DANTE ALIGJĒRI

DIEVIŠĶĀ KOMĒDIJA

ELLE

Pirmais dziedājums

1 Bij mūža gaita tikai pusē spēta,

kad atģidos es mežā, tumsas tītā,

jo taisnā taka bija pazaudēta.

4 Cik baigi biezoknī šai neiemītā,

kur mežonīgi zari virsū mācās!

Vēl tagad dreb man jūta, bailēs dzītā.

7 Kā melna nāve apkārt šausmas šļācās;

bet pirms man teikt to prieku, ko es guvu,

jums stāstīšu, ko pieredzēt man nācās.

10 Es nepateikšu, kā tur iekšā kļuvu;

tik ļoti miegains biju es, ka gaisa

man ceļš un biju izmisumam tuvu.

13 Tā leja kurā maldījos, bij baisa.

bet lūk, te varens kalns man izaug blaku,

pār kura pleciem saule starus kaisa.

16 Kad elpojuši esam nāves dvaku,

šie stari mūsu šausmas ārā sviedrēs

un vadīs taisni mūs pa katru taku.

19 Un drosmē, paļāvībā - šajās biedrēs,

ko sūta Dievs - rod cilvēks balstu sirdij,

kur bailes šaudījās kā ezerniedrēs.

22 Un kā pēc vētras atkal miers to dzirdī,

kad patvērusies tā ir drošā krastā.

Bet tas, kas pārdzīvots, to tomēr tirdī,

25 liek atskatīties atpakaļ tai nastā,

kas katram jānomet kā liktens tiesa,

lai paceltos mēs augstāk savā mastā.

28 Kad pūtināta bija gurdā miesa

pēc grūtās nakts, es augšup cēlu galvu

sākt kraujā kāpt, kas cerību man viesa,

31 to cerību, kas pati kļūst par balvu.

Bet, ceļu sākot, pēkšņi pretī šāvās

man pantera ar lāsumotu spalvu.

34 Tā apstājās uz kalnu takas stāvās,

es biju gūstā, netiku vairs laukā,

no manis viņas skatiens neatrāvās.

37 Tas bija rītausmā, tai stundā jaukā,

kad saule nāk ar savām zvaigžņu māsām -

tās bij ap viņu pirmās mīlas pļaukā,

40 kas zemi radīja ar tūkstoš krāsām;

un mulsa jausma pārņēma man prātu -

to iedvesa šis zvērs ar melnām lāsām:

43 ir gadalaiks pats saldākais nu klātu.

Bet, kad es pēkšņi lauvu ieraudzīju,

es sirdi jutu šausmu stindzinātu.

46 Tas pretī nāca man - kā stabs es biju,

tas galvu slēja mežonīgā badā,

pat gaiss bij baiļu pilns, ko elpā riju.

49 Un vilcene, ko kāres apkārt vadā,

tās kārno miesu ēd, gail acu alā.

Posts ļaudīm, kur šis nezvērs pāri bradā!

52 Es drebēju kā bāra lapa salā,

man prāti bija stingstot sarukuši,

vairs necerēju uzkāpt kalna galā.

55 Kā tie, kas guvuši un zaudējuši,

kam bēdu smiltīs asaras pat susē,

kad savas cerības tie aprakuši,

58 tāds stāvēju, kad mūžs man bija pusē

un nezvērs mani dzina, lai es eju

turp atkal atpakaļ, kur saule klusē.

61 Un, skriedams nemaņā uz tumšo leju,

no kuras pretī dvesa dvaša rēna,

es mežā saskatīju kādu seju,

64 kas vīdēja kā parādība lēna.

Es saucu tai: «Par mani apžēlojies,

vai cilvēks būtu tu vai tikai ēna!»

67 Balss atbildēja man: «Tu nealojies,

kaut cilvēks neesmu, cilvēks kādreiz biju.

Līdz Mantujai mans dzīves pirmzars noies,

70 par dzimteni es skaitu Lombardiju;

kad Romā Jūlijs valdīja, es dzimu,

pie Augusta es mūžu aizvadīju.

73 Es dzejnieks biju un par kara dimu,

par Eneju, šo taisno Trojas dēlu,

es savas vārsmas skandēt nenorimu.

76 Bet kādēļ sauci tu ar balsi žēlu?

Kādēļ tu nekāp priecas kalnā šajā,

kur laimes uguns deg ar liesmu kvēlu?»

79 «Tad tu tas avots zemē sensenajā,

tu - Vergilijs, kas nu par upi kļuvis?»

es bildu savā cieņā kautrīgajā.

82 «No tava sējuma tik daudz es guvis,

man bij caur mīlu iet, līdz tevi rodu

šai pasaulē, kur daudz kas celts un gruvis.

85 Tu esi meistars, priekšroku kam dodu:

tu - vienīgais, kas manī ieveidojis

to skaisto stilu, kas man dara godu.

88 Lūk zvērs, kas manu ceļu aizsprostojis:

Vīrs gudrais, slavenais, man stāvi klātu!

Šis zvērs man skatu bailēm aizmiglojis.»

91 Viņš teica: «Līdzēšu tev mīļu prātu,

lai tādu taku atrast gars tev zina,

kas tevi no šī zvēra pasargātu.

94 Jo bestijai, kas tavu dūšu mina,

tai žēlsirdības nav, nedz arī kauna:

to, kas tai priekšā stāj, tā nogalina.

97 Un daba tai tik neganta un ļauna,

ka nespēj remdināt tā savu kāri,

un pierijusies viņa salkst no jauna.

100 Kā viņa kopojas! Re, kas par pāri!

Un atkal pāris! līdz tā sastaps Kurtu,

kas galēs to. Tik smaka paliks pāri.

103 Tas nenāks šurp, lai bagātību burtu,

bet tikumus lai celtu, kas reiz bija,

un gudrību un mīlestību kurtu.

106 Caur viņa rokām ziedēs Itālija,

par kuru mira Kamilla, mums svētā,

un Niša, Eiriāla asins lija.

109 Lai viņš kā vējš šo zvēru trenc un mētā!

No elles skaudība to izlaidusi,

lai ellē zūd šī sēkla nolādētā!

112 Ir griba augstāka man vēlējusi,

lai tevi vadu es, līdz tava taka

caur vietu mūžīgo būs izgājusi,

115 kur pavērsies tev izmisuma aka;

tu redzēsi, kā senie gari, gaidot

sev otru nāvi, zemi asrām slaka,

118 un ari tos, ko šķīstās liesmās raidot,

Dievs cer, ka viņi iespēs iztaisnoties

un beidzot svētlaimībā ieies smaidot.

121 Bet ja tev tālāk labpatiksies doties,

nāks dvēsele, par mani cienīgāka,

tai tevi atstāšu es atvadoties.

124 Kungs debesīs, tā mūsu siržu bāka,

ir savā pilsētā man ieiet liedzis,

jo dumpoties pret viņu gars man sāka.

127 Ir viņa likums laikiem cauri sniedzis -

tur viņa pilsēta, tur viņa tronis,

tur nonāks tas, kam gars pēc gaismas kliedzis.»

130 Es lūdzu: «Dzejniek, esi pavadonis

tā Dieva vārdā, ko tu nepazini,

šai ceļā man, līdz nāks man viņa kronis!

133 Ej, manu ceļu vaļā atšķetini

līdz vārtiem, kurp mums tiecas dvēsles dziņa,

līdz Pēterim - caur ciešanām, ko mini!»

136 Tad ceļā devās viņš, un es - aiz viņa.

Piezīmes

1 Par pusmūžu Dante savās «Dzīrēs» uzskata 35 gadu vecumu, ko viņš sasniedza

1300. gadā.

20 Ar lielo burtu rakstīti vārdi, kur pats Dante tos rakstījis ar lielo burtu (Mīlestība,

Prāts, Dievs u. tml.).

33 Saldkaisles simbols.

44 Lepnības simbols.

49 Alkatības simbols.

71            Gajs Jūlijs Cēzars (100-44 p. m. ē.) - Romas impērijas dibinātājs.

72            Oktaviftns Augusts (63. g. p. m. ē. - 14. g. m. 6.) - pirmais romiešu ķeizars.

80 Ievērojamais romiešu dzejnieks (70-19 p. m. ē.), Eneīdas autors. Viduslaikos

viņam bija leģendāra gudrā, brīnumdara un kristietības pareģotāja slava. Vez-

dams Danti cauri Ellei un Šķīstītavai līdz Zemes Paradīzei, viņš simbolizē prātu,

kas vada cilvēkus pretī šīszemes laimei.

107          Vergilija Eneīdas personāžs, Volsku ķēniņa meita, kas krita, aizstāvēdama

Itāliju pret trojiešiem.

108          Eneīdas personāži, trojiešu jaunekļi, kas krita cīņā par Itālijas iekarošanu.

OTRAIS DZIEDĀJUMS

1 Pie miera diena devās. Naktij briestot,

kad visas dzīvās būtnes miegā laidās,

viens sēdēju es, vakarblāzmai dziestot,

4 un grimu nomodā, un grimu gaidās,

to ceļu pārcilādams un to sirdi,

kas, viņu iedama, vēl daudzkārt svaidās.

7 Ak Mūza, cēlais prāts, jel mani dzirdi,

jel palīdzi, mans gars, kas, pierakstīdams,

ko skatījis es, dvēselē man virdi!

10 Es teicu: «Dzejniek, mani pavadīdams,

vēl pārbaudi, lai nebūtu par vēlu,

vai nodoms tavs ir svēts un neapstrīdams.

13 Par Eneju tu teici, Trojas dēlu,

kas bijis asiņu un sāpju bridējs,

lai nemirstībā kļūtu mums par tēlu.

16 Un tādēļ, ja tam visa ļauna nīdējs

bij laipnīgs dižu mērķi gatavojis,

ko nelga neaizsniegs, ne glaimīgs līdējs,

19 un taisnu ceļu bij tam izveidojis

caur Romas dvēseli un impēriju

un debess valstībā to novietojis;

22 es citu iznākumu negaidīju:

bij Roma kļuvusi par svēto vietu,

kur īsto pēcteci es ieraudzīju.

25 Bij Anhīss paredzējis īsto lietu,

un Enejs cēlās gudrā saprašanā,

lai uzvarai un slavai pretī ietu.

28 Bij Pāvils liels tai savā gribēšanā.

Bij lemts, lai ticību viņš stiprinātu,

kas vestu mūžīgajā dzīvošanā.

31 Bet sevī nejūtu es spēku krātu,

ar kuru Enejam spēt līdzināties

vai arī Pāvilam lai līdzās stātu.

34 Tu aicini no tevis neatstāties,

bet baidos es, ka muļķīgs būs šis gājiens:

jel prātīgs esi - var man ļauni klāties!

37 No varas augstākas ja nāktu mājiens,

tad šādam padomam es paklausītu.

Bet ja nu jāpārcieš man Dieva rājiens?»

40 Un, raugoties uz leju, tumsas tītu,

es teikto atkal domās pārcilāju:

tas nācis bij ar varu negaidītu.

43 «Par tavām bažām tevi netiesāju,»

man atteica šī cēlā vīra ēna,

«un tomēr es ne velti līdz tev gāju

46 un tevi pavadu, kad vēsma rēna

nakts tumsā saceļas un tevi biedē

kā noslēpums, kā zvēra gaita lēna.

49 Nu tavas bažas man ir jāizkliedē,

tev teikšu es, kā tevi ieraudzīju,

lai patiesība šī tad tevi dziedē.

52 Kad es starp debesīm un elli biju,

tur skaista donna manus skatus sēja,

tā sauca mani, un es paklausīju.

55 Kā zvaigznes viņas acis atmirdzēja,

ne sieviete tā šķita man, bet svētā,

kad eņģeļbalsī viņa pavēlēja:

58 - Ak dvēsele, tu laipnā, izredzētā,

tu dzīvoji reiz pasaulei par slavu,

dīgs mūžu mūžos sēkla, tevis sētā!

61 Mans draugs ir pazaudējis taku savu,

viņš tagad maldās tumšā līdzenumā

un priekšā redz tik baisu mežu, gravu.

64 Es baidos, ka viņš jūtu apmulsumā

par vēlu saņems manu palīdzību,

kas drosmi viņam dvestu satraukumā.

67 Lai tava sirds tam rāda atsaucību!

Lai tavi pūliņi tam glābiņš būtu!

Lai top man miers caur tavu līdzdalību!

70 Es, Beatriče, tevi turpu sūtu;

šurp nāku, bet vēl atgriezties es vēlos:

man runāt liek tā mīla, kuru jūtu.

73 Es tevi slavināšu vārdos kvēlos

tā kunga priekšā, kura gaisma silti

mirdz tiem, kas sevi ieliek darbos cēlos.

76 - Ak donna cildenā, kas cilvēkcilti

cel pāri pasaulei, - es atbildēju,

- sirds vēlējumi tavi netiks vilti.

79 Tik ļoti tavu gribu novērtēju,

ka paklausīt - jau šķiet man kavēties;

ik tavu mājienu es uztvert spēju.

82 Bet saki man, kā gan tu nevairies

pie grēciniekiem nokāpt dzīlē baigā

no plašuma, kur alksti atgriezties? -

85 - Tiem varu - teica viņa - vērties vaigā,

jo sāpju zīmogs nav man nepazīstams;

nav bail man no tās vietas, kur tie staigā.

88 Tik ļaunais spēks ir nīdējams un nīstams,

no TĀ ir jābaidās, TAS ļaunu dara;

no cita ne, jo cits jau nava bīstams.

91 Es esmu svaidīta no Dieva gara,

es varu izbrist visu jūsu postu,

un neskar mani elles liesmu vara.

94 Grib svētā Madonna, lai drošu ostu

tu sagatavotu šim ceļiniekam,

lai lielam redzējumam gaišs viņš mostu. —

97 Tā teica Lučijai: - Tev viņa priekam

un viņa balstam jābūt viņa gaitā.

Lai savu svētību tam sajust liekam! -

100 Tā devās - viņa teica - solī raitā

turp, kur ar Raheli mēs runājāmies.

Tīrs bij tās smaids, ko ļaunums nesamaitā.

103 Mēs redzējām to mūsos noraugāmies,

tā kādu laiku runāja mums līdzi,

tad teica viņa, un mēs mitējāmies:

106 - Ak, Beatriče, kādēļ nepalīdzi

tu tam, kas tevi mīlēja tik ļoti?

Kam ļauj tam cīnīties pa nāves līci? -

109 Nav daudzi bijuši tā iekvēloti

kā es caur viņas runu iespaidīgo:

man visi prāti bija apskaidroti;

112 un atstāju es vietu svētlaimīgo

un devos šurp, jo sirdī paturēju

es tavu godīgumu bezgalīgo. -

115 Pēc vārdiem šiem es raudzīt neiespēju

tās asaras, kas viņai acīs bija,

tās viņai izlauzās ar varu spēju;

118 es steidzos šurp, kur zvērs šis slienas rija

un, niknumā pret tevi sasliedamies,

no skaistā kalna tevi atbaidīja.

121 Kādēļ tu kavējies vēl vairīdamies?

kam sirdi nīcini tu šaubās lētās?

Ej droši, draugs, uz priekšu lūkodamies!

124 Par tevi gādā sievietes šīs svētās,

ko pašas debesis tev sūtījušas.

Vai ilgi tevi nedrošība mētās?»

127 Kā puķes, saltu nakti pārcietušas,

ver vaļā ziedus, taisnus izslien kātus,

kad atkal sauli viņas uzņēmušas,

130 tā jutu atkal spēkus stiprinātus,

un runāt sāku es ar brīvu garu,

un cēla drosme vadīja man prātus:

133 «Tu, žēlsirdīgā, kas man devi sparu,

un laipnā, tu, kas mani uzklausīji,

lai jaunu ceļu atkal iet es varu!

136 Un tu, kas manī vēlmi iedēstīji

tev sekot turp, kur vada roka tava,

tu pirmais man šo ceļu parādīji.

139 Man meistars esi! - līdzīga tev nava;

kā māceklis es tavā priekšā stāvu.»

To teicis, izgāju uz ceļa sava,

142 pa taku kāpdams, mežonīgu, stāvu.

Piezīmes

16 Dievs.

24             Romas pāvestu; pēc tā laika uzskatiem Romas pāvesti bijuši apustuļa Pētera

pēcteči.

25            Eneja tēvs.

28 Leģenda stāsta, ka apustulis Pāvils ticis uzrauts debesīs un nokāpis arī ellē.

52 Limbā (E. IV, 24).

70            Dante mīlēja Beatriči, kopš viņu pirmoreiz ieraudzīja deviņu gadu vecumā. Kad

viņa 1290. g. 25 gadu vecumā mira, viņš savā grāmatā «Jaunā dzīve» deva solījumu

pasacīt par viņu to, kas nekad nav teikts ne par vienu sievieti. Dievišķajā Komē-

dijā Beatriče ir debesu gudrības un atklāsmes simbols.

71            Domāta Paradīze.

97 Kristiešu svētā.

101 Sk. P. XXXII, 8.

TreŠais dziedājums

1 CAUR MUMS TU SĀPJU CITADELĒ IENĀC

CAUR MUMS TU IEEJ MŪŽĪGAJĀS MOKĀS

STARP PAZUDUŠAJIEM ŠAIS ŠAUSMU SIENĀS

4 TĀ VARA BIJA DIEVIŠĶĪGĀS ROKĀS

KAS RADĪJA MUS PIRMĀS MĪLAS PĻAUKĀ

UN TAISNĀ BARDZĪBĀ PRET TIEM KAS LOKĀS

7 MĒS MŪŽAM STĀVAM TĀ KĀ KLINTIS AUKĀ

PIRMS JŪS ŠEIT ESAT IENĀKUŠI IEKŠĀ

JUMS KATRU CERĪBU BŪS ATSTĀT LAUKĀ

10 Šos vārdus lasīju es vārtu priekšā

un sacīju: «Cik tos ir uzņemt grūti,

kā saņemt smagus akmeņus sev riekšā!»

13 «Met projām aizdomu, ko sevī jūti!»

man teica meistars. «Daudz mēs redzējuši.

Griez bailīgumam pretī drošu krūti!

16 Mēs esam tajā vietā nonākuši,

kur ļaudis cieš par TO bezgala moku,

ka prāta guvumu tie zaudējuši.»

19 Un uzlika uz manas savu roku

un noslēpuma valgus vaļā sēja,

lai savā satraukumā ātrāk ploku.

22 Caur nakti bezzvaigžņoto izskanēja

tik žēlas nopūtas un izkliedzieni,

ka mana sirds drīz asaras jau lēja.

25 Un valodjūklis, baigi izteicieni,

ko cilvēks niknumā vai dusmās raida,

un skaļas balsis, roku sasitieni

28 uz augšu virmojās -(tāds troksnis baida

tai blāvumā, kur diena nekrāsojas,

kā viesuļvējš, kas smilti riņķī svaida..

31 Es, juzdams, kā aiz šausmām salīgojas

man prāti, jautāju: «No kā gan gainās

tie ļaudis, kuri sāpēs savainojas?»

34 Viņš sacīja: «Tās - dvēseles bezkrāsainās,

tur neatrast nevienu zaļu zaru

ne viņu nopelnos, ne viņu vainās.

37 Tās kopā sajauktas ar eņģeļbaru,

kam nebija ne drosmes sadumpoties,

ne ticības, lai koptu Dieva garu.

40 Prom debesis tās dzen, liek tālāk doties,

bet arī dziļā elle prom tās sūta,

jo grēcinieks starp tām var padižoties.»

43 Es vaicāju: «Teic, kāda bēda grūta

liek vaimanās šiem ļaudīm balsi tērēt?»

Uz to man atbilde bij aši gūta:

46 «Šīm dvēselēm uz nāvi nav ko cerēt,

un tādēļ skauž tās likteni jebkuru,

kas viņu aklā dzīvē spētu derēt.

49 Tās neiedegs nekādu ugunskuru,

tās neiekārdinās pat maitu liju.

Bet pārāk ilgi es šeit tevi turu.»

52 Tad, tālāk, karogu es ieraudzīju,

kas, apkārt griezdamies, tik strauji skrēja,

ka es par skatu šo it pārsteigts biju;

55 tam pakaļ - ļaužu pulks. Prāts neticēja,

ka var tā rinda būt tik bezgalgara,

ko nāve savā pļaujā savākt spēja.

58 Es pazinu jau dažus no šī bara,

kad pēkšņi redzēju starp grēciniekiem

to atkritēju, kurš aiz gļēva gara

61 bij dižu balvu aizlaidis par niekiem;

to seklas dziņas sektē novedušas,

kas Dievam riebj un riebj tā ienaidniekiem.

64 Šīm dvēslēm, kas nekad nav dzīvojušas,

nu apkārt riņķoja un klātu līda

pie kailām miesām..dunduri un mušas

67 un koda tā, ka asinis tām šķīda,

ar viņu asarām tās kopā jaucās

un zemē lija, kur tās tārpi zīda.

70 Jauns jautājums man atkal pierē raucās,

kad ļaudis ieraudzīju upes malā -

man šķita, ka tai pāri tikt tie traucās.

73 Es jautāju: «Kurp gan šai gaismā bālā

šie ļaudis iet ar steigu neparastu,

kāds liktens dzen tos drīzāk nonākt galā?»

76 Viņš atteica: «Lai atbildi tu rastu

un lietas ieraudzītu gaismā jaunā,

mums nāksies sasniegt Aherontas krastu.»

7.9 Tad, acis nodūris visd/.iļā kaunā,

es klusēju līdz upei, jo man likās,

ka vaicājumu šo viņš ņēmis ļaunā.

82 Lūk, laiva iras šurpu viļņu līgās,

to vadīja sirms vīrs ar stāju taisnu,

mums saukdams: «Vai jums, dvēsles nelaimīgās!

85 Nekad vairs neredzēt jums debess gaismu!

Jūs vedīšu, kur gaida liesma spīvā -

uz tumsu rtiūžīgo, uz elles baismu.

88 Un tu, kas esi šeit, tu, dvēsle dzīvā,

šo skumjo vietu drīzāk atstāt proties,

prom ej no mirušajiem gaitā brīvā!»

91 Bet redzēdams, ka netaisos prom doties,

viņš teica: «Tev būs jānāk citu taku,

un kuģi vieglāku sev izvēloties!»

94 Bet vadonis mans bilda: «Vīrs, kas blaku

man stāv, ir augstas gribas sūtīts. Naigi

tam ceļu pašķir, klausot, ko tev saku!»

97 Un rāmi kļuva vilnas klātie vaigi

šī palsā ļaužu pūļa pārcēlājam,

ap acīm liesmoja kam riņķi zaigi.

100 Bet dvēsele, kas nogurušām kājām

uz priekšu vilkās, nokni zobus grieza,

šo taisno tiesu dzirdot sludinājām.

103 To lamas cirtās tā kā krusa bieza,

ko Dievam tie un tēvam, mātei, brāļiem

un savai piedzimšanai virsū blieza.

106 Un bariem viņi nāca lāstiem skaļiem

uz Aherontas krastu drūmi sēro,

lai sataisītos ceļiem grūtiem, tāliem.

109 Tur Harons viņu sanākšanu vēro,

ar roku mādams, gausos skubinādams;

kā ogles viņa dēmonacis zvēro.

112 Kā rudenī koks, lapas birdinādams,

tās cit' pēc citas atdod zemei klusi,

tā arī sēkla, kuru sējis Ādams,

115 ja savā kodolā tā sapuvusi,

tiek riekšavām un kaudzēm projām mesta

no krasta šī uz bargās liesmas pusi.

118 Pa viļņiem duļķainiem tā tika vesta,

un, kad tā viņā malā ārā bira,

tās vietā, lūk, tiek atkal jauna nesta.

121 «Dēls,» teica meistars man, «tie, kuri mira

iekš Dieva dusmām tā kā suņi bāri,

no zemju zemēm pulcēti šeit ira;

124 un upei viņi pirmie traucas pāri,

jo Dieva taisnībai tas ielikts dabā,

ka soda bailes pārvērš tā par kāri.

127 Šeit nenonāk neviena dvēsle labā;

bij pamats Haronam, lai tevi rātu.

Un nav viņš tāds, kurš dusmas sevī glabā.»

130 Tad likās, it kā pērkons drebinātu

šo tumšo āri, tā ka atceroties

joprojām sviedri mazgā manu prātu.

133 Šie dārdi lika vējam uzspārnoties,

tad izšāvās sārts stars, tik spējš, ka šķitu

es kaut kur grimstam, naktī ietinoties:

136 un, it kā miega pļauts, es zemē kritu.

Piezīmes

Elles vārti. Pēc kristīgās mitoloģijas elli radījis trīsvienīgais Dievs (tēvs

augstākā vara, dēls - viszinošā pilnība, svētais gars - pirmā mīlestība) kā soda

vietu kritušajam Luciferam. Elle radīta, pirms radīts viss laicīgais, un pastāvēn

mūžīgi. Senāks par elli ir tikai mūžīgais: debesis, zeme, eņģeļi.

Dante attēlo elli kā piltuvveidīgu pazemes bezdibeni, kas sašaurinādamies

sasniedz zemeslodes centru un kam apkārt koncentriskos apļos stiepjas deviņi

terasveidīgi elles loki.

Tie eņģeļi, kas, Luciferam saceļoties pret Dievu, nepieslējās ne viņam, ne Dievam.

Domājams, pāvests Celestīns V, kas, izvēlēts savā amatā 1294. g., pēc pieciem

mēnešiem no tā atteicās.

Dante savā Ellē ievietojis antīkās pazemes valsts upes. Būtībā tā ir viena upe,

ko veidojušas Krētas sirmgalvja asaras (E. XIV, 94-142). Sākumā tā parādās

kā Aheronta (gr.: skumju upe) un tek ap pirmo Elles loku. Tad, tecēdama lejup,

tā izveido Stiksas (gr.: naida) purvu, kurā tiek sodīti tie, kas dzīvojuši naidā (E.

VII, 100-116). Šis purvs stiepjas gar Dites pilsētas.mūriem, kas ieskauj apakšējā»

I'jIIoh bezdibeni (E. VIII, 67 75). Vi«l zemāk veidojas Flegetontn, gr.: degošā upe,-

kur verdošās asinis iegremdēti tie, kns pastrādājuši vnrnsdnrbus pret savu tuvāko

(E. XII, 46-54). Tālāk Flegetontn kā asins strauts plūst cauri pašnāvnieku mežam

(E. XIV, 76 90) un tuksnesini, kurā līst uguns lietus (E. XV, 1-12). No turienes

tā ka skaļš ūdenskritums gāžas lejup (E. XVI, 1-3; 94-105) un zemes centrā

pārvēršas par ledus ezeru Kocitu (gr.: raudu ezeru) (E. XIV, 115-126; XXXI,

121; XXXII, 22-30; XXXIV, 53). Lētu (gr.: aizmirstība) Dante ievieto Zemes

Paradīzē (E. XIV, 136-138), no kurienes tās ūdeņi notek arī zemes centrā (E.

XXXIV, 127-132; Š. I, 40), aiznesdami sev līdzi atmiņu par grēkiem; Lētai Dante

pievieno vēl Einoju (Š. XXVIII, 121-133; XXXIII, 112-114).

Harons, dvēseļu pārcēlājs antīkajā pazemes valstībā. Dante savā Ellē pārvērtis

viņu par dēmonu.

Harons, zinādams, ka Dante nav nosodīts ciest elles mokas, uzskata, ka viņa

vieta ir tai vieglajā kuģī, ar kuru eņģelis pārved dvēseles Šķīstītavas piekājē (Š.

CETURTAIS DZIEDĀJUMS

1 Man dziļo miegu pārtrauca ar sparu

smags troksnis, un es strauji sakustējos

kā tāds, kas pamodināts tiek ar varu;

4 es, acis apkārt laizdams, taisni slējos,

lai redzētu, kur esam nonākuši:

tā vieta likās drebam krampjos spējos.

7 Visapkārt to bij kalni apstājuši,

un bezdibenī bēdu lietus lija

un atskanēja vaidi izmisuši.

10 Tas melns un kraujš un miglā tīstīts bija;

mans skatiens, ietiekdamies dziļumā,

nekā šai baismu lejā nemanīja.

13 «Nu lejup kāpsim aklā valstībā,»

man teica dzejnieks: «tev pa priekšu iešu,

bet tu man sekosi šai tumsībā!»

16 Es viņā pavēros ar skatu ciešu

un redzēju, kāds bālums viņa sejā;

es sacīju: «Šīs bailes līdz tev ciešu.»

19 Viņš atteica: «Tie cietēji tur lejā

man ŽĒLSIRDĪBĀ seju dara bālu;

tev bailes vīd tik fantāzijas skrejā.

22 Nu ejam! Iet mums nāksies ceļu tālu.»

Tā teica viņš un soļot palīdzēja

uz pirmo loku, pirmo sāpju vālu.

25 Tur žēlas nopūtas vien atskanēja,

kas auru mūžīgo tik drebināja;

ne raudu tur, ne vaidu nedzirdēja;

28 bez ciešanām šīs sāpes stindzināja;

tur bija bērni, sievietes un vīri,

kas skumjā satraukumā apkārt gāja.

31 Tad meistars jautāja: «Tu neizšķīri,

kas tie par gariem, kas šeit klīst mūždien?

Tad zini: viņi ir no grēkiem tīri.

34 Bet nepietiek ar žēlastību vien:

ir viņi aizgājuši nekristīti,

bez ticības, kas tos pie Dieva sien;

37 ja Kristus vārdi tumsā bij tiem tīti,

tādēļ ka tie pirms Viņa piedzimuši,

tie netiek dziļā pazušanā dzīti.

40 Tie nav, kā nākas, Dievu pielūguši;

tiem cita grēka nav, tik viena vaina,

ka tie bez cerības bij dzīvojuši.»

43 Es teicu: «Velti prāts mans sāpes gaina:

šai lokā sastopami diži ļaudis,

un mani skumdina šī bēdu aina.

46 Ja liktenis tiem svētlaimību skaudis,

kur ir tā ticība, kas uzveic maldus,

kurš gudrais tiem ir patiesību paudis,

49 lai baudītu tie debess priekus saldus?

Šai ļaužu pulkā daudzus saskatīju,

kas citiem bagātus reiz klāja galdus.»

52 Viņš teica: «Pēcnāvē vēl jauns es biju,

kad, šurpu nākot, ērkšķiem vainagotu,

es kādu varenajo ieraudzīju.

55 Viņš nācis bij, lai svētlaimību dotu

gan Ādamam, gan Ābelam, tā dēlam,

lai abi mūža mieru iemantotu;

58 un arī Mozum, Dieva kalpam kvēlam,

un Izakam un viņa pēcnācējiem,

un Ābramam, šim patriarham cēlam,

61 un daudziem citiem seniem aizgājējiem

par glābēju viņš kļuva, pestītāju.»

Tam runājot, mēs gājām soļiem spējiem,

64 pa priekšu viņš, un es tam pakaļ gāju

caur ļaužu biezokni, kas pretī vērās,

un viņu likteni es uzzināju.

67 Un viņu bēdu stāsts pie sirds man ķērās.

Pēc brīža uguni es ieraudzīju,

kas droši lauzās iekšā tumsas sfērās.

70 No tāles nelielas tad saskatīju

es cienījamus ļaudis šajā vietā

un savām acīm viņus pavadīju.

73 «Tu zinātni un mākslu likt spēj lietā,

jel teic, kas ir šie ļaudis godājamie,

kā ceļinieki gaitā nenoietā?»

76 Viņš atbildēja: «Tie ir saudzējamie,

tādēļ no citiem tie ir nodalīti;

tie - debesīm un Dievam patīkamie.»

79 Tad sauca balss: «Ak, dzejniek, tu, kas mīti

it visās jomās, atstādams tur pēdas,

jel nāc un kavējies pie mums uz bridi!»

82 Tad iznira no tumšās ļaužu grēdas,

mums tuvodamās, četras lielas ēnas:

to sejās nebija ne prieks, ne bēdas,

85 to kustības bij svinīgas un lēnas.

«Lūk, tas, kurš pirmais nāk ar šķēpu rokā,»

man teica meistars, «nāk no dzimtas senas:

88 tas - Homērs, cieņas pilns ik sejas krokā,

tad Horācijs un Ovidijs aiz viņa,

un Lukāns pēdējais - tie mīt šai lokā.

91 Nav ļaudīs gaisusi par viņiem miņa,

man prieks, ka līdzināties viņiem varu,

pie manis ved tos goddevības dziņa.»

94 Un tā es redzēju šo dižo garu,

kas dziedājis visaugstāko no dziesmām

par seno īliju, par Trojas karu.

97 Un, plandoties uz augšu sārtām liesmām,

viņš mani godbijīgi sveicināja

kā tādu, kas stāv pāri elles briesmām.

100 Un mani vēl jo vairāk godināja

viņš, mani viņu grupai pieskaitīdams;

prāts mulsumā, ko atteikt, nezināja.

103 Es gāju, dziļā goddevībā mīdams

šo zemi, vārdus bilst man negribējās,

es soļoju, tik savas domas vīdams.

106 Tad nonācām pie pils, kas cēli slējās,

tā septiņkārtu mūriem bija jozta,

un upītē tur ūdens mundri lējās,

109 un zaļa pļava bij tur, glīti posta.

Bij vārtiem septiņiem tur jāiet cauri:

šī pils bij gudrajiem kā miera osta,

112 kur nenonāk nekādi elles auri,

kur acis veras nopietni un rāmi

un domas nejūtas ne mirkli šauri.

115 Pie ļaudīm piegājām mēs nemanāmi

tai vietā augstā, mirdzošā un klajā:

tur viņi visi bija ieraugāmi.

118 Es lūkojos to pulkā cienīgajā,

kas bija apmeties tur zaļā pļavā;

prieks kvēloja man skatā jūsmīgajā.

121 Tur Elektra bij draugu pulkā savā,

tur Hektoru mans skatiens pamanīja,

tur Enejs bij un Cēzars savā slavā.

124 Un otrā pusē jļamilla tur bija

un Pentesileja un Latīns arī

un viņa daiļā meita Lavīnija.

127 Un tālāk Brūts, kam cīņas bij un kari.

Lūk, Jūlija un, lūk, tur Lukrēcija

un Saladīns un daudzi citi gari.

130 Mazliet tik skropstas jāpaceļ man bija,

lai ieraudzītu filozofu saimi,

un tūdaļ gaišums silts man krūtīs lija.

133 Kā izteikt man šo necerēto laimi

sveikt Ari stotel i un viņa pulku

un Sokrātu, kam klātu nelīp glaimi,

136 un Platonu, kā zvaigzni lielu, spulgu,

un pasaulskaidrotāju Demokrītu,

un Zenonu, šo domu gudro tulku,

139 un Anaksagoru, un Heraklītu,

un Dioskoridu, šo pētītāju

ar traktātu, par augiem sarakstītu,

142 un Eiklidu, un arī Ptolemaju,

un Avicenņu līdz ar Hipokrātu,

un Orfeju, šo seno skandētāju!

145 Es VISUS nosauktu ar mīļu prātu:

ko redzēju šai vietā mirdzošajā;

bet mute — piekūst man, lai turpinātu.

148 Lai cik mums labi bija pulkā šajā:

pa CITU ceļu ved mūs gaita baisma:

prom no šī miera - aurā drebošajā;

151 turp, kur vairs neatmirdz nekāda gaisma.

Piezīmes

Šai mirklī Dante atrodas jau viņpus Aherontas.

Pirmais loks ir Limbs (lat. limbus - mala). Pēc baznīcas mācības Limbā mīt

vecas aeriDas taisno ļaužu aveseies, ku ari 10 mazo Dernu aveseiuH, Miri mimn

nekristīti. Šeit Dante ievietojis nrī visu tikumīgo nekristiešu dvēseles.

52-54 Vergilijs, kurš mira 19. g. p. m. ē., bija pavadījis Limbā ap 50 gadu, kad tur, kfl

sacīts kristiešu leģendā, laikā starp savu nāvi un augšāmcelšanos nokāpi»

Kristus, lai aizvestu no turienes Vecās derības svētos paradīzē, kura ļaudirr

tikusi atvērta tikai pēc pirmā grēka izpirkšanas.

83 Četri senatnes dzejnieki, ko Dante godina kā lielākos: grieķis Homērs, ko viņš

nebija lasījis, jo grieķu valodu neprata un latīņu valodā Homēra poēmu vēl nebija

bet ko viņš atzina par lielāko no dzejniekiem (Š. XXII, 102-103), un romieši

Horācijs (65-8 p. m. ē.), Ovidijs (43. g. p. m. ē. - 17. g. m. ē.) un Lukāns (39-65)

Ovidija «Metamorfozas», tāpat kā Lukāna «Farsālija» bija svarīgi avoti «Dievišķā»

Komēdijas» autoram.

121     Atlanta meita, Zeva iemīļotā, Trojas dibinātāja Dardana māte.

122     Izcils Trojas varonis, Priama dēls.

123     Gajs Jūlijs Cēzars (100-44 p. m. ē.), romiešu karavadonis un valsts darbinieks

Romas impērijas dibinātājs. Leģenda stāsta, ka viņa dzimta sniedzoties līda

Julam, Eneja un Kreusas dēlam.

124     Sk. E. I, 104.

125     Pentesileja - amazoņu valdniece, Trojas sabiedrotā, ko uzveica Ahilejs. Latīns

Latijas valdnieks, Eneīdas varonis.

126     Lavīniju apprecēja Enejs.

127     Lūcijs Jūnijs Brūts, pirmais romiešu konsuls (kopā ar Lūciju Tarkvīniji:

Kollatīnu, 509. g. p. m. ē.), kas gāza pēdējo Romas ķēniņu Tarkvīniju Lepno.

128     Jūlija - Jūlija Cēzara meita, Pompeja sieva. Lukrēcija - Kollatīna sieva, kaf

devās nāvē, kad tai laupīja godu ķēniņa Tarkvīnija Lepnā dēls Seksts Tarkvīnijs

Šis notikums noveda pie ķēniņa varas krišanas.

129     Ēģiptes un Sīrijas sultāns (1138-1193), kura dvēseles cēlumu cildināja ari

kristīgās rietumzemes.

134 Aristoteli (4. gs. p. m. ē.) viduslaikos uzskatīja par lielāko zinātnieku.

135-136 Sokrāts (470-399 p. m. ē.) un tā skolnieks Platons (428-347 p. m. ē.) bija pēi

Aristoteļa slavenākie grieķu filozofi. Aristotelis bija Platona skolnieks.

137     Demokrits (ap 460-370 p. m. ē.) uzskatīja, ka pasaule cēlusies, nejauši savie

nojoties atomiem.

138     Zenons (4. gs. p. m. ē. ) - pazīstamākais stoiķu pārstāvis.

139     Anaksagors (500-428 p. m. ē.)- filozofiskā duālisma dibinātājs, Perikla skolotāj.'

un draugs. Heraklīts (ap 540-480 p. m. ē.) - dialektiskā uzskata aizsācējs grieķi

filozofijā.

140     1. gs. ārsts, rakstījis par augu dziednieciskajām īpašībām.

142     Eiklids (3. gs. p. m. ē.) - izcils ģeometrs. Ptolemajs - astronoms un ģeogrāfs

kura pasaules sistēmai sekoja arī Dante.

143     Avicenna (980-1037) - ievērojams arābu filozofs un ārsts. Hipokrāts (5.-4. gs

p. m. ē.) - slavens grieķu ārsts.

144     Mītisks grieķu dzejnieks, kas ar savu dziedāšanu apbūris zvērus un akmeņus

Piektais dziedājums

1 Un tā nu kāpām mēs no pirmā loka

uz leju otrajā, kas mazāks bija;

bet sāpes skaudrākas tur dzeļ un moka.

4 Tur Mīnojs visu vainas pārbaudīja:

viņš stāvēja ar zobiem drausmi ņirgtiem

un tiesājamiem asti apkārt vija.

7 Tiem jāatbild par grēkiem neizpirktiem,

par katru ļauni aizpildītu dienu:

nu elles moku asarās būs mirkt tiem!

10 Viņš īstā vietā raidīja ikvienu,

viņš tik daudz reižu apvija tam asti,

cik lejup jānokāpj tam pakāpienu.

13 Es redzēju, kā ļaudis bailēs lokās,

par tiem viņš savu taisno tiesu sprieda,

tiem visiem jānogrimst bij elles mokās.

16 «Tu, atnācēj, ko vada griba vieda,»

man teica Mīnojs, mani ieraudzījis,

«tu nāci, nebīdamies elles bieda;

19 ir plats tas ceļš, ko grēks nav izraudzījis,

tu ieradies ar dziļu uzticību.»

Mans vadonis tam teica: «Izmērījis

22 tu katru grēku, katru negantību;

kam jānotiek, tam notikt esi licis,

tavs spriedums izteic J)ieva varenību.

25 Tu visiem maldiem esi pāri ticis,

tev redzama ir katra dvēsles plaisma,

tu pienākumu pildi neapnicis.»

28 Tad vietā nonācām, kur mēma gaisma

tā viļņus šķieda kā pirms vētras jūra;

ar raudām jaucās stindzinoša baisma.

31 Šī elles vētra baltas bangas kūra,

ar savu sparu garus līdzi raujot;

šai cīniņā tiem mocība bij sūra.

34 Un, straumei dvēseles pie klintīm kļaujot,

tās valstījās tur, skaļi gaudodamas"

un Dievu zaimojot, un lāstus spļaujot.

37 To mokas tiešām šķita neciešamas,

tās tika sodītas par miesaskāri,

kam ļāvušās tās bija dzīvodamas.

40 Kā strazdi, kuri lido jūrām pāri

prom tālēs, dzimtenē kad aukstums valda,

līdz viņi sasniedz siltu, gaišu āri,

43 tā tie, kas brīvi nav no grēku malda,

no visām malām šeitan kopā lasās,

bet nesmaida tiem laime cerībsalda.

46 Kā dzērves, kuras klaigā balsīs asās,

pie debess pulcēdamās rindā garā,

tā jaunas ēnas vējš dzen šajās masās.

49 Es vaicāju: «Teic, meistar, kas šai barā

tie ļaudis ir, ko apņem melnā aura?»

«Tie bijuši ir lieli savā garā,»

52 viņš atteica, bet sirds tiem bija šaura.

Lūk, valdniece, kas valdīja pār tautām,

kaut tikumības vācele tai caura.

55 Tā uzzelt lika tieksmēm neatļautām,

tā bij tik baudkāra un samaitāta,

ka pildījās ar vēlmēm, grēkiem krautām.

58 Tā - Semiramida, kas bij bez prāta,

jo pati savam dēlam sieva kļuva

un tādēļ visur tika daudzināta.

61 Tā otra Enejam bij ļoti tuva,

tā nāvē aizgāja aiz mīlestības.

Lūk, Kleopatra - daudz tā baudu guva.

64 Lūk, Helēna. Dēļ viņas apgrēcības

bij Trojas karš. Tur redzi Ahileju,

kas apkārt sējis tik daudz iznīcības.

67 Lūk, Pariss, Tristans lejup vērstu seju!»

Viņš rādīja man tūkstošus, kas bija

mums nemirstīgi kļuvuši caur dzeju,

70 kad tos no dzīves mīla aizraidīja.

Kad meistars tā bij daudzus uzskaitījis,

man skaudrs žēlums sirdi piepildīja.

73 Es teicu: «Dzejniek, daudz tu izbaudījis;

es labprāt ar tiem diviem parunātu,

ko liktenis šķiet kopā sasaistījis.»

76 «Jel gaidi, kad tie pienāks tuvāk klātu,»

man bilda viņš, «tie vieglāki par vēju,

tos vada mīla, lai tie nenostātu.»

7.9 Tiklīdz ar balsi viņus aizsniegt spēju,

es saucu: «Dvēseles jūs, sāpju lauztās,

es parunāties ar jums sagribēju!»

82 Kā baloži, kas ilgās neapjaustās

ceļ spārnus, lai uz ligzdu lidinātos,

nes līdz sev gaisā vēlmes neizpaustās,

85 šīs dvēseles, ar mums lai parunātos,

nu lidoja pie mums pa ļauno gaisu:

tām mūsu sauciens vien tik bija prātos.

88 «Tu dzīvā būtne, tev es sirdi raisu!

Melnsārtā gaisā tu mūs uzmeklēji,

kas zemi sārtojām ar nāvi baisu;

91 par mūsu mokām asaras tu lēji;

par tavu mieru svētību mēs lūgtu,

kaut likteni tu grozīt neiespēji.

94 Mēs izdzēruši dzīves kausu rūgtu;

un, kamēr visi elles vēji klusē,

mēs runāsim - kaut stāsts šis nepārtrūktu!

97 Es esmu piedzimusi tajā pusē,

kur torņi rotājas zem saules zaigas

un Po caur laikiem plūst un neizsusē.

100 Tā mīla, kura sagrābj sirdis maigas,

tā pēkšņi liesmas uzsita tik kvēlas,

cik nāves brīdī beigas bija baigas.

103 Tā mīla, mīlamo kas maigu vēlas,

tā mani pārņēma ar tādu spēku,

~"ķa nerimst vēl ne svētlaime, ne žēlas.

106 Tā mīla raisīja šo nāves grēku.

Tiks Kainā tas, kurš dzīvību mums dzēsa,

kurš uzskatīja mīlu šo par dēku.»

109 Šie vārdi mani kā ar cirvi tēsa,

es stāvēju ar galvu lejupliektu,

šis liktenis man domas pušu plēsa.

112 Kas gan lai mierinājumu tiem sniegtu!

Ak, kādas ilgas gan tiem sirdī kaisa,

lai tos pa sāpju ceļiem šurpu triektu!

115 Tos tagad apņem elles tumsa baisa.

«Frančeska,» teicu es, «šīs tavas mokas

gan bijību, gan asaras man raisa.

118 Tev līdzjūtībā stiepju rokas;

bet saki man, kā guvāt atskārtu,

ka kautras vēlmes jūsu sirdīs rokas?»

121 Tā atteica: «Nav sāpju lielāku

kā postā laimes laikus atcerēties:

to zin tavs skolotājs, kā noprotu.

124 Tev stāstīšu, kā lemts bij iemirdzēties

tai mūsu mīlai, kas mums nedzirdami

klāt piezagās, līdz nebij vairs, kur dēties.

127 Reiz lasījām mēs, laiku kavēdami,

kā Lanselota mīla iedegās,

vēl paši savu mīlu nejuzdami.

130 Jau vairākkārt mums acis sastapās,

un reizēm bālas kļuva mūsu sejas;

tad nāca brīdis, un tas notikās.

133 Kad lasījām, kā skūpsti pāri lejas

pār viņas smaidu, kas tik mīļš tam bija,

es apreibusi biju no šīs dzejas.

136 Viņš trīsēdams man lūpas noskūpstīja.

Tas nu ir viss. To grāmatu tai dienā

neviens no mums vairs tālāk nelasīja.»

139 Tā viņa stāstīja to elpā vienā;

viņš raudot stāvēja kā sastindzis,

un likās man, ka baigā nokāvienā

142 es zemē krītu kā beigts ķermenis.

Piezīmes

4 Teiksmains Krētas valdnieks, pēc grieķu teikas Zeva un Eiropas dēls, kas nodibinājis varu pār apkārtējo jūru un devis Krētai likumus. Pēc nāves viņš kļuvis par vienu no tiesnešiem mirušo valstī. Dantes Ellē, pārvērties par dēmonu, viņš noteic grēciniekiem pelnīto soda mēru.

50 Melns gaiss, melnais viesulis.

58 Asīrijas valdniece 1356-1314 p. m. ē.

61 Didona, Kartāgas dibinātāja un valdniece, kas, Eneja atstāta, nonāvējās. Viņas pirmajam vīram Sihejam mirstot, viņa tam bija solījusi nedoties jaunā laulībā.

63 Ēģiptes ķēniņiene (69-30 p. m. ē.), Cēzara un vēlāk Antonija mīļākā, kas, kn .stāsti», nonāvējusies, liekot sevi sndzelt čūskai, knd Antonijs pēc neveiksmīgās jūras kaujas pie Aktijas raga, maldināts par Kleopatras nāvi, nodūrās.

Menelaja meita, ko nolaupīja Pariss.

Ievērojamākais grieķu varonis Trojas karā.

Pariss - Priama dēls, ko nonāvēja Ahileja dēls Pirrs par to, ka viņš nolaupīja

Helēnu. Tristans - Apaļā galda bruņinieks, ko nogalināja Kornvelas karalis

Marks, kura sievu Izoldi viņš bija savaldzinājis.

Frančeska da Rimini un Paolo Malatesta. Frančeska, Ravennas siņjora Gvido

da Polentes (E. XXVII, 40-42) meita, ap 1275. g. bija apprecināta ar Paolo brāli,

neglīto un klibo Džančoto Malatestu, kura tēvs bija Rimini gvelfu vadonis E.

XXVII, 47). Kad Džančoto uzzināja par Frančeskas un Paolo mīlas sakaru, viņš

abus nogalonāja (starp 1283. un 1286. g.).

Dante savu pēdējo patvērumu atrada pie Frančeskas brāļadēla, Ravennas

siņjora Gvido Novello da Polentes.

Ravennā.

Kaina - devītā Elles loka pirmais aplis, kur tiek sodīti tie, kas nogalinājuši vai

nodevuši savus tuviniekus.

13. gs. franču romāns par Apaļā galda bruņinieku Lanselotu un par viņa mīlu

pret karalieni Ženjevru, karaļa Artura sievu.

Sestais dziedājums

1 Un, atkal ataustot man prāta gaismai,

es jutu, kā man sirdi žēlums rokas

par mīlētājiem, ļautiem elles baismai.

4 Tad jaunus mocekļus un jaunas mokas,

visapkārt veroties, acs ieraudzīja;

tos uzlūkojot, nolaidās man rokas.

7 Šai lokā trešajā ļauns lietus lija,

tas grēciniekiem smagi sejā sita,

un ļoti auksts un nemitīgs tas bija.

10 Un mūžam melns tas lielām lāsēm krita,

caur tumsību tas straumēm lejup gāzās

tai zaņķi, kurā izmisušie mita.

13 Un ļaudīm pretī ļaunais Cerbers drāzās,

trīs rīkles bij šim sunim negausīgam,

kas nenorimis viņiem virsū brāzās.

16 Tas šausmas iedveš katram nelaimīgam,

tam asi nagi, sarkanas tam acis,

un vēders liels šim zvēram briesmonīgam.

19 Viņš niknā kārē asiņu daudz lacis,

ir veltīgi no viņa izvairīties:

tā negantums ne brīdi nava placis.

22 Bij viņam prieks ikkatram pakaļ dzīties

ar mutēm atvērtām un rīklēm platām;

ik grēciniekam bij no viņa bīties.

25 Lai savas izbailes mēs nost nu kratām!

man teica vadonis, tad zemes saujas

tam rīklēs iesvieda. Šis suns, ko skatām,

28 nekādam citam spēkam nepakļaujas,

tik rīdams cīnās viņš un piesātinās;

nu mirkli aprims viņš pēc elpas straujas.

31 Tās dvēseles, kas savos grēkos pinās,

šo zvēru dzirdot, labprāt kurlas būtu;

nekāda vara viņas nestiprinās.

34 Tad gājām mēs pa augšupceļu grūtu

y caur ēnām tām, ko smagais lietus pēra

un lenca, lai tās laukā neizkļūtu.

37 Tās gulēja un savus grēkus svēra;

tad viena cēlās, bāla tā kā krīts,

un vārdiem šādiem muti vaļā vēra:

40 «O tu, kas tieci ellei cauri dzīts,

no viņsaules es sveicienu tev sūtu:

tu tiki radīts, pirms es aizraidīts.»

43 Es teicu: «Nesdams baiļu slogu grūtu,

tu esi pārvērties; man neliekas,

ka tevi redzējis jebkad es būtu.

46 Jel saki man, dēļ kādas sodības

tev uzvāzušas šādu smagu vāku

ir ciešanas tik pazemojošas?»/

49 Viņš atteica: «No pilsētas es nāku,

kur dzimis tu; tur skaudība līst pāri

pār visām malām; es tai sekot sāku.

52 Es notiesāts par ēdelības kāri,

par Čako līdzpilsoņi mani sauca,

kā grēcinieks nu klīstu pa šo āri.»

55 To sacīdams, viņš drūmi pieri rauca

un citos vērās, līdzīga kam vaina,

un elles nezvērs plosījās un kauca.

58 Es atbildēju tam: «Šī bēdu aina

liek raudāt man un smagi nospiež sirdi,

un nav, kas smagumu šo projām gaina.

61 Jel saki tu, kas manu balsi dzirdi,

kādēļ šī pilsēta, kam valstis klanās,

grimst nesaskaņās, kurās līdz tu virdi?»

64 Viņš atteica: «Pēc ilgas ķildošanās

līs asinis, tiks dzīti mēslainē

tie, kas pa svētātēva pļavām ganās.

67 Bet tie, kas valdīs, kritīs nelaimē:

pēc diviem gadiem uzvarētie celsies

caur vīru to, kas veikli lavierē.

70 Uz visām pusēm sitieni tad zvelsies,

un tie, ko ķers šie sitieni, tad raudās,

tiem smagākās no nastām plecos velsies.

73 Ir divi taisnie, kuri neslīgst baudās;

ir uzpūtība, skaudība un skopums

trīs čūskas, kas pa ļaužu prātiem šaudās.

76 Lai Dieva taisnība visgudrā top mums!» •

viņš teica. Tad es sacīju no jauna:

«Ir mūsu pilsētā liels ļaužu kopums,

79 kas dzīvojot daudz darījuši ļauna,

starp tiem ir Tegiaio, Farināta

un citi, kuri grēkoja bez kauna.

82 Vai smaga tiem ir soda nasta krāta?

Man šķiet, tie negūs debess žēlastību:

tie dzīvojuši nav pēc Dieva prāta.»

85 Viņš atteica: «Ar savu negantību

tie mīt starp dvēselēm vismelnākajām,

kas gatavas uz katru nelietību.

88 Kad būsi tu starp dvēslēm baltākajām,

tad lūdz, lai viņas mani atcerētos;

tās pieminu ar jūtām siltākajām.»

91 Un, it kā augšā ieraudzīdams svētos,

turp vērsa acis viņš, tad galvu lieca

un pēkšņi zuda ļaudīs nolādētos.

94 Man teica vadonis: «Tā grēks to trieca

šurp ellē tā kā aprakstītu lapu,

tam mūžam liegta paradīzes prieca:

97 ikkatrs uzmeklēs reiz skumjo kapu

un uzģērbs savu seju, savu miesu

uz zemes, kur par vadoni tev tapu,

100 un uzklausīs tad mūžu bargo tiesu,

un uzzinās, kas nākamībā gaida;

vai tam, kas sacīs vārdu nepatiesu!»

103 Es sacīju: «Mans meistar, mani baida,

ka lielākas vēl tapt var viņu mokas,

kas viņus dedzina un viņus svaida.»

106 Viņš atbildēja: «Tev ir brīvas rokas,

pie savas zinātnes tu vērsties vari,

kas, nesot svētību, tev labi sokas.

109 Šo laimi negūs nolādētie gari,

pēc tās tev allaž censties, allaž tiekties,

tā pāri laikiem mirdzēs tā kā stari.

112 Tev skaidram būt un mūžam nenoziegties,

lai sirds tev pilna radīšanas prieka!»

Tad sāka mūsu ceļš jau lejup liekties

115 pie Plūtona, šī lielā ienaidnieka.

Piezīmes

3 Grieķu mitoliģijā trīsgalvains suns, kas sargā ieeju Aīdā. Dantem tas ir velns ar suņa un cilvēka pazīmēm.

>0 No Florences.

>3 Šo Čako aprakstījis Bokačo vienā no Dekamerona novelēm.

>'/ 72 Čako pareģo, kas sagaida Florenci tuvākajā nākotnē. Florenci plosa ķilda starp

Melnajiem gvelfiem, Romas kūrijas atbalstītājiem, ko vada dižciltīgā Donāti

dzimta, un Baltajiem gvelfiem, kas aizstāv Florences neatkarību pret pāvesta

Bonifacija VIII tīkojumiem un ko vada Čerki dzimta. Pēc Balto un Melno sadur-

smes 1300. g. 1. maijā vara pāriet Balto rokās, kas padzen Melnos. Bet 1302. g.

ar pāvesta Bonifacija VIII palīdzību pie varas nāk Melnie. Daudzi Baltie, starp

tiem ari Dante, tiek izraidīti trimdā.

73 Nav konstatējams, vai Dante šeit domājis konkrētas personas. Iespējams, ka

viņš vienkārši gribējis sacīt, ka Florencē nevar atrast pat trīs taisnos, kas, kā

sacīts bībelē, vienīgie varētu paglābties no Dieva dusmām.

80 Sk. E. X, 32-51.

115 Grieķu mitoloģijā bagātības dievs. Šeit - zvēram līdzīgs dēmons, kas apsargā

pieeju ceturtajam Elles lokam.

SEPTĪTAIS DZIEDĀJUMS

1 «Papč Satān, papē Satan aleppe!»

tā ķērca Plūtons balsī aizsmakušā,

kad mūsu priekšā pletās klaja stepe.

4 «Tu nebaidies šī zvēra nerimušā,»

man teica meistars, mani mierinādams,

«mēs nokāpsim šai lejā izkaltušā.»

7 Tad sacīja viņš, zvēram pretī stādams:

«Jel apklusti reiz, vilks tu nolādētais,

rij savas dusmas, elli apsargādams!

10 Mums jānoiet ir ceļš, mums paredzētais,

kur lepnos dumpiniekus izmisumā

dzīs Miķelis, šis ercenģelis svētais.»

13 Kā kuģa buras vēja varenumā

krīt sašļukušas lejup, mastam lūstot,

tā zemē krita zvērs šai līdzenumā.

16 Un tā, šim negantajam šķērslim grūstot,

mēs kāpām lejup ceturtajā lokā,

par ļaunumu sev zināšanu gūstot.

19 Ak, Dieva taisnība, kas katrā mokā " '

no jauna parādies ar jaunu spēku,

tu debess zizli iedevi mums rokā.

22 Mēs tie, kam celt būs patiesības ēku.

Lūk, dvēseles! Kā atvarā tās griezās,

tās smagi maksāja par katru grēku.

25 Tās savāktas šeit bija masās biezās,

tur divi bari viens pret otru kauca;

šīs skaņas tā kā asmens ausīs griezās.

28 Un atvars mūžīgais tos kopā jauca.

«Kam mantu izšķērdē?» - «Kam mantu taupi?»

tā, cits ar citu cīnoties, tie sauca.

31 «Tu, naudu izsviezdams, pats sevi laupi,»

tā teica viens. Tam otrs atbildēja:

«Ar naudu noklājies tu kā ar kraupi.»

34 Un tad no jauna viņi lāstus lēja,

kad loka vidū atgriezušies bija;

tos klausoties, man seja nobālēja.

37 Es teicu: «Meistar, lāstus šos, kas lija,

vai tos gan izsaukt spēja baznīcļaudis,

vai skopums viņus aklus padarīja?»

40 Viņš atbildēja: Katrs no tiem skaudis

ir cita mantu prāts tiem šķībs ir kļuvis,

un taisnais mērs ir viņos allaž snaudis.

43 Neviens no tiem nav skaidrību sev guvis;

kad nonākuši tie ir cīņu vietā,

tad redzam mēs cik viņu gars ir puvis.

46 Līst Dieva svētība tiem caurā sietā,

tie bija pāvesti un kardināli,

tiem skopums prātu neļāva likt lietā.»

49 Es teicu: «Meistar, nav tie mūsu brāļi,

man šķiet, tiem naida asaras pār vaigiem

kā ūdeņi tek netīri un sāļi.»

52 Viņš atteica: «Starp dzīves lokiem zaigiem

tie melni kļuva, dzīvi nepazīstot;

nu ellē viņi svaidās lāstiem baigiem.

55 No kapa celsies tie, cits citu nīstot/

būs vieni dūres cieši sažņauguši,

bet otrus redzēsim, bez matiem klīstot.

58 Tie tikai ļaunu darīt pieraduši,

caur dzīvi gājuši tie ķīvēdamies

un tādēļ šajā vietā nonākuši,

61 kur mūžus aizvada tie lādēdamies,

kad Fortūna tiem katru laimi liedza;

cits citam matos krīt tie ķildodamies;

64 un tādēļ tie tik mežonīgi kliedza,

ka katru stundu, saules apspīdēto,

tiem liktens laupīja, bet citiem sniedza.»

67 «Jel stāsti par šo dievi izredzēto,»

es teicu tam, «par Fortūnu man stāsti,

kas piešķir laimi, prātam neiespēto!»

70 Viņš atteica: «To neskar ļaužu lāsti.

Cik maz tu zini par šo būtni cēlo!

No viņas rokām nāk mums laimes glāsti.

73 Dievs augstībā, kas visus taisnos žēlo,

pār pasauli kas cēlis debess jumu,

lai malu malās viņa uguns kvēlo,

76 ir visiem savas gaismas spulgojumu

pēc taisnības un tiesas izdalījis:

lai cildinām šo viņa vēlējumu!

79 Viņš pārzinātāju ir izraudzījis,

kas tukšās dāvanas ar pilnām mītu;

par vadoni viņš to ir izvirzījis,

82 lai vienus paceltus mēs ieraudzītu

un citus tvīkstošus, jo viņa dotu

mums likumību, noslēpumā tītu.

85 Mēs viņu redzam cēli vainagotu,

ir viņa tā, kas tiesu spriež un gādā

par savu valstību kā spožu rotu.

88 Kad ļaudis nelaimīgi - savā ādā,

tad viņa steidzas dalīt savas balvas;

tās gūt būs tam, kas savā druvā strādā.

91 Ir viņa ņēmusi uz savas galvas

tik smagu krustu - lai par to tai slava!

jo daudzi plūcas tā, ka put tiem spalvas.

94 Bet viņu nespēj nospiest lāstu krava,

ar citām pirmbūtnēm tā priekus dala

un ratu griež, kam apstāšanās nava.

97 Nu mūsu priekšā lielo baiļu mala;

jau katra zvaigzne grimst, kas augšup kāpa,

jo viņu gaitai mūžam nava gala.

100 Lai mirdz mums Dieva gudrība kā lāpa!

Mums avots jāaizsniedz, kas tek caur grāvi,

bet tajā veldzi negūs tie, kam slāpa.

103 Sis ūdens netīrais, pie kura stāvi,

kur viļņi duļķaini mūs tālāk vada,

trenc tos, kas dusmās guvuši sev nāvi. jv J v

106 Tie naidā dzīvojuši gads pēc gada,

nu tie ir Stiksas purvā nonākuši,

kas bezcerīgas ciešanas tiem rada.»

109 Tad redzēju, kā, dūņām aplipuši,

tur kaili ļaudis pacēlās un grima,

ikkatru cini tvarstot izmisuši.

112 Bet velti viņos vēlēšanās dzima

uz augšu tikt un sasniegt zemi cietu,

kaut pērties, spārdīties tie nenorima.

115 Mans meistars sacīja: «Tie drošu vietu,

kur pastāvēt, nekad vairs neatradīs,

tie maitājuši katru labu lietu.

118 Tie savu mūžību šais dūņās vadīs

un mūžam ņudzēs, smagi nopūzdamies,

un savās dusmās citiem zvels un badīs.

121 Tie saka, savos dubļos vārtīdamies:

- Mēs tumši bijām saldā saules gaisā,

mēs dusmu elpu dvesām nerimdamies:

124 Nu mokāmies mēs purva peklē baisā. -»

Šīs žēlabas tiem rīklēs gārguļoja,

tie smaka dūņās, it kā bāzti maisā.

127 Tā smagā dvaka, kas tos apriņķoja,

mums lika projām doties pa šo gravu,

kas it kā milzu arku izveidoja.

130 Un tā mēs turpinājām ceļu savu

Piezīmes

! Vārdi, kas nav nevienā valodā: tos izdomājis Dante, lai raksturotu dēmonu

valodu.

>6 Skopuļi, kas nekad nav atvēruši dūres, lai atdotu.

>7 Izšķērdētāji: izšķērdēt visu, līdz paliek bez matiem (fi.no a restar senza capelli)

ir itāļu valodas idiomātisks teiciens.

>2 Romiešu likteņa un laimes, veiksmes dieviete.

>5 Ar eņģeļiem.

>6 Likteņa mainīguma simbols.

>8 Kad abi dzejnieki devās ceļā, zvaigznes cēlās no austrumiem pret debess vidu.

Tagad tās sāk nolaisties pret rietumiem, tātad pagājusi ir pusnakts.

07 Sk. E. III, 78.

Astotais dziedājums

1 Kad beidzot abi bijām nonākuši

mēs kāda augsta torņa pakājē,

tad vērojām mēs, domās nogrimuši,

4 kā divas liesmiņas tur tekalē;

tās šķita viena otrai zīmi dodam,

kam jēga cilvēkam ir jāmeklē.

7 Es vaicāju: «Kā atbildi lai rodam,

ko pauž šīs liesmiņas? Vai vēstī tās,

cik lielam jābūt grēcinieka sodam?»

10 Tad meistars teica: «Dvēsles atvestās

var tādējādi redzēt, kas tās gaida,

ja tornis tīts nav purva dūmakās.»

13 Kā bultu, kuru stiegra tālē raida,

lai spindzēdama tā pa gaisu skrietu,

es laivu redzēju, kas viļņus šķaida.

16 Tā strauji šāvās tieši uz to vietu,

kur stāvējām mēs abi vērodami,

un laivinieks ar balsi bargu, cietu

19 mums sauca: «Zuduši jūs atnākdami!»

«Tu, Flegij, šoreiz velti balsi cēli,»

mans pavēlnieks tam teica, «pārbraukdami

22 ļ šo purvu, gribam, lai mums vēli

tu ceļu laimīgu un izdošanos,

līdz sasniegsim mēs pašu elles kvēli.»

25 Kad Flegijs manīja šo maldīšanos,

tad abus mūs viņš laivā aicināja

par atbildi uz mūsu vēlēšanos.

28 Ar mums šī laiva atkal tālāk gāja,

no mana smaguma tā dziļāk grima,

jo manu dvēseli vēl miesa klāja.

31 Ap mums bij purvs kā elpa smagi slima,

tur kādu vīru dūņām aplipušu,

es skatīju; tas raudāt nenorima:

34 «Es tevi ieraugu vēl nemirušu,»

tas teica man, un es tam atbildēju:

«Kaut ieraugi tu mani atnākušu,

37 no šejienes vēl atgriezties es spēju;

bet tu kas esi, nošķiedies ar rāvu?»

Viņš bilda: «Redzi, asaras es sēju.»

40 Es viņam teicu: «Tavā priekšā stāvu,

gars, mūžam nolādētais elles mokām.

Vai plecos nes tu grēku nastu prāvu?»

43 Tad pieķērās viņš laivai abām rokām,

lai arī mani līdz sev dūņās rautu,

naids lauzās tam no visām sejas krokām.

46 Tad nogrūsts cēlās viņš, lai mani skautu,

un, skūpstīdams man seju, viņš man teica:

«Es gribētu, lai tu man stāstīt ļautu

49 par vīru, kuru dzīvē lepnums veica,

tā sirdij sveša bija labsirdība,

bij reti brīži tie, kad prieks to sveica.

52 To ellē dzinusi tā negantība.

Tā daudzus lielmaņus, kas zemē valda,

./ kā cūkas dubļos šurp trenks augstprātība.»

55 Es teicu: «Tie, kas sēž pie pilna galda,

tie vienmēr nonicinās izsalkušo;

tiem nenāks paradīzes laime salda.»

58 Tad pametām mēs vīru izmisušo,

lai viņš no jauna savos dubļos slīktu

un pūlētos ar spēku pagurušo.

61 Lai ciešanas tiem ļaudīm neapsīktu,

kas, pērdamies pa purvu, dūņas jauca,

kāds vīrs tos šauta, lai tie dziļāk nīktu.

64 «Še, Filipo Ardženti!» visi sauca;

un florentīnietis, kam dusmas virda,

pats sevi kozdams, sāpēs skaļi kauca.

67 Bet lai tās mokas paliek, kas to tirda!

t Man ausis ļaudis sāpēs sadzirdēja

kā slāpstošos, ko avots nepadzirda.

70 Kad jautāju, mans meistars atbildēja:

«Šo pilsētu, mans dēls, to sauc par Diti,

to taisnīguma vara uzbūvēja.

73 To redzot, tu man ļoti pārsteigts šķiti.

Starp viņas mūriem ugunssarkanajiem

mīt visi ļaunie un vēl daudzi citi.

76 Tu paraugies uz torņiem varenajiem!

Bet pašā dziļumā deg mūžu liesma:

no tās būs bīties visiem grēcīgajiem.

79 Tie spalgi kauks kā uzdurti uz iesma:

daudz biedinošāka par pašu nāvi

ir nemitīgā elles moku briesma.»|

82 Kad bijām pārgājuši dziļo grāvi,

kas apjoza šo izmisuma vietu,

es redzēju, kā tumšu būtņu stāvi

85 visapkārt rosījās; tās līdz ar lietu

no debesīm man šķita nokritušas;

tās jautāja man: «Kas gan tā par lietu,

88 ka tur, kur mājo dvēsles aizgājušas,

var apkārt staigāt cilvēks nenomiris?» \

Kad viņu balsis bija apklusušas,

91 mans meistars teica: «Nav tas vainags iris,

kas ellē grimušos ar dzīviem saista,

kaut vinu cerībai ik zieds ir biris.

94 Būs ilgs vēl mūžs un dzīvošana skaista

tam cilvēkam, ko šajā ceļā vadu:

man sekot viņa dvēsele ir laista.»

97 Bet elles gari cēla lielu kņadu:

«Lai viens viņš iet pa ārprātības ceļu!»

Tad sacīju es: «Meistar mans, ko radu

100 es dziļās briesmās, es pret tevi ceļu

šo savu lūgšanu: ak, nepieļauji,

lai es šo slogu savos plecos veļu!

103 Man savu žēlsirdību neatrauji!

Un, ja mums lemts nav kopā tālāk doties,

tad atpakaļ mēs griezīsimies strauji.»

106 Mans kungs tad teica: «Tikai nebaidoties

it visas grūtības mēs uzveikt spēsim.

Uz priekšu iesim, šķēršļu nevairoties!

109 Ja savās sirdīs cerību mēs sēsim

un stiprināsim nogurušo garu,

mēs visur tiksim, visur uzvarēsim.

112 Šeit gaidi mani: to tev sacīt varu,

ka tevi pazemē es neatstāšu.

Lai paļāvība dod tev dvēslei sparu!»

115 Un tā viņš aizgāja. Es nerunāšu

par to, ko man šis gājums izciest lika,

tik mīļā tēva prātu godināšu.

118 Kad smagie vārti aiztaisīti tika,

mans vadonis nu spiests bij palikt laukā;

bij viņa sejā dziļa nepatika

121 un raizes viņa acu skatā jaukā,

un sacīja viņš, kas bij sirdī krājies:

«Ne velti šīs par bēdu mājām saukā!»

124 Un man viņš teica: «Tikai nebēdājies,

šo pārbaudījumu es izturēšu,

lai kāds tas spēks, kas mums ir pretī stājies.

127 Bet tev es uzdevumu uzticēšu:

tu augstāk slēptas durvis atradīsi,

tās slēgtas nav. Es palīdzēt tev spēšu.

130 Virs tām tu biedu rakstu ieraudzīsi:

no turienes tev nokāpt būs pa krauju

caur lokiem, līdz tu mani pamanīsi,

133 tad pretī nāc, lai atkal tevi skauju!»

Piezīmes

Signāls, ka ieradušās divas jaunas dvēseles. Pēc šī signāla no Dites pilsētas

torņa viņpus Stiksas purvam tiek dots atbildes signāls, pēc kura no turienes

laivā dodas ceļā pārcēlājs.

Pēc grieķu mīta teiksmains flegiešu ciltstēvs Tesālijā, Arēja un mirstīgas sievietes

dēls. Saniknojies uz Apolonu, kas bija savaldzinājis viņa meitu, viņš nodedzināja

Delfu templi, tika Apolona nošauts un cieta sodu pazemes valstībā. Dantem

viņš ir nikns piektā loka sargs un dvēseļu pārcēlājs pāri Stiksas purvam.

Bagāts florenciešu bruņinieks Filipo deļji Adimāri, Melno gvelfu pārstāvis, pēc

dabas augstprātīgs un straujš dusmās. Viņš bija iesaukts Ardženti (64), sudra-

botais, jo savu zirgu apkala ar sudraba pakaviem.

Lat. Dis - latīņu nosaukums Aīdām jeb Plūtonam, antīkās pazemes valstības

valdniekam, Krona un Rejas dēlam, Zeva un Poseidona brālim. Dante par Ditu

sauc Luciferu (lat. Lucifer - Gaismas nesējs), Elles valdnieku, galveno velnu,

kura vārdā nosaukta Elles pilsēta, kas apjozta mūriem un kam apkārt stiepjas

Stiksas purvs. Ar Diti sākas apakšējā Elle.

Velni, kas kādreiz bija eņģeļi, bet līdz ar Lūciferu sacēlās pret Dievu un līdz ar

viņu tika nogāzti ellē.

Baznīcas leģenda stāsta, ka tad, kad Kristus nokāpis ellē, lai aizvestu taisno

dvēseles (E. IV, 52-63), velni viņam aizsprostojuši ceļu, bet viņš sadauzījis elles

vārtus, kas no tiem laikiem palikuši atvērti.

DEVĪTAIS DZIEDĀJUMS

1 Tā nicināmā krāsa bij man sejā,

kad savu vadoni es ieraudzīju;

sirds viņam pretī trauca straujā skrejā.

4 Es apstājos un viņu uzklausīju -

visapkārt tumsa, migla, lietus līņā -

es savu kungu tikko saskatīju.

7 «Mums tomēr jāuzvar būs šajā cīņā,»

viņš sacīja, «ja ne… Un tomēr spēsim,

lai cik daudz dēmonu šo zemi mīnā.

10 Ar viņu, kas man parādījās, spēsim.

Kaut palīgi vēl vilcinās: kas zina,

kad ieradīsies tie. Bet uzvarēsim.»

13 Šie vārdi tomēr mani bailēs dzina:

tā klājas tam, kas meklē slēptu jēgu

un zīmi ļaunāko sev izsecina.

16 «Vai šajā pazemē, kas pilna rēgu,

jebkad ir bijis kāds no pirmā loka?»

es jautāju. Viņš, redzēdams, ka bēgu

19 no kādas domas, kura mani moka,

man atbildēja: «Retais no mums gājis

pa ceļu šo. Bet tici, mana roka

22 spēj tevi droši vadīt. Izstaigājis

šo pazemi es esmu, lāstu nesdams:

es Erihtonas dusmas modinājis,

25 tā lika man, lai, miesu zemē mezdams,

es dotos lokā pašā pēdīgajā

un atgrieztos, šurp kādu garu vezdams.

28 Ir tumšs un baiss tai vietā zemākajā,

vistālāk tā no debesīm, kas griežas:

turp ceļš man zināms, nemaldīšos tajā.

31 Šis purvs, kas smird, kur ejot dūņas šķiežas,

tas sāpju citadelei apkārt jožas,

tur vaidus dzirdēsi, kas sirdī griežas,

34 un smakas jutīsi, kas nāsīs kožas.»

- Tad, tālāk ejot, priekšā iemirdzējās

augsts tornis, kurā dega liesmas spožas.

37 Virs tā mums abiem pēkšņi pretī slējās

trīs fūrijas, ko asins traipi klāja,

ap vidukļiem tām zaļas hidras sējās,

40 un čūskas, locīties kas nenostāja,

bij matu vietā tām un apkārt vijās

ap deniņiem, un šņācot biedināja.

43 Mans vadonis no viņām nenobijās,

viņš pazina šīs būtnes mežonīgās.

«Nu raugies,» teica viņš, «šais Erinijās!»

46 Un, redzot viņu acis negausīgās

un elpu dzirdot, kas kā cirvis tēsa,

es stindzis biju šausmās bezgalīgās.

49 Ar nagiem katra savas krūtis plēsa

un, plaukstas sizdama, tik skaļi kauca,

ka skaņas šīs ik cerību man dzēsa.

52 Tās man no pašas augšas nikni sauca:

«Nāks Medūza, par akmeni tad kļūsi!

Ir Tēzejs vienīgais, kas prom vēl šmauca.»

55 «Tu acis aiztaisi, tad glābts tu būsi, — .

jo, tiklīdz Gorgonu tu ieraudzīsi,

no elles šīs nekad vairs neizkļūsi,»-

58 tā teica meistars man. Bij vārdi īsi,

bet tomēr tajos atspaidu es guvu.

«Būs labi,» teicu sev, «ja paklausīsi.»

61 Ak, jūs, kas gudrībai visaugstai tuvu,

par mācību jums jābūt ielīksmotiem,

kas prātu briedina kā lietus druvu.

64 Tad izdzirdu pār viļņiem sabangotiem

es šausmu kliedzienu kā brīkšķi spēju,

kas drebēt lika krastiem melnrobotiem;

67 šis kliedziens atgādināja man vēju7~~~

ko saceļ divu kaismju pretišķība,

man likās, ka es tālē sadzirdēju,

70 kā mežā kokus lauž tā negantība,

un zvēri bēg, un lopi bēg un gani,

kad, tīta putekļos, brāž viņa augstprātība.

73 Tad teica meistars: «Vai tu dzirdi mani?

Šais jmtās un šais dūmos ieskaties

un cieši iegaumē, ko tajos mani!»

76 Kā varžu bars, kas kopā pulcējies,

redz čūsku, un tad visas izbijušās

uz malu mūk, jo cer tur paglābties,

79 tā redzēju es dvēsles pazudušās

no vīra bēgam, kas pār Stiksu nāca

šurp soļiem. Viņa acis izmisušās

82 caur gaisu urbās, kas ap viņu šņāca,

ar kreiso roku viņš it bieži māja,

un likās, lieli sirdēsti to māca.

85 Viņš likās debess sūtnis. Liecināja

par to šī stāja. Mani, klusu ciešot,

tam paklanīties meistars mudināja.

88 Kā pumpurs plaukst, kad zars to dzinis riešot,

no viņa nūjas atdarījās vārti,

viņš dusmās sauca, ļaudīm bailes viešot:

91 «Jūs, debess padzītie! Lai elles sārti

jūs dedzina! Vai jūs vēl nerimstaties?

Vai nekļūst jums no kauna vaigi sārti?

94 Kam gribai augstākai jūs pretojaties?

Kam varai tai jūs neatdodat godu,

no kuras nāk it viss, kas mūžam patiess?

97 Nāk liktenis pārjums ar drausmu sodu.

Tas jūsu Cerbers, kas bij likts, lai rietu,

vēl klīst ar rīkli noberztu un zodu.»

100 Un tad viņš pagriezās, lai atkal ietu

pa ceļu netīro, mums nesacījis

neviena vārda. Likās, ka to sietu

103 kāds uzdevums, ko Dievs tam norādījis;

uz zemes iekšieni mēs virzījāmies:

bij gars šis svētītais mūs apvēdījis.

106 Un drīz mēs iekšpusē jau atradāmies

bez kādām pūlēm; vēlēšanās bija

man skatīt cietoksni, kur apstājāmies,

109 un tad nu manas acis ieraudzīja

pa labi un pa kreisi lielus laukus,

ko ciešanas un mokas piepildīja.

112 Kā Arlā, tur, kur Rona straumes traukus

lej purvājā, kā Polā, kur Karnāro

nav krastiem novēlējis dārzus jaukus

115 un veltīgi pēc auglības tie kāro,

tā arī šeit - tik skumjas kapu vietas,

kas tā kā rētas klāj šo zemi bāro;

118 bet šeit es pieredzēju briesmu lietas:

bij visus kapus liesmas apņēmušas,

šķiet, tajās kustu pat dzelzs lodes cietas

121 No kapiem atvērtiem tik izmisušas

un gaužas vaimanas uz augšu kāpa: ,

ka asinis man šķita sastingušas.

124 Tad vaicāju es, jo man zināt slāpa,

kas ir šie ļaudis: «Meistar mans, jel saki,

kas ir tie, ko šāds negants sods šeit trāpa?»

127 Viņš atbildēja: «Ķeceri tie traki'

un - daudzās sektēs - viņu sekotāji.

Vai liesmās tu un dūmos nenosmaki?

130 Kā viens tie visi Dieva pulgotāji,

kas čūlām pārklājas un sviedriem sūriem:

pret liesmām viņu spēki pārāk vāji.

133 Tad garām gājām mocībām un mūriem,

Piezīmes

Baiļu bālums.

No Limba.

Leģendāra tesāliešu burve, kas modinājusi mirušos un likusi tiem pareģot

nākotni.

No devītajām debesīm (P. I, 75).

Tisifone ( slepkavības atriebēja ), Megēra ( nīdēja ), Alekto ( nerimtīgā ) - antīkajā

mitoloģijā lāsta, atriebības un soda dievietes, kas mīt pazemes valstībā un kalpo

Persefonei (Prozerpīnai), Aida (Plūtona) sievai.

Pēc grieķu mīta viena no trim māsām Gorgonām, jaunava, kam matu vietā

čūskas un ko ieraugot cilvēki un zvēri pārvēršas par akmeņiem. Persejs nocirtis

tai galvu, un šī Gorgonas seja kļuvusi viņa rokās par drausmīgu ieroci, jo pārvērtusi ienaidniekus akmeņos.

Tēzejs nokāpis pazemes valstībā, lai nolaupītu Persefoni, un neskarts atgriezies zemes virsū.

Eņģelis.

No Hērakla ķēdes, kad tas nolaupīja Cerberu. Cerbera nolaupīšana bija visgrū-

tākais Hērakla varoņdarbs.

Pilsēta Provansā; netālu no tās atrodas viduslaikos slavena kapsēta ar daudziem

romiešu un kristiešu kapiem.

Pilsēta pie Kornāro līča Istrijas dienvidos. Tās apkārtnē arī atradās plaša romiešu

nekropole.

DesmitaiS dziedājums

1 Un tad pa taku slepenu viņš gāja

starp mocībām un mūri, augsts kas slējās;

es sekoju aiz sava skolotāja.

4 «Ak, tikums augstākais,» tā pēkšņi lējās

pār manām lūpām vārdi, «tu, kas paudis

man gudrību, kas dziļi sirdī sējās,

7 vai tagad drīkstu redzēt es tos ļaudis,

kas kapos guļ? jau plāksnes pacēlušās, Jj.

un modies katrs, kas zem tām bij snaudis.»

10 Viņš teica: «Dvēseles, kas pamodušās,

tiks atkal ieslēgtas, kad atgriezīsies

no Josafāta savās miesās tukšās.

13 Lūk, ja uz šo pusi tu paraudzīsies,

tu redzēsi tur sirmo Epikūru, .CytC C

ar viņa skolotājiem iepazīsies.

16 ' .Tiem nāksies izciest vēl daudz moku sūru. ^

Bet lūgums tavs jau drīz tiks apmierināts.

Lai kvēlo liesma tā, ko tevī kūru!»

19 Es atteicu: «Ik vārds tavs iededzināts,

mans vadoni, ir dziļi manā sirdī,

un manos darbos tiks tas apliecināts.»

22 «0, toskaniet, ko skaidrs avots dzirdī,

kad dzīvs pa uguns pilsētu tu staigā V1 -

ar sāpēm godīgām, kas tevi tirdī

25 un iespiež skumju zīmogu tev vaigā,

tu man tik tuvs, jo nāc no zemes cēlās,

par dzimteni ko saucu mīlā maigā.»

28 Tad pēkšņi pēc šīs viņa runas kvēlās

no kāda šķirsta cēlās balss; es biju

kā stindzis, klausoties tās skaņās žēlās. .'

31 Līdz pusei augumu es ieraudzīju,

un meistars teica: «Redzi Farinātu!

Ko baidies? Pagriezies!» Es paklausīju.

34 Man likās, it kā sirds man pēkšņi stātu;

tik lepni krūtis viņš un pieri slēja,

it kā viņš visu elli nicinātu. ) '-

37 Mans vadonis man bažas izkliedēja

un, mani bīdīdams, ar drošu roku

starp kapiem pie šī vīra aizvest spēja.

40 Man baisi bija, redzot tik daudz moku.

Bet, kad pie viņa kapa klāt es biju,

viņš, mani uzlūkodams tā kā joku,

43 man vaicāja ar slēptu ironiju:

«Kas tava dzimta, tavi radinieki?»

Kad es to paklausīgi pavēstīju,

46 viņš teica: «Tie bij mani ienaidnieki,

pret tiem man naids kā nazis sirdī griezās,

un manis dēļ tie kļuva trimdinieki.»

49 «Kaut padzīti, drīz atpakaļ tie griezās,

un nav vēl viņu gaita apstājusies,»

es atteicu, «bet jūsu galvās biezās

52 šī māksla negrib līst.» Tad pacēlusies

no kapa bija cita ēna klusi;

tā, liekas, bija ceļos nometusies.

55 Un, skatu sev visapkārt aplaidusi,

kā raudzīdamās, vai man nav kāds līdzi,

un tūdaļ cerību šo zaudējusi,

58 tā raudāja: «Kādēļ man nepalīdzi,

tu, kas šurp nāci pa šo aklo eju?

Kur ir mans dēls? Vairēdžēsū to drīzi?»

61 Šai ēnai atteicu: «Ne viens es eju:

tur gaida tas, kas šurpu vedis mani,

bet jūsu Gvido novērsis ir seju

64 no viņa darbiem, kas man skan kā zvani.»

No ēnas sacītā, no viņas mokām

es viņu pazinu; un, lūdzot mani

67 un aicinot ar pretī stieptām rokām,

viņš pēkšņi taisns slējās: «Ko tu teici?

Tu viņu neredzēji galvu lokām

70 tā priekšā, kuru tu kā gaismu sveici?

Vai viņš vairs nav šai pasaulē starp dzīviem?

nakts vēsumu vairs nejūt? dienas tveici?»

73 Tad, krizdama aiz-dūjau-vāliem blīviem,

šī ēna zuda. Pirmā nekustīgi

un baigi manī blenza skatiem stīviem;

76 un tad tā turpināja savaldīgi:

«Jā, tie šo mākslu slikti mācījušies,

par to nu jāmaksā man izmisīgi.

79 Kad piecdesmitreiz gaismā iedegušies

būs mēneši, ko mūsu dieve vada,

tad būs tev noslēpumi atklājušies

82 un smagās mokas, ko šī māksla rada.

^Jel saki, kam tik ļauni ir šie ļaudis,

kam viņu likums mani sper un bada?»

85 Es atteicu: «Nav liktenis mūs glaudis:

no asinīm reiz Arbija bij sārta;

pats liktenis šīs lūgšanas mums audis.»

88 Bij galva skumīgi tam lejupkārta,

kad teica viņš: «Es nejau viens tur biju,

un katram mums bij godajfita skārta;

91 bet viens es savas domas izsacīju,

kad Florenci bij nolemts iznīcināt:

viens pats tai glābiņu es izcīnīju.»

94 «Ak, ja kāds spētu kādreiz apklusināt

to jūsu sēklu!» teicu es, «bet raisiet

man vaļā mezglu autam, kurā tināt

97 jūs manu prātu! Acis vaļā taisiet

jūs arī pats! Jūs jaušat nākamību.

Ar to, kas tagadnē, to nesamaisiet!»

100 «Mēs saredzam ar prāta apgaismību

tik to, kas tāls; šī spēja mums ir dota

caur vadoņa visaugstā žēlastību,»

103 viņš teica, «bet ik lieta pietuvota

kļūst neredzama mums, un neuzzinām

mēs to, ja tā mums netiek apskaidrota.

106 Tad redzi, kādēļ grūti atšķetinām

mēs pašreizējā brīža dzīvo ainu,

lai cik mēs bieži savu pātu trinām.»

109 Tad pēkšņi atskārtu es savu vainu

un teicu: «Sakiet tam, kas kapā grima

ar balsi izmisušu, žēlabainu,

112 ka dzīvs ir jauneklis, kas viņam dzima,

un ka es klusēju tik šaubu varā,

kas, jūsu sētas, manī nenorima.»

115 Tad meistars mani sauca ceļā garā;

es garam lūdzu, lai tas man vēl saka,

kas vēl šeit mīt šai nolādēto barā._

118 Viņš teica: «Pilna ir šī posta aka: a'JarJ 14i,<

tur Fridrihs Otrais sēž ar kardinālu,

tur tūkstoši, kas zemi asrām slaka.»

121 Tad pazuda viņš, un ar seju bālu

nu pretī dzejniekam es soļus spēru,

lai viņam līdzi ietu ceļu tālu.

124 Un soļodams es muti neatvēru,

līdz jautāja viņš: «Kam tik mulss tu esi?»

Tad nedroši pēc atbildes es tvēru.

127 «Ir smags tas slogs, ko pārdomās tu nesi,»

man teica gudrais vīrs. «Tev sacīt varu:

tās jūtas saprotu, ko bažās dvesi.

130 Bet, kad tu sastapsi to maigo staru,

kurš nāk no skaistās acs, kas visu rauga,

gūs gars tev dzīves ceļā jaunu sparu.»

133 Pa kreisi griezos tad aiz sava drauga,

no mūriem prom pa leju veda taka,

tur tikai staipekņi un sūna auga

136 3īs sitās neciešama smaka.

Piezīmes

!2 Ieleja, kur pēc baznīcas priekšstatiem notikšot pastarā tiesa.

14 Grieķu filozofs - materiālists (341-270 p. m. ē.), kas noliedza dvēseles nemirstību.

Viduslaikos par epikūriešiem dēvēja ateistus vispār.

'7 Satikt ellē Farinātas deļji Uberti garu (E. VI, 79-84).

<2 Farināta deļji Uberti (dz. 13. gs. sāk.) - Florences gibelīnu (karaļa varas atbalstītāju) vadonis. Piederēdami gibelīniem naidīgajai gvelfu partijai, kas cīņā pret impērijas tīkojumiem balstījās uz pāvestu, Dantes priekšgājēji divas reizes cieta sakāvi. Pirmo reizi gvelfi tika sakauti un izraidīti trimdā 1248. g., kad tos uzveica gibelīni ar vācu imperatora Fridriha II atbalstu (119). Pēc trim gadiem gvelfi atgriezās Florencē un 1258. g. padzina varaskāro Farinātu un tā piekritējus.

Taču tie, sadarbodamies ar Sjēnu un neapoliešu karali Manfrēdu (S. III, 112), 1260. g. netālu no Montaperti pils pie Arbijas upes (86) smagi sakāva gvelfus un viņu sabiedrotos. Gvelfiem nācās otrreiz atstāt Florenci. 1264. g. Farināta mira. 1266. g., kad Manfrēds krita pie Benevento, gvelfi atgriezās Florencē no jauna un ieguva Sicīlijas karaļa Anžū Kārļa I atbalstu; tā karaspēks piespieda gibelīnus 1267. g. atstāt Florenci uz visiem laikiem. Gvelfi sevišķi bargi izturējās prot Uberti dzimtu. Uberti namu viņi nolidzināja līdz ar zemi un tft vietā ierikojn laukumu. Uberti dzimtas locekļi nekad netika amnestēti kā citi gibelīni; tie Uberti, kas nonāca Florences republikas rokās, tika sodīti ar nāvi. 1283. g. inkvzīcijas tiesa pasludināja Epikūra sekotāju Farinātu pēc nāves par ķeceri.

53 Epikūrietis Kavalkante Kavalkanti, gvelfs, filozofa un dzejnieka, jaunā maigā stila pārstāvja un Dantes tuvākā drauga Gvido Kavalkanti (1259-1300) (Š. XI,

98) tēvs.

80 Antīkajos ticējumos Persefone, pazemes valdnieka Aīda sieva, līdzās Hekatei un Artemidai tiek uzskatīta par mēness dievieti. Pareģotajā laikā, 1304. g. jūnijā, Dante zaudēja cerību atgriezties Florencē un pārtrauca sakarus ar trimdas biedriem.

86 Sk. E. X, 32.

91-93 Pēc uzvaras pie Montaperti toskaniešu gibelīnu vadoņi prasīja sagraut Florenci.

To nepieļāva Farināta, izvilkdams šķēpu un sacīdams, ka viņš, kamēr dzīvs,

viens pret visiem to aizstāvēs.

119 Vācu imperators Fridrihs II no Hoenštaufenu dinastijas (1194—1250) - Neapoles

un Sicīlijas karalis, Heinriha VI un Sicīlijas Konstances (P. III, 118) dēls. Viņa

nesamierināmais naids pret pāvestu (viņu trīs reizes izslēdza no baznīcas), viņa

labvēlība pret arābu un ebreju zinātniekiem un viņa brīvais dzīvesveids radīja

viņam starp laikabiedriem bīstama ķecera slavu. Kardināls Otaviāno deļji

Ubaldīni (m. 1273. g.) - dedzīgs gibelīnietis, savā laikā tik slavens, ka vienkārši

ar vārdu «kardināls» tika domāts tieši viņš. Ir saglabājies viņa teiciens: «Ja dvē-

sele vispār ir, tad es to esmu pazaudējis gibelīnu labad.»

130-131 Domāta Beatriče.

Vienpadsmitais dziedājums

1 Tad stāvā kraujā, kuru izveidoja

visapkārt klintsbluķi, mēs uzrausāmies:

tur lejā baismīgs jūklis mutuļoja.

4 Pirms tālāk gājām, brīdi paglābāmies

no dvakas, kas no bezdibeņa kāpa,

aiz milzu kapenēm kad nostājāmies.

7 «Šeit pāvests Anastasijs. Sods to trāpa,

jo Fotinu tas novedis no

tā tur bij rakstīts. Dzisusi tam lāpa,

10 ko dedza Dievs - nav viņam žēl šī meļa.

«Mēs mazliet apradīsim ar šo smaku,

tad projām iesim no šī nekrietneļa,»

13 tā teica meistars. Bet es viņam saku:

«Šo laiku lietderīgi izmantosim!»

«To varam,» teica viņš, «kad es tev blaku.

16 Mans dēls, aiz klintīm šīm mēs palūkosim,»

viņš teica tālāk, «tur būs treji loki,

arvienu mazāki - tos izsekosim.

19 T,ur gari blīvējas kā drūmi spoki; ^

bet, lai tu mierīgs aplūkot tos vari

un neziņā sev prātu nenomoki,

22 tev stāstīšu par sodiem, ko šie gari

par saviem grēkiem izcieš elles mokās.

Tur pašā apakšā mīt blēžu bariv

25 tie sāpēs pašās skaudrākajās lokās,

un tos visspēcīgāk tā rīkste soda,

ko Dievs tur savās taisnīgajās rokās.

28 Tā ķer ikvienu dvēseli, kas gloda.

Bet lokā pirmajā mīt vardarbīgie

kā zvēri tie bez kauna un bez goda.

31 It visi varasdarbi ļaunprātīgie

ko vērsuši pret Dievu, tuvākajiem

un sevi ir šie ļaudis noziedzīgie,

34 ir dalīti pēc grēkiem dažādajiem

trīs pakāpēs, un tā šie grecinieki

trīs apļos mīt. Par saviem negantajiem

37 postīgajiem darbiem slepkavnieki

ir pašā pirmā aplī ievietoti.

Bet otrajā cieš sodu pašnāvnieki;

40 tie zemes labumus, kas Dieva doti,

un savas spējas projām aizmetuši

un šeitan cieš nu, raudādami ļoti.

43 Lūk, tie, kas sirdi Dievu nolieguši

un zaimojuši savā negantībā

un dabas cildenumu zākājuši

46 un nonākuši šādā sakarībā

ir mazākajā aplī, kur cieš sodu

tie, kurus Dievs ir savā varenībā

49 un mūžīgajai taisnībai par godu

ar tumšo kauna zīmi zīmogojis,

ko Sodomai un Kaorsai es rodu

52 uz pieres rakstītu. Kas iztirgojis

ir savu sirdsapziņu, citus krāpdams,

tas dziļi dvēseli ir ievainojis

55 gan tam, kas viņam uzticējies, slāpdams

pēc draudzības, gan tam, kas neticīgi

no viņa novērsies. Uz augšu kāpdams

58 pa viltus kāpnēm, viņš ir cietsirdīgi

tās cēlās mīlas saites nonāvējis,

 ko sējusi ir daba svētbijīgi.

61 Un tādēļ otro loku paredzējis

Dievs lišķiem, līdējiem un ierausējiem -

uz mūžu mūžiem viņš tos nolādējis.

64 Lai viņu smaka gaist pa visiem vējiem!

Bet dziļāk, pašā mazākajā lokā

par saviem grēkiem jācieš nodevējiem.»

67 Es teicu: «Meistar, atslēga tev rokā,

un tu man smagus grēkus vaļā vēri,

ko bezdibenis slēpj ikkatrā krokā.

70 Bet šķiet, tu visus grēkus neaptvēri.

Kas ir tie, kas tur dūņās iegrimuši?

Ar kādu mēru viņu vainu mēri?

73 Ja viņi Dieva dusmas pelnījuši,

kādēļ tie pilsētā nav sarkanajā?

Kam jācieš tiem, ja nav tie grēkojuši?»

76 Viņš atteica: «Kas tavu prātu vajā?

Kas dzen no cietā pamata to projām,

tam maldīties liek tumsas laukā klajā?

79 Ir Ētikā, ko bieži pārlapojām,

trīs dziņas minētas, ko Dievs ir pēlis:

uz šejieni tām līdz mēs izsekojām.

82 Ir grēcīgs, kura ļaunums citam dzēlis,

un tas, kam sirdī zvēra negantība.

Ir vainu mazāku sev plecos vēlis,

85 kas nesavaldīgs bijis. Žēlastība,

ko dāvājis ir Dievs šiem nosodītiem,

lai viņus nemoka tā izmisībaj

88 kas jāizcieš ir elles liesmās dzītiem/

ir sodu mazāku tiem piespriedusi,n>

kas jānes tiem, no citiem atdalītiem

91 «Tu, saule, kas man acis atvērusi,

tu visas manas šaubas kliedināji,

lai sirdī ticība man uzplaukst klusi.

94 Bet atbildi man, kādēļ augļotāji

tik netīkami Dieva labsirdībai?

Ak, cik gan vēl man prāta spēki vāji!»

97 «Ja pievērsīsimies mēs Prātniecībai,»

viņš teica, «atzinu tur atradīsim,

ka, pateicoties Dieva visgudrībai,

100 ir daba veidota. Tad pašķirstīsim

mēs Fiziku. Tur pašā iesākumā

pēc dažām lapām mēs jau izlasīsim,

103 ka māksla visā savā cildenumā

no dabas mācās, savas skolotājas;

šo Dieva mazmeitu mums bijīgumā

106 pie mātes dabas krūtīm turēt klājas,

lai piepildās, ko Ģenēze mums saka,

lai cilvēks attīstībā neapstājas;

109 bet augļotājiem sirds tik ir pie maka,

gan pašu dabu, gan tās sekotājus

tas nicina, to greizi aizved taka.

112 Bet mūs, šīs taisnās tiesas vērotājus,

nu gaida ceļš. Lūk, Zivis mirdz jau spoži.

Lai Dieva griba neatrod mūs vājus!

115 Lai noeju mēs sasniegt varam moži!»

Piezīmes

7-8 Pāvests Anastasijs II (no 496. līdz 498. g.), kas centās novērst šķelšanos starp rietumu un austrumu baznīcu un labvēlīgi uzņēma Konstantinopoles delegātu Fotinu, tika uzskatīts par ķeceri.

51 Sodoma - pēc bībeles leģendas pilsēta, ko nodedzinājusi debesu uguns, jo tās iemītnieki bijuši pār mēru izvirtuši. Kaorsa - pilsēta Dienvidfrancijā, viduslaikos slavena ar saviem augļotājiem.

79 Aristoteļa darbs.

97 Aristoteļa darbs «Filozofija».

101 Aristoteļa darbs.

107 Aristoteļa darbs.

Divpadsmitais dziedājums

1 Tā vieta, kurā nonācām, lai kāptu

no krasta lejup, bija pilna šausmu:

mums likās, it kā elpa krūtīs slāptu.

4 Tā vieta sauca prātā ainu drausmu -

tos klintsbluķus, ko straumē sagāzusi

ir Adiče ar pastartiesas jausmu

7 pie Trento, tā ka kraujā palikusi

ir eja ciļņota, pa kuru doties

var ceļinieks uz vienu, otru pusi;

10 tā arī šeitan lejup aizlokoties

mēs ceļu redzējām un Krētas kaunu,

kam lemts reiz bija govī iemiesoties.

13 Tas pretī slējās mums ar sparu jaunu

un, sevi kozdams, niknās dusmās kauca

un zemē vārtījās ar naidu ļaunu.

16 Tad gudrais vīrs, tam pretī stādams, sauca:

«Tu domā, ka tu skati atēnieti,

kas kādreiz tevi nogalināt trauca?

19 Nē, nebūs ciest tev vairs, ko kādreiz cieti:

mans draugs nav skolots tavas māsas mākās -

mums elles uguns jāredz, elles lieti.»

22 Kā vērsis trako dusmās negantākās,

kad nāves dūriens tam ir miesā triecies,

tā ārdījās nu Minotaurs, kad sākās

25 tam naida virdums. «Tālāk no tā tiecies!»

man sauca meistars. «Ātrāk skrej uz leju,

un labāk ar šo zvēru nesatiecies!»

28 Un tā mēs turpinājām lejupeju,

zem kājām akmeņi man bieži gruva,

virs galvas radzes aizēnoja seju.

31 «Tu domā: kā tas zvērs šeit neiekļuva,»

viņš teica, «un mums abiem aizā šajā

tas savā naidā uzklupt nepaguva?

34 Tad zini: kad reiz ellē dziļākajā

es nokāpu, kur šausmas pretī šļāca,

šeit bija gludas klintis laukā klajā.

37 Bet neilgi pirms tam, kad šurpu nāca

tas, kurš no Dites moku loka pirmā

sev dvēseles tik daudzas līdzi vāca,

40 tā nodrebēja ieleja šī sirmā,

ka likās man, viss milzu izplatījums

ir saviļņojies mīlestības virmā.

43 Un pasaulei drīz nāca pārbaudījums.

Un izgruva šīs sirmo klinšu grēdas -

tas pārvērtībai bija ievadījums.

46 Nu redzam mēs šī notikuma pēdas.

Bet drīz būs asins upe, kurā vārās

tie vardarbīgie - drausmas viņu bēdas!»

49 Ak, dvēseles jūs niknās, akli kārās!

Kam dzīvē īsajā vēl sējāt nāvi?

Lāsts tam, kas naidā citam klātu skārās!

52 Es ieraudzīju līkumotu grāvi,

pār visu leju tas bij stiepis rokas,

tas bija plats, un krasti bij tam stāvi;

55 tur grēciniekiem bija jācieš mokas;

bet malā kentauri ar bultām šāva

kā mednieki, kam viņu amats sokas.

58 Mūs redzēdami, viņi skaļi bļāva;

trīs kentauri tad nošķīrās no bara,

pie loka katram bija bulta prāva;

61 viens sauca: «Atbildiet mums, kāda vara

uz moku vietu šo jūs sūtījusi?

Ja ne, tad lai šīs bultas savu dara!»

64 Mans meistars teica: «Kad būs pienākusi

tā īstā stunda, atbildi tad dosim

mēs Hīronam it mierīgi un klusi.»

67 «Šos kentaurus mēs tagad pavērosim,»

viņš teica man, «tas tur ir Nēss, kurš mira

dēļ Dējaneiras; mēs nu pasekosim

70 ir pārējiem: tas vidū Hīrons ira,

kas izauklējis dižo Ahileju;

lūk, Fols, kam dusmas tā kā krusa bira.

73 Un tūkstošiem tie iet pa visu leju,

uz dvēselēm tie savas bultas raida,

no asinīm ja kāda paceļ seju.»

76 Tad Hīrons atdalījās no šī klaida,

ar bultu viņš sev ūsas atglaudīja,

un šķita, ka no mums viņš kaut ko gaida.

79 Tad muti milzīgo viņš atdarīja

un biedriem teica: «Vai jūs pamanījāt,

kā oļus tas ar kājām izspārdīja,

82 kurš nāca pēdējais? Vai samanījāt,

ka viņš ir dzīvs?» Tad vadonis mans bilda:

«Patiešām, dzīvu jūs to ieraudzījāt,

85 to cēla pienākuma dziņa pilda,

tam jāredz ir šī leja, krēslas tītā,

to šurpu vada mīlestība cilda.

88 Man Beatriče, debess izraudzītā,

šo jauno uzdevumu uzticēja:

vest viņu zemē, dzīviem nepazītā.

91 Ja griba augstākā man pavēlēja

ar viņu iet šo mežonīgo ceļu,

tad vajaga mums viena pārcēlēja.

94 Pret tevi rokas lūgdamies es ceļu:

lai kāds no jūsējiem nes viņu pāri,

lai tam šo dzīvo nastu plecos veļu!»

97 Tad Hīrons pagriezās pret plašo āri

un, ieraudzījis Nēsu, viņam teica:

«Nes vinu plecos saudzīgi un vāri!»

100 So uzticamo pavadoni sveica

man priekā sirds, kad mēs gar upi gājām,

kur asins versme visus spēkus veica

103 tiem ļaudīm, kuru vārdus nezinājām.

Tad kentaurs teica: «Tirāni tie ļauni,

tie daudzus saminuši sev zem kājām;

106 tie varaskārē spītīgi kā auni;

lūk, Aleksandrs, tur, lūk, cietsirdīgais

un lepnais Dionīsijs - pārāk glauni

109 tas dzīvoja, šis valdnieks nežēlīgais.

Ir Adzolīno tas ar melniem matiem;

Obico d'Este ir tas nelaimīgais

112 ar blondo galvu. Tas uz līķuratiem

caur dunci nokļuva, ko sirdī dūra

tam ārlaulības dēls.» Tad mūsu skatiem

115 tie pazuda. Mums priekšā asins jūra,

kur ļaudis iegrimuši līdz pat zodam,

un arvien karstāku to grēki kūra.

118 «Tie neizbēgs nemūžam savam sodam,»

mums kentaurs sacija. «Vai redzat vīru?

Tas citu upurējis savam godam.

121 Šeit nenonāk neviens ar sirdi tīru.»

Šai asins speltē tik daudz ļaužu bija,

ka citu vairs no cita neatšķīru.

124 Pēc kāda laika skats mans samanīja,

ka seklāka šī asins upe kļuva,

līdz beidzot pāreja mūs sagaidīja.

127 «Tur tālāk,» teica Nēss, «kur klintis gruva,

ir atkal dziļums - tirāni tur vārās,

kas žēlojuši nav pat drauga tuva.

130 Tur mokās dvēseles šīs varaskārās,

tur Atila, kas zemi pātagojis,

līdz dieva sods kā slogs tam kaklā kārās,

133 tur Pirrs kas tik daudz ļaužu slepkavojis,

tur Seksts, un turp ja pametīsi aci,

tur gaudo sāpēs, grēks ko gatavojis,

136 Rinjērs Korneto un Rinjērs dei Paci,

uz ceļiem ļaudis viņi aplaupīja

un lielu jezgu sacēla un traci.»

139 Tad auļos metās viņš un projām bija.

Piezīmes

Minotaurs, pēc grieķu mitoloģijas briesmonis, ko dzemdējusi Krētas valdnieka Mīnoja sieva Pasifaja. Minotaura tēvs bijis vērsis, ar ko Pasifaja kopojusies, ieguldamās koka govi, kuru viņai izgatavojis Daidals (Š. XXVI, 39-41, 86-87).

Dantes Ellē Minotaurs sargā septīto loku, kur tiek sodīti vardarbīgie. Atēnu ķēniņdēls Tēzejs, kas nogalināja Minotauru. Minotaura māsa Ariadne,

Pasifajas un Mīnoja meita, iedeva Tēzejam līdzi kamolu, lai viņš, nonāvējis Minotauru, varētu atrast ceļu ārā no Labirinta, kurā mita Minotaurs.

Sk. E. IX, 22-27.

Dante izmanto evaņģēlisko leģendu par zemestrīci Kristus miršanas brīdī, lai atainotu nogruvumus Ellē (E. XXI, 106-114; XXIII, 133-138; XXIV, 19-33).

Dantem šī zemestrīce notikusi, Kristum ierodoties ellē (Sk. arī E. IV, 52-63).

11-42 Grieķu filozofs Empedokls (ap 483-424 p. m. ē.) mācīja, ka pasaule attīstās, naidā atdaloties un mīlestībā apvienojoties četriem elementiem: ugunij, gaisam,ūdenim un zemei.

17 Flegetonta (E. III, 78).

66 Vistaisnīgākais no kentauriem, daudzu varoņu, arī Ahileja, audzinātājs (71; Š.

IX, 31-36).

68 Nēss mēģināja nolaupīt Dējaneiru, Hērakla sievu, bet Hērakls viņu ievainoja arindīgu bultu. Nēss mirstot uzdāvināja Dējaneirai savu sarecējušo asiņu piku,iegalvodams, ka šīm asinīm piemītot pieburšanas spējas. Kad Dējaneira kļuvagreizsirdīga uz Jolu (P. IX, 101), viņa, lai atgrieztu Hērakla mīlestību, aizsūtījaviņam mēteli, kas bija piesūcināts Nēsa asinīm. Hērakls, uzvilcis to, mira drausmīgās mokās.

72 Viens no kentauriem, kas skandalējuši Perifoja kāzās (Š. XXIV, 121-123).

107          Maķedonijas Aleksandrs (356-323 p. m. ē.).

108          Sirakūzu tirāns Dionīsijs I (407-367 p. m. ē.).

110          Padujas tirāns Endzelino IV da Romāno (1194-1259) (P. IX, 29-30).

111          Ferāras un Ankonas markas marķīzs.

114 Adzo VIII (no 1293. līdz 1308. g.) nogalināja savu tēvu Obico 1293. g.

120 1271. g. grāfs Gī de Monfors, Anžū Kārļa I vietvaldis Toskanā, dievkalpojuma

laikā Viterbo aiz atriebības nogalināja princi Henriju, Anglijas karaļa Henrija

III brāļadēlu, un aiz matiem izvilka viņu no baznīcas.

131 Huņņu valdnieks no 433. līdz 453. g., Eiropas postītājs, saukts par «dieva pātagu».

133          Epīras karalis (no 319. līdz 272. g. p. m. ē.), kas karoja ar Romu (P. VI, 44), vai

Ahileja dēls, kas, Trojai krītot, nogalināja sirmo valdnieku Priamu.

134         Seksts Pompejs (75-35 p. m. ē.), Pompeja Lielā jaunākais dēls, kas veda korsāru

karu pret Cēzaru un otro triumvirātu, vai Seksts Tarkvīnijs, pēdējā romiešu

ķēniņa Tarkvīnija Lepnā dēls, kas nežēlīgi iznīcināja Gabijas pilsētas iedzīvotājus

un, laupīdams godu Lukrēcijai, iedzina to nāvē.

'36 Rinjērs Korneto - 13. gs. laupītājs. Rinjērs dei Paci no Vaidamo - dižciltīgas

dzimtas pārstāvis, guvis slavu ar laupīšanām un slepkavībām.

TRĪSPADSMITAIS DZIEDĀJUMS

1 Pirms Nēss mums atkal bija stājis blaku,

mēs kādā biezā mežā iegriezāmies,

kur neredzējām it nevienu taku.

 4 Ar kokiem dīvainiem tur sastapāmies,

tiem lapas pelēkas bij, nevis zaļas,

to zarus redzējām mēs aizlokāmies

7 it kā tiem nebūtu nekādas daļas,

ka augļu nav tiem, tikai inde baisa.

Tur neskanēja putnu dziesmas skaļas,

10 tik drūmās harpijas tur ligzdas taisa -

tās trojiešus no Strofadēm reiz dzina

ar vēsti ļaunu: cerības tiem gaisa.

13 Tām vēderi ir smagi kā no svina,

kā cilvēkiem tām sejas, spārni plati;

gar zariem līkajiem tās nagus trina.

16 Man teica meistars: «Briesmoņus šos skati

un zini, ka tu otrā aplī esi,

un visu iegaumē, kā vienmēr prati!

19 Tu grūtības it visas godam nesi,

tik apstaigādams grēcinieku klaidus,

pa reizei skumjas nopūtas tu dvesi.»

22 No visām pusēm dzirdēju es vaidus,

bet redzēt neredzēju tos, kas cieta,

kā likās, nežēlīgi smagus spaidus.

25 Es domāju, ka skaidra ir šī lieta:

no mums šie ļaudis bija paslēpušies

aiz krūmiem, kur tiem šķita droša vieta.

28 Šie krūmi bija cieši savijušies.

«Ja kādu zariņu tu nolauzīsi,»

man teica meistars, «tos, kas patvērušies

31 šai mežā kroplajā, tu saklausīsi.»

Tad dzinumu no dzeloņplūmes rāvu;

tā sauca: «Tu man sāpes nodarīsi!»

34 un riesa asinis kā brūnu rāvu

un sauca atkal: «Kam tu mani moki?

Jel žēlo! Ļauj man stāvēt, kā es stāvu!

37 Mēs bijām cilvēki, nu esam koki.

Kaut tava roka žēlīgāka būtu,

Kaut prātā nebūtu tev šādi joki!»

Kā stumbeņa zaļš, kas deg ar liesmu grūtu,

dveš smagās elsās, karstas lāses riešot

un žēli vaidot līdz ar vēja pūtu,

tā koks, kam zars bij lauzts, nu, sāpes ciešot,

ar asins tērci vārdus tecināja,

man sirdī žēlumu un bailes viešot.

Tam meistars sacīja: «Viņš nezināja,

tu, ievainotā dvēsele, kas raudi,

ka tas, ko manas vārsmas liecināja,

ir tevī iemiesots, kas apburts snaudi,

un tādēļ izstiepa viņš savu roku;

bet nu tu viņa līdzcietību baudi.

Tad pastāsti, kā kļuvi tu par koku,

kas esi tu un kas tu kādreiz biji,

kādēļ tev jāizcieš ir tik daudz moku!»

Koks teica: «Laipnību man parādīji,

nu stāstīšu, jo runīgs es no dabas,

tu vārdus snaudošos man atraisīji.

Es esmu tas, kam atslēgas bij abas,

ar kurām Fridriham es sirdi vēru,

man likās, mani gaida dienas labas;

es pienākuma grožus cieši tvēru,

no noslēpumiem citus atbīdīju

un reibdams uzticības kausu dzēru.

Bet tad pēc kāda laika pamanīju,

ka kāda izvirtule bola acis

uz ķeizaru - to viņai aizrādīju,

un tad nu sākās negantākais tracis:

pret mani viņa visus sakūdīja,

un tā viss gods un prieks man drīz bij placis.

Mans gars tik dziļā izmisumā bija,

tam likās: nāve tik var glābt no kauna,

šo ceļu kļūmīgo tas izraudzīja.

Pie saknēm, kuras dzen šis koks no jauna,

jums zvēru: neesmu lauzis uzticību

šim valdniekam, ko sargāju no ļauna.

Tas, kurš pie dzīviem ies, ar cēlsirdību

lai manu piemiņu tas tīru dara,

kas nomelnota ir caur neģēlību!»

«Viņš apklusis. Bet diena nav tik gara,»

man teica dzejnieks, «lai mēs laiku šķiestu.

Kaut ko vēl izdibini no šī gara!»

82 «Lai kādas domas manā galvā briestu,»

es viņam teicu, «jautāt man nav spēka,

man liekas, it kā sāpes sirdi grieztu.»

85 Tad viņš tam teica: «Mūsu ceļš nav dēka,

mūs vada augstāks prāts kopš vakardienas;

šis virs tev līdzēs - žēl tam tava grēka;

88 bet teic, kā dvēsele šais mezglos sienas,

līdz brīvi apkārt klīst vairs nav tai spēju;

vai cerības tai izkļūt nav nevienas?»

91 Koks nopūtās tad stiprāk vēl par vēju,

kas līdz ar viņa balsi smagi pūta:

«Lai atbildētu, vārdus nemeklēju.

94 Ir dvēslei šķiršanās no miesām grūta;

pēc vardarbības negantas un spējas

to Mīnojs septītajā rīklē sūta.

97 Tā nokrīt mežā, tur, kur palaimējas;

bet tur, kur Fortūna to iesviedusi,

tā dīgst kā grauds pēc krietni veiktas sējas.

100 Par meža koku izaug viņa klusi.

Un harpijas, kas viņas lapās ganās,

cērt logu, kur nāk sāpe izsalkusi.

103 Kad pienāks reiz tā lielā apģērbšanās,

mums neatrast vairs projām mestās miesas

un tukšas paliks mūsu ilgošanās

106 kā purva zāles stiegrainas un liesas.

Mums ietērps karāsies šai mežā baigā,

būs kailas dvēseles pēc taisnās tiesas.»

109 Mums dziļas skumjas zīmētas bij vaigā,

mēs nopūtāmies, sirdij pāri plūstot,

kad pēkšņi klausīties mums nācās klaigā -

112 tā kliegt mēdz mednieki, kas, zvēru gūstot,

to vajā, līdz tas uzveikts zemē gāžas:

dimd pakavi, zem kājām zariem lūstot.

115 Tā, lūk, no kreisās puses kliedzot drāžas

šurp divi kaili, saskrambāti stāvi,

brīkšķ biežņa, kurai viņi cauri brāžas.

118 Tas pirmais sauca: «Nāc jel, nāc jel, nāve!»

un otrais, skrienot aizelsies, bez dvašas:

«Tu, Lāno, naidniekus pie Topo kāvi,

121 bet kājas tur tev nebija tik ašas!»

un, gauži pārguris, viņš krūmos krita.

Tiem aizmugurē stiepās biežņas plašas,

124 tur melni suņi skrēja cits aiz cita,

un, nikni riedami, tie dusmas šļāca,

no ķēdēm norāvušies vini šķita.

127 Tie zobiem plosīja, kas ķetnās nāca;

kas bēga, to tie vajāja un ķēra,

un plēstos locekļus tie projām vāca.

130 Aiz rokas pavadonis mani tvēra

un pieveda pie asiņaina krūma,

kas raudot savu sirdi vaļā vēra:

133 «O, Džakomo da Sant'Andrēa, kļūma

bij iedoma, ka es tavs aizsargs kļūšu.

Vai vainīgs es, ka dzīve tev tik drūma?»

136 Tad meistars teica: «Nezaudē tik dūšu!

Lai kādas bēdas tevi apsēdušas,

ja varēšu, tev palīdzīgs es būšu.»

139 «Jūs, dvēseles, kas esat atnākušas,»

tas teica, «skatīt mana kauna mokas,

kas visas lapas man ir norāvušas;

142 lai tās nu kopā savāc jūsu rokas!

No Kristītāja pilsētas es nāku,

kur agrāk patrons bija Marss - tam sokas

145 to allaž bēdās dzīt ar savu māku;

ja nebūtu no viņa palikušas

tās pēdas, kuras es jau aizmirst sāku,

148 tad rokas, kas no jauna uzcēlušas

šo pilsētu uz gruvešiem un pelniem,

šo darbu velti būtu darījušas.

151 Es pakāros zem padebešiem melniem.»

Piezīmes

Mītiski putni ar sievietes sejām, kas dzīvojuši Strofadu salās. Kad Enejs ar trojiešiem tur piestājis ceļā uz Itāliju, harpijas sagandējušas viņu ēdienu un viena no tām pareģojusi, ka badā tie apēdīšot galdus.

48 Vergilijs «EneīdA» stAsta, k» tnd, knd Enejs, ieradies TrAķijA, «Acis lauzt miršu krūmu, lai ar tA zariem izrotātu savu nltAri, no mizas sAkušns nAkt asinis un atskanējusi šeit apraktā Trojas ķēniņdēla Polidora žēlā balss (E. XXX, 13-21;

Š. XX, 115).

58 -59 Pjērs della Viņja, imperatora Fridriha II (E. X, 119) kanclers un favorīts, spīdošs stilists un orators. Viņš krita nežēlastībā tika ieslodzīts cietumā, un viņam tika izdurtas acis. 1249. g. viņš izdarīja pašnāvību. Atslēgas… abas - pierunāšanas un atrunāšanas atslēga.

96 Sk. E. V, 4-15.

102          Lauzuma vietu, no kurienes nāk vaidi un kliedzieni.

103          Pastarā tiesa.

104          Dante, atkāpdamies no baznīcas dogmas, pauž uzskatu, ka pašnāvnieku dvēseles pastardienā nesavienosies ar miesām.

118          Sjēnietis Lāno, viens no «izšķērdētāju draudzes» (E. XXIX, 130), kas krita kaujā pie Topo (1287. g.), kur gēniešus sakāva arecieši.

119          Džakomo da Sant-Andrēa (133), bagāts padujietis, slavens izšķērdētājs.

143 No Florences, kur jaunā, kristīgā patrona Jāņa Kristītāja dēļ aizmirsts pagāniskais patrons Marss, kas par to atriebjas, allaž uzsūtot pilsētai karus.

146-150Dantes laika Florencē Vecā Tilta (Ponte Vecchio) galā stāvēja akmens zirga statujas atlūznis (P. XVI, 145-147). Tautā klīda valodas, ka tā esot pilsētas sargātāja Marsa statuja. Kad Atila nopostījis pilsētu, tā iemesta Arno upē, bet kad Kārlis

Lielais pilsētu atjaunojis, no upes tikusi izvilkta un vecajā vietā uzstādīta tās apakšdaļa, jo citādi nebūtu bijis iespējams pilsētu no jauna uzcelt: tā atkal būtu nolīdzināta līdz ar zemi.

151 Loto deļji Aļji, tiesnesis, kas par kukuli pasludinājis netaisnu spriedumu, vai Roko dei Modzi, izputējis bagātnieks.

Četrpadsmitais Dziedājums

1 Mums dziļa žēlsirdība sirdī zagās,

mēs izkaisītās lapas kopā vācām

ap krūmu, kurš bij grimis skumjās smagās.

4 No tālienes pie robežas mēs nācām,

kas otro apli nošķīra no trešā,

un taisnība man šķita dzīvi mācām.

7 Mēs nonākuši bijām malā svešā,

kails līdzenums mums priekšā parādījās

kā ubags kārns, kas palicis ir bešā.

10 Skumjš mežs kā čūskas loks tam apkārt vijās,

un apkārt mežam stiepās bēdu grāvis:

mēs apstājāmies šeit, kur apļi mijās.

13 Šeit nāves pļāvējs katru prieku pļāvis,

sev priekšā redzējām tik sausu smilti,

kas jābrien tam, kas sirdī grēku krāvis.

16 Ak Dieva bargums, šausti tu to cilti,

kas pacēlusi ir pret tevi roku,

lai ļaudis netiek maldu tīklos vilti!

19 Es dēstīšu tiem zināšanas koku!

Lūk, kailas dvēseles tur klejo bariem,

un, žēli raudot, daudz tās izcieš moku:

22 uz muguras bij jāguļ dažiem gariem,

bet citi bija sēdus sakņupuši,

vēl citi apkārt gāja soļiem gariem.

25 Bij ejošie visvairāk sanākuši,

vismazāk bija to, kas gulēdami

visskaudrāk mokas cieta izmisuši.

28 Pār tuksnesi, no gaisa lidodami,

uz leju uguns pušķi lēni lija,

it visu zemes virsu pārklādami.

31 Kad Aleksandrs Indijā reiz bija,

kur cīņā pretinieku uzvarēja,

viņš liesmas lejup krītam ieraudzīja.

34 Viņš ļaudīm zemi mīdīt pavēlēja:

dziest ātrāk ugunsmēles izkliedētas.

Tā šeitan lejup gāzās versme spēja;

37 jau visas smiltis bija sakaitētas

un liesmoja kā aizdegusies posa,

ar šķiltavām kad dzirkstis tajā sētas.

40 Ak, kādas ciešanas šos ļaudis plosa!

Tie locījās kā karnevālā baigā,

uz kuru mūžu sodība tos posa.

43 Es teicu: «Meistar, tu, kas visur staigā,

man vaļā atslēgdams šīs moku mājas,

un visu veic ar varas zīmi vaigā,

46 kas ir šis lielais vīrs, kurš nebēdājas

par liesmām šīm un nicinoši smaida,

kad ugunsmēles viņam pāri klājas?»

49 Man atbildēja cilvēks šis bez naida:

«Kāds biju dzīvs, tāds tagad esmu miris,

šīs mokas neizspiedīs man ne vaida.

52 Ir Zevam viņa ļaunais nodoms iris,

ir velti viņam zibens izkalts ticis,

ir velti viņa dusmu virdums biris;

55 un kaut viņš Etnas kalvē strādāt licis

līdz pagurumam ciklopiem bez mitas,

šim dievam neesmu es izpaticis.

58 Lai uguns lietus man pret miesām sitas,

bet Zevam atriebība nebij salda.

Man daļa šī, un nevēlos es citas.»

61 Tad vadonis mans teica: «Vairies malda,

kas, Kapanej, tev sirdī lepni lodā,

no augstprātības bēdz, kas tevī valda!

64 Tā tevi dzen visbargākajā sodā,

kam līdzīgas nav pat šīs elles mokas,

šis netikums nevienu neceļ godā.»

67 Un tad viņš mani saņēma aiz rokas

un teica: «Septiņi bij valdinieki,

kas lenca Tēbas; te tu redzi to, kas

70 pret Dievu dumpojās, kam likās lieki

jebkuras lūgsnas vārdi pazemīgi;

viss viņa nicinājums - tukši nieki.

73 Nāc man aiz muguras nu uzmanīgi

un neliec kājas smiltī svelošajā,

pie meža tuvāk turies piesardzīgi!»

76 Tad klusām nonācām mēs vietā tajā,

kur sarkans strauts no meža ārā brāžas,

tā sarkanums vēl tagad mani vajā.

79 Kā Bulikama straumes strautā gāžas,

ko grēcinieces savā starpā dala,

tā, lūk, šis strauts pa smiltīm lejup drāžas.

82 No akmens dibens tam un katra mala;

es sapratu, ka tur iet mūsu taka,

tik gara tā, ka likās, nav tai gala.

85 Tad klausījos, ko vadonis man saka:

«Tu redzējis, kā zari miesas skrāpē,

kā dūņas ļaudis māc un purva dvaka;

88 pie asins straumes klausījies to sāpē,

bet kaut ko tādu redzējis vēl neesi

kā upi šo, kas visas liesmas slāpē.

91 Tai līdzīgas tu arī neredzēsi;

bet noslēpumu, kurā tā ir tīta,

ar dziļu prātu izdibināt spēsi.

94 Ir jūras vidū zeme izpostīta,

tur zelta laikos Saturns valdnieks bija,

tā Krēta ir. Bet tad tās slavas vīta.

97 Tur ir kāds kalns, ko zaļas lapas vija

un apveldzēja ūdeņi, to sauca

par Idu; bet, kopš vecos dievus mija

100 tā ticība, kam sirdis pretī trauca,

tas pamests ir. Tur Reja dēla raudas

slēpt lika vējiem, kuri apkārt kauca.

103 Šai kalnā iekšā, it kā celts no snaudas,

stāv vīrs, aiz muguras tam Damiāta,

pret Romu skats, un augšā vēju gaudas.

106 Tam galva ir no zelta darināta,

no sudraba tam krūtis ir un rokas,

no vara apakšdaļa liedināta.

109 Tā miesu dziļas plaisas klāj un krokas,

pa kurām asaras uz leju veļas,

jo raud šis sirmais vīrs, kam jācieš mokas.

112 Tās cauri klintīm plūst, kas grūst un šķeļas,

tās apakšzemē izgrauzušas alu,

un no šīm asarām trīs upes ceļas.

115 Tā bija Aheronta, kuras malu

vispirms mēs sasniedzām; tad pēcāk gājām

pie tiem, kas bija ņēmuši sev galu,

118 cits cita godu mīdīdami kājām -

ar Stiksas dūņām viņu dusmas jaucas,

un neizkļūt tiem no šīm moku mājām.

121 Bet trešā upe Flegetonta saucas.

Tās visas, lauzdamās pa šauru gravu

no klintīm lejup, uz šo leju traucas,

124 un tad tās izbeidz tecējumu savu

un veido Kocitu; tu ieraudzīsi

šo dīķi, kad mēs sasniegsim to pļavu.»

127 Es viņam lūdzu: «Varbūt pastāstīsi,

kādēļ šo sateku vēl neredzējām?»

Viņš atteica: «To tūdaļ sapratīsi.

130 Mēs taisni lejup doties nevarējām,

šai ieplakai mēs apkārt vien tik gājām

un visu apli noiet nepaspējām.»

133 «Ir garš tas ceļš, ko abi nostaigājām,»

es viņam teicu, «taču kur ir Lēta?

Kur Flegetonta? Kā tās neuzgājām?»

136 «Man tīkams ir tavs gars, kas visu pēta,»

viņš atteica. «Lai neziņu nu gainām!

Tas soģis augstākais, kas grēkus vēta,

139 ved Lētā dvēsles mazgāties no vainām.

Ir Flegetonta tā, ko patreiz skatām.

Nu iesim projām no šīm moku ainām!

142 Lai visas šaušalas nu nostu kratām!»

Piezīmes

10 Pašnāvnieku mežs.

22             Dieva zaimotājiem.

23             Kukuļņēmēji (E. XVII, 34-78).

24             Sodomīti (cilvēki, kas kopojas ar dzīvniekiem).

31-35 Leģenda par Maķedonijas Aleksandru.

46-48 Kapanejs, dieva zaimotājs, viens no septiņiem ķēniņiem, kurš lenca Tēbas un par kura bojāeju Stacijs (Š. XXI, 9) stāsta «Tēbaīdā». Uzkāpis uz Tēbu mūra, Kapanejs metis pārdrošu izaicinājumu dieviem, Tēbu sargātājiem, un pašam Zevam. Zevs viņu iznīcinājis ar zibeni. Knrsta minerālūdens ezers Viturbo tuvuma, šis ezers jau Romas laikos bija slavens ar savām dziednieciskajām spējām. No ezera iztecēja strauts, kura ūdeni izmantoja Viterbo priekamāju un piršu turētājas. Saturna (Krona) sieva un māsa. Kad Saturna māte Geja viņam pareģoja, ka viņu gāzīs paša bērns, viņš savus bērnus, tiklīdz tie piedzima, tūdaļ aprija. Taču Reja izglāba pēdējo dēlu - Zevu un paslēpa to Idas kalnā.

Vīra tēls aizgūts no bībeles leģendas: Bābeles ķēniņam Nebukadnecaram sapnī rādījies tieši tāds pats milzu vīrs, un pravietis Daniels šo vīziju iztulkojis kā tagadējo un turpmāko ķēniņvalstu simbolu. Dantem šis vīrs ir simbols cilvēku ciltij, kas mainās līdzi laikmetiem. Ir pagājis zelta, sudraba, vara un dzelzs laikmets. Tagad viņa miesu klāj plaisas un krokas - cilvēces netikumi, un tuvu ir viņa gals. Vīram aiz muguras Damiāta - pilsēta Nīlas deltā, tas nozīmē, ka seno ķēniņvalstu laiks ir pagājis. Viņa skatiens vērsts pret Romu, no kuras, pēc Dantes uzskatiem, vēl pasaulei varētu nākt glābiņš.

Sk. E. III, 78.

PIEDSPADSMITAIS DZIEDĀJUMS

1 Nu ejam mēs pa akmeņaino malu,

un strauta tvaiki mūs no liesmām sargā,

lai tajās neņemtu mēs ļaunu galu.

4 Kā atspiesta ar dambi jūra bargā

ir Flandrijā starp Visandi un Brigi,

lai pasargāta būtu zeme dārgā;

7 kā padujieši būvē uzcītīgi

gar Brentu aizsprostu, lai neizgaistu

viss zemē krātais valgums priekšlaicīgi;

10 tā arī vietā šai, kaut ne tik skaistu

un ne tik augstu, dambi ieraudzījām.

Ar kādu uzdevumu lai to saistu,

13 es nezinu. No meža drīz jau bijām

mēs attālinājušies. Vakaroja.

Te pēkšņi dvēseles mēs pamanījām

16 gar dambi soļojam; tās uzlūkoja

mūs skropstām savilktām, kā, diegu verot,

miedz acis drēbnieks vecs. Te atstaroja

19 smaids vienam sejā; man pie krūtīm tverot,

tas sauca: «Ak, kāds brīnums!» stiepdams roku.

Es, savā prātā viņam tēlu sverot

22 un sejā izlasot daudz uguns moku:

«Vai jūs tas, ser Brūnēto?» atbildēju

un skatu pārlaidu pār garu loku.

25 Viņš teica: «Dēls, vai tevi netraucēju?

Tik labprāt es ar tevi parunātu.

Es tevi ieraudzīt šeit necerēju.»

28 Es viņam atteicu: «Ar mīļu prātu

es pabūšu ar jums pēc ceļa gara,

mans pavadonis pastāvēs mums klātu.»

31 «Dēls,» teica viņš, «ikviens, kurš no šī bara

uz brīdi apstājas, simts gadu gulēs,

un viņa miesas šaustīs uguns vara.

34 Tā rētas it neviens vairs nenopūlēs.

Pa leju paiešos tev līdz, tad došos

pie tiem, kas akmeņus nes grēku kulēs.»

37 Es klausījos šais vārdos biedinošos,

man bail bij viņam līdzi nokāpt lejā;

pa priekšu gāja meistars soļos drošos.

40 Bruņoto teica, vērdamies man sejā:

«Kāds liktenis ir tevi šurpu dzinis

pirms dienas pēdējās šai ēnu lejā?

43 un kas ir tas, kurš ceļu tev ir minis?»

«Es kādā lejā biju apmaldījies,»

es atteicu, «ko mežs bij tumsā tinis,

46 mans dzīves laiks vēl nebij piepildījies,

bet vakarrīt to atstāju aiz sevis,

jo ceļā man šis vīrs bij pagadījies.»

49 Viņš teica: «Liktenis tev zvaigzni devis,

tai seko, un tu tiksi slavas ostā,

un gadsimteņi mācīsies no tevis;

52 un, ja es nebūtu šai dziļā postā,

kur redzu, cik tev debess labvēlīga,

kā plaukst tev ziedi laukā, salnas kostā,

55 tev mana roka būtu noderīga.

Bet tauta nepateicīgā un ļaunā,

no Fjēzolas kas nāca augstprātīga,

58 tā tevi mīdīs, gāzīs tevi kaunā:

kā gan lai spēj starp pīlādžkokiem prastiem

nest saldus augļus vīģe staltā, jaunā?

61 Tu esi dzimis darbiem neparastiem;

no viņu skaudības un skopulības

tev projām jātiecas uz dižiem krastiem.

64 Ir tavos vārdos tik daudz patiesības,

pēc tās jau drīz salks ļaudis tuvi, tāli,

bet tiem, kas galvas slien aiz iedomības,

67 nekad tiem knābis nespēs aizsniegt zāli.

Lai lopi šie, no Fjēzolas kas nāca,

rij paši sevi, brālis ēd lai brāli,

70 un, ja tais mēslos, ko tie kopā vāca,

dīgst brīnumstāds, lai neķeras tam klātu!

Lai cik daudz indes tie pret tevi šļāca,

73 tie mūžam nespēs grozīt Dieva prātu.

Tai ligzdā, kur to ļaunums perinājās,

mēs jaušam dzīvu sēklu, gadiem krātu

76 no laikiem tiem, kad Roma dibinājās.»

«Ja mana vēlme izpildīta tiktu,»

es atbildēju, «atgrieztos jūs mājās

79 pie cilvēkiem, vairs šeitan nepaliktu.

Jūs mācījāt man apjēgt mūžīguinu,

jūs it nekad man nevēlējāt sliktu.

82 Es sirdī glabāju to starojumu,

kas nāk no jūsu tēvišķīgā tēla,

un uzskatu par savu pienākumu

85 teikt vārdus, kuros pateicība kvēla

jums izskanēs, es tajos izsacīšu,

ko tēvs var sagaidīt no krietna dēla.

88 To, ko jūs stāstāt man, es pierakstīšu,

ar citām liecībām to paglabāšu

un donnai došu, kad to ieraudzīšu.

91 Es tajā patiesību vaļā klāšu,

lai negrauž mani ļauna sirdsapziņa,

kad Fortūnai es gatavs priekšā stāšu.

94 Man zināms ir, ko solījusi viņa,

lai kā ar viņa grieztu savu ratu,

lai kā pret mani vērstos akla dziņa.»

97 Tad meistars mans, pret mani vērsdams skatu

pār labo plecu, teica: «Tas, kas klausās

ar prātu, nekļūdīsies ne par matu.»

100 Un tad mans prāts no kūnām ārā trausās,

es lūdzu, lai Brūnēto nosauc dažas

no dvēselēm, kas klīst šais smiltīs sausās.

103 Viņš atbildēja: «No šīs nāves ražas

vērts vērā likt tik nedaudzus, tie citi

lai paliek noklusēti - man ir bažas,

106 ka laika nepietiks. Tu bēdīgs šķiti,

kad ieraudzīji tos, un tavi prāti

tad nolaidās no sfēras, kurā miti.

109 Tie rakstu vīri, tālu daudzināti,

un baznīcļaudis bij: aiz Prisciāna,

kas satraukts iet ar savu sāpju vāti,

112 Frančesko no Akorso ģints; pie sāna

tam soļo vīrs, kam tik daudz grēku bijis,

ka apslēpt nespēj tos vairs plēve plāna.

115 Uz Bakiljoni pāvests aizraidījis

to bija: tur tas savā kaunā mira.

Nu būšu es tev kaut ko pastāstījis.

118 Tais vārdos, kuri tavā sirdī bira

kā sēkla vēl ir mana dzīvošana,

kaut dzīves rožukronis trūkstot ira.»

121 Tad gāja viņš, un viņa aiziešana

tik cieņas pilna bij, ka nodomāju:

tā redzam soļojam, kad zvani zvana,

124 mēs uzvarētāju, ne zaudētāju.

Piezīmes

23 Brūnēto Latīni (ap 1220-1295), zinātnieks, rakstnieks un politisks darbinieks Florences komūnā, gvelfs. Sarakstījis «Grāmatu par dārgumiem», plašu prozas enciklopēdiju franču valodā, un šī darba saīsinātu variantu «Mazais dārgums» itāļu valodā dzejā. Dante, kas no viņa bija guvis daudz zināšanu, uzskatīja viņu par savu skolotāju.

57 Leģenda stāsta, ka romieši Cēzara laikos nopostījuši Fjēzolas pilsētu un Arno krastā Fjēzolas kalnu pakājē dibinājuši Florenci, un tur pārcēlušies daudzi fjēzolieši. Vēlāk Fjēzola tika atjaunota, bet iedzīvotāju pieplūdums no turieneFlorencē turpinājās. Dante uzskatīja, ka šis iedzīvotāju sajaukums novedis Florenci pie pagrimuma. Sevi viņš uzskatīja par vienu no nedaudzajiem to romiešu pēctečiem, kuri dibinājuši Florenci.

89             Ar pareģojumiem, ko izteikuši Čako (E. VI, 64-72) un Farināta (E. X, 79-81).

90             Beatričei (E. X, 130-132).

110 Ievērojams 6. gs. latīņu gramatiķis.

112          Ievērojams florenciešu jurists, vēl slavenāka jurista dēls.

113          Andrēa dei Modzi, Florences bīskaps, ko pāvests Bonifacijs VIII tā skandalozās uzvedības dēļ 1295. g. no Florences pārcēla uz Vičencu Bakiljones krastā.

SEŠPADSMITAIS DZIEDĀJUMS

1 Jau dzirdama bij ūdens dobjā duna,

kurš nākamajā lokā lejup trauca,

kad pēkšņi atskanēja ļaužu runa;

4 šī dūkoņa vēl vārdus kopā jauca,

bet šurp no bara, uguns lietum līstot,

trīs ēnas pretī skrēja mums un sauca:

7 «Jel apstājies! Pat tevi nepazīstot,

pēc tava apģērba mēs redzēt varam,

tu nāc no pilsētas, kur, zaņķī šķīstot

10 grimst tikumi, tiek spārni lauzti garam.»

Ak, kādās mokās viņi noraustījās,

kad liesmas redzēju to miesas skaram!

13 Mans vadonis to balsī ieklausījās

un teica tad, pret mani vērsis seju:

«Šīs ēnas, kas mums pēkšņi parādījās,

16 mēs pagaidīsim. Lūk, ar kādu skrēju

tās trauc! Kā bultas līst pār viņām liesmas.»

Tās pienākušas sāka skandēt dzeju

19 ar vārsmām antīkām un dziedāt dziesmas.

Kā kaili cīkstoņi, kas cīņai stājas,

vispirms ar acīm aplēš visas briesmas

22 un redz, kur pretiniekam vietas vājas,

šīs ēnas trīs, mums apkārt riņķodamas,

bez mitas soļos cilādamas kājas,

25 pret mani vērsa seju vērodamas.

Viens teica tad: «Ja tu šai posta vietā,

kur mums šīs uguns mokas izciešamas,

28 mūs nicinātu taisnīgumā cietā,

tad noliecies kaut mūsu slavas priekšā

un ceļā apstājies, caur elli ietā!

31 Kas esi tu? Kā dzīvs šeit tiki iekšā?

Jel klausies, ko tev vēstīsim mēs, gari,

un mūsu vaidus paņem līdz sev riekšā!

34 Tas kailais vīrs, ko tu ar skatu skari,

kas priekšā gāja man, kad uguns lija,

bij lielāks, nekā iedomāties vari.

37 Gvalrādas mazdēls Gvido Gverra bija

tas, un ar zobenu un asu prātu

tas savā mūžā daudz ko izdarīja.

40 Tas otrais, kurš man pienācis ir klātu,

Tegiaio Aldobrandi ir, no Dieva

tas darbiem juta sevi aicinātu.

43 Ak, kaut man secen ietu tava nievā!

Jākopo Rustikuči biju; dzīvē

visvairāk kaitēja man špetnā sieva.»

46 Cik daudz tiem jācieš bij šai sāpju spīvē!

Un, ja man bargā uguns nedraudētu,

es mestos iekšā šajā ļaužu blīvē;

49 bet liesmas šīs es uzveikt nevarētu:

lai arī kā es viņus apkampt tiecos,

tās, lejup līstot, mani nesaudzētu.

52 «Ne nicinājumā, bet bēdās liecos

es jūsu moku priekšā,» viņiem teicu;

«ak, kā no baismas šīs lai augšup sliecos,

55 kā lai šo izmisuma milzi veicu,

kas sirdij uzlicis tik smagu vāku?

Jūs, vīri slavenie, es skumji sveicu,

58 no jūsu dzimtās pilsētas es nāku,

kur jūsu darbus, vārdus godājamos

ar sajūsmu es agri pazīt sāku.

61 Kaut grimāt grēkos, grūti izpērkamos,

es jūsu saldos augļus meklēt eju

šais sāpju ceļos, smagi staigājamos.»

64 Tad teica viņš, pret mani vērsis seju:

«Lai gars tavs ilgi tevi tālāk vada,

lai slavas saule mirdz pār tavu dzeju!

67 Teic, vai vēl domas dižums darbus rada

tai pilsētā, kam vārds bij ziedos plaucis,

jeb vai tā nīkst un pagrimst gads pēc gada?

70 Giljelmo Borsiēre, kuru saucis

ir liktenis pie mums pirms brīža īsa,

ir zaļās atmiņas mums zemē traucis.»

73 Tad sirdij pārskrēja man sāpju trīsa,

es saucu: «Vazaņķi tur nāca

un mantrauši, no lepnuma kas plīsa.

76 Tie brīvo garu vajāja un māca

un važās iekalt centās to par vari,

pret tikumu tie savu indi šļāca.»

79 «Ja vēlmes tā tu apmierināt vari,»

tie teica, lūgumu kad izpildīju,

«tu laimīgs, jo tu citiem labu dari.

82 Kad atkal skatīsi tu Itāliju

un viņas zvaigznes pēc šīs drūmās vietas,

tad varēsi tu sacīt: Es tur biju.

85 Ja mūsu liktens pieminams tev šķietas,

mēs tevi uzskatām par izredzētu

nest vēsti, kā mums dvēseles šeit sietas.»

88 Tad viņi pazuda. Mēs nepaspētu

pat «āmen» pasacīt, kad prom tie bija,

it kā tiem tālāk traukt kāds pavēlētu.

91 Tad dzirdējām, ka kaut kur ūdens lija,

tas krāca putodams tik skaļā virmā,

ka auss mums vārdus tikko saklausīja.

94 Kā upe tā, kas ceļu lauž sev pirmā

gar Apenīnu grēdas kreiso pusi

uz leju no Monvīzo kalna sirmā

97 un, pirms tā ieplakā ir nonākusi,

vēl augštecē par Akvavētu saucas

un tad, sev jaunus spēkus uzkrājusi,

100 no Alpiem pret San-Benedeto traucas,

tā redzējām šeit ūdeņus, kas plūstot

ar baisu sarkanumu kopā jaucas.

103 Man apkārt virve bij, lai, lūsi gūstot,

es vina krāšņo ādu iemantotu,

sev gandarījumu un prieku gūstot.

106 Lai metienam šo virvi gatavotu,

es noraisīju to un cilpā viju,

lai īstā brīdī vadonim to dotu.

109 Viņš pavēlēja, un es paklausīju,

viņš pagriezās un virvi lejup svieda;

kur dziļumā tā zuda, nemanīju.

112 Man likās, ka kāds noslēpums tur brieda,

kāds brīnums, kuru uzburs viņa mājiens

un kuru vada viņa griba vieda.

115 Ak, kā gan jāapsver tam katrs gājiens

to priekšā, kam par maz ir darbus vērot,

kas zināt grib, ko sedzis domu klājiens!

118 Viņš teica man: «Drīz varēsi tu mērot

ar skatiem to, ko ieraudzīt tev vēlu,

to, kas tev domām satraukti liek zvērot.»

121 Ja patiesība nāk caur māņu tēlu,

mēs lūpas parasti sev cieši slēdzam;

bet šoreiz teikšu es ar balsi kvēlu

124 to, ko tik bieži mēs vēl neapjēdzam

un, bīdamies bez vainas nonākt kaunā,

gan sev, gan ari citiem apslēpt mēdzam.

127 Tev lūdzu, lasītāj: jel neņem ļaunā!

Es zvēru tev pie savas Komēdijas:

tev ausīs patiesība gaismā jaunā.

130 Cik dīvaini tās ceļi lokos vijas!

Es redzēju uz augšu slietu stāvu,

kur biezā tumsība ar gaismu mijas.

133 Tā nirējs rokās enkuru tver prāvu,

no jūras dziļumiem to vilcis laukā,

un, pārvarējis stipro ūdens strāvu,

136 nes atpakaļ, lai drošs ir kuģis aukā.

Piezīmes

Gvalrāda - Bellinčona Bērti dei Raviņjāni (P. XV, 112), slavena Florences pilsoņa meita, grāfa Gvido Vecā sieva, kurš ir grāfu Gvidi ciltstēvs (miris 1213. g.).

Gvalrāda kļuvusi leģendāra kā seno florenciešu tikumības paraugs. Gvido Gverra - ievērojams 13. gs. florenciešu gvelfs.

Ievērojams 13. gs. florenciešu gvelfs, kas veltīgi centās atrunāt florenciešus no kara pret gēniešiem, kurš beidzās ar florenciešu sakāvi pie Montaperti. Par viņa likteni Dante apjautājās Čako (E. VI, 79-84).

Ievērojams 13. gs. florenciešu gvelfs. Par viņa likteni Dante apjautājās Čako (E. VI, 79-84).

Florencē (lat. «ziedošajā»).

Ietekmīgs florencietis.

Montone, kas ietek Adrijas jūrā. Pie San-Benedeto klostera tā veido ūdenskritumu.

Daļa komentētāju saskata virvē viltības emblēmu: Dante kādreiz ar viltības palīdzību esot gribējis savaldzināt sievietes (lūsis simbolizē saldkaisli). Citi, gluži otrādi, virvi uzskata par atturības emblēmu, ar kuru uzveikt saldkaisli.

Nosaukdams savu darbu par komēdiju (sk. ari E. XXI, 2), Dante izmanto viduslaiku terminoloģiju: komēdija, kā viņš skaidro vēstulē Kangrandem, esot neitrāla stila poētisks, tautas valodā rakstīts darbs ar šausminošu sākumu un laimīgām beigām, traģēdija - augsta stila darbs ar mierīgu, pacilājošu sākumu un drausmīgām beigām. Tādēļ Vergilijs Dantes Komēdijā savu «Eneīdu» sauc par traģēdiju

(E. XX, 116). Nosaukumu «dievišķā» Dantes darbam piešķīra sajūsminātās nākamās paaudzes.

SEPTIŅPADSMITAIS DZIEDĀJUMS

1 «Nu aplūko šo garastaino zvēru,

kas laužas cauri kalniem, cauri mūriem )

un smaku laiž kā smacējošu seru,

4 lai piekvēpst pasaule ar dūmiem sūriem.»

Tā teica vadonis un zvēram māja,

kas upē valstījās gar klinšu stūriem.

7 Un tad šis briesmonis mums priekšā stāja,

tas krastā krūtis izcēla un galvu.

No sejas godīgās prāts secināja,

10 ka taisnīgumu nesīs tas kā balvu.

Bet lejāk ķermenis ar čūskas asti

un abām ķetnām, pārklātām ar spalvu,

13 tas mācīja, cik bīstami tie krasti,

kur māns ar godīguma masku staigā.

Tam vijās mezgli, apļi neparasti

16 uz muguras un krūtīm krāsā zaigā:

šāds varens krāšņums apžilbinās acis

pat tam, kas turku skatījis ir vaigā.

19 Kā krastā laivas stāv, kad vējš ir placis,

pa pusei ūdenī, pa pusei malā,

kā bebrs, lai starp vāciem sāktos tracis,

22 to vidū nosēžas kā savā alā,

tā ļaunais zvērs virs akmens grēdas stāja,

kas elles rīklei nākamai bij galā.

25 Tas gaisā savu asti mirdzināja

un indes pilno dakšu, augšup slietu,

kā skorpiona durkli vicināja.

28 Man meistars teica: «Atstāsim šo vietu,

kur pašlaik stāvam, lejup lūkodamies,

lai zvilnošajam zvēram tuvāk ietu.»

31 Tad nokāpām, pa labi pagriezdamies,

un desmit soļu pagājām gar malu,

no smiltīm un no liesmām vairīdamies.

34 Te ieraudzīju it kā skumju salu:

tur ļaudis smiltīs bija apsēdušies,

it kā tiem gaidīt nāktos savu galu.

37 «Ej, uzzini, ko viņi noziegušies,»

man teica meistars, «lai tu vērā liktu,

kas gaida tos, kas grēkam atdevušies.

40 Bet raugies, lai tu runās neiestigtu!

Es pa šo laiku vienošos ar zvēru,

lai uz tā muguras mēs tālāk tiktu.»

43 Tā izzināt šo ļaužu posta mēru

viens šoreiz devos es gar stāvo krauju.

Tie mani saņēma ar skatu sēru,

46 tie karstās smiltis rauša prom ar sauju,

un garaiņus no miesas apdegušas

tie gainīja ar vēzējienu strauju:

49 tā kasās suns, ko blusas apsēdušas,

tā tas ar ķepu un ar purnu gainās,

kad virsū krīt tam dunduri vai mušas.

52 Es skatīju šos ļaudis viņu vainās,

tie ārā netika no savas jomas

un vaidēja tur balsīs žēlabainās;

55 Pie kakla pakārtas tiem bija somas,

bij katrai sava krāsa, zīme sava,

pie tām, šķiet, kavējās tiem visas domas.

58 Uz vienas lauva bij kā dzimtas slava,

uz otras - zoss, uz trešās - cūka prāva:

šķiet, dārgāka par to nekā tiem nava,

61 tik cieši tie pie krūtīm somas kļāva.

Tad teica viens: «Vai acis mani māna?

ko meklē tu pie mums, ko nāve pļāva?

64 Ej, lai šī vieta tevi neapgāna!

Mans kaimiņš Vitaljāno šurpu dodas

un sēdīsies pie mana kreisā sāna.

67 Starp florentīniešiem man neatrodas

draugs it neviens: no Padujas es nāku,

ciest nevaru es viņu runas glodas

70 un viņu izmanību, iztaptmāku,

kad viņi sauc: «Trīs āžu kavalieri

mums dodiet!» Dusmās vārīties es sāku,

73 kad dzirdu viņu stulbo amizieri.»

To teicis, izbāza viņš mēli garu.

Es atģidies sev iesitu pa pieri:

76 nu jāiet man, lai laikā nokļūt varu

es atpakaļ, kur ceļš mūs sagaidīja;

un tad nu projām metos es ar sparu,

79 līdz ieraudzīju vadoni, kurš bija

šim elles zvēram uzkāpis jau skaustā.

«Tik saņem dūšu!» viņš man nosacīja,

82 «un priekšā sēdies, lai pie mērķa spraustā

mēs abi nonāktu. Es uzmanīšu

šo bestiju, kad savu asti šaus tā.»

85 Kā jutos es, to labāk nesacīšu.

Es drebēju kā slimnieks drudža mokās,

es baidījos: šīs šausmas neaizdzīšu,

88 kad nobāl nagi pat un prāti lokās.

Bet krietns saimnieks kalpu stipru dara,

un tā es sevi saņēmu drīz rokās.

91 No viņa skata kā no gaiša stara

es kļuvu drošs un zvēram plecos kāpu,

jo jutu: mani sargā cēla vara.

94 «Tur mani! Turi ciet!» es sacīt slāpu,

bet manīju, ka balss man skan tik klusi,

ka es ar vārdiem ausij garām trāpu.

97 Bet viņa acs bij visu sapratusi,

viņš mani satvēra un zvēram sauca:

«Ej, Gērion, uz slēptās baismas pusi!»

100 Ar ķetnām kārpoties, tas gaisu jauca,

un tā kā laiva, stumjoties no krasta,

tas rāpās atpakaļ un kopā rauca

103 it visus muskuļus, līdz beidzot rasta

tam brīva telpa bij, tad apkārt svieda

tas asti. Aina tā bij neparasta.

106 Nemūžam redzējis nav tāda bieda

ne Faetons, kad debess liesmodama

tam bailēs grožus vaļā palaist spieda,

109 ne Ikars, kad tam, vasku kausēdama,

bij saule baltos spārnus maitājusi

un bojāeja bij tam paredzama,

112 kāds bija man. Uz vienu, otru pusi

es raudzījos, bet redzēju tik zvēru:

it visa apkārtne bij pazudusi.

115 Vai bija tur kaut kas, es neapzvēru;

šis dzīvnieks lēni peldēja uz leju -

kurš šausmām šīm gan spētu atrast mēru?

118 Visapkārt jutu es tik vēja skrēju,

no apakšas tas pūzdams nikni šņāca

un nemitīgi sitās man gar seju.

121 Baiss virpulis zem mūsu kājām krāca,

pa labi ugunis es pamanīju,

un skaļi vaidi tur no dzīles nāca.

124 Tas redzēts nebija, ko ieraudzīju:

tas bija baismu ceļš, ko apkārt vijis

bij bezdibenim briesmonis kā dziju.

127 Kā vanags, kas jau ilgi spārnos bijis,

kas, putnus ķerdams, laidelējies braši

un tomēr it neko nav nomedījis,

130 gurds nolaižas, kur gaisā cēlās knaši,

no saimnieka prom tālāk turēdamies,

kad velti noriņķoti loki plaši,

133 tā Gērions, pie klintīm apstādamies,

mūs pašā dzīles klēpī lejā laida,

un tad, no jauna apkārt apgriezdamies,

136 tas projām aiztraucās kā bulta slaida.

Piezīmes

Gērions, kas sargā astoto loku, kur cieš sodu viltnieki. Antīkajā mitoloģijā tas ir briesmonis ar trim cilvēka galvām; tas dzīvo Eritejas salā un gana liellopu baru. Hērakls viņu nonāvējis un aizdzinis viņa vēršus. Dante pārvērtis Gērionu par viltības iemiesojumu, sekodams vēlākai tradīcijai, kas atspoguļota arī Bokačo «Dievu ģenealoģijā», kur stāstīts, ka Gērions, kas valdījis Baleāru salās, ar savu laipno seju un maigo runu un izturēšanos savaldzinājis viesus un pēc tam tos nogalinājis.

1-22 Dante seko ticējumam, ka bebrs iemērc asti ūdenī un to kustina, izlaizdams smirdīgu šķidrumu, lai pievilinātu zivis.

5            Augļotāji.

6            Florences augļotāji bija dižciltīgie, un katram no tiem bija savs ģerbonis.

1 Florencietis Džovanni Buijamonte (miris 1310. g.), augļotājs, kura ģerbonī bija trīs āži.

7            Saules dieva Fēba - Apolona dēls, kas uzņēmies vadīt tēva ratus, bet nenoturējis zirgus un aizdedzinājis debesis un zemi, par ko Zevs iznīcinājis viņu ar zibeni.

09 Mākslinieka Daidala dēls. Lai bēgtu no Krētas salas, Daidals uztaisījis sev un dēlam ar vasku sastiprinātus spārnus, bet Ikars uzlidojis pārāk augstu, saules stari izkausējuši vasku, un viņš iekritis jūrā.

Astoņpadsmitais dziedājums

1.Ir ellē vieta, saukta Ļaunā Grava,

starp drūmiem akmeņiem tur vijas taka,

šai vietai līdzīgas vairs citur nava.

4 Tur lauka vidū veras plata aka,

tik dziļa tā, ka liekas, nav tai gala

par to būs vēlāk vēl kas jāpasaka.

7 Kā gredzens apkārt stiepjas šaura mala

starp aku un starp stāvo akmens krauju,

un klintis dzīli desmit daļās dala.

10 Kā cietoksnis, kad gaidīt nākas kauju,

ar grāvjiem apjozts tiek, un vīri stājas,

lai atvairītu uzbrukumu strauju,

13 tāds bij šis aplis, grēks un sods kur krājas.

Kā, ārā izlaisti no mūru skavām,

pils aizsarggrāvjiem pāri tilti klājas,

16 tā šeit no klints pār vaļņiem un pār gravām

līdz akai akmens kores bija mestas,

 tās malā ieķērušās rokām savām.

19 '.Virs mums bij dzelzspelēkas velves plestas,

mēs gājām, griezdamies uz kreiso pusi

Jau citas ciešanas šeit tika nestas,

22 zem kurām dvēsele iet sagumusi,

un arī citi bija šaustītāji

tiem ļaudīm, ko šī dzīle uzņēmusi.

25 Tur kailām miesām gāja grēkotāji:

uz mūsu pusi vieni lēni bradā,

mums līdz iet citi - naski soļotāji;

28 tā romieši bij jubilejas gadā

uz tilta divas straumes nošķīruši:

tai vienā gāja tie, kas jāizvadā

31 pa svētām vietām, lai, tās redzējuši,

ar otru straumi atpakaļ tie ietu,

līdz nesot svētību, ko saņēmuši. ,

34 Mēs gājām pa šo akmeņaino vietu.

un redzējām, kā velni ļaudis šausta

ar pletņu cirtieniem kā krusu cietu.

37 Ak, kā tie bēgot kailās miesas rausta

pēc pirmā sitiena! tie negaidīja,

līdz kritīs otrs, trešais tiem uz skausta.

40 Mans skatiena kādu vīru pamanīja;

es teicu: «Tas man kaut kur redzēts liekas,

nu atceros es, kad un kur tas bija.

43 Vai nebūtu ar to mums jāsatiekas?»

Tad meistars pavērās gar klinšu stūri

un piekrita bez runāšanas liekas.

46 Šim vīram seju klāja sviedri sūri,

to centās slēpt viņš, galvu lejup liekdams;

es teicu: «Tu, kas acis zemē dūri,

49 man tavā sejā ieskatīties liegdams,

Venēdiko Kačanemīko būsi;

kāds vējš tev pūtis, tevi šurpu triekdams?»

52 Viņš atbildēja: «Liecinieks tu kļūsi

tam, ko es atceros ar nepatiku;

tev skaidrs skats, un skaidrību tu gūsi.

55 Es paklausīt Gizolabellai liku,

ko marķīzs vēlējās - no tā es cietis,

tā ļaužu valodās es ierauts tiku.

58 Ne vienīgais šeit esmu boloņietis,

no viņiem čum un mudž šī posta vieta,

dzird viņu izloksni ik itālietis.

 Lūk, tāda ir tā nelādzīgā lieta;

 nu šajā pazemē sver likteņsvari

to mantu, kurai klāt mums sirds bij sieta.»

64 Kāds velns tad sauca: «Savedēj, ko dari?»

un to ar pletni krietni iekaustīja,

«Šeit nav to sieviešu, ko uzpirkt vari.»

67 Klints pārkare no mums netālu bija,

ar vadoni tai abi tuvojāmies,

mums daži soļi jānoiet tik bija.

70 Mēs diezgan viegli tajā uzrāpāmies

un aši tālāktaku atrast pratām,

kad no šīs baisās gravas aizgriezāmies.

73 Kad bijām tur, kur var pār velvēm platām

tikt pāri tikumības atkritēji,

mans vadonis tad teica: «Šeit lai skatām

76 tos ļaundzimušos, ko vēl neredzēji,

jo līdz ar mums tie visu laiku gāja

un tu tiem sejās vērties nevarēji.»

79 No vecā tilta skatījām, kā slāja

mums pretī otrā rinda, kurai velni

tāpat pār kailām miesām pletnes plāja.

82 Man meistars teica: «Grēki tiem ir melni.

Bet vai tu redzi tur to lielo viru?

Tam acīs, šķiet, nav asaras, bet pelni.

85 Par viņu grieķi skandināja līru,

tas - Jāsons, aunādu kas nolaupīja

un meiteni kas apkaunoja tīru.

88 Viņš Lemnas salas sievas sakūdīja,

un niknumā un naidā zvērojošā

tās savus vīrus nāvē aizraidīja.

91 Viņš vārdus sēja daiļrunībā košā,

līdz mīla sirdī Hipsipilai viesās,

kas tēvu slēpusi bij vietā drošā.

94 Tad viņš to pameta ar bērnu miesās;

nu lemts viņš mokām šīm par vainu savu,

un vēl par Mēdeju Dievs viņu tiesās.

97 Nes citi tādu pašu grēku kravu:

nav viņu rinda acīm pārredzama,

 tie pulku pulkiem piepilda šo gravu.»

100 Tad taka, otro valni šķērsodama,

virs aizas šīs ar kādu arku tikās,

pār dzīli it kā tiltu veidodama.

103 Tās skaņas it nemaz mums nepatikās,

ko dzirdējām: kā cūku urkšķēšana,

kā kviecieni un plīkšķieni tās likās.

106 Bij kraujas, kuras skats vairs tikko mana,

ar dvakojošu pelējumu klātas —

mums acis asaroja no šī tvana.

109 Tur dibenā bij tumsā sadzenātas

tās dvēseles, ko soda smagums māca

par vainām, kas bij zemes virsū krātas.

112 Tie ļaudis, ko šeit elle kopā vāca,

līdz kaklam bija mēslos iegrimuši,

kas, šķiet, no atejām šai grāvī nāca.

115 Kad bridi bijām viņus vērojuši,

mēs galvu redzējām, kas sūdos slīga,

tie bija tai visapkārt aplipuši.

118 Šis vīrs man sauca: «Kam tik negausīga

ir tava acs, kas aprij mani skatiem?»

ES teicu: «Atmiņa man uzticīga,

121 es tevi redzējis ar tīriem matiem,

Alesio Interminelli esi,

reiz staigāji pa Lūkas ceļiem platiem.»

124 Viņš atteica: «Kam pagātni šurp nesi?

Šeit esmu nokļuvis par lišķēšanu.

Vai tā bij nopūta, ko žēlās dvesi?»

127 Tad teica vadonis: «Tur tālāk manu

es sievišķi - no tās nāk smaka asa.

Vai dzirdi viņas smago stenēšanu?

130 Ar nagiem sūdainiem tā miesu kasa,

tā pūlas uzslieties, bet nevarīgi

krīt atkal atpakaļ kā trula masa.

133 Tā ir Taīda, kura izlaidīgi

ir savu klēpi apkārt dāļājusi.

- Vai tev bij labi? - Ak, cik brīnišķīgi! -

136 Bet tagad iesim mēs uz citu pusi.»

Piezīmes

1 Astotais elles loks, kuru izvago desmit koncentrisku grāvju (gravu), kas atdalītas cita no citas ar vaļņiem. Virzienā uz centru Ļaunās Gravas apgabals ir nolaidens, tā ka katrs nākošais grāvis un katrs nākošais valnis atrodas zemāk nekā iepriekšējie un katra grāvja ārējā mala augstāka par iekšējo (E. XXIV, 37-40).

Pirmais valnis piekļaujas lokveida sienai. Centrā ir aka, kuras dibenā ir devītais Elles loks, ledainais Kocita ezers. No lokveida sienas uz šo aku ved kā riteņa spieķi akmens kores, šķērsodamas grāvjus un vaļņus; pār grāvjiem tās pārliecas kā tilti vai velves. Ļaunajā Gravā cieš sodu viltnieki, kas apmānījuši cilvēkus, kuri tiem uzticējušies.

25-27 Pirmajā grāvī grēcinieki iet cits citam pretī divās straumēs. Dantem un Vergilijam pretī ietsavedēji, kas vervējuši sievietes citiem (40-66). Līdz ar dzejniekiem iet pavedēji, kas savaldzinājuši sievietes savam priekam (79-99).

28-33 1300. g. pāvests Bonifacijs VIII, lai paceltu baznīcas prestižu un bagātīgi pildītu pāvesta kasi, izsludināja pirmo baznīcas jubileju . Saplūda milzīgs skaits svētceļnieku, jo visiem dievlūdzējiem tika apsolīta grēku atlaišana. Kustības regulēšanai Svētā Eņģeļa tilts tika gareniski pārdalīts: pa vienu pusi ļaudis devās uz Svētā Pētera katedrāli, pa otru - uz Monte-Džordāno kalnu.

50 Boloņas gvelfu vadonis (miris 1302. g.).

55 Venēdiko Kačanemiko māsa, ko viņš pārdeva Ferāras marķīzam Obico II vai dēlam Adzo VIII (E. XII, 111, 114).

86 Argonautu vadonis, kas ceļā uz Kolhidu pēc zelta aunādas piestāja Lemnns salā un paveda jauno ķēniņmeitu Hisipilu, kura, kad pārējās sievas, vīru saltuma saniknotas, tos nonāvēja, viņas apmānīja un izglāba savu tēvu - ķēniņu Toantu. Jāsons pameta Hipsipilu Kolhidas ķēniņienes Mēdejas dēļ, pret kuru viņš ari atsala, iemīlēdamies Kreusā.

112-113 Glaimotāji.

122 Dižciltīgas Lūkas dzimtas pārstāvis, miris īsi pirms 1300. g.

133 Atēnu hetēra, Terentija komēdijas «Einuhs» personāžs.

Deviņpadsmitais dziedājums

1 Tu, burvi Simon, jūs, tā sekotāji,

jūs Dieva lietas, kuras labestībai

kā līgavu būs ņemt, - jūs, laupītāji,

4 tās iztirgojat sirdsapziņai šķībai;

pārjums es pūtīšu nu savu tauri,

pārjums būs skanēt manai bungu ribai.

7 Starp klinšu ailēm izgājuši cauri,

mēs atkal nonācām virs grāvja gara,

kam abās pusēs kļāvās krasti šauri.

10 Ak augstā gudrība, ak taisnā vara,

kas debesis un zemi radīt prati,

kā tu tos sodi, kuri ļaunu dara!

13 Pie akmens pelēkā mums sējās skati,

bij tajā iedobumi izveidoti,

kas vienlīdz apaļi un vienlīdz plati.

16 Tie traukiem līdzinās, kas izmantoti

tiek kristīšanai San-Džovanni namā,

šai baznīcā, kas acis priecē ļoti.

19 Vēl nesen šajā telpā cienījamā

es vienu sadauzīju, zēnu glābdams,

kam likās: klāt jau stunda aizejamā.

22 Ik dobumā, ar rokām zemi grābdams

un kājas gaisā tirinādams, sēca

kāds grēcinieks, pēc elpas velti slāpdams.

25 Un uguns liesmās viņu kājas lēca

un spārdījās, un līdz ar kvēles dzirkstiem

tie raustīdamies skaļā balsī brēca.

28 Kā gaļa taukaina ar spējiem švirkstiem

sāk svilt, kad tai visapkārt uguns lokās,

tā cepās tie no papēžiem līdz pirkstiem.

31 «Kas ir šis cilvēks, kurš visvairāk mokās?

Vai tu man viņa vainu neatklāsi

un likteņa-daļu, kas bij viņa rokās?»

34 es jautāju. «Ja lejāk nostaigāsi,»

man meistars sacīja, «tad viņā pusē

no viņa paša visu uzzināsi.»

37 Tad viņa gribu pildīt pieradusē

sirds mana saprata: vairs jājautā

nav it nekas: viņš zin, kas jānoklusē.

40 Tā nonācām uz dambja ceturtā.

Pa kreisi pagriezušies, lejup gājām

mēs sazarotā, šaurā dibenā

43 Un tad pie nelaimīgā vīra stājām,

kam moku zīmogs baiss bij rakstīts sejā,

kas, liesmās degdams, raudāja ar kājām.

46 Es sacīju: «Tu, kas ar galvu lejā

kā zemē ierakts stabs šai vietā stāvi,

par ko tev jāmokās šai liesmu dejā?»

49 Kā slepkavam vēl cerība viz blāvi,

kad, bedrē ierakts, sauc tas garīdznieku,

lai kaut uz brīdi atvairītu nāvi,

52 šā vīra vaibstos jautām slēptu prieku,

tas sauca: «Bonifacij, tu jau klātu?

Kā gan tik agri nomainīts es tieku?

55 Vai spožums vairs tev nevaldzina prātu?

Tā dēļ tu pakļāvi sev sievu cēlo,

lai viņu maldu tīklos vilinātu.

58 Nu tev šis viltus gājiens jānožēlo.»

Kā tāds, kas atbildi nav saprast spējis,

kam kauna sārtums mulsā sejā kvēlo,

61 tāds stāvēju es, vārdus pazaudējis.

Tad meistars teica: «Pasaki, ka neesi

tu tas, par ko viņš tevi noturējis!»

64 Šis vīrs tad žēli teica: «Kam tad plēsi

tu manu dvēseli? Es negaidīju

nevienu citu. Cerību kam dzēsi?

67 Ja zināt vēlies tu, kā aizvadīju

es mūžu to, kas lemts mums īslaicīgi,

tad zini: mantijā es ietērpts biju;

70 dēls lāčumātei būdams, alkatīgi

raust bagātības iemanījos lēti

un naudas kulē līdu nekaunīgi.

73 Zem manis akmens spraugās iespīlēti

tie, kas pirms manis simonisti bija,

tie baru bariem tur ir sapulcēti.

76 Tas lielais soģis vietu izraudzīja,

kur gulties man, kad nomainīts es tikšu.

Ak, gara stiepjas manu gaidu dzija!

79 Bet mūžīgi šai vietā nepalikšu,

kaut to, kas nāks pēc manis, ātrāk brīvos

tā sekotājs, ko es vairs nesatikšu.

82 Vienpadsmit gadu vēl pēc tā viņš dzīvos,

šis bezgodis, no rietumiem kas nācis,

tā grēka darbi smirdēs dūmos sīvos.

85 Kā otrs Jasons savu gaitu sācis,

viņš iegūs valdinieka labvēlību,

līdz būs viņš namu mantām pilnu vācis.»

88 Es nevarēju savu savaldību

vairs saglabāt - man sirds tik pilna bija;

es teicu: «Saki, kādu bagātību

91 no svētā Pētera gan sagaidīja

Dievs, mūsu Kungs, kad viņa rokās lika

tas debess atslēgas? Un neprasīja

94 sev zeltu Pēteris, kad Matejs tika

tai vietā, kuru bija zaudējusi

tā dvēsele, kas Dievam nepatika.

97 Lai tava sirds, kas sodu pelnījusi,

nu izcieš to un plok pie ļaunās naudas,

kas tevi reiz pret Kārli kūdījusi.

100 Tos smagos vārdus pacelt nav man jaudas,

ar kuriem taisnais tavu dzīvi pēlis,

ko mantkārība pildīja un baudas.

103 Ir alkatība netikums, kas zēlis,

ar svētulības spalvām greznodamies;

tas labos mīdījis un ļaunos cēlis.

106 Jūs, tēvus, pareģojis ierodamies

jau evaņģēlists, attēlodams sievu

ar visiem valdiniekiem maukojamies;

109 bij septiņas tai galvas, skats - pilns nievu,

ar desmit ragiem tā sev spēkus smēla,

kad vīrs tai nepaļāvās vairs uz Dievu.

112 No zelta ir tas dievs, ko prāts jums cēla,

tas - jūsu elks, un jūs - tā pielūdzēji;

bet smags ir grēks, ko tas jums plecos vēla.

115 Ak, Konstantīn, cik daudz tu ļauna sēji!

Vai tiešām izvēles tev nebij citas,

ka Romu baznīctēvam uzticēji?

118 Nu tie kā vepru bars ap sili sitas.»

Tā es šos vārdus viņam skandināju,

un viņa kājas spārdījās bez mitas.

121 Man liekas, vārdus šos, ko izrunāju,

mans meistars klausījās ar atsaucību:

tā patiesība bij, ko vaļā klāju.

124 Viņš mani apkampa ar mīlestību

un, mani piespiedis pie krūtīm savām,

uz mani raudzījās ar labvēlību.

127 Tad atkal kāpām kraujā virs šīm gravām,

no piektā dambja tajos atskatoties,

kas liesmās dega, skauti akmens skavām.

130 Pa to mēs gājām, ļoti uzmanoties:

jo klinšu taka dikti šaura bija -

pa to pat kazai būtu grūti doties.

133 Tad jaunu ieplaku skats ieraudzīja.

Piezīmes

1 Leģenda stāsta, ka Simons piedāvājis apustuļiem naudu, lai tie iemācītu viņam cilvēkos iedzīt «svēto garu». Par simonistiem sāka dēvēt svētuma tirgotājus - tos, kas pērk un pārdod baznīcas amatus.

17 Florences baptisetērija, Jāņa Kristītāja baznīca (P. XXV, 8).

20 Ar šo tercīnu Dante vēršas pret ļaunām mēlēm, kas baumojušas, ka Dantes rīcība bijusi Dieva zaimošana.

31 Pāvests Nikolajs III (no 1277. līdz 1280. g.), Džovanni Gaetāno deļji Orsīni.

49-51 Viduslaikos Itālijā slepkavas ieraka zemē ar galvu lejup.

53 Nikolajs III iedomājās Danti par Bonifaciju VIII, kas kāpa pāvesta tronī 1294. g. un kam bija jāierodas viņu nomainīt 1303. g.

Dante bija Bonifācija VIII nesamierināms ienaidnieks. Šajā necienīgajā pāvestā viņš saskatīja brīvās Florences nīdēju un uzskatīja to par savas trimdas galveno vaininieku. Viņš liek to pelt Čako (E. VI, 69), Nikolajam III (55-57), Gvido da Montefeltro (E.'XXVII, 70-111), Bonaventūram (P. XII, 90), Kačagvidam (P. XVII, 49-51), apustulim Pēterim (P. XXVII, 22-27) un Beatričei (P. XXX, 148).

56 Baznīcu.

58 Bonifacijs ar viltu piedabūja, lai viņa priekštecis Celestīns V atsakās no pāvesta troņa un lai viņš varētu ieņemt tā vietu.

70 Nikolajs III bija no Orsīni dzimtas: it. orsa - lāčumāte.

85 Jūdu priesteris, kas pēc bībeles leģendas savu amatu pircis no sīriešu ķēniņa Antioha II 2. gs. p. m. ē. un ieviesis Jeruzalemē pagānu paražas.

80-81 Nikolajs šai vietft ar galvu lejup stāv jau 20 gndu (no 1280. līdz 1300. g.); Bonifacijs viņu nomainīs 1303. g., bet BonifSciju savukārt 1314. g. nomainīs Klements V,

atnācējs no Francijas.

Klements V, Bordo arhibīskaps, dzimis Gaskoņā, tika ievēlēts par pāvestu 1305. g. ar Francijas karaļa Filipa IV atbalstu. Par to viņš tam apsolīja piecus gadus ļaut iekasēt baznīcas ienākumus Francijā un būt tam pilnīgi paklausīgs.

 Klements V kronējās Lionā, palika Francijā un 1309. g. pārcēla pāvesta rezidenci uz Aviņonu, kas tur atradās līdz 1377. g. Šai Aviņonas posmā pāvesta vara pilnīgi zaudēja savu patstāvību un prestižu. Klementa V laikā sevišķi plaši zēla

simonija. «Dievišķajā Komēdijā» šo pāvestu atmasko apustulis Pēteris (P. XXVII, 58-60) un Beatriče (P. XXX, 142-148).

96 Jūda.

99 Anžū Kārlis I (Š. VII, 112-114), Sicīlijas un Neapoles karalis, atteicies sadarboties ar Nikolaju III, un tas kļuvis viņa ienaidnieks.

107 Apokalipses autors Jānis, kas attēlojis pagānisko Romu kā mauku, kas sēž septiņgalvaina un desmitragaina zvēra mugurā. Dante, apvienodams mauku un zvēru vienā tēlā, pārvērtis to par pāvestu Romas simbolu.

111 Pāvests.

115 Romas imperators (no 306. līdz 337. g.). 8. gs. vidū parādījās pāvesta kancelejas izgatavots viltus akts, t. s. «Konstantīna dāvinājums», ar kuru viņš, pārceldams savu galvaspilsētu uz Bizantiju (P. VI, 1), esot nodevis pāvestam Silvestram  (E. XXVII, 94-96) un tā pēctečiem valdīšanu Romā un Rietumzemēs. Dante, tāpat kā viņa laikabiedri būdams pārliecināts, ka Konstantīna dāvinājums ir īsts (šis viltojums tika pierādīts tikai 15. gs.), uzskatīja to par vislielāko nelaimi impērijai un baznīcai (Š. XXXII, 124-129; P. XX, 55-60).

Divdesmitais dziedājums

1 Par jaunām ciešanām man nāksies dzejot

un veidot divdesmito dziedājumu,

par bēdās grimušajiem asras lejot.

4 Tām raudām gaužajām es līdzi skumu,

kas atskanēja dzīlē atvērtajā,

tur redzēju es ļaužu izmisumu:

7 tie klusēdami lejā apaļajā

ar lēniem soļiem it kā procesijā

uz priekšu gāja moku ceļā šajā.

10 Bij posts un žēlums mūsu skatu mijā,

jo sejas atpakaļ tiem vērstas bija.

Lai taisnību šo bargo cilvēks bijā!

13 Šis skats bij baiss, ko acis ieraudzīja:

tie nevarēja lūkoties uz priekšu,

jo kakls viņu gribai neklausīja.

16 Man smagi bija - to es nenoliegšu.

Tie bij kā stīvumkrampju izkropļoti.

Par viņiem es jums tagad vēsti sniegšu.

19 Tie augļi, lasītāj, kas tev tiks doti,

lai pildītu tev zināšanu siekus,

būs sūri, jo man jāraud bija ļoti,

22 kad redzēju es mūsu līdziniekus,

kam sods tik drausmīgs bija piepildījies.

Ak, kam gan tērēt man vairs vārdus liekus!

25 Es raudāju, pret klinti atbalstījies.

«Jau atkal sirds tev citiem līdzi plīvo,»

mans pavadonis bilda nobažījies.

28 «Tik žēlsirdība mirusi šeit dzīvo:

jo kurš gan noziedzīgāks ir par to, kas

pret Dieva spriedumu sev jūtas brīvo?

31 Jel pacel galvu, paskaties tās mokas,

ko cieš tas vīrs, ko zemes rīkle rija,

kaut tēbieši tam pakaļ slēja rokas,

34 bet Amfiarajs viņiem zudis bija,

tas atradis bij savas mūža mājas,

to Mīnojs savā valstī aizvadīja.

37 Nu lāpstiņas tam krūšu vietā stājas:

viņš pārāk tiecās redzēt to, kas priekšā,

nu atpakaļ ved acis to un kājas.

40 Nav zināms, kas bij Tiresijam iekšā:

no vīrieša par sievieti tas kļuva;

tam burvju rīksti nācās saņemt riekšā,

43 un, kaut šī māksla nebija tam tuva,

sist nācās divas čūskas savijušās -

tad atkal vīra izskatu tas guva.

46 Kur Lūni kalnu grēdas izstie pušā s, udU.

kur, mežus gazdims, kararietis mita,

tur Arunss, kad bij zvaigznes iedegušās,

49 tās vērot gāja: pravietis viņš šķita,

kas mūžību spēj mērot saviem skatiem;

tad Dievs to sodīja: tas ellē krita.

52 Un tā, kas kailās krūtis sedz ar matiem,

tā bija Manto; daudz tā klejojusi

pa ceļiem līkumotiem, šauriem, platiem,

55 līdz bija tajā vietā nonākusi,

kur dzimu es. Tā bija lielās bažās:

pēc viņas tēva nāves nokļuvusi

58 tās dzimtā pilsēta bij vergu važās,

un tādēļ prom tā devās gaitās savās.

Tā pabijusi skaistās vietās dažās.

61 Kur Maņja ieskauta ir Alpu skavās,

tur virs Tiralli ezers ir, kas saucas

Benāko. Tūkstoš avotu tur gravās

64 starp Valkamoniku un Gardu traucas

un dižos Alpu Apenīnus skalo

un ar Benāko ūdeņiem tad jaucas.

67 Turp nāca gadlaikā, kad upes palo,

trīs bīskapi, kam cēla bija ruņa,

sēt ticību, kas mūžam neizbalo.

70 Tur stāv Peskjēra, skaistā, stiprā bruņa:

no brešāniešiem un no bergamiešiem

tā ļaudis sargā kā no nikna suņa.

73 Bet kalnu apskāvieni ir par ciešiem:

šis ezers nespēj uzņemt visus strautus,

tie, lejup krītot, tālāk brāžas skriešiem,

76 un līdzenumā redz tos upē kļautus,

kas saucas Minčo; Līdz Governo plūst tā,

tad ietek Po. Mēs redzam klintīm krautus

79 tās krastus sākumā, bet tālāk kļūst tā

arvienu rāmāka, līdz veido dīķi

un beidzot nogrimst staigna purva gūstā.

82 Ar sirdi cietu, asu tā kā pīķi

šeit nonāk jaunava un zemi skata

šai dumbrājā, kur dūņas smird kā līķi.

85 No cilvēkiem tā izvairīties prata,

ar kalpiem palika un zīlēt sāka

un pareģoja visu mats uz mata.

88 Tad dzīve apkārt kļuva rosīgāka,

^urvšTjemītniekus droši aizsargāja,

unļaužu ausīs nāca viņas māka.

91 Tie pilsētu uz kauliem dibināja,

kas no šīs pareģes bij palikuši,

un viņas piemiņu tie godināja,

94 par Mantuju to saucot. Dzīvojuši

tie laimīgi, līdz zemes valdiniekus

bij viltus sabiedrotie padzinuši.

97 Un tādēļ neklausies kaut kādus niekus,

ko dažs par manu pilsētu tev klāsta,

virs patiesības berot melu siekus.»

100 Es teicu: «Meistar, es no tava stāsta

sev esmu guvis ciešu pārliecību,

un netiks tā no niekkalbības gāzta.

103 Bet saki, vai kāds pelna ievērību

starp grēciniekiem, kas mums garām staigā?

Es tevī klausīšos ar uzmanību.»

106 Viņš teica man: «Šo vīru skati vaigā,

kam bārda brūnās krūtis aizsegusi!

Viņš bija Grieķijā tai laikā baigā,

109 kad Troja vīrus bija pulcējusi,

liels pareģis, un kopā ar Kalhantu

viņš lika virvi cirst, kas turējusi

112 bij enkuru, un ziedot dārgu mantu,

lai kuģis tālāk tiktu. Viņu sauca

par Eiripilu; dažu labu pantu

115 par viņu un kā viņš uz Troju brauca

es uzrakstīju savā traģēdijā.

Un tas ir Mičels Skots, kas ļaudis šmauca.

118 Tur divi vīri, kurus Itālijā

kā lielus astrologus slavināja,

nu tie par vēlu Dieva prātu bijā.

121 Lūk, nelaimīgās, kuras nicināja

gan adatu, gan ratiņu, gan stelles

un zāles vārīja un darināja,

124 lai ļaudis noburtu, no vaska lelles.

Nu kroplas klīst tās gar šo drūmo krastu,

nu vairs tām laukā neizkļūt no elles.

127 Bet nu mums laiks. Jau Kains ar savu nastu

ir nonācis starp abām hemisferām,

aiz Seviļas lai viļņos dusu rastu.»

130 Tad abi mēs uz priekšu soļus spērām.

Piezīmes

34 Mītisks ķēniņš un gaišreģis, kas aplenca Tēbas un ko nonāvēja Zeva zibens un aprija zeme.

40 Mītisks Tēbu gaišreģis, Manto tēvs, kas ticis pārvērsts par sievieti, kad bija izšķīris divas savijušās čūskas, un tikai pēc septiņiem gadiem, iesitis šīm pašām čūskām ar rīksti, kļuvis atkal par vīrieti.

46 Etrusku pilsēta pie Magras iztekas. 11. gs. Lūni pilsētu sagrāva saracīni. Tās tuvumā atrodas Kararas pilsēta. Austrumos paceļas kalni, kur iegūst slaveno

Kararas marmoru.

48 Etrusku gaišreģis, kas dzīvojis Jūlija Cēzara laikos. Kā stāsta Lukāns, romieši viņu aicinājuši pareģot pilsoņu kara iznākumu.

53 Tiresija (40) meita, gaišreģe.

56 Tur, kur vēlāk tika dibināta Mantuja.

58 Tēbas. Kad Edipa dēli Eteokls un Poliniks (31-39) cīņā par Tēbu iegūšanu viens otru nogalināja, Tēbas nonāca viņu cietsirdīgā tēvoča Kreonta varā.

61         Vācija.

62         Pils uz robežas starp Itāliju un Vāciju.

63         Lat. Benacus - Garda ezers.

64         Valkamonika - ieleja ziemeļrietumos no Garda ezera. Garda - pils Garda ezera austrumkrastā.

68 Trīs pilsētu - Veronas, Brešas un Tridentas (Trento) sinjori.

70 Pils, ko veronieši uzcēluši Garda ezera dienvidkrastā.

77 Miests pie Minčo ietekas Po.

3T 7

96 Pinamonte dei Bonakolsi, dižciltīgs Mantujns gibelins, kas 1269. g. ar viltu gāza Mantujas grāfu Alberto Kasalodi un tā dzimtas locekļus izdzina trimdā vai iznīcināja.

114 Aulidas pilsētā Eiripils kopā ar pareģi Kalhantu norādīja dienu, kas labvēlīga, lai dotos ar kuģiem uz Trojas krastiem.

116               Sk. E. XVI, 128.

117               13. gs. skotu astrologs.

118-119 Gvido Bonāti no Forlī, 13. gs. astrologs, un Parmas kurpnieks Azdente.

124 Tika uzskatīts, ka burvji var nomocīt cilvēku, izveidojot no vaska tā attēlu un šo

lelli visādi spīdzinot.

127-129Mēness, kurā tautas iztēle saskatīja Kaina figūru ar žagaru nastu (P. II, 49-51), ir nonācis pie horizonta un riet pašos rietumos.

Divdesmit pirmais dziedājums

1 Pa tiltu tiltiem, šo to runādami,

kas vērts nav, lai to komēdijā pītu,

mēs gājām; tad, uz kalna nonākdami,

4 mēs apstājāmies tur, lai ieraudzītu

jau citu ieloku šai Ļaunā Gravā

un citas vaimanas tur saklausītu.

7 Kā venēcieši kuģus tukšus kravā

kad ziema klāt, un katlos darvu vāra

un nodarvo tos, lai tie gaitā savā

10 uz priekšu droši trauc; tos, kurus skāra

visnesaudzīgāk jūra, viņi lāpa

viscītīgāk, lai nebūtu tiem vāra

13 neviena vieta, kad tos brāzma trāpa,

lai neizjuktu tie kā zeme irda:

tā jutu dvingu es, kas augšup kāpa

16 no biezas darvas, kura lejā virda -

ne uguns dedza to, bet Dieva ziņa,

kas cilvēkus par viņu grēkiem tirda,

19 tos, ko šurp novedusi ļauna dziņa.

Bet šajā darvā es tos neredzēju:

šķiet, zudusi par tiem bij katra miņa.

22 Bet, kamēr lejup lūkojos, cik spēju,

mans vadonis man sauca: «Skaties, skaties!»

Un tad es pagriezos ar jausmu spēju

25 kā tāds, kurš bailēs ieraudzīt nav praties

to, kas tam rādīts tiek kā brīdinājums,

kā Dieva varas liecinājums patiess.

28 Tā raugoties, man sirdī zagās vājums:

aiz mums es melnu velnu ieraudzīju,

kas skrēja šurp kā rēgains biedinājums.

31 Ak, kā no viņa pārbijies es biju!

Cik skats tam briesmīgs! Ciešāk lūkodamies,

es spārnus atvērtus tam pamanīju.

34 Uz asā pleca nesa dižodamies

tas grēcinieku, cieši tverts aiz kājām

viņš bij, ar galvu lejup karādamies.

37 Un no tā tilta, kur mēs abi stājām,

velns sauca: «Dzirdiet, melnķepaiņi,

vēl vienu veci uz šīm mūža mājām

40 mums sūts svētā Dzita! Tā kā saiņi

tie šurpu nāk. To darvā iekšā bāziet!

Es aiziešu, kur citi bezastaini

43 mīt tajā pilsētā. Tos speltē gāziet!

Tur kukuļņemšana ir tikums modīgs.

Kad būšu atpakaļ, man pretī drāziet!

46 Vienvienīgi Bontūro tur ir godīgs.»

Un tad tas projām aizšāvās pa leju,

un gaisā sērs tik nosmirdēja kodīgs.

49 Tad likās man, ka dzirdu suņu reju:

tur velni ņēmās vīru smiet, kas grimis

bij darvā: «Neredzēt tev Svēto Seju

52 šai vietā, neesi tu arī dzimis,

lai prastu peldēt šeit, kā peldēt prati

tu Serkio. Vai nēsāts tavs nu rimis?

55 Šīs dakšas tu ar bijāšanu skati!

Ar tām mēs tevi labprāt dancinātu,

ja vien virs darvas paceltos tev mati.»

58 Man meistars teica: «Pieploc zemei klātu,

lai tevi neredz! Meklē drošu vietu

aiz izciļņa, kas tevi aizsargātu!

61 Un nebaidies, lai kā man arī ietu!

Es pieradis pie šādas salēkšanās

un neuzskatu to par briesmu lietu.»

64 Tad redzēju es, kā viņš projām manās,

līdz beidzot nonāca ar možu garu

viņš kraujā sestajā bez apstāšanās.

67 Ar tādu niknumu un tādu sparu,

ar kādu suņi nabadziņu dīrā,

kas nakšņot lūdz, kad gājis ceļu garu,

70 tā velni, raudzīdamies šajā vīrā,

pret viņu visus savus kāķus slēja;

bet viņš tiem sauca: «Nelaime tā tīrā,

73 ka jūsu prātus vada kaisme spēja.

Lai šurp nāk viens, kas vēsti uzklausītu,

ko liktenis man nest jums pavēlēja.»

76 Tie sauca: «Kuru lai mēs izraudzītu?

Ej, Ļaunasti!» Tas gāja, bars kā licis,

un viņam teica: «Kas tu tāds par švītu?»

79 «Tu domā, Ļaunasti, ka būtu ticis

es šurp, kur valda jūsu dakšas, stiba,

ja Dievam nebūtu tas labpaticis?

82 Šurp mani vadījusi debess griba,

lai citam rādītu es drūmo taku.»

Tad dzisa velna lepnā dakšu ziba,

85 tas citiem velniem rāmi stājās blaku,

tiem teikdams: «Vīrs šis stiprāks ir par nāvi.»

Man meistars sauca: «Dzirdi, ko tev saku,

88 tu, kas starp tilta ciļņiem slēpies stāvi,

nāc tagad šurp pie manis lejā knaši,

šai ielokā, ko apņem krasti stāvi!»

91 Tad es pie viņa lejup traucu aši;

bet velni pretī drāzās, tā ka bijos,

vai turēs tie, ko solījuši paši.

94 Kad vadonim es blakus parādījos,

tie acis bolīja un purnus rauca;

es viņu ļaunos viepļos noraudzījos.

97 Tie, ķekšus cilājot, cits citam sauca:

«Kā būtu, ja mēs viņu pabakstītu?»

«Lai notiek!» ņirdza tie un priekšā kauca.

100 «Es negribu, lai jūs šeit velnu dzītu,»

tā teica dēmons, kurš bij slēdzis paktu

ar vadoni. «Lai jūs man paklausītu,

103 es prasu.» Mums viņš teica: «Pa šo traktu

Jums tālāk netikt: sestais tilts ir gruvis,

( šīs dzīles dibenā to redzam raktu,

106 un vecais ceļš ir nestaigājams kļuvis.

Bet, ja jums labpatikas tālāk doties

šai mūžu mājoklī, ko grēks sev guvis,

109 jums nāksies iet, uz augšu paceļoties

caur alu šo, kas ved uz citu klinti,

un tad pajaunu ceļu novirzoties.

112 Kad mira tas, kurš pestīt cilvēkģinti

bij nācis pasaulē, tad zeme nodrebēja,

lai grautu pesteļu un māņu zinti.

115 Tad sabruka šis tilts no dārda spēja.

Jūs varat iet ar manējiem, ko sūtu

vākt tos, kas grēkā godu pazaudēja.»

118 «Marš, Kaļķpauri ar saprašanu grūtu

un Šķlbspārni un Sumpurni - uz priekšu!

Par desmitnieku Bārdainais lai būtu!

121 Ir arī citi braši - nenoliegšu,»

viņš teica. «Plķgalvi, šurp aši,

un visi pārējie - jūs darbā triekšu!

124 Šo apkārtni jūs pārmeklējiet knaši

un abus šos, tiem nenodarot skādi,

līdz alai vediet - tālāk tiek lai paši!»

127 Es teicu: «Meistar, tu man ceļu rādi!

To iesim mēs, lai cik tas nogurdinošs!

Kam vajadzīgi pavadoņi šādi?

130 Ja vienmēr redzīgs esi tu un zinošs,

vai neredzi kā viņi zobus šņaksta?

Šis troksnis liekas man tik iebiedinošs.»

133 Viņš atteica: «Kam baidies viļņa šļaksta,

ja vētru pazīsti? To vara vāja,

tie savus upurus tik dakšām baksta

136 Un tad pa kreisi tie pa dambi gāja, —

un barvedim tie mēli parādīja:

tā zīme bij, ar ko tie viņam māja.

139 No dirsas trompeti viņš iztaisīja.

Piezīmes

2 Sk. E. XVI, 128.

40 Svētā, kas dzīvojusi 13. gs. un ko īpaši godāja Lūkas pilsētā. Šeit viņas vārds lietots pilsētas nosaukuma vietā.

46 Bontūro Dati, ietekmīga persona Lukā, viens no lielākajiem kukuļņēmējiem.

Teiktais domāts ironiski.

51 Bizantiešu melns koka krucifikss Lūkas katedrālē. Velni zobojas par grēciniekiem, jo ari viņa seja, darvas notriepta, kļuvusi melna.

54 Upe Lūkas tuvumā, parastā pilsētnieku peldvieta.

112-113 Kristus (E. XII, 37-45).

DIVDESMIT OTRAIS DZIEDĀJUMS

1 Es esmu redzējis, kā ceļā dodas

uz kauju jātnieki, kā viņi stājas

uz parādi, kā bēg, kad bailes rodas;

4 es redzējis, kā viņi vingrinājās,

kā auļo grupās vai ar vīrs ar vīru,

kā šķēpi zib un krēpes plivinājās;

7 sauc trompete ar balsi dzidru tīru,

rīb bungas - jaunam karam viņi pošas;

bez skaita skatījis es asinsdzīru,

10 bet tādas dūdu skaņas tricinošas

vēl neesmu dzirdējis ne kaujas laukā,

ne kuģī, kuru vada zvaigznes drošas.

13 Bet ko lai dara: ļauj, lai tevi saukā

par svētu baznīcā, par žūpu krogā,

tam dziedi līdz, kam līdz tu ratos braukā!

16 Es vārtus neredzēju šajā žogā,

es redzēju tik darvu degot sodam

un ļaudis, kuri smaka šajā slogā.

19 Kā delfīnus mēs redzam zīmi dodam,

kad tie ar mugurām liec gaisā loku,

lai jūrnieki tiek drošā vietā godam,

22 tā grēcinieki, lai tiem mazāk moku,

pa brīdim muguru uz augšu šāva

un ienira, kad velns kāds cēla roku.

25 Kā vardes mēdz no grāvja ūdens blāva

bāzt ārā purnus, baudot varžu priekus,

bet vēderus un ķepas sedz tām rāva,

28 tā redzēju es stāvam grēciniekus;

bet, tiklīdz Bārdainis tur parādījās,

lai bargi pārmācītu vaininiekus,

31 tie speltē nira. Taču atgadījās,

ka viens vēl slīga mierā neparastā:

tas, šķiet, nekādu briesmu nebaidījās;

34 tad Suņaķetna veidā visai prastā

aiz čupra darvotā to izķeksēja

un izvilka kā smuidru ūdru krastā.

37 Kāds katram vārds, mans prāts to iegaumēja,

kopš tie par mūsu pavadoņiem kļuva,

un skatiens katru ātri sazīmēja.

40 «To tēvaini, ko Suņaķetna guva,

tu, Sarkanais, ar dakšām sapurini,»

tie sauca, «lai tam pelde kļūtu tuva!»

43 Es teicu: «Meistar, saki, vai tu zini,

kas ir šis vīrs, ko velnu bars nu vācis?

Ja tev tas zināms nav, tad izdibini!»

46 Viņš jautāja: «No kurienes tu nācis?»

Un atbilde tam šāda dota tika:

«Es dzimis Navarrā, tur dzīvi sācis;

49 pie lielkunga man māte kalpot lika,

mans tēvs bij laupītājs un naudu šķieda,

un drīz jau visa ģimene bij plika.

52 Tad nonācu pie karaļa es vieda,

ar kukuļņemšanu tur sāku pīties,

pēc nāves velni mani piķī svieda.»

55 Uz Lielo Ilkni bij ko paraudzīties:

kā kuilim tam no mutes ilkņi spraucās —

tas viņam mācīja, kā grēku bīties.

58 Nu visi kaķi peli aprit traucās,

bet Bārdainais to slēdza savās skavās

un viņu tīkojumiem vidū jaucās.

61 Viņš teica meistaram: «Ja domās tavās

ir dzimis nodoms ar to parunāties,

pirms velni atkal grābs to ķetnās savās,

64 tad dari to, jo tam var ļauni klāties!»

Tad meistars vaicāja: «Vai tev, kas cietis

tik gaužas mokas, kopš šeit ieradāties,

67 nav līdzi atnācis kāds latīnietis?»

Tas atteica: «No viena nesen šķīros,

kas bij tiem kaimiņos: bij sardīnietis.

70 Kaut velni zviegdami ap mani dzīros,

es darvā degt kā viņš vis negribētu.»

Un, kad es tam ko pajautāt vēl dzīros,

73 jau sauca Durstīklis: «Lai nedzirdētu

mēs vairs šīs runas!» un ar ķeksi dūra

un ieplēsa tam rokā dziļu rētu.

76 Šis dūriens kaislības vēl vairāk kūra,

jau Pūķgalvis tam snaikstījās gar kājām,

bet desmitnieks durt liedza. Sāpe sūra

79 tam seju savilka un miesām vājām

bez mitas raustīties un trīcēt lika.

Kad velni rimās, mēs tam pavaicājām,

82 kas bijis tas, no kā viņš atrauts tika,

šurp nākdams. «Brālis Gomita tas bija,»

viņš teica. «Dižmaņiem tas izpatika,

85 ar meliem visus traukus piepildīja

un kunga ienaidniekus rokās guva,

tie viņu slavas dziesmām apveltīja.

88 Par naudu klusiņām tie brīvi kļuva;

no kukuļiem viņš savu ligzdu vija,

no kukuļiem tik zēla viņa druva.

91 Ar viņu kopā Mikels Canke bija

no Logodoro; abiem bij uz mēles

ik brīdi viņu mīļā Sardīnija.

94 Ak vai, nu tuvojas jau velnu spēles!

Es labprāt runātos vēl, taču baidos,

tie tūdaļ aplips apkārt man kā dēles

97 un jums būs jāklausās tik manos vaidos.

Es varu savest jūs ar toskaniešiem

vai lombardiešiem kopā: tādos spaidos

100 kā es tie nav, no melnķepaiņu piešiem

tie paglābsies, ja mazliet sāņus aties;

kad pasvilpšu, tie šurpu trauksies skriešiem.»

103 To dzirdot, Suņaķetna teica: «Skaties,

kas viņš par blēdi! Lai tik lejā tiktu,

viņš citus vietā sadabūt ir praties!»

106 Šis atteica: «Man nenāktu par sliktu,

ja apšmauktu es savus līdztautiešus

un mokas lielākas tiem izciest liktu.»

109 Tad Šķībspārnis tam teica: «Lokus ciešus

tam apkārt metīsim, es stiķus tavus

nu zinu, neskriešu tev pakaļ skriešus,

112 bet pletīšu virs darvas spārnus savus:

būs klints mūs tavam skatam paslēpusi,

tu neatradīsi mūs negatavus.»

115 Ikviens nu raudzījās uz viņu pusi,

ikviens bij pēkšņam pakampienam slējies,

ik griba bija gaidās saspringusi.

118 Bet navarrietis bija izvēlējies

sev īsto bridi: atspēries ar kājām,

tas lēca un bij prom. Cik nokaunējies

121 nu bija katrs velns! «Mēs velti stājām

tam apkārt vaktēdami,» viņi sauca,

«mēs velti savus kāšus vicinājām!»

124 Tad Šķībspārnis tam steigšus pakaļ trauca

un lādējās: «Tu drīz man būsi rokā!»

Bet veltīgi viņš ārdījās un kauca,

127 To meklēdams kā blusu drēbju krokā;

par spārniem ātrāk bailes skrien: jau niris

tas dibenā, tam pāri plašā lokā

130 slīd Šķībspārnis, kam niknums nav vēl miris;

kā vanagam, kad pīle ienirst dzīlē,

ir viņam jāpiecieš, ka nodoms iris.

133 Un Kaļķpauris, kam dusmas krūtis spīlē,

tam pakaļ lidinās kā maitu lija:

kur blēdis palicis, viņš tagad zīlē;

136 un, tā kā kukuļņēmējs zudis bija,

pret savu biedru izslēja viņš nagus,

un acīs abiem ļaunums uzdzalkstīja,

139 tie cīkstēdamies zibināja ragus

un nagiem plēsās, naidā iekarsuši,

līdz darva rija tos kā bluķus smagus.

142 Nu, ķepīgajā speltē iegrimuši,

tie bija ieslēgti šai bēdu jomā:

tiem spārni bij ar piķi aplipuši.

145 Bij Bārdainais un citi drūmā omā,

tad četriem lidot turp viņš pavēlēja,

jo nezināja vairs, ko tur lai domā.

148 Tie kāķus slīkušajiem pretī slēja,

kas darvā izvārījušies jau bija,

un atkal ārā tikt tiem palīdzēja:

151 bet mūs ceļš atkal tālāk aizvadīja.

Piezīmes

19-21 Pastāvēja ticējums, ka delfīnu parādīšanās virs ūdens vēstī vētru.

44 Navarras pilsonis Čampolo.

52 DomflU Navarras karalm Tebalds II, kas valdīja no 1253. līdz 1270. g.

67 Itālietis.

83 Gallūras tiesneša Nīno Viskonti (Š. VIII, 53) ministrs, kukuļņēmējs, kas beidza dzīvi pie karātavām. Gallūra ir viens no četriem apriņķiem, t. s. judikātiem, kuros bija iedalīta Pizai pakļautā Sardīnija un kurus pārvaldīja t. s. tiesneši.

No 1275. līdz 1296. g. Gallūras tiesnesis bija Nīno Viskonti.

91 92 Logodoro - Sardīnijas judikāts (83). Mikels Canke - ministrs, kļuvis bagāts ar kukuļņemšanu, caur laulībām kļuva par Logodoro tiesnesi. Vienu no savām meitām viņš izdeva par sievu Dženovas bruņiniekam Brankam D'Oriam, un tas viņu 1275. g. nodevīgi noslepkavoja (E. XXXIII, 134-147).

Divdesmit treŠAis dziedājums

1 Mēs vieni, klusēdami, skumjām vaigā,

aiz viena otrs, atkal tālāk gājām

kā mazie brāļi, kas pa ceļiem staigā.

4 Es atcerējos, kad mēs pūsties stājām,

to fabulu par vardi un par peli;

šo jauko līdzību mēs pārrunājām.

7 Ir līdzība starp elkoni un celi,

starp velniem šiem un to, ko Ezops stāsta:

sods vienmēr gaida katru nekrietneli.

10 Kā viena doma dzimst no citu klāsta

un, no tām barodamās, dzemdē jaunu,

tā bailes briest, kur briesmu bulta drāzta.

13 Es domāju: «Nu tie ar tādu kaunu

ir apkrauti caur mums, nu prāts tiem prasās

mums pretī stāt ar atriebību ļaunu.

16 Jo ļaunā sirdī ļaunas domas lasās.

Tie mums vēl nežēlīgāk pakaļ dzīsies

par suni, kurš jau zaķi satvert grasās.»

19 Es jutu: tūdaļ viņi parādīsies!

un šausmās stāvus sacēlās man mati;

es teicu: «Meistar, ja nu atgadīsies

22 ar mums kas ļauns? Šos Melnķepaiņus skati!

Tiem uzspļaut, vai tu netikls, vai tikls.

Glāb mani, kā tu allaž paglābt prati!»

25 Viņš atbildēja: «Ja es būtu stikls,

kam pakaļpusē svins, tad nepagūtu

tik ātri manī nonākt sejs tavs bikls,

28 cik ātri tagad tveru tavu jūtu.

Mums abiem domas ir ar vienu seju,

tad lai šīs abas domas viena kļūtu!

31 Ja labā nogāze mūs ved uz leju

un ja mēs varam sasniegt jaunu jomu,

ko zaķiem bēdāt vairs par suņu reju!»

34 Bet nebij vēl viņš pabeidzis šo domu,

jau nāca tie ar spārniem, vaļā plestiem,

ar niknu kāri tīkodami lomu.

37 Kā māte čukstiem, satraukumā dvestiem,

no miega bērnu ceļ, lai projām bēgtu

no liesmas draudiem, bargā spēkā mestiem,

40 to aijāt gatava, ja vien tas brēktu,

tam visu atdodot - tā mani tvēra

mans vadonis, lai cieši rokās slēgtu;

43 pa krauju lejup viņš tad soļus spēra

un zemē nošļūca pa klinti stāvo:

kā pacelts vāks tā dzīli vaļā vēra.

46 Vēl ātrāk, nekā ūdens straume strāvo

caur reni dzirnavās, lai, spēji traucot

pār lāpstiņām, tad grieztu ratu prāvo,

49 mans meistars mani nesa, vējiem kaucot,

ne vien kā biedru vairs, bet gan kā dēlu,

ar savu asinsbalsi mani saucot.

52 Vēl mirklis, un jau būtu viss par vēlu:

jau velni drasēja uz mūsu pusi,

bet nu mēs sirdī jutām drosmi kvēlu;

55 ir augstā gudrība to vēlējusi,

lai viņi apsargātu piekto grāvi,

lai mīt ik dvēsele, kur nonākusi.

58 Tur lejā bija zeltkrāsoti stāvi,

kas raudot gurdiem soļiem apkārt slāja,

tiem skatieni bij nedzīvi un blāvi.

61 Tos apmetņi un zemes mices klāja -

Kluņjī šie tērpi likās šūdināti.

No virsas zelta raksts tos izrotāja,

64 bet iekšā tie no svina liedināti,

pret tiem pat Frīderiha svārki šķita

kā vēdekļi, no spalvām darināti.

67 Cik smags šis svārks, no augumiem kas krita!

Mēs vēlreiz tad pa kreisi pagriezāmies,

lai ietu tur, kur viņi bēdās mita;

70 bet mēs par viņiem ātrāk virzījāmies:

tie gurdie ļaudis, kurus smagums māca,

tik lēnām gāja, ka mēs raudzījāmies

73 ik brīdi jaunās sejās, kuras nāca

pa mūsu ceļu. Vadonim tad teicu:

«Lai tava gudrība, kas mani māca,

76 ļauj starp šiem ļaudīm, kurus skumji sveicu,

kaut vienu saskatīt, kas izcils bijis,

lai veltīgs nebūtu šis ceļš, ko veicu!»

79 «Jel stājiet,» sauca viens, mūs ieraudzījis,

«jūs, kas tā skrienat caur šo gaismu blāvo!

Varbūt tas esmu es, kam parādījis

82 bij liktenis to avotu, kas strāvo

par citiem bagātāk.» Tad meistars bilda:

«Vai kāpis esi tu pa taku stāvo,

85 nest ļaudīm gaismu, to, kas sirdi silda?

Nu tev ir jācieš elles moku spaidi,

jo sveša bij tev mīlestības cilda.»

88 Pret mani pagriezies, viņš teica: «Gaidi

un tad ar viņa soļiem virzi savus!»

Visapkārt atskanēja žēli vaidi:

91 bij nāve pļāvusi tos negatavus.

Tur divi bij, kas pienāca man blaku

un teica: «Toskaniet, kas soļus tavus

94 ir virzījis pa izmisuma taku,

pa kuru liekuļi iet grūtu gaitu?

Kas esi tu?» Es teicu: «Ko lai saku?

97 To lielo pilsētu par savu skaitu,

kas atrodas pie Arno upes skaistās,

tur dzimu, skolā gāju soli raitu,

100 ar bērnību daudz atmiņu man saistās.

Bet jūs kas esat?» Viens man atbildēja:

«Tos apmetņus, kas zelta krāsās laistās,

103 to elles soģi mums no svina lēja,

tik smagi tie, ka zem tiem nobrakšķ svari.

Mēs bijām tie, ko ļaudis iedēvēja

106 par brāļiem līksmotājiem; pazīt vari

tu mūsos boloņiešus; mani sauca

par Katalāno, ceļi bij man gari,

109 un sirds pa tiem ik priekam pretī trauca:

šis biedrs mans ir Loderingo vārdā,

un bieži vīns mums abiem soļus jauca;

112 kad pēla mūs, mēs smīnējām tik bārdā;

tad tava pilsēta mūs abus vāca,

tā drebēja kā debess pērkondārdā

115 un priecājās, ka svešinieks kāds nāca

tai mieru nest.» Es izdvesu: «Ak, brāļi…»

tad aprāvos: man visus prātus māca

118 tas, ko es redzēju turpat netāļi:

es zemē krustā sistu ar trim mietiem

tur viru redzēju. Kā strauti sāļi

121 tam lija asaras. Kā bites spietiem

man domas griezās. «Vīrs, kas šajā vietā

ir pienaglots ar mietiem, augšup slietiem,»

124 man teica Katalāno balsī cietā,

«bij kādreiz farizejiem iestāstījis,

lai viņi savu varu liktu lietā

127 un notiesātu kādu vīru. Rijis

nu to ir elles bezdibenis. Pāri

tam smagi soļi iet. Tāds pats ir bijis

130 tā sievastēvs. Nu redzat jūs šo pāri

te grāvī un vēl citus no tā bara,

kas jūdiem kaitēja ar niknu kāri.»

133 Tad teica Vergilijs: «Mūs augsta vara

šurp sūtīja. Jel parādiet mums taku,

lai nebūtu mums maldīšanās gara!»

136 Un brālis atbildēja: «Tepat blaku

no lielā loka pāreja, lūk, sākas;

bet labi iegaumējiet, ko jums saku!

139 Šeit iegruvusi tā, un tādēļ nākas

pār drupām iet.» Tad vadonis tam bilda:

«Man velni deva ziņas citādākas.»

142 Un brālis atbildēja: «Meli pilda

ik velnam grēku kuli, to es zinu,

un blēdība tam allaž sirdi silda.»

145 Tad savam vadonim es pēdās minu,

kas tālāk aizsoļoja dusmām vaigā,

un šķīros es no tiem, kas nesa svinu,

148 bez mitas riņķodami aplī baigā.

Piezīmes

3 Minoriti, franciskāņu muki.

5 Viduslaiku krājumos sastopama Ezopam piedēvēta fabula par to, kā varde, ar diegu piesējusi sev klāt paļāvīgo peli, ar viņu ienira ūdenī. Kad aizrijusies pele uzpeldēja virspusē, viņu saķēra garāmlidojoša klija un līdz ar viņu ari piesieto vardi un aprija abas.

25-26 Spogulis.

62 Klosteris Francijā.

65 Stāsta, ka imperators Fridruhs II licis viņa augstības apvainotājus ietērpt svina mantijā un novietot uz nokaitētas ogļu pannas. Svins izkusis, un notiesātais dzīvs sadedzis.

106 1261. g. Boloņā tika dibināts «Jaunavas Marijas bruņinieku ordenis» ar mērķi samierināt naidniekus un aizstāvēt grūtdieņus. Tā kā ordeņa locekļi vairāk par visu interesējās par uzdzīvi, tad viņus sāka dēvēt par «brāļiem līksmotājiem» (fratres gaudentes).

108-110 Katalāno dei Malavolti, gvelfs, un Loderingo deļji Andalo, gibelīns, bija vairāku pilsētu podesti (pārvaldītāji). 1266. g. Florences gibelīni, baidīdamies gvelfu sacelšanās, no kuriem daļa bija palikusi pilsētā pēc sakāves pie Montaperti (E. X,

32), uzaicināja Katalāno un Loderingo par podestiem, lai tie nomierinātu pilsoņus. Bet Katalāno un Loderingo, rīkodamies pēc pāvesta norādījumiem, aiz bezpartejiskuma maskas atbalstīja gvelfus. Dante viņus uzskata par vaininiekiem tam, ka gvelfi izdzina gibelīnus no pilsētas un nopostīja to namus, tai skaitā ari Uberti dzimtas namu.

120 Šis vīrs ir jūdu virspriesteris Kaijafa, kas, kā stāstīts evaņģēlijā, devis padomu nogalināt Kristu, liekulīgi sacīdams, ka viena Kristus nāve glābšot no bojāejas visu tautu, kas varot izpelnīties Jūdejā valdošo romiešu dusmas, sekodama ari turpmāk vēl Kristum.

125 Reliģiski politisks novirziens Jūdejā (2. gs. p. m. ē., pirmie gs. m. ē.); farizeji nikni cīnījās pret pirmajām kristiešu kopienām, tādēļ evaņģēlijā tie tiek saukti par liekuļiem.

130          Virspriesteris Anna, kas piedalījās Kristus apcietināšanā.

131          Virspriesteru un farizeju padome.

DIVDESMIT CETURTAIS DZIEDĀJUMS

1 Kad gads vēl jauniņš ir un saule matus

liek Ūdensvīram gaišāk izbalināt

un dienas naktīm līdz sper soļus platus,

4 kad sarma kokos cenšas atdarināt

vēl savu balto brāli, kaut tās spalva

tik lielas gleznas nespēj uzmirdzināt;

7 kad zemnieciņam jālauza ir galva,

kā lopus pabarot, kad pāri klājies

ir zemei sniegs un ledus tā kā alva;

10 no lauka atgriežas viņš nobēdājies,

tad atkal laukā iet, un lūk, jau mostas

tam cerība: sals piepeši ir stājies,

13 viņš priecīgs aizsprauž vicu sev aiz jostas

un aizdzen aitas ganībās. Tā grimu

es bažās, likās it kā salnas kostas

16 man visas cerības; bet tā, kā slimu

spēj zāles dziedināt, ar gaišu skatu

man meistars spēku deva, un es dzimu

19 it kā no jauna, kad ar smaidu platu

viņš mani apkampa pie grautā tilta

un pameta man drosminošu skatu.

22 Kā tāds, kam doma dižiem darbiem šķilta,

kā tāds, kas iepriekš apdomā, pirms dara,

pirms ļauj, lai augšup ceļ to jūta silta,

25 tā mani cēla viņa stiprā vara

līdz klintsgalam; viņš, pārbaudot ik cilni,

man teica: «Ceru, ka no tava svara

28 šis akmens nenobruks.» Tā, spara pilni

uz priekšu devāmies pa ceļu grūtu,

un sirds mums sita jaunu drosmes vilni.

31 Šis ceļš par grūtu svinsvārkotiem būtu:

mēs kāpelēt un lēkāt nenostājām,

lai tā pa ciļņu ciļņiem tālāk kļūtu.

34 Un, ja šis grēdojums, pa kuru gājām,

vēl būtu tikpat augsts kā tas, kas blaku,

tad laikam beigts es nokristu no kājām.

37 Bet Ļaunā Gravā zemāks kļūst pret aku,

kas vidū glūn, ik valnis cits pēc cita;

tad nonācām mēs, ejot savu taku,

40 tai vietā, akmens pēdējais kur krita.

Es atsēdos, sev teikdams: «Atdabūsi

tu atkal spēkus, zuduši kas šķita.»

43 «Vai slinkumu nu salāpījis būsi?»

man teica meistars, raudzīdamies drūmi.

«Uz pēļiem sēdot, slavu neiegūsi,

46 bez tās tu dzīvi aizvadīsi kļūmi,

būs pēdas, kas no tevis paliks pāri,

kā putas ūdenī, kā gaisā dūmi.

49 Jel celies, uzveic savu slinkumkāri

ar garu, kas prot uzvarēt ik kaujā,

lai nedreb līdz tas tavai miesai vāri!

52 Mums jārāpjas daudz augstākā vēl kraujā,

mums ceļos jādodas vēl tālos, grūtos:

jel celies, ej uz priekšu gaitā straujā!»

55 Tad piecēlos :io vietas tās, kur pūtos,

un apklust liku gurdumam un bailēm

un sacīju: «Nu ejam! drošs es jūtos.»

58 Tad aizsoļojām mēs pa klinšu smailēm,

uz zemi raugoties, lai nepakristu,

pa stāvu taku cauri akmens ailēm.

61 Es gāju runādamies, brašs lai šķistu;

te pēkšņi grāvī balsi izdzirdēju,

bet vārdi likās it kā telpā dzistu.

64 Ko teica tas, vēl saprast nevarēju

šais klinšu labirintos līkumotos,

bet vārdi lija tam ar kaismi spēju.

67 Es lejup noliecos, lai palūkotos,

bet tumsā neredzēju dzīlei galu;

tad teicu: «Meistar, ja mēs lejup dotos

70 no loka nākamā pa vaļņa malu,

mēs redzētu to vīru, kas tur lejā.»

Tad gājām mēs caur drūmu apgabalu

73 ar svērtiem soļiem, nogurumu sejā,

un, kur pie kraujas astotās tilts skaras,

tur dzīle pavērās man lejupejā;

76 ko redzēju, to izteikt nav man varas:

es redzēju, kā, visu zemi klājot,

tur lodāja un vijās čūskas garas.

79 Tik lielā skaitā nav tām nācies mājot

no Lībijā, kur tuksnešsmiltīs šaudās

tāa daždažādas, mutē indi krājot,

82 lai tas, kam iedzeļ tās, mirst moku gaudās,

ne visā Etiopijā nav tādu

tik negantu - kas nosaukt tās gan jaudās?

85 Šai ņudzā, izbiedēti, kailu ādu,

uz visām pusēm ļaudis skraidelēja,

un nebija tiem cerību nekādu

88 rast glābiņu: tiem čūskas rokas sēja,

pie gurniem plaka tās ar galvu, asti,

un vaļā tikt no tām tie nevarēja.

91 Lūk, viens, kam jāatstāj bij mūsu krasti:

tam čūska apkārt apvijās un dzēla.

Tas bij tik drausmi un tik neparasti,

94 kad pēkšņi liesmas viņa miesu svēla

un pelni putēdami zemē krita;

tad, pelnos pārvērties, viņš atkal cēla

97 uz augšu atjaunotās miesas. Šķita,

kā Fēnikss miris viņš un atkal dzimis

pēc piecsimt gadiem, kad tā stunda sita;

100 tas mirdams nebij nebūtībā grimis:

ne zāle dzīvināja to, ne sula,

bet vīraks, pāri klādamies. Kaut rimis,

103 tas tomēr mūža miegā neiegula.

Kā krītošais, kas nezin, kā tas kritis,

tik apdullumu juzdams kā pēc bula,

106 un nezin, vai pats velns to zemē sitis,

un piecēlies un, apkārt lūkodamies,

tas nezin, kas bij noticis, kas šķitis;

109 tāds bija grēcinieks šis pieceldamies.

Ak, Dievs, tu bargu sodu izraudzījis,

par smagām vainām šādi atriebdamies!

112 Tad meistars vaicāja tam, kas viņš bijis;

viņš atteica: «No Toskanas es nācis,

šai mežonīgā rīklē esmu lijis.

115 Kā negants lops es dzīvi esmu šļācis,

es biju bastards, vārdā Vanni Fuči,

un turpināju Pistojā, ko sācis.

118 Ir tādu tā kā es šeit daudzi duči.»

Es teicu: «Saki, pirms tu jaunā skrejā

uz priekšu trauksi, kādi grēku kluči

121 ir tevi nostūmuši šajā lejā?»

Tad pārsteigts iepleta viņš acis plati

ar skumju kaunu pavērstajā sejā

124 un teica: «Tas, ka tu nu mani skati

šais posta pinekļos, kur dvēsles sietas,

dzeļ sāpīgāk man nekā nāve pati.

127 Man sirdī cilvēcībai nebij vietas;

man jācieš sods par to, ka biju zadzis

es sakristejā skaistās baznīclietas.

130 Bet pilns vēl nebij ļauno darbu vadzis:

es citam plecos vēlu savu vainu

un aizlēkšoju pasaulē kā spradzis.

133 Bet nebūs priecāties tev par to ainu,

kad manas rokas bija čūsku sietas:

tu piedzīvosi laiku asiņainu,

136 ja kādreiz ārā tiksi no šīs vietas:

cels galvu Pistoja un Melnos skaudīs,

tā zinās, kā ar tiem ir jāapietas;

139 bet Florence tad citu gribu paudīs.

Nāks Marss ar pērkonpadebesi baisu

no Valdimagras, bailes dvesdams ļaudīs,

142 tad trakos vētra, zibeņi šķels gaisu

un nikna cīņa degs Pičēno laukā.

Būs rūgts tas dzēriens, ko tev pašlaik maisu

145 un leju nākamības burvju traukā:

kad migla būs no kaujas lauka mēzta

un apspīdēs to atkal saule jaukā,

148 tiks vecā karogdrāna skrandās plēsta,

nāks Melnie, savu kārtību lai celtu;

ik Baltajam tad dzīvība būs dzēsta.

151 To saku es, lai sāpes tevi dzeltu.»

Piezīmes

Zvaigznājs, kurā Saule atrodas pēdējā janvāra dekādē un divās pirmajās februāra dekādēs.

Sniegti.

2 Šķīstītavas kalna galotnē.

16 Dižciltīga pistojieša Fuči dei Ladzāri ārlaulības dēls, aktīvs Melno gvelfu darbonis, daudzu slepkavību un laupīšanu vaininieks. 1293. g. viņš piedalījās Pistojas katedrāles sakristejas aplaupīšanā. Apvainots tika viņa draugs, kam ar šo lietu nebija nekāda sakara. Kad Fuči bija aizbēdzis, viņš izdeva savus līdzdalībniekus, un tos sodīja ar nāvi.

37 1301. g. maijā Balto partija padzina no Pistojas Melno partiju.

39          1301. g. beigās Melno partija Florencē sagrāva Balto partiju. Starp izdzītajiem (1302. g. janvāri) bija ari pats Dante (P. XVII, 48).

40          Kara dievs.

41          Ieleja, kurā atradās Melno spēku vadītāja Morollo Malaspīnas īpašumi. Melno spēki devās cīņā pret Pistoju, pēdējo Balto atbalsta punktu 1302. g. un ieņēma to 1306. g.

51 Dante piederēja pie Baltajiem.

DIVDESMIT PIEKTAIS DZIEDĀJUMS

1 Tad zaglis, runāt beidzis, cēla rokas

un, rādīdams mums pigu, skaļi sauca:

«Ak, Dievs, cik trakas man ar tiem bij mokas!»

4 Tad mīļās čūskas viņam pretī trauca,

tam viena žņaugdama ap kaklu vijās,

līdz gaužās sāpēs raustoties, tas kauca;

7 un otra tam ap rokām izlocījās

ar niknumu, kāds rodams nav pat velnos;

kā sasiets gūsteknis tas izskatījās.

10 Ak, Pistoja, kam nepārvērties pelnos,

kam turpini tu savu ļauno sēju,

kam tu tik nežēlīgi skaudi Melnos?

13 Pa visiem elles lokiem neredzēju

es tādu zaimotāju, tikai to, kas

pie Tēbām krita, līdzās likt tam spēju.

16 Bez mitas skriet tam lika skaudrās mokas;

tad redzēju es kentauru, kas drāzās

šurp, nikni saukdams: «Grābs to manas rokas!»

19 Kā negants viesulis tas pāri brāzās,

tam gurnus milzīgs čūsku vijums klāja,

un vārdi tam kā melna lava gāzās.

22 Aiz skausta platos spārnus vēcināja

baigs pūķis, galvu draudot augšup slējis;

tas katru, kas bij ceļā, svilināja.

25 Mans meistars teica: «Tas ir Kaks, kas lējis

pie Aventīno asinis tik dikti,

ka tur zem klints ir ezers satecējis.

28 To šurpu noveduši darbi slikti:

tas lielu ganāmpulku nolaupīja;

tas šķirts no brāļiem, kas par sargiem likti;

31 to Hērakls ar rungu noslānīja,

simt sitienu tam deva, bet tas juta

varbūt tik desmit, jo tad beigts tas bija.

34 Nu tagad jācieš tam ir elles suta.»

Tā runādamies, mēs pat nemanījām

trīs garus, kuri viegli tā kā puta

37 šurp atslīdēja; mēs tos ieraudzījām

tik tad, kad jautāja tie: «Kas jūs tādi?»

Tad runāt beidzām un tos uzklausījām.

40 Es nepazinu tos, bet, ja jau šādi

tev jautā kāds, lai atbildi sev gūtu,

tad jautātājam pieklājību rādi!

43 Es teicu: «Sakiet, kur te Čanfa būtu?»

To centos teikt ar visu savu būti,

lai uzmanīgs ar vadonis mans kļūtu.

46 Ja, lasītāj, tev tagad ticēt grūti

tam, ko tev teikšu, nepel manu dzeju!

Pat man ir redzētajam ticēt grūti.

49 Pret meistaru kad biju vērsis seju,

uz vienu čūska metās seškājaina,

tā, likās, viņu nožņaugs teju teju.

52 Cik drausmīga šī izmisuma aina!

Ar viduskājām vēderu tā mina,

līdz vāts tam vaļā vērās asinaina,

55 un abos vaigos asus zobus dzina,

ar priekškājām tam rokas sagrābusi,

un asti lunkano starp cirkšņiem tina,

58 pie gurniem pakaļkājas piespiedusi;

kā efeja, pie koka klāt kas kļaujas,

tā bij pie locekļiem tam pieplakusi.

61 Kā vasks, kas ātri kūst uz uguns straujas,

drīz abi bija kopā liedināti;

kā papīri, kad liesmas apkārt šaujas,

64 tiek vienmēr vairāk, vairāk brūnināti,

bet nav vēl melni tie, nedz ar vairs balti,

tie abi likās pusē darināti.

67 Tie citi stāvēja kā zemē kalti

un sauca: «Kāda pārvērtību diena!

Tiek divi radījumi kopā malti!»

70 Jau abas galvas kļuvušas bij viena,

kad likās man, ka, ciešot smagas mokas,

no divām sejām izveidojās viena.

73 Bij četri locekļi - nu divas rokas;

to skatu neaprakstīt vārdos sausos:

tās gūžas, kājas, vēderu un to, kas

76 tur zemāk karājas. Es skatos, klausos:

kā divi, kā neviens man rādās tēlā,

kas tālāk aizstaigāja soļos gausos.

79 Tad sirds man nodrebēja jūtā žēlā:

kā ķirzacēns pār ceļu pārzib ņiprs,

lai jaunu vietu rastu saulē kvēlā,

82 kāds čūskulēns, tik veikls tā kā ķipars,

uz abu stāvētāju pusi šāvās,

tas bij tik ugunīgs un melns kā pipars;

85 pie vēdera tas vienam klātu kļāvās,

lai barošanās vietai tuvāk tiktu,

un iedzēla, un atkal projām rāvās.

88 Bet dzeltais klusēja ar seju piktu

un tikai savas kājas noraustīja,

it kā tam drudzis pēkšņi trīcēt liktu.

91 Viņš čūsku, čūska viņu noskatīja;

un likās, ka tie abi dūmus ostu,

kas tiem no mutēm izplūduši bija.

94 Lai Lukāns labāk nerunā par postu,

ko Nasidijs un Sabells izcietuši:

es stāstīšu par vīru čūskas kostu.

97 Lai klusē Ovidijs: ja pāvērtuši

tam dievi Kadmu čūskā, Aretūzu

par avotu, tie, kas to lasījuši,

100 tie sacīs: klausījies viņš savu mūzu.

Es stāstīšu par tādu pārvērtību,

ko redzot garā es un sirdī lūzu.

103 Tie sakļāvās ar tādu pārdabību,

ka čūskai aste dakšu izveidoja

un dzeltās kājas - vienu kopvienību.

106 Tās, kopā saaugušas, pievienoja

sev gurni, līdzena bij katra vieta:

šis elles spēks tam miesas iztaisnoja.

109 Bet čūskai drīz jau figūra bij lieta,

kas cilvēkaugumam bij diezgan tuva,

tai āda tapa mīksta, viņam - cieta.

112 Es redzēju, kā čūska rokas guva,

un kājas, nesot svaru jaunuzkrauto,

tai garākas, bet viņam īsas- kļuva.

115 Ar pakaļkāju pāri, kopā kļauto,

tā locekli, ko slēpjam, izveidoja,

bet nabagam šim nācās pušu raut to.

118 Un, kamēr abus dūmi plīvuroja,

tiem lemdami iet augšup-lejup-ejā,

un toH ar jaunu ādu apkārtoja,

121 viens cēlās kājās, otrs krita lejā,

bet abi raudzījās ar alku zaļu,

un abi divi izmainījās sejā.

124 Viens izstaipīja savu miesas daļu

līdz deniņiem; no tā, kas pārpalika,

tas ausis veidoja un vaigu gaļu;

127 no tā, ko atstiept nevarēja, tika

tam sejā deguns, izaudzis, kā nākas,

un lūpas, rotājās kur labpatika.

130 Bet tam, kas zemē, purns nu stiepties sākas

un ausis galvā lien un nepaceļas;

un mēle savas cilvēciskās mākas

133 ir zaudējusi - tā uz pusēm šķeļas,

bet pirmajam tā savienojas kopā;

nu maiņa galā ir; tik dūmi veļas.

136 Tā dvēsele, kas iemiesota lopā,

aizelsdamās nu brāž pa baiso leju,

un otrs līdziedams bilst runā skopā,

139 pret vērotāju vērsis savu seju:

«Es gribu, četrrāpus lai Buozo skrietu,

kā skrēju es, kas tagad taisns eju.»

142 Tā dzīli septīto, šo mēslu vietu,

es vēroju, un tos, kas tajā dzīti,

un rakstu jums ar spalvu gauži cietu.

145 Bij mani prāti laikam miglā tīti

un acīm apmulsums bij lipis klātu,

tie nevarēja aizbēgt nemanīti,

148 es nevarēju neredzēt Sankāto;

starp atnācējiem vienīgais viņš bija,

kas nemainīja augumu, ne prātu;

151 tā otra dēļ Gavillei asras lija.

Piezīmes

Kapanejs (E. XIV, 46-48).

Dieva Vulkāna dēls. Vergilija «Eneīdā» tas ir puscilvēks, puszvērs, kas izpūš dūmus un uguni, asinskārs slepkava. Dante viņu pārvSrtis par kentauru.

43 Čnnfn Donāti, znglis, dižciltigns florenciefiu dzimtus pārstāvis.

94-95 Lukāns «Farsālijā» stāsta, kā Libijas tuksnesī Katona karnvīri gājuši bojA no indīgu čūsku dzēlieniem: Nasidijs tā uzpūties, ka viņam pārplīsušas bruņaH,

bet Sabells izkusis kā vasks.

98 Kadms - Tēbu dibinātājs. Aretūza - nimfa, kam pakaļ dzinies upes dievs Alfejs un ko Diāna pārvērtusi par pazemes avotu. Šīs pārvēršanas apraksta Ovidijs

«Metamorfo zās».

140 Buozo Donāti, dižciltīgs Florences zaglis, vīrs, kas tikko tika pārvērsts par čūsku.

151 Miests Arno upes ielejā, kura iedzīvotāji nosita dižciltīgo zagli Frančesko Kavalkanti, vīru, kas aprakstītajā ainā no čūskas pārvērtās cilvēkā.

Divdesmit sestais dziedājums

Kāds prieks tev, Florence! tik liela esi,

ka spārni tev pār zemēm, jūrām plesti;

tu līdz pat ellei savu vārdu nesi.

4 Starp zagļiem, kuri bij šai dzīlē mesti,

bij pieci tavi pilsoņi, kas lika

man sarkt. Cik daudz par tiem bij vaidi dvesti!

7 Ir rīta sapnī patiesība plika;

es saku: dzirdēsi tu drīzā laikā

par tiem, kam tavi darbi nepatika.

10 Ja sodu pelni tu, lai nāk tas laikā:

kam jāmirst, tas lai mirst ar ašām sāpēm -

ir pārāk grūti staigāt biezā tvaikā.

13 Mēs projām gājām, kāpjot pa tām kāpēm,

ko lejupejai klintsbluķi mums plāja;

uz augšu devāmies ar jaunām slāpēm;

16 Ceļš vientuļais, ko klintsakmeņi klāja,

mums gaitu padarīja gaužām grūtu:

bez rokas netika uz priekšu kāja.

19 Es žēlas jutu un vēl tagad jūtu

par redzēto, un prātu iegrožoju

es vairāk, nekā jāgrožo tas būtu;

22 ko devis tikums man, to pārlūkoju;

ja labā zvaigzne labu dāvājusi

ir man, tad lai to labi izlietoju!

25 Cik jāņtārpiņu zemnieks redz, kad klusi

tas atpūšas uz pakalna tai laikā,

kad spīdētāja seju aizslēpusi,

28 kad leja tinusies ir miglas tvaikā

un odi lidinās, kur ara, sēja

un kopa vīnogas viņš sviedriem vaigā,

31 tik daudzās spožās liesmās atmirdzēja

it visa dzīle astotā; tās vēlās

un šaudījās un sārtu gaismu lēja.

34 Kā tas, kas gandarījumu sev smēlās

caur lāčiem, redzēju, kā uguns ratos

tā skolotājs pret debess jumu cēlās;

37 ar acīm sekot nespēdams, jo skatos

tam liesma dega, viešot sirdī prieku,

ka meistars ieies debess vārtos platos;

40 tā redzu liesmas šaudāmies pārlieku,

pa grāvi slīdam, augšup uzsitamies,

un katra aprij kādu grēcinieku.

43 Es stāvēju uz tilta, lūkodamies

šai dzīlē; nebūtu šīs klints, tad būtu

es sadauzījies, lejup nogāzdamies.

46 Tad vadonis mans, jauzdams, ko es jūtu,

man teica: «Tur tais ugunīs ir gari;

tie katrs savējā cieš moku grūtu.»

49 Es bildu: «Meistar, man to prieku dari:

Man jautājums ir; ceru, nenopaļās

tavs augstais prāts to: vai tu sacīt vari,

52 kas ir tai ugunī, kas divās daļās

no augšas nāk kā no tā nāves sārta,

kur tika Poliniks pēc ķildas skaļās

55 ar brāli kopā guldīts?» - «Tur ir kārta

svilt Ulisam un Diomedam abiem,»

viņš teica. «Lūk, tiem miesa uguns sārta;

58 ar žēlabām tur dūmi ceļas stabiem,

tie vaid par zirgu, kas bij vārtus vēris,

kur iznākt Romas dēliem taisniem, labiem.

61 Bargs liktenis bij Ahileju ķēris,

vēl nāvē raud par viņu Deidamija,

un smagi Palladija zelts ir svēris.»

64 «Ja ugunīs un dūmos, ko tie rija,

tie runāt spētu, meistar, lūdzu tevi,»

es sacīju, kad sirds man pilna bija,

67 «dod vēlreiz iespēju, kā daudzreiz devi,

tos uzklausīt, kad liesma pienāks klātu:

tu redzi, kādā alkā moku sevi!»

70 «Es tavu lūgumu ar mīļu prātu,»

viņš teica, «cik vien spēdams, ievērošu,

bet, sarunu lai labāk šķetinātu,

73 man vienam runāt ļauj ar mēli drošu:

tie grieķi ir, un būs varbūt tie spīvi

pret taviem vārdiem. Ļauj, es palūkošu!»

76 Kad trenktā liesma, dūmoja kas sīvi,

līdz pašai malai beidzot bija laista,

mans meistars runāt sāka droši, brīvi:

79 «Jūs abi, kurus viena uguns saista,

ja dzīvodams es jūsu cienīgs biju,

ja jūsu cienīgs biju, kad man skaista

82 reiz doma plauka, kuru uzrakstīju,

tad apstājieties! Viens nojums lai saka,

kas pārrāvis ir viņa dzīves dziju!»

85 Tad tas, kas lielākajā mēlē smaka,

nu elsdams liesmas plēvi cilāt sāka,

kas lēnām piepūtās un lēnām plaka

88 un reizēm taisna izslējās kā bāka,

līdz beidzot ārā šāvās toņos tīros

tam balss kā zvans, un tad tas runāt sāka:

91 «Kad es pēc vairāk nekā gada šķīros

no Kirkes, kas bij mani saistījusi

pie Gaetas, un tālāk doties dzīros,

94 tad mīlestība, sirdī slēpta klusi

pret daiļo Penelopi un pret dēlu

un sirmo tēvu, nebij varējusi

97 nekādi uzveikt vēlēšanos kvēlu

iet pasaulē, krāt zināšanas pūrā

un pazīt prātu nešķīstu un cēlu;

100 viens laivā devos atklātajā jūrā,

man mantas līdzi nebija nekādas,

stāt vētrai pretī nācās cīņā sūrā.

103 Es šādas cisas redzēju un tādas

gan Spānijā, gan Marokā, gan salās,

ir ļaudis dažādi kā viņu ādas.

106 Tā pabiju es visvisādās malās;

vecs būdams, tajā šaurumā es tiku,

kur Āfrika no spāņu zemes dalās.

109 Tad saviem biedriem tālāk doties liku,

tiem teikdams: - Brāļi, jūs, kas cauri briesmām

šurp devāties ar tādu labpatiku,

112 jel neļaujiet vēl plakt tām sīkām liesmām,

kas plīv jums krūtīs, griezieties pret sauli

un tukšās āres piepildiet ar dziesmām!

115 Jel neesiet kā lopi vai kā prauli!

Ir jūsos cilvēciska sēkla sēta,

tā dīgs ar tad, kad trūdēs jūsu kauli. -

118 Bij biedros tāda degsme iekveldēta

no maniem vārdiem, ka tie ceļā traucās

ar joni tā kā straume aizturēta;

121 pa taku tie cits citam garām spraucās,

tad, jūrā, kuģi pagriezām pret rītiem;

ar jūras putām mūsu sviedri jaucās,

124 bij putna lidojums mums, airu dzītiem,

un mēs pa kreisi vien tik turējāmies,

uz brīnumiem nu cerot negaidītiem.

127 Jau otrā pola zvaigznēs lūkojāmies:

bij mūsējais tik zemu, ka tas skatam

vairs tikko redzams bij. Mēs virzījāmies

130 uz dienvidiem, un mūsu ceļam platam,

šķiet, gala nav - līdz mūžībai tas vijās,

vairs neticējām savam laimes ratam,

133 kad tālumā brūns kalns mums parādījās;

tad atkal jaunas cerības mēs audām,

viss dzīvē atkal zaļš mums izskatījās.

136 Bet mūsu prieki izvērtās par raudām:

no jaunās zemes viesuļvētra dzima

un trakoja ar mežonīgām gaudām

139 un kuģi lauzīja un nenorima

un beidzot priekšgalu uz augšu cēla,

un tas ar pakaļgalu dzelmē grima;

142 pār mums tad jūra savus viļņus vēla.»

Piezīmes

34- 35 Pravietis Elisejs. Bibeles leģenda stāsta, ka lāči saplosījuši zēnus, ko Elisejs nolādējis, jo tie viņu izsmējuši.

35-           36 Pravietis Elija.

54 Sk. E. XX, 58.

56 Trojas kara varoņi, kas darbojušies kopā gan karā, gan dažādos viltīgos pasākumos.

59 Trojas zirgs, koka zirgs, kurā bija paslēpies Uliss (Odisejs) ar citiem grieķiem un kuru trojieši ieveda pilsētā. Izkļuvuši no zirga, grieķi atvēra Trojas vārtus, un tādējādi grieķu karapulki guva iespēju iekarot un iznīcināt Troju. No sagrautās Trojas iznāca Enejs, romiešu ciltstēvs, ko apdziedājis Vergilijs «Eneīdā».

Grieķu varonis, kas krita pie Trojas mūriem.

Skirns ķēniņa Likomeda meita, Ahileja miļotft. Ahileja māte Tetida, zinādama, ka viņas dēls kritis Trojas karā, bija viņu paslēpusi Likomeda namā, kur viņš uzturējās, pārģērbies sieviešu drēbēs, taču Uliss (Odisejs) un Diomeds ar viltu viņu tur atrada un iesaistīja Trojas karā (Š. IX, 37-39), kur viņš gāja bojā. Nelaimīgā Deidemija mīt Limbā (Š. XXII, 103-113).

Palladas Atēnas, Trojas sargātājas, statuja, ko nolaupīja Uliss (Odisejs) un Diomeds.

Uliss (Odisejs). Dantes stāsts par Ulisa bojāeju acīmredzot balstās uz pēchomēra leģendu, kuru atstāsta Plīnijs Vecākais (1. gs.) un Solips (3. gs.) un pēc kuras Uliss, atgriezies Itakā, aizkuģoja Atlantijas okeānā, nodibināja Lisabonu (Ulisipu) un aizgāja bojā vētrā pie Āfrikas rietumkrasta. Šo teiksmu Dante attiecīgi pārstrādājis, lemdams Ulisu elles sodam.

Skaista burve, kas pārvērta cilvēkus dzīvniekos (Š. XIV, 41). Kad Uliss (Odisejs), kuģodams mājup no Trojas, pēc ilgiem klejojumiem piestāja pie viņas krasta, viņa pārvērta to un tā pavadoņus par cūkām, bet pēc tam atdeva tiem cilvēcisku izskatu un, iemīlēdama Ulisu, veselu gadu noturēja to pie sevis. Šo notikumu aprakstījis Ovidijs «Metamorfozās».

Kirkes kalns (tagad Monte-Čirčello) netālu no vietas, kur Enejs apbedīja savu zīdītāju Kaijetu, nosaukdams šo apgabalu viņas vārdā. Tā pēc šīs leģendas, ko Vergilijs atstāsta «Eneīdā», cēlusies Gaetas pilsēta pie Tirēnu jūras.

Šķīstītavas kalns (Š. I, 4-5).

Divdesmit septītais dziedājums

1 Jau liesma bija taisna izslējusies,

un, kad tai dzejnieks deva piekrišanu,

tā projām gāja, runāt mitējusies,

4 un tūdaļ piesaistīja skatu manu

tā otrā liesma, šaudīga un stāva,

ar balsi tā kā apslāpētu zvanu.

7 Kā Sicīlijas vērsis kādreiz māva

tā vīra vaidos, kurš to darināja

ar kaltu un tad sevi piekalt ļāva, -

10 tā balsī māva, kuru spīdzināja, -

tā baurodams, ka prāts pat neticēja,

ka viņš tur savas mokas izraudāja,

13 šie žēlie vārdi, kuri nevarēja

no uguns austā apvalka tikt ārā,

kā liesmas valoda šurp atskanēja.

16 Tad, tiekdamis uz augšu degsmē kārā,

caur karsto čaulu izlauza tie ceļu,

un gars tad sacīja mums balsī vārā:

19 «O, tu, pret ko es savu balsi ceļu,

kas runāji pirms brīža lombardiski,

es tavos vārdos paļāvību smeļu;

22 kaut mana balss varbūt skan nedabiski,

es tevi lūdzu: parunā ar mani!

tu aplaimosi mani karaliski!

25 Ja tu šai lejā, velni kur ir gani,

no jaukās latīņzemes esi kritis,

es gribu, lai tu to, kas paslēpts, mani.

28 Urbīno kalnos kādreiz esmu mitis.

Teic, romāņi vai mieru kopj vai karu?

Cik augstu Tibras vilnis iraid sitis?»

31 Es lejup noliecos ar visu svaru,

lai klausītos; tad vadonis man teica:

«Tas - latīnis; tu runā ar šo garu!»

34 Šo vēlību man sirds ar prieku sveica,

bij gatavi man vārdi, un es sāku:

Ak, dvēsele, ko pasaulē grēks veica,

37 slēpj romāņzemēs tais, no kurām nāku,

ik tirāns karu azotē sev klusi,

bet pagaidām tie virsū liek tam vāku.

40 Stāv Ravenna, kā vienmēr stāvējusi:

tur Polenta kā ērglis ligzdu taisa,

līdz Čerkijai tā spārnus izplētuši.

43 Tā pilsēta, no aplenkuma baisa

kas ilgi cieta un tad frančus kāva,

nu zaļās ķetnās ir, kopš briesmas gaisa.

46 To, ko Montaņja cēla, pēcāk grāva

Verukjo vecākais un jaunais. Krājas

zem kājām asins tiem kā purva rāva.

49 Bet Lamonei Santerno līdzās stājās,

tās plūst caur vasaras un ziemas miju,

un karogā tām lauvēns plivinājās;

52 un tā, kam Savija vij viļņu viju

ap sāniem, stāv starp pakalnu un leju,

starp brīvību tā plīv un tirāniju.

55 Bet tagad stāsti man, pirms tālāk eju,

kas esi tu, kas smoc zem karstā vāka:

ja vari, parādi man savu seju.»

58 Kad uguns kļuva mazliet mierīgāka

un, savu ragu šurp turp šaudīdama,

uz leju nolaidās, viņš runāt sāka:

61 «Ja atbilde šī būtu uzticama

tam, kas reiz zemes virsū atgriezīsies,

šī liesma stāvētu tad klusēdama:

64 par savu kaunu runāt katrs bīsies;

bet, tā kā no šīs dzīles ārā kļuvis

nav it neviens, man mute atdarīsies.

67 Es biju karavīrs, kas slavu guvis,

tad mūka virvi es sev apkārt sēju

ar svētu ticību, bet, ak! bij puvis

70 šis striķis: sastapu to pavedēju,

to pāvestu, kas mani grēkos dzina,

un es uz ceļa tikt vairs nevarēju.

73 Kamēr man kājas viņa pēdās mina,

vairs lauva nebiju, tā gars man snauda,

bet lapsa, kura visu ož un zina.

76 Tos tīklus, kurus svētietēvi auda,

es visus zināju un liku lietā,

un visas mutes manu vārdu pauda.

79 Kad biju nonācis es tajā vietā,

kur katram jāievelk ir savas buras

un jāapstājas gaitā, strauji ietā,

82 es sajutu, cik slābi gars man turas

pie tā, kas mani kādreiz priecināja,

tad gāju es, kur jauna uguns kuras.

85 Tas vīrs, kas farizejiem priekšā stāja,

kam karā iet pret turkiem šķita lieki,

ar asinīm kas Laterāno klāja,

88 kam tikai kristieši bij ienaidnieki,

ne tie, kas Akru ieņemt palīdzēja,

ne tie, kam sultānzemē plauka prieki -

91 tas vīrs pats savu godu nevērtēja,

ne arī manu virvi: kopā jaucis

tas to, ko katram atšķirt vajadzēja.

94 Kā Konstantīns reiz Silvestru bij saucis

no kalna alas, lai tas dziedinātu

no lepras viņu, tā bij mani saucis

97 šis vīrs, lai arī es to dziedinātu

no lepnības kā drudža, lai es sniegtu

tam padomu, kā rīkoties ar prātu,

100 tā, lai tas Palestrīnu drupās triektu.

Un tad tas sacīja man balsī skaļā:

- Kādēļ lai es tev pestīšanu liegtu?

103 Slēgt debesis es varu ciet un vaļā

ar divām atslēgām, tās esmu guvis

no priekšteča, kam tika dzīve zaļā. -

106 Un tad es biju ļoti domīgs kļuvis:

kā rīkoties šai sarežģītā lietā?

Tad teicu: - Kad šis cietoksnis būs gruvis,

109 no grēka mazgā mani, klāt man sietā!

Garš solījums un īsa gaidīšana

tev triumfēt liks tavā augstā vietā. -

112 Kad stingusi jau bija miesa mana,

tad Francisks nāca mani vākt, bet velni

tam teica: - Tā būs mūsu darīšana.

115 To vadījuši nodomi ir melni,

nu lai ap viņu elles liesmas kvēlo,

nu elles liesmās putēs viņam pelni;

118 nav pestīts tas, kas grēkus nenožēlo,

kiis lidināties grib ar katru vēju,

kas ļaunu dara, cerēdams uz cēlo. -

121 Ak, manu dieniņ! kā es nodrebēju,

kad, mani grābis, teica velns: - Kas zina,

tev liksies vēl, ka loģiķis būt spēju -

124 un aiznesa pie Mlnoja; tas tina

nu asti astoņreiz ap manu stāvu

un dusmās tad šai astē zobus dzina

127 un teica: - Sakursim tam liesmu prāvu! -

Tu tagad redzi manu izmisumu,

kad šādi ietērpts, staigāju un stāvu.»

130 Kad viņš bij beidzis savu stāstījumu,

tad moku liesma atkal tālāk gāja,

uz sāniem liecot aso izaugumu.

133 Un tad pa taku, akmeņi ko klāja,

mēs sasniedzām visbeidzot arku slaidu

virs grāvja, kur par grēkiem samaksāja

136 tie, kas virs zemes sējuši bij naidu.

Piezīmes

Otrajā liesmā slēpts grāfs Gvido da Montefeltro, Romaņjas gibelīnu vadonis, kas te naidojās ar pāvesta Romu, te līga mieru ar to. Divus gadus pirms nāves viņš kļuva par franciskāņu ordeņa mūku un nomira 1298. g.

Vara vērsis, ko bija izgatavojis varkalis Perills un kas bija izveidots tā, ka, ja tajā ievietoja notiesāto un apakšā pakūra uguni, dedzinātā vaidi skanēja kā vērša maušana. Perills savu izgudrojumu piedāvāja Agrigentas tirānam Falaridam (6. gs. p. m. ē.), un tas tā izmēģināšanai tajā ievietoja pašu Perillu.

Vergilijs bija no Mantujas Lombardijā.

Montefeltro grāfiste atradās starp Urbīno pilsētu un Monte-Koronāro kalnu,

kur sākas Tibra. Romaņja - Itālijas apgabals ziemeļaustrumos no Toskanas. Tā galvenās pilsētas:

Boloņa, Faenca, Imola, Forlī, Ravenna, Čēzena, Rimini.

Itālis.

1278. g. tiesības uz Romaņju, kas pirms tam bija impērijas zeme, pārgāja pāvesta rokās, bet tā vara bija tikai nomināla. Liela daļa romāņu pilsētu un apgabalu atradās atsevišķu feodāļu dzimtu varā, kuri, piederēdami gan pie gibelīniem, gan pie gvelfiem, karoja savā starpā.

40 Ravennn atradās gvelfu dzimtnN Polontu vnrfl, kuras ģerboni bija ērglis. No 1275. līdz 1310. g. tur valdīju Clvido da Polentn, Frančeskas dn Rimini tēvs (E.

V, 74-75).

42 Gvido da Polentam pakļauta bija ari čerkija Adriatikā.

43-44 Gibelinu pilsēta Forlī. 1281. g. to aplenca pāvesta karaspēks, kas sastāvēja no franču algotņiem un itāļu gvelfiem. Pilsētas aizstāvis Gvido da Montefeltro, izmantodams kara viltību, sakāva aplencējus un iznīcināja daudz franču.

45            īsi pirms 1300. g. Forlī kļuva par Ordelafi dzimtas sinjoriju. Ordelafi bija gibellni un to ģerbonī bija zaļš lauva.

46            Gibelinu vadonis, kas nonāvēja Malatestīno Verukjo (47).

47             Malatesta dei Malatesta de Verukjo, Džančoto un Paolo tēvs(E. V, 74-75), Ramini sinjors no 1295. līdz 1312. g., kaismīgs gvelfs; tā vecākais dēls Malatestīno

Vienacis valdīja no 1312. līdz 1317. g. (E. XXVIII, 76-90). Malatestu vairākkārt uzvarēja Gvido da Montefeltro.

49 Pie Lamones upes atrodas Faenca, pie Santerno — Imola. Tur valdīja Maginardo Pagāni da Suzināna (Š. XIV, 118-120), kas pastāvīgi mainīja savus politiskos sabiedrotos.

52-53 Čēzena, kas 13. gs. bija neatkarīga komūna, bet kam nereti uzkundzējās tās podesti un kapteiņi.

71 Bonifāciju VIII (E. XIX, 53).

85 Bonifacijs VIII.

87 Pāvesta pils. 1297. g. Bonifacijs VIII izsludināja krusta karu pret Kolonnu dzimtu Romā. Šīs dzimtas nami atradās netālu no Laterāno.

89            Pēdējā kristiešu pilsēta Sīrijā, ko 1291. g. ieņēma saraceņi.

90            Ebreju tirgoņi (kristīgajiem musulmaņu zemēs tirgoties bija aizliegts).

94 Leģenda stāsta, ka imperatoram Konstantīnam (E. XIX, 115), kas bija saslimis ar lepru, sapnī parādījušies apustuļi Pēteris un Pāvils un teikuši, ka viņu izdziedēs svētais pāvests Silvestrs, kas slēpies no vajāšanām Sirati kalna alā Romas tuvumā; tad Konstantīns izsaucis Silvestru, saņēmis no viņa kristīšanu un izveseļojies.

100 Pilsētiņa Romas tuvumā, kur atradās Kolonnu dzimtas pils. Bonifacijam neiz- devās to ieņemt ar varu. Tad viņš apsolīja Kolonniem piedošanu, ja tie viņam atdos Palestrīnu. Tie piekrita, pāvests nolīdzināja pili līdz ar zemi, bet savu vārdu neturēja un padzina Kolonnus no pāvesta apgabala.

105 Celestīns V (E. III, 60-61).

113 Franciskāņu ordeņa patrons (pie šī ordeņa piederēja Gvido).

DIVDESMIT ASTOTAIS DZIEDĀJUMS

1 Kas spētu aprakstīt kaut vārdos brīvos

tās asins straumes un tās brūces drausmās,

ko redzēju? Tās prātā mūžam dzīvos.

4 Tur katrai mēlei jāsastingst ir šusmās,

tā, izrunājot vārdu, samežģītos:

tās nespēj tēloties nekādās jausmās.

7 Ja visi ļaudis kopā salasītos,

gan tie no Puļjas zemes likteņsmagās,

tie, kuriem plūda laukos, dvingas tītos,

10 pa vātīm asinis kā ūdens vagās,

kad trojieši un ilgais karš tos pļāva;

mums nopūtas un baismas krūtīs zagās,

13 par laupījumu lasot, kuru krāva

sev plecos Hanibals, kas kritušajiem,

kā Līvijs teic, no pirkstiem riņķus rāva —

16 gan tie, kas pretī pulkiem varenajiem,

Gviskardo vadītajiem, drosmes dzīti,

ar saviem spēkiem stāja nelielajiem,

19 gan tie, kam kauli smiltīs izsvaidīti

Čeprāno laukos, kur par blēdi kļuva

ikkatrs puļjietis, un tur, kur vīti

22 tam vainagi, kurš uzvaru sev guva

bez ieročiem; kaut savas kroplās rokas

tie visi slietu tā kā vārpas druva,

25 šī aina atsvērt nespētu tās mokas,

ko devītajā dzīlē ieraudzīja

man šausmās plestās acis. Redzot to, kas

28 tur redzams bij, man auksti sviedri lija:

es vīru redzēju, kas pārplēsts pušu

no zoda līdz pat piržamvietai bija.

31 No vina krūtīm ārā izlīdušu

es kailu sirdi redzēju, starp ciskām

tam zarnas karājās kā murkslis zušu

34 un kule, kur ar sulām organiskām

par sūdiem barībvielas pārveidojas.

Viņš manī vērās acīm pārdabiskām

37 kā tāds, kas uzbrukumam gatavojas,

un tad ar rokām krūtis plēsa vaļā

un teica: «Lūk, kā man ir jākropļojas!

Lūk, tur iet Muhameds, un balsī skaļā

raud Ali, kuram seja ir no zoda

līdz pašiem matiem sakapāta gaļā.

Un citi, kas bez kauna un bez goda

bij dzīvodami sējuši tik naidu,

nu tiem šeit neizbēgt vairs sava soda!

Nu ciest mums nākas smago elles spaidu,

kad velns ar savu zobenu mūs šausta,

un, kad mēs projām aizejam ar vaidu,

mums jānāk atpakaļ, kur cērt un kausta

viņš atkal mūs, jo ievainotā miesa

pēc sāpju ceļa tiek mums kopā austa.

Bet tu kas esi? Vai mums kā no viesa

no tevis šķirties būs? Jeb baidies moku,

kas lemtas tev kā tavu grēku tiesa?»

«Nav miris tas, nav jābaidās tam moku,»

tad teica meistars, «pieredzi lai gūtu,

tas izstaigā ikkatru elles loku.»

Kā pēkšņs brīnums atklājies tiem būtu,

šai grāvī apstājās tie lūkodamies,

šķiet, aizmirsuši savu gaitu grūtu.

«Dolčīno saki, lai tas bruņodamies

vāc krājumus, jo uzveikt novāriešus

mēs spēsim tikai, gudri rīkojoties!»

tā teica Muhameds un skatus ciešus

man pievērsa kā tāds, kas kaut ko pēta,

un tālāk aizsteidzās gandrīz vai skriešus.

Kāds cits, kam rīklē bija dziļa rēta

un deguns nocirsts, auss vairs tikai viena,

man teica: «Tu, ko vada griba svēta,

ko pasaulē sveiks atkal saules diena,

reiz tevi redzēju, tev pretī sliecas

man sirds un gars, ko lenc šī elles siena.

Es - Medicīna; manas ilgas tiecas

uz maigo līdzenumu, kurp tu dosies,

kurš no Verčelli pret Markabo liecas.

Tur diviem vīriem vēsti aiznest posies -

viens Gvido, otrs Andžolello sauksies -

tiem teic, ka viņu nodoms neizdosies,

ļauns tirāns dzīvību tiem atņemt trauksies,

no sava kuģa tiks tie jūrā mesti,

ar jūras ūdeņiem to asins jauksies.

Starp Majorku un Kipru, cik vien vesti

ir kuģos ļaudis, pat starp laupītājiem

nav redzēti tik kāri nagi plesti.

Šis nodevējs, kas liels starp valdītājiem,

šis vienacis, kas savu panākt zinās,

vairs negrib redzēt tos starp dzīvotājiem;

uz pārrunām tas abus uzaicinās,

tad darīs tā, ka Fokarkalna aukā

neviens vairs Dievu piesaukt nemēģinās.»

Es viņam teicu: «Prāts tavs tālu braukā;

bet kas ir tas, kam sejā tik daudz moku,

kas rūgtu skatu slēpis acu traukā?»

Tad viņš pie žokļiem pielika tam roku,

un, muti tam līdz galam atdarījis,

viņš sauca: «Klusu redzi to kā koku.

Tas padzīts Cēzaram bij aizgainījis

tā šaubas, sacīdams, ka jāturpina,

kas sākts līdz būs tas savu piepildījis.»

Cik nu tam mēle smaga kā no svina

man likās, viņa mute pušu šķelta!

Un kādreiz nebija tā jāskubina!

Bij vienam kroplā roka augšup celta,

kā stumbeņu viņš arī otru slēja

un sauca: «Ak, starp toskaniešiem pelta

ir gudrība, ko Moska iepotēja:

- Ja lieta nostrādāta, tai ir galva -,

Ak, cik daudz ļaunas sēklas gan tā sēja!»

Es teicu: «Nāve kļuvusi tam balva.»

Tad viņš ar bēdām sejā projām gāja,

un smagums plecos gūlās tam kā alva.

Es paliku, kur nolādētie slāja

visapkārt, un es šausmās ieraudzīju

tur lietas, kuras prātu mulsināja;

to stāstīt bail, kam liecinieks es biju;

vien sirdsapziņa mani iedrosmina

vērpt nepārtraukti vēstījuma dziju.

Es redzēju, kā elles klonu mina

kāds ķermenis bez galvas; smagi tesa

tam krūtīs elpa, kūjas - kā no svina;

tas galvu nocirsto aiz matiem nesa,

kā laternu to rokā vicinādams,

un, ieaudzījis mūs: «Ak, vai!» tas dvesa.

Uz mūsu pusi smagiem soļiem slādams,

šai nastā gaismekļus tas atdarīja,

mums nemitīgi ar to pretī mādams.

Kad tilta galā nonācis tas bija,

tas roku pacēla ar visu galvu,

un šādi vārdi tam pār lūpām lija:

«Tu, dzīvs kas būdams, ieguvis to balvu

šeit raudzīties uz mokām, šaustīšanām,

lai aprakstītu tās ar savu spalvu,

vai mokas lielākas var būt par manām?

Bertrans de Borns es esmu, mudināju

es valdnieku uz asins izliešanām.

Pret tēvu sadumpoties skubināju

es viņa dēlu: Absalonu šādi

reiz mācījis kāds vīrs - tā pēdās gāju.

Nu esmu divdaļīgs es tādējādi,

ir šķirtas smadzenes no sava koka,

un atpakaļ tās netiek it nekādi.

Jo tā to pavēl pretlikuma roka.»

Piezīmes

I                      Nesaistītā valodā, t. i., prozā.

8 No Apūlijas, t. i., Dienviditālijas.

II                   Samnītu karos (343-290. g. p. m. ē.), kad romieši, pēc leģendas trojiešu pēcteči, kas ieradušies kopā ar Eneju, iekaroja Dienviditāliju.

13-16 Otrajā pūniešu karā pēc uzvaras pie Kannām 216. g. p. m. ē. Hanibals, kā raksta romiešu vēsturnieks Tits Līvijs, aizsūtījis uz Kartāgu veselu maizes mēru (vai, kā stāsta, pat trīs ar pusi) zelta gredzenu, kas novilkti no pirkstiem kritušajiem.

17 Viens no normāņu valsts dibinātājiem Sicīlijā, kurš 11. gs. padzina no Dienvid-itālijas arābus un bizantiešus.

20 Miests uz Neapoles karalistes un Pāvesta valsts robežas, pie kura 1266. g.

puļjieši, knrnļa Mnnfredn pavalstnieki, nodevīgi atvēra ceļu Anžu Kārļa kara- spēkam, krt rezultātā notika Manfrēdam liktenīgā Benevento kauja (Š. III,

103-145).

■10 Islama dibinātājs (ap 570-632). Ar šo jauno reliģiju pēc ortodoksāla katoļa uzskatiem pasaulē radīta jauna šķelšanās.

41 Muhameda znots, kas 661. g. tika nogalināts ar zobena cirtienu galvā. Viņa cienītāji ar laiku izveidoja īpašu šiitu sēkti. Dante, uzskatīdams Ali par šķelšanās radītāju jau pašā islamā, attēlo viņu ellē ar pāršķeltu galvu.

61 Dolčīno Tornielli no Novārās pilsētas Pjemontā — ķeceriskās «apustuļu brāļu» sektes vadonis, kura sludināja brālību un nabadzību, mantas kopību un drīzu īstenās taisnības valstības iestāšanos. Lai apspiestu šo kustību, kas bija naidīga pastāvošajai iekārtai un oficiālajai baznīcai un aptvēra plašas zemnieku masas, pāvests Klements V izsludināja pret Dolčīno krusta karu. Dolčīno nepieejamos kalnos sīvi pretojās feodāļu un pāvesta karaspēkam, kas sastāvēja galvenokārt no Verčelli un Novārās iedzīvotājiem, taču ziemas bargums un bads piespieda viņu 1307. g. martā padoties. Pēc drausmīgas spīdzināšanas viņš tika sadedzināts uz sārta.

73 Pjērs da Medičīna - Medičīnu dzimtas pārstāvis, kurai piederēja Medičīnas pilsētiņa uz austrumiem no Boloņas; viņš izraisījis daudzas ķildas starp ietek- mīgām Boloņas dzimtām un Romaņjas feodāļiem.

75 Starp Verčelli pilsētu Pjemontā un 14. gs. sāk. sagrauto Markabo pili pie Po grīvas atrodas Lombardijas līdzenums, Pjēra da Medičīnas dzimtene.

77 Gvido del Kasero un Andžolello da Karpiņjāno - Fāno pilsētas (pie Adrijas jūras, uz dienvidiem no Rimini) ietekmīgākie vīri.

79 Malatest; no Vienacis (E. XXVII, 47), kas, novācis pie malas Gvido un Andžolello, sagrāba varu Fāno pilsētā.

82 Pašas galējās salas Vidusjūras rietumos un austrumos.

89 Fokara kalnā, starp Katoliku un Pezāno, bieži izceļas kuģiniekiem bīstamas viesuļvētras.

97-99 Kajs Skribonijs Kūrions, tautas tribūns, kas pārgāja Cēzara pusē tā cīņā ar Pompeju (49. g. p. m. ē.). Dante vadās no Lukāna «Forsālijas», kur sacīts, ka Kūrions, izdzīts no Romas, ieradies pie Cēzara Ariminā (Rimini) un mudinājis tūdaļ sākt pilsoņu karu.

106 Moska dei Lamberti (miris 1243. g.) bija tas, kas pierunājis savus radus un draugus nogalināt Buondelmonti (P. XVI, 136-141). Stāsta, ka ar šo asinsdarbu Florences aristokrātija sākusi dalīties gibelīnos un gvelfos.

134 Provansiešu trubadūrs (ap 1140-1216), lielākais tā laika politisko cīņu un kara dziesminieks, daudz karojis ar savu brāli, ar kaimiņiem un mudinājis citus uz karu. Viņa ietekmēts, princis Henrijs (1155-1183), Anglijas karaļa Henrija II vecākais dēls, sacēlis dumpi pret savu tēvu.

137 Pēc bībeles leģendas ķēniņa Dāvida dēls, ko Ahitofels mudinājis nogalināt savu tēvu.

Divdesmit devītais dziedājums

1 Tik daudz es ļaužu redzēju un moku,

ka asaras jau manās acīs zagās;

lai notraustu tās, pacēlu es roku.

4 Bet meistars jautāja: «Kam domās smagās

šais ēnās noraugies, ko soda spīlēs

tur likums, kas tās dragājis un dragās?

7 Tā neesi raudzījies tu citās dzīlēs.

Tu domā, ka tu saskaitīt tās spētu?

Cik daudz ir to, tavs prāts to neizzīlēs.

10 Vai redzi taku, mēness apspīdētu?

Mums jāsteidzas, lai citā dzīlē kļūtu,

lai redzētu vēl daudz ko neredzētu.»

13 «Ja būtu,» atteicu ar sirdi grūtu,

«tu sapratis, kādēļ šai vietā stāju,

varbūt man palikt vēl tu ļāvis būtu.»

16 Tad gāja viņš, un es tam pakaļ gāju,

tam sacīdams: «Sirds atpakaļ man sveras,

vai dzirdi dobumā tur balsi vāju?

19 Turp mani skati visu laiku veras,

man šķiet, kāds gars no manas ģints bez mitas

tur raud par vainu, kas pie sirds tam ķeras.»

22 Tad meistars teica: «Neatļauj, lai sitas

tev doma žēlumā! Tai neļauj gaudot!

To zemē svied un gaidi domas citas!

25 Pie tilta gala redzēju to draudot

ar pirkstu tev un dzirdēju to saucam

par Džeri Bello. Lai viņš paliek raudot!

28 Tev visas tavas domas šķita jaucam

tas vīrs, kas gāja miesā divdaļīgā.

Bet nu mums laiks. Lai droši tālāk traucam!»

31 «Mans meistar, viņa nāve varmācīgā,

kas nav vēl atriebta,» es atbildēju,

«liek viņam naidā kvēlot nerimtīgā;

34 es viņa dusmas labi saprast spēju

un to, ka klusēdams viņš projām gāja:

pret viņu žēlumu es jūtu spēju.»

37 Pie jaunas ielejas tad skats mums stāja,

no klints tai cauri redzēt nevarējām

līdz pašam dibenam: to tumsa klāja.

Un tā mēs bēdu brāļus apmeklējām,

kas mita klosterī šai bēdīgajā,

tur gaužas žēlabas mēs izdzirdējām:

tā kliegt var meža zvērs, ko mednieks vajā;

es savas ausis aizspiedu ar rokām,

lai neklausītos izmisumā šajā.

Kas līdzināties spētu gan šīm mokām?

Kad slimniekus mēs ieraugām ar putām

uz lūpām, redzam drudzi viņus lokām,

tās šausmas nespēj atsvērt to, ko jutām

mēs šeit; no viņiem tāda dvinga nāca,

it kā to miesas būtu klātas strutām.

Kā melna nakts man sirdī šausmas šļāca,

mēs nokāpām līdz zemākajai vietai

tos lūkot, ko šeit elle kopā vāca.

Tas augstais Kungs, kas jēgu dod ik lietai,

šeit sodot visus viltotājus, kļāvis

tos savai taisnībai un gribai cietai.

Nav mēris bijis briesmīgāks, kas pļāvis

bij visu tautu Egīnā un skaudis

pat tārpu pašu sīkāko, līdz ļāvis

bij beidzot Zevs, lai atkal atdzimst ļaudis

no skudru cilts, kā to mums savā dzejā

kāds dzejnieks ir ar pārliecību paudis,

par to, ko redzējām šai tumšā lejā:

es jutu savu sirdi baismās sitam,

kad katram grēciniekam vēros sejā.

Uz vēdera, uz muguras cits citam

tie gulēja ar plaši plestām kājām,

tiem sviedrus redzēju pār miesām ritam.

Mēs lēniem soļiem klusēdami gājām

starp tiem, ko sedza puvekļi un trumi,

un tad pie diviem sēdošiem mēs stājām.

Šie abi nelaimīgie radījumi

kā sildīdamies kopā kļāvās; klāja

no galvas tos līdz kājām izsitumi,

un miesa tiem bij gaudena un vāja;

ar cītību un dedzību, ar kādu

skrien steigšus kalps pie sava valdītāja,

tie abi nagiem kasīja sev ādu,

kā cauna zobiem gaina uzbrukumus,

kad cerību tai izbēgt nav nekādu;

82 tie lēvariem nost plēsa savus trumus,

kā asariem ar nazi zvīņas kasot,

lai cepšanai tos notīrītu glumus.

85 Pie viena meistars apstājās, tam prasot:

«Tu, kas ar nagiem savu miesu plosi,

tev jautāju es, tavās acīs lasot,

88 ka tu ar prieku atbildi man dosi:

vai šeit ir kāds no latīņiem? To teikdams,

tu manu pateicību iemantosi.»

91 «Mēs abi esam latīņi,» to sveikdams,

viens, lejot asaras, tam atbildēja.

«Bet kas tu pats? No kurienes šurp steigdams?»

94 Tad vadonis tam teica: «Pavēlēja

man augstā vara pavadīt šo dzīvo,

ko lielam veikumam tā izredzēja.»

97 Es jutu, ka tiem trīsās prāti plīvo,

kad, manī vērdamies, tie runāt stāja,

kad acīs sastapu to skatu stīvo.

100 Mans labais meistars mani drosmināja,

man teikdams: «Saki viņiem, ko vien vēlies!»

Tad sāku, ja jau viņš tā mudināja:

103 «Ja jūsu gars nav palso miglu smēlies,

kas prātus tin, kur es vēl dzīvi aužu,

ja tas ir daudzām saulēm līdzi cēlies,

106 man sakiet, kas jūs esat, kādu ļaužu,

kāds liktenis jūs dzīvē piemeklēja,

par ko jums jācieš tik daudz moku gaužu.»

109 «Es no Areco,» viens tad atbildēja,

«caur Albero es nokļuvu uz sārta;

bet ne par to man elli paredzēja.

112 Šis vīrs bij dumjš, kaut Sjēnā augsta kārta

tam bij. Reiz pajokoju: - Vai jūs zināt,

ka protu lidot? - Nu tam bija skārta

115 tā ziņkārības stīga, izmēģināt

viņš man to lika - es to nedarīju,

un tad viņš lika mani sadedzināt.

118 Šai dzīlē nokļuvu par alķīmiju,

un bēdās raugos uz šo drūmo āri

un smoku gaisā šai, ko elpā riju.»

Es teicu dzejniekam: «To spožumkāri,

kas piemīt sjēniešiem, to nevarētu

pat francūži ar savu pārsist pāri!»

«Ak, kas par patiesību nedzirdētu!»

cits spitālīgais iesaucās. Lūk, Striķa:

kurš labprāt tēva mantu izšķērdētu!

Un Nikolo, kas krustnagliņas lika

it visur klāt: tā bij tam māksla vieda,

jo no tās sēklas viņam augļi tika;

un tas Ašāno trakulis, kas šķieda

uz visām pusēm lapas, mazas, lielas,

un Abaļjāto, kam bij bail no bieda,

ka paliktu tas gluži pliks uz ielas.

Kas esmu es, kurš stāsta tev šo dēku?

Kapokjo ēna esmu, kurš reiz vielas

bij maisījis ar alķīmijas spēku

un cerējis, ka iznāks lietas labas;

tu atceries, kad svērsi manu grēku,

ka viltotājs es bijis jau no dabas.»

Piezīmes

20 Džeri del Bello. Bello brālis, Bellinčone, ir Dantes vectēvs (P. XV, 91-93). Džeri, kas dzīvoja 13. gs., bija daudzu ķildu sācējs un pat slepkava.

29 Bertrans de Borns (E. XXVIII, 134-136).

31-32 Džeri del Bello (20) krita no Brodaio Saketi rokas. 1300. g. viņa nāve vēl nebija atriebta, un tas nomāca Danti, kas, būdams sava laikmeta dēls, uzskatīja asinsatriebību par dzimtas locekļa tiesībām un pienākumu.

41 Ļaunās Gravas desmitajā grāvī.

59 Sala netālu no Atēnām, nosaukta nimfas Egīnas vārdā, ko šeit mīlējis Zevs. Atriebīgā Hēra uzsūtījusi salai briesmīgu mēri, no kura apmiruši visi zvēri, putni un gandrīz visi cilvēki. Ķēniņš Eaks, Zeva un Egīnas dēls, kas bijis viens no nedaudzajiem, kuri palikuši dzīvi, griezies pie tēva ar lūgumu, lai tas dāvātu viņam tik daudz ļaužu, cik tā svētajā ozolā mīt skudru. Tā radusies mirmidonu cilts.

63 Ovidijs «MetamorfozAs».

89 Itāļiem.

109          Sena etrusku pilsēta Toskanā. Runātājs ir alķīmiķis Grifolīno.

110          Sjēnas bīskapa dēls vai favorīts.

125 Šķiet, Striķa dei Salimbeni, Nikolo (127) brālis.

127 Nikolo dei Salimbeni. Viņš ieviesa modi cept medījumu uz krustnagliņu oglēm.

130 Kača dei Šalengi, bagāts mežu un vīndārzu īpašnieks Ašāno apgabalā; viņš savu īpašumu izputināja greznai uzdzīvei.

130-131 Iztirgoja mežus.

132 Bartolomeo dei Folkakjēri (miris 1300. g.), saukts Abaļjāto, «sadrūmušais», dzejnieka Folkakjēri brālis, ieņēma augstus amatus Toskanā.

135 Dantes skolasbiedrs, tika sadedzināts uz sārta Sjēnā 1293. g.

Trīsdesmitais dziedājums

1 Tais laikos, kad pret Tēbu cilti slējās

ar dusmām Junona, kas dega naidā

pret Semeli, un asins straumes lējās,

4 tad Atamants, baiss ārprātības klaidā,

ar rokām grāba sievu, abus dēlus

un, neklausīdamies to šausmu vaidā

7 un nesadzirdēdams to vārdus žēlus

un saukdams: «Tīklā ķersim lauvu māti

un lauvēnus!», un, raidot skatus kvēlus,

10 kad aptumsuši bij tam visi prāti,

pret klinti dēlu Learku tas trieca;

dus abi pārējie, nu viļņu klāti.

13 Kad Fortūna uz leju kausu lieca,

kas pildīts bij ar Trojas diženumu,

un velti Priams rokas augšup slieca,

16 tad Hekuba caur bēdām, izmasumu,

kad Polisena bija nonāvēta

un viena tā ar savu atradumu,

19 ar Polidoru, kuram nāves rēta

bij miesā cirsta, jūras krastā slāja,

kā kuce kauca, drausmu piemeklēta.

22 Bet ārprāts tas, kas Tēbas šausmināja,

kas Trojā dega kara cirstās vainās,

tas nav vēl tāds, kāds man šeit pretī stāja,

25 ko skatīju es elles moku ainās:

tur divas ēnas kozdamās tā skrēja

kā cūka, kad no sivēniem tā gainās.

28 Tā viena atdrāzās kā brāzma spēja

un iekoda Kapokjo kaklā tā, ka

tas kājās noturēties nevarēja.

31 To redzot, arecietis drebēt sāka

un teica: «Trakais tas ir Džanni Skiki,

tik kost un kost - tā visa viņa māka.»

34 «Cik labi, ka to ceļā nesatiki!»

es sacīju, bet nu par otro stāsti,

kā reiz par sevi klausīties man liki!»

37 Viņš teica: «Tā bij Mirra, asi drāzti

tai bija ieroči, lai iekarotu

to mīlestību, kuru klāj nu lāsti.

40 Lai laulība ar tēvu savienotu

šo sievieti, tā uzkrāva sev grēku,

sev vārdu pieņemdama, citai dotu.

43 Tas, kas tur aiziet, tādu pašu dēku

bij uzsācis, lai skaistu mūli gūtu:

bij sevi viltojis ar likumspēku.»

46 Tad, lai vēl citus vērot laiks man būtu,

es acis pavērsu pret skumjo tautu,

kas likās ciešam kādu kaiti grūtu.

49 Es redzēju tur vienu tā kā lautu,

tam kārnie locekli bij liekti ragā,

it kā tie stieptu nastu, virsū krautu.

52 Šo vīru māca ūdenskaite smagā,

kad miesas sula vienā vietā velta

un uzpūš vēderu un kaulus dragā.

55 Bij viņam mute tā kā rēta šķelta:

tam apakšlūpa nokārās līdz zodam

un augšējā uz augšu bija celta.

58 «Ak, jūs, kas, izbēguši elles sodam,

šai bēdu saulē brīvi apkārt klīstat,»

viņš teica mums, «jel sakiet man pa godam,

61 vai meistaru Adāmo nepazīstat?

Kad dzīvoju, man visa bija gana,

bet tagad jūs tik manu smaku rīstat.

64 Man acu priekšā dzimtene vēl mana:

no zaļiem pakalniem tur jautri strauti

uz Arno trauc - tur jauka dzīvošana.

67 Ne velti man šie atmiņskati ļauti:

tie manu dvēseli spēj vairāk žāvēt

kā slimība, kam locekļi šie kļauti.

70 Tā taisnība, kas lēma mani nāvēt

un vēl pēc nāves moku cisās vārta,

man neļaudama piecelties un stāvēt,

73 tā bija tur virs manas galvas kārta,

kur vildams lēju Kristītāja galvu,

par ko man miesas sadega uz sārta.

76 Vislielāko es iemantotu balvu,

ja Alesandro šeit es ieraudzītu

un pārējos, kam kausēju to alvu.

79 Viens šeit jau esot. Ak, es asi trītu

to dziļo naidu, ko prot viņu jūtu,

un kalsnās rokas paceltu ar spītu,

82 ja vien mans ķermenis tik viegls būtu,

ka spētu es simt gados vienu sprīdi

uz priekšu tikt. Es viņu sadabūtu,

85 es viņu meklēt nerimtos ne brīdi -

tas lāsts ir drausmīgs, kas pār mani lija!

Caur mani naudu rauša tie kā žīdi.

88 Tā bija viens traka famīlija:

un vinu labā florīnus es kalu,

trīs karāti kam mazāk zelta bija.»

91 Es jautāju: «Kas tie tur tev gar malu,

kas kūp kā sārmā izmērcētas rokas?

Teic, kādu ņēmuši ir viņi galu?»

94 «Tie drudzī trīc un nemana pat to, kas

tiem apkārt notiek,» viņš man atbildēja,

«tie mūžam trīcot cietīs savas mokas.

97 Tā viena melodama nosūdzēja

reiz Jāzepu; tas otrs Sinons bija,

kas Trojā zirgu ievilt palīdzēja.»

100 Un Sinons, kas šai stāstā saklausīja

ko nepatīkamu, tad dūri slēja

un pa Adāmo punci uzdauzīja.

103 Kā bungas viņa vēders norībēja;

un tad Adāmo tam pa ģīmi blieza

ar smagu roku, tā ka noskanēja,

106 un draudīgi tam seju pretī grieza

un teica: «Kaut man arī stilbi vāji,

man dūre vēl ir spēcīga un bieza.»

109 Tas atbildēja: «Kad uz sārtu gāji,

tik paklausīgs tev nebij gars un miesa

kā tad, kad monētas tu kaldināji.»

112 Un ūdensslimais atteica: «Tas tiesa;

bet, kad tev Trojā vaicāja par zirgu,

tad tava liecība bij nepatiesa.»

115 «Ja šurp es nonācis caur melu birgu,»

tam teica Sinons, «tu ko sacīt vari?

Ar savu grēku taisīji tu tirgu!»

118 «Caur tavu zirgu drausmi vērtās kari,»

Adāmo teica, dusmas žņaugdams riekšā,

«tas skandināts tiek visur plaši, gari!»

121 «Lai sūdi tavā mutē salien iekšā!»

tam kliedza grieķis, «mēle kļūst lai tvirta,

un lai tavs vēders sapūst acu priekšā!»

124 Tad naudas viltotājs tam pretī cirta:

«Lai tava mute kļūst kā jēla gaļa!

Kaut ūdens mani piepūtis, ka šķirta

127 no vēdera šķiet katra miesas daļa,

tev galva deg un sāp; loc elles rāvu

un nekliedz ausīs man kā taure skaļa!»

130 Es klausīdamies acis neatrāvu

no tiem, līdz meistars teica: «Kas par ainu!

Es nezinu, cik ilgi jau es stāvu.»

133 Tad, pēkšņi apzinoties savu vainu,

pret viņu pavērsos ar tādu kaunu,

ka tagad vēl no atmiņas to gainu.

136 Kā tāds, kas, nosapņojis kaut ko ļaunu,

grib vēlreiz to, kas domā iestiegrojies,

ar jaunu jūtu pārsapņot par jaunu,

139 tāds biju es, uz sevi noerrojies

un nezinādams, kā lai sevi mainu,

un kaunoties jau biju atvainojies.

142 «Pat niecīgs kauns spēj mazgāt lielu vainu,»

man teica meistars, «to no sirds tev saku.

Nu ļauj, lai tavu apmulsumu gainu!

145 Liec vērā, ka tev vienmēr būšu blaku,

ja Fortūnai vēl parādītos slieksme

pie šādiem ļaidīm virzīt tavu taku:

148 tos gribēt uzklausīt ir zema tieksme.»

Piezīmes

Tēbiešu ķēniņa Kadma meita, ko iemīlēja Jupiters. Junona, Jupitera sieva, pieņēmusi Semeles aukles izskatu, deva tai padomu lūgt Jupiteru, lai tas parādās visā godībā, un no šī skata Semele pārvērtās pelnos (P. XXI, 6).

Orhomenaa ķēniņš, Semelaa māsas Ino vīrs, kam Junona aiz atriebības par to,ka Jupiters iemīlēja Someli, uzsūtīja ārprātu. Junonas atriebību Semelei un Ino aprakstījis Ovidijs «Metamorfozās».

Trojas ķēniņa Priama atraitne. Kad gāja bojā Troja un Priams, Hekuba, atrazdamās grieķu gūstā, dabūja redzēt, kā nogalina viņas meitu Polisenu, un jūras krastā atrada sava pēdējā dēla Polidora līķi. Aiz pārdzīvojuma viņa sajuka prātā un sāka kaukt kā kuce. Šo teiku atstāsta Ovidijs «Metamorfozās».

Sk. E. XXIX, 133-139.

Grifolīno (E. XXIX, 109).

Florencietis, kas, uzdodamies par smagi slimo Buozo Donāti, kurš faktiski jau bija miris, nodiktēja notāram testamentu par labu tā brāļadēlam Simonem, saņemdams par to daļu mantojuma un ļoti skaistu mūli.

Kipras ķēniņa Kinira meita. Leģenda par šo viltus laulību sastopama Ovidija

«Metamorfozās».

Džanni Skiki (32).

Florences naudas viltotājs.

Kazentīno ieleja Arno augštecē, kur, dzīvodams grāfu Gvidi da Romēna (Š. XIV,

43-45) pilī, Adāmo kala viltotus florinus.

Florīniem, Florences zelta monētām, vienā pusē bija pilsētas patrona Jāna Kristītāja attēls, otrā - Florences ģerbonis - lilija (fiore - zieds, no tā radies nosaukums florino).

Par naudas viltošanu Adāmo ar Florences republikas spriedumu 1281. g. tika sadedzināts uz sārta.

Grāfs Alessandro I Gvidi da Romēna (64).

Grāfs Gvido, kas mira 1300. g.

Viens karāts -1/24 unces. Katrā uncē kausējuma bija trīs karātu zelta mazāk.

Bībelē minētā faraona pils pārvaldnieka Potivāra sieva. Veltīgi pūlēdamās savaldzināt skaisto Jāzepu, kas kalpoja Potivāra namā, viņa to vīram apmeloja, un Potivārs to ieslodzīja cietumā.

Grieķu jauneklis, kas ar meliem pārliecināja trojiešus ievest Trojā koka zirgu, kurā slēpās Odisejs ar saviem biedriem.

Trīsdesmit pirmais Dziedajums

Trīsdesmit pirmais Dziedajums

1 Tā pati mēle, sākumā kas dzēla,

kā zāles mani pēcāk izdziedēja

ar sārtumu, ko tā man vaigos svēla:

4 kā Ahileja šķēps, ko tēvs tam lēja -

ar ko bij diži darbi paveicami,

kā ļaunu, tā ar labu atnest spēja.

7 Tad, muguru tai lejai uzgriezdami,

kur redzējām mēs tik daudz moku smagu,

pa kranti tālāk gājām klusēdami,

10 pa taku klunkurojot kā pa vagu,

jo bija pārāk tumšs, lai droši ietu;

tad dzirdēju es skaļi trīcam ragu,

13 man likās, ka tas skaņas pāri lietu

it visiem trokšņiem; sietas kā pie valga

man acis virzījās uz vienu vietu.

16 Kad Kārlim Lielajam bij drausma alga

pēc kaujas jāsaņem, kur daudzi krita

Orlanda taure nebija tik spalga.

19 Kad biju brīdi raudzījies, man šķita,

ka redzu augstus torņus un daudz māju:

šais mūros laikam grēcinieki mita.

22 «Kas tā par pilsētu?» es pavaicāju.

Viņš atteica: «Tik tālu lūkodamies,

tu redzēt nevari ar gaismu vāju.

25 Tu matīsi, šai vietai tuvodamies,

cik ļoti tālums maldināt spēj prātus;

tad ejam tuvāk, rokās sadodamies!»

28 Es visus garus jutu pulcinātus

sev sirdī, viņa vārdos klausīdamies:

«Tie torņi, ko tu redzi krēslas klātus,

31 ir milži; aizai apkārt rindodamies,

tie to ir ieskāvuši lokā drošā,

no dzīles līdz pat krantij paceldamies.»

34 Kā skatiens lēnām miglā izgaistošā

tos neapjaustos noslēpumus rauga,

ko tina tvaiki gaisā biezējošā,

37 tā, manām acīm turoties pie drauga,

ar kuru kopā bij šie ceļi ieti,

man maldi gaisa, taču bailes auga;

40 jo tā, kā Monteredzfinai ir slieti

visapkārt torņi pār tās mūru loku,

tā slējās aizā šai kā baisi mieti

43 šie milži, pat par simtgadīgu koku

bij katrs lielāks un tie paši šķita,

pret kuriem pērkondraudā Zevs ceļ roku.

46 Pār milzu pieri vienam šķipsnas krita,

un kādi bij tam pleci, krūtis, naba,

gar sāniem rokas, varens spēks kur mita!

49 Šos kalpus Marsam atņēmusi daba,

lai ellē šķiež tie dvēseles kā spaļus;

patiešām, viņas rīcība bij laba;

52 un, radīdama ziloņus un vaļus,

tā viņiem rāmu gaitu paredzēja,

tiem neļaudama izrēcienus skaļus;

55 jo tur, kur aprēķins un prāta spēja

ar ļaunu gribu biedrojas un varu,

tiek izpostīta cilvēcības sēja.

58 Es vēroju tā seju, platu, garu:

kā čiekurs Pēterkatedrālē Romā

tik liela bija tā - to sacīt varu;

61 līdz augšdaļai, ar kuru cilvēks domā,

no krants trīs frīzi tikko aizsniegt spētu;

līdz gurniem, ko vēl skats redz apakšjomā,

64 no atslēgkaula skaitīt vajadzētu

man lielās pēdas trīsdesmit. Kā salmi

tam mati vilni vēla neredzētu.

67 «Raphel may amech zabi aalmi,»

tā sāka bļaut nu mute mežonīgā,

kam nepiestāvēja nekādi psalmi.

70 «Jel klusē, dvēsele tu bezprātīgā!»

tam sauca vadonis. «Nem savu tauri

un pūt, ja kūsā sirds tev negausīgā!

73 Jel pakustini savu stulbo pauri:

lūk, kaklā tev ir taure iekārusies,

to ņem un sevi atslogo, tu, bļauri!»

76 Man teica viņš: «Ar lāstu apkrāvusies

šī dvēsele; tas - Nimrods, caur tā vainu

ir valoda tik daudzās sašķēlusies.

79 Nav vērts, ka es ar viņu vārdus mainu;

ne citus saprot viņš, ne citi viņu.»

Tad, tālāk, ieraudzījām citu ainu.

82 Es nezinu, ar kādas varas ziņu

šim milzim bija ķēde apkārt vīta,

it kā lai apvaldītu kādu dziņu;

85 tam priekšā bija kreisā roka tīta,

pie muguras bij labā cieši kļauta.

«Šis vīrs aiz augstprātības un aiz spīta

88 bij saslējies pret Zevu, nu tam skauta

ir miesa važām,» vadonis mans teica.

«Tam vārds ir Efialts; tas spēku jauta

91 tik lielu sevī, ka pret tiem, ko sveica

un pielūdza ik cilvēks, cēla roku;

nu tās ir saistītas: to dievi - veica.»

94 Es viņam teicu: «Ejot pa šo loku,

es vēlētos vēl redzēt Briareju.

Vai arī tam ir jācieš tik daudz moku?»

97 Viņš atbildēja, pievērsis man seju:

«Šeit tuvumā ir Antejs, brīvs no važām,

tas aiznesīs mūs uz to grēku leju,

100 tam uzticēties vari tu bez bažām.

Bet tas, ko vēlies redzēt, tas ir tālu,

tāpat kā Efialts tas saistīts važām.»

103 Es lejup raudzījos caur miglas vālu,

kas pāri baismīgajai dzīlei klājās,

un nemanīju tur pat staru bālu.

106 Te pēkšņi Efialts tā purinājās

kā varens tornis zemestrīcē spējā.

Man nāves šausmās sirds gandrīz vai stājās,

109 man laikam visi prāti zustu vējā,

ja neredzētu es to ķēdēs sietu:

tad atgriezās man drosme pirmītējā.

112 Mēs, tālāk ejot, sasniedzām to vietu,

kur Anteju mēs skatījām nu sejā

ar milzu stāvu, krantij pāri slietu.

115 «0, tu, kas tajā liktenīgā lejā,

kur Scīpions reiz cēlās savā slavā,

kad Hanibala pulki baiļu skrejā

118 prom laidās, lauvas veici spēkā savā,

es dziļā cerībā uz tevi raugos:

jel nogfidfi mūs abus tajā gravā,

121 kur plešas Kocits, iekalts ledus žņaugos!

Ir Titijs, Tifejs grūti aizsniedzami;

mums palīdzi! Tu iemantosi draugos

124 šo dzīvo cilvēku, kam paredzami

vēl diži darbi viņa mūžā garā,

bet tie nav īsos vārdos izteicami.

127 Tev jaunu slavu nest ir viņa varā,

ja Dievs pirms laika nesauks to pie sevis.»

Tā teica vadonis, un pēkšņā sparā

130 mūs Antejs rokās saņēma, kam devis

bij liktens spēku, daudziem just ko nācies.

«Pie manis turies tu, un es pie tevis,»

133 man teica Vergilijs, kad ceļš bij sācies.

Kā Garizenda, kas virs galvas sliecas,

kad slīdošs mākonis virs tās ir mācies,

136 šķiet, pretī mums arvienu zemāk liecas,

tāds likās Antejs man - cik dobji sita

man bailēs sirds, kad redzēju, kā tiecas

139 viņš pretī mums! Vai tiešām ceļa cita

mums nav? tā vaicāja sirds izmisusi.

Bet viegli tajā dzīlē, kurā mita

142 ar Jūdu Lucifers, ko aprijusi

ir abus viena nakts, viņš sameklēja

mums vietu, kur mūs zemē laist, un klusi

145 tad augumu kā mastu taisnu slēja.

Piezīmes

Vergilija mēle.

Homēra apdziedātais visdrosmīgākais Trojas varonis, Pēlēja dēls. Ar Ahileja šķēpu cirstās brūces varēja tikt izdziedinātas tikai ar tā paša šķēpa otru triecienu.

Kas atdalīja Ļaunās Gravas desmito grāvi no akas vidū (E. XVIII, 1).

18 Senfranču «Rolanda dziesma» vēstī, ka tad, kad Kārlis Lielais atgriezies no Spānijas karagājiena, viņa brāļadēlam Rolandam (Orlandam) Ronsevalas ielejā uzbrukuši saraceņi. Saukdams paligā, Rolands ar tādu spēku sācis pūst taurē, ka viņam deniņos pārplīsušas dzīslas. Kārlis to dzirdējis tālu aiz kalniem, taču bijis jau par vēlu.

40 Pils Sjēnas apgabalā. Tā stāv kalnā, un virs tās mūriem slienas četrpadsmit torņu.

43 Milži grieķu mitoloģijā centās ar joni ieņemt debesis, bet tos nogāza lejā Zeva zibeni.

46 Pēc bībeles leģendas Sennāras ķēniņš Nimrods, kas iedomājies uzcelt Bābeles torni līdz pašām debesim, bet dievs sodījis viņu par augstprātību un sajaucis valodu, kas sākumā bijusi viena. Tā radušās dažādas valodas un cilvēki pārstājuši cits citu saprast (Š. XII, 34-36). Dante viņu novietojis starp grieķu teiksmu milžiem.

59 Bronzā izliets apmēram četrus metrus augsts čiekurs, kas pārvests uz Svētā Pētera katedrāli no Adriāna mauzoleja.

62 Frizi (ģermāņu cilts Ziemeļjūras piekrastē) viduslaikos tika uzskatīti par augumā visgarāko tautu.

67 Dantes izdomātas Nimroda valodas vārdi.

70 Bībelē rakstīts, ka Nimrods bijis kaislīgs mednieks.

95 Vergilijs «Eneīdā» attēlo Briareju kā milzi ar simt rokām, taču Dante to atveido cilvēkam līdzīgu, tāpat kā Efialtu.

98 Jūras dieva Poseidona un zemes dievietes Gejas dēls, kas, kā stāsta Lukāns «Farsālijā», dzīvojis alā Bagradas (Zarnas) ielejā un barojies ar lauvām, ko viņš ķēris. Saskaršanās ar māti Zemi devusi viņam jaunus spēkus, bet Hērakls viņu nožņaudzis, paceldams gaisā.

116 Publijs Kornēlijs Scīpions, saukts Afrikānietis Vecākais (235-183 p. m. ē.), 211. g. prokonsuls Spānijā, bet ar 206. g. konsuls, sakāva Zarnas ielejā Hanibala karapulkus, izcīnīdams 2. pūniešu karā uzvaru pār Kartāgu.

121          Sk. E. III, 78.

122          Milzis Titijs apvainojis Latonu un kritis no Zeva zibens vai Apolona un Artemidas bultām. Milzis Tifejs mēģinājis uzveikt Zevu, bet ticis nogrūsts pazemē un, kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», viņam virsū uzvelts Etnas kalns, vulkāns, caur kuru viņš izverd uguni.

134 Slīps tornis Boloņā.

141          Devītajā lokā, kur mīt nodevēji.

142          Jūda Iskariots - sk. E. XXXIV, 62. Lūcifers - sk. E. VIII, 71; XXXIV, 20

Trīsdesmit otrais dziedājums

Trīsdesmit otrais dziedājums

1 Nav vārsmas man tik čērkstošas un asas,

kas ar šo drūmo alu harmonētu,

ap kuru slējās bargās klinšu masas,

4 lai pilnībā es sulu izspiest spētu

no savas ieceres; lai izsacītu

to vārdos, citas balss man vajadzētu;

7 par vieglu spalva man, lai aprakstītu

es visuma visgalējāko dzīli

tā, lai ik lasītājs to ieraudzītu:

10 Bet līdzēts tiks tev, ja tās sievas mīli,

kas kādreiz Amfionam palīdzēja,

un ja tu patiesību nepievīli.

13 Ak, sēkla negantā, ko ļaunums sēja,

nu šeit tu savākta: kā aitu baram

tev zemes virsū palikt vajadzēja!

16 Kad atkal jutu kājas zemi skaram,

mēs abi atradāmies akā baigā,

kur neiekļūt nevienam gaismas staram.

19 Te sauca kāds: «Jel skaties, kur tu staigā!

Un uzmanies, ka nesamin ar kājām

mūs, brāļus, ko tu neredzi vēl vaigā!»

22 Es ceļā pavēros, pa kuru gājām,

un redzēju, kā ledus viz tur bāli;

tad piesardzīgāk soļot turpinājām.

25 Vēl savā ritējumā tādu gāli

ne Donava nav ziemā veidojusi,

ne Dona, kad tai sastingst viļņu vāli,

28 kā to, kas bija šeit. Ja uzkritusi

šim ledum Tambernika smaile būtu,

ne plaisa nebūtu tam iesprāgusi.

31 Kā naktī vardi, kas, lai prieku gūtu,

no ūdens purnu bāž, lai pakurkstētu,

kad sapņo zemniece par darbu grūtu,

34 līdz kauna vietai ledū iesaldētu

mēs redzējām ik ēnu; klabināja

tā zobus tā, kā stārķis diez vai spētu.

37 To lejup liektās sejas sārtums klāja,

tām acīs bija izmisība pati,

kā sala tām, to mutes liecināja.

40 Un tad pie kājām atgriezās man skati:

tur divi bij tik cieši salipuši,

ka kopā savijušies bij pat mati.

43 «Man sakiet jūs, kas krūtis sakļāvuši,»

es vaicāju, «kas esat?» Tad tie cēla

pret mani acis, galvas izslējuši,

46 to pietūkušās acīs nikni svēla

tāds aukstums, ka tiem tūdaļ ledū sala

tās asaras, ko tās pār vaigiem vēla.

49 Kā dēļi, kam pie malas kļauta mala,

tie kopā bij - tad badīties tie sāka

kā divi āži, dusmīgi bezgala.

52 Un viens, kas zaudējis zem ledus vāka

bij abas ausis, sacīja: «Ko skaties?

Par mūsu likteni nav briesmīgāka.

55 Ja tu šai lejā nokāpt esi pratis,

tev stāstīšu par šiem Alberto dēliem,

Bizenco mantiniekiem - drūms un patiess

58 būs stāsts mans, neaptvert to prātiem cēliem,

nav Kainā ēnas sodam gatavākas

par šiem te brāļiem, niknā naidā kvēliem:

61 vai būtu tas Mordreks, kam izciest nākas

šeit sodu par tā drausmo nodevību,

vai ar Fokāča, kas vēl šausmīgākas

64 cieš mokas: sodīts tas par slepkavību,

vai Sasols Maskeroni, kura galva

man gaismai priekšā stāj. Ar uzcītību

67 tos minu, lai reiz pieraksta tos spalva.

Es biju Kamičons de' Paci; teju

Karlīno šurpu nāks - tā būs mana balva.»

70 Tad ledū skatīju es tūkstoš seju

kā suņu purnus; kopš šī redzējuma

es aizsalušiem dīķiem apkārt eju.

73 Kā skumīgs raksts virs plašā līdzenuma

mums vijās ceļš, kas veda mūs uz vidu;

prāts šausmās raucās no šī sastinguma.

76 Un, kad nu tā pa smago lauku bridu,

es vienai galvai iebelzu pa seju,

jo kāja slīdēja man kā ar slidu.

79 Gars sauca man: «Lūk, asaras es leju!

Vai lai pie Monta pērti mūžam plēšos?

Vai tu kā atriebējs nāc uz šo leju?»

82 Es teicu: «Meistar, es šeit pakavēšos,

lai caur šo vīru brīvs no šaubām tiktu,

pēc tam tev līdzi tikt es papūlēšos.»

85 Un, kamēr vēlās tam daudz vārdu sliktu,

mans meistars apstājās, un tad es teicu:

«Kas esi tu, kas ārdies balsi piktu?»

88 «Bet t u kas esi? Kā lai tevi sveicu

es Antenorā? Zvēla kāja tava

kā dzīva man - es tikko dusmas veicu.»

91 «Es esmu dzīvs, un, ja tev baiļu nava

par sevi pastāstīt,» es atbildēju,

«ap tavu vārdu mūžam vīsies slava.»

94 Bet viņš man sacīja: «Tu neķer vēju!

Prom lasies, labāk mani nekaitini!

Kāds glaimotājs! Es tevi nemeklēju!»

97 Tad grābu to aiz čupra: «Nu, vai zini!

Tev matus noraušu, ja nerunāsi!

Es prasu, lai tu savu vārdu mini.»

100 Viņš atteica: «Lai kā tu purināsi

man matus, pat ar tūkstoš moku ratiem

nekā no manis neizdibināsi.»

103 Es biju to jau sagrābis aiz matiem,

tos rāvu šķipsnām, nevaldot par sevi,

un kauca tas, ar lejup vērstiem skatiem,

106 kad cits kāds sauca: «Boka, kas ar tevi?

Vai nepietiek, ka savus žokļus krati?

Kāds nelabais nu apsēdis ir tevi?»

109 Tad sacīju: «Lai paliek tavi mati,

tu, ļaunais nodevēj! Es tev par kaunu

nu stāstīšu, kā citus piekrāpt prati.»

112 «Tad ej,» viņš teica, «stāsti visu ļaunu!

Bet, ja tu ārā tiksi, nenoklusē

par to, kas neturēja savu žaunu!

115 Par franču naudu raud tas šajā pusē.

Par viņu stāsti: - Redzēju Duēru,

kam līdz ar citiem ledū acis susē. -

118 Un, ja jau es reiz muti vaļā vēru,

lūk, Bekerija: kaklu apgriezusi

tam Florence. Tur - Džanni Soldanjēru

121 tu redzi, lielība ko apsēdusi:

par Tebaldello viņš sev lielāks šķita,

kurš naktī vārtus vaļā vēra klusi.»

124 Tad, tālāk, aina pavērās mums cita:

kā cepure virs galvas bij tur galva,

un abas kopā ledus alā mita.

127 Kā izsalkušam maize liekas balva

visdārgākā, ko tver tas zobiem kāri,

tā vienu galvu grauza otra galva,

130 pār skaustu viņai noliekusies pāri

kā Tīdejs Menalipam sašutumā.

Es teicu, vērodams šo drausmo pāri:

133 «O, tu, kas tādā naidā, zvēriskumā

to otru ēd, man teic, kādēļ to dari?

Vai taisnībā tu vird vai zemiskumā?

136 Teic, kādu iemeslu tu nosaukt vari?

Man jāizprot ir tava dusmu kvēle,

tad tavus darbus pārsvērs jauni svari,

139 ja zemes virsū nesažūs man mēle.»

Piezīmes

Mūzas.

Grieķu mitoloģijā Zeva un Antiopes dēls, uzcēlis Tēbu mūrus, spēlējot liru, tā ka akmeņi paši vēlušies no kalna un krāvušies mūri.

Kocitā, ledus ezerā, kurā tiek sodīti tie, kas pievīluši ļaudis, kuri tiem uzticējušies. Tas ir pēdējais Elles loks, kas bez īpaši redzamām robežām iedalīts četrās koncentriskās joslās. Pirmā josla ir Kaina (59), kas nosaukta brāļa slepkavas Kaina vārdā. Šeit tiek sodīti tie, kas nodevuši savus radiniekus.

Kalns, kas, kā norāda senie komentētāji, atrodoties Slavonijā, taču nav droši nosakāms, kurš kalns tas ir.

Mangonas grāfa Alberto dēli Alesandro un Napoleone, kas sastrīdējušies noslēdza mieru un pēc tam viens otru nodeva.

Alberto īpašums Prāto ielejā.

Kā stāstīts romānā par Lanseloti (E. V, 129), karalis Arturs, uzzinājis par sava ārlaulības dēla Mordreka nodevību, nodūris viņu ar šķēpu, bet mirdams Mordreks vēl paguvis nāvīgi ievainot Arturu.

Fokflčn dei Kančeljflri, pistojietis, kns nodevīgi noslepkavojis divus savus radiniekus.

65 Florencietis, kas nogalinājis savu brāļadēlu, lai iegūtu tā īpašumu.

68 Alberto Kamičone, kas nodevīgi nogalināja savu radinieku.

6!) Karlīno de' Paci, Kamičones radinieks. Kad 1302. g. Florences Melnie aplenca Pjantraviņjes pili, kur vēl bija patvērušies no Florences padzītie Baltie, Karlīno par naudu nodevis pili Melno rokās; Baltie tika nogalināti, to vidū arī divi Karlīno radinieki.

8i) Kocita otrā josla, kur tiek sodīti dzimtenes un domubiedru nodevēji. Šī josla nosaukta Trojas vadoņa Antenora vārdā. Antenoru pēchomēra leģenda attēlo kā nodevēju.

106 Boka deļji Abāti, gvelfu nodevējs, kas kaujā pie Montaperti (E. X, 32-51) nocirta roku florenciešu kavalērijas karognesējam, ar ko gvelfu rindās radās apjukums un tie tika sakauti.

Il(i Buozo da Duēra. 1265. g. gibelinu līga uzdeva viņam aizšķērsot pie Parmas ceļu franču karaspēkam, kas devās uz Romu palīgā Anžū Kārlim, kurš gatavojās karot ar Manfrēdu (Š. III, 112). Bet Duēra, saņēmis naudu gan no Manfrēda, gan no frančiem, izlaida frančus cauri.

11'.) Tezauro dei Bekerija, pāvesta legāts Florencē. Pēc gibelinu padzīšanas 1258. g.

(E. X, 32-51) florenciešu gvelfi apvainoja viņu nodomā nodot pilsētu gibelīniem un nocirta viņam galvu.

120 Džanni Soldanjērs - dižciltīgs florencietis, gibelīns, kas 1266. g. nodeva savu partiju un stājās priekšgalā kustībai, kura noveda pie gvelfu uzvaras.

122 Tebaldello dei Dzambrāzi, faencietis. 1280. g. kāds no Boloņas gibelīniem, kas atrada patvērumu pie Faencas gibelīniem, nolaupīja Tebaldello divas cūkas. Aiz atriebības Tebaldello nodeva Boloņas gvelfiem pilsētas atslēgu nospiedumu vaskā, un tie naktī iekļuva pilsētā un sarīkoja grautiņu.

131 Tīdejs - grieķu mitoloģijā viens no septiņiem ķēniņiem, kas lenkuši Tēbas. Kā stāsta Stacijs «Tēbaidā», Menalipa nāvīgi ievainots, Tīdejs pirms nāves tomēr vēl paguvis to nonāvēt un pieprasījis, lai viņam atnes tā galvu, kurā viņš nikni iekodies ar zobiem.

TRĪSDESMIT TREŠAIS DZIEDĀJUMS

1 Tad muti pacēla no ēsmas drausmās

šis grēcinieks un noslaucīja matos -

to redzot, sastindzis es biju šausmās.

4 Viņš teica: «Gribi tu, lai neatkratos

es no tā izmisuma, kuru jūtu,

kad domās vēlreiz savā postā skatos.

7 Bet, lai šie mani vārdi sēkla kļūtu,

no kuras negods uzdīgs nodevējam,

tos tev caur savām asarām es sūtu.

10 Es nezinu, kas esi, kādam vējam

bij tevi atpūst lemts, bet saklausīju

ka tu no Florences. Kā atnācējam

13 tev spriest par mums. Grāfs Ugolīno biju,

un šis ir arhibīskaps Rudžiēri:

nu teikšu tev, kādēļ tā galvu riju.

16 Ja patiesībai savu dzirdi vēri,

tad klausies nodevību, slepkavību,

lai ass ir ierocis, ko rokā tvēri!

19 Kad zināsi, ar kādu nežēlību

viņš lika stāties manām mūža dienām,

tu sapratīsi manu apsēstību.

22 Es šaurā caurumā aiz slēgtām sienām,

ko biju iesaucis par bada māju,

kur vietas nava cerībām nevienām,

25 cik mēnešu jau garām, nezināju,

kad ļaunu sapni redzēju, no kura

kaut ko par nākotni es secināju.

28 Kāds vilks ar vilcēniem jau skrienot gura,

tos viņš kā medībkungs aiz kalna dzina,

kas Lūkai priekšā aizpleties kā bura.

31 Tiem suņi nadzīgi pa pēdām mina -

Sismondi un Lanfranki un Gvalandi,

tie medībkungam nebij jāmudina.

34 To rejas skanēja kā pērkongrandi.

Ak, niknais bars, kā tu, ar ilkņiem kāriem

tiem sānus pārplēsis, nu iekšas vandi!

37 Es pamodos ar rīta stariem vāriem

un sapnī dzirdēju vēl dēlus raudot,

kam jāsalkst bij šai cietumā tik bāriem.

40 To dzirdot, gribētos kā vilkam gaudot,

kad domās lobi, ko šis sapnis māca,

ko pareģo tas brīdinot un draudot.

43 Jau bij tie nomodā, un stunda nāca,

kad katram sava deva tika sniegta,

bet sapņa smagums mūs vēl katru māca;

46 šo torni, kurā brīvība mums liegta,

jau vaļā slēdza, un es vēros dēlos,

un galva bij man skumjās lejup liekta,

49 kaut es tās neizlēju vārdos žēlos.

Bet viņi raudāja, un viens man teica:

- Kas ir ar tevi, tēv? Tev līdzēt vēlos. -

52 Bet stingais mēmums asaras man veica,

es visu dienu klusēju un nakti,

līdz jauna saule atkal zemi sveica.

55 Kad vāro staru tvēra četri kakti

un četrās sejās it kā man par sodu

bij velti smagumi, kas manī rakti,

58 es savās mokās abās rokās kodu;

bet viņi, domādami, ka to daru

aiz bada, cits par citu teica: - Dodu

61 tev sevi apēst, tēv: es panest varu

jebkuras ciešanas; šīs miesas devi

tu mums - nu ņem tās, atgūsti sev sparu! -

64 Es vairs tik tikko valdīju pār sevi;

tā mēmi ritēja pēc dienas diena.

Ak, zeme, kādēļ neredzēju tevi

67 es atveramies? Ceturtā jau diena

bij klāt, kad Gado man pie kājām krita

un teica: - Tēv, vairs vara it neviena

70 man nelīdzēs, - un mira; cits pēc cita

trīs pārējie tā dienās nākamajās

no manis šķīrās; mani aklums sita,

73 es meklēju vēl miesās dzisušajās

kaut dzirksti dzīvības, tos skaļi saukdams,

tad kritu bada ķetnās drausmīgajās.»

76 To sacījis, viņš, pieri grumbās raukdams,

ar zobiem nelaimīgo pauri grāba,

kā suns to nikni grauzt un plosīt traukdams.

79 Lai kauns tev Piza, negantā tu bāba!

Lai kā inan patīk tavas āres skaistās,

no negoda tās tevi nepaglāba.

82 Lai ceļas Gorgona un kopā saistās

ar Kapraru un tevi noslīcina!

Lai rodas jauna cilts, kas tevi aizstās!

85 Ja melna slava Ugolīno tina,

ja cietokšņus tas svešiniekiem devis,

kam ļaunums tavs tā dēlus nāvē dzina?

88 Tie nevainīgi atstāja aiz sevis

visbaismīgākās slepkavības stāstu;

šis traips, ak, Piza, nezudīs no tevis.

91 Tad gājām mēs, kur ļaudis, nesot lāstu,

zem ledus gauži mocījās; ikvienu

mēs redzējām uz muguras tur gāztu.

94 Pret ledu atsitās tiem kā pret sienu

to raudas, un tad atpakaļ tās lija

pa nepārtrauktu sāpju pavedienu;

97 jo asaras, kas acis piepildīja,

kā bruņas, kas no kristāla ir lietas,

it visas ledū sasalušas bija.

100 Un, kaut no sejas, sastingušas, cietas

man likās zudušas it visas jūtas,

kā padzītas no savas mājuvietas,

103 es pēkšņi jutu it kā vēja pūtas

un jautāju: «Mans meistar, kas šeit plīvo,

kur neceļas pat naids zem nastas grūtas?»

106 Viņš atteica: «Ar savu aci dzīvo

drīz vien tu spēsi ieraudzīt to varu,

kam spēks ir kustināt šo gaisu stīvo.»

109 Caur salto čaulu dzirdējām tad garu

mums saucam: «Dvēseles jūs nežēlīgās,

lai es uz brīdi sāpes nomest varu,

112 kas māc man sirdi mokās bezgalīgās,

man noņemiet no sejas cieto autu,

lai atelpo man acis nelaimīgās!»

115 «Ja gribi,» teicu es, «lai es tev rautu

to nost, man teic, kas esi tu, ko sveica

mans skatiens, stingā ledus gālē kļautu!»

118 «Es esmu brālis Alberīgo,» teica

viņš, «viens no augļiem tiem iz dārza ļaunā,

tiem kas šeit žūst, kad zemes grēks tos veica.»

121 «Tu miris? Mani pāsteidz vēsts šī jaunā,»

es viņam teicu, un viņš atbildēja:

«Par saviem grēkiem kritis esmu kaunā,

124 jo dvēsele, ko miesa pazaudēja,

jau mokas cieš iekš baisās Tolomejas,

pirms Atropa pret mani dzirkles slēja.

127 Un, lai tu labprāt noņemtu no sejas

man sasalušās asaras, ko lējis

es savās bēdās, zini: tiklīdz slejas

130 uz nodevību gars, jau uzmeklējis

ir velns tā ķermeni un valda tajā,

vēl pirms tā dzīves laiks ir notecējis.

133 Krīt dvēsele tad akā ledainajā;

varbūt, ka ķermenis vēl augšā staigā

tai ēnai, kas man blakus gālē šajā.

136 Šeit lejā būdams, ieraudzīsi vaigā

tu Branku d'Oria, jau pagājuši

ir gadi, kopš viņš mīt šai vietā baigā.»

139 «Man šķiet, ka maldi tevi pārņēmuši,»

es teicu, «Branka d'Oria nav miris,

to dzīves spēki nav vēl atstājuši.»

142 «Bet sen jau viņam pavediens ir iris,

kas dvēseli pie miesas sien,» viņš teica,

«un gars kā maitāts grauds šai lejā biris.

145 Tiklīdz viņš nodevīgo darbu veica

ar savu radinieku, abu miesās

velns iesēdās. Ar kādu prieku sveica

148 nu tevi acis, asaras kur riesās!

Man atver tās!» Bet es to nedarīju:

lai tiesā vara tā, kas mūžam tiesās!

151 Jūs, genujieši, diezgan izbaudīju.

Kam neesat vēl no zemes noslaucīti?

Kam maitājat vēl skaisto Itāliju?

154 Tu, dvēsele, kas Kocitā jau mīti,

kaut tava miesa apkārt staigā dzīva,

būs tavi darbi mūžam ierakstīti

157 tai grāmatā, ko raksta griba brīva.

Piezīmes

14 Ugolīno della Gerardeska atradās Pizas republikas priekšgalā. 1285. g. viņA sāka dalīt varu ar savu mazdēlu Nīno Viskonti (Š. VIII, 53), bet drīz viņu starpā sākās nesaskaņas. To izmantoja viņa ienaidnieki, ko vadīja arhibīskaps Rudžiēri deļji Ubaldīni, kas, izlikdamies par Ugolīno draugu un apsolīdams tam palīdzību cīņā pret Nīno, slepus izvērsa intrigas pret abiem. 1288. g. viņš piespieda Nīno pamest Pizu, bet pret Ugolīno sacēla dumpi, apvainodams to valsts nodevībā.

Ugolīno ar diviem dēliem un diviem mazdēliem tika ieslodzīts tornī, un 1289. g. tie visi tika nomērdēti badā. Rudžiēri tika pasludināts par republikas valdītāju, bet drīz viņu no amata atcēla. Viņš mira 1295. g.

28 Ugolīno ar dēliem.

32 Ietekmīgi Rudžiēri atbalstītāji.

61 Kaut gan Dante visus četrus attēlojis kā Ugolīno dēlus, īstenībā Ugolīno bija ieslodzīts tornī ar diviem jaunākajiem dēliem Gado un Ugučoni un diviem jaunākajiem mazdēliem: Nīno, iesauktu par Brigātu, un Anselmučo. Tie bija Ugolīno vecākā dēla Gvelfo dēli.

82-83 Salas Tirēnu jūrā, kur ietek Arno, kuras līdzenumā atrodas Piza.

86 Lai gvelfu koalīcija nesagrautu Pizu, Ugolīno atdeva trīs cietokšņus Florencei un piecus Lūkai. Par to Rudžiēri atbalstītāji apvainoja Ugolīno nodevībā. Dante acīmredzot šeit nesaskata nodevību un ievietojis Ugolīno Ellē par to, ka tas ķildojies ar Nīno Viskonti, jo šī cīņa par vienvaldību kaitējusi dzimtenes interesēm. Rudžiēri sods ir daudz drausmīgāks, jo viņš nodevis gan dzimteni, gan savu sabiedroto.

118 Alberīgo dei Manfrēdi - brāļu līksmotāju ordeņa (E. XXIII, 106) loceklis, viens no Faencas gvelfu vadoņiem. Reiz viņa radinieks Manfrēdo iecirtis viņam pliķi. Alberīgo, it kā lai samierinātos ar Manfrēdo, ielūdzis to dzīrēs. Dzīru beigās viņš iesaucies: «Nesiet augļus!» Tā bijusi norunāta zīme, pēc kuras viņa dēls un brālis nodūruši Manfrēdo un tā dēlu. Tas notika 1285. g., un teiciens «brāļa Alberīgo augļi» kopš tā laika kļuva par parunu.

125          Devītā loka trešā josla, kur cieš sodu draugu un galdabiedru nodevēji. Savu nosaukumu šis aplis ieguvis no Jerihonas vietvalža Ptolemaja, kas, uzlūdzis viesos savu sievastēvu, Jūdejas virspriesteri, un divus tā dēlus, nodevīgi tos nogalināja maltītes laikā 135. g. p. m. ē.

126          Viena no Moirām (Parkam), grieķu likteņa dievietēm, tā, kas pārgriež dzīves pavedienu.

137 Sk. E. XXII, 91-92.

TRĪSDESMIT CETURTAIS DZIEDĀJUMS

1 «Jau elles karogi mums pretī slieti,»

man teica meistars, «skatīs acis tavas

drīz elles valdnieku - tās netur cieti!»

4 Kā lēnām iznirstošas vējdzirnavas,

kad nakts ir aizsegusi debess jumu

vai bieza migla pārklāj laukus, pļavas,

7 es tādu ieraudzīju veidojumu.

Tad paslēpos aiz vadoņa: pret vēju

es neatradu citu patvērumu.

10 Aiz šausmām parunāt es nevarēju,

kad redzēju šīs ēnas iesalušās,

es tik caur ledu aplūkot tās spēju.

13 bij vienas stāvus, citas nogūlušās,

bij kājās vienas, citas kājām gaisā,

vēl citas tā kā loki saliekušās.

16 Kad projām gājām no šī skata baisā,

man likās, ka es mēms un akls kļūšu,

es jutos sagūstīts kā tumšā maisā.

19 Tad meistars teica: «Tagad saņem dūšu:

lūk, tas ir Dits; šurp tevi atvadīju,

nu esi stiprs! Es tev blakus būšu.»

22 Ak, cik gan sastindzis un slābs es biju!

Jel neprasi man, lasītāj, lai lieku

es vārdiem izteikt to, ko ieraudzīju!

25 Man likās, ka es zemē nospiests tieku,

bij tā, it kā ne īsti dzīvs es būtu,

ne īsti miris, elles valdinieku

28 kad redzēju caur bailēs dzīto jūtu:

līdz krūtīm slējās tas virs ledus loka;

ne tik reiz mazāks es par milzi būtu,

31 cik reiz par milzi lielāka tam roka:

tam katrs pirksts bij varens tā kā sija,

kā grāvis dziļš bij katra sejas kroka.

34 Cik tagad neglīts viņš, kas skaists reiz bija,

tas, kurš pret radītāju roku cēla

un pasauli ar postu piepildīja!

37 Kā runga pārsteigums man pierē zvēla,

kad redzēju pie galvas tam trīs sejas!

Tā priekšējā bij sarkana; šķiet, svēla

40 šo sārtumu tai dusmas, kad tās lejas

pār malām sirdij, vai ar elpa salta;

tad redzēju, kā divas citas slejas

43 virs pleciem tam; bij labā dzeltenbalta;

bet kreisā tādā krāsā bij kā ļaudis,

kas mīt, kur Nīla lejup gāžas stalta.

46 Nu klausieties, līdz visu būšu paudis!

Zem katras sejas bij tam divi spārni

kā buras, ko pats augstais meistars audis.

49 Tik lieliem vēzieniem, ar kādiem gārni

mēs redzam lidojam, tas vicināja

šos spārnus, kas kā sikspārnim bij kārni,

52 trīs vējus saceldams, kas stindzināja

it visu Kocitu. Tam slienas jaucās

ar asinīm un tā trīs zodus klāja.

55 Starp zobiem katrā mutē viņam spraucās

pa grēciniekam; kāre bij tam tāda,

ka ātrāk sagremot viņš viņus traucās.

58 Tam, kas bij priekšā, košana jebkāda

bij nieks pret ciešanām tais drausmās rokās,

zem kuru nagiem atlēca tam āda.

61 Tad meistars teica: «Lūk, visgaužāk mokās

šeit Jūda Iskariots, tīksmē kārā

tam galvu kožļā Dits, un kājas lokās.

64 Tiem abiem pārējiem ir galvas ārā,

ir Brūtu melnie žokļi sagrābuši:

tam nelīdz spirināšanās vairs vārā;

67 ir Kasijs tas, ko otrie pakampuši.

Bet nāk jau nakts, un laiks ir projām doties,

jo šeit mēs visu esam redzējuši.»

70 Ap kaklu apķēros tam piekļaujoties,

un tad tas īsto brīdi izvēlējās

un, Dita spārniem vaļā pašķiroties,

73 pie spalvainajām krūtīm pieāķējās:

no spalvas tas uz spalvu lejup laidās

starp ledus garozām, kas apkārt slējās.

76 Es sajutu, kā sirds man bailēs svaidās,

kad mēs virs gurna bijām nonākuši;

tad meistars, vērodams tā kājas slaidās,

79 pie spalvām tvērās, ko jau atstājuši

mos bijām. Vai mēs ellē atgriežamies,

no kurienes mēs bijām aizgājuši?

82 «Nu lai tad tagad labi saturamies,»

man teica meistars, nogurumā dvesdams,

«no ļaunuma lai beidzot izraujamies!»

85 Un tad, caur klinšu spraugu mani vezdams,

viņš mani atsēdināja uz malas,

man pretī savu labo soli mezdams.

88 Es acis pacēlu no tumšās alas:

lūk, Lūcifers tur stāv ar kājām gaisā!

Vai esmu nokļuvis uz brīnumsalas?

91 Tie ļaudis, kuri dzīvo tā kā maisā,

tie redzēs bailes, jo tie nesapratīs,

kam esmu pārkāpis šai ceļā baisā.

94 «Nu nāc! Drīz saule savus matus attīs,»

man teica meistars. «Garš un grūts būs gājiens,

līdz tavas acis citas sfēras skatīs.»

97 Man garu piecēla šis viņa mājiens,

es kājās pietraucos no vietas savas,

bet smags vēl galvā gūlās domu klājiens.

100 «Pirms projām aizeju es no šīs gravas,

mans meistar,» teicu, pievērsdams tam seju,

«lai manus maldus kliedē lūpas tavas!

103 Kur ledus palicis? Kādēļ uz leju

ar galvu stāv viņš? Kā tik ātri veica

pa īso nakti saule savu skrēju?»

106 «Tu domā, ka tu esi vēl,» viņš teica,

«aiz centra, kur es tārpam šim ar sparu

aiz spalvām ķēros, gars kad rītu sveica.

109 Tu biji tur, kad lejupceļu garu

es veicu. Bet, kad pagriezos, to vietu

mēs pārgājām, kur lietas zaudē svaru,

112 lai jaunai hemisfērai pretī ietu,

tā pretēja ir tai, kas liecas pāri

tai sauszemei, kur pulgotu un smietu

115 pie krusta sita Cilvēku. Tu skāri

ar kājām sfēru nelielo, ar kuru

ir Džūdeka sev ieguvusi pāri.

118 Kad vakars tur, šeit rīts dedz ugunskuru.

Nav viņš ar kājām gaisā, kā tev šķita,

tas, kura spalvās tikko nepaguru.

121 No debesīm viņš šajā vietā krita;

un zeme bailēs sevi kopā vāca

un devās turp, kur hemisfera cita,

124 un jūra plezdamās tai pakaļ šļāca

un vajādama to uz augšu dzina,

un tā šai kalna dobumā viņš nāca.»

127 No baisā ceļa, ko mums kājas mina,

mēs aizgriezāmies prom gar kapa sienām,

līdz dzirdējām, kā pretī aturdzina

130 mums strautiņš, kas šeit lejas augām dienām

caur akmens spraugu, ūdens izskaloto,

tas elles upēm līdzīgs nav nevienām.

133 Uz zemi atkal, saules apstaroto,

mums doties lika nerimtīga dziņa:

un kāpām mēs pa taku dūmakoto

136 uz augšu, viņš pa priekšu, es aiz viņa,

un jutām, kā mūs cerība prom aiznes;

pa spraugu, vērusi ko Dieva ziņa,

139 mēs iznācām, lai ieraudzītu zvaigznes.

Piezīmes

1 Seši Lucifera (E. VIII, 71; XXXIV, 20) spārni.

20 Lucifers (E. VIII, 71) paceļas no ledus Džūdekas (61) pašā centrā. Izmantodams bībeles mītu par eņģeļu sacelšanos, Dante savā fantāzijā savā veidā raksturo Lūciferu. Būdams kādreiz visskaistākais eņģelis, Lūcifers vadījis eņģeļu dumpi pret dievu un par to ticis līdz ar viņiem nogrūsts no debesīm zemes dzīlēs. Pārvērties par drausmīgu velnu, viņš kļuvis par elles valdnieku, un pasaulē sācis viesties ļaunums.

44-45 Kā melnādainie etiopieši.

62 Pēc bībeles leģendas apustulis, kas, Jēzu skūpstīdams, uzrādījis viņu romiešu gūstītājiem naktī Ģetzemanes dārzā, saņemdams par to 30 sudraba naudas gabalus, pēc kam, sirdsapziņas mocīts, pakāries.

65 Marks Jūnijs Brūts (85-43 p. m. ē.) - romiešu karavadonis, kas piedalījās sazvērestībā pret Jūliju Cēzaru, Romas impērijas pamatlicēju.

67           gajslonglns knsijs, anzvfirnieks, kas 44. g. p. m. ē. kopā ar M. J. Brūtu organizēja Cēzara nogalināšanu. Kā redzams, Dante par vissmagāko grēku uzskata nodevību pret dievišķīgo un cilvēcisko augstību, tām abām varām, kam pēc Dantes uzskatiem, kurus viņš pauž savā traktātā «Monarhija», kopīgi jāved cilvēce pretī debesu un zemes svētlaimei.

68           zemes virsū.

107 Pūķim, t. i., Lūciferam.

112 Dienvidu hemisferai, kur milzu jūras vidū uz salas paceļas Šķīstītavas kalns.

115 Kristu.

117 Devītā Elles loka pēdējā, ceturtā josla, kas veido centrālo apli, nosaukta Jūdas Iskariota (62) vārdā. Nelielo sfēru, t. i., platformu, ko dzejnieki, laizdamies lejup, skāra kājām, veido nošķelta konusa mazākais aplis (lielākais, augšējais aplis ir Džūdeka).

121-126 Dante pilnīgi patstāvīgi pārstrādā un papildina bībeles mītu parLūcifera krišanu. Ar šo mistisko katastrofu viņš izskaidro savas poēmas Elles un Šķīstītavas arhitektoniku. Pēc Dantes domām Lūcifers, nogāzts no debesīm, iedūries Zemes dienvidu puslodē un iestrēdzis Zemes centrā. Sauszeme, kas agrāk atradusies dienvidu puslodē, aiz bailēm no Lūcifera kritiena iebēgusi jūrā un iznākusi laukā ziemeļu puslodē. Dienvidu puslodē, kurai cauri kritis Lūcifers, izveidojies Šķīstītavas kalns ar dobumu vidū.

139 Ar vārdu «zvaigznes» (stelle) beidzas katra «Dievišķās Komēdijas» daļa.

ŠĶĪSTĪTAVA

.

Pirmais dziedājums

1 Pa ūdeņiem daudz labākiem lai skrietu

man laiva, es tai uzvelku nu buras:

lai bēdu jūrā grimst, kam līdz es cietu!

4 Nu dziedāšu par valstību, no kuras

gars šķīstīdamies debess sfērās ceļas,

kad atkal tajā svēta uguns kuras.

7 Lai dzeja mirusī kā vilnis veļas,

ak, svētās mūzas, pildiet sirdi manu,

lai atkal jaunu iedvesmu tā smeļas,

10 lai Kaliopes stīgām līdzi skanu,

ko dzirdot, Žagatas aiz bēdām guma

un necerēja vairs uz piedošanu.

13 Šeit manas acis, kas vēl nesen skuma,

nu iepriecina safīrkrāsa maigā,

kas lejup līst no dzidrā debess juma;

16 ir izgaisusi elles aura baigā,

kas manas krūtis smacējusi bija,

un man pār galvu gaiši vēji staigā.

19 Un planēta, no kuras mīla lija,

jau rītiem sārtās liesmās smieties lika

un izdzist Zivīm, kas to pavadīja.

22 Pa labi pagriezties man labpatika:

pie dienvidpola četras zvaigznes bija,

ko sentēvi jau redzējuši tika.

25 Pa visām debesīm to spožums lija:

ak, ziemeļzemju skumjā atraitnība,

tev sveša ir šī gaismas melodija!

28 Tad pagriezos, un spožā varenība

man acīm zuda; pievērsās man skati

tad otram polam, kur kā seja šķība

31 bij tikko spīdējuši Greizie Rati,

un tad kāds vīrs man pēkšņi parādījās,

kam cieņa stājā bij un sirmi mati

34 un sirma gara bārda, kura vijās

uz leju un kā sudrabs atvizēja

un tad virs krūtīm pušu pārdalījās.

37 Un četri svētie spīdekļi tam lēja

pār seju neredzētu debess gaismu:

viņš priekšā man kā saule atmirdzēja.

40 «Jūs, kas pret aklo upi ceļu baismu

šurp nākuši,» viņš teica, «kāda vara

jūs vadīja? Kas deva spēku kaismu

43 jums tumsā turēties pie gaismas stara

un laukā pestīties no elles baisās,

kur visas ielejas nakts melnas dara?

46 Vai likumiem jau saites vaļā raisās,

ka jūs pie manis nākat, nolādētie?

Vai debess kaut ko jaunu uzsākt taisās?»

49 Tad meistars teica: «Esam izredzētie,

kam donna iet šos ceļus vēlējusi

līdz pašām debesīm, kur mājo svētie.

52 Un tā nu dodamies uz tavu pusi.

ir neparasts tas ceļš, ko draugs man sācis,

bet griba augstāka to nolēmusi.

55 Nav vakars pēdējais vēl viņam nācis,

kaut savā neprātā viņš bij tam tuvu:

daudz netrūka, un viņu kapā vācis

58 jau būtu liktenis. Tad biedrs kļuvu

es viņam, uzvezdams uz takas īstās

šo klīdēju, un tā sev prieku guvu.

61 Daudz asaru viņš redzēja, kā līst tās

ik nožēlniekam, ciezdamam par grēku;

nu jāredz viņam dvēseles, kas šķīstās.

64 Man debesis visaugstās deva spēku

šurp viņu atvadīt, lai ieraudzītu

viņš Dieva celto pestīšanas ēku,

67 lai tevi redzētu un uzklausītu.

Viņš meklē brīvību, kas ir tik dārga -

ir dzīve jādod, lai to iepazītu.

70 Tu zini to, un nelikās tev barga

tā nāves maksa, Utikā ko devi,

un tādēļ eņģelis to tērpu sarga,

73 ko atstāji, līdz gaisma nāks pār tevi

tai dienā lielajā, vispēdīgajā.

Es nestāstīšu pārāk daudz par sevi:

76 mēs neesam no tiem, ko Mīnojs vajā,

mums patiesības mūžīgās ir īstas;

ir mana mājuvieta lokā tajā,

79 no kura tevī raugās acis šķīstas,

kur tava Marcija lūdz, lai par savu

tu viņu turi. Ļauj, lai iepazīstas

82 mums acis nu ar karaļvalsti tavu,

kas septiņas jož apkārt jostas cēlas,

tad Marcijai es teikšu tavu slavu.»

85 «Pret Marciju man jūtas bija kvēlas,»

viņš teica, «laimi man tā dāvājusi,

es allaž darījis, ko viņa vēlas.

88 Aiz ļaunās upes nu tā palikusi,

un rāma kļuvusi man katra jūta;

vairs doties nevaru uz viņas pusi.

91 Bet, ja jau debess donna tevi sūta,

es gādāšu, lai kļūst par ieguvumu

tev atziņa, kas grūtā ceļā gūta.

94 Joz viņam apkārt niedru vijīgumu,

kur nava mezglu cietu, un no sejas

nost mazgā viņam katru netīrumu!

97 Lai no tās miglas, kura nāk no lejas,

ir acis tīras, kad viņš sūtni skatīs

no turienes, kur mūža gaisma lejas.

100 Šīs gaismas mūžību tik tad viņš matīs,

ja redzēs, kā pār salu bangas svaidās,

un to, ko stāsta niedres, tulkot pratīs.

103 Augt koki cietie, lapotie tur baidās,

nav dzīvot spējīgi tie šajā salā,

tie nespēj locīties kā niedres slaidās.

106 Jums tālākceļš nav rodams šajā malā;

lūk, rīts jau aust, pār zemi gaismu klādams,

jums saule parādīs, kā nokļūt galā.»

109 Tad zuda viņš; ne vārda nerunādams,

es savam vadonim tad stājos blaku,

ar acīm viņa prātu iztaujādams.

112 Viņš teica man: «Mēs iesim pa šo taku,

kas lejup ved uz zemo līdzenumu;

aiz manis nāc un vērā liec, ko saku!»

115 Jau ausma veica rīta krēslainumu,

kad tālumā ar dzirdi uzmanīgo

es saklausīju jūras bangojumu.

118 Nu gājām mēs pa leju vientulīgo

kā atraduši ceļu pazaudēto

un uzveikuši šaubu izmisīgo.

121 Pa rasu staigājām mēs, zālē sēto,

kas šajā pavēnī tik lēni žuva,

tad meistars abām rokām valgmi svēto

124 pie vaigiem lika man, līdz atkal guva

tie krāsu, ko bij elle nosvēpusi,

un asarās sirds atkal viegla kļuva.

127 Tad malā nonācām, kas redzējusi

nav mājup atgriežamies kuģinieku,

kurš vagojis šos ūdeņus reiz klusi.

130 Un sirmgalvim par patiku un prieku

viņš niedres zemīgās man apkārt kļāva,

lai zemodamies augstāk pacelts tieku.

133 Man savu brīnumu Dievs redzēt ļāva:

tā zaļotgriba bij, kas nenorima -

lai cik daudz zaļo stiebru meistars rāva,

136 to vietā atkal vienmēr jauni dzima.

Piezīmes

-5 Par Šķīstītavu. Dante to attēlo kā milzu kalnu, kas paceļas okeāna vidū dienvidu puslodē. Šķīstītavas kalnam ir nošķelta konusa veids. Krasta josla un apakšdaļa veido Priekššķīstītavu, bet augšējā daļa izveido septiņus Šķīstītavas lokus. Pašā augšā Dante novietojis Zemes Paradīzi.

Tādēļ, ka apdzied mirušo valstību.

) Episkās poēzijas mūza, vecākā no deviņām mūzām.

Par žagatām pārvērstās ķēniņa Piera deviņas meitas, kas bija iedrošinājušās sacensties ar mūzām. Šo notikumu apdzejojis Ovidijs «Metamorfozās».

19 Venēra.

21 Zivju zvaigznājam.

23 Tās simbolizē četrus senās pasaules elementus jeb «dabiskos» tikumus: gudrību, taisnīgumu, vīrišķību un mērenību.

32 Katons Jaunākais (95-46 p. m. ē.), Romas republikas valsts darbinieks, kas, nevēlēdamies pārdzīvot tās sabrukumu, Utikā devās nāvē (71). Dante viņu attēlo kā Šķīstītavas sargu, kuras virsotnē gars iemanto brīvību (Š. XXVII, 140-142).

40 Pret pazemes strautu, gar kuru dzejnieki iznāca no Elles.

50 Beatriče.

74 Pastardienā.

80 Katona sieva, kas mīt Limbā. Katons viņu atdeva savam draugam Hortenzijām, pēc kura nāves viņa atkal atgriezās pie Katona, vēlēdamās nomirt kā viņa Mnrcija.

83 Septiņus lokus.

88 Aiz Aherontas, kas apņem Elli.

94 Pazemības simbols.

98 Eņģeli, kas sargā Šķīstītavas vārtus.

Otrais dziedājums

1 Jau saule bij pie apvāršņa, kur liecas

tas loks, kas Jeruzalemei iet pāri

kā tilts, kas divus krastus vienot tiecas;

4 jau nakts, kas pretpusē tai veido pāri,

no Gangas izkāpa ar svariem rokās:

tiem jākrīt būs, kad nakts būs dienai pāri.

7 Lūk, kvēlā tvīksmē Aurora kā lokās!

Tās sārti baltā seja sāka blāvot,

jo dienu dzemdēja tā gaismas mokās.

10 Mums sirdi jūra nemitējās strāvot

kā tiem, kas turpināt grib ceļojumu,

kam aiztrauc sirds, kaut miesa paliek stāvot.

13 Kā Marss pirms rīta uguns sarkanumu

caur bieziem tvaikiem raida rieta pusē

un lejup sviež pār jūras viļņojumu,

16 kas mūžam neaprimst un neizsusē,

tā pāri selgai šurpu šāvās spīdums,

tik spējš, ka vārdi svētbijībā klusē.

19 Jau dienā pārgājis bij rīta svīdums,

bet spīdums šis jo spožāk iedzirkstījās,

un tajā mirdzēja viss viļņu līdums.

22 Tad kaut kas balts tam sānos parādījās,

es redzēju tur it kā gaismas šalti,

un apakšā balts veidols izdalījās.

25 Vispirms man parādījās spārni balti,

šis brīnums, jausmās briezdams, jūtas jauca;

tad ieraudzīju kuģi peldam stalti.

28 «Jel ceļos meties! Ceļos!» meistars sauca.

«Lūk, Dieva eņģelis! Tā priekšā liecies!»

Un lūgsnā dvēsele man augšup trauca.

31 Ja aklā sienā gars ir bieži triecies,

tad, redzot kuģi, nevajag kam buru,

tam skaidrs kļūs, pēc kā tas tumši tiecies.

34 Kā trauc šis eņģelis caur gaisu, kuru

tas šķeļ ar saviem spārniem mūžīgajiem!

Tas nāk, lai degtu gaismas ugunskuru.

37 No augstumiem tas nācis dievišķajiem,

kurp skatus vēršam, pilnību lai rastu,

un no tā stariem spoži mirdzošajiem

40 acs lejup liecās; brauca viņš uz krastu

tik liegi, ka pat ūdens nešļakstēja,

ar kuģi vieglu, veiklu, neparastu.

43 Viņš, priekšā stāvot, baltos spārnus slēja,

un likās man, ka saprast likt viņš grib to,

ko pasaulē gars atjaust nepaspēja.

46 «In exitu Israel de Aegypto» -

tā vienā balsī dziedāja simts garu

tam līdzās, un es sapratu: viņš grib to.

49 Tad meta krustu viņš, un tad ar sparu

tie metās krastā, un viņš projām trauca,

un atkal viļņi nejuta tā svaru.

52 Šī svešā vieta viņiem prātus jauca,

bij viņu jūtas satraukumā kultas,

tie skaļās balsīs cits pār citu sauca.

55 Jau diena sāka šaudīt savas bultas,

kas šķita arvien straujāk mērķi skaram

un Āzi izcēla no debess gultas,

58 kad, mazliet pierimstot šim ļaužu baram,

tie teica: «Jūs, šīs puses iemītnieki,

mums sakiet, kā līdz kalnam aiziet varam!»

61 Un Vergilijs tiem atbildēja: «Lieki

to jautāt mums: ne šeit mēs mitināmies,

tāpat kā jūs mēs esam svētceļnieki.

64 Mēs neilgi pirms jums šeit ieradāmies

pa ceļu grumbuļainu un tik stāvu,

ka šajā kalnā kāpt vairs nebaidāmies.»

67 Tās dvēseles, kas juta gaisa strāvu

man elpā plūstam, manas miesas svaru,

tās brīnījās, ka dzīvs šai vietā stāvu.

70 Kā sūtnim, kas nes rokā olīvzaru,

skrien pretī ļaudis ziņu gaidās spējās

un apkārt stāj ar dedzību un sparu,

73 tā dvēseles pie manas sejas sējās,

un šķita pat, ka svētlaimības ceļu

šobrīd nemaz tās staigāt nevēlējās.

76 Bet kā gan lai šo dedzību es peļu!

Lūk, viena mani apkampt trauc tik spēji,

ka kustināts tai rokas pretī ceļu.

79 Ak, ēna, cik tu gaistoša kā vēji!

Trīs reizes es tev rokas apkārt viju,

tu piekļauties pie krūts man nevarēji.

82 Es sejā pārvērtos, tik pārsteigts biju;

tad, vaļā raisoties, tā pasmaidīja,

un atgūdamies es to pavadīju.

85 Tā manas rokas maigi atraidīja;

tad, pazinis to, lūdzu parunāties,

un manu lūgumu tā izpildīja.

88 Tā sacīja: «Nemūžam nevar stāties

tā mīla, ko pret tevi izauklēju,

tai nāves ēna nevar pāri klāties.

91 Bet kādēļ tu šurp nāc?» Es atbildēju:

«Kazella mans, vēl atpakaļ es iešu.

Bet tevi sastapt šeit vairs necerēju.»

94 Viņš atteica: «Ne pārestību ciešu.

Ja augstais Lēmējs turējis man ceļu

bij ciet, vai tādēļ asaras gan liešu?

97 Es viņa gribā paļāvību smeļu.

Trīs mēneši jau, kopš ir atkal vaļā

šie vārti, un es rokas lūgsnā ceļu.

100 Viņš mani paņēma no krasta zaļā,

kur Tibras ūdeņi sāk kļūt jau sāļi,

un tā nu ticis esmu nāves daļā.

103 Zem viņa spārniem blakus man ir brāļi,

kam jāiet nav uz Aherontas pusi,

to balsis dzirdamas šeit tuvi, tāli.»

106 Es sacīju: «Ja nav tev atņēmusi

šī viņpasaule atmiņu un māku

to dziesmu dziedāt, kas reiz remdējusi

109 bij mani, kad es vēlmēs sadegt sāku,

tad dziedi to un pats tai līdzi skani,

jo noguris no gara ceļa nāku!»

112 «Tā mīla, kura runājas ar mani,»

viņš iesāka un dziedāja tik saldi,

ka manī tagad skan vēl saldi zvani.

115 Ak, svētā uguns, tu, kas sirdī valdi,

tu patiesībai pretī vadīt vari,

un tevi neapmānīs prāta maldi.

118 Pār mums šīs skaņas izlija kā stari.

Tad redzējām mēs cēlā gaismā tītu

šurp nākam sirmgalvi. ««Jūs, gausie gari,»

121 tas sauca, «ko jūs gaidāt? Citu rītu?

Uz kalnu steidziet, jums ir jānokasa

sev zvīņas, lai jūs Dievu ieraudzītu!»

124 Kā baloži, kas mēslos graudus lasa

un rāmi dūdo, barā pulcējušies

uz lauka, kuru klāj vēl rīta rasa,

127 tiklīdz tie no kaut kā ir izbijušies,

ar steigu projām trauc uz citu malu,

jo citām rūpēm tie ir nodevušies;

130 tā pēkšņi sāka rosīties pa salu

viss ļaužu pulks, tie ņudzēja bez skaita

kā tādi, kuri nezin ceļam galu;

133 un steidzīga bij arī mūsu gaita.

Piezīmes

1-3 Dante uzskata, ka Šķīstītava un Jeruzaleme atrodas Zemes diametra abos galos, tādēļ tām kopējs apvārsnis.

4-6 Saskaņā ar viduslaiku ģeogrāfiju Jeruzaleme atrodas sauszemes pašā vidū, pārējās trīs ceturtdaļas zemeslodes klāj Okeāns. Vienādā attālumā no Jeruzalemes atrodas austrumos Gangas grīva, rietumos - Herkulesa stabi (Gibraltāra šaurums). Kad Jeruzalemē saule riet, pie Gangas tuvojas nakts. Aprakstītajā gadalaikā, pavasara saulgriežos, nakts atrodas Svaru zvaigznājā. Rudenī, kad nakts būs garāka par dienu, nakts izies no Svaru zvaigznāja.

46 Kad Izraēla tauta izgāja no Ēģiptes (lat.).

57 Saulei lēcot, Mežāža zvaigznājs bija virs meridiāna, bet tagad sācis virzīties uz rietumiem.

92 Komponists un dziedātājs, Dantes draugs.

98-99 Kopš 1299. g. Ziemsvētkiem, kad tika izsludināta Romas baznīcas jubileja ar grēku piedošanu visiem tās dalībniekiem (E. XVII, 28-33).

104 Pazemes upe, kas ieskauj Elli (E. III, 78).

112 Tā sākas Dantes kancone, kas ievada «Dzīru» trešo traktātu.

Trešais dziedājums

1 Un, kamēr pēkšņā trauksmē izkliedējās

pa lauku tie, pret kalnu pavērsusies,

kur tiesā taisnība, man domas sējās

4 pie uzticamā biedra: aizsteigušies

no lauka prom, uz svēto kalnu skrējām

un nebijām ne brīdi apstājušies.

7 Man likās, pārmetumu mokām spējām

viņš ļāvies bij: ak, skaidrā sirdsapziņa,

kam sāp pat niecīgs malds! Mēs nedzirdējām

10 vairs ļaužu balsis, viņa straujā dziņa

tad pieklusa un solis gausāks kļuva.

Mans prāts, man cieši turoties aiz viņa,

13 nu pletās plašs un sāka briest kā druva,

un skats pret kalnu pacēlās, kas, slējās

pret debesīm, un sirds man mieru guva.

16 Un saule, kura sārtām liesmām lējās

man mugurā, pret manu stāvu šķēlās,

tās stari man pār galvu laidelējās.

19 Es pavērsos, jo manī bailes cēlās,

ka esmu pamests, un tad ieraudzīju,

ka manā priekšā baisa tumsa vēlās.

22 «Kam šaubies tu? Ar tevi vienmēr biju

un būšu,» viņš man teica mierinādams,

«vai cauri briesmām tevi nevadīju?

25 Nāk Neapolē vakars, ēnas klādams

pār maniem pīšļiem, pats kam metu ēnu,

kad staigāju es, dziesmas modinādams.

28 Jel nebrīnies, ka nemetu vairs ēnu!

Jo debesis jau neaizēno stari,

kas lejup nāk caur telpu dzidri rēnu.

31 Tu karstumu un salu izciest vari -

to augstā griba mums ir nolēmusi:

tai tuvodamies, acis neatdari!

34 Tik nelga cer, ka prāts uz katru pusi

var braukt pa ceļu, ko tam nomērīja

tā Būtne, sevī trīs kas ietvērusi.

37 Ak, cilvēki, jel palieciet pie quia\

Jo, ja jau jūs it visu redzēt spētu,

kādēļ gan Marijai tad dzemdēt bija?

40 Cik daudz gan slāpju bijis neremdētu

tiem, kas šīs slāpes dzesēt gribējuši!

Tie cieš nu moku, sevi izauklētu.

43 Nu mūža mājās sen jau iegājuši

ir Aristotelis un Platons.» Klusi

tad ceļu turpinājām. Nonākuši

46 kad bijām piekalnē, kur uzslējusi

bij stāvu sienu klints, bez runas liekas

mēs domājām, kurp iet, uz kuru pusi.

49 Kur ceļš uz Turbiju ar jūru tiekas,

tas, lai cik akmeņains un kraujains būtu,

pret klinti šo kā lēznas kāpnes liekas.

52 «Mums kāpiens nebūs viegls, to es jūtu,»

man teica meistars, soli gausinādams.

«Kā veikt bez spārniem šādu gaitu grūtu?»

55 Un kamēr, savu domu risinādams,

viņš galvu lieca, lejā lūkodamies,

un augšup vēros es, zem kraujas stādams,

58 pa kreisi ieraudzīju tuvojamies

es pulka dvēseļu; tik ļoti lēnām

tās virzījās, ka šķita nekustamies.

61 Es teicu: «Meistar, no šīm lejām rēnām

jel pacel acis: lūk, kur soļo gari!

Tu padomu drīz gūsi no šīm ēnām.»

64 Tad skati viņam iedegās kā stari,

viņš atteica: «Mans dēls, lai spārnus plestu

tev ticība, to liesmās stipru dari!»

67 Tie soļoja tik gausi, it kā nestu

sev plecos smagumu; tik tālu bij tie,

ka akmeni līdz tiem pat neaizmestu.

70 Šie ļaudis, šķīstīšanai izraudzītie,

tad pieplaka pie stāvās klinšu sienas,

un likās, gurst tiem prāti, šaubās dzītie.

73 «Jūs, beiguši kas savas mūža dienas,»

tiem teica meistars, «jūs, ko nāve šķina,

kam pretī mieram visas ilgas slienas,

76 bet kam vēl ceļš šai kalnā jāturpina,

jel sakiet, kā mēs tajā uzkāpt spētu,

jo netīk zaudēt laiku tam, kas zina.»

79 Kā aitas lēnām atstāj savu sētu,

pie zemes purnu liekdamas un skatu,

tā, it kā brīvība tās iebiedētu;

82 no pirmās neatkāpjas ne par matu

it visas pārējās, tai virsū spiežas,

kad stājas tā, un neredz ceļu platu;

85 tā redzēju es, kā mums pretī griežas

tie pirmie no tā svētlaimīgo pulka,

kam godīgums un mulsa sejās viežas.

88 Kad tie, kas priekšā bij, vairs saules spulga

pie klinšu iedobuma nemanīja,

tie apstājās: kā izprast to bez tulka?

91 Un tad ar pārējiem tie vārdus mija

un tad uz atpakaļu kāpties sāka,

un visi pārējie tiem paklausīja.

94 «Ko izskaidrot jums nespēj jūsu māka,

to teikšu jums: jūs redzat būtni dzīvu;

tā ēnu met. Ir griba varenāka

97 tam lejup mājusi caur staru plīvu,

lai augšup kāptu tas pa stāvo krauju,

šo ceļu dzīvs tas ies ar soli brīvu.»

100 Tā meistars sacīja ar balsi strauju.

Un tas, kurš priekšā bij, tiem pavēlēja:

«Uz priekšu ejiet! Atgriezties jums ļauju.»

103 Tad viens no tiem pret mani rokas slēja

un vaicāja ar balsi atvilgušu:

«Vai mani tavas acis sazīmēja?»

106 Es lūkojos ar skatu saspringušu:

viņš bija blonds, ar seju piemīlīgu,

bet viena uzacs bij tam šķelta pušu.

109 Kad noliedzu ar balsi pazemīgu,

ka redzējis to būtu, parādīja

viņš savās krūtīs rētu pamatīgu.

112 «Es Manfrēds,» teica viņš un pasmaidīja,

«es mazdēls Konstancei, tās tālredzību

jūt Aragona vēl un Sicīlija.

115 Man daiļa meita ir. Ar mīlestību

es vadīju to. Kad tai būsi tuvu,

tad izstāsti tai visu patiesību!

118 Kad divus nāves dūrienus es guvu,

es raudot Dievam lūdzu piedošanu

un Viņa rokās brīvs no mokām kļuvu.

121 Viņš piedeva ikkatru grēku manu,

jo labestībai ir tik lielas rokas,

ka tajās ticīgais gūst pestīšanu.

124 Ja mācītājs no Kozencas, kam sokas

tos medīt, kurus Klements norādījis,

šos vārdus būtu lasījis, tad mokas

127 tik gaužas nebūtu man jācieš bijis,

tad mani kauli dusētu pie tilta,

kur biedru pulks man miesas apbedījis.

130 Tos tagad lietus mazgā, saule silta

tos balina, un smiltīs nav tiem kapa,

nav piemiņai tiem goda uguns šķilta.

133 Gars cer, kaut arī nolādēts tas tapa,

vēl ieiet mūžīgajā mīlestībā,

kamēr vēl zaļos cerībai kaut lapa.

136 Un tomēr tam, kas miris atstumtībā

no Svētās Baznīcas, kaut nožēlotu

tas arī grēkus, jāstāv pacietībā

139 pie stāvās klints, lai laiku, debess dotu,

kurš trīsdesmitreiz pārsniedz zemes laiku,

kopš lāstu nes tas, lūgsnās izlietotu.

142 Kad Konstance reiz skatīs tavu vaigu,

tad neļauj šaubām viņas sirdī stīdzēt

un dari ticībā to atkal maigu!

145 Jo tie, kas tur, tie iespēj daudz mums līdzēt.»

Piezīmes

25-26 Ar imperatora Augusta pavēli 19. g. p. m. ē. mirušā Vergilija mirstīgās atliekas tika pārnestas no nāves vietas Brundūzijas(Brindizi) uz Neapoli un tur apbedītas.

37 «Tādēļ ka» (lat.). Taču viduslaikos quia tika lietots arī ar nozīmi quod («kas»). Sholastiskā zinātne, balstoties uz Aristoteli, izšķīra divējāda veida zināšanas: scire quia - esošā zināšanas, un scire propter quid - esošā cēloņu zināšanas.

Vergilijs ieteic aprobežoties ar pirmā veida zināšanām, neiedziļinoties esošā cēloņos.

Sk. E. IV, 134 136.

Ligūrijas jūras kalnainās piekrastes pats galējais rietumu punkts.

Neapoles un Sicīlijas karalis no 1258. līdz 1266. g., Fridriha II (E. X, 119) dēls, nesamierināms pāvesta ienaidnieks, izslēgts no baznīcas. Cīņai ar Manfrēdu pāvests uzaicināja Anžu Kārli (Š. VII, 110). Benevento kaujā 1266. g. Manfrēds krita, un viņa karaliste pārgāja Anžū Kārļa rokās.

Sk. P. III, 118.

Konstance, Aragonas Pedro III (Š. VII, 109) atraitne, kurš 1282. g. iekaroja Sicīliju.

Ka Manfrēds kā izslēgtais no baznīcas neatrodas ellē.

Kozencas arhibīskaps, zvērēja izdzīt Manfrēdu no tā zemes, pāvesta Klementa IV uzdevumā izraka Manfrēda mirstīgās atliekas, kas bija apbedītas pie Benevento tilta, un pārnesa tās Verdes upes otrā krastā, ārpus Neapoles karaļvalsts robežām.

Ceturtais dziedājums

1 Kad prieku pārdzīvojam mēs vai bēdas,

ir dvēselē vairs tikai viena vara,

no citām palikušas nav pat pēdas;

4 Šis fakts mums teic, cik maz tai domai svara,

ka dvēsele mums neesot tikai viena:

kas saka tā, tie nezina, ko dara.

7 Un tādēļ šķiet: ir acu priekšā siena,

kad dvēseli kaut kas ir piesaistījis -

pat nemani, kā projām aiziet diena.

10 Jo viens tas spēks ir laiku uzklausījis,

bet otrs dvēselei ir lidot licis,

ir sējis viens, bet otrs atraisījis.

13 Kad klausījos šo garu neapnicis

un nemanīju sauli paceļamies,

tad es pie pieredzes šīs biju ticis.

16 Tad garus vērojām mēs pulcējamies,

tie sauca mums pie pašas kalna kājas:

«Šeit redzat ceļu augšup aizvijamies.»

19 Ir platāka tā sprauga, kurai stājas

gar malām ērkšķu krūmi sargādami,

kad vīna kalnā ogas brūninājas,

22 par taku, kuru gājām klusēdami,

pa priekšu vadonis un es aiz viņa,

aiz sevis ļaužu pulku atstādami.

25 Par ļaudīm kādreiz dzirdēta ir ziņa,

kas Bismantovā kāpuši pa taku,

bet šeit ir vajadzīga lidotdziņa;

28 šeit spārni vajadzīgi - to es saku,

tā cerība un gaisma, ko man dedzi,

mans vadonis, kas vienmēr nāc man blaku.

31 Ar savu gādību tu mani sedzi,

kad augšup kāpām mēs pa šauro eju:

tu katru negludumu iepriekš redzi.

34 Kad atskatījāmies uz dziļo leju,

virs kuras slējās kailas klinšu kraujas,

«Kurp tālāk?» teicu, pievērsis tam seju.

37 «No manis lai tavs solis neatraujas!»

viņš atbildēja. «Nav vēl ceļam gala.

Šeit mums uz Dieva prātu jāpakļaujas.»

40 Bij augstu virsotne, un kalna mala

daudz stāvāka par rādiusu bija,

kas ceturtdaļu apļa pušu dala.

43 Man smagums visos locekļos jau lija,

es saucu: «Tēvs, man spēki izsīkuši!»

Viņš apstājās un mani pagaidīja.

46 «Mans dēls, tur drīz mēs būsim nonākuši,»

viņš teica un uz joslu norādīja,

ko klinšu izciļņi bij veidojuši.

49 Tā viņa vārdi manī iedzirkstīja,

ka visi grūtumi bij aizmirsušies,

līdz kalna josla man zem kājām bija.

52 Tad abi apsēdāmies, pagriezušies

pret austrumiem, no kurienes mēs kāpām,

no mokām noietajām atģidušies.

55 Nu bij mums atpūta, pēc kuras slāpām;

par sauli brīnījos, jo pamanīju

tās starus mūs no kreisās puses trāpām.

58 Un dzejnieks, redzēdams, cik pārsteigts biju,

ka gaismas rati Akvilonu šķīra

no mums, man teica: «To es sagaidīju,

61 ka šķitīs tā tev burvestība tīra.

Ja Dvīņiem spogulis vēl talkā nāktu,

kas dienas laivu lēnām augšup īra,

64 viss Zodiaks tad zvaigznes kopā vāktu

un, sakļāvies ap Lāci, sarkans grieztos,

ja vien tas jaunu ceļu neiesāktu.

67 Lai tavā prātā skaidrība reiz viestos,

liec vērā, ka šis kalns, pār kuru krītam

tu redzi spožos starus, saules šķiestos,

70 ir pretpols Sinonai, un nedalītam

to apvārsnim ir jābūt, taču cita

ir hemisfera, kurā šobrīd mītam.

73 Un tādēļ ceļš, pa kuru braukdams, krita

no ratiem Faetonts, šai pusē liecas

tas otrādi: tā, kā tev arī šķita.»

76 «Pret tevi pateicībā sirds man sliecas,»

es sacīju. «Kad doma apjukusi

un neziņā pēc skaidrības prāts tiecas,

79 tu gaismu nes - nu man tā uzaususi:

ir ekvators, pār kuru saule zvēro,

kurš iet starp saules un starp ziemas pusi

82 un katrai vienlīdzīgu daļu mēro,

mums ziemeļos, bet jūdu pēcnācēji

tur Sionā to dienvidmalā vēro.

85 Tu, kas man prātu apgaismot tā spēji,

jel teic, cik daudz vēl jāiet mums, jel sūti

man ticību, ko vienmēr manī sēji!»

88 Viņš atbildēja: «Sākt šo gaitu grūti,

kad stāvi apakšā un augšup veries,

bet, augstāk kāpjot, ceļu vieglu jūti.

91 Pie ticības ar drošu prātu tveries,

lai tā ir neizsīkstoša kā aka,

un tad pie sava uzdevuma ķeries!

94 Pie mērķa tevi aizvedīs šī taka,

un mieru gūsi tu un laimi svētu.

Man nav nekas tev vairāk jāpasaka.»

97 Un tad mums likās, it kā sadzirdētu

mēs kādu balsi - mēs to uzklausījām.

«Varbūt vispirms tu mazliet pasēdētu,»

100 tā sacīja, un tad mēs ieraudzījām

pa kreisi lielu laukakmeni blāvam,

ko iepriekš šajā vietā nemanījām.

103 Tad tuvojāmies ļaužu pulkam prāvam,

tos redzējām mēs citu klāt pie cita

aiz akmens milzeņa tā ēnā stāvam.

106 Un viens no tiem, kas noguris man šķita,

tur sēdēja, ar rokām ceļus skāvis,

tam mati risušie pār seju krita.

109 «Mans mīļais pavēlniek, man šķiet, ka kļāvis

ir slinkums to pie krūtīm tā kā brālis,»

es teicu. «Kas tā laiskoties tam ļāvis?

112 Viņš slinkumam tup paspārnē kā cālis.»

Tad sacīja šis vīrs: «Nu kāp, ja vēlies!»

pats nekustīgi sēdēdams kā pālis.

115 Tad atģidos, no kurienes viņš cēlies,

un viņam pretī spēru soļus platus,

kaut locekļos man gurdums smags bij smēlies.

118 Viņš, galvu celdams, saglauda sev matus

un vaicāja: «Vai redzēji tu sauli

no kreisās puses vadām savus ratus?»

121 Tam vārdi nedzīvi bij tā kā prauli;

es pasmaidīju: viņš tik jocīgs bija,

tik stīvi likās visi viņa kauli.

124 «Par tevi prieks, Belakva, manī lija,»

es sacīju. «Vai pavadoņus gaidi?

Jeb atkal tevi nomāc apātija?»

127 Viņš teica: «Veltīgi par mani smaidi.

Sēž eņģelis, lai mani pasargātu

no vietas tās, kur atskan moku vaidi.

130 Nav laiks, lai debess mani aicinātu:

tām tikreiz jāapgriežas ir ap mani,

cik man bij gadu, dzīvei dāvinātu.

133 Tik lūgšana, kas skan kā maigi zvani

no sirds, kas kvēlo Dieva mīlestībā,

spēj ātrāk svētlaimībā ievest mani.»

136 Tad dzejnieks mani savā nerimtībā

uz priekšu sauca; augstu uzkāpusi

jau bija saule savā varenībā,

139 un Marokā jau nakts bij ienākusi.

Piezīmes

Platoniķu mācībai par dveseles trejādību un maniheju mācībai par dvēseles duālismu.

Grūti pieejams kalns Itālijā.

Ziemeļu vējš; šeit - ziemeļi.

Saule: ja Saule būtu Dvīņu zvaigznājā.

Jeruzalemei (Š. II, 1-3).

Florencietis, kas izgatavoja grifus lautām un ģitārēm. Dante draudzējās ar viņu un mīlēja klausīties viņa spēli.

Piektais dziedājums

1 Es biju nu jau atstājis šo ēnu

un gāju savam vadonim pa pēdām,

kad citu redzēju; ar skatu lēnu

4 tā lūkojās uz mums no klinšu grēdām

un sauca: «Tam tur cauri neiet stari,

tas staigā dzīvs bez raizēm un bez bēdām!»

7 Turp acis vērsis, redzēju, kā gari

uz mani noraudzījās brīnīdamies.

«Es ceru, ka tu ātrāk paiet vari,»

10 man teica meistars. «Kam tu apstādamies

uz viņiem skaties dziļām bažām vaigā?

Lai melš tie, ko vien vēlas, runādamies!

13 Aiz manis nāc un neklausies to klaigā!

Kā tornis stāvi: kaut vai negaiss brāžas,

tā smaile neliecas pat vētrā baigā.

16 Ja viena doma otrai pakaļ drāžas,

tad mērķis aizvien vairāk attālinās,

jo sadurdamās domas lūst un gāžas.»

19 «Es nāku,» teicu es. Kurš atrast zinās

gan citu atbildi? Man seju klāja

tas sārtums, kurā vaina izlīdzinās.

22 Mums priekšā ceļam pāri ļaudis gāja

un «Miserere» dziedāja, bet manot,

kā ķermenis mans saulei pretī stāja,

25 tie, dziesmai vēl līdz galam neizskanot,

«O!» iesaucās; no viņiem atdalījās

tad divi un mūs sveica, galvas klanot,

28 bezgala pārsteigti tie izrādījās,

tiem mana ēna neizpratni viesa.

Dot atbildi tiem meistars nevairījās:

31 «Tas, ko jūs redzat, ir patiešām tiesa,

jūs varat iet, lai citiem pavēstītu,

ka viņa ķermenis ir dzīva miesa.

34 Lai kāds ar mulsums viņiem prātus tītu,

ir viņa sirds tiem plaši atvērusies:

viņš nāk, lai draudzību tiem parādītu.»

37 Tik ātri migla nav vēl pacēlusies,

ar baltu pienu visas krāsas jaucot,

kad saule jau ir zemu nolaidusies,

40 cik ātri tie, pār klinšu bluķiem traucot,

pie savējiem jau bija nonākuši,

un šurp tad visi griezās, skaļi saucot.

43 «Šie ļaudis, kuri pulkā atsteiguši,»

man teica dzejnieks, «šurpu solī naigā,

kā liekas, kaut ko lūgt tev nolēmuši.»

46 «Ak, dvēsele, kas svētlaimībā staigā

tais miesās, kurās gaismu ieraudzīji,»

tie sauca, «ļauj mums tevi skatīt vaigā!

49 Varbūt ar kādiem pazīstams tu biji

no tiem, ko redzi šeit, un pavēstīsi

tur zemē, ka ar viņiem vārdus miji.

52 Mums dzīves mirkļi bija pārāk īsi,

lai gūtu pestīšanu, jo ar varu

mūs nāvē dzina - to tu pastāstīsi.

55 Dievs nolēmis mums gaidu laiku garu,

lai mēs iekš viņa beidzot mieru gūtu,

un tagad ilgām kveldēt liek mums garu.»

58 Es atteicu: «Jums, gari, līdz es jūtu,

un, kaut starp jums es laikam nepazīšu

nevienu pašu, taču, ja jums būtu

61 kāds vēlējumies, es to izpildīšu;

man mieru meklēt lemts un cilvēcību,

kamēr vien vadonim es pēdās mīšu.»

64 Tad teica viens: «Par tavu labvēlību

mums šaubu nav; kaut tikai liktens ļautu,

ka spētu just mēs tavu aizgādību!

67 Ja kādreiz redzēsi tu zemi, skautu

starp Kārļa zemi un starp Romāniju,

tad, atrazdamies Fāno, lūdz tās tautu,

70 lai, sirdī sienot rožukroņa viju,

tā mani pieminētu un es tiktu

no lāsta tīrs, ar ko es apkrauts biju.

73 No turienes es nācis; bet, lai migtu

es nāves miegā, dziļu brūci cirta

man antenoru zemē: daudz ko sliktu

76 par mani Este domāja, un tvirta

bij viņa roka, un es mokās miru;

nu dvēsele no miesas man ir šķirta.

79 Bet, ja es būtu aizbēdzis uz Miru,

kad Oriāko ciemā lenkts es tiku,

tu redzētu, kā savu laivu iru

82 pa dzīves viļņiem vēl ar labpatiku.

Bet purvā skrēju es un dūņās kritu,

man asins šļācās, dzīvs vairs nepaliku.»

85 Un tad es izdzirdēju balsi citu:

«Jel atšķetini manu dzīves dziju,

kas samežģījās, pasaulē kad mitu!

88 Bonkonte Montefeltro kādreiz biju;

Džovanna ir jau mani aizmirsusi,

un tādēļ šeit vairs vārdu nepārmiju.»

91 Es teicu: «Kāda vara aizdzinusi

no Kampaldīno tevi ir tik tālu,

ka tava kapavieta izgaisusi?»

94 «Ak!» atbildēja viņš ar seju bālu,

«pie Arkiāno, kura Apenīnos

aiz Kazentīno mest sāk viļņu vālu,

97 es nonācu ar brūci rīklē - brīnos,

ka dzīvs vēl biju es, - un neredzēja

neviens, kā asinīs ar nāvi cīnos.

100 Bet kājas mani nest vairs nevarēja,

un, saukdams Dievmāti, es zemē kritu,

un miesa asinis pār smiltīm lēja.

103 Tad Dieva eņģeli es redzam šķitu,

tas nāca klāt, bet elles sūtnis sauca:

- Ak, velti savas plaukstas priekā situ!

106 Šī dvēsele no manis projām šmauca…

Bet toties miesu ņemšu es ar varu! -

Un, bešā palicis, tas dusmās kauca.

109 Ja ūdens kļuvis siltumā par garu,

tas gaisā biezē, tvaikos gūzmojoties,

kad vēsums skar to. Tā ar niknu sparu,

112 ar ļaunu gribu prātam biedrojoties,

velns dūmus sacēla un lielu vēju:

viņš šādi gribēja nu iztrakoties.

115 Es, dienai dziestot, redzēt nevarēju

vairs kalnu grēdas, kuras migla klāja,

it visa debess dvesa baismu spēju;

118 tad lietus lējās un vairs nenostāja,

un drīz pa visiem grāvjiem straumēm gāzās

tas ūdens, kas vairs zemē nesagāja;

121 pret lielo upi tas uz priekšu drāzās,

nekas to apturēt vairs nevarēja,

tas putodams pār visiem šķēršļiem brāzās.

124 Arkjāno straume, neganta un spēja,

tad manas sastingušās miesas rāva

uz Arno, it nekas vairs nelīdzēja,

127 pat krusta zīme, ko virs krūtīm kļāva

man rokas nāves brīdī: un ar varu

tad Arno saltie viļņi mani skāva.»

130 «Kad būsi nostaigājis ceļu garu

un spēkus guvis, guruši kas bija,»

tad dzirdēju es sakām trešo garu,

133 «tad mani atceries: es esmu Pija,

es Sjēnā dzimu, Maremmā es miru;

tas vīrs, kas gredzenus ar mani mija,

136 tas pārāk rūgtu pasniedza man dziru.»

Piezīmes

23 «Apžēlojies!» (lat.) - psalms.

64 Jākopo del Kasēro no Fāno pilsētas Ankonas markā, kura atradās starp Anžū Kārļa II zemi, t. i., Neapoles karalisti, un Romaņju. Naidodamies ar Adzo VIII d'Esti, Ferāras marķīzu, viņš, būdams 1298. g. uzaicināts podesta amatam Milānā, aiz piesardzības brauca cauri Padujas valdījumiem, bet šeit, Orjāko, viņu noslepkavoja Adzo algotņi.

75 Padujiešu zemē: uzskatīja, ka Paduju dibinājis trojietis Antenors.

79 Pilsētiņa starp Orjāko un Paduju.

88            Grāfa Gvido da Montefeltro (E. XXVII, 5) dēls, kas vadīja Areco gibelīnus cīņā

pret Florences gvelfiem un 1289. g. 11. jūnijā krita Kampaldīno kaujā.

89            Bonkontes atraitne.

95            Arno pieteka.

96            Kalns Apenīnos.

133 Pija dei Tolomei.

135 Pijas vīrs Nello dei Pannokjeski, kas aiz greizsirdības viņu noslepkavoja kādā no savām pilīm Sjēnas Maremmā.

Sestais dziedājums

1 Kad spēlētājs no kauliņspēles ceļas,

tad zaudētājs, viens būdams savās bēdās,

vēl dažas reizes liek, lai kauliņš veļas;

4 bet promgājējam līdzi viņa pēdās

iet visi citi: triec tie balsī skaļā

un jūtas pacilāti veiksmes vēdās;

7 viņš paklausās, ko slavē tie, ko paļā,

un vienam otram atmet kādu nieku,

un lūk, no pūļa viņš ir ticis vaļā.

10 Tā, nezinādams, kā lai projām tieku

no ēnu bara šī, kas mani kļāva,

es visu apsolīju tiem par prieku.

13 Tur bij kāds arecietis, kuru kāva

Gīno di Tako ļaunā atriebībā,

tur bij kāds cits, ko straume dzelmē rāva.

16 Tur Federīko lūdzās pazemībā

un vīrs no Pizas, kura nāves mokas

Marcuko stiprināja dievbijībā.

19 Tur grāfu Orso redzēju un to, kas

bij ticis kauts aiz skaudības un naida,

bet nebij grēkiem aptraipījis rokas -

22 Pjērs de la Brošs tas bij, un šeit tas gaida,

bet brabantiete, kaislēm kļūstot rēnām,

lai darbus apdomā, kas ellē raida!

25 Kad beidzot biju brīvs no visām ēnām,

kas manī meklēja sev aizgādnieku,

lai ātrāk tiktu svētajos, es lēnām

28 tad uzrunāju savu pavēlnieku:

«Tu kādā vietā noliedzi, ka liekties

var debess likumi caur lūgsnu sieku;

31 bet ļaudis šie pēc tā tik vien grib tiekties:

vai veltīga ir viņu cerēšana,

vai nespēju līdz tavai domai sniegties?»

34 Viņš atteica: «Ir skaidra doma mana;

un viņu cerība nav velti sēta,

tik vajadzīga īsta.saprašana:

37 jo augstā taisnība - tā nekļūst lēta,

ja viņu lūgšanās ar sirdi klausies:

dzēš vainas mīlestības uguns svēta;

40 bet gaismas stars caur tumsu neizšausies

līdz tam, kam lūgsna būs tik izdarība,

kam dvēsele pie Dieva nepiekļausies.

43 Lai šaubās nezūd tava paļāvība!

Lai cēlā donna dod tev sirdij ziņu,

kur prāta aprēķins, kur patiesība!

46 Tu drīz jo drīzi ieraudzīsi viņu,

tā kalna galā stāv ar laimes smaidu

un remdina ikkatru tumšu dziņu.»

49 «Tad neliec, pavēlniek, lai ilgāk gaidu!

Kalns ēnu met jau. Nav man ceļš par grūtu,

tu nedzirdēsi, noguris kā vaidu.»

52 Viņš atbildēja: «Lai mēs tālāk kļūtu,

mums šodien jānoiet, cik vien mēs spēsim,

bet raudzīsim, lai ceļš tev citāds būtu.

55 Mēs sākumā vēl donnu neredzēsim,

jo viņu aizsedz kalns, un viņas stariem

tik ātri pretī iziet nevarēsim.

58 Bet lūk, kur, nošķīries no citiem gariem,

viens raugās šurp: tas rādīs īsto taku,

lai neklīstam pa apkārtceļiem gariem.»

61 Pie viņa pienācām: ko lai tev saku,

tu, godīgais un lepnais lombardieti?

Tu - dzejnieks,'kuram grūti stāties blaku.

64 Man liekas, klusēšanas saitēm sieti

ir tavi vārdi, kad, mūs uzlūkodams,

tu man kā mierā stājies lauva šķieti.

67 Tad Vergilijs, tam labudienu dodams,

to lūdza, lai tas viņam parādītu,

kur ceļš vislabākais uz augšu rodams.

70 Bet viņu lūdza tas, lai pastāstītu

viņš tam par mūsu zemi, mūsu dzīvi;

tik rāms tas stāvēja, lai uzklausītu,

73 ko vēstīs viņš, tik gaišs kā sirmie krīvi.

Kad vārdu «Mantuja» tas padzirdēja,

tam sastingušie vārdi kļuva brīvi,

76 no savas.vietas viņam pretī skrēja

šis vīrs un sauca: «Dārgais mantujieti,

Sordello esmu es!» un pretī slēja

79 tas viņam savas rokas. Silti lieti

šķiet, sirdi bij tam vaļā raisījuši,

un tajā riesties sāka maigi dzieti.

82 Ak, Itālija, tie, kas pieļāvuši,

bez stūres vētrā ka tev buras plīvo,

par mauku māju tevi pārvērtuši.

85 Kur šajos krastos rast to vietu brīvo,

kur droši irties varam mēs aiz tevis,

kur tavi iemītnieki mierā dzīvo?

88 Kaut pavadu tev Justiniāns devis,

neviena nav, kam tavos seglos sēsties:

ar to vēl vairāk kauns tev ir no sevis.

91 Tik tevi šaustīt, savā starpā ēsties,

līdz viss, ko cēlis gars, būs drupās gruvis,

ir prātā tiem, ko dzen tik alka plēsties.

94 Nu lūk, cik mežonīgs šis zirgs ir kļuvis,

jo nav to vadījuši droši pieši:

tas nav no Dieva gara elpu guvis!

97 Kam, vācu Albert, pameti to? Tieši

tu biji tas, kas cerību vēl viesa,

kas spētu seglos noturēties cieši.

100 Pār tavām asinīm lai taisnā tiesa

no zvaigznēm nāk! Neviens jūs negādājāt,

lai dzīvs ir gars un paēdusi miesa.

103 Ar tēvu abi jūs tik mantu krājāt,

jūs citiem valdītājiem gājāt pēdās

un impērijas dārzu plicinājāt.

106 Slīgst Kapeleti un Monteki bēdās,

trīc šausmās Filipeski un Monaldi,

par kuriem baiļu spoki ņirdzot mēdās.

109 Nāc, nežēlīgais, raugi, cik ir saldi

tie tavu dižciltīgo varas spaidi,

nāc un to drausmās ļaundarības valdi!

112 Nāc un uz savu Romu skatu raidi!

«Mans ķeizar, kādēļ nevadi tu mani?»

skan viņas saucieni un viņas vaidi.

115 Nāc, paklausies, kā skan tie mīlas zvani!

Un ja ar tevī nedzims žēlsirdība,

tad pakaunies, kā ļaužu mēlēs skani!

118 Lai nāk, Dievs augstais, tava mīlestība!

Par mums šai zemē krusta mokas cieti.

Lai sirdīs krīt mums tava patiesība!

121 Bet varbūt to, kas derēs mums reiz lieti,

tu savās dzīlēs dzemdē, kaut vēl grūti

to mūsu prātam tvert un turēt cieti?

124 Ik pilsētu kā mēslu pilnu kūti

ar tirāniem mēs redzam piedraņķotu,

tur katrs plātīzeris izriež krūti.

127 Ak, mana Florence, cik apgaismotu

mēs tevi skatām: tavi runasvīri

ir vienai valstij kļuvuši par rotu!

130 Cits taisnību slēoj sirdī - brīnums tīri,

ka dzīva tā - bet tavējiem to redzam

no mēles gaisā šaujamies kā svīri.

133 To patiesību lai mēs neapsedzam:

tie naski katrā sabiedriskā lietā

pat nelūgti sauc: «Mēs to guni dedzam!»

136 Nu priecājies uz pamata šī cietā:

tev miers un gudrība, un bagātība!

Ka tā tas ir, tas redzams katrā vietā.

139 Kas Atēnu un Spartas likumība!

Vai var ar upi salīdzināt valkus?

Kam gan šī antīkā mums cilvēcība!

142 Tu savus likumiņus aud tik smalkus,

ka caurs jau novembri, ko darināji

tu oktobri - tik gādā jaunus valkus!

145 Tu mainīji un mainīt nenostāji,

vai likums tas, vai tikums, vai ar nauda,

un savus locekļus tu jaunināji!

148 Vai tev kaut drusku padomāt ir jauda?

Cik līdzīga tai slimajai tu esi,

kam pat vairs pēļi nav nekāda bauda:       

151 tāpat kā viņa grozoties tu dvesi.

Piezīmes

Tiesnesis Beninkasa.

Sjēnas bruņinieks un laupītājs.

Arecietis Gučo Tarlāti.

16 Federiko Novollo, no grāfu Ovidi dzimtas.

18            MarcukoSkornidžāni.kura dēlsGflno («virs no Pizas») tika noslepkavots 1287. g., bet kurš augstprātīgi piedeva slepkavam.

19            Orso deļji Alberti, ko noslepkavoja viņa brālēns. Viņš bija dēls Napoleonem, vionam no diviem brāļiem, kas viens otru noslepkavoja un cieš sodu Kainā (E.

XXXII, 40-60).

22 Franču karaļa Filipa III Drošsirdīgā ķirurgs, vēlāk galminieks. Karaļa sievu, Brabantes Marija, viņu apvainoja viņas dēla noindēšanā, un viņš tika sodīts nr nāvi.

78 13. gs. dzejnieks, kas rakstījis provansiešu valodā, dzimis Mantujā, tāpat kā Vergilijs, miris, kā stāsta, varmācīgā nāvē.

88 Sk. P. VI, 10.

97 Albrehts I, Hābsburgu Rūdolfa dēls, vācu imperators un «romiešu karalis-no

1298. līdz 1308. g.

105 Itāliju.

106-107Dzimtas Itālijā, kuras savā starpā naidojās.

Septītais dziedājums

1 Kad sirdīs jutām prieka ugunskuru,

Sordello jautāja, mūs nopētījis:

«Kas esat jūs, ko savās skavās turu?»

4 «Pirms Dievs šo kalnu bija izraudzījis

tām dvēselēm, ko viņš bij izredzējis,

bij Oktaviāns mani apbedījis:

7 Es esmu Vergilijs; un pazaudējis

es debesis dēļ savas neticības,»

tā teica meistars, vārdus nemeklējis.

10 Kā tāds, kas, ieraudzījis parādības,

sāk domāt, vai patiešām tas tā bija,

un minstinās, jo trūkst tam pārliecības,

13 tāds bij Sordello; tad tam acīs lija

tā gaišā atjausma, kas šaubas veica,

un viņu tas uz krūtīm noskūpstīja.

16 «Tu, latīņtautas slava,» tā viņš teica,

«tu izaugi kā koks no sīka stāda,

un tavus augļus manas lūpas sveica.

19 Vai debesis man žēlastību rāda,

ka redzu dižāko no Romas kokiem?

Ja nāc no elles, teic, no loka kāda?»

22 «No sāpju valstības caur visiem lokiem,»

viņš atbildēja, «esmu šurpu nācis:

Dievs mani bruņoja pret baismas spokiem.

25 Un ne par to, ka pārāk daudz es vācis,

par to, ka maz, man liegta saule cēlā:

par to, ka vēlu biju saprast sācis.

28 Tur, kur vēl nedeg moku liesma kvēlā,

kur visu leju redz tik tumsā tītu,

kur tikai nopūtas skan dvesmā žēlā,

31 tur es starp nevainīgiem bērniem mītu,

ko nāves zobi bija nokoduši,

pirms viņi sāka iet pa dzīves rītu;

34 tur mītu es starp tiem, kas pazinuši

trīs svētos tikumus vēl dzīvē nava,

kaut pārējos tie godā turējuši.

37 Ja vien to iespēj zināšana tava,

varbūt, ka ceļu tu mums parādītu

līdz vietai tai, kur sākas šķīstītava.»

40 «Turp neatrast jums taku, kājām mītu,»

viņš teica, «jācer ir uz gadījumu;

ja drīkstu, es jūs labprāt pavadītu.

43 Bet lūk, jau riets sāk sārtot debess jumu,

un naktī nevaram mēs augšup doties,

ir labāk padomāt par patvērumu.

46 Ar prieku sagaidīs jūs ierodoties

tās dvēseles, kas mīt tepat pa labi,

no sirds jūs apsveiks tās, jums parādoties.»

49 «Kā saprast to? Vai netiksim mēs abi

uz priekšu tādēļ, ka mums neatļaus to

kāds cits, vai paši būsim mēs kā stabi?»

52 «Tev neuzveikt to varu, tumsas austo,»

Sordello sacīja. «Pēc saules rieta

tev nepārkāpt to robežu, šeit sprausto;

55 iet tevi nekavēs nekāda lieta,

tik tumsa dzēsis dzirksti tev ikvienu,

un griba būs tev nevarībā sieta.

58 Tu vari paieties gar klinšu sienu

un lejāk nokāpt, apkārt taustīdamies,

kamēr vēl apvārsnis ir slēdzis dienu.»

61 Tad pavēlnieks mans teica brīnīdamies:

«Ved mūs, līdz būsim vietā nonākuši,

kur priecināts es tikšu patverdamies!»

64 Kad gabaliņu bijām pagājuši,

es kalnā ieraudzīju iedobumu

kā leju, ūdeņi ko izgrauzuši.

67 «Lūk, šeit mēs atradīsim patvērumu,»

tā teica ēna, «sēdēsim šeit klusi,

līdz atkal rīts sāks sārtot debess jumu.»

70 Tas taks, ko kāja bij šeit ieminusi,

ne lēzens bij, ne stāvs; tas veda lejā,

tur, kur bij augstums sarucis uz pusi.

73 Par smaragdu, ko dzejnieks apdzied dzejā,

par zeltu krāšņāki bij ziedi, kuri

mums tūkstoš smaržām saldi dvesa sejā.

76 Tie kvēloja kā spoži ugunskuri,

un likās, it kā piemistu ik ziedam

kāds noslēpums, ko trīsot rokās turi.

79 «Salve, Regina» dzirdēju es dziedam

tās dvēseles, ko lejā ieraudzīju,

it kā tās paklausītu zizlim viedam.

82 «Pirms saule vērpt beigs savu staru viju,»

Sordello teica, «es jums pastāstīšu

par tiem, ko šajā pulkā saskatīju.

85 Pie viņiem lejā es jūs nevadīšu:

šeit, klausīdamies manā runāšanā,

jūs labāk redzēsit, ko parādīšu.

88 Tas, kurš visaugstāk sēd un domāšanā

šķiet nogrimis par to, ko nav tas veicis,

un neņem dalību šai dziedāšanā,

91 bij ķeizars Rūdolfs, Dievs tā gaitu sveicis,

glābt Itāliju varu licis pūrā,

bet aizgāja tas, sevi neizteicis.

94 Tas, kurš to remdina šai domā sūrā,

bij valdnieks zemē, ūdeņi kur sākas,

ko Moldāvā veļ Elbā, Elba jūrā:

97 tas bija Otokars; par viņu sacīt nākas,

vēl autiņos viņš pārāks bij par dēlu,

kam bārda bij, bet domas - necilākas.

100 Tas strupdegunis, kas ar runu kvēlu,

šķiet, apsēdis, lūk, tur to labsirdīgo,

viņš mira, aptraipīdams ziedu cēlu:

103 nu apraud viņš to brīdi nelaimīgo.

Bet otrs kļāvis plaukstā savu zodu.

Tā nopūtu vai dzirdat grūtsirdīgo?

106 Par franču briesmoni, kas nezin godu,

tā tēvs un sievastēvs šeit drūmi domā,

tie viņa darbus pārdzīvo kā sodu.

109 Tas muskuļotais vīrs, kas gaišā omā

ar lieldeguni dzied tik saskanīgi,

ir dižu pērli radis dziļā jomā;

112 ja jaunais zēniņš, kas tur pazemīgi

aiz viņa sēd, reiz valdnieks būtu kļuvis,

šo pērli glabātu tas uzticīgi;

115 neviens no brāļiem nav šo balvu guvis,

ne Federiks, ne Jēkabs: ir tiem troņi,

bet zem šiem troņiem daudz kas ir jau puvis.

118 Tie, kuriem galvā cēlāki mirdz kroņi,

tos nevar atstāt tādiem mantojumā,

kam lūgšanā skan alkatīgi toņi.

121 Ak, cik gan reti pāriet zarojumā

tas krietnums, kas ir gadiem stumbrā krājies

un gaismo sirdi savā starojumā!

124 Tas siržu lietus nav vēl šodien stājies,

kas smags un rūgts pār Lieldeguni lija,

kad viņam pāri nāves vāks bij klājies;

127 par savu sēklu nevarīgāks bija

tās dīgsts, kas dzinās brašs uz pavasari;

tā dzīvi tukšas alkas aizpildīja.

130 Tur vientulīgi sēdot redzēt vari

tu Henriku, šo rāmo angļu vīru:

no viņa auga varenāki zari.

133 Gviļjelmo es gandrīz vairs neatšķiru,

tik zemu tas; viņš mira kara ēzē,

nu viss šis karš par postu kļuvis tīru

136 gan Monferāto, gan ar Karnavēzē.

Piezīmes

6 Imperators Augusts (Š. III, 25-26).

28 Limbā (E. IV, 25-151).

35             Ticību, cerību un mīlestību.

36             Senās pasaules elementāros tikumus (Š. I, 23).

79 «Esi sveikta, ķēniņiene!» (lat.) - baznīcas himna.

91 Hābsburgu Rūdolfs, tā sauktās «Svētās Romas impērijas» ķeizars no 1273. līdz 1291. g. .

97 Otokars II, čehu karalis, Rūdolfa ienaidnieks, kas 1278. g. krita kaujā ar viņu.

100          Franču karalis Fīlips III Drošsirdīgais, kas cieta sakāvi karā pret Aragonas karali Pedro III un mira atkāpdamies 1285. g., aptraipīdams savu ģerboni - lilijas.

101          Indriķis Resnais, Navarras karalis (miris 1274. g.), kas izprecināja savu meitu Fīlipa Drošsirdīgā dēlam Fīlipam IV Skaistajam, «franču briesmonim» (106), kurš valdīja no 1285. līdz 1314. g.

109          Aragonas karalis Pedro III (miris 1285. g.).

110          Anžū Kārlis I (ap 1226-1285). Anžū grāfs Kārlis, franču karaļa Ludviķa IX brālis, pāvesta aicināts, devās karā pret Manfrēdu (Š. III, 112) un 1268. g. pakļāva Neapoli un Sicilļjn. 1282. g. Palermo uzliesmoja sacelšanās pret frančiem (t. s. «Sicīlijas vespera»), un parSicīlijas karali tika izvēlēts Aragonas Pedro III. Kārlim

palika Neapoles karaliste. 112 Pedro III vecākais dēls Alfonso III (miris 1291. g.).

116 Sicīlijas Federiks II, miris 1337. g., Pedro trešais dēls. Aragonas Jēkabs II, miris

1327. g., Pedro otrais dēls.

127-128 Anžū Kārļa I dēls Kārlis II.

131 Anglijas karalis Henriks III (miris 1272. g.), Eduarda I tēvs.

133 Gviļjelmo Spadalunga, Monferāto un Karnavēzes marķīzs. Alesandrijas pilsētas iedzīvotāji, kas bija sacēlušies pret viņu, saņēma viņu gūstā un ievietoja dzelzs būrī, kur viņš mira 1292. g. Viņa dēla neveiksmīgais karš pret Alesandriju vēl ilgi postīja zemi.

ASTOTAIS DZIEDĀJUMS

1 Jau saule savu miera ostu sveica;

šai stundā jūrnieks atceras to dienu,

kad mīļie draugi ardievas tam teica;

4 dzird sevī svētceļnieks tik balsi vienu,

tik mīlas balsi, kad no tāles zvani

kā raudot dzied par aizejošo dienu.

7 Kad vārdus netvēra vairs prāti mani,

tad kāda ēna, kas šai lejā mita,

ar roku, augšup celtu, lūdza mani,

10 to uzklausīt. Cik atdevīgas šķita

tai plaukstas, pastieptas uz austrumpusi,

it kā tā Dievam teiktu: «Nav man cita!»

13 «Te lucis ante» - nav vēl skanējusi

šī dziesma padevīgāk kā šai brīdī,

nav sirdi man tik ļoti pacēlusi.

16 Šīs svētās skaņas īsā laika sprīdī

jau dziedāja viss pulks ar sejām šķīstām

kā madonnas, pie krūts kas bērnu zīdi.

19 Nu acis vērs uz patiesībām īstām,

mans lasītāj: būs šoreiz ļoti plāna

tā drāna, kurā gudras lietas vīstām.

22 Tik rāmu, raisītu no katra māna

es redzēju šo pulku grimstam gaidās,

un katrs biedru juta sev pie sāna;

25 un redzēju: no augšas lejup laidās

turp divi eņģeļi kā zvaigznes košas,

un šķēpi mirdzēja to rokās slaidās.

28 Tiem apkārt vijās drānas plīvojošas

kā zaļas lapas, tikko uzplaukušas

no pavasara elpas dzīvinošas.

31 Viens nolaidās uz radzes nolīkušas

mazliet virs mums, bet otrs - otrā malā:

bij dvēseles pa vidu palikušas.

34 Tiem dzirkstis redzēju es šķēpu galā,

kā staru vainags mirdzēja tiem mati,

un jutos es kā svētlaimības salā,

37 bet seju spožumā man lūza skati.

«Tie leju sargāt nāk no čūskas,» teica

Sordello, sūta Marija tos pati.»

40 Tad truucās mana sirds, ko bailes veica,

pret vadoni kā putns straujā skrejā,

līdz augums drebošais tā plecus sveica.

43 Sordello sacīja: «Mēs kāpsim lejā

un parunāsim ar šīm dižām ēnām:

kad tās jūs redzēs, prieks tām atplauks sejā.»

46 Trīs soļus, liekas, nokāpu es lēnām,

tad viens tik cieši mani uzlūkoja,

kā pazīt gribēdams. Ar dvesmām rēnām

49 jau krēsla biezēja, jau vakaroja,

un tomēr to, kas bij starp mūsu skatiem

līdz šim vēl slēpts, tā it kā apskaidroja.

52 Un tad mēs sastapāmies smaidiem platiem:

kāds prieks, ka tevi, Nīno, sveikt šeit varu,

ka neesi braucis tu ar grēka ratiem!

55 Tad sasveicinājos es ar šo garu:

un viņš man jautāja: «Kā nonāci tu

pie kalna šī pa ūdensceļu garu?»

58 «Ak!» teicu tam, «es bēdu vietās mitu,

tās šorīt atstāju, un dzīvi pirmo

vēl dzīvoju, jau domādams par citu.»

61 Šie vārdi viņu un Sordello sirmo

kā spēji pērkondārdi likās skaram:

tā ūdens, kurā akmens iemests, virmo.

64 Viens Vergiliju sauca, otrs garam,

kas bij tam blakus, pievērsās un teica:

«Lūk, Dieva brīnumus mēs skatīt varam.»

67 Tad sacīja viņš man: «Dievs tevi sveica,

tev savu žēlastību atvēlēdams,

viņš lielu brīnumu caur tevi veica.

70 Kad turp reiz tiksi, viļņus pārvarēdams,

Džovannai teic, lai lūdz tā to, kas žēlo,

ikkatram nevainīgam atbildēdams.

73 Es nedomāju, ka tās mātei kvēlo

pret mani sirds: tā savas lentes baltās

nost ņēma, bīdamās, ka nenovēlo.

76 Bet uguni dzēš dzīves vētras saltās,

un sievietē dziest ātri mīlas liesmas,

un zīmes tās, uz kapa plāksnes kaltās,

79 tā odze, kuru svēpē kara briesmas,

diezin vai viņai tik daudz laimes dāvās,

cik dāvāja reiz gallūrieša dziesmas.»

82 Tā teica viņš, un acīs viņam šāvās

tā taisnā degsme, liecinieks kam kļuvu,

ko, slēpdams sirdī, paust viņš neatļāvās.

85 Tad skatiens vērsās man uz debess druvu,

uz vietu, kurā zvaigznes lēnāk griežas,

kā spieķi ritenim, kas asij tuvu.

88 Un meistars teica: «Dēls, kas tev tur viežas?»

Es viņam atteicu: «Trīs spīdekļi,

no kuriem gaisma aizvien tālāk šķiežas.»

91 Tad bilda viņš: «Tie četri gaismekļi,

ko šorīt redzēji, jau nogājuši,

to vietā tu šīs zvaigznes ieraugi.»

94 Kad sarunā šai bijām iegrimuši,

Sordello sauca: «Rāpulis jau klātu!»

Un, tiklīdz acis bijām pavērsuši

97 pret vietu, klinšu sienas nesargātu,

tur čūska bij, kā tā, kas augli rūgtu

reiz Ievai deva, lai to kārdinātu.

100 Starp puķēm vijās tā, it kā tās plūktu,

pa laikam muguru sev laizīdama,

it kā šo bestiju kāds ciemos lūgtu.

103 Un likās, kāda vara neredzama

tad debess ērgļus cīņai iedvesmoja,

un, viņu zaļos spārnus sajuzdama,

106 kas stipām vēdām gaisu savirmoja,

prom bēga čūska; eņģeļi tad klusi

uz savām vietām atkal aizlidoja.

109 Tā ēna, kas pie mums bij pienākusi,

kad tiesnesis to sauca, nemitīgi

kā gaidās lūkojās uz manu pusi.

112 «Lai svece, kam tu seko paļāvīgi,

rod vienmēr vasku tavā glabātavā,

lai tu uz mērķi ietu nemaldīgi!»

115 viņš iesāka. «Vai kādreiz ceļā tavā

ir Valdimagra bijusi? Kas zina,

kā tiem tur iet: tur mitu dzīvē savā.

118 Es vārdā saukts Kurrādo Malaspīna;

ne vecais esmu, bet no viņa cēlies:

vēl zeļ tie asni, ko reiz mīla dzina.»

121 «Tur bijis neesmu,» teicu tam, «bet smēlies

par jūsu zemi esmu zināšanas,

tās vārds pār visu Eiropu ir vēlies.

124 Mirdz slavā jūsu nams no godāšanas,

to zin pat tie, kas nezin turp vēl taku,

ko turp nav vedušas vēl darīšanas.

127 Jūs varat ticēt tam, ko es jums saku:

gods jūsu ļaudīm ierakstīts ir vaigā,

prot viņi cienīt zobenu un maku.

130 Šai pasaulē, kur nešķīstība klaigā,

ar spožām pāva spalvām greznojusies,

tie vieni paši taisnu ceļu staigā.»

133 «Nu ej!» tad sacīja viņš. «Iegūlusies

vēl nebūs saule septiņreiz tai gultā,

ko spārda Auns, kad, galvā sakņojusies,

136 tev patiesība plauks, kas domas bultā

uz cēlu mērķi skrien, un nevajadzēs

tev peldēt strautā, svešu mēļu kultā,

139 jo upe neapstājas klinšu radzēs.»

Piezīmes

Sordello bija apklusis, un dvēseles beigušas dziedāt.

«Tevi pie gaismas robežas /lūdzam/…» (lat.) - baznīcas vakarhimna.

Nīno Viskonti, Gallūras un Sardīnijas judikātu tiesnesis (pārvaldītājs) (E. XXII, 83), grāfa Ugolīno mazdēls un sāncensis (E. XXXIII, 14). Miris 1296. g.

Nīno Viskonti mazgadīgā meita.

Tās māte Beatriče nenēsāja ilgi baltās lentes - atraitnības simbolu. Viņa otrreiz apprecējās ar Galeaco no Milānas Viskonti dzimtas, kurš pieredzēja smagu likteni.

Milānas Viskonti dzimtas ģerbonī bija čūska, kas aprij mazuli.

Nīno Viskonti ģerboni bija gailis.

Trīs zvaigznes, kas šai stundā spīd pie dienvidpola, simbolizē ticību, cerību un mīlestību (Š. VII, 35).

91-92 Sk. Š. I, 23.

116 Mngrns upes ieleja Lunidžānā.

118 Kurrādo Malaspīnn Jaunākais - Lunidžānas marķizs, miris ap 1294. g. Marķīzi Malaspīnas sirsnīgi uzņēma trimdinieku Danti 1306. g.

233-.Z35Saule vēl septiņas reizes nebūs iegājusi Auna zvaigznājā, kurā viņa atrodas pašlaik, t. i., nebūs vēl pagājuši septiņi gadi.

DEVĪTAIS DZIEDĀJUMS

1 Jau baltu sāka mazgāt austrumpusi

tā daiļava, ko Titons iemīlēja,

no sava drauga skavām izbēgusi;

4 jau viņas spožais kronis atmirdzēja,

kas atveidoja radījumu salto,

kad šaustīdams tas savu asti slēja;

7 jau melnais naktsputns gar malu balto

bij šajā vietā divus soļus spēris,

un trešajam jau cēla spārnu stalto;

10 kad es, tik ilgi acis neaizvēris,

tepat, kur bijām, dziļā miegā slīgu,

it kā es būtu magoņsulu dzēris.

13 Tai stundā, kad mēs dzirdam bezdelīgu

pirms rīta skumjas sviežam debess jumā,

kā atceroties bēdu sendienīgu,

16 un prāts kā svētceļnieka klejojumā

no pasaulīgām domām atbrīvojas

un dievišķīgs ir savā redzējumā,

19 es sapņoju, ka ērglis gatavojas

uz laupījumu krist, un visas spalvas

tā spārnos tīrā zeltā iezaigojas;

22 Man likās, tā bij vieta, kur aiz galvas

reiz Ganimēdu ērglis augšup cēla,

lai dieviem dāvātu viņš savas balvas.

25 Tad putna spārni strauji gaisu šķēla,

kā zibens šāvās tas un mani grāba

un nesa turp, kur karsta uguns svēla.

28 Šais liesmās elpa kļuva man jau slāba,

es kliedzu, bet neviens man neatsaucās,

līdz sapnis pārtrūka: tas mani glāba.

31 Tā kādreiz Ahilejs no miega traucās

un raudzījās ar neizpratni tīru,

jo galvā tam it visas domas jaucās,

34 kad māte to no Hīrona uz Skīru

bij aizmigušu rokās aiznesusi,

kaut grieķi tomēr atrada šo vīru;

37 kā trūkos es, kad pēkšņi izgaisusi

bij sapņa vara: krūtīs kāpa vājums,

un sirds man bija šausmās sastingusi.

40 Man blakus bija tik mans mierinājums,

bij saule divas stundas pakāpusies,

un acu priekšā pletās jūras klājums.

43 «Ja tava jūta vēl ir sakļāvusies,»

mans pavēlnieks man teica, «plet to vaļā!

Jo mūsu taka šeit ir izbeigusies.

46 Tu ticis esi Šķīstītavas daļā:

lūk, klintis, kas to cieši ieslēgušas,

un lūk, tā vieta, kur tā veras vaļā.

49 Pirms dienas gaismā bija pārtapušas

tās krāsas, ko bij ausma iedegusi,

pār tevi puķes bija nolīkušas,

52 kad tava dvēsele bij aizmigusi;

tad šurpu nāca donna un man teica:

- Es esmu Lūcija, es atnākusi,

55 lai paņemtu līdz to, ko gurums veica;

es viņa ceļu atvieglināt vēlos. -

Sordello līdz ar citiem viņu sveica,

58 tad viņa, tevi nesot, staros kvēlos

uz augšu devās; es tai pēdās gāju.

Kad izlasīju viņas skatos cēlos,

61 ka šeit ir ieeja, es tencināju

šo būtni, bet kā sapnis viņa gaisa.»

Kā tāds, kas veicis šaubu mirkli vāju,

64 kam miera dzelmē izlīst stunda baisa,

kad atklājusies tam ir patiesība,

tāds kļuvu es, un manas ilgas kaisa

67 uz priekšu traukt, un mana gatavība

bij vadonim tik skaidri samanāma,

ka droša kļuva viņa paļāvība.

70 Tev, lasītāj, būs labi saklausāma

tā augstā nots, kas izskan jūtā skaļā;

jel nebrīnies: šeit daudz kā cildināma.

73 Kad bijām nonākuši tajā daļā,

kur pirmīt likās man, ka palikusi

ir, klintīm sašķeļoties, sprauga vaļā,

76 es vārtus redzēju - tur atsegusi

bij klints trīs pakāpienus mirgojošus -

un vārtu sargu redzēju es klusi

79 uz augšējā tur sēdam. Žilbinošus

tfi kailais zobens starus atspulgoja,

acs nepanesa spīdumus tik košus.

82 Tad brīdi viņš mūs abus uzlūkoja

un sacīja: «Ko meklējat šai vietā?

Kas jūs šurp doties vieniem pilnvaroja?

85 Ir goddevība jārāda ik lietā,

lai likumi visaugstie netiek skārti.»

Tad meistars viņam teica balsī cietā:

88 «Pirms dienā dzisuši bij ausmas sārti,

no debesīm šurp nāca donna svēta

un sacīja mums: - Ejiet, tur ir vārti! -»

91 «Ja jums ir šāda gaita izredzēta,»

tā teica sargs, «jums atvērsies šī siena

un ienākšana netiks aizkavēta.»

94 Tad uzkāpām uz pirmā pakāpiena,

tas bij no marmora, tik balta, gluda,

ka tajā seja spulgojās ikviena.

97 Tas otrs bij no akmens tumši ruda,

tam pāri krustām šķērsām švīkas gāja

un grubuļainā repējumā zuda.

100 Bet trešais, augšējais, kas abus klāja,

tik sārts kā asinis, kas šļāc no rētas,

kā porfīrs savas liesmas mirdzināja.

103 Tur sēdēja un vērpa domas svētas

cēls Dieva eņģelis uz sliekšņa zaiga,

kas sēja dimantdzirkstis neredzētas.

106 Man teica vadonis: «Zem viņa vaiga

tev ceļos jāmetas ar pazemību,

lai vārtus atslēdz viņa roka maiga.»

109 Pie viņa svētām kājām žēlsirdību

es lūgtin lūdzos, gaidot pievārtē,

pie krūtīm sizdams, rādot padevību.

112 Viņš septiņreiz man pierē vilka P

ar šķēpa galu, sacīdams: «Šīs rētas

tev nomazgāt būs savā dvēselē.»

115 Kā pelni vai kā zemes izkveldētas

bij viņa tērps, bet rokā, augšup celtā,

bij divas atslēgas kā liesmas svētas.

118 Tā viena sudrabā, tā otra zeltā

bij kalta; kad viņš abas cilāt sāka,

man gaisa gaidu smagme, sirdī veltā.

121 «Tā viena atslēga ir vērtīgāka,»

viņš sacīja, «bet, lai ar otru slēgtu,

ir vajadzīga gudrība un māka.

124 Ja slēdzot zobi robiem pāri lēktu

vai ari spraugā būtu ieķērušies,

no barga sprieduma jūs neizbēgtu.

127 Man teica Pēteris: - Kaut kļūdījušies

mēs reizēm ielaižot, nav jāatkratās

no tiem, kas mums pie kājām nometušies. -»

130 Un tad viņš vaļā grūda durvis platās

un teica: «Ejiet; bet man jābrīdina:

tiek izdzīts katrs, atpakaļ kas skatās.»

133 Kad metāls metālu šais eņģēs trina,

cik spalgi, durvīm atveroties, spiedza

ikkatra svēto vārtu ass! Kas zina,

136 vai Tarpeja, kas savu mantu liedza,

kad Cēzars Metellu prom aizmānīja,

vai arī tā tik gaužām skaļi kliedza.

139 Tad mana dzirde balsis saklausīja,

man likās, dzied tās «Te Deum laudamus»\

ar jauku mūziku tās jauktas bija.

142 Tā Dieva vārdus, sirdij godināmus,

māc dažkārt ērģeļskaņu bangotne

un padara tos grūti saklausāmus:

145 tu brīžiem uztver tos, bet brīžiem ne.

Piezīmes

2 Trojas ķēniņa Priama brālis. Daiļava, Titona piegulētajā (la concubina), skaidrota

dažādi. Visticamāk, ka ar to domāta Aurora, rīta blāzma.

8 No nakts sākuma jau bija pagājušas divas stundas.

15 Stāstu par nelaimīgās ķēniņienes Proknas māsu Filomelu, kas tika pārvērsta

bezdelīgā (Š. XVII, 19-21). '

23 Skaists jauneklis, ko Zevs viņa skaistuma dēļ no Idas kalna Friģijā lika ērglim

aiznest uz Olimpu, kur viņš kļuva par dzērienu pasniedzēju dieviem.

27 Līdz uguns sfērai, kas pēc tā laika uzskatiem atradās starp gaisa sieru un Mēness

debesīm.

31 Kad grieķu jauneklis Ahilejs auga pie kentaura Hīrona (E. XII, 66, 71), dieviete

Tetida, viņa māte, zinādama, ka viņam draud bojāeja karā, gulošu viņu pārnesa

uz Skiras salu. Taču šeit viņu ar viltu atrada Uliss (Odisejs) un Diomeds (E.

XXVI, 61, 62).

112 «Peccatum» (lat.) - grēks. Kāpjot Šķīstītavas kalnā, jāatbrīvojas no septiņiem

nāves grēkiem.

136 Klints Romas Kapitolijā, kur glabājās valsts kase. Kad Cēzars pieprasīja izdot

šo kasi, tautas tribūns Lūcijs Cecīlijs Metells viņam to liedza; Cēzaram nācās

atvērt durvis ar varu.

140 «Tevi, Dievs, slavējam» (lat.) - baznīcas himna.

Desmitais dziedājums

1 Kad bijām mēs aiz sliekšņa, ko ik reizi

mēdz aizmirst gars, kad grimst tas slieksmē ļaunā,

jo taisni izliekas tam ceļi greizi,

4 es, spēcinājies paļāvībā jaunā,

uz vārtiem neskatījos, ciet kas vērās,

lai netiktu es ārā izdzīts kaunā.

7 Uz augšu kāpjot, skats man apkārt vērās

uz klintīm, kas kā viļņi bangojoši

gar abām pusēm mūsu takai svērās.

10 Tad vadonis mans teica mudinoši:

«Mazliet tik veiklību likt lietā pūlies,

tad atbalstu tu atradīsi droši!»

13 Tā klunkurodams nebiju vēl kūlies:

jau guris spīdēt, mēness izdilušais

bij atdusēties savā gultā gūlies,

16 kad beidzās mūsu gājiens ieilgušais;

tā palicis aiz mums šis ceļš nu bija,

kā adatai caur aci izlīdušais.

19 Tā vieta it nekā mums nesolīja,

kur stāvējām: visapkārt vientulība,

ne dzīvas dvēseles tur nemanīja.

22 Mums blakus slējās kalns kā bezgalība,

tā pleci mums zem kājām nebij plati:

bij malā bezdibeņa bezcerība;

25 un, cik vien spēja aizsniegt mūsu skati,

mēs ceļa neieraudzījām neviena,

bij aina visur viena un tā pati.

28 Tad redzēju, ka stāvā klinšu siena,

pa kuru neuzkāpt, ir izveidota

no marmora, tik balta tā kā piena.

31 To tēli greznoja kā cēla rota:

t ā māksla, kuru Dieva gars mums māca,

nav Polikletam, nedz ar dabai dota.

34 Tas eņģelis, no debesīm kas nāca,

mums nesdams miera vēsti sengaidīto

un lāstu noņemdams, kas ļaudis māca,

37 tur stāvēja ar sirdi atraisīto

tik īsts, ka tēli tie, ko visi slavē,

šķiet mēmi pret šo daili, spozmes vīto.

40 Es varu apzvērēt, viņš teica «Avc!»\

jo blakus bija tā, kas sirdi vēra,

lai mīlestību grēks vairs neaizkavē;

43 Lūk, vārdi, kas šai sirdī dziļi svēra:

«Ecce ancilla Dei». Katrā lietā

pēc nastas visusmagākās tā tvēra.

46 «Jel prātus neturi tu vienā vietā!»

man teica dārgais meistars mīlestībā

šai mūsu abu ceļā, naigi ietā;

49 tad skatu pavērsu es padevībā

no Marijas mazliet uz otru pusi,

kur tēvs mans pretī vērās paļāvībā -

52 tur klints bij citu stāstu veidojusi;

aiz viņa pagāju, lai pievirzītos

tam tuvāk klāt, un apstājos tad klusi,

55 lai ar šiem tēliem tuvāk iepazītos:

tur vērši ratos vilka šķirstu svēto,

lai, ļaunu tīkojot, sirds Dieva bītos.

58 Kā izteikt brīnumu šo neredzēto?

Es septiņus tur korus sadzirdēju,

jo acis veica ausīm neiespēto.

61 Tāpat es vīrakdūmus sajust spēju

ar acīm vien: ir oža pārāk vāja,

un es šai brīdī tai vairs neticēju.

64 Šai lādei svētajai pa priekšu gāja

cēls psalmotājs ar pazemību sejā

un savu stāvu dejā tricināja.

67 No loga Melhola, lūk, raugās lejā,

tai skatiens rūgts, un sirds tai sašutusi,

un slēptas dusmas lasāmas tai sejā.

70 Un tad es pagāju uz citu pusi,

lai citu notikumu aplūkotu,

ko neminamā roka veidojusi.

73 Es redzēju tur slavas vainagotu

to valdnieku, par kuru lūdza kvēli

reiz Gregorijs, lai viņu atbrīvotu

76 no elles soda: Trajāns bij tas, cēli

tas zirgā sēdēja, bet pretī stāja

tam kāda sieva, raudādama žēli.

79 Vējš karogus pār viņiem plivināja

ar zelta ērgļiem, un uz viņu pusi

pulks jātnieku ar šķēpiem rokās jāja.

82 Un nelaimīgā likās sakām klusi

šim vīram: «Kungs, es lūdzu atriebšanu,

par dēla nāvi sirds man salūzusi.»

85 Viņš teica: «Gaidi atgriešanos manu!»

Un viņa: «Kungs, bet ja tu nepārnāksi?»

Un viņš: «Mans vietnieks veiks to darīšanu.»

88 Un viņa: «Kā gan cita darbus vāksi

sev vācelē, ja savus aizmirsīsi?»

«Vai gan par mani šaubīties tu sāksi?»

91 viņš atbildēja. «Labi, teikšu īsi:

es savu pienākumu izpildīšu,

pirms kaujā došos — tu to sagaidīsi.»

94 To mīklu izskaidrot es nepratīšu,

kā redzēju es runu šo: to zina

vien tas, kam zināms viss, ko pasacīšu.

97 Es jutu, kā man sirdi savaldzina

šīs bezgalīgās pazemības tēli:

to radītājs mums mūžam jācildina.

100 «Lūk, nācēji, sen gaidīti, kaut vēli,»

tā teica dzejnieks. «Kurp mums tālāk doties,

varbūt ka pateiks mums šie zemes dēli.»

103 Tad manas acis cēlās palūkoties:

tām allaž patīk skatīt visu jaunu,

un mēdz tās zinātkārē iekvēloties.

106 Jel nedomā, mans lasītāj, ka kraur.u

tev tīšām priekšā kaut ko neparastu,

kad stāstīšu, kā Dievs dzēš vainu ļaunu.

109 Jel nedomā par smago moku nastu:

par to tev domāt, kāds būs turpinājums -

aiz lielā sprieduma nav citu krastu.

112 Es teicu: «Meistar, savāds ir šis gājums.

Vai tie maz cilvēki? Teic, kā gan to, kas

pie zemes spiež tos, panest spēj to vājums?»

115 Viņš atbildēja: «Smagas ir to mokas,

tiem mugura šķiet vidū pušu lauzta,

un līdz pat zemei karājas tiem rokas.

118 Šais ciešanās ir Dieva griba pausta:

vai redzi tu, kā, nesdams akmens slogu,

ikkatrs nožēlotājs sevi šausta?»

121 Ak, kristieši, kam neredzat jūs logu?

Kam, augstprātīgais, tukšas smiltis kārpi

un savai čupai apkārt taisi žogu?

124 Vai nemanāt, ka esam tikai tārpi,

kam tauriņu būs veidot nemirstīgo,

lai lido tas, kur patiesības vārti?

127 No kā gan jūsu gars tā augšup līgo,

ja savās vainās esat iekūņoti,

kur tārpu atgādināt bezveidīgo?

130 Šiem nesējiem tik gauži izkropļoti

bij augumi, pie krūtīm ceļi kļāvās,

ka likās, savās mokās cieš tie ļoti.

133 Tie smagi stiepa savas nastas prāvās,

un, kaut tie kuru katru bridi ļimtu,

šim liktenim tie pacietīgi ļāvās.

136 Tos vērojot, man likās, it kā dzimtu

to mokas ari manī; tas, kam grēku

visvairāk, nesa tos ar seju rimtu,

139 tik asaras, šķiet, teica: «Trūkst man spēku.»

Piezīmes

8-9 Klintis veidoja viļņveidīgus izciļņus.

33 Poliklets - slavens grieķu tēlnieks 5. gs. p. m. ē.

34-36 Pirmais bareljefs attēlo evaņģēlija leģendu parjaunavas Marijas pazemību eņģeļa priekšā, kas viņai pasludina, ka viņa dzemdēs Kristu.

40 «Sveika!» (lat.).

44 «Lūk, dieva kalpone» (lat.).

56 Otrais bareljefs attēlo bībeles ķēniņa Dāvida pazemību, pārvedot baušļu šķirstu

uz Jeruzalemi.

67 Dāvida sieva.

75 Leģenda stāsta, ka, paklausot pāvesta Gregorija (miris 604. g.) lūgšanai, lēnprātīgais Romas imperators Trajāns, kas valdīja no 98. līdz 117. g., ticis atpestīts no elles, otrreiz dzīvojis kā kristietis un ieguvis paradīzes svētlaimi (P. XX, 44-48,

106-117). Leģenda, kas attēlota trešajā bareljefa, stāsta, ka viņš lēnprātīgi uzklausījis kādas atraitnes pārmetumus un spriedis taisnu tiesu.

95-96 Dievs.

111 Aiz pastarās tiesas.

VIENPADSMITAIS DZIEDĀJUMS

1 «Ak, mūsu tēvs, kas debesis tu miti,

tu vēlīgs, taču tava mīlestība

tiek vairāk tiem, kas tevis izraudzīti.

4 Lai slavēts top tavs vārds un žēlsirdība,

ko tu mums parādi, lai nemitas

par tavu gaismu skanēt pateicība!

7 Lai nāk mums miers no tavas valstības,

ar savu prātu gūt to neiespējam

mēs paši, ja no tevis nenāk tas.

10 Kā eņģeļus mēs redzam upurējam

tev savu gribu, dziedot «Ozianna»,

tā lai tev upurēt mēs sevi spējam!

13 Dod, lai no tevis dienišķā nāk manna,

pēc tās šai tuksnesī mēs izslāpuši,

un tālāk netiek tas, kam tukša kanna;

16 un piedod mums, kā esam piedevuši

ik parādniekam mēs ar laipnu prātu,

it visiem, kas mums ļaunu darījuši!

19 Un mūsu tikumībai stāvi klātu,

to atpestī no senā ienaidnieka

un neļauj, lai tas vēl to kārdinātu!

22 Šo lūgšanu, kas nāk no sāpju sieka,

Dievs Kungs, mēs tev ne savā labā sūtām:

mēs ceram: tiem aiz mums tā nebūs lieka.»

25 Tā lūdza ēnas šīs ar kvēlām jūtām,

lai citus paglābtu no soļiem kļūmiem,

kā rēgi iedamas ar nastām grūtām

28 gar krauju šo, gar klinšu bluķiem drūmiem,

lai nepaliktu dvēselē ne gļota,

lai šķīstās tā no augstprātības dūmiem.

31 Ja tie, kam taka moku izvagota,

mums labu vēl, ko gan lai saka tie, kam

šai saulē gribai laba sakne dota?

34 Lai šiem te palīdzēt pie sirds tiem liekam,

lai ātrāk tīrs tiek mirušais caur dzīvo

un dodas pretī svētlaimei un priekam!

37 «Lai taisnība un žēlastība brīvo

no nastas jūs, ko dzīve plecos krāva,

lai jūsu spārni atraisīti plīvo!

40 Mums vara augstāka šeit ienākt ļāva,

mums parādiet uz augšu kādu taku,

un vēlams tādu, kura mazāk stāva;

43 šo piebildi es jums ne velti saku:

ir tērpies miesās, kuras devis Ādams,

šis vīrs, un grūti tam ir iet man blaku.»

46 Es raudzījos šais garos, nezinādams,

kurš atbildēja no šī ļaužu blīva,

ko meistars sveica, šādi uzrunādams.

49 «Gar upi nāciet virzienā, kur grīva,»

tā teica kāds, «tur atradīsiet eju,

pa kuru varēs uzkāpt būtne dzīva.

52 Ja akmens mani neliektu uz leju,

ko nesu es dēļ savas augstprātības,

tā ka uz zemi nākas vērst man seju,

55 es tajā pavērtos aiz ziņkārības,

kurš vārdu nenosauc: varbūt, ka viņā

es modinātu drusku līdzcietības.

58 Mans liktenis ir tagad Dieva ziņā;

Giljelms Aldobrandesko tēvs mans bija;

kas zin, vai dzīvs šis vārds ir jūsu miņā.

61 Ar iedomību mani piepildīja

gan dzimtas asinis, gan darbi cēlie,

vairs māti kopīgo acs neskatīja,

64 par velti zvanīja man zvani žēlie,

jo aizgāju es, citus nicinādams,

man sveši bija mīlas vārdi kvēlie.

67 Omberto esmu, un, šo grēku krādams,

es līdzinājos brāļiem miesīgajiem,

to apzinos es, Dieva priekšā stādams.

70 Nu nesu līdz ar citiem grēcīgajiem

šo nastu es: ko neveicu starp dzīviem,

tas tagad jāveic man starp mirušajiem.»

73 Un zem šiem vārdiem atklātiem un brīviem

es galvu noliecu; tad, grīļodamies

zem nastas, nāca cits ar soļiem stīviem,

76 viņš mani sauca, manī lūkodamies,

un mani atpazina viņš jau drīzi,

kad gāju, pazemībā noliekdamies.

79 «O!» teicu es, «vai neesi Oderīzi,

kas gleznas uzbūri kā spožas lāsas

un krāsās atklāji mums paradīzi?»

82 Viņš atteica: «Daudz spožākas ir krāsas,

kam boloņietis Franko ziedēt lika:

ir manējās to necilākās māsas.

85 Kad biju dzīvs, tad man vis nepatika,

ka viņam cēla slavas bungu rību

un mani darbi aizēnoti tika.

88 Šeit jāmaksā nu par šo augstprātību;

šeit manis nebūtu, ja par šo grēku

es neizlūdzies Dieva žēlastību.

91 Tik tukša slava grezno mūsu ēku,

tik īsu brīdi virsotne mums zaļa:

sev līdz nes citi laiki jaunu spēku.

94 Bij Čimabues slava kādreiz skaļa;

kopš nācis Džoto, vai to vairs kāds atzīs?

Gar vīru šo vairs ļaudīm maza daļa.

97 Kas zin, vai līdz tam laikam brūce sadzīs,

ko vienam Gvido sirdī otrs cirta,

kad abus jau no ligzdas trešais padzīs.

100 Kā laiviņa ir slava, vējā irta,

kurš pūš uz vienu un uz otru pusi:

tās gaita viļņos paliek neizšķirta.

103 Vai tava balss būs tālāk skanējusi,

ja vecs tu dvēseli no miesas šķirsi,

par to, ko bērna mute šļupstējusi?

106 Cik tālu gan tu savu laivu irsi?

Ir nieks pret mūžību pat tūkstoš gadi.

Vai tādēļ nav vienalga, kad tu mirsi?

109 Tam, ko patlaban tu ar acīm vadi,

reiz Toskanā zeltspoža slava plauka,

viņš liels bij kungs, bij lieli viņa radi.

112 Viņš Sjēnu vadīja, kad kara auka

pie zemes lepnos florenciešus lieca:

nu dubļos vārtās lepnums šis kā mauka,

115 nu aizmirsts viņš, par ko reiz visi trieca.

Kā zāle slava ir: tā ātri bālē,

kaut zaļas rokas saulei pretī sliecas.»

118 Es sacīju: «Tu liec man vērties zālē

un nost man tīri augstprātības slāni;

kas ir šis virs, kurš gaisis laika tālē?»

121 Viņš atteica: «Tas - Provencāns Salvāni;

viņš visu Sjēnu gribēja grābt rokās,

tik lepni, pārdroši bij viņa plāni.

124 Nu viņš bez atpūtas zem nastas lokās,

kopš miris viņš: par savu lepno prātu

nu viņam jāmaksā ir sviedru mokās.»

127 Es teicu: «Ja ar vainu, sirdī krātu,

ir kāds līdz dzīves malai nostaigājis,

ir lemts, lai tas to leju neatstātu,

130 ja vien kāds lūgsnās nav to nomazgājis,

pirms dzīves laiks tam nebūs apritējis;

kas šim ir augšupceļu līdzinājis?»

133 «Nav slavas spožums viņam sirdi sējis,»

viņš sacīja, «viņš sēdās ubagvietā

uz Sjēnas Kampo, sevi pārvarējis,

136 kad nācās līdzēt draugam grūtā lietā:

to Kārlis cietumā bij ieslodzījis,

viņš nevairījās kauna ceļa smietā.

139 Tas, ko es tev nu būšu pavēstījis,

vēl tumši skan, bet neprasi, lai peļu,

ko katrs kaimiņš tavs ir padarījis.

142 To darbi pavēra šurp viņam ceļu.»

Piezīmes

11 «Pestī!» (ebr.) - sveiciena vārds.

13 Dienišķā maize, lietots nozīmē: garīgā barība, debesu svētība.

59 Giljelmo Aldobrandesko dēls Omberto, grāfs Santafjora, kas krita 1259. g., kad sjēnieši aplenca viņa pili Kampaņjatiko.

63 Zemi.

79 Savā laikā slavens miniatūrists, miris 1299. g.

83 Miniatūrists, Dantes laikabiedrs.

94             Florenciešu gleznotājs, miris ap 1302. g.

95             Slavens itāļu gleznotājs, renesanses glezniecības aizsācējs, Dantes draugs, miris

1337. g.

Dzejnieks Gvido Gvinicelli, miriM 1276. g. (Š. XXVI, 92) un dzejnieks Gvido Kavnlkanti, Dantes draugs, miriH 1300. g. (E. X, 58-72, 109, 111).

Toskānasgibelīnu vadonis, Sjēnas republikas vadītājs, 1260. g. sakāva Florence» gvelfus pie Montaperti. Kad 1269. g. florencieši savukārt sakāva sjēniešus pie Kolle di Valdelsas, viņš tika saņemts gūstā un sodīts ar nāvi, bet Sjēnas gvelfl, kas atgriezās pie varas, nolīdzināja viņa namus līdz ar zemi.

Sjēnas galvenais laukums, kur Provencāns Salvāni, pārvarējis lepnumu, vāca ubaga dāvanas, lai sadabūtu izpirkšanas naudu savam draugam, ko bija saņēmis gūstā Anžū Kārlis I.

DIVPADSMITAIS DZIEDĀJUMS

1 Kā divi vērši, vienā arklā jūgti,

ar dvēseli mēs gājām, vainas liekto,

un mācība šī garšoja mums rūgti.

4 «Vel nastu nost, vai nest tev nepietiek to?»

tad teica skolotājs. «Tver airus, buras,

dzen tālāk laivu, likteņdieves sniegto!»

7 Tad, sajuzdams, ka jauna uguns kuras

man sirdī, taisnu izslēju es stāvu,

bet lepnībai vairs neļāvu celt spuras.

10 Es domas pazemīgi kopā kļāvu

un viegls gāju vadonim pa pēdām

un biju gatavs iet kaut ceļu stāvu.

13 Viņš teica: «Neskaties uz klinšu grēdām,

uz zīmēm skaties, kas zem tavām kājām:

tās negaist līdz ar laika spārnu vēdām!»

16 Tad ceļā pavēros, pa kuru gājām.

Kā plāksnes, piemiņu lai saglabātu,

mēdz mirušajiem likt virs mūža mājām,

19 lai tos pēc tam daudz reižu apraudātu,

kad dzelt sāk atmiņas un mostas žēlums

tiem, kas tos atceras ar mīļu prātu;

22 bij plāksnes arī šeitan, bet kāds cēlums

ik tēlā, gars ko veido nenomiris!

Par mākslu pārāks bij šis dzīvais kvēlums.

25 Es redzēju, kā tas, kurš, cēlāks dzimis

par citiem, zibeņodams lejup šāvās

no debesīm, jo grēkā bij tas grimis.

28 Es redzēju, kā Briarejs, kas kāvās

ar Zevu, līdz to zibens sadragāja,

pie zemes savām aukstām miesām kļāvās.

31 Es redzēju, kā tēvam apkārt stāja

Marss, Timbrejs, Pallada, vēl apbruņoti,

un milžos raudzījās, kas zemi klāja.

34 Es redzēju, kā Nimrods, mulsis ļoti,

sēž sava lielā darba pakājē,

tam apkārt citi lepnie sarindoti.

37 O, Niobe, cik dziļi dvēselē

tu man ar savām mēmām meitām sāpi!

Vai tam, ko liktenis šāds piemeklē!

40 O, Saul, kam pats tu savu šķēpu trāpi

un mirsti Gelbojā, kur no tās dienas

vairs nelīst lietus, dzesētu lai slāpi!

43 O, špetnā Arahne, cik skumji slienas

tev locekļi: puszirneklis jau esi!

Kur pavedieni, audumā kas sienas?

46 0, Roboam, es redzēju, kā nesi

prom savu augstprātību baiļu ratos

un vairs nevienam šausmas neiedvesi.

49 Tur parādīts bij arī šajos skatos,

kā Alkmeons liek mātei noņemt rotu,

kas gūta nodevības ceļos platos.

52 Tur parādīts ar roku apgarotu,

kā dēli nodūra Sennaheribu

un pameta to templī apzaimotu.

55 Tur parādīts bij, kā caur šķēpu zibu

teic Tamirisa Kīram: «Asins alki,

ar asinīm es tevi dzirdīt gribu.»

58 Tur parādīts ik sīkumā bij smalki,

kā Holoferna pulki barā muka,

kad rūgti vērtās pēdējie tam malki.

61 Es redzēju, kā Troja pelnos bruka:

o, īlija, ar roku apgarotu

tur parādīts tavs varenums, kas juka!

64 Kurš bij tas meistars, kas ar kaltu, otu

šīs līnijas, šos tēlus vilcis brīvi,

lai šādu brīnumdarbu izveidotu?

67 Šķiet beigti mirušie, šķiet dzīvi dzīvie:

ko redzēju, to jutu jau, kad gāju,

kaut locekļi zem nastas bij man stīvi.

70 Tik degunu uz augšu, taisnu stāju,

jūs, Ievas dēli, nenolieciet seju

un neskatieties, kur jūs sperat kāju!

73 Es ar vairs nevēroju, kur es eju,

cik garš bij ceļš, ko saule nostaigāja:

to aizmirsis es būtu teju teju,

76 kad tas, kurš uzmanīgs pa priekšu gāja,

«Cel galvu! nav vairs ilgāk jānododas

tev tam, kas redzēts,» - mani mudināja

7.9 «Lūk, tur nāk eņģelis, kam jāierodas

pie mums, lūk, sestā dienas kalpotāja,

jau darbu pabeigusi, projām dodas.

82 Lai cieņu pauž tev seja, visa stāja,

lai viņam prieks, cik krietns tu un ticis!

Tā diena nenāks vairs, kas projām gāja.»

85 Es klausījies jau biju neapnicis,

ka neatsaukt vairs stundas, garām laistās,

un rīkojos, kā biju vērā licis.

88 Tad nāca viņš. No viņa sejas skaistās,

no baltā tērpa nāca spoža gaisma:

man likās, ka tur rīta zvaigzne laistās.

91 Man krūtīs cēlās ilgošanās kaisma,

kad rokas viņš un spārnus pleta vaļā

un teica: «Kāpiet! Zudīs katra baisma!

94 Ak, ļaudis, mostieties no māna skaļā!

Jūs esat dzimuši, lai augšup tiektos,

bet krīt pat vēsmā cerība jums zaļā.»

97 Es apstājos, lai viņa priekšā liektos,

man likās, ka ar spārniem žilbinošiem

man pieri skardams, viņš man pretī sniegtos.

100 Kā ved virs bezdibeņiem reibinošiem

tai kalnā, kurā baznīca stāv stalta

un noraugās ar skatiem pavēlošiem

103 uz pilsētu, kas, likumpantos kalta,

vairs pati nezina, kur kalns, kur leja,

kur šalko Arno upes straume salta,

106 sen cirstas kāpnes, tā šeit veda eja

uz otro apli stāvā klinšu sienā,

bet ejas galā - plata akmens sleja.

109 Pret eju šo jau bijām pavērsienā,

«Beati pauperes spintu» — dziesma

tad skanēja: kāds miers šai skanējienā!

112 Kā atšķiras no elles guns šī liesma!

Tā skan kā dziesma Dieva izredzētiem,

bet elles guns ir vaimana un briesma.

115 Jau kāpām mēs pa pakāpieniem svētiem,

man bij, it kā es labāk staigāt prastu,

uz augšu celtos spārniem necerētiem.

118 Es jautāju: «Teic, meistar, kas šo nastu

man noņēmis? Man spēki atžirguši,

es jūtu vieglumu tik neparastu.»

121 Viņš teica: «Kad tie P, kas palikuši

vēl sejā tev - tie māc ik nožēlnieku -

tāpat kā pirmais šis būs pazuduši,

124 tev kājas katru ceļu veiks kā nieku,

jo labā griba tās būs pārņēmusi:

par ātrumu tu jutīsi pat prieku.»

127 Kā tāds, kam matos smilga palikusi

vai cits kaut kas, par ko tam nav ne miņas,

un tik, kad citi raugās uz to pusi,

130 turp roku ceļ aiz neapjaustas dziņas

un taustīdamies atrod to, par ko tam

nav acis devušas nekādas ziņas,

133 tā nācās man, nu pēkšņi atskaidrotam,

pie pieres pirkstus likt: tie sataustīja

tik sešus P. Man stāvot aplaimotam,

136 mans vadonis tā gaiši pasmaidīja.

Piezīmes

25-27 Lūcifers (E. VIII, 71; XXXIV, 20).

28 Sk. E. XXXI, 95.

31            Zevam.

32            Apolons.

33             Sk. E. XXXI, 43.

34            Sk. E. XXXI, 46-81.

37 Amfiona (E. XXXII, 11) sieva, kas lepojās ar saviem septiņiem dēliem un savān septiņām meitām un ņirgājās par Latonu, kam bija tikai dvīņu pāris - Apoloni un Diāna. Tad, kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Apolons un Diāna nošāvuš ar savām bultām visus Niobes bērnus, un Niobe aiz bēdām pārvērtusies akmeni

40 Pēc bībeles leģendas izraēļu ķēniņš, ko Gelbojas kalnā uzveica filistieši un kai mira, krizdams pats uz sava šķēpa.

42             Uzzinājis par Saula nāvi, ķēniņš Dāvids iesaucies: «Gelbojas kalni! lai nenāl vairs ne rasa, ne lietus pārjums, un lai nav uz jums lauku ar augļiem!» (bībele;

43             Smalka Lidijas audēja, kas, kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», uzdrošinājusie; sacensties ar Palladas Atēnu un ko tā pārvērtusi par zirnekli.

46 Pēc b i bolos leģendas cietsirdīgs izraēļu ķēniņš, kas bēgdams glābies no tautas sacelšanās.

50 Argosas ķēniņa Amfiaraja (E. XX, 31-39) dēls, kas, atriebdams tēvu, nogalinājis savu māti Erifilu (P. IV, 103-105), kurai Edipa dēls Poliniks, meklēdams sev sabiedrotos cīņai pret brāli Eteoklu, kam viņš gribēja atkarot Tēbas, uzdāvāja Harmonijas kaklarotu un kura parādīja, kur slēpjas viņas vīrs, kuram bija pareģota nāve šai karagājienā.

53 Pēc bībeles leģendas augstprātīgs asīriešu ķēniņš.

56 Skitiešu ķēniņiene, kas, kā stāsta romiešu vēsturnieks Orozijs, atriebusies Kīram, senpersiešu valsts dibinātājam, par sava dēla bojāeju, sakaudama persiešu karaspēku un likdama kaujā kritušajam Kīram nocirst galvu un iebāzt to maisā ar asinīm.

59 Pēc bībeles leģendas asīriešu karavadonis, ko viņa teltī savaldzināja un miegā nogalināja jūdu patriote Judīte, lai glābtu savu pilsētu Betuliju.

80 Dienas kalpotājas - oras, antīkajā mitoloģijā gadalaiku un arī dienas stundu dievietes, kas nomaina cita citu saules ratos (Š. XXII, 118-120). Jau pagājusi sestā stunda pēc saullēkta, t. i., pagājis pusdienas laiks.

98-99 Ar spārnu vēzienu eņģelis izdzēsa vienu P uz Dantes pieres (Š. IX, 112-114).

101 San-Mikiāto.

103 Uz Florenci.

109 «Svētlaimīgi tie garā nabagie» (lat.).

Trīspadsmitais dziedājums

1 Mēs bijām kāpņu galā, tajā vietā,

kur otrreiz dalās kalns, kas augšup tiecas,

lai dragāta tiek grēku čaula cietā

4 un patiesība kodolā lai triecas;

Šeit ceļš tāpat iet lokā nemitīgā,

kaut aplis šis daudz straujāk apkārt liecas.

7 Bij skumīga šī aina vienmulīgā;

tur nebija vairs ēnu, nebij tēlu,

viss bija akmens krāsā pelēcīgā.

10 «Šeit ļaudis gaidīt es tev nenovēlu,»

tā teica dzejnieks, «kas tik citus bijās,

uz sava ceļa nonāks pārāk vēlu.»

13 Un tad viņš cieši saulē paskatījās;

un tad ap labo sānu kā ap asi

ar kreiso pusi apkārt apgrozījās.

16 «Tu, gaisma, kas sev līdzināties prasi,»

viņš sacīja, «ved mūs uz ceļu jaunu,

tu līdzēt vari mums, jo sirdīs lasi!

19 Tu sildi pasauli, tu kliedē ļaunu,

ir ļaudis tevi vienmēr godājuši,

kurp tavi stari ved, turp kājas aunu.»

22 Kad bijām vienu jūdzi nogājuši

un caur to spēku, dvēselē kas valda,

šo ceļu ātri bijām paveikuši,

25 tad atskanēja balsu skaņa salda:

šurp lidoja pulks neredzamu garu

it visus saukt pie mīlestības galda.

28 Tā pirmā balss ar brīnumainu varu

«Vinum non habent» vairāk reižu sauca,

un lidoja šie vārdi ceļu garu

31 un skanēja, līdz cita balss tos jauca:

«E s esmu Orests. E s lai sodīts tieku!»

un ilgi kavējās, līdz projām trauca.

34 Es raudzījos uz savu pavēlnieku:

«Kas tās par balsīm, tēvs?» Tad nāca trešā

un sauca: «Mīliet savu ienaidnieku!»

37 Viņš teica: «Sirdī, mīlestībai svešā,

šeit mīlestības pātaga tiek pīta,

tā šaustīs visu: nav, kas paliks bešā.

40 Tai skaņa pretēja ir izraudzīta;

es ceru, arī tu to saklausīsi -

tad tiks tev žēlastība parādīta.

43 Nu skaties labi, un tu ieraudzīsi

gar akmens sienu sasēdušus ļaudis:

kādēļ tie sēž, to drīz tu sapratīsi.»

46 Tiklīdz mans meistars vārdus šos bij paudis,

turp lūkojos: tik pelēki tie bija,

ka likās, kāds tiem katru krāsu skaudis.

49 Tad saucienus man auss tur saklausīja,

tur skanēja: «Lūdz, Marija, par mums!»

un svēto vārdi aumaļām tur lija.

52 Es nezinu, vai ir kāds radījums

virs zemes, kas, to redzot, sāpēs spējās

un dziļā līdzcietībā nesagums.

55 Kad, man tiem tuvāk ejot, sazīmējās

to vaibsti man, jau skaidri tā kā diena,

no manām acīm smagas bēdas lējās.

58 Bij saru kreklā dvēsele ikviena,

tās cita citu pleciem atbalstīja,

un visas atbalstīja stāvā siena.

61 Kā aklie salasījušies tie bija,

kas žēlastības dienā ubaggrašus

cer iemangot: ir nekustīgs kā sija

64 ikviens no tiem - tie nemīl žestus plašus,

un svarīgi nav dzirdēt viņu vārdus,

ir pietiekami redzēt viņus pašus.

67 Šīs ēnas skatīju kā tumšus ārdus:

kā aklie viņas sauli neredzēja,

bet dzirdēja tik savu siržu dārdus;

70 dzelzs diegs tām visām plakstus kopā sēja

kā nikniem vanagiem, kas jāsavalda.

Man sirds tām pāri darīt negribēja,

73 kad laupīta tām saules gaisma salda;

es klusēju ar lielu bijāšanu,

jo baidījos no kāda kļūma malda.

76 Bij meistars sapratis šo klusēšanu

un teica: «Runā, bet ne pārāk gari:

tu man ko sacīt vēlies, to es manu!»

79 Viņš gāja pa to šauro klinšu kari,

kur nokrist var, jo nav tā nožogota;

bij otrā pusē pazemīgie gari,

82 kam caur šo baiso šuvi aptumšota

bij pasaule. Es teicu viņiem kvēli:

«Jūs, ļaudis, kuriem cerība ir dota

85 reiz atkal gaismu sveikt, kas mirdzēs cēli,

kad gaisīs putas jums no sirdsapziņas

un parādīsies patiesības tēli

88 un apklusinās visas tumšās dziņas,

jel sakiet, vai starp jums šeit sastapt varu

es latīņdvēseli? Man tuvas viņas.»

91 «Tu patiesības pilsētā ik garu

kā pilsoni šeit mītam redzi, brāli.

Tu laikam domā tos, kas ceļu garu

94 šurp nākuši no Itālijas tāli,»

tā kāda dvēsele man atbildēja.

Es redzēju, ka šajā pulkā bāli

97 starp citām kāda ēna pavīdēja,

kas gaidīja. Tās sejs bij domās raucies,

un zodu tā kā aklais augšup slēja.

100 «Tu, gars,» es teicu, «tu, kas augšup traucies,

ja tu tas esi, kas man atbildēja,

no kurienes tu nāc un kā tu saucies?»

103 «Es biju sjēniete,» tā atbildēja,

«šeit grēku nožēlā es sīka raucos,

lai žēlastība nāk no piedevēja.

106 Es muļķe biju, Sapija kaut saucos,

es priecājos, kad citiem daudz bij moku,

par savu dvēseli es neuztraucos.

109 Un, lai tu neuzskati to par joku,

tad paklausies, cik biju bezprātīga,

jau lejup laizdamās pa gadu loku.

112 Pie Kolles bija cīņa izmisīga

starp mūsējiem un mūsu ienaidniekiem,

sirds lūgšanā man Dieva priekšā slīga.

115 Kad sakauti no saviem pretiniekiem

bij mūsējie un bēga viņu bari,

tad gala nebija vairs maniem priekiem.

118 Tad nebija vairs jādomā man gari,

es saucu Dievam: «Nebīstos vairs tevis!»

kā strazds, tiklīdz sāk sildīt pirmie stari.

121 Kad dzīves kalnu atstāju aiz sevis,

ar Dievu izlīgt vēlējos, lai rastu

es mieru, pieņemot, ko viņš man devis.

124 Es nestu vēl joprojām pilnu nastu,

ja nebūtu Pjērs Petinaio mani

ar lūgšanām uz žēlastības krastu

127 tā virzījis, lai skan man svētie zvani.

Bet tu kas esi? Acis, šķiet, tev vaļā,

tu mūsos lūkojies un visu mani,

130 un dzīvā elpā skan tev runa skaļā.»

Es teicu: «Acis tiks man ciet vēl vērtas,

bet neilgi, jo skaudībā un paļā

133 tās maz ir griezušās. Daudz skaudrāk cērtas

man bailes dvēselē no citām mokām,

kas apakšējā aplī tiek man svērtas.»

136 Un viņa: «Kurš gan tevi drošām rokām

šurp vadījis, ja turp tev iet vēl nākas?»

«Tā vīra priekšā lai mēs galvas lokām,»

139 es atteicu. «Nav būtnes cildenākas

starp gariem senajiem par Vergiliju.

Bet mana gaita šeit no augšas sākas,

142 jo Šķīstītavu dzīvs es ieraudzīju.

Es izpildīšu, gars, ko vien tu vēlies,

kad atgriezīšos turp, kur kādreiz biju.»

145 «Tu Dieva acīs esi augstu cēlies!»

tā atbildēja. «Lūdz par mani viņu,

līdz smagums mans no dvēseles būs vēlies!

148 Es lūdzu, aiznes toskaniešiem ziņu,

kur esmu es, lai mani tuvinieki

par mani neglabā vairs ļaunu miņu!

151 Tie svēti tic, ko melš tie lielībnieki,

tie apstulbotie Talamones brāļi,

kas drīz vien izčibēs, jo viss tas nieki,

154 un tāpat izčibēs to admirāļi.»

Piezīmes

29 «Viņiem nav vīna» (lat.) - Marijas vārdi Kanaanas kāzās, paraugs gādībai par citiem.

32 Oresta vārdi, viņam piesteidzoties tai brīdī, kad viņa draugs Pilads, uzdodamie» par Orestu, grasījās doties saņemt nāvessodu viņa vietā.

106 Sapija nozīmē «gudrā». Sapija bija dižciltīga sjēniete, Provencāna Salvāni (Š.

XI, 109-142) tante.

112 Sk. Š. XI, 109-113.

125 Sjēnas ķemmdaris, kas tika uzskatīts par svēto.

133-135Dante apzinās, ka viņa lielākais grēks ir augstprātība.

152 Osta, ko sjēnieši centās iegūt, lai dabūtu pieeju pie jūras. Taču šis pasākums tiem nesa tikai zaudējumus.

Četrpadsmitais dziedājums

1 «Kas ir tas vīrs, kurš ticis mūsu daļā,

pirms nāve viņam lidot atļāvusi,

kurš acis ver, kā patīk, ciet un vaļā?»

4 «Es nezinu, bet zinu, uz šo pusi

to nezināmi spēki vadījuši.

Kad nāks tas tuvāk, izvaicā to klusi!»

7 Tā divi gari, galvas noliekuši,

tur runāja ar nopietnību vaigā.

Kad abi bija sejas pacēluši,

10 viens sacīja: «Tu, dvēsele, kas staigā

uz debesīm, vēl tērpta miesā dzīvā,

mums pretī panāc žēlsirdībā maigā

13 un teic, kas esi tu, ka solī brīvā

it visur doties vari: brīnumaina

mums šķiet šī Dieva labvēlība dīvā.»

16 Es viņam atbildēju: «Avotaina

dzimst Falteronā upīte vēl sīka

un jūdžu simtos gaitu neizmaina.

19 Pie upes šīs reiz šūpulis mans līka;

kas esmu es, to runāt diez vai klājas:

vēl manai balsij skaņa pārāk sīka.»

22 «Ja tavu domu manas spējas vājas

ir tulkojušas īsti,» atbildēja

šis gars, «pie Arno tev ir tēva mājas.»

25 «Kādēļ viņš upes vārdu noklusēja?»

tam otrs jautāja. «Vai smagu krustu

viņš nesa tur? Vai šausmas pieredzēja?»

28 Tad tas, kam jautāts tika, it kā justu

vēl šaubas, teica: «Nezinu, bet liekas,

tā pelnījusi ir, ka vārds tās zustu;

31 jo no tās vietas, kur vairs nesatiekas

ar Apenīniem Pelors un kur sākas

šī upe, līdz pat turienei, kur liekas

34 ir ūdens masas uzkrātas, ko nākas

nu upēm jūrā nest, kur tās bij gūtas,

tur ļaudīm nava čūskas briesmīgākas

37 par tikumu, tie nelaimīgi jūtas,

kad sastop to: vai ļauna ir šī vieta?

jeb saprast labu galvas pārāk grūtas?

40 Kādēļ tiem daba ir tik gaužām cieta?

Pie Kirkes krūts tie liekas barojušies,

tiem viņas burvestība iekšā lieta.

43 Starp rupjiem cūkām, kuri pierijušies

šķiet zīļu, nevis cilvēciskas ēdas,

tās pirmie ūdeņi ir pildījušies.

46 Tad, lejup dodamās no kalnu grēdas,

tā tek starp kvekšķiem, kuri, purnus slienot,

ikvienu rej bez kauna un bez bēdas.

49 Un, plašāk plezdamies un tālāk skrienot,

šis nolādētais, nelaimīgais grāvis

redz vilkus pelēkus pa brikšņiem brienot.

52 Kur atvars daudzus dibenā jau rāvis,

mīt lapsas, kuri vairās katra ciņa:

neviens nav sevi slazdos ievilt ļāvis.

55 Jel klausieties, ko glabā mana miņa!

It īpaši šim vīram dzirdēt vēlu,

ko manī raisa patiesības dziņa.

58 Es redzu ejam tavu brāļadēlu

uz vilku medībām šīs upes malā

un kā viņš dzenā tos ar sparu kvēlu.

61 Viņš gaļu pārdod dzīvu, kad ir galā

šī spēlīte, priekš vilkiem gauži kļūmā;

bet slava nemēdz dzīvot naža spalā.

64 Viņš iznāk asiņains no meža drūmā,

to pamet tādu, ka vēl tūkstoš gadu

tur baisas zīmes paliks katrā krūmā.»

67 Tai izteksmei es vārdus neatradu,

tai, kura otrai dvēselei bij sejā:

tā šausmās klausījās par savu radu

70 ar mulsumu, ko grūti iekļaut dzejā;

šīm satriektajām jūtām līdzi traucu

es savas fantāzijas ašā skrejā.

73 Es zināt gribēju, kā lai tos saucu

un kur ir vaina tam, kurš nenoziedzies;

ar lūgšanām es jautājumu jaucu;

76 tad gars, kas pirmais bij man pretī sniedzies,

no jauna teica: «Skani tu kā dūka,

lai saku tev, ko tu man sacīt liedzies.

79 Bet, tā kā Dieva žēlastības krūka

tev sniegta, nebūšu kā mēma šķila;

tad zini: esmu Gvido, saukts Del Dūka.

82 Man asinis no skaudības tā svila,

ka cita prieks man svēla dusmu strauju

un visa seja kļuva zaļi zila.

85 No savas sēklas tagad salmus pļauju:

ak, sirdis, līdz kam neņemat jūs citas,

kam vienas rāpjaties pa savu krauju?

88 Šis ir Rinjērs, kam izmisumā sitas

par viņa namu sirds; laiks viņu dzēsis,

un tukšai vietai pāri tālāk rit tas.

91 Ne tikai viņa radu pulks ir plēsis

no sirds sev ārā patiesības dzietus

un saviem žogiem garus mietus tēsis;

94 it visā Romaņjā mēs redzam smietus

tos tikumus, ko dzemdē sirdsapziņa:

tie nīkst, jo līst pār tiem tik indes lietus.

97 Kur Licio, kur Gvido di Karpiņja?

Kur ir Pjērs Traversāro, kur Manardi?

Ak, romaņjieši, zema jūsu dziņa!

100 Par Fabro jūs tik pasmejaties gardi,

un Bernardīnu Fosko, faencieti,

jūs uzlūkojat tā kā stārķis vardi.

103 Jel nebrīnies, ka raudu, toskanieti,

kad sirdī pieminu Gvido da Prātu

un Ugolīno dAco, florencieti,

106 Tiņjozo, tuvu, tālu cildinātu,

un Traversāri, Anastadži dzimtas,

ar tikumiem un slavu audzēm krātu,

109 un kavalierus cēlus, dāmas rimtas,

ko uzlūkojot mīlā plauka smaidi:

nav krietnas sirds nevienas, kur bij simtas.

112 Ak, Bretinoro, ko gan tu vēl gaidi?

Ir tava dzimta prom jau aizgājusi

un daudzi tur, kur nav vairs jācieš spaidi.

115 Ir labi, ka vēl dēlus dzemdējusi

nav Malvičīni sieva; kauns tai sievai,

kas sliktus augstmaņus ir vairojusi!

118 Pagāni ģints vairs nespēj sekot Ievai,

tās dēmonu klāj zeme dziedinoša,

bet tomēr neizbēgs tie ļaužu nievai.

121 O, Ugolīn de' Fantolīn, ir droša

nu tava slava: nava vairs neviena,

kas gādātu, lai kļūst tā neesoša.

124 Ej, toskaniet! Lai laba tev ir diena!

Man raudāt gribas: visu laiku turas

man prāts vēl pie šī runas pavediena.»

127 Mēs ejot klausījāmies ēnās, kuras,

mūs dzirdot, klusēja; tad bijām droši,

ka šis ir ceļš, pie kura jāpieturas.

130 Mēs vieni bijām jau, kad šausminoši

mums pretī kāda balss pa gaisu dzinās

kā zibens, kad tas iezaigojas koši:

133 «Kas mani sastaps, mani nogalinās,»

tā aizskanēja tā kā pērkondārdi,

kad mākoņi aiz baismām nodrebinās.

136 Kad izgaisuši bija jau šie vārdi,

lūk, jauna balss jau atkal bija tuvu

un atkal skanēja tāpat kā dārdi:

139 «Es Aglaura - par akmeni es kļuvu.»

Es bailēs dzejniekam pie sāna spiedos,

līdz atkal mierinājumu es guvu.

142 Kad gaiss bij rāms, viņš teica vārdos viedos:

«Tā bija asā pātaga, ko vijat,

tā beidzot īsto apziņu jums iedos.

145 Jo, ēsmu ķerdami, jūs āķi rijat -

tā jūsu ienaidniekam darbs tik sviežas,

lai cik jūs tikumības maskas mijat.

148 Sauc debesis jūs un jums apkārt griežas

un savu mūžīgajo daili rāda,

bet jūsu acis tik uz zemi griežas;

151 jūs sitīs tas, kas visu vietā stāda.»

Piezīmes

Kalnu grēda Apenīnos.

Faro zemesrags Sicīlijas ziemeļaustrumos.

41 Sk. E. XXVI, 92.

43 Kazentīno iedzīvotāji, it īpaši grāfi Gvidi, Romēnas un Porčāno īpašnieki (E.

XXX, 61-90). Vārdu spēle: Parcia.no - porci (cūkas).

47 Starp areciešiem.

51 Florenciešus.

53 Pizieši.

64 No Florences.

81 Romaņjietis no Onesti dzimtas Ravennā, gibelīns (miris 13. gs. vidū); viņš pareģo savam sarunbiedram un tautietim Rinjēri da Kalboli tā brāļadēla Fulčēri da Kalboli ļaundarības, kurš, Melno partijas uzaicināts, 1303. g. kļūs par podestu Florencē un nežēlīgi spīdzinās un nogalinās pilsētā palikušos Baltos un gibelīnus.

88 Rinjēri da Kalboli no Forlī - dižciltīgas gvelfu dzimtas pārstāvis, miris 1296. g.

97-108 Agrāko laiku romaņjieši, cildenuma paraugi.

112          Pilsētiņa starp Forlī un Cēzenu.

113          Mansardi dzimta, kas valdīja Bretinoro.

116 Grāfiem Malvičīni nebija vīriešu kārtas pēcnācēju.

119 Maginardo Pagāni, kas tika iesaukts par «dēmonu» (E. XXVII, 49-51).

121 Ugolīnam de' Fantolīnam nebija pēcnācēju.

133 Pēc bībeles Kaina vārdi dievam, kas viņu nolādēja par to, ka viņš aiz skaudības nogalināja savu brāli Ābelu.

139 Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Aglaura apskaudusi savu māsu Hersu, ko mīlējis dievs Hermejs, un tas viņu pārvērtis akmenī.

PIECPADSMITAIS DZIEDĀJUMS

1 Tāds gabals, kāds no dienas iesākuma

līdz trešās stundas beigām jānostaigā

pa sfēru saulei ir pie debess juma,

4 bij tai ko iet līdz rietam gaitā naigā:

kad pusnakts bija dzimtenē jau manā,

mēs vērāmies tik vakaram vēl vaigā.

7 Vēl saule nemitīgā spīdēšanā

mums degunus ar saviem stariem sita,

vēl soļojām mēs vienā soļošanā,

10 kad spožums varenāks man pierē krita,

tas šķita raidīts man no varas augstas:

es sajutu, ka gaisma šī ir cita;

13 un tad virs acīm pacēlu es plaukstas,

lai sargātu tās no šī spožuma,

tas bija pārāk spilgts, lai cik bij jauks tas.

16 Kā kad no ūdens vai no spoguļa

lec stars uz otru pusi atpakaļu,

un kāpj tas pēc tā paša likuma,

19 pēc kura krīt, un tādu pašu daļu

no akmens krituma tas virzās nostu,

jo citādu tam daba nedod vaļu,

22 tā gaisma, kas, lai dvēseli man postu,

šurp plūda, atstarojās manās acīs,

līdz savu skatu atvirzīju nostu.

25 «Kas nāk tur, mīļo tēv, ko viņš mums sacīs?»

es vaicāju. «Jau viņa gaisma klātu!»

«Pie gaismas tiks, kas gaismas varu atzīs,»

28 viņš atteica. «Ja žilbina tev prātu

vēl debess saime, skumt tev nevajaga.

Nāk sūtnis, lai mūs augšup aicinātu.

31 Tev drīz šī redzēšana nebūs smaga,

nāks laiks, un tavas acis jutīs prieku,

jo dvēselē tev dziļāka būs vaga.»

34 Tad skatījām mēs debess pārstāvnieku,

«Šeit jūsu ceļš,» viņš priecīgi mums teica,

es laimīgs biju, ka uz priekšu tieku,

37 un jaunu augšupgaitu sirds man sveica.

«Beati misericordes», mums ejot,

tur skanēja un «Laimīgs tas, kurš veica»,

40 mums dziļu svētbijlbu sirdīs lejot.

Tad jautāju es savam skolotājam,

pret viņu zinātkāru skatu slejot:

43 «Kas prātā bij tam pirmām runātājam,

kurš vārdus sacīja: par savu krauju?»

«Viņš gribēja, lai domāt nenostājam,»

46 viņš atteica, «uz kādu ļaunu kauju

mūs kūda skaudība pret līdzcilvēkiem;

kļūst kaila sirds, kas piedzīvo tās pļauju.

49 Jūs sev un sev tik raušat visiem spēkiem,

bet skaudība ir vēdeklis, kas vēdī

tās nopūtas, kas jācieš jums par grēkiem.

52 Jel ļaujiet, lai jūs mīlestība svētī

un visas jūsu vēlmes augšup vada,

un gars no pelavām lai graudus vētī!

55 Tad nebūs jācieš jums no mantas bada:

tiks katram dots - to nozīmē vārds «mūsu»,

ir bagāts nams, ko sirdsdevība rada.

58 Ko skaužat jūs, tas mūžam nekļūs jūsu.

Lai saskaņu un svētlaimību gūtu,

jel notīriet no dvēselēm sev rūsu!»

61 «Es remdināts, bet salkumu vēl jūtu,»

es sacīju. «Nāk jauna neskaidrība:

tu uzdevis man esi mīklu grūtu.

64 Starp daudziem dalīta ja bagātība,

kā tā gan pieaugt var?» - «Tu domu cēli,»

viņš teica, «tur, kur valda pasaulība,

67 un tādēļ gaismas vietā tumsu smēli:

tā manta, bagāta kas debess priecas,

uz mīlestību nāk ar saules kvēli;

70 tā dota tiek, cik sirds tai pretī tiecas,

un tas, kas mīl. pats sevi nežēlodams,

kā ābele zem gaismas svara liecas;

73 Tas, kas tai pretī iet, to atstarodams,

jo vairāk mīlas rod, jo vairāk dod to,

kā spogulī to sevī atspulgodams.

76 Ja tavu slāpi, sirdī uzbangoto,

dzēst nespēju, to Beatriče remdēs

tāpat kā visas citas: viņa prot to.

79 Brīvs kļūs tik tas, kas savus grēkus gremdēs.

Ļauj, lai tev aizdzist tavas priecas rētas

caur ciešanām, kas jaunu dzīvi dzemdēs!»

82 Es sacīt gribēju: «Jau izdeldētas

ir manas šaubas,» bet tad pamanīju,

ka esmu citā aplī. Neredzētas

85 tur vīzijas man rādījās. Es biju

tur templī, kurā nebiju vēl bijis,

un daudzus cilvēkus tur ieraudzīju;

88 pār kādu sievu spožums likās lijis,

«Mans dēls,» tā teica mātes rūpē maigā,

«Kādēļ tu mums to esi nodarījis?

91 Ar tēvu staigājām mēs skumjām vaigā

un tevi meklējām.» Pēc redzējuma

šī dīvainā, kas gaisa staru zaigā,

94 tad cita sieva, kas ne mazāk skuma,

man parādījās. Asaras tai lija

aiz sāpēm, kuras dzimst no sašutuma.

97 Tā teic: «Ja tevi valdīt izraudzīja

pār pilsētu, kur zinības mirdz cēli,

par kuras vārdu dieviem strīdi bija,

100 pret to tev atriebībā degt būs kvēli,

kurš guva mūsu meitu, Peisistrāt.»

Tad valdnieks viņu uzlūkoja žēli

103 un centās viņas prātus remdināt:

«Ja to, kas mīl mūs, paši nolādējām,

šim vīram nu mēs netiekam vairs klāt.»

106 Tad redzēju, kā ļaudis niknām sejām

ar akmeņiem sviež zēnam, mežonīga

skan balss: «Sit viņu nost!» ar dusmām spējām;

109 viņš, nāvē saļimis, pie zemes slīga,

bet viņa acis nemitīgi vērās

uz augšu, tur, kur debess bezgalīga,

112 un lūgšanā pie augstā Kunga tvērās,

lai piedotu tas viņa vajātājiem;

un dziļi man pie sirds šī aina ķērās.

115 Kad brīvs es biju no šiem vadātājiem,

es atskārtu šo patiesības maldu,

ko ļauts nav izprast mūsu prātiem vājiem.

118 Mans vadonis, kam likās, miegu saldu

es gulējis un tikko no tā modies,

man sacīja: «Kā gan lai tevi valdu?

121 Pie samaņas, man šķita, neatrodies

tu vairs: tev acis krita ciet, un pinās

tev kājas - tu nezināji pats, kurp dodies.»

124 Es teicu: «Tēvs, uz domām uzvedinās

pavisam citām tevi tas, ko teikšu:

ko redzēju, prāts iztulkot tev zinās.»

127 Un viņš: «Caur simtiem masku vienmēr sveikšu

es domu, ko tev vaibsti atseguši,

un vienumēr tai pakalpot es steigšu.

130 Pēc tā, ko tavi skati redzējuši,

tev jāļauj miera ūdeņiem vērt sirdi,

no mūžu avotiem kas izplūduši.

133 Ne tādēļ jautāju tev, ka tik irdi

man būtu skati, ka pie miesas mājām

tie apstātos, bet tādēļ, lai tu dzirdi,

136 lai jaunu spēku gūsti savām kājām:

tā nākas mudināt mums kūtros, gausos.»

Un tā nu mēs pa vakarblāzmu gājām,

139 un likās man, ka vēl šais vārdos klausos,

un centos savas acis pagarināt

pār spožumiem, no kuriem ārā trausos.

142 Tad dūmi sāka gaitu apgrūtināt,

tie krēslu pārvērta par nakti baisu;

kur cēlās tie, mēs nevarējām zināt:

145 tie acis tumšoja un tīro gaisu.

Piezīmes

Eņģeļi.

«Svētlaimīgi ir tie žēlsirdīgie» (lat.).

Pār Mariju. Kā stāsta evaņģēlijs, Marija pēc triju dienu ilgas meklēšanas, ieraudzīdama Jēzu templī runājam ar skolotāju, tam teikusi šādus pazemīgus vārdus.

Poseidons un Atēna strīdējušies, kura vārdā nosaukt pilsētu. Uzvarējusi Atēna.

I Atēnu tirāns. Viņa meitā iemīlējies kāds jauneklis un ļaužu priekšā to noskūpstījis. Viņa sieva pieprasījusi jaunekli sodīt, bet Peisistrāts neklausījis sievai, un šī lieta beigusies ar kāzām.

7 Svētajam Stefanam.

I Kā stāsta Bokačo «Dantes dzīvē», Dante bijis strauja rakstura.

Sešpadsmitais dziedājums

1 Pat elles tumsā, naktī bezzvaigžņotā

zem nabadzīgām debesīm, ko klājis

biezs mākoņblāķis baismā izgarotā,

4 tāds aizsegs nav man skatiem priekšā stājis

kā dūmi šie: man likās, it kā snigtu

sīvs dusmu spiets, ko ciezdamies kāds krājis.

7 Ciet miedzās acis: sīvumu tik diktu

tās necieta. Tad meistars klāt man nāca,

lai es uz viņa pleca roku liktu.

10 Kā piesardzība aklo staigāt māca,

pie pavadoņa turoties, tā gāju

caur dūmiem asajiem, kas mani māca,

13 un klausījos uz savu skolotāju,

pa priekšu iedamu un dūmos tītu;

viņš teica: «Tikai sāņus nesper kāju!»

16 Man likās, ka es balsis saklausītu,

kas lūdza Dievar eņģeli, lai tas tos

no grēkiem žēlsirdīgi atpestītu.

19 Tie «Agnus Dei» dziedāja, lai rastos

tiem viena sirds, lai vienā solī ietu

tie saskaņas un vienprātības krastos.

22 «Vai tie ir gari? Kas šī ir par vietu?»

es jautāju. Viņš atteica: «Jā, gari,

tie iet, lai dusmu mezglu vaļā sietu.»

25 «Kas esi tu? Ko tu šais dūmos dari?

Man šķiet, tu laiku kalendās vēl mēri,

tev mūsu mēri liksies pārāk gari,»

28 tā teica kāda balss. «Ja muti vēri

tu vārdam,» teica meistars, «vaļā tīsties

no dūmiem, saki, cik to dziļi svēri!

31 Vai šeit var augšup tikt?» - «0 tu, kas šķīsties,»

es teicu, «brīnumus tu dzirdēsi,

nāc līdzi man, ar mani iepazīsties!»

34 Viņš teica: «Darīšu, kā vēlēsi;

kaut acis dūmos redz ar lielu pūli,

mēs klausīdamies būsim biedroti.»

37 Un tad es stāstīt sāku: «Ar šo kūli,

ko raisīs nāve, eju aizmūžībā,

un šeit es nonācu caur elles pūli;

40 ja Dievs, kas mani savā žēlastībā

ir slēdzis, ļaus man skatīt savu troni,

par ko es ceļos krītu pateicībā,

43 man pastāsti, kā nesi dzīves kroni,

un teic, vai īsto ceļu izraudzīju;

lai vārds tavs kļūst par mūsu pavadoni!»

46 «Mans vārds bij Marko, lombardietis biju;

un lietās tais, pēc kurām negrib dzīties

neviens vairs, vērtības es saskatīju.

49 Ej taisni, nevajag tev novirzīties!»

viņš teica piebilzdams: «Kad tur tu būsi,

liec manam vārdam savās lūgsnās vīties!»

52 Es viņam: «Manī aizbildni tu gūsi;

bet manī graužas šauba nerimtīga

un sūrst - varbūt, ka tu mans dziednieks kļūsi?

55 Tā bija vienkārša, nu divkārtīga

tā izaugusi ir caur vārdiem taviem,

tu spried, ka pasaule ir tuksnesīga,

58 jo šķīrusies no tikumiem tā saviem,

tik ļaunums klāj tās seju puvekļaino,

no zariem birt liek augļiem negataviem.

61 Bet saki cēloni noslēpumaino,

lai es to redzu un to citiem rādu:

viens debesis, bet otrs zemi vaino.»

64 Viņš nopūtās par prasījumu šādu

un teica: «Tālu jūs no patiesības:

ir akla pasaule, ar biezu ādu.

67 Jūs meklējat it visas likumības

tik debesīs: lai kādi mēs ar kļūtu,

tas notiek viss aiz nepieciešamības.

70 Jums gribas nebūtu, ja tas tā būtu.

Vai spētu tad jūs vispār izjust kaunu,

vai labais algu, ļaunais sodu gūtu?

73 Jums debess tikai sākotni dod jaunu,

lai jūsos mostos dziņa rosinoša;

jums dota gaisma izšķirt labu, ļaunu

76 un brīva griba; lai cik gurdinoša

ar debesīm šī pirmā cīņa būtu,

ar gara spēku uzvara būs droša.

79 Spēks lielāks vada katru jūsu jūtu,

tam brīvi sekojat, tas dod jums prātu,

lai likteņlēmēji jūs paši kļūtu.

82 Ja p;i sauli tu redzi trumiem klātu,

ir jūsos cēlonis, ir jūsos vaina;

tev tālu iet bij, lai to uzzinātu.

85 No (vadītāja rokas brīnumaina

kā meitene, jau domās uzziedoša,

kas seju asarās un smieklos maina,

88 dzimst dvēsele, vēl rātna, nezinoša,

kam prieks par priecīgo tās radītāju -

pie viņa atgriežas tā starojoša.

91 Tai sīka manta kļūst par vadātāju,

to maldos dzen un liek sev pakaļ dzīties,

ja nesastop tā īstu vadītāju.

94 Un tādēļ vajag likumgrožiem vīties,

ir valdnieks vajadzīgs, kas saskatītu

to torni, kuram lemts ir izdalīties.

97 Ir likumi, nav, kas tos pārraudzītu:

tas gans, kas dzen, ir gan labs atgremotājs,

bet nav tam šķeltu nagu, asi trītu.

100 Ja tauta redz, ka viņas izrīkotājs

ar to vien barojas, ko viņa kāro,

kam viņai vairs tad gara apgaismotājs?

103 Nu redzi tu, ka pasauli šo bāro

ir postījusi slikta vadīšana

un nevar vainot cilvēkdabu vāro.

106 Tai Romai, kam reiz bija noteikšana,

bij divi ceļi: viens bij pasaulībai,

pa otru garam nāca atdzimšana.

109 Nu abi tie ir lemti iznīcībai:

ja zobens vienojas ar gana zizli,

tad nava vairs, kur mājot saderībai -

112 kad bijāšana zūd, kļūst abi tizli.

Vai vārpa, izaugusī no šī grauda,

ir daudz ko labāka par zemes pīsli?

115 Reiz tikumi daudz augstāk nekā nauda

bij godā tur, kur Adiče plūst rāmi,

līdz Fridrihs savus naida tīklus auda;

118 bet tagad ļaundaris, kam saskaitāmi

nav noziegumi, braukt tur var bez kauna,

jo godīgie tur nav vairs saskatāmi.

121 Trīs sirmgalvji, kam šāda mode jauna

kremt sirdi, tur vēl mīt, līdz nemirstīgais

gars šķirsies tiem no dzīves murga ļauna:

124 Kurrādo un Gerardo labsirdīgais

un Gvido da Kastels, ko iesaukusi

ir tauta Lombardietis Vientiesīgais.

127 Tā Romas baznīca, kas sajaukusi

ir divas valdīšanas, savu nastu

un sevi pašu dubļiem notriepusi.»

130 Es teicu: «Devi tu, lai pats es rastu:

ka Levi dēli ir bez mantojuma,

tur neredzu neko vairs neparastu.

133 Bet kas ir šis Gerardo, kurš tā skuma

par laikiem bijušiem un gaida ritu,

kad projām lidos gars no purva gluma?»

136 «Vai jautā tu, lai mani pārbaudītu?»

viņš atteica. «Ja graudus vāc tu klētī,

kā gan lai tu Gerardo nepazītu?

139 Viņš - grauds starp pelavām, ko laiki vētī;

tāpat es viņa meitu cildināju.

Es šeit jūs atstāšu. Lai Dievs jūs svētī!

142 Vai redzi tu caur dūmiem gaismu vāju,

kas baltojas? Nu laiks man tālāk doties,

lai Dieva eņģelim es priekšā stāju.»

145 Viņš gāja, atpakaļ vairs neskatoties.

Piezīmes

19 «Dieva jērs» (lat.) - katoļu lūgšanas vārdi.

46 Marko dzīvoja 13. gs. un kalpoja dažādu feodāļu galmos.

63 Zvaigžņu ietekmi.

96             Taisnīgumu.

97             Imperatora tronis ir tukšs (sal. Š. VI, 88-90).

98-99 Pēc Mozus likumn par šķistiem dzīvniekiem tika uzskatīti atgrtmotAjl nr šķeltiem nagiem. Kristīgie dievvArdnieki to nphikoja simboliski: atgremošana pārdomas par svētajiem rakstiem un pareiza to saprašana; šķelti nagi pamatjēdzienu, piemēram, laba un ļauna, izšķiršana. Dante ar to grib sacīt, ka pāvests gan ir autoritāte reliģijas jautājumos, bet nešķir laicigo no garīgā un tiecas pēc laicīgās varas un bagātības.

110 Ja laicīgā vara saplūst ar garīgo.

116          Upe Lombardijā.

117          Imperatora Fridriha II (E. X, 119) cīņa ar pāvestiem noveda pie partiju strīdiem un veco, labo tikumu pagrimuma.

124          Kurrādo da Palaco no Brešas; Gerardo da Kamīno, Trevīzo ģenerālkapteinis.

125          Redžo gibelīns, kas sirsnīgi uzņēma ceļiniekus.

131 Levīti, seno ebreju priesteru kārta, kas nesaņēma zemi mantojumā.

Septiņpadsmitais dziedājums

1 Jel atceries, mans lasītāj, ja malā

tu svešā, kalnos kāpdams, pēkšņā miglā

tik akls kļuvis tā kā kurmis alā,

4 kā pamazām sāk dilt tās sega miklā

un saules cerība sāk lidināties

un cauri vīties mirgojumā biklā,

7 tad varēsi tu viegli iedomāties,

kā es pēc tumsas sauli ieraudzīju,

kad vakars sāka jau pār zemi klāties.

10 No dūmiem iznācu, ko plaušās riju,

es zemā krastā staros mirstošajos

ar meistaru, kam allaž pēdās biju.

13 Ak, iztēle, tu spārnos varenajos

tā aiznes mūs, ka nedzirdam, kaut pūstu

mums apkārt tūkstoš taures laukos klajos.

16 Kas tevi raisa, lai tavs vilnis plūstu?

Tā gaisma ir, ko debess lejup raida,

lai spētu mūsu gars veikt miesas gūstu.

19 Man domās parādījās sieva slaida,

kas bija pārvērtusies lakstīgalā,

jo dēlu nokāva tā pilna naida;

22 ar iedomu šo netiku es galā,

to augšup cēla manu domu svira,

ikkatru citu tēlu bīdot malā.

25 un tad kā krusa fantāzijā bira

ar dusmām lepnums spīvs, ko izstrāvoja

kāds krustā sistais; lepns tas ar mira.

28 Un lielais Artakserkss to uzlūkoja

un Estere un Mardohs taisnprātīgais,

kas vārdus vienmēr darbos īstenoja.

31 Kad gaisa redzējums šis īslaicīgais

kā burbulis un projām aizskalojās

tā pamats mānīgais, bet patiesīgais,

34 tad kāda meitene man atainojās,

kas raudot sacīja: «Ak, valdiniece,

kam tava sirds tik ļoti saniknojās,

37 ka pati sev tu kļuvi ienaidniece?

Tu mirstot gribēji glābt Lavīniju,

bet tu caur to tai kļuvi parādniece.»

40 Kā sadrūp miegs caur rīta staru viju,

vēl noraustās kā zutis, pirms tas miris,

tā notika ar manu fantāziju:

43 tās vainags krita zemē, ziedos iris,

kad gaismas stars bij skāris seju manu

un saules zelts uz plakstiem bija biris.

46 Es pagriezos, kur esmu es, lai manu,

kad teica kāda balss: «Ir kalns, lai kāptu!»

Tad pārtraucu es savu vērošanu;

49 man likās, ka kāds spēks man sirdi grābtu,

lai raugos tajā, kurš šos vārdus teica,

ka visa dvēsele pēc viņa slāptu.

52 Bet, cik vien mūsu skati sauli sveica,

tās pilnība tos allaž apžilbina;

tā arī vara šī man spēkus veica.

55 «Tas - dievišķīgais gars, kas ceļu zina,

kurš augšup ved, viņš nelūgts mums to rāda,

viņš mirdz tai gaismā, kurā sevi tina.

58 Kaut ļaudīm būtu cilvēcība šāda!

Kurš, postu redzot, lūgšanu vēl gaida,

no tāda nebūs labuma nekāda.

61 Kad nav šo dūmu vairs, kas soļus baida,

lai aicinājumam nu seko kājas

uz augšu turp, kur acis skatus raida,

64 pirms mūsu ceļam tumsa pāri klājas!»

Šos vārdus vadonis kā bultas laida.

Tad jutu, kā man sejā vēdinājās

67 it kā no spārnu atvēziena slaida

balss skaņas nedzirdētas: «Svētlaimīgi,

kas mierā mīt bez dusmām un bez naida!»

70 Virs mūsu galvām dega vientulīgi

vēl stari pēdējie, kas vēstī nakti,

un vērties sāka zvaigznes uzmanīgi.

73 «Ak, mani spēki, vai man esat zagti?»

tā bēdās jautāju pats sev: man šķita,

ka mani stilbi būtu zemē rakti.

76 Pa kāpnēm kāpām mēs, un sirds man sita,

un tad tās izbeidzās, mums soļi stāja

kā zirgs, kas apstājas, kad priekšā slita.

79 Es telpā klausījos, ko klusums klāja,

es ēnas gaidīju: vai atnāks drīz tās?

tad griezos es pie sava skolotāja:

82 «Teic, mīļo tēv, no kādām vainām šķistās

tās dvēseles, kas šajā aplī kāpa?

No tevis gaidu patiesības īstās.»

85 Viņš atteica: «Šeit mīlestību lāpa,

kam nebij stingru pienākuma airu

un tādēļ sveši ūdeņi to krāpa.

88 Tā tajos peldēja ar tīksmi kairu

un nemanīja, ka tās gaita šķība,

pa viļņiem brauca tā ar trīsu dairu.

91 Ir radītājā vienmēr mīlestība,

mans dēls, tāpat kā viņa radījumos,

to daba apaugļo un dvēselība.

94 Ir dabas dotā visos gadījumos

bez kļūdām, taču dvēseliskai maldi

var iekļūt vājuma vai spēka gurnos.

97 Ja tu pār pirmo mīlestību valdi

un ļauj, lai otrā pati sevi mēro,

tad sevi savās dziņās nesaskaldi;

100 bet kad tā plēn vai pārāk karsti zvēro,

uz labu tiekdamās, vai velk uz ļaunu,

tad tā vairs radītāju neievēro.

103 Un tādēļ mīla, nesusi kas kaunu,

ir jāvada uz sevis atzīšanu

un šajā kalnā jāpārkaļ par jaunu.

106 Un, tā kā mīla savu pestīšanu

rod sirdī mīlošajā, kurā mīt tā,

tā nevar radīt sevis ienīšanu.

109 Ik būtne vienībā mīt nedalītā

ar pašu pirmbūtni, pret kuru slieties

nav iemesla mums ienaidā un spītā.

112 Mans spriedums pareizs šķiet - tam nepiesieties.

Kas ļaunu mīl, mīl ļaunu tuvākajam;

šī mīlestība mēdz trīs traukos lieties.

115 Viens nonākt cer līdz kalnam spožākajam,

ja zemē grūdīs līdzgaitnieku savu,

kam nepacelties pāri purvam klajam.

118 Cits baidās zaudēt varu, godu, slavu,

tam otra veikums šķiet ļauns pareģojums,

tas savu skauģa sirdi nes kā kravu;

121 bet citā grauž tik ļoti aizvainojums,

ka apkaunots tas slāpst pēc atriebības;

var gauži bīstams kļūt šāds sarētojums.

124 Šīs trīsveidīgās ļauna mīlestības

tur lejā šķīstās: stāstīšu par to, kas

uz labu tiecas, bet bez noturības.

127 Pret labo neapzināti stiepj rokas

ikviens, kam prāts un jūtas Dievu klausa,

tāds dvēselē līdz pašām dzīlēm rokas.

130 Ja jūsu mīlestība pārāk gausa,

lai labo saskatītu un to gūtu,

šeit jādzer jums no šķīstīšanas kausa.

133 Par maz ar labumu, lai laimīgs kļūtu,

ir laime labajā, kas saknēs riešas

un tā kā augli pilda katru jūtu.

136 Bet, ja ir mīlas saites pārāk ciešas,

kas sien pie labuma, tad trejos lokos

tās jāslacina; atbildes tev tiešas

139 vēl nedošu, kādēļ gan trejos lokos.»

Piezīmes

Ovidijs «Metamorfozēs» stāsta par Proknu, kas, lai atriebtu savam vīram, trāķiešu ķēniņam Tērējam, kurš izvarojis viņas māsu Filomelu un izgriezis tai mēli, noslepkavojusi savu dēlu Itisu un ar tā gaļu pabarojusi Tereju. Prokna tikusi pārvērsta par lakstīgalu, bet Filomela - par bezdelīgu (Š. IX, 13-15).

Pēc bībeles leģendas Amans, persiešu ķēniņa Artakserksa favorīts, kas, būdams naidā ar Mardohu, nodomājis to pakārt un iznīcināt visus jūdus. Bet jūdu ķēniņiene Estere izjaukusi viņa nodomu, un Artakserkss licis tai kokā, ko Amans gatavojis Mardoham, pakārt viņu pašu.

Ķēniņa Lūcija un Amātas meita (E. IV, 126; P. VI, 4). Vergilijs savā «Eneīdā» stāsta, ka tēvs viņu gribējis apprecināt ar trojiešu vadoni Eneju, bet māte - ar rutulu ķēniņu Turnu. Skatīdamās trojiešu kauju ar rutuliem un domādama, ka Turns kritis, Amāta pakārusies.

Dievu.

ASTOŅPADSMITAIS DZIEDĀJUMS

1 Mans skolotājs jau bija runāt stājis

un vērās sejā man, lai uzzinātu,

vai viņš ir manas slāpes remdinājis;

4 bet, nejuzdams vēl savām alkām sātu,

es tomēr klusēju, jo nevēlējos

ar jautājumiem tirdīt viņa prātu.

7 Bet tēvs mans, manīdams, kā sakautrējos

es runāt, pats ar mani runāt sāka,

līdz jaunam domu lidojumam slējos.

10 Es teicu: «Meistar, vārds tavs tā kā bāka

pār manu redzējumu gaismu lēja,

kas manī aug arvienu varenāka;

13 bet vēl ne visu prāts mans aptvert spēja:

es lūdzu, izskaidro man mīlestību,

kas līdz ar labu sēklu ļaunu sēja.»

16 «Tev pavēršu,» viņš teica, «patiesību,

lai tava prāta acis redz, kā maldās

tie aklie, kuri sagrābj virsvadību.

19 Gars, tiekdamies pēc mīlestības saldās,

ik lietai pakļaujas, kas iepriecina,

un skurbdams rīcībā vairs nesavaldās.

22 No īstās esības prāts atvasina

tās atveidu, to sevī izskaidrodams,

un garu pievērsties tam pamudina;

25 ja gars turp tiecas, gaismu atstarodams,

šī tieksme mīla ir un daba pati,

tās atveids caur sirds patiku ir rodams.

28 Un tad, kā uguns, kurai mūsu skati

uz augšu līdzi kāpj, rod brīvu vietu,

kur plesties var un plandīties tā plati,

31 tā vēlme saceļas, lai garu sietu,

tā dzen to tik uz priekšu nerimdama,

lai piepildījumam tas pretī skrietu.

34 Nu redzi tu, cik grūti atklājama

ir patiesība ļaudīm, kuri domā,

ka katra mīlestība slavējama.

37 Lai cik daudz pērļu slēpj tā savā jomā,

ir tajā purvi, kuros daudz kas puvis:

bāzt tādēļ nevar visu vienā somā!»

40 «No taviem vārdiem daudz ko esmu guvis,»

es atteicu, «priekš prāta zinātkāra,

un tomēr es vēl vairāk šaubpilns kļuvis;

43 ja mīlestība mūsos nāk no āra,

vienalga, vai tā taisni iet vai greizi,

kāds tur gan nopelns sirdij, ko tā skāra?»

46 «To teiks tev Beatriče citu reizi,»

viņš sacīja. «Jo prāta vērojumi

bez ticības var iznākt nepareizi.

49 It visi pirmbūtības veidojumi

ir brīvi, kaut pie matērijas sieti,

un visiem tiem ir savi strāvojumi;

52 tie līst mums dvēselē kā silti lieti,

bet redzēt varam mēs tik iznākumu,

kā stāda dzīvību pauž zaļie dzieti.

55 Un tādēļ nezinām mēs pirmsākumu

tai atskārtai, kas pirmās zīmes tvēra

un modināja pirmo ilgojumu

58 un tā kā bite ziedu sulu dzēra,

lai medu taisītu; mēs nepazīstam

tos svarus, kas šo pirmo dziņu svēra.

61 Bet, kad jūs jūtat citas sevī klīstam,

jums tikumība iedzimtā nāk talkā,

jo slieksnis jāsargā ir prātam īstam.

64 Kas savu tikumību godam valkā,

tam palīdzēs tā labo šķirt no ļaunā

un mīlestību vērtīs sietā smalkā.

67 No dziļumiem tas skatīs gaismā jaunā

šo brīvību, ko strāvo pirmbūtība,

un ļaus, lai pasaule stiepj baušļus paunā.

70 Ja pieņemam, ka nepieciešamība

ir tā, kas iededz katru mīlestību,

to noturēt spēj jūsu tikumība.

73 Šo gribas brīvību par tikumību

viscēlāko sauc Beatriče, vērā

to liec, tad gūsi viņas labvēlību!»

76 Pie pusnakts debess dega spozmē zvērā

kā uguns spainis mēness, zvaigžņu spietam

tas plēnēt lika mirgojumā sērā;

79 tos pretdebesu ceļus nācās iet tam,

«Šķīstītavu» XVIII

tos ceļus, kuriem liesmās iekvēloties

liek saule, kad to romietis redz rietam.

82 Un dārgā ēna, kam bij nācies doties

pa manām laipām, iespēju nu guva

no manas kravas beidzot atbrīvoties;

85 un man, kad neskaidrais man skaidrs kļuva

un viņam manas šaubas uzveikt veicās,

man īstenība it kā miegā gruva.

88 Bet miegs un sapņainums man drīzi beidzās,

jo aizmugurē izdzirdām mēs ļaudis,

kas, sekodami mums, mūs panākt steidzās.

91 Tāpat kā tēbiešiem gars nebij snaudis,

tiem sanākot, lai sauktu Bakhu talkā,

kad liktens bij tiem tumšus tīklus audis,

94 tāpat šo tuvojošos soļu šalkā

bij īsta mīlestība sadzirdama,

kas šurpu trauca patiesības alkā.

97 Drīz lielā kopa, skriešus panākdama

mūs abus, apstājās; ar kvēlu jūtu

tad divi sauca: «Kalnos aizsteigdama,

100 tad gāja Marija pa taku grūtu;

un Cēzars, lencis Marsīliju, trauca

uz Spāniju, lai Ilerdu vēl gūtu.»

103 «Jel ātrāk, ātrāk!» pārējie tad sauca,

«mums jāsteidzas, lai nebūtu par vēlu!»

un nepacietībā tie pieres rauca.

106 «Ak, ļaudis jūs, kas nu ar degsmi kvēlu

par labu vēršat savu nevērību

un steidzat ātrāk paveikt darbu cēlu,

109 šo dzīvo uzņemiet ar atsaucību

un parādiet, kur viņš var augšup doties:

jūs iemantosit viņa pateicību!»

112 Tā teica vadonis tiem satiekoties;

viens gars tad sacīja: «Mums līdz ja iesi,

tu ceļu atradīsi nemaldoties.

115 Mēs tevi sveicam šeit kā mīļu viesi;

ja savā mūžā daudz tu esi cietis,

tad tu mums spēsi līdzi just patiesi.

118 San-Dzeno abats biju, veronietis,

tas bija krietnā Barbarosas laikos,

par kuru gaužas vēl ik milānietis.

121 Ir kāds, kam drīz jau ozolsvārku laikos,

par klosteri šo un par kļūmo varu

tam asaras tā līs, ka neiztvaikos;

124 tas savu dēlu, kroplu ļaunķiparu,

ir cēlis īstā mācītāja vietā

par Dieva starpnieku, kam vadīt garu.»

127 Ko teica vēl šai ceļā, strauji skrietā,

šis gars, es nezinu, bet patiesību

es kādu guvu, vai vismaz man šķiet tā.

130 Tad tas, no kura vienmēr palīdzību

es saņēmis, man teica: «Uz šo pusi

tu paveries: tur šausta nolaidību!»

133 Tur divi citiem sauca: «Izmirusi

bij cilts, kam jūra bija atvērusies,

pirms Jordana bij dēlus redzējusi.

136 Tie, kam bij īstā dzīve apnikusies:

caur ciešanām turp iet, kur Enejs vadās,

bij dzīvīte drīz kūnā ievilkusies.»

139 Kad mums no ēnām šīm bij jātvadās,

kas vienmēr tālāk traukties nenorima,

tad jauna doma manā galvā radās,

142 no kuras citas, citādākas dzima;

un jūklī dzenāja tās cita citu,

līdz visas nogurušas miegā grima

145 un es tām līdzi savās cisās kritu.

Piezīmes

18 Epikūrieši, kas apgalvo, «ka katra mīlestība slavējama» (36).

28-30 Par uguns sieru sk. Š. IX, 27.

49-50 Pirmbūtība, radošais sākums pēc sholastu mācības ir tas, kas, savienodamies ar vielu, matēriju, piešķir tai to vai citu eksistences veidu. Cilvēkam šis radošais sākums ir dvēsele, un tajā slēptais īpašais spēks ir dabas dotā mīlestība (Š.

XVII, 91-96; XVIII, 19-25).

73-74 Sk. P. IV, 13-21, 73-80; V, 19-24.

79 No rietumiem uz austrumiem.

99 Pēc evaņģēlija leģendas Marija aizsteigusies kalnos, lai sveiktu savu radinieci Elizabeti, kura bija ieņēmusi dēlu.

101-102Cēzars, izspiedis Pompeju no Itālijas, ātri devās uz Galliju, atstāja Treboniju un Brūtu lenkt Marsīliju (Marseļu), tad devās uz Spāniju un pie Ilerdas (Leridas)

49. g. p. m. ē. piespieda pompejiešus padoties.

119 Imperators Fridrihs Barbarosa 1162. g. iznīcināja Milānu, kas viņam pretojās.

121 Alberto della Skala, Veronas sinjors (miris 1301. g.), kas nelikumīgi par San- Dzeno abatu iecēla savu ārlaulības dēlu, klibo un netikumīgo Džuzepi.

133-135 Pēc bībeles leģendas ebreji, kas bija izgājuši no Ēģiptes pa Sarkanās jūras dibenu, baidījušies ieiet apsolītajā zemē. Par to visi pilngadīgie tikuši notiesāti mirt tuksnesī, un tikai viņu bērni pēc četrdesmit gadiem beidzot ieraudzījuši Jordanu.

136-138Mazdūšīgie Eneja pavadoņi, kas palikuši Sicīlijā.

Deviņpadsmitais dziedājums

1 Tai stundā, kurā sakarsušo dienu

gan zeme, gan ar Saturns dzesējuši

un mēness lejup laista vēsu pienu;

4 kad Ūdensvīrs un Zivis veidojuši

ir Lielo Fortūnu pirms jaunas ausmas

tai malā, ko jau stari sārtojuši,

7 man sapnī sieva rādījās, tai drausmas

bij rokas, kājas, sastingušas baigi,

un greizais skatiens iedvesa man šausmas.

10 Es viņā lūkojos; kā saule maigi

sāk sildīt locekļus, no nakts kas stīvi,

no mana skata sārtojās tai vaigi

13 un mēle atkal atraisījās brīvi,

un viņa izslējās ar varu spēju,

un visi locekļi bij atkal dzīvi.

16 Kad atguvusi bij tā runātspēju,

tā dziedāt iesāka tik brīnumjauki,

ka viņā neklausīties nevarēju.

19 «Es - sirēna, man pieder jūras lauki,»

tā dziedāja, «es vīrus valgos sienu,

ar dziesmām allaž pilni man sirds trauki!

22 Ir Uliss pavadījis tik daudz dienu

pie maniem sāniem; kas ar mani saistās,

tas paliek siets ar stipru pavedienu.»

25 Vēl apmāts biju no šīs dziesmas skaistās,

kad kāda svēta donna parādījās

un skaņas dzisa: jutu es, kā gaist tās.

28 «O, Vergilij, kas ir tā?» iezibsnījās

tai dusmās skats, kad tā šos vārdus bēra;

bet viņš šai šķīstajā tik noskatījās.

31 Un tad to otro tā aiz drēbēm tvēra,

tās saplēsa, lai vēderu es skatu:

man asa smaka acis vaļā vēra.

34 «Jel celies! Iesim! Vai lai tevi kratu?

Trīs reizes tevi saucu!» meistars teica.

Kur esmu es, vēl īsti nesapratu,

37 līdz beidzot manas acis miegu veica;

bij svētā kalna loki pilni dienas,

un mūsu sirdis jaunu sauli sveica.

40 Kā tilta pusloks, kas pār upi slienas,

bij mana piere, nesot domu nastu;

es neredzēju dvēseles nevienas,

43 kad izdzirdu es balsi neparastu,

kā balzāms maigs tā manā sirdī lija,

tā teica: «Nāciet, ieeju lai rastu!»

46 Ar spārniem atplestiem mums parādīja

uz augšu ceļu mūsu aicinātājs

starp divām sienām, kas no akmens bija.

49 Un tad šis cēlais ceļā mudinātājs

ar spārniem mums virs galvām vēdināja:

tik tam, kurš raud, stāj blakus mierinātājs.

52 «Kādēļ uz zemi raugies?» pavaicāja

mans vadonis ar mīļu aizgādību,

kad ceļš virs eņģeļa jau augšup gāja.

55 Es atteicu: «Ar šādu piesardzību

liek iet man redzējums, kas mani saista,

tas mani vajā vēl ar apsēstību.»

58 «Tā senā burve,» teica viņš,«bij skaista,

bet dots tev brīvam kļūt, kaut ar par viņu

virs mums tur augšā asaras vēl laista.

61 Nu pietiek tev, nu apspied savu dziņu,

uz riteņiem vērs acis varenajiem,

ko mūžu valdnieks griež ar gudru ziņu!»

64 Kā vanagi no krātiem vientuļajiem,

kur raudzījušies tie uz savām kājām,

skrien pretī medījumiem kārotajiem,

67 tā traucos es pa ceļu, kuru gājām,

es klinšu spraugā to vairs nepētīju,

un tā mēs augšup soļot nenostājām.

70 Kad piektā aplī nonācis jau biju,

es ļaudis redzēju, kam smiltīs seja,

un viņu raudas es tur saklausīju.

73 «Adhaesit pavimento anima mea»

tie dziedāja ar nopūtām tik žēlām,

ka vārdus apslāpēja šaurā eja.

76 «Jūs, Dieva izredzētie, domām cēlām

mūs pavadiet un parādiet mums taku,

pa kuru augšup kāpt ar sirdīm kvēlām!»

79 «Ja likts jums nav šeit gulēt, labprāt saku,

kā ceļu rast, ko Dievs jums novēlēja:

pa kreisi griezieties, drīz ceļš būs blaku!»

82 Tā lūdza dzejnieks, tā tam atbildēja

uz lūgumu, un viņa runāšanā

es saklausīju, ko viņš noklusēja;

85 bij priecīgs dzirkstiens pavēlniekā manā,

viņš pamāja par to, ko izlasījis

bij manu vēlmju acu mirdzēšanā.

88 Kad atļauju nu biju sagaidījis,

tad nostājos es virs šī radījuma,

ko runājot jau biju pamanījis,

91 un teicu:«Gars, kam augums zemē guma

tais sāpēs, kuras briedē svētu jūtu,

dod mirkli man no sava mūžīguma!

94 Kas biji tu? Kādēļ ar dvesmu grūtu

pie zemes sejas kļaujat? Itāliju

kad atkal redzēšu, ko jums lai sūtu?»

97 Viņš man:«Par gadiem tiem, ko aizvadīju,

tev stāstīšu vispirms: tev jāuzzina,

ka Pēterim es pēctecis reiz biju.

100 Starp Sjestri un Kjavēri iepriecina

ik skatu skaista upe, no tās krasta

man dzimta savu vārdu atvasina.

103 Tā mantija man bij tik neparasta,

tā smaga tam, kas grib to turēt tīru:

kā spalva šķiet jebkura cita nasta.

106 Cik vēlu kļuvu es par īstu vīru!

Tik tad, kad mācītājs es biju Romā,

es džīvi melīgo no sevis šķīru.

109 Kāpt augstāk nevarēju vairs tai jomā:

man citai dzīvei dega mīlestība

ikkatrā manā jūtā, katrā domā.

112 Tai dvēselei, ko māca alkatība,

kam ziedlapas bij pasaulības plūktas,

nu jācieš sods un jālūdz žēlastība.

115 Tās dvēseles, kas alkatības sūktas,

šeit šķīstīdamās atgriežas pie Dieva;

nav citu kalna moku, kas tik rūgtas.

118 Šeit tiem, kam ticība bij pārāk tieva,

kam skats bij pieķēdēts pie zemes lietām,

ar acīm jāizsūc ik zemes rieva.

121 Kā mīlestības liesmām, sirdī lietām,

liek alkatība izdzist nevarīgi,

tā dvēselēm šeit jāpaliek ir sietām

124 un jāgaida šai gūstā pacietīgi;

cik ilgi taisnais soģis to būs spriedis,

tik ilgi gulēsim mēs nekustīgi.»

127 Uz ceļiem nometies, pie krūtīm spiedis

sev rokas, klausījos, kā nāk no viņa

šie vārdi, ko viņš nebij velti šķiedis.

130 Un tad viņš jautāja man:«Kāda dziņa

tev ceļos mesties liek?» -«Jums cieņu manu,»

es teicu, «parādīt liek sirdsapziņa.»

133 «Jel kājās slejies, celies, brāli manu!»

viņš atteica.«Ir viens mums visiem pāri,

tam tuvojamies mēs ar kalpošanu.

136 Mums vajag zemē nomest katru kāri,

kā svētie vārdi - Neque nuhent - māca,

un debesīs sliet savu jumta spāri.

139 Nu ej: tavs nāciens manas raudas māca;

es negribu, ka ilgāk kavējies tu

un slāpē asaras, no sirds kas nāca.

142 Ja tu uz zemi kādreiz soļus grieztu,

tur krietna krustmeita man dzīvo klusi,

man būtu žēl, ja viņa ļauni ciestu;

145 ir viņa vienīgā man palikusi.»

Piezīmes

1-3 Pirms rītausmas.

5 Figūra, ko izsecināja ģeomanti pēc minēto zvaigznāju zvaigznēm.

7-9 Sieva, ko Dante redz sapnī, simbolizē tos trīs grēkus, kas tiek izpirkti trīs augšējos lokos: mantkārību, tieksmi labi paēst un baudkāri (58-59).

12-15 Snpņu joga: tikai mūsu acis padara lnirvign to, kas pats par sovi ir riebīgs.

26 Senie komentatori to parasti traktē kā prāta simbolu: prāts parāda, cik mnldlgas ir visas zemākās tieksmes.

73 «Pielipusi pie pīšļiem dvēsele mana» (lat.).

99            Pāvests.

100          Pilsētiņas Dženovas līča piekrastē.

101          Lavaņja.

102          Runātājs ir kardināls Otobruono Fjeski, grāfs Lavaņja, kas 1276. g. kāpa pāvesla tronī ar vārdu Adrians V. Viņš mira 38 dienas pēc izvēlēšanas pāvesta amatā.

137 «Nedz arī precas» (lat.).

143 Aladža dei Fjeski, Moroello Malaspīnas (E. XXIV, 145-150) sieva.

Divdesmitais dziedājums

1 Pret gribu labāku stāt gribai grūti,

un nelabprāt es pakļāvos tā prātam,

kaut augļi gaidītie vēl nebij gūti,

4 kas spētu mani remdināt līdz sātam.

Ar vadoni gar pašām klintīm gājām

un griezām ceļu moku vārdzinātam

7 un šaustam baram, kas šeit gurdām kājām

caur asarām uz priekšu devās, šķīstot

sev dvēseles priekš nākamības mājām.

10 Lai nolādēta vilcene, kas, klīstot

pa pasauli, visapkārt ēsmas guva,

nemūžam kārei sātu nepazīstot!»

13 Ak, debess, tu, kas tāla mums un tuva,

kad atnāks tas, kurš viņu uzveikt jaudās?

Šai drūzmā mūsu soļi lēni kļuva,

16 es vēros ēnās, klausījos to raudās;

«Ak, šķīstā Marija, kurš vārdus rastu,»

tā kāda balss man ausīs žēli glaudās,

19 «kurš vārdos žēlumu gan izteikt prastu,

tai mājoklī ja tevi ieraudzītu,

kur noliki tu savu svēto nastu?

22 O, Fabrīcij, tu tikumību, tītu

kaut skrandās, augstāk vērtēji par zeltu,

kas neglīto spēj padarīt par glītu.»

25 Man likās, it kā gaišu vilni veltu

šie vārdi sirdī man; es tuvāk gāju,

lai no šī avota vēl vairāk smeltu.

28 Par dāvanām no viņa uzzināju,

ar kurām Nikolajs trīs meičas glāba

no kauna; tad es viņu uzrunāju:

31 «O, dvēsele, kā manu sirdi grāba

tavs vēlējums: es tavus vārdus tvēru

tā, ka ne mirkli dzirde neatslāba!

34 Un, ja tev savu sirdi vaļā vēru,

man teic, kas biji tu, un pateicību

tu gūsi, ko tev bagātīgi svēru

37 es savos kausos, kad ar aizgrābtību

es klausījos! Kad zemē atgriezīšos,

par tevi lūgšu Dieva žēlastību.»

40 «Tad nejau nu pēc viegluma es dzīšos,»

viņš atteica, «bet dēļ tās žēlastības,

ko dzīvs tu guvis, runāt nevairīšos.

43 Es biju sakne, kura nelietības

kā ļaunus zarus laida pasaulē:

labs auglis netika pie gatavības.

46 Ja Lille, Genta, Brige un Duē

to spētu, drīz tad nāktu atriebība.

Es biju francūzis, Igo Šapē,

49 caur mani skaļa cēlās bungu riba

ar Fīlipiem un Ludviķiem, kas dzima

no manis: liela tā bij varenība.

52 Mans tēvs bij miesnieks Parīzē, kad grima

tie bruņinieku zobeni un pieši;

tad manas rokas, kuras nenorima

55 ne mirkli darboties, tās tvēra cieši

valsts grožus, un es noteikt sāku toni,

un mani bijāt sāka līdztautieši,

58 līdz manam dēlam galvā lika kroni

un iesāka viņš dinastiju jaunu,

kas audžu audzēs paturēja troni.

61 Kad tā vēl nebij zaudējusi kaunu

tai varenībā, kurai sākums biju,

maz bij tā vērts, bet nedarīja ļaunu.

64 Bet tad ar varu un ar melu viju

tā laupīt sāka; nožēlojot guva

tā Gaskoņu, Pontjē un Normandiju.

67 Un Kārlis, dziļi nožēlojot, skuva

no Kurradīno kakla galvu; kāvis

Tommāzo, zvērs viņš nožēlojot kļuva.

70 Dievs augstais rītdienu man skatīt ļāvis,

kad Kārlis cits no franču zemes dosies

bez ieročiem, tik sev pie krūtīm kļāvis

73 to šķēpu, kuru Jūdass dūra. Posies

šim ceļam tā, viņš Florenci tā šķērdēs,

ka tā vēl ilgi kaucot ķepurosies.

76 Viņš neiegūs to zemi, kuru mērdēs

un kaus, bet kraus sev plecos grēku smagu,

jo vieglu savu posta darbu vērtēs.

79 Tad vēl viens nāks, kam netrūks garu nagu,

kā verdzeni tas savu meitu pārdos,

tas - ierausējs un velns, tik nav tam ragu.

82 Ak, alkatība, nezāles tik zārdos

tu krauj! Kaut beidzot tevi kurlums sistu,

jo neklausies tu patiesības vārdos!

85 Lai laikos riestais ļaunums mazāks šķistu,

es redzu, būs Anaņji smagas likstas:

ņems gūstā vikāru un pašu Kristu.

88 Es redzu, kā no jauna apsmiets tiks tas;

no jauna redzu etiķi un žulti

un kā starp dzīviem zagļiem pakārts tiks tas.

91 Es redzu jauno Pilātu, kam kulti

būs alkatības viļņos visi prāti:

tas templī noliks savu rēķinpulti.

94 Ak, Kungs, kad dziedēsi tu manu vāti,

kad mērs būs pilns, kad izlauzīsies laukā

tie zibeņi, kas mākoņiem vēl klāti?

97 Tā svētā gara līgava visjaukā,

kam lūgsna pretī cēlās mīlas dzietā,

tā mājoja mums sirdīs dienas pļaukā,

100 bet, naktij tumstot ceļā nenoietā,

kad melnas dzīles jūtam atveramies,

lai skaņas citādākas nāk tās vietā!

103 Lai Pigmalionu tad atceramies:

par zagli, slepkavu un nodevēju

viņš kļuva, zelta teļam klanīdamies;

106 un Midu, alkatīgo dievlūdzēju,

tik visu grābt viņš tiecās saulē šajā;

pēc zelta dzīdamies, viņš ķēra vēju.

109 Un Ahanā mums vērties nešpetnajā,

kas zaga sudrabu un zeltu tīru,

vēl tagad Josua to dusmās vajā.

112 Kā blēdījās reiz Safīra ar vīru!

Kā Heliodors, zirga spārdīts, bļāva!

Vai nebija vēl diezgan asinsdzīru,

115 kad Polinestors Polidoru kāva?

Teic, Kras, kad tava stunda pienākusi,

kā garšo zelts, ko tavā mutē krāva?

118 Te runā viens nu skaļi, otrs klusi,

tiem soļi dažādi, tāpat kā stāja,

bet visi soļo tie uz vienu pusi;

121 ne vienīgais starp tiem, kas šeitan gāja,

es biju tas, kas labo godā cēla,

neviens tik tuvumā man nerunāja.»

124 Tad laiks jau atkal jaunu vilni vēla,

zem kājām ceļš jau vizēja mums blāvi,

un tumsas klēpī gaismas dīgsti zēla;

127 te nodrebēja kalna sāni stāvi,

šķiet, kaut kas krita; aukstums sirdī zagās,

kāds allaž pārņem to, kurš iet uz nāvi.

130 Man likās, ka šis gržviens klintis dragās

kā Dēlas salā, Latonai kad nācās

tur dzemdēt debess acis mokās smagās.

133 No visām pusēm saucieni tad šļācās,

tie pāri klintīm tā kā viļņi trauca,

un mana seja dziļās bažās mācās.

136 tur «gloria deo in excelsis» sauca,

auss vārdus skaidri izšķirt nevarēja,

jo atbalss skaņas slāpēja un jauca.

139 Kā gani tie, kas pirmie izdzirdēja

šo dziesmu, stāvējām mēs nekustīgi,

līdz nāca miers un bailes izkliedēja.

142 Tad atsākām mēs ceļu uzticīgi

gar ēnām, kuras, zemē nometušās,

tāpat kā pirmīt gaudās nemitīgi.

145 Nekad vēl tādas šaubas saviesušās

nav manī, un nekad tā tirdījusi

nav mani neziņa, kad aizvērušās

148 ir zināšanu durvis; iztvīkusi

bij mana dvēsele, bet nejautāju

neko, pats taustījos pa tumsu klusi:

151 tā domu pilns un bikls tālāk gāju.

Piezīmes

10-12 Alkatība (E. I, 31-60).

22 Romiešu karavadonis (3. gs. p. m. ē.), slavens ar savu nesavtīgumu.

28-30 Bnznīcns luģondn stāsta, ka sv. Nikolajs šādi izglābis trīs nabadzīgas jaunavas, kas, trūkuma spiestas, gājušas pārdoties.

46 Galvenās Flandrijas pilsētas. Runātājs gribētu, lai Flandrija atriebtos viņa pēctecim Fīlipam IV par nodarītajām pārestībām, kas arī notika 1302. g., kad flāmu tautas pulki sakāva frančus.

48 Dante šeit vienā personā apvienojis divas: Parīzes grāfu Igo Lielo, Francijas hercogu, kas mira 956. g., un viņa dēlu Igo Šapē, kas pēc pēdējā karolingu dinastijas karaļa Ludviķa V nāves 987. g. tika izraudzīts par troņmantnieku un mira

996. g., nodibinājis Kapetingu dinastiju.

52 Leģenda par Igo Šapē.

67 Anžū Kārlis I 1268. g. uzvarēja pie Taļjakoco pēdējo Hoenštaufenu dinastijas pārstāvi, sešpadsmitgadīgo Konradīnu, kas pretendēja uz Sicīlijas troni. Kārlis Neapolē lika tam nocirst galvu. Kārļa liekulīgo dabu Dante šais vārsmās ironiski izsmej.

69 Akvīnas Tomu, ko Kārlis licis noindēt.

71 Kārlis Valuā, Fīlipa IV brālis. Bonifacijs VIII (E. XIX, 53), iecerējis pakļaut Florenci, kur Balto partija bija viņam naidīga, un atkarot Sicīliju Fridriham II (Š.

VII, 116), aicināja Kārli uz Itāliju, lai tas viņam palīdzētu. Kā atlīdzību viņš tam solīja imperatora kroni. 1301. g. 1. novembrī Kārlis, saukts «Toskānas nomierinātājs», iegāja Florencē un nodevīgi nostājās Melno pusē. Baltie tika sakauti un izdzīti trimdā, tai skaitā ari pats Dante (E. XXIV, 139; P. XVII, 48). Tad

Kārlis uzsāka neveiksmīgu karagājienu uz Sicīliju, pēc tam, 1302. g., atgriezās Francijā. Miris 1325. g.

79-80 Anžū Kārlis II, Neapoles karalis no 1285. līdz 1309. g., Kārļa I (Š. VII, 110) dēls. 1305. g. viņš izdeva savu meitu par sievu vecajam Adzo VIII d'Estem, Ferāras marķīzam, saņemdams par viņu bagātīgu naudas dāvanu.

86 Pāvesta Bonifacija VIII uzturēšanās vieta, kur 1303. g. 7. septembri iegāja Francijas karaļa Fīlipa IV sūtnis Gijoms Nogarē un pāvestam naidīgais Šarrs Kolonna ar karaļa karogu un smagi apvainoja Bonifaciju. No pārdzīvotā satricinājuma pāvests drīz mira.

91 Fīlipu IV.

93 Fīlips IV sagrāva tamplieru ordeni, lai iegūtu tā bagātības, un 1307.-1314. g. sarīkoja tiem drausmīga tiesu ar spīdzināšanām.

102          Mēs minēsim sodītas alkatības piemērus.

103          Kā stāsta Vergilijs «Eneīdā», Pigmalions bijis Tiras ķēniņš, Didonas (E. V, 61) brālis, kas nodevīgi noslepkavojis tās viru Siheju, lai iegūtu tā bagātības.

106 Frīģiešu ķēniņš, kas, kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», izlūdzies no Bakha spēju pārvērst par zeltu visu, kam viņš pieskaras. Tā kā par zeltu pārvērties ari ķēniņa ēdiens un dzēriens, Bakhs par viņu apžēlojies un licis viņam nomazgāties Paktolas ūdeņos. Paktola kļuvusi par zelta upi, bet Mids kļuvis plānprātīgs, un, kad, Pānam sacenšoties ar Apolonu muzicēšanā, viņš pirmo vietu piešķīris Pānam, Apolons viņam piebūris ēzeļa ausis.

109 Pēc bībeles leģendas Josuas karavīrs, kas nolaupījis daļu no kara laupījuma un par to ticis nomētāts ar akmeņiem un sadedzināts līdz ar dēliem un meitām.

112          Pēc baznīcas leģendas vieni no pirmajiem kristiešiem, ko pievoikuni nftvo to alkatibas dēļ.

113          Pēcbībeles leģendas sīriešu ķēniņa Seleika sūtnis, kas iegājis Jeruzalemes tempļu dārgumu krātuvē, lai paņemtu tur glabātās bagātības, un ko noslēpumaina jātnieka zirgs samīdījis pakaviem un divi jaunieši nopēruši pātagām.

115          Polidors bija Trojas ķēniņa Priama dēls, ko tas uzticēja trāķiešu ķēniņam Polinestoram, bet Polinestors Polidoru noslepkavoja, lai iegūtu tā līdzatvestās bagātības (E. XXX, 16).

116          Romiešu karavadonis, kas sakrājis milzu bagātības un 53. g. p. m. ē. kritis karA pret partiešiem. Kad viņa galva atnesta partiešu ķēniņam Orodam, tas licis pieliet viņa muti ar izkausētu zeltu un teicis: «Tu alki zelta, nu tad dzer to!»

131          Dēlas sala peldējusi viļņos, līdz tur apmetusies dieviete Latona.

132          Apolonu - Sauli un Diānu - Lūnu (Mēnesi).

136 «Slava dievam augstībā!» (lat.). Kā stāsta evaņģēlijs, tā bijusi eņģeļu dziesma, ko dzirdējuši gani tai naktī, kad dzimis Kristus.

Divdesmit pirmais dziedājums

1 Tās slāpes dabiskās un nerimtīgās,

tās, kuras dzesēt valgmei svētīgajai,

kas nāk no patiesības dievišķīgās,

4 bij jācieš dvēselei nu šaubpilnajai,

kad svēru es šo ēnu, līdzi juzdams

tās atriebības dziņai taisnīgajai.

7 Pa šauro ceļu gāju nepiekusdams

aiz sava vadoņa, kad parādījās

kāds gars, mums sekodams un neizzuzdams.

10 Uz baru gulošo tas noraudzījās,

kā noraugās uz ganāmpulkiem gani,

tad pienāca tas klāt un paklanījās:

13 «Lai Dievs jums mieru dod, ak, brāļi mani!»

Mēs pavērāmies viņa skatā spulgā,

tad teica Vergilijs: «Lai miera zvani

16 skan, ieejot tev svētlaimīgo pulkā

caur vārdu patieso, ko nedzirdēju,

tādēļ ka klausījos es citā tulkā.

19 Par to es izraudzīts.» - «Kā gan lai spēju

to saprast?» bilda tas. «Jo stingrs liegums

šeit vērsts pret katru svešu ienācēju.»

22 «Ir lielāks Dieva žēlastības sniegums,

ko saņēmis šis vīrs,» tam meistars teica,

«kaut zīmes pierē tam, ir svešs tam ziegums.

25 Bet, tā kā viņš vēl dzīvs šo vietu sveica,

vēl galu nezin mūža gaitai savai

un pasaulē vēl savu nepaveica,

28 tad viņa dvēsele, kas māsa tavai

un manējai, šeit nevar doties viena:

vēl nav tā piemērota šķīstītavai;

31 un tā man jāpārkāpj bij elles siena,

to vadīt šurpu Dievs man pavēlēja,

līdz debesīs tam ausīs jauna diena.

34 Bet saki, kādēļ kalns tā nodrebēja,

kāds spēks šīm dvēselēm tā saplūst lika,

ka sauciens viens it visur atskanēja?»

37 Tam manis dēļ tā jautāt labpatika:

nu manā sirdī cerība bij sēta,

un manas slāpes mazinātas tika.

40 Gars teica: «Kalna kfirtība ir svēta:

ja svēta lieta būtu nekārtīga,

tad svētums zustu un tā kļūtu lēta.

43 Šī kārtība ir mūžam nemainīga:

tik tas, ko debess sevī ņem no sevis,

šeit darbojas kā vara nerimtīga.

46 Ne lietu, sniegu, pērkonu nav devis

šeit Dievs, vairs neredzēt tev sarmu, rasu,

kad vārti aizvērušies ir aiz tevis,

49 ne dūmaku, ne biezu mākoņmasu,

ne Iridu ar viņas kakla autu,

kas mirdz ar krāsu zaigojumu krasu;

52 nav ļauts, lai svēto kalnu tvaiki skautu,

no zemes ietekmēm to redzam brīvu,

nekādiem dabas spēkiem nepakļautu.

55 Šeit reizēm dzirdam mēs caur mākoņblīvu,

kā dreb tur apakšā; šeit drebēšanas

nekādas nav, tik just var vēja plīvu.

48 Šeit trīc tik tad, kad kāpj pēc šķīstīšanas

uz augšu dvēsele; tā - laime tāda,

ka līgojas viss kalns no līksmošanas.

61 Vai šķīsta dvēsele, to griba rāda,

kas dvēselei, no visa ļauna glābtai,

dod ticību un skaidru mērķi stāda.

64 Tai griba ir ar sākumā, bet kāpt tai

nav ļauts vēl: jūtot patiesības badu,

vispirms ir visas vainas jāizsāp tai.

67 Un es, kas sāpēs guļu piecsimt gadu

un vairāk vēl, šo brīvo gribēšanu

pēc citas mājvietas tik tagad radu:

70 un tādēļ dzirdēji tu trīcēšanu -

tur laipnie gari Kungu slavināja,

kas augšup sūtīs dvēseli drīz manu.»

73 Tā runādams, viņš slāpes dzesināja,

ko jutu es, un manas šaubas veica

un mani ārkārtīgi priecināja.

76 «Nu redzu,» gudrais vadonis mans teica,

«to tīklu, kas jūs tin, un kā tas raisās,

kad dzirdēju, viss pulks kā tevi sveica.

79 Kad tava dvēsele nu augšup taisās,

kas biji, teic, kas tevi zemē grūda,

kur gulēji tik ilgi mokās baisās?»

82 «Kad krietnais Tits tās asinis, kas plūda

no dziļām nāves brūcēm, atriebt gāja,

tās, kuras iztirgojis bija Jūda,

85 tad manu vārdu visur daudzināja,»

tā atteica šis gars, «man daudz bij balvu,

bet īsto ticību prāts nezināja.

88 Tik saldas skaņas plūda man caur spalvu,

tik daudz bij mutē vārdu neparastu,

ka Roma mirtēm rotāja man galvu.

91 Kā Stacijs staigāju gar dzīves krastu,

par Tēbām dziedāju un Ahileju;

bet ceļā pakritu ar otro nastu.

94 Tā sēkla, kura kļuva man par dzeju,

bij dzirksteles no liesmas dievišķīgās,

kas nemirstīga pland pa dzīves leju:

97 no Eneīdas, kura skaņu līgās

ir mani šūpojusi, barojusi:

tas viņas piens, kas lijis manās stīgās.

100 Man sirds tā Vergiliju gaidījusi,

ka lieka gaidu gada nenobijās

tai cerībā, ka nāks viņš uz šo pusi.»

103 Tad Vergilijs uz mani paskatījās,

un klusēdams tā skatiens teica: «Klusē!»;

bet griba negribot man saminstījās,

106 jo nevar pavēlēt, lai acīs susē

jau asaras, kas riešas, nevar smaidu,

kas raisījies jau, apstādināt pusē;

109 un pasmaidīju es, tad gars pilns gaidu

man acīs pavērās kā vēlēdamies

no dvēseles man nolasīt ik skaidu

112 un teica: «Atklāti ja runājamies,

tad saki man, par ko gan tiek šeit smaidīts?

Kurš lielu darbu dara jokodamies?»

115 Nu esmu es no divām pusēm spaidīts:

liek viena klusēt, otra runāt prasa;

es nopūšos, ir glābējs vārds man gaidīts,

118 tad meistars teica: «Nebaidies, ja asa

starp divām gribām kļūst tev stāvēšana:

prot izlemt tas, kurš patiesību lasa.»

121 Un tad es sacīju: «Šī smaidīšana,

gars senais, izbrīnu varbūt tev rada;

tad klausies, un tev brīnumu būs gana.

124 Šis vīrs, kas manu ceļu augšup vada,

tas ir tas Vergilijs, par kuru teici,

ka viņa dziesmās gars tavs spēku rada.

127 Man prieks, ka tu šai vietā viņu sveici,

šai ceļā, pozdamies uz mūža mājām;

ja rūgtums bij tev, ceru, tu to veici.»

130 Viņš noliecās pie skolotāja kājām,

lai apkamptu tās, bet tas teica: «Brāli,

mēs taču abi vienu ceļu gājām.»

133 Viņš pieceldamies: «Tuvi mēs, kaut tāli:

tie kvēlojošie mīlestības sārti,

ko kūru tev, pat mūžos nekļūst bāli,

136 kad sen jau aizvērušies dzīves vārti.»

Piezīmes

9 Publijs Papinijs Stacijs (45-96), romiešu dzejnieks. Saglabājušās viņa 2 poēmas: «Tēbaīda» par Edipa dēla cīņām pie Tēbām un nepabeigtā poēma «Ahileīda».

50 Dievu, it īpaši Junonas, vēstnese; viņas kaklauts - varavīksne.

82 Romas imperatora Vespasiāna dēls un troņmantnieks, 70. g. nopostīja Jeruzalemi

(P. VI, 92).

84 Sk. E. XXXIV, 62.

93 Stacijs mira, nepabeidzis savu otro poēmu «Ahileīda».

Divdesmit otrais dziedājums

1 Nu gājām mēs pa ceļu akmeņainu,

jau palicis aiz mums bij eņģelis, kas

no sejas bij man dzēsis vienu vainu

4 un tos par svētlaimīgiem nosaucis, kas

pa taisnības un patiesības stariem

pie pilnības grib nonākt dvēseliskas.

7 Uz priekšu gāju soļiem mundriem, gariem

un tā it viegli it kā parādība

es līdzi tiku mudīgajiem gariem;

10 tad teica Vergilijs: «Tā mīlestība,

ko dedzis tikums, aizdedzina citu,

ir jāpievērš tai tikai uzmanība.

13 Kopš stundas tās, kad priekšellē, kur mitu,

man Juvenāls bez runāšanas liekas

to atklāja, ko tikko jaušam šķitu,

16 ar tavu sirdi manējā nu tiekas

tik cieši, ka tās jūtu kopā augam,

šīs kāpes man pat tagad īsas liekas.

19 Bet saki man, un piedod man kā draugam,

ja pārāk droši laižu savus grožus:

kur vieta bija alkatības raugam

22 tev krūtīs? Zinu tikumus tev možus:

kur acij redzams lietu raibais klājiens,

tavs gars redz patiesības graudus spožus.»

25 Bij garam negaidīts šis domu gājiens;

tad, smieklus apspiezdams, viņš atbildēja:

«Tavs mīlestības vārds man dārgs ir mājiens.

28 Cik bieži gan mēdz uzdīgt šaubu sēja

no augsnes neīstas, jo svešā lomā

slēpts cēlonis zem valka virspusēja!

31 No taviem vārdiem noprotu: tu domā,

ka alkatīgs es savā dzīvē bijis,

jo esmu šeit ar tiem es vienā jomā:

34 tad zini, pārāk tālu aizgainījis

es biju alkatību - nu šai lokā

ir gadiem sods pār manu galvu lijis.

37 Es visu aizlaidu, kas nāca rokā,

bet tad man iedūrās kā sāpe rētā

tavs sauciens, dzimis cilvēcības mokā:

40 - Kam nevaldi tu, zelta alka svētā,

pār mirstīgiem, kam lietas apnikušas? -

un atģidos es grēkā nedeldētā.

43 Es sapratu: ja pārāk atpletušas

ir spārnus rokas devīgās, tad ļaunu

tāpat kā skopās tās ir darījušas.

46 Cik daudz gan cilvēku, gan vecu, jaunu,

kas mantu sējuši ar vieglu roku,

par šķērdību šo nesajūt pat kaunu!

49 Nu nožēlā tie staigā pa šo loku:

šeit arī vaina, kas ir pretrunībā

ar grēku, žāvē savu zaļo koku.

52 Un, ja starp tiem, kas cieš par alkatību,

tavs jautājošais skatiens mani sveica,

šeit sodīts esmu es par izšķērdību.»

55 «Kad dziedāji par ieročiem, kas veica

tos, kuri Jokastei bij dubultbēda,»

tā bukolisko dziesmu dzejnieks teica,

58 «šķiet, tevi skārusi tik viegla vēda

no ticības: tev trūkst tai uzticības;

bez tās viss labais - tikai akmens grēda.

61 Ja tas ir tā, kā tu pie apgaismības

gan tādas tiki, ka tu ielīksmoji

ik garu, alkstošu pēc patiesības?»

64 Gars atteica: «Tu pirmais ielīgoji

man dvēseli, lai Parnasā tā kāptu,

pēc Dieva pirmais mani apgaismoji.

67 Tu nesi gaismu, pats lai kā tās slāptu,

aiz sevis, cerēdams, ka nemaldīsies

vairs ļaudis naktī - vārdus šos, lai glābtu:

70 - Jauns laikmets atausīs, un atgriezīsies

drīz taisnība un pirmā zelta ēra,

no debesīm jauns dzinums nolaidīsies. -

73 Tavs vārds man patiesības vārtus vēra,

tam pretī dīga ticībā ikjūta,

no tā man kā no avota sirds dzēra.

76 Kad visa pasaule jau bija grūta

no īstās sēklas, kuru tie, kas vēsta

par mūža valstību, it visur sūta,

79 tad noprotu es, ka virs tava dēsta

zeļ jauna patiesība caur šo sēju,

pie kuras krūts tiek katra slāpē dzēsta.

82 Tos jaunos praviešus es apmeklēju;

kad Domiciāns viņus vajāt sāka,

tad līdz ar viņiem asaras es lēju;

85 To svētums mirdzēja man tā kā bāka,

es tajos paraugu sev saskatīju,

par tiem neviena nebij cildenāka.

88 Un, pirms uz Tēbām grieķus aizvadīju

es dzejodams, es sevi kristīt liku,

bet bailēs kristietis es slepens biju,

91 kā pagāns rādījos ar nepatiku,

un tā ar garu, mazdūšībā kļautu,

šeit ceturtajā aplī raidīts tiku.

94 Man saki tu, kas pacēli to autu,

kurš maniem labiem darbiem pāri klājas,

ko zini tu par mūsu līksmo tautu?

97 Kur mūsu Terentijs nu mitinājās?

Kur Cecīlijs un Varijs? Kur ir Pļauts?

Vai notiesāti tie? Kur ir tiem mājas?»

100 «Gan tiem, gan Persijam, gan man ir ļauts,»

tam atbildēja vadonis, «būt kopā

ar grieķi, ko par mūzu draugu sauc,

103 kam vienmēr vārds vistrāpīgākais stopā,

tai pievārtē, kur sākas ceļš uz vidu;

par mūzām runājot, mums iet kā stropā.

106 Ar mums ir Antifonts ar Eiripidu

un Simonids, un Agatons, un citi,

kam vārds bij pacēlies ar zelta lidu.

109 Un tie, kam lemts caur tavu asinsriti

ir mūžos dzīvot, tie, ko savā dzejā

tu dzīvē cēli, kamēr nāvē kriti,

112 tie tagad visi arī mīt tur lejā:

tur tava Antigone nonākusi

un Ismene ar savām skumjām sejā.»

115 Tad abi vīri apkārt vērās klusi.

Jau dienas četras kalpones bij projām

un piektā bij uz augšu pavērsusi

118 ilkss galu kvēlošo. «Kā novērojām,»

tad teica vadonis, «ar prāta spēju,

ko, liekot lietā, gudri izmantojām,

121 mums nāksies iet ar ziņu iepriekšēju,

lai griežas labais plecs gar klinšu sienu,

tad nonāksim mēs tur, kur paredzēju.»

124 Tad atkal gājām mēs ar jaunu dienu,

ar garu cienīgo un skolotāju,

mums drosme bija šķērsli veikt ikvienu.

127 Pa priekšu viņi, es tiem pakaļ gāju,

par dzejas mākslu viņi abi sprieda,

un no šīm runām daudz es uzzināju.

130 Bet drīzi pārtrūka to runa vieda:

bij ceļa vidū koks, un augļu bari

tur rotājās un smaržodami brieda;

133 Kā eglei augšā īsāki kļūst zari,

šim kokam apakšā tie īsi bija

kā brīdinot: tik skādi nenodari!

136 No klints uz leju skaidrs ūdens lija

un nepārtraukti turpināja lieties

un katru koka lapu padzirdīja.

139 Tad klāt es piegāju tam nenocieties,

man līdzi - dzejnieki; te atskanēja

tur balss: «No barības šīs atturieties!

142 Kad lielās kāzas rīkot vajadzēja,

tad Marija tik domāja par godu,

par muti domāt viņa negribēja;

145 un senā Romā piemēru šo rodu,

kā Dāniels, kas ēsmu nicināja,

daudz ieguva ar gara spēju grodu.

148 Kad pirmais laikmets zelta kurpēs gāja,

bij salkumā pat ozolzīle salda

un katra urga slāpes remdināja.

151 Bij Kristītājam tuksnesī uz galda

tik siseņi un medus; viņa sētā

un koptā mācība it visur valda,

154 to lasām evaņģēlijā mēs svētā.»

Piezīmes

Romiešu dzejnieks (ap 60-127), satīriķis, Stacija cienītājs.

Ķēniņa Edipa sieva, kuras dēli Eteokls un Poliniks viens otru nonāvēja (E. XX,

58; XXVI, 53-55).

Vergilijs.

Parnass - Apolona un mūzu kalns, kur tek Kastalijas avots, kas sniedz iedvesmu.

Stacijs citē Vergilija «Bukoliku» IV eklogas pazīstamās vārsmas. Šai eklogā vidus- laikos saskatīja pareģojumu par Kristus atnākšanu. Pastāvēja leģendas, ka tā pievērsusi kristietībai daudzus pagānus. Pie šādiem atgrieztajiem Dante pieskaita ari Staciju.

Romas imperators no 81. līdz 96. g.

Romiešu rakstnieks 2. gs. p. m. ē., komēdiju autors.

Cecīlijs - romiešu rakstnieks 2. gs. p. m. ē., komēdiju autors. Varijs - romiešu

dzejnieks 1. gs. p. m. ē., Vergilija draugs. Pļauts - romiešu rakstnieks 3.-2. gs.

p. m. ē., komēdiju autors.

Romiešu dzejnieks 1. gs., satīriķis.

Ar Homēru.

Limbā.

Sengrieķu traģiķi.

Simonids - sengrieķu liriķis. Agatons - sengrieķu traģiķis.

Edipa un Jokastas meita, Eteokla un Polinika māsa (56).

Antigones māsa.

Četras stundas (Š. XII, 80).

Saules ilksi.

Šie vārdi sacīti kārumnieku dvēselēm.

Sk. Š. XIII, 29.

DIVDESMIT TREŠAIS DZIEDĀJUMS

1 Un, kamēr raudzījos es neapnicis

uz zaļo lapotni tik nemitīgi

kā zēns, kas gaida, putniem slazdus licis,

4 tēvs teica: «Dēls, no domām, kurās slīgi,

nu brīvojies: mums stundas ir ar skaitu,

tās tagad jāizmanto lietderīgi.»

7 Tad ceļā devos es ar soli raitu

aiz vīriem gudrajiem, kas diskutēja

tik dzīvi, ka es vieglu jutu gaitu.

10 Te raudas līdz ar dziesmu atskanēja,

ar «Labia mea, Dominē» tik svēti,

ka prieks un skumjas sirdī iedrebēja.

13 «Kas ir tie, tēvs, kas dzied tik nedzirdēti?»

es jautāju. Viņš atteica: «Tās - ēnas,

kam jāiet ir, līdz grēki izdeldēti.»

16 Ir svētceļniekiem kustības tik lēnas,

tie iet pa ceļu, citus nepamanot,

un domas tiem ir paceltas un rēnas;

19 tā gāja dvēseles, šai dziesmai skanot,

man likās: iet tur bišu pilni koki,

un dzirdēju es it kā zvanus zvanot.

22 Ap acīm visām bija tumši loki,

bij bālas tās: kas viņās paraudzījās,

tam likās, stāv tur izģinduši spoki.

25 Tik ģindenīgs diezin vai izskatījās

pat Erisihtons, kad tas, badā gaudis

kā vilks pēc ēsmas, badā nomirt bijās.

28 Es domāju: «Lūk, tādi bij tie ļaudis,

kad Jeruzalemi tie pazaudēja

un maizes kumosu tiem karš bij skaudis.»

31 Tām dobumos vairs acis nemirdzēja,

tie bij kā gredzeni bez dārgakmeņiem,

starp tiem tik deguns savu kaulu slēja.

34 Tās likās nākušas no bezdibeņiem,

kur mūžam nav tās ēsmu redzējušas,

tās līdzinājās baigiem izbāzeņiem.

37 Es brīnījos, kur tās tik izdilušas,

man nezināma bij tā sakarība,

caur ko šai stāvoklī tās nonākušas.

40 No dziļumiem tad kāda parādība

uz mani vērās, metot negaidītu

man saucienu: «Ak, kāda žēlastība!»

43 Pēc skata es vis viņu nepazīstu,

kā atšķirt nevaru no vēža vēzi,

bet vina balss - man likās, it kā dzītu

46 tā vēj pūsmu caur manu domu ēzi,

līdz apziņā man dzirkstis iegailējās

un tad es viņā pazinu Forēzi.

49 Pret mani lūgumā tam rokas slējās:

«Ak, neņem vērā drausmīgo šo kraupi

un visas miesas vainas tagadējās!

52 Man teic - jo kam gan vēl tu vārdus taupi? -

kas esi tu un tie, kas iet ar tevi!

Es lūdzu, prieku šo man nenolaupi!»

55 «Tu mirdams asarām man vaļu devi,»

es atteicu, «bet nu vēl vairāk raudu,

kad šādi postītu tu rādi sevi;

58 Teic, kas par zvīņām klāj jums katru audu!

Man neliec runāt vēl: man runāt grūti,

kad domas citādas pa galvu šaudu!»

61 Viņš man: «Par līdzcietību, ko tu jūti,

paldies tev! Mūžīgā tā debess vara,

kas šādi vārdzina man visu būti.

64 Lūk, raudot stiepjas ļaužu rinda gara:

tie bija rīklē stūmuši bez mēra,

nu bads un slāpes šeit tos svētus dara.

67 Sauc dzert un mieloties tos kaisme zvēra,

ko ābolu un ūdens smarža dedza:

tiem jāveic dziņa šī, kas nāk no zvēra,

70 un jākopj dziets, ko negausība sedza.

Tāds mūsu sods, bet īstenībā - prieca,

jo tas mums patiesību vaļā slēdza,

73 caur kuras spēku mokas nesalieca

pie krusta Kristu: sauca viņš - Elī -,

kad bendes viņa miesā naglas trieca.»

76 «Jau pieci gadi, kopš tev dzīve šī

virs zemes,» teicu es, «ir noslēgusies

un mīti tu šī kalna pavēnī.

79 Ja tava spēja grēkot izbeigusies,

pirms, staigājot pa sāpju ceļu baigu,

būs dvēsele ar Dievu vienojusies,

82 kā gan es šeitan redzu tavu vaigu?

Kā dvēsele nav lejā palikusi,

kur laiks tiek stingri samaksāts ar laiku?»

85 Viņš man: «Tik drīz šurp mani atvedusi,

lai ietu es caur sāpēm labdarīgām,

ir Nella, kas tik gauži raudājusi.

88 Ar nopūtām un lūgsnām pazemīgām

tā panāca, ka pašķīrās man siena,

un tā es brīvs no gaidām apnicīgām.

91 Jo vairāk manu atraitni Dievs ciena

par to, ka, turot tikumību cieši,

tā darbos labajos ir gluži viena;

94 pat Sardīnijas tumšie malēnieši

tā nepiespļāva paši savu aku

kā manā pusē mani līdztautieši.

97 Ak, mīļo brāli, ko gan lai tev saku?

Kas šodien lieli, drīz tie staigās tupus,

no sevis neatstādami ne smaku.

100 No kanceles tie dzirdēs vārdus strupus,

vairs nebūs florentīnietēm pa ielām

brīv apkārt staigāt, rādot plikus pupus.

103 Tiks attīrīts no nederīgām vielām

ik tikums, lai tas zaļotu un augtu

un liktu dvēselēm kļūt skaidrām, lielām.

106 Ja atskārta šiem nekauņām reiz plauktu,

tie debess balsi dzirdētu kā dārdu

un tūdaļ mutes atvērtu, lai kauktu;

109 posts nāks pār tiem, pirms apklāsies ar bārdu

vēl vaigi tiem, kas, nejauzdami sevi,

tik tikko tagad izšļupst pirmo vārdu.

112 Ļauj, brāli, tagad iepazīt mums tevi,

lai dīgst kā sēkla vārds, ko gars tavs sviedīs:

šai cerībai tu iemeslu mums devi!»

115 Es atteicu: «Ja atcere tev briedīs,

kā tev ar mani, man ar tevi bija,

šī atmiņa vēl smagāk prātu spiedīs.

118 No dzīves mani šurpu atvadīja

tas, kurš pa priekšu iet, pirms dažām dienām,

kad mēness pilnu seju parādīja;

121 caur dziļu nakti pāri klinšu sienām

viņš mani vadīja starp mirušajiem

un apstājās pie ciešanām ikvienām.

124 Nu mēs pie kalna sāniem varenajiem,

tam taisnot dvēseles, kas kļuva šķības

tai dzīvē laicīgā starp grēcīgajiem.

127 Es nešķiršos no viņa sabiedrības,

līdz ieraudzīšu Beatriči vaigā,

tad atvadīšos es pilns pateicības.

130 Tas - Vergilijs, kas mums pa priekšu staigā,

tas otrs - ēna, kurai atskanēja

par godu dziesma spēcīgā un maigā,

133 tā ka viss kalns aiz prieka notrīcēja.

Piezīmes

«Manas lūpas, Kungs» (lat.).

Kā Ovidijs stāsta «Metamorfozās», Erisihtons nocirtis Cereras ozolu, par ko dieviete uzsūtījusi viņam tādu neremdināmu izsalkumu, ka viņš, ēdamā dēļ pārdevis visu, pat savu meitu, sācis ēst pats savu miesu.

Jūdi, kad romieši 70. g. aplenca Jeruzalemi.

Forēze Donāti - florencietis, Dantes draugs un viņa sievas Džemmas Donāti radinieks. Miris 1296. g.

«Dievs!» (ebr.).

Priekššķīstītavā, starp nevīžām (Š. IV, 128-132).

Forēzes atraitne.

Barbadžas, Sardīnijas kalnaina apgabala, iedzīvotāji, kas cēlušies no Āfrikas un bijuši ļoti izlaidīgi.

Florencieši.

Divdesmit ceturtais dziedājums

1 Mums runāšana soļus nekavēja,

mums kājas likās buras uzvilkušas

kā kuģis, dzīts no laba ceļavēja.

4 Un ēnas, it kā divkārt nomirušas,

ar acu bedrēm brīnīdamās vērās,

kad mani dzīvu bija manījušas.

7 No manis vārdi nepārtraukti bērās,

es sacīju: «Varbūt ar gudru ziņu

šī ēna vēlāk dodas debess sfērās.

10 Bet kur ir Pikarda? Man rādi viņu:

var gadīties, ka viņu nepazīstu

starp tiem, kas iet ar šķīstīšanās dziņu!»

13 «Tu manu māsu skaistu, labu, šķīstu

reiz pazini: nu Olimpā tā staigā,

kur guvusi tā priecas kroni īstu.»

16 Tā teica viņš. «Ir grūti pazīt vaigā

tos ļaudis, ko tev saukšu: pārvērtusi

tos izskatā ir gavēšana baigā.

19 Lūk, Bonadžunta nāk uz mūsu pusi,

un tas ar vaigiem gauži iekritušiem

bij Torso: viņa rokās nonākusi

22 bij svētā baznīca; starp izlepušiem

viņš pirmais bij; nu gavēdams viņš tīrās

no dārgiem vīniem un no trekniem zušiem.»

25 Tā daudzus sauca viņš un saukt vēl dzīrās,

un saukšana šī visus priecināja,

un apmierināti no mums tie šķīrās.

28 Lūk, badā zobus velti šņakstināja

tur Pilas Ubaldīns un Bonifacijs,

ar zizli viņi ļaudis ēdināja.

31 Šī pārbaude Markēzem daudz ko mācīs:

Forlī tam rīkle nebija tik sausa,

bet kāre lielāka tam dega acīs.

34 Man likās: Bonadžunta jāuzklausa,

tas, kura dzimtā pilsēta bij Luka -

par mani atskārta, šķiet, viņam ausa.

«37 Viņš tikai nomurmināja: «Džentuka!»

Es nezināju, kur šis vārds bij cēlies,

bet aicinājums kvēls man laukā spruka.

40 «O, dvēsele,» es teicu, «ja tu vēlies

ar mani runāt, smagums, vērties alvā,

varbūt caur vārdiem būs no sirds tev vēlies.»

43 «Ir meitene ar vainagu vēl galvā,»

viņš iesāka, «tā darīs patīkamu

tev manu pilsētu: un jaukā balvā

46 tev mirkļi vērtīsies caur viņas namu.

Ja neskaidra bij mana čukstēšana,

to īstenība darīs saprotamu.

49 Bet teic, vai mani neviļ redze mana,

vai redzu to, kas jaunos pantos sāka:

- Jums, donnas, kam ir mīlas izprašana. -»

52 Es atteicu: «Par mani spēcīgāka

ir vara, ar ko Amors mani sēja:

to izsacīt man dota bija māka.»

55 «Nu redzu, brāli,» viņš man atbildēja,

«to mezglu, kas gan citus, gan ar mani

no jaunā maigā stila atturēja.

58 Nu dzirdu es, kā savā dzejā skani,

jo sekoji tik savam diktētājam

un rakstīji tik to, ko sirdī mani.

61 Ja pacelties tam pāri sadomājam,

nekas mums pāri nepaliks no mīlas.

Nu pasacīts ir viss. Lai runāt stājam!»

64 Kā dzērves, kuras pārziemo pie Nīlas,

pirms lidojuma sapulcējas barā,

tad rindā izstiepjas pie debess zilas,

67 tā ļaudis šie nu steidza rindā garā

uz priekšu knaši pēc šīs stāvēšanas,

kaut vārgi miesās, tomēr stipri garā.

70 Kā tāds, kas, noguris no rikšošanas,

uz bridi piestāj, jaunus spēkus vākdams,

līdz elpa atgūstas no elsošanas,

73 Forēze citus garām laida, sākdams

šo sarunu: «Kad atkal ieraudzīšu

es tevi?» teica viņš, aiz manis nākdams.

76 «Cik ilgi savu dzīves laivu dzīšu,

nav zināms man,» es atteicu, «kā sienas

būs krasti man, kur mūžu pavadīšu,

79 jo vietā, kur man dzīvot lemts, ik dienas

ar jauniem netikumiem pildās nami,

no tikumiem tur drupas vairs tik slienas.»

82 «Tos, kas visvairāk ziedzās dzīvodami,»

viņš sacīja, «ar asti nezvērs rēcošs

velk turp, kur grēki nav vairs izpērkami.

85 Tam solis ir kā leopardam lēcošs,

tiks dragāti tie un vairs nesavāksies,

kad ķermenis tiem zemē gulēs sēcošs.

88 Šiem riteņiem tik nedaudz griezties nāksies,»

viņš pacēla pret debesīm tad acis,

«un gaisīs malds, un apskaidrība sāksies.

91 Nu paliec sveiks! Pirms spēks man nav vēl placis,

man jāatgūst tas laiks, ko, runādamies

ar tevi, esmu nebūtībā racis.»

94 Kā dažreiz jātnieks, spēji atraudamies

no sava pulka, aizaulekšo joņiem,

mūs atstāja viņš, tālāk aizsteigdamies;

97 es paliku ar abiem pavadoņiem,

kas pasaulē tā tika godināti,

ka mirdzēt lemts tiem bij kā spožiem kroņiem.

100 Kad gaisa sveicieni, viens otram māti,

un viņam sekoja tik mani skati,

tāpat kā viņa vārdiem mani prāti,

103 lūk, priekšā atkal pletās zari plati,

kas līka augļu pilni, bet tā bija

jau cita ābele, ne vairs tā pati.

106 Un ļaudis apakšā tur slienas rija

un lūgdamies uz augšu rokas slēja,

bet nepielūdzams koks šis augstais bija,

109 tas viņu kāri tikai iekveldēja,

jo savus augļus tas gan parādīja,

taču neviens tos aizsniegt nevarēja.

112 Kad ļaudis šie jau izklīduši bija,

mēs gājām tuvāk aplūkot šo koku,

kas lūgšanas un raudas atraidīja.

115 «Tam nenāciet tik tuvu! Metiet loku!

ir augšā koks, no kura ēda Ieva,

tie abi dēstīti ar vienu roku.»

118 Vai balss šī bija sūtīta no Dieva,

es nezinu; mēs gājām cieši kopā,

un pierē mums bij dziļa domu rieva.

121 «Kad tie, kas bij pus cilvēkā, pus lopā

reiz dzimuši, pret grieķi cīņā stāja,

tiem drīzāk vīns, ne bultas bija stopā,»

124 tā sauca balss un tālāk turpināja:

«Kas ceļos metās, dzirdot ūdens čalu,

tie Gedeonam līdzi neaizgāja.»

127 Tā, iedami gar vienu apļa malu,

mēs uzklausījām katru rīkles grēku

un cik tas nelaimīgu ņēmis galu.

130 Mēs dzirdējām daudz pastāstu, daudz dēku,

tad plašāk izvērsāmies staigādami

un domājām par vājumu un spēku.

133 «Ko ejat visi trīs jūs domādami?»

tā sauca balss man nedzirdētā mēlē.

Mēs turpu pavērāmies pētīdami,

136 kas ir šis runātājs, ko tas mums vēlē;

tik sarkans dega tas, šurp pavēršoties,

kā metāli vai stikls krāsns kvēlē.

139 «Uz augšu tiksit jūs, šeit pagriežoties,»

viņš sacīja un mums ar roku māja,

«jo šeit iet tie, kas grib uz mieru doties.»

142 Šis mirdzums tā man acis žilbināja,

ka diez vai ceļu es vairs samanītu,

ja priekšā nebūtu man skolotāja.

145 Kā maija dvesmu, kura vēstī rītu,

kad izgājusi tā caur Arkādiju,

ar ziedu, zāļu smaržām piepildītu

148 es pierē liegu vēsmu samanīju,

kā skārusi to būtu mīlestība,

un smaržojam es jutu ambroziju.

151 «Ir svētlaimīgi tie, kam žēlastība

ir īsto mēru ielikusi sirdī,»

balss teica: «nemocīs tos pārmērība,

154 jo valgme vajadzīgā tik tos dzirdī!»

Piezīmes

10 Forēzes māsa.

14 Paradīzē.

19 Bonadžunta Običāni - Lūkas dzejnieks, Sicīlijas skolas pārstāvis, miris ap

1300. g.

21 Pāvests Martins IV (no 1281. līdz 1285. g.), pēc tautības francūzis.

29            Pilas Ubaldīns - dižciltīgās del Mudžello dzimtas pārstāvis, Pilas pils īpašnieks,

kardināla Otaviāno deļji Ubaldīni (E. X, 119) un Ugolīno d'Aco (Š. XIV, 105) brā-

lis. Bonifācijs Fjeski - Ravennas arhibīskaps no 1274. līdz 1295. g., bet viņš no

tik daudz baroja savu draudzi ar garīgu barību, cik savus draugus ar gardiem

ēdieniem.

30            Ar mācītāja zizli.

31            Markēze deļji Arguļjozi no Forlī bijis liels dzērājs; ja kāds viņam pārmetis šo ne-

tikumu, viņš teicis, ka viņam vienmēr slāpstot.

37 Komentatori identificē Džentuku ar Džentuku Morlu, pret kuru Dantem, dzīvojot

Lukā (1308. vai 1315. g.), bijušas siltas jūtas.

79 Florencē.

116 Zemes Paradīzē.

121-123 Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», kentauri, piedzērušies Pirifoja kāzās, gribējuši

nolaupīt sievietes, bet Tēzejs ar saviem biedriem viņus pieveicis.

125-126 Bībelē stāstīts, ka Gedeonam vajadzējis izvēlēties vīrus cīņai pret madianitiešiem;

viņš izraudzījies tos, kas, dzerdami no avota, nemetušies ceļos.

Divdesmit piektais dziedājums

1 Nu mundrāku mums soļi sita takti:

jau atstājusi dienasvidus loku

bij saule Vērsim, Skorpionam - nakti;

4 kā tāds, kas soļo, nevairoties moku,

un, redzot kaut vai mūdžus pretī lienam,

ik šķērsli projām vāc ar drošu roku,

7 mēs augšup kāpām ik pa pakāpienam,

aiz muguras cits citam turēdamies:

šai šaurumā mums jāiet bij pa vienam.

10 Kā stārķulēns, kas, lidot vēlēdamies,

stāv ligzdā, plezdams savu spārnu pāri,

un tad tos nolaiž, nokrist baidīdamies,

13 tāds biju es ar savu jautātkāri:

te bija iekveldēta tā līdz gailei,

te atkal dzisa, lūpām trīsot vāri.

16 Kad nonācām līdz jaunai klinšu ailei,

tēvs teica man: «Laid vaļā vārdu loku,

ko esi savilcis līdz bultas smailei!»

19 Tad jautāju es, atceroties koku:

«Kā šeit, kur barība nav vajadzīga,

var ļaudis dilt un bads tiem kļūt par moku?»

22 «Vai Meleagram nebij liktenīga

tā pagale, kam dziestot līdz tas dzisa?»

viņš atteica, «līdz nāves cisās slīga.

25 Kā tava būte, dvēsele it visa

tev rādās spogulī, tā atspulgojas

šais ēnās dzīvība, kas dzīvē risa.

28 Lai cietais auglis ātrāk sagremojas,

dos tagad Stacijs savu skaidrojumu,

līdz prāts no šaubu mizas atbrīvojas.»

31 «Sniegt nespētu es mūžu skatījumu,»

tam Stacijs atteica, «ja griba tava

man neuzliktu to par pienākumu.»

34 Tad sāka viņš: «Lai san kā bišu drava

tev dvēsele, kur ilgas ienākušās,

līdz nonāc pats pie pamata tu sava!

37 Tās asinis, ko dzīslas izslāpušās

nekad nav dzērušas, kas sirdī krājas

un it nekad vēl nava tukšojušās,

40 tur iegūst spēju veidot rokas, kājas

un citus locekļus - tās otrās, plūstot

pa dzīslām, ķermenī kā miesa klājas.

43 Tad pirmās nonāk, vēlreiz tīras kļūstot,

tai vietā, pieminēt ko nepieklājas;

ar svešām asinīm tad kopā kūstot,

46 tās dabas dotā traukā pilot krājas,

tās vienas ciest, tās otras darīt sliecas,

jo vietā pilnīgākā tām ir mājas;

49 tās darbodamās svešā vielā triecas,

to sarecina un tad atdzīvina,

līdz tā kā mīksta dzelzs uz laktas liecas.

52 Tad dvēseli šī asins izliedina

kā puķei, tikai cilvēkam tā maldās,

bet puķei savu vietu droši zina;

55 un elpo dvēsele tad jausmās saldās

kā jūras sūklis, un it visas jūtas

caur jutekļiem gan vienojas, gan skaldās.

58 Tad locekļiem tiek visas formas gūtas

caur spēku šo, kā bērnam nedzimušam

caur miesām barība no sievas grūtas.

61 Kā kļūt par bērnu asnam uzdīgušam?

Šai punktā jāiebilst mums zinātniekam,

kaut gudram, taču maldos nonākušam.

64 Kur gan lai šādu mācību mēs liekam,

ja dvēseli viņš atdala no prāta?

Lai patiesībai mēs uz pēdām tiekam,

67 liec vērā: tiklīdz formā liedināta

un posmos dalīta ir smadzeņmasa,

jau pirmdzinēja acs ir priecināta

70 par dabas darbu šo, kas tik vien prasa,

lai radītājs tam iedveš jaunu garu,

lai mirdz šis gars kā saulē rīta rasa

73 un visu darbīgo ar savu varu

sev pakļauj; tādēļ dvēsele ir viena,

kas dzīvo, jūt un spoguļo ik staru.

76 Un, lai tev skaidrs kļūtu tas kā diena,

lūk, kā par vīnu vēršas vīnogsula,

kad gars tai nāk no saules pavediena!

79 Kad cilvēks izkults ir uz dzīves kula,

nes cilvēcisko līdz un dievišķīgo

tā daļa, kura kapā neiegula;

82 kad citas spējas, kas ar pasaulīgo

ir saistītas, kļūst mēmas, saprašana

un griba tiecas aptvert bezgalīgo.

85 Ir brīnumaina dvēsles nonākšana

tai vienā, viņai nolemtajā krastā:

tur tikai viņa savu ceļu mana.

88 Kad viņa stāv šai vietā neierastā,

tad veidojošais spēks sāk apkārt zarot

tāpat kā kādreiz dzīvā miesas nastā;

91 un tā, kā lietus gaiss, to saulei skarot,

tās gaismu tver, kas sadalīties ļaujas

un daždažādās krāsās iesāk starot,

94 tā apkārtējais gaiss tai formā kļaujas,

kas kādreizējai miesas formai rada:

to veido spēks, no dvēseles kas šaujas;

97 kā liesma iet, kur uguns viņu vada,

vienalga, kādā vielā tu to dedzi,

iet garam līdz tā forma, ko tas rada.

100 Vai nu tu pats to mīklu neatsedzi,

kādēļ par ēnu sauc to? Caur to slejam

mēs locekļus un prātus, ari redzi.

103 Caur to mēs runājam, caur to mēs smejam,

caur to dzimst visas mūsu ilgošanās,

caur to mēs nopūšamies, asras lejam.

106 Un, tiklīdz mūsos rodas vēlēšanās

vai citi afekti mūs pārņēmuši,

tiem līdzi notiek ēnas pārvēršanās.»

109 Pie mokām pēdējām jau nonākuši

mēs bijām, un, pa labi pagriezušies,

mēs jaunās rūpēs bijām iekļuvuši.

112 No klinšu sienas laukā izlauzušies

šeit bija liesmu kūļi, pretī šļācās

tiem gaisa viļņi, brāzmā saslējušies;

115 pa malu vaļējo nu iet mums nācās

pa vienam; raugoties gan dzirkstu spietā,

gan bezdibenī, prāts man bailēs mācās.

118 Mans vadonis tad teica: «Šajā vietā

ir abas acis jātur stingros grožos,

jo briesmas draud ik soli, sāņus ietā.»

121 Tad dzirdēju es dziedam toņos možos

«Summae Deus clcmentiae» - tā lējās

šīs skaņas liesmu plandījienos spožos;

124 es redzēju: starp liesmām stāvi slējās

un dziedot soļoja uz vienu pusi;

pie viņiem mani skati pakavējās.

127 Kad himna bij līdz beigām skanējusi,

tie «Virum non cognosco» skaļi sauca,

un tad tie himnu atkārtoja klusi.

130 «No svētā meža Hēlike prom trauca,»

tie sauca atkal: «Diāna to trieca,

kad Venēra tai visus prātus jauca.»

133 Te dziedāja tie, te tie rokas slieca

un sauca laulātos, kas šķīsti bija

un kuru priekšā visi galvas lieca.

136 Un liesmas viņu vārdus pavadīja:

tiks tajās viņu vainas izdeldētas -

tās bij kā zāles, kas pār vātīm lija,

139 lai aizdzīst tās un nepaliek ne rētas.

Piezīmes

Kalidoniešu ķēniņa Oineja un Altejas dēls. Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Meleagram dzimstot, likteņa dievietes moiras (parkas) ielikušas ugunī pagali, pareģodamas, ka tas dzīvošot ne ilgāk par šo pagali. Alteja pagali nodzēsusi un paslēpusi. Kad Meleagrs nogalinājis savas mātes brāļus, tā, tos atriebdama, iemetusi pagali ugunī, un Meleagrs miris.

Stacijs izklāsta, sekojot Akvinas Toma mācībai (P. X, 82), uzskatus par cilvēka dzīvi mātes miesās, par saprātīgas dvēseles izcelšanos un par tās pēcnāves eksistenci bezmiesas veidolā.

Sirdī.

-63 Averroesam, 12. gs. arābu filozofam.

-95 Šeit Dantes uzskati atšķiras no Akvīnas Toma uzskatiem, kurš apgalvo, ka dvēsele, atstājusi miesu, kļūstot pilnīgi bezķermeniska.

2 «Visaugstākās žēlastības dievs» (lat.) - iesākums lūgšanai, lai dievs sūtītu dvēseles un miesas tīrību.

8 «Vīru nepazīstu» (lat.) - jaunavas Marijas vārdi.

0 Nimfa, kam bija laupījis godu Jupiters un ko Diāna padzina no sava meža. Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», greizsirdīgā Junona pārvērtusi Hēliki par lāčmāti, bet Jupiters uznesis to debesīs līdz ar tās dēlu Arkadu un pārvērtis tos Lielā Lāča un Vēršu gana zvaigznājos.

Divdesmit sestais dziedājums

1 Un, kamēr mēs gar malu cits aiz cita

bez mitas soļojām uz priekšu klusi,

jau saule man uz labā pleca krita,

4 tā starodama vērta rietumpusi

no zilas baltu; manā ēnā šķita,

ka liesma kvēlāk deg - to manījusi

7 bij daža ēna, kam tas acīs krita,

un, savā starpā runādamās klusi,

šo ziņu stāstīja tās citai cita.

10 Tad dažas panācās uz manu pusi,

cik spēdamas, jo liesmojošo loku

neviena pati nebij pārkāpusi.

13 «Pret tevi lūgumā es ceļu roku,

tu, kas aiz cienības ej nopakaļu:

man atbildi, kas ciešu tik daudz moku!

16 Ne tikai sevis dēļ ar balsi skaļu

es tevi lūdzos: atbildi šiem gariem,

kas visi vienādu nes slāpju daļu!

19 Teic, kā tu vari priekšā saules stariem

kā siena stāt, tā, it kā piepulcējis

Dievs tevi nebūtu vēl ēnu bariem?»

22 Tā teica viens no tiem, un atbildējis

es būtu tiem, bet manus prātus māca

cits jaunums jau, kas skatus bij man sējis:

25 pa liesmojošā ceļa vidu nāca

šurp ēnas virzienā uz otru pusi,

šī aina visas manas domas vāca.

28 Kad ēna bij pie ēnas nonākusi,

tad neapstādamās tās saskūpstījās,

un tālāk aizsteidzās ikviena klusi:

31 kā divas skudras viņas izskatījās,

kas saskaras ar purniem brūnā barā,

tos ceļus uzzinot, kas abām mijās.

34 Kad maigais tuvums, kas bij lūpu skarā,

bij atkal šķirts, uz priekšu gari traucas,

cits citu pārkliegdami kvēlā sparā.

37 «Ak, Sodoma un Gomorra!» tā sauca

tie, kas bij pienākuši klāt no jauna,

bet pārējie: «Govs ādu pāri mauca

40 sev Pasifaja baudkārā bez kauna,

ar vērsi izvirtīgā tīksmē laidās

un neatskārta, ka tā nāk no ļauna.»

43 Kā dzērves, kuras lido rindās slaidās

uz tuksnešiem vai ziemeļzemju klāniem,

jo vienas sala, otras saules baidās,

46 šīs dvēseles gar svētā kalna sāniem

ar asarām un dziesmām nāca, gāja

caur liesmojošiem sāpju okeāniem.

49 Un tad nu tie, kas mani uzrunāja,

pie manis nāca, uzmanīgi gaidot:

par to viss viņu izskats liecināja.

52 Es viņu vēlmei atbildēju, raidot

šos vārdus: «O, jūs, dvēseles, kas drošas,

ka svētlaimībā ieiesit reiz smaidot,

55 man neguļ zemē miesas trūdējošas

ar virsū liktu akmeni vai krustu:

tās līdz nes dvēsele, kas tālāk pošas.

58 Uz augšu eju, lai man aklums zustu:

caur donnu tikšu es pie apskaidrības,

lai visu izprastu un visu justu.

61 Bet jūs, kas slāpstat Dieva žēlastības,

līdz dos jums mājvietu tā debess, kura

visplašāk plešas, pilna mīlestības,

64 kas esat jūs? Kā sirds jums nepagura,

kad gājāt, nemitīgi sasaukdamies

un nebīdamies lielā ugunskura!»

67 Kā kalnietis stāv, mulsi brīnīdamies,

kad pirmo reizi redz tas lielpilsētas

dižstaltos namus, torņus paceļamies,

70 tā ēnas sākumā bij izbrīnētas,

ka šeit es atnācis ar miesas nastu;

bet izbrīns ātri zūd, kad domas - svētas.

73 «Tu laimīgs, ka tu sasniedzis šo krastu,»

tā teica tas, kurš mani uzrunāja,

«lai labai nāvei pieredzi sev rastu!

76 Tās ēnas, kuras no mums projām gāja,

cieš to, ko Cēzars savā slavā cieta,

kad ļaudis «Karaliene!» skandināja;

79 un tādēļ soda rīkste tiem tik cieta,

tiem, sevi šaustot, jāveic tieksme ļauna,

tos šķisti gaita, kas caur liesmām ieta.

82 Kā hermafrodlti mēs kritām kaunā;

mums cilvēciskie likumi drīz gruva,

mēs kārē ieslīgām arvienu jaunā,

85 un šajā zaņķi mūsu sirdis puva,

ir mūsu kauna veidols tā, kas, kokā

reiz ielopodamās, par lopu kļuva.

88 Nu zini tu, par ko mēs šajā lokā:

kā katru sauc un ko tas nogrēkojis,

nav laika stāstīt. Pastāstīšu to, kā

91 es savu dzīvi esmu nodzīvojis:

es - Gvido Gvinicelli; šeit es šķīstos,

jo miru, savus grēkus nožēlojis.»

94 Kā lai, šo vārdu dzirdot, nenobīstos

es spēja satraukuma viļņu skrejā,

kā lai no pārsteiguma vaļā tīstos,

97 kad pēkšņi vīru pazinu es sejā,

kurš tēvs bij man un citiem, spējīgākiem,

kas vingrinājušies bij mīlas dzejā?

100 Man vārdi slēgti bija kā zem vākiem,

es domīgs gāju līdz un neapstājos,

jo nācās briest vēl spēkiem apslēptākiem.

103 Tad es pēc klusēšanas ierunājos,

jo krūtis uzvilnīja siltas vēdas:

es viņam kalpot kvēli piedāvājos.

106 Viņš teica: «Manī atstāji tu pēdas,

ko Lētas ūdens mūžam neaizskalos,

kā aizskalot tas nespēj kalnu grēdas.

109 Bet saki tu, ar ko es sirdī dalos,

aiz kāda iemesla tik dārgs tev kļuvu?»

Es atteicu: «Nemūžam neizbalos

112 tas maigais dzīvīgums, no kura guvu

es tik daudz siltuma, ka neesmu salis,

kopš jūsu dzeju esmu jutis tuvu.»

115 «Ak, brāli,» teica viņš, «lai kā es malis

tās savas dzirnas, šeit tu redzi vīru,

kas mātes valodu ir labāk kalis.

118 Tas izkalis ir dzejas mantu tīru.

Kas limuzīnietim ceļ slavas rību,

tos es jau sen no gudro pulka šķīru.

121 Tie klausās valodas, ne patiesību,

kā aitas viņi vienā balsī blēja,

jo stulbi bij ar savu pārgudrību.

124 Tā reiz Gvitonem slavas dziesmas lēja,

vai taisna bij tam vārsma, vai ar šķība,

līdz beidzot patiesība uzvarēja.

127 Ja parādīta tev tā labvēlība,

kas dzīvajiem nav piešķirta ne reizi:

tikt tur, kur mūžam staro mīlestība,

130 tad noskaiti par mani tēvareizi,

lai drošāk raudzīties es varu briesmās,

lai kājas nedreb man un neiet greizi!»

133 Kā dzīlē zivs tā pazuda viņš liesmās.

Tad stāstīt palūdzu es to, kam vietu

viņš bija atstājis, to, kura dziesmās

136 es allaž jutis īstu jūtu dzietu

tais vārsmās, kas tik liegi skan un tīri.

Tad palaida viņš savu vārdu spietu,

139 kas lidoja tik brīvi tā kā svīre:

«Tan m 'abellis uostre cortes deman,

qu'ieu no me puese ni voill a vos cobrire.

142 Jeu sui Arnaut, que plor e vau cantan:

consiros vei la passada folor.

e vei jausen lo jorn qu'esper, denan.

145 Ara us prec, per aquella valor

que vos condus al som de l'escalina,

sovenha vos a temps de ma dolor!»

148 Tad šķīstījošās liesmas viņu tina.

Piezīmes

Pēc bībeles leģendas pilsētas, ko dievs nodedzinājis to iedzīvotāju pretdabiskās izvirtības dēļ.

Sk. E. XII, 11.

78 Cēzars piekopis homoseksuālismu ar Bittnijas ķēniņu Nikomodu un (AdOļ izpelnījies šo izsmieklu gailu kara triumfa laikā.

82 Hermafrodīts - Hermeja un Afrodites dēls, kas, pēc teikas, savienojies ar savu mīļāko nimfu, sakūstot ar to divkāršā būtnē - pus vīrietī, pus sievietē. Šeit domāta divu dzimumu mīlestība, bet dzīvnieciski neapvaldīta.

86-87 Pasifaja (E. XII, 11).

92 Boloņas dzejnieks (starp 1230 un 1240- 1276), «zinātniskās» skolas pārstāvis, jaunā maigā stila (dolce atil nuouo) priekštecis.

116-117 Provansas dzejnieks Arnauts Daņjels, miris ap 1200. g.

119 Provansas dzejnieks Džirauts de Bornels (12 gs. b. - 13. gs. sāk.), cēlies no Li- muzīnas apgabala.

124 Gvitone dAreco (miris 1294. g.) - itāļu dzejnieks, «zinātniskās» skolas pārstāvis.

140-146 «Tā man patīk jūsu laipnais jautājums, ka es ne varu, ne gribu no jums slēpties.

Es esmu Arnauts, kas raud un iet dziedādams:

domīgs es redzu neprāta ceļu,

un redzu gavilēdams to dienu, ko ceru sev priekšā.

Tagad jūs lūdzu tās varas vārdā,

kas jūs ved uz klints virsotni,

atcerieties laikus manas ciešanas!» (provansiešu vai.).

Divdesmit septītais dziedājums

1 Kad tajā vietā krita pirmie stari,

kur pestītāja asinis reiz lija,

un pāri Ebro pletās augstie Svari

4 un Gangas viļņi sasiluši bija

no saules, kura šeit uz rietu gāja,

mums acis Dieva sūtni ieraudzīja.

7 «Beati mundo corde!» saucot māja

viņš turpu mums, kur pletās karstās briesmas.

Kad tuvāk bijām, viņš mūs uzrunāja:

10 «Jūs tālāk netiksit, pirms nebūs liesmas

jūs izkodušas; ejiet iekšā tajās

un ausis atdariet, kad skanēs dziesmas!»

13 Es vēros uguns mēlēs plandošajās

un arvien jaunas bailes sirdī smēlu;

man likās: ļaudis deg jau liesmās šajās.

16 Uz augšu rokas sažņaugtās es cēlu

pret debesīm, kas atvizēja blāvi,

bet savu baiļu nastu nenovēlu.

19 Tad Vergilijs man teica: «Ko vēl stāvi,

mans dēls? Kam izskaties tik nobažījies?

Šeit ciest tu vari mokas, bet ne nāvi.

22 Ja tur no Gēriona nenobijies,

kam tagad baidies iet pa ceļu platu,

kas jau tik tuvu Dievam pievirzījies?

25 Jel tici man un nebaidies šo skatu!

Pat stāvot tūkstoš gadu liesmā šajā,

tu tajā nepazaudēsi ne matu.

28 Ja bailes veltīgas vēl tevi vajā,

ja tevī palikušas šaubas dažas,

tad paturi kaut drēbes malu tajā!

31 Un droši ej! Met zemē visas bažas!»

Un tomēr stiprākas par sirdsapziņu

joprojām bija manas baiļu važas.

34 Viņš, redzot manu stindzināto dziņu,

tad teica: «Ja tev Beatriče tuva,

šis mūris ir starp tevi un starp viņu.»

37 Kā, Tisbes vārdu dzirdot, Pirams guva

sev spēku mirstot vaļā pavērt acis,

kad mīklenāja auglis sarkans kļuva,

40 tā es, kad baiļu vilnis bija placis,

uz tēvu pavēros, šo vārdu dzirdot,

ko dziļi dvēselē es biju racis.

43 «Nu ko?» tā jautāja viņš, mani tirdot,

«vai paliksim?» Un tad viņš pasmaidīja,

no drosmes avota man prātus dzirdot.

46 Mums liesmās ejot, viņš man priekšā bija,

kā vienmēr vadot ceļā izredzētā;

no muguras mūs Stacijs pavadīja.

49 Es būtu meties stiklā nokaitētā,

kaut drusku spirdzinājuma lai gūtu,

tik versmojoša bija uguns svētā.

52 Ar mani iedams šādu gaitu grūtu,

tēvs runāja par Beatriči, teikdams:

«Es viņas acis tuvumā jau jūtu.»

55 Tad dziesmu dzirdēju; tai pretī steigdams,

es tādu spēku guvu dvēselei,

ka liesmām cauri izgāju, tās veikdams.

58 «Venite, benedicti Patris mei!»

tā teica, vērsdamas uz mūsu pusi,

šī balss un sacīja tad piebildei:

61 «Jau saule rietēs drīz, nāk vakars klusi,

jel steidziet izmantot šo novakari,

pirms rietumpamale būs satumsusi!»

64 Tad augšup kāpām mēs gar klinšu kari,

un virziens bij mums tāds, ka ēnu klāja

man priekšā noejošās saules stari;

67 pēc nedaudz kāpieniem mums soļi stāja:

aiz apvāršņa bij saule pazudusi -

to manas ēnas dzisums liecināja.

70 Un, pirms vēl savus spārnus izpletuši

bij nakts, pirms nekustīga tumsas siena

bij pasauli mums skatam aizsegusi,

73 ikkatrs apgūlās uz pakāpiena,

kad klintis nebija vairs saredzamas,

lai gaidītu, ko nesīs jauna diena.

76 Kā, saules tveicē ēnā gremodamas,

guļ kazas, barību sev savākušas,

pa kalnu galiem veikli staigādamas,

79 un tagad, gausā mierā iegrimušas,

uz savu ganu lēnus skatus raida,

kurš skaita tās, vai visas sanākušas;

82 un tā kā gans, kas rāmi nakti gaida,

kad svētīga tam pagājusi diena,

un raugās, lai kāds zvērs tās neizbaida,

85 tā gulējām mēs trīs uz vēsā pliena,

es biju kaza, viņi bija gani,

mums abās pusēs - augsta klinšu siena.

88 Maz spēja tvert šai tumsā skati mani,

šai rēnumā, kur jūtas nesasildās;

pār mani mirdzēja tik zvaigžņu zvani.

91 Un, raudzīdamies zvaigžņu acīs cildās,

es sapni redzēju: tāds sapnis rāda

mums bieži to, kam reiz ir jāpiepildās.

94 Tā sapņa vīzija man bija šāda:

kad Venēra, pie debess mirdzēdama,

virs kalna pavērās, tad donna kāda

97 man parādījās, kura, staigādama

pa pļavu, puķes lasīja, tā bija

tik jauna un tik skaista; dziedādama

100 kā putniņš, tā par sevi pavēstīja:

«Es esmu Lea, priecēju ikvienu,

no puķēm šīm man iznāks skaista vija.

103 Lai vērtos spogulī, šo viju sienu;

ar māsu Kaheli būs atkal tracis:

pie spoguļa sēž viņa cauru dienu.

106 Visvairāk tīk tai pašas skaistās acis;

lai ko tu saki tai, lai ko tu dari,

šis skatīšanās prieks vēl nav tai placis.»

109 Jau tumsu trenca rīta saules stari

un tumšo miega burvestību veica,

caur kuru mūsos atnāk sapņu gari.

112 Un, sapnim gaistot, sirds šos starus sveica.

Jau lielie meistari bij piecēlušies,

un Vergilijs man šādus vārdus teica:

115 «Tas saldais auglis, kuru aizelsušies

skrien meklēt mirstīgie bezmaz bez galvas,

tiks šodien tev, kam sapņi ienākušies.»

118 Kāds prieks man bij no apsolītās balvas!

Man laimē sirds ikkatru soli sveica,

es lidojumam jutu augam spalvas.

121 Kad kāpnes visas mūsu soļi veica

un sasniedzām mēs kāpsli augstāko,

tad Vergilijs, pret mani vērsies, teica:

124 «Nu liesmu laicīgo un mūžīgo

tu redzējis, mans dēls; tu esi vietā,

aiz kuras neteikšu tev vairs neko.

127 Pats stāvi nu uz pamata šī cietā,

un es vairs ne kā vadonis šeit stāvu

pēc apļa šī, ar tevi kopā ietā.

130 Kā prazdams, tevi vedu, iet tev ļāvu,

līdz gaiši kļuvuši tev pašam skati:

tev nebūs ceļu šauru vairs, ne stāvu.

133 Nu ej, kur pretī brauc tev saules rati,

ej, veries krūmos, zālītēs un ziedos,

ko rada šeit no sevis zeme pati!

136 Līdz balvu šo tev skaistās acis iedos,

kas raudot mani sauca reiz pie tevis;

tad klausīsies tu donnas vārdos viedos.

139 Ko vien es varējis, tev esmu devis;

nu tava griba kļūs par pavadoni,

un atbildes tu smelsi pats no sevis;

142 es galvā lieku mitru tev un kroni.»

Piezīmes

1-2 Jeruzalemē.

7 «Svētlaimīgi, kam tīra sirds!» (lat.).

37 Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», jauneklis Pirams, domādams, ka viņa iemīļoto Tisbi saplosījusi lauvene, nodūris sevi ar šķēpu. Kad atsteigusies Tisbe, viņš, dzirdēdams tās saucienu, pēdējo reizi atvēris acis. Mīklenāja koks, kas bijis ap- slacīts Pirama asinīm, pildījies ar sarkanu sulu.

58 «Nāciet, mana tēva svētītie!» (lat.).

101 Darbīgās dzīves simbols, pirmtēls Matildei, ko Dante sastapa Zemes Paradīzē.

104 Kontemplatīvās dzīves simbols, pirmtēls Beatričei.

115 īstā, augstākā svētība.

Divdesmit astotais dziedājums

1 Tā pametu es stāvo klinšu sienu

un gāju Dieva mežā biezā, dzīvā,

kas skatam aizkrēsloja jauno dienu;

4 pa lauku lēnām gāju gaitā brīvā

un jutu sirdi trīsam saldā jūsmā,

kad smaržās veldzējos un lapu plīvā.

7 Un maiga vēsma nemainīgā plūsmā

man pieri skāra tā kā elpa rēna,

kas sajūtama liegā vēja pūsmā.

10 bij lapās manāma tik trīsa lēna,

un visas tās uz vienu pusi sliecās,

no svētā kalna krīt kur pirmā ēna;

13 un tomēr tās tik ļoti nenoliecās,

ka putni, savai mākslai kalpodami,

kā traucēkli to justu skaņu priecās;

16 tie pirmās stundas sveica dziedādami

starp zariem, kas tos slēpa teltī zaļā,

ar savām lapām basu piedūkdami;

19 tāpat dzied pīnijās tie balsī skaļā

pie Kjasi, kad pār visu Itāliju

široko skrien, ko Eols laidis vaļā.

22 Jau lēnā gaitā aizsoļojis biju

tik tālu mežā, ka vairs neredzēju

to vietu, kurā iegājis es biju;

25 un tad es tālāk tikt vairs nevarēju:

man priekšā bija strauts; uz kreiso pusi

tā viļņi lieca zāli. Neticēju,

28 ka ūdens var tik skaidrs būt: uz pusi

tik tīrs tas nav nekur virs zemes - šajā

neko nav dzelme acīm aizslēpusi,

31 kaut arī tumšs tas ēnā mūžīgajā,

ko biezās lapotnes tam pāri klāja:

ne saule neiespīd, ne mēness tajā.

34 Kaut kājas stāvēja, bet acis gāja

man pāri upītei uz viņu pusi,

kur maigie bērzi raibās rindās stāja;

37 te parādījās piepeši un klusi,

jebkuru citu domu aiztraukdama,

kā brīnums, kuru sirds nav gaidījusi,

40 man donna, kura gāja dziedādama

pa pļavu ziedošo un pavasari

un savā ceļā puķes lasīdama.

43 «Ak, daiļā donna, tu, ko mīlas stari

ir apvijuši, ja ar skatu savu

par savu sirdi liecināt tu vari,

46 pie strauta pienāc, staigājot pa pļavu,»

es viņai teicu, «man to prieku dari,

lai varu dzirdēt dziedāšanu tavu!

49 Man šķiet, ka rotājās reiz saules stari

tāpat ap Prozerpīni, pazaudēja

kad māte viņu, viņa - pavasari.»

52 Un tad kā dejotājai pavīdēja

tai pagriežoties kājas cieši kļautās,

un cēli savu augumu tā slēja;

55 tai rokās bija puķes tikko rautās,

un skats tik kautri zemē nodurts bija

kā jaunavai, kam drīz būs jāiet tautās;

58 un manu lūgumu tā uzklausīja

un steidzās šurp, lai kļūtu saprotama

man dziesma, kura saldās skaņās lija.

61 Pie skaistās upes viļņiem nonākdama,

tā seju pavērsa uz manu pusi,

man balvai savas acis paceldama.

64 Šķiet, tāda gaisma nav pat mirdzējusi

zem skropstām Venērai: tik neparasta

šīs donnas acīs staroja tā klusi,

67 kad viņa smaidīja no otra krasta,

ar roku vairāk krāsu savākdama

par bagātību, kas šais ziedos rasta.

70 Tik upīte, trīs soļus mērīdama,

mūs šķīra, taču Hellespontu nīdis

nav vairāk Leandrs, kad pārvarama

73 bij viļņos vētra, lai, kad rīts būs svīdis,

viņš tiktu atpakaļ, kā es šo strautu,

kas neļāva, lai pilns top laimes brīdis.

76 «Jūs, jaunatnācēji, jums rūpju skautu

es redzu seju, gauži mulsinātu,»

tā teica; «bet, lai atgūties jums ļautu

79 un visas jūsu šaubas kliedinātu,

nāks gaisma jums no psalma Delectasti,

kas atbrīvos no miglas jūsu prātu.

82 Un tu, kam palikuši nesaprasti

bij manas dziesmas vārdi, teic, ko vēlies

tu dzirdēt vēl?» - «Man liekas neparasti,»

85 es atbildēju, «ka šis mežs, kas cēlies

kā brīnums, vējā zuzina ik zaru:

tas runā pretī ziņām, ko es smēlies.»

88 Tad viņa: «Teikšu, kas tā ir par varu,

kas tavu izbrīnu ir raisījusi,

lai tavas acis atkal skaidras daru.

91 Tā labestība, kura radījusi

ir cilvēkus, to mieram mūžīgajam

par ķīlu vietu šo tiem dāvājusi.

94 Šeit ieiet lemts tik retam laimīgajam:

šos saldos priekus iemainīt pret bēdām

ir ticis ļaužu prātam grēcīgajam.

97 Lai izgarojumi ar savām vēdām,

kas kopā biezē, mitrumu lai sētu,

un, cik vien var, iet siltumam pa pēdām,

100 tos cilvēkus, kas mīt šeit, netraucētu,

prom aizgaina ikkatru tvaikojumu

šis kalns, kas veido it kā milzu sētu.

103 Bet, tā kā līdz ar pirmo debess jumu

gaiss griežas un uz vienu pusi tiecas,

ja kaut kas nepārtrauc šo riņķojumu,

106 šai virsotnē, kas dzīvā gaisā sliecas,

ir nemitīga pūsma sajūtama,

no kuras mežā lapas šalcot liecas;

109 ik zāle, puķe, smaržu dvašodama,

ar dzīvu spēku gaisu piesātina;

to izsēj smarža, apkārt riņķodama;

112 un zeme, ja to debess pagodina,

ja cienīga tā misiju veikt šādu,

visdažādākos augus izdzemdina.

115 Lai nebūtu jums brīnumu nekādu,

kad, neredzot ne reizes ziedu plauku,

bez sēklas uzdīgstam jūs redzat stādu!

118 Un zini, iedams pa šo svēto lauku,

ka tas ir pilns ar sēklām neskaitāmām

un daudz to augļu neredzētu, jauku.

121 Šis ūdens satecējis nav no lāmām

nedz, tvaikiem dziestot, krājies masā blīvā

kā visām zemes upēm straujām, rāmām;

124 no avota tas iztek, mūžam dzīvā,

ar ūdeni šo pilnām pieliedēties

ļauj divām upēm Dieva griba brīvā.

127 Ja Lētā labpatiks tev atveldzēties,

tev zudīs katra atmiņa par grēku;

bet Einoja liks labo atcerēties.

130 Lai spētu izjust tu šī ūdens spēku,

tev tas no abām upēm jānobauda,

kad atstājis tu esi pasauls ēku.

133 Lai garša brīnišķā tev mēli glauda!

Un, kaut ar tas tev slāpes dzesinātu,

ne visu vēl tev mana mute pauda,

136 tev vēl ko dāvāšu ar labu prātu,

gan nav to mani vārdi solījuši,

bet ceru, tu to labprāt uzzinātu.

139 Tie, kas jau sendienās ir dziedājuši

par zelta laikmetu, tie par šo vietu

varbūt jau Parnasā ir sapņojuši.

142 Šeit raugi cilvēces vispirmo dzietu,

šeit pirmo reizi kausā nektārs lija,

šeit vienmēr ziedoņrīts, kas nezin rietu.»

145 Kad viņa pavēstījusi to bija,

es gaidīju, ko dzejnieki man sacīs,

bet viņi abi tikai pasmaidīja;

148 tad donnai daiļajai es vēros acīs.

Piezīmes

Apvidus Adrijas jūras krastā dienvidos no Ravennas. Romas impērijas laikā šeit bija jūras osta Portus Classis. Vēlāk jūra atkāpās uz austrumiem.

Široko - dienvidaustrumu vējš. Eols - vēju dievs.

40 Matilde (Š. XXXIII, 118).

50 Jupitera un Cereras meita, Plūtona sieva (E. IX, 38). Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Plūtons viņu nolaupījis tai brīdī, kad viņa pļavā plūkusi puķes.

72 Grieķu leģendas varonis, kas dzīvojis Abidosā, Hellesponta Āzijas pusē. Naktīs viņš peldējis pāri šim jūras šaurumam, lai tiktos ar Hēro, kas dzīvojusi Sestā,

Eiropas krastā.

80 «Tu iepriecināji» (lat). Matilde pauž savu prieku par Zemes Paradīzes skaistumu.

141 Sk. Š. XXII, 65.

DIVDESMIT DEVĪTAIS DZIEDĀJUMS

1 Un, it kā mīlestības valdzināta,

pēc savas runas viņa dziedāt sāka:

«Beati, quorum tecta sunt peccata!»

4 Nav dziesma dzirdēta vēl burvīgāka,

kas radītājam dziedāta par slavu:

sirds bagātībā bija viņas māka.

7 Gar upi viņa sāka iet pa pļavu

pret straumi; viņai līdztekus es gāju,

ar viņas sīko soli sperdams savu.

10 Simt soļu vēl ar viņu nenogāju,

kad krasti pagriezās uz citu pusi

un es pret austrumiem ar seju stāju.

13 Ne minūte vēl nebij pagājusi,

kad donna pievērsās man, sacīdama:

«Mans brāli, skaties nu un klausies klusi!»

16 Un pēkšņi gaisma, spoži mirdzēdama,

caur mežu uzžilba ar kvēlu sparu;

par zibeni tā nebij pieņemama,

19 jo zibens nāk ar nemainīgu staru,

š ī gaisma pieaugošā spozmē lija;

es domāju: «Kā lai to saprast varu?»

22 Caur gaismu plūda salda melodija,

man sirdi darot laimīgu un grūtu;

man Ievas pārdrošība jāpel bija,

25 jo nebija tai paklausības jūtu,

to grēkā noveda tās ziņkārība:

tā necieta, ka slēpts tai kaut kas būtu;

28 ja būtu bijusi tai paklausība,

es būtu zinājis, ko nezināju,

un agrāk jutis, kas ir svētlaimība.

31 Un, kamēr starp šiem pirmaugļiem es gāju

kā svētceļnieks, kam garām visas briesmas,

un svētlaimībā sirdi remdināju,

34 mums priekšā gaišs kā kvēlojošas liesmas

bij kļuvis gaiss, un likās mums, ka lietu

mums dvēselē kāds brīnumsaldas dziesmas.

37 O, svētās jaunavas, dēļ jums es cietu

un salā mocījos un slāpēs, salkā,

nu laiks, lai es pēc savas algas ietu.

40 Lai Urānija tagad nāk man talkā,

lai palīdz mūzas man pēc citas cita

kļaut to, ko grūti domāt, vārsmā smalkā!

43 Man tālāk ejot, sirds man straujāk sita,

es kaut ko neparastu samanīju:

tur zelta koki septiņi man šķita;

46 bet, kad tik tuvu pienācis tiem biju,

ka esošo no šķietamā šķirt spēju,

šo koku vietā skaidri saskatīju

49 es svečturus, un balsis izdzirdēju,

kas «ozianna» sauca dziedādamas.

Es savu skatienu uz augšu slēju,

52 kur spožās sveces dega liesmodamas

daudz gaišāk nekā mēness, kad tas rotā

visapkārt skaidras zvaigznes mirdzēdamas.

55 Bij jautājums man sejā apstulbotā,

bet vadoni ne mazāk pārsteigusi

bij debess brīnumaini izgaismotā;

58 Tad atkal acis pacēlu es klusi,

kur gaisā zaigoja šie uguns stati,

kas lēnām virzījās uz mūsu pusi.

61 Tad donna sacīja: «Tev acis plati

ir vaļā, kad tu vēro gaismu miju,

bet to, kas nāk aiz tām, tu nesaskati!»

64 Un tad es ļaudis nākam ieraudzīju,

to baltie tērpi liesmās atspīdēja

tik bezgal tīri, ka es aizgrābts biju.

67 Kā spogulis pa kreisi atmirdzēja

strauts, kurā nogrimst smagā atmiņnasta,

un tajā viss mans augums atvizēja.

70 Kad biju piegājis pie paša krasta,

man, raugoties uz augšu, soļi stājās,

jo aina bij tur brīnum neparasta.

73 Pa gaisu uguntiņas plivinājās:

pie debess, kura bij kā milzu osta,

tās kuģu karodziņiem līdzinājās;

76 kā svētku nams bij plašā velve posta

ar strēlēm septiņām tais pašās krāsās

kā saules loks un mēnessdieves josta.

79 Šais guntiņās es vēros, zvaigžņu māsās,

kas šaudīdamās spoži uzdzirkstīja

kā rīta saules stari rasas lāsās.

82 Un zem šī spožuma, kas lejup lija,

divdesmit četri vecajie tur gāja,

un galvās līlijvainagi tiem bija.

85 Tie dziedāja: «Lai svētīta ir māja,

no kurienes tu nāc, lai mūžam slava

ir skaistajam, kas cēlo modināja!»

88 Kad brīva no šiem ļaudīm bija pļava,

tad četri dzīvnieki tos nomainīja;

tiem katram bija lapu rota sava.

91 Pie muguras tiem seši spārni bija

un spalvās daudzas acis, tādas pašas

kā kādreiz Argusam, kad dzīvs tas bija.

94 Šeit manas vārsmas skopas būs un ašas:

tos Eceķijels ir jau attēlojis,

šeit tādēļ nebūs runāšanas plašas;

97 viss bija tā, kā viņš to apgaismojis,

tā nāca tie ar mākoni un vēju

un uguni, viņš tik nav ievērojis,

100 ka spārni tiem ir seši, saredzēju

to skaidri es, kad triumfālie rati

ar gaismas šalti žilbinoši spēju,

103 tā ka tik tikko panesa to skati,

uz diviem riteņiem pa gaisu brauca

tik neredzēti grezni un tik plati.

106 No aukstās zemesmalas šurp tie trauca,

tos vilka greifs, uz augšu spārnus slējis,

tā ka tie gaismas strēles nesajauca.

109 Tāds spožums nebij man vēl atmirdzējis,

man katra jūta likās it kā dzelta,

to raugot, ko man Dievs bij atvēlējis.

112 Bij greifam putna locekļi no zelta,

bet pārējie tam bija sarkanbalti,

un augstu debesīs bij galva celta.

115 Nekad nav Romā tādi rati kalti

ne Afrikānietim, ne Augustam,

pat Saules rati nebija tik stalti,

118 tie, kurus, klausot Zemes lūgumam,

kad briesmas bij jau acīm saredzamas,

Zevs satriekt lika zibens spērienam.

121 Ap labo ratu griezās dejodamas

trīs sievas: viena bija saplūdusi

ar liesmām krāsā, kuras kvēlodamas

124 pie debess sārtoja; šķiet, iedzimusi

bij otra smaragdā: tik zaļš to klāja;

bij trešā kā ar sniegu apsnigusi;

148 bet rožu kroņi sarkani un plati:

kaut acs man tuvumā tos ieraudzīja,

man likās - liesmās kvēlo viņiem mati.

151 Kad rati tieši iepretim man bija,

tā ka to spožums acis žilbināja,

skaļš pērkondārds tad pēkšņi nograndīja

154 un līdz ar milzu lāpām ļaudis stāja.

Piezīmes

«Svētlaimīgi, kuru grēki ir apsegti!» (lat.).

7 Mūzas.

1 Debesu zinātnes (astronomijas) mūza.

 Pēc Apokalipses - septiņi dieva gari.

 Lēta.

7 -78 Varavīksnes krāsās: Apolona loks un Diānas josta.

J Vecās derības divdesmit četras grāmatas.

* Četri evaņģēliji.

' Sk. Š. XXXII, 65.

ī Bībelē Eceķijela grāmatā un Jāņa Apokalipsē aprakstīti daudzacaini fantastiski

zvēri. Eceķijelam tie ir četrspārnaini, Jānim - sešspārnaini, kā Dantem.

2 Baznīcas simbols.

7 Lauva ar ērgļa spārniem un ērgļa galvu, dieva-cilvēka, t. i., Kristus simbols.

6" Scīpionam, Hanibala uzvarētājam.

7-120 Sk. E. XVII, 107.

2-124 Mīlestības simbols.

4-125 Cerības simbols.

6 Ticības simbols.

TRĪSDESMITAIS DZIEDĀJUMS

1 Kad pirmās debess ziemeļzvaigzne, kura

nav lēktu pazinusi, nedz ar rietu,

tik dūmus zin no grēku ugunskura,

4 un kura deva zīmi, lai mēs ietu,

kur jāiet bij, kā zemā zvaigzne rāda,

kur kuģim atrast patvēruma vietu,

7 nu apstājās pēc pērkondārda šāda,

uz ratu pusi tad šie ļaudis gāja,

tie, kas sev patiesības mērķi stāda;

10 un viens no tiem, kā debess sūtīts, māja

un «Veni, sponsa, de Libano» sauca,

un visi līdz šos vārdus skandināja.

13 Simt balsu celta, dziesma augšup trauca:

tie mūža dzīves kalpotāji bija,

tie dziedot svētos vārdus nesajauca.

16 Kā straume varena šī dziesma lija,

kas pacēlās ad uocem tanti senis,

kā atbalss balsij, kas to ievadīja.

19 Tie dziedāja: «Benedictus qui venis!»

un, ziedus kaisot it kā ziedojumu,

«Manibus o date lilia plenis!»

22 Man redzēt nācies dienas iesākumu

pie austrumpamales jau sārtojamies,

virs galvas vērot dzidru debess jumu,

25 bet saules vaigu tvaikos ietinamies,

kas staru spilgtumu tā apslāpēja,

ka neapžilba skatiens lūkodamies:

28 tā ziedu mākonis šis sabiezēja,

kad, eņģeļrokām augšup sviesti, lija

tie lejup; tajā donnu sazīmēja

31 mans skats; virs plīvura tai galvu vija

zaļš olīvzars, zem zaļā mēteļa

tā dzīvas liesmas krāsā tērpta bija.

34 Un, kaut jau garām bij man jaunība,

kaut pagājis bij tik daudz pavasaru

kopš laika tā, kad trīsas, nemaņa

37 un apstulbums man stindzināja garu,

ar viņu runājot, es izbaudīju

no jauna senās mīlas lielo varu.

40 Kad viņas cēlumu es ieraudzīju,

kas manī iedvesis bij pazemību

jau tajās dienās, kad vēl zēns es biju,

43 pa kreisi pagriezos ar paļāvību,

ar kādu bērns pie mātes skrien, kad bēdas

to māc vai jūt tas baiļu pārvarību,

46 un teicu Vergilijam: «Kādas vēdas

man sirdī most, kas svētlaimē reiz cieta!

Ak, pazīstu es senās liesmas pēdas!»

49 Bet Vergilijs vairs bij tik tukša vieta,

mans Vergilijs bij zvaigzne izgaisusi,

mans Vergilijs, pēc ceļa kopā ieta;

52 pat tas, ko pirmmāte ir zaudējusi,

vairs nespētu vērst priecīgu man vaigu:

ar asarām tas pārklājās nu klusi.

55 «Tās asaras, kas tek caur sirdi maigu,

vēl valdi, Dante: Vergilijam jāiet!

vēl nāksies raudāt tev caur šķēpu zaigu.»

58 Jel stājiet, manas asaras, jel stājiet!

Lai redzēt varu, kas šos vārdus teica,

jūs, asaras man skatu neaizklājiet!

61 Kad mana griba jūtu vilni veica

un acis pacēlās uz ratu pusi,

to malā kreisajā tās donnu sveica,

64 ko ziedu gūzma bija aizsegusi

man tajā brīdī, kad tā parādījās;

tā skatu bij pret mani pavērsusi.

67 Un, kaut zem plīvura, virs kura vijās

tai vainags, Minerva ko piešķīrusi,

kā miglā ietīta tā izskatījās,

70 kā karaliene balsi stingrojusi

ar dzedrumu, aiz kura siltums krājas,

tā turpināja, galvu pacēlusi:

73 «Šeit Beatriče tavā priekšā stājas.

Kā uzdrīkstējies kāpt tu kalnā šajā?

Vai nezini, ka laimīgiem šeit mājas?»

76 Man acis krita upē mūžīgajā,

bet, redzot sevi, izvilku tās laukā:

tāds kauns man lija sejā sarkušajā.

79 Kā krusa iebirt bērna prieka pļaukā

var mātes bargums; vīns var garšot sīvi,

ja pildīts skarbas līdzcietības traukā.

82 Tad viņa apklusa, un plaši, brīvi

ar vārdiem «In te, Dominē, speravi»

tad cēlās dziesma, saucot citu dzīvi.

85 Kā, zaļumiem un ziediem nesot nāvi,

pār Itālijas muguru krīt sniegi

un, saulei retumis tik vizot blāvi,

88 tin dzīvos kokus it kā dziļi miegi,

bet tad sāk kust un lāsēs izlīst klusi,

kad siltās zemes uzpūš dvašu liegi,

91 tā mana dvēsele bij sastingusi:

ne nopūsties, ne raudāt spējīgs biju,

pirms eņģeļdziesma bija skanējusi;

94 bet, dzirdot viņas saldo melodiju,

kas mūža loku skaņas atbalsoja,

es tajā līdzjutību saklausīju,

97 un ledus, kas man sirdi savažoja,

nu pārvērties par ūdeni un garu,

no krūtīm man caur acīm izlāsoja.

100 Tad atskanēja viņas balss; kā staru

ik vārdu tvēru katrā elpojienā,

kad viņa uzrunāja eņģeļbaru:

103 «Svēts jūsu nomods mūžīgajā dienā,

jūs visam sekojat ar skatu zvēru

un laika solī klausāties ikvienā;

106 bet jādzird tam, kas stāv ar seju sēru,

ir vārdi šie, lai tiktu viņa vaina

un sāpes mērītas ar vienu mēru.

109 Ne tikai zvaigžņu vara brīnumaina,

kas plaša ir kā pati bezgalība

un to, kas nolemts ticis, neizmaina,

112 bet arī dievišķīgā žēlastība,

kas roku ir tik augstu pacēlusi,

ka neaizsniedz to prāta pārgudrība,

115 ir viņa šūplī balvu ielikusi:

ja viņš tai būtu bijis uzticīgāks,

tā brīnumziedos būtu uzplaukusi.

118 Bet vēl jo nešķīstāks un mežonīgāks

kļūst lauks, kas slikti sēts un apkopts slikti,

jo zemes spēkā tas ir pilnnesīgāks.

121 Kad skats mans viņu valdzināja dikti,

uz īstā ceļa viņu uzvandīju,

bij dižai ēkai pamati jau likti.

124 Bet, kad uz citas dzīves sliekšņa biju,

tad redzēju es, kā viņš soļus jauca,

līdz viņu svešās pēdās ieraudzīju.

127 Kad, brīvs no miesas, gars man augšup trauca

un skaistums mans vairs nebij viņam blaku,

tad velti mana balss vairs viņu sauca;

130 viņš nogriezās pa nepareizu taku

un sāka pakaļ staigāt māņu tēliem,

kas rāda tukšu solījumu maku.

133 Es mēģināju vēl uz mērķiem cēliem

celt sapņos viņa prātus noklīdušos:

kurls bija kļuvis mājieniem viņš kvēliem!

136 Kā modināt šos dīgļus iemigušos?

Es cita glābiņa vairs nezināju,

man nācās rādīt viņam pazudušos.

139 Es tādēļ elles vārtiem cauri gāju,

un to, kas viņu šurp ir atvadījis,

es raudādama talkā aicināju.

142 Jo Dieva lēmums būtu veltīgs bijis,

ja Lētai pāri pārgājis viņš būtu

un aizmirstības augli nobaudījis

145 bez nožēlas, kas plūst caur sirdi grūtu.»

Piezīmes

Vadošā no septiņām lāpām, kas nokāpušas no desmitajām, augstākajām debesīm - Empireja, kur mīt dievs.

Polārzvaigzne astotajās, cilvēkiem redzamajās debesīs.

«Nāc, līgava, no Libānas» (lat.) - vārdi no Augstās dziesmas.

«Skanot tik veca vīra balsij» (lat.).

«Svētīts, kas nāc!» (lat.) - lūgšanas vārdi.

«Ak, dodiet ar rokām, lilijām pilnām!» (lat.) - nedaudz pārgrozīti Vergilija «Eneīdas» vārdi.

Zemes Paradīzes jaukumi, ko zaudēja Ieva.

Olīvu vainags.

«Uz tevi, Kungs, es cerēju» (lat.) - kāda Dāvida psalma iesākums.

Vīzijās, ko Dante apraksta «Jaunajā dzīvē».

Trīsdesmit, pirmais dziedājums

1 «O tu, kas viņpus svētās upes stāvi,

kam sirds ar mani tagad runāt grasās,

tu, kas man spīvu prātu noģist ļāvi,»

4 tā atsāka, «tais vārdu smailēs asās,

teic, vai tas tiesa: apvainojums mans

pēc klajas atzīšanās prasīt prasās.»

7 Tik apjucis nu bija tikums mans,

ka balss pavisam bija aizlūzusi

un vairs tik klidzēja kā plīsis zvans.

10 Pēc brīža viņa teica: «Pienākusi

tev stunda gaismā celt, kas tevī smacis,

pirms atmiņa būs Lētā izzudusi.»

13 Man mulsumā un bailēs spēks bij placis,

tik vārgs bija tas «jā», ko izčukstēju,

ka sadzirdēt to spēja tikai acis.

16 Kā loks, kas saspringts ir ar spēku spēju,

lūst, pirms uz mērķi bulta lidojusi,

es sabruku, jo panest nevarēju

19 vairs smago nastu, nopūtas tik klusi

es dvesu, asaras pār vaigiem lija,

un balss man bija it kā pamirusi.

22 Tad vaicāja tā: «Kādi grāvji bija

tev priekšā, kad uz labu tevi saucu?

Teic, kādas važas tevi sasaistīja?

25 Par velti tevi modināt es traucu

no apreibuma, sāpēs neizciestā,

par velti miegu tev ar sapņiem jaucu.

28 Kam malies tu un mīcījies kā piestā?

Teic man, kāds jaukums tevi vilināja,

ka piepūties kā rubeņgailis riestā?»

31 Balss rūgtā nopūtā gandrīz man stāja,

zem smagās nastas it kā saļimusi,

un lūpas vārdus tikko izrunāja,

34 kad raudādams es teicu: «Pārņēmusi

bij mani laicība ar saviem priekiem,

kad jūsu seja bij man izgaisusi.»

37 Tad viņa: «Veltīgi ir vaininiekiem,

kad stāv tie taisnā tiesātāja priekšā,

slēpt kaunu dziļāko aiz sekliem niekiem.

40 Bet, ja tie sevī ieskatīties iekšā

līdz galam ļauj caur atzīšanos grūtu,

ir viņam žēlsirdība slēpta riekšā.

43 Lai tev par taviem maldiem kauns nu būtu,

lai sirēndziesmas, saldiem valgiem vītās,

vairs tevi savā varā neiegūtu,

46 svied vējā asaras un izvētī tās

un mani uzklausi: uz citu pusi

sauc tevi manas miesas apbedītās.

49 Ne daba nav, ne māksla priecējusi

tā tevi kā mans veidols: sirds tev kaisa

tai sārtā, ko tā sev bij sakūrusi;

52 bet, ja tev prieks visaugstākais jau gaisa,

man mirstot, kas gan pasaulē vēl tajā

joprojām tevī ilgošanos raisa?

55 Kam ļāvi maldiem, lai tie tevi vajā?

Kam tu tik vēlu skatus šurpu raidi,

lai augšup tiektos dzīvē mūžīgajā?

58 Kādēļ tik drīz tu spārnus zemē laidi?

Vai tu vēl sitienus, vai meičas skaistas,

vai citu prieku garām čaukstam gaidi?

61 Vai nezini, kā, rokās satverts, gaist tas?

Jauns putnēns kliedz, līdz uzdod tam pa knābi,

uz vecu veltīgi tiek bultas laistas.

64 Cik vērts ir tas, ko savās rokās grābi?»

Šis jautājums man smagāks bij par sodu,

kā norāts bērns es galvu liecu slābi.

67 Un viņa turpināja: «Pacel zodu,

lai sāpi to, ko j uti klausīdamies,

vēl dziļāku es tavās acīs rodu!»

70 Kā spēcīgs ozols, sīksti pretodamies,

ar visām savām saknēm zemē turas,

kad vēji liec to, nikni plosīdamies,

73 tā negribot es cēlu acis, kuras

aiz kauna bija skropstām aizsegušās:

es jutu, kā ik vārds man sirdī duras.

76 Kad skatienam tās bija pacēlušās,

es redzēju, ka būtnes dievišķīgās

jau ziedus kaisīt bija mitējušās;

79 un Beatriče acis debešķīgās

prot radījumu vērsa apklusdama,

kas cēlies bij no sēklas divdabīgās.

82 Zem plīvura, aiz upes stāvēdama,

bij viņa skaistāka par sevi pašu,

šai skaistumā it visus pārspēdama.

85 Un kā ar nātres pieskārienu ašu

tā nožēla, kas mokās pieri dauza,

man krūtīs ielija ar vilni plašu.

88 Un vainas apziņa tā mani grauza,

kauns svelošs tā man visus prātus jauca,

ka zemē kritu, kad tā mani lauza.

91 Kad spēcinot sirds mani augšup trauca,

bij kāda donna klāt man pienākusi,

«Pie manis turies tik!» tā viņa sauca.

94 Līdz kaklam mani upē ievilkusi,

vieglītiņām tad viņa veda mani

sev līdz uz svētlaimīgā krasta pusi.

97 «Asperges me,» šis vārds kā saldi zvani

no viņas malas pretī atskanēja:

man likās, sargot stāv tur debess gani.

100 Tad daiļā donna galvu iegremdēja

man upē, un to ūdeni es dzēru,

kas atvērtajā mutē ietecēja.

103 Kad peldināts es acis vaļā vēru,

es biju dejotāju pakļautībā,

no viņām katru es ar rokām tvēru.

106 «Mēs nimfas - šeit, mēs zvaigznes bezgalībā:

pirms Beatriče sāka dzīvi savu,

par kalponēm tai kļuvām mīlestībā.

109 Bet, lai tu redzēt spētu viņas slavu,

vispirms trīs sievas tavas domas sijās,

lai gaismai asinātu skatu tavu.»

112 Tā teica tās un dziedot dejā vijās

un tad pie greifa krūts man doties ļāva,

uz kuru Beatriče noraudzījās.

115 Caur manām acīm izskrēja kā strāva,

kad atkal smaragdu tās ieraudzīja,

no kura Amors man ar bultām šāva.

118 Kā liesmas tūkstoš vēlēšanās lija

man krūtīs, acs kad viņu uzlūkoja,

bet viņas skats pie greifa siets tik bija.

121 Kā saule spogulī tā atspulgoja

tās skatiens dīvo dubultradījumu

un atstarojot to tā pārveidoja,

124 ka izbrīnā par šādu iznākumu,

par šādu pārvērtību nemitīgu

slēpt nespēju vairs savu apjukumu.

127 Un, kamēr, pilna jūtu pretrunīgu,

man dvēsele šo ēsmu nobaudīja,

kas sātinot to dara nesātīgu,

130 mans skats trīs cēlas sievas ieraudzīja,

kas šķita pašas debess izredzētās,

tās apkārt eņģeļratiem deju vija.

133 «Vērs, Beatriče, savas acis svētās,»

tās dziedāja, «pret uzticamo tavu,

kas tevi saucis mokās nedzirdētās!

136 Ļauj sev un visai radībai par slavu,

lai veras viņš nu tavā skatā brīvā,

lai redz nu otro skaistumu viņš tavu!»

139 Ak, spožums kvēlais, gaisma mūžam dzīvā!

Kurš gan, ja tas no dievu akas dzēris

vai Parnasā ir vēries ēnu plīvā -

142 kurš būtu gan vēl muti vaļā vēris,

kurš mēģinājis sacerēt vēl dzeju

un debess harmoniju pantos tvēris,

145 kad brīvi gaisā atsedzi tu seju?

Piezīmes

Eņģeļi.

Pret greifu (Š. XXIX, 107).

Matilde.

«Apslacini mani» (lat.) - kāda psalma vārdi.

Lētā.

Sk. Š. XXIX, 130.

Sk. Š. I, 23.

Mīlestība, cerība, ticība (Š. XXIX, 122-126).

Trīsdesmit otrais dziedājums

1 Tik ļoti bij man skati iztvīkuši

pēc desmit gadu ilgas gaidīšanas,

ka citi jutekļi bij pamiruši;

4 tiem nebija vairs savas noteikšanas;

tiklīdz es ieraudzīju svēto smaidu,

tā tīklā atkal bija jūtas manas;

7 kad es ar varu acis lejup laidu

no dievēm šīm, tad sacīja man viena:

«Tev grūti panest būs šo gaismas spaidu!»

10 Vismirdzošākā tā man bija diena,

man acis bij kā saules apžilbušas,

kad visa miesa bij kā mēma siena.

13 Kad tās ar nedaudzo bij apradušas

(«ar nedaudzo» es saku, salīdzinot

ar daudzo, ko tās bija uzņēmušas),

16 pa labi redzēju, kā svētkus svinot,

es slavas pulku - skatus saules gaismā

un septiņās šais liesmās iekveldinot.

19 Kā kareivji, kad draud tiem nāve baismā,

griež apkārt karogu un izmisuši

zem vairogiem bēg projām trauksmē kaismā,

22 tā, atkal gaismas lokā ienākuši,

tie, kas bij priekšgalā, nu garām gāja,

pirms rati bija ilksis pagriezuši.

25 Pie riteņiem tad arī sievas stāja,

greifs sāka vilkt uz priekšu svēto nastu,

bet solis tam pat spalvu necilāja.

28 Tā daiļā donna, kas uz viņu krastu

bij mani vedusi, un Stacijs sauca

nu mani abi, lai es vietu rastu.

31 Un, kad caur dižo mežu rati brauca,

kurš tukšs bij Ievas dēļ, ko čūska krāpa,

mums pretī svētas eņģeļbalsis trauca.

34 Mums priekšā dega gaismeklis kā lāpa.

Kad gabalu mēs bijām pagājuši,

no ratiem Beatriče ārā kāpa.

37 Tad visi ļaudis, apkārt sastājuši

ap kailu koku, murmināja: «Ādam!»;

bij zari vareni tam izauguši

40 kā pasakainam, neredzētam stādam,

pat visu Indiju ja izstaigātu,

nav koka līdzīga tur milzim šādam.

43 «Tu laimīgs, greif, jo, ja tu mēģinātu

ar knābi palobīt šo saldo koku,

tad tevi vēdergraizes dedzinātu,»

46 tā citi sauca, smejot par šo joku,

un divdabīgais dzīvnieks atbildēja:

«Tur grožus taisnība ar stingru roku.»

49 Un tad tas ratu ilksi augšup slēja,

pie koka apstādamies kā pie nama,

un tad šo vezumu pie stumbra sēja.

52 Kā puķes, kad pār zemi mirdzēdama

krīt lielā gaisma Auna gaismas skavās,

kas staro, debess Zivīm sekodama,

55 rieš pumpurus un katra krāsās savās

steidz dziļi greznoties, pirms saules stari

tās rumakus jūgs citās zvaigžņu pļavās,

58 tā atplauka, kā juzdams pavasari,

pēc zieda ļaudams vērties jaunam ziedam,

šis koks, kam pirmīt kaili bija zari.

61 Tad dzirdēju es ļaudis himnu dziedam,

kas zemes virsū nedzirdēta šķita

un neizprotama pat prātam viedam.

64 Ja attēlot es varētu, kā krita

tās acis miegā, klausoties par Pānu,

tās acis, kuras nāve ciet drīz sita,

67 es miegu gleznotu kā vieglu drānu,

kā šķidrautu, iekš kura sapņiem posties:

no miega nomods šķirts ar sienu plānu,

70 un nepateikt, kad tas no pieres nost ies.

Te pēkšņi, miega autu vaļā sedzot,

man sauca kāda balss: «Ko guli? Mosties!»

73 Kā baltos ziedos ābeli to redzot,

kas debesīs mirdz mūžam nemirstīga

un mirdzot staigā, savu gaismu dedzot,

76 reiz Jānis, Pēteris un Jēkabs slīga

tik dziļā miegā, ka tos augšā trauca

tik vārds, kam vara bija bezgalīga,

79 un tad tie pārsteigumā pieres rauca:

ne Mozus bija vairs, ne Eliāsa,

un meistars, citā tērpā jau, tos sauca,

82 tā klājās man: bij līdzās man tā māsa,

kas mani bij gar upi vadījusi,

un visam apkārt bija cita krāsa.

85 «Kur Beatriče?» jautāju es klusi.

Un viņa atteica: «Zem koka zaļā,

lūk, uz tā saknēm viņa piesēdusi;

88 no tiem, kas bija šeit, vairs tikai daļā

tu vari raudzīties: ar dziļu dziesmu

iet citi turp, kur debesis ir vaļā.»

91 Šie vārdi iedūra man kā ar iesmu

it visos jutekļos, man acis skāva

tik Beatriči tā kā spožu liesmu.

94 Tur sēdot viena, viņa skatiem ļāva

pie ratiem kavēties, kā sargājot

to dārgo mantību, ko tajos krāva.

97 Tad nimfas septiņas šurp atnākot

es redzēju un sapratu, ka tieku

es svaidīts, viņas vārdus uzklausot:

100 «Šai birzī kļūsi tu par iemītnieku

uz kādu laiku un, man līdzi ejot,

visdziļāko tu iepazīsi prieku.

103 Tai pasaulei, kam neceļos tīk klejot,

par mācību, tev nāksies patiesību

tērpt vārdos un par pieredzēto dzejot.»

106 Es ceļos nometos ar padevību,

bij mana griba viņai pakļāvusies,

es viņā lūkojos ar uzticību.

109 No lietus mākoņa nav izšāvusies

tik spēji uguns spožās zibens strāvās,

kad visa debess tumši nomākusies,

112 kā Jupitera putns lejup šāvās

un koka mizu, zarus sašķaidīja

un ratus, kas pie stumbra cieši kļāvās,

115 kā vētra kuģi viļņos sašķobīja.

Tad kāda lapsa metās slavas ratos,

tā ļoti neglīta un kārna bija;

118 tik badīga tai kāre dega skatos,

tik nadzīgi tā ratus pārmeklēja,

tik grēku pārpilna tā bija, ka tos

121 ar dusmām mana donna pieminēja,

un no šiem viņas vārdiem kā bez galvas

tā, ko vien nagi nesa, projām skrēja,

124 vairs nekāroja nepelnītas balvas.

Tad atkal ērglis nolaidās uz ratiem,

un tajos atstāja tas savas spalvas.

127 Man brīnums bij par šādiem dīviem skatiem;

tad sauca balss: «Mans kuģi, šādu kravu

būs grūti vest pa viļņiem augstiem, platiem!»

130 Tad zeme vaļā vērās, un caur lavu

starp riteņiem baiss pūķis ārā šāvās,

caur ratiem izdūra tas asti savu;

133 tad ļaunā aste atpakaļ tam rāvās,

tas bēgdams uzšļāca vēl dūmu stabu

un līdzi trauca akmeņmasas prāvās.

136 Kā pavasaris, modinādams dabu,

ar zāli zemi klāj, tā spalvām klājās,

kas dāvātas ar nodomu bij labu,

139 nu svētie rati, spalvām izrotājās

gan riteņi, gan ilksis - brīnumsalā

tā nenotiek, kā šeit viss risinājās.

142 Un, kad šī pārvērtība bija galā,

tad ārā izauga no ratiem galvas:

virs ilksīm trīs, un viena katrā malā.

145 Tām trim kā vērsim ragi bij un spalvas,

viens pats tām četrām rags tik pierē bija:

kāds zvērs! vai tādas bija ērgļa balvas?

148 Kā kalnā pili - skats mans ieraudzīja

uz zvēra lepni sēžam kādu mauku,

kas savu klēpi lēti piesolīja

151 kā kumosu jo gardu un jo tauku

tam milzenim, kurš viņai blakām bija,

tam viņa deva dažu buču jauku.

154 Kad baudkāri man viņa uzsmaidīja,

tas viņu grāba un šo pavedēju

no galvas līdz pat kājām noslānīja;

157 un tad, pilns aizdomu un dusmu spēju,

tas ar šo zvēru aiztrauca pa lauku

un cauri mfcžam, tā ka neredzēju

160 ne vairs šo briesmoni, ne arī mauku.

Piezīmes

2 Kopš Beatričes nāves.

8 No Mīlestības, Cerības un Ticības (Š. XXIX, 122-126).

38 Bībeliskais laba un ļauna atzīšanas koks, kura aizliegto augli ēda Ieva un Ādams.

Dante to pārvērš par impērijas simbolu.

49 Krusta simbols.

65 Argusa acis. Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Merkurs, stāstīdams par Pānu un nimfu Sīringu, iemidzinājis un pēc tam nogalinājis simtacaino Argusu, kas pēc Junonas pavēles neaizmigdams sargāja Io, kuru bija iemīlējis Jupiters.

73 Kristu, kas bija pārvērties ābelē.

78 Kristus izsauktais vārds.

97 Septiņi tikumi.

112 Ērglis, kas simbolizē tos Romas imperatorus, kuri vajāja kristietību.

116 Ķecerība pirmajos kristietības gadsimtos.

126 Bagātības, ar kurām kristīgie ķeizari apveltīja baznīcas, un galvenokārt

«Konstantīna dāvinājums» (E. XIX, 115).

131 Velna simbols.

142 Apokaliptiskais zvērs, par kuru pārvēršas bagātībās ieslīgusī baznīca.

149 Pāvestu simbols.

152 Francijas karalim Fīlipam IV, kas reizēm brāļojās ar Bonifaciju VIII, bet beigās

to smagi apvainoja (Š. XX, 86).

TRĪSDesmit trešais dziedājums

1 «Deus, venerunt gentes,» stāvēdamas

ap Beatriči, domās nogrimušo,

tad sievas psalmot sāka raudādamas;

4 kad viņa skatu cēla noskumušo,

tik nedaudz mazāk bāla viņa bija

par Mariju, pie krusta pieplakušo.

7 Tad viņa piecēlās un aizvadīja

ik vārdu it kā tālā nākotnē,

un uguns krāsa viņai pāri lija:

10 «Modicum, et non videbitis me;

et iterum,» un viņa māsām māja,

«Modicum et vos videbitis me.»

13 Sev priekšā viņa sievas pulcināja,

un viņas skatiens, kas ar manu mijās,

pie Stacija un donnas aicināja.

16 Un, kad nu visi ceļam sarosījās

un sāka iet, es sajutu, ka Stacijs

ar rāmu prātu manī noraudzījās.

19 Es gaidīt gaidīju, ko viņš man sacīs,

pret viņu visus savus prātus sliedams,

un uzmanība dega manās acīs.

22 Viņš sacīja, ik vārdu mezglā siedams:

«Mans brāli, teic, kādēļ tu nejautāji

man it neko, ar mani kopā iedams?»

25 Kā diža skolotāja sekotāji

aiz bijības var zaudēt runātspēju,

kad gara spēki šķiet tiem pārāk vāji,

28 tā klājās man: es klusām izčukstēju:

«Madonna, mana bailība ir ļauna,

aiz tās es valodu pat pazaudēju.»

31 Un viņa man: «No bailēm un no kauna

es tevi pestīšu, līdz tavi skati,

no miega brīvi, skaidri kļūs no jauna.

34 Tad zini, ka šie čūskas lauztie rati

reiz bija un vairs nav, bet vainīgajam

no Dieva atriebības svils reiz mati.

37 Ne vienmēr ļauts būs ērglim briesmīgajam,

kas ratos atstājis bij savas spalvas,

tā izbēgt Dieva sodam taisnīgajam;

40 jā gan, to ņemu es uz savas galvas -

es zvaigznes lasu vārdu nemirstīgo:

nāks vadonis, kas nesīs miera balvas,

43 viņš paudīs debess gribu bezgalīgo,

to mauku zaglīgo viņš nogalinās

un līdz ar viņu milzi līdzvainīgo.

46 Varbūt, ka mani vārdi tumsā tinās

kā Temidai vai Sfinksai, taču fakti

drīz vien šo grūto mīklu atrisinās,

49 un gaisma aizgainīs no domām nakti:

šī gaisma drīz jau sāks tev mirdzēt blāvi

un noslēpumi drīz būs vaļā rakti.

52 Ja manus vārdus tu pie sirds sev. kļāvi,

tad teic tos tālāk dzīvajiem, kas dzīvo

to dzīvi, kura skrējiens ir uz nāvi;

55 un, kamēr liesma vēl tev sirdī plīvo,

par koku pastāsti un laupītājiem,

kas uzbruka ar zibens liesmu spīvo!

58 Lai mūžam lāsts tiem Dieva zaimotājiem!

Pats Dievs šo koku radīja tik svētu,

pie tā bij jānāk viņa kalpotājiem.

61 Tas kodums atstājis bij dziļu rētu,

un pirmā dvēsele caur gadu mokām

to sauca, kurš tās vainu izdeldētu.

64 Tev prāti jāsaņem ar abām rokām,

lai saprastu, kam koks tik augstu auga,

kam galotni tik dīvaini šķiet lokām.

67 Ja būtu tev no citādāka rauga

tās domas, kas ap prātu plivinājās

un nepazīst vēl pienācīga žņauga,

70 šo apstākļu dēļ, kuri krātin krājas,

tu atzītu, ka aizskart aizliegumā

ir Dieva taisnība, ko godāt klājas.

73 Bet ciets kā akmens savā sastingumā

un krāsots ir tavs prāts, tas nevarētu

tvert manus vārdus savā apžilbumā.

76 Kaut tu vismaz tos sevī iezīmētu,

kā ceļinieks ar palmu spieķi rotā,

kad tas ir apmeklējis vietu svētu!»

79 Es atteicu: «Šī mācība, man dotā,

vēl smadzenēm tik pieskārusies vāri,

bet tver to jūta, jūsu zīmogotā.

82 Bet kādēļ manam redzējumam pāri,

kas visu saskatāmo nofiksēja,

trauc jūsu vārdi, sirds ko dzēra kāri?»

85 «Lai iepazītu,» viņa atbildēja,

«tu skolu to, kam sekotājs tu biji:

cik maz tā maniem vārdiem sekot spēja!

88 Lai redzi tu, cik ceļš, ko izraudzīji

tu dzīvē, tāls no ceļa dievišķīgā,

cik veltīgi tā putekļus tu riji.»

91 Es teicu: «mana griba uzticīgā,

cik atceros, jums vienmēr sekojusi,

es neesmu grimis slieksmē apgrēcīgā.»

94 «Tev atmiņa par to ir izgaisusi,»

tā viņa atbildēja smaidīdama,

«jo tevi Lēta jau ir dzirdījusi;

97 kur dūmi, tur ir uguns paredzama;

tu aizmirsi, jo apkrauta ar vainu

bij griba, citiem mērķiem sekodama.

100 Es neteikšu neko tev brīnumainu,

tie vārdi, kuri tagad skanēs sausāk,

sniegs tavām acīm vienkāršotu ainu.»

103 Jau saule kāpa svelmaināk un augstāk,

sev rokās pusdienloku turēdama,

jau drīz tai bija lejupgaita jāuzsāk,

106 kad apstājās kā tāds, kam saredzama

ir smiltīs strauta gultne izžuvusi

un pēc šīm pēdām upe meklējama,

109 šīs sievas septiņas pie ēnas klusi,

kas vēsos ūdeņos no koka krita,

kam lapotne bij it kā pamirusi.

112 Tās Eifratu un Tigru redzam šķita,

no viena avota kas iztecēja

un atvadoties gausu vilni sita.

115 «O, gaisma, kuru debess izauklēja,

kas ir šīs upes, izteka kam viena?»

tā jautāju es, un man atbildēja:

118 «Lūdz Matildei to sacīt: viņu ciena

ikviens, kam viņa kaut ko skaidrojusi.»

Kā vainīga pie šāda pavērsiena

121 tad daiļā donna teica: ««Stāstījusi

to visu viņam esmu; vai gan būtu

no atmiņas to Lēta izdzēsusi?»

124 Tad Beatriče teica: «Nastu grūtu

nes bieži atmiņa, tik smagi svini

to spiež, ka neredz gaismu tā reiz gūtu.

127 Lūk, Einoja - kā rīkoties, tu zini:

turp ved to, lai tas nāk pie atgūšanās,

tā pamirušos spēkus atdzīvini!»

130 Kā dvēsele, kam sveša tielēšanās,

kas cita gribu padara par savu

un pilda to bez liekas kavēšanās,

133 tā daiļā donna cēlās šķīstītavu

man gatavot, un Stacijam tā teica:

«Nāc līdz, lai sajūt atspaidu viņš tavu!»

136 Un, kad mans gars šo svēto upi sveica,

kad saldo dzērienu tas nobaudīja,

tas gaismu atguva un tumsu veica.

139 Kad dzīvais ūdens man pār galvu lija,

viss pagurums un kūtrums viss man gaisa,

un to, kas aizmirsts, acis ieraudzīja.

142 Un, kad no viļņiem svētajiem, kas raisa

no domām smagumu un projām aiznes,

es atgriezos, man sirds kā jauna kaisa:

145 tik tīrs es biju, gatavs skatīt zvaigznes.

Piezīmes

1 «Dievs, ir atnākušas ciltis» (lat.) - vārdi no psalma, kurā tiek apraudāta Jeruzalemes nopostīšana.

10-12 «Paies brīdis, un jūs neredzēsit mani; un atkal paies bridis, un jūs ieraudzisit mani» (lat.). Ar šiem evaņģēlija vārdiem Beatriče izsaka pārliecību, ka milzeņa nolaupītie rati tiks atgūti un pieņems sākotnējo izskatu.

15 Pie Matildes.

«OĶisutHva» XXXIII

47 Sfinksa antīkajā mitft - spārnots briesmonis ar sievietes seju, kas dzīvojusi pie Tēbām un nogalinājusi katru, kas neesot varējis atminēt tās mīklu. Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Edips šo mīklu atminējis, un Sfinksa metusies lejup no klints un nositusies. Atriebdamās par tās nāvi, taisnības dieviete Temida uzsūtījusi tēbiešiem plēsīgu zvēru.

62 Ādams (Š. XXXII, 38).

109 Sk. Š. XXXII, 97.

112-114 No viena avota iztekošās Lēta un Einoja dzejniekam atgādina Tigru un Eifratu: viduslaiku ģeogrāfija uzskatīja, ka tās iztek no kopīga avota.

118 Skaistā sieviete, kas uzņēma dzejnieku Zemes Paradīzē; šeit viņa pirmo reizi saukta vārdā.

PARADĪZE

.

Pirmais dziedājums

i Tā Kunga slava, kurš pār visu valda,

iet cauri visumam un iespīd domās,

kas brīvas tikušas no tumsas malda.

4 Es biju debesīs, tais augstās jomās,

mans redzējums bij tāds, ka izsakoties

ir manai mēlei mutē jāsastomās;

7 jo, savam ilgu mērķim tuvojoties,

prāts tiecas dziļumos tik bezgalīgos,

ka atmiņa tam nespēj līdzi doties.

10 Es dārgumos tur vēros dievišķīgos,

par tiem, cik ļauts ir prātam mirstīgajam,

jums tagad mana lira dziesmu stīgos.

13 Ak, Apolon, šim darbam pēdīgajam

ņem mani, izveido par savu trauku:

gūt laurus lemts tik tevis cienīgajam.

16 Man pietika ar mūzu dziesmu jauku,

ar vietu to, kur Parnasā tās dzīvo,

bet tagad vajaga man abu lauku.

19 Ak, iedves manī savu elpu dzīvo,

kā Marsijam tu parādīji sevi!

No miesas biezās čaulas mani brīvo!

22 Ak, dievišķīgais spēks, ja tu man devi

tik daudz, ka līdz ar paradīzes ēnu

es spēju paturēt un rādīt tevi,

25 tu mani redzēsi ar soli lēnu

pie tava jaukā koka klātu nākam

kā bikli pazemīgu, maigu zēnu.

28 Tik reti ar tā zariem kronēt mākam

mēs dzejnieku vai krietnu karotāju,

ka, Delfu dievs, tev jābūt priecīgākam

31 par pašu augstās balvas mantotāju:

tik maz tiek lauri plūkti - tīrā briesma,

cik tukšu šodien redzam tavu māju!

34 No mazas dzirksteles dzimst liela liesma:

nāks balsis, kas būs labākas par manu,

un varenāka skanēs viņu dziesma.

37 Mēs zemes gaismotājas uznākšanu

ik laika posmā citā vietā redzam;

bet ļaudīm svētību un satikšanu

40 tā sola, kad mēs ieraugām to sedzam

ar trijiem krustiem četrus lokus cēlos:

kā zvaigzni sirdī cerību tad dedzam.

43 Šis laiks bij klāt: tur saules staros kvēlos

es vēroju jau rītu iemirdzamies,

šeit vakars dzēsa blāzmas smaidus vēlos,

46 kad Beatriči saulē lūkojamies

es redzēju; kā ērglim viņas skati

tik cieši vērās, gaismas nebīdamies.

49 Kā spoža saule likās viņa pati,

kam milzīgs debess lauks ar gaismu sējams,

un viņai līdz man acis vērās plati.

52 Tur iespējams, kas šeit ir neiespējams,

jo vieta tā ir cilvēkģintij dota

kā mantojums, nemūžam nedeldējams.

55 No saules diska, liesmu vainagota,

visapkārt sprēgājošas dzirkstis šāvās

kā dzelzij, kad tā kvēlē izversmota;

58 un pēkšņi te pie dienas diena kļāvās,

un likās man, ka debess ceļos platos

jau divas saules sastapušās skāvās.

61 Bet Beatiče mūžīgajos ratos

joprojām vērās nesniedzami tuva;

es savas acis kļāvu viņas skatos,

64 un tajos gars mans jaunus spārnus guva,

es pārvērtos kā Glauks, kas, ēdis zāli,

par dievu līdzās citiem dieviem kļuva.

67 «Tikt pāri cilvēciskajam» skan bāli;

kam dzīve pieredzi ir dāvājusi,

tam pavērs piemērs mans šīs domas tāli.

70 Vai tāds es, kādu mani radījusi

tu, mīlestība, tu to zini, jo tu

ar savu gaismu mani pacēlusi.

73 Kad savu skatu, debess apgarotu,

es vērsu, saldu skaņu pamudināts,

pret tavu apli, spozmes piestrāvotu,

76 Es šķitu saules liesmas aizdedzināts,

tā apkārt man kā milzu ezers plūda,

kur visu upju ūdens satecināts.

79 Bij nejusts vēl tas spēks, kas mani grūda

šai gaismā nirt, lai cēloni tai rastu:

tā kvēloja kā versmojoša rūda.

82 Lai tikt pie skaidrības es ātrāk prastu,

lai to, kas slēpts, es drīzāk pamanītu,

lai drīzāk sasniegtu es drošu krastu,

85 man teica viņa: «Ja tu aizgainītu

to iedomu, ar ko tev acis sietas,

tad to, ko neredzi, tu ieraudzītu.

88 Tu neesi uz zemes, kā tev šķietas;

tik strauji, kā uz leju zibens šaujas,

ceļš tevi vada, bet uz augšu iet tas.»

91 Es dziedināts pēc pirmo šaubu kaujas

caur viņas smaidošajiem vārdiem biju,

bet, lūk, jau atkal jaunas klāt man kļaujas;

94 un tad es viņai teicu: «Saskatīju

nu savus maldus, bet kā kājas prata

tik tālu mani aiznest, nemanīju.»

97 Ar nopūtu, ar kādu māte skata,

kā svaidās dēls un murgos izrunājas,

kad māc to karstumi un drudzis krata,

100 tad viņa sacīja: «Tev zināt klājas:

tā kārtība, ko vērojam starp lietām,

ir veids, kā visums Dievam līdzinājās.

103 Tām ķēdēm jābūt stingrām ir un cietām,

tad būtnes augstākās spēs atrast taku,

pa ko līdz pirmbūtībai jāaiziet tām.

106 Tā kārtība liek pakļauties, es saku,

it visām būtnēm daždažādi postām,

vai tālu tās no Dieva, vai tam blaku;

109 tās dodas pretī daždažādām ostām

pa esamības jūru bezgalīgo,

un dabas instinkts vadugunis dos tām.

112 Ar ugunīm pret mēnesi tas līgo,

no tā sev spēku smeļ sirds nerimtība,

tas pasauli ar zelta stīgām stīgo;

115 gan dvēselēm, kur mājo tumsonība,

no loka šī tiek bultas pretī šautas,

gan tām, kur saprāts mīt un mīlestība.

118 Tā lemj to augstā griba, kurai kļautas

ir debesis, kas top tās gaismā rāmas,

kaut nemitīgā virpulī tās rautas;

121 tās saites dvēselei ir nemanāmas,

tā vara apņem prātus neapjausta,

no kuras debesis mums sagaidāmas.

124 Šī griba augstākā nu mums ir pausta,

lai mēs kā strauja bulta traukties spētu

un ietu turp, kur prieka zīme sprausta.

127 Lai kā mēs arī formu noslīpētu,

tā bieži nesaskan ar gribējumu,

jo vielai vārdu nav, lai atbildētu;

130 tā bieži briesmas apdraud radījumu

no gaitas šīs tikt sāņus novirzītam

un citā jomā meklēt medījumu,

133 un tā, kā zibeni mēs redzam krītam

no mākoņa, tā pirmā dziņa šaujas

uz zemi pakaļ manam nebaudītam.

136 Lai tagad tavas domas kopā kļaujas!

Nav dīvaināks šis kāpiens tavs par strautu,

kas lejup tek no augstas kalnu kraujas.

139 Daudz dīvaināk gan būtu, ja tev ļautu

tavs gars griezt rāmi ikdienības ratu,

ja smagā zeme dzīvu liesmu skautu.»

142 Pret debesīm tad viņa vērsa skatu.

Piezīmes

Ari Kirras virsotnes, kur dzīvo Apolons.

Satīrs, kas, kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», sacenties ar Apolonu, kurš viņu uzvarējis un novilcis viņam ādu.

30 Apolons.

37 Saules.

41 Pavasara ekvinokcijā saule lēc tai punktā, kur četru loku (horizonta, ekvatorn,

zodiaka un ekvinokcijas loka) krustošanās veido trīs krustus.

65 Zvejnieks, kas, kā Ovidijs stāsta «Metamorfozās», ēdis brīnumzāli un pārvērties jūras dievā.

OTRAIS DZIEDĀJUMS

1 O, jūs, kas braucāt, klausīdamies kāri,

aiz mana kuģa, dziesmas plīv kam mastos,

tai mazā laiviņā daudz līčiem pāri,

4 nu atgriezieties atkal savos krastos:

ja jūs no manis projām tiktu traukti,

jums mājupceļš varbūt vairs neatrastos.

7 Tie ūdeņi, ko braukšu, nav vēl braukti;

man Apolons ar mūzām stāvēs klātu:

ir paši dievi palīgos man saukti.

10 Bet jūs, kas jutāt sirdi aicinātu

jau sen pēc svētās eņģeļmaizes sniegties,

kas dod mums dzīvību, bet nedod sātu,

13 jūs varat mana kuģa vagā sliekties,

tā saistīts jūs ar mani tā kā dzija,

pirms šķeltais vilnis sācis kopā tiekties.

16 Jums brīnums lielāks būs par to, kāds bija

tiem drosmajiem, uz Kolhidu kas brauca

un Jāsonu ar vēršiem ieraudzīja.

19 Mūs līdzradītās mūžu slāpes sauca

pēc Dieva valstības, šī svētā dziņa

mūs debess straujumā uz augšu trauca.

22 Es Beatričē vēros, augšup - viņa;

kā bultas lidojums tik ātrs bija

mums ceļš - man nepalika pat ne miņa;

25 tad brīnumu man acis ieraudzīja,

un viņa, ko es biju uzlūkojis,

kad manu satraukumu pamanīja

28 un juta, kā tas mani iekvēlojis,

man teica: «Pateicību Dievam sūti,

kas mūs ar pirmo zvaigzni savienojis.»

31 Ka tajā mēs, to nojaust nebij grūti:

man likās, mirdzošs mākonis mūs klāja

kā dimants spožs, kas saulei grezno krūti.

34 Tā blīvais gludums mani mulsināja:

kā stars iet ūdenī, to neviļņodams,

tā cauri zvaigznei mūsu soļi gāja.

37 Kur gan lai tam ir izskaidrojums rodams?

Jo ķermenis, kas bīdīts tiek no cita,

tak atkāpjas, tam otram vietu dodams.

40 Tas noslēpums tik brīnumains man šķita,

kā vienojas ar Dievu mūsu daba,

kas zemes saitēs sieta kādreiz mita.

43 Tas vārds, kas dzīvs bij pat pie moku staba,

šeit atmirdzēs kā pirmā patiesība

tiem ticīgajiem, dvēsele kam laba.

46 Es teicu: «Dziļa mana pazemība

Tā priekšā, kurš tur mani savās delnās,

vislielākā lai Viņam pateicība!

49 Bet sakiet man, kas ir tās zīmes melnās

uz mēness? Tās par Kaina zīmēm saukā;

teic, laimīgs tas, kam nav tās jāizpelnās.»

52 Bij viņas vārdi tērpti smaidā jaukā:

«Ja slēgtus maldus sprostā ieraudzīsi

tu mirstīgos, kas neprot izkļūt laukā,

55 tu nebrīnīsies vairs, jo sapratīsi,

ka prāts nav spējīgs aptvert gara dzīvi:

aiz jutekļiem tam spārni pārāk īsi.

58 Ko pats tu domā, pasaki nu brīvi!»

Es teicu: «Šķiet, tā dažādība rodas

no ķermeņiem, kas gaisīgi un blīvi.»

61 Un viņa: «Redzi, nav tev domas grodas,

nav maldu pelos graudi saskatāmi:

pie patiesības tikt tev neizdodas.

64 Ir astotajā sfērā neskaitāmi

un daždažādi gaismekļi, kas skatam

no daždažādām pusēm ieraugāmi.

67 Ja būtu lemts tik vienam pirmpamatam

riest savus augļus, tad viens vienīgs būtu

tik spēks, kas liktu griezties mūžu ratam.

70 Ja tavu domu pavadā mēs kļūtu,

mēs redzētu tik vienu veidojumu,

mums visi citi pirmpamati grūtu.

73 Un, ja tu izskaidro ar gaisīgumu

to tumšumu uz mēness, tad ir vai nu

viscauri zaudējusi vieliskumu

76 šī planēta, vai arī daudzkārtainu,

kā miesā liesums apakš taukiem krājas,

mēs vērotu tās veidojuma ainu.

79 Šīs abas hipotēzes vienlīdz vājas.

Ja pirmo pieņemam, tad saredzētu

mēs sauli, kad tai mēness priekšā stājas.

82 Bet tā tas nav; tad kā lai ticēt spētu

mēs tam, ka mēness gaisīgs? Aplūkošu,

lai tavus maldus beidzot izkliedētu,

85 nu otru gadījumu. Izplūstošu

viscaur ja neredz gaismu, jāsecina:

tā sastapusi vielu kavējošu,

88 no kuras atlec stars - tas atgādina

mums to, kā priekšmets stiklā atspulgojas,

kam mugurpuses segums ir no svina.

91 Tu sacīsi, ka tumšums izveidojas

tur tādēļ lielāks, ka tai vietā stari

uz otru pusi vairāk atstarojas.

94 No malda šī tu atbrīvoties vari

caur pieredzi: kā avots upi baro,

tā dos tev prasmi visam, ko tu dari.

97 Ir doma īstenībā jāizsvaro.

Starp diviem spoguļiem ja novietotu

tu tālāk trešo, kuram jāatstaro

100 tavs skatiens, un, ja svece apgaismotu

no aizmugures visus trīs, tad vīdēs

it visos liesma, ko tie atspulgotu.

103 Šiem atspulgiem ja skats tavs pāri slīdēs,

būs mazāks tālākais, kā saprast vari,

bet liesma visos vienlīdz spoži spīdēs.

106 Tāpat, kā sniegu kausē siltie stari,

kad, mūs no ziemas važām atbrīvodams,

nāk dienvidvējš un nes mums pavasari,

109 tā katram dīgstam, kas tev domā rodams,

es virsū gaismu raidīšu tik dzīvu,

ka nodrebēsi tu, to uzlūkodams.

112 Pa miera debesīm caur gaismas plīvu

rit ķermenis, kas mūžu sakarībās

nes savu būtību kā spēku blīvu.

115 Bet otrās debesis to esamībās

šķir dažādās, lai katrai savs ir nākums

un visas paustos savās atšķirībās.

118 Ir citiem lokiem jāšķiro šis vākums,

šīs daudzās sēklas visur jāizkaisa

un jānoteic, kāds katrai gals un sākums.

121 Šie orgāni tā visus spēkus raisa

pēc likumiem, no mūžības kas doti:

no augšas ņem tie, apakšā tie taisa.

124 Ir patiesības ceļi daudzzaroti;

liec vērā, kā caur vietu šo es eju,

lai vēlāk pats pa tiem tu staigāt proti!

127 To spēku, kas no augšas nāk uz leju

kā veseris, ko kalējs rokā cilā,

to virza eņģeļi caur loku skrēju;

130 un zvaigžņu debess savā dzīlē zilā

ņem zīmogu no nerimtīgā gara,

kā tēlnieks attēlu kaļ akmens šķilā.

133 Un tā, kā dvēselei liek augstā vara

caur locekļiem, caur pīšļiem atraisīties,

un lieliem mērķiem spējīgu to dara,

136 tā augstais Prāts, kas mūžam nebeidz vīties

virs savas vienības, tas zvaigžņu tēlos

liek savai labestībai izsacīties.

139 Tās saliedēties kausējumos cēlos

liek spīdekļiem ar spēkiem daudzveidīgiem,

ar kuriem tie caur laikiem degs un kvēlos

142 kā acs ar prieka stariem nemitīgiem,

kas sirdī ielejas no pavasara

un nāk no dabas klēpjiem bezgalīgiem.

145 Ne gaisīgums un blīvums zvaigznes dara

16-18

tik dažādas un dod tām kvēli kaismu:

tā ir tā lielā, labestīgā vara,

148 kas līdz ar tumsu rada arī gaismu.

Piezīmes

Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», argonauti, piestājuši Kolhidas krastā, ieraudzijuši, kā viņu vadonis Jāsons ar ugunīgiem vēršiem ar apsolīto zemi, sēj pūķu zobus un uzveic no pazemes iznākušos karotājus.

Ar mēnesi.

Sk. E. XX, 127, 129.

Arābu lilozofn Averroesa (1126-1198) uzskats.

Pirmpamats (principium farmale) - sholastiskās filozofijas termins, kas apzīmē to veidojošo sākotni, kas piešķir ķermeņiem to atšķirīgās īpašības.

Pa Empireju, dieva mitekli, nekustīgajām desmitajām debesīm, ko Dante saskaņā ar baznīcas mācību novietojis virs Ptolemaja sistēmas deviņām debesīm.

Astotās debesis, t. i., zvaigžņu debesis, ritošo ķermeni šķir dažādās esamībās,

t. i, zvaigznēs un zemākajās debesu sfērās.

trešais dziedājums

1 Tā saule, kura mīlā sildījusi

man bija sirdi, pierādot nu bija

man patiesības seju atsegusi;

4 un manī pārliecība uzdzirkstīja,

es galvu pacēlu ar apņemšanos

nu atzīt to, ko viņa pierādīja;

7 tad nāca redzējums, kas prātos manos

tik cieši iegūlās un dziļi slīga,

ka aizmirsu par savu atzīšanos.

10 Tā, kā no stikla, gluda, caurspīdīga,

vai ūdens, kuram cauri saskatāma

ir smilts, kas apakšā guļ nekustīga,

13 nāk atspulgs, kur tik vāji samanāma

ir seja, ka pat pērle pierē bālā

ir mūsu acij vieglāk ieraugāma,

16 es ļaudis redzēju kā miglas vālā,

un malds man pretējs bij kā tam, kam mīlu

reiz avots dedza kādā teiksmā tālā.

19 Tā savā iedomā es sevi vīlu;

es sāņus vērsos: kur gan nāk šie tēli?

bet saprašanas dzirksti neiešķīlu.

22 Un tad uz gaismu, mirdzēja kur cēli

sejs smaidā vadonei, es skatu laidu

un acis sastapu, kas dega kvēli.

25 «Tu nebrīnies,» tā teica, «ka es smaidu

par tavu domu zēnisko, jo maldi

vēl mētā tevi tā kā viļņi skaidu.

28 Bet saslienies un savas domas valdi:

tās būtnes ir, kas pildījušas nava

to, ko tās pildīt cerējušas saldi.

31 Pie tām lai griežas ticība nu tava;

jo īstā gaisma, kura mieru dod tām,

tās kopā tur, kā bites vieno drava.»

34 Un es ar jūtām, vēlmes sabangotām,

tad pievērsos pilns gaidu parādībai,

.kas klīda starp šīm būtnēm apskaidrotām:

37 «O, gars, kas radīts esi svētlaimībai,

lai mūžīgajos staros prieku krātu,

ko baudīt lemts nekad nav pasaulībai,

40 es būtu pateicīgs, ja uzzinātu

kāds ir tavs vārds, kāds liktens jūs šeit vada

Un ēna atteica ar labu prātu:

43 «Tavs taisnais vēlējumies mūsos rada

to vēlību, kas dzirkst kā spoža lāsa

un mīlestībai augstākai ir rada.

46 Tur pasaulē es biju jauna māsa;

es ceru, ka šai gaismā mūžīgajā

tev mani nenoslēps šī debess krāsa.

49 Es Pikarda - tā saucos dzīvē tajā,

nu līdzās citiem svētlaimīgiem mītu

es svētlaimīga sfērā gausākajā.

52 Ir Svētais Gars mums nesis jaunu rītu,

nu šajā mājoklī mēs ienākuši,

lai viņa gaisma dvēselēs mums lītu.

55 Mums daļa mazāka - to pelnījuši

mēs esam, jo mēs savus solījumus

pa daļai tikai esam pildījuši.»

58 Es sacīju: «Es jūsos atspīdumus

no gaismas redzu, cēlās, dievišķīgās,

un tādēļ grūti zemes radījumus

61 man sazīmēt šais sejās svētbijīgās,

es laikam mulsā neatskārsmē stigtu

bez tavu vārdu laipas palīdzīgās.

64 Bet saki man, vai labāk nepatiktu

jums vietā augstākā, kur tālāk sniegtos

jums skatiens un jūs tuvāk Dievam tiktu?»

67 Tā pasmaidīja. Likās man, ka tiektos

šis smaids tai priecas liesmā, kuras vara

mūs rokās tur, lai sirds tai pretī sliektos.

70 «Ak, brāli, mūsu gribu rāmu dara

tas mīlestības spēks - tas pateicībā

mums saņemt liek, kas nāk no Dieva gara.

73 Ja augstāk tiektos mēs, vairs vienprātībā

šī vēlme nebūtu ar augsto prātu,

kas šeit mūs saucis savā žēlastībā;

76 kur sevi zinām vina aicinātu,

tur stāvam mēs, un citu pakāpienu

mums nevajag, kas augšup vedinātu.

79 Šai svētlaimībā vadām mēs ik dienu,

mēs visi esam Dieva gribai kļauti

un visas mūsu gribas kļūst par vienu:

82 mēs visi viņa mīlestības skauti,

kaut ar uz sliekšņiem dažādiem mēs stāvam

kā valstī, kurai balsti nesagrauti.

85 Spēks gribai šai kā jūras vilnim prāvam,

šī griba - pati Dieva varenība,

tā dzīlei rasties liek un kalnam stāvam.»

88 Tad skaidrs kļuva man: šeit svētlaimība

tiek visiem, bet ne visi pelnījuši,

ka vienādi līst augstā žēlastība.

91 Un, kā mēdz būt, kad esam paēduši

no viena ēdiena, bet izsalkumu

pēc cita jūtam vēl, kā nerimuši

94 vēl prāti bija man, ar jautājumu

pie viņas vērsos es, lai uzzinātu,

kas, mūžu aužot, bij par traucējumu.

97 «Caur šķīstu dzīvi un caur cēlu prātu,»

tā viņa teica, «sievietes tiek postas

tiem augstumiem, kam netieku es klātu,

100 jo līdz pat nāvei viņas gulst un mostas

ar līgavaini to, kurš godā tura

tās sirdis, kas ar solījumiem joztas.

103 Vēl jauna, sekoju es donnai, kura

man paraugs bija, tērpos viņas drānās,

nest solījumu sirds man nepagura.

106 Kam gan tiem ļaudīm tā bij jāapgānās!

No klostera tie mani nolaupīja.

Cik bieži gan caur labo ļaunais mānās!

109 Šo vietu debesis man ierādīja.

Tas spīdums tur pa labi, kas no gaismas

deg kopīgās, tā arī māsa bija

112 tāpat kā es, tai arī rokas kaismas

no galvas ņēma svēto saišu ēnu.

Ak, pasaule, cik tavas kaisles baismas!

115 Bet viņa saglabāja sirdi rēnu

pret pasauli, vien sirdī uzticību

tā glabāja ar pazemību lēnu.

118 Tā bija Konstance. Slēgt savienību

ar švābu otro viesuli tai nācās

un dzemdēt pēdīgajo varenību.»

121 Man žēlumā un skumjās prāti mācās.

Kā akmens ūdenī tad zuda viņa,

un manas domas ceļam kopā vācās.

124 «Ave Maria» vēl kā klusa miņa

man skanēja, tad vērsās mani skati,

kur lielāka tos aicināja dziņa,

127 kur Beatriče tā kā saule pati

tik spoži manās acīs iezibsnīja,

ka šajā mirdzumā tās vērās plati

130 un lūpas jautāt man vairs neklausīja.

Piezīmes

17-18 Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Narciss iemīlējies savā atspulgā ūdenī un iedomājies, ka tas ir dzīvs jauneklis.

49 Pikarda Donāti, Forēzes (Š. XXIII, 48) māsa, ko viņas brālis Karso ar varu izņēma no klostera un izprecināja.

118          Pēdējā normāņu dinastijas pārstāve Dienviditālijā (1154-1198). Viņas vīrs, vācu imperators Heinrihs VI (no 1190. līdz 1197. g.) lika pamatus švābu dinastijai Hoenštaufeniem Sicīlijā un Neapolē. Viņu dēls bija Fridrihs II (E. X, 119).

119          Ar Heinrihu VI (pirmais viesulis bija viņa tēvs Fridrihs I Barbarosa). Par viesuļiem viņi saukti vētrainās un īslaicīgās valdīšanas dēļ.

124 «Sveika, Marija» (lat.) - katoļu lūgšanas sākums.

Ceturtais dziedājums

1 Starp diviem ēdieniem, kas kārdinoši

tev priekšā likti, ja tev jāizvēlas,

tad beidzot badā nomirsi tu droši;

4 tāpat no divu vilku kāres kvēlas

jērs bailēs vienādu jūt drebēšanu,

un tādēļ pārmetumus sev un žēlas

7 teikt netaisos par savu klusēšanu,

nedz arī sevi slavēt: vienlīdz spējas

tās šaubas bij, kas māca sirdi manu.

10 Es jutu klusēdams, kā iezīmējas

man sejā lūgums, tirdīdams man garu,

bet paust to vārdos nebija man spējas.

13 Kā Daniels reiz Nebukadnecaru

tā netaisnajās dusmās apvaldīja,

tā Beatriče izjust savu varu

16 man lika, kad man skaidri pasacīja:

«Es vēroju, kā tevī šaubas sējas

no visa tā, ko šeit tev pastāstīja.

19 Tu spried: - Ja labā griba nemitējas,

kā gan var nopelns, ko mēs ieguvuši,

tikt izdeldēts no vardarbības spējas? -

22 Vēl vairāk tavi prāti apmulsuši:

jo dvēseles pie zvaigznēm atgriežoties,

teic tie, kas Platonam ir sekojuši.

25 No nastām smagajām šīm atbrīvoties

tev līdzēšu, lai dziļā šaubu rieva

tev zūd un viegls vari tālāk doties.

28 Gan Serafims, tas, kurš pie paša Dieva

bij nonācis, gan abi Jāņi svētie,

gan Mozus, Marija, šī cēlā sieva,

31 mīt tur, kur mājokļi tiem paredzētie,

turpat, kur parādījās tev šie gari,

veikt dotos solījumus aizkavētie;

34 tos lokā pirmajā tu skatīt vari,

ne vienādi tiem mūža elpa dota,

ne vienādi pār tiem līst mūža stari.

37 Bet nav šī sfēra liktens zīmogota,

kur tie tev rādījās: tie redzēt ļāva

tev svētlaimi, kas mazāk apstarota.

40 Tā runāt nākas man, jo gauži blāva

ir jūsu domu atausma: jums prātu

spēj kustināt tik jutekliska strāva.

43 Lai jūsu saprašanai izdabātu,

dod Svētie Raksti Dievam rokas, kājas,

jo citādi tam netiktu jūs klātu;

46 liek Svētā Baznīca, lai līdzinājās

jums, cilvēkiem, trīs augstie ercenģeļi

un jūsu balsīs ar jums sarunājas.

49 Šeit dvēselēm ir citādāki celi -

šķiet, velti Timejs ieguvis sev slavu:

nav viņa priekšā jāloka jums ceļi.

52 Viņš teic, ka dvēsele uz zvaigzni savu,

no kuras nākusi tā, atgriežoties,

kad nometusi tā ir miesas kravu;

55 bet var jau būt, ka, šādi izsakoties,

viņš domājis ko citu un šai domā

mums vērīgāk tik vajag ielūkoties.

58 Varbūt viņš spriež, ka savā zvaigžņu jomā

tā daļa atgriežas, kas kalpotāja

bij liktenim jebkurā dzīves lomā.

61 Šis princips pasauli tā maldināja,

ka Zevu, Merkuru un Marsu cēla

par dieviem tā un viņus godināja.

64 To otru šaubu inde, kas tev dzēla,

tā nava vairs ar tādu iedarbību:

ja mūsu taisnību tev prāti pēla,

67 ja uzskatīji to par netaisnību

tu savā izpratnē, tas apliecina

tik ticību, bet nevis ķecerību.

70 Bet patiesība šī, kas jāizzina,

ir jūsu gara spējām pieejama;

tad ļaušu, lai tavs prāts to izdibina.

73 Ja vardarība, kādu piespiezdama,

no viņa puses sastop pretestību,

tad tāda dvēsele nav vainojama;

76 jo griba, kura negrib pakļāvību,

kā uguns plandās, kaisot dzirkstu spietu,

un slienas tūkstošreiz pret varmācību.

79 Bet, ja šī griba liecas kaut mazlietu,

to vara veic, tā, kam šīs būtnes ļāvās,

kaut spēja atgriezties uz svēto vietu.

82 Tāds bija Laurentijs, kas nepakļāvās,

tāds Mūcijs bij, kad uguns švirkstēdama

tā degošajai rokai apkārt šāvās,

85 bet tāda griba reti sastopama:

tās būtnes vājas bij, lai pretī stātu,

tām dvēsele bij viegli piespiežama.

88 Nu šaubas šīs vairs nemocīs tev prātu

ar savu smago argumentu kravu,

kas tevi vēl daudz reižu mulsinātu.

91 Cits kavēklis nu šķērso ceļu tavu,

šī grūtība nav viegli pārvarama,

no tās tev neizkļūt ar prātu savu.

94 Es reiz tev teicu, tevi vadīdama,

ka svētlaimīga dvēsle nespēj melot,

pie pirmās patiesības palikdama;

97 bet Pikarda tev stāstīja, kā kvēlot

nav mitējusies Konstance pret Dievu -

vai patiesība tā, vai prasme tēlot?

100 Tā ir ar dažu labu vīru, sievu:

tie varai ļāvās, izbēgtu lai sodu,

tiem bija gribas pavediens par tievu;

103 tā Almeons - tev piemēru šo dodu -

pēc tēva gribas nonāvēja māti,

aiz goddevības zaudēja viņš godu.

106 Es gribu, lai to apjēdz tavi prāti:

ja gribai klātu jaucas varmācība,

tiks ļaunie darbi vienmēr atmaksāti.

109 Ne gribai pašai piemīt vardarbība,

tai griba pakļaujas tik tad, kad bīstas,

ka nāks pār viņu varas negantība.

112 Bet griba tā, ko vada sirdis šķīstas,

kas nelokās, tā sasniegs Dieva troni.

Nu tikuši pie skaidrības mēs īstas.»

115 Mēms klausījos es savu pavadoni,

šo upi, kura tek no patiesības,

un mirdzam redzēju tās svēto kroni.

118 «Ak, mīļotā no pirmās mīlestības,»

es sacīju, «tu pildi sirdi manu,

nu sildās tā no tavas labvēlības.

121 Man nav tik dziļu jūtu vēl, to manu,

vēl neesmu tik bagāts es, lai spētu

jums patikšanu sniegt un pateikšanu.

124 Nekas mums gara slāpes neremdētu,

ja gaismu nenestu tā patiesība,

bez kuras citas dzīvot nevarētu.

127 Kā zvēram miga garam apskaidrība

māj pretī tā kā stari miglā salnā,

jo citādi mūs grābtu izmisība.

130 Bet šaubās stingst vēl sirds kā asns salnā,

jo tāda iraid dabas likumība,

ka augšup ved tā mūs no kalna kalnā.

133 Pret jums man, donna, dziļa godbijība,

kad vēršos es pie jums ar jautājumu,

jo tumša vēl man otra patiesība.

136 Vai tas, kas pildījis nav solījumu

tādēļ, ka dzīve viņu izniekoja,

var izpirkties ar citu atdevumu?»

139 Tad Beatriče mani uzlūkoja,

tai acīs mīla bij tik dievišķīga,

ka visus manus spēkus saviļņoja,

142 un skats kā nemaņā man lejup slīga.

Piezīmes

13 Kā stāsta bībele, Bābeles gudrie neesot varējuši iztulkot ķēniņam Nebukadnecaram tā sapni, un tas pavēlējis viņus sodīt ar nāvi, bet tā dusmas pārgājušas, kad sapni viņam iztulkojis pravietis Daniels.

29 Jānis Kristītājs un evaņģēlists Jānis.

34 Empirejā (P. II, 112).

50 Virsraksts Platona dialogam, kur ir runa par dvēseļu atgriešanos uz zvaigznēm.

82             3. gs. Romas diakons, kas tika sadedzināts.

83             Mūcijs Scēvola, romiešu jauneklis, kas pēc neveiksmīga mēģinājuma nogalināt etrusku ķēniņu Porsenu tā acu priekšā sadedzināja savu roku, lai pierādītu romiešu vīrišķību.

103 Sk. Š. XII, 50.

PIEKTAIS DZIEDĀJUMS

1 «Ja liesmoju es mīlestības kvēlē

tik stipri, ka tev acīs nespēks rodas,

tad nebrīnies, jo mana sirds tev vēlē

4 lai skaidrs ir tavs skats un domas grodas,

lai tvertu labo, skats tavs jāasina,

lai savā guvumā tas tālāk dodas.

7 Es redzu: tavos prātos iemirdzina

nu gaisma mūžīgā jau savus starus,

kas vien tik vienmēr mīlu iededzina;

10 kaut vilinājums maldu ceļus garus

liek jūsu mīlai iet ar tukšu tarbu,

dzen gaisma šī tai jaunus spēka zarus.

13 Tu gribi zināt, vai ar citu darbu

var tie, kas neturēja solījumu,

sev gala spriedumu vērst mazāk skarbu.»

16 Tā sāka Beatriče dziedājumu

šo manu, savā gara nerimtībā

ne brīdi nepārtraucot stāstījumu:

19 «Tā velte dižākā, ko žēlastībā

Dievs devis, kura viņa iecerēta

un izlolota viņa labestībā,

22 bij gribas brīvība, tā paredzēta

tiem radījumiem, kuriem pats no sevis

aug gars tai gaismā, kas tam novēlēta.

25 Nu, cerams, nonāks doma šī pie tevis:

kad zvērests dots, tas smagāks kļūst par laktu,

to pieņem Dievs, kad tu to esi devis;

28 tādēļ, kad Dievs ar cilvēku slēdz paktu,

tad cilvēks upurē šo gribu brīvi,

lai viņa svētā uguns nenoplaktu.

31 Vai spēsi tu tai atdot savu dzīvi?

Ja atdoto vēl sev tu gribi lietot,

tev paša plūktais auglis garšos sīvi.

34 Nu redzu: sāk tev atkal domas spietot:

kā baznīca var piešķirt atlaišanu?

mums Dieva lēmumu tak neaizvietot?

37 Tev jāsēd vēl pie galda, kā es manu,

un, lai šo cieto barību tu ēstu,

man jālīdz veicināt tev gremošanu.

40 Ver vaļā prātu tam, ko es tev vēstu,

ciet turi dzirdēto, jo klausīšanās

ir veltīga, ja vārdus laiks reiz dzēstu.

43 Lai saprastu mēs, kas ir ziedošanās,

ir jāievēro divas lietas: viena

ir - ko tu ziedo; otra - vienošanās,

46 to pilda tas, kas pienākumu ciena:

ja savu solījumu izpildīja

tas kalpodams, tad liela aust tam diena.

49 Kaut nepieciešamība jūdiem bija

nest ziedokļus, tie tomēr nebēdāja,

ja kādu upuri kāds pārmainīja.

52 Kas Dievā mīt, tam svarīga nav māja,

tā mītni debess dusmas nesagrautu,

kaut nāktu saturs cits no ziedotāja.

55 Bet nevar mainīt nastu, plecos krautu,

ar patvaļu neviens, ja to ne zelta,

ne sudrabatslēga tam neatļautu;

58 ikkatra apmainīšana ir velta,

ja lieta, jauniem solījumiem sietā,

ir vieglāka par to, kas zemē velta.

61 Un tādēļ, ja tāds svars šai pirmā lietā,

ka tā it visus svarus velk uz leju,

tad nevaram mēs citu likt tās vietā.

64 Un ne caur nejaušības rotaļdeju

laid zvērestu! Bij Jeftam jāraud dikti,

kad pirmo redzēja viņš meitas seju;

67 kad teikt tam klājās - Darījis es slikti

viņš izdarīja sliktāk, vārdu turot,

un tādi paši likteņslazdi likti

70 bij grieķu vadonim: sev sirdi durot

ar viņas asarām, viņš viņu kāva,

visbaismīgāko upursārtu kurot.

73 Ak, kristieši, ir zvērests - taka stāva:

jel neesiet kā vēju nesta spalva -

jūs nenomazgās katra ūdens strāva.

76 Caur abām Derībām nāks jūsu balva,

tur viss, kas vajadzīgs jums pestīšanai,

ja baznīctēvs būs jūsu gans un galva.

79 Ved ļauno kaisle pretī pazušanai -

jel esiet cilvēki, ne truli zvēri,

lai jūdi neņemtu jūs apsmiešanai!

82 Jel neesiet kā vientiesīgi jēri,

kas aizbēguši prom no mātes piena

un kuriem zuduši ir visi mēri!»

85 Tā teica Beatriče, un kā diena

bij skats tai, kad tā vērsās uz to pusi,

kas dzīvāk skan no dzīves piesitiena.

88 Un viņas klusēšana lika klusi

rimt manai zinātkārei, kura bija

jau jaunus jautājumus sakrājusi;

91 un tad mums atkal ceļš zem kājām bija

un tā kā bulta, kas uz mērķi drāžas,

uz otro valstību mūs aizvadīja.

94 Kāds mirdzošs prieks pār manu donnu gāžas!

Pār viņu nemitas tā gaisma lieties,

caur kuru planēta vēl spožāk brāžas.

97 Ja zvaigzne var tā pārvērsties un smieties,

kā rimt var mana daba nevaldāmā?

Šis prieks to dzina jaunā jūsmā slieties.

100 Kā zivis zivju dīķī tīrā, rāmā

trauc pretī barībai ar nerimtību,

kad pienākusi stunda ēdināmā,

103 tā šurpu tūkstoš spožu parādību

es nākam redzēju, un katra sauca:

«Lūk, viens, kas audzēs mūsu mīlestību.»

106 Un katra savu prieku izteikt trauca,

un katra spožāk mirdzēja par bāku,

šis žilbums skata skaidrību man jauca.

109 Ak, lasītāj, ja to, ko stāstīt sāku,

es neturpinātu vairs, zinātkāri

tu izjustu tad vēl jo varenāku.

112 Tad saproti, kā kūsāja man pāri

tā dziņa izzināt šīs parādības,

kas piepildīja plašo debess āri.

115 «Ak, laimei dzimušais, no žēlastības

kam parādās šeit mūžu slavas troņi,

pirms vēl tu aizgājis no pasaulības,

118 ir mūsu galvās debess gaismas kroņi;

ja gribi skaidrību gūt nešaubīgu,

uz brīdi būsim tavi pavadoņi.»

121 Viens gars tā teica seju dievbijīgu,

un Beatriče savukārt: «Ko gaidi!

Teic visu tam ar sirdi paļāvīgu!»

124 «Es redzu, kā tu spožus starus raidi

ar acīm, savā gaismā ieligzdojies,

un vēl jo gaišāk mirdz tās, kad tu smaidi:

127 bet nezinu, kam šeit tu novietojies,

gars cēlais, uz tā debess pakāpiena,

kas bieži svešiem stariem plīvurojies.»

130 Šos vārdus sēju es pie pavediena,

ko gars bij sniedzis man ar sirdi plašu,

pats tagad kvēlodams kā spulga diena.

133 Kā saule, kura paslēpj sevi pašu

aiz gaismas spožuma pārlieku spēja,

kad siltums paņēmis ir zemes dvašu,

136 tā svētais stāvs man brīdi atspīdēja

un zuda augsta prieka starojumā;

un ko viņš, šādi slēpts, man atbildēja,

139 to dziedāšu es citā dziedājumā.

Piezīmes

Zelta un sudraba atslēga - baznīcas varas simbols (Š. 117-129). Pēc bībeles leģendas izraēliešu tiesnesis, kas apsolījis Dievam, ja tas dos viņam uzvarēt amonitiešus, upurēt pirmo būtni, ko viņš satiks. Kā pirmo viņš saticis savu vienīgo meitu.

Agamemnons, kas upurēja savu meitu Ifigēniju, lai dievi viņam piešķirtu ceļavēju karagājienā pret Troju.

Uz saules pusi.

Uz Merkūra debesīm.

Merkūrs.

Saules stariem.

SESTAIS DZIEDĀJUMS

1 Kopš Konstantīns bij ērgļa lidojumu

pret debess gaitu griezis, kuru gājis

bij tas, kurš nesa Dievu vēlējumu,

4 tas, kurš bij Lavīniju priecinājis,

šis Dieva putns pār pār divsimt gadu

bij savu svēto spalvu ēnu klājis

7 pār scepteri, ko arī es tur radu

no rokas rokā gājušu, man priecīgs

bij prāts par to, ka pasauli nu vadu.

10 Es Justiniāns esmu, biju sliecīgs

uz tieslietām, no likumiem es dzēsu

to, kas bij pārmērīgs vai pārāk niecīgs.

13 Pirms taisnību es likumpantos tēsu,

es domāju, ka Kristū tikai viena

ir daba, tā tam jābūt ir, es lēsu.

16 Miers bij ar sevi man kā bieza siena,

līdz Agapits man ceļu parādīja,

caur viņa vārdiem atausa man diena.

19 Es viņam ticēju, un to, kas bija

šai viņa ticībā, es sirdī svēru,

līdz acis īsto skaidri saskatīja.

22 Tiklīdz ar baznīcu es soļus spēru,

tad tikās tam visaugstākajam garam

man darbu dot - es naigi spalvu tvēru;

25 es karot ļāvu savam Belisaram,

Dievs līdzēja tam - «Zīme tā,» es teicu,

«ka miera lietām nodoties nu varam.»

28 Un tā nu es šo savu darbu veicu,

un tagad šeit, kur valda debess prieki,

tev dodams atbildi, es tevi sveicu,

31 lai redzi tu - to redzēt nebūs lieki —,

kā pretī trauc šai zīmei svētākajai

tās sagrābēji un tās pretinieki.

34 Tad lūk, kāds spēks šai zīmei, cienīgajai

visaugstākā no godiem; novēlēja

to mirstot Pallants valstij nākamajai.

37 Tā trīssimt gadu un vēl ilgāk sēja

no Albas savu sēklu nebeidzami,

līdz trīs pret trijiem cīņā šķēpus slēja;

40 bij vīri septiņi, kas valdīdami

pret sabīnietēm un pret Lukrēciju

to vērsa, kaimiņtautas pakļaudami.

43 Tā stipru vērta Romas impēriju,

kas pretī Brennam, pretī Pirram stāja

un satrieca daudz dižu dinastiju;

46 tad slavas godība Torkvātu klāja

un Kvinktiju un daudzus patriciešus,

un Decijiem un Fabijiem tā māja.

49 Šī zīme veica lepnos kartāgiešus,

kas līdz ar Hanibalu pāriet spēja

pār Alpu klintīm: prom tie metās skriešus.

52 Zem tās, vēl jauni gados, triumfēja

gan Scipions, gan Pompejs; tā bij sūra

tam pakalnam, kas tevi izkausēja.

55 Kad likās, bangojošo liesmu jūra

jau taisās dzist, kā debess vēlējusi,

tad Cēzars jaunu ugunskuru kūra:

58 no Varas devās viņš uz Reinas pusi,

un gailu zeme kļuva Romai balva,

tai, kas šo karu bija gribējusi.

61 Tas, ko bij briedējusi viņa galva,

pēc Rubikonas guva lidojumu:

ne mēle spēj to izsacīt, ne spalva.

64 Pret Spāniju viņš vērsa uzbrukumu,

tad viņa rokās krita Farsāla,

pat Nīla dzirdēja tās izmisumu.

67 Viņš atkal Simoentu redzēja,

kur Hektors guļ pēc dzīves ceļa grūta,

un tad viņš Ptolemeju nogāza.

70 Kad zibenīgi Ēģipte bij gūta,

uz rietumiem viņš trauca slavas vēdās,

kur pompejiešu taure skaļi pūta.

73 Par to, kurš vēlāk gāja viņa pēdās,

rej Brūts un Kasijs ellē bezgalīgā

un Modena un Perudža slīgst bēdās;

76 un raud vēl Kleopatra nelaimīgā,

kas vēlējās, lai ņem to nāve spēja,

un čūskai ļāvās brīdī vientulīgā.

79 Līdz Sarkanajai jūrai ērglis skrēja

ar vīru šo, ciet Jānusvārti vērās,

un visā pasaulē miers uzvarēja.

82 Bet viss, pie kā, šo zīmi nesot, ķērās

tie vīri valstībā šai mirstīgajā,

šķiet pārāk tumšs un pārāk viegli svērās,

85 ja raugāmies mēs rokā izstieptajā,

ko trešais ķeizars tur, ja pacenšamies

mēs skaidri saskatīt, ko nes viņš tajā;

88 mēs dzīvo taisnību tur saslienamies

pret netaisnajiem soģiem redzam: cēlās

viņš spīvs, par Dieva dusmām atriebdamies.

91 Šī atriebība jaunu spēku smēlās

ar Titu, un, lai veco grēku skaustu,

tā pāri visai jūdu zemei vēlās;

94 kad langobardu zobi tiecās skaustu

kost Svētai Baznīcai, tad Kārlis nāca,

lai zem šīs zīmes viņu spēkus lauztu.

97 Nu tas, ko iepriekš teicu, lai tev māca,

ka grēkos pagrimušo izlēcieni

it visur bēdas tik un postu šļāca.

100 Ar dzeltenajām līlijām nāk vieni,

bet otrie svēto zīmi kampj kā savu,

ne šie, ne tie nav vērts, ka tu tos cieni.

103 Lai nemēģina gibelīni slavu

zem ērgļa spārniem gūt: Dievs soda tādu,

kas plecos licis netaisnības kravu!

106 Un negūs gvelfi labumu nekādu:

tiem slazdus bīties būs, kas novilkuši

jau lauvām vēl daudz lielākiem ir ādu!

109 Daudz reižu jau ir dēli raudājuši

par tēvu vainu; vai šie cer, ka Dievu

ar savām līlijām būs uzpirkuši?

112 Ar ticību, bez naida un bez nievu

šai zvaigznē mazajā mīt labo garu

viskrietnā draudze; taču pārāk tievu

115 uz augšu īstās mīlestības staru

mēs redzam vijamies: aiz spoža valga

ved dvēsles savtīgums kā aitu baru.

118 Mums prieks, kā mērīta tiek mūsu alga

ar mūsu nopelniem, un tādēļ valda

šeit miers un nekliedz nesaskaņa spalga.

121 Zin gādāt dzīvā taisnība, lai salda

ir mūsu ilgošanās un lai briesmas

no ļaunuma tai nedraud un no malda.

124 No balsīm dažādām dzimst saldas dziesmas;

no ciļņiem dažādiem top harmonija

šais riteņos, kur kvēlo Dieva liesmas;

127 gaišs šajā pērlē mirdz Romeo - bija

viņš veicis daudz, lai zemi ziediem postu,

bet nepateicība pār viņu lija.

130 Bet tie, kas meloja, lai viņam kostu,

nu nesmej vairs: nav tam vairs vietas priekam,

kas cita labos darbos redz sev postu.

133 Par sievu katra kļuva valdiniekam

no Berengāra meitām, pateicoties

Romeo, vienkāršajam svētceļniekam.

136 Bet skauģi prata grāfam pieglaimoties,

un divpadsmit tas ņēma desmit vietā

no vīra taisnīgā, līdz projām doties

139 šim nācās vecumā; bij dona cietā

ikkatru dienu viņam jāubago;

gan slavē viņu ļaudis katrā lietā,

142 bet svēruši nav viņa sirdi smago.

Piezīmes

1-2 330. g. Konstantīns Lielais pārcēla impērijas galvaspilsētu no Romas uz Konstantinopoli, t. i, no rietumiem uz austrumiem.

4 Enejs, romiešu ciltstēvs, kas devās no Trojas uz Itāliju un apprecēja Lavīniju

(E. IV, 126; Š. XVII, 28).

10 Bizantijas imperators no 527. līdz 565. g, kura valdīšanas laikā notika romiešu tiesību kodifikācija (Š. VI, 88-90) un ostgotiem tika atkarota Itālija.

17 Romas pāvests (miris 536. g.).

24             Likumdevēja darbu.

25            Justiniāna kara priekšnieks.

32            Romas ērglim.

33            Gibelini, kas impērijas ideju pielāgoja saviem partejiskajiem mērķiem, un gvelfi,

kas karoja pret to.

36 Vergilija «Eneīdas» varonis, Eneja sabiedrotais.

38            Pilsēta Latijā, ko esot dibinājis Eneja dēls Askanijs.

39            Kad trīs Horāciji, romieši, uzvarēja trīs Kuriācijus, albiešus, pār Latiju sāka

valdīt Roma.

40            Septiņi Romas ķēniņi.

41            Sabīnietes tika nolaupītas Romas pirmā ķēniņa Romula laikā; Lukrēcija (E. IV, 128) tika izvarota Romas pēdējā ķēniņa Tarkvīnija Lepnā (E. IV, 127) laikā.

44 Brenns - gailu vadonis 4. gs. p. m. ē. Pirrs - epīru ķēniņš 4.-3. gs. p. m. ē.

46            Romiešu karavadonis 4. gs. p. m. ē.

47            Kvinktijs jeb Cincināts - romiešu konsuls un diktators 5. gs. p. m. ē, slavens ar

saviem stingrajiem tikumiem (P. XV, 129).

48            Deciji - trīs romiešu karavadoņi. Fabiji - romiešu patriciešu dzimta, no kuras slavenākais bija Kvints Fabijs Maksims, kas ar panākumiem cīnījās prot, Hanibalu.

50 Kartāgiešu karavadonis, kas 218. g. p. m. ē. iebruka Itālijā.

53            Scipions - sk. E. XXXI, 116. Pompejs (106-48 p. m. ē.) - romiešu karavadonis un valstsvīrs, 60. g. p. m. ē. kopā ar Cēzaru un Krasu izveidoja triumvirātu.

54            Fjēzolai (E. XV, 57).

58 Uz Viņpusalpu Galliju.

62 Upe, kas ietek Adrijas jūrā dienvidos no Ravennas. Pāriedams Rubikonu 49. g.

p. m. ē, Cēzars uzsāka pilsoņu karu, kura rezultātā viņš saņēma visu varu

savās rokās.

65 Pie Farsālas 48. g. p. m. ē. Cēzars sakāva Pompeju. Pompejs aizbēga uz Ēģipti un tur tika nogalināts.

67            Upe pie Trojas.

68            Trojas varonis, Priama un Hekubas dēls, kas krita cīņā ar Ahileju.

69            Ēģiptes ķēniņš Ptolemejs XII, ko Cēzars gāza no troņa, ieceldams viņa vietā viņa māsu Kleopatru.

71 Uz Spāniju, kur Cēzars 45. g. p. m. ē. pie Mundes sakāva pēdējos pompejiešu spēkus.

73            Par Oktaviānu Augustu (E. I, 69).

74            Cēzara slepkavas (E. XXXIV, 64, 67). Oktaviāns viņus sakāva 42. g. p. m. ē. pie Filipām, un viņi nonāvējās.

75            Pie Modenas Oktaviāns 43. g. p. m. ē. uzvarēja Marku Antoniju. Perudžu viņš nopostīja 40. g. p. m. ē.

76            Sk. E. V, 63.

80 Jānusa tempļa vārti Romā tika atvērti tikai karā.

86 Skaitot no Jūlija Cēzara, trešais ķeizars bija Tibērijs (no 14. līdz 37. g.).

92 Sk. Š. XXI, 82.

95 Kārlis Lielais, franku karalis no 768. līdz 814. g., no 800. g. Romas imperators,

devās palīgā pāvestamAdrianam tā cīņā pret langobardu karali Dezideriju, ko viņš uzvarēja 774. g.

100          Gvelfi, kas cīnījās ar impērijas ērgli Anžū dinastijas interesēs, kurai ģerbonī bija trīs zelta lilijas.

101          Gibelīni.

127 Pērle - planēto Merkūrs. Romeo - Romē de Vilnēvs (miris 1250. g.), Raimunda Berengāra IV (134), pēdējā Provansas grāfa ministrs. Leģenda stāsta, ka Romeo nonācis Berengāra galmā kā nabaga svētceļnieks, savedis kārtībā tā īpašuma lietas un izprecinājis tā meitas četriem karaļiem, bet skaudīgie galminieki viņu apmelojuši. Grāfs prasījis no Romeo atskaiti par viņa īpašumu pārvaldīšanu, tas nodevis viņam savairotās bagātības un atstājis grāfa namu tikpat nabags, kā atnācis. Grāfs sodījis apmelotājus.

Septītais dziedājums

1 «Osanna, sanētus Deus sahaoth,

superillustrans claritate tua

felices ignes norum mcilacoth!»

4 tā atskanēja dziesma sirdij tuvā,

to dziedāja šis gars, un lija sejā

tam dubultgaisma tā kā dāsnā druvā;

7 un viņš un citi sāka griezties dejā

kā dzirkstis; tad ar pagriezienu krasu

tie visi izgaisa man straujā skrejā.

10 Man sāka šaubas mākties. Kam lai prasu

es padomu? Tik mana donna spētu

man slāpes remdināt ar saldu rasu;

13 bet sajutu es bijību tik svētu

pret to, tik pārpilns biju šķīstu jūtu,

ka pacelt acis, likās, nevarētu.

16 Kad manīja tā manu šaubu grūtu,

tā uzstaroja man ar tādu smaidu,

ka es pat uguns liesmās laimīgs būtu,

19 un teica: «Redzu tavu smago spaidu:

kā taisni sodīt taisnu atriebību,

ir tas, ko zināt alksti tu pilns gaidu;

22 bet drīz tu atjautīsi patiesību:

liels spriedums kļūs par ieguvumu tavu,

tik mani uzklausi ar pacietību!

25 Tas vīrs, kurš dzimis nav caur mīlas skavu,

tas, kura griba grožus nepanesa,

ar sevi nolādējis sēklu savu;

28 un tādēļ cilvēkcilti ļaunums tesa,

tā slima gadsimteņu maldos slīga,

līdz Dieva Vārds tai jaunus spēkus dvesa,

31 bij viņa mīlestība bezgalīga,

un daba, tālu klīdusi no viņa,

ar viņu atkal kļuva vienprātīga.

34 Lai skatu apskaidro tev mana ziņa!

Šī daba, vienotā ar radītāju,

bij laba; šķīsta bij vēl katra dziņa;

37 bet savas vainas dēļ tai nava māju

vairs paradīzē: staigāt patiesības

un dzīves ceļu bija tā par vāju.

40 Tās mokas, ko aiz cilvēkmīlestības

pie krusta Kristus cieta cilvēktēlā,

tās mērī taisni visas apgrēcības;

43 bet kliedz par netaisnību kaismē kvēlā

mums sirds, jo par šo cilvēcisko dabu

ir nāves brūces cirstas Dieva dēlā.

46 Viens akts var ļaunu liecināt un labu:

gan Dievs, gan jūdi gribēja šo nāvi,

līdz debess atvērās pār baismo stabu;

49 nu argumenti būs tev diezgan prāvi,

ka taisna tiesa taisnu atriebību

var atriebt. Bet, kā redzam, domās stāvi,

52 tās mezglojas, tu meklē sakarību,

tev grūti sekot līdzi gaitai manai,

ir grubuļains tev ceļš uz patiesību.

55 Tu teic: - Es dzirdu, bet tas saprašanai

par maz: kam šādu veidu nolēmusi

ir Dieva griba mūsu pestīšanai? -

58 Tam atslēgu, mans brāli, atradusi

nav acs nevienam, kura dzīvo garu

nav mīlestības liesma skolojusi.

61 To slēpto jēgu izskaidrot tev varu,

kādēļ bij lemta šāda nāve baisa,

lai saprastu tu visu kopsakaru.

64 Visapkārt Dieva labestība kaisa

sev dzirkstis, visu ļaunu kliedējusi,

un bezgalīgo skaistumu tā raisa.

67 Kas tiešā ceļā lejup lāso klusi

no tās, tam mūžam neizmainīt seju:

to tā uz mūžiem apzīmogojusi.

70 Kas tiešā ceļā līst no tās uz leju,

ir brīvs, jo sveša tam ir cīņa sīva

caur jaunradīto lietu straujo skrēju.

73 Tai līdzināties liek tam griba brīva,

jo svētā kvēle, starojot ik lietā,

šai līdzīgumā ir visvairāk dzīva.

76 Šīs dāvanas gūst ceļā, taisni ietā,

ik cilvēks, bet, ja dvēseli tas taupa,

tam visi centieni krīt caurā sietā.

79 Tik grēks ir tas, kas brīvību tam laupa,

to dara dievišķajam nelīdzīgu,

lai tumsā ādas kraupainās tas laupa;

82 un neatgūst tas cieņu cilvēcīgu,

pirms dvēsle nebūs vainu deldējusi

un izcietusi sodu pienācīgu.

85 Ir jūsu daba, kura grēkojusi

jau savā sēklā, cilvēcisko seju

tāpat kā paradīzi zaudējusi;

88 un nespēj cilvēks atsākt augšupeju

un pacelties visaugstā mīlestībā,

ja nebūs pārvarējis tas šo leju.

91 Vai līdzēs Dievs tam savā žēlastībā

un piedos tam, vai spēs tas pats to deldēt,

ko pastrādājis savā bezprātībā?

94 Tev nāksies tagad savu skatu kveldēt,

līdz atklāsies tam lēmums neapstrīdams

tai bezdibenī, kurā ļauts nav peldēt.

97 Nav cilvēks ticis, pats sev valgus pīdams,

līdz Dieva gudrībai, jo nav tas liecies

tik dziļi pazemībā paklausīdams,

100 cik nepaklausīdams tas augšup tiecies;

un tādēļ paša robežas to skavos,

lai cik tas bieži no tām laukā sliecies.

103 Un tad nu Dievam jāved ceļos savos

tas atpakaļ uz dzīvi pilnīgāku,

kas viņa valstībai to sagatavos.

106 Bet, kā mēs darbu zinām vērtīgāku,

ja sirds tam dāvā savu labvēlību,

kas daudzkārt pārāka par katru māku,

109 Dievs pasaulei sniedz savu labestību,

viņš noārda to savtīguma sienu

un visus ved uz savu mīlestību.

112 Starp nakti pēdīgo un pirmo dienu

nav nācies just tik tuvu viņa dvašu

kā tad, kad viņu pameta tie vienu.

115 Dievs devīgāks bij, dodams sevi pašu,

lai cilvēks celtos, nekā tad, kad vainas

pats līdzināja tam ar sirdi plašu.

118 Jums nelīdzētu lūgsnas žēlabainas,

ja nebūtu pats Kristus pazemojies,

pie krusta ciezdams mokas asiņainas.

121 Lai piepildīts tiek gars tavs izbadojies,

ir laiks, ka tajā skaidru liesmu dedzam:

tvers dziļi skats, kad būs tas iekvēlojies.

124 Tu saki: - Redzam ūdeni, un redzam

mēs uguni un gaisu, zemi jūkam

un iznīcības spārnu drīz tos sedzam.

127 Kur gan lai mēs no iznīcības mūkam,

ja lietas radītās, kas drošas liekas,

mēs redzam sairstam un kopā brūkam? -

130 Šī zeme šeit, šie eņģeļi ir tie, kas

ir radīti, mans brāli, pirmbūtībā,

kur radītājs ar savu darbu tiekas;

133 bet visas lietas savā daudzveidībā

un elementi, kas tās allaž rada,

ir radušies tā spēka iedarbībā,

136 kurš radīts pats šais zvaigznēs, kas to vada

caur dziļiem, neapjaustiem kopsakariem

un vielas brīnumainos rakstus ada.

139 Un dzīvās būtnes, kuras baru bariem

dzimst pasaulē, gūst dvēseli ikviena

no svēto zvaigžņu kustībām un stariem;

142 bet jūsu dzīve no šī dzirkstījiena

dveš mīlu augstāko ar vēlmi kvēlu,

ko nespēj aizturēt nekāda siena.

145 No sacītā tev pārdomāt es vēlu

par jūsu augšāmcelšanos no kapa,

kā cilvēks iemiesoja Dieva tēlu,

148 kad pirmo reizi vīrs un sieva tapa.

Piezīmes

1-3 «Slavēts, svētais karapulku dievs,

pārbagāti apskaidrodams ar savu skaidrību

šo valstību laimīgās ugunis!» (lat.-ebr.) - baznīcas himna.

25 Ādams.

30 Kristus.

86 Caur Ādamu.

ASTOTAIS DZIEDĀJUMS

1 Bij senāk ļaudīm tāda pasaciņa,

ka skaistā Kipriete dveš juteklību,

kad trešā epiciklā griežas viņa;

4 un tādēļ parādīja goddevību

šie ļaudis, vecu blēņu stulbināti,

ne viņai vien ar upursvētku rību;

7 tie pielūdza vēl Dionu, tās māti,

un dēlu Kupidonu, pilnu vaļu

kas baudīja, kam nerātni bij prāti;

10 Šīs dieves vārdā tad ar žestu skaļu

tie nosauc zvaigzni, kas caur diennakts miju

te saulei priekšā iet, te nopakaļu.

13 Kā šajā zvaigznē tiku, nemanīju;

ka tur es, nopratu pēc donnaš manas,

ko kļūstam skaistāku es ieraudzīju.

16 Kā dzirkstis redzam mēs pie liesmošanas

un kā no balss mēs balsi atšķirt mākam

pēc katra vilkšanas vai locīšanas,

19 tā redzēju šai gaismā gaismas nākam

un ejam, riņķojam un tuvojamies

arvienu redzējumam dievišķākam.

22 No auksta mākoņblāķa izšaudamies,

šķiet redzamie vai neredzamie vēji

vien gaužām gausā gaitā kuļājamies

25 pret gaismām dievišķīgajām, kas spēji

mums pretī trauca, pamezdamas deju,

kā sengaidītu viesu saņēmēji.

28 Lūk, skars mūs tuvākie jau teju teju,

te «Ozianna» skanēja - es būtu

to vēl un vēlreiz klausījies kā dzeju.

31 Tad teica priekšējais ar kvēlu jūtu:

«Mums prieks sniegt veldzi grūtumos un sāpēs,

mums prieks būs, ja no mums tu prieku gūtu.

34 Mēs vienā virpulī un vienās slāpēs

šeit griežamies caur mūžu ritējumu

ar tiem, kam teici savas dzīves kāpēs:

37 - Jūs, kuri griežat trešo debess jumu; -

mēs gribam prieku sniegt tev mīlestībā

un piestādināsim šo riņķojumu.»

40 Kad acis biju vērsis godbijībā

pret savu donnu un ik slēptu baismu

bij viņa kliedējusi, paļāvībā

43 es pagriezu tās atpakaļ pret gaismu,

kas man nupat tik daudz bij solījusi.

«Kas esat?» jautāju ar jūtu kaismu.

46 Ak, kāda līksme viņu pārņēmusi!

Šķiet, mani vārdi viņai liesmot liktu.

Tad viņa teica, sirdi atvērusi:

49 «Bij lēmis Dievs, lai mūža miegā migtu

es drīz: ja plauktu vēl man dzīves zari,

daudz ļaunuma, kas notiks, nenotiktu.

52 Tev mani slēpj šie mana prieka stari,

tin mani, aizsedz taviem skatiem viediem

kā zīdtārpiņu pavedieni gari.

55 Tu mani mīlēji, bet nāves biediem

bij starpā nākt; es būtu parādījis

no savas mīlas vairāk tev par ziediem.

58 Man Ronas kreisais krasts pēc tam, kad lijis

tur Sorgas ūdens, būtu nācis pūrā:

es būtu šajā zemē valdnieks bijis;

61 mans būtu dienvidrags, kur darbā sūrā

zeļ Gaeta un Katona un Bari,

kur ietek Tronto, ietek Verde jūrā.

64 Jau manā pierē atvizēja stari

no kroņa, ko es nesu zemē tajā,

pie Donavas kur ganās zirgu bari.

67 Un Trinakrija, ko no līča klajā

no Pakino līdz pat Peloro dūmi,

no austrumpuses šurpu nesti, vajā

70 un, sēru dvakodami, pārklāj drūmi,

tā savus karaļus vēl sagaidītu,

ja ļauni vīri, valdīdami kļūmi,

73 Palermo tautas dusmas nekūdītu,

līdz sāka kliegt tā: - Nāvi! Nāvi! Nāvi!

Kaut francūžus it visus pekle rītu! -

76 Mans brāli Robert, kam tu plecos krāvi

vēl jaunu nastu, nest ko neesi spējis!

Kam lētticībai sevi pārņemt ļāvi!

79 Tu bēgtu, ja to būtu paredzējis,

no kataloņu skopās nabadzības

un nebūtu šo postu pieredzējis.

82 Pēc rausējiem tev nebij vajadzības,

tie brīvi attīstīja visas mākas

bāzt savā makā citu bagātības.»

85 «Tas lielais prieks, ko izbaudīt man nākas,

mans cēlais kungs, caur tavu runāšanu

tur, kur viss labais izbeidzas un sākas,

88 ir manāms tev, tāpat kā es to manu,

bet būtu žēl, ja man tā prieka trūktu,

ko gūsti tu ar Dieva vērošanu.

91 Tad neņem ļaunā, ja es tevi lūgtu

man izskaidrot, lai šaubas izkliedētu,

kā salda sēkla nest var augli rūgtu.»

94 Tā jautāju; viņš atteica: «Lai spētu

es rādīt to, tev vērst uz patiesību

ne muguru, bet seju vajadzētu.

97 Tas spēks, kas visumā vieš labestību

un griezties liek šai valstībai, tas vada

šos lielos ķermeņus ar nolemtību.

100 Ne tikai to, kas paredzēts, tas rada -

ar pilnīgu un dievišķīgu jautu

tas piešķir svētību tam, kas tam rada:

103 lai cik daudz bultu no šī loka šautu,

tās visas mērķī krīt, lai pildīts būtu

to nolēmums un beidzot miers tās skautu.

106 Ja tā tas nebūtu, kā debess gūtu

sev atspulgus, kas gara kveldināti?

ne mākslas darbi tie, bet drupas būtu;

109 bet tā tas nevar būt: tad augstie prāti

kas vada zvaigznes, nepilnīgi dzimtu,

no pirmsākuma kļūmēm darināti.

112 Tev piemērus es nosaukt varu simtu.»

«Nav vērts,» es teicu, «redzu visu gāztu,

ja daba savam mērķim kādreiz rimtu.»

115 Tad viņš: «Vai zini ļaunāku tu lāstu,

ja cilvēks ir, bet pilsonis viņš nava?»

«Nē,» atteicu; «vai vajag, lai to klāstu?»

118 «Un vai viņš tāds var būt, ja kaila pļava

kļūs dzīve jums, kur visi vienādoti?

Nē, saka jūsu meistars - lai tam slava!»

121 Tā teica viņš un sprieda pamatoti,

līdz beidzot nonāca pie kopsaucēja:

«Lai darbi jums ir saknēs dažādoti:

124 par Solonu kļūt vienam dota spēja,

ir cits, kam kaujās slava paredzama,

cits lidoja un dēlu pazaudēja.

127 Ir daba - spiedogs; mūžam riņķodama,

tā veido jūs un savu darbu dara,

bet nespēj namu atšķirt tā no nama.

130 Un tādēļ Jēkabs bij no cita gara

kā Ēsavs; Kvirīnu teic Marsa dēlu,

kaut cēlies bija tas no prasta bara.

133 Ja daba, radīta ar jūtu kvēlu,

ar radītājiem ietu ceļu vienu,

mēs nepazītu Dieva gribu cēlu.

136 Nu tagad nakts tev kļuvusi par dienu;

no tevis esmu guvis prieku jaunu -

ļauj, lai šo rotu es tev apkārt sienu.

139 Bet daba, ja tā likteni sev ļaunu

rod, kas to vajā, piesizdamies klātu,

tā augļus nes, kas sagādā tai kaunu.

142 Ja pasaule tur lejā padomātu

par pamatu, ko likusi ir daba,

tad ļaudis dzīvotu ar labu prātu.

145 Bet jūsu acis ir turpat, kur naba,

par baznīckungu kareivi jūs ceļat,

jums karaļvārdam svētruna šķiet laba,

148 un tā jūs ļaunu slogu plecos veļat.»

Piezīmes

Venēra.

Pēc Ptolemaja mācības planētas griežas ap Zemi ne vienkārši pa apļa orbītu, bet pa mazāku loku, epiciklu, kura centrs griežas ap Zemi: ar to esot izskaidrojnms planētu cilpveidīgais ceļš. Venēra, trešā planēta no Zemos, tātad griežus trešajā epiciklā.

12 Gan kā rīta zvaigzne, gan kā vakarzvaigzne.

31 Kārlis Martells (1271-1295), Anžū Kārļa II vecākais dēls. 1294. g. viņš apmeklēja

Florenci, kur Dante ar viņu iepazinās.

37 Dantes «Dzīru» pirmās kanconas sākuma vārsma.

58-59 Provansa, kas piederēja Anžū dzimtai.

61-63 Neapoles karaļvalsts.

64-66 Kārlis Martells tika kronēts kā Ungārijas karalis, taču netika valdījis.

67            Grieķu nosaukums Sicīlijai.

68            Zemesragi Sicīlijā.

69            No vulkāna Etnas.

72 Anžū Kārlis I un viņa francūži, kas ar savu patvaļu 1282. g. izraisīja Palermo sacelšanos (Š. VII, 110).

76 Kārļa Martella jaunākais brālis, kas valdīja Neapolē pēc Kārļa II nāves no 1309. līdz 1343. g.

80 Katalonieši, nākot Robertam pie varas, sāka apspiest tautu.

93 Kā devīgajam Kārlim II varēja piedzimt skops un alkatīgs dēls (Roberts).

120 Aristotelis, kas pierādīja, ka sabiedrības labklājībai nepieciešama darba dalīšana.

124 Atēnu likumdevējs 6. gs. p. m. ē.

126 Daidals (E. XVII, 109).

130-131 Jēkabs un Esavs - dvīņi bībeles leģendā.

131 Kvirins - Romuls, pirmais Romas ķēniņš.

146          Mājiens zīmējas uz Kārļa II otro dēlu Ludvigu, kam tēvs izraudzīja baznīcas karjeru.

147          Mājiens zimējas uz Kārļa II trešo dēlu Robertu (76), kas mīlējis rakstīt sprediķus.

Devītais dziedājums

1 Tavs Kārlis, daiļā Klemenca, kas dzīvo,

pēc tam man pastāstīja par to viltu,

kas viņa sēklai bija jāpiedzīvo.

4 «Bet klusē, ļauj, lai gadi pārmet tiltu!»

tā teica viņš; paust drīkstu tik: nāks baisma

tiem diena, lai kā sērs tiem acīs sviltu.

7 Jau bija pagriezusies svētā gaisma

pret Sauli; veltes viņas dotās

nu izlija pār to kā kvēle kaisma.

10 Ak, dvēseles jūs špetnās, apmuļķotās,

kam vairāties jūs laba, kam ar patikšanu

jūs veraties tik apzeltītās gļotās!

13 Un lūk, jau citu gaismiņu es manu,

tā bija man jau tuvu pienākusi

un prieku izpauda ar spīdēšanu.

16 Un Beatriče, kura pievērsusi

bij acis man no savas augstās jomas,

man deva savu piekrišanu klusi.

19 «Ļauj, svētlaimīgais gars, man mainīt lomas!

Skars tevi,» teicu, «manu garu mija,

es tevī spoguļošu savas domas.»

22 Tad gaisma šī, kas man vēl sveša bija,

kam dziesma plauka līksmes zarā zaļā,

par prieku man, lūk, ko man pastāstīja:

25 «Tai sasodītās Itāļzemes daļā,

kas starp Rialto ir un Brentu, Pjāvu,

kur milzums avotu šalc savā vaļā,

28 var redzēt kalnu, kaut ne pārāk prāvu,

tur cēlās lāpa, zemes postītāja,

un viņai klāt es savu dzīvi kļāvu.

31 Ar viņu kopīga man bija māja:

Kunica bij mans vārds, un šeit es spīdu,

jo zvaigzne šī man gaismu dāvināja.

34 Es priecīga pa valstību šo slīdu,

par savu likteni es nebēdāju

un jūsu pūļa domas kājām mīdu.

37 No dārgās liesmas, ko es dievināju,

kas mirdzēja vēl manās dienās sirmās,

es spožas slavas pēdas sagabāju -

40 tā neizzudīs gadsimteņu virmās:

ja izcils cilvēks savos darbos kvēlo,

tam jauna dzīve dzimst no dzīves pirmās.

43 Cik maz gan pūlis domāt spēj par cēlo:

starp Adiči un Taļjamento mizdams,

tas savu sakāvi pat nenožēlo!

46 Bet Bakiļjones ūdeņos drīz krizdams,

tas gandēs tos, ka sasirgs, kas tos dzertu,

un bojā ies, par ko, pat nenoģizdams.

49 Šķiet, ka vēl trevīzietis neaptvertu,

kas viņu gaida: pleš viņš savu spēku,

bet tiek jau tīkls pīts, lai viņu ķertu.

52 Lies asaras par mācītāja grēku

vēl Feltro; kaut šo ganu pērtu,

ka āda lec, par nelietīgo dēku!

55 Tur mucu vajadzētu lielu, ērtu,

jo asiņu par daudz ir satecējis:

tas pagurtu, kas uncēm vien tās svērtu,

58 tās asinis, ko mācītājs šis lējis

ar laipnu roku partijai par prieku,

bet kurš gan šeit to nebūs pieredzējis!

61 Tur augšā redzam taisno valdinieku,

no viņa spoguļa, lūk, stars man krita:

tas nozīmē, ka ieraudzīta tieku.»

64 Tad viņa runāt beidza, un man šķita,

kad viņa gāja lokā baltstarotā,

ka viņai doma nu jau bija cita.

67 Tad jaunu līksmi sejā apgaismotā

man meta gaidīts spožums, starus laužot,

kā rubīns smalks, kad saule tajā rotā.

70 Tur augšā uzdzirkst mirdzums, prieku paužot,

tāpat kā lejā smaids, bet arī dziest tas,

kad skumjas nāk, tam pāri ēnas aužot.

73 «Dievs visu redz, un viņa acis viestas

ir arī tevī,» teicu es, «tu redzi

it visas vēlmes, dvēselē kas riestas.

76 Kādēļ tad tava balss, ar kuru dedzi

tu dziesmas lokus, kas ar liesmām vīti,

un līdz ar sešiem spārniem sevi sedzi,

79 nav gādājusi vēl, lai piepildīti

man vēlmju trauki? Vai gan es to lūgtu,

ja tevī mistu es, kā manī mīti?»

82 «Tas lielais klajš, kas upes sūc, lai tūktu,»

viņš sāka, «izpleties no malas malā,

gar krastiem dažādiem veļ vilni rūgtu,

85 kur ļaudis dažādi pat katrā salā;

ja vienā galā saule spīd virs galvas,

pie apvāršņa tā ir jau otrā galā.

88 Šis klajš man ari sniedza savas balvas,

starp Ebro es un Makru esmu dzimis,

tur augu, tur man dīga pirmās spalvas.

91 Ir pilsētai, kur cēlos nenorimis,

ar Budžeju tie paši garumgrādi,

un asinīs tur dažs labs vīrs ir ļimis.

94 Ja tu man tik daudz uzmanības rādi,

tev teikšu, vārds man bij Folkē, un ļaudis,

kas zināja to, sauca mani šādi.

97 Tāds kaisles spēks nav Bela meitā snaudis

un izlauzies par spīti mirušajiem,

ar kādu savu kvēli esmu paudis;

100 nav bijis tāds starp visiem pieviltajiem

pat rodopietei, tādi moku vaidi

nav dzirdēti nekad starp mirstīgajiem.

103 Bet šeit nav nožēlas, ir tikai smaidi,

jo augstais Spēks šeit visu lemj un vada,

un jācieš nav šeit sirdsapziņas spaidi.

106 Šeit apbrīno to mākslu, kura rada

tik lielus darbus, un to labestību,

caur kuru debesis šīs zemi vada.

109 Bet, lai tu gūtu pilnu apskaidrību,

lai apmierināts tālāk doties vari,

mums nāksies turpināt vēl sadraudzību.

112 Tu zināt gribētu par visu vari,

kas ir tai gaismā, kas man mirgo blaku,

kā dzidrā ūdenī zvīl saules stari.

115 Tur Rahaba nu bauda miera aku,

ar zīmi augstāko tā zīmogota,

un līdz ar mums tā staigā zvaigžņu taku.

118 No debess šīs, kur ēna iepunktota,

kas nāk no jūsus zemes, visu pirmai

tai vēsts par Kristus slavu tika dota.

121 Tā izgājusi cauri cīņu virmai,

to redzam debesīs kā palmu cēlu,

kas kronē uzvaru. Tā slavai pirmai,

124 ko Navins ieguva ar sirdi kvēlu,

no Svētās Zemes atnākt līdzējusi -

to pāvestam es atcerēties vēlu.

127 Tā tava pilsēta, ko radījusi

tā roka, kurš vispirmais Dievu smēja,

un ko ar skaudību tā pildījusi,

130 tā nolādēto puķi izplaucēja,

no ceļa noveda kas avis, jērus

un vilkam gana zizli sameklēja.

133 Pret svētiem vīriem ņem tur stingrus mērus,

tur studēti tiek tikai dekretāli,

bet tukši vārdi neizskaudīs zvērus.

136 Uz to tik tiecas pāvests, kardināli,

līdz Nacaretei neaiziet to domas,

tiem Gabriela spārni pārāk tāli.

139 Bet Vatikans un visi citi Romas

augstizvēlētie posteņi, kas kļuva

par kapu ticībai, tie tirgus somas

142 vērs ciet, kad nāks, kam taisnība ir tuva.

Piezīmes

1 Kārļa Martella (P. VIII, 31) meita.

3 Kārļa Martella dēlam Kārlim Robertam, kura tiesības uz Neapoles karalistes troni uzurpēja viņa tēvocis Roberts (P. VIII, 76).

8 Pret dievību.

25            Trevīzo marka, kas atrodas starp Venēcijas zemēm.

26            Rialto - Trevīzo markas galvenā sala. Brenta, Pjāva - upes Trevīzo markā.

28 Romāno kalns.

29-30 Edzelīno IV da Romāno, Padujas tirāns (E. XII, 110). Kā stāsta, viņa mātei rādījies sapnis, ka viņa dzemdējusi lāpu, kas nodedzinājusi visu Trevīzo marku.

32 Kunica da Romā no (mirusi np 1279. g.) - Edzelīno māsa, kas jaunībā dzīvojusi izlaidīgi, bet vecumā sfikusi dāvāt žēlsirdības dāvanas.

37 No Marseļas Folkē (95).

44 Trevīzo markā.

46 Purvs pie Vičencas, kur 1314. g. Kangrande della Skala sakāva padujiešus, kas izrādīja pretestību Heinriham VII.

49 Rikardo da Kamīno, kas tika noslepkavots 1312. g.

52 Alesandro Novello, Feltro pilsētas bīskaps, kas izdeva gvelfiem ferāriešu emigrantus, kuri tika sodīti ar nāvi 1314. g.

82 Vidusjūra.

89 Upes, starp kuru grīvām atrodas Marseļa.

92            Pilsēta pie Vidusjūras Āfrikas piekrastē.

93            Mājiens zīmējas uz Decima Brūta (Š. XVIII, 101-102) \izvaru jūras kaujā.

95 Marseļas Folkē, provansiešu trubadūrs (miris 1231. g.), kas, kļuvis Tulūzas bīskaps, nežēlīgi vajāja albigiešus - par ķecerību pasludināto tautas masu kustību Dienvidfrancijā.

97            Didonā (E. V, 61).

98            Ar savu mīlestību pret Eneju Didona aizvainoja sava mirušā vira Siheja un Eneja mirušās sievas Kreusas piemiņu.

101 Leģendāra trāķiešu ķēniņmeita Fillida, kas dzīvojusi pie Rodopu kalniem un pakārusies, kad viņas līgavainis, Atēnu ķēniņdēls Demofonts, devies uz dzimteni un neesot ilgi atgriezies.

115 Pēc bībeles leģendas Jērikas mauka, kas paslēpusi Jēzus Navina izlūkus un tādējādi palīdzējusi tam ieņemt Jēriku.

118-119 Viduslaikos uzskatīja, ka Zemes ēnas gals balstās Venēras debesīs.

124 Sk. 115.

126 Bonifacijam VIII, kas nedomā atkarot Palestīnu musulmaņiem.

128 Velns.

130 Florīnu (E. XXX, 74).

134 Pāvesta lēmumi, kuri regulē kanoniskās tiesības un no kuriem garīdzniecība cenšas gūt iespējami lielāku labumu.

137 Pēc evaņģēliskās leģendas Nacaretē ercenģelis Gabriels pavēstījis jaunavai Marijai, ka viņa dzemdēšot Kristu. Pāvests \m kardināli nedomā musulmaņiem atkarot Palestīnu.

Desmitais dziedājums

1 Uz Dēlu vērdamies ar Mīlestību,

kas plūst pa nebeidzamu gaismas staru,

tas pirmais Spēks, kas aptver bezgalību,

4 ir visu radījis, kas trauc caur garu

un telpu dižā kārtībā, ko redzot

spēj katrs nojaust dievišķīgo varu.

7 Cel, lasītāj, sev acīs liesmas dedzot,

ar mani augšup skatu vietā tajā,

kur mijas virzieni, cits citu sedzot;

10 un raudzīties sāc mākslā brīnišķajā,

ko veido meistars, kurš to mīl tik ļoti,

ka acis gremdē darbā paveiktajā!

13 Tai lokā slīpajā, ko tulkot proti,

tur planētām ir riņķošana raita,

lai pasaulei tiek prāti ielīksmoti.

16 Ja nevirzītos slīpi viņu gaita,

daudz spēka debesīs tad tukšā šķiestos

un tuksnešiem tad nebūtu vairs skaita;

19 un, ja tā kaut vai nedaudz sāņus grieztos

no taisnā ceļa, tad nekāda skola

to ļauno neveiktu, kas zemē viestos.

22 Nu paliec, lasītāj, uz sava sola

un nošķir veselo no tā, kas puvis:

tev tas, ko sniedzu, daudz vēl prieka sola.

25 Nu barojies tu pats no tā, ko guvis,

ļauj, lai mans skats to valstību vēl vēro,

par kuras rakstītāju esmu kļuvis.

28 Tā augstā dabas kalpone, kam zvēro

pār zemi skats, lai debess spēks turp lītu,

un kas ar savu gaismu laiku mēro,

31 līdz griežot loku, zvaigžņu ceļiem vītu,

pa spirāli sev gaitu nomērīja,

lai agrāk rādītos ar katru rītu;

34 es viņā iegāju, bet nemanīja

man kājas kāpšanu, bij domai rada

man miesa, kuru doma piepildīja.

37 Tā arī Beatriče mani vada

no laba uz vēl labāku tik spēji,

ka laiks to nemērī, ko viņa rada.

40 Kā pastāstīsi, ko tu pieredzēji,

kad tuvumā tu skatīji šo bāku?

tu gaismas jūrā acis pazaudēji!

43 Sauc mākslu talkā, talantu vai māku,

mēs nespēsim tam ieskatīties vaigā,

tik ticību mēs celsim diženāku.

46 Ja mūsu fantāzija šādā zaigā

nav celties spējīga, lai nebrīnāmies:

nav bijusi vēl acs, kas saulē staigā.

49 Ap Tēvu redzēju es pulcējamies

tā saimi ceturto, ar mīlestību

no viņa svētās dvašas barojamies.

52 Un Beatriče sāka: «Pateicību,

nes pateicību saulei dievišķajai,

kas tev to rādīja ar žēlastību!»

55 Nav tāda dziņa sirdij mirstīgajai

vēl bijusi ar pilnu atdevību

likt svēti trīsēt vēlmei bijīgajai,

58 ar kādu visu savu mīlestību

uz Dievu vērsu, aizmirsusies bija

pat Beatriče, bet šo nevērību

61 man viņa piedeva un pasmaidīja,

un viņas acis, smaidā mirdzēdamas,

man prātu daudzās daļās saskaldīja.

64 Es redzēju, kā, spoži plaiksnīdamas,

mums apkārt šautras likās lokus dedzam,

kur saldas balsis bija sadzirdamas:

67 tā mēness dievieti mēs joztu redzam

un jostu kļūstam vienmēr varenāku,

kad gaiss kā pēlis biezs šķiet visu sedzam.

70 Tais debess augstumos, no kuriem nāku,

ir daudzi dārgakmeņi, skaisti, cēli,

tos vārdā saukt ne zinu es, ne māku;

73 šo gaismu dziesma dega tikpat kvēli:

tam, kam turp laisties spārni necilājas,

lai manā vietā runā akmens tēli!

76 Es redzēju, kā apkārt lidinājās

trīs reizes mums šīs saules dziedādamas,

un tad kā dejotājas, kuras stājas

79 un brīdi klusē, it kā gaidīdamas,

līdz skanēs jaunas taktis, lai ar sparu

tad atkal dejā grieztos nerimdamas.

82 Tad dzirdēju es: «Kad ar savu staru

skar tevi žēlastība, tā, no kuras

tu jūti augam mīlestības varu

85 un kuras degtās liesmas tevī kuras

un tevi pa šīm kāpnēm augšup vada,

pie kurām dvēseles jo cieši turas,

88 vai Dievam gan tā dvēsele būs rada,

kas liegtu vīnu tev no sava trauka

tās slāpes dzesēt, ko šī liesma rada?

91 Tu gribi zināt, kādi ziedi plauka

tam vainagam, kas tavu donnu rotā,

kad tavā priekšā stāv tā cēla, jauka.

94 Es draudzē, Dominika izveidotā,

avs biju, kura zina īsto māju

un turpu dodas domā apspārnotā.

97 Pa labi redzi manu skolotāju,

tas - Ķelnes Alberts; stādīja viņš koku,

es, Toms noAkvīnas, to audzināju.

100 Ja citus zināt gribi, tos ar roku

un runu rādīšu, lai acis raida

visapkārt skatus tev gar svēto loku.

103 T ā liesma nāk no Graciāna smaida,

viņš divas tiesības tā vienot prata,

ka paradīzes prieki viņu gaida.

106 Un tur tas cēlais vīrs, tik jauks no skata,

bij Pēteris, kas savu veltījumu

ar to, kas rakstos sacīts, kopā stata.

109 Sēj piektā gaisma tādu starojumu

no mīlestības, ka to izdibināt

ik cilvēks pasaulē jūt ilgojumu:

112 augsts prāts ir tajā, spējīgs pārliecināt

ar savu dziļi gūto zināšanu -

nav otra vairs, kam dots tik daudz ir zināt.

115 Tam blakus redzi citu mirdzēšanu:

t ā svece miesās vēl ir redzējusi

jau eņģeļus un viņu kalpošanu.

118 Bet tur tai gaismiņā, tur smaida klusi

tā dvēsele, kas Kristus laiku sveica,

tā Augustīnam daudz ko pateikusi.

121 Jau tavas acis garu ceļu veica

no gaismas gaismā līdzi vārdiem maniem,

kas dvēseles šīs svētās visas teica.

124 Lai stāj nu skats pie viena no tiem ganiem,

kas pasaulei tās maldus parādījis

un sirdīs skanēt licis debess zvaniem;

127 viņš mocības un trimdu izbaudījis;

tad viņam Dievs no miesām garu šķīra:

viņš beidzot mūža mieru sagaidījis.

130 Ikkatrā gaismā liesmo dvaša tīra:

tur Isidors, tur Beda, tur Rikardo,

par kuru gudrāka nav bijis vīra.

133 Tur Sigēru - šai liesmā pazīt var to -

vēl aplūko, to domām pārbagāto

un stipri vēlu nāves rokas skarto:

136 uz skolu iedams, tālu daudzināto,

no pakaišiem viņš graudus izlasīja -

Dievs svētī patiesību, viņa krāto.»

139 No debesīm tad saldas skaņas lija:

kā Dieva līgavai liek mosties zvani,

tās garu pacēla un piepildīja,

142 un mīlestību riesa prāti mani,

un dvēsele tai vaļā vērās plati,

viss tajā skanēt skan, un tad tu mani,

145 kā lēni griežas debess slavas rati

un balss ar balsi saskan saderībā,

šī saskaņa ir mīlestība pati,

148 ko rodam debesīs, ne pasaulībā.

Piezīmes

8-9 Kur krustojas ekvators un zodiaks.

13 Zodiakā.

16-18 Ja zodiaka plakne sakristu ar ekvatora plakni, planētas (ieskaitot Sauli) aptvertu tikai šauru zemes joslu un ap ekvatoru viss dzīvais iznīktu no karstuma.

28 Saule.

31 Zodiaku.

33 Pēc pavasara ekvinokcijas.

50 Kas mīt ceturtajā debess sierā.

67 Diānu.

82 Runātājs ir Akvīnas Toms (1225-1274) (99), sholastikas filozofs, kura mācību

katoļu baznīca kanonizēja.

94 Kristīgo svētais (1170-1221), dominikāņu ordeņa dibinātājs.

98 Alberts fon Bolštets (1193-1280), vācu filozofs un dievvārdnieks, Akvīnas Toma

skolotājs.

103 Frančesko Graciāno, 12. gs. mūks un tiesībnieks, sarakstījis t. s. «Decrotum

Gratiani», kur viņš centies saskaņot baznīcas tiesības ar laicīgajām.

107 Pēteris Lombardietis, 12. gs. dievvārdnieks.

109 Bībeles ķēniņš Zālamans.

115 Dionīsijs Areopagīts (1. gs.), pirmais Atēnu bīskaps, ko viduslaikos uzskatīja

par autoru darbam «Par debesu hierarhiju».

118-120 Pāvils Orozijs (4.-5. gs.), autors darbam par pasaules vēsturi; tajā viņš paradān

kā kristietības apoloģēts.

124 Boēcijs (5.-6. gs.), romiešu filozofs, jaunplatonietis, zinātnieks, rakstnieks un valsts darbinieks. Turēdams viņu aizdomās par sazvērestību pret ostgotu valsti Teodorihs ieslodzīja viņu cietumā, kur viņš mira no spīdzināšanas. Cietumā

Boēcijs uzrakstīja savu darbu «Par filozofijas mierinājumu». Viduslaikos viņu uzskatīja par kristieti.

131 Seviļas Isidors (miris 636. g.) - spāņu dievvārdnieks un enciklopēdists. Bēda (ap 673-735) - angļu dievvārdnieks, vēsturnieks un gramatiķis. Rikardo - 12. gs mistiķis.

133 Barbantas Sigērs - 13. gs. filozofs, Averroesa sekotājs, profesors Parīzes universitātē, kas atradās Salmu ielā (rue de Fouarre).

140 Baznīcai.

Vienpadsmitais dziedājums

1 Kurp, cilvēk, tiecies pūliņiem tu saviem!

Cik nepilnīgi ir tie siloģismi,

kas liek pa zemi pērties spārniem taviem!

4 Tīk vienam tieslietas vai aforismi,

cits valdīt grib, cits kļūt par mācītāju,

jo bībelē to saista misticismi,

7 viens tirgojas, cits kļūst par laupītāju,

ir daži nodevušies miesas kārēm,

cits kļuvis vienkārši par slinkotāju,

10 bet es, nu šķirts no pasaulīgām ārēm,

visaugsto prātu skatīju ik lietā,

un debess gaisma lija man pārpārēm.

13 Kad gaismu gaita, kvēlā lokā ietā,

bij punktā sākotnējā nonākusi,

tās nostājās kā sveces savā vietā.

16 Un gaismā, kas bij pirmā runājusi,

es balsi izdzirdu, un smaidīdama

tā teica, liesmu gaišāk iedegusi:

19 «Kā mana gaisma, spoži mirdzēdama

no viņa stara, mūža gaismu skata,

tā man ik tava doma saredzama.

22 Mans skatiens tavā prātā šaubas mata

par to, ko teicu; runā apkopotā

nu būs viss sacītais man jāsastata.

25 Es sacīju tev - Domā apspārnotā -,

un drīz pēc tam - Kam dots tik daudz ir zināt -;

ir doma skaidra, tikai jāizprot tā.

28 Tā augstā gudrība, kam iededzināt

lemts pasaules un sirdis bezgalīgi

un ko ar prātu nevar izdibināt,

31 tā gribēja, lai droši, uzticīgi

sien svētā asins līgavu pie tā, kas,

pie krusta ciezdams, sauca izmisīgi,

34 un, lai šīs saites būtu spēcīgākas,

tā diviem vīriem blakus stāt tai vēlē,

lai abi tie to vadītu, kā nākas.

37 Bij viens kā serafs savu jūtu kvēlē,

bet otrs tumsā viesa gaišu dienu

caur gudrību, kas skanēja tā mēlē.

40 Es vienā slavas dziesmā abus sienu,

tos dzīve nesusi ir vienā strāvā,

jo abi tiecās tie uz mērķi vienu.

43 No Subazio kalna kāpdams stāvā,

starp Kjašo un Tupīno ieraudzīsi

tu nogāzi, kas dāsnus augļus dāvā;

46 ja būsi Perudžā, tu izbaudīsi

no Saules Vārtiem karstumu un salu;

cik bargs šis sals, to Gvaldo izjutīsi.

49 Ne velti es tev stāstu par šo malu:

tur dzima saule, kura nezin rietu,

tā augstu cēlās pār šo kalna galu.

52 Un tādēļ, kad es pieminu šo vietu,

es nesaku vis Asīze, bet Rīti,

tā īstenībai es daudz tuvāk šķietu.

55 Vēl nebija tai ceļi nospraudīti,

bet spēki brieda cerībā jau zaļā,

lai daudzu sapņi tiktu piepildīti.

58 Viņš neklausījās, tēvs kā viņu paļā

dēļ sievas, kam neviens ar labu prātu

tāpat kā nāvei never durvis vaļā;

61 bij tēvs tai garīgajā tiesā klātu,

pie kuras viņš ar viņu savienojās,

lai mīlestībā viņu godinātu.

64 Tai skumjā atraitnībā aizskalojās

jau tūkstošsimt un vairāk tukšu gadu,

neviens to bildināt vairs neilgojās;

67 tā neatrada dvēselei sev radu.

Ko līdz, ka Amiklāts to pasargāja

pret bargo kara balsi, postu, badu?

70 Ko līdz, ka dvēseli tā stiprināja,

ka tur, kur Marija pie zemes krita,

tā Kristum līdz pie krusta raudot stāja?

73 Lai skaidrs kļūst, kas neskaidrs tev šķita:

tā, kuru Francisks mīlēja tik ļoti,

tā Nabadzība bij, neviena cita.

76 Kad mīlētāji šie bij savienoti,

caur viņu prieku, viņu mīlestību

daudz svētām domām dīgļi tika doti.

79 Trauc mieru gūt caur šādu saderību

vispirms Bernardojaunas dienas rītā

un iegūst nabadzības bagātību.

82 O, bagātība, dāsnā, nepazītā!

šim līgavainim daudz ir sekotāju,

jo tīk tiem līgava šī izraudzītā.

85 Tiem kļuvis viņš par tēvu, skolotāju,

un tā viņš iet ar visu savu saimi,

ar virvi jozts, ar pazemīgu stāju.

88 Ne nievas viņu aizskāra, ne zaimi,

viņš atzinības, slavas netīkoja,

jo Nabadzībā atrada viņš laimi;

91 Kad Inocentijam viņš apgaismoja

šo savu ceļu, viņa pārliecību

ar pirmo zīmogu tas zīmogoja.

94 Un, kad starp nabagajiem atsaucību

tas guvis bij un dvēsles dziedināja,

par ko tam debesis dzied pateicību,

97 šim garam otru kroni dāvināja

Onorio no Dieva žēlastības.

Un, kad, pēc mokām slāpdams, sludināja

100 viņš sultānpilī, pilnā augstprātības,

par Kristu un par Kristus sekotājiem,

un redzēdams, cik daudz tiem neticības,

103 ka atgriezt tos būs spēki tam par vājiem,

viņš nepalika spožumā un dailē,

viņš atgriezās pie dvēsles barotājiem,

106 starp Tibru un starp Arno klinšu smailē

viņš zīmes pēdējās no Kristus guva

un nesa divus gadus svētā gailē.

109 Kad tas, kam viņa dvēsele bij tuva,

pie sevis viņu sauca žēlastībā

no kalpības, kas viņam dārga kļuva,

112 viņš saviem brāļiem dziļā atdevībā

šo savu dārgo sievu novēlēja,

tiem viņu mīlēt likdams uzticībā;

115 un tikai viņas klēpi izredzēja

par gultu viņš, no kuras dvēslei celties,

sev citu nestuvju viņš negribēja.

118 Tāds bij šis vīrs, kas jūras bangās zvelties

nav ļāvis laivai, Pēteris ko vada:

nav ļāvis ūdenim viņš tajā smelties.

121 Ir svēts, kas viņam dvēselē ir rada:

kam pašam dvēsele tik dziļa, smalka,

tas, lai kur iedams, visur labu rada.

124 Bet viņa ganāmpulks drīz atkal alka

pēc citas zāles un pēc cita siena

un tika izmētāts kā skaldot malka;

127 un neatrada gana tas neviena,

tas sausās skujās ganījās un skaidās,

līdz tesmeņos tam nebija vairs piena.

130 Ir daži, kas no pazušanas baidās

un cieši turas vēl pie mācītāja,

bet vairums gan bez mērķa apkārt svaidās.

133 Ja maniem vārdiem atbalss bij kaut vāja,

ja klauvējuši tie pie tava prāta

un ja tie tavu sirdi kustināja,

136 būs daļa tavas vēlmes remdināta -

pie koka nonāksi tu sakropļotā,

tais vārdos jēga tiks tev vaļā klāta:

139 - Un turpu dodas domā apspārnotā. -»

Piezīmes

4 «Aforismi» - Hipkrāta medicinisks darbs.

16 Akvīnas Tomā.

25             Sk. P. X, 96.

26             Sk. P. X, 114.

35 Asīzes Franciskam (1182-1226), mistiķim, franciskāņu ubagotāju minorītu, «mazo brāļu», ordeņa dibinātājam, pazemīga nabadzības ideāla sludinātājam, un Dominikam (P. X, 94).

37 «Serafim» (ebr.) — kvēlojošais.

43             Kalns, kura nogāzē atrodas Asīze, Franciska dzimtā pilsēta.

44            Upes, starp kurām atrodas Asīze.

47            Vārti Subazio austrumu nogāzē.

48            Pilsēta Subazio kalna rietumu pusē. 50 Francisks.

58 Kā stāsta leģenda, Franciska tēvs, bagātais tirgonis Pjetro Bernardone, neap- mierināts ar viņa devīgumu, griezās pie baznīcas tiesas. Bīskapa un tēva priekšā Francisks atteicies no mantojuma tiesībām un, novilcis drēbes, atdevis tās tēvam.

68 Nabadzīgs zvejnieks Lukāna poēmā «Farsālija». Amiklāts nenobijies no Cēzara, kad tas naktī iegājis viņa būdiņā.

72 Kristus ticis krustā sists kails.

80 Bernardo di Kvintavalle - bagāts Asīzes pilsonis, pirmais Franciska sekotājs.

91 Pāvests Inocentijs III, kas 1210. g. uz laiku apstiprināja minorītu ordeņa statūtus.

98 Pāvests Honorijs III, kas 1223. g. galīgi apstiprināja ordeņa statūtus.

99-105 Francisks devās uz Austrumiem, kur veltīgi centās pievērst kristietībai Ēģiptes sultānu.

106 Alvernija kalnā.

107-108Kā stāsta leģenda, divus gadus pirms nāves Francisks dabūjis piecas brūces kā Kristus.

116 Kā stāsta leģenda, Francisks mirdams nogūlies kails zemē.

119 Baznīcai.

139 Sk. P. X, 96.

Divpadsmitais dziedājums

1 Uz augšu atkal vērsās mani skati,

kad liesma vārdus šos bij izteikusi,

jo griezties sāka svētās dzirnus rati.

4 Vēl apli nebija tā pabeigusi,

kad otra jau tai loku apkārt vija,

ar dziesmu dejojot uz viņas pusi.

7 kā mirdzums pirmējais šī dziesma lija

man dvēselē, tai liekot pilnai smelties:

pat mūzu balss no tās vājš atspulgs bija.

10 Kā maigos mākoņos sāk augt un velties

ar krāsām saskanīgām divi loki,

kad Junona liek savai sūtnei celties,

13 un ārējā dzimst krāšņi skaņu koki,

kā balss tai nimfai, kuru mīla veica,

līdz miesa gaisa tai kā saulē spoki;

16 un Dievs ar lokiem šiem mūs visus sveica,

ar Noasu kad paktu slēdzis bija

un visi viņu slavēja un teica,

19 tā apkārt griezās mums šī rožu vija,

šie vainagi, tik pilni svētas jausmas,

un abi viens ar otru balsis mija.

22 Kad nu šī deja un šīs prieka pausmas

no dziedāšanas un no liesmošanas

iekš gaismas kusa kā pēc rīta ausmas

25 un aprima iekš kopu gribēšanas

kā acis, kuras ciet un vaļā taisās

no vienas savstarpējas līdzjušanas,

28 es dzirdēju, no gaismas balss kā raisās:

tā jūrā ziemeļzvaigzni sajūt šautra,

kad kuģis svaidās viļņu varās baisās;

31 un tad kā modusies no miega jautra

balss iesāka: «Par otru valdinieku

man mīla runāt liek un cieņa kautra.

34 Es abus kopā pieminu ar prieku:

tie abi cīnījās par mērķi vienu,

tos abus vienā slavā blakus lieku.

37 Tas Kristus karapulks, jau kuru dienu

tas sekoja šim karogam tik gausi,

jo dziļas šaubas māca vēl ikvienu,

40 kad mūžu karalis, kam allaž klausi,

šiem cīnītājiem, kuri briesmās bija,

it vēlīgs pievērst sāka savu ausi;

43 un tā nu abi vīri atbalstīja

to sievu runājot un rīkojoties

un klīdušos uz ceļa uzvadīja.

46 Tai zemē, kurā Zefīram tīk doties,

lai atvērtu tās jaunās lapas vaļā,

ar kurām Eiropai būs izgreznoties,

49 netālu no tā viļņu šļaksta skaļā,

aiz kura tīk pēc ceļa, ilgi ieta,

grimt saulei okeāna klēpī zaļā,

52 tur svētītajai Kalarogai vieta,

kam divi lauvas virs un apakš namiem

uz ģerboņa mirdz, spožā varā lieta.

55 Tur dzima lieliem darbiem paveicamiem

kvēls mīlētājs, kam ticība bij tuva,

kas apveltīts bij spēkiem nebeidzamiem.

58 kā dzima viņš, tā tikumību guva,

kas viņa garu pildīt nenostājās:

jau mātes miesās pravietis viņš kļuva.

61 Pie svētā avota viņš salaulājās

ar ticību, kas cieši viņu sēja,

un kopš šīm kāzām abiem labi klājās;

64 tai sievai, kurai viņu uzticēja,

tai sapnis bij par augli brīnišķīgu,

no kura celsies viņš un viņa sēja.

67 Un, lai viņš vārdu gūtu nemirstīgu,

gars viņam īsto vārdu norādīja,

pie kura skaitīt viņu piederīgu:

70 par Dominiku viņu nokrustīja

kā zemes kopēju, kas pašu Kristu

par dārza palīgu sev izraudzīja.

73 Viņš šķita tas, kas augstu turēs Kristu,

viņš pirmā mīlā bij to raudzījis,

bij pirmais padoms nācis tam caur Kristu.

76 Viņš bieži nomodā bij sēdējis,

pie Dieva vērsdamies ar domām tiešām,

kā teikdams sev: - Pie tā es nonācis. -

79 Ak, viņa tēvs! tas Fēlikss bij patiešām

un viņa māte Johanna patiesi!

Ak, kas par radniecības saitēm ciešām!

82 Vai pasaulībā atpakaļ gan iesi,

pie ostieša, pie Tadeja lai smeltos?

Šie vīri viņam šķita pārāk liesi:

85 viņš gāja tā, lai mīlestībā celtos,

viņš vīna dārzam apkārt riņķot sāka,

no darbiem auglīgajiem šķirdams veltos.

88 Kam viņš no troņa, kādreiz vēlīgāka

pret taisniem nabagiem, lai pieprasītu,

no tā, kam greizi gāja viņa māka,

91 lai divus, trīs no sešiem atstādītu,

lai piešķirtu tam pirmo brīvo vietu,

lai tiesu desmito tam nodalītu?

94 viņš pasīja sev tiesības, lai ietu

pret ļaužu maldiem cīnīties par graudu,

no kura uzdīgs divi duči dzietu.

97 Bij griba liela tam, par ko tev paudu,

un līdz ar apustuļu vēlējumiem

tam cēla asins dzirdīja ik audu;

100 kvēls vērsās tas pret ķecerības gurniem:

tos, kas bij sīvai pretestībai kļauti,

tas nīdēja ar dzīviem izvirdumiem.

103 No viņa sākušies ir daudzi strauti,

kas katolisko dārzu aprasina,

tā krūmi ir šī dzīvā spēka skauti.

106 Viens ritenis ja dziļu slieci dzina

tiem svētās katolības kararatiem

un uzvara tiem pakaļ pēdas mina,

109 tad cik bij otrs labs, tas taviem skatiem

slēpts nepaliks: to Tomass kvēli sveica

ar vārdiem, taisnā atklātībā platiem.

112 Nu pamests guļ, ko kādreiz vīrs šis veica:

ir palikusi atblāzma tik vāja

no darbiem tiem, kas darītāju teica.

115 Tā viņa saime, kas reiz taisni gāja

pa viņa pēdām, atpakaļ drīz griezās,

un priekšējie pie pakaļējiem slāja;

118 un nezāles - tās piktojās un iezās,

ka netiekot tās apcirkņos vēl bērtas,

kaut kuplojušas esot kārtās biezās.

121 Lai cik daudz lapas tiktu vaļā vērtas

tai mūsu sējumā, mēs vienu rastu,

kur lasītu: - Tiek manas domas svērtas -;

124 ne Kasalas, ne Akvaspartas kastu

mums nevajag, kur svētos rakstus vietot:

ne lēzenu, no pārāk stāvu krastu.

127 Bonaventūras dzīvi man šeit dzietot

nu nākas; bij man rīki rokās doti,

bet it nek?.d es nepratu tos lietot.

130 Ilumināts un Augustīns - vai proti

tos novērtēt? - tie baskāji reiz bija,

kas skrandās Dievam patika tik ļoti.

133 Ar Dievu Hugo mūžu aizvadīja:

viņš šeit ar spāņu Pjetru, kura gaisma

uz zemi grāmatās kā svētums lija;

136 virs Nātana šeit veras spoža plaisma,

šeit Hrīzostoms un Donāts, kura spalvu

pie pirmās mākslas sēja kvēle kaisma.

139 Sev blakus redzu Joahima galvu,

kurš kādreiz Kalabrijā abats bijis

un pareģspējas mantojis kā balvu.

142 No Dominika viss šis spožums lijis

pār mums, un to ir cēli stiprinājis

tas laipnais vārds, ko Toms ir izsacījis:

145 pār mums viņš savu labvēlību klājis.

Piezīmes

3 Divpadsmit gudro aplis.

12 Iridai (Š. XXI, 50).

13-15 Dante, sekodams sava laika uzskatiem, domāja, ka ārējā varavīksne ir iekšējās atspulgs, it kā atbalss, nimfas Eho balss. Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», nimfa Eho tā mīlējusi Narcišu, ka viņas miesa izgaisusi un palikusi tikai balss.

16-17 Ka dievs nesūtīs vairs tādus ūdensplūdus. Noass - pēc bībeles leģendas vīrs, kas šķirstā izglābies no plūdiem un kļuvis par visas cilvēces ciltstēvu.

32 Pnr Dominiku (P. X, 94).

46 Tai zemē - Spānijā. Zefīrs - rietumvējš.

52 Pilsēta Vecajā Kastilijā.

53-54 Kastīlijas ģerboni uz četrdaļīga vairoga attēlotas divas pilis un divi lauvas; vien pusē lauva ir virs pils, otrā pusē - zem pils.

61 Pie kristījamā trauka.

70 «Tā Kunga cilvēks» (lat.).

79            «Felix» (lat.) - laimīgais.

80             «Dievam patīkamā» (ebr.).

83 Ostietis - Ostijas bīskaps, kardināls Enriko di Sūza (miris 1271. g.), kanonisti dekretālu komentētājs. Tadejs — Tadeo d'Alderoto (miris 1295. g.), ievērojnir florenciešu ārsts, vai Tadeo Pepoli, Boloņas jurists, Dantes laikabiedrs.

86 Baznīcai.

88 No pāvesta troņa.

90 Domāts pāvests Bonifācijs VIII (E. XIX, 53).

93 Baznīcas nodokli.

95             Par īstenās ticības graudu.

96             Divdesmit četri gudrie, kas dubultvainagā stāv apkārt Dantem.

100 Pret albigiešiem.

106 Dominiks.

109          Asīzes Francisks.

110          Akvīnas Toms.

124 No Kasalas nāca Ubertīno da Kasale (miris 1338. g.), kas prasīja stingrus fraiciskāņu ordeņa statūtus. No Akvaspartas bija cēlies Mateo dAkvasparta (mir

1302. g.), franciskāņu ordeņa ģenerālis, kas prasīja statūtus mīkstināt.

127 Filozofs (miris 1274. g.), franciskāņu ordeņa ģenerālis.

130 Vieni no pirmajiem Asīzes Franciska sekotājiem.

133           12. gs. dievvārdnieks, svētā Viktora klostera kanoniķis Parīzē.

134          Pjetro di Džuliāno (1226-1277) no Lisabonas, ārsts un dievvārdnieks, no 127 līdz 1277. g. pāvests Johans XXI, sarakstījis traktātu par loģiku «Summu logicae».

136          Ebreju pravietis.

137          Ilrīzostoms (347-407) - Konstantinopoles patriarhs. Donāts - 4. gs. romiei rakstnieks, latīņu gramatikas autors.

139 Floras klostera abats Kalabrijā (miris 1202. g.), mistisku sacerējumu autor kas sludināja, ka drīz iestāsies svētā gara laikmets, kad pasaulē valdīs taisnīb vienlīdzība un cilvēku savstarpēja mīlestība, vispārēja labklājība un laime. Ka gan baznīca viņu pasludinājusi par ķeceri, Dante viņu ievietojis paradīzē starp gudrajiem.

144 Akvīnas Toms (P. X, 82).

TRĪSPADSMITAIS DZIEDĀJUMS

1 Es aicinu to klausītāju ģinti,

lai klausās tā, ko tiku pieredzējis,

un patur ainu šo kā stipru klinti:

4 tās piecpadsmit, ko Dievs šķiet šeitan sējis,

tās zvaigznes, debesis kas atdzīvina -

to gaismu gaiss pat nava aizturējis;

7 to ainu, kā tie rati riņķot zina,

ko debess krūtis pilda dien' un nakti -

ilkss griezdamās to spozmi nemazina;

10 to ainu, kā virs ass rags tura vakti

un muti ver, no kuras vēsts nāk šāda:

lai pirmais ritenis sit savu takti

13 un divas zīmes debesīm lai rāda,

ko Ariadne, pilna nāves jūtu,

reiz rādīja, kad griba bija tāda;

16 lai vienas zīmes stari otrā kļūtu

un abas divas tādā veidā grieztos,

ka viena otrai vienmēr priekšā būtu;

19 tad ari ēna tik tai domās viestos

no zvaigznēm šīm un viņu dubultdejas,

kas apkārt griezās man tur debess griestos;

22 tik tālu esam mēs no debess sejas,

cik pakaļ paliek Kjāna toskaniskā

no pirmās debess nemitīgās skrejas.

25 Ne Bakha dziesma balsī karaliskā

tur skanēja: trīs būtnes dievišķīgas

es dzirdēju tur balsī cilvēciskā.

28 Kad norimušas bija dziesmas stīgas,

no jauna svētās liesmas uzplandīja:

pret mums tās pavērsās nu uzmanīgas.

31 Un klusumu tā gaisma savilnīja,

kas brīnumaino dzīvi vēstījusi,

ko dzīvojis tas Dieva nabags bija.

34 «Kad vienu kaudzi sirds ir nokūlusi,»

tā sacīja, «kad sēkla noguldīta,

man mīlā otra vēl ir palikusi.

37 Bij vienās krūtīs riba izraudzīta,

lai veidotu to brīnumskaisto vaigu,

caur ko šī pasaule bij grēkā dzīta.

40 Bij otrās krūtis šķēps. Caur nakti baigu

tas vīrs ir katru vainu uzveicis

ar svarukausu, mīlestībā zaigu.

43 Cik vien pēc gaismas cilvēks tīkojis,

to ielējis šo krūšu kvēlē kaismā

bij spēks, kas abas tās bij radījis.

46 Tu nebrīnies: es biju savā laismā,

kad stāstīju, ka nava līdzīga

tam labumam, kas piektajā ir gaismā.

49 Ver vaļā acis, lai tās ierauga,

kā tevis ticētais un manis teiktais

iet klāt pie patiesības vidpunkta.

52 Viss nobeigtais tāpat kā nenobeigtais

ir tikai lielās domas mirdzējums,

pats Kungs ko mīlot dzemdē, mūžos sveiktais,

55 jo dzīvās gaismas spožais starojums

no avota nāk vienota un viena,

kur tiek tam mīlestības pildījums.

58 Šie labestības stari ir kā diena,

kā spogulī tos uztver pamatbūtnes:

tās skaitā deviņas, bet kopā viena.

61 Caur darbiem tās uz leju nāk kā sūtnes

pēc likumības mūžīgas un cietas;

līdzdvašo - nejaušības neapgūtnes;

64 šīs nejaušības iraid visas lietas;

ar sēklu un bez sēklas liek tām sēties

tās debesis, pie kurām tās ir sietas.

67 To vaskam dažādi lemts izkliedēties;

un tādēļ gara zīmogs, zem tā liktais,

spēj vairāk vai ar mazāk iemirdzēties;

70 no viena koka tādēļ arī sliktais

dzimst līdzās labajam, ar melnu jūtu,

un labsirdīgajam mīt blakus piktais.

73 Ja vienmērīgs šis vasks un līdzens būtu,

ja tikums mirdzētu no debess loka,

šis zīmogs gaišs kā spoža saule kļūtu;

76 bet gaisma nenāk mums bez ēnu spoka,

jo daba mākslinieku atgādina,

kam ir gan tvēriens, taču trīc tam roka.

79 Tādēļ, ja Mīlestība izbriedina

to Pirmvienības skaidro Redzējumu,

tā visu pilnību tad atmodina.

82 Par pilnību Dievs vērta zemi glumu,

no kuras radās būtne cilvēciskā,

par pilnību tās Svētās dzemdējumu;

85 Un, ja mēs meklējam pēc pārdabiskā,

tad cilvēkdaba pilnībā ir gūta

šais divās būtnēs, bet ne katrā driskā.

88 Nu stājies tu pie jautājuma grūta

un nezini, vai atbildi tu rasi,

kaut aptvert to tev tiecas katra jūta.

91 Tev mani vārdi neskaidri vēl rasi:

tam jautāt lika varas varenākas

tai brīdī, kad tam sacīts tika: - Prasi! -

94 Es vēlos, lai tev apskaidrība sākas:

tas prasīja sev zīmi, ķēniņš būdams,

jo gribēja būt ķēniņš tāds, kā nākas;

97 Vienalga tam, vai skaits, kas, lielāks kļūdams,

spēj debesīm likt ātrāk apkārt griezties,

vai tas kas žūdams ir vai neizzūdams,

100 no kurienes var pirmkustība viesties,

vai trīsstūris, kam nava taisna stūra,

var apļa līnijā ap asi sviesties.

103 Nu redzi tu pēc domu ceļa sūra

to karalisko gudrību un dabu:

man būs tev atslēga priekš tava pūra.

106 Tu redzi uznirstam daudz dižu stabu,

bet mānīga ir viņu varenība:

tik daudz ir ķēniņu, tik maz ir labu.

109 Un tā nu ir tā lielā atšķirība,

pie kuras mēs ar lēnu prātu gājām:

tāds mūsu tēvs, tā - mūsu Svētlaimība.

112 Lai tas kā svins tev allaž ir pie kājām,

lai neapgalvo tu, kas tev tik šķitis,

ko nesaredzi tu ar acīm vājām;

115 jo tas starp muļķiem ira zemu kritis,

kas jā un nē ar vieglu prātu saka:

to viņa lētums ir uz acīm sitis;

118 jo svešas domas ir kā spoža laka:

tās sit ar stulbumu un apmātību,

līdz beidzot prātu aprij versmes aka.

121 Tas lomā izvilks sev tik bezauglību,

tam mutē paliks tikai garša sāja,

kas neprazdams ies zvejot patiesību.

124 Tie ļaudis ir, kam saprašana vāja:

Briss, Meliss, Parmenids un daudzi citi:

tie, ceļu nezinot, uz priekšu gāja.

127 Ne viņu priekšā tu tak ceļos kriti:

ne Sabellijs, ne Ārijs nebij svēti -

tos malā liec un raitāk tālāk riti!

130 Ak, ļaudis, neticiet jel pārāk lēti!

Jel nespriediet pirms laika jau par ražu,

pirms kvieši tīrumā nav izaudzēti!

133 Es ziemu esmu pārlaidis pilns bažu,

tik ērkšķus skatījis caur savu postu,

bet vēlāk redzēju es rozi dažu;

136 un kuģi redzējis es, lepni postu,

pa jūru knaši skrienam bezgalīgo

un bojā ejam, nesasniedzot ostu.

139 Cik viegli gan tās ļaužu domas līgo!

Tie kādu zogam redz vai upurējam

un pazīstam šķiet prātu dievišķīgo;

142 kurš krīt, kurš ceļas - vai mēs izprast spējam?»

Piezīmes

10 Divas Mazo Greizo Ratu galējās zvaigznes, kas atgādina ragu.

14 Mīnoja meita, kas tikusi pārvērsta par zvaigznāju. Divdesmit četras spilgta

zvaigznes veido debesīs divas zīmes, kas līdzīgas Ariadnes vainagam.

23 Upe, kuras tecējums Dantes laikos bija ļoti lēns.

25 Himna Apolonam.

37-39 Ādama riba, no kuras radīta Ieva.

42 Kristus.

65 Dzīvajā un nedzīvajā dabā.

83            Ādams, ko dievs radījis no māla pikas.

84            Kristu.

92 Ķēniņam Zālamanam.

125 Briss - grieķu filozofs, kas iedomājās atradis apļa kvadratūru. Meliss - grieķu filozofs, kas noliedza kustību. Parmenids - grieķu filozofs, kas uzskatīja, ka cilvēki cēlušies no saules.

128 Sabellijs - ķeceris, kas noliedza trīsvienības dogmu. Ārijs - Aleksandrijas priesteris, ariāņu sektas dibinātājs, vēlāk pasludināts par ķeceri.

Četrpadsmitais dziedājums

1 Uz visām pusēm ūdens staigāt zina,

no malām vidū un no vidus malās,

kad traukā apaļā to sakustina.

4 Tā manā prātā pēkšņi kaut kas malās:

es jutu: apklust Toms ar savu dzīvi,

un mana dzīve it kā pušu dalās,

7 un tai pat reizē piepildās tā blīvi

un valgmi dzer, kas mūžam neizsusē,

kad Beatriče runāt sāka spīvi:

10 «Tam runāt nāktos, bet viņš tikai klusē,

tam šļauganas vēl visas domu buras,

kaut patiesība viņam tikai pusē.

13 Tam pasakiet, vai gaisma tā, no kuras

zied jūsu būtība, vai mūža vēju

tā panest var un mūžam jūsos turas;

16 Tam pasakiet ar vārdu kvēlu, spēju:

kad atkal reiz jūs būsit saredzami,

vai neapdraudēs tā jums redzes spēju?»

19 Kā tie, kas, riņķa deju uzsākdami,

arvienu straujāk priekā nerimtīgā

sāk cilāt kājas, balsis paceldami,

22 tā lūgsnā gatavā un dievbijīgā

šie svētie loki parādīja prieku

gan dejā, gan ar dziesmā brīnišķīgā.

25 Ko iesāksim mēs ar to žēlabnieku,

kas raud par to, ka jāmirst mums tik ļoti,

un debess priecu uzskata par nieku?

28 Kad tas, kam mūžos ir trīs veidi doti,

kas mūžam valda pār mums, ļaužu bariem,

kam visi ceļi neierobežoti,

31 trīs reizes apdziedāts bij no šiem gariem

ar tādu meldiju, ka dziesmā šajā

bij balsis kā no tūkstoš pavasariem,

34 es dzirdēju, kā aplī mazākajā

balss vijās it kā svēta koka zaros

un atskanēja gaismā spožākajā,

37 un atbildēja: «Cik mūs ilgi baros

šie svētki, kuriem sveša katra spēle,

tik ilgi mūsu mīla apkārt staros.

40 Tās skaidrība ir tāda pat kā kvēle,

tās kvēle mūsos redzējumu viesa,

tās žēlastību nespēj izteikt mēle.

43 Kad mūsu svētā, slavas pilnā miesa

tērps dvēseles, kas vieglas tā kā spalva,

lai pilnas top tās, nāks kad pastartiesa,

46 tad pieaugs nepelnītās gaismas balva,

tās gaismas, kurai redzējums šis ļaujas,

un svētīta mums augšup sliesies galva.

49 Lai aug tas redzējums un sirdī kļaujas!

Lai aug tā kvēle un mums dvēsli remdē!

Lai aug tas stars, kas no šīs kvēles šaujas!

52 Bet tā, kā ogle, kura liesmu dzemdē,

to veiktin veic ar savu degsmi dzīvo,

kā savu kvēli dziļumā tā gremdē,

55 tā spožumu šo, kas nu mūsos plīvo,

māks mūsu parādība miesas tēlā,

kas šodien klāj vēl zemes masu blīvo;

58 mūs neapgrūtinās šī gaisma kvēlā,

jo visiem miesas orgāniem būs spēja

it visu uzņemt mūžu stundā vēlā.»

61 Nekas vairs abus korus nekavēja

teikt «Āmen!»; pārņemti tiem bija prāti,

to ilgas miesās tērpties strauji skrēja;

64 tie gribēja vēl apkampt tēvu, māti

un katru būtni, sirdij tuvu dotu,,

pirms tie kā uguņi tiks dedzināti.

67 Un lūk, visapkārt kā par spožu rotu

virs gaismas šīs vēl jauna gaisma dzima,

lai visu horizontu apgaismotu.

70 Kā vakaros, kad visi trokšņi rima,

man debess jaunās ainās savilnījās

un skatiens it kā grimdams nenogrima,

73 tā šeit šīs jaunās būtnes parādījās:

tās riņķodamas virmoja kā spieti

un jaunā aplī abiem apkārt vijās.

76 Ak, Svētās Elpas īstie dzirksteļlieti!

Kā šaujaties jūs, kvēlus starus raidot!

Man acis uzveiktās bij jātur cieti!

79 Bet Beatriče bij tik skaista smaidot,

ka aizmirsās man jūtu pārmērībā,

kā aizmirst prāts var, jaunu jausmu gaidot.

82 Un mani plaksti, slēgti pārvarībā,

tad pacēlās, un jutekļi man mita

ar donnu augstākā vēl svētlaimībā.

85 Es redzēju, ka siera šī bij cita,

pēc ugunīgā karazvaigznes smaida,

kas man šai vietā sarkanāka šķita.

88 Lūk, mana sirds ar degsmi lūgsnu raida,

tā pateicības upuri nes Dievam,

kas savā žēlastībā viņu gaida.

91 Šo svēto brīdi netvert prātam tavam,

neviens to negūs, cenšoties par vari

uz augšu tikt, ja brīvs tas nav no nievām.

94 Un tad man parādījās divi stari

ar divām spozmēm, kvēli sarkanīgām;

es teicu: «Hēlij, tie ir tavi gari!»

97 Kā Piena ceļš ar zvaigznēm daudzām, sīkām,

kas laiku laikos prātus aizmigloja

un prātniekus uz takām veda līkām,

100 šie stari Marsa dzīlēs iestigoja,

lai tās līdz dibenam ar gaismu klātu,

un aplī krusta zīmi izveidoja.

103 Šeit atmiņa ir stiprāka par prātu:

no krusta šī tak mirdzēja mums Kristus -

kur tēlu rast, tik dziļi cildinātu!

106 Kas krustu ņem, ko plecos liek tam Kristus,

tas atvainos, ka tam ko noklusēju,

kad šajā mirdzumā man rādās Kristus.

109 Starp krusta ragiem saskatīt es spēju

daudz zvaigžņu kustīgu un mirgojošu,

kas šaudījās vēl ātrāk pat par vēju:

112 tā zemes virsū redz daudz dejojošu

gan taisnu, gan ar līku puteklīšu,

kas mirdzot zūd caur saules staru košu,

115 kurš spīd caur telpu ēnainu un glīšu

tais vietās, kur no saules vairās ļaudis

un visu klāj ar tepiķiem un plīšu.

118 Kad arfu strinkšķis nav vēl notis audis,

tas ausīm skan kā salda zvanīšana,

bet arfas dvēseli tas nav vēl paudis:

121 tā no tām gaismām, kas bij daļa mana,

caur krustu raisījās man melodija,

kaut nesniedza līdz viņai saprašana.

124 Es manīju: tā augsta dziesma bija.

«Jel celies!», «Veic!», «Tas nebūs tev par grūtu»,

šie vārdi aizgūtnēm man ausīs lija.

127 No skaņām šīm pilns biju mīlas jūtu;

nekā nav cita visā pasaulē,

kas sējis ar tik saldām saitēm būtu.

130 Varbūt šie vārdi kādu izbiedē:

tais pārāk noniecinu acis skaistās,

kur gremdējoties, miers līst dvēselē;

133 bet, ja šie dzīvie zīmogi man saistās

ar katru skaistumu, kas kāpjot plešas

un negribot man gara priekšā laistās,

136 tad tam, kas sapratīs, tam nebūs svešas

tās jūtas patiesās un smalki koptās,

jo ari svētā līksme tajās dvešas:

139 jo augstu kāpju es, jo dziļas top tās.

Piezīmes

86 Planēta Marss.

96 Saule kā dieva izpausme.

Piecpadsmitais dziedājums

1 Tā labvēlīgā griba, kurā raisās

mums mīlestība savā skaidrā kvēlē

un necieš, iekāre ja starpā maisās,

4 tā lirai saldajai nu apklust vēlē

un nomierināties liek svētām stīgām,

ar kurām debess labā roka spēlē.

7 Vai kurlām būt tām būtnēm debišķīgām,

kas mani vadījušas manās gaitās

un kam nu jāklusē ir paklausīgām?

10 Tik tiešām tas jau velna varā skaitās,

kas iemīlējies tukšu lietu ēnā:

tas mūžos savu mīlestību maitās.

13 Kā vakargaisā mierīgā un rēnā

šad tad caur tumsu pēkšņa uguns šaujas,

tos satraucot, kas grima miegā lēnā,

16 kā zvaigzne, kas no savas vietas raujas

un, vietu mainīdama, šķiet jau cita,

kaut visas zvaigznes saskaitīt vēl ļaujas,

19 tā no tā krusta labā raga krita

pie kājām zvaigzne tam kā savaņģota:

no sava zvaigznāja tā nākam šķita.

22 No savas saites netrūka tā rota,

caur šķērskokiem tā cauri izmirdzēja

kā aizmugures uguns caurstarota.

25 Tā Anhīss pretī dēlam laimīgs skrēja,

ja ticam, ko mums saka lielā mūza,

kad Elizejā viņu saredzēja.

28 «O sanguis meus, o superinfusa

gratia Dei, sicut tibi, cu.i

bis unquam coeli ianua reclusa?»

31 Ak, gaisma, tu! kā tu par zvaigzni kļuvi?

Tad pavērsu pret donnu savu seju,

un viņas vaibsti bija man tik tuvi;

34 un viņas acīs jutu tādu dzeju,

ka manas šķita paradīzi redzam,

to Dieva lielās žēlastības leju.

37 Tad jaunu uguni gars šķita dedzam

un izveidojam jaunas sakarības,

bet dziļā tumsā šķita tas tās sedzam;

40 viņš noslēpās man ne aiz pārgudrības:

nes mirstīgajam atziņa daudz moku -

viņš slēpās tik aiz nepieciešamības.

43 Un, kad viņš savu kvēlo jūtu loku

bij slāpējis un manus prāta ārdus

bij atkal pārvērtis par dzīvu koku,

46 tad sadzirdēju beidzot šādus vārdus:

«Lai slava Tev, tu viens kas trīsvienībā,

no manas sēklas krāvis esi zārdus!

49 Es izlasīju savā pacietībā

to tavu apsveicamo, ilgo badu

tai grāmatā, kur viss ir saskanībā

52 un kurā arī es daudz stundu vadu:

tu esi ieguvis tās žēlastību,

kas tavu gaitu virzīs vēl daudz gadu.

55 Tu spried ar savu domu nerimtību,

ka, tiekoties ar mani, daudz tu gūtu,

pēc manis tiecies tu ar nolemtību,

58 un tādēļ nevaicā tu, kas es būtu

un kādēļ šajā priecīgajā barā

pret tevi prieku lielāku es jūtu.

61 Tu spried it pareizi; jo mūsu varā

ir ieskatīties spogulī, kas rāda

jau domu, pirms tā plaiksnījusi garā.

64 Bet, lai tev dziļāk nāktu mīla tāda,

kas manā nomodā ir svētījoša,

ko neatvaira uztvere nekāda,

67 lai tava balss nu līksma, kvēla, droša

pauž tavu gribu, tavu vēlēšanos!

Tad mana atbilde būs izsmeļoša.»

70 Pret Beatriči griezos; skatos manos

bij prieks, un viņas mājiens bija tāds,

kas uzspārnoja manu vēlēšanos.

73 Tad teicu es: «Gan jūtas, gan ar prāts

mums abiem vienādi šķiet acīmredzot:

tie rīks, no viena koka darināts;

76 jo saulei, siltumu un gaismu dedzot,

ir vienāda tās ugunīgā ziba,

ko skatīt nevar, acis neaizsedzot.

79 Bet mirstīgajiem strīdas prāts un griba,

ir abu spārniem atšķirīgas spalvas,

un mudina tos katru sava stiba.

82 Man, mirstīgajam, lidinās virs galvas

šie spārni dažādie; es pateicībā

ar sirdi ņemu pretī tēva balvas.

85 Tu dzīvais dārgakmeni, padevībā

ar tevi savas domas padalīju;

nu nosauc savu vārdu labvēlībā!»

88 «Tu mana lapotne, ko sagaidīju,»

viņš teica, «ilgu lolojums mans kvēls!

Tad zini, ka es tava sakne biju!

91 Jo tam, no kura mantots vārds tavs cēls

un kurš simt gadu griežas pirmā lokā

ap svēto kalnu, esi mazmazdēls.

94 Viņš bij mans dēls; un dots nu tavā rokā

ar darbiem viņa laiku saīsināt

un viņam palīdzēt ikkatrā mokā.

97 Kur Florenci likts bija nodibināt,

tur stāvēja tā mierīga un kautra,

un daudz ko nevarējām mēs vēl zināt.

100 Tai gods vēl nebij kronis nedz ar šautra,

nedz sieviete, kas vīriem pakaļ skrēja,

kas izlaidīga vairāk bij kā jautra.

103 Vēl meitas dzimstot tēvu nebiedēja

ar pūra prasībām: lai dod, kā klājas!

Vēl augstprātības svarus nedeldēja.

106 Vēl nedižojās bērnu tukšas mājas,

vēl neredzējām mēs Sardanapālu,

kā tas ar tukšām sievām ķiķinājas.

109 Učellatoio nebij Montemālo

vēl uzveicis, bet uzveiks tas to grimdams:

šis laiks drīz nāks, tas vairs nav visai tālu.

112 Vēl Bērti Bellinčons iet nenorimdams;

es redzēju, kā spogulī man rādās

vēl sieviete, kam laiks nāk pretī dzimdams;

115 Dei Nerli redzēju es tērptu ādās,

tāpat Del Vekjo - abi mierā bija

un bažās nenogrima it nekādās.

118 Tiem sievas savu laiku pavadīja

pie ratiņiem; tām bija kapa vieta,

ar francūzēm tās gultu nedalīja.

121 Bij viena - stingra pienākuma sieta

pie bērna šūpuļa; un labu omu

tai gādāja ikviena mājas lieta;

124 bet otra lēni vērpa savu domu

pie kodeļas; tai daudz ko stāstīt bija,

tā tērzēja par trojiešiem un Romu.

127 Tais laikos laikam tāds pat retums bija

tāds Salterello, tukšodams ik šķīvi,

kāds šodien Cincināts vai Kornēlija.

130 Šo mierīgo un skaisto pilsoņdzīvi,

kur es tik drošu sabrālību guvu,

pa pilnam izbaudīdams dvēsles brīvi,

133 man deva Marija un vērta tuvu;

pēc Kristus sajutu es svētu dziņu

un kristietis un Kačagvida kļuvu.

136 Man divi brāļi bij ar Dieva ziņu,

Po ielejā es radu sievu savu,

un uzvārds tavs man nāca līdz ar viņu.

139 Es cīņā gāju par Kurrādo slavu,

ar mani izvērsa viņš sadarbību,

man tikās labi paveikt darbu savu.

142 Ar viņu cīnījos pret nelietību,

ko sargā likums, kad to sagrābj ļaudis,

kam taisnība spēj kļūt par netaisnību.

145 Tur raisījās mans gars, kas bija snaudis,

kas pasaulē bij klīdis maldīgajā,

tai, kuru mīlē nelietīgi ļaudis.

148 No mokām nonācu es mierā šajā.

Piezīmes

Meteors.

Eneja tēvs.

Vergilijs.

28-30 «Ak, asins mnna, no debesim nestā dievn žēlastība, kam vēl jebkad tA kA tev divreiz debesu vArti tikuši atvērti?» (lat.).

RunA Kačagvida, Dantes vecvecvectēvs. Tai laikā ItAlijA izglītotie |audis vēl runAja latīniski.

107 Izsmalcināti izlaidīgs Asīrijas valdnieks.

109 Učellatoio - kalns, no kura pārredzama Florence. Montemālo - kalns, no kura pārredzama Roma.

112 Gvalrādas tēvs (E. XVI, 37), slavens Florences pilsonis.

115-116 Senas un cienījamas florenciešu ģimenes.

119          Kapa vieta Florencē: tām nebija jādodas trimdā.

120          Florencieši mēdza doties uz Franciju kā tirgotāji vai baņķieri.

126 Tautā uzskatīja, ka Florenci dibinājuši trojieši.

128          Izšķērdīgs un baudkārs Florences tiesnesis.

129          Cincināts jeb Kvinktijs - sk. Š. VI, 47. Kornēlija - brāļu Grakhu māte.

139 Vācu karalis Konrāds III, kas 1147. g. kopā ar franču karali Ludviķi VII uzsāka otro krusta karu.

Sešpadsmitais dziedājums

1 Cik maz gan vērts tu, asins dižciltība,

ja liec, lai tevi vārdos skanīgos

šai zemē slavē jūtu vārgulība!

4 Pēc tevis vairs nekad es nedzīšos;

es debesīs, kur slāpes īstenākas,

nu dižciltības tieksmē atzīstos.

7 īss esi mētelis, ko pāršūt nākas;

ja šodien pie šī darba nepiestās,

iet apkārt laiks, kam grieznes varenākas.

10 Ar vārdu «jūs», kas Romai netikās,

kaut Cēzaram šo godu parādīja,

nu mana runa atkal atsākās.

13 Tad Beatriče, piemirsta kas bija,

lai mani atgrieztu no prombūtnes,

mazlietiņ ieklepojās, nosmaidīja.

16 Es iesāku: «Jūs - tēvs mans, dvēseles

jūs manas drošinātājs, kas to cēla,

caur jums es esmu vairāk nekā es.

19 Tik daudz to strautu, kuri vilnus vēla,

lai prieku nestu man; no tā es vados:

prieks sevi rod, kur prieks reiz zēla.

22 Man sakiet, senci mans, kas bij jums rados

un kādi lauki bij vēl neapgūti,

kas zīmogojās jūsu zēna gados.

25 Man pastāstiet par Svētā Jāņa kūti,

cik liela bij tā, kādi bij tie ļaudis,

kas augstu sēdēja ar platu krūti.»

28 Kā ogles gabals, pelnu plēnēs snaudis,

par liesmu atdzīvojas vēja pūsmā,

šis vīrs, kad biju savus vārdus paudis,

31 tā iedegās, ka sirds man bija jūsmā;

es balsī klausījos, kas maiga bija,

kur vārdi plūda senatnīgā plūsmā.

34 «No dienas tās, ko - Ave - iezvanīja,

līdz tai, kad mana māte, tagad svētā,

no savām miesām mani izvadīja,

37 jau lauvas zvaigzne, manim izredzētā,

piecsimt un astoņdesmit reižu nāca

pie lauvas kājas vietā paredzētā.

40 Es dzimu tur, tur mani mazu vāca,

tur pie tiem velvju namiem sensenējiem:

es ceru, jums šī vieta kaut ko māca.

43 Nu diezgan teikts par maniem priekšgājējiem;

no kurienes tie nāca, kas tie bija,

to labāk nestāstīšu visiem vējiem.

46 Tie, kas starp Marsu un starp Jāni bija

tais laikos tur, no tiem, kas tagad dzīvo,

tie tikai piekto daļu sastādīja.

49 Bet asinīs tie juta elpu brīvo,

tās nebij sajauktas ar smaku grūtu,

tās tīras bij kā karogs, kas tiem plīvo.

52 Ak, ja šie ļaudis kaimiņos jums būtu,

ja jūs kā toreiz vestu taisna taka,

ja pie Galluco robeža jums būtu,

55 ne iekšienē, kur jācieš jums ir smaka

no dAguļjona un no draņķa Siņas,

kas kukuļpilns kā piegļetusi aka.

58 Ja tie, kam svētuma nav it ne miņas,

pret ķeizaru tā nebūt' grēkojuši,

bet būtu slāpējuši savas dziņas,

61 tad florencieši būtu pavērsuši

kaut skatu atpakaļ uz Semifonti,

kur sentēvi jau kaut ko meklējuši;

64 pār Montenurlo valdītu vēl Konti

un Akonā varbūt vēl Čerki būtu

un laikam Valdigrjēvē Bondelmonti.

67 Kā miesai barība var kļūt par grūtu,

ja neievērojam mēs īsto mēru,

tā būtu, ja viens otra vietā kļūtu.

70 Akls vērsis ātrāk krīt par aklu jēru,

un vienam zobenam ir vairāk vaļa

kā pieciem nokaut pat it niknu zvēru.

73 Cik šodien nopostīta Urbisaļa!

Tās liktenis patiešām neapskaužams!

Un tāpat Lūni, Kjūzi, Sinigaļa!

76 Ar to man jauns nekas tev nava paužams:

neviena dzimta nav jau nemirstīga,

un pilsētām savs gals ir vienmēr jaužams.

79 Ir katra jūsu lieta iznīcīga

tāpat kā jūs; bet slēptas tās ir vienā,

kas pāri īsām dzīvēm bezgalīga.

82 Kā mēness grieži mēness naktī, dienā

gan apskalo, gan atsedz jūras krastu,

tā Fortūna ik florencieša sienā

85 gan sedz, gan atstāj zīmi neparastu,

un neparasti viņai tad ir smīni,

it kā tā viņu slavu nesaprastu.

88 Es Ugi redzēju un Katellīni,

Filipi, Grēči, arī Alberīki,

ko nereibināja vēl slavas vīni;

91 tie bij reiz seni, lieli, tagad sīki,

tie visi dell Sannella un dell'Arka

un Soldanjēri, Ardingi, Bostīki.

94 Pie vārtiem, kuros zīmogota marka

tik daudzām nelietībām tādā svarā,

ka nest šo postu nespēj vairs kā barka,

97 tur Raviņjāni mita, diži garā,

no kuru celma ir grāfs Gvido cēlies -

šis nams reiz viss bij augstās dzimtas varā.

100 Pār Prešu bija slavas kalns jau vēlies,

un vareni bij darbi brīnumainie,

ar kuriem Galigaio slavu smēlies.

103 Ar kolonnu tad nāca Vāverainie,

Saketi, Džoki, Fifanti, Baruči

un Gaili un tie kaunā iesārtainie.

106 Tas celms, no kura piedzima Kalfuči,

jau bija liels, un jau bij iesaistīti

valsts lietās Siciji un Arriguči.

109 Cik lieli bija tie, kam iedauzīti

nu augstprātības kausi! Ak, kā zēla

tās zelta lodes! Kādi darbi vīti!

112 Cik ļoti godīgais tos dēlus pēla,

kas, tiklīdz baznīcā bij tukša vieta,

no vietas šīs sev zelta lomus cēla!

115 Tā banda, kurai roka ir tik cieta,

kad jāķer kāds, bet, ja kāds zobus rāda

vai zeltu, mute tūdaļ ciet ir sieta,

118 jau uznira, bet nebija vēl tāda,

tik Ubertīns Donāto pieri rauca:

tam nepatika radniecība šāda.

121 No Fjēzolas jau Kaponsako brauca,

un Džūda gribēja, lai cienījamā

un krietnā vīra vārdā viņu sauca.

124 Lai skan šī patiesība neticamā:

tie vārti nesa della Peras vārdu,

pa kuriem ieiet varēja tai namā.

127 Ikviens, kam labpatika nest šo vārdu, -

šim vārdam Toma svētkos cēla rību

un slavināja to ar bungu dārdu -

130 sev guva tiesības un dižciltību;

diemžēl tik tie, sev iemantojot kaunu,

ar katru pūli slēdza tubrālību.

133 Vairs Gvalteroti netīkoja ļaunu

un arī Pils, tā būtu mierīgāka,

ja nebūtu tai kaimiņu vairs jaunu.

136 Tā māja, kurā gars jums raudāt sāka,

tā jūs ar taisnām dusmām nīcināja,

lai dzīve kļūtu jums vēl bēdīgāka;

139 Tā tiešām bija godājama māja:

ak, Buondelmonte, kādēļ paklausīji,

kad tevi no tām kāzām atrunāja!

142 Kam atnākdams tik daudzus skumdināji!

Tu atnāci ar dieva gribu svētu,

bet pienākt klāt pie Emas nezināji.

145 Bet lemts bij, lai tu sevi upurētu

un Florence pie tilta akmens drupām

sev pēdīgajo mieru pazaudētu.

148 Bet mēs pie akmeņa šī nepaklupām:

es redzēju, kā Florence vēl zēla,

tās ielās nebij jākrīt līķu čupām.

151 Tās taisnā tauta lepni galvu cēla,

ar baltu līliju tā izgreznojās:

ne šķēpā puķe šī sev spēku smēla,

154 un kaujā sarkana tā nekrāsojās.»

Piezīmes

25 Florence, kam patrons (gans) bija svētais Jānis.

35 Marija, Kristus māte.

37 Marss.

39 No Kristus augšāmcelšanās līdz Kačagvidas dzimšanai pagājuši 580 Marsa gadi,

t. i., Kačagvida dzimis 1091. g.

41 Starp Svētā Jāņa un Svētā Pētera baznīcu, Florences centrā.

46 Jāni Kristītāju.

54 Pilsētiņa divas jūdzes uz dienvidiem no Florences.

56 Ietekmīgs Florences pilsonis, kas 1311. g. apstiprināja spriedumu par Dantes

izraidīšanu trimdā.

58 Baznīckungi.

64            Pils, kas piederējusi grāfiem Gvidi.

65            Sk. E. VI, 64-72.

66            Kad 12. gs. florencieši izpostīja Buondelmonti pili Montebuoni, tie pārcēlās uz

Florenci.

73 Pilsēta, ko nopostīja Alarihs.

75 Lūni, Kjūzi - etruskiešu pilsētas, kas Dantes laikos jau bija nopostītas vai pa-

grimušas. Sinigaļa - pilsēta, ko postīja saraceņi un malārija.

88-89,

92-93 Senas florenciešu dzimtas.

94 Pie Svētā Pētera baznīcas vārtiem.

96            Valsts kuģis.

97            Bellinčone Bērti dei Raviņjāni (P. XV, 112) izdeva savu meitu Gvalrādu (E. XVI,

38) grāfam Gvido Vecākajam, un viņas mazdēls bija grāfs Gvido Gverra (E. XVI,

34-39).

100 Florences gibelīns.

102          Florences bruņinieks.

103          Piļļi dzimta, kuras ģerbonī bija vāverādu kolonna uz sarkana fona.

105          Kjārmontēzi, ko apkaunoja to dzimtas pārstāvis Durante (sk. Š. XII, 105).

106          Donāti dzimta.

111 Lamberti ģerbonis.

119 Negribēja, ka viņa sievastēvs Bellinčons Bērti apprecina otru savu meitu ar šīs

«bandas», t. i., Adimāri dzimtas pārstāvi.

122 Gibelīns.

134          Svēto Apustuļu pils.

135          Buondelmonti.

140 Buondelmonti Buondelmonti 1215. g. savā mājā nogalināja Amidēi; pēc šī

gadījuma Florence sadalījās gvelfos un gibelīnos.

142 Ar savu nāvi.

144 Neliela upīte, Grēves pieteka.

146 Sakropļotā Marsa statuja pie Vecā tilta, kur tika nogalināts Buondelmonte.

Septiņpadsmitais dziedajums

1 Kā Fetonts, kas pie KJimenes reiz gāja,

lai pārliecinātos, ko dzirdēj's bija,

to, kas par viņu sliktu liecināja,

4 tāds biju es, un tādu samanīja

gan Beatriče mani, gan tas svētais,

kas savu vietu samainījis bija.

7 «Lai skan tavs vārds, šis tevī izauklētais!»

tad teica tā, «lai deg ar liesmu diktu

šis vārds, ar tavu sirdi zieģelētais!

10 Ne tādēļ, ka mums zināt labpatiktu,

ko zinām mēs jau sen, bet lai tu proti

tā izteikt slāpes, ka tev ieliets tiktu.»

13 «Ak, dārgais koks, caur tevi apgaismoti

ir prāti man, tie šķiet jau daudzzinoši:

kā divi taisni leņķi ievietoti

16 nav trīsstūrī, tā redzi tu it droši

caur nejaušībām sevī katru lietu,

kam visi laiki ira klātesoši;

19 ar Vergiliju taku, kopā ietu,

man liktens piešķīra caur šķīstītavu

un caur to drūmi sēro miroņvietu,

22 tur izdzirdēju es par dzīvi savu

it smagus vārdus, kas man sirdī kāpa,

kaut rūdījis es esmu garu savu;

25 jo sen jau mana griba zināt slāpa,

kas mani gaida, kam es nolemts biju,

jo paredzēta bulta gausāk trāpa.»

28 Šos vārdus es šai gaismai izsacīju,

un Beatriče manim deva spēkus,

es šādi savu vēlmi piepildīju.

31 Ne aplinkiem, kā šķieda savus spēkus

tie muļķa ļaudis, iekams nokauts tika

tas Dieva jērs, kas nesis zemes grēkus,

34 nē, tēva mīlestībā runāt lika

ar skaidriem, stingriem latīņmēles vārdiem

tā liesma, kura man tik ļoti tika:

37 «Tā nejaušība nenāk skaļiem dārdiem,

to ārā nedzen vielas likumība,

tā iepriekš ielikta iekš Dieva zārdiem;

40 bet tikai tik daudz ņem to vajadzība,

cik acis kuģi ieņem spoguļskatā,

kad lejup nes to straumes varenība.

43 No turienes, kā eņģeļbalsī platā

mums ausīs lejas salda harmonija,

nāk viss, kas paredzēts tev ir, mats matā.

46 Kā Ipolitam projām jāiet bija

no Atēnām caur ļaunu piegājienu,

tā Florence ir tevi nosodīja.

49 Tas nolemts tā ne jau par tevi vienu,

un lēmums pilsētā tiks apstiprināts,

kur Kristu allaž tirgo katru dienu.

52 Ka vaina Baltajos, tiks apliecināts;

bet atriebība nāks caur patiesību,

tās lēmums nepaliks vis neizzināts.

55 Tu atstāsi caur savu atdevību,

kas sirdij dārgs, un tad tu sajutīsi

tā pirmās trimdas bultas nesaudzību.

58 Tu svešas maizes sāli izbaudīsi,

un, cik ir smagi kāpt pa svešām kāpēm,

to tu uz savas ādas izjutīsi.

61 Kas tevi māks visdziļākajām sāpēm,

būs ļauna, nederīga sabiedrība:

tu lejā kritīsi aiz ilgu slāpēm;

64 būs gaužām tukša viņas pateicība;

un tomēr sveiksi reiz tu gadījumu,

kad kaunu mantos viņas negantība.

67 Tu pieredzēsi viņas lopiskumu,

no kura katrs trimdinieks ir cietis,

bet pirmo mājvietu un patvērumu

70 tev sniegs tas lielais, laipnais lombardietis,

kam svētais putns ir uz kāpnēm redzams,

tavs brālis kļūs šis cēlais veronietis.

73 Tā skatiens nebūs laipnībai tev dedzams:

viņš izdarīs, pirms viņam kaut ko lūgsi,

viņš apsegs locekli, kas būs tev sedzams.

76 Ar viņu kopā laimes ziedus plūksi,

ar viņu kopā to tu ieraudzīsi,

pie kura ilgām savas ilgas jūgsi.

79 Vēl viņa spārni iraid pārāk īsi,

jo šobrīd viņam deviņi tik gadi,

bet pienāks laiks, un viņu pamanīsi.

Bet, kad ar viņu savas dienas vadi,

liec vērā vina tikumības kvēli:

to nauda nesatrauc, nedz naudas badi.

Tam viņa cēlumam jel uzplaukt vēli!

tas būs tik liels, ka nespēs viņa draugi,

ne ienaidnieki turēt savu mēli.

Tu viņa labvēlību gaidīt raugi!

Viņš vērtīs nabagos par bagātajiem

ar savu dižumu, kam līdz tu augi.

Šiem vārdiem tici, prātā rakstītajiem,

un nesaki nekā!…» Un viņš bez jokiem

to slavēja šiem vārdiem diženajiem,

tad piebilda: «Mans dēls, šiem dzīviem kokiem

ļauj brīvi augt ar spēku nesalauztu,

kas slēpjas tik aiz dažiem laika lokiem.

Bet nevēlos, lai kaimiņus tu skaustu,

jo tava dzīve ātrāk nākotņosies

par viņu sodu, manos vārdos paustu.»

Kad redzēju, ka svētais vīrs jau posies

mest apmali ap audumu, ko audis,

un tūdaļ savā klusēšanā dosies,

es iesāku kā šaubīdamies ļaudis,

kas šķietas palīgā sev kādu saucam,

kurš tiem visvairāk mīlestības paudis:

«Es redzu, tēvs, sev laiku pretī traucam

un smagi sitam man ar varu spēju

un visu manu dzīvi kopā jaucam;

ir tādēļ labāk bruņoties, cik spēju:

kad mīļās vietas man būs pagaisušas,

lai es ar dziesmām citas nezaudēju.

Tur pasaule, ko rūgtu darījušas

ir bēdas, un tai kalna jundā kaismā

ir domas acis mani pacēlušas.

Un tagad šeit, no gaismas ejot gaismā,

es aizgājis līdz tādai atklātībai,

ka daudziem asa šķitīs garša baismā;

jo bailīgs draugs es esmu patiesībai,

es baidos zaudēt savu dzīvošanu

starp tiem, kas pienākuši nākamībai.»

121 Tad gaisma, atdodama mantu manu,

ko atradis tur biju, iedzirkstījās

kā spogulis, ko saulē degam manu,

124 un sacīja: «Tā apziņa, kas bijās

no savas pašas vai no sveša kauna,

tā bīsies vārda, kas no tevis vijās.

127 Tu melus atsegsi vienmēr no jauna,

ik tava vīzija tiks apgaismota;

kas kraupains ir, lai kasās tas aiz kauna!

130 Ja arī rūgta garša tiks tai dota,

tai tavai barībai, tā tomēr kļūs tam

par dzīves barību, kad sagremota.

133 Tavs sauciens, izlauzies kas vārda gūstam,

kā vējš ir, galotnes kas satricina;

jo neiedomājies tu slavu gūstam.

136 Tādēļ šie riteņi tev rādīt zina

gan kalnā, gan tai baisā bēdu lejā

tik dvēseles, ko slavas aura tina,

139 jo dzīvās dvēseles grib skatīt sejā

tik tādus, kas var piemēru mums rādīt,

kam saknes atklātas ir dzīves skrejā,

142 lai dzīves paraugus tās var sev stādīt.»

Piezīmes

Kad Epafs Fetontam bija teicis, ka tas neesot Saules dels, Fetonts skrēja pie savas mātes par to droši uzzināt, un māte viņu aizsūtījusi pie pašas Saules (sk. E. XVII, 106).

Kristus.

Pamātes Fedras apmelotu, viņu padzina tēvs Tēzejs.

Sk. E. XXIV, 139; Š. XX, 71.

Romā.

Bartolomejs della Skala, kura ģerbonī ir ērglis uz kāpnēm.

Bartolomeja brāli Kangrandi.

Astoņpadsmitais dziedajums

1 Šis spogulis tā savu puķi plūkto

nu baudīja viens pats, un es ar saldu

nu jaucu sava vārda garšu rūgto;

4 kad donna, kura vadīja bez maldu

pie Dieva mani, sacīja: «Vai kalsi

tu ilgi apli, kurā tevi valdu?»

7 Es pagriezos pret mīlas pilno balsi;

bet izteikt visu svēto mīlestību,

ko redzēju, jau nespēj vārdi palsi;

10 un vārdi atņēma man atklātību,

nē, atmiņa, kas augstās sfērās ganās,

tā nespēj turēt prāta apmātību.

13 Tik vien vēl vārdu bija lūpās manās,

lai pasacītu to, ka gars mans kvēlais

bij brīvs no katras citas vēlēšanās,

16 tik mūžības prieks, starojošais, cēlais

bij Beatričes sejā; katrs atzīs:

šai priekā gaist viss drūmais un viss žēlais.

19 Es gaidīju, ko smaidot viņa sacīs;

tad viņa teica: «Pagriezies un klausies;

nav paradīze tikai manās acīs.»

22 Kā tāds, kurš ir no sapņa ārā trausies

un jūt, ka krūtīs liesmas deg tam kvēlas,

kam tūdaļ tas ar visiem prātiem ļausies,

25 tā manīju no svētās gaismas cēlas,

kas dvēseli no apmātības brīvo,

ka tā ar mani parunāt vēl vēlas.

28 Tā teica: «Kokam, kurš no augļiem dzīvo

un kuram pāri - klaji bezgalīgie,

un kuram lapas vienmēr zaļas plīvo,

31 tam sēd uz piektā sliekšņa svētlaimīgie:

pirms nonāca tie debesīs, tiem slavu

bij nesuši to darbi nerimtīgie.

34 Uz krusta ragiem vēršu skatu tavu:

lūk vīrs, ko redzot zibens tēlu gūstam,

no mākoņa kurš izšauj šautru savu.»

37 Es redzēju caur krustu gaismu plūstam

un Josuum tur saskatīju seju;

jau iepriekš zināju: šeit jānāk būs tam.

40 Kad dzirdēju, ka nosauc Makabeju,

tad aplis cits man šķita griežamies,

kur sazīmējams bij viņš teju teju.

43 Turp arī Kārli Lielo dodamies

es redzēju, mans skats tam sekoja

kā vanagam, ko acs redz laižamies.

46 Gijoms, un Renuārs aiz Rolanda,

Gofrēdo līdz ar saviem sekotājiem,

tie visi caur šo krustu izgāja.

49 Tad parādījās starp šiem gaismotājiem

tā dvēsele, kas bija runājusi,

kā mākslinieks starp debess dziedātājiem.

52 Un tad es pagriezos uz labo pusi,

lai Beatriče, kas man darāms, rāda,

līdz vina zīmi būs man iedevusi;

55 un viņas acīs līksme bija tāda

un jaukums tāds, ka viņas mīlīgumam

vairs vara nelīdzinājās nekāda.

58 Ja cilvēks laba darba cildenumam

ir pievērsies un spēkus augam mana,

viņš tiek līdz tikumības pilnīgumam.

61 Es manīju, ka mana riņķošana

bij debess loku paplašinājusi,

un brīnums šis bij arī laime mana.

64 Kā sieviete, aiz kauna nosarkusi,

slēpj sārtumu, kas viņai vaigos lija,

līdz balta atkal mirdz tās seja klusi,

67 tāds pārveidojums jāpanes man bija,

kad mana sirds tik ilgu pilna slāpa

un sestās zvaigznes maigums pāri lija.

70 Es redzēju, kā Jupitera lāpa

kā mīlestība dega neparasta,

un mūsu vārdi manās acīs kāpa.

73 Un tā, kā putni, celdamies no krasta,

gan izstiepjas, gan saapļojas pulkā,

kad barība tiem kopīga ir rasta,

76 tā visas svētās būtnes savā pulkā

it visas dziedādamas izveidoja

gan D, gan I, gan L šai gaismā spulgā.

79 Vispirms tās dziedādamas izdejoja

šo zīmju divos, daudzveidīgos starus

un apstādamās tad tos noapļoja.

82 Ak, dieve Pegaseja, tu, kas garus

tik slavenus un ilgmūžlgus radi,

lai viņi ilgstošus nes pavasarus,

85 jel mani apgaismo un mani vadi,

lai man šīs zīmes ari kaut ko māca,

lai skan caur īsiem pantiem gari gadi!

88 Caur piecreiz septiņiem tur burtiem nāca

tie vārdi, kā uz mani mērķētie;

pa daļām viņus doma kopā vāca.

91 «DILIGITE IUSTITIAM» - lūk, tie

bij vārdi pirmie, ko es izlasīju,

«QUIIUDICATIS TERRAM» - pēdējie.

94 Pie burta pēdējā kad ticis biju,

pats Jupiters tur šķita apmetamies:

tur sudrabs mirdzēja ar zelta viju.

97 Un redzēju es gaismas nolaižamies

uz pēdējā šī M un, klusītēm

tur dziedot, par šo balvu priecājamies.

100 Kā, saduroties divām pagalēm,

šauj dzirkstis augšup liesma plandīdama,

lai muļķi zīlēt var nu aizgūtnēm,

103 tur gaismu masa cēlās riņķodama,

to kāpums dažāds likās veidojamies,

it kā tās saule degtu sijādama;

106 kad pulks šis rima, vietās nostādamies,

tad ērgļa kaklu, ērgļa galvu, rau,

tai liesmā redzēju es zīmējamies.

109 Tam, kas tur zīmē, vadītāja nav,

viņš - radītājs, kas vada radījumu:

top ligzdām forma, tikums - tapis jau.

112 Kā maigu līlijziedu savijumu

ap M bij veidojis to otro pulks;

nu lēnām pabeidza tas zīmējumu.

115 Ak saldā zvaigzne, dārgakmenis spulgs!

Tu rādi mums, ka taisnība un gaisma

no Dieva nāk, kam vajadzīgs nav tulks.

118 Lai augsto Prātu aizsniedz lūgsna kaisma,

ko raidu es, lai teic viņš, kur tie dūmi ceļas,

kas tavus starus sedz kā siena baisma!

121 Lai vēlreiz viņa dusmu vilnis veļas,

kad templī atkal pirkts un pārdots tiek:

šis grēks lai grēciniekiem asi dzeļas!

124 Tu debess pulks, tev sardzē jāpaliek!

Lai lūgšanā mēs rokas augšup slienām

par tiem, kam ļaunums ļaunu darīt liek!

127 Ja zobens kādreiz kareivim ikvienam

bij kararīks, tas tagad laupa brīvi

un maizi, kuru neliedz Tēvs nevienam.

130 Bet tu, kas rakstīdams kā svece plīvi,

liec vērā: Pēteris un Pauls, kas mira

par vīnkalnu, ko posti, ir vēl dzīvi.

133 Tu saki: «Mana vēlēšanās ira

tik atzīt vienu vientuļnieku īstu,

kas deju dēļ, caur mokām iedams, mira;

136 ne zvejnieku, ne Paulu nepazīstu.»

Piezīmes

38 Mozus pēctecis, kas aizvedis ebrejus uz apsolīto zemi.

40 Jūda Makabejs - ebreju atbrīvotājs no sīriešu jūga 2. gs. p. m. ē.

43 Kārlis Lielais (742-814) - franku karalis un Romas ķeizars, lielās franku impērijas izveidotājs.

46         Gijoms - Oranžas hercogs, kas cīnījās pret moriem un mira kā mūks IX gs. sā-

kumā. Renuārs - varonis, kas Gijoma vadībā piedalījās karā pret moriem. Ro-

lands - leģendārs franku varonis, Kārļa Lielā brāļadēls.

47         Gofrēdo di Buļjone - pirmā krusta kara vadonis, miris 1100. g.

82 Pegasa, spārnotā dzejas zirga vārdā sauktā mūza, domāta, iespējams, Uranija, kas pārzina debesu lietas.

91-93 «Mīliet taisnību, kas tiesājat zemi» (lat.) - Zālamana vārdi valdniekam.

122 Pēc evaņģēlija Kristus ar pātagu padzina tirgotājus no Jeruzalemes tempļa.

130 Acīmredzot domāts pāvests Jānis XXII (1316-1334).

134       Jāni Kristītāju, kurš daudzus gadus pavadīja kā vientuļnieks tuksnesī; lai saprastu Dantes sarkasmu, jāzina, ka Jāņa Kristītāja attēls bija iekalts zelta florīnos.

135       Salome, dejodama ķēniņam Hērodam, kā balvu prasīja Jāņa Kristītāja galvu.

136       Pēteri.

Deviņpadsmitais dziedājums

1 Man parādījās spārniem atplestiem

tā skaistā aina, kurā, prieka skārta,

ik dvēsle ļāvās saldiem glāstiem.

4 Man rādījās ikviena - rubīnsārta;

tām pāri kvēli saules stari lija;

man acis žilba kā no spoža sārta.

7 To, kas tur redzams, kas tur dzirdams bija,

to neizteiks ne balss, ne spalva jūsu,

to neaptvers nekad pat fantāzija;

10 tos zvanus nespēj apklāt laiks ar rūsu:

es dzirdēju tur skanam «es» un «mani»,

kur citkārt mēdzam sacīt «mēs» un «mūsu».

13 Viņš iesāka: «Starp taisnajiem tu mani

šeit skati, kur tas Kungs man slavu dedz,

kur mūžam skan man paradīzes zvani;

16 uz zemes piemiņa man pīšļus sedz,

tur ļaudis viltīgi ik mīļu dienu

to cildina, bet mani nesaredz.»

19 No daudzām oglēm jūt tā kvēli vienu,

kā šeit no daudzām mīlestībām nāca

viens zvans, man sirdī liedamies arvienu.

22 Mans gars tad visus prātus kopā vāca;

es teicu: «O, jūs mūžu priecas ziedi!

Lai jūsu smarža kopīgā man māca

25 aiz sevis atstāt smaržojošu sliedi,

no lielās gavēšanas pestījoties,

lai mani nemoka vairs bada biedi!

28 Ja debess spogulī var spoguļoties

tā Kunga taisnība, tad jūsējā

varbūt es arī varu ielūkoties.

31 Jūs zināt, kā es esmu pratis klusumā

ar uzmanību klausīties, jūs zināt,

kā gavējis es šaubu melnumā.»

34 Kā vanags, kuru mednieks aizlidināt

grib gaisā, noņemdams tam acu autu,

sāk galvu grozīt, spārnus savēcināt,

37 šis vīrs ar skatienu, pie manis kļautu,

uz augšu cēla roku cienījamo,

lai mani Dieva žēlastībai ļautu.

40 Viņš teica: «Tam, kurš visu kārtojamo

ir sakārtojis likumpantos svētos,

no redzamā kurš šķīris neredzamo,

43 tam vajadzēja spēkus visur sētos

tā atraisīt, lai viņa dzīvais vārds

vairs bezgalības laukos nemitētos.

46 Tam, kura lepnums dārdēja kā skārds,

kurš pirmais bij starp visiem radījumiem,

tas krita, Dieva taisnīguma skārts;

49 un tā nu sīkākajiem veidojumiem

lemts traukiem būt, kas visu labo nestu,

kurš sevi mēro saviem mērījumiem.

52 Ik mūsu skats, kas radīts ir, lai vestu

pie gaismas mūsu aptverošo prātu

un pāri tam lai staru tīklu plestu,

55 nav spējīgs tikt tām debess lietām klātu,

to bezgalīgais mirdzums dzen un vajā,

tas sevi jūt ik brīdi stādinātu.

58 Un tādēļ taisnīgumā mūžīgajā

tas skats, kas jūsu pasaulei slīd pāri,

to tver kā jūru acs un pazūd tajā;

61 no krasta spēj tas aptvert visu āri

līdz pašam apvārsnim, bet jūras dzīlēs

tas apslēpto spēj apjaust gaužām vāri.

64 Kam tumsa nāk, tas gaismu neizzīlēs,

to tikai biezējoša krēsla laiza,

tas paliks savā indē, miesas spīlēs.

67 Nu tev ir atvērta tā tumsas aiza,

kas aizslēpa tev taisnīgumu dzīvo,

nu atkrīt jautājums, kas tevi graiza;

70 tu sacīji: - Ja Indijā kāds dzīvo,

tad nav tur, kas par Kristu viņam stāsta

un garu tam no neticības brīvo;

73 bet viss no viņa labo darbu klāsta,

viss, ko viņš veicis, cik vien labi spēdams,

ir piepildīts un brīvs no grēku lāsta.

76 Mirst nekristīts viņš, Dievam neticēdams:

kur ir tā taisnība, kas viņu tiesā?

vai grēkojis viņš, labus darbus sēdams? -

79 Kas esi tu, kas, tērpts vēl savā miesā,

jau nāc, lai patiesības graudus vāktu,

ja skats tev vērsts ir taisnībā tik liesā?

82 Tas, kas pie manis smalki runāt nāktu,

ja Svētā Vēsts tam būtu apklususi,

tas šaubīties par brīnumu drīz sāktu.

85 Jūs, lopi, redzat tikai vienu pusi!

Tā pirmā griba, kas ir laba pati,

no sevis it nekad nav atgājusi.

88 Ja tu tai visu labo līdzās stati,

tā nepieņem, ko pati radījusi,

tā starodama visu atdod pati.»

91 Kā stārķis riņķo vēl virs ligzdas klusi,

kad savus bērneļus viņš pabarojis

un tie vēl noraugās uz viņa pusi,

94 tāds bij, šo patiesību izskaidrojis,

šis svētais tēls starp visiem mūžīgajiem,

un tāds es biju viņu uzlūkojis.

97 «Kā dziesmā šai, kas skan pār debess klajiem,

tev nesaprotama tās skaņu dima,

tāds spriedums mūžīgais ir mirstīgajiem.»

100 Tad Svētā Gara liesmu kvēle rima

vēl reiz tai zīmē dižajā, caur kuru

pret romiešiem it visur cieņa dzima,

103 un teica viņš: «Šī ir tā sfēra, kuru

nav sasniedzis neviens, kas neredz Kristu:

es viņa vārdu tavā priekšā turu.

106 Bet redzi: daudzi saukā - Kristu, Kristu! -,

tie tiesas dienā būs tam mazāk tuvu

kā tie, kas nava pazinuši Kristu;

109 tie kristieši, kas nekopj Dieva druvu,

tie kādreiz tiks no mora nolādēti:

tā ir tā mācība, ko šeit es guvu.

112 Nav jūsu valdnieki nebūt tik svēti:

ir viņu grēki visi pierakstīti;

lāsts viņiem, ja tie netaps izdeldēti!

115 Ir slavas vārdi Albrehtam gan vīti,

bet darbi tie, caur kuriem Prāga gruva,

tie drīzi tiks no Dieva pamanīti.

118 Par bēdām Parīzei tā nauda kļuva,

ko viltojis tas vīrs ar nelietību,

tas, kurš no kuiļa ilkņa nāvi guva:

121 to redzēs Dievs, tāpat kā augstprātību,

caur kuru skots un anglis kļuva traki

un apslēpt nespēja vairs negantību.

124 Un ko gan lai par spānieti tu saki

un mīksto baudītāju bohēmieti,

kas allaž pilni bija tā kā maki?

127 Tur redzēsi tu jeruzalemieti,

kam labie darbi tikai vārgi staro,

bet tūkstoš grēku tura viņu cieti.

130 Tu redzēsi, kā nelietība garo

tam vīram, kas pār ugunssalu valda,

kur Anhīss beidza savu mūžu garo;

133 viņš savus burtus īsina un skalda,

lai mazā telpā daudz ko uzrakstītu,

bet netiek vaļā viņš no grēku malda.

136 Tā brāli redzēsi un brāļa svītu

un veco bārdu: abi pūlējušies,

lai divus kroņus dubļiem aptašķītu.

139 Bij Akons, Dionisijs kundzējušies,

nu kaunā redzi tos, kā Urosiju,

par ļaunu zīmogi kam rādījušies.

142 Lai slavējam mēs tādēļ Ungāriju,

kas neļauj ilgāk sev vairs darīt pāri,

un Navarru ar stipro kalnu viju!

145 Cik skaļas žēlas pilda visu āri

no Famagostas līdz pat Nikozijai,

kas izcieš valdinieka posta kāri!

148 Drīz jātrūkst būs tā grēka darbu dzijai.»

Piezīmes

46-48 Lucifers (E. XXXIV, 20).

83 Evaņģēlijs.

101-102 Ērgļa zīmē.

116 Austrijas Albrehta nopostīja Prāgu 1304. r.

119-120 Filips Skaistais, kas mira medībās 1314. g.

122-123 Skotijas karalis Roberts un Anglijas karalis Eduards, kas abi karoja savA starpā.

124          Kastīlijas Ferdinandu.

125          Bohēmijas Venceslavu.

127 Kārli II, Neapoles un Jeruzalemes karali.

131          Federiko II, Sicīlijas karalim (Š. VII, 116); Sicīlija saukta ugunssala sava vulkāna

dēļ.

132          Eneja tēvs, kas, kā stāsta Vergilijs «Eneīdā», miris Sicīlijā ceļā no Trojas uz

Itāliju.

136          Aragonas karali Jēkabu II, Federiko II brāli, kas valdīja no 1291. līdz 1327. g.

137          Federika tēvocis Jēkabs, Majorkas karalis, kas valdīja no 1262. līdz 1311. g.

139          Akons Gambalunga - Norvēģijas karalis. Dionisijs Agrikola - Portugāles karalis.

140          Stefanu Urosiju, Venēcijas monētu viltotāju.

143          No 1301. līdz 1342. g. Ungārijā valdīja Kārlis Roberts.

144          Pret draudošo franču jūgu Navarru sargāja Pireneji.

146          Pilsēta Kipras salā.

147          Anrī II Luziņans.

Divdesmitais dziedājums

1 Kad tā, kas visu zemi gaišu dara,

iio mūsu hemisferas nolaižas

un visās malās izgaist dienas vara,

4 vien debesis no viņas aizdegas

un pēcāk zaigo vizmā klusinātā,

kur daudzās gaismās viena spulgojas.

7 Šī debess pārvērtība bij man prātā,

kad svētlaimīgais beidzot apklusa

pēc visa tiku tikām pārrunātā;

10 jo dzīvās gaismas dziedāt iesāka,

vēl spožāk mirdzēdamas, taču baidos,

ka nespēs to vairs uzburt atmiņa.

13 Ak mīlestība, tu, kas tērpies smaidos!

Kad svētas domas flautās iedveš garu,

kā dedz tu dievišķīgos skaņu klaidos!

16 Kad klusums bija jau caur zvaigžņu baru,

kas sesto gaismu spoži apzaigoja,

pār eņģeļzvaniem pletis savu varu,

19 man izlikās, ka upe burbuļoja,

pār akmeņ akmeņiem kas lejup skrēja

un viļņu pārmērībā mutuļoja.

22 Kā atskan stabule no elpas vēja,

kad skaņas ārā izplūst tai no gala,

vai cītara no pieskāriena spēja,

25 tā tagad it kā strauts pēc ziemas sala,

kad ārā ticis tas no ledus kapa,

no ērgļa kakla vilnīja šī čala.

28 No knābja nākot, balss par vārdiem tapa,

tie dziļi domās bij man jāiesver,

līdz pilna pierakstīta bij sirds lapa.

31 «Tā daļa manī, kura sauli tver,»

viņš runāt sāka, «ērgļos mirstīgajos,

nu ciešam skatam plakstus vaļā ver;

34 jo staros, mani izveidojušajos,

kas prātus šaudīgus dzeļ kā ar iesmu,

man acis spulgo pašos kvēlākajos.

37 Tas, kuram skatos gaisma deg ar liesmu,

tas, kurš ar šķirstu reiz pa ciemiem gāja,

kurš dziedājis ir Svētā Gara dziesmu,

40 Tas īsto vērtību nu uzzināja:

par dziesmām vairāk tas, ko nodomājis

viņš bij, tam mūžos slavu sagādāja.

43 Ir piecu loks man skropstu darinājis

virs acs; tas, kuru knābim tuvāk skati,

kurš dēla atraitni reiz mierinājis,

46 zin īsto vērtību, ko dzīve pati

tam sniegusi gan šeit, gan pasaulē,

kur nost no Kristus noved ceļi plati.

49 Un tas, kas lokam pašā virsotnē,

kam Dievs vēl dzīvot ļāva viņa vainās,

lai grēkus nožēlo viņš dvēselē,

52 zin īsto vērtību: ka neizmainās

tas spriedums mūžīgais, kad šodiena

caur lūgsnu spulgojusies rīta ainās.

55 Un tālāk - tas, kas grieķos pārgāja, -

tā nodoms labais nesa augli sliktu,

kad dievganam viņš Romu atdeva, -

58 zin īsto vērtību, lai nepaliktu

no labā ļaunais vien: maz vajaga,

lai pasaule šī izpostīta tiktu.

61 Un tas, kurš stāv pie loka lejgala,

kurš Vilhelms bij, pēc kura pilnu sieku

ar asrām tauta bēdās pildīja,

64 zin īsti viņš, ka taisnu valdinieku

mīl debesis; tās dāvājušas bija

daudz mirdzuma tam dzīvē un daudz prieku.

67 Vai iztēloties var gan fantāzija,

kas tik daudz ceļu rāda, taisnu, šķību,

ka piektā gaisma Trojas Rifejs bija?

70 Viņš zin, ka dievišķīgo žēlastību

tāds nepazīst, kas, Dievu slavinādams,

nav ieraudzījis Dieva patiesību.»

73 Kā cīrulis skrien gaisā trallinādams

un klust tik tad, kad pienāk vakars vēls,

pār zemi salda miera krēslu klādams,

76 tāds šķita man šis mūžu priecas tēls,

kurš visu vērš par tādu, kāds tas ira,

ko vien tik ierauga tā skatiens kvēls.

79 Bet bij man šaubas vēl kā rūgta dzira,

kā krāsa, kura stiklam pāri klāta;

un neviļus man vārdi paši bira,

82 kad acu priekšā spozmes mirdzināta

man parādījās aina. «Ko es redzu?»

es jautāju; jo prāts bij kā bez sāta.

85 Un vērodams, kā savu sirdi dedzu

es zinātalkā, manas šaubas gainot,

šis svētais tēls man atbildēja: «Redzu,

88 ka rādot vien, man visu neatainot:

tu tici! kaut vēl daudz ko nesaproti;

bet tādēļ negribu es tevi vainot.

91 Ir iespaidojis tevi vārds tik ļoti,

ka neredzi aiz tā tu pirmbūtību:

no tās tev tikai iedīgļi ir doti.

94 Pat debess valstība cieš vardarbību

no dzīvās cerības un mīlas kvēlās,

kas uzveic pašu dievišķīgo gribu;

97 tā nemirkst asinīs un neļimst žēlās,

tā viņu veic, jo pati grib būt veikta,

un veikta veic aiz labestības cēlās.

100 Tev pierē guļ vēl doma neizteikta:

kā pirmā dzīve šeit un piektā tika?

Tev viņu dvēsele šķiet nepabeigta.

103 Tās abas pagāniskas nepalika,

tās Kristus ticībā no miesām cēlās,

šo ticību pie Kristus kājām lika -

106 tā bij tām vesela un nesašķēlās:

no elles atgriezdamās, cēlās viena,

un žēlastībā cerību tā smēlās,

109 to dzīvo cerību, ka ausīs diena,

kad lūgšana to augšup nesīs spēja

un atkāpsies tās priekšā elles siena.

112 Šī dvēsele, ko Dievs pats izredzēja,

uz kādu brīdi atkal tērpās miesā

un ticēja tam, kurš tai līdzēt spēja;

115 un nekrita tās mīla zemē liesā:

pēc otrās nāves dvēsele šī nāca

pie kājām tam, kas visus dzīvos tiesā.

118 Bet otrai žēlastības avots šļāca

jau pirmā vilnī mūžu dzīvošanu,

jo vienuviet tā savu mīlu vāca:

121 uz Taisnību un Dievam kalpošanu,

un Dievs no žēlastības žēlastībā

tai vēstīja par dvēsles pestīšanu:

124 un tā tai ticēt sāka paļāvībā

un necieta vairs pagānisma smaku

un rāja tos, kas grima izvirtībā.

127 Trīs svētās donnas stāvēja tai blaku,

tās, ko tu redzēji pie labā rata,

tās vaļā vēra tai to svēto aku.

130 Ak, liktenība, cik tu no tā skata

gan tālu savu sakni paslēpusi,

kurš lietu pirmcēloni nesaskata!

133 Jūs, mirstīgie, ko tumsa ietinusi,

no aša sprieduma jel atturieties!

Pat mēs daudz nezinām un stāvam klusi.

136 Šai nezināšanā ir saldi slieties:

ir Dieva griba arī mūsu griba,

un mūsu dvēselēs tā nebeidz lieties.»

139 Un tā šis dievišķīgais tēls kā ziba

man apskaidroja manu īso skatu:

gan maigs bij viņa vārds, bet ass kā stiba.

142 Kā krietns ģitārists, kas ne par matu

no krietna dziedātāja neatpaliek,

kurš dziesmu uzņēmis ar vilni platu,

145 tā jutu es, kā manā prātā paliek

tās abas gaismas skanošas kā dziesmas,

ko dziesmu teicējs jaukās skaņās saliek;

148 un maigos vārdos plīvoja to liesmas.

Piezīmes

6 Senatnē uzskatīja, ka zvaigznēs atspoguļojas saules gaisma.

17 Jupiteru.

38-39 Dāvids, Izraēlas valdnieks, kurš, kā sacīts bībelē, nogādājis Derības šķirstu Jeruzalemē.

«Paradīze» XX

5 Trojāns (Š. X, 75).

0-51 Bībeliskais jūdu ķēniņš Ecekiels, kam dievs atļāvis nodzīvot 50 gadu ilgāk, lai viņš varētu kvēlāk nožēlot savus grēkus.

5-57 Romas ķeizars Konstantīns Lielais (E. XIX, 115), kas pārcēla impērijas sēdekli uz Bizantiju, atdodams Romu pāvestam.

2 Sicīlijas karalis, saukts Labais, pēc kura nāves raudājusi viņa tauta, Kārļa II un Fridriha II apspiesta.

20

9 Viens no Trojas aizstāvjiem, ko Vergilijs nosaucis par vistaisnāko trojieti.

Divdesmit pirmais dziedājums

1 Jau manas donnas sejai pievērsušās

bij manas acis līdz ar manu garu,

no citiem mērķiem tās bij novērsušās;

4 un viņa nesmaidīja: «Kā es varu

gan smaidīt?» viņa teica, «pelnos birsi

tu tā kā Semele, ja es to daru;

7 no gaismas gaismu tu vairs neatšķirsi,

ja manā skaistumpilnībā tu vērsies,

un tā kā zibens pāršķelts koks tu mirsi;

10 tev acu skats pa mūžu pili pērsies,

līdz dzisīs tas, un manā mirdzēšanā

tu sadegsi, no manis nenovērsies.

13 Zem Lauvas krūtīm Lauvas kvēlošanā

mēs esam septītajā gaismas lokā,

kam līdzi aug mans skaistums mirdzā manā.

16 Prom acis vērs šai gaismas jūras mokā

un ietver savos spoguļos to tēlu,

kas šajā spogulī tev dosies rokā!»

19 Kurš saprast spēj, ar kādu degsmi kvēlu

es ganījos tai sejā atdevīgi,

kas mirdzēja ar starojumu cēlu,

22 tas arī sapratīs, cik labprātīgi

es debess pavadonei paklausīju,

un manam solim sekos iejūtīgi.

25 Pie debess kristālu es ieraudzīju,

kas vārdus guva no tā valdītāja,

kurš veica ļaunumu caur laiku miju

28 un zelta starus zemei pāri klāja;

aiz tā uz augšu garas kāpnes slējās,

kas manu skatu augšup aicināja.

31 Pa kāpieniem uz leju gaisma lējās,

pa visu debess telpu starojoties,

un kopā liedējās, un izkliedējās.

34 Un tā kā vārnas, dienai iesākoties,

sāk cilāties, lai spārnus iesildītu

un varētu tad atkal tālāk doties;

37 jau vienas aizlido, lai ligzdu vītu,

bet citas gaida vēl, kad ausīs diena,

un apkārt riņķo, lai to sagaidītu;

40 tā dzirksteļoja gaismiņa ikviena

un citu pulkā kļuva saredzama,

kad nonāca pie kāda pakāpiena.

43 Vistuvākā, šai vietā palikdama,

tik skaidra kļuva, ka es domās teicu:

«Es redzu, nāc tu, mīlu vēstīdama.»

46 Bet tā, ko es kā pavēlnieci sveicu,

tā klusēja un pauda apņemšanos,

un tā es savus vārdus neizteicu.

49 Tad viņa, pavērdamās skatos manos

un redzēdama manu klusēšanu,

man teica: «Raisi savu vēlēšanos!»

52 Tad sāku es: «Es necienīgs, to manu,

lai tavu atbildi es uzklausītu;

bet viņas dēļ, kas raisa vēlmi manu,

55 es tevi uzrunāju, staros tītu,

tu, svētais, teic man iemeslu, kas ļāvis

lai tevi es tik tuvu ieraudzītu;

58 un teic, pirms ceļam kājas esmu āvis,

kam neskan paradīzes simfonija,

kāds spēks to šeit ir klusēšanai kļāvis.»

61 «Tev dzirde mirstīga,» viņš atsacīja,

«tāpat kā skats, tādēļ šeit klusēt nākas,

jo arī Beatriče nesmaidīja.

64 Es nācis šurp no gaismas varenākas

pa kāpnēm svētajām tev darīt prieku,

tev vēsti nest no mūža gaismas bākas:

67 ne mīlā lielākā es iedegts tieku:

deg citās tāda pati mīlestība,

nes katra liesma to ar pilnu sieku;

70 nē, kalpot liek mums augstā žēlastība

tam padomam, pār pasauli kas valda,

to pildīt mums ir vienmēr gatavība.»

73 «Es redzu, svētā gaisma, cik ir salda

jums sekošana prātam mūžīgajam,»

es sacīju, «cik brīvi jūs no malda;

76 bet palīdzi man prātam neskaidrajam:

kā gan tu viena tiki izraudzīta

starp citām uzdevumam dievišķajam.»

79 Un, pirms šī runa bija izsacīta,

ap vidu apkārt gaisma griezties sāka

kā ātra dzirnaviņa, vēja dzīta;

82 man atteica šī mīlestības bāka:

«Tā - gaisma dievišķā, kas manī laužas

kā stars zem manas pašas gaismas vāka,

85 un viņas spēks, kas manā redzē aužas,

tik ļoti mani paceļ, ka es redzu

visaugsto būtību, kas tajā paužas.

88 No viņas līksme nāk, ko sevī dedzu,

un iedegas no mana skata kvēla

tas liesmas gaišums, ko vairs neaizsedzu;

91 bet dvēseli, kas debesīs mīt cēla,

to serafu, kas acīm Dievā veras,

to neskar tava vēlēšanās kvēla;

94 un tādēļ dziļā bezdibenī tveras

tas mūžu lēmums; tici man patiesi:

tas skatam pasaulīgam neatveras.

97 Kad mirstīgajā pasaulē tu iesi,

tad saki to, neviens lai neuzdrīkstas

ar acīm mirstīgām sveikt debess viesi.

100 Tas prāts, kas šeitan kvēlo, zemē tvīkst tas

un dūmos kvēpst; lai no tiem laukā kļūtu,

ir jāizlien no miesas čaulas sīkstas.»

103 Un tad es, pārpilns pazemīgu jūtu,

vairs netiecos, lai prāts ko vairāk smeļas,

un tikai jautāju, kas viņš tāds būtu.

106 «Starp diviem Itālijas krastiem ceļas

no tavas tēvijas netālu klintis,

un šajās klintīs pērkons mīkstāk veļas;

109 pie Katrijas tur ticīgajo ģintis

pirms gadiem klosteri reiz dibināja,

kur Dieva vārdu dzird, ne māņu zintis.»

112 Tā teica viņš, un tad viņš turpināja:

«Tev stāstīšu bez vārda nepatiesa:

tur mani Dieva gars tā spēcināja,

115 ka aizdars bij man olīveļļa liesa,

ka viegli panesu es svelmi, salu,

jo svētas domas ticību man viesa.

118 Par klosteri šo skumjas domas dalu:

tam lemts bij debesis vērst auglīgas,

bet tagad tajā viss jau iet uz galu.

121 Es biju Petrus Damiāns, bet tas

nav vienīgais mans vārds: man ļāva saukties

par Pekatoru tur pie Adrijas.

124 Pēc cepures tās netika man traukties,

ko nes pēc nelieša vēl lielāks maita;

un drīz jau manām dienām nācās raukties.

127 Reiz Svētā Gara kalpiem nebij skaita,

kas izdēdējuši un basām kājām

sev maizi lūdza: diža bij tiem gaita.

130 Bet tagad tie, kas iet uz Dieva mājām,

tie gani modernie grib, lai tos cilā,

jo smagās pakaļas tiem ir par vājām.

133 Mēs tādā veramies kā malkas šķilā:

nekad mums tāda dvēsle nebūs tuva;

Dievs, pestī mūs no brīnuma šī zilā!»

136 Caur viņa balsi katra liesma guva

sev grāciju kā daiļa dejotāja,

ar katru apli skaistākas tās kļuva.

139 Ap viņu nāca tās un apkārt stāja

un palaida tad kliedzienu tik spēju,

ka man no satraukuma sirds vai stāja:

142 Šo kliedzienu es izprast nevarēju.

Piezīmes

; Sk. E. XXX, 3.

?8 Planēta Saturns, kuram valdot zemē bijis zelta laikmets.

107 Apenīni.

109 Kalns netālu no Gubio.

21 Teologs, dzimis pie Adrijas, Ravennā, 1007. g., 1037. g. kļuva par mūku, 1058. g.

tika iecelts par Ostijas kardinālu un bīskapu; miris Faencā 1072. g.

123 Peccator (lat.) - grēcinieks.

[24 Kardināla cepure, no kuras Damiāns atteicās jau pēc diviem gadiem.

Divdesmit otrais dziedājums

1 Es cīnījos ar savu pārsteigumu

un tad pie savas pavadones tvēros

kā bērns, kas bailēs meklē patvērumu;

4 kā mātē glābējā es viņā vēros:

tu māte man, tu drošību man nesi!

pie viņas balss kā upē slīcējs ķēros;

7 un viņa teica: «Debesīs tu esi.

Vai nezini, ka visa debess svēta,

un svēts tavs čuksts, ko izbrīnā tu dvesi?

10 Ja tev jau tagad sirds ir izbiedēta,

ko gan tu teiktu, ja es pasmaidītu,

ja skanētu tev dziesma nedzirdēta?

13 Ja to, kas kliedzienā, tu samanītu,

tai lūgšanā, kas lido elpā plašā,

tu mūžu atriebību iepazītu.

16 Jo debess zobens negriež steigā ašā

nedz lēnām, kā tu ilgojies vai baidies:

viss viņa mērs ir ielikts viņā pašā.

19 Bet tagad līdz man citās sfērās laidies;

tu ieraudzīsi daudzus cēlus garus,

tiem seko līdz, no viņiem neatlaidies!»

22 Un tad es ieraudzīju lielus barus,

tur simtiem sfēru nāca skatos manos

un atspulgoja brīnumskaistus starus.

25 Es stāvēju kā tāds, kas ilgošanos

spiež sevī atpakaļ un nemēģina

ne vārda jautāt saldu jausmu zvanos.

28 Tad krāšņa pērle, ko viskvēlāk tina

spožs vainags tā kā ausmas stari rītu

drīz manas mulsas tīklu vaļā pina.

31 Tā sacīja man: «Ja tu ieraudzītu

to žēlsirdību, kura mūsos kvēlo,

tu savu vēlēšanos izsacītu;

34 bet lai tu savās gaidās nenovēlo

visaugsto mērķi, atbildi tev došu

tai domai, kura virzīta uz cēlo.

37 Tas kalns, pie kura paceļamies košu

Kasīno redzi, savā laikā devis

tas maldīgajiem patvērumu drošu;

40 es Kristus vārdā nežēloju sevis,

es sludināju viņa patiesību,

tās vārdā tagad griežos es pie tevis;

43 es iemantojis tādu žēlastību,

ka pestījis es ļaudis nolādētus

un apkarojis ļauno elkdievību.

46 Šeit ieraugi tu garus izredzētus,

tie bija cilvēki, nu skar tos kvēle,

kas puķes dzemdina un augļus svētus.

49 Šeit redzi Romualdo, kura mēle

nekad nav melojusi, daždažādi

šeit brāļi mīt, kam Dieva vārds nav spēle.»

52 Es viņam teicu: «Jūtas, ko man rādi,

ar mani runādams caur mīlestību,

ka nespēju es klusēt vairs nekādi,

55 tā atvērušas manu uzticību,

ka tā kā roze saulei pretī raisās.

Teic man, vai pelnu es to žēlastību,

58 kas svētajiem kā ziedi pāri kaisās?

Vai redzēšu es skaidru tavu tēlu?

Kā man šim redzējumam jāsataisās?»

61 Viņš teica: «Brāli, tavu vēlmi cēlu

Dievs pipildīs tik sfērā pēdīgajā,

un arī manu ilgošanos kvēlu:

64 ikkatra vēlme pildīta tiek tajā,

ikkatrai lietai tur ir vieta sava,

ir katra daļa vietā nolemtajā,

67 jo nav tur telpas, arī polu nava;

turp stiepjas kāpnes tā kā gara vija,

un tādēļ galu neredz acs tam tava.

70 Līdz vietai tai to Jēkabs saskatīja,

turp savu daļu augšējo tās slēja,

uz kuras eņģeļus viņš ieraudzīja.

73 Bet vai man to tev stāstīt vajadzēja?

Kam kavēties pie sabrukušiem tiltiem?

Jo pastāvēt mans dievnams nevarēja.

76 Ir zudis klosteris, un ļaudīm viltiem

bij jāatstāj šī laupītāju ala,

kur maisi pildās samaitātiem miltiem.

79 Tur augļošanai negantai nav gala,

tur viegli pārdod sirdsapziņu lētu,

ar zagtām mantām pildās katra mala.

82 Bet ļaudis tie, kas baznīcu tur svētu,

ir tie, kas Dievu lūdz dēļ viņa paša

un nevis sev kaut ko lai diedelētu.

85 Ir ļaudīm sirdsapziņa pārāk plaša,

no prāta visa gudrība tiem smelta,

bet nepalīdz tiem rosīšanās knaša.

88 Ne sudraba bij Pēterim, ne zelta;

ar lūgšanām, ar gavēšanām sāku,

ar pazemību bij šī ēka celta.

91 Ja vērosi tu katru viltus māku

un meklēsi, kur tā ir novedusi,

ciet aizkritušu redzēsi tu vāku.

94 Reiz Jordana bij straumi pavērsusi

uz augšu; Dievs kad grib, tad bēg pat jūra;

jums nav vēl viņa stunda atnākusi.»

97 Šie vārdi nāca kā no pilna pūra;

tad augšup cēlās viņš ar savu baru

un mirdzumu daudz spožāku vēl kūra.

100 Un jaukā donna cēla manu garu,

lai uzveicu es savu vājo dabu

un pakaļ doties tiem pa kāpnēm varu;

103 un es, kas biju sastindzis par stabu,

nu spārnos pacēlos ar aizgrābtību

tās donnas dēļ, kas vēlēja man labu.

106 Ja skatīt lemts man būs to varenību,

dēļ kuras es par saviem grēkiem raudu,

pa krūtīm sizdams sev ar izmisību,

109 tu, lasītāj, pat ne par kādu naudu

to līksmi neiemantotu, ar kādu

es Dvīņu zīmē iemetos ar jaudu.

112 Ak, zvaigznes mirdzošās, man spēku šādu

gars mozdamies no jūsu gaismas smēlās,

un tagad dāvanu šo viesiem rādu;

115 ar jums man dzima un ar jums man cēlās

tā gaisma - māte dzīvei mirstīgajai,

kad pirmie vārdi man pār lūpām vēlās;

118 paldies tai žēlastībai mūžīgajai,

kas ļāva ieiet man šai augstā ratā

un rosmi deva dvēslei laimīgajai!

121 Jūs godbijību lasāt manā skatā,

•un sirdī jāviļņo man pateicībai,

ka varu augšup doties solī platā.

124 «Tik tuvu pēdējai tu svētlaimībai,

pa ceļu ejot, kuru abi gājām,

ka acīs jāatmirdz tev sirdsskaidrībai.

127 Bet, pirms tu nokļūsi pie Dieva mājām,

uz leju raugies, lai tiek iepazīta

tā pasaule, ko liku tev pie kājām,

130 lai tava sirds, ar prieku piepildīta,

tam līksmojošam pulkam pretī stātu,

kam gaita debess lokos izraudzīta.»

133 Tad vēros es ar skatu asinātu

caur sfērām šīm: tā lode bij tik sīka,

ka pasmaidīju es ar gaišu prātu;

136 un Dieva priekšā mani ceļi līka:

tik viņa gudrība ir mūžam dzīva,

pie tās mums ķerties kā pie svēta rīka.

139 Un Diāna no ēnas bija brīva;

tas tagad manus maldus izkliedēja,

ka vietām gaistoša tā, vietām blīva.

142 Tās divas planētas es nemeklēju,

kad Hiperiona dēlā lūkojos

un viņa skatienu es izturēju.

145 Es Jupitera mierā gremdējos,

kas valdīja starp tēvu un starp dēlu,

un vēroju to ceļus dažādos.

148 Es redzēju ar starojumu kvēlu

tās septiņas, kas sniedzas laikiem pāri

un lielas iet ar gaitu strauju, cēlu.

151 Un auklīti, kas mežonīgu kāri

mums raisa, redzēju: tā spoži laistās,

caur mūžiem riņķojot ar Dvīņu pāri.

154 Tad acis gremdējās man acīs skaistās.

Piezīmes

28 San Benedeto di Norča (480-543), benediktīniešu ordeņa dibinātājs Montekāsino

37         Kairo.

38         Šai kalnā kādreiz bija uzcelts templis Apolonam.

49 San Romualdo no Ravennas (906-1027) - kamaldoliešu ordeņa dibinātājs.

70 Bībeliskais Jēkaba sapnis: viņš redzējis kāpnes ne zemes līdz debesīm, pa kurān staigājuši eņģeļi.

139 Mēness; Diāna - mēness dieve.

142       Domātas planētas Merkurs un Venēra.

143       Hiperiona dēls grieķu mītos ir Saule.

146 Starp Marsu un Saturnu.

149 Planētas.

151 Zemi.

153 Ar Dvīņu zvaigznāju.

Divdesmit trešais dziedājums

1 Kā putns lapotnē, ko iemīlējis,

pie ligzdas sēž, pie saviem bērniņiem,

kad naktsmiers zemi miegā ieauklējis,

4 ar mīļu skatu noraugās uz tiem,

lai, pūļu nebaidīdamies, pilns spara

tos pabarotu jaukiem gardumiem,

7 un uzlaižas pirms laika vēl uz zara

un jau ar kvēlām jūtām sauli gaida,

kad g?i līs nakti jaunas dienas vara,

10 tā mana donr a stāvēja tur slaida

ar seju augšup vērstu pret to pusi,

kur saule kvēlāk savus starus raida;

13 un redzēdams, cik viņa saspringusi,

ar cerību jau vien es mierā biju -

man katra vēlme bija izzudusi.

16 Bet drīz, ko cerēju, to sagaidīju:

kad augšup pacēlu es skatu savu,

jau debesis es skaidras ieraudzīju.

19 Un Beatriče teica: «Kristus slavu

nes pulki šie, un augļus, kuri gūti

šais sfērās ir - starp tiem nav negatavu.»

22 Tā viņa kvēloja ar visu būti,

tik līksmus skatus viņa apkārt laida,

ka man to vārdos izsacīt ir grūti.

25 Kā pilnā mēnesnīcā pretī smaida

mums Trivija ar nimfām mūžīgajām

un cauri debess telpai starus raida,

28 tā redzēju virs gaismām mirdzošajām

es kādu sauli, kura iekveldēja

it visas savām liesmām kvēlojošām,

31 un caur šo dzīvo gaismu atspīdēja

man būtība tik spožā skaidrumā,

ka manas acis nest to nevarēja.

34 Ak Beatriče, dārgā, mīļotā!

Un viņa sacīja man: «Nāk no gara

mums tikums ilgu kvēlē nerimtā.

37 No tikuma nāk gudrība un vara,

kas ved uz debesīm caur centieniem

un dvēseli mums svētlaimīgu dara.»

40 Kā uguns izšķiļas no mākoņiem

un tad pret savu dabu zemē šaujas,

jo nava iespējams to turēt tiem,

43 tā prāts mans, reibdams kā virs stāvas kraujas,

no sevis bij ar spēku izlauzies,

kas domas likumiem vairs nepakļaujas.

46 «Ver vaļā acis, manī lūkojies!

Tu daudz ko pieredzējis; manu smaidu

nu panest varēsi tu it paties.»

49 Es it kā vīzijas caur domām laidu,

kā ieklausīdamies pats savā dabā,

pilns jūtu mulstošu un slēptu gaidu,

52 kad dzirdēju, ko teica mana labā;

nekad nekas to izdzēst neiespētu

no grāmatas, kas pagājību glabā.

55 Ja tagad visas mēles atskanētu,

ko Polihimnija ar pienu dzirdī,

nekādi izdziedāt tās nevarētu

58 to svēto smaidu, kas man mūžam sirdī:

tās izkalstu, to vārdos atveidojot.

Un tā, kaut sirdsapziņa mani tirdī,

61 ir lemts, ka, paradīzi attēlojot,

šai poēmai ir jāpārlec tā vaga,

pa savu ceļu tālāk aizceļojot;

64 jums jāsaprot, cik tēma šī ir smaga,

ko mirstīgais uz saviem pleciem krāvis,

un tādēļ mani pelt jums nevajaga.

67 Nav Dievs patiešām sīkai laivai ļāvis

tos viļņus šķelt, ko pāršķeļ kuģu ķīļi;

ir sirdi bailīgu viņš dzelmē rāvis.

70 «Vai tiešām mani smaidi tev tik mīļi,

ka tev nav jūtams pat to puķu smārds,

kas Kristus staros dārzā zied tik zvīļi?

73 Lūk roze, kurā dievišķīgais vārds

bij iemiesots, lūk līlijas, kas bija

tas šūpulis, kurš bij šim vārdam kārts.»

76 Sirds Beatričes vārdiem paklausīji,

bet prātam mokas bija vēl it gaužas,

kad tas ar acīm cīņu izcīnīja.

79 Kā dienā padrūmā, kas ēnām aužas,

acs pēkšņi rauga pļavu ziedošu,

kad saulstari caur mākoņspraugu laužas,

82 tā redzēju es spožu mirdzumu:

no augšas lejup lējās kvēli stari;

bet neredzēju gaismas avotu.

85 O tikums vēlīgais, kas labu dari!

Uz augšu pacēlies ar prieku tu

un manas acis plašāk vaļā dari.

88 Tās skaistās puķes vārds, ko piesaucu,

nu mani vadīja kā zvaigzne droša,

lai liesmu lielāku es ieraugu;

91 kad manās acīs atmirdzēja koša

tā zvaigzne, kuru acis skatīt slāpa,

kā debesīs, tā zemē uzvaroša,

94 no debess lejup laidās kāda lāpa;

tā apaļa kā novīts vainags bija

un, apkārt griezdamās, man pretī kāpa.

97 Vissaldākā uz zemes melodija,

lai kā ar dvēseli tā ielīksmoja,

kā migla ir pret to, kas šeit man lija

100 rio liras, kura cēli vainagoja

to safīru, ko debess apskaidrība

visspožāk un viskvēlāk atspulgoja.

103 «Es esmu eņģeliskā mīlestība,

kas apkārt riņķo miesas slēpnim cēlam,

kur iemājoja svētā patiesība;

106 es riņķošu, līdz sekosi tu dēlam,

tu debess donna, dievīgāku darot

to sfēru, kur lemts ieiet garam kvēlam.»

109 Tā zīmogojās meldija šī, skarot

ik sirdi, gaišas vēršot visas domas,

kur vārdam «Marija» būs mūžam starot.

112 Tā karaļmantija, kas visas jomas

ap mūsu pasauli sedz Dieva dvašā,

caur kuru dažādas mēs gūstam lomas,

115 tik tālu bija bezgalībā plašā,

ka acīm jāiet bij pa krauju gravai,

lai tiktu krastā zemākajā pašā;

118 tās tādēļ nespēja tikt līdz tai slavai,

kur mirdzēja tā liesma kronētā,

kas pacēlās nu sekot sēklai savai.

121 Kā bērns zīž mātes krūti laimībā,

jo pie šīs krūts tam nav nekādu briesmu,

un stiepj tai pretī rokas līksmībā,

124 tā katra gaisma stiepa savu liesmu

uz augšu; prieks tās pildīja un jūsma,

kad Marijai tās nodziedāja dziesmu.

127 Es redzēju, ka nemitas to plūsma,

«Regina coeli» dziedāja tās saldi,

un nebeidzama bija mana jūsma.

130 Ak laimes pārpilnība, kas šeit valdi!

Tie prāti nabagie lai nebeidz gaudot,

ko grēkos vilināja viņu maldi!

133 Šeit dzīvo dvēseles, to mantu baudot,

ko guvušas tās bij ar sirdi kvēlu

par to, ko zemē zaudēt nācās raudot.

136 Šeit līdz ar Marijas un Dieva dēlu

mīt augstākajā paradīzes lokā

tas vīrs, kas pilda Dieva gribu cēlu

139 un mūžu slavas atslēgas tur rokā.

Piezīmes

12 Pret zenītu.

26 Lūna (Mēness) ar zvaigznēm.

54 No atminas.

56 Liriskās dzejas mūza.

73-                74 Dievmāte Marija.

74-                75 Apustuļi.

94 Ercenģelis Gabriels.

112-113 Pirmās kustīgās debesis, kas apņem pārējās.

119-120 Marija, ko bija kronējis Gabriels un kas nu sekoja Kristum, savam dēlam.

128 Debesu karaliene (lat.).

139 Paradīzes vārtu sargātājs Pēteris.

Divdesmit ceturtais dziedājums

1 «O izredzēto pulks pie lielā galda,

jūs, ko pats svētais jērs ar maizi baro,

lai pildīta tiek katra vēlme salda,

4 jums mūžam Dieva žēlastība staro:

jel dodiet t a m no tā, kas pārpaliek,

pirms mūžs tam laika ceļos novakaro!

7 Lai no tā avota viņš dzirdīts tiek,

no kura dzerat jūs šais priecas mājās,

lai viņš pie dievišķīgās veldzes tiek!»

10 Tā donna sacīja; un lidinājās

kā liesmu sfēras poliem apkārt vien

šīs dvēsles, komētām kas līdzinājās.

13 Kā ritentiņi pulkstenī arvien

tik dažādi mēdz griezties, tā ka rādās,

ka pirmais stāv, bet pēdējais ka skrien,

16 tā likās man šīs dejas daždažādās

te lēnām ietas un te skrietas skrejā;

man acis žilba bagātībās šādās.

19 Un pašā skaistākajā virpuļdejā

tik laimes pilna liesma parādījās,

ka mirdzumu šo nevar izteikt dzejā;

22 trīs reizes tā ap Beatriči vijās,

tik dievišķīgu dziesmu dziedādama,

ka tēloties tā var tik fantāzijās.

25 Tam spalva pāri lec, nav izteicama

tā aina vārdos: tie šķiet rupji maisi;

nav vārdos tāda krāsa atrodama.

28 «Ak svētā māsa mana, tu, kas kaisi

par mani savā lūgšanā tik kvēlā,

no skaistās sfēras šīs nu mani raisi!»

31 Tā teica balss, kas bij šai liesmas tēlā,

tā lūdzās tā, tik atdevīga, kaisma;

tai atbildēja mana donna cēlā;

34 «Tu mūžīgā, tu lielā vīra gaisma,

tu, kuram Kungs tās atslēgas ir devis,

lai mirstīgajiem zustu nāves baisma,

37 tai t i c ī b ā tam atļauj iet aiz sevis,

ar kuru tu pār ūdeņiem reiz gāji,

un pārbaudi, vai cienīgs viņš ir tevis.

40 Vai mīl un tic viņš stipri vai ar vāji,

tev apslēpts nav: ir tavā skatienā

jau viss, ko tu par viņu uzzināji;

43 bet tā kā pilsoņi šai valstībā

būs tie, kas īsto ticību tik sveiktu,

tev viņš ir jāpārbauda ticībā.»

46 Kā bakalaurs sāk bruņoties, lai veiktu,

ko meistars uzdevis, to uzdevumu,

lai sekmētu to, nevis lai to beigtu,

49 es bruņojos ar katru apsvērumu,

lai gatavībā spētu mierīgi

nu atbildēt uz katru jautājumu.

52 «Teic krietnais kristieti, man atklāti,

kas iraid ticība?» Es galvu slēju,

kur dvašoja šī gaisma gaidoši;

55 tad Beatričes acis uzmeklēju;

kad viņas skats man bija vēsti nesis,

no sava paša avota tad lēju.

58 «Tā žēlastība, ko man karognesis

visaugstais sniedz,» es teicu, cēlis galvu,

«dod jēdzienus, ko vārds jebkad ir dvesis.»

61 Un turpināju: «Kā ar savu spalvu

tavs brālis rakstījis, lai kopā deram

un mācību šo iegūstam par balvu,

64 ir ticība pats pamats tam, ko ceram,

un visa neredzamā pamatojums;

caur ticību mēs tikai kaut kam deram.»

67 Tad dzirdēju: «Kāds būs tavs izskaidrojums,

lai tavas domas kļūtu saprotamas,

kādēļ tā pamats ir un pamatojums?»

70 «Tās lietas, kuras šeit ir vērojamas,»

tad teicu es, «un šeitan atveidojas,

tās pasaul's acīm iraid neredzamas,

73 un tādēļ ticībā tās pamatojas,

virs kuras cerība ir dibināta;

tik ticot mūsu prāti apskaidrojas.

76 Mums tik caur ticību tiek apzināta

visaugstā griba, tādēļ pamatojums

tā tam, ko aptvert nepietiek mums prāta.»

79 Tad dzirdēju es: «Dziļš tavs izskaidrojums,

tas nāk no dziļi dievbijīga gara,

tas nava sofistikas prātuļojums.»

82 Un izdvesa šī mīlas pilnā vara

man vārdus: «Nu jau diezgan pārbaudīta

šī monēta pēc lējuma un svara;

85 bet teic, vai tā tev sirdī ierakstīta?»

Es atteicu: «Jā, apaļa un spoža,

un nav tā vairs nekādām šaubām vīta.»

88 «No kurienes tev ticība tik moža?»

balss jautāja. «Kā dārgakmens tā zaigo,

ik tikumam tā enkurvieta droša.»

91 Un es tai atteicu: «Ar lietu maigo

no Svētā Gara tā pār mani lija

un izgainīja šaubu varu baigo;

94 tā manas acis vaļā atdarīja,

un abas derības pie sirds es kļāvu,

tā patiesības ceļu parādīja.»

97 Balss teica tad: «Tu staigā ceļu stāvu;

jel saki man, kādēļ to starojumu

tu uzskati par dievišķīgu strāvu?»

100 Es atteicu: «Šo staru patiesumu

es darbos redzu, kuros nespēj daba

no dzelzs nekādu izkalt veidojumu.»

103 Man tika atbildēts: «Kam šķiet tev laba

tā ticība uz brīnumu, dēļ kuras

ir daudzi miruši pie moku staba?»

106 «Ja pasaule pie kristietības turas,»

es teicu, «pat bez brīnuma jebkāda,

tas brīnums ir, kas katram acīs duras;

109 tu ceļu uzsāki, ko Dievs mums rāda,

tu izgāji, lai labu augu sētu,

nu no tā palikusi tikai āda.»

112 Tad dziedāja viss galms ar jūsmu svētu

«Mēs Dievu slavējam», un dziesmas varā

es stāvēju, pilns skaņu nedzirdētu.

115 Un tad tas lielkungs, kas no zara zarā

līdz galotnei bij mani aizvadījis,

nu atkal runāt sāka jaunā sparā:

118 «Tai žēlastībā, ko tev parādījis

pats Dievs, kurš tavu prātu vadīja,

ir Viņš nu tavu muti atdarījis.

121 Tam piekritu, kas no tās izvirda;

tev tagad, k o tu tici, jāpasaka,

no kurienes tev nāk šī ticība.»

124 «Ak svētais tēvs, tev dziļa bij tā aka,

no kuras savu ticību tu smēlies:

pie Kristus vienmēr veda tava taka,»

127 es iesāku, «tu jautā, kur man cēlies

tas spēks, kas ticībā šķiet torņus slienām,

tās vaidu arī uzzināt tu vēlies.

130 Es atbildu: Es ticu Dievam vienam,

kas mūžīgs ir un visu ļauno nīst

un mīlestību dāvā mums ikvienam.

133 Kurš visa Radītāju iepazīst,

tam vērties nevajag nekādā tēlā:

no debesīm tam patiesība līst,

136 no praviešiem tā nāk, no Mozus cēlā,

no Derības, no jūsu mācībām,

kad barojāties jūs no Gara kvēlā.

139 Es ticu tām trim būtnēm mūžīgām,

kas viena būtība: kā trīs, tā viena;

ar «esat» «esi» vienojas caur tām.

142 Kas evaņģēlijā mums teikto ciena,

tam mācība šī mūžam nezudīs,

tā zīmogos tam prātu, un kā diena

145 tam sirdī pirmpamats pats atausīs,

kas dzīvu liesmu man ir uzplandījis

un manī mirdz kā zvaigzne debesīs.»

148 Kā kungs, kurš, labu vēsti uzklausījis,

ko atnesis tam kalps, tver viņu skavās,

kad apklust viņš, jau visu izstāstījis,

151 tā, svētīdama mani dziesmās savās,

kad apklusu, šī pravietiskā gaisma

trīs reizes tvēra mani savās skavās

154 aiz mīlestības un aiz prieka kaisma.

Piezīmes

2 Jēzus Kristus.

37-38 Kā rakstīts evaņģēlijā, Pēteris ticībā gājis pretī Jēzum pār ūdeņiem, tajos negrimdams.

62 Pāvils vēstulē ebrejiem.

111 Baznīcas iestādījumi, kas zaudējuši savu saturu.

DIVDEsmit pieKtais Dziedājums

1 Ja svētā poēma, kam pielikušas

gan debesis, gan zeme savu roku

un ko man rakstot miesas izģindušas,

4 to nežēlību veiktu, kas daudz moku

man sagādā un dienu dara grūtu,

kad vilku lenkumā kā gūstā smoku,

7 man cita balss un citi mati būtu,

kad, atgriežoties pie tā avota,

kur mani kristīja, es kroni gūtu;

10 turp mani aizvestu tā ticība,

no kuras rodas visa mana laisma

un kura Dievam labi zināma.

13 Tad tuvojās mums atkal kāda gaisma

no sfēras tās, no kuras nākusi

jau viena bij, kam vēlme bij tik kaisma;

16 un mana donna sauca priecīgi:

«Lūk, cildens vīrs: tā slavu godādami,

uz Galisiju dodas tūkstoši.»

19 Kā divi baloži, kas, riņķodami

viens otram apkārt, jūtas kveldina,

tās pauž viens otram maigi dūdodami,

22 tā viens pie otra abi pienāca

šie dižie vīri un viens otru sveica,

to ēsmu slavējot, kas sātina.

25 To žilbais spožums manas acis veica,

kad klusēdams es tajos raudzījos.

Tad Beatriče smaidīdama teica:

28 «Tu vīrs, kas vērtis savos centienos

ir mūsu baznīcu tik iecietīgu,

liec skanēt cerībai šais augstumos!

31 Tu dari to tik reižu dievišķīgu,

cik parādījies bija Jēzus viedums

trim praviešiem caur mīlu bezgalīgu.»

34 «Cel augšup galvu! tāds ir augstais spriedums:

kas šurp no mirstīgās nāk pasaules,

tam jāizbauda mūsu staru briedums.»

37 Šo stiprinājumu nu guvu es

no otras uguns, kuras pārmērībā

man acīs šķiedās spožas dzirksteles.

40 «Jo mūsu pavēlnieks grib žēlastībā

tās saites raisīt, kas ap tevi tinās,

lai tu pirms nāves ieej nemirstībā,

43 lai cerība, kas zemē iekveldinās,

kad patiesība savu sēklu kaisa,

gan tevī, gan ar citos apliecinās;

46 teic, kas tā ir un kā to ziedos raisa

tavs prāts,» tā otrā gaisma sacīja,

«kas ir tas celtnieks, kas tai māju taisa.»

49 Un tad tā žēlīgā, kas vadīja

man spārnu spalvas augstam lidojumam, -

pirms atbildēt es spēju, - sacīja:

52 «Viņš dēls ir Baznīcai; tās karojumam

ikvienam kalpo viņš; es viņu skaitu

pie tiem, kas lemti mūžu starojumam;

55 viņš nāk no Ēģiptes ar soli raitu

uz Jeruzalemi, jo augstais likums

šurp viņu sauc, pirms beidz viņš karagaitu.

58 Tie divi citi punkti - tie ir sīkums,

tie jautāti ir tikai sakarībā

ar to, ka ļoti tīk tev viņa tikums,

61 bet nevis nopietnākā vajadzībā;

lai viņa ziņā tie! lai jautāt stājam!

lai paliek tie nu Dieva žēlastībā!»

64 Kā skolnieks seko savam skolotājam,

pret kuru modusies tam paļāvība,

es atbildēju savam jautātājam.

67 «Ir cerība,» es teicu, «apgaismība

un drošas gaidas, nopelni ko baro

un nebeidzamā Dieva žēlastība.

70 No daudzām zvaigznēm man šī gaisma staro,

bet tas, kurš pirmais man to sirdī lēja,

bij tas, kam Dieva vārds bij jāapgaro,

73 tas augstais dziedonis, kas uzticēja

tam Kungam sevi, viņa vārdu teikdams,

un psalmos tā kā puķe uzziedēja.

76 Un tad tu pretī nāci, mani sveikdams

ar vēsti, kas kā lietus manī lējās,

nu citiem līstu, visas šaubas veikdams.»

79 Man sakot to, šī gaisma iedrebējās

un iegailējās savā pārvarībā,

kā zibens plaiksnot atmirdz liesmās spējās.

82 Tad sacīja viņš: «Tajā mīlestībā

uz tikumu, kas man uz moku sola

ir līdzi gājis manā izmisībā,

85 būs tevim atrodama laba skola,

jo dziļi tikumīgs tu jau no dabas,

bet saki, ko gan cerība tev sola?»

88 Es atbildēju: «Derības šīs abas

man ir tā zīme neizdzisusī,

ko atstājušas dvēseles ir labas.

91 Ikkatra, kā Jesaia teicis bij,

tērpj savā zemē dubulttērpā sevi,

ir vinu zeme - saldā dzīve šī.

94 Tavs brālis skaidri atklāj līdz ar tevi

tur, kur par drānām baltajām viņš min,

to svēto mācību, ko tu mums devi:

97 šo patiesību lietā likt viņš zin.»

«Sperant in te» - virs mums tad atskanēja,

un likās, visa debess svētkus svin.

100 Starp debess pulkiem gaisma atspīdēja,

un visas debesis kā kāzu mājas

nu spožā gaismas sārtā atmirdzēja.

103 Kā jaunavu kas dejas solī stājas,

lai līgavai tik godu parādītu,

ne prieka pēc, bet tādēļ, ka tā klājas,

106 es redzēju šo gaismu, stariem vītu,

no augšas nokāpjam pie viņiem lejā,

lai kādu brīdi kopā pavadītu.

109 Tā viņu dziesmā ienāca un dejā,

un mana donna viņos noraudzījās

kā līgava ar klusējumu sejā.

112 «Tas viņš ir, kurš zem krusta nenobijās,

kurš pelikānam dusēja pie krūts;

Dievs viņu lielam darbam izraudzījās,

115 un viņa pienākums bij ļoti grūts.»

Tā teica donna. Biju pateicīgs,

par to, kāds labvēlīgums man nu grūts.

118 Kā tāds, kas saulē raugās piesardzīgs,

kad tā uz kādu brīdi aptumšojas,

un kļūst no redzēšanas neredzīgs,

121 tā jutu es, kā skats man aizmiglojas;

tad teica balss: «Kam acis žilbini

ar to, kas nav, kas tikai spīguļojas?

124 Kā zemi zemē savu ķermeni

es redzu; zeme paliks tas, līdz vienos

mūs visus mūžīgajie likumi.

127 Ar miesām svētlaimības priekos vienos

mīt divas gaismas - saule uzlēcošā,

kas lejup līs jums staru pavedienos.»

130 Šai balsij skanot, deja liesmojošā

nu stājās līdz ar skaņām, kurās dzisa

šī trīskārtējā elpa dvašojošā,

133 kā pierimst vīri, kuri izsamisa

uz brīdi briesmās, līdz tiek svilpiens dots

un AIROS iegulst viņu drosme visa.

136 Cik satraukts biju es un saviļņots,

lai beidzot Beatriči ieraudzītu:

to redzēt nespēdams nu apskaidrots,

139 pie viņas svētlaimībā atkal mītu!

Piezīmes

8-9 San Džovanni baptisērijā Florencē (E. XIX, 17).

17-18 Svētais Jēkabs, kura kapu bieži apmeklēja svētceļnieki.

28-29 Šie vārdi zīmējas uz kādu Jēkaba vēstuli.

55-56 No trimdas un verdzības zemes uz paradīzi.

73-75 Kēninš Dāvids.

77 Tā sauktā Katoļu vēstule.

92 Dvēseles un miesas svētlaimībā.

94 Apustulis Jānis, kas Apokalipsē runā par izredzēto svētlaimi, kuri tērpti baltās

drānās.

98 «Viņi cer uz tevi» (lat.) - kāda psalma vārdi.

113 Apustulis Jānis, kas pēdējā vakarēdienā licis galvu Jēzum pie krūts. Jēzus bieži

tiek salīdzināts ar pelikānu, kas, kā stāsta, pārplēšot krūtis, lai barotu bērnus ar savām asinīm.

127-128 Jēzus un Marija, kam abiem dvēseles uzbraukušas debesīs līdz ar miesu.

Divdesmit sestais dziedājums

1 Par aklumu kad mani raizes māca -

no liesmas spožuma kas apžilbina,

tad kāda mierinoša dvaša nāca,

4 man teicot: - redzu, tevi bēdas dzina,

ka manī skats tavs bija pamiris,

lai tev šī saruna to atlīdzina!

7 Lai zin tev dvēsele un prāts tavs viss,

ka tavas acis aklas nepalika:

skats bij tik apžilbis, ne izdzisis,

10 jo donna zin, ka izdziedināts tika

tas svētais vīrs un redzīgs palika,

kad Ananija roku klāt tam lika.

13 Es teicu: «Lai tas donnu priecina,

lai acis izdziedētās nes uz āru,

ko, tajās ienākot, tā iededza

16 to labumu, ko savām acīm skāru,

to A un O - to mīlestība lasa,

vai stipru roku rakstīts tas vai vāru.»

19 Kad nebij vairs no zibējuma asa

bail aklam kļūt man, bij kā akmens ciets

šī balss, kad jāatbild bij, ko tā prasa.

22 «Caur smalku sietu nu tu sijāts tiec,»

tā sacīja, «ko mēs tev nopinuši:

teic, kas uz mērķi šo tev loku liec!»

25 Un es: «Ko filozofi mācījuši,

ir manī modinājis paļāvību:

šo mīlestību t i e man iedevuši;

28 tas labais manī iededz mīlestību,

turp tiecas gars ar varu nerimtīgu,

par cik viss labais ietver labestību.

31 Uz Būtību, uz būtni dievišķīgu,

no kuras nāk viss labais, būdams gaisma

no Viņas stara, mīlu bezgalīgu

34 lai jūt ik prāts, lai deg šī mīla kaisma,

uz Viņu tiekdamās, uz Patiesību;

lai sirdī nepaliek nekāda plaisma!

37 Man prātam pasaka šo patiesību

tas vīrs, kas rāda pašu būtību,

to mūžīgo un pirmo mīlestību.

40 Viņš pasaka to īsto autoru,

kas Mozum teica, sacīdams par sevi,

- Es rādīšu tev katru vērtību. —

43 Nu pasaki to vēl man tu, kas devi

man ierosmi iet Dieva būtībā,

lai nāk pats svētākais nu man caur tevi.»

46 Tad teica balss: «Tas slēpts ik cilvēkā:

lai cik daudz veidu zina mīlestība,

uz Dievu vērstā ir visaugstākā.

49 Bet saki vēl: ja jūtu pārmērība

ar Viņu tevi citām stīgām sien,

cik zobiem tevi kož šī mīlestība?»

52 Svēts bija viņam nodoms kā arvien,

šim Kristus pavedienam; paļāvībā

es sekoju, kur viņa doma skrien,

55 un teicu: «Kodieni, kas mīlestībā

ir kosti, griežot sirdis mums uz Dievu,

ir manī pārtapuši žēlsirdībā.

58 Tie izdzēsuši katru šaubu rievu,

man dumpība un negantība rima,

tie izskauduši lepnību un nievu.

61 Tie krastā mani izvilka, kad grima

reiz maldu mīlas jūrā prāts man kārs, —

tai krastā, kurā īstā mīla dzima.

64 Tās lapas, kurās salapo viss dārzs,

ko kopj pats dārznieks mūžīgais, no malda

tos atgriež, kuriem cerībstars vēl vārs.»

67 Tad atskanēja dziesma brīnumsalda,

un visi sauca: «Svēts, ak svēts, ak svēts!»

pa visām debesīm, kur mīla valda.

70 Kad miegā acīs iezib gaismas sēts

ass stars un redzes gars vēl klīstot manās

tvert apvalku tam, ko nav redzēt spēts -

73 tik miglaina ir pēkšņā pamošanās

tam, kas bij gulējis, līdz pareizi

viņš atkal visu redz pēc atjēgšanās -

76 tā Beatriče katru putekli

no manām acīm ārā iztīrīja

ar sava stara spožo zibeni,

79 līdz manas acis visu samanīja,

un pārsteigtas tās Beatriče vērās,

kad gaismu ceturto tās ieraudzīja.

82 Un viņa teica: «Sajās debess sfērās

redz pirmā dvēsle savu radītāju,

kas mīlas pilns pie sava darba ķērās.»

85 Kā lunkans koks, kam spēks vēl ir par vāju,

lai vējam pretotos, liec galotni,

lai pēcāk atkal iztaisnotu stāju,

88 tā savu galvu liecu zemīgi,

kā ziedu lejup noliec puķe tieva,

un teicu, runāt alkdams dedzīgi:

91 «0 ābol, gatavs radītais no Dieva,

tu pirmsenci, kas staro nemitīgi,

kam vedekla un meita katra sieva,

94 kā prazdams, lūdzos tevi pazemīgi:

jel runā tu, kam vēlmes zināmas

ir manas, klausīšos es uzmanīgi.»

97 Kā reizēm apsegts dzīvnieks sakustas

un, kaut šī kustība ir bezveidīga,

tas, ko tā pauž, mums tomēr atklājas,

100 tā pirmdvēsele šī man atsaucīga

nu lika samanīt caur apvalku,

cik ļoti vēlas būt man labdarīga.

103 Tad dvesa tā: «Lai ar tu klusētu,

es tevi labāk zinu vēlmē šajā

par visu to, ko zināt raugi tu,

106 jo raugos spogulī es patiesajā,

kas it nevienai sejai līdzīgs nava,

kaut visas sejas spoguļojas tajā.

109 Tu gribi dzirdēt, cik man Dieva slava

šeit mirdz, kur likts es mūžu dzīvošanai

un kurp ir slieta garā kāpne tava;

112 un cēloni tai manai izdzīšanai,

kurš bij tās lielās dusmas izraisījis;

un vārdus, kas man tapa lietāšanai.

115 Ne tas, ka es to augli nobaudījis,

bij cēlons tam, ka trimdu izbaudīju,

bet tas, ka nevērīgs pret zīmi bijis.

118 Kur tava donna sauca Vergiliju,

tur četrtūkstoš trīssimt divus gadus

es gaidīju šo augsto koncīliju;

121 un deviņsimt un trīsdesmit vēl gadus

bij zeme mani klēpī nēsājusi,

kur pēcnācējus vairoju un radus.

124 Bij mana valoda jau izdzisusi,

pirms savu darbu nepaveicamo

zem Nimroda bij tauta uzsākusi,

127 jo veidojumu pašu gudrāko,

to cilvēki uz mūžiem nesaglabā,

bet sev par prieku mūžam atjauno.

130 Ka cilvēks runā, tas ir viņa dabā,

bet kā, to var viņš izvēlēties brīvi

un veidot valodu pats savā labā.

133 Pirms atstāju es savu zemes dzīvi,

I - labums augstākais uz zemes saucās,

bet šodien skanētu šis vārds jau dīvi;

136 jo jau pēc kāda laika EL tas saucās,

to pielūdza it visi kalni, lejas,

kā zaļa lapa tas no zara spraucās.

139 Tai augstā kalnā, kas no viļņiem slejas,

lai tuvotos es dzīvei mūžīgajai,

man iziet nācās šķīstītavas ejas

142 no pirmās stundas līdz pat septītajai.»

Piezīmes

38-39 Aristotelis, kas uzskata Dievu par visu lietu augstāko pirmcēloni.

40 Dievu.

83 Ādams.

101 Caur gaismu, kas to klāja.

109 Cik ilgi.

117 Dieva nosprausto robežu.

120 Paradīzi.

126 Sk. E. XXXI, 77.

134 Šķiet, Dantes izdomāts vārds: tas ir Jehovas iniciālis, vienības simbols.

136 Dievs senebreju valodā, nozīmē: stiprais, varenais.

Divdesmit septītais dziedājums

1 Tad Tēvam, Dēlam, Garam Svētajam

it visā paradīzē granda: «Slava!»

Es klausījos līdz prātu reibumam.

4 Šim smaidam līdzīga vairs citur nava,

man likās: smaida visa izplatība,

tik pilns es biju noreibuma sava.

7 Ak, prieks! ak, miera pilnā mīlestība!

ak, daiļā nedziestošā melodija!

ak, drošā bezkaislību bagātība!

10 Man acu priekšā četras lāpas bija,

un tā, kas bija atnākusi pirmā,

vēl dzīvīgāk un gaišāk uzdzirkstīja;

13 no debess vārtu sargātāja sirmā

šis mirdzums laistījās uz manu pusi

un zibinājās sarkanīgā virmā.

16 Kad providence, kura piešķīrusi

šeit visām lietām varu brīnumainu,

bij visām pusēm klusēt vēlējusi,

19 es izdzirdu: «Tu nebrīnies, ka mainu

es savu krāsu: ja tu tālāk ietu,

tu citur redzētu to pašu ainu.

22 Tas, kurš virs zemes aizņem manu vietu,

to vietu, kur par apustuli tapu,

tas dara visu, lai par Dievu smietu,

25 par kloāku tas vērtis manu kapu,

tur dvako asinis, tur piegānījis

šis maita svētā grāmatā daudz lapu.»

28 Tas sarkanums, ko biju ieraudzījis,

kas bija laistījies uz manu pusi,

pār visām debesīm nu bija lijis.

31 Kā krietna meiča, kad tā dzirdējusi,

ka grēkā kritusi ir kāda cita,

par viņas kaunu nosarkst apjukusi,

34 tā Beatriče pārvērtusies šķita,

tāds tumšums varēja būt debess klajā,

kad varu augstāko pie krusta sita.

37 Un tad viņš savā runā turpmākajā

tā sacīja ar balsi pārvērstu,

ka bargas dusmas saklausīju tajā:

40 «Mēs nedzirdījām Kristus līgavu,

ne es, ne Lins no saviem asinstraukiem,

lai cits caur viņu zeltu iegūtu;

43 nē, tiekdamies pēc debess priekiem jaukiem,

gan Siksts, gan Pijs, gan Kaliksts, gan Urbānus

reiz lēja asinis pie cīņu laukiem.

46 Mēs nekalām nekādus viltus plānus,

mēs netīkojām sašķelt kristiešus,

lai naidā tie cits citam kulsta sānus;

49 tie augšup slēja kaujas karogus

ar manām atslēgām kā cīņas saukli

un apkaut sāka savus līdzbiedrus;

52 tie vērta baznīcu par viltus aukli,

kas Dieva sargus padarīja vārus,

un vērta pāvestu par melnu kraukli.

55 Mēs ganu drēbēs redzam vilkus kārus,

zem sutanām tiek slēpti velna pieši -

ak, Dieva spārns, kam pameti mūs bārus!

58 Grib kahorsīnieši un gaskonieši

dzert mūsu asinis: Dievs, kam tu ļāvi,

par nezālēm lai kļūtu tīrie kvieši!

61 Tu, Scipij, kas reiz Hanibalu kāvi,

dod savu slavu mums un varonību!

Ir ļaundarība ļaunāka par nāvi.

64 Kad pametīsi, dēls, šo svētlaimību,

kad atgriezīsies tu pie izmisušiem,

tad apgaismo šo visu nekrietnību!»

67 Kā pārslo gaiss no tvaikiem sasalušiem,

kad debess kaza, sauli badīdama,

lej aukstumu pār laukiem sastingušiem,

70 šeit uguns lejup sniga pārslodama;

to ainu, lasītāj, tev nepasniegšu,

kā debess dzirksteļoja rotādama.

73 Mans skats tām gaismām devās līdz uz iekšu

līdz vidum, kur tik daudz jau bija gaismu,

ka strēgdamas tās netika uz priekšu.

76 Tad teica donna man ar balsi kaismu:

«Uz leju raugies!» Es tai paklausīju,

uz leju vērties nebija man baismu.

79 Kopš sava pirmā lejupskata biju

es nu jau veicis gaitu neparastu;

es Odiseja ceļu ieraudzīju,

82 kas viņpus Gades stiepās, un to krastu,

kur Zevs bij nolaupījis Eiropu,

to likdams mugurā kā saldu nastu.

85 Es zemē vēl ko vairāk redzētu;

bet saule man zem kājām zīmi svieda

un aizgriezās, lai tālāk aizietu.

88 Un manas donnas seja bij tik vieda,

tā viņa bij, kurp vērsās mani skati,

tā mani sargāja no katra bieda;

91 ja kādreiz māksla vai ar daba pati

ir veidojusi tādu brīnumtēlu,

ka cilvēks jūsmā acis iepleš plati,

94 bāls būs šis tēls pret vienu skatu kvēlu,

kas atmirdz donnas acīs dievišķajās,

pret viņas smaidu, viņas seju cēlu.

97 Tiklīdz es paskatījos acīs šajās,

es raisījos no Ledas ligzdas skaistās

un cēlos debesīs es devītajās.

100 Es raudzījos, kā debesis šīs laistās,

bet malas bija tām tik vienveidīgas,

ka likās, it kā plašā telpā gaist tās.

103 Es kvēloju aiz vēlmes nerimtīgas,

kur pats tik niecīgs likos sev un sīks,

līdz atskanēja viņas vārdu stīgas:

106 «Šeit sākas visums, kuram nekustīgs

ir vidus, bet it visas daļas griežas,

un tālāk izplešas tas bezgalīgs.

109 Šeit dievišķīgā mīlestība šķiežas,

šeit mājo cerības un ilgas možas

un liek, lai visas sfēras apkārt sviežas.

112 Šeit gaisma, mīlestība apkārt jožas

ap prātu dievišķo, kas visu aptver,

kā zvaigznes Dieva domas ir tik spožas.

115 Tās visu vaļā laiž un visu satver,

tās ir tik varenas un ir tik ciešas,

ka dzīvībai ik pumpuru tās atver.

118 Laiks saknes laidis šeit, bet lapas riešas

tam citās debesīs; kurš redz kaut dažas

no lapām šīm, tam sirdī gaisma viešas.

121 Ak, mantkāre, tu mirstīgiem kal važas,

tu paber viņiem sapuvušas drabas -

cik aplamas ir viņu lētās bažas!

124 Gan cilvēks labu grib pēc savas dabas,

bet mantkārībai patīk dīkt kā odam,

un lietū aiziet postā plūmes labas.

127 Mēs ticību un nevainību rodam

tik bērnos vēl; tās ātri aizvēdī,

tiklīdz ar bārdu apklāties tīk zodam.

130 Dažs, jauns vēl būdams, šķīsts ir gavēnī,

bet vēlāk rij bez kādas jūtas cēlas

ikkatru ēsmu katrā mēnesī.

133 Dažs, jauns vēl būdams, mīlu jūt un žēlas

pret saviem vecākiem, bet paaudzies

tas māti kapā raktu redzēt vēlas.

136 Cik tīrs gan citiem dažs labs rādījies!

Tie neredz to, cik netīra tam veļa.

Vai cilvēks tāds gan rītam pretī ies?

139 Cik daudzi turas vēl pie zelta teļa!

Nav valdnieka vēl zemes plašumos,

un tādēļ noiet cilvēce no ceļa.

142 Bet, iekams janvāris vēl aizziemos,

pirms lāses ritēs laukos sudrabotos,

sauks balsis debess lokos augstākos,

145 lai Fortūna šai kuģu jūklī dotos,

lai priekšā stātu, jaunu gaitu sāktu

lai visa flote atkal iztaisnotos,

148 un lai pēc ziediem īsti augļi nāktu.»

Piezīmes

22 Pāvests Bonifacijs VIII (E. XIX, 53).

25 Pēc nostāstiem apustulis Pēteris izcietis mocības un apbedīts Vatikāna kalnā

Romā.

50

0         Baznīcu.

1         Pētera pēctecis.

4         Romas bīskapi pirmajos gadsimtos.

8 Johans XXII no Kahorsas (Kahoras) un Klements V no Gaskoņas bija Bonifacija VIII tuvākie pēcteči.

8 Ziemas saulgriežos, kad Saule iegājusi Mežāža zvaigznājā.

 Odisejs, izbraucis cauri Herākla stabiem (Gibraltāram), izpeldēja Atlantijas okeānā un aizgāja bojā, redzēdams Šķīstītavas kalnu (E. XXVI, 90-142).

2         Gade (lat. Gades) - Kadisas pilsētiņa Spānijā.

2-83 Fēniķijas piekrasti.

5            Starp Dvīņu zvaigznāju, kurā bija Dante, un Auna zvaigznāju, kurā bija Saule,

atradās Vērša Zvaigznājs, tā ka sauszemes austrumpuses lielu daļu sedza tumsa.

? Dvīņi dzimuši no Ledas olas.

15-148Dante šeit atkal runā par atbrīvotāja atnākšanu (E. I, 101).

Divdesmit astotais dziedājums

1 Kad apklusa šie vārdi runātie,

kad dzirdējis es biju par to baismu,

ko izcieš nelaimīgie mirstīgie,

4 kā spogulī redz liesmas dubultgaismu

tas, kuram viņa spīd no muguras,

un apkārt apgriežas ar vēlmi kaismu

7 to izpētīt, kas acīm rēgojas:

vai stikls tiešām saka patiesību,

un beidzot redz, ka melojis nav tas;

10 tā mana atmiņa ar atsaucību

it visu atceras, ko darīju,

kad donnas acīs radu svētlaimību.

13 Un, kad es savas turpu pavērsu,

kur debess augstu velvi izveidoja,

un kad šai velvei skatu pārlaidu,

16 es punktu redzēju, kas izstaroja

tik spilgtu gaismu, ka šai plašumā

neko vairs citu acis nevēroja.

19 Kā mēness šķistu zvaigzne mazākā

šim punktam blakus, rādot punktu šo kā

sīksīku dzirksti debess klajumā.

22 Kā gaismas dārzs, kas gaismu ieskauj lokā,

kas veidojies no tvaiku masas biezās

un gaismu tur kā dārgakmeni rokā,

25 ap punktu uguns loks tik strauji griezās,

ka ātrums šis par to daudz ātrāks bija,

ar kādu debesis ap zemi griezās.

28 Šo uguns loku otrs aplis vija,

aiz otrā trešo, ceturto un piekto,

aiz piektā sesto acis saskatīja.

31 Un septīto, ap sesto apli liekto,

to neaptvertu, jo tik plats tas bija,

ar košo loku, Hēras sūtnes sniegto.

34 Ir astotais, ir devītais tāds bija,

un lēnāka bij katra apļa gaita,

jo tālāku tas citu apli mija:

37 bij liesma spožākā un gaita raita

tam, kas pie skaidrās dzirksts vistuvāk bija -

tā gaismas spulgojumiem nebij skaita.

40 Kad manas šaubas donna pamanīja,

tā teica: «No šī punkta atkarājas

gan debess, gan it visa harmonija.

43 Tas tuvais loks, kas skrien un neapstājas,

tik ātri griežas tas, jo mīlestība

to kvēlu tur un no tā neatstājas.»

46 Es viņai atteicu: «Ja pasaulība

tāpat ap Dievu grieztos kā šie rati,

es atzītu, ka tā ir patiesība;

49 bet pasaulē, kurp veras mani skati,

mēs lokus vēl jo dievišķākus redzam,

jo tālāk tos no viduspunkta mati.

52 Kaut savas acis skatam neaizsedzam,

šai dīvā eņģļu templī raudzīdamies,

kaut sirdī mīlestības gaismu dedzam,

55 mēs tomēr ļoti mulstam, brīnīdamies,

ka attēls nesaskan ar spožo dzirksti,

tik lielā mērā no tās atšķirdamies.»

58 «Nav brīnums, ka nav raduši tev pirksti

to ciešo mezglu vaļā atšķetināt,

jo tu ar domas kūtrumu vēl sirgsti!»

61 tā teica donna. «Ja tu gribi zināt

to brīnumu, ko rauga tavi skati,

man nāksies tavu vēlmi apmierināt.

64 Šie loki ir tik šauri vai tik plati,

cik daudz tie sevī ietver tikumības,

cik cieši skauj tos tikumība pati.

67 Cik liels ir ķermenis, cik labestības

no viņa nāk un sirdis aizdedzina,

tik daudz būs svētības un svētlaimības.

70 Šīs debesis, kas nes un iedarbina

it visu visumu, ir saskaņotas

ar loku, kas visvairāk mīl un zina;

73 tās citām sfērām apkārt aplokotas,

bet viduspunktam tās visvairāk tuvu:

ir likums cits, ar ko tās saskaņotas.»

76 Kā pateikt man, ko no šiem vārdiem guvu,

kad, ieraudzījis patiesības zaigu,

no šaubu nakts es viņas gaismā kļuvu?

79 Kā skaidru atkal redzam debess vaigu

un saule atkal savus starus raida,

kad Borejs uzpūš savu elpu maigu,

82 un migla gaist un debess atkal smaida

un atkal mirdz kā pati svētlaimība

un cerībā sirds gaišu dienu gaida,

85 tāds kļuvu es, kad donnas labvēlība

man bija patiesību atklājusi:

kā zvaigzne mirdzēja šī patiesība.

88 Kad viņa beidzot bija apklususi,

tad pēkšņi visi loki uzdzirkstīja

kā dzelzs, kas dzirksteļo, kad izkususi;

91 skats varens bij, ko acis ieraudzīja:

it visas dzirkstis liesmoja kā sārti,

un daudzi tūkstoši šo dzirkšu bija.

94 Tad vaļā vērās slavas dziesmu vārti,

tās skanēja tam punktam mirdzošajam,

no kura gaismas visi loki skārti.

97 Tad donna sacīja man, šaubpilnajam:

«Tu redzi Serafus un Ķerubus

vistuvāk pašam centram dievišķajam.

100 Tu redzi viņu straujos griezienus,

šim punktam viņi cenšas līdzināties;

ne mirkļa nav, kad viņi mierā dus.

103 Aiz viņiem ļauts ir citām mīļām stāties:

ir dievišķīgā skata Troņi tie, kas

var trešā aplī iet un neapstāties.

106 Un tādēļ viņu skats tik priecīgs liekas,

ka viņiem redzama ir patiesība,

ar kuras pašām dzīlēm viņi tiekas.

109 Tu vari redzēt, ka šī svētlaimība

uz pašu skatīšanos dibinājās,

un tikai tad tai seko mīlestība;

112 šīs skatīšanās dziļims atkarājas

no nopelniem, kas labas gribas gūti,

caur kuru iemantotas tiek šeit mājas.

115 Tai otrā trejlokā tu smaržas jūti,

tur mūžam plaukstam redzi pavasari,

ko naksnīgajam Aunam postīt grūti;

118 tur pavasara dziesmas dzirdēt vari,

kas skandētas tiek nepārtrauktā mijā,

un trejās kārtās dzied tās augstie gari.

121 Tās pulkus redzi šajā hierarhijā,

to veido Valdīšanas, Spēki, Varas:

šos pulkus katrs mirstīgais lai bijā!

124 Tais lokos, kas pie trejloka šī skaras,

tais Sākumus un Ercenģeļus skati

un pēdīgajā Eņģļu rindas garas.

127 Uz augšu viņiem visiem vērsti skati,

tie lejup veic, bet augšup viņi skatās,

kur kvēlo Dieva mīlestība pati.

130 Šīs kārtas Dionisijs izšķirt pratās,

pār tām viņš savu prāta gaismu lēja,

viņš zināja, kā tām ir jāsastatās.

133 Gan Gregorijs ko citu paredzēja,

bet, kad viņš pazīt sāka debess jumu,

viņš pēcgalā vēl pats par sevi smēja.

136 Jel nebrīnies, ka šādu noslēpumu

ir mirstīgais uz zemes uzzinājis:

ir viņam pateicis šo atklājumu

139 tas, kurš reiz pats bij Dieva priekšā stājis.»

Piezīmes

Domāta Irida, varavīksnes nesēja (Š. XXI, 50).

Vēju dievs.

Domāts rudens, kad naktīs spīd Auna zvaigznājs.

Dionīsiju Areopagitu uzskata par autoru grāmatai par debesu hierarhiju.

Pāvests Gregorijs Lielais (590-604).

Apustulis Pāvils, kā to stāsti pats Dionisijs.

Divdesmit devītais dziedājums

1 Kad dvīņi, Latonai kas piedzimuši,

zem Auna un zem Svaru zvaigznāja

tai pašā apvārsnī ir iegājuši,

4 tad tik, cik viņiem laika vajaga,

lai abi, hemisferu mainīdami,

tie brīvotos no zenītlīdzsvara,

7 tik ilgi tajā punktā smaidīdami

un rāmi vērās Beatričes skati,

kā lēnu lūgsnu turpu raidīdami.

10 Tad teica tā: «Vai aptvert visu prati,

tev nejautāšu es, bet to es jaušu,

ka Dieva lielumu tu tiešām mati.

13 Ar viņa veltēm tevi neapkraušu,

jo nespēj prāts tvert laimi augstāko,

tik viņa mirdzumu tev skatīt ļaušu.

16 Laiks viņa mūžīgumu negrožo,

viņš prātam pāri jaunās mīlestībās

dedz savu mīlestību mūžīgo.

19 Tev viņu nerast lietu virspusībās,

tā būtība, kas ticībā mums dota,

tā acīm neatklājas parādībās.

22 Ar formu viela, kopā savienota

vai katra atsevišķi, traucas tā

kā bultas trīs no loka trīsstiegrota.

25 Kā stiklā, dzintarā vai kristālā

stars atspīd tā, ka no tā atnākšanas

līdz klātbūtnei nav mirkļa mazākā,

28 tā stars, kas nāk no Dieva radīšanas,

nes gaismas, kas tiek būtnēs spoguļotas

bez sākuma un gala izšķiršanas.

31 Bij visām būtnēm vietas līdzi dotas:

bij būtnes tās visaugstāk pacēlušās,

kas tīrā darbībā bij iemiesotas;

34 viszemāk tīrā viela veidojusies;

ar darbību tā vidū saistās tā,

ka it nekad no tās nav nošķīrusies.

37 Jau Hieronims garā traktātā

ir rakstījis par eņģeļiem, kas bija,

pirms nāca zeme, pēcāk radītā.

40 Šo patiesību daudzkārt aprakstīja

tie Svētā Gara dižie rakstītāji,

pār kuriem paša Dieva gaisma lija;

43 to apjēdz arī cilvēkprāti vāji,

jo eņģeļi no Dieva žēlastības

ir mūsu paraugi un virzītāji.

46 Nu zini tu, kur, kad šīs mīlestības

bij radītas un kā; tās šķīstas bija,

un vienmēr tiecās tās pēc patiesības.

49 Tas drīz pēc viņu radīšanas bija,

kad daļa eņģeļu, vēl negatavu,

jau jūsu mīļo zemi sakūdīja.

52 Bet citi palika, un mākslu savu

tie rādīja, un viņu mīlestība

joprojām valda debesīm par slavu.

55 Tai krišanai bij sākums augstprātība,

ko parādīja tas, kurš pārmērīgi

bij sevī liels. Nu žņaudz to nebrīvība.

58 Tie, kurus redzi šeit, bij lēnprātīgi,

bij viņiem Dieva gaisma saskatāma,

un viņi kalpoja tam atdevīgi.

61 Ir viņos cēla doma samanāma,

Dievs viņiem savu žēlastību sūta,

ir viņu griba nesatricināma.

64 Lai tiek šī dziļā atziņa tev gūta:

ir nopelns saņemt Dieva žēlastību,

pret viņu atvērta ja katra jūta.

67 Liec vērā tu šo dziļo patiesību,

kas stingra stāv un nav nekad vēl gāzta,

tās priekšā galvu liec ar pazemību!

70 Bet, tā kā zemē jūsu skolās stāsta

par eņģeļdabu tik daudz aplamību,

kas galvā jāiekaļ un jāizklāsta,

73 tad es tev parādīšu patiesību,

kas lejā jaukta tiek un aizmiglota

un pārvērsta par lētu divdomību.

76 Tās būtnes, kurām žēlastība dota

tvert Dievu skatiem, acis nenolaida

no viņa vaiga cēli apgarpta.

79 Tām nav ko atcerēties, jo tās raida

uz Dievu skatienus ar mīlestību,

un, viņā veroties, tās svēti smaida.

82 Tur lejā sapņo par šo patiesību

gan tie, kas tic, gan tie, kas netic tai,

bet neticētāji iet ceļu šķību.

85 Jums vietas nava takai vienotai,

jums filozofijās tik prāti trīti,

jūs nodevušies dīkai greznībai.

88 Bet lai jau mīcās prāti samācīti!

Visļaunākais ir tas, ka svētie raksti

tiek likti novārtā un sagrozīti.

91 Lai dievišķajam stādam riestos laksti,

to aplaisti ar asins lāsēm svētām!

Lej uzmanīgi tās un neizšļaksti!

94 Tik daudzi nāk ar savām domām lētām,

tie allaž paši grib tik izcelties

un uzmācas ar blēņām nedzirdētām.

97 Viens teic, ka mēness esot novērsies

pie Kristus mokām, saulei priekšā stājis,

un tādēļ saules spožums mitējies;

100 ar stāstu šo viņš mūs ir maldinājis,

jo gaisma izdzisa no sevis pati,

liels aptumsums bij visu zemi klājis.

103 Pa ielām Florencē brauc daudzi rati,

bet vēl jo vairāk muļķību tur staigā:

tās projām dzen, no galvām ārā krati!

106 Jo aitiņas šīs uzcītībā naigā

ir ganībās ar vēju pieēdušās

un atgriežas ar svarīgumu vaigā.

109 Bet Kristus mācības nav veidojušās

no mākoņa, ko vējš ir sapūtis,

tās īstā pamatā ir sakņojušās;

112 tās tvēra katrs viņa māceklis

un cīņā devās, ticību lai sētu,

bij Evaņģēlijs viņu ierocis.

115 Neviens to šodien netur vairs par svētu,

ir priecīgs mācītājs, ja ļaudis smejas

tam baznīcā par joku nedzirdētu.

118 Ja tauta ieraudzītu īstās sejas

tiem, kas tai sprediķo, tā neticētu

tiem vārdiem vairs, no kanceles kas lejas.

121 Kas muļķības šīs uzskaitīt gan spētu!

Tās taisītas tiek kā no liepu lūka

ar prātu ļenganu un nodeldētu.

124 Kļūst resna svētā Antonija cūka,

un arī citi cūkas nobarojas,

kad vaļā grēku atlaišanas lūka.

127 Bet nu mums atkal krietni jāsparojas,

jo mums vēl runāšana paredzama

par eņģeļiem, kas gaismā īstenojas.

130 Ir eņģeļdaba neizskaitļojama,

un nav vēl pasaulē tāds cilvēks bijis,

kam viņu daba būtu pārredzama.

133 To skaitu Daniels nav izpētījis,

to skaits ir tūkstošos, tik daudz ir to,

ka spožums nebeidzams no tiem ir lijis.

136 Tā pirmā gaisma, kas tos izstaro,

tiek tik daudz veidos viņos iemiesota,

cik spīdumu tos kopā apvieno.

139 Cik katram iraid saprašana dota,

tik kvēla saprašanai seko jūta,

kas katrā eņģelī ir dažādota.

142 Mums mūžu spēks uz leju gaismu sūta,

mūs aplaimodams savā devībā,

ir daudzos spoguļos tā seja gūta,

145 bet sevī viens tas tā kā sākumā.

Piezīmes

Apolons - Saule Tin Diāna - Lūna (Mēness).

■24 Forma sholastiskajā filozofijā - veidojošais sākums; pateicoties formai, lietas kļūst tādas, kādas tās ir. Bez formas eksistē viela un vielas apvienojums ar formu. Šais trijos veidos izpaužas viss trisvienīgās dievības radītais.

■33 Eņģeļi.

Debess sfērās.

Kristiešu svētais IV-V gs.

Vecās un jaunās derības autori.

Cūka pie svētā Antonija kājām simbolizē velnu,

i Tirgošanās ar grēku atlaidēm - indulģencēm.

Trīsdesmitais dziedājums

1 Varbūt seštūkstoš jūdžu tālumā

deg sestā stunda, zeme šurpu raida

jau savu ēnu gultā līdzenā,

4 kad zvaigznes dzisdamas jau ausmu gaida,

kad palsa top jau visa apkārtne

un diena pamozdamās klusi smaida,

7 un beidzot saules gaišā kalpone

jau tuvāk nāk, tad debesis ciet veras,

kā miegot acis aizver meitene.

10 Tāpat tiem slavas koriem, kuri tveras

ap punktu, kas tos ietver, stīgas risa;

tad jutu es, ka acis donnā veras,

13 kad spožums redzētais man skatam dzisa;

es redzēt negribēju vairs neko,

bij Beatriče mana mīla visa.

16 It visu reiz par viņu rakstīto,

lai kā tas rādās viņu slavinājam,

ar viņu salīdzināt nevar to.

19 Šo skaistumu tvert cilvēkprātam vājam

nav iespējams - tas pilnīgums ir viss,

tas radīts liekas pašam Radītājam.

22 Mans spēks šai vietā mani pametis;

jo nava spējīgs izteikt tādu daili

neviens: ne komiķis, ne traģiķis;

25 pret viņas smaidu šķiet man vārdi kaili,

un liekas man, ka es tos tukši leju,

ka sašķīst tie pret šādas saules gaili.

28 Kopš dienas tās, kad redzēju tās seju,

līdz mirklim šim es tomēr allaž spēju

ar viņu saskaņot vēl savu dzeju;

31 nu tvert tās skaistumu vairs nevarēju,

tam līdzi netika vairs mana māka,

man likās, ka es vārdus vējā sēju.

34 Lai atskan balss, par manu varenāka!

Lai klusē manas taures skaņu laisma!

Tad Beatriče atkal runāt sāka,

37 un viņas balsī dega kvēle kaisma:

«No lielā ķermeņa mēs iznākuši

nu debess telpā, kas ir tīrā gaisma:

40 mēs prāta gaismu esam sastapuši

un visa dižā, cēlā mīlestību,

vissaldo mīlestību atraduši.

43 Šeit redzēsi tu gaišu parādību,

tā rādīsies kā tiesā pastarajā,

šeit iegūsi tu Dieva žēlastību.»

46 Kā pēkšņs zibens redzes garus vajā

un acīm laupa katru redzētspēju,

līdz aklas top tās gaismā piepežajā,

49 tā apņemts biju es ar gaismu spēju,

tik liela bij man prātu apmātība,

ka es nekā sev apkārt neredzēju.

52 «Dod mieru debesīm tā mīlestība,

kas sevī uzņem šādu apsveikumu,

un viņas svečturī deg žēlastība.»

55 Šie vārdi skanēja pār debess jumu,

tie manī jaunus spēkus iekveldēja

un guvu es pār sevi pārākumu;

58 un iedegās man jauna redzētspēja

no spēkiem šiem, no jauna atkal rastiem,

un aklumu man acis pārvarēja.

61 Kā upi redzēju starp diviem krastiem

es zibens mirdzumu, kas uzziedēja

kā pavasara ziediem neparastiem.

64 No upes dzīvas dzirkstis augšup skrēja

un apkārt griezās, krāšņi uzplaukušas,

un tā kā sarkans rubīns atmirdzēja;

67 un tad, kā saldās smaržās apreibušas,

kā sapnī slīgdamas, kas dzīvi tēlo,

tās atgriezās, kur bija iznākušas.

70 «Tā augstā vēlme, kura tevī kvēlo,

tā prasa, lai tavs prāts it visu tvertu,

tā skatīt ļauj man tevī visu cēlo;

73 bet vajag, lai no ūdens šī tu dzertu.»

Šos vārdus manu acu saule teica,

un likās man, ka zibens mani ķertu.

76 Kad mani prāti apžilbumu veica,

tad viņa piebilda: «Tu tagad mati

tos vēstnešus, kas patiesību sveica.

79 Tā lieta nav tik sarežģīta pati,

kā izliekas tā tev, un es tev vēlu,

no vainām brlvojas lai tavi skati.»

82 Kā bērns, kas, rītā pamodies par vēlu,

pie krūts spiež lūpas, it kā salcis būtu,

nu ņemas pienu zīst ar degsmi kvēlu,

85 tā es pie viļņa noliecos, lai kļūtu

man acis spoguļi daudz labāki

un redzes pilnību es beidzot gūtu.

88 Kad mani plaksti bija dzēruši

no upes šīs, man rādījās, ka bija

nu pēkšņi apaļa tā kļuvusi.

91 Un manas acis pēkšņi ieraudzīja,

ka ziedi, dzirkstis, kas pa gaisu vijās,

kā cilvēks, maskai krītot, pārmainīja

94 sev izskatu: pēc svētkiem izskatījās

visapkārt tas, ko acīm redzēju,

un abi debess galmi parādījās.

97 Ak, Dieva mirdzums, kurā redzēju

es īstās valstības visaugsto slavu,

ļauj izteikt man, kā es to redzēju!

100 Tam radītājs ļauj skatīt gaismu savu,

kurš atrod mieru, viņā lūkodamies,

kurš staigā šķīsts pa gaišo debess pļavu.

103 Ir gaismas aplis, plaši izplezdamies,

tik milzum liels, ka būtu tas par platu

pat saulei, viņai apkārt aptīdamies;

106 un stari piepilda šo spožo ratu,

tie atspīd kustīgajās pirmdebesīs,

ko šajos staros dzīvojam es skatu.

109 Es gaidīju, ko staru loks šis nesīs,

un gaisma atspīdēja acīs manās,

es gaidīju, ko debess elpa dvesīs.

112 Es redzēju, kā gaismas aplī klanās,

pa kāpēm kāpjot trepēs varenajās,

tie, kam uz augšu lemta atgriešanās.

115 Ja tik daudz gaismas kāpēs zemākajās,

cik liela tā, un cik gan tā būs plata

šai rozei lapās pašās augstākajās!

118 Šis spožums pletās liels zem mana skata,

es redzēju, kā augstums izveidojas,

šo lielumu man prāti aptvert prata.

121 Ar tālumu tur tuvums savienojas,

jo tur, kur valda Dievs bez starpnieka,

tur dabas likumi vairs nedarbojas.

124 Kur roze mūžīgā mirdz zeltaina,

kur smaržu iedveš viņas spožie stari

un pavasaris sauli slavina,

127 tur Beatriče teica: «Skatīt vari,

kur gaismā izgaisusi katra viela,

cik lieli šeit ir balti tērptie bari!

130 Lūk, mūsu pilsēta, cik tā ir liela!

Cik visi sēdekļi šeit piepildīti!

Cik ļaužu pārpilna ir katra iela!

133 Nav daudz vairs to, kas ienākt izraudzīti

šeit, kur virs goda krēsla valdniekam

jau kronis mirdz un vainagi ir vīti.

136 Arrīgo dvēsele tur sēdēs. Tam

par Itāliju gādāt būs gads gadā,

jo izredzēts viņš mērķim augstākam.

139 Jūs akla mantkārība apkārt vadā,

tā muļķa bērnam līdzīgus jūs dara,

kas aukli projām dzen, pats mirdams badā;

142 un tas, kam rokās visa baznīcvara,

ar viņu neies kopā vienu taku,

jo nava svaidīts tas no Svētā Gara.

145 Dievs viņu ilgi necietīs, es saku,

šai svētā amatā, Dievs viņu gāzīs

un Simonām liks viņu ellē blaku,

148 un alaņieti ellē dziļāk bāzīs.»

Piezīmes

Apmēram ceturtdaļa no zemes apkārtmēra pēc tā laika uzskatiem.

Pusdienas stunda.

Horizontālā līnijā: tātad neilgi pirms rītausmas.

7              Ausma - Aurora.

8              Izdziest zvaigznes.

38            No devītajām debesīm - kustīgajām pirmdebesīm, kas ir vislielākais vieliskais ķermenis.

39            Empirejā, bezvieliskajās debesīs, kas ir dieva, eņģeļu un svētlaimīgo dvēseļu miteklis.

114 Svētlaimīgās dvēseles.

126 Dievu.

133 Šais vārdos atspoguļojas viduslaiku ticība tuvajam pasaules galam.

136 Vācu imperators Heinrihs VII no Luksemburgu dinastijas. Pēc Hābsburgu Albrehta nāves 1308. g. iecelts imperatora troni, viņš 1310. g. devās karagājienā uz Itāliju. Dante viņā saskatīja Itālijas apvienotāju un vispasaules monarhijas atjaunotāju. 1312. g. Heinrihs kronējās Romā. Taču viņa mēģinājums ieņemt Florenci beidzās ar neveiksmi, un 1313. g. viņš mira.

142 Pāvests Klements V (E. XIX, 80-81), kas pretojās Heinriha plāniem.

147          E. XIX, 1.

148          Pāvestu Bonifaciju VIII (E. XIX, 53).

Trīsdesmit pirmais dziedājums

1 Šīs šķīstās rozes veidā redzēju

es svētos karapulkus, kuri kļuva

caur asinīm par Kristus līgavu;

4 un pulkus tos, kas lidodami guva

ar dziesmām Dieva mīlestības medu;

to labestība bija man tik tuva,

7 ka vācu to un tagad līdz sev vedu;

to kvēlā gaisma, simtkārt atstarotā,

spēj kausēt katru neticības ledu.

10 Tie kāpa ziedā lielajā, ko rotā

tik daudzas lapas, un no zieda šā

tie cēlās mīlestībā apgarotā.

13 Tiem sejas bij kā liesma dzīvākā,

tiem spārni bij no zelta, un tie paši

bij baltumā, par sniegu baltākā.

16 Kā bites viņi medu vāca knaši,

tie, mierā starodami, medu vāca,

un viņu spārni plivinājās plaši.

19 No rozes zieda zelta gaisma nāca,

un tomēr viņi, pulkiem lidodami,

šo brīnišķīgo mirdzu nenomāca;

22 jo dievišķajai gaismai aizsniedzami

ir visi tie, kas viņas cienīgi,

caur visumu tā laužas nebeidzami.

25 Šai valstībā bij skati priekpilni

no vecās un no jaunās saderības,

tie vienam mērķim bija pievērsti.

28 Tu, gaisma, tu, kas nāc no trīsvienības

viscēlās zvaigznes, mirdzēdama skatos,

jel uzlūko šīs zemes negantības!

31 Ja barbari, kas savos ceļos platos

no ziemeļzemēm bija atnākuši

un Romu redzēja tās dievpamatos,

34 bij gaužām pārsteigti un apstulbuši,

kad viņi ieraudzīja vietā šajā,

ko Laterānas ļaudis uzcēluši,

37 tad es, kas ienācis šeit dievišķajā

no cilvēkpasaules, no Florences,

no laicīgā kas ticis mūžīgajā,

40 kā apžilbis lai nebūtu gan es!

Es biju mēms, šo rozi uzlūkodams,

kur mita svētlaimīgo dvēseles.

43 Kā svētceļnieks, kas, templi aplūkodams,

kur devis viņš ir savu solījumu,

cer visiem pastāstīt, kas tajā rodams,

46 tā skatīju es gaismas dzīvīgumu,

te skatus vērdams rozes dievišķībā,

te celdams tos pret spožo debess jumu.

49 Es redzēju tur sejas mīlestībā,

un tajās mirdzēja smaids dievišķīgais,

un rokas augšup cēlās tikumībā.

52 Jau Paradīzes apveids vispārīgais

bij kļuvis tuvāks man caur lūkošanos,

bet klejoja mans skats vēl nerimtīgais;

55 un vēros es ar jaunu vēlēšanos

pie savas donnas, lai tai jautātu

par lietām, kuras brieda prātos manos.

58 No cita atbildi es saņēmu:

kāds sirmgalvis tās vietā atbildēja,

kā citus redzēju to ietērptu.

61 Tam acīs un pār vaigiem atmirdzēja

prieks labvēlīgs, un viņa balss kā zvani

ar tēva mīlestību atskanēja.

64 «Kur viņa?» jautāju. «Vai viņu mani?»

Viņš atbildēja: «Savā vēlībā

šurp Beatriče atsūtīja mani.

67 Sēd tā no augšas aplī trešajā

uz troņa, ko pēc Dieva augstā prāta

par nopelniem ir ieguvusi tā.»

70 Es acis pacēlu, kur aicināta

tā sēdēja starp dvēslēm svētlaimīgām,

ar mūžīgajiem stariem izrotāta.

73 No jomas, kur no dvesmām debešķīgām

top katra skaņa, katra melodija,

līdz pašām jūras dzīlēm bezgalīgām

76 nav tālums lielāks, kāds starp mani bija

un Beatriči, taču viņas tēlu

nekas man neredzamu nedarīja.

79 «Ak, donna, tu, kas cerību man kvēlu

reiz dedzi, tu, kas, mani glābdama,

reiz ellē nokāpi ar jūtu cēlu,

82 par visu, ko man acis redzēja,

par tavu varu, tavu labestību

sirds pateicas tev, mīlā plaukdama.

85 Tev pateicos par tavu atsaucību:

es biju kalps, tu rādīji man taku,

ko iedams ieguvu es brīvestību.

88 Tu diženumā staigāji man blaku -

nu dvēsele no miesas brīvota

lai tiek caur tavu dziedinošo aku!»

91 Tā lūdzos es; un tad no tāluma

tā pasmaidīja, uzlūkojot mani,

un vērsās tad pie mūžu avota.

94 Tad teica svētais sirmgalvis: «Lai mani

tu labāk staru dievišķo, pa kuru

sauks tevi augšup svētās mīlas zvani,

97 šo dārzu tavu acu priekšā turu,

lai tajā klejo skats tavs uzmanīgais,

lai aprod tas ar gaismas ugunskuru.

100 Mans lūgums mīlas pilnais, pazemīgais

gūs debess karalienes žēlastību,

jo, lūk, es esmu Bernards uzticīgais.»

103 Kā tāds, kas, nesdams sirdī mīlestību,

nāk mūsu Veroniku aplūkot

un stāv pie tēla šī ar pazemību

106 un domās saka, viņu ieraugot:

«Dievs, kas par brīnumainu parādību!

kāds svētums pārņem, viņu uzskatot!»

109 tāds vēroju šo dzīvo mīlestību,

ko pauda vīrs, kurš šajā pasaulē

jau nogaršojis bija nākamību.

112 «Tu, dēls, kas mīti Dieva paspārnē,»

viņš sacīja, «šo priecu nepazīsi,

ja acis turēsi tu azotē;

115 bet, ja tu skatu apkārt aplaidīsi,

tev pretī vērsies laime nepazīta:

tu debess karalieni ieraudzīsi.»

118 Es acis pacēlu; un kā no rīta

ir saules atmoda tik brīnum spēja,

ka tiek pat rietumpuse apzeltīta,

121 tā manas acis skaidri saredzēja,

ka rozes mala pati augstākā

pār visām citām rindām gaismu lēja.

124 Kā kādreiz Faetonta pajūgā

ap ilksi liesmas kvēlāk uzdzirkstīja

un augtin auga savā spožumā,

127 tā šeit šī miera oriflamma bija

visspilgtākā ap vidu; mazāk kvēli

tā savas liesmas abās malās vija.

130 Un vidū tā kā brīnumaini tēli

pulks eņģeļu ar dziesmām gavilēja,

šai debess mirdzā staigādami cēli.

133 Tāds skaistums viņu dziesmās izskanēja,

ar prieku piepildīdams katru jūtu,

ka sirds aiz laimes asaras man lēja.

136 Pat ja tik bagāta man runa būtu

kā fantāzija, tomēr izsacīt

šo debess laimi būtu man par grūtu.

139 Tad Bernards, kuram prieks bij ieraudzīt,

cik kvēli kļuvuši bij mani skati,

ar dedzību tai pakļāvās tūlīt,

142 un likās man, deg mīlā debess pati.

Piezīmes

2-3 Svētlaimīgās dvēseles.

4-5 Eņģeļus.

26 Domāta vecā un jaunā derība.

33-36 Domāta garīdznieciskā Roma (Laterānas pils bija pāvestu sēdeklis). Romas  jubilejā 1300. g. tika sevišķi izcelta Romas baznicvaras kundzība.

73-74 No visaugstākās atmosfēras jomas, kur pēc tā laika uzskatiem veidojas skaņas.

102 Svētais Bernards (1091-1153)-Klervo abats, dievvārdnieks un sava laika aktīvs politisks darbinieks.

104 Attēls uz audekla, kas tiek uzskatīts par Kristus sejas nospiedumu; glabājas sv. Pētera baznīcā Romā.

117 Jaunavu Mariju.

124 Sk. E. XVII, 107.

Trīsdesmit otrais dziedājums

1 Mans vērotājs, vēl grimis svētlaimībā,

tad savas svētās runas turpināja,

ko klausījos es dziļā pazemībā.

4 «To brūci, Marija ko dziedināja,

to cirta tā, kas sēd pie kājām tai,

tā sieva, Ādamu kas vilināja.

7 Nu pievēršamies rindai trešajai:

tur Rahele ar Beatriči abas

ver vaļā sirdi debess laimībai.

10 Sēd katrā kāpē sieva krietnas dabas:

lūk, tur ir Zāra, vai to sazīmēji?

tad Rebeka - tās bija sievas labas.

13 Par Judīti reiz asaras tu lēji.

Sēd zemāk sence dziedonim, kas bēdās

par grēku sauca - Misserere mei -

16 Tās ebrejietes, gājušas kas pēdās

šīm sievām, tu no kāpes septītās

uz leju redzi svētas rozes vēdās.

19 Tās ir kā mūris, caur ko sadalās

šie svētlaimīgo pulki atkarībā

no tā, kā ticība tiem veidojās.

22 Kur zieds ir plaucis pilnā bagātībā,

sēd tās, kas dzīvodamas ticējušas,

ka Kristus ieradīsies nākamībā;

25 bet otrā pusē, kur vēl palikušas

ir tukšas vietas, tām ir sēdekļi,

kas Kristus atnākšanu redzējušas.

28 Ja šajā malā debess valdnieci

un lielo pulku viņas sekotāju

tu svētās rozes lapās ieraugi,

31 tad viņā malā Jāni Kristītāju

tu redzi, kas bij mitis tuksnesī

un arī ellē bija spēris kāju.

34 Tur svētais Francisks sēd zem vīra šī,

tad Benedikts un Augustīns, un tie, kas

bij dzīvojuši viņu pavēnī.

37 Kā brīnums gan prāts dievišķais tev liekas:

ir vienlīdzīgās daļās sadalītas

tās abas ticības, kas šeitan tiekas.

40 Ir kāpes vēlreiz vidū pārdalītas:

tiem, kas šeit mīt caur citu nopelniem,

ir vietas apakšrindā izraudzītas;

43 tās piešķirtas ir bērniem kristītiem,

kas neprata vēl labu šķirt no ļauna,

kad bij no dzīves projām jāiet tiem.

46 Vēl viņiem dzīve bija pārāk jauna,

vēl viņi vērās tajā brīnīdamies

un nepazina nožēlas un kauna.

49 Nu šaubies tu un klusē šaubīdamies;

bet es tos valgus vaļā raisīšu,

tu akls kļuvi, tajos sapīdamies.

52 Šai valstībā nav lietu nejaušu,

nevienu neredzi te asrās mirkstam,

nav bada, slāpju šeit, ne ciešanu.

55 Kā spožu zvaigzni redzi šeitan dzirkstam

tu mūžu likumu, kam pakļauts viss,

lai viss šeit atbilst tā kā gredzens pirkstam.

58 Un tam, ka dažādas Dievs piešķīris

ir vietas bērniem, kas šeit nonākuši,

tam katrā ziņā dziļš ir cēlonis.

61 Tie Dieva žēlastību saņēmuši

ir devās dažādās pēc viņa prāta

un viņa mīlestību ieguvuši.

64 Lai tiek šī viņa griba cildināta,

kas dzimst un dzīvo dzīlēs mūžīgās

un mūžam paliek neizdibināta!

67 Par to jau Svētie raksti izsakās:

to nodaļu par abiem dvīņiem skati,

kam naids jau mātes miesās iesākās.

70 Ir krāsā dažādā šiem bērniem mati,

un dažāda ir Dieva žēlastība,

ko viņiem piešķir viņa griba pati.

73 Bez nopelniem ir viņu tikumība,

tie kāpēs dažādās ir novietoti

tā, kā tiem dota pirmā apgaismība.

76 Bij senāk sēdekļi tiem iemantoti

caur ticību, kas bija vecākiem,

caur to tie svētlaimei bij gatavoti.

79 Bet jau ar vēlākajiem gadsimtiem

tiem savi spārni jāapgraiza bija,

lai celtos tie līdz vīru tikumiem.

82 Kad nāca laiks, kad žēlastība lija,

bez kristīšanas, saņemtas no Kristus,

tiem elles limbā jāmitinās bija.

85 Tai sejā ielūkojies, kas pēc Kristus

visvairāk izskatās: tās skaidrība

tev redzi dos, kad parādīsies Kristus.»

88 Un tad tāds prieks pār viņiem nolija,

kāds mirstīgajiem vēl nekad nav bijis:

šķiet, svētlaimībā viņi lidoja.

91 Lai ko es biju dzīvē izbaudījis,

es nebiju vēl šādu brīnumu,

ne šādu Dieva tēlu ieraudzījis.

94 Kas izteikt var to mīlas lielumu,

Kad skan «Ave Mana, gratia piena»',

Dievs tevī mājo caur šo lūgšanu!

97 Plūst dievišķīgā dziesma dzidra, lēna,

tai svētlaimīgo koris piebalso,

sirds līksma top, un tajā gaist ik ēna.

100 «Ak, svētais tēvs, to vietu laimīgo,

kur mūžība tev sēdēt nolikusi,

man labu vēlot, atstāji tu to;

103 kas ir tas eņģelis, kas raugās klusi

uz mūsu valdnieci ar mīlestību,

ko viņa viņam acīs iedegusi?»

106 Tā, cerēdams uz viņa atsaucību,

es jautāju: liels bij mans pazemīgums,

un viņš man atsaucās ar labvēlību.

109 Viņš teica: «Drosme ir un piemīlīgums

šai eņģelī; ar kvēli neparastu

mirdz viņā mūža gaismas bezgalīgums.

112 Lai Marija sev dvēslē mieru rastu,

viņš palmu nonesa, kad Dieva Dēls

bij plecos krāvis mūsu grēku nastu.

115 Lai top tavs skatiens uzmanīgs un kvēls:

ir tavā priekšā dižie patricieši,

no kuriem katrs cienījams un cēls.

118 Lūk, divi, valdniecei kas blakus cieši:

bez viņiem Dieva varai balstu trūktu,

šī roze it ka aug no viņiem tieši.

121 Pa kreisi - tas, kas augli, Ievas plūktu,

bij patvaļīgā drosmē nobaudījis,

vēl šodien jūtam mēs tā garšu rūgtu.

124 Pa labi - tas, ko Kristus izraudzījis

par glabātāju debess atslēgām:

viņš sev par vietnieku to padarījis.

127 Tad tas, kas redzēja caur ciešanām,

kā dzima līgava visskaistā, kaut tai

caur šķēpu nācās dzimt un asarām.

130 Tam līdzās vadonis, kas savai jautai

bij ticējis un bija lūdzis mannu

tai nepateicīgai un niknai tautai.

133 Tur pretī Pēterim tu redzi Annu,

tā skatienu ir meitai pievērsusi

un nenovērš, pat dziedot oziannu.

136 Ja raugies tu uz dižā tēva pusi,

sēd Lučija tam pretī, kas dēļ tevis

reiz skrēja, kad tev sirds bij izmisusi.

139 Bet, tā kā skrien tas laiks, ko Dievs tev devis,

mēs paradīzes laimi neizsmelsim:

vēl daudz ko citu gūt tev būs priekš sevis:

142 pret pirmo mīlestību acis celsim,

tai mirdzumā, ko dod šī mīlestība,

mēs tieksimies un ziedēsim un zelsim!

145 Bet, lai tev gaita neizvērstos šķība,

lai domas nejuktu kā oļi irdi,

caur lūgšanu tev jāgūst žēlastība.

148 Tā žēlastība jālūdz tev ar sirdi

no tās, kas vienīgā tev līdzēt spētu.

Nu seko man un katru vārdu dzirdi!»

151 Un tad viņš sāka skaitīt lūgsnu svētu.

Piezīmes

Šo brūci cilvēcei cirta Ieva, izdarīdama pirmo grēku.

Vecajā derībā Lābana meita, Jēkaba sieva, kuras dēļ viņš kalpoja četrpadsmii gadu. Kontemplatīvās dzīves simbols.

Vecajā deribā Ābrama sieva.

! Vecajā deribā īzaka sieva, Ēzava un Jēkaba māt».

'15 Vecajā derībā ķēniņa Dāvida vecvecmāmiņa Ruta. Dāvids nožēlā par to, ka viņš bija iekārojis Urija sievu Betsabeju un aizraidījis Uriju nāvē, sacer psalmu, kas sākas ar vārdiem «Misercre tnei» (lat.) - apžēlojies par mani.

18 Marija ar sešām minētajām vecās derības sievām aizņem pirmās septiņas kāpes. Divus gadus Jānis Kristītājs pavadījis limbā.

-35 Mūku ordeņa dibinātāji.

Ticība Kristum pirms viņa atnākšanas un ticība Kristum, kad viņš jau bija atnācis.

69 Domāti Ēzavs, ko dievs neieredzēja, un Jēkabs, ko dievs mīlēja.

Ēzavam un Jēkabam bija atšķirīgi mati.

Pēc Ābrama.

«Sveika, Marija, žēlastības pilnā!» (lat.).

1-122 Ādams.

4-126 Apustulis Pēteris.

7-129 Evaņģēlists Jānis. Līgava simbolizē kristīgo ticību, kristīgo baznīcu. Šķēps tika iedurts Kristus miesā, kad viņu sita krustā.

0-132 Mozus, kas tuksnesī lūdzis dievu, lai no debesim lītu manna, kad izsalkusi jūdu

tauta sākusi pret viņu kurnēt.

3 Dievmātes Marijas māte.

5 Pārējie svētlaimīgie dziedādami raugās dievā.

5 Domāts Ādams.

Trīsdesmit trešais dziedājums

1 «Tu, māte jaunava, tu meita dēlam,

viszemīgākā un visaugstākā,

ļauj tevī tiekties manam skatam kvēlam!

4 Tu cēlu vērti dabu cilvēkā,

un radītājs tev deva žēlastību

un dēlā vērtās, paša radītā.

7 Tu savā klēpī dedzi mīlestību

un debess mierā plaucēji šo ziedu,

kur mirušie gūst mūžu svētlaimību.

10 Šeit - tavu mīlestības gaismu dziedu,

tur - mirstīgajiem mūžu cerībai

par avotu tu kļuvi dzīvu, viedu.

13 Tu gaismu dāvā visai radībai

un pat to nelaimīgo nenosodi,

kas nav vēl spārnus guvis ticībai.

16 Tu, līdzot lūdzējiem, sev prieku rodi,

un ir tik liela tava labvēlība,

ka tu pat tiem, kas nelūdz, balvas dodi.

19 Ir tevī līdzcietība, žēlastība,

ir tevī cēlums, kurā apvienota

ir visu radījumu labestība.

22 Nu tevi lūdz šis vīrs, kam tika dota

tā laime dzīlēs vērties mūžībai,

viņš lūdz, lai tiek tam dvēsle apgarota,

25 lai spēku dodi viņa ticībai,

lai var viņš augšup pacelt savas acis

līdz pašai pēdīgajai svētībai.

28 Viņš ir visdziļākajā speltē smacis,

tam skanējuši vaidi žēlabaini,

no asarām tam gars bij bieži placis.

31 Ar savām lūgšanām no viņa gaini

tos mākoņus, kas mirstīgiem māc garu,

lai debess prieks plaukst viņam brīnumaini!

34 Dod, valdniece, lai gūst viņš dvēslē sparu,

lai Dievu vaigā redzēt viņam sokas,

lai viņa stiprumu es skatīt varu!

37 Lai gaist šeit cilvēciskie prieki, mokas!

Lūk, Beatriče līdz ar svētlaimīgiem,

ar mani kopā lūdzot, saliek rokas!»

40 Tās Dievam mīļās acis lēnprātīgiem

un gaišiem mirkļiem vērās runātājā,

tik vēlīgas šiem vārdiem padevīgiem;

43 un tad tā vērties sāka radītājā,

tai mūžīgajā gaismā, kuru skatīt

tik skaidri nespēj cilvēkmaņa vājā.

46 Man vēlmju nebij vairs, neko vairs matīt

es nespēju, kas citkārt kārojams,

tik dvēseli es tiecos vaļā attīt.

49 Tad Bernards pamāja man smaidīdams,

lai augšup raugos - gaismas bezgalība

bij tā, kur vēros, pats sev pazuzdams;

52 un manam skatam nāca apskaidrība,

tas ietiecās tās augstās gaismas starā,

kas pati sevī ir jau patiesība.

55 Es biju viss šī redzējuma varā,

es biju ieniris šai pārvarībā,

bet nespēju to aptvert savā garā.

58 Kā tāds, kas sapnī vēries parādībā

un kam pēc sapņa paliek tikai jūta,

bet pārējais viss nogrimst aizmirstībā,

61 nu esmu es. Man atmiņa šķiet skūta

no visa tā, ko redzējis es biju,

un paliek tikai saldme, sirdī gūta.

64 Man izgaisis ir viss, ko ieraudzīju,

kā saulē sniegs - nekas nav patvēries,

es velti atmiņas vēl kopā viju.

67 Ak, gaisma augstākā, kas pacelies

virs ļaužu domām, piešķir manam prātam

mazliet no tā, kas man bij rādījies!

70 Ļauj būt man cienīgam un aicinātam

kaut dzirksti saglabāt no tavas slavas

tam nākamības ceļam nestaigātam!

73 Jo ļaudis drošāk ietu gaitas savas,

ja manās vārsmās atblāzmu tie gūtu

no zaigojošās varenības tavas.

76 Man šķiet, tā dzīvā stara spožums būtu

man apstulbojis garu bezspēcīgo,

ja savas acis novērsis es būtu;

79 ar visu savu spēku nerimtīgo

es augšup vēros, kamēr saskatīja

man acis varenību bezgalīgo.

82 Ak, žēlastības pārmērs, kas man lija,

kas vērties ļāva gaismā mūžīgajā,

līdz mana redze iztukšota bija!

85 Es dziļi ielūkojos dzīlē tajā,

kur vienā sējumā sien mīlestība

to, kas klīst dalī'ts pasaulībā šajā;

88 tur kopā būtība un nejaušība,

un mīla tās ar zelta stīgām stīgo,

un brīnišķīga dzimst tur saskanība.

91 Man šķiet, šī mezgla formu vispārīgo

es skatīju, man gaisma sirdī lija

ar paradīzes prieku bezgalīgo.

94 Viens mirklis mani vairāk piesaistīja

kā divi tūkstoš pieci simti gadu,

ko Neptuns brīnīdamies pavadīja.

97 Ar svētlaimi, ko dvēselē es radu,

šai gaismā nekustīgi lūkodamies,

vēl tagad savas mūža dienas vadu.

100 Nav iespējams vairs, ka mēs novēršamies

no gaismas šīs - viss pārējais šķiet sīks

tam, kas to jutis sirdī iedegamies;

103 jo svētība kā brīnums bezgalīgs

šai gaismā vienojas, un pilnīgs tajā

ir viss, kas ārpus tās ir nepilnīgs.

106 Tie vārdi īsi būs, kas nāks nu klajā,

jo atmiņā man maz no tā, kas bija,

kad raudzījos es gaismā mūžīgajā.

109 Ne jau ko vairāk acis ieraudzīja

kā ainu vienkāršu šai gaismā dzīvā,

kas vienmēr tāda pati ir, kā bija;

112 un tomēr man šī parādība dīvā

bij it kā līdz ar mani mainījusies,

kad spēkus guva mana redze brīvā.

115 Sī gaisma likās apkārt apkļāvusies

trim vienlīdz lieliem lokiem, dažādiem

pēc krāsas, un no viņiem iedegusies.

118 Bij vienāds izskats abiem pirmajiem,

bet trešais likās uguns nemitīga,

kas vienā elpā dvesta tiek no tiem.

121 Ak, cik gan mana spalva bezspēcīga

to mirkli tvert, kad manas acis plati

tai gaismai atvērās, kas bezgalīga!

124 Ak, gaisma mūžīgā, kas viena pati

tik sevi saproti un saprotoša

un pašsaprasta mīlot sevi skati!

127 Tas loks, kas likās blāzma spulgojoša

no pirmā loka, kurš šai gaišumā

bij spožāks nekā saule zaigojoša,

130 ar savu krāsu savā esībā

man likās mūsu bildi uzgleznojis;

man acis grima viņa jaukumā.

133 Kā ģeometrs, tāds, kas ieplānojis

ir apli izmērīt, bet aizmirsis

ir likumu, kas apli izveidojis,

136 tāds biju es, kad centos apjucis

es ieraudzīt, kā kopā sasaistījās

ar loku tēls, ko biju skatījis.

139 Bet kopaina joprojām nerādījās;

un tad kā zibens nāca apskaidrība,

un tas, ko gaidīju, tas piepildījās.

142 Nav vietas iztēlei, tik Mīlestība

ir tā, kas garu debess dzīlēs aiznes

un visam ritēt liek - tā Mīlestība,

145 caur kuru griežas saule, mēness, zvaigznes.

Piezīmes

0 Marijas acis.

6 Redzot jūrā pirmā Argo kuģa ēnu.

16 Trīsvienības simbols.

18 Tēvam un dēlam.

19-120 Svētais gars.

Saturs

Elle

Pirmais dziedājums…………………………………………………………………… 9

Otrais dziedājums…………………………………………………………………… 14

Trešais dziedājums…………………………………………………………………. 18

Ceturtais dziedājums………………………………………………………………. 23

Piektais dziedājums………………………………………………………………… 28

Sestais dziedājums………………………………………………………………….. 33

Septītais dziedājums……………………………………………………………….. 37

Astotais dziedājums………………………………………………………………… 41

Devītais dziedājums……………………………………………………………….. 45

Desmitais dziedājums…………………………………………………………….. 49

Vienpadsmitais dziedājums……………………………………………………. 54

Divpadsmitais dziedājums……………………………………………………… 58

Trīspadsmitais dziedājums……………………………………………………… 63

Četrpadsmitais dziedājums………………….. ………………………………. 68

Piecpadsmitais dziedājums…………………… ………………………………. 73

Sešpadsmitais dziedājums………………………………………………………. 77

Septiņpadsmitais dziedājums………………………………………………….. 81

Astoņpadsmitais dziedājums…………………………………………………… 85

Deviņpadsmitais dziedājums…………………. …………………………….. 90

Divdesmitais dziedājums………………………………………………………… 95

Divdesmit pirmais dziedājums……………………………………………….. i00

Divdesmit otrais dziedājums………………………………………………….. 104

Divdesmit trešais dziedājums………………………………………………… 109

Divdesmit ceturtais dziedājums……………………………………………… 114

Divdesmit piektais dziedājums………………………………………………. 119

vdesmit sestais dziedājums……………………………………………………. 124

vdesmit septītais dziedājums……………………………………………… 129

vdesmit astotais dziedājums……………………………………………….. 134

vdesmit devītais dziedājums………………………………………………. 139

īsdesmitais dziedājums………………………………………………………. 144

īsdesmit pirmais dziedājums………………………………………………. 149

•īsdesmit otrais dziedājums……………………………………………….. 154

•īsdesmit trešais dziedājums……………………………………………… 159

•īsdesmit ceturtais dziedājums…………….. ………………………….. 164

Šķīstītava

rmais dziedājums………………………………………………………………. 171

rais dziedājums………………………………………………………………….. 176

ešais dziedājums………………………………………………………………… 180

iturtais dziedājums…………………………………………………………….. 185

ektais dziedājums………………………………………………………………. 189

istais dziedājums………………………………………………………………… 193

iptītais dziedājums……………………………………………………………… 198

itotais dziedājums………………………………………………………………. 203

•vītais dziedājums……………………………………………………………… 208

ismitais dziedājums……………………………………………………………. 213

enpadsmitais dziedājums…………………………………………………… 217

vpadsmitais dziedājums……………………………………………………… 222

īspadsmitais dziedājums…………………………………………………….. 227

itrpadsmitais dziedājums………………………………………. i………… 232

ecpadsmitais dziedājums……………………………………………………. 237

špadsmitais dziedājums……………………………………………………… 241

ptiņpadsmitais dziedājums…………………………………………………. 246

toņpadsmitais dziedājums………………………………………………….. 250

:vinpadsmitais dziedājums…………………. …………………………….. 255

vdesmitais dziedājums……………………………………………………….. 260

vdesmit pirmais dziedājums……………………………………………….. 266

Divdesmit otrais dziedājums………………………………………………….. 270

Divdesmit trešais dziedājums……………………………………………….. 275

Divdesmit ceturtais dziedājums…………………………………………….. 279

Divdesmit piektais dziedājums………………………………………………. 284

Divdesmit sestais dziedājums………………………………………………… 289

Divdesmit septītais dziedājums……………………………………………… 294

Divdesmit astotais dziedājums………………………………………………. 298

Divdesmit devītais dziedājums………………………………………………. 303

Trīsdesmitais dziedājums………………………………………………………. 307

Trīsdesmit pirmais dziedājums……………………………………………… 311

Trīsdesmit otrais dziedājums…………………………………………………. 315

Trīsdesmit trešais dziedājums………………………………………………… 320

Paradīze

Pirmais dziedājums………………………………………………………………… 327

Otrais dziedājums………………………………………………………………….. 332

Trešais dziedājums………………………… ……………………………………. 337

Ceturtais dziedājums……………………….. ………………………………….. 341

Piektais dziedājums……………………………………………………………….. 345

Sestais dziedājums…………………………………………………………………. 349

Septītais dziedājums……………………… ……………………………………. 355

Astotais dziedājums………………………. ……………………………………. 359

Devītais dziedājums………………………………………………………………. 364

Desmitais dziedājums……………………………………………………………. 369

Vienpadsmitais dziedājums…………………………………………………… 374

Divpadsmitais dziedājums…………………………………………………….. 379

Trīspadsmitais dziedājums…………………………………………………….. 384

Četrpadsmitais dziedājums……………………………………………………. 389

Piecpadsmitais dziedājums…………………………………………………….. 393

Sešpadsmitais dziedājums……………………………………………………… 398

Septiņpadsmitais dziedājums…………………………………………………. 403

Astoņpadsmitais dziedājums………………………………………………….. 407

Deviņpadsmitais dziedājums…………………………………………………. 411

Divdesmitais dziedājums……………………………………………………… 416

Divdesmit pirmais dziedājums………………………………………………. 421

Divdesmit otrais dziedājums…………………………………………………. 425

Divdesmit trešais dziedājums………………………………………………… 430

Divdesmit ceturtais dziedājums…………………………………………….. 434

Divdesmit piektais dziedājums……………………………………………… 438

Divdesmit sestais dziedājums……………………………………………….. 442

Divdesmit septītais dziedājums……………… …………………………… 446

Divdesmit astotais dziedājums……………………………………………… 451

Divdesmit devītais dziedājums……………………………………………… 455

Trīsdesmitais dziedājums………………………………………………………. 459

Trīsdesmit pirmais dziedājums……………………………………………… 464

Trīsdesmit otrais dziedājums…………………………………………………. 468

Trīsdesmit trešais dziedājums………………………………………………. 473

Dante Aligjēri

Dievišķā komēdija

Redaktors Jānis Sirmbārdis

Tehniskā redaktore Galina Sļepkova

Kofmāts 70x100/10. Ofsetspicdums. SIA izdevējfirma «Vaidelole», Rīgas raj.,

LV-212:1, Ķekava, 17. Reģistrācijas apliecība Nr. 2-0801. Iespiesta r/a «Lai vijas

karte», ().' Vācieša ielā 43, Rīgā, LV 1004. Pašūt. Nr. 2X7. Iesieta Rīgas

Paraugtipogrāfijā, Vienības gatve 11, Rīgā, LV-1004.

Dante Aligjēri

Da 552 Dievišķā komēdija / Tulk. V. Bisenieks. Māksi.

M. Rikmane. - R: «Vaidelote», 1994. - 479 lpp., ilustr.

THE SOROS FOUNDATION

LATVIA

Grāmatas izdevēji

pateicas Sorosa fonda Latvijas nodaļt

par sniegto materiālo atbalstu.