Džefrijs Ārčers
Atbildi zina tikai laiks. No angļu valodas tulkojusi Ingūna Jundze
Veltījums Elanam Kvilteram
1927-1998
Pateicos cilvēkiem, kuri man snieguši nenovērtējamu palīdzību ar saviem padomiem un atbalstu izpētes darbā:
Džonam Enstijam, Saimonam Beinbridžam, Džonam Kleverdonam, Eleanorai Draidenai, Džordžam Heivensam, Elisonei Prinsai, Marī Robertsai, Sūzanai Votai, Deividam Votsam un Pīteram Votsam.
MEIZIJA KLIFTONE
1919
Prelūdija
Es kļuvu grūta, un tikai tādēļ tapa šis stāsts. Citādi tas nekad nebūtu uzrakstīts. Saprotiet, es allaž biju plānojusi zaudēt nevainību izbraukuma laikā uz Vestonsjūpermēru, tomēr ne jau ar šo vīrieti.
Arturs Kliftons ir dzimis Stilhausleinā, gluži tāpat kā es. Viņš pat mācījās tajā pašā Merivudas pamatskolā. Tikai es biju par viņu divus gadus jaunāka, un šā iemesla pēc viņš nezināja, ka vispār eksistēju. Visas meitenes manā klasē bija viņā iemīlējušās. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņš bija skolas futbola komandas kapteinis.
Skolas laikā Arturs par mani neizrādīja ne mazāko interesi, taču drīz pēc viņa atgriešanās no Rietumu frontes viss mainījās. Neesmu pat īsti pārliecināta, ka tajā sestdienas vakarā, kad deju zālē izvēlējās uzlūgt tieši mani, viņš zināja, kas es esmu. Godīgi sakot, arī man nācās kārtīgi ieskatīties, līdz viņu pazinu. Viņš bija uzaudzējis mazas ūsiņas un matus atķemmējis atpakaļ kā Ronalds Kolmens. Tajā vakarā viņš neskatījās ne uz vienu citu meiteni, un, kad dejojām pēdējo valsi, es zināju, ka mūsu precības ir tikai laika jautājums.
Atpakaļceļā Arturs turēja manu roku un mēģināja mani noskūpstīt, kad bijām sasnieguši manas mājas durvis. Es aizgriezos. Viņa svētība mācītājs Votss pietiekami bieži bija man atgādinājis, ka jāsaglabā šķīstība līdz dienai, kad tikšu salaulāta. Un mūsu kora skolotāja Mandejas jaunkundze brīdināja mani, ka vīrieši grib tikai vienu un, to dabūjuši, ātri zaudē interesi. “Kā īsti ir, vai Mandejas jaunkundze runā par savu pieredzi?” es bieži iedomājos.
Nākamajā sestdienā Arturs uzaicināja mani uz kino paskatīties Lilianas Gišas tēlojumu filmā “Salauztie ziedi”. Un es atļāvu viņam aplikt roku man ap pleciem, tomēr no skūpsta vairījos. Viņš pārāk neuzstāja. Taisnību sakot, Arturs bija diezgan kautrīgs.
Atkal bija pienākusi sestdiena. Šoreiz es atļāvu, lai viņš mani noskūpsta, bet atgrūdu viņu, kad viņš mēģināja paslidināt plaukstu zem blūzes. To darīt es viņam neatļāvu līdz tam laikam, kad saņēmu bildinājumu, viņš nopirka gredzenu un mācītājs Votss mūs baznīcā uzsauca otro reizi.
Mans brālis Stens apgalvoja, ka esmu pēdējā zināmā jaunava tajā Eivonas upes krastā, kurā dzīvojām mēs. Man tomēr bija aizdomas, ka lielākā daļa uzvaru, ar kurām viņš mēdza lielīties, ir kaldinātas vienīgi viņa prātā. Un tomēr es nolēmu, ka īstais brīdis beidzot ir pienācis. Un kur gan vēl labāk to izdarīt, ja ne izbraukuma laikā Vestonsjūpermērā, turklāt ar vīrieti, kurš mani apprecēs jau pēc dažām nedēļām?
Tikko paguvuši izkāpt no autobusa, Arturs un Stens tūdaļ devās uz tuvāko krodziņu. Visu iepriekšējo mēnesi es biju plānojusi šās dienas norises un, kad izkāpu no autobusa kā laba meitene, biju jau sagatavojusies.
Es soļoju muliņa virzienā un jutos visai nelāgi. Piepeši pamanīju, ka man kāds seko. Paskatījos un biju pagalam pārsteigta, kad ieraudzīju, kurš tas ir. Viņš mani panāca un vaicāja, vai esmu viena.
– Jā, – es atbildēju, jo apzinājos, ka pašlaik Arturs jau tukšo trešo pinti alus.
Kad viņš uzlika plaukstu uz mana dibena, man būtu vajadzējis iecirst viņam pļauku, tomēr vairāku iemeslu pēc es to neizdarīju. Vispirms jāmin tā priekšrocība, ka varēju pārgulēt ar vīrieti, kuru, visticamāk, vairs pēc tam nesatikšu. Un, jāatzīstas, es jutos glaimota, ka viņš bija mani uzrunājis.
Līdz brīdim, kad Arturs un Stens noteikti tukšoja astoto alus pinti, šis puisis bija mums noīrējis istabu viesu namā pašā jūras krastā. Kā likās, tur viesiem, kuri neplānoja palikt pa nakti, bija īpašs cenrādis. Viņš sāka mani skūpstīt, kad vēl nebijām sasnieguši pirmo kāpņu laukumiņu, bet, aizcērtoties guļamistabas durvīm, viņš steigšus atpogāja manu blūzīti. Viņam šī pavisam noteikti nebija pirmā reize. Un es biju pilnīgi pārliecināta, ka nebiju pirmā meitene, ar kuru viņš pārguļ kolektīva izbraukuma laikā. Kā gan citādi viņš varētu zināt par īpašajām cenām viesu namā?
Jāatzīstas, nebiju gaidījusi, ka viss beigsies tik ātri. Kad viņš pavēlās man blakus, es nozudu vannas istabā. Viņš apsēdās uz gultas un aizsmēķēja cigareti. Nodomāju, ka otrā reize, iespējams, būs labāka. Kad iznācu no vannas istabas, viņu nekur nemanīju. Atklāti sakot, jutos vīlusies.
Laikam jau mani būtu plosījusi lielāka vainas apziņa par šo sānsoli, bet Arturs atceļā uz Bristoli mocījās ar nelabumu un mani apvēma.
Nākamajā dienā es izstāstīju savai mammai par to, ka esmu zaudējusi nevainību. Vīrieša vārdu gan neatklāju. Galu galā viņa šo cilvēku nekad nebija satikusi, un bija maz ticams, ka tas kādreiz varētu notikt. Mamma ieteica man turēt mēli aiz zobiem, jo nevēlējās atcelt kāzas. Pat ja izrādītos, ka esmu stāvoklī, neviens nezinātu neko vairāk kā Arturs, un es būtu laimīgi precēta, kad apaļums kļūtu visiem redzams.
HARIJS KLIFTONS
1920‒1933
Pirmā nodaļa
Mans tēvs ir kritis karā. Tā man allaž ir sacīts.
Kad vien mātei vaicāju par tēva nāvi, viņa man pastāstīja tikai to, ka viņš dienējis Karaliskajā Glosteršīras pulkā un karojis Rietumu frontē. Viņš esot nogalināts tikai dažas dienas pirms pamiera līguma parakstīšanas. Vecmāmiņa sacīja, ka mans tēvs bijis drosmīgs vīrs, un reiz, kad mājās bijām tikai divi vien, viņa man parādīja tēva medaļas. Mans vecaistēvs vispār tikpat kā nekad nepauda savu viedokli, bet viņš bija pilnīgi kurls un droši vien nemaz nesadzirdēja jautājumu.
Vienīgais vīrietis, ko atceros, izņemot vectēvu, bija mans tēvocis Stens, kurš brokastu laikā allaž sēdēja galda galā. Kad viņš no rītiem devās projām, es vienmēr sekoju viņam uz pilsētas dokiem, kur viņš strādāja. Katra dokos pavadītā diena bija īsts piedzīvojums. No tālām zemēm ieradās tirdzniecības kuģi, un tad tika izkrauts vedums: rīsi, cukurs, banāni, džuta un daudzas citas preces, par kurām nekad nebiju dzirdējis. Kad kravas tilpnes bija iztukšotas, dokeri tās piepildīja ar sāli, āboliem, konservu kārbām, pat ar akmeņoglēm (tās man patika vismazāk, jo pēc tam skaidri bija redzams, ko esmu darījis augu dienu, un māte bija dusmīga), pēc tam kuģi atkal devās uz man nezināmām malām. Es vienmēr gribēju palīdzēt tēvocim Stenam izkraut no kuģa to, kas nu kurā rītā bija atvests, bet viņš tikai smējās un teica: – Visam savs laiks, puis!
Man tā likās vesela mūžība, un turklāt bez jebkāda brīdinājuma manā ceļā nostājās skola.
Sešu gadu vecumā mani nosūtīja uz Merivudas pamatskolu, un es mācības uzskatīju par tukšu laika šķērdēšanu. Kādēļ man būtu nepieciešama skola, ja visu vajadzīgo es varēju iemācīties dokos? Otrā dienā es nebūtu pat pūlējies atgriezties skolā, ja vien māte mani neaizvilktu līdz pašiem iestādes vārtiem un pēc tam četros pēcpusdienā atkal neierastos man pakaļ, lai aizvestu uz mājām.
Tobrīd es neatskārtu, ka mammai saistībā ar manu nākotni bija savi plāni, kuros nekādi neietilpa mana iespējamā pievienošanās tēvocim Stenam dokos.
Es sāku lietot īpašu taktiku. Kad mamma no rītiem mani atstāja pie skolas vārtiem, es paslaistījos pagalmā tik ilgi, kamēr viņa mani vairs nevarēja saskatīt, un tad aizlavījos uz dokiem. Es vienmēr atgriezos laikā, kad mamma pēcpusdienā ieradās man pakaļ. Mājupceļā es viņai stāstīju, kā man tajā dienā klājies skolā. Stāstu sacerēšana man padevās itin labi, tikai viņa ātri vien uzzināja, ka tie ir izdomājumi.
Dokos mēdza slaistīties vēl pāris zēnu no manas skolas, tikai es turējos no viņiem pa gabalu. Viņi bija vecāki un augumā lielāki nekā es un mēdza mani iedunkāt, ja gadījos viņiem ceļā. Un vēl man vajadzēja uzmanīties no Haskinsa kunga, brigadiera. Pamanījis mani slaistāmies (šis bija viņa iemīļotākais izteiciens), viņš ar kājas spērienu pa pēcpusi mani patrieca un vēl piedraudēja: – Puis, ja redzēšu tevi atkal te slaistāmies, paziņošu skolas direktoram!
Un galu galā Haskinss patiešām nosprieda, ka redzējis mani dokos pārāk bieži, tāpēc beidzot arī nosūdzēja skolas direktoram. Viņš mani nosloksnēja un tad aiztrieca atpakaļ uz klasi. Mans klases audzinātājs Holkoma kungs nekad necēla traci, ja neierados uz stundām. Tiesa, viņš bija maigas dabas cilvēks. Mana mamma turpretī ļoti sadusmojās un vairs nedeva man iknedēļas kabatas naudu – puspeniju – katru reizi, kad uzzināja, ka esmu kavējis mācības. Un tomēr, par spīti visam – vecāko zēnu dunkām, skolas direktora dāļātajam pērienam un zaudētajai kabatas naudai – es joprojām nespēju turēties pretī doku vilinājumam.
Kad “slaistījos” pa dokiem, man izdevās iegūt tikai vienu īstu draugu. Viņu visi sauca par veco Džeku Tāru. Viņš dzīvoja pamestā dzelzceļa vagonā noliktavu teritorijas pašā galā. Tēvocis Stens man piekodināja turēties tālāk no Vecā Džeka, jo viņš esot stulbs un netīrs sakārnis. Manuprāt, viņš nepavisam neizskatījās tik netīrs. Vismaz ne tik netīrs, kāds bija pats tēvocis Stens. Un nepagāja ilgs laiks, kad es secināju, ka arī nekāds muļķis viņš nav.
Pēc kopīgām pusdienām ar tēvoci Stenu – es apēdu kumosu no viņa sviestmaizes ar ļoti aso Marmite pastu un viņa nograuztā ābola serdi, kā arī iedzēru malku alus – es atgriezos skolā, lai pagūtu uz futbola spēli. Šī bija vienīgā nodarbe, kas man likās gana interesanta, lai tur rādītos. Galu galā pēc skolas beigšanas es grasījos kļūt par Bristol City futbola komandas kapteini. Vai varbūt arī uzbūvēt kuģi, kas ceļos apkārt pasaulei. Ja vien Holkoma kungs lieki nepļāpātu un doku vecākais brigadieris nenosūdzētu mani skolas direktoram, es varētu dienām ilgi darīt, kas pašam tīk, un neviens to arī neuzzinātu. Ja vien es turētos pa gabalu no ogļu kuģiem un katru pēcpusdienu pulksten četros stāvētu pie skolas vārtiem, lai manai mammai nerastos ne mazākās aizdomas.
Katru otro sestdienu tēvocis Stens ņēma mani līdzi uz Eštongeitu noskatīties Bristol City spēli. Svētdienu rītos mamma mēdza mani vest uz Kristus Svētās piedzimšanas baznīcu, un es nekādi nespēju atrast veidu, kā no šiem gājieniem izvairīties. Tiklīdz cienīgtēvs Votss dievkalpojuma beigās svētīja draudzi, es vēja ātrumā steidzos uz laukumu, kur mani draugi spēlēja futbolu. Mājās atgriezos tikai ap vakariņu laiku.
Pienāca brīdis, kad kļuvu septiņus gadus vecs. Un nu jau katram, kurš kaut nieku saprata no futbola, bija pilnīgi skaidrs, ka man nav ne mazāko cerību iekļūt skolas futbola komandā. Kur nu vēl mērķēt uz Bristol City kapteiņa vietu. Tieši tolaik es atklāju, ka Dievs mani apveltījis ar kādu dāvanu un tā nav saistīta ar manām kājām.
Sāksim ar to, ka svētdienu rītos baznīcā ikviens, kurš apsēdās manā tuvumā, steigšus pārtrauca dziedāšanu ik reizi, kad pavēru muti. Es nebūtu to pat īsti pamanījis, ja vien mamma neierosinātu, lai iestājos korī. Par šādiem vārdiem es tikai sāji pasmējos, jo katram taču bija skaidrs, ka dziedāšana korī domāta vienīgi meitenēm un mīkstpēdiņiem. Es nekādā ziņā nebūtu piekritis, bet mācītājs man pateica, ka zēniem maksā peniju par dziedāšanu bērēs un divus par uzstāšanos kāzās. Tā es pirmo reizi mūžā tiku uzpirkts. Es negribīgi piekritu piedalīties balss pārbaudē, un tad pats Nelabais nolēma manā ceļā nolikt šķērsli kora vadītājas Eleanoras Mandejas veidolā.
Nekad dzīvē es nebūtu sastapies ar Mandejas jaunkundzi, ja viņa nevadītu kori Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā. Lai gan viņa bija tikai piecas pēdas un trīs collas gara un, skatoties uz viņu, radās iespaids, ka vissīkākā vēja pūsma viņu aiznesīs pa gaisu, nevienam pat prātā neienāca kora vadītāju ķircināt. Man bija sajūta, ka pats Nelabais bīstas no viņas. Vismaz par mācītāju Votsu to varēja sacīt pavisam droši.
Es piekritu veikt balss pārbaudi, tomēr ar vienu noteikumu – pieprasīju, lai mamma man piešķir kabatas naudu par mēnesi uz priekšu. Nākamajā svētdienā es stāvēju rindā kopā ar man līdzīgajiem un gaidīju, kad tikšu pasaukts.
– Uz kora mēģinājumiem tu vienmēr ieradīsies laikus! – paziņoja Mandejas jaunkundze, pievērsusi man savu caururbjošo skatienu. Es izaicinoši raudzījos pretī. – Tu nerunāsi, ja vien es nelikšu to darīt. – Man kaut kā izdevās noturēties un nebilst ne vārda. – Un dievkalpojuma laikā tu visu uzmanību veltīsi savam pienākumam. – Es negribīgi pamāju piekrišanu. Un tad, lai Dievs viņu svētī, jaunkundze man pavēra bēgšanas ceļu. – Tomēr pats svarīgākais ir tas, – viņa, rokas uzlikusi uz gurniem, paziņoja, – ka divpadsmit nedēļu laikā tev būs jānokārto lasīšanas un rakstīšanas pārbaude. Es vēlos būt droša, ka varēsi iemācīties jaunu baznīcas dziesmu vai tev vēl nezināmu psalmu.
Ar patiesu prieku es izgāzos jau pirmajā pārbaudē un tad atklāju, ka Mandejas jaunkundze nepieder pie tām, kas ātri padodas.
– Kādu skaņdarbu esi izvēlējies nodziedāt, bērns? – viņa man vaicāja, kad nostājos zēnu rindas priekšā.
– Neesmu izvēlējies neko, – es atbildēju.
Viņa atvēra baznīcas dziesmu grāmatu un apsēdās pie klavierēm. Es pasmaidīju un klusībā nopriecājos, ka joprojām varēšu pagūt uz mūsu svētdienas futbola mača otro puslaiku. Jaunkundze sāka spēlēt pazīstamu melodiju. Es paskatījos uz māti. Viņa sēdēja pirmajā solu rindā un cieši raudzījās manī. Es nolēmu, ka labāk būs, ja izcietīšu šo pārbaudījumu, lai darītu viņai prieku.
Es vēl nebiju nodziedājis par vienu pantu, kad Mandejas jaunkundzes sejā uzplauka smaids.
– Bērns, kāds ir tavs vārds? – viņa vaicāja.
– Harijs Kliftons, jaunkundz.
– Harij Klifton, tu ieradīsies uz kora mēģinājumiem pirmdienās, trešdienās un piektdienās. Precīzi sešos vakarā. – Tad viņa pagriezās pret zēnu, kurš stāvēja aiz manis, un sacīja: – Nākamais!
Apsolīju mammai, ka laikus ieradīšos uz pirmo kora mēģinājumu, lai gan apzinājos, ka neapšaubāmi tas būs arī pēdējais, jo Mandejas jaunkundze drīz atskārtīs, ka neprotu ne lasīt, ne arī rakstīt. Un tā patiešām arī notiktu, ja vien katram, kurš dzirdēja mani dziedam, nebūtu pilnīgi skaidrs, ka mana balss nav tāda kā pārējiem kora zēniem. Patiesībā notika tā, ka visi apklusa, kad vien sāku dziedāt. Apkārtējie manī raudzījās ar apbrīnu, pat ar godbijību. Šādus skatienus es izmisīgi alku redzēt, kad biju futbola laukumā, bet sagaidīju baznīcā. Mandejas jaunkundze izlikās neko nemanām.
Kad jaunkundze sacīja, ka mēģinājums beidzies, es negāju uz mājām, bet skriešus metos uz dokiem, lai sastaptos ar Tāra kungu. Pateicu viņam, ka neprotu ne lasīt, ne rakstīt, un vaicāju, ko man tagad darīt. Uzmanīgi uzklausījis vecā vīra padomu, es jau nākamajā dienā atgriezos skolā, kur padevīgi ieņēmu savu vietu Holkoma kunga klasē.
Skolotājs nespēja noslēpt izbrīnu, kad ieraudzīja mani sēžam pirmajā solu rindā. Vēl vairāk viņu pārsteidza tas, ka es pirmo reizi no sirds pievērsu uzmanību tam, ko mācīja rīta nodarbībās.
Holkoma kungs sāka ar alfabētu, un jau pēc dažām dienām es varēju uzrakstīt visus alfabēta burtus, lai gan ne vienmēr pareizā secībā. Mamma labprāt būtu man palīdzējusi, kad pēcpusdienā pārnācu mājās, taču viņa, gluži tāpat kā pārējie manas ģimenes locekļi, neprata ne lasīt, ne rakstīt.
Tēvocis Stens varēja šā tā uzskribelēt savu parakstu. Viņš spēja arī atšķirt cigarešu Wills’s Star paciņu no Woodbine, tomēr es biju gandrīz droši pārliecināts, ka nosaukumus viņš nemācēja izlasīt. Par spīti viņa burkšķēšanai, kas nemaz nepalīdzēja man mācībās, es turpināju aprakstīt ar alfabēta burtiem katru papīra strēmeli, ko izdevās atrast. Izskatījās, ka tēvocis Stens pat nepamana, ka saplēstās avīžu skrandas mazmājiņā vienmēr bija aprakstītas.
Kad nu beidzot biju apguvis alfabētu, Holkoma kungs man ierādīja dažus vienkāršus vārdus. “Suns”, “kaķis”, “mamma”, “tētis”. Tieši tad es skolotājam pirmo reizi pavaicāju par manu tēvu, jo cerēju, ka viņš spēs kaut ko pastāstīt. Galu galā man bija radies iespaids, ka viņš zina pilnīgi visu. Izskatījās, ka viņam nav īsti saprotams, kāpēc es tik maz zinu pats par savu tēvu. Pēc nedēļas viņš uz tāfeles uzrakstīja manu pirmo garāko vārdu. “Grāmata”. Un pēc tam – vēl garākus. Mēneša beigās es jau pratu pats uzrakstīt saistītu teikumu. Holkoma kungs sacīja, ka tajā ir atrodami pilnīgi visi alfabēta burti. Un patiešām tā arī bija. Es pārbaudīju.
Ceturkšņa beigās es jau pratu pareizi uzrakstīt vārdus “baznīcas dziesma”, “himna” un “psalms”. Lai kā arī centās Holkoma kungs un man nemitējās aizrādīt, ka es neizrunāju visus burtus, tomēr tas nelīdzēja. Un tad pienāca brīvlaiks. Mani pārņēma bažas, ka bez Holkoma kunga palīdzības es netikšu galā ar Mandejas jaunkundzes solīto pārbaudījumu. Un droši vien tā arī notiktu, ja skolotāja vietu neieņemtu Vecais Džeks.
Piektdienas vakarā es uz kora mēģinājumu ierados pusstundu agrāk par nolikto laiku. Šajā reizē man bija jānokārto pārbaudījums, ja gribēju arī turpmāk dziedāt korī. Es klusām sēdēju altāra telpā un cerēju, ka Mandejas jaunkundze vispirms uz pārbaudījumu aicinās kādu citu.
Es jau biju ticis galā ar pirmo uzdevumu, un Mandejas jaunkundze sacīja, ka tas ir vērā ņemams panākums. Mums visiem bija jānolasa “Mūsu Tēvs Debesīs”. Man tas neradīja ne mazākās grūtības. Cik tālu vien sniedzās manas bērnības atmiņas, mamma ik vakaru nometās uz ceļiem pie manas gultas un runāja tik pazīstamos vārdus. Pēc tam viņa apspraudīja man segu. Mandejas jaunkundzes nākamais uzdevums gan prasīja vairāk piepūles.
Nu jau bija aizritējis otrais mēnesis, kopš mēs dziedājām korī, un tāpēc tika gaidīts, ka spēsim nolasīt visiem priekšā psalmu. Es izvēlējos simt divdesmit pirmo, ko arī zināju no galvas. Agrāk biju to bieži dziedājis. “Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība?” Pats es varēju cerēt vienīgi uz Dieva palīdzību. Tiesa, psalmu grāmatā tagad varēju atšķirt vajadzīgo lappusi, jo nu jau biju iemācījies skaitīt līdz simtam. Mani māca vienīgi bažas par to, ka Mandejas jaunkundze varētu ievērot, ja man neizdosies precīzi nolasīt rindu pēc rindas. Ja viņa pamanīs krāpšanos, tad neļaus man turpināt un man nāksies nīkt ģērbkambarī vēl vienu mēnesi, kamēr pārējie divi “nelgas” (es gan nezināju, ko šis vārds nozīmē, līdz nākamajā dienā nebiju pajautājis Holkoma kungam) varēs dziedāt draudzei.
Bija pienācis laiks trešajam un pēdējam pārbaudījumam, un es biju tam gatavs. Atlikušajiem koristiem Mandejas jaunkundze lika uzrakstīt visus desmit baušļus pareizā secībā, neieskatoties Mozus Grāmatā.
Kora vadītāja izlikās neredzam, ka vispirms es minēju zagšanu un tikai pēc tam nokaušanu, nemācēju uzrakstīt “laulību pārkāpt” un vispār nezināju, ko šie vārdi nozīmē. Tikai pēc tam, kad divi “nejēgas” bija aizraidīti projām par mazākām kļūdām, es sapratu, cik izcila ir mana balss.
Adventes pirmajā svētdienā Mandejas jaunkundze pavēstīja, ka ir izraudzījusies trīs jaunus soprānus – vai “mazos eņģelīšus”, kā mūs dēvēja mācītājs Votss, – kas pievienosies korim. Viens zēns par īstiem nāves grēkiem, tādiem kā pļāpāšana sprediķa laikā un konfektes sūkāšana, tika aizraidīts. Vēl divi pretendenti tika pieķerti dievkalpojuma noslēguma dziesmas laikā izklaidējamies ar rotaļām.
Nākamajā svētdienā es uzvilku garu, zilu sutanai līdzīgu ģērbu ar baltu, krokotu apkakli. Un tikai man vienīgajam bija atļauts uzlikt bronzas medaljonu ar Jaunavas Marijas attēlu. Šis pagodinājums liecināja, ka esmu izraudzīts par soprānu grupas solistu. Es medaljonu nenoņemtu arī pa ceļam uz mājām un ietu, lepni izriezis krūtis; nākamajā dienā es ar to dotos pat uz skolu, lai parādītu pārējiem zēniem. Tikai nelaime tā, ka Mandejas jaunkundze man to atņēma katra dievkalpojuma beigās.
Svētdienās es it kā pārcēlos uz pavisam citu pasauli, tomēr bažījos, ka šādai pacilātībai nevarētu būt ilgs mūžs.
Otrā nodaļa
No rītiem celdamies augšā, tēvocis Stens allaž sazin kā pamanījās pamodināt arī visus pārējos mājiniekus. Neviens par to nežēlojās, jo viņš bija ģimenes maizes pelnītājs, turklāt visādā ziņā arī lētāks un uzticamāks par modinātājpulksteni.
Vispirms Harijs dzirdēja, kā noklaudz guļamistabas durvis. Pēc tam sekoja tēvoča smagie soļi uz kāpņu laukumiņa čīkstošajiem dēļiem, tad lejup uz pirmo stāvu un ārā no mājas. Tad nobrīkšķēja vēl vienas durvis, un viņš nozuda mazmājiņā. Ja nu gadījumā kāds vēl nebūtu pamodies, tad ūdens šļākšanās pēc tam, kad tēvocis Stens bija parāvis ķēdi un tad vēl divas reizes aizcirtis durvis, atkal nonākot savā guļamistabā, šie trokšņi kalpoja par atgādinājumu, ka tēvocis Stens vēlas, lai brokastis būtu galdā, kad viņš ieies virtuvē. Viņš mazgājās un skuvās tikai sestdienas vakarā, kad parasti devās izklaidēties. Nevienam ne prātā neienāktu apsūdzēt tēvoci Stenu par savas sūri pelnītās naudas izšķērdēšanu, pērkot pārāk daudz ziepju.
Meizija, Harija mamma, cēlās uzreiz pēc Stena. Viņa teju izlēca no gultas jau pēc tam, kad durvis noklaudzēja pirmo reizi. Kad tēvocis Stens nāca no mazmājiņas, uz krāsns jau bija uzlikts putras trauks. Drīz pēc tam piecēlās vecāmāte un pievienojās savai meitai virtuvē vēl pirms tam, kad Stens ieņēma savu vietu galda galā. Ja Harijs vēlējās dabūt vismaz kādu kumosu no brokastu galda, tad viņam vajadzēja būt virtuvē piecu minūšu laikā pēc pirmās durvju noklaudzēšanas. Pēdējais virtuvē ieradās vectēvs, jo viņš bija tik kurls, ka allaž pamanījās nogulēt visu Stena rituālās trokšņošanas laiku. Tāds bija dienas sākums Kliftonu mājās, un tas allaž palika nemainīgs. Ja ģimenei ir pieejama tikai viena āra mazmājiņa, viena vienīga izlietne un viens pats dvielis, tad kārtības iedibināšana kļūst par nepieciešamību.
Kamēr Harijs uzšļakstīja sejai mazliet auksta ūdens, viņa māte virtuvē klāja galdu. Divas biezas, ar taukiem apziestas maizes rikas tēvocim Stenam, četras plānas šķēlītes pārējiem ģimenes piederīgajiem. Ja grozā, ko ik pirmdienas rītu izlika pie ārdurvīm, bija vēl kaut mazliet ogļu, viņa maizi uzgrauzdēja. Kad Stens bija izēdis savu putras bļodu, Harijs drīkstēja to izlaizīt.
Uz pavarda vienmēr bija liela, brūna tējkanna. Vecāmāte tēju salēja dažādu izmēru krūzēs. Viņa izmantoja apsudrabotu Viktorijas laikmeta tējas sietiņu, ko bija mantojusi no savas mātes. Visi malkoja nesaldinātu tēju – cukurs bija paredzēts tikai īpašām reizēm un svētku dienām. Stens iztukšoja alus pudeli. Viņš allaž izdzēra visu vienā malkā. Pēc tam viņš piecēlās no galda, skaļi atraugājās un tad paņēma savu pusdienu kārbu, ko vecāmāte bija piepildījusi, kamēr viņš brokastoja. Tajā bija divas ar Marmite pastu apziestas maizes šķēles, cīsiņš, ābols, divas alus pudeles un piecas cigaretes. Kad viņš bija aizgājis uz dokiem, visi mājinieki vienlaikus sāka runāt.
Vecāmāte gribēja zināt, kādi ļaudis pabijuši tējnīcā, kurā strādāja viņas meita. Kas viesiem bijis mugurā, kur katrs sēdējis, ko baudījis no ēdiena, kas pagatavots uz plīts telpā, ko apgaismo elektriskās spuldzes, kuras neko nenopilina ar vasku kā sveces. Un vissvarīgākais bija vaicājums par to, kurš atstājis dzeramnaudu, ko Meizijai allaž nācās dalīt ar pavāru.
Savukārt Meiziju vairāk interesēja tas, ko Harijs iepriekšējā dienā darījis skolā. Viņa pieprasīja, lai dēls par to atskaitās visos sīkumos. Toties vecaimātei tas nelikās interesanti. Droši vien tālab, ka viņa skolā nekad nebija gājusi. Patiesību sakot, arī tējnīcā viņa nebija spērusi kāju.
Vecaistēvs vispār reti kad izteica kādu komentāru. Viņš bija kļuvis gluži kurls, jo četrus gadus no vietas bija pielādējis vieglās artilērijas lielgabalu no rītiem, pusdienlaikā un vakarā. Viņš apmierinājās ar to, ka lasīja tekstu no lūpām un laiku pa laikam gluži vienkārši pamāja ar galvu. Svešiniekam tas varēja radīt iespaidu, ka vecaistēvs īsti nedraudzējas ar prātu, taču ģimenei bija labi zināms, cik šāds uzskats būtu nepamatots.
Ģimenē iedibinātā dienas kārtība mazliet mainījās vien nedēļas nogalē. Sestdienās, kad tēvocis Stens devās ārā no virtuves, Harijs sekoja viņam cieši pa pēdām un gāja līdzi uz dokiem. Svētdienās mamma pavadīja Hariju uz baznīcu, kur trešajā solu rindā gozējās sava dēla – kora solista – slavas staros.
Bija kārtējā sestdiena. Divdesmit minūšu ilgā gājiena laikā uz dokiem Harijs parasti nebilda ne vārda, izņemot reizes, kad tika tieši uzrunāts. Un vienmēr, kad Stens uzsāka sarunu, tā allaž izvērtās tieši tāda pati kā iepriekšējā sestdienā.
– Kad tu beidzot metīsi to skološanos pie malas un ķersies pie īsta darba, jaunais cilvēk? – Šādiem vārdiem Stens parasti vērsās pie Harija.
– Es nedrīkstu pamest skolu, kamēr man vēl nav četrpadsmit gadu, – Harijs tēvocim atgādināja. – Tā likumā noteikts.
– Sasodīti stulbs likums, ja tu vaicātu manu viedokli. Es biju ar visu ticis galā un uzsācis darbu jau tad, kad man palika tikai divpadsmit, – Stens pavēstīja, itin kā Harijs šo dziļo domu nebūtu dzirdējis jau neskaitāmas reizes. Zēns arī nepūlējās atbildēt, jo labi zināja, ko tēvocis sacīs pēc tam. – Un pat nozīmīgāks fakts ir tas, ka vēl pirms savas septiņpadsmitās dzimšanas dienas es jau pieteicos armijā.
– Tēvoci Sten, pastāsti man kaut ko vairāk par karu! – Harijs mudināja, jo zināja, ka šis temats varētu ilgt vismaz dažus simtus jardu.
– Mēs ar tavu tēvu Karaliskajā Glosteršīras pulkā pierakstījāmies vienā un tajā pašā dienā, – tēvocis Stens atteica un pieskārās savai cepurei, itin kā salutēdams senajām atmiņām. – Vispirms bija divpadsmit nedēļu ilgas pamatapmācības Tontonas kazarmās. Pēc tam mūs nosūtīja cīnīties ar fričiem. Frontē mums galvenokārt nācās tupēt žurku apsēstās tranšejās un gaidīt, kad mūsu stulbais virsnieks noaurosies un mums būs jāmetas kaujā, izstieptiem durkļiem un rejošiem ieročiem jāsasniedz ienaidnieka ierakumu līnijas… – Pēc tam iestājās gara pauze, un tad tēvocis vēl piebilda: – Es biju viens no tiem, kuriem uzsmaidīja veiksme. Tiku cauri sveikā. – Harijs precīzi vārdu pēc vārda zināja tēvoča nākamo teikumu, tomēr klusēja un klausījās. – Tu vienkārši nesaproti, cik ļoti tev ir paveicies, puis. Es zaudēju divus brāļus. Tavus tēvočus Reju un Albertu. Tavs tēvs karā turklāt zaudēja ne vien brāli, bet arī tēvu, tavu otru vectēvu, kuru tev tā arī neizdevās iepazīt. Tas tik bija īsts vīrs! Viņš spēja iztukšot pinti alus tik ātri kā neviens cits man pazīstams doku strādnieks.
Ja Stens būtu vērīgāks, tad redzētu, ka zēns ar lūpām atveido viņa sacītos vārdus. Šajā reizē, Harijam par milzu pārsteigumu, tēvocis pievienoja teikumu, kāds viņu rīta sarunā vēl nebija skanējis. – Un tavs tētis vēl šodien būtu dzīvs, ja vien vadība būtu ieklausījusies manī.
Harija uzmanība piepeši bija pamodusies. Viņa tēva nāve allaž tika apspriesta tikai čukstus, citam citu klusinot, arī tēvocis Stens piepeši noslēdzās sevī, it kā būtu apjautis, ka pateicis par daudz. “Varbūt nākamajā nedēļā,” nodomāja Harijs un panāca tēvoci. Tālāk abi aizgāja soli solī, gluži kā divi kareivji armijas parādē.
– Ar ko šajā pēcpusdienā spēlē City? – pavaicāja Stens, atgriezies pie ierastā scenārija.
– Ar Charlton Athletic, – Harijs atbildēja.
– Tas taču ir īsts vecu nejēgu bars!
– Pagājušajā sezonā viņi pieveica mūsējos, – atgādināja Harijs.
– Ja vēlies zināt manas domas, tad viņiem tikai sasodīti paveicās, – atteica Stens un vairs nesacīja ne vārda. Viņi bija nonākuši līdz ieejai doku teritorijā. Stens vispirms reģistrējās un pēc tam gāja uz nodalījumu, kur strādāja kopā ar pārējiem dokeriem. Nevienam ne prātā nenāca nokavēt kaut minūti. To viņi nedrīkstēja. Bezdarba līmenis valstī bija sasniedzis augstāko pakāpi, un pie ieejas dokos stāvēja daudz jaunu, spēcīgu vīriešu, kuri to vien gaidīja, kad varēs ieņemt kāda neveiksmīgāka vietu.
Harijs negāja līdzi savam tēvocim, jo zināja, ka Haskinsa kungs, pamanījis viņu slaistāmies apkārt, sāpīgi saplūkās ausi. Pēc tam vēl viņam nāksies saņemt spērienu pa sēžamvietu no tēvoča Stena par to, ka atļāvies sakaitināt brigadieri. Harijs devās gluži pretējā virzienā. Viņa pirmā pieturas vieta katru sestdienu bija Vecā Džeka Tāra mītne. Tā bija iekārtota vecā dzelzceļa vagonā otrā doku teritorijas malā. Harijs nestāstīja tēvocim par to, ka regulāri viesojas pie šā vīra. Stens bija cieši piekodinājis no viņa visiem spēkiem izvairīties.
– Šis droši vien jau gadiem nav bijis vannā, – sacīja cilvēks, kurš pats mazgājās vienu reizi ceturksnī un arī tikai pēc tam, kad Harija mātei bija nācies lūgties un žēloties par nepatīkamo smaku.
Tomēr ziņkārība bija Hariju pieveikusi. Kādā rītā viņš, rokām un kājām piepalīdzot, uzrāpās pa vagona sienu un ielūkojās pa logu. Vecais vīrs sēdēja pirmās klases kupejā un lasīja grāmatu.
Vecais Džeks pagriezās pret Hariju un sacīja: – Nāc vien, puis! Nāc iekšā! – Harijs steigšus nolēca zemē un, ko kājas nes, metās projām. Viņš apstājās tikai pie savas mājas durvīm.
Nākamajā sestdienā Harijs atkal uzrāpās pa vagona sienu un ielūkojās iekšā pa logu. Nu izskatījās, ka vecais vīrs agri devies pie miera, bet tad Harijs saklausīja viņu sakām: – Kāpēc tu nenāc iekšā, manu zēn? Es taču tev nekodīšu.
Harijs pagrieza smago misiņa rokturi un atvēra vagona durvis. Iekšā viņš tomēr neuzdrošinājās iet, tikai stāvēja un skatījās uz vīrieti, kurš sēdēja vagona centrā. Bija grūti pateikt, cik īsti vīram gadu, jo viņa seju klāja labi kopta sudrabaini pelēka bārda. Šādu krāsu mēdz dēvēt par “sāls un piparu” sajaukumu. Viņš līdzinājās jūrniekam, kas attēlots uz Players Please cigarešu paciņas. Viņš uz Hariju raudzījās ar patiesu siltumu acīs. Tēvocis Stens ne reizi tā nebija skatījies uz savu māsasdēlu.
– Vai jūs esat Vecais Džeks Tārs? – Harijs, saņēmis drosmi, pavaicāja.
– Tā viņi ir mani iesaukuši, – atbildēja vecais vīrs.
– Un te jūs dzīvojat? – Harijs tincināja un paraudzījās apkārt. Zēna skatienu piesaistīja augsta vecu laikrakstu kaudze uz pretējā sēdekļa.
– Jā, – vecais vīrs atteica, – šeit ir manas mājas nu jau pēdējos divdesmit gadus. Varbūt aizver durvis un apsēdies, jaunais cilvēk?
Harijs mazliet apdomājās, tad spēji lēca atpakaļ un atkal deva kājām vaļu.
Nākamajā sestdienā Harijs jau aizvēra vagona durvis, tomēr neatgāja no tām un neatlaida rokturi. Viņš bija gatavs kuru katru brīdi atgrūst durvis vaļā un mesties projām, ja vien vecais vīrs pakustinātu kaut muskulīti. Brīdi viņi lūkojās viens uz otru, un tad Vecais Džeks noprasīja: – Kā tevi sauc?
– Harijs.
– Un kur atrodas tava skola?
– Es neeju skolā.
– Ko tad tu ceri savā dzīvē sasniegt, jaunais cilvēk?
– Pats par sevi saprotams, ka es gribu pievienoties savam tēvocim dokos, – Harijs atbildēja.
– Kāpēc gan tev būtu jāgrib kas tāds? – noteica vecais vīrs.
– Un kāpēc tad ne? – Harijs sabozās. – Vai jums liekas, ka neesmu gana labs?
– Tu esi krietni vien par labu, – Vecais Džeks atbildēja. – Kad es biju tavā vecumā, – viņš turpināja, – tad gribēju iestāties armijā. Manam vecajam nebija pa spēkam mani atrunāt. Ne viņa vārdi, ne darbi nevarēja ietekmēt manu apņemšanos. – Nākamo stundu Harijs kā apburts stāvēja un klausījās Vecā Džeka Tāra stāstos par dokiem, par Bristoli un piejūras zemēm. Nevienā ģeogrāfijas stundā viņš nebūtu varējis uzzināt kaut ko tādu.
Nākamajā sestdienā un arī daudzās citās sestdienās, tik daudzās, ka zēns pat nezināja skaitu, Harijs devās pie Vecā Džeka Tāra. Tomēr par šiem gājieniem viņš neteica ne tēvocim Stenam, ne arī savai mātei. Vecais Džeks Tārs bija Harija pirmais īstais draugs, un zēns baidījās, ka viņi varētu aizliegt šos apciemojumus.
Kad tajā sestdienas rītā Harijs pieklaudzināja pie vagona durvīm, kļuva skaidrs, ka Vecais Džeks pavisam noteikti ir viņu gaidījis. Ierastais Cox’s Orange Pippin šķirnes ābols jau bija nolikts uz pretējā sēdekļa. Harijs to paņēma, nokoda kumosu un apsēdās.
– Paldies, Tāra kungs, – Harijs tencināja un noslaucīja sulu sev no zoda. Viņš nekad nevaicāja, no kurienes ir šie āboli, un tādējādi piešķīra šim lieliskajam cilvēkam vēl dziļāku noslēpumainību.
Vecais Džeks ļoti atšķīrās no tēvoča Stena, kurš atkal un atkal atkārtoja to mazumiņu, ko pats zināja. Vecais Džeks iemācīja Harijam jaunus vārdus, palīdzēja apgūt jaunu pieredzi, pat atvēra ceļu uz jaunām pasaulēm… Un tā katru nedēļu. Harijs bieži brīnījās par to, kālab gan Tāra kungs nestrādā par skolotāju. Likās, viņa zināšanas ir pat plašākas nekā Mandejas jaunkundzei un gandrīz tikpat pilnīgas kā Holkoma kungam. Un Harijs bija pārliecināts, ka Holkoma kungam zināms itin viss, jo uz katru zēna uzdoto jautājumu viņam vienmēr bija atbilde. Vecais Džeks smaidot noskatījās, kā Harijs apēd ābolu un izmet serdi pa logu. Līdz tam brīdim vecais vīrs neteica ne vārda.
– Vai šonedēļ skolā iemācījies kaut ko tādu, – vecais vīrs vaicāja, – ko iepriekšējā nedēļā vēl nezināji?
– Holkoma kungs stāstīja, ka ir vēl citas zemes aiz jūras un tās ir daļa no Britu impērijas, un mūsu karalis valda pār viņiem.
– Holkoma kungam taisnība, – vecais Džeks apstiprināja.
– Vai tu vari nosaukt kādu no šīm valstīm?
– Austrālija, Kanāda, Indija. – Brīdi svārstījies, Harijs vēl piebilda: – Un Amerika.
– Nē, Amerika gan ne, – sacīja vecais Džeks. – Reiz tā bija, taču nu vairs ne. Vājas gribas premjerministra un slima karaļa dēļ.
– Un kurš tad bija premjerministrs un kurš karalis? – Harijs sapīcis vaicāja.
– Tronī tūkstoš septiņi simti septiņdesmit sestajā gadā sēdēja karalis Džordžs Trešais, – skaidroja vecais Džeks, – taču taisnības labad jāteic, ka viņš bija patiešām slims cilvēks. Viņa premjerministrs lords Norts vienkārši izlikās neredzam, kas notiek kolonijās, un diemžēl galu galā savējie pacēla ieročus pret mums.
– Vai tad mēs viņus nesakāvām? – nesaprata Harijs.
– Nē, nesakāvām vis, – vecais vīrs skaidroja. – Un ne jau tikai tālab, ka taisnība bija viņu pusē, turklāt tas ir obligāts nosacījums uzvarai…
– Ko nozīmē “nosacījums”?
– Tas ir kaut kas tāds, kam noteikti jābūt, – Vecais Džeks paskaidroja un turpināja, it kā nemaz nebūtu pārtraukts.
– Viņus vadīja izcils ģenerālis.
– Un kā viņu sauca?
– Džordžs Vašingtons.
– Pagājušajā nedēļā jūs man sacījāt, ka Vašingtona ir Amerikas galvaspilsēta. Vai viņš tika nosaukts šajā vārdā par godu galvaspilsētai?
– Nē, pilsētu nosauca šajā vārdā, lai godinātu viņu. To uzcēla purvainā vietā, ko dēvēja par Kolumbiju. Tur cauri plūst Potomakas upe.
– Vai arī Bristole nosaukta kāda cilvēka vārdā?
– Nē! – Vecais vīrs īsi iesmējās. Viņu uzjautrināja tas, cik ātri Harija zinātkārais prāts aizšaujas no viena temata pie cita. – Bristole sākotnēji tika dēvēta par Brigstovu. Un šis nosaukums saistījās ar to, ka tur bija tilts, bet pie tā atradās iecienīta tikšanās vieta.
– Un kad tā kļuva pr Bristoli?
– Vēsturniekiem šajā ziņā nav vienota viedokļa, – stāstīja Vecais Džeks. – Bristoles mūra pili uzcēla Glosteras Roberts tūkstoš simt devītajā gadā, kad pamanīja, ka būtu izdevīgi īriem pārdot vilnu. Tā bija laba iespēja. Pēc tam pilsēta pārtapa par tirdzniecības ostu. Kopš tā laika jau simtiem gadu pilsēta ir kuģu būves centrs. Un kopš tūkstoš deviņi simti četrpadsmitā gada, kad kļuva skaidrs, ka jāpaplašina flote, tas attīstās vēl straujāk.
– Mans tētis piedalījās Pasaules karā, – ar lepnumu paziņoja Harijs. – Vai jūs arī piedalījāties? – Šī bija pirmā reize, kad pēc Harija vaicājuma Vecais Džeks svārstījās ar atbildi. Viņš gluži vienkārši sēdēja un neteica ne vārda. – Atvainojiet, Tāra kungs, – sacīja Harijs. – Es negribēju būt uzbāzīgs okšķeris.
– Nē, nē, nekas… – Vecais Džeks mierināja. – Nu jau vairākus gadus man šo jautājumu neviens nav uzdevis. – Viņš vairs nesacīja neko, vien pavēra plaukstu, un tajā vizēja sešpensu monēta.
Harijs paņēma nelielo sudraba naudiņu un iekoda tajā. Viņš bija redzējis, ka tā dara tēvocis Stens. – Paldies! – Harijs tencināja un tad ielika monētu kabatā.
– Ej, nopērc sev ceptu zivi un kartupeļus doku kafejnīcā, tikai nestāsti savam tēvocim. Citādi viņš tev vaicās, kur ņēmi naudu.
Patiesību sakot, Harijs vispār ne reizi tēvocim Stenam nebija ieminējies par Veco Džeku. Reiz viņš bija dzirdējis, kā Stens saka viņa mammai: – To ķerto taču vajadzētu iespundēt! – Harijs bija vaicājis Mandejas jaunkundzei, ko nozīmē vārds “ķertais”, jo pats nebija varējis atrast skaidrojumu vārdnīcā. Kad jaunkundze viņam bija izstāstījusi, Harijs pirmo reizi aptvēra, cik dumjš patiesībā ir viņa tēvocis Stens.
– Nu… ne jau obligāti dumjš, – Mandejas jaunkundze paskaidroja, – Varbūt tikai slikti informēts un tālab aizspriedumains. Harij, es nemaz nešaubos, – viņa vēl piebilda, – ka savā dzīves ceļā tu sastapsi ne vienu vien šādu cilvēku. Turklāt daudzi no viņiem ir daudz augstākos amatos nekā tavs tēvocis.
Trešā nodaļa
Meizija nogaidīja, līdz aizcērtas ārdurvis, un jutās droša, ka Stens ir ceļā uz darbu. Tikai tad viņa pavēstīja: – Man piedāvāja viesmīles darbu Royal Hotel.
Pie galda sēdošie nebilda ne vārda. Brokastlaika sarunām bija jāiekļaujas ierasti noteiktā kārtībā, un tās nedrīkstēja nevienu pārsteigt. Harijam bija vesels lērums jautājumu, tomēr viņš gaidīja, lai pirmā ierunājas vecāmāte. Viņa savukārt tikai ielēja sev vēl tasi tējas, itin kā vispār nebūtu dzirdējusi savu meitu runājam.
– Lūdzu, vai kāds varētu kaut ko sacīt? – iesaucās Meizija.
– Man nebija ne jausmas, ka tu meklē citu darbu, – Harijs tomēr uzdrošinājās pavērt muti.
– Es jau arī nemeklēju, – atbildēja Meizija, – bet pagājušajā nedēļā Fremptona kungs, Royal Hotel direktors, bija ienācis pie Tillijas iedzert kafiju. Viņš nāca vēl vairākas reizes, līdz beidzot piedāvāja man darbu!
– Man likās, ka tu tējnīcā jūties laimīga, – sarunā iesaistījās arī vecāmāte. – Tillijas jaunkundze taču maksā labi, un darba stundas arī ir pieņemamas.
– Jā, es patiešām tur jūtos labi, – atbildēja Harija mamma, – bet Fremptona kungs piedāvā man piecas mārciņas nedēļā, turklāt vēl arī pusi no visām dzeramnaudām. Piektdienās es nesīšu mājās vismaz sešas mārciņas.
Vecāmāte tikai sēdēja, pavērusi muti.
– Vai tev vajadzēs strādāt arī naktīs? – vaicāja Harijs, kad bija izlaizījis Stena putras bļodu.
– Nē, nevajadzēs vis, – Meizija attrauca un pabužināja dēla matus. – Vēl labāk, ik pārnedēļas man būs viena brīvdiena.
– Vai tavas drānas būs pietiekami glaunas, ja nāksies apgrozīties tik smalkā vietā kā Royal Hotel?
– Man būs formastērps, un katru rītu tiks izsniegts arī sniegbalts priekšauts. Viesnīcai ir arī sava veļas mazgātava.
– Par to es nemaz nešaubos, – noteica vecmāmiņa. – Tikai man nāk prātā viena liksta, ar kuru mums visiem būs jāiemācās sadzīvot.
– Kāda tad, mammu? – vaicāja Meizija.
– Sanāks tā, ka tu pelnīsi vairāk nekā Stens. Un viņš par to nepriecāsies.
– Tad tieši viņam būs jāiemācās ar to sadzīvot. Vai ne? – ieteicās vecaistēvs. Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā viņš bija paudis savu viedokli.
Papildu nauda lieti noderēja. Jo īpaši tad, ja ņem vērā to, kas notika Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā. Meizija jau grasījās doties projām no baznīcas, kad pamanīja, ka pa ailu viņai mērķtiecīgā solī tuvojas Mandejas jaunkundze.
– Vai varam parunāties, Kliftones kundze? Privāti? – viņa vaicāja, tad pagriezās un devās atpakaļ ģērbkambara virzienā, un Meizija paklausīgi sekoja viņai. “Ko gan Harijs sastrādājis šoreiz?”
Meizija tūlīt pēc kora vadītājas iegāja ģērbkambarī un, kājām ļimstot, pamanīja tur arī mācītāju Votsu, Holkoma kungu un vēl kādu viņai svešu kungu. Kad Mandejas jaunkundze klusi aizvēra durvis, Meizija sāka nevaldāmi trīcēt.
Cienīgtēvs Votss aplika viņai ap pleciem roku. – Jums nav ne mazākā iemesla satraukties, mana dārgā, – viņš mierināja. – Gluži pretēji, jūs redzēsiet, ka nesam labas vēstis, – mācītājs piebilda un aicināja Meiziju apsēsties. Viņa paklausīja, tomēr joprojām nespēja apvaldīt trīsas.
Kad visi klātesošie bija apsēdušies, Mandejas jaunkundze uzņēmās vadību. – Mēs vēlējāmies ar jums parunāt par Hariju, Kliftones kundze, – viņa sacīja, un Meizija saknieba lūpas, nespēdama saprast, ko gan tik briesmīgu varējis izdarīt viņas dēls, ja sapulcējušies tik nozīmīgi cilvēki. – Lieki netērēšu vārdus, – kora vadītāja turpināja. – Svētā Bedas muzikālais vadītājs ieradās pie manis un ierosināja iekļaut Hariju viņa kora stipendiātu sarakstā.
– Bet viņš arī Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā jūtas ļoti laimīgs, – iebilda Meizija. – Un vispār… kur atrodas jūsu pieminētā baznīca? Es par tādu pat dzirdējusi neesmu.
– Tā nav baznīca, – paskaidroja Mandejas jaunkundze, – tā ir kora skola, kur tiek gatavoti koristi Redklifas Svētās Marijas baznīcai, kas ievērojama tālab, ka pati karaliene Elizabete to nodēvēja par labāko un Dievam tīkamāko baznīcu visā valstī.
– Tātad viņam nāksies pamest gan savu skolu, gan arī mūsu baznīcu? – neticīgi pārvaicāja Meizija.
– Mēģiniet paraudzīties uz to kā uz iespēju, kas varētu pilnībā mainīt visu viņa dzīvi, Kliftones kundze, – pirmo reizi šajā sarunā iesaistījās arī Holkoma kungs.
– Bet… vai viņam tādējādi nenāksies būt kopā ar smalkiem un gudriem zēniem?
– Ļoti šaubos, vai tajā skolā būs daudz zēnu, kas varētu palielīties ar lielāku gudrību, nekā piemīt Harijam, – iebilda Holkoma kungs. – Viņš ir prātīgāks puika, nekā es jelkad spētu iedomāties. Lai gan laiku pa laikam mūsu skolā gadās kāds īpaši apdāvināts zēns, tomēr līdz šim vēl nevienam nav piedāvāta vieta Svētā Bedas skolā.
– Pirms sacīsiet gala vārdu, jums jāzina vēl kaut kas, – atkal ierunājās mācītājs Votss. Meizija nu jau izskatījās vēl satrauktāka. – Mācību semestra laikā Harijam nāksies pamest mājas, jo tā ir internātskola.
– Tad te vairs nav nekā, par ko spriest, – teica Meizija. – Es nevaru to atļauties.
– Diezin vai tas varētu kļūt par kavēkli, – iebila Mandejas jaunkundze. – Ja reiz Harijam tiek piedāvāta jau apmaksāta mācību vieta, tad skola ne tikai neiekasēs no jums naudu, bet pat izsniegs stipendiju Harijam. Desmit mārciņas katru semestri.
– Vai tad tā nav no tām skolām, kur bērnu tēvi allaž ģērbjas uzvalkā un apsien kaklasaiti, bet mātes nekur nestrādā? – vaicāja Meizija.
– Pat vēl ļaunāk, – paskaidroja Mandejas jaunkundze, vēlēdamās nopietno atmosfēru padarīt vieglāku. – Pasniedzējiem tur ir gari, melni amata tērpi, bet galvā četrstūrainas cepures.
– Turklāt, – piebilda cienīgtēvs Votss, – Harijs tur nesaņems pērienu ar siksnu. Viņi ir daudz rafinētāki un izmanto spieķi.
Nesmējās tikai Meizija. – Kāpēc lai viņš vēlētos pamest mājas? – viņa vaicāja. – Viņš ir iejuties savā skolā un nemaz negribēs atteikties no Kristus Svētās piedzimšanas baznīcas labākā korista slavas.
– Jāatzīstas, ka mans zaudējums būs pat vēl lielāks, – teica Mandejas jaunkundze. – Tiesa, Mūsu Kungs noteikti nevēlētos, lai es savtīgu interešu vārdā nostājos ceļā tik apdāvinātam bērnam, – viņa klusām piebilda.
– Pat ja es piekritīšu… – Meizija izspēlēja savu pēdējo kārti. – Tas vēl nenozīmē, ka piekritīs arī Harijs.
– Pagājušajā nedēļā es ar zēnu pārmiju dažus vārdus, – atzinās Holkoma kungs. – Protams, viņam tik liels izaicinājums radīja bažas, bet, ja pareizi atceros, viņa vārdi bija šādi: “Es priecātos turp doties, kungs, tomēr tikai tad, ja uzskatāt mani par pietiekami labu.” Bet, – skolotājs piebilda, pirms Meizija paguva kaut ko sacīt, – viņš noteikti nebija ar mieru pat apsvērt šo domu, kamēr māte nebūs devusi savu piekrišanu.
Hariju gan biedēja, gan sajūsmināja doma par iestājeksāmenu. Viņš bažījās par to, ka varētu pārbaudījumu neizturēt un pievilt tik daudzus cilvēkus, taču viņu satrauca arī iespējamā veiksme un līdz ar to došanās projām no mājām.
Nākamajā semestrī Harijs neizlaida nevienu mācību stundu pamatskolā, bet vakarā, atgriezies mājās, taisnā ceļā devās uz guļamistabu, kas viņam bija kopīga ar tēvoci Stenu, un sveces gaismā turpināja mācīties. Nakts iestiepās līdz tik vēlai stundai, par kādas eksistenci zēnam agrāk pat nojausmas nebija. Harijs tā arī aizmiga – uz grīdas izlikto grāmatu ielokā.
Harijs joprojām katru sestdienas rītu apciemoja Veco Džeku, kurš, kā izrādījās, daudz zināja arī par Svētā Bedas skolu. Vecais vīrs turpināja Harija izglītošanu un papildināja viņa zinību krājumu tik plaši, it kā nešaubītos par to, kur Holkoma kungs nav bijis uzdevumu augstumos.
Pēcpusdienās, tēvocim Stenam par lielu nepatiku, Harijs viņu vairs nepavadīja uz Eštongeitu skatīties Bristol City spēli. Viņš devās uz Merivudas skolu, kur Holkoma kungs sniedza vēl papildu stundas. Tikai pēc gadiem Harijs atskārta, ka audzinātājs arī atteicies no daudz kā, lai tikai palīdzētu viņam.
Eksāmena diena tuvojās. Tagad Harijs daudz vairāk baidījās no izgāšanās nekā no veiksmes.
Noteiktajā dienā Holkoma kungs pavadīja savu īpašo audzēkni uz Kolstonholu, kur noritēs divas stundas garais eksāmens. Viņi šķīrās pie ieejas ēkā. Skolotājs vēl noteica: – Un neaizmirsti katru jautājumu izlasīt divas reizes! Tikai pēc tam ķeries pie spalvas! – Šo padomu nedēļas laikā viņš bija atkārtojis jau vairākkārt. Harijs nervozi pasmaidīja, un tad viņi gandrīz kā seni draugi sarokojās.
Zēns iegāja eksāmena telpā un ieraudzīja tur vēl apmēram sešdesmit skolēnu. Bērni bija sastājušies nelielās grupiņās un sarunājās. Harijam neradās ne mazākās šaubas, ka daudzi ir savstarpēji pazīstami. Viņš turpretī nepazina nevienu. Par spīti tam, viens vai divi pārtrauca pļāpāšanu un paraudzījās uz jaunatnācēju. Harijs devās uz eksāmena zāles priekšpusi un centās izskatīties pēc iespējas pārliecinātāks par sevi.
– Ebots, Beringtons, Kebots, Kliftons, Dīkinss, Frajs…
Harijs apsēdās pie rakstāmgalda pirmajā rindā. Īsu mirkli pirms tam, kad pulkstenis vēstīja par desmito stundu, telpā ienāca vairāki mācībspēki melnos amata tērpos un četrstūrainās cepurītēs un nolika katram kandidātam priekšā uz galda lapas ar eksāmena uzdevumiem.
– Kungi, – zēnus uzrunāja pasniedzējs, kurš stāvēja zāles priekšā un nebija piedalījies lapu izdalīšanā, – mani sauc Frobišera kungs, un es uzraudzīšu jūs eksāmena laikā. Jums tiek dotas divas stundas, un jums jāatbild uz simt jautājumiem. Labu veiksmi!
Harijs nevarēja saskatīt pulksteni, bet dzirdēja, ka tas vēsta desmito stundu. Viņam apkārt zēni steigšus ķērās pie rakstāmspalvām, mērca tās tintnīcās un dedzīgi švīkstināja vārdus uz papīra. Harijs tikai salieca rokas, atspiedās pret rakstāmgaldu un lēnām izlasīja visus jautājumus. Spalvu viņš nolika viens no pēdējiem.
To, ka Holkoma kungs nervozi staigā turpu šurpu pa ietvi, Harijs nekādi nevarēja zināt. Audzinātājs nervozēja daudz vairāk nekā viņa skolēns. Harijs nezināja arī to, ka viņa māte, pasniegdama rīta kafiju Royal Hotel, ik pēc dažām minūtēm skatījās uz pulksteni. Vēl viņam palika noslēpums tas, ka Mandejas jaunkundze Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā noslīgusi uz ceļgaliem altāra priekšā un iegrimusi klusā lūgšanā.
Precīzi pulksten divpadsmitos eksaminācijas lapas tika savāktas, un zēniem bija ļauts pamest zāli. Daži jautri smējās, citi bija sadrūmuši, vēl citi – iegrimuši domās.
Tiklīdz Holkoma kungs ieraudzīja Hariju, viņa sirds sažņaudzās. – Vai tad bija tik slikti? – viņš vaicāja.
Harijs neatbildēja, līdz nebija pārliecināts, ka viņa vārdus nenoklausīsies kāds cits zēns. – Biju gaidījis pilnīgi ko citu, – viņš sacīja.
– Kā tas jāsaprot? – Holkoma kungs satraukti prasīja.
– Jautājumi bija daudz par vieglu, – atbildēja Harijs.
Holkoma kungs vēl nekad dzīvē nebija saņēmis lieliskāku komplimentu.
– Kundze, divi uzvalki. Pelēki. Viens bleizers. Tumši zils. Pieci balti krekli. Piecas iestīvinātas apkaklītes. Baltas. Seši pāri pelēku pusgaro zeķu. Seši baltas apakšveļas komplekti. Un viena Svētā Bedas skolas kaklasaite. – Pārdevējs rūpīgi izlasīja sarakstu. – Domāju, ka viss ir iekļauts. Tomēr, nē! Zēnam būs vajadzīga arī skolas cepure. – Viņš pieliecās un zem letes atvēra atvilktni. Cepure bija sarkanā un melnā krāsā. Pārdevējs to uzlika Harijam galvā. – Der kā uzlieta, – viņš pavēstīja. Meizija uzsmaidīja dēlam ar patiesu lepnumu. Īsts Svētā Bedas skolas zēns. Ne ko pielikt, ne atņemt. – Jums jāmaksā trīs mārciņas, desmit šiliņi un seši pensi, kundze.
Meizija pūlējās neizrādīt izbailes. – Vai būtu iespējams nopirkt šīs mantas jau lietotas? – viņa nočukstēja.
– Nē, kundze. Šis nav tāds veikals, – pārdevējs atbildēja. Viņš jau bija izspriedis, ka šai klientei rēķinu nevajadzēs izrakstīt.
Meizija atvēra somiņu, izņēma četras mārciņas, pasniedza tās pārdevējam un gaidīja atlikumu. Labi, ka pirmā semestra stipendija Harijam bija izmaksāta avansā. Jo īpaši tālab, ka vēl vajadzēja nopirkt divus pārus ādas kurpju, melnu un ar saitēm, divus pārus sporta apavu, baltu un ar saitēm, un vienu pāri istabas čību valkāšanai guļamistabā.
Pārdevējs ieklepojās. – Zēnam vēl būs vajadzīgas divas pidžamas un vieni rītasvārki.
– Jā, neapšaubāmi, – atteica Meizija, cerēdama, ka naudas palicis pietiekami, lai samaksātu arī par šīm lietām.
– Kā noprotu, zēns mācīsies kora klasē? – vaicāja pārdevējs, kad bija vēl rūpīgāk ieskatījies sarakstā.
– Jā, viņš mācīsies kora klasē, – Meizija lepni atbildēja.
– Tad viņam būs vajadzīgs arī viens uzsvārcis. Sarkans.
Divas baltas komžas. Un Svētā Bedas skolas medaljons.
Meizijai gribējās izskriet no veikala.
– To visu viņam izsniegs skolā, kad zēns ieradīsies uz savu pirmo kora nodarbību, – pārdevējs piebilda un tikai tad pasniedza Meizijai atlikumu. – Kundze, vai vēlēsieties vēl kaut ko?
– Nē, paldies! – attrauca Harijs, sagrāba divus iepirkumu maisiņus, paķēra mammu zem rokas un steigšus vadīja viņu ārā no veikala.
Sestdienu pirms aizbraukšanas uz Svētā Bedas skolu Harijs pavadīja kopā ar Veco Džeku.
– Vai esi satraukts par došanos uz jaunu skolu? – vecais vīrs vaicāja.
– Nē, neesmu gan! – Harijs izaicinoši attrauca. Vecais Džeks pasmaidīja. – Esmu pamatīgi nobijies, – zēns tomēr atzina.
– Tāpat kā visi pārējie jauniņie tajā skolā. Pacenties uztvert to kā piedzīvojumu tev nezināmā pasaulē, kur visi ir tādi paši iesācēji kā tu.
– Tikko es pavēršu muti, lai kaut ko sacītu, viņi uzreiz sapratīs, ka neesmu tāds kā viņi.
– Var jau būt. Toties, kad tu sāksi dziedāt, pārējie sapratīs, ka viņi nav tādi kā tu.
– Daudzi nāk no bagātām ģimenēm, kurās ir kalpotāji.
– Tas būs mierinājums tikai dumjākajiem, – Vecais Džeks noteica.
– Daudziem šajā skolā jau mācījušies brāļi. Citiem pat tēvi un vectēvi…
– Tavs tēvs bija krietns cilvēks, – atgādināja Vecais Džeks. – Un tik labas mātes kā tev nav nevienam. Par to tu vari būt pilnīgi drošs.
– Jūs pazināt manu tēvu? – Harijs vaicāja, nespēdams slēpt pārsteigumu.
– Es pārspīlētu, ja sacītu, ka pazinu viņu, – Vecais Džeks atbildēja, – es viņu vēroju no attāluma, gluži tāpat kā daudzus citus, kas strādāja dokos. Viņš bija pieklājīgs, drosmīgs un dievbijīgs vīrs.
– Vai jūs zināt, kā viņš nomira? – Harijs vaicāja un ieskatījās Vecajam Džekam tieši acīs. Zēns cerēja, ka beidzot saņems godīgu atbildi uz jautājumu, kurš viņu mocīja jau tik ilgu laiku.
– Un ko tev ir stāstījuši? – Vecais Džeks piesardzīgi patincināja.
– Viņš esot kritis Pasaules karā. Es esmu dzimis tūkstoš deviņi simti divdesmitajā gadā, un pat man ir pa spēkam izdomāt, ka tas nemaz nav iespējams.
Kādu brīdi Vecais Džeks klusēja. Harijs turpināja sēdēt uz pašas krēsla maliņas.
– Kara laikā viņš tika patiešām smagi ievainots. Tomēr tev taisnība, ne jau tādēļ viņš nomira.
– Bet… kā tad viņš nomira? – neatlaidās Harijs.
– Ja vien zinātu, es tev to pateiktu, – Vecais Džeks atbildēja. – Tolaik apkārt klīda tik daudz baumu, ka nemaz neattopu, kurām ticēt. Lai nu kā, bet ir vairāki vīri, trīs jau pavisam noteikti, kuri skaidri zina, kas tajā naktī notika.
– Vienam no viņiem noteikti jābūt manam tēvocim Stenam, – secināja Harijs. – Kas ir pārējie divi?
Pēc īsas šaubīšanās Vecais Džeks sacīja: – Fils Haskinss un Hugo kungs.
– Haskinsa kungs? Brigadieris? – Harijs pārvaicāja. – Viņš man neteiks neko. Un kas ir Hugo kungs?
– Hugo Beringtons. Sera Voltera Beringtona dēls.
– Ģimene, kam pieder kuģniecība?
– Tie paši, – apstiprināja Vecais Džeks, kurš bažījās, ka pateicis par daudz.
– Vai arī viņi ir pieklājīgi, drosmīgi un dievbijīgi vīri?
– Sers Volters ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādus pazīstu.
– Un viņa dēls? Hugo kungs?
– Diemžēl viņš ir tēsts no cita koka, – Vecais Džeks sacīja, tomēr vairāk neko nepaskaidroja.
Ceturtā nodaļa
Tramvaja vagona aizmugures sēdeklī mātei blakus bija iekārtojies eleganti ģērbies zēns.
– Šī ir mūsu pietura, – sieviete sacīja, kad tramvajs nobremzēja. Abi izkāpa un lēnām devās augšup kalnā uz skolu. Ar katru soli viņu gaita kļuva lēnāka.
Ar vienu roku Harijs turējās pie mātes, bet otrā nesa cieši piebāztu ceļasomu. Viņi gāja klusēdami un vēroja, kā garām aizrībina divriču ekipāžas un pat vairākas automašīnas ar šoferi pie stūres. Visi transportlīdzekļi apstājās pie skolas vārtiem.
Tēvi uz atvadām sarokojās ar dēliem, kažokādās ietinušās mātes vēl pēdējo reizi nomutēja savas atvases uz vaiga, gluži kā putni, kas piepeši atskārtuši, ka perējumam patiešām laiks izlidot no ligzdas.
Harijs nevēlējās, lai māte viņu skūpsta, citiem zēniem redzot. Kad viņi bija vēl piecdesmit jardu attālumā no vārtiem, zēns palaida vaļā mātes roku. Meizija atskārta, ka dēls jūtas neomulīgi. Viņa aši pieliecās un noskūpstīja zēnu uz pieres. – Lai tev veicas, Harij! Pacenties, lai mēs visi varam lepoties ar tevi.
– Atā, mammu! – viņš atteica, pūlēdamies apspiest asaras.
Meizija pagriezās un devās atpakaļ, lejup no kalna. Pār viņas vaigiem ritēja asaras.
Soļodams uz priekšu, Harijs pūlējās atcerēties tēvoča Stena stāstu par došanos uz ienaidnieka līnijām. “Nekad neatskaties! Citādi būsi pagalam!” Harijam ļoti gribējās palūkoties atpakaļ. Taču viņš zināja – atliek vien paskatīties un vairs nebūs iespējams apstāties līdz brīdim, kamēr viņš atradīsies drošībā. Tramvajā. Zēns sakoda zobus un turpināja iet.
– Hei, vecais! Vai forši pavadīji brīvdienas? – kāds zēns vaicāja draugam.
– Kolosālas! – otrs atbildēja. – Mēs ar senci bijām uz “Lordu”. Ellīgi labs mačs!
“Interesanti, vai tā būtu kāda baznīca?” Harijs nodomāja. “Un kāds mačs iespējams baznīcā?” Viņš apņēmīgi iesoļoja pa skolas vārtiem un spēji apstājās, pazinis vīrieti, kurš ar nelielu tāfelīti rokā stāvēja pie ēkas durvīm.
– Un kā sauc tevi, jaunais cilvēk? – viņš vaicāja un aicinoši uzsmaidīja Harijam.
– Harijs Kliftons, – zēns atbildēja un noņēma cepuri, paklausīdams Holkoma kunga pamācībai, ka tā jādara ik reizi, kad viņu uzrunā skolotājs vai skolotāja.
– Kliftons… – pasniedzējs noteica un pārskatīja garo sarakstu. – Ak, jā. – Viņš pievilka ķeksīti iepretī Harija uzvārdam. – Pirmā paaudze. Kora māksla. Apsveicu! Esi laipni lūgts mūsu skolā! Es esmu Frobišera kungs, šā internāta vadītājs. Un šī ir Frobišera ēka. Ja tu atstāsi somu vestibilā, grupas vecākais pavadīs tevi uz ēdamtelpu, kur es pirms vakariņām uzrunāšu visus jaunpienācējus.
Tas Harijam bija kaut kas neparasts. Vakariņas. Kliftonu mājās “tēja” parasti bija pēdējā dienas “maltīte”, kad satumsa un vajadzēja doties pie miera. Līdz viņu ielai elektrība vēl nebija nonākusi, un mājās reti pietika naudas sveču iegādei.
– Paldies, kungs! – Harijs tencināja un pēc tam pa parādes durvīm iegāja plašā, mirdzošā, koka paneļiem apšūtā vestibilā. Viņš nolika ceļasomu zemē un sāka pētīt gleznu, kurā bija attēlots vecs vīrs ar sirmiem matiem un kuplu baltu vaigubārdu. Viņš bija ģērbies garā, melnā tērpā ar platu sarkanu kapuci, kas klājās uz viņa pleciem.
– Kā tevi sauc? – Harijam aiz muguras kāds uzkliedza.
– Kliftons, kungs, – viņš atbildēja un pagriezās. Pie viņa bija pienācis gara auguma zēns garās biksēs.
– Tu mani par kungu nesauc, Klifton. Sauc mani par Fišeru. Esmu grupas vecākais, nevis pasniedzējs.
– Atvainojiet, kungs, – bilda Harijs.
– Atstāj savu somu tur un nāc man līdzi!
Harijs nolika savu jau lietoto, apbružāto somu blakus rindā novietotajām ādas ceļasomām. Tā bija vienīgā, kurai nebija uzspiests zīmogs ar īpašnieka iniciāļiem. Viņš sekoja grupas vecākajam pa garu gaiteni. Pie sienām bija fotogrāfijas, kurās apskatāmas dažādu gadu skolēnu komandas, un stendi ar sudraba kausiem, kas nākamajām paaudzēm atgādināja par agrāko godību un slavu. Viņi nonāca pie ēdamtelpas, un Fišers sacīja: – Klifton, tu vari apsēsties, kur tev pašam tīk. Ievēro tikai vienu… kad telpā ienāks Frobišera kungs, vairs nekādas runāšanas!
Kādu mirkli Harijs vilcinājās, nevarēdams izlemt, pie kura no četriem garajiem galdiem apsēsties. Telpā jau bija sanākuši arī citi zēni. Nelielos pulciņos viņi staigāja apkārt un klusi sarunājās. Harijs lēnām aizgāja līdz tālākajam ēdamtelpas stūrim un apsēdās pašā galda galā. Zālē ienāca vēl vairāki zēni, kas izskatījās tikpat apmulsuši kā Harijs. Viens no viņiem atnāca un apsēdās blakus Harijam, bet otrs viņam pretī. Abi turpināja sarunāties, itin kā Harija tur vispār nebūtu.
Negaidot noskanēja zvans. Zālē ienāca Frobišera kungs, un visas sarunas nekavējoties tika pārtrauktas. Internāta vadītājs apstājās aiz katedras, kuru Harijs iepriekš nebija pamanījis, un paraustīja sava amata tērpa apkakles atlokus.
– Esiet sveicināti, – viņš sacīja, noņēma četrstūraino cepuri un pavēcināja to pret jaunpienācējiem, – šajā pirmā semestra pirmajā dienā Svētā Bedas skolā! Pēc dažiem mirkļiem jūs varēsiet nobaudīt savu pirmo maltīti mūsu skolā. Varu jums apsolīt, ka neko labāku nevarēsiet vēlēties. – Pāris zēnu nervozi iesmējās. – Kad būsiet beiguši vakariņot, jūs pavadīs uz guļamtelpām, kur varēsiet izsaiņot savas mantas. Pulksten astoņos dzirdēsiet vēl vienu zvanu. Precīzāk, to pašu, kas jau skanēja, tikai šoreiz citā laikā. – Harijs pasmaidīja. Lielākā daļa zēnu vispār nebija uztvēruši Frobišera kunga jociņu. – Tad pēc trīsdesmit minūtēm zvans skanēs vēlreiz. Tas nozīmē, ka jums būs jāiet gulēt, taču pirms tam noteikti jāiztīra zobi un jānomazgājas. Kad būsiet gultā, jums tiks atvēlētas vēl trīsdesmit minūtes, lai kaut ko palasītu. Pēc tam gaismas tiks izslēgtas un jūs gulēsiet. Ikviens, kurš pēc tam tiks pieķerts pļāpājam, saņems sodu. Par to parūpēsies tās dienas dežurants. No rīta zvanīs sešos trīsdesmit, – turpināja Frobišera kungs. – Jūs celsieties, mazgāsieties, apģērbsieties un pirms septiņiem jau būsiet ēdamtelpā. Ikviens skolēns, kurš ieradīsies ar nokavēšanos, brokastis tajā dienā nedabūs. Pulksten astoņos paredzēta rīta sanāksme lielajā zālē. Jūs uzrunās skolas direktors. Pirmā mācību stunda sāksies astoņos trīsdesmit. Kopumā no rīta paredzētas trīs mācību stundas. Katra sešdesmit minūšu gara. Un starpbrīži, desmit minūtes, lai jums pietiktu laika aiziet uz citu klases telpu. Divpadsmitos būs otrās brokastis. Pēcpusdienā būs tikai divas mācību stundas, bet pēc tam paredzēts spēļu laiks. Jūs spēlēsiet futbolu. – Harijs pasmaidīja jau otro reizi. – Obligāti jāpiedalās visiem, kas nedzied korī. – Harijs sadrūma. Viņam neviens nebija pateicis, ka šajā skolā koristi futbolu nespēlēs. – Pēc spēles vai kora nodarbības jūs dosieties uz Frobišera ēku vakariņās. Tad jums tiks dota stunda laika sagatavoties nākamās dienas nodarbībām, bet pēc tam jūs iesiet gulēt. Un, kā jau iepriekš sacīts, pusstundu jūs varēsiet palasīt, un tad tiks nodzēstas gaismas. Tomēr tikai grāmatu, kuru par piemērotu būs atzinusi internāta pārzine, – piebilda Frobišera kungs. – Iespējams, tas viss jums liekas ļoti mulsinoši…
Harijs nolēma, ka noteikti jāpaskatās Holkoma kunga dāvinātajā vārdnīcā, ko īsti nozīmē “mulsinoši”.
Frobišera kungs atkal paraustīja apkakles stūrus un tad turpināja: – Neraizējieties! Jau pavisam drīz jūs pieradīsiet pie Svētā Bedas skolas tradicionālās kārtības. Tas arī viss, ko pašlaik vēlējos jums sacīt. Tagad atstāšu jūs, lai varat paēst vakariņas. Arlabvakaru, zēni!
– Arlabvakaru, kungs! – daži zēni, saņēmuši drosmi, atbildēja Frobišera kungam, kad viņš devās projām.
Vairākas sievietes, priekšautus apsējušas, atnesa zupas bļodas un, aši staigājot starp galdiem, nolika katram zēnam priekšā pa vienai. Harijs pat nepakustējās un uzmanīgi vēroja, kā zēns, kurš sēdēja viņam pretī, paņem savādas formas karoti un pirms likšanas mutē to mazliet atbīda tālāk no sevis. Harijs mēģināja atkārtot zēna kustību, tomēr izlaistīja vairākas zupas lāses uz galda. Kad beidzot viņam izdevās iedabūt karoti mutē, šķidrums notecēja viņam pār zodu. Viņš noslaucīja muti ar piedurkni. Šī rīcība pārāk lielu uzmanību neizpelnījās. Taču, kad viņš pie katra zupas malka skaļi šļurkstināja, vairāki zēni pārtrauca ēšanu un sāka viņu pētīt. Harijs nokaunējās. Viņš nolika karoti un atstāja zupu mierā, ļaujot tai atdzist. Nākamajā ēdienā bija zivs pīrāgs. Harijs neķērās tam klāt, iekams nebija paskatījies, kādu dakšiņu izvēlas viņam pretī sēdošais zēns. Harijs izbrīnīts ievēroja, ka zēns pēc katra kumosa noliek dakšiņu un nazi uz šķīvja. Turpretī Harijs tos bija sažņaudzis rokās tik cieši, it kā turētu siena dakšas. Viņam pretī sēdošais zēns uzsāka sarunu ar blakussēdētāju. Abi sprieda par medībām, kurās tiek izmantoti suņi. Harijs sarunā neiesaistījās. Daļēji tāpēc, ka viņa pieredze jāšanā, ja to vispār tā varēja nosaukt, aprobežojās ar izbraucienu ēzelīša mugurā Vestonsjūpermērā.
Šķīvji tika novākti, un to vietā katram nolikts pudiņa trauks. Harija mamma pudiņu dēvēja par īpašu palutināšanu. Un Harijam ne pārāk bieži gadījās ko tādu nobaudīt. Cita karote, kārtējais mēģinājums un kārtējā izgāšanās. Harijs neatskārta, ka banāns nav gluži tāds pats kā ābols, un, par izbrīnu visiem apkārtējiem, mēģināja apēst to ar visu mizu. Citiem zēniem varbūt mācības sāksies nākamajā rītā pusdeviņos, bet Harijs šo procesu jau bija uzsācis.
Pēc vakariņām tās dienas dežurants Fišers pa platām koka kāpnēm veda savus aizbilstamos uz guļamtelpām pirmajā stāvā. Harijs iegāja istabā, kur atradās trīsdesmit rūpīgi saklātas gultas trijās rindās. Katrā pa desmit. Uz katras bija spilvens, divi palagi un divas segas. Harijam vēl nekad nebija piederējis kaut kas divos eksemplāros.
– Šī ir jauniņo guļamistaba, – Fišers nicīgi noteica. – Te jūs gulēsiet līdz laikam, kad kļūsiet civilizēti. Gultas kājgalī jūs atradīsiet plāksnīti ar savu vārdu. Viss ir alfabēta kārtībā.
Harijs izbrīnījās, kad ieraudzīja, ka viņa ceļasoma jau nolikta uz viņam paredzētās gultas. “Interesanti, kurš gan to izdarījis?” Zēns, kuram ierādīta blakus gulta, jau bija sācis izsaiņot mantas.
– Mani sauc Dīkinss, – viņš sacīja un pabīdīja brilles augstāk uz deguna, lai varētu labāk saskatīt Hariju.
– Un mani sauc Harijs. Pagājušajā vasarā es sēdēju tev blakus eksāmenā. Man bija grūti noticēt, ka tu visus jautājumus atbildēji tikai stundas laikā.
Dīkinss nosarka.
– Nu, tāpēc jau viņš arī ir stipendiāts, – ierunājās zēns Harijam otrā pusē.
Harijs apcirtās apkārt. – Un tu arī esi stipendiāts? – viņš pavaicāja.
– Augstā debess, nē taču! – atteica zēns un turpināja izsaiņot mantas. – Mani Svētā Bedas skolā uzņēma tikai tāpēc, ka pirms manis te mācījās arī mans tēvs un vecaistēvs. Es pārstāvu savas ģimenes trešo paaudzi šajā skolā. Un tavs tēvs arī mācījās šeit?
– Nē, – Dīkinss un Harijs atbildēja vienā balsī.
– Pārtrauciet pļāpāšanu! – uzbļāva Fišers. – Un pabeidziet izsaiņot mantas!
Atvēris ceļa somu, Harijs ņēma ārā drēbes un rūpīgi kārtoja divās atvilktnēs pie savas gultas. Starp krekliem māte bija ielikusi arī šokolādes tāfelīti. To zēns noslēpa zem sava spilvena.
Noskanēja zvans. – Laiks izģērbties! – paziņoja Fišers. Harijs vēl nekad nebija novilcis drēbes kāda cita zēna klātbūtnē, nemaz jau nerunājot par telpu, kas pilna ar svešiem zēniem. Viņš pagriezās pret sienu, lēnām noģērbās un pēc tam ātri uzvilka pidžamu. Apsējis jostu rītasvārkiem, Harijs sekoja citiem zēniem uz mazgāšanās telpu. Vispirms viņš skatījās, kā rīkojas pārējie. Viņi seju nomazgāja ar flaneļa lupatiņu un pēc tam iztīrīja zobus. Harijam nebija ne šādas lupatiņas, ne zobu sukas. Zēns, kuram bija ierādīta gulta blakus Harijam, pameklēja savā tualetes piederumu somiņā un pasniedza Harijam zobu suku un zobu pastas tūbiņu. Harijs nevēlējās dāvanu pieņemt, bet zēns sacīja: – Mana mamma parasti visu ieliek dubultā.
– Paldies! – Harijs tencināja. Viņš aši iztīrīja zobus, tomēr guļamtelpā atgriezās viens no pēdējiem un veikli ierāpās gultā. Divi tīri palagi, divas segas un mīksts spilvens. Viņš paskatījās uz Dīkinsu, kurš lasīja grāmatu. Kenedija “Latīņu valodas pamati”.
Otrs zēns ieteicās: – Tas spilvens ir ciets kā ķieģelis.
– Varbūt gribi mainīties? Es iedošu savējo, – piedāvāja Harijs.
– Manuprāt, mēs uzzināsim vien to, ka tie visi ir vienādi, – otrs zēns sacīja un pasmaidīja. – Tomēr, paldies.
Harijs no pagalvja izņēma šokolādes tāfelīti un salauza to trijās daļās. Vienu viņš iedeva Dīkinsam un otru zēnam, kurš viņam izlīdzēja ar zobu suku un pastas tūbiņu.
– Skatos, ka tava māte ir daudz iejūtīgāka nekā manējā, – viņš sacīja, kad bija nokodis kumosu. – Noskanēja kārtējais zvans. – Starp citu, mani sauc Džailss Beringtons. Un tevi?
– Kliftons. Harijs Kliftons.
Nogulēja Harijs vien dažas minūtes. Un ne jau tāpēc, ka gulta bija ļoti ērta. “Vai iespējams, ka Džailss būtu rados ar vienu no tiem vīriešiem, kuri zina patiesību par mana tēva nāvi? Un kam viņš pēc dabas vairāk līdzinās? Tēvam vai vectēvam?”
Gluži negaidot Harijs sajutās ļoti vientuļš. Viņš atskrūvēja Džailsa iedotās zobu pastas tūbiņu un sūkāja to, kamēr beidzot iemiga.
Zvans nu jau ierasti noskanēja sešos trīsdesmit no rīta. Harijs izrāpās no gultas. Viņš jutās slikti. Kopā ar Dīkinsu viņš devās uz mazgāšanās telpu, kur Džailss izmēģināja, kāds ir ūdens. – Kā jums liekas, vai šeit kāds ir kaut ko dzirdējis par karsto ūdeni? – viņš vaicāja.
Tikko Harijs grasījās kaut ko atbildēt, bet grupas vecākais uzrēca: – Mazgājamā telpā lai nebūtu nekādas pļāpāšanas!
– Trakāks nekā prūšu ģenerālis, – noteica Beringtons un pēc militārā parauga sasita kopā papēžus. Harijs iesmējās.
– Kurš tas bija? – noprasīja Fišers un cieši paraudzījās uz abiem zēniem.
– Es, – nekavējoties atbildēja Harijs.
– Vārds?
– Kliftons.
– Vēl reizi atvērsi muti, Klifton, un tev labi neklāsies.
Harijam nebija ne jausmas, kā tieši tas izpaudīsies, tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka nekas patīkams tas noteikti nevarētu būt. Viņš iztīrīja zobus un aši atgriezās guļamtelpā, vairs neteicis ne vārda. Apsējis kaklasaiti – kārtējais uzdevums, ar kuru viņš īsti netika galā, – viņš panāca Dīkinsu un Beringtonu, kuri jau devās uz ēdamtelpu.
Neviens pat nemēģināja runāt, jo nezināja, vai uz kāpnēm tas ir atļauts. Pie galda Harijs apsēdās starp abiem jauniegūtajiem draugiem un vēroja, kā visiem priekšā tiek noliktas bļodiņas ar biezputru. Zēns pamanīja, ka šoreiz katram ir tikai viena karote. Tas bija liels atvieglojums un nozīmēja, ka nekādas kļūdīšanās nebūs.
Savu porciju Harijs notiesāja tik ātri, it kā baidītos, ka tūdaļ ieradīsies tēvocis Stens un viņam ēdienu atņems. Kamēr citi vēl ieturējās, Harijs nolika karoti uz galda un, ne mirkli nekavējoties, ķērās pie bļodas izlaizīšanas. Vairāki zēni neticīgi skatījās uz šo priekšnesumu, daži norādīja uz viņu, vēl citi – ķiķināja. Harijs koši piesarka un nolika bļodu uz galda. Viņš būtu izplūdis asarās, ja vien Beringtons nepaņemtu savu bļodu un arī nesāktu to laizīt.
Piektā nodaļa
Cienīgtēvs Semjuels Okšots stāvēja skatuves centrā un laipni raudzījās uz savu draudzi, jo tieši tā Svētā Bedas skolas direktors uztvēra šos cilvēkus.
Harijs sēdēja pirmajā rindā un bijīgi raudzījās uz draudīgo stāvu. Doktors Okšots bija krietnas sešas pēdas garš. Viņam bija sirmi mati un kupla gara vaigubārda, kas padarīja viņu vēl biedējošāku. Viņa zilās acis it kā skatījās cilvēkam cauri, un likās, ka viņš ne reizi nemirkšķināja. Grumbu tīkls pierē norādīja, ka viņam piemīt izcils viedums. Viņš atklepojās un tad sāka uzrunu.
– Bedas skolas brālība! – viņš teica. – Mēs esam sapulcējušies, lai uzsāktu jauno mācību gadu, un es nešaubos, ka esam gatavi tikt galā ar jebkuriem izaicinājumiem, kādus nāksies sastapt. Vecākajiem zēniem… – Viņš pievērsās skolēniem, kas sēdēja zāles pēdējās rindās. – …vairs nav ne mirkļa laika, ko izšķiest velti, ja cerat saņemt darba vietas piedāvājumu skolā. Nekad nesamierinieties ar otro labāko izvēli! Vidējai vecuma grupai… – Viņa skatiens pievērsās zāles centrālajai daļai. – …ir pienācis laiks saprast, vai esat radīti augstāku mērķu sasniegšanai. Kad nākamgad atgriezīsieties skolā, vai jūs būsiet grupu vecākie, ēkas dežuranti vai sporta komandas kapteiņi? Vai joprojām būsiet parasti skolēni? – Daži zēni nolieca galvu. – Nākamais pienākums ir jaunpienācēju uzņemšana mūsu rindās. Mums jādara viss, ko spējam, lai viņi šeit justos kā mājās. Viņi šajā dzīvē pirmo reizi ir saņēmuši starta nūjiņu un uzsākuši skrējienu mūža garumā. Šis ceļš varbūt prasīs pārāk daudz spēku. Kāds no jums varbūt nokritīs ceļa malā, – viņš brīdināja, skatīdamies uz pirmajām trijām skolēnu rindām. – Svētā Bedas mācību iestāde nav domāta mazdūšīgajiem. Nekad neaizmirstiet slavenā Sesila Roda vārdus: “Ja jums ir paveicies un esat piedzimis par angli, varat uzskatīt, ka esat ieguvuši lielāko balvu dzīves loterijā!”
Zālē atskanēja aplausi, direktors nokāpa no skatuves, viņam sekoja pāros sastājušies pasniedzēji. Viņš tos izveda pa zāles centrālo eju ārā, rīta saules gaismā.
Harijs bija apņēmības pilns un pārliecināts, ka nesagādās direktoram vilšanos. Aiz vecākajiem zēniem viņš soļoja ārā no zāles, bet, nonākot pagalmā, viņa entuziasms saplaka. Pulciņš lielāko zēnu nostājās vienā stūrī un sabāza rokas kabatās, ar to norādot, ka viņi ir grupu vecākie.
– Re, kur viņš! – viens noteica un norādīja uz Hariju.
– Tad šādi izskatās tas klaidonis, – otrs piebalsoja.
Trešais bija Fišers, grupas vecākais, kurš dežurēja iepriekšējā dienā. – Viņš ir vienkārši dzīvnieks. Un mūsu pienākums ir pieraudzīt, lai viņš atgriežas savā dabiskajā vidē, cik vien ātri iespējams.
Džailss Beringtons skrēja pakaļ Harijam. – Ja izliksies viņus nemanām, šiem ātri vien kļūs garlaicīgi, un viņi sameklēs sev kādu citu apcelšanas objektu. – Harijs vis nejutās par to tik pārliecināts un aizsteidzās uz klases telpu, kur sagaidīja Džailsu un Dīkinsu.
Mirkli vēlāk klasē iegāja Frobišera kungs. “Vai arī viņš uzskata, ka esmu klaidonis, kurš nemaz nav pelnījis mācīties Svētā Bedas skolā?” Harijs nodomāja.
– Labrīt, zēni! – sveicināja Frobišera kungs.
– Labrīt, kungs! – atbildēja zēni.
Klases audzinātājs nostājās pie tāfeles. – Šārīta pirmā stunda, – viņš turpināja, – būs vēsture. Degu nepacietībā jūs labāk iepazīt, tālab sāksim ar nelielu pārbaudi, lai noskaidrotu, cik daudz jau esat apguvuši. Vai varbūt arī to, cik niecīgas ir jūsu zināšanas. Cik sievu bija Henrijam Astotajam?
Uz augšu pašāvās vairākas rokas. – Ebot! – klases audzinātājs sacīja, ieskatījies sarakstā, un norādīja uz zēnu pirmajā solu rindā.
– Sešas, kungs, – nekavējoties atskanēja atbilde.
– Labi. Vai kāds var nosaukt arī viņu vārdus? – Pacelto roku skaits vairs nebija tik kupls. – Klifton!
– Aragonas Katrīna, Anna Boleina, Džeina Seimūra, tad, manuprāt, bija vēl viena Anna… – viņš sacīja un tad apklusa.
– Klēves Anna. Vai kāds var nosaukt atlikušās divas? – Gaisā bija paslējusies vairs tikai viena roka. – Dīkins! – aicināja Frobišers, kad bija ieskatījies sarakstā.
– Ketrīna Hovarda un Ketrīna Parra. Klēves Anna un Ketrīna Parra nodzīvoja ilgāk par karali.
– Ļoti labi, Dīkins! Un tagad pagriezīsim laiku pāris gadsimtus uz priekšu. Kurš vadīja mūsu valsts floti Trafalgaras kaujā? – Visas rokas pašāvās augšup. – Metjūs! – pasniedzējs sacīja un norādīja uz zēnu, kurš visneatlaidīgāk stiepa roku augšā.
– Tas bija Nelsons, kungs!
– Pareizi. Un kurš tolaik bija mūsu valsts premjerministrs?
– Velingtonas hercogs, kungs! – atbildēja Metjūss, tomēr balsī vairs neskanēja iepriekšējā pārliecība.
– Nē, – Frobišera kungs bilda, – Lai gan Velingtons bija Nelsona laikabiedrs. – Pasniedzēja skatiens pārslīdēja klasei. Tagad paceltas bija tikai Kliftona un Dīkinsa rokas. – Dīkins!
– Pits Jaunākais. No tūkstoš septiņi simti astoņdesmit trešā gada līdz tūkstoš astoņi simti pirmajam un vēl no tūkstoš astoņi simti ceturtā līdz tūkstoš astoņi simti sestajam gadam.
– Pareizi, Dīkins! Un kad premjerministra amatā bija Dzelzs hercogs?
– No tūkstoš astoņi simti divdesmit astotā līdz tūkstoš astoņi simti trīsdesmitajam gadam, – sacīja Dīkinss.
– Un… vai kāds var pateikt, kāda bija viņa visievērojamākā uzvara?
Pirmo reizi gaisā paslējās arī Beringtona roka. – Vaterlo, kungs! – zēns iekliedzās, pirms Frobišera kungs bija paguvis norādīt uz kādu citu.
– Jā, Berington! Un pret ko Vaterlo kaujā nācās cīnīties Velingtonam?
– Pret Napoleonu, – nočukstēja Harijs.
– Pret Napoleonu, kungs, – Beringtons ar pilnu pārliecību atbildēja.
– Pareizi, Klifton, – klases audzinātājs sacīja un pasmaidīja. – Vai Napoleons arī bija hercogs?
– Nē, kungs, – atskanēja Dīkinsa balss, jo neviens cits nepieteicās atbildēt uz šo jautājumu. – Viņš nodibināja pirmo Francijas impēriju un pasludināja sevi par imperatoru.
Frobišera kungs nebija īpaši izbrīnīts par Dīkinsa zināšanām, taču Kliftons viņu patīkami pārsteidza. Galu galā viņš bija tikai kora klases audzēknis. Gadu gaitā klases audzinātājam bija radusies pārliecība, ka talantīgu dziedātāju vai, piemēram, sportistu intereses reti sniedzas pāri viņu jomas ietvariem. Kliftons tikko bija pierādījis, ka arī šajā ziņā tomēr ir izņēmumi. Frobišera kungs nodomāja, ka labprāt uzzinātu, kurš mācījis šo zēnu.
Zvans vēstīja, ka stunda beigusies, un Frobišera kungs paziņoja: – Jūsu nākamā stunda būs ģeogrāfija pie Hendersona kunga, un viņam nepatīk, ja kāds kavējas un ir jāgaida. Es jums iesaku jau starpbrīdī sameklēt pareizo klases telpu un laikus apsēsties savās vietās.
Harijs turējās kopā ar Džailsu, jo izskatījās, ka viņš diezgan labi zina, kur kas atrodams. Kad abi gāja pār pagalmu, Harijs pamanīja, ka viņu tuvumā daži zēni pieklusina balsi un vairāki pat nolūkojas uz Hariju.
Pateicoties daudzajiem sestdienu rītiem, kas pavadīti kopā ar Veco Džeku, Harijs ģeogrāfijas stundā jutās pārliecināts par sevi. Taču matemātikā, tā rīta pēdējā mācību stundā, neviens nespēja turēties līdzi Dīkinsam, un pat pasniedzējs nevarēja atslābināties.
Kad trīs zēni apsēdās pie pusdienu galda, Harijs juta, ka tiek novērots pat vēl uzkrītošāk. Tika pētīta katra viņa kustība. Viņš izlikās neko nemanām un vienkārši centās darīt visu tāpat kā Džailss. – Ir patīkami apzināties, ka ir kaut kas tāds, ko varu tev iemācīt, – Džailss sacīja, mizodams ābolu.
Pēcpusdienā bija ķīmijas stunda, un Harijam tā patika, jo īpaši tad, kad pasniedzējs atļāva viņam pielikt uguni laboratorijas deglim. Taču dabaszinībās, kas todien bija pēdējā stunda, Harijam nebija iespējams izcelties ar zināšanām, jo viņam vienīgajam no visiem skolēniem klasē mājās nebija dārza.
Kad noskanēja zvans, vēstīdams par mācību beigām, pārējie zēni aizsteidzās uz sporta nodarbībām, bet Harijs devās uz savu pirmo kora mēģinājumu šajā skolā. Viņš atkal pamanīja, ka visi uz viņu skatās, taču šoreiz iemesli bija pieņemami.
Nākot ārā no kapelas, Harijs atkal izdzirdēja tos pašus zēnus, kas jau iepriekš viņam bija sacījuši aizskarošus vārdus. – Vai tik tas nav mūsu klaidonis? – vaicāja viens.
– Žēl gan, viņam pat zobu sukas nav… – otrs neatpalika.
– Esmu dzirdējis, ka šis naktis pārlaiž dokos, – trešais papildināja.
Ne Dīkinss, ne Beringtons tuvumā nebija manāmi, un Harijs steidzās uz savas grupas ēku, ceļā pūlēdamies izvairīties no zēnu pulciņiem.
Vakariņu laikā pētīgie skatieni bija mazāk manāmi, bet tikai tāpēc, ka Džailss, visiem dzirdot, bija nosaucis Hariju par draugu. Taču, kad visi pēc gatavošanās nākamās dienas stundām devās augšā uz guļamtelpām, Džailss vairs nevarēja neko līdzēt. Pie durvīm bija nostājies Fišers un nepārprotami gaidīja tieši Hariju.
Kad zēni sāka izģērbties, Fišers skaļā balsī sacīja: – Džentlmeņi, atvainojiet par smaku, bet viens no jūsu klasesbiedriem nāk no mājas, kurā nav vannas. – Daži zēni ieķiķinājās, tādējādi cerēdami pielabināties Fišeram. Harijs nelikās viņu manām. – Tam graustu iemītniekam ne tikai nav vannas mājās, bet viņam nav pat tēva!
– Mans tēvs bija krietns cilvēks. Viņš krita karā, aizstāvot savu valsti! – Harijs ar lepnumu paziņoja.
– Un kāpēc tu domā, ka es runāju par tevi, Klifton? – vaicāja Fišers. – Protams, tu laikam esi tas puika, kura māte strādā… – viņš mazliet paklusēja. – Par viesnīcas oficianti.
– Viesnīcā par oficianti, – Harijs izlaboja.
Fišers pagrāba rītakurpi. – Nekad nerunā man pretī, Klifton! – viņš nikni noskaldīja. – Pieliecies un pieķeries pie savas gultas gala. – Harijs paklausīja, un Fišers sešas reizes iesita viņam ar tādu niknumu, ka Džailsam pat nācās novērsties. Harijs cieši ieķērās gultas galā un visiem spēkiem valdīja asaras.
Pirms gaismas izdzēšanas Fišers piebilda: – Ļoti gaidīšu rītdienu, kad turpināšu vakara pasaciņu par Kliftonu no Stilhausleinas. Pagaidiet vien, kad uzzināsiet par tēvoci Stenu! Nākamajā vakarā Harijs uzzināja, ka viņa tēvocis Stens pavadījis apcietinājumā astoņpadsmit mēnešus par ielaušanos un zādzību. Šī atklāsme bija ļaunāka par miesassodu. Viņš ieritinājās gultā un prātoja par to, vai tēvs joprojām ir dzīvs, bet ieslodzīts cietumā. “Varbūt tas bija īstais iemesls, kālab mājās ar mani par tēvu neviens nemēdza runāt.”
Trešajā naktī Harijs gandrīz neaizvēra acu. Nelīdzēja ne labās sekmes mācībās, ne arī apbrīna, kas viņam tika veltīta kapelā kora nodarbībās. Viņš nespēja nedomāt par to, ka nenovēršami tuvojās nākamā tikšanās ar Fišeru. Katrs niecīgākais iegansts – ūdens lāse, kas nopilējusi mazgāšanās istabā uz grīdas, spilvens, kas nav nolikts taisni, zeķe, kas noslīdējusi līdz potītei, – nozīmēja vien to, ka Harijs var sagaidīt sodu no grupas vecākā. Turklāt to paciest nācās visu pārējo istabas biedru acu priekšā un, protams, neiztrūka kārtējais stāsts no “Kliftona hronikas”. Piektajā vakarā Harijs vairs nespēja izturēt. Viņu mierināt nebija arī Džailsa un Dīkinsa spēkos.
Piektdienas vakarā, kad visi pārējie studēja latīņu valodas grāmatu, pildot mājas darbus, Harijs ignorēja gan Cēzaru, gan arī gallus. Viņš gudroja plānu, kas ļautu droši panākt, ka Fišers viņu vairs nekad neapgrūtina. Vakarā, kad Fišers bija pamanījis ceptu kartupeļu turzu pie Harija gultas un atkal iekaustījis zēnu, plāns bija pilnībā gatavs. Harijs palika nomodā vēl ilgi pēc tam, kad gaisma bija nodzēsta. Viņš nekustējās no vietas, līdz nebija pilnībā pārliecināts, ka visi pārējie zēni ir aizmiguši.
Beidzot Harijs izslīdēja no gultas. Nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis. Viņš, nesaceļot ne mazāko troksnīti, apģērbās un klusi lavījās starp gultām, līdz nokļuva telpas tālākajā galā. Harijs atvēra logu, aukstā gaisa plūsma skāra zēnu tuvākajā gultā un viņš pagriezās uz otra sāna. Harijs izrāpās pa logu un uzkāpa uz ugunsdzēsēju kāpnēm, tad uzmanīgi pievēra logu un lēnām devās lejup. Viņš šķērsoja zālāja malu, turēdamies ēnā un izvairīdamies no tiešiem mēness stariem, kas spīdēja tik spoži kā prožektors.
Hariju pārņēma šausmas, kad viņš atklāja, ka skolas vārti ir slēgti. Viņš lavījās uz priekšu gar sienu un meklēja kaut mazāko plaisu vai ierobījumu tajā, lai varētu uzrāpties augšup un pēc tam nokļūt brīvībā. Beidzot viņam izdevās atrast vietu, kur bija izkritis ķieģelis. Zēns tagad varēja pakāpties un pēc tam arī jāteniski apsēsties uz sētas. Viņš pārrāpās otrā pusē, pieturējās pie sienas, noskaitīja klusu lūgšanu, tad atlaidās un diezgan neveikli nogāzās zemē, tomēr visi locekļi likās veseli, nekas lauzts nebija.
Atguvies viņš sāka skriet. Iesākumā lēni, bet tad aizvien ātrāk un ātrāk Viņš apstājās vienīgi tad, kad bija sasniedzis dokus. Nakts maiņas strādnieki tikko sāka darbu, un Harijs atviegloti pamanīja, ka viņa tēvoča tur nav.
Kad visi dokeri bija izzuduši skatienam, Harijs sāka iet pa molu, garām pietauvotajiem kuģiem, kuri rindojās tik garā līnijā, ka nevarēja ne galu saredzēt. Harijs pamanīja uz viena no dūmeņiem lepni uzrakstītu burtu “B” un iedomājās par savu draugu, kurš jau noteikti bija mierīgi aizmidzis. “Vai vēl kādreiz…” Prātojumi pārtrūka, kad viņš apstājās pie Vecā Džeka dzelzceļa vagona.
“Interesanti, vai vecais vīrs arī jau ir aizmidzis?” Un tūlīt pat Harijs saņēma atbildi uz savu jautājumu, kad atskanēja balss, kura sacīja: – Harij! Nestāvi tur, nāc iekšā, kamēr neesi pārsalis līdz nāvei! – Harijs atvēra durvis un ieraudzīja Veco Džeku, kurš pūlējās uzraut sērkociņu un iedegt sveci. Harijs smagi atkrita sēdeklī viņam iepretim.
– Vai tu aizbēgi? – Vecais Džeks vaicāja.
Šis tiešais jautājums Hariju tik ļoti pārsteidza, ka viņš uzreiz pat neatbildēja. – Jā, aizbēgu gan, – viņš beidzot pateica.
– Un bez šaubām tu ieradies pie manis, lai pastāstītu, kāpēc pieņēmi šo nozīmīgo lēmumu.
– Es neko neizlēmu, – Harijs izlaboja. – To manā vietā izdarīja kāds cits.
– Kurš?
– Viņu sauc Fišers.
– Pasniedzējs vai kāds zēns?
– Grupas vecākais un guļamtelpas uzraugs, – paskaidroja Harijs un saviebās. Pēc tam viņš Vecajam Džekam izstāstīja visu, ko piedzīvojis Svētā Bedas skolā savā pirmajā mācību nedēļā.
Un jau atkal vecais vīrs sagādāja Harijam pārsteigumu, jo sacīja: – Jūtos vainīgs.
– Kāpēc? – Harijs nesaprata. – Jūs man esat tik daudz palīdzējis! Jūs neko vairāk nemaz nevarējāt izdarīt.
– Un tomēr varēju, – Vecais Džeks palika pie sava. – Es varēju tevi sagatavot, lai tu zinātu, ka gaidāma šķirošana pēc izcelsmes un tamlīdzīgi snobiski gājieni, ar kādiem neviena cita šīs pasaules nācija nevar sacensties. Man daudz vairāk laika vajadzēja veltīt sensenajām skolas paražām un mazāk pievērsties ģeogrāfijai vai vēsturei. Cerēju, ka pēc kara viss varētu būt mainījies, ka visi cīniņi ir beigušies. Acīmredzot Svētā Bedas skolā tā nav noticis. – Viņš iegrima domās un pēc laika vaicāja: – Un ko tu grasies darīt tālāk, manu zēn?
– Bēgšu jūrā. Derēs jebkurš kuģis, kur būs gatavi mani uzņemt, – atbildēja Harijs, pūlēdamies, lai vārdos netrūktu entuziasma.
– Īsti varena iecere, – noteica Vecais Džeks. – Kāpēc tad ne uzreiz Fišeram rokās?
– Kā to saprast?
– Nekas tik ļoti neiepriecinās Fišeru, kā iespēja paziņot draugiem, ka klaidonim gluži vienkārši nepietika dūšas. Ak, jā… ko gan var gaidīt no dokera dēla, turklāt vēl no tāda, kam māte strādā viesnīcā?
– Bet Fišeram taču ir taisnība! Es neesmu no viņa aprindām.
– Nē, Harij. Patiesībā Fišers jau ir attapies un sapratis, ka tieši viņš nav tevis vērts un nekad arī nebūs.
– Vai jūs sakāt, ka man jāatgriežas tajā baisajā vietā? – Harijs vaicāja.
– Tikai tu pats vari pieņemt šo lēmumu, – Vecais Džeks noteica, – bet… ja katru reizi, kad sastapsies ar šīs zemes fišeriem, tu bēgsi projām, tad nonāksi turpat, kur esmu es.
– Bet jūs esat lielisks cilvēks, – Harijs sacīja.
– Es varēju tāds kļūt, – Vecais Džeks iebilda, – ja nebūtu bēdzis, kad saskāros pats ar savu Fišeru. Taču es izraudzījos vieglāko ceļu un domāju tikai pats par sevi.
– Par ko tad vēl jādomā?
– Vispirms jau par tavu māti, – sacīja Vecais Džeks. – Neaizmirsti par to, cik viņa daudz ziedojusi, lai nodrošinātu tev dzīvē labāku sākumu. Arī par Holkoma kungu. Uzzinot, ka esi aizbēdzis, viņš noteikti vainos sevi. Un neaizmirsti arī Mandejas jaunkundzi, kura meklēja palīdzību, ieguldīja darbu, neskaitāmas stundas upurējot tam, lai tu varētu iegūt to mācību pabalstu. Un, ja tu rūpīgi izsvērsi visus “par” un “pret”, Harij, vienā svaru kausā iztēlojies Fišeru, bet otrā Beringtonu un Dīkinsu. Es nojaušu, ka Fišers ātri vien zaudēs jebkādu nozīmi, turpretī Beringtons un Dīkinss kļūs par taviem draugiem uz visu atlikušo mūžu. Ja tu aizbēgsi, viņiem nāksies nemitīgi uzklausīt Fišera atgādinājumus, ka tu vis nebiji tas, par ko viņi tevi uzskatīja.
Kādu laiku Harijs klusēja, tad lēnām slējās kājās. – Paldies, kungs, – viņš pateicās un, vairs nesacījis ne vārda, atvēra vagoniņa durvis un devās projām.
Harijs lēnām soļoja pa molu un atkal skatījās uz milzīgajiem kravas kuģiem, kuri jau pavisam drīz dosies uz tālām ostām. Tā viņš soļoja līdz doku vārtiem, bet pēc tam metās skriešus uz pilsētas pusi. Kad Harijs sasniedza skolas vārtus, tie bija jau atvērti un pulkstenis grasījās zvanīt astoto rīta stundu.
Frobišera kungs apzinājās, ka vajadzēs doties pie skolas direktora un ziņot par viena zēna pazušanu, jo tobrīd Frobišers paskatījās pa kabineta logu un pamanīja Hariju, kurš skrēja caur koku audzi, piesardzīgi turpinot ceļu uz savas grupas ēku. Harijs vilcinādamies pavēra durvis. Pulkstenis jau bija astoņi, un viņam tieši pretī stāvēja Frobišera kungs.
– Labāk pasteidzies, Klifton! – viņš sacīja. – Citādi nokavēsi brokastis.
– Jā, kungs! – Harijs atbildēja un aizskrēja projām pa gaiteni. Viņš paguva nokļūt līdz ēdamistabas durvīm, iekams tās tika aizvērtas, un ieslīdēja savā vietā starp Beringtonu un Dīkinsu.
– Kādu brīdi jau domāju, ka šorīt būšu vienīgais bļodas laizītājs, – sacīja Beringtons, un Harijs iesmējās.
Tajā dienā viņš Fišeru nesastapa un bija izbrīnīts, kad vakarā guļamtelpā bija cits dežurants. Pirmo reizi tajā nedēļā Harijs aizmiga.
Sestā nodaļa
Rolls-Royce ieripoja pa muižas ēkas vārtiem. Garā piebraucamā ceļa malās kā sargi slējās slaidi ozoli. Līdz brīdim, kad Harija skatiens pievērsās ēkai, viņš bija paguvis saskaitīt sešus dārzniekus.
Mācoties Svētā Bedas skolā, Harijs mazliet bija uzzinājis par Džailsa dzīvi mājās, kurp viņš devās brīvlaikos. Un tomēr kaut ko tādu Harijs nebija gatavojies piedzīvot. Kad viņš pirmo reizi ieraudzīja ēku, viņam no brīnumiem pavērās mute, un kādu laiku viņš to arī neaizvēra.
– Domāju, ka astoņpadsmitā gadsimta sākums, – sacīja Dīkinss.
– Nav slikti, – uzslavēja Džailss. – Tūkstoš septiņi simti divdesmit otrais. Džona Venbru darbs. Bet par dārzu… Saderam, ka nevarēsi pateikt, kas to veidojis. Mazliet pateikšu priekšā. Tas tapis vēlāk nekā māja.
– Esmu dzirdējis tikai par vienu ainavu arhitektu, – ierunājās Harijs, joprojām nespēdams ne acu novērst no ēkas, – Lānslotu Braunu.
– Tieši tas arī bija iemesls, kālab viņu izraudzījāmies, – teica Džailss. – Vienkārši tālab, lai mani draugi pēc divsimt gadiem dzirdētu viņa vārdu.
Harijs un Dīkinss iesmējās. Automašīna apstājās pie trīsstāvu savrupnama, kas bija celts no zeltainiem Kotsvoldas akmeņiem. Džailss izlēca no limuzīna, iekams vadītājs bija paguvis atvērt viņam durvis. Zēns traucās augšup pa kāpnēm, un abi draugi sekoja – gan ne tik pārliecinātā gaitā.
Parādes durvis atvērās jau krietnu brīdi pirms tam, kad Džailss paguva nokļūt līdz augšējam pakāpienam. Slaids vīrietis elegantās drēbēs – garā melnā žaketē, smalki svītrotās biksēs un melnā kaklasaitē – viegli palocījās, kad jaunais saimnieks gāja viņam garām. – Daudz laimes dzimšanas dienā, Džailsa kungs! – vīrietis novēlēja.
– Paldies, Dženkins! Nāciet, puiši! – uzsauca Džailss un nozuda mājā. Virssulainis plašāk pavēra durvis, lai Harijs un Dīkinss varētu doties viņam līdzi. Tiklīdz Harijs spēra soli plašajā hallē, viņu it kā caururba gleznā attēlota veca vīra skatiens. Likās, ka šis cilvēks raugās tieši uz Hariju. Džailss bija mantojis šā vīra knābim līdzīgo degunu, zilās acis un kvēlo skatienu, stūraino zodu. Harijs paraudzījās uz otru portretu, kas greznoja halles sienu. Vienīgās eļļas gleznas, ko Harijs bija redzējis iepriekš, bija “Mona Liza”, “Smejošais kavalieris” un “Naktssardze”, turklāt reprodukcijas grāmatās. Tagad viņš skatījās uz Džona Konstabla otas radītu ainavu. Tajā brīdī hallē ienāca dāma, kas bija ģērbusies kleitā, ko Harijs spēja nodēvēt tikai par balles tērpu.
– Daudz laimes dzimšanas dienā, mans mīļais! – sieviete sacīja.
– Paldies, māt, – atbildēja Džailss, kad sieviete noliecās, lai viņu noskūpstītu. Šī bija pirmā reize, kad Harijs redzēja draugu apmulsušu. – Šie ir mani labākie draugi, Harijs un Dīkinss. Harijs sarokojās ar dāmu, un viņa zēnam tik silti uzsmaidīja, ka viss satraukums pagaisa kā nebijis.
– Mēs visi tagad varētu iet uz viesistabu, – viņa mudināja, – un iedzert tēju. – Dāma veda zēnus pāri hallei uz plašu telpu ar skatu uz mauriņu mājas priekšā.
Iegājis viesistabā, Harijs vēlējās nevis sēdēt, bet aplūkot pie sienām pieliktās gleznas, tomēr Beringtones kundze vedināja viņu uz dīvāna pusi. Viņš apsēdās mīkstajos spilvenos, bet nespēja novērst skatienu no erkera loga, pa kuru bija redzams rūpīgi nopļautais mauriņš – tik liels, ka tur mierīgi varētu spēlēt kriketu. Tālāk vīdēja ezers, kur apmierinātas meža pīles bezmērķīgi peldēja apkārt, un bija skaidri redzams, ka viņas nenomāc raizes par to, no kurienes uzradīsies nākamā maltīte. Dīkinss apsēdās uz dīvāna blakus Harijam.
Neviens neteica ne vārda, kad telpā ienāca vēl kāds vīrietis, ģērbies īsā melnā žaketē, bet viņam sekoja jauna sieviete elegantā zilā formastērpā, kas līdzinājās tam, kādu Harija māte valkāja, strādājot viesnīcā. Kalponei rokās bija milzīga sudraba paplāte, un viņa to nolika uz ovāla galdiņa pretī Beringtones kundzei.
– Indijas vai Ķīnas? – Beringtones kundze vaicāja un paskatījās uz Hariju.
Harijs īsti nesaprata, par ko viņa vaicā.
– Mēs visi dzersim Indijas tēju. Paldies, māt! – teica Džailss. “Man jau šķita, ka Džailss ir iemācījis man visu par etiķeti un manierēm, kas noder smalkā sabiedrībā,” Harijs iedomājās, “taču Beringtones kundze gluži negaidīti pacēlusi latiņu vēl augstāk.”
Sulainis salēja tasītēs tēju un nolika tās zēniem priekšā, katrai blakus tika novietots arī šķīvītis. Harijs skatījās uz maizīšu kalnu un neuzdrīkstējās tām pieskarties. Džailss paņēma vienu un uzlika uz sava šķīvīša. Beringtones kundze izskatījās neapmierināta. – Džails, cik reižu tev jāatgādina? Vienmēr pagaidi, lai tavi viesi pirmie paņem sev kaut ko un tikai tad tu pats!
Harijs vēlējās paskaidrot, ka Džailss allaž uzņemas vadību, lai viņš zinātu, kā kurā reizē rīkoties, vai, vēl svarīgāk, nerīkoties. Dīkinss izvēlējās maizīti un arī uzlika uz sava šķīvīša. Harijs darīja tāpat. Džailss pacietīgi gaidīja, līdz Dīkinss paņem maizīti, un tikai tad nokoda kumosu no savējās.
– Ceru, ka jums garšo kūpināts lasis, – Beringtones kundze sacīja.
– Izsmalcināti, – bilda Džailss, lai nedotu draugiem iespēju pateikt, ka vēl nekad iepriekš lasi nav nogaršojuši.
– Mums skolā dod tikai maizītes ar zivju pastēti.
– Pastāstiet, kā jums visiem klājas skolā! – Beringtones kundze mudināja.
– Milzum daudz iespēju pilnveidoties. Vismaz Frobišers tā raksturo manus pūliņus, – sacīja Džailss. – Bet Dīkinss ir pārāks par visiem.
– Tikai ne angļu valodā, – Dīkinss ierunājās pirmo reizi. – Šajā priekšmetā Harijs mani pārspēj par pāris procentiem. – Un tu, Džails? Vai arī kādā priekšmetā esi pārāks? – viņa māte tincināja.
– Viņš ir otrais labākais matemātikā, Beringtones kundze, – Harijs nāca draugam palīgā. – Viņam ir iedzimts talants, ja runājam par skaitļiem.
– Gluži kā viņa vectēvam, – Beringtones kundze secināja. – Tā glezna virs kamīna. Jūs tajā skaisti izskatāties, Beringtones kundze, – Dīkinss sacīja.
Viņa pasmaidīja. – Tā neesmu es, Dīkins, tā ir mana dārgā māte. – Dīkinss palocīja galvu, un Beringtones kundze steigšus piebilda: – Taču tas bija patiešām brīnišķīgs kompliments! Viņa savulaik tika uzskatīta par izcilu skaistuli.
– Un kurš ir gleznas autors? – ievaicājās Harijs.
– Lāslo, – atbildēja Beringtones kundze. – Kālab tu jautā?
– Iedomājos, vai tā džentlmeņa portretu hallē arī gleznojis šis mākslinieks.
– Tu, Harij, esi ļoti vērīgs, – sacīja Beringtones kundze. – Tajā portretā attēlots mans tēvs, un autors patiešām ir Lāslo.
– Ar ko jūsu tēvs nodarbojas? – vaicāja Harijs.
– Harijs nemitīgi uzdod jautājumus, – iejaucās Džailss. – Pie tā gluži vienkārši jāpierod.
Beringtones kundze smaidīja. – Viņš nodarbojas ar vīnu importu uz mūsu valsti. Precīzāk sakot, viņš ieved šeriju no Spānijas.
– Līdzīgi Harvey’s, – secināja Dīkinss, piebāzis pilnu muti ar gurķmaizīti.
– Jā, gluži kā Harvey’s, – piekrita Beringtones kundze. – Paņem vēl kādu maizīti, Harij! – viņa mudināja, jo bija pamanījusi, ka zēna acis ir kā piekaltas sviestmaižu šķīvim.
– Paldies, – zēns tencināja, nespēdams izlemt, kādu no tām izvēlēties. Ar kūpinātu lasi, ar gurķi vai ar olu un tomātu? Beidzot viņš izdomāja, ka ņems maizīti ar kūpinātu lasi, jo vēlējās uzzināt, kāda ir šīs zivs garša.
– Un tu, Dīkins?
– Paldies, Beringtones kundze! – viņš pateicās un paņēma vēl vienu sviestmaizi ar gurķi.
– Es vairs nespēju tevi saukt par Dīkinsu, – sacīja Džailsa māte. – Tas izklausās tik formāli, it kā es vērstos pie kāda no kalpotājiem! Pasaki, kāds ir tavs kristītais vārds!
Dīkinss nodūra galvu. – Man labāk patiktu, ja jūs sauktu mani par Dīkinsu.
– Viņu sauc Els, – iejaucās Džailss.
– Tas taču ir gluži jauks vārds! – uzslavēja Beringtones kundze. – Lai gan pieņemu, ka māte tevi sauc par Elanu.
– Nē, diemžēl ne, – Dīkinss iebilda, joprojām nepacēlis galvu. Pārējie zēni izskatījās pārsteigti par šādu atklāsmi, tomēr neko neteica. – Mans vārds ir Eldžernons, – viņš galu galā izgrūda.
Džailss izplūda smieklos.
Beringtones kundze nepievērsa uzmanību sava dēla izlēcienam. – Tava māte laikam ir Oskara Vailda apbrīnotāja.
– Jā, tā ir taisnība, – atteica Dīkinss. – Tomēr daudz labāk man patiktu, ja viņa būtu izvēlējusies vārdu “Džeks” vai varbūt “Ernests”.
– Es tavā vietā par to tik ļoti neraizētos, – Beringtones kundze noteica. – Arī Džailss pārdzīvo līdzīgas izjūtas.
– Māt, tu apsolīji, ka ne…
– Tev noteikti jāatklāj savs otrais vārds, – kundze uzstāja, neņemdama vērā dēla iebildumus. Džailss turpināja klusēt un pārējie zēni cerīgi paraudzījās uz namamāti. – Mārmadjūks, – viņa paziņoja un nopūtās. – Gluži tāpat sauca viņa tēvu un arī vectēvu.
– Ja viens no jums bildīs kādam kaut vārdu, kad atgriezīsimies skolā, – Džailss piedraudēja, skatoties uz draugiem, – zvēru, ka es jūs nogalināšu! Un es to saku pilnīgi nopietni! – Abi uzrunātie sāka smieties.
– Vai tev arī ir otrs vārds? – Beringtones kundze vaicāja Harijam.
Zēns jau grasījās atbildēt, kad atvērās viesistabas durvis un ienāca vīrietis, kuru nekādi nebija iespējams noturēt par kalpotāju. Viņam rokās bija milzu sainis. Harijs raudzījās uz šo vīrieti un saprata, ka tas varētu būt tikai Hugo kungs. Džailss pielēca kājās un metās pie vīrieša, kurš iedeva viņam saini un teica: – Daudz laimes dzimšanas dienā, manu zēn!
– Paldies, papà! – iesaucās Džailss un nekavējoties ķērās pie dāvanas izsaiņošanas.
– Pirms tu atver dāvanu, Džailss, – ierunājās māte, – tev vajadzētu iepazīstināt papà ar saviem viesiem!
– Atvaino, papà! Tie ir mani labākie draugi. Dīkinss un Harijs, – sacīja Džailss un nolika dāvanu uz galda. Harijs ievēroja, ka Džailsa tēvs ir atlētiskas miesasbūves cilvēks un izstaro nerimstošu enerģiju, lai gan zēns bija pieņēmis, ka šādas izcilas īpašības piemīt tikai viņa draugam.
– Priecājos iepazīties, Dīkins! – sacīja Beringtona kungs un paspieda zēna roku. Pēc tam viņš pagriezās pret Hariju. – Labvakar, Klifton! – kungs sveicināja un pēc tam apsēdās tukšajā krēslā blakus savai sievai. Harijs nesaprata, kālab Džailsa tēvs nesarokojās arī ar viņu. “Un kā viņš zināja, ka mans uzvārds ir Kliftons?”
Kad sulainis bija pasniedzis tasi tējas arī Beringtona kungam, Džailss iztina saņemto dāvanu un nespēja apvaldīt prieka saucienu. Roberts firmas radioaparāts! Viņš iesprauda kontaktdakšu ligzdā un meklēja dažādu radiostaciju signālus. Zēni aplaudēja un smējās par katru nākamo skaņu, kas nāca no lielās koka kastes.
– Džailss man teica, ka šajā semestrī esot otrais labākais matemātikā, – ierunājās Beringtones kundze, pievērsdamās vīram.
– Un tas nekādi neattaisno to, ka visos pārējos viņa sekmes ir visvājākās, – vīrietis attrauca. Džailss turpināja meklēt radiostacijas un pūlējās neizrādīt kaunu.
– Jums vajadzētu redzēt, kādus vārtus viņš guva spēlē pret Eivonhērstu! – ierunājās Harijs. – Mēs domājam, ka nākamajā gadā viņš varētu kļūt par komandas kapteini.
– Nekādi gūtie vārti neatvērs viņam ceļu uz Ītonu, – noteica Beringtona kungs, bet uz Hariju pat nepaskatījās. – Ir laiks zēnam kļūt apņēmīgākam un mācīties cītīgāk.
Kādu brīdi neviens vairs neko neteica, līdz klusumu pārtrauca Beringtones kundze. – Vai tu esi tas pats Kliftons, kurš dzied Redklifas Svētās Marijas baznīcas korī?
– Harijs ir solists. Dzied diskantā.
Tanī mirklī Džailsa tēvs paskatījās uz Hariju.
– Man jau likās, ka esmu tevi redzējusi, – Beringtones kundze sacīja. – Mēs ar Džailsa vectēvu bijām Svētās Marijas baznīcā, kad tur tika dziedāta Hendeļa oratorija “Mesija”. Svētā Bedas skolas koris bija apvienojis spēkus ar Bristoles klasiskās ģimnāzijas kori. Tu tik brīnišķīgi izpildīji: “Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs”.
– Paldies, Beringtones kundze, – tencināja Harijs un nosarka.
– Vai pēc Svētā Bedas skolas beigšanas esi iecerējis doties uz Bristoles klasisko ģimnāziju, Klifton? – Beringtona kungs vaicāja.
“Atkal jau viņš nosauca mani par Kliftonu,” nodomāja Harijs. – Tikai tādā gadījumā, ja man izdosies izcīnīt stipendiju, kungs, – viņš atbildēja.
– Kāpēc tas ir tik svarīgi? – ievaicājās Beringtones kundze. – Nešaubos, ka tev tāpat kā pārējiem zēniem tur tiks piedāvāta mācību vieta.
– Tāpēc, ka mana māte nespēs samaksāt skolas naudu, Beringtones kundze. Viņa Royal Hotel strādā par viesmīli.
– Vai tad tavs tēvs…
– Viņš ir miris, – paskaidroja Harijs. – Krita karā. – Viņš uzmanīgi vēroja, kā uz šiem vārdiem reaģēs Beringtona kungs, taču viņš, gluži kā labs pokera spēlētājs, neizrādīja emocijas.
– Ak… atvaino, – sacīja Beringtones kundze. – Man pat neienāca prātā…
Harijam aiz muguras atvērās durvis, un pa tām ienāca sulainis. Viņš uz sudraba paplātes nesa divstāvu dzimšanas dienas torti un nolika to galda centrā. Visi aplaudēja, kad Džailsam izdevās ar vienu pūtienu nodzēst visas divpadsmit svecītes uz tortes.
– Un kad ir tava dzimšanas diena, Klifton? – Beringtona kungs vaicāja.
– Tā bija pagājušajā mēnesī, kungs, – Harijs atbildēja.
Beringtons novērsās.
Sulainis nopūstās svecītes izņēma no tortes un pēc tam pasniedza jaunajam saimniekam lielu nazi tās sagriešanai. Džailss iegremdēja nazi dziļi mīkstajā saldumā un salika piecus nevienādus tortes gabalus uz apakštasītēm, ko kalpone bija izvietojusi uz galda.
Dīkinss kāri uzlasīja šķīvītī sabirušās glazūras drusciņas un tikai pēc tam apēda kumosu tortes. Harijs noskatījās, kā rīkojas Beringtones kundze, un centās darīt tāpat. Viņš paņēma mazo kūkas dakšiņu, atdalīja nelielu gabaliņu tortes, ielika to mutē un dakšiņu novietoja atkal uz šķīvīša.
Vienīgi Beringtona kungs tortei pat nepieskārās. Gluži negaidot viņš piecēlās kājās un, ne vārda nesacījis, izgāja no telpas.
Džailsa māte pat necentās slēpt izbrīnu par šādu rīcību, tomēr neteica ne vārda. Harijs ar skatienu pavadīja aizejošo kungu, bet Dīkinss, beidzis mieloties ar torti, atkal ķērās pie lašmaizītēm. Bija skaidri noprotams, ka viņu ne pārāk interesē, kas notiek apkārt.
Durvis aizvērās, un Beringtones kundze atsāka saviesīgo pļāpāšanu, it kā nekas īpašs nebūtu atgadījies. – Esmu pārliecināta, ka tu dabūsi stipendiju, lai varētu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, Harij. Jo īpaši pēc visa, ko Džailss man par tevi ir stāstījis. Ir skaidri redzams, ka esi gudrs zēns, turklāt arī ļoti apdāvināts dziedātājs.
– Džailsam daudz ko patīk pārspīlēt, Beringtones kundze, – noteica Harijs. – Atļaušos apgalvot, ka par stipendijas saņemšanu var būt drošs vienīgi Dīkinss.
– Vai tad Bristoles klasiskā ģimnāzija nepiedāvā stipendijas arī mūzikas apguvei?
– Tikai ne diskantiem. Jāuzņemas pārāk liels risks.
– Neesmu pārliecināta, ka sapratu, – Beringtones kundze sacīja, – nekas taču nevar tev atņemt to, ko esi apguvis, dziedot korī.
– Taisnība. Diemžēl neviens nespēj paredzēt, kas notiks pēc balss lūzuma. Daži soprāni kļūst par basiem vai baritoniem. Tie, kuriem patiešām paveicas, kļūst par tenoriem. Nekas nav iepriekš paredzams.
– Kāpēc? – ievaicājās Dīkinss, pirmo reizi atkal izrādot interesi.
– Ir milzums soprānu, kuriem pēc balss lūzuma rodas grūtības dabūt vietu pat savā vietējā korī. Pavaicā skolotājam Ernestam Lafam. Katrā Anglijas mājā ir skanējusi viņa izpildītā “…uz dūjas spārniem”. Pēc balss lūzuma vairs neviens par viņu neko nav dzirdējis.
– Tev gluži vienkārši nāksies strādāt vēl cītīgāk, – Dīkinss ar pilnu muti noteica. – Neaizmirsti, ka ģimnāzija katru gadu izsludina konkursu par divpadsmit stipendijām. Es varu dabūt tikai vienu, – viņš pavisam lietišķi piebilda.
– Tur jau ir tā lieta, – neatlaidās Harijs. – Ja mācīšos centīgāk, man nāksies pamest kori, bet stipendija Svētā Bedas skolā man piešķirta tieši mūzikā, tātad…
– Jā, tu esi nokļuvis starp diviem dzirnakmeņiem, – secināja Dīkinss.
Harijs nekad vēl nebija šādu izteicienu dzirdējis un nolēma, ka vēlāk jāpavaicā Dīkinsam, ko īsti tas nozīmē.
– Viens gan ir pilnīgi skaidrs, – sacīja Beringtones kundze, – Džailss neiegūs stipendiju nevienā skolā.
– Var gadīties, – piekrita Harijs, – tomēr Bristoles klasiskā ģimnāzija droši vien neatteiksies no tik laba sportista, kāds ir Džailss.
– Tad mums atliek vien cerēt, ka arī Ītonā domās tāpat, – Beringtones kundze piebilda, – jo tieši uz turieni tēvs iecerējis viņu sūtīt.
– Es negribu pieteikties Ītonā! – iebilda Džailss un nolika dakšiņu. – Es gribu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā un palikt kopā ar saviem draugiem.
– Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Ītonā tu atradīsi daudz jaunu draugu, – māte mierināja. – Tavs tēvs būs ārkārtīgi vīlies, ja neiesi viņa pēdās.
Sulainis ieklepojās. Beringtones kundze paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka pie parādes durvīm piebraukusi automašīna. – Domāju, ir pienācis laiks jums visiem atgriezties skolā, – viņa pavēstīja. – Nevēlos, lai kāds no jums nokavē gatavošanos rītdienas stundām.
Harijs ilgpilni nolūkojās uz joprojām lielo sviestmaižu kalnu un līdz galam neapēsto dzimšanas dienas torti, tomēr negribīgi slējās kājās un devās uz durvju pusi. Viņš atskatījās un būtu vai gatavs apzvērēt, ka redzējis, kā Dīkinss vienu sviestmaizi iebāž sev kabatā. Nākamajā mirklī Harijs, sev par lielu pārsteigumu, pamanīja izstīdzējušu meiteni ar divām garām matu pīnēm. Viņa bija iekārtojusies istabas stūrī un lasīja grāmatu.
– Tā ir mana briesmīgā māsa Emma, – paskaidroja Džailss. – Viņa vienmēr lasa. Vienkārši neņem viņu vērā. – Harijs meitenei uzsmaidīja, taču viņa pat nepaskatījās uz zēnu. Dīkinss nepievērsa viņai nekādu uzmanību.
Beringtones kundze pavadīja visus zēnus līdz parādes durvīm, kur uz atvadām paspieda roku Harijam un Dīkinsam. – Ceru, ka jūs abi jau tuvākajā laikā atbrauksiet atkal, – kundze sacīja. – Jūs patiešām labi ietekmējat Džailsu.
– Beringtones kundze, liels paldies par tēju! – pateicās Harijs, bet Dīkinss tikai pamāja ar galvu. Abi zēni novērsa skatienu, kad Beringtones kundze apskāva un noskūpstīja Džailsu.
Kamēr šofera vadītā automašīna tuvojās vārtiem, Harijs pa aizmugures logu skatījās uz māju. Viņš nepamanīja Emmu, kura noraudzījās, kā limuzīns pazūd tālumā.
Septītā nodaļa
Mazais skolas veikaliņš bija atvērts katru otrdienu un ceturtdienu no pulksten četriem līdz sešiem pēcpusdienā. Harijs šo vietu, kas zēnu vidū bija nodēvēta par “Iepirkšanās centru,” apmeklēja reti. Viņa kabatas nauda bija tikai divi šiliņi semestrī, un viņa māte nepriecātos pat par sīkiem papildu tēriņiem, kas parādītos viņa rēķinā. Par godu Dīkinsa dzimšanas dienai Harijs tomēr bija nolēmis pārkāpt šo noteikumu un par vienu peniju draugam dāvanai iegādāties krējumkonfektes stienīti.
Lai gan Harijs veikaliņā iegriezās pavisam reti, uz viņa galda katru otrdienas un ceturtdienas vakaru parādījās Fry’s Five Boys šokolādes tāfelīte. Skolā bija noteikts, ka viens zēns veikaliņā nedēļas laikā drīkst iztērēt ne vairāk par sešiem pensiem, tomēr Džailss arī uz Dīkinsa galda atstāja pa veltei – lakricas konfekšu asorti iepakojumu. Turklāt viņš bija draugiem nepārprotami paskaidrojis, ka viņiem tāpēc nav jājūtas kā parādniekiem.
Otrdien, kad Harijs iegāja veikalā, tur jau bija gara zēnu rinda, kas gaidīja, kad viņus apkalpos. Harijs pievienojās viņiem. Viņa mute pildījās siekalām no raudzīšanās uz glīti sakārtotajām šokolādes tāfelītēm, krējumkonfektēm, želejkonfektēm, lakricām un pēdējo jaunumu – “Smita kartupeļu kraukšķiem”. Harijs iedomājās, ka vajadzētu nopirkt paciņu šī kāruma arī sev, bet pēc nesenās iepazīšanās ar Vilkinsu Mikobera kungu zēnam vairs nebija ne mazāko šaubu par sešu pensu vērtību.
Harijs ilgpilni apbrīnoja “Iepirkšanās centra” dārgumus un piepeši saklausīja Džailsa balsi un secināja, ka draugs stāv rindā viņam priekšā un starp abiem ir vairāki zēni. Harijs jau grasījās Džailsam uzsaukt, kad pamanīja, kā zēns no plaukta paņem šokolādes tāfelīti un ieslidina sev kabatā. Pēc dažiem mirkļiem tai sekoja arī košļājamās gumijas paciņa. Kad Džailss nonāca pie letes, viņš uz tās uzlika divus iepakojumus lakricas asorti un vienu kartupeļu kraukšķu iesaiņojumu, veikaliņa īpašnieks Svivalsa kungs preces rūpīgi pierakstīja īpašā grāmatā iepretī Beringtona uzvārdam. Lietas, ko Džailss bija iebāzis sev kabatā, mierīgi palika tur. Nepieskaitītas.
Šausmu pārņemts, Harijs izmetās ārā no veikala, jo nevēlējās, lai Džailss viņu pamana. Harijs lēnām staigāja pa skolas teritoriju un prātoja, kālab gan Džailsam vajadzēja zagt, ja ir pilnīgi skaidrs, ka viņš to visu var nopirkt. Viņš nosprieda, ka noteikti jābūt kādam pavisam vienkāršam izskaidrojumam, lai gan nekādi nespēja izdomāt, kāds tas būtu.
Īsi pirms mājas darbu gatavošanai atvēlētā laika Harijs iegāja mācību telpā un uz sava galda ieraudzīja no veikala nočiepto šokolādes tāfelīti. Dīkinss mielojās ar lakricas asorti. Harijam bija grūti koncentrēties un lasīt par industriālās revolūcijas cēloņiem. Viņam daudz vairāk rūpēja atbilde uz citu jautājumu. Proti, kas būtu darāms saistībā ar neseno atklājumu. Un – vai vispār vajadzētu kaut ko darīt?
Kad mājas darbiem atvēlētais laiks jau tuvojās beigām, Harijs bija izlēmis. Neatvērto šokolādes tāfelīti viņš ielika sava rakstāmgalda augšējā atvilktnē un nosprieda, ka ceturtdienā aiznesīs atpakaļ uz veikalu, bet Džailsam neko nesacīs.
Naktī Harijs nespēja ne acu aizvērt. Pēc brokastīm viņš paaicināja Dīkinsu sāņus un paskaidroja, kālab nav pasniedzis viņam dzimšanas dāvanu. Dīkinss pat neslēpa pārsteigumu.
– Mana tēta veikalā arī mēdz būt līdzīgas problēmas, – teica Dīkinss. – Tās tiek sauktas par veikalu zādzībām. Daily Mail apgalvo, ka vainojama Depresija.
– Man vis nešķiet, ka Džailsa ģimeni depresija būtu īpaši ietekmējusi, – Harijs izjusti iebilda.
Dīkinss domīgi pašūpoja galvu. – Varbūt tev pieklātos pateikt Frobišeram?
– Nosūdzēt savu labāko draugu? – pārvaicāja Harijs. – Nemūžam!
– Ja Džailsu pieķers, viņš tiks izslēgts no skolas! – sacīja Dīkinss – Tad vismaz brīdini viņu, ka zini par viņa slepeno aizraušanos.
– Es par to padomāšu, – Harijs solījās. – Pagaidām es aiznesīšu atpakaļ uz veikalu visu, ko man iedeva Džailss, un viņam neko par to nestāstīšu.
– Vai tu varētu aiznest arī to, ko viņš iedeva man? – Dīkinss čukstēja, paliecies tuvāk draugam. – Es uz to veikalu vispār nekad neeju. Nezināšu, ko tur iesākt.
Harijs piekrita. Pēc šās sarunas viņš divas reizes nedēļā gāja uz veikaliņu un lika nevēlamās Džailsa dāvanas atpakaļ plauktos. Harijs bija secinājis, ka Dīkinsam ir taisnība un Džailss jābrīdina par iespējamo pieķeršanu. Tomēr viņš nolēma, ka šo smago sarunu atliks līdz semestra beigām.
– Labs metiens! – uzslavēja Frobišera kungs, kad bumba šķērsoja sarkano līniju. Laukuma malās atskanēja aplausi. – Direktor, pieminiet manus vārdus! Beringtons reiz Ītonas komandā spēlēs pret Herovas skolas komandu Lorda kriketa laukumā Londonā.
– Tā nenotiks, ja Džailsam būs kaut mazākā teikšana, – Harijs pačukstēja Dīkinsam.
– Harij, ko tu darīsi vasaras brīvdienās? – Dīkinss vaicāja, un izskatījās, ka viņš īsti nemana neko, kas norisinās apkārt.
– Nu… uz Toskānu braukt neesmu ieplānojis. Ja vaicāji par to, – Harijs smaidot atbildēja.
– Domāju, ka arī Džailss nemaz tā īsti negrib turp doties, – sacīja Dīkinss. – Galu galā itālieši nekad nav izpratuši kriketu.
– Es pat ļoti labprāt mainītos ar Džailsu vietām, – atzinās Harijs. – Mani ne mazākajā mērā netraucē fakts, ka Mikelandželo, da Vinči un Karavadžo nekad nav dzirdējuši par kriketa smalkumiem. Un neaizmirsīsim arī par makaronu kalniem, ko Džailsam nāksies pievārēt.
– Kurp tad tu īsti brauc? – vaicāja Dīkinss.
– Nedēļu dzīvošu Rietumu Rivjērā, – Harijs braši atteica. – Mans vectēvs Vestonsjūpermērā ir liels ceptu zivju un kartupeļu cienītājs. Varbūt gribēsi man pievienoties?
– Neiznāks tam atlicināt laiku, – sacīja Dīkinss, un bija skaidri noprotams, ka viņš Harija vārdus uztvēris pilnīgi nopietni.
– Kāpēc tad tā? – tincināja Harijs, pieskaņodamies drauga tonim.
– Pārāk daudz darba.
– Tu skolas brīvlaikā grasies strādāt? – Harijs neticīgi pārvaicāja.
– Darbs man nozīmē brīvdienas, – paskaidroja Dīkinss. – Es izbaudu katru mirkli, gluži kā Džailss priecājas par kriketu, bet tu esi sajūsmā par dziedāšanu.
– Kur tu strādāsi?
– Municipalitātes bibliotēkā. Viņiem ir viss, kas man nepieciešams.
– Vai drīkstu tev pievienoties? – vaicāja Harijs, un izklausījās, ka viņš to saka gluži nopietni. – Man nepieciešama visa palīdzība, kāda vien pieejama, ja vēlos tikt pie Bristoles klasiskās ģimnāzijas stipendijas.
– Tikai tādā gadījumā, ja apsolīsies būt pavisam kluss, – teica Dīkinss. Harijam nāca smiekli, taču viņš zināja, ka draugs darbu neuzskata par jautrības objektu.
– Man izmisīgi vajadzīga palīdzība latīņu valodas gramatikas apguvē, – skaidroja Harijs. – Es vēl joprojām daudz ko tajā nesaprotu.
– Es tev labprāt palīdzēšu, – sacīja Dīkinss, – ja vien tu man izdarīsi kādu pakalpojumu.
– Tikai pasaki, kādu! – attrauca Harijs – Neticu, ka ceri uz solo partiju šā gada korāļu dziedājumā.
– Labs sitiens, Berington! – atkal uzslavēja Frobišera kungs, un Harijs pievienojās pārējiem aplaudētājiem. – Tas ir jau trešais Beringtona punktu guvums šajā sezonā, direktor!
– Neaušojies, Harij! – noteica Dīkinss. – Saproti… manam tēvam nepieciešams kāds, kurš no rīta izvadā laikrakstus vasaras brīvdienu laikā. Es ieteicu tevi. Viņi maksā šiliņu par nedēļu. Kamēr vien ik rītu sešos ieradīsies п. сВХПХЗПР34АББР. РН56 veikalā, tas darbs būs tavējais.
– Sešos no rīta? – Harijs nicīgi pārvaicāja. – Ja tev ir tēvocis, kurš uzmodina visus mājiniekus jau piecos, tad seši no rīta gan liekas mazākā no visām problēmām.
– Tātad tu būtu gatavs uzņemties to darbu?
– Jā, protams, – atbildēja Harijs. – Bet… kāpēc tu pats to negribi? Šiliņš nedēļā nav nekāds nieks.
– Neber sāli uz brūcēm, – Dīkinss teica. – Diemžēl es nemāku braukt ar divriteni.
– Sasodīts! – attapās Harijs. – Man taču vispār nav divriteņa.
– Es neteicu, ka man nav divriteņa, – nopūtās Dīkinss. – Es sacīju, ka neprotu ar to braukt.
– Klifton, – Frobišera kungs uzrunāja Hariju, kad kriketa spēlētāji pameta laukumu, lai dotos uz tēju. – Kad būsi izmācījies rītdienai, ienāc manā kabinetā!
Harijam vienmēr bija paticis Frobišera kungs, kurš pret Hariju izturējās kā pret līdzīgu. Likās arī, ka viņam skolēnu vidū nav kāda īpaša mīluļa. Protams, bija pasniedzēji, kuri augstprātīgi ļāva noprast savu uzskatu, ka dokera dēls nekādā gadījumā nedrīkst spert kāju šās skolas svētajos gaiteņos, lai cik izcila arī būtu viņa balss.
Kad zvans vēstīja gatavošanās laika beigas, Harijs nolika spalvu un pāri gaitenim devās uz Frobišera kunga kabinetu. Zēnam nebija ne jausmas, ko internāta vadītājs vēls viņam sacīt, un patiesībā viņš pārāk nelauzīja galvu par to.кшппщкееп0щ0епшепб2э шк4уш8у9шущк0а98акащ57е854-щгз8шшхшллхлзолшрлбзнг
Harijs pieklaudzināja pie kabiи15neta durvīm.т7 г\\г
– Iekšā! – Tāda balss liecināja, ka cilv т0ш\7ēks ar vārdiem lieki nemētājas. Harijs atvēra durvis un pārsteigts pamanīja, ka Frobišera kungs viņu nesagaida ar smaidu sejā, kā paradis. Frobišera kungs cieši vērās Harijā, kurš ienāca telpā un nostājās pie rakstāmgalda. – Klifton, manā uzmanības lokā nonācis fakts, ka tu zodz no skolas veikala.
Piepeši Harija prāts likās gluži kā izslaucīts. Viņš nekādi nespēja sagudrot atbildi, kas neskartu Džailsu.
– Tu esi manīts ņemam lietas no plauktiem, – Frobišera kungs turpināja tonī, kas necieš ierunas, – bet pēc tam izslīdam pa veikala durvīm, nesagaidījis savu kārtu pie letes.
Harijam gribējās sacīt, ka viņš nevis ņem no plauktiem, bet gan noliek atpakaļ, taču skaļi viņš pateica: – Kungs, es nekad neesmu neko slepus ņēmis no veikala. – Lai gan viņš sacīja tīru patiesību, vaigi kaisa kauna sarkanumā.
– Un kā tu izskaidrosi to, ka divas reizes nedēļā ej uz veikalu, bet Svivelsa kunga grāmatā pie tava uzvārda nav neviena ieraksta?
Frobišera kungs pacietīgi gaidīja atbildi, bet Harijs bija pārliecināts – ja atklās patiesību, Džailsu tūdaļ pat izslēgs no skolas.
– Ko tu teiksi par šo lakricas konfekšu izlasi un šokolādes tāfelīti, ko atradām tava galda augšējā atvilktnē neilgi pēc veikala slēgšanas? – Harijs skatījās uz saldumiem un joprojām klusēja, tādēļ Frobišera kungs turpināja: – Es gaidu paskaidrojumu, Klifton! – Pēc kārtējā ieilgušā klusuma brīža audzinātājs piebilda: – Protams, man ir zināms, ka tava kabatas nauda ir daudzkārt mazāka nekā pārējiem zēniem, taču tas nekādā ziņā neattaisno zagšanu.
– Es ne reizi savā dzīvē vēl neko neesmu nozadzis! – protestēja Harijs.
Nu bija pienākusi Frobišera kunga kārta izskatīties samulsušam. Viņš piecēlās no galda. – Ja tā patiešām ir, Klifton… un man ļoti gribas tev ticēt… tad pēc kora nodarbības tu atgriezīsies pie manis un visu paskaidrosi. Izstāstīsi, kādā veidā pie tevis nonākušas mantas, par kurām tu neesi maksājis. Ja tava atbilde man neliksies apmierinoša, mēs abi dosimies pie skolas direktora. Un man nav ne mazāko šaubu, kā viņš ieteiks rīkoties.
Harijs izgāja no kabineta, un jau nākamajā brīdī viņam kļuva slikti. Viņš devās atpakaļ uz mācību telpu un cerēja, ka Džailsa tur nebūs. Iegājis telpā, Harijs atkal ieraudzīja, ka uz viņa rakstāmgalda nolikta šokolādes tāfelīte.
Džailss paskatījās uz draugu. – Vai tu nejūties labi? – viņš vaicāja, pamanījis Harija piesārtušo seju. Harijs neatbildēja, ielika šokolādi rakstāmgalda atvilktnē un devās uz kora mēģinājumu, ne vārda nesacījis saviem draugiem. Džailss nolūkojās viņam nopakaļ, tad pievērsās Dīkinsam un gluži ikdienišķi vaicāja: – Kas par lietu? – Dīkinss turpināja rakstīt, it kā vispār nebūtu jautājumu dzirdējis. – Vai nesaklausīji, ko teicu, biezausi? – iesaucās Džailss. – Kas Harijam lēcies, ka viņš tāds saskābis?
– Es zinu tikai to, ka viņu bija izsaucis Frobišers.
– Kāpēc? – vaicāja Džailss. Likās, ka viņš ieinteresējies.
– Man nav ne jausmas, – attrauca Dīkinss, nepārtraucot rakstīšanu.
Džailss piecēlās, pārgāja pāri telpai un nostājās blakus Dīkinsam. – Ko tu īsti man nesaki? – viņš uzstājīgi noprasīja un sagrāba drauga ausi pirkstos.
Dīkinss nosvieda rakstāmspalvu, nervozi pabīdīja brilles augstāk uz deguna un beidzot izdvesa. – Viņam ir nepatikšanas.
– Kas par nepatikšanām? – taujāja Džailss un sāpīgi pagrieza drauga ausi.
– Domāju, ka viņu pat varētu izslēgt no skolas, – žēlīgā balsī pateica Dīkinss.
Džailss palaida vaļā viņa ausi un iesmējās. – Hariju? Izslēgs? – viņš nievīgi noteica. – Tad jau drīzāk pāvestam atņems sutanu! – Džailss jau grasījās atgriezties pie sava rakstāmgalda, bet tad pamanīja, ka uz Dīkinsa pieres izspiedušās sviedru lāses. – Par ko viņu varētu izslēgt? – Džailss jau klusāk pavaicāja.
– Frobišers domā, ka Harijs zog no skolas veikala, – atbildēja Dīkinss.
Ja Dīkinss tobrīd būtu paraudzījies augšup, tad pamanītu, ka draugs kļuvis gluži bāls. Pēc mirkļa noklaudzēja durvis. Dīkinss atkal paņēma rakstāmspalvu un mēģināja atsākt darbu, tomēr pirmo reizi mūžā viņa mājasdarbs tā arī palika nepabeigts.
Nākdams no kora mēģinājuma, Harijs pamanīja Fišeru, kurš bija atspiedies pret sienu un pat necentās maskēt smīnu. Tajā brīdī Harijs atskārta, kurš viņu nosūdzējis. Viņš izlikās Fišeru nemanām un soļoja atpakaļ uz savu internāta korpusu tik mierīgi, it kā nekas uz šīs pasaules viņam nespētu sagādāt raizes. Patiesībā viņš jutās kā cilvēks, kurš kāpj uz karātavām un zina, ka soda izpildi nav iespējams atcelt. Ja vien viņš nebūs gatavs nodot savu labāko draugu. Harijs brīdi vilcinājās pie internāta vadītāja kabineta durvīm un tad pieklaudzināja.
– Iekšā! – Šajā reizē aicinājums atskanēja daudz draudzīgākā tonī nekā pirms tam, tomēr Harijs atkal tika sagaidīts ar to pašu nopietno skatienu, kurš nesolīja nekādus kompromisus. Zēns nodūra galvu. – Esmu parādā tev patiesu atvainošanos, Klifton, – sacīja Frobišers un piecēlās no galda. – Tagad es saprotu, ka tu nebiji vainīgs.
Harija sirds joprojām sitās kā neprātīga, tomēr tagad viņš bija noraizējies par Džailsu. – Paldies, kungs! – viņš noteica, joprojām noliecis galvu. Viņš daudz ko vēlējās vaicāt Frobišeram, tomēr zināja, ka visi viņa jautājumi tā arī paliks bez atbildes.
Frobišera kungs panācās uz priekšu un paspieda Harijam roku. Kaut ko tādu viņš vēl ne reizi nebija darījis. – Klifton, tagad tu labāk pasteidzies, ja vēlies pagūt uz vakariņām.
Ticis ārā no Frobišera kabineta, Harijs lēnā solī tuvojās ēdamistabai. Fišers stāvēja pie durvīm, un viņa sejā bija lasāms dziļš pārsteigums. Harijs aizsoļoja viņam garām un devās taisnā ceļā uz savu vietu galda galā, kur apsēdās blakus Dīkinsam. Vieta viņam pretī bija tukša.
Astotā nodaļa
Džailss tā arī neieradās uz vakariņām, un viņa gulta tajā naktī palika tukša. Ja Svētā Bedas skolas kriketa komanda nezaudētu gadskārtējā spēlē pret Eivonhērstas komandu, skolēni un pat daudzi pasniedzēji nemaz nepamanītu viņa prombūtni.
Diemžēl tā bija ļoti nozīmīga spēle, un šī iemesla pēc par labākā spēlētāja neierašanos visiem bija savs īpašs viedoklis. To pauda arī Fišers, kas ikvienam, kurš vien bija gatavs klausīties, sacīja, ka no skolas esot izslēgts nepareizais cilvēks.
Harijs negaidīja brīvdienas. Viņš ne tikai skuma par to, ka acīmredzot Džailsu nekad vairs nesatiks, bet arī nevēlējās atgriezties mājās, kur istabu nāksies dalīt ar tēvoci Stenu, kas gandrīz vienmēr ieradās piedzēries.
Vakaros Harijs pārskatīja iepriekšējo gadu eksāmenu materiālus un gultā ierāpās apmēram desmitos. Viņš aizmiga ātri, tomēr tika pamodināts ap divpadsmitiem, jo tad ieradās tēvocis Stens. Un visbiežāk viņš bija tik ļoti piedzēries, ka nejaudāja atrast pats savu gultu. Arī ar nokārtošanos Stenam ne viss gāja gludi. Viņš mēģināja iečurāt naktspodā, taču ne vienmēr trāpīja mērķī. Šīs skaņas Harija prātā ieēdās uz visu atlikušo dzīvi.
Kad nu beidzot Stens bija iegāzies savā gultā – ar izģērbšanos viņš sevi nemēdza apgrūtināt –, Harijs pūlējās iemigt no jauna. Tiesa, itin bieži viņam atkal nācās iztrūkties no miega, jo piedzērušais tēvocis skaļi krāca. Harijs ilgojās ātrāk nokļūt atpakaļ Svētā Bedas internāta guļamistabā, kuru nācās dalīt ar divdesmit deviņiem citiem zēniem.
Harijs nebija zaudējis cerības, ka reiz kādā neuzmanības brīdī tēvocis Stens varētu izpļāpāties kaut ko par tēva nāvi, tomēr visbiežāk viņš bija tik nesakarīgs, ka nespēja atbildēt pat uz visvienkāršākajiem jautājumiem. Vienā no retiem puslīdz skaidra prāta brīžiem tēvocis Stens patrieca Hariju un piedraudēja ar pērienu, ja šis temats vēl tiks pieminēts.
Vienīgais labums no kopīgās istabas ar Stenu bija tas, ka Harijs nekad nenokavēja laikrakstu izvadāšanu.
Dienas Stilhausleinā ritēja stingri iedibinātā kārtībā. Piecos celšanās. Brokastīs viena grauzdētas maizes šķēle (tēvoča bļodu Harijs vairs neizlaizīja). Sešos pieteikšanās pie Dīkinsa kunga laikrakstu tirgotavā. Avīžu sakārtošana vajadzīgajā secībā un pēc tam piegāde klientiem. Viss šis process aizņēma apmēram divas stundas, un pēc tam Harijs varēja doties mājās, lai pagūtu iedzert tasi tējas kopā ar mammu, pirms viņa devusies uz darbu. Apmēram astoņos trīsdesmit Harijs steidzās uz bibliotēku, kur satikās ar Dīkinsu. Viņš vienmēr sēdēja uz augšējā pakāpiena un gaidīja, līdz kāds atslēgs ieejas durvis.
Pēcpusdienā Harijs ieradās Svētās Marijas baznīcā uz kora mēģinājumu. Tāda bija Svētā Bedas skolā iedibinātā kārtība. Harijs to nekad neuztvēra kā pienākumu, jo dziedāšana viņam sagādāja patiesu prieku. Viņš ne reizi vien klusi lūdzās Visaugstākajam: – Mīļais Dievs, kad man notiks balss lūzums, izdari tā, lai es kļūstu par tenoru! Tad es Tevi nekad vairs neapgrūtināšu ar saviem lūgumiem!
Vēlāk Harijs atgriezās mājās uz vakara tēju un pēc tam vairākas stundas mācījās pie virtuves galda, un tad devās gulēt. Tagad viņš baidījās no tēvoča Stena atgriešanās tikpat ļoti, kā pirmajās nedēļās Svētā Bedas skolā bija drebējis no Fišera. Nīstais Fišers galu galā bija pārgājis uz Kolstonas ģimnāziju, un Harijs no sirds cerēja, ka abu ceļi vairs nekad nekrustosies.
Harijs gaidīja savu pēdējo mācību gadu Svētā Bedas skolā, lai gan viņš ne mazākajā mērā nešaubījās par to, cik pamatīgi mainīsies viņa dzīve, ja trīs draugi izvēlēsies katrs savu virzienu. Par Džailsu viņš nezināja neko. Dīkinss iestāsies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Ja Harijam nepaveiksies un viņš nedabūs stipendiju, lai arī mācītos tajā, nāksies atgriezties Merivudas skolā. Un četrpadsmit gadu vecumā viņam mācības būs jāpamet, lai meklētu darbu. Viņš pūlējās nedomāt par to, kādas sekas gaidāmas, ja stipendiju dabūt neizdosies. Tēvocis Stens gan nemitējās atgādināt katrā iespējamajā brīdī, ka dokos zēnam darbs vienmēr atradīsies.
– Pirmām kārtām, puikam vispār nevajadzēja ļaut tajā sasmakušajā skolā stāties, – tēvocis Stens allaž paziņoja, kad Meizija viņam priekšā nolika putras bļodu. – Viņš tikai sadomājas sazin ko, – Stens piebilda, it kā Harija tur nemaz nebūtu. Par šādu uzskatu Fišers būtu ļoti priecājies un pilnībā tam piekritis. Tiesa, Harijs jau sen bija nonācis pie secinājuma, ka tēvocim Stenam un Fišeram ir ļoti daudz kopīga.
– Bet Harijam taču vajadzēja izmantot iespēju un mēģināt kaut ko sasniegt, – iebilda Meizija.
– Kāpēc? – tēvocis Stens noprasīja. – Ja mēs ar viņa senci darbu dokos uzskatījām par gana labu, par ko ta’ Harijam tie būtu slikti? – viņš turpināja tādā tonī, kas nepieļāva iebildumus.
– Varbūt tāpēc, ka puika ir gudrāks nekā mēs ar tevi, – Meizija noteica.
Uz mirkli tas Stenu apklusināja, taču pēc nākamās putras karotes viņš atkal paziņoja: – Tas atkarīgs no tā, ko tu saproti ar vārdu “gudrs”. Galu galā, ir “gudrs” un “gudrs”. – Viņš atkal ieēda biezputru, tomēr vairs nepapildināja savu ārkārtīgi dziļo novērojumu.
Savu grauzdēto maizes šķēli Harijs piecos kumosos apēda un ik rītu klausījās, kā tēvocis Stens atkal un atkal atkārto vienu un to pašu veco dziesmu. Harijs nekad neiebilda, jo bija skaidri saprotams, ka tēvocis Stens ir pilnīgi pārliecināts par zēna nākotnes perspektīvām un nekas nespētu mainīt viņa domas. Tiesa, Stens neapjauta, ka viņa pastāvīgās tirādes Hariju noskaņo gluži pretēji un zēns apņemas mācīties vēl cītīgāk.
– Es nevaru te muļļāties visu dienu! – tēvocis Stens lika galdā savu pēdējo paziņojumu un jo labprātāk to darīja tad, kad juta, ka strīdā zaudējis. – Kādam ir arī jāstrādā, – viņš noskaldīja un cēlās no galda. Neviens pat necentās iebilst. – Un vēl kas… – Stens jau uz virtuves durvju sliekšņa teica. – Neviens no jums pat nav pamanījis, ka tas puika ir kļuvis mīksts. Viņš vairs neizlaiza manu putras bļodu. Dievs vien zina, ko viņiem tajā skolā māca! – Un tad durvis aizcirtās.
– Neņem galvā, ko tavs tēvocis tur runā, – mierināja Meizija. – Tā ir skaudība. Viņam nepatīk tas, ka mēs visi tik ļoti ar tevi lepojamies. Un pat viņam nāksies mainīt savu meldiņu, kad tu, gluži tāpat kā tavs draugs Dīkinss, dabūsi to stipendiju.
– Tur jau ir tā lieta, mamm, – Harijs sacīja, – es neesmu tāds kā Dīkinss un sāku jau bažīties, vai tikai tas viss nebūs velti darīts.
Mājinieki klusēja un neticīgi raudzījās uz Hariju. Un tad pirmo reizi vairāku dienu laikā ierunājās vecaistēvs: – Es arī gribētu iespēju mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– Kāpēc, vectēv? – Harijs nokliedza.
– Ja man tas būtu izdevies, mums visus šos gadus nenāktos dzīvot kopā ar tavu tēvoci Stenu.
Laikrakstu izvadāšana sagādāja Harijam prieku un ne jau tikai tālab, ka tā bija lieliska iespēja nesēdēt mājās. Nedēļām ritot, zēns iepazinās ar vairākiem Dīkinsa kunga pastāvīgajiem klientiem. Daži no viņiem bija dzirdējuši Hariju dziedam Svētās Marijas baznīcā un pamāja viņam ar roku, kad viņš piegādāja avīzes. Bija arī tādi, kas piedāvāja viņam tasi tējas vai pat uzcienāja ar ābolu. Dīkinsa kungs bija Hariju brīdinājis par diviem īpaši nešpetniem suņiem, no kuriem jāpiesargās. Bija vajadzīgas vien divas nedēļas, lai abi niknie rējēji jau draudzīgi vēcinātu asti, kad Harijs nokāpj no divriteņa.
Harijs nopriecājās, kad uzzināja, ka arī Holkoma kungs ir viens no Dīkinsa kunga pastāvīgajiem klientiem. Ik rītu Harijs viņam piegādāja svaigu The Times numuru, un viņi bieži vien pārmija pa vārdam. Harija bijušais skolotājs nepārprotami norādīja, ka nevēlas zēnu vairs redzēt agrākajā skolā. Turklāt viņš piebilda, ka labprāt sniegs Harijam nepieciešamās papildstundas, ja tādas ir vajadzīgas, jo vakaros parasti esot brīvs.
Kad Harijs pēc laikrakstu izvadāšanas atgriezās birojā, Dīkinsa kungs katru reizi ielika zēnam somā šokolādes tāfelīti un tad ļāva doties savās gaitās. Tas atsauca Harijam atmiņā Džailsu. Viņš bieži iedomājās par to, kas gan noticis ar draugu. Ne Harijs, ne arī Dīkinss neko par Džailsu nebija dzirdējuši jau kopš dienas, kad Frobišera kungs lika, lai Harijs pēc kora mēģinājuma ieiet viņa kabinetā.
Pirms došanās mājās Harijs vienmēr vēl brīdi pakavējās pie stiklotās vitrīnas un apbrīnoja tur novietoto pulksteni. Viņš zināja, ka tādu nemūžam nevarēs sev atļauties. Viņš pat ne reizi nepapūlējās pavaicāt Dīkinsa kungam tā cenu.
Nedēļu ierastajā ritumā bija tikai divas atšķirīgas dienas. Sestdienu rītus Harijs parasti centās pavadīt kopā ar Veco Džeku. Viņš devās pie senā drauga un ņēma līdzi visus iepriekšējo nedēļu Times, bet svētdienu vakaros, kad bija izpildījis savu pienākumu Svētās Marijas baznīcā, Harijs steidzās uz Kristus Svētās piedzimšanas baznīcu, lai piedalītos vakara dievkalpojuma dziedājumos.
Trauslā Mandejas jaunkundze lepnumā staroja, kad soprāns dziedāja solo. Viņa cerēja, ka nodzīvos tik ilgi, lai savām acīm skatītu, kā Harijs uzsāk mācības Kembridžā. Viņa grasījās zēnam izstāstīt par Karaļa Koledžas kori, taču ne ātrāk kā dienā, kad viņš būs iekļuvis Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– Vai Frobišera kungs grasās tevi iecelt par grupas vecāko? – noprasīja Vecais Džeks, iekams Harijs bija paguvis iekārtoties savā ierastajā sēdvietā.
– Nav ne jausmas, – Harijs atbildēja. – Ziniet, viņš vienmēr saka tā, – zēns piebilda, saraustījis apkakli. – “Klifton, dzīvē mēs vienmēr dabūjam to, ko esam pelnījuši. Ne vairāk un, pavisam noteikti, arī ne mazāk.”
Vecais Džeks iesmējās un pārtrauca Hariju ar vārdiem: – Tev labi izdevās atdarināt Frobišeru. – Un tad viņš apmierināti turpināja: – Tad jau viņš tevi gluži droši iecels par grupas vecāko.
– Es labāk gribētu uzvarēt stipendiju konkursā, lai iekļūtu Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, – noteica Harijs un piepeši izklausījās kā daudz vecāks cilvēks.
– Un tavi draugi? Beringtons un Dīkinss? – Vecais Džeks pavaicāja, mēģinādams uzlabot Harija omu. – Vai arī viņi tiecas uz augstākiem mērķiem?
– Dīkinsu viņi nemūžam neiecels par grupas vecāko, – atteica Harijs. – Viņš taču nespēj parūpēties pat par sevi, nemaz nerunājot par kādu citu. Labākajā gadījumā viņš var cerēt uz bibliotēkas pārrauga vietu. Turklāt neviens cits šo amatu neiekāro, tālab Frobišeram nenāksies ilgi nopūlēties, lai izraudzītos īsto kandidatūru.
– Un Beringtons?
– Neesmu pārliecināts, ka nākamajā semestrī viņš atgriezīsies skolā, – Harijs domīgi atteica. – Ja tomēr viņš turpinās mācības, tad noteikti nekļūs par grupas vecāko.
– Neaizmirsti par viņa tēvu! Nenovērtē par zemu šo cilvēku, – Vecais Džeks aizrādīja. – Viņš jau nu noteikti atradīs veidu, kā panākt, lai dēls jau pirmajā semestra dienā atkal būtu skolā. Un par to, ka viņš nekļūs par grupas vecāko, es arī nebūtu gatavs likt galvu ķīlā.
– Cerēsim, ka jums taisnība, – Harijs noteica.
– Un, ja es nekļūdos, tad viņš pēc tam ies sava tēva pēdās. Uz Ītonu.
– Ja viņam pašam būs kāda teikšana, tad ne. Džailss gribētu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā kopā ar mani un Dīkinsu.
– Ja viņš neiekļūs Ītonā, tad diezin vai tiks arī Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Tur iestājeksāmeni ir vieni no grūtākajiem visā valstī.
– Džailss sacīja, ka esot kaut ko ieplānojis.
– Tam jābūt kaut kam patiešām labam, lai piemuļķotu viņa tēvu un vēl arī eksaminētājus. – Harijs neko nesacīja, tādēļ Vecais Džeks vaicāja, mainīdams sarunas tematu: – Kā klājas tavai mātei?
– Viņu tikko paaugstināja amatā. Tagad viņa ir atbildīga par visām viesmīlēm un atskaitās pašam Fremptona kungam, viesnīcas direktoram.
– Tu noteikti ļoti lepojies ar mammu, – Vecais Džeks sacīja.
– Jā, kungs! Es ļoti lepojos ar viņu, turklāt grasos to pierādīt arī darbos.
– Ko tad tu esi izdomājis?
Harijs izstāstīja viņam savu noslēpumu. Vecais vīrs uzmanīgi klausījās un laiku pa laikam atzinīgi pamāja ar galvu. Viņš gan saskatīja šajā plānā nelielu problēmu, taču tā nudien nebija nepārvarama.
Kad Harijs ieradās no sava pēdējā laikrakstu izvadāšanas brauciena pirms atgriešanās skolā, Dīkinsa kungs iedeva viņam prēmiju. Vienu šiliņu. – Tu esi labākais avīžzēns, kāds man jebkad ir bijis, – viņš uzslavēja.
– Paldies, kungs! – pateicās Harijs un ielika naudu kabatā. – Dīkinsa kungs, vai drīkstu jums ko vaicāt?
– Jā, protams, Harij!
Zēns piegāja pie stiklotās vitrīnas, kur uz augšējā plaukta viens otram blakus bija izlikti divi pulksteņi. – Cik maksā šis? – viņš vaicāja un norādīja uz Ingersoll firmas pulksteni.
Dīkinsa kungs pasmaidīja. Jau vairākas nedēļas viņš bija gaidījis, kad Harijs beidzot to pavaicās, un atbildi bija labi sagatavojis. – Sešus šiliņus, – viņš atteica.
Harijs nespēja noticēt savām ausīm. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka tik brīnišķīga lieta noteikti maksā vismaz divtik. Tomēr pat par spīti tam, ka viņš ik nedēļu pusi nopelnītā bija pietaupījis un tagad vēl saņēmis prēmiju, viena šiliņa joprojām pietrūka.
– Vai tu saproti, Harij, ka tas ir sieviešu pulkstenis? – Dīkinsa kungs vaicāja.
– Jā, kungs, – Harijs atbildēja. – Es biju cerējis, ka varēšu uzdāvināt to savai mammai.
– Tādā gadījumā tu vari to dabūt par pieciem šiliņiem.
Tik milzīgu veiksmi Harijs nespēja aptvert.
– Paldies, kungs! – viņš tencināja un atdeva Dīkinsa kungam visus savus ietaupījumus. Tagad viņa kabatas bija pilnīgi tukšas.
Dīkinsa kungs izcēla pulksteni no stiklotās vitrīnas, neuzkrītoši noņēma cenu zīmi, uz kuras bija rakstīts “sešpadsmit šiliņu,” un ielika laikrādi elegantā kārbiņā.
Harijs svilpodams izgāja no veikala. Dīkinsa kungs pasmaidīja un kasē ielika desmit šiliņu naudas zīmi. Viņš bija priecīgs, ka izpildījis savu norunas daļu.
Devītā nodaļa
Atskanēja zvans.
– Laiks izģērbties! – jauno skolēnu guļamistabā nokomandēja dežurants. Bija noslēgusies mācību semestra pirmā diena. “Viņi visi izskatās tik mazi un bezpalīdzīgi,” nodomāja Harijs. Viens vai divi pavisam noteikti pūlējās apspiest asaras, daži lūkojās apkārt, īsti nebūdami pārliecināti, ko darīt. Kāds zēns bija pagriezies pret sienu un trīcēja pie visām miesām. Harijs šķērsoja telpu un piegāja pie viņa.
– Kā tevi sauc? – Harijs klusi vaicāja.
– Stīvensons.
– Ak tā. Bet es esmu Kliftons. Laipni lūgts Svētā Bedas skolā.
– Un es esmu Tjūksberijs, – ierunājās zēns, kurš bija nostājies Stīvensona gultai otrā pusē.
– Laipni lūgts Svētā Bedas skolā, Tjūksberij!
– Paldies, Klifton. Vai zini, šeit mācījās arī mans tēvs un vectēvs. Pēc tam viņi iestājās Ītonā.
– Par to es nemaz nešaubos, – noteica Harijs. – Un varu saderēt, ka abi bija kriketa komandas kapteiņi, – viņš piebilda un jau uzreiz nožēloja savus vārdus.
– Nē, mans tēvs bija “slapjais”, – nesatricināmā mierā paskaidroja Tjūksberijs. – Viņš nepiederēja pie “sausajiem”.
– Slapjais? – pārvaicāja Kliftons.
– Viņš bija airēšanas komandas kapteinis Oksfordā, un viņi cīnījās pret Kembridžas komandu.
Stīvensons piepeši izplūda asarās.
– Kas noticis? – vaicāja Harijs un apsēdās uz gultas viņam blakus.
– Mans tētis ir tramvaja vadītājs.
Pārējie zēni pārtrauca izkravāt mantas un cieši skatījās uz Stīvensonu.
– Tiešām? – Harijs pārvaicāja – Tad jau būs labāk, ja atklāšu tev kādu noslēpumu, – viņš piebilda gana skaļi, lai to dzirdētu arī citi. – Es esmu dokera dēls. Un nebūšu pārsteigts, ja uzzināšu, ka esi jaunais kora stipendiāts.
– Nē, – Stīvensons atbildēja. – Mana stipendija nav piesaistīta konkrētam mācību priekšmetam.
– Apsveicu! – Harijs teica un paspieda zēna roku. – Tu esi senas un godājamas tradīcijas turpinātājs.
– Paldies! Tikai ir viena nelaime… – Stīvensons nočukstēja.
– Kāda, Stīvenson?
– Man nav zobu pastas.
– Par to neraizējies, draugs, – sarunā iejaucās Tjūksberijs – Mana māte allaž visu ieliek dubultā.
Zvans noskanēja atkal. Harijs pasmaidīja. – Tagad visi gultās! – viņš strikti nokomandēja un devās uz durvju pusi.
Viņš dzirdēja klusu čukstu: – Paldies par zobu pastu!
– Tīrais sīkums, draugs.
– Un tā, – stingri noteica Harijs, izslēgdams gaismu, – līdz rītam es negribu no jums dzirdēt vairs ne vārda. Sešos trīsdesmit atkal tiks zvanīts. – Viņš mazliet nogaidīja un saklausīja kādu čukstam. – Es runāju pilnīgi nopietni! Vairs ne vārda! – Harijs pasmaidīja, izgāja no telpas un devās lejup pa kāpnēm, lai pievienotos Dīkinsam un Beringtonam grupu vecāko telpā.
Kad pirmajā jaunā semestra mācību dienā Harijs ieradās Svētā Bedas skolā, viņu sagaidīja divi pārsteigumi. Viņš tikko bija paguvis ieiet pa galvenajām durvīm, kad pie viņa pienāca Frobišera kungs.
– Apsveicu, Klifton! – viņš klusi teica. – Publiski tas tiks paziņots tikai rīt sapulces laikā, tomēr pateikšu, ka tu esi kļuvis par jauno mūsu skolas kapteini.
– Tam vajadzēja būt Džailsam… – neapdomīgi attrauca Harijs.
– Beringtons būs sporta spēļu kapteinis un…
Izdzirdējis, ka draugs atgriezīsies skolā, Harijs palēcās no prieka. Vecajam Džekam bija taisnība, kad viņš sacīja, ka Hugo kungs atradīs veidu, lai panāktu sava dēla atgriešanos skolā jau pirmajā semestra dienā.
Pēc neilga laika Džailss ienāca pa durvīm, un draugi sarokojās. Harijs ne ar vārdu nepieminēja tematu, kas noteikti bija abiem prātā.
– Nu, kādi tad ir mūsu jauniņie? – Džailss vaicāja, kad Harijs ienāca grupu vecāko telpā.
– Viens, manuprāt, līdzinās tev, – Harijs atteica.
– Tjūksberijs, vai ne? – Vai tu viņu pazīsti?
– Nē, bet papà ar viņa tēvu vienā laikā mācījās Ītonā.
– Es viņam pateicu, ka esmu dokera dēls, – Harijs pavēstīja un iekārtojās vienīgajā ērtajā krēslā, kas bija atrodams šajā telpā.
– Tiešām? – vaicāja Džailss. – Un viņš tev pateica, ka ir ministra dēls?
Harijs klusēja.
– Vai ir vēl kāds, ko īpaši vajadzētu paturēt acīs? – vaicāja Džailss.
– Stīvensons, – bilda Harijs. – Viņš, pēc rakstura spriežot, ir kaut kas pa vidu starp mani un Dīkinsu.
– Tad jau mums laikus jāaizslēdz izeja uz ugunsdzēsēju kāpnēm, negaidot, kad viņam uznāks tieksme tās izmantot.
Harijs bieži iedomājās par to, kas ar viņu būtu noticis, ja Vecais Džeks tajā naktī nebūtu viņu pierunājis atgriezties Svētā Bedas skolā.
– Kāda mums rīt pirmā stunda? – vaicāja Harijs un ieskatījās plānotājā.
– Latīņu valoda, – Dīkinss teica. – Tieši tālab mēs ar Džailsu atkārtojam par Pirmo pūniešu karu.
– Tas notika laikā no divi simti sešdesmit ceturtā līdz divi simti četrdesmit pirmajam gadam pirms Kristus dzimšanas, – sacīja Džailss.
– Varu saderēt, ka tev tas sagādā prieku, – piebilda Harijs.
– Jā, tiešām tā ir, – piekrita Dīkinss. – Un es nevaru vien sagaidīt, kad ķersimies pie Otrā pūniešu kara.
– Tas notika laikā no divi simti astoņpadsmitā līdz divi simti pirmajam gadam pirms Kristus dzimšanas, – noteica Harijs.
– Man vienmēr licies interesanti, kā gan tie grieķi un romieši varēja zināt, kad tieši Kristus piedzims, – piebilda Džailss.
– Ha, ha, ha… – sacīja Harijs.
Dīkinss nesmējās, bet turpināja: – Un visbeidzot mums jāpievēršas Trešajam pūniešu karam. Simt četrdesmit devītais līdz simt četrdesmit sestais gads.
– Vai mums patiešām jāzina par visiem trijiem? – Džailss vaicāja.
Redklifas Svētās Marijas baznīca bija cilvēku pilna. Pilsētas iedzīvotāji, skolēni un mācībspēki – visi bija ieradušies, lai piedalītos par godu Adventei rīkotajos svētkos, noklausītos astoņus Bībeles lasījumus un astoņu korāļus. Lēnām ienāca kora zēni un, dziedādami “Jūs, ticīgie, nāciet”, devās uz priekšu pa baznīcas ailu un pēc tam nostājās viņiem īpaši paredzētajās vietās.
Lasījumus uzsāka skolas direktors, tam sekoja “Tu, mazā, klusā Betlēme”. Dievkalpojuma lapiņās bija ierakstīts, ka trešo pantu izpildīs solists Harijs Kliftons.
Harija māte lepni sēdēja trešajā rindā, bet vecā sieviete viņai blakus vēlējās itin visiem pastāstīt, ka solists ir viņas mazdēls. Vīrs, kurš sēdēja blakus Meizijai otrā pusē, nedzirdēja ne vārda, tomēr neviens to pat nevarētu nojaust, jo viņa sejā rotājās apmierināts smaids. Tēvocis Stens gan nekur tuvumā nebija manāms.
Otrais lasījums bija uzticēts sporta spēļu kapteinim. Kad Džailss atgriezās savā vietā, Harijs pamanīja, ka draugs sēž blakus dižciltīga izskata sirmgalvim. Harijs nodomāja, ka tas, visticamāk, ir sers Volters Beringtons. Reiz Džailss bija pastāstījis, ka viņa vecaistēvs dzīvojot pat lielākā mājā nekā Džailsa ģimene. Harijam gan likās, ka tas vispār nav iespējams. Džailsam otrā pusē sēdēja viņa māte un tēvs. Beringtones kundze uzsmaidīja Harijam, bet Beringtona kungs ne reizi pat nepaskatījās uz viņa pusi.
Ērģelnieks atskaņoja ievadtaktis korālim “Trīs ķēniņi”, draudze cēlās kājās un skaļi sāka dziedāt. Nākamais lasījums bija Frobišera kunga ziņā, bet pēc tam vajadzēja sekot priekšnesumam, kuru Mandejas jaunkundze uzskatīja par visa pasākuma izcilāko punktu. Lielā draudze nekustīgi klausījās, kā Harijs pārliecināti un tīri izpilda “Klusa nakts”. Pat skolas direktors apmierināti smaidīja, klausoties Harija dziedājumu.
Nākamais ar lasījumu uzstājās bibliotēkas pārraugs. Harijs bija palīdzējis draugam sagatavoties, abi kopā vairākkārt bija caurskatījuši tekstu, lai viss izdotos gludi.
Dīkinss bija stāstījis Džailsam, ka ļoti centies izvairīties no šā nepatīkamā pienākuma, taču Frobišera kungs uzstājis, ka ceturtais lasījums allaž esot bibliotekāra ziņā. Dīkinsa uzstāšanās nebija tik spoža kā Džailsam, tomēr arī izdevās visnotaļ labi. Harijs viņam piemiedza ar aci, kad draugs devās atpakaļ un apsēdās pie saviem vecākiem.
Atkal piecēlās koris, lai izpildītu “Lai prieka vēsts nu skan”. Draudze palika sēžam. Šo korāli Harijs uzskatīja par visgrūtāko viņu repertuārā, jo tajā izmantoti neparasti mūzikas izteiksmes līdzekļi.
Holkoma kungs pievēra acis, lai labāk izbaudītu solista balsi. Brīdī, kad Harijs dziedāja “par to lai visi līksmojas”, skolotājam šķita, ka dzird tikko saklausāmu neprecizitāti, sīku piesmakumu. Holkoma kungs nosprieda, ka zēns laikam būs saaukstējies. Mandejas jaunkundzei gan viss bija skaidrs. Šīs pazīmes viņa bija manījusi jau daudzas reizes iepriekš, tomēr klusi lūdzās, kaut būtu kļūdījusies. Diemžēl lūgšanas netika uzklausītas. Harijs pabeigs šo uzstāšanos, un tikai daži cilvēki zālē zinās, kas noticis. Viņš noteikti varēs dziedāt vēl vairākas nedēļas, iespējams, pat mēnešus, tomēr Lieldienu slavas himnu izpildīs jau kāds cits zēns.
Vecais vīrs, kurš ieradās jau tad, kad dievkalpojums bija sācies, arī pilnīgi skaidri saprata, kas notiek. Vecais Džeks devās projām īsu brīdi pirms tam, kad bīskaps pēdējo reizi svētīja draudzi. Viņš zināja, ka līdz nākamajai sestdienai Harijam nebūs iespējams atnākt ciemos. Un tātad būs pietiekami daudz laika, lai padomātu, kā atbildēt uz neizbēgamajiem jautājumiem.
– Vai varam parunāt, Klifton? – sacīja Frobišera kungs, kad zvans bija vēstījis par mājasdarbu gatavošanas laika beigām. – Atnāc uz manu kabinetu. – Harijs nemūžam neaizmirsīs to pirmo reizi, kad dzirdēja šādus vārdus.
Kad Harijs iegāja kabinetā, pasniedzējs vedināja apsēsties tuvāk pie uguns. Tā viņš nekad iepriekš nebija darījis. – Es tikai vēlējos tevi nomierināt. – Arī šādus vārdus Harijs no pasniedzēja dzirdēja pirmo reizi. – Tas, ka tu vairs nevari dziedāt korī, neietekmēs tavu stipendiju. Mēs labi zinām, ka tavs devums skolai neaprobežojas tikai ar piedalīšanos korī.
– Paldies, kungs! – sacīja Harijs.
– Un tomēr… mums ir jādomā par tavu nākotni. Mūzikas pasniedzējs man sacīja, ka paies zināms laiks, līdz tava balss atjaunosies. Un tas, manuprāt, liek skaidri paraudzīties uz tavām iespējām iegūt ar mūziku saistītu stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– Man nav ne mazāko iespēju, – rāmi atteica Harijs.
– Varu tev tikai piekrist, – sacīja Frobišers. – Jūtos atvieglots, jo redzu, ka tu izproti situāciju. Bet, – viņš turpināja, – es ar lielāko prieku ierakstīšu tavu vārdu to skolēnu sarakstā, kuri kandidē uz nepiesaistīto stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Un tomēr… – viņš piebilda, kamēr Harijs vēl nebija paguvis neko sacīt, – tev varbūt vajadzētu apsvērt, ka lielākas izredzes būtu tad, ja tu kandidētu uz Kolstonas skolu vai Karaļa koledžu Glosterā. Tajās ir daudzkārt vieglāki iestājeksāmeni.
– Nē, paldies, kungs! – atbildēja Harijs. – Mana galvenā izvēle ir Bristoles klasiskā ģimnāzija. – Tieši tikpat striktu atbildi viņš bija devis arī Vecajam Džekam tikšanās reizē pagājušajā sestdienā, kad viņa draugs bija sacījis apmēram kaut ko tādu, ka nevajag uzreiz sadedzināt visus tiltus.
– Lai notiek! – noteica Frobišers, kurš nemaz nebija gaidījis citu atbildi, tomēr juta, ka viņa pienākums ir piedāvāt arī alternatīvu. – Tad nu padarīsim defektu par efektu.
– Un ko jūs iesakāt man darīt?
– Tagad, kad esi atbrīvots no kora nodarbībām, tev būs daudz vairāk laika gatavoties iestājeksāmeniem.
– Jā, kungs. Tomēr man joprojām ir pienākumi, kurus…
– Un es izdarīšu visu, kas manos spēkos, lai tavi skolas kapteiņa pienākumi turpmāk nebūtu tik apgrūtinoši.
– Paldies, kungs!
– Starp citu, Klifton, – sacīja Frobišers un piecēlās no krēsla. – Es tikko izlasīju tavu eseju par Džeinu Ostinu. Man likās aizraujoša tava doma par to, ka Ostinas jaunkundze, iespējams, nekad nebūtu uzrakstījusi romānu, ja iekļūtu universitātē, un tas neizdotos tik dziļš un neatspoguļotu tādu izpratni.
– Reizēm neveiksmē slēpjas arī veiksme, – piebilda Harijs.
– Tas neizklausās pēc Džeinas Ostinas, – sacīja Frobišers. – Tie nav viņas vārdi, – piekrita Harijs. – Tos sacījis, kāds, kurš nav mācījies universitātē, – viņš piebilda, bet vairs neko nepaskaidroja.
Meizija ieskatījās savā jaunajā rokaspulkstenī un pasmaidīja. – Tagad man jāiet projām, Harij. Ja vien nevēlos nokavēt darbu.
– Protams, mammu, – atteica Harijs un pielēca kājās. – Es pavadīšu tevi līdz tramvaja pieturai.
– Harij, vai esi padomājis par to, ko darīsi, ja tomēr nedabūsi to stipendiju? – māte beidzot uzdeva jautājumu, no kura bija vairījusies jau nedēļām ilgi.
– Bieži, – atteica Harijs un atvēra viņai durvis. – Un pārāk daudz izvēles iespēju man nebūs. Man nāksies atgriezties Merivudā. Un četrpadsmit gadu vecumā es metīšu mācībām mieru un meklēšu darbu.
Desmitā nodaļa
– Vai jūties gatavs stāties eksaminētāju priekšā, manu zēn? – vaicāja Vecais Džeks.
– Cik vien gatavs varu būt, – atbildēja Harijs. – Starp citu, es paklausīju jūsu padomam un izskatīju iepriekšējo gadu eksāmenu materiālus. Jums bija taisnība. Tur patiešām redzama sistēma. Un daži jautājumi atkārtojas pēc konkrēta laika intervāla.
– Labi. Un kā tev sokas ar latīņu valodu? Mēs nevaram atļauties izgāšanos tajā eksāmenā, lai cik labi rezultāti būtu citos priekšmetos.
Harijs pasmaidīja, jo Vecais Džeks sacīja “mēs”. – Pateicoties Dīkinsam, pagājušajā nedēļā eksāmena mēģinājumā man bija sešdesmit deviņi procenti pareizu atbilžu. Tiesa, es aizsūtīju Hannibalu gājienā pāri Andu kalniem.
– Tu nošāvi greizi tikai par sešiem tūkstošiem jūdžu, – iesmējās Vecais Džeks. – Un kā tev liekas, kas sagādās vislielākās grūtības?
– Četrdesmit pārējie zēni no Svētā Bedas skolas, kuri liks to eksāmenu. Nemaz jau nerunājot par tiem divsimt piecdesmit, kuri nāk no citām skolām.
– Aizmirsti par viņiem, – noteica Vecais Džeks. – Ja vien vēlēsies, tu visu spēsi, un viņi nebūs nekāda problēma.
Harijs klusēja.
– Un kā klājas tavai balsij? – vaicāja Vecais Džeks, kurš allaž mainīja sarunas tematu ik reizi, kad Harijs apklusa.
– Nav nekā jauna, – Harijs atbildēja. – Var nākties gaidīt nedēļām ilgi, līdz uzzināšu, vai esmu tenors, baritons vai bass. Un pat tad nebūs nekādas garantijas, ka būšu labs dziedātājs. Viens ir pavisam skaidrs… Bristoles klasiskā ģimnāzija man nepiedāvās korista stipendiju, kamēr es būšu kā zirgs ar lauztu kāju.
– Neraizējies tik ļoti, – Vecais Džeks mierināja. – Viss nemaz nav tik ļauni.
– Ir pat vēl ļaunāk, – iebilda Harijs. – Ja es patiešām būtu zirgs, viņi mani nošautu un izbeigtu manu nožēlojamo eksistenci.
Vecais Džeks iesmējās. – Kad ir eksāmeni? – viņš vaicāja, lai gan atbildi jau zināja.
– Aiznākamajā ceturtdienā. Vispirms būs vispārējā zināšanu pārbaude, kas sāksies deviņos no rīta. Pēc tam dienas garumā vēl pieci citi pārbaudījumi, kas noslēgsies ar angļu valodas un literatūras eksāmenu pulksten četros.
– Ir labi, ka pēdējais ir tavs iemīļotākais priekšmets, – secināja Vecais Džeks.
– Cerēsim, ka tā, – atteica Harijs. – Jālūdz Dievs, lai būtu jautājums par Dikensu. Jau pēdējos trīs gadus eksāmenu jautājumos nav bijis nekas par viņu. Tāpēc tieši viņa darbus esmu lasījis viscītīgāk.
– Velingtons savos memuāros rakstīja, – teica Vecais Džeks, – ka ikvienā militārā kampaņā visļaunākais ir laiks, kamēr jāgaida saullēkts uzbrukuma dienā.
– Pilnībā piekrītu, un tas nozīmē, ka tuvākajās divās nedēļās man nebūs daudz miega stundu.
– Vēl viens iemesls, lai nākamajā sestdienā nenāktu mani apciemot, Harij. Tev laiks jāizmanto lietderīgāk. Lai nu kā, bet tā ir tava dzimšanas diena. Ja vien es pareizi atceros.
– Kā jūs to zināt?
– Atzīšos, ka šo informāciju neizlasīju laikrakstā The Times. Bet pagājušajā gadā tā bija tajā pašā dienā, tādēļ esmu sagatavojis tev mazu dāvaniņu. – Vecais Džeks paņēma sainīti, kas bija ietīts kādas iepriekšējās nedēļas avīzes lapā. Viņš pasniedza sainīti Harijam.
– Paldies, kungs! – tencināja zēns. Viņš atsēja dāvanu, attina avīžpapīru un izņēma nelielu, tumši zilu kārbiņu. Bija grūti noticēt ieraudzītajam. Tur bija Ingersoll firmas vīriešu pulkstenis, ko Harijs pēdējo reizi bija redzējis stiklotajā vitrīnā Dīkinsa kunga veikalā.
– Paldies! – Harijs atkārtoja un uzlika dāvanu sev uz rokas. Kādu brīdi viņš no tās nespēja ne acu novērst. Zēns no sirds brīnījās, kur gan Vecais Džeks ņēmis sešus šiliņus.
Eksāmenu rītā Harijs pamodās jau ilgi pirms saules lēkta. Viņš neēda brokastis, bet izvēlējās šo laiku veltīt atkārtošanai un agrāko gadu eksāmenu materiālu izskatīšanai. Galvaspilsētas, valstis, kuras karojušas savā starpā, nozīmīgi datumi, premjerministri, monarhi… Pēc stundas viņš jutās sagatavojies, lai stātos pretī eksaminētājam.
Jau atkal viņam tika ierādīta vieta pirmajā rindā starp Dīkinsu un Beringtonu. Viņam ienāca prātā doma, ka šī varbūt ir pēdējā reize. Kad pulkstenis noskaitīja desmito rīta stundu, vairāki pasniedzēji sāka iet pa solu rindām un četrdesmit satrauktiem zēniem izsniedza vispārējās zināšanu pārbaudes eksāmena lapas. Precīzāk – trīsdesmit deviņiem satrauktiem zēniem un Dīkinsam.
Harijs lēnām izlasīja visus jautājumus. Ticis līdz simtajam, viņš atļāvās pasmaidīt, paņēma spalvaskātu, iemērca spalvu tintē un sāka rakstīt. Pēc četrdesmit minūtēm viņš jau atkal bija nonācis pie simtā jautājuma. Zēns ieskatījās savā pulkstenī. Vēl bija atlikušas desmit minūtes, lai otrreiz pārskatītu un pārbaudītu uzrakstītās atbildes. Viņš mirkli pakavējās pie trīsdesmit ceturtā jautājuma un apsvēra jau uzrakstīto atbildi. Vai tas bija Olivers Kromvels vai arī Tomass Kromvels, kuru par nodevību ieslodzīja Londonas Tauerā? Zēns atsauca atmiņā kardināla Vulzija dzīvesgājumu un izvēlējās to cilvēku, kurš lorda kanclera amatā bija stājies viņa vietā.
Pulksteņa sitieni vēstīja, ka pienākušas pārbaudījuma beigas. Harijs tobrīd bija ticis līdz deviņdesmit otrajam jautājumam. Viņš veikli pārskatīja vēl atlikušos astoņus. Kad pasniedzējs paņēma Harija lapu, tinte pie atbildes uz pēdējo jautājumu vēl nebija īsti nožuvusi.
Viņiem tika dots divdesmit minūšu pārtraukums. Harijs, Dīkinss un Beringtons lēnām pastaigājās pa golfa laukumu, kur vēl tikai pirms nedēļas Džailss bija uzrādījis ievērojamus rezultātus spēlē.
– Amo, amas, amat, – noskaitīja Dīkinss, kurš cītīgi palīdzēja draugiem atkārtot latīņu valodas gramatiku, ne reizi neieskatīdamies mācību grāmatā.
– Amamus, amatis, amant, – atkārtoja Harijs, kad viņi devās atpakaļ uz eksaminācijas telpu.
Pēc stundas Harijs nodeva savu latīņu valodas eksāmena lapu un jutās pārliecināts, ka ir atbildējis pareizi uz vairāk nekā obligāti noteiktajiem sešdesmit procentiem jautājumu.
Arī Džailss izskatījās ar sevi apmierināts.
Visi trīs draugi devās uz skolas ēdamtelpu. Harijs aplika roku Dīkinsam ap pleciem un teica: – Paldies, vecīt!
Vēlāk tajā pašā rītā, Harijs, izlasījis ģeogrāfijas eksāmena jautājumus, klusībā pateicās savam slepenajam ierocim. Gadu gaitā Vecais Džeks bija viņam sniedzis ļoti daudz zināšanu, pat neradot iespaidu par mācīšanos.
Lenča laikā Harijs nazim un dakšiņai pat nepieskārās, Džailss bija pievārējis pusi cūkgaļas pīrāga, bet Dīkinss nevarēja vien beigt mielošanos.
Pēcpusdienā pirmais bija vēstures eksāmens, un tas Harijam lielas raizes nesagādāja. Henrijs VIII, Elizabete, Rolijs, Dreiks, Napoleons, Nelsons, Velingtons un vēl pārējie vēstures personāži maršēja kā uz kaujas lauku, bet Harijs soļoja viņiem līdzi.
Uzdevumi matemātikas eksāmenā izrādījās daudz vieglāki, nekā Harijs bija gaidījis, un pat Džailss domāja, ka ir spējis tos pieveikt.
Pēdējā pārtraukuma laikā Harijs atgriezās atpūtas telpā un pārskatīja savu eseju par Dāvidu Koperfīldu. Viņš bija pārliecināts, ka savā iemīļotākajā priekšmetā varēs iegūt labākos rezultātus. Pēc tam viņš lēnām devās atpakaļ uz eksaminācijas telpu un prātā nemitīgi atkārtoja Holkoma kunga iecienītāko vārdu: “Koncentrējies!”
Viņš izlasīja eksāmena tematu un saprata, ka šajā gadā uzmanība pievērsta Tomasam Hārdijam un Lūisam Kerolam. Viņš bija izlasījis Hārdija romānu “Kāsterbridžas mērs” un Lūisa Kerola grāmatu “Alise Brīnumzemē”, taču šo autoru radītie varoņi nebija viņam pārlieku tuvi. Harija rakstāmspalva lēnām čirkstēja pār lapu, un, kad bija pagājusi noteiktā stunda, viņš nejutās pārliecināts, vai uzrakstījis pietiekami daudz. Viņš, mazliet nomākts, izgāja ārā pēcpusdienas saulē. Atlika tikai paraudzīties uz pārējo zēnu sejām, lai kļūtu skaidrs – nevienam no konkurentiem šis pārbaudījums nav licies viegls. Viņš nodomāja, ka varbūt tomēr vēl viss nav zaudēts.
Pēc tam sekoja tas, ko Holkoma kungs dēvēja par katra eksāmena ļaunāko daļu, – dienas šķita nebeidzami garas, un bija grūti sagaidīt brīdi, kad uz skolas ziņojumu dēļa tiek piesprausts saraksts ar eksāmenu rezultātiem. Tas bija laiks, kad zēni pasāka lietas, ko vēlāk nācās nožēlot un par kurām viņus varētu pat izslēgt no skolas. Kāds zēns tika pieķerts dzeram sidru aiz divriteņu novietnes, kāds cits smēķēja tualetē, bet vēl kāds bija manīts izejam no kinoteātra laikā, kad visiem skolēniem jau vajadzēja atrasties gultā.
Nākamajā svētdienā Džailsam neveicās šās sezonas pirmajā kriketa spēlē. Dīkinss bija atgriezies bibliotēkā. Harijs devās garās pastaigās un prātā neskaitāmas reizes pārcilāja eksāmena jautājumus un savas atbildes uz tiem. Tas, protams, nepalīdzēja.
Svētdienas pievakari Džailss aizvadīja, trenējoties kriketa spēlē. Pirmdienā Dīkinss negribīgi nodeva savas pilnvaras jaunajam bibliotēkas pārraugam. Otrdienā Harijs pārlasīja Tomasa Hārdija romānu “Tālu no trokšņainā pūļa” un skaļi izgrūda lāstu. Trešdienas naktī Harijs un Džailss klusi sarunājās, kamēr Dīkinss rāmi gulēja, iegrimis miegā.
Ilgi pirms brīža, kad torņa pulkstenis bija nozvanījis noteikto stundu, četrdesmit zēni jau drūzmējās skolas pagalmā. Rokas sabāzuši kabatās, noliektām galvām viņi gaidīja direktora ierašanos. Visi zināja, ka Okšota kungs atnāks minūti par agru vai minūti vēlāk, nekā noteikts, tomēr bez piecām minūtēm desmitos visi jau raidīja skatienus uz durvīm, pa kurām bija jānāk direktoram. Daži skatījās uz torņa pulksteni un klusībā lūdzās, kaut rādītāji kustētos mazliet veicīgāk.
Kad atskanēja pirmais zvans, durvis atvērās, un cienīgtēvs Semjuels Okšots iznāca no ēkas. Vienā rokā viņš turēja papīra lapu, bet otrā četras piespraudes. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuri neko neatstāj nejaušības ziņā. Sasniedzis celiņa galu, viņš atvēra nelielos vārtus un savā ierastajā gaitā devās pāri skolas pagalmam, nevērīgs pret to, kas notiek viņam apkārt. Zēni veikli pakāpās malā, izveidojot nelielu gaiteni, lai direktora soli nekas nekavētu. Tieši brīdī, kad pulkstenis dimdināja desmito reizi, viņš apstājās pie ziņojumu dēļa, piesprauda papīra lapu pie ziņojumu dēļa un, ne vārda nesacījis, devās projām.
Četrdesmit zēnu sadrūzmējās ap ziņojumu dēli. Nevienam nebija pārsteigums, ieraugot saraksta augšgalā Dīkinsa vārdu. Viņš bija ieguvis deviņdesmit divus punktus un tātad arī nominēts Bristoles klasiskās ģimnāzijas stipendijai. Džailss lēkāja no prieka, pat nepūlēdamies slēpt atvieglojumu, kad ieraudzīja, ka saņēmis sešdesmit četrus punktus.
Abi laimīgie pagriezās, lai paskatītos, kur palicis draugs. Harijs stāvēja viens pats tālu no trakojošā pūļa.
MEIZIJA KLIFTONE
1920‒1936
Vienpadsmitā nodaļa
Mūsu kāzas nebija nekāds lielais pasākums. Un kāds gan brīnums, ja ne Kliftoni, ne arī Tenkoki nebija no turīgajiem. Lielākie izdevumi bija maksa par kora uzstāšanos. Divi ar pusi šiliņi. Un tas patiešām bija tā vērts. Man vienmēr bija gribējies dziedāt Mandejas jaunkundzes vadītajā korī. Lai gan viņa atzina manu balsi par piemērotu, tomēr no piedalīšanās korī man nekas neiznāca, jo nepratu ne lasīt, ne rakstīt.
Pieņemšana, ja to vispār tā var saukt, notika Stilhausleinā, Artura vecāku mājā ar terasi. Alus muca, nedaudz maizīšu ar zemesriekstu sviestu un kāds ducis cūkgaļas pīrāgu. Mans brālis Stens bija paņēmis līdzi zivi ar ceptiem kartupeļiem. Un visu pārspēja tas, ka mums agri bija jādodas projām, lai pagūtu uz autobusu, kas mūs aizvedīs medusmēnesī uz Vestonsjūpermēru. Arturs bija rezervējis numuru viesu namā jūras krastā, tur ieradāmies piektdienas vakarā. Tā kā pārsvarā laiks bija lietains, tad mēs tikpat kā visu nedēļas nogali neizgājām no guļamistabas.
Likās pavisam dīvaini, ka arī otrā reize, kad nodarbojos ar seksu, bija tieši Vestonsjūpermērā. Kad pirmoreiz ieraudzīju Arturu kailu, mani pārņēma satricinājums. Pāri viņa vēderam stiepās liela, sarkana un nelīdzena rēta. Nolādētie vācieši! Viņš nekad nebija stāstījis, ka ticis ievainots karā.
Mani nepārsteidza Artura straujā erekcija uzreiz pēc tam, kad es novilku apakškreklu. Tomēr, jāatzīstas, es cerēju, ka viņš pirms mīlēšanās vismaz noaus kurpes.
No viesu nama mēs izrakstījāmies svētdienas pievakarē un paguvām uz pēdējo Bristoles autobusu. Arturam pirmdienas rītā sešos jau bija jāierodas dokos.
Pēc kāzām Arturs pārcēlās dzīvot uz mūsu māju. Viņš manam tēvam sacīja, ka tas esot tikai uz laiku, līdz atradīsim paši savu pajumti. Parasti šāds izteikums tomēr nozīmēja laiku līdz dienai, kad kāds no vecākiem aiziet mūžībā. Lai kā arī būtu, gan mana, gan arī Artura ģimene Stilhausleinā dzīvoja kopš neatminamiem laikiem.
Arturs bija laimīgs, kad pateicu viņam, ka gaidu bērnu. Viņš vēlējās vismaz sešus. Es raizējos, vai pirmo viņš uzskatīs par savu, tomēr patiesību zinājām tikai es un mana mamma, tālab Arturam nebija iemeslu kļūt aizdomīgam.
Pēc astoņiem mēnešiem es dzemdēju zēnu. Paldies Dievam, nebija nekā tāda, kas norādītu, ka tas nav Artura bērns. Mēs zēnu nosaucām par Haroldu, un tas ļoti iepriecināja manu tēvu. Nu viņa vārds dzīvos arī ģimenes nākamajā paaudzē.
Kopš tā laika es kā pašsaprotamu pieņēmu faktu, ka tagad būšu piesaistīta mājām gluži tāpat kā mana mamma un vecāmāte un katru otro gadu dzemdēšu pa bērnam. Arturs nāca no astoņu bērnu ģimenes, bet es biju ceturtā no pieciem. Tomēr Harijs tā arī palika mans vienīgais bērns.
Parasti Arturs uzreiz pēc darba devās mājup, lai pirms gulētiešanas kādu laiku pavadītu kopā ar dēlu. Kad tajā piektdienas vakarā viņš nepārnāca, es pieņēmu, ka viņš kopā ar manu brāli aizgājis uz krogu. Tomēr, kad Stens, pārdzēris prātu, pēc pusnakts ielīgoja mājā, vicinot piecu mārciņu banknošu žūksni, Arturu viņam blakus nemanīja. Stens vienu piecinieku iedeva arī man, un es pat nodomāju, vai tikai viņš nav aplaupījis banku. Kad vaicāju viņam, kur palicis Arturs, brālis noslēdzās sevī.
Tajā naktī es neaizgāju gulēt, bet sēdēju uz apakšējā pakāpiena un gaidīju vīru pārnākam. Kopš dienas, kad apprecējāmies, Arturs ne reizi nebija nakti pavadījis ārpus mājas.
Lai gan Stens jau bija atjēdzies, kad nākamajā rītā nokāpa lejā uz virtuvi, brokastu laikā viņš nepateica ne vārda. Kad vaicāju, vai viņam zināms, kur ir Arturs, viņš attrauca, ka neesot redzējis manu vīru kopš brīža, kad visi iepriekšējā vakarā devās projām no darba. Stenu pieķert melos bija vieglāk par vieglu, jo tādās reizēs viņš nemēdza skatīties sarunbiedram acīs. Es jau grasījos viņu patirdīt nopietnāk, kad pie namdurvīm atskanēja skaļi klauvējieni. Mana pirmā doma bija par Arturu, tāpēc steidzos atvērt.
Mājā ieskrēja divi policisti, kas aizsteidzās uz virtuvi, sagrāba Stenu, saslēdza viņu rokudzelžos un paziņoja, ka viņš tiek arestēts par laupīšanu. Tagad man kļuva skaidrs, no kurienes bija uzradies tas piecinieku žūksnis.
– Es neko neesmu nolaupījis! – Stens protestēja. – Naudu man iedeva Beringtona kungs.
– Ļoti ticams stāsts, – noteica viens policists.
– Bet tā ir balta patiesība, – Stens neatkāpās no sava arī tad, kad policisti vilka viņu projām. Un šoreiz es skaidri redzēju, ka Stens nemelo.
Es atstāju Hariju manas mammas gādībā un skrēju uz dokiem, cerēdama, ka Arturs ir ieradies darbā uz rīta maiņu un varēs man pastāstīt, kālab arestēts Stens. Es centos nedomāt par to, ka varbūt aiz restēm iesēdināts arī pats Arturs.
Vīrs pie vārtiem man pateica, ka visu rītu neesot Arturu redzējis. Viņš izpētīja sarakstu, un pēc tam viņa sejā parādījās savāda izteiksme. Vīrietis paziņoja, ka Arturs iepriekšējā vakarā maiņas beigās nemaz neesot reģistrējies. – Nevainojiet mani! Vakar manis te nemaz nebija. – Viņš vairāk neko arī nespēja pateikt.
Tikai vēlāk es sapratu, kāpēc viņš pieminēja “vainu”.
Dokos es apvaicājos vairākiem Artura paziņām, un visi gluži kā papagaiļi mala vienu un to pašu. “Neesmu redzējis kopš vakardienas.” Un pēc tam ikviens naski pazuda no manām acīm. Es jau grasījos doties uz policijas iecirkni, lai pavaicātu, vai viņi apcietinājuši arī Arturu, bet tad pamanīju kādu vecu vīru. Viņš, galvu nodūris, gāja garām.
Steidzos viņam pakaļ un jau sagatavojos, ka viņš mani raidīs projām, vai arī izliksies, ka vispār nezina, par ko es runāju. Taču, kad viņu panācu, viņš apstājās, noņēma cepuri un teica: – Labrīt! – Biju pārsteigta par tik pieklājīgu izturēšanos un kļuvu drošāka, tāpēc pavaicāju, vai viņš šorīt ir redzējis Arturu.
– Nē, – vecais vīrs atteica, – redzēju viņu tikai iepriekšējā dienā, kad viņš kopā ar jūsu brāli strādāja vakara maiņā.
Laikam jau jums vajadzētu pavaicāt brālim.
– Nevaru, – es atbildēju. – Viņu apcietināja un aizveda uz iecirkni.
– Par ko viņu apsūdzēja? – Vecais Džeks, neizpratnes pārņemts, vaicāja.
– Nezinu, – es atbildēju.
Vecais Džeks pašūpoja galvu. – Nevaru jums palīdzēt, Kliftones kundze, – viņš noteica. – Tomēr ir vismaz divi cilvēki, kuri zina visu stāstu pilnībā. – Viņš norādīja uz lielu ēku, kas bija celta no sarkaniem ķieģeļiem, un Arturs to vienmēr dēvēja par “administrāciju”.
Tobrīd pa nama parādes durvīm iznāca policists, un es nodrebinājos. Kad paskatījos atpakaļ, Vecais Džeks jau bija pazudis. Es apsvēru iespēju iet uz “administrāciju” jeb “Beringtona ēku” – tā to patiesībā sauca –, tomēr pārdomāju. Ko tad es īsti sacīšu, kad būšu nonākusi aci pret aci ar mana vīra priekšnieku?
Tā nu, gluži apjukusi, es devos mājup un pūlējos rast skaidrību pilnīgi nesaprotamajos notikumos.
Es vēroju Hugo Beringtonu, kad viņš sniedza liecību. Ar neticamu pašpārliecību un milzīgu uzpūtību viņš klāstīja zvērinātajiem puspatiesības. Gluži tāpat kā bija čukstējis man guļamistabas privātajā atmosfērā. Kad viņš devās projām no liecinieka vietas, es skaidri zināju, ka Stenam nav ne mazāko izredžu izvairīties no soda.
Tiesnesis nosprieda, ka mans brālis ir gluži parasts zaglis, kurš izmantojis zināmas priekšrocības, lai aplaupītu savu darba devēju. Runas beigās viņš sacīja, ka nav citas iespējas – Stens jāiesloga cietumā uz trijiem gadiem.
Kamēr ilga process, es katru dienu pavadīju tiesas zālē, pūlēdamās saklausīt kaut sīkāko norādi, mājienu, minējumu par to, kas noticis ar manu vīru tajā dienā.
Un ik reizi, kad tiesnesis pavēstīja par sēdes pārtraukumu, es nebiju uzzinājusi neko vairāk, lai gan biju pilnīgi pārliecināta, ka brālis man neizstāsta visu līdz galam. Pagāja laiks, līdz es noskaidroju, kālab tā.
Bez manis bija tikai vēl viens cilvēks, kurš katru dienu ieradās uz tiesas sēdi, proti, Vecais Džeks Tārs, tomēr mēs nesarunājāmies. Patiesību sakot, mēs laikam nekad arī vairs nesatiktos, ja vien tas nebūtu jādara Harija dēļ.
Tikai pēc kāda laika es pieņēmu domu, ka Arturs vairs nekad neatgriezīsies. Stens bija apcietinājumā pavadījis vien dažas dienas, kad es reāli sapratu, ko nozīmē dzīves smagums. Viens no ģimenes iztikas pelnītājiem bija cietumā, bet otra atrašanās vieta bija zināma vienīgi Dievam, un mēs jau pavisam drīz vārda pilnā nozīmē bijām palikuši bez maizes. Laimīgā kārtā Stilhausleinā valdīja nerakstīts likums – ja kāds tiek aizsūtīts “brīvdienās”, kaimiņi dara visu, ko vien spēj, lai atbalstītu bez apgādnieka palikušo ģimeni.
Pie mums bieži iegriezās mācītājs Votss un reizumis pat atdeva pa kādai monētai, ko mēs gadu gaitā bijām likuši ziedojumu traukā. Šad tad atnāca arī Mandejas jaunkundze un dāvāja mums daudz vairāk nekā tikai labus padomus, projām viņa allaž devās ar tukšu grozu. Tomēr man nekas nespēja aizstāt zaudēto vīru, turklāt mans brālis bija bez vainas ieslodzīts cietumā, bet dēlam vairs nebija tēva.
Harijs jau spēra savus pirmos soļus, bet es bažījos par to, kāds būs pirmais viņa izrunātais vārds. Vai zēns maz atcerēsies cilvēku, kurš parasti sēdēja galda galā? Vai mazais vaicās, kālab viņa tur vairs nav? Tieši vecaistēvs izdomāja, ko sacīsim, kad bērns sāks uzdot jautājumus. Mēs vienojāmies, ka visi stāstīsim vienu un to pašu. Galu galā bija maz ticams, ka Harijs reiz varētu satikties ar Veco Džeku.
Tobrīd Tenkoku ģimenei parādījās daudz biedējošāka problēma – kā nelaist vilku pie avīm. Precīzāk sakot, kā izvairīties no īres naudas iekasētāja un tiesu izpildītāja. Kad biju iztērējusi Stena iedotās piecas mārciņas, ieķīlājusi apsudraboto tējas sietiņu, kas piederēja manai mammai, pēc tam arī savu saderināšanās gredzenu un visbeidzot pat laulības gredzenu, es sāku bažīties, ka jau drīz mūs padzīs no mājām.
Tomēr šis biedējošais mirklis tika atlikts uz dažām nedēļām, jo pie mūsu namdurvīm atkal atskanēja klauvējiens. Šoreiz tur stāvēja nevis policisti, bet gan kāds vīrs, Spārksa kungs. Viņš sacīja, ka pārstāvot arodbiedrību, kurā bijis iestājies arī Arturs, un esot ieradies pārliecināties, vai es esmu saņēmusi kādu kompensāciju no vīra darba devēja.
Apsēdinājusi Spārksa kungu pie virtuves galda, es piedāvāju viņam tasi tējas. – Ne nieka es no viņiem neesmu dabūjusi, – es teicu. – Viņi sacīja, ka vīrs aizgājis no darba bez jebkāda brīdinājuma, tālab viņi neesot atbildīgi par viņa rīcību. Turklāt es joprojām nezinu, kas patiesībā notika tajā dienā.
– Arī man tas nav zināms, – Spārksa kungs atzina. – Viņi izturas tik savādi, it kā būtu noslēguši klusēšanas zvērestu. Un ne jau tikai vadība. Arī strādnieki. Pat no viņiem nevaru ne vārda izdabūt. Viens tikai izmeta, ka viņam dzīvība dārgāka. Taču jūs saņemsiet visu, kas pienākas, – viņš piebilda, – jūs saņemsiet kompensāciju no arodbiedrības.
Es stāvēju un īsti neattapu, par ko viņš runā.
Spārksa kungs izņēma no portfeļa kādu dokumentu, nolika to uz virtuves galda un tad atšķīra pēdējo lappusi.
– Parakstieties šeit! – viņš sacīja un pielika rādītājpirkstu pie punktētās līnijas.
Norādītajā vietā es ievilku “x”, un tad viņš no kabatas izņēma aploksni. – Piedodiet, ka te ir tik maz, – viņš sacīja un pasniedza to man.
Aploksni es atvēru tikai brīdī, kad viņš bija padzēris tēju un devies projām.
Septiņas mārciņas, deviņi šiliņi un seši pensi. Tik, pēc viņu domām, bija vērta Artura dzīvība. Es sēdēju viena pie virtuves galda un laikam tieši tad pilnīgi skaidri sapratu, ka nekad vairs neredzēšu savu vīru. Es to gluži vienkārši zināju.
Tajā pēcpusdienā es aizgāju uz lombardu pie Koena kunga un izpirku savu laulības gredzenu. Tas bija mazākais, ko varēju darīt sava vīra piemiņas labad. Nākamajā rītā es atdevu īres parādu, samaksāju miesniekam, maizniekam un, jā, arī sveču lējējam. Vēl bija atlicis tieši tik daudz naudas, lai baznīcas rīkotajā labdarības tirdziņā nopirktu lietotas drēbes. Galvenokārt jau Harijam.
Taču bija pagājis mazāk nekā mēnesis, kad miesnieks atkal, krītam čīkstot, pierakstīja manu pirkumu, par ko nevarēju samaksāt. Gluži tāpat bija arī pie maiznieka un sveču meistara. Un jau pavisam drīz es atkal devos uz lombardu pie Koena kunga, lai ieķīlātu savu laulības gredzenu.
Pie divdesmit septītā nama durvīm atkal klauvēja īres maksas iekasētājs, bet netika ielaists. Laikam jau nevienu nepārsteidza tas, ka pēc tam ieradās tiesu izpildītājs. Un tad es nolēmu, ka ir pienācis laiks meklēt darbu.
Divpadsmitā nodaļa
Meizijai atrast darbu izrādījās grūts uzdevums, jo īpaši tālab, ka valdība pavisam nesen bija izdevusi direktīvu, kurā ieteica darba devējiem priekšroku dot vīriešiem, kuri atgriezušies no frontes, un tikai pēc tam apsvērt citus kandidātus. Tā tika turēts Loida Džordža solījums frontiniekus sagaidīt atpakaļ valstī, kas ciena savus varoņus.
Lai gan sievietēm, kas vecākas par trīsdesmit gadiem, pēdējās vēlēšanās tika piešķirtas tiesības balsot un sievietes kara laikā ar savu darbu ieroču rūpnīcās bija kalpojušas valstij, viņas atkal tika atstumtas malā, kad runa bija par miera laika darbiem. Meizija nolēma, ka vislielākās izredzes atrast kādu darbu būs tad, ja meklēs to vietās, kuras vīrieši neuzskatīs par sevis vērtām. Vai nu tāpēc, ka darbs prasa pārāk daudz, vai arī tāpēc, ka alga ir nožēlojami maza.
Tā nolēmusi, Meizija nostājās rindā pie pilsētas lielākā darba devēja W.D.&H.O Wills rūpnīcas. Tikusi līdz rindas sākumam, viņa vaicāja pārraugam: – Vai tiesa, ka jūsu rūpnīcā vajadzīgi cigarešu iepakotāji?
– Jā, taču tu esi pārāk jauna, mīļā, – viņš atteica.
– Man ir divdesmit divi gadi.
– Tu esi pārāk jauna, – viņš palika pie sava. – Atnāc pēc diviem vai trijiem gadiem.
Vajadzēja vien atgriezties Stilhausleinā. Kopā ar Hariju un māti viņa pusdienās dalīja bļodu vistas viruma un apēda šķēlīti iepriekšējās nedēļas maizes.
Nākamajā dienā Meizija iestājās pat vēl garākā rindā pie vīna tirgotājiem Harvey’s. Kad viņa pēc trijām stundām nokļuva rindas sākumā, vīrietis kreklā ar iestīvinātu baltu apkaklīti un šauru melni kaklasaiti viņai pavēstīja, ka tiek pieņemti vienīgi cilvēki ar iepriekšēju pieredzi.
– Kā lai es tādu pieredzi iegūstu? – Meizija vaicāja, pūlēdamās neizklausīties pārāk izmisusi.
– Iesaistoties mūsu mācekļu programmā.
– Tad es to darīšu, – viņa atbildēja iestīvinātās apkaklītes īpašniekam.
– Cik tev gadu?
– Divdesmit divi.
– Tas ir pārāk daudz.
Meizija atstāstīja katru šās sešdesmit sekunžu garās darba intervijas vārdu mātei, kad viņas kopīgi tukšoja jau plānāku viruma bļodiņu no tā paša katla un kraukšķināja maizi no tā paša klaipiņa.
– Tu vienmēr vari izmēģināt laimi dokos, – māte ieteica.
– Par ko tu runā, mammu? Vai tad man jākļūst par ostas krāvēju?
Māte nesmējās, bet viņa to nebija darījusi jau ļoti ilgu laiku. Meizija pat nespēja atcerēties pēdējo reizi. – Viņiem vienmēr ir darbs apkopējiem, un viņi taču ir tev parādā.
Nākamajā rītā vēl agri pirms saullēkta Meizija jau bija piecēlusies un apģērbusies. Tā kā brokastu ēdiena nebija pietiekami, viņa ar tukšu vēderu devās garajā ceļā uz dokiem. Vīrietim, kas stāvēja pie doku vārtiem, Meizija sacīja, ka meklē apkopējas darbu.
– Piesakies pie Netlsas kundzes, – viņš sacīja un ar roku norādīja uz lielo, sarkano ķieģeļu ēku, kurā Meizija līdz šim bija iegājusi tikai vienu reizi. – Viņa atbild par apkopēju pieņemšanu un atlaišanu. – Bija skaidri redzams, ka vīrietis neatceras Meizijas iepriekšējo apmeklējuma reizi.
Meizija satraukti devās uz ēkas pusi, bet dažus soļus pirms ieejas durvīm apstājās. Viņa vēroja, kā virkne eleganti ģērbušos vīriešu ieiet pa dubultdurvīm. Viņiem mugurā bija mētelis, galvā cepure, rokā lietussargs.
Palikusi stāvam, Meizija drebinājās aukstajā rīta vējā un pūlējās saņemt visu drosmi, lai arī ieietu pa tām pašām durvīm. Viņa jau grasījās doties projām, kad pie sāndurvīm pamanīja vecāku sievieti darba uzsvārcī. Sieviete iegāja ēkā, un Meizija steidzās viņai nopakaļ.
– Ko tev vajag? – sieviete aizdomīgi noprasīja, kad Meizija bija viņu panākusi.
– Es meklēju darbu.
– Labi! – sieviete noteica. – Gan jau mums noderēs jaunpienācēja. Piesakies pie Netlsas kundzes, – viņa piebilda un norādīja uz tik šaurām durvīm, ka varēja nodomāt, tās ved uz telpu, kur tiek glabātas slotas. Meizija droši devās pie tām un pieklaudzināja.
– Ienāciet! – aicināja sieviete noguruma pilnā balsī.
Meizija atvēra durvis un ieraudzīja sievieti apmēram viņas mātes vecumā. Sieviete sēdēja uz vienīgā krēsla telpā, bet tam apkārt bija spaiņi, beržamās sukas un vairāki milzīgi ziepju gabali.
– Es meklēju darbu, un man teica, ka jāpiesakās pie jums. – Tā arī ir. Protams, ja esi gatava strādāt visas Dieva dotās stundas par to sasodīto samaksu.
– Kādas ir tās stundas un kāda ir samaksa? – Meizija vaicāja.
– Darbs jāsāk trijos naktī, un birojiem jābūt iztīrītiem līdz septiņiem no rīta, pirms kungu ierašanās. Viņiem vajag, lai viss spīd un laistās, un tevi viņi tur negribēs redzēt. Var sākt darbu vakarā septiņos un tad strādāt līdz pusnaktij. Kā tev labāk der. Maksa ir vienāda gan tā, gan šā. Seši pensi par stundu.
– Es strādāšu abās maiņās, – izlēma Meizija.
– Labi, – sacīja sieviete, tad paņēma spaini un beržamo suku. – Tātad gaidīšu tevi atkal vakarā septiņos. Mani sauc Vera Netlsa. Un kā sauc tevi?
– Meizija Kliftone.
Netlsas kundze nosvieda spaini zemē un atlika vietā beržamo suku, piegāja pie durvīm un tās atvēra. – Te tev darba nav, Kliftones kundze, – viņa noteica.
Mēnesi Meizija turpināja darba meklējumus. Viņa pieteicās apavu veikalā, bet vadītāja neuzskatīja, ka vajadzētu pieņemt cilvēku, kuram ir cauras kurpju zoles. Tad Meizija izmēģināja veiksmi modes preču veikalā, taču darba intervija pārtrūka tajā brīdī, kad Meizija pateica, ka neprot rēķināt. Puķu tirgotavā viņu arī nepieņēma, jo viņi vēlējās nodarbināt cilvēku, kuram ir savs dārzs. Vecātēva nelielais sakņu dārziņš netika uzskatīts par vērā ņemamu argumentu. Viņa pieteicās arī par bārmeni vietējā krogā, bet saimnieks gluži atklāti pavēstīja: – Atvaino, bet tavi pupi nav gana lieli.
Nākamajā svētdienā Meizija nometās ceļos Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā un lūdza Dievu pastiept palīdzīgu roku.
Par tādu izrādījās Mandejas jaunkundze, kura pateica Meizijai, ka viņas draudzenei Brodstrītā pieder tējnīca un tur esot vajadzīga viesmīle.
– Man taču nav šāda darba pieredzes, – sacīja Meizija.
– Tad tas būs labs izaicinājums, – uzmundrināja Mandejas jaunkundze. – Tillijas jaunkundzei ir savi uzskati par to. Viņa labprātāk māca savus darbiniekus pati.
– Gan jau viņa nospriedīs, ka esmu šim darbam par vecu vai varbūt arī par jaunu.
– Tu neesi ne par vecu, ne par jaunu, – Mandejas jaunkundze neatlaidās. – Esi droša, ka es nemēģinātu ieteikt tev to vietu, ja nebūtu pārliecināta, ka tevi pieņems. Tikai brīdinu, ka Tillijas jaunkundze ļoti mīl precizitāti. Tev pie tējnīcas jābūt rīt pirms astoņiem no rīta. Ja nokavēsies, tevis radītais pirmais iespaids paliks arī pēdējais.
Nākamajā rītā sešos Meizija jau stāvēja pie Tillijas tējnīcas durvīm un nākamās divas stundas pat neizkustējās no vietas. Piecas minūtes pirms astoņiem ieradās apaļīga kundzīte vidējos gados. Viņa bija eleganti ģērbusies, mati rūpīgi savīti mezglā uz pakauša, bet uz degungala uztupinātas pusmēness formas brilles. Viņa atslēdza ieejas durvis, pagrieza otrādi tajās iekārto zīmi ar uzrakstu “slēgts”, lai būtu izlasāms, ka nu ir “atvērts”, tad aicināja pārsalušo Meiziju iekšā.
– Kliftones kundze, es jūs pieņemu darbā. – Tādi bija viņas pirmie vārdi.
Katru reizi, kad Meizija gāja uz darbu, Harijs tika atstāts vecāsmātes gādībā. Meizijas alga bija tikai deviņi pensi par stundu, taču viņai tika atļauts paturēt arī pusi no dzeramnaudām. Veiksmīgas nedēļas beigās viņa mājup varēja aiznest pat trīs mārciņas. Turklāt bija arī kāds gluži negaidīts labums. Kad sešos vakarā uzraksts “atvērts” tika pagriezts uz otru pusi un savu vietu ieņēma “slēgts”, Tillijas jaunkundze atļāva Meizijai ņemt uz mājām visu neiztirgoto ēdienu. Viņas klienti varēja pilnībā aizmirst par vārdu “sakaltis”.
Pēc sešiem mēnešiem Tillijas jaunkundze jau bija tik ļoti apmierināta ar Meizijas veikumu, ka uzticēja viņai atbildību par astoņiem galdiņiem, bet vēl pēc sešiem jau bija daži pastāvīgie apmeklētāji, kuri vēlējās, lai viņus apkalpo tieši Meizija. Tillijas jaunkundze šo problēmu atrisināja, palielinot Meizijai uzticēto galdiņu skaitu līdz divpadsmit. Un paaugstināja darba samaksu. Šiliņš par stundu. Nu Meizija atkal varēja izpirkt savu laulības gredzenu un apsudrabotais vecmāmiņas tējas sietiņš no jauna atgriezās mājās.
Godīgi runājot, Stens, kuru par labu uzvedību atbrīvoja no cietuma jau pēc astoņpadsmit mēnešiem, atnesa gan prieku, gan arī raizes.
Harijam nu jau bija trīsarpus gadi un nācās atkal pārcelties uz Meizijas istabu. Un viņa centās nedomāt par to, cik gan mierīgi bija mājās, kamēr Stens atradās ieslodzījumā.
Meiziju pārsteidza tas, ka Stens tika pieņemts agrākajā darbā dokos, itin kā pilnīgi nekas nebūtu noticis. Šis fakts tikai vēl vairāk nostiprināja Meizijas pārliecību, ka brālis par viņas vīra pazušanu zina daudzkārt vairāk, nekā stāsta. Reiz, kad Meizija kļuva pārlieku uzstājīga, Stens viņu iekaustīja. Tillijas jaunkundze nākamajā rītā izlikās nemanām zilumu pie viņas acs, taču vairāki apmeklētāji nebija tik diskrēti un uzdeva jautājumus. Meizija vairs neko nejautāja brālim par Arturu. Ik reizi, kad Harijs prasīja par savu tēvu, Stens atbildēja gluži tāpat kā pārējie ģimenē. – Tavs sencis tika nogalināts karā. Es biju blakus, kad viņam trāpīja lode.
Cik vien bija iespējams, Meizija visu savu brīvo laiku pavadīja kopā ar Hariju. Viņa sprieda, ka dzīve kļūs vieglāka tad, kad dēlam pienāks laiks apmeklēt pamatskolu. Tomēr izrādījās, ka zēna ikrīta vadāšana uz skolu izrauj lieku robu viņas budžetā, jo nācās braukt ar tramvaju, lai nenokavētu darbu. Pēcpusdienā viņai bija vajadzīgs pārtraukums, lai atvestu Hariju no skolas. Viņa iedeva dēlam tēju un pēc tam atgriezās darbā, atstājot zēnu vecmāmiņas gādībā.
Harijs bija mācījies skolā vien tikai dažas dienas, kad Meizija, dēlu vannojot, ievēroja uz viņa pēcpuses sitienu pēdas.
– Kurš to izdarīja? – viņa kategoriskā tonī vaicāja.
– Skolas direktors.
– Kāpēc?
– Es to nevaru teikt, mammu.
Kad Meizija ieraudzīja atkal sešas svaigas švīkas, kad agrākās vēl nebija nogājušas, viņa atkal iztaujāja dēlu. Un viņš atkal neko nestāstīja. Nākamajā reizē, kad parādījās sitienu pēdas, Meizija uzvilka mēteli un devās uz Merivudas pamatskolu. Viņa bija noskaņota kareivīgi un grasījās skolotājam pateikt, ko domā par šādu ietekmēšanas veidu.
Holkoma kungs nepavisam nebija tāds, kādu Meizija bija cerējusi ieraudzīt. Vispirms jau viņš nebija neko vecāks par pašu Meiziju. Kad viņa ienāca klasē, skolotājs piecēlās kājās. Nepavisam ne tā, kā to darīja skolotāji laikā, ko viņa atcerējās no savām gaitām Merivudas skolā.
– Kālab skolas direktors per manu dēlu ar nūju? – viņa nikni vaicāja, iekams Holkoma kungs bija paguvis piedāvāt viņai apsēsties.
– Tāpēc ka viņš nemitīgi kavē nodarbības, Kliftones kundze. Viņš pazūd uzreiz pēc rīta kopsapulces un atgriežas tikai pēcpusdienā uz futbola spēles laiku.
– Un kur viņš pavada dienu?
– Pieņemu, ka dokos, – Holkoma kungs atbildēja. – Varbūt jūs varētu man paskaidrot, kāds tam ir iemesls.
– Tur strādā viņa tēvocis Stens, kurš allaž skandē zēnam, ka skološanās ir zemē nomests laiks, jo agri vai vēlu Harijam tāpat nāksies pievienoties viņam darbā pie Beringtona.
– Ceru, ka tā nenotiks, – sacīja Holkoma kungs.
– Kāpēc jūs tā sakāt? – vaicāja Meizija. – Viņa tēvam šis darbs bija gana labs.
– Droši vien, tomēr Harijam tas nebūs piemērots. – Kā tas jāsaprot? – Meizija aizkaitināti noprasīja.
– Harijam ir ass prāts. Spožs prāts, Kliftones kundze. Ja vien man izdotos viņu piespiest stundas apmeklēt regulārāk, pat nevar zināt, kādi sasniegumi būtu viņam pa spēkam. Meizija piepeši iedomājās, vai jel kādreiz droši zinās, kurš no abiem vīriešiem īsti bijis Harija tēvs.
– Daudzi apdāvinātie skolēni pat neaptver, cik gudri ir, un pamet skolu, – Holkoma kungs turpināja. – Un pēc tam visu atlikušo dzīvi nožēlo, ka velti izšķieduši gadus. Es gribētu panākt, lai Harijs neiekļūst šajā grupā.
– Un ko vajadzētu darīt man, kā jūs domājat? – Meizija vaicāja un beidzot apsēdās.
– Iedrošiniet viņu, mudiniet palikt skolā, nevis katru dienu slaistīties pa dokiem. Pasakiet, cik lepna būsiet par viņu, ja viņam būs labi panākumi mācībās, nevis tikai futbolā. Ja vēl neesat pamanījusi, Kliftones kundze, futbols nav jūsu dēla stiprā puse.
– Viņa stiprā puse?
– Es atvainojos. Pat Harijam būtu jāsaprot, ka viņš nekad neiekļūs skolas spēcīgāko komandā, nemaz jau nerunājot par Bristol City komandu.
– Darīšu visu, kas manos spēkos, – apsolīja Meizija.
– Paldies, Kliftones kundze! – sacīja Holkoma kungs, kad Meizija cēlās kājās. – Ja jums izdosies viņu motivēt, esmu pārliecināts, ka ilgtermiņā tas dos daudz labākus rezultātus nekā skolas direktora nūja.
Kopš tās dienas Meizija izrādīja daudz lielāku interesi par to, kā Harijam klājies skolā. Viņa labprāt klausījās, kā zēns stāsta par Holkoma kungu un dienā apgūto. Sitienu pēdas vairs neparādījās, un viņa nosprieda, ka Harijs vairs nebēg no stundām. Bet tad kādu nakti, iegājusi apraudzīt aizmigušo zēnu, Meizija atkal ieraudzīja nodevīgās švīkas. Šoreiz tās bija dziļākas un sarkanākas nekā iepriekš. Viņai pat nebija jāiet pie Holkoma kunga, jo nākamajā dienā viņš ieradās tējnīcā.
– Visu mēnesi viņš nāca pie manis uz klasi, – Holkoma kungs stāstīja. – Un tagad viņš atkal pazūd.
– Nemaz nezinu, ko vēl es varētu darīt, – Meizija bezpalīdzīgi noteica. – Es pārtraucu viņam dot kabatas naudu un pateicu, ka atsākšu to darīt tikai tad, ja viņš nekavēs mācības. Patiesība ir tāda, ka tēvocim Stenam uz zēnu ir daudzkārt lielāka ietekme nekā man.
– Vairāk nekā žēl, – Holkoma kungs noteica. – Bet iespējams, ka varu rast risinājumu šai problēmai, Kliftones kundze. Jebkurā gadījumā nekas neizdosies, ja pilnībā nebūsiet gatava ar mani sadarboties.
Meizija sprieda, ka nekad vairs neapprecēsies, pat par spīti tam, ka viņai ir tikai divdesmit seši gadi. Atraitne ar bērnu pūrā nemaz nebija tik iekārojams loms, ja apkārt bija tik daudz neprecētu jaunu meiteņu. Viņa joprojām nēsāja pirkstos gan saderināšanās, gan laulības gredzenu, un tas droši vien viņu pasargāja no klientu uzbāzības, tomēr daži piedāvājumi izskanēja. Vecais lāga Krediks neskaitījās, jo viņš priecājās tikai par to, ka var paturēt savējā Meizijas roku.
Etkinsa kungs bija viens no Tillijas jaunkundzes pastāvīgajiem apmeklētājiem, un viņam patika apsēsties pie galdiņa, ko apkalpoja Meizija. Viņš ieradās katru rītu, vienmēr pasūtīja melnu kafiju un augļu kūkas gabalu. Meizijai par lielu izbrīnu kādā rītā, samaksājis rēķinu, Etkinsa kungs uzaicināja viņu uz kino.
– Grēta Garbo. “Miesa un sātans”, – viņš sacīja, pūlēdamies, lai vārdi izklausās pēc iespējas kārdinošāk.
Šī nebija pirmā reize, kad Meizija saņēma uzaicinājumu no apmeklētāja, tomēr pirmā, kad interesi izrādīja kāds tik izskatīgs un jauns cilvēks kā Etkinsa kungs.
Viņas parastā atbilde vienmēr atvēsināja karstākos tīkotājus. – Tas ir patiešām laipni, Etkinsa kungs, tomēr es katru brīvo brīdi cenšos pavadīt kopā ar savu dēlu.
– Viens izņēmums taču ir pieļaujams. – Šis vīrietis neatkāpās tik viegli kā pārējie.
Meizija aši uzmeta skatienu viņa kreisajai rokai. Laulības gredzena nebija, un nemanīja arī bālāku svītru, kas liecinātu, ka gredzens nesen noņemts.
– Patiešām laipns uzaicinājums, Etkinsa kungs, – Meizija teica. Viņa bija piekritusi satikties ar Etkinsu nākamajā otrdienā, vakarā, kad būs nolikusi Hariju gulēt.
– Sauciet mani par Ediju, – viņš noteica un atstāja sešus pensus dzeramnaudas.
Uz Meiziju lielu iespaidu atstāja tas, ka Edijs viņai pakaļ atbrauca ar Flatnose Morris auto. Kinoteātrī Edijs atkal pārsteidza Meiziju, jo viņi tikai sēdēja un skatījās filmu, lai gan vietas bija pēdējā rindā. Viņa nebūtu iebildusi, ja vīrietis apliktu roku viņai ap pleciem. Meizija pat bija domājusi par to, cik tālu ļaus viņam iet pirmās tikšanās laikā.
Filma beidzās. Nolaidās priekškars, tika izgaismotas ērģeles, un visi skatītāji kopā nodziedāja nacionālo himnu.
– Vai vēlies kaut ko iedzert? – vaicāja Edijs, kad abi gāja ārā no kinoteātra.
– Man jātiek mājās, iekams pēdējais tramvajs devies uz depo.
– Tev nav jāraizējas par pēdējo tramvaju, Meizij, ja vien tu esi kopā ar Ediju Etkinsu.
– Lai notiek! Tikai īsu brītiņu, – viņa piekrita, un Edijs veda viņu pāri ielai uz Red Bull.
– Ar ko tu nodarbojies? – Meizija vaicāja, kad Edijs uz galda viņai pretī nolika puspinti apelsīnu biezsulas.
– Strādāju izklaides jomā, – viņš atbildēja, tomēr neko sīkāk nepaskaidroja un uzreiz mainīja sarunas tematu, pievēršoties Meizijai. – Man nav jāvaicā, ar ko nodarbojies tu.
Pēc otrās apelsīnu sulas glāzes viņš ieskatījās rokaspulkstenī. – Man rīt agri jāsāk darbs, tādēļ būs labāk, ja vedīšu tevi mājās.
Atpakaļceļā Meizija stāstīja par Hariju un savām cerībām, ka viņš varētu kļūt par dziedātāju Kristus Svētās piedzimšanas baznīcas korī. Izskatījās, ka Ediju tas viss patiešām interesē. Kad automašīna apstājās pie divdesmit septītā numura, Meizija gaidīja, ka Edijs viņu noskūpstīs. Bet viņš tikai izlēca no automašīnas, piesteidzās, lai palīdzētu viņai izkāpt, un pavadīja līdz mājas parādes durvīm.
Meizija apsēdās pie virtuves galda un izstāstīja mātei visu par šo vakaru. Par to, kas bija noticis un kas tā arī nenotika. Vecāmāte tikai noteica: – Interesanti, kādu spēli viņš uzsācis?
Trīspadsmitā nodaļa
Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā pamanījusi Holkoma kungu kopā ar kādu vīrieti elegantās drēbēs, Meizija nosprieda, ka Harijs atkal kaut ko sastrādājis. Un tas viņu pārsteidza, jo visu mācību gadu uz Harija miesas nebija manāmas nekādas soda pēdas.
Meizija jau gatavojās nepatīkamai sarunai, jo Holkoma kungs tuvojās, tomēr, ieraudzījis Harija māti, viņš tikai kautrīgi pasmaidīja un apsēdās trešajā solu rindā ejas otrā pusē. Laiku pa laikam Meizija paraudzījās uz abiem, bet otrs vīrietis viņai noteikti nebija pazīstams un bija krietni vecāks par Holkoma kungu. Viņa nosprieda, ka tas, iespējams, ir Merivudas pamatskolas direktors.
Kad koris piecēlās, lai dziedātu pirmo korāli, Mandejas jaunkundze paskatījās uz abiem vīriešiem, tad pamāja ar galvu ērģelniekam, dodot zīmi, ka ir gatava sākt.
Meizija juta, ka tajā rītā Harijs pārspēj pats sevi. Viņu patiesi iepriecināja un pārsteidza tas, ka Harijs jau otro reizi dziedāja solo. Un sekoja pat trešā. Visiem bija zināms, ka Mandejas jaunkundze neko nedara bez nopietna iemesla, tomēr Meizijai nebija skaidrs, kāds īsti ir šis iemesls.
Mācītājs Votss dievkalpojuma beigās svētīja draudzi. Arī pēc tam Meizija palika savā vietā, jo gaidīja nākam Hariju. Viņa cerēja, ka dēls izstāstīs, kālab izvēlēts vairākiem solo izpildījumiem. Viņa pļāpāja ar savu māti, tomēr nenovērsa acis no Holkoma kunga, kurš iepazīstināja vecāko kungu ar Mandejas jaunkundzi un mācītāju Votsu.
Pēc mirkļa mācītājs Votss pavadīja abus vīriešus uz sakristeju. Mandejas jaunkundze ar apņēmības pilnu skatienu tuvojās Meizijai. Visi draudzes locekļi zināja, ko šāds skatiens nozīmē. Mandejas jaunkundzi bija pārņēmusi misijas apziņa. – Vai varam aprunāties, Kliftones kundze? – viņa vaicāja.
Pat nedevusi iespēju Meizijai atbildēt, viņa gluži vienkārši pagriezās un devās uz sakristejas pusi.
Edijs Etkinss Tillijas jaunkundzes tējnīcā nebija rādījies jau veselu mēnesi, bet tad kādu rītu viņš atkal ienāca un apsēdās pie viena no Meizijas pārziņā esošajiem galdiņiem. Kad viņa piegāja, lai pieņemtu pasūtījumu, viņš plati pasmaidīja, it kā visu laiku tepat vien būtu sēdējis.
– Labrīt, Etkinsa kungs! – sveicināja Meizija un atvēra pierakstu bloknotu. – Ko varu jums piedāvāt?
– Kā parasti, – atbildēja Etkinss.
– Ir pagājis tik ilgs laiks, Etkinsa kungs, – noteica Meizija. – Jums nāksies atgādināt.
– Atvaino, Meizij, ka tā, – viņš sacīja. – Man steidzami vajadzēja braukt uz Ameriku. Es atgriezos tikai vakar naktī.
Viņa gribēja ticēt Edijam. Vēl nesen viņa bija atzinusies mātei, ka jūtas vīlusies, jo pēc kino apmeklējuma Edijs vairs nav rādījies. Viņai bija paticis atrasties šā vīrieša sabiedrībā, un vakars, viņasprāt, bija izdevies.
Vēl kāds cits vīrietis bija pasācis regulāri iegriezties Tillijas tējnīcā un, gluži tāpat kā Edijs, izvēlējās tikai galdiņu, ko apkalpoja Meizija. Viņa nevarēja nepamanīt, ka vīrietis ir ieinteresēts, tomēr nekādi viņu neiedrošināja. Viņš bija jau pusmūžā, turklāt viņam pirkstā bija laulības gredzens. Viņš it kā izstaroja valdonīgumu un mazliet līdzinājās advokātam, kurš izpēta savu klientu. Katru reizi, kad viņš kaut ko sacīja Meizijai, tas izklausījās nedaudz pompozi. Meizijai prātā ieskanējās mātes vaicājums: “Interesanti, kādu spēli viņš uzsācis?” Tomēr var jau būt, ka Meizija pārpratusi viņa nolūkus, jo šis vīrietis ne reizi neuzsāka ilgāku sarunu ar viņu.
Vienā rītā abi pielūdzēji ieradās apmēram vienā laikā un abi aicināja vēlāk satikties. Meizija nespēja noslēpt smaidu. Edijs bija pirmais un uzreiz ķērās pie jautājuma būtības. – Vai es drīkstu šodien atbraukt tev pakaļ, kad būsi beigusi darbu? Man ir kaut kas tāds, ko ļoti vēlos tev parādīt.
Meizijai gribējās atbildēt, ka viņai jau norunāta tikšanās. Vienkārši tālab, lai Edijs neiedomātos, ka viņa būs pieejama ik reizi, kad viņam to iegribēsies. Pēc īsa mirkļa viņa atgriezās pie Edija galdiņa un atnesa rēķinu. Pati sev par izbrīnu, viņa noteica: – Edij, tiksimies vakarā pēc darba.
Viņas sejā joprojām rotājās smaids, kad otrs apmeklētājs sacīja: – Vai mēs varētu pārmīt kādu vārdu, Kliftones kundze?
Izrādījās, ka šis cilvēks zina viņas uzvārdu.
– Varbūt jūs labāk vēlētos parunāt ar vadītāju, kungs…
– Mans uzvārds ir Fremptons, – viņš sacīja. – Nē, paldies! Es vēlējos aprunāties tieši ar jums. Vai mēs varētu tikties Royal Hotel jūsu pēcpusdienas pārtraukuma laikā? Tas neaizņems vairāk par piecpadsmit minūtēm.
– Gandrīz kā ar autobusiem… Kad vajag, nevar ne sagaidīt kādu, – Meizija sacīja Tillijas jaunkundzei, – un tad piepeši piebrauc divi vienlaikus.
Tillijas jaunkundze sacīja, ka pazīst Fremptona kungu, bet neko daudz par viņu nevar pateikt.
Aiznesusi Fremptona kungam rēķinu, Meizija vēlreiz uzsvēra, ka varēs atlicināt tikai piecpadsmit minūtes, jo viņai laikus jāpagūst uz skolu, lai pulksten četros vestu mājās dēlu. Fremptons tikai pamāja ar galvu, it kā viņam būtu zināms arī tas.
Vai tiešām Harijam par labu nāks tas, ja viņš iestāsies Svētā Bedas skolā?
Meizija nesaprata, kurš būtu tas cilvēks, ar kuru vislabāk pārspriest šo jautājumu. Stens bija pilnībā pret, un nebija ticams, ka viņš būtu gatavs apspriest arī citus argumentus. Tillijas jaunkundze bija pārāk tuva Mandejas jaunkundzes draudzene, lai bezkaislīgi dotu padomu, bet mācītājs Votss jau bija ieteicis viņai vērsties pie Dieva un paļauties uz Viņa vadību. Šāds risinājums pagātnē ne vienmēr bija izrādījies vislabākais. Likās, ka Frobišera kungs ir jauks cilvēks, taču arī viņš sacīja, ka lēmuma pieņemšana ir tikai Meizijas ziņā. Holkoma kungs visai skaidri lika noprast, kāda ir viņa nostāja.
Līdz brīdim, kad bija apkalpojusi pēdējo tās dienas apmeklētāju, Meizija par Fremptona kungu pat neiedomājās. Viņa nosēja priekšautu un uzģērba savu veco mēteli.
Tillijas jaunkundze pa logu noskatījās, kā Meizija aizsoļo Royal Hotel virzienā. Viņa jutās mazliet satraukta, tomēr nezināja, kāds tam ir iemesls.
Lai gan Meizija vēl ne reizi nebija spērusi kāju Royal Hotel, viņa zināja, ka tā ir viena no labākajām viesnīcām Anglijas dienvidrietumos. Iespēja turp doties un apskatīt to no iekšpuses bija viens no argumentiem, kas lika pieņemt Fremptona kunga aicinājumu.
Viņa nostājās pretējā ielas pusē un vēroja, kā apmeklētāji dodas iekšā pa virpuļdurvīm. Tādas viņa vēl nekad agrāk nebija redzējusi, tādēļ ielu viņa šķērsoja un viesnīcā iegāja tikai pēc tam, kad bija sapratusi, kā tās darbojas. Meizijas spiediens pret durvīm bija mazliet par stipru, un viņa tika iegrūsta vestibilā nedaudz straujāk, nekā bija gaidījusi.
Paraudzījusies apkārt, Meizija pamanīja Fremptona kungu, kurš bija apsēdies alkovā pašā vestibila stūrī. Vīrietis nekavējoties piecēlās, paspieda Meizijai roku un pagaidīja, līdz sieviete apsēžas viņam pretī.
– Vai drīkstu pasūtīt jums kafiju, Kliftones kundze? – viņš vaicāja un, pirms viņa paspēja ko sacīt, piebilda: – Brīdinu, tā nav tik laba kā pie Tillijas jaunkundzes.
– Nē, paldies, Fremptona kungs, – Meizija atteicās, jo viņu interesēja tikai tas, kālab aicināta.
Fremptona kungs nesteidzās. Viņš aizkūpināja cigareti un dziļi ievilka dūmu. – Kliftones kundze, – viņš beidzot iesāka, kad bija nolicis cigareti pelnutraukā. – Jūs noteikti esat ievērojusi, ka pēdējā laikā esmu kļuvis par Tillijas jaunkundzes tējnīcas biežu apmeklētāju. – Meizija pamāja. – Man jāatzīstas, ka vienīgais manu nācienu iemesls bijāt jūs. – Meizijai bija sava sen izstrādāta taktika sarunām ar mīlas pārņemtiem pielūdzējiem, un viņa gatavojās to lietot, tiklīdz viņš būs beidzis savu ievadu. – Visus šos gadus, kopš strādāju viesnīcu biznesā, – viņš turpināja, – es neesmu redzējis nevienu, kura strādātu profesionālāk par jums. Atliek tikai vēlēties, lai viesnīcā visas viesmīles būtu tikpat kvalificētas kā jūs.
– Es esmu labi apmācīta, – Meizija noteica.
– Gluži tāpat kā pārējās četras viesmīles tējnīcā, taču nevienai no viņām nepiemīt jūsu dotības.
– Jūtos glaimota, Fremptona kungs, bet… kāpēc jūs man to stāstāt?
– Esmu šās viesnīcas direktors, – viņš paskaidroja, – un gribu, lai jūs uzņemtos atbildību par kafijas telpu, kura tiek dēvēta par “Palmkortu”. Kā jau pati redzat… – Viņš plaši pavēzēja roku. – Mums te ir simt galdiņu, tomēr pastāvīgi aizņemta ir tikai trešdaļa no tiem. Un tas nav ieguldīto līdzekļu vērts. Es nešaubos, ka viss mainītos, ja jūs uzņemtos atbildību. Domāju, ka varu izteikt jums izdevīgu priekšlikumu.
Meizija uzmanīgi klausījās.
– Neredzu iemeslu, kālab darba stundas nevarētu būt gandrīz tādas pašas kā pie jūsu pašreizējās darba devējas. Esmu gatavs maksāt jums piecas mārciņas nedēļā, turklāt visas nopelnītās dzeramnaudas, ko saņems pārējās “Palmkortas” viesmīles, tiks dalītas ar jums. Piecdesmit pret piecdesmit. Ja jums izdotos palielināt klientu pieplūdumu, tas būtu materiāli ļoti izdevīgi. Un tad es…
– Bet es nevaru iedomāties, ka jāpamet Tillijas jaunkundze, – Meizija pārtrauca viņa stāstījumu. – Visus šos sešus gadus viņa pret mani bijusi ļoti laba.
– Es pilnībā saprotu jūsu izjūtas, Kliftones kundze. Patiesībā es pat būtu vīlies, ja neizdzirdētu tieši tādu atbildi. Lojalitāte ir īpašība, ko es ārkārtīgi augstu vērtēju un apbrīnoju. Tomēr jums jāpadomā ne tikai par savu nākotni, bet arī par savu dēlu. Viņam vajadzētu izmantot iespēju un iestāties Svētā Bedas skolā.
Meizija uz mirkli palika bez valodas.
Tajā vakarā beigusi darbu, Meizija ieraudzīja Ediju automašīnā pie tējnīcas. Šajā reizē viņš neizlēca no auto un nesteidzās atvērt pasažiera puses durvis.
– Un kurp tu mani vedīsi? – viņa vaicāja, kad bija apsēdusies viņam blakus automašīnā.
– Tas ir pārsteigums, – Edijs atbildēja un iedarbināja dzinēju. – Tomēr nedomāju, ka būsi vīlusies.
Viņš brauca uz to pilsētas daļu, kurā Meizija vēl nekad nebija bijusi. Pēc dažām minūtēm viņš iestūrēja automašīnu alejā un apturēja to pie kādām lielām ozolkoka durvīm, virs kurām lieliem, sarkaniem neona burtiem bija rakstīts “Edija naktsklubs”.
– Tas pieder tev? – Meizija vaicāja.
– Katra kvadrātcolla, – Edijs lepni atbildēja. – Nāc, iesim iekšā! Pati visu redzēsi. – Viņš izlēca no automašīnas, atvēra ieejas durvis un ielaida Meiziju. – Reiz te bija noliktava, – viņš stāstīja, vezdams Meiziju lejup pa koka pakāpieniem. – Tagad, kad kuģi vairs nespēj uzbraukt tik tālu upes augštecē, kompānijai nācās meklēt citas telpas, un es varēju pārņemt viņu maksājumu saistības ar ļoti izdevīgiem noteikumiem.
Meizija iegāja plašā telpā ar dūmakainu apgaismojumu. Tikai pēc laika acis aprada ar puskrēslu, un viņa varēja paskatīties apkārt. Kāds pusducis vīriešu sēdēja uz augstiem bāra krēsliem pie letes un malkoja alkoholu, un gandrīz tikpat daudzas viesmīles spietoja starp viņiem. Aiz bāra bija grezna spoguļsiena, kas palīdzēja radīt iespaidu, ka telpa ir daudzkārt lielāka. Zāles centrā bija deju grīda, tam apkārt bija izvietoti smalki ar sarkanu samtu apvilkti sēdekļi – uz katra varēja iekārtoties vien divi cilvēki. Zāles tālākajā galā bija neliela skatuve, bet uz tās klavieres, čells, sitamie instrumenti un vairāki nošu paliktņi.
Edijs apsēdās pie bāra. Pārlaidis skatienu telpai, viņš sacīja: – Tieši tāpēc es tik daudz laika pavadīju Amerikā. Šādas izklaides vietas tagad tiek atvērtas gan Ņujorkā, gan Čikāgā. Un tās ir visai ienesīgas. – Viņš aizsmēķēja cigāru. – Varu tev apsolīt, ka Bristolē tu neko līdzīgu neatradīsi.
– Tas nu ir tiesa, – Meizija noteica un pievienojās viņam pie bāra, tomēr nemēģināja uzrāpties uz kāda no augstajiem krēsliem.
– Ko dzersi, lellīt? – viņš vaicāja, mēģinādams notēlot amerikāņu akcentu.
– Es nelietoju alkoholu, – Meizija atgādināja.
– Tas ir viens no iemesliem, kālab izvēlējos tevi.
– Izvēlējies mani?
– Protams. Tu esi ideāli piemērota, lai uzraudzītu meitenes, kuras iznēsā kokteiļus. Es tev maksāšu sešas mārciņas nedēļā. Ja bizness plauks, tu dzeramnaudās vien dabūsi daudz vairāk, nekā jebkad būtu varējusi iedomāties, strādājot pie Tillijas.
– Un man būs jāģērbjas šādi? – viņa vaicāja, norādot uz viesmīli, kurai mugurā bija sarkana bezpiedurkņu blūzīte, kas pilnībā atstāja plecus kailus, un ļoti pieguļoši melni svārki, kas tikko spēja apsegt ceļgalus. Meizijai likās uzjautrinoši, ka krāsas bija tādas pašas kā Svētā Bedas skolas formai.
– Un kāpēc tad ne? Tu izskaties lieliski. Un čaļi maksās labu naudu, lai viņus apkalpotu tāda meiča kā tu. Protams, tev nāksies uzklausīt arī visai savādus piedāvājumus, tomēr esmu pārliecināts, ka tu pratīsi tikt galā.
– Kādiem nolūkiem ir deju grīda, ja reiz tas ir tikai vīriešiem paredzēts klubs?
– Vēl viena ideja, ko es pārņēmu no Amerikas, – Edijs sacīja. – Ja apmeklētājs vēlas padejot ar kādu no viesmīlēm, lūdzu! Tikai par to jāmaksā.
– Un par ko vēl klients būs samaksājis tādā gadījumā?
– Tas atkarīgs no viņiem, – Edijs noteica un paraustīja plecus. – Ja nenotiek šajās telpās, tad uz mani neattiecas, – viņš piebilda un mazliet par skaļu iesmējās. Meizijai gan smiekli nebija ne prātā. – Tātad… ko tu par to domā? – viņš vaicāja.
– Man liekas, ka labāk steigšos uz mājām, – sacīja Meizija. – Man neiznāca laika brīdināt Hariju, ka atgriezīšos vēlu.
– Kā liksi, saldumiņ, – teica Edijs, aplika roku Meizijai ap pleciem un vadīja viņu ārā no bāra un augšup pa kāpnēm.
Atpakaļceļā uz Stilhausleinu viņš stāstīja Meizijai par saviem nākotnes plāniem. – Esmu jau nolūkojis vēl kādu vietu, – viņš aizrautīgi lielījās. – Es nevaru tikt vienīgi augstāk par debesīm. Tur ir robeža.
– Debesis ir robeža, – Meizija atkārtoja, kad viņi bija piebraukuši pie divdesmit septītās mājas.
Meizija aši izkāpa no automašīnas un naski soļoja uz namdurvju pusi.
– Tev būs vajadzīgas dažas dienas, lai padomātu par to? – Edijs vaicāja, steigdamies viņai nopakaļ.
– Nē, paldies, Edij! – Meizija nevilcinoties atteica. – Esmu jau izlēmusi, – viņa piebilda un izņēma atslēgu no rokassomiņas.
Edijs pasmaidīja un apskāva viņas plecus. – Es jau arī biju domājis, ka tev nāksies grūti pieņemt šo lēmumu.
Nocēlusi Edija roku sev no pleciem, Meizija mīļi pasmaidīja un teica: – Jauki, ka iedomājies par mani, saldumiņ, tomēr domāju, ka labāk turēšos pie kafijas iznēsāšanas. – Viņa atvēra mājas durvis un vēl piebilda: – Tomēr paldies, ka pavaicāji.
– Kā teiksi, lellīt! Tomēr, ja pārdomāsi, manā iestādē allaž būsi gaidīta!
Meizija aizvēra mājas durvis.
Četrpadsmitā nodaļa
Beidzot Meizija iedomājās, kurš cilvēks varētu sniegt viņai padomu. Viņa nolēma ierasties dokos bez iepriekšēja brīdinājuma un cerēja, ka viņš būs mājās, kad viņa klaudzinās pie durvīm.
Ne Stenam, ne arī Harijam viņa nesacīja, kurp dodas. Viens no viņiem mēģinātu Meiziju atrunāt, bet otrs nodomātu, ka viņa pievīlusi dāvāto uzticību.
Meizija sagaidīja savu brīvdienu, aizveda Hariju uz skolu un ar tramvaju brauca uz dokiem. Apmeklējuma laiku viņa bija izraudzījusies ļoti rūpīgi. Vēla rīta stunda, kad viņš, visticamāk, vēl bija savā kabinetā, bet Stens pilnībā aizņemts ar preču izkraušanu un iekraušanu otrā doku galā.
Vīram, kas dežurēja pie vārtiem, Meizija sacīja, ka dodas pieteikties darbā par apkopēju. Viņš vienaldzīgi norādīja uz sarkano ķieģeļu ēku un atkal neatcerējās Meiziju redzējis iepriekš.
Viņa soļoja Beringtona ēkas virzienā, skatījās uz logiem piektajā stāvā un prātoja, kur varētu būt viņa kabinets. Atmiņā atausa tikšanās ar Netlsas kundzi, kura viņai parādīja durvis tajā pašā mirklī, kad viņa nosauca savu uzvārdu. Tagad Meizijai bija darbs, kurš viņai patika un kur viņa tika cienīta, turklāt pēdējo dažu dienu laikā viņa bija saņēmusi vēl divus piedāvājumus. Viņa vairs nedomāja par Netlsas kundzi, bet devās tieši uz ēku un tad tai garām uz molu.
Gaitu Meizija palēnināja tikai tad, kad ieraudzīja viņa mitekli. Viņai bija grūti iedomāties, ka cilvēks labprātīgi dzīvo dzelzceļa vagoniņā. Piepeši prātā iešāvās doma, ka varbūt viņa pieļāvusi briesmīgu kļūdu. Vai Harija stāsti par ēdamistabu, guļamistabu un pat bibliotēku būtu pārspīlēti? “Meizija Kliftone, tu nedrīksti tagad apstāties, ja reiz esi jau tik tālu,” viņa sacīja pati sev un braši pieklaudzināja pie vagoniņa durvīm.
– Lūdzu, ienāciet, Kliftones kundze! – viņš klusā balsī aicināja.
Meizija atvēra durvis un ieraudzīja vīrieti ērtā sēdeklī. Apkārt bija grāmatas un citas nepieciešamas lietas. Viņa bija pārsteigta par to, cik telpa ir tīra, un atskārta, ka ne jau Vecais Džeks, bet viņa pati dzīvo trešās klases mājvietā, lai ko arī sacītu Stens. Viņš bija radījis mītu, kurš izgaisa, kad realitāti skatīja no aizspriedumiem brīva bērna acis.
Vecais Džeks nekavējoties pielēca kājās un norādīja uz sēdekli pretī. – Nešaubos, ka esat atnākusi pie manis, lai parunātu par Hariju.
– Jā gan, Tāra kungs, – viņa atbildēja.
– Ļaujiet, es minēšu, – viņš teica. – Jūs nevarat izlemt, vai viņam vajadzētu doties uz Svētā Bedas skolu vai palikt savā tagadējā skolā.
– Kā gan jūs to varējāt zināt? – vaicāja Meizija.
– Es par šo jautājumu domāju jau visu mēnesi, – Vecais Džeks atbildēja.
– Un kā jums šķiet, ko viņam vajadzētu darīt?
– Manuprāt, par spīti daudzajām grūtībām, ar kurām viņam nāksies sastapties Svētā Bedas skolā, viņam šis piedāvājums jāpieņem. Ja viņš šo iespēju neizmantos, var gadīties, ka nožēlos visu atlikušo mūžu.
– Varbūt viņš nemaz nedabūs to stipendiju, un tad šis lēmums vairs nebūs mūsu ziņā.
– Lēmums vairs nebija mūsu ziņā, – noteica Vecais Džeks, – tajā brīdī, kad Frobišera kungs izdzirdēja Hariju dziedam. Man tomēr ir sajūta, ka tas nebija vienīgais jūsu nāciena iemesls.
Meizija sāka apjaust, kālab Harijs tik ļoti apbrīno šo veco vīru. – Jums ir taisnība, Tāra kungs. Man nepieciešams padoms vēl kādā jautājumā.
– Jūsu dēls sauc mani par Džeku. Izņemot reizes, kad sadusmojas uz mani. Tad es esmu Vecais Džeks.
To dzirdot, Meizija pasmaidīja, taču tūdaļ nopietni sacīja: – Es raizējos, ka arī gadījumā, ja Harijs iegūs stipendiju, es pelnu pārāk maz, lai nodrošinātu viņam lietas, ko vairums Svētā Bedas skolas audzēkņu uztver kā pašas par sevi saprotamas. Par laimi, man tika piedāvāts darbs, kurā es varētu nopelnīt daudz vairāk naudas.
– Un jūs raizējaties par Tillijas jaunkundzes reakciju, kad viņa uzzinās, ka grasāties pamest darbu viņas tējnīcā.
– Vai jūs pazīstat Tillijas jaunkundzi?
– Nē, bet Harijs viņu daudzkārt ir pieminējis. Ir skaidrs, ka viņa ir veidota no tiem pašiem māliem, kā Mandejas jaunkundze. Ticiet man, tādi cilvēki ir retums. Un nav nepieciešams viņu dēļ raizēties.
– Es nesaprotu.
– Redziet, – sacīja Vecais Džeks, – Mandejas jaunkundze jau tagad ir ieguldījusi milzum daudz sava laika un darba, lai būtu droša, ka Harijs ne tikai iegūs stipendiju mācībām Svētā Bedas skolā, bet arī pierādīs, ka ir tās vērts. Esmu gatavs saderēt, ka viņa ar tuvāko draudzeni ir apspriedusi katru sīkāko varbūtību, un tā nu ir sagadījies, ka šī tuvākā draudzene ir Tillijas jaunkundze. Kad pastāstīsiet viņai par to, ka esat dabūjusi jaunu darbu, tas varētu nebūt pārāk liels pārsteigums viņai.
– Paldies, Džek! – izsaucās Meizija. – Harijam ir ļoti paveicies ar tādu draugu kā jūs. Tēvs, kura viņam tā īsti nav bijis… – viņa klusi piebilda.
– Tas ir jaukākais kompliments, ko esmu saņēmis daudzu gadu laikā, – atbildēja Vecais Džeks. – Žēl vienīgi, ka viņam nācās tēvu zaudēt tik traģiskos apstākļos.
– Vai jums ir zināms, kā mans vīrs nomira?
– Jā, es to zinu, – atbildēja Vecais Džeks. Viņš apzinājās, ka nebūtu vajadzējis par šo tematu vispār runāt, un tāpēc ātri piebilda: – Tikai pēc Harija stāstītā.
– Bet jūs taču zināt, ka tā nav taisnība, – Meizija turpināja.
– Zinu gan, – Vecais Džeks piekrita. – Un man ir aizdomas, ka arī Harijs nojauš, ka tēvs nav kritis karā.
– Tad… kāpēc viņš to nepasaka?
– Droši vien domā, ka ir kādas nepatīkamas lietas, ko jūs nevēlaties viņam stāstīt.
– Bet es jau arī pati nezinu, kas patiesībā notika.
Vecais Džeks klusēja.
Meizija lēnām soļoja uz mājām. Viens jautājums bija atrisināts, bet uz otru atbildes joprojām nebija. Tomēr viņai bija pilnīgi skaidrs, ka arī Vecais Džeks iekļaujams to cilvēku sarakstā, kuri zina, kas patiesībā notika ar viņas vīru.
Izrādījās, ka Vecajam Džekam ir taisnība par Tillijas jaunkundzi. Kad Meizija pavēstīja par Fremptona kunga piedāvājumu, tējnīcas īpašniece izrādīja tik dziļu sapratni un atbalstu, ka lielāku pat nevarēja iedomāties.
– Mums visiem tevis pietrūks, – Tillija sacīja. – Un, godīgi runājot, Royal ir ļoti paveicies, ka viņi dabūjuši tevi.
– Kā lai jums pateicos par to, ko manā labā esat darījusi visus šos gadus? – sacīja Meizija.
– Lai Harijs pateicas tev, – attrauca Tillija. – Man ir aizdomas, ka viņš pats to sapratīs. Tas ir tikai laika jautājums.
Pēc mēneša Meizija uzsāka darbu jaunajā vietā un jau pavisam drīz saprata, kāpēc “Palmkortā” parasti ir aizņemta tikai trešdaļa galdiņu.
Viesmīles uzskatīja, ka tas ir tikai darbs – atšķirībā no Tillijas jaunkundzes, kura to bija uztvērusi kā aicinājumu. Viesmīles nepapūlējās atcerēties ne apmeklētāju vārdus, ne arī viņu iecienītākos galdiņus. Vēl ļaunāk – bieži vien kafija paguva atdzist, līdz tā nokļuva pie klienta uz galda, bet kūkas mierīgi kalta, gaidīdamas, kamēr kāds tās vēlēsies nopirkt. Meiziju nepārsteidza tas, ka meitenes nesaņēma dzeramnaudu. Viņas to nemaz nebija pelnījušas.
Kad bija aizritējis arī nākamais mēnesis, Meizija sāka tā īsti saprast, cik ļoti daudz viņai iemācījusi Tillijas jaunkundze.
Pēc trijiem mēnešiem Meizija jau bija nomainījusi piecas viesmīles, tomēr nebija aizvilinājusi nevienu no Tillijas tējnīcas. Viņa bija pasūtījusi arī elegantas jaunas uniformas savam kolektīvam. Vēl viņa parūpējās par to, lai tiktu atjaunots trauku krājums, un, kas vēl svarīgāk, nomainīja kafijas piegādātāju un kūku cepēju. Un to viņa vēlējās pārņemt no Tillijas jaunkundzes.
– Meizij, tevis dēļ es tērēju milzum daudz naudas, – Fremptona kungs noteica, kad uz viņa galda parādījās kārtējā rēķinu kaudzīte. – Pacenties neaizmirst, ko es sacīju par investīciju atgūšanu.
– Man būs vajadzīgi vēl seši mēneši, Fremptona kungs, un tad jūs redzēsiet rezultātus.
Lai gan, nepagurusi strādādama, Meizija allaž atrada laiku aizvest Hariju uz skolu un atvest viņu pēc stundām mājās. Tomēr viņa brīdināja Fremptona kungu, ka vienu dienu neieradīsies laikā uz darbu.
Kad Meizija paskaidroja iemeslu, viesnīcas vadītājs piešķīra viņai brīvdienu.
Neilgi pirms iziešanas no mājām Meizija paraudzījās spogulī. Viņa bija ģērbusies savās labākajās drānās, lai gan nedevās uz baznīcu. Smaidot viņa paskatījās uz savu dēlu, kurš jaunajā melni sarkanajā skolas formā izskatījās ļoti smalks. Tomēr, gaidot tramvaju, viņa jutās mazliet nedroša.
– Divas biļetes līdz Pārkstrītai, – viņa sacīja kasierim, kad vienpadsmitā numura tramvajs izkustējās no vietas. Meizija nespēja noslēpt lepnumu, kad pamanīja, ka viņš ciešāk nopēta Hariju. Tas Meizijai deva pārliecību, ka viņa pieņēmusi pareizo lēmumu.
Kad viņi bija izkāpuši vajadzīgajā pieturā, Harijs neļāva, lai māte nes viņa somu. Meizija turēja dēla roku, un abi lēnām kāpa kalnā. Nebija īsti skaidrs, kurš no viņiem ir satraucies vairāk. Meizija nespēja novērst acu no šoferu droši vadītajām spožajām automašīnām, kas pirmajā semestra dienā veda citus zēnus uz skolu. Viņa cerēja, ka Harijam izdosies atrast vismaz vienu draugu šajā zēnu pulkā. Dažas aukles, kuras pavadīja savus aizbilstamos, bija ģērbušās labāk par Meiziju.
Tuvojoties skolas vārtiem, Harijs palēnināja soli. Meizija juta, cik neomulīgi viņš jūtas. “Bet varbūt tās bija tikai bailes no nezināmā?”
– Tagad es tevi te atstāšu, – viņa teica un pieliecās, lai dēlu noskūpstītu. – Lai tev veicas, Harij! Pacenties, lai mēs visi varam lepoties ar tevi.
– Atā, mammu!
Vērojot, kā Harijs aizsoļo uz skolu, Meizija pamanīja, ka par viņas zēnu interesējas arī kāds cits.
Piecpadsmitā nodaļa
Meizijai tā bija neaizmirstama diena, kad viņa pirmo reizi nevarēja piedāvāt apmeklētājam brīvu galdiņu.
– Kungs, galdiņš atbrīvosies pēc dažām minūtēm!
Tiklīdz klients bija samaksājis rēķinu, Meizijas viesmīles novāca traukus, nomainīja galdautu un no jauna visu uzservēja tikai nieka piecās minūtēs. Meizija par to bija patiešām lepna.
“Palmkorta” bija kļuvusi tik ļoti iecienīta, ka Meizijai regulāri nācās uz dažiem galdiņiem uzlikt plāksnīti ar uzrakstu “Rezervēts”, gadījumam, ja negaidīti ierastos kāds pastāvīgais apmeklētājs.
Viņa jutās mazliet apmulsusi, kad vairāki no viņas agrākajiem regulārajiem apmeklētājiem Tillijas tējnīcā sāka aizvien biežāk iegriezties “Palmkortā”. Piemēram, vecais lāga Krediks, kurš atcerējās, kā Harijs bija viņam piegādājis laikrakstus. Par vēl lielāku pagodinājumu viņa uzskatīja to, ka pat Tillijas jaunkundze sāka ierasties “Palmkortā”, lai iedzertu rīta kafiju.
– Tikai pārbaudu, kā klājas konkurentiem, – viņa sacīja. – Starp citu, Meizij, kafija ir izcila.
– Tā tam arī jābūt, – Meizija atteica. – Tā ir jūsējā.
Laiku pa laikam iegriezās arī Edijs Etkinss. Viņa cigāri kļuva aizvien lielāki, gluži tāpat kā viņa viduklis. Patiešām – viņam debesis bija vienīgā robeža. Viņš gan izturējās draudzīgi, tomēr nekad vairs neaicināja Meiziju satikties pēc darba. Tiesa, viņš neaizmirsa atgādināt, ka viņa kluba durvis viņai allaž ir atvērtas.
Nebija gluži tā, ka Meizijai trūktu pielūdzēju. Reizēm viņa piekrita kopā ar kādu no viņiem vakarā kaut kur aiziet, lai jauki pavadītu laiku. Piemēram, uz vakariņām populārā restorānā, reizēm uz Old Vic teātri vai kino, jo īpaši tad, ja tika rādīta kāda filma ar Grētas Garbo piedalīšanos. Taču, kad viņi pēc kopā pavadītā vakara atvadījās pie Meizijas namdurvīm, viņa neatļāva neko vairāk par draudzīgu skūpstu uz vaiga.
Vismaz tā bija līdz dienai, kad viņa iepazinās ar Patriku Keisiju, kurš pierādīja, ka runas par šo vienīgi īriem raksturīgo šarmu nav tikai klišejiski izteikumi.
Kad Patriks ienāca “Palmkortā”, uz viņa pusi pagriezās vairākas galvas, paraudzīties vērīgāk gribēja ne tikai Meizija vien. Liela auguma, vairāk nekā sešas pēdas garš, tumšiem, viļņotiem matiem, ar atlēta ķermeni. Ar to pietika, lai daudzām sievietēm viņš liktos pievilcīgs, taču uz Meiziju vislielāko iespaidu atstāja šā vīrieša smaids, un viņai likās, ka lielai daļai pārējo viņa apbrīnotāju arī.
Patriks bija Meizijai pastāstījis, ka strādā finanšu jomā, taču viņai jau bija pieredze ar Ediju, kurš apgalvoja, ka darbojas izklaides biznesā. Darba dēļ Patrikam vienu vai divas reizes mēnesī vajadzēja ierasties Bristolē, un tad viņš mēdza Meiziju uzaicināt vakariņās, uz teātri vai kino. Reizēm viņa pat atļāvās neievērot noteikumu, ko pati sev bija pieņēmusi, – viņa nesteidzās uz pēdējo tramvaju, lai nokļūtu Stilhausleinā.
Meizija nejustos pārsteigta, ja uzzinātu, ka Patrikam Korkā ir sieva un pusducis bērnu, lai gan viņš, roku uz sirds uzlicis, zvērēja, ka ir vecpuisis.
Katru reizi, kad “Palmkortā” iegriezās Holkoma kungs, Meizija ierādīja viņam galdiņu tālākajā zāles stūrī, ko daļēji aizsedza milzīgs pīlārs, un tālab viņš varēja it kā nošķirties no pārējiem regulārajiem apmeklētājiem. Un Meizija izmantoja iespēju, lai Holkoma kungam pastāstītu par Harija panākumiem.
Reiz gan Holkoma kungu vairāk interesēja nākotne, nevis pagājušo dienu notikumi. – Ko Harijs iesāks pēc tam, kad būs pabeidzis Svētā Bedas skolu?
– Neesmu par to īpaši daudz domājusi, – Meizija atzinās.
– Vēl ir laiks.
– Patiesībā tas notiks jau pavisam drīz, – iebilda Holkoma kungs. – Neticu, ka vēlēsieties, lai viņš atgriežas Merivudas skolā.
– Nē, es to patiešām nevēlos, – strikti atbildēja Meizija. – Un tomēr… kāda tad ir izvēle?
– Harijs teic, ka vēlētos mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Viņš gan raizējas, ka gadījumā, ja nelaimēsies iegūt stipendiju, jūs nevarēsiet samaksāt skolas naudu.
– Tā nebūs problēma, – Meizija pārliecināti teica. – Ar manu pašreizējo algu un dzeramnaudām, ko saņemu. Nevienam taču nav jāzina, ka esmu viesmīle.
– Lieliska viesmīle. – Holkoma kungs pārlaida skatienu apmeklētāju pilnajai telpai. – Mani izbrīna tikai tas, ka vēl neesat atvērusi pati savu kafejnīcu.
Meizija iesmējās un vairs nedomāja par šo ieteikumu. Līdz dienai, kad pie viņas gluži negaidīti ieradās Tillijas jaunkundze.
Meizija katru svētdienu apmeklēja rīta dievkalpojumu Svētās Marijas baznīcā, lai paklausītos dēla dziedāšanā. Mandejas jaunkundze jau bija Meiziju brīdinājusi, ka pavisam drīz Harijam varētu būt balss lūzums. Diemžēl bija vājas cerības, ka tad paies dažas nedēļas un viņš varēs dziedāt tenora solo partijas.
Tajā rītā Meizija pūlējās koncentrēties un klausīties sprediķi, taču domas klejoja pavisam citur. Viņa paskatījās pāri baznīcas ailai, kur sēdēja Beringtona kungs ar kundzi. Viņiem blakus bija Džailss un divas meitenes. Viņa pieņēma, ka tās varētu būt Beringtonu meitas, kuru vārdi viņai nebija zināmi. Harijs viņai bija sacījis, ka Džailss Beringtons ir viņa tuvākais draugs, lai gan pirmajā mācību dienā blakus gadījušies pavisam nejauši. Meizija ļoti cerēja, ka nekad nepienāks diena, kurā dēls uzzinās patiesību par Džailsu. Proti, ka viņš varbūt ir kaut kas vairāk nekā tikai labs draugs.
Meizija bieži vēlējās, kaut spētu vairāk palīdzēt Harijam viņa pūliņos iegūt stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Lai gan Tillijas jaunkundze bija viņai iemācījusi izlasīt ēdienkarti, saskaitīt, atņemt un pat uzrakstīt dažus vienkāršus vārdus, doma par to, kādiem pārbaudījumiem Harijs sevi pakļāvis, lika viņai nodrebēt.
Mandejas kundze uzmundrināja Meiziju ar apgalvojumiem, ka Harijs nekad nebūtu tik tālu ticis, ja viņa nebūtu tik patiesi ziedojusies šā mērķa labad un daudz ko upurējusi. – Un jebkurā gadījumā, – Mandejas jaunkundze bija piebildusi, – jūs esat tikpat gudra kā Harijs, tikai jums nebija dotas tādas iespējas, kādas pavērušās viņam.
Holkoma kungs pastāvīgi informēja Meiziju par visu, ko Harijs jau paveicis, lai saņemtu stipendiju. Jo tuvāk bija eksāmena diena, jo Meizijas nervozitāte vairāk līdzinājās pašu skolēnu satraukumam. Viņa atskārta, cik patiess bijis Vecā Džeka izteikums par to, ka bieži vien būt vērotājam ir mokošāk, nekā pašam piedalīties.
“Palmkorta” tagad katru dienu bija pārpildīta, tomēr tas neatturēja Meiziju no jauninājumu ieviešanas laikā, kas presē tika dēvēts par “vieglprātīgajiem trīsdesmitajiem”.
No rītiem viņa saviem klientiem sāka piedāvāt dažādu šķirņu cepumus, ko baudīt pie kafijas. Pēcpusdienas tējas laika piedāvājums kļuva tikpat populārs, jo īpaši pēc tam, kad Harijs viņai pateica, ka Beringtones kundze bija piedāvājusi izvēlēties Indijas vai Ķīnas tēju.
Tomēr Fremptona kungs neatļāva ieviest tādu papildinājumu pie tējas kā maizītes ar kūpinātu lasi.
Katru svētdienu Meizija nometās ceļos uz nelielā spilventiņa un veltīja Visaugstajam tikai vienu vienīgu lūgšanu. – Lūdzu, Dievs, izdari tā, lai Harijs dabūtu stipendiju! Ja viņš to iegūs, tad es Tevi vairs nekad neapgrūtināšu ar saviem lūgumiem.
Līdz eksāmenam bija atlikusi vairs tikai nedēļa, un Meizija naktīs nespēja aizmigt. Viņa gulēja vaļējām acīm un prātoja, kā gan Harijs ar to visu tiek galā. Daudzi Meizijas pastāvīgie apmeklētāji sūtīja viņam savus laba vēlējumus. Vieni tālab, ka bija dzirdējuši Hariju dziedam, citiem savukārt viņš bija vedis laikrakstus, vēl citiem bērni bija izturējuši tādu pat pārbaudījumu vai arī viņiem tāds vēl bija priekšā. Meizijai bija sajūta, ka teju puse Bristoles iedzīvotāju kārto šo eksāmenu.
Pārbaudījuma rītā Meizija vairākiem pastāvīgajiem klientiem ierādīja nepareizu galdiņu, vecajam lāga Kredikam atnesa kafiju viņa iecienītās karstās šokolādes vietā un diviem klientiem pat piedāvāja samaksāt kādam citam domātu rēķinu.
Harijs viņai sacīja, ka visu paveicis samērā labi, tomēr nezina, vai tas būs pietiekami. Viņš pieminēja kādu cilvēku, vārdā Tomass Hārdijs, tomēr Meizija īsti nebija pārliecināta, vai tas ir dēla draugs vai kāds no pasniedzējiem.
Kad torīt “Palmkortas” pulkstenis vēstīja par desmitās rīta stundas iestāšanos, Meizija zināja, ka tajā brīdī skolas direktors izliek uz ziņojumu dēļa lapu ar eksāmenu rezultātiem. Pagāja vēl divdesmit minūtes, līdz ieradās Holkoma kungs un taisnā ceļā devās uz savu ierasto galdiņu aiz pīlāra. Skolotāja seja neko nevēstīja par to, kā Harijam klājies eksāmenā. Meizija aši šķērsoja telpu un devās pie viņa. Pirmo reizi šo četru gadu laikā viņa atļāvās apsēsties pretī apmeklētājam. Tiesa, vārdi “sabruka uz krēsla” šajā gadījumā būtu iederīgāki.
– Harijs eksāmenu nokārtoja ar izcilību, – Holkoma kungs pavēstīja, – tomēr baidos, ka stipendiju viņš nesaņems.
– Kā tas jāsaprot? – vaicāja Meizija, pūlēdamās apturēt roku drebēšanu.
– Divpadsmit labākajiem kandidātiem bija astoņdesmit vai vairāk procentu pareizu atbilžu. Viņiem tiek piešķirta stipendija, kas nav piesaistīta konkrētam mācību priekšmetam. Harija draugam Dīkinsam bija deviņdesmit divi procenti pareizu atbilžu. Vislabākais rezultāts. Arī Harija veikums ir slavējams. Viņam ir septiņdesmit pieci procenti. Septiņpadsmitais labākais rezultāts no trijiem simtiem. Frobišera kungs sacīja, ka Harijam nav paveicies ar angļu valodas un literatūras pārbaudījumu. Tieši tā dēļ viņa rezultāti ir zemāki.
– Viņam vajadzēja lasīt Hārdiju, nevis Dikensu, – sacīja sieviete, kura mūžā nebija izlasījusi nevienu grāmatu.
– Harijam tiks piedāvāta vieta Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, tomēr ikgadēju simt mārciņu stipendiju viņam nepiešķirs.
Meizija pielēca kājās. – Tātad es tagad strādāšu nevis divas, bet trīs maiņas, jo viņš Merivudas skolā neatgriezīsies. Holkoma kungs, to es jums saku pavisam nopietni.
Vairākas dienas Meiziju pārsteidza tas, cik daudzi pastāvīgie apmeklētāji apsveica viņu ar Harija iespaidīgajiem panākumiem eksāmenā. Viņa uzzināja arī to, ka dažu apmeklētāju bērni nav šo pārbaudījumu izturējuši tikai viena trūkstoša procentpunkta dēļ un viņiem nākas ķerties pie otrās labākās izvēles. Tas viss vēl vairāk stiprināja Meizijas apņēmību panākt, lai mācību semestra pirmajā dienā Harijs noteikti būtu Bristoles klasiskās ģimnāzijas audzēkņu skaitā.
Nākamās nedēļas laikā viņa pamanīja kādu dīvainību. Viņai doto dzeramnaudu apjoms bija dubultojies. Vecais lāga Krediks ieslidināja viņai kabatā piecu mārciņu naudaszīmi un noteica: – Tas Harijam. Lai viņš var pierādīt, ka ir savas mātes vērts.
Stilhausleinas divdesmit septītās mājas durvju vēstuļu spraugā ieslīdēja plāna, balta aploksne, un šo faktu jau pašu par sevi varēja uzskatīt par notikumu. Harijs pašrocīgi atvēra aploksni un izlasīja vēstuli mātei priekšā. “Kliftonam H. Tiek piedāvāta mācību vieta “A” plūsmā. Semestra sākums piecpadsmitajā septembrī…”
Nokļuvis līdz pēdējai sadaļai, kurā tika prasīts, lai Kliftona kundze nosūta skolas vadībai vēstuli, kurā apstiprina vai noliedz kandidāta vēlmi pieņemt šo piedāvājumu, Harijs nervozi paraudzījās uz māti.
– Tev tūdaļ pat viņiem jāuzraksta, ka pieņem piedāvājumu! – viņa teica.
Harijs cieši apskāva māti un nočukstēja: – Kā man gribētos, lai tēvs nebūtu miris…
“Varbūt, ka viņš ir dzīvs,” Meizija domās atbildēja.
Pēc dažām dienām uz durvju paklājiņa nokrita vēl viena vēstule. Tajā bija garš saraksts ar visu nepieciešamo, kas jānopērk līdz mācību semestra pirmajai dienai. Meizija pamanīja, ka visas lietas tika prasīts iegādāties pa divām vai pat trim un vairāk. Vienā gadījumā – sešus pārus zeķu (pelēkas pusgarās) un vēl arī zeķu prievītes.
– Žēl, ka tu nevari ņemt manus zeķturus, – viņa noteica, un Harijs nosarka.
Trešajā vēstulē bija norādīts, ka jaunajiem skolēniem jāizvēlas trīs ārpusklases nodarbības no sarakstā minētajām. Par dažām bija norādīta papildu maksa – piecas mārciņas. Harijs izvēlējās kori, par kuru papildmaksa netika prasīta, vēl arī teātra klubu un “Mākslas cienītāju apvienību”. Vēstules pielikumā bija paskaidrots, ka, apmeklējot muzejus, kuri neatrodas Bristolē, būs nepieciešami papildu līdzekļi.
“Kaut vairāk būtu tādu veco lāga Krediku!” nodomāja Meizija, tomēr viņa neļāva Harijam nojaust par savām raizēm pat pēc tam, kad Holkoma kungs atgādināja, ka Harijs Bristoles klasiskajā ģimnāzijā pavadīs nākamos piecus gadus. Viņa tikai pateica skolotājam, ka Harijs būs pirmais viņu ģimenē, kurš nav pametis mācības četrpadsmit gadu vecumā.
Līdz brīdim, kad Harijam skolai nepieciešamās lietas bija pilnībā sagādātas, Meizija bija atsākusi uz darbu iet kājām, ietaupot piecus pensus nedēļā uz tramvaja biļešu rēķina. Savai mātei viņa teica: – Viena mārciņa gadā. Ar to pietiks, lai nopirktu Harijam jaunu uzvalku.
Gadu gaitā Meizija bija sapratusi, ka atvases savus vecākus uzskata par neizbēgamu nepieciešamību, turklāt reizēm vecāki var kļūt arī par neērtības cēloni.
Pirmajā reizē, kad Svētā Bedas skolā Meizija ieradās uz vecāku sapulci, izrādījās, ka viņa ir vienīgā no visām skolēnu mātēm, kurai galvā nav cepures. Pēc šā gadījuma viņa sev vienu nopirka lietoto preču veikalā. Lai cik nemoderna tā arī kļūtu, šai cepurei nāksies būt Meizijas pavadonei līdz brīdim, kad Harijs beigs mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
Harijs bija piekritis, ka māte pirmajā semestra dienā pavada viņu uz ģimnāziju, tomēr viņa bija nospriedusi, ka dēls ir gana pieaudzis, lai pēc nodarbībām pats vakarā ar tramvaju atbrauktu mājās. Meiziju vairāk uztrauca nevis tas, kā Harijs nokļūs ģimnāzijā un pēc tam atkal mājās, bet gan tas, ko iesākt vakaros. Tagad Harijs semestra laikā vairs nedzīvos internātā un nakšņos mājās. Meizijai nebija ne mazāko šaubu, ka dzīvošana vienā istabā ar tēvoci Stenu nozīmēs vienas vienīgas asaras. Pošoties Harija pirmajai skolas dienai, viņa centās par to nedomāt.
Cepure vietā, labākais un vienīgais mētelis nesen iztīrīts, kājās situācijai atbilstošas melnas kurpes un viņas vienīgais zīda zeķu pāris. Meizija jutās gatava sastapties ar pārējiem vecākiem. Kad viņa nonāca lejā pa kāpnēm, Harijs jau gaidīja pie durvīm. Savā jaunajā skolas uzvalkā, kur melnais lieliski saskanēja ar bagātīgi sarkano toni, viņš izskatījās tik elegants, ka Meizijai gribējās vadāt dēlu pa Stilhausleinu un visiem izrādīt. Lai zina, ka ir kāds no šīs ielas, kurš mācās Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
Gluži tāpat kā todien, kad pirmo reizi devās uz Svētā Bedas skolu, viņi iekāpa tramvajā, taču Harijs nolēma izkāpt vienu pieturu pirms vajadzīgās. Meizijai vairs nebija ļauts turēt dēlu pie rokas, tomēr viņa vairākkārt pastūma taisnāk cepuri viņam galvā.
Ieraudzījusi daudzos jaunekļus, kuri pulcējās pie skolas vārtiem, Meizija sacīja: – Es nu labāk iešu, citādi vēl nokavēšu darbu. – Tas samulsināja Hariju, jo viņš zināja, ka Fremptona kungs piešķīris viņai brīvdienu.
Meizija apskāva dēlu un raižpilni noraudzījās, kā Harijs dodas kalnup. Pirmais Hariju sveicināja Džailss Beringtons, un Meiziju tas izbrīnīja, jo dēls bija sacījis, ka draugs droši vien dosies uz Ītonu. Abi puiši sarokojās gluži kā pieauguši vīrieši, kuri tikko noslēguši svarīgu darījumu.
Pūļa malā Meizija ievēroja Beringtona kungu ar kundzi. “Vai viņš nodrošinājies, lai nesastaptos ar mani?” Pēc īsa mirkļa viņiem pievienojās Dīkinsa kungs un kundze, bet vecākiem līdzi – laimīgais stipendijas ieguvējs. Visi sarokojās.
Pamazām vecāki posās projām un atvadījās. Beringtona kungs vispirms paspieda roku savam dēlam, bet pēc tam Dīkinsam. Harija pastiepto roku viņš izlikās nemanām un aizgriezās. Beringtones kundze izskatījās samulsusi, un Meizija nodomāja, ka vēlāk viņa varbūt pavaicās, kālab vīrs nav vēlējies paspiest roku Džailsa labākajam draugam. Ja kundze vaicās, tad noteikti nesaņems patiesu atbildi, par to Meizija bija droša. Viņa bažījās, ka nepaies ilgs laiks un Harijs sāks taujāt, kālab Beringtona kungs allaž tik noraidoši izturas pret viņu. Meizija gan sprieda, ka diezin vai Harijs varēs noskaidrot patiesību, jo tā bija zināma tikai trijiem cilvēkiem.
Sešpadsmitā nodaļa
Tillijas jaunkundze “Palmkortā” iegriezās jau tik bieži, ka viņai nu bija pašai savs galdiņš.
Parasti viņa atnāca ap pulksten četriem un pasūtīja Earl Grey tēju un sviestmaizi ar gurķi. Viņa vienmēr noraidīja piedāvājumu izvēlēties kaut ko no plašā krēma kūku, želejas kūku un šokolādes eklēru klāsta, tomēr reizēm atļāvās ar sviestu apziestu plāceni. Kad Tillijas jaunkundze kādā pēcpusdienā ieradās neilgi pirms pieciem, kas viņai bija neraksturīgi vēlu, Meizija ļoti nopriecājās, ka viņas iecienītais galdiņš tobrīd ir brīvs.
– Meizij, vai šodien tu man nevarētu ierādīt galdiņu, kurš atrodas mazliet nomaļākā vietā? Man gribētos ar tevi pārmīt dažus vārdus.
– Protams, Tillijas jaunkundz, – atteica Meizija un veda viņu uz Holkoma kunga iecienīto galdiņu aiz pīlāra zāles tālākajā stūrī. – Pēc desmit minūtēm man būs mazliet laika, – teica Meizija, – un tad jums pievienošos.
Kad atnāca viņas palīdze Sūzana, Meizija paskaidroja, ka uz dažām minūtēm piebiedrosies Tillijas jaunkundzei, bet nav nepieciešams viņu apkalpot.
– Vai tā vecā pīle ir neapmierināta ar kaut ko? – Sūzana vaicāja.
– Tā vecā pīle man iemācīja visu, ko es protu, – Meizija atteica un pasmaidīja.
Kad pulkstenis vēstīja, ka ir jau pieci pēcpusdienā, Meizija šķērsoja zāli un apsēdās pretī Tillijas jaunkundzei. Meizija reti sēdēja kopā ar apmeklētājiem un tās dažas reizes, kad tas bija noticis, nekad nejutās ērti.
– Varbūt gribi kādu tasi tējas, Meizij?
– Nē, paldies, Tillijas jaunkundz.
– Pilnībā saprotu. Centīšos tevi ilgi neaizkavēt. Sacīšu atklāti… es atnācu, jo vēlējos sastapt tevi. Vai drīkstu vaicāt, kā klājas Harijam?
– Kaut viņš vienreiz pārstātu augt! – atteica Meizija. – Man liekas, ka to vien daru, kā ik pēc dažām nedēļām palaižu garākas viņa bikšu staras. Tādā tempā viņa garās bikses jau gada laikā kļūs par īsbiksēm.
Tillijas jaunkundze iesmējās. – Un kā viņam sokas darbi?
– Semestra beigu liecībā sacīts… – Meizija apklusa un pūlējās atcerēties īstos vārdus. – “Visai apmierinošs iesākums. Daudzsološi.” Viņš jau ir kļuvis par labāko audzēkni angļu valodā un literatūrā.
– Kāda ironija! – Tillijas jaunkundze iesaucās. – Ja pareizi atceros, tieši tas bija iemesls, kālab viņam īsti nepaveicās eksāmenā.
Meizija pamāja un centās nedomāt par finansiālajām sekām, ko bija radījusi Harija nepietiekamā uzmanība pret Tomasa Hārdija romāniem.
– Tu noteikti ar viņu ļoti lepojies, – Tillijas jaunkundze teica. – Kad svētdien biju Svētās Marijas baznīcā, ļoti nopriecājos, ieraudzījusi viņu atkal dziedam korī.
– Jā, taču tagad viņam jāsamierinās ar atrašanos pēdējā rindā kopā ar pārējiem baritoniem. Dienas, kad viņš bija solists, ir aizgājušas uz neatgriešanos. Taču viņš piedalās teātra klubā. Tā kā Bristoles klasiskajā ģimnāzijā nav meiteņu, viņam uzticēta Ursulas loma skolas uzvedumā.
– “Liela brēka, maza vilna”, – noteica Tillijas jaunkundze. – Es nedrīkstu tērēt vēl vairāk tava laika. Tad nu ķeršos pie tā, kālab esmu atnākusi. – Viņa iedzēra malku tējas, it kā vēlētos saņemties, un tad steidzīgi teica: – Man nākamajā mēnesī paliks sešdesmit gadu, mana dārgā, un jau kādu laiku es apsveru domu par pensionēšanos.
Meizijai nekad pat prātā nebija ienācis, ka Tillijas jaunkundze neturpinās strādāt līdz laika galam.
– Mēs ar Mandejas jaunkundzi domājam par to, ka vajadzētu pārcelties uz Kornvolu. Jau esam noskatījušas kādu nelielu māju pie jūras.
“Jūs nedrīkstat aizbraukt no Bristoles!” Meizijai gribējās kliegt. “Ja jūsu abu te nebūs, pie kā es vērsīšos pēc padoma?”
– Pagājušajā mēnesī man kaut kas ienāca prātā, – turpināja Tillijas jaunkundze. – Kāds vietējais biznesmenis vēlējās nopirkt no manis tējnīcu, un tas nozīmē, ka viņš to iekļaus kādā strauji augošā impērijā. Vispār jau man ir vienalga, vai tas notiks, tomēr viņa piedāvājums bija pārāk vilinošs, lai no tā viegli atteiktos. – Meizija vēlējās uzdot Tillijas jaunkundzei vienu jautājumu, tomēr klusēja, jo nevēlējās pārtraukt dedzīgo runu. – Kopš tās dienas es daudz domāju par šo jautājumu un izlēmu. Ja tu varētu man maksāt to pašu summu, ko piedāvā viņš, tad daudz labāk es tējnīcu pārdodu tev, nevis kādam svešiniekam.
– Un cik tad viņš piedāvāja?
– Piecus simtus mārciņu.
Meizija nopūtās. – Jūtos glaimota, ka par mani iedomājāties, – viņa beidzot noteica. – Tomēr patiesība ir tāda, ka man nav pat piecsimt peniju, par piecsimt mārciņām nemaz nerunājot.
– Es jau baidījos, ka tu atbildēsi tieši tā, – sacīja Tillijas jaunkundze. – Bet, ja tu atrastu kādu atbalstītāju, viņam tā būtu laba iespēja ieguldīt naudu. Pagājušajā gadā man bija peļņa. Simt divpadsmit mārciņas un desmit šiliņi. Un šajā summā neietilpst mana nopelnītā alga. Es pat varētu tev pārdot tējnīcu par mazāk nekā pieciem simtiem mārciņu, taču mēs esam atradušas pasakainu mazu namiņu pie jūras un tā īpašnieks vēlas saņemt trīs simtus. Viņš nepiekāpsies ne par peniju. Mums ar Mandejas jaunkundzi gadu vai divus nāksies iztikt tikai no saviem iekrājumiem. Tā kā nevienai no mums pensija nedos atspaidu, tad liekiem diviem simtiem mārciņu būs ļoti liela nozīme.
Brīdī, kad Meizija grasījās paust Tillijas kundzei savu nožēlu par to, ka jāatsaka, telpā ienāca Patriks Keisijs un apsēdās pie sava iecienītā galdiņa.
Meizija un Patriks baudīja tuvību, un tikai vēlāk Meizija viņam pastāstīja par Tillijas jaunkundzes piedāvājumu. Viņš piecēlās sēdus, aizsmēķēja cigareti un dziļi ievilka dūmu.
– Nopelnīt tādu summu nav pārāk sarežģīti. Brunelam, kurš vāca naudu Kliftonas piekartilta būvniecībai, klājās daudz grūtāk.
– Iespējams, bet Kliftones kundzei, kurai īsti nav pat divu puspensu, tas ir nepaceļams smagums.
– Jā, bet tev vajadzētu zināt par naudas plūsmu un pierādītiem ienākumiem, nemaz jau nerunājot par tējnīcas vērtību. Vai zini, es gribētu ieskatīties pēdējo piecu gadu grāmatvedības dokumentos un pārliecināties, ka tev ir pateikts viss nepieciešamais.
– Tillijas jaunkundze nemūžam nemēģinātu kādu apkrāpt. – Vēl tev jāizpēta, vai tuvākajā nākotnē nemainīsies zemes nomas maksa, – Patriks teica, neņemot vērā viņas iebildumus. – Un veic dubultu pārbaudi, lai būtu droša, ka līgumā nav punkta, kas ļauj no tevis pieprasīt maksājumus, tiklīdz tējnīca sāks nest peļņu.
– Tillijas jaunkundze neko tādu nedarītu, – Meizija teica. – Tu esi labticīga un pārāk paļaujies uz cilvēkiem, Meizij. Tikai tev jāatceras tas, ka vēlāk, kad gribēsi aizstāvēt savas tiesības, tev būs darīšana nevis ar Tillijas jaunkundzi, bet ar advokātu, kurš būs pārliecināts, ka viņam jāatstrādā savs honorārs.
– Ir pilnīgi skaidrs, ka tu neesi pazīstams ar Tillijas jaunkundzi.
– Tava ticība šai vecajai kundzei ir aizkustinoša, taču mans darbs ir tev līdzīgu cilvēku pasargāšana. Turklāt ar simt divpadsmit mārciņām un desmit šiliņiem peļņas gadā nepietiks dzīvei, jo tev nāksies atmaksāt naudu arī investoram.
– Tillijas jaunkundze sacīja, ka peļņā nebija iekļauta viņas darba samaksa.
– Tā varētu būt, tomēr tu nezini, cik liela bija viņas alga. Tev būs vajadzīgas vēl vismaz divsimt piecdesmit mārciņas gadā, lai izdzīvotu. Pretējā gadījumā tu nevarēsi maksāt investoram un Harijs nevarēs turpināt mācības ģimnāzijā.
– Nevaru vien sagaidīt, kad tu iepazīsies ar Tillijas jaunkundzi.
– Un dzeramnaudas? Domāju, ka viesnīcā tu dzeramnaudās gadā nopelni vismaz divsimt mārciņas, turklāt no šīs naudas tev nav jāmaksā nodokļi. Lai gan nešaubos, ka nākotnē kāda valdība noteikti ķersies arī pie šī jautājuma.
– Varbūt man jāpasaka Tillijas jaunkundzei, ka risks ir pārāk augsts. Galu galā tu man nepārtraukti atgādini, ka viesnīcā man ir garantēti ienākumi un bez jebkāda riska.
– Taisnība. Tomēr, ja Tillijas jaunkundze ir kaut uz pusi tik laba, kā tu par viņu stāsti, šī varētu būt iespēja, kāda otrreiz negadīsies.
– Patrik, izlem vienreiz! – Meizija teica, pūlēdamās neizrādīt aizkaitinājumu.
– Tiklīdz ieraudzīšu kantorgrāmatas.
– Tu izlemsi, kad satiksi Tillijas jaunkundzi, – Meizija sacīja, – jo tad sapratīsi vārdu “laba griba” un “reputācija” īsto nozīmi.
– Nespēju ne sagaidīt, kad ieraudzīšu šo tikumības paraugu.
– Vai tas nozīmē, ka tu mani pārstāvēsi?
– Jā, – viņš sacīja un nodzēsa cigareti.
– Un par cik lielu summu tu novērtēsi šo tukšinieci atraitni, Keisija kungs?
– Izslēdz gaismu!
– Vai esi pārliecināta, ka tas ir attaisnots risks? – vaicāja Fremptona kungs. – Tu vari daudz zaudēt.
– Mans finanšu padomdevējs uzskata, ka ir vērts mēģināt, – atbildēja Meizija. – Viņš ir pārliecināts, ka es ne tikai varēšu savilkt galus kopā, bet, atmaksājusi aizdevumu, pat tikšu pie peļņas jau piecu gadu laikā.
– Un tieši tajos gados Harijs mācīsies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– To es labi zinu, Fremptona kungs, bet Keisija kungs panāca, ka līgums man paredz arī pieklājīgu darba samaksu. Kad būšu sadalījusi dzeramnaudas ar savām viesmīlēm, mājās nesīšu apmēram tādu pašu summu kā tagad. Svarīgākais ir tas, ka piecu gadu laikā man kontā parādīsies reāli aktīvi un kopš tā brīža visa peļņa būs mana, – viņa sacīja, pūlēdamās precīzi atsaukt atmiņā Patrika vārdus.
– Man ir skaidrs, ka esi izlēmusi, – sacīja Fremptona kungs. – Un tomēr es tevi brīdināšu. Meizij, ir milzīga atšķirība, vai tu esi darba ņēmējs, kurš skaidri zina, ka nedēļas beigās saņems nopelnīto algu, vai esi darba devējs, kura pienākums ir katru piektdienas pēcpusdienu salikt šīs algas aploksnēs, lai izsniegtu saviem padotajiem. Goda vārds, Meizij, tu esi labākā savā jomā, bet… vai tu patiešām no pakļautā vēlies kļūt par vadītāju?
– Keisijs man palīdzēs ar padomu.
– Keisijs ir spējīgs puisis, tur es tev piekrītu, tomēr viņam valsts otrā malā ir daudz nozīmīgu klientu. Bizness būs jāvada tev. Dienu no dienas. Ja kaut kas noies greizi, viņš nevarēs allaž būt blakus un paturēt tev rociņu.
– Bet cita tāda izdevība man vairs negadīsies! – Tas bija otrs Patrika izteikums.
– Tad lai notiek, Meizij! – piekāpās Fremptona kungs. – Un zini, mums viesnīcā tevis patiešām pietrūks. Vienīgais iemesls, kāpēc varētu sacīt, ka tik neaizvietojama neesi, ir tas, ka tu ļoti labi izskoloji savu palīdzi.
– Sūzana jūs nepievils, Fremptona kungs.
– Par to esmu pārliecināts, taču viņa nekad nebūs Meizija Kliftone. Ļauj man pirmajam novēlēt tev visu iespējamo veiksmi tavā izvēlētajā ceļā. Ja nu gadījumā viss neiet tik gludi, tev šeit allaž atradīsies vieta.
Fremptona kungs piecēlās no galda un paspieda roku Meizijai. Gluži tāpat kā pirms sešiem gadiem.
Septiņpadsmitā nodaļa
Pēc mēneša Meizija parakstīja sešus dokumentus, klātesot National Provincial bankas pārvaldniekam Prendergasta kungam. Taču pirms tam Patriks kopā ar viņu pārskatīja visus dokumentus, teikumu pēc teikuma, un apmierināts atzina, ka ļoti kļūdījies, šauboties par Tillijas jaunkundzes godaprātu. Viņš sacīja Meizijai, ka viņam vispār vairs nebūtu darba, ja visi rīkotos tik godīgi kā Tillijas jaunkundze.
Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit ceturtā gada deviņpadsmitajā martā Meizija pasniedza Tillijas jaunkundzei piecsimt mārciņas, pretī saņemot ciešu apskāvienu un tējnīcu. Pēc nedēļas Tillijas jaunkundze un Mandejas jaunkundze aizbrauca uz Kornvolu.
Meizija pirmo reizi atvēra tējnīcas durvis jau kā īpašniece, tomēr bija nolēmusi saglabāt iepriekšējo nosaukumu. Patriks bija ieteicis viņai nenovērtēt par zemu tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā dibinātā uzņēmuma jau iegūto reputāciju, kuru tas nopelnījis, nesot Tillijas vārdu, un pat nemēģināt mainīt nosaukumu. Vismaz tik ilgi, kamēr Tillijas jaunkundzes vārds vēl visiem labā atmiņā, un drošāk arī pēc tam to nedarīt. – Pastāvīgajiem klientiem nepatīk pārmaiņas, jo īpaši straujas. Neliec viņiem tādas piedzīvot.
Paklausījusi šādam padomam, Meizija tomēr ieviesa dažus jauninājumus, kuri neaizskāra pastāvīgo klientu ieradumus. Viņa nodomāja, ka svaigi galdauti nekādi nevarētu kaitēt. Krēsli un pat galdi jau bija ieguvuši, maigi izsakoties, savādu izskatu. Un Tillijas jaunkundze laikam nebija pamanījusi, ka paklājs izdilis mazliet par daudz.
– Neskrien par ātru, – Patriks brīdināja Meiziju vienā no savām ikmēneša apciemojuma reizēm. – Atceries, ka naudu iztērēt ir daudz vieglāk, nekā nopelnīt. Un nebrīnies, ja daži no pastāvīgajiem Tillijas klientiem vienkārši pazudīs, bet tu dažos pirmajos mēnešos nenopelnīsi tik, cik biji ieplānojusi.
Patrikam izrādījās taisnība. Pirmajā mēnesī apmeklētāju skaits samazinājās, tas pats turpinājās arī otrajā mēnesī, tādējādi pierādot faktu, ka Tillijas jaunkundze patiešām bijusi ļoti iemīļota. Ja trešajā mēnesī klātos tikpat slikti, Patriks ieteiktu pievērst uzmanību skaidrās naudas plūsmai un kredītlimitam, taču lejupslīde – vēl viens Patrika lietots termins – apstājās un klientu skaits mazliet pat palielinājās.
Pirmā patstāvīgās saimniekošanas gada beigās Meizija faktiski bija uzskatāma par izputinātu. Viņai nebija izdevies nopelnīt pat tik daudz, lai atmaksātu kaut daļu no bankas piešķirtā aizņēmuma.
– Nesatraucies tik ļoti, mana dārgā, – Tillijas jaunkundze viņai sacīja kādā no savām retajām viesošanās reizēm Bristolē. – Arī man vairākus gadus nācās pacīnīties, lai sāktu kaut ko pelnīt. – Meizija nevarēja atļauties ziedot gadus. Viņai šādas iespējas gluži vienkārši nebija.
Nākamais gads iesākās cerīgi. Atgriezās arī daži Meizijas pastāvīgie apmeklētāji, kuri iepriekš bija sekojuši viņai uz “Palmkortu”. Etkinss bija tik ļoti izplūdis miesās un viņa cigārs bija kļuvis tik garš, ka Meizija varēja vien iztēloties, cik lieliski attīstās viņa izklaides bizness. Katru rītu vienpadsmitos ieradās vecais lāga Krediks, tērpies lietusmētelī un allaž paņēmis līdzi lietussargu, neatkarīgi no laika apstākļiem. Paretam nāca arī Holkoma kungs, kurš parasti vēlējās zināt, kādas ir Harija sekmes, un Meizija nekad neļāva skolotājam maksāt rēķinu. Lai kad arī Patriks atbrauktu uz Bristoli, viņa pirmā pieturas vieta allaž bija “Tillijas tējnīca”.
Otrā gada laikā Meizija nomainīja vienu piegādātāju, kuram nebija īsti saprotama vārdu “svaigs” un “sakaltis” nozīme. Viņa atbrīvojās arī no viesmīles, kura nepiekrita vispārpieņemtajam uzskatam, ka klientam vienmēr ir taisnība. Vairākas jaunas sievietes pieteicās uz šo vietu, jo sabiedrības uzskati par to, ka sievietei vajadzīgs algots darbs, bija kļuvuši progresīvāki. Meizija pieņēma kādu jaunu sievieti, vārdā Kārena. Viņai bija blondi, sprogaini mati, lielas zilas acis un tāda figūra, par kuru modes žurnālos saka: “Augums kā smilšu pulkstenis.” Meizija sprieda, ka šī sieviete piesaistīs vairāk klientu, kas jaunāki par lielāko daļu viņas pašreizējo apmeklētāju.
Atrast citu kulinārijas izstrādājumu piegādātāju bija grūtāk. Vairākas firmas meklēja sadarbības iespējas, tomēr Meizijas prasības bija ļoti augstas. Kad uz viņas sliekšņa nostājās Bobs Barouss no “Barousa beķerejas”, kas dibināta tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektajā gadā, un sacīja, ka “Tillijas tējnīcai” jākļūst par viņa pirmo klientu, Meizija noslēdza ar viņu līgumu par mēnesi garu izmēģinājuma laiku.
Izrādījās, ka Bobs ir strādīgs un uzticams, turklāt viņa piegādātā prece allaž bija tik svaiga, ka Meizijas klienti mēdz sacīt: “Labi, varbūt vēl vienu.” Viņa ceptās smalkmaizītes ar krēmu vai augļiem bija ļoti iecienītas, taču par īstu sensāciju kļuva jaunievedums – šokolādes kūkas. Tās no letes pazuda tik ātri, ka līdz dienas vidum vairs nebija nevienas. Meizija gan mudināja Bobu cept vairāk, taču viņš vienmēr atbildēja, ka tas nav iespējams.
Kādā rītā, kad Bobs bija izkrāvis atvesto preci, Meizija pamanīja, ka viņš izskatās nomākts, un piedāvāja iedzert kafiju. Viņš atzinās, ka saskāries ar tādām pašām naudas plūsmas problēmām, kādas piedzīvoja Meizija savā pirmajā patstāvīgās saimniekošanas gadā, tomēr bija pārliecināts, ka drīz vien stāvoklis uzlabosies. Gluži nesen viņam bija izdevies noslēgt sadarbības līgumu ar divām kafejnīcām, tomēr viņš bija ļoti pateicīgs Meizijai par doto pirmo iespēju.
Laikam ritot, šī rīta kafijas pauze kļuva par savdabīgu rituālu. Par spīti tam, Meizija bija pārsteigta, kad Bobs uzaicināja viņu uz satikšanos. Meizija abu attiecības bija uzskatījusi vienīgi par lietišķām. Viņš bija nopircis biļetes uz mūziklu “Burvīgā nakts”. Tas bija jauniestudējums, kurš tika demonstrēts “Hipodromā”, un viņa bija cerējusi, ka Patriks uzaicinās turp aiziet.
Meizija pateicās Bobam, tomēr sacīja, ka nevēlas sabojāt abu attiecības. Viņai būtu gribējies arī piebilst, ka ir vēl divi citi vīrieši, kuri ieņem zināmu vietu viņas dzīvē, – piecpadsmitgadnieks, kurš sācis ļoti raizēties par pūtītēm uz sejas, un kāds īrs, kurš Bristolē ierodas tikai reizi mēnesī un, pašam nemanot, kļuvis par viņas romantisko jūtu valdnieku. Bobs “nē” par atbildi neuzskatīja un pēc mēneša pārsteidza Meiziju vēl vairāk, uzdāvinādams viņai markazīta piespraudi. Meizija noskūpstīja viņu uz vaiga un nobrīnījās par to, kā gan viņš uzzinājis, ka šī ir viņas dzimšanas diena. Tajā vakarā viņa ielika piespraudi atvilktnē un būtu par to aizmirsusi, ja vien regulāri nesaņemtu vēl citas dāvanas.
Konkurenta uzstājība Patrikam likās uzjautrinoša, un viņš kādu vakaru atgādināja Meizijai, ka viņa ir izskatīga sieviete, turklāt laba partija.
Meizijai smiekli nebija prātā. – Tam jādara gals, – viņa sacīja.
– Tad kālab tu nemeklē citu piegādātāju? – viņš vaicāja.
– Jo labu piegādātāju atrast ir grūtāk nekā mīlniekus. Bobs ir uzticams, cep labākās kūkas visā pilsētā, un cenas viņa produkcijai ir zemākas nekā pie viņa sāncenšiem.
– Un viņš ir tevī iemīlējies, – noteica Patriks.
– Neķircinies! Tam jāpieliek punkts.
– Es tev pateikšu, ko pārtraukt ir vēl svarīgāk, – sacīja Patriks, pēc tam pieliecās un atvēra savu portfeli.
– Vai drīkstu tev atgādināt, ka mums bija paredzētas romantiskas vakariņas sveču gaismā, nevis lietišķa tikšanās.
– Diemžēl to nevarēs atlikt uz vēlāku laiku, – Patriks noteica un uzlika uz galda dokumentu žūksnīti. – Šie ir pārskati par pēdējiem trim tavas darbības mēnešiem, un tā nav nekāda priecīgā lasāmviela.
– Bet tu taču teici, ka situācija pamazām uzlabojas. Vai tad ne?
– Zināmā mērā tā arī ir. Tu pat esi pamanījusies savus tēriņus iegrožot līdz bankas ieteiktajam līmenim, tomēr šajā laika periodā gluži neizprotami ir kritušies tavi ienākumi.
– Kā gan tas iespējams? Mums pagājušajā mēnesī bija rekordliels apmeklētāju skaits.
– Tieši tas bija iemesls, kālab es nolēmu sīki izpētīt visus tavus čekus un rēķinus par pagājušo mēnesi. Tur kaut kas nesaskan. Meizij, es esmu nonācis pie nepatīkama secinājuma. Kāda no tavām viesmīlēm slepus ņem naudu no kases. Ēdināšanas biznesā tas nav nekas jauns, taču, reiz sācies, tas turpināsies, līdz būsi atradusi vainīgo un atlaidusi no darba. Ja zagli neatradīsi iespējami ātri, tev būs kārtējais gads bez peļņas, un tu atkal nespēsi samaksāt parādu bankai.
– Un ko tu iesaki?
– Tev ciešāk jāpavēro savas padotās. Vainīgā kādā brīdī noteikti sevi nodos.
– Kā tad es varēšu zināt, ka tā ir īstā?
– Ir vairākas pazīmes, kam jāpievērš īpaša uzmanība, – skaidroja Patriks. – Kāda varbūt dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Piemēram, iegādājusies jaunu mēteli vai dārgu rotu, vai arī ņem brīvdienas, ko parasti nevarētu atļauties. Visticamāk, viņa tev sacīs, ka viņai ir jauns draugs, bet…
– Sasodīts! – noteica Meizija. – Man liekas, es nojaušu, kura tā varētu būt.
– Kura tad?
– Kārena. Viņa tikai dažus mēnešus strādā pie manis un pēdējā laikā brīvajās nedēļas nogalēs sākusi braukāt uz Londonu. Pagājušajā nedēļā viņa ieradās darbā ar jaunu šalli un smalkiem ādas cimdiem rokās. Jāatzīstas, ka es viņu pat apskaudu.
– Nepārsteidzies ar secinājumiem, – brīdināja Patriks, – tomēr uzmani viņu ciešāk. Varbūt viņa piesavinās visas dzeramnaudas, varbūt krāmējas gar kasi, bet varbūt dara gan vienu, gan otru. Droši varu teikt tikai vienu… Tas nebeigsies tāpat vien. Visbiežāk notiek tā, ka zaglis kļūst aizvien bezkaunīgāks un pārliecinātāks par sevi. Tev jārīkojas ātri, kamēr viņa nav paguvusi izpostīt tavu biznesu.
Meizijai derdzās izspiegot savu kolektīvu. Gandrīz visas gados jaunākās viņa bija izvēlējusies pati, bet vecākās bija vēl Tilljas pieņemtas un strādāja tējnīcā jau gadiem ilgi.
Īpaši uzmanīgi viņa vēroja Kārenu, tomēr nebija nekādu pazīmju par to, ka viņa būtu zagle. Tomēr Patriks bija brīdinājis, ka zagļi parasti ir viltīgāki nekā godīgie cilvēki, turklāt Meizijai nebija iespējams Kārenu uzmanīt nepārtraukti. Un tad problēma atrisinājās it kā pati no sevis. Kārena iesniedza atlūgumu. Viņa sacīja, ka ir saderinājusies un mēneša beigās dosies pie līgavaiņa uz Londonu. Kārenas saderināšanās gredzens Meizijai likās visai iespaidīgs. Tiesa, viņa nezināja, kurš par to samaksājis. Aizgainījusi šo domu, viņa nopriecājās, ka būs mazāk iemeslu lauzīt galvu.
Kad pēc piecām nedēļām Bristolē atkal ieradās Patriks, Meizija saņēma brīdinājumu, ka ienākumi turpina kristies. Tātad Kārena nebija vainojama.
– Varbūt ir laiks vērsties policijā? – vaicāja Meizija.
– Pagaidām vēl ne. Tev noteikti nav vajadzīgas nepamatotas apsūdzības vai tenkas, kuras noteikti neuzlabos tava kolektīva noskaņojumu. Policija gan, iespējams, notvers zagli, tomēr līdz tam brīdim tu varētu zaudēt daļu savu izcilāko viesmīļu, kuras nevēlēsies dzīvot pastāvīgu aizdomu ēnā. Turklāt problēmas noteikti nāks ausīs vismaz dažiem klientiem, un tev tas nudien nav nepieciešams.
– Cik ilgi vēl es varu atļauties šādi nogaidīt?
– Paskatīsimies vēl vienu mēnesi. Ja līdz mēneša beigām vēl neko nebūsim noskaidrojuši, ziņosim policijai. – Viņš plati uzsmaidīja Meizijai. – Un tagad beigsim šīs lietišķās runas un mēģināsim atcerēties, ka svinam tavu dzimšanas dienu.
– Tā bija jau pirms diviem mēnešiem, – Meizija iebilda. – Un, nebijis Boba, tu par to pat nezinātu.
Patriks vēlreiz atvēra portfeli, taču tagad izņēma tumši zilu kārbiņu ar labi pazīstamas firmas logo uz vāka. Viņš pasniedza to Meizijai, kura lēnām atvēra dāvanu. Kārbiņā bija melnu ādas cimdu pāris un vilnas šalle tradicionālajā Burberry rakstā.
– Tātad tu esi tas, kurš mani aptīra! – viņa sacīja un apskāva Patriku. Viņš neatbildēja. – Kas noticis? – Meizija vaicāja.
– Man ir arī citas ziņas, – viņš beidzot sacīja. Meizija skatījās viņam acīs un domāja par to, kas gan vēl slikts varētu būt atgadījies. – Es esmu paaugstināts amatā. Tagad būšu direktora vietnieks mūsu firmas galvenajā birojā Dublinā. Lielāko laika daļu man nāksies pavadīt pie rakstāmgalda, un manus tagadējos pienākumus pārņems kāds cits. Es joprojām varēšu tevi apciemot, tomēr ne tik bieži.
Meizija gulēja viņa skavās un augu nakti raudāja. Viņai bija licies, ka nekad vairs negribēs apprecēties. Tagad viņa saprata, ka to vēlētos, bet mīļotais vīrietis vairs nebija pieejams. Nākamajā rītā viņa darbā ieradās ar nokavēšanos un ieraudzīja, ka Bobs viņu jau gaida. Meizija atslēdza durvis, un viņš sāka izkraut atvesto preci.
– Pēc mirkļa atgriezīšos, – viņa sacīja un devās uz darbiniekiem paredzētajām labierīcībām.
Viņa pēdējo reizi bija atvadījusies no Patrika, kad viņš stacijā kāpa vilcienā, un atkal nespēja valdīt asaras. Bija jāieskatās spogulī, jo viņa nevēlējās, lai apmeklētāji sāk uzdot liekus jautājumus. “Nekad nenesiet savas personīgās problēmas uz darbu,” Tillijas jaunkundze bieži atgādināja. “Klientiem pietiek pašiem savu problēmu, viņiem jūsējās nav vajadzīgas.”
Meizija ieskatījās spogulī. Kosmētika bija izplūdusi. – Sasodīts! – viņa skaļi noteica, kad pamanīja, ka somiņu atstājusi uz letes. Kad viņa atgriezās tējnīcas telpās, lai to paņemtu, viņai piepeši kļuva slikti. Bobs stāvēja ar muguru pret viņu un vienu roku bija ielicis kasēs aparāta atvilktnē. Meizija noskatījās, kā Bobs ieslidina banknotes un monētas bikšu kabatā, tad klusi aizver kases aparāta atvilktni un dodas atpakaļ pie sava auto, lai turpinātu izkraut atvestās kūkas.
Patrika padoms, kā rīkoties šādā situācijā, Meizijai likās zināms. Viņa nostājās pie kases aparāta un gaidīja, līdz Bobs ienāk telpā. Viņš tobrīd nesa nevis paplāti, bet gan mazu, sarkanu ādas kārbiņu, plati uzsmaidīja Meizijai un nometās uz viena ceļgala.
– Bob Barous, tu nekavējoties atstāsi šīs telpas, – Meizija sacīja tādā tonī, kas pārsteidza pat viņu pašu. – Ja es vēl kaut reizi ieraudzīšu tevi savas tējnīcas tuvumā, tad izsaukšu policiju.
Viņa bija gaidījusi neskaitāmus paskaidrojumus vai lamu straumi. Bobs klusēja, tad gluži vienkārši piecēlās kājās, nolika uz letes naudu, ko tikko bija nozadzis, un izgāja ārā, nesacījis ne vārda. Meizija sabruka uz tuvējā krēsla, un tieši tobrīd darbā ieradās pirmā viesmīle.
– Labrīt, Kliftones kundze! Šodien ir neparasti jauks laiks!
Astoņpadsmitā nodaļa
Katru reizi, kad pastkastītes spraugā ieslīdēja plāna, brūna aploksne, Meizija nodomāja, ka no Bristoles klasiskās ģimnāzijas atkal atsūtīts rēķins par Harija mācību maksu un vēl dažādiem “papildu pakalpojumiem”, kā tos mēdza dēvēt Bristoles municipālās labdarības iestādes.
Ik dienu, ejot mājās no darba, Meizija mēdza iegriezties bankā, lai dienas ieņēmumus ieskaitītu savā darījumu kontā, bet saņemtās dzeramnaudas, ko viņa dalīja ar visām viesmīlēm, nonāca citā, ko viņa bija nosaukusi par “Harija kontu”, cerībā, ka ceturkšņa beigās tajā būs gana daudz naudas, lai pietiktu mācību maksai.
Meizija atplēsa aploksni. Lai gan katru vārdu viņa neprata izlasīt, tomēr pazina parakstu un saprata, kāda summa tur uzrakstīta. Trīsdesmit septiņas mārciņas un desmit pensi. Tie bija jāsamaksā īsā laikā. Tomēr pēc tam, kad Holkoma kungs bija izlasījis pēdējo ziņojumu par Harija sekmēm, viņa nosprieda, ka investīcijas tiešām ir pamatotas.
– Un ziniet, – Holkoma kungs brīdināja, – izdevumi nemazināsies, kad viņš skolu beigs.
– Kāpēc tad ne? – Meizija nesaprata. – Ar tādu izglītību viņam nebūs grūti atrast darbu, un pēc tam jau viņš par saviem rēķiniem varēs rūpēties pats.
Holkoma kungs sērīgi pašūpoja galvu, gandrīz kā tad, ja kāds no viņa neattapīgākajiem skolēniem nesaprata skaidrojumu. – Es tomēr ceru, ka pēc ģimnāzijas beigšanas viņš dosies uz Oksfordu un apgūs angļu literatūru.
– Un cik ilgu laiku tas prasīs? – Meizija vaicāja.
– Trīs vai varbūt arī četrus gadus.
– Pa to laiku viņš izlasīs neaptveramu daudzumu angļu literatūras.
– Noteikti ar to pietiks, lai dabūtu darbu.
Meizija iesmējās. – Tad jau viņš droši vien būs skolotājs. Kā jūs.
– Viņš nav tāds kā es, – atteica Holkoma kungs. – Uzdrīkstēšos minēt, ka viņš varētu kļūt rakstnieks.
– Vai ar rakstīšanu var nopelnīt iztiku?
– Pavisam noteikti, ja vien ir panākumi. Ja nu tomēr tas neizdodas, tad… jums taisnība, viņš varētu kļūt par skolotāju kā es.
– Man tas patiktu, – Meizija noteica, nepamanījusi ironiju Holkoma kunga balsī.
Meizija ielika aploksni somā. Vakarā, pēc ierašanās bankā, viņa vēlējās pārliecināties, vai “Harija kontā” ir pietiekami daudz naudas, lai viņa varētu izrakstīt čeku par visu summu. Trīsdesmit septiņām mārciņām un desmit pensiem. “Kad tu pārtērē kredītlimitu, naudu no tā iegūst tikai banka,” bija sacījis Patriks. Reizēm ģimnāzijas vadība viņai laipni pagarināja samaksas termiņu par divām vai trijām nedēļām, taču Patriks bija izskaidrojis, ka arī mācību iestādei, gluži tāpat kā tējnīcai, ir jāsagatavo bilance mācību semestra beigās.
Tramvaju nenācās gaidīt ilgi. Kad Meizija bija apsēdusies, viņas domas atkal atgriezās pie Patrika. Viņa nekad nebūtu gatava kādam atzīties, pat ne savai mātei, cik ļoti ilgojas pēc šā vīrieša.
Domas iztraucēja ugunsdzēsēju automašīna, kas aiztraucās garām pa ielu. Vairāki pasažieri noskatījās pa logu. Kad tā vairs nebija saredzama, Meizijas domas aizslīdēja pie “Tillijas tējnīcas”. Padzinusi Bobu Barousu, viņa sāka saņemt no bankas pārvaldnieka ziņojumus par to, ka tējnīca sāk nest stabilu peļņu katru mēnesi. Gada beigās tā pat pārsniedza Tillijas jaunkundzes rekordskaitli – simt divpadsmit mārciņas un desmit šiliņus. Tas ļāva samaksāt bankai daļu no piecsimt mārciņu lielā parāda. Un nauda pat vēl palika pāri, lai iegādātos Harijam jaunas kurpes.
Viktoriastrītas galā Meizija izkāpa no tramvaja. Ejot pāri Bedminsteras tiltam, viņa ieskatījās rokaspulkstenī, savā pirmajā saņemtajā dāvanā, un atkal iedomājās par dēlu.
Septiņi trīsdesmit divas. Laika bija vairāk nekā pietiekami, lai atvērtu tējnīcu un sagatavotos pulksten astoņos uzņemt pirmo apmeklētāju. Viņa vienmēr priecājās, ja brīdī, kad viņa pagrieza plāksnīti durvīs ar uzrakstu “atvērts” uz augšu, ārpusē jau gaidīja neliela rinda.
Viņa vēl nebija sasniegusi Haistrītu, kad garām aizjoņoja vēl viena ugunsdzēsēju automašīna. Tagad viņa varēja saskatīt arī pelēku dūmu mākoni, kas pletās debesīs. Meizija bija nonākusi Brodstrītā, un piepeši viņas sirds sāka joņot kā neprātā. Trīs ugunsdzēsēju automašīnas un viens policijas auto puslokā bija izvietoti iepretī “Tillijas tējnīcai”.
Meizija metās skriešus.
– Nē, nē, nē! Tā taču nevar būt “Tillijas tējnīca!” – viņa kliedza un tad pamanīja ielas pretējā pusē vairākas savas viesmīles, kas bija sapulcējušās nelielā grupā. Viena no viņām raudāja. Meizija atradās tikai dažu jardu attālumā no vietas, kur kādreiz atradās ieejas durvis, kad viņai priekšā nostājās policists un neļāva doties uz priekšu.
– Bet es taču esmu īpašniece! – viņa sacīja un neticīgi raudzījās uz gailošajām oglēm. Uz to, kas reiz bija viena no populārākajām tējnīcām pilsētā. Acīs sariesās asaras, un viņa sāka klepot, jo biezi, melni dūmi spiedās kaklā. Meizija raudzījās uz to, kas bija palicis pāri no kādreiz spožās letes. Tagad tā bija pārogļojusies, uz grīdas klājās pelnu kārta, krēsli un galdi ar nevainojami baltajiem galdautiem stāvēja, kur viņa tos bija redzējusi pēdējo reizi, pirms tējnīcas slēgšanas iepriekšējā vakarā.
– Man patiešām žēl, kundze, – sacīja policists, – taču jūsu pašas drošības labad iesaku pāriet ielas otrā pusē un pievienoties jūsu darbiniecēm.
Meizija pagriezās ar muguru pret “Tillijas tējnīcu” un negribīgi sāka iet pāri ielai. Vēl netikusi otrā pusē, viņa pūļa malā pamanīja to cilvēku. Mirklī, kad abu skatieni sastapās, viņš novērsās un gāja prom.
Detektīvinspektors Blekmors atvēra savu piezīmju grāmatiņu un pāri galdam paraudzījās uz aizdomās turamo.
– Vai varat man pateikt, kur jūs bijāt ap pulksten trijiem naktī, Kliftones kundze?
– Mājās, savā gultā, – atbildēja Meizija.
– Vai kāds to var apstiprināt?
– Ja šādi jūs vaicājat, vai kāds bija tajā gultā kopā ar mani, tad atbilde ir “nē”. Kālab jūs to vēlaties zināt?
Varas pārstāvis kaut ko pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā, tā iegūdams laiku pārdomām. Pēc tam viņš teica: – Mēģinu noskaidrot, vai bija iesaistīts vēl kāds.
– Kur “iesaistīts”? – Meizija nesaprata.
– Ļaunprātīgā dedzināšanā, – viņš paskaidroja, uzmanīgi vērodams Meiziju.
– Kurš gan gribētu nosvilināt “Tillijas tējnīcu”? – Meizija brīnījās.
– Es cerēju, ka jūs man šajā ziņā varētu palīdzēt, – Blekmors atteica. Viņš mirkli klusēja un gaidīja, ka Kliftones kundze pateiks kaut ko tādu, ko vēlāk pati nožēlos. Meizija nesacīja ne vārda.
Detektīvinspektors nekādi nespēja izlemt, kā īsti vērtēt Kliftones kundzi. Vai nu viņa bija ļoti aukstasinīga, vai arī neticami naiva. Viņš zināja kādu, kurš uz šo jautājumu varētu atbildēt.
Fremptona kungs piecēlās no galda, panāca pretī Meizijai un sarokojās ar viņu, bet pēc tam vedināja apsēsties.
– Ar patiesu nožēlu uzklausīju ziņas par ugunsnelaimi “Tillijas tējnīcā”, – viņš teica. – Paldies Dievam, neviens nav cietis. – Meizija gan pēdējā laikā Dievam nebija pārāk bieži pateikusies. – Es ceru, ka ēka un inventārs bija atbilstīgi apdrošināti.
– Jā gan, – atbildēja Meizija. – Pateicoties Keisija kungam, viss bija apdrošināts, taču diemžēl apdrošinātāji atsakās man izmaksāt kaut peniju, kamēr policija nav noskaidrojusi, vai es pati nebiju iesaistīta dedzināšanā.
– Nespēju noticēt, ka policija tevi varētu uztvert kā aizdomās turamo, – Fremptona kungs sacīja.
– Ņemot vērā manas finansiālās problēmas? – Meizija attrauca. – Kurš gan varētu viņus vainot!
– Tas ir vienīgi laika jautājums. Drīz viņi sapratīs, ka tas bijis smieklīgs pieņēmums.
– Man nav laika gaidīt, – Meizija noteica. – Un tieši tālab esmu atnākusi pie jums. Man ir jāatrod darbs, un reiz jūs teicāt, ka man šajā viesnīcā…
– Un tas bija nopietni domāts, – Fremptona kungs sacīja. – Tomēr agrāko posteni piedāvāt vairs nevaru. Sūzana strādā lieliski, turklāt gluži nesen esmu pieņēmis darbā arī trīs no “Tillijas” meitenēm. Man vairs nav brīvu vietu “Palmkortā”. Vienīgā vakance, ko pašlaik varu piedāvāt, gandrīz nav pieminēšanas vērta…
– Es uzklausīšu jebkuru piedāvājumu, Fremptona kungs, – atbildēja Meizija. – Un es to saku patiešām nopietni.
– Daži mūsu viesi ir izteikušies, ka labprāt vēlētos kaut ko ieēst arī pēc tam, kad restorāns vakarā ir slēgts, – stāstīja Fremptona kungs. – Esmu apsvēris domu, ka varētu piedāvāt kafiju un sviestmaizes arī pēc pulksten astoņiem vakarā un līdz brīdim, kad sešos no rīta tiek atvērta brokastu zāle. Es sākumā varu piedāvāt vien trīs mārciņas nedēļā, tiesa, visas dzeramnaudas paliek tev. Pats par sevi saprotams, ka…
– Es uzņemos šo darbu.
– Kad tu būsi gatava sākt?
– Šovakar.
Kad nākamā brūnā aploksne iekrita pa vēstuļu spraugu, Meizija to neatvērtu uzreiz ielika somā. “Cik ilgs laiks paies līdz otrajai un varbūt arī trešajai? Tad beidzot pienāks bieza balta aploksne, kurā būs vēstule ne vairs no kasiera, bet gan no ģimnāzijas direktora. Tajā būs vēstīts, ka semestra beigās Kliftones kundzes dēls tiks izslēgts no ģimnāzijas.” Meizija baidījās no mirkļa, kad Harijs būs spiests viņai lasīt priekšā šo vēstuli.
Septembrī Harijam vajadzētu uzsākt mācības sestajā klasē. Viņš nespēja noslēpt jūsmīgo mirdzumu acīs, kas parādījās ik reizi, kad viņš pieminēja “iešanu uz augšu”. Uz Oksfordu. Un tur varēs apgūt angļu literatūru pie viena no dižākajiem laikabiedriem – Elana Kviltera. Meizija nespēja izturēt domu par to, ka būs jāpasaka dēlam: “Nē, tas vairs nav iespējams.”
Pirmās dažas naktis jaunajā darbā Meizijai aizritēja visai mierīgi. Arī viss nākamais mēnesis pagāja līdzīgi. Viņai derdzās nīkšana bezdarbībā, un reizēm, kad piecos no rīta “Palmkortas” zālē ieradās apkopēju komanda, viņas secināja, ka tur vairs nav nekā uzkopjama. Pat visaizņemtākajās naktīs Meizijai nebija vairāk kā pusducis apmeklētāju – visbiežāk tie, kas izraidīti no bāra, kad pēc pusnakts tas slēgts. Šos cilvēkus vairāk interesēja dažādu piedāvājumu izteikšana pašai Meizijai, nevis mielošanās ar kafiju un šķiņķa sviestmaizēm.
Vairums šo klientu bija darījumu ļaudis, kas viesnīcā apmetās tikai uz vienu nakti, un cerību iegūt pastāvīgo klientūru nebija nekādu. Nopelnītās dzeramnaudas arī nekādi nespēja ietekmēt brūnās aploksnes likteni, kas neatvērta joprojām gaidīja somā.
Meizija zināja, – lai Harijs varētu turpināt mācības ģimnāzijā un viņam būtu kaut niecīgākā cerība tikt arī uz Oksfordu, bija tikai viens cilvēks, pie kura viņai vērsties pēc palīdzības. Ja būs nepieciešams, viņa bija gatava lūgties.
Deviņpadsmitā nodaļa
– Kas liek jums domāt, ka Hugo kungs būs gatavs palīdzēt? – Vecais Džeks vaicāja. – Agrāk viņš ne reizi nav izrādījis kaut mazāko tieksmi to darīt. Gluži pretēji…
– Ir viens iemesls. Ja uz šīs pasaules ir kāds cilvēks, kam jājūtas atbildīgam par Harija nākotni, tad tieši viņam. – Meizija jau tūlīt nožēloja šos vārdus.
Vecais Džeks mirkli klusēja un tad uzdeva jautājumu: – Vai ir kas tāds, ko jūs man nestāstāt, Meizij?
– Nē, – viņa pārāk ātri attrauca. Viņai riebās melošana, un jo īpaši viņai derdzās melot Vecajam Džekam, taču viņa bija nolēmusi, ka noslēpums tiks apglabāts kopā ar viņu.
– Vai esat padomājusi par to, kur un kad jūs varētu Hugo sastapt?
– Es skaidri zinu, kā rīkošos. Viņš reti kad dodas mājup no darba agrāk par sešiem. Tajā laikā jau vairums pārējo darbinieku ir aizgājuši. Zinu, ka viņa kabinets atrodas piektajā stāvā. Zinu, ka tās ir trešās durvis pa kreisi. Es zinu…
– Bet… vai jums ir zināms arī par Potsas jaunkundzi? – viņas runas plūdus pārtrauca Vecais Džeks. – Ja arī jums izdotos tikt garām sekretārei, nemanītai nokļūt piektajā stāvā, no viņas jums izvairīties neizdosies.
– Potsas jaunkundze? Nekad neesmu par tādu dzirdējusi. – Viņa jau pēdējos piecpadsmit gadus ir bijusi Hugo kunga privātsekretāre. No savas pieredzes varu sacīt, ka nav vajadzīgs sargsuns, ja ir tāda sekretāre kā Potsas jaunkundze.
– Tad man nāksies pagaidīt, līdz viņa dodas mājup.
– Potsas jaunkundze nekad neiet projām no darba, pirms nav aizgājis viņas priekšnieks. Un ik rītu Potsa ierodas pusstundu agrāk par viņu.
– Bet iekļūt Menorhausā man ir vēl mazākas cerības, – noteica Meizija. – Tur viņiem arī ir sargsuns. Vārdā Dženkinss.
– Tad jums nāksies atrast tādu laiku un vietu, kur Hugo kungs būtu viens pats un nevarētu paļauties uz to, ka Potsas jaunkundze vai Dženkinss atsteigsies viņam palīgā.
– Vai tad ir tāda vieta un laiks? – vaicāja Meizija.
– Ir gan, – atbildēja Vecais Džeks. – Tikai jums vajadzēs visu precīzi izplānot.
Tikai pievakarē, kad satumsa, Meizija izslīdēja no Vecā Džeka vagoniņa. Uz pirkstu galiem viņa pārgāja pār grantēto celiņu, viegli atvēra auto aizmugures durvis, apsēdās ērtajā ādas sēdeklī un durvis atkal aizvēra. Pa sānu logu viņa ļoti skaidri varēja saskatīt ēku. Meizija pacietīgi nogaidīja, kamēr logi cits pēc cita kļūst tumši. Vecais Džeks bija brīdinājis, ka Hugo kungs gaismu izslēgs viens no pēdējiem.
Meizija prātā atkārtoja jautājumus, kurus bija iecerējusi uzdot. Šo sarunu viņa bija izmēģinājusi jau vairākas dienas iepriekš, bet pēc tam vēl arī nodemonstrējusi Vecajam Džekam tajā pēcpusdienā. Viņš bija devis vairākus labus padomus, ko Meizija arī mīļuprāt izmantoja.
Neilgi pēc pulksten sešiem Rolls-Royce tika piebraukts sarkanās ķieģeļu ēkas priekšā. Šoferis izkāpa un nostājās pie automašīnas. Pēc dažiem mirkļiem kompānijas priekšsēdētājs sers Volters Beringtons iznāca pa durvīm, iekārtojās auto aizmugures sēdeklī un tika aizvests projām.
Aizvien vairāk logos iegūla tumsa, līdz apgaismots bija viens vienīgs, gluži kā spoža zvaigzne Ziemassvētku eglītes galotnē. Piepeši Meizija saklausīja, ka nočirkst grants. Viņa noslīdēja no sēdekļa un saritinājās uz grīdas. Tuvojās divi vīrieši, dziļi iegrimuši sarunā. Meizijas plānos nekādi neietilpa divi vīrieši, un viņa jau grasījās steigšus mesties ārā pa otru pusi, lai pazustu tumsā, bet nācēji piepeši apstājās.
– …un tomēr, par spīti tam, – sacīja viņai labi pazīstama balss. – Es vēlos, lai par manu līdzdalību būtu zināms tikai mums abiem.
– Protams, ser, jūs varat uz mani paļauties, – sacīja otrais. Arī šo balsi Meizija bija dzirdējusi jau iepriekš, vien nevarēja atcerēties.
– Vēl sazināsimies, veco zēn, – pirmais noteica. – Nav ne mazāko šaubu, ka bankas pakalpojumus es izmantošu atkārtoti.
Meizija dzirdēja, kā soļi attālinās. Kad atvērās automašīnas durvis, viņa sastinga. “Šofera nav. Labprātāk pats sēžas pie Bugatti stūres. Izbauda braucienu…” Tās bija nenovērtējami svarīgas ziņas, ko viņai pavēstīja Vecais Džeks.
Vīrietis ieslēdza aizdedzi, un automašīnas motors atdzīvojās. Vīrietis ļāva motoram iesilt un tad uzsāka braukšanu. Vārtu sargs pacēla roku sveicienam, kad Beringtona kungs izbrauca no doku teritorijas un pa galveno ceļu stūrēja auto pilsētas virzienā. Tā viņš darīja katru vakaru, jo tas bija viņa mājupceļš uz Menorhausu.
– Neatklāj savu klātbūtni, kamēr viņš nav sasniedzis pilsētas centru, – Vecais Džeks bija ieteicis. – Tur viņš neriskēs apstāties, jo baidīsies, ka jūs kāds varētu ieraudzīt kopā un viņu pazīs. Kad viņš būs sasniedzis pilsētas nomali, tad gan nekavējoties izmetīs jūs no automašīnas. Jums būs ne vairāk kā desmit, labākajā gadījumā, piecpadsmit minūtes laika.
– Vairāk man arī nav nepieciešams, – Meizija viņam bija atbildējusi.
Meizija gaidīja, kamēr Beringtons pabrauc garām katedrālei un šķērso Koledžgrīnu, kur šajā vakara stundā allaž bija ļoti dzīva satiksme. Tieši brīdī, kad Meizija jau grasījās slieties augšā un uzsist viņam uz pleca, automašīna piepeši samazināja ātrumu un beidzot apstājās pavisam. Durvis atvērās, viņš izkāpa, un durvis atkal aizvērās. Meizija paslepšus paraudzījās pa spraugu starp priekšējiem sēdekļiem un ar šausmām atklāja, ka auto novietots pie Royal Hotel parādes durvīm.
Prātā uzvirpuļoja daudzas domas. “Varbūt vajadzētu mesties ārā, kamēr vēl nav par vēlu? Un kālab gan viņš ieradies Royal? Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka šī ir viena no viņas brīvdienām? Cik ilgi viņš plāno tur uzkavēties?” Meizija nolēma, ka paliks, kur bijusi, citādi kāds varētu viņu pieķert. Turklāt šī varbūt pirms mācību rēķina maksāšanas bija pēdējā iespēja aci pret aci parunāt ar viņu.
Atbilde uz vienu no viņas jautājumiem izrādījās divdesmit minūtes, bet Meizija vēl ilgi pirms tam, kad Beringtons atkal apsēdās vadītāja vietā un iedarbināja dzinēju, bija pārklājusies aukstiem sviedriem. Viņa pat nebija nojautusi, ka sirds spēj sisties tik ļoti ātri. Meizija nogaidīja, kamēr viņš bija pabraucis apmēram pusjūdzi uz priekšu, tad pieslējās sēdus un uzsita viņam uz pleca.
Kad viņš pagriezās, lai paraudzītos, viņa sejā bija lasāms satricinājums, pēc tam kļuva redzams, ka viņš Meiziju ir pazinis.
– Ko tu gribi? – viņš skarbi noprasīja, pamazām attapdamies.
– Man ir tāda sajūta, ka tu skaidri zini, ko vēlos, – Meizija atbildēja. – Mani interesē tikai Harijs un tas, lai viņa skolas nauda nākamos divus gadus būtu nomaksāta.
– Pasaki man kaut vienu pamatotu iemeslu, kālab man vajadzētu maksāt tava dēla skolas naudu.
– Tāpēc, ka viņš ir tavs dēls, – Meizija rimti atbildēja.
– Kā tu vari būt par to tik ļoti pārliecināta?
– Es tevi vēroju, kad tu pirmo reizi viņu ieraudzīji Svētā Bedas skolā, – atteica Meizija. – Un katru svētdienu Svētās Marijas baznīcā, kad viņš dziedāja korī. Es to redzēju tavās acīs toreiz un redzēju atkal tagad, kad tu mācību semestra beigās atteicies paspiest viņam roku.
– Tas nav nekāds pierādījums, – Beringtona kungs iebilda un izklausījās, ka viņš jūtas jau mazliet pārliecinātāks par sevi. – Tas nav nekas vairāk par vienkāršu sievietes intuīciju.
– Tad varbūt ir pienācis laiks pastāstīt par to arī otrai sievietei, ar kuru tu esi saistīts.
– Kāpēc tu iedomājies, ka viņa tev noticēs?
– Nekas vairāk kā sievietes intuīcija, – Meizija atteica. Šī atbilde lika viņam apklust un deva viņai drosmi turpināt sarunu. – Beringtones kundzei noteikti būs interesanti uzzināt arī to, kāpēc dienā, kad pazuda Arturs, tu tik milzīgi nopūlējies, lai policija arestētu manu brāli.
– Tā nu ir tikai sagadīšanās, nekas vairāk.
– Un tas, ka manu vīru kopš tās dienas neviens vairs nav redzējis, arī ir tikai sagadīšanās?
– Man nav nekādas saistības ar Kliftona nāvi! – iesaucās Beringtons un veica strauju pagriezienu, tik tikko izvairīdamies no pretimbraucošas automašīnas.
Meizija brīdi tikai stīvi sēdēja. Tikko izskanējušie vārdi viņai bija kā īsts satricinājums. – Tātad tieši tu esi atbildīgs par mana vīra nāvi.
– Tev nav nekādu pierādījumu, – Beringtons aizstāvoties sacīja.
– Man nekādi pierādījumi vairs nav vajadzīgi. Par spīti tam, ka tu manai ģimenei šo gadu laikā esi nodarījis milzu postu, es joprojām došu tev iespēju tikt cauri sveikā. Tas būs pavisam viegli. Tev jānodrošina, lai Harijs var turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Kad viņš būs to pabeidzis, es tevi vairs neapgrūtināšu.
Ritēja laiks, bet Beringtons klusēja. Beidzot viņš sacīja: – Man nepieciešamas dažas dienas, lai izdomātu, kā labāk noformēt maksājumus.
– Kompānijas labdarības fonds mierīgi tiks galā ar tik niecīgām summām, – noteica Meizija. – Galu galā tavs tēvs ir šā fonda priekšsēdētājs.
Šoreiz viņš nespēja uzreiz atbildēt. Varbūt viņš brīnījās, kā gan Meizija tikusi pie šādas informācijas. Ne jau viņš vienīgais Veco Džeku novērtēja par zemu. Meizija atvēra rokassomu, izņēma plāno, brūno aploksni un nolika to uz priekšējā sēdekļa viņam blakus.
Automašīna iegriezās neapgaismotā alejā. Beringtons izkāpa un atrāva aizmugures durvis. Meizija uzskatīja, ka šī tikšanās noritējusi ideāli. Kad viņa jau stāvēja uz ceļa, Beringtons pietraucās klāt un nežēlīgi sāka purināt viņu aiz pleciem.
– Tagad klausies, ko sacīšu, Meizija Kliftone, un klausies labi uzmanīgi! – viņš sacīja, acīm nikni zvērojot. – Ja tu kaut reizi vēl man draudēsi, es parūpēšos, lai tavs brālis tiek atlaists no darba, turklāt tā, lai šajā pilsētā viņu nekur vairs nepieņemtu strādāt. Un, ja tev kādreiz pietiks muļķības kaut vai ieminēties manai sievai, ka es esmu puikas tēvs, tad tevi arestēs, bet tu nenokļūsi cietumā, tu nonāksi trakomājā.
Viņš atlaida Meizijas plecus, sažņaudza pirkstus dūrē un pēc tam ietrieca to viņai sejā. Viņa nokrita zemē un sarāvās čokurā, jo baidījās no spērieniem. Kad nekas tāds nenotika, viņa paskatījās augšup uz vīrieti, kurš stāvēja līdzās, saplēsa plāno, brūno aploksni sīkos gabaliņos un izkaisīja tos gluži kā konfeti pār līgavas galvu.
Nesacījis vairs ne vārda, Beringtons ielēca automašīnā un aiztraucās projām.
Kad pa vēstuļu spraugu ieslīdēja baltā aploksne, Meizijai kļuva skaidrs – tā ir sakāve. Kad Harijs pēcpusdienā atgriezīsies no mācībām, būs jāizstāsta dēlam patiesība. Tomēr vispirms viņai bija jāiegriežas bankā, lai noguldītu iepriekšējā vakarā nopelnīto pieticīgo dzeramnaudas summu. Vajadzēja arī pateikt Prendergasta kungam, ka vairs netiks sūtīti rēķini no ģimnāzijas, jo viņas dēls semestra beigās izstāsies no šīs mācību iestādes.
Meizija nolēma, ka ies kājām, lai ietaupītu peniju, ko citādi atdotu par tramvaja biļeti. Pa ceļam viņa domāja par visiem tiem cilvēkiem, kurus jutās pievīlusi. “Vai Tillijas jaunkundze un Mandejas jaunkundze man kādreiz spēs piedot?” Vairākas no viņas tējnīcas viesmīlēm, galvenokārt vecākās, vairs nekur nevarēja iekārtoties darbā. Pievilto skaitā bija arī viņas vecāki, kuri pieskatīja Hariju, lai viņa varētu iet uz darbu. Vecais Džeks, kurš tik daudz palīdzēja viņas dēlam, ka grūti bija iedomāties vēl ko vairāk. Un visvairāk jau pats Harijs, kurš, Holkoma kunga vārdiem runājot, jau gatavojās uzmērīt uzvaras lauru vainagu.
Iegājusi bankā, Meizija izvēlējās garāko rindu, jo nemaz nealka pēc ātras apkalpošanas. Viņai nekur nebija jāsteidzas.
– Labrīt, Kliftones kundze! – sveicināja kasieris, kad beidzot bija pienākusi viņas kārta.
– Labrīt! – Meizija atbildēja un nolika uz letes četrus šiliņus un sešus pensus.
Kasieris uzmanīgi pārbaudīja rēķinu un tad ielika naudu atsevišķās kastītēs zem letes. Pēc tam viņš ierakstīja kvītī Meizijas atnesto summu un pastūma dokumentu viņai tuvāk. Meizija pakāpās sāņus, lai nākamā apmeklētāja varētu ieņemt vietu, līdz viņa ieliks kvīti somā.
– Kliftones kundze, – kasieris atkal sacīja.
– Jā? – viņa atbildēja un atskatījās.
– Pārvaldnieks vēlējās ar jums pārmīt kādu vārdu.
– Pilnībā saprotu, – Meizija noteica. Viņai nebija vajadzīgi paskaidrojumi par to, ka viņas kontā nepietiek naudas, lai apmaksātu pēdējo rēķinu, kas saņemts no ģimnāzijas. Viņai tas pat būs atvieglojums. Prendergasta kungs vismaz būs informēts par to, ka turpmāk netiks sūtīti kādi čeki par ārpusnodarbību aktivitātēm.
Jaunais vīrietis klusēdams veda Meiziju pāri bankas zālei un tālāk pa klusu gaiteni uz priekšu. Kad viņi bija nonākuši pie pārvaldnieka durvīm, bankas darbinieks klusi pieklaudzināja pie tām, tad tās mazliet pavēra un sacīja: – Ir atnākusi Kliftones kundze.
– Ak, jā, – noteica Prendergasta kungs. – Man ar jums jārunā, Kliftones kundze. Lūdzu, ienāciet!
“Kur gan esmu šo balsi jau dzirdējusi?” viņa nodomāja.
– Kliftones kundze, – viņš turpināja, kad Meizija bija apsēdusies, – ar patiesu nožēlu man nākas jums paziņot, ka pēdējo čeku par trīsdesmit septiņām mārciņām un desmit šiliņiem nevarējām apmaksāt. Lai gan šodien ieskaitījāt zināmu summu, diemžēl jūsu kontā joprojām naudas nav pietiekami, lai samaksātu visu. Varbūt tuvākajā nākotnē esat iecerējusi ieskaitīt vēl mazliet naudas?
– Nē, – atbildēja Meizija, izņēma no somas balto aploksni, uzlika to viņam priekšā uz galda un sacīja: – Varbūt jūs izrādīsiet man laipnību un informēsiet Bristoles municipālās labdarības iestādes, ka pēc zināma laika es samaksāšu visus tēriņus, kas saistīti ar Harija mācībām pēdējā semestrī.
– Man patiešām žēl, Kliftones kundze, – Prendergasta kungs teica. – Es no sirds gribētu jums kaut kā palīdzēt. – Viņš paņēma balto aploksni. – Vai drīkstu to atvērt? – viņš vaicāja.
– Jā, protams, – atbildēja Meizija, kura līdz pat šim brīdim bija izvairījusies no ziņas par to, cik tad patiesībā vēl ir parādā skolai.
Prendergasta kungs no rakstāmgalda paņēma plānu sudraba papīrnazi un atvēra aploksni. No tās viņš izņēma “Bristoles un Rietumanglijas apdrošināšanas kompānijas” čeku. Tajā bija rakstīts, ka Kliftones kundzei izmaksājami seši simti mārciņu.
HUGO BERINGTONS
1921‒1936
Divdesmitā nodaļa
Es pat viņas vārdu nebūtu atcerējies, ja viņa nesāktu apgalvot, ka esmu vainojams viņas vīra nāvē.
Viss sākās ar to, ka tēvs lika man piebiedroties ikgadējā darbinieku izbraukumā uz Vestonsjūpermēru. – Viņi redzēs, ka direktora dēls arī piedalās un ir ieinteresēts, un tas viņiem un viņu noskaņojumam nāks tikai par labu, – tēvs bija sacījis. Mani tas nepārliecināja. Godīgi sakot, visu to pasākumu es uztvēru kā vienu vienīgu laika izniekošanu, taču, ja reiz mans tēvs bija izlēmis, nebija nekādas jēgas pat mēģināt iebilst. Un tas patiešām arī būtu izvērties veltīgā laika izšķiešanā, ja nebijis Meizijas. Starp citu, ļoti izplatīts vārds! Arī viņa piedalījās izbraucienā. Pat man pašam bija pārsteigums, cik naski viņa piekrita pārgulēt ar priekšnieka dēlu. Nodomāju, ka pēc atgriešanās Bristolē vairs nekad viņu nesastapšu. Ļoti iespējams, ka tā arī notiktu, ja viņu nebūtu apprecējis Arturs Kliftons.
Es sēdēju pie sava rakstāmgalda un pētīju “Kļavas lapas” izmaksu tāmi. Skaitīju un pārskaitīju cerībā, ka atradīšu veidu, kā mūsu kompānija varētu ietaupīt kaut mazliet naudas. Lai cik arī pūlējos, kopsavilkums nebija iepriecinošs. Diemžēl priekšlikumu par šo līgumu pats biju izteicis, tātad pārmest varēju tikai pats sev.
Ar pretējo pusi – “Maisona kompānijas” pārstāvi – bijām ilgi kaulējušies un pēc vairākkārtējas manā budžetā neieplānotas aizkavēšanās mēs atpalikām no grafika par pieciem mēnešiem, kas nozīmēja pamatīgu soda naudu, ja noteiktajā laikā, tātad piecpadsmitajā decembrī nebūsim pabeiguši darbus. Tas, kas sākotnēji izskatījās pēc sapņu projekta un solījās nest kompānijai ievērojamu peļņu, izvērtās par īstu murgu, jo gandrīz droši varēja sacīt, ka piecpadsmitajā decembrī mēs pamodīsimies un būsim cietuši pamatīgus zaudējumus.
Mans tēvs jau uzreiz bija pret to, lai Beringtona kompānija iesaistās šajā darījumā, un savu viedokli pauda skaidri un nepārprotami. – Mums jādara tas, ko labi protam, – viņš atkārtoja katrā valdes sanāksmē. – Jau pēdējos simts gadus “Beringtonu kuģniecība” pārvadā preces pat no Zemes tālākajiem nostūriem. Saviem konkurentiem mēs atstājam Belfāstu, Liverpūli un Ņūkāslu, lai viņi būvē tur kuģus.
Es skaidri zināju, ka tēva nostāju man neizdosies mainīt, tāpēc pūlējos iespaidot jaunākos valdes locekļus, un sacīju, ka mēs pēdējos gados esam zaudējuši vairākas labas iespējas, kamēr pārējie pārķer izdevīgus piedāvājumus, kas pavisam viegli varēja kļūt arī mūsējie. Ar niecīgu pārsvaru es tomēr pārliecināju viņus pamēģināt un parakstīt līgumu ar “Maisona kompāniju” un uzbūvēt viņiem kravas kuģi, kas pievienotos viņu ātri augošajai flotei.
– Ja mēs labi pastrādāsim un “Kļavas lapu” uzbūvēsim nolīgtajā laikā, – es sacīju valdes sēdē, – noteikti būs arī nākamie sadarbības piedāvājumi.
– Cerēsim, ka mums nenāksies piedzīvot dienu, kad to rūgti nožēlosim. – Tie bija mana tēva vienīgie vārdi pēc tam, kad viņš balsošanā nebija ieguvis vairākumu.
Es to jau nožēloju. Lai gan “Beringtonu kuģniecībai” tūkstoš deviņi simti divdesmit pirmajā gadā tika prognozēta rekordliela peļņa, sāka izskatīties, ka tās filiālei “Beringtonu kuģubūve” ikgada bilancē būs vienīgais negatīvais ziņojums. Vairāki valdes locekļi jau sāka pārējiem atgādināt, ka balsojuši par mana tēva pozīciju, tādējādi norādot, ka neuzņemas atbildību par pretējo.
Tikai gluži nesen es biju kļuvis par mūsu kompānijas rīkotājdirektoru un varēju vien iztēloties, kas tiek runāts man aiz muguras. Visticamāk, tie nebija vārdi: “Kauls no vecā Beringtona kaula.” Viens no direktoru padomes locekļiem jau bija iesniedzis atlūgumu un aizejot ļoti skaidri pauda savu nostāju. Viņš brīdināja manu tēvu: – Šim puisim ir vājas spriešanas spējas. Uzmanies, lai viņš nenoved kompāniju līdz bankrotam.
Tomēr es vēl nebiju padevies, jo uzskatīju, ka mums joprojām paliek cerības uz vismaz nelielu peļņu, ja laikus pabeigsim darbu. Tik daudz kas bija atkarīgs no tā, kas notiks dažās nākamajās nedēļās! Es jau biju devis pavēli strādāt augu diennakti. Trijās astoņu stundu maiņās. Biju strādniekiem apsolījis arī prēmijas, ja pasūtījums tiks pabeigts laikus. Galu galā – aiz vārtiem taču gaida daudzi vīri, kuriem izmisīgi vajadzīgs darbs.
Es jau grasījos sacīt savai sekretārei, ka dodos uz mājām, kad viņš bez pieteikšanas ielauzās manā kabinetā. Neliela auguma, drukns vīrs ar platiem pleciem un izcilniem muskuļiem – īsts ostas krāvēja tips. Vispirms es iedomājos par to, kā gan viņš pamanījies tikt garām Potsas jaunkundzei, kura sekoja ienācējam un izskatījās neierasti satraukta. – Es nespēju viņu aizkavēt, – viņa pavēstīja acīmredzamo. – Vai pasaukt apsargu?
Ieskatījies vīrieša acīs, es teicu: – Nē.
Potsas jaunkundze palika stāvam pie durvīm, bet mēs abi viens otru vērtējoši nopētījām gluži kā mangusts un čūska. “Kurš sitīs pirmais?” Šī doma bija prātā katram no mums. Tad vīrietis negribīgi noņēma cepuri un sāka tarkšķēt. Pagāja laiks, līdz es vispār apjautu, par ko viņš runā.
– Mans labākais draugs tūdaļ izlaidīs garu! Arturs Kliftons aizies pie dieviem, ja vien jūs kaut ko nedarīsiet lietas labā.
Es sacīju, lai viņš nomierinās un paskaidro, kas tad īsti atgadījies. Kabinetā iesteidzās brigadieris. – Atvainojiet, ka Tenkoks jūs iztraucēja, kungs! – viņš sacīja, kad bija atguvis elpu. – Tomēr varu jums apliecināt, ka viss tiek kontrolēts. Nav nekā tāda, par ko jums būtu jāuztraucas.
– Un kas konkrēti tiek kontrolēts?
– Tenkoks te apgalvo, ka viņa draugs Kliftons strādājis kuģa korpusā, tad ieradusies jaunā maiņa un vīri nez kādēļ aizmetinājuši spraugu, pa kuru viņš varētu tikt ārā.
– Aizejiet un paklausieties paši! – Tenkoks sacīja. – Var dzirdēt, kā viņš klaudzinās.
– Vai tas ir iespējams, Haskins? – es vaicāju.
– Iespējams ir viss, tomēr vairāk ticams, ka Kliftons vienkārši aizšmaucis no darba un tagad jau sēž kādā krogā.
– Un kāpēc viņš nav parakstījies pirms iziešanas pa vārtiem? – neatlaidās Tenkoks.
– Tas nav nekas neparasts, kungs, – skaidroja Haskinss, neskatīdamies uz viņu. – Svarīgi ir pierakstīties, kad esi ieradies darbā, nevis tad, kad dodies projām.
– Ja nenāksiet un neapskatīsiet visu pats, – turpināja Tenkoks, – arī kapā aiziesiet ar viņa asinīm uz rokām. – Šis emociju izvirdums apklusināja pat Haskinsu.
– Potsas jaunkundz, es tagad došos uz pirmo doku, – es sacīju. – Tam nevajadzētu būt ilgi.
Druknais vīrietis izmetās no mana kabineta, vairs neteicis ne vārda.
– Haskins, jūs brauksiet manā mašīnā, – es izrīkoju.
– Pa ceļam varēsim apspriest, kas būtu darāms.
– Tur nav nepieciešams neko darīt, – brigadieris uzstājīgi palika pie sava. – Tas nav nekas nopietns. Vienas vienīgas muļķības.
Tikai tad, kad Haskinss jau sēdēja manā automobilī, es vaicāju bez aplinkiem: – Vai ir tāda iespēja, ka Kliftons patiešām ir iesprostots kuģa korpusā?
– Ne mazākās, – strikti atbildēja Haskinss. – Man tikai žēl, ka izniekojam jūsu laiku.
– Taču tas vīrs likās visai pārliecināts, – es sacīju.
– Viņš vienmēr ir pārliecināts par kaut ko tādu, kas beigās izrādās no gaisa pagrābts. – Man tas nelikās smieklīgi, bet Haskinss turpināja jau nopietnākā tonī: – Kliftona maiņa beidzās sešos. Viņš noteikti zināja, ka pie darba ķersies metinātāji, lai konkrētais uzdevums būtu izpildīts pirms pulksten diviem naktī, kad ierodas nākamā maiņa.
– Vispirms jau paskaidro man, ko Kliftons darīja kuģa korpusā!
– Veica pēdējo pārbaudi pirms metinātāju atnākšanas.
– Varbūt viņš neatskārta, ka maiņa jau beigusies. Vai tā varētu būt?
– Sirēnu, kas vēsta par maiņas beigām, var dzirdēt pat Bristoles pilsētas vidū, – Haskinss atgādināja brīdī, kad mēs braucām garām Tenkokam, kurš skrēja, gluži kā nelabā apsēsts.
– Tā ir saklausāma pat tad, ja atrodies kuģa korpusa dziļumos?
– Laikam jau ir iespējams, ka viņš tur sirēnu nesaklausīja, jo korpusam ir dubults dibens, tomēr man vēl nekad nav nācies sastapt dokeri, kurš nezinātu, cikos beidzas viņa maiņa.
– Ja vien viņam ir pulkstenis, – es noteicu un paskatījos, vai Haskinsam pašam tāds ir uz rokas. Viņam pulksteņa nebija. – Ja Kliftons joprojām atrodas ieslēgts kuģa korpusā, vai mums ir piemērots aprīkojums, lai viņu no turienes dabūtu ārā?
– Acetilēna griezējdegļu mums ir pietiekami daudz, lai izņemtu vienu korpusa posmu. Problēma ir tāda, ka šis darbs prasīs daudzas stundas. Ja Kliftons patiešām ir tur, tad līdz brīdim, kad mēs tiksim viņam klāt, viņš diezin vai būs dzīvs. Turklāt pēc tam vīriem būs vajadzīgas divas nedēļas, lai izņemto posmu atkal nostiprinātu vietā. Un jūs nemitīgi atgādināt, ka prēmijas saņems tie, kuri pratīs apsteigt laiku, nevis lieki to izšķērdēs.
Nakts maiņa jau bija nostrādājusi gandrīz divas stundas, kad mana automašīna apstājās pie kuģa sāna. Uz klāja atradās apmēram simt vīru. Viņi kala, metināja un ar kniedēm stiprināja izolācijas materiālu. Devies pie strādniekiem, es pamanīju Tenkoku, kurš skrēja uz kuģi. Pēc mirkļa viņš mani panāca, tomēr viņam vajadzēja divas reizes pieliekties, uz gurniem uzliekot rokas, lai kaut cik atgūtu elpu.
– Tātad… Tenkok, ko tu gribi, lai es daru? – es vaicāju, kad viņš bija atelsies.
– Lieciet, lai šie uz brīdi pārtrauc darbu. Visi. Tad dzirdēsiet, kā viņš klaudzinās.
Es pamāju ar galvu, apstiprinot savu piekrišanu.
Haskinss paraustīja plecus, un skaidri bija redzams, ka viņš ir izbrīnīts par to, ka es vispār esmu apsvēris iespēju šādu pavēli dot. Pagāja vairākas minūtes, līdz visi strādnieki bija nolikuši savus darba rīkus un uz kuģa iestājās klusums. Visi, kas atradās uz kuģa un dokā, stāvēja un uzmanīgi ieklausījās. Neviens nedzirdēja neko citu kā ierastos kaiju saucienus vai kāda smēķētāja klepu. Es nesaklausīju neko neparastu.
– Kā jau sacīju, kungs, – ierunājās Haskinss. – Tā ir tikai bezjēdzīga laika tērēšana. Kliftons krogā tagad droši vien tukšo jau trešo pinti alus.
Kāds nometa āmuru, un atbalss aizskanēja pa visu doku. Un pēc tam kādu mirkli… pavisam īsu mirkli es saklausīju kādu citu skaņu. Tā bija klusa, tomēr atkārtojās ar regulāriem starplaikiem.
– Tas ir viņš! – iekliedzās Tenkoks.
Un tad, tikpat piepeši kā parādījusies, šī skaņa pagaisa.
– Vai vēl kāds kaut ko dzirdēja? – es skaļi nokliedzu.
– Es neko nedzirdēju, – teica Haskinss un pārlaida vīriem gandrīz izaicinošu skatienu.
Daži paraudzījās pretī, vēl daži paņēma āmurus, it kā gribētu piedraudēt un gaidītu, lai kāds uzņemas vadību.
Es jutos kā kuģa kapteinis, kuram atlikusi tikai pēdējā iespēja apspiest dumpi uz klāja. Izskatījās, ka būšu zaudētājs jebkurā gadījumā. Ja likšu vīriem atsākt darbu, pa visiem dokiem paklīdīs baumas, ka esmu personīgi atbildīgs par Kliftona nāvi. Paies nedēļas, mēneši vai varbūt pat gadi, līdz spēšu atjaunot savu labo slavu. Ja likšu atvērt kuģa korpusu, zudīs jebkāda iespēja iegūt kaut niecīgāko peļņu no šā projekta, bet kopā ar to arī varbūtība, ka es jebkad ieņemšu valdes priekšsēdētāja amatu. Es gluži vienkārši tur stāvēju un cerēju, ka ieilgušais klusums pārliecinās vīrus par Tenkoka kļūdīšanos. Ar katru sekundi, kamēr klusums turpinājās, mana paļāvība kļuva stiprāka.
– Izskatās, ka neviens neko nevar sadzirdēt, kungs, – pēc mirkļa ierunājās Haskinss. – Vai atļaujat man norīkot vīrus atpakaļ pie darba?
Strādnieki nekustējās, tikai izaicinoši un cieši vērās uz mani. Haskinss tikpat neatlaidīgi sāka raudzīties uz viņiem, un daži jau nolaida skatienu.
Es pagriezos pret brigadieri un liku dot pavēli atsākt strādāšanu. Atkal iestājās klusums, un es biju gatavs pat apzvērēt, ka saklausīju klaudzināšanu. Es paraudzījos uz Tenkoku, bet tad jau atkal visu pārmāca tūkstošiem citu skaņu. Vīri negribīgi bija atsākuši darbu.
– Tenkok, varbūt labāk aizej uz krogu un paskaties, vai tavs draugs nesēž tur, – Haskinss ieteica. – Un, kad viņu atradīsi, sadod viņam pa ausīm par to, ka viņa dēļ mums nācās tik daudz laika iztērēt velti,
– Ja viņa tur nav, – ierunājos es, – aizej uz viņa mājām un pavaicā, vai sieva ir viņu redzējusi. – Tiklīdz biju to pateicis, es atskārtu savu kļūdu un ātri piebildu: – Protams, ja viņam vispār ir sieva.
– Jā, kungs, viņam ir sieva, – apstiprināja Tenkoks. – Viņa ir mana māsa.
– Ja joprojām nevari viņu atrast, ziņo man.
– Tad jau būs par vēlu, – Tenkoks noteica, pagriezās un sašļucis devās projām.
– Būšu savā kabinetā, Haskins, ja gadījumā esmu jums nepieciešams, – es noteicu un devos uz kuģa trapu. Pēc tam es aizbraucu uz Beringtona ēku un cerēju, ka nekad vairs Tenkoku neredzēšu.
Es apsēdos pie rakstāmgalda, tomēr nespēju koncentrēties, lai izlasītu vēstules, ko Potsas jaunkundze bija man nolikusi parakstīšanai. Galvā joprojām skanēja tā klaudzināšana. Atkal un atkal. Gluži kā populāra melodija, kas skan prātā un neļauj aizmigt. Zināju – ja Kliftons nākamajā rītā neieradīsies darbā, es no tās nemūžam nespēšu atbrīvoties. Nākamās stundas laikā manī aizvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka Tenkoks ir atradis savu draugu un tagad nožēlo, ka pataisījis sevi par muļķi visu acīs.
Tā bija viena no tām retajām reizēm, kad Potsas jaunkundze no darba aizgāja pirms manis. Krietni pēc tam es aizslēdzu sava rakstāmgalda augšējo atvilktni un tad saklausīju kāpnēs skrejošus soļus. Tas varēja būt tikai viņš.
Durvīs nostājās tas cilvēks, kuru biju cerējis vairs nekad nesastapt. Viņa acīs kvēloja niknums.
– Tu nogalēji manu labāko draugu, izdzimteni tāds! – viņš kliedza, kratīdams dūri. – Tikpat labi tu varēji viņu nožmiegt kailām rokām!
– Nomierinies, Tenkok, veco zēn! – es teicu. – Spriežot pēc tā, kas mums zināms, Kliftons joprojām varētu būt dzīvs.
– Viņam bija jāiet nāvē tikai tālab, lai tu varētu laikus pabeigt to savu draņķa projektu! Uz tā kuģa neviens pat nekāps virsū, kad ļaudis būs uzzinājuši patiesību.
– Kuģu būvēšanas vietās negadījumi notiek teju katru dienu. Ļaudis arī mirst, – es neveikli atgādināju.
Tenkoks panācās man tuvāk. Viņš bija pārskaities, un kādu mirkli pat likās, ka viņš man tūdaļ iesitīs. Tomēr viņš tikai stāvēja, kājas iepletis un pirkstus sažņaudzis dūrēs, un nikni raudzījās uz mani. – Kad es policijai izstāstīšu visu, ko zinu, jums gan nāksies atzīt, ka ar vienu vienīgu vārdu varējāt viņu glābt. Un tāpēc, ka jums bija svarīgi tikai tas, cik lielu peļņu iegūsiet, es parūpēšos, lai neviens vīrs pie jums dokos vairs nevēlētos strādāt.
Ja tiks iesaistīta policija, puse Bristoles iedzīvotāju nospriedīs, ka Kliftons joprojām atrodas ieslēgts kuģa korpusā, un arodbiedrība pieprasīs to atvērt. Nebija ne mazāko šaubu par to, ko viņi tur atradīs, ja tā notiks.
Es lēnām piecēlos no krēsla un devos pie kabineta stūrī novietotā seifa. Ievadīju kodu, es pagriezu atslēgu, atvēru durvis, izņēmu biezu, baltu aploksni un tad piegāju atpakaļ pie rakstāmgalda. Tur es paņēmu savu sudraba papīrnazi, atgriezu aploksni un izņēmu piecu mārciņu naudaszīmi. “Nez vai Tenkoks tādu vispār ir redzējis?” es iedomājos, uzliku banknoti uz dzēšlapas Tenkokam priekšā un pamanīju, ka jau pēc sekundes ieplešas viņa cūkas ačteles.
– Tavu draugu nekas vairs nespētu atgriezt dzīvē, – es viņam sacīju un uzliku otru piecu mārciņu banknoti uz iepriekšējās. Tenkoka acis kā piekaltas vērās uz naudu. – Turklāt nevienam patiešām nav zināms, vai viņš nav aizmucis uz dažām dienām. Tādā darbā tas nav nekas neparasts. – Uz otras banknotes es uzliku trešo. – Kad viņš atgriezīsies, vīri dokos tev nemūžam neļaus aizmirst šo gadījumu. – Ceturtajai banknotei uzgūla piektā. – Un tu taču negribēsi, lai tevi soda par policijas laika izniekošanu, vai ne? Tā būtu nopietna apsūdzība, kuras dēļ tu varētu nonākt arī cietumā. – Vēl divas banknotes. – Pats par sevi saprotams, ka tu zaudētu arī darbu. – Vēl trīs banknotes pievienojās iepriekšējām. – Man būtu grūti iztēloties, ka es dodu darbu cilvēkam, kurš mani apsūdz slepkavībā. – Es uzliku vēl pēdējās divas naudaszīmes uz banknošu kaudzītes. Aploksne bija tukša.
Tenkoks aizgriezās. Es izņēmu savu naudas maku un naudas kaudzītei pievienoju vēl vienu piecu mārciņu banknoti, kā arī trīs mārciņas un desmit šiliņus. Tagad uz rakstāmgalda bija sešdesmit astoņas mārciņas un desmit šiliņi. – Un tur, no kurienes es to paņēmu, ir vēl daudz vairāk, – es noteicu, cerēdams, ka tas izklausās pārliecinoši.
Dokers lēnām pienāca pie mana rakstāmgalda un, neveltot man ne skatiena, paņēma visu naudu un iebāza sev kabatā, bet pēc tam klusējot devās ārā pa durvīm.
Pa logu es noskatījos, kā viņš lēnām iziet no ēkas un aizsoļo doku vārtu virzienā.
Es atstāju seifu plaši atvērtu, šādas un tādas no tajā esošajām lietām izmētāju pa grīdu, tukšo aploksni uzsviedu uz rakstāmgalda un neatskatījies izgāju no kabineta. Es biju pēdējais, kurš tajā dienā pameta šo ēku.
Divdesmit pirmā nodaļa
– Detektīvinspektors Blekmors, – pieteica Potsas jaunkundze un pavirzījās sāņus, lai varas pārstāvis varētu ieiet rīkotājdirektora kabinetā.
Hugo Beringtons rūpīgi nopētīja inspektoru. Viņš noteikti nebija daudz garāks par piecām pēdām un deviņām collām, viņam bija dažas mārciņas liekā svara, tomēr joprojām viņš izskatījās pieņemami. Mugurā viņam bija lietusmētelis, kurš noteikti pirkts vēl tajos laikos, kad viņš strādājis par konsteblu, galvā viņam bija filca platmale, kas likās iegādāta daudz nesenāk. Tādējādi varēja spriest, ka viņam inspektora karjera vēl nav bijusi pārāk ilga.
Abi vīrieši sarokojās, Blekmors apsēdās un no kabatas izņēma pierakstu bloknotu un pildspalvu.
– Kā jau zināt, kungs, esmu ieradies tāpēc, lai pārliecinātos, ka šajās telpās, kā jūs apgalvojat, vakar notikusi zādzība. – Beringtonam nepatika vārds “apgalvojat”. – Varbūt sāksim ar to, ka jūs man pateiksiet, kad pamanījāt naudas pazušanu.
– Jā, protams, inspektor, – atteica Beringtons, pūlēdamies izklausīties pēc iespējas bezpalīdzīgāks. – Dokos es iebraucu ap septiņiem šajā rītā un uzreiz devos pārbaudīt, kā veicies nakts maiņai.
– Vai jūs tā darāt katru rītu?
– Nē, tikai šad un tad, – Beringtons atbildēja, bet nevarēja saprast, kālab uzdots šāds jautājums.
– Cik ilgu laiku jūs tur pavadījāt?
– Divdesmit… varbūt trīsdesmit minūtes. Pēc tam es devos uz savu kabinetu.
– Tātad tur jūs nonācāt mazliet pirms pusseptiņiem, vēlākais pusseptiņos.
– Jā, izklausās pareizi.
– Vai jūsu sekretāre jau bija ieradusies?
– Jā, viņa jau bija darbā. Man reti izdodas ierasties ātrāk par viņu. Viena briesmīga sieviete, – Beringtons piebilda un pasmaidīja.
– Laikam gan, – noteica detektīvinspektors. – Tātad tieši Potsas jaunkundze jums pavēstīja, ka seifs ir uzlauzts?
– Jā. Viņa sacīja, ka ieradusies no rīta un ieraudzījusi, ka seifa durvis ir plaši vaļā, bet pa zemi izmētātas dažādas lietas, tāpēc viņa nekavējoties zvanījusi policijai.
– Un viņa nepiezvanīja vispirms jums, kungs?
– Nē, inspektor. Šajā laikā es jau biju mašīnā un braucu uz darbu.
– Tātad jūs sakāt, ka šorīt sekretāre darbā ieradās pirms jums. Un vakar jūs no darba aizgājāt pirms viņas?
– To es neatceros, – sacīja Beringtons. – Tomēr tas būtu gluži neierasti, ja es būtu devies projām pēc viņas.
– Jā. To apstiprināja arī Potsas jaunkundze, – sacīja detektīvinspektors, – taču viņa apgalvoja arī… – Viņš ieskatījās savās piezīmēs. – “Es no darba aizgāju pirms Beringtona kunga, jo bija radusies kāda problēma, ko vajadzēja steidzami risināt.” – Blekmors pacēla galvu. – Vai varat man pateikt, kas tā bija par problēmu?
– Vadot šādu kompāniju, – atteica Hugo, – dažādas problēmas nav nekas neparasts.
– Tātad jūs neatceraties, kāda konkrēti problēma bija risināma vakar?
– Nē, inspektor, es to neatceros.
– Kad šorīt ieradāties darbā un ieraudzījāt, ka jūsu kabinetā seifa durvis ir vaļā, ko jūs darījāt vispirms?
– Paskatījos, kas ir pazudis.
– Un ko jūs atklājāt?
– Ir nozagta visa mana skaidrā nauda.
– Kāpēc tik droši apgalvojat, ka nozagta ir visa nauda?
– Tāpēc, ka uz sava rakstāmgalda es atradu šo atvērto aploksni, – Hugo sacīja un pasniedza aploksni inspektoram.
– Un cik daudz naudas tajā vajadzēja būt, kungs?
– Sešdesmit astoņas mārciņas un desmit šiliņi.
– Izklausās, ka esat par to ļoti pārliecināts.
– Jā, es esmu pārliecināts, – Hugo apstiprināja. – Kālab tas jūs tik ļoti izbrīna?
– Potsas jaunkundze teica, ka seifā bijušas tikai sešdesmit mārciņas. Visa summa piecu mārciņu banknotēs. Kur radās tās astoņas mārciņas un desmit šiliņi?
Hugo mirkli vilcinājās ar atbildi. – Es mēdzu sava rakstāmgalda atvilktnē glabāt mazliet sīknaudas, inspektor, – viņš beidzot sacīja.
– Tā liekas pārāk liela summa, lai to dēvētu par “sīknaudu”. Lai nu paliek. Tagad uz mirkli atgriezīsimies pie seifa. Kad no rīta atvērtāt sava kabineta durvis, jūs vispirms pamanījāt, ka seifs ir vaļā.
– Pareizi, inspektor.
– Vai jums ir seifa atslēga?
– Jā, protams.
– Un tikai jūs zināt seifa kodu, kā arī esat vienīgais, kuram pieejama šī seifa atslēga, kungs?
– Nē, arī Potsas jaunkundze var atvērt seifu.
– Vai varat apgalvot, ka vakar, kad devāties uz mājām, seifs bija aizslēgts?
– Jā. Kā vienmēr.
– Tātad mums jāsecina, ka ielaušanos veicis profesionālis.
– Kāpēc jūs tā sakāt, inspektor? – Beringtons vaicāja.
– Bet, ja tas bijis profesionālis… – Blekmors izlikās nedzirdam viņa jautājumu. – Es nevaru apjēgt, kālab viņš atstājis seifa durvis vaļā.
– Neesmu pārliecināts, ka saprotu jūsu domu, inspektor.
– Es paskaidrošu, kungs. Profesionāli laupītāji parasti mēdz atstāt visu, kā bijis viņu ierašanās brīdī, lai nozieguma fakts nav uzreiz pamanāms. Tādējādi viņi iegūst vairāk laika salaupīto vērtību noslēpšanai.
– Vairāk laika, – atkārtoja Beringtons.
– Profesionālis aizvērtu seifa durvis un paņemtu līdzi arī aploksni, lai jūs iespējami ilgāk nepamanītu, ka vispār kaut kas ir pazudis. Pēc savas pieredzes zinu, ka daudzi cilvēki seifu neatver dienām, pat nedēļām ilgi. Šādu nekārtību jūsu kabinetā varēja atstāt vienīgi amatieris.
– Tad jau droši vien tas arī bijis amatieris.
– Nu rodas jautājums, kā viņam izdevās atvērt seifu, kungs. – Varbūt viņš kaut kā ticis pie Potsas jaunkundzes atslēgas?
– Un pie viena uzzināja arī kodu? Potsas jaunkundze apliecināja, ka ik vakaru ņem seifa atslēgu līdzi uz mājām. Kā saprotu, tieši tāpat darāt arī jūs, kungs? – Hugo neatbildēja. – Vai atļausiet ieskatīties seifā?
– Jā, protams.
– Kas tas? – vaicāja inspektors un norādīja uz skārda lādīti seifa dziļumā.
– Tur glabājas mana monētu kolekcija. Tas ir mans vaļasprieks.
– Esiet tik laipns, atveriet to!
– Vai tas nudien ir nepieciešams? – Hugo nepacietīgi vaicāja.
– Jā, diemžēl tā ir, kungs.
Hugo nelabprāt atvēra kārbiņu, skatienam atklājot zelta monētu krājumu, ko bija savācis daudzu gadu laikā.
– Lūk, atkal jau viena mīkla, – noteica inspektors. – Mūsu zaglis paņem sešdesmit mārciņas no seifa, tad vēl arī astoņas mārciņas un desmit šiliņus no jūsu rakstāmgalda atvilktnes, taču atstāj bez ievērības zelta monētas, kuras noteikti ir vērtas daudz vairāk. Un vēl tā aploksne…
– Aploksne? – pārvaicāja Hugo.
– Jā, kungs, tā aploksne, kurā, pēc jūsu vārdiem spriežot, glabājās nauda.
– No rīta es to atradu uz sava rakstāmgalda.
– Par to es nemaz nešaubos, kungs. Tomēr jūs noteikti pamanīsiet, ka tā ir glīti atvērta.
– Laikam jau ar manu papīrnazi. – Hugo uzvaroši parādīja to inspektoram.
– Visai iespējams. Tomēr mana pieredze liecina, ka laupītāji aploksnes visbiežāk vienkārši saplēš, nevis ar nazi tās uzmanīgi atgriež, itin kā droši zinātu, kas tajā atrodas.
– Potsas jaunkundze taču man sacīja, ka esat zagli atraduši! – Hugo noteica, pūlēdamies apvaldīt aizkaitinājumu.
– Nē, kungs. Mēs atradām naudu, tomēr neesmu pārliecināts, ka notvērām vainīgo.
– Taču jūs pie viņa atradāt zināmu naudas summu.
– Jā, kungs. Atradām.
– Un kas vēl jums vajadzīgs?
– Ir jābūt pārliecībai, ka notverts īstais vainīgais.
– Un kas ir apsūdzētais?
– Es neteicu, ka viņam izvirzīta apsūdzība, – iebilda inspektors un pāršķīra lappusi savā piezīmju grāmatiņā. – Mēs aizturējām Stenliju Tenkoka kungu, kurš, kā izrādās, strādā par krāvēju jūsu kompānijā. Vai jums šis vārds ir pazīstams?
– Tā īsti nevaru pateikt, – atbildēja Beringtons. – Taču, ja viņš strādā dokā, tātad noteikti zina, kur atrodas mans kabinets.
– Man nav ne mazāko šaubu par to, ka Tenkoks zina, kur atrodas jūsu darba kabinets, jo viņš sacīja, ka vakar ap septiņiem vakarā ieradies pie jums, lai pavēstītu, ka viņa māsas vīrs Arturs Kliftons ir iesprostots kuģa korpusā. Kuģis tiekot būvēts tepat dokā, un Tenkoks jums teicis, ka Kliftons noteikti nomirs, ja jūs neliksiet viņu atbrīvot.
– Ak, jā. Tagad es atceros. Es patiešām devos uz doku iepriekšējā vakarā. To var apstiprināt mans brigadieris. Tomēr tā izrādījās viltus trauksme un lieks laika tēriņš. Skaidrs, ka viņš gribēja tikai noskaidrot, kur atrodas seifs, lai vēlāk mani aplaupītu.
– Viņš atzinās, ka atnācis uz jūsu kabinetu arī otru reizi, – sacīja Blekmors un atkal pāršķīra lappusi savā piezīmju grāmatiņā. – Un apgalvo, ka jūs esot viņam piedāvājis sešdesmit astoņas mārciņas un desmit šiliņus par to, lai viņš turētu muti un lieki nerunātu par Kliftonu.
– Nekad vēl neesmu dzirdējis kaut ko tik neiedomājamu! – Tad mirkli apsvērsim pretējo iespēju, kungs. Pieņemsim, ka Tenkoks patiešām vakar laikā no septiņiem līdz pusastoņiem atgriezās jūsu kabinetā ar nodomu laupīt. Kaut kā viņam izdevās iekļūt ēkā nemanītam, tikt līdz piektajam stāvam un nonākt jūsu kabinetā. Vai nu ar jūsu, vai Potsas jaunkundzes atslēgu viņš atvēra seifu, ievadīja kodu un paņēma aploksni, to uzmanīgi atgrieza ar papīrnazi un savāca naudu, tomēr pat nepapūlējās pagrābt arī kastīti ar zelta monētām. Viņš atstāja atvērtas seifa durvis, dažas mantas izmētāja pa grīdu, pēc tam nolika uz jūsu rakstāmgalda rūpīgi atvērto aploksni un tad gluži vienkārši izkūpēja gaisā…
– Nav teikts, ka tam obligāti vajadzēja būt laikā starp septiņiem un pusastoņiem vakarā, – Hugo izaicinoši sacīja. – Tas varēja notikt jebkurā laikā līdz astoņiem no rīta.
– Es domāju, ka ne, – attrauca Blekmors. – Redziet, Tenkokam ir alibi par laiku no astoņiem vakarā līdz vienpadsmitiem naktī.
– Esmu pārliecināts, ka tā sauktais alibi ir kāds viņa draugs, – noteica Beringtons.
– Kad saskaitījām, iznāca, ka trīsdesmit viens, – detektīvinspektors paskaidroja. – Izskatās, ka, nozadzis jūsu naudu, viņš ieradās krogā Pig and Whistle ap pulksten astoņiem vakarā. Viņš visiem uzsauca dzērienus un nemaz nepūlējās saglabāt slepenību. Īpašniekam viņš samaksāja ar jaunu piecu mārciņu banknoti. Tā pašlaik atrodas pie manis. – Detektīvs sadabūja savu maku, izņēma no tā piecu mārciņu naudaszīmi un nolika to uz Beringtona rakstāmgalda. – Īpašnieks arī pastāstīja, ka Stenlijs izgājis no kroga ap vienpadsmitiem un bijis tik ļoti piedzēries, ka diviem no viņa draugiem nācies viņu pavadīt uz mājām Stilhausleinā. Tur mēs viņu nākamajā rītā arī atradām. Ja patiešām Tenkoks bija tas, kurš jūs aplaupīja, tad mūsu rokās ir nonācis īsts noziedzības virtuozs, un es būšu lepns par to, ka esmu spējis iesēdināt viņu aiz restēm. Es nojaušu, ka tieši tas bija jums padomā, – noteica Blekmors un ieskatījās tieši Beringtonam acīs, – kad iedevāt viņam naudu.
– Kādēļ gan es tā būtu darījis? – vaicāja Beringtons, pūlēdamies, lai balsī neieskanētos nemiers.
– Vienkārši tāpēc, ka neviens neņemtu nopietni to stāstu par Arturu Kliftonu, ja Stenlijs Tenkoks tiktu iesēdināts cietumā. Gluži nejauši ir sagadījies tā, ka Kliftonu kopš vakarvakara neviens vairs nav redzējis. Tālab es ieteikšu savai priekšniecībai parūpēties, lai kuģa korpuss tiek atvērts. Un tad mēs uzzināsim, vai Tenkoks patiešām tikai velti izšķiedis mūsu visu laiku.
Hugo Beringtons ieskatījās spogulī un iztaisnoja kaklasaiti. Tēvam viņš nebija stāstījis ne par negadījumu, kurā iesaistīts Arturs Kliftons, ne arī par to, ka bija ieradies detektīvinspektors Blekmors. Jo mazāk vecajam vīram bija zināms, jo labāk. Viņš tēvam pavēstīja vien to, ka no kabineta nozagta neliela naudas summa un ir arestēts kāds doku strādnieks.
Uzģērbis smokingu, Hugo apsēdās uz gultas gala, lai pagaidītu, kamēr viņa sieva sapošas. Viņam ļoti nepatika kaut kur ierasties ar nokavēšanos, tomēr viņš zināja, ka nekāda mudināšana nepiespiedīs Elizabeti rosīties veicīgāk. Viņš iegāja apraudzīt Džailsu. Gan dēls, gan viņa māsa Emma bija aizmiguši.
Protams, ka Hugo bija vēlējies divus dēlus. Mantinieku un vēl otru zēnu drošības labad. Emma bija tikai lieks apgrūtinājums, un tas nozīmēja, ka vajadzēs papūlēties vēl. Hugo tēvs bija otrais dēls ģimenē un bija zaudējis brāli Dienvidāfrikā būru kara laikā. Hugo vecākais brālis un puse viņa pulka biedru tika nogalināti kaujā pie Ipras. Atlika vien cerēt, ka ar laiku tēvs kļūs par kompānijas prezidentu un pēc viņa nāves Hugo būs iespējams mantot gan viņa titulu, gan ģimenes īpašumu.
Mīlēšanās ar sievu viņam vairs nesagādāja nekādu prieku. Patiesībā viņš pat nevarēja atcerēties, vai vispār kādreiz tā dāvājusi baudu. Pēdējā laikā viņš bija sācis meklēt apmierinājumu ārpus laulības.
– Jūsu laulība ir noslēgta jau debesīs, – mēdza sacīt Hugo māte. Tēvs bija praktiskāks. Viņš juta, ka vecākā dēla un lorda Hārvija vienīgās meitas savienība vairāk būs nosaucama par kapitāla apvienošanu, nevis par laulību. Varbūt pat ne apvienošana, bet pārņemšana. Kad brālis Rietumu frontē tika nogalināts, viņa līgava tika Hugo. Un viņš nebija pārsteigts, ka pirmajā naktī pēc laulībām sieva bija vēl nevainīga. Patiesībā jau otrā nevainīgā jaunava, kuru viņš ieguva.
No ģērbtuves iznāca Elizabete un, kā vienmēr, atvainojās par to, ka likusi vīram gaidīt. Ceļš no Menorhausas uz Beringtonu muižu bija tikai pāris jūdžu garš, un zemes platība, kas atradās starp tiem, bija ģimenes īpašums. Kad dažas minūtes pēc astoņiem Elizabete un Hugo bija ieradušies viņa tēva mājas viesistabā, lords Hārvijs jau tukšoja otro šerija glāzi. Hugo pārlaida skatienu telpai un secināja, ka viņam nav pazīstams tikai viens pāris. Tēvs nekavējoties viņu iepazīstināja ar pulkvedi Denversu, kurš pavisam nesen bija iecelts par grāfistes policijas prefektu. Hugo nolēma sarunā ar pulkvedi nepieminēt to, ka no rīta ticies ar detektīvinspektoru Blekmoru. Neilgi pirms sēšanās pie galda Hugo aizveda sāņus tēvu un pastāstīja viņam jaunumus par zādzības lietas izmeklēšanu, ne ar vārdu nepieminēdams Arturu Kliftonu.
Vakariņās baudot medījuma zupu, sulīgu jēra cepeti un krēmu brulē desertā, sarunas pievērsās te Velsas prinča vizītei Kārdifā un viņa ne pārāk veiksmīgajiem izteikumiem par atbalstu raktuvju strādniekiem, te atkal aizvirzījās pie temata par pēdējiem kuģu pārvadājumu tarifiem un sekām, kādas tie atstās uz industriju kopumā. Viņi runāja arī par Džordža Bernarda Šova lugu “Lauzto siržu nams”, kura nesen tika uzvesta Old Vic teātrī un saņēmusi visai dažādas atsauksmes. Pēc tam viņi atkal pievērsās Velsas princim un kaitinošajam jautājumam par to, kā viņam atrast piemērotu sievu.
Kad galds ēdamistabā pēc deserta baudīšanas tika novākts, dāmas devās baudīt kafiju uz viesistabu, bet virssulainis vīriešiem piedāvāja brendiju vai portvīnu.
– Tu to importē un es vedu ar kuģiem, – sacīja sers Volters un pacēla glāzi, uzsaucot tostu lordam Hārvijam.
Tostarp virssulainis apstaigāja viesus, piedāvādams cigārus. Aizkūpinājis savu iecienīto “Romeo un Džuljeta” markas cigāru, lords Hārvijs pievērsās savam znotam un teica: – Tavs tēvs man stāstīja, ka tavā kabinetā paviesojies kāds draudziņš un aizstiepis lielu naudas summu.
– Jā, taisnība, ser, – Hugo atbildēja, – taču varu ar prieku paziņot, ka zaglis ir notverts. Skumji atzīt, taču viņš, kā izrādījās, ir viens no mūsu doku strādniekiem.
– Denvers, vai tas tiesa? – vaicāja sers Volters. – Jūs esat notvēruši zagli?
– Esmu par to kaut ko dzirdējis, – policijas prefekts atbildēja. – Tomēr man nav ziņots, ka jau kādam būtu izvirzīta apsūdzība.
– Kāpēc tad tā? – lords Hārvijs brīnījās.
– Jo tas vīrs apgalvo, ka es pats viņam to naudu iedevu, – sarunā iejaucās Hugo. – Patiesībā šorīt, kad detektīvinspektors mani iztaujāja, man sāka rasties šaubas par to, kurš īsti ir aizdomās turamais, bet kurš ir cietušais.
– Man patiešām žēl, ka jums nācās justies šādi, – pulkvedis Denverss sacīja. – Vai drīkstu vaicāt, kurš bija atbildīgais virsnieks?
– Detektīvinspektors Blekmors, – Hugo atbildēja un vēl piebilda: – Man radās iespaids, ka viņam mūsu ģimene īsti nepatīk.
– Kad jānodarbina tik daudzi strādnieki, kā tas ir mūsu kompānijā, – ierunājās sers Volters un nolika savu glāzi uz galda, – noteikti atradīsies kāds, kurš jūt pret mums nepatiku.
– Man jāatzīst, – sacīja Denverss, – ka Blekmors neizceļas ar īpašu taktiskumu. Es pārliecināšos, kā tur īsti ir. Ja izrādīsies, ka patiešām robežas būs pārkāptas, es parūpēšos, lai lietu uztic kādam citam.
Divdesmit otrā nodaļa
Runā, ka skolas gadi ir laimīgākais laiks cilvēka dzīvē. Hugo Beringtona pieredze gan par to neliecināja. Tomēr viņam bija sajūta, ka Džailss “ar to tiks galā labāk”, kā mēdza sacīt Hugo tēvs.
Viņš pats savukārt pūlējās izdzēst no atmiņas to, kas ar viņu notika pirmajā mācību dienā pirms divdesmit četriem gadiem. Hugo uz Svētā Bedas skolu tika aizvests skaistā ekipāžā, un viņu pavadīja māte, tēvs un vecākais brālis Nikolass, kurš tikko bija iecelts par skolas kapteini. Hugo bija izplūdis asarās, kad viens no jaunajiem skolēniem viņam pavaicāja: – Vai tā ir taisnība, ka tavs vecaistēvs bija dokers? Sers Volters lepojās ar to, ka viņa tēvs pats saviem spēkiem tik daudz ko sasniedzis, bet astoņgadīgajiem zēniem pirmais iespaids par Hugo bija sabojāts. “Vectēvs doku strādnieks! Vectēvs doku strādnieks! Nabadziņš! Nabadziņš!” Šādus vārdus skandēja vai puse zēnu internāta guļamtelpā.
Tagad Džailsu uz Svētā Bedas skolu aizvedīs Voltera Beringtona Rolls-Royce. Hugo bija vēlējies dēlu uz skolu aizvest pats savā automašīnā, taču sers Volters par to pat dzirdēt negribēja.
– Trīs Beringtonu paaudzes ir izglītojušās Svētā Bedas skolā un Ītonā. Manam mantiniekam skolā jāierodas smalki.
Hugo neatļāvās atgādināt tēvam, ka Džailsam vēl pagaidām neviens nav piedāvājis vietu Ītonā, turklāt visai iespējams, ka zēnam būs pašam savas domas par to, kur viņš vēlētos turpināt izglītošanos. – Lai Dievs man piedod! – viņš jau dzirdēja savu tēvu sakām. – Visādas paša domas nozīmē dumpīgumu, un dumpīgums ir jāapkaro.
Džailss nebija pateicis ne vārda kopš mirkļa, kad viņi izgāja no mājas. Lai arī visu iepriekšējo stundu rosījusies ap savu vienīgo dēlu, viņa māte nemitējās to darīt vēl. Emma sāka šņukstēt, kad viņai pateica, ka nedrīkstēs doties līdzi, bet Greisa – vēl viena meitene, kuras dēļ Hugo noteikti nebūtu pūlējies, – tikai turējās pie aukles rokas un no augšējā pakāpiena māja viņiem ar roku, noraugoties ģimenes aizbraukšanā.
Kamēr automašīna līkumoja pa lauku ceļiem pilsētas virzienā, Hugo nodarbināja citas domas, nevis raizēšanās par ģimenes sievietēm. “Vai es pirmo reizi ieraudzīšu Hariju Kliftonu? Vai es šajā zēnā saskatīšu savu otro dēlu, kuru vienmēr esmu vēlējies, bet kura man tā arī nav bijis? Varbūt jau pirmajā mirklī, kad puiku ieraudzīšu, būs skaidrs, ka mūs nevieno nekādas radniecības saites?”
Hugo nolēma, ka jāuzmanās un jāizvairās no tikšanās ar Harija Kliftona māti. “Vai es vispār šo sievieti pazīšu?” Gluži nesen Hugo bija uzzinājis, ka viņa strādā viesnīcas Royal “Palmkortā”, kur viņš mēdza regulāri iegriezties, lai tiktos ar darījumu partneriem. Tagad viņš aprobežojās ar ļoti retām reizēm un arī tikai tad, ja zināja, ka Meizija Kliftone tajā dienā jau darbu beigusi.
Meizijas brālis Stens Tenkoks tika atbrīvots no cietuma, kad bija tur pavadījis astoņpadsmit mēnešus no trīs piespriestajiem gadiem. Hugo nekad tā arī neuzzināja, kas bija noticis ar detektīvinspektoru Blekmoru. Pēc tam, kad šis cilvēks tika pieminēts sarunā Hugo tēva namā rīkotajās viesībās, viņi nekad vairs nebija tikušies. Tālāk lietu izmeklēja seržants, kurš uzstājās kā liecinieks Tenkoka tiesas prāvā. Un viņam nebija ne mazāko šaubu par to, kurš ir vainīgais. Kad Tenkoks bija droši ieslēgts aiz restēm, spriešana par to, kas noticis ar nabaga Arturu Kliftonu, ātri vien izbeidzās. Nozarē, kur strādnieku nāve ir parasta parādība, Arturs Kliftons kļuva par kārtējo ierakstu statistikas dokumentos. Kad pēc sešiem mēnešiem lēdija Hārvija piedalījās jaunā kuģa “Kļavas lapa” ūdenī nolaišanas pasākumā, Hugo nespēja nedomāt par to, ka “Dzīlēs palikušais” būtu daudz piemērotāks vārds šim kuģim.
Kad valdē tika iesniegti pēdējie aprēķini par šo projektu, kļuva redzams, ka Beringtonu kompānijas zaudējumi ir trīspadsmit tūkstoši septiņi simti divpadsmit mārciņu lieli. Hugo nemēģināja vēlreiz piedāvāt iesaistīšanos kādā kuģu būvniecības projektā, un sers Volters vairs nekad nepieminēja šo tematu. Turpmāko gadu laikā Beringtoni nodarbojās ar jau ierasto kravu pārvadāšanas biznesu un aizvien nostiprinājās.
Pēc tam, kad Stens tika aizvests uz vietējo cietumu, Hugo nosprieda, ka vairs par viņu neko nedzirdēs. Taču īsi pirms tam, kad Tenkokam vajadzēja iznākt brīvībā, Potsas jaunkundzei piezvanīja Bristoles Cietuma pārvaldes priekšnieka vietnieks un vēlējās norunāt tikšanos ar Hugo Beringtonu. Tās laikā pārvaldes priekšnieka vietnieks lūdza, lai Tenkoks pēc iznākšanas brīvībā tiktu atjaunots iepriekšējā darba vietā, jo viņam vairs nav ne mazāko cerību iekārtoties citur. Vispirms Hugo nopriecājās par šādām ziņām, tomēr apdomājies aizsūtīja savu brigadieri Filu Haskinsu uz cietumu pie Tenkoka, lai pateiktu, ka viņš varēs atgriezties agrākajā darbā. Tenkokam tika izvirzīts viens noteikums – viņš nekad vairs nedrīkstēs pieminēt Artura Kliftona vārdu. Ja viņš pārkāps šo vienošanos, tad varēs sakravāt mantiņas un skatīties pēc darba citā vietā. Tenkoks piekrita šādam noteikumam. Gadiem ritot, kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņš pilda savu apņemšanos.
Rolls-Royce brauca augšup kalnā pretī Svētā Bedas skolas galvenajiem vārtiem un pie tiem apstājās. Šoferis izsteidzās no automašīnas, lai atvērtu durvis pasažieriem. Vairāki acu pāri pievērsās viņiem. Daži skatījās ar apbrīnu, vēl citi ar skaudību.
Bija skaidri manāms, ka Džailsam šāda uzmanība nav patīkama, un viņš ātri devās projām, izlikdamies, ka viņam nav nekā kopēja ne ar šoferi, ne ar vecākiem. Māte aizsteidzās dēlam pakaļ, vēl reizi saraustīja viņa zeķes uz augšu un atkārtoti apskatīja, vai roku nagi ir tīri. Hugo aiz gara laika pārlūkoja nedaudzo zēnu sejas un prātoja, vai ieraudzīs kādu, kuru līdz šim vēl nav redzējis.
Un tad viņš pamanīja zēnu, kurš kāpa kalnā gluži viens pats. Viņu nepavadīja ne māte, ne arī tēvs. Hugo paraudzījās ciešāk un tālāk aiz zēna saskatīja sievieti, kura viņu vēroja. Tā bija sieviete, kuru viņš nekad neaizmirsīs. Viņi abi noteikti domāja par to, vai šajā dienā mācības skolā uzsāk viens vai divi viņa dēli.
Kad Džailss saslima ar vējbakām un viņam vairākas dienas nācās pavadīt dziednīcā, Hugo nolēma, ka šī varētu būt viņa iespēja pierādīt, ka Harijs Kliftons nav viņa dēls. Viņš nepateica Elizabetei, ka grasās apciemot Džailsu, jo nevēlējās, lai sieva būtu blakus, kad viņš iztaujās internāta pārzini.
Pabeidzis izskatīt rīta pastu, Hugo sacīja Postas jaunkundzei, ka aizbrauks uz Svētā Bedas skolu apciemot dēlu un neatgriezīsies ātrāk kā pēc divām stundām. Viņš aizbrauca uz pilsētu un novietoja automašīnu iepretī Frobišera ēkai. Viņš pat pārāk labi atcerējās, kur atrodas dziednīcas telpas, jo arī pats bija tur regulāri ārstējies, kad mācījās Svētā Bedas skolā.
Džailss sēdēja gultā un mērīja temperatūru, kad telpā ienāca viņa tēvs. Viņu ieraugot, zēna sejā atmirdzēja prieka gaišums. Internāta pārzine stāvēja turpat blakus un pārbaudīja termometra rādījumu.
– Temperatūra ir nokritusies līdz 37,2 grādiem. Dabūsim tevi uz kājām. Pirmdien no rīta jau varēsi ierasties uz pirmo stundu, jaunais cilvēk, – viņa paziņoja un sakratīja termometru. – Tagad es jūs atstāšu vienus, lai varat mazliet pabūt divatā ar dēlu, Beringtona kungs.
– Paldies, pārzines kundze, – sacīja Hugo. – Vai jums vēlāk būs brītiņš laika aprunāties ar mani?
– Protams, Beringtona kungs. Es būšu savā kabinetā.
– Manuprāt, tu nemaz tik slikti neizskaties, Džails, – noteica Beringtons, kad pārzine bija aizgājusi.
– Es jūtos labi, papà.
– Un kā tev sokas darbos?
– Ne pārāk slikti, – atteica Džailss. – Taču tikai tāpēc, ka mācos kopā ar diviem gudrākajiem zēniem manā klasē.
– Un kas viņi ir? – vaicāja Hugo, bīdamies uzklausīt atbildi.
– Viens ir Dīkinss. Viņš ir gudrākais zēns skolā. Patiesībā pārējie zēni ar viņu pat īsti nesarunājas, jo uzskata par zubrītāju. Bet otrs ir mans labākais draugs Harijs Kliftons. Arī viņš ir ļoti gudrs, tomēr ne tik ļoti kā Dīkinss. Tu droši vien esi dzirdējis, ka viņš dzied korī. Es zinu, tev viņš patiks.
– Vai tad Kliftons nav ostas krāvēja dēls? – Hugo vaicāja. – Jā, un viņš neslēpj šo faktu. Gluži tāpat kā vectēvs. Bet…
kā tu to zini, papà?
– Domāju, ka Kliftons strādāja mūsu firmā, – Hugo atteica un jau uzreiz nožēloja savus vārdus.
– Droši vien tas bijis pirms tam, kad tu sāki tur strādāt, – iebilda Džailss. – Viņa tēvs ir kritis karā.
– Kurš tev to sacīja? – vaicāja Hugo.
– Henrija māte. Viņa strādā Royal viesnīcā. Mēs bijām tur aizgājuši dzert tēju Harija dzimšanas dienā.
Hugo gribējās pavaicāt, kad tieši bijusi Harija dzimšanas diena, tomēr viņš bažījās, ka tas jau būtu mazliet par daudz. Viņš tikai noteica: – Māte sūta tev mīļus sveicienus. Man liekas, ka viņa kopā ar Emmu iecerējusi tevi apciemot šās nedēļas beigās.
– Oho! Tieši tas, kas man vajadzīgs. Vējbakas un manas briesmīgās māsas apciemojums.
– Nemaz tik briesmīga viņa nav, – tēvs smiedamies noteica.
– Viņa ir pat vēl briesmīgāka, – Džailss neatkāpās. – Un neizskatās, ka Greisa varētu būt kaut mazliet labāka. Vai viņām noteikti jābrauc brīvdienās kopā ar mums, papà?
– Jā, protams, ka viņām jābrauc.
– Iedomājos, ka šovasar Harijs Kliftons varētu braukt mums līdzi uz Toskānu. Viņš nekad nav bijis ārzemēs.
– Nē, – Hugo noskaldīja pat pārāk strikti. – Brīvdienas jāpavada ģimenei kopā un nav jādala ar svešiniekiem.
– Bet viņš nav nekāds svešinieks, – tielējās Džailss. – Viņš ir mans labākais draugs.
– Nē! – Hugo atkārtoja. – Un par šo jautājumu vairs nerunāsim. – Džailss izskatījās vīlies. – Un ko tu gribētu, lai es tev uzdāvinu dzimšanas dienā, manu zēn? – tēvs vaicāja, vēlēdamies ātri mainīt sarunas tematu.
– Jaunāko radio modeli, – Džailss bez vilcināšanās atbildēja. – To sauc par “Uzticamo Robertu”.
– Vai tad skolā tev atļaus izmantot savu radio?
– Jā, – sacīja Džailss. – Klausīties drīkst vienīgi nedēļas nogalēs. Ja kādu pieķer klausāmies pēc tam, kad izslēgtas gaismas, vai pārējās nedēļas dienās, tad radio tiek konfiscēts.
– Paskatīšos, ko varu darīt lietas labā. Vai atbrauksi uz mājām savā dzimšanas dienā?
– Jā, bet tikai uz tēju. Man būs jāatgriežas skolā, lai pagūtu uz gatavošanos nākamās dienas stundām.
– Tad es arī mēģināšu uz brīdi izrauties no darba, – teica Hugo. – Tagad man jāiet. Pirms tam vēl gribu mazliet aprunāties ar internāta pārzini.
– Neaizmirsti pavaicāt, vai sestdienas rītā viņa mani izlaidīs no šejienes! – Džailss atgādināja, bet Hugo devās projām, lai izdarītu to, kādēļ patiesībā bija ieradies.
– Es patiešām priecājos, ka atradāt iespēju atbraukt, Beringtona kungs. Tas uzmundrinās Džailsu, – sacīja internāta pārzine, kad viņš iegāja viņas kabinetā. – Bet kā jau pats redzējāt, viņš ir jau gandrīz izveseļojies.
– Jā, un viņš cer, ka izlaidīsiet viņu sestdien no rīta, lai viņš varētu piedalīties futbola mačā.
– Esmu pārliecināta, ka tas būs iespējams, – sacīja internāta pārzine. – Taču jūs minējāt, ka vēlējāties parunāt ar mani par vēl kaut ko.
– Jā, pārzines kundze. Kā jums zināms, Džailss ir daltoniķis. Es gribēju vaicāt, vai tas viņam sagādā kādas grūtības.
– Nekā tāda, par ko man būtu zināms, – internāta pārzine atbildēja. – Ja kaut kas arī gadās, tas netraucē viņam dzenāt sarkano bumbu pa zaļo laukumu un pārsist to pāri baltajai līnijai.
Beringtons iesmējās un tad nāca klajā ar jau iepriekš rūpīgi pārdomāto apgalvojumu: – Kad es mācījos Svētā Bedas skolā, mani ķircināja par to, ka esmu tur vienīgais daltoniķis.
– Neuztraucieties, – mierināja internāta pārzine, – Džailsu neviens neķircina. Turklāt viņa labākajam draugam Harijam Kliftonam arī piemīt krāsu aklums.
Hugo brauca atpakaļ uz biroju un pa ceļam prātoja, ka ir jārīkojas, kaut kas jādara, kamēr viss nav kļuvis nekontrolējams. Viņš nolēma parunāt ar pulkvedi Denversu.
Apsēdies pie sava rakstāmgalda, Beringtons paziņoja Potsas jaunkundzei, ka nevēlas tikt traucēts. Hugo pagaidīja, līdz viņa iziet no kabineta un aizver durvis, un tad pacēla telefona klausuli. Jau pēc minūtes policijas prefekts atbildēja uz zvanu.
– Runā Hugo Beringtons, pulkvedi!
– Kā klājas, manu zēn? – policijas prefekts vaicāja.
– Labi, ser! Man ienāca prātā, ka jūs, iespējams, varētu man dot padomu kādā privātā lietā.
– Klājiet tik vaļā, veco zēn!
– Es meklēju jaunu apsardzes dienesta priekšnieku un iedomājos, ka jūs varētu man ieteikt, kādā virzienā labāk vērst skatienu.
– Patiesību sakot, es zinu kādu cilvēku, kurš būtu jums noderīgs, tomēr neesmu pārliecināts, vai viņš vēl ir pieejams. Es to noskaidrošu un jums piezvanīšu.
Policijas prefekts zināja, ko nozīmē izteiciens “vīrs un vārds”. Nākamajā rītā viņš patiešām piezvanīja. – Cilvēks, par kuru iedomājos, pašlaik jau strādā uz pusslodzi. Tomēr viņš meklē kaut ko pastāvīgāku.
– Ko jūs man varat par viņu pastāstīt? – Hugo vaicāja.
– Viņš tika gatavots augstākam postenim policijas spēkos, taču tika smagi ievainots, mēģinot aizturēt laupītājus Midlendas bankā. No dienesta nācās aiziet. Jūs droši vien atceraties šo notikumu. Par to tika rakstīts arī nacionālajos preses izdevumos. Pēc manām domām, viņš būtu ideāls kandidāts jūsu apsardzes dienesta priekšnieka amatam. Godīgi sakot, jums būs ļoti paveicies, ja viņš piekritīs strādāt pie jums. Ja esat ieinteresēts, aizsūtīšu jums sīkāku izklāstu.
Beringtons piezvanīja Derekam Mičelam, kad bija jau aizbraucis uz mājām, jo nevēlējās, lai Potsas jaunkundze zina par viņa plāniem. Ar bijušo policistu viņi vienojās tikties Royal viesnīcā pirmdien sešos vakarā, kad Kliftones kundze jau būs devusies mājup pēc savas maiņas un “Palmkorta” būs tukša.
Hugo ieradās mazliet ātrāk par norunāto laiku un uzreiz devās pie galdiņa, kas atradās zāles tālākajā stūrī, lai gan parasti šo vietu viņš noteikti neizvēlētos. Bet pīlārs aizsegs viņa tikšanos ar Mičelu un neviens nevarēs arī noklausīties, kas viņiem runājams. Gaidot viņš prātā atkārtoja jautājumus, ko vēlējās uzdot, lai pārliecinātos, cik uzticams varētu būt šis svešinieks.
Trīs minūtes pirms sešiem pa virpuļdurvīm zālē ienāca garš, lieliski veidots vīrietis, viss viņa stāvs liecināja par militāru pieredzi. Tumši zilā žakete, pelēkās bikses, spoži nospodrinātās kurpes – viss liecināja par pieradumu pakļauties disciplīnai.
Piecēlies Hugo pavicināja roku, gandrīz tāpat, kā būtu aicinājis pienākt viesmīli. Mičels pāri telpai devās pie viņa, pat nepūlēdamies nomaskēt nelielo klibumu, kas, pēc policijas prefekta vārdiem spriežot, arī bija iemesls viņa atvaļināšanai no dienesta.
Hugo atcerējās iepriekšējo reizi, kad bija ticies ar policijas pārstāvi, taču tagad viņš pats būs tas, kurš uzdos jautājumus.
– Labvakar, ser.
– Labvakar, Mičel, – sacīja Hugo, kad abi bija sarokojušies. Mičels apsēdās, un Beringtons ciešāk nopētīja viņa degunu, kurš noteikti bijis lauzts, ausis, kuras tāpat bija pārcietušas ievainojumus. Viņš atcerējās, ka pulkvedis Denverss bija pieminējis Mičela piedalīšanos Bristoles futbola komandā.
– Uzreiz ķeršos pie galvenā, – Hugo sacīja, lieki netērēdams laiku. – Jautājums, ko vēlos ar jums apspriest, ir augstākajā mērā konfidenciāls un visam runātajam jāpaliek tikai starp mums. – Mičels pamāja ar galvu. – Tas ir tik konfidenciāls, ka pat pulkvedis Denverss nezina patieso iemeslu, kālab vēlējos ar jums tikties. Es nemaz nemeklēju cilvēku, kas varētu vadīt manu apsardzes dienestu.
Mičela sejas izteiksme palika neizdibināma. Viņš gluži vienkārši gaidīja, ko Hugo sacīs tālāk.
– Es meklēju kādu, kurš varētu veikt privātdetektīva pienākumus un reizi mēnesī ziņot man par kādas sievietes gaitām. Viņa dzīvo pilsētā un strādā šajā viesnīcā.
– Saprotu, ser.
– Gribu zināt visu, kas saistās gan ar viņas profesionālo, gan privāto dzīvi, lai cik nenozīmīgi tas arī varētu likties. Viņa nekad, es atkārtoju… nekad… nedrīkst uzzināt, ka par viņu interesējaties. Pirms es atklāju viņas vārdu, sakiet, vai uzskatāt, ka spēsiet izpildīt šo uzdevumu.
– Šādi uzdevumi nekad nav viegli, – atteica Mičels, – bet nav arī neizpildāmi. Kad vēl biju gluži jauns seržants, man nācās piedalīties slepenā operācijā, kuras rezultātā kāds draņķis nonāca aiz restēm uz sešpadsmit gadiem. Ja viņš patlaban ienāktu viesnīcas zālē, esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš mani nepazītu.
Hugo pirmo reizi šās tikšanās laikā pasmaidīja. – Pirms stāstu tālāk, – viņš turpināja, – man jāzina, vai vispār vēlaties šādu darbu veikt.
– Tas būs atkarīgs no vairākām niansēm, kungs.
– Kādām?
– Vai tas būs pilnas slodzes darbs, jo pašlaik es strādāju naktīs. Par apsargu bankā.
– Jau rīt iesniedziet viņiem atlūgumu! – sacīja Hugo. – Es nevēlos, lai jūs strādājat vēl kādam citam.
– Un darba stundas? – Pēc jūsu ieskatiem.
– Un samaksa?
– Maksāšu jums astoņas mārciņas nedēļā avansā par mēnesi, kā arī segšu visus pamatotos izdevumus.
Mičels pamāja ar galvu. – Kungs, vai drīkstu ieteikt, lai maksājat man skaidrā naudā? Tādējādi nekādi pārskaitījumi nedos iespēju izsekot mūsu saikni.
– Izklausās saprātīgi, – sacīja Hugo, kurš jau bija izlēmis. – Kā jūs vēlēsieties saņemt ikmēneša atskaites? Rakstveidā vai mutiski?
– Mutiski. Jo mazāk papīru, kas norāda uz mūsu sadarbību, jo labāk.
– Tad mums katru reizi jāsatiekas kādā citā vietā un allaž citā nedēļas dienā. Tādējādi būs mazāk ticams, ka viens un tas pats cilvēks mūs varētu kopā redzēt vairāk nekā vienu reizi.
– Man tas nerada nekādas problēmas, – atbildēja Hugo.
– Kad lai ķeros pie uzdevuma veikšanas, kungs?
– Jūs jau sākāt darbu pirms pusstundas, – atteica Beringtons, no kabatas izņēma papīra lapiņu un aploksni, kurā bija trīsdesmit divas mārciņas, un pasniedza Mičelam.
Viņš brīdi lasīja uz papīra uzrakstīto vārdu un adresi, tad pasniedza lapiņu atpakaļ savam jaunajam darbadevējam. – Man būs nepieciešams arī jūsu privātais telefona numurs, kā arī informācija par to, kad un kā varam satikties.
– Manā darba kabinetā jebkurā vakarā starp pieciem un sešiem, – pavēstīja Hugo. – Jūs nekad nedrīkstat ierasties pie manis mājās, ja vien tas nav ārkārtas gadījums, – viņš piebilda un paņēma pildspalvu.
– Tikai nosauciet ciparus, kungs! Nevajag neko pierakstīt.
Divdesmit trešā nodaļa
– Vai grasāties doties uz Džailsa jaunskunga dzimšanas dienas viesībām? – vaicāja Potsas jaunkundze.
Hugo ieskatījās plānotājā. “Džailss. 12. dzimšanas diena. Trijos dienā Menorhausā.” Šie vārdi bija uzrakstīti tumšākiem burtiem pašā lappuses augšā.
– Vai man vēl pietiks laika nopirkt dāvanu pa ceļam uz mājām?
Potsas jaunkundze izgāja no kabineta un pēc brīža atgriezās, nesdama lielu saini, kas bija ietīts spožā sarkanā papīrā un apsiets ar lenti.
– Kas tur iekšā? – interesējās Hugo.
– Pēdējais Roberts firmas radioaparāta modelis. Tāds, kādu zēns jums lūdza, kad apmeklējāt viņu dziednīcā.
– Pateicos jums Potsas jaunkundz, – sacīja Beringtons un ieskatījās rokaspulkstenī. – Tagad man jābrauc, ja gribu pagūt uz brīdi, kad viņš griezīs torti.
Sekretāre viņa portfelī ielika biezu, baltu dokumentu mapi un, iekams viņš paguva kaut ko vaicāt, sacīja: – Jūsu piezīmes rītdienas valdes sēdei. Kad Džailsa jaunskungs būs devies atpakaļ uz Svētā Bedas skolu, varēsiet tās izskatīt. Tādējādi jums nevajadzēs šovakar atgriezties darbā.
– Paldies, Potsas jaunkundz! – atkal tencināja Beringtons. – Jūs patiešām esat padomājusi par visu.
Braucot mājup, Hugo dūrās acīs tas, cik daudz automašīnu parādījies uz lielceļa, ja salīdzina ar iepriekšējo gadu. Arī gājēji bija kļuvuši uzmanīgāki ielu šķērsošanā – kopš dienas, kad valdība bija atļauto braukšanas ātrumu palielinājusi līdz trīsdesmit jūdzēm stundā. Kad Hugo automašīna pašāvās garām ekipāžai, zirgs izslējās pakaļkājās. Beringtons iedomājās par to, cik gan ilgi šīs zirgu vilktās ekipāžas vēl spēs izturēt konkurences cīņu, ja pilsētas padome bija pieņēmusi lēmumu ļaut ielās parādīties arī motorizētajiem taksometriem.
Ticis ārā no pilsētas, Hugo palielināja braukšanas ātrumu, jo nevēlējās nokavēt sava dēla dzimšanas dienas svinības. “Zēns aug patiešām ātri! Viņš jau tagad ir garāks par savu māti. Vai galu galā viņš pārspēs garumā arī savu tēvu?”
Kad jau pēc gada Džailss uzsāks mācības Ītonā, viņa draudzība ar Kliftonu puiku pagaisīs kā nebijusi. Par to Hugo jutās pārliecināts, tomēr apzinājās, ka arī pirms tam ir risināmas šādas tādas grūtības.
Iestūrējis auto pa muižas vārtiem, Hugo samazināja braukšanas ātrumu. Viņš vienmēr labprāt izbaudīja garo braucienu pa ozoliem apstādīto aleju, kas veda uz Menorhausu. Kad Hugo izkāpa no automašīnas, Dženkinss jau stāvēja uz augšējā pakāpiena. Viņš atvēra savrupnama durvis un sacīja: – Beringtones kundze ir viesistabā, kungs. Kopā ar Džailsu un diviem viņa skolas biedriem.
Kamēr Hugo gāja pa vestibilu, no augšstāva pa kāpnēm noskrēja Emma un apskāva tēvu.
– Kas tajā sainī? – viņa vēlējās zināt.
– Dāvana tavam brālim dzimšanas dienā.
– Jā, bet kas tieši tur iekšā?
– Tev nāksies pagaidīt, tad arī uzzināsi, jaunā dāma, – smaidot noteica viņas tēvs un iedeva savu portfeli virssulainim. – Vai noliksi to manā kabinetā, Dženkins? – viņš sacīja, bet Emma paķēra tēvu aiz rokas un sāka vilkt viņu viesistabas virzienā.
Smaids nekavējoties pagaisa, kad Hugo atvēra viesistabas durvis un ieraudzīja, kas sēž uz dīvāna.
Pielēcis kājās, Džailss metās pretī tēvam, kurš pasniedza viņam dāvanu un sacīja: – Daudz laimes dzimšanas dienā, manu zēn!
– Paldies, papà! – zēns iesaucās un iepazīstināja tēvu ar draugiem.
Hugo paspieda Dīkinsam roku, bet brīdī, kad sarokoties vēlējās arī Harijs, vīrietis tikai noteica: – Labvakar, Klifton. – Pēc tam viņš apsēdās savā iemīļotajā krēslā.
Džailss izsaiņoja dāvanu, un viņi abi pirmo reizi ieraudzīja, kāda tā ir. Pat dēla neapvaldītais prieks nespēja atsaukt smaidu Beringtona kunga lūpās. Bija kāds jautājums, kuru viņš noteikti grasījās Kliftonam uzdot, tomēr tam bija jāizskan tik vienaldzīgi, it kā atbilde viņam nepavisam neliktos būtiska.
Klusēdams Hugo sēdēja un noraudzījās, kā zēni meklē dažādas radiostacijas, ieklausās svešādās balsīs un mūzikā un to visu pavada ar smiekliem un aplausiem.
Beringtones kundze runāja ar Hariju par neseno koncertu, ko viņa noklausījusies un kurā tika izpildīta Hendeļa oratorija “Mesija”. Harijs tajā dziedājis solo “Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs”. Beringtones kundze uzslavēja zēna uzstāšanos.
– Paldies, Beringtones kundze, – teica Harijs.
– Vai pēc Svētā Bedas skolas beigšanas esi iecerējis doties uz Bristoles klasisko ģimnāziju, Klifton? – ievaicājās Hugo, kad sarunā iestājās pauze.
– Tikai tādā gadījumā, ja man izdosies izcīnīt stipendiju, kungs, – viņš atbildēja.
– Kāpēc tas ir tik svarīgi? – ievaicājās Beringtones kundze. – Nešaubos, ka tev tāpat kā pārējiem zēniem tur tiks piedāvāta mācību vieta.
– Tāpēc, ka mana māte nespēs samaksāt skolas naudu, Beringtones kundze. Viņa Royal Hotel strādā par viesmīli.
– Vai tad tavs tēvs…
– Viņš ir miris, – paskaidroja Harijs. – Kritis karā.
– Ak… atvaino, – sacīja Beringtones kundze. – Man pat neienāca prātā…
Tajā brīdī atvērās durvis, un ienāca sulainis, nesdams sudraba paplāti, uz kuras atradās milzīga dzimšanas dienas torte. Kad Džailsam ar vienu pūtienu bija izdevies apdzēs visas divpadsmit svecītes, klātesošie aplaudēja.
– Un kad ir tava dzimšanas diena, Klifton? – vaicāja Hugo.
– Tā bija pagājušajā mēnesī, kungs, – atbildēja zēns.
Kad Džailss bija sagriezis torti, Hugo piecēlās un, ne vārda neteicis, izgāja no istabas.
Viņš taisnā ceļā devās uz savu kabinetu, bet atskārta, ka nespēj koncentrēties, lai nopietni izskatītu piezīmes, kas sagatavotas nākamajā rītā paredzētajai valdes sapulcei. Kliftona atbilde vēstīja par to, ka Hugo vajadzēs vērsties pie advokāta, kurš specializējies pēctecības jautājumos.
Pēc stundas viņš dzirdēja balsis vestibilā, tad aizvērās ieejas durvis, un bija dzirdama automašīnas dzinēja rūkoņa. Pēc dažiem mirkļiem pie kabineta durvīm atskanēja klauvējiens, un ienāca Elizabete.
– Kālab tev vajadzēja tik negaidīti aiziet? – viņa vaicāja. – Un kāpēc tu neatnāci atvadīties, ja noteikti dzirdēji, ka Džailss un viņa draugi dodas projām?
– Man rīt jāpiedalās valdes sēdē, tur tiks apskatīti daudzi visai sarežģīti jautājumi, – viņš atbildēja, nepaceldams acis.
– Tas nav iemesls, lai neatvadītos no sava dēla, jo īpaši viņa dzimšanas dienā.
– Mans prāts aizņemts ar ļoti daudzām lietām, – viņš atrunājās, joprojām nodūris skatienu piezīmēs.
– Pilnīgi noteikti nekas nav tik nozīmīgs, lai atļautos būt rupjš pret viesiem. Pret Hariju Kliftonu tu izturējies familiārāk nekā pret saviem kalpotājiem.
Hugo pirmo reizi šās sarunas laikā pacēla galvu. – Tas droši vien bija tāpēc, ka vērtēju Kliftonu zemāk nekā mūsu kalpotājus. – Elizabete izskatījās satriekta. – Vai tu zināji, ka viņa tēvs bija doku strādnieks, bet māte ir viesmīle? Nedomāju, ka Džailsam ar šādiem zēniem būtu ieteicams biedroties.
– Ir skaidri redzams, ka Džailss domā citādi. Lai no kādas ģimenes Harijs arī nāktu, viņš ir apburošs zēns. Nekādi nespēju saprast, kālab tu esi noskaņots tik ļoti negatīvi. Pret Dīkinsu tu tā neizturējies, bet viņa tēvs ir vienkāršs laikrakstu pārdevējs.
– Zēnam ir piešķirta stipendija, kas nav saistīta ar konkrētu mācību priekšmetu.
– Bet Harijs ir skolas ievērojamākais stipendiāts, kā tas zināms itin visiem, kas apmeklē baznīcu. Nākamajā tikšanās reizē ar viņu, cerams, tu izturēsies kaut mazliet civilizētāk. – Vairs nesacījusi ne vārda, Elizabete izgāja no istabas un aizvēra durvis aiz sevis.
Sers Volters Beringtons sēdēja savā ierastajā valdes priekšsēdētāja krēslā galda galā, kad sapulču telpā ienāca viņa dēls.
– Mani aizvien vairāk satrauc valdības jaunais ierosinājums preču ievešanas tarifu jomā, – sacīja Hugo un apsēdās tēvam labajā pusē, – un tas, kādu iespaidu tie varētu atstāt uz mūsu gada bilanci.
– Tieši tālab mums valdē ir jurists, – atteica sers Volters. – Viņš mums varēs ieteikt, kā rīkoties.
– Es parēķināju. Ja ierosinājums iegūs likuma spēku, tas mums gadā izmaksās divdesmit tūkstošus mārciņu. Vai tomēr nebūtu jāmeklē vēl kādas iespējas, kā tu domā?
– Laikam jau nākamreiz, kad būšu Londonā, man vajadzēs aprunāties ar seru Arturu Emhērstu.
– Otrdien es dodos uz Londonu, lai piedalītos Britu Kuģu īpašnieku asociācijas rīkotajās ikgadējās pusdienās, – sacīja Hugo. – Tā kā viņš ir industrijas juridiskais padomnieks, droši vien vajadzēs man ar viņu pārmīt kādu vārdu.
– Ja vien tu patiešām uzskati, ka tas ir nepieciešams, – sers Volters atteica. – Tikai neaizmirsti, ka Emhērsts rēķina maksu par stundām. Arī tad, ja konsultē pusdienu laikā.
Britu Kuģu īpašnieku asociācijas ikgadējā sanākšana tika rīkota Grosvenorhausā, un tajā piedalījās vairāk nekā tūkstotis tās biedru un viņu viesu.
Hugo jau iepriekš bija piezvanījis asociācijas sekretāram un pavaicājis, vai varētu rast iespēju un apsēdināt viņu blakus seram Džeimsam Emhērstam. Sekretārs mazliet izbrīnījās, tomēr piekrita koriģēt viesu izvietojumu pie galda. Vecais Džošua Beringtons taču bija šīs asociācijas dibinātājs.
Pēc tam, kad Ņūkāslas bīskaps bija norunājis galda lūgšanu, Hugo pat nemēģināja uzsākt sarunu ar savu galda biedru, jo jurists bija iegrimis dziļā diskusijā ar blakussēdētāju labajā pusē. Beidzot, kad viņš pievērsa uzmanību svešiniekam, kurš nezin kāpēc nosēdināts viņam kreisajā pusē, Hugo vairs lieki netērēja laiku un ķērās uzreiz pie jautājuma būtības.
– Mans tēvs, sers Volters Beringtons, – viņš sacīja Emhērstam, – ir diezgan noraizējies par plānu, kas tiek virzīts parlamenta apakšpalātā. Tas saistīts ar preču ievešanas tarifiem un to, kā šie jauninājumi ietekmēs industriju kopumā. Tēvs gribēja uzzināt, vai jūs varētu viņam sniegt konsultāciju. Nākamreiz, kad viņš ieradīsies Londonā.
– Visādā ziņā, manu zēn, – sers Džeimss atbildēja. – Lai viņa sekretārs piezvana manējam, un es izbrīvēšu laiku dienā, kad jūsu tēvs ieradīsies pilsētā.
– Paldies, ser, – Hugo pateicās. – Un tagad pāriesim pie jautrākiem tematiem. Vai esat lasījis kaut ko no Agatas Kristi romāniem?
– Nevaru atbildēt apstiprinoši, – sers Džeimss atteica. – Vai tie ir labi?
– Man ļoti patika viņas pēdējais romāns “Testaments”, – atbildēja Hugo. – Tomēr neesmu pārliecināts, ka sižetā aprakstīto lietu tāpat risinātu arī reālā tiesas zālē.
– Ko tā dāma raksta? – vaicāja Emhērsts, kad viņam priekšā tika nolikts šķīvis ar pārāk ilgi gatavotas liellopa gaļas šķēlēm.
– Kristi jaunkundze vēsta, ka vecākais dēls automātiski manto sava tēva titulu pat gadījumā, ja šis bērns ir ārlaulībā dzimis.
– O, tā patiesi ir āķīga lieta! – sacīja sers Džeimss. – Gluži nesen Lordu palātā tika pārskatīta ļoti līdzīga. Bensons pret Kārsteru, ja nemaldos. Presē tos nodēvēja par “Bastarda labojumiem”.
– Un kāds lēmums tika pieņemts? – Hugo vaicāja, pūlēdamies neizrādīt pārāk lielu interesi.
– Ja testamentā nav atrodams kāds īpašs punkts, kas ļautu izgrozīties, viņi lemj par labu pirmdzimtajam. Arī tad, ja viņš ir dzimis ārlaulībā. – Tā bija vēl viena atbilde, ko Hugo nevēlējās dzirdēt. – Visādā ziņā, – turpināja sers Džeimss, – lai piesegtu savas pēcpuses, Lordu palātā tika nolemts, ka ikviens gadījums jāvērtē individuāli. Un arī tikai pēc tam, kad to pārskatījis Heraldikas palātas vadītājs. Cik raksturīgi Lordu palātai! – viņš vēl piebilda un tad, paņēmis nazi un dakšiņu, uzklupa vērša gaļai. – Pārāk bailīgi, lai iedibinātu precedentu, bet laimīgi uzgrūst atbildību kādam citam.
Kad sers Džeimss atkal pievērsās savam galda kaimiņam labajā pusē, Hugo iegrima domās par to, kas varētu notikt, ja Harijs Kliftons uzzinātu, ka viņam ir tiesības mantot ne tikai Beringtonu kuģniecību, bet arī ģimenes nekustamos īpašumus. “Pietiek jau ar apziņu, ka man ir ārlaulības dēls, bet nē… Harijs Kliftons pēc manas nāves varēs mantot arī ģimenes titulu un kļūt par seru Hariju! Neizturami.” Hugo bija gatavs darīt jebko, lai tikai šādu iznākumu nepieļautu.
Divdesmit ceturtā nodaļa
Hugo Beringtons brokastoja un lasīja vēstuli no Svētā Bedas skolas direktora, kurā vēstīja, ka skola grasās īstenot tūkstoš mārciņu vērtu projektu un uzbūvēt jaunas segtās tribīnes kriketa laukumā, kā arī aicina iesaistīties vecākus. Hugo atvēra savu čeku grāmatiņu un jau grasījās ierakstīt “simt mārciņu”, kad viņa uzmanību novērsa dūkoņa, kas liecināja par piebraukušu automašīnu.
Beringtons piegāja pie loga, lai paskatītos, kurš gan nolēmis ierasties tik agrā sestdienas rīta stundā. Viņu pārņēma neizpratne, jo no taksometra izkāpa Džailss, nesdams rokā ceļasomu. Bija taču ieplānots, ka šajā pēcpusdienā zēns piedalīsies šīs sezonas pēdējā kriketa mačā, kuru Hugo grasījās noskatīties.
Dženkinss paguva tieši laikā, lai atvērtu Džailsam durvis, jo zēns jau bija sasniedzis augšējo pakāpienu. – Labrīt, Džailsa kungs, – virssulainis sacīja, it kā tieši Džailsu arī būtu gaidījis ierodamies.
Hugo izgāja no brokastu telpas un ieraudzīja, ka Džailss noliektu galvu stāv vestibilā, blakus nolicis ceļasomu. – Ko tu dari mājās? – viņš vaicāja dēlam. – Vai tad līdz semestra beigām nav jāmācās vēl viena nedēļa?
– Mani atstādināja no mācībām, – Džailss atbildēja.
– Atstādināja no mācībām? – atkārtoja Hugo. – Vai drīkstu vaicāt, ko gan tu tādu pastrādāji, ka tevi šādi sodīja?
Džailss paraudzījās uz Dženkinsu, kurš klusēdams stāvēja pie ieejas durvīm. – Es aiznesīšu Džailsa kunga somu uz viņa guļamistabu, – virssulainis sacīja, tad paņēma somu un lēnām devās augšup pa kāpnēm.
– Nāc! – noteica Hugo, kad sulainis vairs nebija redzams.
Līdz brīdim, kamēr viņš nebija aizvēris sava kabineta durvis, abi neteica ne vārda. – Ko tu izdarīji, ka skolai nācās ķerties pie tik nopietna soda mēra? – stingri noprasīja tēvs, kad bija apsēdies savā krēslā.
– Mani pieķēra zogam skolas veikaliņā, – atbildēja Džailss, kurš bija atstāts stāvam telpas vidū.
– Vai ir iespējams kāds vienkāršs skaidrojums? Varbūt tas ir tikai pārpratums?
– Nē, ser. Tāda nav, – atbildēja Džailss, pūlēdamies neļauties asarām.
– Vai tev ir kas sakāms savai aizstāvībai?
– Nē, ser. – Džailss mazliet pavilcinājās. – Ja nu vienīgi…
– Ja nu vienīgi “kas”?
– Es vienmēr tos saldumus atdevu citiem. Nekad nepaturēju sev, papà.
– Kliftonam, protams.
– Un arī Dīkinsam, – Džailss piebilda.
– Vai Kliftons tevi pamudināja?
– Nē, – strikti atbildēja Džailss. – Uzzinājis, ar ko nodarbojos, Harijs vienmēr nesa atpakaļ uz veikalu saldumus, ko biju iedevis viņam un Dīkinsam. Harijs pat uzņēmās vainu, kad Frobišera kungs vainoja viņu zagšanā.
Iestājās ilgs klusums, un pēc tam Hugo sacīja: – Tātad tu esi atstādināts no mācībām, bet ne pilnībā izslēgts no skolas? – Kad Džailss pamāja ar galvu, Hugo turpināja: – Vai tu domā, ka nākamajā semestrī tev atļaus atgriezties skolā?
– Šaubos gan, – atteica Džailss.
– Kāpēc tev tā liekas?
– Jo es nekad vēl nebiju redzējis skolas direktoru tik dusmīgu.
– Ne uz pusi tik dusmīgu, kāda būs tava māte, kad to visu uzzinās.
– Lūdzu, nesaki viņai, papà! – Džailss caur asarām iesaucās.
– Un kā, tavuprāt, es viņai paskaidrošu, ka mājās esi ieradies nedēļu pirms semestra beigām, turklāt nākamajā semestrī vairs skolā neatgriezīsies?
Džailss nepūlējās atbildēt, tikai klusi šņukstēja.
– Un Dievam vien zināms, ko sacīs tavs vectēvs, – Hugo piebilda, – kad nāksies viņam pavēstīt, ka tu galu galā nemācīsies Ītonā. – Atkal iestājās ilga pauze. – Ej uz savu istabu un pat neiedomājies no tās iznākt, kamēr es nebūšu tevi aicinājis.
– Jā, ser, – atteica Džailss un pagriezās uz iešanu.
– Un… neapspried šo gadījumu ne ar vienu. Jo īpaši kalpotāju klātbūtnē.
– Jā, papà, – sacīja Džailss un izskrēja ārā no tēva kabineta, gandrīz uztriecies virsū Dženkinsam, kurš nāca pa kāpnēm.
Hugo krēslā paliecās uz priekšu, mēģinādams tomēr rast kādu iespēju mainīt situāciju, iekams atskanēs nenovēršamais telefona zvans no skolas direktora. Viņš ar elkoņiem atspiedās pret rakstāmgaldu un saņēma galvu rokās. Pēc kāda laika viņa skatiens pievērsās čeku grāmatiņai.
Sejā atgriezās smaids. Hugo pievienoja skaitlim vēl vienu nulli un parakstīja čeku.
Divdesmit piektā nodaļa
Mičelam bija ierādīta vieta tālākajā uzgaidāmās telpas stūrī, kur viņš sēdēja un lasīja Bristol Evening Post, kad ienāca Hugo un ieņēma vietu viņam līdzās.
– Objekts, – sacīja Mičels, joprojām nenovērsdams skatienu no laikraksta, – mēģina atrast piecsimt mārciņu biznesa projekta uzsākšanai.
– Kāds biznesa projekts viņu varētu interesēt?
– “Tillijas tējnīca”, – Mičels atbildēja. – Kā liekas, objekts tur strādājis pirms pāriešanas darbā uz “Palmkortu” Royal viesnīcā. Nesen Edvards Etkinss Tillijas jaunkundzei izteica lietišķu piedāvājumu. Viņš par piecsimt mārciņām vēlējās nopirkt “Tillijas tējnīcu”. Īpašnieci šāds Etkinsa piedāvājums atstāja gluži vienaldzīgu, un viņa sacīja objektam, ka gadījumā, ja objekts varētu maksāt viņai tādu pašu summu, viņa daudz labprātāk atdotu šo biznesu objekta pārziņā.
– Kur gan viņa cer dabūt tik lielu naudu?
– Varbūt no kāda, kurš vēlētos iegūt finansiālu kontroli pār šo lietu, ja vēlāk bizness izrādītos ienesīgs?
Hugo klusēja, un Mičela skatiens tā arī nenovērsās no laikraksta.
– Vai viņa ir vērsusies pie kāda un mēģinājusi dabūt šo naudu? – Hugo beigu beigās pavaicāja.
– Pēdējā laikā viņa konsultējas ar Patriku Keisija kungu, kurš strādā finanšu uzņēmumā “Dilons un kompānija,” kas atrodas Dublinā. Viņi izsniedz aizdevumus privātpersonām.
– Kā es varu sazināties ar Keisija kungu?
– Es jums neieteiktu to darīt, – sacīja Mičels.
– Kāpēc?
– Bristolē viņš ierodas apmēram reizi mēnesī un vienmēr apmetas viesnīcā Royal.
– Mums nav obligāti jāsatiekas viesnīcā.
– Viņam ir izveidojušās ciešas personiskās attiecības ar objektu. Ik reizi, kad ierodas pilsētā, viņš objektu ved vakariņās vai uz teātri, un nesen viņi redzēti kopā ejam uz viesnīcu, kur pavadīja nakti trīs simti septiņdesmit pirmajā numurā.
– Aizraujoši, – noteica Hugo. – Vai ir vēl kaut kas?
– Varbūt jums liksies būtiski uzzināt, ka objekts atvēris kontu National Provincial bankā. Tās pārvaldnieks ir Prendergasta kungs. Pašreiz viņas kontā ir divpadsmit mārciņu un deviņi šiliņi.
Hugo labprāt būtu izdibinājis, kā Mičels ticis pie šādas informācijas, tomēr to nepavaicāja, bet tikai noteica: – Lieliski. Tiklīdz būsiet uzzinājis vēl kaut ko, piezvaniet man. Lai cik nenozīmīgs jaunums jums arī šķistu. – Viņš no mēteļa kabatas izņēma brūnu, biezu aploksni un pasniedza to Mičelam.
– Vilciens pienāk pie devītā perona septiņos divdesmit divās no Tontonas.
Mičels paņēma aploksni, salocīja savu laikrakstu un izgāja no uzgaidāmās zāles. Viņš ne reizi nepaskatījās uz savu darbadevēju.
Hugo nespēja slēpt dusmas, kad uzzināja patieso iemeslu, kura dēļ Džailsam netika piedāvāta vieta Ītonā. Viņš zvanīja direktoram, kurš neatbildēja uz šiem zvaniem; viņš zvanīja iespējamajam internāta vadītājam, kurš it kā izrādīja līdzjūtību, tomēr nevarēja neko līdzēt; viņš zvanīja pat rektoram, kurš apsolīja pats piezvanīt vēlāk, tomēr to neizdarīja. Ne Elizabete, ne meitenes nezināja, kāpēc Hugo pēdējā laikā tik bieži un regulāri zaudēja savaldīšanos, turklāt bez redzama iemesla, taču aukstasinīgi turpināja ciest Džailsa pārkāpuma izraisītās sekas.
Semestra pirmajā mācību dienā Hugo ļoti nelabprāt pavadīja Džailsu uz Bristoles klasisko ģimnāziju. Meitenēm viņš bija stingri aizliedzis doties līdzi, lai gan Emma izplūda asarās un saīga.
Apturējis automašīnu Koledžstrītā, Hugo pie mācību iestādes vārtiem ieraudzīja stāvam Hariju Kliftonu. Tēvs vēl nebija īsti paguvis nobremzēt, kad Džailss jau izlēca no automašīnas un steidza sasveicināties ar draugu.
Hugo izvairījās no iejukšanas pārējo vecāku pūlī, toties Elizabete, kā likās, labprāt ar viņiem sarunājās. Nejauši sastapies ar Kliftonu, Beringtons izvairījās paspiest zēnam roku.
Mājupceļā Elizabete vaicāja, kālab Hugo tik nievājoši izturas pret Džailsa labāko draugu. Hugo viņai atgādināja, ka Džailsam būtu vajadzējis mācīties Ītonā, kur viņa draugi būtu tādi paši džentlmeņi kā viņš, nevis kaut kāds vietējā laikrakstu tirgotāja dēls, bet Kliftona gadījumā pat vēl ļaunāk. Elizabete izvēlējās klusēšanas sniegto salīdzinošo drošību, kā pēdējā laikā bija darījusi visai bieži.
Divdesmit sestā nodaļa
– Līdz pamatiem nodegusi vietējā tējnīca! Aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu! – klaigāja avīžu zēns, kurš stāvēja uz Brodstrītas ielas stūra.
Hugo spēji nospieda bremžu pedāli, izmetās no automašīnas un iespieda puikam plaukstā puspeniju. Ejot atpakaļ uz automašīnu, viņš jau lasīja pirmajā lappusē publicēto materiālu.
“”Tillijas tējnīca” – viens no Bristoles īpašajiem objektiem, kuru ļoti iecienījuši vietējie iedzīvotāji, – nodedzināta līdz pamatiem šorīt pašā agrumā. Policija arestējusi kādu pilsētas iedzīvotāju, apmēram trīsdesmit gadu vecu vīrieti, un izvirzījusi apsūdzību tīšā dedzināšanā. Tillijas jaunkundze, kura pašlaik dzīvo Kornvolā…”
Fotogrāfijā bija redzama Meizija un viņas kolēģes, kuras bēdu pilnām sejām skatījās uz to, kas palicis pāri no “Tillijas tējnīcas”. Hugo smaidīja. Bija skaidri saprotams, ka dievi ir viņa pusē.
Viņš atkal iekāpa automašīnā, nolika laikrakstu sev blakus uz pasažiera sēdekļa un turpināja ceļu uz Bristoles Zooloģisko dārzu. Drīzumā vajadzēs norunāt tikšanos ar Prendergasta kungu.
Mičels tikties ar bankas pārvaldnieku bija ieteicis Hugo darba kabinetā un vislabāk laikā, kad Potsas jaunkundze būs aizgājusi mājās. Beringtons nepūlējās pavēstīt, ka nebūt nav pārliecināts, vai Potsas jaunkundze vispār kādreiz dodas uz mājām. Viņš gaidīja tikšanos ar Prendergasta kungu, kad vajadzēs visu beidzot novest līdz galam. Taču vispirms viņam bija jāsatiek vēl kāds cilvēks.
Brīdī, kad ieradās Hugo, Mičels mieloja Roziju.
Hugo lēnām piegāja klāt, pārliecās pār iežogojuma malu un izlikās ieinteresēti vērojam Bristoles Zooloģiskā dārza neseno jaunieguvumu, Indijas ziloni, kurš jau bija paguvis piesaistīt lielu skaitu apmeklētāju. Mičels pasvieda uz priekšu prāvu gabalu maizes. Rozija to satvēra ar snuķi un līgani ielika sev mutē.
– Objekts atgriezies agrākajā darba vietā viesnīcā Royal, – Mičels pateica tik monotoni, it kā runātu ar ziloni. – Tikai tagad viņa strādā nakts maiņā, no astoņiem vakarā līdz sešiem nākamajā rītā. Saņem trīs mārciņas nedēļā un visu, ko izdodas dabūt dzeramnaudās. Tā kā šajās stundās nav pārāk daudz apmeklētāju, nekāda lielā peļņa nesanāk. – Viņš pasvieda vēl vienu gabalu maizes zilonim un turpināja: – Apcietināts Bobs Barouss, kuru apsūdz ļaunprātīgā dedzināšanā. Barouss bija objekta preču piegādātājs līdz brīdim, kad viņa to patrieca. Viņš ir pilnībā atzinies un pat izstāstījis, ka bildinājis objektu un nopircis saderināšanās gredzenu, taču objekts izturējies nicīgi. Nu, vismaz tā viņš stāsta.
Hugo lūpās parādījās smaids. – Un kurš izmeklē šo lietu? – viņš pavaicāja.
– Detektīvinspektors Blekmors, – Mičels pavēstīja, un smaidu Hugo sejā nomainīja drūma izteiksme. – Sākotnēji gan Blekmors uzskatīja, ka objekts varētu būt saistīts ar Barousu, – Mičels paziņoja. – Taču tagad ir pārliecinājis “Bristoles un Rietumanglijas apdrošināšanas kompāniju”, ka viņa nekādi nav vainojama negadījumā, un vairs netiek turēta aizdomās.
– Žēl, – Hugo noteica, un drūmā izteiksme no sejas nepagaisa.
– Varbūt arī ne, – sacīja Mičels. – Apdrošināšanas kompānija izsniegs Kliftones kundzei čeku par sešiem simtiem mārciņu. Tā būs galīgā atbilde uz viņas pieprasījumu.
– Interesanti, vai viņa ir pateikusi savam dēlam? – Hugo smaidīdams noteica, un gandrīz likās, ka viņš to saka pats sev.
Ja arī Mičels šo teikumu dzirdēja, tad izlikās neko nemanījis. – Vēl kāda informācija, kas jums varētu likties ievērības cienīga, – viņš turpināja, – Patriks Keisijs piektdien reģistrējies viesnīcā Royal un aizveda objektu uz Plimsoll Line vakariņās. Viņi kopā atgriezās viesnīcā, un objekts aizgāja viņam līdzi uz trīs simti septiņdesmit pirmo numuru. No turienes viņa aizgāja tikai pēc pulksten septiņiem nākamajā rītā.
Ilgstošais klusums, kas iestājās pēc Mičela stāsta, parasti liecināja, ka viņa ikmēneša atskaite ir galā. Hugo izņēma no iekšējās kabatas aploksni un pastūma to uz Mičela pusi, kurš izlikās neko nemanām un nepateicās, jo tobrīd cienāja Roziju ar pēdējo vēl atlikušo maizes gabalu.
– Pie jums atnācis Prendergasta kungs, – paziņoja Potsas jaunkundze un pakāpās malā, ļaudama viņam ieiet rīkotājdirektora kabinetā.
– Man prieks, ka ieradāties, lai gan bija jāveic tik garš ceļš, – sacīja Hugo. – Domāju, jūs izprotat, kāpēc tik konfidenciālu lietu nevēlējos apspriest bankas telpās.
– Pilnībā saprotu, – atteica Prendergasta kungs un, vēl neapsēdies, no ādas portfeļa izņēma biezu dokumentu mapi. Beringtonam viņš pasniedza vienu vienīgu dokumentu.
Hugo izlasīja kopsavilkumu un ērtāk iekārtojās krēslā.
– Tikai īsi rezumēšu, – Prendergasta kungs sacīja. – Jūs ieliekat pamatsummu piecus simtus mārciņu, kas ļauj Kliftona kundzei iegādāties “Tillijas tējnīcu”, kura atrodas Brodstrītā. Vienošanās bija par pilnu summu un pieciem procentiem gadā, un pamatkapitāls jāatmaksā piecu gadu laikā. Lai gan “Tillijas tējnīcā” pirmajā darbības gadā ir izdevies panākt pat nelielu peļņu, tāpat bijis arī otrajā gadā, tā nekad nav bijusi pietiekama, lai varētu samaksāt procentus, nemaz nerunājot par kādu pamatsummas daļu. Tātad laikā, kad notika ugunsgrēks, Kliftone bija parādā pieci simti septiņdesmit divas mārciņas un sešpadsmit šiliņus. Pie šās summas man vēl jāpieskaita bankas nodeva divdesmit mārciņas. Tātad kopsummā pieci simti septiņdesmit deviņas mārciņas un sešpadsmit šiliņi. Šī summa protams, tiks stabili nosegta ar apdrošināšanas prēmiju, tātad jūsu ieguldījums ir pilnīgā drošībā. Savukārt Kliftones kundze vārda pilnā nozīmē paliks ar tukšām rokām.
– Patiešām neveiksmīgi, – noteica Hugo. – Vai drīkstu vaicāt, kālab gala aprēķinos neparādās neviena summa, kas maksāta par Keisija kunga pakalpojumiem? – viņš piebilda, kad rūpīgāk bija izpētījis visus skaitļus.
– Keisija kungs informēja banku, ka neiesniegs nekādus rēķinus, kur pieprasīta maksa par viņa pakalpojumiem.
Hugo sarauca pieri. – Vismaz kāda laba ziņa tai nabaga sievietei.
– Jā, patiešām. Tomēr izskatās, ka turpmāk viņa vairs nespēs samaksāt par sava dēla skološanos Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– Skumji gan, – Hugo noteica. – Vai nāksies zēnu izņemt no mācību iestādes?
– Diemžēl man jāteic, ka tas ir neizbēgami, – apstiprināja Prendergasta kungs. – Kauna lieta! Viņa neprātīgi mīl savu dēlu, un es nešaubos, ka būtu gatava ziedot gandrīz visu, lai tikai zēns varētu turpināt mācības.
– Kauna lieta! – atkārtoja Hugo, aizvēra dokumentu mapi un piecēlās no krēsla. – Nekavēšu jūs ilgāk, Prendergasta kungs, – viņš piebilda. – Man pēc pusstundas pilsētā sarunāta tikšanās. Varbūt varu jūs aizvest?
– Ļoti laipns piedāvājums, Beringtona kungs, taču tas nebūs nepieciešams. Es atbraucu pats ar savējo.
– Kāda mašīna jums ir? – Hugo vaicāja, kad bija paņēmis savu portfeli un devās uz durvju pusi.
– Morris Oxford, – atbildēja Prendergasts, kurš veikli salika dokumentus vietā un sekoja Hugo, kas jau gāja ārā no kabineta.
– Tautas mašīna, – noteica Hugo. – Esmu dzirdējis, ka šis modelis, gluži tāpat kā jūs, ir ļoti uzticams. – Abi vīrieši iesmējās un devās lejup pa kāpnēm. – Kliftones kundzes uzsāktais bizness beidzies patiešām skumji, – ierunājās Hugo, kad viņi izgāja no ēkas. – Lai gan īsti neesmu pārliecināts, ka atbalstu sieviešu iesaistīšanos lietišķos darījumos. Tas neatbilst dabīgajai lietu kārtībai.
– Pilnībā piekrītu, – apstiprināja Prendergasts, kad abi vīrieši bija nostājušies pie Beringtona automašīnas. – Ziniet, – viņš vēl piebilda, – tās nabaga sievietes labā jūs esat izdarījis ļoti daudz.
– Man prieks, ka jūs tā sakāt, Prendergast, – teica Hugo. – Un tomēr manai līdzdalībai jāpaliek noslēpumā. To zināsim tikai mēs abi.
– Protams, ser, – Prendergasts apliecināja, kad abi atvadoties sarokojās. – Jūs varat uz mani paļauties.
– Vēl sazināsimies, veco zēn, – noteica Hugo un iekāpa savā automašīnā. – Nešaubos, ka jūsu bankas pakalpojumus izmantošu vēl. – Prendergasts smaidīja.
Pa ceļam uz pilsētu Hugo atkal iedomājās par Kliftones kundzi. Viņš bija devis sievietei triecienu, no kura viņa diezin vai spēs atgūties, tomēr bija iecerējis vēl pēdējo, nāvējošo sitienu.
Viņš brauca uz Bristoli un prātoja par to, kur tobrīd Meizija Kliftone varētu būt. Iespējams, ka apsēdinājusi dēlu un skaidro, kālab viņš nākamajā semestrī nevarēs turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. “Vai viņa kaut īsu mirkli bija domājusi, ka Harijs tomēr varēs turpināt mācības, it kā nekas nebūtu atgadījies?” Hugo nolēma, ka neapspriedīs ar Džailsu šo tematu un gaidīs, kad dēls pats pastāstīs skumjās vēstis par savu lielisko draugu.
Lai gan apziņa par to, ka viņa dēls mācās Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, Hugo tracināja, viņš ne Elizabetei, ne arī savam tēvam nebija atklājis īsto iemeslu, kālab zēns tā arī neieguva mācību vietu Ītonā.
Viņš aiztraucās garām katedrālei, šķērsoja ielu un tad piebrauca pie viesnīcas Royal galvenās ieejas. Hugo uz tikšanos bija ieradies dažas minūtes par agru, tomēr jutās drošs, ka direktors neliks viņam gaidīt. Beringtons iegāja pa rotējošām durvīm un drošā solī devās pāri vestibilam. Viņam nebija vajadzības vaicāt, kur atrodas Fremptona kunga kabinets.
Kad Hugo ienāca, viesnīcas direktora sekretāre pielēca kājās. – Pavēstīšu Fremptona kungam, ka esat ieradies, – viņa sacīja un gandrīz skriešus steidzās uz blakus kabinetu. Jau pēc mirkļa parādījās viesnīcas direktors.
– Priecājos jūs redzēt! – viņš sacīja un mudināja Beringtonu doties uz kabinetu. – Ceru, ka jums un Beringtones kundzei klājas labi. – Hugo pamāja ar galvu un apsēdās pretī viesnīcas direktoram, tomēr roku viņam nepaspieda. – Pēc tam, kad pavēstījāt par nodomu tikties ar mani, es atļāvos pārlūkot vienošanos, kas saistīta ar jūsu kompānijas gadskārtējām svinīgajām vakariņām, – sacīja Fremptons. – Kā noprotu, ieradīsies vairāk nekā trīs simti viesu?
– Mani neinteresē viesu skaits, – attrauca Beringtons. – Un ne jau šā iemesla pēc esmu ieradies uz tikšanos ar jums, Frempton. Gribu apspriest kādu privātu, un, manuprāt, derdzīgu lietu.
– Man žēl, ka tā, – noteica Fremptons, izslējies taisni savā krēslā.
– Viens no mūsu vadošajiem darbiniekiem ceturtdien bija apmeties jūsu viesnīcā un nākamajā dienā pavēstīja kaut ko tik svarīgu, ka uzskatīju par savu pienākumu tam pievērst jūsu uzmanību.
– Saprotams, – noteica Fremptons, slaukot sasvīdušās plaukstas bikšu starās. – Mēs nekādā ziņā nevēlētos sadusmot savu lielāko klientu.
– Priecājos to dzirdēt, – sacīja Hugo. – Šis džentlmenis reģistrējās viesnīcā, kad tās restorāns jau bija slēgts. Viņš devās uz “Palmkortu” cerībā uz kādu vieglu maltīti.
– Šis pakalpojums ir mans personiskais jaunievedums. – Fremptons saspringti pasmaidīja.
– Kāda jauna sieviete… liekas, viņa bija atbildīgā persona… pieņēma pasūtījumu, – turpināja Hugo, izlikdamies nedzirdam Fremptona iepriekšējo komentāru.
– Jā, tā droši vien bija mūsu Kliftones kundze.
– Man nav ne jausmas, kā šo sievieti sauc, – attrauca Hugo. – Brīdī, kad viņa pasniedza šim viesim kafiju un sviestmaizes, zālē ienāca vēl kāds kungs. Viņš veica pasūtījumu un pavaicāja, vai to varētu piegādāt uz viņa numuriņu. Mans draugs atceras tikai to, ka šim vīrietim bija neliels īru akcents. Mans draugs samaksāja un devās pie miera. Nākamajā rītā viņš piecēlās agri, jo vēlējās pabrokastot un pēc tam izskatīt dokumentus pirms paredzētās valdes sēdes. Kad viņš gāja ārā no sava numura, tad pamanīja to pašu sievieti izejam no trīs simti septiņdesmit pirmā numura. Viņa joprojām bija ģērbusies viesnīcas formastērpā. Sieviete aizgāja līdz gaiteņa galam, izrāpās pa logu un nokļuva uz ugunsdzēsēju kāpnēm.
– Tas ir kaut kas šausmīgs, ser. Es…
– Mūsu valdes loceklis satraukts pieprasīja, lai turpmāk reizēs, kad viņam nāksies ierasties Bristolē, mēs parūpētos par to, lai tiek rezervēts numurs kādā citā viesnīcā. Frempton, es nevēlos radīt iespaidu, ka esmu puritānis, taču Royal allaž ir bijusi vieta, kurp es ar mierīgu sirdi vedu savus bērnus un sievu.
– Esiet mierīgs, Beringtona kungs. Pieminētā persona nekavējoties tiks atlaista no darba ar visām no tā izrietošajām sekām. Vai drīkstu sacīt, ka esmu patiesi gandarīts par faktu, ka pievērsāt manu uzmanību šai problēmai?
Hugo piecēlās no krēsla. – Un nav nekādas vajadzības atsaukties uz mani vai kompāniju, ja paziņosiet dāmai, ka esat nolēmis viņu atlaist.
– Par manu diskrētumu varat nešaubīties! – apliecināja Fremptons.
Pirmo reizi šās sarunas laikā Hugo pasmaidīja. – Pārejot pie patīkamākiem tematiem, varu sacīt, ka mēs patiešām gaidām kompānijas gadskārtējās svinīgās vakariņas. Nemaz nešaubos, ka viss tiks noorganizēts atbilstīgi jūsu augstajiem standartiem. Nākamajā gadā mūsu kompānija svinēs simto jubileju, tāpēc nešaubos, ka mans tēvs vēlēsies būt izšķērdīgs. – Abi vīrieši iesmējās mazliet par skaļu.
– Varat uz mums paļauties, Beringtona kungs, – sacīja Fremptons, pavadot viesi ārā no kabineta.
– Jā, un vēl kaut kas, Frempton, – ierunājās Hugo, kad viņi atradās jau vestibilā. – Es gribētu, lai sers Volters par to neko neuzzina. Ja runa ir par šādiem jautājumiem, mans tēvs mēdz būt mazliet vecmodīgs, tāpēc būs labāk, ja tas paliks tikai starp mums.
– Pilnībā jums piekrītu, Beringtona kungs, – teica Fremptons. – Varat būt drošs, ka par šo lietu es parūpēšos pats personīgi.
Ejot ārā pa viesnīcas virpuļdurvīm, Hugo iedomājās par to, cik ilgas stundas gan Mičels pavadījis Royal telpās, lai spētu viņam pasniegt tik nenovērtējamu informāciju.
Beringtons ielēca automašīnā, iedarbināja dzinēju un turpināja mājupceļu. Viņš joprojām domāja par Meiziju Kliftoni, kad sajuta sev uz pleca kādu roku. Pirmajā mirklī viņu pārņēma akla panika, bet tad viņš pagriezās un ieraudzīja, kurš atrodas uz aizmugures sēdekļa. Hugo ienāca prātā, vai tikai Kliftonei nav kļuvis zināms par viņa tikšanos ar Fremptonu.
– Ko tu gribi? – viņš skarbi noprasīja, nesamazinājis braukšanas ātrumu, jo baidījās, ka viņus kāds varētu ieraudzīt kopā.
Klausoties Meizijas prasībās, Hugo varēja vien brīnīties par viņas lielisko informētību. Kad viņa bija visu pateikusi, Hugo viegli piekrita visam, jo zināja, ka šādi ātrāk dabūs sievieti ārā no automašīnas.
Kliftones kundze nolika Hugo blakus uz sēdekļa plānu, brūnu aploksni. – Gaidīšu ziņas no tevis, – viņa sacīja.
Beringtons iebāza aploksni iekškabatā. Ātrumu viņš samazināja tikai tad, kad bija nonācis neapgaismotā alejā, tomēr automašīnu apturēja vien brīdī, kad bija pilnīgi pārliecināts, ka viņus neviens neredzēs.
Viņš steidzīgi izkāpa no automašīnas un atrāva aizmugures durvis. Pēc Meizijas sejas izteiksmes Hugo saprata, ka viņa jūtas sasniegusi pat vairāk nekā plānots.
Beringtons pavisam īsu brīdi ļāva izbaudīt viņai triumfu, bet tad sagrāba aiz pleciem un sāka purināt tik spēcīgi, it kā pūlētos nokratīt no ābeles kādu īpaši stūrgalvīgu augli. Nepārprotami parādījis, kas notiks, ja viņa uzdrošināsies traucēt vēl kādu reizi, viņš no visa spēka iesita sievietei pa seju. Meizija Kliftone nokrita zemē, savilkās čokurā un nepārtraukti trīcēja. Beringtons apsvēra domu iespert viņai pa vēderu, tomēr neīstenoja šo ieceri, jo baidījās, ka nejaušs garāmgājējs varētu viņu pamanīt. Hugo aizbrauca projām un vairs par Meiziju nedomāja.
VECAIS DŽEKS TĀRS
1925‒1936
Divdesmit septītā nodaļa
Kādā brīnišķā ceturtdienas pievakarē Ziemeļu Transvālā es nonāvēju vienpadsmit vīrus, un pateicīgā nācija man piešķīra Viktorijas Krustu par to, ka esmu līdz galam izpildījis savu pienākumu. Kopš tās reizes vairs naktīs neesmu mierīgi gulējis.
Ja es būtu nokāvis kādu angli, tiesnesis man piespriestu nāvi karātavās. Tagad es izcietu sodu mūža garumā, jo katru mīļu dienu acu priekšā redzēju to vienpadsmit jaunekļu sejas. Tās nekad neizbaloja, gluži kā seja, kas attēlota uz monētas. Bieži esmu iedomājies, ka varētu izdarīt pašnāvību, taču tā būtu gļēvuļa cienīga rīcība.
Laikrakstā The Times tika ziņots, ka mana rīcība izglābusi no nāves divus virsniekus, piecus apakšvirsniekus un septiņpadsmit Karaliskā Glosteršīras pulka kareivjus. Viens no šiem virsniekiem, sers Volters Beringtons, padarīja man šā soda izciešanu vismaz nedaudz cienījamu.
Dažas nedēļas pēc šā notikuma mani ar kuģi nogādāja atpakaļ Anglijā. Pēc vairākiem mēnešiem mani ar godu demobilizēja no dienesta – iemesls bija tas, ko tagad dēvētu par “psihiskiem traucējumiem”. Pēc sešiem armijas hospitālī pavadītiem mēnešiem mani atkal izlaida ārpasaulē. Es mainīju vārdu, izvairījos atgriezties savā pilsētā Samersitas grāfistes Velsā un apmetos Bristolē. Atšķirībā no Bībelē pieminētā Pazudušā dēla, es atteicos doties dažas jūdzes garajā ceļā uz tēva mājām, kur varētu baudīt mieru.
Dienā es klīdu pa Bristoles ielām, atkritumu kastēs meklēju ēdiena paliekas, manas naktsmājas bija parks, gultu aizstāja soliņš, un par rīta atnākšanu man vēstīja pirmās putnu dziesmas. Kad ārā bija pārlieku auksts vai slapjš, es meklēju patvērumu vietējā dzelzceļa stacijā, kur iekārtojos gulēšanai zem kāda sola un pamanījos doties projām nākamajā rītā, iekams ieradās pirmais vilciens. Kad naktis izstiepās garākas, es kļuvu par Pestīšanas armijas mītnes viesi, kur jaukas dāmas pirms naktsmiera mani pabaroja ar biezu maizes šķēli un šķidru zupu, pēc tam es aizmigu uz zirgu astru matrača un vienas segas. Smalki.
Gāja gadi, un es cerēju, ka mani bijušie armijas biedri un virsnieki jau uzskata mani par mirušu. Man nebija ne mazākās vēlēšanās, lai viņi uzzina, kādu cietumu esmu izvēlējies sava mūža ieslodzījuma izciešanai. Tā arī būtu palicis, ja reiz turpat man blakus uz ielas spēji nenobremzētu Rolls-Royce. Atvērās aizmugures durvis, un uz ielas izkāpa vīrs, kuru nebiju redzējis jau gadiem ilgi.
– Kapteini Tārant! – viņš skaļi sauca, steidzoties man pretī. Es skatījos sāņus. “Kaut viņš nospriestu, ka ir kļūdījies!” Tomēr es atcerējos, ka Volters Beringtons nebija no tiem, kas mokās šaubās. Viņš satvēra manus plecus, brīdi skatījās manī un tad sacīja: – Kā gan tas iespējams, veco zēn?
Jo vairāk es centos viņam iegalvot, ka man viņa palīdzība nav nepieciešama, jo negrozāmāk viņš nolēma kļūt par manu glābēju. Galu galā es padevos, taču tikai pēc tam, kad viņš bija piekritis maniem noteikumiem.
Vispirms viņš piedāvāja man apmesties Menorhausā kopā ar viņu un viņa sievu, tomēr es jau pārāk ilgi biju dzīvojis bez jumta virs galvas un šāds komforts man drīzāk likās apgrūtinājums. Viņš pat piedāvāja man vietu savā vārdā nosauktās kuģniecības valdē.
– Kāds labums tev varētu būt no manis? – es vaicāju.
– Tava klātbūtne vien mūs iedvesmos, Džek.
Es viņam pateicos, tomēr paskaidroju, ka vēl neesmu izcietis savu sodu par vienpadsmit cilvēku nogalināšanu. Viņš neatlaidās.
Beigu beigās es piekritu pieņemt naktssarga vietu dokos. Alga trīs mārciņas nedēļā un dzīvesvieta. Tagad par manu cietuma celli kļuva dzelzceļa vagons. Laikam jau es būtu paša piespriesto sodu turpinājis izciest līdz sava mūža pēdējai stundai, bet reiz iepazinos ar jauno Hariju Kliftonu.
Vēlāk, pēc gadiem, Harijs sacīs, ka es mainīju visu viņa dzīvi. Tomēr patiesība ir tāda, ka viņš izglāba manējo.
Pirmo reizi, kad sastapu Hariju, viņam nebija vairāk par četriem pieciem gadiem. – Nāc šurp, puis! – es viņam uzsaucu, kad pamanīju zēnu rāpus tuvojamies manam vagoniņam. Viņš nekavējoties pierausās kājās un aizbēga.
Nākamajā sestdienā viņš jau bija kļuvis drošāks un atļāvās ielūkoties pa manu logu. Es atkal viņu uzrunāju: – Nāc iekšā, puis! Es tev nekodīšu, – es sacīju, mēģinādams viņu nomierināt. – Tajā reizē viņš pieņēma manu piedāvājumu un nostājās durvīs, taču pēc tam, kad bijām pārmijuši vien dažus vārdus, aizbēga. “Vai tiešām esmu tik biedējošs?” es nodomāju.
Pienāca nākamā svētdiena, un viņš ne vien atvēra durvis, bet arī apstājās soli tālāk par slieksni un izaicinoši skatījās uz mani. Apmēram stundu mēs pļāpājām par visu ko. Par Bristoles futbola komandu, par to, kāpēc čūskas maina ādu, un par to, kurš uzbūvējis Kliftonas piekartiltu. Tad viņš sacīja: – Tāra kungs, tagad man jāiet. Mamma gaida mani uz tēju. – Šoreiz viņš neskrēja, bet gāja projām, tomēr vairākkārt atskatījās.
Pēc tam Harijs mani apciemoja ik sestdienas rītu – līdz tam laikam, kad sāka apmeklēt Merivudas pamatskolu un pie manis iegriezās teju vai katru rītu. Man vajadzēja diezgan pamatīgi nopūlēties, kamēr pārliecināju puiku, ka jāpaliek skolā un jāiemācās gan lasīt, gan rakstīt. Godīgi sakot, bez Mandejas jaunkundzes, Holkoma kunga un Harija enerģiskās mātes palīdzības man tas droši vien nebūtu izdevies. Tā bija nepieveicama komanda, un mēs spējām pārliecināt Hariju izmantot viņa potenciālu. Sapratu, ka viņam ir panākumi, jo nu jau viņam laika manis apciemošanai bija daudz mazāk – vienīgi sestdienu rītos. Viņš gatavojās, lai varētu iegūt stipendiju mācībām Svētā Bedas skolā.
Kad Harijs uzsāka mācības jaunajā skolā, es negaidīju viņu ciemos ātrāk kā Ziemassvētku brīvdienās. Liels bija mans izbrīns, kad ieraudzīju viņu uz mana sliekšņa semestra pirmās piektdienas naktī ap vienpadsmitiem.
Viņš man sacīja, ka esot aizbēdzis no Svētā Bedas skolas, jo grupas vecākais esot viņu terorizējis. Nolādēts, tā puikas vārdu gan es nevaru atcerēties! Harijs grasījās doties jūrā. Ja viņš tā būtu izdarījis, tad droši vien kļūtu par admirāli. Tomēr laimīgā kārtā viņš paklausīja manam padomam un aizsteidzās atpakaļ uz skolu, lai pagūtu laikus uz nākamās dienas brokastīm.
Tā kā Harijs parasti uz dokiem nāca kopā ar Stenu Tenkoku, es tikai pēc kāda laika sapratu, ka puika ir Artura Kliftona dēls. Reiz viņš man vaicāja, vai esmu pazinis viņa tēvu, un es atbildēju apstiprinoši. Vēl sacīju, ka viņš bijis krietns un godīgs cilvēks ar nopelniem kara laukā. Pēc tam viņš man vaicāja, vai es zinu, kā viņa tēvs nomiris. Pateicu, ka nezinu. Tā bija vienīgā reize, kad es zēnam sameloju. Es nedrīkstēju nepakļauties viņa mātes gribai.
Es stāvēju tupat pie dokiem, kad ieradās jaunā strādnieku maiņa un iepriekšējā devās projām. Neviens man nepievērsa nekādu uzmanību, itin kā manis tur nemaz nebūtu. Daži uzskatīja, ka neesmu īsti pie pilna prāta, un es necentos šos maldus kliedēt, jo gribēju savu sodu izciest nevienam nezināms.
Arturs Kliftons bija labs strādnieks. Viens no krietnākajiem, un savu darbu viņš uztvēra ļoti nopietni, atšķirībā no viņa labākā drauga Stena Tenkoka, kuram pirmā pieturas vieta pēc maiņas ceļā uz mājām bija Pig and Whistle. Precīzāk, tajās naktīs, kad viņš vispār bija spējīgs tikt līdz mājām.
Es vēroju, kā Kliftons pazūd kuģa korpusā, lai kaut ko vēl pārbaudītu, iekams tiek aizmetināts korpusa dubultais pamats. Griezīgā skaņa, kas liecināja par maiņas beigām, droši vien novērsa uzmanību. Ieradās jaunā maiņa, iepriekšējā devās projām. Metinātājiem darbs bija jāuzsāk nekavējoties, ja viņi gribēja tikt galā līdz savas maiņas beigām un saņemt prēmiju. Nevienam, mani ieskaitot, ne prātā neienāca doma par to, vai Kliftons ir izlīdis no dubultā apšuvuma.
Mēs pieņēmām, ka viņš ir dzirdējis sirēnu un kopā ar pārējiem simtiem doku strādnieku soļo ārā pa vārtiem ceļā uz mājām. Atšķirībā no sava drauga Stena Tenkoka, Kliftons reti iegriezās krogā un deva priekšroku laika pavadīšanai mājās kopā ar sievu un bērnu. Tolaik es vēl nepazinu ne viņa sievu, ne dēlu. Droši vien tā arī būtu palicis, ja tovakar Kliftons būtu atgriezies mājās.
Otrā maiņa jau strādāja pilnā sparā, kad izdzirdēju Tenkoku pilnā kaklā kliedzam. Redzēju, ka viņš norāda uz kuģa korpusu. Brigadieris Haskinss viņu gaiņāja prom kā uzmācīgu lapseni.
Aptvēris, ka pie Haskinsa neko nepanāks, Tenkoks metās lejup pa trapu un pa molu steidzās uz administrācijas ēkas pusi. Drīz vien Haskinss atskārta, kurp devies Tenkoks, aizskrēja tam pakaļ un jau gandrīz bija panācis, kad Stens iegāja pa Beringtona ēkas durvīm.
Es biju pārsteigts, redzot, ka pēc dažām minūtēm Tenkoks izskrien no turienes ārā. Taču vēl lielāku izbrīnu radīja tas, ka viņam sekoja gan Haskinss, gan rīkotājdirektors. Es nespēju ne iedomāties, kas gan Hugo kungam licis steigties ārā no kabineta pēc tik īsas sarunas ar Stenu Tenkoku.
Drīz vien es uzzināju atbildi, jo tūlīt pēc ierašanās dokos Hugo kungs pavēlēja visiem maiņas strādniekiem nolikt instrumentus, pārtraukt darbu un ievērot klusumu. Pēc īsa mirkļa Haskinss lika visiem atsākt strādāšanu.
Un tajā brīdi es piepeši atskārtu, ka Arturs Haskinss varētu joprojām būt aizmetinātajā kuģa korpusā.
Neviens taču nevarētu būt tik bezjūtīgs, lai novērstos, ja kaut uz mirkli pieņemtu, ka cits cilvēks palicis viņu pašu radītajā tērauda kapā.
Kad metinātāji atsāka darbu, Hugo kungs atkal runāja ar Tenkoku, un pēc tam Tenkoks devās uz doku vārtu pusi un drīz vairs nebija saskatāms. Šoreiz likās, ka Haskinss neskries pakaļ dokeram un ir vairāk ieinteresēts mudināt strādniekus uz ātrāku darbu, lai atgūtu iekavēto laiku. Gandrīz kā pavēlētu galeru vergiem. Pēc īsa brīža Hugo kungs nokāpa no trapa, iesēdās savā automašīnā un devās atpakaļ uz administrācijas ēku.
Kad nākamreiz es paskatījos pa sava vagoniņa logu, tad redzēju, ka Tenkoks atkal ieskrien atpakaļ pa vārtiem un metas Beringtona ēkas virzienā. Šoreiz viņš no turienes neiznāca vismaz kādu pusstundu. Atkal parādījies, viņš vairs nebija piesārtis kūsājošās dusmās un šķita krietni vien nomierinājies. Es nospriedu, ka viņš tomēr atradis Arturu Kliftonu un gluži vienkārši gribējis par to paziņot Hugo kungam.
Tanī brīdī Hugo kungs stāvēja pie loga un vēroja Tenkoku izejam no pagalma. Tiklīdz Stens vairs nebija saskatāms, Hugo kungs atkāpās no loga un pēc dažām minūtēm izgāja no ēkas, devās pie savas automašīnas un aizbrauca projām. Es par šo gadījumu vairs pat neatcerētos, ja Arturs Kliftons nākamajā rītā būtu ieradies uz savu maiņu. Taču viņš vairs neatgriezās. Nekad.
Nākamajā rītā detektīvinspektors Blekmors ieradās manā vagoniņā. Par cilvēka raksturu bieži var spriest pēc tā, kā viņš izturas pret saviem līdzcilvēkiem. Blekmors bija no tiem, kurš spējīgs skatīties tālāk par savu degungalu.
– Jūs sacījāt, ka redzējāt Stenliju Tenkoku izejam no Beringtona ēkas vakar laikā starp pulksten septiņiem un septiņiem trīsdesmit?
– Jā, – es atbildēju.
– Vai radās iespaids, ka viņš steidzas, ir satraukts? Varbūt vēlas aizšmaukt, neviena nemanīts?
– Gluži pretēji, – es teicu. – Man pat likās, ka, ņemot vērā apstākļus, viņš izskatās pat bezrūpīgāks nekā iepriekš.
– Ņemot vērā apstākļus? – atkārtoja Blekmors.
– Vēl tikai pirms stundas viņš klaigāja un satraucās par to, ka viņa draugs Arturs Kliftons ir iesprostots “Kļavas lapas” korpusā un neviens neko nedara, lai viņu no turienes atbrīvotu.
Blekmors pierakstīja manus vārdus savā piezīmju grāmatiņā.
– Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kurp Tenkoks devās pēc tam?
– Nē, – es atteicu, – kad pēdējo reizi viņu redzēju, viņš, aplicis roku ap pleciem kādam savam draugam, gāja ārā pa doku vārtiem.
– Paldies, kungs! – sacīja detektīvinspektors. – Jūs man patiešām ļoti palīdzējāt. – Jau ilgu laiku mani neviens nebija saucis par kungu. – Vai jūs sev ērtā laikā varētu ierasties policijas iecirknī un sniegt rakstisku liecību?
– Labprātāk es to nedarītu, inspektor, – es atteicu. – Personisku iemeslu pēc. Tomēr es ar prieku uzrakstīšu savu liecību, un jūs to varēsiet paņemt jebkurā brīdī, kad tas būs ērti jums.
– Labi, kungs.
Detektīvinspektors atvēra portfeli un izņēma veidlapu, kas paredzēta liecību pierakstīšanai, un sniedza to man. – Paldies, kungs! Es ar jums sazināšos, – viņš sacīja. Tomēr vairāk es viņu neredzēju.
Pēc sešām nedēļām Stens Tenkoks tika notiesāts, un viņam piesprieda trīs gadus cietumā par laupīšanu. Hugo Beringtons prāvā bija apsūdzības galvenais liecinieks. Es biju tiesas zālē katrā šīs prāvas dienā, un man nebija ne mazāko šaubu, kurš ir patiesais vainīgais.
Divdesmit astotā nodaļa
– Pacenties neaizmirst, ka tu izglābi man dzīvību!
– Pēdējos divdesmit sešus gadus esmu centies aizmirst, – Vecais Džeks viņam atgādināja.
– Bet tu taču izglābi divdesmit četru savu biedru dzīvības! Tu biji varonis un, liekas, pats to nemaz neapzinies. Tāpēc es gribu vaicāt, Džek, cik ilgi vēl tu grasies sevi mocīt?
– Tikmēr, kamēr vairs acu priekšā neredzēšu tos vienpadsmit jaunekļus. Tik skaidri, kā pašlaik skatu tevi.
– Tu taču tikai pildīji savu pienākumu, neko vairāk! – iebilda Volters Beringtons.
– Jā, kādreiz arī es to uztvēru šādi, – atzina Džeks.
– Un kas ir mainījies?
– Ja es varētu atbildēt uz šo jautājumu, – atteica Vecais Džeks, – tad mums tādas sarunas vispār nebūtu.
– Tu taču joprojām vari daudz ko darīt savu līdzcilvēku labā. Nu, kaut vai tas tavs jaunais draugs. Tu man sacīji, ka viņš vēl aizvien mēdz bēgt no stundām. Atliek viņam uzzināt, ka esi kapteinis Džeks Tārents no Karaliskā Glosteršīras pulka, Viktorijas krusta kavalieris, un viņš ieklausīsies tevī ar vēl lielāku cieņu. Vai tad ne?
– Tikpat labi viņš atkal varētu aizbēgt, – atteica Vecais Džeks. – Lai kā arī būtu, man attiecībā uz Hariju Kliftonu ir citi plāni.
– Kliftons… Kliftons… – sers Volters atkārtoja. – Kāpēc man tas uzvārds liekas pazīstams?
– Harija tēvs palika iesprostots “Kļavas lapas” korpusā, un neviens nedevās viņam…
– Es esmu dzirdējis gluži ko citu, – attrauca Volters Beringtons, un viņa balss tonis bija pilnībā mainījies. – Man tika stāstīts, ka Kliftons pameta savu sievu, jo viņa bija izlaidīga sieviete un nespēja izbeigt savas aplamās gaitas.
– Tad tu esi maldināts, – sacīja Džeks. – Es tev varu pateikt, ka Kliftones kundze ir apburoša un gudra sieviete. Neviens vīrietis, kuram būtu paveicies apprecēt viņai līdzīgu sievu, nemūžam no tādas labprātīgi neaizietu.
Sers Volters izskatījās pilnīgi satriekts un ierunājās tikai pēc krietna laika. – Vai tiešām tu domā, ka stāsti par Kliftona atstāšanu kuģa korpusa dubultajā dibenā ir patiesi? – viņš klusi vaicāja.
– Diemžēl domāju gan, Volter. Redzi, es biju tā notikuma liecinieks.
– Kāpēc tu neko neteici jau toreiz?
– Es visu izstāstīju jau nākamajā dienā, kad pie manis ieradās detektīvinspektors Blekmors. Es viņam izstāstīju visu, ko redzēju, un pēc viņa pieprasījuma liecību arī uzrakstīju.
– Kālab tava liecība neparādījās Tenkoka tiesas procesā? – vaicāja sers Volters.
– Jo es Blekmoru tā arī vairs nesatiku. Kad es ierados policijas iecirknī, man pavēstīja, ka viņš ar šo lietu vairs nenodarbojas, bet viņa aizstājējs atteicās mani pieņemt.
– Es panācu, lai Blekmoru atstādina, – pavēstīja Volters. – Tas sasodītais okšķeris izrādīja tik milzīgu pārgudrību, ka apsūdzēja Hugo. Viņš it kā esot devis Tenkokam naudu, lai tas neierosinātu izmeklēt Kliftona lietu. – Vecais Džeks klusēja, tādēļ sers Volters ierosināja: – Nerunāsim vairs par to. Zinu, ka mans dēls ne tuvu nav pati pilnība, tomēr atsakos ticēt, ka viņš…
– Vai, drīzāk, tev negribas tam ticēt, – secināja Vecais Džeks.
– Džek, kā pusē tu esi?
– Taisnīguma pusē. Gluži tāpat kā tu toreiz, kad iepazināmies.
– Un esmu joprojām, – teica sers Volters, tad kādu brīdi klusēja un tikai pēc tam piebilda: – Es gribu, lai tu man kaut ko apsoli, Džek. Ja tu kādreiz uzzināsi par Hugo kaut ko tādu, kas, pēc tavām domām, varētu kaitēt ģimenes reputācijai, tu nekavējoties to pavēstīsi man, labi?
– Dodu vārdu.
– Un es tev dodu savējo, ka paziņošu policijai, ja kaut mirkli man radīsies aizdomas par kādām Hugo veiktām nelikumībām.
– Cerēsim, ka nenotiks nekas tāds, kas liks mums šos vārdus atkal pieminēt, – noteica Vecais Džeks.
– Piekrītu, vecais draugs. Parunāsim tagad par patīkamākām lietām. Vai tev pašlaik būtu kaut kas nepieciešams? Es joprojām…
– Vai tev ir kādas vecas drēbes? Tādas, kas vairs neatbilst tavām prasībām?
– Vai drīkstu vaicāt…
– Nē, nedrīksti, – atteica Vecais Džeks. – Taču man jāapciemo kāds konkrēts kungs un tālab pienācīgi jāapģērbjas.
Vecais Džeks gadu gaitā bija tik ļoti izdēdējis, ka sera Voltera drānas uz viņa auguma nokarājās gluži kā uz slotas kāta uzmesta lupata, turklāt viņš bija arī vairākas collas garāks par savu seno draugu. Vecajam Džekam nācās palaist bikšu staras garākas, un arī tad bikses tik tikko sniedzās līdz potītēm. Vecajam Džekam tomēr likās, ka tvīda uzvalks, rūtotais krekls un svītrotā kravate lieliski kalpos savam uzdevumam ieplānotās tikšanās laikā.
Kad Vecais Džeks pirmo reizi daudzu gadu laikā izgāja no doku teritorijas, vairāki pazīstami cilvēki atskatījās, lai vēlreiz palūkotos uz svešinieku, kurš ietērpies tik labās drānās.
Četros pēcpusdienā ieskanējās skolas zvans, vēstot par stundu beigām, un Vecais Džeks ieslīdēja vietā, kur nebija tik labi saskatāms, kamēr trokšņainais puišeļu pulks izskrēja pa Merivudas pamatskolas vārtiem tik nevaldāmā tempā, it kā bēgtu no cietuma.
Kliftones kundze gaidīja jau desmit minūtes. Ieraudzījis mammu, Harijs negribīgi iekļāva savu plaukstu viņas delnā. “Sasodīti izskatīga sieviete!” Vecais Džeks nodomāja, vērodams, kā abi aiziet. Harijs, kā parasti, ejot lēkāja un nemitējās tērgāt, bija redzams, ka viņa kūsājošā enerģija laužas uz āru.
Vecais Džeks pagaidīja, līdz viņi vairs nebija saskatāmi, un tad iegāja skolas pagalmā. Ja viņš būtu ģērbies savās parastajās drānās, tad viņu jau sen būtu aizturējis kāds no skolas administrācijas, neļaujot nonākt pat līdz durvīm. Vecais Džeks paraudzījās uz abām gaiteņa pusēm un pamanīja tuvojamies kādu skolotāju.
– Atvainojiet, ka traucēju, – Vecais Džeks sacīja. – Es meklēju Holkoma kungu.
– Trešās durvis pa kreisi, – vīrietis atteica un norādīja virzienu.
Vecais Džeks nostājās pie Holkoma kunga klases durvīm un klusi pieklaudzināja.
– Ienāciet!
Klasē Vecais Džeks ieraudzīja jaunu vīrieti melnā skolotāja talārā, kas bija klāts ar krīta putekļiem. Vīrietis sēdēja pie rakstāmgalda pretī tukšām solu rindām un laboja skolēnu darbus.
– Atvainojiet, ka traucēju, – Vecais Džeks teica. – Es meklēju Holkoma kungu.
– Tad vairs jums nav jāmeklē, – atteica skolotājs un nolika rakstāmspalvu.
– Mans uzvārds ir Tārs, bet draugi sauc mani par Džeku.
Holkoma sejas izteiksme kļuva gaišāka. – Tad jau jūs esat tas cilvēks, pie kura Harijs bieži dodas no rītiem.
– Baidos, ka tieši tā arī ir, – atteica Vecais Džeks. – Es par to atvainojos.
– Nevajag, – Holkoma kungs sacīja. – Es tikai vēlētos, lai man būtu tikpat liela ietekme uz viņu, kāda ir jums.
– Tieši tālab jau arī esmu ieradies, Holkoma kungs. Esmu pārliecināts, ka Harijs nav parasts bērns un nepieciešams sniegt viņam atbalstu, lai attīstītu viņa talantus.
– Pilnībā esmu ar jums vienisprātis, – apliecināja Holkoms. – Turklāt nojaušu, ka viņam ir kāds talants, par kuru pat jūs nezināt.
– Un tas būtu?
– Viņam ir eņģeļa balss.
– Harijs nav eņģelis, – Vecais Džeks noteica un pasmaidīja.
– Atkal jau pilnībā piekrītu, taču šī varētu būt mūsu iespēja, lai salauztu viņa pretošanos.
– Kā jūs to domājāt? – vaicāja Vecais Džeks.
– Iespējams, ka viņam radies kārdinājums pievienoties Kristus Svētās piedzimšanas baznīcas korim. Ja mums izdotos pierunāt viņu nākt uz skolu biežāk, esmu pārliecināts, ka varēšu iemācīt viņam lasīt un rakstīt.
– Kāpēc tas ir tik nozīmīgi baznīcas korim?
– Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā ir tādi noteikumi, un tie obligāti jāievēro. Mandejas jaunkundze nepieļauj ne mazākos izņēmumus.
– Tad jau man tikai jāpanāk, lai zēns kārtīgi nāk uz jūsu stundām, vai ne? – jautāja Vecais Džeks.
– Jūs varat darīt vēl vairāk. Dienās, kad viņš neatnāk uz skolu, jūs varētu mācīt viņu pats.
– Man nav tādas kvalifikācijas, lai mācītu bērnus.
– Harijam Kliftonam kvalifikācijas neko daudz neizteiks. Un mēs abi zinām, ka viņš klausās it visā, ko stāstāt jūs. Varbūt mēs pat varētu strādāt komandā.
– Ja Harijs atskārtīs, kas mums visiem padomā, mēs viņu vairs neredzēsim.
– Jūs viņu pazīstat patiešām labi, – skolotājs sacīja un nopūtās. – Nu ko, mums jāparūpējas, lai viņš neko nenojauš.
– Tas varētu būt kaut kas līdzīgs izaicinājumam, – Vecais Džeks atteica. – Bet es gribētu pamēģināt.
– Paldies, kungs! – izsaucās Holkoms. Pēc īsas pauzes skolotājs vēl piebilda: – Vai atļausiet paspiest jums roku? – Vecais Džeks izskatījās pārsteigts, kad skolotājs pastiepa viņam pretī roku, bet pēc tam to sirsnīgi paspieda. – Jūtos pagodināts par šo tikšanos ar jums, kapteini Tārent.
Izskatījās, ka Veco Džeku pārņēmušas šausmas. – Kā gan jūs…
– Manam tēvam ir jūsu fotogrāfija, kas joprojām ir piekārta istabā pie sienas.
– Kāpēc? – vaicāja Vecais Džeks.
– Jūs izglābāt viņam dzīvību, kungs.
Nākamo dažu nedēļu laikā Harija vizītes pie Vecā Džeka vairs nebija tik regulāras. Drīz vien viņi varēja satikties tikai sestdienu rītos. Vecais Džeks saprata, ka Holkoma kungs ir guvis panākumus sava plāna realizācijā, jo Harijs lūdza, lai Džeks nākamajā svētdienā aiziet uz Kristus Svētās piedzimšanas baznīcu paklausīties viņa dziedāšanā.
Svētdienas rītā Vecais Džeks piecēlās ļoti agri, devās uz sera Voltera privāto vannas istabu, kas atradās Beringtona ēkas piektajā stāvā, un nomazgājās dušā – tas bija jaunāko laiku izgudrojums – un pat apcirpa savu bārdu, bet pēc tam uzvilka otru sera Voltera dāvāto uzvalku.
Baznīcā viņš ieradās īsi pirms dievkalpojuma sākuma un ieslīdēja tālākās solu rindas pašā galā. Viņš pamanīja Kliftones kundzi, kura sēdēja trešajā rindā. Blakus viņai noteikti bija māte un tēvs. Un Mandejas jaunkundzi viņš noteikti pamanītu pat starp tūkstoš draudzes locekļiem.
Holkoma kungs nebija pārspīlējis, kad runāja par Harija balsi. Tā bija tikpat laba kā tās, ko Vecais Džeks reiz bija dzirdējis Velsas katedrālē. Tiklīdz Harijs uzsāka dziedāt, Vecajam Džekam kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņa aizbilstamajam piemīt ļoti īpašs talants.
Kad mācītājs Votss vēl pēdējo reizi svētīja draudzi dievkalpojuma beigās, Vecais Džeks veikli izmanījās ārā no baznīcas un ātri devās atpakaļ uz dokiem. Nāksies gaidīt līdz nākamajai sestdienai, lai pateiktu Harijam, cik ļoti viņam patikusi dziedāšana.
Atpakaļceļā Vecais Džeks atcerējās sera Voltera izteikto pārmetumu. – Ja tu pārtrauktu to sevis noliegšanu, tad zēna labā varētu izdarīt vēl daudz vairāk. – Viņš nopietni pārdomāja sera Voltera vārdus, tomēr vēl nejutās gatavs nomest važas, kurās vainas sajūta bija viņu iekalusi. Tomēr viņš pazina cilvēku, kurš varētu mainīt Harija dzīvi. Cilvēku, kurš tajā briesmīgajā dienā bija līdzās Vecajam Džekam. Cilvēku, ar kuru viņš nebija runājis nu jau divdesmit piecus gadus. Cilvēku, kurš strādāja skolā, kurā gatavoja papildinājumu Redklifas Svētās Marijas baznīcas korim. Diemžēl Merivudas pamatskola nebija tā vieta, no kuras audzēkņiem ik gadu tika izvēlēti stipendiāti kora mākslas apgūšanai. Tad nu vajadzēs šim cilvēkam gluži vienkārši norādīt pareizo meklējumu virzienu.
Vecais Džeks bažījās vienīgi par to, ka leitnants Frobišers varētu viņu nepazīt.
Divdesmit devītā nodaļa
Vecais Džeks nogaidīja, līdz Hugo Beringtons iziet no administrācijas ēkas, tomēr aizritēja vēl pusstunda, kamēr gaisma izdzisa arī Potsas jaunkundzes kabineta logos.
Džeks izgāja no sava vagoniņa un lēnām devās uz Beringtona ēkas pusi. Viņš apzinājās, ka jau pēc pusstundas ieradīsies apkopēju komanda. Vecais Džeks ieslīdēja neapgaismotajā ēkā un kāpa uz piekto stāvu. Jau divdesmit piecus gadus sers Volters izlikās neko nemanām, un Vecajam Džekam tumsā bija īsta kaķa redze, viņš lieliski spēja saskatīt ceļu uz kabinetu, kura durvis rotāja uzraksts “Rīkotājdirektors”.
Viņš apsēdās pie Hugo rakstāmgalda un ieslēdza gaismu. Ja kāds arī pamanītu gaismu logā, tad nospriestu, ka Potsas jaunkundze atkal vēlu palikusi darbā. Vecais Džeks sāka šķirstīt telefonu uzziņu grāmatu un drīz atrada vajadzīgo ierakstu.
– Savienojiet, lūdzu ar TEM astoņi, seši, viens, divi, – sacīja Vecais Džeks, rādītājpirkstu piespiedis zem īstā numura.
– Jā, kungs! – Vecais Džeks gaidīja un ar katru minūti kļuva aizvien satrauktāks. “Ko gan es sacīšu, ja uz zvanu atbildēs kāds cits? Droši vien nolikšu klausuli.” Vecais Džeks no kabatas izņēma papīra lapu un nolika to sev priekšā uz rakstāmgalda. Pēc tam viņš klausulē saklausīja zvana signālu, kam sekoja klikšķis. Vīrietis sacīja: – Frobišera ēka.
– Vai es runāju ar Noelu Frobišeru? – Vecais Džeks vaicāja, atcerēdamies Svētā Bedas skolas tradīciju katru internāta ēku saukt atbildīgā pasniedzēja vārdā. Viņš paskatījās uz tekstu, ko bija uzrakstījis. Katrs teikums bija daudzkārt pārdomāts un izmēģināts.
– Es klausos, – atteica Frobišers. Bija dzirdams, ka viņu pārsteigusi šī nepazīstamā balss un viņa kristītā vārda piesaukšana. Pēc tam iestājās ilgs klusums. – Vai jūs vēl tur esat? – Frobišers vaicāja un izklausījās mazliet aizkaitināts.
– Jā. Jums zvana kapteinis Džeks Tārents.
Sekoja vēl ilgāks klusums, līdz Frobišers sacīja: – Labvakar, kungs.
– Piedodiet, ka zvanu tik vēlā stundā, taču man nepieciešams jūsu padoms.
– Nav par ko atvainoties. Gluži otrādi, tā ir liela privilēģija, ka varu runāt ar jums pēc tik daudziem gadiem.
– Jūs esat patiešām laipns, ka tā sakāt, – atteica Vecais Džeks. – Centīšos netērēt pārāk daudz jūsu laika, bet vēlos vaicāt, vai Svētā Bedas skola joprojām gatavo tenorus Svētās Marijas baznīcas korim?
– Jā, kungs, tā patiešām ir. Lai gan modernā pasaule pieprasa tik daudzas izmaiņas, šī tradīcija palikusi nemainīga.
– Manos laikos, – turpināja Vecais Džeks, – skola katru gadu piedāvāja stipendiju audzēkņiem, kuri bija apveltīti ar izcilu talantu.
– Mēs joprojām tā rīkojamies. Patiesību sakot, tuvākajās nedēļās mēs atkal pievērsīsimies pieteikumu izskatīšanai.
– Tas var būt no jebkuras skolas valstī?
– Jā, no jebkuras skolas, kas var piedāvāt izcilu soprānu. Tomēr kandidātam jābūt apveltītam arī ar labām akadēmiskajām zināšanām.
– Tādā gadījumā, – Vecais Džeks turpināja, – es vēlos ieteikt jums kandidātu izskatīšanai.
– Protams, kungs, jūs to varat. Kādā skolā zēns pašlaik mācās?
– Merivudas pamatskolā.
Kārtējo reizi iestājās ilgs klusums. – Man jāatzīst, ka šī būs pirmā reize, kad pieņemam pieteikumu no šās skolas. Vai jums gadījumā nav zināms, kā sauc mūzikas pedagogu viņu skolā?
– Viņiem tāda nemaz nav, – paskaidroja Vecais Džeks, – taču jūs varat sazināties ar zēna skolotāju Holkoma kungu, kurš jūs iepazīstinās ar kora vadītāju.
– Vai drīkstu vaicāt, kā sauc šo zēnu?
– Harijs Kliftons. Ja vēlaties noklausīties viņa dziedāšanā, tad iesaku šajā svētdienā doties uz Kristus Svētās Piedzimšanas baznīcu.
– Vai arī jūs tur būsiet, kungs? – Nē, – Vecais Džeks atbildēja.
– Kā es varēšu ar jums sazināties pēc tam, kad būšu dzirdējis, kā zēns dzied? – vaicāja Frobišera kungs.
– Jūs to nevarēsiet, – strikti paziņoja Vecais Džeks un nolika klausuli. Kad viņš salocīja un ielika sev kabatā papīra lapu, pagalmā atskanēja soļi, nočirkstēja grants. Viņš būtu gatavs zvērēt, ka to dzirdējis. Vecais Džeks ātri nodzēsa gaismu, izlavījās no Hugo kunga kabineta un nokļuva gaitenī.
Atvērās durvis, kāpnēs skanēja balsis. Vecais Džeks nepavisam nevēlējās, lai kāds viņu ierauga administrācijas ēkas piektajā stāvā. Tas bija atļauts tikai kompānijas vadošajiem darbiniekiem un Potsas jaunkundzei. Viņš nevēlējās sagādāt nepatīkamus mirkļus seram Volteram.
Vecais Džeks ātri kāpa lejup pa kāpnēm. Viņš jau bija nonācis līdz trešajam stāvam, kad pamanīja tuvojamies Netlsas kundzi. Vienā rokā viņai bija beržamā suka, bet otrā – spainis, viņai blakus bija kāda sieviete, kuru Vecais Džeks nepazina.
– Sveicināti, Netlsas kundze! – viņš sacīja. – Cik jauks vakars manai apgaitai!
– B’vakar, Veco Džek! – kundze atņēma sveicienu un vieglā gaitā aizsteidzās garām. Ticis aiz stūra, viņš apstājās un uzmanīgi ieklausījās. – Tas bija Vecais Džeks, – sacīja Netlsas kundze. – Tā saucamais naktssargs. Viņš ir galīgi traks, taču pilnīgi nekaitīgs. Ja satiec viņu, vienkārši izliecies nemanām… – Vecais Džeks klusi iesmējās, kad viņas balss jau izgaisa tālumā.
Ejot atpakaļ uz savu vagoniņu, Vecais Džeks prātoja par to, cik ilgs laiks paies, līdz pie viņa ieradīsies Harijs pēc padoma vai pieteikties Svētā Bedas skolas stipendijai.
Trīsdesmitā nodaļa
Harijs pieklaudzināja, iegāja Vecā Džeka vagoniņā un apsēdās viņam pretī.
Mācoties Svētā Bedas skolā, Harijs semestra laikā varēja apciemot Veco Džeku tikai sestdienu rītos. Viņš savukārt bija aizgājis uz Svētās Marijas baznīcu, kur no pēdējās solu rindas apmierināts vēroja, kā Frobišers un Holkoms ar lepnumu smaida par sava aizbilstamā panākumiem.
Skolas brīvlaikā Vecais Džeks nekad īsti nezināja, kad ieradīsies Harijs, jo zēns viņa vagoniņu jau bija sācis uzskatīt par savām otrajām mājām. Tārs ilgojās pēc Harija. Viņš jutās patiesi aizkustināts, kad Kliftones kundze viņu nosauca par Harija tēvu, kāda dzīvē viņam īsti nav bijis. Arī viņš pats Hariju uzskatīja par dēlu, kādu allaž vēlējies.
– Agrāk pabeidzi izvadāt avīzes, ko? – Vecais Džeks vaicāja, berzēdams acis un mirkšķinādams, kad Harijs sestdienas rītā ienāca vagoniņā.
– Nē, vecais vīrs, jūs tikai bijāt iemiedzis, – atteica Harijs un pasniedza viņam iepriekšējās dienas Times numuru.
– Un tu ar katru dienu kļūsti nekaunīgāks, jaunais cilvēk, – Džeks ar smaidu sejā attrauca. – Kā tad veicas ar laikrakstu izvadāšanu?
– Labi. Domāju, ka man izdosies ietaupīt pietiekami daudz, lai nopirktu mammai rokaspulksteni.
– Ļoti saprātīga dāvanas izvēle, jo īpaši tāpēc, ka tavai mammai ir jauns darbs. Bet… vai tu varēsi to atļauties?
– Esmu jau sakrājis četrus šiliņus, – Harijs stāstīja. – Rēķinu, ka līdz brīvdienu beigām man būs jau seši.
– Vai esi jau izvēlējies, kādu pulksteni gribēsi?
– Jā, tas izlikts Dīkinsa kunga veikalā, stikla vitrīnā. Taču ilgi tas vairs tur nestāvēs, – Harijs smaidot atbildēja.
Dīkinss. Šo uzvārdu Vecais Džeks nemūžam neaizmirsīs. – Un cik tas maksā? – viņš vaicāja.
– Man nav ne jausmas, – Harijs teica. – Es negrasos to vaicāt Dīkinsa kungam līdz dienai, kad man būs jāatgriežas skolā.
Vecais Džeks nesaprata, kā pateikt Harijam, ka ar sešiem šiliņiem nepietiks, lai nopirktu pulksteni, un viņš mainīja sarunas tematu. – Ceru, ka laikrakstu izvadāšana netraucē tev mācīties. Droši vien nevajadzēs tev atgādināt, ka eksāmeni tuvojas straujiem soļiem.
– Jūs esat vēl sliktāks par Frobišeru, – noteica Harijs, – bet jums būs patīkami dzirdēt, ka ik rītu es divas stundas pavadu bibliotēkā kopā ar Dīkinsu un vēl divas stundas arī gandrīz visās pēcpusdienās.
– Gandrīz visās pēcpusdienās?
– Nu… reizēm mēs ar Džailsu aizejam uz kino. Nākamajā nedēļā Glosteršīras komanda spēlēs pret Jorkšīras komandu. Tā būs laba iespēja redzēt slaveno kriketa spēlētāju Herbertu Satklifu.
– Tev pietrūks Džailsa, kad viņš aizies uz Ītonu, – Vecais Džeks noteica.
– Viņš joprojām pūlas izdarīt tā, lai tēvs viņam ļauj kopā ar mani un Dīkinsu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– Ar Dīkinsu un mani, – Vecais Džeks izlaboja. – Tikai ņemiet vērā… ja Hugo kungs kaut ko nolēmis, ar Džailsa pūliņiem mainīt viņa domas būs par maz.
– Beringtona kungam es nepatīku, – Harijs pavēstīja, pārsteidzot Veco Džeku.
– Kāpēc tu tā saki?
– Viņš pret mani izturas pilnīgi citādi nekā pret pārējiem zēniem Svētā Bedas skolā. It kā es nebūtu pietiekami labs, lai draudzētos ar viņa dēlu.
– Tev ar šo problēmu nāksies saskarties visu dzīvi, Harij, – Vecais Džeks sacīja. – Angļi ir lielākie snobi uz pasaules, un pārsvarā tam nav ne mazākā iemesla. Jo netalantīgāks cilvēks, jo lielāks snobs. Tā vismaz liecina mana pieredze. Šī ir tā sauktās augstākās šķiras vienīgā iespēja izdzīvot. Ņem vērā, manu zēn, ka viņiem nav daļas gar tādiem jauniem censoņiem, kas piepeši bez uzaicinājuma ielaužas viņu klubiņā.
– Bet jūs taču pret mani tā neizturaties, – iebilda Harijs.
– Tāpēc, ka es nepiederu pie augstākās šķiras, – smiedamies atteica Vecais Džeks.
– Var jau būt, ka ne, bet mamma teic, ka jūs esat pirmšķirīgs, – Harijs neatlaidās. – Un arī es tāds vēlos būt.
Vecais Džeks nevarēja atklāt Harijam īsto Hugo Beringtona nepatikas iemeslu. Reizēm viņam gribējās, kaut tajā dienā nebūtu gadījies nepareizajā vietā un laikā un nebūtu redzējis savām acīm, kāda ir patiesība par Harija tēva nāvi.
– Vai atkal esat iemidzis, vecais vīrs? – Harijs vaicāja. – Es te nevaru pļāpāt ar jums visu dienu. Apsolīju, ka sagaidīšu mammu pie veikala Brodstrītā. Viņa grib man nopirkt jaunas kurpes. Manuprāt, nekādas vainas nav arī tām, kas man pašlaik kājās.
– Tava mamma ir īpaša, – Vecais Džeks sacīja.
– Tieši tāpēc es viņai nopirkšu pulksteni, – pateica Harijs.
Kad Vecais Džeks iegāja veikalā, iešķindējās zvaniņš virs durvīm. Viņš cerēja, ka ir pagājis jau gana ilgs laiks un kareivis Dīkinss viņu nepazīs.
– Labrīt, kungs! Kā varu pakalpot?
Vecais Džeks uzreiz pazina Dīkinsu.
Viņš pasmaidīja un piegāja pie stiklotās vitrīnas. – Man jāzina, cik maksā šie Ingersoll pulksteņi.
– Dāmu vai kungu modeļi? – Dīkinss vaicāja un pameta savu vietu aiz letes.
– Dāmu, – atbildēja Vecais Džeks.
Dīkinsa kungs ar vienu roku atslēdza stikloto vitrīnu, veikli izņēma pulksteni un apskatīja cenu zīmi. – Sešpadsmit šiliņi, kungs.
– Labi, – atbildēja Vecais Džeks un nolika uz letes desmit šiliņus. Izskatījās, ka Dīkinsa kungs nesaprot, kas īsti notiek. – Kad Harijs Kliftons vaicās, cik maksā pulkstenis, lūdzu, Dīkinsa kungs, sakiet viņam, ka cena ir seši šiliņi. Tieši tik daudz naudas viņam būs, kad viņš beigs savu brīvdienu darbu pie jums, un es zinu, ka viņš iecerējis to nopirkt kā dāvanu mātei.
– Jūs noteikti esat Vecais Džeks, – secināja Dīkinss. – Viņš būs ļoti aizkustināts, kad uzzinās, ka…
– Jūs viņam to neteiksiet, – Vecais Džeks paskaidroja, skatīdamies Dīkinsam acīs. – Es gribu, lai viņš tic, ka šī pulksteņa cena ir seši šiliņi.
– Saprotu, – sacīja Dīkinsa kungs un ielika pulksteni atpakaļ stiklotajā vitrīnā.
– Un cik maksā vīriešu pulkstenis?
– Vienu mārciņu.
– Vai jūs atļautu man tagad atstāt vēl desmit šiliņus kā iemaksu, bet pēc tam maksāt divarpus šiliņus katru nedēļu nākamajā mēnesī, un tā līdz pilnas summas sasniegšanai?
– Tas ir gluži pieņemami, kungs. Bet varbūt vispirms vēlaties to uzlaikot?
– Nē, paldies, – Vecais Džeks sacīja. – Tas nebūs man. To es uzdāvināšu Harijam, kad viņš dabūs stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– Man bija līdzīga iecere, – Dīkinsa kungs noteica. – Ja mans dēls Eldžijs iegūtu stipendiju.
– Tad pasūtiet vēl vienu un dariet to ātri, – ierosināja Vecais Džeks. – Harijs sacīja, ka jūsu zēns ir ļoti pārliecinošs kandidāts.
Dīkinsa kungs iesmējās un ciešāk pavērās uz Veco Džeku. – Vai mēs esam jau kādreiz tikušies, kungs?
– Diezin vai, – Vecais Džeks atteica un neatskatījies izgāja no veikala.
Trīsdesmit pirmā nodaļa
– Ja Muhameds nenāk pie kalna…
Vecais Džeks pasmaidīja un piecēlās, lai sasveicinātos ar Holkoma kungu, un piedāvāja viņam apsēsties.
– Vai iedzersiet kopā ar mani tasi tējas? – Vecais Džeks vaicāja. – Kliftones kundze bija tik laipna un atnesa man lielisku Earl Grey.
– Nē, paldies, – atteicās Holkoms. – Esmu tikko pabrokastojis.
– Tātad zēns nedabūja to stipendiju, – Vecais Džeks sacīja, atskārtis, ka tieši tāds varētu būt skolotāja nāciena iemesls.
– Harijs uzskata, ka ir izgāzies, – paskaidroja Holkoma kungs. – Par spīti tam, ka viņam bija septiņpadsmitais labākais rezultāts no trīssimt pretendentiem. Viņam tiek piedāvāta vieta skolā. Mācības sākas septembrī.
– Bet… vai viņš varēs pieņemt šo piedāvājumu? Tas uzkraus papildu finansiālās rūpes uz viņa mātes pleciem.
– Ja vien neatgadās kaut kas ārkārtējs, viņa varētu nodrošināt Harijam iespēju mācīties nākamos piecus gadus.
– Un pat tādā gadījumā Harijs nevarēs atļauties lielāko daļu no tā, ko pārējie zēni uzskata par pašsaprotamu.
– Var gadīties, tomēr man ir izdevies nosegt dažus sīkus izdevumus, kas iekļauti viņa sarakstā, un tādējādi viņš varēs izvēlēties divas vai trīs ārpusklases programmas, kurās tik ļoti alkst iesaistīties.
– Es minēšu, – Vecais Džeks sacīja. – Koris, teātra klubs un…
– Mākslas cienītāji, – piebilda Holkoms. – Mandejas jaunkundze un Tillijas jaunkundze uzņēmušās segt visus tēriņus, kas būs saistīti ar kora izbraukumiem. Es parūpēšos par teātra kluba nodarbību apmaksu un…
– Tad jau man paliek cienītāji, – Vecais Džeks noteica. – Viņa jaunā kaislība. Es joprojām gluži labi varu ar viņu apspriest Rembranta vai Vermēra darbus, pat viņa jauno aizraušanos – Matisu. Un tagad viņš cenšas mani ieinteresēt par tā spāņa Pikaso darbiem, bet es tos īsti nevaru izprast.
– Neesmu redzējis nevienu viņa darbu, – atzinās Holkoms.
– Un es šaubos, ka vispār kādreiz redzēsiet, – attrauca Vecais Džeks. – Tikai nesakiet Harijam, ka es tā teicu. – Viņš paņēma nelielu skārda kārbiņu, atvēra to un izcēla no tās trīs naudas zīmes, kā arī izgrāba gandrīz visas monētas, kas tajā bija.
– Nē, nē, – Holkoma kungs iebilda, – tas nebija mana nāciena iemesls. Esmu ieplānojis vēlāk šajā pēcpusdienā apciemot veco lāga Krediku un esmu pārliecināts, ka viņš…
– Es domāju, ka man ir priekšroka salīdzinājumā ar veco lāga Krediku, – Vecais Džeks uzstāja un sniedza naudu Holkomam.
– Tas ir patiešām dāsni.
– Labi iztērēta nauda, – rezumēja Vecais Džeks. – Pat ja tāds nieks vien ir. Mans tēvs to noteikti atbalstītu, – viņš piebilda, it kā tikko būtu par to iedomājies.
– Jūsu tēvs? – pārjautāja Holkoms.
– Viņš dzīvo Samersitā.
– Es par to pat nenojautu, – atteica Holkoma kungs. – Tad jau jūs laiku pa laikam varat viņu apciemot.
– Diemžēl ne. Acīmredzot esmu tāds mūsdienu Pazudušais dēls, – paskaidroja Vecais Džeks un, nevēlēdamies vairs runāt par šo tematu, pavaicāja: – Tad nu sakiet, jaunais cilvēk, kālab vēlējāties mani satikt?
– Nevaru atcerēties, kad mani pēdējo reizi kāds nosaucis par “jauno cilvēku”.
– Vienkārši esiet pateicīgs, ka joprojām kāds to dara, – Vecais Džeks teica.
Holkoms iesmējās. Man ir pāris biļešu uz skolas teātra izrādi. “Jūlijs Cēzars”. Tā kā tajā spēlē arī Harijs, nodomāju, ka varbūt jums patiktu kopā ar mani aiziet uz pirmizrādi.
– Es zināju, ka viņš piedalās atlasē, – Vecais Džeks pastāstīja. – Kādu lomu viņš dabūja?
– Viņš spēlēs Cinnu, – Holkoms paskaidroja.
– Tad jau mēs viņu pazīsim pēc gaitas.
Holkoms zemu paklanījās. – Vai tas nozīmē, ka nāksiet kopā ar mani?
– Baidos, ka ne. – Vecais Džeks pacēla roku. – Ārkārtīgi jauki, ka iedomājāties par mani, Holkoma kungs, bet es vēl neesmu gatavs tādam priekšnesumam.
Vecais Džeks jutās vīlies, ka nebija redzējis Harija uzstāšanos, un viņam nācās samierināties tikai ar paša zēna stāstu par to, kā noritējusi pirmizrāde. Nākamajā gadā, kad Holkoma kungs atkal aicināja Veco Džeku doties uz skolas teātri, jo Harija lomas kļuva aizvien iespaidīgākas, viņš jau gandrīz piekrita. Tomēr padevās viņš tikai trešajā gadā, kad Harijam bija uzticēta meža gariņa Paka loma Šekspīra lugā “Sapnis vasaras naktī”.
Tā kā Vecais Džeks joprojām jutās neomulīgi, atrazdamies lielā ļaužu pulkā, viņš nolēma, ka izvēlēsies vietu skolas zāles pēdējā rindā, kur neviens nevarētu viņu pamanīt vai, vēl ļaunāk, pazīt.
Apgriezdams bārdu Beringtona ēkas piektā stāva vannas istabā, Vecais Džeks pamanīja kliedzošu virsrakstu avīzē, ko kāds bija tur aizmirsis. “”Tillijas tējnīca” nodeg līdz pamatiem! Ir aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu.” Kad viņš ieraudzīja fotogrāfiju, kas bija publicēta zem šā virsraksta, viņam kļuva slikti. Uz ietves stāvēja Kliftones kundze kopā ar tējnīcas viesmīlēm un noskatījās uz gruzdošo postažu. “Rakstu pilnībā lasiet 11. lappusē.” Vecais Džeks gribēja paklausīt norādei, taču nekādas vienpadsmitās lappuses tur nebija.
Viņš ātri izgāja no vannas istabas, cerēdams iztrūkstošo lappusi atrast uz Potsas jaunkundzes rakstāmgalda, tomēr nejutās pārsteigts, ieraudzījis, ka uz viņas rakstāmgalda nekā nav, bet papīrgrozs ir iztukšots. Viņš uzmanīgi pavēra rīkotājdirektora kabineta durvis un pamanīja meklēto laikraksta lappusi uz Hugo rakstāmgalda. Vecais Džeks apsēdās uz augstā ādas krēsla un sāka lasīt.
Pirmā, kas iešāvās viņam prātā, bija doma par to, vai Harijam tagad nāksies pamest mācības.
Rakstā bija sacīts, ka Kliftones kundzei draud bankrots, ja vien apdrošināšanas kompānija neizmaksās viņai pilnu apdrošināšanas prēmiju. Tālāk bija teikts, ka “Bristoles un Rietumanglijas apdrošināšanas kompānijas” pārstāvis laikraksta reportierim vēstījis, ka neizmaksās cietušajai ne penija, kamēr policija nebūs pilnīgi pārliecināta par to, kurš vainojams negadījumā. “Ko gan vēl nāksies pārciest tai nabaga sievietei?” Vecais Džeks nodomāja.
Reportieris bija izrādījis vērā ņemamu piesardzību un pie aizdomās turamajiem neminēja Kliftones kundzes vārdu, tomēr Vecajam Džekam nebija ne mazāko šaubu, kālab viņas fotogrāfija bija publicēta laikraksta pirmajā lappusē. Viņš turpināja lasīt. Uzzinājis, ka lieta uzticēta detektīvinspektoram Blekmoram, viņš ļāvās nelielai cerībai, ka viss vēl nav zaudēts. Inspektoram nebūs vajadzīgs ilgs laiks, lai noskaidrotu, ka Kliftones kundze nemēģina kaut ko radīt savām rokām, lai to pēc tam pati izpostītu uguns liesmās.
Nolicis laikrakstu atpakaļ uz Hugo rakstāmgalda, Vecais Džeks ievēroja vēstuli. Viņš tai nebūtu pievērsis nekādu uzmanību, jo viņam nebija ne mazākās intereses par Beringtona saraksti. Ja vien… Pirmajā rindkopā bija norādīts Kliftones kundzes vārds.
Viņš sāka lasīt vēstuli un gandrīz neticēja savām acīm, jo tajā bija sacīts, ka Hugo Beringtons ieguldījis piecus simtus mārciņu, lai Kliftones kundze varētu iegādāties “Tillijas tējnīcu”. “Kāpēc viņš vēlējās palīdzēt Meizijai?” Vecais Džeks nodomāja. “Vai tiešām būtu iespējams, ka viņu moka sirdsapziņas pārmetumi saistībā ar Meizijas vīra nāvi? Vai arī viņš jūtas vainīgs par to, ka cilvēku aizsūtījis uz cietumu par noziegumu, kuru tas nemaz nav pastrādājis? Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Stens Tenkoks taču tika atjaunots agrākajā darba vietā.” Vecais Džeks nosprieda, ka vajadzētu pārskatīt savu viedokli par Hugo, un atcerējās vecā sera Voltera vārdus: “Tik slikts viņš nemaz nav.”
Vēstuli bija rakstījis Prendergasta kungs, National Provincial bankas pārvaldnieks, kurš apgalvoja, ka esot uzstājīgi pieprasījis, lai apdrošināšanas kompānija pilnībā atlīdzina Kliftona kundzei polisē minēto summu – sešus simtus mārciņu. Kā Prendergasts bija uzsvēris, viņa šajā lietā ir cietusī puse, ko nesen apstiprinājis arī inspektors Blekmors un paziņojis bankai par to, ka Kliftones kundze ir brīva no jebkādām aizdomām.
Pēdējā rindkopā Prendergasts bija minējis, ka tuvākajā laikā viņam ar Hugo Beringtonu vajadzētu satikties, lai līdz galam atrisinātu šo jautājumu un Kliftones kundzei būtu iespēja saņemt visu summu, kas viņai pienākas. Mazais pulkstenis skaļi noskaitīja septīto stundu, un Vecais Džeks pacēla galvu.
Viņš izskrēja gaitenī un traucās lejup pa kāpnēm, jo negribēja nokavēt Harija uzstāšanos.
Trīsdesmit otrā nodaļa
Vakarā atgriezies mājās, Vecais Džeks paņēma laikrakstu The Times, ko Harijs viņam šajā nedēļā bija atnesis. Parasti Vecais Džeks sevi neapgrūtināja ar pirmajā lappusē ievietoto reklāmu un sludinājumu lasīšanu. Viņam nebija vajadzīga ne jauna katliņcepure, ne bikšturi, ne arī Emilijas Brontē romāna “Kalnu aukas” pirmizdevums.
Viņš pāršķīra lapu un ieraudzīja karaļa Edvarda VIII fotogrāfiju, kurā viņš bija redzams izbaudām brīvdienas uz jahtas Vidusjūrā. Viņam blakus bija amerikāniete Simpsones kundze. Rakstā bija daudz neskaidru frāžu un mājienu, taču pat The Times bija grūti paust savu atbalstu karaļa kaislīgajai vēlmei apprecēties ar šķirteni. Vecajam Džekam bija viņa žēl, jo viņš apbrīnoja jauno karali Edvardu, jo īpaši pēc tam, kad viņš bija apmeklējis Velsas ogļračus un patiešām novērtējis, cik nožēlojamā stāvoklī šie cilvēki atrodas. Bet, kā mēdza sacīt viņa vecā auklīte: “Pirms miega vienmēr birst asaras.”
Pēc tam Vecais Džeks vērā ņemamu laiku veltīja Tarifu reformas projekta lasīšanai. Tas parlamenta apakšpalātā tika virzīts jau otrajā lasījumā, lai gan Vinstons Čērčils bija sacījis, ka “tas nav ne šis, ne tas” un nevienam nebūs nekāda ieguvuma, ja tas vispār tiks pieņemts. Un jo īpaši valdībai vēlēšanu laikā. Vecajam Džekam ļoti gribējās dzirdēt sera Voltera viedokli šajā jautājumā.
Nākamajā lappusē viņš lasīja par to, ka Britu raidorganizācija BBC sākusi regulāras televīzijas pārraides no savas jaunās studijas Aleksandras pilī. Šis jaunievedums viņam nebija saprotams. Kā gan iespējams panākt, lai attēls parādās kāda cilvēka mājās? Vecajam Džekam nebija pat radioaparāta, un viņš ne mazākajā mērā nealka pēc televizora.
Tad viņš pievērsās sporta lappusēm. Zem virsraksta “Trīskārtējais Vimbldonas čempions dod mājienu, ka uzvarēs arī American Open turnīrā” bija publicēta eleganti ģērbtā Freda Perija fotogrāfija. Sporta apskatnieks bija pieminējis, ka Foresthilsā daži ārzemju tenisisti varētu būt tērpušies īsbiksēs. Arī kaut ko tādu Vecajam Džekam nebija viegli pieņemt.
Kā jau paradis, lasot The Times, nekrologiem viņš pievērsās tikai pašās beigās. Bija pienācis laiks, kad mira par viņu jaunāki cilvēki un iemesls nebija tikai karš.
Viņš atšķīra lappusi ar nekrologiem un spēji nobālēja visaptverošās skumjās. Tur bija ievietoti atvadu vārdi Tomasam Aleksandram Tārentam, Velsas Katedrāles kanoniķim. Virsrakstā viņš bija nosaukts par dievbijīgu. Kad Vecais Džeks bija izlasījis savam tēvam veltīto nekrologu, viņu pārņēma kauns.
– Septiņas mārciņas un četri šiliņi? – pārvaicāja Vecais Džeks. – Bet es domāju, ka jūs saņēmāt čeku par sešiem simtiem mārciņu no “Bristoles un Rietumanglijas apdrošināšanas kompānijas”. “Pilnā apmērā”, ja precīzi atceros tos vārdus.
– Jā, saņēmu, – atbildēja Meizija. – Taču, kad biju samaksājusi sākotnējo aizdevuma summu, procentus un norēķinājusies par bankas pakalpojumiem, man palika tieši septiņas mārciņas un četri šiliņi.
– Es esmu tik naivs! – iesaucās Vecais Džeks, – Kā es kaut uz mirkli, tikai uz vienu nieka mirkli varēju iedomāties, ka Beringtons bijis izpalīdzīgs!
– Jūs neesat ne uz pusi tik naivs kā es, – noteica Meizija. – Ja es kaut uz mirkli būtu iedomājusies, ka iesaistīts šis cilvēks, es no viņa nebūtu ņēmusi ne peniju. Un tikai tāpēc, ka es to izdarīju, tagad esmu zaudējusi pilnīgi visu. Pat darbu viesnīcā.
– Kāpēc? – vaicāja Vecais Džeks. – Fremptona kungs vienmēr ir sacījis, ka esat neaizstājama.
– Izskatās, ka vairs tā nebūt nav. Kad es vaicāju, kālab viņš mani atlaiž no darba, viņš atteicās nosaukt iemeslu. Tikai pieminēja, ka saņēmis sūdzību no kāda “pilnīgi uzticama avota”. Un tā nevar būt sagadīšanās, ka mani atlaida no darba tieši dienu pēc tam, kad šis “uzticamais avots” bija iegriezies Royal viesnīcā parunāties ar direktoru.
– Vai jūs redzējāt, kā Beringtons ieiet viesnīcā? – Vecais Džeks vaicāja.
– Nē, to es neredzēju, toties redzēju viņu no turienes izejam. Neaizmirstiet, ka es slēpos viņa mašīnas aizmugurē un gaidīju.
– Protams, – Vecais Džeks bilda. – Un kas notika tad, kad jūs viņam pateicāt par Hariju?
– Kamēr vēl sēdējām mašīnā, – Meizija stāstīja, – viņš pat īstenībā atzina, ka ir vainojams Artura nāvē.
– Tātad pēc visiem šiem gadiem viņam beidzot tas kļuvis skaidrs, – neticīgi noteica Vecais Džeks.
– Tā gluži vis nesakiet, – attrauca Meizija. – Drīzāk šie vārdi viņam izspruka pilnīgi nejauši. Kad brūno aploksni ar rēķinu par nākamo mācību semestri es uzliku viņam blakus uz sēdekļa, viņš teica, ka paskatīsies, ko varot darīt lietas labā.
– Un jūs noticējāt?
– Katram viņa vārdam, – atzinās Meizija, – jo, apturējis mašīnu, viņš pat atnāca un atvēra man durvis. Taču brīdī, kad es izkāpu no auto, viņš ar sitienu nogāza mani zemē, saplēsa rēķinu un aizbrauca.
– Tad tāpēc jums zem acs ir zilums?
Meizija pamāja. – Un viņš piedraudēja, ka ieslodzīs mani trakonamā, ja es uzdrošināšos sazināties ar viņa sievu.
– Tas nu ir tikai blefs, – Vecais Džeks sacīja. – Pat viņam tas neizdotos.
– Var jau būt, ka jums taisnība, – Meizija pieļāva, – tomēr šādu risku es negrasos uzņemties.
– Ja jūs pateiktu Beringtones kundzei, ka viņas vīrs ir atbildīgs par Artura nāvi, – Vecais Džeks teica, – viņam atliktu vien pateikt, ka esat Stena Tenkoka māsa, un kundze jūs vispār vairs neuzklausītu.
– Iespējams, – Meizija atzina, – taču viņa tik vienkārši nevarētu neklausīties manī, ja es viņai pateiktu, ka viņas vīrs, iespējams, ir mana dēla tēvs…
Vecais Džeks apstulbis klusēja un mēģināja aptvert Meizijas vārdus. – Es neesmu vienkārši naivs, – viņš beidzot izdvesa, – es esmu apaļš muļķis. Hugo Beringtonam ir pilnīgi vienalga, vai viņa sieva zina par vīra saistību ar Harija tēva nāvi vai nezina. Viņš visvairāk bīstas no tā, ka Harijs kādreiz uzzinās, ka ir Hugo Beringtona dēls.
– Taču es to Harijam nekad neteikšu, – attrauca Meizija. – Nevēlos, lai viņš pēc tam visu atlikušo dzīvi pavada minēdams, kurš tad īsti ir viņa tēvs.
– Tieši uz to arī Beringtons paļaujas. Un tagad viņš ir jūs sabradājis. Un ir noskaņots iznīcināt arī Hariju.
– Bet… kāpēc? – nesaprata Meizija. – Harijs viņam neko ļaunu nav nodarījis.
– Protams, ka nav nodarījis, bet, ja Harijs spētu pierādīt, ka ir Hugo Beringtona vecākais dēls, tad varētu pretendēt ne vien uz titulu, bet arī uz visu pārējo, kas nāk tam līdzi, un Džailss paliktu tukšām rokām.
Tagad bija Meizijas kārta uz mirkli palikt bez valodas.
– Nu mēs zinām iemeslu, kālab Beringtons tik dedzīgi vēlas izdzīvot Hariju no ģimnāzijas. Varbūt ir pienācis laiks apciemot seru Volteru un pavēstīt viņam dažas nepatīkamas patiesības par viņa dēlu.
– Nē! Lūdzu, nedariet tā! – iesaucās Meizija.
– Tā varētu būt mūsu vienīgā iespēja panākt, lai Harijs var turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– Varbūt, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka mans brālis Stens tiks padzīts no darba un Dievam vien zināms, uz ko vēl Beringtons ir spējīgs.
Vecais Džeks brīdi klusēja un pēc tam sacīja: – Ja neļaujat man izstāstīt seram Volteram patiesību, man būs jāielavās Hugo Beringtona pašreizējā darba vietā.
Trīsdesmit trešā nodaļa
– Ko jūs vēlaties? – Potsas jaunkundze pārvaicāja, nebūdama īsti pārliecināta, ka dzirdējusi pareizi.
– Es vēlos personīgi tikties ar Hugo Beringtonu, – atkārtoja Vecais Džeks.
– Vai drīkstu uzzināt, kāds ir tikšanās mērķis? – sekretāre jautāja, pat nepūlēdamās slēpt balsī skanošo sarkasmu.
– Viņa dēla nākotne.
– Uzgaidiet mirkli. Paskatīšos, vai Beringtona kungs varēs jūs pieņemt.
Potsas jaunkundze klusi pieklaudzināja pie rīkotājdirektora kabineta durvīm un iegāja iekšā. Pēc īsa mirkļa viņa atgriezās ar pārsteiguma izteiksmi sejā.
– Beringtona kungs jūs tūdaļ pieņems, – viņa sacīja un pieturēja kabineta durvis, lai Vecais Džeks varētu ieiet.
Ejot viņai garām, Vecais Džeks nespēja apslēpt smaidu. Hugo Beringtons sēdēja pie rakstāmgalda un, apmeklētājam ienākot, pacēla galvu.
– Kādā ziņā jūs varētu interesēt Džailsa nākotne? – Beringtons vaicāja.
– Nekādā, – atzina Vecais Džeks. – Mani interesē jūsu otra dēla nākotne.
– Par ko jūs, sasodīts, runājat?! – Hugo vaicāja mazliet par skaļu.
– Ja jūs nezinātu, par ko es runāju, tad jūs nebūtu piekritis ar mani tikties, – Vecais Džeks nicīgi atteica.
No Beringtona sejas pagaisa sārtums. Vecajam Džekam ienāca prātā, ka varbūt viņš tūdaļ zaudēs samaņu. – Ko jūs no manis gribat? – Hugo beidzot vaicāja.
– Visu dzīvi jūs esat bijis tirgotājs, – sacīja Vecais Džeks.
– Man ir kaut kas tāds, par ko jūs būtu gatavs patirgoties.
– Piemēram?
– Dienu pēc tam, kad noslēpumaini pazuda Arturs Kliftons un Stens Tenkoks tika apcietināts par nodarījumu, ko viņš nebija pastrādājis, pie manis ieradās detektīvinspektors Blekmors un iztaujāja par visu, ko es iepriekšējā vakarā redzēju un dzirdēju. Vēlāk man savu liecību vajadzēja uzrakstīt. Tā kā jūs panācāt, lai Blekmors ar šo lietu vairs nenodarbojas, pierakstītā liecība joprojām ir pie manis. Man ir sajūta, ka tā varētu būt ļoti interesanta lasāmviela, ja nonāktu nepareizās rokās.
– Manuprāt, arī jūs saprotat, ka tā ir šantāža, – sacīja Beringtons, gandrīz izspļaudams katru vārdu, – par kuru jūs varat nokļūt cietumā uz ļoti ilgu laiku.
– Būs cilvēki, kas uzskatīs, ka šāda dokumenta publiskošana ir mans pilsoņa pienākums.
– Un kā jums liekas, kuru gan interesēs kāda veca vīra murgi? Presi jau nu noteikti ne, kad mani advokāti būs viņiem izskaidrojuši, kas likumā sacīts par apmelošanu. Tā kā lieta slēgta jau pirms daudziem gadiem, es nedomāju, ka policijas prefekts vēlēsies jaunas raizes un izdevumus, lai to atkārtoti izmeklētu tikai kāda veca ekscentriķa vai, ļaunākajā gadījumā, vājprātīgā dēļ. Tad nu es vaicāšu… kuram jūs grasāties rādīt tos savus nejēdzīgos apgalvojumus?
– Jūsu tēvam. – Vecais Džeks blefoja, tomēr Beringtonam nekas nebija zināms par viņa solījumu Meizijai.
Beringtons saguma krēslā, jo pārāk labi apzinājās, cik liela ietekme Vecajam Džekam ir uz viņa tēvu, lai gan nekad nebija sapratis iemeslus. – Cik, jūsuprāt, es būšu gatavs maksāt par šo dokumentu?
– Trīs simtus mārciņu.
– Tā jau ir laupīšana gaišā dienas laikā!
– Ne vairāk un ne mazāk par to summu, kas ļaus Harijam Kliftonam turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā nākamos divus gadus. Tas nosegs mācību maksu un vēl nelielus papildizdevumus.
– Kāpēc es nevarētu vienkārši samaksāt šo naudu katra semestra sākumā, tāpat kā es maksāju par sava dēla skološanos?
– Tāpēc, ka jūs nekavējoties pārtrauksiet apmaksāt viena jūsu dēla mācības, tiklīdz būsiet saņēmis manu pierakstīto liecību.
– Jums nāksies ņemt skaidru naudu, – Beringtons pavēstīja, sameklēdams kabatā atslēgu.
– Nē, paldies! – atteicās Vecais Džeks. – Manā atmiņā vēl pārāk labi saglabājies atgadījums ar Stenu Tenkoku. Es labi zinu, kas ar viņu notika pēc tam, kad viņš no jums bija saņēmis tos trīsdesmit sudraba grašus, tādēļ man nav ne mazākās vēlēšanās nākamos trīs gadus pavadīt aiz restēm par noziegumu, ko nemaz neesmu pastrādājis.
– Ja izrakstīšu čeku, man nāksies zvanīt bankai, jo tā ir liela summa.
– Lūdzu, dariet to! – Vecais Džeks sacīja, ar žestu norādot uz telefonu, kas bija turpat uz Hugo rakstāmgalda.
Beringtons mirkli vilcinājās, bet tad pacēla klausuli. Viņš sagaidīja, kad atsaucās operatore, un teica: – Savienojiet mani ar TEM trīs, septiņi, trīs, viens.
Vēl mirklis gaidīšanas un kāds atsaucās: – Jā!
– Vai es runāju ar Prendergasta kungu?
– Nē, kungs, – atbildēja runātājs.
– Labi, jūs esat tieši tas cilvēks, kurš man vajadzīgs, – Beringtons sacīja. – Apmēram pēc stundas pie jums ieradīsies Tāra kungs ar čeku par trijiem simtiem mārciņu, kas izmaksājamas no Bristoles municipālo labdarības iestāžu fonda. Vai jūs parūpēsieties, lai viņam nekavējoties izmaksā šo summu un pēc tam piezvanīsiet man?
– Ja vēlaties, lai jums piezvanu, tikai pasakiet: “Jā, tieši tā.” Un es jums piezvanīšu pēc pāris minūtēm, – runātājs sacīja.
– Jā, tieši tā, – atbildēja Beringtons un nolika klausuli.
Viņš atvēra atvilktni, izņēma čeku grāmatiņu un uzrakstīja uz pirmās līnijas: “Izmaksai. Bristoles municipālās labdarības iestādes.” Un citā līnijā: “Trīs simti mārciņu.” Pēc tam Beringtons čeku parakstīja un iedeva Vecajam Džekam, kurš to rūpīgi izpētīja un pamāja ar galvu.
– Es to ielikšu aploksnē, – sacīja Beringtons. Viņš piespieda podziņu, kas atradās zem viņa rakstāmgalda. Potsas jaunkundze nekavējoties ienāca kabinetā. Vecais Džeks uzmeta viņai skatienu.
– Jā, kungs?
– Tāra kungs tagad dodas projām, viņam jāiet uz banku, – sacīja Beringtons un ielika čeku aploksnē. Pēc tam viņš to aizlīmēja un uzrakstīja, ka tā adresēta Prendergasta kungam, tad lieliem burtiem vēl “privāti” un iedeva aploksni Vecajam Džekam.
– Paldies, – Vecais Džeks sacīja. – Dokumentu atdošu jums pats personīgi, tiklīdz atgriezīšos.
Beringtons pamāja ar galvu. Tieši tajā brīdī iezvanījās telefons uz viņa rakstāmgalda. Viņš pagaidīja, līdz Vecais Džeks iziet no kabineta, un pacēla klausuli.
Vecais Džeks nolēma uz Bristoli aizbraukt ar tramvaju, jo nosprieda, ka šādam notikumam par godu izdevumus var uzskatīt par attaisnotiem. Pēc divdesmit minūtēm viņš iegāja bankā. Jaunajam vīrietim, kas stāvēja aiz letes, viņš sacīja, ka atnesis vēstuli misteram Prendergastam. Neizskatījās, ka vīrieti šī ziņa īpaši interesētu. Līdz brīdim, kad Vecais Džeks piebilda: – Tā ir no Beringtona kunga.
Bankas ierēdnis nekavējoties atstāja savu vietu aiz letes un pavadīja Veco Džeku pāri operāciju zālei un pēc tam pa garu gaiteni uz pārvaldnieka kabinetu. Viņš pieklaudzināja pie durvīm, tad tās atvēra un pavēstīja: – Šis kungs atnesis vēstuli no Beringtona kunga.
Prendergasts pielēca kājās, piesteidzās pie vecā vīra, paspieda viņam roku un mudināja apsēsties pretī rakstāmgaldam. Vecais Džeks pasniedza Prendergastam vēstuli un sacīja: – Beringtona kungs lūdza to nodot jums personīgi.
– Jā, protams, – atteica Prendergasta kungs, kurš nekavējoties bija pazinis sava vērtīgākā klienta rokrakstu. Viņš atvēra aploksni un izņēma čeku, kādu brīdi uz to skatījās un tad paziņoja: – Tā laikam būs kāda kļūda.
– Nekādas kļūdas nav, – Vecais Džeks iebilda. – Beringtona kungs vēlējās, lai tiktu izmaksāta pilna summa, kā viņš jums tikai pirms pusstundas telefona sarunā jau sacīja.
– Es šajā rītā neesmu runājis ar Beringtona kungu, – Prendergasts atbildēja un pasniedza čeku atpakaļ Vecajam Džekam.
Vecais Džeks neticīgi skatījās uz tukšo čeka veidlapu. Pagāja vien daži mirkļi, līdz viņš saprata, ka Beringtons čeku ir samainījis brīdī, kad telpā ienāca Potsas jaunkundze. Šīs krāpšanas ģeniālais punkts bija norāde, ka tā iesniedzama Prendergastam “privāti”, jo tādējādi tika nodrošināts, ka neviens cits to neatvērs. Vienu noslēpumu gan Vecais Džeks nevarēja izskaidrot. Ar ko Beringtons bija runājis pa telefonu?
Vecais Džeks izsteidzās no Prendergasta kabineta, vairs neteicis ne vārda. Viņš šķērsoja bankas operāciju zāli un izskrēja uz ielas. Tramvajs uz dokiem pienāca jau pēc dažām minūtēm. Brīdī, kad viņš iegāja pa doku vārtiem, bija aizritējusi apmēram stunda kopš došanās uz banku.
Pretī nāca kāds vīrietis, kuru Vecais Džeks nepazina. Svešinieks mazliet piekliboja, un bija skaidri redzams, ka viņš bijis saistīts ar kādu militāru struktūru. Vecais Džeks nodomāja, ka laikam šis cilvēks ievainots karā.
Vecais Džeks aizsteidzās viņam garām uz priekšu pa molu un ar atvieglojumu ieraudzīja, ka vagoniņa durvis ir aizvērtas. Ar vēl lielāku atvieglojumu viņš secināja, ka tur iekšā viss ir tāpat, kā viņš bija atstājis. Viņš notupās un pacēla paklāja stūri. Uz papīra fiksētās liecības tur vairs nebija. Detektīvinspektors Blekmors sacītu, ka šo zādzību veicis profesionālis.
Trīsdesmit ceturtā nodaļa
Cerībā, ka neviens viņu nepazīs, Vecais Džeks ieņēma savu vietu piektajā rindā starp piemiņas dievkalpojuma apmeklētājiem. Katedrāle bija ļaužu pilna. Tie, kam nebija palaimējies dabūt sēdvietu, stāvēja ailās un tika bīdīti uz aizmuguri.
Vecā Džeka acīs sariesās asaras, kad Bātas un Velsas bīskaps sacīja, cik nesatricināma bijusi Tomasa Aleksandra Tārenta ticība Dievam un kā pēc sievas pāragrās nāves viņš pašaizliedzīgi kalpojis sabiedrībai. – To apliecina, – bīskaps paziņoja un pacēla rokas, lai norādītu uz sanākušajiem, – mūsu daudzskaitlīgā klātbūtne, lai godinātu viņu un izrādītu pēdējo cieņu. Lai gan šim cilvēkam iedomība nebija raksturīga, viņš lepojās ar savu vienīgo dēlu Džeku, kura pašaizliedzība, drosme un gatavība ziedot savu dzīvību Dienvidāfrikā būru kara laikā izglāba daudzus viņa biedrus, tālab viņš tika apbalvots ar Viktorijas krustu. – Bīskaps apklusa, paraudzījās uz piekto rindu un teica: – Un esmu ļoti priecīgs, redzot viņu šajā piemiņas dievkalpojumā šodien.
Vairāki cilvēki sāka skatīties uz vīrieti, kuru nekad agrāk nebija redzējuši. Džeks kaunā nolieca galvu.
Dievkalpojuma beigās daudzi vietējie iedzīvotāji gāja klāt kapteinim Tāram un stāstīja, cik ļoti apbrīnojuši viņa tēvu. Vārdi “ziedošanās”, “pašaizliedzība”, “dāsnums” un “mīlestība” tika atkārtoti neskaitāmas reizes.
Džeks jutās lepns, ka ir sava tēva dēls, tomēr vienlaikus viņu mocīja arī kauns par to, ka labprātīgi izstūmis tēvu no savas dzīves, gluži tāpat kā daudzus pārējos.
Jau projāmejot, Vecajam Džekam likās, ka viņš pazinis kādu padzīvojušu kungu, kurš stāvēja pie kapsētas vārtiem un izskatījās gaidām, lai kaut ko sacītu. Vīrietis pagājās uz priekšu un pacēla cepuri. – Kapteini Tārent? – viņš vaicāja balsī, kas norādīja, ka šis cilvēks ir ietekmīgs.
Džeks arī palocījās un pacēla cepuri. – Jā, kungs?
– Mani sauc Edvīns Trents. Man bija tā privilēģija būt par jūsu tēva advokātu un, man vismaz patīk tā domāt, arī par vienu no viņa senākajiem un labākajiem draugiem.
Džeks dedzīgi paspieda viņam roku. – Kungs, es jūs labi atceros. Jūs man ieaudzinājāt mīlestību pret Trolopu un precīzus sitienus kriketā.
– Cik patīkami, ka jūs to atceraties! – Trents iesmējās. – Vai drīkstu pavadīt jūs ceļā uz staciju?
– Protams, kungs.
– Kā jau jūs zināt, – Trents ierunājās, kad abi gāja uz pilsētas pusi, – jūsu tēvs pēdējos deviņu gadus bija katedrāles kanoniķis. Gluži tāpat jūs zināt arī to, ka viņu maz interesēja pasaulīgie labumi un viņš tajā mazumiņā, kas viņam bija, dalījās ar daudziem likteņa pabērniem. Ja viņu ieceltu svēto kārtā, viņš noteikti būtu bezpajumtnieku aizstāvis.
Vecais Džeks smaidīja. Viņš atcerējās kādu rītu, kad uz skolu nācās iet, brokastis neēdušam, jo viņu mājas priekšnamā gulēja klaidoņi un, pēc Džeka mātes vārdiem, viņi esot izēduši visu, kas mājās bijis.
– Tāpēc, kad tiks nolasīts viņa testaments, – turpināja Trents, – kļūs skaidrs, ka viņš šajā pasaulē ienācis bez nekā un tāpat bez nekā arī šo pasauli atstājis. Ja neņem vērā tūkstoš draugu, ko viņš uzskatīja par izcilu bagātību. Pirms savas nāves viņš man uzticēja vienu nelielu uzdevumu. Gadījumā, ja jūs ierastos uz bērēm, nodot viņa pēdējo vēstuli jums. – No mēteļa kabatas advokāts izņēma aploksni un pasniedza Džekam, vēlreiz pacēla cepuri un teica: – Esmu šo uzdevumu izpildījis un lepojos ar to, ka man vēlreiz bija tas gods sastapt viņa dēlu.
– Esmu jums pateicīgs, kungs! Man tikai gribētos, kaut es viņam nebūtu radījis nepieciešamību šādu vēstuli rakstīt. – Džeks pacēla cepuri, un abi vīrieši atvadījās.
Vecais Džeks nolēma, ka vēstuli nelasīs, kamēr nebūs nokļuvis vilcienā un devies atceļā uz Bristoli. Kad atskanēja lokomotīves taure un skurstenis izšāva gaisā pelēku dūmu mākoni, Vecais Džeks iekārtojās trešās klases vagonā. Viņš atcerējās, kā bērnībā vaicājis savam tēvam, kālab viņš allaž izvēlas braukt trešajā klasē. Un tēvs atbildēja: “Tāpēc, ka ceturtās klases vagonu nav.” Patiešām ironiski! Pēdējos trīsdesmit gadus Vecais Džeks dzīvoja pirmās klases vagoniņā. Viņš nesteidzīgi atvēra aploksni un izņēma vēstuli, bet vēl neatlocīja un turpināja gremdēties domās par savu tēvu. Neviens dēls nevarētu vēlēties labāku padomdevēju un draugu. Vecais Džeks atskatījās pagātnē un secināja, ka visas viņa darbības, spriedumi un lēmumi bijuši vien vārga atblāzma no viņa tēva darbībām, spriedumiem un lēmumiem.
Kad Vecais Džeks beidzot atlocīja lapu un ieraudzīja pazīstamajā skaidri salasāmajā, kaligrāfiskajā rokrakstā ar melnu tinti atstātos vārdus, viņu pāršalca jauns atmiņu vilnis.
Klouza
Velsas katedrāle
Velsas pilsēta Samersitas grāfistē
1936. gada 26. augustā
Manam mīļajam dēlam
Ja Tu man izrādīji šo laipnību un ieradies uz manām bērēm, tad noteikti lasi šo vēstuli. Ļauj man vispirms Tev pateikties par to, ka biji starp piemiņas dievkalpojuma dalībniekiem.
Vecais Džeks pacēla galvu un pa logu noraudzījās, kā garām aizslīd lauku ainavas. Viņš atkal sajutās vainīgs par to, ka bija tik neapdomīgi norobežojies no tēva. Tagad jau bija par vēlu viņam lūgt piedošanu. Vecais Džeks atsāka lasīt.
Kad Tevi apbalvoja ar Viktorijas krustu, es biju lepnākais tēvs visā Anglijā, un oficiālais paziņojums par apbalvojuma piešķiršanu Tev līdz šai dienai atrodas pie sienas pretī manam rakstāmgaldam. Bet tad, gadiem ritot, mana laime pārvērtās skumjās. Es vaicāju mūsu Kungam, ko gan tādu esmu izdarījis, ja man sūtīts tik smags sods. Esmu zaudējis ne vien Tavu dārgo māti, bet arī mūsu vienīgo bērnu.
Es pieņemu to, ka Tev bija cēli mērķi, kad Tu šai pasaulei aizvēri gan savu prātu, gan sirdi. Tomēr es būtu gribējis, kaut Tu šos iemeslus būtu apspriedis ar mani.
Bet tagad Tu lasi šo vēstuli un varbūt izpildīsi manu pēdējo vēlēšanos.
Vecais Džeks no kabatas izņēma nēzdogu un noslaucīja acis, lai spētu turpināt lasīšanu.
Dievs Tev ir devis apbrīnojamu dāvanu – līdera īpašības un prasmi iedvesmot savus līdzcilvēkus. Tādēļ, lūdzu, parūpējies, lai tad, kad pienāks Tava pēdējā stunda un vajadzēs ieskatīties acīs savam Radītājam, Tev nenāktos, kā sacīts Mateja Evaņģēlija divdesmit piektajā nodaļā no četrpadsmitās līdz trīsdesmitajai rindai, atzīties, ka Viņa doto talantu esi apracis zemē.
Izmanto šo savu dāvanu līdzcilvēku labā! Kad pienāks Tavs laiks, šie ļaudis, izdzirdējuši Džeka Tārenta vārdu, atcerēsies Tevi ne jau tikai Viktorijas krusta dēļ.
– Vai jums kaut kas kaiš, cienītais? – vaicāja kāda kundze, kas no vagona otras malas bija piesēdusies tuvāk Vecajam Džekam.
– Paldies, viss ir labi, – viņš atteica, bet asaras plūda pār viņa vaigiem. – Es šodien esmu atbrīvots no cietuma.
DŽAILSS BERINGTONS
1936‒1938
Trīsdesmit piektā nodaļa
Es biju sajūsmā, kad pirmajā mācību semestra dienā ieraudzīju Hariju ienākam pa skolas vārtiem. Vasaras brīvlaiku es pavadīju mūsu villā Toskānā, tāpēc manis nebija Bristolē, kad nodega “Tillijas tējnīca”, un es neko par to nezināju līdz brīdim, kad nedēļas nogalē pirms semestra sākuma atgriezos Anglijā. Vēlējos, lai Harijs kopā ar mums dodas uz Itāliju, taču mans tēvs par to ne dzirdēt negribēja.
Diemžēl tā ir sanācis, ka manam tēvam Harijs nepatīk. Vienīgajam no visiem, ko pazīstu. Viņš nepieļauj pat Harija vārda pieminēšanu mūsu mājā. Reiz es pat vaicāju mammai, kālab tēvs pret Hariju izturas tik noraidoši, taču likās, ka arī viņa nezina vairāk par mani.
Es neuzstāju, jo tēva acīs tāpat nebiju apbrīnas vērts veiksminieks. Mani par zagšanu gandrīz izslēdza no skolas. Dievam vien zināms, kā tēvam izdevās mani no tā pasargāt! Pēc tam es viņu pievīlu vēlreiz, jo netiku Ītonā. Iznācis no eksāmena, es tēvam sacīju, ka nebūtu varējis izdarīt kaut ko vairāk. Un tā bija taisnība. Precīzāk sakot, puse taisnības. Es izspruktu cauri sveikā, ja mans līdzzinātājs prastu turēt muti. Šis notikums tomēr man kaut ko iemācīja. Tagad es zinu – ja sadarbojies ar muļķi, tad esi drošs, ka viņš rīkosies muļķīgi. Mans līdzzinātājs bija Bridportas grāfa dēls Pērsijs. Viņam nācās risināt pat lielāku dilemmu nekā man, jo septiņas Bridportu paaudzes bija izglītojušās Ītonā un viss liecināja, ka Pērsijs grasās izpostīt šo labi iedibināto tradīciju.
Ītona bija pazīstama ar to, ka reizēm mēdza locīt savus likumus pēc vajadzības – gadījumos, kad runa bija par aristokrātijas pārstāvjiem, – un savas durvis vēra arī ne pārāk gudram zēnam. Un tieši tas bija viens no iemesliem, kālab savam mērķim es izvēlējos Pērsiju. Reiz es dzirdēju, kā Frobišers kādam citam skolotājam saka: – Ja Bridports būtu kaut mazliet gudrāks, tad viņu varētu saukt par muļķi. – Es uzreiz sapratu, ka līdzdalībnieku esmu atradis.
Pērsijs vēlējās dabūt vietu Ītonā tikpat izmisīgi, cik es to nevēlējos. Un es šajā apstāklī saskatīju lielisku iespēju mums abiem sasniegt kāroto.
Savu plānu es neapspriedu ne ar Hariju, ne Dīkinsu. Harijs to pilnīgi noteikti neatbalstītu, jo viņš ir zēns ar ļoti augstiem morāles principiem, bet Dīkinss gluži vienkārši nespētu saprast, kā gan cilvēks var vēlēties izkrist eksāmenā.
Dienu pirms paredzētā eksāmena tēvs mani uz Ītonu aizveda savā jaunajā Bugatti, kurš spēja attīstīt ātrumu līdz simts jūdzēm stundā. Kad bijām nokļuvuši uz A4 lielceļa, mums izdevās to apstiprināt. Mēs pārnakšņojām viesnīcā Swann Arm. Tajā pašā, kur tēvs bija pārlaidis nakti pirms divdesmit gadiem, kad pašam bija kārtojams iestājeksāmens Ītonā. Vakariņu laikā tēvs man neatstāja ne mazākās šaubas par to, cik karsti viņš vēlas, lai es mācītos Ītonā. Pēdējā mirklī es jau gandrīz mainīju savu nodomu, tomēr biju devis vārdu Pērsijam Bridportam un jutu, ka nedrīkstu viņu pievilt.
Mēs ar Pērsiju jau Svētā Bedas skolā bijām ar rokasspiedienu apstiprinājuši savu norunu, ka cilvēkam, kurš eksāmena zālē pierakstīs skolēnus, nosauksim otra vārdu. Man pat sagādāja patiku uzklausīt, kā pie manis vēršas ar vārdu “milord” un pārējām uzmanības zīmēm.
Eksāmena uzdevumi nebija tik grūti kā tie, ko pirms divām nedēļām pildīju Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Es uzskatīju, ka esmu izdarījis vairāk nekā pietiekami, lai septembrī Pērsijs atgrieztos Ītonā. Tomēr uzdevumi bija pietiekami sarežģīti, lai es varētu būt drošs, ka viņa augstība lords mani nepievils.
Kad bijām iesnieguši aizpildītās eksāmena lapas un atkal kļuvuši paši, es atgriezos Vindzorā, un mēs ar tēvu kopīgi dzērām tēju. Kad viņš man vaicāja, kā gājis, es atbildēju, ka izdarīju visu, cik vien labi spēju. Likās, ka šāda atbilde viņu apmierina, un viņš pat mazliet nomierinājās. Es sajutos vēl vainīgāks. Atpakaļceļš uz Bristoli man nesagādāja prieku, un mājās sajūta pasliktinājās, jo arī māte man uzdeva to pašu jautājumu.
Pēc desmit dienām es saņēmu “Diemžēl esam spiesti Jums paziņot” vēstuli no Ītonas. Es biju pareizi atbildējis tikai uz trīsdesmit diviem procentiem jautājumu. Pērsijam bija piecdesmit seši – tātad viņam tika piedāvāta mācību vieta. Šī vēsts ielīksmoja Pērsija tēvu un ļoti pārsteidza Frobišeru.
Viss vēl būtu beidzies gluži sekmīgi, ja Pērsijs kādam draugam neizpļāpātos, kā tieši viņš pamanījies iekļūt Ītonā. Draugs izstāstīja savam draugam, kurš savukārt padalījās ar vēl kādu, tas ar vēl citu, kurš galu galā visu pavēstīja Pērsija tēvam. Bridportas grāfs, būdams godavīrs, nekavējoties to paziņoja Ītonas vadībai. Pērsijs uzreiz tika izslēgts, pat nepaguvis spert kāju šās mācību iestādes teritorijā. Ja nebūtu iejaucies Frobišers, mana karjera Bristoles klasiskajā ģimnāzijā būtu beigusies tāpat.
Mans tēvs pūlējās pārliecināt Ītonas direktoru, ka vainojama vienkārša ierēdņa kļūda un es patiesībā eksāmenā esmu ieguvis piecdesmit sešus punktus un esmu iekļaujams sarakstā Pērsija Bridporta vietā.
Visi priekšlikumi tika noraidīti, netika pieņemts pat naudas ziedojums, vēstulē paskaidrojot, ka Ītonā nav nepieciešams jauns kriketa paviljons. Mācību semestra pirmajā dienā es godīgi ierados Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
Man kaut kā izdevās atjaunot savu reputāciju ar labiem panākumiem kriketa spēlē – es pat saņēmu atzinību. Harijs lugas “Liela brēka, maza vilna” iestudējumā spēlēja Ursulu, bet Dīkinss bija Dīkinss, un nevienu neizbrīnīja fakts, ka viņš ieguva balvu kā pirmās klases labākais audzēknis.
Otrā mācību gada laikā es aizvien vairāk sāku manīt to, cik lielas finansiālas grūtības nākas pārvarēt Harija mātei. Kad apvaicājos, kāpēc Harijs staigā, nesasējis kurpju auklas, es saņēmu paskaidrojumu, ka tās sagādā nepatīkamas izjūtas, jo ir pārāk ciešas.
Tā kā “Tillijas tējnīca” līdz pamatiem nodega tikai dažas nedēļas līdz dienai, kad mums bija jāuzsāk mācības sestajā klasē, es nemaz nejutos pārsteigts, ka Harijs bažījās par iespēju vairs nebūt starp ģimnāzijas audzēkņiem. Es iedomājos pavaicāt savam tēvam, vai viņš būtu ar mieru palīdzēt, taču mamma paskaidroja, ka es tikai velti tērēšot laiku. Tieši tālab es tik ļoti nopriecājos, kad semestra pirmajā dienā tomēr ieraudzīju Hariju iesoļojam pa ģimnāzijas vārtiem.
Harijs pastāstīja, ka mamma esot atradusi jaunu darbu viesnīcā Royal. Tagad nakts maiņā. Un šis darbs būšot daudz izdevīgāks, nekā viņa domājusi.
Arī nākamajās vasaras brīvdienās man būtu gribējies uzaicināt Hariju līdzi uz Toskānu, tomēr es zināju, ka tēvs pat neapsvērs šādu priekšlikumu. Tā kā “Mākslas cienītāju apvienība”, kurā Harijs tagad jau bija kļuvis par sekretāru, plānoja braucienu uz Romu, mēs vienojāmies satikties tur. Arī tad, ja tas nozīmētu, ka man jāapmeklē Borgēzes villa.
Lai gan mēs dzīvojām it kā paši par sevi, nostāk no pārējās Rietumu pasaules, tomēr nebija iespējams nepamanīt, kas notiek kontinentā.
Nacistu darbības izvēršana Vācijā un fašistu rīkošanās Itālijā šķietami neietekmēja vidusmēra angli, kurš joprojām sestdienās ar prieku iztukšoja pinti sidra un apēda sviestmaizi ar sieru vietējā krodziņā, pēc tam noskatījās kriketa spēli (vai, kā manā gadījumā, piedalījās tajā). Šāda svētlaimīga dzīvošana bija iespējama gadiem ilgi, jo doma par otru karu ar Vāciju likās pārāk apgrūtinoša. Mūsu tēvi bija cīnījušies, lai izbeigtu visus karus. Tagad neiedomājamais bija visiem uz lūpām.
Harijs diezgan aizplīvuroti man pavēstīja, ka gadījumā, ja sāksies karš, viņš neies uz universitāti un nekavējoties pieteiksies armijā, kā pirms gadiem divdesmit izdarīja viņa tēvs un tēvocis Stens. Mans tēvs sacīja, ka “nav paņemts” sava daltonisma dēļ un varas iestādes uzskatījušas viņu par noderīgāku nozīmīgajā lomā dokos. Tiesa, man nekad tā arī netapa skaidrs, kāda tieši bija šī nozīmīgā loma.
Kad pēdējo gadu mācījāmies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, mēs ar Hariju nolēmām pieteikties uz Oksfordu. Dīkinsam jau bija piedāvāta stipendija Beiliola koledžā Oksfordas universitātē. Es gribēju iestāties Oksfordhausas koledžā, bet tiku laipni informēts, ka tur reti uzņemot klasisko ģimnāziju audzēkņus. Tā nu es izvēlējos Breiznouzas koledžu, kuru Bērtijs Vusters reiz bija raksturojis kā vietu, kur smadzenes nav atrodamas.
Tā kā Breiznouza bija pazīstama arī ar savām kriketa spēles tradīcijām, es liku cerības uz šo faktu, jo man kriketā bija vērā ņemami panākumi un es biju kļuvis pat par Bristoles klasiskās ģimnāzijas komandas kapteini.
Mans klases audzinātājs Pedžeta kungs pat sacīja, ka tad, kad ieiešu telpā uz interviju, viņi man, visticamāk, metīs ar kriketa bumbu. Ja es to notveršu, tad vieta man tiks piedāvāta. Ja noķeršu ar vienu roku, tad būs arī stipendija. Tā izrādījās tikai maldinoša leģenda.
Pēdējos divos skolas gados bija gan kāpumi, gan kritumi. Džesijs Ouens Berlīnes Olimpiskajās spēlēs ieguva četras zelta medaļas tieši Hitleram pašā deguna galā. Tas patiešām bija īsts sasniegums. Toties tas, ka Edvards VIII atteicās no troņa, lai apprecētu šķirteni amerikānieti, neapšaubāmi bija kritums.
Likās, ka jautājumā par to, vai karalim vajadzētu atteikties no troņa, nācija uzskatu ziņā sadalījusies divās nometnēs. Arī mēs ar Hariju. Es nespēju saprast, kā gan cilvēks, kurš dzimis, lai būtu karalis, varētu būt ar mieru ziedot troni, lai apprecētu šķirteni un turklāt vēl amerikānieti. Harijs pret karaļa saderināšanos izturējās iejūtīgāk un sacīja, ka mēs neaptveram, kas jāizcieš tam nabaga cilvēkam, jo paši vēl neesam ne reizi iemīlējušies. Man tās likās pilnīgas muļķības. Līdz braucienam uz Romu, kas pārvērta mūsu abu dzīvi.
Trīsdesmit sestā nodaļa
Ja Džailss bija iedomājies, ka noslēguma gadā Svētā Bedas skolā viņš ir smagi strādājis, tad pēdējos divos Bristoles klasiskajā ģimnāzijā pavadītajos gados viņam nācās iepazīties ar tik nopietnu gatavošanos, kāda iepriekš bija zināma vien Harijam un Dīkinsam.
Doktors Pedžets, viņu sestās klases audzinātājs, brīdināja zēnus, ka viņiem spēki jāvelta mācībām, bet par visu pārējo jāaizmirst, ja vien viņi vēlas iestāties Oksfordā vai Kembridžā. Katra nomoda minūte jāziedo tam, lai sagatavotos iestājeksāmeniem.
Pēdējā mācību gadā Džailss cerēja turpināt savu skolas kriketa komandas kapteiņa karjeru. Savukārt Harijs kaislīgi vēlējās nospēlēt galveno lomu skolas teātra iestudējumā. Doktors Pedžets sarauca pieri, kad to dzirdēja, lai gan lugas “Romeo un Džuljeta” teksts bija iekļauts arī tā gada Oksfordas eksāmenu programmā. – Tikai neuzņemies neko citu! – viņš strikti piekodināja.
Harijs negribīgi izstājās no kora, un tas viņam papildus deva divus brīvus vakarus, lai gatavotos eksāmeniem. Tomēr bija viena nodarbība, no kuras nebija atbrīvots neviens. Katru otrdienu un ceturtdienu četros pēcpusdienā visiem bija jāstāv parādes laukumā pilnā ekipējumā un kā Virsnieku apmācību korpusa dalībniekiem jāgaida pārbaude.
– Nedrīkst pieļaut, lai hitlerjūgends iedomājas, ka gadījumā, ja Vācija būs tik stulba un pieteiks mums karu otro reizi, mēs nebūsim tam gatavi, – auroja bijušais pulka vecākais seržants Robertss.
Ik reizi, kad viņš atkārtoja šos vārdus, skolas zēni nodrebēja, jo apzinājās, ka ik dienu aizvien reālāka kļūst iespēja doties uz fronti kā jaunākajiem virsniekiem un cīnīties kādā svešā zemē, nevis uzsākt mācības universitātē.
Harijs vecākā seržanta vārdus uztvēra ļoti nopietni, drīz vien saņēma paaugstinājumu un tika iecelts par kadetu. Džailss šos vārdus pārāk nopietni neuztvēra, jo zināja, ka arī iesaukšanas gadījumā ātri vien tiks atbrīvots, kad atgādinās viņiem par savu daltonismu, kas var radīt problēmas, ja viņš nokļūs aci pret aci ar ienaidnieku.
Dīkinss par visu šo procesu izrādīja minimālu interesi un ļoti pārliecinoši paziņoja: – Nav jāmāk izjaukt un salikt automātu, ja kalpo militārajā izlūkdienestā.
Pienāca laiks, kad naktis kļuva garas, un zēni bija gatavi doties vasaras brīvdienās, lai pēc tam uzsāktu savu pēdējo mācību gadu, kura beigās viņiem atkal būs jāstājas eksaminācijas komisijas priekšā. Nedēļas laikā pēc brīvdienu sākšanās zēni devās katrs savās gaitās. Džailss kopā ar ģimeni aizbrauca uz Toskānu, Harijs ar skolas “Mākslas cienītāju apvienību” devās uz Romu, bet Dīkinss ierakās Bristoles centrālās bibliotēkas krājumos, izvairoties no kontaktiem ar pārējiem cilvēkiem, lai gan bija saņēmis uzaicinājumu mācīties Oksfordā.
Gadu gaitā Džailsam bija nācies pieņemt faktu, ka tēvs jātur neziņā par plāniem satikties ar Hariju vasaras brīvdienās, jo citādi iecere izgāztos. Lai viss izdotos, Džailsam vajadzēja bieži aicināt māsu pievienoties šajā maldināšanā, taču viņa nekad neaizmirsa prasīt pretpakalpojumus.
– Ja tu vakariņu laikā uzsāksi sarunu, es tev pievienošos, – sacīja Džailss pēc tam, kad bija izklāstījis savu kārtējo plānu māsai.
– Kā jau parasti, – īdzīgi attrauca Emma.
Pēc tam, kad tika pasniegts pirmais ēdiens, Emma gluži nevainīgi apvaicājās, vai māte būtu ar mieru nākamajā dienā aizvest viņu uz Borgēzes villu, jo mākslas pasniedzēja esot uzstājīgi ieteikusi to apmeklēt. Viņa gan labi zināja, ka mātei ir gluži citi plāni.
– Man ir ļoti žēl, mīļumiņ, bet mums ar tavu tēvu rīt ieplānotas vakariņas pie Hendersoniem Areco pilsētā. Tu noteikti vari mums pievienoties.
– Neredzu iemeslu, kālab Džailss nevarētu tevi pavadīt uz Romu, – iejaucās tēvs, kurš sēdēja otrā galda galā.
– Vai man tas tiešām jādara? – noprasīja Džailss, kurš tikko bija grasījies ierosināt to pašu.
– Jā, neapšaubāmi, – tēvs strikti paziņoja.
– Kāda no tā jēga, tēvs? Kad mēs būsim tur nokļuvuši, uzreiz jau nāksies griezties atpakaļ. Tas taču nav tā vērts.
– Ja pavadīsiet nakti Plaza Hotel, būs vērts. No rīta uz turieni piezvanīšu un rezervēšu divus numurus.
– Vai tu esi pārliecināts, ka viņi ir gana pieauguši šādam braucienam? – māte izklausījās mazliet noraizējusies.
– Džailsam pēc dažām nedēļām būs astoņpadsmit. Ir laiks kļūt pieaugušam un uzņemties kaut nelielu atbildību, – Džailss pielieca galvu, kā izrādīdams padevību.
Nākamajā rītā taksometrs aizveda Džailsu un Emmu uz vietējo dzelzceļa staciju īstajā brīdī, lai viņi iekāptu rīta vilcienā, kas devās uz Romu.
– Parūpējies par savu māsu! – tēvs atgādināja, kad abi devās projām no villas.
– Noteikti! – Džailss atsaucās, kad automašīna jau izkustējās no vietas.
Vairāki vīrieši piecēlās, lai piedāvātu vietu Emmai, kad viņa iegāja vagonā. Džailsam visu ceļu nācās nostāvēt kājās.
Ieradušies Romā, viņi ar taksometru aizbrauca uz Korso ielu, iekārtojās viesnīcā un tad devās uz Borgēzes villu. Džailsu satrieca daudzie jaunie uniformās ģērbušies puiši, varbūt tikai mazliet pieaugušāki par viņu pašu. Un gandrīz uz katra ēkas pīlāra vai laternas staba šajā pilsētā bija uzlīmēts plakāts ar Musolīni attēlu.
Viņi izkāpa no taksometra un cauri dārziem devās uz savu galamērķi, paiedami garām vēl daudziem uniformētiem jaunekļiem un visuresošajiem Dučes plakātiem. Beidzot viņi sasniedza lielisko Borgēzes villu.
Harijs bija uzrakstījis Džailsam, ka viņu ieplānotā villas apskate sāksies pulksten desmitos. Džailss ieskatījās pulkstenī. Bija mazliet pāri vienpadsmitiem, un tas nozīmēja, ka veiksmes gadījumā ekskursija jau tuvojās beigām. Viņš nopirka divas biļetes, vienu pasniedza Emmai un devās uz galeriju, lai sameklētu skolas grupu. Emma nesteidzīgi apbrīnoja Bernīni veidotās skulptūras, kuras bija izvietotas pirmajās četrās zālēs. Viņai nekur nebija jāsteidzas. Džailss savukārt skrēja no zāles uz zāli, līdz pamanīja jaunu puišu grupu. Visi bija ģērbušies tumši sarkanās žaketēs un melnās vilnas flaneļa biksēs un sadrūzmējušies ap nelielu portretu, kurā attēlots padzīvojis vīrs krēmkrāsas zīda sutanā un baltā mitrā.
– Redz, kur viņi ir! – Džailss sacīja, bet Emma nekur tuvumā nebija manāma. Nelicies vairs zinis par māsu, Džailss tuvojās grupai. Un piepeši Džailss pilnībā aizmirsa iemeslu, kura dēļ bija atbraucis uz Romu. Viņš bija kādu ieraudzījis…
– Karavadžo tūkstoš seši simti piektajā gadā tika uzdots uzgleznot pāvesta Pāvila Piektā portretu, – viņa sacīja ar tikko manāmu akcentu. – Jūs pamanīsiet, ka šis darbs nav pabeigts. Māksliniekam bija jābēg projām no Romas.
– Kāpēc, jaunkundz? – pavaicāja kāds zēns pirmajā rindā, un bija skaidri redzams, ka reiz nākotnē viņš varētu ieņemt Dīkinsa vietu.
– Viņš tika iesaistīts kādā dzērāju kautiņā un rezultātā nogalināja cilvēku.
– Vai viņš tika arestēts? – tincināja tas pats zēns.
– Nē, – gide atbildēja. – Karavadžo allaž pamanījās aizsteigties uz citu pilsētu un izvairīties no justīcijas spēkiem. Un visbeidzot Svētais Tēvs nolēma viņu apžēlot.
– Kāpēc? – zēns turpināja izvaicāšanu.
– Jo vēlējās, lai Karavadžo izpilda pasūtījuma darbus viņam. Vairāki no tiem joprojām ir to septiņpadsmit vidū, kas arī šodien apskatāmi Romā.
Tajā brīdī Harijs pamanīja Džailsu, kurš godbijīgi lūkojās uz gleznas pusi. Viņš pameta grupu un piegāja pie drauga. – Cik ilgi tu jau te stāvi? – Harijs vaicāja.
– Gana ilgi, lai iemīlētos, – Džailss atteica, un viņa skatiens bija kā piekalts pie gides.
Harijs iesmējās, kad saprata, ka draugs nevis skatās uz gleznu, bet nenovērš acu no elegantās, pašpārliecinātās jaunās sievietes, kura uzrunā zēnus. – Man liekas, ka viņa mazliet neiekļaujas tavā vecuma grupā, – aizrādīja Harijs. – Un man ir zināmas aizdomas, ka arī finansiālās iespējas jums ir dažādas.
– Esmu gatavs uzņemties risku, – sacīja Džailss. Gide vadīja grupu uz nākamo zāli, un Džailss paklausīgi tai sekoja, izvēlēdamies vietu, no kuras labi varēja redzēt skaisto meiteni, kamēr pārējie pētīja Antonio Kanovas radīto Paolīnas Borgēzes skulptūru. – Viņš, iespējams, ir izcilākais visu laiku skulptors, – gide sacīja. Džailss pat negrasījās viņai iebilst.
– Ar to arī mūsu ekskursija ir beigusies, – viņa paziņoja. – Tomēr, ja vēlaties kaut ko vaicāt, būšu te vēl piecas minūtes. Nevilcinieties, izmantojiet šo laiku!
Un Džailss nevilcinājās.
Uzjautrinādamies Harijs vēroja, kā viņa draugs droši pieiet pie jaunās itālietes un uzsāk sarunu tik nepiespiesti, it kā viņi būtu seni paziņas. Pat mazais zēns no pirmās rindas neuzdrošinājās viņu pārtraukt. Pēc dažām minūtēm Džailss atgriezās pie Harija ar platu smaidu sejā.
– Viņa piekrita šovakar ar mani kopā pavakariņot.
– Neticu, – attrauca Harijs.
– Tomēr ir kāda problēma… – Džailss turpināja, nelikdamies zinis par sava drauga vēlmi uzņemties Neticīgā Toma lomu.
– Man ir aizdomas, ka vairāk nekā viena. – … ko varētu atrisināt ar tavu palīdzību.
– Tev nepieciešama aizbildņa pavadība, – ieteicās Harijs, – gadījumam, ja situācija kļūtu nekontrolējama.
– Nē, ēzeli! Man vajag, lai tu parūpējies par manu māsu, kamēr Katerīna iepazīstinās mani ar Romas nakts dzīvi.
– Pat neceri! – attrauca Harijs. – Ne jau tālab, lai kļūtu par tavas māsas auklīti, es veicu visu šo garo ceļu uz Romu.
– Bet tu taču esi mans labākais draugs, – lūdzās Džailss.
– Ja man nepalīdzēsi tu, pie kā tad lai es vēršos?
– Varbūt pavaicā Paolīnai Borgēzei. Šaubos, ka viņa šim vakaram ieplānojusi kaut ko ļoti svarīgu.
– Tev tikai jāaizved mana māsa vakariņās un jāpierauga, ka desmitos viņa aiziet gulēt.
– Piedod, Džails, ka par to runāju, tomēr tu laikam atbrauci uz Romu, lai ēstu vakariņas kopā ar mani.
– Došu tev tūkstoš liras, ja uz laiku aizvāksi māsu no manas uzraudzības. Un mums taču vēl paliek kopīgas brokastošanas iespēja manā viesnīcā nākamajā rītā.
– Es neesmu tik viegli piekukuļojams.
– Un, – turpināja Džailss, izspēlēdams savu trumpja kārti, – es atdošu tev operas “Bohēma” ierakstu, kur dzied Karuzo.
Harijs pagriezās un pamanīja, ka viņam blakus stāv jauna meitene.
– Starp citu, – pavēstīja Džailss, – šī ir mana māsa Emma.
– Sveika! – sacīja Harijs un, atkal pievērsies Džailsam, teica: – Esam vienojušies.
Nākamajā rītā Henrijs pievienojās Džailsam viesnīcā uz brokastīm. Draugs viņu sagaidīja ar tādu pašu nekautrīgu smaidu, kāds viņa sejā rotājās pēc īpaši labiem panākumiem kriketa spēlē.
– Un kā tad Katerīna? – Harijs apjautājās, nemaz nevēlēdamies dzirdēt atbildi.
– Labāk par vispārdrošākajiem sapņiem.
Harijs jau grasījās iztaujāt sīkāk, bet pie viņa pienāca viesmīlis. – Man, lūdzu, kapučīno, – viņš pasūtīja un pēc tam vaicāja draugam: – Cik daudz viņa tev atļāva?
– Visu.
– Vai tu… – Harijam pavērās mute.
– Ko?
– Vai tu… – Harijs mēģināja atkārtoti.
– Jā?
– Vai redzēji viņu kailu?
– Jā, protams. – Pilnīgi visu?
– Saprotams, – Džailss atteica, kad Harijam priekšā tika nolikta kapučīno tase.
– Gan apakšu, gan augšu?
– Visu, – sacīja Džailss. – Un es pilnīgi nopietni saku “visu”.
– Vai tu pieskāries viņas krūtīm?
– Es pat laizīju viņas krūšu galus, – palielījās Džailss un iedzēra malku kafijas.
– Ko?
– Tu dzirdēji, ko es teicu, – attrauca Džailss.
– Bet… vai tu… es gribēju sacīt, vai tu…
– Jā, es to izdarīju.
– Cik reizes?
– Man pat sajuka skaits, – sacīja Džailss. – Viņa bija nepiesātināma. Septiņas. Varbūt arī astoņas. Viņa vienkārši neļāva man aizmigt. Es joprojām nebūtu atgriezies, ja vien viņai nevajadzētu steigties uz Vatikāna muzeju, lai vadītu ekskursiju kādai grupai.
– Un… ja nu viņa paliek stāvoklī? – bažīgi prasīja Harijs. – Neesi nu tik naivs, Harij! Papūlies atcerēties, ka viņa ir itāliete, – iedzēris vēl malku kafijas, Džailss piebilda. – Un kā uzvedās mana māsa?
– Maltīte bija lieliska, un tu man esi parādā Karuzo ierakstu.
– Tik ļauni? Nu ko… visi jau nevar būt uzvarētāji.
Neviens no viņiem pat nepamanīja, ka brokastu telpā ienākusi arī Emma. Pēkšņi viņa nostājās abiem blakus. Harijs pielēca kājās un piedāvāja viņai savu krēslu. – Atvainojiet, bet esmu spiests jūs pamest, – sacīja Harijs. – Man desmitos jābūt Vatikāna muzejā.
– Pasveicini Katerīnu no manis! – uzsauca Džailss, kad Harijs teju skriešus izsteidzās no brokastu telpas.
Džailss nogaidīja, līdz Harijs vairs nebija saskatāms, un tad vaicāja māsai: – Kā pavadījāt vakarvakaru?
– Varēja būt arī ļaunāk, – Emma atbildēja un paņēma kruasānu. – Viņš ir tāds varen nopietns, vai ne?
– Tev vajadzētu iepazīties ar Dīkinsu.
Emma iesmējās. – Vismaz ēdiens bija labs. Tikai paturi prātā, ka tagad man pieder tavs gramofons.
Trīsdesmit septītā nodaļa
Vēlāk Džailss to mēdza dēvēt par atmiņā paliekošāko savas dzīves nakti. Tiesa, nepareizu iemeslu pēc.
Gadskārtējais lugas iestudējums ir viens no galvenajiem pasākumiem Bristoles klasiskās ģimnāzijas notikumu kalendārā. Pilsēta lepojās ar savām teātra tradīcijām, un tūkstoš deviņi simti trīsdesmit septītā gada priekšnesumam vajadzēja būt īpaši kvalitatīvam.
Mācību iestāde, līdzīgi daudzām citām valstī, togad bija izvēlējusies Šekspīra darbu. Bija jāizlemj, kura luga tā būs – “Sapnis vasaras naktī” vai “Romeo un Džuljeta”. Doktors Pedžets deva priekšroku traģēdijai, turklāt viņam jau bija padomā Romeo lomas tēlotājs.
Pirmo reizi ģimnāzijas vēsturē no Redmeidas meiteņu skolas, kas atradās pilsētas otrā malā, tika uzaicinātas meitenes, kuras lugā spēlēs sieviešu lomas. Tomēr bija nepieciešamas vairākas iepriekšējas diskusijas ar skolas direktori Vebas jaunkundzi, kura uzstāja, ka jāievēro vesela virkne noteikumu, kas apmierinātu pat klostera priekšnieci.
Lugu bija paredzēts izrādīt secīgi trīs vakarus pēc kārtas semestra pēdējā nedēļā. Kā parasti, biļetes uz sestdienas priekšnesumu tika iztirgotas vispirms, jo lugas veidotāji un iesaistīto skolēnu vecāki gribēja noskatīties noslēguma izrādi.
Nervozēdams Džailss vestibilā ik pēc dažiem mirkļiem ielūkojās rokaspulkstenī, jo gaidīja ierodamies savu jaunāko māsu un vecākus. Viņš cerēja, ka Harija uzstāšanās atkal būs lieliska un tēvs beidzot tomēr atmaigs pret zēnu.
Bristol Evening World kritiķis Harija priekšnesumu bija novērtējis ar vārdiem: “Gadiem neatbilstīgi nobriedis tēlojums.” Tomēr augstākās uzslavas viņš bija pataupījis Džuljetas lomas atveidotājai, vēstot, ka tik aizkustinošu nāves ainu nav skatījis pat Stretfordā.
Džailss sarokojās ar Frobišera kungu, kurš bija ienācis vestibilā. Kādreizējais internāta vadītājs iepazīstināja Džailsu ar Holkoma kungu, un pēc tam abi kungi devās uz lielo zāli ieņemt savas vietas.
Pāri skatītāju rindām aizšalca klusa murdoņa, kad ienāca kapteinis Tārents un apsēdās savā vietā pirmajā rindā. Viņa nesenā iecelšana skolas pārvaldnieka amatā tika uzņemta ar vispārēju atbalstu. Pieliecies, lai pārmītu dažus vārdus ar kolēģiem, dažas rindas tālāk Vecais Deks pamanīja Meiziju Kliftoni un silti uzsmaidīja viņai, bet vīrieti, kurš sēdēja viņai blakus, nepazina. Nākamais pārsteigums viņu sagaidīja, kad viņš sāka lasīt tēlotāju vārdus.
Lielajā zālē kā vieni no pēdējiem ienāca ģimnāzijas direktors un Bārtones kundze. Viņi apsēdās pirmajā rindā blakus seram Volteram Beringtonam un kapteinim Tārentam.
Ar katru minūti Džailss kļuva nervozāks un jau sāka bažīties, vai vecāki vispār pagūs ierasties pirms priekškara pacelšanas.
– Atvaino, Džails, – sacīja māte, kad vecāki beidzot bija klāt. – Tā ir mana vaina, es zaudēju laika izjūtu, – viņa piebilda, kad kopā ar Greisu steidzās pa vestibilu uz priekšu. Tēvs sekoja viņām mazliet iepakaļ un izbrīnīti iepleta acis, ieraudzījis Džailsu. Tēvam Džailss nebija iedevis programmu, lai gan bija visu pastāstījis mātei, kura arī cerēja, ka Hugo beidzot sāks pret Hariju izturēties kā pret ģimenes draugu, nevis svešinieku.
Priekškars pacēlās gandrīz uzreiz pēc tam, kad Beringtoni bija apsēdušies savās vietās, un nepacietības pilni čuksti pāršalca zāli.
Kad Harijs pirmo reizi uznāca uz skatuves, Džailss paraudzījās uz savu tēvu. Nešķita, ka tēvs nekavējoties grasās kaut kā reaģēt, tādēļ Džailss mazliet nomierinājās. Pirmo reizi tajā vakarā. Tomēr šis laimīgā rimtuma brīdis turpinājās vienīgi līdz balles ainai, kad Romeo un Hugo pirmo reizi ieraudzīja Džuljetu.
Vairāki cilvēki, kuri sēdēja Beringtona tuvumā, pauda neapmierinātību ar nemierīgo skatītāju, kurš skaļi kaut ko čukstēja un pieprasīja, lai viņam tiek iedota programmiņa. Viņu aizkaitinājums tikai pieauga, kad Romeo sacīja: – Vai tā ir Kapuleti meita? – Beringtons piecēlās kājās un devās uz priekšu starp rindām, pat neskatīdamies, pilnīgi nelikdamies zinis par citu sēdētāju kājām, kurām gluži vienkārši brida pāri. Pēc tam viņš pa centrālo eju aizsoļoja līdz virpuļdurvīm un ienira naktī. Pagāja zināms laiks, līdz Romeo pilnībā atguvās.
Sers Volters pūlējās izlikties, ka viņam nav ne jausmas par to, kas notiek viņam aiz muguras. Kapteinis Tārents bija sadrūmis, tomēr turpināja vērot darbību uz skatuves. Kad viņš tomēr pagriezās, tad ieraudzīja, ka Kliftones kundze nav pievērsusi uzmanību Hugo Beringtona negaidītajai aiziešanai un klausās ik katrā vārdā, ko jaunie mīlētāji saka viens otram.
Starpbrīdī Džailss devās meklēt savu tēvu, tomēr nesekmīgi. Viņš pārbaudīja arī automašīnu novietnē, taču Bugatti nekur nebija manāms. Atgriezies vestibilā, Džailss pamanīja, ka vectēvs kaut ko čukst ausī viņa mātei.
– Vai Hugo ir pilnībā zaudējis sajēgu? – sers Volters vaicāja.
– Nē, saprāta viņam netrūkst, – Elizabete atbildēja, pat nepūlēdamās slēpt dusmas.
– Tad, Dieva dēļ, ko viņš īsti iedomājas, šādi rīkojoties?
– Man nav ne jausmas.
– Vai tas kaut kā varētu būt saistīts ar Kliftonu zēnu?
Elizabete būtu atbildējusi, ja vien pie viņiem nepienāktu kapteinis Tārents.
– Jūsu meitai ir ievērojams talants, – viņš sacīja Elizabetei, kad bija noskūpstījis viņai roku, – turklāt vēl arī tā priekšrocība, ka viņa mantojusi jūsu daili.
– Un jūs esat vecs glaimotājs, Džek, – viņa atteica un piebilda: – Domāju, ka ar manu dēlu Džailsu jūs neesat pazīstami.
– Labvakar, kungs! – sveicināja Džailss. – Man ir liels gods iepazīties ar jums. Atļaušos jūs apsveikt ar neseno iecelšanu amatā.
– Pateicos, jaunais cilvēk, – atbildēja Tārents. – Kā tev patīk drauga tēlojums?
– Visai iespaidīgs, bet… vai jūs zināt, ka…
– Labvakar, Beringtona kungs.
– Labvakar, direktor!
– Man laikam jāpievienojas garajai apsveicēju rindai, kas vēlas izteikt …
Kapteinis Tārents klusi aizslīdēja projām, lai pievienotos Harija mātei. Džailss noskatījās viņam nopakaļ un pabrīnījās par to, ka abi ir pazīstami. “Nez kā viņi iepazinušies?”
– Ļoti patīkami jūs satikt, kapteini Tārent.
– Man prieks jūs redzēt, Kliftones kundze. Jūs šovakar tik brīnišķīgi izskatāties! Ja Kerijs Grānts būtu zinājis, ka Bristolē sastopams šāds skaistums, viņš nemūžam nebrauktu uz Holivudu. – Pēc tam Vecais Džeks pieklusināja balsi. – Vai jums bija kaut mazākā nojausma par to, ka Emma Beringtone spēlē Džuljetu?
– Nē, Harijs man par to neieminējās, – Meizija atbildēja. – Bet… kālab lai viņš to būtu darījis?
– Atliek vien cerēt, ka savstarpējās simpātijas, kādas viņi demonstrēja uz skatuves, ir tikai labs tēlojums. Pretējā gadījumā mums varētu rasties milzīgas problēmas. – Viņš paraudzījās apkārt, lai novērtētu, vai neviens nevar noklausīties viņu sarunu. – Pieņemu, ka Harijam vēl neko neesat sacījusi?
– Ne vārda, – apstiprināja Meizija. – Un, spriežot pēc Hugo slimīgās reakcijas, arī viņam tas viss bija pilnīgs pārsteigums.
– Labvakar, kapteini Tārent, – sveicināja Mandejas jaunkundze un pieskārās Džeka rokai. Viņai blakus bija arī Tillijas jaunkundze. – Cik mīļi no jūsu puses, ka veicāt visu to garo ceļu no Londonas, lai redzētu sava aizbilstamā uzstāšanos.
– Mīļā Mandejas jaunkundze, – Džeks atteica. – Harijs ir arī jūsu aizbilstamais un ļoti priecāsies, kad uzzinās, ka esat ieradusies no Kornvolas, lai redzētu viņa tēlojumu. – Mandejas jaunkundze pasmaidīja, un jau tūlīt ieskanējās arī zvans, kas aicināja skatītājus atpakaļ zālē.
Kad visi bija apsēdušies savās vietās, pacēlās priekškars, un sākās otrais cēliens. Viens krēsls sestajā rindā tā arī palika uzkrītoši tukšs. Nāves aina lika sariesties asarām acīs pat tiem, kuri nekad neatļāvās publiski raudāt. Mandejas jaunkundze tik daudz asaru nebija slaucījusi kopš reizes, kad Harijam notika balss lūzums.
Tiklīdz priekškars aizvērās lugas beigās, publika piecēlās kājās. Harijs un Emma tika sagaidīti ar aplausu vētru, kad, sadevušies rokās, iznāca uz skatuves paklanīties. Uzgavilēja pat pieauguši vīri, kas reti izrādīja jūtas.
Mirklī, kad viņi pagriezās un paklanījās viens otram, Beringtones kundze pasmaidīja un nosarka. – Dievs debesīs! Viņi taču netēloja, – viņa sacīja pietiekami skaļi, lai to dzirdētu Džailss. Tieši par to pašu iedomājās arī Meizija Kliftone un Džeks Tārents, kad jaunie aktieri paklanījās vēl pēdējo reizi.
Beringtones kundze, Džailss un Greisa steidzās uz aizkulisēm, kur Romeo un Džuljeta, joprojām sadevušies rokās, uzklausīja daudzos slavinājuma vārdus.
– Tu biji lielisks, – sacīja Džailss un papliķēja draugam pa muguru.
– Mans tēlojums bija labs, – attrauca Harijs, – toties Emma bija vienkārši apbrīnojama.
– Un kad tas viss sākās? – Džailss čukstus pavaicāja.
– Romā, – Harijs ar nerātnu smaidu sejā atzinās.
– Padomā tik! Un es ziedoju savu Karuzo ierakstu, nemaz jau nerunājot par gramofonu, tikai tālab, lai savestu jūs abus kopā!
– Turklāt tu arī samaksāji par mūsu pirmā randiņa vakariņām.
– Kur tētis? – vaicāja Emma, skatīdamās apkārt.
Greisa jau dzīrās māsai visu izstāstīt, kad pie viņiem pienāca kapteinis Tārents.
– Apsveicu, manu zēn! – viņš sacīja. – Tavs tēlojums bija visai labs.
– Paldies, kungs! – tencināja Harijs. – Domāju, ka neesat pazīstams ar īsto šā uzveduma zvaigzni.
– Nē, jaunā dāma, bet ticiet man, ja es būtu gadus četrdesmit jaunāks, tad izgaiņātu visus savus konkurentus.
– Manām simpātijām pret jums netraucē neviens konkurents, – Emma atteica. – Harijs nemitējas vien stāstīt, cik daudz jūs viņa labā esat paveicis.
– Tas bija abpusēji, – Džeks sacīja. Harijs, pamanījis savu māti, piesteidzās viņai klāt un apskāva viņu.
– Es tik ļoti lepojos ar tevi! – Meizija sacīja.
– Paldies, mamm! Nāc, iepazīstināšu tevi ar Emmu Beringtoni, – viņš teica un aplika roku meitenei ap vidukli.
– Tagad es zinu, kālab jūsu dēls ir tik izskatīgs, – sacīja Emma un paspieda Harija mātes roku. – Es vēlētos jūs iepazīstināt ar manu mammu, – viņa piebilda.
Par tādu mirkli Meizija bija domājusi gadiem ilgi, taču nekad nebija spējusi iztēloties, ka viss norisināsies šādi. Viņa bažīgi un piesardzīgi tuvojās Elizabetei Beringtonei, taču tika sagaidīta ar draudzīgu smaidu un bija skaidrs, ka Hugo sievai nav ne mazākās nojausmas par saitēm, kas vieno Meiziju un viņas vīru.
– Un šis ir Etkinsa kungs, – Meizija sacīja. Kungs izrādes laikā bija sēdējis viņai blakus.
Ar Etkinsa kungu Harijs nekad iepriekš nebija ticies. Paskatījies uz kažoku, kas bija mātei mugurā, viņš nodomāja, vai tikai Etkinss nav tas iemesls, kura dēļ viņam tagad ir pat trīs pāri kurpju.
Harijs grasījās parunāt ar Etkinsa kungu, bet viņa nodomu iztraucēja doktors Pedžets, kurš nepacietīgi vēlējās iepazīstināt Hariju ar profesoru Henriju Vaildu. Zēns viņu jau uzreiz bija pazinis.
– Esmu dzirdējis, ka vēlies Oksfordā studēt angļu literatūru, – sacīja Vailds.
– Tikai tad, ja mans pasniedzējs būsiet jūs, kungs.
– Kā redzu, Romeo šarms aizkulisēs nav zudis.
– Un šī ir Emma Beringtone, kungs.
Oksfordas Mērtonas angļu valodas un literatūras profesors mazliet paklanījās. – Jūs bijāt visai apburoša, jaunkundz.
– Pateicos, kungs, – sacīja Emma. – Arī es ceru kļūt par jūsu studenti. – Nākamajam gadam esmu pieteikusies Samervilas koledžā.
Vecais Džeks paraudzījās uz Meiziju Kliftoni un nevarēja neievērot neslēptās šausmas viņas skatienā.
– Vecotēv, – Džailss sacīja, kad sers Volters bija pievienojies viņiem. – Man liekas, tu vēl neesi pazīstams ar manu labāko draugu Hariju.
Sers Volters draudzīgi sarokojās ar Hariju un pēc tam mīļi apskāva mazmeitu. – Es, vecs vīrs, ar jums lepojos, – viņš sacīja.
Džeku un Meiziju bija pārņēmusi sāpīga atskārsme, ka abiem jaunajiem mīlētājiem nav ne mazākās nojausmas par to, kādas problēmas viņi radījuši.
Sers Volters pavēlēja savam šoferim aizvest uz Menorhausu Beringtones kundzi un bērnus. Tuvojoties mājai, Džailss pamanīja, ka viesistabā vēl deg gaisma.
Kad šoferis bija viņus izlaidis pie mājas, Elizabete sūtīja Emmu, Džailsu un Greisu gulēt – tādā tonī, kādu neviens no viņiem mātes balsī nebija dzirdējis jau gadiem ilgi. Pēc tam viņa devās uz viesistabu. Džailss un Emma negribīgi vilkās augšā pa platajām kāpnēm un apsēdās uz augšējā pakāpiena. Greisa paklausīgi aizgāja uz savu istabu. Džailsam pat ienāca prātā, ka māte ar nolūku atstājusi durvis neaizvērtas.
Kad Elizabete iegāja istabā, viņas vīrs pat nepapūlējās piecelties. Viņa pamanīja, ka uz galda stāv pustukša viskija pudele un tai blakus glāze.
– Es nešaubos, ka tu vari izskaidrot savu nepiedodamo šāvakara izturēšanos.
– Man nekas nav jāpaskaidro.
– Paldies Dievam, Emmai izdevās saņemties, un tava satriecoši briesmīgā uzvedība nesabojāja uzstāšanos.
Beringtons ielēja glāzē vēl viskiju un iedzēra malku. – Esmu jau vienojies, ka Emmu nekavējoties pārcels uz citu skolu. Un nākamajā semestrī viņa mācīsies pietiekami tālā skolā, lai es varētu būt drošs, ka viņa nekad vairs netiekas ar to zēnu.
Emma, kas tobrīd sēdēja uz kāpnēm, izplūda asarās.
Džailss apskāva māsu.
– Ko gan Harijs Kliftons ir tādu nodarījis, ka tu rīkojies tik apkaunojoši?
– Nav tava darīšana.
– Pats par sevi saprotams, ka tā ir mana darīšana, – atteica Elizabete, pūlēdamās saglabāt mieru. – Mēs patlaban runājam par mūsu meitu un mūsu dēla labāko draugu. Ja Emma ir iemīlējusies šajā zēnā, un man liekas, ka tieši tā arī ir, es nevaru iedomāties jaukāku un piemērotāku puisi, kuram viņa varētu dāvāt savu sirdi.
– Harijs Kliftons ir padauzas dēls. Tieši tālab vīrs viņu pameta. Un es atkārtoju vēlreiz… Emmai nekad netiks ļauts atkal nonākt saskarē ar šo bastardu.
– Es iešu gulēt, kamēr vēl neesmu zaudējusi savaldīšanos, – sacīja Elizabete. – Un tu pat neiedomājies man pievienoties tādā dzēruma stāvoklī.
– Man ne prātā nenāktu tev pievienoties, lai kādā stāvoklī es arī būtu, – atteica Beringtons un atkal papildināja viskiju savā glāzē. – Cik vien spēju atcerēties, tu man guļamistabā neesi sniegusi nevienu apmierinājuma brīdi.
Emma pielēca kājās, aizskrēja uz savu istabu un aizslēdza durvis no iekšpuses. Džailss neizkustējās no vietas.
– Acīmredzot tu esi pārāk piedzēries, – sacīja Elizabete. – Parunāsim rīt, kad būsi skaidrā prātā.
– Mums no rīta nebūs nekā pārspriežama, – noņurdēja Beringtons brīdī, kad viņa sieva gāja ārā no istabas. Jau pēc brīža viņa galva atkrita uz spilvena, un viņš sāka krākt.
Nākamajā rītā astoņos atvilcis viesistabā aizkarus, Dženkinss neizrādīja ne mazāko izbrīnu, kad ieraudzīja, ka saimnieks cieši guļ zvilnī, joprojām ģērbies smokingā.
Rīta saules gaisma pamodināja Beringtonu. Viņš sakustējās un pamirkšķināja plakstus, tad paskatījās uz virssulaini un pēc tam ielūkojās pulkstenī.
– Apmēram pēc stundas Emmai pakaļ atbrauks mašīna, tāpēc parūpējies, lai viņa ir sakravājusi mantas un sagatavojusies doties projām.
– Emmas jaunkundzes te nav, kungs.
– Ko? Kur tad viņa ir? – skarbi noprasīja Beringtons, pūlēdamies uzslieties kājās, bet sagrīļojās un atkrita atpakaļ zvilnī.
– Man nav ne jausmas, kungs. Gan viņa, gan Beringtones kundze pēc pusnakts aizbrauca no mājām.
Trīsdesmit astotā nodaļa
– Kā tev liekas, kurp viņas varēja doties? – Harijs vaicāja pēc tam, kad Džailss bija izstāstījis, kas notika Menorhausā pēc viņu atgriešanās iepriekšējā vakarā.
– Nespēju pat iedomāties, – atbildēja Džailss. – Kad viņas devās projām, es jau biju aizmidzis. Un no Dženkinsa varēju uzzināt tikai to, ka viņas tūlīt pēc pusnakts ar taksometru aizbraukušas uz staciju.
– Un tu saki, ka vakar, kad atgriezāties, tavs tēvs bija piedzēries?
– Pilns kā mārks. Un atžirga tikai ap to laiku, kad es piecēlos uz brokastīm. Viņš kliedza un brēca uz katru, kurš patrāpījās ceļā, un pat mēģināja mani vainot tajā, kas noticis. Tad es arī nolēmu, ka pārcelšos dzīvot pie saviem vecvecākiem.
– Vai tavs vecaistēvs varētu zināt, kur viņas ir?
– Man tā neliekas, lai gan vecaistēvs, uzzinājis par to, ka viņas devušās projām, neizskatījās pārāk pārsteigts. Vecāmāte teica, ka es varot dzīvot pie viņiem, cik vien man pašam patiks.
– Viņas nevarētu būt Bristolē, – Harijs teica, – ja reiz taksometrs viņas aizveda uz staciju.
– Šobrīd viņas jau varētu būt jebkur, – sacīja Džailss.
Brīdi klusējis, Harijs ieminējās: – Varbūt viņas devās uz jūsu villu Toskānā?
– Maz ticams, – apšaubīja Džailss. – Tā ir pirmā vieta, kur tēvs viņas meklēs. Tur viņas ilgi nebūs drošībā.
– Tātad tai jābūt vietai, par kuru tavs tēvs tik ātri neiedomātos. – Abi zēni atkal klusēja. Tad Harijs sacīja: – Laikam tomēr ir kāds, kurš varētu zināt, kurp viņas devušās.
– Kurš tas būtu?
– Vecais Džeks, – atbildēja Harijs, kuram joprojām bija grūti pierast pie uzrunas “kapteinis Tārents”.
– Un kur viņš pašlaik varētu būt?
– Katrs, kurš lasa The Times, to zina, – Harijs īdzīgi sacīja.
Džailss draudzīgi uzsita draugam pa roku. – Un kur tad ir šī vieta, gudrīti?
– Savā birojā. Soho laukumā, ja pareizi atceros.
– Man vienmēr ir gribējies atrast pamatotu iemeslu, lai pavadītu dienu Londonā, – sacīja Džailss. – Žēl tikai, ka visu savu naudu es atstāju mājās.
– Tā nav problēma, – attrauca Harijs. – Es esmu bagāts. Tas Etkinss man iedeva piecīti. Tiesa, piekodināja, lai nopērku grāmatas.
– Nesatraucies, – mierināja Džailss. – Man ienāca prātā kāds alternatīvs plāns.
– Piemēram, kāds? – Harijs vaicāja, un izskatījās, ka viņā modusies cerība.
– Mēs vienkārši varam pagaidīt, līdz Emma tev atsūtīs vēstuli.
Tagad bija Harija kārta iedunkāt draugu. – Skaidrs, – viņš noteica. – Tagad labāk iesim, kamēr kāds nav attapies, kas mums padomā.
– Es neesmu pieradis braukt trešajā klasē, – Džailss sacīja, kad vilciens izkustējās no Templmīdsas stacijas.
– Tā kā maksāju es, tad tev nāksies pie tā pierast, – attrauca Harijs.
– Pastāsti, ar ko tavs draugs kapteinis Tārents īsti nodarbojas! – mudināja Džailss. – Zinu, ka valdība viņu iecēlusi par Pilsoņu pārvietošanas vienības direktoru. Izklausās ļoti iespaidīgi, tomēr īsti neesmu pārliecināts, kādu darbu tur veic.
– Viņš ir atbildīgs par dzīvesvietas nodrošināšanu bēgļiem, jo īpaši ģimenēm, kuras aizbēgušas no tirānijas nacistiskajā Vācijā, – Harijs skaidroja, – pats viņš apgalvo, ka turpinot sava tēva iesākto darbu.
– Nopietni darbojas tas tavs draugs kapteinis Tārents! Īsta klase!
– Tu vēl nezini ne pusi no tā, – sacīja Harijs.
– Uzrādiet, lūdzu, biļetes!
Lielāko daļu brauciena laika abi zēni pavadīja minējumos, kur tad īsti varētu būt Džailsa mamma un māsa, tomēr, kad vilciens iebrauca Pedingtonas stacijā, viņi nebija ne par mata tiesu tikuši tuvāk atbildei.
Viņi nopirka metro biļetes līdz Lestera skvēram un, iznākuši saules gaismā, sāka meklēt Soho laukumu. Kamēr zēni gāja pa Vestendu, Džailsa uzmanību novērsa spožās neona gaismas un veikalu skatlogi, kuros bija izliktas preces, kādas viņi vēl nekad nebija redzējuši, un Harijs laiku pa laikam bija spiests viņam atgādināt to, kālab viņi vispār atbraukuši uz Londonu.
Soho laukumā viņi nekādi nevarēja neievērot nogurušo un noputējušās drānās tērpto vīriešu, sieviešu un bērnu rindu, kas noliektām galvām gāja iekšā un ārā no milzīgās ēkas laukuma tālākajā stūrī.
Abi jaunie puiši, kas bija ģērbušies žaketē un pelēkās vilnas flaneļa biksēs, starp šiem cilvēkiem izskatījās neiederīgi. Viņi iegāja ēkā, un norāžu bultas vēstīja, ka jādodas uz trešo stāvu. Vairāki bēgļi piespiedās gaiteņa sienai, lai dotu jaunekļiem ceļu, jo pieņēma, ka viņi te ieradušies oficiālās darīšanās.
Džailss un Harijs nostājās garās rindas galā pie direktora kabineta un būtu tur pavadījuši visu dienu, bet viņus pamanīja no kabineta iznākusī sekretāre. Viņa piegāja pie Harija un vaicāja, vai viņš ieradies pie kapteiņa Tārenta.
– Jā, – zēns atbildēja. – Viņš ir sens draugs.
– Zinu, – sieviete atteica. – Es jūs uzreiz pazinu.
– Kā? – nesaprata Harijs.
– Viņam uz rakstāmgalda ir jūsu fotogrāfija, – sieviete paskaidroja. – Nāciet, kapteinis Tārents priecāsies jūs redzēt. Vecā Džeka seju izgaismoja prieks, kad viņš ieraudzīja abus zēnus, pareizāk sakot, abus jaunos vīriešus. – Cik patīkami jūs redzēt! – viņš sacīja un strauji piecēlās no krēsla, lai ar viņiem sasveicinātos. – No kā tad bēgam šajā reizē? – viņš pavaicāja ar smaidu sejā.
– No mana tēva, – klusi atteica Džailss.
Vecais Džeks aizvēra durvis un pēc tam mudināja abus jauniešus apsēsties uz neērtā dīvāna. Viņš pievilka tuvāk krēslu un uzmanīgi noklausījās visu, kas noticis pēc tikšanās iepriekšējās dienas vakarā.
– Protams, es redzēju, ka tavs tēvs aizsteidzas projām no teātra, – Vecais Džeks sacīja. – Tomēr man ne prātā nevarēja ienākt, ka viņš pret tavu māti un māsu izturēsies tik šausmīgi.
– Vai jums ir kaut mazākā nojausma par to, kur viņas abas varētu būt, kungs? – vaicāja Džailss.
– Nē. Taču es varētu izteikt minējumu, ka viņas apmetušās pie tava vecātēva.
– Nē, kungs. Es šo rītu pavadīju kopā ar vectēvu, un pat viņš nezina, kurp abas devušās.
– Es neprecizēju, pie kura vectēva, – sacīja Džeks.
– Pie lorda Hārvija? – vaicāja Harijs.
– Es gandrīz varētu saderēt, ka tā, – atteica Vecais Džeks. – Tur viņas jutīsies drošībā un būs pārliecinātas par to, ka Beringtons vismaz divreiz padomās pirms došanās uz turieni.
– Bet vectēvam ir vismaz trīs mājas, cik man zināms, – sacīja Džailss. – Nemaz nesaprotu, kur uzsākt meklējumus.
– Es nu gan esmu bijis neattapīgs! – Harijs noteica. – Es taču precīzi zinu, kur viņš atrodas.
– Tu zini? – pārvaicāja Džailss. – Kur?
– Savā lauku īpašumā Skotijā.
– Izklausās, ka esi ļoti pārliecināts, – ierunājās Vecais Džeks.
– Tikai tāpēc, ka pagājušajā nedēļā viņš Emmai bija atsūtījis īsu vēstulīti ar paskaidrojumu, kālab nevarēs ierasties uz izrādi. Kā liekas, decembri un janvāri viņš vienmēr pavada Skotijā. Taču… sasodīts, adresi es nespēju atcerēties.
– Malgelrijas pils. Netālu no Malgelrijas Hailendsā.
– Iespaidīgi, – noteica Džeks.
– Tomēr tas nav tik vienkārši, kungs. Es tikai gadiem esmu sūtījis apsveikumus un pateicības vārdus saviem radiniekiem, kad mamma to lika darīt. Es nekad neesmu bijis Skotijā, un man nav ne jausmas, kur tā pils atrodas.
Vecais Džeks piecēlās un no plaukta aiz rakstāmgalda izņēma milzīgu atlantu, satura rādītājā sameklēja Malgelriju, tad atrada to uz kartes un atvērto atlantu nolika priekšā uz rakstāmgalda. Ar pirkstu velkot no Londonas uz Skotiju, viņš sacīja: – Jums nāksies pārlaist nakti Edinburgā, bet pēc tam ar vietējo vilcienu doties uz Malgelriju.
– Domāju, ka šādam ceļam mums vairs nepietiks naudas, – atzina Harijs, ieskatījies makā.
– Tad jau man nāksies parūpēties par jūsu braukšanas dokumentiem, vai ne? – noteica Vecais Džeks. Viņš atvēra sava rakstāmgalda atvilktni, izņēma no turienes dzeltenbrūnu bloknotu un izplēsa no tā divas veidlapas. Viņš tās aizpildīja, uzspieda zīmogu un parakstījās. – Galu galā, – viņš sacīja, – ir skaidri redzams, ka jūs esat bēgļi bezvalstnieki, kas meklē mājas.
– Paldies, kungs! – tencināja Džailss.
– Vēl tikai viens padoms uz atvadām, – sacīja Vecais Džeks un piecēlās no rakstāmgalda. – Hugo Beringtons nav tas cilvēks, kurš pacietīs, ka viņam kāds stājas ceļā. Lai gan esmu pilnībā pārliecināts, ka viņš nedarīs neko tādu, kas varētu aizkaitināt lordu Hārviju, nav nekādas garantijas, ka šādu attieksmi viņš demonstrēs arī pret tevi, Harij. Tāpēc esi uzmanīgs! Ja jūsu ceļā patrāpās kāds klibs vīrs, – Vecais Džeks piebilda, – esiet piesardzīgi! Šis cilvēks strādā Džailsa tēva labā. Viņš ir gudrs un attapīgs, bet vissvarīgākais ir tas, ka viņš ir uzticams vienīgi savam naudas devējam.
Trīsdesmit devītā nodaļa
Džailss un Harijs atkal nonāca trešās klases vagonā, tomēr abi jaunieši bija tik pārguruši, ka cieši aizmiga, par spīti nemitīgajai durvju virināšanai nakts laikā, vilciena riteņu klaboņai un signāla skaļajai svilpei.
Džailss spēji pamodās, kad dažas minūtes pirms sešiem no rīta vilciens iebrauca Ņūkāslā. Pa logu viņš ieraudzīja nomācoši pelēkas debesis, kā arī kareivju rindas, kas uz perona gaidīja iekāpšanu. Seržants salutēja leitnantam, kurš neizskatījās neko daudz vecāks par Džailsu un vaicāja: – Vai atļausiet iekāpšanu, kungs?
Jaunais virsnieks atbildēja uz militāro sveicienu un klusākā balsī sacīja: – Rīkojieties, seržant! – Un kareivji cits pēc cita sakāpa vagonā.
Tuvējā kara draudi un jautājums par to, vai viņam un Harijam nāksies vilkt uniformu vēl pirms iestāšanās Oksfordā, pastāvīgi atgriezās Džailsa prātā. Viņa tēvocis Nikolass, ko zēns savā mūžā nebija saticis, reiz bija tāds pats jauns virsnieks kā uz perona redzētais. Viņš bija komandējis kareivju vadu un Iprā tika nogalināts. Džailss iedomājās par to, kādas kaujas tiks pieminētas vēlāk, ja patiešām atkal izcelsies pasaules karš.
Džailss iztrūkās no pārdomām, jo vagona logā likās pazibam kāds garāmejošs stāvs. Viņš apcirtās apkārt, bet nekas vairs nebija redzams. “Vai kapteiņa Tārenta brīdinājums būtu pamudinājis uz visu skatīties pārāk aizdomīgi? Bet varbūt tā bija tikai sagadīšanās?”
Harijs joprojām bija cieši aizmidzis. Bet laikam jau viņš nebija gulējis iepriekšējās divas naktis. Kad vilciens iebrauca Berikā pie Tvīdas, Džailss pamanīja, ka tas pats vīrietis atkal noiet gar viņu kupeju. Tikai viens mirklis, skatiens, un viņš jau bija pazudis. Tā noteikti vairs nebija uzskatāma par sagadīšanos. “Vai viņš pārbauda, kādā stacijā mēs izkāpsim?”
Beidzot pamodies, Harijs samirkšķināja plakstus un izstaipīja rokas. – Esmu izsalcis, – viņš paziņoja.
– Manuprāt, vilcienā ir kāds, kurš mums seko, – Džailss pieliecās viņam tuvāk un pačukstēja.
– Kāpēc tu tā domā? – Harijs vaicāja, piepeši pilnībā pamodies.
– Kāds vīrs pārāk bieži staigā gar mūsu kupeju.
– Uzrādiet biļetes, lūdzu!
Džailss un Harijs pasniedza savus braukšanas dokumentus kontrolierim. – Cik ilgi šis vilciens gaida katrā stacijā? – pēc tam vaicāja Džailss.
– Tas atkarīgs no tā, vai iekļaujamies grafikā, vai arī no tā atpaliekam, – kontrolieris atbildēja mazliet nogurušā balsī, – tomēr nekad tas nebūs mazāk par četrām minūtēm, kā nosaka mūsu kompānijas kārtība.
– Kāda būs nākamā pietura?
– Danbāra. Mums vajadzētu būt tur apmēram pēc trīsdesmit minūtēm. Bet jums abiem taču jābrauc uz Malgelriju? – viņš piebilda un pēc tam aizgāja uz nākamo kupeju.
– Ko tas viss nozīmēja? – vaicāja Harijs.
– Centos noskaidrot, vai mūs patiešām izseko, – atbildēja Džailss. – Un mana plāna nākamajā daļā būsi iesaistīts arī tu.
– Kāda loma man šoreiz paredzēta? – vaicāja Harijs, apsēdies uz sola malas.
– Nu, Romeo tas nebūs pavisam noteikti, – attrauca Džailss. – Kad vilciens apstāsies Danbārā, es gribu, lai tu izkāp no vagona, bet es skatīšos, vai tev kāds seko. Kad būsi uz perona, steidzīgi soļo uz barjeras pusi, tad pagriezies atpakaļ, ieej uzgaidāmajā zālē un nopērc tasi tējas. Atceries, ka tev būs tikai minūtes, lai visu izdarītu un atgrieztos atpakaļ vagonā. Lai ko tu arī darītu, neatskaties, jo citādi viņš zinās, ka esam viņam uz pēdām.
– Ja kāds mums patiešām seko, tad viņš vairāk interesēsies par tevi, nevis mani.
– Man tā neliekas, – atteica Džailss, – un tā noteikti nav, ja kapteinim Tārentam ir taisnība. Turklāt man ir tāda sajūta, ka tavs draugs zina vairāk, nekā ir gatavs to atzīt.
– Tas manu pārliecību nekādi nevairo, – atzinās Harijs.
Pēc pusstundas vilciens ieripoja Danbārā. Harijs atvēra vagona durvis, izkāpa uz perona un devās uz izejas pusi.
Gandrīz netverami īsā mirklī Džailss pamanīja, ka Harijam seko svešais vīrietis.
– Tā, tu esi man rokā! – Džailss noteica, atspiedās pret sēdekļa atzveltni un aizvēra acis. Viņš bija pārliecināts, ka vīrietis atgriezīsies, lai pārliecinātos, vai arī Džailss nav izkāpis no vagona, kad būs ieraudzījis, ka Harijs tikai nopērk tēju.
Džailss atvēra acis, kad kupejā ienāca Harijs, nesdams šokolādes tāfelīti.
– Nu, – Harijs vaicāja, – vai kādu redzēji?
– Protams, – Džailss atbildēja. – Viņš iekāpa atpakaļ vilcienā.
– Kā viņš izskatās? – Harijs interesējās, pūlēdamies, lai balsī neskanētu bažas.
– Es viņu redzēju tikai ļoti īsu mirkli, – atbildēja Džailss, – bet varu sacīt, ka viņam ir ap četrdesmit, augums nedaudz virs sešām pēdām, elegants apģērbs un ļoti īsi mati. Un tu noteikti pamanīsi, ka viņš klibo.
– Tad nu tagad mēs zinām, ar ko mums darīšana. Ko tālāk, Šerlok?
– Vispirms, Vatson, jāatceras, ka mums ir dažas priekšrocības.
– Es nespēju iedomāties pat vienu, – attrauca Harijs.
– Sāksim ar to, ka mēs zinām par izsekošanu, bet viņam nav ne jausmas par to, ka mēs zinām. Tāpat ir skaidrs, ka viņš neko nezina par mūsu galamērķi. Turklāt mēs esam arī labā fiziskā formā un vismaz uz pusi jaunāki nekā viņš. Klibums viņam neļaus pārvietoties tik ātri, kā to varam mēs.
– Tev labi izdodas, – uzslavēja Harijs.
– Man ir viena priekšrocība, – Džailss sacīja. – Es esmu sava tēva dēls.
Kad vilciens iebrauca Edinburgas Veiverlijas stacijā, Džailss un Harijs jau daudzas reizes bija pārrunājuši turpmākās rīcības plānu. Viņi izkāpa no vagona un lēnām soļoja uz barjeras pusi.
– Pat neiedomājies skatīties atpakaļ! – Džailss brīdināja, kad bija uzrādījis savu braukšanas dokumentu un devās uz taksometru rindas pusi.
– Uz viesnīcu Royal, – viņš sacīja taksometra vadītājam. – Un… vai jūs varētu pateikt man, ja mums sekotu cits taksometrs? – viņš piebilda, bet pēc tam apsēdās blakus Harijam aizmugurē.
– Tieši tā, – bilda taksometra šoferis un uzsāka braukt, iekļaujoties satiksmes dzīvajā plūdumā.
– Kā tu zini, ka Edinburgā ir viesnīca Royal? – Harijs vaicāja
– Katrā pilsētā ir viesnīca Royal, – atteica Džailss.
Pēc dažām minūtēm taksometra vadītājs sacīja: – Īsti pārliecināts neesmu, bet tas otrs taksis ir mums gluži tuvu.
– Labi, – atteica Džailss. – Cik maksās brauciens līdz viesnīcai Royal?
– Divus šiliņus, kungs.
– Došu jums četrus, ja varēsiet pazust no viņa redzesloka. Vadītājs nekavējoties iespieda akseleratora pedāli grīdā, un abi zēni no spējās ātruma maiņas atkrita atpakaļ sēdeklī. Džailss veikli attapās, paraudzījās atpakaļ un ievēroja, ka arī otrs taksometrs uzņēmis ātrumu. Viņi bija izrāvušies sešdesmit vai septiņdesmit jardus priekšā, bet Džailss saprata, ka šis pārsvars nebūs ilgs.
– Šoferīt, iebrauciet nākamajā kreisajā pagriezienā un pēc tam uz mirkli samaziniet ātrumu. Kad mēs būsim izlēkuši, turpiniet braukt Royal viesnīcas virzienā un apstājieties tikai pie pašas viesnīcas. – Vadītājs pastiepa roku, un Harijs viņam plaukstā ielika divus florīnus. – Kad izlēkšu, – Džailss teica Harijam, – tu seko man un dari precīzi to pašu, ko es. – Harijs pamāja ar galvu.
Taksometrs spēji iegriezās ap stūri un tad uz īsu mirkli palēnināja gaitu. Džailss atvēra durvis. Viņš izlēca uz ietves, nogāzās zemē, ātri atguvās un iemetās tuvākajā veikalā, kur pieplaka grīdai. Pēc sekundes viņam sekoja Harijs un aizcirta automašīnas durvis. Kad otrs taksometrs aiztraucās garām, viņš jau gulēja blakus draugam uz grīdas.
– Vai varu jums palīdzēt? – rokas uz gurniem salikusi, vaicāja pārdevēja un cieši skatījās uz abiem zēniem, kuri bija nogāzušies uz grīdas.
– Jūs jau to esat izdarījusi, – Džailss paskaidroja, piecēlās kājās un jauki uzsmaidīja viņai, pēc tam notīrīja drēbes, pateicās un klusējot izgāja no veikala.
Harijs piecēlies izrādījās aci pret aci ar manekenu, kuram bija slaids viduklis un mugurā vien korsete. Puisis koši nosarka un izskrēja ārā no veikala, lai pievienotos draugam, kurš jau gaidīja uz ietves.
– Es īpaši nepaļaujos uz to, ka klibais vīrietis reģistrēsies viesnīcā Royal, – sacīja Džailss, – tāpēc būs labāk, ja sāksim kustēties uz priekšu.
– Piekrītu, – atteica Harijs, un Džailss ar žestu apturēja nākamo taksometru. – Uz Veiverlijas staciju, – viņš norādīja un pēc tam apsēdās aizmugurē.
– Zini, Harij, tev vajadzētu mazāk lasīt Džozefa Konrāda darbus, bet vairāk pievērsties Džonam Bakenam, ja vēlies zināt, kā ceļot pa Skotiju, kad tev seko viltīgs pretinieks.
Brauciens uz Malgelriju bija daudz lēnāks un neinteresantāks par ceļu uz Edinburgu. Un tuvumā nebija manāms neviens klibs sekotājs. Kad lokomotīve beidzot ieripināja savus četrus vagonus un divus pasažierus stacijā, saule bija tikko kā pazudusi aiz augstākā kalna virsotnes. Stacijas priekšnieks stāvēja uz perona un pārbaudīja jaunekļu braukšanas dokumentus. Šis bija pēdējais vilciens tajā dienā.
– Vai ir kāda cerība dabūt taksometru? – Džailss vaicāja, kad bija pasniedzis stacijas priekšniekam braukšanas dokumentus.
– Nē, kungs, – stacijas priekšnieks atteica. – Džoks ap sešiem devās uz mājām, lai iedzertu tasi tējas. Viņš neatgriezīsies ātrāk kā pēc stundas.
Džailss gribēja pavaicāt stacijas dežurantam par to, cik gan loģisks ir šāds Džoka solis, taču viņš nolēma to nedarīt, bet uzdeva citu jautājumu: – Tad varbūt jūs būsiet tik laipns un pasacīsiet, kā mēs varētu nokļūt uz Malgelrijas pili.
– Jums nāksies iet kājām, – stacijas priekšnieks paskaidroja.
– Un kādā virzienā mums vajadzētu doties? – vaicāja Džailss, pūlēdamies apvaldīt aizkaitinājumu.
– Tas ir tur, tajā pusē. Apmēram trīs jūdžu attālumā, – vīrietis paskaidroja, norādot uz ceļu kalnup. – Garām nepaiesiet.
Izrādījās, ka “tajā pusē” ir vienīgā puslīdz pareizā informācija, ko viņiem bija sniedzis stacijas priekšnieks. Jaunekļi bija nosoļojuši jau apmēram stundu, apkārtni klāja piķa melna tumsa, taču no pils nebija ne miņas.
Džailss jau sāka prātot par to, ka pirmā nakts Hailendsā viņiem būs jāpavada zem klajas debess un viņu vienīgā sabiedrība būs aitu ganāmpulks, bet tad Harijs piepeši iesaucās: – Re, kur tā ir!
Cauri tumsai un miglai Džailss pūlējās kaut ko saskatīt, tomēr pils aprises nebija redzamas, bet omu uzlaboja vismaz gaismas atspīdumi vairākos logos. Viņi, noguruma mākti, turpināja ceļu un sasniedza milzīgus dzelzī kaltus vārtus. Tie nebija aizslēgti. Viņi soļoja pa garo piebraucamo ceļu, un Džailss saklausīja riešanu, taču suņi nebija manāmi. Nogājuši vēl apmēram jūdzi, viņi sasniedza tiltiņu, kas veda pār aizsarggrāvi, un tālāk ievēroja arī masīvas ozolkoka durvis, kas neradīja iespaidu, ka svešinieki te būtu gaidīti.
– Runāšanu atstāj manā ziņā, – sacīja Džailss, kad abi bija nokļuvuši tiltiņa otrā pusē un apstājušies pie durvīm.
Tiklīdz Džailss trīs reizes ar dūri uzsita pa durvīm, tās atvērās, un viņi ieraudzīja milzīga auguma vīru skotu nacionālajā tērpā un tumšā žaketē. Viņam bija arī balts krekls un balts tauriņš ap kaklu. Pils saimniecības pārzinis nolūkojās uz piekusušajiem un noputējušajiem ceļiniekiem, kas stāvēja viņa priekšā. – Labvakar, Džailsa kungs, – sveicināja vīrs, lai gan nekad iepriekš Džailsu nebija ne acīs redzējis. – Lords jūs jau kādu laiku gaida un vēlētos zināt, vai jūs pievienosieties viņam uz vakariņām.
Četrdesmitā nodaļa
DŽAILSS UN HARIJS KLIFTONS IR CEĻĀ UZ MALGELRIJU – (PUNKTS) – AP SEŠIEM VAJADZĒTU IERASTIES GALAMĒRĶĪ – (PUNKTS)
Lords Hārvijs pasniedza telegrammu Džailsam un iesmējās. – To sūtīja mūsu kopējais draugs kapteinis Tārents. Viņš vienīgi kļūdījās par jūsu ierašanās laiku.
– Mums visu ceļu no stacijas nācās noiet kājām, – paskaidroja Džailss, kāri ēdot.
– Jā, es apsvēru domu par mašīnas sūtīšanu jums pretī, lai sagaidītu pēdējā vilciena ierašanos, – sacīja lords Hārvijs. – Taču nekas tik labi neuzkurina apetīti kā īsti kārtīga pastaiga Hailendsā.
Harijs smaidīja. Kopš brīža, kad viņi bija apsēdušies pie vakariņu galda, viņš gandrīz nebija runājis. Tā kā Emmai tika ierādīta vieta galda tālākajā galā, tad viņam nācās samierināties ar reizumis pārmītiem sapņainiem skatieniem un pārdomām par to, vai viņiem vispār tiks atvēlēts laiks divatnei.
Pirmajā ēdienā tika pasniegta bieza vira kalniešu gaumē, un savu bļodu Harijs iztukšoja pat pārāk ātri. Kad Džailss vēlējās papildporciju, arī Harijs to palūdza sev. Viņš izēstu arī trešo, ja vien visi pārējie jau nebūtu uzsākuši pieklājīgas sarunas un negaidītu, kamēr viņi ar Džailsu būs tikuši galā ar viru, lai varētu pasniegt otro ēdienu.
– Un nesatraucieties, neviens neraizēsies, kur jūs abi esat pazuduši, – sacīja lords Hārvijs. – Es nosūtīju telegrammas seram Volteram un Kliftones kundzei un pavēstīju, ka abi esat sveiki un veseli. Es sevi neapgrūtināju ar tava tēva informēšanu, Džails, – viņš piebilda bez liekiem komentāriem. Džailss redzēja, kā viņa māte sakniebj lūpas.
Pēc dažiem mirkļiem atvērās ēdamistabas durvis, un ienāca vairāki livrejās tērpti kalpotāji, lai novāktu pirmā ēdiena šķīvjus. Viņiem sekoja trīs citi kalpotāji, kas nesa sudraba paplātes un uz tām, kā likās Harijam, atradās sešas mazas vistiņas.
– Ceru, ka jums garšo rubeņi, Kliftona kungs, – sacīja lords Hārvijs, kad puisim priekšā tika nolikts putna cepetis. Lords bija pirmais cilvēks, kurš jebkad Hariju nosaucis par Kliftona kungu. – Es pats tos nomedīju.
Harijs nekādi nespēja izdomāt piemērotu atbildi. Viņš vēroja, kā Džailss paņem nazi un dakšiņu un sāk griezt mazus gabaliņus no putna cepeša. Tas viņam atsauca atmiņā abu pirmās kopīgās vakariņas Svētā Bedas skolā. Līdz brīdim, kad šķīvji jau bija iztukšoti, Harijs bija apēdis vien trīs kumosus un domāja par to, cik ilgam laikam jāpaiet, lai viņš kļūtu gana pieaudzis un spētu pateikt: “Nē, paldies! Es labāk vēlētos vēl šķīvīti zupas.”
Mazliet labāk kļuva, kad tika atnests un galda vidū nolikts milzīgs šķīvis ar dažādiem augļiem, kādus Harijs iepriekš vēl nekad nebija redzējis. Viņš mājastēvam labprāt būtu pavaicājis, kā tos visus sauc un no kādām zemēm tie atvesti, taču tad viņš atcerējās savu neveiksmi ar pirmo banānu un samierinājās ar to, ka vēroja Džailsu un centās iegaumēt, kas mizojams, kas griežams un ko var gluži vienkārši tāpat nokost.
Kad viņš bija notiesājis augļus, atnāca kalpotājs un blakus viņa šķīvim nolika trauku ar ūdeni. Harijs jau grasījās to izdzert, kad pamanīja, ka lēdija Hārvija iemērc ūdenī pirkstus un jau pēc brīža apkalpotājs iedod viņai lina salveti, lai rokas varētu noslaucīt. Harijs arī iemērca pirkstus ūdenī. Un – tavu brīnumu – arī viņam rokā uzradās salvete.
Pēc vakariņām dāmas devās uz viesistabu. Harijs vēlējās viņām pievienoties, lai izstāstītu Emmai itin visu, kas notika pēc tam, kad viņa uz skatuves bija noindējusies. Taču lords Hārvijs, tiklīdz viņa bija izgājusi no istabas, atkal apsēdās savā krēslā un deva zīmi sulainim, ka vēlas cigāru, bet otrs sulainis ielēja viņam krietnu glāzi konjaka.
Iedzēris malku, lords pamāja ar galvu, un tādas pašas glāzes tika noliktas priekšā Harijam un Džailsam. Un arī tajās sulainis ielēja to pašu dzērienu.
– Tātad, – sacīja lords Hārvijs, kad bija izpūtis vairākus mīkstus dūmu mākoņus, – kā noprotu, jūs abi cerat iestāties Oksfordā.
– Harijs noteikti tiks, – Džailss atbildēja. – Man pa vasaru vēl vajadzēs krietni pagatavoties.
– Džailss ir pārāk pieticīgs, – ierunājās Harijs. – Viņam ir tikpat lielas izredzes uz vietu Oksfordā, cik man. Viņš ir ne tikai kriketa komandas kapteinis, bet arī skolas kapteinis.
– Nu ko… ja jums paveiksies ar iestāšanos, tad varu droši sacīt, ka tur pavadītie gadi būs laimīgākie jūsu dzīvē. Pieņemot, ka Herr Hitler nebūs tik neprātīgs un nemēģinās atkārtoti uzsākt karu, lai mainītu rezultātu.
Visi trīs pacēla glāzes, un Harijs nobaudīja savu pirmo konjaka malku. Viņam tas negaršoja, un viņš ieprātojās par to, vai par lielu nepieklājību tiktu uzskatīts tas, ja viņš glāzi neiztukšos. Viņam palīgā nāca pats lords Hārvijs.
– Varbūt tagad ir laiks pievienoties dāmām, – viņš sacīja un izdzēra savu glāzi, pēc tam ielika cigāru pelnu traukā, piecēlās kājās un devās ārā no ēdamistabas, negaidīdams kāda cita viedokli. Abi jaunekļi viņam sekoja gaitenī un viesistabā.
Lords Hārvijs apsēdās blakus Elizabetei. Džailss piemiedza ar aci Harijam un devās pāri telpai, lai iekārtotos blakus savai vecmāmiņai. Harijs ieņēma vietu uz dīvāna blakus Emmai.
– Tā bija patiesi galanta rīcība, ka tu veici visu šo ceļu, lai pievienotos man, – viņa sacīja un pieskārās Harija rokai.
– Man ir ļoti žēl, ka pēc izrādes viss izvērtās tik negaidīti nelāgi. Ceru tikai, ka es nebiju galvenais nelaimes cēlonis.
– Kā gan tu varētu būt atbildīgs par to, Harij? Tu nekad neesi rīkojies tā, lai manam tēvam būtu iemesls tā izteikties par manu mammu!
– Visiem taču ir zināma tava tēva nostāja, ka mēs nedrīkstam būt viens otra tuvumā. Pat uz skatuves.
– Parunāsim par to nākamajā rītā, – Emma nočukstēja. – Mēs varēsim doties garā pastaigā pa kalniem un būsim tikai divi vien, un mūsu sarunas varēs noklausīties tikai lopi, kas ganās kalnienē.
– Gaidīšu ar nepacietību, – atteica Harijs. Viņam ļoti gribējās saņemt Emmas roku savējā, taču pārāk daudzi acu pāri vērās uz viņiem abiem.
– Jaunie cilvēki, jūs noteikti esat pamatīgi noguruši pēc tik grūta ceļa, – ierunājās lēdija Hārvija. – Dodieties nu droši pie miera. Tiksimies atkal rīt pie brokastīm!
Harijam negribējās gulēt. Viņš vēlējās palikt kopā ar Emmu un noskaidrot, vai viņai izdevies uzzināt, kālab tēvs ir tik ļoti pret abu attiecībām. Toties Džailss nekavējoties piecēlās kājās, noskūpstīja uz vaiga savu vecmāmiņu un māti un pateica lordam Hārvijam arlabunakti. Harijam nekas cits vairs neatlika un bija jāseko drauga piemēram. Viņš pieliecās un noskūpstīja Emmu uz vaiga, pateicās pils īpašniekiem par brīnišķīgo vakaru un sekoja Džailsam ārā no istabas.
Viņi devās uz priekšu pa gaiteni, un Harijs palēnināja gaitu, lai apskatītu pie sienām piekārtās gleznas. Piepeši viņiem pakaļ no viesistabas izsteidzās Emma, apvija rokas viņam ap kaklu un maigi noskūpstīja uz lūpām.
Džailss mierīgi turpināja iet augšup pa kāpnēm, izlikdamies neko nemanām, bet Harijs nervozi vēroja viesistabas durvis. Izdzirdējusi, ka tās atveras, Emma veikli atkāpās.
– Nu sveiks! Ir šķiršanās tik sēri salda!
– Lai miers tev krūtīs gulst, slēdz acis miegs. – Harijs atbildēja.
– Kur tad jūs abi esat saposušies? – vaicāja Elizabete Beringtone, iznākusi no brokastu telpas.
– Mēs grasāmies uzkāpt Kragkoenā, – atbildēja Emma. – Tev būs iemesls raizēties, jo var iznākt, ka tu mūs nekad vairs neredzēsi.
Viņas māte iesmējās. – Tikai saģērbieties silti. Šeit, Hailendsā, pat aitas pamanās saaukstēties. – Viņa pagaidīja, līdz Harijs aizvēra durvis, un tad piebilda, vērsdamās pie Džailsa: – Tavs vecaistēvs vēlas mūs satikt savā kabinetā pulksten desmitos. – Puiša ausīm tā vairāk līdzinājās pavēlei, nevis aicinājumam.
– Jā, māt, – viņš atbildēja un pēc tam pa logu noskatījās, kā Emma un Harijs pa taku aizsoļo uz Kragkoena pusi.
Viņi bija nogājuši vien dažus jardus, kad Emma pieķērās Harija rokai. Džailss pasmaidīja. Jaunieši pagriezās gar stūri, un tad jau priežu rinda paslēpa viņus citu skatieniem.
Kad pulkstenis sāka skaitīt desmit, Džailsam bija jāpasteidzas, lai vecātēva kabinetā nonāktu vēl pirms tam, kad laikrādis paguvis nodimdināt pēdējo reizi. Vecvecāki un Džailsa māte pārtrauca sarunu, kad viņš iegāja telpā. Bija skaidri noprotams, ka viņi ir Džailsu gaidījuši.
– Apsēdies, manu mīļo zēn! – vectēvs mudināja.
– Paldies, ser! – Džailss atteica un apsēdās uz krēsla starp vecmāmiņu un māti.
– Laikam jau šo vislabāk varētu raksturot ar vārdiem “kara padome”, – ierunājās lords Hārvijs no sava augstā ādas krēsla. Radās iespaids, ka viņš vēršas pie kādas direktoru valdes locekļiem. – Es vēlos, lai visiem klātesošajiem būtu pieejama jaunākā informācija. Un tad izlemsim, kāda rīcība būtu vispareizākā. – Džailsam glaimoja, ka vecaistēvs viņu uzskata par pilntiesīgu ģimenes padomes locekli. – Vakar es piezvanīju seram Volteram. Hugo izturēšanās lugas laikā viņu bija satriekusi tikpat ļoti, cik mani, kad uzzināju par to no Elizabetes. Es viņam pastāstīju arī to, kas atgadījās pēc tam, kad viņas ar Emmu bija atgriezušās Menorhausā. – Džailsa māte nolieca galvu, bet nepārtrauca lordu Hārviju. – Un paskaidroju, ka pēc garas sarunas ar savu meitu esmu nonācis pie diviem iespējamiem risinājumiem.
Džailss iekārtojās ērtāk krēslā, tomēr neatslābinājās.
– Es seram Volteram pilnīgi skaidri liku noprast, ka gadījumā, ja Elizabete tomēr apsvērtu domu par atgriešanos Menorhausā, tad Hugo nāktos izdarīt secinājumus un pieņemt vairākus noteikumus. Pirmkārt, viņam būtu jāatvainojas par savu ārkārtējo un nepieļaujamo uzvedību. – Džailsa vecāmāte pamāja ar galvu, tā apliecinot savu piekrišanu. – Otrkārt, viņš nekad, un es to atkārtoju vēlreiz… nekad nedrīkst uzstāt, ka Emmai jāmaina skola, un turpmāk jāsniedz viņai vispilnīgākais iespējamais atbalsts iestājai Oksfordā. Ir labi zināms, ka mūsdienās pat jaunam vīrietim ir grūti iegūt grādu, nemaz jau nerunājot par to, cik sarežģīti tas ir jaunai lēdijai. Mana trešā un svarīgākā prasība, turklāt īpaši striktā prasība, ir tāda, ka Hugo mums visiem ir parādā paskaidrojumu par to, kālab joprojām turpina pret Hariju Kliftonu izturēties tik drausmīgi rupji. Man ir zināmas aizdomas, ka tas varētu būt saistīts ar zādzību, ko Harija tēvocis pastrādāja viņa kabinetā. Tēvu grēki ir kaut kas viens, taču tēvoču grēki… Es atsakos pieņemt tādu aizbildinājumu, kādu viņš itin bieži liek priekšā Elizabetei, proti, ka uzskata Hariju par nekam nederīgu un par nepiemērotu draudzībai ar viņa bērniem. Kliftona tēvs bija doku strādnieks, bet māte ir viesmīle. Varbūt Hugo ir pagaisis no prāta fakts, ka mans vecaistēvs bija ierēdnis vīna tirdzniecības firmā un viņa paša tēvs no skolas aizgāja jau divpadsmit gadu vecumā, lai darba gaitas uzsāktu kā dokers. Gluži tāpat kā jaunā Kliftona tēvs. Ja kāds no jums būtu piemirsis, es šajā ģimenē esmu pirmais lords Hārvijs.
To dzirdot, Džailsam gribējās uzgavilēt.
– Un vēl… – turpināja lords Hārvijs. – Neviens no mums nevarēja nepamanīt, kādas jūtas viens pret otru lolo Harijs un Emma. Tas arī nav nekas pārsteidzošs, jo viņi abi ir ļoti jauni. Ja, laikam ritot, viņu attiecības uzplauks krāšņākas, neviens par to nepriecāsies tik ļoti kā es un Viktorija. Šajā jautājumā Volters bija pilnībā vienisprātis ar mani.
Džailss pasmaidīja. Viņam patika doma par to, ka Harijs varētu kļūt par viņu ģimenes locekli. Tiesa, viņš neticēja, ka tēvs jelkad spētu to pieļaut.
– Es Volteram sacīju, – turpināja lords Hārvijs, – ka gadījumā, ja Hugo nepakļausies šīm prasībām, Elizabetei atliks vien nekavējoties uzsākt likumīgu šķiršanās procedūru. Turklāt es nevilcinoties atkāpšos no amata Beringtonu firmas valdē un publiski paziņošu par iemesliem, kas likuši spert tādu soli.
Tas Džailsu skumdināja, jo viņš zināja, ka ne vienā, ne otrā ģimenē šķiršanās procesu līdz šim nav bijis.
– Volters laipni apsolīja tuvākajā laikā ar mani sazināties, kad būs radis iespēju visu pārrunāt ar savu dēlu. Viņš man arī pateica, ka Hugo ir pārtraucis dzeršanu un ļoti nožēlo, ka viss izvērties tā. Tagad es vēlos jums atgādināt, ka šī ir tikai ģimenes lieta un nekas no pārrunātā nav apspriežams ar cilvēkiem, kuri pie tās nepieder. Cerēsim, ka tas viss ir tikai neveiksmīgs starpgadījums, kas jau drīz nogrims aizmirstībā.
Nākamajā rītā piezvanīja Džailsa tēvs un vēlējās ar viņu parunāt. Viņš dāsni bārstīja atvainošanos un pauda nožēlu par to, ka apvainojis Džailsu nodarījumā, kas patiesībā gulstas tikai uz viņa paša sirdsapziņas. Tēvs lūdza, lai Džailss izdara visu iespējamo un pierunā savu māti un māsu atgriezties Glosteršīrā, lai visa ģimene kopā varētu pavadīt Ziemassvētkus Menorhausā. Viņš gluži tāpat kā sievastēvs pauda cerību, ka šis starpgadījums jau drīzākajā laikā tiks aizmirsts. Hariju Kliftonu viņš ne ar vārdu nepieminēja.
Četrdesmit pirmā nodaļa
Viņi izkāpa Templmīdsas stacijā. Džailss un viņa māte automašīnā gaidīja, kamēr Emma atvadās no Harija.
– Vai viņi pēc kopā pavadītām deviņām dienām, – ierunājās Džailss, – ir aizmirsuši, ka atkal satiksies jau rīt?
– Un iespējams, ka arī parīt, – piebilda Džailsa māte. – Tikai paturi prātā, ka ar tevi pašu jau tuvākajā laikā var atgadīties kaut kas līdzīgs.
Beidzot Emma pievienojās viņiem, taču nemitējās skatīties pa aizmugures logu un nepārtraukti māja ar roku, līdz Harijs vairs nebija saredzams.
Džailss nevarēja vien sagaidīt, kad nokļūs mājās un beidzot uzzinās, ko Harijs tādu sastrādājis un kāpēc viņa tēvs visus šos gadus ir tik ļauni izturējies pret Hariju. Tas taču nevarēja būt ļaunāk par zagšanu skolas veikaliņā vai eksāmena rezultātu samainīšanu ar kādu citu. Viņš prātā pārcilāja neskaitāmus iemeslus, taču neviens nelikās pietiekami nozīmīgs. Atlika vien cerēt, ka viņš beidzot uzzinās patiesību. Māte gan reti izrādīja savas emocijas, taču tagad bija skaidri redzams, ka viņa kļūst aizvien nervozāka, jo tuvojas mājām.
Uz augšējā pakāpiena pie mājas stāvēja Hugo un gaidīja piebraucam automašīnu. Dženkinss nekur nebija manāms. Hugo nekavējoties sāka atvainoties Elizabetei un pēc tam arī bērniem un tad sacīja, ka ļoti pēc viņiem ilgojies.
– Viesistabā jau uzklāts tējas galds, – viņš sacīja. – Lūdzu, pievienojieties man, tiklīdz būsiet gatavi.
Pirmais pa kāpnēm lejup atsteidzās Džailss un apsēdās pretī tēvam pie galda. Viņš nervozēja. Kamēr viņi gaidīja Elizabeti un Emmu, tēvs iesāka sarunu un vaicāja, kā Džailsam paticis Skotijā, un paskaidroja, ka aukle aizvedusi Greisu uz Bristoli, lai iegādātos meitenei skolas formu. Hariju viņš nepieminēja. Kad pēc dažām minūtēm telpā ienāca Džailsa māte un māsa, tēvs nevilcinoties piecēlās kājās. Kad viņas bija apsēdušās, Hugo ielēja visiem pa tasei tējas. Bija skaidri noprotams, ka viņš nevēlas, lai kāds no kalpotājiem dzird to, kas viņam sakāms.
Kad visi bija iekārtojušies, Džailsa tēvs apsēdās uz krēsla malas un klusi iesāka:
– Es vēlos atzīt jūsu visu priekšā to, cik nepieņemama bija mana izturēšanās tajā vakarā, kad notika pirmizrāde, ko visi nodēvēja par Emmas milzu triumfu. Jau ar to, ka tava tēva tur nebija, kad krita priekškars, bija pietiekami, Emma, – viņš sacīja, skatīdamies tieši uz meitu, – bet tas, kā es izturējos pret tavu māti, kad vakarā pārbraucāt mājās, jau bija nepiedodami. Es saprotu, ka būs nepieciešams laiks tik dziļa ievainojuma sadziedēšanai.
Hugo Beringtons iespieda galvu rokās, un Džailss pamanīja, ka viņš dreb. Galu galā viņš atkal saņēmās.
– Jūs katrs vēlaties noskaidrot, kālab visu šo gadu gaitā es esmu tik nelāgi izturējies pret Hariju Kliftonu. Tiešām, es nespēju uzturēties viņa sabiedrībā, tomēr vaina galvenokārt ir manis paša. Kad uzzināsiet iemeslu, varbūt mani sapratīsiet un, iespējams, pat izrādīsiet līdzjūtību.
Džailss paraudzījās uz savu māti, kura stīvi sēdēja krēslā. Bija grūti pateikt, kādas ir viņas izjūtas tajā brīdī.
– Pirms daudziem gadiem, – turpināja Hugo, – kad tikko biju kļuvis par kompānijas rīkotājdirektoru, es pārliecināju valdi, ka mums vajadzētu pievērsties arī kuģubūvei. Tēvs gan iebilda, bet es parakstīju līgumu ar Kanādas kompāniju par tirdzniecības kuģa “Kļavas lapa” būvēšanu. Tas galu galā izvērtās par finansiālu krahu kompānijai un personisku katastrofu man. Es no tās pilnībā neesmu atkopies vēl šodien un šaubos, vai tas vispār kādreiz notiks. Es paskaidrošu. Kādā pēcpusdienā manā kabinetā iebrāzās viens no doku strādniekiem un uzstāja, ka kuģa “Kļavas lapa” korpusā esot iemetināts viņa draugs. Puisis uzskatīja, ka draugs būs pagalam, ja es nepavēlēšu viņu no turienes atbrīvot. Pats par sevi saprotams, es nekavējoties devos turp, un brigadieris man pateica, ka tie visi ir meli. Par spīti tam, es uzstāju, lai strādnieki noliek savus darba rīkus, un šajā klusumā mēs pūlējāmies saklausīt, vai kuģa iekšienē neatskanēs klaudzināšana. Kādu laiku es pagaidīju, bet nekas vērā ņemams nebija dzirdams, un liku atsākt darbu, jo mēs jau tā bijām iekavējuši vairākas nedēļas no līgumā noteiktā termiņa. Pieņēmu, ka minētais dokers jau nākamajā dienā ieradīsies darbā. Viņš tomēr neieradās. Un tas vēl nebija viss… Viņu pēc tam neviens vairs nav redzējis. Viņa iespējamā nāve joprojām ir uz manas sirdsapziņas. To vīru sauca Arturs Kliftons, un Harijs ir viņa dēls.
Emma sāka šņukstēt.
– Es gribu, lai jūs pamēģinātu iedomāties, kas man jāizcieš, kad redzu šo jauno cilvēku, un kā viņš jutīsies, ja uzzinās, ka es varbūt esmu atbildīgs par viņa tēva nāvi. Tas, ka Harijs kļuva par Džailsa labāko draugu un Emma iemīlējās viņā, gandrīz līdzinās kādas grieķu traģēdijas sižetam. – Hugo atkal iespieda galvu rokās un kādu brīdi klusēja. Beidzot paraudzījies augšup, viņš sacīja: – Ja vēlaties man kaut ko jautāt, pēc labākās sirdsapziņas pūlēšos jums atbildēt.
Džailss gaidīja, lai pirmā ierunājas viņa māte. – Vai tu biji atbildīgs par to, ka nevainīgs cilvēks nonāca cietumā par noziegumu, ko nebija pastrādājis? – Elizabete klusi vaicāja.
– Nē, mana mīļā, – atteica Beringtons. – Ceru, ka pazīsti mani pietiekami labi un saproti, ka uz kaut ko tādu es neesmu spējīgs. Stens Tenkoks bija parasts zaglis, kurš ielauzās manā kabinetā un aplaupīja mani. Tikai tāpēc, ka viņš bija Artura Kliftona sievas brālis, es viņam ļāvu atgriezties vecajā darba vietā, kad viņu izlaida no ieslodzījuma. – Elizabete pirmo reizi šās sarunas laikā pasmaidīja.
– Tēvs, vai arī es drīkstu uzdot tev jautājumu? – Džailss sacīja.
– Jā, protams.
– Vai tu liki izsekot mani un Hariju, kad mēs braucām uz Skotiju?
– Jā, liku, Džails. Es izmisīgi vēlējos uzzināt, kur atrodas tava māte un Emma, lai varētu atvainoties par savu necienīgo uzvedību. Lūdzu, papūlies man piedot!
Visu uzmanība bija pievērsta Emmai, jo viņa vēl nebija bildusi ne vārda. Kad viņa sāka runāt, teiktais visus izbrīnīja. – Izstāsti Harijam visu, ko tu stāstīji mums, – viņa nočukstēja. – Ja viņš būs gatavs tev piedot, tad tu laipni uzņemsi viņu mūsu ģimenē.
– Es labprāt uzņemšu viņu mūsu ģimenē, mana mīļā, tomēr ir ļoti iespējams, ka viņš nekad vairs nevēlēsies ar mani runāt, un tas būs pilnībā saprotami. Un tomēr es nevaru viņam atklāt patiesību par to, kas notika ar viņa tēvu.
– Kāpēc tad ne? – uzstājīgi vaicāja Emma.
– Harija māte ir skaidri un gaiši norādījusi, ka nevēlas, lai Harijs kādreiz uzzina par apstākļiem, kādos gājis bojā viņa tēvs. Zēns ir audzis ar apziņu, ka viņa tēvs bijis brašs karotājs un miris kaujas laukā. Līdz pat šai dienai esmu turējis solījumu un nevienam neesmu stāstījis par to, kas atgadījās tajā baisajā dienā.
Elizabete Beringtone piecēlās, piegāja pie vīra un maigi viņu noskūpstīja. Beringtons neizturēja un sāka šņukstēt. Pēc mirkļa Džailss pievienojās vecākiem un apskāva tēva plecus.
Emma neizkustējās no vietas.
Četrdesmit otrā nodaļa
– Vai tava māte allaž ir bijusi tik izskatīga? – vaicāja Džailss. – Vai es vienkārši kļūstu vecāks?
– Nav ne jausmas, – atbildēja Harijs. – Bet varu atzīt, ka tava māte vienmēr ir ļoti eleganta.
– Lai cik ļoti es arī mīlu šo būtni, man tomēr jāatzīst, ka, salīdzinājumā ar tavējo, viņa izskatās aizvēsturiska, – noteica Džailss, kad Elizabete Beringtone ar saulessargu vienā un somiņu otrā rokā tuvojās viņiem.
Džailss gluži kā visi pārējie zēni bija bažījies, kādu tērpu māte būs izvēlējusies. Runājot par izraudzīto cepuri, bija ļaunāk nekā domāts, jo visas pārējās mātes un meitas bija uzlikušas Ascot darinājumus un pūlējās pārspēt cita citu.
Harijs ciešāk paraudzījās uz savu māti, kura sarunājās ar doktoru Pedžetu. Patiešām nācās atzīt, ka viņai tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā vairumam pārējo māšu. Viņam tas likās mazliet mulsinoši. Toties viņu iepriecināja tas, ka māti vairs nenomāca finansiālas problēmas un, kā likās, vīrietis viņai blakus ar to bija kaut kā saistīts.
Lai cik pateicīgs Harijs arī būtu Etkinsa kungam, šo cilvēku par patēvu viņš nevēlējās. Reiz Beringtona kungs bija izrādījis pārmēru lielu aizbildniecību attiecībā pret savu meitu, un tagad Harijam nācās atzīt, ka pats jūt līdzīgu vēlmi aizsargāt savu māti.
Nesen māte viņam bija sacījusi, ka Fremptona kungs ir ļoti apmierināts ar viņas darbu un tādēļ paaugstinājis amatā. Viņa ir atbildīga par nakts maiņu un saņem arī labāku algu. Un tagad Harijam vairs nebija jāgaida, līdz bikses kļuva par īsu, lai tiktu pie jaunām. Taču pat Hariju pārsteidza tas, ka viņa neko nebija sacījusi par Romas brauciena izmaksām, kad viņam bija turp jādodas kopā ar “Mākslas cienītāju apvienību”.
– Cik patīkami tevi satikt, Harij, tava triumfa dienā! – Beringtones kundze sacīja. – Ja pareizi atceros, tu saņēmi pat divas balvas. Man tikai žēl, ka Emma šodien nevarēja būt kopā ar mums, lai pati savām acīm vērotu tavu slavas brīdi. Bet Vebsas jaunkundze aizrādīja, ka viņas meitenes nevar dabūt atbrīvojumu no rīta nodarbībām tikai tādēļ, lai noklausītos kāda cita runu. Tas nav iespējams pat tādā gadījumā, ja viņas brālis ir skolas kapteinis.
Pie viņiem pienāca Beringtona kungs, un Džailss uzmanīgi vēroja, kā tēvs sarokojas ar Hariju. Joprojām no Hugo puses vējoja izteikts vēsums, tomēr nebija noliedzams, ka viņš to pūlas noslēpt.
– Un kad tu gaidi atbildi no Oksfordas, Harij? – vaicāja Beringtons.
– Kaut kad nākamajā nedēļā, kungs.
– Esmu pārliecināts, ka viņi tev piedāvās mācību vietu.
Džailsam gan varētu neiet tik viegli.
– Neaizmirsīsim, ka arī viņš piedzīvoja savu slavas mirkli, – atgādināja Harijs.
– Es kaut kā neatceros tādu gadījumu, – Beringtones kundze iebilda.
– Domāju, ka Harijs runāja par maniem panākumiem kriketā, mammu.
– Lai cik apbrīnojami tie arī būtu, tomēr es nesaprotu, kā tas varētu tev palīdzēt iekļūt Oksfordā, – sacīja Džailsa tēvs.
– Parastā situācijā es tev piekristu, tēvs, – noteica Džailss.
– Ja vien nebūtu sagadījies tā, ka tribīnē blakus sēdēja vēstures profesors un Kriketa kluba prezidents.
Visi iesmējās, bet smieklus apklusināja zvana dimda. Zēni steigšus devās lielās zāles virzienā. Vecāki paklausīgi sekoja, atpalikdami par dažiem soļiem.
Džailss un Harijs apsēdās kopā ar grupu vecākajiem un dažādu balvu ieguvējiem, kam vietas bija paredzētas pirmajās trīs rindās.
– Vai atceries mūsu pirmo dienu Svētā Bedas skolā, kad mēs visi trīs arī sēdējām pirmajā rindā un bijām ļoti nobijušies no doktora Okšota?
– Es no Šota nekad nebaidījos, – iebilda Džailss. – Nē, tu nebaidījies, protams, – attrauca Harijs.
– Bet es atceros, ka tu nākamajā rītā izlaizīji savu putras bļodu.
– Un es atceros, ka tu zvērēji to nekad vairs nepieminēt, – nočukstēja Harijs.
– Un es apsolu, ka to vairs nekad nedarīšu, – pietiekami skaļi atteica Džailss. – Kā sauca to nelietīgo terorizētāju, kura dēļ tu pirmajā nedēļā aizlaidies?
– Fišers, – atbildēja Harijs.
– Interesanti, ko viņš tagad dara?
– Visticamāk, jau vada nometni nacistu jaunatnei.
– Tad jau tas ir pietiekams iemesls, lai dotos karā, – Džailss attrauca. Tanī brīdī visi cēlās kājās, lai sveiktu skolas valdes priekšsēdētāju un pārējos valdes locekļus.
Pa diviem kopā zālē iesoļoja eleganti ģērbušies kungi un pa centrālo eju devās uz skatuvi. Skolas direktors, Bārtona kungs, mudināja goda viesi ieņemt vietu pirmās rindas pašā vidū un tikai tad apsēdās pats.
Kad visi bija apsēdušies, Bārtona kungs piecēlās un sveica visus skolēnu vecākus un citus viesus, bet pēc tam nolasīja gadskārtējo ziņojumu par skolas darbu. Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit astoto gadu viņš raksturoja kā īpaši kvalitatīvu un nākamās divdesmit minūtes pamatoja savu izteikumu ar paskaidrojumiem par skolas audzēkņu panākumiem akadēmiskajā laukā un sporta jomā. Pēc tam viņš uzaicināja augsti godājamo parlamenta locekli Vinstonu Čērčilu un Bristoles Universitātes rektoru ar uzrunu vērsties pie klātesošajiem, kā arī pasniegt balvas.
Čērčils lēnām piecēlās no savas vietas un labu brīdi vērās uz auditoriju, Pēc tam viņš sāka uzrunu. – Daži goda viesi mēdz savā runā pieminēt faktu, ka skolas gados nekad nav ieguvuši nevienu balvu un vispār ir bijuši sliktākie skolēni klasē. Es šādu paziņojumu nevaru jums piedāvāt. Lai gan patiešām nekādas balvas skolas gados ieguvis neesmu, tomēr arī pats sliktākais skolēns neesmu bijis. Es biju otrais pirms beigām. – Zēni iesmējās un uzgavilēja. Direktors smaidīja. Vienīgi Dīkinss palika nopietns. Kad smiekli noklusa, Čērčils kļuva nopietns. – Atkal ir pienācis laiks, kad britu nācijai, iespējams, vajadzēs piedalīties brīvās pasaules likteņu izlemšanā. Daudzi no jums, kas šodien atrodas šajā lielajā zālē… – Viņš pieklusināja balsi un pievērsa skatienu pirmajās rindās sēdošajiem zēniem, taču ne reizi nepalūkojās uz viņu vecākiem. – Tie, kas pārcietuši Pirmo pasaules karu, nemūžam neaizmirsīs tos traģiskos zaudējumus, kādus nācās piedzīvot mūsu nācijai, un vienmēr atcerēsies, kādas sekas tie atstāja uz visu paaudzi. No divdesmit manas klases zēniem, kuri pieteicās karot, tikai trijiem izdevās izdzīvot. Ceru, ka pēc divdesmit gadiem, kad līdzīgu runu sacīs kāds cits, viņam nevajadzēs atgādināt par tām barbariskajām un bezjēdzīgajām nāvēm, ko mums atnesa Pirmais pasaules karš. Šās cerības stiprināts, novēlu jums visiem veiksmīgu un laimes pilnu dzīvi!
Džailss bija viens no pirmajiem, kurš pielēca kājās un stāvot aplaudēja goda viesim. Viņš juta, ka gadījumā, ja Lielbritānijai netiks dota izvēle un nāksies iesaistīties jaunā pasaules karā, šis būtu īstais cilvēks, kuram vajadzētu aizstāt Nevilu Čemberlenu un vadīt nāciju.
Kad visi bija atkal apsēdušies, skolas direktors aicināja Vinstonu Čērčilu pasniegt balvas.
Harijs un Džailss uzgavilēja, kad Bārtona kungs ne tikai pavēstīja, ka Dīkinss ir šā gada stipendiāts, bet arī piebilda: – Šorīt es saņēmu vēstuli no Oksfordas Universitātes Beliolas koledžas, kurā bija sacīts, ka Dīkinsam piešķirta augstākā iespējamā klasiskā stipendija. Un jāatzīmē, – turpināja direktors, – ka viņš ir pirmais audzēknis, kurš skolas četrsimt gadu pastāvēšanas vēsturē sasniedzis tik izcilus panākumus. Jau nākamajā brīdī Džailss un Harijs pielēca kājās un aplaudēja, kad briļļainais, sešas pēdas un divas collas garais jauneklis, uz kura auguma uzvalks karājās gluži kā uz drēbju pakaramā, lēnām tuvojās skatuvei. Dīkinsa kungs vēlējās fotogrāfijā iemūžināt mirkli, kad Vinstons Čērčils pasniedz viņa dēlam šo balvu, tomēr to neizdarīja, jo baidījās no apkārtējo nosodījuma.
Harijs arī tika sveikts ar draudzīgiem aplausiem, kad tika paziņots par viņam piešķirto balvu angļu valodā un literatūrā, kā arī tika pasniegta skolas balva par sasniegumiem mācībās. Skolas direktors vēl piebilda: – Neviens no mums neaizmirsīs viņa lieliski atveidoto Romeo. Cerēsim, ka Harijs būs starp tiem audzēkņiem, kuri nākamajā nedēļā saņems vēstuli no Oksfordas ar mācību vietas piedāvājumu.
Pasniedzot balvu Harijam, Vinstons Čērčils nočukstēja: – Es nekad neesmu mācījies universitātē, lai gan ļoti to vēlējos. Cerēsim, ka tu saņemsi uzaicinājumu, Klifton! Lai veicas!
– Paldies, kungs! – atteica Harijs.
Tomēr visugunīgākie aplausi un sajūsma bija pataupīti Džailsam Beringtonam, kurš saņēma direktora speciālbalvu kā skolas kapteinis un skolas kriketa komandas kapteinis. Goda viesim par lielu izbrīnu, apsteidzot Vinstonu Čērčilu, kāds kungs pietraucās pie Džailsa un paspieda viņam roku. – Tas ir mans mazdēls, – sers Volters ar patiesu lepnumu sacīja.
Čērčils pasmaidīja, satvēra Džailsa roku, paskatījās uz viņu un teica: – Kalpo savai valstij tikpat pašaizliedzīgi, kā esi kalpojis savai skolai!
Tieši tajā brīdī Džailss skaidri saprata, kā rīkosies, ja Lielbritānijai nāksies iesaistīties karā.
Drīz ceremonija bija galā, un zēni, viņu vecāki un pasniedzēji kopīgi nodziedāja Bristoles klasiskās ģimnāzijas himnu.
Kad dziesmas pēdējās taktis bija izskanējušas, ģimnāzijas direktors vadīja goda viesi un pasniedzēju kolektīvu prom no skatuves, ārā no lielās zāles un spilgtajā pēcpusdienas saulē. Jau pēc mirkļa viņiem sekoja pārējie, lai izbaudītu pa tasei tējas. Trīs zēnus bija pilnīgi apstājuši laba vēlētāji, kā arī meitenes, kuras apgalvoja, ka Džailss ir “patiešām pievilcīgs”.
– Šī diena man ir sagādājusi lielāko lepnumu mūžā, – apskāvusi Hariju, sacīja viņa māte.
– Saprotu, kā jūs jūtaties, Kliftones kundze! – ierunājās Vecais Džeks un paspieda Harijam roku. – Kaut Mandejas jaunkundze būtu nodzīvojusi līdz šai dienai! Es zinu, ka arī viņai šī būtu mūža laimīgākā diena.
Turpat stāvēja arī Holkoma kungs un pacietīgi gaidīja brīdi, kad varēs pats sacīt apsveikuma vārdus. Harijs iepazīstināja viņu ar Veco Džeku, būdams pilnīgā neziņā par to, ka abi jau ilgus gadus ir labi draugi.
Vēlāk, kad mūzika bija izskanējusi un prominentie viesi devušies projām, Harijs, Džailss un Dīkinss apsēdās zālē un kopīgi atcerējās aizgājušās dienas. Tagad viņi vairs nebija skolas zēni.
Četrdesmit trešā nodaļa
Ceturtdienas pievakarē kāds jaunāks zēns Harija kabinetā ienesa vēstuli. Džailss un Dīkinss pagaidīja, līdz draugs to būs atvēris, tomēr viņš mazo brūno aploksni pasniedza Džailsam.
– Atkal jau uzvel šo pienākumu citam, – noteica Džailss un atplēsa aploksni. Viņš lasīja vēstuli un nespēja noslēpt savu pārsteigumu. – Tev neizdevās, – sacīja Džailss un izklausījās satriekts. Harijs sabruka krēslā. – Dabūt stipendiju. Tomēr… – turpināja Džailss un sāka lasīt telegrammu skaļi: – “Mēs ar prieku Jums paziņojam, ka Jums tiek piedāvāts naudas pabalsts mācībām Oksfordas Universitātes Breiznouzas koledžā. Sirsnīgi apsveicam! Stelaibrass, koledžas direktors.” Nemaz nav tik slikti. Nu, Dīkinsa līmenī tu, protams, neesi.
– Un kādā līmenī esi tu? – atcirta Harijs un jau uzreiz nožēloja savus vārdus.
– Viens stipendiāts, viens pabalstnieks…
– Pabalsta saņēmējs, – izlaboja Dīkinss.
– Un viens students, kuram stipendijas nebūs, – atteica Džailss, neņemdams vērā drauga piezīmi. – Izklausās interesanti.
Tajā dienā tika piegādātas vēl vienpadsmit telegrammas veiksmīgākajiem Bristoles klasiskās gimnāzijas audzēkņiem, topošajiem studentiem. Tomēr Džailss Beringtons vēstuli tā arī nesaņēma.
– Tev vajadzētu paziņot savai mātei, – sacīja Džailss, kad viņi pa gaiteni devās uz vakariņām. – Viņa droši vien no raizēm par tevi nav gulējusi visu šo nedēļu.
Harijs ieskatījās savā rokaspulkstenī. – Ir pārāk vēls, viņa jau noteikti devusies uz darbu. Varēšu viņai to pateikt ne ātrāk kā nākamās dienas rītā.
– Kāpēc mēs nevarētu viņu pārsteigt un ierasties viesnīcā? – vaicāja Džailss.
– To es nevaru darīt. Viņa uzskatīs, ka ir neprofesionāli atrauties no darba. Un, manuprāt, izņēmums nav pieļaujams arī tad, ja runājam par šo. – Viņš triumfējoši pavicināja telegrammu.
– Bet… vai tev nešķiet, ka viņai ir tiesības zināt? – neatlaidās Džailss. – Galu galā viņa ir tik daudz ziedojusi, lai tev tas būtu iespējams. Godīgi sakot, ja man būtu piedāvāta vieta Oksfordā, es savu mammu uzdrošinātos traucēt pat tad, ja viņa tieši tobrīd kontaktētos ar labdarības organizācijas pārstāvjiem. Un ko tu saki, Dīkins?
Uzrunātais noņēma brilles un sāka tās spodrināt ar kabatlakatu, un tas allaž liecināja, ka viņš ir dziļi iegrimis domās. – Es pavaicātu Pedžeta viedokli un, ja viņš neiebilstu…
– Laba doma, – noteica Džailss. – Tad iesim un uzzināsim, ko par to saka Pedžs!
– Vai tu arī nāksi, Dīkins? – vaicāja Harijs, bet tad pamanīja, ka drauga brilles jau atkal novietotas atpakaļ uz degungala. Un tas liecināja, ka puisis ir iegrimis kādā citā pasaulē.
– No sirds apsveicu! – sacīja doktors Pedžets, kad bija izlasījis telegrammu. – Un tas ir pelnīti, ja atļausiet tā sacīt.
– Paldies, kungs! – tencināja Harijs. – Man ienāca prātā… vai es drīkstētu aiziet uz viesnīcu Royal, lai šos jaunumus pavēstītu savai mātei?
– Neredzu nevienu iemeslu, kālab lai es liegtu tev to darīt, Klifton.
– Vai es drīkstu iet viņam līdzi? – gluži nevainīgi ievaicājās Džailss.
Pedžets svārstījās. – Jā, tu drīksti, Berington. Tikai nemēģini pat domāt par kāda grādīga dzēriena iemalkošanu vai smēķēšanu, kamēr būsi viesnīcā!
– Pat ne šampanieša glāzi, kungs?
– Nē, Berington, pat ne glāzi sidra, – strikti noteica Pedžets.
Izgājuši no skolas, abi jaunekļi pasoļoja garām puisim, kas iededza laternas. Viņš bija uzkāpis uz sava velosipēda un pastiepies uz augšu, lai varētu laternu aizsniegt. Viņi pļāpāja par vasaras brīvdienām, kurās Harijam pirmo reizi būs ļauts pievienoties Beringtonu ģimenei Toskānā. Abi bija vienisprātis, ka viņiem vajadzētu atgriezties uz to laiku, kad Austrālijas komanda spēlēs pret Glosteras komandu. Viņi apsprieda iespēju vai, runājot Harija vārdiem, varbūtību, ka drīz tiks pasludināts par kara sākšanos, ja reiz visiem izdalītas gāzmaskas. Tomēr jaunekļi vairījās runāt par to, vai septembrī Džailss pievienosies Harijam un Dīkinsam Oksfordā, lai gan šī doma ne mirkli nepazuda viņiem no prāta.
Kad viņi bija nonākuši pie viesnīcas Royal, Harijam atkal ienāca prātā, ka nebūtu labi traucēt mammu darbā, tomēr Džailss jau bija iegājis foajē un gaidīja.
– Tas prasīs tikai pāris minūtes, – Džailss sacīja, kad Harijs bija pievienojies draugam. – Tikai pavēsti viņai labās ziņas, un mēs tūdaļ varēsim doties atpakaļ uz skolu. – Harijs pamāja ar galvu.
Džailss apvaicājās portjē, kur atrodas “Palmkorta”, un viņš norādīja uz paaugstinājumu vestibila tālākajā galā. Kad abi bija pieveikuši kādu pusduci pakāpienu, Džailss piegāja pie administratores un, cenšoties padarīt savu balsi zemāku, vaicāja: – Vai mums būtu iespējams ātri pārrunāt dažus vārdus ar Kliftones kundzi?
– Ar Kliftones kundzi? – meitene pārvaicāja. – Vai viņa šeit rezervējusi numuru? – Administratore ar pirkstu pārvilka rezervāciju sarakstam.
– Nē, viņa šeit strādā, – atteica Džailss.
– Ak tā? Es šeit esmu jaunpienācēja, bet tūdaļ pavaicāšu kādai no viesmīlēm. Viņām noteikti būtu jāzina.
– Paldies!
Harijs joprojām stāvēja uz apakšējā pakāpiena un ar skatienu meklēja māti.
– Hetij? – administratore vaicāja viesmīlei, kas tajā mirklī gāja garām. – Vai šeit strādā Kliftones kundze?
– Nē, vairs viņa šeit nestrādā, – viesmīle nekavējoties atbildēja. – Viņa aizgāja no šejienes jau apmēram pirms diviem gadiem. Kopš tā laika neko par viņu neesmu dzirdējusi.
– Tai noteikti jābūt kādai kļūdai, – protestēja Harijs un, ātri pieveicis pakāpienus, pievienojās draugam.
– Vai jums ir kāda nojausma, kur mēs viņu varētu atrast? – Džailss vaicāja, joprojām zemākā balsī.
– Nē, – Hetija atteica. – Taču jūs varat pavaicāt Dagam. Viņš ir nakts portjē. Viņš šeit strādā, liekas, jau mūžību.
– Paldies! – tencināja Džailss un, pagriezies pret Hariju, piebilda: – Jābūt kādam gluži parastam izskaidrojumam, bet, ja gribi likties mierā…
– Nē, noskaidrosim, vai Dagam ir zināms, kur viņa meklējama.
Džailss lēnām devās pie portjē, vēl it kā atvēlēdams Harijam laiku pārdomāt, bet draugs neteica ne vārda. – Vai jūs esat Dags? – viņš vaicāja vīrietim, kas bija ģērbies pabalējušos gaiši zilos formas svārkos, kuru pogas vairs nebija spožas.
– Esmu gan, kungs, – Dags atbildēja. – Kā varu jums pakalpot?
– Mēs meklējam Kliftones kundzi.
– Meizija šeit vairs nestrādā, kungs. Nu jau būs pagājuši vismaz divi gadi, kopš viņa no šejienes aizgāja.
– Vai jums ir zināms, kur viņa strādā pašlaik?
– Nē, kungs. Man nav ne jausmas.
Džailss izņēma naudas maku, sameklēja tajā puskronu un uzlika uz letes. Portjē brīdi pētīja naudu un tad atkal ierunājās: – Ir iespējams, ka atradīsiet viņu Edija naktsklubā.
– Edija Etkinsa? – pārvaicāja Harijs.
– Domāju, ka tieši tā būs pareizi, kungs.
– Nu ko, tas visu izskaidro, – noteica Harijs. – Un kur tas Edija naktsklubs atrodas?
– Velšbekā, – atbildēja portjē un ielika naudu kabatā.
Harijs izsteidzās no viesnīcas, vairs nesacījis ne vārda, un naski iemetās gaidošā taksometra aizmugures sēdeklī. Džailss iekārtojās viņam līdzās. – Vai tev neliekas, ka mums būtu laiks atgriezties skolā? – Džailss vaicāja, ieskatījies rokaspulkstenī. – Katrā ziņā tu vienmēr varēsi pagūt visu izstāstīt mātei arī no rīta.
Bet Harijs papurināja galvu – Tieši tu taču sacīji, ka šādu ziņu dēļ būtu gatavs pārtraukt savu māti, lai ar ko viņa tobrīd nodarbotos, – Harijs atgādināja. – Šoferīt, uz Edija naktsklubu Velšbekā, lūdzu! – viņš strikti uzsauca.
Ceļš bija īss, un tā laikā Harijs nebilda ne vārda. Kad taksometrs iegriezās alejā un beidzot apstājās pie naktskluba durvīm, Harijs izkāpa no automašīnas un taisnā ceļā devās uz ēkas ieeju.
Jauneklis apņēmīgi pabungoja ar dūri pa iestādes durvīm. Durvis mazliet pavērās, un pa spraugu kāds nopētīja abus puišus. – Ieejas maksa ir pieci šiliņi katram, – sacīja cilvēks, kurš bija atvēris durvis. Džailss durvju spraugā iestūma desmit šiliņu banknoti. Durvis nekavējoties atvērās plaši.
Pa dūmakainas puskrēslas pārņemtām kāpnēm abi jaunekļi devās lejup uz pagrabstāvu. Džailss viņu ieraudzīja pirmais un jau nadzīgi pagriezās uz projāmiešanu, tomēr bija par vēlu. Harijs bija piekalis skatienu meiteņu rindai, kas uz augstiem krēsliem sēdēja pie bāra letes. Dažas pļāpāja ar vīriešiem, bet dažas sarunājās cita ar citu. Viena no viņām, ģērbusies baltā caurspīdīgā blūzē, īsos, apspīlētos melnas ādas svārkos un melnās zeķēs, pienāca pie viņiem un apvaicājās: – Kā varu palīdzēt, kungi?
Harijs nepievērsa viņai ne mazāko uzmanību, jo nespēja atraut acis no sievietes tālākajā bāra malā. Viņa sēdēja kopā ar kādu padzīvojušu kungu, kurš bija uzlicis roku viņai uz gurna. Abi bija iegrimuši sarunā, un sieviete uzmanīgi klausījās, ko vīrietis saka. Meitene paraudzījās uz to pusi, lai saprastu, kas piesaistījis jaunā puiša skatienu. – Man jāatzīst, ka jūs protat pamanīt pašu labāko, – viņa sacīja. – Tikai brīdinu, ka Meizija ir ļoti izvēlīga un turklāt arī dārga.
Apcirties Harijs zibenīgi uzskrēja pa kāpnēm, atrāva durvis un izmetās uz ielas. Džailss sekoja viņam. Harijs sabruka uz ceļgaliem un ilgi vēma. Džailss notupās blakus, aplika roku draugam ap pleciem un pūlējās viņu nomierināt.
Vīrietis, kurš bija stāvējis ielas malā un slēpies ēnā, aizkliboja projām.
EMMA BERINGTONE
1932‒1939
Četrdesmit ceturtā nodaļa
Es nekad neaizmirsīšu pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju.
Viņš bija ieradies Menorhausā, lai nosvinētu mana brāļa divpadsmito dzimšanas dienu, un izturējās klusi un rezervēti, tādēļ es pat brīnījos, kā gan viņš var būt Džailsa labākais draugs. Tas otrs zēns – Dīkinss – bija patiešām dīvains. Viņš nemitīgi ēda un tās pēcpusdienas laikā nepateica gandrīz ne vārda.
Tad ierunājās Harijs. Viņa maigā, klusā balss mudināja ieklausīties. Līdz brīdim, kad istabā iebrāzās mans tēvs, dzimšanas dienas viesības ritēja patīkamā gaisotnē. Tēvs ienāca un gandrīz nemaz nerunāja. Nekad nebiju viņu redzējusi tik nepieklājīgi izturamies pret kādu, un man nemaz nebija saprotams, kālab viņam izveidojusies šāda attieksme pret pilnīgi svešu zēnu. Taču vēl neizskaidrojamāka bija tēva uzvedība pēc tam, kad viņš bija pavaicājis, kad ir Harija dzimšanas diena. Kā gan tik nekaitīgs un vienkāršs jautājums varēja radīt tik neadekvātu reakciju? Jau pēc minūtes mans tēvs piecēlās kājās un, pat neatvadījies no Džailsa un viņa draugiem, izgāja no istabas. Redzēju, ka mamma jūtas apkaunota šādas viņa rīcības dēļ, lai gan viņa ielēja sev vēl tasi tējas un izlikās, ka neko nav pamanījusi.
Pēc dažām minūtēm mans brālis un viņa viesi devās atpakaļ uz skolu. Viņš pagriezās pret mani un pasmaidīja, bet, gluži tāpat kā mana māte, arī es izlikos neko nemanām. Noklaudzēja ārdurvis. Es piecēlos, piegāju pie viesistabas loga un noraudzījos, kā automašīna aizripo pa piebraucamo ceļu un pamazām izgaist skatienam. Man likās, ka redzēju viņu veramies pa automašīnas aizmugures logu, tomēr pārliecināta nebiju.
Uzreiz pēc tam, kad viņi bija aizbraukuši, māte devās pie tēva uz viņa kabinetu, un es varēju saklausīt paceltas balsis.
Un pēdējā laikā tas notika aizvien biežāk un biežāk.
– Kā sauc Džailsa labāko draugu? – es vaicāju.
– Harijs Kliftons, – māte atbildēja.
Nākamā reize, kad redzēju Hariju Kliftonu, bija Adventa dievkalpojums Svētās Marijas baznīcā. Viņš dziedāja “Tu, mazā, klusā Bētleme”, un mana labākā draudzene Džesika Breitveita apgalvoja, ka es izturoties tik neapvaldīti, it kā viņš būtu jaunais Bings Krosbijs. Es nepūlējos atspēkot viņas pārliecību. Vēlāk es redzēju puisi pļāpājam ar Džailsu, un man gribējās pieiet abiem klāt, lai Hariju apsveiktu, taču likās, ka tēvs steidzas uz mājām. Kad devāmies projām, es redzēju, kā viņu cieši apskauj kāda sieviete, laikam jau aukle.
Svētās Marijas baznīcā biju arī dienā, kad Harijam notika balss lūzums, tikai nesapratu, kālab tik daudzi pagrieza galvu uz viņa pusi un vairāki draudzes locekļi sāka čukstus apspriest šo faktu. Zinu tikai to, ka vairs ne reizi nedzirdēju viņu dziedam.
Kad Džailsu pirmajā semestra dienā veda uz Bristoles klasisko ģimnāziju, es lūdzos, lai mani ņem līdzi. Vienīgais iemesls bija tas, ka vēlējos redzēt Hariju. Tēvs par to negribēja ne dzirdēt, un tādēļ es, par spīti manām kontrolēti izspēlētajām asarām, kopā ar mazo māsu Greisu paliku uz mūsu mājas augšējā pakāpiena un noskatījos, kā viņi aizbrauc. Tēvs niknojās par to, ka Džailsam nav piedāvāta vieta Ītonā. Un arī es to joprojām nespēju saprast, jo daudzi citi zēni, pat krietni vien dumjāki par manu brāli, tomēr pamanījās eksāmenu nokārtot. Liekas, mammai nebija īpašas nostājas jautājumā par to, kādā mācību iestādē Džailss apgūst zinības, bet es biju priecīga, ka viņš iestājies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, jo tas nozīmēja lielākas iespējas satikties ar Hariju.
Vispār to triju gadu laikā es viņu satiku daudzas reizes, taču viņš nekad neatcerējās nevienu no tām. Un tad mēs aizbraucām uz Romu.
Mūsu ģimene tajā vasarā dzīvoja villā Toskānā. Kādu dienu Džailss mani pasauca sānis un teica, ka viņam esot nepieciešams mans padoms. Tā viņš darīja tikai tad, ja vēlējās panākt, lai kaut ko izdaru viņa labā. Taču toreiz viņa vēlme pilnībā sakrita ar manējo.
– Un ko tu šajā reizē no manis gaidi? Kas man būs jādara? – es viņam vaicāju.
– Man ir nepieciešams aizbildinājums, lai rīt dotos uz Romu, – Džailss atbildēja. – Man tur ieplānota tikšanās ar Hariju.
– Kādu Hariju? – es vaicāju, tēlodama vienaldzību.
– Ar Hariju Kliftonu, dumiķe. Viņš kopā ar ģimnāzijas grupu ir atbraucis uz Romu, un es apsolīju, ka vienu dienu mēs pavadīsim divatā. – To, ka tēvs neko tamlīdzīgu nepieļautu, nemaz nevajadzēja sacīt. – Tev vajadzēs, – viņš turpināja, – pavaicāt mammai, vai viņa varētu tevi uz vienu dienu aizvest uz Romu.
– Viņa taču vēlēsies zināt, kālab man jābrauc uz Romu.
– Pasaki viņai, ka vienmēr esi vēlējusies apskatīt Borgēzes villu.
– Kāpēc tieši Borgēzes villu?
– Tāpēc, ka tieši tur nākamajā rītā pulksten desmitos būs Harijs.
– Un kas notiks, ja mamma piekritīs mani turp aizvest? Tad tavs plāns būs izkūpējis gaisā.
– Viņa nepiekritīs. Rīt Areco viņiem paredzētas kopīgas vakariņas ar Hendersoniem. Un es pieteikšos kļūt par tavu pavadoni.
– Ko es dabūšu pretī par šo pakalpojumu? – es stingri pavaicāju, jo nevēlējos, lai Džailss nojauš, cik ļoti man gribas satikt Hariju.
– Manu gramofonu, – brālis atbildēja.
– Pavisam vai tikai uz laiciņu?
Kādu brīdi Džailss klusēja un tad gaužām negribīgi noteica: – Pavisam.
– Atdod jau tagad, – es pieprasīju. – Citādi vari par to visu aizmirst. – Un, man par lielu pārsteigumu, viņš tā arī izdarīja.
Es brīnījos vēl vairāk, kad nākamajā dienā mana mamma uzķērās uz šī nelielā āķa. Džailsam pat nevajadzēja izlikties, ka labprātīgi piesakās par manu ceļabiedru. Tēvs uzstāja, ka brālim mani jāpavada. Džailss viltīgi notēloja, ka nevēlas to darīt, taču galu galā piekrita.
Nākamajā rītā es pamodos jau ļoti agri un vērā ņemamu laiku pavadīju, domājot par to, kādu tērpu izvēlēties. Apģērbam vajadzēja būt gana konservatīvam, tomēr arī tādam, kas neļautu Harijam mani nepamanīt.
Kad mēs jau bijām vilcienā uz Romu, es devos uz tualeti un uzāvu mātes zīda zeķes, kā arī pavisam nedaudz uzkrāsoju lūpas. Tā, lai Džailss to neievērotu.
Pēc reģistrēšanās viesnīcā Džailss nekavējoties gribēja doties uz Borgēzes villu. Un es gluži tāpat.
Cauri dārziem mēs devāmies uz villu, un pēkšņi uz mani atskatījās un cieši noraudzījās kāds kareivis. Tā bija pirmā reize, kad atgadījās kaut kas tāds, un es jutu, kā man pietvīkst vaigi.
Tiklīdz mēs iegājām galerijā, Džailss aizsteidzās meklēt Hariju. Es paliku iepakaļ, tēlodama patiesu un dziļu interesi par gleznām un skulptūrām. Man vajadzēja sagatavoties savam uznācienam.
Lēnām tuvojusies viņiem, es beidzot ieraudzīju, ka Harijs pļāpā ar manu brāli, kurš pat necentās tēlot ieinteresētību sarunā, jo nedalītu uzmanību bija pievērsis grupas gidei. Ja viņš vaicātu manu viedokli, es atbildētu, ka viņam nav ne mazāko cerību. Taču, kad runa ir par sievietēm, vecākie brāļi reti ieklausās māsu padomos. Man ļoti patika viņas kurpes, tās pat raisīja manī zināmu skaudību. Vīrieši ir iedomājušies, ka itālieši ir slaveni tikai ar savām automašīnām. Viens izņēmums no šā likuma ir kapteinis Tārents, kurš nudien zina, kā jāizturas pret lēdiju. Mans brālis varētu daudz no viņa mācīties. Džailss mani uzskatīja tikai par savu mazo, neveiklo māšeli. It kā vispār zinātu, ko nozīmē vārds “neveikla”.
Es nogaidīju īsto brīdi, tad devos pāri zālei pie viņiem un gaidīju, kad Džailss mūs iepazīstinās. Vai spējat iztēloties, cik liels bija mans pārsteigums, kad Harijs uzaicināja mani kopīgi ieturēt vakariņas? Manas vienīgās domas bija par to, ka neesmu paņēmusi līdzi nevienu kaut cik pieklājīgu vakarkleitu. Maltītes laikā es uzzināju, ka brālis ir samaksājis Harijam tūkstoš liras, lai dabūtu mani projām, taču viņš padevies tikai pēc Džailsa solījuma atdot Karuzo ierakstu. Es sacīju Harijam, ka viņam būs ieraksts, bet man gramofons. Harijs nesaprata manu mājienu.
Kad mēs šķērsojām ceļu, dodoties uz viesnīcu, Harijs pirmo reizi paņēma mani aiz rokas, un es nepūlējos atbrīvoties. Jutu, ka šī ir pirmā reize, kad Harijs paņēmis savējā kādas meitenes roku. Viņš bija ļoti satraucies un no nervozitātes pat nosvīdis.
Es mēģināju atvieglot viņa centienus mani noskūpstīt, kad jau bijām nokļuvuši manā viesnīcā, tomēr viņš tikai paspieda manu roku un pateica arlabunakti, it kā mēs būtu seni draugi. Es devu mājienu, ka pēc atgriešanās Bristolē mēs varētu kādreiz satikties. Šajā reizē viņš atbildēja piekrītošāk un pat ierosināja nākamajai reizei kādu ļoti romantisku vietu. Pilsētas centrālo bibliotēku. Viņš paskaidroja, ka tur mēs varēsim būt pilnīgi droši par nesastapšanos ar Džailsu. Es priecīgi piekritu.
Bija jau pāri desmitiem, kad Harijs gāja projām, bet es devos uz savu viesnīcas numuru. Pēc dažām minūtēm es dzirdēju, kā Džailss atslēdz savas guļamistabas durvis. Es pasmaidīju. Viņam šis vakars ar Katerīnu nebija ne gramofona, ne Karuzo ieraksta vērts.
Pēc trijām nedēļām ģimene atgriezās mājās, un vestibilā uz galda mani gaidīja trīs vēstules. Adresi uz visām bija rakstījusi viena un tā pati roka. Ja mans tēvs arī kaut ko pamanīja, tad neko neteica.
Nākamajā mēnesī mēs ar Hariju pilsētas centrālajā bibliotēkā pavadījām daudzas laimīgas stundas, un nevienam neradās kādas aizdomas. Lielā mērā tas kļuva iespējams, pateicoties tam, ka Harijs bija atklājis kādu telpu, kur mūs neviens nevarēja iztraucēt. Pat Dīkinss ne.
Drīz sākās mācību semestris, un mums vairs nebija iespējams tik bieži satikties, un es ātri vien atskārtu, ka ļoti ilgojos pēc Harija. Es rakstīju viņam ik pārdienas un mēģināju nedēļas nogalēs kaut dažas stundas izbrīvēt, lai tās pavadītu kopā ar viņu. Tā tas arī būtu turpinājies, ja vien gluži nevilšus nebūtu iejaucies doktors Pedžets.
Kad mēs burvīgā kafejnīcā malkojām kafiju, Harijs atklāja man, ka Votsas jaunkundze piekritusi šajā gadā ļaut savas skolas meitenēm piedalīties Bristoles klasiskās ģimnāzijas iestudējumā. Noklausīšanās bija paredzēta pēc trijām nedēļām, un līdz tam laikam es Džuljetas tekstu biju iemācījusies no galvas. Nabaga naivais doktors Pedžets pat nespēja noticēt tādai veiksmei. Mēģinājumi nozīmēja ne vien to, ka trīs pēcpusdienas nedēļā mums tika dāvāta iespēja pavadīt abiem kopā; mums arī tika atļauts spēlēt jauno mīlētāju lomas. Līdz brīdim, kad priekškars pacēlās pirmizrādes vakarā, mēs jau vairs netēlojām mīlniekus.
Pirmizrāde aizritēja tik lieliski, ka nespēju vien sagaidīt noslēguma izrādi, kad zālē sēdēs arī mani vecāki. Tēvam gan nebiju pateikusi, ka spēlēju Džuljetu. Vēlējos, lai tas būtu pārsteigums. Neilgi pēc mana pirmā uznāciena manu uzmanību novērsa kāds cilvēks, kurš trokšņaini pameta zāli. Doktors Pedžets bija mums mācījis, ka nevajag lūkoties zālē, jo tā varot salauzt burvību, tādēļ es paliku pilnīgā neziņā par notikumiem skatītāju rindās. Es klusībā lūdzu Dievu, kaut nekārtību cēlājs nebūtu bijis mans tēvs, tomēr pēc izrādes, kad viņš neatnāca uz aizkulisēm, sapratu, ka manas lūgšanas nav uzklausītas. Vēl ļaunāk – es biju pārliecināta, ka viņa neapvaldītais dusmu izvirdums ir vērsts pret Hariju. Tiesa, es joprojām nezināju, kālab tēvs tā izturas.
Vakarā atgriezušies mājās, mēs ar Džailsu apsēdāmies uz augšējā pakāpiena un noklausījāmies kārtējo vecāku strīdu. Taču tajā reizē bija vēl ļaunāk nekā citkārt. Nekad agrāk vēl nebiju dzirdējusi, ka tēvs tik rupji runātu ar manu mammu. Kad es to vairs nespēju izturēt, devos uz savu istabu un ieslēdzos tur.
Es gulēju gultā un domāju par Hariju, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Atvērusi durvis, es ieraudzīju mammu, kura pat necentās slēpt, ka ir raudājusi. Viņa man sacīja, lai ātri sakravāju nelielu ceļasomu, jo mēs jau pēc īsa brīža dodamies projām. Taksometrs mūs aizveda uz staciju tieši laikā, lai mēs pagūtu uz Londonas vilcienu. Pa ceļam es uzrakstīju Harijam vēstuli, kurā paskaidroju, kas ir noticis un kā viņš var ar mani sazināties. Vēstuli es iemetu pastkastītē Kingskrosas stacijā, pirms iekāpšanas Edinburgas vilcienā.
Iztēlojieties, cik liels bija mans pārsteigums, kad nākamajā vakarā tieši uz maltītes laiku Malgelrijas pilī ieradās Harijs kopā ar manu brāli! Mēs Skotijā pavadījām deviņas pasakainas dienas, un man nemaz negribējās atgriezties mājās, lai gan tēvs bija zvanījis un kaismīgi atvainojies par savu nepiedodami rupjo izturēšanos noslēguma izrādes vakarā.
Tomēr es zināju, ka pienāks diena, kad mums vajadzēs atgriezties. Kādā no mūsu garajām rīta pastaigām es apsolīju Harijam, ka izdibināšu iemeslu, kādēļ mans tēvs attieksmē pret viņu ir tik noraidošs un ļauns.
Kad atgriezāmies mājās, tēvs tā nožēloja savu soli, ka vairāk pat nebija iedomājams. Viņš pūlējās izskaidrot, kālab šo gadu laikā pret Hariju izturējies tik briesmīgi. Mana mamma un Džailss, kā likās, šos paskaidrojumus pieņēma kā patiesību. Es gan nejutos pārliecināta, ka viņš mums ir izstāstījis visu.
Diemžēl tēvs lika apsolīt, ka es Harijam neatklāšu to, ko viņš stāstīja mums, jo Kliftones kundze esot vēlējusies, lai patiesība par Harija tēva nāvi paliek noslēpumā. Man bija aizdomas, ka Kliftones kundze zina īsto iemeslu, kālab mans tēvs tik ļoti neatbalsta manas attiecības ar Hariju. Man gribējās viņiem abiem pateikt, ka nekas un neviens nespētu mūs šķirt. Lai kā arī būtu, viss beidzās tā, kā neviens nebūtu varējis paredzēt.
Tieši tikpat dedzīgi kā pats Harijs, arī es gaidīju vēsti par to, vai viņš ticis pie mācību vietas Oksfordā. Bijām norunājuši, ka satiksimies pie bibliotēkas rītā, kad Harijs būs saņēmis telegrammu ar rezultātiem.
Piektdienas rītā es dažas minūtes nokavēju un, atsteigusies pie bibliotēkas, ieraudzīju Hariju sēžam uz augšējā pakāpiena, galvu rokās saņēmušu. Es sapratu, ka viņam nav paveicies.
Četrdesmit piektā nodaļa
Ieraudzījis Emmu, Harijs pielēca kājās un cieši apskāva meiteni. Viņš ilgi nelaida Emmu vaļā – kaut ko tādu publiskās vietās viņš parasti neatļāvās. Emmai bija skaidrs, ka ziņas ir sliktas.
Viņš klusēdams paņēma meiteni aiz rokas un ieveda bibliotēkas ēkā, tālāk lejup pa koka vītņu kāpnēm un pa šauru gaiteni ar ķieģeļu sienām, līdz nonāca pie durvīm, uz kurām bija uzraksts “Antīkā pasaule”. Viņš uzmanīgi palūkojās iekšā, lai būtu drošs, ka neviens nav atklājis abu slepeno vietu.
Jaunieši apsēdās viens otram pretī pie maza galdiņa, kur pagājušā gada laikā mācoties bija aizvadījuši daudzas stundas. Harijs drebēja pie visām miesām un ne jau tāpēc, ka bezlogu telpā būtu auksti. Gar visām tās sienām bija plaukti, kuros glabājās ādas vākos iesietas, ar putekļu kārtu pārklātas grāmatas. Dažas, kā likās, nebija atvērtas pat gadiem ilgi.
Pagāja laiks, kamēr Harijs ierunājās:
– Kā tev liekas, vai ir kaut kas tāds, ko es varētu pateikt vai izdarīt un piepeši zaudēt tavu mīlestību?
– Nē, mans dārgais, – atbildēja Emma. – Nekā tāda nav. – Es esmu uzzinājis, kālab tavs tēvs tik apņēmīgi pūlas mūs turēt pa gabalu vienu no otra.
– Man šis iemesls jau ir zināms, – Emma atzinās un mazliet nolieca galvu. – Varu tev apliecināt, ka tas mūsu attiecībās neko nemainīs.
– Kā gan tu varēji to uzzināt? – vaicāja Harijs.
– Dienā, kad atgriezāmies no Skotijas, to mums pastāstīja mans tēvs. Tikai lika zvērēt, ka glabāsim to noslēpumā.
– Vai viņš jums izstāstīja, ka mana māte ir prostitūta?
Emma bija satriekta. Tikai pēc krietna laika sprīža viņa saņēmās tiktāl, lai atkal spētu parunāt. – Nē, to viņš nesacīja, – viņa kaismīgi pavēstīja. – Kā gan tu spēj apgalvot kaut ko tik nežēlīgu?
– Tāpēc, ka tā ir patiesība, – Harijs teica. – Pretēji tam, kā biju domājis, mana māte Royal viesnīcā nestrādā jau pēdējos divus gadus. Viņa strādā Edija naktsklubā.
– Tas vēl nepadara viņu par prostitūtu, – Emma iebilda.
– Vīrietis sēdēja viņai blakus uz bāra krēsla. Vienā rokā viņam bija viskija glāze, bet otru viņš bija uzlicis uz manas mātes gurna. Un ne jau tāpēc, lai saruna ritētu raitāk.
Emma paliecās pāri galdam un maigi pieskārās Harija vaigam. – Man patiešām žēl, mīļais, – viņa teica. – Un tomēr tas nekādi neietekmē manas jūtas pret tevi. Un nekad arī neietekmēs.
Harijs vārgi pasmaidīja, bet Emma klusēja. Viņa zināja, ka jau pēc dažiem mirkļiem viņš uzdos neizbēgamo jautājumu.
– Varbūt tu man varētu pateikt… – Harijs jau atkal bija kļuvis pavisam nopietns. – Ko tavs tēvs jums atklāja?
Tagad bija Emmas kārta saņemt galvu rokās, jo viņa juta, ka vairs nebūs izvēles un nāksies Harijam atklāt patiesību. Gluži tāpat kā māte, arī viņa neprata izlikties.
– Ko viņš jums izstāstīja? – Harijs atkāroja jautājumu jau uzsvērtāk.
It kā vēlēdamās justies stabilāk, Emma ieķērās galda malā. Beidzot viņa saņēma visus spēkus un paraudzījās uz Hariju. Lai gan viņš atradās tikai dažas pēdas atstatu, likās, ka viņš bija neticami tālu. – Man jāvaicā tas pats, ko tu vaicāji man, – sacīja Emma. – Vai ir kaut kas tāds, ko es varētu pateikt vai izdarīt un piepeši zaudēt tavu mīlestību?
Harijs paliecās pāri galdam un paņēma Emmas delnu savējā. – Protams, ka ne! – viņš apgalvoja.
– Tavs tēvs netika nogalināts karā, – meitene klusi stāstīja, – un mans tēvs, iespējams, ir atbildīgs par viņa nāvi. – Emma ciešāk saspieda Harija delnu un tad atklāja visu, ko tēvs viņiem pavēstīja, kad viņi atgriezās no Skotijas.
Kad stāsts bija galā, Harijs izskatījās satriekts un kādu laiku nespēja parunāt. Viņš mēģināja piecelties kājās, tomēr kājas neklausīja un viņš atkal atkrita krēslā.
– Jau kādu laiku es zinu, ka mans tēvs nav kritis karā, – Harijs klusi teica. – Es tikai nesaprotu vienu… kālab māte man neatklāja patiesību.
– Un tagad tu zini šo patiesību, – Emma sacīja, pūlēdamās aizkavēt asaras. – Es sapratīšu, ja tu vēlēsies izbeigt mūsu attiecības tagad, kad zini, ko mans tēvs licis izciest tavai ģimenei.
– Tā nav tava vaina, – Harijs iebilda, – tomēr viņam es to nekad nepiedošu. – Viņš brīdi klusēja un tad piebilda: – Un es nespēšu ieskatīties viņam acīs, kad viņš būs uzzinājis patiesību par manu māti.
– Viņam tas nemaz nav jāuzzina, – Emma mierināja un atkal saņēma Harija roku savējā. – Tas vienmēr paliks mūsu noslēpums.
– Tas nebūs iespējams, – iebilda Harijs.
– Kāpēc ne?
– Jo Džailss redzēja, ka vīrs, kurš mums sekoja Edinburgā, slēpās durvju ailā pretī Edija naktsklubam.
– Tad jau mans tēvs ir tas, kurš nodarbojas ar zemiskām lietām, – secināja Emma. – Viņš ne tikai mums atkal meloja, bet nav turējis arī solījumu.
– Kādu?
– Viņš apsolīja Džailsam, ka tas vīrs brāli nekad vairs neizsekos.
– Tas vīrietis neinteresējas par Džailsu, – Harijs sacīja. – Es domāju, ka viņš izseko manu māti.
– Kāpēc?
– Pierādījis, kā mana māte pelna iztiku, tavs tēvs varētu cerēt, ka pārliecinās tevi vairs ar mani nesatikties.
– Cik gan slikti viņš pazīst pats savu meitu! – noteica Emma. – Tagad es vēl vairāk esmu pārliecināta, ka nekas nespēs izjaukt mūsu attiecības. Un nebūs viņa spēkos mazināt manu apbrīnu pret tavu māti. Tā kļūs pat lielāka nekā iepriekš.
– Kā gan tu vari tā sacīt? – vaicāja Harijs.
– Viņa strādāja par viesmīli, lai uzturētu savu ģimeni, galu galā viņa pat kļuva par “Tillijas tējnīcas” īpašnieci. Kad tā nodega līdz pamatiem, viņa tika apsūdzēta ļaunprātīgā dedzināšanā, tomēr turēja galvu augstu paceltu, jo bija pārliecināta par to, ka nav vainīga šajā noziegumā. Viņa atrada sev citu darbu viesnīcā Royal un tomēr nepadevās, kad tika no turienes atlaista. Tad viņa saņēma čeku par sešiem simtiem mārciņu un nosprieda, ka problēmas beidzot ir atrisinātas, bet piepeši saprata, ka vienalga ir tāda pati tukšiniece kā bijusi un nauda ir vajadzīga, lai tu varētu turpināt mācības. Izmisuma mākta, viņa pievērsās…
– Bet es nebūtu gribējis, lai viņa…
– Viņa to noteikti zināja, Harij, un joprojām uzskata, ka ir vērts upurēties.
Atkal pār viņiem nogūla ilgs klusums.
– Mans Dievs! – beidzot ierunājās Harijs. – Kā gan es vispār varēju domāt sliktu par viņu! – Viņš paraudzījās uz Emmu. – Man vajadzēs, lai tu manā labā kaut ko izdari.
– Jebko.
– Vai varēsi aiziet pie manas mātes? Izdomā jebkādu aizbildinājumu. Pamēģini izdibināt, vai viņa vakar tajā briesmīgajā vietā ir mani pamanījusi.
– Kā gan es to varēšu, ja viņa nebūs gatava to atzīt?
– Gan jau tu zināsi, – Harijs klusi noteica.
– Ja mamma tevi tur redzēja, tad jau gribēs noskaidrot, ko tu tur darīji.
– Es viņu meklēju.
– Kālab?
– Gribēju pateikt, ka man piedāvā mācību vietu Oksfordā.
Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā Emma ieslīdēja pēdējā solā un gaidīja, līdz beigsies dievkalpojums. Viņa redzēja, ka Kliftones kundze sēž trešajā rindā blakus kādai vecai kundzei. Kad viņi atkal satikās tajā pašā rītā, tikai mazliet vēlāk, Harijs vairs nešķita tik ļoti saspringts. Viņš ļoti skaidri bija pateicis, ko vēlas uzzināt, un Emma bija apsolījusi palīdzēt. Vairākas reizes viņi izmēģināja visdažādākos iespējamos scenāriju variantus, un tagad viņa jutās gatava.
Kad padzīvojušais mācītājs beidza dievkalpojumu un svētīja draudzi, Emma izgāja ejā starp soliem, lai nepieļautu iespēju, ka Kliftone paiet viņai garām. Ieraudzījusi Emmu, Meizija nespēja apslēpt pārsteigumu, tomēr jau drīz to nomainīja silts smaids. Viņa ātri pagāja uz priekšu un iepazīstināja ar meiteni arī vecāko dāmu, kas bija kopā ar viņu. – Mammu, šī ir Emma Beringtone. Harija draudzene.
Vecā dāma plati uzsmaidīja Emmai. – Ir ļoti liela atšķirība, vai viņa ir Harija draudzene vai mīļotā meitene. Kā tad būtu pareizāk? – vecā kundze uzstāja.
Kliftones kundze iesmējās, taču Emmai bija skaidrs, ka arī viņa vēlas dzirdēt atbildi.
– Es esmu viņa mīļotā meitene! – Emma lepni atteica.
Kliftones kundzes māte atkal plati uzsmaidīja, atklājot skatienam visus savus zobus, bet Meizijas seja palika nopietna.
– Tas taču labi, vai ne? – Harija vecmāmiņa uzslavēja un tad piebilda: – Es te nevaru pļāpāt visu dienu, man vēl jāgatavo vakariņas. – Viņa jau pagāja projām, bet tad pagriezās un vaicāja: – Vai tu gribētu mums pievienoties uz vakariņām, jaunā dāma?
Tieši uz tādu jautājumu Harijs bija cerējis, un atbilde jau bija sagatavota. – Tas ir patiešām laipns piedāvājums, – Emma teica, – tomēr mani gaida vecāki.
– Pareizi, pareizi, – vecā kundze piekrita. – Tev vienmēr jāievēro savu vecāku vēlmes. Meizij, tiksimies vēlāk.
– Vai varu iet kopā ar jums, Kliftones kundze? – Emma vaicāja, kad abas bija izgājušas no baznīcas.
– Jā, protams, dārgā.
– Harijs lūdza, lai atnāku jūs satikt, jo bija pārliecināts, ka vēlēsieties uzzināt par viņam piešķirto mācību vietu Oksfordā.
– Ak! Tie taču ir brīnišķīgi jaunumi! – izsaucās Meizija un apskāva Emmu. Tad viņa piepeši palaida meiteni vaļā un vaicāja: – Kāpēc viņš pats neieradās un man to nepavēstīja?
Sekoja kārtējā iestudētā atbilde. – Diemžēl viņš ir atstāts pēc stundām. Pārraksta Šellija darbu fragmentus. Baidos, ka tajā vainojams mans brālis. Saprotiet… izdzirdējis labos jaunumus, viņš skolā slepus ienesa šampanieša pudeli, un viņi šovakar tika pieķerti darbistabā svinam.
– Vai tad tas ir tik ļauni? – Meizija vaicāja un pasmaidīja.
– Doktors Pedžets tā domā. Harijs briesmīgi nožēlo.
Meizija iesmējās tik skaļi un jautri, ka Emmai neradās ne mazākās šaubas par to, ka iepriekšējā vakarā viņa nav Hariju redzējusi klubā. Emma būtu vēlējusies pavaicāt vēl kaut ko, taču Harijs bija cieši iebildis: – Ja mana māte negrib, lai zinu, kā nomira mans tēvs, lai tā arī būtu.
– Man žēl, ka nevari pievienoties mums uz maltīti, – Meizija sacīja. – Es labprāt vēlētos tev kaut ko pastāstīt. Nu… varbūt kādu citu reizi.
Četrdesmit sestā nodaļa
Nākamo nedēļu Harijs gaidīja, kad pienāks kārtējā satriecošā ziņa. Kad tas notika, viņš skaļi uzgavilēja.
Džailss telegrammu saņēma mācību semestra pēdējā dienā. Tajā bija sacīts, ka viņam tiek piedāvāta vieta Breiznouzas koledžā Oksfordā. Vēstures nodaļā.
– Kā caur adatas aci, – viņa klases audzinātājs sacīja, kad Džailss viņam pavēstīja labos jaunumus.
Pēc diviem mēnešiem viens stipendiāts, viens pabalsta saņēmējs un viens gluži parasts students ieradās senajā universitātes pilsētā. Katrs ar mazliet atšķirīgām izjūtām gaidīja turpmākos trīs tur pavadāmos gadus.
Harijs pierakstījās teātra biedrībā un virsnieku sagatavošanas kursos. Džailss izvēlējās “Diskusiju apvienību” un kriketa klubu. Dīkinss reģistrējās Bodlija bibliotēkā un tikpat kā nerādījās sabiedrībā – gluži kā kurmis, kas reti izlien zemes virspusē. Un nav jau nekāds brīnums, jo viņš bija nolēmis, ka Oksforda ir vieta, kur viņš grasās pavadīt visu savu atlikušo dzīvi.
Par saviem turpmākās dzīves plāniem Harijs gan nebija tik pārliecināts. Valsts premjerministrs bieži braukāja uz Vāciju un atpakaļ un beidzot, atkal ieradies Hestonas lidostā, ar smaidu sejā vicināja gaisā kādu dokumentu, bet pēc tam pavēstīja tautai tieši to, ko tā vēlējās dzirdēt. Harijs bija pilnīgi drošs, ka Lielbritānija stāv uz kara sliekšņa. Kad Emma pavaicāja, kā gan viņš var būt tik pārliecināts, viņš atteica: – Vai esi pamanījusi, ka Herr Hitler ne reizi neierodas vizītē Lielbritānijā? Uzmācīgie prasītāji allaž esam mēs. Un galu galā mūs vienalga atraidīs. – Emma ignorēja Harija uzskatus šajā jautājumā, taču viņa jau arī, līdzīgi Čemberlena kungam, nevēlējās ticēt, ka puisim varētu būt taisnība.
Kad Harijs Ziemassvētku brīvdienās atbrauca uz Bristoli, viņi kopā ar Emmu pavadīja tik daudz laika, cik vien bija iespējams, tomēr Harijs vienmēr pūlējās negadīties Beringtona kungam acīs.
Emma neizmantoja iespēju brīvdienas pavadīt kopā ar ģimeni Toskānā un nemaz neslēpa to, ka labprātāk būs līdzās Harijam.
Kad Emmas iestājeksāmeni jau bija pavisam tuvu, viņa bibliotēkā sāka pavadīt tik daudz stundu, ka pat Dīkinss būtu pārsteigts. Harijs secināja, ka Emma noteikti pārsteigs arī eksaminācijas komisiju, gluži tāpat kā viņa vientuļnieks draugs to bija izdarījis pirms gada. Kad Harijs par to ieminējās Emmai, viņa atgādināja, ka uz katru studenti Oksfordā ir divdesmit studentu.
– Tu taču vienmēr vari iet uz Kembridžu, – Harijs mazliet muļķīgi aizrādīja.
– Tur taču gaisotne ir vēl aizvēsturiskāka, – Emma atteica. – Viņi joprojām nepiedāvā iespēju sievietēm iegūt zinātnisko grādu.
Lielākās bailes Emmai nebija par to, ka viņai varētu nepiedāvāt mācību vietu Oksfordā. Viņa visvairāk bažījās par to, ka tiks pasludināts karš un Harijam vajadzēs pieteikties armijā un doties uz kādu svešu valsti. Visu dzīvi Emma bija sastapusies ar atgādinājumiem par Pirmo pasaules karu, jo daudzas sievietes tā arī nepārstāja dienu no dienas valkāt melnās sēru drānas, pieminot savus vīrus, mīļotos, brāļus un dēlus, kuri nepārnāca no kaujas laukiem. Šo karu vairs neviens nesauca par karu, kas pieliks punktu visiem pārējiem kariem.
Viņa bija lūgusi, lai Harijs nepiesakās brīvprātīgi, ja karš tiešām tiks pieteikts, un vismaz nogaida oficiālu pavēsti par iesaukšanu aktīvajā dienestā. Kad Hitlera karaspēks iemaršēja Čehoslovākijā un anektēja Sudetiju, Harijs jau vairs ne mazākajā mērā nešaubījās, ka neizbēgami sāksies karš ar Vāciju un jau nākamajā dienā pēc tā pieteikšanas viņam mugurā būs armijas forma.
Kad Harijs uzaicināja Emmu uz mācību gada noslēguma balli, viņa nolēma sarunās karu nepieminēt. Un viņa bija pieņēmusi vēl kādu lēmumu.
Balles dienas rītā Emma devās uz Oksfordu un reģistrējās viesnīcā Randolph. Pa dienu Harijs viņai izrādīja apkārtni, jo bija pārliecināts, ka jau pēc dažiem mēnešiem Emma arī būs kļuvusi par studenti.
Emma atgriezās viesnīcā, un viņai bija daudz laika sagatavoties ballei. Harijs bija apsolījis astoņos ierasties pēc viņas.
Dažas minūtes pirms norunātā laika viņš iesoļoja pa viesnīcas durvīm – modernā tumši zilā smokingā, ko māte viņam bija uzdāvinājusi deviņpadsmitajā dzimšanas dienā. No viesnīcas administratora telefona viņš piezvanīja uz Emmas numuru un pavēstīja, ka gaida vestibilā.
– Es tūdaļ nākšu, – viņa apsolīja.
Kad bija pagājušas jau desmit minūtes, Harijs sāka soļot pa vestibilu un prātot, ko gan Emma īsti bija domājusi ar vārdiem “tūdaļ nākšu”. Džailss gan viņam bieži bija sacījis, ka māsa dažādus laika apzīmējumus iemācījusies no mātes.
Un tad viņš ieraudzīja Emmu kāpņu augšgalā. Viņš nekustīgi stāvēja un skatījās, kā viņa lēni kāpj lejup, un tirkīzzilā zīda kleita bez lencītēm lieliski izceļ viņas jaunavīgā auguma daili. Likās, ka ikviens cits jauneklis, kurš tobrīd atradās vestibilā, būtu gatavs mainīties ar Hariju vietām.
– Oho! – viņš sacīja, kad Emma sasniedza apakšējo pakāpienu. – Kuru gan interesē Vivjena Lī? Starp citu, man ļoti patīk tavas kurpes.
Emma juta, ka viņas plāna pirmā daļa ir izdevusies.
Viņi izgāja no viesnīcas un roku rokā devās uz Redklifas laukumu. Kad viņi bija sasnieguši Harija koledžas vārtus, saule jau pamazām slīdēja aiz Bodlija bibliotēkas torņiem. Neviens no tiem, kuri tajā vakarā iegāja pa Breiznouzas durvīm, nezināja, ka jau pēc dažām nedēļām Lielbritānija tiks ierauta karā, un puse jauno cilvēku, kuri ļāvās dejas priekam tajā naktī, nekad tā arī neabsolvēs šo mācību iestādi.
Tobrīd gan jaunekļu prātus šādas domas nenomāca. Jaunieši dejoja, klausījās mūziku un vakara burvību. Vairāki simti studentu un viņu viesu baudīja šampanieti un milzu daudzumā piedāvāto kūpināto lasi. Harijs tikpat kā neizlaida Emmu no acīm, jo baidījās, ka viņu kāds ne pārāk galants puisis varētu aizvest projām.
Džailss dzēra pārāk daudz šampanieša un apēda pārāk daudz austeru un vakara laikā ne ar vienu meiteni nedejoja divas reizes pēc kārtas.
Divos naktī Billija Kotona deju grupa nospēlēja pēdējo valsi. Harijs un Emma, cieši piekļāvušies viens otram, šūpojās mūzikas ritmā.
Kad diriģents visbeidzot pacēla zizli, lai vadītu valsts himnas atskaņošanu, Emma pamanīja, ka pilnīgi visi puiši nostājas miera stājā un dzied “Dievs, sargi karali”.
Harijs un Emma gāja atpakaļ uz viesnīcu Randolph, pļāpājot par šo un to. Viņiem negribējās, lai šis vakars beidzas.
– Nu, vismaz pēc divām nedēļām tu atkal būsi te, lai noliktu iestājeksāmenu, – Harijs teica, kad abi devās augšup pa viesnīcas kāpnēm. – Tā kā nepaies nemaz tik ilgs laiks, un mēs atkal redzēsimies.
– Taisnība, – piekrita Emma, – tomēr nebūs ne mirkļa laika atslābināties, kamēr nebūšu uzrakstījusi eksāmena darbu. Kad tas būs nodots, tad gan varēsim kopā pavadīt visu atlikušo nedēļas nogali. – Harijs jau grasījās Emmu uz atvadām noskūpstīt, kad viņa nočukstēja: – Vai tu vēlētos ienākt pie manis numuriņā? Esmu sagatavojusi tev kādu dāvanu. Man negribētos, lai tu nodomā, ka esmu aizmirsusi par tavu dzimšanas dienu.
Puisis izskatījās tikpat pārsteigts kā portjē, kad noskatījās, kā abi jaunieši roku rokā uziet pa kāpnēm augšup. Kad viņi bija sasnieguši Emmas numuriņu, meitene nervozi meklēja atslēgu, beidzot to atrada un atdarīja durvis.
– Tikai vienu īsu mirklīti, – viņa pateica un nozuda vannas istabā.
Harijs apsēdās uz vienīgā krēsla telpā un mēģināja iedomāties, ko gan viņš visvairāk vēlētos saņemt dzimšanas dienā. Atvērās vannas istabas durvis. Emmas augumu ieskāva maiga puskrēsla. Elegantā kleita bez lencītēm bija pazudusi, tagad tās vietā bija viesnīcas dvielis.
Kad meitene lēnām tuvojās viņam, Harijs skaidri saklausīja pats savus sirdspukstus.
– Manuprāt, tu esi mazliet par daudz apģērbies, – viņa sacīja un noslidināja smokingu Harijam no pleciem, ļaudama tam nokrist uz grīdas. Pēc tam viņa attaisīja tauriņu un atpogāja kreklu. Gan viens, gan otrs pievienojās smokingam uz grīdas. Divas zeķes, divas kurpes… un tikai pēc tam viņa lēni novilka Harijam bikses. Viņa grasījās atbrīvoties no pēdējā šķēršļa, bet jauneklis pacēla viņu rokās un aiznesa pāri guļamistabai.
Kad Harijs bez liekām ceremonijām ielika Emmu gultā, dvielis atraisījās un noslīdēja zemē. Kopš atgriešanās no Romas Emma bieži bija domājusi par to, kā tas varētu notikt, un pieņēmusi, ka pirmie mēģinājumi mīlēties būs neveikli un sagādās neērtus brīžus. Tomēr Harijs izturējās maigi un taktiski, lai gan skaidri bija redzams, ka viņš nervozē tikpat stipri kā Emma. Pēc mīlēšanās Emma gulēja Harija rokās un nevēlējās aizmigt.
– Vai tev patika tava dzimšanas dienas dāvana? – viņa vaicāja.
– Jā, – atbildēja Harijs. – Tomēr ceru, ka man nenāksies gaidīt līdz nākamajam gadam, lai varētu izsaiņot nākamo. Un tas man kaut ko atsauca atmiņā. Arī es esmu sagatavojis dāvanu.
– Man taču tagad nav dzimšanas diena.
– Un tā nemaz nav dāvana dzimšanas dienā. – Viņš izlēca no gultas, pacēla bikses no grīdas un kaut ko meklēja kabatās. Pēc mirkļa viņš izņēma nelielu ādas kārbiņu, atgriezās pie gultas, nometās uz viena ceļgala un sacīja: – Dārgā Emma, vai kļūsi mana sieva?
– Tu šādi izskaties visai smieklīgi, – atteica Emma, mazliet saraukusi pieri. – Nāc atpakaļ gultā, kamēr neesi pārsalis līdz nāvei.
– Nākšu tikai tad, kad tu būsi atbildējusi uz manu jautājumu.
– Nemuļķojies, Harij! To, ka kļūšu tava sieva, es izlēmu jau tajā dienā, kad tu ieradies manās mājās, lai nosvinētu Džailsa divpadsmito dzimšanas dienu.
Harijs iesmējās un uzvilka gredzenu Emmas kreisās rokas trešajā pirkstā.
– Atvaino, ka briljants ir tik sīks, – viņš teica.
– Tas ir tik liels kā viesnīca Ritz, – Emma sacīja, kad viņš atkal nogūlās blakus. – Un, ja reiz viss ir tik labi noorganizēts, – meitene ķircinājās, – kādu datumu tu esi izvēlējies mūsu kāzām?
– Sestdiena, divdesmit devītais jūlijs, pulksten trijos.
– Kāpēc tieši tad?
– Tā ir semestra pēdējā diena. Pēc tam vairs nebūs iespējams sarunāt ceremoniju universitātes baznīcā.
Emma apsēdās, paķēra no naktsgaldiņa pildspalvu un bloknotu un sāka rakstīt.
– Ko tu tur tagad dari? – Harijs vaicāja.
– Sāku domāt par viesu sarakstu, ja reiz mums ir tikai septiņas nedēļas laika…
– Tas var pagaidīt, – atteica Harijs. – Es jūtu, ka tuvojas vēl viena dzimšanas diena.
– Viņa ir pārāk jauna, lai domātu par precēšanos, – paziņoja Emmas tēvs, it kā pašas meitenes istabā nemaz nebūtu.
– Viņai ir tieši tikpat gadu, cik bija man, kad tu mani bildināji, – atgādināja Elizabete.
– Tomēr tev nebija jāliek mūžā svarīgākais eksāmens tikai dažas nedēļas pirms kāzām.
– Tieši tālab es esmu pārņēmusi savā ziņā visus sagatavošanās darbus, – Elizabete pavēstīja. – Tieši tālab līdz eksāmeniem Emmai nevajadzēs darīt neko tādu, kas novērstu uzmanību no mācībām.
– Lai nu kā, es tomēr uzskatu, ka labāk būs kāzas pārcelt par dažiem mēnešiem vēlāk. Galu galā, kāpēc tik ļoti jāsteidzas?
– Tā patiešām ir lieliska doma, tēt! – pirmo reizi šās sarunas laikā iejaucās arī Emma. – Mēs varētu palūgt arī Herr Hitler, lai viņš ir tik laipns un kara sākumu atliek uz dažiem mēnešiem, jo tava meita vēlas apprecēties.
– Un ko domā Kliftones kundze? – vaicāja Hugo Beringtons, neklausīdamies meitas piebildē.
– Kāpēc gan viņai būtu jājūt kas cits, izņemot prieku? – Elizabete atvaicāja, bet Hugo neatbildēja.
Pēc desmit dienām laikrakstā The Times tika publicēts paziņojums par gaidāmajām Emmas Greisas Beringtones un Harolda Artura Kliftona kāzām. Mācītājs Stailers viņus pirmo reizi uzsauca no kanceles Svētās Marijas baznīcā nākamajā svētdienā, un nākamās nedēļas laikā tika izsūtīti vairāk nekā trīs simti ielūgumu. Nevienu neizbrīnīja tas, ka par saviem vedējiem Harijs uzaicināja Džailsu, kapteini Tārentu un Dīkinsu.
Harijs bija satriekts, kad saņēma vēstuli no Vecā Džeka, kurā viņš pateicās par sirsnīgo uzaicinājumu, tomēr pauda atteikumu, jo nedrīkst pamest savu posteni šādos apstākļos. Harijs viņam aizrakstīja vēstuli ar lūgumu padomāt vēlreiz un, ja iespējams, mainīt lēmumu. Vai vismaz atbraukt uz kāzām. Vecā Džeka atbilde lika Harijam samulst vēl vairāk. “Man ir tāda sajūta, ka mana klātbūtne varētu izrādīties apgrūtinoša.”
– Par ko gan viņš runā? – nesaprata Harijs. – Viņš taču skaidri zina, ka mēs jutīsimies pagodināti, ja viņš ieradīsies.
– Tu sacīji, ka viņš apsolīja nākotnē sniegt vēl vairāk atbalsta.
– Jā, taču viss mainījās, kad viņš uzzināja par mūsu saderināšanos. Un es nevaru apgalvot, ka mana mamma būtu izrādījusi lielāku entuziasmu, kad viņai pastāstīju par mūsu jaunumiem, – Harijs pavēstīja.
Emma neredzēja Hariju līdz brīdim, kad atgriezās Oksfordā, lai kārtotu eksāmenus, un arī tad viņi satikās tikai pēc tam, kad bija pielikts punkts pēdējā eksāmena lapā. Kad viņa iznāca no eksaminācijas telpas, līgavainis jau gaidīja uz augšējā pakāpiena. Vienā rokā viņam bija šampanieša pudele, bet otrā – divas glāzes.
– Kāda ir sajūta? Kā tu tiki galā? – viņš vaicāja, kad bija piepildījis viņas glāzi.
– Es nezinu, – Emma nopūtās, kad no eksaminācijas telpas izspurdza vēl daudzas citas meitenes.
– Nu, vismaz tev būs kaut kas domu novēršanai, kamēr gaidīsi eksāmenu rezultātu paziņošanu.
– Vēl tikai trīs nedēļas, – Emma viņam atgādināja. – Laika ir vairāk nekā pietiekami, lai tu pārdomātu.
– Ja tev netiks piešķirta stipendija, es varētu arī pārskatīt savu lēmumu. Nebūs taču labi, ja mani redzēs kopā ar pavisam vienkāršu studenti.
– Ja es tomēr stipendiju dabūšu, tad varbūt pati pārskatīšu savu izvēli un labāk būšu kopā ar kādu citu stipendiātu.
– Dīkinss joprojām ir dabūjams, – noteica Harijs un papildināja dzērienu viņas glāzē.
– Tad jau būs par vēlu, – sacīja Emma.
– Kāpēc?
– Rezultātus paziņos mūsu kāzu dienas rītā.
Atlikušo nedēļas nogali Emma un Harijs pavadīja, ieslēgušies savā mazajā viesnīcas istabiņā, un brīžos, kad nemīlējās, atkal un atkal pārrunāja ar kāzu rīkošanu saistītos jautājumus. Svētdienas naktī Emma sacīja: – Mamma ir vienkārši brīnišķīga, bet par tēvu gan to nevarētu teikt.
– Kā tev liekas, vai viņš vispār ieradīsies?
– Mamma viņu pierunās, tomēr viņš joprojām atsakās mani laist vaļā. Un kādas ir pēdējās ziņas no Vecā Džeka?
– Viņš pat nav atbildējis uz manu pēdējo vēstuli, – noteica Harijs.
Četrdesmit septītā nodaļa
– Vai tu esi mazliet pieņēmusies svarā? – vaicāja Emmas māte, pūlēdamās aizdarīt pēdējo āķīti meitas kāzu kleitas mugurpusē.
– Nedomāju vis, – Emma atteica un kritiski nopētīja sevi spogulī, kurā bija redzama visā augumā.
– Satriecoši, – Elizabete uzslavēja, nopētījusi savu līgavas tērpā uzposto meitu.
Viņas vairākkārt bija braukušas uz Londonu uzlaikot kleitu pie Renē kundzes, neliela modes preču veikala īpašnieces Meifērā. Tika uzskatīts, ka veikala aizbildnes ir karaliene Marija un karaliene Elizabete. Katrā pielaikošanas reizē Renē kundze visu uzraudzīja pati. Viktorijas laikmeta smalki izšūtās mežģīnes pie kakla un kleitas apakšmalā – kaut kas senatnīgs – lieliski un gluži dabiski saderēja ar zīda ņieburu un tajā gadā tik moderno ampīra stila zvanveida kleitas svārku daļu. Un mazā krēmkrāsas cepurīte asaras formā. Renē kundze bija pārliecinājusi viņas, ka tādas galvassegas modes dāmas nēsās nākamajā gadā. Emmas tēvs vienīgo piezīmi šajā jautājumā izteica tikai brīdī, kad saņēma rēķinu.
Elizabete Beringtone ieskatījās rokaspulkstenī. Bez deviņpadsmit minūtēm trīs. – Nav vajadzības steigties, – viņa sacīja Emmai, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Viņa bija pārliecināta, ka uz durvju roktura uzlikusi zīmi “Netraucēt” un šoferi brīdinājusi, lai viņas negaida ātrāk par trijiem. Iepriekšējā dienā notikušajā kāzu mēģinājumā brauciens no viesnīcas uz baznīcu bija ildzis septiņas minūtes. Elizabete uzstāja, ka Emmai, modes prasībām atbilstoši, ir jāierodas ar nokavēšanos. – Lai viņi dažas minūtes pagaida, tomēr tu nedod iemeslu raizēm. – Atkal klauvējiens.
– Es atvēršu, – Elizabete sacīja un piegāja pie durvīm. Jauns portjē sarkanā formastērpā pasniedza viņai telegrammu. Tā bija vienpadsmitā tajā dienā. Viņa jau grasījās aizvērt durvis, kad portjē teica: – Man lika jums pavēstīt, kundze, ka šī ir svarīga.
Vispirms Elizabete iedomājās par to, kurš viesis būs pēdējā brīdī pavēstījis par savu neierašanos. Viņa cerēja, ka tas nenozīmēs centrālā galda pārkārtošanu pirms mielasta sākuma. Tad viņa atplēsa telegrammu un to izlasīja.
– Kas to sūtījis? – Emma vaicāja un iegrozīja cepurīti citā leņķī, tomēr raizējās, vai tas būs pieņemami.
Elizabete pasniedza meitai telegrammu. Viņa to izlasīja un izplūda asarās.
– Sirsnīgi apsveicu, mana mīļā! – sacīja māte, izņēma kabatlakatu no somiņas un sāka susināt meitas asaras. – Es tevi apskautu, taču nevēlos saburzīt tavu kleitu.
Pārliecinājusies, ka meita ir pienācīgi saposta, Elizabete ieskatījās spogulī arī pati. Renē kundze bija brīdinājusi: – Jūs nedrīkstat aizēnot savu meitu viņas lielajā dienā un tajā pašā laikā nedrīkstat palikt nepamanīta. – Elizabetei īpaši patika Normena Hārtnela darinātā cepure, lai arī tā nebija no tādām, ko jaunie dēvē par “šiku”.
– Mums laiks doties, – viņa paziņoja, kad pēc mirkļa atkal bija ieskatījusies pulkstenī. Emma pasmaidīja un paraudzījās uz tērpu, ko viņa uzvilks pēc svinīgās pieņemšanas, kad viņi kopā ar Hariju dosies medusmēnesī uz Skotiju. Lords Hārvijs bija piedāvājis viņiem apmesties savā pilī un sacījis, ka tajā laikā neviens cits ģimenes loceklis netiks laists ne tuvumā. Un pats svarīgākais – Harijs drīkstēs izēst trīs porcijas viras kalniešu gaumē, un viņam netiks dots pat mājiens, ka pamatēdienā būs rubeņa cepetis.
Emma nopakaļ savai mātei izgāja no numura un devās uz priekšu pa gaiteni. Brīdī, kad viņa bija piegājusi pie kāpņu augšējā pakāpiena, viņai likās, ka pašas kājas vairs īsti neklausa. Kad viņa nogāja lejā, viesi pašķīrās, lai nekas nekavētu viņas gaitu.
Portjē atvēra viņai viesnīcas durvis, bet sera Voltera šoferis stāvēja pie Rolls-Royce un gaidīja, līdz līgava pievienosies savam vectēvam. Kad Emma bija apsēdusies viņam blakus un uzmanīgi sakārtojusi savu kleitu, sers Volters ielika monokli labajā acī un sacīja: – Tu patiešām izskaties skaista, jaunā dāma. Harijam ir ļoti paveicies.
– Paldies, vecotēv! – viņa iesaucās un noskūpstīja seru Volteru uz vaiga, tad paraudzījās pa aizmugures logu un redzēja, ka mamma iekāpj otrā Rolls-Royce. Jau pēc mirkļa abas automašīnas, iekļaudamās pēcpusdienas satiksmē, devās uz universitātes Svētās Marijas baznīcu.
– Vai tētis ir jau baznīcā? – Emma vaicāja, pūlēdamās neizrādīt satraukumu.
– Viņš ieradās viens no pirmajiem, – atbildēja vecaistēvs. – Droši vien jau nožēlo, ka ļāvis tevi ievest man.
– Un Harijs?
– Vēl nekad es neesmu redzējis viņu tik ļoti nervozu. Tomēr liekas, ka Džailss visu kontrolē, un tas ir svarīgākais. Zinu, ka viņš visu pagājušo nedēļu gatavoja savu līgavaiņa vedēja runu.
– Mums abiem paveicies ar labāko draugu, – sacīja Emma. – Vai zini, vecotēv? Es reiz lasīju, ka ikviena līgava savā kāzu dienā piepeši sāk šaubīties.
– Tas jau ir pilnīgi saprotami, mana mīļā.
– Bet es nekad neesmu par Hariju šaubījusies,– teica Emma, kad viņu auto apstājās pie universitātes baznīcas. – Es zinu, ka visu mūsu atlikušo mūžu mēs pavadīsim kopā.
Emma pagaidīja, kamēr vecaistēvs izkāpj no automašīnas, tad uzmanīgi saņēma kleitas malu un pievienojās viņam uz ietves.
Māte piesteidzās pie Emmas, vēl pēdējo reizi pārliecinājās, vai viņas tērps ir pilnīgā kārtībā, un tikai tad ļāva ieiet baznīcā. Elizabete iedeva Emmai nelielu sārtu rožu pušķi, un tādi paši bija arī līgavas māsām. Emmas jaunākā māsa Greisa un draudzene Džesika nesa līgavas tērpa velci.
– Tu būsi nākamā, – Elizabete sacīja savai jaunākajai meitai, kad bija pieliekusies, lai sakārtotu viņas tērpa apakšmalu.
– Ceru, ka ne, – Greisa atteica pietiekami skaļi, lai māte to dzirdētu.
Elizabete pakāpās atpakaļ un pamāja ar galvu. Divi vīri atvēra milzīgās durvis, un tā bija zīme ērģelniekam, ka laiks uzsākt Vāgnera “Kāzu maršu”, bet baznīcēniem piecelties kājās un sveikt līgavu.
Iegājusi baznīcā, Emma bija pārsteigta par to, cik daudzi cilvēki ieradušies Oksfordā, lai būtu klāt viņas laimīgajā dienā. Vectēvs lēnām veda viņu zem rokas pa centrālo eju, viesi viņai uzsmaidīja. Viņa tuvojās altārim.
Frobišera kungs sēdēja blakus Holkoma kungam ailas labajā pusē. Tur bija pat Tillijas jaunkundze ar visai pārdroša modeļa cepuri galvā. Vecā dāma bija veikusi visu garo ceļu no Kornvolas. Pedžeta kungs dāvāja Emmai vienu no saviem vissiltākajiem smaidiem. Taču nekas nelīdzinājās viņas pašas smaidam, kas atplauka sejā brīdī, kad viņa ieraudzīja kapteini Tārentu, kurš tomēr bija ieradies. Viņš sēdēja, galvu noliecis, un mugurā viņam bija uzvalks, kas viņa augumam šķita mazliet par lielu. “Harijs būs ļoti laimīgs, kad redzēs, ka viņš galu galā tomēr nolēmis ierasties,” Emma nosprieda. Kliftones kundze sēdēja pirmajā rindā, un bija redzams, ka viņa ir krietnu laiku pavadījusi, izvēlēdamās tērpu, jo izskatījās patiešām moderna. Smaids uzplauka Emmas lūpās, tomēr viņa bija ļoti pārsteigta un vīlusies, kad nākamā vīramāte uz viņu pat nepalūkojās.
Un tad viņa ieraudzīja Hariju, kurš stāvēja pie altāra kopā ar viņas brāli, gaidīdami līgavas ierašanos. Viņa gāja, vectēva vadīta, un redzēja savu tēvu stāvam ar mazliet melanholisku izteiksmi sejā. “Varbūt viņš patiešām nožēlo, ka ļāvis mani vest vectēvam?”
Sers Volters pakāpās sāņus, un Emma paspēra dažus soļus uz priekšu pie sava nākamā vīra. Viņa paliecās uz priekšu un nočukstēja: – Es jau gandrīz pārdomāju. – Harijs pūlējās nesmaidīt. – Galu galā šīs universitātes stipendiātiem nevajadzētu precēties ar tādiem, kas saņem tikai pabalstu.
– Es ļoti lepojos ar tevi, mana dārgā! – viņš sacīja. – Sirsnīgi apsveicu!
Džailss patiesā cieņā paklanījās, un zālē sēdošie cits citam čukstus paziņoja lieliskos jaunumus, kas nu aizceļoja no rindas uz rindu.
Mūzika apklusa, koledžas kapelāns pacēla rokas un sacīja: – Mīļie klātesošie! Mēs esam sanākuši Tā Kunga priekšā, lai svētajām laulības saitēm vienotu šo vīrieti un šo sievieti. Emma piepeši kļuva pavisam nervoza. Viņa visas atbildes bija iemācījusies no galvas, bet nu vairs nespēja atcerēties nevienu.
Pūlēdamās koncentrēties, Emma ieklausījās mācītāja sacītajos vārdos, tomēr nespēja sagaidīt brīdi, kad varēs aizbēgt no visiem un palikt divatā ar Hariju. “Varbūt mums vajadzēja aizbēgt uz Skotiju jau iepriekšējā naktī,” viņa gribēja teikt Harijam.
– Tos, ko vienojis Dievs, cilvēkiem nebūs šķirt. Ja kādam ir sakāms kas tāds, kālab šie abi nedrīkst tikt sieti svētajām laulības saitēm, lai runā tagad, vai klusē mūžam. – Mācītājs brīdi diplomātiski klusēja un tad sacīja: – Ar Dieva piešķirto varu pasludinu jūs…
Piepeši kāds skaidri un skaļi paziņoja: – Es iebilstu!
Harijs un Emma apcirtās apkārt, lai redzētu, kurš izrunājis šos nolādētos vārdus.
Kapelāns nespēja noticēt tam, ka dzirdējis kaut ko tādu, un kādu brīdi pat domāja, ka ir pārklausījies. Visi klātesošie bija pagriezuši galvas, jo vēlējās redzēt, kurš tik negaidīti iejaucies ceremonijas ritumā. Kapelāna pieredzē šāda gadījum