/ Language: Latvia / Genre:prose_history

Nosargāt mīlestību

Zenta Ērgle

Zenta Ērgle Nosargāt mīlestību Liesma Rīga 1987  FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Stāsta, galvenie varoņi Baiba un Daumants pēc skolas beig­šanas apprecas un sāk patstāvīgu dzīvi. Pēc rakstura abi ir dažādi - Baiba smagi pārdzīvo katru sīkāko nesaskaņu, Daumants turpretim ir straujš, vieglprātīgs. Lai nosargātu savu mīlestību, abiem nākas pārdzīvot grūtus brīžus. Tikai turot rokas mazo dēlu, Daumants paīstam saprot ka viņam vīrietim jāuzņemas galvenās rūpes ne vien par uzturu un apģērbu, bet ari par saticību, mīlestību un laimi mazajā pasaulē, ko sauc par Pētersonu ģimeni. DAŽI VĀRDI IEVADAM Grāmatām, tāpat kā cilvēkiem, katrai savs liktenis. Vienas veika­los ķertin izķer, bibliotēkās nolasa drisku driskās, citas vientuļas un aizmirstas guļ plauktos. Ir grāmatas, no kurām izlasījusi atvadāmies, bet ir tādas, no kuru varoņiem žēl šķirties, gribas uzzināt, kāds lik­tenis tos sagaida. Pirms vairākiem gadiem uzrakstīju stāstu «Starp mums, meitenēm, runājot…». Tajā parādīta kādas Rīgas skolas astotās klases skolēnu dzīve, draudzēšanās un pirmās mīlestības jūtas. Viens no stāsta galvenajiem varoņiem — draiskulīgais un vieglprātīgais Daumants iemīlas klusajā, čaklajā Baibā. Viņai savukārt patīk talantīgais un iz­skatīgais konservatorijas students Tagils. Baiba viļas savā pirmajā mīlestībā un saprot, ka Daumants ir viņas vislabākais draugs. Daudzajās tikšanās reizēs dažādās Latvijas skolās, kā arī man adresētajās vēstulēs lasītāji pieprasīja grāmatai turpinājumu. Stāsta «Bez piecām minūtēm pieauguši» darbība risinās kādā pro­fesionāli tehniskajā šuvēju vidusskolā. Galvenajiem varoņiem Baibai un Daumantam piepulcējas citi — bārene Svetlana, skaistā, iecirtīgā Dēzija, paslinkais Leons. Baibas draudzība pret Daumantu beigās pāraug abpusējā mīlestībā. «Mēs gribētu lūgt rakstnieci uzrakstīt ari šai grāmatai turpinā­jumu,» Siguldas internātskolas audzēkņu vārdā raksta bibliotēkas pulciņa sekretāre Laila Cevere. «Ļoti gribētos zināt, kā izveidosies jauniešu turpmākā dzīve, vai Daumants un Baiba būs laimīgi, vai Daces un Pētera draudzība turpināsies.» — «Es ļoti vēlētos, lai rakstniece uzrakstītu grāmatu vai pat mazu stāstiņu par jau pieaugušajiem jauniešiem, kuri mācās augstskolās vai strādā,» raksta V. 2arska no Rīgas 47. vidusskolas. «Tas varētu būt ar! turpinājums grāmatai «Bez piecām minūtēm pieauguši». Stāsta pamatā būtu jauniešu dzīve, kad jau Šīs piecas minūtes ir pagājušas un liekas, ka dzīvē viss ir sasniegts. Bet vēl jau ir daudzas neiekarotas virsotnes.» Un, lūk, jūsu priekšā jauna grāmata — «Nosargāt mīlestību», kas stāsta par Baibas, Daumanta, Svetlanas un citu no iepriekšējām grā­matām iepazītu varoņu pirmo patstāvīgās dzīves gadu. Zenta Ērgle

Zenta Ērgle

Nosargāt mīlestību

1. n o d a ļ a

MĪLESTĪBA

— Raksti: «Kopā ar draugu,» — nē, labāk: «Ar drau­giem aizbraucu uz dienvidiem,» — Daumants diktēja.

— «Būšu atpakaļ augusta beigās. Atslēga pie kaimiņie­nes.» Viss!

Baiba nolika papīra lapu redzamā vietā uz galda.

— Mamma droši vien neteiks nekā, bet patēvam no dusmām pārdegs «drošinātāji», — viņa iesmējās.

Šuvēju profesionāli tehniskā vidusskola bija pabeigta, kvalifikācija iegūta, arī darbavieta zināma. Priekša brīvdienas — viss augusta mēnesis, vesela mūžība. Baiba un Daumants bija nolēmuši to pavadīt dienvidos. Biļetes uz Simferopoli jau atradās kabatā, mugursomas sapako­tas.

— Šī būs vistrakākā dēka manā mūžā, — Baiba teica. — Ja nu aptrūkst naudas un netiekam vairs atpakaļ, ko tad?

— Gan jau kaut kā, — Daumants vieglprātīgi atmeta ar roku,

«Ar šuvējas profesiju nekad postā nenokļūsiet,» Baiba atcerējās meistares Liepas vārdus un nomierinājās.

Ziņu, ka Daumants precēsies, Pētersonu ģimene uzņēma bez īpašām emocijām. Mātei Baiba vienmēr bija patikusi. Pārējie viņu tikpat kā nepazina.

—  Kur tev jāsteidzas kā uz ugunsgrēku? — tēvs gan mēģināja iebilst. — Būtu pāris gadu padzīvojis puiša kārtā, iekrājis naudu, sarūpējis dzīvokli un tad vedis mājās sievu.

—  Paliec mierā, tēv! Mēs ari abi jauni sagājām kopā, un mums tāpat nekā nebija. Labāku sievu par Baibu Daumantam neatrast. — Māte tūlīt nostājās dēla pusē.

—  Ko tu trako kā nepilnīgais? — brālis Kristaps noprasīja, kad abi bija palikuši vieni savā istabā. — Vai kaut kas «piededzis»?

—  Es viņu mīlu, vai tu to spēj saprast, grāmatu tārps? Četrus gadus es viņai esmu sekojis kā ēna, baidījies, ka viņa neiemīlas citā, ka nepamet mani. Es negribu vairāk gaidīt un mocīties nevienu dienu.

—  Tātad tu neesi drošs, ka viņa tevi mīl tikpat stipri kā tu viņu?

—  Visus skolas gadus gājām līdzās, un viņa mani uzskatīja par labu draugu. Un tikai pavisam nesen beidzot izskaidrojāmies.

Brīdi valdīja klusums.

— Es tevi apskaužu, mazo brāl. Baibas dēļ.

— Vai tiešām tu nekad neesi pa īstam iemīlējies? Vecākais brālis pakratīja galvu. — Mūsu kursā sieviešu,

ka biezs, bet neviena nav sirdij tuva.

— Krist, vai tu nevarētu piespēlēt mazliet naudas? Mēs ar Baibu laižam uz dienvidiem.

Kristaps izņēma no maka piecus desmitniekus, ko bija krājis kurpēm. — Ņem par labu! Vairāk man nav.

—  Paldies. Sākšu strādāt, atdošu.

—  Gan jau.

Kristaps lielā slepenībā gatavojās uzrakstīt romānu par jauniešiem. Taču, lai to veiktu, vajadzēja ne tikai trāpīgas detaļas un dzīves pieredzi, bet pats galvenais — spēju iejusties varoņu jūtu pasaulē. Par jauniešiem nekas, tos viņš puslīdz pazina, bet ko iesākt ar vecāko paaudzi, ja viņš nespēj izprast pat savu tēvu 11 n māti? Ko viņi domā, kad klusēdami vaļējām acīm guļ viens otram līdzās? Tēvs bija jaunāks par Daumantu, kad zaudēja roku. Māte reiz ieminējās, ka tēvs jaunībā esot labi zīmējis un sapņojis par akadēmiju, bet nodots mācībā pie mēbeļu galdnieka. Kādēļ tēvs sāka dzert? Varbūt aiz sirdēstiem par neizdevušos dzīvi, par zudušajiem jaunības sapņiem?

Dažreiz cilvēkā gadiem ilgi rūgst neapmierinātība ar sevi, ar ģimeni, ar darbu. Un pēkšņi tā izlaužas uz āru. Dažs meklē mierinājumu, aizmirstību, iespēju izteikt vai parādīt sevi vaļaspriekos, bet citi — kā Daumanta un Kristapa tēvs — sāk dzert.

Māte kādreiz dziedāja korī. Bet nu jau vairākus gadus viņa to pametusi: neesot spēka izstaigāt uz mēģinājumiem. Apbedīt var ne tikai tuviniekus un draugus, bet arī sapņus. Māte vispirms apraka sapni par medicīnu, bet pēc tam — arī par dziedāšanu.

Pats briesmīgākais laikam gan ir apbedīt mīlestību. Savu kvēlo jaunības dienu mīlestību māte apliecināja ar darbiem. Riskējot ar dzīvību, viņa kara laikā izglāba iemīļoto no drošas' nāves, pēc tam apprecēja invalīdu. Visu mūžu viņa ir vīru žēlojusi, mierinājusi un balstījusi. Bet kā var mīlēt dzērāju? Kristaps atcerējās — reiz pirms pāris gadiem, kad tēvs sita māti, Daumants, klāt pieskrējis, kliedza:

— Triecam viņu ratā! Kam vajadzīgs tāds tēvs?! Es viņu ienīstu!

Bet es viņu vēl vienmēr redzu tādu kā jaunībā — drošsirdīgu, jautru, skaistu, visas partizānu brigādes mīluli, — māte dēliem atteica.

Par mātes lielo cerību, nepiepildīto sapņu iemiesojumu kļuva vecākais dēls Kristaps. Meita Zane un jaunākais dēls Daumants mācījās kā pa celmiem, galvenokārt uz trijniekiem, Kristapa liecībā virknējās vieni vienīgi piec­nieki, turklāt tie nāca bez īpašas piepūles. Daumants kopā ar citiem zēniem barā klaiņoja apkārt, kāpa kokos, plēsa drēbes, kaitināja kaimiņus, Kristaps pa to laiku rātni sēdēja mājās un lasīja grāmatas vai mācījās. Zelta medaļa, pēc tam augstskola. Mātei par lielām bēdām, viņš neaizgāja uz mediķiem. Kristapu interesēja svešvalodas. Fakultātē viņš drīz vien izvirzījās gan mācībās, gan sportā un sabiedriskajā darbā. Pasniedzēji viņu uzskatīja par drošu kandidātu aspirantūrai, bet kursa biedru vidū Kristaps nebija iecienīts, jo domāja tikai par sevi. Pārējo biedru problēmas viņu neinteresēja.

*

Simferopole abus ceļotājus sagaidīja ar dienvidu svelmi. Izklaiņojušies pa pilsētu, noguruši un izsalkuši viņi nonāca tirgus laukumā. Baibai aizrāvās elpa no augļu un dārzeņu pārpilnības. Plūmes, aprikozes, persiki, āboli, pirmās vīnogas, svaigas vīģes — tik mīkstas un saldas, ka pašas kusa mutē, — prasīt prasījās, lai tās nogaršotu.

Autostāvvietā atradās vairākas smagās mašīnas.

— Izmēģināsim laimi. — Daumants apņēmīgi piegāja pie šoferiem, kas, bariņā sagājuši, tērgāja.

—  Uz kurieni jums vajag?

—  Mums vienalga. Tuvāk pie jūras.

— Es braucu uz Koktebeli. Piecīti no deguna — un nogādāšu tieši jūras krastā. Pēc pusstundas rullējam.

Ērti iekārtojušies kravas kastē uz salocīta brezenta, Baiba un Daumants vēroja apkārtni. Taisnās rindās sastādīti vīnogulāji, augļu dārzi, tabakas plantācijas. Jo augstāk kalnos traucās mašīna, jo līkumaināks kļuva ceļš. Līdz pat apvārsnim sniedzās mežiem apauguši kalni, vietām atsegdami zobainas, kailas klinšu radzes.

Saule norietēja, un ātri satumsa. Baiba, Daumanta ple­cam piespiedusies, snauda.

— Ei, jūs tūristi! Esam atbraukuši!

Mašīna stāvēja kādā kastēm piekrautā pagalmā. No divstāvu mājas uzvēdīja ēdiena smarža. Kaut kur tuvumā neredzama šalca jūra. Šoferis aizcirta mašīnas durvis, ieslidināja naudu džinsu kabatā un skaļi nožāvājās.

— Kur jūs pārnakšņosiet?

Baiba ar Daumantu saskatījās un klusēja.

—  Kā tad jūs tā — uz dullo atbraucāt?

—  Mēs kāzu ceļojumā, — Daumants teica.

— Uz akmeņiem savu sievu guldīsi, vai? — Šoferis sāka smieties. — Pie mums visur jau pilns, nez vai ko sameklēsiet.

Abi noskatījās, kā šoferis pazūd tumsā. Gaisā sanēja cikāžu dziesmas.

Asfaltēts kājceliņš noveda tieši jūras krastā. Viņu priekšā pletās līcis. Pa kreisi tālumā mirgoja kāda ciemata ugunis, pa labi debesīs slējās melnas klintis, bet priekšā līdz pat apvārsnim bija jūra. Abi apsēdās uz sola. Dau­mants aplika Baibai roku ap pleciem un pievilka sev cieši klāt.

—  Tu jūti, jūra dveš mierīgi — kā aizmigusi: ievelk elpu un ar vieglu nopūtu izdveš.

—  Un tā patiešām melna. Tev nav auksti? Še, uzvelc džemperi!

—  Un tu arī. Sagaidīsim tepat saules lēktu. Ja es aiz-migšu, tu mani pamodini, labi?

Daumants noāva krosenes, uzlocīja bikses un iebrida ūdenī.

— Silts kā vannā. Baiba, dzirdi? Ejam peldēties!

Meitene, tālā ceļa izmocīta, galvu uz mugursomas at­spiedusi, saldi gulēja. Bize kā ruda čūska saritinājusies smiltīs. «Lai guļ vien,» Daumants nodomāja, saudzīgi pārlicis matu pīni Baibai pār plecu.

Pēc peldes Daumantam nogurums bija kā ar roku at­ņemts, Derētu kaut ko uzlikt uz zoba. Žēl, ka Simferopolē nepadomāju. Cik, ilgi tā mētāsies pa soliem! Vajadzēja paņemt līdzi telti, tad viss būtu pa pirmo. Cāļi piedāvāja, taču negribējās apkrauties ar nesamiem. Baibas dēļ kaut kur jāpiezemējas. Žēl izgrūst visu kapitālu tikai par guļ­vietām. Un vienā gultā jau Baiba nebūs ar mieru.

Vispār tikumības ziņā viņa atpalikusi par pāris gadsim­tiem. Pēc kāzām, tad.,. Muļķīte, kāda tam nozīme — pā­ris nedēļas ātrāk vai vēlāk. Čaļi apgalvo, ka tādu skuķu, kuras saviem vīriem ir pirmās, uz pasaules vispār tikpat kā neesot, vienīgi sentimentālos romānos. Ir, ir gan tādas, Daumants to droši zināja. Un viņam bija patīkami, ka Baiba spējusi sevi saglabāt neskartu.

Līdz šim par maizes šķēli uz galda, par zupas šķīvi va­kariņas, par siltumu Istabā, par to, ko vilkt kājās un mu­gurā, domāja vecāki. Tagad šīs rūpes jāuzņemas viņam, vīrietim, nākamajam vīram, stiprākajam. Viņš nu bija atbildīgs ne vien par sevi, bet ari par Baibu. Jau šodien, sākot ar šo brīdi. Viņš pierunāja Baibu doties šurp uz dienvidiem, nezinot, kas viņus te sagaida.

Svīda gaisma, jūra kūpēja kā milzu katls. Kaijas, skaļi ķērkdamas, lidinājās virs ūdens. No rūsganiem, milzīgām kviešu karašām līdzīgiem pakalniem izlīda sarkana saules ripa. Daumants vēroja apkārtni. Vai tad tāda izskatās Izdaudzinātā Krima? Kur palmas un cipreses, kur rožu lauki un cilās dienvidu puķes? Kur skaistas celtnes, kādas daudzkārt redzētas kinofilmās? Te nekā tāda nemanīja. Vienīgi jūra bija glāsmaini silta,

«Varbūt šoferis aizrāvis mūs uz pavisam citu pusi, pie Azovas jūras, piemēram?» Daumantā modās nejaukas aizdomas.

Baiba cieši gulēja un miegā smaidīja. Daumantam ne­gribējās viņu modināt. Atstājis uz sola zīmīti, viņš devās izlūkot apkārtni.

Baibu pamodināja skaļi smiekli. Divi paveci resnīši no­darbojās ar rīta rosmi un paši par sevi zobojās. Jūra šķita aizturējusi elpu, tik mierīga tā bija. Iztraucēdams rīta mieru, skaļrunis saka dārdināt jautru maršu,

— Labrīt! — Tas bija Daumants, smaidīgs un ļoti apmierināts ar sevi. — Mēs atrodamies Koktebelē, atpū­tas nama teritorijā. Viens vecītis mani nogrāba aiz apkak­les. Izrādījās lādzīgs pēc dabas un varen valodīgs. Pats no Maskavas, atpūšas un, starp citu, piehalturē par sargu pie ieejas vārtiņiem. Tik vien tā darba kā ievērot savējos atpūtniekus, šaubīgajiem uzprasīt caurlaidi, bet svešos rai­dīt prom. Šim esot vajadzīgs pārinieks, nu, nomainītājs. Paradīja man sludinājumu, kas bija piesprausts pie vārtu staba. Un tad manā galvā iešāvās pārākā ideja: kā būtu, ja es ^ pieteiktos? Tepat ēdnīcā esot iespējams paēst. Ar apmešanos grūtāk, bet atpūtas nama dārzā atrodoties va­saras^ mājiņa, kurā glabājoties vecas mēbeles. Ja tās pie­krāmētu, kādu stūri varētu atbrīvot. Ko tu par to saki? Paēduši būsim. Tu varēsi cauru dienu sauļoties un pel­dēties, bet es būšu brīvs katru otro dienu.

—  Es arī varu strādāt, — Baiba piebilda.

—  Kaut vienreiz mūžā atpūties.

—  Kas tev tur tek? — Baiba pēkšņi iesmējās.

—  Kur?

—  No bikšu kabatām.

— Ak es, aunagalva! Nopirku tirgu persikus un plūmes. Veikali vēl slēgti. Ēd!

*

— Jūs pēc izskata tāds spēcīgs puisis, vīnogu laukos nopelnītu četrreiz vairāk. — Direktors aizdomīgi nopētīja Daumantu.

— Mēs atbraucām atpūsties. — Baiba, krievu vārdus meklēdama, nedroši skaidroja. — Mums te ļoti patīk: jūra, parks un kalni. Mēs varam pavisam bez algas, tikai paēst

Direktors brīdi skatījās ārā pa logu. Abi jaunieši viņam patika. Un galu galā viņš ne ar ko neriskēja.

— Labi! Atstājiet savus dokumentus! Un pastāviet kādu dienu blakus vecajam sargam, lai iepazītu mūsu viesus. Ēdnīcas talonus saņemsiet pie administratores

*

— Redzi nu, cik labi iznāca, — Daumants priecājās kā bērns. — Velnišķīgi paveicās. Kā kinofilmās ar laimīgām beigām, Skrienam uz jūru! Skrienam!

Baiba un Daumants gulēja līdzās uz koka paklājiņiem oļainajā pludmalē, Jura laiski vēla viņiem pie kājām nelie­lu., pūlu mežģīnēm rotātus vilnīšus. Brūni iedegusi atpūt­nieki sauļojās, lasīja, spēlēja kārtis, strīdējās, Bērneļi gar ūdens malu meklēja krāsainus akmentiņus. Bija tik labi tā ļauties dāsnajiem saules stariem, neko nedarīt, neko nedomāt. Visa diena brīva, un priekšā vēl daudz tādu bez­rūpību dienu. Baiba apvēlās uz vēdera un pašķielēja uz Daumantu. Acis ciet. Droši vien aizsnaudies. Visu nakti izvārdzis. Baibu pārņēma spējš maigums. Viņa pastiepa roku un viegli noglāstīja mīļotā plecu. Vīrs… pie šī vārda vēl nav pierasts. Pēc mēneša viņi abi sareģistrēsies un visu mūžu būs kopā.

Daumants juta šo pieskārienu un caur plakstiņu spraugu pavērās Baibā. Atirusī bize kā rūsgans lakats pārklāja kailo mugura. Acis zalgoja mīlestība, pasakot vairāk nekā vārdi. Ārsts pārrunās ar zēniem bija apgalvo­jis, ka vīrieši īstu mīlestību iepazīstot tikai no divdesmit četru gadu vecuma. Tas, kas notiekot līdz tam, esot vie­nīgi sekss, kaila dzimumtieksme. Kādas muļķības! Tad jau iznāk, ka viņš ir nenormālais, jo iemīlēja Baibu, kad vi­ņam bija sešpadsmit. Tomēr, ja grib būt pavisam godīgs, tā zēnu dienu mīlestība atšķiras no šis, kuru viņš pārdzīvo pašlaik. Toreiz pietika just Baibu līdzās, nejauši pieskar­ties, izdarīt ko labu, lai būtu laimīgs, tagad glāsti, sir­snīgie apskāvieni un maigie skūpsti vairs neapmierina, gribas vairāk…

— Ejam ūdenī! - Viņš pielēca kājās un uzrāva arī Baibu.

*

Kalnos, beidzot viņi bija īstos kalnos ar stāvām klin­tīm, ar kraujām aizām. Aiz klinšu izciļņiem turēdamies viņi nokļuva kāda alā. Tā iesniedzās dziļi kalnā un pazuda tumsā.

— Varbūt senos laikos te mita zvērādās tērpušies cil­vēki? — Baiba, kas visur redzēja brīnumaino, ierunājās. Daumants iesmējās, tā iztraucēdams sikspārņu baru, kas, pie augstajiem griestiem pieķērušies, atpūtās pēc nakts medībām. Baiba izbailēs iekliedzās un metās uz izeju.

Nelielo noriņu alas priekšā no trim pusēm apņēma bieza vilkābeļu un savvaļas bumbieru audze, ceturtajā tieši bla­kus slejās vertikāla klinšu siena. Zilajās debesīs, spār­nus tikko kustinādams, planēja vanags.

— Cik te labi! Nāc, brītiņu atpūtīsimies, — Baiba aici­nāja un atlaidās mīkstajā zālītē.

—  Es mīlu tevi! — Daumants skaļi sauca

—    Mīlu tevi, tevi! — atbalss atkārtoja.

—  Tu atgādini apburtu pasaku princesi, un es tevi ta­gad pamodināšu. — Daumants pieliecās Baibai tuvu klāt. — Saki, ka mīli mani.

—  Mīlu, mīlu, mīlu, — Baiba čukstēja. Pelēkajās acīs kā spogulī viņa saskatīja savu atspulgu.

Apkārtējā pasaule izgaisa. Divas mīlestības kļuva par vienu. Baiba šajā brīdī nejuta ne kaunu, ne bailes, viņu pārņēma skurbinoša laimes sajūta.

Uzbudinājums pamazām atslāba. Daumants paskatījās uz Baibu, Pirmā reize. Ko viņa tagad pārdzīvo? Meitenes droši vien jūt citādāk nekā puiši. Pastiepis roku, Dau­mants maigi, jau bez iekāres noglāstīja viņas augumu.

Baiba pasmaidīja ar acīm. Viņa bija pārāk satraukta, lai izteiktu kaut vārdu. Tas, kas ar viņiem nupat bija no­ticis, arī ir mīlestības daļa. Un dabas daļa. Uz brīdi ienāca prātā mātes brīdinājumi, patēva neķītrās piezīmes. Pēc viņu domām iznāk, ka Baiba tagad ir paklīdene. Bet kādēļ?

«Cik nepareizi mēs lietojam vārdu «mīlestība». Ko gan visu mēs nemīlam? Bul­ciņas, puķes, saules rietu, nosarmojušu koku, miglainu rītu, vecākus, savu māju…

Mēs degradējam šo svēto vārdu. Nevar mīlēt kūku, kūka var garšot, nevar mīlēt zie­došu ābeli, par to var vienīgi priecāties. Vārdu «Mīlestība» vajadzētu rakstīt ar lielo burtu, kā ticīgie raksta vārdu «Dievs», un lietot vienīgi īstu, patiesu jūtu izteikšanai. Neviena, pat visskaistākā puķe nečukstēs vārdiņu «mīļais», ar ko tiek izteikts viss,» Daumants prātoja, slepus uz Baibu skatīdamies. Daumants aizskāra Baibas plecu. — Ģērbsimies! Jāiet! Saule jau uz rietēšanu. Kautrigi aizgriezusies, Baiba sapogāja blūzīti.

*

Daumants drīz vicu iepazina ne visai prāvo atpūtnieku salmi, To lielākā daļa bija padzīvojuši ļaudis. Trīs reizes dienā viņi devās cauri vārtiņiem uz ēdnīcu jūras krasta, bez prasīšanas uzrādot jaunajam sargam caurlaides kartiņas. Grūtāk bija vakaros, kad satumsa. Gar jūras krastu stiepās jauniešu iecienītā promenades vieta, bet taisnākais ceļš no ciemata uz to veda cauri atpūtas nama parkam.

— Ko es tādiem varu padarīt? — pavecāka sieviete, kas stāvēja pie vārtiem ciemata pusē, žēlojas. — Viņi vienkārši pabīda mani sānis un iet, kur patīk.

Kādu vakaru, tranzistoru pilnā skaļumā kviecinādama, Daumantam un Baibai tuvojas jauniešu kompānija. No iebraucējiem, tas bija skaidrs.

— Lūdzu caurlaides!

— Ko? Ko tu teici? — Kāds puisis pievirzījās Dauman­tam bīstami tuvu. — Kas tas par zvēru? Ko tāds pa ziemu ēd?

Svešais nekaunīgi iepūta cigaretes dūmus Daumantam sejā, bet pēc brīža jau gulēja augšpēdus uz asfalta. Mei­tenes apjukušas ieķiķinājās.

— Stipri sasitāties? — Baiba piegāja pie pakritušā puiša.

Svešajam paspruka lamu vārdi, bet, ieskatījies Baibai acīs, viņš aprāvās.

— Jaunatnes čempions boksā, — Baiba klusi pateica. Un skaļi: — Tepat aiz atpūtas nama parka ir otrs ceļš uz jūru.

Baiba klusībā baidījās, ka aizvainotais puisis nesavāc drauģeļu baru un Daumantam neatriebjas, tādēļ viņa ne soli neatkāpās no Daumanta. Bet nekas nenotika.

Parka puķu stādījumi atradās tēvoča Mihaila pārziņā. Baltiem matiem, baltu bārdu, smaidīgs un labvēlīgs viņš staigāja no viena rožu dārza uz otru, izravēdams nezāles, apgriezdams vecos ziedus. Dārznieka lepnums bija puķu kalendārs pie administrācijas ēkas. Katru rītu viņš apmai­nīja datumus.

—  Jau piecpadsmitais augusts! — atpūtnieki, uz ēdnīcu brokastīs iedami, izsaucās. — Cik ātri skrien dienas.

—  Vēl divpadsmit dienas, un mēs oficiāli būsim vīrs un sieva, — Daumants teica Baibai. — Un tad mūs nevarēs izšķirt pat tavs nejaukais patēvs!

Sēdēdams sarga nojumītē un neredzēdams Baibu, Dau­mants pavisam negaidot atklāja, ka ir greizsirdīgs. Kū­rortā bija tik daudz jaunu vīriešu, bet viņa tik skaista. Visi tā vien grib ar Baibu iepazīties, paflirtēt, uzsākt kādu romāniņu. Tādiem tīrais sīkums aiz garlaicības vien sa­grozīt meitenei galvu.

Laiku pa laikam Daumants nenocietās un skrēja uz ēd­nīcas terasi paskatīties, vai Baibai nav piesējusies kāda kompānija. Parasti viņa peldējās vai sauļojās norunātajā vietā. Bet reiz viņu nekur nemanīja. Daumantu pārņēma bailes: ja nu viņa pēkšņi iekļuvusi kādā straumē, kas velk iekšā jūrā? Nekāda labā peldētāja viņa nav, ķepurojas tāpat pa suniski.

— Baiba! — viņš, noskrējis pa kāpnēm pludmalē, skaļi sauca. Uz viņu raudzījās izbrīnījušās, ieinteresējušās, dus­mīgas sejas, — Baibāāā!

— Kas noticis? Ko tu auro kā negudrs? — Turpat bla­kus atskanēja viņam tik mīļā balss. Baiba ar mazu pui­sēnu ūdens malā cēla no oļiem un slapjās grants fantas­tisku pili. Bars mazuļu, apkārt sastājušies, ar interesi vē­roja, kas tur iznāks. — Kāda sieviete palūdza pieskatīt savu sīko, kamēr pati nopeldēsies, — Baiba paskaidroja.

*

Izdzisušais vulkāns Karadags vēl nebija paspējis no­mest naksnīgas miglas segas. Kā viegli plīvuri tās tinās ap stāvajām virsotnēm. Daumants, jūras krastā uz ak­mens bluķa apmeties, aizgūtnēm zīmēja. Rīta saulē klintis atvizēja dzeltenos, rūsganos un brūnos toņos. Violetas ēnas piešķīra veidojumiem telpiskumu. Stāvajās klintīs ieķērusies augi ar savu sulīgo zaļumu atdzīvināja sastin­gušo akmens pasauli.

Cerēdama atrast kādu serdolika vai cita pusdārgakmeņa gabaliņu, Baiba, galvu noliekusi, staigāja gar jūras malu. Ar krāsaino akmentiņu meklēšanu bija aizrāvušies visi: sākot no bērniem un beidzot ar sirmgalvjiem.

— Labu veiksmi!

Daumants pacēla galvu. Viņam līdzās stāvēja stieg­rains pusmūža vīrietis.

—   Vai jūs mācāties akadēmijā? — viņš, brīdi vērojis, apjautajās.

—   Nē, tāpat, sava prieka pēc, — Daumants negribīgi atbildēja. — Migla nekādi nepadodas.

Pamēģiniet tā. — Svešais no Daumanta kastes iz­ņēma balto krītiņu, vieglītēm pieskārās zīmējumam un ar pirkstu mazliet paberza.

Tā pavisam nejauši Baiba un Daumants iepazinās ar mākslinieku Lapiņu no Sibīrijas.

Daumants klusēdams vēroja, cik veikli mākslinieks sa­pludināja toņus, ka ieklāja krāsas.

—  Pastelis nav mana stihija, — Lapiņš skaidroja, — es vairāk ar eļļu vai akvareli. Katram jau savs. Tev, puis, talants ir, trūkst vienīgi zināšanu, bet bez tām tu taustī­sies kā pa tumsu.

—  Gan es pats kaut kā …

—  Otrreiz atklāt Ameriku nav vērts, dzīve par īsu. Aka­dēmijā tu iemācītos pareizi zīmēt, apgūtu dažādas tehni­kas.

—  Es ari viņam saku, lai vismaz pamēģina tikt iekšā, — Baiba žēlojās. — Es strādāšu, pelnīšu, lai viņš mācās.

—  Tur jau nu tādus diletantus kā es gaida — durvis plaši atvērtas, laipni lūdzam… Viss! Nav ko ķēmo­ties! — Daumants negaidīti uzlēca kājās un saplēsa uzzī­mēto sīkās driskās.

—  To nu tu velti. — Gleznotājs Lapiņš pašūpoja galvu. — Piedod, ka es tā neaicināts iejaucos. Bet zīmēt jau var ari sava prieka pēc brīvajā laikā. Un mācīties kursos. Es pats tādus vadu. Pie manis nāk pat kāds akadēmiķis un nemaz nekaunas sēdēt blakus vidusskolniecei.

Daumants klusēja. Viņam kļuva kauns par savu pui­cisko izlēcienu.

Abi jutās bezrūpīgi kā bērni. Vienā paņēmiena uzskrē­juši Vientuļā Koka kalnā, viņi nolika krāsaino oļu sauju blakus Volohova kapam. Tāda esot šīs puses paraža.

Volohovs bija dzejnieks un gleznotājs, šejienes īpatnē­jās dabas apdziedātājs. Kādēļ viņš izvēlējās savu pēdējo atdusas vietu šeit — kalna virsotnē? No virsotnes varēja redzēt visu, kas viņam bija tuvs un mīļš: paša celto māju, kur ilgus gadus dzīvots un strādāts, paša stādīto dārzu, jūras līci, Karadagu. Mežonīgajai, neskartajai ainavai ar pakalniem, kas austrumos stiepās līdz pat apvārsnim, iz­dzisušajam vulkānam un jūrai piemita savdabīgs skais­tums un diženums. Te pār cilvēku vēl valdīja pirmatnējā daba. Daumants iztēlojās, kā pirms gadu tūkstošiem pie­krastē savās ādas teltīs dzīvojuši senie kimmerf, šī novada pirmie iemītnieki, ka, pinkainos zirgos sēdēdami, klīstot no pakalna uz pakalnu, viņi sekojuši lopu bariem.

— Daumant, paskaties uz debesīm! — Baiba iesaucās. Violets mākonis kā teiksmains nezvērs atplestajā mutē

turēja sarkani kvēlojošu saules ripu, garā, zobainā aste bija atspiedusies uz klinšu virsotnes.

— Fantastiski! Tas tev noteikti jāuzzīmē. Zel, ka nepa­ņēmām līdzi pasteļus.

— Šādu mākoņu nekad vairs nebūs.

— Es tev palīdzēšu atcerēties. Paskat, saules vairs nav, un nezvēra vēders kļūst aizvien lielāks un lielāks.

—- Būs negaiss. Skrienam ātrāk lejā!

Negaiss viņus panāca pludmalē, krietnu gabalu no at­pūtas nama. Jūra putu mēlēm laizīja krastu.

Ejam peldēties! — Baiba varonīgi centās pārvarēt bailes.

— Ejam! Dod roku, lai viļņi tevi neierauj dzelmē. — Daumanta rokās viņa jutās pilnīgā drošībā.

Vasaras mājiņa, kurā viņi pārgulēja, bija tumša un mitra, Daumants iededza sveces galu.

— Veicīgi pārģērbies! Es aizskriešu pēc vakariņām un karstas tējas.

*

Kalnos valdīja pirmsausmas miers. Pat cikādes, kas visu nakti bija dziedājušas, klusēja. Pret maigajām pasteļkrāsas debesīm Karadaga klintis izskatījās drūmas un bargas. Kopa ar gleznotāju Lapiņu Baiba un Daumants pa šauru, stāvu taciņu kāpa aizvien augstāk kalnos.

Pa labi ar rožainu mākoņa cepurīti galvā, vietām apau­dzis biezu mežu, slējās Lielais Karadags. Kreisajā pusē atradās robota klinšu grēda. Vietām to kā ar milzu nazi sašķēla stāvas aizas, paverot skatu uz jūru. Pie vertikā­las 'klints, kas vientuļa pacēlās grēdas virsotnē, māksli­nieks apstājās.

— Šo klinti dēvē par Velna Pirkstu. Pastāv nostāsts, ka senatnē te upurējuši, lai pielabinātu ļaunos garus.

Koktebeles līcis un ciemats bija redzami kā uz delnas. Virs Vientuļā Koka kalna kā nokaitēta vara panna pacē­lās saule. Pērļaini ievizējās ūdens.

—   Kolosāli! Es tālāk ne soli! — Daumants atsēdās uz klintsbluķa un izņēma zīmēšanas piederumus.

—   Cik' gadus neesmu šo ainavu vērojis, bet ikreiz tā citādāka un ikreiz saviļņo ar savu skaistumu, — ierunājās Lapiņš.

Baiba, ar muguru pret klinti atspiedusies, skatījās, kā saule ceļas augstāk, kļūst arvien dzeltenāka un jūra zaudē savu varavīkšņaino vizmojumu. Daumants un Lapiņš strā­dāja aizgūtnēm.

— Dzirdiet, gaiss dzied! — Baiba sauca,

— Mazliet tālāk uz priekšu ir šaura, akmeņaina aiza. Pa to no jūras ceļas silta gaisa strāva, kas atbalsojas klintīs un rada šīs neparastās skaņas, — Lapiņš paskaid­roja.

— Es paiešos, paskatīšos.

— Tikai nemēģini rāpties lejā! Šī aiza ir paņēmusi vai­rāku vieglprātīgu jauniešu dzīvības. Ar Karadagu jokot nedrīkst!

Baiba sēdēja takas malā un domīgi raudzījās lejā, kur ūdens, atspoguļojot apkārtējās klintis, laistījās zeltainos toņos.

Baibai un Daumantam šķita, ka viņi nokļuvuši teik­smainā pasaulē, kur ļauns burvis milžus pārvērtis par akmens skulptūrām, un nu tās stāv un gaida savu atbrī­votāju. Lapiņš te pazina un zināja nosaukt ikvienu klinšu veidojumu:

— Šī grupa ir karalis, karaliene un viņu svīta. Bet tur mazliet tālāk — viņu troņa zāle, vai nav trāpīgi? Vis­skaistāk Karadagā ir pavasarī. Saulē izdegušās kalnu no­gāzes tad klāj zāle —- cilvēkam līdz jostasvietai. Zied savvaļas peonijas, magones, tulpes.

Negaidot aiz pagrieziena klintis pavērās un skatam atklājas plaša ieleja ar zilzilu jūras līci un nelielu ēku puduri krastmalā.

— Tā ir bioloģiskā stacija, kas pēta apkārtnes dabas un ūdens resursus. Nokāpsim lejā! Man tur dzīvo draugi. Varbūt izdodas sarunāt motorlaivu, tad varēsim atgriez­ties Koktebele pa jūru.

Tā patiešām bija skaista, neaizmirstamiem iespaidiem bagāta diena. No jūras skatoties, Karadags atgādināja draudīgu, neieņemamu cietoksni, aizsargātu ar robotiem mūriem un augstiem torņiem. Stāvas aizas, apaugušas mežrožu krūmiem, nobeidzās ar jaukiem, klusiem līcīšiem. «Laupītāju» līcī aiz «Ivana klints» kādreiz kontrabandistu nelielie kuģīši slēpušies no vajātājiem. Cauri visā Krimas piekrastē izslavētajiem «Zelta vārtiem» varēja izbraukt pat neliels burinieks, par motorlaivu nemaz nerunājot.

—  Uz «Jevgeņija Oņegina» manuskripta malas sagla­bājies Puškina pašrocīgs šīs klints zīmējums, — Lapiņš stāstīja.

—  Vai mēs arī nevarētu? — Daumants lūdzoši paska­tījās uz mākslinieku. — Es ātri.

- Nav jau mums kur steigties. — Laivas īpašnieks apžēlojas par māksliniekiem, pabrauca tālāk no krasta jūra un apturēja motoru.

Kamēr abi zīmēja, Baiba nespēja atraut skatu no intere­santas zemūdens pasaules. Dzidrajā ūdenī starp ūdens­augiem peldēja sudrabainās, svītrotās pelamīdas. Sīkas zivtiņas, kā sunīšus spēlējot, ķēra cita citu, krinolīnos tērpušas medūzas dejoja graciozu menuetu. Slaida un ātra kā šautra parādījās kāda plēsīga zivs, iztraucēja zemūdens pasaules mieru un atkal pazuda, turot mutē noķertu pelamīdu.

Braucēju skatieniem garām slīdēja milzīgs, lēcienam atspēries «Lauva», zemesraga gala tupēja «Zilonis» un, beidzot, klintsradzē dzejnieka Volohova profils ar viņam raksturīgo degunu, piemiegto aci un kuplo bārdu.

— Tauta vienmēr devusi dabas veidojumiem trāpīgus nosaukumus. Es nekad nemainītu šo neskarto dabas stū­rīti pret Jaltas vai Alupkas pārapdzīvotību, troksni un mākslīgi veidoto ainavu, —- Lapiņš teica.

— Mēs arī ne. Paldies par skaisto dienu.

*

Puķu kalendārs nepielūdzami rādīja, ka bezrūpīgās brīvdienas drīz beigsies.

—  Sarīkosim mūsu šīs vasaras darbu izstādi, — Lapiņš ierosināja. — Mani akvareļi, tavi pasteļzīmējumi.

—  Līdzās jūsu lieliskajiem darbiem manējie… Ko tur runāt, — Daumants atteicās. — Negribu, ka citi par mani smejas.

—  Pirmkārt, tavi pasteļi nemaz nav peļami, otrkārt, tevi te neviens nepazīst, un reizēm ir lietderīgi no malas paklausīties, ko citi spriež par tavu darbu. Savāc visus zīmējumus un atnes uz bibliotēku!

Lapiņa mierīgie un pārliecības pilnie vārdi Daumantu pārliecināja. Šajā mēnesī viņš no Lapiņa iemācījās vairāk nekā visā iepriekšējā laikā. Gleznošanu viņš nepa­metīs, to Daumants klusībā bija cieši nolēmis.

Spilgtais plakāts pie bibliotēkas durvīm ieinteresēja gan atpūtniekus, gan garāmgājējus. Lapiņu pazina daudzi. Viņa akvareļu izstādes te notika gandrīz vai katru vasaru. Daumants, aiz grāmatu plauktiem aizslēpies, klausījās apmeklētāju vērtējumu. Kādā jauniešu barā viņš pamanīja puisi, ar kuru kādreiz bija notikusi saķeršanās.

—  Drosmīgi uztriepts. Veči, jūs nezināt, kas viņš Ir? — Droši vien kāds pensionārs, kas aiz gara laika zīmē.

—  Runā, esot jauns čalis, tepat no atpūtas nama.

—  Neko teikt, tam ir ķēriens.

— Žēl, ka es tā neprotu. — Kāda jauniete šķelmīgi paskatījās uz savu pavadoni.

—  Tu proti ko citu.

—  Nu, ko tad?

—  Mīlēt.

—  Kaunies!

Daži mēģināja salīdzināt attēloto ar pašu redzēto un jūtas pārsteigti, ka nav spējuši saskatīt skaisto, kas atro­das tepat blakus — gluži vai ar roku aizsniedzams.

— Apsveicu. Pirmajai reizei nav slikti, — Lapiņš, pār­lasīdams izstādes apmeklētāju atsauksmes, rezumēja. — Šis attiecas uz tevi, paglabā par piemiņu. Gan labās, gan ari sliktās. Tāda, puis, ir dzīve. Bez ēnām tik spilgti neizceltos arī saules gaisma.

Pēdējā vakarā Baiba un Daumants ilgi sēdēja plud­malē. Ēdnīca nodzisa gaisma. Koktebeles brodvejs kļuva tukšs. Apklusa tūristu bāzes skaļrunis, kas pārraidīja diskomūziku. Tālajā zemesraga galā mirkšķināja vientuļa taciņa. Virs Karadaga klintīm izlīda mēness — oranžs kā apelsīns. Tumšajā ūdenī klājās vizmojoša zelta taciņa.

Mēness starus stīgo

Dzelmē dzidrajā,

It kā balsis mani

Turpu aicina… —

Baiba klusi dungoja.

«Uz kādu sapņu pili es aizvedīšu savu sievu?» Dau­mants prātoja. «Uz ūķi bēniņos, kur kaimiņu vecīši ga­diem ilgi glabājuši visādas grabažas. Vajadzēja palikt Rīgā un visu savest kārtībā. Bet nu jau ir par vēlu.»

*

Daumants pie savējiem ieradās vakariņu reizē.

— Kolosāli! Esmu izsalcis kā vilks!

— Nu, nu, vai tad tur, dienvidos, badā dzīvojāt? Nemaz tik izkāmējis neizskaties, — Māte nopētīja savu jaunāko.

— Neko lielu jau bļaut nevar. Jūra gan tur vienreizēja. Un daba pirmatnēja kā pirms tūkstoš gadiem. Man vesela kaudze skiču. Vēlāk parādīšu. Kā pie jums pa šo laiku?

—  Normāli, — brālis atbildēja.

—  Baibas senči neuzradās?

—  Nē,

— Jāaizkāpj uz mūsu nākošo mītni. Jāpiekrāmējas. Vai tu, Krist, man nepiepalīdzētu?

— Var jau.

— Tu nevarētu pāris naktis pārgulēt Zanes is­tabā, — Daumants palūdza, kad abi bija izgājuši uz ielas — Kamēr mēs visu savedam kārtība.

—  Kur tu biji agrāk? — Kristapa balss skanēja bargi, bet acīs mirdzēja smieklu uguntiņas.

—  Saproti, nekādi nedabūjam biļetes — ne uz lidma­šīnu, ne vilcienu, — Daumants taisnojās.

Vecā saimniece, kūkumu uzmetusi, raka zemi,

— Ejiet vien augšā! — viņa uzsauca. Izmīdītās kāpnes čīkstēja.

— Vismaz neviens nemanīts nevarēs jūs pārsteigt, — Kristaps iesmējās. — Slēdz vaļā!

Daumanta plaukstā iegūla spoža atslēga.

— Nu, mīlīši! Tas gan ir pārsteigums.

Mēbeles viņš tūlīt pazina. Zēna gados viņu mājas bē­niņi bija apkārtējo nerātņu patvēruma vieta un klubs. Vecajā skapī starp kožu saēstajam drēbēm viņi slēpa paš­darinātus šaujamos, uz ļodzīgā galda ar apaļām, virpotām kājām sita trumpas. Nu galds izskatījās gluži kā jauns.

Pažobelē aiz aizkariem ieslēpušies guļvieta, krēsli, sen­laicīga etažere ar Daumanta grāmatām, te bija viss, kas dzīvei nepieciešams.

— Es esmu mēms! Pa kuru laiku jūs to paveicāt? Kā Baiba priecāsies! Es viņai nekā neteikšu. Tā būs jūsu kazu dāvana, viskolosālākā, kāda tikai var būt

*

Drebošu sirdi Baiba vēra sava dzīvokļa durvis. Patēvs skatījās televizoru un pat galvu nepagrieza uz viņas pusi. Māte rosījās pa virtuvi.

— Ak tad pārradies gan. Mēs jau sākām bažīties. Labi atpūties?

Tas bija redzams tāpat bez jautāšanas.

— Māt, man tev kas svarīgs sakāms. Mēs rīt sareģistrējamies.

Mātei saļodzījās kājas, un viņa smagi atkrita krēslā.

—  Tā jau var sirdstrieku dabūt. Ar ko tad? Vai ar to gaisagrābsli Daumantu?

—  Viņš nav nekāds gaisagrābslis, bet mans vīrs. Pati zini, cik ilgi mēs jau draudzējamies. Un es viņu mīlu.

—  Krietna meita, neko teikt. Paslepšus, mātei aiz muguras.

—  Tu biji prom, un pēc tam aizbraucām mēs.

—  Vai esat padomājuši, kur dzīvosiet? Pie mums nav ko cerēt, Naikovskis to puisi neieredz ne acu galā.

—  Daumants sarunājis istabiņu kādā personiskā mājā. Māt, lūdzu, nesaki patēvam nekā. Ka nesabojā mums kāzas. Viņš dusmās ātrs. — Baiba lūdzoši paskatījās uz māti.

Jaunākais brālis Rolands, no pagalma augšā uzsaukts, priecīgs metās lielajai māsai ap kaklu un tūlīt saka izjautāt par dienvidiem: vai tiesa, ka tur jūra tik silta kā vannā, ka apelsīni aug kokos kā āboli un vīnogas tur ēdot kartupeļu vietā?

Naikovskis, tēju dzerdams, klusībā salīdzināja māti un meitu. Pirmā izplūdusi, novītušu seju, kuru vairs nespēj apslēpt pat biezā smiņķa kārta, otra — kā ziedošs pavasaris.

Naktī, kad vīrs bija aizmidzis, māte klusām apsēdās uz Baibas dīvāna un apraudājās.

— Meitiņ, mīļo, kā mēs bez tevis? Varēji vēl pāris gadiņus padzīvot savā vaļā. Laulības dzīve nav nekāda izprieca: mūždien ēdiens, trauki, veļa, vīrs arī prasa, lai to appuišo, lai viņam danco apkārt. Tik vien sievietei ir tās brīvības kā līdz kāzām. Bet varbūt tu jau gaidi bērnu? — māte izbijusies iejautājās.

—  Nē.

—  Tad kādēļ tāda steiga ar precēšanos?

—  Mēs mīlam viens otru un gribam būt kopā.

— Nu tad satiecieties, kas jums liedz? Vai nu tūliņ jā­precas?

— Es nevaru te dzīvot. Naikovskis mani..

— Zinu. Viņš kļuvis pavisam dulls. Nekā vairs pa prātam nevar izdarīt. — Māte atkal ieraudājās. — Tu aiziesi, es palikšu viena pati.

— Tev taču ir Rolandiņš.

— Puika pavisam izlaidies. Apsaukā mani tādiem pašiem vārdiem kā tēvs. Pat norāt es viņu vairs nedrīkstu, Naikovskis tūlīt metas starpā.

Baibai kļuva mātes žēl. Brīdi šņukstēja abas.

*

Pēdējo reizi Baiba uzkopa Naikovsku dzīvokli, tad sakravāja savas mantas. Veļa un pāris kleitas sagāja mātes vecajā koferī. Grāmatas sasēja sainī, Daumants vēlāk atnāks pakaļ. Tad viņa nomazgājās un apvilka balto skolas izlaiduma kleitu, kura nu noderēja ari par līgavas tērpu.

Baibai atsēžoties, vecā dīvāna atsperes žēli noskanēja. Viņa te vairs negulēs. Šodien sāksies jauna, laimīga dzīve, jau šodien, jau šodien! Un nekad viņa vairs nedzirdēs patēva sēcošo elpu un nejutīs mitrās, trīcošās rokas pieskārienu kailajam plecam, kas viņai uzdzina aukstus šermuļus.

Atskrēja Dace, atnesa līgavas plīvuru.

—  Nāc, piemērīsim! Cik tu skaista! Vai zini, mēs ar Pēteri būsim tavi vedēji? Tev nav nekas pretī? Mana mamma saka, ka mēs esot par jauniem. Bet kas par to? Pusgadu es tomēr esmu vecāka par tevi. Ņem vērā, turpmāk tu vari nākt pie manis pēc padoma un palīdzības. Oficiāli — kā pie vedējmātes. Tu droši vien esi ļoti laimīga?

—  Es nezinu. Tas ir kaut kas neizsakāms! Varbūt sapnis? . s ,

— Kur tie zēni aizkavējušies? Ka nenokavējam. Daumants un Pēteris ieradās svinīgi ģērbušies tumšos

uzvalkos un izturējās stīvi un nopietni.

— Braucam! Taksis lejā gaida.

Baiba atvadoties pēdējoreiz pārlaida skatu istabai, kur bija pavadīts viņas līdzšinējais mūžs, kur piedzīvots tik maz prieka, bet daudz bēdu. Viņa atvadījās no savas bērnības.

Uz neredzēšanos!

2.nodaļa

MĀJAS

Svetlana puķainajā izlaiduma kleitā ar kailajiem pleciem sēdēja mašīnā blakus Mārcim un drebinājās.

— Tev auksti? — Mārcis nobremzēja mašīnu un gādīgi aplika ap meitenes pleciem savu žaketi. — Tūlīt ieslēgšu sildītāju. Nepaies ne divas stundas, kad būsim mājās.

«Mājās, mājās, mājās!» līksmi dūca mašīnas riteņi. Svetlanai galvā valdīja juceklis. Domas par slavas pilno nākotni cīnījās ar praktisko saprātu.

«Apmainīt basketbolu pret dzīvokli, to nu gan es no tevis, Sveta, negaidīju,» treneris Krūms bija teicis. «Par tevi interesējās meistarkomandas dublieru treneris. Tālākais atkarīgs no pašas. Ar laiku būtu ari dzīvoklis…»

Bet meistare Liepa un visas meitenes bija gluži pretējās domās: «Neesi muļķe, Sveta. Cik ilgi vēl sportosi, pašai savs dzīvoklis — tā ir liela veiksme.»

Svetlanai līdz šim nebija pat sava stūrīša, kur izraudāt bēdas. Bērnunams, internātskola, kopmītne — visur viņa atradusies citu acu priekšā, vienmēr kāds par viņu pasmējies, pazobojies, iztaujājis, izbāris, bīdījis un stūmis. Un nu viņa sēž blakus gandrīz svešam puisim un brauc uz mājām. Vai tās kļūs par viņas īstajām mājām, uz mūžu, vai būs tikai pagaidu miteklis? Ardievu skaistie sapņi par slavu, par tālām zemēm! Svetlanai pēkšņi kļuva pašai sevis tik žēl, ka asaras sāka ritēt pār vaigiem,

— Kas tev notika? — Mārcis satraucās.

— Nekas. — Svetlana nošņaukājās. — Tavas rozes palika kopmītnē. Tagad tās novītis.

Kāda viņa pretīga mele! Nevar taču atzīties, ka raud par zudušajiem sapņiem, cerību miglā tīto nākotni. Atradusies Semjonova! Parasta skolas basketa komandas centra uzbrucēja, tik vien ir kā garais augums, ko viņa bieži vien lādēt nolādējusi.

Ne vārda neteicis, Mārcis apgrieza mašīnu un brauca atpakaļ uz Rīgu.

«Laikam jau manis dāvātie ziedi Svetai ko nozīmē, ja to dēļ līst asaras,» Mārcis prātoja. Tad jau arī devējs nav vienaldzīgs. Un viņam pašam: vai Sveta patīk? Kā citādi viņš būtu par meiteni tik daudz domājis, dienām ilgi viens pats sēdēdams pie traktora stūres. Viņi abi kļūs labi draugi, citādi nemaz nevar būt.

Kā jau vasaras brīvdienās, kopmītne bija tukša un klusa. Elita un Ina vēl nebija atgriezušās no izlaiduma balles.

Komandante Apolinārija Ivanovna palīdzēja Svetlanai sakravāties. Daudz laika tas neprasīja. Visa meitenes mantība ietilpa sporta somā. Mārča dāvātās rozes Svetlana rūpīgi ietina mitrās avīzēs.

— Atsēdīsimies brītiņu pēc krievu paražas, — Poļas tante teica. Svetlana un Mārcis apsēdās abi līdzās uz gultas malas.

Svetlana pārlaida skatu logiem ar nomelnējušiem aizkariem (vajadzēja izmazgāt, kā viņai tas neienāca prātā?), Elitas pavirši saklātajai gultai, Inas kaktiņam ar kinoaktieru fotogrāfijām pie sienas, galdam ar tukšu puķu vāzi un skaļi nopūtās. Bērnība bija beigusies.

— Nu tad dzīvo vesela. — Komandante piecēlās uti noskūpstīja Svetlanu uz abiem vaigiem. — Esi laimīga. Nedari kaunu tiem, kas tevi mācījuši un audzinājuši.

Pēc tam Sveta, Mārcim līdzās sēdēdama, devās pa pazīstamo ceļu uz Bauzēm.

— Vietējie par bauzēm dēvē kalnu virsotnes, — Mārcis skaidroja.

Bija atpūtas diena. Žiguļi, volgas, zapiņi, moskviči, ekskursantu autobusi cits aiz cita nebeidzamā straumē plūda ārā no pilsētas. Steidzīgākie bezbēdīgi centās apdzīt priekšējos, iespraukties brīvajās spraugās starp auto­mašīnām. Mārcis visu uzmanību pievērsa stūrei. Aiz pilsētas robežas ticis uz platās vairākjoslu šosejas, viņš piedeva gāzi un atviegloti nopūtās.

—  Vienmēr baidos braukt pa Rīgu. Pilns ar mašīnām, visādu satiksmes zīmju līdz riebumam. Pamēģini kādu neievērot, tūlīt inspektors klāt. Nesaprotu, ko tie cilvēki tā laužas uz pilsētu, tur jau pat tīru gaisu drīz nāksies pirkt par naudu kā Japānā.

—  Tavu jauku novadu, katram pauguram zaļu lapu cepure galvā, katrā ieplakā pa mirdzošai ezera acij, — Svetlana jūsmoja.

—  Garāmbraucēji, tūristi, vasarnieki — tie redz tikai skaistumu, bet mums, mehanizatoriem, reizēm lādēties gribas — nogāzes vietām tik stāvas, ka tehnika gāžas apkārt. Pats velns laikam sasējis tās bauzes te citu pie citas.

Pie mehāniskajām darbnīcām Mārcis nobremzēja. Te mūsu, mehanizatoru, valstība. Vai nav skaisti? Daiļdārzniece Anna visu ar kājām gaisā apgriezusi — kur agrāk mētājās salauztas mašīnas un pletās dubļu jūra, tagad zāliens un puķes. Sākumā puiši spurojās pretim — kāda te vajadzība pēc rozītēm, te ir ražošanas sektors, nevis meiteņu puķu dārzs. Bet tas sievišķis izrādījās sīksts pēc velna. Vispirms pielauza savu vīru, mūsu brigadieri, pēc tam pārējos. Tagad puiši paši rūpējas par kārtību. Esam ieguvuši pirmo vietu rajonā.

No šejienes varēja redzēt visu ciematu — vērienīgo tirdzniecības centru, tam blakus jaunuzcelto administra­tīvo ēku, kas pērngad vēl atradās sastatnēs. Abu celtņu aizmugurē drūzmējās daudzstāvu mājas, tādas pašas kā pilsētā. Citā kalna nogāzē, jau tālu saredzama ar savām koši sarkanajām ķieģeļu sienām, pacēlās vidusskola un sporta komplekss. Tas bija saimniecības lepnums, kuru brauca skali lies un kuru labprāt rādīja pat viesiem no kaimiņu republikām un ārzemēm. Daudzas saimniecības žēlojās par jauniešu trūkumu, no Bauzēm neviens projām nebēga. Pievilka ne tikai augstais atalgojums, bet ari labie sadzīves apstākļi. Puišus vilināja slēgtais peldba­seins, šautuve, sacīkšu motocikli un pašu spēkiem iekār­totā mototrase.

— Mūsu priekšsēdētājam galva strādā. Nav jau ari pats nekāds vecis. Reizēm paķer moci aiz ragiem un parāda klasi. Tevi viņš jau pērngad pamanīja, goda vārds. Dēzijas mammai teicis, ka kolhozā vajadzētu organizēt sieviešu basketbola komandu. Padomā!

Svetlana nosarka. Vai Mārcis to sacīja tāpat, vai varbūt Dēzija bija izpļāpājusies?

Piebraucis pie ciemata augstākās celtnes — piecstāvu nama, kurā dzīvoja galvenokārt jaunie speciālisti, — Mārcis apturēja mašīnu.

— Te nu būs tavas mājas.

Svetlana brīdi klusēdama skatījās. Mārcis apgāja mašīnai apkārt un galanti atvēra durvis. Otrā rokā viņš turēja meitenes mantību.

— Kāpjam augšā!

Trešais stāvs, ceturtais, piektais. Mārcis ielika Svetlanas plaukstā spožu atslēgu, pie kuras bija piestiprināts no ādas izgatavots rūķītis — atslēgu sargs,

Svetlana atslēdza durvis. No uztraukuma sirds krūtīs dauzījās kā negudra. Priekšā koridors. Pa labi divas šaurākas durvis, pa kreisi platākas, stiklotas. Smaržo pēc krāsas. Virtuve ar iebūvētu sienas skapi un gāzes plīts. Vanna. Istabā gādīgas rokas nolikušas saliekamo gultu, uz tās uzklāti balti linu palagi un svītraina lauku sega,

— Un tas viss man?

Rožu pušķi kā bērnu pie krūtīm piespiedusi, Svetlana stāvēja istabas vidū un no laimes smējās.

— Es tūliņ! — Mārcis izsteidzās un pēc brīža ienesa trīslitru burku ar ūdeni. — Nu tad pagaidām! Liecies slīpi, atpūties! Pievakarē atkāpšu.

Svetlana palika viena. Uz grīdas notupusies, viņa lēnām citu pēc cita lika ziedus burkā, tad uzlēca kājās un sāka visu kārtīgi apskatīt. Pavēra virtuves skapīša durvis, pagrieza vannas krānus. Lodžijā elpa aizrāvās no plašā skata uz apkārtni. Te viņa sēdēs vasaras novakarēs, atpūtīsies un lasīs grāmatu. Un vispār — ko gribēs, to darīs. Elita viņu nevarēs izlikt no istabas, kamēr pati mīlinās ar savu drauģeli. Svetlana pārlaida vērtējošu skatu tukšajai istabai. Vispirms jāsagādā dīvāns, galds, pāris krēslu, drēbju skapis, vēlāk ari ērts atpūtas zvilnis. Un tepiķis, tik mīksts un pūkains, ka kājas tajā iegrimst līdz potītēm. Tad pie viņas būs vēl mājīgāk nekā pie Dēzijas.

Dēzija — viņas solabiedrene. Skaistā Dēzija. Nevis gudrā, labā, čaklā, tikai — skaistā. Kā Svetlana kādreiz apskauda viņas lelles seju un trauslo augumu! Bet nu vairs ne. Sapratusi, ka glīta seja cilvēkam nav galvenais.

Dēzija vienmēr sapņoja par skaistiem tērpiem, lepnu māju, vīru ar blatiem, mašīnu, tikai par bērnu ne. Tas neietilpa viņas plānos. Mārcis teica: dzemdības esot bijušas grūtas. Toties puika atskrējis dūšīgs. Vai Dēzija ir laimīga?

Svetlana novilka savu garo izlaiduma balles kleitu, nomazgājās un atlaidās gultā. «Uz brīdi, tikai uz mazu brītiņu,» viņa pati sev piekodināja, bet iekrita kā akā. Sveta sapņoja, ka atrodas viena mazā laiviņā vētrainā jūrā. «Palīgā!» Kaut kur virs galvas atskanēja dārdoši smiekli. Svetlana atvēra acis, Mārcis kustināja gultu un skaļi smējās. Meitene savilka segu līdz zodam.

— Ir gan tev varoņmiegs. Jau vakars. Rausies augšā, mamma atsūtīja ēdamo. Būsi izsalkusi.

Izej virtuvē! Man jāapģērbjas. Ko lai uzģērbj? Svetlanai pēkšņi gribējās izskatīties pievilcīgai. Mārča dēļ, lai viņam patiktu. Halātiņš izbalē­jis. Pērnējā vasaras kleitiņa saburzījusies. Uzvilks to pašu izlaiduma.

Ceptas gaļas šķēles un kartupeļi kārdinoši smaržoja. Bet nebija ne nažu, ne dakšiņu, ne karošu, ne šķīvju.

— Ak, es aitasgalva! Kā es neiedomājos! Pagaidi, aizņemšos no kaimiņiem.

Svetlana dzirdēja, ka Mārcis ilgi zvana un dauzās gan pie vienām, gan otrām durvīm.

— Kaut kur aiztinusies. Nav ko taisīt ceremonijas. Mūsu tālie senči arī sukāja iekšā ar saviem pieciem pirk­stiem.

Mārcis paklāja uz grīdas dvieli, nolika bļodiņas ar ēdie­niem un pats nometās līdzās.

—  Lūdzu, galds klāts!

—  Pārākie alu cilvēki vakartērpā un džinsos, — Svet­lana iesmējās un nometās uz ceļiem. Pēkšņi uzradās ne­ganta ēstgriba. Abi pārmaiņus ņēma no traukiem brūni apcepto gaļu un miltainos kartupeļus, klāt piekozdami Mārča mātes skābētos, skraukšķošos gurķīšus.

Mārcis, apmulsis no meitenes tuvuma, centās uzturēt sarunu:

—  Toreiz, pirms kādiem miljons gadiem, gan bija ērta dzīve: paēd, noslauki pirkstus ādās, un gatavs. Ne šķīvji jāmazgā, ne istabas jāpoš.

—  Mūsdienu cilvēki ir apauguši ar simtiem lietu, bez kurām vairs neprot iztikt.

— Es lasīju, ka dažāda veida dakšiņu vien esot vairāk nekā pusducis: augļiem, zivīm, brokastīm, pusdienām un kam tur vēl. Tīrais izmisums, vai ne?

«Ārprāts, kādus niekus mēs gvelžam. Pat prātā nenāca, ka Sveta mani tā noburs,» Mārcis, pilnām mutēm ēzdams, domāja.

«Kādēļ viņš tik uzmanīgs pret mani? Vai tiešām viņš?…» Meitene pat nosarka no šīs neizteiktās domas.

—  Nu gan vairāk ne kumosa. Pasaki paldies savai mammai.

—  Ejam paklaiņot!

—  Ejam! — Svetlana priecīga piecēlās.

—  Mēs rudenī pārcēlāmies uz ciematu. Tikmēr abi ar tēvu vārdojām mammu, kamēr apvārdojām. Jaunais na­miņš būs gods godam: ar piecām istabām, pirti, garāžu, darbnīcu. Gribi, es tev parādīšu.

Pirms vairākiem gadu tūkstošiem Straujupītes ūdeņi bija izgrauzuši dziļu gravu. Apaugusi ievām, liepām, vīto­liem un kļavām, tā līkumoja cauri Bauzes ciematam, pie­dodama tam īpašu jaukumu. Pa stāvu taciņu abi nokāpa lejā. Lēkādama pāri akmeņiem un kritalām un itin ka bārdamās par negaidītajiem šķēršļiem, Straujupīte čalo­dama steidzās uz Gauju. Noglumējis koka stumbrs veda uz otru krastu.

—  Es tevi pārnesīšu!

—  Nevajag, es pati! — Svetlana mierīgi pārgāja pa nedrošo laipu pāri upei.

«Cita meitene būtu spiegusi, ķērusies ap kaklu, visādi māžojusies, bet Sveta ne. Kļuvusi daudz drošāka nekā pērnvasar. Vairs nesarkst un nestostās, kad ciešāk paska­tās virsū,» Mārcis vērtēja. «Baltais kostīms labi piestāv viņas melnajiem matiem un melnīgsnējai sejai.»

Augšā kraujas malā pacēlās divstāvu māja. Jumta čo­kurā šūpojās savītis zāļu vainags.

— Vai nav jauka vieta? Ka tautasdziesmā:

Kalnā ievas skaisti zied,

Lejā strauja upe tek.

Kalnā teku pušķoties,

Lejā balti mazgāties.

— Bet kā tad ar veco māju? — Svetlana jautāja.

— Kurināsim nost. Ne tā vairs salāpāma, ne piesil­dāma.

Svetlana vienu vienīgu reizi pērnvasar, tad, kad pazuda sugas bullītis, bija redzējusi Mārča mājas — mūžvecas, ar lielu, nosūnojušu, kā zaļu samtu pārklātu jumtu, ar guļbūves sienām un maziem lodziņiem. Viņai šķita, ka tādas vecas lauku mājas ir kaut kas svēts, jo tās glabā daudzu paaudžu priekus un bēdas, mīlestības apliecinā­jumus, bērnu pirmos vārdus un soļus, vecāku pēdējos no­vēlējumus, ka, visu to iznīcinot, satrūkst dzīvās atmiņu saites, kas saista ar priekšgājējiem. Ja viņai kāds parā­dītu māju, kur dzimusi viņas vecmāmiņa, kur uzaugusi māte, kailām kājām uz turieni aizskrietu.

—  Un tev nebūs žēl visu to atstāt?

—  Tāda kā jocīga. Kas tur ko žēlot! Vasarā vēl nekas, bet ziemā māja kā ledus kambaris. Un kur tad vēl tās baigās kupenas. Mašīna mežam nevelk cauri, jāsperas līdz padusēm pa sniegu. Mamma gan reizēm apraudas. Šīs mājas cēlis viņas vecvectēvs, muižas dārznieks. Gan jau samierināsies. Jaunā māja pavisam cita lieta. Būvbrigadieris tēvam labs čoms, sola līdz Oktobra svētkiem dabūt gatavu. Centrs ar roku aizsniedzams. Ziemā varēs katru nedēļu aizkāpt uz kinci, uz dančiem. Cik nu te tālu, viens stiepiens. Tu nāksi kopā ar mani, jā?

Svetlana vērīgi ieskatījās Mārča platajās acīs un klusē­dama pamāja ar galvu. Šim puisim varēja uzticēties, viņš nelikās vieglprātīgs meitu mednieks.

Jau krēsloja, kad abi atgriezās. Nams sagaidīja jauno iemītnieci ar spožām uguņu acīm.

— Vienīgi tavi logi tumši. Es pagaidīšu, kamēr tie iedegsies.

Kaimiņienes ieradās ar sālsmaizi.

—  Es esmu Anna, strādāju par daiļdārznieci, — Pa­drukna sieviete, krietni vecāka par Svetlanu, pasniedza viņai rozi garā kātā.

—  Bet es — Diāna, pārdevēja rūpniecības preču vei­kalā.

—  Briesmīgi nozīmīga persona, ņem vērā. Visi importi iet caur viņas rokām, — Anna smiedamās piebilda.

—  Pašcepta. — Diāna pasniedza ar ķiršiem rotātu kūku.

Svetlana apjukusi turēja to rokā un neapjēdza, kur lai noliek. Abas viešņas iesmējās.

— Pagaidi, mēs tūlīt.

Anna ienesa mazu, zemu galdiņu, Diāna ķeblīšus.

— Lūdzu, dzīres var sākties.

— Bet man nav ne nažu, ne šķīvīšu, — Svetlana samul­susi noteica.

— Bet par to tev ir zilās rozes. Mārcis veselu nedēļu dīca apkārt, kamēr izdīca.

Ne Anna, ne Svetlana nepamanīja, ka Diāna pie šiem vārdiem saraujas, kā pliķi saņēmusi.

— Tu nemaz nezini, kā mēs tevi gaidījām. Iepriekšējā šuvēja ir dekrētā, līdz Jaungadam uz viņu nav ko cerēt. Tiesa, vienās mājās uzdarbojas no pilsētas atbraukusi kaktu skroderiene, darbu veic pa roku galam, bet naudu plēš baigo. Pie mums tagad tā iegājies, kā svētki, tā vajag jaunu kleitu. Tev būs darbs līdz ausīm, kamēr visas ap­susi. Bet par pārējo nebēdā, gan pamazām iekārtosies. Es arī sāku no nekā, bet tagad man ir viss, ko sirds kāro,— gan vīrs, gan divi bērni, iedzīve, pat žigulis.

Anna izrādījās runīga, turpretim sīkā, trauslā Diāna sēdēja, drūmi sevī ierāvusies.

— Ko tu klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi? — Anna beidzot pamanīja.

—  Sāp galva.

—  Ienāc vēlāk pie manis, iedošu tableti.

«Ko Mārcis šajā baigajā būdā saskatījis? Mati taisni kā sari, acis šķības, pati kā reklāmu stabs.» Diāna kri­tiski pētīja Svetlanu. «Skrien apsveikt ar tādām izcilām rozēm, vadā pa ciematu. Būtu kaut bagāta, bet nē — plika kā baznīcas žurka, pat karotes nav.» Viņai, Diānai, gan ir viss: importa mēbeles, vācu porcelāna servīze. Mārcis pats kādreiz slavēja, ka pie viņas esot eleganti. Bet varbūt viņa māte lika šo Svetu vadāt? Stāsta, ka viņa pērnvasar Mārča mātes vietā esot strādājusi par teļkopi. Droši vien tā būs, tāpēc nav ko uztraukties, Mārcis jau nemainīs viņu, Diānu, pret šo reklāmu stabu.

Diāna pasmaidīja un nolauza gabalu pašceptās kūkas.

— Atceries labi, ko šonakt sapņosi, tas piepildīsies, — Anna aiziedama piekodināja.

Pirms gulētiešanas Svetlana naktskreklā izgāja uz lodžijas. Pa Diānas istabas logu skanēja deju mūzika. Cie­mats grima tumsā. Vienīgi pie tirdzniecības centra dega dažas spuldzes, skopi apgaismodamas tuvāko apkārtni. Tur atradās arī viņas darbavieta, pavisam tuvu, jāpāriet vienīgi pagalms.

Kāds te miers un klusums! Un gaiss smaržo pēc bēr­ziem, it kā tikko būtu nolijis lietus. Gluži kā bērnunamā, kur viņa bija uzaugusi. Svetlanu pārņēma dziļš miers, kāds pārņem cilvēku, kas ilgi un mokoši meklējis atbildi uz pašu grūtāko jautājumu, ko uzdod dzīve — kā dzīvot tālāk —, un beidzot izlēmis, ko darīt, un ir pārliecināts, ka tieši tas būs vienīgais un tātad pareizais ceļš.

No rīta viņu pamodināja dīvaina skaņa. Tāda rodas, kad ar nazi piesit kristāla traukam. Saule uz grīdas bija izklājusi mirdzošu paklāju. Tā vidū stāvēja mazs putniņš dzelteniem sāniem, melnu galvu, jocīgi klanījās uz savām tievajām kājiņām un uzstājīgi tirkšķināja. Svetlana lēnītiņām pasniedzās pēc kūkas drupačām un pasvieda put­nam. Tas vērtējoši paraudzījās ar savām spožajām acu zīlītēm guļošajā cilvēkā, tad, paķēris drupaču, izlidoja pa logu.

— Nebaidies, nāc vēl! — Svetlana aicināja. Un putniņš patiešām drīz vien atgriezās.

Svetlana labsajūtā izstaipījās. Cik labi! Nav vairs jā­mācās, jātrīc eksāmenos. Priekšā vesels atvaļinājuma mē­nesis. Vispirms viņa krietni atpūtīsies, sauļosies, peldēsies un gulēs, gulēs. Tad pamazām sāks iekārtoties. Un tad jau ari būs pienācis laiks sākt darbu. Bet par to viņa vēl nedomās, gan jau pagūs.

Krietni ieturējusies, Svetlana ielika somā peldkostīmu, frotē dvieli un izlaiduma uzdāvināto grāmatu, aizslēdza durvis un kāpa lejā. No pērnās vasaras Straujupītes ielokā blakus Dēzijas vecāku mājai viņai bija iemīļota sauļoša­nās vieta.

Šoreiz mājas durvis bija ciet. Tātad visi darbā. Suns, pazinis nācēju, laipni paluncināja asti un nolaizīja roku.

Izpeldējusies Svetlana tāpat slapjā peldkostīmā atlaidās siena gubā kā mīkstā pēlī. Siens saldi smaržoja pēc vīs­tošām pļavu puķēm un zāles. Oranža mārīte ar septiņiem punktiņiem uzrāpās uz meitenes plaukstas un ņēmās aptecēt visus pirkstus.

— Biz, biz, mārīte, kur tavi bērniņi? — Mārīte pacēlās spārnos un aizlidoja.

Kraujie, kupliem kokiem apaugušie upes krasti norobe­žoja Svetlanu no pārējās pasaules kā ar biezu, zaļu aiz­karu. Bija tik labi gulēt uz muguras sasilušajā siena gubā un vērot, kā debesīs ātri slīd mākoņi. Tie atgādināja iz-pluinītus lakatus. Droši vien tur, augšā, ir pamatīgs vējš, bet te nejuta ne vēsmiņas.

Meitene atvēra grāmatu un centās lasīt, taču domas atkal un atkal atgriezās pie Mārča. Ko viņš pašreiz dara? Vai viņu arī atceras? Teicās pievakarē atnākt. Kaut tik nepiemānītu. Neviens puisis līdz šim viņai tā nav paticis kā Mārcis.

«Vai tik nebūšu pa īstam iemīlējusies?» Svetlana apjuka no šīs domas. Muļķības! Tādu kā viņa neviens neiemīlēs. Nav ko sapņot par neiespējamo. Bet ja nu tomēr?

*

Svetlana pamodās no mitra pieskāriena un izbijusies iekliedzās. Kāds ar mēli laizīja viņas seju un priecīgi smilkstēja. Dēzijas Kāravs. Sadzinis viņas pēdas, gudri­nieks. Pulkstenis jau viens. Gribējās ēst.

Saimniecības ēdnīcā bija trokšņaini. Te cits citu pazina, sasaucās, apjautājās, kā klājas. Svetlana nopirka talonus. Ar paplāti rokās viņa skatījās, kur apsēsties.

—   Sveta, nāc pie puikām! — Viņa izdzirda pazīstamu balsi. Mārcis izņēma viņai no rokām paplāti un atbrīvoja vietu.

—   Kā atpūties? Nav vienai garlaicīgi? — viņš apjau­tājās.

— Nē.

— Tu tāda braša meita, nāc labāk strādāt pie mums, — puiši putekļainos, eļļainos kombinezonos mēļoja. — Izmā­cīsim tevi par traktoristi. Tas nekas, ka darbs melns, par to maksā baltu naudu.

Svetlana jutās brīvi un droši šajā draudzīgajā mehanizatoru pulciņā.

—   Vai tu nevarētu man pēc darba palīdzēt? Es gribu nopirkt dažas mēbeles, bet vienai…

—   Nebēdā! Nogādāsim tavus dārgumus ar simt zir­giem, ka norūks vien. Šodien nesanāks, mēs pa tālajiem laukiem. Bet rītvakar var. Veči, kas nāks palīgā?

— Visi, protams!

Puiši aizsteidzās pie saviem traktoriem. Svetlanai bija laika diezgan. Viņa apstaigāja tirdzniecības centru un atrada šuvēju darbnīcu. Durvis bija ciet. Svetlana ieska­tījās pa noputējušiem logiem. Neliela uzgaidāmā telpa ar pielaikošanas kabīni, kuru aizsedza puķoti aizkari. Otrā — lielākajā istabā divi galdi, skapis gar visu sienu - krēsli. Uz viena galda stāvēja vāze ar sakaltušam puķēm.

— Ko lien gar stūr ? — rupja sievietes balss viņai aiz muguras uzsauca. — Tur tak neviens nav. Ciet tā būda un tik drīz vaļā nebūs. Nav ko snaikstīties!

Svetlana atskatījās un iesmējās. Resnās balss īpašniece izrādījās sīka, vāja sieviete pelēkā virsvalkā ar slotu un lickšķeri rokās.

—  Ko blenž? Cilvēku neesi redzējis, vai?

—  Es esmu jaunpieņemtā šuvēja.

— Tā jau cit' runāšan'. Atslēga pie priekšnieka. Viņš šodien nobrauc uz Rīg Piekāp no rīta.

Gumijas galošās ieautās kailās kājas pa asfaltu švīkādama, «svarīgā» persona aizgāja.

Plašajā rūpniecības un saimniecības preču veikalā otrajā stāvā bija karsti un smacīgi. Pārdevējas, bariņā sagājušas, par kaut ko skaļi smējās. Kāds pircējs cilāja virskreklus, taču nekādi nespēja izvēlēties, pētīja rakstu, lika atpakaļ, ņēma citu.

— Vai parastā kokvilnas auduma nav? — Svetlana, piegājusi pie Diānas, pavaicāja.

—  Tev daudz vajag?

—  Ja platais, tad trīs metrus, ja šaurais — piecus.

—  Atradīsies. Zils ar puķītēm — der?

—  Der.

Diana pazuda noliktava un pēc īsa brīža atgriezās ar mazu, papīrā ievīstītu sainīti.

—  Seši trīsdesmit. Importa. Maksā kasē!

—  Es tūliņ aizskriešu uz mājām pēc naudas.

— No diviem līdz trim pusdienas laiks. — Diāna nogla­bāja sainīti zem letes.

— Varbūt mēbeles varētu uz nomaksu?

— Var. Pirmā iemaksa — divdesmit pieci procenti no vērtības.

Svetlana paņēma naudu un tūlīt arī sapirkās nepiecieša­mākos saimniecības priekšmetus: nažus, dakšiņas, karotes, katliņu, pannu, krūzes un šķīvjus. Pēc tam pārskaitīja atlikušo summu un saka pētīt mēbeles. Krēslu vietā pagai­dām iztiks ar ķeblīšiem. Izvelkamu dīvānu un mazu gal­diņu virtuvei viņa var atļauties. Vēl derētu skapis, bet tas ir briesmīgi dārgs. Tomēr jāpērk, gan jau iztiks līdz pir­majai algai. Nepilns mēnesis vien palicis. Un tad viņai iešāvās prāta, ka viņa taču var sākt strādāt ātrāk, kaut vai rīt.

Sūt Svetlana prata. Sliktāk, taisnību sakot, pavisam bēdīgi bija ar piegriešanu. Apģērbu konstruēšanas pama­tus viņas bija mācījušās otrajā kursā. Skolas ateljē kleitas katrai pasūtītajai meistares piegrieza un pielaikoja pašas, meitenēm atlika vien sašūt. Visu vakaru Svetlana nosē­dēja, šķirstīdama un pētīdama Gintas Kalniņas grāmatu «No auduma līdz tērpam». Viss itin kā šķita esam sapro­tams, bet viņa nojauta, ka starp grāmatā rakstīto teoriju un pašai apgūstamo pieredzi būs jānoiet kļūdām bruģēts un asarām laistīts ceļš.

Izklājusi uz grīdas nopirkto katūnu, Svetlana uzlika uz tā pēc viņas auguma darināto piegrieztni, rūpīgi apzīmēja ar krītu kontūras un izgrieza. Anna viņai aizdeva savu veco, no mātes mantoto «Zingera» rokas šujmašīnu. Viņai nebija pat spoguļa, kur pielaikojot paskatīties, nācās trau­cēt to pašu Annu. Pret Diānu Svetlana gluži instinktīvi juta nepatiku, kaut arī neprata to izskaidrot. Diāna pret viņu bija laipna, apsolīja noformēt uz nomaksu mēbeles, piedāvāja pat dārgu importa paklāju, labi zinādama, ka jaunajai kaimiņienei tas nav pa kabatai. — Ja tavi darbi būs tikpat diži kā augums, tad ciemata sievietes būs priecīgas, — sadzīves pakalpojumu punkta vadītājs, Svetlanu no galvas līdz kājām nopētījis, iesmē­jās. — Ko dievs vienam piešķīris par daudz, to otram at­kal atņēmis. Man derēja kādus pāris desmit centimetrus pielikt.

Sveta tumši pietvīka. Vadītājs nojauta, ka nošāvis greizi.

—  Tas labi, ka tu esi nodomājusi sākt darbu ātrāk. Ciema sievas man solās matus izplūkāt, ja negādāšu šuvēju.

—  Es baidos, — Svetlana nostostījās.

—  No kā tad?

—  No piegriešanas. Skolā mums to tikpat kā nemācīja. Ja nu sabojāju drānu?

—  Vai tik traki būs? Ejam, es tev parādīšu telpas, — Priekšnieks parakņājās pie sienas piekārtajā skapītī, at­rada vajadzīgo atslēgu, un abi devās uz Svetas nākamo darbavietu.

Darbnīcas grīdas, galdus un krēslus klāja putekļu kārta.

— Kā Vija aizgāja dekrētā, tā stāv nu jau kuro mēnesi. Apkopēja mums nav no čaklajām.

— Es pati, — Sveta piedāvājās. Priekšnieks nopriecājās un parādīja, kur glabājas spaiņi, lupatas, slotas.

Tirdzniecības centra sievietes tūliņ ievēroja Svetas rosīšanos. «Jauna šuvēja uzradusies.» Šī ziņa apskrēja cie­matu vēja ātrumā.

Pirmā ieradās Diāna. Darbnīcas durvis bija ciet. Diāna paskatījās pa logu. Sveta sev pielaikoja tikko pašūto kleitu. «Tīri normāli,» Diāna novērtēja.

—  Tu varētu uzraut līdz nākamajai svētdienai, ko? Pa blatu kā labai kaimiņienei. — Diāna, iegājusi darbnīcā, noklāja uz galda punktotu trikotāžas drānu.

—  Tā gan laikam dārga? — Sveta pārlaida roku mīk­stajam audumam.

—  Nerunā, pārdošanā nemaz nebija. Ar kaukšanu iz­kaucu no rajona noliktavas vecenes. Svētdien mūsu pil­sētiņā viesojas «Credo», ļaužu būs, ka biezs. Jāpašiko. Studentu celtniekos esot pārākie čaļi. Mūsu miestiņā jau nav kur izvērsties, gan pati drīz apjautīsi.

Diāna nolika Svetlanai priekšā no ārzemju modes žur­nāla izplēstu lapu. Izvēlētais modelis bija sarežģīts — plata apkakle, kas kreisajā sānā pārgāja svārku volānā, piedevām vēl lukturpiedurknes. Skolas ateljē, kur vien­mēr ar padomu līdzās stāvēja meistare Liepa, Svetai tā­das kleitas nebija gadījies šūt.

—  Es nezinu, varbūt labāk atdot kādai prasmīgākai šuvējai, '— viņa nedroši ieteicās.

—  Jocīgā, pilsētas ateljē baigā rinda un meistares plēš vēl pa virsu. Vai tu baidies?

Sveta klusēdama paraustīja plecus. —- Skaties, ka nesabojā! — Diāna aiziedama piekodi­nāja.

Sveta lūkojās uz rožaino audumu ar sīkajiem, melna­jiem punktiņiem, līdz sāka raudāt. Parastus svārkus, blū­zes, vienkāršas kleitiņas viņa prata uzšūt, bet šitādu? Šurp braucot, viņa bija pārliecināta, ka strādās divatā. Ko tagad lai iesāk? Atdot drānu atpakaļ, godīgi atzīties, ka neprot tādu modeli uzšūt? Tā viņa apkaunos ne tikai sevi, arī meistarus, kuri viņu trīs gadus mācījuši, visu skolu. Turklāt Diāna izbazūnēs pa ciematu, ka jaunā šu­vēja ir galīga nepraša.

Nevajadzēja braukt uz šejieni. Sadale gribēja nozīmēt uz «Rīgas tērpiem». Būtu kopā ar Daci un citām meite­nēm. Ja ko nezinātu, meistares turpat līdzās. Pa vaka­riem spēlētu basketbolu. Varbūt izdotos izsisties līdz meistarkomandai, tad visas durvis vaļā — ārzemes, slava. Bet viņa kā aptaurēta — tikai uz Bauzēm, citur nekur. Savu māju sagribējās. Nu pašai jākož pirkstos.

-~ Paskatieties, pēc kā es izskatos! Pēc ķēma! — Di­āna pārskaitusies nodemonstrēja pārdevējām jauno kleitu. Jā, tā nebija izdevusies, draudzenes tam piekrita. Kuplā apkakle Diānas paīso kaklu vērta vēl īsāku, volāni, kas modes lapā vijās skaistos viļņos, izskatījās saplakuši, slīpā josla muguras pusē veidoja neglītu kroku.

—  Tādu tikai atpakaļ pie teļiem! — Diāna kliedza, — Tur viņai īstā vieta, ja neprot šūt, kā pienākas. Es to tā neatstāšu! Sūdzēšos rajona, rakstīšu uz avīzi! Lai ne-domā, ka pie mums uz laukiem var sūtīt visādus brāķdarus!

—  Aizej pie Vijas, — draudzenes deva padomu, — var­būt var saglābt.

—  Vaina nav šuvējā, bet modelī. Tādam fasonam vajag stingrāku drānu, nevis mīksto trikotāžu, — Vija aizbildi­nāja jauno kolēģi.

Ap Svetu savijās nevalodas. Par tām parūpējās Diāna,

—  Varbūt viņa kaut kā uzšūs prastu ķiteli apkopējai vai slaucējai, bet labu materiālu tādai nevar uzticēt.

—  Nu ko tu uz viņu esi uzēdusies? — dārzniece Anna rājās. — Neviens meistars no gaisa nav nokritis. Zemi pareizi uzrakt, pat to ir jāiemācās, kur nu vēl kleitu pašūt.

Ne jau izbojātās kleitas dēļ vien Diana neieredzēja jauno kaimiņieni. Kopš Svetlana ieradās Bauzēs, Mārcis pie Diānas vairs ne reizes nebija iegriezies, bet pie Svetas nāca vai ik pārvakarus. Pa vaļējo logu skaidri varēja dzirdēt, cik abiem jautri. Sveta uz ātrāko jādabū prom, gan tad viss būs atkal kā agrāk.

*

Sveta smagi pārdzīvoja pirmo neveiksmi, raudāja, rak­stīja un plēsa atlūgumu. Pamanījusi Mārci, bēguļoja, ieslēdzās dzīvoklī, nelaida iekšā. Beidzot galīgi izšķīrās — dosies atpakaļ uz Rīgu,

— Kas ar tevi notiek, bērniņ? — Dēzijas mātē, nejauši satikusi Svetlanu upmalā, apvaicājās.

—  Kādēļ jūs mani, tādu nemākuli, aicinājāt uz še­jieni? — Sveta izplūda asarās. — Jau rītdien pat braucu prom.

—  Es gan nedomāju, ka tu pirmo grūtību priekšā tik ātri piekāpsies.

—  Ņemiet mani pie teļiem tāpat kā pērnvasar. Citur es nederu, visi tā saka.

— Kādi visi?

— Nu Diāna un pārējās pārdevējas.

— Neklausies, ko viņas melš. Tādu Diānu es pie teli­ņiem pa kilometru tuvāk nelaistu, tevi gan. Bet katram savs darbs darāms. Man mājas jau otro gadu glabājas nešūta vasaras kleitas drāna. Cerēju uz Dēziju, bet vel­tīgi. Vai tu neņemtos?

—  Un ja nu es sabojāju tāpat kā to Diānas?

—  Nerunā niekus, būs labi.

Kleita Dezijas mātei izdevās skaista. Tiesa, fasons ne­bija nekāds sarežģītais. Nākošā pieteicās kaimiņiene Anna.

— Darbiņietes tērps tev varen labi iznācis. Man kaut ko līdzīgu, tikai viduklī vaļīgāku.

Ēdnīcas personāls pasūtīja visām vienādus puķainus virsvalkus. Piemērījot tērpus, Sveta iepazinās un sadrau­dzējās ar dažām meitenēm un vairs nejutās tik vientuļa.

— Pavisam cits skats, — priekšnieks, apskatījis glīti tērptās darbinieces, uzslavēja. — Malacis, Svetlana, esi nopelnījusi prēmiju.

Sveta atplauka.

Kamēr iestrādāsies, pagaidām neķeries pie pārāk sarežģītām kleitām. — Priekšnieks piemiedza aci.

Bijušās kursa biedrenes vēl atpūtās. Dace ceļoja pa Sibīriju, Baiba sauļojas Melnās jūras krastos, bet Svet­lana jau bija uzsākusi darba dzīvi, kuru Dati bija izvēlē­jusies.

3. nodaļa

PIRMĀ ALGA

— Kādēļ tev katru dienu jāspiežas pārpildītā autobusā, Jāzaudē ceļā turpat divas stundas, ja tepat divus kvartā­lus tālāk jaunajā ateljē vajadzīgas šuvējas? Es pats la­sīju sludinājumu, — Daumants nešaubīdamies noteica.

— Bet man ir norīkojums tieši uz «Rīgas tērpiem», — Baiba atbildēja. —- Mēs kopā ar Daci…

Viņa neprata tik ātri izlemt kā Daumants, ilgi pārlika un šaubījās.

— Padomā pati, kas tā būs par dzīvi: tev iekritīs_ rīta maiņa, man vakara, mēs viens otru tikpat kā neredzēsim. Bet te darbs vienā maiņā, — Daumants palīdzēja izšķir­ties.

Milzīgajā augstākās kategorijas modes nama, kas at­radās pilsētas centrā, darbaroku netrūka. Tādēļ kadru inspektore, pat nepainteresējusies, kādēļ jaunā speciāliste grib pāriet darbā uz zemākas kategorijas ateljē pilsētas nomalē, nekavējoties izrakstīja norīkojumu un piedevām vel novēlēja labu veiksmi.

*

Vienpadsmit gadus Baiba un Daumants 1. septembri bija gājuši uz skolu. Nu viņi gāja uz darbu.

Pirmais aizsteidzās Daumants. Piekopusi istabu, arī Baiba devās uz savu ateljē. Rokassomiņā atradās norīko­jums. Viņai pretim uz jaunuzcelto skolu ziediem rokās steidzās skolēni. Baibai kļuva skumji ap sirdi — jaukais, bezrūpīgais bērnības laiks bija pagājis.

Jo tuvāk nāca darbavieta, jo gausāki kļuva Baibas soļi. Kājas itin kā ķērās aiz neredzamiem šķēršļiem. Skolā un praksē viss bija vienkārši: ja ko neprata, lūdza palī­dzību meistarei. Bet kā lai jautā gluži svešiem cilvēkiem? Izsmies. Teiks: diplomēta šuvēja, bet nezina tik vienkāršu lietu. Bet varbūt viss būs labi un viņa uztraucas vel­tīgi? Pie ateljē ieejas durvīm Baiba brīdi apstājās un dziļi ieelpoja, lai nomierinātu strauji pukstošo sirdi…

Pieņemšanas telpā pāris sievietes šķirstīja pagājušā gada modes žurnālus. Pieņēmēja, tērpusies brūnā atlasa virsvalkā, klausuli ar roku aizsegusi, pļāpāja pa telefonu.

— Pasūtījumus šodien nepieņemam, — viņa uzsauca Baibai un turpināja sarunu.

Telpas stūrī atradās vienīgais greznojums — liela, no­putējusi palma iekaltušiem lapu galiem.

— Es teicu, ka pasūtījumus nepieņemam! — sieviete aizkaitinātā balsī uzsauca Baibai.

— Es ierados darbā, — Baiba nedroši teica.

— Pagaidi, dārgumiņ, es tūlīt piezvanīšu vēlreiz. Izlasījusi norīkojumu, viņa piespieda pogu.

— Priekšniek, te viena ieradusies strādāt. Vai aizvest? Ateljē vadītājs pieklājīgi sasveicinājās, palūdza apsēs­ties un ņēmās pētīt Baibas dokumentus.

«Tieši no skolas, tātad bez darba iemaņām. Rudie mati aizmugurē savīti smagā mezglā, tikai daža draiska sprodziņa vijas ap augsto pieri. Vairāk par sešpadsmit nevar dot, bet pirkstā jau laulības gredzens,» vadītājs vērtēja jauno darbinieci. «Redzams, ka no kautrīgajām, sēd pie­sarkusi, acis ar skropstām aizsegusi. Tas labi, lecīgās man netīk.»

Novēlējis veiksmi pirmajā darbavietā, vadītājs ieveda Baibu telpā, kur šuva sieviešu kleitas.

— Biedrene Kalna, saņemiet jauno kadru.

Slaida sieviete Baibas mātes vecumā negribīgi piecēlās un nopētīja meiteni. — Un tas viss?

— Pagaidām viss.

—  Tad nebrīnieties, ja pasūtītāji rakstīs sūdzības.

— Brigadiere Kalna, ceru, ka jaunā darbiniece jūsu vadībā strādās sekmīgi un neiesniegs atlūgumu jau pēc pāris nedēļām kā iepriekšējās!

Brigadiere saknieba lūpas un neatbildēja.

— Ja jums gadās kādi pārpratumi vai neskaidrības, nekautrējieties, nāciet tieši pie manis, — vadītājs atvadī­damies piebilda.

— Kāda īpaša laipnība, — brigadiere nobrīnījās. Priekšnieks tev pazīstams?

Baiba klusēdama pakratīja galvu.

—  Kāda kategorija?

—  Trešā.

— Pagaidām strādāsi par mācekli pie vīlēm. Linda, ierādi jauniņai darbu!

Telpas aizmugurē piecēlās meitene Baibas vecumā. Pā­rējās šuvējas, jau gados vecākas sievietes, pavadīja jaunpienācēju ar vērtējošu skatienu — iznāks no viņas lietas­koks vai būs tikai pa virsu braucēja. Baiba to redzēja un jutās neērti.

— Tu no parastās videnes vai arodenes? — Linda ap­jautājās.

—  No šuvēju profesionāli tehniskās vidusskolas.

—  Ar diplomu?

—  Jā.

— Kā brigadierei nav kauna tevi ieskaitīt par mācekli? Tu nepalaidies, cērt pretim. Citādi tev dzīves nebūs, ap­cels par muļķi. — Linda nokrāva Baibai priekšā audumu kaudzi. — Es izbraucu cauri vēsturniekos. Mani senci gluži vai ķerti uz senatni: tēvs arheologs, māte vēstures skolotāja. Ieņēmuši galvā, ka man jāiet viņu pēdās. Labi vien ir, ka izgāžos, jo es to vēsturi jau no bērnības esmu pārēdusies līdz kaklam, brokastīs, pusdienās un vakariņās par to vien runā un spriež. Man patīk dzīvnieki. Nākam­gad iešu uz Lauksaimniecības akadēmiju, mācīšos par veterinārārsti. Manis dēļ senči lai stāv vai uz galvas. Tēvs par mājās dzīvošanu negribēja ne dzirdēt. Tad nu izlēmu atnākt uz šejieni, piepelnīties un pie viena iemācī­ties šūt. Tas dzīvē vienmēr noderēs, vai ne? Bet divās nedēļās tālāk par vīļu apmetināšanu neesmu tikusi. Tādā tempā var sirms kļūt un nekā neiemācīties. — Visu to Linda izbēra kā no ložmetēja, tad ievilka elpu un šāva tālāk: — Aizeju uz zooloģisko dārzu par dzīvnieku apko­pēju. Ja labi strādāšot, teicās dot ieteikumu uz akadē­miju. Tiklīdz senči to uzzinās, būs baigais trobelis. Bet lai, neesmu vairs nekāds klēpja bērns.

Brigadiere, nostājusies meitenēm aiz muguras, zīmīgi ieklepojās.

Baiba noņēma šujmašīnai apvalku un pārcilāja nolik­tos drēbju gabalus. Vīļu apmetināšana viņai bija ierasts darbs, kas neprasīja daudz pūļu un īpašu zināšanu.

Kad brigadiere bija aizgājusi, Linda turpināja sarunu:

— Tu redzēji, kādas viņai acis? Asas kā īleni. Pirmā nāk uz darbu, pēdējā aiziet. Nedomā kādu minūti nokavēt vai aiztīties ātrāk. Superapzinīgā.

Baiba nebija noskaņota uz pļāpāšanu. Vīļu apmetinā­šana skaitījās netīrs darbs. Mikroskopiskas auduma da­ļiņas kairināja rīkli un izsauca klepu. Pieredzējušas šuvē­jas no šī darba centās izvairīties.

Mazā mašīnīte — overloks — slīka putekļos un diegu galos. Baiba to rūpīgi iztīrīja un sāka strādāt. Nazīši bija neasi, izspūrušās auduma malas nācās griezt ar šķērēm.

Pēc brīža satrūka diegi. Baiba pacietīgi ievēra no jauna vēl un vēl reizi. Acīs saskrēja asaras. Skolā šis darbs vi­ņai bija veicies. Vai tiešām viņa ir tāda dumiķe, ka ne­tiek galā ar šo vienkāršo uzdevumu? Mašīnā kaut kas klabēja. Eļļošana nelīdzēja. Baiba izmēģināja šūt gan ātrāk, gan lēnāk, bet nekā.

—  Re, tev arī neiet, — Linda nopriecājās. — Briga­diere man sakliedza, ka es esot nepraša, sliņķe un sazin kas vēl. Atsauca meistaru, tas pačubinājās, pačakarēja un neko neizlaboja. Teica, trūkstot kādas tur deficīta detaļas.

—  Atsūta mums visādas pabiras, kas citiem neder! — brigadiere, apskatījusi Baibas darbu, skaļi sauca pa visu darbnīcu.

—- Liec meiteni mierā! — viena no šuvējām aizrādīja. — Pati labi zini, ka mašīna bojāta.

Kalna izmetās no darbnīcas, skaļi aizcirzdama durvis.

— Nebēdā. — Teicēja pienāca pie Baibas un noglās­tīja plecu. — Vienmēr jau viņa nav tik ērcīga, bet šodien saņēma no vadītāja rājienu — un nu viņai vajag uz kādu izgāzt dusmas. Rīt negaiss pārskries un viss būs kārtībā.

Nokārtu galvu Baiba vilkās uz mājām. Ne tādu viņa bija iedomājusies savu pirmo darbadienu. «Vai tiešām šis nepelnītais apvainojums būs mana vienīgā atmiņa no die­nas, ko gaidīju ar tādām cerībām? …» viņa nodomāja. «Daumantam neko nestāstīšu, atdrāzīsies vēl uz šejieni un sacels traci. Jāpaciešas. Gan būs labi. Pārējās darbabied­renes liekas tīri lādzīgas. Vadītājs arī laipns. Vienīgi brigadiere…»

Pa ceļam uz mājām Baiba iegriezās kulinārijā, nopirka ceptu vistu un pēc nelielas vilcināšanās katram pa kūkai. Pirmā īstā darbadiena galu galā bija svētki. Estētikas mācības stundās direktore tik skaisti runāja, ka šādi svētki līdzīgi košiem dzīpariem rotājot dzīves audumu.

Daumants virtuvē, kājas uz ķebļa uzstutējis, lasīja avīzi.

—  Kā pagāja tava pirmā darbadiena? — Baiba, galdu klādama, ievaicājās.

—  Nekāda strādāšana neiznāca. Sapulcināja mūs, jau­nos, sarkanajā stūrītī. Filiāles direktore Taisija Feoktistova apgaismoja par firmas cildenajiem uzdevumiem mo­derni un skaisti apģērbt padomju ļaudis. Sī cerot, ka mēs ātri apgūšot darba iemaņas un plecu pie pleca ar pirm­rindniekiem izpildīsim plānu, vārdu sakot, lēja kā no lej­kannas, kā jau tādās reizēs parasts. Ceha priekšniece Mieze mūs izvadāja pa visiem stāviem, sākot no sagata­vošanas iecirkņa puspagrabā, beidzot ar šūšanas cehu augšstāvos. Tie, kas bija pirmo reizi, skatījās acis ieple­tuši, nav nekāds joks, rūpnīcas tūkstoš strādnieki apgādā ar uzvalkiem visu republiku. Mūsu cehā vien — četri iecirkņi, astoņas brigādes, piecsimt drēbnieku. Meistars Juris Egle beidzis mūsu skolu. Varen centīgs, jau pirmajā dienā katram iedalīja darbu, man — piedurkņu šūšanu. Vispār piņķerīga būšana, bet gan jau tikšu galā.

*

Viņi šūpojās savā mīlestībā kā viļņos. Katru dienu at­klāja viens otrā ko jaunu, vēl neiepazītu.

Kas tas tev par punktiņu uz lāpstiņas? Dzimumzīmīte. Ļauj, es noskūpstīšu.

— Trakais, man kut.

— Un tagad es tevi uzzīmēšu kailu ar vaļā palaistiem matiem.

—  Man kauns, — Baiba uzvilka segu līdz kaklam.

—  No kā? No manis? Apsedzies ar saviem matiem!

—  Apsoli, ka to bildi nevienam nerādīsi!

—  Zvēru!

*

Saimniece bija iecerējusi paplašināt tulpju plantāciju.

— Nav man no īrniekiem palīdzības, — viņa žēlo­jās dēlam. — Daumantam sāpot pērn savainotā roka, Pat kara komisariāta dakteri atzinuši, ka nav vēl īsti pie veselības. Skuķis gan parok pa brītiņam, bet nekāda krietnā strādnieka no viņas nav.

—- Ko ņēmi tādus vārguļus mājā? — dēls skaļi šķen­dējās. — Vajadzēja izvēlēties stipru un spēcīgu vīrieti.

—  Tāds nu gan tev rausies dārzā par baltu velti, — saimnieces balss bija tikko sadzirdama. — Jaunie vēl dumiķīši.

—  Būtu piemetuši šad tad pa desmitniekam, gan būtu ar mieru.

— Tu pats arī varētu pa vakariem, — saimniece ne­droši ieminējās. — Tāpatās visa naudiņa būs tavējā.

— Uz mani tu neceri, — dēls atbildēja.

Baiba aizvēra logu. Ierūcās mašīna. Smalkā pusaugu kucēna balsī ieņerkstējās mājas sargs.

—  Sitas numurs viņai neies cauri, — Daumants skai­tās. — Katru mēnesi par istabu noplēst pa divdesmitpiec­niekam un vēl prasīt, lai mēs rokam zemi. Es viņai pa­teikšu dažus biezus vārdus.

—  Nevajag. — Baiba pieglaudās vīram. — Pats zini, mums citur nav kur palikt.

—  Nesaprotu, kādēļ viņa tā plēšas? Vecam cilvēkam taču daudz nevajag.

— Tādi viņi ir visi. Jo vieglāk nauda nāk, jo gribas vairāk un vairāk.

—  Varbūt parunāt ar Leonu? —- Daumants ieminējās, — Viņiem jumta istabiņa brīva. Iebūvētu krāsni, kaut kā izdzīvotu,

—  Nē! — Baiba iesaucās tik skaļi, ka Daumants izbrī­nījies paskatījās uz viņu.

—  Kādēļ?

—  Tādēļ, ka… Baiba aprāvās pusvārdā.

— Tu domā — viņa tēva dēļ? Bet manējais taču arī… Ir gan mana sieviņa bailule.

*

Septembris briedināja dārzos ābolus, zirnekļi tīklos vāca rasas pilienus. Putni, baros sapulcējušies, gatavojās aizceļošanai. Baiba cītīgi strādāja dārzā.

— Roc dziļāk! — saimniece, līdzās stāvēdama, izrīkoja. — Tulpītes mīl mīkstu, irdenu augsni.

Atmatainā zeme bija cieta kā akmens. Lāpsta ar pūlēm līda caur velēnām. No neierastā darba Baibai sāpēja mu­gura. Neganti sūrstēja plaukstās uzberztās tulznas.

— Šitāds darbiņš jauniem nāk tikai par labu, — saim­niece runāja, — īpaši, kad augu dienu nosēdēts pie šujmašīnas.

Ik pa brīdim Baiba pameta skatu uz vārtiņu pusi. Dau­mantam jau sen vajadzēja būt mājās. Vai tik nav kas nelabs noticis?

Nosārtinājusi vai pusi debess, saule iegrima Kalnciema mežos.

— Uznāks vēl salna, — saimniece bažījās. — Puķītes nosals, tik daudz mantas aizies postā. Vajadzēja šodien aizvest uz tirgu. Nav jau kas man, vecam cilvēkam, palī­dzētu. Jūs rīt varētu abi ar Daumantu …

— Mēs braucam uz Siguldu. Piezvaniet dēlam! Saimniece saknieba lūpas.

— Met nu mieru, sāk jau krēslot. Maz gan tev tā spēka.

Baiba pasmēla no mucas lietus ūdeni un turpat mau­riņā nomazgājās. Tad pagājās līdz vārtiņiem. Skopi ap­gaismotā iela bija tukša.

Uzkāpusi istabā, Baiba atlaidās gultā. Prāts bija nemie­rīgs. Daumants tāds straujš, gatavs ikvienu aizstāvēt.

—Nāc dzert tēju, — saimniece aicināja, — Es izcepu ābolkūku.

— Paldies, negribas, — tikko asaras valdīdama, Baiba atbildēja.

—Ka ne, ne, — saimniece apvainojās.

*

Pēcpusdienā, pamanījis pa durvīm ienākam ceha priekš­nieci un kasieri ar dokumentu mapi un somu rokās, meis­tars deva zīmi pārtraukt darbu. Šuvējas izbrīnījušās saskatījās.

— Šodien mūsu jaunie biedri saņem pirmo pašu rokām nopelnīto algu. Līdz šim jūs uzturēja vecāki. Ar šo bridi to darīsiet paši. Ne jau pēc vecuma vien skaita cilvēka pilngadību, bet gan pēc tā, kad pats sāk sevi apgādāt, kad no ņēmēja kļūst par devēju.

«Septiņi sarkanie un sīcene par veselu mēnesi — pa­maz.» Daumants iebāza nopelnīto kabatā. «Vitai vairāk par simtu. Būs jāsarauj. Nekas, gan jau kaut kā izkulsi­mies. Ja pietrūks, aizņemšos no mātes.»

Ceha labākā daiļlasītāja katram jaunajam norunāja pa piemērotai tautasdziesmai un pasniedza ziedus. Dauman­tam tika:

Acis darbu bijājās, Rokas darbu nebijās: Kam rokām bijāties, Kad zināja padarīt?

— Kas ir, čaļi, sastiķējam un nosvinam pirmo algu, ka strādnieku šķirai pienākas, — pēc maiņas ģērbtuvē Leons ierosināja.

— Kur tad?

— Var tepat «Luniņā». Pasūtīsim galdiņu ar visu, kas pienākas. Vai mēs kādi nabagi?

— Es pasēju, — Vita skaidri un gaiši pateica.

—  Es ari, — Daumants viņai piebalsoja.

—  Ko tad tu, atturībnieku biedrībā esi iestājies, vai? — pārējie puiši smējās.

—  Viņš jau zem sievas tupeles, Leons noņirdzās,

—  Pats tu esi zem sievas tupeles!

—  Apslacīšana, tā ir sena strādnieku tradīcija, — Le­ons neatlaidās. — Pasēdēsim stundiņu, divas, paēdīsim, kā pienākas, iemalkosim savu mēriņu un iesim mājās. Nav jau jāpielejas līdz rīklei. Paspriedīsim par dzīvi, par mūsu nākotni. Daumant, ejam! Kas vēl nāks?

— Ja nu kompānijas labad un tikai uz stundiņu … — Daumants šaubījās, bet Leons jau viņu vilka uz izeju.

*

Baiba atvēra acis. Uz gultas malas sēdēja Daumants, muļķīgi smaidīja un sniedza viņai dāliju garā kātā ar visu sakni.

— To es izrāvu mūsu dārzā. Vai nav smuka? Nu, ko tu blenz uz mani? Pirmā alga bija jāapslaka? Bija. Same­tām kopā: es, Leons un citi čaļi. Vēl jau palika pāri, ne­uztraucies. — Daumants taustījās pa kabatām un nometa uz segas dažas saburzītas naudaszīmes.

Baiba izbijusies skatījās uz vīru. Ne tādu viņa bija iztēlojusies abu pirmo algas dienu.

— Tikai nesāc kaukt! Tu zini, es nevaru ciest sieviešu asaras!

Baiba piecēlās no gultas un nokāpa lejā. Vilku sugas kucēns — platām ķepām, noļukušām ausīm —, draudzību meklēdams, nolaizīja viņas roku un piespiedās pie kā­jām. Debesis bija piebērtas mirdzošām zvaigznēm. Drēg­nums līda aiz apkakles. Baiba nodrebinājās. Vai tiešām visi skaistie vārdi un solījumi, ar kuriem Daumants ne­skopojās, ir meli un izlikšanās? Un viņa, muļķe, noticēja. Nē, nevar būt. Paklupt var katrs. Jāpalīdz piecelties, jā­atbalsta. Kopš tās reizes pirmajā skolas gadā, kad Dau­mants zvērēja nedzert ne piles, viņš savu vārdu ir turē­jis. Kādēļ tad šodien? Vai tiešām arī viņu sagaida Dau­manta matēs un citu dzērājsievu sūrais liktenis? Tad jau labāk šķii lies tūlīt, kamēr vēl nav bērnu. Bet kur lai viņa iet? Atpaka| pie patēva? Nekad. Uz kopmītni ari negribas.

Uz mutes gultā iekritis, Daumants gulēja ciešu dzērāja miegu. Baiba novilka viņam kurpes un uzsedza segu. Nogulties līdzās un ost pretīgo alkohola dvingu viņa ne­spēja. Uzmetusi plecos jaku, Baiba apsēdās pie galda. Blakus vāzei ar pēdējiem ziediem atradās aploksne ar uzrakstu: B. Pētersone. Viņas pirmā alga. Astoņdesmit seši rubļi četrdesmit kapeikas. Izlīdzinājusi Daumanta saburzītās naudaszīmes, viņa salika tās kaudzītē — četri desmitnieki, divi piecnieki, trijnieks un saplīsis rublis. Trešā daļa aizies par istabu. Tuvojas ziema, bet Daumantam pusmētelītis galīgi apdilis. Un naudas tik vien paliek kā ēšanai. Patēvs Naikovskis, būdams grāmatvedis, ga­diem ilgi ik dienas pierakstīja katru izdoto rubli, ar sar­kanu pasvītrodams lielākos izdevumus, allaž pārmezdams sievai izšķērdību un tincinādams meiteni kaut kādu nieka paris kapeiku dēļ, ja rēķini nesaskanēja. Baiba no sirds ienīda šo izdevumu grāmatu. Daumants turpretim viegl­prātīgi dzīvoja pēc principa «gan jau kaut kā», nesa vi­ņai nevajadzīgas dāvanas un kārumus un pats par to priecājās kā bērns. Nu jau pāris dienu viņi bija pārtikuši tikai no maizes un piena.

Baiba nopūtusies piegāja pie skapja un izņēma no at­vilktnes liela formāta kladi, patēva dāvanu. Kopš kāzām tā bija gulējusi neatvērta. Uz vāka skaidrā grāmatveža rokrakstā bija uzrakstīts «Mūsu saimniecība». Tālāk se­koja Baibai tik pazīstamās iedaļas: ienākumi (alga, pa­pildu ienākumi), izdevumi (pārtika, dzīvoklis, apģērbs, mājsaimniecība, izklaidēšanās, kārtējie pirkumi), ietaupī­jumi, dažādi. Nākamajā lappusē viņa pamanīja konvertu ar uzrakstu «Baibai. Galējas nepieciešamības brīdī». Sa­mulsusi viņa turēja rokā simt rubļu naudaszīmi un pirmo reizi pa īstam aizdomājās, kāda maģiska vara piemīt šim papīriņam — to varēja pārvērst mētelī, kurpēs, skaista kleitā.' Turpmāk tā nedrīkst dzīvot. Vīrs jāsauc pie kār­tības.

Bet kā viņš varēja šovakar tā izdarīt? Tieši tagad, kad viņi bija nolēmuši divatā nosvinēt savu pirmās algas dienu ar kopēju izbraukumu. Kā viņš drīkstēja aizmirst? Vēl mēnesis nav pagājis pēc kāzām, un draugi jau viņam nozīmē vairāk nekā sieva. Kas būs vēlāk? Klusi raudā­dama, viņa nolika galvu uz rokām un tā arī aizmiga.

Baiba uztrūkās no kāpņu čīkstoņas.

— Visu nakti pie jums dega uguns, — saimniece, dur­vīs stāvēdama, pārmetoši teica. — Nācu raudzīt, vai nav kas slikts noticis.

— Daumantam nelabi, — Baiba atbildēja, — un es..

— Redzu jau, redzu. Mani tu neapmānīsi. Visa istaba smird kā krogus. Sāks vēl iet tēva pēdās. Bet to es jums tūlītās saku: dzērājus savā mājā necietīšu.

Durvis sparīgi aizcirzdama, viņa izgāja no istabas.

— Kas ir? Kas noticis? — No miega uztrūcies, Dau­mants neizpratnē raudzījās sievā, kura, pret vaļējo logu pagriezusies, raudāja. — Ko tu psiho? Tu jau zini, mū­sējo darbā vesels bars. Es negribēju, bet šie zviedz: es esot zem sievas tupeles. Nekas liels jau nebija. Runājā­mies par dzīvi, iemetām pa mēriņam. Es tikai kompānijas pēc. Leons gan pielējās, un, mājās nākot, vajadzēja šo stutēt. Tāpēc arī aizkavējos. Baigi sāp galva un kaltē. Vai tev nav kāds skābs gurķis? Palūdz saimniecei!

Ne vārda neteikusi, Baiba izgāja no istabas. Daumants no jauna iegrima miegā. Kad viņš pamodās, bija jau gaiša diena. Visā mājā valdīja tāds klusums, ka varēja dzirdēt mušas sīcam. Kailā kāja atdūrās pret zemē nomesto dāliju.

— Kur tā te gadījās? — Daumants skaļi prātoja. — Laikam būšu pavairāk iekampis un savārījis ziepes. Nekā neatceros.

Uz gultas malas sēdēdams, Daumants ieraudzīja pie skapja sakravātu mugursomu.

— Baiba, kur tu esi, taisies, braucam! Velns parāvis, jau pusdivpadsmit. Nokavēts. Sieva tā gaidīja un priecā­jās par šo dienu. Izdomāja visas vietas, kas noteikti jā­apskata.

Izgājis pagalmā, Daumants pavērās dārzā. Neviena nemanīja. iepumpējis ūdeni, viņš ilgi mazgājās. Vēsais ūdens aizdzina miegu. Galva kļuva tāda kā vieglāka. Tad, lūk, kādēļ Baiba sapūtusies. Viņš nolūgsies, uz ceļiem nokritīs, apzvērēs, ka nekad vairs,,. Gan piedos. Nekas briesmīgs taču nav noticis.

Baibas nekur nemanīja. Māja bija tukša. Un ja nu viņa aizgājusi? Pavisam. Daumantu sagrāba bailes. Viņš pār­lēca sētai un iemetās pie mātes.

— Viens huligāns izrāvis manu mīļo, manu labo pu­ķīti, — māsasdēls Andrītis žēlojās. — Es visu vasaru to laistīju un kopu.

Daumants nosarka. Baibas nebija arī te.

— Varbūt aizgājusi uz veikalu pēc piena un maizes, — māte ieteicās. — Kā tad jūs tā nenorunājāt?

Paķēris no virtuves galda skābu gurķi, Daumants me­tās uz autobusu pieturu.

Naikovsku nebija mājās. Kaimiņiene paskaidroja, ka jau vakar kaut kur aizbraukuši ar savu autiņu.

Kur vēl meklēt? Dace un Pēteris ir sacensībās. Dau­mants aizskrēja pie kādreizējā Baibas dziedāšanas sko­lotāja Irbes. Uzzinājis, ka Daumants ir Baibas vīrs, ve­čuks ļoti nopriecājās un, gandrīz ar varu nosēdinājis Daumantu viesistabā pie galda, palūdza sievai uzvārīt kafiju. Abi vecīši katru ciemiņa vārdu no lūpām nolasīja, tik ļoti viņi kāroja uzzināt, kā Baibai klājas,

— Viņa solījās šodien pie jums atnākt, — Daumants mānījās. — Mēs norunājām lejā satikties.

Viņš jutās tā, it kā sēdētu uz karstām oglēm. Varbūt pagājušo nakti kaut ko Baibai samuldējis vai, nedod dievs, pat iesitis? Vecīši mēģināja viņu pierunāt vēl brī­tiņu uzgaidīt, bet Daumants nespēja mierīgi sēdēt pie galda un dzert kafiju.

— Ja viņa atnāk, lūdzu, pasakiet, lai mani negaida. Būšu mājas.

Vecīši apsolīja.

Autobuss vilkās kā uz bērēm, Daumants skrēja uz mā­jām. Atslēga stāvēja norunātajā vietā. Baibas nebija. Suns smilkstēdams diedelēja ēst. Daumantu mocīja nežēlīgas slāpes.

*

Baiba stāvēja blakus saimniecei Centrāltirgus puķu sektorā un kārtoja ziedus. Iedzimtā gaumes un skaistuma izjūta palīdzēja viņai izveidot glītas ziedu kompozīcijas, kas patika pircējiem.

No rīta Baiba pati pieteicās nogādāt ziedus uz tirgu. Sirds viņai sāpēs sarāvās, kad saimniece bez žēlastības nogrieza skaistās dālijas, asteres, helēnijas, samtenes, par kurām meitene katru dienu tā bija priecājusies.

Atstājiet vismaz to dāliju krūmu pie mūsu loga, — viņa palūdza.

— Ko tu žēlo, muļķe! Tikpat salna visas nokodīs. Ja ne šonakt, tad rīt. Ja nu tik dikti gribi, tad vakarā pati piesedz ar plēvi.

Baibai patika tirgus rudenī. Kamēr saimniece iekārto­jās, viņa, iejukusi daudzgalvainajā pircēju pūlī, apstai­gāja augļu un sakņu pārdevēju galdus. Kā māksliniece viņa priecājās par bumbieru, ābolu, plūmju un dažādo dārzeņu formu un krāsu bagātību.

— Skaistulīt, nopērc granātus, tie saglabā mūžīgu jau­nību, — tumši iededzis dienvidnieks ar tibeteju galvā piedāvāja.

Pie puķu pārdevējiem Baiba palēnināja soļus. Katru puķu sugu viņa apveltīja ar kādu īpašību: rozes — lep­nas, lilijas — šķīstas, puķuzirnīši — kautri, miķelenes — pieticīgas. Baibai bija žēl šī krāšņuma. Dārzā ziedi bija dzīvi, bet te pamazām mira, un pēc pāris dienām tos izmetīs atkritumu tvertnēs.

Saimniece, salikusi ziedus vāzēs, kā pagadās, viņu jau gaidīja. Baiba tos pārkārtoja glītos pušķos. Pārdevējas lomā viņa jutās neērti. Daža garāmgājēja acis kā liptin pielipa meitenes sejai un augumam, un tādos brīžos viņa nosarka. Un ja nu pēkšņi kāds pazīstams? Domās, ka Baiba kļuvusi par andelmani.

— Ar tevi kopā pavisam cita tirgošanās, — saimniece paslavēja. — Būtu metusi to savu šūšanu pie malas un nākusi man palīgos. Nopelnītu vairāk un bez kādiem kreņķiem.

«Ne par kādu naudu tu mani otrreiz šurp neatvilksi,» Baiba nodomāja.

—  Vēl es tev teikšu — to savējo Daumantu saņem stingrāk. Sāks iet tēva pēdās …

—  Puiši atzīmējuši pirmās algas dienu, — Baiba aiz­bildināja vīru.

— Vienreiz algas diena, citreiz dzimumdiena, vēl kaut kas — un skaties — ceļš uz elli vaļā. Mājās sakur viņam pamatīgu pirti!

Saule jau slīdēja aiz tirgus paviljoniem, kad pēdējie ziedi beidzot tika pārdoti.

— Še. — Saimniece izvilka no somas notaukotu piec­nieku. — Esi nopelnījusi. Aizteci uz paviljoniem, nopērc kaut ko ēdamu. Jums tas pieliekamais jau nedēļu tukšs kā izslaucīts.

No ilgās neierastās stāvēšanas Baibai sāpēja kājas. Kopš iepriekšējās pēcpusdienas viņa nebija neko ēdusi. Paviljonā sievas jau kravāja nost savas preces. Sirēna vēstīja par tirgus slēgšanu. Baiba nopirka dažas olas, krējuma pudeli, biezpiena paciņu un devās uz autobusu. Saimniece bija jau priekšā.

— Varēji paņemt ari gaļas gabalu. — Viņa ieskatījās meitenes soma. — Vīrieši bez gaļas nevar iztikt. Nekas, man ir sardeles, novārīsim jaunos kartupeļus un sarīko­sim kopīgas vakariņas. Es uz bridi iegriezīšos pie drau­dzenes. — Kad abas izkāpa no autobusa, saimniece ieru­nājās: —• Nestāsti, ka visu dienu biji kopā ar mani. Ja mīl, tad tavējam tā būs laba mācība. Vīriešiem nekad ne­vajag visu atklāt, lai pamokās greizsirdībā, lai saprot, ka sieva nav viņa īpašums vien, ar kuru var izdarīties, kā ienāk prātā.

Droši vien saimniecei taisnība, Baiba prātoja, iedama uz mājām. Taču katram ir sava dzīve, un, kas noder vie­nam, neder citam.

Daumants, galvu nodūris, sēdēja uz soliņa mājas priekšā. Suns iesmilkstējās. Pa celiņu ar produktu somu rokā nāca Baiba.

_ — Beidzot! Kur tu biji tik ilgi? Es tevi visur mek­lēju, — piekļāvis sievu sev cieši klāt, viņš čukstēja. — Es tā baiļojos par tevi. Piedod, mīļā, es nekad vairs ..

Baiba aizspieda viņa muti ar skūpstu.

Ar nepacietību gaidītā un plānotā pirmās algas diena beidzās ar savstarpējiem mīlestības apliecinājumiem, bet pa vidu bija uztraukumi, pārdzīvojumi un asaras.

4. nodaļa

IKDIENA

—  Kādēļ mūsu brigadiere tik žultaina? — Baiba kādu dienu pavaicāja darba biedrenēm.

—  Nav viņai viegla dzīve, — šuvēja Bērziņa — triju bērnu māte — atbildēja. — Mēs pārnākam mājās, bērni ķeras ap kaklu apmīļot, vīrs palīdz vakariņas gatavot. Viņa viena savās četrās sienās, nevienam nevajadzīga, neviena negaidīta un neapmīļota.

—- Saki vien skaidru valodu — viņa mūs apskauž. Baibu par tās jaunību un skaistumu, mūs par to, ka mums ir ģimenes, vīri un bērni, ir kam dzīvot. Pavērojiet vien, visi vientuļnieki, kas dzīvo tikai sev, ar laiku klust tādi kā dīvaini — cits īgns, cits ļauns.

—  Varbūt aiziet visiem kopā uz teātri vai koncertu? — Baiba prātoja.

—  Kurš gan klapatāsies ar biļetēm? Nevienam nav laika.

Ateljē nebija izveidojies ciešs, draudzīgs kolektīvs. Katrs dzīvoja par sevi, katrs ar saviem priekiem un bē­dām. Pašas nevaļīgākās bija precētās sievas, kurām bija bērni.

Starp netālā gastronomijas veikala pārdevējām un šu­vējām valdīja noruna: mēs jums, jūs savukārt mums. Ar desām un pusfabrikātiem nelielais šuvēju kolektīvs tika apgādāts. Baibai kā jaunākajai vajadzēja iet pēc pirku­miem un nereti nācās dzirdēt saniknoto rindā stāvētāju sašutušos izsaucienus:

—  Ko lien bez rindas! — Baiba tādās reizēs skriešus metās prom no veikala.

—  Muļķe gatavā! — sievas viņu norāja. — Vai tad būtu labāk, ja mēs visas pamestu darbu un stāvētu rin­dās? Ko tu pati savam vīram celsi vakarā galdā? Labi, ka mums ir tāda iespēja.

Dienas aizlidoja vienā steigā. Salnas dārzos nokoda ziedus, vējš norāva kokiem lapas un aurodams ložņāja pa vecās mājas pažobelēm. Daumants katru vakaru kuri­nāja dzelzs krāsniņu. Uz dažām stundām mazajā ista­biņā kļuva silti un mājīgi.

— Vai tu esi apmierināta ar savu darbu? — kādu va­karu, kad abi sildījās pie krāsns, Daumants apjautājās. Baiba izbrīnījusies paskatījās uz vīru.

— Protams.

— Vai tu zini, kādēļ es aizgāju uz šuvēju skolu? Lai būtu kopā ar tevi.

— Un nu nožēlo?

— Man nepatīk konveijera darbs, — Daumants go­dīgi atzinās. — Es jau saprotu, ka ikvienā žaketē ir arī mana darba daļa, bet tā ir tik nemanāma. Lai ari cik labi es sašūtu, teiksim, sānu vīles, ja Vita sabojās piedurkni, iznāks brāķis un visu pārējo teicamais darbs aizlidos pie velna vecmātes, vai tā nav? Cita lieta pašam uzšūt uz­valku no sākuma līdz pēdējam adatas dūrienam. Tad tas ir radošs darbs. Pašlaik es esmu rezervists. Pārzinu visas operācijas. Labākajā gadījumā pēc gada vai diviem mani nozīmēs par meistaru. Ar to arī griesti būs sasniegti, tā­lāk nekur. Juris Egle nākošgad pošas uz augstākajiem piegriezēju kursiem un pēc tam strādās mūsu vecajā skolā par ražošanas apmācības meistaru.

— Mums vēl pusotra gada jāatstrādā.

«— Tas gan, bet par nākotni domāt taču drīkst.

—   Un tomēr tev nav taisnība. Viens pats kuģi vai lid­mašīnu neuzbūvēsi.

—   Atradusi, ko salīdzināt… Bet es negribu būt nezi­nāma skrūvīte! — Daumants izkliedza. — Gribu būt es pats — Daumants Pētersons. Lai visi redz un zina, ka to esmu paveicis pats ar savām rokām.

*

No Baibas dienasgrāmatas:

«Mēs ar Daumantu neprotam saimniekot. Mēneša bei­gās naudas vienmēr pietrūkst un nākas aizņemties no saimnieces vai Daumanta mātes. Vīrs ir pārāk izšķērdīgs, nopelnītais viņam iztek kā ūdens no plaukstas — par krā­sām, audekliem, dažādiem kārumiem. Ziemas mēteļiem tā arī nespējām sakrāt. Kad es dusmojos, viņš smejas — skopulis un taupītājs nekad nebūšot. Nesaprot, ka starp taupību un skopulību ir milzīga atšķirība.

Esmu sākusi saskatīt vīrā trūkumus. Vai tas nozīmē, ka es viņu vairs tik stipri nemīlu? Bet viņš?…»

*

Divas reizes nedēļā Daumants apmeklēja mākslas stu­diju. Pārnācis mājās, viņš sajūsmināts stāstīja par pa­sniedzēju gleznotāju Strālu:

— Tu pat iedomāties nespēj, kāds viņš cilvēks. Izskats vien ir ko vērts — rūsgana bārda, gari, sprogaini mati, lie­las acis, kalsena seja — un kāds talants! Paņem manus šīs vasaras pasteļus, skatās, dažus atliek sāņus. No ģīmja neko nevar nolasīt, patīk vai ne. Man kājas trīc, gaidot viņa spriedumu. Maestro — tā viņu iesaukuši studisti — pazīstams ne tikai kā labs gleznotājs, bet ari kā taisnīgs kritiķis.

— Slavēja vai nopēla, saki ātrāk, — Baiba nepacietīgi viņu pārtrauca.

— Pa vidām, dažus uzteica, pārējos nokritizēja, esot kļūdas perspektīvā un kompozīcijā. Lai nebēdājot, to šeit studijā iemācīšoties. Ierādīja man vietu, iedeva papīru un ogli un lika zīmēt kluso dabu — garsnīpainu misiņa tēj­kannu, maizes klaipu un sīpolus. Publika tur dažāda — sākot ar sešpadsmitgadīgu skolniecīti un beidzot ar sirm­galvi, kuram droši vien ir visi septiņdesmit. Ir pat kādas lielas rūpnīcas galvenais inženieris un docents, ekono­misko zinātņu kandidāts. Zini, kas man tur patīk? Tas, ka studijā mūs vieno kopējs mērķis — apgūt mākslas pa­matus, iemācīties sevi izteikt mākslā. Citi tur mācās jau desmit un vairāk gadus, viņu darbi izstādīti arī ārzemes. Vasarās visi kopā dodoties studiju izbraukumos uz lau­kiem vai kādu provinces pilsētiņu, dzīvojot tur ilgāku laiku, gatavojot skices un kopīgi pārspriežot, kas izde­vies, kas ne.

*

No Baibas dienasgrāmatas:

«Daumants, aizrāvies ar zīmēšanu, pamet mani vienu pat svētdienās. Apnicis sēdēt mājās. Gribas dziedat. Rīt pat aiziešu pie sava kādreizējā skolotajā Irbītes.»

*

—   Vareni! — vecais operdziedātājs Irbe nopriecājās, pārbaudījis Baibas balsi. — Šie skolas gadi tev nav gā­juši zudumā. Žēl, ka pajuka jūsu slavenais ansamblis.

—   Visas meitenes izklīdušas, strādā dažādos uzņēmu­mos. Grūti satikties.

— Cik nu mums tā pilsēta liela, Ja labi gribētu, varētu reizi nedēļā sanākt kopā.

— Kas mūs mācīs, un kur notiks mēģinājumi?

— Es pats būtu ar mieru. Klubā «Blāzma» kāda telpa atradīsies. Tu tikai sasauc savas meitenes, gan redzēsiet, atkal gūsiet pirmās vietas, — vecais vīrs sajūsminājās. Acis viņam mirdzēja, pleci iztaisnojās, tik ļoti gribējās vel būt noderīgam. — Jūs varētu koncertēt kopā ar Tagila ansambli.

Baibu nevajadzēja pārliecināt, viņa jau bija izlēmusi.

—  Nē! — uzzinājis sievas nodomu, Daumants cieti noteica. — Mācies pie sava Irbes, bet uz klubu neiesit

—  Kādēļ? — Baibas maiga balss kļuva neparasti skarba.

— Es zinu, kas tevi velk uz «Blāzmu». Tagils. Ne velti

apgalvo, ka veca mīlestība nerūsot.

— To es no tevis negaidīju. Vai tu maz apjēdz, ko runā? — Baiba noskaitās.

— Pie tā klimpermaņa es tevi nelaidīšu!

—  Ansambli vadīs Irbīte. Uz' večuku, ceru, tu neesi greizsirdīgs?

—  Tas donžuāns tikmēr laizīsies tev apkārt, kamēr ievilks pie savējiem.

—  Un, ja arī ievilktu, kas tur ļauns? Tie visi ir kolo­sāli puiši. Bet nebaidies, viņiem jau ir soliste — vēl la­bāka nekā es.

Tajā vakarā abi aizmiga, viens otram muguru pagrie­zuši.

*

Otrā dienā pēc darba Baiba negāja uz mājām, bet iesē­dās autobusa un brauca pie Daces.

— Vai kaut kas noticis? — pamanījusi draudzenes ne laimīgo seju, Dace uztraucās.

— Daumants mani vairs nemīl, — Baiba šņukstēja. — Viņš man neuzticas. Un apvaino. Nelaiž uz klubu mācī­ties dziedāt.

Vārdu pa vārdam Dace no Baibas uzzināja visu par strīdu.

— Tavs Daumants gluži vienkārši ir greizsirdīgs uz Tagilu un tavu dziedāšanu. Greizsirdība ir mīlestības ēna. Tā vismaz rakstīts grāmatās.

— Tu domā? — Baiba cerīgi paskatījās draudzenē.

— Bet kādēļ tavs Pēteris nav greizsirdīgs?

—  Un kā vēl! Katru dienu zvana un taujā, ar ko es sa­tiekos. Mēs tagad redzamies vienīgi svētdienās. Man pa dienu darbs, vakarā lekcijas, Pēteris universitātē, bet va­karos kārto savu pirmo dzejoļu krājumu, tikai tu nevie­nam nesaki, tas ir noslēpums.

—  Vai tu mīli Pēteri? — Baiba, draudzenei acīs skatī­damās, pajautāja.

—  Es nezinu, — Dace samulsusi atzinās. — Ar viņu kopā nekad nav garlaicīgi. Mēs ejam uz dejām, pārrunā­jam izlasītās grāmatas, apmeklējam teātrus un koncertus, dodamies pārgājienos. Viņš ir mans draugs!

— Un tu viņam?

Atceroties pēdējo tikšanos, Dace nosarka. Tik kvēli skūpsti liecina ne tikai par draudzību.

— Vai jūs nekad nestrīdaties?

— Tā kapitāli ne. Vienīgi par sīkumiem. Tu jau zini, kāds Pēteris ir mākoņstūmējs un fantazētājs. Kad es viņu velku no debesīm lejā uz zemi, viņš skaišas. Bet es ne­ņemu galvā. Ja viens jāj ar dzejas pegazu pa gaisu, ot­ram abām rokām jāturas pie zemes, citādi nebūs līdz­svara. Mamma arī tā domā.

Baiba bridi klusējot prātoja, kā šajā ziņā ir viņas ģi­menē, tad apmierināta konstatēja, ka abi ar vīru ir gan fantazētāji, gan reālisti, kā nu kuro reizi.

—  Ko tu darītu manā vietā? — viņa pajautāja.

—  Nezinu. Mūsmājās mēdza teikt: gudrākais piekāpjas.

— Tu domā, man jāatsakās no dziedāšanas? — Baiba bija pārsteigta.

— Nē, to gan ne. Es tavā vietā censtos Daumantu pār­liecināt, ka tev dziedāšana ir tikpat vajadzīga kā viņam zīmēšana. Baiba posās uz mājām.

—  Jau pavēls, varbūt pārgulēsi pie manis? Izrunāsi­mies no sirds. Tik ilgi neesam tikušās.

—  Nē, Daumants uztrauksies. Mums pašiem ar sevi jā­tiek skaidrībā.

*

— Kurtu biji? — Daumants nikni noprasīja, kad Baiba beidzot pārradās mājās.

—   Pie meitenēm.

—   Kādām meitenēm?

—   Ansambļa. Pie Intas, Ingrīdas, Gunas, Ērikas.

— Tātad iesi uz «Blāzmu»? — Daumants dusmīgi ie­kliedzās.

—   Protams. Tu drīksti un es ne?

—   Ko es drīkstu?

—   Iet uz mākslas studiju.

—   Es eju mācīties, nodarboties ar mākslu, vai to tu saproti? Tas ir pavisam kas cits.

—   Bet es eju dziedāt, tā arī ir māksla. Un pēc tam nāku godīgi mājās, nevis metu lielus līkumus, lai pava­dītu skaistas sievietes.

Daumants piesarka kā pļauku saņēmis.

— Kā tu zini?

Baiba neatbildēja, Ar pūlēm valdīdama asaras, viņa sāka klāt gultu.

—   Kas nu šī par sievieti! Desmitās klases skuķis. Vi­ņai vienai bail, — Daumants pielaidīgā balsī taisnojās.

—   Nu tad skrien ari citus vakarus pretim uz autobusa pieturu! Ej vien laimīgs, kaut tūlīt pat! Bet nebļauj, ja Tagils mani kādreiz atvedīs mājās; ar savu mašīnu,

—   Baiba! Tas nu ir par traku!

Baiba klusēja. Nesen saimniece netālu no savas drau­dzenes mājas bija satikusi Daumantu kopā ar kādu mei­teni un tūlīt pasteidzās to pavēstīt Baibai: sak, redz, kādi tie vīrieši nelieši, nav vēl lāgā medusmēnesis pagājis, bet šis jau lakstojas ar citām. Velti saimniece gaidīja, ka jaunā sieva raudās. Viņa tad būtu pažēlojusi, pamācījusi, kā rīkoties, mierinājusi.

«Viņi kopā iet uz mākslas studiju,» Baiba šķietami vienaldzīgā balsī atteica.

«To es tev saku — sakur pirti, lai vēlāk pašai nav jā­kož pirkstos!»

«Nav jau par ko, saimniec.»

Naktī Daumantu pamodināja Baibas šņuksti.

— Nu, neraudi, piedod man, — viņš ņēmās sievu mie­rināt.

— Tu mani vairs nemīli.

—   No kurienes tu to izrāvi?

—   Ja mīl, tad uzticas. Bet tu netici. Man Tagils ir gluži vienaldzīgs.

—   Es tik ļoti baidos tevi pazaudēt.

—   Dumiķīti, — Baiba pagriezās pret vīru. — Es taču tevi mīlu.

Daumants skūpstīja sievas vaigus un acis, kas bija sāļas no asarām:

—   Apsoli, nē, apzvēri — ja tu kādreiz iemīlēsi citu, tad nemānīsi mani, bet pateiksi godīgi, jā?

—   Tas nekad nenotiks, — Baiba apgalvoja. — Nemū­žam!

Miers bija noslēgts.

Pēc raksturiem Baiba un Daumants bija ļoti dažādi. Baiba starp svešiem ļaudīm jūtas bikla, bija klusa, pa­cietīga, iejūtīga, centās vienmēr pakalpot, pažēlot, piedot. Darbabiedrenes to dažkārt izmantoja savtīgos nolūkos. Bet, ja kaut ko bija nodomājusi, ar lielu neatlaidību cen­tās to sasniegt, neņemdama vērā pat vīra aizliegumus.

Daumants turpretim bija nepastāvīgs, vieglprātīgs, straujš. Redzēdams netaisnību, viņš spēji uzliesmoja kā sauss salmu kūlis, dusmās pārsteidzās, sarunāja ļaunus vārdus, kurus vēlāk nožēloja.

Baiba, no darba mājās pārnākusi, ilgojās divatnes mī­ļuma, glāstu. Daumants līdzi atnesa visas sava ceha ķi­beles un priecīgos brīžus. Stāstīt un attēlot vīrs prata. Reizēm Baibai nācās skaļi smieties, reizēm uztraukties kopā ar Daumantu. Neklātienē viņa iepazina gandrīz vi­sus ceha jauniešus.

«Ar Leonu nu reiz ir cauri. Uz skolu neiet, darbā nav rādījies veselu nedēļu, — Daumants kādu vakaru teica Baibai.

—   Varbūt slims, — Baiba satraucās.

—   Dzer, komjaunatnes birojā nolēmām, lai iet prom uz paša vēlēšanos. Cik ilgi var ar tādu auklēties? Vēl ti­kai jādabū Miezes piekrišana, bet tas ir sīkums. Viņa dzērājus necieš ne acu galā.

Baiba platām acīm skatījās vīrā.

— Ko tu blenz? Viss pareizi, ar savu uzvedību viņš

maitā gaisu arī pārējiem.

—   Leons taču ir tavs draugs. Abi vienā kursā mācījā­ties…

—   Kas viņš man par draugu? Plencis…

—   Kā jums nav kauna pamest biedru nelaimē? Vai kāds pie viņa ir uz mājām aizgājis, pajautājis, kādēļ viņš dzer. Varbūt aiz bēdām?

—   Kas šim par bēdām! Sencis plosto un velk līdzi arī Leonu.

—   Rausies augšā! Ejam.

— Uz kurieni?

— Pie Leona, protams.

Daumants negribīgi piecēlās no gultas un piegāja pie loga. Lielas lietus lāses sitās rūtīs. Vējš raustīja ābeļu zarus.

— Naivā, domā, tu pateiksi: «Leonīd, dzert nav labi, tas bojā veselību un nāk par sliktu ģimenei,» — un šis tūliņ sitīs roku pie krūtīm un apzvērēs: «Es nekad vairs…» Jāsmejas. Cik neesam lūgusies, draudējuši, prē­mijas noņēmuši, nekas nelīdz.

Baiba saknieba lūpas un sniedzās pēc mēteļa. Dau­mants nemitējās tielēties:

—  Līst. Vēls arī. Varbūt atliksim līdz rītvakaram?

—  Neesi no cukura, neizkusīsi. Un deviņi nav nekāds vēlais laiks.

Zem Baibas puķainā lietussarga patvērušies, abi skrēja pa, dubļainajām nomales ieliņām. Pārlieku tālu jau nebija. Dārza vārtiņi, kas turējās vienā eņģē, vējā žēli čīkstēja. Virtuves logs bija aizklāts ar vecu segu. Pārējie grima tumsā. Uz klauvējieniem neviens neatsaucās. Dau­mants paraustīja rokturi. Durvis atvērās.

Leona sieva, ar kuru viņš tā arī nebija papūlējies sareģistrēties, pašreiz virtuvē vannoja savu pirmdzimto.

— A, tie esat jūs, — viņa, galvu pagriezusi, noteica. — Veriet ātrāk durvis ciet, lai mazais nesaaukstējas!

Virtuve bija piežauta ar tikko mazgātiem autiņiem, rāpulīšiem, paladziņiem.

—  Kur tad Leons? — Baiba pavaicāja.

—  Guļ, galīgi nodzēries.

—  Celsim augšā. Jāaprunājas.

—  Šovakar tas neko nedos, varbūt rīt… Sirds jau vi­ņam laba un rokas arī veiklas. Cik reižu nav zvērējis, ka nekad vairs nedzers, bet, tiklīdz tēvs atnes pudeli, tā pagalam. Man vairs nav spēka. Būtu kur dzīvot, paņemtu mazo, aizietu neatskatīdamās, — Ilona runāja, un asaras bira vannītē.

Baiba pie plīts sildīja paladziņu. Daumants ieliks bērnu viņai rokās.

— Ļauj, es viņu saģērbšu,— Baiba palūdza. Izdzēris savu piena pudeli, mazais saldi aizmiga.

—   Nav pat ar ko jūs uzcienāt. Leons visu nedēļu vienā žvingulī, gurķu muciņu tukšu izēdis, visa iztikas nauda pa tīro. Aizņēmos no kaimiņienes, lai nopirktu mazajam pienu. — Ilonai sakrājies rūgtums plūda pāri malām. — Ko es dzīvē esmu redzējusi? Tikai darbu un darbu. Mājās kolhozā astoņi brāļi un māsas cits par citu mazāki. Es — vecākā. Tēvs — pļēgurs. Māte sitās vai nost Cē­lās pirms pieciem, skrēja uz kolhoza kūti slaukt govis, tad atpakaļ pabarot bērnus un apkopt pašu lopiņus, pēc tam atkal uz kūti. Mēs, vecākie bērni, kā no skolas mā­jās, tā darbā iekšā — cits nes malku, cits gatavo ēdienu, apkopj istabas, pabaro lopus. Vakaros, kad acis no nogu­ruma krita ciet, gatavojām skolas mācības. Reizēm dus­mas sanāca — ar ko mēs sliktāki par pilsētas bērniem? Viņiem asfaltētas ielas, kino, teātri, visādi pulciņi, mums nekā. Katru dienu jāstampā tie pieci kilometri uz skolu, vienalga, lietus vai sniegs, dubļi vai sals, es pa priekšu, mazie miega pilnām acīm rindiņā aiz manis. Nespēju to izturēt. Salecos ar mammu, pametu skolu, aizbēgu uz Rīgu. Viena meitene no mūsu puses pieņēma savā istabā. Tur arī satiku Leonu. Sagājām kopā. Pirmajos mēnešos viņš bija pavisam normāls. Uzposām māju, apkopām dārzu, sastādījām kartupeļus, kāpostus, gurķus. Dzīvojām draudzīgi. Pat tēvs saņēmās, mazāk dzēra. Divi dzērāji uz kakla, mazs bērns uz rokām, ko lai es iesāku? — Ilonas nomāktajā balsī ieskanējās izmisums. — Ar prieku ietu strādāt kaut vai par apkopēju, bet kur lai atstāju Intiņu? Aizvest mātei vēl vienu lieku aprūpējamo? Sirdsapziņa neatļauj un kauns arī.

—   Darbā jau Leons raujas kā zvērs, — Daumants cen­tās aizstāvēt.

*

—  Tad, kad skaidrā prātā, — Ilona rūgti iesmējās,

—  Ceha komjauniešu birojā viņu ņemšot vēlreiz pa īs­tam priekšā, — Baiba, lūdzoši paskatījusies uz vīru, nedroši ieminējās.

—  Ko tas dos? Nav jau pirmā reize. Es vairs neticu.

—  Piespiedīsim, lai iet ārstēties. Piedod, Ilona, ka neatnācām agrāk. Un nebēdā, tas kaitē mazulim. Pasaki Leonam, ka svētdien pēc pusdienas piekāpsim, Baiba atvadījusies nomierināja jauno sievieti.

— Jūs nedrīkstat Leonu atlaist, — Baiba gultā, vīram pieglaudušies, teica. Kaut vai Ilonas un tā mazā dēļ. Dzirdi?

Daumants sparīgi šņākuļoja.

—   Neizliecies, tu neguli. Bez jums viņš aizies postā.

—   Ne es viens, visi lēma un ieprotokolēja.

—   Papīra dvēseles! — Baiba aizsvilās dusmās un pa­grieza vīram muguru. — Tu taču zināji, kā viņš dzīvo. Kā­dēļ klusēji par Ilonu un viņas mazuli? Un vispār — vai kāds no jums ir bijis pie viņiem, apsveicis ar bērna pie­dzimšanu?

—   Nelāgi iznāca, — Daumants noņurdēja, — katram savas darīšanas, man zīmēšana, citiem arī šis tas. Un tā aizmirsās. Bet vēl jau nekas nav nokavēts.

*

— Pavisam izlaidies, — Daumants, stutēdams sagā­zušos vārtiņus, noteica, -— kopš pērnā gada nevar salabot.

Leons gulšņāja istabā, Ilona virtuvē gatavoja ēdienu. Mazais turpat līdzās plītij ratiņos saldi gulēja,

Ilona nopriecājās par dāvanu — raibajiem flaneļa rā­pulīšiem. Veikalā tik skaisti neesot manīti.

— Pati šuju, — Baiba palielījās,

—   Visādus darbus protu darīt, bet šūt ne, — Ilona atzinās. — Leons teicās iemācīt, bet tā ari palika.

—   Ķobis plīst pušu no sāpēm, — Leons atzinās, ar pū­lēm piecēlies gultā sēdus. — Būtu kāda pudele alus, kaut kā salāpītos, bet kas dos, Ilona nikna kā pūķis, šņāc vien.

— Kam par godu tad šoreiz pļundurēji?

~ Slīcināju bēdas. Veco ar ātro palīdzību aizveda. Sirds nepietiekamība, kaut kāda aknu kaite un sazin kas vēl. Diez vai izķerpīs. Tēvs taču, žēl.

—   Un tu darīji visu, lai arī tevi nogādā turpat blakus tēvam?

—   Aizveries! Man jau tā draņķīgi ap dūšu. Ilona izārdījās, nesāc vismaz tu.

Par atlaišanas draudiem Leons tikai pasmējās. Sludi­nājumi esot pilni ar darba piedāvājumiem, katrs ateljē viņu paņemšot atplestām rokām.

—   Ilonai taisnība, — Daumants mājupiedams teica Baibai, — Leona solījumi nedzert ir kapeikas vērti. Viņš tos aizmirsīs, tiklīdz kāds paskalinās viņa priekšā pudeli.

—   Nekādas atlaišanas vai promiešanas! — Padzirdē­jusi par komjauniešu lēmumu, ceha priekšniece noskai­tās. — Iesi ārstēties narkoloģijas dispanserā. Pati katru nedēļu pārbaudīšu.

—   Neiešu, neparko ne, — Leons iespītējās. — Neesmu nekāds alkoholiķis, kas dzer lētos vīneļus.

—   Nedēļām darbu kavēt, tas nav nekas! — Mieze aiz­svilās. — Lai citi strādā tavā vietā?

—   Es atstrādāšu!

— Pamēģini tikai neatstrādāt! Mieze uzgrieza telefona numuru:

— Kad pieņem dakteris Viziņš? Paldies. Šodien 17.00 esi klāt! Adresi, ceru, zini?

— Uz dispanseru neiešu, — Leons, mājup braucot, teica Daumantam. — Nesēdēšu vienā strīpā ar visādiem zilīšiem.

— Mieze neliksies mierā.

— Lai viņa iet, zini, kuri Atraduši grēkāzi. Visi dzer, tu pats arī.

—  Kopš pirmās algas ne piles.

—  Ja Baiba tur stingros grožos,

—    Bet Ilona?

—  Ko Ilona… Pēdējā laikā to vien zina kā pārmest un bimbāt. Sakreņķējas, sīkais pa nakti ņerkst, neļauj gu­lēt. Vai tā ir dzīve?

—  Visi slikti, tu vien esi bez vainas. Kaut dēla dēļ būtu saņēmies, — Daumants kaunināja. Brīdi abi soļoja klusēdami, rokas salīgi kabatās sabāzuši.

—  Nesaki Ilonai, ka man noņēma prēmiju. Pastrādāšu virsstundas, atpelnīšu. Gan pats tikšu ar sevi galā.

*

Decembris atnāca ar stipru salu. Nomales ieliņu peļ­ķes, bērniem par prieku, pārvērtās mazās slidotavās. Tad sāka snigt lielām, biezām pārslām. Pelēcīgā nomale kļuva skaista un tīra.

Vakaros silti sakurinātā Pētersonu istabiņa rītos pār­vērtās ledaini auksta, ūdens spainī sasala. Logos ziedēja leduspuķes. Visgrūtāk bija tajās nedēļās, kad Daumantam iekrita rīta maiņa. Lai pagūtu uz pirmo au­tobusu, vajadzēja celties piecos. Steigā izdzēris no ter­mosa tēju, ko Baiba vakarā bija ielējusi, Daumants rik­šoja uz autobusa pieturu.

Mājās pārnācis, viņš centās sievu palutināt: izkurināja krāsniņu, pagatavoja vakariņas.

Skolu beidzot, kāds apsveicējs viņiem bija teicis, ka laime esot tad, ja cilvēks no rīta priecīgs ejot uz darbu, bet novakarē priecīgs atgriežoties mājās, jo dzīve galve­nokārt paiet darbā un mājās. Toreiz Baiba par šiem vār­diem nepadomāja, bet tagad tie nezin kāpēc ienāca prātā. Kādreiz, kad viņa ar Daumantu sastrīdas, neveicas, pat mājās atgriezties negribas. Kaut vai pārguli turpat darb­nīcā uz galda!

Bet šodien kājas pašas tecēja teciņiem vien! Cik skaisti visapkārt! Putenis pārklājis pār ielām, dārziņiem un namu jumtiem biezas, pūkainas segas. Apsnigušie koki dzirkstī spuldžu gaismā kā brīnumaini ziedi. Debesis pie­bērtas ar spožam zvaigznēm. Baiba savā nodabā kaut ko jautru dungoja, un sniegs pie katra soļa gurkstēdams pie­balsoja. Vienā rokā viņa stiepa produktiem piekrautu somu, otrā — avīzēs rūpīgi ievīstītus ziedus. Atcerēsies vai ne? Atcerēsies, kā gan citādi. Skolā vienmēr apsveica, ne reizes neaizmirsa.

—  Mans deguns jau pie autobusu pieturas saoda, ka tiek gatavots kaut kas superīgs, — Daumants, pavēris vir­tuves durvis, jautri sauca. — Esmu izsalcis kā vilks, kā tīģeris, kā lauva!

—  Ej vien augšā, lauva, es tūlīt, — Baiba, pie plīts sa­sarkusi, atsaucas.

—  Kas tad šodien par svētkiem? — Pamanījis uz galda kā sarkanas liesmas mirdzošās neļķes, Daumants brīnījās. — Kas šodien par datumu? Ceturtais decembris! Ak, es idiņš! Pavisam izgāja no galvas. Piedod, Baibuli! Apsveicu vārda dienā.

Paķēris sievu klēpī, viņš to mīļi noskūpstīja.

—  Laid vaļā, trakais! Vakariņas atdziest. Vieni cil­vēks teicās esam izsalcis kā vilks.

—  Nu kā es tā varēju aizmirst, — Daumants vēl ne­spēja norimt. — Gribi, es tev uzdāvināšu nevīstošu puķu pušķi ar visu krūzi? — Parakņājies kaktā, kur stāvēja viņa zīmējumi, Daumants pasniedza pašdarinātu akva­reli. — Maestro teica, esot pa pirmo.

— Tās jau mūsu dālijas, — Baiba nopriecājās. — Zini ko, mēs tās ierāmēsim un pieliksim pie sienas — te, virs dīvāna.

—  Tu domā? Daumants šaubījās.

—  Tā ir dāvana man, un es par to esmu noteicēja.

—  Labi. Es tai izgatavošu rāmi.

— Zini, es esmu izpildījusi mēneša plānu un vēl par procentu pārpildījusi. Protams, ar mūsu triecienniecēm salīdzināt nevar, tomēr… Man visu šo laiku bija tāda sajūta, ka es nekam nederu, nekā nespēju. Bet šodien brigadiere uzslavēja, solījās paaugstināt kategoriju. Es esmu tik priecīga.

— Vai es neteicu, ka viss nokārtosies?

—  Nebūtu priekšnieks izgādājis jaunu overloku, nekas neiznāktu. Sн griež un šuj kā zvērs, rautin rauj no rokām ārā, spēj tik drānu laist iekšā. Es tagad apmācu divas praktikantes no mūsu vecās skolas. Pati pāriešu pie va­saras kleitām. Tā vīļu metināšana, godīgi sakot, man jau apnikusi.

—  Šausmas, ko mēs abi darām! — Daumants saķēra galvu.

— Ko tad? — Baiba izbijās.

— Runājam par darbu. Bet mēs taču kādreiz apņēmā­mies… Lūdzu, Pētersona kundze, maza dāvaniņa vārda dienā — sestdien ejam uz Dailes teātri..,

— Un svētdien uz mežu slēpot. Apsoli, ja?

*

No Baibas dienasgrāmatas:

«Cik maz mums svētku! Ikdiena ir bezkrāsaina kā no­mazgāta trauklupata. Kādreiz, vēl skolā iedama, es sap­ņoju par lielu laimi. Patiesībā mēs iztiekam ar sīkām lai­mes drumstaliņām, kas padara mazliet krāsaināku ik­dienas pelēcību. Darbabiedrenes laipns vārds, priekšnieka atzinība, aplausi pēc veiksmīgi nodziedātas dziesmas, ne­cerēti iegūta biļete uz koncertu padara uz brīdi laimīgu. Kaut varētu dzīvot tā, lai katra diena būtu mazi svētki! Bet varbūt tad arī svētki pārvērstos par ikdienu?,,.»

*

Pusdienas laikā, ejot uz ēdnīcu vai nākot no tās, jau­nieši, kā parasti, apstājās pie fotoavīzes «Strādā jaunā maiņa». Katras brigādes jauniešu darba grafiks bija attē­lots sava krāsā.

—  Vita atkal visiem priekšā. Vai tikai meistars Egle netaisa kādu ķīmiju?

—  Meitenes, jaunas bildes! Re, Daumants saviebies, itin kā sāpētu zobi. Būtu vismaz fotogrāfa priekšā sataisījis priecīgāku ģīmi!

—  Man nav par ko, — Daumants noņurdēja un lasījās ātrāk prom no bīstamās vietas.

—  Vita krājot naudu mašīnai. Esot iestājusies auto-rindā.

—  Gadiem ilgi atteikties no importa kleitas, kurpēm, no visa kā mašīnas dēļ, es gan to neatzīstu, — noteica Aija Krūmiņa. — Kamēr viņa sakrās naudu, būs kļuvusi par absolūtu vecmeitu. Ar ko tad precēsies, ar savu ma­šīnu, vai?

^Meitenes iesmējās. Viņām tik vien bija domas un runas kā par kleitām, diskotēkām, puišiem. Vēl pāragri prātot par naudas krāšanu. Vēlāk, kad apprecēsies, gan tad pa­spēs.

* * *

Lai cik grūta bija agrā celšanās, jaunie darbu visvairāk kavēja vakara maiņā.

—   Tā ir norakstīta dzīve, — viņi taisnojās. — Atnāc mājas, visi jau pampst savās gultās. No rīta loderē pa māju, pēc tam velcies atkal uz darbu. Tā jau dulls var palikt.

—   Nav un nav tiem jaunajiem pret darbu ieaudzināta ne atbildības, ne pienākuma izjūta, — Mieze skaitās. — Juri, cik jauno šovakar trūkst tavā brigādē?

— Aija un vēl divi puiši.

—   Citās brigādēs tāpat. — Mieze sadabūja kavētāju adreses un devās ceļā.

—   Kur dēls? — viņa pajautāja gados vecākai sievietei, kas atvēra durvis.

—   Aizgāja uz darbu. Vai kas noticis? — sieviete sa­traucās.

—   Nē, nekas, gribēju satikt, — Mieze viņu nomieri­nāja. — Viss kārtībā.

Vecākus darba konfliktos neiejaukt — tāpat jau diez­gan auklējušies ar saviem lolojumiem, lai atbild jaunie paši, — tāds bija Miezes princips.

Aijas nebija mājās. Trešais kavētājs mierīgi sēdēja pie televizora un skatījās hokeja pārraidi.

_— Apģērbies un brauc līdzi! — Mieze pavēlēja bez lie­kam runām. — Tavu darbu cits neviens nedarīs.

Savākusi pilnu mašīnu, ceha priekšniece piebrauca pie darbavietas.

— Ceru, ka otrreiz man jums pakaļ vairs nebūs jā­brauc.

Vainīgie klusēja.

— Kādēļ vakar nebiji darbā? — Mieze nākamajā dienā jautāja Aijai.

Jauniete nosarka.

— Viens čalis uzaicināja uz «Latvijas» bāriņu. Es tur biju pirmo reizi. Baigi kolosāli.

. — Bet kas strādāja tavā vietā? Aija paraustīja plecus:

—  Droši vien rezerviste.

—  Rezerviste Sporta pilī skatījās hokeja maču.

—  Tikai nesakiet manai mammai, — Aija lūdzās.

— Viņa atkal pārdzīvos.

Vakara maiņa bija ļoti neizdevīga arī Daumantam. Studisti sāka zīmēt aktus.

— Taisni nezinu, ko darīt, — viņš sūdzējās Baibai.

— Kamēr es strādāju vakara maiņā, pārējie studijas dalībnieki mani apdzen. Žēl pamest zīmēšanu. Bet mainīt darbavietu arī negribas.

Baiba viņu saprata — Daumantam gleznošana bija tas pats, kas viņai dziesma, bez tās dzīve kļūtu daudz vienmu­ļāka, tukšāka.

—  Parunā ar meistaru, varbūt tevi var iekārtot vienā maiņā?

—  Juris nebūs ar mieru. Un pārējie arī. Vakaros jau neviens negrib strādāt.

Tiešām, kad Daumants ierunājās par strādāšanu tikai rīta maiņā, Juris teica:

— Es baidos izlemt. Ejam pie «Mammas», kā viņa teiks, tā arī būs.

Par «Mammu» jaunie strādnieki bija iesaukuši ceha priekšnieci Miezi — par viņas iejūtību pret jaunatnācē­jiem, par gādību, izpratni, par mātišķām rūpēm. Jaunie zināja, ka pie viņas droši varēja iet gan sirdi izkratīt, gan padomu lūgt.

— Mākslas studija ir labs pasākums, — Mieze puisi uzslavēja. — Aiziešu paskatīties, ko tu tur dari. Ja tev patiešām tā ir sirdslieta, mēģināsim kaut ko izkombinēt. Par ko tu pašreiz strādā?

Par rezervistu. Daumants ir teicami apguvis visas operācijas un var aizvietot jebkuru strādnieku, — Juris atbildēja Daumanta vietā. — Varbūt darīsim tā — lai viņš pusi laika nostrādā pirmajā maiņā un pusi otrajā.

~ Lai notiek. Bet tev būs jāpierāda, uz ko esi spējīgs. Vajadzēs palīdzēt noformēt mūsu sarkano stūrīti.

~ Labprāt, — priecīgs, ka viss tik labi nokārtojies, Daumants apsolīja.

*

Leons labā garastāvoklī soļoja mājās no rīta maiņas. Kabatā atradās alga — visa līdz pēdējai kapeikai. Ilona neticēs, kā parasti algas dienās, liks uzpūst elpu. Ārā krietni piesalst, bet sieva staigā padilušā rudens mētelī. Priekšā divas izejamās dienas. Rīt viņi nopirks drēbi un pats uzšūs pēc pēdējās modes — nebūs sliktāk kā tām modīgajām, kas slīpē centra bulvārus.

Jaunceltņu kvartālā pie dzērienu veikala durvīm Leons neviļus piebremzēja. Gandrīz mēnesi viņš bija strādājis, galvu nepacēlis, gājis uz dispanseru un paklausīgi rijis visādas tabletes. Pudeli alus viņš būtu godam nopelnījis. Dakteris gan apgalvoja — viens malks, un visa ārstē­šana jāsāk no gala. Varbūt tukša muldēšana? Alus nav nekāds alkohols. Rīkle ari gluži sausa. Nē, labāk nopirkšu kādu kārumu sievai, tik maz esmu lutinājis Ilonu.

Konditorejā viņš nopirka torti «Ārija». Vakarā pasēdēs pie sakurinātas krāsns, padzers zaļu tēju, aprunāsies. Dēla dēļ jānokārto dokumenti. Puika uz goda, pēc izskata kā tēvs, būtu vien augumā padevies dižāks.

Ilonas saraudātā seja liecināja, ka noticis kas ļauns.

—  Vai sīkais saslimis?

—  Tēvs miris.

Nosalušie pirksti atlaida aukliņu, un tortes kārba ar troksni nokrita zemē.

— Kā miris? Viņam bija labāk.

— Kaimiņienei zvanīts no slimnīcas.

*

Rūpes par apbedīšanu ierāva Leonu īstā virpulī. Ilonai uz rokām bērns, un palīdzēt vīram viņai nebija laika. Labi, ka darbabiedri, uzzinājuši par Leona nelaimi, nāca pa­līgā — sagādāja zārku, izvadītāju, muzikantus.

"Sasalušie zemes kukuržņi ar dobju troksni krita uz zārku, trīs saujas no Leona, trīs no Ilonas, trīs no tēva šķirtās sievas. Vairāk tuvinieku mirušajam nebija.

«Vieglas smiltis, saldu dusu. Tēvam tikko pāri četrdesmitiem. Varēja vēl dzīvot. Pats sevi pazudinājis. Vai arī es? Nē, vairs ne lāses, zvēru, tēvs, pie tava kapa,» Leons apņēmās.

Ilona pie kapa kopiņas aizdedzināja divas sveces — viņas dzimtajā pusē bija tāda paraža. ,

— Kādēļ nepaziņoji ātrāk? — Leona māte, klāt pienā­kusi, vaicāja. — Mums visādi blati, varējām dabūt defi­cīta zāles…

Leons klusēdams raudzījās uz lepnā kažokā tērpto sie­vieti, kas saucās viņa māte. No krāsotajām skropstām ne­bija noritējusi neviena asara. Bet kādreiz taču viņi mīlēja viens otru un bija laimīgi, Leons to labi atceras. Tad māte smagi saslima. Uzradās tas glumais dakteris, viņas tagadējais vīrs.

Kad māte reiz viņu, desmitgadīgu zēnu, aizveda pie se­vis uz lepno dzīvokli, viņš iespļāva dakterim sejā — par izpostīto bērnību, par tēvu, kas no bēdām sāka dzert.

— Kā tev klājas? — Mātes acis pārslīdēja dēla plāna­jam vamzim un Ilonas apvalkātajam mētelim. — Varbūt vajadzīga palīdzība? Saki, nekaunies!

— Iztiksim tāpat kā līdz šim. — Šī sieviete Leonam bija dziļi vienaldzīga.

— Nu tad dzīvo vesels. Māte pasniedza dēlam cim­doto roku. Nosmaržoja dārgs parfīms, nogurkstēja sniegs, Leons un Ilona palika vieni pie kapa. Krēslā rāmi dega sveces.

—   Es baidos par tevi, Leon.

—   Būs labi, gan redzēsi. Ejam, mājās mūs gaida dēls!

*

Baiba un Daumants no kapsētas mājās devās klusē­dami, katrs savu domu vērpdami.

«Ar manu tēvu var notikt tas pats. Reizēm noturas mē­nesi, citreiz ilgāk un tad kā palaiž plostu… Kristaps ie­slēdzas savā istabā, neliekas manām. Māsa baidās. Žēl mātes…» Daumants domāja par saviem vecākiem.

«Ilonai būs vieglāk, Leona tēvs vairs nevilks vīru zaņķi. Žēl, protams, cilvēks taču. Bet vai tāds, kam prātā tikai pudele, cienīgs saukties par cilvēku?» Baiba prātoja. «Labi, ka tagad dzērājiem pieteikts karš, krietna daļa at­jēgsies …»

*

— Kaut velns parautu šito suņubūdu! — Daumants, kādā svētdienas rītā pirmais piecēlies, šķendējās. — Iekšā tikpat auksts, cik ārā. Kamēr pienāks mūsu dzīvokļa rinda, garu izlaidīsim. Juris stāsta, ka Vācijas Demokrā­tiskajā Republikā jaunieši brīvajā laikā kopīgiem spēkiem paši ceļot sev mājas un saņemot dzīvokļus jau pēc gada. Domā, pie mums nebūtu gribētāju? Un kā vēli

Pēc brokastīm Daumants aizgāja uz zīmēšanas nodar­bībām. Baiba saimnieces virtuvē vārīja «garos kāpostus» visai nedēļai. Vīrs, par laimi, ēdiena ziņā nebija izvēlīgs. Kamēr vārījās pusdienas, varēja mierīgi paadīt. Kādā mo­des žurnālā viņa bija noskatījusi rupjvilnas džempera fasonu. Tā būs dāvana Daumantam uz Jauno gadu.

— Adi vien, adi, — virtuvē ienākusi, vecā saimniece indīgi noteica, — skaties — iznāks vēl tā, ka priecāsies cita. Nemaz neblenz! Mana draudzene redzējusi tavu vī­riņu bučojamies ar kaimiņienes skuķi, to pašu, kas arī iet uz zīmēšanu.

— Viņa būs pārskatījusies.

—  Kāda tur pārskatīšanās! Pie vārtiņiem stabā lampa — gaišs kā dienā. Tas skuķis esot pats kāries kaklā.

—  Neticu, — Baiba strupi noteica un, lai slēptu acīs sa­skrējušās asaras, noliecās pār kāpostu katlu.

—  Tava darīšana. Ja gribi, vari aiziet un pati savām acīm pārliecināties.

Pirmajā brīdī Baiba bija ar mieru, bet tad, iedomāju­sies, kā abas vecas, teātra binokli pie acīm pielikušas, gaida pārrodamies kaimiņu meiteni un Daumantu, viņa nepatikā noskurinājās. Izspiegot savu vīru, nē, tik zemu viņa nav kritusi. Droši vien tas bijis pa jokam. Vecu sievu pļāpas — aiz gara laika vai skaudības tās reizēm ir gatavas aprunāt un sanaidot dažu labu laimīgu pāri. Ja būtu kas nopietns, Daumants pats atzītos.

Baiba Daumantam nekā neteica, taču aizdomīgi vēroja un vērtēja viņa vārdus un rīcību. Nekas it kā nebija mainījies.

*

No Baibas dienasgrāmatas:

«Ko es iesāktu, ja Daumants pēkšņi pavēstītu, ka mīl citu ? Droši vien nomirtu aiz bēdām. Kādas muļķības es te rakstu? Daumants ir mans, un es viņu nevienai neatdošu. Ja vajadzēs, cīnīšos par savu mīlestību.

«Agrāk pirms kāzām Daumants vai katru brīdi skaļi apliecināja, ka mani mīl. Kādēļ viņš tagad to nedara? Vienīgi vakaros, kad esam gultā. Tādās reizēs jau visi vīrieši.. »

Daumants ievēroja sievas pēkšņo atturību, taču to iz­skaidrot nespēja. Reizēm Baiba neatbildēja uz viņa glāstiem, izlikās aizmigusi, kaut pēc elpas varēja just, ka ir nomodā. Agrāk pati kļāvās klāt, bet nu griež muguru. Kādēļ? Varbūt ieskatījusies citā? Darbā tikai sievietes; vie­nīgo vīrieti — gados paveco vadītāju ar vēderiņu un pliko pakausi — nav ko ņemt vērā. Tagils! Kādreizējā greiz­sirdība uzliesmoja ar jaunu spēku.

Tagad tas bija Daumants, kurš stāvēja pie loga un gai­dīja sievu pārnākam. Jau vienpadsmit, pusdivpadsmit, tik vēlu viņa nekad… Ieliņas tumšas, tukšas…

Daumants sniedzās pēc savas virsjakas, lai ietu uz autobusu pieturu, kad pie vārtiņiem nobremzēja žigulis. Suns priecīgs ieņerkstējās, un pēc brīža kāpnes skanēja Baibas vieglie soļi.

— Kur tu blandījies tik ilgi? — Mēģinājām jauno programmu. Ja tā izies cauri, Tagils cer dabūt pirmo kategoriju. Un tad mēs esam uz zaļa zara!

—   Tagils un Tagils! — Daumants aizsvilās. — Tur­pmāk es pats iešu tev pretim.

—   Bet kā tad tava pielūdzēja no zīmēšanas pulciņa? — Baiba nevainīgi jautāja.

—   Lai meklē sev citu pavadītāju!

«Greizsirdīgs, tātad mīl,» Baiba nopriecājās.

— Kad noslīpēsim programmu, kā nākas, bušu ātrāk mājās … — viņa apsolīja.

5. nodaļa

APZAGTAIS JAUNGADS

Filiāles direktore Taisija Feoktistova bija beigusi in­stitūtu, kas tikai iztālēm atbilda apģērbu šūšanas profi­lam. Pirms pāris mēnešiem ieradusies filiālē, viņa viet­nieces pavadībā izstaigāja visas telpas un pēc tam vairs cehos netika manīta. Ja kādu ievajadzējās, izsauca pie sevis uz kabinetu. Ar savu vietnieci Taisija Feoktistova satika lieliski. Filiāle plānu izpildīja, tādēļ firmas ģene­rāldirektors viņu netraucēja. Alga bija pieklājīga, prēmi­jas saņēma regulāri. Direktore bija apmierināta. Šaurajā, veclaicīgajā trīsstāvu namā blakus fabrikai, kur izvieto­jās filiāles vadība un grāmatvedība, valdīja mierīga, omulīga atmosfēra — gandrīz kā mājās. Soļus slāpēja mīksti paklāji. Gaisā vējoja kafijas aromāts. Uz zemā, ar stiklu pārsegtā galdiņa vienmēr, ari ziemā, atradās vāze ar ziediem. Sekretāre ar savam ekstravagantajam izska­tam tik neatbilstošu vārdu — Solveiga — bija pienācīgi izdresēta. Viņa kuru katru pie vadības nemaz neielaida, vispirms sīki iztaujāja, kādā jautājumā. Ja ražošanas, tad sūtīja atpakaļ pie meistarēm vai cehu priekšniekiem, ja personīgos — pie arodkomitejas priekšsēdētājas.

Trauksmes signāli sāka skanēt decembra vidū. Pirmajā nedēļā strādnieces vēl nekā neteica. Vairums atprasījās no darba, apkopa mājas soli, citas tāpat knibinājās, atvilka elpu pēc kārtējās sturmēšanas mēneša bei­gās. Jaunieši, bariņos sagājuši, trieca jokus vai, uzgrie­zuši tranzistorus uz visskaļāko, locījās dejā.

Kad materiāli nepienāca arī otrajā nedēļā, strādnieki sāka uztraukties:

—  Ko viņi tur piegriešanas cehā dara, ka nesūta darbu? Kādēļ meistari negādā? Kas šiem, cieta alga, bet mums tas pamatīgi iegriezīs kabatā! Juri, ej tūliņ noskaidro!

—  Viņi sēž bez darba tāpat kā mēs. Sagatavošanas cehā nav materiāla. Ne metra. — Atgriezies no piegrie­šanas ceha, Juris bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

— Kādēļ nav?

— Lielajā noliktavā kaut kas saķēries. — Un ko dara sagādnieki?

Juris Egle paraustīja plecus. Par materiāliem viņš ne­atbildēja.

Apdraudēts kļuva ne tikai mēneša plāns un līdz ar to prēmijas gan strādniekiem, gan priekšniecībai, bet pats galvenais — arī gada plāns un trīspadsmitā alga.

—  Es prasu, lai plāns tiktu izpildīts! — Taisija Feok­tistova ražošanas apspriedē pirmo reizi pacēla balsi.

—  Prasīt jums vajadzēja agrāk — un nevis no strād­niekiem, bet no savas vietnieces. Tad cehi nebūtu nonā­kuši tādā stāvoklī, — Mieze skarbi atbildēja.

— Tam, ka vēl līdz šim trūkst materiālu, ir objektīvi iemesli, — direktores vietniece sagādes jautājumos Ņina Ivanova taisnojās.

—  Tā jau katrs var aizbildināties. Vajadzēja sagādāt rezerves vismaz nedēļai.

—  Tas nozīmē — deviņi tūkstoši metrus uzvalka drā­nas vien. Kur lai to visu lieku, varbūt manā kabinetā?

—  Par to bija laiks padomāt visus šos gadus. Šī taču nav pirmā sastrēguma reize. — Vecais meistars Krūklis no priekšniecības nebaidījās, teica, īso domāja, tieši acīs.

Pietiek ecēties. Labāk visi kopā izprātosim, kā izkļūt no grūtā stāvokļa, — Taisija Feoktistova pārtrauca strīdu.

— Ko jūs uztraucaties! Nekas ārkārtējs taču nav no­ticis. Šodien braucam pakaļ. Rit no rīta materiāli būs uz vietas, — Ņina Ivanova apsolīja.

—   Jums, protams, tas nešķiet nekas ārkārtējs, — Mieze aizsvilās. — Jūs, kā parasti, malkosiet kafiju un šķirstīsiet modes žurnālus, kamēr strādnieces jūsu neizdarības dēļ sitīsies vai nost, lai tikai izvilktu plānu.

—   Lūdzu bez personiskiem apvainojumiem!; — Fili­āles direktore centās aizstāvēt savu draudzeni. — Centrā­lajā noliktavā tika atklātas nekārtības.

—   Vajadzēja iet pie firmas vadības, viņi dotu rīkojumu izsniegt mums nepieciešamos materiālus. Kamēr pārmē­rīs, sazīmēs, sagriezis, paies vēl divas dienas. Tātad mē­neša plāns jāizpilda divās nedēļās. Vai tas ir normāli? Daudzām sievietēm mājās mazi bērni, kas tos apkops un pieskatīs, kamēr mātēs strādās divās maiņās?

—   Mēs strādniekiem pavēlēt nevaram, bet tikai lūgt. Ja viņi nebūs ar mieru brīvprātīgi strādāt virsstun­das, piespiest mēs nevaram, — arodkomitejas priekšsēdē­tāja, pati kādreizējā šuvēja, uzdrošinājās iebilst. — Un vispār — arodkomiteja ir pret šādu pārslodzi. No tās cieš strādnieku veselība.

—   Un rada brāķi, Krūklis atgādināja šo visiem zi­nāmo patiesību.

— Pagaidām nogaidīsim. Lai šūšanas cehs izpilda gada plānu, tad padomāsim, — Taisīja Feoktistova izlēma.

*

Pusi mēneša loderējām, nu rausim par diviem, — mājās pārnācis, Daumants noskaities paziņoja. — Mani meistars nozīmēja par brāķa labotāju. Tu vari iedomāties: atradās mūsu brigādē pāris tipinu, kuri atsacījās strādāt piektdienas nakti un sestdien. No vecajiem, protams. Deklarēja, ka šiem veselība esot dārgāka par mūsu plānu. Egoisti, domā tikai par sevi!

—  Pie mums arī iet kā pa elli. Priekšniecība pieņēmusi tik daudz pasūtījumu, ka netiekam galā. Es tagad šuju izejamās kleitas. Ar lētajām katūnenēm tiek galā prakti­kantes. Un tikpat visu līdz Jaungadam nepaveiksim. Meis­tare teica: kas vēloties, lai paliekot darbā ilgāk, izkombi­nēšot lielāku prēmiju. Kā tu domā, palikt?

Izlem pati. Ja jūties nogurusi, nāc mājās. Nedari sev pāri.

— Mieze kļuvusi pārāk bezkaunīga, kāpj mums uz gal­vas, — Ņina Ivanova piezīmēja, kad visi bija izgā­juši. — Es tavā vietā viņai iegrieztu rājienu un noņemtu prēmiju, lai pievaldās un zina savu vietu.

—  Viņa esot ilggadēja darbiniece, — direktore šaubī­jās. — Strādnieki viņu mīlot un cienot.

—  Es gan tam neticu. Gribi, atsūtīšu pie tevis otrā iecirkņa vecāko meistari Timpu, viņa pastāstīs tādas lie­tiņas ..,

*

Pētera baznīcas torņa pulkstenis dobji nodimdināja desmit reizes, kad Juris Egle nodeva meistaram Krūk­lim pēdējo žaketi. Gada plāns bija izpildīts un par pāris procentiem pat pārsniegts, filiāles gods glābts.

— Paldies, draugi! Es jums, saviem darbabiedriem, ap­solu, ka nekad vairs, kamēr es būšu ceha priekšniece, ne­notiks šādas šturmēšanas, — Mieze apsolīja. — Darīšu visu, lai darbs ritētu normāli, un prasīšu to arī no aug­stākstāvošiem.

Daumants un Baiba savu pirmo kopīgo Jaungadu bija nolēmuši sagaidīt divatā. Baiba nopirka nelielu eglīti, uz­posa istabiņu, sacepa svētku pīrāgus. Uz galda blakus eglītei atradās vīram sagādātā dāvana — pašas adīts džemperis. Uzvilkusi jauno, no Daumanta paslepšus šūto kleitu, Baiba apsēdās pie aizsalušā loga, ar elpu izkau­sēja leduspuķēs mazu laukumiņu un sāka gaidīt. Saim­niece bija aizbraukusi pie dēla, mājās atradās tikai viņa un suns Volfs.

«Kur gan Daumants tik ilgi kavējas? Vai tik nebūs sācis svinēt kopā ar puišiem kā toreiz, kad saņēma pirmo algu?» Baiba uztraucās.

Suns priecīgi ierējās. Pa sniegoto taciņu, stiepdams lielu kasti, nāca viņas vīrs. Kas gan tur varētu būt? Baiba metās lejā pa stāvajām bēniņu kāpnēm.

— Vari mūs apsveikt, plāns izpildīts. Norāvām līdz astoņiem. Daži vecie vēl palika, mūs atlaida ātrāk. Es drāzos ar taksi. Tu nogaidījies, jā? Droši vien sadomāji diezin ko?

Baiba saņēma kasti aiz auklām, pacēla un tūliņ atkal nolaida zemē.

—  Tā tev dāvana.

—  Tik liela un smaga?

—  Ļauj, es uznesīšu.

—  Nesīsim abi.

Nepacietīgiem pirkstiem Baiba raisīja vaļā auklas.

— Televizors! Paldies! — Viņa apkampa vīru un skaļi noskūpstīja. — Kur tu izrāvi tik daudz naudas?

— Saņēmu prēmiju un izdarīju pirmo iemaksu. Desmit rubļus mēnesī mēs taču kaut kā sagrabināsim? Uzraušu pa vakariem kādas džinsenes. Tieši šovakar Raimonda Paula jaunais mūzikls. Bet pirms tam estrādes koncerts. Uzstādīsim tūlīt — te uz grāmatplaukta pretim gultai.

Ja istaba kļūs auksta, varēsim skatīties, gulēdami zem segas.

Sākumā pa zilgano ekrānu ņirbēja kaut kādas svītriņas un punktiņi, bet skaļrunī skanēja tik pretīgi sprakšķi, ka pie krāsns guļošais Volfs pacēla galvu un skaļi ierē­jās. Daumants paņēma instrukciju un sāka pārbaudīt un grozīt visus slēdžus un pogas pēc kārtas.

— Met mieru! Rīt ari ir diena. Drīz divpadsmit. Pa­sēdēsim tāpat, — Baiba, visas cerības zaudējusi, mēģināja Daumantu pierunāt.

Tad pēkšņi televizora ekrānā parādījās attēls.

— Izdevās! — Daumanta seja staroja. — Cik tu šo­vakar esi skaista! Klausies, šo kleitu es tev neesmu redzē­jis. No kāda modes žurnāla tu esi izkāpusi?

—  No «Burdas», — Baiba šķelmīgi pasmaidīja.

—  Bet es kā no darba. Acumirklīti.

—  Nevajag, Daumanti Ir labi tāpat.

—  Nē, vajag gan!

Pēc mirkļa Daumants, ar pirkstiem izspūrušos, sprogai­nos matus pieglauzdams, nostājās Baibas priekšā savā kāzu uzvalkā un paklanījās.

— Lūdzu uz deju! Cik labi, ka mēs esam kopā, — sie­vas galvu savam plecam pieglauzdams, viņš čukstēja. — Un mums būs daudz šādu jaungadu. Sākumā divatā, tad trijatā, četratā …

—- Stop! — Baiba smējās. — Es gribētu trīs bērnus. Kremļa kuranti svinīgi nosita divpadsmit reizes. Glā­zēs iezaigojās saimnieces dāvātais ķiršu vīns.

—  Par laimi! Par mīlestību!

—  Lūdzu pie svētku galda!

— .Un to visu tu pati? Baiba, tev jāmaina profesija, jāiet par kulināri. Viss tik ļoti garšīgs, — Daumants sla­vēja. — Tu zini, kad es pēdējo reizi ēdu? Pagājušajā gadā. Leo man piespēlēja bulciņu un viss. Gribējās saraut, lai ātrāk tiktu mājās. Tāda sajūta ir sacensībās.

Cilvēks domā tikai par vienu — jāpaspēj. Un uzvar. Pēc tam ir velnišķīgi labi.

Abi ērti iekārtojās gultā, lai noskatītos svētku pārraidi Baiba ar tīri profesionālu interesi vēroja dziedātāju ekstravagantos tērpus, bet Daumants pēc brīža vairs nekā neredzēja. Negulētā iepriekšējā nakts un vairāku dienu saspringtajā darbā pārpūlētais organisms prasīja savu. Baiba piecēlās, izslēdza televizoru un uzsvilpa sunim.

Zvaigznes pie debesīm tonakt šķita īpaši spožas. Krietni piesala. Baiba pagājās līdz vārtiņiem. Daudzos logos vēl dega ugunis, ļaudis turpināja svinēt svētkus. Ielas galā pusaudži laida raķetes. Tās aprakstīja pret debesīm slaidu loku un gaisā sadalījās sīkās, krāsainās zvaigznītēs. Pui­kas no sajūsmas auroja. Volfs jautājoši paskatījās Bai­bai acīs: varbūt vajadzētu riet?

— Paliec mierā! — Baiba uzsauca un noglaudīja su­nim galvu. Daumanta vecāku dzīvokļa logi bija tumši. «Mēs arī labie, domājam tikai par sevi. Vecīši droši vien mūs gaidīja.»

Cik vien Baiba spēja atcerēties, Jaungada sagaidīšana viņas vecāku mājās norisa pēc vienas programmas. Abas ar mammu, nopūlējušās ar mājas tīrīšanu un ēdienu ga­tavošanu, ap desmitiem saklāja svētku galdu. Rolandiņš un patēvs iededza eglītē svecītes. Tad atskanēja klauvē­jieni pie durvīm, Rolandiņš skrēja atvērt un ieraudzīja gaidīto dāvanu maisu. Diemžēl Salavecis jau bija aizstei­dzies pie citiem. Apdāvināšanās, laimes vēlējumi, svētku mielasts, televizors ,.. Naikovskim nebija draugu, un viņš negribēja, ka mamma aicina uz mājām savas darbabied­renes. Baiba no mammas bija saņēmusi svētku apsvei­kumu un ielūgumu sagaidīt Jaungadu pie viņiem,

«Varbūt aiziesim?» viņa bija nedroši ieminējusies.

«Paldies! Tava patēva ģīmis man uzsit žulti, un tad es par sevi vairs negalvoju. Labāk tepat mūsu istabiņa di­vatā, tu un es,» vīrs atteicās.

Baiba bija piekritusi.

«Ko gan tagad dara mani draugi?» viņa prātoja. «Pie Daces droši vien ir jautri — iet rotaļās, skatās diapozitī­vus. Tur ir arī Pēteris ar savu māti.» Dace bija pavēstī­jusi, ka Pētera mātes neieņemamais iebildumu cietoksnis pamazām drūpot, iespējams, ka nākošajā rudenī viņiem būšot kāzas. Arī Dace aicināja pie sevis.

Bijusī skolas biedrene Dēzija auklē dēlu. Dace zināja teikt, ka stāvā sajūsmā viņa par to neesot. Nu jā, Dēzija paliek Dēzija — ārišķīgās vērtības, greznas tualetes viņa vienmēr vērtējusi augstāk par tuvinieku mīlestību. Ko dara Sveta? Par viņu arī nekas nav dzirdēts kopš ru­dens. Kā viņai, bārenītei, vienai uz laukiem klājas? Baiba arī labā, pat apsveikuma kartiņu aizmirsa aizsūtīt.

*

Nē, Svetlana nesēdēja viena savā istabā. Kopā ar ci­tiem Baužu ciema jauniešiem viņa Vecgada vakaru pa­vadīja saimniecības klubā. Raibi ģērbtie svētku viesi — gan fantastiskās maskās tērpušies, gan bez tām, kā nu kurš jutās ērtāk, — griezās dejā, lēca kumeliņu un polku, dziedāja (kur redzētas latviešu saiešanas bez dziedāša­nas?). Mārcis no Svetlanas neatkāpās ne soli.

— Tā nu mums nebija lemts saradoties, kā bijām ce­rējušas, — Dēzijas mamma, apsēdusies blakus savai draudzenei, smagi nopūtās. — Tavs Mārcis ir krietns puisis. Bet mana Dēzija, ak, negribas nemaz runāt. Sirds kāpj pa muti ārā. Ne vīžo kārtīgi savu bērnu kopt, ne vīru apčubināt. Uz Rīgu, uz teātriem un restorāniem — tur viņai žiglas kājas. Pati iemācījās vadīt mašīnu, nu triecas pa pasauli kā apdauzīta. Benedikts ir zelta cil­vēks, bet nav vairs nekāds jaunais. Viņam labāk patīk mājās pie sievas un bērna, bet mana Dēzija kā sadzelta — viņa jau neiešot savu jaunību aprakt netīros autiņos. Ne tādēļ esot precējusies. Cik ilgi Benedikts to pacietīs? Vīra­māte staigā apkārt, kūkodama kā bada dzeguze, piesauks vēl nelaimi.

Mārča māte mīļām acīm noraudzījās uz dēlu un Svet­lanu, kuri ar saviem slaidajiem augumiem pacēlās pāri citiem dejotājiem. Jaunā māja gatava, laiks dēlam ņemt sievu. Atskries bērniņi, viņa palīdzēs izauklēt. Lai cik mīļi ir viņas kopjamie teliņi, cilvēka bērni tomēr paliek cilvēka bērni. Svetlanu viņa nemainītu pret desmit tādām Dēzijām. Nav saprotams, ko tas viņas dēls tūļājas un vilcinās, ja ikvienam skaidri redzams, ka abi ir saderīgs pāris. Mārča māte vairs necerēja uz vecāko dēlu. Izstu­dējis par ārstu, viņš paliks pilsētā. Bet Mārcis ir lauku cilvēks, bez zemes viņš nevar. Kam gan viņiem tāda māja kā pils, ja tajā neskanēs bērnu balstiņas?

Jaungada sarīkojums tuvojās nobeigumam. Vecāka gadagājuma ļaudis sen bija devušies pie miera. Mūzikai skanot, zālē diskoja nenogurdināmie pusaudži.

Mārcis, cieši zem rokas saņēmis, vadīja Svetu mājās.

—  Kāda burvīga nakts! Arī mēness spīd kā uz pasū­tījuma, — Sveta sapņaini teica. —Es nekad neesmu braukusi kamanās pa piesnigušu mežu. Vienīgi grāmatās lasījusi.

—  Gribi, es tevi izvizināšu ar simt zirgiem kā kara­lieni? — Mārcis iesmējās.

—  Man pietiktu ar vienu.

—  Tu nopietni?

—  Jā. Bet tas ir tikai sapnis.

—  Šajā naktī viss iespējams. Ejam!

—  Uz kurieni?

—  Tad jau manīs.

Svetas dēļ Mārcis bija gatavs uz visu. Viņi iegāja tukšajā liellopu fermas pagalmā. Sargs Kristaponkulis, svētku mēriņu ieņēmis, saldi gulēja. Mār­cis klusiņām izveda fermas zirgu, iejūdza kamanās, iemeta tajās krietnu neslavu siena un noteica: Lūdzu, kariete gaida.

— Vai tā būs labi? — Sveta vilcinājās.

— Neprāto, kāp iekšā! Neviens pat nepamanīs. Kamēr nāks slaucējas, būsim atpakaļ.

Zirgs nostāvējies uzņēma strauju riksi. Ciemata ugunis palika tālu aiz muguras. Mežā ceļš bija piesnidzis. Zirgs sāka iet soļiem. Sniega smaguma pilniem zariem koki stāvēja kā apburti. Izstīdzējušo bērziņu noliektās galot­nes pāri ceļam veidoja fantastiskus godavārtus. Egles, baltām sagšām sasegušās, atgādināja lielajos lakatos ietinušās vecas lauku sievas. Neliela meža klajuma malā Mārcis apturēja zirgu. Zaļganajā mēness gaismā Sveta pamanīja briežu ģimeni. Briežu tēvs, galvu ar žuburota­jiem ragiem izslējis, uzmanīgi raudzījās apkārt. Viņa siltā elpa saltajā gaisā pa nāsīm izplūda kā divi dūmu mā­konīši.

Zirgs iezviedzas, un vienā mirklī klajums bija tukšs. —- Žēl. Bija tik skaisti.

>— Nekas, gan jau atnāks. Siens viņiem garšo, Ieliksim arī mūsējo, lai viņiem tiek svētku mie­lastā, — Sveta palūdza.

Abi bāza barotavas redelēs sakaltušās zāles, kas vēl tagad smaržoja pēc vasaras. Un tad saltajā Jaungada naktī meža apņemtajā noriņā Mārcis pateica Svetai mūž­senos, bet vienmēr tik gaidītos vārdus:

— Es tevi mīlu. Kļūsti mana sieva.

Svetai bija jūtīga, romantiska dvēsele, un Mārcis, bū­dams praktiskas dabas cilvēks, centās viņai piemēroties.

Otrā dienā Mārcis aizveda iecerēto pie saviem vecākiem. Svetai likās, ka ikviens pretimnācējs viņas sejā izlasīs to, kas ar viņiem naktī noticis, kur nu vēl stingrā Mārča māte»

Māte virtuvē gatavoja ēdienu. Tēvs, brilles uz acīm uz­licis, skaļi lasīja viņai priekšā avīzi.

Mēs nolēmām precēties, — Mārcis pavēstīja» — Sa­rakstīsimies, cik drīz vien iespējams.

Brīdi valdīja klusums. Varēja dzirdēt, kā katliņā bur­buļoja ūdens.

—- Varbūt jums mana nākamā sieva nav pa prātam?

—  Ko tu runā! Sen jau vajadzēja, — pirmā attapās māte, piegāja pie nosarkušās meitenes, pastiepās pirkst­galos un skaļi viņu nomutēja.

—  Nu tad apsveicu! — Tēvs — augumā tikpat ražens kā dēls — aplika roku ap nākamās vedeklas pleciem. — Lai aug dēli kā ozoli, meitas kā liepas. Mēs ar māti jau sen par to spriedām.

—  Vai nevajag ko palīdzēt? — Sveta piedāvājās.

—  Ko nu, meit, man viss jau gatavs. Tūlīt uzklāšu pusdienu galdu. Šodien mums divkārši svētki,

—  Nāc, es tev parādīšu mūsu istabu! — Mārcis aplika roku Svetas pleciem.

«— Viss augšstāvs mūsu rīcībā ~~ te mēs, tur « dzīvos zēni, bet šeit — meitenes.

Sveta pēkšņi juta kājās dīvainu nespēku. Viņa apsēdās uz Mārča gultas malas un aizklāja rokām seju.

—  Kas tev? — Mārcis satrūkās.

—    Man bail no lielās laimes. Jūs visi esat tik labi pret mani — tu, tavi vecīši un visi citi. Ja tu zinātu, cik skumja bija mana bērnība. Bērnunamā un internātskolas mazākajās klasītēs mēs visi gaidījām mammas — gan savējās, Īstās, gan audžumātes. Dažiem laimējās, citi pa­lika tukšā. Mani —- tādu lielu, neglītu — neviens nevē­lējās par audžubērnu. Es to ļoti pārdzīvoju, raudāju, ap­skaudu laimīgos.

—  Nu tev būs gan tēvs, gan māte. — Vai es drīkstēšu viņus tā saukt?

—    Protams, kā gan citādi?

—  Mārci, paskaties man acīs! Es apsolu, ka būšu tev laba sieva un mūsu bērniem mīļa māte. Viņiem jāizaug laimīgā ģimenē.

—  Āmen! — Mārcis iesmējās, taču, pamanījis, cik no­zīmīgi Svetai šie vārdi, tūliņ aprāvās.

— Bērni, nāciet pusdienās! — māte no lejas aicināja.

*

Jaungada naktī, ar bažām domādama par jaunāko meitu, Dēzijas māte nenojauta, ka nelaime jau klauvē pie durvīm.

Pie universālveikala direktora Benedikta Sarmas bija sapulcējies viss mazpilsētas «zieds». Pēc bagātīgām va­kariņām vīrieši iegāja kabinetā uzspēlēt kārtis. Gados vecākās sievietes, Dēzijas mīkstajos zviļņos iegrimušas, pārsprieda pilsētas pēdējos jaunumus. Jaunieši tā dēvē­tajā zālē dejoja. Dēzija — noreibuši, pietvīkusi — gāja no rokas rokā.

— Tu esi pati skaistākā mūsu pilsētā, — ķirurgs Ing­mārs čukstēja viņai ausī, — tevis dēļ esmu prātu zaudē­jis, naktīs tevi redzu sapņos.

Stereomagnetofons rēca pilnā balsī. Līdz gadu mijai bija atlikusi nepilna pusstunda. No restorāna uzaicinātie viesmīļi jau kārtoja uz galda spainīšus ar ledū ieliktām šampanieša pudelēm, pārslaucīja kristāla glāzes.

Negaidot starp dejotājiem parādījās Benedikts — svētku reizei pavisam nepiedienīgā izskatā: kaklasaite atrauta, mati izspūruši, pats bāls kā nāve.

—  Ingmār, vai tu ko sajēdz no bērnu slimībām? — iz­slēdzis magnetofonu, viņš jautāja ķirurgam.

—  Maz gan, es vairāk ar kaulu zāģēšanu, — Ingmārs smējās stulbu dzērāja smiekliņu. — Ja tev vajag ko no­šņāpt, katrā laikā.

— Idiots! Dēzij, zvani ātrai palīdzībai! Pēterītis mirst! Laid, labāk es pats.

Dēzija metās uz bērnistabu.

— Ej ārā, slepkava! — vīramāte ieķērcās.

Sveša sieviete melnās drānās — tādās pašās kā Bene­dikta mātei — staigāja apkārt bērnam, krustījās un kaut ko murmināja. Mazais Pēterītis sasarkušiem vaigiem sē­coši cīnījās pēc elpas. Viņš izskatījās bezpalīdzīgs un nožēlojams. Dēzijai kļuva dēlēna tik ļoti žēl, ka viņa sāka raudāt. «Apsolos, ka būšu laba māte, kaut tik viņš izdzī­votu!» viņa klusām čukstēja.

— Ātrā palīdzība aizbrauca pēc bērnu ārstes, — Bene­dikts teica un nometās pie gultiņas ceļos.

— Ārsts nelīdzēs. Kā dievs lems, tā būs!

— Māt, lai tā pesteļotāja pazūd! Lai viņas smakas te vairs nebūtu! Sen jau vajadzēja izsaukt ārstu! — Bene­dikts uzkliedza.

Viņam un mātei mazulis bija kā saule, ap kuru riņķoja visa viņu dzīve, — mantinieks, dzimtas turpinājums, nākotnes cerība.

Uzzinājusi, ka ir gaidībās, Dēzija gribēja taisīt abortu. Likās stulbība apkrauties ar bērnu deviņpadsmit gadu vecumā, kad viņai iespēja baudīt dzīvi pilniem malkiem.

Vienmēr gatavs iztapt sievai — Benedikts šajā jautā­jumā bija nelokāms.

Dēla jauno sievu vecā ienīda jau no pirmā brīža, kad Dēzija parādījās šajā mājā. Būtu viņai teikšana, viņa šo svilpasti sen padzītu, lai iet, no kurienes nākusi. Vienīgi bailes no dēla dusmām lika savaldīties. Abas sievietes dzīvoja, pēc iespējas vairīdamās viena no otras.

Dēzija saimniecības lietās nejaucās. Kamēr viduklis vēl nebija piebriedis, viņa braukāja uz teātriem, koncertiem, gāja viesos. Skaisto, iznesīgo sievieti — piedevām vēl universālveikala direktora sievu — visi labprāt ielūdza pie sevis, cienāja, pieglaimojās. Tos pāris mēnešus pirms dzemdībām, kurus nācās pavadīt mājās, Dēzija uzskatīja par zaudētu laiku. Benedikts viņu dievināja, centās katru vēlēšanos no acīm nolasīt. Sākumā Dēzijai tas patika, vēlāk apnika. «Luncinās kā suns.»

Dēla piedzimšana tika uzņemta ar gavilēm. Pat vecā, pirmo reizi turēdama mazdēlu rokās, savilka plānās lū­pas tādā kā smaidā. Bērna kopšanu uzņēmās vīramāte. Autiņus nāca mazgāt kāda no viņas dievticīgajām drau­dzenēm. Kad Dēzijai izsīka piens, tika sarunāta zīdītāja.

Jaunā māte par to nemaz neuztraucās. Beidzot viņa atkal varēja darīt, ko pati gribēja. Arī Benedikts vairs nerīkoja greizsirdības scēnas, kad viņa, jūtami iereibuši, pārradās rīta pusē. Benedikta prātu un brīvo laiku aiz­ņēma dēls. Vīramātes un viņas draudzeņu tīstīts un vīs­tīts, zēns bieži slimoja.

— Vajag norūdīt! — ārste ieteica.

Pirms dažām dienām, kad vīramātes nebija mājās, Dē­zija izlēma sākt norūdīšanu — satina mazo segās, ielika ratiņos un izstūma uz terases.

— Prātu esi izkūkojusi! — Mājās pārnākusi, vīramāte metās pie bērna. — Arā sals! Rociņas, kājiņas aukstas kā ledus! Nes šurp spirtu, tak jau nebūsi ar saviem draugiem visu izlakusi.

Pamazām mazais atsila, sāka raudāt.

— Skrien pēc karsta piena! — vīramāte izrīkoja. Dēzija izbijusies paklausīja.

Otrā rītā puisēnam sacēlās neliela temperatūra. Pēterī­tis šņaukājās un klepoja. Vīramāte staigāja apkārt šņāk­dama. «Vai nu pirmā reize,» Dēzija sevi mierināja, pare­tam ieskatīdamās bērna istabā.

Jaungada svinības bija tepat pie durvīm, vajadzēja do­māt par dzērieniem un ēdieniem, viesu salūgta pilna māja. Labi, ka Benediktam visur blati. Tā iznāca, ka dēlēns tika atstāts vecāsmātes ziņā, bet tā uz debesu spēkiem paļāvās vairāk nekā uz ārstiem.

*

Ārste atsteidzās tieši no viesību galda, pat svētku tērpu nepaguvusi novilkt.

— Bērns nopietni saaukstējies! Kādēļ nesaucāt ārstu ātrāk?

Benedikts pārmetoši paskatījās uz māti un sievu. Māte, ceļos nometusies, lūdza dievu. Dēzija reibuma pilnām acīm vērās ārstē. Veclaicīgais sienas pulkstenis blakus­istabā nodimdināja divpadsmit reizes, pavēstīdams, ka sācies Jaunais gads. Blakusistabā atskanēja šampanieša pudeļu paukšķi, skaļi saucieni, laimes vēlējumi. Ingmārs, paplāti ar glāzēm rokā balansēdams, plaši atvēra durvis. Aiz viņa drūzmējās smaidošie viesi. Pamanījis bērnu ār­stes noraizējušos seju, skaļi raudošo Benedikta māti, viņš aptvēra situāciju un izbīdīja visus ārā.

— Uzliksim sinepju plāksterus — kļūs vieglāk. Dodiet dzert pelašķu tēju — tas palīdzēs atklepot. Rītdien es at­nākšu. Tāds dūšīgs zeperis, gan drīz atkal būs vesels.

Ārste aizgāja.

— Gādā, lai māja būtu tukša! Bērnam vajadzīgs miers un klusums! — Benedikts pavēlēja. — Ja gribi, vari do­ties līdzi, tāpat no tevis — tādas iedzērušas — nav ne­kāda labuma. Skrien pie sava Ingmāra, man vienalga!

— Ak tā! — Dēzija atvēra durvis. — Ingmār, vīrs mani dzen ārā. Vai tu dosi man naktsmājas? Viesi ieinteresēti apklusa. Brieda skandāls. Ingmārs apjucis klusēja.

— Kādēļ tu neatbildi? Pirms pusstundas tu mani dē­vēji par savu sirds karalieni! — Dēzija histēriski iesmējās.

Pārējie viesi apjukuši klusēja.

—  Ejam pie manis. — Neērto situāciju izglāba univer­sālveikala vecākais grāmatvedis.

—  Ēdamos un dzeramos ņemam līdzi! Neļaus jau man­tai iet bojā! — Dēzija atvēlēja.

Benedikts pa logu noskatījās, kā viņa viesi, bļaustīda­mies un cits citu sniegā grūzdami, aiziet pa pilsētiņas galveno ielu. Ingmārs un Dēzija gāja pēdējie. Ķirurgs satvēra viņa sievu aiz rokas un mēģināja ievilkt šķērsieliņā. Dēzija pretojās, izrāvās un paskrējās atpakaļ uz mājas pusi. Benedikts aizslēpās aiz aizkara. Kad viņš atkal pavērās pa logu, iela bija tukša.

Benedikts paņēma no galda konjaka pudeli. «Laimīgu Jauno gadu, vecīt!» viņš novēlēja savam attēlam spogulī. Jā, drūma bilde. Apaļo vēderiņu vairs neslēpj pat teicami pašūtais uzvalks. Plikais pakausis cauri rūpīgi pārsukātajiem matiem spīd kā mēnesis aiz mākoņu šķidrauta. Uz vaigiem dīgst sirmi bārdas rugāji. Tos nevar noslēpt, pat divreiz dienā skujoties. Bet gadu nav nemaz tik daudz — četrdesmit divi! Vīrietis labākajos gados. Nedrīkst nolaisties. Jāsaņemas. Viņam dēls jāaudzina.

Māte snauda krēslā blakus Pēterīša gultiņai. Pavisam veca un vāja kļuvusi. Cik viņai gadu? Drīz būs astoņ­desmit.

—  Kas tur? — Māte uztrūkās.

—  Nekas, nekas. Bērns nosvīdis gluži slapjš.

Tas labi, temperatūra krītas. Žigli apmainīsim krek­liņu un spilvendrānu.

Mazulis paraudzījās tēvā lielām, zilām Dēzijas acīm, kāri padzērās siltu tēju un atkal aizmiga.

— Paldies dievam, pats ļaunākais pāri. — Māte pār­krustījās.

—  Ej gulēt, es pasēdēšu, — Benedikts teica. — Vai tā dzērāju varza projām?

—  Jā.

—  Un Dēzija arī?

— Jā, Es pats viņu pierunāju. Jauna vēl, lai izpriecā­jas, gan vēlāk pierims.

— Akls un stulbs tu esi, dēls! Būtu triecis to pasaules brūti prom, lai tīra māja. Ne viņa kārtīga sieva, ne māte.

— Bez viņas mums nebūtu arī Pēterīša.

Māte aizgāja uz savu kaktu un tāpat ar visām drēbēm atlaidās gultā. Viņai bija modrs miegs, pietika zīdainītim iekunkstēties, kad vecā sieva jau bija augšā. Dēziju tur­pretim aizmigušu spētu uzmodināt vienīgi lielgabala šā­viens pie auss. TādēJ mazo novietoja pie mātes,

Benedikts novilka laķenes, atlaida vaļā cieti savilkto bikšu siksnu, atsēdās ērtajā krēslā un kājas uzstutēja uz ķeblīša. Domas vijās un vērpās ap sievu. Vai viņa aizgāja kopā ar visiem vai ar Ingmāru? Tādā mazā pilsētiņā nekā nenoslēpsi, viss kā uz delnas. Gan pēc pāris dienām vecenes būs klāt, pasniegs mātei jaunākās baumas tikpat kā medusmaizi. Un māte savukārt viņam. Nekad nevienu sievieti viņš nav tā iekārojis kā Dēziju. Kā pamanīja Bauzēs zaļumballē, tā bija pagalam,

«Sitā odziņa būs mana!» To viņš bija teicis pa jokam un ne gluži skaidrā prātā.

«Tam skuķim sirds vietā automāts, iemetīsi desmit­nieku — darbosies, neiemetīsi — paliksi tukšā,» Draugi Dēziju novērtēja pareizi. Bet Benedikts bija kā apmāts. Vai ik pārdienas triecās uz Rīgu, veda ziedus, konfektes, importa mantas, kamēr savu panāca. Nekad, ne reizes viņš no sievas mutes netika dzirdējis to, pēc kā tik ļoti ilgojās, — vārdus «es tevi mīlu». «Ak tu, mans labais vecīt!» — un steigā uzspiesta buča uz vaiga — tas bija viss, ko viņš saņēma, iepriecinājis sievu ar kādu viņas iekārotu mantu. Varbūt ar laiku, viņš cerēja. Nu ir skaidrs, ka veltīgi. No otra bērna Dēzija kategoriski atteicās.

Mazais, vēl nesaprātīgais dēlēns pārvērta tēva dzīvi. Viņš atmeta smēķēšanu, pārstāja nīkt kopā ar draugiem dažādās kompānijās, spēlēt kārtis un dzert. Par viņu zo­bojās, izsmēja, apsaukāja par bērnu aukli. Benediktu tas neuztrauca. Dzīvei bija radies mērķis. Viņš bija vajadzīgs šim mazajam cilvēkbērnam.

*

Baznīcas pulkstenis nozvanīja astoto Jaunā gada stundu. Mazpilsētiņa pamazām modās. Pie universālvei­kala izkrāva piena kastes. Dēzija pārgāja ielas otrā puse un paslēpa seju kuplajā lapsādas apkaklē. No konjaka, šampanieša un sazin vēl kādiem dzērieniem sāpēja galva. Pamodās sirdsapziņa. Viņa daudzkārt bija koķetējusi, skūpstījusies, bet laulību pārkāpa pirmo reizi. Ingmārs prata tik pārliecinoši pierunāt. Ārzemēs tā esot normāla parādība, neviens par to neuztraucoties. Benediktam ga­bals nenokritīšot, ja viņi abi patīkami pavadīšot laiku. Neesot jau viņas vīrs nekāds svētulis.

Jo tuvāk nāca mājas, jo lēnāki kļuva Dēzijas soļi. Ka mazajam? Vajadzēja palikt mājās. Goda vārds, viņa ne­būtu gājusi, bet Benis, viesiem dzirdot, tik rupji kliedza uz viņu. Pļāpukulēm nu būs atkal ko mēles deldēt. Kādēļ viņi nedzīvo Rīgā? Tur katrs par sevi, neviens nebāž de­gunu otra darīšanās. To, ka viņa nebija kopā ar pārējiem, Benedikts uzzinās pavisam drīz, par to šaubu nav.

Vārtiņi bija aizslēgti. Lai iekļūtu mājās, Dēzijai kā zaglei nācās rāpties pāri metālā kaltajam žogam, Viņu ielaida vīramātes draudzene — sakaltusi dievticīga večiņa ar iesauku «Svētā Amālija». Istabas bija sakoptas un iz­vēdinātas. Tīkami smaržoja pēc dedzinātiem kadiķiem.

Dēzija klusi pavēra vīramātes un dēliņa istabas durvis. Slimais puisēns mierīgi gulēja, cieši turēdams mazajā dūrītē tēva pirkstu. Viņam līdzās, neērti saliecies, šņākuļoja Benedikts. «Viņš varētu būt mans tēvs,» šī doma Dēzijai ienāca prātā ne jau pirmo reizi. Iedzērusi tableti pret galvassāpēm, Dēzija ērti iekārtojās uz dīvāna savā «buduārā».

Jau krēsloja, kad viņa pēkšņi pamodās. Līdzās stāvēja Benedikts un skatījās uz viņu. Cik tu aizmigusi esi jauka.

— Tu gribi teikt, ka nomodā esmu nejauka? — Dēzija saērcināta jautāja.

— Neķildosimies, vismaz šodien ne.

Benedikts atsēdās un sabāza rokas mājas vamža ka­batās, lai sieva neredzētu, kā tās dreb.

—  Varbūt būs labāk, ja mēs dzīvosim katrs par sevi?

—  Tu gribi šķirties?! — Dēzija neticēja savām ausīm.

— Oficiāli šķirties vai ne, tas man vienalga, trešo reizi vairs neprecēšos. Audzināšu dēlu viens pats. Bet tu vēl esi jauna, vari sākt dzīvi no gala.

— Vai tu mani vairs nemīli? — Dēzija satrūkusies pa­skatījās uz vīru. Lai kādus podus viņa gāza, Beņa mīles­tība šķitās droša un nesatricināma, visu saprotoša, visu piedodoša, un nu pēkšņi — šķirties!

— Vai pagājušās nakts dēļ?

—  Ne tikai.

Dēzija nosarka.

— Nekas tāds jau nebija, tu neiedomājies, — viņa tais­nojās.

— Bija vai nebija, man tagad vienalga.

«Tēlo, gan pēc pāris dienām nāks nolūgties!» Dēzija vieglprātīgi nosprieda.

Vakariņas pagāja klusējot. Benediktam zem acīm bija uztūkuši maisiņi, Dēzija sapūtusies klusēja. Vienīgi māte izskatījās apmierināta. Dievs beidzot bija uzklausījis vi­ņas kvēlās lūgšanas un apskaidrojis dēla prātu, kuru sā­tans skaista skuķa izskatā sagrozījis gluži aplamu.

Benedikts pārvācās uz savu darbistabu, Dēzija uz bu­duāru, skaistā, ar importa mēbelēm iekārtotā guļamistaba palika tukša. Viņu laulības dzīvē tā vēl nekad nebija noticis.

Ja nu Benis nopietni? Ko tad lai iesāk?

Šuvēju skolu viņa pameta, tā arī nesaņēmusi diplomu. Māte, māsa, draudzenes, meistare Liepa visas vienā balsī toreiz apgalvoja, ka viņa dara nepareizi. Varbūt vi­ņām bija taisnība? Nekad, nemūžam viņa nebūs šuvēja, tas darbs nav viņai domāts. Bet kāds tad? Par to Dēzijai līdz šim nebija vajadzības prātot Rīgā gan kaut ko pie­mērotu atrastu, bet nav kur apmesties. Māsa tikko appre­cējusies, viņai vienistabas dzīvoklītis. Gadiem ilgi paciest kopmītņu šaurību, svešu sieviešu tuvumu — paldies. Pie mammas arī negribas, tur nāksies melnās miesās rauties pa kūti vai laukiem, citādi jau viņi ar tēvu nemaz neprot dzīvot, Piedevām vēl klausīties morāli par izlaidīgu dzīvi, visa vaina par notikušo tiks uzgrūzta viņai. Benedikts ve­čiem kļuvis tuvs kā pašu dēls.

Visprātīgākais — no jauna izdevīgi apprecēties. Domās Dēzija pārskatīja savus pielūdzējus, bet neviens nederēja, vienam maza aldziņa, citam — nav ērta dzīvokļa. Ingmārs viņai patika — skaists, iznesīgs, perspektīvs, bet viņam nāk līdzi donžuāna slava, un Dēzija viņam ir tikai kār­tējā dēka. Vispār skaidrs, ka šajā mazpilsētiņā viņai nav kur izvērsties. Ak, kādēļ pirms laika lauzīt galvu! Varbūt viss vēl nokārtojas. Viņa tēlos mīlošu sievu un māti, pa­sēdēs kādu laiku mājās, un tad Beņa dusmas pāries. Viss būs atkal ka agrāk.

Dēzija saritinājās uz dīvāna, apsedzās ar silto, vieglo skotu pledu un saldi aizmiga.

Benediktam miegs nenāca. Lai gulētu, mīkstais, sēdē­šanai piemērotais dīvāns izrādījās šaurs un neērts.

Viegli pateikt — šķirties. Ko viņš var pierādīt? Neviens liecinieks Dēzijai un Ingmāram pie gultas klāt nav stā­vējis. Uzņemties vainu uz sevi? Negribas. Un, ja arī iz­šķirtos, Dēzija bērnu ņemtu pie sevis — kaut vai tādēļ, lai sariebtu. Taču bez Pēterīša mātei un viņam nav dzī­ves. Neizlēmis nekā konkrēta, Benedikts klusām iegāja pie dēla un uzsedza noslīdējušo segu.

6.nodaļa

MĒS TIEM VEČIEM PARĀDĪSIM.,.

Ja Madara Mieze ko bija cieši izlēmusi, to ar āmuru no galvas neizdauzīsi — tāds raksturs. Ģimene drīz vien pierada, ka viņa, no darba pārnākusi, uz pāris stundām ieslēdzās savā istabā un lūdza netraucēt. Cehos un atse­višķos iecirkņos viņa aprunājās ar strādniekiem, uzklau­sīja viņu ierosinājumus un pretenzijas.

—  Filiāles plāna izpilde balstās galvenokārt uz šūša­nas ceha pleciem. Tādēļ es prasu, lai pārējie cehi radītu mums iestrādi vismaz vienai nedēļai. Lai citu cehu un dienestu neizdarības dēļ mūsējiem nebūtu jācieš, esmu izstrādājusi darba organizācijas plānu, kur redzams, kā un ko darīt. — Mieze nolika mapīti ar saviem priekšliku­miem filiāles vadītājai priekšā uz galda.

—  Mēs ar tiem iepazīsimies un virzīsim tālāk, — Tai-sija Feoktistova atbildēja un nevērīgi ielidināja doku­mentus rakstāmgalda atvilktnē.

*

Šūšanas ceha ražošanas sapulce notika tik vētraini kā nekad agrāk.

— Turpmāk raudzīšos, lai ikviens strādnieks, meistars un brigadieris izpildītu viņam uzticētos pienākumus. Mēs visi zinām — ir kāda vecākā meistare, kas savu algu no­pelna nevis ar darbu, bet ar mēli. Daži meistari nāk uz darbu jau grādos, nesagādā strādniekiem darbu, sajauc dažādu izmēru detaļas, un rezultātā rodas brāķis. Izkārtot darbu brigādēs, rūpēties par savlaicīgu materiālu saņem­šanu, raudzīties par padarītā kvalitāti un nepieļaut brāķi — tas ir meistaru un brigadieru, nevis mans pie­nākums. Par brāķi turpmāk atbildēs ne tikai vainīgais drēbnieks, bet ari viņa tiešais priekšnieks. Vēl viena pro­blēma — daži vecie strādnieki paņem sev labāk apmaksā­tus darbus, bet jaunajiem atstāj grūtākos un neizdevī­gākos.

—  Vai mēs to neesam nopelnījuši ar savu ilggadīgo darbu? — atskanēja starpsaucieni. — Ko viņa aizstāv tos jaunos!

—  Jaunie arī grib dzīvot!

—- Jaunajiem trūkst darba iemaņu, bet, ja pirmrindniece ražo brāķi, tad tam nav nekāds attaisnojums.

—  Sauc vārdā!

—  Lūdzu, man nav bail. Vilma Amoliņa, piemēram, paņēmusi sev pašu izdevīgāko operāciju, tīko vēl pēc ot­ras — lai nedodot jaunpienācējam, lai dodot viņai. Vilma izpilda divas un vairāk normas, viņai liela alga, prēmijas, viņas foto uz goda plāksnes, viņa sēd prezidijā. Bet bri­gādē visi zina, ka Vilma strādā pavirši, ka citiem jālabo viņas brāķis. Jūs, vecie, klusējat, nesakāt ne vārda. Bai­dāties. Vecākā meistare izbazūnēs, ka dažam skauž pirmrindnieces slava! Bet jaunie to redz un ir neapmierināti.

Mieze nesaudzēja nevienu brāķdari, darba kavētāju un dzērāju.

— Sen jau bija laiks tā rīkoties, — vairums strādnieku piekrita. Aizskartie sapūtusies klusēja.

— Raksti sūdzībai — Ņina Ivanova pavēlēja meista­rei Timpai. — Un Dierunā, lai Amoliņa arī uzraksta, viņa ir biroja locekle, pirmrindniece. Tas meistars, kā tu teici, Vilis Riņķis, arī lai raksta, jo vairāk, jo labāk. Tu pati viņiem palīdzi sacerēt, zini, kā vajag, nav pirmā reize.

*

Janvāra mēneša plānu šūšanas cehs izpildīja savlaicīgi un bez steigas. Un tieši tad Mieze saņēma pavēli par rā­jienu un prēmijas noņemšanu. Nervi uzdeva, un, iegājusi savā kambarītī, Madara Mieze sāka raudāt tā, kā raud mazi bērni par nepelnītu sodu.

«Lūdzu atbrīvot mani no ceha priekšnieces…» Kādēļ? «Par sliktu darba organizāciju un neiecietīgu izturēšanos pret padotajiem.,.» — bija rakstīts pavēlē. Tiesa kas tiesa, brāķdarus un kavētājus viņa nekad nav pacietuši, bet par sliktu darba organizāciju un sturmēšanu gada beigās filiāles direktore lai prasa atbildību no savas viet­nieces.

— Madaras mamma raud!

—« Es pavēru durvis: viņa, galvu rokās atspiedusi, šņukst. Nobijos un aizvēru durvis, cik klusu vien spēju, — Vita uztraukti stāstīja.

Pat visvecākās strādnieces neatcerējās, ka būtu redzē­jušas priekšnieci raudam. Aizrautīgi smejamies, baramies, ja darbs negāja, kā vajag, — jā, bet raudam — ne reizes.

—  Varbūt saslimusi? Vai mājās kāda nelaime?

—  Vēl no rīta staigāja smaidīdama.

— Kurš vainīgs? — Daumants metās pie kontroliera — piekasīga, gados vecāka vīra, kas pārbaudīja šuvēju darbu. Nē, šodien, kā par brīnumu, brāķa nebija. Arī citos iecir­kņos darbs ritēja normāli, pat zamša virsjaku brigādē, kur parasti šis tas saķērās.

Daumants uz pirkstgaliem pielavījās pie priekšnieces kabineta durvīm. Klusums»

Nē, Mieze vairs neraudāja. Un tās jau ari nebija ne žēluma, ne sāpju asaras, drīzāk dusmu.

«Ludzu atbrīvot mani no…» — tikai daži vārdi, bet cik grūti uzrakstāmi! Vīrs jau sen saka, lai meklēju sev mierīgāku darbu. Bet kā lai atstāj tos piecus simtus, kas kļuvuši par viņas otro ģimeni, kuras priekos un bēdās viņa dalījusies visus šos gadus?

*

Vai jūs jau dzirdējāt? Miezi pazeminot par vienkāršu meistari, — vecākā meistare Timpa staigāja pa iecirkņiem mēļodama. ™ Tā viņai vajag, lai neceļ degunu par augstu. Kas viņa tāda ir, ja uzdrošinās visiem aizrādīt. Runā, ka viņa to kaunu nepārdzīvošot, iešot pavisam prom. Laimīgu ceļu! Būs mums reiz miers. Pēdējā laikā vairs nevar iz­turēt. Skraida pa filiāli ka apsvilusi. Neviens neko nespēj pa prātam izdarīt.

— Tu, Minna, labāk pievaldi savu garo mēli un.Ma-daru liec mierā, — šuvējas viņu apsauca. — Kurš cits vēl tik labi pārzina ikvienu darbu un pazīst katru strād­nieku kā viņa?

Filiāles direktore jau kuro reizi pārlasīja īso iesnie­gumu, ko sekretāre bija nolikusi uz viņas rakstāmgalda: «Lūdzu mani atbrīvot no darba uz pašas vēlēšanos. M. Mieze.»

— Ko likt viņas vietā? — Taisija Feoktistova paska­tījās uz savu vietnieci Ņinu Ivanovu un arodkomitejas priekšsēdētāju Cimdiņu. — Varbūt tavu draudzeni vecāko meistari Minnu Timpu? Viņa arī esot ilggadīga darbi­niece.

— Timpa mūs aizlaidīs dibenā, ka ne attapties nepagūsim.

— Viņu jau sen vajadzēja aizvadīt pensijā, tukša vieta, vairāk nekas, — Cimdiņa piebilda. — Kādēļ mēs toreiz Miezei iedevām nepelnītu rājienu? Par velti apvainojām labu cilvēku.

Arodkomitejas priekšsēdētāja pastāvīgi atradās itin ka starp diviem dzirnakmeņiem — strādnieku domas ne vien­mēr sakrita ar direkcijas uzskatiem.

Filiāles direktore saprata, ka ar rājienu, izdabājot viet­nieces aizskartajai patmīlībai, pārsteigusies. Turpmāk viņa nebūs tik naiva, neklausīs, ko katrs iestāsta. Drau­dzība ir draudzība, bet darbs paliek darbs. Un tas ne­drīkst ciest no personiskām intrigām.

—  Mieze ir partijas biedre. Lai viņas lietu izskata bi­rojā, — Ņina Ivanova ierosināja.

—  Tu domā — mūsu pašu?

—  Nē, lielajā, firmas. Te viņai daudz draugu. Paņem­sim līdzi arī strādnieku sūdzības.

—  Vai dzērāja meistara un tenkuvāceles Timpas? — Cimdiņa iedrošinājās ironizēt.

—  Uz papīra tas nav rakstīts.

—  Miezes lietu izskatīsim pašu mājās! Savu netīro veļu mazgāsim tepat uz vietas, — Taisija Feoktistova nolēma.

* * *

— Veči! Graujošs jaunums! Madaras mammai iegriezts stingrais rājiens, un viņa uzrakstījusi atlūgumu, — Leons pusdienas laikā pavēstīja.

— Nav tiesa, — Vita šaubījās.

— Ir gan, — Juris apstiprināja. — Laikam tādēļ viņa arī raudāja. Mašīnrakstītāja teica, ka Miezes vietā likšot Timpu.

— Tā tik vēl trūka!

— Vai direktore naglas saēdusies! — Daumants sa­traucās. — Droši vien tā dullā vietniece kaut ko sapūtusi» Uz to viņai ķēriens. Miezi nedrīkst laist projām. Viņa sa­prot un aizstāv mūs, jaunos.

— Juri, tu esi meistars, aizej pie direktores, parunā.

— Naivie! Feoktistova par mums tikai pasmiesies. Ko viņa, kabinetā sēdēdama, zina par mūsu cehu? Saklausās visādas tenkas un notic. Jāiet pie firmas ģenerāldirektora un jārunā visu komjauniešu vārdā.

— Pareizi. Lai iet arī Vita, viņa ir pirmrindniece, foto uz goda plāksnes.

— Ņem līdzi Daumantu, viņam runājamais īstajā vietā.

—  Velti jūs pūlaties. — Vecie strādnieki izturējās no­raidoši, — Augstajai priekšniecībai tādu kā mēs Ir tūk­stošiem, un katram, sava bēda un rūpe.

— Pēc jūsu domām, mums vajadzētu turēt rokas klēpī un Jaut, lai Madaras mamma aiziet? —- jaunie iekarsa. — Visas tās Ņinas Ivanovas, Timpas un Amoliņas to vien gaida. Jūs darāt, ko gribat, bet mēs cīnīsimies.

— Izrādās, ka mūsu ģenerāldirektors Āboliņš ir pavi­sam normāls vecītis. Iesauca savā kabinetā, padeva roku, nosēdināja mīkstos ādas krēslos, — Daumants vēlāk stās­tīja Baibai. — Sapratis, kādā jautājumā mēs atnākuši, nospieda uz galda pogas un izsauca partijas sekretāru un arodkomitejas bosu. Mēs izlikām visu, kas uz sirds: par trako sturmēšanu gada beigās, par netaisno rājienu Miezei, par traci, kas pēc tam izcēlās.

Š3iem pirmā dzirdēšana, domājuši, ka pie mums viss kartība, reklamācijas normas robežās, plāns izpildīts, ko vairāk. Kad Juris apjautājās, kā priekšnieki novērtējuši Miezes filiāles rekonstrukcijas projektu, šie brīnījās. Tā­tad Feoktistova to vienkārši noslēpusi. Lai neuztraucoties, visu noskaidrošot, tik labu darbinieci kā Mieze neviens projām nelaidīšot.

Partijas biroja sēdē, kur apsprieda Miezes lietu, pieda­lījās arī firmas partijas pirmorganizācijas sekretārs un arodbiedrības pārstāvis. Mieze gaidīto rājienu un aizrā­dījumu vietā saņēma uzslavas par prasīgumu, principiali­tāti, biedriskumu, iejūtīgu darbu ar jaunajiem. Viņas at­lūgumu nepieņēma un rājienu kā nepamatotu ierosināja atcelt.

Ņina Ivanova sēdēja, lūpas sakniebusi. Taisija Feoktistova taisnojās, ka rājiena pamatā bijušas dažas strād­nieku rakstiskas sūdzības, kurām viņa un arodkomitejas pārstāve noticējušas.

Ar Miezes izstrādāto filiāles rekonstrukcijas plānu di­rektore pat nebija papūlējusies iepazīties, paklausīdama vietnieces apgalvojumam, ka tāda Mieze — vienkārša šu­vēja nav spējīga kaut ko jēdzīgu izdomāt, ja inženieri ar augstāko izglītību netiek galā. Tā arī projekts, kuram Mieze bija veltījusi tik daudz pūļu, aizmirsts gulēja di­rektores rakstāmgalda atvilktnē.

— Nekavējoties sameklējiet un iedodiet to man! — fir­mas partijas pirmorganizācijas sekretārs pieprasīja.

Mieze jutās gandarīta.

*

—  Jaunie ir nedisciplinēti, bez īpaša iemesla kavē darbu, izturas neiecietīgi pret vecākiem biedriem, — meis­tars Krūklis, kas pats visu mūžu bija akurātības un dis­ciplīnas paraugs, sūdzējās. — Ja aizrāda, viena vārda vietā dod pretim desmit. Sirds viņiem nav pie darba, gal­venais, ka tik lielāku rubli nopelnītu.

—  Ko viņi mums piekasās? Paši nav bez vainas, sagrā­buši visizdevīgākos darbus, pārējos atmet mums.

— Prasām savu jauniešu brigādi!

Pareizi, Daumant, parādīsim tiem večiem!

—  Tas būtu pa pirmo! Kopā strādāsim un kopā svinē­sim svētkus, — Leons sajūsminājās.

—  Madaras mamma neielaidīsies, — Vita šaubījās.

—  Ielaidīsies, viņai gaiša galva. Ja izdosies, no Vitas katram pa saldējumam!

Ceha priekšnieci Daumants noķēra ceļā uz trešo iecir­kni.

— Jauniešu brigāde nav nekāda pankūka, kuru var izcept dažās minūtēs. Man jāpadomā.

Pēc pāris dienām Mieze pati uzmeklēja Juri un Dau­mantu.

—  Principā tas būtu iespējams, jauniešu mums diezgan, bet tas prasīs brigāžu pārkārtošanu. Darbā radīsies ju­ceklis. Tagad plānu izpildām savlaicīgi. Varbūt būtu labāk, ja viss paliktu pa vecam? — Kaut gan jautājums tika uzdots nopietni, acīs dega jautras liesmiņas.

—  Mums apnicis klausīties veco strādnieku aizrādīju­mos — jaunie šādi, jaunie tādi . .. Gribam pierādīt, ka varam strādāt ne sliktāk! — Daumanta balss skanēja dedzīgi.

—  Un ja nu neizdodas? Juri, saki tu .. .

—  Es nezinu. Ir starp mums arī neapzinīgie.

— Mēs visi kopā viņus piespiedīsim strādāt kārtīgi. Būs labi, priekšniec, — Daumants apsolīja.

— Es jums ticu. Bet neaizmirstiet: jūsu darbam vien­mēr sekos pieredzējušo strādnieku acis. Nekādas atlaides nebūs. Sacensība notiks uz vienlīdzīgiem noteikumiem.

Padzirdējušas, ka Juris aiziet pie jauniešiem, vecākās strādnieces protestēja:

— Mēs viņu neatdosim. Tik labs un izdarīgs meistars vel nav redzēts.

— Tieši tādu jauniešu brigādei arī vajag, — Mieze izšķīra strīdu. — Ko viņi ar vecu darīs?

Sākumā, kamēr sastrādājās, jauniešu brigāde netika vecajiem līdzi.

—  Nu ko es jums teicu? — meistars Krūklis rūca. — Ne viņiem izturības, ne pacietības.

—  Mēs vēl neesam piešāvušies, — Juris Egle taisnojās. — Dodiet laiku!

Pēc mēneša jaunieši mina uz papēžiem pieredzējušo strādnieku brigādēm. «Zaļie» — tā viņus devēja visā filiālē — sadzīvoja draudzīgi, kopīgi priecājās, cits ci­tam palīdzēja, ja darbā kas aizķērās. Gados vecākie strād­nieki viņus vēroja ar slēptu skaudību.

— Kas viņiem! Viena galva, viena rūpe. Tiklīdz mājās būs bērnu bariņš, tad tā vis nevarēs, — ģimenes matēs nopūzdamās sprieda.

*

—  Igauņu firmas «Baltija» jaunieši uzaicina mūs pie­dalīties konkursā, — kādu dienu sapulcinājis savu bri­gādi, Juris pavēstīja. — Ko darīsim?

—  Vai tad mēs šūt neprotam?

—  Viņu brigāde pastāv jau otro gadu, mēs tikko… — Juris šaubījās. — Vai pratīsim uzšūt uzvalku labāk par viņiem?

—  Nav ko prātot, sit ēstiem saujā un aicini, lai brauc šurp.

—  Pagaidi, Daumant, nestreb karstu putru.

—  Ko domā Mieze?

—  Neko, tā esot mūsu pašu darīšana. Tad ko lai igau­ņiem atbildu?

Neies jau raustīties. Saki, ka esam ar mieru.

*

Konkurss notika firmas lielajā klubā. Vestibilā saveda galdus, šujmašīnas, gludināmos dēļus, piegrieztas detaļas vienādu fasonu uzvalkiem.

Tērpusies savos zaļajos virsvalkos, Jura Egles brigāde izvietojās telpas vienā galā, igauņi — otrā. Pa vidu, uz­stādījuši jupiterus, rosījās kino ļaudis, iemūžinādami sa­censību.

Lai uzdevumu veiktu laikā, nācās krietni saraut. Uz­valks bija piegriezts Jura augumam.

—  Piemērīsim. Pats galvenais — pleci. Polsteris par mazu. Pie kreisās piedurknes krunciņa. Tas nekas, to Leons piegludinās. Parādi priekšpusi! Atloki nošūti taisni, kabatas arī kartība, piedurknes stāv normāli, — brigādes jaunieši pētīja un grozīja savu meistaru Juri, cītīgi meklē­dami kļūdas pašūtajā uzvalka.

—  Nu, Leo, tev pēdējais vārds. Lai buktes būtu tik asas kā žiletes,

—  Tiks izpildīts! — Leons ar gludekli strādāja virtuozi un ātri.

Abi meistari ar tikko šūtajiem uzvalkiem mugurā pa­nācās viens otram pretim un draudzīgi paspieda rokas.

— Pasmaidiet! Tā, labi, pavisam labi. Un tagad visi apkārt bariņā, ciešāk kopā, lai ieiet kadrā, Kārtībā! Iz­slēgt jupiterus! — nokomandēja operators.

Konkursa dalībnieki atviegloti nopūtās.

*

Lielās kluba zāles logi bija aizklāti ar bieziem aiz™ kariem. Telpā valdīja puskrēsla. Kārtodami skaņu apara­tūru, uz skatuves darbojās pāris puišu.

— Aiziet! — viens no viņiem skaļi uzsauca,

Sāka plūst daudzkrāsainas gaismas šaltis. Uz spožā, no kvadrātveida gaismas ķermeņiem veidota tablo atainojas dažādi fantastiski ornamenti, kas pazibēja un nodzisa, dodot vietu citiem.

Izdzirduši mūziku, zālē pulcējās dejotāji. Mūzikas skaņas kļuva arvien skaļākas, un tad pēkšņi iestājās klu­sums — tik dziļš, ka bija dzirdama nejauši nokrituša gar­derobes numuriņa tinkšķešana. Uz skatuves uznāca mo­dernā uzvalkā tērpies puisis ar palielu «tauriņu» zem zoda.

— Mani sauc Aldis. Būšu šī vakara vadītājs. Apsveicu mūsu viesus un ceru, ka mēs visi kopa pavadīsim jauku atpūtas vakaru. Turpināsies dokumentālas filmas uzņem­šana par mūsdienu jauniešiem darba un atpūtā. Nepie­vērsiet kino ļaudīm īpašu uzmanību un dejojot negāziet zemē jupiterus. Un tagad sveiksim uzvarētājus. Lūdzu tušu!

Aplausiem skanot, zālē iesoļoja konkursa dalībnieki.

—  Vārds žūrijas komisijas priekšsēdētajām firmas «Tē­vija» ģenerāldirektoram biedram Āboliņam.

—  Apsveicu abas jauniešu komandas ar teicami veiktu darbu. Pat vecais šuvēju skolas amata meistars Antons Krauklis, tāpat arī no Tallinas atbraukušie meistari ne­varēja atrast nevienu lielāku vainu, tikai sīkumus vien. Ir noticis rets gadījums — abas komandas ieguvušas vie­nādu punktu skaitu. Igauņu drēbniekiem pāris punktu vairāk par darba kvalitāti, bet latvieši savuties uzdevumu veica ātrāk. Tādēļ ceļojošā balva — mākslinieka Balzera glezna «Jaunība» — pusgadu glabāsies pie_ rīdziniekiem, bet otru pusi — pie nākošo sacensību rīkotajiem talliniešiem. Lūdzu «Tēvijas» komandas pārstāvi saņemt balvu.

Juris Egle pacēla gleznu tā, lai zālē visi to varētu re­dzēt. Vēl katram pasniedza ziedus un nelielas piemiņas balvas. Jupiteru gaisma žilbināja acis.

—  Sataisi jēdzīgu ģīmi, tūlīt viņš filmēs.— Aija iegrūda Vitai dunku sānos. — To visu rādīšot ķinīšos un pa tele­vizoru. Viens operators pielīda man pavisam klāt… Droši vien mans ģīmis būs pa visu ekrānu! Ka tik nepalaistu garām! Būs jānoprasa, kad rādīs.

—  Viņu puiši izskatās tīri jēdzīgi. Dāmu dejā uzlū­dzam, jā? — Vita jautāja.

—  Šī vakara programma veltīta latviešu diskomūzikai, — Aldis pavēstīja, kad kinoļaudis bija paveikuši savu darbu un aizgājuši. — Programmas pirmajā daļā ansam­bļa «Prelīde» priekšnesumi. Vadītājs Tagils, solistes Liāna un Baiba. Ansamblis pēdējā diskomūzikas skatē ieguva godalgotu vietu. Par to atzinīgi izteicās pats ma­estro Raimonds Pauls,

Daumants, meklēdams Baibu, bija izstaigājis visas pie­ejamās kluba telpas. Nu viņš to ieraudzīja uz skatuves un pirmajā brīdī pat nepazina: plīvojošā zaļganā kleitā ar kailiem pleciem, kuplie vara krāsas mati palaisti vaļā un sasieti ar vizuļojošu lenti. Tik greznu un skaistu viņš savu sievu redzēja pirmo reizi.

Kura viņam ir mīļāka: tā klusā un pieticīgā, kas vien­kāršā rītasvārkā rosījās pa māju, vai šī grezni tērptā, kas tik droši un veikli kustējās pa skatuvi? Pa kuru laiku viņa to iemācījusies? Un Tagils, tas slīpētais zutis, nenolaiž no Baibas ne acu.

Baibas soprāns un Liānas zemais alts vijās un mijās, reizēm saplūstot kopā, reizēm atdaloties solo dziedājumos.

— Ko tu tāds sapūties? Ejam dejot! — Vita aiz rokas ierāva Daumantu dejotāju burzmā.

Jaunieši viļņojās, griezās, virpuļoja, pietupās, atraisī­damies mūzikas ritmā.

— Kolosāli, vai ne? Kad nedēļa nosēdēta pie šujma­šīnas, gribas atbrīvoties, — Vita teica. — Es bieži eju uz diskotēkām. Viskolosālākās ir poligrāfiķos — ar labiem diskoriem un pieklājīgu publiku.

—  Tur jau netiek iekšā.

—  Manam puisim ir blatiņš. Varu pagādāt ielūgumus.

—  Jāaprunājas ar sievu.

«Pa kuru laiku Vita tā progresējusi?» Daumants klusībā brīnījās. «Skolā bija gatavā zubrītāja. Cik maz mēs tomēr viens par otru zinām!»

—  Baiba lieliski uzstājas. Es pirmajā brīdī pat nepa­zinu.

—  Es arī ne, — Daumants pasmējās. Starpbrīdi viņš ilgi meklēja sievu, līdz atrada aktieru istabā. Abi ar Tagilu bija tik ļoti iegrimuši sarunā, ka Daumantu pat ne­pamanīja.

—  Es tevi ļoti lūdzu. — Tagils satvēra Baibas roku.

—  Nezinu …

Lai tie abi nedomātu, ka viņš noklausās, Daumants klu­sam aizvēra durvis un pēc tam pieklauvēja. Baiba ātri izrāva roku no Tagila plaukstas un nosarka.

— Iepazīstieties — mans vīrs.

— Mēs viens otru pazīstam jau vairākus gadus, — Ta­gils savilka ūsaino virslūpu, — neklātienē, protams. Kā jums patika mūsu programma?

— Var iztikt, — Daumants noteica. — Baiba, ejam uz deju zāli.

Tagils nāca līdzi.

— Drīkst lūgt? — Viņš zālē paklanījās pret Baibu.

—  Aizrunāts. — Daumants atbīdīja Tagila pastiepto roku un ierāva sievu dejotāju barā.

—  Vai tik tu neesi greizsirdīgs? — pamanījusi vīra sadrumušo seju, Baiba iesmējās.

«Ar ko tas drēbnieciņš Baibu tā ieēdinājis?» Tagils ar acīm sekoja abiem dejotājiem. «Būtu viņa manējā, es iz­skolotu par ekstraklases dziedātāju. Viņai visi dotumi — glīta seja, labs augums, balsi var pastiprināt ar apara­tūru.»

— Iedeva tev kurvīti? — Liāna jautāja, — Šī nav mums piemērota vide.

— Tev nepatīk strādnieku jaunatne?

— To es neesmu teikusi. Es tikai nezinu, par ko ar vi­ņiem lai runāju. No šūšanas es nekā nejēdzu.

— Vari būt droša, ka daudzi te ir gudrāki par tevi, Liāna apvainojusies pagrieza Tagilam muguru.

— Neņem galvā, vecenīti Labāk iesim arī mēs pakratīties,

$ * *

— Es tikai šodien pa īstam sapratu, ka esmu mūsu bri­gādei vajadzīgs, ka viņi nevar bez manis tin es bez vi­ņiem, — Daumants, mājās ejot, teica sievai.

Baiba paņēma vīru zem rokas un piespiedās viņam ciešāk. Nakts bija vēsa.

—  Tu šovakar biji pasakaini skaista. Žēl, ka es tik maz nopelnu. Tev piestāvētu grezni tērpi un lepna māja.

—  Mums ir daudz kas vairāk — mīlestība un sati­cība, — Baiba atbildēja, — Un mēs zinām, ko vērta pašu pelnīta maize.

No Baibas dienasgrāmatas:

«Cik labi, ka es nepametu dziedāšanu. Man patīk šuvē­jas darbs, ir jauki apzināties, ka ar savām rokām spēju sagādāt citiem prieku. Bet dziesma ir pavisam kas cits, tā dara skaistu ne tikai manu dzīvi…»

7. nodaļa

PĀRBAUDE

Vasarā zīmēšanas nodarbības nenotika. Daumantam pie­trūka studijas vadītāja Strāla trāpīgā vērtējuma, kopīgo izstāžu apmeklējumu un sarunu par mākslu, pat naivās vidusskolniecītes Gitas, kas raudzījās uz viņu apbrīnas pilnam acīm. Vairāki studistu darbi — arī Daumanta — tika atlasīti republikas pašdarbības mākslinieku izstādei. Daumants jutās gandarīts. Viņš tātad spēja izteikt krāsu valodā to, ko redzēja, par ko sapņoja un domāja.

— Rudenī tev jāiet uz sagatavošanas kursiem un pēc tam uz Mākslas akadēmiju, — Baiba atkal atsāka pa ziemu aprimušo pierunāšanu. — Iztiksim ar manu algu.

Daumants neatbildēja, jo saprata, cik tas nereāli. Ar abām algām viņi tik tikko spēja savilkt galus kopā. Gal­venais, viņš nebija pārliecināts par sevi. Skaisti mālēt prot daudzi, bet tikai dažiem daba dāvājusi tik lielu ta­lantu, lai spētu saukties par īstu mākslinieku. Strāls prata lieliski analizēt katra klasiķa krāsu paleti, īpatnējo rok-rakstu, kas šo mākslinieku atšķīra no citiem un padarīja vienreizēju. Daumants saprata, ka gribēšana vēl nav va­rēšana. Maestro taisnība, ir jāstrādā un jāstrādā katru brīvo brīdi, kamēr iznāk tas, ko esi iecerējis. . Redzēdama īrnieku skicējam kādu nelielu nomales ieliņu, saimniece sūdzējās Daumanta mātei, ka viņas dēls pavisam izlaidies: nodarbojas ar niekiem, nepalīdz dārzā. Tulpju sīpoli jārokot ārā no zemes, jāšķirojot, jā vedot pārdot, bet palīga neviena.

— Kur tad jūsu pašas dēls, naudiņu taču viņš iebāž savā kabatā?

— Vai nu augsti mācīts cilvēks ies rakņāties pa zemi!

—   Daumants būs mākslinieks, un arī viņam tas nav jādara. Jums palīdz Baiba, un piedevām par to nožēlo­jamo pažobeli katru mēnesi jūs saņemat kvartu. Ko vēl gribat? — Pētersone bija noskaitusies.

—   Mākslinieks atradies, prasts skroderis, vairāk ne­kas! — pagriezusi muguru, kaimiņiene skaļi noteica.

Daumants studijām brīvā daba vai, ka mākslinieki dēvēja, plenēram gatavojās kā svētkiem — gruntēja audeklus, pirka krāsas, skaizdamies, ka nevar dabūt to, kas vajadzīgs.

— Kas nekait Mākslinieku savienības biedriem, viņiem sava bodīte, tur ir viss. Par mums, pašdarbniekiem, ne­viens nerūpējas, — viņš pukojās.

Tas, ka arī Baiba varētu braukt līdzi, Daumantam pat prātā neienāca. Baiba to ļoti pārdzīvoja.

No Baibas dienasgrāmatas:

«Es klusībā cerēju, ka atvaļinājuma laikā abi kaut kur aizbrauksim, uz Latgali vai citur, pat naudu iekrāju. Nu nekā. Gleznošana kopā ar studijas biedriem viņam no­zīmē vairāk nekā es. Gudri cilvēki raksta, ka neilga šķiršanās vienīgi stiprinot mīlestību. Man gan šķiet, ka tie ir nieki.»

*

Gleznošanas piederumiem apkrāvies, Daumants aiz­brauca. Pavadījusi viņu līdz autobusa pieturai un atgrie­zusies mājās, Baiba atlaidās gultā. Pēdējas dienas viņa slikti jutās. Vajadzēja saņemties, lai Daumants nekā ne­pamanītu un nepaliktu viņas dēļ mājās. Labi, ka rit un parit nav jāiet uz darbu, viņa krietni izgulēsies, atpūtī­sies un būs atkal vesela. Sapnī šķita, ka abi ar Daumantu brauc laivā pa upi. Garam slīd kokiem aizauguši krasti, dīvainas klintis, seklumā šaudās zivtiņas. Nākamajā dienā saimniece viņu uzmodināja.

— Nācu raudzīt, kas ar tevi. Vakar izskatījies pavisam ne savā ģīmī — bāla, zili riņķi zem acīm. Paēdīsim kopā pusdienas, esi jau nopelnījusi, man palīdzēdama.

Piedegušu kotlešu dvaka virtuvē izsauca jaunu nela­buma lēkmi. Baiba ar mokām tika līdz tualetei.

—  Laikam bušu ko nelāgu ieēdusi, — viņa taisnojās, pamanījusi saimnieces vērīgo skatienu.

—  Vai tik nebūsiet sadzīvojuši bērnu? Tad nu lūkojiet laikus pēc citas istabas. Es neļaušu sīkajiem postīt manu dārzu un piebļaut māju.

Uzgājusi augšā, Baiba sāka prātot — ja nu saimniecei taisnība?

— Ej nu ej, Pētersonīt, apraugi savu vedeklu, guļus vien laižas un meklē pēc skāba, — saimniece pāri žogam uzsauca kaimiņienei.

Daumanta māte un vēlāk arī ārsts apstiprināja Baibas aizdomas — viņai būs bērns.

Uzbrazmoja spējš prieks. Viņiem būs turpinājums: zēns vai meitene, viņu mīlestības apliecinājums. Daumants priecāsies. Bet ja nu ne? Greizsirdības tārps atgādināja: viņš jau tagad kopā ar to… Muļķības, nieki, Daumants nav tāds! Divas nedēļas šķita esam garas kā mūžība. Baiba staigāja apkārt, itin kā kaut ko būtu pazaudējusi. Ierējās suns — viņa skrēja pie loga skatīties. Nakti pa­modās, izstiepa roku — blakus tukša vieta. Uzmācās rū­pes. Un pirmā — kur dzīvot? Ja arī saimnieci pierunātu, tādā aukstumā bērns ziemu neizturēs. Jābrauc pie Dau­manta, jaapspriežas.

Pārvarējusi kautrību, Baiba aizgāja pie priekšnieka lūgt atvaļinājumu — kaut vai uz vienu nedēļu. Svarīgu ģime­nes apstākļu dēļ.

— Ja nu svarīgu ģimenes apstākļu dēļ, tad jādod, — priekšnieks ironiski nosmīnēja, nopētījis Baibas augumu.

Baiba nosarka, saprazdama, ko priekšnieks ar to domā.

— Bet vairāk ne dienas. Pati zini, kāds pašreiz sastrē­gums. Sievišķi gluži traki palikuši, visām vajag jaunas kleitas.

*

Pakalnā pakāpusies, jaukā Vidzemes pilsētiņa ar sa­viem senlaicīgajiem sarkanu dakstiņu apjumtajiem nami­ņiem atgādināja skaistu gleznu. Augstāka vieta pacēlās gadsimtiem veca baznīca bieziem mūriem un smailu, iztā­lēm saredzamu torni.

Skolas kopmītnes pārzine pateica, ka mākslinieki jau kopš agra rīta aizgājuši gleznot uz upmalu un atgriezī­sies tikai pievakarē.

Ko nu darīt? Iet uz upmalu vai pagaidīt līdz vakaram? Gribējās ātrāk pavēstīt priecīgo vēsti. Bet ja nu Daumants dusmojas, viņu tik pēkšņi ieraudzījis, un nodomā, ka viņu izspiego? Labāk paciesties.

Iekārtojusies viesnīcā, Baiba devās paklaiņot pa pil­sētiņu. Pašā centrā apkārt baznīcai tinas un vijas šauras ieliņas. Veco namiņu apdrupušos mūrus nosedza vīteņ­augi. Nelielie pagalmiņi bija apauguši ar mīkstu, zaļu mauriņu. Starp šķūnīšiem ziedēja karšu rozes, puķu ta­baka, kašājās vistas. Večiņas, uz soliem sasēdušas, pie­skatīja mazbērnus. Cauri nocietinājumu mūrī izbūvētiem, metālā kaltiem vārtiem Baiba negaidot nonāca pils parka. Te valdīja tīkama paēna. Dīķī peldēja gulbji. Pamanījuši starp gājējiem savus draugus, putni droši nāca klāt un skaļi pieprasīja cienastu.

Atpūtusies Baiba piebiedrojās skolēnu ekskursantu gru­pai, izstaigāja pilsdrupas, apbrīnoja seno celtnieku veido­tās skaistās velves, uzzināja par pilsētiņas pagātni.

Lai ko viņa klausītos, lai kur skatītos, domas laiku pa laikam atgriezās pie bērna. Daumants mīl bērnus. Bez tēva augošais māsasdēls Andrītis viņam apkārt vien tinas, un Daumants nekad viņu neatstumj, kā to mēdz darīt viņa vecākais brālis Kristaps. Kristaps ir aprēķinā­tājs, karjerists, kas, daudz neprātodams, pagrūdīs citus nost no ceļa, lai tikai pirmais sasniegtu mērķi. Labi, ka viņas vīrs ir pavisam citāds — iejūtīgs, sirsnīgs.

Viņi bija norunājuši, ka bērni būs tikai pēc tam, kad viņi saņems un iekārtos dzīvokli, apskatīs pasauli, iztrakosies. Nu negaidīti sevi ir pieteicis mazulis — šūnu kamoliņš, kas vēl nav cilvēks, bet jau ir dzīvs. Šad tad Baiba bija dzirdējusi, ka darbabiedrenes runāja par abortiem kā par parastu lietu, bez kuras laulības dzīvē neiztikt. Baiba klausoties šausminājās — viņa to uzska­tīja par slepkavību.

Nespēdama ne mirkli ilgāk gaidīt, Baiba steidzās pie vīra. Pilsēta palika aiz muguras.

Asfaltētā šoseja, saules tveicē nosvīdusi, taisna kā bulta veda uz Rīgu. Šaurs, putekļains ceļš iegriezās starp diviem pakalniem, kas bija apauguši ar kokiem. Pār oļiem lēkādama, neliela tērcīte steidzās uz upi. Ūdens bija tīrs un vēss. Baiba noskaloja sakarsušo seju un rokas. Pēkšņi aiz ceļa pagrieziena parādījās upe. Maz­liet tālāk kuplā milzeņa ozola paēnā sēdēja meklētie un gleznoja. Daumanta starp viņiem nemanīja. Studijas va­dītāju Baiba tūliņ sazīmēja pēc vijīgajiem, rūsganajiem matiem un bārdas.

Strāls piemiegtām acīm, kā viņš to mēdza darīt, ainavu vērojot, brīdi skatījās Baibā, tad sāka skaļi smieties.

— Divi rūsganie satikušies! Vai mēs neesam radinieki? Kas tu Daumantam būsi, māšele, vai? Kādēļ viņš tādu jauku bērnu slēpa no mums? Mēs tevi tik drīz projām ne­laidīsim. Nosēdināsim upes malā uz akmeņiem, atpīsim matus, būs mums pašiem sava nāra ko zīmēt, ar mieru?

Baiba pasmaidīja, vaigos kļuva redzamas mīlīgas bedrītes.

—  Uz kuru pusi Daumants aizgāja?

—  Pie klintīm. — Kāds ar roku parādīja virzienu.

—  Vai tevi pavadīt? — Strāls apjautājās.

—  Nē, es pati.

Cauri lazdu un ievu biezokņiem taciņa izveda baltām pīpenēm, sārtām sveķenēm, ziliem zvaniņiem un citām pu­ķēm pieaugušā pļavā. Rūsgana smilšakmens klints upes pretējā krastā dubultojās ūdenī. Tas bija tik skaisti, ka Baiba krietnu brīdi stāvēja kā sastingusi.

Gabaliņu tālāk smilšu sērē kārklu pudura ēnā gulēja divi peldkostīmos izmetušies jaunieši. Meitene kaut ko uzstājīgi runāja, puisis atvairījās. Baiba pagājās tuvāk, lai pajautātu, vai viņi nav manījuši te kādu glezno­jam, Pēkšņi kājas kļuva ļenganas, un viņa, nespēdama nostāvēt, sakņupa kuplajā zālē.

—  Nu, ko tu, Gita, nevajag, — tā bija Daumanta balss, — liec mani mierā!

—  Man vienalga, vai tev ir sieva vai nav, tikpat tu būsi mans! Es nevaru bez tevis, dzirdi! Pat naktīs tevi redzu sapņos. Nespirinies pretī! Tev būs viss: automašīna, šika māja. Mēs varēsim ceļot, kur vien gribēsim, un gleznot. Mani senči ar puķēm rauš baigo rubli, un es viņiem esmu vienīgā. Tu pat nojaust nevari, cik man uz grāmatiņas! Tā būs ari tavējā. Nu ko tu tajā rudajā pele esi saskatījis? Bizi, kas kuļājas kā govij aste pār muguru? Ne viņa firmīgi ģērbusies, nekā! Ja tu nenāksi pie manis, es, goda vārds, izdarīšu pašnāvību, metīšos tepat atvarā un noslīcināšos. Nu ko tu tiepies, nāc,,.

Baiba pacēla galvu. Blondā skuķe cieši pieplaka viņas vīram. Baiba ar rokām aizspieda muti, lai apturētu klie­dzienu, tad metās pa taciņu atpakaļ krūmos, Pie stāvas kraujas viņa apstājās. Straume lēnām griezās virpuli, it kā kāds ūdeni maisītu ar milzīgu karoti. Sausas lapas, zariņi, zāle kustējās pa spirāli uz centru, līdz pazuda at­vara acī.

«Viens mirklis — un vairs nebūtu ne manis, ne nākamā bērna,» Baibai iešāvās prātā. «Nē, nē, prom no šīs briesmī­gās vietas!» Nogriezušies no takas, viņa lauzās cauri biežņai pa stāvo krastu augšup. Ass zars saskrāpēja vaigu, Baiba nejuta, ka tek asinis.

Krietnu brīdi vēlāk drūmi un nerunīgi pie pārējiem ieradās Gita un Daumants — tā arī neko neuzgleznojuši. Strāls abus domīgi nopētīja.

—  Kur tad liki māsu?

—  Kādu māsu? — Daumants brīnījās.

—  Skaistuli ar garo bizi un skaidrajām acīm. Mēs visi gatavojāmies pēcpusdienā viņu gleznot.

—  Tā būs bijusi Baiba, mana sieva, — Daumants uz­traucās. — Mēs upmalā sauļojāmies, droši vien viņa ne­pamanīja. Jāiet meklēt, ka neapmaldās.

Gita posās līdzi.

— Vācies! — Daumants viņai skarbi uzsauca.

Pārējiem viņu attiecības nebija nekāds noslēpums.

Daumants metās pa taciņu atpakaļ. Ja Baiba viņus abus redzējusi, būs liela skaidrošanās. Pļaviņā nonācis, viņš skaļi sauca sievu. Atbalss atmēdīja, taču neviens neat­saucās.

Jāpadomā loģiski. Strāls teica viņa parādījusies ap divpadsmitiem. Pusvienos viņi ar Gitu bija atpakaļ. Pus­stundas laikā nekur tālu nevar aiziet. Skriešus taču viņa tik karstā laikā neskrēja?

Kilometru tālāk klintis pārnāca upes šajā pusē. Tikko saskatāma taciņa uzvijās gandrīz stāvus augšā. Aiz krū­miem turēdamies, Daumants ar pūlēm uzrāpās līdz puskraujai, tad apstājās. Baiba nav no drosmīgajām. Te jau vajadzīga alpīnista izveicība.

Kādēļ Baiba tik pēkšņi ieradusies? Varbūt mājās kas noticis? Māte izskatījās sagurusi…

Pie atvara Daumants piebremzēja skrējienu. Ja nu viņa visu redzējusi un izmisumā metusies dzelmē? Vienubrīd, kad tas skuķis mācās virsū, viņam šķita, ka dzird skrejošu soļu dipoņu. Kādas muļķības viņš safantazē! Jāaizrauc uz Rīgu pārliecināties, kas īsti noticis.

Viesnīcas dežurants aizdomīgi nopētīja nekārtīgo, sa­skrāpēto Baibu, bet nekā neteica. Sametusi somā savas mantiņas, Baiba steidzās uz autobusu tā, it kā kāds viņu vajātu.

Ar Daumantu kopā vairs ne brīdi. Vīrs ir nonāvējis vi­ņas mīlestību. Baiba nespēj dalīt istabu un gultu ar tādu, kas apmāna* Vienalga, kurp, tikai prom, lai Daumants nevar atrast.

Visu atceļu ar mokām valdījusies, Baiba mājās iekrita gultā un ļāva vaļu izmisīgām raudām. Ko lai nu iesāk, kam lai prasa padomu? Vienīgā īstā draudzene Dace aiz­braukusi. Ar māti un patēvu veltīgi runāt, viņi tūliņ sāks skaitīt savu: vai mēs tev neteicām, ka tā būs? Vajadzēja klausīt toreiz, kad skrēji kā sadegusi uz dzimtsarakstu…

Irbītes? Šiem vecīšiem zelta sirdis. Bet, visu mūžu ap sevi vien tinusies un čubinājušies, viņi nesapratīs, ka mīlestība var tik pēkšņi beigties. Irbes māte teiks, lai pie­dod, kļūdīties var katrs, sevišķi jaunībā, kad asinis kar­stas. Vecais dziedāšanas skolotājs pastāstīs pamācošu piemēru no savas dzīves, paglaudīs galvu un uzcienās ar stipru kafiju. Pirms trim gadiem, kad viņa, muļķa skuķēns, bija iemīlējusies Tagilā, Irbītes paglāba. Arī tagad pie­ņemtu ar prieku. Nē, tur Daumants viņu atradīs jau nāka­majā dienā.

Bet varbūt viņš nemaz nemeklēs? Būs priecīgs, ka ticis no sievas vaļā? Šī doma Baibu aplēja kā ar aukstu ūdeni. Nevar būt, ka visi mīļie vārdi un glāsti — tikai izlikšanās. To viņa būtu jutusi. Mīlestību nevar liekuļot.

Jādodas prom, bet uz kurieni? Uz ziemeļiem? Sveša zeme, sveši ļaudis… Labāk meklēt pajumti kaut kur lau­kos. Pag, vai Sveta nerakstīja, ka viņu ciematā vajadzīga šuvēja? Jāsameklē vēstule ..

Vēstule izkrita no skapī paslēptās dienasgrāmatas.

«Kopš janvāra esmu precēta sieva,» Sveta rakstīja. «Kolhoznieki tagad dzīvo bagāti, kāzās un bērēs lūdz simtiem viesu. Mums ar Mārci tāda izrādīšanās nepatīk. Bija tikai paši tuvākie radi un draugi, starp citu, ari Dēzija. Par viņu būtu īpaša runāšana, bet to, kad tiksimies. Ciema tenkukules mēļo, ka man droši vien paslīdējusi kāja un kāzām drīz vien sekošot kristības. Uz to pusi jau ir. Mārča vecāki par nākamo mazbērnu tik ļoti priecājas, ka gatavi mani uz rokām nēsāt.

Tu pat iedomāties nespēj, cik es esmu laimīga! Man, bārenei, nu ir vīrs, vecāki, turklāt gaidu bērniņu. Labi, ka atbraucu uz šejieni. Pasūtījumu ir tik daudz, ka ne­spēju veikt. Esmu iemācījusies piegriezt vissarežģītākos modeļus, un ciema sievietes ar manu darbu ir apmierinā­tas. Nāk pat no kaimiņu saimniecībām.

Otra šuvēja pašreiz nestrādā, viņai mājās mazulis. Tā­dēļ arī es Tev rakstu. Vai Tu nezini kādu no mūsējām, kas gribētu nākt uz šejieni strādāt?»

Toreiz viņa nespēja Svetu iepriecināt. Varbūt vēl nav par vēlu? Pietiks prātot, viņa brauks uz Bauzēm, padzīvos kādu laiciņu pie Svetas un visu labi apdomās.

Ar pūlēm aizspiedusi kofera slēdžus, Baiba pārlaida acis istabiņai, kur bija jutusies laimīga, mīlēta, pielūgta, brīva no patēva tirānijas, no mātes žēlabām. Tagad paliks tikai atmiņas… Piepeši Baibu pārņēma nogurums, savāda bezpalīdzība, gandrīz vai bailes. Viņa apsēdās uz kofera, rokas nevarīgi nolaidusi gar sāniem, un tukšu skatienu vē­rās logā.

Varbūt prātīgāk Daumantu sagaidīt mājās un tad iz­runāties?

Baibai acu priekšā no jauna parādījās spožas saules pie­lietā upmala, rūsgano klinšu atspulgs ūdenī un divi pus­kaili ķermeņi — viņas Daumants un tas skuķis. Baiba saknieba lūpas, aizslēdza durvis un, atvadījusies no saim­nieces, neatskatīdamās aizgāja.

Krēsliņā Daumants pārradās mājās. Atslēga stāvēja no­runātajā vietā. Baibas nebija. Trūka arī viņas drēbju. Dau­mants pieklauvēja pie saimnieces istabas durvīm. Viņa labu brīdi nosodoši skatījās puisī, tad klāja vaļā:

— Es Baibai sen teicu, lai triec tevi, pasaules brūtgānu, ratā, bet šī ne un ne. Daumants ir labs, es viņu mīlu. Te tev nu bija labais, sieva gaida bērniņu, bet šis mīlinās ar citu. Es tūliņ manīju, ka labi nav. Acīs asaras, lūpiņas dreb. «Paldies, saimniec, par visu labu. Es atpakaļ uz šejieni vairs nenākšu, lai Daumants velti nemeklē.» Sabučojāties …te saimniece sērīgi nopūtās un pielika pie acīm kabatdrānu, — noskatījos, kā viņa aizgāja, koferīti rokā nesdama. Nu tu vari bučoties pa sētmalēm ar savu Gitu, cik uziet! Tikai pielūko, lai viņas tēvs tev stilbos neielaiž savu suni, tas ir ciets cilvēks.

—  Uz kurieni Baiba aizgāja?

—  Nezinu, neteica.

Pamanījis dārzā māti, Daumants pārlēca tieši pāri sētai.

—  Vai Baiba pie jums nav?

—  Nē. Teicās braukt pie tevis. Vai kas noticis?

—  Jā, nelaime.

—  Ar Baibu? — māte satraucās. — Nāc iekšā virtuvē.

Kristaps, kā vienmēr grāmatu šķīvim priekšā atstutējis, ēda.

—  Pie visa vainīgs tas aptaurētais skuķis no Līčupes ielas! — Daumants eksplodēja. — Visu ziemu velkas man pakaļ kā ēna, karas kaklā. Sākumā man likās, ka šī pa jokam, bet laikam jau nopietni: draud slīcināties, kārties un velns zina ko vēl. Vienīgajai meitiņai nekā netrūkst, ko grib, to dabū. Un nu viņa iekārojusi mani — kā im­porta kurpes vai kleitu. Zākājas par Baibu, piesola naudu, mašīnu, visādus labumus, lai tikai nākot pie viņas. His-tēriķe gatavā!

—  Vai smuka? — Kristaps painteresējās.

—  Nu smuka, jā, ģīmis tik svēts un nevainīgs, ka ne­uzminēsi, kas viņai aiz ādas. Tā es ari iekritu. Šī sataisa mīlīgas actiņas — pēc zīmēšanas nodarbībām tik vēlu esot bail vienai iet mājās. Pavadīju vienreiz, otrreiz, šī jau pārliecināta, ka tur mani pavadā kā savu dobermani, uzsvilps, un es tūlīt skriešu. Nekas nesanāca. Domāju, liksies mierā, bet nē, šī vēl trakāk.

—  Kaimiņu sievas veikaliņā jau labu laiku trin mē­les, — māte piebilda, — paldies dievam, ka Baibai saticīga daba.

—  Šo dienu viņa man nepiedos. Uzskrēja virsū, kad Gita mani…

—  Tava Baiba ir piedzimusi vismaz divus gadsimtus par vēlu. Pat pie mums sekss ir kļuvis par parastu parā­dību.

—  Tikai ne Baibai. Viņa pieprasīs šķiršanos.

—  Nu un kas? Preci nost to miljonāri un dzīvo cepuri kuldams bez liekām klapatām un raizēm.

—  Es jau neesmu sugas bullis, ko var nopirkt par dārgu naudu vaislai, — Daumants nikni atcirta. Mazliet nomierinājies, viņš turpināja apdzisušā balsī: — Man va­jag Baibu un citas nevienas. Bet es pat nezinu, kur viņu meklēt.

— Man bail par tevi, Kristap. No kurienes tu tāds ciniķis un aprēķinātājs esi radies? — Māte nosodoši pavērās vecākajā dēlā.

— Es jau tikai pajokoju, māt. Vai tu humoru nesa­proti?

- Šito nudien ne. Brālim nelaime, bet tu te gvelz nie­kus. Nebūtu Baiba stāvoklī, tad vēl nekas. Šajā laikā sie­vietes visu uztver daudz jūtīgāk. — Māte apsēdās, brīdi domāja, atbalstījusi zodu delnā. — Šovakar jau vēls. Rīt aizej uz darbu, piezvani viņas mātei, apskrien draudzenes. Ka tik uztraukumā sev kaut ko nenodara!

Lēnām un negribīgi Daumants kāpa pa stāvajām kāp­nēm uz savu istabu. Pirmais stāvs grima tumsā, saimniece, par laimi, jau gulēja. Nelielā telpa vēl glabāja Baibas smaržu, viņa lietoja tikai lavandas odekolonu un ziepes. Viņš pārmeklēja, vai kaut kur nav atstāta kāda zīmīte, un neatradis tāpat ar visām drēbēm atgūlās uz dīvāna. No pretējās sienas uz viņu raudzījās vēl skolas laikos zīmē­tais sievas portrets.

Viņš, precēts vīrs, nedrīkstēja tā aizmirsties, jau kuro reizi Daumants sev pārmeta. Ja viņš nebūtu mīlējis sievu, bet mīl taču. Tas skuķis mācās virsū kā miegs, skūpstīja viņu. Baiba laikam redzēja. Sievietes vienmēr pārdzīvo traģiskāk. Baiba jo īpaši. Kā nu lai attaisnojas?

Visu laiku Daumants uztraucās un domāja par Baibu, Tad pēkšņi kā ar āmuru pa pieri pārsteidza atziņa — viņam būs bērns. Daumants to ieraudzīja iztēlē nevis kā mazu zīdainīti, tie viņam likās neglīti, bet divus vai trīs gadiņus vecu. Uzlēcis kājās, Daumants paņēma papīru, pasteļkrītiņus un, visu aizmirsis, zīmēja meitas portretu. Tāda būs viņa meita — rūsganiem matiem un lielām, zi­lām acīm kā mātei.

Rīta gaismā zīmējumu pabeidzis, viņš noguris iekrita gultā un cieši aizmiga pārliecībā, ka nākošajā dienā viss nokārtosies: Baiba būs pārnakšņojusi pie mammas vai kādas draudzenes, lielais uztraukums būs pārgājis, viņš nolūgsies, un viss būs atkal labi. Citi precētie vīrieši ne­būt nav tādi svētuļi, reizēm kopīgos darbavietas izbrau­kumos vai somu pirtīs gribot negribot iznāk sagrēkoties. Viņu sievas tādēļ uz ecēšām nelec Par Baibu gan to nevar teikt. Grūti viņam ar tik jūtīgu sievu. Reizēm izsprūk skarbāks vārds: darbā sagājis šķērsām, kāds pārpildītā autobusā uzgrūdies viņa somai ar olām, šķidrums aptrai­pījis kādai dāmiņai importa mēteli, un tā nu piekladzina visu autobusu… Nervi sakarsēti līdz baltkvēlei, kaut kur taču jāizlādējas, citādi drošinātāji pārdegs, Bet Baiba tūliņ izplūst asarās, un viņam stundām ilgi jālūdzas, jā­zvēr, ka nekad vairs …

*

Pa to pašu ceļu, pa kuru Sveta priecīgi satraukta pirms gada brauca uz savām pirmajām mājām, nu devās Baiba, nezinot, kas viņu Bauzēs sagaida. Ceļš te meta līkumus ap stāvākiem pauguriem, te ieslīdēja ieplakās, atklājot braucēju skatieniem lielākus un mazākus ezerus, Baiba šoreiz nekā neredzēja. Prātā nāca viena drūma doma pēc otras.

Jau krēsloja, kad autobuss apstājās Bauzēs. Centra namu logos spīdēja gaisma, ari ielas bija gaišas un asfaltētas.

«Te vairāk izskatās pēc pilsētas nekā mūsu nomalē,» Baibai pavīdēja doma. Atradusi namu, kurā dzīvoja Svet­lana, un veltīgi izklauvējusies pie durvīm, Baiba apsēdās uz kāpņu pakāpiena. Viņa vairs nespēja paspert ne soli, pārāk grūta bija šī diena.

Baibu uzmodināja skaļas balsis. Pa kāpnēm augšup smiedamies nāca divi bērneļi un sieviete ar lielu puķu pušķi rokās.

— Jūs kādu meklējat?

— Es pie Svetas.

— Sveta nesen pārcēlās pie vīra. Mēbeles gan vēl at­rodas tepat. Ko mēs stāvam kāpnēs? Nāciet iekšā. — Sve­šās vēlīgi aicināta, Baiba iegāja istabā, — Tūliņ mēs visu noskaidrosim, es tikai ielikšu puķes ūdenī. — Veiklām rokām sieviete kārtoja ziedus platā, zemā traukā, citu augstāk, citu zemāk. Kritisku skatienu aplūkojusi savu darbu no visām pusēm un vēlreiz ziedus pārkārtojusi, viņa noprasīja: — Skaistas?

— Skaistas, — Baiba piekrita.

— Nebrīnieties, esmu daiļdārzniece. Uz maniem ple­ciem visa ciemata apzaļumošana, raujos melnās miesās. Bet ko es te par sevi. — Viņa aprāvās. — Tūliņ piezvanīšu Svetlanai.

— Nevajag, es pati aiziešu, pastāstiet tikai ceļu.

— Ko jūs — tādā tumsā: pāri gravai, pāri upei! Lai brauc pakaļ. Jūs sēdiet, jūtieties kā mājās. Es nolikšu bērnus gulēt.

Nepagāja ne pusstunda, kad Sveta ar vīru bija klāt. Viņa metās Baibai ap kaklu un no prieka apraudājās.

— Kā tu te gadījies? Naktī? Kāpēc iepriekš nepaziņoji? Es nevienu no mūsējām neesmu satikusi, tikai Dēziju. Ne­zinu, kā jums visām klājas, — Sveta runāja, atbildi ne­gaidīdama.

«Kā laime pārvērš cilvēku,» iegrimusi mašīnas mīkstajā sēdeklī un klausīdamās Svetas līksmajā balsī, Baiba no­gurusi domāja. «Šī ir pavisam cita Sveta. Blakus stalta­jam vīram pat augums vairs nešķiet tik dižens.»

Acīgā Sveta, kaut arī bija pamanījusi draudzenes sa­raudātās acis, iztaujāt nesāka. Apmīļota un pabarota Baiba gulēja baltos palagos istabā ar baltām mēbelēm, kuru Mārcis bija iekārtojis nākamajam bērnam. Ienākusi novēlēt labunakti, Sveta apjautājas:

— Vai var jau manīt?

Baiba klusēdama pamāja, nodomādama, ka pēc pusgada ari viņa būs tāda pati kupla.

—  Spārdās kā negudrs, neliek mieru. Laikam būs puika. Mārcis traki gaida. Sadomājis vectēvam un tēvam par godu dot Mārtiņa vārdu. Tāda esot ģimenes tradīcija no senseniem laikiem. Es gan smejos, ka juceklis vien iz­celsies, saukšu vienu, atnāks trīs… — Ievērojusi, ka Baibai trīc zods un viņa ar pūlēm valda asaras, Sveta aprāvās. — Kas tev lēcies? Ko dara Daumants? Skolā daudzas meitenes tevi viņa dēļ apskauda. Atceries, tā pati Dēzija vai no ādas līda laukā.

—  Nav vairs Daumanta.

—  Kā nav? Sveta satrūkās.

—  Es aizbēgu no viņa.

—  Nu gan tu mani nobaidīji, es nodomāju, ka beigts un pagalam.

—  Man tikpat kā miris.

Kad Baiba izstāstīja, kas šodien noticis, brīdi abas sē­dēja klusēdamas.

—  Nu saki — vai tu savam Mārcim piedotu?

—  Nezinu. Bet izskaidrojusies es būtu. Sievietes pašas ari reizēm ir baigās, krīt uz vīriešiem kā bites uz medu. Tādām vienalga, precēts vai neprecēts. Un Daumants pie­devām tāds smukulis. Varbūt tas skuķis pats viņam kārās kaklā?

Baiba atcerējās, ko par Gitu bija stāstījusi saimniece, un pamāja ar galvu.

—  Redzi nu — Vai Daumants zina, uz kurieni tu devies?

—  Nē.

—  Viņš droši vien tagad uztraucas, tevi meklē.

—  Gan jau sēž sava plenērā un mīlinās ar Gitu. Viņš mani nemaz neredzēja, pat nenojauta, ka es uz turieni

aizbraukšu.

Baiba teica vienu, bet klusībā bija pārliecināta, ka Dau­mants viņu meklēs, uztrauksies. «Tā viņam būs laba mā­cība. Par Bauzēm viņš pat neiedomāsies. Lai pa mokās.»

Sveta nezināja, kādu padomu draudzenei dot. Viņa bija gatava dalīties laimē, bet nelaime katram sava, to citiem neizdalīsi pa drupačai kā maizes riku.

— Nekas nav briesmīgāks par vientulību: bez mātes, bez tuviem draugiem un iemīļota cilvēka, — viņa domīgi teica. — Es to esmu pārcietusi. Ja kāda gribētu man Mārci atvilt, es cīnītos visiem spēkiem un visiem līdzekļiem, ne­vis gļēvi aizbēgtu, atstājot vīru neziņā. Tu esi nogurusi. Rīts gudrāks par vakaru. Dosimies pie miera!

Baiba palika viena. Pa atvērto logu viņa dzirdēja sienāžu sisināšanu. Tas, ka Daumants tajā pašā naktī, par viņu domādams un pārmetumos mocīdamies, zīmē savas nākamās meitas ģīmetni, Baibai pat prātā neienāca.

Kaut kur tālumā, piesakot jaunu dienu, iedziedājās gai­lis. Viņam tūliņ skanīgā balsī atsaucās kāds tepat lejā zem loga. Drīz vien viss gaiss skanēja no Baužu gaiļu pirmās rīta sasaukšanās. Tad atkal iestājās klusums. Ausa gaisma. Pati grūtākā diena un nakts Baibas deviņpadsmit gadus ilgajā dzīvē tuvojās nobeigumam. Nogurums pra­sīja savu. Otros gaiļus Baiba vairs nedzirdēja…

Ar viegli slēptu lepnumu Sveta nākošā dienā izrādīja Baibai savu darbavietu — pieņemamo istabu, uzlaikoša­nas kabīni ar trim lieliem spoguļiem. Blakus atradās darb­istaba. Baiba bija pārsteigta — divas elektriskās šujmašī­nas, ērts galds piegriešanai, sienā iebūvēti skapji -— viss spīd un laistās. Negribot viņa iedomājās saspiestību, kāda valdīja viņas ateljē. Galds pie galda divās rindās, pa vidu šaura eja, putekļi, mašīnu troksnis.

— Šī ir mana vieta. Kamēr mazulis paaugsies, pāriniece strādās mājās, vēlāk mēs mainīsimies. Mārcis gan saka, lai paris gadu par darbu i nesapņoju. Bet ko lai iesāk, kad skapji pilni ar nešūtām kleitām un kostīmiem? Sie­vas vai uz ceļiem lūdzas. Arī tev netrūktu, ko strādāt.

Varbūt tu būtu ar mieru? — Sveta jautājoši paskatījās Baibā. — Vismaz pagaidām, kamēr tiksi skaidrībā? Darbs atrastos arī Daumantam, un dzīvoklis tepat blakus.

—  Es labprāt, es ar prieku! — Baiba iesaucās, bet tad pēkšņi apklusa. Viņas ateljē tāpat bija sakrājies kaudzēm nešūtu kleitu. Vēl sestdiena, svētdiena, pirmdien beidzas piešķirtais atvaļinājums un jābūt atpakaļ.

—  Bet tev taču pienākas divas nedēļas, — Sveta iemi­nējās.

—  To otru piešķirs vēlā rudenī, kad darba mazāk.

—  Uzraksti lūgumu, lai pagarina. Mārcis nākamnedēļ brauks uz Rīgu, aizvedīs. Pievienosim ārsta zīmi, ka tu pagaidām nevari strādāt, kaut kas ar nerviem vai sirdi. Mums laba dakterīte. Nervi tev patiešām nav kārtībā, daudz nekas melots nebūs. — Viscaur godīgā Sveta, gri­bēdama palīdzēt draudzenei, bija ar mieru ielaisties kom­promisā ar sirdsapziņu. Baiba iegrima domās — varbūt tiešām strādāt šeit kopā ar Svetu?

—  Man tagad jāsarauj, Šīm divām kleitiņām šovakar nāks pakaļ. — Sveta izklāja uz galda vienu zīda, otru vistras kleitu. — Ir jau pielaikotas, jāsašuj vīles un jā­izgludina. Bet tu pa to laiku pastaigā pa ciematu un visu labi apdomā.

— Negribas. Labāk es tev palīdzēšu. Nu darbnīcā dūca divas mašīnas.

— Kā tev ar dziedāšanu? — pēc brīža Sveta apjautājās.

Baiba satraucās. Par Tagilu viņa bija pavisam aizmir­susi. Ko teiks meitenes, ko Irbīte? Daudzas saites viņu saistīja ar Rīgu, un sāpīgi būtu pārraut ikvienu no tām. Tieši tagad mēs tā īsti esam sadziedājušās, un ziemā Tagils cer dabūt pirmo kategoriju. Pašreiz gan visi izklīduši līdz septembra vidum. Un ko par mani domās darba­biedrenes? Precētās tūliņ nospriedīs, ka esmu izdarījusi abortu un radušies sarežģījumi, brigadiere nievājoši sa­vilks uzacis un teiks, ka jau tūliņ sapratusi, kas aiz tās godīgās fasādes slēpjas.

Baibai kļuva sevis tik ļoti žēl, ka asaras sāka līt aumaļām. Sveta dzīrās mierināt, bet tad pārlika: lai iz­raudās, kļūs vieglāk. Labāk lai rūgtums izlīst uz āru nekā krājas sirdī.

—  Piedod, — Baiba pēc brīža izmocīja smaidu. — Ne­varēju savaldīties.

—  Man jau arī acis slapjā vietā, Mārcis saka, ka rei­zēm līstot kā no lejkannas.

Brīdi atkal dūca abas mašīnas.

— Zini, te tomēr labāk strādāt nekā pie mums ateljē, tu satiecies ar savām klientēm, novērtē, kas kurai piestāv pēc auguma, gadiem, dod padomu, ja kaut kas neizdodas, palabo. Mēs tik dragājam — kā jau pie konveijera — un pašas nemaz neredzam, kā mūsu darbs izskatās. Es pat piegriezt vairs nemācētu, ateljē ir speciāla darbiniece, kas to vien dara kā piegriež un uzmēra. Baigā knīpstanga, runā, ka ņemot dzeramnaudas. Pati jau gados, bet ģērbjas eleganti. Vadītājam nav luksa žigulis, bet viņai ir.

— Žiguli var nopelnīt arī godīgā ceļā, — Sveta pie­zīmēja, — Mārcis savējo dabūja kā prēmiju par labu darbu. Bet par piegriešanu neraizējies. Mums ir dažneda­žādi šabloni, atliek vienīgi mazliet pakoriģēt. Diez­gan strādāts, ejam pusdienās!

— Saimnieces mums labas, produktus dod kolhozs, — Sveta stāstīja. — Traktoristiem un kombainieriem ražas novākšanas laikā ēdienu pieved uz lauka. Vispār ar ēstvarīšanu mājās nenoņemamies, vienīgi pa svētdienām Mārča mamma pagatavo ko gardāku. Nāc, es tev parā­dīšu savu dzīvokli. Ja izlemsi palikt, tas būs tavs. Ne­brīnies. Māja paredzēta jaunajiem speciālistiem. Ari šu­vējām…

«Vidēji liela istaba, lodžija, mazulis varētu gulēt svaigā gaisā cauru gadu,» Baiba vērtēja. «Ar mūsu būceni ne salīdzināt. Rīgā pie tāda dzīvokļa mums tik drīz netikt.»

— Lauku cilvēki piektajā stāvā negrib dzīvot, tādēļ te mitinās vienīgi jaunieši. Daiļdārzniece ar ģimeni pārcel­sies uz Līvānu mājiņu, rudenī būšot gatava. Dārzu viņa jau iekopusi. Tagad visi, kuriem bērni, ceļ savas mājas. Un pareizi dara — bērnus kopš mazotnes vajag radināt pie darba. Mēs ar Mārci savējo arī nelutināsim, lai ne­izaug baltrocis.

*

Daumants izmisīgi meklēja Baibu. Viņas labākā drau­dzene Dace kopā ar Pēteri atradās orientēšanās sacīkstēs kaut kur Sibīrijā. Rolandiņš, Baibas pusbrālis, teica, ka māsu neesot redzējis veselu mūžību. Ateljē vadītājs, pa­vēries Daumanta satrauktajā, izmocītajā sejā, pasauca viņu sānis un deva padomu apstaigāt slimnīcu ginekolo­ģiskās nodaļas. Viņa Baiba un aborts, nekad! Daumants domās noraidīja šādu varbūtību, tomēr gāja, sarka, stostī­jās, klusēdams pacieta slimnīcu personāla zobgalīgos ska­tienus. Veltīgi. Pievakarē satriekts, pārguris viņš sēdēja mātes virtuvē un nezināja, ko iesākt.

Dienu vēlāk Daumants uz ielas pie vārtiņiem ieraudzīja Gitu. Suns aiz žoga rēja aizgūdamies.

— Ko tu te velcies? — Daumants viņai nikni uzsauca.

— Tikai tevis dēļ visa šī jezga! — Pabīdījis Gitu nost, viņš neatskatījies iegāja mājā.

— Tik un tā tu būsi mans! — Gita nosauca pakaļ.

— Tagad, kad sieva no tevis aizbēgusi, tas ir pavisam droši,

Pieci soļi uz priekšu, pieci — atpakaļ — tā Daumants soļoja naktī pa istabu, līdz paguris tāpat ar visām drē­bēm iekrita gultā.

—  Puisis pavisam postā aizies, — Daumanta māte, pie kaimiņienes aizgājusi, žēlojās. — Ne vairs ēd, ne guļ.

—  Tā viņam vajag. Apmānīt tik labu un mīlīgu sievu. Krietns cilvēks uz to nebūtu spējīgs. Un ar ko? Ar to svilpasti Gitu.

— Gan jau Baiba jums pateica, uz kurieni dosies?

— Ne, atstāja savas mantiņas un teicās kādu atsūtīt pakaļ. Lai velti nemeklējot, viņa būšot tālu prom. Un bērnu uzaudzināšot viena pati.

— I par to paldies. Vismaz jādomā, ka roku sev nav pielikusi.

—  Prātīgākais — nogaidīt, lai pāriet lielie uztraukumi. Gan pati dos ziņu, kaut vai uz darba vietu, — Kristaps sprieda.

—  Es nespēju sēdēt rokas klēpī salicis un mierīgi gai­dīt, vai tu to saproti, grāmatu tārps!

— Netrako! Sevi Baiba nežēlotu, bet nākamo bērnu gan.

*

Veco, labo dakteri pazina un mīlēja jau trešā Baužu paaudze. Uzzinājusi, ka saslimis kāds no viņas aprūpēja­miem, ārste nekurnēdama devās to raudzīt, vienalga, kāds ārā bija laiks. Vairāk par zālēm sirdzēju uzmundrināja sirsnīgie vārdi, cerība uz izveseļošanos, kādu daktere prata iedvest.

Uzgaidāmā istaba bija tukša. Baiba nedroši pavēra ka­bineta durvis.

— Tāda kā neredzēta mūsu pusē. — Ārste paskatījās caur brillēm un pasmaidīja.

Baiba neko neslēpa un izstāstīja ārstei visu savu lielo bēdu stāstu.

Nākamā mazulīša dēļ no uztraukumiem gan jāvai­rās! — ārste piekodināja. — Pats labākais dziedinātājs — darbs. Paravē dārzu, palīdzi pļavā sienu vākt. Svaigs gaiss, vienkāršs lauku uzturs, naktīs labs miegs — tas ir viss, kas nepieciešams nākamajai māmiņai. Nedēļu at­pūties, gan viss būs labi.

Ārstei viegli teikt — neraizēties, domāt par labo, prie­cīgo. Bet ja nu Baibai bez Daumanta pat saule šķiet melna? Naktī gultā izstiep roku — blakus tukša vieta. Nav pie kā pieglausties, kam padomu prasīt. Tikai tagad, kad Daumanta nebija līdzās, Baiba pa īstam saprata, cik ļoti viņu Iemīlējusi. Sveta arī zāģē katru dienu vienu un to pašu — jāpaziņo Daumantam, jāsatiekas, jāizrunājas, gan viss noskaidrosies. Varbūt Daumants neesot tik vai­nīgs, kā Baibai liekoties. Un, ja ari būtu, ikvienam varot paklupt kāja. Ja cilvēku pa īstam mīl, tad jāpiedodot. Ne­drīkstot domāt tikai par savu aizvainojumu. Bērnam būšot vajadzīga ne vien māte, bet arī tēvs.

Svetai labi, Mārcis ir stabils kā klints, Daumantam turpretī vējš pa galvu šaudās. Baiba sāka šaubīties, vai viņa pareizi darījusi, atbēgot šurp un atstājot visus ne­zina.

*

—  Čau, Daumant! — Dēzija Rīgas centrā saķēra bijušo skolas biedru aiz rokas. — Kas ar tevi? Tev tāds iz­skats, it kā tu būtu vismaz gadu noslimojis.

—  Uz to pusi bija, — Daumants noņurdēja. Par šo sastapšanos viņš nemaz nepriecājās.

—  Kā tad Baiba tevi slimu pameta vienu? — Dēzija taujāja.

—  Kādēļ tu domā, ka pameta? — Vai tiešām vēsts par viņa nelaimi būtu aizskrējusi pat līdz Dēzijas mazpil­sētiņai?

—  Neizliecies, it kā tu nezinātu, ka Baiba jau otro ne­dēļu raujas pa Bauzēm. Abas ar Svetu.

—  Sveika un vesela? — Daumants pēkšņi atplauka.

—  Protams, — Dēzija nobrīnījās par tādu muļķīgu jautājumu.

—  Vai tu ar personīgo tačku?

—  Protams.

—  Paķersi mani līdzi?

—  Ar lielāko prieku. Diviem būs īsāks ceļš. Man vēl šādas tādas darīšanas. Satiekamies pēc divām stundām stacijas laukumā. Oranžs žigulis, pēdējie cipari 33.

—  Okei.

Tā nu gan ir cūcene, ka viņš saskrējies ar Dēziju. Tādā izskatā Baibai nedrīkst rādīties. Jāsapošas, janoskujas…

Norunātajā laikā Daumants jau gaidīja. Rokā viņš sau­dzīgi turēja baltā papīrā ietītu puķu pušķi. Tas atkal bija agrākais Daumants. Dēzijas vērtējumā — skaistākais viņu kursa puisis. Daumants klusēja, prātoja, kā attaisno­ties. Būtu zinājis, cik daudz Baiba toreiz upmalā redzē­jusi… Ja pašu sākumu, kad Gita līda pie viņa bučoties, tad vēl nekas. Sazin kāda apmātība viņu toreiz bija pār­ņēmusi — pašam sieva mājās, un tas skuķis arī traks, bāžas virsū kā aptaurēts.

Nokļuvusi uz platās šosejas, Dēzija pievērsās Dauman­tam.

— Ko tu tāds saskābis? Sastrīdējāties? Daumants klusējot pamāja ar galvu.

— Tad jau mums abiem jāmetas uz vienu roku. Mēs ar vīru arī sagājām ragos, — Dezija iesmējās. — Šis iedomājies mani komandēt, ko drīkst un ko nedrīkst. Sa­runājām nelielā kompānijā doties uz dienvidiem, uz Krimu, bet šis neparko nelaiž, Tad es saskaitos un atbēgu pie mammas.

Dēzija vārdu pa vārdam atcerējās vakardienas strīdu.

— Vēl tu esi mana sieva un es nevēlos, ka tu ar savu mīļāko braukā pa dienvidiem. Izšķirsimies oficiāli, tad dari, ko gribi!

Pēc pirmās nopietnās ķildas Jaungada dienā Dēzija sa­prata, ka šāvusi pār strīpu. Kādu laiku viņa rūpīgi kopa slimo puisēnu, iztapa vīram. Benedikts, nepieradis pie sie­vas laipnības, atplauka. Cerēja, ka ģimenes laime iz­glābta. Neiebilda, ka viņa šad tad aizbrauca uz Rīgu pa­klausīties koncertus vai noskatīties teātra izrādi un pēc tam nakšņoja pie māsas. Otrā dienā viņa parasti vīramā­tes klātbūtnē sīki pastāstīja par redzēto vai dzirdēto. Tas, ka šajos izbraukumos neiztrūkstoši piedalījās arī Ingmārs, nevienam nebija zināms. Braucienu uz dienvidiem viņi ar Ingmāru bija izplānojuši jau sen. Ceļā dosies divas'ma­šīnas — slimnīcas galvenais ārsts ar savu ģimeni un Dēzija ar operācijas māsu — jautru sievišķi labākajos gados.^ Ingmārs grupai pievienosies «nejauši» kaut kur pusceļā. Pārējie braucēji par to nekā nezināja. Tad kādēļ Benedikts draud ar šķiršanos? Šķiršanās Dēzijas plānos nebija paredzēta. Jaunās māmiņas gods viņai atļāva ne­strādāt, dzīvot bez rūpēm.

— Nu, Benīt, tu taču zini, es vēl nekad neesmu bijusi Krima un peldējusies siltajā jūrā. No kā tu baidies? Galvenais ārsts mani pieskatīs labāk par buldogu. Ja ne­gribi laist vienu, dosimies abi.

—  Kādam jāpaliek pie bērna. Māte veca, var saslimt.

—  Nelaidīsi?

—  Nē!

— Ej elle! Es jau neesmu pie tevis pieķēdēta. Neslēpdamās Dēzija devās pie Ingmāra.

—  Benedikts piedāvā šķiršanos.

—  Nu un tad? — Ķirurgs nelikās par šo ziņu ieprieci­nāts.

—  Vai tevi tas nemaz neinteresē? — Dēzija saērcināta jautāja. — Tu taču solīji, ka tiklīdz būšu brīva …

—  Daudz ko solīju, — Ingmārs viņu pārtrauca. — Pil­sētiņa maza, mūs visi pazīst. Te mums dzīves nebūs. Saki atkal visu no gala citā vietā ar istabu kaut kur bēniņos… Kad galvenais aizies pensijā, man ir cerības uz paaugsti­nājumu …

—  Jūs visi esat cūkas, tu, Benedikts, visi vīrieši! Sā­kumā apberat ar solījumiem, bet vēlāk, savu dabūjuši, pa­rādāt durvis!

Dēzija izskrēja no dzīvokļa. Kāpnēs viņa apstājās ka zemē iemieta. Bērns! Kā viņai tas nebija ienācis prāta ātrāk! Benedikts dancos pēc viņas stabules! Pēc likuma bērns pienākas mātei, lai sūdz, ja grib!

Dēzijai paveicās. Nelielais dārziņš pie mājas bija tukšs. Vīramāte uz terases atpūtas krēslā snauda. Mazais Pēterītis, sētiņā ielikts, kravāja klucīšus.

—  Mamm, mamm, — māti pazinis, viņš bubināja un stiepa pretim rociņas. Dēzija piespieda bērnu cieši sev klāt un metās uz garāžu. Pēc stundas viņa jau bija Bauzēs pie mātes.

—  Dulla un traka! — māte, mazdēlu ucinādama, rā­jās. — Būtu vismaz drēbītes paņēmusi līdzi. Ko vilksi mugurā, ja mazais apčurāsies?

—  Rīt aizbraukšu uz Rīgu un nopirkšu,

—  Kas pa to laiku mazo pieskatīs? Mēs abi ar tēvu esam darbā.

«Sākas,» Dēzija nodomāja. «Sīkais mani piesies pie mājas stiprāk nekā ar tauvu.» Droši vien viņa ir pārstei­gusies.

— Piezvani Mārča mammai, lai izlīdz.

Nu Dēzija steidzās uz mājam, sapirkusi visu, kas bēr­nam nepieciešams. Sirds viņai bija nemierīga.

Sēdēdams mašīnā līdzās Dēzijai, Daumants domāja savu domu: «Ja nu Baiba nepiedod, pieprasa šķiršanos? Pielūgšos, metīšos ceļos, tagad, kad mums būs bērniņš, viņa nedrīkst aiziet no manis.» Viņu māca prieks un vien­laikus drudžaina neziņa, izmisīgas bailes.

«Es viņa kādreiz biju ieķērusies līdz ausīm,» Dēzija iesānis vēroja Daumanta profilu. «Skaists jau ir, līdzīgs tam grieķu dievam, kā viņu sauc, par Apollonu laikam, tāds pats kumpains deguns un sprogaini mati. Protams, ar Benediktu nevar salīdzināt. Tagad, ja Daumantu varētu dabūt, neņemtu par velti. No smukuma neviens nav pa­ēdis. Dzīvot no rokas mutē — to spēj tikai tāda muļķe kā Baiba.»

*

Baiba dīkā sēdēja uz lodžijas. Visu dienu abas ar Svetu bija cītīgi strādājušas. Kā deju kolektīva meitenes prie­cājās par jaunajiem tērpiem! Nu varēšot mierīgi braukt uz rajona skati, nebūšot jākaunas.

Strādājot aizmirsās pašas bēdas. Toties tagad tās uz­mācas ar divkāršu spēku.

— Taču šonakt manā pilī

Visi logi gaiši spīd,

Gaidu tevi, gaidu tevi,

Mana mīļā Pelnrušķīti —

skanēja no Diānas lodžijas …

Daumants skolā jokojot ari viņu dēvēja par Pelnruš­ķīti — tādēļ ka patēvs pret viņu izturējās kā pret kalponi.

Baiba bija aizdomājusies, pēkšņi divas spēcīgas rokas pacēla viņu no krēsla un piespieda sev cieši klāt. Uz se­jas viņa juta kvēlus skūpstus. Daumants!

— Mīlu tikai tevi! Piedod man, stulbenim, kretīnam.

—  Nerunāsim nekad vairs par to. — Baiba gan smējās, gan raudāja.

—  Bez tevis man nav dzīves.

—  Man ari.

—  Brauksim tūliņ mājās.

—  Vēls taču. Neviens autobuss vairs neiet.

—  Iesim kājām.

—  Trakais, gandrīz divsimt kilometrus!

—  Kristaps ir ar mieru mainīties istabām. Māte solījās iet pensijā un pieskatīt mūsu mazuli, — Daumants ~ lepns, ka visu tik labi izkārtojis, — aizgūtnēm stāstīja.

Baiba iedomājās veco māju, šauro istabiņu ar ieeju no virtuves, kurā Daumants ilgus gadus bija dzīvojis kopā ar vecāko brāli, dzērāju tēvu, nē, labāk tomēr pašiem par sevi.

— Kā tev šeit patīk? — viņa apjautajās, kad abi līdzas gulēja uz Svetas izvelkamā dīvāna.

—  Nekādas vainas, — Daumants atbildēja, — īpaši vasarā.

—  Tad paliekam pavisam, — Baiba pateica to, ko jau vairākkārt bija iedomājusies.

—  Te, nomalē, pāķos?! — Daumants uzlēca sēdus. — Prom no Rīgas?!

—  Kādēļ gan ne? Sveta, piemēram, ir apmierināta. Un kāda te nomale! Kultūras pils, vidusskola, bērnudārzs, tirdzniecības centrs — viss pie rokas. Tad jau mūsu Pār­daugava ir lielāka nomale.

—  Tu domā vienīgi par sevi! Bet es, ko es te darīšu? Varbūt kļūt par slaucēju vai cūkkopi, vai iet tev palīgā šūt kleitas?

—  Vispirms es domāju par mūsu nākamo bērnu. Te viņam būtu daudzkārt labāk nekā mūsu pažobelē. Un velti tu smejies — cūkkopējas un slaucējas darbs ir tikpat cie­nījams un vajadzīgs kā drēbnieka vai jebkurš cits arods.

— Piedod, es tā negribēju… Tas nāca tik negaidīti…

Brīdi abi klusēja.

—  Svetas priekšnieks jautāja, vai man neesot zināms labs vīriešu uzvalku šuvējs. Viri gribot drēbes pēc saviem kauliem, — Baiba pēc krietna brīža ieteicās.

—  Tu, Baibiņ, neapjēdz, ko no manis prasi, Pamest mūsu jauniešu brigādi, kad visi esam tik labi sastrādājušies? Juris Egle rudenī ies uz piegriezēju kursiem, Mieze ieminējās, ka gribot likt mani viņa vietā. Būs lielāka alga. Un gleznošanas nodarbības? Šķirties no Strāla tagad, kad tikko esmu sācis apjaust, kā jāstrādā pastelī, akvarelī un eļļā?… To es nespēju. Tu nevari teikt, ka es nedomāju par bērnu. Pielauzt brāli mainīties ar istabām nemaz nebija tik viegli. Tagad, kad mums būs sīkais, ir cerības ari uz dzīvokli, pāris_ gadu pacietīsimies. Mēs visi trīs ar brāli un māsu uzaugām tajā vecajā graustā, kā tu to dēvē, un nekas, esam dzīvi un veseli. Nē, uz Bauzēm pārcelties es gan negribētu. Atzīsties — tu tikai pajokoji, vai ne? Tas nevar būt nopietni.

Baiba neatbildēja, gulēja cieši aizvērtām acīm. Dau­mants nopūtas, piespieda pieri sievas plecam un aiz­miga.

Baiba vēl ilgi palika nomodā, mocīdamās ar dažādām domām… Vīriešiem tas laikam ir citādāk nekā mums. Viņiem pirmajā vietā darbs, vaļasprieki un tikai tad ģi­mene. Kādēļ Daumants nav tāds kā Mārcis? Ar kādu ne­pacietību viņš gaida mantinieku. Kā saudzē un lolo Svetu. Tik un tā cita vīra Baiba negribētu, vien savējo, lai arī kāds viņš būtu. Daumantā it kā iemājo divi spēki — pie­nākuma apziņa uz savu darbu un vēlēšanās sevi izteikt mākslā. Ar pūlēm viņai bija izdevies pierunāt Daumantu rudenī iet uz Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursiem. Pārceļoties uz šejieni, tam visam būtu strīpa pāri, tiesa kas tiesa.

Savās šaubās Baiba dalījās ar Svetu.

— Nudien nezinu, kādu padomu tev dot. Ja man liktu atgriezties atpakaļ uz Rīgu un mīcīties pa kopmītni, ne­piekristu neparko uz pasaules. Ne jau Mārča dēļ pirms gada atbraucu uz šejieni. Man gribējās savas mājas, ne­vis kaktiņu kopmītnē. Mīlestība atnāca pēkšņi — kā zibens no skaidrām debesīm. Reizēm man kļūst bail no tādas laimes. Zini, es pat esmu mazliet greizsirdīga uz Dēziju. Jau agrāk viņa tinās ap Mārci. Tagad pasākusi nākt uz mūsmāju — itin kā pie manis, itin ka aiz garlaicības, bet acis bola uz manējo.

Sveta velti uztraucās, Mārcis, kas vakaros pārguris pārnāca mājās, tērpies netīrā kombinezonā, kas oda pēc eļļas un degvielas, Dēzijai nepatika. Bet vienai bija gar­laicīgi, un Sveta — tuvākā kaimiņiene.

Pie vīra dzīvojot, par bērna ēdienu un tīrām drēbītēm rūpējās Benedikta māte. Nu to vajadzēja darīt pašai. Reiz, kad māte, pievakarē no teļu kūts pārnākusi, at­rada mazdēlu pilnā balsī raudam, bet meitu mierīgi lasām grāmatu, izcēlās asa vārdu maiņa:

—  Kādēļ bērns raud?

—  Kā lai es zinu? Izvārīju mannas putru, neēd.

— Es arī tādu piedegušu neēstu, — māte, ēdienu pa­garšojusi, teica. — Nāc, bērniņ, omīte tevi nomazgās un pabaros.

Vanna bija piekrauta ar netīram drēbītēm.

— Paklau, meit, vai tu patiešām doma, ka man pēc grūtās darbadienas jāappuišo vēl arī tevi ar bērnu? Ko tu Pēterītim rīt vilksi mugura?

— Gan jau.

—  Ar «gan jau» bērnu neapģērbsi. Uzsildi ūdeni un ķe­ries klāt!

—  Ko jūs visi gribat no manis! — Dezija sāka histēriski raudāt. — Benedikts sakliedza rupjības, piedraudēja ar šķiršanos — un nu tu arī…

— Ja negribi bērnu apkopt, nevajadzēja ņemt, — māte cieti noteica. — Benedikts tev ir pārāk labs vīrs

Benedikts ieradās Bauzēs ar vakara autobusu, Pamanī­jis pagalmā savu žiguli, viņš atviegloti nopūtās.

. — Viņa nekad nav bērnu mīlējusi. Ziemā gandrīz postā aizlaida, — znots žēlojās. — Man dēlēns ir visas dzīves saturs.

— Neatdošu, — Dēzija iecirtās. — Tik mazam bērnam jābūt pie mātes, un jūs man nekā nevarat padarīt,

Benedikts to zināja, likums bija sievas pusē. «Mīlestība patiešam mēdz būt akla. Kā es toreiz neredzēju, kas slēpjas aiz naivas, meitenīgās ārienes?»

— Ko tu vēlies? Es visu sagādāšu, tikai atstāj puisēnu man, — viņš lūdzās.

—  Dzīvokli Rīgā, — Dēzija to pateica nedomājot.

—  Dzīvokli nevaru solīt, bet istabu gan.

—  Centrā?

—  Jā. Kirova ielā.

—  Ar oficiālu pierakstīšanos?

— Jā. Atbrauc tuvākajās dienās, tad nokārtosim šķir­šanos un visu pārējo. Bērnu es ņemšu tūliņ līdzi.

Dēzijas māte rūpīgi noguldīja aizmigušo mazdēlu uz aizmugurēja sēdekļa.

— Es labprāt būtu viņu paturējusi, bet man vēl kādi gadi jāatstrādā, — viņa taisnojās, tikko valdīdama asa­ras. — Un no Dēzijas, pats redzi, nekādas bērnu aukles nav.

— Neuztraucieties, mūsmājās bērnam nekā netrūks.

—  Nav paša galvenā — mātes mīlestības. Dēzija vēl jauna, kas zina, ar laiku nāks pie saprašanas. Nesteidzie­ties ar šķiršanos!

—  Diezgan ilgi ticēju, nu vairs ne, — Benedikts nopū­tās un iedarbināja motoru.

Māte, stāvēdama pagalmā, ar skumju skatienu pava­dīja mašīnu, kamēr tā pazuda aiz kokiem, tad atgriezās istabā, kur Dezija, it kā nekas nebūtu noticis, joprojām lasīja grāmatu. Par uztraukumu liecināja vienīgi trīcošas rokas.

— Izmainīt bērnu pret istabu! Kur tu tāda dzeguze mūsu ģimenē esi radusies? — Mātei no sašutuma drebēja lupas.

— Neķērc! Gan viss būs pa pirmo. Tagad tik jābrauc uz Rīgu un labi jāiekārtojas. Lai mazais paaugas, tad ņemšu pie sevis.

—  Tad viņš tevi negribēs.

—  Ko tāds saprot.

—   Gan tu vēlāk nožēlosi, piemini manus vārdus. — Māte noslaucīja priekšauta stūri asaras un devās gatavot vakariņas. ;

«Kur Benim pēkšņi Rīga istaba?» Dezija, uz upi iedama, prātoja. «Vai tik viņš nemuld, lai izmānītu bērnu? Bertas tante, pensionētā skolotāja? Jā, viņa dzīvo Kirova ielā.» Atmiņā atausa Benedikta mirušā tēva māsa, sakaltusi vecenīte. Reiz viņi — tikko apprecējušies — bija aizgā­juši ciemos. Dzīvoklī oda pēc naftalīna un vecām plīša mēbelēm. Istabas lielas kā zāles, augstiem griestiem. Tur varētu izvērsties. Tantiņa jau otru mūžu nedzīvos. Pal­dies dievam, Rīgā visi sludinājumu dēļi aplīmēti ar darba piedāvājumiem. Viņa ies tikai tur, kur daudz vīriešu, ar vīriešiem labāk sastrādāt, viņi nav tik piekasīgi, un arī iespējas apprecēties ir lielākas. Ingmārs, stulbenis, viņai piedāvāja sanitāres vietu slimnīcā par nieka rubļiem, at­radis muļķi. Bet vispār nav ko trakot. Kamēr skaists laiks, viņa padzīvos tepat pie mammas.

*

Pie Svetas ciemodamās, Baiba vienmēr nopriecājās par gleznu pie sienas — senlaicīga māja ar nosūnojušu salmu jumtu kā mūžveca lauku sieva, tai blakus ziedošas ābeles kā jaunas draiskas meitenes, pāri visam dzidri zila pavasara debess.

— Tās ir Mārča senču mājas, — Sveta paskaidroja. — Pašā mūsu kolhoza nomalē dzīvo kāds večuks jau krietni pāri septiņdesmit. Visu mūžu viņš strādājis par namdari un galdnieku, cēlis mājas, gatavojis mēbeles, kolhoza laikā vadījis būvbrigādi. Nu jau pensijā. Lūk, šis vecītis kopš jaunības glezno. Neviens viņu nesaprata — ne sieva, ne bērni, ne kaimiņi —, izsmēja, teica, ko šis ērmojoties. Mūsu jaunais zīmēšanas skolotājs apgalvo, ka tā esot liela māksla, un tikmēr runāja, kamēr pierunāja Ozoltēvu sarīkot kultūras namā gleznu izstādi. Tev vajadzēja redzēt, kas notika. No Rīgas atbrauca vesels autobuss slavenu mākslinieku, skatās, brīnās, slavē. Uzņēma pat filmā, •rādīja televīzijā. Gleznas viņam lielas kā logi. Vietējie tūlīt sazīmēja — tā ir Kleistu birzs, tas upurozols, šī te — vecā Krastu māja. Mākslinieki strīdējās. Vieni saka, žēl, ka večukam nav skolas, citi atkal, ka tas tieši ir labi, akadēmija iztaisot visus vienādus kā ēvelētus dēļus, bet Ozoltēvs saglabājis savu īpatnējo triepienu, tehniku un krāsu gammu. Tā viņi sprieda, mēs pārējie tikai klausījāmies, ko mēs no tādām lietām saprotam. Bet varbūt Daumantu tas interesētu?

— Tu pati nemaz neapjēdz, kā mani iepriecināji. Izstāsti ceļu, mēs ar Daumantu aiziesim pie Ozoltēva.

— Mārčs var aizraut ar mašīnu.

— Nē, ms labāk ar kājām.

Kamēr Baiba un Svetlana cītīgi strādāja, Daumants iz­staigāja Baužu apkārtni un nožēloja, ka nav paņēmis līdzi skiču bloku.

Neviļus galvā iešāvās doma, kuru līdz šim viņš bija kategoriski noraidījis. «Varbūt patiešām ap­mesties šeit uz dzīvi? Atstrādāšu savas stundas un brī­vajā laikā gleznošu, cik patīk. Nekāds pārākais talants man nav, tad jau Strāls būtu mudinājis uz akadēmiju. Ne­viens man neliedz brīvdienās braukt uz Rīgu pie viņa pēc padoma.»

Kamēr Baiba un Svetlana cītīgi strādāja, Daumants izstaigāja Baužu apkārtni, jūsmoja par skaisto dabu un nožēloja, ka nav paņēmis līdzi skiču bloku.

Sestdienas rītā Baiba vedināja vīru garākā pastaigā.

Šaurs, reti braukts, ar lauku puķēm gar malām apaudzis ceļš līkumoja cauri birzīm, apliecās ezera līcim vai stāvākam pakalnam. Tā iedami, viņi nonāca bagātā kolhoza vistālākajā nostūrī. Ļaudis no šejienes pārcēlās uz centru, pametot vecās mājas savam liktenim. Vienigi vecīši, kurus vairs nevilināja ne rosīgā kultūras dzīve, ne universālveikala importi, šeit vadīja savas atlikušās dienas. Rudeņos un ziemās, kad jau tā sliktais ceļš mašīnām kļuva neizbraucams, viņi arī tika pamesti likteņa varā.

Reizi pa reizei Daumants apstājās un ilgi skatījās, itin kā gribēdams redzēto paturēt atmiņā. Kāda ezera smilšainā līcītī abi nopeldējās un atpūtās. Gludi nomīdīta taciņa viņus aizveda pie senlaicīgām ēkām. Salmu jumti, vietām izraibināti zaļām sūnām, ar savu smagumu itin kā spieda ēku guļbūves vainagus zemē. Skaļi riedams, bet asti priecīgi luncinādams, pieskrēja melns sprogains šunelis.

— Sē, Kranci!

Šunelis negribot pagājās klētiņas virzienā. Tās ēnā sēdēja večuks un gleznoja. Pāri vecmodīgu briļļu stikliem uz ienācējiem raudzījās draudzīgas, smieklu krunciņu apņemtas acis.

— Labdien, Ozoltēv! — Baiba sveicināja. — Jums labasdienas no Krastu mātes un te ciemakukulis.

— Pašcepta karašiņa, mīkstajā pūka, tas gan labi, — večuks nopriecājās, saņemdams pa senai parašai baltā drāniņā ievīstīto kukulīti. — Maizīte izbeidzās pirms divām dienām. Tuvumā veikala nav. Kaimiņiene solīja atvest no centra, bet nerādās. Nāciet nu jūs arī pie azaida galda. Vakar izmetu liepu medu. Šogad ziedēja kā nekad.

Plašajā, ar baltu āboliņu apaugušajā pagalmā pletās varena trijžuburu liepa. Tās ēnā atradās no ozola bluķiem darināts galds un sēdekļi. Saimnieks no akas izvilka piena kannu, no klēts atnesa ar dvieli pārsegtu medus bļodu. Baibai līdzpaņemtās ēdnīcas smalkmaizītes blakus dzintarainajam medum šķitās bezgaršīgas un apnikušas, bet vecais vīrs tās mērcēja pienā, medū un ēda slavēdams.

— Mēs redzējām, cik skaisti jūs esat uzgleznojuši ezeru, — Baiba ieminējās. — Mans vīrs arī glezno, mācās studijā.

— Es jau tikai pa vaļas brīžiem, — Daumants atrunājās.

Ozoltēvs brīdi kā vērtēdams paraudzījās ciemiņā.

— Pa vaļas brīžiem, — viņš rūgti teica. — īsta māksla prasa visu. Būtu man tavi gadi, pavisam citādi savu dzīvi nodzīvotu, bet ko nu vairs… Cik nav mani smējuši, cik bāruši. Sieva skauda katru latu, ko izdevu par krāsām un audeklu. Bērni staigājot lāpītām drēbēm, cauriem zābakiem, kauns no ļaudīm. Bet tas, kas manī bija iekšā, lauzās uz āru, gleznojot biju laimīgs, aizmirsu visu — darbu, trūkumu, slimības. Reiz sadūšojos. Paņēmu dažas gleznas, aizbraucu pie paša Purvīša, jāzina taču, ir man talants vai nav. Tas notika pa vidām starp abiem kariem. Purvītis toreiz jau bija krietni gados. Šis saliek manus darbus rindā gar sienu, pieiet tuvāk, atkāpjas tālāk, nekā nesaka, skatās. Man ceļi no bailēm ļogās, kas tik nu būs. Gana izskatījies, nosēdina mani mīkstā krēslā un sāk pratināt, no kuras puses nākot, kādās skolās mācījies, ko darot pašreiz. Stāstu, kā ir, skolā sagāju sešas ziemas, pieprotu galdnieka un namdara amatus. Tev, puis, liels talants, pabeidz vidusskolu un nāc uz akadēmiju, uzņemšu savā darbnīcā. Kur man toreiz, nabaga amatniekam ar sievu un maziem bērneļiem, līdz akadēmijai tikt. Vēroju dabu — tuvumā krāsas spilgtas, katrs sīkums labi redzams, bet tālumā viss saplūst, kļūst gaisīgs un līnijas itin kā satek vienā punktā. Tā arī mālēju. Tūliņ pēc kara mūsmājās kādu vasaru apmetās viens īsts mākslinieks. No viņa es daudz iemācījos, nu jau miris, labs cilvēks bija.

— Ozoltēv, parādiet savas gleznas, — Daumants palūdza.

— Citreiz, puis, agrāk par mani smējās, ar pirkstiem rādīja, nu pēc tā ķinīša pasākuši nākt rindā vien, lai pārdodot savus darbus. Kam man nauda, pensiju saņemu, sava iztikšana ir un krāsām arī atliek. Vairāk nekā man nevajag. Kad nomiršu, lai kolhozs ņem, kultūras namam tukšu sienu diezgan. Gribas pabeigt iesākto, kamēr saulīte vēl rotājas ūdenī.

— Vai jums neatradīsies kāda veca ota un papes gabals?

Ne vārda neteikdams, večuks iegāja namā un iznesa prasīto. Brīdi Baiba klusēdama vēroja, kā abi aizrautīgi strādā.

— Paejies, meit, pa dārzu un paēdies ogas.

Baiba staigāja pa veco dārzu kā pa apburtu pasaku valstību. Bites dūkdamas pa viņām vien zināmiem gaisa ceļiem laidās uz stropiem. Ar lielām un saldām ogām aicināja upeņu krūmi. Jāņogas kārdināja ar sarkanajiem ķekariem. Avenājā ar zemē sabirušajām ogām mielojās vistu saime.

— Salasīšu jums upenes, lai saimniece uzvāra ziemai ievārījumu, — Baiba teica Ozoltēvam.

. — Mana saimniece kopš pērnējā rudens mīt veļu valstībā, bērni pa svešām malām izklīduši, esmu palicis viens — pats sev kungs un pavēlnieks.

Nekā nebilzdama, Baiba iegāja virtuvē, sameklēja lielu bļodu un devās uz dārzu. Daumants, iegrimis gleznošanā, to pat nepamanīja.

Kad saule jau slīdēja uz vakara pusi, Ozoltēvs rūpīgi izmazgāja otas, nostājās Daumantam aiz muguras un ilgi skatījās: — Tu, puis, esi ceļa sākumā. Neiznieko savu dzīvi, kā to esmu darījis. Met nu mieru, iesim paskatīties tās manas bildes.

Vecais gleznotājs nesa ārā gleznas citu pēc citas un krāva tās šķūņa galā uz naglām.

— Tās te sacftlna kinoļaudis. Istabas man tumšas, lodziņi mazi, nevar filmēt. Pa ziemu es vairāk niekojos ar koku.

Gleznas rindojās viena blakus otrai, cita virs citas, noklājot šķūņa dēļu sienu. Vairākās bija atainoti kalni.

— Par kalniem sapņoju visu mūžu. Pirms gadiem desmit saņēmu dūšu, aizbraucu uz Kaukāzu. Apmetos pie kāda gana kalnu ganībās un gleznoju, gleznoju. Tie bija laimīgākie brīži manā mūžā. Kādi tur saules lēkti! Ieplakas līdz malām pilnas ar miglu kā saputotu krējumu, bet sniegiem klātās virsotnes jau atmirdz rožainas. Pa dienu atkal viss izmainās, klintis kļūst daudzkrāsainas, ēnas caurspīdīgas. Kalnu ganību sulīgais zaļums un puķu pārbagātība līdzās klinšu skarbajam varenumam. Mierīgs, ieplakā guļošs ezers kā spogulī ataino apkārtējās virsotnes. To skaistumu es nemaz nespēju parādīt, lai kā censtos. Būtu pats Purvītis jaunībā pamācījis, tad varbūt kaut kas iznāktu.

Daumants skatījās klusēdams. Vakara rēnās saules apspīdēts, pie šķūņa sienas bija redzams viena cilvēka mūža darbs. Viņa kādreiz gatavotie skapji un krēsli, bufetes, galdi un gultas tagad droši vien atzīti par vecmodīgiem un nokurināti, bet gleznas glabās roku pieskārienu mūžīgi.

— Pirms pāris nedēļām divi bija atskrējuši ar žiguli, esot mākslinieki, lai dodot savus labākos darbus. Šie izkārtošot man personālizstādi Rīgā, es kļūšot slavens visā padomju zemē. Nedevu. Kam man vairs slava? Pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit, kad es vēl biju stiprs un vesels, tad gan, bet tagad, kad jāpošas uz kukaiņu ciemu… Tā tas cilvēka mūžā iekārtots. Šakumā rāpjamies dzīves kalnā, citam iet vieglāk, citam grūtāk, gadās paklupt, noslīdēt lejā, bet, kam izdodas nokļūt virsotnē, tam elpa aizraujas no plašuma un skaistuma, kas atklājas. Neesi gana izpriecājies, kad dzīves ceļš jau vijas lejā un pasaule katru gadu kļūst aizvien šaurāka un šaurāka. Man tagad dārzs, ezermala, birztaliņa, tad būs istaba un beidzot deviņas pēdas. — Večuks to teica bez īpaša rūgtuma. — Tu stāvi ceļa sākumā, nenomaldies pa sānu takām kā es. īsta māksla prasa cilvēku visu.

Baiba, nemanot klāt pienākusi, dzirdēja viņa vārdus.

— Jāiet, — viņa teica. — Kamēr nokļūsim Bauzēs, būs tumsa.

Daumantam negribējās šķirties.

— Rīt svētdiena, — viņš lūdzoši paskatījās uz sievu, — varbūt mēs varētu tepat pārlaist nakti.

— Kā tad, ka varat, istabā vietas diezgan, kūtsaugšā svaigs siens, — Ozoltēvs nopriecājās. — Vispirms tik sanesīsim iekšā bildes, pa nakti var savilkt lietu. Un tad ar steigu ir jāiet pēc gotiņas. Tu, meitiņ, varētu iekurt plīti, izvārīt jaunos kartupeļus.

Viena istaba bija pilna ar gleznām, Ozoltēvs bija parādījis tikai nelielu daļu. Namatēvs iedeva lina palagus un košām strīpām izrakstītu pašaustu segu. Un tad jau viņi gulēja čauganajā sienā kā mīkstā pēlī.

— Vai tu esi ievērojusi, ka daži cilvēki ir kā siltas saulainas dienas, bet citi atkal kā lietains nelaiks? Un vēl ir tādi kā brāzmains negaiss. Ozoltēvs ir līdzīgs atvasaras vakaram, viss, pēc kā cilvēks tiecas — slava, manta —, viņam kļuvis vienaldzīgs, palikusi viena vienīga mīlestība uz mākslu. Tā uztur dzīvības uguntiņu. Ja viņš vairs nespēs gleznot, tad nomirs, — Daumants skaļi prātoja. — Ozoltēvam tūkstoškārt taisnība, ikvienam jādara tieši tas darbs, kam viņš ir radīts, kas viņam vislabāk padodas.

Bet cik grūti īsto aicinājumu dažkārt saskatīt, īpaši jaunībā. Un cik daudzi visu mūžu nomokās, nemīlamu darbu strādādami. Šī bija skaista diena.

Pievilcis sievu ciešāk klāt un apsedzis kailos plecus ar palagu, Daumants aizmiga.

Viņu uzmodināja Ozoltēva balss: — Pagriezies, muļķa lops! Klapatas vien man ar tevi. Atdošu kaimiņienei, būs miers.

Drīz vien slaucenē sāka čurkstēt piens.

Daumants nolēca pa siena pantu zemē un atsēdās lūkā. Saule vēl slēpās aiz liepas žuburiem. No ezera kā no liela, kūpoša katla cēlās migla. Šķita, ka tur dejotu plīvuros tērptas ūdensmeitas.

— Ejam peldēties! — Daumants pamodināja Baibu. — Tādu rītu grēks nogulēt.

Āboliņš, piebērts rasas lāsēm, tīkami kutināja kailās kāju pēdas. Dzestrais ūdens

apņēma jauniešu ķermeņus un aizdzina pēdējās miega paliekas.

— Nāciet man līdzi, es jums kaut ko parādīšu, — Ozoltēvs aicināja. Piesējis govi pļaviņā aiz dārza, viņš veda ciemiņus cauri brīnumjaukai bērzu birztalai. — Kad nokritīs rasa, atnāc, meitiņ, ar groziņu, te mēdz būt sarkanie apšukundziņi, salasi mums pusdienām.

Aiz birzs paugura virsotnē pletās varens ozols.

— Astoņiem žuburiem, devītajā iespēra zibens, no tā es izgatavoju bluķīšus un galdu. Pērnvasar Guntis Eniņš bija ieklīdis pie manis, teicās meklējam dižkokus. Tad mēs abi izmērījām, apkārtmērs 5 metri 10 centimetri. Mana vecāmāte, kad es vēl biju pusaugu zēns, stāstīja, ka viņas vecvecmāmiņa un citi ļaudis uzskatījuši ozolu par svētu. Kad ģimenē piedzimis bērns, meita aizgājusi pie vīra, viņi nākuši uz šejieni

.un nesuši dāvanas, ēdamo, jostas, prievītes, cimdus.

— Tas gan laikam bija ļoti sen? — Baiba ieprasījās.

— Es rēķinu, ka 19. gadsimta sākumā. Toreiz ļaudis vēl turēja cieņā senus kokus, lielus akmeņus un citus dabas veidojumus. Ne tā, kā tagad, zāģē nost bez jēgas. Šo koku es daudzkārt esmu gleznojis gan ziemā, kad pret bālajām debesīm kā melnbaltā grafikā atainojas katrs sīkākais zariņš, gan pavasarī, kad vainagu klāj caurspīdīgs jauno zaļo lapiņu pllvurītis.

— Es arī gribētu… Baiba, paliksim vēl brītiņu, — Daumants lūdzoši paskatījās uz sievu.

Kad abi mākslinieki ar svaigām skicēm, izsalkuši, bet apmierināti pārradās mājās, uz galda kūpēja kartupeļu bļoda, bet visu virtuvi līdz augšai piepildīja kārdinošā sēņu mērces smarža. Uz loga, pārsegtas ar tīru dvieli, rindojās upeņu ievārījumu burciņas.

— Tu nu gan čakla meita. Liels paldies! Būs, ko ziemā i ārstēties, i tēju saldināt.

Pēc sātīgajām vakariņām jaunieši sāka posties mājup.

— Droši vien vairs nekad netiksimies, tādēļ ņemiet piemiņai šo gleznu.

Gleznā saule bija tikko norietējusi un pamale atvizēja asiņaini sarkanos toņos, kas pamazām pāriet oranžos, dzeltenos, gaiši zilos, zaļganos. Sarmā tērptie ozola zari uz sārtā sniega meta zilganas ēnas. Daba itin kā sastinga saltās nakts gaitās.

«Es tā nekad nespēšu,» Daumants pats sev klusībā atzinās.

— Paldies, Ozoltēv, par visu! Gan jau vēl redzēsimies, iespējams, ka visam drīz, — viņš teica, paspiezdams vecā vīra cieto, sastrādāto plaukstu.

Mājup abi devās klusēdami, Baiba pa priekšu, Daumants, gleznu nesdams, dažus soļus iepakaļ. Katrs domāja savu domu.

«Tāds skaistums visapkārt. Plenērs cauru gadu. Te viena ainava jaukāka par otru!

Varētu arī Rīgas pasniedzēju ar viņa klasi aicināt.» Neviļus galvā iešāvās doma, kuru līdz šim viņš bija kategoriski noraidījis. «Varbūt Baibai taisnība? Varbūt patiešām apmesties šeit uz dzīvi? Zināšanu pamaz. Bet kā Ozoltēvs? Pats visu, Rīgas kungiem mutes palikušas vaļā. Atstrādāšu savas stundas un brīvajā laikā gleznošu, cik patīk. Ar mākslu naudu pelnīt es nedomāju, vien savam priekam. Nekāds pārākais talants man nav, tad jau Štrāls būtu mudinājis uz akadēmiju. Neviens man neliedz brīvdienās braukt uz Rīgu pie viņa pēc padoma. Bet kā lai atstāj brigādi? Puiši apsaukās par dezertieri, teiks, ka sevi pārdevis par dzīvokli. Ceha priekšniece Mieze būs vīlusies.»

«Es nopūlos pierunāt Daumantu pārcelties uz Bauzēm,» Baiba strādādama gudroja. «Bet vai man uz to ir tiesības? Ja nu Daumants patiešām ir talantīgs? Atteikties no īstā aicinājuma, uzupurēties ģimenes labā un visu mūžu darīt darbu, kas nav sirdij tuvs, nē, to gan ne. Kaut te Ir ērts dzīvoklis, klusums un svaigs gaiss, labi ļaudis un pat ansamblis, kurā es varētu dziedāt, esmu to visu ar mieru upurēt Daumanta dēļ. Seši studiju gadi nav nekāda mūžība, tie paies ātri. Ja mēs gribam saglabāt ģimeni, abiem jābūt kopā, vienalga, šeit vai Rīgā.»

Nonākuši pie pretējiem lēmumiem, viens otram par tiem ne vārda nebilzdami, abi sēdās pie vakariņu galda.

— Es esmu ar mieru pārcelties uz šejieni, — Dau­mants negaidot paziņoja.

—  Nē.

—  Nu zini… Kādēļ?

—  Tev jāiet uz akadēmiju.

— Liecies mierā, Baiba! Neiznāks no manis slavens gleznotājs. Un pindzelēt savam priekam es varu arī šeit.

Baiba kļuva domīga. Varbūt Daumantam taisnība? Kā­dēļ nav neviena, kurš nemaldīgi pateiktu, kā rīkoties?

—  Bet ja mūs nelaiž prom no darba? — Baiba ieminē­jās. — Mums jāatstrādā savi trīs gadi. Manā ateljē darba-roku vienmēr trūcis, bet pasūtījumu kaudzēm.

Es arī par to domāju, — Daumants atzinās. — Ne­zinu, kā lai pasaka savējiem. Būs liels trādirīdis. Ak, nav ko iepriekš raizēties. Galu galā mēs netaisāmies halturēt, lai raustu naudu, bet godīgi strādāt savā profesijā. Ejam gulēt. Man velnišķīgi nāk miegs.

Sprogaino galvu sievai pie krūtīm piespiedis, Daumants drīz vien aizmiga.

«Viņš noteikti tā izlēmis manis dēļ,» Baibai miegs ne­bija ne prata. «Vai es drīkstu pieņemt tādu upuri?»

— Vīriešu drēbnieku vajag?

—  Vajag. — Baužu komunālo pakalpojumu punkta va­dītājs brīdi klusēdams vēroja Daumantu. Firmīgi ģērbies, rokas bikšu kabatās, lūpās ironisks smīniņš — lielu uz­ticību šis puisis neiedvesa. Piedevām pārlieku jauns. Svetlana gan bija ieteikusi — puisis esot ar veiklām rokām.

—  Džinsi paša šūti?

—  Paša gan.

—  Nekādas vainas, — vadītājam nācās atzīt. — Cik ilgā laikā tu tādas uzrauj?

—  Kā strādā. Ja uz akorda, tad ātrāk, ja gumiju stiep­jot, lēnāk.

—  Labi, paskatīsimies, kāds tev tas krampis. Sāksim ar džinsiem. Noņem manu mēru. Drēbi un pārējo es tūliņ at­nesīšu.

—  Kā ar algu un dzīvošanu?

—  Pavērosim, ko tu spēj, un tad runāsim. Ja cītīgi strādāsi, divus simtus garantēju. Vēlāk, kad iestrādāsies, vairāk.

—  Pamaz.., Uz rudeni man «Tēvijā» sola meistara vietu ar lielāku algu.

—  Kā pats zini.

— Baigais pāķis! — Daumants skaļi sirdījās, piegriez­dams priekšniekam bikses. — Netic, uzskata mani par antiņu. Es viņam parādīšu Rīgas klasi! Rīt no rīta džinsi būs gatavi!

Baiba skatījās uz vīru un smaidīja. — Vai viņš tev dzīvokli cieši apsolīja? — Daumants jautāja.

— Nē, Sveta gan teica …

—  Ko Sveta, atradīsies kāds čoms, iegrūdis mūs atkal kādā čukņā. Vajag visu skaidri norunāt.

—  Vēl jau nemaz nevar zināt, vai mūs abus pieņems. Teica — izmēģināšanai uz mēnesi. Cūku maisā nevarot pirkt. Un pareizi vien ir. Tie laiki, kad laukos krita ap kaklu katram nejaušam iebraucējam, ir pagājuši. Gan jau šis arī zvanīs uz mūsu skolu, izjautas.

Priekšnieks ilgi pētīja Daumanta šūtās bikses, apskatīja sevi spogulī un bija apmierināts.

— Tieši maniem kauliem. Kabatas oriģinālas. Nošuves taisnas. Sitam saujā!

— Vispirms norunāsim par dzīvošanu.

—  Pagaidām varat apmesties Svetas dzīvoklī. Ar mieru? Daumants cieši saspieda pasniegto mīksto plaukstu.

—  Oho! Tev ir spēks! — Vadītājs pakratīja pirkstus.

— Jaunatnes čempions boksā, — Baiba iesmējās. — Bijušais, — Daumants piebilda.

*

Atpakaļ uz Rīgu abi devās kā uz tiesu.

— Kādēļ tev vajadzēja steigties ar bērnu? Varēji pa­dzīvot vieglāk kādus gadus un tad… — Baibas ateljē vadītājs pārmeta. — Pasaki — kur lai es tavā vietā rauju šuvēju? Paliksi līdz dekrētam, ātrāk prom nelaidīšu.

Iegājusi pie darbabiedrenēm, Baiba sāka raudāt,

— Neņem galvā, viņš jau nu nenoteiks, vai tev drīkst būt bērni vai ne. Tu dari pareizi. Cik bezbērnu pāri pēc pirmā nopietnā strīda aiziet katrs uz savu pusi. Raksturi šiem nesaskanot un sazin kas vēl, — precētās sievas dalī­jās pieredzē. — Bet, ja ir bērni, tad jāpadomā, jāsamieri­nās vienam ar otru. Un kur tas prieks, vērojot, kā tāds ķipars ar katru mēnesi kļūst lielāks un gudrāks, kā pirmo reizi uzsmaida mātei, pasaka pirmos sakarīgos vārdus.

«Laimīgā,» brigadiere Zelrna Kalna klusībā apskauda Baibu. «Man šis prieks gājis secen.»

— Nu, nu, nekauc! Dod šurp savu atlūgumu, gan mēs priekšnieku pielauzīsim, — viņa, Baibai par izbrīnu, ne­iebilda.

Daumantam tik viegli negāja.

—  Nodevējs! Egoists!

—  Pašlabuma tīkotājs!

—  Iet prom tagad, kad brigāde tik labi sastrādāju­sies! Nelaidīsim!

Meistars Juris Egle klusēja. Ceha priekšniece bija pie­kritusi, ka rudenī Daumants stāsies viņa vietā. Nu nekā. Vita izpilda divas normas, pelna lielo rubli, viņa par meistaru negribēs. Leons? Raksturā nenopietns — nebūs autoritātes. Tiesa, pēdējos mēnešos godam turas, ārstējas, nedzer ne pilītes.

Daumants klusēja, jutās vainīgs, sāka šaubīties, vai dara pareizi.

—  Pasaki skaidri un gaiši — kādēļ tu gribi mūs at­stāt? — iesaukusi Daumantu savā kabinetā, Mieze no­prasīja. Zaudēt labu strādnieku, turklāt vēl ar mākslinieka dotībām, viņai nepavisam negribējās.

—  Mēs gaidām mazuli, — Daumants atzinās. — Uz laukiem mums būs lielākas algas un dzīvoklis ar visām ērtībām.

—  Mazliet uzgaidi! — Ceha priekšniece pacēla telefona klausuli. — Vai biedrs Caune? Kā mums ar jauno namu

Pļavniekos? Pēc mēneša nodos? Vai nevarētu ārpus kār­tas? Mums dzīvokļa dēļ aiziet jauns, spējīgs puisis, arī sieva šuvēja. Es zinu, ka gara rinda, un tomēr… Nekādu cerību? Žēl. Mieze nolika klausuli un smagi nopūtās.

—  Dzīvokli mēs varam solīt tikai pēc trim gadiem. Ar celtniecību neiet tik ātri, kā vajadzētu. Varbūt jūs pa­ciestos?

—  Tajā pažobelē ar mazu bērnu? Tur jau ziemā spainī ūdens sasalst ledū.

— Bet kā ar tavu gleznošanu?

Strādāšu uz savu roku. Reizi mēnesī braukšu pie meistara konsultēties.

— Apdomā labi! Rīga paliek Rīga, te mākslas izstādes, teātri, koncerti, te tavi biedri, vecāki.

Daumants klusēdams nolika uz ceha priekšnieces galda atlūgumu. Mieze saprata, ka viņš ir izšķīries un pierunā­šana nelīdzēs.

—  Visi, kuriem kaut cik prātiņš mājās, bēg šurp uz Rīgu, bet jūs — uz tādu nomali! — Kristaps, izdzirdis par brāļa nodomu, brīnījās.

—  Tu, brālīt, esi jūtami atpalicis no dzīves, — Dau­mants viņu pārtrauca. — Atbrauc, paskaties un tad runā. Tādos būceņos tur neviens nedzīvo.

—  Kā zini. Es pārvācos uz jūsu istabu. Beidzot esmu sācis rakstīt romānu par studentiem. Pirmās piecas lapas­puses jau gatavas. Pats zini, kā šeit pie mums strādāt. Sīkais ņerkst, vecais, kad iemetis, lamājas …

— Dostojevskis un Čaks esot rakstījuši pat krogā.

— Es neesmu ģēnijs. Tiem večiem droši vien bija drāšu nervi. Man katrs mazākais troksnītis spēj aizdzīt iedvesmu, bet bez tās nekas labs nesanāk, viena vienīga sadomātība.

— Kas man, prasi saimniecei. Mēbeles mēs līdzi ne­ņemsim, tikai drēbes un traukus.

*

Beidzot pienāca šķiršanās bridis. Līdzpaņemtās man­tas jau bija sakrautas mašīnā.

«Viena gada loks noslēdzies,» Baiba pie sevis rezumēja. «Pērnajā septembrī vīrs mani pa stāvajām kāpnēm uz ro­kām uznesa augšā un pasniedza istabas atslēgu. Toreiz biju laimīga, ka esmu tikusi prom no patēva divdomīgajām runām, mātes greizsirdības un mūžīgajiem strīdiņiem. Protams, mīlu savu vīru, citādi nemaz nebūtu precēju­sies. Tagad pēc gada, kad kopā pārlaisti prieki un bēdas, mana mīlestība kļuvusi vēl stiprāka. Bet vai tas pats no­ticis arī ar Daumantu? Ko viņš pašreiz domā? Varbūt atceras Gitu? Labi, ka cilvēki neprot lasīt viens otra do­mas. Mātei par gaidāmo bērnu vēl neko neteikšu. Tāpat zinu, ko viņa atbildēs — tik jaunai par agru apkrauties ar bērnu, — brīdinās par negulētām naktīm, netīriem autiņiem un tā tālāk. Dos padomu — taisīt cauri, kamēr nav par vēlu.»

Daumanta māte ar ķimikāliju saēstiem pirkstiem glu­dināja neredzamu kleitas kroku. Viņa vēl vienmēr strādāja mēbeļu fabrikā par pulētāju, zināja, ka spēki iet uz bei­gām, ka ilgi neizturēs. Bija apsolījusi Daumantam atstāt darbu un pieskatīt mazuli. Nu nekā. Puisim izauguši spārni, lido prom no vecāku pajumtes, grib pats vīt savu ligzdu. Kristaps arī gatavojas bēgt. Nekā nesaka. Saim­niece izpļāpājās. Kaunas no dzērāja tēva.

Baibas māte, uz vaļējā loga palodzes atbalstījusies, ska­tījās, kā Rolands dārzā draiskojas ar suni. Izaudzis pa šo gadu, bet vēl maza bērna prātā.

— Tēvs saka … Naikovskis … — viņa izlaboja, — no Rīgas gan viegli aizbraukt, bet grūti atgriezties. Mēs do­mājam, ka tu, meit, izdari pašu lielāko muļķību savā mūžā.

«Pirms gada, kad mēs abi precējāmies, viņa ari tā teica,» Daumants sakoda zobus. Nebija nekādas jēgas pirms šķiršanās ecēties. īpaši, ja antipātijas bija abpu­sējas.

— Žēl man tevis, meit, — vecā saimniece šņukstēja.

— Mēs labi sadzīvojām.

— Jūs kā uz bērēm! — Daumants mēģināja jokot.

— Neviens taču nav nomiris, gluži otrādi — sākam jaunu dzīvi.

Šoferis uz ielas skaļi notaurēja.

— Jāiet. Kamēr aizbrauksim, būs tumsa.

Māte iedeva dēlam tīkliņu ar ceļamaizi, saimniece Baibai pasniedza puķu pušķi.

— Brauciet ciemos, — Baiba aicināja.

*

—  Viss. — Daumants nosvieda drēbju paunu istabas vidū un ar delnas virspusi noslaucīja sviedrus no pieres.

—  Sākam jaunu dzīvi — un saviem spēkiem. Gulta mums jau ir, pārējo sagādāsim.

—  Sveta ar mieru mums atstāt arī skapi, galdu un krēslus.

—  Pamazām atmaksāsim. Nebēdā, vecenīt, mēs drīz vien dzīvosim lepni. Četras čaklas rokas, divas gudras galvas… — Daumants paņēma sievu klēpī un sagrieza riņķī. — Jūlijs, augusts, septembris.., — viņš skaitīja, — Sieviešu dienā man būs jārūpē divas dāvanas — mei­tai un tev.

— Es jūtu, būs dēls, — Baiba viņu ķircināja. — Meita gan. Es tev viņu tūliņ parādīšu. Nepacietīgiem pirkstiem Daumants raisīja vaļā skiču mapi, tad pieliecās un ar zobiem pārkoda auklu.

Baiba skatījās uz sarkanmataino meitenīti, kas bija ļoti līdzīga viņai,

— Pa kuru laiku tu to uzzīmēji?

— Tajā pašā naktī, kad tu… — Daumants apklusa, — Ne, to mēs nepieminēsim. Nekad, jā?

Baiba klusēdama pamāja ar galvu.

*

—  Re, kādu skaistu drānu man izgādāja Diāna, — darbnīcā pie Baibas iegājusi, Dēzija palielījās. Drēbe pa­tiešām bija skaista. Zila ar sīkām puķītēm. Tā lieliski pie­skaņojās Dēzijas zilajām acīm un blondajiem matiem.

—  Vai tas tiesa, ka jūs ar Daumantu pavisam pārceļa­ties uz šejieni?

—  Taisnība gan.

—  Tas ir dumji darīts. Sveta — to es saprotu. Viņa at­brauca Mārča dēļ. Šitādai baigai būdai tā ir liela laime — satikt puisi, kas viņu ņem par sievu. Kā aklai vistai grauds. Tagad viņa ar savu lielo vēderu spiesta tupēt mājās. Mārci, nabadziņu, vienu nelaiž ne uz dančiem, ne­kur. Baidās.

—  Zini ko, Dēzij, ja tu esi atnākusi aprunāt Svetu, tad taisies veiklāk prom, — Baiba noskaitās.

—  Kas tev lēcies, vairs patērzēt nedrīkstēs? — Dēzija brīnījās. — Uzšuj man kleitu, tikai veicīgi! Pēc pāris die­nām jābrauc uz Rīgu svarīgās darīšanās. Benis man iz­gādāja šiku dzīvokli pašā centrā. Es neiešu savu dzīvi aprakt pāķos.

—  Nāc pēc mēneša, — Baiba atteica. — Šūšu rindas kārtībā, re, cik daudz drēbju sanests. Ja vajag ātrāk, ķe­ries klāt pati.

8.nodaļa

ATBILDĪBA

Tik jauku rudeni neatcerējās pat gados vecāki ļaudis. Septembrī bija silts kā vasaras vidū. Oktobrī dārzos vien­laicīgi ziedēja gan asteres un dālijas, gan pēdējās rudens puķes — miķelītes un mārtiņrozes. Ziemeļu gājputni pār­trauca savus pārlidojumus uz dienvidiem un barojās no­vāktajos tīrumos.

Oktobra beigās salnas nokoda puķes un apģērba kokus krāšņos rudens tērpos. Ardievas saukdamas, uz dienvi­diem aizlidoja dzērves.

Zemie mākoņi devīgi birdināja gan saltas lietus lāses, gan slapju sniegu. Zeme izmirka, sīkie lauku ceļi kļuva neizbraucami. Pasaule vientuļajās lauku mājās sašaurinājās līdz kūtij, pagalmam, pirtiņai. Ciemata priekšrocības kļuva acīm redzamas — uz tirdzniecības centru, klubu, skolu, bērnudārzu pa asfaltētajiem celiņiem varēja no­kļūt sausām kājām.

Pētersonu ģimenei saimniecības darbi daudz laika ne­aizņēma. Pusdienas abi paēda turpat tirdzniecības centra ēdnīcā, brokastu un vakariņu tiesu iegādājās kulinārijas veikalā. Lielo veļu nodeva mazgāšanā un saņēma atpakaļ spodru, izgludinātu un pat iesmaržotu.

Brīvajā laikā abi piedalījās mākslinieciskajā pašdarbībā. Mūzikas dzīve Bauzēs atradās dziedāšanas skolotāja Prie­dīša rokās. Viņš vadīja kori, sieviešu ansambli, palīdzēja estrādes orķestra puišiem. Baiba sadraudzējās ar an­sambļa dziedātājām un atsāka mēģinājumus.

Daumants pievienojās nelielajam zīmētāju pulciņam, ko vadīja zīmēšanas skolotājs Dzelme. Kāds no pēdējās kla­ses zēniem posās uz Mākslas akadēmiju, pārējie nāca gal­venokārt Dzelmes dēļ. Reizē ar zīmēšanas un gleznošanas pamatlikumiem skolotājs mācīja saskatīt skaisto dabā, izprast mākslas darbus, ar viņu varēja runāt par visu, kas interesēja jauniešus: par mīlestību, draudzību, cilvēku at­tiecībām.

Dzelme sapņoja Bauzēs izveidot gleznu galeriju.

—  Jaunā kluba foajē visas sienas tukšas. Žēl, ka saim­nieki paskopi, neatbalsta mākslu. Bet nekas, vajag tikai sākt. Es atnesīšu kādu savu darbu, Daumants arī neat­teiksies, akadēmijas audzēkņi atcerēsies dzimto pusi — un tā pamazām… Aicināsim ceļojošās izstādes. Agrāk bijām atpalikusi nomale, nu vairs ne.

—  Skolotāj, kādēļ jūs, mākslinieks būdams, nācāt strā­dāt uz šejieni?

—  Es neesmu mākslinieks, bet gan mākslas vēsturnieks, tā ir liela starpība. Senajiem romiešiem ir sakāmvārds: «Labāk pirmais ciemā nekā otrais Romā.» Galvaspilsētā tādu kā es ir simtiem, bet kas Bauzēs zīmēs dekorācijas, mācīs skolēnus? Kolhozs man palīdzēja, kad es paliku viens — bez vecākiem. Parāds jāatdod. Dzimtā puse ari vilka atpakaļ.

*

Ar pūlēm uzstīvējusi savu vienīgo vakarkleitu, Baiba grozījās spoguļa priekšā. Apaļo vidukli nenoslēpa pat kuplie svārki.

— Oktobra svētkos jāuzstājas, bet nav ko vilkt mu­gurā, — viņa šķendējās.

— Uzšuj jaunu kleitu. Atkal lieki izdevumi.

—- Plika taču nestaigāsi! — Daumants naudas lietas uzticēja sievai. Pēc vairāk nekā gadu ilgās kopdzīves viņi beidzot bija iemācījušies iztikt ar to, ko paši nopel­nīja. Baiba pat bija nedaudz ietaupījusi priekšdienām, kad uzradīsies mazais un viņa kādu laiku nespēs strādāt.

Pāris vakaros kleita bija gatava.

—  Nu, vai stipri var manīt? — Viņa grozījās vīra priekšā.

—  Pilnīgi neko. Gluži otrādi, tu esi kļuvusi daudz skaistāka.

—  Tu to saki tādēļ, lai mani mierinātu. Baužu sievām ir vērīgas acis.

— Muļķīte, no kā tu kaunies?

Rīgas ateljē strādādama, Baiba bija saklausījusies pre­cēto biedreņu runas par šo sievietei tik grūto laiku, kad vajag no daudz kā atteikties — no fiziskas tuvības, iz­braukumiem, viesībām. Droši vien arī viņai sejā parādī­sies brūni plankumi kā Svetai, augums neglīti piebriedis, viņa kļūs neveikla, nespēs strādāt tik veicīgi kā agrāk.

Daumantam vienmēr paticis viss skaistais. Tepat bla­kus dzīvoklī grozās Diāna, slaida kā niedrīte, no galvas līdz kājām firmā tērpusies.

Baiba velti raizējās. Diāna Daumantam bija tikai dzī­vokļa kaimiņiene.

—  Nu ienāc, ienāc pie manis, paskaties, kā es dzī­voju, — Diāna vairākkārt aicināja. — Uzcienāšu ar īstu skotu viskiju, «White Horse», esi dzirdējis par tādu?

—  Pataupi savu blakšūdeni īstajam ņēmējam, — Dau­mants jokoja.

—  Baidies? Viss ciems runā, ka tu esot zem sievas tu­peles.

— Lai katram vīram būtu tik mīļa tupelīte, — Dau­mants labsirdīgi nosmējās. Nepūlies velti, Diānīt, ne­kas nesanāks.

Ar dzīvi Bauzēs Daumants bija apmierināts. īpašu gandarījumu sagādāja tas, ka bija redzams darba rezul­tāts, Šeit viss viņa rokās. Ar eļļu nosmērētā kombinezonā tērpts mehanizators, uzvilcis Daumanta šūto moderno uzvalku, kļuva tik stalts un elegants, ka viņu nevarēja vairs pazīt. Ne tikai valkātājam vien par to bija prieks.

Slava par Baužu jaunā drēbnieka veiklajām rokām ātri vien izplatījās pa plašo apkārtni. Kādreiz tik pieticīgie lauku ļaudis ne labprāt pirka sērijtērpus, viņi pētīja jau­nākos modes žurnālus un pasūtīja apģērbus savam augu­mam.

— Vislabāk man Bauzēs patīk tas, ka pļavas, lauki un meži kā ar roku aizsniedzami. Nākošvasar ievziedu un lakstīgalu laikā izstaigāsim Straujupītes krastus, Zīmēša­nas skolotājs teica, ka tālāk esot fantastiski smilšakmens ieži — gandrīz kā Siguldā.

«Nākošvasar man būs bērns auklējams,» Baiba nodo­māja, bet vīram nekā neteica. Viņam mazulis pagaidām vēl bija tāls, netverams.

Daumants spēja strādāt stundām, pat nejuzdams nogurumu. Baibai klājās grūtāk. No ilgās sēdēšanas sā­pēja mugura, pampa kājas. Vakaros, noguldījis sievu gultā, Daumants tās masēja.

—  Turpmāk tu strādāsi tikai astoņas stundas un ne minūti ilgāk, lai priekšnieks saka, ko grib.

—  Līdz Oktobra svētkiem sarausim, tad atvilksim elpu, — Baiba mierināja sevi un vīru.

— Neveicas man ar sieviešu šuvējām, tikko iestrādā­jas, tā apprecas un aiziet dekrētā. — Uzzinājis, ka Baiba stāvokli, priekšnieks noplātīja rokas, — Baiba būs trešā.

— Arī bērnu dzimšanas plāns jāpilda, — Daumants atjokoja, — latviešu tauta nedrīkst izmirt. Vija ņem darbu mājās, pēc tam Ierindā stāsies arī Svetlana un Baiba, ne­spēsiet sagādāt pasūtījumus.

*

Tuvojās Svetas radību laiks. Viņa staigāja apkārt kupla, rimta un laimīga, tuvinieku mīlestības apņemta.

—  Skaties, kur liec kājas, ka nepakrīti! Nenes neko smagu! Tiklīdz jūti sāpes, zvani uz mehānisko darbnīcu! Dzirdi? — Mārcis, katru rītu uz darbu ejot, piekodināja.

—  Kaut kas nav kārtībā. — Pēdējās apskates laikā vecā daktere norūpējusies grozīja galvu. — Es saklausu divē­jus sirdspukstus. Nāksies braukt uz rajona centru, tur moderna aparatūra.

Rajona ārsts apstiprināja — gaidāmi dvīņi.

Dzemdības Ievilkās. Sāpes uzplūda viļņveidīgi. Sākumā izretis, tad aizvien biežāk un biežāk.

Mārcis visu dienu un nakti nosēdēja slimnīcas vestibilā uz sola.

Rita pusē Sveta, vīriešu čībās ieautās kājas pa zemi šļūkādama, pavēra durvis uz vestibilu un klusu pasauca Mārci.

— Man bail, — pieglaudusi galvu Mārča krūtīm, viņa čukstēja, — ja ar mani kas notiek, rūpējies par bērniem, nepamet tos.

Mārcis skūpstīja sievas izmocīto, brūniem plankumiem klāto seju. Sāpes Svetu sagrāba ar jaunu spēku. Viņa saļima.

— Māsiņ, māsiņ! — Mārcis skaļi sauca. — Viņai slikti!

Svetu ieveda dzemdību zālē.

— Kliedz, būs vieglāk! — ārsts pamācīja.

No cieši sakostajām lūpām uz baltā palaga ritēja asins lāses. Sveta neizdvesa ne skaņas. Brīžiem viņai šķita, ka no briesmīgām sāpēm viņa zaudēs prātu, tad viss iegrima kā miglā, viņa zaudēja samaņu.

— Jātaisa ķeizargrieziens, — ārsts, iznācis vestibilā, teica.

— Vai tas bīstami? — Mārcis nobālēja un saķēra ārsta roku kā spīlēs.

— Neuztraucieties.

— Lūdzu, glābiet Svetu! Bez viņas man nav dzīves. Nu, nu, saņemieties, ārsts uzsita šņukstošajam milzim uz pleca, — gan būs labi.

Iekritušām acīm, kas drudžaini spīdēja bārdas rugā­jiem sadīgušajā sejā, Mārcis caur stiklotām durvīm no­raudzījās, kā Svetu ratiņos aizved uz operāciju telpu.

— Tu nedrīksti mani atstāt, dzirdi, Sveta, tev jā­dzīvo! — pavēris durvis, Mārcis sauca.

Apkopēja viņu pabīdīja nost kā nedzīvu priekšmetu un sāka mazgāt vestibila grīdu. Pēc brīža Mārcis atkal stā­vēja agrākajā vietā un nenolaida acis no operāciju telpas durvīm. Izskrēja māsa, nozuda blakustelpā un atgriezās ar kaut kādu aparātu. Mārcim noreiba galva, viņš at­spiedās pret sienu. Kaut kur iebrēcās bērns, tad vēl viens. Vai viņš sapņoja? Koridorā parādījās vecmāte, turēdama katrā rokā pa baltam vīstoklītim. Viņa panācās uz Mārča pusi un priecīgi pasmaidīja.

—  Apsveicu ar dvīņiem — dēls un meita.

—  Kā māmiņa?

— Viss kārtībā. Varonīga tev, puis, sieva. Neviena kliedziena. Pat krietns vīrs to neizturētu.

Mārcis izstreipuļoja no slimnīcas un dziļi ieelpoja dzirkstošo, auksto gaisu. Aiz nosarmojušajiem dārza ko­kiem pacēlās sarkana saules ripa. Viņš kļuvis tēvs dēlam un meitai — tas taču vareni! Mārcis no laimes skaļi iesmējās. Zvirbuļi, kas pie slimnīcas logiem gaidīja rīta cienastu, izbailēs pacēlās spārnos.

Galva griežas riņķī, cik daudz darbu jāpaveic. Jāgādā divvietīgi ratiņi, otra gulta, veļas komplekti… Kā viņi tiks ar abiem galā? Vienu baros, otrs kliegs? Kā lai pa­teicas Svetai par šo dāvanu? Viņa, nabadzīte, tik daudz izcieta, gandrīz dzīvību zaudēja.

Sveta pamodās pēcpusdienā. Rokas neapzināti taustīja vēderu. Tas bija apsaitēts un aizskarot sāpēja.

— Māsiņ! Kur mani bērni? Kas ar viņiem noticis?

—  Nekliedz, viss kārtībā, — blakusgultā sēdošā sie­viete mierināja. — Tev dēls un meita.

—  Kādēļ es nekā neatceros? Jūs mani mānāt. Es gribu viņus redzēt!

—  Pašreiz nedrīkst, mazuļi guļ. Vakarā barošanas reizē varēsi paskatīties.

Māsiņa Svetai vēnā injicēja zāles, un pēc īsa brīža viņa, nekā nejuzdama, cieši aizmiga.

Pienāca vakara barošanas laiks. Jaunās māmiņas rosī­jās, gaidīdamas bērnus, dezinficēja krūtis, nolika pa rokai marles maskas — bija gripas laiks. Auklīte, salikusi ma­zuļus ratiņos cieši citu pie cita kā baltmaizes klaipiņus, izvadāja tos māmiņām. Zīdaiņi izsalkuši aizgūtnēm brēca. Silto piena strūkliņu mutē sajutuši, viņi apklusa un sāka kāri zīst.

Sveta atvēra acis. Auklīte turēja rokās divus vienādus mazuļus un smaidīja pār visu seju.

— Pasaki nu, māmiņ, — kurš dēls, kura meita? Sveta centās saskatīt mazajās sejiņās savus vai Mārča vaibstus. Abi uz raudāšanu savilktie ģīmīši izskatījās vienādi kā ūdens lāses.

—  Dodiet man. — Sveta izstiepa rokas pēc bērniem.

—  Vēl kādu laiciņu nāksies paciesties, ~ auklīte teica un nolika mazos atpakaļ ratiņos.

—  Bet kā tad viņi — neēduši?

—  Nebaidies, kamēr tev pašai nebūs piena, paēdinās citas māmiņas.

Sveta gulēja uz muguras gultā un jutās laimīga. Bērni bija nākuši pasaulē veseli, viņa, izsprukuši kaulainajai no rokam, atveseļosies un dosies mājās. Uz naktsgaldiņa smaržoja Mārča sarūpētie apelsīni, āboli un sulas. Turpat blakus īsa vēstulīte: «Paldies, dārgā, par Mārcīti un Anneli. Mīlu jūs vairāk par visu pasaulē.» Sveta zināja, ka tie nav tukši vardi, bet teikti no sirds. Viņa domāja par savu mati — ka viņa pirms divdesmit gadiem, mīļota cil­vēka pievilta un pamesta, ar bērnu uz rokām nezināja, ko iesākt. Ja Mārcis pēkšņi pateiktu, ka mīl citu, un viņa pa­liktu ar abiem mazuļiem viena, vai viņa atdotu tos bērnu­namā? Nekad, cīnītos, zobus sakodusi, strādātu, bet no bērniem nešķirtos! Viņas māte nespēja vai negribēja viņu iemīlēt, pameta kā kucēnu pie zīdaiņu nama durvīm. Svetlana un Ivars — tas ir viss, ko viņa zina par saviem vecākiem. Pat uzvārds ir Sērmūkšu mātes. Labā, mīļā audzinātāja, viņai Sveta ilgus gadus pieķērās ar visu bērna mīlestības alkstošo sirdi. Kā viņai tagad klājas? Jāaizraksta, jāaicina raudzībās.

*

Februārī Baibai sākās dekrēta atvaļinājums. Ar prieku viņa darināja mazulim purinu.

— Varēji nopirkt gatavu, — Daumants, cilādams ma­zos, plānos krekliņus, mežģīnēm apšūtas cepurītes un mīkstos autiņus,_ rūca. Baiba tikai smaidīja. Tas, ko viņa darīja, nesagādāja pūles, bet gan apmierinājumu. Vīrie­tim to nesaprast.

Kam līdzināsies viņu mazulis — Daumantam vai viņai? Veci ļaudis apgalvo, ka topošajam māmiņām jāskatoties uz skaistiem cilvēkiem, tad arī bērns būšot skaists. Daumants pie sienas bija piespraudis paša zīmēto meitas

portretu, bet Baiba bija cieši pārliecināta, ka pirmdzimtais būs dēls.

Vecā ārste piekodināja negulšņāt, kustēties, daudz stai­gāt. Baibai, kas bija uzaugusi pilsētas mūros, daba šķita kā nelasīta grāmata. Tā pati Straujupīte, kas tecēja pa dziļo gravu, ik reizes likās citādāka. Pie Svetas iedama, Baiba apstājās uz laipas un ilgi vērās ūdenī. Saules stari, kas bija izspraukušies cauri koku lapotnēm, lēkāja pa viļņiem un spēlējās ar zivīm. Rudenī pa straumi uz leju peldēja krāsainu lapu plosti.

Novembra kailsalā upīte pārklājās ar caurspīdīgu ledu, bet dzīvība tajā neaprima. Skaidri varēja redzēt, kā starp ūdenszālēm šaudās punktotās foreles, svītrainie asari, pēc medījuma no slēpņa izlec plēsīgā smailpurne līdaka.

Janvāra puteņi piedzina gravu ar sniegu. Upīte itin kā aizmiga ziemas' miegā. Tikai tur, kur virda avoti, ūdens neaizsala visu ziemu. Virs tādām vietām, brīdinot gājējus, pacēlās kustīga migliņa.

Ar izbrīnu Baiba vēroja, cik dažāds spēj būt parasts sniegs. Reizēm tas bija mīksts un gurkstošs ka kartupeļu milti. Sala laikā, kad sīkie ledus kristāliņi lūza zem gā­jēju kājām, sniegs dziedāja. Martā tas kļuva graudains. Pa dienu atkususī virskārta naktī pārklājas ar sērsnu. Tā saulē spīdēja kā nolakota. Kokos sāka tecēt sulas, ar savu siltumu izkausēdamas sniegu ap stumbriem. Bērzus ap­ņēma violeta migliņa. Uz kārklu tumši sarkanajiem un vītolu oranžajiem zariem satupa pūpoli. Svetas dārza tieši sniegā jau ziedēja dzeltenās un sarkanas sniega rozes.

Draudzenes bērnistabā smaržoja pēc piena un svaigas veļas. Dvīnīši paēduši mierīgi gulēja katrs savā gultiņā. Sveta kārtoja no āra ienestos autiņus.

— Ar pūlēm pagūstu izmazgāt, — viņa žēlojās.

—   Laimīgā, tev viss garām, — Baiba mazliet apskauda draudzeni.

—   Kaut tev nebūtu jāizcieš tas, kas man. Bet bērnu dēļ es būtu ar mieru izturēt vēl vairāk, — Sveta atzinās. — To, ko jutu,_ paņemot viņus rokās un pieliekot pie krū­tīm, nevar izstāstīt, tas pašai jāpārdzīvo.

*

Kārtodama skapi, Baiba atrada vecā naktskreklā ietīto dienasgrāmatu un sāka to šķirstīt.

«Klase man uzticēja pāraudzināt to slaistu un kausli Daumantu. Vai es to spēšu?» Astotā «b». Cik toreiz viņi visi bija jauni un naivi!

«Tagils«.. Kādēļ man kaist vaigi, kad viņš uz mani paskatās? Man viņa patīk viss — rokas ar slaidajiem pirkstiem, kas tik veikli slīd pa klavieru taustiņiem, viņa mīļā seja ar tumšajām acīm un smaidīgo muti, mati, kas cirtojas kā meitenei.» Pirmā mīlestība, sapnis par kopējo nākotni. Labi vien bija, ka Tagils toreiz viņā redzēja tikai naivu pusaugu meiteni

«Cik dažādas mēdz būt mīlestības. Katram citādāka.

Kādēļ precējās Dēzija? Aiz aprēķina, vieglas dzīves tīkodama. Mums ar Daumantu nepieder nekas, bet mēs esam daudz bagātāki un laimīgāki par Dēziju. Mēs paši veidosim savu dzīvi. Mūsu mājās skanēs smiekli un dziesmas.»

«Visādi gājis pa šo laiku, kopš esam precējušies. Bijuši gan smiekli, gan rūgtas asaras. Ja varētu laika ratu pa­griezt atpakaļ un ja Daumanta vietā man blakus atrastos Tagils, skaists, talantīgs, labi situēts? Tagils vairākkārt lika nojaust, ka es neesmu viņam vienaldzīga. Nē, dzīve mani iemācījusi skatīties redzīgākām acīm. Aiz smalkās ārienes slēpjas egoists, kam tuva tikai paša slava un karjera.»

Baiba aizvēra dienasgrāmatu un ielika skapī. Drīz būs jāraksta jauna dienasgrāmata, nu jau par trim.

*

Pirmās sāpes Baiba sajuta drīz pēc pusnakts. Daumants bija cieši aizmidzis un nekā nemanīja. «Žēl modināt, var­būt pāries.» Tikai tad, kad vairs nespēja izturēt, Baiba saprata — pienākusi viņas stunda.

— Tūliņ skrienu zvanīt Mārcim, —- Daumants uztrau­cās līdz ar sievu. — Kamēr atkul sies «ātrā palīdzība», mēs jau būsim slimnīcā.

«Kaut paspētu laikā,» Baiba baiļojās. Viņai bija tāda sajūta, ka bērns kuru katru brīdi nāks pasaulē,

— Mārcis tūliņ būs klāt!

Sievu uz rokām paņēmis, viņš uzmanīgi nesa to lejā. Ciemata māju logi bija tumši. Melnajās, samtainajās de­besīs mirdzēja zvaigznes. Gaiss smaržoja pēc kustoša sniega. Pārupē kļuva dzirdama automašīnas rūkoņa. Starp kailajiem kokiem parādījās prožektoru gaisma. Piebrauca Mārcis.

—  Ātrāk, ātrāk, — Baiba steidzināja. Viņa baidījās, ka bērns nepiedzimst ceļā. Un daudz netrūka, ka tā arī būtu noticis.

—  Brauc vien mājās, es pasēdēšu, — Daumants teica draugam, kad Baiba bija laimīgi nogādāta slimnīca. — Tev rīt darbadiena.

—  Nekas. Mazliet jāatjēdzas pēc šī trakā brauciena. Ceļš ledains, mašīna uz grāvi vien velk. Man vel tagad slapja mugura un rokas trīc.

Mārcis saprata, ka Daumants pašreiz pārdzīvo tādus pašus šaubu, izmisuma un neziņas brīžus, kādus viņš pirms dažiem mēnešiem.

— Tik mierīga dzīvīte kā līdz šim tev nebūs, tas ir skaidrs. Bet, kad tu paņem tādu ķiparu rokās un apzinies, ka tas ir kauls no tava kaula, kaut kas iekšā aiz laimes nokņud. Vēl jau maziņi, bet kad sāks kājelēm tipināt un runāt..,

Daumantam tēva jūtas vēl bija svešas. Diendienā vēro­dams, kā Baiba kļūst aizvien pilnīgāka un, taisnību sakot, ari neglītāka, redzēdams, cik viņai grūti, Daumants klu­sībā reizēm pat nožēloja, ka tā iznācis. Līdz tam viņi bija brīvi. Tagad bērns viņus piesies pie mājas. Vismaz sā­kumā, kamēr paaugsies — viņi to silītē nedos. Vēlāk, kad Baibai būs jāsāk strādāt, tad jau manīs.

— Apsveicu ar dēlu. Četri kilo divi simti. Sarkanma­tains kā māte.

Daumants sagrāba apaļīgo vecmāti klēpī un sagrieza trakā virpulī.

— Paldies!

—  Ko nu man. Pateicies sievai. Dēls nāca pasaulē viegli, bez mokām. Lai viņam arī dzīvē tikpat viegli klātos!

—  Puiša gadi, vecīt, beigušies. — Mārcis draudzīgi uz­sita Daumantam uz pleca. — Divi vien, tas vēl nav ne­kas, bet bērni — tā jau ir atbildība.

*

— Noliec dēlu uz dīvāna, lai guļ. Cik labi, ka esmu atkal mājās! — Baiba atlaidās atpūtas krēslā. — Nedēļa vien pagājusi, bet man šķita, ka biju prom veselu mūžību.

Daumants skatījās uz sievu un nevarēja vien atskatī­ties. Rūsganā bize apvīta ap galvu. Sprodziņas pie deni­ņiem sagriezušās kliņģerīšos. Tieviņa kā agrāk — astotajā klasē, kad viņš to pirmo reizi ieraudzīja un iemīlēja. Viņa sieva un dēla māte.

Mazais ieņerkstējās sīkā balstiņā. Baiba tūliņ pielēca kājās, atraisīja zilo lenti, ar kuru bija sasieta sega.

— Droši vien esam slapji. Nu kā tad!

Daumants pirmo reizi noliecās pār dēlu. Viens vienīgs tāds pasaulē, viņa un Baibas veidojums, radies kādā mīlestības pilnā jūlija naktī. Un viss viņa gēnos jau ierakstīts — izskats, raksturs, talants. Sīksīciņas rociņas un kājiņas. Pie tievā kakla galva šķiet dažus numurus par lielu. Bezzobainā mute vaļā. Jocīgs. Neticami, ka no tāda sīkaliņas izaugs liels cilvēks.

—  Bērni aug ātri, — itin kā viņa domas lasīdama, Baiba teica. — Pēc gada jau tecēs kājām, pēc trim ga­diem — uz bērnudārzu, pēc sešiem gadiem —- uz skolu. Nebūsim ne attapušies, kad dēls jau būs liels. Es gribētu, lai viņš kļūtu par gleznotāju.

—  Drīzāk jau par operdziedoni, — Daumants, klauso­ties mazuļa klaigāšanā, iesmējās.

—  Mums laiks pusdienot. — Baiba atpogāja halāta augšējās pogas. Nelielās, meitenīgās krūtis bija kļuvušas apaļas, pilnas piena. Daumants viņai pasniedza mazuli.

«Kādēļ mākslinieki kopš senseniem laikiem tik daudz attēlojuši sievieti ar mazu bērniņu uz rokām? Tādēļ, ka mātes mīlestība pati skaidrākā, nesavtīgākā, tīrākā šajā pasaulē.» Daumants skatījās uz sievu un dēlēnu, un viņu pirmo reizi pa īstam pārņēma atbildības jūtas par šiem abiem vismīļākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņam, vīram un tēvam, jāuzņemas galvenās rūpes ne tikai par uzturu, ap­ģērbu un pajumti, bet galvenokārt par saticību, draudzību, laimi šajā mazajā pasaulē, kuru sauc par Pētersonu ģimeni.

SATURS

Nosargāt mīlestību

Zenta Ērgle. Daži vārdi ievadam……………………………………………………………………. 309

1.   nodaļa. Mīlestība ……………………………………………………………………………………. 310

2.   nodaļa. Mājas ………………………………………………………………………………………… 327

3.   nodaļa. Pirmā alga………………………………………………………………………………….. 340

4.   nodaļa. Ikdiena……………………………………………………………………………………….. 353

5.   nodaļa. Apzagtais Jaungads …………………………………………………………………… 374

6.   nodaļa. Viola grib šiki dzīvot …………………………………………………………………… 390

7.   nodaļa. Mēs tiem večiem parādīsim………………………………………………………….. 403

8.   nodaļa. Pārbaude …………………………………………………………………………………… 417

9.   nodaļa. Atbildība ……………………………………………………………………………………. 449