Džefrijs Ārčers
Bīstamie sakari. No angļu valodas tulkojusi Ingūna Jundze
Kliftona hronikas
ŠEBNEMAI UN ALEKSANDRAM
PAR NENOVĒRTĒJAMIEM PADOMIEM UN PALĪDZĪBU PĒTĪJUMU VEIKŠANĀ ES PATEICOS ŠĀDIEM CILVĒKIEM:
SAIMONAM BEINBRIDŽAM, ROBERTAM BOUMENAM, ELEANORAI DRAIDENAI, ELISONEI PRINSAI, MARĪ ROBERTSAI UN SŪZANAI VOTAI.
Prologs
Lielais Bens nodimdināja četras reizes.
Lordkanclers bija pārguris, šķita, ka vakara un nakts notikumi viņā atstājuši vienīgi tukšumu, tomēr viņa vēnās joprojām kūsāja tik daudz adrenalīna, ka iemigt nebija iespējams. Viņš bija apsolījis lordiem, ka pasludinās spriedumu lietā “Kliftons pret Beringtonu”, tādējādi nosakot, kurš no abiem jaunajiem vīriešiem mantos seno titulu un dzimtas apjomīgos īpašumus.
Lordkanclers kārtējo reizi apsvēra viņam zināmos faktus, jo bija cieši pārliecināts, ka fakti, tikai un vienīgi fakti būs tie, kam jānosaka viņa lēmums.
Apgūt tieslietas viņš bija sācis pirms krietniem četrdesmit gadiem, un toreiz pasniedzējs bija devis padomu – iztiesājot kādu prāvu vai runājot ar klientu, pilnībā aizmirst par visām personiskajām jūtām, sentimentiem un aizspriedumiem. Viņš bija uzsvēris arī to, ka likumu joma nav domāta ne mīkstsirdīgajiem, ne romantiķiem. Un šo mantru lordkanclers bija turējis prātā visas šīs desmitgades, taču tagad viņam nācās atzīt, ka līdz šim vēl nekad nav saskāries ar tik smalki niansētu lietu, kurā argumenti par labu abām pusēm ir tik izteiktā līdzsvarā. Viņš vēlējās, kaut vēl būtu dzīvs Frederiks Edvins Smits un būtu iespējams palūgt padomu.
No vienas puses… ak, cik ļoti viņš ienīda šos klišejiskos vārdus! No vienas puses – Harijs Kliftons bija piedzimis trīs nedēļas agrāk par savu tuvāko draugu Džailsu Beringtonu. Fakts. No otras puses – Džailss Beringtons neapstrīdami bija sera Hugo Beringtona un viņa likumīgās sievas Elizabetes dēls. Fakts. Tomēr tas nepadarīja viņu par sera Hugo pirmdzimto, bet tieši tāds nosacījums bija iestrādāts testamentā. No vienas puses – Meizija Tenkoka atzina, ka viņai ir bijis seksuāls sakars ar seru Hugo Beringtonu kopīga izbrauciena laikā uz Vestonsjūpermēru, un devītā mēneša divdesmit astotajā dienā pēc šā atgadījuma viņa dzemdēja Hariju. Fakts. No otras puses – laikā, kad piedzima Harijs, Meizija Tenkoka bija Artura Kliftona likumīga sieva, un dēla dzimšanas apliecībā nepārprotami ir ierakstīts, ka tieši Arturs Kliftons ir zēna tēvs. Fakts.
No vienas puses – lordkanclera domas atgriezās pie brīža, kad Lordu palātas locekļi beidzot bija sadalījušies divās nometnēs un balsojot pauda savu viedokli par to, vai tituls un īpašumi pienākas Harijam Kliftonam vai Džailsam Beringtonam. Viņš atcerējās, kā atbildīgais pārstāvis bija paziņojis: “Divsimt septiņdesmit trīs nobalsojuši “par” un divsimt septiņdesmit trīs nobalsojuši “pret”.”
Sarkano solu pusē bija sacēlusies kņada. Lordkancleram bija skaidrs, ka tik līdzsvarots balsojums nozīmē tikai vienu – viņam neizbēgami nāksies izšķirt, kuram tad piederēs Beringtonu dzimtas tituls, atjaunotā kuģniecība, īpašumi, zemes un vērtslietas. Viņš vēlējās, kaut no šī viņa lēmuma nebūtu atkarīga visa šo abu jauno cilvēku nākotne. “Vai man būtu jāietekmējas no fakta, ka Džailss Beringtons alkst mantot titulu un visu, kas ar to saistās, savukārt Harijs Kliftons – ne? Lordkancleru tas nedrīkstētu ietekmēt. Kā jau lords Prestons – pretējās puses pārstāvis – savā runā bija pārliecinoši paskaidrojis, tas radītu precedentu pat tad, ja būtu atbilstīgi.”
No otras puses, ja viņš izlemtu par labu Harijam Kliftonam… Lordkancleru beidzot pievārēja nogurums. Viņa miegu iztraucēja kluss klauvējiens pie durvīm viņam neierasti vēlā rīta stundā. Pulkstenis dimdināja septiņas reizes. Lordkanclers novaidējās un, joprojām neatvēris plakstus, skaitīja līdzi Lielajam Benam. Pēc trim stundām viņam nāksies paziņot savu lēmumu, taču viņš joprojām vēl nebija izlēmis.
Lordkanclers novaidējās atkārtoti, tad uzāva čības un devās uz vannas istabu. Pat sēdēdams vannā, viņš turpināja lauzīt prātu par lietas pareizu risinājumu.
Fakts. Harijam Kliftonam un Džailsam Beringtonam abiem piemīt krāsu aklums. Gluži tāpat kā seram Hugo. Fakts. Daltonismu iespējams pārmantot tikai pa sieviešu līniju, tātad tas uzskatāms tikai un vienīgi par sagadīšanos un kā tāda nav ņemama vērā.
Viņš izkāpa no vannas, noslaucījās un uzvilka rītasvārkus, pēc tam izgāja no guļamistabas un pa gaiteni, kura grīdu sedza biezs paklājs, devās uz savu kabinetu. Tur lordkanclers paņēma pildspalvu un papīra lapas augšpusē uzrakstīja vārdus “Beringtons” un “Kliftons”. Zem tiem viņš sāka uzskaitīt visus “par” un “pret”, kas saistījās ar izskatāmo lietu. Kad viņš savā kaligrāfiskajā rokrakstā bija aizpildījis jau trīs lapas, Lielais Bens vēstīja astoto rīta stundu. Viņš nejutās ne par mata tiesu gudrāks.
Negribīgi nolicis pildspalvu, viņš devās paraudzīt kaut ko brokastīm.
Lordkanclers ieturējās viens pats un pilnīgā klusumā. Viņš neieskatījās pat rīta laikrakstos, kuri rūpīgi bija izlikti galda otrā galā. Viņš neieslēdza arī radio. Viņš nevēlējās, lai kāds nepareizi informēts komentētājs nejauši ietekmētu viņa spriedumu. Sīkās avīželes uzsvēra to, ka, atbilstīgi mantošanas principiem, lordkancleram nāktos lemt par labu Harijam Kliftonam, toties lielos laikrakstus, kā likās, vairāk interesēja vienīgi tas, vai Emma Beringtone beidzot varēs apprecēties ar mīļoto vīrieti.
Kad lordkanclers devās uz vannas istabu, lai iztīrītu zobus, svaru kausi vēl joprojām nebija nosvērušies par labu kādam no lietā iesaistītajiem.
Tiklīdz Lielais Bens bija noskandējis deviņas reizes, lordkanclers atgriezās kabinetā un atkal pārskatīja savas piezīmes, cerēdams, ka tas palīdzēs beidzot nostāties vienā vai otrā pusē. Diemžēl svaru kausi joprojām palika ideālā līdzsvarā. Viņš atkal pārlasīja piezīmes, bet tad klauvējiens pie durvīm atgādināja, ka pat tik varenam vīram kā viņš nav pa spēkam apturēt laika ritumu. Lordkanclers dziļi nopūtās, izplēsa trīs aprakstītās lapas no bloknota, piecēlās un, turpinādams lasīt, izgāja no kabineta gaitenī un aizsoļoja uz guļamistabu. Viņa sulainis Īsts jau gaidīja gultas galā, lai veiktu ikrīta rituālu.
Īsts veikli palīdzēja saimniekam atbrīvoties no zīda rītasvārkiem un uzģērbt baltu kreklu, kurš vēl glabāja gludekļa siltumu. Tad pienāca kārta iestīvinātai apkaklītei un smalku mežģīņu kaklautam. Lordkanclers uzvilka melnas bikses garumā līdz ceļgaliem un kārtējo reizi atcerējās, ka ir pieņēmies svarā par dažām mārciņām. Īsts palīdzēja viņam ietērpties garajā, melnajā, ar zeltu izšūtajā amata tērpā, bet pēc tam pievērsa uzmanību saimnieka galvai un kājām. Vispirms tika uzlikta parūka, tad vajadzēja apaut kurpes ar sprādzēm. Kad beidzot tika uzlikta zelta amata ķēde, ko pirms tam bija nēsājuši trīsdesmit deviņi priekšgājēji, viņš pilnā mērā atkal bija kļuvis par valsts augstāko likumīgās varas paudēju. Vēl skatiens spogulī, un lordkanclers jutās gatavs kāpt uz skatuves, lai nospēlētu savu lomu aktuālajā drāmā. Žēl tikai, ka viņš joprojām nezināja savu tekstu…
Precizitāte, ar kādu lordkanclers iegāja un izgāja no Vestminsteras pils ziemeļu torņa, būtu iepriecinājusi pat visstingrāko armijas virsnieku. Tieši deviņos četrdesmit septiņās minūtēs pie durvīm atskanēja klauvējiens, un Deivids Bārtolomjū – lordkanclera sekretārs – iegāja kabinetā.
– Labrīt, milord! – viņš sveicināja.
– Labrīt, Bārtolomjū kungs, – lordkanclers atņēma sveicienu.
– Man patiešām žēl, bet nākas jums vēstīt, – sacīja Bārtolomjū, – ka lords Hārvijs pagājušajā naktī, pa ceļam uz slimnīcu, ir aizmidzis mūža miegā.
Abi vīrieši zināja, ka šie vārdi nav patiesi. Lords Hārvijs – Džailsa un Emmas Beringtonu vecaistēvs – bija sabrucis jau sēdes laikā, tikai īsu brīdi pirms tam, kad noskanēja zvans, kas vēstīja par tās pārtraukšanu. Un tomēr viņi zināja gadsimtiem seno paražu – ja sēdes laikā mirst kāds no lordiem, viņa nāves apstākļi ir rūpīgi jāizmeklē. Lai izvairītos no šī nepatīkamā un arī gluži bezjēdzīgā pasākuma, vārdi “miris pa ceļam uz slimnīcu” bija vislabākais risinājums šādā situācijā. Paraža bija cēlusies vēl Olivera Kromvela laikos, kad visiem Lordu palātas locekļiem bija ļauts ierasties uz sēdēm, līdzi ņemot zobenus, tāpēc nāves gadījumi varēja būt arī tīši izraisīti.
Lordkancleru skumdināja lorda Hārvija aiziešana. Viņš bija patīkams un apbrīnas vērts kolēģis. Lordkanclers vēlējās, kaut viņa sekretārs nebūtu atgādinājis vienu faktu, kas arī bija pieminēts viņa piezīmēs ailē zem vārda “Džailss Beringtons”. Tur bija rakstīts, ka lords Hārvijs vairs nespēja piedalīties balsošanā. Ja viņš to būtu paguvis izdarīt, tad balsu pārsvars būtu Džailsa Beringtona pusē. Tad šis sarežģītais jautājums reizi par visām reizēm būtu atrisināts un lordkanclers nakti būtu aizvadījis mierīgā miegā. Tagad tika gaidīts, lai viņš atrisina problēmu. Lai reiz ievieš skaidrību.
Zem Harija Kliftona vārda viņš bija pierakstījis vēl kādu faktu. Apelācijas tiesas lordu balsojumā pirms sešiem mēnešiem rezultāts bija četri pret trīs Harija Kliftona labā, tātad, viņuprāt, Kliftonam jāmanto gan tituls gan, citējot testamentu, “viss pārējais, kas tur piederas”.
Pie durvīm atkal pieklaudzināja. Bija ieradies ceremoniju tērpā ģērbies mantijas nesējs, un tas liecināja, ka ir laiks ķerties pie darba.
– Labrīt, milord!
– Labrīt, Dankana kungs!
Tiklīdz mantijas nesējs pacēla lordkanclera garā melnā tērpa apakšējo malu, Deivids Bārtolomjū pagāja uz priekšu un atvēra divvērtņu durvis, lai augstā amatpersona varētu uzsākt septiņas minūtes ilgo ceļu uz Lordu palātu.
Pamanījuši lordkancleru nākam, ierēdņi un palīgpersonāls, kas steidzās savās ikdienas gaitās, ātri pakāpās malā, lai viņa ceļā nebūtu nekādu kavēkļu. Kad lordkanclers gāja viņiem garām, visi zemu paklanījās. Šis žests gan vairāk bija veltīts nevis viņam personiski, bet viņa pārstāvētajai augstākajai varai. Pa garo gaiteni, ko sedza sarkans paklājs, lordkanclers soļoja tādā pašā gaitā, kā bija to darījis katru dienu, jau visus iepriekšējos sešus gadus – tieši tā, lai zālē nonāktu mirklī, kad Lielais Bens vēstīs par desmito priekšpusdienas stundu.
Parastā dienā – un šī nebija parasta diena – kad lordkanclers iegāja zālē, uz sarkanajiem soliem sēdošie biedri pieklājīgi piecēlās kājās, paklanījās viņam un palika stāvam, kamēr bīskaps vadīja rīta lūgšanu. Tikai pēc tam varēja sākties dienas darbi.
Šajā dienā tā nenotiks. Vēl nesasniedzis sēžu zāli, lordkanclers jau saklausīja balsu murdoņu. Ieejot Lordu palātā, pat lordkanclers bija pārsteigts. Sarkanās solu rindas bija tik ļoti pārpildītas, ka daži pat bija iekārtojušies uz kāpnītēm pie paaugstinājuma, daži stāvēja kājās, nespēdami atrast sēdvietu. Lordkanclers atcerējās vēl tikai vienu gadījumu, kad šī zāle bija tik pilna. Todien Viņa Majestāte sacīja Karaļa runu, kurā informēja abu palātu locekļus par valdības ieteiktajiem likumu grozījumiem, kas būtu skatāmi nākamajā parlamenta sesijā.
Kad lordkanclers iegāja telpā, klātesošie nekavējoties pārstāja sarunāties, visi kā viens piecēlās kājās un paklanījās, kad viņš nostājās pie vilnas maisa.
Augstā amatpersona lēnām pārlūkoja zāli. Viņā vērās tūkstošiem acu pāru, kas pauda nepacietību. Skatiens apstājās pie trim jauniem cilvēkiem, kuri atradās palātas tālākajā galā tieši virs viņa – īpašo viesu galerijā. Džailss Beringtons, viņa māsa Emma Beringtone un Harijs Kliftons bija ģērbušies melnās sēru drānās, lai izrādītu godu tikko nomirušajam lordam Hārvijam, mīļotajam vectētiņam un Harija gadījumā – padomdevējam un tuvam draugam. Lordkanclers zināja, ka viņa pieņemtais lēmums neatgriezeniski ietekmēs visu šo trīs cilvēku dzīvi. Viņš lūdza Dievu, lai viss notiktu uz labu.
Kad Bristoles bīskaps Pīters Votss – lordkancleram ienāca prātā, ka tas ir ārkārtīgi atbilstīgi, – atvēra lūgšanu grāmatu, lordi nolieca galvas un tās nepacēla tik ilgi, kamēr izskanēja vārdi: “Dieva Dēla, Dieva Tēva un Dieva Svētā Gara vārdā.”
Pēc tam visi steidzās ieņemt savas vietas. Stāvot palika vien lordkanclers. Lordi bija apsēdušies un gaidīja, kāds spriedums tiks pasludināts.
– Mani kungi, – lordkanclers iesāka, – es neizlikšos, ka manis pieņemtais lēmums, kurš jums būs jāuzklausa, bija viegls. Gluži pretēji. Man jāatzīstas, ka šis bija grūtākais lēmums, kādu man nācies pieņemt manas ilgās karjeras laikā. Tomēr… lai atceramies Tomasu Moru, kurš atgādināja, ka, valkājot šos amata tērpus, jābūt gataviem pieņemt lēmumus, kuri ne visiem liksies iepriecinoši. Un patiesi, mani kungi, trijos šādos gadījumos lordkancleram, kurš bija pieņēmis lēmumu, vēlāk tajā pašā dienā tika nocirsta galva.
Atskanēja smiekli un līdz ar tiem mazliet gaisa sasprindzinājums, kas nomācoši valdīja telpā.
– Lai kā arī būtu, mans pienākums ir atgādināt, – viņš piebilda, kad smiekli bija pieklusuši, – ka mans tiesnesis ir tikai Visaugstais Dievs. Tātad, mani kungi, lietā “Beringtons pret Kliftonu”, izspriežot, kurš būs likumīgais mantinieks un iegūs sera Hugo Beringtona titulu, kā arī “visu, kas pie tā piederas”…
Lordkanclers atkal paraudzījās uz galeriju un mirkli svārstījās. Viņa acis bija pievērstas trim jaunajiem cilvēkiem, kuri cieši raudzījās uz viņu un ne pie kā nebija vainīgi. Lordkanclers prātā izlūdzās sev Zālamana gudrību un tad piebilda: – Es esmu apsvēris visus man zināmos faktus un nosliecos par labu… Džailsam Beringtonam.
Spēji uzvilnīja balsu troksnis. Žurnālisti steigšus aiztraucās projām no preses pārstāvjiem ierādītajām vietām galerijā, lai informētu nepacietīgi gaidošos redaktorus, ka mantošanas principi paliek nemainīgi un Harijam Kliftonam tagad ir iespēja likumīgi apprecēties ar Emmu Beringtoni. Galerijā sēdošie pārliecās pār margām, lai labāk saskatītu, kā lordi reaģēs uz šādu paziņojumu. Tomēr šis nebija futbola mačs un viņš nebija šķīrējtiesnesis. Nebija nekādas vajadzības skaļi svilpt, jo katrs Lordu palātas loceklis zina, ka jāpieņem un jāpaklausa lordkanclera lēmumam bez šķelšanās vai pretēju nometņu veidošanas. Gaidīdams, lai kņada norimst, lordkanclers atkal paraudzījās uz trijotni, kuru šis lēmums ietekmējis vistiešāk. Kāda gan būs viņu reakcija? Harijs, Emma un Džailss joprojām neizteiksmīgi vērās lejup uz lordkancleru. Likās, tikko pasludinātā lēmuma nozīmīgumu viņi vēl nav paguvuši aptvert.
Pēc mēnešiem ilgušās nedrošības Džailss jutās atvieglots, lai gan mīļotā vectēva nāve bija aizēnojusi visu uzvaras prieku.
Harijs cieši satvēra Emmas roku. Viņam prātā bija tikai viena vienīga doma. Tagad viņš drīkst apprecēt sievieti, kuru mīl.
Emma nespēja īsti aprakstīt savas izjūtas. Lordkanclera lēmums viņiem bija radījis virkni jaunu problēmu, kuru risināšanā viņam vairs nebūs jāiesaistās.
Lordkanclers ieskatījās dienaskārtībā. Nākamais jautājums – debates par nacionālās veselības aprūpes jautājumiem. Vairāki lordi aizlavījās projām no zāles. Viss pamazām atgriezās ierastajās sliedēs.
Pat vistuvākajām uzticības personām lordkanclers nebūtu gatavs atzīties, ka domas ir mainījis pašā pēdējā brīdī.
Harijs Kliftons un Emma Beringtone
1945 – 1951
Pirmā nodaļa
“Ja kādam ir zināmi iemesli, kālab šie divi cilvēki nedrīkstētu tikt vienoti svētajām laulības saitēm, lai saka to tagad, vai pēc tam klusē mūžīgi.”
Harijs Kliftons nekad neaizmirsīs pirmo reizi, kad klausījās šajos vārdos – tikai pēc dažiem mirkļiem visa viņa dzīve sagriezās kājām gaisā. Vecais Džeks, kurš gluži tāpat kā Džordžs Vašingtons nekad nemeloja, sakristejā bija sarīkojis ārkārtas apspriedi un paskaidrojis, ka Emma Beringtone – Harija iemīļotā un dievinātā topošā sieva – varētu būt viņa pusmāsa.
Elles vārti Harija priekšā atvērās, kad viņa māte publiski atzina, ka patiešām vienu reizi ir stājusies seksuālās attiecībās ar Emmas tēvu Hugo Beringtonu. Tādējādi patiešām pastāvēja iespēja, ka Harijs un Emma ir viena tēva pēcnācēji.
Bet vienlaikus Harija māte satikās arī ar Arturu Kliftonu – ostas krāvēju, kurš strādāja Beringtonu kuģniecībā. Par spīti faktam, ka Meizija drīz pēc tam apprecējās ar jau minēto Arturu Kliftonu, mācītājs atteicās turpināt laulību ceremoniju, jo uzskatīja, ka tas būtu pretrunā ar gadsimtus seniem baznīcas likumiem asinsradniecības jautājumā.
Pēc īsa mirkļa Emmas tēvs Hugo Beringtons izlavījās no baznīcas pa dienesta izeju gluži kā gļēvulis, kas aizbēg no kaujas lauka. Emma kopā ar māti aizbrauca uz Skotiju, bet
Harijs, pagalam sagrauts, palika koledžā Oksfordā. Viņš nezināja, ko iesākt. Un viņa vietā visu izlēma Ādolfs Hitlers.
Jau pēc dažām dienām Harijs savu studenta ietērpu nomainīja pret vienkāršu jūrnieka formu, tomēr jūrnieka gaitas turpinājās nepilnas divas nedēļas. Vācu raidīta torpēda nogremdēja viņu kuģi, un Harija Kliftona vārds iekļuva bojāgājušo sarakstā.
“Vai tu ņem šo sievieti par likumīgi laulātu sievu un apsolies viņu godāt un mīlēt, līdz nāve jūs šķirs?” – “Jā.”
Tikai pašās kara beigās, ievainots atgriezies dzimtenē, Harijs uzzināja, ka Emma dzemdējusi viņam dēlu – Sebastjanu Arturu Kliftonu. Tikai tad, kad Harijs bija pilnībā atlabis, viņam pavēstīja, ka Hugo Beringtons ir nonāvēts visai briesmīgos apstākļos. Ģimenei tas nozīmēja atkal jaunu problēmu, kas Harijam bija ne mazāk postoša kā aizliegums precēt mīļoto sievieti.
Harijs nekad nebija pievērsis īpašu uzmanību tam, ka ir dažas nedēļas vecāks par savu labāko draugu Džailsu Beringtonu, Emmas brāli, taču tad uzzināja, ka tieši viņš – Harijs – varētu būt tiešākais titula un īpašuma mantinieks. Harijs nekavējoties pavēstīja, ka nav ieinteresēts mantot Beringtonu titulu un mantu, tādējādi atsakoties par labu Džailsam Beringtonam. Likās, ka Heraldikas palātas vadītājs varētu apmierināt šo prasību un viss būtu izvērties labi, ja vien neiejauktos liktenis Leiboristu partijas pārstāvja lorda Prestona personā, kurš, pat nekonsultējies ar pašu Hariju, nolieca svaru kausus par labu viņam.
– Tas ir principa jautājums, – lords Prestons paskaidroja laikrakstu korespondentiem, kuri viņu iztaujāja.
“Vai tu ņem šo vīrieti par savu likumīgu laulātu vīru, lai dzīvotu kopā ar viņu, kā Dievs noteicis, svētajā laulības institūcijā?” – “Jā.”
Visu šo laiku Harijs un Džailss palika nešķirami draugi, par spīti tam, ka pilnīgi oficiāli bija pretnostatīti viens otram gan Valsts Augstākajā tiesā, gan nacionālo preses izdevumu pirmajās lappusēs.
Par lordkanclera lēmumu Harijs un Džailss būtu līksmojuši, ja Emmas un Džailsa vecaistēvs lords Hārvijs joprojām atrastos savā vietā pirmajā solu rindā, lai kopā ar visiem noklausītos pasludināto spriedumu. Diemžēl viņam tā arī nebija lemts izbaudīt šo triumfa mirkli. Nācija palika sašķelta divās nometnēs, bet divām ģimenēm bija jāsavienojas.
Lordkanclera lēmumam bija vēl kādas sekas, kurām žurnālisti ātri vien pievērsa savu alkatīgo lasītāju uzmanību. Valsts Augstākās tiesas lēmums noteica arī to, ka Harijs un Emma nav asinsradinieki. Bet tas nozīmēja, ka viņš drīkst lūgt, lai Emma kļūtu par viņa likumīgu sievu.
“Es dāvāju tev šo gredzenu un apliecinu…”
Un tomēr gan Harijs, gan Emma zināja, ka lordkanclera pieņemtais lēmums nenozīmē arī pierādījumu, ka Hugo Beringtons nav Harija tēvs. Abi jaunie cilvēki bija kristieši un raizējās, ka varētu pārkāpt Dieva noliktos baušļus.
Visas pārciestās nedienas nebija mazinājušas viņu savstarpējo mīlestību. Gluži pretēji, tā bija kļuvusi tikai stiprāka. Savas mātes Elizabetes un Harija mātes Meizijas svētības iedrošināta, Emma pieņēma Harija bildinājumu. Viņu skumdināja vien tas, ka abu viņas vecmāmiņu dzīves ceļš bija aprāvies ātrāk un viņām nebija iespējams piedalīties mazmeitas laulību ceremonijā.
Tā nenotika Oksfordā, kā bija paredzēts iepriekš, un tādējādi izpalika ar to saistītā greznība, kā arī nenovēršamā skaļā publicitāte. Ceremonija notika reģistrācijas birojā Bristolē, kurā piedalījās vien tuvākie ģimenes piederīgie un daži senākie draugi.
Iespējams, abu laulāto skumjākais lēmums bija tāds, ka Sebastjans Arturs Kliftons būs viņu vienīgais bērns.
Otrā nodaļa
Harijs un Emma aizbrauca uz Skotiju, lai medusmēnesi pavadītu Malgelrijas pilī, Emmas vecvecāku lorda un lēdijas Hārviju senču namā. Mazais Sebastjans tika atstāts Elizabetes uzticamajās rokās.
Pils atsauca atmiņā daudzos laimīgos brīžus, ko viņi tur bija pavadījuši brīvdienās pirms Harija došanās uz Oksfordu. Viņi devās garās pastaigās kalnos un parasti atgriezās pilī vien tad, kad saule bija pazudusi aiz augstākās virsotnes. Paēduši vakariņas un uzklausījuši pavāra atmiņas par to, ka Kliftona kungam pirmajā apciemojuma reizē ļoti gājusi pie sirds kalniešu gaumē gatavotā vira un viņš notiesājis pat trīs porcijas citu pēc citas, viņi sēdēja pie kamīna, kurā rūcošas uguns liesmas glāstīja lielas malkas pagales, un lasīja Īvlina Vo, Greiema Grīna un Harija iemīļotākā rakstnieka Pelema Grenvila Vudhausa darbus.
Pēc divām nedēļām, kuru laikā viņiem vairāk gadījās sastapties ar govīm, vēršiem un aitām, kas ganījās leknajā zālē, nekā ieraudzīt kādu cilvēku, abi visai negribīgi posās atpakaļ garajā ceļā uz Bristoli. Viņi atgriezās Menorhausā un cerēja tur vadīt mājas miera pārpilnas dienas. Tomēr tam nebija lemts piepildīties.
Elizabete atzinās, ka ar nepacietību gaidījusi brīdi, kad varēs Sebastjanu atkal atdot vecāku gādībā. Zēns esot pārāk bieži niķojies pirms gulētiešanas, un viņai bijis grūti apklusināt raudāšanu. Viņas kaķene, siāmiete Kleopatra, ielēca saimniecei klēpī un tūdaļ aizmiga. – Godīgi sakot, jūs ieradāties tieši laikā, – Emmas māte piebilda. – Šo divu nedēļu garumā es pat neesmu paguvusi aizpildīt The Times krustvārdu mīklu.
Harijs pateicās sievasmātei par sapratni, pēc tam abi paņēma savu pārmēru aktīvo piecgadīgo dēlu un devās uz Beringtonholu.
Vēl pirms Harija un Emmas kāzām Džailss uzstāja, ka viņiem Beringtonhola jāuzskata par savām mājām, jo pats viņš vairāk laika pavadīja Londonā, kā jau Leiboristu partijas pārstāvim parlamentā tas piedien.
Desmit tūkstošu vienību liela bibliotēka, plašs parks un ietilpīgi staļļi – tā bija ideāla vieta viņiem. Harijs mierīgi varēja rakstīt detektīvromānus par Viljamu Voriku, bet Emma katru dienu devās izjādēs, toties Sebastjans rotaļājās plašajā teritorijā un regulāri veda mājās dažādus dzīvniekus, lai tie pievienotos viņam tējas dzeršanā.
Džailss uz Bristoli parasti brauca piektdienas vakarā, un viņi kopīgi baudīja maltīti. Sestdienu rītos viņš mēdza tikties ar saviem vēlētājiem, bet pēc tam devās uz ostas strādnieku klubu, lai iemalkotu pāris pinšu kopā ar savu aģentu Grifu Haskinsu. Pēcpusdienā viņš kopā ar Grifu pievienojās desmit tūkstošiem savu vēlētāju Īstvilas stadionā, lai noraudzītos, kā Bristol Rovers komanda zaudē daudz vairāk reižu, nekā svin uzvaru. Džailss nebūtu atzinies pat savam aģentam, ka daudz labprātāk sestdienas pēcpusdienā skatītos, kā Bristoles komanda spēlē regbiju. Tiesa, ja viņš tā darītu, Grifs viņam atgādinātu, ka skatītāju skaits Piemiņas sporta laukumā reti pārsniedza divus tūkstošus, turklāt vairums no viņiem balsoja par Konservatīvo partiju.
Svētdienu rītos Džailsu varēja redzēt uz ceļiem nometušos Svētās Marijas Redklifas baznīcā, un turpat viņam blakus bija arī Harijs un Emma. Harijs gan uzskatīja, ka Džailsam šī ir tikai kārtējā iespēja izrādīties saviem vēlētājiem, jo skolas laikā draugs bija vienmēr izmantojis katru iemeslu, lai izvairītos no baznīcas apmeklējuma. Un patiešām, nebija noliedzams, ka Džailss ātri vien iegūst apzinīga un strādīga parlamenta locekļa slavu.
Un tad, gluži negaidot, Džailsa braucieni nedēļas nogalēs kļuva aizvien retāki un neregulārāki. Kad vien Emma brālim vaicāja par to, viņš kaut ko neskaidri atrunājās par pienākumiem parlamentā. Hariju tas nepārliecināja, un viņš cerēja, ka šāda nevērība pret vēlētājiem sievas brālim sāpīgi neatspēlēsies nākamajās vēlēšanās.
Un tad kādā piektdienas vakarā viņi uzzināja iemeslu ne pārāk biežajiem apmeklējumiem.
Viņš piezvanīja Emmai un brīdināja, ka nedēļas beigās ieradīsies Bristolē un pievienosies viņiem piektdienas vakariņās. Tiesa, viņš nepateica, ka nebūs viens.
Parasti Emmai patika brāļa draudzenes. Viņas gandrīz vienmēr bija glītas vaigā, bieži vien arī ne pārāk gudras, turklāt visas kā viena dievināja Džailsu, lai gan šīs attiecības nekad neturpinājās tik ilgi, lai viņas varētu iepazīt labāk. Taču šajā reizē bija citādi.
Kad piektdienas vakarā Džailss iepazīstināja Virdžīniju ar Emmu, bija grūti saprast, ko gan brālis šajā sievietē tādu saskatījis. Skaista un labi veidota – to Emma nebūtu noliegusi, tomēr… Viņi vēl nebija paguvuši apsēsties pie galda, bet Virdžīnija jau paspēja pavēstīt visiem vairāk nekā vienu reizi, ka tūkstoš deviņi simti trīsdesmit ceturtajā ir bijusi “Gada debitante”, un trīs reizes uzsvēra, ka viņa ir Fenvikas grāfa meita.
Emma būtu to visu uzskatījusi par nervozitātes izpausmi, ja maltītes laikā Virdžīnija nebūtu uzsvērti dzenājusi ēdienu pa šķīvi un čukstējusi ausī Džailsam – tā, lai tas būtu dzirdams arī visiem pārējiem, – cik grūti Glosteršīrā atrast piemērotus mājkalpotājus. Emmai par lielu pārsteigumu Džailss tikai smaidīja un ne reizi viņai neiebilda. Daudz netrūka, lai Emma pateiktu kaut ko tādu, kas vēlāk būtu jānožēlo, bet Virdžīnija piepeši paziņoja, ka ir pārgurusi pēc tik garas dienas un grib atpūsties.
Kad viešņa bija piecēlusies un devusies ārā no ēdamistabas, bet kopā ar viņu arī Džailss, Emma iegāja viesistabā, ielēja sev lielu glāzi viskija un apsēdās tuvākajā krēslā.
– Dievs vien zina, ko mana māte teiks par lēdiju Virdžīniju.
Harijs pasmaidīja. – Elizabetes domas nebūs pārāk svarīgas, jo man ir tāda sajūta, ka Virdžīnija nenoturēsies ilgāk par citām Džailsa draudzenēm.
– Es par to vis nebūtu tik pārliecināta, – iebilda Emma. – Mani interesē kas cits. Kālab viņai ir vajadzīgs Džailss, jo skaidri ir redzams, ka viņa manu brāli nemīl?
Kad svētdienas vakarā Džailss un Virdžīnija devās projām, Emma ātri vien aizmirsa par Fenvikas grāfa meitu, jo bija radusies problēma, ko steigšus vajadzēja risināt. Kārtējā auklīte iesniedza atlūgumu un paziņoja, ka pēdējais piliens bijis ezis viņas gultā. Harijam nabaga sievietes bija pat mazliet žēl.
– Nav labi, ka Sebastjans ir vienīgais bērns ģimenē, – Emma sacīja vakarā, kad bija nolikusi dēlu gulēt. – Rotaļāties vienam pašam nevarētu būt visai jautri.
– Man tas nekad neradīja raizes, – noteica Harijs, nepaceldams acis no grāmatas.
– Tava māte raksturoja tevi kā īstu sodību laikā pirms mācībām Svētā Bedas skolā. Un toreiz, kad tev bija tik gadu, cik tagad mūsu dēlam, tu vairāk laika pavadīji dokos, nevis mājās.
– Vairs jau nav ilgi jāgaida, līdz arī viņš uzsāks mācības Svētā Bedas skolā.
– Un tikmēr? Ko tu iesaki man darīt? Ik rītu aizvest viņu uz dokiem?
– Nemaz nav tik slikta doma.
– Kļūsti taču nopietns, dārgais! Ja nebijis Vecā Džeka, tu vēl joprojām uzturētos dokos.
– Taisnība, – piekrita Harijs un pacēla glāzi, pieminot lielisko cilvēku. – Bet… ko gan mēs varam iesākt?
Emma atbildēja tikai pēc krietna laika, un Harijam pat šķita, ka viņa ir iemigusi. – Varbūt ir pienācis laiks mūsu ģimenē ienākt vēl kādam bērnam.
Hariju šāds paziņojums pārsteidza tik ļoti, ka viņš aizvēra savu grāmatu un cieši palūkojās uz sievu, jo nebija pārliecināts, ka dzirdējis pareizi. – Man likās, ka mēs vienojāmies…
– Jā, mēs vienojāmies. Es neesmu mainījusi savas domas, taču nav ne mazākā iemesla, kālab mēs nevarētu apsvērt adopcijas iespēju.
– Kur tev radušās tādas domas, mīļā?
– Man neizdodas aizgainīt no prāta to mazo meitenīti, kuru mana tēva kabinetā atrada tajā naktī, kad viņš nomira, – Emma nespēja piespiest sevi un izrunāt vārdus “tika noslepkavots”, – un iespēju, ka viņa ir mana tēva bērns.
– Tam taču nav nekādu pierādījumu. Turklāt es nespēju ne iedomāties, kā tu varēsi viņu sameklēt. Ir pagājis tik ilgs laiks.
– Man ienāca prātā, ka es varētu konsultēties ar plaši pazīstamo detektīvromānu rakstnieku un palūgt padomu viņam.
Harijs apdomājās un sacīja: – Viljams Voriks droši vien ieteiktu uzmeklēt Dereka Mičela pēdas.
– Tu taču noteikti atceries, ka Mičels reiz strādāja mana tēva uzdevumā, un diezin vai viņa intereses sakrīt ar mūsējām.
– Taisnība, – piekrita Harijs. – Un tieši tāpēc es lūgtu viņa padomu. Galu galā viņam zināmi daudzi noslēpumi.
Viņi vienojās par tikšanos viesnīcā Grand Hotel. Emma ieradās dažas minūtes agrāk par norunāto laiku un apsēdās pie galdiņa telpas stūrī, lai neviens nevarētu noklausīties viņu sarunu. Viņa gaidīja un prātā pārcilāja visus jautājumus, kurus grasījās uzdot.
Tieši pulksten četros zālē ienāca Mičels. Lai gan viņš izrādījās mazliet pieņēmies svarā un nosirmojis, labi pamanāmā klibošana bija kā viņa firmas zīme. Vispirms Emma iedomājās, ka viņš daudz vairāk līdzinās bankas menedžerim, nevis privātdetektīvam. Bija skaidri redzams, ka viņš Emmu ir pazinis, jo devās taisnā ceļā pie viņas.
– Priecājos jūs atkal satikt, Kliftones kundze, – viņš sacīja.
– Lūdzu, apsēdieties! – Emma aicināja. “Nez, vai arī viņš ir tikpat satraukts, kā es pati?” viņa nodomāja. Viņa nolēma uzreiz runāt par galveno. – Mičela kungs, es vēlējos jūs satikt, jo man ir nepieciešami privātdetektīva pakalpojumi. – Mičels sagrozījās savā krēslā. Bija redzams, ka viņš jūtas neērti, bet Emma turpināja: – Kad iepriekšējo reizi tikāmies, es apsolīju, ka nokārtošu sava tēva parādu. – Tāds bija Harija ierosinājums. Viņš teica, ka tas Mičelam dos pārliecību, ka viņas nodoms nolīgt privātdetektīvu ir uztverams pavisam nopietni. Emma atvēra rokassomiņu, izņēma no tās aploksni un pasniedza Mičelam.
– Paldies! – Mičels pateicās un izskatījās patiesi pārsteigts. – Jūs noteikti atcerēsieties, ka mūsu pēdējās tikšanās laikā runājām par mazuli, kas tika atrasts groziņā mana tēva darba kabinetā, – Emma sacīja. – Esmu pārliecināta, ka atceraties arī detektīvu Blekmoru, kurš izmeklēja šo lietu. Viņš manam vīram sacīja, ka par mazo parūpēsies vietējās varas iestādes.
– Tāda ir standarta procedūra, kas tiek veikta, ja neviens nepiesaka savas tiesības uz šādu bērnu.
– Jā, tik daudz jau esmu noskaidrojusi arī es pati. Vakar biju pilsētas mērijā, taču viņi man atteicās dot jebkādas ziņas par mazo meitenīti un viņas pašreizējo atrašanās vietu.
– Tā droši vien ir noteikts instrukcijā, lai pasargātu bērnu no uzmācīgiem žurnālistiem. Tas tomēr nenozīmē, ka nav iespējams noskaidrot, kur viņa meklējama.
– Priecājos to dzirdēt. – Emma brīdi vilcinājās. – Taču, pirms mēs turpinām darboties šajā virzienā, es vēlētos būt droša, ka šī mazā meitenīte bija mana tēva meita.
– Varu apliecināt, Kliftones kundze, ka par to nav ne mazāko šaubu.
– Kā gan jūs varat būt tik ļoti pārliecināts?
– Es varu jums atklāt visus faktus, taču gribu jūs brīdināt, ka varbūt jutīsieties neērti.
– Mičela kungs, nedomāju, ka jebkas, ko jūs varētu man atklāt par manu tēvu, spētu mani pārsteigt.
Privātdetektīvs klusēja kādu laiku un beidzot atkal ierunājās: – Jūs noteikti zināt, ka laikā, kad strādāju seram Hugo, viņš pārcēlās uz Londonu.
– Manā kāzu dienā aizbēga. Tāds būtu precīzāks apzīmējums.
Šo piebildi Mičels nekomentēja. – Apmēram pēc gada viņš uzsāka kopdzīvi ar Olgu Petrovskas jaunkundzi Laundskvērā.
– Kā gan viņš varēja atļauties ko tādu, ja mans vecaistēvs viņam vairs nedeva ne penija?
– Nevarēja. Runājot pilnīgi skaidru valodu… viņš nevis dzīvoja kopā ar Petrovskas jaunkundzi, bet gan dzīvoja uz viņas rēķina.
– Vai varat man kaut ko pastāstīt par šo dāmu?
– Diezgan daudz. Viņa bija dzimusi Polijā un tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmajā gadā aizbēga no Varšavas drīz pēc tam, kad tika arestēti viņas vecāki.
– Par ko viņus apsūdzēja?
– Par to, ka viņi bija ebreji, – bezkaislīgi pavēstīja Mičels.
– Viņai izdevās tikt pāri robežai un līdzi paņemt pat zināmu daudzumu ģimenes dārglietu. Viņa devās uz Londonu un tur noīrēja dzīvokli Laundskvērā. Drīz viņa kādās viesībās pie kopīgiem paziņām sastapa jūsu tēvu. Viņš aplidoja dāmu vairākas nedēļas un pēc tam pārcēlās uz viņas dzīvokli, apsolījis, ka abi apprecēsies, tiklīdz viņš būs noformējis šķiršanos no sievas.
– Es sacīju, ka nekas mani nespēs pārsteigt. Jāatzīst, ka es kļūdījos.
– Un būs vēl ļaunāk, – noteica Mičels. – Kad nomira jūsu vecaistēvs, sers Hugo nekavējoties pameta Petrovskas jaunkundzi un atgriezās Bristolē, lai pieteiktu savas mantojuma tiesības un kļūtu par Beringtonu kuģniecības valdes priekšsēdētāju. Taču pirms tam viņš no Petrovskas kundzes dzīvokļa nozaga juvelierizstrādājumus un vairākas vērtīgas gleznas.
– Ja tā ir taisnība, kālab viņš netika arestēts?
– Viņu arestēja, – paskaidroja Mičels, – viņš atradās apcietinājumā, kad viņa līdzdalībnieks Tobijs Dansteibls naktī pirms tiesas procesa uzsākšanās savā kamerā izdarīja pašnāvību. – Emma nolieca galvu. – Kliftones kundze, vai vēlaties, lai es tālāk nestāstu?
– Nē, nē, turpiniet, – sacīja Emma un cieši paraudzījās uz viņu. – Man jāzina viss.
– Kad jūsu tēvs atgriezās Bristolē, Petrovskas jaunkundze bija stāvoklī, tiesa, viņam tas nebija zināms. Viņa dzemdēja meitenīti, un dzimšanas apliecībā ir ierakstīts, ka mazās vārds ir Džesika Petrovska.
– Kā jūs to zināt?
– Petrovskas jaunkundze nolīga mani, kad jūsu tēvs vairs nespēja samaksāt manus rēķinus. Ironiski bija tas, ka viņai izbeidzās nauda tieši tad, kad jūsu tēvs tika pie mantojuma. Tieši tālab viņa ieradās Bristolē kopā ar Džesiku. Viņa vēlējās, lai sers Hugo zinātu, ka viņam ir vēl viena meita, un uzņemtos atbildību par viņas audzināšanu.
– Un tagad šī atbildība gulst uz maniem pleciem, – klusi noteica Emma. Pēc mirkļa viņa turpināja: – Taču man nav ne mazākās nojausmas, kā viņu atrast. Es cerēju, ka jūs man palīdzēsiet.
– Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, Kliftones kundze. Taču ir pagājis jau ļoti ilgs laiks, un tas nebūs viegli. Ja man būs kādi jaunumi, jūs par tiem uzzināsiet pirmā, – piebilda privātdetektīvs un cēlās kājās.
Kad Mičels aizkliboja, Emma sajutās mazliet vainīga. Viņa nebija piedāvājusi pat tasi tējas iedzert.
Emma nespēja vien sagaidīt, līdz nokļūs mājās un varēs izstāstīt Harijam par savu tikšanos ar Mičelu. Kad viņa iebrāzās Beringtonholas bibliotēkā, Harijs nolika telefona klausuli. Viņa sejā rotājās tik plats smaids, ka Emma noteica: – Tu pirmais.
– Mans amerikāņu izdevējs vēlas, lai dodos braucienā pa Amerikas Savienotajām Valstīm un reklamēju savu jauno grāmatu. Jau nākamajā mēnesī.
– Dārgais, tie ir brīnišķīgi jaunumi! Beidzot tu varēsi iepazīties ar mana vecātēva māsu Filisu, nemaz jau nerunājot par Elisteru.
– Gaidu ar nepacietību.
– Nesmejies, bērns! – Tas bija kā atgādinājums par Filisu, kura šo izteicienu bija ļoti iemīļojusi.
– Man nenāk ne prātā smieties. Izdevējs ierosināja, ka arī tu varētu braukt līdzi. Tātad arī tev būs iespēja viņus satikt!
– Es ar lielāko prieku dotos tev līdzi, mīļais, taču laiks tam ir pilnīgi nepiemērots. Auklīte Raiena jau ir sasaiņojusi savas somas, un man pat kauns atzīties, ka aģentūrā mēs esam izsvītroti no sarakstiem.
– Varbūt man izdosies panākt, lai izdevējs piekrīt, ka ar mums kopā brauc arī Sebastjans.
– Un tas beigsies ar to, ka mūs visus no turienes deportēs, – noteica Emma. – Nē, es ar Sebastjanu palikšu mājās.
Toties tu dosies iekarot kolonijas.
Harijs apskāva sievu. – Žēl. Un es jau biju sapriecājies par otro medusmēnesi. Starp citu, kā pagāja tava tikšanās ar Mičelu?
Kad Harijs jau Edinburgā piedalījās literārā pēcpusdienā, Dereks Mičels piezvanīja Emmai.
– Iespējams, es atradu pavedienu, – viņš paziņoja, pat nenosaucis savu vārdu. – Kad varam satikties?
– Rīt desmitos tajā pašā vietā?
Emma tik tikko bija paguvusi nolikt klausuli, kad tālrunis iedžinkstējās atkal. Izrādījās, ka zvanītāja ir viņas māsa.
– Cik patīkams pārsteigums, Greisa! Tomēr es esmu pārliecināta, ka bez iemesla tu nebūtu zvanījusi.
– Daži strādā pilnu slodzi, – Greisa atgādināja. – Bet tev taisnība. Vakar es apmeklēju profesora Sairusa Feldmena lekciju.
– Divu Pulicera prēmiju ieguvēju? – pārjautāja Emma, cerot atstāt iespaidu uz māsu. – Ja pareizi atceros, viņš ir no Stenforda Universitātes.
– Apbrīnojami, – Greisa atzina. – Tevi apburtu arī viņa runa.
– Viņš ir ekonomists, vai ne? – Emma pavaicāja, pūlēdamās izrādīt savas zināšanas. – Tas taču nav mans lauciņš!
– Arī manējais nav, bet tad profesors sāka runāt par transportu…
– Izklausās saistoši.
– Tā arī bija. – Greisa nelikās zinis par sarkasmu Emmas balsī. – Īpaši brīdī, kad viņš pieminēja kuģniecību nākotni apstākļos, kad Britu Transokeāna gaisa satiksmes korporācija plāno sākt regulārus reisus no Londonas uz Ņujorku.
Piepeši Emma atskārta, kādēļ māsa piezvanījusi.
– Vai ir iespējams tikt pie lekcijas pierakstiem?
– Ir labāks variants. Nākamā uzstāšanās viņam paredzēta Bristolē, tātad tu pati varēsi aiziet un paklausīties.
– Un pēc lekcijas varbūt aprunāties. Es daudz ko viņam gribētu pajautāt! – Emma iesaucās.
– Lieliska ideja, taču esi piesardzīga. Lai gan profesors ir viens no tiem vīriem, kam smadzenes ir lielākas par olām, viņam ir jau ceturtā sieva, kuru vakar gan neviens nav redzējis.
Emma iesmējās.
– Tu esi nežēlīga, māsiņ, bet paldies par padomu.
Nākamajā rītā Harijs no Edinburgas ar vilcienu devās uz Mančestru un pēc tam, kad bija teicis runu nelielajam sanākušo pulciņam pilsētas bibliotēkā, bija gatavs atbildēt uz jautājumiem.
Nenovēršami pirmo uzdeva masu mediju pārstāvis. Žurnālisti ne pārāk bieži viņu uzrunāja. Likās, ka viņus maz vai vispār nemaz neinteresē Harija Kliftona uzrakstītā jaunākā grāmata. Šajā dienā bija Manchester Guardian kārta.
– Kā klājas Kliftones kundzei?
– Paldies, viņai klājas labi, – Harijs piesardzīgi atbildēja. – Vai taisnība, ka jūs abi dzīvojat tajā pašā mājā, kurā dzīvo arī sers Džailss Beringtons?
– Tā ir visai liela māja.
– Vai jūtaties aizvainots par to, ka seram Džailsam ticis viss tēva atstātais mantojums, bet jūs nesaņēmāt neko?
– Nekādā ziņā. Man ir Emma, un tikai viņu es vienmēr esmu vēlējies.
Likās, ka šāda atbilde uz mirkli apklusinājusi žurnālistu un devusi iespēju ar savu jautājumu iespraukties arī kādam citam no publikas.
– Kad Viljams Voriks dabūs vecākā inspektora Devenporta vietu?
– Nākamajā grāmatā tas nenotiks, – Harijs ar smaidu teica. – To es varu apgalvot pilnīgi droši.
– Kliftona kungs, vai tiesa, ka pēdējo triju gadu laikā no darba pie jums aizgājušas septiņas auklītes?
Pats par sevi saprotams – Mančestrā ir vairāk nekā viens laikraksts.
Ceļā atpakaļ uz staciju Harijs īgņojās par preses uzbāzību, lai gan viņa pārstāvis Mančestrā norādīja, ka šāda publicitāte nebūt neietekmē pārdošanas rādītājus. Tomēr Harijs zināja, ka Emma ir sākusi raizēties par nebeidzamo uzmanību, kādu viņiem pievērš preses pārstāvji, un to, kādu iespaidu tas viss atstās uz Sebastjanu, kad zēns uzsāks mācības skolā.
– Mazi zēni spēj būt ļoti nežēlīgi, – viņa atgādināja Harijam.
– Nu, viņu vismaz neapsmies par izēstas putras bļodiņas izlaizīšanu, – noteica Harijs.
Lai gan Emma bija ieradusies dažas minūtes agrāk par norunāto laiku, Mičels jau sēdēja alkovā. Viņa piegāja pie galdiņa, un Mičels piecēlās. Emma, vēl nepaguvusi apsēsties, sacīja: – Vai jūs vēlētos kādu tasi tējas, Mičela kungs?
– Nē, paldies, Kliftones kundze, – attrauca detektīvs, kurš nepiederēja pie cilvēkiem, kam patīk saviesīgi papļāpāt. Viņš atkal apsēdās un atvēra savu piezīmju grāmatiņu. – Izskatās, ka vietējās varas Džesiku Smitu…
– Smitu? – pārvaicāja Emma – Kālab tad ne Petrovska vai vismaz Beringtone?
– Pieņemu, ka tādēļ, lai nebūtu tik viegli atrast pēdas. Manuprāt, koroners uzstāja uz anonimitātes saglabāšanu. Tātad… vietējās varas pārstāvji, – viņš turpināja, – aizsūtīja Smitas jaunkundzi uz doktora Barnardo namu Bridžvoterā.
– Kāpēc Bridžvoterā?
– Iespējams, tas bija tuvākais aprūpes nams, kurā tobrīd bija brīvas vietas.
– Vai viņa joprojām atrodas tur?
– Jā. Cik nu man izdevās noskaidrot. Taču pavisam nesen es uzzināju, ka tuvākajā laikā no Barnardo nama plānots sūtīt vairākas meitenes uz audžuģimenēm Austrālijā.
– Kālab lai viņi tā rīkotos?
– Tā ir daļa no Austrālijas imigrācijas politikas. Samaksā desmit mārciņu, lai jauni cilvēki nonāktu viņu valstī. Viņi īpaši vēlas meitenes.
– Man likās, ka viņus vairāk varētu interesēt zēni.
– Kā izskatās, zēnu viņiem jau pietiek, – noteica Mičels un pasmaidīja, un to viņš darīja ļoti reti.
– Tad jau mums jādodas uz Bridžvoteru, cik drīz vien iespējams.
– Rāmāk, Kliftones kundze. Ja būsiet pārāk aizrautīga, viņi var secināt, kālab esat tik ieinteresēta dabūt Smitas jaunkundzi, un nolemt, ka jūs ar Kliftona kungu neesat piemēroti audžuvecāku lomai.
– Kāda iemesla pēc viņi varētu mūs noraidīt?
– Vispirms jūsu vārda dēļ. Nemaz jau nerunājot par to, ka jūsu un Kliftona kunga dēls piedzima tad, kad jūs vēl nemaz nebijāt precējušies.
– Ko tad jūs iesakāt? – Emma klusi vaicāja.
– Uzrakstiet pieteikumu un ļaujiet visam ritēt procedūrā noteikto gaitu. Izliecieties, ka nekur nesteidzaties, un panāciet, lai izskatās tā, ka lēmuma pieņēmēji ir tieši viņi.
– Bet… kā mēs zināsim, ka viņi vienalga mūs nenoraidīs? – Jums vajadzēs viņus pabikstīt, lai skatās pareizajā virzienā. Vai ne, Kliftones kundze?
– Kad pretendents aizpilda pieteikuma anketu, viņam jāatbild uz jautājumiem par to, kādas ir viņa vēlmes, kam viņš dod priekšroku. Tas palīdz izvairīties no daudzām nepatikšanām, kā arī ietaupa laiku. Ja skaidri norādīsiet, ka meklējat aptuveni piecus vai sešus gadus vecu meiteni, jo jums jau ir nedaudz vecāks dēls, tas palīdzēs sašaurināt meklējumu loku.
– Vai varat ieteikt vēl kaut ko?
– Jā, – atbildēja Mičels. – Jautājumā par reliģiju atzīmējiet, ka jums nav izteiktu favorītu.
– Kāpēc tas varētu būt noderīgi?
– Džesikas Smitas jaunkundzes dokumentos minēts, ka viņas māte ir ebrejiete un tēvs nezināms.
Trešā nodaļa
– Kā gan tas nākas, ka anglis saņēmis Sudraba zvaigzni? – vaicāja imigrācijas dienesta virsnieks Aidlvaildā, pārbaudīdams Harija iebraukšanas vīzu.
– Tas ir garš stāsts, – atteica Harijs un nodomāja, ka nepavisam nebūtu gudri vēstīt par iepriekšējo reizi, kad viņš ieradās Ņujorkā un, tikko spēris kāju uz cietzemes, tika apcietināts par slepkavību.
– Novēlu jums lieliski pavadīt laiku Amerikas Savienotajās Valstīs, – noteica virsnieks un paspieda Harijam roku.
– Paldies, – sacīja Harijs un pūlējās neizrādīt pārsteigumu, ejot cauri imigrācijas dienesta postenim un dodoties uz bagāžas saņemšanas vietu, kā tas bija minēts norādēs. Gaidīdams, kad varēs paņemt savu ceļasomu, Harijs vēl reizi pārskatīja instrukciju par to, kas darāms pēc ierašanās. Bija paredzēts, ka viņu sagaidīs Viking’s izdevniecības vecākais reklāmas aģents, kurš pavadīs viņu uz viesnīcu un iedos paredzēto pasākumu sarakstu. Ik reizi, kad Harijs ieradās kādā Lielbritānijas pilsētā, viņu tur pavadīja vietējais grāmatu tirdzniecības pārstāvis, tāpēc Harijs nebija īsti pārliecināts par to, kas īsti ir reklāmas aģents.
Dabūjis savu veco skolas laiku ceļasomu, Harijs devās uz muitas posteni. Virsnieks lika atvērt ceļasomu, pavirši apskatīja tās saturu un tad uz somas sāniem ar krītu uzvilka lielu baltu krustu, bet pēc tam mudināja doties tālāk. Uz pusapļa formas zīmes virs izejas bija uzrakstīti vārdi: “Esiet sveicināti Ņujorkā!” Un zem tās rotājās smaidošā pilsētas mēra Viljama O’Dvaiera fotoattēls.
Sagaidīšanas zālē Harijs ieraudzīja daudzus uniformās tērptus šoferus, kuri rokās turēja plāksnītes ar sagaidāmā cilvēka vārdu. Harijs ar skatienu meklēja uzvārdu “Kliftons” un, to pamanījis, uzsmaidīja šoferim. – Tas esmu es.
– Priecājos jūs satikt, Kliftona kungs. Mani sauc Čārlijs. – Harija pamatīgo ceļasomu viņš pacēla ar tādu vieglumu, it kā tas būtu vien nieka portfelis. – Un šī ir jūsu reklāmas aģente. Natālija.
Harijs pagriezās un ieraudzīja jaunu sievieti, kura norādēs bija minēta vienkārši kā “N. Redvuda”. Viņa bija gandrīz vienā augumā ar Hariju, īsiem, moderni apgrieztiem, blondiem matiem, zilām acīm un tik pareizi veidotiem un baltiem zobiem, kādus viņam vēl nebija nācies redzēt nevienam cilvēkam, ja nu vienīgi kādā zobupastas reklāmas plakātā. Turklāt viņas augums bija lielisks, tā formas līdzinājās smilšu pulkstenim. Pēckara trūcīgo apstākļu māktajā Lielbritānijā Harijs nebija redzējis nevienu viņai līdzīgu.
– Priecājos ar jums iepazīties, Redvudas jaunkundz! – viņš teica un paspieda Natālijas plaukstu.
– Un es priecājos iepazīties ar jums, Harij, – viņa atbildēja. – Sauciet mani par Natāliju, – viņa vēl piebilda, kad abi, sekojot Čārlijam, devās ārā no vestibila. – Es esmu patiešām liela jūsu darbu cienītāja. Esmu vienkārši iemīlējusies Viljamā Vorikā un nemaz nešaubos, ka arī jūsu nākamo grāmatu gaida izcila veiksme.
Kad viņi piegāja pie ietves malas, Čārlijs atvēra aizmugurējās durvis tik garam limuzīnam, kādu Harijs vēl nekad nebija redzējis. Viņš mazliet pagāja malā un ļāva Natālijai pirmajai iekāpt automašīnā.
– Ak, es patiešām mīlu angļu valodu! – viņa sacīja, kad arī Harijs bija apsēdies un auto lēnām pievienojās satiksmes plūsmai, kas virzījās uz Ņujorku. – Vispirms mēs brauksim uz jūsu viesnīcu. Esmu jums rezervējusi numuru Pierre. Vienpadsmitajā stāvā. Jūsu dienaskārtībā esmu ieplānojusi pietiekami daudz laika, lai jūs varētu atsvaidzināties pirms tikšanās ar Gincburga kungu Hārvarda klubā. Starp citu, viņš ar nepacietību gaida šo tikšanos.
– Un es tieši tāpat, – noteica Harijs. – Viņš publicēja manu grāmatu “Cietumnieka dienasgrāmata”, kā arī pirmo romānu par Viljamu Voriku. Es esmu viņam lielu pateicību parādā.
– Turklāt viņš iegulda daudz laika un naudas, lai “Kas neriskē…” arī nonāktu vislabāk pārdoto grāmatu sarakstos. Viņš lūdza, lai ātri informēju jūs par mūsu plāniem šajā saistībā.
– Jā, lūdzu, – Harijs sacīja un paraudzījās ārā, lai papriecātos par skatiem, kurus pagātnē bija redzējis pa cietuma dzeltenā autobusa logu. Toreiz viņš tika vests uz ieslodzījuma vietas kameru, bet tagad uz smalku numuru viesnīcā Pierre.
Natālija pieskārās Harija kājai. – Līdz brīdim, kad tiksieties ar Gincburga kungu, mums vēl daudz kas jāpaspēj. – Viņa pasniedza Harijam biezu zilu mapi. – Sāksim ar to, ka es jums izstāstīšu, kā esam iecerējuši panākt, lai jūsu grāmata iekļūst pārdotāko grāmatu sarakstos, jo pie mums viss notiek pilnīgi citādi, nekā jūs to darāt Anglijā.
Harijs atvēra mapi un pūlējās koncentrēties. Nekad agrāk viņš nebija sēdējis blakus sievietei, kura ģērbusies tik šaurā kleitā, kas pieguļ augumam gandrīz kā otra āda.
– Amerikā, – Natālija turpināja, – jums ir tikai trīs nedēļas laika, lai parūpētos, ka grāmata iekļūst New York Times bestselleru sarakstā. Ja šajā laikā grāmata neiekļūst labāko piecpadsmitniekā, pārdevēji iesaiņos neizpirktos sējumus un nosūtīs atpakaļ izdevējam.
– Kaut kāds ārprāts! – iesaucās Harijs. – Anglijā veikalnieks, kurš pasūtījis grāmatas, tās tirgo, kamēr vien izdevējs ir ieinteresēts sadarboties.
– Jūs grāmatu veikaliem nepiedāvājat iespēju rīkot izpārdošanas vai atdot atpakaļ neizpirktās grāmatas?
– Nekādā ziņā! – Harijs atbildēja, redzami satriekts par šādu variantu.
– Un tas, ka joprojām tirgojat grāmatas, nepiedāvājot nekādas atlaides, arī ir taisnība?
– Jā, protams.
– Nu, lūk. Šeit jūs redzēsiet, ka tā ir otra milzīgā atšķirība. Ja jūsu darbs ir iekļuvis pārdotāko piecpadsmit grāmatu sarakstā, uz vāka norādītā cena nekavējoties tiek samazināta uz pusi, un jūsu grāmata uzreiz tiek pārvietota uz grāmatu veikala tālāko malu.
– Kāpēc? Skaidrs taču, ka pieprasīta grāmata ir jāizliek goda vietā, pat skatlogā, un nekādā ziņā to nedrīkst nocenot.
– Bet reiz reklāmas aģenti pamanīja, ka tad, ja pārdotākā grāmata tiek novietota tirdzniecības zāles tālākajā malā, viens pircējs no pieciem atceļā uz kasi paņem vēl divas citas grāmatas, savukārt viens no trijiem paņem vēl vienu citu grāmatu.
– Saprātīgi, tomēr es neesmu pārliecināts, ka Anglijā kādreiz varētu darboties šāda sistēma. Tur kaut ko tādu nesaprastu.
– Man ir aizdomas, ka tas ir tikai laika jautājums, tomēr tagad jums vismaz ir saprotams, kālab ir tik svarīgi iekļūt pārdotāko grāmatu piecpadsmitniekā, cik vien ātri iespējams. Tiklīdz cena tiks samazināta uz pusi, jūsu grāmata šajā topā turēsies vēl vismaz vairākas nedēļas. Patiesībā grūtāk ir izkļūt no šā saraksta, nekā tajā iekļūt. Ja neizdosies, “Kas neriskē…” mēneša laikā pazudīs no grāmatu veikaliem, un mēs būsim zaudējuši lielu naudu.
– Es sapratu, – Harijs atbildēja. Limuzīns lēnām šķērsoja Bruklinas tiltu.
– Visu vēl grūtāku padara tas, ka mums divdesmit vienas dienas laikā jāapbraukā septiņpadsmit pilsētas.
– Mums?
– Jā. Ceļojuma laikā es vadāšu jūs pie rokas, – Natālija gluži ikdienišķi sacīja. – Parasti gan es palieku Ņujorkā un ļauju vietējiem reklāmas aģentiem parūpēties par viesautoriem. Taču šajā reizē ir citādi. Gincburga kungs uzstāja, lai es būtu jums blakus. – Viņa atkal viegli pieskārās Harija kājai un pēc tam pāršķīra lappusi mapē, ko turēja sev klēpī.
Harijs paraudzījās uz Natāliju, un viņa koķeti pasmaidīja. “Vai viņa flirtē? Nē, tas nudien nav iespējams. Galu galā, mēs taču tikko iepazināmies.”
– Esmu jau sarunājusi vairākas radiointervijas, ieskaitot arī “Meta Džeikobsa šovu”. Viņus katru rītu klausās septiņus miljonus liela auditorija. Grāmatu reklamēšanā Metam nav līdzīgu.
Bija vairāki jautājumi, uz kuriem Harijs labprāt būtu saņēmis atbildes, taču Natālija bija kā Vinčestera modeļa šautene – ikreiz, kad viņš pacēla galvu, pār to nošalca lode.
– Gribu jūs brīdināt, – viņa, elpu neatvilkusi, turpināja, – vairums lielāko šovu jums atvēlēs vien piecas minūtes. Atšķirībā no jūsu BBC. “Dziļākā būtība” viņiem nav saprotami vārdi. Un atcerieties, ka jums atvēlētajā laikā grāmatas nosaukums jāatkārto tik bieži, cik vien tas iespējams.
Harijs sāka šķirstīt lapas, kas atradās viņam iedotajā mapē. Viņa ceļojuma plāns. Kā izskatījās, katra diena sākās kādā citā pilsētā, kur viņam jāpiedalās agrā rīta radioprogrammā, kurai seko vēl neskaitāmas citas intervijas un tikšanās – līdz brīdim, kad pienācis laiks atkal doties uz lidostu.
– Vai jūs tik nopietni rūpējaties par visiem autoriem?
– Nekādā ziņā, – atteica Natālija un atkal uzlika roku Harijam uz kājas. – Un tas liek man pieminēt lielāko problēmu, kas saistīta ar jums.
– Es radu jums kādas problēmas?
– Tā ir. Lielākā daļa intervētāju vēlēsies vaicāt, kā jūs nonācāt cietumā un kā tikāt pie Sudraba zvaigznes, bet jums vienmēr jāatceras, ka jāvirza saruna atpakaļ pie grāmatas.
– Anglijā to uzskatītu par diezgan rupju izturēšanos.
– Amerikā tieši rupjība palīdz jums iekļūt pārdotāko autoru sarakstos.
– Vai tad intervētāji nevēlēsies runāt par grāmatu?
– Harij, jums jāpieņem, ka neviens no viņiem šo grāmatu nebūs lasījis. Katru dienu uz viņu rakstāmgaldiem tiek nolikti dučiem jaunu romānu. Ja viņi būs izlasījuši kaut mazliet vairāk par nosaukumu, jums būs ļoti paveicies. Un, ja viņi atcerēsies jūsu vārdu, tas būs papildu bonusa punkts. Viņi piekrita jūs aicināt uz savu šovu tikai tālab, ka esat bijušais ieslodzītais, kurš vēlāk saņēmis Sudraba zvaigzni. Tāpēc izmantosim to jūsu labā. Ķerieties pie katras iespējas un kā neprātīgs atgādiniet par savu jauno grāmatu, – viņa pamācīja brīdī, kad limuzīns piestāja pie viesnīcas.
Tanī brīdī Harijs jau ilgojās atgriezties Anglijā.
Automašīnas vadītājs izkāpa un atvēra bagāžnieku. Pienāca viesnīcas portjē. Natālija ieveda Hariju viesnīcā un pāri vestibilam pavadīja pie reģistrācijas galdiņa, kur viņam atlika vien parādīt savu pasi un parakstīt veidlapu. Izskatījās, ka Natālija būtu visu sagatavojusi vai paša Dieva uzņemšanai.
– Laipni lūdzam Pierre, Kliftona kungs, – sacīja reģistrators un pasniedza Harijam lielu atslēgu.
– Gaidīšu jūs šeit pat vestibilā, – Natālija sacīja un ieskatījās pulkstenī, – pēc stundas. Tad limuzīns jūs aizvizinās uz Hārvarda klubu, kur jums paredzētas kopīgas pusdienas ar Gincburga kungu.
– Paldies, – tencināja Harijs un noskatījās, kā Natālija dodas pāri vestibilam, tad ārā pa durvīm un iziet uz ielas. Viņš pamanīja, ka nebija vienīgais vīrietis, kurš no viņas nespēja ne acu novērst.
Portjē pavadīja Hariju uz vienpadsmito stāvu, ieveda numurā un izskaidroja, kā darbināmas tajā atrodamās ierīces. Harijs vēl ne reizi nebija apmeties viesnīcā, kuras numurā ir gan vanna, gan duša. Viņš nolēma sīki pierakstīt tur redzamo un piedzīvoto, lai pēc atgriešanās Bristolē varētu mātei izstāstīt pilnīgi visu par šo jauno pieredzi. Harijs pateicās portjē un iedeva viņam vienīgo dolāru, kas bija pie rokas.
Pat vēl neizsaiņojis ceļasomu, Harijs pieteica telefonsarunu ar Emmu.
– Es jums atzvanīšu aptuveni pēc piecpadsmit minūtēm, kungs, – sacīja operatore okeāna otrā krastā.
Harijs ļoti ilgi mazgājās dušā un, kad bija noslaucījies milzīgākajā dvielī, kādu jebkad bija redzējis, sāka izsaiņot ceļasomu. Iezvanījās telefons.
– Jūsu pieteiktā tālsaruna, kungs, – sacīja operatore. Tūliņ pēc tam viņš izdzirdēja Emmas balsi.
– Vai tas esi tu, mīļais? Vai tu mani dzirdi?
– Protams, mīļumiņ! – smaidot atteica Harijs.
– Tu jau tagad izklausies pēc amerikāņa. Nespēju ne iedomāties, kas būs pēc trijām nedēļām.
– Tad es būšu gatavs atgriezties Bristolē. Tā es sacītu. Jo īpaši tad, ja romāns neiekļūs pārdotāko grāmatu sarakstā.
– Un ja nu patiešām neiekļūst?
– Tad es droši vien atgriezīšos mājās ātrāk.
– Pēc manām domām, tas nemaz nebūtu slikti. No kurienes tu tagad zvani?
– No Pierre. Viņi ierādījuši man vislielāko viesnīcas numuru, kādu vispār esmu redzējis. Tajā gultā varētu iekārtoties četri cilvēki.
– Tikai parūpējies, lai tu tur gulētu viens pats.
– Vannas istabā ir gaisa kondicionētājs un radio. Kaut kas neaptverams! Es vēl pat neesmu apguvis, kā to visu ieslēgt.
Vai izslēgt.
– Tev vajadzēja ņemt līdzi Sebastjanu. Viņam jau sen viss būtu skaidrs.
– Vai arī viņš būtu visu izjaucis pa daļām un atnesis man, lai salieku atkal kopā. Un kā puikam klājas?
– Viss kārtībā. Jāteic, ka bez auklītes viņš uzvedas pat labāk.
– Lieliski. Es jūtos atvieglots, to dzirdot. Un kā sokas tavi Smitas jaunkundzes meklējumi?
– Lēnām. Tomēr esmu uzaicināta uz interviju rīt pēcpusdienā Barnardo namā.
– Izklausās daudzsološi.
– No rīta satikšos ar Mičela kungu, lai noskaidrotu, ko sacīt. Un, vēl svarīgāk, lai zinātu, ko nevajag teikt.
– Tev viss izdosies, Emma. Tikai atceries, ka viņu pienākums ir atrast bērniem labas mājas. Es bažījos vienīgi par to, ko sacīs Sebastjans, kad uzzinās, ko esi iecerējusi.
– Viņš to jau zina. Uzsāku sarunu par to vakar, īsi pirms tam, kad viņš devās pie miera. Man par lielu pārsteigumu izskatījās, ka viņam šī iecere patiešām patīk. Tomēr, kad kaut kas saistās ar Sebastjanu, allaž uzrodas kāda problēma.
– Un kāda tā ir šajā reizē?
– Viņš gaida, ka izvēles brīdī varēs teikt savu vārdu par to, kuru mēs ņemsim. Labās ziņas ir tādas, ka viņš vēlas māsu.
– Ja nu viņam iepatiksies kāda cita, nevis Smitas jaunkundze? Tas varētu izrādīties visai sarežģīti.
– Ja tā notiks, es pat nezinu, ko mēs iesāksim.
– Mums kaut kā nāksies viņu pārliecināt, ka viņš izvēlējies tieši Džesiku.
– Kā tu iesaki rīkoties, lai to panāktu?
– Es padomāšu.
– Atceries, ka nedrīkst viņu novērtēt par zemu. Ja tā būs, mēs pavisam viegli varam nonākt zaudētājos.
– Parunāsim par to, kad atgriezīšos, – teica Harijs. – Tagad man jāsteidzas. Es pusdienošu kopā ar Haroldu Gincburgu.
– Nodod viņam mīļus sveicienus no manis un atceries, ka arī viņš ir no tiem, kuru nedrīkst novērtēt par zemu. Un neaizmirsti viņam pavaicāt, kas notika ar…
– Es neesmu aizmirsis.
– Lai tev veicas, mīļais, – novēlēja Emma. – Un izdari visu, lai tava grāmata iekļūst tajā sarakstā!
– Tu esi vēl sliktāka par Natāliju.
– Kas ir šī Natālija?
– Valdzinoša blondīne, kura nemitējas man pieskarties un nespēj vien rimties.
– Tu nu gan proti sacerēt dažādus stāstus, Harij Klifton.
Emma bija starp pirmajiem apmeklētājiem, kas tajā vakarā ieradās universitātes auditorijā uz profesora Sairusa Feldmena lekciju par tematu “Vai, uzvarējusi karā, Lielbritānija zaudēja mieru?”.
Viņa ieņēma malējo vietu daudzo solu rindu vidū. Līdz lekcijas sākumam vēl bija krietns sprīdis laika, bet telpa piepildījās tik strauji, ka pēdējiem klausīties gribētājiem nācās sēdēt uz kāpnītēm, kas veda uz augšējām solu rindām, un daži pat pamanījās ieņemt vietas uz palodzēm.
Telpā ienāca divkārtējais Pulicera prēmijas laureāts universitātes rektora vietnieka pavadībā. Atskanēja nevaldāmi aplausi. Pamazām ovācijas norima, un sers Filips Moriss iepazīstināja klātesošos ar viesi, īsi izklāstīdams viņa spožo karjeras ceļu no studijām Prinstonā un jaunākā profesora vietas Stenfordā līdz otrās Pulicera prēmijas saņemšanai iepriekšējā gadā. Atkal atskanēja ilgstoša aplausu vētra. Profesors Feldmens piecēlās no krēsla un devās uz paaugstinājumu.
Pirmais, ko Emma pamanīja, kamēr vēl Sairuss Feldmens nebija sācis savu runu, bija tas, ka viņš ir ļoti izskatīgs vīrietis – augumā mazliet vairāk par sešām pēdām, bieziem, sirmiem matiem. Greisa, piezvanījusi māsai un aicinājusi uz šo pasākumu, par to nebija ne ieminējusies. Viņa glīti iesauļotā seja visiem lika skaidri noprast, kurā universitātē viņš strādā par pasniedzēju. Tik atlētiska miesasbūve nedarītu kaunu pat gados daudz jaunākam cilvēkam, un tas vedināja uz domām par to, ka viņš sporta zālē pavada tikpat daudz laika, cik bibliotēkā.
Ar pirmo mirkli, kad viņš sāka runāt, Emmu aizrāva viņa neslēptais enerģiskums. Jau drīz visi auditorijā esošie, elpu aizturējuši, klausījās viņa vārdos un kaismīgi pierakstīja itin visu. Emma nožēloja, ka nav paņēmusi līdzi ne bloknotu, ne arī pildspalvu.
Profesors runāja, neizmantojot piezīmes, viņš viegli un veikli pārgāja no viena temata pie cita. Volstrīta nozīme pēckara laikā, dolārs kā jaunā pasaules valūta, nafta kā patēriņa prece gadsimta otrajā pusē un, iespējams, arī pēc tam, Starptautiskā Valūtas fonda nozīme un fiksēta “Zelta standarta” saglabāšana Amerikā.
Kad lekcija beidzās, Emma nožēloja vienīgi to, ka runātājs tikai garāmejot pieskāries transporta jautājumam un vien īsi pieminējis lidaparātus, kas mainīs jauno pasaules kārtību gan biznesa, gan tūrisma jomā. Tomēr, kā īstam profesionālim pieklājas, viņš neaizmirsa visus informēt, ka par šo tematu ir uzrakstījis grāmatu. Emma negrasījās gaidīt līdz Ziemassvētkiem, lai vienu tādu dabūtu arī savā īpašumā. Viņa atkal iedomājās par Hariju un cerēja, ka viņa grāmatai Amerikā būs labi panākumi.
Viņa iegādājās grāmatas “Jaunā pasaules kārtība” eksemplāru un nostājās garajā gaidītāju rindā, lai saņemtu autogrāfu. Brīdī, kad viņa atradās pašā rindas sākumā, pirmā nodaļa grāmatā jau bija izlasīta. Viņa iedomājās, ka varbūt profesors būs tik laipns un ziedos dažus mirkļus, lai plašāk izskaidrotu savu viedokli par kravu pārvadāšanas nākotni Lielbritānijā.
Emma nolika grāmatu profesoram priekšā uz galda, un viņš draudzīgi pasmaidīja.
– Kam būs veltīts šis ieraksts?
Izlēmusi, ka jāizmanto iespēja, viņa sacīja: – Emmai Beringtonei.
Profesors ieskatījās ciešāk. – Vai varētu būt tā, ka esat radiniece mūžībā aizgājušajam seram Volteram Beringtonam?
– Viņš bija mans vecaistēvs, – Emma ar lepnumu paziņoja. – Pirms daudziem gadiem es klausījos viņa lekciju par preču piegādes industrijas nozīmi un par to, vai Amerikai būtu jāiesaistās Pirmajā pasaules karā. Tolaik es vēl biju students, un viņš vienā stundā man iemācīja vairāk, nekā maniem pasniedzējiem izdevās iemācīt semestra laikā.
– Arī man viņš ir daudz iemācījis, – Emma atbildēja un uzsmaidīja profesoram.
– Man gribējās viņam uzdot tik daudzus jautājumus, – piebilda Feldmens, – taču viņam tovakar bija jāpagūst uz Vašingtonas vilcienu. Vēlreiz ar viņu satikties man tā arī neizdevās.
– Un arī man ir daudz jautājumu, kurus es vēlos jums uzdot, – sacīja Emma. – Patiesībā vārdi “man nepieciešams uzdot” būtu piemērotāki.
Feldmens paraudzījās uz garo rindu. – Domāju, ka tas man aizņems vairāk nekā pusstundu. Tā kā es šovakar nesteidzos uz Vašingtonas vilcienu, mēs varbūt varētu atrast brīdi privātai sarunai, Beringtones jaunkundz.
Ceturtā nodaļa
– Un kā klājas manai dārgajai Emmai? – vaicāja Herolds Gincburgs, kad bija sagaidījis Hariju Hārvarda klubā.
– Pirms brīža runāju ar viņu pa telefonu, – atbildēja Harijs. – Viņa jums sūta mīļus sveicienus. Diemžēl viņa nevarēja mums pievienoties.
– Arī man ir žēl, ka tā. Lūdzu, pasakiet viņai, ka nākamajā reizē es nepieņemšu nekādas atrunas. – Gincburgs vadīja savu viesi cauri ēdamzālei uz, kā varēja redzēt, viņa ierasto galdiņu telpas pašā stūrī. – Ceru, ka Pierre atbilst jūsu gaumei, – viņš sacīja, kad viesmīlis abiem pasniedza ēdienkartes.
– Viss būtu labi, ja vien es zinātu, kā izslēdzama duša.
Gincburgs iesmējās. – Varbūt jums vajadzētu palūgt, lai Redvudas jaunkundze ierodas kā glābēja.
– Ja tā notiktu, tad es neesmu drošs, ka zināšu, kā izslēdzama viņa…
– Ahā, tad jau viņa ir paguvusi jums izstāstīt, cik svarīgi, lai “Kas neriskē…” pēc iespējas ātrāk iekļūtu pārdotāko grāmatu sarakstā.
– Grūti pieveicama dāma.
– Tieši tālab es viņu iecēlu par direktori, – atteica Gincburgs. – Par spīti vairākiem citiem direktoriem, kuri nevēlējās, lai valdē būtu sieviete.
– Emma ar jums lepotos, – sacīja Harijs. – Teikšu arī to, ka Redvudas jaunkundze mani brīdināja, kas notiks, ja mana grāmata neiekļūs šajā sarakstā.
– Tas ir tieši Natālijas stilā. Un atcerieties, ka viņa vienpersoniski izlems, vai mājup dosieties ar lidmašīnu vai airu laivā.
Harijs būtu smējies, tomēr nejutās pārliecināts, ka izdevējs patiešām joko.
– Es būtu viņu uzaicinājis kopā ar mums pusdienot, – teica Gincburgs, – taču, kā jau noteikti būsiet pamanījis, Hārvarda kluba telpās sievietes netiek ielaistas. Tikai nesakiet to Emmai.
– Man ir aizdomas, ka sievietes Hārvarda klubā parādīsies daudz ātrāk, nekā jums izdosies kādu no viņām pamanīt jebkurā no Londonas slavenajiem vīriešu klubiem.
– Pirms mēs sākam runāt par jūsu reklāmas tūri, – sacīja Gincburgs, – es vēlos dzirdēt visu par to, kā Emmai klājies kopš aizbraukšanas no Ņujorkas. Kā jūs ieguvāt Sudraba zvaigzni? Vai Emma strādā algotu darbu? Kāda bija Sebastjana reakcija, kad viņš pirmo reizi sastapa savu tēvu? Un…
– Un Emma teica, lai neatgriežos Anglijā, pirms neesmu noskaidrojis visu par to, kas noticis ar Seftonu Dželksu.
– Vai varam vispirms pasūtīt? Ar tukšu vēderu man negribas domāt par Seftonu Dželksu.
– Es patiešām nesteidzos uz Vašingtonas vilcienu, bet diemžēl man noteikti šovakar jāatgriežas Londonā, Beringtones jaunkundz, – teica profesors Feldmens, kad bija parakstījis pēdējo grāmatu. – No rīta desmitos man jābūt Londonas Ekonomikas skolā. Tad nu iznāk, ka varu jums veltīt vien dažas minūtes. – Emma centās neizrādīt vilšanos, bet Feldmens piebilda: – Ja vien…
– Ja vien?
– Varbūt jūs būtu gatava pievienoties man braucienā uz
Londonu? Tādā gadījumā jums mana nedalītā uzmanība piederētu vismaz divas stundas.
Emma svārstījās. – Man jāpiezvana.
Jau pēc divdesmit minūtēm viņa sēdēja pretī profesoram Feldmenam pirmās klases vagonā. Viņš bija pirmais, kurš sāka uzdot jautājumus.
– Beringtones jaunkundz, vai jūsu ģimenei joprojām pieder kuģniecība, kas jūsu vārdu padarījusi slavenu?
– Jā, manai mātei pieder divdesmit divi procenti.
– Ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai nodrošinātu, ka jūsu ģimene kontrolē visu, kas organizācijā notiek. Vismaz tikmēr, kamēr neviena cita rokās nav nonākuši vairāk par divdesmit diviem procentiem.
– Mans brālis Džailss neizrāda pārāk lielu interesi par norisēm kompānijā. Viņš ir parlamenta loceklis un pat neierodas uz ikgadējām pārskata sapulcēm. Toties es tajās piedalos, un tālab man jārunā ar jums.
– Lūdzu, sauciet mani par Sairusu! Es jau esmu tajā vecumā, kad nevēlos no jaunas un skaistas lēdijas mutes dzirdēt atgādinājumu par saviem gadiem.
“Vienā ziņā Greisai noteikti bija taisnība,” nodomāja Emma un nolēma šo faktu izmantot savā labā. Viņa uzsmaidīja profesoram un pēc tam pavaicāja: – Kādas problēmas, jūsuprāt, nākamajā desmitgadē sagaida kuģu būves industriju?
Mūsu jaunais valdes priekšsēdētājs sers Viljams Treverss…
– Augstākā klase. Kjūnārds bija īsts muļķis, kad ļāva tik labam profesionālim aiziet projām, – viņu pārtrauca Feldmens.
– Sers Viljams apsver, vai mūsu flotei vajadzētu pievienot jaunu pasažieru kuģi.
– Tas ir neprāts, – Feldmens attrauca un ar dūrē sažņaugtiem pirkstiem iebelza pa sēdekli sev blakus. Gaisā uzvilnīja putekļu mākonis. Emma nepaguva pavaicāt pēc paskaidrojuma, jo viņš jau steigšus turpināja: – Ja vien jums nav nopietnu papildu līdzekļu, ko ziedot šim mērķim. Vai varbūt ir parādījušies kādi nodokļu atvieglojumi, kas saistīti ar Lielbritānijas kuģniecību darbību, bet man neviens par tiem nav pavēstījis.
– Arī man par tādiem nekas nav zināms, – atzina Emma. – Tad ir pienācis laiks jums ar skaidru skatienu paraudzīties uz faktiem. Lidmašīnas pārvērtīs kuģus par peldošiem dinozauriem. Kālab gan pie pilna saprāta esošam cilvēkam būtu jāziedo piecas dienas, lai šķērsotu Atlantijas okeānu, ja to pašu ceļojumu var veikt astoņpadsmit stundās ar lidmašīnu?
– Jūras brauciena laikā varbūt ir vairāk iespēju atslābināties? Kādam ir bailes no lidojuma? Galapunktā cilvēks ierodas labākā fiziskā formā? – minēja Emma, atsaukdama atmiņā sera Viljama argumentus gada pārskata sapulcē.
– Tie ir novecojuši uzskati, jaunā dāma, – iebilda Feldmens. – Ja grasāties pārliecināt mani, jums jāizdomā kaut kas labāks. Patiesība ir tāda, ka modernie darījumu cilvēki un pat dēkaināki ceļotāji vēlas samazināt laiku, kas viņus šķir no galamērķa. Un paies tikai daži gadi, kamēr ļaudis pie šās domas pieradīs, un es tiešām domāju, ka tie būs tikai daži gadi… Pēc tam jau tiks atvērtas pasažieru aviolīnijas. Nākotnes bizness.
– Bet ilgtermiņā?
– Tik daudz laika jums nebūs.
– Ko tad jūs iesakāt?
– Visu brīvo naudu, kas jums pieejama, investējiet kravas kuģos. Ar lidmašīnām nevarēs pārvadāt tik smagas kravas kā automašīnas, lauksaimniecības tehniku. Pat pārtiku.
– Kā lai seru Viljamsu par to pārliecina?
– Nākamajā valdes sēdē skaidri paudiet savu nostāju, – norādīja Feldmens un ar dūri atkal iebelza pa sēdekli.
– Bet es nemaz neesmu valdes locekle.
– Jūs neesat valdē?
– Nē, un es nespēju pat iztēloties, ka Beringtoniem valdē jel kad būs sieviete.
– Viņiem nav izvēles, – sacīja Feldmens paceltā balsī. – Jūsu mātei pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju. Jūs varat pieprasīt vietu valdē.
– Man nav nepieciešamās kvalifikācijas, un divu stundu ilgs mācību brauciens to nevarēs mainīt pat tad, ja mans ceļabiedrs ir Pulicera prēmijas ieguvējs.
– Tad ir pienācis laiks šādu kvalifikāciju iegūt.
– Kā jūs to domājat? – vaicāja Emma. – Anglijā, cik man zināms, nav universitātes, kur varētu iegūt zinātnisko grādu biznesā.
– Tad jums nāksies ziedot trīs gadus un pievienoties man Stenforda Universitātē.
– Diezin vai manam vīram un mazajam dēlam šāda iecere patiktu, – atteica Emma, vairs nevēlēdamās slēpties aiz maskas.
Šis paziņojums lika profesoram mirkli paklusēt, bet pēc brīža viņš vaicāja: – Vai desmit centus vērtu pastmarku jūs varētu atļauties?
– Jā, – piesardzīgi atbildēja Emma, īsti nesaprazdama, kas profesoram padomā.
– Tad es ar lielāko prieku šajā rudenī ieskaitīšu jūs savā studentu grupā Stenfordā.
– Bet, kā jau es paskaidroju…
– Jūs bez vilcināšanās apstiprinājāt, ka varat atļauties desmit centus vērtu pastmarku. – Emma pamāja ar galvu. – Kongress tikko pieņēma likumu, kas ļaus amerikāņiem, kuri ir dienestā ārpus valsts robežām, pieteikties uz biznesa apmācību kursu un nepiedalīties kontaktlekcijās.
– Bet es taču neesmu amerikāniete un pavisam noteikti neesmu armijas dienestā ārzemēs!
– Taisnība, – piekrita Feldmens, – taču likuma tekstā sīkiem burtiem pie “Īpašiem gadījumiem” ierakstīts “Ārzem-
nieki”. Jūs to noteikti pamanītu, rūpīgi visu izlasot. Manuprāt, mēs to varētu izmantot savā labā. Protams, pieņemot, ka jums attiecībā uz ģimenei piederošo kompāniju ir ilgtermiņa plāni.
– Jā, tādi man patiešām ir, – apstiprināja Emma. – Bet… kas tiks prasīts no manis?
– Kad būsiet pierakstīta Stenforda Universitātes studentu pulkā, es nosūtīšu jums pirmā studiju gada mācību materiālus un kopā ar tiem arī visu manis vadīto lekciju ierakstus. Katru nedēļu es uzdošu jums rakstīt pa esejai un, kad būšu to izlasījis un izlabojis, atsūtīšu jums atpakaļ. Ja varat atļauties vairāk nekā desmit centus, tad reizēm runāsim arī pa telefonu.
– Kad es varēšu sākt mācības?
– Šajā rudenī, bet ziniet, ka ik ceturksni nāksies izpildīt pārbaudes darbu, kas palīdzēs noteikt, vai jums tiks atļauts turpināt šā kursa apguvi. – Kamēr viņš to stāstīja, vilciens ieripoja Pedingtonas stacijā. – Ja jūsu veikums neatbildīs prasībām, jūs tiksiet atskaitīta no grupas.
– Un tikai tāpēc, ka vienu reizi sastapāties ar manu vecotēvu, jūs esat gatavs to darīt manā labā?
– Labi, atzīšos, ka cerēju ar jums kopā šovakar ieturēt maltīti Savoy viesnīcas restorānā. Tad mēs par kuģubūves nākotni varētu parunāt daudz detalizētāk.
– Patiešām jauka doma! – atzinīgi noteica Emma un noskūpstīja profesoru uz vaiga. – Tikai es esmu nopirkusi biļeti arī atpakaļceļam un šovakar atgriezīšos mājās pie vīra.
Harijs gan vēl nebija attapis, kā ieslēdzams radio, tomēr ar aukstā un karstā ūdens krāniem dušā tika skaidrībā.
Viņš noslaucījās un izvēlējās svaigi izgludinātu kreklu, zīda kaklasaiti, ko Emma viņam bija dāvinājusi dzimšanas dienā, un uzvalku, ko viņa māte raksturotu kā “svētdienas labāko izejamo kārtu”. Ielūkojies spogulī, viņš secināja – gan vienā, gan otrā Atlantijas okeāna krastā viņš tiktu atzīts par visai modernu.
Īsi pirms astoņiem Harijs no viesnīcas Pierre izgāja uz Piektās avēnijas un sāka soļot uz Sešdesmit ceturtās ielas un Parka avēnijas pusi. Jau pēc dažām minūtēm viņš bija nonācis pie iespaidīgas sarkanbrūnas smilšakmens ēkas. Viņš ieskatījās pulkstenī, pūlēdamies izspriest, cik ilga nokavēšanās Ņujorkā tiek uzskatīta par modernu. Emma bija stāstījusi par savu milzīgo satraukumu pirms tikšanās ar vectēva māsu Filisu un ilgstošu staigāšanu ap kvartālu, līdz beidzot bija saņēmusi drosmi, lai uzkāptu līdz parādes durvīm – un pat tad nospiedusi tikai to zvana pogu, virs kuras bija uzraksts “Tirgotājiem”.
Harijs uzkāpa pa kāpnēm un ar misiņa klauvēkli braši pieklaudzināja pie durvīm. Gaidīdams, kad durvis tiks atvērtas, viņš atcerējās, kā Emma bija sacījusi: “Nesmejies, bērns.”
Durvis atvērās. Frakā tērpts virssulainis, kurš nepārprotami viņu bija gaidījis, sacīja: – Labvakar, Kliftona kungs. Stjuartas kundze jūs gaida viesistabā. Esiet tik laipns un sekojiet man.
– Labvakar, Pārker, – Harijs atbildēja, lai gan šo cilvēku nekad iepriekš nebija saticis. Viņam likās, ka virssulaiņa sejā pamanījis smaida atblāzmu, kad Pārkers pa gaiteni veda viņu uz atvērto liftu. Kad abi bija tajā iekāpuši, Pārkers aizvēra režģi, nospieda pogu un nebilda ne vārda, līdz viņi sasniedza trešo stāvu. Virssulainis attaisīja režģi, pavadīja Hariju uz viesistabu un pavēstīja: – Kundze, ieradies Harijs Kliftona kungs.
Gara auguma sieviete elegantās drānās stāvēja istabas vidū un sarunājās ar vīrieti, kas, pēc Harija domām, varēja būt viņas dēls.
Filisa nekavējoties pārtrauca sarunu un nāca pretī Harijam. Ne vārda nesacījusi, viņa iekļāva Hariju īstā lāča skāvienā, par kādu nekaunētos pat amerikāņu futbola spēlētājs.
Beidzot atslābinājusi tvērienu, viņa stādīja priekšā savu dēlu Elisteru, kurš dāvāja viesim siltu rokasspiedienu.
– Jūtos pagodināts, sastopot cilvēku, kurš pielika punktu Seftona Dželksa karjerai, – sacīja Harijs.
Elisters viegli paklanījās.
– Šā vīra nogāšanā no pjedestāla arī man bija sava neliela lomiņa, – pavīpsnāja Filisa. Pārkers pasniedza viesim šerija glāzi. – Bet nesāksim runāt par Dželksu, – viņa aizrādīja un vedināja Hariju uz ērtiem krēsliem pie uguns. – Daudz vairāk mani interesē, kā klājas Emmai un ko viņa šajā laikā darījusi.
Krietnu brīdi Harijs klāstīja Filisai par visu, ko Emma darījusi pēc atgriešanās no Ņujorkas. Ar mazāku informācijas devu nebūtu pieticis – gan Filisa, gan Elisters uzdeva arī neskaitāmus jautājumus. Tikai mirklī, kad ieradās virssulainis un pavēstīja, ka vakariņu galds ir klāts, viņi mainīja sarunas tematu.
– Un kā norit tava vizīte Amerikā? – vaicāja Elisters, kad viņi bija ieņēmuši vietas pie ēdamgalda.
– Laikam jau labāk bija, kad mani arestēja par slepkavību, – atteica Harijs. – Bija vieglāk tikt galā.
– Tiešām tik ļauni?
– Zināmā mērā pat ļaunāk. Saproti, es neesmu sevišķi labs speciālists šādā sevis pārdošanā, – atzinās Harijs, kad kalpone viņam priekšā nolika bļodu ar Skotijā iecienītu virumu. – Es cerēju, ka grāmata varētu runāt pati par sevi.
– Padomā vēlreiz, – ieteica Filisa. – Un atceries, ka Ņujorka nav Bloomsbury izdevniecības piedēklis. Aizmirsti par izsmalcinātību, aizmirsti par bailēm sevi pārvērtēt un aizmirsti par ironiju! Lai cik ļoti tas arī būtu pretrunā ar tavu iekšējo būtību, tev nāksies iemācīties pārdot savus garadarbus gandrīz tāpat, kā savu preci prot iztirgot Īstendas ielu tirgotāji.
– Es lepojos, ka esmu Anglijas veiksmīgākais rakstnieks, – piebilda Elisters.
– Bet es tāds nemaz neesmu, – iebilda Harijs, – ne tuvu.
– Un esmu sajūsmā par to, cik atzinīgi Amerikas ļaudis uzņēma manu “Kas neriskē…” – šarādei pievienojās arī Filisa.
– Tas viss tikai tālab, ka neviens to grāmatu nav lasījis, – iejaucās Harijs.
– Esmu pārliecināts, ka Amerika kļūs par manu darbu lielāko noieta tirgu, gluži tāpat kā tas bija ar Dikensu, Konanu Doilu un Vaildu, – turpināja Elisters.
– Mārkethārbro es esmu pārdevis vairāk grāmatu nekā Ņujorkā, – Harijs sacīja, kad tukšā viras bļoda tika aiznesta projām. – Ir neapšaubāmi skaidrs, ka Filisai jāieņem mana vieta grāmatas reklamēšanas braucienā, bet mani jāsūta atpakaļ uz Angliju.
– Es ar prieku to darītu, – atbildēja Filisa. – Žēl tikai, ka man nav tava talanta, – viņa sapņaini piebilda.
Harijs nogrieza šķēli liellopa cepeša un uzlika uz sava šķīvja arī krietni daudz kartupeļu. Jau pavisam drīz viņš sāka justies brīvāk. Filisa un Elisters papildus mieloja Hariju ar stāstiem par Emmas varoņdarbiem Ņujorkā, meklējot viņu. Bija uzjautrinoši klausīties viņu stāsta versijā par šiem notikumiem, un Harijs iedomājās, cik gan ļoti viņam reiz paveicās Svētā Bedas skolā, kad viņa gulta izrādījās blakus Džailsa Beringtona gultai. Ja nebūtu uzaicināts uz Menorhausu nosvinēt Džailsa dzimšanas dienu, viņš tā arī nekad nebūtu iepazinies ar Emmu. Lai gan minētajā apciemojuma reizē viņš uz Emmu tā īsti nemaz nebija paskatījies.
– Tu saproti, ka nekad nebūsi tik labs, cik viņa ir pelnījusi, – Filisa sacīja un aizsmēķēja cigāru.
Tagad Harijs skaidri saprata, kālab šī nelokāmās gribas dāma bija kļuvusi par Emmas Veco Džeku. “Aizsūtīta karā, Filisa noteikti atgrieztos ar Sudraba zvaigzni pie krūtīm,” viņš sprieda.
Pulkstenis vēstīja, ka ir jau vienpadsmitā nakts stunda.
Harijs, kurš bija izdzēris kādu brendija glāzi par daudz, piecēlās un nostājās uz ļodzīgajām kājām. Vajadzēja doties pie miera, jo sešos no rīta Natālija gaidīs viesnīcas vestibilā, lai vestu viņu uz tās dienas pirmo radiointerviju. Viņš pateicās Emmas radiniekiem par neaizmirstamo vakaru un saņēma kārtējo ciešo apskāvienu no Filisas.
– Un atceries, ka ik reizi, kad tevi intervē, domā kā brits, bet rīkojies kā ebrejs. Un… ja tev ievajagas plecu, uz kura paraudāt vai iebaudīt puslīdz ciešamu maltīti, nāc pie mums.
Mēs gluži kā Windmill teātris esam atvērti augu diennakti.
– Paldies, – pateicās Harijs.
– Un, kad tu nākamreiz runāsi ar Emmu, – sacīja Elisters, – atceries viņu pasveicināt no mums un norāj par to, ka viņa tev nepievienojās šajā ceļojumā.
Harijs nolēma, ka šis nav piemērots brīdis, lai viņiem stāstītu par Sebastjanam diagnosticēto hiperaktivitāti.
Visi trīs iespiedās lifta kabīnē, un Filisa vēlreiz apskāva Hariju, tad Pārkers atvēra durvis, un Harijs jau bija uz ielas Manhetenā.
– Velns, – viņš nikni izgrūda, kad tikai dažus soļus bija pagājis uz priekšu Parka avēnijā. Viņš pagriezās un skriešus metās atpakaļ uz Filisas māju, augšup pa kāpnēm un klaudzināja pie durvīm. Šajā reizē virssulainis bija jāgaida ilgāk.
– Man nekavējoties jāsatiek Stjuartas kundze, – paziņoja Harijs. – Ceru, ka viņa vēl nav devusies pie miera.
– Cik man zināms, tad ne, kungs, – atteica Pārkers. – Lūdzu, sekojiet man! – Viņš gluži kā iepriekšējā reizē veda Hariju pa gaiteni uz liftu un nospieda pogu, lai lifts viņus paceltu trešajā stāvā.
Filisa stāvēja pie kamīna un smēķēja cigāru. Tagad bija viņas kārta pārsteiguma izrādīšanai.
– Es ļoti atvainojos, – Harijs sacīja, – taču Emma man nemūžam nepiedos, ja atgriezīšos Anglijā, tā arī nenoskaidro-
jis, kas īsti notika ar to advokātu, kurš tik muļķīgā kārtā novērtēja viņu par zemu.
– Seftons Dželkss, – noteica Elisters, raudzīdamies uz Hariju no krēsla pie uguns. – Tas sasodītais vīrs galu galā atteicās no vecākā partnera vietas advokātu firmā “Dželkss, Maierss un Ebernetijs”, lai gan darīja to ļoti nelabprāt.
– Drīz pēc tam viņš devās uz Minesotu, – papildināja Filisa.
– Un tuvākajā laikā neatgriezīsies, – noteica Elisters.
– Pirms dažiem mēnešiem viņš nomira.
– Man dēls ir tipisks jurists, – sacīja Filisa un nodzēsa izsmēķēto cigāru. – Viņš vienmēr atklāj tikai daļu no stāsta. Dželksa pārciestā pirmā sirdslēkme pavisam skopi bija pieminēta New York Times, bet tikai pēc trešās viņš izpelnījās īsu un ne pārāk glaimojošu rindkopu pašā nekrologu lappuses apakšā.
– Un arī tas bija vairāk, nekā viņš būtu pelnījis.
– Piekrītu, – sacīja Filisa. – Es biju patiešām apmierināta, kad uzzināju, ka uz viņa bērēm ieradušies vien četri cilvēki.
– Kā tu to uzzināji? – vaicāja Elisters.
– Es biju viena no viņiem, – paskaidroja Filisa.
– Tu brauci visu to gaisa gabalu uz Minesotu, lai piedalītos Seftona Dželksa bērēs? – neticīgi pārvaicāja Harijs.
– Pilnīgi noteikti. – Bet kāpēc gan?
– Seftonam Dželksam nedrīkstēja uzticēties, – viņa paskaidroja. – Es nevarēju būt pilnībā pārliecināta par viņa nāvi, ja nebiju savām acīm redzējusi, kā viņa zārks tiek guldīts zemes klēpī. Un pēc tam es vēl sagaidīju, līdz kaprači visu kārtīgi aizbēra ciet.
– Lūdzu, apsēdieties, Kliftones kundze.
– Paldies, – atteica Emma un iekārtojās koka krēslā iepretī trijiem internāta pārziņiem, kuri bija ieņēmuši ērtus sēdekļus uz paaugstinājuma gara galda otrā pusē.
– Mani sauc Deivids Sleiters, – sacīja vīrietis, kurš bija pašā vidū. – Un es vadīšu šās pēcpusdienas tikšanos. Ļaujiet, es iepazīstināšu jūs ar maniem kolēģiem. Tie ir Breitveitas jaunkundze un Nīdema kungs.
Emma centās ātri novērtēt visus trīs pārraugus. Tikšanās vadītājam mugurā bija trīsdaļīgs uzvalks. “Vecmodīgs,” Emma secināja. Viņš izskatījās pēc tāda, kura vadībā bija ne šī valde vien. Breitveitas jaunkundze, kura sēdēja viņam labajā pusē, bija ģērbusies pirmskara šuvuma tvīda kostīmā, kājās viņai bija biezas vilnas zeķes, bet mati savīti ciešā mezglā uz pakauša, un Emmai neradās ne mazākās šaubas, ka viņa ir vecmeita, turklāt sakniebtās lūpas liecināja, cik reti šās sievietes sejā parādās smaids. Vīrietis, kurš atradās no vadītāja pa kreisi, bija jaunāks par saviem kolēģiem, un viņa izskats atgādināja Emmai, ka Lielbritānija gluži nesen piedalījusies karā. Viņa kuplās ūsas vedināja domāt, ka viņš dienējis Karaliskajos gaisa spēkos.
– Valde ar interesi izskatīja jūsu pieteikumu, Kliftones kundze, – ierunājās priekšsēdētājs. – Ja atļausiet, mēs vēlētos uzdot jums dažus jautājumus.
– Jā, protams, – atteica Emma, pūlēdamās nomierināties. – Cik ilgu laiku esat apsvērusi adopcijas iespēju, Kliftones kundze?
– Kopš brīža, kad uzzināju, ka man pašai vairāk bērnu nevarēs būt, – atbildēja Emma, neko sīkāk nepaskaidrojot. Abi vīrieši līdzjūtīgi pasmaidīja, bet sievietes sejas izteiksme saglabājās nemainīgi sāja.
– Savā pieteikumā jūs paziņojat, – turpināja priekšsēdētājs, skatīdamies dokumentos, – ka labprātāk adoptētu apmēram piecus vai sešus gadus vecu meiteni. Vai tam ir kāds īpašs iemesls?
– Jā, – atbildēja Emma. – Sebastjans ir mūsu vienīgais bērns, un mēs ar vīru uzskatām, ka viņam būtu labi uzaugt kopā ar kādu, kuram nav tādu privilēģiju un priekšrocību, kādas jau kopš dzimšanas ir dāvātas viņam. – Emma cerēja, ka šī atbilde nešķitīs pārlieku iestudēta. Viņa bija vai gatava apzvērēt, ka priekšsēdētājs kādā ailītē ievilka ķeksīti.
– Vai no jūsu atbildes varam secināt, – turpināja priekšsēdētājs, – ka nav nekādu finansiālu grūtību, kuras varētu kavēt otra bērna veiksmīgu pieņemšanu ģimenē un audzināšanu?
– Nekādu. Mēs ar manu vīru esam labi nodrošināti, priekšsēdētāja kungs. – Emma pamanīja, ka tiek ievilkts kārtējais ķeksītis.
– Man atlicis vairs tikai viens jautājums, – sacīja priekšsēdētājs. – Jūsu pieteikumā minēts, ka jums ir vienaldzīga bērna reliģiskā piederība. Vai drīkstu vaicāt… Jūs pati piederat pie kādas konkrētas konfesijas?
– Tāpat kā doktors Barnardo, – atteica Emma, – es esmu kristiete. Mans vīrs bija kora klases stipendiāts un dziedāja Svētās Marijas Redklifas baznīcas korī. – Skatoties tieši uz priekšsēdētāju, viņa piebilda: – Pirms viņš devās uz Bristoles klasisko ģimnāziju, kur kļuva par kora vecāko. Es ieguvu izglītību Redmeidas skolā un pēc tam ieguvu stipendiju studijām Oksfordā.
Priekšsēdētājs pieskārās savai kaklasaitei, un Emmai likās, ka viss noris tik labi, cik vien iespējams, taču tad Breitveitas jaunkundze ar pildspalvu pieklaudzināja pie galda. Priekšsēdētājs ar galvas mājienu deva atļauju iesaistīties iztaujāšanā.
– Jūs pieminējāt savu vīru, Kliftones kundze. Vai drīkstu vaicāt, kālab viņš nav ieradies kopā ar jums?
– Viņš pašlaik ir Amerikas Savienotajās Valstīs, lai reklamētu savu jaunāko grāmatu, un atgriezīsies pēc divām nedēļām.
– Vai viņš bieži atrodas prom no mājām?
– Nē. Patiesību sakot, tādi gadījumi ir pat ļoti reti. Mans vīrs pēc profesijas ir rakstnieks un līdz ar to ļoti daudz laika pavada tieši mājās.
– Nu, reizēm taču viņam vismaz uz bibliotēku ir jāaiziet, – minēja Breitveitas jaunkundze, un viņas sejā parādījās kas tāds, ko varētu nodēvēt par smaidu.
– Nē, mums mājās ir pašiem sava bibliotēka, – paskaidroja Emma un jau uzreiz nožēloja, ka to pateikusi.
– Vai jūs pati strādājat? – noprasīja Breitveitas jaunkundze tādā tonī, kas vedināja uz domām, ka tas būtu īsts noziegums.
– Nē, kaut gan cenšos palīdzēt vīram, cik vien spēju. Lai nu kā, bet es mātes un sievas pienākumus uztveru kā pilnas slodzes darbu. – Šādi sacīt bija ieteicis Harijs, tomēr viņš skaidri apzinājās, ka Emma tā nebūt neuzskata. Un pēc tikšanās ar Sairusu Feldmenu viņas pārliecība tikai pastiprinājās.
– Cik ilgi jau esat precējusies, Kliftones kundze? – neatlaidās Breitveitas jaunkundze.
– Mazliet vairāk nekā trīs gadus.
– Bet jūsu pieteikumā es lasīju, ka jūsu dēlam Sebastjanam ir jau astoņi gadi.
– Jā, tā tas ir. Mēs ar Hariju saderinājāmies tūkstoš deviņi simti trīsdesmit devītajā gadā, bet viņš uzskatīja par savu pienākumu pieteikties armijā jau tad, kad Anglija īsti vēl nebija iesaistījusies karā.
Breitveitas jaunkundze jau grasījās tincināšanu turpināt, bet vīrietis, kas sēdēja priekšsēdētājam kreisajā pusē, paliecās uz priekšu un teica: – Tātad jūs apprecējāties drīz pēc kara beigām, Kliftones kundze?
– Diemžēl tā nenotika, – stāstīja Emma un paskatījās uz vīrieti, kuram bija tikai viena roka. – Mans vīrs smagi cieta vācu kājnieku mīnas sprādzienā tikai dažas dienas pirms kara beigām. Aizritēja zināms laiks, līdz viņš bija tiktāl atlabis, lai varētu izrakstīties no hospitāļa.
Breitveitas jaunkundze sēdēja nekustīgi. Emmai ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu… Viņa izlēma uzņemties risku, lai gan zināja, ka Harijs šādu rīcību nebūtu atbalstījis.
– Bet, Nīdema kungs, – viņa nenovērsusies sacīja, – es uzskatu, ka piederu pie veiksmīgajām. Mana sirds vai lūzt, kad iedomājos par tām sievietēm, kuru vīri, līgavaiņi vai mīļotie neatgriezās pie savas ģimenes un atdeva dzimtenei pašu dārgāko, proti, dzīvību.
To dzirdot, Breitveitas jaunkundze nolieca galvu, un priekšsēdētājs sacīja: – Paldies, Kliftones kundze. Drīzumā kāds ar jums sazināsies.
Piektā nodaļa
Sešos no rīta Natālija stāvēja viesnīcas vestibilā un gaidīja Hariju. Viņa izskatījās tieši tikpat moža un rosīga kā tajā brīdī, kad dienu iepriekš devās projām. Kad viņi bija iekārtojušies limuzīna aizmugures sēdeklī, viņa uzreiz atvēra neiztrūkstošo dokumentu mapi.
– Tava diena sāksies ar interviju pie Meta Džeikobsa NBC, tas ir brokastu šovs ar visaugstākajiem reitingiem visā valstī. Labā ziņa ir tāda, ka tev atvēlēts labākais laiks un tu runāsi starp septiņiem četrdesmit un astoņiem. Ne tik labās ziņas ir tādas, ka šo laiku tev nāksies dalīt ar Klārku Geiblu un Melu Blanku, proti, Blīkšķu Banija un Putniņa Tvītija balsi. Geibls reklamēs savu jaunāko filmu, kurā viņš spēlē kopā ar Lanu Tērneri.
– Un Mels Blanks? – vaicāja Harijs, pulēdamies nesmieties.
– Viņš atzīmē desmitgadi, kas aizvadīta, strādājot studijā Warner Brothers. Ņemot vērā sponsoriem atvēlēto reklāmas laiku, es rēķinu, ka tev būs jārunā apmēram četras vai piecas minūtes. Tev par tām jādomā kā par divsimt četrdesmit vai trīssimt sekundēm. Pat nevaru pienācīgi uzsvērt, – turpināja Natālija, – to, cik svarīga visai mūsu reklāmas kampaņai būs šī intervija. Visās nākamajās trīs nedēļās tev nebūs veicams nekas būtiskāks. Veiksme šajā intervijā noteikti palīdzēs iekļūt pārdotāko grāmatu topā, turklāt pēc tam tevi vēlēsies uzņemt kā viesi itin visi valstī pazīstamākie šovi. Harijs juta, ka viņa sirds ar katru sekundi pukst aizvien straujāk.
– Tev tikai jāpamanās atrast ieganstu, lai pieminētu “Kas neriskē…” – viņa piebilda, kad limuzīns apstājās pie NBC studijas Rokfellera centrā.
Izkāpis no limuzīna, Harijs teju nespēja noticēt pats savām acīm. Šaurā ieeja ēkā bija norobežota, un pie abām tās pusēm drūzmējās fanu pūļi. “Protams, deviņdesmit procenti skaļo jūsmotāju atnākuši, lai ieraudzītu Klārku Geiblu,” Harijs sprieda, “deviņi procenti ieradušies Mela Blanka dēļ un viens procents…”.
– Kas viņš tāds? – atskanēja jautājums, kad Harijs gāja garām.
“Laikam jau pat ne domātais viens procents.”
Kad Harijs bez starpgadījumiem bija nonācis ēkā, stāva dežurants pavadīja viņu uz “Zaļo istabu” un īsi izstāstīja par laika sadalījumu.
– Geibls septiņos četrdesmit. Blanks pēc viņa septiņos piecdesmit. Mēs ceram iedabūt jūs septiņos piecdesmit piecās, pirms ziņu izlaiduma.
– Pateicos, – sacīja Harijs, tad apsēdās un mēģināja koncentrēties.
Septiņos trīsdesmit “Zaļajā istabā” ienāca Mels Blanks un paskatījās uz Hariju tik cieši, it kā gaidītu, ka viņš lūgs autogrāfu. Pēc dažām minūtēm savas svītas pavadībā ieradās arī Klārks Geibls. Hariju pārsteidza tas, ka ekrāna elks ir ģērbies smokingā un viņam rokā ir viskija glāze. Geibls paskaidroja Blankam, ka tā nav nekāda dzeršana no agra rīta, jo viņš nemaz neesot devies gulēt. Skanēja smiekli, un viņš tika aicināts uz interviju. Harijs palika viens ar Melu.
– Uzmanīgi ieklausies, kā Geibls runā, – Mels vērsās pie Harija. – Tiklīdz iedegas sarkanā spuldzīte, neviens, ieskai-
tot arī studijā esošos, pat neiedomāsies, ka viņš dzēris kaut ko vairāk par apelsīnu sulu. Un tad, kad viņš nāks ārā no studijas, pilnīgi visi vēlēsies noskatīties viņa jauno filmu.
Izrādījās, ka Melam ir taisnība. Geibls bija izcils profesionālis, un viņa jaunākās filmas nosaukums izskanēja vismaz ik pēc katrām trīsdesmit sekundēm. Lai gan Harijs bija lasījis, ka Tērneres jaunkundze un Geibla kungs nespēj viens otru ne acu galā paciest, aktieris par savu ekrāna partneri izteicās tik labi, ka pat lielākajam ciniķim nerastos aizdomas par nesaskaņām. Neapmierināta bija vienīgi Natālija, jo Geibls pārtērēja viņam atvēlēto laiku par četrdesmit divām sekundēm.
Reklāmas pauzes laikā Melu pavadīja uz studijas telpu. No viņa teiktā Harijs mācījās daudz derīga, tomēr visiespaidīgākais bija tas, ka pēc Meta Džeikoba uzdotā pēdējā jautājuma Mels tikai turpināja runāt un nozaga vēl trīsdesmit septiņas sekundes no tik vērtīgā Harijam atvēlētā ētera laika.
Nākamās reklāmas pauzes laikā Harijs apsēdās pretī studijas saimniekam un nervozi pasmaidīja. Džeikobss šķirstīja “Kas neriskē…” eksemplāru, un bija skaidri redzams, ka iepriekš viņš šo grāmatu nav rokās turējis. Džeikobss paraudzījās augšup un uzsmaidīja Harijam.
– Kad iedegsies sarkanā spuldzīte, jūs būsiet ēterā, – viņš pateica un ieskatījās grāmatas pirmajā lappusē. Harijs paraudzījās uz studijas pulksteni. Bija bez četrām minūtēm astoņi. Viņš klausījās Nescafe reklāmu, bet Džeikobss tikmēr kaut ko pierakstīja savās piezīmēs. Reklāmas beigās tika atskaņots pazīstams džingls, un tad iedegās sarkanā spuldzīte. Harijam likās, ka prāts ir tukšs kā izslaucīts. Viņš vēlējās, kaut atrastos mājās un pusdienotu kopā ar Emmu. Pat stāšanās pretī tūkstoš vācu karavīriem kaujas laukā vairs nelikās tik briesmīga, ja to salīdzināja ar stāšanos pretī vienpadsmit miljoniem amerikāņu viņu brokastu laikā.
– Labrīt! – savā mikrofonā sacīja sveicienu Džeikobss. – Šis nu gan ir bijis ražens rīts! Vispirms Geibls, tad Mels, bet nu, šā brokastu šova stundas noslēgumā, pie mums ieradies īpašs viesis no Lielbritānijas. Harijs… – Viņš ātri uzmeta skatienu grāmatas vākam. – …Kliftons. Pirms sākam runāt par jūsu jauno grāmatu, Harij, vai varat apstiprināt faktu, ka pirmajā reizē, kad bijāt Amerikas Savienotajās Valstīs, jūs apcietināja par slepkavību?
– Tā ir, taču tas bija milzīgs pārpratums, – ātri nobēra Harijs.
– Tā jau visi saka, – noteica Džeikobss un, samulsinot Hariju, iesmējās. – Tomēr mani vienpadsmit miljoni klausītāju vēlas zināt, vai jums tagad ir padomā sastapties ar kādreizējiem ieslodzījuma biedriem.
– Nē, ne jau tādēļ esmu ieradies Amerikā, – Harijs iesāka stāstīt. – Es esmu sarakstījis…
– Tātad, Harij, pastāstiet man par iespaidiem, otrreiz ierodoties Amerikā!
– Lieliska valsts, – atbildēja Harijs. – Ņujorkas iedzīvotāji mani sagaidīja patiešām silti un…
– Pat taksometra šoferi?
– Pat taksometra šoferi, – atkārtoja Harijs. – Un šajā rītā man bija izdevība sastapt Klārku Geiblu. – Vai Geibls arī Anglijā tiek uzskatīts par lielu zvaigzni? – vaicāja Mets.
– Jā gan. Viņš ir ļoti populārs, un Tērneres jaunkundze tāpat. Patiesībā nevaru vien sagaidīt, līdz varēšu noskatīties viņu jaunāko filmu.
– Šeit mēs sakām “kinofilma”, Harij. Bet, pie joda, kāda gan starpība… – Džeikobss apklusa un paraudzījās uz pulksteni, bet pēc tam sacīja: – Harij, lieliski, ka atnācāt uz mūsu šovu! Lai jūsu jaunajai grāmatai labi panākumi! Tagad kāds vārds no mūsu sponsoriem, un gaidiet mūs astoņos ar ziņām! Es, Mets Džeikobss, no jums atvados. Lai jums lieliska šī diena!
Sarkanā spuldzīte nodzisa.
Džeikobss piecēlās kājās un paspieda Harijam roku. – Atvainojiet, ka nevarējām vairāk laika veltīt sarunai par jūsu grāmatu. Bet tās vāks man patiešām patika!
Iemalkojusi rīta kafiju, Emma atvēra vēstuli.
Dārgā Kliftones kundze!
Paldies, ka pagājušajā nedēļā ieradāties uz mūsu valdes sanāksmi.
Ar prieku Jums paziņoju, ka esam nolēmuši Jūsu pieteikumu virzīt uz nākamo ciklu.
Emmai gribējās nekavējoties zvanīt Harijam, bet Amerikā tobrīd bija pusnakts. Turklāt viņa pat īsti nezināja, kurā pilsētā viņš atrodas.
Mums ir vairākas piemērotas kandidātes, ko piedāvāt Jums un Jūsu vīram. Vairākas dzīvo Tontonas mājā, Ekseteras mājā un Bridžvoteras mājā. Es labprāt aizsūtīšu Jums konkrētu informāciju par katru bērnu, ja būsiet tik laipna un norādīsiet, kuru māju Jūs vēlētos apmeklēt vispirms.
Patiesā cieņā
Dāvids Sleiters
Bija vajadzīgs tikai viens telefona zvans Mičelam, lai noskaidrotu, ka Džesika Smita joprojām atrodas Barnardo namā Bridžvoterā, taču ir ieskaitīta pie kandidātēm, kuras varētu doties uz Austrāliju. Emma pievērsās pulkstenim. Sarunu ar Hariju nāksies gaidīt līdz pusdienai, kamēr viņš piezvanīs.
Pēc tam viņa pievērsās otrai vēstulei. Uz aploksnes bija desmit centus vērta marka. Viņai nekas nebija jāpārbauda, jo tāpat bija skaidrs, kas ir sūtītājs.
Kad Harijs ieradās Čikāgā, “Kas neriskē…” jau bija iekļuvusi New York Times pārdotāko grāmatu saraksta trīsdesmit trešajā pozīcijā. Un Natālija vairs neturēja roku Harijam uz kājas.
– Nav nekādas vajadzības celt paniku, – viņa mierināja Hariju. – Otrā nedēļa vienmēr ir pati svarīgākā. Tomēr, ja gribam līdz nākamajai svētdienai grāmatu iedabūt vismaz piecpadsmitajā vietā, mums vēl ir ļoti daudz darāmā.
Denvera, Dalasa, Sanfrancisko – un arī otrā nedēļa bija teju vai beigusies. Līdz tam Harijs jau pārliecinājās par to, ka arī Natālija viņa grāmatu nemaz nav lasījusi. Daži populāri šovi pārcēla interviju ar Hariju uz pēdējo ētera minūti, aizvien vairāk laika viņam nācās pavadīt grāmatu veikalos, kas ar katru reizi bija mazāki un mazāki. Neliels bija arī parakstīto grāmatu skaits. Viens otrs veikala īpašnieks nemaz neatvēlēja Harijam autogrāfu sniegšanas prieku. Natālija paskaidroja, ka tas esot tālab, lai “nesabojātu” preci, jo izdevēji tādas grāmatas atpakaļ nepieņemšot.
Kad viņi bija Losandželosā, “Kas neriskē…” bija gliemeža gaitā uzrāpusies līdz divdesmit astotajai saraksta vietai. Rezervē bija vairs tikai viena nedēļa. Natālija pat neslēpa, cik ļoti vīlusies jūtas, un sāka izteikt mājienus, ka grāmatu pārāk lēnām izpērk. Viss kļuva vēl skaidrāks, kad Harijs no rīta devās uz brokastīm un viņam pretī apsēdās kāds cilvēks, vārdā Džastins.
– Natālija naktī devās atpakaļ uz Ņujorku, – Džastins paskaidroja. – Viņai paredzēta tikšanās ar vēl kādu autoru. – To, ka šis autors, visticamāk, tiks saraksta piecpadsmitajā vietā, viņš nepiebilda. Harijs nebija gatavs pārāk bargi tiesāt Natāliju.
Pēdējās brauciena nedēļas laikā Harijs līkumoja pa valsti un piedalījās dažādos šovos Sietlā, Sandjego, Roli, Maiami un visbeidzot arī Vašingtonā. Kad blakus nebija Natālijas, Harijs pamazām sāka justies brīvāk, jo nebija pastāvīgi jāuzklausa atgādinājumi par iekļūšanu topā. Viņš pat pamanījās dažu garāku interviju laikā grāmatu pieminēt vairāk nekā tikai vienu reizi. Diemžēl tie bija tikai vietējas nozīmes šovi.
Kad brauciena pēdējā dienā Harijs atgriezās Ņujorkā, Džastins iemitināja viņu lidostas motelī, iedeva ekonomiskās klases biļeti atpakaļceļam un novēlēja veiksmi.
Aizpildījusi Stenforda Universitātes pieteikuma anketu, Emma uzrakstīja garu pateicības vēstuli Sairusam. Pēc tam viņa pievērsās biezai aploksnei, kurā bija informācija par Sofiju Bārtoni, Sandru Deivisu un Džesiku Smitu. Pietika ar paviršu pārskatīšanu, lai skaidri saprastu, kura kandidāte ir bāreņu nama pārzines favorīte. Un tā pavisam noteikti nebija Džesika Smita.
“Kas notiks, ja Sebastjans domās tāpat kā pārzine? Vai pat vēl ļaunāk – būs nolēmis, ka viņam labāk patīk kāda šajā sarakstā neiekļautā?” Emma gulēja nomodā un ilgojās, kaut piezvanītu Harijs.
Harijs iedomājās, ka vajadzētu piezvanīt Emmai, bet nosprieda, ka sieva jau būs devusies pie miera. Viņš sāka saiņot mantas, lai viss būtu kārtībā un no rīta varētu doties uz agro reisu. Pēc tam viņš apgūlās un sāka prātot par to, kā labāk pārliecināt Sebastjanu, ka tieši Džesika Smita ir meitene, kuru viņš izvēlas ideālas māsas lomai. Turklāt viņa ir pirmā izvēle.
Viņš pievēra acis, tomēr uz miegu nebija ne mazāko cerību. Gaisa kondicionētājs dunēja dobji konstantā ritmā un neļāva aizmigt. Harijs gulēja uz plānā, kunkuļainā matrača, galvu atbalstījis uz sūklim līdzīga spilvena, kas piekļāvās viņa ausīm. Šajā motelī pavisam noteikti nenāksies izvēlēties starp vannu un dušu, jo bija tikai izlietne ar ūdens krānu, no kura nemitējās lāsot brūngans šķidrums.
Domas atgriezās pie tikko aizritējušajās trijās nedēļās piedzīvotā; pa fragmentam vien viņš atcerējās visu, ainas zibēja gandrīz kā melnbaltā kino kadri. Krāsu nebija. Īsta laika un naudas izšķiešana. Vajadzēja atzīt, ka viņš nav piemērots šādiem reklāmas pasākumiem un pat ar visām radiointervijām un intervijām drukātajos medijos nebija spējis panākt pat to, lai viņa grāmata iekļūst pirktāko piecpadsmitniekā. Varbūt tomēr jāatzīst, ka ir laiks sūtīt Viljamu Voriku un galveno inspektoru Devenportu pensijā, bet pašam pievērsties īsta darba meklējumiem.
Svētā Bedas skolas direktors vēl gluži nesen bija izteicies, ka viņiem būtu vajadzīgs jauns angļu valodas pasniedzējs. Tiesa, Harijs apzinājās, ka nav piemērots skolotāja lomai. Džailss vairākkārt bija cēlsirdīgi piedāvājis iesaistīties Beringtonu kompānijas valdes darbā un tādējādi pārstāvēt ģimenes intereses. Tomēr patiesība bija tāda, ka viņš nav Beringtons un jebkurā gadījumā allaž vēlējies kļūt par rakstnieku, nevis darījumu cilvēku.
Pietika jau ar dzīvošanu Beringtonholā. Grāmatu rakstīšana joprojām neienesa tik daudz, lai varētu iegādāties Emmas cienīgu māju. Arī Sebastjana gluži nevainīgie bērnišķā naivumā uzdotie jautājumi, kāpēc tētis katru rītu neiet uz darbu kā citu viņam pazīstamo bērnu tēvi, nebija iepriecinoši. Reizēm Harijam tas viss lika justies kā izmantotājam.
Bija krietni pēc pusnakts, un Harijam izmisīgi gribējās piezvanīt Emmai, lai dalītos pārdomās, tomēr Bristolē bija tikai pieci no rīta. Viņš nolēma palikt nomodā un piezvanīt sievai pēc pāris stundām. Brīdī, kad viņš jau grasījās nodzēst gaismu, pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Harijs būtu gatavs apzvērēt, ka uzlicis uz durvju roktura zīmi “netraucēt”, tomēr uzvilka rītasvārkus un devās pie durvīm.
– Sirsnīgi apsveicu! – Tie bija viņas vienīgie vārdi.
Aiz durvīm stāvēja Natālija. Viņai rokā bija šampanieša pudele, bet mugurā ļoti šaura kleita ar rāvējslēdzēju priekšpusē, un izskatījās, ka nav nepieciešams īpašs uzaicinājums, lai to drīkstētu atdarīt.
– Par ko? – vaicāja Harijs.
– Tikko lasīju svētdienas New York Times. “Kas neriskē…” ir iekļuvusi četrpadsmitajā vietā. Tev tomēr izdevās!
– Paldies, – Harijs tencināja, vēl īsti neaptvēris viņas vārdu patieso nozīmi.
– Tā kā es allaž esmu bijusi viena no tavas daiļrades lielākajām cienītājām, nodomāju, ka varbūt tev gribēsies to nosvinēt.
Harijam ausīs skanēja Filisas vārdi: “Tu saproti, ka nekad nebūsi tik labs, cik viņa ir pelnījusi.”
– Tā ir patiešām jauka doma, – noteica Harijs. – Man vajadzīgs tikai viens mirklis, – viņš piebilda un devās atpakaļ numurā. Sameklējis grāmatu, viņš atgriezās pie Natālijas, paņēma šampanieša pudeli un uzsmaidīja viņai. – Ja reiz tu vienmēr esi bijusi manas daiļrades lielākā cienītāja, varbūt ir pienācis laiks beidzot izlasīt šo, – viņš teica, pasniedza viņai savas grāmatas eksemplāru un pēc tam klusi aizvēra durvis.
Apsēdies uz gultas, Harijs ielēja sev šampanieti un pieteica tālsarunu. Kad beidzot izdevās Emmu sazvanīt, viņš bija iztukšojis gandrīz visu pudeli.
– Mana grāmata ir uzrāpusies līdz topa četrpadsmitajai vietai, – viņš diezgan neskaidri sacīja.
– Tie taču ir brīnišķīgi jaunumi, – atteica Emma, apspiezdama žāvas.
– Un tepat gaitenī stāv uzmācīga blondīne ar šampanieša pudeli rokās. Viņa ir gatava teju vai durvis izgāzt.
– Jā, protams, viņa tur ir, mīļais. Starp citu, tu nemūžam neuzminēsi, kurš piedāvāja man pavadīt nakti kopā ar viņu.
Sestā nodaļa
Durvis atvēra sieviete tumši zilā uniformā ar baltu iestīvinātu apkaklīti. – Es esmu šī nama pārzine, – viņa paziņoja.
Pēc sarokošanās Harijs iepazīstināja viņu ar savu sievu un dēlu.
– Nāciet, lūdzu, uz manu kabinetu, – viņa sacīja. – Tur varēsim aprunāties, bet pēc tam jums būs iespēja tikties ar meitenēm.
Pārzine veda viņu pa gaiteni, kur pie sienām rindojās koši bērnu zīmējumi.
– Man patīk šī, – sacīja Sebastjans, apstājies pie viena no tiem. Pārzine neatbildēja, un bija skaidri redzams, ka viņa no sirds piekrīt uzskatam, ka bērniem jābūt redzamiem, bet ne dzirdamiem.
Visi trīs sekoja viņai kabinetā.
Kad durvis bija aizvērtas, Harijs sāka stāstīt pārzinei, cik ļoti viņi visi gaidījuši šo apmeklējumu.
– Cik man zināms, bērni noteikti, – viņa atbildēja. – Vispirms es izskaidrošu jums dažus noteikumus, ko ievērojam šajā namā. Mūsu bērnu labāko interešu vārdā.
– Jā, protams, – atteica Harijs. – Viss jūsu rokās.
– Sandra, Sofija un Džesika, trīs meitenes, par kurām jūs esat izrādījuši interesi, pašlaik ir mākslas nodarbībā. Tāpēc jums būs iespēja pavērot viņas citu bērnu sabiedrībā. Kad mēs viņām pievienosimies, jāļauj, lai viņas turpina darboties. Nedrīkst radīt iespaidu, ka sākusies sacensība bērnu starpā. Citādi viss beigsies vienīgi ar asarām, turklāt radīs ilgstošas nevēlamas sekas. Viņi jau vienu reizi ir bijuši kādam lieki, un nav vajadzības par to atkal atgādināt. Redzot ģimenes šeit staigājam, protams, bērni zina, ka šie cilvēki domā par adopciju. Citādi kālab viņi būtu šurp braukuši? Bet bērniem nav nepieciešams uzzināt, ka izvēlēsieties tikai no trijām vai divām meitenēm. Un, protams, kad būsiet iepazinušies ar mūsu audzēknēm, jūs droši vien vēlēsieties doties uz Tontonu un Ekseteru, lai tikai pēc tam izlemtu.
Harijam gribējās sacīt, ka viņi jau ir izlēmuši, lai gan cerēja, ka izdosies radīt iespaidu, ka tieši Sebastjans ir tas, kura lēmums būs izšķirošais.
– Vai esat gatavi doties uz mākslas stundu?
– Jā! – iesaucās Sebastjans un metās uz durvju pusi.
– Kā mēs zināsim, kura ir kura? – vaicāja Emma, lēnām pieceldamās no krēsla.
Pārzine dusmīgi noskatījās uz Sebastjanu un tad sacīja: – Es jūs iepazīstināšu ar bērniem tā, lai viņiem nerastos iespaids, ka viens vai divi tiek īpaši izcelti. Pirms dodamies turp, varbūt vēlaties vēl kaut ko vaicāt?
Brīnumainā kārtā Sebastjans nesāka bērt jautājumu pēc jautājuma, tikai stāvēja pie durvīm un nepacietīgi gaidīja.
Gaitenī Sebastjans aizskrēja pieaugušajiem pa priekšu.
Bērnunama pārzine atvēra durvis, viņi iegāja klasē un klusi nostājās aizmugurē. Pārzine ar galvas mājienu vērsās pie skolotājas, un viņa sacīja: – Bērni, mums ir daži viesi.
– Labdien, Kliftona kungs un kundze! – bērni vienā balsī sveicināja. Daži paraudzījās apkārt, bet vairums tikai turpināja zīmēt.
– Labdien! – sveicināja Emma un Harijs, bet Sebastjans bija viņam neierasti kluss.
Harijs pamanīja, ka lielākā daļa bērnu tā arī nepacēla galvu un izskatījās iebiedēti. Viņš paspēra soli uz priekšu un paraudzījās, kā zēns zīmē futbola maču. Bija redzams, ka viņš ir Bristol City komandas atbalstītājs, un tas Harija sejā ievilināja smaidu.
Emma izlikās skatāmies uz kādu topošu pīli – varbūt tas bija kaķis –, tomēr patiesībā centās uzminēt, kura no meitenēm ir Džesika Smita. Diemžēl viņai tas neizdevās. Pienāca pārzine un sacīja: – Šī ir Sandra.
– Cik skaists zīmējums, Sandra! – Emma uzslavēja. Meitenes sejā uzplauka milzum plats smaids, bet Sebastjans pieliecās, lai palūkotos tuvāk.
Piegājis pie Sandras, Harijs uzsāka sarunu, bet Emma un Sebastjans tika iepazīstināti ar Sofiju.
– Tas ir kamielis, – viņa pārliecināti sacīja, pirms kāds bija paguvis kaut ko pavaicāt.
– Dromedārs vai baktriāns?
– Baktriāns, – Sofija atbildēja ar tikpat lielu pārliecību. – Bet viņam ir tikai viens kupris, – aizrādīja Sebastjans.
Sofija pasmaidīja un steigšus piezīmēja kamielim vēl vienu kupri. – Kurā skolā tu mācies? – viņa vaicāja.
– Septembrī sākšu mācīties Svētā Bedas skolā, – Sebastjans paskaidroja.
Harijs vēroja dēlu, kurš nenoliedzami labi sapratās ar Sofiju, un jau bažījās, ka zēns ir izvēlējies māsu. Piepeši viņa dēla uzmanību piesaistīja kāda zēna zīmējums. Tajā brīdī pārzine iepazīstināja Hariju ar Džesiku. Viņa bija tik ļoti iegrimusi savā darbā, ka nemaz nepacēla galvu, lai paskatītos uz viesi. Harijs ļoti pūlējās, taču meitene pievērsa uzmanību tikai savam darbam. “Vai viņa ir tik ļoti kautrīga? Vai varbūt pat pārbijusies?” Harijam nebija iespējas to noskaidrot.
Tobrīd Emma ar Sofiju sarunājās par kamieli. Meitene vaicāja, vai Harijam labāk patīk kamielis ar vienu kupri vai tomēr ar diviem. Kamēr Harijs domāja, ko atbildēt, Emma de-
vās pie Džesikas. Gluži tāpat kā Harijam, arī viņai neizdevās no meitenes izdabūt ne vārda. Emma jau iedomājās, ka acīmredzot Džesika tomēr aizbrauks uz Austrāliju, bet viņu ģimenē ienāks Sofija.
Emma piegāja pie zēna, vārdā Tomijs, un aprunājās ar viņu par zīmējumā redzamo vulkāna izvirdumu. Lielākajā daļā lapas bija attēlotas milzīgas, sarkanas liesmas. Emmai ienāca prātā, ka šo bērnu droši vien labprāt adoptētu Freids, jo mazais savā darbā pievienoja vēl vairāk sarkano laukumu.
Viņa paskatījās uz Džesiku un ieraudzīja, ka ar meiteni sarunājas Sebastjans, turklāt dēls cieši raudzījās uz viņas uzzīmēto Noasa šķirstu.
Likās, ka meitene klausās, ko viņš saka, tomēr galvu pacēlusi nebija. Sebastjans devās projām no Džesikas, vēl reizi uzmeta skatienu Sandras un Sofijas zīmējumiem un tad nostājās pie durvīm.
Pēc dažām minūtēm nama pārzine aicināja viņus doties uz kabinetu un iedzert pa tasei tējas.
Viņa ielēja tēju trijās krūzītēs, piedāvāja viesiem Bath Oliver cepumus un sacīja: – Mēs sapratīsim, ja vēlēsieties doties mājup, visu kārtīgi apsvērt un atgriezties kādu citu reizi. Varbūt arī aizbraukt uz citiem mūsu namiem un tikai pēc tam izdarīt galīgo izvēli.
Harijs klusēja un gaidīja, ko sacīs Sebastjans.
– Manuprāt, visas trīs meitenes bija patiešām jaukas, – teica Emma. – Ir gandrīz neiespējami izvēlēties.
– Piekrītu, – apstiprināja Harijs. – Varbūt mums patiešām vajadzētu paklausīt jūsu ieteikumam, mājās visu kārtīgi pārrunāt un pēc tam izlemt.
– Tā taču būtu tikai laika tērēšana. – Sebastjans izrādīja savu pārgudra bērna loģiku. – Mums visiem vislabāk patika viena un tā pati meitene.
– Vai tas nozīmē, ka tu esi izlēmis? – Harijs vaicāja. “Ja arī Sebastjans būs paudis savu vēlmi, mēs ar Emmu varē-
sim izmantot savu balsu vairākumu. Un tas, protams, nebūtu labākais veids, kā Džesikai uzsākt dzīvi Beringtonholā.”
– Pirms izlemjat, – ierunājās nama pārzine, – varbūt noderēs nedaudz papildinformācijas par visām trim meitenēm. Sandru būs visvieglāk audzināt. Sofija ir sabiedriskāka, tomēr arī gaisīgāka.
– Un Džesika? – vaicāja Harijs.
– Neapšaubāmi, viņa ir vistalantīgākā no šīm meitenēm. Tikai mīt pati savā pasaulē, un viņai ir grūtības ar draugu iegūšanu. Salīdzinot visas trīs, manuprāt, jums vispiemērotākā būtu Sandra.
Harijs vēroja, kā dēla sejā iegulst aizvien drūmāka izteiksme. Viņš mainīja taktiku.
– Jā, domāju, ka nākas jums piekrist, pārzines kundze, – teica Harijs. – Laikam arī es izvēlos Sandru.
– Man šķiet, ka tieku plosīta uz pusēm, – ieteicās Emma.
– Man labāk patika Sofija. Tik dzirkstoši jautra.
Emma un Harijs aši saskatījās. – Tā, nu viss tavās rokās, Sebastjan. Sandra vai Sofija? – vaicāja Harijs.
– Ne viena, ne otra. Man labāk patīk Džesika, – viņš pateica, tad pietrausās kājās un izskrēja no kabineta, atstājot durvis atvērtas.
Pārzine piecēlās no savas vietas. Bija skaidri redzams, ka viņa noteikti sacītu Sebastjanam kādu skarbāku vārdu, ja vien tas būtu viņas varā.
– Viņš vēl nav īsti sapratis, ko nozīmē demokrātija, – noteica Harijs, pūlēdamies saspringto gaisotni padarīt kaut mazliet jaukāku. Pārzine gāja uz durvju pusi. Izskatījās, ka viņa nav īsti pārliecināta, ko vajadzētu darīt. Harijs un Emma sekoja viņai gaitenī. Iegājusi klasē, pārzine bija patiesi pārsteigta. Džesika savu zīmējumu dāvināja Sebastjanam.
– Ko tu viņai dosi pretī? – Harijs vaicāja dēlam, kad zēns gāja viņam garām, sažņaudzis rokā Noasa šķirstu.
– Es apsolīju, ka viņa varēs nobaudīt savu iemīļotāko ēdienu, ja vien rīt ieradīsies pie mums uz tēju.
– Un kāds ir viņas iemīļotākais ēdiens? – vaicāja Emma.
– Karstas apaļmaizītes ar sviestu un aveņu ievārījumu. – Vai tā rīkoties būtu pareizi? – Harijs vaicāja pārzinei.
– Jā, bet varbūt labāk būs, ja brauks visas trīs, – sacīja nama pārzine.
– Nē, paldies, pārzines kundze, – iebilda Emma. – Būs labi arī ar Džesiku vienu pašu.
– Kā vēlaties, – atteica pārzine, nespēdama noslēpt pārsteigumu.
Mājupceļā uz Beringtonholu Harijs vaicāja dēlam, kālab viņš izvēlējies Džesiku.
– Sandra bija diezgan jauka, – zēns sacīja. – Un Sofija bija patiešām jautra, tomēr līdz mēneša beigām man jau būtu garlaicīgi gan ar vienu, gan otru.
– Un Džesika?
– Viņa man atgādināja tevi, mammu.
Kad Džesika ieradās uz tēju, Sebastjans stāvēja pie parādes durvīm.
Viņa spēra soļus uz kāpnēm, ar vienu roku turēdamās pie pārzines, bet otrā nesa kādu no saviem zīmējumiem.
– Nāc man līdzi, – sacīja Sebastjans, bet meitene stāvēja uz augšējā pakāpiena, it kā būtu tur pielīmēta. Viņa izskatījās pārbijusies un neizkustējās no vietas, līdz Sebastjans atkal pienāca pie viņas.
– Tas tev, – viņa sacīja un pasniedza viņam zīmējumu.
– Paldies, – tencināja Sebastjans, pazinis zīmējumu, kas viņam bija iepaticies doktora Barnardo namā. – Būs tomēr labāk, ja tu nāksi iekšā, jo man nebūs pa spēkam apēst visas maizītes.
Pavisam piesardzīgi Džesika spēra soli vestibilā un palika stāvam ar pavērtu muti. Un iemesls bija nevis apaļmaizītes, bet gan daudzās īstās eļļas gleznas pie visām sienām.
– Vēlāk varēsi tās apskatīt, – apsolīja Sebastjans. – Maizītes atdzisīs.
Viesistabā Emma un Harijs piecēlās, lai sasveicinātos ar Džesiku, un atkal jau meitene nespēja novērst skatienu no gleznām. Beidzot viņa apsēdās blakus Sebastjanam un ilgpilni vērās uz svaigi ceptajām maizītēm. Viņa nekustīgi sēdēja līdz brīdim, kad Emma viņai pasniedza šķīvi, pēc tam maizīti, tad arī nazi un sviestu, bet pēc tam trauciņu ar aveņu ievārījumu.
Džesika jau grasījās apēst pirmo kumosu, bet bāreņu nama pārzine veltīja viņai drūmu skatienu.
– Paldies, Kliftones kundze, – Džesika noteica. Pēc tam viņa notiesāja vēl divas maizītes un katru pavadīja ar vārdiem: “Paldies, Kliftones kundze.”
Kad meitene noraidīja ceturto maizīti, Emma nejutās īsti droša, vai mazā patiešām vairs nevēlējās ēst, vai arī klausīja bāreņu nama pārzines pavēlei neņemt vairāk par trijām.
– Vai tu esi dzirdējusi par Tērneru? – Sebastjans vaicāja, kad Džesika bija iztukšojusi otro glāzi Tizer limonādes. Viņa nolieca galvu un neatbildēja. Sebastjans piecēlās, piegāja pie meitenes, paņēma viņu aiz rokas un izveda no istabas. – Patiesībā Tērners ir visai labs, – viņš paziņoja. – Tomēr ne tik labs kā tu.
– Vienkārši nespēju noticēt, – sacīja bāreņu nama pārzine, kad aiz bērniem aizvērās durvis. – Nekad vēl es neesmu viņu redzējusi tik atbrīvotu.
– Bet viņa nav pateikusi gandrīz ne vārda, – iebilda Harijs. – Ticiet man, Kliftona kungs, jūs tikko esat pieredzējuši īsteni daudzbalsīgu kori Džesikas izpratnē.
Emma iesmējās. – Viņa ir visai apburoša. Ja pastāv iespēja, ka viņa kļūst par mūsu ģimenes piederīgo, kā mums vajadzētu rīkoties tālāk?
– Diemžēl tas ir visai garš process, – atteica bāreņu nama pārzine. – Un ne katru reizi rezultāts ir apmierinošs. Sāksiet ar to, ka laiku pa laikam uzaicināsiet viņu ciemos. Ja viss noritēs labi, varēsiet apsvērt, vai esat gatavi viņu uzņemt arī, kā mēs to saucam, uz visu nedēļas nogali. Pēc tam vairs nebūs atpakaļceļa, jo mēs neatbalstām veltīgu cerību lološanu.
– Mēs rīkosimies jūsu vadībā, pārzines kundze, – teica Harijs, – jo pavisam noteikti vēlamies pamēģināt.
– Tad es darīšu visu, kas manos spēkos, – pārzine atbildēja. Kad viņa bija izdzērusi jau trešo tasi tējas un apēdusi otro maizīti, Emmai un Harijam bija pilnībā skaidrs, kas no viņiem tiek gaidīts.
– Kur palicis Sebastjans un Džesika? – vaicāja Emma, kad bāreņu nama pārzine ieminējās, ka viņām būtu laiks doties projām.
– Aiziešu paskatīties, – pieteicās Harijs, bet tajā brīdī abi bērni iebrāzās istabā.
– Mums laiks doties mājup, jaunā dāma, – sacīja bāreņu nama pārzine un piecēlās. – Jāpaspēj uz vakariņām.
Džesika nebija ar mieru atlaist Sebastjana roku. – Man vairs negribas ēst, – meitene sacīja.
Pārzinei pietrūka vārdu.
Harijs aizveda Džesiku uz vestibilu un palīdzēja uzvilkt mēteli. Kad pārzine jau stāvēja parādes durvīs, meitene izplūda asarās.
– Ak nē… – noteica Emma. – Un man likās, ka viss būs labi.
– Labāk nemaz nevarēja būt, – nočukstēja pārzine. – Viņi raud tikai tad, ja nevēlas doties projām. Klausiet manam padomam! Ja jūs abi esat vienisprātis, tad aizpildiet visus pieteikumus pēc iespējas ātrāk.
Džesika pagriezās un atvadoties pamāja ar roku, bet pēc tam iekāpa bāreņu nama pārzines nelielajā Austin 7. Pār meitenes vaigiem joprojām plūda asaras.
– Laba izvēle, Sebastjan, – uzslavēja Harijs, apskāvis dēla plecus. Abi noraudzījās, kā auto pazūd skatienam.
Pagāja pieci mēneši līdz brīdim, kad bāreņu nama pārzine pēdējo reizi devās projām no Beringtonholas un doktora Barnardo namā atgriezās viena pati, laimīgi atstājot kārtējo audzēkni jaunajās mājās. Nu, varbūt arī ne gluži laimīgi, jo drīz vien Emma un Harijs pamanīja, ka Džesikai ir zināmas problēmas, turklāt nopietnākas nekā Sebastjanam.
Viņiem pat prātā nebija ienācis, ka Džesika nekad nav gulējusi viena pati istabā. Pirmajā naktī, ko Džesika pavadīja Beringtonholā, viņa atstāja bērnistabas durvis vaļā un raudāja, līdz miegs tomēr viņu pievārēja. Harijs un Emma jau drīz pierada pie tā, ka no rīta drīz pēc pamošanās gultā starp viņiem ieslīdēja silts augumiņš. Šie apciemojumi kļuva retāki, kad Sebastjans atdeva viņai savu iemīļoto lācīti Vinstonu.
Džesika dievināja Vinstonu, viņš bija otrais uzreiz pēc Sebastjana. Viņas lielais brālis bija paziņojis: – Es esmu pārāk pieaudzis, lai rotaļātos ar lāci. Jau pēc dažām nedēļām es sākšu mācīties skolā.
Arī Džesika gribēja kopā ar Sebastjanu doties uz Svētā Bedas skolu, taču viņš paskaidroja, ka zēni un meitenes nemācās vienā skolā.
– Kāpēc ne? – Džesika vēlējās zināt.
– Patiešām, kāpēc ne? – piebalsoja arī Emma.
Beidzot pienāca gaidītā diena. Emma raudzījās uz savu lielo dēlu un domāja, kur gan aizskrējis laiks. Zēnam mugurā bija sarkana žakete, sarkana cepure un pelēkas vilnas flaneļa īsbikses. Viņa kurpes mirdzēja. Bija mācību semestra pirmā diena. Džesika stāvēja uz kāpnēm pie namdurvīm un māja ar roku tik ilgi, kamēr automašīna izbrauca pa vārtiem un pazuda skatienam. Pēc tam viņa apsēdās uz augšējā pakāpiena un gaidīja Sebastjana atgriešanos.
Zēns bija uzstājis, ka nevēlas, lai māte pievienojas viņam un Harijam ceļā uz skolu. Kad Harijs vaicāja dēlam, kāpēc tā, viņš atteica: – Nevēlos, lai citi zēni redz, kā mamma mani skūpsta.
Harijs uzskatītu dēla iebildumus par pamatotiem, ja vien neatcerētos pats savu pirmo dienu Svētā Bedas skolā. Viņš kopā ar māti brauca tramvajā no Stilhausleinas un lūdza mātei, vai nevarētu izkāpt vienu pieturu ātrāk un pēdējos simt jardus iet kājām, lai pārējie zēni neattaptu, ka viņiem nav automašīnas. Piecpadsmit jardus no skolas vārtiem viņš ļāva, lai māte viņu noskūpsta, tad aši atvadījās un atstāja māti stāvam. Pirmo reizi piegājis pie Svētā Bedas skolas vārtiem, viņš redzēja, ka klasesbiedri izkāpj no skaistām karietēm un automašīnām. Viens bija atvests pat ar Rolls-Royce, kam pie stūres sēdēja šoferis livrejā.
Arī Harijam pirmā nakts projām no mājām toreiz bija grūta. Atšķirībā no Džesikas, viņš nekad nebija gulējis vienā telpā ar citiem bērniem.
Tiesa, alfabēta secība bija viņam ļoti labvēlīga, jo guļamistabā viņa gulta atradās starp Beringtonu no vienas puses un Dīkinsu no otras. Tik labi gan neveicās ar guļamistabas dežurantu. Pirmajā skolas nedēļā katru otro nakti Alekss Fišers iekaustīja Hariju tikai tā vienkāršā iemesla pēc, ka zēna tēvs bija doku strādnieks. Fišers uzskatīja, ka tas nedod Harijam tiesības mācīties tajā pašā skolā, kurā mācās viņš – nekustamo īpašumu pārdošanas aģenta dēls. Reizēm Harijs prātoja par to, kas notika ar Fišeru pēc mācībām Svētā Bedas skolā. Viņš zināja, ka Fišera un Džailsa ceļš bija krustojies kara laikā, dienot vienā armijas pulkā Tobrukā. Harijs pieņēma, ka Fišers dzīvo Bristolē, jo vēl pavisam nesen bijušo Svētā Bedas audzēkņu salidojumā bija izvairījies no sarunas ar viņu.
Sebastjans vismaz uz skolu tika aizvests ar automašīnu. Turklāt viņam nenāksies ciest “Fišera problēmu”, jo viņš katru vakaru atgriezīsies mājās Beringtonholā un sarežģījumi guļamistabā izpaliks. Un tomēr Harijs juta, ka arī viņa dēlam dienas Svētā Bedas skolā neliksies tik saldas, lai gan gluži citādu iemeslu pēc.
Kad automobilis jau tuvojās skolas vārtiem, Sebastjans izmetās no automašīnas, iekams tēvs bija paguvis kārtīgi nobremzēt. Harijs noraudzījās, kā viņa dēls ieskrien pa vārtiem, iejūk daudzu citu sarkanās žaketēs ģērbtu zēnu pūlī un ne reizi neatskatās. Harijam nācās to pieņemt. Tāda ir cilvēka daba…
Viņš uzsāka atpakaļceļu uz Beringtonholu un braucot prātoja par savu jauno grāmatu. Vai būtu laiks Viljama Vorika paaugstinājumam?
Piebraucis pie mājas, Harijs pamanīja, ka uz kāpņu augšējā pakāpiena sēž Džesika. Viņš apturēja automašīnu, uzsmaidīja meitenei un izkāpa. Mazā uzreiz jautāja: – Kur ir Sebastjans?
Katru dienu, kamēr Sebastjans bija skolā, Džesika laiku pavadīja pati savā pasaulē. Gaidot zēna atgriešanos no skolas, viņa Vinstonam lasīja priekšā par citiem dzīvniekiem – Vinniju Pūku, Krupja kungu, balto trusi, marmelādes kaķi Orlando un krokodilu, kurš norija pulksteni.
Kad Vinstons aizmiga, viņa ielika to gultā, bet pati atgriezās pie molberta un pievērsās gleznošanai. Atkal un atkal. Patiesībā telpa, ko Emma reiz bija atvēlējusi bērnistabai, pārvērtās par mākslas studiju. Ar zīmuli, krītiņiem vai krāsām apzīmējusi katru viņai pieejamo papīra lapu, ieskaitot arī Harija vecos manuskriptus (jaunos viņam nācās turēt ieslēgtus), Džesika ņēmās pārveidot telpas sienas.
Harijam nepavisam negribējās apspiest viņas entuziasmu, tomēr viņš atgādināja Emmai, ka Beringtonhola nepieder viņiem un vajadzētu apspriesties ar Džailsu.
Iepriecināts par jaunpienācēju, Džailss sacīja, ka neiebilst, ja viņa pārkrāso visu Beringtonholu gan no iekšpuses, gan ārpuses.
– Dieva dēļ, nevajag viņu iedrošināt! – aizrādīja Emma. – Sebastjans jau ir palūdzis, lai Džesika pārkrāso viņa istabu.
– Un kad tu grasies viņai izstāstīt patiesību? – Džailss vaicāja, kad viņi bija apsēdušies pie vakariņu galda.
– Pagaidām mēs neredzam iemeslu to darīt, – teica Harijs. – Viņai ir tikko seši gadi. Un viņa vēl nav te īsti iedzīvojusies.
– Neatlieciet to pārāk ilgi, – Džailss brīdināja. – Viņa jau tagad jūs ar Emmu uzskata par saviem vecākiem, bet Sebastjanu par brāli. Mani viņa sauc par tēvoci Džailsu, lai gan patiesībā viņa man ir pusmāsa, bet Džailsam krustmāte.
Harijs iesmējās. – Domāju, ka paies vēl zināms laiks, līdz viņa to spētu aptvert.
– Ceru, ka viņai nekad to nenāksies darīt, – teica Emma. – Džesika taču zina vien to, ka viņas īstie vecāki ir miruši. Kāpēc lai kaut ko mainītu, ja patiesību zinām tikai mēs trīs?
– Nenovērtē par zemu Sebastjanu. Drīz vien arī viņš visu sapratīs.
Septītā nodaļa
Harijs un Emma bija pārsteigti, kad Svētā Bedas skolas direktors Sebastjana pirmā mācību semestra beigās uzaicināja viņus uz tēju. Abi ātri vien atskārta, ka tas nebija domāts kā saviesīgs pasākums.
– Jūsu dēls ir mazliet vienpatis, – paziņoja doktors Hedlijs, kad apkalpotāja bija ielējusi viņiem tēju un izgājusi no telpas. – Patiesībā jāteic, ka viņš labprātāk draudzējas ar zēnu no ārzemēm, nevis ar īstenu bristolieti.
– Kālab gan tā? – vaicāja Emma.
– Zēni, kas ieradušies no tālienes, nekad nav dzirdējuši ne par Kliftona kungu, ne arī par Kliftones kundzi, gluži tāpat kā par viņa slaveno tēvoci Džailsu, – paskaidroja skolas direktors. – Tomēr šajā saistībā jāatzīmē arī kaut kas pozitīvs. Mēs esam pamanījuši, ka Sebastjanam piemīt dabisks talants svešvalodu apgūšanā, un mēs to varbūt nebūtu pamanījuši citos apstākļos. Patiesības labad jāatzīst, ka Sebastjans ir vienīgais zēns skolā, kurš ar Lu Janu var sarunāties viņa dzimtajā valodā.
Harijs iesmējās, bet Emma atskārta, ka skolas direktors pat nav pasmaidījis.
– Lai nu kā, – turpināja direktors, – varētu rasties problēmas, kad Sebastjanam būs jākārto iestājeksāmens Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– Bet angļu, franču un latīņu valodā viņš ir viens no labākajiem skolēniem, – ar lepnumu atgādināja Emma.
– Un matemātikā viņš ir nopelnījis simt punktus, – piebilda Harijs.
– Tas ir pat ļoti slavējami, diemžēl vēsturē viņš ir pie atpalicējiem, tāpat arī ģeogrāfijā un dabas zinībās. Un tie visi ir obligātie mācību priekšmeti. Ja viņš divos vai vairākos priekšmetos nesaņems apmierinošu atzīmi gala pārbaudījumos, viņam nav cerību uz iekļūšanu ģimnāzijā. Zinu, ka tas būs liels sarūgtinājums jums abiem, gluži tāpat kā viņa tēvocim.
– Liels sarūgtinājums… tas vēl ir pārāk maigi sacīts, – noteica Harijs.
– Tieši tā, – piekrita doktors Hedlijs.
– Vai viņi kādreiz mēdz izdarīt izņēmumus un atkāpties no noteikumiem? – vaicāja Emma.
– Es savā darba mūžā atceros tikai vienu šādu gadījumu, – teica skolas direktors. – Zēns vasaras semestrī ik sestdienu ieguva simts punktus.
Harijs iesmējās, jo pats bija sēdējis zālē un vērojis Džailsu kriketa laukumā.
– Mums tātad jāparūpējas, lai viņš saprastu, kādas sekas būs vērtējumam “nesekmīgs divos vai vairākos obligātajos priekšmetos”.
– Turklāt nav jau tā, ka viņam pietrūktu gudrības, – turpināja direktors. – Vienkārši zēnam ātri kļūst garlaicīgi, ja priekšmets neliekas saistošs. Ironiski, bet ar šādu talantu valodu apguvē es viņam paredzu studenta nākotni Oksfordā. Tikai mums jāpanāk, lai viņš vispirms iekļūst Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
Pēc zināmas pierunāšanas no tēva puses un uzpirkšanas no vecāsmātes puses Sebastjans pamanījās divos no trijiem obligātajiem priekšmetiem pavirzīties dažas pozīcijas augstāk no pēdējās vietas. Viņš bija sapratis, ka vienā priekšmetā drīkstēs saņemt neapmierinošu vērtējumu, un tās izrādījās dabas zinības.
Kad beigām tuvojās Sebastjana otrais mācību gads, Svētā Bedas skolas direktors bija pārliecināts, ka, vēl mazliet papūloties, zēns iegūs nepieciešamo punktu skaitu piecos no sešiem eksāmenu priekšmetiem. Arī viņš vairs necerēja, ka Sebastjans dabūs labu atzīmi dabas zinībās. Harijs un Emma nākotnē sāka raudzīties cerīgāk, tomēr joprojām pūlējās panākt, lai Sebastjana atzīmes uzlabotos. Un arī direktors varēja apliecināt, ka optimismam ir pamats, ja vien pēdējā mācību gadā nenotiktu divi starpgadījumi.
Astotā nodaļa
– Vai tā ir tava tēva grāmata?
Sebastjans paraudzījās uz kaudzē saliktajiem romāniem grāmatu veikala skatlogā. Uzraksts vēstīja: “”Nekas nav iegūts”. Harijs Kliftons. Cena 3 šiliņi 6 pensi. Jaunākie Viljama Vorika piedzīvojumi.”
– Jā, – Sebastjans ar lepnumu apstiprināja. – Vai vēlies vienu?
– Jā, lūdzu, – atteica Lu Jans.
Veikalā tuvu ieejai bija sakrauti kaudzē Sebastjana tēva jaunākā romāna eksemplāri cietajā iesējumā, turpat blakus bija arī mīkstajos vākos iesietā “Aklā liecinieka lieta” un “Kas neriskē…” – pirmās divas Viljama Vorika sērijas grāmatas.
Pa vienai no visām trijām grāmatām Sebastjans pasniedza draugam. Drīz vien viņiem jau bija pievienojušies vēl vairāki klasesbiedri. Sebastjans visiem izdalīja pa jaunākās grāmatas eksemplāram un dažos gadījumos arī pa vienam no pārējām. Kaudze strauji plaka, bet tad no letes otras puses iznāca vīrietis vidējos gados, sagrāba Sebastjanu aiz apkakles un aizvilka nost.
– Kā tev liekas, ko tu dari? – vīrietis kliedza.
– Viss kārtībā, – mierināja Sebastjans. – Tās ir mana tēva grāmatas.
– Nu esmu dzirdējis pietiekami, – noteica veikala vadītājs un veda Sebastjanu veikala dziļumā. Viņš pagriezās pret pārdevēju un sacīja: – Izsauc policiju! Es te noķēru zagli nozieguma vietā. Un tad paraugies, vai vari atgūt grāmatas, kuras viņa drauģeļi aizbēgot paķēra līdzi. – Veikala vadītājs iestūma Sebastjanu kabinetā un nogrūda uz dīvāna. – Pat nedomā kustēties! – viņš noteica un izgāja no kabineta, spēcīgi aizcirtis durvis.
Sebastjans dzirdēja, kā slēdzenē pagriežas atslēga. Viņš piecēlās, piegāja pie veikala vadītāja galda, paņēma vienu grāmatas eksemplāru, apsēdās atkal uz dīvāna un sāka lasīt. Viņš bija ticis līdz devītajai lappusei, kad telpā atgriezās triumfējošais veikala vadītājs ar smīnu sejā.
– Te nu viņš ir, vecākais inspektor. Pieķēru tieši nozieguma vietā. – Vecākais inspektors Blekmors pūlējās saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, kad veikala vadītājs vēl piebilda: – Viņš uzdrīkstējās man pateikt, ka tās grāmatas piederot viņa tēvam.
– Viņš nemeloja, – vecākais inspektors Blekmors atzina. – Tas ir Harija Kliftona puika. – Stingri raudzīdamies uz Sebastjanu, viņš piemetināja: – Tomēr tas nav nekāds attaisnojums tavai rīcībai, jaunais cilvēk.
– Pat ja viņa tēvs ir Harijs Kliftons, man joprojām ir iztrūkums vienas mārciņas un astoņpadsmit šiliņu apmērā, – žēlojās veikala vadītājs. – Ko jūs grasāties iesākt šajā lietā? – viņš vaicāja un apsūdzoši norādīja ar pirkstu uz Sebastjanu.
– Es jau esmu sazinājies ar Kliftona kungu, – teica Blekmors. – Domāju, ka pavisam drīz šis jautājums būs nokārtots. Kamēr mēs gaidām viņa ierašanos, jūs viņa dēlam varētu izskaidrot grāmatu tirdzniecības ekonomiskos pamatus. Izskatījās, ka veikala vadītājs ir mazliet nomierinājies, un pēc brīža viņš jau apsēdās pie sava rakstāmgalda.
– Kad tavs tēvs uzraksta grāmatu, – veikala vadītājs sacīja, – izdevējs samaksā viņam avansā un pēc tam vēl procentus no pārdotajām grāmatām. Tava tēva gadījumā, manuprāt, tie varētu būt apmēram desmit procenti. Izdevējam ir jāsamaksā arī pārdevējiem, redakcijas komandai un tiem, kas virza grāmatu tirgū, tāpat iespiedējam, reklamētājiem un piegādātājiem.
– Un cik daudz jūs maksājat par grāmatu? – Sebastjans vaicāja.
Blekmors nevarēja vien sagaidīt, kāda būs atbilde. Veikala vadītājs vilcinājās, bet tad sacīja: – Apmēram divas trešdaļas no grāmatas cenas.
Sebastjans piemiedza plakstus. – Tātad mans tēvs saņem tikai desmit procentus, bet jūsu kabatā ieripo veseli trīsdesmit trīs procenti?
– Jā, taču man ir jāsedz īres nauda un komunālie maksājumi par šīm telpām, kā arī maniem darbiniekiem algas, – veikala vadītājs aizstāvēdamies skaidroja.
– Tad jau manam tēvam lētāk būtu atlikt grāmatas atpakaļ, nevis maksāt jums visu to naudu?
Vecākais inspektors Blekmors iedomājās, cik labi būtu, ja sers Volters Beringtons vēl būtu dzīvs. Viņam šī vārdu apmaiņa sagādātu patiesu baudījumu.
– Varbūt jūs varētu man pateikt, – turpināja Sebastjans, – cik grāmatu jāatliek atpakaļ?
– Astoņas cietajā iesējumā un vienpadsmit mīkstajos vākos, – paskaidroja veikala vadītājs. Kabinetā ienāca Harijs. Blekmors viņam paskaidroja, kas atgadījies, un tad piebilda: – Šajā reizē es zēnam neizvirzīšu apsūdzību zādzībā, tikai izteikšu brīdinājumu, Kliftona kungs. Jūsu ziņā ir parūpēties par to, lai viņš nekad vairs tik bezatbildīgi nerīkotos.
– Protams, vecākais inspektor, – atteica Harijs. – Es esmu ļoti pateicīgs un lūgšu izdevēju, lai nekavējoties atgādā trūkstošās grāmatas. Un tev, manu zēn, vairs nebūs kabatas naudas tik ilgi, līdz pēdējais penijs būs samaksāts, – viņš piemetināja un paskatījās uz Sebastjanu.
Zēns kodīja lūpu.
– Paldies, Kliftona kungs, – pateicās veikala vadītājs un tad mazliet kautrīgi pajautāja: – Ja reiz esat šeit, vai būsiet tik laipns un parakstīsiet atlikušās grāmatas?
Emmas māte Elizabete devās uz slimnīcu veikt pārbaudes, un viņai nācās pārliecināt meitu, ka nekas nopietns nav atgadījies un nav jāraizējas. Viņa lūdza, lai Emma neko nesaka ne bērniem, ne arī Harijam, lai lieki nesatrauktu viņus. Tas viss patiešām darīja Emmu bažīgu, un pēc atgriešanās Beringtonholā viņa piezvanīja Džailsam un pēc tam arī savai māsai uz Kembridžu. Abi pameta iesāktos darbus un steidzās uz Bristoli.
– Cerēsim, ka lieki netērēju jūsu laiku, – sacīja Emma, kad bija viņus sagaidījusi Templmīdsas stacijā.
– Drīzāk jau cerēsim, ka tu tērē mūsu laiku velti, – izlaboja Greisa.
Džailss izskatījās noraizējies un brauciena laikā raudzījās ārā pa logu. Viņi klusēja, jo vārdiem nebija vietas.
Pat pirms tam, kad Lengborna kungs bija aizvēris sava kabineta durvis, Emma juta, ka ziņas nebūs labas.
– Es vēlētos, kaut būtu iespējams to pavēstīt jums kaut kā saudzīgāk, – mediķis sacīja, kad viņi bija apsēdušies. – Diemžēl tā nav. Doktors Reibērns, kurš jau gadiem ilgi ir bijis jūsu mātes ģimenes ārsts, veica parastās pārbaudes un pēc analīžu rezultātu saņemšanas norīkoja jūsu māti pie manis, lai es veiktu sīkāku izmeklēšanu.
Emma sažņaudza pirkstus dūrēs. Tā viņa mēdza darīt jau skolas laikā, kad bija satraukta vai nobijusies.
– Vakar, – ārsts turpināja, – man no klīnikas laboratorijas atsūtīja analīžu rezultātus. Doktora Reibērna aizdomas pilnībā ir apstiprinājušās. Jūsu mātei ir krūts vēzis.
– Vai to var ārstēt? – Emma nekavējoties vaicāja.
– Pagaidām mēs nespējam izārstēt šādus pacientus viņas vecumā, – atbildēja Lengborns. – Kaut kad nākotnē zinātnieki cer uz progresīvu virzību šajā jautājumā, tomēr baidos, ka jūsu mātes gadījumā viss būs par vēlu.
– Vai ir kas tāds, ko mēs varam darīt? – vaicāja Greisa.
Emma pieliecās pie māsas un saņēma viņas roku.
– Šajā laikā viņai būs vajadzīga visa mīlestība un atbalsts, kādu vien jūs, ģimene, spējat sniegt. Elizabete ir izcila sieviete un pēc visa, ko viņai nācies pārciest, ir pelnījusi pašu labāko. Viņa nesūdzas, tas nav viņas dabā. Viņa ir īsta Hārvija.
– Cik ilgi viņa vēl būs kopā ar mums? – vaicāja Emma.
– Diemžēl, – sacīja Lengborns, – runa varētu būt drīzāk par nedēļām, nevis mēnešiem.
– Tad mans pienākums ir viņai kaut ko pateikt, – ierunājās Džailss, kurš visu laiku bija klusējis.
Par incidentu grāmatu veikalā kļuva zināms arī Svētā Bedas skolā, un Sebastjans no savrupnieka kļuva par varoni. Tagad zēni, kuri agrāk nepievērsa viņam uzmanību, aicināja pievienoties viņu grupējumiem. Harijs jau sāka cerēt, ka šis būs pavērsiena punkts. Diemžēl zēns atkal ierāvās sevī, tiklīdz uzzināja, ka vecmāmiņai atlikušas vien dažas nedēļas dzīves.
Džesika pirmo semestri mācījās Redmeidas skolā. Viņa bija daudz centīgāka nekā Sebastjans, tomēr nevienā priekšmetā nesasniedza izcilus rezultātus un nebija labāko audzēkņu vidū. Skolas direktore izteica nožēlu par to, ka gleznošana netiek atzīta par mācību priekšmetu, jo Džesika savos astoņos gados ir daudz talantīgāka, nekā Emma bijusi pēdējā koledžas semestrī.
Emma nolēma šo sarunu neatstāstīt Džesikai, bet ļaut, lai meitene pati laika gaitā apzinās savas spējas. Sebastjans nemitējās atkārtot, cik viņa ir ģeniāla, bet – vai tad viņš to varēja zināt? Viņš jau arī Stenliju Metjūsu uzskatīja par ģēniju.
Pēc mēneša Sebastjans nenokārtoja trīs izmēģinājuma eksāmenus, un tas notika vien dažas nedēļas pirms cerētās iestāšanās Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Ne Emma, ne arī Harijs nejutās spējīgi dēlu piespiest laikā, kad viņš bija tik ļoti nomākts vecmāmiņas veselības stāvokļa dēļ. Katru pēcpusdienu, kad Emma bija sagaidījusi dēlu pēc skolas, viņi abi kopā devās uz slimnīcu. Zēns apsēdās uz vecmāmiņas gultas un lasīja priekšā viņas iemīļotākās grāmatas, līdz viņa ieslīga miegā.
Džesika katru rītu pirms skolas aiznesa vecmāmiņai uz slimnīcu jaunu zīmējumu. Ap semestra beigām uz palātas sienām bija vairs tikai dažas brīvas vietas.
Džailss neieradās uz vairākām parlamenta sēdēm, Greisa atcēla neskaitāmas privātstundas, Harijs nebeidzami mainīja grāmatas nodošanas termiņus, un Emma reizēm neatbildēja uz Sairusa Feldmena iknedēļas vēstulēm. Tomēr visvairāk Elizabete gaidīja tikšanos ar Sebastjanu. Harijs nejutās īsti pārliecināts, kurš ir lielāks ieguvējs – viņa dēls vai sievasmāte.
Kā jau Svētā Bedas skolas direktors bija paredzējis, Sebastjana rezultāti iestājeksāmenos Bristoles klasiskajā ģimnāzijā bija dažādi. Latīņu, franču, angļu valodā un matemātikā zēna sekmes bija tādas, ka droši varēja pretendēt uz stipendiju, savukārt vēsturē viņš tik tikko ieguva apmierinošu vērtējumu, ģeogrāfijā pārbaudījumu nenokārtoja, bet dabas zinībās atbildēja tikai uz deviņiem procentiem jautājumu.
Īsu brīdi pēc tam, kad pārbaudījumu rezultātu lapa bija piesprausta pie Svētā Bedas skolas paziņojumu dēļa, doktors Hedlijs piezvanīja Harijam uz Beringtonholu.
– Man bija privāta saruna ar Džonu Geretu no Bristoles klasiskās ģimnāzijas. Es viņam atgādināju, ka Sebastjanam ir simt procenti latīņu valodā un matemātikā. Un to, ka, manuprāt, īstajā laikā viņš varēs pretendēt pat uz stipendiju universitātē.
– Jums vajadzēja viņam atgādināt arī to, – sacīja Harijs, – ka Sebastjana tēvocis un arī tēvs ir pabeiguši šo mācību iestādi, turklāt viņa vecaistēvs sers Volters Beringtons reiz bija šās ģimnāzijas valdes priekšsēdētājs.
– Nedomāju, ka viņam bija nepieciešams tāds atgādinājums, – noteica Hedlijs, – taču es uzsvēru faktu, ka Sebastjanam eksāmeni bija jākārto laikā, kad viņa vecmāmiņa atradās slimnīcā. Mums atliek vienīgi cerēt, ka viņš manu vērtējumu ņems vērā.
Tā arī notika. Doktors Hedlijs piezvanīja Harijam nedēļas beigās un pavēstīja, ka Bristoles klasiskās ģimnāzijas direktors ieteicis valdei piedāvāt Sebastjanam vietu pirmā akadēmiskā gada pirmajam semestrim, lai gan viņš nav nokārtojis divus obligātos pārbaudījumus.
– Pateicos, – tencināja Harijs. – Šī ir pirmā labā ziņa, ko esmu uzklausījis vairāku nedēļu laikā.
– Bet, – Hedlijs piebilda, – Gerets man tomēr atgādināja, ka par uzņemšanu vēl lems valde.
Tovakar Harijs bija pēdējais Elizabetes apmeklētājs. Viņš jau grasījās doties projām, kad sievasmāte nočukstēja: – Vai vari uzkavēties vēl dažas minūtes, dārgais? Man ar tevi kaut kas jāpārrunā.
– Jā, protams, – atteica Harijs un atkal apsēdās uz gultas malas.
– Šo rītu es pavadīju kopā ar Dezmondu Sidonsu, mūsu ģimenes advokātu, – Elizabete sacīja, ar grūtībām izrunājot vārdus. – Un es vēlos, lai tu zinātu, ka esmu likusi uzrakstīt jaunu testamentu, jo nespēju paciest domu, ka tā briesmīgā sieviete Virdžīnija Fenvika varētu sildīt rokas pie tā, kas reiz piederējis man.
– Manuprāt, tagad tā vairs nav uzskatāma par problēmu.
Mēs jau nedēļām ilgi neesam nedz ko dzirdējuši par šo Virdžīniju, nedz arī viņu sastapuši, tāpēc es pieņemu, ka tur viss ir beidzies.
– Iemesls tam, kālab jūs neesat par viņu dzirdējuši un neesat viņu sastapuši, ir tāds, ka viņa vēlas, lai man rastos iespaids par šo attiecību galu. Ne jau sagadīšanās pēc viņa pazuda no skatuves īsi pēc tam, kad Džailss uzzināja, ka manas dienas ir skaitītas.
– Es esmu pārliecināts, ka tu pārspīlē, Elizabet. Nespēju noticēt, ka Virdžīnija varētu būt tik zemiska.
– Mans dārgais Harij, tu allaž visos centies saskatīt to labāko, jo tev pašam piemīt tik dāsna dvēsele. Tā bija Emmas veiksmes diena, kad viņa iepazinās ar tevi.
– Jauki, Elizabet, ka tu tā saki, tomēr esmu pārliecināts, ka pēc laika…
– Un tieši laika man vairs nav.
– Varbūt mums jālūdz, lai Virdžīnija atbrauc tevi apciemot?
– Es Džailsam esmu vairākkārt devusi mājienus, ka labprāt sastaptos ar Virdžīniju, tomēr ik reizi viņš atrunājās ar visdažādākajiem ieganstiem. Un tie kļūst aizvien muļķīgāki un neticamāki. Kā tu domā, kāpēc tā? Nemaz nepūlies atbildēt, Harij. Jo tu būsi pēdējais, kurš izsecinās Virdžīnijas patiesos rīcības iemeslus. Vari būt pārliecināts, ka viņa savu gājienu izdarīs tikai tad, kad es jau būšu zemes klēpī. – Smaida atblāzma pazibēja Elizabetes sejā, un viņa vēl piebilda: – Tomēr man piedurknē joprojām ir viena kārts un to es izspēlēšu tikai tad, kad būšu jau apbedīta, bet mans gars atgriezīsies kā atriebes eņģelis. – Elizabete sakopoja atlikušos spēkus un sadabūja aploksni, ko bija glabājusi zem spilvena. – Tagad klausies uzmanīgi, Harij, – viņa teica, – tev noteikti jāizpilda mani norādījumi, kas attiecas uz šo vēstuli. – Viņa satvēra Harija roku. – Ja Džailss vēlētos apstrīdēt manu pēdējo gribu…
– Kālab lai tā būtu?
– Viņš ir Beringtons, un Beringtoni vienmēr bijuši vāji, kad runa ir par sievietēm. Tātad, ja viņš vēlētos apstrīdēt manu pēdējo gribu, – Elizabete atkārtoja, – tev šī vēstule jānodod tiesnesim, kurš izlems, kam jāmanto mans īpašums.
– Un… ja viņš neko nepūlēsies apstrīdēt? – Harijs vaicāja. – Tev šī vēstule jāiznīcina, – atbildēja Elizabete. Viņas elpa kļuva seklāka ar katru brīdi. – Tu nedrīksti to atvērt un nedrīksti Emmai vai Džailsam stāstīt par tās eksistenci. – Viņa ciešāk saspieda Harija roku un jau teju nesaklausāmi nočukstēja: – Tagad apsoli, Harij Klifton, ka izpildīsi manu lūgumu! Es zinu, ka Vecais Džeks tev iemācīja apzināties godavārda cenu. Ja tu dosi man vārdu, ar to būs pietiekami.
– Es apsolu, – Harijs apliecināja un ielika vēstuli žaketes iekšējā kabatā.
Elizabete atslābināja tvērienu un atslīga uz spilvena. Viņa smaidīja. Drīz pēc šās sarunas viņa aizmiga mūža miegā.
Brokastu laikā Harijs atvēra vēstuli.
Bristoles klasiskā ģimnāzija
Universitātes ceļš
Bristole
1951. gada 27. jūlijā
Dārgais Kliftona kungs!
Diemžēl esmu spiests paziņot, ka Jūsu dēls Sebastjans nav…
Harijs spēji piecēlās no krēsla un aizsteidzās pie telefona. Viņš zvanīja uz vēstules beigās norādīto telefona numuru.
– Direktora kabinets, – kāds atbildēja.
– Vai varu runāt ar Gereta kungu?
– Kas, lūdzu, zvana?
– Harijs Kliftons.
– Es savienošu, kungs.
– Labrīt, direktor! Mani sauc Harijs Kliftons.
– Labrīt, Kliftona kungs! Es jau gaidīju, ka piezvanīsiet.
– Nespēju aptvert, kā valde varēja pieņemt tik aplamu lēmumu.
– Godīgi sakot, arī es to nespēju, Kliftona kungs. Jo īpaši tāpēc, ka biju par jūsu dēlu izteicis īpašu lūgumu.
– Kādu atraidījuma iemeslu viņi minēja?
– Viņi nevar pieļaut izņēmumus kāda iepriekšējā izlaiduma audzēkņa dēla labā, ja šis zēns nav nokārtojis eksāmenu divos obligātajos priekšmetos.
– Un tas bija vienīgais iemesls?
– Nē, – atteica direktors. – Kāds no valdes locekļiem pieminēja reizi, kad jūsu dēlu aizturēja policija par zādzību veikalā.
– Šim starpgadījumam taču ir pavisam nevainīgs izskaidrojums, – sacīja Harijs, pūlēdamies nezaudēt savaldību.
– Es par to nemaz nešaubos, – noteica Gerets, – tomēr mūsu jauno valdes priekšsēdētāju tas nekādi neietekmētu.
– Tad es viņam piezvanīšu, kad būsim beiguši šo sarunu.
Kāds ir viņa vārds?
– Majors Alekss Fišers.
Džailss Beringtons
1951 – 1954
Devītā nodaļa
Džailss jutās iepriecināts, tomēr nebija pārsteigts par faktu, ka Svētā Endrū baznīca, kur Elizabete Hārvija reiz tika laulāta un kur kristīti un gājuši iesvētībā viņas bērni, bija cilvēku pilna. Ģimene, draugi, ikviens, kurš vēlējies izrādīt godu.
Mācītājs Donaldsons cienīgi atgādināja klātesošajiem par to, cik daudz Elizabete Beringtone dzīves laikā ir darījusi vietējās sabiedrības labā. Viņš piebilda, ka bez Elizabetes dāsnajiem ziedojumiem baznīcas torņa atjaunošana vispār nebūtu iespējama un ka neskaitāmi daudziem cilvēkiem Elizabete ir palīdzējusi, būdama vietējās slimnīcas mecenāte. Tāpat viņš neaizmirsa atgādināt to, cik liela nozīme Elizabetei bijusi ģimenē, jo īpaši pēc lorda Hārvija nāves. Džailss un daudzi citi klātesošie jutās atviegloti, ka mācītājs savā runā nebija iekļāvis Hugo Beringtona vārdu.
Savu runu Mācītājs Donaldsons beidza ar vārdiem: – Elizabetes dzīve spēji aprāvās piecdesmit viena gada vecumā, bet nav mūsu ziņā apspriest Visaugstākā lēmumus.
Pēc tam gan Džailss, gan Sebastjans nolasīja pa nodaļai no Lūkas evaņģēlija. Emma un Greisa nolasīja rindas no mātes iemīļotāko dzejnieku darbiem. Emma bija izvēlējusies Šellija, bet Greisa – Kītsa vārsmas.
Pēc piemiņas dievkalpojuma ļaudis pamazām plūda ārā no baznīcas, un vairāki apvaicājās, kas ir tā pievilcīgā sieviete blakus Džailsam. Harijs nespēja nedomāt par to, ka Elizabetes pareģojums jau sāk piepildīties. Virdžīnija bija ģērbusies melnā tērpā un stāvēja Džailsam labajā pusē, kad Elizabetes zārks tika guldīts zemes klēpī. Harijs atcerējās savas sievasmātes vārdus par kārti, kas joprojām paslēpta viņas piedurknē.
Kad bēru ceremonija bija galā, ģimene un daži tuvākie draugi tika aicināti pievienoties Emmai, Džailsam un Greisai Beringtonholā, lai kopīgi pieminētu aizgājēju. Virdžīnija gāja no viena viesa pie nākamā un stādījās priekšā gluži kā pilntiesīga mājas saimniece. Izskatījās, ka Džailss to pat nemana vai, ja tomēr mana, nekādā ziņā nav neapmierināts.
– Labdien, esmu lēdija Virdžīnija Fenvika, – viņa sacīja, kad pirmo reizi sastapās ar Harija māti. – Un jūs būtu?
– Es esmu Holkoma kundze, – atbildēja Meizija. – Harijs ir mans dēls.
– Ak, jā. Protams, – atteica Virdžīnija. – Jūs laikam esat viesmīle vai kaut kas tamlīdzīgs?
– Pareizāk būtu sacīt, ka es esmu Grand Hotel menedžere, – Meizija paskaidroja tonī, kādā tika galā ar apnicīgiem apmeklētājiem.
– Jā, protams, protams. Tomēr man vēl nepieciešams mazliet laika, lai pierastu, ka arī sievietes strādā algotu darbu. Redziet, manā ģimenē sievietes nekad nav strādājušas, – Virdžīnija noteica un ātri devās pie citiem viesiem, lai Meizija neko nepagūtu pateikt.
– Kas jūs esat? – vaicāja Sebastjans.
– Es esmu lēdija Virdžīnija Fenvika. Bet kas esi tu, jaunais cilvēk?
– Sebastjans Kliftons.
– Ak, jā. Vai tavam tēvam beidzot izdevās sameklēt skolu, kura būtu gatava tevi uzņemt?
– Septembrī es uzsākšu mācības Bīčkroftas abatijā, – attrauca Sebastjans.
– Tā nav slikta skola, – teica Virdžīnija, – tomēr nav no iecienītāko mācību iestāžu virknes. Mani trīs brāļi izglītojās Herovā, gluži kā visi pārējie Fenviki septiņās mūsu ģimenes paaudzēs.
– Un kur mācījāties jūs? – vaicāja Sebastjans, kad pie viņiem piesteidzās Džesika.
– Sebastjan, vai esi redzējis Konstabla darbus? – viņa taujāja. – Meitenīt, nepārtrauc mani, kad runāju, – aizrādīja Virdžīnija. – Tas ir šausmīgi nepieklājīgi.
– Atvainojiet, jaunkundz, – sacīja Džesika.
– Es neesmu nekāda jaunkundze! Kad vērsies pie manis, tev vienmēr jāsaka “lēdija Virdžīnija”.
– Lēdija Virdžīnija, vai jūs redzējāt Konstabla darbus?
– Jā, noteikti. Un šeit skatāmais neatpaliek no trijiem, kas ir manas ģimenes kolekcijā. Tomēr tas nav tik labs kā mūsu Tērners. Vai esi dzirdējusi par Tērneru?
– Jā, lēdija Virdžīnija, – atteica Džesika. – Džozefs Melords Viljams Tērners. Iespējams, sava laikmeta dižākais ainavists.
– Mana māsa ir māksliniece, – paskaidroja Sebastjans.
– Es domāju, ka viņa ir tikpat laba kā Tērners.
Džesika iesmējās. – Atvainojiet viņu, lēdija Virdžīnija! Mamma vienmēr atgādina, ka viņam ir tieksme visu pārspīlēt.
– Noteikti, – sacīja Virdžīnija un devās uzmeklēt Džailsu, jo uzskatīja, ka pienācis laiks viesiem doties projām.
Džailss pavadīja mācītāju līdz durvīm, un pārējiem vēl palikušajiem bēru viesiem tas bija uzskatāms mājiens, ka arī viņiem jāiet. Aizvēris durvis aiz pēdējā aizgājušā viesa, viņš atviegloti nopūtās un atgriezās viesistabā pie ģimenes.
– Man liekas, ka viss bija tik labi, cik vien tas šādos apstākļos iespējams, – viņš sacīja.
– Lai gan bija arī daži tādi, kas piemiņas pasākumu vairāk uztvēra kā svinības, – piebilda Virdžīnija.
– Veco zēn, vai tev nebūtu iebildumu, – Džailss vērsās pie Harija, – ja mēs pārģērbtos vakariņām? Virdžīnija šādas lietas ievēro ļoti stingri.
– Mēs nevaram atļauties pārkāpt standartus, – sarunā iejaucās Virdžīnija.
– Mans tēvs gan tos pārkāpa, cik vien spēja, – sacīja Greisa, un Harijam nācās apslāpēt smieklus. – Vēlos brīdināt, lai ar mani nerēķināties. Jādodas atpakaļ uz Kembridžu, jāgatavojas pārbaudei. Jebkurā gadījumā, – viņa piebilda, – es esmu ģērbusies piemēroti bērēm, bet ne viesībām. Nepūlieties mani pavadīt, es pati atradīšu ceļu.
Kad Harijs un Emma nokāpa lejā uz vakariņām, Džailss viņus gaidīja viesistabā.
Mārsdens ielēja visiem pa glāzei sausā šerija, bet pēc tam izgāja no istabas, lai pārliecinātos, ka viss norit nevainojami un ēdiens tiks pasniegts laikus.
– Tik skumjš notikums, – ierunājās Harijs. – Iedzersim šo glāzi, pieminot lielisko lēdiju!
– Par lielisko lēdiju, – piebalsoja Džailss un Emma, paceldami glāzes. Istabā līganā gaitā ienāca Virdžīnija.
– Vai jūs runājāt par mani? – viņa vaicāja bez mazākās ironijas.
Džailss iesmējās, bet Emma ar apbrīnu noraudzījās uz Virdžīnijas lielisko tērpu, kas bija šūts no brīnišķīga zīda tafta un aizslaucīja jebkādas atmiņas par viņas valkātajām sēru drānām. Virdžīnija pieskārās savai briljantu un rubīnu kaklarotai, lai būtu pilnīgi droša, ka Emma to ir pamanījusi.
– Cik brīnišķīgs juveliermākslas paraugs, – uzslavēja Emma, uztvērusi mājienu, bet Džailss pasniedza Virdžīnijai džinu ar toniku.
– Paldies! – atteica Virdžīnija. – Tā reiz piederēja manai vecvecmāmiņai atraitnei grāfienei no Vestmorlendas, kura savā testamentā to novēlēja man. – Mārsden, – viņa sacīja, vērsdamās pie virssulaiņa, kurš bija tikko atgriezies viesistabā, – ziedi manā istabā ir sākuši vīst. Jūs varētu tos nomainīt, pirms es šovakar došos pie miera.
– Protams, milēdij. Ser Džails, ja vien esat gatavi, ēdiens ir galdā.
– Nezinu, kā jūs, – teica Virdžīnija, – bet es esmu izsalkusi. Vai varam doties pie galda? – Nesagaidījusi atbildi, viņa pieķērās Džailsam pie rokas un vedināja visus ārā no viesistabas.
Maltītes laikā Virdžīnija mieloja visus ar stāstiem par saviem senčiem, un pēc viņas vārdiem varēja secināt, ka tieši viņi bijuši Britu impērijas mugurkauls. Ģenerāļi, bīskapi, ministri… protams, arī dažas melnās avis – to viņa atzina – kurā ģimenē gan tādu nav? Līdz brīdim, kad deserts bija gandrīz galā, viņai īsti neatlika laika ne elpu atvilkt no runāšanas. Un tad Džailss paziņoja satriecošus jaunumus. Viņš ar karoti pieskandināja pie savas vīna glāzes, lai būtu drošs, ka visi uzmanīgi klausās.
– Man ir dažas brīnišķīgas ziņas, un es vēlos dalīties ar jums, – viņš pavēstīja. – Virdžīnija ir izrādījusi man lielu godu un piekritusi kļūt par manu dzīvesbiedri.
Telpā iestājās neveikls klusums. Beidzot Harijs saņēmās un sacīja: – No sirds apsveicu. – Emmai kaut kā izdevās izmocīt vārgu smaidu. Kamēr Mārsdens atkorķēja šampanieti un piepildīja glāzes, Harijs nevilšus iedomājās par to, ka ir aizritējušas vien dažas stundas, kopš Elizabete guldīta zemes klēpī, bet Virdžīnija jau rīkojas tieši tā, kā aizgājēja bija paredzējusi.
– Protams, kad mēs būsim apprecējušies, – ierunājās Virdžīnija un maigi pieskārās Džailsa vaigam, – šeit notiks zināmas izmaiņas. Tomēr es nespēju iedomāties, ka jums šī vēsts nāk kā pārsteigums, – viņa turpināja un silti uzsmaidīja Emmai.
Izskatījās, ka Džailss gluži kā apburts klausās katrā viņas vārdā un ik teikuma beigās tikai atzinīgi pamāj ar galvu.
– Džailss un es, – Virdžīnija klāstīja, – mēs esam ieplānojuši pavisam drīz pēc laulībām pārcelties uz Beringtonholu, bet priekšā vēl ir vispārējās vēlēšanas, tādēļ kāzas uz dažiem mēnešiem nāksies atlikt. Tātad jums laika būs vairāk nekā pietiekami, lai atrastu citu vietu dzīvošanai.
Emma nolika savu šampanieša glāzi un paraudzījās uz brāli, kurš izvairījās no viņas skatiena.
– Esmu pārliecināts, Emma, ka tu sapratīsi, – viņš sacīja, – mēs gribam sākt mūsu laulības dzīvi ar to, ka Virdžīnija kļūst par pilntiesīgu saimnieci Beringtonholā.
– Protams, – atteica Emma. – Godīgi sakot, es būšu pat ļoti laimīga atkal atgriezties Menorhausā, kur bērnībā esmu pavadījusi tik daudzas laimīgas stundas.
Virdžīnija nikni palūkojās uz savu līgavaini.
– Ak… – Džailss beidzot izstomīja. – Es biju nodomājis Menorhausu pasniegt Virdžīnijai kā dāvanu par godu mūsu kāzām.
Emma un Harijs raudzījās viens uz otru, bet neviens no viņiem nepaguva kaut ko sacīt, jo ierunājās Virdžīnija. – Man ir divas padzīvojušas krustmātes. Abas gluži nesen kļuvušas par atraitnēm. Viņām tā būtu ārkārtīgi piemērota vieta.
– Džails, vai tu kaut reizi padomāji par to, kas būtu piemēroti man un Harijam? – vaicāja Emma un cieši skatījās uz savu brāli.
– Varbūt jūs varētu pārcelties uz kādu no kotedžām, kas atrodas īpašuma teritorijā? – ierosināja Džailss.
– Manuprāt, tas nebūtu pieņemami, dārgais, – iebilda Virdžīnija un saņēma Džailsu aiz rokas. – Mēs nedrīkstam aizmirst, ka es esmu ieplānojusi plašu saimniecību. Tādu, kas atbilstu manam statusam. Es taču esmu grāfa meita!
– Man nav nekādas vēlēšanās dzīvot kotedžā, – sacīja Emma, teju vai izspļaudama šos vārdus. – Mēs paši varam atļauties nopirkt sev māju dzīvošanai. Paldies.
– Nešaubos, ka jūs to varat, dārgā, – piekrita Virdžīnija. – Galu galā, Džailss man ir sacījis, ka Harijs ir visai veiksmīgs rakstnieks.
Emma izlikās nedzirdam viņas piezīmi, bet pagriezās pret savu brāli un teica: – Kā gan tu vari būt tik ļoti pārliecināts, ka varēsi Menorhausu dāvināt? Kāpēc esi tik drošs, ka tā ir tava?
– Jo pirms kāda laika mamma parādīja man savu testamentu un es to izlasīju teikumu pa teikumam. Es labprāt izstāstīšu, kas tajā rakstīts, ja vien jūs ar Hariju to vēlaties un tas jums palīdzētu nākotnes plānošanā.
– Patiešām nedomāju, ka mammas bēru diena ir pats labākais laiks viņas testamenta noteikumu apspriešanai.
– Dārgais, es nevēlos izskatīties neiejūtīga, – iejaucās Virdžīnija, – tomēr vēlos atgādināt, ka rīt no rīta es atgriežos Londonā, bet pēc tam gandrīz viss mans laiks būs vajadzīgs, lai sagatavotos kāzām, tāpēc, manuprāt, šo jautājumu apspriešana būtu ļoti nepieciešama tieši tagad, kad esam visi kopā. – Viņa pagriezās pret Džailsu un viņam mīļi uzsmaidīja.
– Es piekrītu Virdžīnijai, – viņš teica. – Tagad ir īstais laiks. Varu apliecināt, Emma, ka māte ir paredzējusi ļoti adekvātu daļu gan tev, gan Greisai. Katrai ir atstāti desmit tūkstoši mārciņu un katrai vienāda daļa viņas dārglietu. Sebastjanam viņa ir atstājusi piecus tūkstošus, kurus viņš mantos, kad būs sasniedzis atbilstīgu vecumu.
– Šim bērnam patiešām paveicies! – Virdžīnija noteica. – Džesikai viņa ir novēlējusi savu Tērnera gleznu. Tomēr tā paliks ģimenē, līdz meitene būs sasniegusi divdesmit viena gada vecumu. – Ar šo teikumu Virdžīnija pilnībā atklāja to, ka Džailss ir viņai visos sīkumos izstāstījis mātes testamentā minēto vēl ilgi pirms tam, kad grasījās par to stāstīt māsām. – Patiešām dāsni, – Virdžīnija nerimās. – Turklāt jāatceras, ka Džesika pat nav šās ģimenes piederīgā.
– Mēs uz Džesiku raugāmies kā uz meitu, – asi iebilda Harijs. – Un tieši tā pret viņu arī izturamies.
– Pusmāsa. Laikam jau tas būtu precīzāks apzīmējums, – paziņoja Virdžīnija. – Mēs nedrīkstam aizmirst, ka viņa ir no Barnardo bāreņu nama, turklāt vēl arī ebrejiete. Es esmu no Jorkšīras, un laikam jau tāpēc man patīk visu saukt īstajos vārdos.
– Bet es esmu no Glosteršīras, un laikam tāpēc man ir tieksme, – atcirta Emma, – viltīgas draņķes dēvēt par viltīgām draņķēm.
Emma piecēlās un noteiktā solī izgāja no istabas. Pirmo reizi tā vakara laikā Džailss izskatījās apmulsis. Tagad Harijs bija pilnīgi pārliecināts – ne Džailss, ne arī Virdžīnija nezina par Elizabetes jauno testamentu. Viņš rūpīgi apdomāja vārdus un tad sacīja: – Emma pēc bērēm ir pārāk uzbudināta. Esmu pārliecināts, ka rīt viņa jutīsies jau labāk.
Viņš salocīja salveti, novēlēja viņiem labu nakti un aizgāja, vairs ne vārda nesacīdams.
Virdžīnija paraudzījās uz savu līgavaini. – Tu biji lielisks, Trusīt. Man tomēr jāteic, ka tavā ģimenē gan visi ir viegli aizvainojami. Bet laikam jau pēc visa, ko viņiem nācies piedzīvot, tas nav nekas neparasts. Lai nu kā, tomēr es paredzu, ka nākotnei tas neko labu nesola.
Desmitā nodaļa
“Raida BBC. Šīs ir ziņas, un tās lasa Alvars Lidels. Šorīt pulksten desmitos premjerministrs Etlija kungs audiencē pie karaļa lūdza atļauju Viņa Majestātei atlaist parlamentu un izsludināt vispārējās vēlēšanas valstī. Etlija kungs atgriezās valdības ēkā un paziņoja, ka vēlēšanas notiks ceturtdien, divdesmit piektajā oktobrī.”
Nākamajā dienā seši simti divdesmit divi parlamenta locekļi sakravāja somas, atvadījās no kolēģiem un atgriezās savos vēlēšanu apgabalos, lai sagatavotos cīņai. Viņu vidū bija arī sers Džailss Beringtons, Leiboristu partijas kandidāts, Bristoles doku strādnieku pārstāvis.
Kādā rītā pie brokastīm Džailss pateica Harijam un Emmai, ka Virdžīnija viņam nepievienosies pirmsvēlēšanu kampaņā. Emma pat necentās slēpt savu atvieglojumu.
– Virdžīnijai liekas, ka viņas klātbūtnes dēļ es pat varētu zaudēt kādu vēlētāju balsis, – atzinās Džailss. – Galu galā neviens no viņas ģimenes nekad nav balsojis par leiboristiem. Viens vai divi, iespējams, atbalstījuši liberāļus, taču leiboristus nekad.
Harijs iesmējās. – Vismaz kaut kas kopīgs mums ir.
– Ja leiboristi vēlēšanās uzvarēs, – sacīja Emma, – kā tev šķiet, vai Etlija kungs varētu uzaicināt tevi pievienoties Ministru kabinetam?
– Dievam vien zināms. Tas cilvēks savas kārtis tur tik cieši piespiestas sev pie krūtīm, ka arī pats tās saskata tikai ar grūtībām. Lai nu kā, bet vēlēšanas jau ir pavisam tuvu, un nav nekādas nozīmes prātot par to, kas būs. Jāgaida rezultāti.
– Man jau liekas, – sacīja Harijs, – ka šajā reizē atgriezīsies Čērčils. Tikai briti ir spējīgi izslēgt no spēles premjerministru pēc tam, kad viņš tikko izvedis tautu no kara.
Džailss ieskatījās pulkstenī. – Es nevaru atļauties te sēdēt un pļāpāt, – viņš teica. – Mani gaida Kronēšanas ielā.
Vai pievienosies man, Harij? – viņš smaidot vaicāja.
– Vai tu joko? Es nespēju iztēloties sevi aicinām cilvēkus, lai viņi balso par tevi. Es aizbiedēšu vairāk cilvēku nekā Virdžīnija.
– Kāpēc tad tā? – jautāja Emma. – Tu tikko esi izdevējam iesniedzis savu jauno manuskriptu. Un allaž apgalvo, ka personiskā pieredze ir daudz vairāk vērta, nekā sēdēšana bibliotēkā, lai nebeidzami pārbaudītu faktus.
– Bet man paredzēta ļoti aizņemta diena, – iebilda Harijs.
– Protams, – neatlaidās Emma. – Tad paskatīsimies. Tev no rīta jāaizved Džesika uz skolu un… ak jā, pēcpusdienā jāaizbrauc viņai pakaļ un jāatved uz mājām.
– Labi, labi. Es tev pievienošos, Džails, – padevās Harijs. – Taču tikai kā novērotājs. Tev tas ir jāsaprot.
– Labdien, kungs! Mani sauc Džailss Beringtons. Ceru, ka divdesmit piektā oktobra vēlēšanās varu rēķināties ar jūsu atbalstu, – viņš sacīja, kad bija apstājies, lai aprunātos ar kādu potenciālo vēlētāju.
– Pavisam noteikti jūs to varat, Beringtona kungs. Es vienmēr balsoju par torijiem.
– Paldies, – tencināja Džailss un veicīgi pārmetās pie cita potenciālā vēlētāja.
– Bet tu taču esi leiboristu kandidāts! – Harijs atgādināja sievas brālim.
– Vēlēšanu biļetenā nekas nav minēts par piederību partijām, – atteica Džailss, – tur ir tikai kandidātu saraksts. Kāpēc lai es būtu sagrāvis viņa ilūzijas? Labdien, mani sauc Džailss Beringtons un es ceru, ka…
– Turpini vien cerēt, jo es netaisos balsot par sapuvušo sabiedrības krējumu!
– Bet es taču esmu leiboristu kandidāts! – protestēja Džailss.
– Tas tev netraucē būt tādam pašam kā citi! Tu gluži vienkārši esi savas šķiras nodevējs!
Harijs pūlējās nesmieties, kad neapmierinātais cilvēks devās projām.
– Labdien, kundze! Mani sauc Džailss Beringtons.
– Cik patīkami ar jums iepazīties, ser Džails! Esmu jūs apbrīnojusi jau kopš jūsu varonīgās rīcības Tobrukā. – Džailss zemu paklanījās. – Lai gan parasti es balsoju par liberāļiem, šajā gadījumā jūs varat rēķināties ar manu balsi.
– Paldies, kundze! – Džailss tencināja.
Sieviete pagriezās pret Hariju, kurš pacēla cepuri un uzsmaidīja viņai. – Un manā priekšā jums nav jāpaceļ cepure, Kliftona kungs. Es zinu, ka esat dzimis Stilhausleinā, bet apkaunojošā kārtā balsojat par torijiem. Jūs esat savas šķiras nodevējs, – viņa piebilda un aizsoļoja projām.
Nu bija pienākusi Džailsa kārta smieties.
– Es laikam neesmu radīts politikai, – noteica Harijs.
– Labdien, kungs! Mani sauc…
– Džailss Beringtons. Jā, es zinu, – vīrietis atteica un izvairījās paspiest Džailsa pastiepto roku. – Jūs jau pirms pusstundas ar mani sasveicinājāties. Beringtona kungs, es jums jau sacīju, ka par jums balsošu. Tikai tagad vairs par to neesmu tik drošs.
– Vai vienmēr ir tik ļauni? – vaicāja Harijs.
– Ak, var būt pat ļaunāk. Ja reiz esi izlicis savu galvu vairāksolīšanā, nebrīnies, ja kāds sadomās tev iemest ar sapuvušu tomātu.
– Es nekad nevarētu kļūt par politiķi, – teica Harijs, – jo visu uztveru pārāk personiski.
– Tad jau tu droši vien nokļūsi Lordu palātā, – minēja Džailss un apstājās pie kroga. – Domāju, ka mums noderētu kāda pinte alus, pirms atkal atgriežamies kaujas laukā.
– Manuprāt, es šajā krogā vēl nekad neesmu bijis, – sacīja Harijs, skatīdamies uz izkārtni, uz kuras attēlotais brīvprātīgais aicināja viņus iekšā.
– Es arī ne. Bet līdz vēlēšanu dienai man nāksies izstaigāt visus krodziņus, kas atrodas manā vēlēšanu apgabalā. Šādu iestāžu īpašniekiem vienmēr patīk paust savu viedokli.
– Kuram gan gribas kļūt par parlamenta locekli?
– Ja tev jāuzdod šāds jautājums, – atzina Džailss, kad abi iegāja pa durvīm, – tu nekad nesapratīsi, cik aizraujošas trīsas rada pirmsvēlēšanu cīņa, pašas vēlēšanas, pēc tam vietas ieņemšana parlamentā un nozīmīgas lomas spēlēšana neatkarīgi no tā, cik mazu apgabalu pārstāvi. Tas gandrīz līdzinās karošanai. Tikai bez lodēm.
Harijs ieņēma vietu klusā alkovā kroga dziļumā, bet Džailss izvēlējās bāru. Viņš pļāpāja ar bārmeni, kad Harijs bija nolēmis atgriezties, un pievienojās viņam.
– Atvaino, veco zēn! Es nedrīkstu slapstīties pa kaktiem. Man jābūt redzamam visu laiku. Pat tad, ja nolemju mazliet atpūsties.
– Bet es biju cerējis ar tevi pārrunāt dažas konfidenciālas lietas, – sacīja Harijs.
– Tad tev nāksies vienkārši runāt klusākā balsī. Bārmen, divas puspintes rūgtā, lūdzu! – pasūtīja Džailss un tad pievērsās Harijam, lai uzklausītu, kas viņam sakāms.
Laiku pa laikam kāds papliķēja Džailsam pa muguru – ne visi no viņiem bija skaidrā – un ieteica, kā vadīt valsti. Viņš tika uzrunāts visdažādākajos vārdos, sākot ar “ser” un beidzot ar “tu, draņķi”.
– Nu, kā manam māsasdēlam klājas jaunajā skolā? – vaicāja Džailss, kad bija iztukšojis savu glāzi.
– Neizskatās, ka Bīčkrofta viņam patiktu labāk par Svētā Bedas skolu. Es runāju ar direktoru, un viņš pateica tikai to, ka Sebastjans ir ļoti gudrs un viņam gandrīz droši tiks piedāvāta vieta Oksfordā. Puikam joprojām sagādā grūtības atrast draugus.
– Man žēl, ka tā, – sacīja Džailss. – Varbūt viņš gluži vienkārši ir kautrīgs. Kad tu pirmo reizi ieradies Svētā Bedas skolā, arī tevi neviens nemīlēja. – Viņš atkal pievērsās bārmenim: – Vēl divas puspintes, lūdzu.
– Tūdaļ, ser!
– Un kā klājas manai labākajai draudzenei? – vaicāja Džailss.
– Ja tu runā par Džesiku, – teica Harijs, – tev nāksies stāties garā cienītāju rindā. Šo mazo meitenīti mīl pilnīgi visi, sākot no Kleopatras un beidzot ar pastnieku. Tomēr viņa mīl tikai savu tēti.
– Kad tu viņai pateiksi, kurš ir viņas īstais tēvs? – Džailss vaicāja, pieklusinājis balsi.
– Es nemitīgi vaicāju sev to pašu. Un nemaz nevajag atgādināt, ka es tikai radu nākotnes problēmas. Man neviens brīdis neliekas īsti piemērots.
– Tāda īstā brīža nemaz nebūs, – aizrādīja Džailss. – Tikai neatliec to pārāk ilgi, jo vari būt drošs, ka Emma viņai nekad neko neteiks. Un par Sebastjanu varu sacīt, ka viņš noteikti pats ir visu sapratis.
– Kāpēc tu tā saki?
– To mēs šeit nevaram apspriest, – Džailss noteica, kad jau kārtējais potenciālais vēlētājs uzsita viņam pa muguru.
Bārmenis uzlika uz letes divas puspintes. – Deviņi pensi, ser.
Tā kā Harijs bija maksājis par pirmajiem dzērieniem, tad pieņēma, ka tagad būtu kārta maku atdarīt Džailsam.
– Piedod, – teica Džailss, – bet man nav atļauts maksāt.
– Nav atļauts maksāt?
– Nav. Pirmsvēlēšanu kampaņas laikā neviens kandidāts nedrīkst pirkt alkoholiskos dzērienus.
– Ak tā, – bilda Harijs. – Nu es redzu, kāpēc kļūšana par mūsu parlamenta locekli varētu likties kārdinoša.
– Kāds vēl nodomātu, ka es vēlos nopirkt tavu balsi. Tas ir iegājies no vēlēšanu apgabalu reformas laikiem.
– Man nu gan vajadzētu vairāk nekā tikai puspinti, lai es balsotu par tevi! – paziņoja Harijs.
– Runā klusāk, – aizrādīja Džailss. – Ja pat manas māsas vīrs negrasās balsot par mani, tad presei ir pilnas tiesības vaicāt, kāpēc lai vispār kāds to vēlētos darīt.
– Šis noteikti nav piemērots brīdis, lai apspriestu ģimenes lietas. Vai pievienosies mums ar Emmu svētdienas vakariņās?
– Nav ne mazāko cerību. Man svētdien jāierodas uz trim dievkalpojumiem. Un neaizmirsti, ka tā ir pēdējā svētdiena pirms vēlēšanām!
– Ak Dievs! – noteica Harijs. – Vai vēlēšanas ir jau nākamajā ceturtdienā?
– Sasodīts! – izgrūda Džailss. – Ir tāds zelta likums, ka torijam nekad nedrīkst atgādināt par vēlēšanu datumu. Tagad man jāpaļaujas uz Dieva žēlastību, un es joprojām nezinu, kura pusē viņš ir nostājies. Man nāksies svētdien krist ceļos un kaismīgi lūgties, lai vēlēšanu iznākums būtu man labvēlīgs.
– Vai tev patiešām tas viss jādara, lai iegūtu vien dažas papildu balsis?
– Protams, ka jādara, ja tu pārstāvi marginālu vēlēšanu apgabalu. Un neaizmirsti, ka baznīcu apmeklē daudzkārt vairāk cilvēku, nekā jebkad ierodas uz manām politiskajām sanāksmēm.
– Un man likās, ka baznīcai jāpaliek neitrālai.
– Tā tiešām vajadzētu būt. Mācītāji allaž apgalvo, ka par politiku vispār neinteresējas, tomēr līdz nelabumam nopūlas paziņot savai draudzei, par kādu partiju viņi balsos.
– Vai vēlies vēl puspinti? Ja reiz es maksāju…
– Nē. Es nedrīkstu tērēt vēl vairāk laika pļāpāšanai ar tevi. Tu pat neesi no šā vēlēšanu apgabala. Un pat ja būtu, vienalga par mani nebalsotu. – Džailss piecēlās no krēsla, paspieda roku bārmenim un izsteidzās uz ielas. Tur viņš uzsmaidīja jau pirmajam sastaptajam cilvēkam. – Labdien, kungs! Mani sauc Džailss Beringtons, un es ceru, ka nākamās ceturtdienas vēlēšanās varēšu rēķināties ar jūsu atbalstu.
– Es nedzīvoju šajā vēlēšanu apgabalā. Uz vienu dienu esmu ieradies no Birmingemas.
Vēlēšanu dienā Džailsa aģents Grifs Haskinss viņam sacīja, ka ir pārliecināts par vēlētājiem no Bristoles doku apgabala. Viņi cīnīsies par savu kandidātu, jo vēlēsies panākt, lai viņš atkal atgriežas Pārstāvju palātā. Pat tad, ja balsu pārsvars nebūs tik liels. Tomēr viņš nebija pārliecināts, ka Leiboristu partija saņems varas grožus.
Grifam izrādījās taisnība. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit pirmā gada divdesmit septītajā oktobrī trijos naktī tika pasludināts, ka pēc trīskārtējas balsu pārskaitīšanas sers Džailss Beringtons ar četrsimt četrpadsmit balsīm ir ievēlēts parlamentā, kur pārstāvēs Bristoles doku apgabalu.
Kad visi rezultāti bija apkopoti, izrādījās, ka lielu balsu pārsvaru un līdz ar to septiņpadsmit vietas parlamentā ir ieguvusi Konservatīvā parija un Vinstons Čērčils kā šās partijas līderis atkal ieņems premjerministra amatu.
Nākamajā pirmdienā Džailss atgriezās Londonā un ieņēma savu vietu parlamenta Pārstāvju palātā. Varas gaiteņos sačukstējās, ka torijiem nepavisam nav gājis tik veiksmīgi kā cerēts un droši vien nenāksies gaidīt ilgi līdz jaunām vēlēšanām.
Džailss zināja, ka ar tik mazu balsu skaitu, kādu bija ieguvis viņš, vajadzēs ļoti cīnīties par savu politisko nākotni. Ja viņam neizdosies uzvarēt, tas varētu nozīmēt arī to, ka pienākušas beigas viņa darbam parlamentā.
Vienpadsmitā nodaļa
Virssulainis uz sudraba paplātes atnesa Džailsam pasta sūtījumus. Džailss visu ātri izskatīja, kā bija pieradis to darīt katru rītu. Garenās brūnās aploksnes viņš nolika vienā malā, bet baltās kvadrātveidīgās – otrā, lai uzreiz izlasītu. Tajā rītā viņa uzmanību piesaistīja kāda garena balta un plāna aploksne ar Bristoles marku uz tās. Džailss to atvēra.
Viņš izņēma vienu papīra lapu, kas bija adresēta “Visām iesaistītajām personām”. Vēstuli izlasījis, viņš pacēla galvu un uzsmaidīja Virdžīnijai, kura bija pievienojusies viņam pie brokastu galda.
– Jau nākamajā trešdienā viss būs nokārtots, – viņš pavēstīja.
Virdžīnija turpināja lasīt Daily Express un pat neparaudzījās uz Džailsu. Viņa allaž rītu iesāka ar melnas kafijas tasi un tenku sleju, lai zinātu, ko dara viņas draugi un kādas debitantes tajā gadā tiks pie aplidotājiem, bet kurām nav nekādu cerību.
– Kas būs nokārtots? – viņa vaicāja, nepārtraukdama lasīšanu.
– Mammas testamenta lieta.
Virdžīnija piepeši aizmirsa par debitantēm, salocīja laikrakstu un mīļi uzsmaidīja Džailsam. – Pastāsti, mīļais!
– Testamenta atvēršana un nolasīšana notiks Bristolē nā-
kamajā trešdienā. Mēs varam aizbraukt turp jau otrdienas vakarā, pārnakšņot Beringtonholā un nākamajā dienā doties uz nolasīšanu.
– Cikos tā paredzēta?
– Vienpadsmitos no rīta. “Māršala, Beikera un Sidonsa” birojā, – Džailss atbildēja, vēlreiz ieskatījies vēstulē.
– Trusīt, vai tev būtu milzīgi iebildumi, ja mēs brauktu agri trešdienas rītā? Nedomāju, ka spēšu paciest vēl vienu vakaru kopā ar tavu nešpetno māsu un izturēties jauki pret viņu.
Džailss jau grasījās kaut ko sacīt, tomēr pārdomāja. – Protams, mīļotā.
– Pārstāj mani saukt par “mīļoto”, Trusīt! Tas ir tik ļoti nodrāzts vārds.
– Ko esi ieplānojusi šai dienai, dārgā?
– Mana diena būs rosīga, kā jau parasti. Liekas, man tagad vairs nav ne mirkļa atelpas. Šorīt paredzēta kārtējā kleitas uzlaikošana, pēc tam pusdienas kopā ar līgavas māsām, bet vēlāk jātiekas ar ēdiena piegādātājiem. Viņi mani vai beidz nost ar jautājumiem par viesu skaitu!
– Un kādas ir pēdējās aplēses? – vaicāja Džailss.
– No manas puses vairāk par diviem simtiem, simt trīsdesmit no tavējās. Es gribētu nākamajā nedēļā nosūtīt ielūgumus.
– Man nekas nav iebilstams, – atteica Džailss. – Runājot par to… tikko atcerējos, – viņš piebilda. – Es saņēmu apsolījumu, ka drīkstēsim pieņemšanu rīkot apakšnama terasē. Laikam jau man jāuzaicina arī Pārstāvju palātas priekšsēdētājs.
– Protams, Trusīt. Viņš galu galā ir no Konservatīvo partijas.
– Un droši vien arī Etlija kungu, – Džailss piesardzīgi ieminējās.
– Neesmu gan īsti droša, kā tētis reaģēs, ja uz viņa vienīgās meitas kāzām ieradīsies Leiboristu partijas līderis. Man droši vien vajadzēs palūgt, lai viņš uzaicina Čērčila kungu.
Nākamajā trešdienā Džailss savā Jaguar brauca pa Kadagangārdenu un apturēja auto pie mājas, kurā atradās Virdžīnijas dzīvoklis. Viņš piezvanīja pie ārdurvīm un cerēja sagaidīt līgavas uzaicinājumu pievienoties viņai brokastīs.
– Lēdija Virdžīnija vēl nav nākusi lejā, – sacīja virssulainis. – Ja jūs pagaidītu viesistabā, es jums atnestu tasi kafijas un rīta laikrakstus.
– Paldies, Meison, – Džailss pateicās virssulainim, kurš reiz privātā sarunā bija atzinies, ka ir balsojis par leiboristiem.
Džailss iekārtojās ērtā krēslā, un viņam tika piedāvāts izvēlēties Express vai Telegraph. Viņš izlēma par labu Telegraph, jo viņa uzmanību piesaistīja kāds virsraksts pirmajā lappusē. Eizenhauers bija paziņojis, ka atbalstīs prezidentu. Šāds lēmums Džailsu nepārsteidza, lai gan viņam labāk būtu paticis uzzināt, ka ģenerālis paudīs atbalstu republikāņiem. Vēl pavisam nesen nevienam nebija īsti skaidrs, kuras partijas atbalstītājs viņš ir. Gan demokrāti, gan arī republikāņi bija ieinteresēti viņu piesaistīt.
Ik pa brīdim Džailss skatījās pulkstenī, tomēr no Virdžīnijas nebija ne miņas. Kad pulkstenis uz kamīna malas vēstīja, ka pagājusi jau pusstunda, viņš sāka lasīt rakstu septītajā lappusē. Tajā bija teikts, ka Lielbritānija apsverot iespēju izbūvēt savu pirmo automaģistrāli. Lappusēs, kurās tika atspoguļotas norises parlamentā, bija raksts par Korejas karu, kas nonācis strupceļā. Bija publicēta arī Džailsa runa, kurā viņš aicināja ieviest četrdesmit astoņu stundu darba nedēļu un katru stundu, kas pārsniegtu šo limitu, uzskatīt par virsstundu un attiecīgi maksāt par to. Tur bija arī Džailsam neglaimojošs redakcijas komentārs par šo tematu. Viņš pasmaidīja. Galu galā, ko gan citu varēja gaidīt no Telegraph. Brīdī, kad Džailss lasīja par princesi Elizabeti, kura posās janvārī doties jūras ceļojumā uz Āfriku, istabā iesteidzās Virdžīnija.
– Piedod, dārgais, ka liku tev gaidīt! Es nekādi nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā.
Viņš piecēlās un noskūpstīja līgavu uz abiem vaigiem, pakāpās soli atpakaļ un kārtējo reizi nodomāja, ka viņam ir ļoti palaimējies, jo šī skaistā sieviete dāvājusi viņam uzmanību.
– Tu izskaties pasakaini, – viņš uzslavēja, apbrīnodams dzelteno kleitu, kura izcēla sievietes slaido, graciozo augumu. Šo tērpu viņš vēl nebija redzējis ne reizi.
– Uz testamenta atvēršanu varbūt mazliet riskanti ierasties šādā tērpā? – vaicāja Virdžīnija un apgriezās, lai apģērbu labāk varētu novērtēt.
– Nekādā ziņā, – teica Džailss. – Kad tu ienāksi, neviens vairs nespēs domāt par kaut ko citu.
– Cerēsim, ka tā, – sacīja Virdžīnija un ieskatījās savā pulkstenī. – Dievs! Vai tiešām jau ir tik vēls? Laikam būs pareizāk brokastis aizmirst, ja vien vēlamies ierasties laikus. Lai arī mēs jau zinām, kas sacīts tavas mātes testamentā, tomēr būs jārada iespaids, ka tā nepavisam nav.
Pa ceļam uz Bristoli Virdžīnija stāstīja par gatavošanos kāzām un pēdējiem ar to saistītajiem jaunumiem. Džailss jutās nedaudz vīlies, ka līgava neko nejautāja par viņa iepriekšējās dienas runu parlamentā. Bet – ko gan varēja gaidīt, ja tenku slejas autors nebija piedalījies šajā sēdē… Kad viņi bija nokļuvuši uz Lielās Rietumu šosejas, Virdžīnija pateica ko tādu, kas pilnībā piesaistīja Džailsa uzmanību.
– Kad testaments būs nolasīts, mēs vispirms sameklēsim kādu, kurš nomainīs Mārsdenu.
– Bet viņš mūsu ģimenē kalpo jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, – atgādināja Džailss. – Es pat nespēju atcerēties laiku, kad viņa tur nebija.
– Tieši tā arī ir daļa no problēmas. Tu neraizējies, dār-
gais, es esmu pārliecināta, ka pati atradīšu viņam ideālu aizvietotāju.
– Bet…
– Ja reiz tev tik ļoti žēl Mārsdena, viņš vienmēr var dabūt vietu Menorhausā pie manām krustmātēm.
– Bet…
– Un, runājot par aizstāšanu, – Virdžīnija turpināja, – ir īstā reize atcerēties par Džekiju.
– Manu privātsekretāri?
– Pēc manām domām, viņa ir pārāk “privāta”. Es nespēju izlikties, ka man šķiet pieņemama šī modernā tendence, kad padotie sauc priekšnieku kristītajā vārdā. Bez šaubām, tā ir daļa no Leiboristu partijas vienlīdzības teorijas. Man allaž viņai ir jāatgādina, lai sauc mani par lēdiju Virdžīniju.
– Man žēl, – sacīja Džailss. – Viņa vienmēr ir ļoti pieklājīga.
– Ar tevi varbūt, bet vakar, kad es piezvanīju, viņa man lika uzgaidīt. Man! Es neesmu pieradusi to darīt.
– Es viņai pateikšu.
– Ak… lūdzu, nepūlies, – par atvieglojumu Džailsam teica Virdžīnija. – Es negrasos vairs zvanīt uz tavu biroju, kamēr tur būs viņa.
– Vai tas nav mazliet pārspīlēti? Viņa ir augstākās klases darbiniece, un man būs gandrīz neiespējami atrast viņai aizvietotāju.
Virdžīnija pieliecās un noskūpstīja Džailsu uz vaiga. – Ceru, dārgais, ka tieši es būšu tā, kuru ir gandrīz neiespējami aizstāt.
Sidonsa kungs iegāja kabinetā un nejutās pārsteigts, ieraugot, ka visi, kam viņš bija nosūtījis vēstules, ir ieradušies. Viņš apsēdās un pavērās uz cerību pilnajām sejām.
Pirmajā rindā atradās sers Džailss un viņa līgava lēdija Virdžīnija Fenvika, kura dzīvē izskatījās vēl uzkrītošāk nekā fotogrāfijā, ko bija publicējis žurnāls Country Life īsi pēc tam, kad bija izsludināta ziņa par šī pāra saderināšanos. Sidonsa kungs gaidīja brīdi, kad tiks iepazīstināts ar šo lēdiju.
Otrajā rindā tieši aiz viņiem sēdēja Harijs Kliftona kungs un viņa sieva Emma, bet viņai blakus bija māsa Greisa. Advokātam šķita uzjautrinoši, ka Beringtones jaunkundzei kājās bija zilas zeķes.
Holkoma kungs ar kundzi sēdēja trešajā rindā, līdzās mācītājam Donaldsonam un kādai dāmai, kas bija ģērbusies internāta pārzines formastērpā. Pēdējā rindā bija iekārtojušies kalpotāji, kuri Beringtonu ģimenē strādājuši daudzus gadus. Sēdvietu izvēle norādīja uz viņu statusu.
Sidonsa kungs uzbīdīja pusmēness formas brilles uz degungala un atklepojās, tādējādi norādīdams, ka grasās sākt procedūru.
Pāri brillēm viņš paraudzījās uz visiem sanākušajiem un grasījās sacīt ievadvārdus. Nekādas piezīmes viņš nebija sagatavojis, jo šādas procedūras ietilpa viņa ikdienas darbā.
– Dāmas un kungi! – viņš sāka. – Mani sauc Dezmonds Sidonss. Man ir bijusi tā privilēģija pēdējos divdesmit trīs gadus būt par Beringtonu ģimenes advokātu, lai gan sava tēva praksi pārņēmu jau agrāk, bet viņš sadarbojās ar seru Volteru un seru Hugo Beringtoniem… Liekas, esmu novirzījies no temata… – Sidonsa kungs nodomāja, ka lēdijas Virdžīnijas sejas izteiksme liecina par pilnīgu piekrišanu. – Pie manis glabājas lēdijas Elizabetes Beringtones pēdējā griba un testaments, kuru es sagatavoju pēc viņas pieprasījuma un kurš parakstīts divu neatkarīgu liecinieku klātbūtnē. Tālab šis dokuments, – viņš turpināja, turēdams testamentu visiem saskatāmā augstumā, – padara par spēkā neesošiem visus iepriekšējos. Es nekavēšu jūsu laiku ar juridiskajiem terminiem, bet pievērsīšos konkrētiem lēdijas paustiem novēlējumiem. Ja kāds no klātesošajiem vēlāk gribētu detalizēti iepazīties ar pilnu testamenta tekstu, tiekat laipni aicināti. – Sidonsa kungs paraudzījās lejup, pāršķīra lappusi un sakārtoja brilles. Pēc tam viņš turpināja: – Testamentā iekļauti novēlējumi dažiem aizgājējas sirdij tuviem saņēmējiem. Svētā Endrū baznīca, Doktora Barnardo bāreņu nams un slimnīca, kuras mecenāte lēdija Beringtone savā līdzcietībā bija vairāk nekā piecus gadus, līdz pat savai aiziešanai aizsaulē. Minētajām iestādēm tiek piešķirta summa piecu simtu mārciņu apmērā. – Sidonsa kungs atkal sakārtoja brilles. – Tagad pievērsīšos cilvēkiem, kuri daudzu gadu laikā strādājuši Beringtonu ģimenē. Katrs kalpotājs, kura dienesta laiks pārsniedz piecus gadus, saņems summu, kas līdzvērtīga viena gada algai. Virssulainis un saimniecības pārzine, kuri turpina darbu ģimenes īpašumā, saņem piecsimt mārciņas katrs.
Mārsdens nolieca galvu un bez skaņas pateica: – Paldies, milēdij.
– Tagad es pievērsīšos Holkomas kundzei, agrākajai Kliftones kundzei. Viņai tiek novēlēta Viktorijas laikmeta piespraude, kuru lēdija Elizabete valkāja savas meitas kāzu dienā. Un… citēju testamenta tekstu: “Ceru, ka tā viņai atgādinās par daudzajām laimīgajām kopā pavadītajām stundām.”
Meizija pasmaidīja, bet nespēja iedomāties pasākumu, uz kuru varētu ierasties, rotājusies ar tik lielisku juveliermākslas paraugu.
Sidonsa kungs pāršķīra nākamo lappusi un pabīdīja brilles tālāk uz degungala. – “Džesikai Kliftonei, dzimušai Petrovskai, novēlu mana vecātēva iemīļoto Tērnera gleznu. Ticu, ka tā viņai sniegs iedvesmu un palīdzēs noticēt savam talantam un ļaus tam uzplaukt visā pilnībā.”
Džailss pamāja ar galvu. Viņš labi atcerējās šos savas mātes vārdus un paskaidrojumu, kālab viņa vēlas, lai Džesika mantotu Tērnera gleznu.
– “Manam mazdēlam Sebastjanam Arturam Kliftonam,” – Sidonsa kungs turpināja lasīšanu, – “es novēlu piecus tūkstošus mārciņu, kurus viņš saņems, kad būs sasniedzis pilngadību. Tūkstoš deviņi simti sešdesmit pirmā gada devītajā martā.”
Džailss atkal pamāja ar galvu. “Nekādu pārsteigumu,” viņš nodomāja.
– “Manu atlikušo īpašumu, ieskaitot divdesmit divus procentus Beringtonu kuģniecības akciju, kā arī Menorhausu”… – Sidonsa kungs nenoturējās un paraudzījās uz lēdiju Virdžīniju Fenviku, kura jau bija apsēdusies uz pašas krēsla maliņas, – …”novēlu savām mīļajām meitām Emmai un Greisai, lai viņas rīkojas ar to, kā uzskata par piemērotu. Manu Siāmas kaķeni Kleopatru es novēlu lēdijai Virdžīnijai Fenvikai, jo viņām abām ir ļoti daudz kopīga. Abas ir skaistas, labi koptas, uzpūtīgas, viltīgas un manipulatīvas plēsoņas, kuras uzskata, ka visi pārējie uz šās zemes atrodas vienīgi tāpēc, lai viņām kalpotu (ieskaitot arī manu apmāto dēlu). Varu vienīgi cerēt, ka viņš atbrīvosies no šiem burvju valgiem, kamēr vēl nebūs par vēlu.”
Pēc satriektajām sejas izteiksmēm un sačukstēšanās Sidonsa kungam bija pilnīgi skaidrs, ka neviens neko tādu nav gaidījis. Viņš pamanīja, ka vienīgi Kliftona kungs palicis nesatricināmi mierīgs. Toties vārdu “mierīga” nekādi nevarēja attiecināt uz lēdiju Virdžīniju Fenviku, kura kaut ko kaismīgi čukstēja Džailsam ausī.
– Ar šo tiek noslēgta testamenta nolasīšanas procedūra, – sacīja Sidonsa kungs. – Ja jums ir kādi jautājumi, es labprāt atbildēšu.
– Man ir tikai viens jautājums, – ierunājās Džailss. – Cik daudz laika man ir, lai apstrīdētu testamentu?
– Jūs varat iesniegt prasību Augstākajā tiesā nākamo divdesmit astoņu dienu laikā, ser Džails, – paskaidroja Sidonsa kungs, kurš jau bija gaidījis šādu jautājumu tieši no šī cilvēka.
Ja arī kāds uzdeva vēl jautājumus, ne lēdija Virdžīnija, ne Džailss tos nedzirdēja, jo bez neviena vārda izbrāzās no kabineta.
Divpadsmitā nodaļa
– Es darīšu visu, mana dārgā, – viņš sacīja, – tikai, lūdzu, neatsauc mūsu saderināšanos!
– Kā lai es tagad skatos pasaulei acīs? Pēc tā pazemojuma, ko man sagādāja tava māte tavas ģimenes, draugu un pat kalpotāju klātbūtnē?
– Es saprotu, – teica Džailss, – protams, ka saprotu. Taču māte pavisam noteikti nav bijusi pie skaidras saprašanas. Viņa neapjēdza, ko pati dara.
– Tu teici, ka darīsi pilnīgi visu? – pārvaicāja Virdžīnija, spēlēdamās ar savu saderināšanās gredzenu.
– Jebko, mana dārgā.
– Pirmkārt, tev jāatlaiž no darba tava sekretāre. Un viņas vietā pieņemsi kādu, kas būs man pa prātam.
– Uzskati, ka tas jau ir izdarīts, – Džailss pakļāvīgi noteica.
– Un rīt tu norunāsi tikšanos vadošajā advokātu firmā, lai vienotos par testamenta apstrīdēšanu. Ar zobiem un nagiem tu cīnīsies, lai uzvarētu. Lai ko tas arī prasītu un kādas tam būtu sekas.
– Es jau esmu konsultējies ar seru Katbertu Meikinsu.
– Ar zobiem un nagiem, – atkārtoja Virdžīnija.
– Ar zobiem un nagiem, – noteica arī Džailss. – Vai vēl kas?
– Jā. Kad nākamnedēļ sūtīsim ielūgumus kāzu viesiem, tikai es, uzsveru… es viena pati apstiprināšu uzaicināmo personu sarakstu.
– Bet tas nozīmē, ka…
– Jā, nozīmē gan. Es vēlos, lai visi, kas atradās tajā telpā, saprot, ko nozīmē būt atraidītam! – Džailss nolieca galvu. – Ak tā… Nu man kļūst skaidrs, – noteica Virdžīnija un noņēma savu saderināšanās gredzenu. – Kad teici, ka darīsi jebko, tu to nemaz nedomāji nopietni.
– Dārgā, es to sacīju patiešām nopietni. Es piekrītu, ka tu vienpersoniski izlemsi, kurš nāks uz mūsu kāzām.
– Un visbeidzot, – turpināja Virdžīnija, – tu Sidonsa kungam dosi rīkojumu sagādāt tiesas lēmumu, kas nosaka visu Kliftonu ģimenes locekļu izlikšanu no Beringtonholas.
– Kur tad viņi dzīvos?
– Nolādēts, mani ne mazākajā mērā neinteresē, kur viņi dzīvos! – atcirta Virdžīnija. – Beidzot ir pienācis laiks izlemt, vai atlikušo dzīvi tu vēlies pavadīt kopā ar mani vai kopā ar viņiem!
– Es vēlos pavadīt savu atlikušo dzīvi kopā ar tevi, – atbildēja Džailss.
– Tātad tas nu būtu nokārtots, Trusīt, – noteica Virdžīnija, uzlika saderināšanās gredzenu atpakaļ pirkstā un sāka pogāt vaļā kleitu.
Harijs lasīja The Times, un Emma – Telegraph, kad iezvanījās telefons. Atvērās durvis, un brokastu telpā ienāca Denbijs.
– Zvana jūsu izdevējs Kolinsa kungs, ser. Viņš vaicāja, vai varētu pārmīt kādu vārdu ar jums.
– Ļoti šaubos, ka viņš to pateica šādiem vārdiem, – Harijs sacīja un salocīja laikrakstu.
Emma bija tik ļoti aizrāvusies ar raksta lasīšanu, ka īsti pat nepacēla galvu, kad vīrs izgāja no istabas. Kad viņš atgriezās, Emma jau bija tikusi līdz publikācijas beigām.
– Billijam ir zvanījuši no lielākās daļas nacionālo laikrakstu, kā arī no BBC, – Harijs pavēstīja. – Viņi vaicā, vai es gribot nākt klajā ar paziņojumu.
– Ko tu sacīji?
– Bez komentāriem. Pateicu viņam, ka nav nepieciešams pieliet eļļu ugunij, kura jau tā kvēl pilnās liesmās.
– Nespēju iedomāties, ka Billijam Kolinsam tā šķita laba atbilde, – sacīja Emma. – Viņu interesē tikai grāmatu pārdošana.
– Viņš neko citu nemaz nebija gaidījis un nežēlojas. Vien pavēstīja, ka grāmatas trešo izlaidumu mīkstajos vākos nogādās veikalos nākamās nedēļas sākumā.
– Vai vēlies dzirdēt, kā to atreferē Telegraph?
– Vai man būtu jāgrib? – atvaicāja Harijs un apsēdās pie brokastu galda.
Emma izlikās nedzirdējusi vīra piezīmi un sāka lasīt balsī: – “Vakar notika parlamenta apakšpalātas locekļa sera Džailsa Beringtona un lēdijas Virdžīnijas Fenvikas, devītā Fenvikas grāfa vienīgās meitas, laulības. Līgavai mugurā bija kleita, ko radījis Normens…”
– Vismaz to man aiztaupi!
Emma izlaida pāris rindkopas. – “Uz ceremoniju Vestminsterā Svētās Mārgaretas baznīcā ieradās četri simti viesu. To vadīja svētaistēvs Džordžs Heistingss, Riponas bīskaps. Svinību saviesīgā daļa notika parlamenta ēkas terasē. Viesu vidū bija arī Viņas augstība princese Mārgareta, grāfs Mountbatens no Birmas, augsti godājamais Klements Etlijs, opozīcijas līderis, tāpat apakšnama priekšsēdētājs Viljams Morisona kungs un daudzi citi. Viesu saraksts ir patiesi interesanta lasāmviela, tomēr daudz aizraujošāk ir uzzināt vārdus tiem cilvēkiem, kuri nebija ieradušies vai nu tālab, ka nesaņēma ielūgumus, vai arī tālab, ka gluži vienkārši nevēlējās šo pasākumu pagodināt ar savu klātbūtni. No Beringtonu ģimenes, atskaitot pašu seru Džailsu Beringtonu, viesu sarakstā nebija neviena. Viņa māsu Greisas Beringtones jaunkundzes un Emmas Kliftones kundzes, kā arī viņa māsas vīra, populārā rakstnieka Harija Kliftona kunga, neierašanās tomēr paliek noslēpumā tīta. Jo īpaši pēc tam, kad vēl gluži nesen Kliftona kungs bija paziņojis, ka būs sera Džailsa vedējs kāzās.”
– Kurš tad bija vedējs? – vaicāja Harijs.
– Doktors Eldžernons Dīkinss no Beliolas koledžas Oksfordā.
– Mīļais Dīkinss, – noteica Harijs. – Izcila izvēle. Viņš noteikti ieradās precīzi noteiktajā laikā, un nebija pat domājams, ka viņš varētu būt nevietā nolicis laulību gredzenus. Vai rakstā ir vēl kaut kas?
– Diemžēl ir gan. “Jo dīvaināk tas liekas tāpēc, ka pirms sešiem gadiem, kad Lordu palātā tika izskatīta lieta “Beringtons pret Kliftonu”, kurā bija jānoteic, kam pienākas mantot Beringtonu ģimenes titulu un dzimtas īpašumus, likās, ka starp seru Džailsu Beringtonu un Hariju Kliftona kungu valda visbrīnišķīgākā saskaņa. Kad tika izlemts par labu seram Džailsam, viņi likās patiešām apmierināti. Laimīgais pāris,” – Emma turpināja, – “medusmēnesi pavadīs sera Džailsa villā Toskānā.”
– Tas jau ir par traku, – noteica Emma un pacēla galvu. – Villa tika novēlēta man un Greisai, lai rīkojamies ar to pēc saviem ieskatiem.
– Valdies, Emma! – sacīja Harijs. – Tu piekriti, ka Džailss izmanto villu apmaiņā pret atļauju mums ievākties Menorhausā, un tā būs līdz brīdim, kad tiesa izlems, cik likumīgs bijis testaments. Vai ne?
– Nē, pats labākais vēl tikai būs. “Pašlaik izskatās, ka ģimenē pēc lēdijas Elizabetes, sera Džailsa mātes, nāves radusies pamatīga plaisa. Lēdijas Beringtones atstātajā testamentā redzams, ka lielāko sava īpašuma daļu viņa atstājusi divām meitām Emmai un Greisai, savukārt vienīgajam dēlam nav novēlējusi pilnīgi neko. Sers Džailss ir nolēmis likumīgā kārtā apstrīdēt šo testamentu, un lietas izskatīšana paredzēta Augstākajā tiesā nākamajā mēnesī.” Tas ir viss. Un Times?
– Daudz atturīgāks. Tikai fakti, nekādu pieņēmumu. Billijs sacīja, ka Mail un Express pirmajās lapās ir ievietota Kleopatras fotogrāfija un Mirror rakstam dots nosaukums “Kaķeņu cīņas”.
– Kā gan viss nonāca tik tālu? – vaicāja Emma. – Es nespēju saprast to, kā Džailss pieļāva, lai tā sieviete panāk, ka viņa paša ģimene netiek aicināta uz kāzām!
– Tas nav saprotams arī man, – piekrita Harijs. – Bet es nekad arī neesmu sapratis, kā Velsas princis spēja atteikties no troņa šķirtas amerikānietes dēļ… Domāju, ka tavai mātei bija taisnība, kad viņa sacīja, ka Džailsu tā sieviete ir gluži vienkārši apstulbinājusi.
– Ja mana māte gribētu, lai šķiros no tevis, – atzinās Emma, – es nepakļautos viņas varai. – Viņa mīļi uzsmaidīja Harijam. – Tāpēc zināmā mērā jūtu līdzi savam brālim.
Nākamajās divās nedēļās sera Džailsa un viņa sievas lēdijas Virdžīnijas fotogrāfijas no viņu medusmēneša Toskānā parādījās lielākajā daļā nacionālo laikrakstu.
Harija jaunākais romāns “Spēcīgāks par zobenu” tika laists klajā dienā, kad Beringtoni atgriezās no Itālijas. Nākamajā dienā fotogrāfijas parādījās gandrīz visu laikrakstu pirmajās lappusēs. To nebija vienīgi The Times.
Laimīgais pāris no vilciena izkāpa Vaterlo stacijā, un pa ceļam uz automašīnu viņiem bija jāiet garām V. H. Smita grāmatu veikalam. Plašajā skatlogā daudzskaitlīgi bija izlikta tikai viena nosaukuma grāmatas. Pēc nedēļas “Spēcīgāks par zobenu” iekļuva pārdotāko grāmatu sarakstā un palika tur līdz pat noliktajai tiesas prāvas dienai.
Harijam atlika vien secināt, ka neviens neprot reklamēt grāmatas labāk par Billiju Kolinsu.
Trīspadsmitā nodaļa
Vienā jautājumā Emma un Harijs panāca pilnīgu vienprātību. Abi uzskatīja, ka gudrāk būtu piekrist, lai lietu izskata viens tiesnesis slēgtā sēdē, nekā uzņemties risku un paļauties uz zvērināto žūrijas neparedzamajiem spriedumiem, kā arī pakļaut sevi nemitīgiem preses uzbrukumiem. Šās lietas izskatīšana nonāca godājamā Augstākās tiesas tiesneša Kemerona rokās. Abi advokāti apliecināja saviem klientiem, ka viņš ir krietns un gudrs cilvēks un šīs īpašības viņam piemīt vienādā mērā.
Lai gan preses pārstāvji lielā skaitā spietoja pie sestās tiesas zāles, vienīgie izteikumi, ko viņiem izdevās dzirdēt kā no vienas, tā otras lietā iesaistītās puses, bija “labrīt” un “uz redzēšanos”.
Džailsu pārstāvēja karaļa ieceltais advokāts sers Katberts Meikinss, savukārt Emma un Greisa bija izvēlējušās karaļa iecelto advokātu Saimonu Todu. Tiesa gan, Greisa bija paziņojusi, ka lietas izskatīšanas prāvās nepiedalīsies, jo viņai veicami daudzkārt svarīgāki darbi.
– Piemēram, kādi? – vaicāja Emma.
– Piemēram, gudru bērnu mācīšana, kas man liekas interesantāka nekā bērnišķīgu pieaugušo strīdu uzklausīšana. Ja tas būtu manā varā, es gluži vienkārši jūs abus sasistu kopā ar pierēm. – Un tas bija viņas pēdējais komentārs šajā lietā.
Kad pulkstenis aiz tiesneša krēsla pirmajā lietas izskatīšanas dienā dimdināja pirmo no desmit reizēm, zālē ienāca tiesnesis Kemerons. Abi karaļa ieceltie advokāti piecēlās kājās un godbijīgi paklanījās viņa augstībai tiesnesim; tāpat rīkojās arī pārējie klātesošie. Atbildējis cieņas apliecinājumam, viņš apsēdās ādas krēslā ar augstu atzveltni, aiz kura pie sienas bija piestiprināts karaliskais ģerbonis. Tiesnesis sakārtoja parūku, atvēra viņam priekšā nolikto biezo, sarkano mapi un iedzēra ūdens malku. Pēc tam viņš vērsās pie abām lietā iesaistītajām pusēm.
– Dāmas un kungi! – viņš sacīja. – Mans pienākums ir uzklausīt abu pušu advokātu paustos argumentus, izvērtēt liecinieku teikto un izlemt, kādi likuma punkti piemērojami izskatāmajā lietā. Man jāsāk ar jautājumu, ko uzdošu gan prasītāja, gan atbildētāja advokātam. Vai tika darīts pilnīgi viss, lai mēģinātu panākt izlīgumu bez tiesas iesaistīšanās?
Sers Katberts Meikinss lēnām piecēlās no savas vietas un pirms vēršanās pie tiesas sakārtoja sava garā melnā tērpa baltās apkakles stūrus. – Es runāju abu pušu vārdā, kad apgalvoju, ka diemžēl, milord, tas nebija iespējams.
– Tādā gadījumā, ser Katbert, sāksim lietas izskatīšanu ar jūsu paziņojumu.
– Kā jums labpatīk, jūsu godība. Šajā lietā es pārstāvu prasītāju seru Džailsu Beringtonu. Milord, jautājums ir par to, cik likumīgs ir testaments, un par to, vai tiešām nelaiķe lēdija Elizabete Beringtone bija pie skaidra prāta, kad parakstīja tik garu un komplicētu dokumentu tikai dažas stundas pirms savas aiziešanas. Es, milord, atļaušos izteikt pieņēmumu, ka šī vārgā un slimības nomocītā sieviete nebija tādā stāvoklī, lai izdarītu tik nopietnu lēmumu, kas ietekmē daudzu cilvēku dzīvi. Es uzrādīšu arī lēdijas Beringtones iepriekšējo testamentu, kas tapis apmēram divpadsmit mēnešus pirms viņas nāves, kad viņa bija pie labas veselības un viņai bija pietiekami daudz laika, lai apsvērtu savu rīcību. Un visbeidzot, milord, es vēlētos aicināt savu pirmo liecinieku, Maiklu Pima kungu.
Tiesas zālē ienāca sirms eleganti ģērbies gara auguma vīrietis. Vēl neieņēmis lieciniekiem atvēlēto vietu, viņš paguva radīt tieši tik cienījama un uzticama cilvēka iespaidu, uz kādu bija cerējis advokāts Katberts Meikinss.
Pēc tam, kad liecinieks bija nodevis zvērestu, sers Katberts viņam laipni uzsmaidīja.
– Pima kungs, lūdzu, nosauciet savu vārdu un nodarbošanos, lai to var ierakstīt tiesas sēdes materiālos!
– Mani sauc Maikls Pims, un es esmu galvenais ķirurgs Londonas Gaja slimnīcā.
– Cik ilgi jūs tur strādājat?
– Sešpadsmit gadus.
– Tātad jūs esat cilvēks ar lielu pieredzi savā darbības jomā. Patiešām, mēs varam sacīt, ka…
– Ser Katbert, es pieņemu jūsu apgalvojumu, ka Pima kungs ir savas jomas eksperts. Tagad pietiks par to, turpiniet, – sacīja tiesnesis.
– Pima kungs, – ātri atguvies, advokāts atkal vērsās pie liecinieka, – vai jūs, lūdzu, varētu tiesai pastāstīt, ko nākas izciest pacientam pēdējās dzīves nedēļās, ja šo cilvēku nomoka tik smaga slimība kā vēzis, kas sagādā ārkārtīgas sāpes un neticami novājina organismu?
– Protams, iespējamas dažādas nianses, tomēr kopumā jāteic, ka vairums pacientu šādos gadījumos tikai daļēji ir pie apziņas vai pat atrodas pilnīgā bezsamaņā. Nomoda mirkļos viņi parasti apzinās, ka vada savas dzīves pēdējos mirkļus, bet citādi ir pilnīgi iespējams, ka viņi zaudē jebkādu saikni ar realitāti.
– Vai, jūsuprāt, šādā stāvoklī esošam pacientam ir pa spēkam pieņemt ļoti svarīgus lēmumus, piemēram, tādus kā testamenta sastādīšana un parakstīšana?
– Uzskatu, ka nē, – atbildēja Pims. – Ja man nepieciešams, lai pacients paraksta dokumentu, kurā apstiprina, ka piekrīt tādām vai citādām medicīniskām manipulācijām, es allaž rūpējos, lai tas notiek pirms tam, kad slimnieka stāvoklis kļuvis kritisks.
– Milord, man vairāk jautājumu nav, – sacīja sers Katberts un apsēdās savā vietā.
– Pima kungs, – ierunājās tiesnesis un paliecās uz priekšu, – vai jūs apgalvojat, ka nekādu izņēmumu šādos gadījumos nevar būt?
– Izņēmumi tikai apstiprina likumu, milord.
– Tā tas ir, – piekrita tiesnesis. Viņš pievērsās Toda kungam un vaicāja: – Vai jums būs kādi jautājumi lieciniekam?
– Katrā ziņā, milord, – atbildēja advokāts Tods un piecēlās no savas vietas. – Pima kungs, vai jūsu un lēdijas Elizabetes Beringtones ceļi kādreiz ir krustojušies? Profesionālā vai sociālā ziņā?
– Nē, bet…
– Tātad jums nav bijis iespējams izstudēt viņas slimības vēsturi?
– Protams, ka nē. Viņa nebija mana paciente, tātad šāda pētīšana būtu pretrunā ar Medicīnas padomes iedibināto kārtību un noteikumiem.
– Tātad jūs ne reizi neesat sastapis lēdiju Beringtoni un nepārzināt viņas slimības vēsturi?
– Tā tas ir, ser.
– Tātad, Pima kungs, ir pilnībā iespējams, ka tieši viņa ir šāds izņēmums, kurš apstiprina likumu?
– Iespējami, taču augstākajā mērā neticami.
– Man vairs nav jautājumu, milord.
Sers Tods apsēdās, un sera Katberta sejā parādījās smaids.
– Ser Katbert, vai aicināsiet vēl kādus lieciniekus ekspertus? – vaicāja tiesnesis.
– Nē, milord. Domāju, ka būtisko es esmu parādījis. Tur-
klāt tajā dokumentu komplektā, kuru jums iesniedzu, ir vēl triju profesionālu ekspertu liecības. Ja jums, milord, vai Toda kungam rastos vēlēšanās viņus redzēt šajā tiesas zālē, viņi ir gatavi ierasties.
– Labi, ser Katbert. Es esmu izlasījis visus trīs liecinieku ziņojumu. Tie visi apstiprina Pima kunga sacīto. Toda kungs, vai vēlaties uzaicināt visus šos trīs lieciniekus vai varbūt kādu vienu no viņiem?
– Milord, tas nebūs nepieciešams, – atteica Tods. – Lai gan… Varbūt kāds no viņiem personīgi pazina lēdiju Beringtoni vai arī pārzina viņas slimības vēsturi?
Tiesnesis paraudzījās uz advokātu Katbertu Meikinsu, kurš papurināja galvu. – Vairāk liecinieku man nav, milord.
– Tad jūs varat uzaicināt savu pirmo liecinieku, Toda kungs, – atvēlēja tiesnesis.
– Paldies, milord. Es izsaucu Kenetu Lengbornu.
Šis cilvēks bija pilnīgs pretstats Pima kungam. Augumā nepadevies, turklāt viņa vestei trūka pāris pogu, kas lika domāt, ka viņš nesen pieņēmies svarā vai arī ir vecpuisis. Un pat tās dažas matu šķipsnas, kuras vēl bija palikušas uz viņa galvas, izskatījās tik nekoptas, it kā nekad nebūtu pazinušas ķemmes pieskārienus.
– Nosauciet, lūdzu, savu vārdu un nodarbošanos!
– Mani sauc Kenets Lengborns, un es esmu Bristoles Karaliskās slimnīcas galvenais ķirurgs.
– Cik ilgi jūs tur strādājat, Lengborna kungs?
– Deviņus gadus.
– Vai jūs bijāt lēdijas Beringtones ārsts, kamēr viņa atradās Bristoles Karaliskajā slimnīcā?
– Jā. Pie manis viņu nosūtīja doktors Reibērns, viņas ģimenes ārsts.
– Vai man ir taisnība, kad saku, ka jūs pēc vairāku analīžu rezultātu saņemšanas apstiprinājāt lēdijas Beringtones ģimenes ārsta noteikto diagnozi, proti, krūts vēzis? Kā arī informējāt pacienti, ka viņas dzīve ilgs vairs tikai dažas nedēļas?
– Jā, pacientu informēšana par prognozēm ir viens no ķirurga darba neapskaužamajiem uzdevumiem. Vēl grūtāk ir tad, ja šāds pacients ir arī sens draugs.
– Vai jūs varat pastāstīt viņa godībai, kā lēdija Beringtone uzņēma šīs ziņas?
– Stoiski. Tas būtu vārds, kādu es izvēlētos, lai raksturotu viņas reakciju. Pieņēmusi savu likteni, viņa nolēma, ka vēl ir paveicams kaut kas svarīgs un nedrīkst zaudēt ne mirkli laika.
– Lengborna kungs, viņai taču noteikti vajadzēja būt nepārejošo sāpju nomocītai un arī miegainai saņemto medicīnisko preparātu iespaidā.
– Jā, viņa ilgstoši atradās miegā, taču, kad bija nomodā, viņa lieliski spēja lasīt The Times. Kad pie viņas ieradās apmeklētāji, tieši viņi aizgāja noguruši.
– Kā jūs to skaidrojat, Lengborna kungs?
– Es to nevaru izskaidrot. Vienīgi varu sacīt, ka ir patiešām apbrīnojama cilvēku reakcija pēc tam, kad viņi uzzinājuši letālu diagnozi un samierinājušies ar to.
– Tā kā lieliski pārzināt lēdijas Beringtones slimības vēsturi, vai varat sacīt, ka lēdija Beringtone bija pilnīgi rīcībspējīga un viņas spriestspējas atbilda tādām, lai varētu iedziļināties komplicēta juridiska dokumenta… konkrēti runājot, testamenta finesēs un, esot pie pilnas apziņas, to parakstīt?
– Neredzu ne mazāko iemeslu, kālab tā nevarētu būt. Slimnīcā pavadītajā laikā viņa uzrakstīja vairākas vēstules un aicināja mani būt par liecinieku, kad viņa advokāta klātbūtnē parakstīja savu testamentu.
– Vai šādus uzdevumus jums nākas uzņemties regulāri?
– Es to daru tikai tādos gadījumos, kad esmu pilnībā pārliecināts, ka pacients ir pie skaidras apziņas un nešaubīgi saprot, kādu dokumentu paraksta. Citādi es no šāda uzdevuma atteiktos.
– Un šajā konkrētajā gadījumā jūs bijāt pilnībā apmierināts ar lēdijas Beringtones garīgo stabilitāti un redzējāt, ka viņa skaidri un nepārprotami apzinās, ko dara?
– Jā, tieši tā.
– Milord, man vairs nav jautājumu šim lieciniekam.
– Ser Katbert, vai vēlaties iztaujāt šo liecinieku?
– Man ir tikai viens jautājums, milord, – atteica sers Katberts. – Lengborna kungs, cik ilgi lēdija Beringtone nodzīvoja pēc tam, kad bijāt apliecinājis viņas parakstu testamentā?
– Viņa nomira tās pašas dienas naktī.
– Tās paša dienas naktī, – atkārtoja sers Katberts. – Tātad runa bija par stundām?
– Jā.
– Vairāk jautājumu nav, milord.
– Vai aicināsiet jūsu nākamo liecinieku, Toda kungs?
– Jā, milord. Dezmonds Sidonss.
Advokāts ienāca zālē tik pārliecināti, it kā būtu izgājis uz sava nama lieveņa, un zvērestu nodeva tik droši, it kā būtu šajā lietā īsts profesionālis.
– Lūdzu, vai nosauksiet savu vārdu un nodarbošanos?
– Mani sauc Dezmonds Sidonss. Es esmu advokātu firmas “Māršals, Beikers un Sidonss” vecākais partneris. Beringtonu ģimenes advokāts es esmu jau divdesmit trīs gadus.
– Sākšu ar to, Sidonsa kungs, ka vaicāšu jums, vai jūs noformējāt lēdijas Beringtones iepriekšējo testamentu, kurš, kā apgalvo sers Džailss, ir īstais un vienīgais lēdijas Beringtones testaments.
– Jā, to noformēju es.
– Pirms cik ilga laika tas notika?
– Mazliet vairāk nekā gadu pirms lēdijas Beringtones nāves.
– Un vēlāk lēdija Beringtone sazinājās ar jums, lai pavēstītu, ka grasās rakstīt citu novēlējumu?
– Jā, ser, tā patiešām bija. Tikai dažas dienas pirms viņas nāves.
– Un kā šis jaunais testaments, kurš tagad ir strīda objekts, atšķīrās no tā, ko bijāt noformējis pirms gada?
– Visi novēlējumi labdarībai, apkalpojošajam personālam, mazbērniem un viņas draugiem palika nemainīgi. Jāteic, ka testamentā parādījās tikai viena būtiska atšķirība.
– Un tā būtu, Sidonsa kungs?
– Hārviju īpašuma lielākā daļa vairs netika novēlēta seram Džailsam, lēdijas Beringtones dēlam, bet gan viņas abām meitām Emmai, Harija Kliftona laulātajai draudzenei, un Greisai Beringtones jaunkundzei.
– Pilnīgas skaidrības labad es vaicāju, – sacīja Toda kungs, – vai, izņemot šo vienu atšķirību, patiešām būtisko atšķirību, iepriekš noformētais dokuments palicis nemainīts?
– Tieši tā, advokāta kungs.
– Kā jūs raksturotu lēdijas Beringtones gara spējas brīdī, kad viņa lūdza, lai maināt šo testamenta punktu?
– Milord, es iebilstu! – iesaucās sers Katberts un pielēca kājās. – Kā gan Sidonsa kungs var dot vērtējumu par lēdijas Beringtones gara spējām? Viņš taču ir advokāts, nevis psihiatrs!
– Piekrītu, – sacīja tiesnesis, – taču Sidonsa kungs lēdiju Beringtoni pazina divdesmit trīs gadus, tādēļ man būtu interesanti uzzināt viņa viedokli.
– Viņa bija ļoti nogurusi, – sacīja Sidonss, – un, lai izteiktos, viņai bija nepieciešams daudz vairāk laika nekā iepriekš. Taču viņa pilnīgi skaidri pauda vēlēšanos, lai ātri tiktu sastādīts jauns testaments.
– Ātri? Tas ir jūsu izvēlēts vārds? Vai arī tā sacīja viņa?
– Tā sacīja viņa, milord. Viņa bieži man aizrādīja, ka pietiktu ar vienu teikumu, kur es rakstīju veselu rindkopu.
– Tātad jūs ātri sagatavojāt jauno testamentu?
– Protams. Jo apzinājos, ka laiks nav mūsu sabiedrotais.
– Vai jūs bijāt klāt, kad liecinieki apstiprināja testamenta īstumu?
– Jā, es biju tur klāt. Liecinieki bija Lengborna kungs un nodaļas pārzine Ramboldas jaunkundze.
– Un jūs joprojām bijāt pārliecināts, ka lēdija Beringtone skaidri apzinās savu rīcību un saprot, kādu dokumentu paraksta?
– Vairāk nekā pārliecināts, – Sidonss strikti apstiprināja. – Pretējā gadījumā es nemaz nebūtu tiesīgs šo procedūru virzīt.
– Taisnība. Vairāk man jautājumu nav, milord, – sacīja Toda kungs.
– Liecinieks ir jūsu rīcībā, ser Katbert.
– Paldies, milord. Sidonsa kungs, jūs sacījāt tiesai, ka izjutāt manāmu spiedienu, jo jaunajam testamentam bija jātop sagatavotam un parakstītam steidzamā kārtā. Un šā iemesla pēc jūs to noformējāt “ātri”, lietojot jūsu paša izmantoto vārdu.
– Jā, Lenghorna kungs mani informēja, ka lēdijai Beringtonei vairs daudz laika nav atlicis.
– Tātad ir pašsaprotami pieņemt, ka darījāt visu, kas ir jūsu spēkos, lai paātrinātu testamenta pārrakstīšanas procesu.
– Man nebija lielas izvēles.
– Par to es nešaubos, Sidonsa kungs. Vai drīkstu vaicāt, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai noformētu iepriekšējo testamentu? To, kuru mans klients uzskata par vienīgo vērā ņemamo lēdijas Beringtones testamentu?
Sidonss mirkli svārstījās, bet tad sacīja: – Trīs, iespējams pat četri mēneši.
– Un to laikā jūs, neapšaubāmi, regulāri konsultējāties ar lēdiju Beringtoni?
– Jā, viņa bija cilvēks, kas detaļām pievērš ļoti lielu uzmanību.
– Tā noteikti bija, esmu par to pilnīgi pārliecināts. Tomēr pēdējā testamenta detaļu apdomāšanai viņai nebija daudz laika. Piecas dienas, ja runājam precīzi.
– Jā, tomēr neaizmirsīsim, ka…
– Un pēdējā dienā viņa vien parakstīja šo testamentu. Tas bija pavisam īss laika sprīdis. Vai tā?
– Jā, domāju, ka tā var sacīt.
Sers Katberts pagriezās pret tiesas ierēdni. – Esiet tik laipns un pasniedziet Sidonsa kungam abus lēdijas Beringtones testamentus!
Advokāts nogaidīja, līdz abi dokumenti bija iedoti lieciniekam, un tad turpināja iztaujāšanu.
– Vai piekritīsiet man, ja sacīšu, ka lēdijas Beringtones paraksts uz pirmā testamenta ir daudz skaidrāk salasāms un drošākas rokas rakstīts, nekā “īsajā laika sprīdī” uzvilktais? Patiesībā ir pat grūti noticēt, ka abi paraksti tapuši ar vienas un tās pašas personas roku.
– Vai jūs, ser Katbert, vēlaties norādīt, ka otro testamentu nemaz nav parakstījusi lēdija Beringtone?
– Nekādā ziņā, milord! Es vienīgi vēlos norādīt, ka viņai nav bijis ne jausmas par to, kādu dokumentu viņa paraksta.
– Sidonsa kungs, – sers Katberts turpināja, pievērsies advokātam, kurš nu jau ar abām rokām bija pieķēries pie liecinieka nodalījuma malas, – kad bijāt pabeidzis sasteigtā testamenta noformēšanu, vai jūs iepazīstinājāt lēdiju Beringtoni ar visām tā klauzulām, ar citu pēc citas?
– Nē, to es nedarīju. Galu galā testamentā bija tikai viena vienīga būtiska atšķirība, kas nesakrita ar iepriekšējā testamenta tekstu.
– Ja jūs lēdiju Beringtoni neiepazīstinājāt ar visām klauzulām, ļaujot izlasīt citu pēc citas, tad, Sidonsa kungs, mums atliek vien paļauties uz jūsu vārdiem.
– Milord, tas nu ir patiešām ārkārtējs apgalvojums! – iejaucās advokāts Tods, kurš bija pielēcis kājās. – Sidonsa kungam bijusi gara un nevainojama profesionālā karjera. Viņš nav pelnījis šādu apkaunojošu attieksmi.
– Piekrītu jums, Toda kungs, – sacīja tiesnesis. – Ser Katbert, jūs šo paziņojumu anulēsiet.
– Es atvainojos, milord, – teica sers Katberts un viegli paklanījās tiesnesim, bet pēc tam atkal pievērsās lieciniekam. – Sidonsa kungs, kurš ierosināja pirmā testamenta visās trīsdesmit sešās lappusēs atzīmēt iniciāļus “E. B.”?
– Domāju, ka tas bija mans ierosinājums, – atbildēja Sidonss, mazliet uztraucies.
– Tomēr jūs neuzstājāt, lai šī stingrā procedūra tiktu ievērota otrajā gadījumā, kad testaments tika noformēts steidzamā kārtā?
– Man nelikās, ka tas ir nepieciešams. Kā jau sacīju, tekstā bija ieviesta tikai viena būtiska atšķirība.
– Un kurā lappusē mēs varam skatīt šo būtisko atšķirību, Sidonsa kungs?
Sidonss pāršķirstīja testamentu un pasmaidīja. – Divdesmit pirmajā lappusē, septītajā klauzulā.
– Jā gan. Tā ir man tepat acu priekšā, – noteica sers Katberts. – Tomēr es nekur neredzu iniciāļus “E. B.”. To nav ne lappuses apakšā, ne arī pie jau pieminētās klauzulas. Varbūt, ka lēdija Beringtone bija pārāk novārgusi un viņai pietrūka spēka diviem parakstiem vienā dienā?
Izskatījās, ka Sidonss vēlas iebilst, tomēr viņš neko neteica.
– Sakiet, Sidonsa kungs, cik daudzas reizes savas garās un ievērojamās advokāta karjeras laikā jūs neesat ieteicis saviem klientiem uz katras testamenta lappuses uzrakstīt iniciāļus?
Tā kā Sidonss neatbildēja, sers Katberts vispirms paraudzījās uz advokātu Todu, tad uz tiesnesi un pēc tam viņa skatiens atgriezās pie liecinieka. – Ser, es joprojām gaidu.
Pagalam izmisis, Sidonss paraudzījās augšup un ātri izgrūda: – Jūsu godība, ja jūs izlasītu vēstuli, kuru lēdija Beringtone ir adresējusi jums, tad varbūt jums būtu vieglāk izspriest, vai viņa patiešām apzinājās savu rīcību.
– Vēstuli? – pārvaicāja tiesnesis. Izskatījās, ka viņš īsti nesaprot, par ko ir runa. – Par šādu vēstuli man nekas nav zināms. Šās lietas dokumentos, kas man pieejami, tās noteikti nav. Vai jums ir zināms par šādas vēstules eksistenci, ser Katbert?
– Šī ir pirmā reize, kad par tādu dzirdu, milord. Esmu tikpat lielā neziņā kā jūs.
– Tas ir tādēļ, – Sidonss turpināja, – ka man to iedeva tikai šajā rītā un man nebija laika pat brīdināt Toda kungu par šādas vēstules esamību.
– Par ko jūs tagad runājat, kungs? – jautāja tiesnesis.
Visu klātesošo acis bija pievērstas Sidonsam. Viņš izņēma vēstuli no žaketes iekškabatas un turēja to paceltu gaisā, it kā aploksni grasītos aprīt liesmas. – Lūk, aploksne, kas man tika iedota šajā rītā, milord.
– Kurš jums to iedeva, Sidons? – tiesnesis bargi vaicāja.
– Harijs Kliftona kungs. Viņš man pastāstīja, ka lēdija Beringtone viņam to iedeva vien dažas stundas pirms nāves.
– Vai esat aploksni atvēris, Sidonsa kungs?
– Nē, es to neesmu atvēris. Tā ir adresēta jums. Tiesnesim, kurš izskata lietu.
– Saprotu, – noteica tiesnesis. – Toda kungs un ser Katbert, esiet tik laipni un sekojiet man uz kabinetu!
– Šī ir savāda lieta, kungi, – atzina tiesnesis, kad bija nolicis aploksni uz sava galda iepretī abiem advokātiem. – Ņemot vērā apstākļus, es atzīstos, ka nezinu, kāds būtu pareizākais rīcības virziens.
– Mēs abi, – ierunājās Toda kungs, – varētu iesniegt prasību šo vēstuli neatzīt par vērā ņemamu pierādījumu.
– Piekrītu, – apstiprināja sers Katberts, – bet… sasodīts, lai mēs esam nolādēti, ja tā darīsim! Un… lai mēs esam nolādēti, ja tā nerīkosimies! Tagad, kad šī vēstule ir nonākusi tiesā… lai kādas izmaiņas tā rosinātu jebkuras puses pārsvaram, visādā ziņā būs pamatots iemesls pārsūdzēšanai.
– Diemžēl tieši tā varētu būt, – sacīja tiesnesis, – Saimon, ja piekrītat, no jūsu puses varētu būt gudri tagad par liecinieku aicināt Kliftona kungu un likt viņam nodot zvērestu. Tad paskatīsimies, vai viņš spēs ienest gaismu šajā tumšajā lietā. Vispirms jau pastāstot, kā pie viņa nonākusi šī vēstule. Kā jūs domājat, Katbert?
– Man nekas nav iebilstams, – atbildēja sers Katberts.
– Labi. Varu jums apliecināt, – turpināja tiesnesis, – ka neatvēršu šo vēstuli, kamēr nebūšu noklausījies Kliftona kunga liecību. Turklāt lasīšu to tikai tad, ja būšu saņēmis jūsu abu piekrišanu. Un, ja man to nāksies darīt, tad tas notiks visu iesaistīto personu klātbūtnē, jo viņus tiešā veidā ietekmēs procesa iznākums.
Četrpadsmitā nodaļa
– Tiek izsaukts Harijs Kliftona kungs!
Emma cieši paspieda Harija roku, pirms viņš piecēlās un devās uz liecinieka vietu. Kad Harijs bija nodevis zvērestu, tiesnesis paliecās uz priekšu un teica: – Kliftona kungs, es uzdošu jums dažus jautājumus. Ja pēc tam advokātu kungiem radīsies vēlēšanās noskaidrot kādas nianses, viņi būs aicināti to darīt. Apstipriniet, lai to var ierakstīt tiesas sēdes protokolā… jūs esat Emmas Kliftones vīrs un Greisas Beringtones jaunkundzes māsas vīrs, un abas minētās dāmas ir atbildētājas šajā procesā.
– Tieši tā, godība. Es esmu arī sera Džailsa Beringtona, mana senā un tuvā drauga, māsas vīrs.
– Vai varat tiesai pastāstīt par savām attiecībām ar lēdiju Beringtoni?
– Kad pirmo reizi viņu sastapu, man bija divpadsmit gadi, un es biju uzaicināts uz Džailsa dzimšanas dienas svinībām. Tātad varu sacīt, ka pazinu šo lēdiju gandrīz divdesmit gadus.
– Tā nav atbilde uz manu jautājumu, – uzstāja tiesnesis.
– Es uzskatīju Elizabeti par tuvu un dārgu draugu. Par viņas pāragro aiziešanu es sēroju tikpat dziļi kā visi pārējie ģimenes locekļi. Viņa bija patiešām ievērojama sieviete un, ja viņa būtu piedzimusi vēlākā paaudzē, tad ģimenei pēc lēdijas Elizabetes vīra nāves nebūtu nācies meklēt kuģniecības valdes priekšsēdētāju ārpus ģimenes.
– Paldies, – sacīja tiesnesis. – Un tagad es vaicāšu jums par šo vēstuli, – viņš turpināja, pacēlis aploksni, – un to, kādos apstākļos tā nonāca pie jums.
– Vakaros es bieži devos uz slimnīcu apraudzīt Elizabeti. Sagadījās tā, ka mans pēdējais apmeklējums sakrita ar pēdējo viņas dzīves dienu.
– Palātā bijāt tikai jūs divi?
– Tajā brīdī, jā. Viņas meita Greisa tikko bija aizgājusi.
– Pastāstiet tiesai, kas notika!
– Elizabete man pastāstīja, ka tajā dienā pie viņas ir bijis advokāts Sidonss un viņa ir parakstījusi jaunu testamentu.
– Vai mēs runājam par ceturtdienas, divdesmit sestā jūlija, vakaru?
– Jā, jūsu godība, tas bija dažas stundas pirms Elizabetes aiziešanas mūžībā.
– Vai varat tiesai pastāstīt, kas vēl notika šā jūsu apmeklējuma laikā?
– Viņa man sagādāja pārsteigumu, jo no spilvena apakšas izņēma aizlīmētu aploksni un lūdza to paglabāt.
– Vai lēdija Beringtone paskaidroja, kālab dod jums šo vēstuli?
– Viņa tikai sacīja, ka gadījumā, ja Džailss apstrīdēs viņas jauno novēlējumu, lai es nododu šo vēstuli tiesnesim, kuram lieta būs nodota izskatīšanai.
– Vai viņa jums deva vēl kādas norādes šajā saistībā?
– Viņa norādīja, ka nedrīkstu to atvērt un nedrīkstu stāstīt par vēstuli ne Džailsam, ne arī savai sievai Emmai.
– Un kas notiktu, ja sers Džailss nebūtu apstrīdējis testamentu?
– Viņa lika man vēstuli iznīcināt un paturēt noslēpumā, ka tāda vispār bijusi.
– Tātad jums nav ne jausmas, kāds ir vēstules saturs, Kliftona kungs? – vaicāja tiesnesis, atkal pacēlis vēstuli.
– Ne vismazākās.
– Un mums būtu jātic! – nošņācās Virdžīnija gana skaļi, lai to saklausītu visi klātesošie.
– Aizvien interesantāk, – piebilda tiesnesis, neņemdams vērā viņas izlēcienu. – Man vairs jautājumu nav, Kliftona kungs. Toda kungs?
– Paldies, milord, – sacīja advokāts Tods un piecēlās no savas vietas. – Jūs, Kliftona kungs, viņa godībai sacījāt, ka lēdija Beringtone jums pavēstījusi par jauno testamentu. Vai viņa minēja kādu iemeslu, kālab šāds dokuments tapis?
– Es nešaubīgi zinu, ka Elizabete mīlēja savu dēlu, taču viņa man atzinās bailēs no iespējas, ka viņš varētu apprecēties ar to briesmīgo lēdiju Virdžīniju…
– Milord! – iejaucās Katberts Meikinss, pielēcis kājās. – Tās ir baumas! Un nav ņemamas vērā.
– Piekrītu. Tas tiks svītrots no protokola.
– Tomēr, milord, – iejaucās Toda kungs. – Tas fakts, ka lēdija Beringtone novēlējusi lēdijai Virdžīnijai Siāmas kaķeni, arī norāda uz…
– Jūs paudāt savu viedokli, Toda kungs, – teica tiesnesis.
– Ser Katbert, vai jums ir jautājumi lieciniekam?
– Tikai viens, milord. – Skatīdamies tieši Harijam acīs, sers Katberts vaicāja: – Vai iepriekšējā testamentā jums bija kaut kas novēlēts?
– Nē, ser.
– Milord, man vairs nav jautājumu Kliftona kungam. Tomēr lūgšu… Pirms izlemjat, vai vēstuli atvērt, ļaujiet man aicināt vēl kādu liecinieku.
– Par kādu liecinieku jūs runājat, ser Katbert? – vaicāja tiesnesis.
– Par cilvēku, kurš zaudētu visvairāk, ja jūsu spriedums nebūtu viņam labvēlīgs. Par Džailsu Beringtonu.
– Man nav iebildumu. Pieņemu, ka arī Toda kungs piekrīt? – Es varu tikai atbalstīt šādu aicinājumu, – atteica Tods, apzinādamies, ka ar iebildumiem nekas nebūs līdzēts.
Džailss lēnām devās uz liecinieka vietu un zvērestu nodeva tik svinīgi, it kā atrastos parlamenta apakšpalātā. Sers Katberts sveica viņu ar laipnu smaidu.
– Tiesas protokolam nosauciet, lūdzu, savu vārdu un nodarbošanos!
– Sers Džailss Beringtons. Parlamenta loceklis, pārstāvu Bristoles doku strādniekus.
– Kad jūs pēdējo reizi tikāties ar savu māti? – vaicāja sers Katberts.
Tiesnesis smaidīja.
– Apmeklēju viņu no rīta tajā dienā, kad viņa aizgāja mūžībā.
– Vai viņa kaut ar vārdu minēja, ka noformējusi jaunu testamentu?
– Nekādā ziņā.
– Tātad laikā, kad devāties projām, jūs bijāt nesatricināmi pārliecināts, ka pastāv tikai viens vienīgs testaments. Tas, kuru visos sīkumos bijāt ar māti pārrunājuši jau vairāk nekā pirms gada.
– Godīgi sakot, ser Katbert, tobrīd mātes testaments bija pēdējais, par ko es būtu iedomājies.
– Patiešām. Tomēr man jāvaicā, kāds bija jūsu mātes veselības stāvoklis tajā rītā, kad viņu apmeklējāt.
– Viņa bija ļoti izvārgusi. Stundas laikā, ko pavadīju pie mātes, viņa gandrīz nepateica ne vārda.
– Tad jau jūs bijāt ļoti pārsteigts, kad uzzinājāt, ka tikai īsu brīdi pēc jūsu aiziešanas no slimnīcas lēdija Beringtone ir parakstījusi sarežģītu trīsdesmit sešas lappuses garu dokumentu.
– Man tas likās neiedomājami, – atbildēja Džailss. – Un tieši tāpat es uzskatu joprojām.
– Vai jūs mīlējāt savu māti, ser Džails?
– Es viņu dievināju. Viņa bija mūsu ģimenes stiprā klints. Kaut viņa joprojām būtu kopā ar mums! Tad šī nožēlojamā lieta vispār nebūtu jāizskata.
– Paldies, ser Džails. Lūdzu, palieciet savā vietā, jo varbūt Toda kungs vēlēsies jums uzdot kādu jautājumu.
– Diemžēl man laikam nāksies riskēt, – Tods pačukstēja Sidonsam un pēc tam piecēlās, lai vērstos pie liecinieka. – Ser Džails, vispirms es vēlos vaicāt, vai jums būtu kādi iebildumi, ja viņa godība atvērtu viņam adresēto vēstuli.
– Protams, ka viņam tādi būtu! – iesaucās Virdžīnija.
– Nē, es neiebilstu pret vēstules atvēršanu, – atbildēja sers Džailss, ignorējot sievas izlēcienu. – Ja tā uzrakstīta manas mātes nāves dienā, tad noteikti apstiprinās, ka viņa nebija spējīga parakstīt tik svarīgu dokumentu, kāds ir testaments. Bet, ja tā ir uzrakstīta pirms divdesmit sestā jūlija, tajā mēs noteikti neizlasīsim neko svarīgu.
– Vai tas nozīmē, ka, jūsuprāt, pēc jūsu pēdējās tikšanās ar māti tālākie notikumi norisinājās tā, kā tos atspoguļoja Kliftona kungs?
– Nē, tas nekādā ziņā to nenozīmē! – Virdžīnija atkal nespēja savaldīties.
– Kundze, jums nāksies atturēties no šādas iejaukšanās! – pavēstīja tiesnesis un veltīja Virdžīnijai niknu skatienu. – Jūs drīkstēsiet izteikties, kad būsiet uzaicināta liecināt, bet, kamēr tas nav noticis, vairs nepaudīsiet savu viedokli! Pretējā gadījumā es būšu spiests jūs izraidīt no tiesas zāles. Vai es izteicos skaidri?
Virdžīnija nolieca galvu. Tas bija tieši tas, ko tiesnesis Kemerons bija cerējis sagaidīt no viņas.
– Toda kungs, jūs varat atkārtot savu jautājumu.
– Tas nav nepieciešams, milord, – sacīja sers Džailss. – Ja Harijs sacīja, ka mana māte viņam iedeva šo vēstuli, tad tieši tā arī bija.
– Paldies, ser Džails. Jautājumu vairāk nav.
Tiesnesis aicināja abus advokātus piecelties. – Mēs esam uzklausījuši sera Džailsa Beringtona liecību, un, ja neviens neiebilst, es ierosinu atvērt vēstuli.
Abi advokāti ar galvas mājienu apliecināja piekrišanu, jo apzinājās, ka jebkādi iebildumi tikai radītu iemeslu lietas pārsūdzēšanai. Turklāt abi advokāti bija pilnīgi pārliecināti, ka visā valstī neatrastos tiesnesis, kurš nenoraidītu visus iebildumus šādu vēstuli atvērt.
Kemerons pacēla aploksni tā, lai visiem būtu labi redzams. Viņš to atvēra un izņēma vienu vienīgu papīra lapu, kuru nolika uz galda sev priekšā. Viņš izlasīja to trīs reizes un tikai pēc tam ierunājās.
– Sidonsa kungs, – tiesnesis beidzot sacīja.
Beringtonu ģimenes advokāts nervozi piecēlās no savas vietas.
– Vai varat man nosaukt precīzu datumu un laiku, kad no mums šķīrās lēdija Beringtone?
Mazliet pašķirstījis dokumentus, Sidonss atrada vajadzīgo, paraudzījās uz tiesnesi un teica: – Varu apliecināt, ka miršanas apliecība parakstīta ceturtdienā, divdesmit sestajā jūlijā, divdesmit divos divdesmit sešās minūtēs.
– Pateicos, Sidonsa kungs. Tagad man jādodas uz savu kabinetu, lai izspriestu, cik liela nozīme šim dokumentam ir kā pierādījumam. Tiesas sēde tiek pārtraukta uz pusstundu.
– Man tā nemaz neizskatījās pēc vēstules, – teica Emma, tiklīdz tiesnesis bija aizgājis. – Drīzāk tas līdzinājās oficiālam dokumentam. Vai tajā dienā viņa parakstīja vēl kaut ko, Sidonsa kungs?
Advokāts pašūpoja galvu. – Vismaz manā klātbūtnē nekas tāds nenotika. Vai jums ir kādi pieņēmumi, Toda kungs?
– Aploksne bija ļoti plāna. Tas varētu būt izgriezums no kāda laikraksta, taču nevaru apgalvot, jo attālums bija pārāk liels.
– Kāpēc tu, Džails, piekriti vēstules atvēršanai? – Virdžīnija šņāca tiesas zāles otrā pusē.
– Ņemot vērā apstākļus, lēdija Virdžīnija, jūsu vīram nebija sevišķas izvēles, – noteica sers Katberts. – Lai gan līdz pat pēdējam mirklim es biju pārliecināts, ka mums uzvara jau rokā.
– Ko tiesnesis tik ilgi tur dara? – Emma vaicāja, nespēdama noslēpt, cik ļoti satraukusies viņa ir.
Harijs saņēma savas sievas roku. – Nu jau vairs nebūs ilgi, dārgā.
– Ja lēmums nebūs mums labvēlīgs, – vaicāja Virdžīnija, – vai mēs varēsim to pārsūdzēt, apgalvojot, ka šī vēstule nav ņemama vērā kā pierādījums?
– Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt, – sacīja sers Katberts, – iekams man neradīsies iespēja izpētīt tekstu. Tikpat labi var gadīties, ka vēstule tikai apstiprina jūsu vīra pārliecību par to, ka viņa māte savas dzīves pēdējās stundās nebija tādā stāvoklī, lai būtu spējīga parakstīt nopietnu juridisku dokumentu. Tādā gadījumā tieši pretējai pusei nāksies izlemt, vai viņi pārsūdzēs lēmumu.
Lietā iesaistītās puses katra savā zāles stūrī joprojām sačukstējās – gluži kā bokseri, kas gaida signālu par pēdējā raunda sākumu, – kad atvērās durvis aiz tiesneša krēsla un atgriezās Kemerons.
Visi piecēlās kājās un paklanījās, bet pēc tam tiesnesis apsēdās savā vietā. Viņš paraudzījās uz daudzajām gaidpilnajām sejām.
– Tagad man bija iespēja izpētīt vēstules saturu. – Visi klātesošie cieši lūkojās uz viņu. – Man bija interesanti uzzināt, ka mums ar lēdiju Beringtoni ir vienāds vaļasprieks, lai gan man nākas atzīties, ka viņa šajā jomā bijusi krietni vien spējīgāka par mani, jo tajā ceturtdienā, divdesmit sestajā jūlijā, The Times krustvārdu mīklu aizpildījusi gandrīz visu, atstājot tikai vienu neatminētu vārdu. Un es esmu pārliecināts, ka viņa to darījusi ar nodomu. Iemesls, kālab man nācās atstāt tiesas zāli, bija nepieciešamība doties uz bibliotēku, lai sameklētu nākamās dienas, proti, divdesmit septītā jūlija The Times numuru. Tas iznāca dienā pēc lēdijas Beringtones nāves. Es vēlējos pārliecināties, vai viņa ir pieļāvusi kādas kļūdas, risinot šo krustvārdu mīklu. Kļūdu nebija. Tāpat es gribēju pārliecināties par vārdu, kas ierakstāms rindā, ko viņa atstāja neaizpildītu. To visu darīdams, es nonācu pie absolūtas pārliecības, ka lēdija Beringtone bija ne tikai spējīga parakstīt testamentu, bet pilnībā apzinājās šā dokumenta satura nozīmību. Tālab es esmu gatavs pavēstīt savu spriedumu šajā lietā.
Sers Katberts ātri piecēlās kājās. – Milord, es ļoti vēlētos uzzināt, kāds bija formulējums iztrūkstošajam vārdam, ko vajadzēja uzminēt un kurš palīdzēja jums pieņemt lēmumu. Tiesnesis Kemerons ieskatījās krustvārdu mīklā. – “Izplatīti kaitēkļi, kas mani mulsina, pie skaidra saprāta esot.”
To dzirdot, sers Katberts pamāja ar galvu, bet Harija sejā parādījās smaids.
– Lietā “Beringtons pret Kliftoni un Beringtoni” es lemju par labu Emmai, Harolda Kliftona kundzei, un Greisai Beringtones jaunkundzei.
– Mums noteikti jāiesniedz protests! – paziņoja Virdžīnija, kad sers Katberts un Toda kungs paklanījās.
– Es nekādus protestus neiesniegšu! – attrauca Džailss. – Tas gluži vienkārši nav pieļaujams.
– Tu biji nožēlojams, – nikni sodījās Virdžīnija, kad steidzās ārā no tiesas zāles.
– Bet Harijs ir mans senākais draugs, – Džailss taisnojās, cenzdamies turēties viņai nopakaļ.
– Un es esmu tava sieva! Varbūt esi to aizmirsis? – Virdžīnija pa virpuļdurvīm izmetās uz ielas.
– Ko mēs vēl varējām darīt, ņemot vērā apstākļus, kas bija radušies? – viņš noprasīja, kad beidzot bija Virdžīniju panācis.
– Tu varēji ar zobiem un nagiem cīnīties par to, kas tev pienācās pēc tiesas un taisnības. Tā, kā biji man solījis, – Virdžīnija atgādināja vīram. Tobrīd viņa mēģināja apturēt taksometru.
– Varbūt tiesnesim bija taisnība? Iespējams, mana māte patiešām pilnībā apzinājās savu rīcību.
– Ja tu tam tici, Džails, – teica Virdžīnija un ieskatījās viņam sejā, – tad acīmredzami esi tikpat sliktās domās par mani kā viņa.
Džailss uz mirkli zaudēja valodu. Piebrauca taksometrs, Virdžīnija atvēra durvis, iekāpa automašīnā un attaisīja logu. – Es dažas dienas palikšu pie savas mātes. Ja līdz brīdim, kad atgriezīšos, tu nebūsi iesniedzis protestu, tad iesaku tev konsultēties ar šķiršanās lietu advokātu!
Piecpadsmitā nodaļa
Pie durvīm kāds viegli, bet uzstājīgi klaudzināja. Pulkstenis rādīja divdesmit pāri septiņiem vakarā. “Kurš gan tas varētu būt?” Uz vakariņām viņš nevienu nebija aicinājis, un arī parlamentā uz noslēguma runām viņu negaidīja ātrāk kā deviņos. Klauvēšana nemitējās. Džailss atcerējās, ka mājkalpotājai ir brīvdiena. Viņš nolika uz galda iepriekšējās dienas sēžu protokolus, piecēlās no krēsla un devās uz gaiteni.
– Uzgaidiet! – Džailss sacīja, tad atvēra durvis un ieraudzīja cilvēku, kuru nekādā ziņā nebija gaidījis atnākam uz Smitskvēru.
– Greisa? – viņš neticīgi noteica, pat neslēpdams pārsteigumu.
– Jūtos atvieglota, jo tu joprojām atceries manu vārdu, – sacīja viņa māsa un pārkāpa slieksnim.
Džailss pūlējās izdomāt kaut ko tikpat dzedru atbildei, tomēr viņam nācās atzīt, ka māsai ir tiesības tā izturēties, jo kopš mātes bērēm viņi nebija tikušies. Patiesību sakot, viņš ar ģimenes locekļiem nebija sazinājies kopš brīža, kad Virdžīnija no tiesas zāles izskrēja uz ielas un atstāja viņu stāvam uz ietves.
– Kādi vēji tevi atpūtuši uz Londonu, Greisa? – viņš neveikli apvaicājās, pavadīdams māsu pa gaiteni uz viesistabu.
– Tu, – viņa īsi teica. – Ja Muhameds nenāk pie… un tā tālāk.
– Vai piedāvāt tev kaut ko dzeramu? – viņš jautāja, joprojām nespēdams secināt, kāds gan īsti ir māsas vizītes iemesls.
– Paldies, sausais šerijs būs īsti laikā pēc tik draņķīgi nomācoša brauciena vilcienā.
Džailss piegāja pie bufetes un ielēja viņai šeriju, bet sev piepildīja pusglāzi viskija. Viņš izmisīgi pūlējās izdomāt kādu sarunas tematu. – Desmitos ir balsojums, – viņš beidzot teica un pasniedza Greisai dzērienu. Jaunākās māsas klātbūtnē viņš vienmēr jutās kā nerātns skolēns, kuru direktors pieķēris smēķējam.
– Tātad laika ir vairāk nekā pietiekami, lai es pateiktu visu, kas man sakāms.
– Vai atnāci pieteikt savas tiesības un izmest mani no mājas?
– Nē, brāļuk, es ierados, lai mēģinātu tavā cietajā paurī iedabūt kaut mazliet veselā saprāta.
– Klausos tevi ļoti uzmanīgi. – Džailss sabruka krēslā un iedzēra malku viskija.
– Nākamajā nedēļā ir mana trīsdesmitā dzimšanas diena. To tu noteikti nebūsi pamanījis.
– Tu brauci visu to gaisa gabalu tikai tāpēc, lai man pateiktu, kādu dāvanu vēlies? – Džailss iesaucās, mēģinādams atmosfēru padarīt kaut mazliet jaukāku.
– Tieši tā, – atteica Greisa, jau otro reizi sagādādama viņam pārsteigumu.
– Un ko īpašu tu esi izdomājusi? – Džailss vaicāja, joprojām juzdamies neomulīgi.
– Es gribu, lai tu ierodies uz manām viesībām.
– Bet parlamenta sesija rit pilnā sparā, turklāt es esmu dabūjis vietu pirmajā rindā, no manis tiek gaidīts…
– Ieradīsies Harijs un Emma, – turpināja Greisa, neklausīdamās brāļa atrunās. – Būs gluži kā vecajos laikos.
Džailss iedzēra vēl malku viskija. – Nekad vairs nebūs tā, kā vecajos laikos.
– Tas tomēr ir iespējams, muļķi, jo tu esi vienīgais, kurš neļauj tam notikt.
– Vai viņi vēlas mani satikt?
– Un kāpēc lai viņi negribētu? – pajautāja Greisa. – Naidošanās ir ieilgusi, un tieši tālab es vēlos jūs visus savest kopā. Kamēr nav par vēlu.
– Kādus viesus tu esi aicinājusi?
– Sebastjans un Džesika, daži draugi, galvenokārt no akadēmiskajām aprindām, bet tev nebūs obligāti ar viņiem jārunā. Izņēmums varētu būt tavs senais draugs Dīkinss. Tomēr, – viņa piebilda, – ir viena persona, kuru es neaicinu. Starp citu, kur tā maita ir?
Džailss jau bija nospriedis, ka māsa vairs neko šokējošu nepateiks. Viņš patiešām bija kļūdījies.
– Man nav ne jausmas, – viņš beidzot atbildēja. – Virdžīnija vairāk nekā gadu nav ar mani sazinājusies. Taču, ja ticam tam, kas publicēts Daily Express, viņa pašlaik ir Sentropēzā kopā ar kādu itāliešu grāfu.
– Esmu pārliecināta, ka viņi ir lielisks pāris. Turklāt šis fakts dod tev pamatu pieprasīt šķiršanos.
– Es nekad nevarēšu no Virdžīnijas izšķirties, pat tad, ja es to gribētu. Neaizmirsti, ko mammai nācās izciest! Tādu pieredzi man negribas atkārtot.
– Ak tā. Saprotu, – sacīja Greisa. – Viss ir kārtībā, ja Virdžīnija blandās pa Francijas dienvidiem kopā ar savu itāliešu mīlnieku, bet nekas vairs nav labi, ja viņas vīrs vēlas šķirties.
– Vari mani izsmiet, – teica Džailss, – bet tieši tā jāuzvedas džentlmenim.
– Nesmīdini mani! Diezin vai par džentlmenisku rīcību varēja nosaukt to, kā tu mani un Emmu vazāji pa tiesām, lai apstrīdētu mammas testamentu!
– Tas jau ir sitiens zem jostasvietas, – pažēlojās Džailss un iedzēra krietnu malku viskija. – Bet laikam jau esmu to pelnījis, – viņš piebilda. – Un es to nožēlošu visu atlikušo mūžu. Vai tu man kādreiz spēsi piedot?
– Es tev piedošu, ja tu ieradīsies uz manām viesībām un atvainosies māsai, kā arī savam senākajam draugam par to, ka esi izturējies kā pilnīgs stulbenis.
– Neesmu pārliecināts, ka spēšu skatīties viņiem acīs.
– Tu stājies pretī vācu armijas divīzijai, lai gan biji bruņojies tikai ar dažām granātām un pistoli.
– Un es to darītu atkal, ja vien tas palīdzētu man izlūgties Emmas un Harija piedošanu.
Greisa piecēlās, piegāja pie brāļa un notupās. – Protams, ka viņi tev piedos, muļķa lempi! – Kad māsa apskāva brāli, viņš nolieca galvu. – Tu ļoti labi zini, ka mamma negribētu, lai tās sievietes dēļ mēs nekad vairs nebūtu vienoti.
Džailss pabrauca garām norādei “Kembridža” un nodomāja, ka joprojām nav par vēlu griezties atpakaļ. Tomēr viņš apzinājās, – ja tagad spers tādu soli, otra iespēja viņam vairs netiks dāvāta.
Iebraucis universitātes pilsētiņā, viņš sajuta īpašo koledžas atmosfēru. Visos virzienos steidzās jauni vīrieši un sievietes dažādu garumu studentu tērpos. Atmiņā atausa viņa paša Oksfordā pavadītais laiks, kad Hitlera dēļ viss izvērtās gluži citādi, nekā cerēts.
Kad pēc pieciem gadiem Džailss bija izbēdzis no gūstekņu nometnes un atgriezies Anglijā, Breiznouzas direktors bija piedāvājis viņam atsākt mācības un saņemt zinātnisko grādu. Tomēr viņš divdesmit piecu gadu vecumā jau bija kara veterāns un likās, ka viņa laiks ir pagājis. Gluži tāpat kā daudziem citiem viņa paaudzes puišiem, ieskatot Hariju. Un tad parādījās iespēja uzvarēt kādā citā kaujā. Viņš nespēja turēties pretī izaicinājumam un piedalīties cīņā par nokļūšanu parlamenta apakšpalātas zaļajos solos. “Nav vērts nožēlot,” nodomāja Džailss. “Kaut gan… Vienmēr jau bija kāds iemesls nožēlai.”
Kādu gabalu viņš pabrauca pa Greindžroudu, pagriezās pa labi un novietoja automašīnu Sidžvikas avēnijā. Viņš izgāja cauri arkai, pie kuras bija uzraksts “Ņūnemas koledža”. Celta tūkstoš astoņsimt septiņdesmit pirmajā gadā. Daudz agrāk nekā sievietēm bija iespēja iegūt zinātnisko grādu, tomēr koledžas dibinātājs cerēja, ka šis sapnis piepildīsies viņa dzīves laikā. Diemžēl tas nenotika.
Džailss apstājās pie sarga namiņa un jau grasījās vaicāt, kur notiek Greisas Beringtones viesības, kad apsargs sacīja: – Labvakar, ser Džails. Jums jāiet uz Sidžvika telpu.
Apsargs viņu bija pazinis. “Atpakaļceļa vairs nav,” Džailss secināja.
– Taisni pa gaiteni, tad augšup pa kāpnēm, trešās durvis pa kreisi. Kļūdīties nebūs iespējams.
Garām daudzām pēdējā kursa studentēm, kurām mugurā bija gari melni svārki, baltas blūzes un melni apmetņi, Džailss sekoja norādēm. Meitenes pat nepaskatījās uz viņu. Un kālab lai skatītos? Viņam bija trīsdesmit trīs gadi, viņām – gandrīz divas reizes mazāk.
Nonācis uz augšējā pakāpiena, Džailss saprata, ka nekādi norādījumi viņam vairs nav nepieciešami. Jau ilgi pirms tam, kad bija sasniedzis trešās durvis pa kreisi, viņš saklausīja skaļas balsis un smieklus. Viņš dziļi ieelpoja un centās ieiet tā, lai nepievērstu sev lieku uzmanību.
Pirmā viņu pamanīja Džesika. Viņa metās pāri istabai un sauca: – Tēvoci Džails, tēvoci Džails, kur gan tu biji pazudis?
“Jā, patiešām, kur?” Džailss nodomāja, skatīdamies uz brīnišķīgo jauno meiteni – vēl īsti ne gulbi, taču noteikti vairs ne pīlēnu. Viņa palēcās un apskāva tēvoča kaklu. Pāri meitenes plecam Džailss redzēja, ka viņam tuvojas Greisa un Emma. Visas trīs mēģināja apskaut viņu vienlaikus. Pārējie viesi tikai noraudzījās, pūlēdamies saprast, kas īsti atgadījies.
– Man patiešām žēl, – teica Džailss, kad bija sarokojies ar Hariju, – ka manis dēļ jums vajadzēja pārciest nepatīkamus brīžus.
– Vairs par to nedomā, – sacīja Harijs. – Un, godīgi runājot, mēs ar tevi esam piedzīvojuši arī daudz ļaunākas lietas. Džailss jutās izbrīnījies, cik ātri viņš nomierinājās sava senā drauga sabiedrībā. Viņi pļāpāja par Pīteru Meju gluži kā vecajos laikos, kad viņš pamanīja… Pēc tam Džailss vairs nespēja ne acu no viņas novērst.
– Labākais sitiens, kādu man nācies redzēt, – Harijs sacīja. Izbīdījis kreiso kāju uz priekšu, viņš mēģināja nodemonstrēt redzēto, kaut rokā viņam nebija nūjas. Viņš pat nebija pamanījis, ka Džailsa uzmanība ir pievērsta kaut kam citam.
– Jā, es biju Hedingli stadionā, kad notika šī spēle.
– Arī es to redzēju, – sacīja kāds vecāks mācībspēks, kurš bija viņiem pievienojies. – Visai iespaidīgi.
Aizslīdējis no viņiem projām, Džailss apstaigāja viesību telpu un mirkli parunājās ar Sebastjanu, apvaicādamies par sekmēm mācībās. Jaunietis likās daudz atbrīvotāks un par sevi pārliecinātāks, nekā bija palicis Džailsam atmiņā.
Džailss jau sāka bažīties, ka viņa būs devusies projām, iekams viņam radīsies iespēja iepazīties. Kad Sebastjans pievērsās uzkodām, Džailss devās tālāk un nevilšus atradās viņai blakus. Viņa sarunājās ar kādu padzīvojušu dāmu un šķita nepamanījusi Džailsa klātbūtni. Tā viņš tur stāvēja, kā mēli norijis, un domāja par to, kāpēc gan angļiem ir tik ļoti grūti stādīties priekšā sievietei. Jo īpaši gadījumos, ja šī sieviete ir skaista.
– Nedomāju, ka Švarckopas balss diapazons atbilst šai lomai, – otra sieviete teica.
– Iespējams, ka jums taisnība, tomēr es būtu gatava atdot pusi no savas gada stipendijas, lai tikai dzirdētu viņas dziedāšanu.
Vecākā sieviete paraudzījās uz Džailsu un, kā zinādama, uzsāka sarunu ar kādu citu. Džailss stādījās priekšā un cerēja, ka viņiem nepievienosies neviens cits. Abi sarokojās. Tikai pieskāriens viņai…
– Sveicināta! Es esmu Džailss Beringtons.
– Jūs noteikti esat Greisas brālis, parlamenta loceklis. Esmu lasījusi par jums un jūsu radikālajiem uzskatiem. Bet es esmu Gvineta, – viņa sacīja.
– Vai esat pēdējā kursā?
– Jūs man glaimojat, – viņa atbildēja un uzsmaidīja Džailsam. – Es tikai rakstu savu doktora darbu. Jūsu māsa ir mana darba vadītāja.
– Kāda ir tēma?
– Matemātikas un filosofijas saiknes Senajā Grieķijā.
– Man ļoti gribētos to izlasīt.
– Es parūpēšos, lai saņemat pirmo kopiju.
– Kas tā par meiteni, ar kuru sarunājas Džailss? – Emma vaicāja savai māsai.
Greisa pagriezās un paraudzījās pāri istabai. – Gvineta Hjūsa. Viena no manām spožākajām filosofijas doktorantēm. Viņš noteikti pamanīs atšķirību starp Gvinetu un lēdiju Virdžīniju. Viņa ir Velsas ogļrača meita. Un allaž mēdz atkārtot, ka labi zina vārdu compos mentis nozīmi.
– Viņa ir ļoti pievilcīga, – atzina Emma. – Tu taču nedomā, ka…
– Augstā debess! Nē, taču. Kas tad viņiem var būt kopējs!
Emma pasmaidīja un tad vaicāja: – Vai atdevi Džailsam savus vienpadsmit procentus no kompānijas akcijām?
– Jā, – atbildēja Greisa, – un tāpat savas tiesības uz vecātēva māju Smitskvērā, kā biju vienojusies ar mammu. Tiklīdz biju pārliecināta, ka tas muļķa puika ir atbrīvojies no Virdžīnijas.
Kādu mirkli Emma klusēja. – Tātad tu visu laiku zināji mammas jaunā testamenta noteikumus?
– Un arī to, kas atrodas aploksnē, – gluži ikdienišķi atteica Greisa. – Un tieši tālab es nevarēju ierasties tiesā.
– Cik gan labi mamma tevi pazina!
– Cik labi viņa pazina mūs visus trīs! – papildināja Greisa un pāri istabai paraudzījās uz brāli.
Sešpadsmitā nodaļa
– Vai varat to visu nokārtot? – vaicāja Džailss.
– Jā, kungs. Atstājiet to manā ziņā.
– Es gribētu pielikt punktu, cik ātri vien iespējams.
– Protams, ser.
– Tik derdzīga lieta! Kaut jel būtu kāds civilizētāks veids, kā to visu atrisināt.
– Jāmaina likums, ser Džails. Un tas, godīgi sakot, vairāk ir jūsu ziņā. Ne manējā.
Džailss zināja, ka tā ir taisnība, un neapšaubāmi pienāks tāds laiks, kad likums tiks mainīts, taču Virdžīnija bija visu pateikusi ļoti skaidri. Viņa negaidīs. Pēc daudziem mēnešiem, kas bija aizritējuši, pilnībā ignorējot Džailsa eksistenci, viņa piepeši uzradās kā no zila gaisa, lai pavēstītu, kālab vēlas šķirties. Viņai pat nebija vajadzības paskaidrot, kas tiek gaidīts no Džailsa.
– Paldies, Trusīt. Es zināju, ka uz tevi var paļauties, – viņa bija sacījusi un tad nolikusi klausuli.
– Kad jūs kaut ko varēsiet pavēstīt? – Džailss vaicāja.
– Ap nedēļas beigām, – vīrietis atbildēja un iztukšoja savu pinti alus. Viņš piecēlās kājās, mazliet paklanījās un aizkliboja projām.
Džailsa žaketes pogcaurumā bija iesprausts liels sarkans neļķes zieds, lai nekādā ziņā nebūtu iespējams, ka viņa Džailsu nepamana. Viņš skatījās uz visām sievietēm, kurām bija mazāk par trīsdesmit gadiem un kuras tuvojās viņam. Ilgi neviena neveltīja Džailsam pat paviršu mirkli, tomēr beidzot kautrīga jauna sieviete apstājās viņam tieši blakus.
– Brauna kungs? – viņa vaicāja.
– Jā, – Džailss atbildēja.
– Es esmu Holtas jaunkundze. No aģentūras.
Vairāk neteikusi ne vārda, viņa ielika roku Džailsa elkonī un pa peronu veda viņu uz priekšu līdz pirmās klases vagonam. Kad viņi bija ieņēmuši vietas pretī viens otram, Džailss vairs īsti nezināja, kas būtu darāms tālāk. Bija piektdienas vakars, un visas pārējās sēdvietas bija aizņemtas jau ilgi pirms tam, kad vilciens izbrauca no stacijas. Holtas jaunkundze visu ceļu klusēja.
Tiklīdz vilciens ieripoja Braitonā, viņa bija viena no pirmajiem, kas cēlās kājās. Džailss kontrolierim pie barjeras atdeva abas biļetes un sekoja viņai uz taksometru stāvvietu. Bija skaidrs, ka Holtas jaunkundze ir to darījusi arī iepriekš un ne reizi vien. Kad viņi bija apsēdušies taksometra aizmugures sēdeklī, viņa beidzot atkal ierunājās, tomēr nevērsās pie Džailsa.
– Grand Hotel.
Viesnīcā Džailss reģistrēja abus kā Brauna kungu un kundzi.
– Trīsdesmit pirmais numurs, ser, – teica reģistratūras darbinieks. Izskatījās, ka viņš vēlas piemiegt ar aci, tomēr vienīgi novēlēja: – Lai jums laba nakts, kungs!
Portjē nogādāja viņu somas trešajā stāvā. Tikai tad, kad portjē bija saņēmis dzeramnaudu un devies projām, viņa apsēdās gultas galā, izslējās taisni ierunājās atkal: – Mans vārds ir Andžela Holta.
Džailss palika stāvam un skatījās uz sievieti, kura nebūt nelīdzinājās tādai, ar kuru viņš vēlētos pavadīt neķītru nedēļas nogali Braitonā. – Vai izstāstīsiet man, kāda ir visa procedūra? – viņš vaicāja.
– Noteikti, ser Džails, – Holtas jaunkundze atbildēja tik lietišķi, it kā viņš būtu lūdzis, lai viņa kaut ko pieraksta. – Pulksten astoņos mēs nokāpsim lejā uz vakariņām. Es esmu rezervējusi mums galdiņu telpas centrā un ceru, ka jūs kāds varētu pazīt. Pēc vakariņām mēs atgriezīsimies guļamistabā. Es visu laiku palikšu apģērbusies, bet jūs, ja vien pats to vēlēsieties, varēsiet ieiet vannas istabā un uzvilkt gan pidžamu, gan rītasvārkus. Pulksten desmitos es likšos gultā, bet jūs iekārtosieties uz dīvāna. Pulksten divos naktī jūs piezvanīsiet apkalpotājam un lūgsiet, lai uz numuru atnes labu šampanieti, puspinti Guinness alus un sviestmaizes ar šķiņķi. Kad pasūtījums tiks piegādāts, jūs iebildīsiet, ka pasūtījāt sviestmaizes ar Marmite pastu un tomātiem, un liksiet viņam nekavējoties piegādāt to, ko esat pasūtījis. Kad viņš atgriezīsies, jūs pateiksities viņam un iedosiet piecas mārciņas.
– Kāpēc tad tik lielu dzeramnaudu?
– Jo gadījumā, ja viss nonāks līdz tiesai, nakts portjē noteikti tiks izsaukts liecināt, un mums jābūt pārliecinātiem, ka viņš jūs atcerēsies.
– Sapratu.
– No rīta mēs kopā brokastosim. Kad maksāsiet, izrakstiet čeku, jo visam jābūt viegli izsekojamam. Kad dosimies projām no viesnīcas, jūs mani vairākkārt apskausiet un noskūpstīsiet. Pēc tam jūs iekāpsiet taksometrā un pamāsiet man ardievas.
– Kāpēc vairākas reizes?
– Mums jābūt drošiem, ka jūsu sievas privātdetektīvs pagūst uzņemt labus kadrus, kuros mēs skaidri esam redzami kopā. Vai jums ir vēl kādi jautājumi, ser Džails, pirms dodamies vakariņās?
– Jā, Holtas jaunkundz. Vai drīkstu vaicāt, cik bieži jūs darāt ko līdzīgu?
– Šajā nedēļā jūs esat mans trešais džentlmenis, un aģentūra mani pierakstījusi arī pāris reizēm nākamajā nedēļā.
– Kaut kāds vājprāts. Mūsu likumi attiecībā uz laulības šķiršanu ir gluži vienkārši barbariski. Valdībai steigšus kaut kas jādara lietas labā! Ir nepieciešami jauni likumi.
– Es gan ceru, ka tā nenotiks, – atteica Holtas jaunkundze. – Ja tiks pieņemti jauni likumi, es palikšu bez darba.
Alekss Fišers
1954 – 1955
Septiņpadsmitā nodaļa
– Es vienkārši vēlos viņu iznīcināt, – viņa sacīja. – Ne ar ko mazāku es nebūšu mierā.
– Varu jums apliecināt, lēdija Virdžīnija, ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu.
– Ir labi to apzināties, major. Ja reiz mēs strādāsim kopā, mums būs nepieciešama savstarpēja uzticēšanās. Nekādu noslēpumu. Diemžēl man joprojām pietrūkst īstas pārliecības, ka esat tieši tas cilvēks, kurš man nepieciešams šim darbam. Pastāstiet, kālab esat tik drošs, ka jūsu kvalifikācija atbilst šīm vajadzībām!
– Domāju, ka drīz jūs atzīsiet manu kvalifikāciju par īpaši augstu, milēdij, – sacīja Fišers. – Manām attiecībām ar Beringtonu ir sena vēsture.
– Tad sāciet no paša sākuma un izstāstiet visu sīkumos, lai cik nenozīmīgi tie arī liktos.
– Viss sākās, kad mēs mācījāmies Svētā Bedas skolā un Beringtons sadraudzējās ar doku strādnieka dēlu.
– Hariju Kliftonu. – Virdžīnija teju izspļāva šos vārdus.
– Beringtonam draudēja izslēgšana no Svētā Bedas skolas.
– Kāpēc? – vaicāja Virdžīnija.
– Viņš tika pieķerts zogam no skolas veikaliņa, tomēr izspruka cauri sveikā.
– Kā viņam tas izdevās?
– Viņa tēvs, Hugo Beringtons, tāds pats noziedznieks, izrakstīja čeku par tūkstoš mārciņām, tādējādi nodrošinot iespēju skolai uzcelt jaunu kriketa laukuma tribīni. Tāpēc direktors pievēra acis uz pārkāpumu un Beringtonam ceļš uz Oksfordu bija vaļā.
– Vai arī jūs mācījāties Oksfordā?
– Nē, es iestājos armijā. Tomēr mūsu ceļi krustojās kara laikā, kad abi dienējām vienā pulkā Tobrukā.
– Tur viņš ieguva slavu, saņēma Militāro Krustu un vēlāk aizbēga no karagūstekņu nometnes?
– Tam vajadzēja būt manam Militārajam Krustam, – teica Fišers, piemiedzis acis. – Es biju viņa komandieris un biju atbildīgs par uzbrukuma vadību. Pēc tam, kad biju sagūstījis ienaidniekus, pulkvedis mani ieteica apbalvošanai ar Militāro Krustu, bet kaprālis Beitss… Beringtona draugs… atteicās apstiprināt manu notikumu izklāstu, es tiku pazemināts amatā, un manu apbalvojumu saņēma Beringtons.
Džailss par šo dienu stāstīja pilnīgi kaut ko citu, tomēr Virdžīnijai bija skaidrs, kuram viņa vēlēsies ticēt. – Vai pēc tam vēl esat tikušies?
– Nē. Es paliku dienestā, bet vēlāk, kad sapratu, ka viņš ir izpostījis manas cerības uz jebkādiem paaugstinājumiem, izmantoju priekšlaicīgas demobilizēšanās iespēju.
– Ar ko jūs nodarbojaties pašlaik, major?
– Esmu biržas brokeris un Bristoles klasiskās ģimnāzijas valdes loceklis. Tāpat esmu iesaistījies arī vietējā Konservatīvo partijas komitejā. Iestājos partijā, lai arī es varētu pielikt roku un panākt, ka nākamajās vēlēšanās Beringtons netiek ievēlēts.
– Tas būtu lieliski, – sacīja Virdžīnija. – Jo tam cilvēkam ļoti rūp savas vietas saglabāšana parlamentā. Viņš ir cieši pārliecināts, ka Etlijs viņam piedāvās vietu Ministru kabinetā, ja leiboristi nākamajās vēlēšanās uzvarēs.
– Tikai pār manu līķi.
– Nedomāju, ka būs nepieciešami tik galēji līdzekļi. Beigu beigās, ja viņš nākamo vēlēšanu rezultātā zaudēs savu vietu parlamentā, maz ticams, ka viņam pēc tam vēl būs iespēja atgriezties, un tas savukārt nozīmēs viņa politiskās karjeras krahu.
– Āmen! – noteica Fišers. – Tomēr atgādinu, ka viņš joprojām savā vēlēšanu apgabalā ir visnotaļ populārs, lai arī ievēlēts ar nelielu balsu pārsvaru.
– Paskatīsimies, cik populārs viņš būs, kad tiesā nonāks lieta par laulības pārkāpšanu.
– Tam viņš jau gatavojas pilnā sparā. Visiem stāsta, kā Braitonā sarīkojis šarādi, lai saudzētu jūsu reputāciju. Viņš pat ir uzsācis kampaņu, lai tiktu mainīti laulības šķiršanas likumi.
– Bet kā viņa vēlētāji reaģēs, kad uzzinās, ka pēdējā gada laikā viņam ir bijusi dēka ar Kembridžas studenti?
– Kad jūsu laulība būs šķirta, nevienam tas ne nieka nerūpēs.
– Bet pagaidām tā vēl nav šķirta. Ja es pavēstīšu, ka izmisīgi pūlos panākt saprašanos un glābt mūsu laulību…
– Tas pilnībā mainītu situāciju, – atteica Fišers. – Varat paļauties uz mani. Esiet droša, ka stāsts par jūsu skumjo situāciju nonāks dzirdīgās ausīs.
– Lieliski. Mūsu plāniem ilgtermiņā noteikti nāktu par labu tas, ka jūs kļūtu par Bristoles doku apgabala Konservatīvo partijas komitejas priekšsēdētāju.
– Nav nekā, ko es vēlētos vēl vairāk. Vienīgā problēma ir tā, ka politiskajām aktivitātēm nevaru veltīt tik daudz laika, cik nepieciešams, jo man jāpelna iztika, – Fišers atteica, cenzdamies, lai šie vārdi neizskanētu pārāk mulsinoši.
– Kad būsiet iekļuvis Beringtonu kuģniecības valdē, jums par to vairs nebūs jāraizējas.
– Tas ir maz ticams, jo, izdzirdējis piedāvājumā manu uzvārdu, Beringtons tūdaļ izmantos savas veto tiesības.
– Tā kā man pieder septiņi ar pusi procenti kompānijas akciju, viņam nav iespējas tādas tiesības izmantot.
– Neesmu drošs, ka sapratu.
– Es jums paskaidrošu, major. Pēdējos sešos mēnešos es inkognito uzpērku Beringtonu kompānijas akcijas. Tagad man pieder septiņi ar pusi procenti akciju. Ja palasīsiet viņu noteikumus, tad redzēsiet, ka man tagad ir tiesības ieteikt valdes locekļa amata kandidātu. Un es, major, nespēju pat iedomāties nevienu, kurš manas intereses tur pārstāvētu labāk.
– Kā lai sāku jums pateikties?
– Viss ir ļoti vienkārši. Īsā laikā jūs izmantosiet jums pieejamās iespējas un kļūsiet par Bristoles doku apgabala Konservatīvo partijas komitejas priekšsēdētāju. Kad būsiet to panācis, jūsu vienīgais mērķis būs parūpēties par to, lai Bristoles doku apgabala vēlētāji nākamajās vēlēšanās vairs nebalso par savu kandidātu, tādējādi liedzot Beringtonam iespēju atgriezties parlamentā.
– Un ilgtermiņā?
– Man ir kāda laba ideja, kas jums noteikti patiks. Tomēr, pirms neesat kļuvis par komitejas priekšsēdētāju, mēs to nevaram apsvērt.
– Tad jau būs labāk, ja atgriezīšos Bristolē un nekavējoties ķeršos pie darba. Tomēr vispirms vēl gribu jums ko pavaicāt.
– Jā, protams, – Virdžīnija atvēlēja, – jautājiet droši.
– Kālab šim darbam jūs izraudzījāties tieši mani?
– Major, tas ir pavisam vienkārši. Reiz Džailss man atzinās, ka jūs esot bijis vienīgais cilvēks, kuru viņš ienīdis.
– Džentlmeņi, – sacīja Bills Hokinss, Konservatīvo partijas komitejas priekšsēdētājs un ar āmuriņu uzsita pa galdu, – aicinu ievērot kārtību! Sāksim ar to, ka lūgsim mūsu godājamo sekretāru majoru Fišeru īsi atgādināt mums, kas rakstīts iepriekšējās sanāksmes protokolā.
– Paldies, priekšsēdētāja kungs! Mūsu iepriekšējā sanāksmē, kas notika tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtā gada četrpadsmitajā jūnijā, komitejas vārdā man tika uzticēts uzrakstīt un nosūtīt uz Londonas Centrālo biroju vēstuli ar lūgumu mums atsūtīt kandidātu sarakstu, kas šajā apgabalā pārstāvēs partiju nākamajās vispārējās vēlēšanās. Pēc dažām dienām tika saņemts oficiālais kandidātu saraksts. Es to iedevu izskatīšanai mūsu biedriem, lai šāvakara sapulcē mēs varētu apspriest kandidātus.
– Tika panākta vienošanās, ka pavasara svinības šogad tiks organizētas Kāslkūmā, jo godātā miertiesnese HārtlijaBūta mums dāsni devusi atļauju. Pēc tam sekoja diskusija par loterijas biļešu cenām, tad notika balsošana un tika pieņemts lēmums, ka vienas loterijas biļetes cena būs seši pensi. Divi ar pusi šiliņi par sešām. Pēc tam mūsu kasieris Meinarda kungs ziņoja par to, ka partijas bankas kontā ir četrdesmit septiņas mārciņas un divpadsmit šiliņi un biedriem, kuri nav veikuši noteiktās iemaksas, viņš nosūtījis atgādinājuma vēstuli. Vairāk jautājumu dienaskārtībā nebija, un sapulce beidzās divpadsmit minūtes pāri desmitiem.
– Paldies, major, – sacīja priekšsēdētājs. – Tagad pāriesim pie otrā jautājuma jeb, konkrēti, pie Centrālā biroja ieteikto kandidātu saraksta. Jums visiem bija vairākas dienas laika apsvērt un lemt par piemērotākajiem kandidātiem. Tāpēc sāksim apspriešanu, lai varam izvēlēties tos cilvēkus, ko aicināsim uz pārrunām.
Fišers jau bija kandidātu sarakstu parādījis lēdijai Virdžīnijai, un viņi bija izlēmuši, kāds cilvēks viņiem ilgtermiņā būtu visnoderīgākais. Fišers sēdēja un uzmanīgi klausījās, kā viņa biedri pauž savu viedokli, apcerot katra kandidāta nopelnus un pieminot vājās vietas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka viņa izvēle nesakritīs ar pārējo favorītiem, taču, par laimi, neviens nebija tieši nostājies pret šo kandidātu.
– Vai vēlaties piedāvāt arī savu viedokli, major? – Hokinss vaicāja.
– Paldies, priekšsēdētāja kungs. Es piekrītu kolēģiem, kuri uzskata, ka Simpsona kungs pagājušajās vēlēšanās sevi parādīja no labākās puses un ir pelnījis aicinājumu uz pārrunām, tomēr, manuprāt, mums vajadzētu padomāt arī par Daneta kunga kandidatūru. Viņa sieva ir vietējā un tādējādi dod vērā ņemamas priekšrocības, jo īpaši tad, ja ņemam vērā sera Džailsa Beringtona pašreizējās laulības peripetijas.
Vairāki pie galda sēdošie pauda savu atbalstu.
Pēc četrdesmit minūtēm Gregorijs Danets jau bija iekļauts uz pārrunām aicināmo sarakstā kopā ar Simpsona kungu, kādu vietējo advokātu (bezcerīgs gadījums), kādu vecpuisi pēc četrdesmit (bezcerīgs gadījums) un vienu sievieti, kā tas pēc likuma pienācās (pilnīgi bezcerīgs gadījums). Tagad Fišeram atlika vien izdomāt kādu pieņemamu iemeslu, lai pārējie piekristu neizvirzīt Simpsonu.
Kad sapulce tuvojās beigām, priekšsēdētājs aicināja pāriet pie dienaskārtības sadaļas “Dažādi jautājumi”.
– Man ir kaut kas ziņojams, – sacīja Fišers, uzskrūvēdams pildspalvas uzgali. – Tomēr, manuprāt, būtu gudrāk to neierakstīt sapulces protokolā.
– Esmu pārliecināts, major, ka jūs šajā ziņā esat viskompetentākais spriedējs, – sacīja priekšsēdētājs un paraudzījās uz visiem pie galda sēdošajiem, lai pārliecinātos, ka arī viņi piekrīt.
– Pagājušajā nedēļā es biju savā klubā Londonā, – stāstīja Fišers, – un no kāda uzticama avota uzzināju satraucošas vēstis par Džailsu Beringtonu. – Visi sapulces dalībnieki ļoti uzmanīgi klausījās viņā. – Kā jau jums zināms, Džailsam Beringtonam tuvākajā laikā ir gaidāma laulības šķiršana, jo viņa un sievas savienība diemžēl izrādījās diezgan neveiksmīga.
Gandrīz visi mēs izjutām zināmu līdzcietību, kad viņš izlēma “iet Beringtonu ceļu”, jo īpaši pēc tam, kad paziņoja… manā skatījumā gan visai netaktiski… ka viņš tā rīkojas, lai pasargātu savas sievas reputāciju. Mēs esam pieauguši cilvēki un saprotam, ka šķiršanās likumi patiešām ir reformējami, tomēr tagad es noskaidroju, ka atklātībai nodota tikai stāsta viena puse. Kā izskatās, seram Džailsam ir dēka ar kādu jaunu Kembridžas universitātes studenti, kaut gan viņa sieva nopūlas, lai meklētu ceļu uz samierināšanos un saglābtu laulību.
– Augstais Dievs! Tas cilvēks nu gan ir nekauņa! – iesaucās Bills Hokinss. – Viņam pieklātos atkāpties no amata!
– Pilnībā esmu ar jums vienisprātis, priekšsēdētāja kungs. Ja viņš būtu Konservatīvo partijas kandidāts viņam vispār vairs nebūtu nekādu izredžu. – Telpā atskanēja klusinātu balsu murdoņa, un priekšsēdētājs vairākas reizes uzsita ar āmuriņu pa galdu, lai dalībniekiem atgādinātu par kārtību. Fišers turpināja: – Gribu paust cerību, ka tas, ko tikko sacīju, nekļūs zināms nevienam ārpus šīm sienām. Domāju, ka varu uz jums paļauties.
– Protams, protams, – novilka priekšsēdētājs. – Tas taču ir pats par sevi saprotams.
Fišers atslīga krēslā, būdams pilnīgi pārliecināts, ka jau pēc dažām stundām stāsts nonāks ausīs vairākiem Leiboristu partijas pārstāvjiem augstos amatos. Un tas savukārt droši garantēja to, ka līdz nedēļas beigām par Džailsa Beringtona dēku būs uzzinājusi vismaz puse viņa vēlētāju.
Kad priekšsēdētājs bija pasludinājis sapulci par slēgtu un lielākā daļa tās dalībnieku mēroja ceļu uz ielas otrā pusē esošo vietējo krogu, komitejas kasieris Pīters Meinards piegāja pie Fišera un vaicāja, vai viņi varētu klusi pārmīt kādu vārdu.
– Protams, veco zēn! Kā varu būt noderīgs? – vaicāja Alekss.
– Kā jau tev zināms, mūsu priekšsēdētājs vairākkārt minēja, ka vēlētos atkāpties no amata vēl pirms nākamajām vispārējām vēlēšanām.
– Jā, esmu par to dzirdējis.
– Mēs te daži uzskatām, ka tas ir darbs gados jaunākam cilvēkam, un es esmu deleģēts tev pavaicāt, vai tu būtu ar mieru kandidēt uz šo amatu.
– Pīter, tas ir patiešām laipni no tavas puses. Ja reiz lielākā daļa manu kolēģu uzskata, ka es būtu piemērots kandidāts, tad, protams, es apsvēršu iespēju uzņemties šo smago darbu. Tomēr, ja komitejas pārējie biedri nebūtu ar jums vienisprātis, tad, saprotams, es to nedrīkstu uzņemties. Tu taču to sapratīsi.
Saņēmis pirmo čeku par savu pienākumu pildīšanu Beringtonu kompānijas valdē, Alekss slēdza savu rēķinu Midlendas bankā un devās pāri ielai uz Bārklija banku – tā pārvaldīja Beringtonu kompānijas kontus, kā arī Konservatīvo partijas komitejas kontu. Turklāt pārvaldnieks deva Fišeram iespēju izmantot arī īstermiņa kredītu, kas pārsniedz bankas kontā esošo summu.
Nākamajā dienā Fišers devās uz Londonu un drēbnieku firmā Gieves & Hawkes pasūtīja trīs jaunus uzvalkus, smokingu un mēteli. Visam bija jābūt melnā krāsā. Pēc pusdienām Army & Navy viņš veikalā Hilditch & Key izvēlējās pusduci kreklu, divas pidžamas, rītasvārkus un zīda kaklasaišu izlasi. Parakstījis čeku, viņš devās uz apavu darbnīcu John Lobb, un tur viņam vajadzēja pavadīt zināmu laiku, jo tika noņemti mēri, lai pagatavotu divus pārus kurpju no nemītas ādas. Vienu pāri melnas, bet otru – brūnas.
– Būs gatavas apmēram pēc trijiem mēnešiem, major, – viņam sacīja.
Nākamo četru nedēļu laikā viņš katru komitejas biedru pa kārtai aicināja uz kopīgām vakariņām vai pusdienām. Viņš maksāja ar Virdžīnijas dotu naudu un šā perioda beigās jau jutās pietiekami pārliecināts, ka visi komitejas locekļi atbalstīs Gregoriju Danetu kā tuvējo vēlēšanu kandidātu no Konservatīvo partijas. Dažiem viņš bija otrais vēlamākais, bet dažiem pat favorīts.
Pēc pusdienām malkojot brendiju kopā ar partijas komitejas kasieri Pīteru Meinardu, Fišers uzzināja par kolēģa īslaicīgajām finansiālajām grūtībām. Fišers aizbrauca uz Londonu, un pēc diskrētas sarunas ar lēdiju Virdžīniju šīs problēmas kļuva par pagātni. Un viens no komitejas locekļiem bija Fišera parādnieks.
Astoņpadsmitā nodaļa
Bija pagājuši vien daži mēneši kopš iekļūšanas Beringtonu kompānijas valdē, kad Alekss pamanīja iespēju, kura lēdijai Virdžīnijai varētu šķist pievilcīga.
Šajā laikā viņš centīgi bija apmeklējis katru valdes sēdi, izlasījis katru atskaiti un balsojot vienmēr pieslējies vairākumam, tādējādi nevienam neradās ne mazākās aizdomas par viņa patiesajiem nodomiem.
Virdžīnija nešaubījās, ka Džailss kļūs aizdomīgs, kad par valdes locekli tiks nominēts Fišers. Viņa pat iedomājās par to, vai Džailss mēģinās noskaidrot, kuram īsti pieder šie septiņi ar pus procenti akciju un kura intereses Alekss pārstāv. Ja viņš to mēģinātu, viņam neizdotos iegūt pārāk daudz informācijas. Tomēr Džailss nebija ne akls, ne arī dumjš, tātad viņam nenāktos grūti aptvert patiesību.
Lai arī valdes priekšsēdētājs mēģināja pārliecināt Džailsu, ka Fišers šķiet gluži pieņemams cilvēks, reti kaut ko saka valdes sēdēs un nekādā ziņā nesagādā problēmas, Džailss nejutās tik drošs. Viņš neticēja, ka Fišers būtu spējīgs mainīt savus tikumus. Tomēr, ņemot vērā toriju lieliskās izredzes uz būtiskiem panākumiem vēlēšanās un noslēpumaino Virdžīnijas kavēšanos parakstīt laulības šķiršanas dokumentus, kaut gan tieši viņa bija uzstājusi sagādāt pamatu procesa likumīgai ierosināšanai, Fišers bija mazākā no viņa problēmām.
– Džentlmeņi, – Beringtonu kompānijas valdes priekšsēdētājs sacīja, – diez vai būtu pārspīlēti uzskatīt, ka tas, ko šodien grasos ierosināt, varētu izvērsties par pagrieziena punktu kompānijas vēsturē. Mūsu rīkotājdirektora Komptona kunga izteiktais priekšlikums ir kaut kas pilnīgi jauns un vēl nebijis. Un es to pilnībā atbalstu. Es lūgšu arī valdi balsot par ieceri mūsu kompānijai uzbūvēt pirmo pasažieru kuģi kopš kara laikiem, lai līdzvērtīgi konkurētu ar mūsu nopietnajiem sāncenšiem, Kunerda kompāniju un P&O. Man gribētos ticēt, ka mūsu kompānijas dibinātājs Džošua Beringtons aplaudētu par godu šādai iniciatīvai.
Alekss uzmanīgi klausījās. Viņš bija sācis cienīt seru Viljamu Traversu, Hugo Beringtona pēcteci – tiesa, bijušo priekšsēdētāju nemēdza sarunās pieminēt. Viņš bija vērīgs un gudrs vadītājs, turklāt viņu novērtēja gan kolēģi, kas strādāja tajā pašā jomā, gan arī Sitijā, Londonas finanšu un darījumu centrā, jo uzskatīja par drošu un uzticamu partneri.
– Kapitāla ieguldīšana neapšaubāmi patukšos mūsu rezerves, – turpināja sers Viljams, – tomēr mūsu baņķieri ir gatavi sniegt mums atbalstu. Skaitļi rāda, ka mēs atpelnīsim savus ieguldījumus piecu gadu laikā pat tādā gadījumā, ja spēsim pārdot tikai četrdesmit procentus vietu jaunajā kuģī. Tagad es ar prieku atbildēšu uz visiem valdes locekļu jautājumiem.
– Vai cilvēku atmiņā joprojām nav saglabājušās bailes, kas saistītas ar “Titānika” likteni un varētu traucēt vēlmei ceļot ar jauno kuģi? – vaicāja Fišers.
– Prātīgs iebildums, major, – atbildēja sers Viljams. – Tomēr Kjūnārda nesenais lēmums pievienot viņu flotei vēl vienu kuģi varētu liecināt par to, ka tagadējā ceļotāju paaudze ir pamanījusi uzlabojumus, proti, kopš tūkstoš deviņi simti divpadsmitā gada briesmīgās nelaimes nav notikusi neviena milzīga kuģu katastrofa.
– Cik ilgs laiks mums būs nepieciešams, lai šādu kuģi uzbūvētu?
– Ja valde akceptēs šo lēmumu, mēs nekavējoties varēsim uzsākt darbus un slēgt līgumus. Cerēsim, ka uz gada beigām mums izdosies piesaistīt kādu no labākajiem kuģu projektēšanas speciālistiem. Tādējādi triju gadu laikā mēs varētu jauno kuģi pabeigt.
Alekss gaidīja, līdz kāds cits no valdes locekļiem uzdos jautājumu, kuru viņš nevēlējās uzdot pats.
– Un kādas ir paredzamās izmaksas?
– Precīzu skaitli nosaukt ir grūti, – atzina sers Viljams, – bet mūsu budžets atļauj rēķināties ar trim miljoniem mārciņu. Tomēr domāju, ka tik daudz nemaz nebūs nepieciešams.
– Cerēsim, ka tā, – noteica kāds cits valdes loceklis.
– Mums par savu ieceri būs jāinformē visi daļu turētāji.
– Piekrītu, – sers Viljams sacīja, – es to izdarīšu ikgadējā pārskata sapulcē, kas paredzēta nākamajā mēnesī. Tās laikā es arī uzsvēršu, ka mūsu peļņas apjoms ir iedrošinošs un šā iemesla pēc nav pamata daļu turētājiem neizmaksāt tikpat lielas dividendes kā pagājušajā gadā. Tomēr mums jāpatur prātā, ka daži daļu turētāji varētu satraukties par kompānijas darbības virziena maiņu, nemaz jau nerunājot par tik pamatīgiem kapitālieguldījumiem. Tas varētu novest pie mūsu akciju cenu krišanās. Taču, tiklīdz Sitijā kļūs skaidrs, ka mums pietiek resursu, lai tiktu galā ar īslaicīgām grūtībām, jau drīz vien mūsu akciju cena atkal pacelsies iepriekšējā līmenī. Šajā gadījumā runa ir tikai par laiku. Vai būs vēl kādi jautājumi?
– Vai ir domāts par kompānijas jaunās pasažieru kuģu līnijas nosaukumu un vārdu pirmajam kuģim? – vaicāja Fišers.
– Jauno nodaļu mēs plānojam saukt par “Pils līniju” un mūsu pirmo laineri nodēvēt par “Bakingemu”, tādējādi norādot uz kompānijas saistību ar jauno Elizabetes ēru.
Šajā jautājumā valde bija vienisprātis.
– Paskaidrojiet vēlreiz, – sacīja Virdžīnija.
– Gada pārskata sapulcē, kas notiks nākamajā ceturtdienā, sers Viljams paziņos par Beringtonu kompānijas ieceri būvēt luksusa klases pasažieru kuģi, lai pilnībā varētu konkurēt ar Kjūnārda un P&O kompānijām, kuras jau ir uzsākušas tādu politiku. Plānotās projekta izmaksas ir trīs miljoni mārciņu.
– Man tas izklausās pēc drošas un radošas pieejas.
– Tomēr dažiem tas liekas riskants solis, jo lielākā daļa investoru nav apveltīti ne ar drosmi, ne radošumu. Viņi satrauksies, kad darba procesā augs projekta izmaksas vai vēlāk nebūs iespējams pārdot kuģa biļetes tik izdevīgi, lai atpelnītu kapitālieguldījumus. Tomēr, ja viņi rūpīgi papētītu Beringtonu kompānijas finanses, tad pamanītu, ka tai ir visas iespējas tikt galā ar īstermiņa zudumiem.
– Tad kālab jūs iesakāt man pārdot savas akcijas?
– Kad trīs nedēļas pēc pārdošanas atpirksiet tās, jūs varēsiet izdarīt nāvējošu gājienu.
– Šī daļa man nav īsti saprotama, – sacīja Virdžīnija.
– Ļaujiet, es paskaidrošu, – teica Alekss. – Kad jūs nopērkat akcijas, jums trīs nedēļas vēl nav jāieskaita nauda kontā. Tieši tāpat ir, kad jūs akcijas pārdodat, proti, trīs nedēļas jūsu kontā nauda vēl netiek ieskaitīta. Šajā posmā jums ir iespēja vēl nodarboties ar tirgošanu, neieguldot nekādus līdzekļus. Tā kā mums ir zināma iekšējā situācija, mēs varam no tā gūt labumu.
– Tātad ko jūs iesakāt?
– Beringtonu kompānijas ikgadējā pārskata sapulce sāksies nākamajā ceturtdienā pulksten desmitos no rīta. Domāju, ka dažu stundu laikā akciju cena no četrām mārciņām nokritīsies apmēram līdz trīs mārciņām un desmit šiliņiem par vienu akciju. Ja tajā pašā dienā, kad pulksten deviņos no rīta atvērsies birža, jūs pārdosiet savus septiņus ar pusi procentus akciju, cena nokritīs pat vēl straujāk, iespējams, zem trijām mārciņām. Tad jūs pagaidīsiet, līdz akciju cena būs sasniegusi zemāko punktu, un pēc tam iegādāsieties visas pieejamās akcijas par vismazāko cenu, un jums atkal piederēs jūsu septiņi ar pusi procenti.
– Vai brokeriem neradīsies kādas aizdomas? Viņi varētu pavēstīt Beringtonu kompānijas valdei par mūsu nodomiem.
– Viņi neko neteiks, ja vien saņems vienu komisijas maksu, kad notiks akciju pārdošana, un otru brīdī, kad akcijas atkal tiks nopirktas. Viņi neko nezaudē jebkurā gadījumā.
– Bet mēs?
– Mēs varētu zaudēt tikai gadījumā, ja pēc valdes priekšsēdētāja gadskārtējās atskaites akciju cenas paceltos. Tad jums vajadzētu maksāt vairāk, lai savas akcijas atgūtu. Tomēr man jāsaka pavisam godīgi, ka tas diezin vai ir iespējams, ja sapulcē tiks paziņots par kompānijas nodomu pakļaut riskam trīs miljonus mārciņu sava kapitāla.
– Un kas man jādara?
– Ja jūs mani pilnvarosiet strādāt jūsu interesēs, tad es sazināšos ar pazīstamu brokeri Honkongā, un viņš izdarīs visu vajadzīgo. Tādējādi būs grūti atrast pēdas, kas vestu pie mums.
– Džailss sapratīs, kas mums padomā. Viņš nav muļķis.
– Diezin vai, ja pēc trim nedēļām viņš redzēs, ka jūsu īpašumā esošie septiņi ar pusi procenti akciju joprojām ir turpat, kur bijuši. Turklāt viņam pašlaik ir daudz aktuālākas problēmas risināmas.
– Piemēram?
– Esmu dzirdējis, ka vietējā Leiboristu partijas komitejā notiks uzticības balsojums par Džailsa Beringtona atbilstību. Viņiem ir kļuvusi zināma Džailsa dēka ar Gvinetu Hjūsas jaunkundzi. Pastāv pat iespēja, ka viņš nākamajās vēlēšanās nemaz nepiedalīsies. Pieņemot, ka jūs vēl neesat parakstījusi laulības šķiršanas dokumentus.
– Vai jūs, major Fišer, varat man apliecināt, ka šī izmeklēšana nekādā ziņā nav saistīta ne ar seru Džailsu Beringtonu, ne Hariju Kliftona kungu? Es abus šos kungus esmu reiz pārstāvējis, tādējādi varētu rasties gluži nepieļaujams interešu konflikts.
– Maniem meklējumiem nav nekā kopīga ar Beringtonu ģimeni, – atteica Fišers. – Konservatīvo partijas vietējā komiteja ir izvēlējusies divus potenciālos kandidātus, kas varētu pārstāvēt Bristoles doku apgabalu. Es esmu šās komitejas sekretārs, un man jābūt pilnībā pārliecinātam, ka ar šiem cilvēkiem nesaistās nekas tāds, kas nākotnē varētu radīt problēmas.
– Vai meklējat kaut ko pavisam konkrētu, major?
– Ņemot vērā jūsu sakarus, es domāju, ka varēsiet uzzināt, vai šo cilvēku vārdi nav atrodami policijas dokumentos.
– Vai tas attiecas arī uz sodu par mašīnas novietošanu neatļautā vietā un tamlīdzīgiem sīkākiem pārkāpumiem?
– Jebkas, ko Leiboristu partija varētu izmantot pirmsvēlēšanu kampaņā, lai paaugstinātu savus reitingus.
– Es visu sapratu, – sacīja Mičels. – Cik daudz laika man ir?
– Atlases periods varētu ilgt kādus pāris mēnešus, iespējams, ka trīs. Taču man jau daudz agrāk būs nepieciešams uzzināt, vai esat kaut ko atradis, – sacīja Fišers un pasniedza Mičelam papīra lapu, uz kuras bija uzrakstīti divu cilvēku vārdi.
Mičels tos izlasīja, salocīja papīru un ielika sev kabatā. Vairs neteicis ne vārda, viņš izgāja no telpas.
Dienā, kad notika Beringtonu kompānijas gadskārtējā pārskata sapulce, jau pulksten deviņos Fišers piezvanīja uz kādu privātu numuru Honkongā. Izdzirdējis pazīstamu balsi, viņš sacīja: – Benij, te majors zvana.
– Kā klājas, major! Sen neesi dzirdēts.
– Bija iemesls, – atteica Fišers, – un es visu paskaidrošu, kad tu nākamreiz būsi Londonā. Pašlaik man vajadzīgs, lai tu pārdotu dažas akcijas.
– Protams, es esmu gatavs pierakstīt, – apliecināja Benijs. – Es gribu pārdot divsimt tūkstošus Beringtonu kuģniecības akciju brīdī, kad tiks atvērta Londonas birža.
Benijs iesvilpās. – Uzskati, ka tas jau ir izdarīts, – viņš teica.
– Kad būsi to izdarījis, es gribu, lai nākamās divdesmit vienas dienas laikā tu atpirktu atpakaļ visu nosaukto akciju skaitu, bet tikai tad, ja būsi pārliecinājies, ka cena sasniegusi minimumu.
– Sapratu. Tikai viens jautājums, major. Vai Benijam arī vajadzētu likt uz šo zirdziņu?
– Tas atkarīgs no tevis. Tikai nekļūsti alkatīgs, jo te vēl gaidāms bagātīgāks ķēriens.
Majors nolika klausuli, izgāja no sava kluba un ar taksometru devās uz Savoy. Viņš pievienojās pārējiem valdes locekļiem viesnīcas konferenču zālē tikai dažas minūtes pirms tam, kad piecēlās valdes priekšsēdētājs un vērsās pie akcionāriem, sākdams Beringtonu kuģniecības gadskārtējo pārskata sapulci.
Deviņpadsmitā nodaļa
“Konstitūcijas zāle” Deivisstrītā bija pārpildīta. Dažiem partijas biedriem pat nācās stāvēt starp solu rindām vai telpas aizmugurē. Daži pat bija apsēdušies uz palodzēm, lai labāk visu redzētu.
Abi kandidāti – Nevils Simpsons un Gregorijs Danets – bija teikuši iespaidīgas runas, un Fišers manīja, ka viņa favorīts konkrētajā mirklī ir palicis iepakaļ Simpsonam. Šis advokāts no Londonas bija dažus gadus vecāks par Danetu un lieliski parādīja sevi kara laikā, turklāt jau vienā pirmsvēlēšanu cīņā Ebūveilā guvis pārsvaru. Taču Mičels bija sagādājis Fišeram pietiekami daudz informācijas, lai kaitētu šā cilvēka panākumam.
Simpsons un Danets sēdēja pie galda uz skatuves katrs savā pusē priekšsēdētājam, komitejas locekļi – zāles pirmajā rindā. Ziņa, ka Džailss Beringtons tomēr ir izturējis uzticības balsojumu vietējās Leiboristu partijas komitejas sanāksmē, Fišeram likās iepriecinoša. Tiesa, šādas attieksmes iemeslu viņš neatklāja nevienam, izņemot lēdiju Virdžīniju. Viņš bija ieplānojis sabojāt Džailsa Beringtona publisko tēlu pašā pirmsvēlēšanu kampaņas karstumā, kas noteikti būtu iespaidīgāk nekā viņa izbalsošana krēslainā Leiboristu partijas komitejas telpā. Šis plāns būs realizējams vienīgi tādā gadījumā, ja Danets kļūs par toriju kandidātu. Un šis rezultāts joprojām nebija nodrošināts.
Priekšsēdētājs piecēlās kājās un uzsmaidīja auditorijai. Viņš vispirms atklepojās un tad vērsās pie klātesošajiem.
– Iekams aicināšu uzdot jautājumus, es vēlos jums pavēstīt, ka šī būs mana pēdējā sapulce priekšsēdētāja amatā. Jūtu, ka mūsu komitejai uz nākamajām vēlēšanām jādodas gan ar jaunu kandidātu, gan jaunu priekšsēdētāju, vēlams tādu, kurš būtu daudz jaunāks par mani. – Viņš apklusa un raudzījās, vai kāds nemēģinās viņu atrunāt, tomēr nekas tāds nenotika, un viņš negribīgi turpināja. – Tagad mēs esam nonākuši pie sapulces noslēguma fāzes, jo mums jāizraugās cilvēks, kurš cīnīsies par mūsu lietu nākamajās vēlēšanās. Biedriem būs iespēja uzdot jautājumus diviem potenciālajiem kandidātiem.
Zāles aizmugurē kājās pielēca kāds gara auguma vīrietis un sāka runāt vēl pirms Billa Hokinsa aicinājuma.
– Priekšsēdētāja kungs, es vēlos vaicāt abiem kandidātiem, vai gadījumā, ja viņi iegūs šo vietu, viņi dzīvos vēlēšanu apgabalā.
Pirmais atbildēja Simpsons. – Es noteikti nopirktu māju vēlēšanu apgabalā, – viņš sacīja. – Bet man tomēr vajadzēs apmesties parlamenta apakšpalātā.
Šī atbilde izpelnījās smieklu vētru un aplausus.
– Es pagājušajā nedēļā atļāvos tikties ar nekustamā īpašuma aģentu, – teica Danets. – Ne jau tālab, ka gaidītu ievēlēšanu, bet tālab, ka ceru uz ievēlēšanu.
Fišers sāka aplaudēt, un viņam sekoja arī citi, tomēr bija skaidri redzams, ka auditorija ir sadalījusies nometnēs.
Priekšsēdētājs ar rokas mājienu norādīja uz sievieti trešajā rindā, kura šādās sapulcēs ne reizi nelaida garām iespēju uzdot jautājumus. Viņš bija nolēmis jau laikus iesaistīt šo dāmu.
– Tā kā viens no jums ir veiksmīgs advokāts, bet otrs apdrošināšanas brokeris, vai jums būs gana daudz laika, ko veltīt priekšvēlēšanu kampaņai?
– Ja tikšu izraudzīts, šonakt Londonā neatgriezīšos, – paziņoja Danets. – Katru nomoda stundu es veltīšu pozitīva rezultāta sasniegšanai vēlēšanās un darīšu visu, lai Džailss Beringtons nekad vairs neiegūtu vietu parlamentā.
Šajā reizē aplausi bija ilgstošāki, un Fišers pirmo reizi mazliet atslābinājās.
– Nav runa par stundu skaitu, – ieteicās Simpsons. – Būtiski ir tas, kā jūs aizpildāt šīs stundas. Es jau vienu reizi esmu pārspējis ļoti nopietnu oponentu, tālab zinu, ko varu sagaidīt. Ir svarīgi, lai izraugāties kādu, kurš ātri visu apgūst un šīs zināšanas spēj izmantot pret Džailsu Beringtonu, un šo vietu iegūst Konservatīvo partija.
Fišeram radās sajūta, ka Danetam, lai pārspētu Simpsonu, būs nepieciešama palīdzīga roka. Nākamo jautājumu pēc priekšsēdētāja mājiena uzdeva kāds labi pazīstams vietējais biznesmenis.
– Kā jums liekas, kurš būtu piemērotākais kandidāts, lai nomainītu mūsu līderi Vinstonu Čērčilu?
– Nemaz nezināju, ka šāda vakance ir pieejama, – noteica Simpsons, kura vārdi tika uzņemti ar smiekliem un aplausiem. Pēc tam viņš piebilda jau daudz nopietnākā tonī: – Būtu muļķīgi domāt par lieliskākā premjerministra nomaiņu, ja šādai rīcībai nav pamatota iemesla.
Atskanēja īsta aplausu vētra, un pagāja zināms laiks, līdz Danets vispār tika pie vārda.
– Manuprāt, Čērčila kungs ir visai skaidri pateicis, ka tad, ja būs pienācis īstais laiks šādai nomaiņai, labākais kandidāts būtu Entonijs Īdens, mūsu izcilais un apbrīnas vērtais ārlietu ministrs. Ja Čērčils šo kandidatūru uzskata par piemērotu, tad arī man ir pamats uzskatīt tāpat.
Aplausi vairs nebija tik skaļi.
Nākamo trīsdesmit minūšu laikā jautājumu birums turpinājās, un Fišers juta, ka Simpsona pārsvars kļūs aizvien manāmāks. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka pēdējie trīs jautājumi palīdzēs viņa favorītam. Viņš bija parūpējies, lai divus no tiem obligāti uzdotu citi, turklāt bija vienojies ar priekšsēdētāju, ka pēdējo uzdos pats.
Bills Hokinss ieskatījās pulkstenī. – Domāju, ka mums vēl ir laiks trim jautājumiem. – Viņš pamāja cilvēkam pēdējā rindā, kurš jau labu laiku pūlējās notvert priekšsēdētāja skatienu. Fišers pasmaidīja.
– Vai kandidāti varētu paust savu viedokli par ieteiktajiem labojumiem laulības šķiršanas likumos?
Zālē sēdošie skaļi noelsās, tad cits citu klusināja. Dažiem nebija skaidrs, vai šis jautājums mērķēts pret Džailsu Beringtonu vai domāts abiem kandidātiem.
– Man patiešām nepatīk mūsu valsts vecmodīgie likumi laulības šķiršanas jomā, un es uzskatu, ka neapšaubāmi vajag tos reformēt, – sacīja advokāts. – Vienīgi ceru, ka šis temats priekšvēlēšanu kampaņas laikā nebūs galvenais mūsu apgabalā. Es vēlētos pārspēt Beringtonu ar saviem darbiem, nevis ar baumām vai tukšiem pārspriedumiem.
Fišeram nebija grūti saprast, kālab Centrālā komiteja tieši Simpsonu uzskatīja par iespējamo nākamo ministru, tomēr viņš zināja arī to, ka šī kandidāta sniegtā atbilde nebija tā, ko vēlējās dzirdēt vietējā publika.
Danets ātri uztvēra auditorijas reakciju un sacīja: – Lielā mērā es piekrītu tam, ko tikko sacīja Simpsona kungs, tomēr uzskatu, ka mūsu apgabala vēlētājiem ir tiesības pirms balsošanas zināt taisnību par Beringtona ģimenes konfliktiem. Un nevis pēc tam.
Aplausi skaidri rādīja, ka šajā reizē Danets ir favorīta kārtā.
Priekšsēdētājs pamāja Pīteram Meinardam, kurš sēdēja pirmās rindas vidū.
– Mums, mūsu vēlēšanu apgabalā, ir vajadzīgs kas vairāk nekā tikai parlamenta loceklis, – Meinards lasīja jau iepriekš sagatavotu tekstu. – Mums nepieciešama partnerī-
ba, komanda. Vai abi kandidāti var apliecināt, ka vēlēšanu kampaņas laikā pastāvīgi kopā ar viņiem redzēsim arī viņu sievas? Jo, piemēram, lēdiju Beringtoni mēs nekad tā arī nesastapām.
Atskanēja aplausi.
– Mana sieva jau tagad ir tepat līdzās, – atteica Danets un norādīja uz pievilcīgu jaunu sievieti otrajā rindā, – un tā būs arī kampaņas laikā. Patiesību sakot, ja es kļūšu par parlamenta deputātu, jūs Koniju droši vien redzēsiet pat biežāk nekā mani.
Fišers smaidīja. Viņš zināja, ka šis jautājums parāda Daneta spēku un akcentē Simpsona vājumu. Rakstot vēstules ar uzaicinājumu ierasties uz sapulci, viņš vienu bija adresējis “Daneta kungam ar kundzi”, bet otru tikai “eskvairam N. Simpsona kungam”.
– Mana sieva strādā par pasniedzēju Londonas ekonomikas skolā, – sacīja Simpsons, – taču vairumā nedēļas nogaļu viņai būs laiks kopā ar mani apmeklēt vēlēšanu apgabalu, tāpat arī laikā, kad augstskolā ir brīvlaiks. – Fišers juta, kā balsis atkal izslīd no rokām. – Un domāju, jūs piekritīsiet, ka nav cēlāka aicinājuma par jaunās paaudzes izglītošanu.
Aplausi liecināja, ka ne visi tomēr ir vienisprātis ar kandidātu.
– Un visbeidzot, – ierunājās priekšsēdētājs. – Es zinu, ka mūsu sekretāram Fišera kungam ir kāds jautājums abiem kandidātiem.
– Šorīt izlasīju Daily Mail, – sacīja Fišers, – tādēļ ļoti iespējams, ka tā nemaz nav taisnība. – Abi kandidāti pienākuma pēc iesmējās. – Londonas Fulemas centrālajā vēlēšanu apgabalā arī jau esot izveidots saraksts, un viņi pirmdien intervēšot perspektīvākos kandidātus. Man gribētos uzzināt, vai kāds no jums ir arī šajā sarakstā. Ja atbilde ir apstiprinoša, vai jūs būtu gatavi izstāties no šās sacensības vēl pirms šīvakara balsojuma?
– Es neesmu pieteikts Fulemas Centrālajā apgabalā, jo allaž esmu gribējis pārstāvēt valsts Rietumu daļu, kurā dzimusi un augusi mana sieva un kur mēs ceram kopīgi audzināt mūsu bērnus.
Fišers pamāja ar galvu. Simpsonam nācās gaidīt, līdz norimst aplausi.
– Major Fišer, es esmu iekļauts jūsu pieminētajā sarakstā, – ierunājās Simpsons, – un uzskatu, ka tik ātri atsaukt savu kandidatūru bez pamatota iemesla nebūtu pieklājīgi. Toties, ja šajā vakarā tieši man smaidīs veiksme šeit, tad nebūs labāka iemesla, lai atkāptos.
“Viņam izdevās labi izkļūt no situācijas,” nodomāja Fišers, klausīdamies aplausos, kas sekoja pēc šā paziņojuma. “Bet… vai ar to būs pietiekami?”
Priekšsēdētājs piecēlās no savas vietas. – Esmu pārliecināts, ka jūs visi tāpat kā es pateiksieties mūsu kandidātiem ne vien par to, ka viņi atrada laiku, lai ierastos pie mums, bet arī par viņu sniegto ieguldījumu. Man nav nekādu šaubu, ka viņi kļūs par parlamenta locekļiem, diemžēl mums ir iespēja izvirzīt tikai vienu. – Atkal skanēja aplausi. – Un tā nu pienācis laiks balsošanai. Ar jūsu atļauju es paskaidrošu, kā notiks procedūra. Ja biedri būs tik laipni un dosies uz zāles priekšpusi, mūsu komitejas sekretārs majors Fišers jums izsniegs vēlēšanu biļetenus. Jūs pievilksiet krustiņu blakus sava izvēlētā kandidāta vārdam. Pēc tam, lūdzu, iemetiet biļetenu balsošanas urnā. Kad balsis būs saskaitītas un mēs kopā ar sekretāru būsim visu pārbaudījuši… un tam nevajadzētu aizņemt ilgu laiku… es paziņošu, kurš kandidāts no Konservatīvo partijas ir izraudzīts pārstāvēt Bristoles doku vēlēšanu apgabalu tuvējās vispārējās vēlēšanās.
Biedri izveidoja kārtīgu rindu, un Fišers izdalīja apmēram trīs simtus vēlēšanu biļetenu. Kad pēdējais bija iemests balsošanas urnā, priekšsēdētājs lūdza pārzini to aiznest uz privātu telpu aiz skatuves.
Pēc dažām minūtēm tajā iegāja priekšsēdētājs un sekretārs, un balsošanas urna jau atradās galda centrā pārziņa modrā uzraudzībā. Viņi apsēdās uz diviem koka krēsliem, kas bija novietoti viens otram priekšā. Pārzinis atslēdza balsošanas urnu. To izdarījis, viņš devās ārā no telpas un aizvēra durvis.
Tiklīdz durvis bija ciet, priekšsēdētājs piecēlās un izbēra balsošanas biļetenus uz galda. Atkal apsēdies vietā, viņš vaicāja Fišeram: – Kā jūs vēlaties, lai veicam skaitīšanu?
– Es ierosinu, ka jūs varētu saskaitīt par Simpsonu atdotās balsis, bet es pievērsīšos Danetam.
Priekšsēdētājs ar galvas mājienu apliecināja piekrišanu, un viņi sāka darbu. Jau ātri Fišeram kļuva skaidrs, ka Simpsons varētu gūt uzvaru ar divdesmit vai trīsdesmit balsu pārsvaru. Viņš saprata, ka jābūt pacietīgam un jāgaida īstais brīdis. Tāds brīdis pienāca, kad priekšsēdētājs pieliecās un nolika balsošanas urnu uz grīdas, lai pārbaudītu, vai tajā nejauši nav palikuši vēl kādi biļeteni. Ar šīm dažām sekundēm pietika, lai Fišers pagūtu ieslidināt roku savas žaketes kabatā un neuzkrītoši izņemt žūksni balsošanas biļetenu, kurus par labu Danetam bija aizpildījis jau priekšpusdienā. Šo nelielo operāciju viņš bija izmēģinājis spoguļa priekšā un tagad prasmīgi pievienoja papildinājumu kaudzītē pie pārējiem biļeteniem, gan nebūdams īsti pārliecināts, vai ar tiem būs pietiekami.
– Tātad, – ierunājās Fišers, – cik balsu ir saņēmis Simpsons?
– Simt sešdesmit astoņas, – atbildēja priekšsēdētājs. – Un cik ir Danetam?
– Simt septiņdesmit trīs.
Bills Hokinss izskatījās pārsteigts.
– Ja reiz balsu skaita starpība ir tik maza, priekšsēdētāj, varbūt mums vajadzētu visu pārbaudīt atkārtoti, lai vēlāk nebūtu nekādu pārmetumu.
– Visā pilnībā piekrītu, – atteica priekšsēdētājs. – Vai mainīsimies vietām?
To izdarījuši, viņi ķērās pie otrreizējas skaitīšanas.
Pēc dažām minūtēm Hokinss teica: – Tieši tā, Fišer, simt septiņdesmit trīs balsis par Danetu.
– Un es apstiprinu jūsu iepriekš nosaukto skaitli. Simt sešdesmit astoņas balsis par Simpsonu.
– Zināt, man pat prātā nebūtu ienācis, ka telpā ir tik daudz cilvēku.
– Pašā aizmugurē vēl bija vesels lērums, – Fišers atteica.
– Un vairāki bija sasēdušies arī ejās starp rindām.
– Droši vien tas arī ir izskaidrojums, – sacīja priekšsēdētājs. – Bet jums, veco zēn, es zem četrām acī pateikšu, ka balsoju par Simpsonu.
– Gluži tāpat kā es, – teica Fišers. – Bet tāda nu ir demokrātija…
Priekšsēdētājs iesmējās. – Nu ko, laikam būs labāk, ja iesim un paziņosim viņiem rezultātus, lai vietējie nekļūst nemierīgi.
– Varbūt gudrāk būtu tikai pateikt, kurš uzvarējis, bet neminēt, cik tuvi bijuši abi rezultāti? Protams, kad rakstīšu protokolu, es tajā fiksēšu konkrētos skaitļus.
– Prātīga doma, Fišer.
– Man patiešām žēl, ka nākas jums zvanīt tik agrā svētdienas rītā, lēdija Virdžīnija, taču kaut kas ir atgadījies un, ja vēlamies to izmantot savā labā, man būs nepieciešams jūsu akcepts nekavējošai rīcībai.
– Ļoti ceru, ka šī ziņa patiešām ir ko vērta, – lēdija miegainā balsī sacīja.
– Tikko dzirdēju, ka sers Viljams Traverss, Beringtonu kuģniecības valdes…
– Es zinu, kas ir Viljams Traverss.
– …pirms pāris stundām nomiris no sirdslēkmes.
– Tās ir labas vai sliktas ziņas? – lēdija Virdžīnija vaicāja, un balsī piepeši vairs nebija ne miņas no miegainuma.
– Neapšaubāmi labas. Tiklīdz prese to uzodīs, akciju cenas nekavējoties kritīs. Tieši tālab es arī zvanu, jo mums ir tikai dažas stundas laika.
– Pieņemu, ka tagad jūs vēlaties atkal pārdot manas akcijas?
– Tieši tā. Man taču nevajadzēs jums atgādināt, ka pagājušajā reizē jūs guvāt vērā ņemamu peļņu, turklāt vēl pabojājāt kompānijas reputāciju.
– Ja es tagad atkal tās pārdošu, cik liela ir iespējama, ka cenas pēc tam kāps?
– Kad publiskas organizācijas valdes priekšsēdētājs nomirst, akciju cenas mainās tikai vienā virzienā. Un jo īpaši tad, ja nāves cēlonis ir sirdstrieka, lēdija Virdžīnija.
– Tad uz priekšu! Pārdodiet akcijas.
Divdesmitā nodaļa
Džailss māsai bija apsolījis, ka uz tikšanos ieradīsies laikā. Viņš apturēja savu Jaguar automašīnu uz grantētā ceļa pie galvenās ēkas un novietoja blakus Emmas Morris Traveller. Pārņēma prieks par to, ka viņa jau ieradusies. Lai gan viņiem katram piederēja vienpadsmit procenti kompānijas akciju, Emma par Beringtonu kuģniecību izrādīja daudz lielāku interesi nekā brālis. Vēl lielāka šī interese kļuva pēc tam, kad viņa uzsāka mācības Stenfordā pie divkārtējā Pulicera prēmijas laureāta. Vārdu šim cilvēkam viņš nespēja atcerēties.
– Tu ļoti labi atcerētos Sairusa Feldmena vārdu, ja viņš dzīvotu tavā vēlēšanu apgabalā, – Emma bija jokojot aizrādījusi. Viņš pat nemēģināja atvairīt šo apvainojumu.
Pasmaidījis Džailss izkāpa no automašīnas un pamanīja bērnus, kas iznāca no vilciena vagona, kurā reiz bija mitinājies Vecais Džeks. Laikā, kad Džailsa tēvs bija noteicējs pār visu, vagons kļuva krietni nolaists, taču pēc tam tika atjaunots un atguva savu agrāko spozmi. Tur bija ierīkots muzejs par godu dižajam cilvēkam. Turp regulāri tika vesti skolēni un notika lekcijas par Būru karu. “Pēc cik ilga laika viņiem vēstures stundās mācīs par Otro pasaules karu?”
Steidzoties uz galveno ēku, Džailss atcerējās, kālab Emma tikšanos ar jauno valdes priekšsēdētāju bija uzskatījusi par tik svarīgu tieši tagad.
Džailsam nebija nekas daudz zināms par Rosu Bjūkenanu. Studējis ekonomiku Edinburgas universitātē, pēc tam firmā P&O strādājis par praktikantu. Beringtonu kompānijā viņa karjera sākusies no pašas apakšas, un beidzot viņš izcīnījis vietu valdē un vēlāk nominēts valdes priekšsēdētāja amatam. Visnotaļ bieži viņš bijis tuvu tam, lai par tādu arī kļūtu, tomēr allaž kāds no ģimenes izlēma, ka pats vēlas strādāt šajā amatā.
Kad Bjūkenans pieņēma Beringtonu kompānijas valdes priekšlikumu stāties sera Viljama Traversa vietā, kompānijas akciju cena jau uzreiz pēc šā paziņojuma pakāpās par pieciem šiliņiem. Mēneša laikā cena sasniedza līmeni, kāds bija pirms sera Viljama Traversa nāves.
Džailss ieskatījās savā rokaspulkstenī. Un ne jau tikai tāpēc, ka bija mazliet nokavējies, bet arī tālab, ka šajā vakarā viņam bija paredzētas vēl trīs tikšanās. Turklāt viena no tām bija paredzēta ar doku strādnieku apvienības pārstāvjiem, kuri nebūt nepriecājās, kad viņiem nākas gaidīt. Lai gan Džailss iestājās par četrdesmit astoņu stundu darba nedēļas ieviešanu un garantēta divu nedēļu apmaksāta atvaļinājuma nepieciešamību katram apvienības biedram, viņi pret savu pārstāvi parlamentā joprojām izturējās ar aizdomām. Tas, ka Beringtonu kuģniecības nosaukumā bija viņa uzvārds, aizdomas nemazināja, kaut arī vairāk nekā gada laikā šī bija pirmā reize, kad Džailss vispār parādījās kompānijas mītnē. Viņš pamanīja, ka viss izskatās daudz citādāk. Un izmaiņas nenozīmēja tikai ātru jaunas krāsas kārtas uzklāšanu sienām. Iegājis pa durvīm, viņš uzkāpa uz bieza, pūkaina, paklāja zilā un zelta krāsā. Uz tā rotājās jaunās “Pils līnijas” ģerbonis. Viņš iekāpa liftā un nospieda augšējā stāva pogu. Izrādījās, ka beidzot lifts kustas normāli, nevis rada iespaidu par negribīgiem galeru vergiem, kas to stumj ar milzu piepūli. Džailss izkāpa no lifta un iedomājās par savu vectēvu, godājamo kādreizējo valdes priekšsēdētāju, kurš ievadīja kompāniju divdesmitajā gadsimtā, līdz tā kļuva par publisku kapitālsabiedrību. Un uzreiz gluži nevilšus domas aizklīda arī pie tēva Hugo Beringtona, kurš pamanījās apmēram divtik īsā laikā nospiest kompāniju uz ceļiem. Taču Džailsa ļaunākās atmiņas, kuru dēļ viņš vairījās spert kāju šajā ēkā, saistījās ar to, ka tieši te tika nogalināts viņa tēvs. Pēc visa šā briesmīgā atgadījuma bija tikai viens labums – Džesika.
Džailss bija pirmais Beringtons, kurš nekļuva par valdes priekšsēdētāju, tomēr jāatceras, ka ar politiku viņš vēlējās nodarboties jau kopš tikšanās ar Vinstonu Čērčilu Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, kad lielais politiķis pasniedza audzēkņiem balvas, bet Džailss bija skolas kapteinis. Bet tieši viņa tuvais draugs, kaprālis Beitss, kurš tika nogalināts, kad mēģināja aizbēgt no vācu gūsta, gluži nevilšus mainīja Džailsa politisko nostāju.
Viņš iesteidzās kabinetā un cieši apskāva māsu, bet pēc tam paspieda roku Rejam Komptonam, kurš bija kompānijas rīkotājdirektors kopš tik seniem laikiem, cik vien sniedzās Džailsa atmiņa.
Pirmais, kas iekrita acīs Džailsam, kad viņš sarokojās ar Rosu Bjūkenanu, bija tas, cik daudzkārt jaunāks šis cilvēks izskatījās par saviem piecdesmit diviem gadiem. Un tad Džailss atcerējās – Financial Times bija uzsvērts, ka Bjūkenans nesmēķē un nelieto alkoholiskos dzērienus, trīs reizes nedēļā spēlē skvošu, gaisma viņa guļamistabā tiekot izslēgta desmitos trīsdesmit vakarā, bet ceļas viņš ik rītu jau pulksten sešos. Tāds režīms politiķim būtu pilnībā nepieņemams.
– Priecājos ar jums beidzot iepazīties, ser Džails, – sacīja Bjūkenans.
– Doku strādnieki mani sauc vienkārši par Džailsu. Tad jau domājams, arī vadībai vajadzētu rīkoties tāpat.
Smiekli mazliet gaisināja saspringto atmosfēru, ko noteica Džailsa politiķa statuss. Džailss bija pieņēmis, ka paredzē-
ta parasta tikšanās, kurā viņš beidzot varēs iepazīties ar Bjūkenanu, tomēr abu pārējo sejas liecināja to, cik lieta būs nopietna.
– Neizskatās labi, – noteica Džails un atkrita krēslā blakus Emmai.
– Diemžēl laikam tā ir, – piebalsoja Bjūkenans. – Es nebūtu traucējis jūs tagad, kad vēlēšanas ir tik ļoti tuvu, ja nebūtu pārliecināts, ka man nekavējoties jūs jāinformē. Ķeršos uzreiz pie lietas būtības. Jūs noteikti būsiet pamanījis, ka pēc mana priekšgājēja nāves kompānijas akciju cena dramatiski nokritās.
– Jā, es to ievēroju, – atzina Džailss. – Tomēr pieņēmu, ka tas nav nekas neparasts.
– Normālos apstākļos jums varētu piekrist. Taču neparasti bija tas, cik strauji un cik zemu tās nokritās.
– Bet tagad, kad esat pārņēmis vadību, akciju cenas atkal ir nonākušas iepriekšējā līmenī.
– Tā ir, – apstiprināja valdes priekšsēdētājs, – tomēr nedomāju, ka mana darbība bija galvenais iemesls cenu augšanai. Es sāku prātot, vai varētu būt vēl kāds izskaidrojums tik nesaprotamai akciju cenas noslīdēšanai uzreiz pēc sera Viljama nāves. Jo īpaši tas likās interesanti pēc tam, kad Rejs pievērsa manu uzmanību faktam, ka šis nebūt nav vienīgais tāds gadījums.
– Tieši tā, valdes priekšsēdētāj, – apstiprināja Komptons. – Tikpat negaidīti akciju cenas nokritās pēc tam, kad mēs paziņojām, ka grasāmies pievērsties pasažieru pārvadāšanas biznesam.
– Ja pareizi atceros, tās gluži tāpat kā tagad atkal sasniedza augstu rādītāju.
– Patiesi, – noteica Bjūkenans. – Tomēr līdz brīdim, kad tās pilnībā bija atguvušas agrāko cenu, pagāja vairāki mēneši. Un kompānijas reputācijai tas nenāca par labu. Kad šāda novirze notiek vienu reizi, vēl ir iespējams pieņemt to par negadījumu, bet otrajā reizē jāsāk domāt, vai te nav runa par sistēmu. Man nav tik daudz laika, lai pastāvīgi skatītos pār plecu un bažītos, vai kaut kas līdzīgs notiks atkal. – Bjūkenans izlaida pirkstus caur saviem biezajiem smilšu krāsas matiem. – Es vadu publisku kapitālsabiedrību, nevis kazino.
– Un tagad jūs grasāties man paziņot, ka abi šie starpgadījumi notika pēc tam, kad Alekss Fišers kļuva par valdes locekli.
– Jūs pazīstat majoru Fišeru?
– Tas ir pārāk sarežģīts stāsts, lai tagad dalītos tajā ar jums. Uz tikšanos ar doku strādniekiem es vēlos ierasties agrāk par pusnakti.
– Viss norāda uz Fišeru, – sacīja Bjūkenans. – Abos gadījumos tika pārdoti divsimt tūkstoši akciju, kas ir apmēram septiņi ar pusi procenti, un tieši tik pieder viņa pārstāvētajai kompānijai. Pirmā pārdošana notika tikai dažas stundas pirms tam, kad gadskārtējā pārskata sapulcē tika paziņots par plānoto biznesa virziena maiņu, bet otra uzreiz pēc sera Viljama pāragrās nāves.
– Tas vairs nepavisam neizskatās pēc vienkāršas sagadīšanās, – secināja Emma.
– Un tas vēl nav viss, – turpināja Bjūkenans. – Abos minētajos gadījumos trīs nedēļu laikā cenu spējā krituma brokeris, kurš akcijas pārdeva, atkal iegādājas precīzi to pašu skaitu. Un viņa klients tādējādi iegūst ievērojamu peļņu.
– Jūs domājat, ka tas klients ir Fišers? – vaicāja Emma.
– Nē, viņam tas ir pārāk liels darījums, – iebilda Džailss. – Esmu pārliecināts, ka jums ir taisnība, – piekrita Bjūkenans. – Viņš noteikti darbojas kāda cita interesēs.
– Lēdijas Virdžīnijas Beringtones interesēs. Tāds būtu mans minējums, – teica Džailss.
– Arī man tas ienāca prātā, – atzinās Bjūkenans. – Un es varu pierādīt, ka aiz šiem darījumiem slēpjas Fišers.
– Kā?
– Es esmu pārbaudījis biržas dokumentu izrakstus par abiem šiem gadījumiem trīs nedēļu periodā, – teica Komptons. – Abi darījumi notikuši Honkongā. Dīlera vārds ir Benijs Driskols. Nebija nemaz tik ļoti jānopūlas, lai atrastu informāciju par to, ka ne pārāk senā pagātnē šis Benijs Driskols steigā pameta Dublinu tikai dažas stundas pirms tam, kad pēc viņa ieradās policija. Ir skaidrs, ka viņš tuvākajā nākotnē noteikti nevēlēsies atgriezties Smaragdzaļajā salā.
– Tikai pateicoties jūsu māsai, mēs spējām aizrakties līdz lietas būtībai, – sacīja Bjūkenans, un Džailss pārsteigti paraudzījās uz Emmu. – Viņa ieteica, lai nolīgstam Dereku Mičelu, kurš jau agrāk bija viņai palīdzējis. Pēc mūsu lūguma Mičels aizlidoja uz Honkongu. Kad viņš bija atradis bāru, kurā pārdod Guinness alu, bija nepieciešama vien nedēļa un vairākas iztukšotas alus kastes, lai uzzinātu Benija Driskola lielākā klienta vārdu.
– Tad jau beidzot mēs varēsim Fišeru dabūt ārā no valdes, – minēja Džailss.
– Es vēlētos, kaut tas būtu tik vienkārši, – sacīja Bjūkenans. – Viņam ir tiesības uz vietu valdē, kamēr vien viņš pārstāv kādu, kam pieder šie septiņi ar pusi procenti kompānijas akciju. Turklāt vienīgais pierādījums pret viņu mums ir Honkongā dzīvojoša piedzēruša brokera liecība.
– Vai tas nozīmē, ka mēs neko nevaram iesākt?
– Tik ļauni nav, nepavisam, – atbildēja Bjūkenans. – Tieši tālab es vēlējos nekavējoties sastapt gan jūs, gan Kliftones kundzi. Domāju, ka tagad ir pienācis laiks likt majoram Fišeram paspēlēt paša izdomāto spēlīti.
– Es piedalos.
– Pirms izlemju, es vēlētos uzzināt, kas jums padomā, – sacīja Emma.
– Protams, – Bjūkenans atvēra mapi, kas bija nolikta viņam priekšā. – Jums abiem kopā pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju. Tādējādi ir saprotams, ka jūs esat daudz ietekmīgāki akcionāri, un es nevirzīšu nekādus plānus, neapspriedies ar jums.
– Mēs nešaubāmies, – ierunājās Rejs Komptons, – ka lēdijas Virdžīnijas ilgtermiņa plānā ietilpst kaitēšana kompānijai ar regulāriem uzbrukumiem mūsu akciju pozīcijām, līdz zudīs uzticība mūsu kompānijas stabilitātei.
– Un jūs domājat, ka viņa tā rīkojas vien tāpēc, lai man atriebtos? – vaicāja Džailss.
– Tik ilgi, kamēr viņai ir savs cilvēks kompānijā, viņa skaidri zina, kur un kā izdarāms trieciens, – teica Bjūkenans, izvairīdamies atbildēt uz Džailsa jautājumu.
– Vai tad viņa, izmantojot šādu taktiku, neriskē pazaudēt lielas naudas summas? – vaicāja Emma.
– Tas Virdžīnijai nerūp ne mazākajā mērā, – noteica Džailss. – Ja viņai būs iespēja iznīcināt kompāniju un mani kopā ar to, viņa būs tikai apmierināta. Mana māte to bija sapratusi vēl ilgi pirms manis.
– Ļaunākais ir tas, – paskaidroja valdes priekšsēdētājs, – ka iepriekšējie uzbrukumi akciju tirgum ir nesuši viņai septiņdesmit tūkstošus mārciņu lielu peļņu. Tieši tas liek mums rīkoties, iekams viņa paguvusi izdarīt nākamo gājienu.
– Kāds ir jūsu plāns? – Emma vaicāja.
– Pieņemsim, – ierunājās Komptons, – ka Fišers tikai gaida brīdi, kad atkal varēs uzzināt kādus bēdīgus jaunumus, kurus tūdaļ atreferēt tālāk, lai pēc tam atkārtotu visu shēmu no jauna.
– Un ja mēs viņam tos piegādātu… – ierosināja Bjūkenans.
– Kā tas varētu palīdzēt mums? – vaicāja Emma.
– Šī būtu mūsu kārta rīkoties kā informētiem biržas mākleriem, – paskaidroja Komptons.
– Kad Driskols lēdijas Virdžīnijas septiņus ar pusi procentus laidīs tirgū, mēs tos nekavējoties nopirksim. Un akciju cena kāps, nevis kritīs.
– Tas taču var maksāt veselu bagātību! – iebilda Emma.
– Ne tādā gadījumā, ja iebarosim Fišeram nepatiesu informāciju, – atteica Bjūkenans. – Ar jūsu svētību es mēģināšu viņu pārliecināt, ka mūsu kompānija ir nonākusi finanšu krīzes situācijā, turklāt tik smagā, ka ir apdraudēta uzņēmuma eksistence. Es pastāstīšu viņam, ka šajā gadā “Bakingemas” izmaksu dēļ mēs nevarēsim ziņot par peļņu. Jau tagad ir pārtērēti divdesmit procenti budžeta, un akciju turētājiem mēs šogad nevarēsim izmaksāt dividendes.
– Jūsuprāt, šāda rīcība, – sacīja Emma, – liks viņam mudināt lēdiju Virdžīniju pārdot akcijas un cerēt, ka tās trīs nedēļu laikā atkal varēs atpirkt atpakaļ par ļoti zemu cenu.
– Tieši tā. Bet, ja šo trīs nedēļu laikā akciju cena kāps, – turpināja Rejs, – iespējams, ka lēdija Virdžīnija vairs tik labprāt neatpirks savas akcijas. Un tādā gadījumā Fišers zaudēs savu vietu valdē, un mēs būsim tikuši vaļā no abiem.
– Cik daudz naudas jums vajadzēs, lai to realizētu? – vaicāja Džailss.
– Esmu pārliecināts, – teica Bjūkenans, – ka pietiktu ar pusmiljonu mārciņu, un mēs varēsim turēt viņus pa gabalu.
– Un laiks?
– Sliktās ziņas es vēstīšu nākamajā valdes sēdē un uzsvēršu, ka ir nepieciešams sasaukt kopsapulci, lai informētu akcionārus.
– Kad paredzēta šī sapulce?
– Šajā ziņā man vajadzīgs jūsu padoms, ser Džails. Vai jums ir zināms, kad tiks izziņotas vispārējās vēlēšanas?
– Būtu gatavs saderēt, ka divdesmit sestajā maijā. Tas pavisam noteikti ir datums, ar kuru es rēķinos.
– Kad tas būs zināms pilnīgi skaidri? – vaicāja Bjūkenans. – Mēnesi pirms parlamenta atlaišanas tiek izziņots brīdinājums.
– Labi. Tātad valdes sēdi es sasaukšu… – valdes priekšsēdētājs pāršķīra dažas lappuses plānotājā, – …astoņpadsmitajā aprīlī un ieplānošu kopsapulci piektajā maijā.
– Kālab kopsapulcei būtu jānotiek pirmsvēlēšanu kampaņas laikā? – vaicāja Emma.
– Tas ir laiks, kad vēlēšanu apgabala priekšsēdētājs nevarēs ierasties.
– Priekšsēdētājs? – pārvaicāja Džailss jau daudz ieinteresētāk.
– Ir skaidri redzams, ka jūs neesat lasījis vakara laikrakstu, – teica Rejs Komptons un pasniedza Džailsam Bristol Evening Post eksemplāru.
Džailss izlasīja virsrakstu: “Bijušais Tobrukas varonis, Bristoles Konservatīvo partijas komitejas priekšsēdētājs majors Alekss Fišers vienbalsīgi ievēlēts…”
– Kas gan tam cilvēkam padomā? – viņš norūca.
– Viņš pieņem, ka jūs vēlēšanās zaudēsiet, un vēlas būt par priekšsēdētāju, kad…
– Ja tā būtu taisnība, viņš būtu atbalstījis Nevilu Simpsonu, nevis Gregu Danetu kā Konservatīvo partijas kandidātu. Simpsons ir daudz nopietnāks un grūtāk pieveicams oponents par Danetu. Viņš ir kaut ko ieplānojis.
– Ko jūs gribētu, lai mēs darām, Bjūkenana kungs? – vaicāja Emma, atcerējusies iemeslu, kālab viņa un Džailss uzaicināti uz tikšanos pie valdes priekšsēdētāja.
– Man nepieciešams jūsu akcepts, lai iegādātos pilnīgi visas mūsu uzņēmuma akcijas, kuras piektajā maijā nonāks tirgū, un turpinātu pirkšanu vēl nākamās trīs nedēļas pēc tam.
– Cik lieli varētu būt mūsu iespējamie zaudējumi?
– Baidos, ka divdesmit vai pat trīsdesmit tūkstoši mārciņu. Taču šajā reizē mēs būsim izvēlējušies gan cīņas dienu, gan arī kaujas lauku, tāpēc varēsim pārciest arī ļaunāko. Un ir iespējams, ka arī gūt zināmu labumu.
– Ja tas nozīmē Fišera pazušanu no valdes, – noteica Džailss, – turklāt vēl arī iespēju izsist Virdžīnijai no rokām ieročus… trīsdesmit tūkstoši mārciņu vēl ir uzskatāma par zemu cenu.
– Ja reiz runājam par valdi bez Fišera, tad viņa vietā…
– Ar mani nevar rēķināties, – iebilda Džailss, – pat gadījumā, ja es zaudēju vietu parlamentā.
– Es nebiju domājis jūs, ser Džails. Es cerēju, ka Kliftones kundze varētu pievienoties mums valdē.
“Premjerministrs sers Entonijs Īdens šajā pēcpusdienā pulksten četros apmeklēja Bakingemas pili un tikās ar Viņas Majestāti karalieni. Sers Entonijs Īdens lūdza Viņas Augstībai atļauju atlaist parlamentu, lai divdesmit sestajā maijā varētu notikt vispārējās vēlēšanas. Viņas Majestāte šādu atļauju viņam laipni deva.”
– Tieši tā, kā jūs paredzējāt, – noteica Virdžīnija un izslēdza radio. – Kad jūs grasāties nabaga neveiksminiekam Daneta kungam pavēstīt, ko esat viņam iecerējis?
– Pareiza laika izvēle nosaka visu, – atbildēja Fišers. – Domāju, ka pagaidīšu līdz svētdienas pēcpusdienai un tad lūgšu, lai viņš ierodas pie manis.
– Kāpēc tieši svētdienas pēcpusdienā?
– Negribu, lai klāt būtu vēl arī citi komitejas locekļi.
– Makjavelli būtu lepns, ja jūs būtu viņa organizētas komitejas priekšsēdētājs, – uzslavēja Virdžīnija.
– Makjavelli komitejām neuzticējās.
Virdžīnija iesmējās. – Un kad jūs grasāties zvanīt mūsu draugam Honkongā?
– Es Benijam piezvanīšu naktī pirms pārskata sapulces. Ir svarīgi, lai viņš sāk pārdošanu jau brīdī, kad Bjūkenans vērsīsies pie sanāksmes dalībniekiem.
Izņēmusi Passing Cloud cigareti no kārbiņas, Virdžīnija pagaidīja, lai Fišers uzšķiļ sērkociņu. Viņa pāris reižu ievilka dūmu un pēc tam sacīja: – Vai jums, major, tā izskatās pēc sagadīšanās, ka viss tik veiksmīgi sakrīt tieši vienā dienā?
Divdesmit pirmā nodaļa
– Danet, paldies, ka ieradāties tik ātri. Ņemot vērā, ka ir svētdienas pēcpusdiena…
– Darīju to ar prieku, priekšsēdētāja kungs. Zinu, jums būs patīkami dzirdēt par to, cik veiksmīgi norit mūsu priekšvēlēšanu kampaņa. Provizoriskie dati liecina, ka mēs iegūsim kāroto vietu ar apmēram tūkstoš balsu pārsvaru.
– Cerēsim, ka jums taisnība, Danet, partijas interešu vārdā. Jo diemžēl manas ziņas nav tik labas. Varbūt apsēdieties.
Priecīgais smaids kandidāta sejā pagaisa, un to aizstāja neizpratnes pilna izteiksme. – Kas atgadījies, priekšsēdētāja kungs? – viņš vaicāja, kad bija apsēdies pretī Fišeram.
– Manuprāt, jūs pat ļoti labi zināt, kāda ir problēma. – Danets skatījās uz komitejas priekšsēdētāju un kodīja apakšlūpu. – Piesakoties šai kampaņai un komitejai iesniedzot savu dzīves un darba aprakstu, – turpināja Fišers, – jūs nebijāt pilnībā atklāts pret mums, un tagad tas ir nācis gaismā. – Tikai vēl vienu reizi mūžā Fišers bija redzējis, kā cilvēks kļūst tik ārkārtīgi bāls, un tas bija kaujas laukā. – Jūs noteikti neesat aizmirsis, ka tikāt lūgts pastāstīt par savu ieguldījumu karā. – Fišers paņēma Daneta iesniegto dzīves un darba aprakstu un sāka lasīt balsī: – “Regbija spēles laikā gūtas traumas dēļ man nebija citas izvēles, kā tikai pievienošanās Karaliskajam Medicīnas korpusam.” – Danets saguma krēslā, gluži kā marionete, kad pārgrieztas aukliņas, ar kurām tā vadīta. – Pavisam nesen es uzzināju, ka šis jūsu paziņojums vērtējams kā lielākie meli un divkosība, – Fišers turpināja, un Danets aizvēra acis. – Patiesība ir tāda, ka jūs atteicāties dienēt armijā un tālab sešus mēnešus pavadījāt ieslodzījumā. Tikai pēc tam, kad bijāt no turienes atbrīvots, jūs pievienojāties Medicīnas korpusam.
– Tas taču bija pirms vairāk nekā desmit gadiem, – izmisīgi centās iebilst Danets. – Nav ne mazākā iemesla domāt, ka to varētu uzzināt vēl kāds.
– Ja vien tā būtu, Danet! Diemžēl mēs esam saņēmuši vēstuli no kāda cilvēka, kurš kopā ar jums izcietis sodu Pārkhērstas cietumā, – sacīja Fišers un pacēla aploksni, kurā bija vien rēķins par izmantoto gāzi. – Ja es izlikšos, ka neko nezinu par jūsu krāpšanos, Danet, tas nozīmēs, ka es atbalstu jūsu negodīgumu. Ja patiesība nāks gaismā kampaņas laikā vai, kas vēl ļaunāk, kad jūs būsiet kļuvis parlamenta loceklis, es būšu spiests kolēģiem atzīties, ka esmu par to visu bijis informēts. Protams, ka viņi ar pilnām tiesībām pieprasīs manu atkāpšanos no amata.
– Es taču varu uzvarēt šajās vēlēšanās, ja jūs mani turpinātu atbalstīt.
– Un Beringtons gūs spožu pārsvaru Leiboristu partijas labā, kad visi uzzinās par jūsu blēdībām. Neaizmirstiet, ka viņam ir vērā ņemama politiskā pieredze, turklāt viņam kara laikā izdevās izbēgt no vācu karagūstekņu nometnes. – Danets nokāra galvu un sāka šņukstēt. – Saņemieties, Danet! – Fišers uzsauca. – Esiet taču džentlmenis! Ir viens godājams veids, kā izkļūt no šās situācijas.
Danets paraudzījās augšup, un īsu mirkli viņa sejā pazibēja cerība. Fišers paņēma papīra lapu, pastūma to Danetam un noskrūvēja uzgali pildspalvai.
– Mēs to varētu izdarīt kopīgi, – komitejas priekšsēdētājs noteica un pasniedza Danetam pildspalvu. – Dārgais priekšsēdētāja kungs! – Fišers diktēja, un Danets ļoti negribīgi sāka rakstīt, – ar vislielāko nožēlu man nākas atteikties no iespējas pārstāvēt Konservatīvo partiju nākamajās vispārējās vēlēšanās. – Fišers apklusa un pēc brīža piebilda: – Veselības stāvokļa dēļ. – Danets pacēla galvu. – Vai jūsu sievai ir zināms, ka atteicāties dienēt armijā? – Tiklīdz Danets papurināja galvu, Fišers viņam dāvāja sapratnes pilnu smaidu. – Lai tā arī paliek, vai ne? Turpinām. Vēlos sacīt, ka apzinos, cik lielas neērtības komitejai sagādāju ar savu paziņojumu tik īsu laiku pirms vēlēšanām. – Fišers atkal apklusa un vēroja, kā Daneta trīcošā roka slīd pār lapu. – Cilvēkam, kuram būs tā veiksme ieņemt manu vietu, es novēlu visu to labāko. Patiesā cieņā, Jūsu… – Līdz brīdim, kad lapas apakšmalā parādījās Daneta paraksts, Fišers vairs neteica ne vārda.
Pēc tam Fišers paņēma vēstuli un uzmanīgi izlasīja tekstu. Apmierināts viņš ielika vēstuli aploksnē un pāri galdam pastūma aploksni Danetam.
– Uz tās uzrakstiet: “Priekšsēdētājam. Privāti. Personiski.”
Danets paklausīja, nu jau pilnībā samierinājies ar likteni.
– Man žēl, Danet, – teica Fišers un uzskrūvēja pildspalvai uzgali. – Es patiešām jūtu jums līdzi. – Aploksni viņš ielika rakstāmgalda augšējā atvilktnē, kuru pēc tam aizslēdza. – Galvu augšā, veco zēn! – Viņš piecēlās no krēsla un paņēma Danetu zem elkoņa. – Ceru, ka saprotat, cik ļoti man rūp jūsu intereses. – Viņš lēnām vadīja Danetu uz durvju pusi. – Būtu patiešām gudri, ja jūs pamestu šo vēlēšanu apgabalu, cik ātri vien iespējams. Mēs taču nevēlētos, lai kāds ziņkārīgs žurnālists bāž savu degunu šajā lietā. Vai ne?
Izskatījās, ka Danetu pārņēmušas īstas šausmas.
– Un, pirms jūs vaicājat, Greg… Uz manu diskrētumu jūs allaž varat paļauties.
– Paldies, priekšsēdētāja kungs, – sacīja Danets un izgāja pa durvīm.
Fišers atgriezās kabinetā, paņēma klausuli un sastādīja numuru, kas bija uzrakstīts uz papīra lapiņas viņam priekšā.
– Pīter, te Alekss. Atvainojos, ka traucēju svētdienas pēcpusdienā, bet ir radusies kāda problēma, un man steidzami ar jums jārunā. Vai jums atradīsies brīvs laiks, lai pievienotos man vakariņās?
– Džentlmeņi, ar vislielāko nožēlu esmu spiests pavēstīt, ka vakar pie manis bija ieradies Gregorijs Danets un paziņoja par atteikšanos no kandidēšanas parlamenta vēlēšanās. Un tas ir šīs ārkārtas sapulces sasaukšanas galvenais iemesls. Gandrīz visi komitejas locekļi sāka runāt vienlaikus. Visvairāk bija dzirdams vārds “kāpēc”.
Fišers pacietīgi gaidīja, līdz atjaunojās kārtība, un tikai tad ķērās pie skaidrošanas. – Danets man atzinās, ka ir maldinājis komiteju, kad sacījis, ka dienējis Medicīnas korpusā, lai gan patiesībā par atteikšanos dienēt armijā pavadījis sešus mēnešus ieslodzījumā. Tagad viņam bija kļuvis zināms, ka viens no viņa kādreizējiem ieslodzījuma biedriem grasās vērsties pie preses ar šādu paziņojumu. Tādējādi Danetam vairs nebija citas iespējas, kā vien atkāpties pašam.
Nākamais vārdu izvirdums bija vēl skaļāks un nevaldāmāks par iepriekšējo. Fišers atkal nogaidīja. Viņš to varēja atļauties. Tieši viņš bija šā scenārija autors un zināja, kas lasāms nākamajā lappusē.
– Man nebija izvēles un nācās vien pieņemt šo atkāpšanos. Mēs vienojāmies, ka viņam jāpamet vēlēšanu apgabals visdrīzākajā laikā. Ceru, jūs nedomājat, ka esmu izrādījis pārāk lielu iecietību.
– Kā mēs tik īsā laikā atradīsim citu kandidātu? – vaicāja Pīters Meinards, klausot saņemtajiem norādījumiem.
– Tieši tāda bija arī mana pirmā reakcija, – sacīja Fišers. – Tāpēc es nekavējoties piezvanīju uz partijas centrālo biroju, lai noskaidrotu viņu viedokli. Tiesa, svētdienas pēcpusdienā tur nebija visai daudz cilvēku. Tomēr man izdevās parunāt ar juridiskās daļas pārstāvi, un tas jums varētu šķist būtiski. Ja mēs nespēsim sagatavot kandidātu līdz ceturtdienai, divdesmit sestajam maijam, mēs tiksim diskvalificēti un nedrīkstēsim piedalīties vēlēšanās. Kas savukārt būs garantija tam, ka Beringtons gūs pārliecinošu uzvaru, jo viņa vienīgais oponents būs liberāļu kandidāts. – Troksnis pie galda sasniedza apogeju, un Fišers tieši to arī bija gaidījis. Kad bija atjaunojusies kārtība, viņš turpināja: – Pēc tam es piezvanīju Nevilam Simpsonam.
Dažu komitejas locekļu sejā parādījās cerību pilns smaids. – Diemžēl viņš jau ir Fulemas Centrālā apgabala kandidāts un jau ir parakstījis attiecīgos dokumentus. Pēc tam es pārskatīju no Centrālās komitejas atsūtīto sarakstu un secināju, ka labākie kandidāti jau ir iekļāvušies cīņā, bet tie, kuri joprojām pieejami, godīgi sakot, Beringtonam būtu vien viegla uzkoda. Tā nu, džentlmeņi, es esmu jūsu rokās.
Gaisā pašāvās vairākas rokas, un Fišers pamāja Pīteram Meinardam, it kā tieši viņu būtu pamanījis pirmo.
– Priekšsēdētāja kungs, šī ir skumja diena mūsu partijai, tomēr domāju, ka šajā delikātajā situācijā labāk par jums neviens cits nebūtu ticis galā.
Pie galda atskanēja piekrītoša murdoņa.
– Cik patīkami vārdi, Meinarda kungs! Es vienkārši darīju to, kas, manuprāt, bija labākais mūsu komitejai.
– Protams, priekšsēdētāja kungs, es varu runāt tikai savā vārdā, – turpināja Meinards, – tomēr sacīšu, ka šajos sarežģītajos apstākļos tieši jūs varētu stāties aizgājušā kandidāta vietā.
– Nē, nē, – atgaiņājās Fišers. – Nešaubos, ka atradīsiet kādu daudz kvalificētāku cilvēku, kurš varētu jūs pārstāvēt.
– Neviens cits tik labi nepārzina šo vēlēšanu apgabalu un nepazīst mūsu oponentus tik dziļi kā jūs, priekšsēdētāja kungs.
Fišers ļāva, lai izskan vēl daži līdzīgi emocionāli apgalvojumi un partijas sekretāra vārdi: – Es piekrītu Pīteram. Mēs nekādā ziņā nedrīkstam zaudēt vēl vairāk laika. Jo ilgāk mēs vilcināsimies, jo laimīgāks būs Beringtons.
Guvis pārliecību, ka viņa viedokli atbalstīs komitejas locekļu vairākums, Fišers nolieca galvu, kas bija zīme Meinardam, kurš piecēlās un sacīja: – Es ierosinu majoru Fišeru izvirzīt par Konservatīvo partijas Bristoles doku apgabala kandidātu šajās parlamenta vēlēšanās. – Citu priekšlikumu nebija. Sekretārs ķērās pie savu pienākumu pildīšanas. – Tātad, – sacīja Meinards. Vairākas rokas pašāvās augšup. Meinards pagaidīja, līdz pārējām negribīgi pievienojās arī pēdējo balsotāju rokas, un tad teica: – Paziņoju, ka balsojums ir vienprātīgs. – Pēc šiem vārdiem atskanēja skaļi aplausi.
– Es patiešām esmu aizkustināts, kungi, – sacīja Fišers, – un pazemīgi pieņemu uzticēšanos, ko esat man dāvājuši. Jūs labi zināt, ka partijas intereses man allaž bijušas pirmajā vietā, un šādu iznākumu es nudien nebiju gaidījis. Un tomēr jūs varat būt pārliecināti, – viņš turpināja, – ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai sakautu Džailsu Beringtonu šajās vēlēšanās un cienīgi pārstāvētu Bristoles doku apgabalu Konservatīvo partijas nodaļu parlamentā… – Šo runu Fišers bija izmēģinājis vairākas reizes, jo zināja, ka nedrīkstēs atļauties nekādu ieskatīšanos piezīmēs.
Komitejas locekļi cēlās kājās un skaļi aplaudēja. Fišers nolieca galvu un smaidīja. “Uzreiz pēc ierašanās mājās es piezvanīšu Virdžīnijai un pavēstīšu, ka nelielais materiālais pabalsts Mičelam, lai viņš noskaidrotu iespējamos kandidātu grēkus, kas varētu kaitēt partijas interesēm, izrādījies vairāk nekā lietderīgs.” Tagad Fišers jutās pārliecināts, ka spēs pazemot Beringtonu, un ne jau kaujas laukā.
– Benij, te zvana majors.
– Vienmēr priecājos jūs dzirdēt, major. Jo īpaši tad, ja kāds putniņš pačiepstējis, ka ir pamats apsveikumiem.
– Paldies, – atteica Fišers, – bet ne jau tālab es zvanu.
– Protams. Es esmu gatavs pierakstīt, major.
– Es vēlos, lai jūs veiktu tādu pašu transakciju kā iepriekš. Tikai šajā reizē, manuprāt, nav iemesla, lai jūs nepalutinātu arī pats sevi.
– Tad jau jums jābūt ļoti pārliecinātam, major, – teica Benijs. Nesagaidījis atbildi, viņš turpināja: – Tātad jāpārdod divi simti tūkstošu Beringtonu kuģniecības akciju.
– Tieši tā, – apstiprināja Fišers. – Un kārtējo reizi jāteic, ka laika izvēle ir būtiski svarīga.
– Runājiet, major! Un es rīkošos.
– Piektajā maijā. Beringtonu kompānijas valdes ārkārtas sanāksmes dienā. Un ir svarīgi, lai transakcija notiktu līdz desmitiem tajā rītā.
– Uzskatiet, ka tas jau ir izdarīts. – Pēc īsas pauzes Benijs vaicāja: – Tātad visa transakcija būs pabeigta vēlēšanu dienā?
– Tieši tā.
– Ideāla diena, lai ar vienu šāvienu nobeigtu divus zaķus.
Džailss Beringtons
1955
Divdesmit otrā nodaļa
Telefons iezvanījās īsi pēc pusnakts. Džailss zināja, ka ir tikai viens cilvēks, kurš uzdrīkstētos zvanīt viņam tik vēlā stundā.
– Grif, vai tu vispār nekad neguli?
– Ne tādā gadījumā, kad Konservatīvo kandidāts pusceļā uz vēlēšanām izstājas no spēles, – atbildēja viņa aģents.
– Par ko tu runā? – vaicāja Džailss, kurš piepeši jutās pilnībā pamodies.
– Gregs Danets izstājies no spēles, aizbildinoties ar veselības problēmām. Tomēr es domāju, ka tur slēpjas krietni lielākas lietas, ja reiz viņa vietu ieņēmis Fišers. Pamēģini mazliet pagulēt, jo septiņos es gaidīšu tevi birojā, lai varam izspriest, kā rīkosimies šajā situācijā. Godīgi sakot, tagad tā būs pilnīgi cita spēle.
Džailss tomēr negulēja. Viņam jau kādu laiku bija aizdomas, ka Fišers kaut ko plāno, bet tagad kļuva skaidrs, kas tieši viņam padomā. Viņš jau no paša sākuma noteikti bija iecerējis kļūt par kandidātu. Danets nebija nekas vairāk par upurjēru.
Cīņai, kurā viņa pārsvars varētu būt tikai kādas četrsimt četrpadsmit balsis, Džailss jau bija sagatavojies, taču nu zināja, ka jāstājas pretī cilvēkam, kurš nedomājot sūtīs citus kapā, ja vien pašam tas būs izdevīgi. Viņa pēdējais upuris bija Gregorijs Danets.
Nākamajā rītā Beringtonholā ieradās Harijs un Emma. Viņi sastapa Džailsu brokastojam.
– Turpmākajās trīs nedēļās vairs nebūs nekādu pusdienu un vakariņu, – pavēstīja Džailss, apziezdams nākamo grauzdiņu. – Tikai kurpju pazoļu deldēšana uz cietajām ietvēm un sarokošanās ar neskaitāmiem potenciāliem vēlētājiem. Un netrāpieties man ceļā! Man nav nepieciešams atgādinājums, ka mana māsa un viņas vīrs ir nelokāmi toriju atbalstītāji.
– Mēs arī būsim aizņemti strādājot, lai piepildītu to, kam ticam, – atteica Emma.
– Man vairāk nekas arī nav vajadzīgs.
– Tiklīdz mēs uzzinājām, ka Fišers kļuvis par Konservatīvo partijas kandidātu, tā nolēmām kļūt par pilntiesīgiem Leiboristu partijas biedriem, – sacīja Harijs. – Mēs pat nosūtījām ziedojumu uz tavu atbalsta fondu. – Džailss pārtrauca ēšanu. – Un nākamās trīs nedēļas mēs esam nolēmuši dienu un nakti strādāt tavā labā. Līdz brīdim, kad balsošana būs beigusies. Ja vien tas palīdzēs nodrošināt to, ka Fišers šajā cīņā neuzvar.
– Taču, – piebilda Emma, – ir daži nosacījumi, lai mēs atkāptos no saviem senajiem principiem un atbalstītu tevi.
– Es jau zināju, ka sekos kaut kas tāds, – noteica Džailss un pielēja sev lielu krūzi ar melnu kafiju.
– Atlikušajā kampaņas laikā tu pārcelsies uz dzīvi pie mums Menorhausā. Citādi, ja par tevi rūpēsies vienīgi Grifs Haskinss, tu drīz vien pārtiksi vienīgi no ceptiem kartupeļiem un zivīm, dzersi pārāk daudz alus un gulēsi uz vēlēšanu apgabala biroja grīdas.
– Laikam jau tev taisnība. Taču es brīdinu, ka mājās allaž ierodos tikai pēc pusnakts.
– Nekas. Tikai pacenties neuzmodināt Džesiku.
– Sarunāts. – Džailss piecēlās kājās. Vienā rokā viņam bija grauzdiņš, bet otrā viņš turēja laikrakstu. – Tiksimies vakarā.
– Necelies no galda, kamēr neesi paēdis, – aizrādīja Emma, izklausīdamās tieši kā viņu māte.
Džailss iesmējās. – Mammai nekad nebija jāizcīna uzvara vēlēšanās, – viņš atgādināja māsai.
– No viņas būtu iznākusi krietna parlamenta locekle, – sacīja Harijs.
– Te nu mēs visi laikam būsim vienisprātis, – noteica Džailss un izgāja no istabas, joprojām ar grauzdiņu rokā.
Īsi aprunājies ar Denbiju, Džailss izsteidzās no mājas un pamanīja, ka viņa Jaguar aizmugurē jau sēž Harijs un Emma.
– Ko jūs abi darāt? – viņš vaicāja, apsēdies pie stūres un ieslēdzis dzinēju.
– Mēs dodamies uz darbu, – paskaidroja Emma. – Mums nepieciešams, lai kāds mūs aizved, ja reiz būsim brīvprātīgie palīgi.
– Vai jūs apzināties, – teica Džailss, izbraucot uz galvenā ceļa, – ka tas ir astoņpadsmit stundu darbs, turklāt jums par to neviens nemaksās?
Pēc divdesmit minūtēm, kad Emma un Harijs sekoja Džailsam vēlēšanu apgabala biroja telpās, viņi bija pārsteigti, ieraudzījuši tik daudz dažādu vecumu, dzimumu, izmēru un apjomu brīvprātīgo palīgu, kuri aizņemti rosījās un steidzās savās gaitās. Džailss pavadīja Emmu un Hariju uz Grifa Haskinsa kabinetu un iepazīstināja viņus.
– Vēl divi brīvprātīgie, – viņš sacīja.
– Mums pievienojušies vairāki pilnīgi sveši ļaudis, kopš kļuva zināms, ka Alekss Fišers kandidē no torijiem. Laipni lūdzam uz klāja, Kliftona kungs un kundze! Vai kādreiz iepriekš jau esat nodarbojušies ar balsu vākšanu?
– Nē, nekad, – atzinās Harijs. – Pat torijiem ne.
– Tad nāciet man līdzi, – aicināja Grifs un veda abus atpakaļ uz galveno telpu. Viņš apstājās pie steķu galda, uz kura rindās bija saliktas planšetmapes. – Katra ir veltīta kādai vēlēšanu apgabala adresei, – viņš skaidroja un pasniedza abiem pa mapei, kā arī sarkanu, zaļu un zilu pildspalvu komplektu. – Šī ir jūsu laimīgā diena, – turpināja Grifs. – Jums tikusi Vudbaina muižas teritorija, kas uzskatāma par vienu no mūsu stiprākajiem balstiem. Paskaidrošu jums pamatnoteikumus. Kad klaudzināsiet pie durvīm šajā dienas laikā, visticamāk, jums atvērs sieva, jo viņas vīrs droši vien būs darbā. Ja durvis atvērs vīrietis, tātad varam pieņemt, ka viņam darba nav, un tas savukārt nozīmē, ka viņš drīzāk būs Leiboristu atbalstītājs. Tomēr, lai kas arī durvis atvērtu, jums jāsaka vienīgi: “Labrīt, esmu ieradusies vai ieradies, lai runātu Džailsa Beringtona vārdā.” Nekad nesakiet “sera Beringtona”! “Viņš ir Leiboristu partijas kandidāts vēlēšanās, kuras notiks ceturtdien, divdesmit sestajā maijā.” Un vienmēr uzsveriet datumu. Vēl sakiet: “Es ceru, ka jūs viņu atbalstīsiet.” Pēc tam būs pienācis laiks likt lietā prātu. Ja viņi saka: “Visu mūžu esmu atbalstījis leiboristus, varat uz mani paļauties”, jūs šā cilvēka vārdu atzīmējiet ar sarkanas krāsas pildspalvu. Ja cilvēki ir jau gados, pavaicājiet, vai viņiem vēlēšanu dienā būtu nepieciešama mašīna, kas nogādātu viņus līdz vēlēšanu iecirknim. Ja viņi atbild apstiprinoši, blakus uzvārdam pierakstiet arī vārdu “mašīna”. Ja viņi apgalvo, ka pagājušajā reizē balsoja par leiboristiem, taču tagad īsti nav pārliecināti, jūs uzvārdu pierakstiet ar zaļu. Šī krāsa apzīmē neizlēmušos. Vietējais mūsu partijas konsultants viņiem piezvanīs tuvākajās dienās. Ja viņi iebilst, ka nekad neielaižas diskusijās par politiku, vēlas padomāt vai nav vēl izlēmuši, tad jāsecina, ka tie ir toriju atbalstītāji. Pierakstiet viņus ar zilu tinti un vairs netērējiet laiku sarunām ar viņiem. Vai tik tālu viss ir skaidrs? – Abi pamāja ar galvu. – Šie pieraksti ir ārkārtīgi būtiski, – turpināja Grifs, – jo vēlēšanu dienā mēs visus “sarkanos” apmeklēsim atkārtoti, lai pārliecinātos, ka viņi ir nobalsojuši. Ja viņi to nebūs izdarījuši, mēs viņus pamudināsim doties uz vēlēšanu iecirkni. Ja par kādu potenciālo vēlētāju šaubāties, pierakstiet viņa vārdu ar zaļu, kā visus neizlēmušos. Mums nekādā ziņā nav nepieciešams atgādināt cilvēkiem par balsošanu un došanos uz vēlēšanu iecirkni, ja tie nav mūsu atbalstītāji.
Kāds jauns brīvprātīgais piecēlās kājās un pasniedza Grifam papīra lapu. – Ko man iesākt ar šo? – viņš vaicāja.
Grifs izlasīja un pamācīja: – Saki, lai liekas mierā. Viņš ir labi zināms toriju atbalstītājs un tikai cenšas izniekot tavu laiku. Starp citu, – viņš piebilda, pievērsdamies atkal Emmai un Harijam, – ja kāds jūs uz sliekšņa aizkavē vairāk nekā sešdesmit sekundes un stāsta, ka vēlētos, lai jūs viņus pārliecināt vai sīkāk izklāstāt leiboristu partijas nostādnes, vai grib uzzināt vairāk par kandidātu, jūsu priekšā atkal, domājams, ir toriju atbalstītājs, kurš tikai pūlas lieki patērēt jūsu laiku. Tādiem novēliet labu rītu un dodieties tālāk. Lai jums veicas! Atgriezieties, kad būsiet visus apstaigājuši.
– Labrīt, mans vārds ir Ross Bjūkenans, un es esmu Beringtonu kuģniecības uzņēmumu grupas priekšsēdētājs. Vēlos sveikt jūs visus kompānijas pārskata sapulcē. Uz galda jums visiem ir noliktas mūsu kompānijas darbības gada pārskata kopijas. Es labprāt pievērstu jūsu uzmanību dažiem punktiem. Šajā gadā mūsu peļņa no simt astoņiem tūkstošiem mārciņu ir pieaugusi līdz simt divdesmit diviem tūkstošiem mārciņu. Divpadsmit procentu pieaugums. Mēs esam nolīguši projektētājus, kas izstrādās mūsu pirmo luksusa klases laineri, un viņu ieteikumus mēs gaidām jau apmēram pēc sešiem mēnešiem. Tāpat es gribu apliecināt akcionāriem, ka mēs neturpināsim šā projekta izstrādi, kamēr nebūsim pilnībā pārliecināti par tā dzīvotspēju. Šajā sakarībā vēlos arī pavēstīt, ka mūsu akcionāru dividendes šajā gadā tiks palielinātas par pieciem procentiem. Man nav ne mazākā pamata domāt, ka nākamā gada laikā mūsu kompānija varētu kļūt vājāka. Gluži pretēji, varētu būt gaidāma nopietna izaugsme.
Aplausu vētras pavadībā Bjūkenans pāršķīra lappusi un ieskatījās piezīmēs par runas turpmāko daļu. Pacēlis galvu, viņš pamanīja dažus finanšu nozares žurnālistus izskrienam no telpas – visi alka nodrošināties, ka tieši viņu izdevums pirmais publicēs svaigās ziņas. Tātad viņi bija pārliecināti, ka valdes priekšsēdētājs pašu galveno jau pateicis un sekos tikai detalizētāks izklāsts.
Kad Bjūkenans bija beidzis savu runu, viņam un Rejam Komptonam vēl četrdesmit minūtes vajadzēja atbildēt uz dažādiem jautājumiem. Tiklīdz sanāksme bija galā, priekšsēdētājs apmierināti pamanīja, ka lielākā daļa akcionāru aiziet ar smaidu sejā.
Bjūkenans nokāpa no konferenču zāles skatuves. Viņa sekretārs pielēca kājās, piesteidzās pie viņa un teica: – Steidzams zvans no Honkongas. Operators gaida, līdz varēs jūs savienot.
No savas pirmās balsu vākšanas operācijas Harijs un Emma partijas nodaļas biroja ēkā atgriezās pārguruši.
– Kā jums veicās? – vaicāja Grifs, ar profesionālu skatienu novērtēdams viņu pierakstus.
– Nebija tik ļauni, – atteica Harijs. – Ja Vudbaina muiža būtu noteicošā, mums ne par ko vairs nenāktos raizēties.
– Kaut nu tā būtu, – atteica Grifs. – Muižas teritorija varbūt arī ir labs mūsu balsts, bet rīt jums būs jādodas uz Arkādijas avēniju, un tur jūs varēsiet redzēt, ar ko mums nākas cīnīties. Labāko šodien dzirdēto atbildi pierakstiet un piespraudiet pie ziņojumu dēļa. Uzvarētājs saņems Cadbury’s šokolādes konfektes Milk Tray.
Emmas sejā atmirdzēja smaids. – Kāda sieviete sacīja: “Mans vīrs vienmēr balso par torijiem, bet es allaž atbalstu seru Džailsu. Lai ko jūs darītu, tikai nesakiet to manam vīram.”
Pasmaidīja arī Grifs. – Tas ir diezgan raksturīgi, – viņš teica. – Un atcerieties, Emma, jūsu svarīgākais darbs ir pārliecināties, ka mūsu kandidāts ir paēdis un labi izgulējies.
– Un es? – noprasīja Harijs, kad telpā iesteidzās Džailss. – Par jums es pārāk neinteresējos, – Grifs attrauca. – Ne jau jūsu vārds ir vēlēšanu biļetenā.
– Cik sanāksmēs man šovakar jāpiedalās? – Džailss vaicāja.
– Trijās, – atbildēja Grifs, pat neieskatījies piezīmēs. – Jaunu vīriešu kristīgajā savienībā Hemondstrītā septiņos, snūkera klubā Kenonroudā pulksten astoņos un Strādājošo vīriešu klubā pulksten deviņos. Visur ierodies laikā un pirms pusnakts esi mājās savā gultā!
– Interesanti, pa kuru laiku Grifs pagūst arī pagulēt? – ieteicās Emma, kad aģents bija aizsteidzies risināt kādu krīzes situāciju.
– Viņš neguļ, – pačukstēja Džailss. – Viņš ir vampīrs.
Kad Ross Bjūkenans iegāja savā viesnīcas numurā, iezvanījās telefons. Viņš steigšus šķērsoja telpu un paķēra klausuli.
– Zvans no Honkongas, ser.
– Labvakar, Bjūkenana kungs. – Par spīti sprakšķiem, bija labi saklausāms runātāja skotu akcents. – Te Sendijs Makbraids. Nolēmu piezvanīt un informēt, ka viss noritēja tieši tā, kā paredzējāt. Patiesībā gandrīz ar minūtes precizitāti.
– Un brokera vārds?
– Benijs Driskols.
– Tas mani nepārsteidz, – atteica Bjūkenans. – Tagad stāstiet!
– Tiklīdz atvērās Londonas birža, pienāca paziņojums par divsimt tūkstošu Beringtonu kuģniecības akciju pārdošanu. Kā jau bijām instruēti, mēs visas iegādājāmies.
– Un cena?
– Četras mārciņas un trīs šiliņi par vienu akciju.
– Vai tirgū ir parādījušās vēl akcijas?
– Necik daudz. Un, godīgi runājot, vairāk bija to, kas vēlējās pirkt, nevis pārdot. Pēc tik spīdošiem gada rezultātiem, par ko tika paziņots pārskata sapulcē.
– Kāda pašlaik ir akciju cena? – Bjūkenans vaicāja un dzirdēja, kā fonā klikšķ drukājamā ierīce.
– Četras mārciņas un seši šiliņi, – atbildēja Makbraids. – Izskatās, ka apmēram tā arī varētu palikt.
– Labi, – sacīja Bjūkenans. – Vairāk nepērciet, ja vien cena atkal nenokrīt līdz četrām mārciņām un trijiem šiliņiem.
– Sapratu, ser.
– Tas majoram laupīs naktsmieru uz nākamajām trijām nedēļām.
– Majoram? – pārvaicāja brokeris, bet Bjūkenans jau bija nolicis klausuli.
Arkādijas avēnijā, kā jau Grifs bija brīdinājis, jautās ļoti spēcīgs atbalsts torijiem, tomēr uz partijas biroja telpām Harijs un Emma neatgriezās tukšām rokām.
Pārskatījis abu pierakstus, Grifs veltīja viņiem neizpratnes pilnu skatienu.
– Mēs strikti izpildījām jūsu norādījumus, – Harijs sacīja. – Ja mums radās kaut mazākās šaubas, mēs viņus pierakstījām ar zaļu. Neizlēmušie.
– Ja jums ir taisnība, tad vietai parlamentā esam daudz tuvāk, nekā rāda provizoriskie dati, – noteica Grifs. Telpā gluži aizelsies iebrāzās Džailss, vicinādams rokā laikrakstu Bristol Evening Post.
– Vai esi redzējis pirmo lappusi, Grif? – viņš vaicāja savam aģentam un pastiepa avīzi.
Grifs izlasīja virsrakstu un atdeva laikrakstu atpakaļ Džailsam. Viņš teica: – Ignorē to. Neko nesaki, neko nedari. Tāds ir mans padoms.
Pāri brāļa plecam Emma paraudzījās uz virsrakstu. “Fišers izaicina Beringtonu uz debatēm.” – Izklausās interesanti, – viņa noteica.
– Tas būtu interesanti. Tomēr tikai tādā gadījumā, ja Džailsam pietiktu muļķības šo izaicinājumu pieņemt.
– Un kāpēc lai viņš to nepieņemtu? – vaicāja Harijs. – Viņš ir daudz labāks debatētājs par Fišeru. Turklāt arī politiskās pieredzes viņam ir krietni vien vairāk.
– Varbūt, ka tā ir, – sacīja Grifs, – tomēr labāk ir nedot oponentam iespēju izteikties publiski. Kā parlamenta deputāts Džailss var diktēt noteikumus.
– Vai esi lasījis, ko tas izdzimtenis tur pauž? – prasīja Džailss.
– Kāpēc lai es tērētu savu laiku Fišera dēļ, – atteica Grifs, – ja tādu debašu nemaz nebūs?
Džailss neņēma vērā Grifa izteikumu un sāka balsī lasīt rakstu: – “Beringtonam nāksies atbildēt uz daudziem jautājumiem, ja viņš joprojām cer iekļūt parlamentā, lai pārstāvētu Bristoles doku apgabala vēlētājus. Es viņu pazīstu labi un nešaubos, ka Tobrukas varonis nevairīsies no izaicinājuma. Nākamajā ceturtdienā, deviņpadsmitajā maijā, es būšu Kolstonholā un ar prieku atbildēšu uz visiem jautājumiem, ko man uzdos publika. Uz skatuves būs trīs krēsli. Ja sers Džailss neparādīsies, es nešaubos, ka vēlētāji spēs izdarīt savus secinājumus.”
– Trīs krēsli? – pārvaicāja Emma.
– Fišers zina, ka liberāļi ieradīsies, jo viņiem tāpat nav ko zaudēt, – paskaidroja Grifs. – Un tomēr mans padoms paliek iepriekšējais. Neņem to draņķi vērā. Nākamajā laikrakstā jau būs cits galvenais virsraksts, un tad, – viņš noteica, rādīdams uz avīzi, – šis noderēs vienīgi tam, lai ietītu zivi un ceptus kartupeļus.
Ross Bjūkenans sēdēja pie sava rakstāmgalda un pārlūkoja Harland and Wolf firmas pēdējos ziņojumus, kad pa iekšējo sakaru līniju viņam piezvanīja sekretāre.
– Ar jums vēlas runāt Sendijs Makbraids no Honkongas.
Vai savienot?
– Savienojiet!
– Labrīt, ser! Vēlējos informēt, ka Benijs Driskols zvana ik pēc dažām stundām un vaicā, vai mums pārdošanā ir kādas Beringtonu kuģniecības akcijas. Manā rīcībā joprojām ir tie divsimt tūkstoši akciju, kuru cena nepārtraukti turpina augt. Gribēju vaicāt, vai jūs vēlētos kādas no tām realizēt.
– Tikai pēc tam, kad būs aizritējušas noteiktās trīs nedēļas un tiks atvērts jauns rēķins. Līdz tam brīdim mēs esam pircēji, nevis pārdevēji.
Nākamajā dienā ieraudzījis virsrakstu Evening Post, Džailss saprata, ka vairs neizdosies izvairīties no tiešas konfrontācijas ar Fišeru. “Bristoles bīskaps vadīs pirmsvēlēšanu debates”. Šajā reizē Grifs pirmo lappusi izlasīja daudz uzmanīgāk.
“Bristoles bīskaps, viņa svētība Frederiks Kokins ir piekritis būt par vadītāju deviņpadsmitajā maijā deviņpadsmitos trīsdesmit Kolstonholā. Savu piedalīšanos jau apstiprinājuši Konservatīvo partijas delegāts majors Alekss Fišers un Liberālās partijas kandidāts Redžinalds Elsvērtija kungs. Savukārt Leiboristu partijas kandidāts sers Džailss Beringtons vēl nav atbildējis uz aicinājumu.”
– Es joprojām uzskatu, ka tev būtu tas jāignorē, – sacīja Grifs.
– Bet paskaties uz attēlu pirmajā lappusē! – attrauca Džailss un atkal iegrūda laikrakstu rokās savam aģentam.
Grifs paraudzījās uz attēlu, kurā varēja redzēt Kolstonholas zāles skatuvi un tās centrā novietotu tukšu krēslu gaismas lokā. Paraksts zem attēla vaicāja: “Vai sers Džailss ieradīsies?”
– Vari būt drošs, ka viņiem būs īsts pļaujas laiks, ja es neparādīšos.
– Un tad, ja tu ieradīsies, viņi būs panākuši savu. – Grifs mirkli klusēja. – Ja tomēr tu izvēlies turp doties, ja esi apņēmies piedalīties, mums šis pasākums jāizmanto savā labā.
– Kā mēs to izdarīsim?
– Tu šo paziņojumu sniegsi presei rīt septiņos no rīta. Pārmaiņas pēc virsraksts būs mūsu.
– Un ko es sacīšu?
– Ka ar prieku pieņem šo izaicinājumu, jo tas dos tev iespēju parādīt īstajā gaismā toriju politikas vadlīnijas, atklāt, cik tās patiesībā vērtas, un dot Bristoles iedzīvotājiem iespēju izlemt, kurš būs īstais viņu pārstāvis parlamentā.
– Kas lika tev pārdomāt? – vaicāja Džailss.
– Es pārlūkoju pēdējos provizoriskos datus, un tie rāda, ka tev draud zaudējums par kādām tūkstoš balsīm. Tagad tu esi nevis favorīts, bet gan vienkārši pretendents.
– Kas gan vēl varētu noiet greizi?
– Varētu ierasties tava sieva, apsēsties pirmajā rindā un uzdot pirmo jautājumu. Tad varētu parādīties tava draudzene un iecirst viņai pļauku sejā. Un tādā gadījumā tev nebūtu vairs jāraizējas par Bristol Evening Post, jo tu būtu redzams pilnīgi visu mūsu valsts laikrakstu pirmajās lappusēs.
Divdesmit trešā nodaļa
Skaļiem aplausiem skanot, Džailss ieņēma savu vietu uz skatuves. Viņa runa pārpildītajā zālē tika uzņemta ar lielu sajūsmu un atstāja lielisku iespaidu, turklāt tas, ka viņš uzstājās pēdējais, izrādījās par lielu ieguvumu.
Visi trīs kandidāti bija ieradušies pusstundu pirms noteiktā laika un pēc tam riņķojuši cits citam apkārt gluži kā skolas puikas savā pirmajā deju stundā. Bīskaps, kuram bija uzticēta diskusijas vadīšana, viņus beidzot saaicināja kopā un paskaidroja, kā pasākums iecerēts.
– Jūs visus pēc kārtas es aicināšu teikt ievadrunu, kurai nevajadzētu ilgt vairāk par astoņām minūtēm. Kad septītā minūte būs galā, es pašķindināšu zvaniņu. – Bīskaps nodemonstrēja, kā tieši tas būs. – Otro reizi es to šķindināšu, kad būs aizritējušas astoņas minūtes, lai uzskatāmi nodemonstrētu, ka jūsu runai atvēlētais laiks ir galā. Kad visi būsiet tikuši galā ar ievadrunu, es atklāšu sanāksmes jautājumu daļu, un zālē sēdošie varēs jūs izvaicāt.
– Kā tiks izvēlēta uzstāšanās secība? – vaicāja Fišers.
– Jūs vilksiet salmiņu. – Bīskaps atbildēja un parādīja dūri ar trīs salmiņiem tajā. Viņš aicināja katru dalībnieku izvēlēties vienu.
Fišers izvilka īsāko salmiņu.
– Tātad jūs uzsāksiet cīņu, major Fišer, – paziņoja bīskaps,
– bet Elsvērtija kungs runās nākamais. Un, ser Džails, jūs savu runu teiksiet pēdējais.
Džailss uzsmaidīja Fišeram un noteica: – Nepaveicās, veco zēn.
– Nē, es tieši vēlējos būt pirmais, – protestēja Fišers, un pēc šā paziņojuma pat bīskaps iepleta acis.
Pulkstenis rādīja deviņpadsmit un divdesmit piecas minūtes. Bīskaps pavadīja visus trīs debašu dalībniekus uz skatuvi, un tas laikam bija vienīgais brīdis, kad pilnīgi visi zālē sēdošie aplaudēja. Džailss apsēdās vietā un paraudzījās uz klausītājiem. Pēc viņa aptuvenajām aplēsēm uz triju kandidātu spēkošanos bija ieradies apmēram tūkstotis cilvēku.
Džailss zināja, ka visas trīs partijas saviem atbalstītājiem bija izsūtījušas divsimt biļešu, kas nozīmēja, ka apmēram četri simti klātesošo bija no “neizlēmušajiem” un tas bija apmēram tikpat daudz, kā viņa pārsvars pagājušajās vēlēšanās.
Pusastoņos bīskaps sāka debates. Vispirms viņš iepazīstināja visus ar kandidātiem, pēc tam uzaicināja majoru Fišeru teikt ievadrunu.
Fišers lēnām devās uz skatuves priekšpusi, nolika lapas ar sagatavotās runas tekstu tam paredzētajā vietā un pieklaudzināja pie mikrofona. Viņš savu tekstu norunāja nervozi, galvu noliecis. Bija skaidri redzams, ka viņš baidās zaudēt savu vietu.
Kad bīskaps paskandināja zvaniņu par zīmi, ka runas laiks tuvojas beigām, Fišers sāka steigties un tādējādi arī stostīties. Džailss viņam varētu izskaidrot zelta likumu: “Ja tavai runai atvēlētas astoņas minūtes, gatavojies runāt septiņas.” Daudz labāk ir runu beigt mazliet par ātru nekā pieļaut, ka tevi pārtrauc pusvārdā. Par spīti tam, Fišers tika apbalvots ar ilgiem atbalstītāju aplausiem.
Džailsu pārsteidza Redžs Elsvērtijs no liberāļiem. Viņš nebija sagatavojis tekstu, viņam pat nebija piezīmju, lai runājot tajās ieskatītos vai neaizmirstu galvenos punktus, kurus plānots pieminēt. Viņš gluži vienkārši sāka runāt par dažādiem vietējas nozīmes tematiem un, kad atskanēja zvans, aprāvās pusteikumā un devās atpakaļ uz savu vietu. Elsvērtijs bija panācis kaut ko tādu, kas, Džailsaprāt, nemaz nebija iespējams. Elsvērtijs bija licis Fišeram izskatīties labi, bet arī liberāļa runa tika sveikta ar atbalstītāju aplausiem.
Džailss piecēlās, un viņu jo silti sveica viņa divsimt atbalstītāji, tomēr daudzi klātesošie aplaudēt nemaz negrasījās. Pie tādas attieksmes Džailss jau bija pieradis, kad parlamentā vērsās pie valdības. Viņš piecēlās un sāka runāt, tikai retumis ieskatīdamies savās piezīmēs un iesākdams ar to, ka atgādināja par Konservatīvo partijas neveiksmēm un akcentēja risinājumus, kādus piedāvās Leiboristu partija. Pēc tam viņš pievērsās vietējām norisēm un pat paguva izteikt dzēlīgu piezīmi par liberāļu lielajiem tēriņiem. Pārpildītā zāle atbildēja ar smiekliem. Kad Džailss runu beidza, jau vismaz puse zāles viņam aplaudēja. Ja tās vienlaikus būtu arī visas sanāksmes beigas, uzvarētājs būtu tikai viens.
– Tagad kandidāti atbildēs uz klātesošo jautājumiem, – bīskaps pavēstīja. – Ceru, ka viss norisēs cienījami un kārtīgi.
Trīsdesmit Džailsa atbalstītāji pielēca kājās un pašāva rokas gaisā. Viņiem visiem bija iepriekš sagatavoti jautājumi, kas palīdzētu viņu kandidātam izskatīties labi, bet pretinieku kandidātus nostādītu nevēlamā gaismā. Bija tikai viena problēma – vienlaikus gaisā pašāvās vēl sešdesmit tikpat kaismīgi noskaņotu cilvēku rokas.
Bīskaps bija pietiekami vērīgs, lai pamanītu, kur atrodas visi trīs atbalstītāju bloki, un prasmīgi izraudzījās jautātājus no nepartejiskajiem sapulces dalībniekiem. Cilvēki vēlējās zināt kandidātu attieksmi pret maksas stāvvietu ieviešanu Bristolē (šajā ziņā paspīdēt izdevās liberālim), par taupības režīma beigšanu (te visi kandidāti bija vienisprātis) un par elektrovilcienu satiksmes attīstību (nevienam nebija īpašu priekšrocību).
Tomēr Džailss zināja, kāda bulta galu galā tiks izšauta viņa virzienā, tādēļ bija jāpanāk, lai tā nesasniegtu mērķi.
– Vai sers Džailss varētu paskaidrot, kāpēc pēdējās parlamentārās sesijas laikā viņš Kembridžu apmeklēja daudz biežāk nekā pats savu vēlēšanu apgabalu? – vaicāja gara auguma vīrietis vidējos gados, kurš Džailsam likās kaut kur redzēts.
Mirkli Džailss sēdēja mierīgi un jau grasījās celties kājās, kad to izdarīja Fišers. Bija skaidri redzams, ka viņu šāds jautājums nemaz nav pārsteidzis, un viņš izturējās tik pašpārliecināti, it kā pilnīgi visiem klātesošajiem būtu skaidrs šis mājiens.
– Es vēlos visiem apliecināt, ka daudz vairāk laika pavadīšu Bristolē nekā jebkurā citā pilsētā, lai kādi vilinājumi mani sauktu citur.
Zālē Džailss ieraudzīja vien neizteiksmīgas sejas. Izskatījās, ka publikai nav ne jausmas, par ko Fišers runā.
Nākamais piecēlās liberāļu kandidāts. Bija skaidri redzams, ka viņš nav sapratis jautājuma būtību, jo tikai noteica: – Tā kā esmu Oksfordas iedzīvotājs, es nekad nebraucu uz citām pilsētām, ja vien tas nav obligāti nepieciešams.
Daži iesmējās.
Abi Džailsa oponenti bija viņam sagādājuši ieročus pretsitienam. Viņš piecēlās un pievērsās Fišeram.
– Man tagad jājautā majoram Fišeram… Ja reiz viņš, kā pats sacīja, plānojis Bristolē pavadīt daudzkārt vairāk laika nekā jebkurā citā pilsētā, vai tas nozīmē, ka pēc ievēlēšanas parlamentā viņš nebrauks uz Londonu? – Džailss apklusa un pagaidīja, līdz noklust aplausi un smiekli, bet pēc tam piebilda: – Es esmu pārliecināts, ka nav nepieciešams Konservatīvo partijas kandidātam atgādināt Edmunda Bērka vārdus: “Es tiku ievēlēts, lai Vestminsterā pārstāvētu Bristoles iedzīvotājus, nevis tālab, lai Bristolē pārstāvētu vestminsteriešus.” Šim Konservatīvo partijas pārstāvim es no tiesas piekrītu. – Džailss apsēdās. Apkārt skanēja aplausi. Viņš gan apzinājās, ka uz jautājumu pilnībā nav atbildējis, tomēr juta, ka ir izsprucis sveikā.
– Manuprāt, laika ir palicis vairs tikai vienam jautājumam, – sacīja bīskaps un norādīja uz sievieti, kura sēdēja zāles vidū un viņam izskatījās neitrāli noskaņota.
– Vai visi trīs kandidāti varētu mums pateikt, kur šovakar atrodas viņu sievas?
Fišers atzvēlās krēslā un sakrustoja rokas uz krūtīm. Elsvērtijs izskatījās apmulsis. Bīskaps pievērsās Džailsam un sacīja: – Domāju, ka šī būtu reize, kad jums jāsāk pirmajam.
Džailss piecēlās un paraudzījās tieši uz sievieti, kura bija jautājumu uzdevusi.
– Mēs ar sievu, – viņš iesāka, – pašlaik esam uzsākuši laulības šķiršanas procesu. Es ceru, ka tuvākajā laikā tas noslēgsies.
Viņš apsēdās. Zālē valdīja neomulīgs klusums.
Elsvērtijs pielēca kājās un pavēstīja: – Jāatzīstas, ka man kopš dienas, kad esmu liberāļu kandidāts, ir ļoti grūti atrast kādu sievieti, kura būtu gatava pavadīt laiku kopā ar mani, nemaz jau nerunājot par precībām.
Šis paziņojums tika uzņemts ar dārdošiem smiekliem un vareniem aplausiem. Uz brīdi Džailsam likās, ka Elsvērtijs ir palīdzējis mazināt saspīlējumu.
Fišers lēnām piecēlās.
– Mana draudzene, – viņš teica un ar šie vārdiem pārsteidza Džailsu, – šovakar ir kopā ar mani šeit un sēž pirmajā rindā, un būs kopā ar mani visas pirmsvēlēšanu kampaņas laikā. Dženij, piecelies un paklanies!
Piecēlās pievilcīga jauna sieviete, pagriezās ar seju pret auditoriju un pamāja visiem. Viņu sveica ar aplausiem.
– Kur gan es šo sievieti jau esmu redzējusi? – nočukstēja Emma, bet Harija uzmanība bija pievērsta Fišeram, kurš vēl neatgriezās savā vietā, un bija skaidri redzams, ka viņam ir vēl kas sakāms.
– Jums noteikti būs interesanti uzzināt, ka šorīt es saņēmu vēstuli no lēdijas Beringtones.
Zālē iestājās tik visaptverošs klusums, kādu līdz šim vēl nevienam šāvakara kandidātam panākt nebija izdevies. Džailss bija apsēdies uz pašas krēsla maliņas. Fišers no žaketes iekškabatas izņēma vēstuli, lēnām atlocīja un sāka lasīt.
– “Dārgais major Fišer! Rakstu Jums, lai paustu apbrīnu par to, cik galantu priekšvēlēšanu kampaņu Jūs aizvadāt Konservatīvo partijas vārdā. Vēlos paziņot, ka gadījumā, ja es dzīvotu Bristolē, noteikti balsotu tikai par Jums, jo cieši esmu pārliecināta, ka tieši Jūs esat vislabākais kandidāts. Ar nepacietību gaidu, līdz Jūs ieņemsiet godam nopelnīto vietu parlamentā. Patiesi Jūsu Virdžīnija Beringtone.”
Zālē sacēlās nevaldāms troksnis. Džailss atskārta, ka viss, ko viņš bija iepriekš panācis, ir tikai nieks vien. Fišers pacēla gaisā vēstuli, pēc tam to salocīja, ielika atpakaļ kabatā un atgriezās savā vietā. Bīskaps nesekmīgi centās visus saukt pie kārtības, taču Fišera atbalstītāji nemitējās trokšņaini paust prieku, tādējādi liekot Džailsa atbalstītājiem izskatīties nožēlojamiem.
Grifam bija izrādījusies taisnība. Nekad nedrīkst dot iespēju oponentam publiski uzstāties.
– Vai tev izdevās atpirkt kaut vai daļu to akciju?
– Vēl ne, – atbildēja Benijs. – Beringtonu kompānijai joprojām sokas labi, ir cerības uz peļņas pieaugumu un toriju uzvaru vēlēšanās.
– Kāda ir pašreizējā cena?
– Apmēram četras mārciņas un septiņi šiliņi, un es neredzu iemeslu, lai tuvākajā laikā tā kristos.
– Kādas ir prognozes par to, cik daudz mēs zaudēsim?
– Mēs? Ne jau mēs, – atteica Benijs. – Tikai jūs. Lēdija Virdžīnija nezaudēs pilnīgi neko. Viņa savas akcijas pārdeva par daudz lielāku cenu, nekā sākotnēji bija par tām samaksājusi.
– Taču es zaudēšu savu vietu valdē, ja viņa tās neatpirks. – Un atpirkt viņa tās varēs tikai ar lielu piemaksu pie nomināla. Es iztēlojos, cik ļoti apmierināta viņa par to būs… – Benija pagaidīja dažas sekundes un tad piebilda: – Centieties paskatīties uz visu no gaišās puses, major. Nākamajā nedēļā apmēram šajā laikā jūs jau būsiet parlamenta loceklis.
Nākamajā dienā divi vietējie laikraksti nebija sagādājuši labas ziņas esošajiem parlamenta deputātiem. Džailsa runa bija pieminēta tikai garāmejot, toties bija ievietota liela lēdijas Virdžīnijas fotogrāfija pirmajā lappusē. Viņa izskatījās žilbinoši. Zem fotogrāfijas bija nodrukāta viņas vēstule Fišeram.
– Nepāršķir lappusi, – sacīja Grifs.
Džailss nekavējoties pāršķīra nākamo lappusi un ieraudzīja prognozes, kas vēstīja, ka paredzams toriju atbalstītāju skaita pieaugums un viņi varētu iegūt divdesmit trīs vietas parlamentā.
– Deputāts neko daudz nevar iesākt, ja sabiedriskā doma pavēršas pret viņa partiju, – sacīja Grifs, kad Džailss bija izlasījis rakstu. – Rēķinu, ka labs kandidāts ir papildu tūkstoša balsu vērts, bet nabaga opozīcijas kandidāts tūkstoti var zaudēt pavisam viegli. Godīgi sakot, es neesmu pārliecināts, ka pat lieki divi tūkstoši varētu ko līdzēt. Tomēr tas nekavēs mūs divdesmit piektajā maijā cīnīties par pēdējo balsi līdz pat deviņiem vakarā. Tāpēc ne mirkli nezaudē modrību. Ej ielās un sarokojies ar visiem, kas tur staigā apkārt! Izņemot Aleksu Fišeru. Ja saskriesies ar šo cilvēku, es tev atļauju viņu nožņaugt.
– Vai esat atpircis Beringtonu akcijas?
– Diemžēl nē, major. Cena nekrīt zemāk par četrām mārciņām un trim šiliņiem.
– Tad jau es esmu zaudējis savu vietu valdē.
– Domāju, jūs sapratīsiet, ka tāds arī bija Beringtona plāns, – noteica Benijs.
– Kā tas jāsaprot?
– Sendijs Makbraids nopirka jūsu akcijas, tiklīdz tās parādījās tirgū, un pēdējās divdesmit vienas dienas laikā viņš bija galvenais pircējs. Visiem zināms, ka viņš ir Beringtona brokeris.
– Tas nu gan ir nelietis!
– Viņi droši vien ievēroja jūsu rīkošanos, major. Tomēr nav tikai ļaunas ziņas vien, jo lēdija Beringtone no šā darījuma ir ieguvusi septiņdesmit tūkstošus mārciņu lielu peļņu. Tā nu pieņemu, ka viņa jums ir mazliet parādā.
Pirmsvēlēšanu pēdējās nedēļas laikā Džailss smagi nopūlējās un brīžiem jutās teju kā Sīzifs, kas veļ akmeni pret kalnu.
Balsošanas dienā ierodoties partijas birojā, Džailss pirmo reizi redzēja Grifu ieslīgušu depresīvās pārdomās.
– Desmit tūkstoši šādu papīru vakar bija iemesti pastkastītēs visā vēlēšanu apgabalā, lai būtu droši, ka neviens nav palicis neziņā.
Džailss paraudzījās uz Bristol Evening Post pirmajā lappusē publicētā attēla kopiju. Virdžīnijas fotogrāfija un zem tās viņas vēstule Fišeram. Paraksts: “Ja gribat, lai jūs parlamentā pārstāv godīgs un cienījams cilvēks, balsojiet par Fišeru.”
– Tas cilvēks ir viens īstens mēslu pikucis, – noteica Grifs. – Un no liela augstuma ir nomests mums tieši pašā priekšā, – viņš piebilda, kad ienāca viens no brīvprātīgajiem palīgiem, nesot rīta laikrakstus.
Džailss saguma krēslā un aizvēra acis. Jau nākamajā mirklī viņš būtu gatavs apzvērēt, ka dzirdējis Grifu smejamies. Un aģents patiešām smējās. Džailss atvēra acis, un Grifs pasniedza viņam Daily Mail eksemplāru. – Mēs jau bijām pavisam tuvu bezdibeņa malai, bet nu atkal esam atgriezušies uz skrejceļa.
Pirmajā mirklī Džailss nepazina pievilcīgo meiteni, kuras fotogrāfija bija redzama pirmajā lappusē. Izrādījās, ka Dženija tikko izraudzīta par Benija Hila šova zvaigzni un korespondentam pastāstījusi par to, ko darījusi lielā pārtraukuma laikā.
– Man maksāja desmit mārciņu dienā, lai es pavadītu toriju kandidātu viņa vēlēšanu apgabalā un visiem stāstītu, ka esmu viņa draudzene.
“Šī nav pati labākā Fišera fotogrāfija,” Džailss nosprieda.
Ieraudzījis Daily Mail pirmo lappusi, Fišers skaļi nolamājās. Viņš izdzēra trešo melnas kafijas krūzi un posās ceļā uz partijas mītni, bet tad izdzirdēja, kā uz paklājiņa nokrīt rīta pasta sūtījumi. Visas vēstules varēja gaidīt līdz vakaram, kad viņam būs laiks tās izlasīt, bet piepeši viņš pamanīja aploksni ar Beringtonu kompānijas ģerboni, noliecās, pacēla to un atgriezās virtuvē. Sūtījumā bija divi čeki. Viens par tūkstoš mārciņām – tās viņam pienācās kā ceturkšņa samaksa par darbu direktoru valdē. Otrs par septiņiem tūkstošiem trīs simt četrdesmit vienu mārciņu, kas pienācās lēdijai Beringtonei kā ikgadējās dividendes. Tiesa, arī tas bija adresēts majoram Aleksam Fišeram, lai neviens nezinātu, ka tieši Virdžīnijai piederošie septiņi ar pusi procenti akciju dod iespēju viņam atrasties kompānijas valdē. Tagad tas bija beidzies.
“Vakarā, atgriezies mājās, es uzrakstīšu čeku par tādu pašu summu, lai nosūtītu lēdijai Virdžīnijai. Varbūt nav pārāk agrs, lai piezvanītu viņai?” Majors ieskatījās pulkstenī. Bija dažas minūtes pāri astoņiem, un viņam bija jāstāv pie Templmīdsas stacijas, lai sagaidītu cilvēkus, kas dodas uz darbu. “Gan jau viņa ir piecēlusies.” Viņš paņēma klausuli un sastādīja Kensingtonas numuru.
Pēc ilgstošiem signāliem beidzot atskanēja miegaina balss. Fišers gandrīz bija gatavs nolikt klausuli.
– Kas zvana? – Virdžīnija nikni vaicāja.
– Alekss Fišers. Nodomāju, ka jāpaziņo jums, jo esmu pārdevis visas jūsu Beringtonu kompānijas akcijas un šis darījums ir nesis jums vairāk nekā septiņdesmit tūkstošus mārciņu lielu peļņu. – Viņš gaidīja pateicības vārdus, taču to nebija. – Gribēju uzzināt, vai esat ieplānojusi atpirkt savas akcijas. Galu galā, kamēr es biju valdē, jums no tā atlēca visai ievērojams labums.
– Jums, major, tieši tāpat. Esmu pārliecināta, ka tas jums nemaz nav jāatgādina. Tomēr mani nākotnes plāni ir mainījušies un vairs nekādi nesaistās ar Beringtoniem.
– Ja jūs neatpirksiet savus septiņus ar pusi procentus akciju, es zaudēšu vietu valdē!
– Manu naktsmieru tas nekādi nebojās, major.
– Bet, ņemot vērā apstākļus, es iedomājos…
– Kādus apstākļus?
– Varbūt jūs uzskatītu par pieņemamu nelielu bonusu man, – viņš sacīja, skatīdamies uz čeku, kas bija septiņus tūkstošus trīssimt četrdesmit vienu mārciņu vērts.
– Cik nelielu?
– Nu, es iedomājos, ka tie varētu būt pieci tūkstoši mārciņu.
– Es par to padomāšu. – Iestājās klusums, un Alekss pat nosprieda, ka savienojums ir pārtraukts. Beidzot Virdžīnija sacīja: – Es par to padomāju un nolēmu, ka neesmu ar mieru.
– Tad varbūt aizdevumu… – viņš neatkāpās, pūlēdamies neizklausīties pavisam izmisis.
– Vai tad jums auklīte neiemācīja, ka nevajag ne aizdot, ne aizņemties? Nē, protams, ka ne. Jums taču nemaz nebija auklītes. – Virdžīnija pagriezās un trīs reizes skaļi piesita pie koka gultas galvgaļa. – Tikko atnāca kalpone un atnesa man brokastis, major, tāpēc man tagad jāatvadās. Kad es saku “jāatvadās”, es patiešām domāju, ka jāatvadās.
Fišers dzirdēja klikšķi. Viņš skatījās uz čeku un atcerējās Benija vārdus: “Viņa tev ir mazliet parādā.”
Divdesmit ceturtā nodaļa
Vēlēšanu dienā Džailss bija piecēlies jau pulksten piecos no rīta. Viņš gluži vienkārši nespēja gulēt.
Kad viņš nokāpa lejasstāvā, Denbijs atvēra durvis uz brokastu telpu un sveicināja: – Labrīt, ser Džails. – Tas izklausījās tik ikdienišķi, it kā vispārējās vēlēšanas notiktu katru mīļu dienu.
Džailss iegāja ēdamistabā, paņēma bļodiņu un piepildīja to ar graudu pārslām un augļiem. Brīdī, kad viņš pārskatīja dienas darbu plānus, atvērās durvis un ienāca Sebastjans. Viņam mugurā bija elegants zils bleizers un kājās pelēka vilnas flaneļa bikses.
– Sebastjan. Kad tu atgriezies?
– Vakar vēlu naktī, tēvoci Džails. Daudzās mācību iestādēs iekārtoti vēlēšanu iecirkņi, tāpēc audzēkņiem ir brīvdiena. Es palūdzu, vai varu atgriezties mājās, lai tev palīdzētu.
– Ko tu vēlētos darīt? – vaicāja Džailss. Denbijs nolika viņam priekšā šķīvi ar olām un bekonu.
– Jebko, kas tev varētu būt noderīgi.
– Ja tiešām gribi man palīdzēt, tad klausies uzmanīgi. Vēlēšanu dienā partijai visā apgabalā ir astoņi vēlēšanu štābi, kuros pārsvarā atrodas brīvprātīgie palīgi. Daudziem no viņiem ir liela pieredze no iepriekšējām vēlēšanām. Viņiem jāatjauno informācija no rajoniem, par kuriem viņi ir atbildīgi. Būs atzīmētas visas ielas, ceļi, adreses, kur dzīvo mūsu atbalstītāji. Arī pie katra vēlēšanu iecirkņa sēž viens mūsu brīvprātīgais palīgs un pārbauda pēc vārda, kuri cilvēki jau nobalsojuši. Mūsu lielākā problēma ir šā saraksta nogāde atpakaļ komitejas birojā, lai mēs varētu izsekot, kuri mūsu atbalstītāji vēl nav nobalsojuši, un līdz brīdim, kad pulksten deviņos tiks slēgti vēlēšanu iecirkņi, aizvest viņus turp balsošanai. Galvenais likums ir tāds, – turpināja Džailss, – ka lielākā daļa mūsu cilvēku balso laikā starp astoņiem un desmitiem no rīta, drīz pēc vēlēšanu iecirkņu atvēršanas. Ap desmitiem sāk parādīties toriju piekritēji un nāk apmēram līdz pulksten četriem pēcpusdienā. Savukārt tajā posmā, kad strādnieki atgriežas no darba, ir mūsu svarīgākais periods, jo gadījumā, ja viņi nenobalso mājupceļā, ir teju neiespējami viņus pēc tam atsaukt atpakaļ, – viņš piebilda. Tobrīd istabā ienāca Emma un Harijs. – Ko Grifs jums abiem ir uzticējis šodienai? – Džailss vaicāja.
– Man būs jāstrādā vienā no vēlēšanu štābiem, – sacīja Emma.
– Un es tramdīšu “sarkanos” vēlētājus, – atbildēja Harijs. – Ja viņiem būs nepieciešams transports, es viņus aizvedīšu uz vēlēšanu iecirkni.
– Neaizmirsti, – brīdināja Džailss, – ka dažiem pēdējā reize, kad viņi brauca ar automašīnu, droši vien bija pagājušās vēlēšanas, ja vien šo četru gadu laikā viņu ģimenē nav bijušas kādas kāzas vai bēres. Uz kuru štābu Grifs norīkoja tevi? – viņš pievērsās Emmai.
– Es palīdzēšu Perišas jaunkundzei ar Vudbaina muižas teritorijas cilvēkiem.
– Tev būtu jājūtas glaimotai, – noteica Džailss. – Perišas jaunkundze ir īsta leģenda. Pieauguši vīrieši sāk baidīties par savu dzīvību, ja viņiem gadījies aizmirst par nobalsošanu. Starp citu, Sebastjans pieteicās būt par vienu no jūsu palīgiem. Es jau viņam paskaidroju, kādi būs viņa pienākumi. – Emma uzsmaidīja savam dēlam. – Es dodos projām, – sacīja Džailss un spēji piecēlās no krēsla, tomēr pirms tam vēl paguva ielikt divus bekona gabaliņus starp divām rupjās maizes šķēlēm.
Emma apzinājās, ka tikai Elizabetei būtu izdevies pierunāt, lai viņš tā nedara. Un vēlēšanu dienā pat viņai tas varbūt nebūtu pa spēkam.
– Es dienas laikā iegriezīšos katrā mūsu partijas vēlēšanu štābā, – viņš paziņoja, steigdamies projām, – tad jau vēlāk tiksimies!
Denbijs viņu gaidīja pie izejas durvīm.
– Atvainojiet, ser, ka nākas jūs traucēt. Es ceru, tas neradīs neērtības, ja apkalpojošais personāls šajā pēcpusdienā paņems brīvu pusstundu laikā starp četriem un četriem trīsdesmit.
– Kāda iemesla pēc?
– Lai dotos nobalsot.
Džailss izskatījās apmulsis. – Cik daudz balsu? – viņš nočukstēja.
– Sešas par jums, ser. Un viens neizlēmušais. – Džailss iepleta acis. – Jaunais dārznieks. Viņš sliecas domāt, ka ir torijs.
– Tad atliek vien cerēt, ka es nezaudēšu ar vienas balss starpību, – noteica Džailss un izskrēja pa durvīm.
Kā jau katru rītu, Džesika stāvēja uz pievedceļa un pieturēja atvērtas automašīnas durvis. – Vai drīkstu braukt tev līdzi, tēvoci Džails? – viņa vaicāja.
– Šoreiz ne. Taču apsolu, ka nākamajās vēlēšanās tu būsi man blakus. Es pateikšu visiem, ka tu esi mana draudzene, un noteikti gūšu stabilu uzvaru.
– Varbūt tomēr es kaut kā varētu palīdzēt?
– Nē… Jā. Vai tu pazīsti mūsu dārznieku?
– Albertu? Jā, viņš ir ļoti jauks.
– Viņš sliecas balsot par konservatīvajiem. Pamēģini mainīt viņa nostāju līdz četriem pēcpusdienā.
– Es to izdarīšu, es izdarīšu, – Džesika noskandēja, un Džailss ieņēma vietu pie automašīnas stūres.
Īsi pirms septiņiem Džailss apturēja automašīnu pie ieejas dokos un sarokojās ar katru strādnieku, pirms viņi bija reģistrējušies rīta maiņai, kā arī sasveicinājās ar visiem, kas jau bija beiguši darbu nakts maiņā. Džailss jutās pārsteigts, cik daudzi dokeri vēlējās ar viņu parunāt.
– Es jūs nepievilšu.
– Šajā reizē varat uz mani paļauties.
– Es jau esmu ceļā uz vēlēšanu iecirkni.
Kad nakts maiņas brigadieris Deivs Kolmens reģistrējās kopā ar maiņu beigušajiem, Džailss pasauca viņu sānis un vaicāja, vai viņam nav zināms vīru dedzīguma iemesls.
– Daudzi no viņiem domā, ka ir beidzot pienācis laiks jums atrisināt savas laulības dzīves problēmas, – paskaidroja Kolmens, kurš bija izslavēts ar savu taisno valodu. – Turklāt viņi ļoti ienīst majoru Fišeru un nevēlas, lai šis kungs viņus pārstāvētu parlamentā. Personiski es varu sacīt, – Kolmens piebilda, – ka cienītu Fišeru daudz vairāk, ja viņam būtu pieticis drosmes parādīties pie mums, dokos. Arodbiedrībā mums te ir daži toriji, taču šis pat nepapūlējās noskaidrot, kas tie par cilvēkiem.
Pēc vizītes W.D. & H.O. Wills cigarešu rūpnīcā Džailss jutās iedvesmots. Un tieši tāpat bija arī pēc Bristoles Lidmašīnu kompānijas apmeklējuma. Taču viņš zināja arī to, ka vispārējo vēlēšanu dienā katrs kandidāts ir pārliecināts par savu uzvaru, pat liberāļi.
Pirmajā partijas vēlēšanu štābā Džailss ieradās dažas minūtes pēc desmitiem no rīta. Vietējais atbildīgais pārstāvis viņam pavēstīja, ka divdesmit divi procenti no zināmajiem atbalstītājiem jau ir nobalsojuši. Šis rādītājs līdzinājās tūkstoš deviņi simti piecdesmit pirmā gada vēlēšanām, kad Džailss uzvarēja ar četrsimt četrpadsmit balsu pārsvaru.
– Un toriji? – Džailss vaicāja.
– Sešpadsmit procenti.
– Kā tas izskatās pret “piecdesmit vienu?”
– Viņi ir pakāpušies par vienu procentu.
Kad Džailss ieradās astotajā partijas vēlēšanu štābā, jau bija mazliet pāri pulksten četriem. Perišas jaunkundze stāvēja durvīs un viņu gaidīja. Vienā rokā viņai bija šķīvis ar siera un tomātu maizītēm, bet otrā viņa turēja lielu glāzi ar pienu. Perišas jaunkundze bija viena no tiem Vudbaina muižas teritorijas ļaudīm, kurai piederēja ledusskapis.
– Kā sokas? – Džailss vaicāja.
– Paldies Dievam, ka no desmitiem līdz četriem lija. Tagad gan saule atkal parādījusies. Es sāku domāt, ka Dievs tomēr ir sociālists. Mums vēl ir ļoti daudz darba, lai pēdējās piecās stundās glābtu, kas glābjams.
– Jūs nekad neesat devusi nepareizu vēlēšanu prognozi. Kā jums liekas, kāds būs rezultāts šajā reizē, Airisa?
– Gribat dzirdēt patiesību?
– Tikai patiesību.
– Konkurenti ir pārāk tuvu, lai es varētu kaut ko prognozēt.
– Tad atgriežamies pie darba, – Džailss apstaigāja visus telpā esošos palīgus un katram pateicās.
– Jūsu ģimenes iesaistīšanās bija kā labas trumpja kārtis spēlē, – sacīja Perišas jaunkundze. – Viņi taču ir toriju piekritēji.
– Emmai izdodas viss, pie kā viņa ķeras.
– Viņa ir lieliska, – atzina Perišas jaunkundze. Džailss vēroja, kā Emma pārraksta provizorisko rezultātu skaitļus no ziņojuma lapas uz tāfeles. – Taču īstā superzvaigzne ir jaunais Sebastjans. Ja mums būtu desmit tādi kā viņš, par zaudējumu nekad nenāktos bažīties.
Džailss pasmaidīja. – Kur tad jaunais cilvēks ir pašlaik?
– Vai nu ceļā uz balsošanas iecirkni, vai arī atceļā no tā. Viņš nespēj palikt uz vietas.
Tieši tobrīd Sebastjans stāvēja uz vietas un gaidīja, līdz balsu skaitītājs iedos viņam pēdējās ziņas par atnākušajiem vēlētājiem, lai šo sarakstu varētu nogādāt Perišas jaunkundzei, kura cienāja viņu ar šokolādi – kaut gan mātes neapmierinātības pilnais skatiens liecināja, ka viņa to neatbalsta.
– Lieta tāda, – balsu skaitītājs stāstīja kādam savam draugam, kurš tikko bija nobalsojis, – ka Milleri no divdesmit pirmā numura, visi seši, pat nespēj tik daudz, kā ielai pāriet, taču nemitējas sūdzēties par toriju valdību. Ja mēs būsim zaudējuši pusduci balsu, tad zināsim, kas pie tā vainojams.
– Kāpēc tu viņiem neuzlaid Perišas jaunkundzi? – draugs vaicāja.
– Viņai jau tāpat darba pilnas rokas, nevar prasīt, lai viņa nāktu arī šurp. Es to izdarītu pats, taču nedrīkstu atstāt savu posteni.
Sebastjans pagriezās un devās pāri ielai. Viņš apstājās pie divdesmit pirmā numura, taču bija vajadzīgs zināms laiks, lai saņemtu drosmi un pieklaudzinātu pie durvīm. Pamanījis vīrieti, kurš atvēra durvis, Sebastjans teju vai bija gatavs bēgt.
– Ko tu gribi, puika? – vīrietis uzkliedza.
– Es pārstāvu majoru Fišeru, Konservatīvo partijas kandidātu, – atbildēja Sebastjans. – Viņš patiešām cerēja, ka jūs viņu šodien atbalstīsiet. Un nu jau izskatās, ka balsošanas iecirkņu darba laiks tuvojas beigām.
– Taisies, ka tiec! Citādi es tevi saplūkšu aiz ausīm! – noauroja Millera kungs un aizcirta durvis puisim deguna priekšā.
Sebastjans aizskrēja atpakaļ uz ielas otro pusi, lai paņemtu atjauninātos sarakstus ar pēdējiem skaitļiem. Viņš pama-
nīja, ka divdesmit pirmā numura durvis atveras un Millera kungs ved savus pārējos piecus ģimenes piederīgos pāri ielai. Pirms atgriešanās partijas vēlēšanu štābā, Sebastjans pieskaitīja vēl sešas balsis sarakstā.
Sešos vakarā Džailss jau atkal bija dokos, lai sagaidītu dienas maiņas beidzējus un tos, kas devās uz nakts maiņu.
– Vai tu stāvēji te visu dienu, ko? – kāds pajokoja.
– Varētu būt, ka tā, – Džailss atteica un paspieda vēl kāda strādnieka roku.
Daži atskatījās uz Džailsu, kurš joprojām sarokojās ar strādniekiem, un steidzīgi devās uz balsošanas iecirkni. Tie, kas nāca ārā no dokiem, šķita ejam vienā virzienā, turklāt tas nebija tuvākais krogs.
Pulksten pusseptiņos, kad strādnieki bija vai nu aizgājuši projām, vai uzsākuši darbu nakts maiņā, Džailss darīja to, ko bija darījis arī iepriekšējās divās vēlēšanās. Viņš iekāpa divstāvu autobusā un brauca uz pilsētu.
Pirmajā stāvā viņš sarokojās ar vairākiem pasažieriem, kuri izskatījās visai pārsteigti. Sasveicinājies arī ar otrā stāva pasažieriem, Džailss nākamajā pieturā izkāpa no autobusa un iekāpa citā, kas devās pretējā virzienā. Tā viņš braukāja ar autobusiem vēl nākamās divas ar pusi stundas, aprunādamies ar pasažieriem, līdz pulkstenis jau rādīja vienu minūti pāri deviņiem.
Džailss izkāpa no autobusa un vientulīgs sēdēja pieturā. Šajās vēlēšanās viņš vairs neko nespēja izdarīt.
Saklausījis vientulīgu zvana skaņu tālumā, Džailss ieskatījās pulkstenī. Deviņi trīsdesmit. Laiks kustēties. Viņš secināja, ka nespēs izturēt braukšanu vēl kādā autobusā, un tāpēc lēnām devās pilsētas centra virzienā, cerēdams, ka vakara gaiss palīdzēs izvēdināt galvu. Vēl bija priekšā balsu skaitīšana.
Policijas spēki jau vāca kopā balsošanas urnas no visiem vēlēšanu iecirkņiem, lai nogādātu tās pilsētas municipalitātes ēkā. Šim procesam bija nepieciešama vairāk nekā stunda. Kad viss bija piegādāts, pārbaudīts un pēc tam pārbaudīts atkārtoti, municipalitātes ierēdnis Veinraita kungs deva zīmi, ka drīkst atplēst zīmogus. Balsu skaitīšana bija sākusies. Ja rezultāti tiktu paziņoti pirms vieniem naktī, varētu uzskatīt, ka noticis brīnums.
Sems Veinraits nebija no tiem cilvēkiem, kuriem lemti ātruma rekordi – ne jūrā, ne arī uz zemes. “Lēnām, bet droši.” Šādi vārdi varētu būt iekalti uz viņa kapakmens. Džailss ar šo municipalitātes ierēdni pēdējo desmit gadu laikā bija ticies daudzas reizes, tomēr joprojām nezināja, kuras partijas atbalstītājs viņš ir. Bija aizdomas, ka Veinraits vispār nepiedalās vēlēšanās. Toties Džailss zināja to, ka šīs būs Veinraita pēdējās vēlēšanas municipalitātes ierēdņa statusā, jo viņš gada nogalē grasījās doties pensijā. Pēc Džailsa domām, būtu ļoti labi, ja municipalitātei izdotos atrast viņam vērtīgu aizstājēju. “Kāds varētu Veinraitu nomainīt, taču neviens nevar viņu aizstāt.” Līdzīgus vārdus bija sacījis Tomass Džefersons, kad Bendžamina Franklina vietā stājās pie Amerikas sūtņa pienākumu pildīšanas Francijā.
Daži garāmgājēji pamāja Džailsam ar roku, kad viņš turpināja ceļu uz municipalitātes ēku. Daži izlikās viņu neredzam. Viņš sāka domāt par savu dzīvi un to, kas notiks, ja viņš tomēr vairs neiekļūs parlamentā un nepārstāvēs tur Bristoles doku apgabala vēlētāju intereses. “Pēc pāris nedēļām man būs trīsdesmit pieci gadi. Tiesa, tas nav nekāds lielais vecums, tomēr kopš atgriešanās no kara Bristolē man ir bijis tikai viens darbs. Un, godīgi sakot, nav kvalifikācijas kāda cita darba veikšanai. Mūžīgā problēma tiem deputātiem, kuri nevar būt droši par savu vietu parlamentā.”
Domas pievērsās Virdžīnijai. “Viņa varēja padarīt manu dzīvi daudzkārt vieglāku, ja gluži vienkārši būtu parakstījusi laulības šķiršanas dokumentus jau pirms sešiem mēnešiem. Tagad ir skaidrs, ka nekas tāds vispār nav bijis Virdžīnijas plānos. Viņa vienmēr bija gribējusi sagaidīt vēlēšanu beigas, lai sagādātu man iespējami lielāku kaunu.” Džailss beidzot bija pilnīgi pārliecināts, ka tieši viņa ir atbildīga par Fišera nonākšanu Beringtonu kompānijas valdē. “Un viņa ir sējusi Fišera prātā ideju par vajadzību uzvarēt vēlēšanās un atņemt man vietu parlamentā. Tagad viņa droši vien sēž mājās Londonā un gaida vēlēšanu rezultātus. Tiesa, viņai svarīgs ir tikai viens jaunums. Vai viņa gatavo kārtējo uzbrukumu, lai ilgtermiņā nospiestu Beringtonu ģimeni uz ceļgaliem?” Džailss bija pārliecināts, ka Ross Bjūkenans un Emma būs viņai cienīgi pretinieki.
Tieši Greisai izdevās beidzot brālim atvērt acis un ieraudzīt Virdžīniju īstajā gaismā. Pēc tam māsa vairs ne reizi to nepieminēja. Māsai Džailss bija pateicīgs arī par to, ka iepazinies ar Gvinetu. Viņa kaismīgi alka braukt uz Bristoli un palīdzēt Džailsam iegūt vietu parlamentā, tomēr saprata arī to, ka vienīgais ieguvējs būs Fišers, ja viņa kopā ar Džailsu aģitēs potenciālos vēlētājus.
Katru rītu pirms došanās uz biroju Džailss zvanīja Gvinetai. Vēlu naktī, pēc atgriešanās mājās, viņš to nekad nedarīja, par spīti viņas vārdiem, ka neapvainosies par pamodināšanu. “Ja šī nakts būs nesusi zaudējumus, es jau no rīta došos pie Gvinetas un izkratīšu sirdi. Ja tomēr būšu uzvarējis, tad pievienošos Gvinetai pēcpusdienā un kopā ar viņu nosvinēšu savu triumfu.” Lai kāds būtu vēlēšanu rezultāts, viņš negrasījās Gvinetu zaudēt.
– Lai veicas, ser Džails! – kāds garāmgājējs novēlēja, un šī balss atsauca viņu atpakaļ realitātē. – Nešaubos, ka jūs esat ievēlēts. – Džailss viņam dāvāja pārliecināta cilvēka smaidu, lai gan tāds nemaz nejutās.
Nu jau viņš redzēja, kā priekšā parādās masīvā municipalitātes ēka. Uz tās jumta katrā malā bija divi zelta vienradži. Ar katru Džailsa pieveikto soli ēka kļuva lielāka.
Brīvprātīgie, kas iecelti par palīgiem balsu skaitīšanā, jau bija ieradušies. Tika uzskatīts, ka tā ir milzīga atbildība, un parasti šo procesu pārraudzīja vietējās padomes locekļi un partiju augstākās amatpersonas. Perišas jaunkundzes ziņā bija nodoti seši Leiboristu partijas balsu skaitītāji, gluži tāpat kā bijis četrās iepriekšējās vēlēšanās. Komandai aicināti pievienoties arī Harijs un Emma.
– Es būtu lūgusi arī Sebastjanu, – viņa bija paskaidrojusi Džailsam, – taču viņš vēl ir pārāk jauns.
– Liela vilšanās viņam, – atteica Džailss.
– Jā, viņš bija vīlies, – sacīja Perišas jaunkundze, – bet es viņam iedevu caurlaidi, un viņš visu varēs vērot no balkona.
– Paldies!
– Nevajag man pateikties, – bilda Perišas jaunkundze. – Varu vienīgi nožēlot, ka viņš nebija kopā ar mums visu kampaņas laiku.
Džailss dziļi ieelpoja un spēra soli uz municipalitātes ēkas kāpnēm. Lai kāds būtu rezultāts, nedrīkst aizmirst pateikties daudzajiem cilvēkiem, kuri sniedza atbalstu, bet kuru vienīgā balva būtu uzvara. Viņš atcerējās Vecā Džeka vārdus pēc skaistas un ļoti veiksmīgas kriketa spēles: “Katrs var kļūt par labu uzvarētāju. Par cilvēka dižumu liecina tas, kā viņš prot pieņemt zaudējumu.”
Divdesmit piektā nodaļa
Grifs Haskinss soļoja šurpu turpu pa municipalitātes ēkas vestibilu. Džailss tuvojās viņam. Abi paspieda viens otram roku tik dedzīgi, itin kā nebūtu redzējušies nedēļām ilgi.
– Ja es uzvarēšu, – teica Džailss, – tu…
– Nekļūsti nu sentimentāls, – sacīja Grifs. – Mums vēl ir ļoti daudz darba.
Pa virpuļdurvīm abi iegāja galvenajā auditorijā un ievēroja, ka parasto tūkstoš sēdekļu vietā tagad telpā rindās izvietoti divpadsmit steķu galdi un tiem katrā pusē salikti koka krēsli.
Sems Veinraits, rokas uz gurniem salicis un kājas iepletis, stāvēja skatuves vidū. Viņš nosvilpās, tādējādi dodot zīmi, ka skaitīšana ir sākusies. Parādījās šķēres, tika nogriezti zīmogi, vēlēšanu urnas tika atvērtas, apvērstas otrādi, ļaujot tūkstošiem nelielu papīra strēmeļu ar trim kandidātu vārdiem uz tām izslīdēt ārā un noklāties uz galda skaitītāju priekšā.
Pirmais uzdevums bija visu biļetenu sakārtošana trijās kaudzēs, jo tikai pēc tam skaitīšana varēja sākties. Vienā galda galā tika liktas kopā vēlēšanu zīmes, kurās par favorītu atzīts Fišers. Otrā – Beringtons. Atrast biļetenus ar atzīmētu Elsvērtija vārdu jau bija grūtāk, un tas prasīja ilgāku laiku. Džailss kopā ar Grifu nervozi staigāja pa telpu un pēc biļetenu kaudžu lieluma pūlējās noteikt, kurš ir vadībā. Pēc vienas pilnas apgaitas abiem kļuva skaidrs, ka izteikta līdera pagaidām nav. Ja paraudzījās uz vēlēšanu biļeteniem, kas bija atvesti no Vudbaina muižas rajona, Džailss bija izvirzījies priekšgalā. Savukārt pārliecinošs līderis bija Fišers, ja paraudzījās uz biļeteniem, kas atgādāti no Arkādijas avēnijas administratīvā rajona. Pēc nākamā apļa viņi nebija kļuvuši necik gudrāki. Vienīgais, par ko viņi varēja justies droši, bija tas, ka liberāļi paliks trešajā vietā.
Izdzirdējis aplausus, kas atskanēja zāles pretējā malā, Džailss pacēla galvu. Tikko bija ienācis Fišers kopā ar savu aģentu un vairākiem nopietnākajiem atbalstītājiem. Dažus no viņiem Džailss atcerējās no debašu vakara. Džailsam nepaslīdēja garām nepamanīts tas, ka Fišers ir pārģērbies – uzvilcis spodru kreklu un divrindu uzvalku. Viņš jau šajā mirklī izskatījās kā īsts parlamenta loceklis. Parunājis ar dažiem balsu skaitītājiem, arī viņš sāka apstaigāt galdus, ļoti uzmanīdamies, lai nesaskrietos ar Beringtonu.
Džailss, Grifs, Perišas jaunkundze, Emma un Harijs kopā turpināja lēnām apstaigāt zāli un rūpīgi skatījās, kā biļeteni tiek salikti pa desmit, bet katrs simts aplikts ar dzeltenu, sarkanu vai zilu lenti, lai būtu viegli identificējams. Pēc tam tos salika pa pieciem simtiem rindās, un nu tie līdzinājās kareivjiem parādē.
Katrs skaitītājs pārbaudīja pa rindai, lai desmitniekā nebūtu deviņi vai vienpadsmit. Un vēl svarīgāk – lai simtā nebūtu simt desmit vai tikai deviņdesmit. Ja likās, ka ieviesusies kļūda, viņi drīkstēja lūgt, lai šī kaudze tiek pārskaitīta Veinraita kunga vai kāda viņa vietnieka uzraudzībā. “Tas nebūs viegli,” savu komandu bija brīdinājusi Perišas jaunkundze.
Pēc divām skaitīšanas stundām, kad Džailss čukstus vaicāja Grifam, kā, viņaprāt, ir veicies, atbilde bija vien plecu paraustīšana. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit pirmajā gadā šajā laikā viņš jau bija spējis Džailsam pateikt, ka uzvara ir rokā.
Visus “piecsimtniekus” sakārtojuši glītās kaudzītēs, skaitītāji pacēla roku, lai municipalitātes ierēdnis zinātu, ka uzdevums ir veikts un viņi ir gatavi apstiprināt rezultātu. Kad beidzot bija pacelta pēdējā roka, Veinraita kungs atkal skaļi iepūta svilpē un sacīja: – Tagad katru kaudzi rūpīgi pārbaudiet vēl vienu reizi. – Pēc tam viņš piebilda: – Lūdzu kandidātus un viņu aģentus man pievienoties uz skatuves!
Džailss un Grifs pirmie uzkāpa uz skatuves, viņiem nopakaļ gāja arī Fišers un Elsvērtijs. Skatuves centrā uz galda visiem labi saskatāmā vietā atradās neliela kaudzīte balsošanas biļetenu. “Ne vairāk par duci,” Džailss novērtēja.
– Kungi! – paziņoja municipalitātes ierēdnis. – Šie ir sabojātie biļeteni. Vēlēšanu likums noteic, ka tikai es vienpersoniski drīkstu izlemt, vai kāds no tiem būs pievienojams pēdējā skaitīšanā. Protams, jums ir tiesības nepiekrist maniem spriedumiem, lai kādi tie būtu.
Veinraits nostājās pie kaudzītes, sakārtoja brilles un nopētīja augšējo biļetenu. Tajā krustiņš bija ievilkts iepretī Fišera uzvārdam, tomēr uz biļetena vēl bija uzšņāpti vārdi: “Dievs, sargi karalieni!”
– Šis cilvēks acīmredzami ir balsojis par mani! – teica Fišers, iekams Veinraits paguva paust savu viedokli.
Municipalitātes ierēdnis paraudzījās uz Džailsu un Elsvērtiju. Abi piekrītoši pamāja ar galvu. Ierēdnis biļetenu nolika sev labajā pusē. Nākamajā biļetenā rūtiņā iepretī Fišera uzvārdam bija ievilkts ķeksītis, nevis krustiņš.
– Skaidri redzams, ka balsots par mani, – atkal strikti sacīja Fišers. Džailss un Elsvērtijs pamāja.
Veinraits biļetenu nolika pie Fišera atbalstītāju vēlēšanu zīmēm. Konservatīvo partijas kandidāta sejā ievilkās smaids, kurš pazuda, kad viņš pamanīja, ka nākamajos trijos biļetenos balsots par Beringtonu.
Vienā biļetenā visu kandidātu vārdi bija nosvītroti un vietā uzrakstīts aicinājums: “Balsojiet par neprātīgo Denu!” Kandidāti bija vienisprātis, ka šis biļetens uzskatāms par sabojātu. Nākamajā bija atzīmēts Elsvērtija vārds, un tika panākta vienošanās, ka šis ir balsojums par liberāļiem. Uz astotā biļetena bija rakstīts: “Atcelt pakāršanu!” Arī šo biļetenu visi bez iebildēm atzina par sabojātu. Devītajā par favorītu bija atzīmēts Beringtons, un Fišeram atlika vien piekrist tā ieskaitīšanai. Pagaidām rezultāts bija “četri pret divi” Džailsa labā. Palikuši bija divi biļeteni. Pirmajā bija atzīmēts Beringtona vārds, bet iepretī Fišera uzvārdam vīdēja: “Nemūžam!”
– Tam jābūt sabojātam biļetenam, – paziņoja Fišers.
– Un tādā gadījumā uzraksts “Dievs, sargi karalieni!” vērtējams tieši tāpat, – aizrādīja municipalitātes ierēdnis.
– Loģiski, – piekrita Elsvērtijs. – Labāk ņemiet abus ārā. – Piekrītu majoram Fišeram, – noteica Džailss, labi apzinādamies, ka tādējādi viņa pārsvars palielinās no “četri pret divi” par “četri pret viens”. Izskatījās, ka Fišers grasās iebilst, tomēr neko neteica.
Visi palūkojās uz pēdējo vēlēšanu biļetenu. Veinraits smaidīja. – Vismaz ne manas dzīves laikā, – viņš sacīja. Vārdi “Neatkarību Skotijai!” panāca to, ka biļetens tiek uzskatīts par sabojātu. Pēc tam Veinraits vēlreiz pārskatīja visus biļetenus un tad teica: – Tātad, četras balsis par Beringtonu, viena par Fišeru un viena par Elsvērtiju. – Viņš pierakstīja skaitļus savā piezīmju grāmatā. – Paldies, džentlmeņi!
– Cerēsim, ka šī nav tava vienīgā uzvara šovakar, – Grifs pačukstēja Džailsam, kad viņi kāpa nost no skatuves, lai pievienotos Perišas jaunkundzei un viņas palīgiem.
Municipalitātes ierēdnis atgriezās skatuves centrā, un kārtējo reizi atskanēja svilpe. Viņa vietnieki nekavējoties sāka staigāt pa ejām starp galdiem un pierakstīt galīgos skaitļus, ko pateica katrs skaitītājs. Pēc tam viņi visus datus nogādāja uz skatuvi ierēdnim.
Veinraita kungs visus skaitļus rūpīgi pārskatīja un tikai tad ievadīja milzīga izmēra aritmometrā – tas bija vienīgais izņēmums, kā viņš bija gatavs piekāpties modernajam laikmetam. Pēdējo reizi piespiedis saskaitīšanas pogu, Veinraits pierakstīja skaitļus pie katra kandidāta uzvārda, mirkli apsvēra rezultātu un pēc tam aicināja kandidātus atkal viņam pievienoties uz skatuves.
Viņš pavēstīja konkrētos skaitļus un piekrita Džailsa lūgumam.
Perišas jaunkundze sadrūma, ieraudzījusi, kā Fišers saviem atbalstītājiem parāda paceltu īkšķi – zīmi, ka ir veicies gluži labi. Viņa atskārta, ka tas nozīmē sakāvi viņiem, un paraudzījās uz galeriju, kur pamanīja Sebastjanu, kurš viņai enerģiski māja ar roku. Viņa pamāja pretī, bet novērsa skatienu, kad Veinraita kungs piesita pie mikrofona, tādējādi apklusinot kņadu gaidpilnajā zālē.
– Es, municipalitātes ierēdnis, kas kontrolē vēlēšanu norisi Bristoles doku vēlēšanu apgabalā, paziņoju galējos skaitļus, kas liecina par šo vēlēšanu rezultātiem. Par seru Džailsu Beringtonu ir nobalsojuši astoņpadsmit tūkstoši septiņi simti četrpadsmit vēlētāji. Par Redžinaldu Elsvērtija kungu ir nobalsojuši trīs tūkstoši četri simti septiņdesmit divi vēlētāji. Par majoru Aleksandru Fišeru ir nobalsojuši astoņpadsmit tūkstoši deviņi simti astoņi vēlētāji.
Fišera atbalstītāji sacēla pamatīgu troksni. Skanēja aplausi un apsveikuma izsaucieni. Veinraits nogaidīja, līdz atjaunojas kārtība zālē, un tad piebilda: – Iepriekšējā sasaukuma parlamenta deputāts lūdza balsis pārskaitīt, un es šādu piekrišanu devu. Katrs balsu skaitītājs savas biļetenu kaudzītes pārskatīs ar lielu rūpību un pārliecināsies, ka nav ieviesusies ne vissīkākā kļūda.
Skaitītāji sāka pārbaudīt “desmitnieku”, “simtnieku” un visbeidzot “piecsimtnieku” kaudzītes un pēc tam izstiepa roku augšup, lai vēstītu, ka tikuši galā ar uzdevumu otro reizi.
Džailss pacēla acis pret debesīm klusā lūgšanā un pamanīja Sebastjanu, kurš izmisīgi māja viņam ar roku, bet tad Grifa vārdi novērsa viņa uzmanību. – Tev jādomā par runu, ko sacīsi, – atgādināja Grifs. – Tev jāpateicas municipalitātes ierēdnim, viņa darbiniekiem, taviem darbiniekiem. Ja reiz Fišers ir uzvarējis, tev jāizskatās augstsirdīgam. Galu galā vienmēr jau seko nākamās vēlēšanas.
Tomēr Džailss nebija tik ļoti pārliecināts, ka nākamās vēlēšanas vairs attieksies uz viņu, un jau grasījās par to pateikt, taču pamanīja tuvojamies Perišas jaunkundzi.
– Atvainojiet, ka pārtraucu, – viņa sacīja. – Šķiet, ka Sebastjans cenšas pievērst jūsu uzmanību.
Džailss un Grifs paraudzījās augšup, kur Sebastjans, pārliecies tālu pāri galerijas malai, gandrīz lūdzās, lai kāds viņam pievienojas.
– Varbūt uzkāp augšā un paskaties, kas viņam sakāms, – Grifs noteica. – Mēs ar Džailsu gatavosimies jaunajai situācijai.
Perišas jaunkundze nonāca galerijā, kur Sebastjans viņu sagaidīja uz augšējā pakāpiena. Viņš satvēra jaunkundzi aiz rokas un aizvilka līdz margām, lai parādītu kaut ko lejā. Tas bija kāds cilvēks zālē. – Vai redzat to vīrieti trešajā solu rindā? Ar zaļu kreklu mugurā?
– Jā. – Perišas jaunkundze paskatījās norādītajā virzienā. – Kas tad ir?
– Viņš krāpās.
– Kāpēc tu tā saki? – vaicāja Perišas jaunkundze, pūlēdamās izklausīties mierīga.
– Viņš vienam no municipalitātes ierēdņa vietniekiem paziņoja, ka viņam ir pieci simti balsu par Fišeru.
– Jā, tā bija, – apstiprināja Perišas jaunkundze. – Viņam priekšā ir piecas kaudzītes. Katrā pa simt biļeteniem.
– Es zinu, – sacīja Sebastjans, – taču vienai no tām augšā ir uzlikts biļetens ar balsojumu par labu Fišeram, bet zem tā atrodas deviņdesmit deviņi par labu tēvocim Džailsam.
– Vai tu esi par to drošs? – pārvaicāja Perišas jaunkundze. – Ja Grifs lūgs pārbaudīt konkrēti šos biļetenus un izrādīsies, ka tu esi kļūdījies…
– Pilnīgi.
Perišas jaunkundze joprojām īsti pārliecināta neizskatījās, tomēr metās gandrīz skriešus, ko nebija darījusi jau vairākus gadus. Nonākusi lejā, viņa traucās pie Džailsa, kurš sarunājās ar Emmu un Grifu, pūloties apvaldīt nervozitāti. Viņa pavēstīja par Sebastjana aizdomām, un viņu sejās ieraudzīja neticību. Pats Sebastjans balkonā joprojām izmisīgi rādīja uz vīrieti zaļajā kreklā.
– Tam, ko Sebastjans saka, ir viegli noticēt, – atzina Emma.
– Kāpēc? – vaicāja Grifs. – Vai jūs redzējāt, ka viņš uz kaudzītes ar mūsu balsotāju biļeteniem uzliek biļetenu ar Fišera vārdu favorītos?
– Nē, to es neredzēju. Toties es viņu ievēroju pagājušās ceturtdienas debatēs. Tieši viņš vaicāja, kālab Džailss iepriekšējā parlamenta pilnvaru laikā uz Kembridžu brauca biežāk nekā uz Bristoli.
Džailss ciešāk ieskatījās norādītajā vīrietī. Tostarp aizvien vairāk roku pacēlās, vēstot, ka balsis pārskaitītas.
– Domāju, ka tev taisnība, – viņš beidzot sacīja.
Neteicis vairs ne vārda, Grifs pameta viņus vienus un ātrā solī devās uz skatuvi, kur municipalitātes ierēdnim lūdza iespēju pārmīt kādu vārdu zem četrām acīm.
Kad aģents bija izklāstījis savus argumentus, Veinraita kungs paraudzījās uz Sebastjanu un pēc tam pievērsa skatienu balsu skaitītājam, kurš sēdēja trešās rindas pēdējā galda galā.
– Tas ir ļoti nopietns apvainojums, turklāt pierādījumos ir tikai bērna vārdi, – viņš secināja, atkal palūkodamies uz Sebastjanu.
– Viņš nav bērns, – iebilda Grifs. – Viņš ir jauns vīrietis. Un jebkurā gadījumā tas ir oficiāls pieprasījums, lai jūs veicat pārbaudi.
– Uz jūsu atbildību, – noteica Veinraits, vēl reizi pievērsies balsu skaitītājam. Tad viņš paaicināja divus savus vietniekus un bez jebkādiem paskaidrojumiem pavēlēja: – Nāciet man līdzi!
Visi trīs vīrieši nokāpa no skatuves un taisnā ceļā devās pie trešās rindas pēdējā galda. Džailss un Grifs atpalika tikai par soli. Municipalitātes ierēdnis paskatījās uz vīrieti zaļajā kreklā un vaicāja: – Vai jūs atļautu man ieņemt jūsu vietu? Sera Džailsa aģents palūdza, lai jūsu skaitītos biļetenus es pārbaudu pats personīgi.
Vīrietis lēnām piecēlās un pakāpās sāņus, Vainraits apsēdās viņa vietā un sāka pētīt biļetenus – piecas kaudzītes, kas bija noliktas viņam priekšā uz galda.
Tad viņš pirmajai paciņai noņēma zilo elastīgo lenti. Bija nepieciešams tikai paviršs acu uzmetiens, lai secinātu, ka visi biļeteni patiešām attiecas uz Fišeru. Otrais un trešais mēģinājums beidzās tieši tāpat, bet Sebastjans, kurš vēl aizvien atradās balkonā un vēroja lejā notiekošo, joprojām izskatījās visai pārliecināts.
Kad Veinraits noņēma augšējo biļetenu no ceturtās kaudzes, atklājās krustiņš, kas ievilkts pretī Beringtona uzvārdam. Viņš lēnām un ļoti rūpīgi pārbaudīja pārējos biļetenus šajā kaudzē un pārliecinājās, ka deviņdesmit deviņi no tiem ir attiecināmi uz Beringtonu. Pēc tam viņš pārskatīja piekto kaudzi, kurā bija tikai balsojumi par Fišeru.
Neviena nemanīts, pie galda bija pienācis arī Konservatīvo partijas kandidāts.
– Vai radušās kādas problēmas? – vaicāja Fišers.
– Nekas tāds, ar ko es nevarētu tikt galā, – atteica municipalitātes ierēdnis un pievērsās vienam no saviem vietniekiem. – Palūdziet policiju, lai pavada šo džentlmeni ārā no šīm telpām!
Viņš pārmija dažus vārdus ar savu sekretāru, tad atgriezās uz skatuves, no jauna ieņēma vietu pie aritmometra un atkal ievadīja mašīnā visus skaitļus, ko viņam bija sagādājuši vietnieki. Pēc tam viņš pretī katra kandidāta vārdam ierakstīja jaunos skaitļus un beidzot, apmierināts ar padarīto, aicināja kandidātus uz skatuvi. Šajā reizē, uzklausījis informāciju par iegūtajiem skaitļiem, Džailss nelūdza neko pārskaitīt.
Veinraits atgriezās pie mikrofona, lai pavēstītu otrās skaitīšanas rezultātus auditorijai, kura jau nepacietīgi tos gaidīja.
– …katra kandidāta iegūtais balsu skaits ir šāds. Seram Džailsam Beringtonam astoņpadsmit tūkstoši astoņi simti trīspadsmit. Redžinaldam Elsvērtija kungam trīs tūkstoši četrsimt septiņdesmit divas. Majoram Aleksandram Fišeram astoņpadsmit tūkstoši astoņi simti deviņas.
Nu skaļas ovācijas sarīkoja leiboristu atbalstītāji. Sajūsmas izpausmes turpinājās vairākas minūtes, bet pēc tam Veinraitam nācās paziņot, ka majors Fišers pieprasa balsis pārskaitīt.
– Balsu skaitītāji, lūdzu, pārlūkojiet uzmanīgi biļetenus trešo reizi un nekavējoties ziņojiet maniem vietniekiem, ja ir kādas izmaiņas.
Kad municipalitātes ierēdnis atgriezās savā vietā pie galda, viņa sekretārs pasniedza viņam brošēto “Vēlēšanu likumu”. Veinraits pāršķīra vairākas lappuses un apstājās pie kādas vietas, ko bija atzīmējis jau agrāk pēcpusdienā, – tur bija uzskaitīti pienākumi, kas jāveic par vēlēšanām atbildīgajam ierēdnim. Tikmēr Fišera balsu skaitītāji pārstaigāja galdu rindas un pieprasīja viņiem parādīt otro biļetenu visās kaudzītēs, kurās bija biļeteni ar atzīmētu Beringtona vārdu.
Par spīti visiem šiem pūliņiem, pēc četrdesmit minūtēm Veinraits varēja paziņot, ka rezultāti nav mainījušies un neatšķiras no otrās skaitīšanas rezultātiem. Fišers nekavējoties pieprasīja vēl vienu pārskaitīšanu.
– Es nedrīkstu šo lūgumu akceptēt, – Veinraits sacīja.
– Balsis ir pārskaitītas trīs reizes.
– Tas taču nevar būt par pamatu noraidījumam! – iebļāvās Fišers. – Tikai divas reizes var uzskatīt par vērā ņemamām. Jūs taču atceraties, ka pirmajā reizē mans pārsvars bija iespaidīgs!
– Visas trīs reizes ir vienlīdz ņemamas vērā, – apliecināja Veinraits. – Mums jāatceras neveiklā kļūda, ko jūsu kolēģis pieļāva pirmajā skaitīšanā.
– Mans kolēģis? – pārvaicāja Fišers. – Tā ir negodīga aprunāšana! Es to cilvēku nekad iepriekš neesmu sastapis! Ja jūs neatsauksiet šo apgalvojumu un nepiekritīsiet balsu atkārtotai pārskaitīšanai, es būšu spiests no rīta vērsties pie sava advokāta.
– Tas nu gan būtu žēl, – noteica Veinraits, – jo es negribētu redzēt partijas padomes locekli Pīteru Meinardu liecinieku solā, kur viņam nāksies paskaidrot, kāpēc viņš ne reizi nav sastapies ar savas partijas vietējās komitejas priekšsēdētāju, kurš, kāda sagadīšanās, turklāt ir arī daudzsološs kandidāts parlamenta vēlēšanās.
Fišera seja kļuva koši sarkana, un viņš izsteidzās no zāles.
Veinraita kungs lēnām piecēlās no savas vietas, nostājās pie skatuves malas un pēdējo reizi pieklaudzināja pie mikrofona. Viņš atklepojās un paziņoja: – Es, ierēdnis, kurš atbild par vēlēšanu norisi Bristoles doku apgabalā, oficiāli pavēstu, ka par katru kandidātu šajās vēlēšanās ir atdots šāds balsu skaits. Seram Džailsam Beringtonam astoņpadsmit tūkstoši astoņi simti trīspadsmit balsu. Redžinaldam Elsvērtija kungam trīs tūkstoši četri simti septiņdesmit divas. Majoram Aleksandram Fišeram astoņpadsmit tūkstoši astoņi simti deviņas. Ar šo paziņoju, ka sers Džailss Beringtons ir likumīgā kārtā ievēlēts par parlamenta locekli, lai pārstāvētu Bristoles doku vēlēšanu apgabalu.
Jaunievēlētais deputāts paskatījās augšup uz balkonu un zemu paklanījās Sebastjanam.
Sebastjans Kliftons
1955 – 1957
Divdesmit sestā nodaļa
– Pacelsim glāzes par cilvēku, kurš uzvarēja vēlēšanās! – iesaucās Grifs, kas bīstami līgojās uz galda istabas vidū, vienā rokā turēdams šampanieša glāzi, bet otrā cigareti.
– Par Sebastjanu! – visi kā viens atbalstīja tostu. Skanēja smiekli un aplausi.
– Vai tu kādreiz jau esi dzēris šampanieti? – vaicāja Grifs, kad bija norāpies no galda un pievienojies Sebastjanam.
– Tikai vienu reizi, – atzinās Sebastjans, – kad savu piecpadsmito dzimšanas dienu svinēja mans draugs Bruno un viņa tēvs mūs abus aizveda vakariņās uz vietējo krodziņu. Šī laikam ir mana otrā glāze.
– Paklausi manam padomam, – sacīja Grifs. – Nepierodi pie tā! Tas ir bagāto nektārs. Mēs esam strādnieku šķiras puiši, – viņš noteica un apskāva Sebastjana plecus, – un varam cerēt tikai uz kādām pāris glāzēm gadā. Un arī tad uz kāda cita rēķina.
– Bet es esmu nolēmis būt bagāts.
– Nez kāpēc mani tas nemaz nepārsteidz, – noteica Grifs un atkal piepildīja savu glāzi. – Tādā gadījumā tev nāksies kļūt par šampanieša sociālistu. Dievs zina, ka mums partijā tādu nav mazums.
– Es neesmu jūsu partijā, – Sebastjans strikti paziņoja.
– Jo es esmu torijs visos gadījumos, kad tas neskar vietu, uz kuru kandidē tēvocis Džailss.
– Tad jau tev nāksies pārcelties uz dzīvi Bristolē, – paziņoja Grifs, kad pie viņiem pienāca jaunievēlētais parlamenta loceklis.
– Uz to nevajadzētu pārāk paļauties, – iebilda Džailss. – Viņa vecāki pamatoti cer, ka zēns iegūs stipendiju mācībām Kembridžā. Tā viņi paši man stāstīja.
– Ja reiz tā būs drīzāk Kembridža, nevis Bristole, tad jau tu savu tēvoci sastapsi daudz biežāk nekā mēs.
– Grif, tu esi pārāk daudz iedzēris, – noteica Džailss un papliķēja savam aģentam pa muguru.
– Tomēr ne tik, cik izdzertu, ja mēs būtu zaudējuši, – attrauca Grifs un iztukšoja glāzi. – Un pacenties neaizmirst, ka tie sasodītie toriji tomēr ir palielinājuši pārsvaru parlamentā.
– Sebastjan, mums jādodas mājup, ja vien tu rīt gribi būt kaut cik pieņemamā formā, lai ietu uz nodarbībām. Dievs vien zina, cik daudz noteikumu tu esi pārkāpis dažu pēdējo stundu laikā.
– Vai drīkstu atvadīties no Perišas jaunkundzes?
– Jā, protams. Tu varētu aiziet un to izdarīt, kamēr es samaksāju par dzērieniem. Tagad, kad vēlēšanas ir galā, tie ir uz mana rēķina.
Sebastjans līkumoja starp brīvprātīgo grupiņām. Daži no viņiem līgojās kā koki vējā, daži, galvu noliekuši, sēdēja pie tuvākajiem galdiem, kamēr citi bija pilnīgi atslēgušies, vairs nespēdami ne pakustēties. Sebastjans pamanīja Perišas jaunkundzi sēžam alkovā, telpas tālākajā galā. Kompānijā ar viņu bija divas tukšas šampanieša glāzes. Piegājis klāt, Sebastjans nejutās īsti pārliecināts, vai Perišas jaunkundze maz viņu pazīst.
– Perišas jaunkundz, es tikai vēlējos pateikt paldies par to, ka ļāvāt man iesaistīties jūsu komandā! Es no jums iemācījos ļoti daudz. Kaut jūs būtu starp maniem pasniedzējiem abatijā!
– Tas, Sebastjan, patiešām ir kompliments, – Perišas jaunkundze sacīja. – Diemžēl es laikam esmu piedzimusi nepareizajā gadsimtā. Baidos, ka paies vēl ilgs laiks, līdz sievietēm tiks piedāvāta iespēja mācīt zēnu skolā. – Viņa piecēlās un cieši apskāva Sebastjanu. – Lai tev veicas! – viņa novēlēja. – Ceru, ka tu dabūsi to stipendiju mācībām Kembridžā.
– Kā Perišas jaunkundze bija domājusi frāzi par piedzimšanu nepareizā gadsimtā? – Sebastjans vaicāja, kad Džailss veda viņu atpakaļ uz Menorhausu.
– Viņas paaudzes sievietēm nav dotas visas iespējas karjeras veidošanai, – atbildēja Džailss. – Viņa būtu varējusi kļūt par izcilu skolotāju un simtiem bērnu gūtu daudz labuma no tik gudras un saprātīgas pasniedzējas. Patiesība ir tāda, ka divas vīriešu paaudzes ir zudušas pasaules karos un divas sieviešu paaudzes nav tikušas pie iespējas ieņemt savas īstās vietas.
– Lieliski vārdi, tēvoci Džails, bet… ko tu grasies darīt lietas labā?
Džailss iesmējās. – Es varētu darīt krietni vien vairāk, ja mūsu partija būtu uzvarējusi vēlēšanās. Tādā gadījumā es jau rīt, visticamāk, būtu kļuvis par ministru. Tagad man nāksies būt apmierinātam par to, ka sēžu opozīcijas solā.
– Vai māte arī saskaras ar to pašu problēmu? – vaicāja Sebastjans. – No viņas būtu iznācis viens sasodīti labs parlamenta loceklis.
– Nē, lai gan es nespēju iedomāties, ka viņa vēlētos iekļūt parlamentā. Baidos, ka viņa nespēj mierīgi pieciest muļķus, bet šis pienākums diemžēl tur ir iekļauts darba aprakstā. Tomēr man ir sajūta, ka viņa mūs visus vēl pamatīgi pārsteigs.
Apturējis automašīnu pie Menorhausas, Džailss izslēdza dzinēju un uzlika pirkstu uz lūpām. – Kuš. Es tavai mātei apsolīju, ka nepamodināšu Džesiku.
Abi uz pirkstgaliem pārgāja grantēto celiņu, Džailss uzmanīgi atvēra ieejas durvis, cerēdams, ka tās nečīkstēs. Viņi bija tikuši vestibilam līdz pusei, kad Džailss ieraudzīja meiteni saritinājušos klubkrēslā iepretī kamīnam, kurā vēl gailēja pēdējās ogles. Viņa bija iemigusi. Džailss uzmanīgi paņēma Džesiku rokās un pa kāpnēm uznesa augšā uz viņas istabu. Sebastjans aizskrēja pa priekšu, atvēra guļamistabas durvis un atlocīja segu, bet Džailss ielika Džesiku gultā. Viņš jau grasījās aizvērt durvis aiz sevis, kad izdzirdēja jautājumu: – Vai mēs uzvarējām, tēvoci Džails?
– Jā, Džesika, – Džailss čukstus atbildēja. – Ar četru balsu pārsvaru.
– Viena no tām bija mana, – gari nožāvājusies, piebilda Džesika, – jo es panācu, ka Alberts nobalso par tevi.
– Tad jau tas ir divu balsu vērts, – noteica Sebastjans. Taču viņš nepaguva paskaidrot, kālab tā, jo Džesika atkal iegrima miegā.
Nākamajā rītā, kad Džailss devās uz brokastīm, pēc laika tās drīzāk varēja raksturot kā agras pusdienas.
– Labrīt, labrīt, labrīt! – Džailss sacīja, ejot apkārt galdam. No galdiņa pie sienas viņš paņēma šķīvi, tad cēla no traukiem sudraba vākus un gluži kā skolas puika piepildīja to ar krietnu porciju olu kulteņa, cepta bekona šķēlēm un pupiņām. Viņš apsēdās starp Sebastjanu un Džesiku.
– Mamma teica, ka tev jāizdzer glāze svaigi spiestas apelsīnu sulas un jāapēd graudu pārslas ar pienu un tikai tad tu drīksti ķerties pie siltajiem ēdieniem, – aizrādīja Džesika.
– Un viņai ir taisnība, – piekrita Džailss, – taču tas mani nekavēs sēdēt blakus manai iemīļotākajai meitenei.
– Es neesmu tava iemīļotākā meitene, – attrauca Džesika, un šī frāze Džailsu apklusināja daudz efektīvāk, nekā tas jebkad bija izdevies toriju ministram. – Mamma teica, ka tava iemīļotākā meitene ir Gvineta. Politiķi… – viņa atdarinādama piebilda, tādējādi sasmīdinot Emmu.
Džailss pūlējās atgriezties pie drošākiem sarunu tematiem un pievērsās Sebastjanam: – Vai šajā gadā tu iekļūsi labāko vienpadsmit spēlētāju grupā?
– Nē, ja vien mēs gribam kādu maču arī uzvarēt, – Sebastjans atbildēja. – Nē, man lielākā uzmanība jāpievērš mācībām, ja vien vēlos tikt tālāk.
– Tas iepriecinās tavu krustmāti Greisu.
– Nemaz jau nerunājot par viņa māti, – piebilda Emma, joprojām cītīgi lasīdama laikrakstu.
– Kādu priekšmetu tu izvēlēsies par galveno, ja tiksi tālāk? – turpināja izvaicāt Džailss, vēl aizvien pūlēdamies izrāpties no bedres.
– Modernās valodas un matemātiku atbalstam.
– Ja tu dabūsi stipendiju mācībām Kembridžā, tad būsi ticis tālāk gan par savu tēvu, gan mani.
– Bet ne manu mammu un krustmāti Greisu, – Sebastjans viņam atgādināja.
– Taisnība, – atzina Džailss. Beidzot viņš nolēma labāk paklusēt un pievērsties rīta pastam, ko Mārsdens bija atgādājis no Beringtonholas. Viņš paņēma iegarenu baltu aploksni, atplēsa to un izņēma vienu papīra lapu, ko bija gaidījis jau sešus mēnešus. Uzmanīgi pārlasījis dokumentu otru reizi, viņš priecīgi palēcās gaisā. Visi pārtrauca ēšanu un paraudzījās uz viņu.
Beigu beigās Harijs ievaicājās: – Vai karaliene uzdevusi tev valdības sastādīšanu?
– Nē, šīs ziņas ir daudzkārt labākas! – atteica Džailss. – Virdžīnija beidzot ir parakstījusi laulības šķiršanas dokumentus. Es tagad atkal esmu brīvs cilvēks!
– Tā vien liekas, ka viņa tos parakstījusi īstajā brīdī, – aizrādīja Emma, novērsdama skatienu no Daily Express.
– Kā tu to domāji? – vaicāja Džailss.
– Te baumu slejā ir viņas fotogrāfija. Izskatās, ka viņa ir apmēram septītajā grūtniecības mēnesī.
– Vai tur minēts arī gaidāmā bērna tēvs?
– Nē, bet šajā fotogrāfijā viņai uz pleca ir Areco grāfa roka. – Emma pasniedza laikrakstu brālim. – Šķiet, ka viņš ir gatavs paziņot vai visai pasaulei, ka ir laimīgākais cilvēks, kādu vien var iedomāties.
– Tikai otrais laimīgākais, – iebilda Džailss.
– Vai tas nozīmē, ka man vairs nekad nevajadzēs runāt ar lēdiju Virdžīniju? – vaicāja Džesika.
– Jā, tieši to tas nozīmē, – apstiprināja Džailss.
– Urrāā! – iesaucās Džesika.
Džailss atvēra vēl kādu aploksni un izņēma čeku. Izpētījis to, viņš pacēla savu kafijas tasi par savu vectēvu seru Volteru Beringtonu un Rosu Bjūkenanu.
Emma pamāja ar galvu, kad viņš to pacēla augstāk, lai parādītu māsai. Viņa ar lūpām vien pateica: – Arī es tādu saņēmu.
Pēc dažiem mirkļiem atvērās durvis, un ienāca Denbijs.
– Ser Džails, atvainojiet, ka nākas jūs traucēt. Jums zvana doktore Hjūsa.
– Es jau grasījos pats viņai zvanīt, – noteica Džailss, paņēma savu rīta pastu un devās uz durvju pusi.
– Tu taču vari parunāt arī manā kabinetā, – ierosināja Harijs. – Tur neviens tevi netraucēs.
– Paldies! – pateicās Džailss un gandrīz skriešus izsteidzās no telpas.
– Un mums jau jādodas ceļā, Sebastjan, – atgādināja Harijs. – Ja vien tu joprojām vēlies laikā nokļūt atpakaļ.
Sebastjans nevērīgi ļāva, lai māte viņu uz atvadām noskūpsta, bet pēc tam devās augšup pa kāpnēm, lai paņemtu savu ceļasomu. Kad viņš atgriezās, Denbijs turēja atvērtas parādes durvis.
– Uz redzēšanos, Sebastjana kungs! – viņš teica. – Gaidīsim jūs atkal vasaras brīvdienās.
– Paldies, Denbij! – atbildēja Sebastjans un aizskrēja pie automašīnas, kur Džesika jau stāvēja pie pasažiera puses durvīm. Viņš cieši apskāva meiteni un tad iekārtojās blakus tēvam priekšējā sēdeklī.
– Un noliec visus eksāmenus! – piekodināja Džesika. – Lai varu palielīties draugiem, cik gudrs ir mans lielais brālis.
Divdesmit septītā nodaļa
Mācību iestādes direktors būtu pirmais, kurš noteikti atzītu, ka zēns, kas palūdzis pāris brīvdienu, lai palīdzētu savam tēvocim vēlēšanu noslēguma posmā, nebija tas pats jaunais cilvēks, kurš atgriezās Bīčkroftas abatijā pēc pienākuma izpildes.
Sebastjana internāta vadītājs Ričardsa kungs to nodēvēja par īstu Dieva brīnumu, jo Kliftons, atgriezies mācību iestādē un sācis gatavoties noslēguma eksāmeniem, vairs nepaļāvās uz savām izcilajām spējām apgūt valodas un talantu matemātikā un pirmo reizi dzīvē mācījās tikpat nopietni kā viņa mazāk apdāvinātie biedri Bruno Martiness un Viks Kaufmans.
Kad eksāmenu rezultāti tika izlikti uz ziņojumu dēļa, nevienam nebija pārsteigums, ka visi trīs draugi nākamajā akadēmiskajā gadā turpinās mācības sestajā klasē. Tiesa, daži, neskaitot Sebastjana krustmāti Greisu, jutās izbrīnīti, kad uzzināja, ka viņš uzaicināts pievienoties īpašajai potenciālo Kembridžas stipendiātu grupai.
Internāta vadītājs piekrita, ka mācību gada laikā Kliftons, Kaufmans un Martiness drīkstēs dzīvot vienā istabā. Lai gan likās, ka Sebastjans mācās tikpat centīgi kā abi draugi, Ričardsa kungs mācību iestādes direktoram pauda savas raizes par šo jaunekli, kurš varētu atgriezties pie agrākajiem paradumiem. Šīs bažas varēja palikt nepamatotas, ja vien pēdējā mācību gada laikā Bīčkroftas abatijā neatgadītos četri incidenti. Un tie ietekmēja Sebastjana nākotni.
Pirmais norisinājās pašā semestra sākumā, kad Bruno uzaicināja Sebastjanu un Viku uz Bīčkroftārmsu pievienoties viņam un viņa tēvam pusdienās par godu eksaminētāju pārspēšanai. Sebastjans šo uzaicinājumu ar patiesu prieku pieņēma un nepacietīgi gaidīja tālāku iepazīšanos ar šampanieša dāvātajiem priekiem. Svinības pēdējā mirklī tomēr tika atceltas. Bruno paskaidroja, ka tēvam atgadījies kaut kas pavisam nopietns.
– Visticamāk, ka viņš gluži vienkārši pārdomāja, – sacīja Viks, kad Bruno bija devies uz kora mēģinājumu.
– Ko tu man vēlies pateikt? – vaicāja Sebastjans, novērsies no mājasdarbu pildīšanas.
– Manuprāt, arī tu nonāksi pie līdzīga secinājuma. Proti, Martinesa kungs ir uzzinājis, ka es esmu ebrejs, bet Bruno bez manis nav ar mieru piedalīties svinībās, un tēvs atcēla ieplānoto pasākumu.
– Es pilnībā saprastu, ja viņš būtu atcēlis pasākumu, jo uzzināja, ka tu esi dzērājs un pīpmanis, Kaufman! bet… kāda gan kuram daļa par to, ka tu esi ebrejs!
– Tas ir svarīgi daudzkārt vairāk cilvēkiem, nekā tu spēj iedomāties! – noteica Viks. – Vai atceries, kad Bruno tevi ielūdza uz savu piecpadsmitās dzimšanas dienas ballīti? Viņš paskaidroja, ka drīkst aicināt tikai vienu viesi un nākamreiz būšot mana kārta. Mēs, ebreji, tādas lietas neaizmirstam.
– Un tomēr es nespēju noticēt, ka Martinesa kungs atcēla viesības tikai tavas tautības dēļ.
– Protams, ka tu nespēj, Sebastjan. Taču tikai tālab, ka tavi vecāki ir civilizēti cilvēki. Viņi nevērtē pārējos pēc būdiņas, kurā katrs ir dzimis. Un šo brīvību no aizspriedumiem viņi ir ieaudzinājuši arī tev, lai gan tu pats nemaz to neapzinies. Diemžēl tādu kā tu ir mazākums. Pat šajā skolā. – Sebastjans jau grasījās iebilst, tomēr viņa draugam par šo tematu bija sakāms vēl kaut kas. – Ir cilvēki, kuri domā, ka ebreji ir paranoiski attiecībā uz holokaustu. Bet… kurš gan uzdrošināsies mūs par to vainot pēc tam, kad nāca gaismā visas šausmas, kuras notika hitleriskajās koncentrācijas nometnēs? Taču tici man, Sebastjan, es antisemītu sajūtu trīsdesmit pēdu attālumā. Un nepaies nemaz tik ilgs laiks, kamēr arī tava māsa saskarsies ar tām pašām problēmām.
Sebastjans sāka smieties. – Džesika nav ebrejiete! Viņa ir mazliet bohēmiska, taču nav ebrejiete.
– Kaut gan ticies ar viņu tikai vienu reizi, es varu tev pilnīgi droši apliecināt, ka viņa ir ebrejiete.
Lai panāktu, ka Sebastjans uz laiku zaudē valodu, bija nepieciešams krietni nopūlēties, bet Vikam tas bija izdevies.
Otrais starpgadījums norisinājās vasaras brīvlaika sākumā, kad Sebastjans kopā ar tēvu viņa kabinetā izskatīja semestra atzīmju kopsavilkumu. Sebastjans lūkojās uz daudzajām ģimenes fotogrāfijām, kas atradās uz Harija rakstāmgalda. Viena no tām īpaši piesaistīja viņa uzmanību. Māte rokrokā ar tēvu un tēvocis Džailss Menorhausas zālienā. Mammai tolaik droši vien bija gadi divpadsmit vai trīspadsmit. Viņai mugurā bija Redmeidas skolnieces formastērps. Vienu mirkli Sebastjanam likās, ka tā ir Džesika. Abas bija ļoti līdzīgas. Tā gan varēja būt kāda gaismas spēle, taču tad viņš atcerējās viņu kopīgo braucienu uz Barnardo namu. Un to, cik ātri vecāki piekāpās, kad viņš uzstāja, ka tikai Džesika un vienīgi viņa ir īstā, kas varētu kļūt viņam par māsu.
– Kopumā viss ir ļoti apmierinoši, – noteica Harijs, kad bija izpētījis pēdējo lappusi. – Žēl, ka tu vairs nemācies latīņu valodu, taču domāju, ka direktoram būs bijuši konkrēti iemesli šādai nomaiņai. Un es piekrītu doktoram BenksamViljamsam… ja tu turpināsi strādāt tikpat cītīgi, tad patiešām varēsi iegūt stipendiju mācībām Kembridžā. – Harijs pasmaidīja. – Benkss-Viljamss nav no tiem cilvēkiem, kuri mēdz pārspīlēt, bet man sacīja, ka cenšas nokārtot, lai tu nākamajā semestrī varētu apmeklēt koledžu. Viņš cer, ka tu iesi viņa pēdās Pīterhausā. Viņš tur esot bijis stipendiāts. – Sebastjans joprojām cieši pētīja fotogrāfiju, tādēļ Harijs pavaicāja: – Vai tu vispār dzirdēji, ko es tikko sacīju?
– Tēt, – Sebastjans klusi noteica, – vai tev neliekas, ka ir pienācis laiks atklāt man patiesību par Džesiku? – Viņa skatiens no fotogrāfijas pārslīdēja pie tēva.
Harijs pastūma atzīmju kopsavilkumu malā, mirkli svārstījās, tad atslīga krēslā un izstāstīja Sebastjanam visu patiesību. Par to, kā Sebastjana vecaistēvs miris no Olgas Petrovskas rokas; par mazo meitenīti, kura atrasta grozā viņa kabinetā; par to, kā Emma uzgāja viņas pēdas un atrada Barnardo namā Bridžvoterā. Kad Harija stāsts bija galā, Sebastjans uzdeva tikai vienu jautājumu: – Un kad tu viņai to pastāstīsi?
– Es šo jautājumu uzdodu sev katru dienu.
– Kāpēc vajadzēja tik ilgi gaidīt, tēt?
– Tāpēc, ka es nevēlos, lai viņai būtu jāizcieš tas, ko tavs draugs Viks Kaufmans izcieš katru dienu.
– Džesikai būs daudzkārt ļaunāk, ja viņa patiesībai nejauši uzdursies pati, – aizrādīja Sebastjans. – Dēla nākamais jautājums satrieca Hariju. – Vai vēlies, lai viņai to pasaku es? “Pa kuru laiku gan bērns kļūst pieaudzis?” Harijs neticīgi raudzījās uz savu septiņpadsmitgadīgo dēlu.
– Nē, – Harijs tomēr pateica. – Šī atbildība ir jāuzņemas man un tavai mātei. Mums tikai jāatrod īstais brīdis.
– Īstā brīža nebūs, – sacīja Sebastjans.
Harijs pūlējās atcerēties, kad pēdējo reizi dzirdējis šos vārdus.
Trešais starpgadījums bija tad, kad Sebastjans pirmo reizi iemīlējās. Un ne jau sievietē. Viņš iemīlējās pilsētā. Tā bija mīlestība no pirmā skatiena, jo neko tik skaistu, tik prasīgu, vilinošu un kārdinošu viņš vēl nebija redzējis. Pēc atgriešanās Bīčkroftā viņu pildīja vēl lielāka apņēmība ieraudzīt savu vārdu uz zelta lapas, kas piesprausta pie skolas goda dēļa.
Atbraucis no Kembridžas, Sebastjans sāka strādāt kā apsēsts un mācībām veltīja arī tās stundas, par kuru eksistenci nebija pat zinājis. Arī direktors sāka ticēt, ka neiespējamais tomēr ir iespējams. Bet tad Sebastjans satika savu otro mīlestību, kuras dēļ radās pēdējais no minētajiem starpgadījumiem.
Jau kādu laiku viņš zināja, ka tāda Rūbija ir, tomēr īsti pamanīja meiteni tikai sava Bīčkroftas pēdējā semestra laikā. Tas nebūtu noticis, ja viņa nepieskartos Sebastjana rokai, gaidot, kad tiks piepildīta viņa bļodiņa ar putru. Viņš to būtu uzskatījis par pavisam nejaušu negadījumu, ja vien tas neatkārtotos arī nākamajā dienā.
Viņš jau otru reizi stāvēja rindā pēc papildporcijas, par spīti tam, ka Rūbija viņam jau pirmajā reizē bija ielikusi tik daudz putras kā nevienam citam. Kad viņš pagriezās, lai dotos atpakaļ uz savu vietu, Rūbija viņam plaukstā ieslidināja zīmīti. Viņš to izlasīja tikai tad, kad pēc brokastīm bija palicis viens pats savā istabā.
“Tiekamies Skūlleinā piecos?”
Sebastjans zināja, ka Skūlleina atrodas ārpus universitātes robežām un pieķeršanas gadījumā viņš saņemtu sodu no internāta vadītāja.
Kad zvans bija pavēstījis par pēdējās stundas beigām, Sebastjans devās ārā no klases un pa gariem apkārtceļiem nonāca pie koka žoga. Viņš uzmanīgi tam pārrāpās un nolēca uz kraujā Skūlleinas krasta. Viņš bija ieradies ar piecpadsmit minūšu nokavēšanos, taču Rūbija parādījās jau uzreiz. Acīmredzot viņa bija stāvējusi aiz kāda koka, bet nu taisnā ceļā steidzās pie Sebastjana. Meitene izskatījās citāda un ne jau tikai tālab, ka bija nevis apsējusi priekšautu, bet pārģērbusies baltā blūzē un melnos plisētos svārkos. Viņa bija arī izlaidusi matus, un pirmo reizi Sebastjans redzēja, ka viņa ir nokrāsojusi lūpas.
Daudz sarunu tematu nebija, taču viņi turpināja satikties divas vai pat trīs reizes nedēļā. Šīs tikšanās nekad nevilkās ilgāk par pusstundu, jo abiem bija jāatgriežas uz vakariņām sešos.
Sebastjans vairākkārt bija vienkārši noskūpstījis Rūbiju, un tad viņa iepazīstināja puisi ar tām satraucošajām sajūtām, kas raisījās mirklī, kad lūpas mazliet pavērās un mēles saskārās. Tomēr viņš nebija pārāk steidzīgs un netraucās izzināt vairāk viņas auguma, kamēr abi slēpās kāda koka ēnā. Kad līdz semestra beigām bija palikušas vien divas nedēļas, Rūbija atļāva Sebastjanam atpogāt viņas blūzi un uzlikt plaukstu viņai uz krūtīm. Vēl pēc nedēļas viņš jau bija nokļuvis līdz krūštura aizdarei. Sebastjans nosprieda, ka pēc eksāmeniem viņš būs ieguvis izglītību divās jomās.
Un tad viss sagriezās šķērsām.
Divdesmit astotā nodaļa
– Es esmu atstādināts?
– Klifton, man nebija citas iespējas, jo tu pats par to parūpējies.
– Bet, kungs! Līdz semestra beigām ir palikušas vairs tikai četras dienas.
– Un Dievam vien zināms, ko tu būtu sastrādājis šajās četrās dienās, ja es tevi nebūtu atstādinājis! – uzstāja direktors.
– Ko es tādu esmu izdarījis, lai būtu nopelnījis tik drastisku soda mēru, kungs?
– Man jau liekas, ka tu pats labi apzinies, cik daudz skolas noteikumu tu šajās pēdējās dienās esi pārkāpis. Taču, ja vēlies, es visus uzskaitīšu.
Atceroties savu pēdējo pārdrošo soli, Sebastjans nevilšus pasmaidīja.
Doktors Benkss-Viljamss pielieca galvu un ieskatījās savās piezīmēs, ko bija veicis pirms jaunekļa aicināšanas kabinetā uz sarunu. Brīdi klusējis, viņš turpināja:
– Tā kā līdz semestra beigām vairs nav palikusi pat pilna nedēļa, Klifton, un tu esi nokārtojis gala eksāmenus, es varētu pievērt acis un izlikties nezinām, ka tu esi smēķējis vecajā paviljonā. Es pat varētu ignorēt faktu, ka zem tavas gultas tika atrasta tukša alus pudele. Taču tava pēdējā neapdomība nav gluži tāda, ko varētu tik viegli izlikties nemanām.
– Mana pēdējā neapdomība? – Sebastjans pārvaicāja. Viņam sagādāja prieku tas, ka direktors jutās neērti.
– Tevi pieķēra istabā kopā ar ēdiena izsniedzēju laikā, kad gaismas jau bija izdzēstas.
Sebastjanam gribējās pavaicāt, vai gadījumā, ja viņa nebūtu ēdiena izsniedzēja un visas gaismas spoži degtu, tas vairs nebūtu pārkāpums. Tomēr viņš apjauta, ka tik izteikta nekaunība iedzītu viņu vēl lielākā strupceļā. Ja viņš nebūtu ieguvis stipendiju mācībām Kembridžā – tāds gadījums šās skolas vēsturē bija pirmais vienas paaudzes laikā –, viņš būtu ne tikai atstādināts, bet pat pilnībā izslēgts no skolas. Taču tagad viņš apsvēra, kā savu atstādināšanu no kaunpilna notikuma pārvērst par lepnuma zīmi. Pēc tam, kad Rūbija skaidri bija likusi saprast, ka par nelielu samaksu būtu gatava sniegt viņam zināmus priekus, Sebastjans labprāt piekrita viņas noteikumiem. Viņa savukārt bija ar mieru pa logu ierāpties viņa istabā, kad gaismas būs nodzēstas. Tā bija pirmā reize, kad Sebastjans savām acīm skatīja kailu sievieti, tomēr viņam ātri kļuva skaidrs, ka Rūbija pa logu ir rāpusies jau arī iepriekš. Skolas direktors pārtrauca jaunekļa pārdomas.
– Gribu tev kaut ko vaicāt kā vīrietis vīrietim, – BenkssViljamss sacīja, un šie vārdi no viņa mutes izskanēja pat vēl pompozāk, nekā viņš mēdza runāt parasti. – Tava atbilde ļoti ietekmēs manu lēmumu par to, vai ieteikšu Kembridžas atbildīgajam darbiniekam atcelt lēmumu par tev piešķirto stipendiju, kas mums Bīčkroftā būtu patiešām bēdīgs notikums. Un tomēr mans augstākais pienākums ir rūpēšanās par mūsu skolas reputāciju.
Atstādināšana ir kaut kas viens, bet zaudēt mācību vietu Kembridžā… Sebastjans sažņaudza plaukstas dūrēs un pūlējās saglabāt mieru, stāvēja un gaidīja, kad direktors turpinās savu runu.
– Pirms atbildi uz manu nākamo jautājumu, Klifton, padomā ļoti labi, jo vari krasi mainīt savu nākotni. Vai Kaufmanam vai Martinesam arī bija kāda loma tavās… – direktors svārstījās, un bija skaidri redzams, ka viņš meklē piemērotu vārdu, – …neapdomībās?
Sebastjans apslēpa smaidu. Doma par to, ka Viktors Kaufmans varētu izteikt skaļi vārdu “apakšbiksītes”, nemaz nerunājot par minētā veļas gabala novilkšanu Rūbijai, būtu pilnīgi neticama un radītu pamatīgu jautrību pat piektās klases audzēkņos.
– Varu apliecināt, direktora kungs, – sacīja Sebastjans, – ka Viktors, vismaz cik man zināms, nekad nav izsmēķējis cigareti vai iemalkojis alu. Un, runājot par sievietēm… viņš ļoti kautrējas pat tad, ja ir jāizģērbjas internāta pārraudzes klātbūtnē.
Direktors pasmaidīja. Viņš no Kliftona bija sagaidījis tieši tādu atbildi. Un likās, ka tā patiešām varētu būt taisnība.
– Bet Martiness?
Tā kā Sebastjans nekādi nevēlējās iegāzt savu labāko draugu, vajadzēja cieši padomāt, ko sacīt. Ar Bruno viņi bija nešķirami jau kopš dienas, kad Sebastjans metās viņu aizstāvēt pirmajās spilvenu cīņās zēnu guļamistabā un jaunā skolēna vienīgais noziegums tika pasludināts ar vārdu “svešinieks”, turklāt stāvokli ļaunāku padarīja arī tas, ka Bruno bija ieradies no valsts, kurā nespēlē kriketu. Arī Sebastjanam šis laika pavadīšanas veids nebija pats mīļākais, un tas abus zēnus saistīja vēl ciešāk. Sebastjans zināja, ka Bruno pa laikam izsmēķē kādu cigareti, turklāt vienu reizi viņš kopā ar Sebastjanu bija aizgājis arī uz vietējo krodziņu. Taču tikai pēc eksāmeniem. Un, protams, Bruno nespētu atteikties no Rūbijas piedāvājuma. Sebastjanam īsti nebija skaidrs vienīgi tas, cik daudz ir zināms skolas direktoram. Turklāt arī Bruno no septembra bija piedāvāta mācību vieta Kembridžā. Drauga tēvu Sebastjans bija sastapis tikai vienu reizi, tomēr nepavisam nevēlējās būt atbildīgs par to, lai Bruno neiekļūst Kembridžā.
– Un Martiness? – direktors atkārtoja jau mazliet striktākā tonī.
– Kā jūs noteikti zināt, direktora kungs, Bruno ir pārliecināts Romas katolis. Viņš man vairākas reizes ir uzsvērti paskaidrojis, ka pirmā sieviete, ar kuru viņš pārgulēs, būs viņa sieva. – Un tas patiešām bija taisnība, lai gan šos vārdus draugs bija sacījis diezgan sen.
Direktors domīgi pamāja ar galvu. Kādu mirkli Sebastjanam likās, ka varbūt viņš tomēr ir ticis cauri sveikā, bet tad doktors Benkss-Viljamss piebilda: – Bet… ja runājam par dzeršanu un smēķēšanu?
– Reiz brīvdienu laikā viņš pamēģināja cigareti, – atzina Sebastjans. – No tās viņam kļuva slikti. Cik zinu, viņš vairs nav atkārtojis centienus uzsmēķēt. – Sebastjanam uzmācās kārdinājums piebilst: “Līdz pagājušajai naktij.” Izskatījās, ka direktoru tas nav pārliecinājis. Sebastjans turpināja: – Un vienu reizi es redzēju, ka viņš izdzēra glāzi šampanieša. Tas bija toreiz, kad viņš uzzināja par piedāvājumu mācīties Kembridžā. Turklāt viņš bija kopā ar savu tēvu.
Jauneklis gan neatzinās, ka tajā vakarā, kad Martinesa kungs savā sarkanajā Rolls-Royce atveda zēnus atpakaļ uz skolu, Sebastjans bija slepus ienesis viņu istabā to pudeli šampanieša un vēlāk viņi to iztukšoja. Tēva sacerētie detektīvromāni vedināja ticēt, ka vainīgie parasti nodod sevi, pasakot tieši vienu teikumu par daudz.
– Klifton, man patīk tavs godīgums. Noteikti nav viegli, kad tevi iztaujā par draugu. Nevienam nepatīk sūdzmaņi. – Sekoja kārtējā ilgā pauze, taču Sebastjans to necentās pārtraukt. – Ir skaidrs, ka man nav nekāda iemesla satraukt Kaufmanu, – direktors galu galā atzina, – tomēr ar Martinesu nāksies kādu vārdu pārmīt. Lai pārliecinātos, ka savās pēdējās mācību dienās mūsu skolā viņš nepārkāps noteikumus. – Sebastjans pasmaidīja. Pār viņa degunu noritēja sviedru lāsīte. – Tomēr es biju spiests uzrakstīt tavam tēvam vēstuli, kurā paskaidroju, kālab tu pārradīsies mājās dažas dienas agrāk. Taču, pateicoties tavai atklātībai un skaidri redzamajai nožēlai, es neinformēšu Kembridžas atbildīgo ierēdni par to, ka esi atstādināts.
– Esmu ārkārtīgi pateicīgs, kungs, – teica Sebastjans, un pēc balss bija labi noprotams, ka viņš jūtas patiesi atvieglots.
– Tagad tu atgriezīsies savā istabā, sakravāsi mantas un posīsies prombraukšanai. Tavs internāta pārzinis ir brīdināts un būs jau sagatavojis visu, kas nepieciešams, lai tu varētu doties uz Bristoli.
– Paldies, kungs, – pateicās Sebastjans, noliecis galvu, jo baidījās, ka skolas direktors varētu pamanīt smīnu viņa sejā.
– Pirms pametīsi skolas telpas, nemēģini sastapties ne ar Kaufmanu, ne Martinesu. Un vēl kas, Klifton. Līdz pašai pēdējai mācību semestra dienai uz tevi joprojām attiecas mūsu skolā iedibinātie noteikumi. Ja tu pārkāpsi kaut vienu no tiem, es pārskatīšu savu lēmumu attiecībā uz Kembridžu. Vai saprati?
– Pilnībā, – apstiprināja Sebastjans.
– Cerēsim, ka šī pieredze tev kaut ko būs iemācījusi, Klifton, un tas tev noderēs nākotnē.
– Cerēsim, – piebalsoja Sebastjans. Skolas direktors piecēlās no krēsla un pasniedza viņam vēstuli.
– Lūdzu, atdod to savam tēvam, tiklīdz būsi mājās.
– Es to noteikti izdarīšu, – solījās Sebastjans un ielika vēstuli žaketes kabatā.
Skolas direktors pastiepa roku un Sebastjans to paspieda, taču bez īpašas sajūsmas.
– Lai tev veicas! – ne pārāk pārliecinoši novēlēja skolas direktors.
– Paldies, kungs! – Sebastjans noteica un aizvēra durvis.
Skolas direktors atkal apsēdās pie rakstāmgalda. Viņš jutās pilnībā apmierināts ar to, kā bija norisējusi saruna. Pārņēma atvieglojums, uzzinot, ka šajā incidentā nav iesaistīts Kaufmans. Īpaši jau tālab, ka jaunekļa tēvs Sols Kaufmans bija skolas pārvaldnieks, turklāt vēl arī Kaufmana bankas valdes priekšsēdētājs. Un šī banka bija viena no Londonas cienījamākajām finanšu iestādēm.
Arī ar Martinesa tēvu Benkss-Viljamss nekādā ziņā nevēlējās konfliktēt, jo šis cilvēks vēl pavisam nesen bija devis mājienu, ka skolas bibliotēkai ziedos desmit tūkstošus mārciņu, ja vien viņa dēlam tiks piedāvāta mācību vieta Kembridžā. Direktors gan nebija īsti drošs par to, kā dons Pedro Martiness pie savas lielās bagātības ticis, taču viņš visus maksājumus allaž veica laikā.
Savukārt Kliftons bija radījis problēmas jau pirmajā dienā, kad iesoļoja pa skolas vārtiem. Direktors vienmēr bija pūlējies izturēties ar sapratni un ņemt vērā smagos notikumus, ko pārdzīvojuši zēna vecāki. Tomēr bija robežas, cik tālu skolas pretimnākšana varēja sniegties. Patiesību sakot, ja Kliftons nebūtu potenciālais Kembridžas stipendiāts, direktors viņu būtu izslēdzis no skolas jau pirms laba laika. Benkss-Viljamss priecājās, ka Kliftona gaitas šajā skolā nu jau ir beigušās. Atlika vien cerēt, ka Kliftons nepievienosies “Vecajiem zēniem”.
– “Vecie zēni”, – direktors noteica skaļi, gremdēdamies atmiņās. Vakarā viņam jāsaka runa šās biedrības gadskārtējās kopīgajās vakariņās, atskaitoties par semestri. Jau piecpadsmit gadus viņš ir bijis skolas direktors, un šī atskaite būs pēdējā šajā periodā. Viņu pārāk neuztrauca velsietis, kurš bija izraudzīts par viņa pēcteci. Šis cilvēks nebija stingru noteikumu piekritējs un laikam jau Kliftonu būtu palaidis tikai ar vienkāršu brīdinājumu.
Sekretāre bija uzdrukājusi viņa runas paraugu un atstājusi lapu uz rakstāmgalda, ja viņš vēlētos ieviest tur kādas izmaiņas. Viņš labprāt būtu izlasījis to vēl vienu reizi, tomēr vairs nepietika laika, jo tas bija iztērēts sarunai ar Kliftonu. Pēdējos labojumus, ja tādi būs, viņš pierakstīs ar roku, jau sēdēdams Londonas vilcienā.
Direktors ieskatījās pulkstenī, ielika pierakstus portfelī un devās augšup pa kāpnēm uz savām privātajām telpām. Viņš nopriecājās, kad ieraudzīja, ka sieva jau ielikusi ceļasomā viņa smokingu, bikses, iestīvināto balto kreklu, tauriņu, papildu zeķu pāri un higiēnas piederumu somiņu. Savu nostāju viņš bija skaidri paudis “Veco zēnu” priekšsēdētājam un pateicis, ka neatbalsta nostāšanos pret balta tauriņa un smokinga valkāšanu ikgadējās vakariņās.
Sieva aizveda viņu uz staciju, un viņi tur ieradās tikai īsu mirkli pirms tam, kad vilciens devās ceļā uz Pedingtonas staciju. Benkss-Viljamss nopirka pirmās klases biļeti un steidzās uz tālāko platformu, kur tikko bija piestājis vilciens un pasažieri kāpa ārā. Uz perona viņš atkal ieskatījās pulkstenī. Vēl palikušas četras minūtes. Viņš pamāja stacijas dežurantam, kurš sarkano karodziņu bija nomainījis pret zaļu.
– Visiem iekāpt! – dežurants nokliedzās, un skolas direktors devās uz pirmās klases vagonu, kas atradās vilciena sastāva sākumā.
Vagonā Benkss-Viljamss iekārtojās stūra vietā. Viņu apņēma uzmācīgs dūmu mākonis. Tracinošs paradums. Viņš pilnībā piekrita The Times korespondentam, kurš pavisam nesen bija ierosinājis, ka Great Western Railway kompānijai vajadzētu norīkot vairāk nesmēķētājiem paredzētu vagonu pirmās klases pasažieru ērtībām.
Direktors no somas izņēma lapas ar uzdrukāto runas tekstu un nolika dokumentus sev uz ceļgaliem. Kad dūmi bija izklīduši, viņš pacēla galvu un otrā vagona pusē ieraudzīja…
Divdesmit devītā nodaļa
Sebastjans izrāva cigareti no mutes, to ātri nodzēsa un pielēca kājās, paķēra savu ceļasomu no bagāžas plaukta virs sēdekļiem un, ne vārda nesacījis, izmetās no vagona. Viņš sāpīgi apzinājās to, ka direktora skatiens viņam sekoja, lai gan neizskanēja neviens vārds.
Nesdams somu, viņš spraucās cauri vairākiem vagoniem līdz tālākajam vilciena galam un beidzot iespiedās pārpildītā trešās klases vagonā. Viņš raudzījās ārā pa logu un prātoja, vai ir iespējams atrast kādu pozitīvu risinājumu pašreizējai nelāgajai situācijai.
“Varbūt vajadzētu atgriezties un direktoram paskaidrot, ka grasos dažas dienas pavadīt Londonā kopā ar savu tēvoci, parlamenta locekli Džailsu Beringtonu? Taču… kālab lai es turp dotos, ja esmu saņēmis skaidrus norādījumus atgriezties Bristolē un nodot tēvam doktora Benksa–Viljamsa vēstuli?” Patiesība bija tāda, ka Sebastjana vecāki atradās Losandželosā, kur viņa mātei svinīgā ceremonijā tika piešķirts grāds biznesa zinībās ar visaugstāko novērtējumu. Summa cum laude. Anglijā viņi atgriezīsies tikai nedēļas beigās.
Viņš domās jau dzirdēja, kā direktors vaicā: “Un kālab tu man to neteici uzreiz? Internāta vadītājs tev sagādātu atbilstošu biļeti.” Tālab, ka Sebastjans bija nolēmis atgriezties mājās semestra pēdējā dienā. Vecāki ierastos svētdienā un neko nezinātu par nelāgo starpgadījumu. Viss patiešām būtu izgājis gludi, ja vien viņš nebūtu iekāpis pirmās klases vagonā. Un vēl arī smēķējis. “Direktors mani brīdināja par to, kas notiks, ja līdz semestra beigām pārkāpšu vēl kādus skolas noteikumus… Semestra beigas. Es tikai stundas laikā esmu pārkāpis trīs noteikumus! Bet es nebiju iedomājies, ka vēl kādreiz dzīvē sastapšos ar skolas direktoru.”
Sebastjans vēlējās pateikt: “Tagad es piederu pie “Vecajiem zēniem” un daru, kā man tīk.” Tomēr viņš labi zināja, ka tas neko nelīdzēs. “Turklāt, ja es atkal parādīšos pirmās klases vagonā, skolas direktors varētu uzzināt, ka man ir tikai trešās klases biļete.” Šādu triku Sebastjans allaž mēdza izstrādāt, kad atgriezās no skolas mājās semestra beigās vai devās uz mācībām semestra sākumā.
Parasti viņš ieņēma vietu pirmās klases vagona stūrī – tā, lai būtu labi pārskatāma eja. Brīdī, kad parādījās biļešu kontrolieris, Sebastjans veicīgi izslīdēja no vagona un pazuda tuvākajā tualetē, neaizslēdzot durvis un atstājot zīmi “brīvs” visiem redzamu. Kad kontrolieris devās uz nākamo vagonu, Sebastjans iznāca no tualetes un atkal iekārtojās pirmajā klasē, kur arī pavadīja visu atlikušo brauciena laiku. Tā kā pa ceļam nebija pieturu, šis triks allaž izdevās. Reiz tomēr viņam gandrīz nepaveicās. Kāds īpaši acīgs biļešu kontrolieris bija nolēmis veikt dubultu pārbaudi un notvēra zēnu neatbilstošā vagonā. Sebastjans, tikai vienpadsmit gadus vecs, nekavējoties bija laidis darbā asaras un atvainošanās jūru, skaidrodams, ka viņa tēvs un māte allaž ceļo pirmajā klasē un viņam neesot bijis ne jausmas, ka ir arī tāda trešā klase. Tagad viņam bija jau septiņpadsmit. Viņam nenoticētu neviens, ne tikai biļešu kontrolieris.
Tātad nekādu cerību uz situācijas glābšanu nebija, un Sebastjans samierinājās, ka septembrī uz Kembridžu nedosies. Viņš sāka apsvērt, ko darīs, kad vilciens piestās Pedingtonas stacijā.
Vilciens pa lauku rajoniem traucās uz galvaspilsētu, bet skolas direktors pat neieskatījās sagatavotajā runas tekstā. “Vai tagad vajadzētu uzmeklēt puisi un pieprasīt paskaidrojumus?” Viņš zināja, ka internāta pārzinis bija iedevis Kliftonam trešās klases biļeti braucienam uz Bristoli. “Ko viņš darīja pirmās klases vagonā Londonas vilcienā? Vai viņš būtu kļūdījies un nejauši iekāpis citā vilcienā? Nē, tas zēns vienmēr zina, kurp dodas. Un šoreiz nebija gaidījis, ka tiks pieķerts. Turklāt viņš smēķēja, lai gan tika nepārprotami brīdināts, ka skolas noteikumi attiecas uz viņu līdz pēdējai mācību semestra dienai. Zēns pat nebija pagaidījis stundu, lai atkal mestu man izaicinājumu! Nekādu vainu mīkstinošu apstākļu nav. Kliftons neatstāj man izvēles iespējas.”
Benkss-Viljamss apņēmās nākamajā dienā sapulces laikā paziņot par Kliftona izslēgšanu no skolas. “Tad es piezvanīšu uz Pīterhausas administrāciju atbildīgajam ierēdnim un pēc tam arī zēna tēvam, lai pateiktu, ka Sebastjanam vairs nepienākas Kembridžas stipendija. Man taču jādomā par savas skolas labo slavu!”
Viņš pāršķīra vairākas izdrukātās runas lappuses, līdz atrada vajadzīgo vietu un izlasīja vārdus, ko bija veltījis Kliftona sasniegumiem, tad mirkli vilcinājās un pārsvītroja tos.
Sebastjans prātoja, vai labāk būtu Pedingtonā izkāpt no vilciena pirmajam vai tomēr pēdējam. Tiesa, tam vairs nebūtu tik lielas nozīmes, ja vien viņš pamanītos neuzskriet virsū skolas direktoram.
Viņš tomēr nolēma, ka būs labāk, ja izkāps pirmais, un brauciena pēdējās divdesmit minūtes nervozi trinās uz pašas sola malas. Iztaustījis savas kabatas, viņš secināja, ka pie rokas ir viena mārciņa, divpadsmit šiliņi un seši pensi. Tas bija daudz vairāk nekā parasti, jo internāta pārzinis bija atdevis jauneklim visu vēl neiztērēto kabatas naudu.
Dažas dienas Sebastjans bija plānojis pavadīt Londonā un pēc tam atgriezties Bristolē mācību semestra pēdējā dienā un nepavisam nebija domājis skolas direktora vēstuli atdot savam tēvam. Viņš izņēma aploksni no kabatas. Uz tās bija rakstīts: “H.A.Kliftonam. Eskvairam. Privāti.” Vispirms pārliecinājies, ka neviens uz viņu neskatās, Sebastjans atplēsa aploksni, lēnām izlasīja direktora rakstītos vārdus un pēc tam izdarīja to atkārtoti. Vēstule bija uzrakstīta taktiski, godīgi atspoguļojot faktus. Turklāt ne ar vārdu nebija pieminēta Rūbija. “Ja es būtu braucis ar Bristoles vilcienu, devies mājup un atdevis tēvam vēstuli, kad vecāki atgrieztos no Amerikas, viss būtu pilnīgi citādi. Nolādēts! Ko gan skolas direktors vispār darīja vilcienā?”
Ielicis vēstuli atpakaļ kabatā, Sebastjans pūlējās izdomāt, ko īsti iesāks Londonā. Viņš noteikti negrasījās atgriezties Bristolē līdz brīdim, kad viss būs noklusis, un tas nozīmēja ilgu laiku. Tikai… “Cik ilgi es varētu izdzīvot ar vienu mārciņu divpadsmit šiliņiem un sešiem pensiem? To tagad nāksies noskaidrot.”
Jau krietnu laika sprīdi pirms nonākšanas Pedingtonas stacijā Sebastjans stāvēja pie vagona durvīm un atvēra tās, kamēr vilciens vēl īsti nebija apstājies. Viņš izmetās uz perona un traucās uz barjeras pusi tik ātri, cik smagā soma to ļāva, tad pasniedza kontrolierim biļeti un veikli iejuka pūlī.
Iepriekš Sebastjans Londonā bija viesojies tikai vienu reizi un arī tad kopā ar vecākiem. Todien viņus sagaidīja un ar automašīnu aizveda uz Smitskvēru, kur atradās tēvoča Džailsa pilsētas māja. Tēvocis Džailss bija aizvedis Sebastjanu uz Taueru apskatīt Kroņa dārgumus un pēc tam uz Tiso kundzes muzeju, lai apbrīnotu vaskā darināto slavenību tēlus, bet vēlāk viņi Regent Palace viesnīcā bija baudījuši tēju un gardas maizītes. Nākamajā dienā viņš visus trīs bija aizvedis uz parlamenta ēku, un viņi bija redzējuši Vinstonu Čērčilu nikni raugāmies no pirmā sola. Sebastjanu bija pārsteidzis tas, cik maza auguma ir šis vīrs.
Kad pienāca laiks atgriezties, Sebastjans bija sacījis tēvocim, ka ar nepacietību gaidīs dienu, kad atkal varēs ierasties Londonā. Un tagad viņš bija klāt. Nebija automašīnas, kas viņu kaut kur aizvestu, un tēvocis nebija tas cilvēks, pie kura varētu doties bez pieteikšanās. Sebastjanam nebija ne mazākās nojausmas, kur viņš pavadīs nakti.
Kamēr Sebastjans spraucās cauri pūlim, kāds uzgrūdās viņam virsū, gandrīz notriecot no kājām. Viņš ieraudzīja, kā projām aizsteidzas kāds jauns vīrietis, pat nepapūlējies atvainoties.
Ielas malā pie stacijas rindojās viktoriānisma laikmeta mājas. Dažām logos bija redzamas izkārtnes “Naktsmājas un brokastis”. Sebastjans izvēlējās vienu, kurai pie durvīm bija spožāk nospodrinātais klauvēklis un rūpīgāk piestādītas puķu kastes. Piemīlīga sieviete puķainā mājas tērpā atvēra durvis, kad viņš bija pieklaudzinājis, un sveica potenciālo viesi ar siltu smaidu. Ja arī viņa bija pārsteigta, uz sava sliekšņa ieraudzījusi jaunekli skolas formā, tad neizrādīja to.
– Ienāciet, – viņa aicināja. – Kungs, vai meklējat vietu, kur apmesties?
– Jā, – atteica Sebastjans, kuru pārsteidza uzruna “kungs”. – Man nepieciešama istaba vienai naktij, un es vēlētos zināt, cik jūs par to prasāt.
– Četri šiliņi par nakti, ieskaitot arī brokastis. Vai mārciņa par nedēļu.
– Man istaba vajadzīga tikai vienai naktij, – atteica Sebastjans, kurš nolēma, ka no rīta jāmeklē kāda lētāka apmešanās vieta, ja viņš vēlētos palikt Londonā ilgāk.
– Protams, – sieviete sacīja, paņēma klienta ceļasomu un devās uz priekšu pa gaiteni.
Nekad iepriekš Sebastjans nebija redzējis sievieti nesam ceļasomu, taču viņa tik veikli aizsteidzās pa priekšu un pieveica pusi kāpņu, ka viņš pat attapties nepaguva.
– Es esmu Tibetas kundze, – viņa sacīja. – Taču pastāvīgie iemītnieki sauc mani par Tibiju. – Sasniegusi pirmā stāva kāpņu laukumiņu, viņa piebilda: – Es jums ierādīšu septīto numuru mājas otrā pusē. Tad būs mazāka iespēja, ka jūs iztraucē rīta satiksmes troksnis.
Sebastjanam nebija ne jausmas, par ko sieviete runā, jo viņu vēl nekad dzīvē nebija pamodinājis satiksmes troksnis.
Tibetas kundze atslēdza septītā numura durvis un pakāpās sāņus, ļaudama viesim ieiet. Istaba bija mazāka nekā tā, kas viņam bija Bīčkroftā, bet, gluži tāpat kā īpašniece, tā bija glīti saposta un kārtīga. Gulta ar tīriem palagiem un istabas stūrī izlietne.
– Vannasistaba ir gaiteņa galā, – Tibetas kundze paskaidroja, pirms viņš bija paguvis vaicāt.
– Es pārdomāju, Tibetas kundze, – Sebastjans teica. – Es ņemšu istabu uz nedēļu.
Viņa no mājas tērpa kabatas izņēma atslēgu un sniedza Sebastjanam. – Tad jāmaksā viena mārciņa. Jau tagad.
– Jā, protams, – atbildēja Sebastjans un iebāza roku bikšu kabatā, bet saprata, ka tā ir tukša. Viņš pārbaudīja vēl vienu kabatu, tad vēl vienu, tomēr nekur naudas nebija. Beidzot viņš nometās uz ceļgaliem, atvēra savu ceļasomu un izmisīgi sāka meklēt naudu starp savām mantām.
Viesnīcniece iespieda rokas sānos, un smaids pazuda no viņas sejas. Sebastjans veltīgi rakņājās pa savām drēbēm un beidzot padevās. Viņš sabruka gultā un klusībā lūdzās, lai Tibija izrādītos līdzjūtīgāka nekā viņa skolas direktors.
Skolas direktors iekārtojās savā istabā Reformu klubā un pēc ātras noskalošanās dušā uzvilka smokingu. Virs izlietnes pieliktajā spogulī viņš pārliecinājās, vai tauriņš uzlikts pienācīgi, un tad nokāpa lejup, lai pievienotos saimniekam.
“Veco zēnu” biedrības priekšsēdētājs Niks Džads gaidīja pie kāpnēm un savu goda viesi pavadīja uz pieņemšanas zāli, kur jau bija sapulcējušies pārējie biedrības locekļi.
– Ko jūs dzersiet, direktor? – vaicāja priekšsēdētājs.
– Sauso šeriju, lūdzu.
Džada nākamie vārdi viņu samulsināja. – Ļaujiet man būt pirmajam, kas jūs apsveic, – viņš sacīja pēc tam, kad bija pasūtījis dzērienus. – Skolā ir parādījies Pīterhausas stipendiāts! Tas nu patiešām ir vērtīgs jūsu pēdējā darba gada pūliņu vainagojums.
Direktors nesacīja neko, tomēr apjauta, ka trīs nosvītrotās rindas viņa runas tekstā vajadzēs atjaunot. Ziņām par Kliftona izslēgšanu nebija steidzīgi jāizplatās. Galu galā tas zēns patiešām ieguva stipendiju mācībām Kembridžā un tas nemainīsies līdz pat sarunai ar atbildīgo ierēdni nākamajā rītā.
Diemžēl priekšsēdētājs nebija vienīgais, kurš atsaucās uz jaunumiem par Kliftona sasniegumu, un drīz vien direktoram kļuva skaidrs, ka nav iemesla zālē sanākušajiem izpaust to, ko viņš grasījās darīt nākamajā dienā. Viņš bija pārsteigts, ka paziņojums par stipendiātu izpelnījās tik ilgstošus aplausus.
Runa izdevās patiešām labi. Tiklīdz doktors Benkss-Viljamss apsēdās vietā, tik daudzi “Vecie zēni” vēlējās kāpt tribīnē un novēlēt viņam laimīgas dienas pensijā, ka viņš teju vai nokavēja pēdējo vilcienu uz Bīčkroftu. Tikai tad, kad viņš bija iekārtojies pirmās klases vagonā, domas atkal pievērsās Sebastjanam Kliftonam. Viņš sāka pierakstīt dažas frāzes rīta sanāksmei. “Standarti”, “atbilstība”, “gods “ un “disciplīna”. Tādi vārdi bija viņam prātā. Kad vilciens piestāja Bīčkroftas stacijā, pirmais runas uzmetums viņam jau bija gatavs.
Viņš kontrolierim pie barjeras pasniedza savu biļeti un priecīgi pamanīja, ka sieva viņu gaida, par spīti vēlajai stundai.
– Kā tev veicās? – viņa vaicāja, iekams vīrs paguva aizvērt automašīnas durvis.
– Ņemot vērā apstākļus, domāju, ka mana runa izdevās gluži labi.
– Ņemot vērā apstākļus?
Pa ceļam uz mājām Benkss-Viljamss paguva izstāstīt sievai par nepatīkamo tikšanos ar Kliftonu Londonas vilcienā.
– Ko tu esi nodomājis darīt šajā lietā? – sieva pavaicāja un atslēdza parādes durvis.
– Viņš man nav atstājis izvēli. No rīta paredzētajā sanāksmē man būs jāziņo, ka Kliftons ir izslēgts un šā iemesla pēc diemžēl septembrī neuzsāks mācības Kembridžā.
– Vai tas nav mazliet par traku? – Benksas–Viljamsas kundze minēja. – Varbūt viņam bija pat ļoti pamatots iemesls atrasties tajā Londonas vilcienā.
– Tad kālab viņš pameta vagonu, tiklīdz ieraudzīja mani? – Droši vien nevēlējās visu ceļu pavadīt kopā ar tevi, mans dārgais.
– Tikai neaizmirsti, ka es pieķēru viņu arī smēķējam! – direktors atgādināja, izlikdamies nedzirdam viņas piebildi.
– Un kāpēc lai viņš to nedrīkstētu? Viņš neatradās skolas telpās un vairs nebija in statu pupillari. Viņš vairs nav tavs uzraugāmais.
– Es viņam ļoti skaidri liku saprast, ka skolas noteikumi uz viņu attiecas līdz pat pēdējai semestra dienai un, tos pārkāpjot, viņam jārēķinās ar sekām.
– Vai tu gribēsi glāzīti kāda stiprāka dzēriena, dārgais?
– Nē, paldies. Mēģināšu labi izgulēties. Rīt gaidāma sarežģīta diena.
– Tev vai Kliftonam? – sieva vēl pavaicāja un tad nodzēsa gaismu.
Sebastjans sēdēja uz gultas malas un Tibetas kundzei izstāstīja visu, kas tajā dienā bija atgadījies. Viņš neslēpa pilnīgi neko, pat parādīja viņai skolas direktora vēstuli.
– Vai tev neliekas, ka būtu gudri doties uz mājām? Vecāki taču ārkārtīgi uztrauksies, kad pārradīsies, bet tevis tur nebūs. Un tu nevari būt pilnīgi drošs, ka direktors tevi patiešām izslēgs no skolas.
– Ticiet man, Tibetas kundze. Viņš jau ir izlēmis un rīt sanāksmē paziņos šos jaunumus.
– Tomēr tev vajadzētu doties uz mājām.
– Es taču nevaru! Tagad, kad esmu tik ļoti pievīlis vecākus. Viņi vienmēr ir gribējuši, lai es mācos Kembridžā. Šo izgāšanos viņi man nemūžam nepiedos.
– Es gan tik pārliecināta nebūtu, – atteica Tibetas kundze. – Mans tēvs allaž mēdza sacīt: “Ja tevi kaut kas nomāc, izgulies un lēmumu pieņem no rīta, citādi izdarīsi ko tādu, ko vēlāk nāksies nožēlot.” Rīts gudrāks par vakaru.
– Man taču pat nav, kur pārlaist nakti.
– Neesi nu tāds muļķis. – Tibetas kundze apskāva viņa plecus. – Tu vari pārnakšņot šeit. Tikai ne jau ar tukšu vēderu. Kad būsi izsaiņojis mantas, nāc lejā un pievienojies man virtuvē.
Trīsdesmitā nodaļa
– Man ir problēmas ar trešo galdiņu, – pavēstīja viesmīle, kad bija atgrūdusi vaļā durvis un ienākusi virtuvē.
– Kādas problēmas, Dženisa? – Tibetas kundze rimti vaicāja, pāršķeldama divu olu čaumalas un to saturu uzliedama uz lielas pannas.
– Es nespēju saprast ne vārda no tā, ko viņi saka.
– Ak, jā. Ferēra kungs un kundze. Man liekas, ka viņi ir francūži. Tev jāzina tikai divi vārdi. Deux un oeuf. – Dženisa neizskatījās pārliecināta. – Tu tikai runā lēnām, – brīdināja Tibetas kundze, – un nepacel balsi. Viņi taču nav vainīgi, ja nespēj sarunāties angļu valodā.
– Vai jūs gribētu, lai es ar viņiem aprunājos? – vaicāja Sebastjans, kad bija nolicis nazi un dakšiņu.
– Vai tu zini franču valodu? – vaicāja Tibetas kundze un nolika pannu uz plīts.
– Jā, zinu gan.
– Tad, laipni lūdzu!
Sebastjans piecēlās no galda un sekoja Dženisai uz ēdamistabu. Visi deviņi galdiņi bija aizņemti. Dženisa tuvojās pusmūža pārim, kas sēdēja pie galdiņa telpas tālākajā stūrī.
– Bonjour, monsieur, – Sebastjans sacīja franču valodā. – Comment puis-je vous aider? – Viņš sveicināja un vaicāja, kā var palīdzēt.
Pārsteigtais viesis veltīja Sebastjanam iztrūcinātu skatienu. – Somos español.
– Buenas dias, señor. Cómo puedo ayudarle? – turpināja Sebastjans. Dženisa nogaidīja, līdz Ferēra kungs un kundze bija beiguši sarunu ar Sebastjanu. – Volveré en uno momento, – viņš noteica un atgriezās virtuvē.
– Ko tad tavi franču draugi vēlējās? – Tibetas kundze vaicāja un pārsita vēl divas olas.
– Viņi ir spāņi, nevis francūži, – paskaidroja Sebastjans. – Un gribēja mazliet apgrauzdētu tumšo maizi, divas olas, kas vārītas trīs minūtes, un divas tases melnas kafijas.
– Vai vēl kaut ko?
– Jā, viņi gribēja uzzināt, kā nokļūt līdz Spānijas vēstniecībai.
– Dženisa, tu parūpējies par kafiju un tostermaizi, bet es sagatavošu olas.
– Ko es varu palīdzēt? – vaicāja Sebastjans.
– Vestibilā uz galda ir telefonu grāmata. Sameklē Spānijas vēstniecību, pēc tam atrodi to kartē un paskaidro viņiem, kā turp nokļūt.
– Starp citu, – piebilda Sebastjans un nolika uz galda sešu pensu monētu, – viņi man iedeva šo.
Tibetas kundze pasmaidīja. – Tava pirmā dzeramnauda.
– Mana pirmā nopelnītā nauda, – precizēja Sebastjans un pastūma monētu pāri galdam. – Tagad esmu jums parādā jau mazāk. – Viņš izgāja no virtuves, vairs nesacījis ne vārda, un paņēma telefonu grāmatu no vestibila galda, atrada Spānijas vēstniecības adresi, tad izpētīja kartē, kur tā atrodas, un Ferēra kungam ar kundzi izstāstīja, kurp jādodas. Pēc dažiem mirkļiem viņš atgriezās virtuvē ar kārtējo sešu pensu monētu saujā.
– Tā tik turpini, – sacīja Tibetas kundze, – un es tevi ņemšu par savu partneri.
Sebastjans novilka žaketi, uzrotīja piedurknes un piegāja pie izlietnes.
– Ko tu tagad darīsi?
– Nomazgāšu traukus, – viņš paskaidroja un atgrieza karstā ūdens krānu. – Vai tad filmās nerāda, ka viesnīcas iemītnieki, kuri nevar samaksāt rēķinu, mazgā traukus?
– Varu saderēt, ka šī tev ir vēl viena pirmā reize, – noteica Tibetas kundze un uz divām ceptajām olām uzlika divas bekona šķēles. – Pirmais galdiņš. Remsbotoma kungs ar kundzi no Jorkšīras. Arī no viņu sacītā es nespēju saprast ne vārda. Pasaki man, Sebastjan, – viņa vaicāja, kad Dženisa izgāja no virtuves, – vai tu runā vēl kādās svešvalodās?
– Vācu, itāliešu, franču un ivritā.
– Ivritā? Vai tu esi ebrejs?
– Nē, neesmu. Taču skolā man bija viens draugs ebrejs, kurš ķīmijas stundu laikā man šo to iemācīja.
Tibetas kundze iesmējās. – Es domāju, ka tev pēc iespējas ātrāk jādodas uz Kembridžu, jo tu neesi pietiekami kvalificēts, lai strādātu par trauku mazgātāju!
– Es nedošos uz Kembridžu, Tibetas kundze, – Sebastjans viņai atgādināja, – un vainot varu vienīgi pats sevi. Es plānoju doties uz Ītonskvēru un noskaidrot, kur dzīvo mans draugs Bruno Martiness. Piektdien pievakarē viņam vajadzētu būt mājās no skolas.
– Laba doma, – piekrita Tibetas kundze. – Viņš jau nu noteikti zinās, vai tu esi izslēgts no skolas vai tikai… kāds bija tas otrs vārds?
– Atstādināts, – paskaidroja Sebastjans. Tobrīd virtuvē atgriezās Dženisa ar diviem tukšiem šķīvjiem, labāko novērtējumu, kādu vien pavārs var vēlēties. Viņa tos pasniedza Sebastjanam un tad paņēma nākamo vārīto olu porciju.
– Piektais galdiņš, – Tibetas kundze viņai atgādināja.
– Un devītais galdiņš vēlas papildinājumu brokastu pārslām, – Dženisa piebilda.
– Tad paņem jaunu iepakojumu no pieliekamā, miegainā aitasgalva!
Trauku mazgāšanu Sebastjans pabeidza, kad bija jau pāri desmitiem. – Ko tagad? – viņš vaicāja.
– Dženisa ar putekļusūcēju iztīrīs ēdamzāli un uzklās galdiņus rītdienas brokastīm, bet es sakopšu virtuvi. Izrakstīšanās no viesnīcas ir divpadsmitos. Kad viesi būs devušies projām, mēs nomainīsim gultas veļu, saklāsim gultas un aplaistīsim kastēs iedēstītās puķes.
– Un kas būtu darāms man? – Sebastjans vaicāja, nolocīdams piedurknes uz leju.
– Ar autobusu jāaizbrauc uz Ītonskvēru un jāuzzina, vai tavs draugs atgriezīsies piektdien. – Sebastjans uzvilka žaketi. – Tikai vispirms saklāj savu gultu un sakārto istabu.
Viņš iesmējās. – Jūs jau sākat runāt gluži kā mana māte.
– Es to uztveršu kā komplimentu. Tikai papūlies atgriezties līdz pulksten vieniem. Es te gaidu dažus vāciešus, un tu varētu būt noderīgs. – Sebastjans devās uz durvju pusi. – Tev būs vajadzīgas šīs, – viņa sacīja un sniedza Sebastjanam divas sešpensu monētas. – Protams, ja vien tu negribi no Ītonskvēra atpakaļ nākt kājām.
– Paldies, Tibetas kundze.
– Tibija. Ir taču pavisam skaidri redzams, ka tu te būsi pastāvīgais iemītnieks.
Sebastjans ielika naudu kabatā un nomutēja sievieti uz abiem vaigiem. Tas pirmo reizi lika Tibetas kundzei zaudēt valodu.
Iekams viņa bija attapusies, Sebastjans izgāja no virtuves, devās augšup pa kāpnēm, saklāja gultu un sakārtoja istabu. Pēc tam viņš atgriezās vestibilā un pievērsās kartes pētīšanai.
Pirms viņš devās ārā, Tibetas kundze viņam ieteica braukt ar trīsdesmit sesto autobusu līdz pieturai “Slounskvērs” un tālāk iet kājām.
Aizvēris viesu nama durvis, Sebastjans tūdaļ ievēroja, cik daudz cilvēku steidzas savās gaitās visos virzienos, turklāt pilnīgi atšķirīgā gaitā, nekā to darīja Bristoles iedzīvotāji. Viņš iestājās autobusa gaidītāju rindā un pētīja, kā aizbrauc vairāki sarkani divstāvu autobusi, līdz parādījās viens ar numuru trīsdesmit seši. Viņš uzkāpa otrajā stāvā un apsēdās pašā priekšā, jo vēlējās labi saskatīt visu, kas notiek.
– Kur braucam, jaunais cilvēk? – kontrolieris vaicāja.
– Uz Slounskvēru, – atbildēja Sebastjans. – Un, lūdzu, vai jūs man varētu pateikt, kad jāizkāpj?
– Divi pensi.
Sebastjans ar sajūsmu noskatījās garāmslīdošajās ainavās. Marmora arka, Parkleina, Haidparka stūris. Tomēr viņš centās koncentrēties un izdomāt, ko īsti iesāks, kad būs nonācis savā galamērķī. Viņš gan zināja, ka Bruno dzīvo Ītonskvērā, taču precīzu adresi pat nenojauta un gluži vienkārši cerēja, ka laukums nebūs plašs.
– Slounskvērs! – uzsauca kontrolieris, kad autobuss piebremzēja pieturā.
Sebastjans ātri nosteidzās lejā pa kāpnēm. Nonācis uz ietves, viņš sāka meklēt norādes. Skatiens aizkavējās pie Royal Court teātra ēkas, kur Džona Plauraita spēlēja izrādē “Krēsli”. Viņš ieskatījās kartē, pagāja garām teātra ēkai un devās pa labi, aprēķinājis, ka Ītonskvērs ir tikai pāris simtus jardu attālumā. To sasniedzis, viņš palēnināja gaitu un cerēja kaut kur ieraudzīt dona Pedro sarkano Rolls-Royce, taču no šīs automašīnas nebija ne vēsts. Sebastjans secināja, ka nāksies stundām ilgi meklēt vajadzīgo numuru, ja vien viņam neuzsmaidīs īpaša veiksme.
Ejot pa ietvi, viņš pamanīja, ka apmēram puse ēku pārbūvētas par daudzdzīvokļu namiem, pie kuru durvīm blakus zvana pogai ir izliktas plāksnītes ar iemītnieku uzvārdiem. Pārējām bija tikai misiņa klauvēkļi un plāksnīte ar uzrakstu “Tirgotājiem”. Sebastjans nojauta, ka Bruno tēvs nepieder pie cilvēkiem, kuri dalītu parādes durvis ar vēl kādu citu.
Viņš stāvēja uz pirmā numura ēkas kāpņu augšējā pakāpiena un nospieda tirgotājiem paredzēto zvana pogu. Pēc dažiem mirkļiem durvis atvēra virssulainis melnā garā žaketē un baltā kaklasaitē. Sebastjanam tas atgādināja Mārsdenu un Beringtonholu.
– Es meklēju Martinesa kungu, – Sebastjans pieklājīgi sacīja.
– Šeit nedzīvo tāds kungs, – virssulainis atteica un aizvēra durvis, iekams Sebastjans paguva vaicāt, vai viņš gadījumā nezina, kur Martinesa kungu varētu meklēt.
Nākamās stundas laikā Sebastjans uzklausīja ļoti daudz ko. Sākot ar “tāds te nedzīvo!” un durvju aizciršanu viņam pašā deguna priekšā. Otrā stunda jau tuvojās beigām. Viņš bija sasniedzis laukuma tālāko galu. Kādā namā uz viņa jautājumu kalpone atbildēja ar pretjautājumu: – Vai tas ārzemju kungs, kurš brauc ar sarkanu Rolls-Royce?
– Jā, tas ir viņš, – Sebastjans apstiprināja, atvieglojuma pārņemts.
– Domāju, ka atradīsiet viņu četrdesmit ceturtajā numurā. Divas mājas tālāk, – paskaidroja kalpone un ar žestu norādīja pa labi.
– Ļoti pateicos! – Sebastjans sacīja un veiklā solī devās uz četrdesmit ceturto numuru, uzsteidzās augšup pa kāpnēm, dziļi ieelpoja un ar misiņa klauvēkli divreiz piesita pie durvīm.
Pagāja zināms laiks, līdz durvis atvērās un Sebastjana priekšā nostājās smagnējas miesasbūves cilvēks, augumā krietni pāri sešām pēdām, turklāt viņš daudz vairāk līdzinājās bokserim, nevis virssulainim.
– Ko jūs vēlaties? – viņš vaicāja. Tādu akcentu Sebastjans vēl nebija dzirdējis un tālab neatpazina.
– Gribēju vaicāt, vai šeit dzīvo Bruno Martiness.
– Un kurš pēc viņa vaicā?
– Mani sauc Sebastjans Kliftons.
Vīrieša balss tonis piepeši mainījās. – Jā, esmu dzirdējis, ka viņš jūs sarunās piemin, tikai pašlaik viņa nav.
– Vai jūs zināt, kad viņš tiek gaidīts atgriežamies?
– Manuprāt, dzirdēju Martinesa kungu sakām, ka viņš atgriezīsies piektdien pievakarē.
Nolēmis vairs jautājumus neuzdot, Sebastjans gluži vienkārši pateicās par informāciju. Milzis mazliet palocīja galvu un spēcīgi aizcirta durvis.
Sebastjans skriešus traucās atpakaļ uz Slounskvēra pieturas pusi, jo vēlējās atgriezties laikus un palīdzēt Tibetas kundzei sazināties ar viesiem vāciešiem. Viņš iekāpa pirmajā autobusā, kas brauca Pedingtonas virzienā. Viesu namā viņš pievienojās Tibetas jaunkundzei un Dženisai virtuvē.
– Vai tev paveicās, Sebastjan? – viesnīcniece vaicāja, iekams viņš bija paguvis apsēsties.
– Man izdevās atrast, kur dzīvo Bruno, – triumfējot atbildēja Sebastjans, – un…
– Ītonskvērā, četrdesmit četri, – pateica Tibetas kundze un nolika Sebastjanam priekšā šķīvi ar cīsiņiem un kartupeļu biezeni.
– Kā jūs to zināt?
– Arī telefonu grāmatā ir minēts kāds Martinesa kungs, bet es iedomājos to par vēlu. Tu jau biji aizgājis. Vai tu noskaidroji, kad viņš atgriezīsies?
– Jā, kaut kad piektdien pievakarē.
– Tad jau es esmu saistīta ar tevi vēl pāris dienas. – Sebastjans izskatījās apmulsis, un Tibetas kundze piebilda: – Un tas būs gaužām labi, jo vācieši paliks līdz piektdienas pēcpusdienai. Tad nu tu… – Kāds spēcīgi pieklaudzināja pie durvīm. – Ja nekļūdos, tad tas droši vien ir Krolla kungs ar saviem draugiem. Nāc nu līdzi, Sebastjan, paskatīsimies, vai tu spēsi saprast kaut vārdu no tā, ko viņi sacīs!
Sebastjans negribīgi pameta cīsiņus un biezeni, lai sekotu Tibetas kundzei. Tiklīdz durvis vērās vaļā, viņš jau stāvēja viesnīcniecei blakus.
Nākamo četrdesmit astoņu stundu laikā Sebastjanam izdevās noķert tikai dažus miega mirkļus. Viņš nesa ceļasomas augšup un lejup pa kāpnēm, pasūtīja taksometrus, pasniedza dzērienus un, kas bija vissvarīgākais, tulkoja virkni visdažādāko jautājumu. Uz lielāko daļu no tiem Tibetas kundze prata atbildēt, pat neielūkojoties uzziņu krājumos. Ceturtdienas vakarā Sebastjanam tika uzdots jautājums, uz kuru viņš nespēja atbildēt. Viņš nosarka. Palīgā piesteidzās Tibetas kundze.
– Pateic, ka meitenes viņi atradīs Soho Windmill teātrī.
Vācieši zemu paklanījās.
Kad vācieši piektdienas pēcpusdienā devās projām, Krolla kungs iedeva Sebastjanam mārciņu un draudzīgi paspieda roku. Sebastjans sniedza naudu Tibetas kundzei, taču viņa atteicās to pieņemt un sacīja: – Tā ir tava. Tu to esi vairāk nekā pelnījis.
– Bet es joprojām neesmu norēķinājies par istabu un ēdienu. Ja es to neizdarīšu, tad mana vecmāmiņa, kas reiz bija menedžere viesnīcā Bristolē, man to nepiedos.
Tibetas kundze apskāva jaunekli. – Lai tev veicas, Sebastjan! – viņa novēlēja. Beidzot palaidusi viņu vaļā, kundze pakāpās sāņus un piebilda: – Novelc bikses!
Sebastjans izskatījās vēl vairāk apmulsis, nekā tad, kad Krolla kungs bija vaicājis, kur var atrast striptīza dejotājas.
– Man tās noteikti jāizgludina, ja vien tu negribi izskatīties, kā tikko no darba pārnācis.
Trīsdesmit pirmā nodaļa
– Es īsti neesmu pārliecināts, vai viņš ir mājās, – teica vīrs, kuru Sebastjans nespētu aizmirst nekad, – taču es paskatīšos.
– Sebastjan! – vārds atbalsojās marmorētajā gaitenī. – Es tik ļoti priecājos tevi redzēt, veco zēn! – Bruno piebilda, kad draudzīgi spieda viesim roku. – Jau baidījos, ka nekad tevi vairs neredzēšu, ja baumas izrādīsies patiesas.
– Kādas baumas?
– Karl, lūdzu, parūpējies, lai Elena mums uzklāj galdu viesistabā.
Bruno vadīja draugu dziļāk mājā. Bīčkroftā līderis allaž bija Sebastjans, bet Bruno viņam sekoja. Tagad lomas bija mainījušās, un ciemiņš pa pēdām namatēvam gāja uz viesistabu. Sebastjans vienmēr bija domājis, ka audzis komforta apstākļos, pat varētu teikt, ar zināmu luksu, taču tajā viesistabā ieraudzītais laikam arī kādas zemes valdniekam liktu izbrīnā noelsties. Gleznas, mēbeles, pat paklāji lieliski iederētos muzejā.
– Kādas baumas? – Sebastjans nervozi atkārtoja savu jautājumu un apsēdās uz pašas dīvāna maliņas.
– Pēc mirkļa es to pateikšu, – Bruno sacīja. – Vispirms paskaidro, kālab tu tik piepeši pazudi? Tikko tu vēl kopā ar mani un Viku sēdēji istabā, bet jau nākamajā izgaisi.
– Vai direktors nākamās dienas sanāksmē neko nesacīja?
– Nepieminēja ne ar vārdu. Un tas tikai vairoja noslēpumainību. Katram, protams, bija sava teorija. Internāta vadītājs un Benkss-Viljamss klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši. Neviens nezināja, kādi ir fakti un kas tikai izdomāts. Es pavaicāju internāta pārraudzei, taču viņa, tiklīdz tika pieminēts tavs vārds, vairs nebija piedabūjama neko pateikt. Un tas nu nekādi nav viņai raksturīgi. Viks bažījās par ļaunāko. Taču tu jau zini… viņam glāze vienmēr ir pustukša. Viņš bija pārliecināts, ka tu esi izslēgts no skolas un mēs par tevi vairs neko nedzirdēsim. Tomēr es viņam teicu, ka mēs visi vēl satiksimies Kembridžā.
– Baidos, ka tā vis nebūs, – iebilda Sebastjans. – Vikam bija taisnība. – Un viņš izstāstīja draugam visu, kas bija atgadījies kopš sarunas ar skolas direktoru. Bruno nebija ne mazāko šaubu par to, cik izmisis draugs juties par zaudēto mācību vietu universitātē.
Kad Sebastjana stāsts bija galā, Bruno teica: – Tad tālab direktors mani iesauca savā kabinetā pēc trešdienas rīta sapulces.
– Kādu sodu dabūji tu?
– Tika anulēts mans grupas vecākā statuss, turklāt arī izteikts brīdinājums par to, ka jebkādas jaunas neapdomības man nozīmēs atstādināšanu.
– Un es būtu ticis sveikā tikai ar atstādināšanu, – noteica Sebastjans. – Ja vien direktors nebūtu mani pieķēris smēķējam Londonas vilcienā.
– Kāpēc tu brauci uz Londonu, ja reiz tev bija biļete uz Bristoli?
– Es te grasījos padzīvoties līdz piektdienai un tad pēdējā semestra dienā atgriezties mājās. Mammai un tētim līdz rītdienai jau vajadzētu būt atpakaļ no Amerikas. Tad nu es nospriedu, ka viņi nemaz neuzzinātu par notikušo. Ja es vilcienā nebūtu saskrējies ar skolas direktoru, tad būtu izsprucis cauri sveikā.
– Bet, ja tu šodien ar vilcienu aizbrauksi uz Bristoli, viņi joprojām būs neziņā par notikušo.
– Tas nav iespējams, – iebilda Sebastjans. – Neaizmirsti, ko teica direktors. “Noteikumi attiecas uz tevi līdz pat pēdējai semestra dienai!” – Viņš attēloja direktoru. – “Ja tu pārkāpsi kaut vienu no tiem, es pārskatīšu savu lēmumu attiecībā uz Kembridžu. Vai saprati?” Un tikai stundu pēc tam, kad biju izgājis no viņa kabineta, es pārkāpu veselus trīs noteikumus viņam pašā deguna galā.
Istabā ienāca kalpone, nesdama lielu sudraba paplāti, kas bija piekrauta ar ēdienu, kādu neviens no viņiem Bīčkroftā pat necerētu ieraudzīt.
Bruno apzieda ar sviestu vēl gluži siltu mafinu. – Kad būsim padzēruši tēju, tev vajadzētu doties atpakaļ uz viesu namu un paņemt savas mantas. Šonakt tu varēsi palikt šeit. Un mēs mēģināsim izdomāt, kā rīkoties tālāk.
– Ko tavs tēvs par to sacīs?
– Mājupceļā es viņam pateicu, ka, nebijis tevis, es septembrī nemaz nevarētu doties uz Kembridžu, jo tu uzņēmies visu vainu. Viņš sacīja, ka man ir paveicies ar tādu draugu un viņš personīgi vēlētos tev pateikties.
– Ja Benkss-Viljamss tevi būtu izsaucis pirmo, tu būtu rīkojies tieši tāpat.
– Ne jau tur tā lieta, Sebastjan. Tevi ķēra pirmo, es tiku cauri ar nelielām nepatikšanām, bet Viks vispār izspruka sveikā. Un tieši laikā, jo arī Viks bija cerējis ar Rūbiju iepazīties intīmākos apstākļos.
– Rūbija, – atkārtoja Sebastjans. – Vai uzzināji, kas notika ar viņu?
– Pazuda tajā pašā dienā, kad tu. Pavārs teica, ka mēs viņu vairs neredzēšot.
– Un tu joprojām domā, ka man ir cerības mācīties Kembridžā?
Abi puiši apklusa.
– Elena, – sacīja Bruno, kad kalpone ienāca ar milzīgu augļu kūku uz šķīvja. – Mans draugs atgriezīsies Pedingtonā, lai paņemtu savas mantas. Palūdz šoferim, lai viņu turp aizved! Un tikmēr sakārto viesu guļamistabu.
– Diemžēl šoferis tikko devās uz biroju pakaļ tavam tēvam. Domāju, ka viņi neatgriezīsies ātrāk kā uz vakariņu laiku.
– Tad tev nāksies braukt ar taksometru, – secināja Bruno. – Taču vispirms tev jānogaršo mūsu pavāra ceptā augļu kūka.
– Man tik tikko pietiek naudas autobusam, kur nu vēl taksometram, – nočukstēja Sebastjans.
– Es pasūtīšu taksometru un likšu, lai pieskaita mana tēva rēķinam, – noteica Bruno un paņēma tortes nazi.
– Tie taču ir brīnišķīgi jaunumi, – sacīja Tibetas kundze, kad Sebastjans viņai bija izstāstījis visu, ko tikko piedzīvojis. – Tomēr es joprojām domāju, ka tev jāpiezvana saviem vecākiem un jāpasaka, kur tu esi. Galu galā tu vēl aizvien skaidri nezini, vai patiešām esi zaudējis savu vietu Kembridžā.
– Rūbija ir atlaista no darba, mans internāta pārzinis nevēlas par šo tematu runāt, pat pārraudze, kura nekad nekavējas paust savu viedokli, nesaka ne vārda. Varu droši apliecināt, Tibetas kundze, ka uz Kembridžu man nebūs jādodas. Jebkurā gadījumā, mani vecāki no Amerikas būs atgriezušies tikai rīt, tāpēc es nevarētu ar viņiem sazināties pat tad, ja ļoti vēlētos.
Tibetas kundze tomēr uzstāja, ka tas ir labs padoms. – Ja reiz tu tagad aizbrauc, – viņa sacīja, – tad jau dodies uz istabu un paņem savas lietas, lai varu to istabu izmantot. Man jau nācās atraidīt trīs potenciālos klientus.
– Rīkošos tik ātri, cik vien varēšu. – Sebastjans izgāja no virtuves un uzskrēja augšā pa kāpnēm. Visu sakārtojis un salicis mantas somā, viņš uzkopa istabu un atgriezās pie Tibetas kundzes un Dženisas, kuras viņu jau gaidīja vestibilā.
– Šī bija atmiņā paliekoša nedēļa. Patiešām atmiņā paliekoša, – noteica Tibetas kundze un atvēra parādes durvis. – Mēs ar Dženisu to diezin vai aizmirsīsim.
– Kad es rakstīšu memuārus, Tibij, tev būs veltīta vesela nodaļa, – Sebastjans sacīja, kad abi kopā bija izgājuši uz ietves.
– Tu mūs abas aizmirsīsi vēl krietni pirms tam, – viesnīcniece sapņaini noteica.
– Pat neceri. Šīs kļūs par manām otrajām mājām. Tu vēl redzēsi. – Sebastjans uzspieda skūpstu Dženisai uz vaiga un pēc tam cieši apskāva Tibetas kundzi. – No manis tik viegli vis vaļā netiksiet! – viņš piebilda.
Taksometrs uzsāka ceļu uz Ītonskvēru. Tibetas kundze un Dženisa māja atvadas. Tibijai gribējās vēlreiz atgādināt, lai taču Sebastjans piezvana mātei, tiklīdz viņa būs atgriezusies no Amerikas, tomēr viņa zināja, ka tāda runāšana būtu bezjēdzīga.
– Dženisa, ej un nomaini gultas veļu septītajā numurā, – viņa sacīja, kad taksometrs ielas galā pagriezās pa labi un izzuda skatienam. Tibetas kundze ātri iesteidzās mājā. “Ja Sebastjans negrasās sazināties ar māti, tad to izdarīšu es,” viņa nosprieda.
Tajā vakarā Bruno tēvs aizveda jaunekļus vakariņās uz Ritz. Atkal šampanietis un Sebastjana pirmā pieredze austeru ēšanā. Dons Pedro vēlreiz pateicās dēla draugam par vainas uzņemšanos un līdz ar to saglabāto iespēju Bruno mācīties Kembridžā. – Tik raksturīgi britiem, – viņš nemitējās atkārtot.
Bruno klusi ēda un sarunā tikpat kā neiesaistījās. Visa iepriekš izrādītā pārliecība par sevi tēva klātbūtnē likās pazudusi. Vakara lielākais pārsteigums izrādījās tas, ka Bruno ir arī divi vecākie brāļi, kā pavēstīja dons Pedro. Djego un Luiss. Par viņiem dons Pedro nekad iepriekš nebija runājis, un pavisam noteikti viņi Bruno nebija apciemojuši Bīčkroftas abatijā. Sebastjans vēlējās pavaicāt par iemesliem, bet ieraudzīja, ka draugs sēž ar nodurtu galvu, un nolēma pagaidīt līdz brīdim, kad abi būs palikuši divatā.
– Viņi kopā ar mani strādā mūsu ģimenes biznesā, – dons Pedro skaidroja.
– Un kāds ir jūsu ģimenes bizness? – Sebastjans gluži nevainīgi jautāja.
– Imports un eksports, – dons Pedro pateica, sīkāk neko nepaskaidrojot.
Dons Pedro savam jaunajam viesim piedāvāja pirmo reizi pamēģināt cigāru un vēlējās zināt, ko Sebastjans ir nodomājis darīt tagad, kad ceļš uz Kembridžu ir slēgts. Starp klepošanas lēkmēm Sebastjans pamanījās atbildēt: – Laikam jau vajadzēs meklēt darbu.
– Varbūt tu gribētu nopelnīt kādas simt mārciņas skaidrā naudā? Man Buenosairesā ir kāds darbiņš, ko tu varētu paveikt. Mēneša beigās tu jau būtu atpakaļ Anglijā.
– Paldies, kungs. Tas ir patiešām dāsns piedāvājums. Kas man būs jādara, ja maksāsiet tik lielu summu?
– Nākamajā pirmdienā brauc ar mani kopā uz Buenosairesu, dažas dienas paviesojies manā mājā, pēc tam ar kuģi “Karaliene Mērija” atgriezies Sauthemptonā un atved kādu sainīti.
– Kāpēc tieši es? Skaidrs, ka ar tik vienkāršu uzdevumu tiktu galā jebkurš no jūsu padotajiem.
– Tāpēc ka sainītī būs dzimtas īpašums, – nekavējoties atbildēja dons Pedro. – Un man ir nepieciešams kāds, kurš runā gan spāņu, gan angļu valodā, un turklāt viņam jābūt uzticamam. Tas, kā tu izturējies, kad Bruno bija nelaimē, mani pārliecināja, ka tu esi īstais cilvēks. – Paskatījies uz Bruno, viņš piebilda: – Un varbūt tādējādi es varu tev pateikties.
– Kungs, jūs esat ļoti laipns, – sacīja Sebastjans, nespēdams noticēt savai veiksmei.
– Es tev iedošu desmit mārciņas avansā, – dons Pedro teica un izņēma no kabatas naudas maku. – Atlikušās deviņdesmit mārciņas tu saņemsi dienā, kad kuģosi atpakaļ uz Angliju. – Viņš sadabūja divas piecu mārciņu banknotes un pastūma pāri galdam. Tik daudz naudas Sebastjanam nebija piederējis vēl nekad dzīvē. – Izklaidējieties abi ar Bruno šajā nedēļas nogalē! Galu galā, esat to nopelnījuši.
Bruno neko neteica.
Tiklīdz pēdējais viesis bija apkalpots, Tibetas kundze deva rīkojumu Dženisai ar putekļusūcēju iztīrīt ēdamzāli un saklāt galdus nākamajām brokastīm. Vēl piekodinājusi neaizmirst par trauku mazgāšanu, Tibetas kundze uzsteidzās augšstāvā. Dženisa pieņēma, ka viņa dodas uz savu kabinetu, lai sagatavotu iepirkšanās sarakstu nākamajam rītam. Taču viesnīcniece tikai apsēdās pie rakstāmgalda un skatījās uz telefonu. Viņa ielēja sev glāzi viskija, un to viņa reti darīja, iekams pēdējais viesis bija devies pie miera. Tibija iedzēra lielu malku un paņēma telefona klausuli.
– Savienojiet mani ar izziņu biroju, – viņa sacīja un gaidīja, kad atskanēs atbilde.
– Kā sauc to cilvēku? – viņai vaicāja. – Harijs Kliftona kungs, – viņa teica.
– Kurā pilsētā?
– Bristolē. – Adrese?
– Man tā nav zināma, taču viņš ir slavens rakstnieks, – paskaidroja Tibetas kundze, pūlēdamās izklausīties pēc senas Kliftonu paziņas. Viņa kādu laiku gaidīja un jau sāka bažīties, ka savienojums ir pārtraukts.
Tad atkal kāds sacīja: – Diemžēl liekas, ka nevarēšu jūs savienot. Telefona numurs nav pieejams izziņu meklētājiem.
– Šis ir ārkārtas gadījums.
– Atvainojiet, kundze, bet es nevarētu jūs savienot pat tad, ja jūs būtu Anglijas karaliene.
Tibetas kundze nolika telefona klausuli. Viņa sēdēja un prātoja, vai tiešām ir tikai viens veids, kā sazināties ar Kliftona kungu. Tad viņa iedomājās par Dženisu un atgriezās virtuvē.
– Kur tu parasti pērc tās grāmatas mīkstajos vākos, kuras lasi, kad vien rodas iespēja? – viņa vaicāja Dženisai.
– Stacijā, pa ceļam uz darbu, – Dženisa atteica, turpinādama trauku mazgāšanu. Tibetas kundze notīrīja AGA plīti un pārdomāja Dženisas vārdus. Apmierināta ar paveikto, viņa nosēja un rūpīgi salocīja priekšautu, paņēma iepirkumu grozu un pavēstīja: – Es dodos uz veikaliem.
Izgājusi no viesu nama, viņa nepagriezās pa labi, kā bija ieradusi darīt katru rītu, lai steigtos pie miesnieka, kur izvēlētos labāko dāņu bekonu, bet pēc tam ietu uz augļu un dārzeņu veikalu, kur iegādātos svaigākos augļus, tad uz maiznīcu pēc karstiem klaipiņiem, kas tikko izņemti no krāsns – un pat tādā gadījumā viņa tos nopirktu tikai tad, ja cena būtu pieņemama. Taču tajā dienā viņa pagriezās pa kreisi un aizsoļoja Pedingtonas stacijas virzienā.
Viņa cieši turēja somu rokā, jo viesi itin bieži bija brīdinājuši, ka, sperot kāju Londonas ielās, ir ļoti jāuzmanās no zagļiem. Un Sebastjans bija jaunākais piemērs. Puisis savam vecumam bija ļoti pieaudzis, taču joprojām gluži naivs.
Tibetas kundzi pārņēma satraukums, kad viņa šķērsoja ielu un iekļāvās gājēju straumē, kas devās uz staciju. Varbūt viņa nervozēja, jo nekad agrāk nebija iegājusi grāmatu veikalā? Kopš viņas vīrs un mazais dēliņš pirms piecpadsmit gadiem tika nogalināti uzlidojumā, kad ienaidnieka lidmašīnas bombardēja Īstendu, viņai nebija īpaši daudz laika lasīšanai. Ja viņas puisēns būtu palicis dzīvs, viņš būtu apmēram Sebastjana vecumā.
Palikusi bez pajumtes, Tibija devās uz rietumiem, gluži kā putns, kas meklē vietu, kur vairāk barības. Viņa sāka strādāt viesu namā “Drošais patvērums”, kur veica visādus darbus. Pēc trijiem gadiem viņa kļuva par viesmīli. Kad viesu nama īpašnieks nomira, viņa ne tik daudz mantoja šo īpašumu, kā gluži vienkārši to pārņēma, jo banka meklēja kādu, kurš būtu gatavs turpināt kredīta maksājumus.
Viņai neklājās viegli, likās, ka bankrots vairs nav aiz kalniem, bet tūkstoš deviņi simti piecdesmit pirmajā gadā kā negaidīts glābiņš nāca Britu festivāls, kas Londonai piesaistīja miljons papildu tūristu. Viesu namam pirmo reizi radās iespēja gūt peļņu. Tā pieauga ar katru gadu, kaut tikai mazliet, un beidzot kredīts bija nomaksāts. Viesnīca pilnībā piederēja viņai. Ziemā izdzīvot palīdzēja regulārie apmeklētāji, uz kuriem viņa varēja paļauties. Viņa bija jau sen ielāgojusi, vērojot citu pieredzi, ka nevar paļauties tikai uz īslaicīgas peļņas iespējām.
Stacijā nokļuvusi, Tibetas kundze pārtrauca gremdēšanos atmiņās un sāka ar skatienu meklēt grāmatveikalu. Beidzot viņa pamanīja izkārtni – “V. H. Smits”. Viņa vēroja, kā rūdītie ceļotāji steidzas veikalā un ārā no tā. Lielākā daļa bija iegādājušies vien rīta laikrakstu par puspeniju, taču bija arī tādi, kas veikala dziļumā staigāja gar grāmatu plauktiem.
Beidzot viņa iegāja veikalā, bet palika bezpalīdzīgi stāvam telpas vidū, citiem apmeklētājiem ceļā. Pamanījusi sievieti, kura telpas tālākajā galā izlika grāmatas plauktos, Tibija devās pie viņas, taču netraucēja viņas darbu.
Pārdevēja pacēla galvu. – Vai varu jums palīdzēt, kundze? – viņa pieklājīgi vaicāja.
– Vai esat dzirdējusi par rakstnieku Hariju Kliftonu?
– Jā, gan, – pārdevēja atteica. – Viņš ir viens no mūsu pircēju iecienītākajiem autoriem. Vai jūs meklējat kādu konkrētu grāmatu? – Tibetas kundze papurināja galvu. – Tad nāciet, aiziesim un paskatīsimies, kas mums te veikalā pieejams. – Pārdevēja gāja uz veikala otru pusi, un Tibetas kundze sekoja viņas pēdās. Abas apstājās pie nodaļas, kas bija atzīmēta ar uzrakstu “Detektīvliteratūra”. “Viljama Vorika noslēpumi”. Grāmatas bija saliktas kārtīgā rindā, kur vīdēja vairākas tukšas vietas, kas liecināja par autora popularitāti. – Un, protams, – turpināja pārdevēja. – Te ir cietuma dienasgrāmatas, arī lorda Prestona sarakstītais biogrāfiskais darbs ar nosaukumu “Mantošanas princips”, kurā stāstīts par aizraujošo Beringtona un Kliftona mantojuma lietu. Jūs droši vien to atceraties? Avīzes par to rakstīja nedēļām ilgi, tie bija galvenie virsraksti.
– Un kādus Kliftona kunga romānus jūs ieteiktu?
– Ik reizi, kad man uzdod šādu jautājumu par jebkura rakstnieka darbiem, – atbildēja pārdevēja, – es allaž iesaku sākt ar pirmo. – Viņa paņēma no plaukta grāmatu “Viljams Voriks un aklā liecinieka lieta”.
– Vai no tās otras grāmatas par mantojuma lietu es varētu uzzināt kaut ko vairāk par Kliftona ģimeni?
– Jā, un jūs redzēsiet, ka tā ir tikpat aizraujoša kā jebkurš romāns, – pārdevēja paskaidroja un devās pie plaukta, kur atradās biogrāfiskie darbi. – Tas maksās trīs šiliņus, kundze, – pārdevēja teica un sniedza viņai abas grāmatas.
Īsi pirms pusdienām Tibetas kundze atgriezās viesu namā, un Dženisa bija pārsteigta, kad ieraudzīja, ka viņas iepirkumu grozs ir tukšs. Vēl lielāku izbrīnu viņai sagādāja tas, ka Tibetas kundze ieslēdzās savā kabinetā un no tā iznāca vienīgi tad, kad pie parādes durvīm atskanēja klauvējiens, kas varēja liecināt par potenciāla klienta ierašanos.
Pēc divām dienām un naktīm viņa bija izlasījusi Redža Prestona sarakstīto “Mantošanas principu” un sapratusi, ka vajadzēs doties uz vēl kādu vietu, kurā viņa nekad iepriekš nav spērusi kāju. Un tas būs daudz satraucošāks gājiens nekā grāmatu veikala apmeklējums.
Pirmdienas rītā Sebastjans uz brokastīm nokāpa agrāk, jo vēlējās ar Bruno tēvu pārmīt dažus vārdus, iekams senjors devies uz darbu.
– Labrīt, kungs, – Sebastjans sveicināja un apsēdās pie brokastu galda.
– Labrīt, Sebastjan, – atbildēja dons Pedro un nolika laikrakstu. – Vai esi izlēmis par došanos uz Buenosairesu kopā ar mani?
– Jā, kungs, esmu. Es labprāt brauktu jums līdzi.
– Tad esi gatavs ceļam, kad es atgriezīšos no darba, – attrauca dons Pedro.
– Cikos mēs dosimies projām, kungs?
– Apmēram piecos.
– Es gaidīšu, – teica Sebastjans. Istabā ienāca Bruno.
– Tu priecāsies, uzzinājis, ka tavs draugs Sebastjans kopā ar mani brauks uz Buenosairesu, – pavēstīja dons Pedro, kad viņa dēls bija apsēdies pie galda. – Londonā viņš atgriezīsies mēneša beigās. Tad tu varēsi parūpēties par viņu!
Bruno grasījās kaut ko sacīt, bet tajā brīdī Elena atnesa grauzdētas maizes šķēles, kas bija saliktas īpašā statīvā, un novietoja to galda centrā.
– Ko jūs vēlētos ēst brokastīs, kungs? – viņa vaicāja Bruno.
– Divas vārītas olas, lūdzu.
– Arī man, lūdzu, – piebalsoja Sebastjans.
– Man tagad jāiet, – pavēstīja dons Pedro un piecēlās no savas vietas galda galā. – Man ir tikšanās Bondstrītā. – Viņš pievērsās Sebastjanam un piebilda: – Piecos esi gatavs doties ceļā! Mēs nedrīkstam nokavēt paisumu.
– Nevaru vien sagaidīt! – atbildēja Sebastjans, izklausīdamies patiešām sajūsmināts.
– Lai tev laba diena, tēt! – Bruno novēlēja. Līdz brīdim, kad aizveroties noklakšķēja parādes durvis, viņš vairs neteica ne vārda. Kad bija skaidrs, ka dons Pedro ir projām, Bruno paskatījās pāri galdam un sacīja draugam: – Vai tu esi pārliecināts, ka izlēmi pareizi?
Tibetas kundze trīcēja. Viņa nejutās droša, ka viņai vajadzētu to visu darīt. Tajā rītā, kad viņas viesi apsēdās pie brokastu galda, viņiem tika pasniegtas cieti novārītas olas, apdeguši grauzdiņi un tikko silta tēja. Vainu galu galā nācās uzņemties Dženisai. Pēdējās divās dienās Tibetas kundze nebija gājusi arī iepirkties, tādēļ situācija kļuva arvien nelāgāka. Maize bija sakaltusi, augļi pārāk mīksti, un bekona šķēles izbeigušās. Dženisa bija laimīga, kad pēdējais neapmierinātais viesis devās ārā no brokastu telpas. Viens no viņiem pat atteicās maksāt rēķinu.
Viesmīle devās lejā uz virtuvi, lai apraudzītu Tibetas kundzi, taču tur nebija ne vēsts no saimnieces. “Interesanti, kur gan viņa varētu būt?” nodomāja Dženisa.
Savukārt Tibetas kundze sēdēja simt četrdesmit astotā numura autobusā, kas devās uz Vaitholu. Viņa joprojām nejutās pārliecināta, vai tas patiešām jādara. “Ja arī viņš piekristu tikties, ko gan es sacīšu? Galu galā, kāda man tur varētu būt daļa?” Viņa bija ļoti noraizējusies un izkāpa no autobusa tad, kad tas jau bija šķērsojis Vestminsteras tiltu. Viņa lēnām devās atpakaļ pāri Temzai. Tūristi nesteidzīgi soļoja, apbrīnodami skatus, kas pavērās no tilta. Arī Tibetas kundzes solis nebija raitāks, tikai iemesls bija gluži cits.
Viņa nonāca Parlamenta laukumā un līdz tam brīdim jau vairākas reizes bija mainījusi savu lēmumu. Solis kļuva lēnāks un lēnāks, līdz viņa apstājās pie ieejas parlamenta ēkā, kur gluži kā Lata sieva pārvērtās sālsstabā.
Vecākais durvju sargs, kas jau bija pieradis pie ļaudīm, kurus pārņēmusi pārāk liela bijība, pirmo reizi nostājoties pie Vestminsteras pils ieejas durvīm, vaicāja sastingušajai statujai: – Kā varu jums palīdzēt, kundze?
– Vai šeit ir iespējams sastapties ar parlamenta locekļiem?
– Vai jums ir norunāta tikšanās?
– Nē, nav gan, – atteica Tibetas kundze, cerēdama, ka tiks aizraidīta projām.
– Neraizējieties, ne jau daudziem cilvēkiem tikšanās ir sarunātas. Jācer tikai, ka viņš pašlaik ir parlamenta ēkā un viņam ir laiks, lai varētu jūs pieņemt. Ja jūs nostāsieties tajā rindā, mans kolēģis jums labprāt palīdzēs.
Tibetas kundze devās augšup pa kāpnēm, pagāja garām Vestminsterholai un nostājās garā klusējošu cilvēku rindā. Apmēram pēc stundas viņa bija nonākusi rindas sākumā un piepeši atcerējās, ka nav pateikusi Dženisai, kurp dodas.
Viņa tika pavadīta uz centrālo vestibilu, kur kāds ierēdnis viņu aicināja pie reģistratora galda.
– Labdien, kundze! – sveicināja dežurējošais ierēdnis.
– Kuru parlamenta locekli jūs vēlētos sastapt?
– Seru Džailsu Beringtonu.
– Vai jūs esat no viņa vēlēšanu apgabala?
“Vēl viena iespēja aizbēgt!” Tibetas kundzei iešāvās prātā. – Nē, man ar viņu jārunā personīgā lietā.
– Saprotu, – atteica ierēdnis, it kā viņu nekas nespētu pārsteigt. – Ja pateiksiet, kā jūs sauc, es izrakstīšu jums apmeklētāja karti.
– Florensa Tibetas kundze.
– Un jūsu adrese, lūdzu?
– Predstrīta, trīsdesmit septiņi. Pedingtona.
– Kādu jautājumu jūs vēlētos apspriest ar seru Džailsu?
– Runa ir par viņa māsas dēlu Sebastjanu Kliftonu.
Ierēdnis aizpildīja karti un pēc tam iedeva to ziņnesim.
– Cik ilgi man būs jāgaida? – viņa vaicāja.
– Ja parlamenta locekļi atrodas ēkā, tad parasti atbild visai drīz. Tomēr jūs varbūt gribēsiet apsēsties, lai pagaidītu? – viņš piedāvāja un norādīja uz zaļiem soliem, kas bija salikti gar vestibila sienu.
Ziņnesis soļoja pa garu gaiteni uz apakšpalātu. Iegājis priekštelpā, viņš pasniedza apmeklētāja karti kādam savam kolēģim, kas to ienesa tālāk palātas sēžu telpā.
Otrs ziņnesis pamanīja seru Džailsu, kurš sēdēja savā parastajā vietā, un pasniedza karti kādam parlamenta loceklim trešās rindas sākumā. No turienes karte sāka savu lēno ceļu uz priekšu pa pilnajām solu rindām, kur katrs parlamenta loceklis izlasīja uz tās rakstīto vārdu, un tad pasniedza tālāk, līdz karte nonāca pie īstā adresāta.
Bristoles doku apgabala pārstāvis iebāza karti žaketes kabatā un pielēca kājās brīdī, kad Ārlietu ministrijas valsts sekretārs bija ticis galā ar iepriekšējo jautājumu. Sers Džailss pūlējās pievērst parlamenta palātas priekšsēdētāja uzmanību.
– Ser Džails Berington! – palātas priekšsēdētājs sauca.
– Vai ārlietu ministrs varētu parlamenta locekļiem vēlreiz paskaidrot, kā prezidenta paziņojums ietekmēs Britu industriju un konkrēti tos cilvēkus, kuri strādā aizsardzības sfērā?
Selvins Loids atkal cēlās kājās un teica: – Godājamajam džentlmenim es varu sacīt, ka nepārtraukti sazinos ar mūsu vēstnieku Vašingtonā un viņš man apliecināja…
Kad Loida kungs pēc apmēram četrdesmit minūtēm bija atbildējis uz pēdējo jautājumu, Džailss jau bija gandrīz aizmirsis par saņemto apmeklētāja karti.
Vēl pēc stundas viņš kopā ar kolēģiem konditorejā malkoja tēju. Brīdī, kad viņš izņēma no kabatas naudas maku, uz grīdas nejauši izkrita apmeklētāja karte. Viņš to pacēla, taču Tibetas kundzes uzvārds viņam neko neizteica. Izlasījis ziņu kartes otrā pusē, Džailss steigšus pielēca kājās un skrēja visu ceļu līdz centrālajam vestibilam. Viņš klusībā lūdzās, lai tikai šī kundze nebūtu atmetusi ar roku un aizgājusi. Pie dežuranta galda viņš vaicāja pēc Tibetas kundzes.
– Man žēl, ser Džails, bet dāma pirms dažiem mirkļiem aizgāja. Viņa sacīja, ka esot jāatgriežas darbā.
– Sasodīts! – nosūkstījās Džailss, tad pagrieza karti otrādi un izlasīja adresi.
Trīsdesmit otrā nodaļa
– Predstrīta, Pedingtona, – sacīja Džailss, kad bija iekāpis taksometrā pie parlamenta ēkas ieejas. – Un es jau kavēju, – viņš piebilda, – tāpēc nevilcinieties.
– Jūs taču negribēsiet, lai es pārkāpju ātruma ierobežojumus, kungs? – vaicāja taksometra šoferis, izbraucot pa galvenajiem vārtiem un nonākot Parlamenta laukumā.
Džailsam gribējās sacīt, ka viņš to labprāt lūgtu gan, tomēr viņš savaldījās. Uzzinājis, ka Tibetas kundze jau devusies projām, viņš piezvanīja savam māsas vīram un pastāstīja par dīvaino ziņu, ko saņēmis. Harijs tūdaļ pat bija gatavs mesties uz Londonas vilcienu, bet Džailss ieteica nogaidīt, jo tā varēja izrādīties viltus trauksme. Džailss norādīja uz iespējamību, ka Sebastjans jau ir devies ceļā uz mājām.
Džailss nervozi sēdēja automašīnā un vēlējās, kaut luksoforos mirdzētu tikai zaļā gaisma, un visur mudināja vadītāju ceļu saīsināt kaut par dažiem jardiem, kur vien saskatīja tādu iespēju. Viņš nespēja nedomāt par to, cik gan briesmīgas šīs pēdējās pāris dienas bijušas Harijam un Emmai. “Vai viņi ir izstāstījuši Džesikai? Ja tā, viņa noteikti sēž uz Menorhausas nama augšējā pakāpiena un gaida Sebastjana pārnākšanu.”
Taksometrs nobremzēja pie trīsdesmit septītā numura, un šoferis nekādi nespēja saprast, kas gan parlamenta loceklim meklējams viesu namā Pedingtonā. Taču tā vairs nebija viņa darīšana, jo īpaši pēc tam, kad bija saņēmis visai dāsnu dzeramnaudu.
Džailss izmetās no taksometra, uzskrēja pa kāpnēm un vairākas reizes pieklaudzināja pie durvīm. Pēc dažiem mirkļiem durvis atvēra jauna sieviete, kura sacīja: – Man ļoti žēl, kungs, bet pēdējā istaba arī jau ir aizņemta.
– Es nemeklēju istabu, – Džailss paskaidroja. – Es cerēju sastapt… – Viņš vēlreiz ieskatījās apmeklētāja kartē. – Tibetas kundzi.
– Kā jūs pieteikt?
– Sers Džailss Beringtons.
– Lūdzu, mirkli uzgaidiet! Es viņai pateikšu, – sieviete sacīja un aizvēra durvis.
Džailss stāvēja uz ietves un domāja, vai tiešām Sebastjans visu šo laiku bijis tikai simt jardu attālumā no Pedingtonas stacijas. Gaidīt nācās vien pāris minūtes. Durvis atkal atvērās.
– Atvainojiet, ser Džails, – teica Tibetas kundze, izklausīdamās ļoti uztraukta. – Dženisai nebija ne jausmas, kas jūs esat. Lūdzu, nāciet!
Kad Džailss bija iekārtojies ērtā krēslā ar augstu atzveltni, Tibetas kundze piedāvāja viņam tēju.
– Nē, pateicos, – viņš sacīja. – Es nepacietīgi vēlos noskaidrot, kas jums zināms par Sebastjanu. Viņa vecāki ir pārnervozējušies gluži slimi.
– Protams, ka viņi uztraucas, nabadziņi, – atteica Tibetas kundze. – Es viņam vairākas reizes sacīju, lai sazinās ar māti, bet…
– Bet?
– Tas ir garš stāsts, ser Džails, bet es pacentīšos to izstāstīt, cik vien ātri spēšu.
Pēc desmit minūtēm Tibetas kundze viņam jau apgalvoja, ka pēdējo reizi redzējusi Sebastjanu brīdī, kad viņš iekāpa taksometrā, lai brauktu uz Ītonskvēru. Kopš tā laika viņai vairs neesot ziņu no šī patīkamā jaunekļa.
– Tātad, cik jums zināms, viņš ir pie sava drauga Bruno Martinesa Ītonskvērā.
– Tā tas ir, ser Džails. Bet es…
– Es esmu jums parādā, – teica Džailss, piecēlās kājās un izņēma naudas maku.
– Kungs, jūs man neko neesat parādā, – atgaiņājās Tibetas kundze. – Es to visu darīju Sebastjana labā, ne jūsu dēļ. Tomēr, ja drīkstu dot jums kādu padomu…
– Jā, protams, – atteica Džailss un atkal apsēdās.
– Sebastjans raizējas, ka vecāki būs dusmīgi, jo viņš ir palaidis vējā iespēju mācīties Kembridžā un…
– Bet viņš nav zaudējis vietu Kembridžā! – iesaucās Džailss.
– Tās ir lieliskākās ziņas, ko dzirdu šās nedēļas laikā. Būs labāk, ja iespējami ātri Sebastjanu uzmeklēsiet un pateiksiet to viņam. Viņš nevēlas atgriezties mājās, jo domā, ka vecāki dusmosies uz viņu.
– Mans nākamais galamērķis būs Ītonskvērs, četrdesmit četri, – sacīja Džailss un jau atkal piecēlās kājās.
– Pirms ejat, – Tibetas kundze, joprojām neizkustējusies no savas vietas, vēl piebilda, – jums jāzina, ka puisis uzņēmās sava drauga vainu un tālab Bruno Martiness nesaņēma tādu pašu sodu. Laikam jau Sebastjans drīzāk pelnījis uzslavu nekā nopēlumu.
– Jūs izniekojat savu talantu, Tibetas kundze, – noteica Džailss. – Jums vajadzētu pievienoties diplomātiskajam korpusam.
– Un jūs esat īsts glaimotājs, ser Džails, gluži tāpat kā lielākā daļa parlamenta locekļu. Lai gan nekad iepriekš man ar viņiem nav bijusi iespēja tikties, – Tibetas kundze atzina. – Neļaujiet, lai kavēju jūs vēl ilgāk.
– Vēlreiz pateicos! Kad būšu atradis Sebastjanu un visu nokārtojis, – Džailss ieminējās un piecēlās trešo reizi, – jūs varbūt atkal atbrauksiet uz parlamenta ēku un pievienosieties mums uz tēju?
– Jūs patiešām esat ļoti laipns, ser Džails, – viņa sacīja.
– Taču divas brīvdienas nedēļā es nevaru atļauties.
– Tad nākamajā nedēļā, – noteica Džailss, kad viņa atvēra durvis un abi izgāja uz ielas. – Es atsūtīšu jums pakaļ mašīnu.
– Ārkārtīgi laipni, bet… – iebilda Tibetas kundze.
– Nekādus “bet”! Sebastjanam paveicās, patiešām ļoti paveicās, kad viņš apmetās trīsdesmit septītajā numurā.
Iezvanījās telefons. Dons Pedro devās pāri istabai, bet nepacēla klausuli, iekams nebija pārliecinājies, ka durvis ir cieši aizvērtas.
– Tālsaruna ar Buenosairesu, kungs!
Vispirms atskanēja klikšķis, un tad kāds sacīja: – Runā Djego.
– Klausies uzmanīgi. Viss ir savās vietās. Ieskaitot arī Trojas zirgu.
– Vai tas nozīmē, ka no Sotheby’s saņemta piekrišana…
– Skulptūra viņu izsolē nonāks šā mēneša beigās.
– Tātad mums tagad nepieciešams vienīgi kurjers?
– Domāju, ka esmu atradis ideālo personu. Tas ir Bruno draugs, kuram nepieciešams darbs un kurš tekoši runā spāņu valodā. Un vēl… viņa tēvocis ir parlamenta loceklis, bet vecaistēvs bija lords. Puisis ir no tiem, kuriem, kā angļi uzskata, dzīslās rit “zilās asinis”. Un tas mums var ļoti noderēt.
– Vai viņš zina, kālab tu viņu uzaicināji?
– Nē. Tas ir lielākais noslēpums, – atbildēja dons Pedro. – Tas mums ļaus labāk uzraudzīt visu pasākumu.
– Kad viņš ieradīsies Buenosairesā?
– Šovakar viņš kopā ar mani kāps uz kuģa. Mēneša beigās viņš sveiks un vesels atgriezīsies Anglijā, neviens pat nebūs paguvis attapties un saprast, kas mums padomā.
– Vai tu uzskati, ka viņš ir gana pieaudzis, lai tiktu galā ar tik nozīmīgu uzdevumu?
– Tas zēns ir saviem gadiem ļoti nobriedis, turklāt viņam arī patīk riskēt.
– Izklausās ideāli. Vai tu par saviem plāniem pastāstīji arī Bruno?
– Nē. Jo mazāk viņš zina, jo labāk.
– Piekrītu, – teica Djego. – Vai vēlies, lai līdz tavai atbraukšanai izdaru vēl kaut ko?
– Tikai parūpējies par to, lai “Karaliene Mērija” var uzņemt mūsu kravu, un rezervē vietu atpakaļceļam.
– Un banknotes?
Donu Pedro no pārdomām izrāva kluss klauvējiens pie durvīm. Viņš pagriezās un ieraudzīja Sebastjanu, kurš ienāca istabā.
– Ceru, ka neiztraucēju, kungs.
– Nē, nē, – atteica dons Pedro, nolika klausuli un uzsmaidīja jauneklim, kurš bija kļuvis par viņa veidotās mozaīkas pēdējo gabaliņu.
Džailsam ienāca prātā, ka vajadzētu apstāties pie tuvākā telefona automāta un piezvanīt Harijam, lai pavēstītu par Sebastjana atrašanās vietu, tomēr viņš vispirms vēlējās pats parunāt ar māsas dēlu un tikai tad ar viņa tēvu.
Parkleina bija automašīnu pārpilna, un taksometra šoferis neizrādīja pat niecīgāko vēlēšanos lavierēt starp tām, nemaz jau nerunājot par braukšanu pie dzeltenās gaismas. Džailss dziļi ieelpoja. “Ko gan izšķir dažas minūtes?” viņš nosprieda, kad automašīna brauca gar Haidparka stūri.
Beidzot taksometrs piestāja pie Ītonskvēra četrdesmit ceturtā numura. Džailss samaksāja precīzu skaitītājā norādīto summu, tad devās augšup pa kāpnēm un pieklaudzināja pie durvīm. Milzīga auguma vīrs atvēra durvis un uzsmaidīja Džailsam tik sirsnīgi, it kā tieši viņu būtu gaidījis parādāmies.
– Vai varu jums pakalpot, kungs?
– Es meklēju savu māsas dēlu Sebastjanu Kliftonu, kurš, kā noprotu, ir šeit apmeties pie sava drauga Bruno Martinesa.
– Jā, viņš te bija apmeties, ser, – virssulainis pieklājīgi atbildēja. – Bet viņi pirms divdesmit minūtēm aizbrauca uz Londonas lidostu.
– Vai jūs zināt, uz kādu reisu viņi devās? – Džailss vaicāja.
– Man nav ne jausmas, ser Džails. – Varbūt jūs zināt, kurp viņi lidos?
– Ser, es nevaicāju.
– Paldies, – pateicās Džailss, kurš lieliski prata atšķirt situācijas, kad ir nepārprotami skaidrs, ka sarunbiedrs neko negrasās atklāt. Viņš raudzījās pēc nākamā taksometra, un milzīgais vīrs aizvēra mājas durvis. Džailss pamanīja aicinošo dzelteno atšķirības zīmi un pamāja vadītājam. Automašīna nekavējoties veica U-veida pagriezienu un apstājās pie Džailsa.
– Uz Londonas lidostu, – viņš pateica un ātri iekāpa taksometra aizmugurē. – Un es samaksāšu jums divreiz vairāk nekā rādīs skaitītājs, ja nogādāsiet mani turp četrdesmit minūtēs. – Viņi sāka braukt, bet tajā brīdī atvērās četrdesmit ceturtā numura durvis un pa kāpnēm lejup noskrēja kāds jauneklis, izmisīgi mādams ar roku.
– Apstājies! – Džailss uzsauca. Riepām nokaucot, taksometrs nobremzēja.
– Tad nu izdomājiet, ko īsti gribat, kungs.
Džailss atvēra logu. Jauneklis tuvojās.
– Mani sauc Bruno Martiness, – viņš teica. – Viņi neaizbrauca uz lidostu. Viņi dodas uz Sauthemptonu, lai kāptu uz tvaikoņa “Dienvidamerika” klāja.
– Cikos tas dodas projām? – vaicāja Džailss.
– Ap deviņiem vakarā, kad sāksies pēdējais šāsdienas paisums.
– Paldies! – tencināja sers Džailss. – Es pateikšu Sebastjanam…
– Nē, ser! Lūdzu, nevajag! – sacīja Bruno. – Un nekādā gadījumā nesakiet manam tēvam, ka es ar jums runāju.
Ne Džailss, ne arī Bruno nepamanīja, ka no četrdesmit ceturtā nama loga viņus kāds vēro.
Sebastjans izbaudīja braucienu Rolls-Royce aizmugures sēdeklī, taču jutās pārsteigts, kad auto apstājās Betersi.
– Vai tu kaut reizi iepriekš esi lidojis ar helikopteru? – vaicāja dons Pedro.
– Nē, kungs. Nekad.
– Tas mūsu braucienu saīsinās par divām stundām. Ja tu strādāsi pie manis, tad ātri vien iemācīsies, ka laiks ir nauda. Helikopters pacēlās gaisā, mazliet sasvērās uz labo pusi un tad devās uz Sauthemptonu. Sebastjans noskatījās uz pievakares transporta plūsmu, kas savā gliemeža gaitā turpināja virzīties uz Londonu.
– Uz Sauthemptonu četrdesmit minūtēs es nevaru aizbraukt, kungs! – teica taksometra šoferis.
– Taisnība, – piekrita Džailss. – Taču, ja aizvedīsi mani uz ostu, iekams “Dienvidamerika” iziet jūrā, joprojām paliek spēkā solījums par dubultu samaksu.
Taksometra vadītājs lika automašīnai traukties uz priekšu gluži kā tīrasiņu zirgam, kurš nostāvējies stallī un vairs nespēj palikt uz vietas. Šoferis pūlējās, cik spēja, lai pieveiktu blīvo satiksmes plūsmu, tomēr aizritēja vairāk nekā stunda, līdz viņi bija sasnieguši Vinčesteras šoseju. Tur viņi ieraudzīja, ka satiksme ir iespējama tikai pa vienu joslu, jo ceļš tiek remontēts. Ātrumu nācās samazināt līdz pēdējai robežai. Skatoties pa logu, Džailss gan nemanīja, ka darbi kaut nedaudz virzītos uz priekšu.
Viņš nemitējās skatīties pulkstenī, tomēr izredzes nokļūt piestātnē pirms deviņiem saruka ar katru aizritējušo brīdi, jo vienīgais, kas vispār kustējās uz priekšu, bija pulksteņa mazais rādītājs. Džailss klusībā lūdzās, kaut kuģis uz mirkli aizkavētos, lai gan zināja, ka tvaikoņa kapteinis nedrīkst palaist garām paisumu.
Džailss sēdēja un domāja par Bruno vārdiem. “Nekādā gadījumā nesakiet manam tēvam, ka es ar jums runāju!” Sebastjans nevarētu prasīt no drauga vairāk. Viņš atkal ieskatījās pulkstenī. “Septiņi trīsdesmit. Kā gan virssulainis varēja tā kļūdīties un pateikt, ka viņi aizbraukuši uz Londonas lidostu? Septiņi četrdesmit piecas minūtes. Tā nekādā ziņā nebija kļūda, jo vīrietis bija lietojis uzrunu “ser Džails”. Lai gan viņam nevarēja būt ne mazākās nojausmas, ka es vispār varētu parādīties uz nama sliekšņa. Ja vien… Astoņi. Un kalpotājs teica: “Viņi aizbrauca uz Londonas lidostu.” Kurš bija tas otrais? Vai Bruno tēvs? Astoņi piecpadsmit.” Džailsam nebija atbildes ne uz vienu no šiem jautājumiem, kad taksometrs nogriezās no Vinčesteras šosejas un devās uz dokiem. Astoņi trīsdesmit. Džailss pūlējās aizgainīt visas ļaunās nojautas un domāja par to, kas būtu darāms, ja tomēr izdotos ierasties piestātnē, pirms kuģis pacēlis enkuru. Astoņi četrdesmit piecas.
– Ātrāk! – mudināja Džailss, lai gan viņam bija sajūta, ka šoferis jau gāzes pedāli iespiedis grīdā. Beidzot viņš pamanīja milzu laineri un sāka ticēt, ka viņiem izdevies ierasties laikā. Un tad viņš saklausīja dūkoņu, ko bija baidījies izdzirdēt. Trīs garus miglas taures signālus.
– Laiks un paisums nevienu negaida, – noteica taksometra vadītājs. Bez šī atgādinājuma Džailss būtu itin labi varējis iztikt. Taksometrs spēji nobremzēja pie tvaikoņa sāniem. Pasažieru traps jau bija pacelts un tauvas atsietas, lai kuģis netraucēti varētu iziet atklātā jūrā. Džailss bezpalīdzīgi vēroja, kā divi loču kuģi vada laineri platajā upes grīvā. Līdzinādamies skudrām, kas izved ziloni drošībā.
– Uz ostas priekšnieka biroju! – Džailss iesaucās, pat nenojauzdams, kur tāds atrodams. Taksometra vadītājam divas reizes nācās apturēt automašīnu, lai pavaicātu ceļu, un beidzot viņš apturēja auto pie vienīgās biroju ēkas, kurā vēl dega gaisma.
Džailss izlēca no taksometra un bez klauvēšanas iesteidzās ostas priekšnieka birojā. Telpā viņš sastapās ar trim iztrūcinātiem vīriešiem.
– Kas jūs tāds esat? – valdonīgā tonī vaicāja vīrietis virsnieka formastērpā, kas liecināja par augstu ieņemamo amatu un bija izrotāts ar daudz vairāk zeltītām tresēm, nekā to bija uz viņa kolēģu uniformām.
– Esmu sers Džailss Beringtons. Mans māsas dēls atrodas uz tā kuģa, – viņš sacīja, ar roku norādot laukā pa logu. – Vai pastāv kāda iespēja dabūt viņu no turienes projām?
– Es uz to nepaļautos, ser. Ja vien kuģa kapteinis nebūs ar mieru apturēt laineri un ļaut, lai puisis pārsēžas vienā no mūsu loču kuģiem. Tomēr domāju, ka tas ir maz ticams. Taču es pamēģināšu. Kā sauc pasažieri?
– Sebastjans Kliftons. Viņš ir nepilngadīgs, un es pārstāvu viņa vecākus, tādējādi man ir tiesības pieprasīt viņa nokāpšanu no kuģa.
Ostas priekšnieks paņēma mikrofonu un sāka spiest dažādus slēdžus uz kontrolpaneļa, pūlēdamies sazināties ar lainera kapteini.
– Negribu lieki modināt jūsos cerības, taču mēs ar šā kuģa kapteini kopā dienējām jūras spēkos un…
– Runā tvaikoņa “Dienvidamerika” kapteinis, – atskanēja ļoti angliska balss.
– Te Bobs Volterss, kaptein! Mums ir radusies zināma problēma, un es būšu jums ļoti pateicīgs, ja varēsiet mums palīdzēt, – sacīja ostas priekšnieks un tad izstāstīja sera Džailsa lūgumu.
– Normālos apstākļos es ar prieku paklausītu, Bob, – atbildēja kapteinis. – Bet uz kapteiņa tiltiņa atrodas kuģa īpašnieks, un man jāprasa viņam atļauja.
– Paldies! – teica Džailss un ostas priekšnieks vienā balsī sacīja, un tad saruna pārtrūka.
– Kādos apstākļos jums ir lielāka vara nekā pašam kapteinim? – vaicāja Džailss, kamēr viņi gaidīja.
– Tikai laikā, kad kuģis atrodas grīvā. Kad tas ir nokļuvis tālāk par ziemeļu bāku, tiek uzskatīts, ka tas jau atrodas Lamanšā un vairs nav manā jurisdikcijā.
– Taču, kamēr kuģis atrodas grīvā, jums ir tiesības kapteinim pavēlēt?
– Jā, ser, tomēr jums jāatceras, ka tas ir ārzemju kuģis un mums nav nepieciešams diplomātisks incidents. Es būtu gatavs pavēlēt kapteinim tikai tādā gadījumā, ja zinātu, ka noticis kriminālnoziegums.
– Kāpēc viņi tik ilgi neatbild? – vaicāja Džailss, jo minūtes ritēja, bet nekas nemainījās. Piepeši sarunu iekārtā iečērkstējās kāda balss.
– Piedod, Bob. Kuģa īpašnieks nevēlas klausīt tavam lūgumam, mēs jau tuvojamies ostas robežai un tūdaļ būsim Lamanšā.
Džailss izrāva mikrofonu ostas priekšniekam no rokas. – Mani sauc sers Džailss Beringtons. Lūdzu, savienojiet mani ar kuģa īpašnieku! Es vēlos personīgi ar viņu runāt.
– Man patiešām žēl, ser Džails, – teica kapteinis, – bet Martinesa kungs jau ir aizgājis no kapteiņa tiltiņa un devies uz savu kajīti. Viņš man cieši piekodināja, ka nevēlas tikt traucēts.
Harijs Kliftons
1957
Trīsdesmit trešā nodaļa
Harijam bija licies, ka nekas nespēs pārsniegt to lepnumu, kādu viņš izjuta, kad uzzināja par Sebastjana stipendiju mācībām Kembridžā. Viņš kļūdījās. Tieši tikpat lielu lepnumu viņš izjuta arī brīdī, kad sieva uzkāpa uz skatuves, lai saņemtu diplomu par iegūto grādu biznesa zinībās. Summa cum laude. Ar izcilību. Viņai to pasniedza Stenforda Universitātes rektors Voliss Stērlings.
Labāk nekā jebkurš cits Harijs zināja, cik daudz Emma bija ziedojusi, lai atbilstu gandrīz neiespējami augstajiem standartiem, kādus sev un saviem studentiem bija noteicis profesors Feldmens. Turklāt no Emmas viņš bija gaidījis pat vairāk nekā no pārējiem studentiem un pats to apliecināja šo gadu laikā.
Skatiens no sievas pārslīdēja pie cienījamā biznesa zinību profesora, kurš uz skatuves sēdēja tikai pāris vietu attālumā no rektora. Sairuss Feldmens neslēpa savas izjūtas, kad runa bija par viņa iemīļotākajiem studentiem. Viņš pirmais piecēlās kājās un aplaudēja Emmai, kā arī bija pēdējais, kurš pēc tam apsēdās. Harijs bieži brīnījās, kā gan Emma gluži veikli spēj panākt, ka ietekmīgi vīrieši rīkojas pēc viņas prāta. Sākot ar Pulicera prēmijas laureātu un beidzot ar valdes priekšsēdētāju – viņi paklausīja Emmai.
Elizabete būtu patiešām ļoti lepna par savas meitas sasniegumiem. Taču arī Harija māte varēja lepoties tikpat lielā mērā, jo bija nogājusi visu grūto ceļu līdz brīdim, kad aiz sava uzvārda drīkstēja pierakstīt arī iegūto akadēmisko grādu.
Harijs un Emma iepriekšējā vakarā bija ieturējuši maltīti kopā ar profesoru Feldmenu un viņa daudzcietušo sievu Elenu. Feldmens nebija spējis ne acu novērst no Emmas un pat bija ierosinājis, ka viņai jāatgriežas Stenfordā, lai viņa personiskā vadībā uzrakstītu doktora disertāciju.
– Un kā tad mans nabaga vīrs? – Emma bija vaicājusi, ielikdama roku Harijam elkonī.
– Viņam gluži vienkārši jāiemācās pāris gadus dzīvot bez tevis, – atbildēja Feldmens, pat nepūlēdamies slēpt savus nodomus. Daudzi karstasinīgi angļu vīrieši pēc šāda priekšlikuma izteikšanas sievai būtu pacienājuši Feldmenu ar dūri, un kundze, kas nebūtu tik iecietīga kā Feldmena sieva, sāktu risināt ar laulības šķiršanu saistītus jautājumus. Tieši tā bija rīkojušās viņas trīs priekšgājējas. Harijs tikai smaidīja, bet Feldmena kundze izlikās, ka neko nav manījusi.
Harijs piekrita Emmas vēlmei atgriezties Anglijā uzreiz pēc svinīgās ceremonijas, jo viņa gribēja ierasties Menorhausā, iekams no Bīčkroftas atbraucis Sebastjans. Dēls vairs nebija skolēns. Tikai trīs mēneši viņu šķīra no studenta dzīves.
Kad diplomu izsniegšanas ceremonija bija galā, Emma pastaigājās pa mauriņu, izbaudīja svētku atmosfēru un aprunājās ar saviem nu jau bijušajiem studiju biedriem, kuri neskaitāmas stundas mācījušies tālmācībā un tagad pirmo reizi sastapās. Viņi iepazīstināja cits citu ar saviem dzīvesbiedriem, tika rādītas ģimenes fotogrāfijas, pierakstītas adreses. Ap pulksten sešiem pēcpusdienā, kad viesmīļi jau sāka vākt kopā krēslus un izdzertās šampanieša pudeles, kā arī kārtot iztukšotos šķīvjus kaudzēs, Harijs ierosināja, ka būtu laiks doties prom.
Emma pļāpāja visu ceļu uz viesnīcu Fairmont un arī pēc tam, kad kravāja somā viņu mantas, tāpat brauciena laikā ar taksometru uz lidostu un gaidot reisu pirmās klases pasažieru telpā. Tad viņi iekāpa lidmašīnā, apsēdās savās vietās un aizsprādzēja drošības jostas. Drīz vien Emma cieši iemiga.
– Tu izklausies pēc vīra vidējos gados. Pozitīvā nozīmē, – sacīja Emma, kad viņi jau bija uzsākuši garo atpakaļceļu no Londonas lidostas uz Menorhausu.
– Es jau arī esmu vīrs vidējos gados, – atteica Harijs. – Man it trīsdesmit septiņi. Un pats ļaunākais, ka jaunas sievietes mani jau uzrunā ar vārdu “kungs”.
– Nu, es gan nejūtos kā sieviete vidējos gados, – attrauca Emma, skatīdamās kartē. – Pie luksofora pagriezies pa labi un nokļūsi uz Lielā Bātas ceļa.
– Tas tāpēc, ka tev dzīve ir tikko sākusies.
– Kā tu to domāji?
– Precīzi tā, kā pateicu. Tu tikko esi saņēmusi savu biznesa grādu un ievēlēta Beringtonu kompānijas valdē. Abi šie notikumi ir vistiešākajā veidā atvēruši tev ceļu uz pilnīgi jaunu dzīvi. Skatīsimies patiesībai acīs! Pirms divdesmit gadiem ne viena, ne otra lieta nebūtu pieejama.
– Tas ir kļuvis iespējams tikai tālab, ka Sairuss Feldmens un Ross Bjūkenans ir cilvēki, kuriem šajā jautājumā ir progresīvi uzskati un kuri gan sievietes, gan vīriešus vērtē vienādi. Tāpat tev nevajadzētu aizmirst, ka man un Džailsam kopā pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju, bet mans brālis nekad nav izrādījis kaut mazāko interesi par darbošanos valdē.
– Tā jau tas varētu būt, bet tava sekmīgā darbība varētu palīdzēt arī citu valžu priekšsēdētājus pārliecināt par līdzīgu soli.
– Nemēģini apmānīt pats sevi. Vēl aizritēs desmitiem gadu, līdz kompetentas sievietes varēs ieņemt nekompetentu vīriešu vietas.
– Tad vismaz lūgsim Visaugstajam, lai kaut Džesikai viss izrādītos citādi. Es patiešām ceru, ka pēc skolas beigšanas viņas galvenais dzīves mērķis nebūs iemācīties gatavot ēdienu un atrast piemērotu vīru.
– Vai tu domā, ka tie bija mani galvenie mērķi dzīvē?
– Ja tā, tad tu esi izgāzusies abos, – noteica Harijs. – Un neaizmirsti, ka tu mani izraudzījies jau vienpadsmit gadu vecumā.
– Desmit, – precizēja Emma, – bet tev vajadzēja septiņus, lai to saprastu.
– Lai kā arī būtu, – turpināja Harijs, – mums neklātos pieņemt kā pašu par sevi saprotamu faktu, ka arī Džesika vēlēsies iet mūsu pēdās, kaut gan mēs abi reiz ieguvām iespēju izglītoties Oksfordā un Greisa ir mācībspēks Kembridžā.
– Kāpēc lai viņa to darītu, ja viņai piemīt tik liels talants? Es zinu, ka viņa apbrīno Sebastjana sasniegto, taču viņas pašas elki ir Barbara Hepvērta un Mērija Kasata. Tieši tālab es apsveru alternatīvus ceļus, kas viņai ir atvērti. – Emma atkal ieskatījās kartē. – Apmēram pēc pusjūdzes pagriezies pa labi. Vajadzētu būt norādei uz Redingu.
– Ko jūs abas esat izperinājušas man aiz muguras? – Harijs vaicāja.
– Ja Džesika ir gana spējīga, un viņas mākslas skolotājs to apgalvo, mācību iestāde vēlētos, lai viņa piesakās Karaliskajā Mākslas koledžā vai arī Sleida Mākslas skolā Londonā.
– Vai Fīldingas jaunkundze arī mācījās Sleida Mākslas skolā?
– Jā, un viņa nemitīgi man atgādina, ka Džesika savos piecpadsmit gados ir daudzkārt labāka māksliniece, nekā bijusi viņa pati laikā, kad absolvējusi šo mācību iestādi.
– Tam vajadzētu būt mazliet aizskaroši.
– Tipiska vīrieša reakcija. Fīldingas jaunkundze patiesībā grib vienīgi to, lai Džesikai būtu iespēja realizēt savu potenciālu. Viņa vēlas, lai Džesika ir pirmā Redmeidas skolniece, kura ieguvusi stipendiju Karaliskajā Mākslas koledžā.
– Divi pionieri, dubults panākums, – noteica Harijs. – Tā kā Sebastjans ir pirmais zēns no Bīčkroftas abatijas, kurš ieguvis stipendiju mācībām Kembridžā.
– Pirmais kopš tūkstoš deviņi simti divdesmit otrā gada, – Emma precizēja. – Nākamajā aplī griezies pa kreisi.
– Beringtonu kompānijas valdē tevi patiešām iemīlēs, – noteica Harijs. – Starp citu, gadījumā, ja esi piemirsusi… Nākamajā nedēļā pārdošanā parādīsies mana jaunākā grāmata.
– Vai tevi sūtīs uz kādu interesantu vietu, lai grāmatu reklamētu?
– Piektdien es teikšu runu Yorkshire Post literārajās pusdienās. Man teica, ka esot pārdots tik daudz biļešu, ka no vietējās viesnīcas pasākumu nācies pārcelt uz Jorkas hipodromu.
Emma pieliecās un noskūpstīja vīru uz vaiga. – Apsveicu, dārgais!
– Ar mani tam nav nekāda sakara. Baidos, ka es nebūšu vienīgais runātājs.
– Pasaki man sava konkurenta vārdu, lai varu viņu nogalināt!
– Viņas vārds ir Agata Kristi.
– Tad jau Viljams Voriks beidzot ir metis izaicinājumu Erkilam Puaro?
– Pagaidām droši vien ne. Diemžēl. Taču jāņem vērā, ka Kristi jaunkundze ir uzrakstījusi jau četrdesmit deviņus romānus, kamēr es vēl tikai pabeidzu savu piekto.
– Pieļauju, ka jūs kļūsiet līdzvērtīgi, tiklīdz tu būsi uzrakstījis četrdesmit devīto.
– Tā patiešām būtu veiksme. Un ko darīsi tu, kamēr es klejošu apkārt, reklamēdams savu grāmatu un pūlēdamies iekļūt bestselleru sarakstos?
– Es teicu Rosam, ka pirmdien būšu birojā un tikšos ar viņu. Mēģināšu pārliecināt, lai viņš nevirza uz priekšu “Bakingemas” projektu.
– Kāpēc?
– Tagad nav īstais laiks ieguldīt tik milzīgus līdzekļus pasažieru kuģa būvniecībā. Šobrīd visi cenšas pārmesties uz lidmašīnām.
– Saprotu tavu viedokli, tomēr es uz Ņujorku daudz labprātāk brauktu ar kuģi, nevis izmantotu lidmašīnu.
– Tas ir tikai tālab, ka tu jau esi pusmūžā, – noteica Emma un papliķēja viņam pa kāju. – Vēl esmu apsolījusi Džailsam, ka iebraukšu Beringtonholā un paraudzīšos, vai Mārsdens visu sagatavojis nedēļas nogalei, kad tur ieradīsies Džailss kopā ar Gvinetu.
– Mārsdens būs pat vairāk nekā gatavs viņus uzņemt.
– Viņam nākamgad jau būs sešdesmit, un es zinu, ka viņš domā par iešanu pensijā.
– Nebūs viegli atrast viņam aizstājēju, – sacīja Harijs, kad viņi pabrauca garām pirmajai ceļazīmei ar uzrakstu “Bristole”.
– Gvineta nevēlas meklēt viņam aizstājēju. Viņa teic, ka Džailsam ir laiks dzīvot atbilstoši divdesmitā gadsimta otrajai pusei.
– Ko tas īsti nozīmē?
– Viņa domā, ka pēc nākamajām vēlēšanām pie varas varētu nākt leiboristu valdība un tādā gadījumā Džailss gandrīz noteikti kļūtu par ministru. Un viņa grasās sagatavot manu brāli šim uzdevumam, bet tas nozīmē, ka viņu nedrīkst lutināt kalpotāju uzmanība. Gvineta grib, lai nākotnē vienīgie, kas viņam kalpotu, būtu ierēdņi.
– Džailsam paveicās, ka viņš iepazinās ar Gvinetu.
– Vai beidzot nebūtu pienācis laiks viņam bildināt to nabaga meiteni?
– Jā, ir gan, taču viņš joprojām nav atguvies no sāpīgās pieredzes ar Virdžīniju, un man liekas, ka viņš vēl nav īsti gatavs jaunām saistībām.
– Būtu labāk, ja viņš tomēr saņemtos, jo tik labas sievietes kā Gvineta nemaz negadās bieži sastapt, – noteica Emma un atkal ieskatījās kartē.
Harijs palielināja braukšanas ātrumu un apsteidza kravas automobili. – Es vēl nespēju pierast pie domas, ka Sebastjans vairs nav mazs skolas puika.
– Vai esi kaut ko ieplānojis viņa pirmajai nedēļas nogalei mājās?
– Biju nodomājis rīt aizvest viņu uz Grāfistes kriketa laukumu noskatīties, kā Glosteršīra spēlē ar Blekhītu.
Emma iesmējās. – Skatīšanās, kā spēlē komanda, kura vairāk zaudē nekā uzvar, ir noderīga rakstura audzināšanai.
– Un kādu vakaru nākamajā nedēļā mēs visi varbūt varētu aiziet uz Old Vic teātri, – viņš piebilda, neņemdams vērā sievas piezīmi.
– Ko tur rāda?
– Hamletu.
– Un kas spēlē princi?
– Kāds jauns aktieris, vārdā Pīters O’Tūls. Sebastjans par viņu teica “īsta štelle”, lai ko tas arī nozīmētu.
– Patiešām brīnišķīgi, ka vasarā Sebastjans būs kopā ar mums. Varbūt pirms došanās uz Kembridžu vajadzētu viņam par godu sarīkot ballīti? Dot viņam iespēju iepazīties ar meitenēm.
– Meitenēm viņš varēs atvēlēt laiku vairāk nekā pietiekami. Manuprāt, tas, ka valdība pārtraukusi jauniešu iesaukšanu armijā, ir kliedzoša aplamība. Sebastjans varēja kļūt par labu virsnieku, tas iemācītu viņam uzņemties atbildību par citiem cilvēkiem.
– Tu neesi pusmūža vīrs, – teica Emma, kad viņi iegriezās pievedceļā. – Tu pavisam noteikti esi aizvēsturisks.
Harijs smiedamies apturēja automašīnu pie Menorhausas un nopriecājās redzot, ka Džesika sēž uz augšējā pakāpiena un viņus gaida.
– Kur Sebastjans? – Tāds bija Emmas pirmais jautājums, kad viņa izkāpa no automašīnas un cieši apskāva Džesiku.
– Vakar viņš neatgriezās no skolas. Varbūt tūdaļ devās uz Beringtonholu un nakšņoja pie tēvoča Džailsa.
– Man likās, ka Džailss ir Londonā, – teica Harijs. – Es viņam piezvanīšu un pajautāšu, vai viņi pievienosies mums vakariņās.
Harijs devās augšup pa kāpnēm un iegāja mājā. Viņš paņēma klausuli un sastādīja vietējo numuru.
– Mēs esam atgriezušies, – viņš sacīja, izdzirdējis Džailsa balsi.
– Esi sveicināts, mājās, Harij! Vai labi pavadījāt laiku Štatos?
– Labāk nemaz nevarēja būt. Emma bija īsta zvaigzne.
Man liekas, Feldmens vēlētos viņu sev par piekto sievu.
– Tas varētu dot zināmas priekšrocības, – noteica Džailss. – Saistības ar tādu cilvēku kā viņš nekad nav ilgas, un Kalifornijā ir visai maigi laulības šķiršanas likumi.
Harijs iesmējās. – Jā, starp citu, vai Sebastjans ir kopā ar tevi?
– Nē, nav gan. Mēs kādu laiku neesam tikušies. Taču esmu pārliecināts, ka nekur tālu viņš nav noslēpies. Kāpēc tu nesazinies ar skolu un nepavaicā, vai viņš joprojām ir tur? Piezvani man pēc tam, kad būsi uzzinājis, kur viņš atrodas. Man ir daži jaunumi.
– Labi, – Harijs atteica, nolika klausuli un sāka meklēt skolas direktora telefona numuru.
– Neuztraucies, dārgā! Viņš taču vairs nav nekāds skolas puika. To tu man pati nemitīgi atgādini, – viņš aizrādīja, pamanījis satraukumu Emmas sejā. – Es esmu pārliecināts, ka visam ir gluži vienkāršs izskaidrojums. – Harijs piezvanīja uz Bīčkroftu viens, viens, septiņi un, gaidot, līdz kāds pacels klausuli, apskāva sievu.
– Runā doktors Benkss-Viljamss.
– Direktor, te zvana Harijs Kliftons. Man žēl, ka jātraucē jūs pēc mācību laika beigām, bet es vēlējos pavaicāt, vai jūs zināt, kur varētu būt Sebastjans.
– Man nav ne jausmas, Kliftona kungs. Neesmu viņu sastapis kopš nedēļas sākuma, kad paziņoju viņam par atstādināšanu.
– Atstādināšanu?
– Diemžēl, jā, Kliftona kungs. Man nebija citas izvēles.
– Bet… ko viņš bija nogrēkojies, lai būtu pelnījis šādu sodu?
– Vairāki nopietni pārkāpumi, tostarp arī smēķēšana.
– Un kādi vēl nopietni pārkāpumi?
– Viņš tika pieķerts savā istabā lietojam alkoholu kopā ar ēdiena izsniedzēju.
– Tas patiešām bija atstādināšanas vērts pārkāpums?
– Es būtu pievēris acis uz šo starpgadījumu, jo bija taču pēdējā semestra nedēļa, tomēr vainu pastiprināja tas apstāklis, ka jaunie cilvēki bija pilnīgi bez drānām.
Harijs apspieda smieklus un nopriecājās, ka Emma nedzird otru runātāju.
– Kad viņš nākamajā dienā ieradās manā kabinetā, es viņam paziņoju, ka pēc zināmām pārdomām un apspriešanās ar viņa internāta vadītāju man nav citas izvēles un ir jāatstādina viņš no mācībām. Pēc tam es viņam iedevu vēstuli un lūdzu, lai viņš aizved to jums. Tagad ir skaidrs, ka viņš to nav izdarījis.
– Bet… kur viņš varētu būt? – vaicāja Harijs, pirmo reizi šās sarunas laikā sākdams nopietni uztraukties.
– Nespēju iedomāties. Varu jums vienīgi pateikt, ka internāta pārzinis iedeva viņam trešās klases biļeti līdz Templmīdsas stacijai. Un man likās, ka tā būs pēdējā reize, kad viņu satiksim, bet tajā pašā pēcpusdienā man vajadzēja doties uz Londonu, lai piedalītos “Veco zēnu” sanāksmē. Biju patiesi pārsteigts, kad sastapu Sebastjanu vilcienā.
– Vai jūs pavaicājāt, kālab viņš dodas uz Londonu?
– Es to noteikti būtu izdarījis, – bezkaislīgi atteica skolas direktors, – ja vien viņš nebūtu izsteidzies no vagona, tiklīdz ieraudzīja mani.
– Kāpēc viņam vajadzēja tā rīkoties?
– Laikam jau smēķēšanas dēļ, jo iepriekš es biju viņu brīdinājis, ka vēl viens skolas noteikumu pārkāpums atlikušajās semestra dienās viņam nozīmēs izslēgšanu. Un viņš ļoti labi zināja, ka tādā gadījumā es piezvanīšu uz Kembridžu atbildīgajam ierēdnim. Tiks atsaukta piešķirtā stipendija, un studiju vieta vairs nebūs pieejama.
– Vai jūs tā izdarījāt?
– Nē. Par to jums jāpateicas manai sievai. Ja es būtu rīkojies pēc saviem uzskatiem, Sebastjans būtu izslēgts no skolas un zaudētu mācību vietu Kembridžā.
– Par smēķēšanu, turklāt pat ne skolas telpās?
– Tas jau nebija vienīgais pārkāpums. Viņš bija apsēdies pirmās klases vagonā, lai gan viņam nebija naudas tādas biļetes iegādei. Un pirms tam viņš bija melojis internāta vadītājam, ka taisnā ceļā dosies uz Bristoli. Tas un visi pārējie pārkāpumi pārliecināja mani, ka viņš nav cienīgs mācīties senajā universitātē. Un es nemaz nešaubos, ka man nāksies nožēlot savu iecietību.
– Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzējāt? – vaicāja Harijs, pūlēdamies saglabāt mieru.
– Jā, – atbildēja skolas direktors un nolika klausuli.
Harijs atstāstīja Emmai sarunu, izlaizdams vienīgi vietu, kur nāktos pieminēt ēdienu izsniedzēju.
– Kur viņš varētu būt? – Emma satraukti vaicāja.
– Vispirms es piezvanīšu Džailsam un izstāstīšu par notikušo, pēc tam lemsim, ko iesākt tālāk. – Harijs atkal paņēma telefona klausuli, piezvanīja draugam un gandrīz vārdu pa vārdam atstāstīja sarunu ar skolas direktoru.
Džailss kādu laiku klusēja. – Nav grūti iztēloties, kas notika Sebastjana prātā, kad viņš vilcienā sastapa Benksu-Viljamsu.
– Sasodīts, es gan to nevaru! – attrauca Harijs.
– Iedomājies, ka esi viņa vietā, – teica Džailss. – Viņš nosprieda, ka pēc satikšanās Londonas vilcienā ar savu skolas direktoru viņš noteikti tiks izslēgts no skolas un zaudēs mācību vietu Kembridžā. Pieļauju, ka sapratīsi… viņš baidījās atgriezties mājās, jo nāktos tev un Emmai izstāstīt visu patiesību.
– Šī problēma vairs nepastāv. Tagad mums viņš ir jāatrod un viss viņam jāizstāsta. Ja es tūdaļ pat brauktu uz Londonu, vai varētu palikt Smitskvērā?
– Protams, Harij. Taču tam nav nekādas jēgas. Tu labāk paliec Menorhausā pie Emmas. Es došos uz Londonu, un tad viss arī nokārtosies.
– Jums ar Gvinetu taču bija paredzēts pavadīt kopīgu nedēļas nogali. Tu taču nebūsi par to aizmirsis?
– Un Sebastjans ir mans māsas dēls, Harij. Tu taču nebūsi par to aizmirsis?
– Paldies, – tencināja Harijs.
– Es tev piezvanīšu uzreiz pēc tam, kad būšu ieradies Londonā.
– Tu sacīji, ka tev ir kaut kādi jaunumi.
– Tas nebija nekas svarīgs. Nu… vismaz ne tik svarīgs kā Sebastjana atrašana.
Tajā vakarā Džailss ieradās Smitskvērā, un viņa mājas pārvaldnieks sacīja, ka Sebastjans nav uz turieni nācis.
Telefonsarunā to pastāstījis Harijam, Džailss piezvanīja Skotlendjarda vadītāja palīgam. Šis cilvēks izrādīja patiešām vērā ņemamu iejūtību, tomēr atgādināja, ka Londonā katru dienu dučiem bērnu tiek izziņoti par pazudušiem, turklāt daudzi no viņiem pat krietni jaunāki nekā Sebastjans. Pilsētā ar astoņiem miljoniem iedzīvotāju pūliņi atrast vienu puisi līdzinās adatas meklēšanai siena kaudzē. Tomēr viņš apsolīja, ka izsūtīs brīdinājumus visiem policijas iecirkņiem attiecīgajā rajonā.
Harijs un Emma līdz vēlai naktij palika nomodā. Viņi zvanīja Sebastjana vecmāmiņai Meizijai, viņa krustmātei Greisai, Dīkinsam, Rosam Bjūkenanam, Grifam Haskinsam un pat Perišas jaunkundzei un vēlējās noskaidrot, vai Sebastjans ar kādu no šiem cilvēkiem ir sazinājies. Nākamajā dienā vairākas reizes Harijs runāja ar Džailsu, tomēr viņam nebija nekādu jaunumu. “Adata siena kaudzē,” viņš atkārtoja.
– Kā Emma jūtas?
– Ne pārāk labi. Ar katru stundu bažas par visļaunāko aug augumā.
– Un Džesika?
– Nav nomierināma.
– Tiklīdz parādīsies kaut kādi jaunumi, es tev nekavējoties zvanīšu.
Nākamajā pēcpusdienā Džailss piezvanīja Harijam no parlamenta ēkas, lai pavēstītu, ka steidzas uz Pedingtonu satikties ar kādu sievieti, kurai it kā esot ziņas par Sebastjanu.
Harijs un Emma neatgāja no telefona un gaidīja, ka Džailss piezvanīs stundas laikā. Taču viņš piezvanīja tikai pēc pulksten deviņiem vakarā.
– Saki, ka viņš ir sveiks un vesels, – lūdza Emma, kad bija izķērusi telefona klausuli Harijam no rokas.
– Viņš ir sveiks un vesels, – apstiprināja Džailss. – Tomēr man jāteic, ka šīs laikam ir vienīgās labās ziņas. Sebastjans ir ceļā uz Buenosairesu.
– Ko tu tagad runā? – Emma nesaprata. – Kālab gan Sebastjanam būtu jābrauc uz Buenosairesu?
– Man nav ne jausmas. Varu tev pateikt vienīgi to, ka Sebastjans atrodas uz tvaikoņa “Dienvidamerika” klāja kopā ar Pedro Martinesu, viņa skolas drauga tēvu.
– Bruno, – noteica Emma. – Vai arī viņš dodas uz Argentīnu?
– Nē, tas nav iespējams. Es to zēnu sastapu Ītonskvērā.
– Mēs nekavējoties brauksim uz Londonu, – paziņoja Emma. – Un no paša rīta varēsim doties pie Bruno.
– Domāju, ka šajos apstākļos tā nebūs pati gudrākā rīcība, – iebilda Džailss.
– Kāpēc ne? – Emma noprasīja.
– Ir vairāki iemesli. Un nebūt ne mazākais no tiem ir tas, ka man zvanīja parlamentārais sekretārs sers Elans Redmeins. Viņš vaicāja, vai mēs varētu ierasties pie viņa Dauningstrītā. Rīt pulksten desmitos no rīta. Neticu, ka tā varētu būt vienkārša sakritība.
Trīsdesmit ceturtā nodaļa
– Labdien, ser Elan, – sveicināja Džailss, kad viņi tika ieaicināti parlamentārā sekretāra kabinetā. – Atļaujiet jūs iepazīstināt! Šī ir mana māsa Emma, bet šis ir manas māsas vīrs Harijs Kliftons.
Sers Elans Redmeins sarokojās ar Emmu un Hariju, pēc tam iepazīstināja viņus ar Hjū Spensera kungu.
– Spensera kungs ir finanšu ministra vietnieks, – sers Elans paskaidroja, – un viņa klātbūtnes iemeslu jūs tūdaļ sapratīsiet.
Visi apsēdās pie apaļā galda telpas centrā.
– Šīs tikšanās iemesls ir ļoti nopietns, – sacīja sers Elans. – Pirms ķeršos pie galvenā, es vēlos jums, Kliftona kungs, sacīt, ka esmu kaislīgs Viljama Vorika cienītājs. Jūsu jaunākā grāmata pašlaik atrodas uz manas sievas naktsgaldiņa, tāpēc man pagaidām nav ļauts to lasīt. Jāgaida, kamēr viņa būs pāršķīrusi pēdējo lappusi.
– Jūs esat ļoti laipns, ser.
– Un tagad ļaujiet man paskaidrot, kālab tik steidzami vēlējos jūs satikt, – sacīja sers Elans, un viņa balss tonis mainījās. – Gribu apliecināt, Kliftona kungs un kundze, ka par jūsu dēla labklāšanos mēs esam tikpat noraizējušies kā jūs, lai gan mūsu intereses ir visai atšķirīgas no jūsējām. Valdība interesējas par tādu donu Pedro Martinesu. Viņš ir sildījis ro-
kas tik daudzās kabatās, ka mums vajadzēja izveidot īpašu nodaļu, lai parūpētos par viņu. Martinesa kungs ir Argentīnas pilsonis, kuram ir dzīvoklis Ītonskvērā, lauku īpašums Šilingfordā, trīs pasažieru kuģi, polo poniji, kuri izmitināti staļļos Gvardes polo klubā Vindzoras Lielajā parkā, un privāta loža Karaliskajā Eskotas hipodromā. Viņš sezonas laikā vienmēr ierodas Londonā, viņam ir daudz draugu un kompanjonu, kuri tic, ka viņš ir lielsaimnieks, liellopu audzētājs. Un kāpēc lai viņi tam neticētu? Viņam Argentīnas pampās pieder trīs simti tūkstoši akru zemes un apmēram pieci simti tūkstoši liellopu. Šī joma ienes viņam vērā ņemamus līdzekļus, tomēr ir tikai aizsegs daudz nekrietnākām aktivitātēm.
– Kādām tieši? – vaicāja Džailss.
– Runājot bez aplinkiem, ser Džails, viņš ir starptautiska mēroga krāpnieks. Konana-Doila radītais ļaunuma iemiesojums doktors Moriartijs, salīdzinājumā ar viņu, izskatās pēc kora zēna. Tagad es pastāstīšu jums mazliet vairāk par šo Martinesa kungu un pēc tam ar prieku atbildēšu uz jautājumiem. Mūsu ceļi pirmo reizi krustojās tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektajā gadā, kad es pēc īpaša norīkojuma strādāju Kara kabinetā. Es atklāju, ka viņam ir darījumi ar Vāciju. Viņam bija ciešas attiecības ar SS vadītāju Heinrihu Himleru, un mums ir zināms, ka vismaz trīs reizes viņš ir ticies ar Hitleru. Kara laikā viņš sapelnīja īstu bagātību, piegādājot vāciešiem visdažādākos izejmateriālus. Un turpināja dzīvot Ītonskvērā.
– Kāpēc jūs viņu nearestējāt? – vaicāja Džailss.
– Tas neatbilda mūsu mērķiem, – atteica sers Elans. – Mums ļoti vajadzēja noskaidrot viņa kontaktpersonas Lielbritānijā, kā arī to, kas viņiem padomā. Kad beidzās karš, Martiness atgriezās Argentīnā un turpināja savu liellopu biznesu. Pēc tam, kad sabiedroto karaspēks iesoļoja Berlīnē, viņš uz Vāciju vairs ne reizi nedevās, bet mūsu valsti apmeklēja visai regulāri un pat sūtīja trīs savus dēlus šejienes skolās, un pašlaik Anglijā mācās viņa meita.
– Piedodiet, ka jūs pārtraucu, – ierunājās Emma, – taču kāda saistība Sebastjanam ar šo cilvēku?
– Tādas nebija, Kliftones kundze, līdz pagājušajai nedēļai, kad Sebastjans negaidīti ieradās Ītonskvēra četrdesmit ceturtajā namā un draugs Bruno uzaicināja viņu tur palikt.
– Es dažas reizes esmu saticies ar Bruno, – sacīja Harijs.
– Un man likās, ka viņš ir brīnišķīgs jauns cilvēks.
– Es nešaubos, ka tieši tā arī ir, – teica sers Elans. – Un tas Martinesa tēlam tikai piešķir papildu pievilcību. Kārtīgs ģimenes cilvēks, kurš mīl Angliju. Lai kā arī būtu, jūsu dēls, otrreiz sastopoties ar donu Pedro Martinesu, ir nevilšus iesaistījies operācijā, kuru mūsu likumsargājošās iestādes ir gatavojušas vairākus gadus.
– Otrreiz? – pārvaicāja Džailss.
– Tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtā gada astoņpadsmitajā jūnijā, – stāstīja sers Elans, ieskatījies piezīmēs, – Martiness uzaicināja Sebastjanu uz Bīčkroftārmsu svinēt Bruno piecpadsmito dzimšanas dienu.
– Jūs tik cieši uzmanāt šo Martinesu? – sacīja Džailss.
– Tā patiešām ir, – apstiprināja sers Elans. Viņš izņēma no dokumentu kaudzes brūnu aploksni, izcēla no tās divas piecu mārciņu banknotes un nolika uz galda. – Un šīs Martinesa kungs jūsu dēlam iedeva piektdienas vakarā.
– Tas taču ir daudz vairāk, nekā Sebastjanam piederējis visas viņa dzīves laikā! – iesaucās Emma. – Mēs viņam katru nedēļu kabatas naudai dodam tikai puskronu.
– Pieņemu, ka Martiness šādu summu uzskatīja par pietiekamu, lai sagrozītu jaunajam cilvēkam galvu. Un pēc tam viņš uzaicināja zēnu pievienoties braucienā uz Buenosairesu. Laika posmā, kad jauneklis bija visvieglāk ievainojams.
– Kā jūs ieguvāt šīs divas nejauši gadījušās banknotes, kuras Martiness iedeva manam dēlam? – vaicāja Harijs.
– Tās nav nejauši gadījušās, – pirmo reizi sarunā iesaistījās Spensera kungs. – Aizgājušo astoņu gadu laikā mēs esam ieguvuši jau vairāk nekā desmit tūkstošus tādu banknošu, pateicoties “drošiem avotiem”, kā tos laikam dēvē policijā.
– Kas ir šie “drošie avoti”? – uzstāja Džailss.
– Vai kādreiz esat dzirdējis par SS majoru Bernhardu Krīgeru? – vaicāja Spensers.
Klusums, kas iestājās pēc šiem vārdiem, liecināja, ka nevienam par šo cilvēku nekas nav zināms.
– Majors Krīgers ir attapīgs un gudrs cilvēks. Pirms iestāšanās SS dienestā viņš bija Berlīnes policijas inspektors, bet galu galā kļuva pat par pretviltošanas nodaļas vadītāju. Kad Lielbritānija pieteica karu Vācijai, viņš pārliecināja Himleru, ka nacisti varētu destabilizēt britu ekonomiku, iepludinot mūsu valstī ideāli viltotas piecu mārciņu naudaszīmes. Tikai ar noteikumu, ka viņam ļaus izvēlēties izcilākos meistarus ar naudas viltošanu saistītajā arodā. Šos cilvēkus viņš ņēma no Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnes, kurā pildīja komandanta pienākumus. Viņa lielākais ieguvums bija viltošanas meistars Solomons Smoļjanovs. Dienējot Berlīnes policijā, šo cilvēku viņš bija arestējis un nosūtījis uz cietumu pat trīs reizes. Kad komandai bija pievienots Smoļjanovs, Krīgera cilvēki spēja noviltot divdesmit septiņus miljonus piecu mārciņu banknošu simt trīsdesmit piecu miljonu mārciņu vērtībā.
Harijs aiz cieņas noelsās.
– Ap tūkstoš deviņi simti četrdesmit piekto gadu, kad sabiedroto karaspēks jau tuvojās Berlīnei, Hitlers pavēlēja iznīcināt tehniku, ar kuras palīdzību tika viltota nauda. Un mums nav nekāda pamata neticēt, ka tas arī tika izdarīts. Dažas nedēļas pirms Vācijas kapitulācijas Krīgers tika arestēts, kad mēģināja šķērsot Vācijas un Šveices robežu. Viņam līdzi bija čemodāns ar viltoto naudu. Divus gadus viņš pavadīja ieslodzījumā Berlīnē, britu okupācijas zonā. Mēs laikam būtu zaudējuši interesi par viņu, ja vien Anglijas banka nesāktu celt trauksmi. Viņi mūs informēja, ka Krīgera čemodānā atrastā nauda patiesībā bija īsta. Toreizējais bankas vadītājs apgalvoja, ka britu piecu mārciņu zīmes viltot nav iespējams nevienam, un par pretējo viņš nebija pārliecināms nekādiem līdzekļiem. Mēs vaicājām Krīgeram, cik šādu piecu mārciņu banknošu ir apgrozībā, taču viņš vispirms prasmīgi sāka risināt sarunas par savu iespējamo atbrīvošanu, kas būtu apmaiņā pret šādu informāciju. Donu Pedro Martinesu viņš izmantoja par savu trumpja kārti. – Spensera kungs iedzēra malku ūdens. – Vienošanās noteica, ka Krīgers tiek atbrīvots, ieslodzījumā izcietis tikai trīs gadus no piespriestajiem septiņiem. Arestants mums pastāstīja, ka Martiness vienojies ar Himleru, ka izvedīs no Vācijas divdesmit miljonus viltotu piecu mārciņu banknošu, nogādās šo naudu Argentīnā un gaidīs turpmākos rīkojumus. Šāds uzdevums nebija grūts cilvēkam, kurš kontrabandas ceļā varēja Vācijā ievest gan tanku, gan krievu zemūdeni. Apmaiņā pret solījumu par vēl vienu gadu saīsināt ieslodzījumu Krīgers pastāstīja, ka Himlers kopā ar citām augstām nacistu amatpersonām, iespējams, pat ar pašu Hitleru, cerēja izbēgt savam liktenim un nokļūt Buenosairesā. Tur viņi varētu dzīvot bez bēdu, izmantojot Anglijas bankas līdzekļus. Kad kļuva skaidrs, ka ne Himlers, ne viņa līdzgaitnieki Argentīnā tomēr neieradīsies, Martinesa īpašumā palika divdesmit miljoni viltotu mārciņu. No tām viņam vajadzēja atbrīvoties. Un tas nemaz nebija tik viegls uzdevums. Sākumā es pieņēmu, ka Krīgers šo stāstu ir sacerējis, lai glābtu savu ādu, taču gadu gaitā aizvien vairāk un vairāk viltoto banknošu parādījās tirgū ikreiz, kad Martiness bija Londonā vai viņa dēls Luiss spēlēja kazino Montekarlo, un mēs atskārtām, cik problēma ir nopietna. To pierādīja arī gadījums, kad Sebastjans iztērēja šo piecu mārciņu banknoti veikalā, taču pārdevējs pat nenojauta, ka tā nav īsta.
– Pirms diviem gadiem, – iestarpināja sers Elans, – es ar Čērčila kungu pārrunāju šo problēmu, pieminot Anglijas bankas nostāju. Viņš nāca klajā ar ģeniālu ieteikumu, ka visīsākajā laikā jāievieš jaunas piecu mārciņu banknotes. Protams, šāda mēroga pasākums nenotiek vienā naktī. Kad Anglijas banka beidzot paziņoja par jaunu piecu mārciņu banknošu ieviešanu, Martinesam bija skaidrs, ka palicis pavisam nedaudz laika, lai atbrīvotos no viltotajām naudaszīmēm.
– Un tad šie āksti no Anglijas bankas paziņoja, – emocionāli turpināja Spensera kungs, – ka visas vecās piecu mārciņu banknotes, kuras bankā tiks iesniegtas līdz tūkstoš deviņi simti piecdesmit septītā gada trīsdesmit pirmajam decembrim, tiks nomainītas ar jaunām. Tagad Martinesam atlika vien kontrabandas ceļā ievest savas viltotās banknotes mūsu valstī, kur Anglijas banka priecīgu prātu tās apmainītu pret legālām. Pēc mūsu aprēķiniem spriežot, pēdējo desmit gadu laikā Martinesam izdevies atbrīvoties no pieciem līdz desmit miljoniem šās naudas. Tomēr viņam joprojām ir apmēram astoņi, bet varbūt pat deviņi miljoni Argentīnā. Kad bijām sapratuši, ka ar bankas nostāju nekas nav darāms, mēs pagājušā gada budžetā iestrādājām papildinājumu ar īpašu mērķi, proti, apgrūtināt Martinesa uzdevumu. Kopš pagājušā gada aprīļa neviens nedrīkst legāli ievest Lielbritānijā vairāk par tūkstoti skaidras naudas. Un nesen viņš atklāja, ka ne pats, ne arī viņa sabiedrotie nevarēs šķērsot robežu, ja muitas ierēdņi nebūs pārbaudījuši bagāžu.
– Diemžēl mums joprojām nav skaidrs, kas Sebastjanam darāms Buenosairesā, – teica Harijs.
– Mums ir iemesls uzskatīt, Kliftona kungs, ka jūsu dēls ir ievilkts Martinesa tīklā, – paskaidroja Spensers. – Mēs domājam, ka dons Pedro viņu izmantos, lai Anglijā nelegāli ievestu pēdējos astoņus vai deviņus miljonus viltoto banknošu. Tomēr mēs nezinām, kā tas notiks un kur tas būs.
– Tad jau Sebastjanam draud patiešām lielas briesmas, – Emma sacīja parlamentārajam sekretāram.
– Gan jā, gan nē, – atbildēja sers Elans. – Kamēr vien viņš nezina, kāpēc Martiness viņu sūta uz Buenosairesu, no viņa galvas nenokritīs ne matiņš. Ja Sebastjans atskārtīs patiesību jau Argentīnā… un, pēc visa spriežot, viņš ir gudrs, attapīgs zēns… mēs nekavējoties nogādāsim viņu drošībā uz mūsu valsts vēstniecību.
– Kāpēc jūs to nevarētu izdarīt jau brīdī, kad viņš izkāps krastā? – vaicāja Emma. – Mūsu dēls ir daudz vairāk vērts par kaut kādiem desmit miljoniem jebkādās banknotēs, – viņa piebilda un paraudzījās uz Hariju, meklēdama atbalstu.
– Tas liktu Martinesam saprast, ka mums ir zināms par viņa plāniem, – atbildēja Spensers.
– Bet pastāv taču risks, ka noteiktos apstākļos Sebastjans var kļūt par upurjēru. Ja, piemēram, jūs vairs nespētu kontrolēt situāciju.
– Nekas tāds neatgadīsies, kamēr vien notikumu gaita ir paredzama. Mēs esam pārliecināti, ka bez jūsu dēla palīdzības Martiness nespēs pārvest šo naudu. Sebastjans ir mūsu iespēja noskaidrot, kā tieši dons Pedro grasās to paveikt.
– Viņam ir septiņpadsmit gadi, – Emma bezpalīdzīgi noteica.
– Nav daudz jaunāks par jūsu vīru, kad viņš tika apcietināts par slepkavību, vai par seru Džailsu, kad viņš guva vērā ņemamus panākumus sportā.
– Tie taču bija pilnīgi citādi apstākļi! – nepiekāpās Emma.
– Bet pretinieki ir tie paši, – atteica sers Elans.
– Mēs zinām, ka Sebastjans vēlētos palīdzēt, cik vien tas ir viņa spēkos, – sacīja Harijs un satvēra sievas roku, – bet ne jau tas ir galvenais. Risks ir krietni par lielu.
– Jums, protams, taisnība, – sacīja parlamentārais sekretārs. – Ja sacīsiet, ka vēlaties, lai jūsu dēls tiek aizturēts, tiklīdz izkāps krastā, es nekavējoties došu tādu pavēli. Bet, – viņš turpināja, nedodams iespēju Emmai paust piekrišanu, – mums ir plāns. Ja tomēr nebūsiet ar mieru sadarboties, tas būs lemts neveiksmei. – Viņš gaidīja atskanam iebildumus, taču viesi klusēja. – “Dienvidamerika” Buenosairesā neieradīsies vēl piecas dienas. Lai plāns izdotos, mums vēl pirms kuģa piestāšanas krastā jānogādā ziņa mūsu valsts vēstniekam.
– Kālab jūs nevarētu viņam piezvanīt? – vaicāja Džailss.
– Kaut viss būtu tik vienkārši! Starptautiskajā sakaru centrālē Buenosairesā strādā divpadsmit sievietes. Un Martiness viņām visām maksā. Tas pats attiecas arī uz telegrāfu. Sakarnieku pienākumos ietilpst informācijas plūsmā atlasīt katru sīkumu, kas varētu būt noderīgs Martinesam. Informāciju par politiķiem, baņķieriem, biznesmeņiem, pat par policijas iecerētajām operācijām. Tādējādi viņam rodas iespēja izmantot šo informāciju savā labā un iegūt vēl vairāk naudas. Tikai viņa vārda pieminēšana telefona sarunā līdzināsies trauksmes zvanam, un viņa dēls Djego saņems šo ziņu jau pēc dažām minūtēm. Patiesības labad jāteic, ka ir bijuši gadījumi, kad mēs šo situāciju esam izmantojuši savās interesēs un Martinesam iebarojuši viltus informāciju. Tomēr šajā reizē tas ir pārāk riskanti.
– Ser Elan, – ieminējās Spensera kungs, – varbūt pasakiet Kliftona kungam un kundzei, ko esam iecerējuši, un ļausim viņiem pieņemt lēmumu.
Trīsdesmit piektā nodaļa
Viņš iegāja Londonas lidostā un taisnā ceļā devās plāksnītes “Tikai komandai” virzienā.
– Labrīt, kapteini Mej, – sacīja dežurējošais virsnieks, kad bija pārbaudījis viņa pasi. – Kurp lidosiet šodien, kungs?
– Uz Buenosairesu.
– Lai jums veiksmīgs lidojums!
Pēc somu pārbaudes viņš no muitas posteņa devās uz vienpadsmito izeju. “Neapstājieties, neskatieties apkārt, nepievērsiet sev apkārtējo ļaužu uzmanību,” bija instruējis viņu cilvēks, kurš daudz vairāk bija pieradis strādāt ar slepenajiem aģentiem, nevis rakstniekiem.
Pēdējās četrdesmit astoņas stundas bija aizritējušas vienā vienīgā rosībā, un Emma, lai arī ļoti negribīgi, beidzot bija piekritusi ļaut Harijam piedalīties operācijā “Pēdējais termiņš”. Un kopš tā laika viņa kājas vairs nebija pieskārušās zemei.
Vienu no šīm stundām aizpildīja Lielbritānijas Gaisa flotes kapteiņa formastērpa pielāgošana, otru – fotografēšanās viltotajai pasei, trīs stundas – jaunā dzīves stāsta sacerēšana, ieskaitot arī detaļas par šķirto sievu un diviem bērniem; jaunāko laiku lidmašīnas kapteiņa pienākumu apguvei tika atvēlētas trīs stundas, informācijas iegaumēšanai par Buenosairesu – viena stunda. Kopīgo vakariņu laikā ar seru Elanu viņa klubā Harijs joprojām uzdeva neskaitāmus jautājumus.
Harijs jau dzīrās doties projām no Atēnas kluba, lai pavadītu bezmiega nakti Džailsa mājā Smitskvērā, un sers Elans pasniedza viņam biezu mapi, portfeli un atslēgu.
– Pa ceļam uz Buenosairesu izlasiet visu, kas atrodams šajā mapē, bet pēc tam atdodiet vēstniekam, kurš to iznīcinās. Jums rezervēts numurs Milonga viesnīcā. Mūsu vēstnieks Filips Metjūss jūs gaidīs vēstniecībā sestdien desmitos no rīta. Jūs viņam atdosiet arī šo vēstuli no ārlietu ministra Selvina Loida kunga. Tajā būs izskaidrots, kālab jūs esat ieradies Argentīnā.
Nonācis pie izejas, viņš uzreiz devās pie dežurējošās virsnieces, kas sēdēja pie galdiņa.
– Labrīt, kapteini, – viņa sveicināja, lai gan Harijs vēl nebija paguvis atvērt savu pasi. – Ceru, ka jūsu lidojums būs patīkams.
Viņš devās ārā, pa trapu iekāpa lidmašīnā un iegāja tukšajā pirmās klases salonā.
– Labrīt, kapteini Mej! – sveicināja pievilcīga jauna sieviete. – Mani sauc Anabella Kerika. Es esmu lidojuma pavadone.
Gan uniforma, gan disciplīnas ievērošana lika viņam sajusties atkal kā armijā. Tiesa, šajā reizē pretinieks bija gluži cits. Vai arī – kā bija sacījis sers Elans – tomēr tas pats?
– Vai drīkstu jūs pavadīt uz jūsu vietu?
– Paldies, Kerikas jaunkundz, – viņš patencināja, kad tika vests uz salona tālāko galu. Divas tukšas sēdvietas. Viņš zināja, ka tikai viena no tām būs aizņemta. Sers Elans nebija no tiem, kuri mēdz paļauties uz nejaušībām.
– Lidojuma pirmā daļa ilgs aptuveni septiņas stundas, – sacīja pavadone. – Vai atnest jums kādu dzērienu pirms pacelšanās, kapteini?
– Pateicos! Tikai glāzi ūdens, lūdzu. – Viņš noņēma cepuri un nolika sev blakus uz sēdekļa, pēc tam novietoja portfeli zem sava sēdekļa. Viņš tika brīdināts to neatvērt, kamēr lidmašīna nebūs pacēlusies gaisā, un lasīt dokumentus vien tādā gadījumā, ja būs pilnīgi drošs, ka neviens cits nevarēs tajos ieskatīties. Martiness gan nebija pieminēts nevienā no lappusēm. Viņam bija izvēlēts apzīmējums “subjekts”. Pēc dažiem mirkļiem salonā sakāpa arī pārējie pasažieri, nākamo divdesmit minūšu laikā viņi ieņēma savas sēdvietas, salika mantas tam īpaši paredzētajos plauktos virs sēdekļiem, novilka mēteļus, daži noģērba arī žaketes. Visi iekārtojās, nobaudīja pa glāzei šampanieša, aizsprādzēja drošības jostas, izvēlējās kādu laikrakstu vai žurnālu un gaidīja, kad atskanēs vārdi: “Runā jūsu kapteinis…”
Harijs pasmaidīja, iedomājies, ka lidojuma laikā šim kapteinim piepeši varētu kļūt slikti un pavadone atsteigtos pie viņa, lai lūgtu palīdzēt. Kā gan viņa reaģētu, ja uzzinātu, ka Harijs ir dienējis uz britu tirdzniecības kuģa un vēl arī Amerikas Savienoto Valstu armijā, bet nekad gaisa spēkos?
Lidmašīna traucās pa skrejceļu. Harijs savu portfeli atvēra tikai tad, kad viņi jau bija pacēlušies gaisā un kapteinis bija devis atļauju atsprādzēt drošības jostas. Sameklējis biezo mapi, Harijs ķērās pie tās satura studēšanas, gluži tāpat kā būtu gatavojies eksāmenam.
Dokumenti izrādījās tikpat aizraujoši kā Iana Fleminga romāns. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Harijs šoreiz bija izraudzīts Džeimsa Bonda lomai. Lappusi pēc lappuses šķirot, Harija priekšā izpletās Martinesa dzīve. Pārtraucis lasīšanu pusdienu dēļ, viņš nevilšus nodomāja, ka Emmai bijusi taisnība – nevajadzēja atļaut, lai Sebastjans paliek iesaistīts jel kādos darījumos ar šo vīru. Risks bija pārmēru augsts.
Ar sievu Harijs bija vienojies, ka tūdaļ vedīs Sebastjanu mājās, ja jutīs, ka pār dēla galvu savelkas pārāk biezi briesmu mākoņi un viņa dzīvība būs apdraudēta. Harijs paraudzījās pa logu. Torīt viņam un Viljamam Vorikam vajadzēja doties uz ziemeļiem, lai uzsāktu grāmatas reklamēšanas braucienu, taču viņš lidoja uz dienvidiem. Viņš bija ļoti gaidījis tikšanos ar Agatu Kristi Yorkshire Post literārajās pusdienās, tomēr tagad viņš bija ceļā uz Dienvidameriku un cerēja, ka izdosies izvairīties no tikšanās ar donu Pedro Martinesu.
Harijs aizvēra mapi, ielika to atpakaļ portfelī, paslidināja zem sola un ieslīga snaudā, tomēr “subjekts” no viņa neatkāpās. Četrpadsmit gadu vecumā Martiness bija pametis skolu un kļuvis par mācekli miesnieka veikalā. Pēc dažiem mēnešiem viņš atlaists kāda nenoskaidrota iemesla pēc. Dodoties projām, viņš paņēma līdzi vienīgi kautķermeņa sadalīšanas prasmi. Bezdarbnieka dienās “subjekts” pamanījās veikt sīkus likuma pārkāpumus, tostarp arī zādzības un laupīšanas, kā arī aizrāvās ar spēļu automātiem. Visa tā rezultātā viņš tika apcietināts un sešus mēnešus pavadīja cietumā.
Tur viņš nonāca vienā kamerā ar kriminālo autoritāti Huanu Delgado, kurš aiz restēm bija pavadījis vairāk gadu nekā brīvībā. Pēc iznākšanas no cietuma Martiness pievienojās Huana bandai un drīz vien kļuva par vienu no viņa uzticamākajiem palīgiem. Kad Huans kārtējo reizi tika apcietināts un nogādāts aiz restēm, Martinesam bija uzticēta atbildība par viņa noziedzīgo impēriju. Tolaik viņam bija septiņpadsmit gadi, un viņš bija stingri nostājies uz noziedzības ceļa. Tomēr liktenim patika izspēlēt gluži negaidītu pavērsienu. Martiness iemīlējās Konsuelā Torresā – operatorē, kura strādāja starptautiskajā telefonu centrālē. Konsuelas tēvs, vietējais politiķis, kurš mērķēja uz Buenosairesas mēra vietu, pilnīgi skaidri lika saprast, ka nevēlas, lai noziedzīgās pasaules pārstāvis kļūtu par viņa znotu.
Konsuela tēva iebildumus neņēma vērā, apprecējās ar Pedro Martinesu un dzemdēja viņam četrus bērnus, turklāt pat Dienvidamerikā par īsti pareizu uzskatītā secībā – vispirms bija trīs zēni, pēc tam meita. Sievastēva cieņu Martinesam beidzot izdevās iegūt tad, kad viņš ar prāviem naudas līdzekļiem palīdzēja tam nodrošināt uzvaru vēlēšanās un nokļūšanu mēra krēslā.
Kad nu sievastēvs laimīgi bija sācis saimniekot municipalitātē, vairs nebija neviena svarīga līguma, kuram Martiness nebūtu pielicis roku. Un allaž ar “divdesmit piecus procentus lielu pakalpojuma maksu”. Tomēr nepagāja ilgs laiks, un Martinesam apnika gan Konsuela, gan vietējie politiķi. Viņš sāka lūkoties uz Eiropas pusi, kur notiekošais karš pavēra nebeidzamas izredzes tiem, kas it kā bija pasludinājuši neitralitāti.
Lai gan Martiness bija nosliecies atbalstīt britus, iespēju viņa nelielo kapitālu pārvērst milzīgā piedāvāja tieši Vācija. Nacistu režīmam bija nepieciešami draugi, kuri veiktu piegādes. “Subjektam” bija vēl tikai divdesmit divi gadi, kad viņš pirmo reizi ieradās Berlīnē ar tukšu pasūtījumu grāmatu. Jau pēc pāris mēnešiem viņš devās projām ar neskaitāmiem pieteikumiem – sākot ar Itālijā ražotām caurulēm un beidzot ar grieķu degvielas tankeri. Katru reizi, kad tika slēgts darījums, “subjekts” neaizmirsa piebilst, ka ir tuvos draugos ar SS vadītāju reihsfīreru Henrihu Himleru, turklāt vairākkārt ir personīgi ticies ar pašu Hitleru.
Nākamos desmit gadus “subjekts” gulēja lidmašīnās, kuģos, vilcienos, autobusos un reiz pat zirga pajūgā, jo viņam nācās ceļot pa pasauli, izpildot vācu klientu pasūtījumus.
Viņa tikšanās ar Himleru kļuva aizvien regulārākas. Kad karš jau tuvojās beigām un kļuva skaidrs, ka sabiedroto spēku uzvara ir nenovēršama, reihsmarka zaudēja vērtību, un SS vadītājs sāka maksāt Martinesam skaidrā naudā – čaukstošās britu piecu mārciņu banknotēs, kas vēl bija gluži siltas un tikko nākušas no viltotāju drukātavas ieslodzīto nometnē. “Subjekts” pēc tam šķērsoja robežu un Ženēvā šo naudu noguldīja bankā, kur tā tika konvertēta šveiciešu frankos.
Vēl ilgi pirms kara beigām dons Pedro bija uzkrājis īstu kapitālu. Kad sabiedroto karaspēks jau atradās rokas stiepiena attālumā no Vācijas galvaspilsētas, Himlers piedāvāja viņam iespēju, kāda gadās tikai vienu reizi mūžā. Abi vīri sarokojās, apliecinādami, ka darījums ir noticis, un “subjekts” devās projām no Vācijas ar divdesmit miljoniem viltotu piecu mārciņu naudaszīmēm. Viņam bija piešķirta pašam sava zemūdene un palīgos jauns leitnants no Himlera personiskā kontingenta. Šim virsniekam vairs nekad nebija lemts spert kāju uz dzimtās zemes.
Atgriezies Buenosairesā, “subjekts” par piecdesmit miljoniem peso iegādājās kādu panīkušu banku, tur noglabāja savus divdesmit miljonus mārciņu un gaidīja, kad Buenosairesā ieradīsies izdzīvojušie nacistu varas pārstāvji, lai saņemtu savus pensijas iekrājumus.
Vēstnieks paskatījās uz telegrāfa aparātu, kas atradās tālākajā kabineta stūrī.
Ziņa bija pienākusi tieši no Londonas. Taču, ņemot vērā norādījumus, viņam nāksies lasīt starp rindām, jo visiem bija skaidrs, ka arī Argentīnas slepenais dienests ir saņēmis tieši to pašu ziņojumu savā birojā, kas atrodas tikai simt jardus tālāk.
“Angļu kriketa komandas kapteinis Pīters Mejs šajā sestdienā pulksten desmitos no rīta Lorda kriketa laukumā atklās testa mača pirmo dienu. Man ir divas biļetes uz šo spēli, un es ceru, ka jums varēs pievienoties arī kapteinis Mejs.”
Vēstnieks pasmaidīja. Viņš, tāpat kā jebkurš angļu skolas puika, labi zināja, ka Lorda kriketa laukumā testa mači allaž sākas vienpadsmitos trīsdesmit ceturtdienās. Un Pīters Mejs neatklāj maču. Lai gan… Lielbritānija nekad nebija karojusi ar nāciju, kurā spēlē kriketu.
– Vai mēs būtu jau iepriekš tikušies, veco zēn?
Harijs ātri aizvēra dokumentu mapi un paraudzījās uz pusmūža vīrieti, kurš acīmredzami dzīvoja uz kāda cita rēķina. Ar vienu roku viņš bija pieķēries pie tukšā sēdekļa atzveltnes Harijam blakus, bet otrajā turēja sarkanvīna glāzi.
– Diez vai tā varētu būt, – atteica Harijs.
– Es būtu gatavs apzvērēt, ka tomēr esam, – vīrietis sacīja, skatīdamies uz Hariju. – Bet var jau būt, ka esmu jūs sajaucis ar kādu citu.
Vīrietis paraustīja plecus un nedrošā gaitā devās uz savu vietu salona priekšgalā. Harijs atviegloti uzelpoja un jau grasījās atkal atvērt mapi un studēt tālāk Martinesa lietu, kad vīrietis piepeši pagriezās un lēnām nāca atpakaļ.
– Vai jūs esat slavens?
– Tas nu ir pilnīgi neiespējami. – Harijs iesmējās. – Kā redzat, es esmu pilots. Un tāds esmu bijis jau pēdējos divpadsmit gadus.
– Tātad jūs neesat no Bristoles?
– Nē, – atteica Harijs, ķerdamies pie savas jaunās dzīves apraksta. – Es esmu dzimis Epsomā un tagad dzīvoju Jūvelā.
– Pēc mirkļa es atcerēšos, kuru jūs man īsti atgādināt. – Jau atkal vīrietis posās atpakaļ uz savu vietu.
Harijs atvēra mapi, bet vīrietis jau nākamajā mirklī atgriezās trešo reizi, paņēma Harija formas cepuri un iegāzās viņam līdzās krēslā.
– Vai jūs gadījumā nerakstāt grāmatas?
– Nē, – attrauca Harijs pat vēl striktāk nekā iepriekš. Tajā brīdī parādījās Kerikas jaunkundze ar dzērienu paplāti rokās. Harijs paraudzījās uz jauno sievieti ar skatienu, kas pauda: “Lūdzu, glābiet!”
– Jūs man atgādināt kādu rakstnieku, kurš ir no Bristoles. Lai esmu nolādēts, taču nekādi nespēju atcerēties viņa uzvārdu! Vai jūs noteikti apgalvojat, ka neesat no Bristoles? – Vīrietis cieši paraudzījās uz Hariju un tad iepūta viņam sejā dūmu mākoni.
Tobrīd Kerikas jaunkundze atvēra pilota kabīnes durvis.
– Lidotājam gan laikam ir interesanta dzīve…
– Runā kapteinis. Iespējama turbulence, tālab visi pasažieri tiek lūgti atgriezties savās vietās un piesprādzēt drošības jostas.
Salonā atkal atgriezās Kerikas jaunkundze un taisnā ceļā devās uz pirmās klases pasažieru nodalījuma beigām.
– Atvainojiet, kungs, ka nākas jūs apgrūtināt, bet kapteinis lika visiem pasažieriem…
– Jā, es dzirdēju, ko viņš sacīja, – atbildēja vīrietis un slējās kājās, taču vispirms Harija virzienā atkal raidīja biezu dūmu mākoni. – Es tomēr atcerēšos, kuru jūs man atgādināt! – viņš paziņoja un pēc tam lēnām aizgāja atpakaļ uz savu vietu.
Trīsdesmit sestā nodaļa
Otrajā ceļojuma posmā Harijs pabeidza lasīt dona Pedro Martinesa lietu.
Pēc kara “subjekts” dzīvoja Argentīnā un nogaidīja, sēžot uz sava naudas kalna. Himlers pirms Nirnbergas tiesas procesa bija izdarījis pašnāvību, sešiem viņa rokaspuišiem tika piespriests nāvessods. Vēl astoņpadsmit citi saņēma cietumsodu, tostarp arī majors Bernhards Krīgers. Neviens neklaudzināja pie dona Pedro durvīm un nepieprasīja savu apdrošināšanas naudu.
Harijs pāršķīra lappusi un saprata, ka nākamā nodaļa veltīta “subjekta” ģimenei. Viņš brīdi atpūtās un tad turpināja lasīšanu.
Martinesam bija četri bērni. Pirmdzimtais Djego tika izslēgts no Herovas par to, ka bija piesējis kādu jauno skolēnu pie zvērojoši karsta radiatora, un atgriezās dzimtenē, neieguvis izglītību. Tur viņš pievienojās savam tēvam un pēc trim gadiem ar izcilību ieguva grādu kriminālajās nodarbēs. Lai gan Djego mēdza valkāt laba drēbnieka pašūtus smalki svītrotus uzvalkus, lielākoties viņam tomēr būtu vajadzējis ģērbties cietumnieka tērpā, ja vien tēva algu sarakstā nebūtu atrodami neskaitāmi daudzu tiesnešu, policistu un politiķu uzvārdi.
Viņa otrais dēls Luiss no zēna gluži viegli pārtapa par bagātu izpriecu meklētāju – pēc tam, kad vienu vasaru brīvdienas bija pavadījis Rivjērā. Tagad viņš lielāko laika daļu pavadīja Montekarlo pie ruletes galdiem, izmantojot sava tēva piecu mārciņu banknotes un tādējādi mēģinot tās pārvērst citā valūtā.
Katru reizi, kad Luisam kabatā ieplūda Monako franki, tie ātri vien atrada ceļu uz dona Pedro kontu Ženēvas bankā. Tomēr veco Martinesu joprojām kaitināja tas, ka lielāku peļņu no šādām operācijām guva kazino, nevis viņš.
Trešais dēls Bruno nebija kauls no viņa kaula, jo daudz vairāk īpašību bija pārmantojis no mātes nekā no sava samaitātā tēva. Tomēr Martiness labprāt draugiem atgādināja, ka viņa dēls septembrī uzsāks mācības Kembridžā.
Par ceturto bērnu – meitu Mariju Teresu – daudz ziņu nebija. Viņa joprojām mācījās Roudīnas skolā un visas brīvdienas pavadīja kopā ar savu māti.
Harijs pārtrauca lietas materiālu studēšanu, kad Kerikas jaunkundze atnesa viņam vakariņas, taču arī maltītes laikā domas par to nolādēto vīru nekādi nevēlējās pazust no prāta.
Pēckara gados Martiness nodarbojās ar savas bankas kapitāla papildināšanu. Fermeriem draudzīga ģimenes banka pārvaldīja kontus, ko atvēra fermeri, kuriem piederēja zeme, taču nebija skaidras naudas. Martinesa metodes bija skarbas, toties efektīvas. Viņš fermeriem aizdeva naudu pret nesamērīgi lieliem procentiem, tādēļ beigās parādnieki aizņēmumu dzēsa, atvēlot bankai zemes platību.
Ja klients nespēja bankā ieskaitīt ceturkšņa maksu, viņam tika nosūtīts dokuments par to, ka tiks zaudētas tiesības izpirkt ķīlu zīmi. Tika dots arī deviņdesmit dienu ilgs laiks, lai nokārtotu atlikušo parādu. Ja klientam to izdarīt nebija pa spēkam, un visbiežāk tieši tā arī bija, banka konfiscēja klientam piederošās platības un pievienoja tās jau tāpat milzīgajam Martinesa īpašumam. Ja kāds iedrošinājās žēloties, tad viņu drīzumā apciemoja Djego un veica šā cilvēka sejas īpašu korekciju. Tas Martinesam iznāca daudz lētāk un krietni efektīvāk nekā advokātu algošana.
Augļotāja un liellopu audzētāja Martinesa labo tēlu, kuru viņš tik cītīgi pūlējās uzturēt Londonā, bojāja tikai viņa sieva Konsuela, kas tomēr bija nonākusi pie secinājuma, ka viņas tēvam jau no paša sākuma bijusi taisnība, un iesniegusi tiesā prasību par laulības šķiršanu. Process norisinājās Buenosairesā, un Londonā Martiness visiem jautātājiem stāstīja, ka diemžēl Konsuela nomirusi no vēža. Un tad jau vairs nebija jābaidās no kādu apkaunojošu sīkumu nākšanas atklātībā, jo visam pāri pletās sabiedrības līdzjūtība.
Pēc tam, kad Konsuelas tēvam neizdevās atkārtoti kļūt par mēru – Martiness bija atbalstījis opozīcijas kandidātu –, viņa pārcēlās uz dzīvi kādā mazā ciematā netālu no Buenosairesas. Senjora saņēma ikmēneša pabalstu, kurš nebija tik liels, lai viņa varētu atļauties bieži doties uz galvaspilsētu iepirkties, nemaz jau nerunājot par iespēju ceļot uz ārzemēm. Par lielu apbēdinājumu Konsuelai, tikai viens no viņas dēliem izrādīja interesi par māti un sazinājās ar viņu, taču zēns dzīvoja Anglijā.
Sava nodaļa Harija dokumentu mapē bija atvēlēta vīram, kurš nepiederēja pie Martinesa ģimenes. Tas bija Karls Ramiress. “Subjekta” virssulainis un cilvēks, kurš veic dažādus citus pienākumus. Lai gan Ramiresam bija Argentīnas pase, viņš ļoti līdzinājās Karlam Otto Lunsdorfam, kurš tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sestajā gadā startēja Olimpiskajās spēlēs vācu cīkstoņu komandas sastāvā, vēlāk kļuva par SS leitnantu un specializējās apcietināto nopratināšanā. Ramiresa dosjē bija gandrīz tikpat iespaidīgs kā pašam Martinesam, un pavisam noteikti ziņas bija nākušas no viena avota.
Kerikas jaunkundze novāca traukus un piedāvāja kapteinim Mejam brendiju un cigāru. No šā piedāvājuma viņš pie-
klājīgi atsacījās, tomēr pateicās par gadījumu ar turbulenci. Viņa pasmaidīja.
– Tā neizrādījās tik nopietna, kā bija paredzējis kapteinis, – viņa teica, slēpdama smaidu. – Viņš palūdza, lai informēju jūs, ka tiekat aicināts uz mūsu autobusu, ja esat apmeties Milonga viesnīcā. Tādējādi jūs noteikti varēsiet izvairīties no Boltona kunga. – Harijs iepleta acis. – Tā vīrieša no Bristoles, kurš ir pilnīgi pārliecināts, ka jau iepriekš ir ar jums sastapies.
Harijs nevarēja nepamanīt, ka pavadone vairākkārt uzmet skatienu viņa kreisajai rokai. Smalkā, gaišā svītriņa uz pirksta skaidri liecināja par noņemtu laulības gredzenu. Kapteinis Pīters Mejs no savas sievas Endželas bija šķīries jau vairāk nekā divus gadus. Viņiem bija divi bērni. Desmitgadīgais Džims, kurš cerēja reiz mācīties Epsomas koledžā, un astoņus gadus vecā Sallija, kurai piederēja pašai savs ponijs. Viņam līdzi pat bija fotogrāfija, lai savus vārdus apstiprinātu. Savu gredzenu Harijs īsi pirms došanās projām bija atdevis Emmai, lai noglabā drošā vietā. Citādu rīcību viņa nebūtu atbalstījusi.
– Londona vēlas, lai norunāju tikšanos ar kapteini Meju rīt desmitos no rīta, – teica vēstnieks.
Viņa sekretāre to atzīmēja dienu plānotājā. – Vai man nepieciešams apkopot kādas piezīmes par kapteini Meju?
– Nē, jo man nav ne mazākās nojausmas, kas viņš tāds ir un kālab Londonas amatpersonas vēlas, lai es ar viņu satiktos. Tikai atvediet viņu uz manu kabinetu, tiklīdz viņš būs ieradies.
Harijs pagaidīja, līdz pēdējais pasažieris bija izkāpis no lidmašīnas, un tad pievienojās komandai. Pēc bagāžas pārbaudes viņš izgāja no lidostas un pamanīja minibusu, kas gaidīja ietves malā.
Tā vadītājs Harija somu ielika bagāžas nodalījumā, bet pats Harijs iekāpa autobusā, kur viņu priecīgi sveica Kerikas jaunkundze.
– Vai drīkstu jums pievienoties? – viņš vaicāja.
– Jā, protams, – viņa atvēlēja un pavirzījās tālāk, lai atbrīvotu vietu.
– Mani sauc Pīters, – viņš sacīja, kad abi sarokojās.
– Anabela. Kas jūs atvedis uz Argentīnu? – viņa vaicāja, kad autobuss jau bija ceļā uz pilsētu.
– Šeit strādā mans brālis Diks. Mēs neesam redzējušies jau pārāk ilgus gadus, tādēļ es nolēmu, ka man jāpapūlas. Šī būs viņa četrdesmitā dzimšanas diena.
– Jūsu vecākais brālis? – noteica Anabela un pasmaidīja.
– Ar ko viņš nodarbojas?
– Viņš ir mehānikas inženieris un jau piecus gadus strādā projektā “Paranas dambis”.
– Nekad neesmu par tādu dzirdējusi.
– Pilnīgi iespējams. Tas atrodas kaut kādā nekurienes vidū.
– Tad jau viņam būs jāpiedzīvo kaut kas līdzīgs kultūršokam, kad viņš ieradīsies Buenosairesā, jo tā ir viena no viskosmopolitiskākajām pilsētām pasaulē. Un pavisam noteikti tā ir mana iemīļotākā apstāšanās vieta.
– Cik ilgi jūs tur paliksiet šajā reizē? – Harijs ievaicājās, vēlēdamies mainīt sarunas tematu, iekams viņa zināšanas par izdomāto ģimeni būtu izsīkušas.
– Četrdesmit astoņas stundas. Vai jūs pazīstat Buenosairesu, Pīter? Ja ne, jums noteikti būs ļoti interesanti.
– Nē, Buenosairesā es esmu pirmo reizi, – atbildēja Harijs. Pagaidām viss izdevās ideāli.
“Visu laiku koncentrējieties,” sers Elans bija brīdinājis. “Pretējā gadījumā viegli var iekrist.”
– Kādā maršrutā jūs parasti lidojat?
– Transatlantiskie reisi. Ņujorka, Bostona, Vašingtona. – Kāds cilvēks no Ārlietu ministrijas, kura vārdu Harijs nezināja, bija ieteicis šādu variantu, jo tika ietvertas trīs pilsētas, kuras Harijs bija apmeklējis savas grāmatas reklamēšanas braucienā.
– Izklausās jautri. Bet Buenosairesā noteikti izbaudiet arī kaut ko no šejienes nakts dzīves! Argentīnieši prot panākt, ka jenkiji izskatītos konservatīvi.
– Vai varat ieteikt kādu konkrētu vietu, kurp man būtu vērts aizvest savu brāli?
– “Ķirzakā” ir vislabākie tango dejotāji, bet man ir sacīts, ka vislabākā virtuve ir “Majestātiskajā”. Diemžēl pati es nekad neesmu tur bijusi. Mūsu lidmašīnas komanda parasti iet uz “Matadora klubu”, kas atrodas Neatkarības avēnijā. Ja jums un jūsu brālim būs laiks, esat laipni aicināti mums pievienoties.
– Paldies, – teica Harijs, kad autobuss apstājās pie viesnīcas. – Turēšu jūs pie vārda.
Viņš aiznesa Anabelas ceļasomu uz viesnīcu.
– Šī vieta ir lēta un jauka, – viņa sacīja, kamēr abi piereģistrējās. – Ja gribat nomazgāties vannā, taču nevēlaties gaidīt, līdz sasils ūdens, tad labāk šo darbiņu atstājiet uz vēlu nakti vai arī izdariet no paša agra rīta, – viņa vēl piebilda, kad abi iekāpa vienā no liftiem.
Ceturtajā stāvā Harijs atvadījās no Anabelas, izkāpa vāji apgaismotā gaitenī un devās uz četri simti sešdesmit devīto numuru. Un atklāja, ka istaba nav neko daudz labāka par gaiteni. Telpas vidū atradās milzīga divguļamā gulta, no krāna pilēja brūnas ūdens lāses, uz dvieļu pakaramā bija viens vienīgs sejas dvielis. Uz plāksnītes uzrakstītā informācija vēstīja, ka vannas istaba atrodas gaiteņa galā. Harijs atcerējās sera Elana vārdus: “Mēs rezervējām jums numuru tādā viesnīcā, kurā Martinesa vīri nespertu savu kāju.” Tagad Harijs skaidri saprata iemeslu. Šai vietai par menedžeri bija vajadzīga viņa māte, un vislabāk būtu, ja viņa pie šī pienākuma būtu ķērusies jau vakar.
Harijs noņēma savu formas cepuri un apsēdās uz gultas malas. Ļoti gribējās piezvanīt Emmai, bet sers Elans bija nepārprotami piekodinājis – nekādu telefona zvanu, nekādu naktsklubu, nekādu ekskursiju pa pilsētu, nekādas iepirkšanās. Pat no viesnīcas nedrīkstēja iziet ātrāk par brīdi, kad jādodas pie vēstnieka. Viņš iecēla kājas gultā un atlaidās uz spilvena. Domas vijās ap Sebastjanu, Emmu, seru Elanu, Martinesu, “Matadoru klubu”… Kapteinis Mejs ieslīga miegā.
Trīsdesmit septītā nodaļa
Pamodies Harijs vispirms ieslēdza lampiņu, kas atradās pie gultas, un paskatījās pulkstenī. Divi un divdesmit piecas minūtes pēc pusnakts. Sapratis, ka gulējis drēbēs, viņš klusi nosodījās.
Harijs strauji piecēlās, piegāja pie loga un paraudzījās uz pilsētu. Spriežot pēc satiksmes trokšņiem un mirgojošajām gaismām, naktsmiers tai nebija ne prātā. Viņš aizvilka aizkarus, noģērbās, ierāpās atpakaļ gultā un cerēja, ka atkal ātri aizmigs. Taču domas par Martinesu, Sebastjanu, Emmu, Džailsu, seru Elanu un Džesiku to neļāva. Jo vairāk viņš pūlējās atslābināties un aizgainīt visus no prāta, jo uzstājīgāk viņi atgriezās un pieprasīja uzmanību.
Puspiecos no rīta Harijs jau gandrīz padevās un sprieda, ka vajadzētu nomazgāties vannā, taču piepeši viņu pieveica miegs. Pamodies viņš izlēca no gultas un atvilka aizkarus. Rīta saules stari jau slacīja pilsētu. Pulkstenis rādīja desmit pāri septiņiem. Viņš sajutās netīrs, un doma par ilgu, patīkamu mazgāšanos karstā vannā lika viņam pasmaidīt.
Viņš centās atrast kādu peldmēteli, taču viesnīca bija sarūpējusi vien plānu dvieli un nelielu ziepju gabaliņu. Harijs izgāja gaitenī un devās līdz vannas istabai. Uz durvju roktura bija uzkarināta zīme “Aizņemts”. Harijs dzirdēja, ka iekšā kāds šļakstinās ar ūdeni, un nolēma pagaidīt, lai neviens nepagūtu ieņemt viņa vietu rindā. Kad apmēram pēc divdesmit minūtēm durvis beidzot atvērās, Harijs aci pret aci atradās ar vīrieti, kuru bija cerējis nekad mūžā vairs nesatikt.
– Labrīt, kapteini! – Boltons sveicināja, durvīs aizstādamies priekšā Harijam un nedodams iespēju ieiet vannas istabā.
– Labrīt, Boltona kungs, – Harijs atņēma sveicienu un centās aizspraukties vīrietim garām.
– Ne tik strauji, veco zēn, – vīrietis teica. – Būs nepieciešams stundas ceturksnis, lai no vannas izplūstu ūdens un pēc tam vēl piecpadsmit, lai to atkal piepildītu. – Harijs neatbildēja, jo cerēja, ka Boltons uztvers klusēšanu kā mājienu un dosies projām. Tā nenotika. – Jūsu ideālais dubultnieks, – uzstājīgais nekauņa sacīja, – raksta detektīvromānus. Dīvainākais ir tas, ka es atceros, kā sauca to detektīvu. Viljams Voriks. Bet, sasodīts, autora uzvārdu es nekādi nespēju atcerēties! Lai gan mēles galā ir.
Kad bija dzirdams, kā pēdējās ūdens straumītes iztek no vannas, Boltons negribīgi pakāpās malā un beidzot ļāva Harijam iekļūt vannas istabā.
– Lai gan mēles galā ir, – ejot pa gaiteni, Boltons atkārtoja.
Harijs aizvēra un aizslēdza durvis. Viņš tikko bija paguvis atgriezt ūdens krānu, kad pie durvīm atskanēja klaudzināšana.
– Cik ilgi jūs tur paliksiet?
Beidzot vannā bija pietiekami daudz ūdens, lai varētu tajā iekāpt. Aiz durvīm Harijs dzirdēja sarunājamies divus cilvēkus. Vai varbūt pat trīs?
Ziepju gabaliņš neticami ātri tika izlietots, un noslaucīties viņam arī kārtīgi neizdevās, jo dvielis bija neiedomājami mazs un gandrīz tūdaļ kļuva nepatīkami slapjš.
Viņš atvēra durvis un aiz tām ieraudzīja rindā neapmierinātus viesnīcas iemītniekus, bet pūlējās nedomāt par to, cikos pēdējais no viņiem būs gatavs doties uz brokastīm. Kerikas jaunkundzei bija taisnība – vajadzēja iet mazgāties, kad viņš pamodās pusnaktī.
Atgriezies savā istabā, Harijs veikli noskuvās un apģērbās. Piepeši viņš atskārta, ka neko nav ēdis kopš maltītes lidmašīnā. Viņš aizslēdza numuru, ar liftu nobrauca pirmajā stāvā un pāri vestibilam devās uz brokastu telpu. Pirmais cilvēks, kuru Harijs tur pamanīja, bija Boltons, kas sēdēja viens pats un zieda marmelādi uz grauzdiņa. Harijs pagriezās un ātri devās projām, iedomājies par apkalpošanu numurā, taču šai idejai bija ļoti īss mūžs. Tikšanās ar vēstnieku bija paredzēta tikai desmitos, un Harijs no savām piezīmēm zināja – lai aizietu uz vēstniecību, viņam būs nepieciešamas desmit vai piecpadsmit minūtes. Harijs labprāt dotos īsā pastaigā un uzmeklētu kādu kafejnīcu, taču sera Elana instrukcijas strikti liedza jelkādu lieku parādīšanos uz ielas. Tomēr Harijs nolēma no viesnīcas iziet nedaudz agrāk un ļoti lēnā solī. Viņš apmierināti secināja, ka Boltons neuzglūn ne vestibilā, ne liftā, ne arī gaitenī, tālab pamest viesnīcu izdevās, atkārtoti nesastopot šo cilvēku.
Trīs kvartālus uz labo pusi, pēc tam vēl divus pa kreisi, un tad viņam vajadzēja nonākt Maija laukumā. Vismaz tā apgalvoja tūrisma ceļvedis. Pēc desmit minūtēm izrādījās, ka tā bijusi taisnība. Karogu mastos plīvoja Apvienotās Karalistes karogi, un Harijam atlika vien nobrīnīties, kāpēc tā.
Viņš pārgāja pāri ielai, kas nemaz nebija tik viegli izdarāms – pilsēta lepojās ar to, ka tajā nav luksoforu. Pēc tam viņš pa Konstitūcijas avēniju devās uz priekšu, brīdi pakavēdamies pie statujas, kas attēloja cilvēku, uzvārdā Estrada. Vēl pēc divsimt jardiem viņam vajadzēja nonākt pie dzelzī kaltiem vārtiem, uz kuriem būs karaliskais ģerbonis.
Pie vēstniecības Harijs bija ieradies deviņos trīsdesmit trijās minūtēs. Viens aplis pa kvartālu. Deviņi četrdesmit trīs.
Vēlreiz. Pat vēl lēnāk. Deviņi piecdesmit sešas. Beidzot viņš iegāja pa vārtiem, šķērsoja oļiem klāto pagalmu, pieveica kādu duci pakāpienu, un tad jau sargi viņam atvēra milzīgas dubultdurvis. Medaļas pie viņu formastērpiem liecināja, ka arī šie cilvēki piedalījušies nesenajā karā. Teksasas reindžeru leitnants Harijs Kliftons labprāt būtu apstājies un ar viņiem parunājies. Tikai ne tajā dienā. Kad Harijs devās sekretāres galda virzienā, jauna sieviete panācās uz priekšu un vaicāja: – Vai jūs esat kapteinis Mejs?
– Jā, esmu.
– Mani sauc Bekija Šova. Es esmu vēstnieka privātsekretāre, un viņš lūdza, lai pavadu jūs uz viņa kabinetu.
– Paldies, – atteica Harijs un sekoja sievietei pa sarkano paklāju līdz pat gaiteņa galam, kur viņa apstājās pie iespaidīgām durvīm, klusi pieklauvēja un, negaidot atbildi, iegāja iekšā. Visas Harija bažas par to, ka vēstnieks varbūt viņu nemaz negaida, izrādījās pilnīgi nepamatotas.
Harijs iegāja plašā, elegantā telpā un ieraudzīja vēstnieku, kurš sēdēja pie rakstāmgalda, kas bija novietots pretī lieliem pusapļa formas logiem. Ekselence Filips Metjūss bija neliela auguma vīrietis ar stūrainu zodu. Likās, ka šis cilvēks teju izstaro enerģiju. Viņš piecēlās un ātriem soļiem devās sveikt apmeklētāju.
– Cik patīkami jūs satikt, kapteini Mej! – vēstnieks sacīja un cieši paspieda Harijam roku. – Vai jūs vēlētos kafiju un arī kādu ingvera cepumu?
– Ingvera cepumu, – atkārtoja Harijs. – Jā, lūdzu.
Metjūss pamāja ar galvu, un viņa sekretāre veikli izgāja no kabineta, aiz sevis aizvērdama durvis.
– Un tagad man nāksies pret jums būt pilnīgi atklātam, veco zēn, – sacīja Metjūss, vedinādams Hariju pie ērtiem krēsliem, kuri bija novietoti tā, lai būtu labi saskatāms rūpīgi koptais vēstniecības zāliens un rožu dobes tajā. Tādas ainavas aiz loga bija raksturīgas dienvidaustrumu Anglijā un
Londonas tuvumā. – Man nav ne mazākās nojausmas, kālab bija nepieciešama mūsu tikšanās. Zinu tikai to, ka parlamentārais sekretārs vēlējās, lai es nekavējoties ar jums satiekos. Tātad lieta ir patiešām nopietna. Viņš nav no tiem cilvēkiem, kuri mēdz velti tērēt kāda cita laiku.
Harijs izņēma no žaketes kabatas aploksni un pasniedza vēstniekam kopā ar biezo mapi.
– Daudz šādu vēstuļu man nav nācies saņemt, – teica viņa ekselence, aploksnes aizmugurē paskatījies uz zīmogu ar ģerboni.
Atvērās durvis. Ienāca Bekija, nesdama paplāti ar kafijas traukiem un cepumiem, un nolika to uz galdiņa starp abiem vīriešiem. Vēstnieks atplēsa un izlasīja vēstuli, taču neteica ne vārda, kamēr Bekija nebija izgājusi no kabineta.
– Man likās, ka par donu Pedro Martinesu vairs neuzzināšu neko jaunu, bet izskatās, ka jūs pierādīsiet man pretējo. Varbūt tad sāciet no paša sākuma, kapteini Mej.
– Mani sauc Harijs Kliftons, – viņš ierunājās, tad pēc divām izdzertām kafijas tasēm un sešiem apēstiem cepumiem paskaidroja, kālab apmeties Milonga viesnīcā un nav drīkstējis piezvanīt savam dēlam, lai paskaidrotu, kāpēc viņam nekavējoties jāatgriežas Anglijā.
Metjūsa atbilde pārsteidza Hariju. – Vai zināt, Klifton? Ja es būtu saņēmis pavēli iznīcināt Martinesu, tad izpildītu to ar patiesu prieku. Es nespēju ne iztēloties, cik daudzu cilvēku dzīvi viņš ir izpostījis!
– Un es baidos, ka nākamais šajā sarakstā varētu būt mans dēls.
– Tikai ne tādā gadījumā, ja man šajā lietā būs savs vārds sakāms. Mūsu pirmā prioritāte acīmredzot ir saistīta ar jūsu dēla drošību. Otrā… nojaušu, ka seram Elanam ne mazāk būtiskā… ir noskaidrot, kā Martiness grasās izvest tik vērā ņemamu summu no valsts. Tātad, pēc sera Elana domām… – Vēstnieks ieskatījās vēstulē. – Jūsu dēls varētu būt tas cilvēks, kurš noskaidros, kā dons Pedro ieplānojis to izdarīt. Vai tā varētu būt?
– Jā, ser. Tomēr Sebastjans to nevarēs izdarīt, ja man neizdosies ar viņu parunāt tā, lai par to netaptu zināms Martinesam.
– Saprotu. – Metjūss atlaidās krēslā, aizvēra plakstus un salika kopā plaukstas gandrīz kā lūgšanā. – Mēs izstrādāsim kādu viltību, – viņš sacīja, neatvēris acis. – Piedāvāsim Martinesam kaut ko tādu, kas nav nopērkams par naudu.
Vēstnieks pielēca kājās, steidzīgiem soļiem šķērsoja kabinetu, piegāja pie loga un sāka raudzīties uz zālienu, kur vairāki viņa padotie bija aizņemti ar gatavošanos dārza viesībām.
– Jūs teicāt, ka Martiness un jūsu dēls Buenosairesā ieradīsies tikai rīt?
– Tvaikonis “Dienvidamerika” ostā ienāks sešos no rīta. – Es nešaubos, ka jums zināms par ieplānoto princeses Mārgaretas oficiālo vizīti.
– Tad tālab Maija laukumā bija tik daudz Anglijas karogu!
– Viņas karaliskā augstība pie mums viesosies tikai četrdesmit astoņas stundas. – Vēstnieks pasmaidīja. – Princeses Mārgaretas vizīte vainagosies ar dārza viesībām, ko mēs rīkosim viņai par godu pirmdienas pēcpusdienā. Uz tām tiks ielūgti Buenosairesas lielie un varenie. Martinesa lūgto viesu sarakstā nav, ņemot vērā acīmredzamus iemeslus, tomēr viņš neskaitāmas reizes ir uzskatāmi licis saprast, cik ļoti vēlētos šādu uzaicinājumu saņemt. Tagad, lai mans plāns izdotos, mums jārīkojas un ļoti steidzīgi.
Metjūss apcirtās apkārt un nospieda pogu, kas atradās zem viņa rakstāmgalda. Jau pēc dažiem mirkļiem atkal ieradās Šovas jaunkundze, un šoreiz viņai rokā bija planšetmape un pildspalva.
– Es gribu, lai nosūtāt donam Pedro Martinesam ielūgumu uz pirmdienas karaliskajām dārza viesībām. – Ja arī sekretāre bija pārsteigta, tad to nekādi neizrādīja. – Un vienlaikus vēlos viņam nosūtīt arī vēstuli. – Vēstnieks aizvēra acis, un bija skaidri redzams, ka prātā viņš pārskata šās vēstules tekstu. – Dārgais don Pedro! Man ir liels prieks… nē… īpašs prieks pievienot ielūgumu uz vēstniecības rīkotajiem dārza svētkiem, kuros mēs būsim īpaši… Nē, nē! Es jau tikko lietoju šo vārdu! Sevišķi pagodināti ar Viņas Majestātes princeses Mārgaretas klātbūtni. Nākamajā rindkopā. Kā redzēsiet, šis ielūgums domāts Jums un vēl kādam viesim. Nevēlos Jums neko ieteikt, bet varbūt Jūsu tuvākajās aprindās ir kāds anglis, kurš varētu ierasties kopā ar Jums. Manuprāt, Viņas Karaliskajai Augstībai tas varētu šķist atbilstīgi. Gaidu tikšanos ar Jums, Jūsu… un tā tālāk un tā joprojām. Vai izklausījās gana pompozi?
– Jā, – atbildēja Šovas jaunkundze un pamāja ar galvu.
– Un, Šovas jaunkundz, es to parakstīšu, tiklīdz jūs būsiet to uzdrukājusi. Parūpējieties, lai šī vēstule un ielūgums nekavējoties tiek nogādāti uz viņa biroju. Tā, lai tie atrastos uz viņa rakstāmgalda, kad viņš ieradīsies nākamajā rītā.
– Kādu datumu man rakstīt, ser?
– Saprātīga pieeja, – uzslavēja vēstnieks un ieskatījās kalendārā, kas atradās uz viņa rakstāmgalda. – Kādā datumā jūsu dēls izbrauca no Anglijas, kapteini Mej?
– Pirmdienā, desmitajā jūnijā, ser.
Vēstnieks atkal ieskatījās kalendārā. – Rakstiet septīto. Vēlo piegādi allaž varam norakstīt uz pasta rēķina. Tā dara visi. – Viņš apklusa un neteica vairs ne vārda, kamēr sekretāre nebija aizgājusi. – Tā, Kliftona kungs, tagad es jums izstāstīšu, ko esmu iecerējis.
To, kā Sebastjans kopā ar Martinesu nākamajā rītā nokāpa no tvaikoņa klāja, Harijs savām acīm neredzēja, taču Bekija Šova gan. Vēlāk viņa Harijam uz viesnīcu piegādāja ziņu ar apstiprinājumu, ka viņi patiešām ir ieradušies, un lūdza, lai Harijs pulksten divos nākamajā dienā, stundu pirms noteiktā dārza viesību sākuma, būtu Doktora Luisa Agotes ielā pie vēstniecības sānu ieejas.
Harijs sēdēja uz gultas malas un prātoja, vai vēstniekam izrādīsies taisnība un Martiness uzķersies uz viņam pasviestā āķa.
– Kad šis ielūgums tika atsūtīts? – Martiness kliedza, pacēlis kartīti gaisā.
– To vakar no rīta personīgi piegādāja kāds vēstnieka padotais, – atbildēja sekretāre.
– Tas nemaz neizskatās pēc britiem. Viņi nemēdz ielūgumus izsūtīt tik vēlu, – Martiness aizdomīgi noteica.
– Mums piezvanīja vēstnieka privātsekretāre un atvainojās. Viņa sacīja, ka no mums nebija saņēmuši apstiprinājumu par ierašanos un nosprieduši, ka iepriekšējais sūtījums pastā noklīdis. Un vēl viņa brīdināja, ka pasts varbūt piegādās vēl vienu ielūgumu, bet tas neesot jāņem vērā.
– Nolādētais pasts! – izgrūda Martiness. Viņš pasniedza ielūgumu savam dēlam un sāka lasīt vēstnieka vēstuli.
– Kā tu redzi, – sacīja Martiness, – es drīkstu ņemt līdzi kādu viesi. Vai tu vēlētos man pievienoties?
– Tu laikam joko? – noteica Djego. – Tad jau es labāk liecu ceļgalus katedrālē mesas laikā, nekā klanos un zemojos kaut kādās angļu dārza viesībās.
– Tad varbūt es paņemšu līdzi to puiku Sebastjanu. Viņš galu galā ir lorda mazdēls. Nenāks par ļaunu parādīt, ka man ir labas attiecības ar britu aristokrātijas pārstāvjiem.
– Kur viņš ir patlaban?
– Uz pāris dienām es viņam noīrēju numuru Royal viesnīcā.
– Un kādu brauciena iemeslu tu viņam minēji?
– Teicu, ka viņš varēs izbaudīt dažas brīvdienas Buenosairesā, bet pēc tam atgriezīsies Anglijā ar viņam uzticēto sūtījumu, kurš man jānogādā Sotheby’s. Un viņam tiks labi samaksāts.
– Vai tu grasies viņam pateikt, kas būs tajā pakā? – Nenāk ne prātā! Jo mazāk viņš zinās, jo labāk.
– Varbūt man vajadzētu braukt kopā ar viņu, lai nodrošinātos no jebkādām nejaušībām.
– Nē, tā mēs visu tikai sabojātu. Zēns ar “Karalieni Mēriju” atgriezīsies Anglijā, bet mēs izlidosim uz Londonu dažas dienas vēlāk. Tādējādi viņam būs iespēja izslīdēt cauri tīklam, jo britu muitnieki visu uzmanību veltīs mums. Un mēs Londonā ieradīsimies laikus, lai pagūtu uz izsoli.
– Vai tu joprojām gribi, lai piedalos tavā vārdā?
– Jā, es nedrīkstu riskēt un iesaistīt kādu, kurš pie ģimenes nepieder.
– Bet… vai nepastāv iespēja, ka mani kāds varētu pazīt?
– Nē, ja vien tu izsolē piedalīsies, izmantojot telefonu.
Trīsdesmit astotā nodaļa
– Prezidenta kungs, ja jūs būtu tik laipns un nostātos šeit, – sacīja vēstnieks. – Viņas Karaliskā Augstība pie jums pienāks vispirms. Nešaubos, ka jums būs daudz kas pārrunājams.
– Manas angļu valodas zināšanas nav pārāk labas, – atteica prezidents.
– Neraizējieties, prezidenta kungs. Viņas Karaliskā Augstība ir pieradusi pie šādām situācijām.
Metjūss paspēra soli pa labi. – Labvakar, premjerministra kungs! Jūs būsiet nākamais, kuru iepazīstināsim ar princesi, kad viņa būs beigusi sarunu ar prezidentu.
– Vai jūs varētu man atgādināt, kā pareizi jāvēršas pie Viņas Majestātes?
– Jā, protams, kungs! – atteica vēstnieks, neizlabodams premjerministra pieļauto kļūdu. – Viņas Karaliskā Augstība sacīs: “Labvakar, premjerministra kungs!” Pirms sarokošanās jums ir jāpaklanās. – Vēstnieks nodemonstrēja, kā tas būtu darāms. Daži cilvēki, kuri atradās līdzās, sāka izmēģināt šo kustību. Ja nu tas izrādītos noderīgi. – Kad būsiet paklanījies, jūs sacīsiet: “Labvakar, Jūsu Karaliskā Augstība!” Viņa uzsāks sarunu par pašas izraudzītu tematu, un jums tikai jāizvēlas atbilstīgas replikas. No jūsu puses nebūtu pieklājīgi uzdot viņai jautājumus, un jums pie viņas jāvēršas, izmantojot uzrunu “kundze”. Kad viņa pēc sarunas ar jums dosies pie pilsētas mēra, jums vēlreiz jāpaklanās un jāsaka: “Uz redzēšanos, Jūsu Karaliskā Augstība!”
Premjerministrs izskatījās samulsis.
– Viņas Karaliskā Augstība pie mums ieradīsies jau pēc dažām minūtēm, – paziņoja vēstnieks un devās pie Buenosairesas mēra, kurš saņēma tieši tos pašus ieteikumus. – Šajā pasākumā jūs būsiet pēdējais, ar kuru princese tiks oficiāli iepazīstināta.
Vēstnieks nevarēja nepamanīt Martinesu, kurš bija nostājies tikai pāris pēdas aiz pilsētas mēra un kuram blakus atradās Harija Kliftona dēls. Martiness taisnā ceļā devās pie vēstnieka, atstājot Sebastjanu vienu.
– Vai es varēšu sastapt Viņas Majestāti? – Martiness vaicāja.
– Es biju iecerējis Viņas Karalisko Augstību iepazīstināt ar jums. Ja vien jūs paliktu tieši tajā vietā, kur bijāt, Martinesa kungs. Es viņu pavadīšu pie jums, tiklīdz viņa būs beigusi sarunu ar pilsētas mēru. Tomēr baidos, ka uz jūsu viesi šī iepazīstināšana neattieksies. Princese nav pieradusi šādos pasākumos runāt ar diviem cilvēkiem vienlaikus. Jaunais džentlmenis varētu būt tik laipns un pakāpties dažus soļus atpakaļ.
– Protams, ka viņš to darīs, – atteica Martiness, pat nevaicādams Sebastjanam.
– Tagad man patiešām jāiet, lai varam sākt šīs viesības. – Metjūss devās atpakaļ pāri zālienam, izvairīdamies uzkāpt uz sarkanā paklāja, un atgriezās savā kabinetā.
Goda viešņa sēdēja telpas stūrī, smēķēja cigareti un tērzēja ar vēstnieka sievu. Viņas balti cimdotajā rokā vīdēja elegants ziloņkaula cigarešu iemutis.
Vēstnieks paklanījās. – Mēs esam gatavi, kundze. Ja vien jūs esat gatava.
– Tad tiksim ar to galā, vai ne? – noteica princese un nodzēsa cigareti tuvākajā pelnu traukā.
Metjūss pavadīja viešņu uz balkona, kur viņi uz mirkli apstājās. Skotu gvardes komandieris pacēla zizli, un orķestris sāka spēlēt viešņas pārstāvētās valsts himnu. Visi apklusa. Daudzi, noskatījušies no vēstnieka, ieņēma miera stāju.
Kad pēdējais akords bija izskanējis, Viņas Karaliskā Augstība pa sarkano paklāju lēnām devās uz zālienu, kur vēstnieks viņu vispirms iepazīstināja ar valsts prezidentu Pedro Aramburu.
– Prezidenta kungs! Cik patīkami jūs atkal sastapt, – princese uzsāka sarunu. – Pateicos par sagādāto brīnišķīgo rītu! Man patiešām bija interesanti vērot valdības sēdi un pēc tam ieturēt lenču kopā ar jums un jūsu kabineta ministriem.
– Mums bija liels gods uzņemt tādu viešņu kā jūs, kundze, – Aramburu sacīja, atkārtodams vienu teikumu no tiem, ko bija izmēģinājis iepriekš.
– Un man jāpiekrīt jums, prezidenta kungs, ka jūsu valstī audzēto liellopu gaļa neatpaliek no tās, ko mēs izaudzējam Skotijas Hailendsā.
Abi iesmējās, lai gan prezidents īsti neattapa iemeslu.
Pāri prezidenta plecam vēstnieks pārliecinājās, vai premjerministrs, pilsētas mērs un Martiness atrodas viņiem paredzētajās vietās. Izrādījās, ka Martiness no princeses nespēj ne acu novērst. Vēstnieks ar galvas mājienu deva zīmi Bekijai, un viņa nekavējoties paspēra soli uz priekšu, nostājās aiz Sebastjana un nočukstēja: – Kliftona kungs?
Jauneklis apcirtās apkārt. – Jā? – viņš atteica, pārsteigts par to, ka šajā vietā kāds zina viņa uzvārdu.
– Es esmu vēstnieka privātsekretāre. Viņš vaicāja, vai jūs būtu tik laipns un nā