Kas notiek, kad neprecēta jaunkundze bez pavadoņa dodas pastaigā un sastop valdzinošu svešinieku ar ļoti sliktu reputāciju? Skaistās un apņēmīgās Venēcijas Lenjonas dzīve ģimenes muižā laukos ir visai vienmuļa, līdz tajā iejaucas kaimiņš, bēdīgi slavenais lords Deimrels – pievilcīgs brunču mednieks, no kura pieklājīga sabiedrība labprātāk izvairās…
ЛитагентKONTINENTS386e4328-fd8c-11e5-a7c6-0cc47a5203ba Venēcijas mīla. No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule Apgāds “Kontinents” Riga 2016 978-9984-35-815-4

Džordžeta Heiere

Venēcijas mīla. No angļu valodas tulkojusi Gunita Mežule

Pirmā nodaļa

– Vakar vakarā vistu kūtī ielavījās lapsa un saplosīja mūsu labāko dējējvistu, – piezīmēja Lenjonas jaunkundze. – Un turklāt vecvecmāmiņu! Viņai vajadzētu kaunēties! – Nesaņēmusi nekādu atbildi, viņa turpināja pārvērstā balsī: – Patiešām, vajadzētu gan! Tas ir ļoti slikti. Ko lai tur dara?

Viņas sarunbiedrs ieinteresējies pacēla skatienu no grāmatas, kas atvērta atradās viņam priekšā uz galda, un pievērsās viņai ar izklaidīgi jautājošu sejas izteiksmi.

– Ko? Vai tu man kaut ko teici, Venēcij?

– Jā, mīļais, – viņa māsa jautri atbildēja, – taču tas nebija svarīgi, un es atbildēju tavā vietā. Uzdrošinos teikt, ka tu justos pārsteigts, ja uzzinātu, cik interesantas sarunas es risinu pati ar sevi.

– Es lasīju.

– Jā gan, un tikmēr tava kafija ir atdzisusi, un turklāt tu neesi ticis galā ar savu sviestmaizi. Apēd to! Mani ir pārliecinājuši, ka tu nedrīksti lasīt pie galda.

– Ak, pie brokastu galda, – viņš nicīgi noteica. – Pamēģini vien mani atturēt!

– Skaidrs, ka es to nevaru. Kas tas ir? – Venēcija apjautājās, palūkodamās uz sējumu. – Ak, grieķi! Jādomā, ka tevi ieinteresējusi kāda pamācoša teika.

– “Mēdeja”, – viņš negribīgi noteica. – Porsona redakcijā. Man to aizdeva Eperseta kungs.

– Es zinu! Mēdeja ir tā jaukā būtne, kura sakapāja savu brāli un izkaisīja gabaliņus tēvam ceļā, vai ne? Jāteic, ka visai draudzīga, kad viņu iepazīst tuvāk.

Brālis nepacietīgi paraustīja plecus un nicinoši atbildēja: – Tu nesaproti, un mēģināt tev kaut ko ieskaidrot nozīmē veltu laika šķiešanu.

Venēcijas acis iedzirkstījās. – Vari būt drošs, ka es saprotu gan! Jā, un es jūtu viņai līdzi, turklāt nožēloju, ka neesmu tikpat apņēmīga. Lai gan domāju, ka man labāk vajadzētu apglabāt tavas mirstīgās atliekas pienācīgi – dārzā, manu dārgumiņ!

Šis joks lika brālim pasmaidīt, tomēr pirms pievēršanās grāmatai viņš tikai noteica, ka tēvs tādam starpgadījumam veltītu vien tik uzmanības, lai pavēlētu dēlu aprakt.

Pieradusi pie šādas attieksmes, māsa vairs nemēģināja traucēt brāli. Sviestmaize bija vienīgais ēdiens, ko viņš pieņēma no rīta, un tā pusapēsta atradās uz šķīvja, taču jebkādi iebildumi būtu veltīga laika šķiešana un apjautāšanās par brāļa veselību liktu viņam vienīgi sabozties.

Viņš bija kalsns zēns, visai sīks, nepavisam ne slimīgs, taču viņa vaibsti bija vecumam neatbilstoši asi un pārdzīvojumu izvagoti. Svešiniekam būtu grūti saprast, kā ar tik nenobriedušu ķermeni var saderēties tāda seja un izturēšanās. Patiesībā viņš tikai nesen bija nosvinējis sešpadsmito dzimšanas dienu, taču fiziskās ciešanas bija iegravējušas rievas viņa sejā un biedrošanās tikai ar cilvēkiem, kas bija krietni vecāki, apvienojumā ar zinātnisku un spēcīgu intelektu bija padarījusi puisi pārgudru. Gūžas locītavas kaite nebija viņam ļāvusi mācīties Ītonā, kuru apmeklēja par viņu sešus gadus vecākais brālis Konvejs, un tā – vai, kā māsa dažkārt domāja, daudzās ārstēšanas metodes, kurām viņu pakļāvuši, – beigās bija padarījusi vienu kāju īsāku par otru. Viņš staigāja, pamatīgi un nejauki pieklibodams, un locītava vēl aizvien sāpēja sliktā laikā vai pēc pārpūles, lai arī ārsti apgalvoja, ka slimība apturēta. Iemīļotie sporta veidi brālim tika liegti, taču viņš bija prasmīgs jātnieks un trāpīgs šāvējs un pats to zināja, bet Venēcija nojauta, cik rūgti brālis nožēlo savu vārgumu.

Piespiedu fiziskajā kūtrumā pavadītā bērnība bija pastiprinājusi viņa iedzimto zinātkāri. Ja arī līdz četrpadsmit gadu vecumam viņš nebija pārspējis savu skolotāju apgūtās vielas apjoma ziņā, tad izpratnes viņam noteikti bija vairāk, un šis visādi cienījamais vīrs atzina, ka zēnam vajadzīga dziļāka skološanās. Laimīgā kārtā tas bija iespējams. Draudzes mācītājs bija izglītots vīrs un jau ilgāku laiku bija ar prieku vērojis Obrija Lenjona panākumus. Viņš piedāvājās sagatavot zēnu studijām Kembridžā. Sers Frānsiss Lenjons, juzdamies atvieglots par iespēju neuzņemt savā mājā jaunu skolotāju, piekrita, un Obrijs, kurš tolaik spēja uzsēsties zirgam mugurā, pēc tam sāka pavadīt dienas lielāko daļu mācītājmājā, urbdamies grāmatās viņa svētības Džūljusa Eperseta krēslainajā bibliotēkā, alkaini uzsūkdams sevī aizbildņa plašās zināšanas un iesveldams sevī aizvien pieaugošu ticību savām spējām. Viņš jau bija uzņemts Trīsvienības koledžā, kurā vajadzēja sākt mācīties nākamā gada septembrī, un Eperseta kungam nebija šaubu, ka Obrijs, par spīti savai jaunībai, drīz vien tiks izraudzīts par stipendiātu.

Ne viņa māsai, ne vecākajam brālim par to nebija nekādu šaubu. Venēcija zināja, ka Obrija prāts ir izcilāks, bet Konvejs, kurš bija spēcīgs sportists un kuram vēstules uzrakstīšana nozīmēja neizturamas pūles, nolūkojās uz viņu ar godbijību un līdzjūtību. Stipendijas iegūšana Konvejam likās dīvains mērķis, tomēr viņš no sirds cerēja, ka Obrijs to sasniegs, jo ko gan citu – tā viņš reiz bija sacījis Venēcijai – nabaga puisis varētu iesākt, ja ne turēties pie savām grāmatām.

Venēcija savukārt domāja, ka viņš pie tām turas pārāk cieši un jau tik agrīnā vecumā ir gatavs kļūt par tādu pašu spītīgu vientuļnieku, kāds bija viņu tēvs. Tagad viņam vajadzēja baudīt brīvdienas, jo Eperseta kungs atradās Bātā, kur atguvās no smagas slimības, kamēr viņa pienākumus pildīja brālēns, ar kuru mācītājam laimīgā kārtā bija izdevies vienoties. Jebkurš cits jauneklis būtu metis grāmatas pie malas un apbruņojies ar makšķeri. Obrijs ar grāmatām sēdēja pat pie brokastu galda un ļāva kafijai atdzist, atbalstījis pieri rokās un ieurbies lappusēs, un viņa prāts bija tā aizņemts ar izlasīto, ka ikviens varēja duci reižu nosaukt viņu vārdā, bet nesaņemt nekādu atbildi. Puisim neienāca prātā, ka tāda iegrimšana grāmatā padara viņu par sliktu sarunbiedru. Venēcijai nācās ar to samierināties, taču viņa spēja uztvert brāļa dīvainības pilnīgā mierā un turpināt viņu mīlēt bez kāda ilūziju sabrukuma, jo sen bija sapratusi, ka brālis ir tikpat egoistisks kā tēvs vai Konvejs.

Viņa bija deviņus gadus vecāka par brāli, vecākā no trim izdzīvojušajiem dižciltīga Jorkšīras zemes īpašnieka bērniem; bez gariem radu rakstiem vēl viņam piemita ievērojama bagātība un ekscentriski paradumi. Zaudējis sievu jau tad, kad Obrijs vēl nebija izkūņojies no autiņiem, sers Frānsiss patvērās savas muižas cietoksnī kādu piecpadsmit jūdžu attālumā no Jorkas un palika tur, nemaz neinteresēdamies par savu atvašu labklājību un atteikdamies no sev līdzīgo sabiedrības. Venēcijai atlika vien pieņemt, ka tēvs allaž bijis tendēts uz vientulību, jo tik ekstravaganta uzvedība diez vai varētu rasties no lauztas sirds. Sers Frānsiss bija lepns vīrs, kurš nebija izcēlies ar jūtīgumu, un tas, ka viņa laulība bijusi nepārtraukta svētlaime, bija izdomājums, kuram viņa saprātīgā meita nekādi nespēja noticēt. Venēcijas atmiņas par māti bija neskaidras, taču pie tām piederējās pamatīgu ķīviņu, aizcirstu durvju un neciešamu histērijas lēkmju atbalsis. Viņa atcerējās, kā tika ielaista mātes smaržīgajā guļamistabā, lai apbrīnotu viņu pirms balles Hovardu pilī, atcerējās skaistu un neapmierinātu seju, dārgu tērpu kolekciju un franču istabeni, taču nebija nevienas atmiņas par mātes rūpēm vai sirsnību. Bija skaidrs, ka lēdija Lenjona nav atbalstījusi vīra aizraušanos ar dzīvi laukos. Katru pavasari nesaderīgais pāris uzturējās Londonā, vasaras sākumā devās uz Braitonu, bet īsi pēc atgriešanās Anderšovā viņas gaišība kļuva drūma, Jorkšīras ziemās nespēja izturēt klimata bardzību un kopā ar neapmierināto vīru devās apciemot draugus. Neviens nedomāja, ka tik nepastāvīga dzīve seram Frānsisam patīk, taču, kad piepeša slimība aizrāva sievu kapā, viņš bija atgriezies mājās kā satriekts vīrs, kurš nespēj noskatīties uz sievas portretu pie sienas vai dzirdēt pieminam viņas vārdu.

Bērni auga tēva radītajā tuksnesī, un tikai Konvejs, kurš tika aizsūtīts uz Ītonu un kopš tā laika bija attālinājies, nonāca lielajā pasaulē. Ne Venēcija, ne Obrijs nekad nebija aizbraukuši tālāk par Skārboro, un viņu paziņu loks aprobežojās ar nedaudzajām ģimenēm, kas dzīvoja muižas tuvumā. Neviens par to nesūrojās – Obrijs tāpēc, ka vairījās no svešiniekiem, bet Venēcija tāpēc, ka tas nebija viņas dabā. Tikai vienu reizi viņa bija jutusies nelaimīga: septiņpadsmit gadu vecumā, kad sers Frānsiss bija atteicies ļaut meitai braukt pie savas māsas Londonā, kur viņa tiktu ievesta sabiedrībā. Tas bija licies bargi, un viņa nobirdināja dažas asaras. Tomēr pietika ar nelielu apdomāšanos, lai nonāktu pie secinājuma, ka šis plāns patiesībā bijis gluži nepraktisks. Viņa nedrīkstēja pamest slimīgo astoņus gadus veco Obriju tikai aukles gādībā, jo šīs brīnišķīgās būtnes aizrautība būtu padarījusi brāli traku. Tā nu Venēcija bija nosusinājusi acis un centusies paskatīties uz visu no gaišās puses. Tēvs taču nebija rīkojies bez pamatojuma; viņš iebilda pret meitas parādīšanos Londonā, tomēr necēla iebildumus pret Jorku vai pat Herogeitu, kurp lēdija Denija vai Jārdlijas kundze aicināja Venēciju līdzi, turklāt itin bieži: viena aiz laipnības, otra – sava apņēmības pilnā dēla piespiesta. Turklāt tēvs nepavisam nebija ļauns un nekad neapšaubīja Venēcijas mājsaimniecības tēriņus, piešķīra viņai glītu kabatas naudu un, viņai pašai par pārsteigumu, pēc savas nāves bija atstājis Venēcijai apaļu summu.

Tas bija noticis pirms trim gadiem, mēnesi pēc varonīgās uzvaras pie Vaterlo un – gluži negaidīti – pēc liktenīgas triekas lēkmes. Bērniem tas sagādāja pārsteigumu, taču ne bēdas.

– Patiesībā, – sacīja Venēcija, izraisot sašutumu laipnajā lēdijā Denijā, – mēs daudz labāk iztiekam bez viņa.

– Bet mana dārgā! – noelsās viņas gaišība, kura bija ieradusies muižā, lai piekļautu nabaga bāreņus pie savām kuplajām krūtīm. – Jūs esat zaudējusi prātu aiz bēdām!

– Nepavisam ne! – Venēcija smiedamās atbildēja. – Kāpēc, kundze? Cik daudz reižu jūs esat teikusi, ka viņš ir visnepiemērotākais tēvs?

– Bet viņš taču ir miris, Venēcij!

– Jā, taču tas nenozīmē, ka tagad viņš izjūt pret mums lielāku sirsnību nekā tad, kad bija dzīvs, kundze. Ziniet, viņš ne reizes nemēģināja iekarot mūsu mīlestību, tāpēc nevar gaidīt, ka mēs sērosim pēc viņa.

Nespēdama uz to atbildēt, lēdija Denija tikai palūdza meitenei nerunāt tādas lietas, un steidzās apjautāties, ko viņa ir ieplānojusi darīt. Venēcija atbildēja, ka viss esot atkarīgs no Konveja. Kamēr viņš nebūs ieradies mājās pēc sava mantojuma, atlika turpināt dzīvot tāpat kā iepriekš.

– Protams, tagad es drīkstēšu uzņemt mūsu draugus muižā. Tētis neļāva nevienam, izņemot Edvardu Jārdliju un doktoru Bentvērtu, kāpt pār mājas slieksni.

Nu, kad bija pagājuši trīs gadi, Venēcija vēl aizvien gaidīja Konveja atgriešanos, un lēdija Denija gandrīz bija pārstājusi sūroties par viņa egoismu, kas izpaudās, atstājot visu rūpju nastu uz māsas pleciem. Neviens nejutās pārsteigts par to, ka viņš sākumā nevarēja atgriezties Anglijā, jo Beļģijā un Francijā valdīja pilnīgas jukas un visi angļu pulki bija sarukuši pēc asiņainās kaujas pie Vaterlo. Taču, aizritot mēnešiem, vienīgās ziņas no Konveja bija īsas zīmītes māsai ar apgalvojumiem, ka viņš nešaubās par Venēcijas spējām tikt galā ar Anderšovu, un solījumiem rakstīt vēl, kad viņam būs vairāk laika. Pamazām visi sāka nojaust, ka Konveja ilgstošās prombūtnes iemesls ir nevis pienākuma apziņa, bet nevēlēšanās pamest dzīvi, kas likās – spriežot pēc Okupācijas armijas ikdienas pārzinātāju stāstītā – lielākoties sastāvam no kriketa sacensībām un ballēm. Pēdējās ziņas vēstīja, ka brālis norīkots uz lorda Hilla štābu un kopā ar pulku izvietots Kambrē. Viņš nevarēja Venēcijai gari rakstīt, tāpēc ka bija gaidāms paša dižvīra apciemojums un paredzēta parāde un svētku vakariņas, tātad ikvienam bija darba pilnas rokas. “Es zinu, ka tu, māsa, sapratīsi, kā tas ir, un palieku tavs mīlošais brālis Konvejs. P. S. Nezinu, par kuru lauku tu runā, – labāk dari to, ko Poviks uzskata par vajadzīgu.”

– Un, viņaprāt, Venēcija varētu nodzīvot visu mūžu Andrešovā un nomirt vecmeitās! – lēdija Denija iesaucās ar asarām acīs.

– Drīzāk viņa apprecēs Edvardu Jārdliju, – lietišķi atbildēja viņas lords.

– Man nav nekas pret Edvardu Jārdliju. Patiešām, es domāju, ka viņš ir patiesi cienījams cilvēks, taču vienmēr esmu teikusi un teikšu, ka tā būtu sevis izniekošana. Ja vien mūsu dārgais Osvalds būtu desmit gadus vecāks, ser Džon!

Taču te saruna ieguva gluži negaidītu pavērsienu, kad ļaunais ģēnijs pamudināja seru Džonu iesaukties, ka, viņaprāt, tik glītai meitenei gan pietiks prāta neatskatīties uz apkārtnes visdumjāko jaunuli. Kad viņš piebilda, ka sievai nevajadzētu vairs pamudināt Osvaldu uz teātra spēlēšanu, Venēcija tika aizmirsta visai dedzīgā pretēju viedokļu apmaiņā.

Neviens nenoliegtu to, ka Venēcija bija izskatīga meitene; vairums nevilcinātos dēvēt viņu par skaistu. Londonas augstāko aprindu debitanšu vidū viņu ievērotu; ierobežotajā sabiedrībā, kurā Venēcija apgrozījās, viņa bija nesalīdzināma. Apbrīnu raisīja ne tikai viņas lielās un spožās acis, mirdzoši zeltainie mati vai apburošais lūpu izliekums; viņas sejā slēpās valdzinājums, kam nebija nekāda sakara ar glītajiem vaibstiem, sirsnība, nevaldāma prieka dzirksts, neparasti atklāts skatiens, kam pilnīgi trūka nedrošības.

Šķelmīgs mirdzums parādījās viņas acīs, paraugoties uz Obriju, kurš vēl aizvien bija iegrimis grāmatā. Viņa sacīja: – Obrij! Dārgais, riebīgais Obrij! Lūdzu, pievērs man savas ausis! Tikai vienu no savām ausīm, mīļais!

Obrijs pacēla galvu, un arī viņa acīs parādījās mirdzums. – Tikai ne tad, ja runāsim par ko tādu, kas man īpaši nepatīk.

– Nē, apsolu tev, ka ne! – Venēcija smiedamās atbildēja. – Ja tu gatavojies doties izjādē, vai tu varētu būt tik mīļš un iegriezties pastā, lai apjautātos, vai man nav pienākusi paciņa no Jorkas? Tikai pavisam maza paciņa, dārgo Obrij! Tā būs visnotaļ parocīga, zvēru!

– Jā, es to izdarīšu, ja vien tās nav zivis! Ja ir, tad sūti tām pakaļ Pakstonu, mana dārgā.

– Nē, tas ir muslīns, nevainojams muslīns!

Brālis bija piecēlies un savā neveiklajā klibajā gaitā piegājis pie loga. – Man šķiet, ka ir pārāk karsti, lai dotos ārā, taču es to izdarīšu, pilnīgi noteikti izdarīšu – un tūlīt pat! Mana dārgā, abi tavi pielūdzēji gatavojas ierasties pie mums rīta vizītē.

– Ak nē! – Venēcija iesaucās. – Tikai ne atkal!

– Jāj iekšā pa aleju, – viņš apgalvoja māsai. – Osvalds arī izskatās īgns pēc velna.

– Ak, Obrij, lūdzu, nerunā tā! To panāk viņa drūmā sejas izteiksme. Uzdrošinos teikt, ka viņš prāto par vārdos neizteiktiem noziegumiem, un padomā tikai, cik tas ir briesmīgi, ja viņa tumšās domas tiek noturētas par dusmām.

– Par kādiem vārdos neizteiktiem noziegumiem?

– Mans dārgais, kā lai es to zinātu? Nabaga zēns! Tā visa ir Bairona vaina! Osvalds nespēj izdomāt, vai viņš izskatās pēc paša lorda vai pēc lorda apdzejotā Korsāra. Jebkurā gadījumā tas ir ļoti nepatīkami nabaga lēdijai Denijai. Viņai tiek iestāstīts, ka dēls cieš no asiņu kaites, un viņa lūgtin lūdzas, lai nabadziņš iedzertu doktora Džeimsa pretdrudža pulveri!

– Bairons! – Obrijs izsaucās, nepacietīgi paraustīdams plecus. – Nesaprotu, kā tu vari lasīt tādas grāmatas.

– Skaidrs, ka tu to nesaproti, mīļais, un man jāatzīst, ka Osvaldam arī būtu nācis par labu to nespēt. Interesanti, kādu attaisnojumu Edvards mums minēs, lai izskaidrotu savu apciemojumu? Jādomā, ka tās nevar būt kārtējās karaliskās ģimenes kāzas vai vispārējās vēlēšanas.

– It kā mēs par to interesētos. – Obrijs novērsās no loga. – Vai tu viņu precēsi? – viņš apjautājās.

– Nē. Ak, es nezinu! Esmu pārliecināta, ka viņš būtu laipns vīrs, taču, lai kā pūlētos, es nespēju izjust pret viņu pilnīgi neko citu kā vien cieņu, – Venēcija atbildēja komiski izmisušā balsī.

– Kāpēc tu vispār nopūlies?

– Man ar kādu ir jāprecas! Konvejs noteikti to izdarīs, un kas tad notiks ar mani? Nebūs labi, ja es turpināšu dzīvot te, pārvēršoties par padzīvojušu krustmāti. Un jādomā, ka tas nepatiktu arī manai nezināmajai svainei.

– Ak, tu vari dzīvot kopā ar mani! Es neprecēšos, un man nebūs nekādu iebildumu; tu mani nekādi neapgrūtini.

Meitenes acis draiski iezibējās, taču viņa nopietni atbildēja, ka jūtoties brālim ārkārtīgi pateicīga.

– Tev tas varētu patikt labāk par precībām ar Edvardu.

– Nabaga Edvards! Vai tev viņš tik ļoti nepatīk?

Obrijs atbildēja ar šķību smaidu: – Kad viņš ir kopā ar mums, es nekādi nespēju aizmirst, ka esmu invalīds, mana dārgā.

Aiz durvīm ierunājās vīrietis: – Brokastu istabā, vai ne? Ak, nevajag mani pieteikt, es zinu ceļu!

Obrijs piebilda: – Un man nepatīk tas, ka viņš vienmēr zina ceļu.

– Man tāpat, patiešām. No tā nav glābiņa! – Venēcija piekrita un pagriezās, lai sagaidītu apmeklētājus.

Istabā ienāca divi krietni atšķirīgi džentlmeņi. Vecākais bija solīda izskata vīrs trīsdesmitajā dzīves gadā – viņš gāja pa priekšu kā jau daždien cilvēks, kurš nešaubās par to, ka tiek gaidīts. Jaunākais, deviņpadsmit gadus vecs jauneklis, slēpa pašapziņas trūkumu aiz nevērīgas dižošanās.

– Labrīt, Venēcij! Ak, Obrij! – sacīja Edvards Jārdlijs sarokodamies. – Jūs nu gan esat guļavas! Es baidījos, ka neatradīšu jūs mājās tādā dienā, taču iedomājos, ka Obrijs gribētu izmēģināt veiksmi pie karpām manā ezerā. Ko tu teiksi, Obrij? Tu varētu makšķerēt no laivas un tādējādi nesagurt.

– Pateicos, taču man nevajadzētu doties ārā šādā laikā.

– Tev tas nāktu par labu, un tu varētu rīkoties ar žebērkli tikai dažu jardu attālumā no krasta.

Tas bija pateikts laipni, taču Obrija atkārtotais atteikums tika pausts ar sakostiem zobiem. Jārdlija kungs to pamanīja un līdzjūtīgi nosprieda, ka Obrijam nedod mieru sāpošā gūža. Tikmēr jaunais Denijs pavēstīja namamātei – iespaidīgāk, nekā situācija prasīja, – ka ieradies viņu satikt. Viņš piebilda klusā, trīcošā balsī, ka nav spējis atturēties. Tad viņš drūmi palūkojās uz Obriju, kurš raudzījās uz jaunekli ar izsmieklu acīs, un kautrīgi apklusa. Viņš bija gandrīz trīs gadus vecāks par Obriju un redzējis daudz vairāk no pasaules, taču Obrijs allaž spēja izsist viņu no līdzsvara gan ar savu bezkaislīgo skatienu, gan arī čūskas mēli. Denijs nejutās ērti zēna klātbūtnē – nespēdams sacensties ar viņu mēles asumā, viņš izjuta veselīgam jaunam dzīvniekam raksturīgu nepatiku pret fizisku kroplību, turklāt uzskatīja, ka Obrijs izmanto savējo zemiskā veidā. Ja nebūtu šīs klibās kājas, viņš ātri vien dabūtu zināt, kā jāizturas pret vecākiem cilvēkiem. “Viņš zina, ka ir drošībā no manis,” Osvalds nodomāja un uzmeta lūpu.

Saņēmis uzaicinājumu apsēsties, viņš bija ieņēmis laisku pozu uz nelielā dīvāna. Nu Osvalds konstatēja, ka otrs viesis cieši nolūkojas viņā ar neslēptu nosodījumu, un uzreiz nonāca šaubu varā starp cerību, ka izskatās pēc romantiskas figūras, un bailēm, ka ir mazliet pārspīlējis ar savu nevērīgo izturēšanos. Viņš izslējās, un Edvards Jārdlijs palūkojās uz Venēciju.

Jārdlija kungam nenāca ne prātā alkt pēc romantisma izskatā, un viņam nekad nevarētu pārmest zvilnēšanu dāmas klātbūtnē. Tāpat viņš nemūžam nedotos rīta vizītē, ģērbies medību žaketē un apsējis ap kaklu zīda lakatiņu, kura netīrie stūri rēgojas ārā no mēteļa apkakles. Viņš bija ģērbies glīti un kārtīgi – lietišķā jātnieka žaketē un briežādas biksēs – un matus apgriezis pat īsāk, nekā bija modē, jo negribēja pieļaut, lai tie slīgst pār pieri. Viņu varētu uzskatīt par solīda un negodkārīga lauku džentlmeņa paraugu; neviens svešinieks nemūžam neuzminētu, ka viņš – nevis Osvalds – ir dievinošas atraitnēs palikušas mātes vienīgais bērns.

Viņa tēvs bija nomiris pirms Edvarda desmitās dzimšanas dienas, un dēls bija ļoti agri mantojis bagātību. Tā bija drīzāk cienījama nekā glīta, pietiekoši liela, lai ļautu prātīgam vīram baudīt dzīves priekus, tomēr pārāk pieticīga, lai ļautu viņam izcelties. Modes sekotājs, kurš alktu izskatīties žilbinoši, to lēstu par niecīgu, taču Edvardam nepiemita ekstravaganta gaume. Viņa muiža atradās nepilnu desmit jūdžu attālumā no Anderšovas, taču nebija nedz tik plaša, nedz arī tik svarīga, un sabiedrībā to uzskatīja par omulīgu mītnes vietu, kas visā Ziemeļu Raidingā piešķīra īpašniekam atzinību, kura bija viņa godkārības kalngals. Papildus savai dabas dotajai nopietnībai viņš bija apveltīts arī ar izteiktu pienākuma apziņu. Par spīti mātes pūliņiem sabojāt viņu ar savu pārmērīgo lutināšanu, Edvards jau agri bija pārņēmis saimniecības vadīšanu savās rokās un ātri vien kļuva par nopietnu jaunu vīrieti ar savām labajām īpašībām. Lai arī viņam nepiemita nedz vitalitāte, nedz asprātība, viņš varēja lepoties ar krietnu devu veselā saprāta. Ja arī Edvarda valdonīgā daba padarīja viņu pārāk despotisku, tomēr stingro valdīšanu pār māti un kalpotājiem allaž noteica patiesa ticība savām spējām izlemt, kas nāks viņiem par labu jebkurā situācijā.

Venēcija sajuta, ka viņai vajadzētu kompensēt Obrija nejauko izturēšanos, un noteica: – Cik jauki, ka jūs iedomājāties par manu brāli! Tomēr jums nevajadzēja tā pūlēties. Es uzdrošinos apgalvot, ka jums arī tāpat ir tūkstoš dažādu darbu, ko darīt.

– Ne nu gluži tūkstotis, – viņš smaidot atbildēja. – Un pat ne simts, lai gan parasti es esmu stipri aizņemts, tas nu man jāatzīst. Taču nevajag domāt, ka es atstāšu novārtā savus steidzamākos pienākumus. Ceru, ka to man nevar pārmest! Neatliekamos darbus es padarīju jau tad, kad jūs, varu saderēt, vēl aizvien gulējāt. Vai zināt? Pieliekot nelielas pūles, cilvēks allaž var atrast laiku. Man bija arī cits iemesls, lai jūs apciemotu. Es esmu jums atnesis savu otrdienas “Morning Post” eksemplāru, kuru, jādomā, jūs labprāt gribēsiet izlasīt. Te es atzīmēju rindkopu; jūs redzēsiet, ka tā ir saistīta ar britu Okupācijas armiju. Izskatās, ka franču nostāja pret mūsu karavīru turpmāko uzturēšanos ir kļuvusi ļoti noteikta. Nav nekāds brīnums, lai gan, atceroties… tomēr tas jums nav tik interesanti kā izredzes sagaidīt mājās Konveju! Domāju, ka viņš varētu ierasties vēl pirms gada beigām.

Venēcija paņēma avīzi, pateicās viņam, valdīdama smieklus, un centās neskatīties uz Obriju. Atklājis, ka Lenjoni gaida ziņas no iknedēļas “Liverpool Mercury”, Edvards bija apņēmies dalīties ar viņiem savā Londonas avīzē, kas kalpoja par attaisnojumu biežajiem apciemojumiem Anderšovā. Sākumā viņš ieradās tikai tad, kad tika publicētas svarīgas ziņas, piemēram, par vecā Zviedrijas karaļa nāvi vai maršala Bernadota kāpšanu tronī, un pavasara mēnešos avīzes viņam palīdzēja ar nebeidzamajiem karalisko laulību plūdiem. Sākumā nāca pārsteidzošā ziņa par to, ka princese Elizabete, par spīti gadiem, ir saderinājusies ar Hesenes-Homburgas princi, un viņas līgavas kleitas apraksti un mākslinieces talanta apjūsmošana vēl nebija beigusies, kad trīs princeses pusmūža brāļi apņēma sievas. Bez šaubām, tas viss notika tādēļ, ka Anglijas mantiniece, nabaga princese Šarlote, nesen bija mirusi dzemdībās kopā ar jaundzimušo bērnu. Pat Edvards atzina visu šo sāgu par izklaidējošu, jo diviem karaliskās ģimenes hercogiem bija pāri piecdesmit gadiem un tādi viņi arī izskatījās, un visi zināja, ka vecākais brālis ir tēvs lielai ģimenei ar cerību pilniem bastardiem. Tomēr kopš Klerensa laulībām jūlijā Edvardam avīzēs nācās grūti sameklēt kādu tēmu, kas varētu ieinteresēt Lenjonus, tāpēc viņš vairākas reizes bija spiests apmierināties ar ziņām par to, ka valdnieces veselības stāvokļa dēļ galma mediķi krīt izmisumā vai ka vigu politiķu vidū izcēlusies nevienprātība jautājumā par Tīrnija ilgstošo atrašanos pie partijas vadības stūres. Pat lielākais optimists nevarētu cerēt, ka Lenjonus ieinteresētu tamlīdzīgas baumas, taču bija gluži pamatoti cerēt, ka iespējamo Konveja atgriešanos mājās viņi uzskatīs par patiesi vērtīgu informāciju.

Tomēr Venēcija noteica, ka noticēšot Konveja atvaļināšanai tikai tad, kad ieraudzīs viņu ienākam pa durvīm. Obrijs, ar sarauktu pieri apdomājis šo jautājumu, visai optimistiskā tonī piebilda, ka nav vērts krist izmisumā, jo Konvejs droši vien atradīšot kādu citu aizbildinājumu, lai paliktu armijā.

– Noteikti! – Osvalds iesaucās. Tad viņš aptvēra, ka tas neizklausās glaimojoši attiecībā uz namamāti, krita izmisumā un izšļupstēja: – Tas ir, es nedomāju… tas ir, es domāju, ka rīkotos tā sera Konveja vietā. Viņam te viss liksies velnišķīgi garlaicīgs. Tā tas ir, ja cilvēks ir dabūjis redzēt pasauli.

– Jums te viss šķiet velnišķīgi garlaicīgi pēc brauciena uz Vestindiju, ja? – Obrijs apjautājās.

Edvards iesmējās, un Osvalds, kurš bija nolēmis nepievērst uzmanību Obrija dzēlībām, noteica ar nevajadzīgu uzsvaru: – Katrā ziņā esmu redzējis no pasaules vairāk nekā jūs! Jums nav ne jausmas… jūs justos pārsteigti, ja es pastāstītu, cik viss ir atšķirīgs Jamaikā!

– Jā, mēs būtu gan, – piekrita Obrijs, celdamies augšā no krēsla. Edvards, kura palīdzība bija tik niecīgi novērtēta, uzreiz steidzās viņam palīgā. Nespējot atbrīvoties no tvēriena, Obrijs padevās, taču viņa “paldies” tika izteikts ledainā tonī, un puisis pat nemēģināja izkustēties no vietas, kamēr Edvards nebija noņēmis roku no viņa elkoņa. Tad viņš nogludināja piedurkni un noteica, vērsdamies pie māsas: – Es došos pēc tā sūtījuma, mana dārgā. Man gribētos, lai tu brīvākā brīdī aizrakstītu Teplovam un palūgtu, lai viņš turpmāk sūta mums kādu no Londonas dienas avīzēm. Domāju, ka mums tāda noderētu, vai ne?

– Nav nekādas vajadzības, – atsaucās Edvards. – Varat būt droši, ka es labprāt dalos ar jums savējā.

Obrijs apstājās durvīs, lai palūkotos atpakaļ un liegi noteiktu: – Bet, ja mums būs savējā, jums nevajadzēs tik bieži mūs apciemot, vai ne?

– Ja es zinātu, ka jūs to vēlaties, es būtu jājis šurp katru mīļu dienu ar tēva avīzi! – Osvalds nopietni noteica.

– Blēņas! – attrauca Edvards, juzdamies par šo piezīmi aizkaitināts daudz vairāk nekā par Obrija neslēpto netīksmi. – Jādomā, ka seram Džonam būtu kas sakāms par tādu plānu! Venēcija zina, ka var paļauties uz mani.

Šī augstprātīgā piezīme pamudināja Osvaldu paziņot, ka Venēcija var paļauties uz viņa palīdzību arī daudz bīstamāku pakalpojumu sniegšanā. Vismaz tāda bija viņa sacītā jēga, taču runa, kas šķita visnotaļ laba Osvalda iztēlē, nākot pār lūpām, piedzīvoja kļūmīgu pārvērtību. Tā kļuva bezcerīgi sarežģīta, izklausījās neveikla pat paša autora ausīs un izsīka, saskaroties ar iecietīgo izsmieklu Edvarda skatienā.

Tajā brīdī klātesošo uzmanību novērsa Lenjonu vecā aukle, kura ienāca istabā, meklējot Venēciju. Ieraudzījusi Jārdlija kungu, kurš viņai patika, kopā ar saimnieci, viņa uzreiz atvainojās, pavēstīja, ka viņas jautājums var pagaidīt, un atkal izgāja. Tomēr Venēcija deva priekšroku kādam izklaidējošam saimniecības darbam, lai arī tā būtu tikai izdilušu palagu šķirošana vai sūdzību uzklausīšana par jaunāko kalpotāju slinkumu, nevis nesaderīgo pielūdzēju sabiedrībai, tāpēc piecēlās kājās un pēc iespējas pieklājīgāk atvadījās no abiem. Viņa sacīja, ka kritīšot nežēlastībā aukles acīs, ja likšot viņai gaidīt.

– Es esmu pametusi novārtā savus pienākumus un tikšu pie briesmīga rājiena, ja neparūpēšos par tiem, – viņa smaidot noteica un pastiepa roku Osvaldam. – Tāpēc man jāsūta jūs abi projām. Nedusmojieties! Jūs esat tik seni draugi, ka ar jums es varu atļauties neievērot ceremonijas.

Pat Edvarda klātbūtne nespēja atturēt Osvaldu no meitenes plaukstas pielikšanas sev pie lūpām un dedzīga skūpsta uzspiešanas uz tās. Venēcija to uztvēra nesatricināmā mierā un pēc tam pastiepa plaukstu Edvardam. Taču viņš tikai pasmaidīja un attrauca: – Pēc brīža! – Tad viņš atvēra durvis viņas priekšā. Venēcija viņam garām iegāja gaitenī, un viņš sekoja, apņēmīgi atstājot savu sāncensi brokastu istabā. – Jums nevajadzētu iedrošināt šo muļķa puiku, ļaujot viņam lakstoties ap jums, – Edvards piezīmēja.

– Vai tad es viņu iedrošinu? – Venēcija pārsteiguma pilnā tonī pajautāja. – Man likās, ka izturējos pret viņu tāpat kā pret Obriju. Tā arī es viņu uztveru. Protams, – viņa domīgi piebilda, – Obrijam prāta ir vairāk, nekā vajag, un viņš šķiet daudz vecāks par nabaga Osvaldu.

– Mana dārgā Venēcij, es jūs neapsūdzu flirtēšanā ar viņu! – Edvards atbildēja, iecietīgi pasmaidīdams. – Un es neesmu arī greizsirdīgs, ja jūs tā domājat!

– Nē, es tā nedomāju, – viņa atbildēja. – Jums nav nekāda iemesla vai tiesību būt greizsirdīgam.

– Skaidrs, ka nekāda iemesla. Runājot par tiesībām, mēs taču esam vienisprātis, ka nebūtu piedienīgi teikt kaut ko vairāk par šo tēmu pirms Konveja atgriešanās mājās. Varat iztēloties, ar kādu interesi es lasīju šo rakstu avīzē!

Tas tika pateikts ar šķelmīgu skatienu, tādēļ Venēcija iesaucās: – Edvard! Lūdzu, nerunājiet tik daudz par Konveja atgriešanos! Jūs to pieminat tik uzcītīgi, it kā tas būtu iemesls man iekrist jūsu rokās. Tā tiešām nevajadzētu darīt.

– Es patiešām ceru… nē, es pilnīgi skaidri zinu, ka nekad neesmu izteicies tādā garā, – viņš nopietni atbildēja.

– Nē, nekad! – Venēcija piekrita ar šķelmīgu smaidu, kas neviļus uzplauka lūpās. – Edvard, patiešām! Kamēr es vēl neesmu tā nogarlaikojusies ar Konveju, ka būšu ar mieru pieņemt jebkādu piedāvājumu, pajautājiet sev, vai tiešām gribētu mani precēt! Es nedomāju, ka jūs to gribētu!

Viņš likās pārsteigts, pat šokēts, taču pēc brīža pasmaidīja un noteica: – Es esmu labi iepazinis jūsu aizraušanos ar jokiem! Jūs allaž novēršat uzmanību, un, ja savā rotaļīgumā reizi pa reizei pasakāt ko dīvainu, man šķiet, ka es jūs pārāk labi pazīstu, lai tam noticētu.

– Edvard, lūdzu… Lūdzu, pamēģiniet atbrīvoties no savām ilūzijām! – Venēcija nopietni ierunājās. – Jūs mani it nemaz nepazīstat, ja tā domājat, un jutīsieties briesmīgi pārsteigts, kad uzzināsiet, ka visas manis izteiktās dīvainības ir domātas nopietni!

Viņš atbildēja rotaļīgi, tomēr tikpat pašapzinīgi kā iepriekš: – Varbūt es pazīstu jūs labāk nekā jūs pati! Tas ir paņēmiens, kuru jūs esat aizguvusi no Obrija. Parasti jūs nepārkāpjat pieklājības robežu, taču saruna par Konveju mudināja secināt, ka jūs viņu nemīlat.

– Nē, nepavisam, – viņa atklāti noteica. – Venēcij! Padomājiet par to, ko runājat!

– Bet tā ir balta patiesība! – viņa neatlaidās. – Ak, neliecieties taču tik pārsteigts! Es nejūtu pret viņu nepatiku, lai gan uzdrošinos teikt, ka varētu tādu just, ja man vajadzētu pavadīt ar viņu kopā daudz laika. Konvejs neliekas zinis ne par vienu, izņemot sevi pašu, un turklāt ir nomācoši sekls!

– Jums nevajadzētu tā runāt, – Edvards nosodoši atbildēja. – Ja jūs runājat par savu brāli tik atturīgi, tad nav nekāds brīnums, ka Odrijs pirms brīža tā atļāvās izteikties par viņa atgriešanos!

– Manu dārgo Edvard, pirmīt jūs teicāt, ka es esmu apguvusi no viņa šo triku! – Venēcija pazobojās. Edvarda sejas izteiksme nemainījās, un viņa piebilda ar zināmu uzjautrinājumu: – Patiesība ir tāda, ja jūs vēl neesat to sapratis, ka mums nav nekādu triku un mēs sakām tikai to, ko domājam. Jāatzīst, ka mūsu domas apbrīnojami bieži sakrīt, lai arī šķiet, ka mēs neesam īpaši līdzīgi, sevišķi gaumes ziņā!

Edvards kādu brīdi klusēja un tad noteica: – Varbūt jums ir pieļaujams paust nelielu aizvainojumu. Es jūtu jums līdzi. Jūsu situācija šeit kopš tēva nāves bijusi nepatīkama, bet Konvejs nav kautrējies uzkraut savu nastu… savus pienākumus! …uz jūsu pleciem. Tomēr ar Obriju ir citādi. Man uzmācās kārdinājums viņu asi apsaukt, kad dzirdēju viņu tā runājam par brāli. Lai kādas ir Konveja sliktās īpašības, viņš ir krietns cilvēks un allaž izturējies laipni pret Obriju.

– Jā, taču Obrijam cilvēki nepatīk tikai tāpēc vien, ka viņi ir laipni, – Venēcija attrauca.

– Nu gan jūs runājat blēņas!

– Ak nē! Ja Obrijam kādi cilvēki patīk, tad tas ir nevis viņu izturēšanās, bet prāta dēļ.

– Obrijam nāks par labu Konveja atgriešanās! – Edvards iebilda. – Ja vienīgie cilvēki, kurus viņš savā muļķa prātā atzīst par patīkamiem, ir tikai mācīti vīri, ir pēdējais laiks…

– Tas nu gan ir neprātīgi teikts, jo viņam patīku es!

Edvards stīvi sacīja: – Lūdzu piedošanu! Nav šaubu, ka es jūs pārpratu.

– Patiešām! Jūs pārpratāt arī to, ko es teicu par Konveju. Varat būt drošs, ka es nejūtu ne mazāko aizvainojumu, un, runājot par manu situāciju… Ak, cik jūsu pieņēmumi ir absurdi! Skaidrs, ka tā nav nepatīkama! – Venēcija redzēja, ka Edvards ir aizskarts, un iesaucās: – Nu gan būšu jūs sadusmojusi! Diena ir pārāk karsta, lai nodotos strīdiem, tāpēc, lūdzu, vairs nekādu ķīviņu! Diemžēl man jāuziet augšā un jāpalūkojas, ko gribēja aukle. Visu labu! Un paldies par to, ka bijāt tik laipns un atnesāt mums avīzi!

Otrā nodaļa

Izsprukusi no aukles, kas izvērtēšanai parādīja izdilušus palagus un arī divus Obrija kreklus, kuru manšetes bija noplēstas nevērīgas valkāšanas dēļ, Venēcija iekrita ekonomes nagos. Gārnardas kundzes šķietamais nolūks bija viņai atgādināt, ka tieši tagad ir īstais laiks gatavot kazeņu ievārījumu, taču patiesais iemesls, kas tika skarts tikai pēc ilgas aplinkus runāšanas, bija aizstāvēt jauno veļas mazgātāju, viņas māsasmeitu, pret aukles apsūdzībām. Tā kā šīs abas vecās kalpotājas bija nodzīvojušas kādus divdesmit sešus gadus abpusējā greizsirdībā, Venēcija zināja, ka veļas mazgātājas trūkumi neizbēgami novedīs pie citu aukles nodarīto pārestību uzskaitījuma. Pēc tam aukle, sajuzdamās aizdomīga par tik ilgu kavēšanos ekonomes istabā, neliks viņai mieru, lai pēc bargas pratināšanas atklātu, cik ļaunprātīgi meli Venēcijai ir sastāstīti. Pateicoties ilgstošas prakses rezultātā iegūtai veiklībai, Venēcija aši novirzīja sarunu atpakaļ pie kazeņu ievārījuma, novēršot Gārnardas kundzes uzmanību ar solījumu šajā pašā dienā sagādāt viņai grozu ar kazenēm. Nākamajā mirklī Venēcija aizlavījās uz savu guļamistabu, iekams draudīgā dāma bija paguvusi ķerties pie citu aukles nekrietnību uzskaitījuma.

Novilkusi franču batista kleitu, Venēcija izņēma no skapja vecu kanifasa tērpu. Tas bija visai vecmodīgs, un sākotnējā zilā krāsa bija pārvērtusies neizteiksmīgi pelēkā, taču kleita bija labu labā kazeņu lasīšanai, un pat aukle nesāktu rāties, ja tā notraipītos. Izturīgas kurpes un cepure papildināja viņas tēlu. Bruņojusies ar lielu grozu, Venēcija steidzās iziet no mājas – vēl jo vairāk tāpēc, ka namzinis Ribls viņai pavēstīja par Denija kungu, kurš devies uz Tērsku darīšanās un cerot atgriezties Anderšovā atpakaļceļā, ja Lenjonas jaunkundze vēlētos ar viņa starpniecību nosūtīt kādu paziņojumu viņa mātei.

Venēcijas vienīgais sabiedrotais šajā ekspedīcijā bija draudzīgais, lai arī nekam nederīgais spaniels, kuru viņai bija uzdāvinājis Obrijs pēc tam, kad atklājās, ka viegli satraucamajam kucēnam piemīt arī bailes no ieročiem. Kā saimnieces pavadonis viņas vientulīgajās pastaigās suns neapšaubāmi bija tālu no ideāla, jo, par spīti savam nelaimīgajam trūkumam, bija aizrāvies ar medībām. Tas pinās Venēcijai pa kājām vairākus simtus jardu, lēkājot un histēriski kaucot, un izturējās kā suns, kas tikai retumis tiek prom no ķēdes. Pēc mirkļa tas aizmetās projām, neklausīdamies nekādos iebildumos, un no jauna parādījās tikai zināmos laika intervālos ar izkārtu mēli, izbrīvējis kādu mirkli savu steidzamo darīšanu grafikā, lai pārliecinātos, ka saimniecei nekas nekaiš.

Tāpat kā vairums savas paaudzes lauku meiteņu, Venēcija bija izturīga staigātāja, un atšķirībā no lielākās daļas augstdzimušo jaunkundžu viņai nekad nebija iebildumu doties pastaigā vienai pašai. Tāds paradums bija izstrādājies vēl bērnībā, kad viņas uzdevums bija aizbēgt no guvernantes. Podmoras kundze uzskatīja, ka stunda, kas pavadīta, staigājot pa taciņu krūmu ielenkumā, ir pietiekošs fizisks vingrinājums ikvienai dāmai, un tajos retajos gadījumos, kad apstākļi vai pierunāšana lika viņai doties jūdzi garajā pastaigā līdz tuvākajam ciemam, guvernantes pieklājīgais solis likās kaitinošs mazajai audzēknei, tāpat kā viņas paradums īsināt ceļu ar pamācošiem stāstiem. Nebūdama tik daudz sasniegusi kā Selīna Trimere, kuru guvernante bija satikusi tikai vienreiz un kopš tā laika apbrīnoja, viņa tomēr bija labi izglītota. Nelaimīgā kārtā viņai nepiemita nedz Trimeres jaunkundzes stiprais raksturs, nedz spēja iedvesmot savus audzēkņus ar mīlestību. Kad Venēcijai apritēja septiņpadsmit gadu, guvernante bija viņu tā nogarlaikojusi, ka audzēkne atzīmēja savu pāriešanu jaunas dāmas kārtā, pavēstot tēvam, ka ir pieaugusi, pati spēj tikt galā ar saimniecību un viņi var iztikt bez Podmoras jaunkundzes pakalpojumiem. Kopš tās dienas viņai nebija citu pavadoņu kā vien aukle. Bet Venēcija negāja sabiedrībā un neuzņēma viesus Anderšovā, tādēļ, kā viņa norādīja lēdijai Denijai, ir grūti iedomāties, kāds labums viņai būtu no pavadones. Nevarēdama apgalvot, ka meitenei nav piedienīgi dzīvot bez pavadones tēva mājā, lēdija Denija bija spiesta izbeigt šo strīdu un ieteikt Venēcijai neklīst apkārt pa laukiem pat bez kalpones. Taču Venēcija bija tikai pasmējusies un rotaļīgi atbildējusi, ka viņa esot tikpat neciešama kā Podmoras jaunkundze, kura nenogurstoši piesauc par piemēru lēdiju Herietu Kevendišu, vienu no izcilās Trimeres jaunkundzes audzēknēm, kas pirms laulībām uzturējās Duglasu pilī un nekad nebija izgājusi tālāk par dārzu, ja viņu nepavadīja sulainis. Venēcija nebija hercoga meita un neuzskatīja lēdiju Herietu par paraugu.

– Turklāt, kundze, tas droši vien notika vismaz pirms desmit gadiem! Un es uzdrošinos apgalvot, ka sabojātu visu savu prieku, ja staipītu sev līdzi kādu no kalponēm, kam tobrīd noteikti ir steidzamāki darbi. Nē, nē, ne jau tāpēc es tiku vaļā no Podmoras jaunkundzes! Kas gan varētu ar mani notikt šeit, kur visi zina, kas es esmu?

Lēdija Denija nopūzdamās bija spiesta apmierināties ar solījumu, ka viņas jaunā un neatkarīgā aizbilstamā nekad bez pavadoņa nedosies uz Jorku vai Tērsku. Pēc sera Frānsisa nāves viņa atjaunoja savus lūgumus, taču daudz necerēja, ka tiks uzklausīta. Lēdija Denija satraucās par Venēcijas apgalvojumiem, ka viņa vairs nav nekāda mazā meitene, taču nespēja to noliegt: Venēcijai bija divdesmit pieci gadi, un viņa atradās bīstami tuvu vecmeitības robežai.

– Bez kādas pieredzes šajā jautājumā, ser Džon, lai gan es nerunāju par to… Bet viņa ir tik skaista un dzīvespriecīga, turklāt ar tik lielisku raksturu! No savas puses es neturu viņas krustmāti nekādā vērtē! Viņa nekad nav centusies pārliecināt seru Frānsisu ļaut Venēcijai doties uz Londonu un kļūt par debitanti, un, ja viņa ir mudinājusi to nabaga bērnu aizbraukt turp tagad, pēc tēva nāves, tad es neko neesmu par to dzirdējusi! Domāju, ka šī sieviete ir tikpat egoistiska kā viņas brālis. Ja tas neprasītu izdevumus un mums nevajadzētu izvest sabiedrībā mūsu pašu meitas… Ja arī kaut kas sanāktu no Klāras pieķeršanās Konvejam, ar ko es nepavisam nerēķinos, esmu apņēmusies panākt, lai visas piecas tiktu stādītas priekšā galmā! Tātad, ja tā nebūtu, man ļoti gribētos pašai aizvest Venēciju uz Londonu, un es nebrīnītos, ja viņa atrastu visnotaļ cienījamu partiju, pat nebūdama pirmajā jaunības plaukumā! Tikai ir pilnīgi skaidrs, ka viņa atteiktos pamest Obriju, – lēdija Denija piebilda nomāktā balsī. – Un drīz jau būs par vēlu. Ja viņa to zinātu!

Venēcija to nezināja, taču neredzēja citu izeju, kamēr Konvejs spītīgi atradās ārzemēs, un turpināja darīt visu, kas bija viņas spēkos. Lēdija Denija justos pārsteigta, ja atskārstu, ar kādām bažām Venēcija raugās nākotnē. Ikvienai sievietei viņas situācijā tā šķistu drūma un nepiedāvātu nekādu izvēli starp precībām ar Edvardu Jārdliju un novecojošas un varbūt neviena negribētas vecmeitas dzīvi brāļa mājā. Kā pieredzējušai saimniecei tas būtu paradums, nevis atkarība, kas liktu viņai palikt Anderšovā. Vientuļas dāmas nedzīvoja vienas. Varbūt to varēja māsas, kuras vairs nebija precību gados; pirms daudziem gadiem lēdija Elinora Batlere un viņas dārgā draudzene Sāra Ponsonbija bija to atļāvušās, nostājoties pret vecāku gribu. Viņas bija aizbēgušas un patvērušās kotedžā kaut kur Velsā, atsakoties no pasaules gluži kā mūķenes. Kopš tā laika viņas vēl aizvien dzīvoja turpat un, cik nu ļaudis zināja, nepārkāpa savu nošķirtības solījumu, tādēļ varēja secināt, ka viņas ir apmierinātas. Taču Venēcija nebija ekscentriska un ne uz mirkli nepieļāva domu par dzīvošanu vienā mājā ar otru meiteni, lai arī viņai bija sirdsdraudzene. Pat laulība ar Edvardu būtu labāka par tādu izrīcību. Un, nebarojot savu iztēli ar meitenīgiem sapņiem par cēlu un augstdzimušu pielūdzēju, Venēcija juta, ka laulības ar kādu citu – nevis Edvardu – būtu vispieņemamākais risinājums viņas gadījumā.

Viņa nekad nebija iemīlējusies, un divdesmit piecu gadu vecumā viņas cerības nebija nekādas lielās. Vienīgais priekšstats par romantiku saistījās ar izlasītajām grāmatām. Reiz viņa bija ar paļāvību gaidījusi sera Čārlza Grendisona parādīšanos pie savas dzīves apvāršņa, taču pēc neilga laika veselais saprāts bija izdzēsis šādu optimismu. Paretam apmeklētajās ballēs Jorkā Venēcija piesaistīja lielu uzmanību, un vairāki daudzsološi jauni džentlmeņi, vispirms viņas skaistuma un tad nepiespiestās izturēšanās un smaidošo acu savaldzināti, labprāt būtu uzsākuši kaut ko vairāk par saviesīgu aplidošanu. Nelaimīgā kārtā nebija nekādu iespēju to turpināt kādā pieņemamā veidā. Lai arī vairāki iekārojami džentlmeņi rūgti nosodīja barbarisko tēvu, kurš neielaida mājā apmeklētājus, neviens nebija tik ļoti iededzies pēc vienas dejas ar burvīgo Lenjonas jaunkundzi, lai atmestu jebkādu piedienību – un bailes no tā, ka varētu pataisīt sevi par apsmieklu, – aizjātu no Jorkas uz Anderšovu un kavētos muižas vārtos cerībā panākt slepenu tikšanos ar Venēciju vai izdevību ielauzties mājā.

Tikai Edvards Jārdlijs, sera Frānsisa krustdēls, bija saņēmis vārdos neizteiktu piekrišanu pārkāpt pāri mājas slieksnim. Viņš netika sirsnīgi sagaidīts, jo sers Frānsiss tikai retumis iznāca no savas bibliotēkas viņa apciemojumu reizēs, taču viņam tika ļauts pastaigāties, sarunāties un doties izjādēs kopā ar Venēciju, tādēļ visi uzskatīja, ka meitenes īgnais tēvs pieņemtu bildinājumu, ja Edvards lūgtu tās roku.

Neviens nevarētu teikt, ka viņš ir nepacietīgs mīlnieks. Venēcija bija magnēts, kas viņu vilka uz Anderšovu, taču pagāja četri gadi, līdz Edvards atzinās savās jūtās, un Venēcija bija gatava noticēt, ka viņš to dara par spīti saprāta balsij. Viņa nešaubīgi atraidīja Edvarda piedāvājumu, jo nemīlēja šo cilvēku, lai gan augstu vērtēja viņa labās īpašības un dažādos pakalpojumus, ko viņš tai sniedza. Venēcija labprāt būtu turpinājusi iet pa agrāko draudzības taku, taču Edvards beidzot pieņēma lēmumu un acīmredzami bija tikpat apņēmīgs, cik pašpaļāvīgs. Viņu nepavisam nesamulsināja meitenes atteikums; viņš to izskaidroja ar kautrību, meitenīgu pieticību, pārsteigumu un pat ar pieķeršanos atraitņos palikušajam tēvam un laipni apgalvoja, ka lieliski saprotot šādu uzskatu un esot ar mieru gaidīt, līdz viņa tiks skaidrībā ar savu sirdi. Kopš tās dienas Edvards sāka izturēties pret Venēciju visai privātīpašnieciski, ļoti bieži pamudinot meiteni rīkoties tieši pretēji viņa padomam un teikt visu, kas ienāca prātā, lai tikai šokētu. Tas neko nedeva. Edvarda nosodījums bieži bija nepārprotams, taču to mīkstināja iecietība. Venēcijas dzīvesprieks viņu aizrāva, un viņš nešaubījās par savām spējām meiteni izlocīt pēc sava prāta.

Pēc sera Frānsisa nāves Edvards atkārtoja savu bildinājumu. Tas atkal tika noraidīts. Šoreiz viņš bija uzstājīgāks, kā jau Venēcija varēja sagaidīt. Tomēr viņa nebija gaidījusi, ka Edvards atkārtoto nevēlēšanos pieņemt bildinājumu izskaidros ar to, ko pats nodēvēja par viņas delikāto situāciju. Viņš sacīja, ka cienot viņu par šādu šaubīšanos, ko Venēcija klusībā uzskatīja par absurdu, un atturēšoties no atbildes pieprasīšanas līdz brīdim, kad mājās pārnāks viņas likumīgais aizstāvis Konvejs. Venēcijai nebija ne jausmas, kas ir ļāvis Edvardam nonākt pie šāda priekšstata, un viņa saskatīja tikai divas iespējamās atbildes. Pirmā – par spīti izjustajam valdzinājumam, Edvards nejūtas pārliecināts, ka, kļuvusi par sievu, Venēcija padarīs viņa dzīvi ērtāku. Otrā – to ierosinājusi viņa māte. Jārdlijas kundze bija neizteiksmīga sīka sieviņa, kura allaž pakļāvās dēla gribai un sāka izstarot nelielu siltumu tikai viņa klātbūtnē. Viņa nekad nebija izturējusies pret Venēciju citādi kā vien pieklājīgi, taču Venēcija jutās gluži droša par to, ka māte nevēlas, lai Edvards viņu apprecētu.

Ziņa par to, ka britu Okupācijas armiju drīz varētu vien atsaukt no Francijas, nākotnes problēmu piepeši atkal bija saasinājusi. Šķērsojot Anderšovas nelielo parku, Venēcija to grozīja savā prātā, taču bezjēdzīgi, kā viņai to nācās ar nožēlošanu atzīt. Tik daudz kas sakņojās iedomās vai, labākajā gadījumā, iespējās, un skaidrs bija vienīgi tas, ka pēc Konveja atgriešanās Edvards gaidīs labvēlīgu atbildi uz savu bildinājumu un negribēs viegli samierināties ar ko citu. Protams, tā bija tikai Venēcijas pašas vaina, jo viņa bija pārāk pieķērusies iespējai, ko sniedza Edvarda savādie ieskati par pieklājību un bezvārdu piekrišana tam, ka neko nav iespējams izlemt pirms Konveja atgriešanās. Nez vai Edvards spētu saprast, ka atbilde lielā mērā būtu atkarīga no Konveja nodomiem.

Pirms viņa iestāšanās armijā starp Konveju un Klāru Deniju bija valdījusi visai sentimentāla bērnišķīga pieķeršanās, un izskatījās, ka Klārai tā vēl aizvien šķiet pietiekoši svarīga. Ja Konvejs to uztvertu tikpat nopietni, tad Venēcijai ātri vien vajadzētu sadzīvot ar svaini, kas vēlētos nodot saimniecības vadīšanas grožus vīramāsai, kuru visu mūžu uzlūkojusi ar pazemīgu apbrīnu. “Tas nāktu par sliktu viņai un arī man,” Venēcija sprieda, “taču nez vai es spētu spēlēt otro vijoli pēc nabaga mazās Klāras Anderšovā.”

Laulība ar Edvardu būtu droša un ērta. Viņš būtu laipns vīrs un neapšaubāmi sargātu viņu no negaisiem. Taču Venēcija bija piedzimusi ar alkām pēc dzīves, kas viņam bija nezināma, un ar drosmi, kas ļāva lūkoties briesmām acīs un nenodrebēt to priekšā. Tā kā Venēcija negaudās par savu uzspiesto nošķirtību, Edvards uzskatīja, ka abi būtu apmierināti ar dzīvošanu turpat Klīvdenas pakalnu ēnā. Venēcija gan bija tālu no apmierinātības un nedomāja, ka tas būs viņai nolemtais liktenis. Viņa gribēja redzēt, kāda izskatās pārējā pasaule, un laulība interesēja viņu tikai kā vienīgā izraušanās iespēja, kāda dota dižciltīgai jaunavai.

“Patiesībā,” domāja Venēcija, iznākot no parka uz šaura celiņa, kas atdalīja Anderšovu no Elistonas priorāta īpašumiem, “es vairs neesmu glābjama, un man nekas cits neatliek kā izlemt, vai būt par krustmāti Konveja bērniem vai par māti Edvarda atvasēm. Un man ir nelaba nojauta, ka Edvarda bērni varētu būt briesmīgi garlaicīgi, mazie nabadziņi! Kur ir tas nejaukais suns?”

– Flarij! Flarij!

Kad viņa bija vairākas minūtes saukusi pieaugošā nepacietībā, suns aizelsies priecīgi izlēkšoja viņai pretī ar izkārtu mēli un bija tik laipns, ka uzkavējās Venēcijas redzeslokā. Pēc dažiem simtiem jardu viņa iegāja priorāta teritorijā pa turniketu, kas atradās līdzās smagnējiem vārtiem. Tas nozīmēja senu robežu šķērsošanas privilēģiju. Venēcija labi sapratās ar lorda Deimrela muižas pārvaldnieku un varēja brīvi staigāt pa šo teritoriju, un Flarijs to labi zināja. Atguvis spēkus pēc īsā atpūtas brīža uz celiņa, suns metās prom uz mežu, kas sniedzās līdz upītei, kura līkumoja cauri teritorijai. Aiz upītes atradās pats priorāts, neregulāras formas māja, kas celta Tjūdoru laikos uz sākotnējās ēkas pamatiem, pēc tam paplašināta un, kā runāja, bija pilna ar paneļiem un daudzām neērtībām. Par māju Venēcija neinteresējās, taču apkārtējā teritorija gadiem ilgi bija trīs jauno Lenjonu iemīļotākā uzturēšanās vieta. Sera Frānsisa kaprīzes neļāva viņam pamest novārtā muižu, un viņš to uzturēja lieliskā kārtībā, tādēļ bērni meklēja piedzīvojumus nesakoptākā apkārtnē. Priorāta meži labi atbilda bērnu priekšstatiem par izklaidi. Venēcija pieaugot sprieda, ka ir žēl atstāt tādu vietu nekārtībā, tomēr tā vēl aizvien viņas acīs saglabāja savu pievilcību, un viņa bieži tur pastaigājās. Turklāt īpašnieks tajā uzturējās vien retumis, tātad Venēcija varēja ļaut nepaklausīgajiem Flarijam izskrieties pēc sirds patikas, dzenājot trušus un fazānus un neizraisot neviena dusmas. Negantais barons, kā viņa jau sen bija iesaukusi lordu Deimrelu, to nedz zināja, nedz satraucās par to; vienīgā sabiedrība, ko viņš jebkad bija vedis uz muižu, pilnīgi noteikti nebija mednieki.

Viņa ģimene bija sena un labi pazīstama, taču pašreizējais titula īpašnieks tika uzskatīts par apkārtnes vienīgo kauna traipu. Bija teju vai nepieklājīgi pieminēt viņa vārdu krietnā sabiedrībā. Bērnu nevainīgie jautājumi par to, kāpēc lords Deimrels nedzīvo priorātā, allaž tika noraidīti – viņi esot par mazu, lai saprastu, un nav nekādas vajadzības domāt vai runāt par šo muižnieku. Pastāvēja bažas, ka lords nav nekāds krietnais vīrs, un ar to viss bija pateikts, tāpēc bērni varēja skriet projām un spēlēties.

Tas bija viss, ko Podmoras jaunkundze pavēstīja Venēcijai un Konvejam, un viņi bieži vien prātoja par lorda iespējamiem un bieži vien neiespējamiem noziegumiem, ātri vien pēc Podmoras jaunkundzes noslēpumainajiem izteikumiem izveidojot savā iztēlē šausminoši romantisku tēlu. Tikai pēc gadiem Venēcija atklāja, ka pie Deimrela ļaundarībām nepiederēja nekas tik satraucošs kā slepkavība, nodevība, pirātisms vai lielceļa laupīšanas un ka tās bija drīzāk zemiskas nekā romantiskas. Viņš bija vienīgais samērā padzīvojušu vecāku bērns un tikko sāka diplomāta karjeru, kad līdz ausīm iemīlējās precētā titulētā lēdijā un aizbēga kopā ar viņu, tādējādi sabojājot savu nākotni, salaužot mātes sirdi un liekot tēvam nokrist ar trieku, no kuras viņš tā arī pilnībā neatkopās. Patiešām, tā kā pēc trim gadiem tai sekoja otrā un nāvējošā triekas lēkme, varēja droši apgalvot, ka dēla šokējošās attiecības patiesi bija iedzinušas tēvu kapā. Mantinieka vārda pieminēšana mājā tika aizliegta, un pēc lorda nāves viņas atraitne, kurai Venēcijas acīs piemita izteikta līdzība ar seru Frānsisu Lenjonu, dzīvoja daļējā nošķirtībā Londonā, apmeklēdama Jorkšīras muižu tikai retos gadījumos. Par jauno lordu Deimrelu un viņa vēlāko likteni klīda neskaitāmas baumas, bet neviens skaidri nezināja, kas ar viņu noticis, jo viņa izraisītais skandāls laika ziņā sakrita ar īslaicīgo Amjēnas miera līgumu un viņš bija izvedis nolaupīto lēdiju no valsts. Vienīgais, kas kļuva zināms par viņu vēlāk, bija fakts, ka vīrs bija atteicies no viņas šķirties. Cik ilgi viņa palika kopā ar mīļāko, kurp abi bija aizbēguši pēc atkārtotās kara izcelšanās un kāds bija viņas liktenis – tie bija jautājumi, ap kuriem valdīja daudz spekulāciju. Populārākais pieņēmums bija tāds, ka mīļākais viņu pametis un ļāvis krist par upuri Bonaparta izsalkušajiem karavīriem, kas, kā cieminieki nekavējās norādīt savām nepaklausīgajām meitām, bija tieši tas, ko viņa pelnījusi un kas gaida ikvienu meiteni, kura nerūpējas par savu tikumību.

Lai kā būtu patiesībā, viens nu bija skaidrs – pēc dažiem gadiem lēdija neatgriezās Anglijā kopā ar Deimrelu. Kopš tās dienas viņš, ja varēja ticēt kaut vai pusei no stāstiem, bija nodevies ekstravagantākajām izklaidēm, cenzdamies izšķiest to, kas reiz tika uzskatīts par ievērojamu bagātību, un nepalaizdams garām nevienu pašu izdevību, lai pierādītu saviem kritiķiem, ka patiešām ir Negantais barons. Līdz pērnajam gadam viņa retās viesošanās reizes priorātā bija pārāk īsas, lai dāvātu kaimiņiem ko vairāk par nejaušu satikšanos, un vairums nebija tikuši pat līdz tam. Taču augustā viņš tur pavadīja veselu nedēļu – apstākļos, kas izraisīja vispārēju sašutumu. Viņš nebija ieradies viens, bet atvedis sev līdzi viesus. Un kādus! Skaidrs, ka viņi ieradušies uz skriešanās sacensībām, un Deimrela zirgs piedalījās vienā no skrējieniem. Nabaga Imbers, vecais namzinis, kurš gadiem ilgi rūpējās par priorātu, bija pakļauts neizsakāmām ciešanām, jo vēl nekad mājā nebija uzņemts tik steidzīgs un necienīgs viesu pulks! Toties Imberas kundze, tiklīdz atklājās, ka viņai nāksies gatavot ēdienu vairākiem trokšņainiem dendijiem un trim sievietēm, kuru nodarbošanās bija skaidri nolasāma no pirmā acu uzmetiena, paziņoja par savu vēlmi labāk atstāt priorātu nekā tā pazemoties. Tikai pieķeršanās ģimenei bija likusi krietnajai sievietei piekāpties, un viņa to rūgti nožēloja, kad – kā jau tas bija gaidāms – neviens no cieminiekiem neļāva savām meitām doties strādāt uz vietu, kas nebija daudz labāka par Korintu, tāpēc nācās nolīgt Jorkā trīs nebūt ne šķīstas meičas, lai viņas apkalpotu necienīgo kompāniju. Runājot par šo jautro vīriešu un viņu līdzskrējēju izpriecām, Imbers izteicās, ka nelaiķis lords apgriezies otrādi zārkā, redzot tādas neķītrības savu senču īpašumā. Viesi nodevās vulgārām draiskulībām, piemēram, spēlēja vistiņas, tām bezkaunīgajām vieglprātēm spiedzot tā, ka spāres varēja nokrist, un uzmundrinot džentlmeņus uzvesties neiedomājami nepieklājīgi, vai arī pārvērta māju par spēļu elli un izdzēra pagrabu sausu. Ne vienu vien gultā nācās nolikt sulainim. Ja lords Aterbijs (tukšgalvis, kādu Imbers vēl nekad nebija redzējis!) nenosvilināja priorātu līdz pamatiem, tad tikai tāpēc, ka deguma smaka bija sasniegusi Ensforda kunga pavadones nāsis. Viņa, tērpusies vienīgi naktskreklā, kas nenosedza viņas miesas labāk par kleitu, ko viņa bija valkājusi iepriekš, papūlējās noskaidrot nelāgā smārda avotu, norāva lejā gruzdošo gultas baldahīnu un visu laiku skaļi klaigāja savā nemelodiskajā balsī.

Šīs orģijas bija ilgušas septiņas dienas, taču sagādāja apkārtnes iedzīvotājiem vielu tenkošanai mēnešu garumā.

Tomēr pēc tam par Deimrelu vairs nekas nebija dzirdēts. Togad viņš neieradās uz Jorkas zirgu skriešanās sacensībām, un Ziemeļu Raidinga varēja uzskatīt sevi par tīru no viņa neķītrās klātbūtnes uz visu gadu, ja vien lords neiedomāsies ierasties vēlāk uz fazānu medībām, kas nešķita ticami, spriežot pēc viņa novārtā pamestajiem laukiem. Tāpēc Venēcija mierīgi pildīja groziņu ar kazenēm un jutās pārsteigta, kad atklāja, ka Deimrels atrodas daudz tuvāk, nekā visi uzskatījuši. Viņa staigāja pa meža malu un bija uz brīdi apstājusies, lai atbrīvotu kleitas malu no īpaši durstīga kazenāja, kad kāds uzjautrināti ierunājās: – Šī ikdienišķā pasaule nu gan ir pilna ar ērkšķiem!

Iztrūkusies Venēcija pagrieza galvu un konstatēja, ka viņu vēro gara auguma vīrietis skaista, pelēka zirga mugurā. Viņš bija svešinieks, taču balss un manieres nodeva viņa izcelšanos, tāpēc Venēcijai nevajadzēja vairāk par īsu brīdi, lai saprastu, ka viņas priekšā atrodas neviens cits kā pats Negantais barons. Viņa ar patiesu interesi nopētīja lordu, neapzināti ļaudama netraucēti apskatīt savu valdzinošo stāvu. Vīrietis iepleta acis, izlēca no segliem un panācās uz Venēcijas pusi, sperdams garus, nepiespiestus soļus. Viņa nepazina vīriešus, kas sekoja modei, tomēr briežādas bikses un pelēcīgi dzeltenie svārki atšķīra šo kungu no citiem lauku džentlmeņiem. Tos nebija šuvis provinces skroderis, un neviens lauku frants nebūtu spējis tos valkāt ar tik nevērīgu eleganci. Deimrels bija garāks, nekā Venēcijai bija licies sākumā, visai lokans, un viņā jautās kas tāds, kas liecināja par izšķērdību un augstprātību. Izrādījās, ka viņš ir tumšmatains, slaids un samērā melnīgsnējs, ar švīku izvagotu pieri. Viņa lūpās rotājās smaids, taču Venēcija nosprieda, ka vēl nekad nav redzējusi tik ciniski garlaikotu skatienu.

– Nu, jaukā robežpārkāpēja, jūs esat saņēmusi pēc nopelniem, vai ne? – viņš ierunājās. – Stāviet mierīgi! – Viņa paklausīgi sastinga, kamēr vīrietis atbrīvoja viņas svārkus no kazenājiem. Izslējies viņš noteica: – Gatavs ir! Taču es allaž pieprasu ķīlu no tiem, kas man atņem manas kazenes. Ļaujiet man palūkoties uz jums!

Venēcija nepaguva ne attapties no tādas uzrunas, kad Deimrels jau bija aplicis roku viņai ap vidu un ar brīvo roku atbīdījis viņas cepuri. Juzdamās vairāk nikna nekā nobijusies, viņa mēģināja nokratīt negantā barona roku, kaismīgi protestējot. Vīrietis tam nepievērsa uzmanību; viņa tvēriens kļuva ciešāks, acīs garlaicību nomainīja kas cits, un viņš iesaucās: – Tā pati daile!

Pēc tam Venēcija attapās, ka tiek spēcīgi skūpstīta. Viņas vaigi pietvīka, acis iekvēlojās, un viņa dusmīgi centās atbrīvoties no spēcīgajām skavām, taču šie pūliņi Deimrelu tikai sasmīdināja, un par glābiņu parūpējās Flarijs. Spaniels, iznirdams no krūmiem un atrazdams savu saimnieci cīnāmies ar svešinieku, nonāca lielās sprukās. Instinkts lika steigties palīgā, taču kāds īsti līdz galam neizprasts priekšstats neļāva kost nevienam, kas staigāja uz divām kājām. Suns centās rast kompromisu ar histērisku riešanu. Tas neko nelīdzēja, un uzvarēja instinkts.

Tā kā Deimrelam kājās bija garie zābaki, Flarija varonīgais uzbrukums nebija asiņains, tomēr tas lika viņam pamest skatienu uz spanielu, pietiekoši atslābinot tvērienu, lai Venēcija spētu izrauties.

– Sēdi! – nokomandēja Deimrels. Flarijs, pazinis saimnieka toni balsī, aši nokaunējās, pieglauda ausis un sāka pazemīgi luncināt asti. – Pie joda, ko tu gribēji ar to teikt, ko? – apvaicājās Deimrels, satverdams suni aiz apakšžokļa un paceldams galvu augšup.

Flarijs ar lielu atvieglojumu darīja visu, lai paskaidrotu, ka šis nožēlojamais incidents ir radies pārpratuma pēc. Venēcija nevis izmantoja izdevību aizbēgt, bet nikni sēja savas cepures auklas un iesaucās: – Vai tu nemaz nespēj atšķirt, kurš ir kurš, stulbais dzīvniek?

Deimrels glāstīja nožēlas pilno Flariju, paraudzījās augšup un piemiedza acis.

– Runājot par jums, ser, – sacīja Venēcija, lūkodamās viņam pretī ar ugunīgu skatienu, – jūsu lietotie citāti nepadara jūsu izturēšanos ne druskas pieņemamāku manās acīs un neļauj jūs uzskatīt par ko vairāk kā par bīstami izveicīgu blēdi!

Viņš izplūda smieklos. – Bravo! Kur jūs to atradāt?

Venēcija piepeši atcerējās citāta atlikušo daļu un atbildēja: – Ja jūs nezināt, es nekādā gadījumā jums neteikšu. Šī frāze ir pietiekoši piemērota, taču konteksts gan ir pilnīgi citāds.

– Oho! Nu mana ziņkāre ir nokaitēta līdz baltkvēlei! Es pazīstu rokrakstu un redzu, ka man ir rūpīgāk jāstudē Šekspīrs!

– Jādomā, ka jūs reti esat izmantojis savu laiku lietderīgāk!

– Kas jūs esat? – viņš piepeši noprasīja. – Es noturēju jūs par ciema meiču, varbūt par vienu no manām rentniecēm.

– Vai tiešām? Ja jūs šādi esat nodomājis izturēties pret ciema meitenēm, tad nekļūsiet te pārāk ieredzēts!

– Nē, nē, es baidos no tā, ka varu iegūt par daudz! – lords cirta pretī. – Kas jūs esat? Vai varbūt man vajadzētu sākt ar sevi? Ziniet, es esmu Deimrels.

– Tā jau es nodomāju pašā mūsu patīkamās iepazīšanās sākumā. Protams, vēlāk es par to pārliecinājos pilnībā.

– Oho! Mana labā slava, Jāgo, mana labā slava! – viņš iesaucās, atkal iesmiedamies. – Augstā debess, jūs esat visneparastākā būtne, kādu es jebkad esmu saticis savas dzīves trīsdesmit astoņos gados!

– Jūs nespējat ne iedomāties, cik ārkārtīgi tas man glaimo! – Venēcija pavēstīja. – Tas man būtu krietni vien sagrozījis galvu, ja es nenojaustu, ka tik daudzu sieviešu vidū kāds ducis būs izkritis jums no prāta.

– Drīzāk simts! Vai es tā arī nekad neuzzināšu jūsu vārdu? Es to noskaidrošu, vienalga, vai jūs man to pateiksiet vai ne!

– Bez kādām grūtībām! Šajā apkaimē es esmu pazīstama daudz labāk nekā jūs, jo esmu Lenjona no Anderšovas!

– Iespaidīgi! Anderšova? Ak jā! Jūsu teritorija robežojas ar manējo, vai ne? Vai jūs esat radusi te pastaigāties bez pavadoņa, Anderšovas jaunkundz?

– Jā gan. Protams, izņemot tās reizes, kad saņemu brīdinājumu par jūsu klātbūtni priorātā.

– Mazā, šņācošā kaķenīte! – viņš atzinīgi noteica. – Velns parāvis, kā es varēju pazīt Lenjonas jaunkundzi no Anderšovas saburzītā kleitā, salmu cepurē un bez pavadones pie sāniem?

– Ak, tātad man jāsaprot, ka jūs nebūtu man uzmācies, ja būtu pazinis manu kārtu. Cik galanti!

– Nē, nē, es neesmu galants! – viņš atbildēja, izsmējīgi atdarinādams Venēciju. – Mani būtu nokautējusi jūsu kalpones klātbūtne, nevis jūsu kārta. Es nesūdzos, taču brīnos, kā tāda daiļaviņa var uzdrošināties klīst pa laukiem viena pati. Vai varbūt jūs neapzināties savu skaistumu?

– Jā, – atbildēja Venēcija, piebremzēdama viņa kvēli. – Piemēram, divas krietni sārtas lūpas…

– Ak nē, jūs kļūdāties un esat izvēlējusies nepareizo dzejnieku! Tās atgādina apsnigušus rožu pumpurus!

– Vai tas ir no “Ķiršu sārtās”? – Venēcija noprasīja. Deimrels pamāja, uzjautrinādamies par meitenes piepešo pārmaiņu. Viņas acīs pazibēja triumfs, viņa viegli iesmējās un atcirta: – Tādā gadījumā es zinu, kas nāks tālāk! Ne grāfs, ne princis nepirks tās, vien pati viņa piesauks klāt! Lai tā jums ir mācība rūpīgāk izvēlēties dzejniekus!

– Jūs esat aizraujoša! – Deimrels iesaucās.

Venēcija strauji pastiepa rokas, lai viņu apturētu. – Nē!

Vīrietis satvēra meitenes delnu locītavas un aizlika tās viņai aiz muguras, novietodams uz vidukļa un tādējādi nostādamies tieši viņai pretī. Venēcijas sirds iepukstējās straujāk; viņa bija aizelsusies, taču baiļu nejuta.

– Jā! – viņš atbildēja, vēl aizvien zobodamies. – Jums vajadzētu bēgt prom, manu zelta meitenīt, kamēr jums vēl ir tāda iespēja!

– Es zinu, ka vajadzētu, un nespēju iedomāties, kāpēc to nedarīju, – viņa atbildēja nesatricināmā mierā.

– Varbūt es uzdrošināšos izteikt minējumu.

Viņa papurināja galvu. – Nē. Ne tad, ja jūs domājat, ka gribēju vēl vienu skūpstu, jo es to negribu. Es nespēju jūs atturēt, mani spēki ir daudz niecīgāki par jūsējiem. Jums pat nevajadzēs baidīties par to, ka jūs kāds sauks pie atbildības. Mans brālis ir skolnieks, turklāt… ļoti vārgs. Varbūt jūs to jau zināt?

– Nē, un jūtos ļoti pateicīgs par to, ka jūs man pastāstījāt! Redzu, ka man nevajag mocīties sirdsapziņas pārmetumos.

Venēcija nopētīja Deimrelu, cenzdamās nolasīt viņa domas, jo šķita, ka vīrieša balsī ieskanējies rūgtums. Tad, ielūkojusies viņam acīs, Venēcija atskārta, ka tās ir smaidīgas, taču dedzīgas, un viņai galvā iešāvās Bairona dzejas rinda: “Kā smejošs nelabais tam smaidā slēpās.” – Ak, laidiet mani! – viņa lūdzās. – Piepeši man ienāca prātā ārkārtīgi izklaidējoša doma! Ak kungs! Nabaga Osvalds!

Viņš iztrūkās, tiklab meitenes patiesā uzjautrinājuma, cik viņas vārdu satura dēļ, un palaida Venēciju vaļā.

– Jums piepeši ienāca prātā ārkārtīgi izklaidējoša doma? – viņš neizpratnē atkārtoja.

– Pateicos! – iesaucās Venēcija, viegli sapurinādama saburzīto kleitu. – Jā, patiešām, lai gan uzdrošinos sacīt, ka jūs to neuzskatīsiet par ļoti labu joku, jo nepazīstat Osvaldu.

– Pie joda, kas viņš tāds ir? Jūsu brālis?

– Augstais Dievs, nē taču! Viņš ir sera Džona Denija dēls un ārkārtīgi vēlas, lai viņu notur par Korsāru. Matus viņš ieveido mežonīgās cirtās, sien ap kaklu zīda lakatiņus un prāto par savas dvēseles tumšajām kaislībām.

– Vai tiešām? Un kas šim sīkaļam par to ir sakāms?

Venēcija paņēma groziņu. – Tikai tas, ka, satiekot jūs, viņš kļūs zaļš no skaudības, jo jūs esat tieši tāds, kāds viņš gribētu būt. Lai arī jūs nerūpējaties par sava ģērba gleznainumu.

Īsu brīdi viņš izskatījās kā zibens ķerts un izsaucās:

– Bairona varonis! Ak mans kungs! Kāpēc, jūs nejaukā… – Viņš aprāvās, tāpēc ka no meža izskrēja fazāns, un aizkaitināti noteica: – Vai tam jūsu bezcerīgajam sunim vajag pataisīt manus putnus tik mežonīgus?

– Jā. Manam brālim nepatīk, ja suns to dara Anderšovā, un tāpēc es viņu šodien paņēmu līdzi. Flarijam visvairāk patīk medījuma izcelšana, bet tik bezcerīgam medību sunim, nabaga radībai, ir visai maz iespēju to darīt. Vai jums ir iebildumi? Neredzu, kāpēc lai jums tādi būtu, ja reiz jūs nekad nebraucat šurp medīt!

– Es nekad neesmu to darījis! – Deimrels atcirta. – Tomēr šogad ir gluži citādi! Jāatzīst, es nebiju domājis palikt Jorkšīrā vairāk par pāris dienām, taču tas bija pirms iepazīšanās ar jums. Tagad es grasos palikt priorātā ilgāk.

– Cik lieliski! – Venēcija draudzīgi piezīmēja. – Parasti te ir visai garlaicīgi, taču tam tiks darīts gals, ja jūs dziraties apmesties mums līdzās! – Viņa pasauca Flariju un tad viegli pakniksēja. – Ardievu!

– Ak, neatvadieties! – viņš iebilda. – Es gribu iepazīt jūs labāk, Lenjonas jaunkundz no Anderšovas!

– Godīgi sakot, ir gandrīz vai žēl, ka jums tas neizdosies pēc tik daudzsološa iesākuma, taču jums jāzina, ka dzīve ir vilšanās pilna un šī, man jābrīdina, visticamāk, izrādīsies viena no tādām.

Vīrietis sāka iet viņai līdzās uz turniketa pusi. – Jums ir bail? – viņš izaicinoši ievaicājās.

– Cik muļķīgs jautājums! – Venēcija noteica. – Man vajadzētu noprast, ka jūs labi apzināties sevi kā briesmoni, kurš neizbēgami uzklūp ikvienam nejaukam bērnam šajā apkaimē!

– Vai ir tik ļauni? – viņš iejautājās, visai iztrūcināts. – Kā jūs domājat, varbūt man pacensties un labot savu slikto reputāciju?

Viņi bija nonākuši pie turniketa, un Venēcija izgāja tam cauri. – Ak nē, tad mums vairs nebūs nekā, par ko runāt!

– Lapsiņa! – Deimrels piezīmēja. – Nu labi! Pasakiet savam vārgajam brālim, cik bezkaunīgi esmu jūs izmantojis, un ne no kā nebaidieties! Es viņam neuzklupšu.

Trešā nodaļa

Venēcija devās mājās. Domas likās sapinušās visai neierastā juceklī. Uzskatīdama, ka pēc tik satraucošas pieredzes ir vajadzīga mierīga pašapcere, viņa gāja lēnām, pārsprieda visus apstākļus, kas skāra viņas pirmo tikšanos ar brunču mednieku. Viņa pakavējās pie Deimrela nepiedienīgās uzvedības un nopriecājās par to, ka izdevies izvairīties no ļaunāka likteņa, un tobrīd Venēcijai iešāvās prātā visai biedējoša atskārta, ka viņa pati ir izrādījusies visai bezjūtīga. Labi audzināta sieviete (ja vien grāmatas nemelo) būtu noģībusi aiz pārsteiguma par to, ka viņu skūpsta svešinieks, vai vismaz būtu mocījusies dziļās ciešanās, zaudēdama mieru un krizdama izmisumā. Krietna jaunkundze nekādā gadījumā nebūtu uzkavējusies ilgāk, lai pārmītu vārdus ar ļauno uzbrucēju. Tāpat kā nebūtu sajutusi nekādu iepriecinājumu. To Venēcija labi apzinājās. Viņai nepatika tik neceremoniāla izturēšanās, taču kādā neprāta brīdī viņa bija sajutusi vēlmi atsaukties un cauri savu dusmu miglai bija saskatījusi nojausmu par iespējamo dzīvi. Protams, Venēcija nevēlējās, lai ar viņu rupji apietos svešinieki. “Ja Edvards mani kaut reizi būtu tā noskūpstījis!” Šī ideja lika meitenei pasmaidīt, jo iztēloties, ka Edvards varētu izrauties no savas stīvās pieklājības, bija neiespējami līdz absurdam. Edvards spēja savaldīt visas savas kaislības, un Venēcija iedomājās, kā ir patiesībā: “Vai nu tās ir ļoti spēcīgas, vai arī viņš ir visai vēss.”

Šis jautājums tā arī palika neatbildēts; Deimrels, kurš bija strauji parādījies uz skatuves, vienā mirklī ieņēma uz tās centrālo vietu, un nevarēja noliegt, ka viņš ir iedvesis dzīvību garlaicīgā lugā – neatkarīgi no tā, vai viņš bija ļaundaris vai tikai otrā plāna lomas tēlotājs.

Pa ceļam Venēcija nekādi nespēja izlemt, ko lai saka Obrijam. Ja viņa atklātu savu tikšanos ar Deimrelu, brālis varētu uzdot jautājumus, uz kuriem nāktos grūti atbildēt. Ja viņa neko neteiktu, bet Deimrels alktu iepazīties tuvāk, tad neapšaubāmi sastaptu arī Obriju. Bija maz ticams, ka lords varētu būt tik bezkaunīgs, lai atgādinātu par abu pirmās tikšanās detaļām, tomēr varētu izpaust, ka viņi ir runājušies, un Obrijs neapšaubāmi uzskatītu šāda neparasta notikuma nepieminēšanu par dīvainu. Tad Venēcija iedomājās par to, ka, visticamāk, Deimrels nemaz nepaliks ilgāk priorātā, un nosprieda rīkoties pēc sava prāta.

Galarezultātā viņa no sirds par to nopriecājās. Tas bija Obrijs, kurš pirmais ierunājās par Deimrela atgriešanos, taču visai nevērīgi, jo maz interesējās par kaimiņiem un vēl mazāk par cilvēku, ko nekad nebija redzējis. Pie vakariņu galda Obrijs izmeta: – Ak, starp citu! Ciematā dzirdēju, ka Deimrels atkal esot atgriezies, tikai bez pafosiešiem! Patiesībā viens pats.

– Ko, un tur nebriest nekāds skandāls? Tas neiepriecinās ziņkārīgos! Interesanti, kāds vējš viņu atpūtis?

– Jādomā, ka darīšanas, – Obrijs vienaldzīgi atbildēja. – Viņam ir pēdējais laiks parūpēties par saviem šejienes īpašumiem.

Venēcija piekrita, taču atturējās izteikties par šo tematu. Atkal to pieminēja nevis Obrijs, bet citi. Tik aizraujoši jaunumi apkaimē izplatījās ātri, un vēl pirms nakts iestāšanās gan aukle, gan Gārnardas kundze, noslēgušas pagaidu pamieru, vienā mutē apgalvoja, ka Venēcijai jāizturas piesardzīgāk un viņa nekādā gadījumā nedrīkst iziet aiz vārtiņiem bez pavadoņa. – Nevar zināt, kas tev draud, tā nerīkojoties, – aukle noslēpumaini noteica.

Laba vēlētājas Venēcija nomierināja, taču nākamajā dienā, kad Edvards Jārdlijs ieradās Anderšovā, gandrīz nonāca līdz savaldības zaudēšanai sarunā ar savu uzticamo pielūdzēju.

– Uzdrošinos apgalvot, ka viņš nepaliks priorātā ilgāk par vienu vai divām dienām, bet jums vajadzētu pārtraukt savas vientuļās pastaigas, kamēr viņš ir te, – Edvards noteica autoritatīvā tonī, kas viņai likās tik kaitinošs, ka vajadzēja norīt nepārdomātu atbildi. – Vai zināt? – viņš piebilda ar šķību smaidu. – Man nekad nav paticis šis jūsu paradums.

Ciemos atsteidzās arī Osvalds Denijs, taču viņa padomi aprobežojās ar dramatisku apgalvojumu, ka viņš pratīs atbildēt tam “zellim”, ja Deimrels uzdrošināsies Venēcijai uzmākties. Svarīgā rokas uzlikšana uz iedomāta zobena spala izjauca Venēcijas nopietnību, un viņa izplūda smieklos, liekot Osvaldam iesaukties: – Jūs smejaties, bet es esmu dzīvojis tur, kur dzīvību uzskata par lētu! Es apzvēru jums, ka man nebūs ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu, ja nāksies izsaukt šo zelli uz divkauju pat par vismazāko jums adresēto apvainojumu!

Pēc tā visa Venēcija vairs nejutās pārsteigta, kad divas dienas vēlāk no Deniju karietes izkāpa lēdija Denija. Tomēr drīz vien izrādījās, ka lēdijas mērķis mazāk saistās ar jaunās draudzenes brīdināšanu netikties ar bēdīgi slaveno brunču mednieku un vairāk ar omulīgu patenkošanu par viņu. Lēdija patiešām bija sarunājusies ar Deimrelu! Pat vēl vairāk – sers Džons bija nejauši sastapis Deimrelu, izmantojis izdevību un mēģinājis iegūt viņa atbalstu kādā draudzes jautājumā. Kad izrādījās, ka Deimrels to uztver ar interesi, sers Džons aizveda viņu uz Ebersliju, lai sīkāk apspriestu problēmu, un beigās uzaicināja viņu paēst muižā pusdienas.

– Jūs varat iztēloties manu pārsteigumu, kad viņi abi ienāca iekšā! Jāatzīst, mīļā, ka es nejutos pārlieku priecīga, jo Klāra un Emilija sēdēja pie galda kopā ar mani. Lai arī Klāra nav no tām, kas ļauj sagrozīt sev galvu, Emilija šobrīd ir tajā vecumā, kad meitenes mēdz iemīlēties visnepiemērotākajos vīriešos. Tomēr izrādās, ka par to nevajag baidīties. Abas meitenes paziņoja, ka nekad nav jutušas lielāku vilšanos, jo Deimrels ir visai vecs un nepavisam nav izskatīgs!

– Vecs? – Venēcija neviļus iesaucās.

– Nu, tāds viņš izskatījās meiteņu acīs, – lēdija Denija paskaidroja. – Jādomā, ka viņam nav vairāk par četrdesmit gadiem, ja vispār ir tik daudz. Es īsti nezinu. Bērnībā viņš tikpat kā neuzturējās priorātā, tāpēc ka lēdija Deimrela izjuta milzīgu nepatiku pret Jorkšīru un nekad nebrauca šurp, atskaitot gadījumus, kad viņu zirgi piedalījās skriešanās sacensībās. Jūs to neatceraties, mana dārgā, taču viņa bija ļoti lepna un nelaipna sieviete, un es varu teikt par viņas dēlu, ka viņš nemaz neliekas tik augstprātīgs. Bez šaubām, viņam arī nav iemesla celt degunu gaisā! Tomēr Deimreli ir ļoti sena dzimta, un šī vīra tēvs, lai arī allaž izturējās visnotaļ pieklājīgi, esot bijis stipri iedomīgs. Nekas tāds nebija manāms, patiešām, man pat likās, ka lordam piemīt par maz svarīguma! Es negribu teikt, ka man viņa izturēšanās dēļ rastos netīksme pret viņu, tomēr viņam piemīt savāda, saraustīta maniere, kas šķiet pārāk nevērīga, lai man patiktu! Meitenes Deimrelu novērtēja visai zemu, tomēr uzdrošinos teikt, ka tā nebūtu, ja viņš būtu izturējies pret meitenēm mazliet laipnāk. Viņš tik tikko pārmija ar abām duci vārdu, turklāt tie bija visnepieciešamākie!

– Cik nejauki! – noteica Venēcija. – Viņš ir… tas ir, viņš izklausās visai dīvains.

– Jā, taču es jutos pateicīga par to! – lēdija nopietni noteica. – Padomājiet tikai, kā es justos, ja viņš būtu izrādījies patīkams! Un sera Džona apgalvojumi, ka dārgā Klāra nav pietiekoši skaista, lai izpelnītos tāda cilvēka interesi, nepavisam nav pamatoti, turklāt šķiet pilnīgi nedabiski, jo attiecas uz viņa miesīgo meitu! Par tādu runāšanu sers Džons dabūtu pēc nopelniem, ja Deimrels būtu metis acis uz Klāru. Turklāt Džons pats atveda lordu uz mūsmāju. Taču viņš tikai apgalvo, ka nevēlas ķīvēties ar kaimiņiem, un tas man šķiet absurdi, jo Deimrels ir nejauks un var izturēties nepiedienīgi pret ikvienu sievieti. Tās nu gan ir saprātīgas runas, kad ikviens zina, ka viņš bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem pavedināja lēdiju viņas vīra deguna priekšā!

– Kas tā sieviete bija? – Venēcija ziņkārīgi pavaicāja. – Kas ar viņu notika?

– To nu es nezinu, taču viņa bija viena no Rendlšemu meitenēm. Viņas bija trīs, un visas ļoti skaistas, kas bija pluss, tāpēc ka Rendlšems bija nabadzīgs kā baznīcas žurka, tomēr meitas izdevīgi apprecējās! Negribu teikt, ka viņa būtu tikusi pie bagātības, un es nenovēlētu tādu likteni kādai no savām meitām, pat ja sers Džons būtu tikpat briesmīgi bezatbildīgs, par kādu bija izdaudzināts Rendlšems. Vīram bija ārkārtīgi dīvains uzvārds. Vobsters! Jādomā, ka viņš jau piedzima ar biksēm un kurpēm kājās, taču viņa tēvs bija briesmīgs iznirelis, bet viņa vectēvu vispār neviens nepazina! Klīst baumas, ka viņam esot piederējis lombards, vismaz tā stāstīja mans brālis Džordžs, taču es uzdrošinos apgalvot, ka tās ir tikai runas. Lai vai kā, Gregorijs Vobsters bija bagāts kā ķēniņš Mids un tāpēc bija gaidīts viesis pie lorda Rendlšema. Atceros, ka viņš mēdza izlikties par nezin cik smalku, taču kritiskā brīdī izgāzās kā veca sēta. Un laulības šķiršanai viņš nepiekrita ne par kādu naudu! Viņš uzvedās ārkārtīgi zemiski, jo alka atriebties, un, ja nebūtu lauzis kaklu, apgāzdamies ar divričiem Ņūmārketroudā, tā nabaga sieviete vēl aizvien būtu precējusies ar viņu! Taču tas notika savus trīs gadus pēc laulības izjukšanas. Ir skaidri zināms, ka viņa neapprecēja Deimrelu, lai gan, protams, visi to gaidīja. Diemžēl iemesli nav nojaušami. Tas mudina mani būt visai zemās domās par lordu, un es nevēlos uzņemt viņu savā mājā! Vēl vairāk… Ja viņš domāja, ka pametīs lēdiju Sofiju un tādējādi varēs salīgt mieru ar savu ģimeni, tad dabūja, ko gribēja, jo viņi pilnībā norobežojās un tikai pēc lēdijas Deimrelas nāves dēls atgriezās Anglijā. Patiešām, ja nebūtu mantojis pamatīgu žūksni no vecā Metjū Stouna, kurš bija viņa krusttēvs un ieguva bagātību Vestindijā, es uzdrošinos teikt, ka Deimrels būtu nonācis pilnīgā nabadzībā un nemaz nespētu aizbēgt ar lēdiju Sofiju! Tas vien pierāda, cik muļķīgi ir novēlēt mantu jauniem vīriešiem.

– Ģimene atteicās no viņa? – Venēcija iesaucās. – Labāk būtu likušies mierā!

– Kāpēc? – lēdija Denija atkārtoja.

– Tāpēc, ka izturējās pret Deimrelu tik slikti, kad viņš pataisīja sevi par muļķi ar to lēdiju Sofiju. Kad tas notika, viņam bija divdesmit divi gadi, vai ne? Uzdrošinos apgalvot, ka sieviete bija vecāka par viņu, vai ne?

– Šķiet, ka dažus gadus vecāka, bet…

– Tad nav jāšaubās, ka tā vairāk bija viņas nekā jaunekļa vaina, kundze! Un, lai arī man šķiet, ka viņam beigās vajadzēja dāmu apprecēt, es tā vien domāju, ka lēdija Sofija saņēma nopelnīto tikai tad, kad viņš to neizdarīja. Patiesībā es sāku gandrīz vai just līdzi Negantajam baronam. Vai viņš gatavojas ilgi palikt Jorkšīrā? Vai mums vajadzētu viņu sveicināt?

– Man tas būs jādara, ja mēs viņu satiksim, taču es esmu apņēmusies pielūkot, lai tas nebūtu nekas vairāk par pieklājīgu mājienu; un, runājot par viņa aicināšanu pie mums uz viesībām, es esmu lūgusi seram Džonam, lai viņš to neprasa no manis! “Saki man, kuru no mūsu paziņām tu ielūgsi reizē ar viņu?” es jautāju. “Jārdlijus? Treinus? Nabaga Motkomas kundzi? Vai arī tev prātā ir mūsu jaukā Venēcija?” Man prieks, ka viņš saprata, cik tas būtu nepiedienīgi. Par laimi, Deimrels ir vecpuisis un nedrīkst aicināt dāmas uz savām viesībām. Es negribu ielaisties ar viņu nekādās tuvākās attiecībās. Ja džentlmenis vēlas viņu apciemot, lai tā būtu.

Izdarījusi šo spožo secinājumu, lēdija Denija devās projām, atstādama savu jauno draudzeni mokāmies pretrunās un nezinām, vai ilgojas, lai Deimrels atrod kādu iespēju vēlreiz ar viņu tikties vai aizbrauc no priorāta. Bez šaubām, bija garlaicīgi samierināties tikai ar pastaigām parkā, un Venēcija nosprieda, ka tāds nu būs viņas liktenis, ja vien viņa nedosies izjādē kopā ar Obriju. Lai arī neievērodama aukles noslēpumainos brīdinājumus, Venēcija labi apzinājās, ka Deimrels varētu viņai uzglūnēt. Nebija ne mazāko šaubu par to, ka tad, ja ieraudzītu meiteni pastaigājamies vienu pašu, Negantais barons nospriestu, ka viņa ir ar mieru pieņemt uzmanības apliecinājumus. “Visā visumā,” viņa domāja, “vajadzētu priecāties, ja uzzināšu par viņa aizbraukšanu.” Viņš bija bīstams, viņa uzvedība bija nepiedodama, un atkārtota tikšanās ar viņu būtu demoralizējoša meitenei, kura dzīvojusi tik noslēgtu dzīvi kā Venēcija.

Taču, kad pagāja nedēļa un no Deimrela netika saņemtas nekādas vēstis, viņas interese saasinājās. Viņš vēl aizvien dzīvoja priorātā, taču necentās iepazīties ar kaimiņiem. Ciema baumotāji pārsteigti ziņoja, ka viņš patiešām ir pievērsies muižas uzturēšanas jautājumiem, un Kroids, viņa daudz cietušais pārvaldnieks, kuram pirmo reizi tika ļauts atklāt saimniekam visas kliedzošās vajadzības, beidzot sajuta atmirdzam cerību stariņu; lai arī viņa gaišība vēl nebija piekritis tēriņiem, viņš vismaz ieklausījās padomos, pats savām acīm redzēdams, kā laba zeme nekopta aiziet postā. Skeptiskais Edvards sacīja, ka vienīgais, kas varētu pamudināt Deimrelu iztērēties remontiem un uzlabojumiem, būtu vēlēšanās iegūt no muižas lielāku peļņu, ko izšķiest savām izklaidēm. Venēcijai būtu aizdomas, ka piepešā interese par mantojumu nav nekas cits kā vien attaisnojums, kas ļauj ilgāk uzturēties priorātā. Viņa nosprieda, ka pasvešajam kaimiņam nenāktos grūti atrast kādu ieganstu, lai paciemotos Anderšovā. Diemžēl viņa bija pārāk nevainīga, lai saprastu, ka Deimrels ir prasmīgs spēlētājs flirta mākslā un izmanto iedarbīgo mocīšanas taktiku. Tagad viņa bija spiesta secināt, ka patiesībā vīrietis nemaz nav tik ļoti ieinteresējies par viņu, kā sākotnēji bija licies. Anderšovā viņu negaidīja nekas cits kā vien strikts atteikums, tomēr tas, ka nebija iespējams to izteikt, raisīja vilšanos. Venēcija neviļus sāka iztēloties otro tikšanos un, dusmodamās pati uz sevi un uz Deimrelu par to, ka viņš to tik zemu vērtē, nonāca tik tuvu niknumam, ka Obrijs pat apjautājās, vai viņa labi jūtas.

Un beigu beigās izrādījās, ka otro tikšanos sarīkoja nevis viņa vai Deimrels, bet gan Obrijs.

Deimrels jāja mājup kopā ar Kroidu pēc kārtējās apskates, kad vārgs palīgā sauciens lika viņam apklust pusvārdā un paraudzīties apkārt. Sauciens atkārtojās, un Kroids, izslējies seglos, lai varētu saskatīt pāri ceļmalas dzīvžogam, izsaucās: – Augstais Dievs, tas ir Obrija kungs! Ak, es tā jau domāju! Tas jaunais bērais kumeļš ir viņu nometis; es to vienmēr esmu paredzējis! Ja jūsu gaišība mani atvainos, man jādodas viņam palīgā.

– Jā, bez šaubām. Vai te ir vārtiņi, vai arī mums jāspraucas cauri dzīvžogam?

Vārtiņi atradās mazliet tālāk, un pēc īsa brīža abi vīrieši bija nolēkuši no zirgiem, un Kroids notupās pie Obrija, kurš gulēja līdzās grāvim, kas kopā ar dzīvžogu nošķīra labības lauku no ganībām. Nelielā attālumā atradās viņa zirgs, kas nervozi atkāpās, Deimrelam tuvojoties. Kļuva skaidrs, ka dzīvnieks klibo.

Obrijs bija slimīgi bāls un acīmredzami mocījās sāpēs. Viņš vārgi noteica: – Es nokritu uz savas slimās kājas. Nespēju piecelties. Laikam būšu apdullis. Kur ir Rufuss? Zirgs sasita priekškājas. No sirds ceru, ka nebūs pārlauzis ceļus!

– Nemaz neraizējieties par to neveiklo lopu, ser! – Kroids noteica pārmetošā tonī. – Kas jums ir lauzts? Lūk, to es gribētu zināt!

– Nekas. Dieva dēļ, neaiztieciet mani, citādi es atkal zaudēšu samaņu. Es esmu izmežģījis potīti, tur tā nelaime! – Obrijs ar pūlēm paslējās uz elkoņa, kļūdams pelnu pelēks un iekozdams lūpā. Kroids viņu atbalstīja, un pēc brīža Obrijs izmocīja: – Viss būs kārtībā… pēc brīža. Mans zirgs…

– Jūsu zirgam ir nejauki sastiepta locītava, – sacīja Deimrels. – Jūs nevarat sēsties seglos. Jautājums ir cits. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka pats neesat salauzies?

– Nē. Pie vainas ir tikai mana gūža. Man ir… – Obrijs paraudzījās uz viņu ar visai miglainu skatienu. – Slima gūža. Uzdrošinos teikt, ka man tūlīt kļūs labāk. Ja kāds nogādās ziņu Anderšovā, tad tiks atsūtīta kariete.

– Tas ir jaunais Lenjona kungs, milord, – paskaidroja Kroids. – Manuprāt, labāk būs sagādāt karieti no priorāta, jo līdz Anderšovai ir vairāk nekā sešas jūdzes.

– Un sasodīti grambains ceļš, pa kuru jākratās, – noteica Deimrels, domīgi noraudzīdamies uz Obriju. – Mēs vedīsim viņu uz priorātu. Pasakiet, lai tur saklāj gultu, un paņemiet līdzi Nidu, kurš parūpēsies par zirgiem. Tā, palieciet to zēnam zem galvas! – Viņš runājot novilka savu kamzoli, sarullēja un pasniedza Kroidam, tad palūkojās uz Obriju un piebilda: – Paķeriet arī kādu malku brendija un pasteidzieties, labi?

Viņš notupās blakus Obrijam un sāka raisīt vaļā puiša kaklautu. Obrijs atvēra acis. – Kas… ak! Pateicos. Vai jūs esat lords Deimrels?

– Jā, es esmu Deimrels, taču nemēģiniet runāt ar mani.

– Kāpēc ne?

– Domāju, ka jūs esat dabūjis nelielu smadzeņu satricinājumu, tāpēc būs labāk, ja gulēsiet klusi.

– Nezinu gan. Es nezinu pat to, cik ilgi te atrodos. Vienreiz es atguvos, bet tad laikam noģību atkal. Diemžēl mēģinājumi piecelties izrādījās neveiksmīgi. Redzat?

Deimrels saklausīja rūgtuma pieskaņu jaunekļa balsī, taču tikai sacīja: – Nē, un ar slimu gūžu un sastieptu potīti jums vajadzēja būt lielam muļķim, lai pūlētos to darīt, vai ne?

Obrijs vārgi pasmaidīja un atkal aiztaisīja acis. Viņš tās neatvēra līdz brīdim, kad Kroids ieradās ar faetonu, taču pēc sarauktajām uzacīm un sakniebtajām lūpām Deimrels redzēja, ka viņš neguļ un nav zaudējis samaņu. Viņš nomurmināja kaut ko par to, ka pats spēs paiet ar nelielu atbalstu, kad tika pacelts augšā, taču tad Deimrels lūdza aplikt rokas viņam ap kaklu, un jauneklis paklausīja un pēc tam veltīja savu enerģiju visai sarežģītajam uzdevumam saglabāt pienācīgu gara spēku. Pārnest tik sīku un kārnu zēnu pāri laukam nenācās grūti, taču nebija iespējams iecelt viņu faetonā, nesagādājot jauneklim pamatīgas sāpes. No priorāta viņus šķīra tikai mazliet vairāk nekā jūdze, bet ceļš bija tik grambains, ka brauciens izvērtās skarbā pārbaudījumā. Jaunais cilvēks nesūdzējās, taču atkal zaudēja samaņu brīdī, kad viņu cēla ārā no faetona.

– Labi vien ir! – Deimrels jautri noteica, ienesdams viņu mājā. – Nē, nē, aizvāciet to ožamo sāli, Imberas kundze! Vispirms novilksim viņam zābakus un tad mēģināsim viņu dabūt pie samaņas. Nabaga zēns! Sadabūjiet žileti, Mārston!

Zābaku novilkšanas laikā Obrijs atguvās, taču sajutās mazliet labāk tikai tad, kad bija atbrīvots no visām drēbēm un ieģērbts saimnieka naktstērpā. Aukstā komprese, kas tika pielikta pie uztūkušās labās kājas potītes, šķiet, mazināja svelošās sāpes, kas nāca no kreisās gūžas locītavas, un ožamais sāls ļāva Obrijam pēc ilgākas rīstīšanās attapties un nopētīt apkārtni. Viņš sarauca pieri, ieraudzījis nepazīstamo Deimrelu un viņa sulaini. Tad skatiens pievērsās Imberas kundzes raižpilnajai sejai, atmiņa atgriezās, un Obrijs iesaucās piesmakušā balsī: – Ak, tagad es atceros! Es pakritu. Velns un elle! Es taču jāju kā pats nelabais!

– Ak, pat labākajiem no mums gadās nokrist! – noteica Deimrels. – Nepārdzīvojiet par to!

Obrijs atkal nolika galvu uz spilvena, lai viņu uzlūkotu. Vaigos iesitās sārtums, un viņš stīvi noteica: – Es esmu jums lielu pateicību parādā, ser. Lūdzu piedošanu! Tik liela noņemšanās nieka kritiena dēļ! Jūs droši vien uzskatāt mani par vārguli.

– Gluži pretēji. Manuprāt, jums piemīt izcila izturība. Vairāk izturības nekā veselā saprāta! Ak jūs, muļķa vientiesi! Jūs zināt, ka esat spalvas svarā! Kas mudināja domāt, ka spēsiet savaldīt tādu jaunu ērzeli kā tas bēris?

– Viņš nesāka auļot! – Obrijs noteica iekarsdams. – Es viņam ļāvu izskrieties, jādams visai nevērīgi, taču stallī nav neviena paša zirga, kuru es nespētu savaldīt!

– Vairāk izturības nekā veselā saprāta! – Deimrels pazobojās, taču ar tik saprotošu smaidu acīs, ka Obrijs nespēja apvainoties. – Un jādomā, ka daži vēl sliktāki vientieši, tādi kā mans pārvaldnieks, centās jums iestāstīt, ka šis zirgs ir pārāk spēcīgs, lai būtu jums piemērots, un ar to pietika, lai jūs sāktu jādelēt pa visu apkārtni! Jāteic, ka es būtu darījis tāpat, tāpēc negrasos jums to pārmest. Kur lai es meklēju ārstu?

– Nekur! Tas ir, man viņš nav vajadzīgs; viņš tikai iztaustīs mani un padarīs visu desmitreiz ļaunāku! Tas nav nekas… es atspirgšu, ja vien varēšu kādu brītiņu mierīgi pagulēt!

– Ak, Obrija kungs, jūs zināt, ka Lenjonas jaunkundze atvedīs pie jums ārstu, tāpēc nemaz nestrīdieties par to! – iejaucās Imberas kundze. – Un, ja runājam par to, ka varētu kļūt ļaunāk… Visi zina, ka viņš ir tikpat labs kā ikkatrs Londonas ārsts un pat vēl labāks! Tas ir doktors Bentvērts, milord. Ja Kroids nebūtu aizsaucis Nidu sev līdzi, es viņu taisnā ceļā būtu nosūtījusi uz Jorku!

– Ja viņš jau ir atvedis zirgus, tad var doties ceļā, tiklīdz būšu uzrakstījis zīmīti ārstam. Tikmēr…

– Jūs to nedarīsiet! – Obrijs niķīgi noteica. – Es krietni pirms ārsta ierašanās noteikti jutīšos pietiekoši labi, lai brauktu mājup. Ja jūs atstātu mani vienu, es… es nevēlos, lai ap mani tiktu sacelta tāda jezga! Es to ienīstu vairāk par visu!

Šīs nelaipnās runas dēļ Imberas kundze izskatījās visai šokēta, taču Deimrels atbildēja vēsi: – Jā, necienāmais! Neviens vairs necels ap jums jezgu. Varat mēģināt pagulēt.

Obrijam šķita, ka visi viņa locekļi ir pakļauti spīdzināšanai, un šis ierosinājums likās tik nesaprātīgs, ka viņš tikai ar pūlēm noturējās, lai neizmestu kādu kodīgu piezīmi. Viņš tika atstāts vienatnē ar savām domām, taču, lai kā pūlējās, tās nebija iespējams uz ilgu laiku novērst no sāpošā ķermeņa, un drīz vien viņš padevās bažām par to, ka kritiena rezultātā gūža būs savainota tiktāl, lai padarītu viņu par pilnīgu kropli vai vismaz piekaltu pie gultas uz vairākiem mēnešiem. Tomēr, pirms vēl viņš bija paguvis kļūt vai slims no raizēm, Deimrels atgriezās istabā ar glāzi rokā. Uzmetis skatienu Obrijam, viņš iejautājās:

– Visai nejauki, vai ne? Izdzeriet šo!

– Tam nav nozīmes, to es izturēšu, – Obrijs norūca. – Ja tā ir opija tinktūra, es to nevēlos, paldies!

– Atgādiniet man, lai citkārt pajautāju jums, ko jūs vēlaties! – noteica Deimrels. – Šobrīd es to negribu zināt! Aiziet, dariet, ko es jums lieku, vai arī jūs piemeklēs vēl ļaunāks liktenis!

– Tas nav iespējams, – noteica Obrijs, negribīgi paņemdams glāzi.

– Neesiet nu tik drošs par to! Man nepiemīt nedz pacietība, nedz līdzjūtība. Vai tad jūs nezināt, ka atrodaties briesmoņa midzenī?

Tas lika Obrijam pasmaidīt, tomēr viņš noteica, ar nepatiku nolūkodamies uz dziru: – Es nedzeršu to šķidrumu, ja vien tas nebūs absolūti nepieciešams. Ziniet, es neesmu nekāds vārgulis, pat ja esmu spalvas svarā!

– Jūs esat spītīgs zaļknābis. Un kurš tagad saceļ lielu jezgu, es gribētu gan zināt? Tas nav nekas vairāk par līdzekli, kas ļaus jums sajusties labāk, kamēr ieradīsies ārsts! Izdzeriet to vienā rāvienā, un lai es vairs nedzirdētu nekādas muļķības!

Nepieradis uzklausīt kategoriskas pavēles, Obrijs mazliet sastinga, taču, brīdi nolūkojies uz Deimrela draudīgi piemiegtajām acīm, viņš padevās un noteica ar šķību smaidu sejā: – Ak, lai notiek!

– Tā jau ir labāk, – noteica Deimrels, paņemdams no viņa tukšo glāzi. Kaut kas Obrija plānajā, sastingušajā sejā lika viņam piebilst: – Man tā vien šķiet, ka jums nebūs nekas vairāk par zilumiem un splīnu. Jums sāpētu vairāk, ja jūs būtu nodarījis sev nopietnu kaitējumu, tāpēc neesiet nu tik drūms!

Obrija skatiens strauji pievērsās viņam. – Jā. Jā, man nevajadzētu būt drūmam! Nebiju par to iedomājies. Paldies jums… es esmu jums lielu pateicību parādā! Negribēju izturēties nepieklājīgi… tas ir, ja gribēju, tad… taču es atvainojos, ser!

– Ak, ko nu! Liecieties nu spilvenos!

– Jā, tā droši vien darīšu, nu, kad esmu izdzēris to briesmīgo dziru, – Obrijs piekrita ar kautrīgu smaidu, kas piepeši lika viņam izskatīties jaunākam. – Tikai uzdrošinos apgalvot, ka mana māsa būs mazliet nobažījusies. Vai jūs domājat…

– Nebaidieties! Es jau esmu aizsūtījis vienu no staļļa puišiem uz Anderšovu ar viņai domātu vēstuli.

– Pateicos jums! Jūs taču tur neuzrakstījāt neko tādu, kas varētu viņu satraukt, ko?

– Nē, kāpēc gan? Es uzrakstīju viņai to pašu, ko pateicu jums, un palūdzu sagādāt visu jums vajadzīgo, ieskaitot naktskreklu un zobu suku, ko iedot puisim.

– Tā ir labi! – Obrijs atvieglots noteica. – Tad raizēšanās nebūs tik briesmīga!

Ceturtā nodaļa

Vēstule bija uzrakstīta viselegantākajā un izsmalcinātākajā valodā un ar nešķīsta uzjautrinājuma piedevu. Deimrels bija papūlējies un prātoja par to, kādu iespaidu tā atstās uz Venēciju. Viņa tika uzrunāta ka svešiniece, tomēr ne uz brīdi nenoticēja tam, ka lords īsti labi neatceras, kas viņa tāda ir. Lai arī Deimrels bija piesargājies lietot kaut vārdu, kas varētu apliecināt viņa prieku par izveidojušos situāciju, Venēcija neapšaubāmi saprastu, cik ļauni liktenis ir paspēlējies, piešķirot viņam tādu priekšrocību. Lai arī milzu sašutumā kūsājot, viņa tomēr nepamestu likteņa varā savu trauslo brāli un dotos uz priorātu, un Deimrels nešaubījās par savu spēju pieglaust viņas saboztās spalviņas. Viņš noslēdza vēstuli ar visiem cieņas apliecinājumiem un aizzīmogoja, vien nožēlodams, ka nevarēs redzēt Venēcijas seju, to lasot.

Patiesībā nekas no tā, ko viņš bija iedomājies, Venēcijai pat prātā neienāca. Brīdī, kad vēstule sasniedza Anderšovu, viņa bija satraukusies daudz vairāk, nekā izrādīja auklei, kura pareģoja nelaimi, kopš bija atklājusi, ka Obrijs nav atgriezies mājās, lai pusdienotu kopā ar māsu. Brālis nebija pateicis, kurp dodas, un tikpat labi viņš varēja atrasties Tērskā vai Jorkā, kur bija grāmatnīca, ko tas bieži apmeklēja. Tomēr līdz pulksten četriem Venēcija bija nonākusi līdz tai nervus plosošajai stadijai, kad sāka prātot, vai vajadzētu sūtīt kalpotājus pārmeklēt laukus. Varbūt, tā rīkojoties, viņa pakļautos muļķīgai kaprīzei, kas varētu saniknot Obriju. Tāpēc tad, kad Ribls atnesa viņai vēstuli, auklei lauzot rokas viņam aiz muguras un vaimanājot, ka viņa jau no sākta gala zinājusi par traģēdiju un ka viņas mazais jēriņš ar lauztiem kauliem guļot priorātā uz nāves gultas, Venēcijas prātā neatlika vietas nekādām domām par Deimrelu. Viņas pirksti drebēja, atlaužot vēstules zīmogu, meitene bija nobijusies līdz nelabumam un savā satraukumā un bailēs no visļaunākā nemaz neievēroja ironiski formālo toni, kas bija prasījis tādu piepūli. Aši pārlaizdama skatienu pāri vienīgajai lapai, viņa pateicīgi iesaucās: – Nē, nē, viņš nav stipri savainots! Rufuss pakrita reizē ar viņu, taču kauli nav lauzti. Sastiepta potīte, zilumi, kādi rastos jebkurā gadījumā, savainojot kreiso gūžu… Ak, cik laipni no viņa puses! Klausies, aukle! Lords Deimrels jau ir aizsūtījis uz Jorku pēc doktora Bentvērta, kurš apskatīs Obriju! Brālis pats domā, ka ir uzkritis virsū klibajai kājai, taču pēc labās potītes sastiepuma varot spriest par vienkāršu vārīgās locītavas sasitumu. Kaut nu viņam izrādītos taisnība! Deimrels uzskatīja, ka būs labāk atvest Obriju uz priorātu, nevis mocīt viņu ar garāku braucienu līdz paša mājai, un tas ir pareizi! Ja es būšu tik laipna un sagatavošu visas Obrijam nepieciešamās lietas, šīs vēstules atnesējs nogādās tās atpakaļ uz priorātu. It kā es pati varētu palikt mājās un nedoties pie Obrija!

– To jūs nedarīsiet! – aukle iesaucās. – Varbūt Tas Kungs uzskata par pareizu iegrūst vecu sievieti ļaunuma ķetnās, taču Bībelē ir teikts, ka taisnīgajiem nākas daudz ciest, turklāt viņi tiks atbalstīti, uz ko es no sirds ceru, lai arī nekad nedomāju, ka man nāksies stāties grēciniekiem ceļā! Taču ļaut jums spert kāju tajā Dieva aizmirstajā mājā, Venēcijas jaunkundz, nemūžam!

Pēc negaidītās Bībeles piesaukšanas sapratusi, ka viņas aizgādne ir visai satraukta, Venēcija veltīja nākamās divdesmit minūtes aukles satraukuma mazināšanai un norādīja, ka drīzāk vajadzētu uzskatīt Deimrelu par krietno samarieti nekā par ļaundari, un pierunāja viņu samierināties, jo došanās pie Obrija ir tikpat nevainīga, cik neizbēgama. Tas izdevās tikai daļēji. Aukle zināja, ka, tiklīdz Venēcijas jaunkundze ieņem kaut ko galvā, viņu atturēt rīkoties pēc sava prāta nav iespējams, un bija spiesta atzīt Deimrela nelielo līdzību ar krietno samarieti. Tomēr aukle turpināja dēvēt lordu par nešķīstu, viņa labdarību izskaidrojot ar kādu nezināmu, taču ļaunu motīvu.

Aukle bija pienākusi tuvāk patiesībai, nekā pati to nojauta, bet iedvest to aizbilstamajai nespēja. Venēcijai nepiemita ne mazākā viltība vai samākslotība; viņa pazina pasauli tikai pēc izlasītajām grāmatām; pieredze viņai nebija mācījusi apšaubīt patiesos nolūkus, kādi varēja būt cilvēkam, kas izrādīja viņai laipnību. Tāpēc tad, kad Deimrels ieraudzīja karieti nogriežamies ap stūri un izgāja ārā sagaidīt savu viešņu, tā nebija nedz nikna dieviete, nedz jauna un pašcieņas pilna dāma, kas izlēca no braucamā un pastiepa pretī abas rokas, bet gan skaista, nesamaitāta būtne, kuras atklātajās acīs bija lasāms nevis nodoms, bet tikai siltas pateicības mirdzums. Kad viņš satvēra meitenes rokas, viņa iesaucās: – Es esmu jums tik ļoti pateicīga! Kaut es spētu to izteikt, taču tā vien šķiet, ka varu vien pateikties. – Viņa piebilda, kautri smaidot: – Turklāt jūs man atrakstījāt tik mierinošu vēstuli! Tas bija ļoti laipni. Vai jūs zinājāt, ka biju noraizējusies līdz nāvei? Ak, lūdzu, pasakiet man, ka tā ir patiesība un viņš nav nopietni savainojies!

Pagāja kāds brīdis, iekams lords atbildēja un palaida vaļā meitenes plaukstas. Vecā, izbalējušā kleitā, ar nekārtīgi zem cepures sabāztiem matiem un pietvīkušu seju viņa bija Deimrelam izskatījusies neparasti skaista; tagad viņa bija ģērbusies vienkārši, taču apburoši – bāli dzeltenā muslīna kleitā un nebalinātu salmu cepurē, kuras priekšdaļa veidoja ietvaru viņas burvīgajai sejiņai, kas nebija nedz pietvīkusi, nedz sašutusi, bet uzsmaidīja viņam neslēptā draudzīgumā un lika elpai aizrauties. Neapzinādamies, ka turpina turēt meitenes plaukstas pārāk ciešā tvērienā, viņš stāvēja sastindzis līdz mirklim, kad aukle atsauca viņu īstenībā ar nokremšļošanos zīmīgā un draudīgā manierē. Tad Deimrels ātri atguvās un ierunājās:

– Ak jā, Lenjonas jaunkundz! Uzskatu, ka tā ir tīra patiesība, taču, lai arī man ir zināma pieredze ar lauztiem kauliem, es neko nezinu par jūsu brāļa veselības problēmām, tāpēc iedomājos, ka nenāks par ļaunu aizsūtīt pēc ārsta. Ceru, ka nepaies ilgs laiks un viņš ieradīsies. Tikmēr jūs droši vien nepacietīgi vēlaties ieraudzīt zēnu. Es tūlīt pat vedīšu jūs pie viņa.

– Pateicos! Kā jūs redzat, es esmu paņēmusi līdzi mūsu aukli, un viņa vēlas palikt šeit, lai parūpētos par Obriju, ja drīkst.

– Ak, tas ir lieliski! – Deimrels noteica, uzjautrināti pasmaidīdams par stīvās moralizētājas naidīgo acu skatienu. – Jūs labi zināsiet, ko darīt, un kopā ar jums viņš jutīsies gandrīz kā mājās.

– Vai viņam ļoti sāp? – Venēcija satraukti ievaicājās, kad Deimrels ieveda viņu mājā.

– Nē, nu vairs ne. Es iedevu viņam mazliet opija tinktūras, un izskatās, ka viņš jūtas ciešami. Diemžēl būs mazliet miegains.

– Opija tinktūru? – Venēcija iesaucās. – Ja viņš bija ar mieru norīt to, tas nozīmē, ka viņš briesmīgi cieta! Obrijs nekad nelieto tādas zāles, pat ne visvājākos opiātus, lai aizmigtu, ja sāk sāpēt gūža!

– Viņš nepavisam to nenorija no laba prāta, varat man ticēt! – Deimrels atbildēja, vezdams meiteni cauri akmens plāksnēm izliktajam vestibilam uz kāpņu pusi. – Es cienu viņa nostāju, taču būtu muļķīgi ļaut viņam tēlot spartiešu jaunekli situācijā, kad ciešanu avots, ja vien es ļoti nekļūdos, drīzāk ir bailes par to, ka viņš varbūt kļuvis par invalīdu, nevis zilumi un sasitumi. Vismaz tā es spriedu!

– Jums bija pilnīga taisnība, – Venēcija piekrita. – Taču, ja vien jūs neiebarojāt zāles viņam ar spēku, ko jūs, cerams, nedarījāt, es nespēju iztēloties, kā jūs pierunājāt viņu tās iedzert, jo es nepazīstu otru tik spītīgu cilvēku kā viņš!

Deimrels iesmējās. – Nē, nē, man nenācās ķerties pie vardarbības! – Runājot viņš atvēra durvis uz Obrija istabu un nostājās malā, lai ielaistu Venēciju iekšā.

Obrijs gulēja lielā gultā ar baldahīnu un bija ģērbies naktskreklā, kas izrādījās viņam vairākus izmērus par lielu, – viņš atgādināja ēnu, tomēr likās mazliet atguvis sejas krāsu. Sajutis māsas pirkstu uz rokas, viņš atvēra acis, miegaini viņai uzsmaidīja un nomurmināja: – Muļķīgi! Es esmu tikai uzsitis pāris zilumus, mana dārgā, nekā nopietna! Man šķiet, es viņu pārslogoju. Tas ir, Rufusu.

– Labāk paklusē! – Venēcija sirsnīgi noteica.

– Es zinu. Deimrels apgalvoja, ka man piemīt vairāk izturības nekā veselā saprāta. – Viņa skatiens pievērsās auklei, kura, nolikusi uz grīdas piekrautu ceļasomu, sāka atbrīvoties no cepures kā cilvēks, kas ir apņēmies palikt pie Obrija neatkarīgi no tā, kādas tam varētu būt sekas. Obrijs aizsmakušā balsī nočukstēja: – Ak nē, mans Dievs! Kā tu varēji, Venēcij? Ved viņu projām! Lai velns par stenderi paliek, ja es ļaušu viņai rosīties ap mani, it kā es būtu kāds zīdainis!

– Nepateicīgais zellis! – piezīmēja Deimrels. – Jūs dabūtu, ko gribētu, ja aukle uzklausītu jūsu teikto un atstātu jūs manā žēlastībā! Man noteikti vajadzētu jūs piekaut.

Par lielu izbrīnu Venēcijai, šī piebilde ne tikai neaizvainoja Obriju, bet pat lika viņam pasmieties. Pagriezis galvu uz spilvena tā, lai varētu uzlūkot Deimrelu, viņš sacīja: – Un kā jums tas patiktu, ser?

– Stipri vien, patiešām! Jums ir vairāk paveicies, nekā jūs pats to nojaušat.

Obrijs savilka seju grimasē, taču, kad Deimrels bija izgājis no istabas, viņš noteica: – Man viņš patīk, vai zini? Pasaki viņam visu, ko pienākas teikt, labi? Nedomāju, ka es būtu to izdarījis, lai gan vajadzētu.

Venēcija nomierināja brāli, un viņš atkal aizvēra acis. Drīz Obrijs bija iemidzis, tāpēc Venēcijai nekas cits neatlika kā vien sēdēt un gaidīt doktora Bentvērta ierašanos, kamēr aukle izkravāja ceļasomu, cieši sakniebusi lūpas nosodījuma pilnā izteiksmē vai dažkārt tās pavērusi, lai nočukstētu Venēcijai domātus brīdinājumus par krišanu ļaundaru lamatās. Pēc brīža Imberas kundze viņu aizveda uz blakus esošo ģērbistabu, un Venēcija varēja kavēt laiku pēc saviem ieskatiem. Viņai nebija citas nodarbošanās kā vien apceres, un pa logu varēja redzēt novārtā pamestu dārzu rudens saules staros. Domās to izravējusi, sastādījusi dobēs savus iemīļotākos augus un norīkojusi pāris vīriešus pie mauriņa pļaušanas, viņa ieprātojās, cik ilgi vajadzēs tā sēdēt bez darba. Venēcija baidījās, ka varētu paiet ne mazums laika – Jorka atradās divpadsmit jūdžu attālumā, un bija vairāk nekā iespējams, ka aizņemtais ārsts nevar nekavējoties steigties pie Obrija.

Kad aukle atgriezās istabā, Venēcija ar prieku konstatēja, ka viņas bargā sejas izteiksme ir mazliet atmaigusi. Aukles uzskati par Deimrela morāli un pārliecība par to, ka viņa gals varētu kļūt par mācību citiem grēciniekiem, palika nemainīga, taču zināmā mērā viņu nomierināja atklājums, ka Deimrels licis Imberas kundzei ne vien uzklāt auklei gultu ģērbistabā, bet arī izpildīt jebkādus viņas norādījumus. Vēl vairāk, viņa sulainis pretēji gaidītajam bija nevis kāds glums nekauņa, bet gan ļoti cienījams vīrs, kurš izturējies pret aukli ārkārtīgi pieklājīgi, pakļāvies viņas norādēm un lūdzis atļauju palīdzēt slimnieka aprūpē. Izskatījās, ka aukle ir labprāt piešķīrusi sulainim šo godu, bet palika noslēpumā iemesli – vai viņa to darījusi tāpēc, ka pārliecinājusies par kalpotāja taktu, vai tāpēc, ka Obrijs neapšaubāmi pretotos jebkādiem mēģinājumiem padarīt viņu par kopjamu slimnieku. Aukle centās iegalvot Venēcijai, ka viņai nepavisam nav jāuzturas priorātā kaut vienu lieku sekundi. Tanī mirklī Obrijs pamodās visai neapmierināts un sūdzējās, ka viņam ir karsti, neērti un griboties dzert. Aukle nosprieda, ka tā ir izcila izdevība nomainīt Deimrela neķītro naktskreklu ar kādu no Obrija ģērbiem, tāpēc pasauca palīgā Mārstonu un bija iegrimusi darbos, kad Deimrels ienāca istabā, lai uzaicinātu Venēciju kopā nobaudīt vakariņas. Pirms vēl aukle bija aptvērusi šādas rīcības nekaunību, uzaicinājums jau bija pieņemts un Deimrels veda Venēciju ārā no istabas.

– Pateicos jums! – Venēcija noteica, kad viņš aizvēra durvis. – Jūs ieradāties tieši tajā brīdī, kad nabaga aukle pārmeta Obrijam apnicīgo gaušanos un nepaguva aizdomāties par to, ko varētu darīt es!

– Jā, šo šķērsli man neizdotos tik viegli pārvarēt, – Deimrels piekrita. – Vai jūs būtu ieklausījusies viņas iebildumos?

– Nē, taču viņa ir pārliecināta par savu taisnību, tāpēc ir gluži iespējams, ka pateiktu jums kaut ko nepieklājīgu, kas man liktu gluži vai iegrimt zemē aiz kauna.

– Ak, neraizējieties par to! – viņš smiedamies noteica. – Tikai pasakiet man, kā man vajadzētu viņu uzrunāt!

– Mēs viņu allaž esam saukuši par aukli.

– Par to nav šaubu! Taču man neklātos jūs atdarināt. Kāds ir viņas vārds?

– Pridija. Kalpotāji dēvē viņu par Pridijas kundzi, lai gan nezinu, kāpēc tā, jo viņa nekad nav bijusi precējusies.

– Lai būtu Pridijas kundze. Jūs man neiestāstīsiet, ka es viņas acīs atrodos augstāk par kalpotāju! – Nevaldāmi smiekli mudināja Deimrelu paraudzīties uz Venēciju, kuras acīs viņš saskatīja neslēptu uzjautrinājumu, tāpēc noprasīja: – Kas ir? Vai es atrodos augstāk?

– Nedomāju vis, – Venēcija piesardzīgi atbildēja. – Vismaz es nekad neesmu dzirdējusi aukli sakām pat par veļas mazgātāju, ka viņu apēdīs vardes!

Viņš iesmējās. – Augstais Dievs, vai tāds liktenis gaida mani?

Juzdamās iepriecināta par to, ka arī lords smejas par šo absurdu, Venēcija viņam uzsmaidīja un sacīja: – Jā, turklāt jūsu pēcnācēji kļūs par kāpuru laupījumu.

– Ak, pret to man nav iebildumu! Lai mani pēcnācēji tiek kāpuriem!

– Nē, kā jūs varat runāt tik muļķīgi? Ar tiem taču ir domāti jūsu bērni!

– Bez šaubām! Ikvienu manu ārlaulības bērnu kāpuri var dabūt līdz ar manu svētību, – viņš atcirta.

– Mazie nabadziņi! – Venēcija noteica, pēc brīža domīgi piebilzdama: – Nevarētu gan teikt, ka ir viegli iztēloties, kādu kaitējumu viens kāpurs varētu viņiem nodarīt.

– Vai zināt, ka esat ļoti savāda meitene? – viņš piepeši iejautājās.

– Kāpēc? Vai es pateicu kaut ko nevajadzīgu? – Venēcija visai satraukti iejautājās.

– Gluži otrādi. Baidos, ka to izdarīju es.

– Vai tiešām? – Viņa sarauca pieri. – Ārlaulības bērni? Nu, tā bija mana vaina, ka es vispār pieminēju jūsu bērnus. Es taču zinu, ka jūs neesat precējies. Vai jūs… Nē.

Viņa lūpas notrīsēja, tomēr viņš nopietni atbildēja: – Katrā ziņā es neko par to neesmu dzirdējis.

Par atbildi Venēcija šķelmīgi pasmaidīja. – Jā, es gribēju jums to jautāt, – viņa atklāja. – Lūdzu piedošanu! Redziet, es tik reti runāju ar kādu, izņemot Obriju, ka sabiedrībā aizmirstu domāt līdzi tam, ko saku.

– Nevaldiet savu mēli manis dēļ! – Deimrels noteica, ievezdams meiteni ēdamzālē. – Man patīk jūsu tiešums, un es neciešu jaunkundzes, kuras sarkst un bālē!

Venēcija apsēdās Imbera atvilktajā krēslā. – Nez vai es kādreiz pat zaļajā jaunībā esmu tā darījusi.

– Un tas bija tik sen! – Deimrels noteica, nopētīdams viņu.

– Tagad man ir jau divdesmit pieci.

– Ticēšu jums uz vārda, tomēr apgaismojiet mani! Vai jums nepatīk mans dzimums, vai arī jūs esat nodevusi zvērestu dzīvot celibātā?

– Man gribētos, lai jūs mani nesmīdinātu tieši tad, kad es ēdu zupu! Es gandrīz aizrijos! Skaidrs, ka ne!

– Tādā gadījumā Jorkšīras puišiem jābūt lieliem tūļām! Šķiet, ka zupa sastāv tikai no sīpoliem, tāpēc nebrīnos, ka jūs aizrijāties. Un, cik redzu, – viņš noteica, nopētīdams dažādos ēdienus, kas bija salikti uz galda, – tālāk mūs gaida kaut kas vēl ļaunāks. Pie joda, kas tā par putru, Imber?

– Teļa gaļa, milord, ar bešamela mērci… Imberas kundze nebija gatava viesiem, – Imbers atvainodamies noteica. – Taču te ir jērgaļa mīklā un irbes otrajā ēdienā, ar franču pupiņām un sēnēm, un… un augļu trauks, par kuru Imberas kundze lūdz jums piedošanu, jaunkundz. Lords nemēdz ēst saldumus, tāpēc viņa nebija pagatavojusi ne krēmu, ne želeju, un, kā jūs zināt, jaunkundz, tādas lietas prasa laiku.

– Es esmu pārsteigta par to, kā nabaga Imberas kundze spējusi sagādāt tik daudzus ēdienus, – Venēcija uzreiz atbildēja. – Ar tādu sajukumu mājā viņai noteikti nebija neviena brīva brītiņa! Lūdzu, pasakiet viņai, ka man ārkārtīgi garšo teļa gaļa, bet nepavisam negaršo želeja!

Deimrels uzlūkoja viņu ar smaidu acīs. Kamēr Imbers vāca nost tukšos zupas šķīvjus, viņš ierunājās: – Jūsos viss ir skaists, jūsu seja, jūsu vārds un jūsu izturēšanās. Pastāstiet man par savu dzīvi! Kāpēc es neesmu redzējis jūs agrāk? Vai jūs nekad nebraucat uz Londonu?

Venēcija papurināja galvu. – Nē, lai gan varbūt es to darīšu, kad Obrijs nākamgad iestāsies Kembridžā. Ja runājam par manu dzīvi, tad te ir tikai viena atbilde… Nav nekā stāstāma, milord!

– Vai tas nozīmē, ka jūs dzīvojat ilgās? Ceru, jūs negrasāties man iestāstīt, ka esat iegrimusi melanholijā, jo es varētu apzvērēt, ka jums tādas nav!

– Žēlīgais Dievs, skaidrs, ka ne! Bet visu savu mūžu es esmu nodzīvojusi Anderšovā un neesmu izdarījusi neko tādu, kas būtu sarunas vērts. Jūs varētu man pastāstīt kaut ko par savu dzīvi!

Deimrels aši pacēla skatienu no pasniedzamā ēdiena, un viņa acis satumsa. Venēcija uz to atbildēja, jautājoši saraukdama pieri, un redzēja, kā vīrieša lūpas savelkas smīnā, kas viņu padarīja līdzīgu Korsāram. – Nedomāju vis, – viņš sausi novilka.

– Vismaz kaut ko! – Venēcija nepacietīgi iesaucās. – Nevar būt, ka esat nodzīvojis visu savu dzīvi, nonākot muļķīgās nepatikšanās!

Neglītais vaibsts nozuda, un Deimrels izplūda smieklos. – Varat būt droša, ka lielāko daļu no tās! Ko jūs īsti gribētu dzirdēt?

– Man gribētos uzzināt par vietām, kuras jūs esat apceļojis. Jūs taču esat daudz ceļojis, vai ne?

– Jā gan!

– Es apskaužu jūs par to. Man allaž ir gribējies to darīt. Uzdrošinos apgalvot, ka man tas nekad neizdosies, tāpēc ka uz vientuļām sievietēm attiecas daudzi aizliegumi, tomēr es vēl aizvien turpinu sapņot par visām tām svešajām vietām, par kurām lasu grāmatās.

– Nē, nē, nedariet tā! – viņš lūdzās. – Ticiet man, tādi sapņi ir kā sēklas, no kurām izaug dīvainības! Tas var beigties tāpat kā tai nabaga Stenhopai, kura sāka komandēt nelabi smirdošu beduīnu ordas!

– Varat ticēt, ka tas man nedraud! Izklausās visai nepatīkami un tikpat garlaicīgi kā mana līdzšinējā dzīve. Jūs pieminējāt lēdiju Hesteri. Vai esat viņu kādreiz sastapis?

– Jā, Palmīrā… aizmirsu, kurā gadā. Trīspadsmitajā? Četrpadsmitajā? Tas nav svarīgi.

– Vai bez Levantes jūs esat bijis arī Grieķijā? – Venēcija pajautāja.

– Jā gan. Vai jūs apgūstat klasiku?

– Nē, es ne, bet Obrijs gan. Lūdzu, pastāstiet viņam par to, ko esat redzējis Atēnās! Viņš par tādām lietām var parunāt tikai ar Eperseta kungu. Vikārs ir ļoti mācīts vīrs, taču nav savām acīm redzējis to, ko jūs!

– Es pastāstīšu Obrijam par visu, ko viņš vēlēsies zināt, ja vien jūs, noslēpumainā Lenjonas jaunkundz, atklāsiet man to, ko vēlos zināt es!

– Labi, – viņa rātni atbildēja. – Lai gan paliek mīkla tas, ko stāstīt un kāpēc jūs saucat mani par noslēpumainu!

– Par noslēpumainu es saucu jūs tāpēc, ka… – Viņš apklusa, juzdamies uzjautrināts par nevainīgi gaidpilno izteiksmi meitenes acīs. – Jums ir divdesmit pieci gadi, jūs esat neprecējusies un, cik noprotu, bez pielūdzējiem!

– Gluži otrādi! – iesaucās Venēcija, piemērodamās viņa noskaņojumam. – Man ir divi pielūdzēji! Viens no viņiem ir pārmērīgi romantisks, bet otrs…

– Jā? – viņš mudināja.

– Cienījams! – viņa secināja un sāka smieties, kad Deimrels saķēra galvu rokās.

– Bet jūs esat nepārspējama!

– Vai tiešām? Patiesībā tur nav nekāda noslēpuma, jo mans tēvs bija vientuļnieks.

– Tas izklausās neloģiski.

– Nē, tas ir visbūtiskākais visā šajā stāstā.

– Dieva dēļ, vai viņš ieslēdza jūs arī?

– Ne gluži, lai gan bieži vien ir šķitis, ka viņš to labprāt būtu izdarījis. Redziet, mana māte nomira. Jādomā, ka tēvs viņu bija mīlējis visai izmisīgi, jo pēc tam iekrita visdziļākajā letarģijā un kļuva tāds pats kā Henrijs Pirmais. Nekad vairs nesmaidīja! Es nevaru jums izstāstīt, kā tas bija, tāpēc ka viņš neļāva pieminēt mātes vārdu, turklāt man tolaik bija tikai desmit gadu un es daudz nepazinu nevienu no viņiem. Patiesībā es tikai ar pūlēm spēju atcerēties, kāda izskatījās mana māte. Viņa bija skaista un valkāja skaistas drānas. Diemžēl tētis pēc viņas nāves noslēdzās, un man šķiet, ka līdz brīdim, kad man apritēja septiņpadsmit, viņš ne reizes nepārmija ne vārda ar kādu, kas nedzīvoja mūsu mājā!

– Augstais Dievs! Vai viņš bija sajucis prātā?

– Nē! Tikai savādnieks, – Venēcija atbildēja. – Viņš nekad neraizējās par kādu citu, allaž domāja tikai par sevi, taču tā jau laikam savādnieki dara. Tomēr, kad es pieaugu, viņš atļāva lēdijai Denijai un Jārdlija kungam reizi pa reizei aizvest mani uz ballēm Jorkā un pat atvēlēja man veselu nedēļu Herogeitā kopā ar krustmāti Hendredu! Es cerēju, ka varēšu apciemot viņu Londonā, kur viņa būtu mani ievedusi sabiedrībā. Viņa to piedāvāja, taču tēvs neko negribēja par to dzirdēt. Krustmāte vairs neuzstāja.

– Nabaga Venēcija!

Varbūt meitene ievēroja, ka Deimrels ir nosaucis viņu vārdā, taču to neizrādīja, tikai pasmaidīja un sacīja: – Jāteic, ka tolaik es jutos bēdīga par to, taču beigu beigās tāpat nebūtu aizbraukusi, pat ja tētis piekristu, jo Obrijs vēl aizvien bija piekalts pie gultas un es nevarētu viņu atstāt.

– Tātad jūs nekad neesat bijusi nekur tālāk par Herogeitu? Nav brīnums, ka jūs sapņojat par ceļošanu! Kā jūs spējāt izturēt tik neciešamu tirāniju?

– Ak, tētis bija nepiekāpīgs tikai šajā jautājumā! Visādi citādi es varēju rīkoties pēc sava prāta. Es nebiju nelaimīga… Vai jūs domājāt, ka biju? Nepavisam ne! Varbūt šad un tad man kļuva garlaicīgi, taču visumā man bija pietiekoši daudz darāmā ar mājsaimniecības vadīšanu un rūpēm par Obriju.

– Kad jūsu tēvs nomira? Jādomā, ka pagājuši jau vairāki gadi? Kāpēc jūs palikāt te? Vai pieraduma spēks ir tik liels?

– Nē, taču apstākļi gan! Redziet, mans vecākais brālis kalpo pie lorda Hilla, un kādam ir jārūpējas par Anderšovu, kamēr Konvejs nav nolēmis māju pārdot. Un vēl jau ir arī Obrijs. Diez vai viņš gribētu kaut kur pārcelties, tāpēc ka tad viņš vairs nevarētu mācīties pie Eperseta kunga, un es nevaru atstāt viņu vienu.

– Es ticu, ka viņš ilgotos pēc jums, bet…

Viņa iesmējās. – Obrijs? Ak nē! Obrijam grāmatas patīk labāk nekā cilvēki. Redziet, es baidos, ka aukle varētu padarīt viņu vai traku, cenšoties ietīstīt siltās dūnās, un to viņš nespēj izturēt. – Venēcija sarauca pieri. – Kaut nu viņa nenokaitinātu Obriju līdz nāvei, atrodoties šeit! Ja es nebūtu paņēmusi aukli uzreiz līdzi, viņa atnāktu kājām. Turklāt viņa zina, ko darīt, kad Obrijs ir apslimis, un es nevarētu atstāt visas rūpes par viņu pilnībā uz jūsu pleciem. Varbūt Bentvērta kungs pateiks, ka viņš var atgriezties mājās.

Vēlāk ārsts gan izkliedēja bažas par to, ka Obrijs būtu nopietni savainojis gūžu, taču strupi noraidīja aukles ierosinājumu pārvest slimnieku uz mājām. – Jo nekustīgāk viņš gulēs, – sacīja doktors Bentvērts, – jo ātrāk sadzīs sarautās saites. – Aukle uzņēma šo verdiktu stipri negribīgi, taču Obrijs, kuram bija vajadzīga liela izturība, lai izciestu ārsta pārbaudi, sajutās dziļi atvieglots.

Ar pieredzes radītu takta sajūtu Venēcija nebija pavadījusi ārstu slimnieka istabā. Viņa palūdza Deimrelu izdarīt to viņas vietā, un viņš pamāja un īsi noteica: – Jā, es iešu. Neraizējieties! – Pagāja vairākas minūtes, pirms Venēcija attapās, ka ir uzrunājusi viņu kā ilggadēju draugu. Tad ar zināmu izbrīnu viņa atminējās ieilgušās vakariņas un to, kā viņi bija sēdējuši un sarunājušies vēl ilgi pēc tam, kad Imbers novāca galdu. Deimrels bija atzvilis grebtajā krēslā ar portvīna glāzi garajos pirkstos, bet viņa uzlikusi elkoņus uz galda un turējusi vienā rokā pusapēstu ābolu. Krēsla bija nemanot iezagusies istabā, un Imbers atnesa sveces augstos, ar vasku notecējušos svečturos un novietoja tos uz galda, izveidojot gaismas laukumu, kurā viņi bija sēdējuši, visapkārt sabiezējot tumsai. “Par ko mēs runājām šīs omulīgās stundas laikā? Par visu vai varbūt ne par ko,” Venēcija secināja un atskārta, ka ir atradusi draugu.

Pavēstījis, ka neiesaka pārvietot Obriju prom no priorāta, ārsts šķita reizē pārsteigts un atvieglots par to, ka meitene uztver šo spriedumu tik mierīgi. Atvainošanās, kas ieskanējās Bentvērta balsī, sākotnēji Venēciju samulsināja, taču vēlāk viņa saprata, ko ārsts gribējis teikt, pieminot sarežģījumus un neveiklu situāciju. Kad Deimrels bija pavadījis ārstu līdz karietei un atgriezās istabā, viņa izmocīja: – Es baidos… nebiju par to padomājusi… Vai jums nāksies grūti paturēt šeit Obriju, kamēr viņš atlabs?

– Nepavisam ne! – lords atbildēja ar pārliecinošu degsmi. – Kas gan jums to iestāstījis?

– Bentvērta kungs teica, ka viņš nožēlojot, bet esot spiests nostādīt mani tik neveiklā situācijā, – Venēcija atklāja. – Bez šaubām, viņš gribēja teikt, ka ir nepieklājīgi uzgrūst jums uz pleciem nabaga Obriju, un viņam ir pilnīga taisnība! Es nevaru saprast, kāpēc man tas agrāk neienāca prātā, taču uzdrošinos apgalvot…

– Ārsts negribēja teikt neko tādu, – Deimrels viņu skarbi pārtrauca. – Viņš domāja nevis par mani, bet par jums. Viņaprāt, jums ir nepiedienīgi pazīties ar cilvēku, kuram ir tik liberāli uzskati kā man. Morāle un medicīna cīnījās viņa sirdī, un medicīna uzvarēja. Taču morāle droši vien neļaus viņam naktī aizmigt!

– Un tas ir viss? – Venēcija iesaucās atplaukdama.

– Tas ir viss, – Deimrels skumji atbildēja. – Protams, ja vien viņš nebaidās par to, ka es varētu samaitāt Obriju. Ziniet, ļaunums ir lipīgs!

– Nedomāju vis, ka jūs to varētu, – Venēcija noteica, bezkaislīgi apsvērusi jautājumu. Viņa redzēja, kā vīrieša lūpas nodreb, un pašas nopietnība izzuda. – Ak, es nespēju iztēloties, ka jūs to mēģināsiet! Redziet… ja arī jūs te sarīkotu orģiju, brālis to, visticamāk, uzskatītu par visai pieticīgu salīdzinājumā ar romiešu paradumiem, nemaz nerunājot par bakhantēm. Cik noprotu, tās ir sievietes, par kurām tādam zēnam labāk nevajadzētu neko zināt!

Šāds skatījums uz jautājumu teju pamudināja Deimrelu zaudēt paškontroli; pagāja kāds brīdis, līdz viņš spēja savaldīt balsi pietiekoši, lai pateiktu: – Varu jums apsolīt, ka nerīkošu nekādas orģijas, kamēr Obrijs atrodas zem mana jumta!

– Neapšaubāmi! Tomēr man jāteic, – viņa piebilda, acīs parādoties smieklu velniņiem, – ka tas būtu to vērts kaut tādēļ, lai redzētu aukles seju!

Deimrels skaļi iesmējās par to, atmezdams galvu sirsnīgā uzjautrinājumā un nočukstēdams: – Ak, kāpēc gan es nepazinu jūs agrāk?

– Patiešām žēl, – viņa piekrita. – Es pati arī par to iedomājos, jo man allaž ir gribējies tikt pie drauga, ar kuru kopā var izsmieties.

– Izsmieties! – Deimrels lēni atkārtoja.

– Varbūt jums jau ir draugi, kas smejas tad, kad to darāt jūs, – viņa nedroši noteica. – Man tādu nav, un es domāju, ka tas ir svarīgi… svarīgāk par līdzjūtību nelaimē, ko var sniegt arī cilvēks, kas mums nemaz nepatīk.

– Turpretī kopīga smiešanās izslēdz nepatiku. Jā, tiesa. Un tas ir retums! Augstais Dievs, cik liels retums! Vai jūsu cienīgie kaimiņi cieši skatās uz jums, kad jūs smejaties?

– Jā, vai arī jautā man, ko es jokodama esmu gribējusi teikt! – Venēcija paraudzījās uz pulksteni virs tukšās kamīna dzegas. – Man ir jāiet.

– Jā, jums ir jāiet. Es nosūtīju ziņu uz staļļiem. Vēl aizvien ir pietiekoši gaišs, lai jūsu kučieris saskatītu ceļu, taču jau pēc nepilnas stundas satumsīs pavisam. – Viņš saņēma meitenes rokas un, salicis tās ar plaukstām kopā, ieskāva abās savējās. – Rīt jūs atnāksiet atkal… apciemot Obriju! Neļaujiet saviem cienīgajiem kaimiņiem jūs atrunāt! Ārpus savas mājas vārtiem es jums neko nesolu, tādēļ neuzticieties man! Šajās sienās… – Deimrels apklusa, un viņa smaids pārvērtās ja ne gluži smīnā, tad izsmieklā. – Ak, te… – viņš noteica, pazobodamies pats par sevi, – Es atcerēšos, ka esmu audzināts kā džentlmenis!

Piektā nodaļa

Venēcija atvēra acis un ieraudzīja saules gaismu, ko apslāpēja raibie kokvilnas aizkari pie logiem. Dažas minūtes viņa gulēja, atrazdamās pa vidu starp nomodu un miegu, sākumā neskaidri un pēc tam aizvien spēcīgāk apzinādamās, ka jūtas laimīga un gaidpilna. Tāpat kā bērnībā, kad bija pamodusies un apzinājusies, ka pienākusi svētku diena. Kaut kur dārzā dziedāja strazds, un priecīgā dziesma tik lieliski saderējās ar meitenes noskaņojumu, ka šķita kļūstam par daļu no viņas laimes sajūtas. Kādu brīdi viņa klausījās un nesāka apšaubīt laimes avotu, taču, pilnībā pamodusies, atcerējās, ka ir ieguvusi draugu. Vispirms asinis dzīslās, šķiet, sāka ritēt straujāk; ķermenis likās viegls un alkstošs, un savāds satraukums, pārpludinādams visu dvēseli kā eliksīrs, neļāva Venēcijai palikt mierā. Bija dzirdamas tikai putnu dziesmas, nekas cits; mājā valdīja klusums. Venēcija iedomājās, ka droši vien vēl ir ļoti agrs, tādēļ pagrieza galvu uz spilvena un centās atkal iegrimt miegā. Tas vairījās no viņas; saules gaisma, ko izraibināja aizkaru raksti, ķircināja plakstiņus; viņa tos pacēla, pakļaudamās aicinājumam, kas bija uzstājīgāks par saprāta balsi. Jauna diena, kurā vīdēja jauns solījums, kņudināja viņas nervus; strazda treļļi kļuva par vilinājumu un pavēli. Venēcija izkāpa no siltās gultas un ātriem, atsperīgiem soļiem piegāja pie loga, atvilka aizkarus un atgrūda vērtni.

Fazāns, kas staigāja pa mauriņu, uz mirkli nekustīgi sastinga, augsti paslēja galvu uz lāsumainā kakla un tad, itin kā apzinādamies, ka atradīsies drošībā vēl dažas nedēļas, turpināja lepni soļot. Rudens migla cēlās augšup no pakalniem; smagnējas rasas lāses mirguļoja zālē, bet debesis bija vēl neizzudušu tvaiku apmiglotas. Gaisā jautās vēsums, kas lika miesai iekņudēties par spīti saules siltumam, taču diena solījās būt karsta, bez kāda lietus vai vēja, kas varētu noplēst dzeltējošās lapas no kokiem.

Aiz parka, aiz lauku ceļa, kas norobežoja Anderšovu austrumos, aiz tās plašajiem laukiem atradās priorāts; tas nebija tālu lidojot, taču pa ceļu starp abiem īpašumiem vajadzēja braukt piecas jūdzes. Venēcija iedomājās par Obriju: “Vai viņš pagulējis naktī? Vai nāksies aizpildīt vēl daudzas stundas, iekams varēšu viņu apciemot?” Tad viņa saprata, ka ne jau bažas par Obriju, kurš bija viņas rūpju bērns tik ilgus gadus, raisa tādu nepacietību doties uz priorātu. Tā bija vēlēšanās būt kopā ar draugu. Viņa tēls atbīdīja Obriju tālāk Venēcijas domās un iesvēla dvēselē siltumu. “Vai Deimrels jūt to pašu? Vai viņš ir nomodā? Varbūt lūkojas ārā pa logu tāpat kā es? Vai domā par mani un cer, ka drīz es atkal atradīšos tuvumā?” Venēcija centās atcerēties, par ko abi runājuši, taču nespēja. Bet viņa bija jutusies gluži kā mājās, it kā būtu lordu pazinusi visu savu mūžu. Likās neiespējami, ka viņš varētu nesajust šo simpātiju vilkmi abu attiecībās tikpat spēcīgi. Taču, mazliet apdomājoties, Venēcija atminējās par abu dažādajiem apstākļiem un aptvēra, ka tas, kas viņai ir jauna pieredze, šim vīrietim varēja nenozīmēt neko vairāk kā variāciju par vecu tēmu. Deimrels bija daudz mīlējis; varbūt viņam bija arī daudz draugu. “Varbūt viņi saprotas krietni labāk, nekā tas iespējams attiecībās ar mani.” Tas Venēciju satrauca vairāk nekā mīļākās. Par viņa vecajām mīlestībām Venēcija raizējās tikpat maz kā par savu pirmo satikšanos ar Deimrelu. Tā bija meiteni saniknojusi, taču nebija nedz šokējusi, nedz iesvēlusi viņā pretīgumu. Vīrieši, kā to pierādīja pasaules vēsture, viegli krita par upuri piepešai iekārei un vardarbības uzplūdiem – izjūtām, kas likās nošķirtas no prāta, sirds un bieži vien arī no viņu patiesās būtības. Viņiem šķīstība nebija galvenais tikums.

Venēcija atcerējās savu pārsteigumu, kad atklāja, ka tik pieklājīgs džentlmenis un jauks vīrs kā sers Džons Denijs ne vienmēr ir bijis uzticīgs savai sievai. Vai lēdija Denija par to satraucās? Varbūt mazliet, tomēr neļāva tam ietekmēt savu laulību. – Vīrieši, mana mīļā, atšķiras no mums, – reiz viņa bija sacījusi. – Pat labākie no viņiem! Es tev to saku, jo uzskatu par nepareizu ieaudzināt meitenēs priekšstatu, ka seja, kuru vīrieši rāda cienījamām sievietēm, ir viņu vienīgā seja. Uzdrošinos teikt, ka mēs vairs nepazītu savus brāļus un vīrus, ja ieraudzītu viņus vērojam kādu briesmīgu, vulgāru gaiļu cīņu vai kopā ar zināmas šķiras sievietēm. Es esmu pārliecināta, ka mums viņi liktos pretīgi! Savā ziņā vīrieši tādi arī ir, taču būtu negodīgi vainot viņus par to, ko viņi nevar mainīt. Drīzāk mums jājūtas pateicīgām, ka viņu attiecības ar tā saucamajām apšaubāmās reputācijas dāmām ne vismazākajā mērā neietekmē viņu patiesās jūtas. Man šķiet, ka jūtas šajos piedzīvojumos nespēlē nekādu lomu. Cik dīvaini! Ziniet, mēs nespētu tos uztvert tikpat dabiski kā jaunas cepures izvēli. Tomēr ar vīriešiem ir tieši tā! Tāpēc taisnība ir apgalvojumam, ka sievai nav iemesla sūdzēties, kamēr vīrs turpina izrādīt pret viņu maigumu, un būtu smieklīgi krist izmisumā, jo vīra ieskatā sānsolis bijis tikai sīks pārkāpums. “Nemēģini iedziļināties lietās, kas uz tevi neattiecas, bet drīzāk pagriez galvu uz otru pusi!” mēdza teikt mana māte, un tas ir brīnišķīgs padoms. Bez šaubām, tāpat kā es tagad, arī viņa runāja par džentlmeņiem ar raksturu un labu audzināšanu, jo ar kaut kādiem izvirtuļiem un neprāšiem mūsu šķiras sievietēm, paldies Dievam, nav nekādu darīšanu. Tie mūsu ceļā negadās.

Taču Deimrels gadījās viņiem ceļā un pilnīgi noteikti bija neprātis, lai arī ne izvirtulis. Lēdija Denija bija spiesta izturēties pret viņu vismaz ar šķietamu labvēlību, tomēr negrasījās turpināt tik nevēlamu pazīšanos. Nebija nekādu šaubu par to, ka viņa justos šausmināta, ja noskaidrotu, ka viņas jaunā aizbilstamā ne vien ir sadraudzējusies ar Deimrelu, bet arī pieļauj tādu nepiedienību kā viesošanos viņa mājās. “Vai viņai varētu iestāstīt, ka, tāpat kā tiem vārdā nenosauktajiem, no ceļa noklīdušajiem vīriem, arī Deimrelam piemīt divas sejas? Diez vai,” Venēcija domāja. “Labākajā gadījumā lēdija saprastu, ka es priorātā apciemoju savainoto brāli, taču Deimrelu tik un tā uzskatītu par Kalibanu.”

Aizvirtņu atvēršana apakšstāva viesistabā izrāva Venēciju no šaubu pilnajām pārdomām. Kalpotāju rosīšanās nozīmēja, ka nav nemaz tik agrs, varbūt ir ap pulksten sešiem. Meklēdama kādu attaisnojumu tam, ka ir piecēlusies stundu pirms ierastā laika, Venēcija atcerējās dažus ne gluži steidzamus uzdevumus, kas bija palikuši novārtā no iepriekšējās dienas, un nolēma nekavējoties ķerties pie tiem.

Viņa nebija nekāda čaklā mājsaimniece, taču pirms došanās uz brokastu istabu paguva iegriezties pienotavā un staļļos, aprunāties par ziemas sēju ar pārvaldnieku, pavēstīt putnkopei Gārnardas kundzes iebildumus mazliet pārveidotā formā, atbildē noklausīties žēlabainu tirādi par dzīvi kopumā un konkrēti par vistām un izrīkot padzīvojušo un spītīgo dārznieku, lai viņš piesietu dālijas. Likās neticami, ka viņš varētu to izdarīt, jo uzskatīja tās par izlēcējām un uzurpatorēm, par kādām viņa jaunības dienās nekas nebija dzirdēts, un kļuva neciešami kurls katru reizi, kad Venēcija tās pieminēja.

Gārnardas kundze sagādāja Venēcijai lielu atvieglojumu, jo uzskatīja par pašsaprotamu, ka viņai jādodas apraudzīt nabaga Obrija jaunskungu, taču cienīgi uzmeta lūpu, kad Venēcija atteicās ņemt līdzi prāvu grozu ar ēdamo, kā pietiktu veselai viesu armijai. Uz jautājumu, vai, viņasprāt, Obrijs atrodas uz neapdzīvotas salas, ekonome atbildēja, ka viņam būtu labāk uz vientuļas salas nekā Imberas kundzes kulinārajā žēlastībā. Gārnardas kundze paziņoja, ka Imberas kundze ir ne tikai nevarīga, lēnīga un neizdarīga, bet arī cilvēks, kuram viņa nemūžam neuzticētos. – Es neesmu aizmirsusi vistiņas un nekad arī neaizmirsīšu, pat ja nodzīvošu līdz simts gadiem!

– Vistiņas? – Venēcija neizpratnē apvaicājās.

– Gailīšus! – nočukstēja Gārnardas kundze, acīm iedegoties. – Visi kā viens izrādījās gailīši, jaunkundz!

Tomēr Venēcija nespēja saskatīt nekādu sakarību starp gailīšiem un Imberas kundzes kulināro mākslu, savu nostāju nemainīja un devās vākt kopā dažādās mantas, kuras aukle savā sākotnējā satraukumā bija aizmirsusi paņemt līdzi. Pie tām piederēja krekls, kuru viņa šuva Obrijam, un viņas mežģīņu rokdarbs, kas atradās viņas šūšanas groziņā kopā ar adatām, diegiem, šķērēm, sudraba uzpirksteni un vaska gabalu. Venēcijai vajadzēja to visu rūpīgi iesaiņot drāniņā un pielūkot, lai nekas netiktu aizmirsts. “Beigās aukle tāpat pateiks, ka es esmu atvedusi nepareizo diegu un tieši tās šķēres, kuras viņa nav gribējusi,” Venēcija prātoja, tāpēc nolēma vest uz priorātu visu milzīgo grozu.

Obrija rīkojumu izpilde bija vēl grūtāks uzdevums, jo viņš vēlējās ne tikai tādas vienkāršas lietas kā papīru un vairākus zīmuļus, bet arī vairākas grāmatas. Platona “Faidonu” viņa patiešām ieraudzīja uz rakstāmgalda bibliotēkā, taču Valtera Skota “Gajs Menerings” atradās tikai pēc nogurdinošas meklēšanas, tāpēc ka pārcentīgā istabene nepacieta uz krēsla novietotu atvērtu grāmatu un bija to otrādi iebāzusi plauktā, kurā glabājās tikai mācību grāmatas un vārdnīcas. Ar Vergiliju problēmas neizraisījās, jo Obrijs bija konkrēti lūdzis “Eneīdu”, taču no Horācija bija atrodami vairāki sējumi, un Venēcija vairs skaidri neatcerējās, vai Obrijs bija gribējis “Odas”, “Satīras” vai “Vēstules”. Beigu beigās viņa nolēma ņemt visas trīs, un Ribls aizstiepa kaudzi uz ekipāžu, kamēr pusmūža kučieris Fingls izteica prognozi, ka neviens nepagūs ne attapties, kad Obrija jaunskungs būs aizstudējies līdz smadzeņu drudzim.

Apzinādamās, ka izturas tā, kā pienākas mācīta cilvēka māsai, Venēcija devās uz priorātu, kur ātri vien tika izgaisinātas jebkādas cerības uz to, ka viņu varētu pagodināt ar kādu cildinošu vārdu. – Ak, nevajadzēja vest visas! – sacīja Obrijs. – Deimrelam ir lieliska bibliotēka, pirmšķirīga, pietiekoši liela, lai tai būtu savs katalogs! Vakar vakarā viņš man sameklēja un atnesa grāmatas, kuras es jo īpaši vēlējos. Ieraugot šo izcilo kolekciju, es viņu brīdināju par to, cik grūti nāksies atbrīvoties no manis, taču viņš apgalvo, ka varu aizņemties jebkuru sējumu. Ak, vai tas esi tu, Fingl? Labrīt! Vai tu esi apskatījis Rufusu? Lorda Deimrela zirgu puisis rūpējas par viņu, taču es esmu pārliecināts, ka tu arī gribēsi aplūkot savainoto priekškāju. Nē, neliec tās grāmatas te. Izrādās, ka man tās nav vajadzīgas!

– Ak tu jocīgais puika! – Venēcija noteica un pieliecās, lai uzspiestu skūpstu viņam uz pieres. – Man vajadzēja pusstundu, lai sameklētu “Gaju Meneringu”, un es tev atvedu visu Horāciju, tāpēc ka biju aizmirsusi, kuru sējumu tu īsti vēlējies!

– Muļķīte! – viņš pazobojās, uzsmaidīdams māsai. – Tomēr “Gaju Meneringu” es paturēšu gadījumam, ja man sagribēsies uz nakti kaut ko palasīt.

Viņa izņēma to no kaudzes, kuru Fingls vēl aizvien turēja rokās, un pamāja, ka viņš var iet. Venēcijas skatiens bija tik šķelmīgs, ka vecais kučieris izteiksmīgi pacēla acis augšup.

– Kā tu gulēji? – Venēcija pajautāja brālim.

– Ak… ciešami labi! – viņš atbildēja.

– Tu mānies, mīļais. Dzirdēju, ka tu esot atraidījis magoņu sīrupu, kuru aukle bija iedomājusies atvest.

– Pēc Deimrela iedotās opija tinktūras? Skaidrs, ka es to atraidīju! Viņš arī piekrita, ka būs labāk, ja iztikšu bez tā, tāpēc aukle devās gulēt noskaitusies, par ko es no sirds priecājos. Deimrels atnesa šaha dēli, un mēs izspēlējām pāris partijas. Viņš ir lielisks spēlētājs, es uzvarēju tikai vienreiz. Tad mēs sākām runāties, ak, vēl pāri pusnaktij! Vai tu zināji, ka viņš ir studējis klasiku? Viņš ir mācījies Oksfordā un apgalvo, ka esot aizmirsis visu, taču tās ir blēņas! Man šķiet, ka viņš bijis visai centīgs students. Vēl viņš ir uzturējies Grieķijā un varēja man to aprakstīt. Vismaz to, kas bija aprakstīšanas vērts! Atšķirībā no tā puiša, kurš pērn bija apmeties pie Epersetiem un varēja pateikt par Grieķiju vien to, ka neesot tur varējis dzert vīnu sveķu garšas dēļ un ka viņu esot sakodušas blaktis!

– Tad tev patika vakars?

– Jā, ja neskaita manu sasodīto kāju! Tomēr, ja es nebūtu nokritis, tad uzdrošinos apgalvot, ka nemūžam nebūtu iepazinies ar Deimrelu, tāpēc es to nenožēloju.

– Droši vien ir ļoti patīkami parunāt ar kādu, kuram ir saprašana par lietām, kas tevi visvairāk interesē, – viņa piekrita.

– Tā ir, – Obrijs godīgi atbildēja. – Turklāt viņš man nejautā desmit reizes stundas laikā, kā es jūtos un vai es negribētu vēl vienu spilvenu! Negribu teikt, ka tu tā darītu, taču aukle spētu izvest no pacietības pat svēto! Tev labāk nevajadzēja viņu šurp vest. Mārstons var izdarīt visu, kas man vajadzīgs, nesakaitinot mani! – viņš piebilda, savilkdams sejā nožēlas pilnu šķību smaidu.

– Mans mīļais, es nebūtu viņu atturējusi! Pasaki man tikai vienreiz, kā tu šorīt juties, un tad es apsolu… Lenjonas godavārds! Otrreiz es to vairs nejautāšu.

– Ak, es jūtos pietiekoši labi! – viņš īsi atbildēja. Venēcija neko neteica, un pēc brīža Obrijs padevās un uzsmaidīja viņai. – Ja tu tik ļoti gribi zināt, tad es jūtos velnišķīgi, it kā visas manas locītavas būtu izkustējušās no vietas! Taču Bentvērts apgalvo, ka tā nav, tātad manas sāpes ir nebūtiskas un tās drīz vien pāries. Uzspēlēsim piketu… tas ir, ja tu esi iecerējusi kādu laiku uzkavēties. Te kaut kur ir atrodamas kārtis; šķiet, ka uz tā galda.

Venēcija jutās gluži apmierināta, lai arī, pirmoreiz ienākot istabā, bija nodomājusi, ka brālis izskatās bāls un noguris. Tomēr nevarēja gaidīt, lai uz zēnu ar tik trauslu veselību kritiens neatstātu pamatīgu iespaidu; tomēr viņš nebija īgns un nepieejams, un tas ļāva Venēcijai cerēt, ka viņš nav pārdzīvojis nopietnu traumu. Kad ienāca aukle, lai uzliktu Obrija uztūkušajai potītei jaunu kompresi, Venēcija uzreiz saprata, ka arī viņa skatās uz situāciju optimistiski, un nopriecājās vēl vairāk. Aukle gan izrādīja nožēlojamu takta trūkumu pret Obriju, tomēr jaunekļa ķermeni pārzināja labāk nekā jebkurš cits. Ja viņa ar savu ilggadējo pieredzi saskatīja vairāk iemeslu rājienam, nevis rūpēm, tad satrauktā māsa varēja atmest pie malas jebkādas ļaunas nojautas.

Kad Mārstons ienāca istabā ar glāzi piena slimniekam, Venēcija ievilka aukli blakus istabā un, aizvērusi durvis, ierunājās: – Tu zini, kāds viņš ir! Ja Obrijs domās, ka mēs raizējamies par to, vai viņš izdzers pienu vai ne, tad atteiksies tam pieskarties, lai tikai neļautu mums izturēties pret viņu kā pret mazu bērnu!

– Jā gan, – aukle rūgti noteica. – Viņš ir ar mieru darīt visu, ko viņam liek Mārstons vai lords, it kā šie cilvēki būtu rūpējušies par viņu kopš dzimšanas! Es te esmu tikpat noderīga kā tad, ja atrastos mājās, bet tas nenozīmē, ka es atstāšu šo namu ātrāk par zēnu vai ka vispār apsvēršu tādu iespēju, tāpēc viņa gaišība var aiztaupīt sev lieku runāšanu!

– Vai viņš mēģināja aizsūtīt tevi projām? – Venēcija pārsteigta iejautājās.

– Nē, un es ceru, ka viņš neiedomāsies kaut ko tādu darīt! Es teicu Obrija jaunskungam, ka varu sakravāt mantas un doties projām, ja viņš labāk grib, lai viņu apkalpo Mārstons. Vakar zēns bija tik nemierīgs un apgrūtinošs, ka ikvienam būtu piedodami zaudēt līdzsvaru. Taču viņa gaišībai jau nu gan vajadzētu saprast, ka es tā nedomāju, un neatgādināt man, ka jūs nevarētu apciemot māju bez manas klātbūtnes! To es labi zinu arī tāpat, un jums vispār nevajadzēja te rādīties, Venēcijas jaunkundz! Es esmu pārliecināta, ka Obrija jaunskungam mūsu sabiedrība ir pilnīgi vienaldzīga, ja vien viņam ir ļauts piekraut gultu ar bezdievīgu grāmatu kaudzēm un zvilnēt tur, sarunājoties ar lordu par nejaukiem pagānu dieviem!

– Obrijs ļoti ātri sagribētu tevi redzēt, ja būtu patiesi slims, – Venēcija mierināja. – Turklāt domāju, ka pašlaik Obrijs ir tādā vecumā, kad vairs nav bērns, bet vēl nav arī vīrietis, un pārliecīgi sargā savu pašlepnumu. Vai atceries, cik nepieklājīgi Konvejs izturējās pret tevi tajā pašā vecumā? Bet, kad viņš atgriezās mājās no Spānijas, tad tu varēji viņu rāt un lutināt, cik vien tīk!

Tā kā Konvejs ieņēma galveno vietu aukles sirdī, viņa nekādā gadījumā neatzītu, ka viņš kaut reizi nebūtu izturējies ideāli, tomēr atklāja, ka lords esot teicis par Obrija jaunskungu to pašu, ko Venēcija. Vēl aukle piebilda, ka vislabāk no visiem saprot Obrija jaunskunga dusmas par savu nespēku un viņa kaislīgo vēlēšanos pierādīt, ka ir tikpat drošsirdīgs un neatkarīgs kā viņa veiksmīgākie vienaudži. Tas bija vēl nedzirdēts paziņojums, kas sniedza Venēcijai visai precīzu priekšstatu par viņa gaišības lorda spēju tikt galā ar naidīgi noskaņotām vecākām kundzītēm.

Nebija nekādu šaubu, ka Deimrelam ir izdevies ievērojami mazināt aukles nepatiku. Lai arī viņa bija neapmierināta ar to, ka Obrijs deva priekšroku namatēva sabiedrībai, tomēr nespēja pilnībā nosodīt cilvēku, kurš ne tikai izrādījis lielas rūpes par Obrija labklājību, bet arī pamanījies iedvest viņam dzīvespriecīgu noskaņojumu apstākļos, kas citkārt būtu padarījuši viņu aizkaitinātu un drūmu.

– Es negrasos piedot kādam grēkus, Venēcijas jaunkundz, – viņa bargi noteica, – taču vienlaikus nevaru noliegt to, kas ir. Redziet, viņš izturējās pret Obrija kungu tikpat laipni kā pats mācītāja kungs. – Pēc nelielas iekšējas cīņas viņa piebilda: – Un, lai arī viņš man nevajadzīgi atgādināja par manu pienākumu pret jums, Venēcijas jaunkundz, tā bija augstsirdība, kuru es necerēju viņā ieraudzīt, un nav teikts, ka Tas Kungs neizrādīs viņam žēlastību, ja viņš būs novirzījies no taisnā ceļa, kaut gan grēciniekiem glābiņš jāmeklē tālu, kā es esmu jums daudzkārt atkārtojusi, jaunkundz.

Par spīti pesimismam šajā tirādē, Venēcija uzdrošinājās domāt, ka aukle ir gluži labi samierinājusies ar šo pagaidu uzturēšanos zem grēcīgā nama jumta. Obrijs, uzzinājis par šiem izteikumiem, apgalvoja, ka viedokļa maiņa esot izskaidrojama: Deimrels aizjāja līdz Tērskai, lai nopirktu viņai linu pluci.

– Patiesībā tā nemaz nebija! Viņš turp devās savās darīšanās, bet aukle sāka īgņoties par linu pluci, kas nepieciešams manai potītei, un viņš pateica, ka sadabūs to. Aukle ieņēma galvā, ka viņš dodas uz Tērsku tikai šī iemesla dēļ. Līdz tam viņa neko neteica par Deimrela laipnību, vari man ticēt! Drīzāk jau apgalvoja, ka viņš esot skaļi smējies baznīcā.

– Nevar būt! – Venēcija bijīgi iesaucās.

– Jā gan, tā viņa sacīja. Vai tu zini, no kurienes viņa to ņēmusi? Mēs nespējām to izskaidrot, lai arī izdomājāmies krustu šķērsu.

– Tātad tu to pārstāstīji Deimrelam?

– Skaidrs! Es zināju, ka viņam būs pilnīgi vienalga, ko aukle par viņu teikusi.

– Jādomā, ka viņam tas būs paticis, – Venēcija smaidot novilka. – Kad viņš devās uz Tērsku?

– Ak, visai agri! Starp citu, lords gribēja nodot tev ziņu… ka viņam ir jādodas uz Tērsku, bet viņš cerot uz tavu piedošanu. Aizmirsu! Tas nebija svarīgi, viņš tikai izturējās pieklājīgi. Es iegalvoju viņam, ka pēc tā nav ne mazākās vajadzības. Viņš atbildēja, ka droši vien atgriezīšoties ap divpadsmitiem un vēloties sastapt tevi. Venēcij, lūdzu, paskaties uz tā galda un pārbaudi, vai tur ir Taitlers. Laikam aukle būs grāmatu pārvietojusi, kad apsēja manu potīti, jo es to lasīju un noliku nost, kad tu ienāci. Viņa nevar noturēties, neko nesajaucot! “Eseja par tulkošanas principiem”. Jā, tā ir īstā, paldies!

– Ja tev nav iebildumu pret to, ka tevi atstāju, es iziešu pastaigāties pa dārzu, – noteica Venēcija, pasniegdama brālim grāmatu un ar zināmu uzjautrinājumu noskatīdamās, kā viņš meklē vietu, līdz kurai pirmīt ticis.

– Jā, dari tā! – Obrijs izklaidīgi norūca. – Drīz viņi sāks mani mocīt ar pusdienām, bet es gribu pabeigt šo.

Venēcija iesmējās un jau grasījās doties projām, kad atskanēja viegls klauvējiens pa durvīm un istabā parādījās Imbers, paziņojot par Jārdlija kunga ierašanos.

– Ko? – iebrēcās Obrijs tonī, kas nepauda ne vismazāko prieku.

Edvards ienāca, kustēdamies piesardzīgi, un savilka seju nosodījuma pilnā grimasē. – Ak, Obrij! Priecājos redzēt, ka tu izskaties labāk, nekā es biju gaidījis. – Viņš piebilda klusākā balsī, satverdams Venēcijas roku: – Tā nu gan ir neveiksme! Es neko nezināju par notikušo, Ribls man to pavēstīja tikai pirms pusstundas! Nekad mūžā es vēl nebiju juties tā šokēts!

– Šokēts par to, ka es nokritu? – jautāja Obrijs. – Augstais Dievs, Edvard neesi taču tāds cietpauris!

Jārdlija vaibsti nevis atvilga, bet saspringa vēl vairāk. Viņš nebija pārspīlējis, runājot par savu dvēseles noskaņojumu un šoku līdz sirds dziļumiem. Viņš bija aizjājis līdz Anderšovai, atrazdamies laimīgā neziņā, un tikai tur uzzinājis satraucošo vēsti par Obrija nelaimes gadījumu, kas viņam uzreiz lika iedomāties par ļaunāko. Tiklīdz Ribls bija izkliedējis šīs aizdomas, Edvardu satrieca nākamā ziņa – ka Obrijs atrodas zem Deimrela jumta, kur par viņu rūpējas ne vien aukle, bet arī māsa. Šādas rīcības nepiedienība izraisīja Edvardā sašutumu, un pat vēlāk, kad viņam tika pavēstīts, ka Venēcija nepaliek priorātā pa nakti, viņš nespēja atgaiņāt domu par bīstamo situāciju, kas piespiedu kārtā savedusi Venēciju kopā ar brīvdomātāju, kura dzīvesveids jau gadiem ilgi izraisījis sašutumu visā Ziemeļu Raidingā. Apstākļu radītais ļaunums, pēc Edvarda domām, bija neizmērāms, un galvenās briesmas saistījās ar iespēju, ka tāds vīrietis kā Deimrels noturēs Venēcijas pieredzes trūkumu par dzimušas hetēras pārdrošību un sagādās viņai nepiedodamu apvainojumu.

Kā jau nosvērts vīrs, Edvards nedomāja, ka Deimrels ir tāds muļķis vai tik iesīkstējis ļaundaris, lai mēģinātu pavedināt tikumīgu un augstdzimušu meiteni, tomēr viņš baidījās, ka Venēcijas atklātā, uzticēšanās pilnā izturēšanās – pats Edvards taču to allaž kritizēja! – varētu mudināt Deimrelu nospriest, ka viņa piekritīs izrādītajai uzmanībai, kamēr viņas savādie dzīves apstākļi neapšaubāmi liktu padomāt, ka meitenei nav neviena cita aizstāvja kā vien nevarīgais skolaspuika – viņas brālis. Edvards skaidri saskatīja savu pienākumu un saprata arī to, ka tā izpilde, visticamāk, būs saistīta ar sekām – nepatīkamām ikvienam ar labu gaumi un jūtīgumu apveltītam vīram. Tomēr viņš nevairījās no tā, iecirta zodu krūtīs un devās uz priorātu, ne gluži tik bruņnieciskā cēlumā, kādu izjustu Osvalds Denijs, taču iedvesmots, jo kā saprātīgs cilvēks apņēmies pasargāt dāmas – savas nolūkotās līgavas – reputāciju. Labākajā gadījumā viņš cerēja vest Venēciju pie prāta un likt viņai saskatīt situācijas nepiedienību, bet ļaunākajā rēķinājās ar to, ka nāksies izskaidrot Deimrelam Venēcijas patieso situāciju. Šāds uzdevums varēja būt ļoti nepatīkams jebkuram, kurš lepojās ar savu pareizo un labi organizēto dzīvi. Ja Deimrels tiešām neraizējās par sabiedrības viedokli, kā par viņu runāja, tad satikšanās varētu ieraut viņu tieši tādā skandālā, no kāda Edvards labprāt būtu izvairījies. Viņam noteikti netrūka drosmes, tomēr nebija ne mazākās vēlēšanās stāties pretī lordam rīta agrumā ar pistoli rokā un divdesmit jardiem aukstas zemes starp abiem. Ja līdz tam nonāktu, tad pie vainas būtu Obrija neapdomība un Venēcijas nelabojamā pārsteidzība, un Edvards kā godavīrs nespētu atkāpties pat tad, ja uzskatītu, ka Venēcija ir neviļus šķērsojusi striktas pareizības robežlīniju, tādējādi sniedzot tādam cilvēkam kā Deimrels nepareizu priekšstatu par savu raksturu.

Tādēļ viņš devās no Anderšovas uz priorātu nevis romantiskas degsmes, bet gan sašutuma un saasinātu dusmu dzīts, turklāt stingrā kontrole nevis mīkstināja viņa izjūtas, bet gan drīzāk pastiprināja.

Viņa ierašanās notika gandrīz vienlaicīgi ar Deimrela atgriešanos no Tērskas. Kad Edvards nokāpa no zirga, Deimrels iznira ap stūri, nākdams no staļļa; viņš bija apkrāvies ar saiņiem un pasitis vienā padusē pātagu, lai novilktu cimdus. Ieraugot Edvardu, viņš pārsteigumā apstājās, un kādu brīdi abi stāvēja un klusējot nolūkojās viens otrā. Vienam skatiens pauda drūmas aizdomas, bet otram acīs sāka parādīties augošs uzjautrinājums. Tad Deimrels jautājoši sarauca pieri, un Edvards stīvi ierunājās: – Lords Deimrels, ja nemaldos? – Tie bija vienīgie iestudētie vārdi, ko viņam bija lemts izrunāt.

Kopš tā brīža tikšanās turpinājās saskaņā ar scenāriju, kas ļoti atšķīrās no viņa iedomātā. Deimrels panācās uz priekšu un noteica: – Jā, es esmu Deimrels, taču baidos, ka jūs zināt par mani vairāk nekā es par jums. Tomēr nojaušu, ka jūs esat jaunā Lenjona draugs. Esiet sveicināts!

Runājot viņš pasmaidīja un pastiepa plaukstu. Edvards bija spiests sarokoties ar viņu, un tas bija draudzīgs žests, kas viņam lika atteikties no iecerētās formālās izturēšanās.

– Sveicināti, – viņš atbildēja pieklājīgi, ja arī ne sirsnīgi. – Jūs uzminējāt, ka es esmu Obrija Lenjona draugs. Varētu pat teikt, ka ilggadējs viņa ģimenes draugs! Droši vien mans vārds jums neko neizteiks, taču es esmu Edvards Jārdlijs no Neterfoldas.

Viņš kļūdījās. Pēc brīža Deimrela sarauktā piere nogludinājās, un viņš noteica: – Vai jūsu zemes atrodas dažu jūdžu attālumā no manām dienvidrietumu robežām? Jā, šķiet, ka tā. – Tad viņš pasmaidot piebilda: – Priecājos par to, ka man izdodas aizvien vairāk iepazīties ar šo apkaimi! Vai jūs bijāt ieradies apciemot Obriju?

– Es ierados tikko, milord, no Anderšovas, kur namzinis mani informēja par Obrija kļūmīgo nelaimes gadījumu… Vēl viņš man pateica, ka šeit ir arī Lenjonas jaunkundze.

– Ak tā gan? – Deimrels vienaldzīgi apjautājās. – Es visu rītu biju projām, taču ir ļoti iespējams, ka viņa ir te, pie brāļa. Vai vēlaties doties augšā?

– Pateicos! – Edvards sacīja, viegli palocīdamies. – Ja Obrijs jūtas pietiekoši labi, lai uzņemtu apmeklētājus, es labprāt tā rīkotos.

– Uzdrošinos apgalvot, ka tas viņam par ļaunu nenāks, – atbildēja Deimrels, ievezdams viesi pa atvērtajām durvīm mājā. – Ziniet, viņš nav daudz savainojies, kauli nav lauzti! Vakar vakarā es aizsūtīju pēc ārsta, kurš ieradās viņu apskatīt, taču nebūtu to darījis, ja vien Obrijs neatklātu, ka viņam ir gūžas locītavas kaite. Viņš nejūtas gluži labi, taču Bentvērts ir pārliecināts, ka viņam kādu laiku mierīgi jāpaguļ un nekādas sliktas sekas nav gaidāmas. Tiklīdz Obrijs uzzināja, ka manā mājā ir bibliotēka, es atskārtu, ka jaunekļa noturēšana gultā nesagādās ne mazākās grūtības.

Viņa balsī jautās smaids, taču Edvarda atbilde bija nopietna: – Viņš mūždien ir iebāzis degunu grāmatā.

Deimrels piegāja pie apspūrušas zvana auklas, kas karājās līdzās akmens kamīnam; paraudams to, viņš uzmeta ašu, vērtējošu skatienu Edvardam. Uzjautrinājums viņa acīs bija izteikts, tomēr viņš tikai noteica: – Jādomā, ka jūs pārāk labi pazīstat Obriju, lai brīnītos par viņa neparasto inteliģences apjomu un spēku. Turpretī es, vakar pasēdējis pie viņa dažas stundas, biju spiests pilnībā piepūlēt savas aizmāršīgās un diemžēl arī kūtrās smadzenes, lai būtu viņam cienīgs partneris sarunās par visdažādākajiem tematiem, sākot ar tekstiem un beidzot ar uztvertspējīgu prātu. Rezultātā es nonācu pie secinājuma, ka zēna lielākais drauds ir nevis kliba kāja, bet gan apmiglotas smadzenes.

– Vai jūs viņu uzskatāt par tik gudru? – apjautājās Edvards, juzdamies krietni vien pārsteigts. – Man bieži vien ir licies, ka viņam noteikti trūkst veselā saprāta. Tomēr es nepavisam neesmu grāmatu tārps.

– Ak, nedomāju, ka viņam vispār piemistu veselais saprāts! – Deimrels atbildēja.

– Man bija ļoti žēl, ka viņam nebija pietiekoši daudz prāta, lai atteiktos no izjādēm ar zirgu, kuru viņš nespēj savaldīt, – noteica Edvards ar vieglu smaidu. – Kad pirmoreiz ieraudzīju to bēri, es Obriju brīdināju, ka tā notiks. Patiešām, es viņam visā nopietnībā lūdzu pat nemēģināt.

– Vai tiešām? – Deimrels atzinīgi iejautājās. – Un viņš jūsos neieklausījās? Jūs mani pārsteidzat!

– Viņš ir pārāk izlutināts. Bez šaubām, savā ziņā tas bija neizbēgami Obrija slimības un bērnības apstākļu dēļ, taču viņam tika ļauts darīt neprātīgas lietas, – sacīja Edvards, cenzdamies izskaidrot Lenjonu situāciju. – Viņa tēvs, nelaiķis sers Frānsiss Lenjons, lai arī daudzējādā ziņā diezgan cienījams vīrs, bija savādnieks.

– Lenjonas jaunkundze man par to stāstīja. Man gan šķiet, ka viņš bijis ārprātīgais, taču nestrīdēsimies par definīcijām!

– Par mirušajiem neklājas runāt ļaunu, – Edvards neatkāpās, – taču viņš gandrīz nemaz neizrādīja interesi par saviem bērniem. Piemēram, varētu domāt, ka viņš sagādās savai meitai pavadoni un kompanjoni, taču tā nenotika. Varbūt jūs, nezinot apstākļus, brīnāties par Lenjonas jaunkundzes brīvo izturēšanos un uzskatāt par dīvainu to, ka viņai tiek ļauts staigāt apkārt bez kādas uzraudzības.

– Nav šaubu par to, ka es tā arī nodomātu, ja būtu sastapis viņu bērnībā, – Deimrels aukstasinīgi atbildēja. Viņš pagrieza galvu, kad priekšnamā ienāca Imbers. – Imber, šis ir Jārdlija kungs, kurš ieradies apciemot mūsu slimnieku. Uzved viņu augšā un pielūko, lai Pridijas kundze dabū savu linu pluci, labi? – Viņš norādīja, lai Edvards sekotu namzinim, bet pats devās uz vienu no saloniem aiz priekšnama.

Edvards steidzās augšā pa platajām, lēzenajām kāpnēm, sekojot Imberam, un viņa izjūtas svārstījās no atvieglojuma par to, ka Deimrels acīmredzami ir pilnīgi vienaldzīgs pret Venēciju, līdz aizkaitinājumam par nevērību, ar kādu noslēgusies viņu saruna.

Parasti viņš nepievērsa uzmanību Obrija ierastajai nepieklājībai, taču nicinošais aicinājums nebūt cietpaurim viņu tik ļoti satracināja, ka nācās savaldīties, lai neatbildētu asi. Viņš nekad neatļāvās runāt pārsteidzīgi, tāpēc pēc brīža noteica mierīgā tonī: – Ļauj man atzīmēt, Obrij, ka šis nelaimīgais gaidījums vispār nebūtu noticis, ja tu nebūtu tāds spītnieks.

– Galu galā tas nemaz neizrādījās tik nelaimīgs, – iejaucās Venēcija. – Cik laipni, ka esat atnācis palūkoties, kā viņam klājas!

– Es esmu spiests uzskatīt par nelaimīgu, ja ne vairāk, negadījumu, kas jūs nostāda neveiklā situācijā, – Edvards sacīja.

– Ak, lūdzu, nepārdzīvojiet par to! – viņa iesaucās. – Protams, man arī labāk gribētos, lai Obrijs būtu mājās, taču es varu viņu apciemot katru dienu un skatos, ka viņam nav ne mazākās vēlēšanās atrasties mājās. Man jāteic, Edvard, ka Deimrela laipnība pret Obriju ir bijusi neizmērojama, tāpat kā viņa augstsirdība pret aukli, ļaujot viņai visu te izrīkot pēc sava prāta. Jūs taču zināt, kāda viņa ir!

– Jūs esat lielu pateicību parādā lordam, – Edvards nopietni atbildēja. – Es to nenoliedzu, taču nez vai jūs varētu sagaidīt, lai es neuzskatu jūsu pateicību par ļaunumu. Diemžēl es baidos, ka sekas var būt tālejošas.

– Kādas sekas? Ceru, ka jūs man paskaidrosiet, kas ar to ir domāts, jo es to patiešām nesaprotu! Vienīgās sekas, kuras es apzinos, ir satikšanās ar patīkamu kaimiņu un atklājums, ka Negantais barons nepavisam nav tik melns, par kādu ļaužu mēles bija viņu izdaudzinājušas!

– Saprotams, ka jūs nepazīstat pasauli, Venēcij, taču jūs nevarat neapzināties ļaunumu, kāds ceļas no saiešanās ar cilvēku, kuram ir tāda reputācija kā lordam Deimrelam! Es pats nebūt nevēlētos kļūt par viņa draugu, un jūsu ārkārtīgi delikātajā situācijā jāteic, ka visas izjūtas saceļas pret šādu pazīšanos!

– Quousque tendem abutere, Catilina, patientia nostra? – Obrijs nikni nopurpināja.

– Ja vēlies, lai es tevi saprotu, Obrij, tev nāksies runāt angliski. – Edvards paraudzījās uz viņu. – Es nepretendēju uz mācīta vīra statusu.

– Tādā gadījumā es nocitēšu kaut ko tādu, ko tu spēsi pārtulkot! Non amo te, Sabidi!

– Nē, Obrij, lūdzu, nevajag! – Venēcija lūdzās. – Tās ir muļķības, un dusmoties par to ir vēl muļķīgāk! Edvards tikai kārtējo reizi raizējas par pieklājības normām, bet to pašu dara arī Deimrels! Kad tu tik ļoti aizkaitināji nabaga aukli, ka viņa piedraudēja tevi atstāt, mans mīļais, lords piekodināja viņai palikt, lai sargātu manu reputāciju! Varētu padomāt, ka es esmu mazs bērns, kuru nākas uzmanīt!

Edvarda saspringtie vaibsti mazliet atslābinājās, un viņš, viegli smaidot, pavaicāja: – Nevis nopietna pusmūža sieviete? Viņa gaišībai ir taisnība, un es nešaubīšos apgalvot, ka tas pamaina manu viedokli par viņu uz labo pusi. Tomēr man gribētos, lai jūs pārtrauktu Obrija apciemošanu. Viņš nav tik ļoti savainots, lai jūsu klātbūtne būtu nepieciešama. Ja jūs nākat tikai tāpēc, lai viņu izklaidētu… nu, man jāteic, lai kā tev tas varētu nepatikt, Obrij… ka, manuprāt, tu esi pelnījis palikt bez kādām izklaidēm! Ja tu būtu klausījies vecāku un gudrāku cilvēku padomos, tad šāda neveikla situācija nebūtu radusies. Es pret invaliditāti izjūtu tik lielu līdzjūtību kā neviens, tādēļ tavi mēģinājumi doties izjādēs ar tik spītīgu dzīvnieku kā tavu bēri ir nepiemēroti un pat muļķīgi. Es tev to teicu no paša sākuma, bet…

– Vai tu iedomājies, ka Rufuss sāka auļot? – Obrijs atcirta, un viņa acīs iezibējās vēsa nepatika. – Tu maldies! Patiesībā es pārāk spēcīgi piespiedu piešus! Tā bija neprasme, kurai nav nekāda sakara ar manu invaliditāti! Es to labi apzinos, un nav nekādas vajadzības neskaitāmas reizes par to atkārtot!

– Tā nu gan ir atzīšanās! – noteica Edvards, iecietīgi pasmiedamies. – Visu vai neko, ja? Es negrasījos tevi rāt. Jācer, ka šis kritiens tev būs iemācījis kaut ko tādu, ko tu negribēji apgūt no manām pamācībām.

– Daudz ticamāk! – Obrijs strauji noteica. – Es nekad neuzdrošinājos mācīties no tevis, Edvard, jo reizē ar tavu piesardzību es varēju tikt arī pie tavām rokām. Quod avertat Deus!

Šajā brīdī istabā ienāca Deimrels, jautri noteikdams:

– Vai drīkstu? Jūsu padevīgs kalps, Lenjonas jaunkundz! – Uz īsu mirkli abu acis sastapās, un tad viņš nepiespiesti turpināja: – Es liku Mārstonam uznest jums pusdienas augšā, lai jūs varētu ieturēties kopā ar Obriju, un mans uzdevums ir noskaidrot, vai jūs vēlētos klāt tēju, kā arī aizvest jūsu ciemiņu, lai dalītos ar viņu savā maltītē. – Viņš uzsmaidīja Edvardam. – Nāciet un pievienojieties man, Jārdlij!

– Jūs esat ļoti laipns, taču es nekad neēdu šajā laikā, – Edvards stīvi noteica.

– Tādā gadījumā nāciet iedzert glāzi šerija, – atbildēja Deimrels joprojām draudzīgā tonī. – Atstāsim savu nepateicīgo nespējnieku viņa māsas un aukles gādībā. Patiesi, mums tas jādara, jo Pridijas kundze, kuras rīcībā nu ir liels krājums linu pluču, grasās ķerties viņam klāt, bruņojusies ar ziedēm, kompresēm un šķīdumiem, un mēs, manu dārgo ser, nebūsim te vēlami!

Edvards izskatījās aizvainots, taču nekādi nevarēja atteikties, tādēļ viņam neatlika nekas cits kā vien doties projām. Turklāt arī Venēcija nemudināja viņu palikt, atklāti sacīdama: – Jā, lūdzu, ejiet vien, Edvard! Es zinu, ka jūs gribējāt izrādīt laipnību, taču es nedrīkstu pieļaut, lai Obrijs satraucas! Viņš vēl nav pietiekoši stiprs, un doktors Bentvērts īpaši aicināja mani parūpēties par viņa mieru.

– Es nemaz negribēju satraukt Obriju, – Edvards iesāka. Moralizētāja gars neļāva atturēties no aizrādījuma, cik nepareizi ir ļauties dusmām tikai tāpēc, ka labvēlis un viņa interešu aizstāvis uzskata par savu pienākumu viņu mazliet norāt.

Tomēr viņš nepaguva pabeigt savu sakāmo, jo Venēcija ieraudzīja, kā Obrijs pārvar sāpes un atbalstās uz elkoņa, un Edvardu pārtrauca ar steidzīgu frāzi: – Jā, jā, taču neņemiet galvā! Ejiet vien!

Viņa pastūma Edvardu uz durvīm, kuras Deimrels turēja atvērtas. Edvards bija vēlējies piedāvāt Venēcijai savu sabiedrību atceļā līdz Anderšovai, taču nepaguva to izdarīt, jo tika izstumts ārā no telpas, un Deimrels aizvēra durvis viņam aiz muguras, noteikdams mierinošā tonī: – Ziniet, tas zēns ir pamatīgi cietis.

– Atliek vienīgi cerēt, ka tas kalpos viņam par mācību!

– Uzdrošinos apgalvot, ka tā arī būs.

Edvards īsi iesmējās. – Ak! Ja vien viņš saprastu, ka cieš pats savu kaprīžu dēļ, nespēdams atteikties no apņemšanās jāt ar zirgiem, kurus nespēj kontrolēt! No savas puses es uzskatu par neapdomības kalngalu to, ka viņš vispār mēģina iekāpt seglos ar savu vārgo kāju…

– Bet viņš būtu īsts mīkstmiesis, ja nemēģinātu to darīt! – sacīja Deimrels. – Vai jūs pazīstat kādu jaunuli, kurš uzskatītu piesardzību par tikumu?

– Ja Obrijs zinātu, kādas sekas var būt kritienam… Tomēr ar viņu allaž ir viens un tas pats! Viņš nekad nav spējis mierīgi uztvert kritiku un skaišas par mazāko norādi uz to! Es neapskaužu jūs par to, ka jums nākas rūpēties par viņu!

– Ak, es viņu negrasos kritizēt! – Deimrels atbildēja. – Turklāt man nav ne mazāko tiesību tā darīt.

Uz to Edvards neko neatbildēja, vienīgi noteica, kāpjot lejā pa kāpnēm: – Diemžēl es nezinu, kad Lenjonas jaunkundze grasās atgriezties Anderšovā. Es labprāt viņu pavadītu un gribēju to piedāvāt.

Viņa balsī neapšaubāmi jautās īgnuma pieskaņa. Deimrela lūpas nodrebēja, taču viņš nopietni atbildēja: – Baidos, ka es arī to nezināšu. Vai vēlaties, lai es to noskaidroju?

– Ak, tas nav svarīgi, pateicos! Uzdrošinos apgalvot, ka viņa neatstās Obriju, kamēr nebūs brāli nomierinājusi, taču viņam labāk būtu, ja viņa to nedarītu!

– Manu dārgo ser, ja uzskatāt, ka viņas kučieris nav pietiekoši labs pavadonis, tad, lūdzu, iekārtojieties te kā mājās, cik ilgi vien vēlēsieties! – sacīja Deimrels. – Es piedāvātos viņu pavadīt jūsu vietā, taču varu neatrasties uz vietas, turklāt jāatzīst, ka neuzskatītu to par nepieciešamu. Tomēr, ja jūs domājat…

– Nē, nē! Tas bija tikai… Ja te ir viņas kučieris, tad, protams, man nav nekādas vajadzības palikt. Jūs esat ļoti laipns, taču man vēl ir daudz darāmā un es tāpat jau esmu izšķiedis daudz laika.

Tad viņš cienīgi atvadījās, atteikdamies no jebkādiem piedāvātajiem atspirdzinājumiem, augstos toņos pauzdams savu pateicību par Obrijam izrādīto laipnību – un arī cerību, ka drīz vien būs iespējams atslogot lordu no tik nevēlamas nastas.

To visu Deimrels uzklausīja pieklājīgi, taču ar šķelmīgu acu iezibēšanos. Tad viņš attrauca tajā pašā nevērīgajā tonī, kas iepriekš bija tā aizvainojis Edvardu: – Ak, Obrijs man nedara ne mazākās raizes! – Pamājis ardievas, kamēr Edvarda kāja vēl nebija pieskārusies kāpslim, lords pagriezās uz mājas pusi un aizsteidzās uz Obrija istabu.

Sestā nodaļa

Viņš atrada Obriju vēl aizvien kūsājam niknumā. Acīm degot un plānajiem vaigiem pietvīkstot, slimnieks noteica uzjautrinātā tonī: – Jūs gan izturaties pret saviem viesiem bez liekām ceremonijām, vai ne? Kur viņš ir?

– Abiit, excessit…

– Ko, jau? Vae victis! Vai jūs izmetāt viņu laukā?

– Gluži otrādi! Es aicināju viņu te justies kā mājās.

– Ak mans Dievs, tikai ne to!

– Apmēram tāpat nodomāja arī Jārdlijs, lai gan nenoformulēja to gluži tādos vārdos. Šķiet, es viņam nepavisam nepatīku, taču viņa pieklājība bija nepārspējama. – Deimrels pievērsa savu smejošo acu skatienu Venēcijai. – “Cienījams” patiešām bija vispiemērotākais apzīmējums!

Viņa atbildēja ar smaidu. – Ak, jūs to uzminējāt?

– Bez šaubām! Nabaga cilvēks, man viņa no sirds kļuva žēl!

– Žēl tā sausiņa? – Obrijs neizturēja. – Pagaidiet vien, līdz redzēsiet, cik maz Edvards ir pelnījis, lai viņam piedāvātu justies te kā mājās! Viņš tā jūtas mūsu mājā kopš mana tēva nāves! Visu laiku jaucas mūsu darīšanās un moralizē! Es tev saku, Venēcij, ja tu viņu apprecēsi, es vairs negribēšu tevi pazīt!

– Man nenāk ne prātā viņu precēt, tāpēc beidz nervozēt un uztraukties!

Obrijs nemierīgi sagrozījās, mazliet saviebdamies.

– Tad jau labāk es dzīvoju ar Konveju! Nē, pie Jupitera, labāk Konvejs nekā šis iedomīgais, pašapmierinātais tips, kurš savā dzīvē nav izdarījis neko noderīgu! Edvards vēl mani pamācīs… Viņam ir vissliktākā stāja un visneveiklākās rokas visā grāfistē, un viņš ir gatavs novirzīties no ceļa par pusjūdzi, lai meklētu spraugu dzīvžogā, kuru viņa zirgs būtu pārlēcis vienā stiepienā! Viņu varētu noturēt par zirgu puisi! Runājot par viņa stulbo iedomību, ar kādu viņš te ielauzās un sāka mani rāt un moralizēt, vari viņam pateikt, Venēcij, ka es esmu ar mieru uzklausīt to no Konveja, nevis no kāda cita mutes!

– Augstais Dievs, es nepagūšu ne attapties, kad viņš izsauks mani uz divkauju! – izgrūda Deimrels. – Lenjona jaunskungs, atļaujiet jums atvainoties vispazemīgākajā kārtā!

Obrijs pagrieza galvu uz spilvena un uzlūkoja viņu ar zināmu nepacietību un visai lielu aizdomu devu. – Vai jūs ņirgājaties par mani?

– Kā lai es to uzdrošinātos? Lūdzu piedošanu par savu stulbo iedomību, atļaujoties jūs norāt. Kā gan es varēju būt tik neuzvedīgs!

– Blēņas! – Obrijs īgni nošņācās, taču viņa sejā sāka parādīties negribīgs smaids. – Jūs pateicāt tikai to, ka es esmu viens sasodīts jauns muļķis un man piemīt vairāk izturības nekā veselā saprāta, un tas mani nepavisam nesatrauc!

– Nē, patiešām! Pilnīgi priekšzīmīgi! – Venēcija atzina. – Es zināju, ka viņa gaišība ir runājis laipni un pieklājīgi, lai panāktu tādu žēlsirdību no tavas puses!

– Lords vismaz nemoralizēja! – Obrijs atcirta, valdīdams smieklus. – Bet, runājot par žēlsirdību… Kad viņš atļāva tam ākstam ienākt te…

– Ak jūs, nepateicīgais zeņķi! Un kurš paglāba jūs no viņa? Ja es nebūtu iedomājies celt priekšā stāstu par jūsu aukli un linu pluci, Jārdlijs vēl aizvien būtu te! Pielūkojiet, lai es to nepadaru par patiesību! Es to darīšu, ja jūs nepārstāsiet zākāties.

– Jā, – Obrijs noteica, dziļi nopūzdamies. – Lūdzu piedošanu! Es negribēju… ak kungs, nesaprotu, kāda velna pēc es zaudēju savaldīšanos tāda vientieša dēļ! Parasti es tā nerīkojos.

Dusmu sārtums sāka atkāpties. Kad Mārstons ienesa istabā paplāti ar aukstu vistas gaļu, augļiem un tēju, Obrijs jau bija atguvis aukstasinību, un, lai arī viņš atteicās no gaļas, pārējiem bez lielām pūlēm izdevās viņu pierunāt iedzert tēju un apēst sviestmaizi. Deimrels devās projām, kad tika atnestas pusdienas, taču atgriezās brīdī, kad aukle gatavojās nomainīt kompresi uz Obrija potītes un apkopt viņa zilumus ar pašas darinātu ziedi. Lords uzaicināja Venēciju pastaigāties pa dārzu.

Viņa bija ar mieru, taču negaidīja, ka varēs doties projām, nedzirdējusi nevienu aukles aizrādījumu. Tomēr aukle aprobežojās ar to, ka piekodināja neiet ārā bez cepures, un tas bija pārsteidzoši, tāpat kā tas, ka viņa likās neievērojam Obrija pārgurumu. Tas bija apstāklis, kas parasti izpelnītos izsaucienus, pārmetumus, uzvedinošus jautājumus un visaptverošu rājienu, taču tagad aukle neko neteica, lai gan bija uzlūkojusi slimnieku ar piemiegtām acīm.

Par šo atturīgumu vajadzēja pateikties mājas saimniekam. Deimrels bija notvēris aukli pa ceļam uz viņai atvēlēto istabu un pavēstījis par Edvarda katastrofālā apciemojuma rezultātiem.

Edvards bija cienījams pretendents uz Venēcijas roku, un aukle līdz šim viņu labi ieredzēja, taču neviens, kurš licis Obrijam pārdzīvot slimības recidīvu, nevarēja cerēt uz viņas labvēlības saglabāšanu. Aukles acīs iezibējās dusmas, jo sprediķošana Obrijam bija privilēģija, kuru viņa bija paturējusi vienīgi sev un noteikti neatdotu Edvardam Jārdlijam. Viņas prombūtnē Deimrels – lai arī grēcinieks – bija rīkojies tik strauji un pareizi, ka izpelnījās aukles tūlītēju atzinību. Rīcība tika novērtēta kā slavējama, un aukle uzklausīja viņa padomu un pat piekrita, ka nebūtu pieklājīgi pieminēt šo atgadījumu Obrijam. Deimrels domāja, ka Obrijs varētu aizmigt, paliekot vienatnē, tāpēc ierosināja uz kādu laiku izvest viņa māsu no istabas.

– Varbūt viņa vēlētos pastaigāties dārzā? Ko, jūs, Pridijas kundze, par to domājat? – Juzdamās pagodināta, tomēr nervozēdama, aukle noteica, ka Venēcijai nav nekādas vajadzības turpmāk uzturēties priorātā, uz ko Deimrels pasmaidīja un attrauca: – Nepavisam nav, taču mēs nevaram pierunāt viņu doties mājās, kamēr viņa nav savām acīm pārliecinājusies, ka brālis veseļojas.

Tā bija patiesība. Tā kā lorda manieres drīzāk atgādināja pieklājīga, taču mazliet garlaikota saimnieka nekā nevainīgu sieviešu rijēja izturēšanos, aukle vairs necēla nekādus iebildumus pret šo plānu.

– Dieva dēļ, – iesaucās Venēcija, kopā ar Deimrelu iedama lejup pa kāpnēm, – kā gan jums izdevās panākt, ka aukles sirds atmaigst?

Viņš jautājoši uzlūkoja meiteni. – Vai jūs domājāt, ka es to nespēšu?

– Nē, es zinu, ka jūs spējat viegli pārliecināt jaunas sievietes… vismaz tā par jums runā, taču esmu pārliecināta, ka flirtēšana ar aukli nedotu nekādus rezultātus.

– Tātad jūs uzskatāt mani tikai par flirtētāju! Jūs nenovērtējat manus talantus, Lenjonas jaunkundz! Radot spraugu aukles aizsardzībā ar to, ka izrādīju rūpes par Obriju un patiesu cieņu pret viņas viedokli visos jautājumos, kas attiecas uz slimnieku, es nonācu šaipus mūrim ar velnišķīgi smalki izplānotas stratēģijas palīdzību. Patiesībā es upurēju jūsu cienījamo pielūdzēju un uzbruku cietoksnim, pa ceļam pārejot pāri viņa kritušajam līķim. Viņa bija man tik pateicīga par to, ka esmu atbrīvojis Obriju no Edvarda, ka ne tikai piekrita šai ārkārtīgi bīstamajai pastaigai, bet pat bija ar mieru atturēties no komentāriem par Obrija izmocīto izskatu.

– Aukle bija jums pateicīga par to, ka jūs tikāt vaļā no Edvarda? – Venēcija neticīgi iesaucās. – Bet šis cilvēks ir viņas pirmā numura favorīts!

– Vai tiešām? Nu, ja Edvardam piemīt pietiekoša izveicība, par ko es šaubos, viņam var izdoties atgūt šo pozīciju, taču, cik var noprast, vispirms viņam vajadzētu uzklausīt pamatīgu rājienu! Un tas nenotiks, kamēr Obrijs atradīsies manā pajumtē. Par to es parūpēšos. Jārdlija kungs ir ārkārtīgi cienījams jauns cilvēks, tikai es nesaskatu viņā nekā kopīga ar sevi. Es ļāvu viņam nākt un iet pēc savas vēlēšanās un esmu iecerējis ar kārtīgu piepūli uzpūst liesmās jūsu godātās aukles dusmas, lai viņam neizdotos izmantot manu atļauju. Man ir ārkārtīgi žēl, Lenjonas jaunkundz, taču šķiet, ka jūsu cienījamā pielūdzēja klātbūtne ir izrādījusies pārmērīga!

– Nebūtu korekti dot mājienu ar tādu uzsvaru, it kā es būtu vēlējusies, lai viņš ierodas! – Venēcija sašutusi iesaucās. – Es nekad neesmu jutusies pateicīgāka nejaušībai kā tad, kad jūs ienācāt istabā vajadzīgajā brīdī!

– Nejaušībai? Es atnācu tikai tāpēc, lai dabūtu viņu projām, kamēr viņš nav paguvis novest Obriju līdz neprātam!

– Jums vispār nevajadzēja pieļaut, ka viņš ierodas, – Venēcija bargi paziņoja.

– Es zinu, ka nevajadzēja. Diemžēl es biju paguvis dot atļauju, nenovērtējis cilvēku. Tomēr, kad atnāca Imbers, lai uzvestu viņu augšā, tas jau bija darīts!

Viņa iesmējās, taču noteica visai raižpilnā balsī: – Baidos, ka kritienā Obrijs ir savainojies vairāk, nekā biju domājusi. Viņam nepatīk Edvards, taču nekad agrāk viņš nemēdza tā zaudēt savaldīšanos.

– Varbūt nekad agrāk viņam nav bijusi darīšana ar Jārdlija kungu pēc pamatīgiem pārdzīvojumiem un bezmiega nakts, – Deimrels minēja, pieturēdams durvis, lai Venēcija varētu iziet dārzā. – Pēc pamācošās sarunas, ar kuru Jārdlija kungs pagodināja mani, varam spriest, ka Obrijam viņš pateica tieši to, ko ikviens ar mazumiņu takta apveltīts cilvēks atstātu nepateiktu.

– Jā, pateica gan. It kā viņš būtu Obrija tēvs!

– Vai vecākais brālis. Šķiet, ka Jārdlijs jau sācis sevi par tādu uzskatīt, jo pateicās man par to, ko nodēvēja par manu laipnību pret Obriju.

– Viņš pateicās jums? Nu gan, – Venēcija ierunājās, acīm ieziboties, – tas ir mazliet par daudz! Patiesībā tā ir liela bezkaunība, jo vienīgais cilvēks, kurš teica, ka man vajadzētu viņu apprecēt, bija mans tēvs. Diezin vai Edvards iedomājas, ka es rīkošos saskaņā ar tēta vēlmēm! Būs vien pašas vaina, ja ļāvu viņam cerēt, ka pēc mana brāļa Konveja atgriešanās es pieņemšu bildinājumu. Es Edvardam teicu, ka nekas tāds nenotiks, taču viņš man nenoticēja, un, lūk, kas no tā ir sanācis!

– Cik nu pazīstu to jauno cilvēku, tad man šķiet, ka piespiest viņu noticēt kaut kam tādam, kam viņš nevēlas ticēt, ir īsts Hērakla varoņdarbs, – Deimrels piezīmēja.

– Jā, taču, godīgi sakot, es daudz nepūlējos viņu pārliecināt, – Venēcija vaļsirdīgi noteica.

– Vai jūs gribat teikt, ka vairāk par piecām minūtēm esat apsvērusi domu par šī švauksta bildinājuma pieņemšanu? – Deimrels noprasīja. – Augstais Dievs, tas cilvēks taču ir neiedomājami garlaicīgs!

– Jā, protams, taču tas nenozīmē, ka viņš būtu slikts dzīvesbiedrs. Edvards ir ļoti laipns un godīgs, un… un cienījams. Tās, manuprāt, ir izcilas īpašības vīram.

– Par to nav šaubu! Tikai ne jūsu vīram.

– Nē, domāju, ka mēs nogarlaikotu viens otru līdz nāvei. Redziet, viņš bija tēta krustdēls, tētis viņam ļāva mūs apciemot, un tāpēc mēs ar viņu saradām. Kad Edvards sagribēja mani precēt, es iedomājos… lai arī tas nepavisam nebija tas, ko es būtu vēlējusies… ka varbūt labāk tā arī izdarīt, nevis kļūt par vecmeitu un Konvejam tikai par apgrūtinājumu. Lai vai kā, ja Obrijam viņš tik ļoti nepatīk, tad tur nekas nav darāms. Ak kungs, jūs esat ļāvis savam dārzam aizaugt! Paskatieties tikai uz šiem rožu krūmiem! Tie nav apgriezti gadiem ilgi!

– Jādomā, ka nav. Vai man vajadzētu pieņemt dārznieku, kas par tiem parūpētos? Es to izdarīšu, ja tas sagādās jums prieku.

Venēcija iesmējās. – Ne jau šajā gadalaikā! Tomēr vēlāk gan jums vajadzētu to izdarīt. Te būtu tik brīnišķīgs dārzs! Kurp jūs mani vedat?

– Augšup pa straumi. Tur ēnā ir soliņš, un mēs varam palūkoties uz forelēm.

– Darīsim tā! Vai jūs šogad esat makšķerējis? Reiz Obrijs te noķēra trīs mārciņas smagu zivi.

– Ak tā gan?

– Jā, taču viņš nebija nekādas maluzvejnieks, varat būt drošs! Kroids viņam izsniedza atļauju. Tā tiek darīts katru gadu. Jūs pats zivis neķerat!

– Tagad es zinu, kāpēc man ir bijis tik slikts loms katru reizi, kad esmu izgājis ar makšķeri! Jūs nu gan esat aizraujošs pārītis! Vispirms manas kazenes un nu manas foreles! – viņš noteica.

Smieklu velniņi lēkāja viņam acīs, taču Venēcija neskatījās uz Deimrelu un atbildēja bez kāda mulsuma:

– Tas šķiet tik sen!

– Un cik jūs bijāt nikna!

– Domāju gan! Rīkoties tik neciešami!

– Man tā nebūt nelikās!

Venēcija pagrieza galvu un domīgi viņu uzlūkoja, it kā cenzdamās nolasīt sejā atbildi uz kādu problēmu. – Nē, laikam jau ne. Dīvaini gan!

– Kas?

Viņa turpināja iet uz priekšu ar viegli sarauktu pieri.

– Tas, ka jūs gribējāt noskūpstīt kādu, ko nekad agrāk nebijāt redzējis. Man tas šķiet tīrais neprāts, turklāt vēl ārkārtīgi neizvēlīga rīcība. – Tad viņa augstsirdīgi piebilda: – Tomēr uzdrošinos apgalvot, ka tā ir viena no dīvainībām, kas piemīt pat godājamākajiem džentlmeņiem un ko neviens nespēj saprast, tāpēc es par to daudz nebēdāju. – Pa to laiku viņi bija izgājuši no rožu dārza pa arku, kas bija izveidota dzīvžogā, un nonākuši līdz zaļajam mauriņam, kas aizsniedzās līdz upei. Venēcija uz mirkli apklusa un iesaucās: – Tā nu gan ir brīnišķīga ainava! Skatoties uz priorātu no upes otras puses, nemaz nevar pateikt, ka te paveras tādi plašumi. Nekad agrāk es neesmu te bijusi.

– Es arī pats esmu te staigājis tikai retumis. Tomēr man patīk tuvāka perspektīva.

– Ak tā? Tikai zaļi koki?

– Nē, zaļa meitene. Tāpēc es paliku šeit. Vai esat aizmirsusi?

– Nedomāju vis, ka es būtu zaļa. Es gan zinu tikai to, kas rakstīts grāmatās, taču esmu izlasījusi daudzas – un man šķiet, ka jūs flirtējat ar mani.

– Diemžēl ne! Es tikai cenšos ar jums flirtēt!

– Labāk būtu, ja jūs to nedarītu. Man šķiet, ka jūs atbraucāt uz Jorkšīru, lai padzīvotu laukos un attīrītos.

– Hm, izrādās, ka jūs patiešām nemaz neesat tik zaļa!

– viņš smiedamies noteica. – Tā ir, īsta nolemtība!

– Ja kaut puse no visa, kas tiek stāstīts par jums, ir patiesība, jūsu dzīvei jābūt ļoti dārgai, – Venēcija domīgi noteica. – Vai jūs tiešām turat zirgus uz visiem galvenajiem pasta ceļiem?

– Man vajadzētu būt īstam naudas maisam, lai tā rīkotos! Baidos, ka tikai uz Braitonas un Ņūmārketas ceļiem. Un ko vēl par mani stāsta? Varbūt šie stāsti ir pārāk briesmīgi, lai tos atkārtotu?

Deimrels aizvadīja Venēciju līdz akmens soliņam zem gobas, un viņa apsēdās, salikusi rokas klēpī. – Katrā ziņā ne tie, kas ir zināmi man. – Viņa pagrieza seju pret Deimrelu, un viņas acīs iezibējās šķelmīgas uguntiņas. – Mēs ar Konveju allaž gribējām izdibināt, kāpēc jūs esat Negantais barons. Tā mēs bijām jūs iedēvējuši! Taču neviens mums to neteica, tāpēc mums atlika vienīgi iztēloties. Jūs neticētu, ja uzzinātu, kādus noziegumus mēs jums piedēvējām! Mums nederēja nekas mazāks par pirātismu, bet Konvejs nekad nav bijis tik romantisks kā es un nosprieda, ka tas nebūtu iespējams. Pēc tam es labprāt būtu pataisījusi jūs par lielceļa laupītāju, taču arī tas viņam nederēja. Viņš teica, ka jūs droši vien kādu nogalinājāt divkaujā un tad bijāt spiests bēgt no valsts.

Deimrels visu laiku bija klausījies ar zināmu uzjautrinājumu, taču pie pēdējiem vārdiem viņa sejas izteiksme mainījās. Viņš turpināja smaidīt, taču smaids vairs nebija patīkams un nepiespiestajā balsī jautās skarba nots.

– Cik asredzīgi no Konveja puses! Es tiešām kādu nogalināju, lai arī tas nenotika divkaujā. Es nonāvēju savu tēvu.

Venēcija jutās dziļi satriekta un noprasīja: – Kurš jums to teica? – Deimrels tikai paraustīja plecus, tādēļ viņa noteica: – Cik nejauki ir tā runāt! Un arī muļķīgi!

– Nepavisam ne. Pēc ziņas par manu aizbēgšanu tēvu ķēra trieka, un viņš tā arī vairs neatveseļojās. Vai jūs to zinājāt?

– To zina visi! Un arī to, ka viņš nomira gandrīz trīs gadus pēc tam, turklāt no otrās sirdstriekas lēkmes. Vai arī pie tās vainīgs bijāt jūs? Protams, žēl, ka jūs nezinājāt par viņa slikto veselības stāvokli un neviļus kļuvāt par triekas izraisītāju, taču, ja domājat, ka tas nebūtu noticis agrāk vai vēlāk, tad jūs visai maz zināt par šo jautājumu. Manam tēvam arī bija trieka, un viņa gadījumā tā bija nāvējoša. To neizraisīja šoks, un no tās nebija iespējams izvairīties. – Viņa impulsīvi pieskārās Deimrela delmam, nopietni noteikdama: – Varat man ticēt!

Viņš uzlūkoja Venēciju, savādi smaidot. Bija grūti saprast, vai viņš izsmēja sevi vai savu sarunbiedri. – Tas nav mana bezmiega cēlonis naktīs. Pat labākajos laikos mūsu attiecībās nevaldīja liela mīlestība.

– Es arī nemīlēju savu tēvu. Patiesībā man viņš nepatika. Jūs nespējat ne iedomāties, cik patīkami ir to izteikt, nebaidoties no tā, ka mani sarās vai centīsies pārliecināt par manu pienākumu viņu mīlēt! Tās ir blēņas, jo viņš nekad pat necentās izlikties, ka vismaz kāds no mums viņu kaut druskas interesē!

– Šķiet, ka tēvs nav devis daudz iemeslu, lai jūs viņu mīlētu, – Deimrels piezīmēja. – Man patiešām nākas atzīt, ka manējam nebija paveicies ar savu vienīgo dēlu.

– Ja man būtu tikai viens dēls… vai kaut ducis dēlu… un viņš iekļūtu nelaimē, es grūtā brīdī izdomātu kādu labāku iespēju, kā rīkoties, nevis atteiktos no viņa! – Venēcija paziņoja. – Vai tad jūs tā nedarītu?

– Ak Dievs, nu, protams! Bet kas es tāds esmu, lai mestu akmeņus uz citiem? Varbūt es pat pacenstos atturēt viņu no iekļūšanas nelaimē. Lai gan… ja viņš būtu kaut pustik aizrāvies kā es, tad man nekas nesanāktu, – Deimrels domīgi noteica.

Pēc īsas pauzes, kuras laikā viņš, šķiet, atskatījās uz pagājušajiem gadiem, turklāt bez liela prieka, Venēcija uzdrošinājās pajautāt: – Vai viņa nomira?

Deimrela skatiens atkal atgriezās pie viņas sejas un likās mazliet iztrūcināts. – Kas? Vai Sofija? Katrā ziņā es neko par to nezinu. Kas jums liek tā domāt?

– Tikai tas, ka neviens, šķiet, neko nav dzirdējis… Un jūs viņu neapprecējāt, vai ne?

– Nē! – Viņš ieraudzīja Venēcijas satraukto skatienu un saviebās. – Jūs gribēsiet zināt iemeslu, vai ne? Ja jūs interesē tik sena pagātne, tad Vobstera nāves brīdī viņa neatradās manā aizbildnībā. Ak, neesiet nu tik samulsusi!

– Es neesmu samulsusi, nepavisam! – viņa izdvesa.

– Jūs jūtat līdzi? Veltīgi, mana dārgā! Mūsu abpusējā kaislība bija spēcīga, kamēr tā bija dzīva, taču drīz vien tā izbeidzās. Laimīgā kārtā mums tika aiztaupīta iegrimšana abpusējas garlaicības stadijā, jo uz skatuves parādījās kāds cēls venēcietis!

– Cēls venēcietis?

– Ļoti elegants, piedevām arī izskatīgs. Ar izturēšanos un manierēm, līdz kurām man vēl tālu!

– Un bagātība? – viņa iestarpināja.

– Arī. Tā viņam ļāva piepildīt visas kaprīzes! Viņš jāja tikai ar dūkaniem zirgiem, nekad nevalkāja neko citu kā vien melnus mēteļus un vienmēr, ziemu vai vasaru, ar kamēliju pogcaurumā.

– Augstais Dievs, kāds dīvainis! Kā viņai… lēdijai Sofijai… tāds varēja iepatikties?

– Ak, nedomājiet, viņš bija apburošs! Turklāt nabaga meitenei bija kļuvis trakoti garlaicīgi! Kurš varētu viņai pārmest, ja viņa deva priekšroku pieredzējušam bruņiniekam, nevis tādam zaļknābim, kāds tolaik biju es? Ir grūti aptvert, kā viņai izdevās tik ilgi samierināties ar manu kaislību un greizsirdību. Manai aušībai nebija robežu. Ja spējat iztēloties Obriju iemīlējušos līdz ausīm, tad jādomā, ka es biju stipri vien līdzīgs. Pilns ar grāmatu gudrībām un tik nesaprātīgs, ka nebeidzu vien garlaikot Sofiju ar klasikas citātiem! Es pat mēģināju skaidrot viņai latīņu valodu, taču vienīgā mācība, kuru viņa no manis apguva, bija bēgšanas māksla. Viņa to izmantoja, iekams mēs bijām nonākuši līdz stadijai, kad vēlētos nogalināt viens otru. Un par šo apdomību man viņai ir jāpateicas. Viņa arī tika atalgota, jo Vobsters bija tik laipns, ka lauza kaklu, iekams attiecībās bija iezadzies pieradums, tāpēc venēcietis ņēma un viņu apprecēja. Uzdrošinos apgalvot, ka Sofija draudēja viņu pamest un viņš droši vien nebija pārliecināts, vai atradīs vēl kādu, kas tik lieliski papildinātu viņa aizraušanos ar melnbalto gammu. Viņai bija pienbalta āda, kraukļmelni mati un tik tumšas acis, ka likās vismaz melnas. Maza, apaļīga daiļava! Man tika stāstīts, ka pēc tam viņa vairs nekad nav redzēta citādā apģērbā kā vien baltās kleitās un melnos apmetņos, un es zvēru, ka iespaids noteikti bija fantastisks!

Izsmiekls bija skaidri sadzirdams, taču Venēcija neļāvās piemānīties. Nebūdama droša par savu balsi, viņa neko neteica un turēja acis nodurtas, jo baidījās, ka sejā var parādīties pieaugošais sašutums. Viņa izdarīja biedējošu atklājumu, ka dāmas slaidie pirkstiņi var pārvērsties plēsīgos nagos, un pasteidzās tos iztaisnot. Taču varbūt viņa nebija rīkojusies pietiekoši ātri vai varbūt viņu nodeva klusēšana, jo pēc brīža Deimrels noteica ar vēl lielāku izsmieklu: – Vai jūs domājat, ka man pagātnē ir traģēdija? Baidos, ka nebūs nekā tik romantiska. Tas bija farss, netrūka nevienas tā sastāvdaļas, pat neizbēgamās varoņu tikšanās rītausmā. No sadursmes abi duelanti izkļuva bez nevienas skrambiņas, par ko man sirsnīgi jāpateicas manam sāncensim! Pie viņa pārējiem sasniegumiem piederēja arī laba šaušanas māksla, un uzdrošinos apgalvot, ka viņš varētu mani sacaurumot arī tad, ja attālums būtu dubults. Patiesībā viņš atkāpās un izšāva gaisā!

Nu Deimrels viņai bija izstāstījis visu, ko viņa jebkad vēlējās zināt. Lai arī lords pasmējās par jaunības atmiņām, Venēcija sajuta, cik lielu triecienu viņa lepnumam ir devusi vieglprātīgā sieviete un pieredzējušais frants. Viņai bija brāļi, un viņa zināja, ka puiša lepnums ir ievainojams visvieglāk. Venēcija iedomājās, ka visai labi spēj iztēloties, kāds Deimrels tolaik bijis – neapšaubāmi izskatīgs jauns vīrietis, gara auguma, stalts, ar tikpat platiem pleciem kā tagad, taču bez krunkām sejā un ar skatienu, kas pauž aizrautību, nevis garlaicību. Viņam noteikti vajadzēja būt karstgalvīgam, kaislīgam un varbūt izmisīgi nopietnam. Pieredze bija viņu padarījusi cinisku, taču viņš tāds nevarēja būt savā karstasinīgajā jaunībā. Venēcija saprata, ka tolaik viņš nebūtu spējis pasmieties par šo savu muļķību.

Ar šo netiklo nodevību, viņasprāt, bija izskaidrojams viss, kas noticis pēc dienas, kad Deimrels bija sajuties kā izsmiekla objekts, – Venēcija nezināja un negribēja zināt, cik dziļi viņš bija kritis. Vai paštaisnie vecāki bija domājuši, ka viņš atgriezīsies kā pazudušais dēls? Viņiem nu gan būtu vajadzējis pazīt savu atvasi labāk! Viņš būtu atgriezies, ja varētu mest izaicinājumu nosodītājiem un apprecēties ar savu izvirtuli. Bet viņš bija tikai pievilts mīļākais, kurš sevi nelabojami pazudinājis. Ģimene bija viņu pasludinājusi par Izmaēlu, un par tādu viņš izvēlējās palikt, gūdams savādu prieku no tā, ka sagādāja visiem ieinteresētajiem bagātīgus pierādījumus, kas liecināja par viņa izvirtībām. Un viss kādas sīkas, tuklas, melnacainas padauzas dēļ. Šī sieviete bija vecāka par Deimrelu, turklāt laulības gredzens un tituls slēpa kurtizānes dvēseli!

– Ļauni, vai ne? – lords sacīja. – Tā vietā, lai varonīgi mirtu mīlestības dēļ, es paliku bez mierinājuma. Lai gan, jāatzīst, ne uz ilgu laiku!

To dzirdot, Venēcija pacēla skatienu un silti noteica:

– Man ir liels prieks to dzirdēt, un es ceru, ka jūsu nākamā mīļākā bija gan jautra, gan skaista!

Smīns nozuda no vīrieša sejas, un smaids acīs pauda patiesu izbrīnu. – Apburoša dūjiņa! – viņš apgalvoja.

– Tas ir labi! Jums palaimējās izbēgt, tas nu ir skaidrs! Varbūt tas nav ienācis jums prātā, taču es nešaubos, ka tagad lēdija Sofija noteikti ir kļuvusi nožēlojami resna. Ziniet, tā tas notiek ar tām mazajām, apaļīgajām sievietēm! Domāju, ka itālieši gatavo ēdienu, pievienojot daudz eļļas, un tas ir liktenīgi! Es tikai ceru, ka viņa nebūs kļuvusi gluži briesmīga! – Kad Deimrela pleci sāka raustīties, Venēcija piebilda: – Jūs smejaties, taču tas ir gluži iespējams. Vēl vairāk… Noderīgāks jums būtu tēva brīdinājums, nevis tik muļķīga un ekstravaganta izturēšanās, kāda ir Šekspīra lugas varoņa cienīga! Padomājiet, kāda jēga vecajam Kapuleti bija no tās smieklīgās dusmošanās? Vai Līram, vai tam nejaukajam Hermijas tēvam? Bet varbūt lords Deimrels nebija liels Šekspīra cienītājs?

Deimrels bija saķēris galvu rokās un nočukstēja:

– Šķiet, ka nebija vis!

Atkal saņemdamās, Venēcija aizbildinādamās noteica:

– To man nevajadzēja teikt. Tas ir mans ļaunākais ieradums… un arī Obrija! Mēs sakām tieši to, ko domājam, bez kādas piesardzības. Lūdzu piedošanu!

Vēl aizvien nespēdams valdīt smieklus, Deimrels pacēla galvu un sacīja: – Nē, nē! Ak jaukais gars, jel saki to! – Venēcija sarauca pieri un uzmeta viņam jautājošu skatienu. Deimrels pabrīnījās: – Ko, vai neatpazīstat, daudz lasījusī Lenjonas jaunkundz? To uzrakstījis Bens Džonsons par kādu citu Venēciju. Es atšķīru to vakar vakarā pēc tam, kad bijāt mani pametusi.

– Vai patiešām? – viņa iesaucās, reizē pārsteigta un iepriecināta. – Nekad agrāk es neesmu to dzirdējusi! Patiesībā es nemaz nezināju, ka ir sarakstītas poēmas Venēcijai. Kāda viņa bija?

– Tāda kā jūs, ja var ticēt Džonam Obrijam: skaista un iekārojama būtne!

Nepievērsdama uzmanību šim slavinājumam, Venēcija nopietni atbildēja: – Jums nevajadzētu bārstīt tik banālus komplimentus! Tas padara jūs līdzīgu jaunekļiem Jorkas ballēs!

– Mazā vellata! – viņš iesaucās.

– Tā draugu attiecībās ir labāk, – viņa atzinīgi noteica, uzsmaidīdama Deimrelam.

– Jums šķiet, ka es glaimoju? Nevaru iedomāties, kāpēc lai jūs tā domātu, ja reiz pati zināt, cik esat skaista! Jūs man to pateicāt!

– Es? – viņa noelsās. – Es nekad neesmu teikusi neko tamlīdzīgu!

– Teicāt gan! Jūs tobrīd lasījāt kazenes… manas kazenes!

– Ak! Tas bija tikai tāpēc, lai dotu jums prettriecienu! – Venēcija noteica, viegli pietvīkdama.

– Augstais Dievs, meitenīt, un jūs teicāt, ka jums ir spogulis!

– Ir gan, un tas stāsta, ka man pietiekoši paveicies. Domāju, ka es esmu mazliet līdzīga savai mātei. Vismaz aukle reiz, kad man bija uznākusi lepnības lēkme, apliecināja, ka es nekad nespēšu mēroties ar viņu.

– Pridijas kundze kļūdās.

– Vai jūs pazināt manu māti? – Venēcija strauji ievaicājās. – Kad viņa nomira, man bija tikai desmit gadu, un es viņu tikpat kā neatceros. Mēs reti viņu redzējām, jo viņi ar tēti allaž bija projām, un viņas portrets netika uzgleznots. Varbūt arī bija, bet tētis to noteikti iznīcināja pēc viņas nāves. Viņš nespēja izturēt, ja kāds pieminēja mātes vārdu, nemaz nerunājot par kādu citu norādi uz viņa mirušo sievu! Un neviens Anderšovā viņu nepieminēja, ja neskaita aukli retu reizi. Man šķiet dīvaini tādā veidā izrādīt savu pieķeršanos, taču viņš jau arī bija dīvains. Vai es esmu kaut cik viņai līdzīga?

– Domāju, ka tā varētu būt. Viņas vaibsti, cik atceros, bija smalkāki nekā jums, taču jūsu mati ir zeltaināki, jūsu acis zilākas, un jūsu smaids ir nesalīdzināmi sirsnīgāks.

– Ak tu tētīt, jūs atkal esat atgriezies pie savām muļķībām! Jūs taču nevarat atcerēties pēc tik daudziem gadiem, cik zilas bija manas mātes acis un cik zeltaini bija viņas mati, tāpēc beidziet mani nerrot!

– Jā, kundze, – Deimrels padevīgi noteica. – Es labprātāk runātu par jūsu acīm vai pat jūsu daiļajām lūpām, kuras jūs gluži maldīgi raksturojāt kā krietni sārtas.

– Es nevaru saprast, – Venēcija noteica ar zināmu stingrību balsī, – kāpēc jūs visu laiku cenšaties atsaukt atmiņā epizodi, kuru labāk vajadzētu aizmirst?

– Ak nevarat vis? – Viņš izstiepa roku un saņēma Venēcijas zodu savos slaidajos pirkstos, paceldams to augšup. – Varbūt tāpēc, lai jums atgādinātu, mana dārgā, ka šobrīd es esmu spiests izturēties kā cienīgs saimnieks, bet tas ir tikai aizsegs. Un Dievs vien zina, kāpēc es jums to saku!

Venēcija noņēma vīrieša plaukstu, taču iesmējās un noteica: – Nez vai jūsu priekšstats par cienīgumu būtu pieņemams augstākajā sabiedrībā! Vēl vairāk, mans dārgais draugs, ir pēdējais laiks mest pie malas savus centienus visiem iestāstīt, ka esat melnāks, nekā par jums baumo. Šo paradumu jūs ieviesāt, kad bijāt jauns un muļķis, un tābrīža apstākļos tas likās gluži saprotams. Un tas ļoti atgādina Konveju, kas arī mēdza man lielīties ar šokējošajiem jociņiem, kurus esot izstrādājis Ītonā. Lielākoties tie visi bija izdomājumi.

– Liels paldies! Taču es nekad neesmu tā darījis. Man nav nekādas vajadzības neko izdomāt. Kādus neiespējamus tikumus jūs grasāties man piešķirt? Ārkārtīgu jūtīgumu? Principialitāti?

– Ak, neko tamlīdzīgu! – viņa atbildēja pieceldamās. – Varat paturēt visus netikumus, kurus esat izvēlējies. Patiesi, es zinu, ka jūs esat spēlmanis un apbrīnojams vieglprātis, un cilvēks ar nelabojami svārstīgu raksturu, taču es neesmu tik zaļa, lai nesaskatītu jūsos vismaz vienu tikumu un vienu labu īpašību.

– Ko, vai tas ir viss? Cik liela vilšanās! Un kādi tie būtu?

– Jums piemīt izglītots prāts un liela laipnība, – Venēcija noteica, uzlika plaukstu uz Deimrela delma un devās viņa pavadībā atpakaļ uz māju.

Septītā nodaļa

Edvards Jārdlijs atgriezās Neterfordā neapmierināts, taču nenojauta, ka Deimrels varētu kļūt par sāncensi. Viņam Deimrels nebija paticis, un nekas šī bēdīgās slavas īpašnieka izskatā vai izturēšanās veidā neliecināja, ka viņš iepaticies Venēcijai. Būdams pedantisks it visā, Edvards sprieda, ka Deimrela nevērīgums nepiederas viņa kārtas cilvēkam, kamēr viņa aprautā sarunas maniere varēja raisīt riebumu. Āriene arī nebija nekas īpašs – lords lepojās ar labu augumu, taču vaibsti likās skarbi un visai parasti, sejas āda melnīgsnēja, un viņa apģērbā nemanīja nekā sevišķi moderna. Edvards uzskatīja, ka sievietes bieži vien apbur sekošana modei. Ja Deimrels būtu dzeltenās biksēs, mirdzošos zābakos, cieši pieguļošos svārkos, milzīgi lielā kaklautā un kreklā ar pārspīlētām manšetēm, ja pirkstos rotātos gredzeni un ap vidu karātos pulksteņķēde, Edvardam viņš varētu likties bīstams. Taču Deimrels bija ģērbies vienkāršā jātnieka žaketē un briežādas bridžos un apsējis visai pieticīgu kaklautu, un viņa vienīgās rotaslietas bija smagnējs zīmoggredzens un monoklis. Tātad viņš nebija nekāds modes noteicējs un pat neatgādināja žokeju, lai arī ļaudis mēļoja, ka viņš esot pirmklasīgs jātnieks; patiesībā viņš izskatījās gluži parasts. Edvards, kurš bija gaidījis frantu, tagad vērtēja Deimrelu visai zemu. “Drīzāk ārišķīgs pūslis nekā nopietns vīrietis,” Edvards sprieda, atcerēdamies eksotiskos nostāstus, kas klīda pa Jorkšīru. Viņš paslavēja sevi par to, ka nav tiem ticējis – ne par cēlo romiešu lēdiju, kura pametusi vīru un bērnus, lai ceļotu kopā ar Deimrelu pa Vidusjūru uz jahtas, kuru viņš bija uzdrošinājies nodēvēt par “Korintu”, ne par žilbinošo augstākās sabiedrības dāmu, kura kļuvusi slavena visā Eiropā, pateicoties svaigu rožu ziedlapiņu daudzumam, ko Deimrels izkaisījis uz grīdas viņas dažādajos dzīvokļos, un sārtā šampanieša jūrai, kas tika sagādāta viņas atspirdzinājumam. Edvards, visā nopietnībā cenzdamies aprēķināt šī ekstravagantā gājiena izmaksas, noteikti nebija noticējis šim nostāstam; un nu, saticis Deimrelu aci pret aci, viņš pilnībā to noraidīja. Stingrā pārliecība, ka prātīga sieviete nevarētu krist par upuri tik ārišķīgam spožumam, nostiprinājās brīdī, kad viņš jāja prom no priorāta, un krūtīs brieda paša neatzīts atvieglojums. Varbūt Deimrels varētu padarīt Venēciju par savu uzmanības apliecinājumu objektu – lai arī nelikās, ka meitenes daiļums ir atstājis uz viņu īpašu iespaidu, – taču Edvards, apzinādamies pats savu vērtību, neļāvās aizdomām, ka viņu Venēcijas acīs aizēnos tāds nevērīgs izlēcējs. Bez šaubām, sievietes bieži vien rīkojās nesaprātīgi, tomēr Edvards uzskatīja, ka Venēcijas spriešanas spējas būs lielākas nekā parasti vājajam dzimumam. Viņa gan netikās ar daudziem vīriešiem, taču tie trīs, kurus viņa pazina labi, – tēvs, Konvejs un Edvards pats – bija apgādājuši viņu ar manieru un labas uzvedības mērauklu, pēc kā vērtēt arī Deimrelu.

“Ļaunākais visā šajā situācijā ir kaitējums, ko Venēcija nodarītu savai reputācijai, ja viņas ikdienas apciemojumi priorātā nāktu gaismā,” Edvards sprieda un satraucies izstāstīja visu notikušo mātei.

Jārdlijas kundze bija lēnprātīga un tik bezkrāsaina, ka neviens pat nenojaustu, cik dziļa un greizsirdības pilna bija dievināšana, ko viņa izjuta pret savu vienīgo bērnu. Viņas āda bija izkaltusi kā pergaments, lūpas – plānas un bālas, acis – izbalējušas zilas, savukārt mati, kurus viņa nēsāja cieši saglaustus zem atraitnes aubes, bija nenosakāmā tonī, starp smilšu krāsu un pelēko. Viņa nebija liela runātāja un uzklausīja Edvardu bez komentāriem un gandrīz vai bez kādas izteiksmes sejā. Tikai tad, kad viņš ar mazliet pārspīlētu nevērību atklāja, ka Venēcija ik dienas apciemo Obriju priorātā, mātes acīs pazibēja emocijas, taču arī tas bija vien šaudīgs, ķirzakai līdzīgs skatiens, kas pazuda tikpat ātri, cik parādījies. Edvards to ievēroja, taču turpināja, izskaidrojot mātei notikušā apstākļus, nejautājot viņas viedokli un drīzāk dodot norādījums, kā jau bija to radis darīt ikdienā.

Kad viņš apklusa, māte noteica: – Jā. – Neskanīgā balss neļāva nojaust viņas domas. Parasti Edvards justos pilnīgi apmierināts ar šādu skopu reakciju, taču šajā gadījumā viņam tā likās nepietiekama, jo, stāstīdams mātei, cik nevainojama ir Venēcijas rīcība, apmeklējot priorātu ar tādu pavadoni kā aukle, viņš runāja pretī pats savai pārliecībai un vēlējās saņemt apstiprinājumu.

– Neviens nevarētu gaidīt, ka Venēcija to nedarīs, – viņš sacīja. – Tu taču zini, cik ļoti viņa ir pieķērusies Obrijam!

– Jā, patiešām. Viņš māsai ir ārkārtīgi lielu pateicību parādā. Es vienmēr esmu tā teikusi, – māte atbildēja.

– Ak, runājot par to… Man būtu gribējies tā domāt, taču Obrijs pieder pie tiem, kas to visu uzskata par pašsaprotamu. Bet no Venēcijas viesošanās nekāds ļaunums neceļas.

– Nē.

– Vai zini, šajos apstākļos, turklāt aukles klātbūtnē… un viņa vairs nav nemaz tik jauna meitene… Neuzskatu, ka cilvēki varētu sākt baumošanu, ko?

– Ak nē! Es esmu droša, ka viņi to nedarīs.

– Bez šaubām, man nepatīk tas, ka viņa bijusi spiesta iepazīties ar tādu cilvēku, taču es skaidri liku Deimrelam manīt, kāda ir situācija… devu mājienu gadījumam, ja viņš būtu sadomājis aplidot Venēciju. Es gan nedomāju, ka tā varētu notikt. Parasti es esmu visai labs cilvēku pazinējs, un man nelikās, ka viņa būtu atstājusi lielu iespaidu uz to cilvēku.

– Jācer, ka viņa neatbilst lorda Deimrela gaumei.

Edvarda seja atplauka. – Nē, jācer, ka ne! Droši vien tikumīgas sievietes viņu garlaiko. Un tu jau zini, ka viņai veselā saprāta netrūkst. Zem šīs demonstratīvās rotaļības slēpjas patiess rakstura smalkums, un viņa ir pārāk gudra, lai pieļautu, ka lords izrāda jebkādu vaļību.

– Noteikti. Es esmu pārliecināta, ka viņa neko tādu nedarīs.

Edvards izskatījās atvieglots, tomēr, kādu brīdi paknibinājies ar aizkaru auklu, noteica aizvainotā tonī: – Tomēr tā ir neveikla situācija! Es nepavisam nevēlētos tuvāk saieties ar lordu Deimrelu, pat ja mēs dzīvotu pietiekoši tuvu priorātam, lai bieži apciemojumi būtu iespējami. Varbūt tādā gadījumā es to uzskatītu par savu pienākumu… Taču nojāt trīsdesmit jūdzes katru dienu turp un atpakaļ, tas ir pilnīgi izslēgts.

– Jā, dārgais, tev ir pilnīga taisnība! Es nedomāju, ka tev vispār vajadzētu tur rādīties. Uzdrošinos apgalvot, ka Obrijs būs pietiekoši atspirdzis, lai dotos mājup pēc dienas vai divām, un nez vai lords Deimrels paliks priorātā ilgāku laiku. Viņš taču nekad tur neuzturas ilgi, vai ne?

Šī lietišķā pieeja krietni vien mazināja Edvarda satraukumu, un viņš jutās atvieglots vēl vairāk nākamajā vakarā, kad pavadīja māti uz viesībām Eberslijā un atklāja, ka saimniece neuzskata to visu ne par ko īpašu.

Šajā ziņā Edvards kļūdījās, taču lēdijai Denijai nepatika moralizējoši jauni vīrieši, un viņa parūpējās par to, lai apslēptu nepatiku, kuru izjuta kopš brīža, kad sers Džons viņai bija pavēstījis jaunumus. Sers Džons tos uzzināja no Deimrela, kuru bija sastapis Tērskā, un atstāstīja sievai visnevērīgākajā veidā. Kad viņa bija šausmās izsaukusies, sers Džons sarauca pieri un uzlūkoja sievu. Viņa pieprasīja, lai kaut kas tiek darīts, bet viņš pārvaicāja, ko sieva ar to gribot teikt. Drīz vien viņš saņēma uzskatāmus paskaidrojumus un veselu minūti cieši raudzījās uz sievu, it kā viņa runātu blēņas, un beigās atkal atgriezās pie savas grāmatas, tik norūcot, lai viņa neļaujas muļķībām.

Taču ne jau viņa izturējās muļķīgi, un to lēdija Denija nekavējoties norādīja seram Džonam. Viņš varēja apgalvot, ko vien vēlējās – augstsirdīga atļauja, kuru viņš, šķiet, negrasījās izmantot, – tomēr lēdija labi zināja, kā varētu beigties nepieredzējušas meitenes nonākšana bēdīgi slavena brīvdomātāja ķetnās. Sers Džons varēja viņai neteikt, ka Deimrels neuzmāksies dāmai, kas nonākusi Venēcijas situācijā. Tas bija ļoti iespējams, lai gan neviens nevarēja uzminēt, ko darīs cilvēks ar tādu reputāciju kā viņam. Bet tikpat labi nabaga nevainīgā meitene varēja iemīlēties vīrietī, kurš pēc tam aizbrauks, atstājot viņu ar salauztu sirdi.

Uz šo argumentu sers Džons atbildēja ar noliegumu:

– Nē, es neesmu par to iedomājies. – Viņš neuzskatīja Venēciju par nabaga nevainīgu meiteni, jo viņa bija divdesmit piecus gadus veca, ārkārtīgi prātīga un mierīga būtne, tātad pratīs pati par sevi parūpēties. Sers Džons piebilda: – Cerams, ka jūs, lēdij, atturēsieties sacelt lielu brēku par neko un nejauksieties citu darīšanās.

Tik muļķīga vienaldzība nevarēja palikt nesodīta. Lēdija Denija tika ar to galā un sāka domāt, ka, iespējams, vīra viedoklī slēpjas vismaz niecīgs patiesības grauds un ka nekāds briesmīgs ļaunums no Venēcijas pazīšanās ar frantu necelsies. Jebkurā gadījumā viņa negrasījās ļaut vaļu Edvarda Jārdlija moralizēšanai, tāpēc tad, kad viņš sērīgi ieminējās par to, ka lēdija Denija neapšaubāmi jau būs dzirdējusi par Obrija nelaimes gadījumu, viņa to uztvēra bezrūpīgi un pat izteicās: – Cik laimīga sagadīšanās ir parūpējusies par Deimrela klātbūtni notikuma vietā! Labi, ka cilvēks ir apveltīts ar veselo saprātu un nekavējoties sūtīja pēc doktora Bentvērta.

Tas Edvardam šķita pārspīlēti, un viņa seja ieguva bargu izteiksmi. Lēdija Denija novērsās, lai apsveicinātos ar Treina kungu un kundzi, taču viņas pēcnācējs, nolūkodamies uz Edvardu, nicīgi viņu uzlūkoja un nočukstēja draudīgā pusbalsī: – Nav nekādas vajadzības par to raizēties, jo Lenjonas jaunkundze zina, ka var paļauties uz mani!

Tā kā pieklājība neļāva skarbi atcirst jaunajam Denija kungam, Edvards bija spiests izlikties, ka nav dzirdējis šo piezīmi. Noskaņojums bija sabojāts, un šaubas atgriezās, taču vakara gaitā viņš guva pamatīgu mierinājumu no Denijas jaunkundzes, kura atzinās, ka no sirds jūtot līdzi Venēcijai. Viņas acīs, ņemot vērā meitenes sentimentālo aizraušanos ar gaišmataino un izskatīgo Konveju, Deimrels bija briesmīgi neglīts, visai vecs un nepavisam ne runīgs. – Nabaga Venēcija! – sacīja jaukā Klāra. – Uzdrošinos apgalvot, ka viņa būs nogarlaikojusies līdz nāvei un nonīkusi līdz asarām! Viņš tikpat kā nesarunājās ar mani vai Emiliju, kad tētis reiz viņu atveda pie mums, un ar mammu viņš pārmija tikai dažus nenozīmīgus vārdus. Venēcijai tas nemaz nepatiks, vai ne? Viņa ir dzīvespriecīga, turklāt allaž radusi sarunāties ar jums un Obriju. Jūs esat ļoti gudri!

Edvards jutās iepriecināts, tomēr atbildēja ar iecietīgu smaidu par sieviešu vientiesību: – Ceru, ka manas sarunas ir saprātīgas, tomēr es nepretendēju uz mācīta vīra statusu. Šajā ziņā, baidos, Obrijs mani krietni vien pārspēj!

– Protams, viņš ir liels grāmatu tārps, vai ne? – Klāra piekrita.

– Tā varētu teikt, taču šķiet, ka lords Deimrels uzskata viņa prāta spējas par izcilām.

– Vai tiešām? Jā, iespējams, jo es nesaprotu ne pusi no visa, par ko Obrijs runā. Taču jūs arī esat ļoti zinošs un izsakāties daudz skaidrāk, tā ka es spēju izsekot līdzi jūsu argumentiem, kaut arī neesmu pietiekoši gudra, lai piedalītos jūsu strīdos.

Edvards bija pārāk liels patiesības mīlētājs, lai viņai piekristu, tomēr ļoti laipni pavēstīja, ka viņam nepatīkot zilzeķes, un uzmundrināja meiteni ar paradoksu, ka prātīgākās daiļā dzimuma pārstāves necenšoties būt gudras. Par to viņa sirsnīgi pasmējās un tad iesaucās: – Lūk! Tieši to jau es biju domājusi, kad sacīju, ka Venēcijai lords Deimrels liksies garlaicīgs! Ir acīmredzams, ka viņš nemūžam neiedomātos pateikt neko tik asprātīgu!

Tā nu, kamēr lēdija Denija centās sev iestāstīt, ka Venēcijai ir pārāk daudz veselā saprāta, lai iemīlētos brunču medniekā, Edvards atgriezās mājās, iepriecināts par domu, ka viņu varētu garlaikot Deimrela sarunas. Un, tā kā neviens no abiem krietnu laiku nebija Venēciju redzējis, šo pārliecību nespēja izjaukt laimīgais starojums, kas vēl vairāk uzsvēra jaukās Lenjonas jaunkundzes skaistumu.

Obrijs palika priorātā desmit dienas, un pat laika apstākļi bija parūpējušies par to, lai viņa māsai šīs dienas būtu bezrūpīgas. No visām desmit dienām tikai viena bija lietaina un vēsa, un arī tad vakarā, kad māju apspīdēja rietošās saules stari, Deimrels iekūra bibliotēkā kamīnu, un uguns, mezdama atblāzmu uz grāmatu muguriņām plauktos, kas stiepās no grīdlīstēm līdz karnīzēm, lika tām iemirdzēties gluži kā rudens lapām. Deimrels noveda Obriju apakšstāvā un iekārtoja uz dīvāna, un viņi spēlēja kārtis, pētīja gravīras, atklāja retus dārgumus pārpildītajos plauktos un kaismīgi strīdējās par visdažādākajām tēmām, sākot ar materiālās pasaules pastāvēšanu un beidzot ar pieņēmumu, ka melnam zirgam ar baltu plankumu noteikti jābūt palaidnīgam un jānes nelaime. Tad Deimrels – Obrijam par lielu sajūsmu – izvilka savu Grieķijas skiču burtnīcu, un aukle, kura bija iekārtojusies pie loga ar savu nebeidzamo rokdarbu, paraudzījās pāri briļļu augšai uz mazo pulciņu pie kamīna un jutās apmierināta. Lenjoni bija pārliekušies pār bilžu grāmatu. Venēcija sēdēja uz grīdas pie dīvāna, bet Obrijs viņai skaidroja attēlu nozīmi, un abi reizi pa reizei paraudzījās uz lordu un apbēra viņu ar jautājumiem, kamēr viņš stāvēja, atbalstījies pret dīvāna atzveltni. Auklei viņi atgādināja bērnus, bet Deimrels – pieaugušo, tādu pašu kā viņa, kurš labsirdīgi ļauj jaunākajiem ķircināt viņu ar saviem jautājumiem. Varbūt nebija pareizi neiebilst, ka izveidojas tik ciešas attiecības ar grēcinieku. Svētie raksti gan apgalvoja, ka grēcinieki ir kā sabangota jūra, kuras ūdeņi uzvanda dubļus un netīrumus, taču turpat bija minēti arī visai skarbi brīdinājumi atriebīgajiem un paštaisnajiem. Pravietis Jeremija bija teicis, ka ikviens kaimiņš var celt neslavu, un ikviens, kaut mazliet palūkojies apkārt, varēja ieraudzīt, cik patiesi bija šie vārdi. Aukle sliecās domāt, ka lords ir kļuvis par neslavas upuri. Ja kāds jautātu, viņa teiktu, ka uzskata cilvēkus par tādiem, kādi viņi ir, un Deimrels bija izrādījies tieši tāds, kādam vajadzētu būt ikvienam džentlmenim viņa vecumā, turklāt viņš izturējās pret Venēcijas jaunkundzi un Obriju drīzāk kā tēvocis nekā pavedējs, daudz labāk par vairumu džentlmeņu. Lords saprata, cik grūti ir parūpēties par tik spītīgu pārīti. Ja arī viņš tiešām reiz bija aizbēdzis kopā ar precētu sievieti – nu, tas bija noticis pirms daudziem gadiem, un aukle jau nu zināja, ko domāt par tādām sievietēm. “Bezkauņas, lūk, kas viņas tādas ir! Un lai Dievs stāv klāt tiem nabaga jaunajiem vīriešiem, kuros tādas iecērt savus nagus! Ja arī pirms gada priorātā bija notikušas nejaukas lietas, Svētie raksti māca grēciniekiem nožēlot savus grēkus, un varbūt tieši to lords arī ir izdarījis. Tagad te nenotiek nekādas nejaucības, to es tagad zinu skaidri.”

Lai aptītu aukli ap pirkstu, Deimrelam bija vajadzīgas trīs dienas; Obrijs to sauca par pieglaimošanos un gandrīz bija visu izjaucis, sākdams apslāpēti smieties, kad Deimrels piekrita auklei, kura sacīja, ka nav nekādas jēgas pārklāt visas mēbeles ar pārvalkiem cerībā, ka tas atbiedēs kodes; ka patiesībā visus krēslus un galdus, un skapīšus nelietotajās istabās vajadzētu kārtīgi nopulēt un ka viņš tikai priecātos, ja māja tiktu sakārtota. Ar to auklei bija gana, jo Anderšovā viņai neviens neļāva ielauzties Gārnardas kundzes teritorijā. Turpretī Imberas kundze bija nevarīga, pieticīga būtne, kura rīkojās tā, kā viņai tika pieteikts, un jutās pateicīga par padomu un norādījumiem. Aukle, kura bija devusies uz priorātu ārkārtīgi negribīgi, tagad lieliski pavadīja laiku un pat negrasījās doties projām, kamēr ar Imberu, dārznieka sievas un ciemata meičas palīdzību nebūs apgriezusi māju ar kājām gaisā, kā īgni izteicās Imbers. Pirmo reizi kopš tā laika, kad aukle bija valdījusi Anderšovas bērnistabā, viņai tika ļauta neierobežota vara. Nospriedusi, ka no Deimrela nav jābaidās, viņa mazināja savu uzraudzību un staigāja pa lielo, krēslaino māju kopā ar saviem palīgiem, tik dziļi iegrimusi darbā, ka nemanīja mirdzumu Venēcijas acīs un nenojauta, ka laikā, kad meitenei vajadzēja doties mājās, viņa bija kopā ar Deimrelu, vai nu sēžot dārzā, vai pastaigājoties upmalā, vai ļaujot viņam pavadīt sevi atpakaļ uz Anderšovu pa garāko iespējamo ceļu.

Deimrela zirgu puisis un sulainis to zināja, taču Nids neteica auklei, cik ilgu laiku Venēcijas ķēve pavadīja priorāta staļļos, un Mārstons, kad aukle viņam jautāja, vai Venēcija ir devusies mājās, neteica, ka viņa to darījusi saimnieka sabiedrībā.

Nids to uzskatīja par savādu situāciju, taču, ieminoties par to Mārstonam, vienīgā atbilde bija neizpratnes pilns skatiens. Tomēr arī Mārstons to uzskatīja par dīvainību, jo viņa saimnieks nemēdza vilināt savos tīklos nevainīgas jaunas dāmas vai – vēl trakāk – draudzēties ar viņām. Viņš nepavisam nebija izvirtulis. Varbūt viņš ir neglābjami iesīkstējis, lai pievērstu uzmanību savas kārtas jaunavām? Mārstons to nezināja, taču atcerējās, ka visu to gadu laikā, kopš viņš kalpoja pie lorda, saimnieks vēl ne reizes nebija interesējies par tādu dāmu kā Lenjonas jaunkundze. Viņš vēl nekad nebija redzējis Deimrelu izturamies pret kādu no savām mīļākajām tik sirsnīgi kā pret Venēciju, un saimnieks vēl nekad nebija licies tik kluss un prātīgs. Kopš Obrija kunga ierašanās mājā lords ne reizes nebija pārmērīgi dzēris, un tā bija nepārprotama zīme, ka Deimrels negarlaikojas un nav sliktā noskaņojumā. Viņš pat nelikās satraucies, lai gan nebija grasījies uzkavēties priorātā ilgāk par dienu vai divām. Viņi bija nodomājuši doties uz lorda Fleivela medību namiņu, taču nu šis plāns izgaisa – Deimrels bija teicis Mārstonam, ka uzrakstījis atteikuma vēstuli. Vai viņi dosies atpakaļ uz Londonu, kad Obrija jaunkungs būs aizgājis no priorāta? Lords neko nestāstīja, tikai atklāja, ka vismaz kādu laiku uzturēsies Jorkšīrā.

Var jau būt, ka viņš izklaidējās ar jauna veida flirtu, taču jebkurā citā gadījumā tas ārkārtīgi atgādinātu nopietnas intereses izrādīšanu. “Ja tā,” Mārstons prātoja, “vai Lenjonas jaunkundze zina, kā lords dzīvojis līdz šim? Un ko gan viņas brāļi teiktu par šādu partiju?”

Kalpotājs būtu juties pārsteigts, ja aptvertu, cik daudz Venēcija zina un cik ļoti viņu aizrauj daži no Deimrela biežākajiem piedzīvojumiem; un viņš justos apmulsis, ja nojaustu, cik nepiespiestas ir šī savādā pāra attiecības.

Viņi bija labi draugi. Svešinieks nospriestu, ka abi ir radinieki, jo sarunas bija tiešas un atklātas un nepavisam neatgādināja flirtu. Spēlē, kurā tikai nedaudzi spēja ar viņu sacensties, Deimrels bija pieņēmis sev uzspiesto Eneja krietnā drauga Ahāta lomu un drīz vien sāka pamācīt Venēciju par vecākā brāļa īpašumu pārvaldīšanu vai apsprieda ar viņu grūtības, kuru cēlonis bija viņas jaunākā brāļa acīmredzamā apņēmība ļaut savam spēcīgajam prātam nogurdināt trauslo ķermeni. Viņš deva meitenei labākus padomus, nekā pats bija īstenojis praksē, tomēr atklāti pavēstīja, ka Venēcija neko daudz nevarēs darīt, lai novērstu Obrija uzmanību no viņa visaptverošās kaislības. – Viņš pārāk daudz laika ir pavadījis vienatnē. Ja viņu varētu aizsūtīt uz Ītonu, viņš tur neapšaubāmi būtu atradis sev draugus, taču nu izskatās, ka viņam ir tikai divi draugi, jūs un viņa vecais skolotājs, tas mācītājs, par kuru viņš man ir stāstījis un kura vārdu es aizmirsu. Obrijam vajadzētu vairāk biedroties ar sava vecuma cilvēkiem, kuriem piemīt līdzīga gaume kā viņam, un pārvarēt savas bailes no žēlošanas vai nicināšanas.

Venēcija uzmeta Deimrelam daiļrunīgu skatienu. – Vai zināt, ka jūs esat pirmais cilvēks, kurš sapratis, ka ienīst savu nevarību šādā veidā? Pat doktors Bentvērts to īsti nesaprot, un es to tikai nojaušu, jo viņš par to nerunā. Taču viņš ir runājis par to ar jums, vai ne? Viņš man pastāstīja, ko jūs reiz teicāt… ja jums ļautu izvēlēties starp izcilu ķermeni vai izcilu prātu, jūs izvēlētos prātu, tāpēc ka tas dzīvotu ilgāk par ķermeni. Zinu, ka viņš jutās krietni pārsteigts, jo citādi nebūtu man to teicis, un es sajutos tik pateicīga, ka būtu varējusi jūs apskaut!

– Dieva dēļ! – viņš strauji iesaucās. – Dariet to!

– Nē, es nejokojos. – Venēcija iesmējās un papurināja galvu. – Redziet, tas bija tieši tas, ko viņam vajadzēja dzirdēt, un tas, ka viņš vispār ir ar jums par to runājis, ļauj man noprast, cik ļoti jūs viņam patīkat. Parasti Obrijs izturas pret svešiniekiem visai atturīgi un kļūst vai mēms aiz dusmām, kad tādi cilvēki kā lēdija Denija apjautājas par viņa veselību vai Edvards palīdz viņam piecelties no krēsla.

– Varu iztēloties! Vai tā rīkojas tas āmurgalva?

– Jā, un viņam neko nevar iestāstīt! Zinu, ka viņš to dara aiz laipnības, un tomēr…

– Tam nepateicīgajam dīkdienim viņa laipnība nemaz nav vajadzīga!

– Tieši to jau es teicu Edvardam, taču viņš uzskatīja, ka tās ir blēņas. Toties jūsu laipnība Obrijam patīk. Jūs runājat par to, kas viņu interesē, bet arī rājat viņu, saucat viņu visādos ķengājošos vārdos un draudat izdarīt ar viņu briesmu lietas, ja viņš neiedzers tos briesmīgos baldriānus!

– Vai tas ir jūsu priekšstats par laipnību? – viņš uzjautrināti apjautājās.

– Jā, un arī jūsējais, jo citādi jūs to nedarītu. Domāju, tas liek Obrijam sajusties gluži tādam pašam kā jebkuram citam zēnam. Un jūs nepievēršat uzmanību viņa klibajai kājai. Biedrošanās ar jums viņam ir nākusi par labu; vairāk, nekā jebkad spētu panākt biedrošanās ar mani, tāpēc ka esmu tikai sieviete, turklāt vēl māsa, un tas padara situāciju vēl grūtāku.

– Jūs esat laba māsa. Ceru, ka saņemsiet nopelnīto balvu, tomēr ļoti par to šaubos. Neļaujiet, lai Obrijs darītu jums pāri! Viņš jūs mīl, taču ir egoists, mana dārgā.

– Ak, to es zinu! – Venēcija jautri noteica. – Tomēr viņš nav tik ļauns kā savulaik tētis vai Konvejs, varat būt drošs! Obrijs varētu mani kādreiz palutināt, ja vien iedomātos par to, taču tētis gan ne, turpretī Konvejs… nez vai viņš spēj domāt par kādu citu, atskaitot sevi! – Tieši tādas piezīmes kā šī, izteiktas pilnīgā nopietnībā, sajūsmināja Deimrelu un lika viņam dēvēt Venēciju par savu dārgo acuraugu. Viņa pieņēma šo apzīmējumu visai aukstasinīgi, tikai lūdza Deimrelu nekad to nelietot aukles klātbūtnē. – Jūs būsiet satriekts, kad atskārtīsiet, ka visa jūsu pieglaimošanās ir beigusies ar čiku, turklāt tas izjauktu visu mūsu omulību.

– Varu derēt, ka Pridijas kundze neceltu brēku. Viņa uzskata mani par bruņinieku.

– Nē, viņas acīs jūs vien tuvojaties šim statusam, un arī tikai tāpēc, ka atbalstījāt viņu, nevis Imberu! Varbūt jūs to nezināt, taču vakar jūs piedzīvojāt atkritienu, jo neļāvāt izdauzīt bibliotēkas paklāju! Viņa atkal sāka runāt par bezdievību un esot pateikusi, ka viens grēcinieks iznīcina daudz labā. Obrijs zvēr, ka tā bijis.

– Tomēr kopš tā brīža es esmu paudis apbrīnu par viņas mežģīnēm, un nu viņa tur mani augstā vērtē! – Deimrels attrauca.

– Kaut nu tā izrādītos tik augsta, ka aukle jums tās uzdāvinātu! Viņa ir sadarinājusi jūdzēm garas mežģīnes, tāpēc ka dara to, kopš es sevi atceros, un tikai retumis kādam kaut ko uzdāvina. Trakākais ir tas, ka viņa grasās mežģīnes atdot tam no mums, kurš pirmais apprecēsies. Tā tik ir perspektīva!

– Varbūt, – Deimrels domīgi noteica, – man nevajadzētu mēģināt pacelties pārāk augstu viņas acīs. Varbūt vajadzētu sarīkot kādu orģiju, nolamāt Obriju vai nosaukt jūs par savu dārgo acuraugu, viņai dzirdot?

– Tad jūs noslīdētu viņas acīs par zemu. Viendien jūs likāt viņai noprast, ka esat ieradies Jorkšīrā, lai atlīdzinātu par savu nomnieku nodarītajām pārestībām… Es esmu pārliecināta, ka jūs to izdarījāt, jo kurš cits gan būtu varējis iedvest viņai tik dīvainu pārliecību? Atzīstiet, ka tas bijis tikai joks! Tomēr varbūt labāk nesakiet, ka atbraucāt tās Tetersolas lietas dēļ, jo viņa uzskata skriešanās sacīkstes par necienīgām!

– Kas tā tāda par Tetersolas lietu? – lords noprasīja. – Es vēl neesmu izūtrupēts, ja jūs domājat to!

– Nē. Vismaz es nezinu, ko tas nozīmē, taču tā nenotika! Konvejs to reiz pieminēja… Ak, melnā pirmdiena!

– Norēķinu diena! Nē, to es viņai neteikšu. Es allaž esmu kreditoru uzmanības lokā, taču šis mans apciemojums nesaistās ar mēģinājumu aizbēgt. Es bēgu no savām krustmātēm.

– Ko tad viņas jums nodarījušas? Vai jūs mani muļķojat?

– Nepavisam ne. Viņas ir apņēmušās uzvest mani uz pareizā ceļa. Viņu ir trīs, un katra citādāka. Divas ir neprecētas un dzīvo kopā; viena ir tukla, bet otra atgādina kaltētu zivi. Un vecākā ir atraitne un visbiedējošākā būtne, kādu vien iespējams iztēloties. Viņa dzīvo mauzolejā Grosvenorskvērā, reti iziet no tā, taču rīko pieņemšanas, gluži kā karaliene. Viņa ir ļauna, ģērbjas kā putnubiedēklis, nav nedz asprātīga, nedz draudzīga, un tomēr man nesaprotamā veidā… ja nu vienīgi ar rakstura spēku, un tas nu viņai neapšaubāmi piemīt! Viņa ir iestāstījusi visiem, ka ir otrā lēdija Korka un ielūgumi uz viņas pieņemšanām uzskatāmi par lielu godu.

– Viņa šķiet visai nepatīkama!

– Viņa ir ļoti nepatīkama! Īsts pūķis!

– Kāpēc viņa grib uzvest jūs uz pareizā ceļa?

– Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, par spīti visiem maniem grēkiem, es esmu ģimenes galva, un šis apstāklis viņai ir ļoti svarīgs. Otrkārt, devusi savu karalisko rīkojumu manam brālēnam Alfredam, kurš ir arī mans mantinieks, ierasties Grosvenorskvērā uz apskati, viņa šausmās atklāja, ka viņš pieder pie dendijiem. Patiešām, švīts no pirmā acu uzmetiena! Tā kā viņam nebija ne jausmas, ka vecā dāma uzlūko ikvienu Bondstrītas skaistuli ar vislielāko riebumu, tas muļķa tukšpauris uzcirtās kā uz kāzām un ieradās Grosvenorskvērā pilnīgi nepieņemamā paskatā, gaiši dzeltenās biksēs, Štulca šūtā mētelī, Hobija taisītos zābakos, Bekstera cepurē un augstu sasietā austrumnieciskā kaklautā. Pievienojiet tam klāt mutautiņu no Barselonas, kāposta lieluma pogcaurumu, spēcīgu čerkesiešu matu eļļas aromātu, dejas skolotāja manieres un gadiem ilgi izkoptu šļupstēšanu, un jūs redzēsiet, ka Alfreds nav nekāds parastais puisis!

– Man būtu gribējies viņu ieraudzīt! – Venēcija smiedamās noteica. – Vai jūs to redzējāt, vai arī tas ir tikai atstāstījums?

– Skaidrs, ka ne! Es gan viņu neredzēju, taču to, ko neizstāstīja viņš pats, izstāstīja mana krustmāte. Nabaga puisis! Viņš tikai gribēja izskatīties labi, taču visas viņa cerības tika satriektas! Šo triecienu vajadzēja dziedināt… Ak, es laikam nepieminēju, ka manas krustmātes bija sastrīdējušās ar viņa māti, kura viņas aizvainojusi mana tēvoča bērēs, taču es nebiju tur klāt, tātad precīzi nezinu, kāds bija viņas noziegums, lai gan neizslēdzu iespēju, ka viņa neizrādīja pienācīgu cieņu. Lai vai kā, Alfreds pieņēma manas krustmātes Ogastas uzaicinājumu, jo bija pārliecināts, ka neliela uzruna, protams, apvienojumā ar viņa izcilo izskatu, liks ne tikai viņai, bet arī krustmātēm Džeinai un Elīzai padarīt viņu par savu mantinieku. Un tas viņu interesē daudz vairāk nekā mantojuma saņemšana no manis! Diemžēl, būdamas spiestas izvēlēties starp frantu un vieglprāti, viņas izvēlējās vieglprāti vai, pareizāk sakot, izvēlētos, ja es būtu pakļāvīgāks!

– Izturētos pienācīgi?

– Ļaunāk! Apprecētu sievieti ar cauriem zobiem, strupu degunu un neizteiksmīgu augumu!

Venēcija iesmējās. – Es uzdrošinos apgalvot, ka viņas vēlas, lai jūs apprecētos, jo tas būtu cienījamākais, ko jūs varētu darīt. Turklāt, protams, pateicoties bērniem, jūsu brālēns tiktu svītrots no mantinieku saraksta pilnībā. Tomēr es neredzu nekādu iemeslu, kāpēc līgavai vajadzētu būt strupdegunei vai ar cauriem zobiem!

– Es arī ne, taču viņai ir gan strups deguns, gan cauri zobi, varat man ticēt. Turklāt viņa vismaz desmit gadus ir nodzīvojusi vecmeitās. Vai jūs brīnāties par to, ka es aizbēgu?

– Nē, taču brīnos par to, ka jūsu krustmātes bijušas muļķes, ja piedāvājušas jums tādu partiju! Viņām vajadzētu būt pavisam dīvainām, lai cerētu, ka jūs uzmetīsiet kaut skatienu sievietei, kura nav žilbinoši skaista, jo esat radis iemīlēties tikai daiļavās. Ir nesaprātīgi gaidīt, lai cilvēki mainītu savus ieradumus vienā mirklī.

– Tiesa gan! – Deimrels piekrita, apbrīnojamā kārtā saglabādams nopietnību. – Un Amēlijas Ablijas acis ir tikpat dzirkstošas kā zivs acis.

– Tādā gadījumā jums nevajadzētu viņu bildināt, – Venēcija nopietni sacīja. – Man nabadzītes ir ļoti žēl, taču viņa būs daudz laimīgāka, palikdama vecmeitās, nekā kļūdama par jūsu sievu! Es nebrīnītos, ja jūs aizbēgtu ar kādu citu vēl pirms kāzām, un domāju, ka tas viņai būtu neizturami. Kāpēc jūsu krustmātes ir izvēlējušās jums tik nepiemērotu līgavu? Jādomā, ka viņām ir gari mati, bet īss padoms!

Deimrela lūpas nodrebēja smieklos, taču viņš drūmi atbildēja: – Laikam jau viņas domā, ka vairs neesmu tajā vecumā, kad cilvēki atļaujas romantiskas neprātības. Krustmāte Elīza apgalvo, ka man pienācis laiks novīt ģimenes ligzdiņu. Viņa man attēloja visas tās priekšrocības, kas mani sagaida, ja es kļūšu par ģimenes tēvu.

– Tas viņai ir izdevies. Viņas dēļ jūs esat nonācis Jorkšīrā. Un kādas tad ir Ablijas jaunkundzes labās īpašības?

– Nu, viņai piemīt vienīgi tikumība.

– Ar to nepavisam nepietiek, ja vien viņa nav puritāne, un man tā vien šķiet, ka viņa pēc tādas izklausās.

– Man viņa tāda izskatījās un izklausījās. Tomēr krustmātes paziņoja, ka bez pirmšķirīgās tikumības viņai piemītot arī izcils prāts, lieliska gaume un viņa vienmēr izturēšoties pienācīgi. Viņas bagātība ir tik liela, kādu man ir tiesības gaidīt, un man ir jāatceras, ka tad, ja Amēlijai nebūtu pāri trīsdesmit un viņa nebūtu tik neglīta, nedz viņa, nedz viņas vecāki ne uz mirkli pat neapsvērtu manu bildinājumu.

– Kādas blēņas! – Venēcija sašutumā iesaucās.

Viņai veltītajā Deimrela smaidā bija manāma vīpsna.

– Nē, tā bija taisnība. Jādomā, ka es ieņemu visai augstu vietu nevēlamo vecpuišu sarakstā, bet tam ir savas priekšrocības. Piemēram, man nav nekādas vajadzības raizēties par to, ka varu krist par laupījumu kādai saprecināt kārai mammītei. Viņa drīzāk brīdinās savu meitu, ka jāturas no manis pieklājīgā attālumā.

– Tātad jūs apmeklējat viesības? – Venēcija apjautājās. – Es neko nezinu par sabiedrību un to, ko jūs dēvējat par labo toni, bet… Kad jūs teicāt, ka esat izstumtais, es nospriedu, ka jūs vispār neapgrozāties labā sabiedrībā.

– Ak, tik ļauni nemaz nav! – viņš apgalvoja. – Bez šaubām, es neesmu gaidīts viesis mājās, kurās ir precību vecuma meitas, un es nespēju iztēloties nevienu, kas būtu tik necienīgs spert kāju pāri “Olmaka” kluba slieksnim… Protams, ja vien es nemainītu savu dzīvesveidu, neapprecētu Ablijas jaunkundzi un mana krustmāte Ogasta nenobruģētu man ceļu uz šo svētnīcu ar savu naudu, taču tikai vislielākie puritāņi gāja tik tālu, lai izvairītos no pazīšanās ar mani! Ja kaut kas mani mudināja bēgt no Ablijas jaunkundzes, tad drīzāk doma par to, ka atkal tikšu ierauts tajās aprindās, no kurām labprāt tieku izslēgts.

– Pēc visa, ko man stāstījusi lēdija Denija, es secinu, ka “Olmaka” sanāksmes ir apbrīnojami garlaicīgas, – Venēcija piezīmēja. – Bērnībā es sapņoju par to, ka reiz varēšu tajās piedalīties, taču nu man tās liksies pliekanas.

To nu Deimrels negrasījās pieļaut un norāja Venēciju par to, ka viņa runā par savu bērnību kā par senu pagātni. Viņš noteica: – Kad atgriezīsies brālis, jūs apciemosiet savu krustmāti un labi pavadīsiet laiku. Jūs meklēsiet izklaidi, mans dārgais acuraugs, un iesiet uz modernajiem pasākumiem, salauzīsiet jo daudzas sirdis, un ikviena diena jums liksies pārāk īsa visiem tiem priekiem, ko vēlēsieties tajā ietilpināt.

– Ak, kad šī diena pienāks, es, visticamāk, jau būšu kritusi vecuma plānprātībā! – Venēcija atcirta.

Astotā nodaļa

Edvardam Jārdlijam, kurš nešaubījās par savu vērtību, Deimrels varēja likties sīka vienība, taču jaunais Denija kungs, kurš nepavisam nebija tik pašpaļāvīgs, par kādu centās izlikties, saskatīja viņā gan paraugu, gan draudu. Tāpat kā Edvards, viņš ieradās priorātā apjautāties, kā jūtas Obrijs. Atšķirībā no Edvarda, jau ieraugot Deimrelu, viņu pārņēma dziļš un skaudības pilns naids.

Imbers ieveda viņu bibliotēkā, kur Deimrels ar Obriju spēlēja šahu, bet Venēcija sēdēja uz soliņa pie dīvāna un vēroja spēli. Šī omulīgā aina nesagādāja Denija kungam nekādu prieku. Kad Deimrels piecēlās un jauneklis ieraudzīja, cik namatēvs ir garš, cik graciozi kustas un cik daudz izsmiekla jaušas viņa skatienā, Osvalds saprata, ka māsas ir viņu nežēlīgi maldinājušas, uzskatot lordu par garlaicīgu pusmūža vīru. Osvalds vienā mirklī secināja, ka viņš ir bīstams marodieris.

Viņa apciemojums nebija ilgs, taču pietiekošs, lai ļautu jaunajam Denija kungam saskatīt, cik labi Lenjoni jūtas sava saimnieka sabiedrībā. Viņi ne tikai jutās muižā kā mājās, bet piedevām vēl uzvedās tik nepiespiesti, it kā būtu pazinuši saimnieku visu mūžu. Obrijs pat sauca viņu vārdā, par Džesperu. Venēcija nerīkojās tik necienīgi, tomēr sarunas nebija formālas. Varbūt auklei viņa izturēšanās varēja likties tēvišķīga, taču Osvaldu, kura uztveres spējas saasināja greizsirdība, tas nespēja piemānīt. Kad Deimrela skatiens kavējās pie Venēcijas, viņa acīs nebija ne miņas no tēvišķības, un, jauno dāmu uzrunājot, vīrieša balss skanēja kā glāsts. Osvalds nikni uzlūkoja Deimrelu un velti centās izgudrot kādu viltīgu veidu, lai paliktu divatā ar Venēciju. Nekas nenāca prātā, tāpēc Osvalds bija spiests rīkoties tieši un, sniedzot roku atvadu sveicienam, ar piesarkušiem vaigiem noteica piesmakušā balsī: – Vai drīkstu ar jums aprunāties?

– Jā, bez šaubām! – Venēcija laipni atbildēja. – Par ko? – Neesi nu tāda zoss, mana dārgā, – ieteica Obrijs, iesveldams Osvaldā vēlēšanos apgriezt viņam kaklu.

– Jums jānodod ziņa no lēdijas Denijas, un jūs vēlaties to pārstāstīt aci pret aci, vai ne? – Deimrels izpalīdzīgi pajautāja, taču viņa acis velnišķīgi iezibējās.

Kādā dižciltīgākā laikmetā Osvalds varētu atbildēt uz tādu nekaunību, pagrūžot viņa gaišību, kurš bija atvēris durvis, un tādējādi izvilināt divkaujas pieprasījumu. Vai varbūt pat tajos laikos vīriešiem nācās atturēties no grūstīšanās durvīs dāmas klātbūtnē?

Osvalds vēl nebija izlēmis šo jautājumu, kad jau atradās ārpusē kopā ar Venēciju, bet Deimrels bija aizvēris aiz viņa durvis. Viņš saspringti nočukstēja: – Pazīstot sevi, man jāteic, ka viendien mēs kārtosim rēķinus!

Venēcija bija pieradusi pie puiša dramatiskajiem izlēcieniem, taču šis viņai likās pārsteidzošs. – Mēs? – viņa iejautājās. – Ko gan es tādu esmu izdarījusi, lai jūs tā sadusmotu, Osvald?

– Jūs? Nemūžam! – viņš paziņoja. – Tas nav nekas… man nevajadzēja neko teikt, taču ir tādi brīži, kad vīrietis nespēj apspiest savas jūtas! – Viņš uzlūkoja meiteni ar badīgu skatienu. – Tikai piešķiriet man tiesības saukt jūs par savējo! – viņš aicināja.

– Vai par to jūs gribējāt runāt ar mani aci pret aci? – Venēcija iesaucās. – No visām muļķīgākajām sarunām… Kaut jūs reiz saprastu, ka tad, kad es saku “nē”, tas arī nozīmē “nē”! Kāpēc jūs esat tāds auša? Es esmu vairāk nekā sešus gadus vecāka par jums! Turklāt jūs nemaz negribat mani precēt!

– N-negribu j-jūs precēt? – viņš satriekts stostījās.

Viņas acīs sāka dejot velniņi. – Skaidrs, ka ne! Padomājiet tikai, cik garlaicīgi būs kļūt par cienījumu precētu vīru, iekams būsiet ļāvies visādiem piedzīvojumiem!

Osvalds vēl nekad agrāk nebija domājis par šo jautājumu no tādas puses un klusībā nespēja nesajusties visai satriekts. Tomēr viņš bija pārlieku nopietns savas teļa mīlestības izrādīšanā, lai atzītu, ka Venēcijas novērojums ir dibināts. – Man nevajag lielāku laimi kā vien jūs iegūt! – viņš apgalvoja.

Venēcijas lūpas nevaldāmi notrīcēja, tomēr viņa apslāpēja smieklus. Tikai ļoti cietsirdīgs cilvēks varētu smieties par pirmās mīlestības pārņemtu zēnu. Venēcija noteica:

– Tas ir ārkārtīgi laipni no jūsu puses, Osvald, un es patiešām jūtos glaimota, lai arī nespēju atbildēt uz jūsu jūtām ar to pašu. Lūdzu, nerunājiet vairs par to! Sakiet man, vai lēdijai Denijai klājas labi? Un jūsu māsām?

Viņš nepievērsa uzmanību šiem jautājumiem, bet noteica drūmā tonī: – Turpmāk es vairs neko neteikšu, tikai lūgšu jums noticēt, ka manas jūtas ir nesatricināmas. Es ierados tāpēc, lai jums pateiktu, ka varat ar mani rēķināties. Es neesmu tāds uzpūtīgs švauksts kā Jārdlijs un nebaidos nostāties pret etiķetes prasībām. Patiesībā es nemaz neraizējos par kaut ko tādu, taču esmu redzējis no pasaules vairāk nekā…

– Osvald, par ko jūs runājat? – Venēcija viņu pārtrauca. – Ja tas ir Edvards, kurš izraisījis tādus jūsu vārdu uzplūdus…

– Tas malumednieks! – viņš izgrūda ar briesmīgu nicinājumu. – Lai viņš noņemas ar savām saknēm un lopiem, jo nekam citam nav derīgs!

– Nu, jums jāatzīst, ka tas viņam labi padodas! – Venēcija prātīgi noteica. – Uzdrošinos apgalvot, ka viņa zemes ir visauglīgākās no visām pusdienas brauciena attālumā. Ziniet, pat Poviks neatsakās no viņa padoma, ja runa ir par lauksaimniecību.

– Es nenācu šurp runāt par Jārdliju, – sacīja Osvalds. – Es tikai pieminēju… nu, tas nav nekāds joks! Venēcij, ja tas puisis jūs apvainos, dodiet man ziņu!

– Lai Edvards mani… ak, augstais Dievs, jūs runājat par Deimrelu? Muļķa auša, ejiet mājās un palūkojieties, vai nevarat ieinteresēties par saknēm, lopiem vai ko citu, nevis mani! Lords Deimrels mums ir ļoti labs draugs, un mani sadusmo tik muļķīga izrunāšanās par viņu.

– Jūs esat pārāk nevainīga, pārāk debešķīgi šķīsta, lai spētu lasīt tāda vīrieša domas, – Osvalds sacīja, sejai apmācoties. – Viņš var piemānīt Jārdliju, taču es uzreiz sapratu, kas viņš par putnu, tiklīdz uzmetu viņam vienu vienīgu skatienu! Iznirelis! Tā ir svētuma zaimošana… iztēloties, ka viņš varētu kaut vai tikai pieskarties jūsu rokai! Kad es redzēju, kā viņš jūs uzlūko… Dieva dēļ, es tikko noturējos, lai viņam neiešķiltu pa seju!

To izdzirdot, Venēcija iesmējās. – Man būtu gribējies redzēt, kā jūs to darāt! Nē, nē, nestrīdieties. Jūs esat pateicis vairāk nekā pietiekami. Patiešām, tas ir ārkārtīgi nepieklājīgi! Lords Deimrels ir džentlmenis; ja viņš tāds nebūtu, tad es neesmu tik nevainīga, lai nespētu parūpēties par sevi. Turklāt tās visas ir blēņas! Jūsu tēvs teiktu, ka jūs te izspēlējat otršķirīgu traģēdiju, un tieši tā jūs arī rīkojaties. Ja jums patīk tēlot, tā ir jūsu darīšana, taču nedariet to uz mana rēķina. Ardievu! Lūdzu, pasveiciniet no manis lēdiju Deniju un pasakiet viņai, ka Obrijam klājas tik labi, ka savā nākamajā apciemojuma reizē doktors Bentvērts, cerams, ļaus man vest viņu mājās.

To pateikusi, Venēcija pamāja uz atvadām un devās atpakaļ uz bibliotēku, iekams Osvalds bija spējis izdomāt kādu piemērotu atbildi.

Viņš jāja mājup uz Ebersliju ar dalītām jūtām. Pašapziņa bija tā cietusi pēc Venēcijas atvadu vārdiem, ka vismaz pēdējo jūdzi viņš kala tālejošus plānus par atteikšanos no savas aizraušanās, par daiļā dzimuma sabiedrības noliegšanu vai varbūt izturēšanos tik ciniskā veidā, lai dāmas visiem līdzekļiem censtos izdibināt, kāds tumšs noslēpums rodams zem viņa spīdošās ārienes un sardoniskā smīna. Lai arī šis plāns nelikās peļams, tas saistījās ar zināmām grūtībām, no kurām galvenās bija saistītas ar Eberslijā valdošo nožēlojami tradicionālo uzvedības standartu un lēdijas Denijas vispārzināmo tendenci ārstēt visas dvēseles sāpes ar vienaldzīgu izturēšanos pret tām. Turklāt Ziemeļu Raidinga nebija īstā vieta noslēpumainam un draudīgam svešiniekam. Pirmkārt, apkaime, kurā atradās Eberslija, bija reti apdzīvota, un, otrkārt, Osvalds bija pārāk labi pazīstams tur un pat pašā Jorkā, lai varētu cerēt uz svešinieka, turklāt vēl noslēpumaina un draudīga svešinieka statusu. Viņam nāksies apmeklēt viesības kopā ar māti un vecāko māsu, jo atteikums saceltu tādu troksni, ka viss nonāktu līdz tēva ausīm. Bija pilnīgi skaidrs, ka tēvs liktu viņam darīt to, kas jādara. Tāpat nebija nekādu cerību īstenot romantisku malā stāvēšanu šajos sarīkojumos, atsakoties no visiem ceremonijmeistara piedāvājumiem iepazīstināt viņu ar vēlamām partnerēm. Viesību zāle būs pilna ar meitenēm, kuras viņš pazinis visu mūžu. Ja viņš neuzsāks ar tām sarunu, tad māte ne vien norās viņu par nepieklājīgu izturēšanos, bet varēja pat iedomāties attaisnot dēla izturēšanos draugu priekšā ar to, ka viņš ir žultains vai cieš no zobu sāpēm. Labāk pārvaldītā pasaulē jauna džentlmeņa tēvs apgādātu savu dēlu ar pietiekoši lielu kabatas naudu, lai viņš varētu ērti iekārtoties Londonā un kļūt par zvaigzni modernā sabiedrībā, taču pasaule bija slikti pārvaldīta un sers Džons… Tumsonīgais tēvs uzskatīja un paziņoja, ka pēc mantinieka nosūtīšanas apciemot tēvoci Jamaikā viņam ir tiesības gaidīt no Osvalda vēlēšanos apmesties mājās un apgūt lielas muižas pārvaldīšanas mākslu, domājot par laiku, kad tā nonāks viņa rokās.

Laimīgā kārtā Osvalds nebija paspējis ilgi kavēties šajās drūmajās domās un atcerējās, ka agrāk, pirms pašreizējā nožēlojamā laikmeta, bruņiniekus un trubadūrus uz varonīgu rīcību acīmredzami iedvesmoja nicīgas mīļākās. Jo noraidošākas – lai neteiktu aizvainojošākas – dāmas, jo lielāka bruņinieku padevība un jo lielāks beigu triumfs, kad sirdsdāmas beidzot bija pārliecinātas par viņu labajām īpašībām.

Doma par Venēcijas apbrīnas iegūšanu bija pietiekoši patīkama, lai liktu Osvaldam tūlīt pat atteikties no plāna kļūt par sieviešu nīdēju un viņš iejātu Eberslijā labā garastāvoklī, ko sabojāja apziņa, ka nākotnes spožumu apēno lords Deimrels, un papildināja sera Džona piezīme, ka Osvaldam vajadzētu nomainīt savu Belčera stilā vaļīgi aplikto lakatu pret piemērotāku kaklautu un tikai tad sēsties pie vakariņu galda ar māti un māsām. Šie divi apstākļi atkal padarīja Osvaldu drūmu. Ja laimīgas sagadīšanās dēļ lēdija Denija nebūtu vakariņām pasūtījusi tītaru ar trifelēm, sliktais noskaņojums nebūtu ļāvis viņam izbaudīt ēdamo. Tomēr gaistošā ēstgriba atgriezās, ieraugot tītara cepeti, un viņš kārtīgi paēda. Osvalda tendenci grimt sapņainā melanholijā izjauca sers Džons, kurš aicināja dēlu uzspēlēt biljardu. Jaunais Denijs nebija aizrāvies ar tik dīku sporta veidu, tomēr aiz prieka par uzvaru pār tēvu ar vislielāko pārsvaru, kādu viņš jebkad sasniedzis, aizmirsa par savām nelaimēm un kļuva aizrautīgs un runīgs, it īpaši aprakstot savu spožo uzvaru mātei un māsām vēlāk vakarā. Osvalda pacilātība bija milzīga, un viņš devās gulēt ar domu, ka ir nevajadzīgi satraucies par lorda Deimrela traucējošo klātbūtni apkaimē. Tiklīdz Obrijs atgriezīsies Anderšovā, lords neapšaubāmi aizbrauks no priorāta un nerādīsies Jorkšīrā nākamos divpadsmit mēnešus.

Pēc divām dienām Venēcija atsūtīja lēdijai Denijai zīmīti ar priecīgo ziņu, ka Obrijs atkal ir atgriezies mājās. Un, it kā providence piepeši būtu nolēmusi apbērt jauno Denija kungu ar savas labvēlības apliecinājumiem, šai ziņai gandrīz nekavējoties sekoja nākamā, kas vēstīja, ka Edvards Jārdlijs vairākas dienas juties nelāgi un tagad nolicies gultā ar vējbakām. Sāncensis bija novākts no ceļa, un Osvalds devās uz Anderšovu, lai izmantotu izdevību. Ierodoties viņš ieraudzīja Venēciju, kura pastaigājās pa dārzu kopā ar Deimrelu.

Tas bija pamatīgs trieciens, un vēl ļaunāks bija atklājums, ka Deimrels nemaz nav iecerējis drīzumā aizbraukt no priorāta. Šķietamais iegansts uzturēšanās paildzināšanai bija tāds, ka, paklausot pārvaldnieka lūgumam, viņš varētu mēģināt izlabot kaitējumu, kas gadiem ilgās nevērības rezultātā bija nodarīts laukiem, taču viņa patiesais iemesls bija pilnīgi skaidrs – Venēcija ir viņa medījums, un viņš to medī bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Osvalds bija pārliecināts, ka Deimrela vienīgais mērķis ir savas īslaicīgās iekāres apmierināšana. Ļaužu mēles viņam piedēvēja simtiem burvīgu upuru, un Osvalds nešaubījās ne par šo baumu patiesumu, ne arī par to, ka sava mērķa sasniegšanā Deimrels nerēķināsies ar sabiedrības viedokli un neizrādīs ne mazāko žēlumu. Vīrs, kura karjera bija sākusies ar precētas augstdzimušas dāmas nolaupīšanu un ietvērusi biedrošanos ar padibenēm, kas pārvērta priorātu priekamājā vēl tikai pirms gada, bija spējīgs uz jebkādu nekrietnību, un Deimrels jau pirms daudziem gadiem pierādīja, cik maz viņš raizējas par apkārtējo cilvēku viedokli. “Ja arī pagātnes nedarbi nav uzskatāmi,” Osvalds sprieda, “pietiek uzmest viņam vienu vienīgu skatienu, lai jebkurš, izņemot tādus tukšpaurus kā Edvards Jārdlijs, saprastu, ka Deimrels ir neapdomīgs korsārs, kurš ievilina Venēciju slazdā un nevilcināsies aizvilkt viņu uz ārzemēm, kā bija to izdarījis ar savu pirmo mīļāko, bet pamest vēlāk, kad meitenes saldums vairs nespētu iepriecināt viņa notrulinātās garšas kārpiņas. Viņš jau tagad ir meiteni gandrīz vai apbūris, jo arī tie, kas nesatraucoties daudzina Venēcijas saprātu, nešaubīgi to saprastu, ieraugot skatienu, ar kādu viņa uzlūko Deimrelu.” Venēcijai bija smaidošas acis, bet vēl nekad agrāk tās nebija smaidījušas ar tādu maigumu kā tagad. Kādu brīdi Osvaldam likās, ka viņa ir kļuvusi par gluži citu cilvēku, un viņš atcerējās kādu no Obrija stāstiem par statuju, kuru atdzīvinājusi dievība. Venēcija gan nekad nebija atgādinājusi statuju, tomēr zem viņas dzīvīguma bija slēpies vēss un lietišķs prāts. Viņa bija iejūsmināma, taču sajūsma nekad viņu nepadarīja aklu, un pat maigi mīlēto Obriju Venēcija uzlūkoja ar uzjautrinājumu un nevienam nepiedāvāja neko vairāk par draudzību. Šī nosvērtība patika Edvardam Jārdlijam, jo viņš to uzskatīja par pieticības un labas audzināšanas zīmi; tā bija patikusi arī Osvaldam, taču gluži cita iemesla dēļ – tā padarīja Venēciju no skaistākās meitenes apgabalā par pasaku princesi, kuras roku varēja iegūt tikai visdrosmīgākais, cēlākais un izskatīgākais no viņas daudzajiem pielūdzējiem. Savos romantiskākajos brīžos Osvalds bieži bija iztēlojies sevi šajā lomā, vai nu iekvēlinot meitenē mīlestību ar savu prātu un pievilcību, vai izglābjot viņu no degošām mājām, satrakotiem zirgiem vai brutāliem laupītājiem. Edvards Jārdlijs tikmēr stāvēja malā, neuzdrošinādamies riskēt ar dzīvību. Šajos sapņos Venēcija uzreiz kaislīgi iemīlējās Osvaldā, Edvards nozuda, nokaunējies un pazemots, un visi, kuri agrāk bija uzskatījuši jauno Denija kungu par skolaspuiku, pēc tam uzlūkoja viņu ar bijību, runāja par viņu ar cieņu un uzskatīja par godu uzņemt viņu savās mājās. Tie bija patīkami sapņi, taču tikai sapņi. Osvalds nebija gaidījis, ka tie varētu piepildīties. Likās visnotaļ neticami, ka Venēcija varētu nonākt liesmojošā mājā un Osvalds šādā situācijā gadītos tuvumā, lai viņu izglābtu; viņa bija laba jātniece, bet doma par to, ka viņu mierīgajā un likumbijīgajā apkaimē varētu uzrasties kāds brutāls laupītājs, pat sapnī bija šķitusi krietni neiespējama.

Tomēr tā bija noticis, jo Deimrels, lai arī pilnībā neatbilda Osvalda sapņu tēlam, neapšaubāmi bija laupītājs. Taču tā vietā, lai meklētu glābiņu no viņa nicināmajiem uzmanības apliecinājumiem, Venēcija, kuru pilnībā bija maldinājusi lorda uzliktā maska, tos labprāt pieņēma. Gluži kā statuja viņa bija atdzīvojusies, taču to panāca nevis dievība vai kaut viņas varonīgais jaunais pielūdzējs, bet gan iespējamais pavedinātājs.

Vērojot viņu skatienus un klausoties vieglajā, asprātīgajā sarunā, atskārsme par abu līdzību iesvēla Osvaldā tādu naidu pret Deimrelu, ka viņš nespēja atsaukties uz mēģinājumiem iesaistīt viņu sarunā, bet atbildēja manierē, kas izklausījās primitīva pat paša ausīm. Drīz vien Osvalds strauji atvadījās. Šis naids, kas bija daudz spēcīgāks par nepatiku pret Edvardu Jārdliju vai greizsirdību, kas skartu ikvienu citu sāncensi, cēlās no īsti neapzinātās atskārsmes, ka Deimrels ir tieši tāds romantisks varonis, kāds vēlētos būt viņš pats. Viņš bija izraidītais un par to nebēdāja, apceļoja pasauli, slēpjot tumšus noslēpumus un vārdā nenosauktus pagātnes noziegumus. Ja viņa nebūtu, Osvalds gandrīz noteikti būtu atdarinājis viņa ģērbšanās manieri, brīvo izturēšanās veidu un darītu visu iespējamo, lai iegūtu viņam piemītošo nepiespiesto pašpaļāvību. Tās visas bija īpašības, kuras apbrīnoja jaunulis, kas iestājās pret pieklājības uzspiestajiem ierobežojumiem, taču sāncensī Osvalds tās nosodīja, jo zināja, ka atrodas neizdevīgākā pozīcijā, tēlojot Korsāra lomu paša Korsāra priekšā.

Ja sers Džons būtu zinājis, kādas izjūtas plosās dēla krūtīs, tad būtu nožēlojis savu lēmumu nesūtīt viņu uz Oksfordu vai Kembridžu, taču tēvs bija pārāk pieradis pie Osvalda biežajām garastāvokļa maiņām, lai piešķirtu jebkādu nozīmi tam, ko uzskatīja par drūmuma lēkmi, kuru izraisījusi puikas bērnišķīgā mīlestība pret Venēciju. Sers Džons cerēja, ka šis posms būs tikpat īss, cik neizturams, un nepievērsa tam lielu uzmanību, aprobežojieties ar ieteikumu Osvaldam nepataisīt sevi par muļķi. Lēdija Denija būtu izrādījusi vairāk līdzjūtības, ja viņai būtu vairāk laika pievērsties dēlam, taču Edvards Jārdlijs, kurš nebija apmierinājies (viņas vārdi!) ar vējbaku saķeršanu pats, bija tās pielipinājis arī Deniju jaunākajai meitai Enai, kuru bija sastapis pastaigā kopā ar pārējām klases meitenēm tajā pašā dienā, kad slimība vēlāk bija nogāzusi viņu gultā. Jārdlijs bija tik laipns, ka izvizināja meiteni ar zirgu, jo viņam ļoti patika bērni, un acīmredzot tad arī ļaunums tika nodarīts. Ena nebija velti zaudējusi laiku un aplipinājusi ar vējbakām savu māsu Luīzu un viņu kalponi, un lēdija Denija kuru katru brīdi bija gatava ieraudzīt izsitumus parādāmies arī Elizabetei, tāpēc nepievērsa uzmanību dēla garīgajām ciešanām.

Tā kā Osvaldam tuvumā nebija neviena īsta drauga, bet uz māsu sabiedrību viņš skatījās no augšas, nekas cits neatlika kā gremdēties domās par Deimrela ieilgušās uzturēšanās katastrofālajām sekām, un nepagāja ilgs laiks, kad viņš bija sev iestāstījis, ka gandrīz jau bija iekarojis Venēcijas sirdi vēl pirms Deimrela ierašanās. Osvalds atcerējās ikvienu viņas agrākās laipnības mirkli un, izpūšot tos lielākus un neievērojot viņas noraidījumus, salīdzināja tos ar pašreizējo izturēšanos. Drīz vien Osvalds secināja, ka Deimrels ir tīšām nobīdījis viņu malā, un pavadīja teju visas savas nomoda stundas, lai izdomātu, kā vislabāk atgūt Venēciju.

Viņš nebija nonācis pie apmierinoša problēmas risinājuma, kad kļuva par liecinieku epizodei, kas lika uzbangot visam sirdī sakrātajam sašutumam. Aizjājis uz Anderšovu ar pirmo pagadījušos aizbildinājumu, viņš kāpa nost no zirga pie staļļa, kad ieraudzīja, kā Obrija zirgu puisis ved stallī Deimrela lielo dūkanbēri. Fingls ar viegla smaida atblāzmu sejā noteica, ka lords esot ieradies pirms piecām minūtēm un atvedis grāmatu Obrija kungam. Osvalds neko neatbildēja, taču izskatījās nikns un aizsoļoja uz mājas pusi. Fingla apslēptais smaids pārvērtās platā smīnā.

Ribls atvēra Osvaldam durvis un paskaidroja, ka Venēcijas jaunkundze varētu būt dārzā. Tad Osvalds drūmi apjautājās par lordu Deimrelu, un kalpotājs papurināja galvu. Viņa gaišība todien nebija redzēts.

– Vai patiešām? – Osvalds jautāja. – Taču viņa zirgs atrodas stallī!

Namzinis izskatījās nevis pārsteigts, bet mazliet nobažījies un pēc brīža atbildēja, ka lords bieži vien ieejot mājā no dārza puses pa durvīm, kuras sers Frānsiss bija licis ierīkot priekštelpā, kas bija savienota ar bibliotēku. Kad Osvalds sašutumā nošņācās, Ribls piebilda: – Viņa gaišība bieži vien ved Obrija kungam grāmatas, ser, un kādu laiku kavējas sarunās ar viņu. Cik noprotu, par viņa mācībām.

Viņa balsī jautās satraukums, taču Osvalds to nedzirdēja un arī neaptvēra, ka Ribls cenšas to iestāstīt sev pašam. Osvalds viņu uzskatīja par vientiesīgu vecu muļķi un apcirtās uz papēža, vēl piesacīdams, ka pameklēs Lenjonas jaunkundzi dārzā, jo ieradies apciemot viņu, nevis Obrija kungu. Viņš devās projām, dusmās vāroties. Pat Edvards Jārdlijs, kuram bija atļauts viesoties Anderšovā jau gadiem ilgi, nekad neizmantoja citas durvis kā vien parādes ieeju, kamēr šis zaglīgais svešinieks acīmredzami varēja iet, kur vien pašam tikās, un bez kādām ceremonijām.

Venēcija nebija manāma ne dārzā, ne krūmu alejā. Osvalds jau grasījās sekot Deimrela piemēram un doties mājā pa pagalma durvīm, bet piepeši iedomājās par augļu dārzu. Venēcijas nebija arī tur, taču Osvalds sadzirdēja viņas balsi un skaļus smieklus. Tie nāca no vecā šķūņa, kurā agrāk bija atradušies lopi, bet pēdējā laikā glabājās dārznieka instrumenti un bija izveidota Obrija galdniecības darbnīca. Balss, kas Venēcijai atbildēja, nebija sajaucama ne ar vienu citu. To dzirdot, Osvaldu pārņēma tik liela aizdomīguma lēkme, ka viņš vairs nedomāja par to, cik pilnīgi nepieņemama ir viņa uzvedība, aizgāja taisnā ceļā uz šķūņa pusi un apstājās pie lielajām divvērtņu durvīm. Tādējādi bija labi dzirdams viss, kas notika iekšā. Pa durvju spraugu viņš nevarēja saskatīt Venēciju, taču redzēja Deimrela muguru: viņš stāvēja telpas vidū ar atmestu galvu, it kā raudzītos augšup.

Tas samulsināja Osvaldu, kurš nezināja, kā izskatās šķūnī, taču Venēcija patiešām bija uzkāpusi pa īsām kāpnēm līdz vaļējai sienaugšai, kas aizņēma pusi šķūņa, lai glābtu izsalkušus kaķēnus, kuru māte nebija rādījusies visu dienu un nakti – varbūt gājusi bojā. Deimrels bija Venēciju atradis, pasaucot vārdā, un tūlīt pat tika uzaicināts palīgā. – Šīs kāpnes nepavisam nav stabilas, un es labāk nekāptu pa tām lejā ar kaķēniem rokā, – viņa paskaidroja.

– Vai tie ir jūsu groziņā? – viņš jautāja. – Dieva dēļ, kā tie tur augšā gadījās?

– Mazie tur piedzima! Tā ir virtuves kaķene, kura allaž nāk šurp, lai dzemdētu. Taču es baidos, ka šoreiz kaut kas atgadījies un mazie nabadziņi mirst badā. Es to nespēju izturēt, lai gan… Ja kaķēni vēl neprot lakt, tos droši vien nāksies noslīcināt.

– Nu, tāds liktenis ir labāks par miršanu bada nāvē, – Deimrels noteica. – Dodiet šurp tos bārenīšus!

Viņa nometās ceļos uz sienaugšas malas un pasniedza groziņu Deimrelam. Viņš to satvēra, novietoja uz grīdas un atkal pacēla galvu, visai šķelmīgi smaidīdams. – Vai pieturēt jums kāpnes, mans dārgais acuraugs?

– Skaidrs, ka ne! – Venēcija noteikti atbildēja.

– Bet jūs pati teicāt, ka tās ir nestabilas!

– Tā ir, taču, ja es varēju uzkāpt augšā, tad varēšu arī nokāpt.

– Dariet tā! – viņš laipni aicināja. – Vai arī man kaklā iemetīsies stīvums, ja būšu spiests sarunāties ar jums, stāvot lejā. Varbūt man uzkāpt augšā?

Venēcija paraudzījās lejup ar smaidu acīs, taču noteica visai bargi: – Nē, jūs nekāpsiet augšā! Cik dīvaina iedoma! Jūs labi zināt, ka es nevaru kāpt lejā pa šīm kāpnēm, kamēr jūs tur stāvat un skatāties uz mani!

– Tiešām ne? Ak, to var viegli labot! – Deimrels atbildēja, noņēma kāpnes un nolika tās lejā.

Šī nebēdnīgā rīcība izvilināja no Venēcijas mutes protestu, kuru bija dzirdējis Osvalds. – Ļaundaris! – viņa noteica. – Nolieciet tās atpakaļ un ejiet projām!

– Tikai ne es! – Deimrels atbildēja, uzsmaidīdams meitenei.

– Bet tas ir ārkārtīgi nejauki no jūsu puses! – viņa sūdzējās.

– Nē, nē, gluži pretēji! Kāpnes acīmredzami ir nedrošas.

Saglabāt nopietnību Venēcijai neizdevās, lai kā viņa centās. – Vai jūs zināt, mans dārgais draugs, ka jūs ne tikai izturaties ārkārtīgi nejauki, bet piedevām esat arī liels melis? – viņa apvaicājās.

– Nē, vai patiesi? Vai jūs zināt, cik aizraujoša ir jūsu seja šajā leņķī?

Venēcija vēl aizvien bija pietupusies, atbalstījusi rokas pret sienaugšas malu, un skatījās tieši lejā uz lordu. – Ar kājām gaisā? Ir nu gan kompliments! Tā, Deimrel, tagad beidziet uzvesties kā nepaklausīgs skolaspuika un novietojiet kāpnes atpakaļ. Lūdzu!

– Nē, jauko mocītāj, es to nedarīšu!

– Nelaimīgais! Vai jūs gribat turēt mani te gūstā? Es jūs brīdinu, ka lēkšu, tiklīdz būsiet uzgriezis man muguru!

– Nemaz negaidiet un leciet tagad! – viņš sacīja. – Es jūs noķeršu!

– Pateicos, man labāk negribētos tikt noķertai.

– Ko, vai jūs baidāties, ka ļaušu jums nokrist? Mazā bailule! Vai tad jūs neesat Lenjona no Anderšovas?

– Fui! – noteica Venēcija, parādīdama viņam grimasi. Tad viņa mainīja pozu, savilka kuplos svārkus cieši ap potītēm, pārkāra kājas pāri sienaugšas malai un ieslīdēja Deimrelam rokās.

Lords viņu noķēra un turēja stiprā tvērienā, taču visus viņa iespējamos nodomus izjauca Osvalds, kurš tajā brīdī atklāja savu klātbūtni, ielauzdamies iekšā ar niknu lamāšanos.

Viņš bija iecerējis, ka pavēlēs Deimrelam atlaist Venēciju un vajadzības gadījumā atbrīvos meiteni no skavām, taču lords, neizrādīdams ne mazāko pārsteigumu un vēl mazāk neērtības, jau bija nolicis viņu uz kājām un atlaidis. Mirkļa iespaidā Osvalds nespēja izdomāt nekādu citu sakāmo un stāvēja, nikni nolūkodamies uz Deimrelu. Venēciju bija iztrūcinājusi Osvalda piepešā parādīšanās, taču viņa izrādīja tikpat maz samulsuma, cik Deimrels, un tikai noteica: – Ak, tas esat jūs, Osvald? Cik žēl, ka jūs neieradāties kaut minūti agrāk! Jūs būtu varējis kļūt par bruņinieku mirdzošās bruņās, kas glābj nelaimē nokļuvušu jaunkundzi! Vai spējat to iztēloties? Ieraudzīdams, ka es te augšā daru žēlastības darbu, lords Deimrels nodevīgi noņēma kāpnes! – Viņa iesmējās, pagriezusies pret Deimrelu. – Patiesībā jūs man ļoti atgādināt manu brāli Konveju!

– Un, cik zinu, neko ļaunāku jūs nevarētu pateikt nevienam! – Deimrela nevērīgais, tomēr caururbjošais skatiens kādu brīdi pakavējās pie Osvalda pietvīkušās sejas. Lorda acīs bija lasāms uzjautrinājums, taču tajā pašā laikā arī iecietīga sapratne. – Iešu meklēt mierinājumu pie Obrija, – viņš noteica.

Osvalds, vēl aizvien stāvēdams durvīs, pavilcinājās, taču pēc brīža pakāpās sānis, lai negribīgi ļautu lordam paiet garām.

Venēcija pieliecās, lai paņemtu groziņu. – Man ir jānes šie nelaimīgie kaķēni uz mājām. Vismaz actiņas ir vaļā, tāpēc varbūt tie mācēs lakt.

– Pagaidiet! – Osvalds izdvesa.

– Kāpēc? – Venēcija viņu jautājoši uzlūkoja.

– Man ar jums jārunā! Tas zellis…

– Ja jūs runājat par Deimrelu, tad jums vajadzētu tā arī teikt un nesaukt viņu par zelli! Jums neklājas tā runāt par cilvēku, kurš ir daudz vecāks par jums, it īpaši tāpēc, ka jums nav nekāda iemesla tā darīt.

– Nav iemesla! – Osvalds karsti iesaucās. – Atrodot viņu šeit, kur viņš nepiedienīgi uzmācās jums?

– Blēņas!

– Kā jūs varat tā teikt? – Osvalds pietvīka. – Kad es redzēju… un dzirdēju…

– Jūs neredzējāt un nedzirdējāt nekādu uzmākšanos. Un arī neredzēsiet un nedzirdēsiet, – viņa mierīgi piebilda.

– Jūs nesaprotat! Jūs…

– Es saprotu gan.

Osvalds nolūkojās uz viņu, visai apmulsis. – Jūs neko nezināt par tādas šķiras vīriešiem! Jūs ļaujat iestāstīt sev, ka viņš nav bīstams, bet, ja jūs zinātu, kāda ir viņa reputācija…

– Es uzdrošinos apgalvot, ka zinu to labāk par jums.

– Tas zellis ir vieglprātīgs. Neviena sieviete nav drošībā viņa klātbūtnē!

– Cik briesmīgi! – Venēcija neviļus iesmējās. – Osvald, es jūs lūdzu, izbeidziet runāt blēņas! Jūs pat nespējat iztēloties, cik tas ir absurdi!

– Tā ir patiesība! – viņš nopietni atteica.

– Jā, tiesa, Deimrela kungs ir vieglprātīgs, taču varat būt mierīgs, jums nav nekādas vajadzības raizēties par manu drošību. Jūs to droši vien darāt aiz labas sirds, taču es būtu ļoti pateicīga, ja jūs vairs tā nerunātu!

Osvalds spīvi viņu uzlūkoja un tad izgrūda: – Jūs esat noburta!

Venēcijas acīs parādījās savāds smaids. – Vai tiešām? Nu, tas nekas! Galu galā tā ir tikai mana darīšana. Tagad man jānes šie kaķēni uz virtuvi un jāskatās, kā mēs varam tiem palīdzēt.

– Jūs mani uzklausīsiet! – Osvalds paziņoja un apņēmīgi aizšķērsoja meitenei ceļu. – Jūs gribat no manis atgaiņāties, taču nekas nesanāks!

Kādu brīdi Venēcija viņu uzlūkoja, tad apsēdās uz Obrija sola un salika rokas klēpī, rezignēti noteikdama: – Ļoti labi. Sakiet, ko jūs gribējāt teikt, ja citādi nevar!

Tas neizklausījās pārāk uzmundrinoši, taču Osvaldam bija tik daudz sakāmā, ko viņš bija vairākas reizes izmēģinājis, ka jauneklis nelikās traucēties. Viņš sāka runāt, mazliet stostīdamies, it kā dotu gudra un pieredzējuša vīra padomu nevainīgai un lētticīgai meitenei, taču drīz vien pievērsās asai Deimrela kritikai un kaislīgiem nevīstošas mīlestības apliecinājumiem Venēcijai. Viņš runāja krietni ilgi, un Venēcija pat nemēģināja jaunekli pārtraukt. Viņa arī nesmējās, jo bija redzams, ka jaunais pielūdzējs ir nonācis bīstamā gara stāvoklī un uzskata sevi par nopietni iemīlējušos. Pēc dažiem izteikumiem viņa noprata Osvalda viedokli – viņa būtu atbildējusi uz puiša mīlestību, ja nebūtu uzradies Deimrels. Venēcija gan zināja, ka nav devusi Osvaldam ne mazāko pamudinājumu, tomēr sadusmojās uz sevi, jo nebija aizdomājusies par to, cik viegli tāds nemierīgs, pēc romantikas alkstošs jauneklis var noturēt vecākās māsas laipnību par kaut ko daudz sirsnīgāku. Tā nu Venēcija ļāva viņam izrunāties, jo cerēja, ka viņš sajutīsies labāk, izgāžot savas mežonīgās un pretrunīgās emocijas, un beigās varbūt pat nokaunēsies par to. Tomēr, kad Osvalds nonāca pie aicinājuma apprecēties un savā aizrautībā sāka aprakstīt kāzu ceļojumu uz vistālīnākajiem pasaules nostūriem, kam vajadzētu aizņemt vismaz trīs gadus, Venēcija nosprieda, ka ir pienācis laiks iejaukties un apslāpēt viņa sajūsmu ar kaut ko tādu, kas apdzēstu Osvalda mīlestību tikpat pēkšņi, cik tā bija radusies.

Tiklīdz viņš apklusa, alkatīgi meklēdams Venēcijas sejā zīmes par to, kādu iespaidu šī daiļrunība atstājusi, viņa piecēlās un noteica, paņemdama groziņu: – Ak, Osvald, ja esat beidzis runāt blēņas, jūs varētu ieklausīties manī un pēc tam doties mājās! Jūs izturējāties apbrīnojami nekaunīgi, taču es negrasos jūs par to norāt. Jūs esat sev iestāstījis, ka es esmu jums tikpat kā apsolījusies vēl pirms Deimrela ierašanās priorātā. Kā gan jūs varējāt būt tik augstprātīgs un sapņot, ka es aizraušos ar zēnu gandrīz Obrija vecumā? Jums vajadzētu atbrīvoties no tādām iedomām un paskatīties patiesībai acīs, citādi māņi sāk atgādināt īstenību un liek jums tik absurdi runāt. Kas gan notiktu, ja es būtu tikpat nesaprātīga kā jūs un piekristu precībām ar jums? Vai jūs tiešām esat pārliecināts, ka seram Džonam un lēdijai Denijai nekas nebūtu sakāms par tik smieklīgu partiju?

– Nekādi argumenti nespēs novirzīt mani no mērķa! – Osvalds apgalvoja.

– Vai tiešām? – viņa atcirta. – Mēs tiktu vienīgi līdz robežai, tāpēc ka jūs neesat pilngadīgs un varētu apprecēties tikai bez vecāku piekrišanas. Tas nu gan nāktu par labu manai reputācijai! Un ko mēs darītu pēc tam? Dotos tajā jūsu brīnišķīgajā ceļojumā? Manām ausīm tas izklausās ārkārtīgi neērts un droši vien būtu vairāk nekā neērts, tāpēc ka drīz vien mēs paliktu bez graša kabatā. Varbūt jūs esat sev iestāstījis, ka sers Džons būs tik laipns un piešķirs jums brīvus līdzekļus, ar ko rīkoties pēc sava prāta? – Venēcija apklusa un neviļus pasmaidīja par piepešajām pārmaiņām Osvalda sejā. Nu viņai bija pievērsta samulsusi un nikna grimase, kas padarīja jaunekli līdzīgu vilšanās pārņemtam skolniekam un, šķiet, liecināja, ka viņa mīlestība jau sākusi zust. Venēcija paspēra soli uz priekšu un sacīja: – Jūs taču redzat, cik tas ir aušīgi, vai ne? Vairs ne vārda par to! Kad būsiet manā vecumā, gan jūs iemīlēsieties kādā meitenē, kura šobrīd izšuj paraudziņus klasē. Ja tolaik jūs mani vispār atcerēsieties, kas ir maz ticams, tad brīnīsieties, kāpēc padarījāt sevi par tādu muļķi. Tagad ejiet mājās un, lūdzu, pārstājiet skraidīt man pakaļ!

Tajā brīdī Osvalds bija sācis viņu ienīst tikpat stipri, cik pirmīt dievinājis, taču pat vismierīgākajos brīžos nemēdza apsvērt, kādas ir viņa patiesās jūtas, tātad nepavisam nespēja to paveikt tādā emocionālajā stāvoklī. Aizvainojuma, dusmu un sarūgtinājuma juceklī, kurā viņu bija iegrūdusi Venēcijas vēsā zobošanās, viņš saskatīja skaidri tikai vienu, proti, šī jaunkundze uzskata viņu par skolaspuiku. – Jūs domājat, ka es esmu pārāk jauns, lai mīlētu, vai ne? – Osvalds noteica no dusmām drebošā balsī. – Jūs kļūdāties!

Pēc šiem sarūgtinājuma pilnajiem vārdiem Osvalds sagrāba viņu un, iekams Venēcija paguva apjaust viņa patiesos nolūkus, visai nemākulīgi apvija rokas viņai apkārt. Venēcija, kura vairāk raizējās nevis par sevi, bet par nelaimīgajiem kaķēniem, kurus šis piepešais uzbrukums teju bija izmetis no groziņa, asi iesaucās: – Uzmanieties! Muļķa puika, laidiet mani vaļā!

Taču Osvalds, kurš vēl nekad mūžā nebija apskāvis meiteni, atradās jaunu un aizraujošu izjūtu varā, satvēra viņu ciešāk un noskūpstīja vispirms viņas ausi un tad uzaci, un tad vaiga kaulu, neveikli mēģinādams aizsniegt meitenes lūpas. Starp šiem mēģinājumiem viņš izdvesa gavilējošā, saraustītā balsī: – Ak es esot bērns? Tūlīt es jums parādīšu!

– Osvald, izbeidziet! Kā jūs uzdrošināties… ak, paldies Dievam!

Ja arī Osvalds nobrīnījās, kāds cēlonis ir šim negaidītajam izsaucienam un kāpēc Venēcija piepeši pārstājusi pretoties, tad viņa rīcībā bija tikai dažas sekundes, lai to uzminētu. Kāda roka saķēra viņu aiz apkakles un sagrāba kā spīlēs, teju nožņaudzot, bet otra roka ieķērās jātnieka bikšu sēžas daļā. Viņš tika rupji atrauts no Venēcijas, apmests riņķī, pabīdīts uz durvju pusi un izgrūsts ārā no šķūņa.

Devītā nodaļa

Tik rupjā un veiklā veidā atbrīvojies no Osvalda, Deimrels pagriezās un uzmeta jautājošu skatienu Venēcijai.

– Dieva dēļ, ko jūs izdarījāt, lai novestu viņu līdz tādam stāvoklim? – viņš apjautājās.

– Un kā jūs domājat? – viņa atbildēja sašutuma pilnā balsī. – Es mēģināju viņu izdziedināt no muļķīgās aizraušanās ar mani!

– Ak tā gan? – viņš uzjautrināti apvaicājās un palūkojās uz Osvaldu, kurš slējās kājās. – Tagad labāk neuzkrītoši nozūdiet, jo, cik noprotu, jūsu karstgalvīgais pielūdzējs gatavojas nogāzt mani zemē.

– Nekādā gadījumā! – iesaucās Venēcija, acīm kaujinieciski ieziboties. – Varat atstāt to manā ziņā, Deimrel. Patiesībā es jums to pavēlu!

Viņa paspraucās lordam garām brīdī, kad Osvalds tuvojās ar savīstītām dūrēm. Ieraudzījis savā ceļā Venēciju, viņš bija spiests apstāties un savās aklajās dusmās jau grasījās pastumt meiteni malā. Tobrīd viņa izrunāja vārdus, kas iedarbojās uz karstgalvi kā auksta duša. – Vai tagad jūs gribat mani izklaidēt, uzsākot vulgāru kautiņu? Es jūs godīgi brīdinu, Osvald… ja man nāksies vēl pieredzēt tādu nekaunību, es izstāstīšu jūsu tēvam par to, cik lielu labas audzināšanas un pieklājības trūkumu jūs te nodemonstrējāt! Man nepavisam negribas viņam sagādāt tādus pārdzīvojumus un satraukt jūsu māti, tāpēc, ja vēlaties, lai es piedodu jūsu neprātu, nelieciet man to darīt!

Osvalds pietvīcis nomurmināja: – Piedodiet… tas nebija… es nedomāju…

– Ļoti labi, nekas vairāk jums nav jāsaka, – Venēcija viņu pārtrauca. – Es nevienam to nestāstīšu, un varat būt drošs, ka lords Deimrels arī ne. Un tagad labāk ejiet mājās.

Lai arī pūliņi Osvaldu teju vai nosmacēja, viņam tomēr izdevās godam norīt dažādās iznīcinošās atbildes, kas tā vien prasījās uz mēles, un pat stīvi paklanīties.

– Lūdzu… lūdzu, pieņemiet manu atvainošanos – un varat būt droša, ka es vairs netraucēšu, kundze! – viņš noteica, tad pievērsa kvēlojošu skatienu Deimrelam, un viņa staltā stāja mazliet sašķobījās. – Un, runājot par jums, es… – Osvalds noelsās un pabeidza oficiālā tonī: – Jūsu gaišība vēl par mani dzirdēs!

Tad viņš vēlreiz palocījās un devās projām.

– Ak vai, nabaga Joriks! – Deimrels piezīmēja. – Diemžēl man nav vienalga, vai zināt.

– Man tāpat, – Venēcija piekrita, raizēs saraucot pieri. – Tā ir tikai mana vaina, ka es visu kārtīgi neizskaidroju, tiklīdz viņš sāka mani aplidot. Bet es nenojautu, ka viņš cieš no kā vairāk par teļa mīlestības uzplūdu, kam vajadzēja drīz pāriet pašam no sevis.

– Nav tiesa. Ja nekļūdos, es esmu atbildīgs par šīsdienas izlēcienu, nevis jūs. Tas muļķa gailēns gribēja mani nogalināt kopš brīža, kad pirmoreiz mani ieraudzīja.

– Jā gan. – Venēcija paraudzījās uz viņu. – Ak kungs, es ceru, ka viņš neizdarīs neko muļķīgu!

Deimrels pasmaidīja. – Uz to nav jēgas cerēt, taču tā nav viņa dzīvība, kuru viņš ir iecerējis atņemt! Neizskatieties tik noraizējusies! Spriežot pēc visa redzētā, es esmu ar mieru derēt uz prāvu summiņu, ka vēl pirms nonākšanas līdz Eberslijai ļaunākās mokas būs beigušās un viņš gūs gandarījumu, iztēlojoties manu vai pat savu nedzīvo ķermeni uz zemes divdesmit jardu attālumā. Ak kungs, jā, skaidrs, tur patiešām gulētu viņš! Jums tas nozīmētu mūžīgu nožēlu, mana nežēlīgā feja, bet man vispārēju riebumu. Man nāktos aizbēgt no valsts, un tā man arī vajadzētu! Pat mani sekundanti novērstos no manis, jo, ja es neizšautu pirms mutautiņa nokrišanas vai neizdarītu kaut ko tikpat briesmīgu, tad jebkurā gadījumā kļūtu par nicinājuma objektu, kamēr viņš iemantotu vispārēju žēlumu un apbrīnu, pateicoties savam nesatricināmajam mieram un cēlajai uzvedībai.

Venēcija nespēja valdīt smieklus, taču noteica visai satrauktā tonī: – Protams, to Osvalds bija domājis, kad sacīja, ka jūs vēl par viņu dzirdēsiet. Vai varam cerēt, ka viņš nedarīs neko tik muļķīgu? Jo, kad būs apdomājies… Nē, tieši to viņš nedarīs! Ja šis jauneklis jūs izaicinās, vai jūs piekritīsiet?

– Pieņemt izaicinājumu no zaļknābja, kuram vēl mātes piens uz lūpām? Nē taču, muļķa meitene! Pilnīgi noteikti ne!

– Paldies Dievam, ka tā! – Venēcija atviegloti noteica. – Tomēr viņš ir pelnījis skarbu mācību! Viņa neciešamā uzbrukuma dēļ es gandrīz nometu šos nelaimīgos kaķēnus. Nekas nevarētu būt vēl nepatīkamāks!

– Piekrītu, ka zēnam ir vajadzīga mācība. Domāju, ka tas bija viņa pirmais mēģinājums. Bez šaubām, viņam vajadzēja vispirms atbrīvoties no tām radībām, – Deimrels noteica, izņemdams groziņu meitenei no rokām un nolikdams to zemē, – jo, kamēr jūs raizējāties par kaķēnu drošību, ko citu gan viņš varētu sagaidīt, ja ne atraidījumu? Tiekot no tiem vaļā, viņam vajadzēja jūs apskaut, lūk, šādi, un nevis tik neganti, it kā viņš būtu lācis, kurš apņēmies jūs nožņaugt. Turklāt es neatbalstu arī tādus šmaukstus pa visu meitenes seju. Ja tu nevari viņu pierunāt pacelt galvu, tad tev tas jāizdara, paceļot viņas zodu ar roku. Lūk, tā, mans dārgais acuraugs!

Venēcija neizrādīja nekādu pretestību un pacēla seju augšup bez kāda mudinājuma. Viņa bija viegli pietvīkusi, taču ieskatījās vīrieša acīs no laba prāta, kautrīgi smaidīdama.

Deimrels arī smaidīja, taču pamazām smaids izgaisa. Skatiens likās caururbjošs, meklējošs. Viņš gluži kā sastindzis vēl aizvien turēja meiteni apskautu. Venēcija dzirdēja, kā viņš strauji ievelk elpu, un nākamajā mirklī atskanēja Obrija balss, kas sauca Deimrelu vārdā, un tad vairs viņa neatradās vīrieša apskāvienos, jo viņš bija pagriezies, lai atbildētu uz Obrija saucienu. Venēcija ar aizdomām palūkojās uz Deimrelu, jo viņai likās, ka lords pats pārdomājis skūpstīties, nevis Obrija balss mudinājusi atteikties.

Obrijs klibojot nāca uz viņu pusi pa koku aleju. – Dieva dēļ, ko jūs te darāt? – viņš jautāja. – Ribls teica, ka jūs jautājāt pēc manis.

– Tiesa, taču viņš domāja, ka jūs esat bibliotēkā. Es zināju, ka tā nav, tāpēc metu mieru meklēšanai. Gribēju jums iedot Rīda “Prāta spēku” un atstāju to uz jūsu rakstāmgalda.

– Labi gan. Pateicos! Es biju ieroču istabā, un Ribls varēja to iedomāties, ja būtu pacenties piepūlēt savas smadzenes. Starp citu, es atradu to teicienu. Tas bija Verglilijs, tikai no “Georgikām”, nevis no ceturtās “Bukolikas”. Nāciet uz māju, un es jums parādīšu!

– Turēšu jūs pie vārda. Tagad es vairs nevaru ilgāk palikt. Turklāt man ir nejauka sajūta, ka tad, ja uzkavēšos, man vajadzēs noslīcināt kaķēnus, taču es labprātāk atstātu šo uzdevumu jūsu ziņā!

– Vai tāpēc jūs esat te? – Obrijs apvaicājās māsai. – Jā, tagad es atceros… Tu kaut ko ieminējies pie brokastu galda, vai ne? – Viņš pavirši palūkojās uz bāreņiem un piebilda: – Atdod Finglam. Gan viņš tos noslīcinās.

– Kaunieties! Vai tiešām jūs esat tik nejūtīgs? – Deimrels viegli noteica un pastiepa Venēcijai plaukstu. – Man nu jāiet. Ziniet, viņam ir taisnība, jums nemūžam neizdosies tos izaudzināt! – Kādu brīdi viņš paturēja meitenes plaukstu savējā un tad, kā pakļaudamies nepārvaramam impulsam, pielika to pie lūpām un noskūpstīja. Abu acis satikās tikai uz brīdi, taču Venēcija ieraudzīja vīrieša skatienā atbildi uz savu jautājumu, un nelielās šaubas, kas bija iezagušās viņas sirdī, izzuda.

Tomēr Finglam, kurš segloja zirgu un paslepšus vēroja Deimrelu, likās, ka lords izskatās neparasti drūms. Parasti viņš veltīja kādu labu vārdu un smaidu ikvienam kalpotājam, taču tagad aprobežojās tikai ar strupu “pateicos”, saņemot rokās grožus. Viņš neaizmirsa iedot Finglam dzeramnaudu, taču nesmaidīja. Izskatījās, ka lords domā par ko citu. “Un tas nav nekas patīkams, spiežot pēc viņa sarauktās pieres,” secināja Fingls.

Deimrels lēnām jāja uz priorāta pusi; krietnu ceļa gabalu ar vaļīgi palaistiem grožiem, ļaujot dūkanbērim soļot mierīgi. Rūpju rieva tā arī nepazuda no viņa pieres, drīzāk kļuva dziļāka, un viņš iztrūkās no pārdomām tikai tad, kad Krustnesis, negaidīta fazāna parādīšanās izbiedēts, apstājās, pacēla galvu un nosprauslājās. Deimrels sarāja Krustnesi, taču pieliecās, lai noglāstītu zirga kaklu, jo zināja, ka tā ir viņa vaina. – Vecais muļķis! – viņš noteica. – Tāds pats kā tavs saimnieks, kurš ir vēl vairāk nekā muļķis. “Vai viņa padarītu mani par svēto, kamēr es viņu par grēcinieci…” Kurš to sarakstījis? Tu nezini, bet es esmu aizmirsis, un jebkādā gadījumā tam nav nozīmes. Pirmajai daļai ir par vēlu, vecais draugs, par vēlu! Un, runājot par otro… tieši tāds bija mans nolūks, taču nācās konstatēt, ka es to nespēju, pat gribēdams! Aiziet!

Krustnesis sāka rikšot un turpināja tādā garā, līdz Deimrels ceļa līkumā, aiz kura bija saskatāmi priorāta galvenie vārti, ieraudzīja vientuļu jātnieku ar zirgu un iesaucās: – Lai velns parauj to puiku!

Jaunais Denija kungs, paraudzījies pāri plecam, saņēmās, apgriezās un nostājās ceļa vidū, acīmredzami sagatavojies pieteikt savas tiesības, ja medījums mēģinātu izbēgt. Viņš bija iecirtis zodu krūtīs, taču tajā pašā laikā izskatījās mazliet nokaunējies, un tā arī bija.

Paša untums bija ievilinājis Osvaldu šajā kļūmīgajā situācijā, no kuras viņš neredzēja nevienu cieņpilnu izeju. Atstājis Anderšovu uz dusmu spārniem, kādu brīdi viņš bija gremdējies tieši tādās iedomās, kādas Deimrels bija aprakstījis Venēcijai, taču pat tāds niknums nevarēja kūsāt ilgu laiku. Pateicoties Deimrela nesteidzīgajam atpakaļceļam uz priorātu, Osvalda dusmas bija pārvērtušās aizvainojumā jau kādu laiku pirms dūkanā zirga parādīšanās, un vismaz pusstundu viņš mēģināja neieslīgt sapņu pasaulē un saprast, ko darīt. Kopš brīža, kad Osvaldam ienāca prātā, ka pārdzīvotais pazemojums ir paša kļūmīgās izturēšanās rezultāts, jautājums bija kļuvis pārāk nopietns, lai kaltu grandiozus sapņus. Piepeši viņš aptvēra, ka Deimrels ir nospēlējis viņam paredzēto lomu – ļaundari, kurš paglābis jaunkundzi no varoņa. Šī atskārta bija tik briesmīga, ka vairākas minūtes Osvalds kā vienīgo risinājumu savām nelaimēm saskatīja tūlītēju bēgšanu no Jorkšīras, pavadot atlikušo dzīvi tumsā, vēlams, citā pasaules malā. Nākamais un krietni saprātīgākais impulss bija atteikties no plāna par Deimrela izsaukšanu uz divkauju, un Osvalds jau bija devies uz māju pusi, kad galvā iešāvās nākamā baisā ideja: “Es veltīju lordam zīmīgus vārdus. Ja tagad es tos neīstenošu, tad Deimrels uzskatīs, ka esmu nobijies.” Tā nu Osvalds atkal griezās atpakaļ, jo bija apņēmies nepieļaut, ka Deimrels salīdzināja viņu ar gaili uz mēslu kaudzes. Izaicinājumu vajadzēja mest, taču Osvalds nopūlējās, bet vairs nekādi nespēja atgūt savu pirmītējo aizrautību. Neskaidra nojausma par to, ka cilvēki, kuri pārzina goda kodeksu labāk nekā viņš, uzskatītu viņa rīcību par ārkārtīgi nepiedienīgu, nedeva Osvaldam mieru, un brīdī, kad aizšķērsoja Deimrelam ceļu, viņš būtu atdevis nezin ko, lai atrastos simts jūdžu attālumā.

Deimrels apturēja dūkanbēri un nopētīja savu jauno ienaidnieku ar sardonisku smīnu. – Lai aina būtu pilnīga, pietrūkst tikai maskas un pāris pistoļu, – viņš piezīmēja.

– Es jūs gaidīju, milord! – noteica Osvalds, sakozdams zobus.

– To es redzu.

– Jādomā, ka jūsu augstība zinās arī iemeslu! Es jau teicu, ka jūs par mani vēl dzirdēsiet!

– Jā gan, taču nu jums bija laiks apdomāties. Pamēģiniet nākt pie prāta un atgriezieties mājās!

– Vai jūs domājat, ka es no jums baidos? – Osvalds kvēli noprasīja. – Es nebaidos, milord!

– Neredzu iemeslu, kāpēc lai jūs baidītos, – noteica Deimrels. – Jums jāzina, ka es nekādā gadījumā nepieņemtu jūsu izaicinājumu.

– Neko tādu es nezinu! – Osvalds pietvīka. – Ja jūs gribat teikt, ka es esmu jūsu zobena necienīgs, tad gribu jums pavēstīt, ka esmu tikpat dižciltīgs kā jūs.

– Pietiks pļāpāt! Cik jums ir gadu?

Osvalds nikni paraudzījās uz viņu. Deimrela vienaldzīgajā skatienā jautās nicinājums, un tas iesvēla jauneklī primitīvu vēlēšanos ietriekt dūri viņam sejā. – Manam vecumam nav nekādas nozīmes! – viņš nošņāca.

– Gluži pretēji, tam ir ļoti liela nozīme.

– Pat ja tā būtu! Es tā neuzskatu, un jūs arī ne! Es esmu redzējis pasauli un pabijis vietās, kur… – Viņš aprāvās, piepeši aptvēris, ka sarunājas ar cilvēku, kurš ir ceļojis daudz vairāk.

– Ja jūs esat pabijis vietās, kur mana vecuma vīrieši pieņem izaicinājumus no zēniem, kas varētu būt viņu dēli, tad jūs laikam esat ciemojies visai savādā sabiedrībā, – piezīmēja Deimrels.

– Lai vai kā, mani uzskata par trāpīgu šāvēju! – noteica Osvalds.

– Jūs mani biedējat. Kāpēc jūs gribat mani izaicināt? – Jaunekļa niknās acis vēl kādu brīdi urbās lordam sejā, un tad viņš novērsās. Deimrels sacīja: – Es nelikšu jums atbildēt par katru cenu.

– Pagaidiet! – Osvalds izgrūda, redzot, ka Krustnesis sāk dīžāties. – Jūs no manis tik viegli vaļā netiksiet! Man nevajadzēja… es nebiju gribējis… nezinu, kā tas gadījās… Taču jums nebija nekādas vajadzības…

– Turpiniet! – Deimrels mudināja, kad Osvalds apklusa. – Man nebija nekādas vajadzības paglābt Lenjonas jaunkundzi no situācijas, kas viņai acīmredzami bija nepatīkama? Vai to jūs gribējāt teikt?

– Sasodīts, nē! – Osvalds meklēja vārdus, lai noformulētu savas mudžeklī savijušās domas. Prātā nenāca nekas, izņemot mūžveco jauniešu saukli: – Jūs nesaprotat!

– Manu apbrīnojamo savaldību, kuru es pagaidām esmu izrādījis, var izskaidrot tikai ar to, ka es saprotu, – atskanēja visai negaidīta atbilde. – Tomēr pacietība nekad nav piederējusi pie maniem nedaudzajiem tikumiem, tāpēc, jo ātrāk mēs šķirsimies, jo labāk. Man jūsu ir ļoti žēl, taču es nekādi nevaru jums palīdzēt atgūties no šiem sirdsapziņas pārmetumiem, turklāt… Tiklīdz jūs atverat muti, skan tikai tukša plātība, un tas neraisa manī līdzjūtību.

– Man nav vajadzīga jūsu sasodītā līdzjūtība! – Osvalds bruka viņam virsū, neciešami aizvainots. – Vienu gan jūs varat izdarīt, milord! Mitējieties aplidot Venēciju! – Viņš ieraudzīja, ka Deimrela acis iezibas, un neapdomīgi turpināja: – C-ciemoties viņas mājā gluži kā savējā, apžilbināt viņu ar savām franta manierēm, flirtēt ar viņu, jo viņa ir pārāk nevainīga, lai saprastu, ka tas viss ir māns un jūs viņu krāpjat! R-runāt ar mani tik nicīgi, it kā es būtu puteklis! L-lai arī esmu zaudējis galvu, taču es izturējos pret viņu godīgi! Un nedomājiet, ka es nezinu, cik nepieklājīgi ir jums ko tādu teikt. Es to zinu, un man ir vienalga, un, ja jūs izlemsiet apvainoties, tad tā ir jūsu darīšana. Patiesībā es ceru, ka jūs to darīsiet! Un man vienalga, ja jūs pateiksiet manam tēvam, ka es esmu bijis pret jums nepieklājīgs!

Deimrels bija uzlūkojis Osvaldu mazliet šķībi, taču šis piepešais atslābums izgaiņāja viņa dusmas un lika iesmieties. – Ak, es negrasos ķerties pie tik ekstremāliem līdzekļiem! – viņš noteica. – Ja te būtu zirgu dīķis… Taču te tāda nav, un jūs vismaz šoreiz iztikāt bez pārspīlēta patosa. Tomēr, ja vien jūs nevēlaties dažas nākamās dienas vakariņot, uzliekot šķīvi uz kamīna dzegas, neuzmācieties man vairs ar tādām runām!

Osvalds sašutumā noelsās. – Tikai nokāpiet no zirga, un mēs paskatīsimies! – viņš noskaldīja.

– Mans nabaga jaunekli, jūsu paziņojumā ir vairāk bērnišķīgas drosmes nekā vīrišķīgas gudrības. Es esmu pārliecināts, ka jūs esat drošsirdīgs un savukārt es tiktu galā ar jums nepilnās divās minūtēs. Redziet, es neesmu nekāds jaunulis. Nē, turiet muti ciet! Tagad ir mana kārta uzstāties ar runu! Tā būs visai īsa, un ceru, ka pilnīgi saprotama! Es esmu jūs pacietis tāpēc, ka neesmu aizmirsis pats savas pirmās mīlestības ciešanas un to, par kādu muļķi es pataisīju sevi jūsu vecumā, un arī tāpēc, ka labi saprotu jūsu vēlmi nogalināt mani. Taču, ja jums pietiek nekaunības aizrādīt, ka man jāatsakās no Lenjonas jaunkundzes pavedināšanas, jūs esat aizgājis par tālu! Tikai viņas brālim ir tiesības apšaubīt manus nodomus. Ja viņš izlems to darīt, es viņam atbildēšu, taču vienīgā atbilde, ko varu dot jums, atrodas mana zābaka purngalā!

– Viņas brāļa te nav! – Osvalds steigšus atcirta. – Ja viņš te būtu, tā būtu gluži cita runāšana!

– Kāda velna pēc… Ak tā, jūs runājat par viņas vecāko brāli, vai ne? Es gan ne.

– Obrijs? – Osvalds neticīgi iesaucās. – Tas sīkais mērkaķis? No viņa nebūtu nekāda labuma, pat ja viņš mēģinātu! Ko gan viņš zina par pasauli, ja atskaita viņa stulbo klasiku? Ja arī Obrijs par to padomātu, viņam nebūtu ne mazākās nojausmas par to, kādu spēli jūs spēlējat!

Deimrels satvēra grožus un sausi noteica: – Nemēģiniet viņu noniecināt šajā jautājumā! Jums arī nav ne mazākās jausmas.

– Es zinu, ka jūs negrasāties viņu precēt, – Osvalds atcirta.

Kādu brīdi Deimrels viņu uzlūkoja, un acīs parādījās savādi mulsinošs smaids. – Ak tā gan? – viņš apjautājās.

– Jā, Dieva dēļ, es to zinu! – Krustnesis sakustējās, un Osvalds apgrieza savu zirgu, noskatīdamies Deimrelam pakaļ piepešā baiļu uzplūdā. Viņš izstostīja: – Laulības? Jūs un Venēcija? Viņa nebūtu… viņa nevarētu!

Osvalda balsī jautās neslēpts pretīgums, taču vienīgā atbilde no Deimrela puses bija smiekli, viņam iegriežot Krustnesi priorāta vārtos un dodoties uz priekšu pa nezālēm aizaugušo aleju.

Tikpat pārsteigts Osvalds justos arī tad, ja Deimrels būtu atklāti atzinies visnejaukākajos nodomos. Viņš bija atstāts šaubu un neticības varā, un viņam nekas cits neatlika kā vien mierīgi doties mājās uz Ebersliju. Tas bija garš, garlaicīgs ceļš, un Osvalda prātu tā laikā nodarbināja tikai vispazemojošākās iedomas, tā ka drīz vien viņa drūmumu nespēja izkliedēt pat apziņa, ka viņa pēdējie vārdi nav atstājuši Deimrelu vienaldzīgu.

Mārstons, kurš paņēma Deimrela nomesto kamzoli un bridžus, domīgi viņu uzlūkoja, taču neko neteica ne tad, ne daudz vēlāk, kad ieraudzīja Imberu ar cietēja izteiksmi sejā lejam karafē brendiju.

– Iet uz beigām! – sacīja Imbers. – Man jau likās, ka daudz laika nevajadzēs. Turklāt viņš ir izdzēris visu “Diabolino”, un, ja viņam nepatīk tas, kas allaž likās labs nelaiķa lordam, nevajag vainot mani. Es viņam to teicu jau pirms nedēļas.

– Es viņam to aiznesīšu, – Mārstons noteica.

Imbers nošņaukājās, taču neiebilda. Viņš bija vecs vīrs, un viņam sāpēja kājas. Imbers allaž pieņēma Mārstona pakalpojumus, taču nedomāja neko labu par to, ka Mārstons darīja darbus, kas neietilpa viņa kompetencē. Daži no tiem bija gluži fiziski darbi: viņš labprāt sanesa malku kamīnam un pat to sazāģēja, turklāt Nida prombūtnē viņš bija noseglojis saimnieka zirgu un notīrījis to ar skrāpi. “Vecā lorda sulainis tā nepazemotos,” Imbers klusībā sprieda, salīdzinādams viņu ar visīstāko džentlmeni. “Kāds kungs, tāds kalps.” Nelaiķa lords bija cienīgs vīrs un allaž ieturēja distanci. Neviens nekad neuzdrošinājās izturēties pret viņu familiāri, un viņš nekad nerunāja ar kalpotājiem tik brīvi, kā to darīja tagadējais lords. Agrāk nebūtu iespējams, ka muižas īpašnieks nepiedienīgā kārtā ierodas priorātā bez brīdinājuma tikai sulaiņa un kučiera pavadībā un ilgāku uzturas te, kamēr vairāk nekā puse istabu ir aizslēgtas un nav neviena paša sulaiņa, kas spētu parūpēties par saimniecību, lai piešķirtu muižai cienīgu izskatu. Tas viss cēlās no dzīvošanas ārzemēs un pie cilvēkiem, kuri, vai nu kādam tas patika vai ne, nebija nekas vairāk par mežoņiem. Lūk, ko tagadējais lords bija sacījis, kad Imbers uzdrošinājās dot viņam mājienu, ka tāda izturēšanās pret Mārstonu nav pieņemama viņa kārtas džentlmenim. – Mēs ar Mārstonu esam seni draugi, – Deimrels sacīja. – Kopā mēs esam uzveikuši pārāk daudzas briesmas, lai tagad ievērotu ceremonijas. – Acīmredzot tāpēc Mārstons uzskatīja, ka stāv augstāk par Imberu, un nevēlējās omulīgi patenkot par lordu. Viņš bija samērā patīkams un kluss vīrs, taču noslēgts un izlikās nedzirdam jautājumu, ja nevēlējās uz to atbildēt. “Ja jau Mārstons bez kāda dibināta iemesla ir tā pieķēries lordam, tad kāpēc neaizstāv viņu?” Imbers neapmierināti domāja, kad noskatījās, kā Mārstons paņem paplāti un dodas prom uz gaiteni, pa kuru varēja nokļūt vestibilā.

Priorātā Deimrels neievēroja pilsētas paradumus, ļāva Imberiem pasniegt vakariņas pulksten sešos un kopš Obrija ierašanās bija atmetis savu nogurdinošo paradumu kavēties ēdamzālē pie portvīna glāzes. Kamēr Obrijs bija piekalts pie gultas, lords ar dzērienu rokā devās pie viņa, bet vēlāk pasāka dzert bibliotēkā. Tovakar gan viņš nebija izrādījis vēlēšanos piecelties no galda un atlaidās savā lielajā, grebtajā krēslā, itin kā vēlētos tur palikt visu nakti.

Vispirms Mārstons vērīgi viņu nopētīja un tikai tad iznāca no tumšās durvju ailas gaismas lokā, ko pār apkārtni meta uz galda degošās sveces. Deimrels lūkojās uz priekšu vienā punktā, iegrimis drūmās pārdomās, un viņa acu zīlītes bija viegli iepletušās. Viņš neizrādīja, ka būtu pamanījis kalpotāja ienākšanu, taču ar vienu skatienu pietika, lai Mārstons redzētu, ka Imbers ir pārspīlējis. Varbūt lords bija nomēģinājis kādu stiprāku malku, taču nepavisam nelikās iereibis; tikai mazliet norūpējies, nevis cietis krahu. Viņš mēdza piedzerties tikai ļoti retos gadījumos, jo šajā nodarbē neviens nespēja turēt viņam līdzi. Mārstons nolika karafi uz galda, tad piegāja pie lielā kamīna un iemeta gailošajās oglēs lielu šķilu. Laiks vēl aizvien bija labs, taču pēc saulrieta telpās ielavījās vēsums, kad labāk bija aizvilkt aizkarus pie logiem un iekurināt uguni. Mārstons sagrāba pelnus kaudzē un piecēlās. Viena no svecēm bija gandrīz izdegusi, un viņš to apdzēsa. Deimrels pacēla skatienu. – Ak, tas esi tu? – viņš ierunājās. – Kas noticis ar Imberu? Nokritis pa pagraba kāpnēm?

– Nē, milord. – Mārstona bezkaislīgā seja savilkās vieglā smaidā.

– Vai viņš tev pateica, ka esmu neciešams? – Deimrels apvaicājās, noņemdams no karafes aizbāzni un ieliedams glāzē brendiju. – Viņš atkal staigā drūms kā negaisa mākonis. Pietiek uz viņu paskatīties, lai iegrimtu depresijā!

– Viņš ir vecs, milord, – Mārstons noteica, apgriezdams citu pārlieku garu dakti. – Ja jūs gribēsiet palikt te ilgāk, nāksies pieņemt vairāk kalpotāju. – Viņš runāja savā parastajā bezkaislīgajā manierē, taču Deimrels pacēla skatienu no glāzes, kuru bija satvēris plaukstās. – Taču uzdrošinos apgalvot, ka mēs neatgriezīsimies šeit pēc otrās rudens sanāksmes, – Mārstons turpināja, vēl aizvien pievērsies svecēm. – Un tas man atgādina, milord, ka es varētu aizrakstīt un informēt Henberiju par to, kurā datumā jūs grasāties ierasties mednieku namiņā un vai jums līdzi būs vēl kāds.

– Es neesmu par to domājis.

– Nē, milord. Ja laiks ir tik neparasti silts, nākas grūti noticēt, ka drīz jau klāt būs novembris, – Mārstons piekrita. – Un domāju, ka rudens sanāksme…

– Es nebraukšu uz Ņūmārketu. – Deimrels iedzēra brendiju no glāzes, pēc brīža īsi iesmējās un noteica: – Tu mani nepiemānīsi. Tu uzskati, ka man vajadzētu aizbraukt, vai ne?

– Biju pārliecināts, ka jūs to darīsiet, ser, ja reiz sacīkstēs piedalās jūsu zirgs.

– Pieteicis es esmu divus zirgus un ne ar vienu nesaistu nekādas cerības. – Deimrels atkal iedzēra, iztukšodams glāzi. Viņa lūpas sakustējās, taču tas bija drīzāk smīns nekā smaids. – Vai tev ir vēl kādi plāni? – viņš jautāja. – Ņūmārketa, Lesteršīra… un tālāk? – To izdzirdējis, Mārstons palūkojās uz viņu, taču neko neteica. – Vai mums vajadzētu doties uz Brukstītu vai arī aizceļot uz kādu vietu, kur neesam vēl bijuši? Gan viens, gan otrs ātri vien mums uzdzīs garlaicību.

– Nē, ja vien es pazīstu jūsu gaišību! – Mārstons dedzīgi atbildēja. – Lai kurp mēs dotos, jūs allaž nonākat kādās nepatikšanās, tāpēc man nekad nav laika garlaikoties. Ja nevajadzēja baidīties no kuģa katastrofas, tad nācās paļauties uz dievpalīgu, pārliecinot slepkavnieciskus barbarus, ka mēs esam noskaņoti draudzīgi, vai prātot, cik ilgs laiks paies līdz mirklim, kad mani iešūs maisā un iemetīs Bosfora šaurumā!

– Šķiet, toreiz es nonācu vistuvāk katastrofai, – Deimrels noteica, pasmaidīdams par šīm atmiņām. – Savulaik es esmu tevi iesaistījis dažādos piedzīvojumos… Tomēr cilvēki kļūst vecāki, Mārston.

– Jā, milord, taču uzdrošinos teikt, ka ne tik veci, lai jūs nevarētu iesaistīt mani vēl dažos.

– Tevi vai sevi pašu? – Deimrels iejautājās. – Tu domā, ka tagad es esmu tādā iesaistījies, pareizi? Varbūt tev taisnība… Ja es to zinātu! – Viņš pastiepa roku pēc karafes un notēmēja pret glāzi, izšļakstīdams brendiju uz galda. – Ak kungs! Saslauki to, citādi Imbers būs pilnīgi drošs, ka esmu pielējies līdz ūkai! Bet tā ir tikai nevīžība. – Lords atkal atzvila krēslā, uz dažām minūtēm iegrimdams domīgā klusumā, kamēr Mārstons atrada aizbildinājumu savai klātbūtnei, rūpīgi sakārtodams uz galdiņa saliktos šķīvjus. Viņš vēroja Deimrelu ar acs kaktiņu, jo saimnieka sejas izteiksme nesolīja neko labu un pat likās mulsinoša. Viņš bija ņēmis savu piedzīvojumu nopietni, un tas nemaz neizskatījās pēc Deimrela, jo citkārt viņš bija vieglprātīgs, simpātijās neizvēlīgs mīlnieks un viegli iesaistījās neskaitāmās dēkās, jau pašā sākumā paredzēdams to beigas. Viņš bija apburošs bruņinieks un lutināja pat visprasīgākās mīļākās, izpildot visas viņu kaprīzes, taču neviens, kurš redzētu viņa nevērību šķiroties vai cinisko samierināšanos ar meliem, nebūtu šaubījies par to, ka visas šīs sievietes Deimrelam liekas lētas. Tagadējā rūgtā melanholija viņa vaibstos Mārstonam likās nepazīstama un biedējoša.

Deimrels atkal pacēla glāzi un domīgi iemalkoja. – Babilonijas vai Etiopijas karalis? – viņš jautāja. – Kurš, Mārston? Kurš?

– To es jums nevaru pateikt, ser, tāpēc ka nepazīstu Babilonijas karali.

– Vai tiešām? Viņš stāvēja krustcelēs, taču man nav ne mazākās jausmas, kuru ceļu viņš izvēlējās un kas ar viņu notika. Vajadzēs lūgt Pridijas kundzei, lai viņa norāda mums uz pareizo ceļu. Es gan nedomāju, ka viņa uztvers manu gadījumu labvēlīgi un pieļaus kaut mazāko iespēju atgūt zaudētos gadus. Drīzāk viņa iedzītu mani depresijā ar saviem sprediķiem par lamatām un viesuļiem vai atgādinātu man teicienu “ko sēsi, to pļausi”. Vai tu gribētu nopļaut kaut ko no manis iesētā, Mārston? Pie joda, es nemaz! – Deimrels izdzēra atlikušo brendiju un nolika glāzi, atstumdams to tālāk. – Lai iet pie velna! Es esmu pilns kā mārks un varu tev pateikt kaut ko labāku par to, ko teiktu Pridijas kundze. Ņem vērā, ka cilvēkam pieder tikai tagadne, un nejautā man, kad es grasos aizbraukt no Jorkšīras! To es tev nevaru pateikt. Es esmu iecerējis te palikt, kamēr atgriezīsies sers Konvejs Lenjons, bet… Kas lai to zina? Varbūt es pārstāšu mīlēt tikpat ātri, cik esmu iesācis. Tas tevi nepārsteigtu, vai ne?

– Man nav ne jausmas, ser, – Mārstons atbildēja.

– Labāk ceri, ka tā notiks! – Deimrels sacīja. – Pat ja es varētu sakārtot savu māju… Cik dziļi es esmu ieslīdzis parādos? Vai esmu tev kaut ko parādā, Mārston?

– Nekā pieminēšanas vērta, milord, kopš reizes, kad Amarants uzvarēja Notingemā.

Deimrels izplūda smieklos un piecēlās. – Tu esi muļķis, palikdams pie manis. Kas tev liek tā rīkoties? Pieradums?

– Ne gluži, – Mārstons atbildēja, un šī bija viena no retajām reizēm, kad viņš pasmaidīja. – Kalpošanai jums, milord, ir savi trūkumi, taču ir arī priekšrocības.

– Sasodīts, es nespēju nevienu tādu iedomāties! – Deimrels atklāti noteica. – Ja vien tu neuzskati par priekšrocību neregulāru algas izmaksu un pastāvīgu nonākšanu nepatikšanās?

– Nē, – Mārstons atbildēja, pieiedams pie durvīm un tās atvērdams. – Taču agrāk vai vēlāk jūs man samaksāsiet, un, ja arī jūs iegrūžat nelaimē, tad pats arī no tās izpestījat, vienu vai divas reizes pat pamatīgi riskējot. Bibliotēkā kuras kamīns, milord, un Nids pirms pusstundas atveda Londonas avīzes.

Desmitā nodaļa

Ziņas, ka viņas dēls ir sanīdies ar lordu Deimrelu, kurā līdz ausīm iemīlējusies Venēcija Lenjona, sasniedza lēdiju Deniju ar viņas vecākās meitas starpniecību. Klāra bija ļoti prātīga meitene un nemēdza pārspīlēt, tāpat kā viņas tēvs, taču pat viņas atturīgā atskaite par to, ko Osvalds uzticējis Emilijai un Emilija pārstāstījusi viņai, padarīja šo atklājumu ārkārtīgi satraucošu.

Osvalds bija iecerējis paturēt noslēpumā notikumus, kas sadragājuši viņa ticību sievietēm un mainījuši viņu, ar vienu rāvienu pārvēršot kvēlu mīlnieku nedziedināmā sieviešu nīdējā. Atlika cerība, ka vecākiem un māsām pietiks apķērības saprast bezrūpīgā jaunekļa spriedzi, ja reiz viņš aizjājis prom no mājām pirms pusdienām, atgriezies uz vakariņām kā rūgtuma pārņemts ciniķis un atsakās atbildēt uz satrauktajiem jautājumiem. Nelaimīgā kārtā visu četru prāts bija tā notrulināts, ka viņi neievēroja neko neparastu Osvalda izmocītajā sejā un vienzilbīgajās frāzēs, bet vakariņu laikā sarunājās par visparastākajiem jautājumiem tik priecīgi, ka nabaga jauneklis netika gudrs, kā viņam iegadījies piedzimt tik neiejūtīgā ģimenē. Viņa atteikšanās nobaudīt ēdienus nepaslīdēja garām mātes acīm, taču lēdija Denija izskaidroja dēla ēstgribas zudumu ar pārmērīgo ledeņu baudīšanu, nevis dvēseles nomāktību.

Tikai nākamajā dienā nejauša Emilijas izmesta piezīme sašķobīja Osvalda apņemšanos. Savā piecpadsmitgadīgas meitenes netaktiskumā viņa pabrīnījās, kāpēc brālis vēl nav devies apciemot Venēciju, un tas izvilināja no viņa rūgtus smieklus līdz ar apgalvojumu, ka viņš vairs nekad nesperšot kāju pāri Anderšovas slieksnim. Osvalds pavēlēja Emilijai neuzdot viņam jautājumus, un tas pamudināja meiteni tūdaļ ķerties pie tincināšanas.

Nepagāja ilgs laiks, un viņš jau bija māsas līdzjūtīgajām ausīm uzticējis vismaz daļu no savām nelaimēm – izplūdušu piezīmju veidā, kas, nesniegdamas īpaši skaidru priekšstatu par iepriekšējās dienas notikumiem, tomēr guva atbalsi viņas romantiskajā sirdī. Emilija kāri uzklausīja visu, kas Osvaldam bija sakāms, aizpildīja tukšās vietas ar savas dramatiskās iztēles palīdzību un beigās atstāstīja visu Klārai, liekot apzvērēt, ka tas paliks noslēpumā.

– Lai gan uzdrošinos apgalvot, ka tās visas ir blēņas, mammu, es uzskatīju par nepareizu klusēt, – noteica Klāra.

– Nē, patiešām! – iesaucās lēdija Denija, visai šausmināta. – Izaicināt lordu Deimrelu uz divkauju? Augstais Dievs! Viņš acīmredzot ir zaudējis prātu! Nekad es neesmu dzirdējusi neko tādu, un man pat bail iedomāties, ko teiks tavs tēvs! Ak, tas nevar būt! Desmit pret vienu, ka tās visas ir Emilijas pasakas!

– Domāju, ka ne gluži, mammu, – Klāra prātīgi noteica. – Baidos, ka Osvalds patiešām ir sastrīdējies ar lordu Deimrelu, lai gan izaicinājums uz divkauju ir gluži cits jautājums. Tu taču zini, kā viņi ar Emiliju mēdz pārspīlēt! Man šķiet, ka tas ir visai neiespējami, bet var izrādīties patiesība, ja lords Deimrels tiešām aplido Venēciju. Tāpēc es nospriedu, ka mans pienākums ir to izstāstīt tev, jo Osvalds neapšaubāmi pārdzīvo kārtējo ekstravaganto uzbudinājuma lēkmi un neviens nevar būt drošs, ka viņš uzvedīsies saprātīgi. Ja viņš bijis tik neprātīgs un uzsācis strīdu ar lordu Deimrelu…

– Labāk nepiemini ko tādu! – Lēdija Denija nodrebinājās. – Ak kungs, ak kungs, kāpēc tam nicināmajam cilvēkam vajadzēja te ierasties? Lai sagādātu mums visiem liekus satraukumus! Aplidot Venēciju… Vai tu teici, ka viņš katru dienu apciemo Anderšovu?

– Tā Osvalds teica Emilijai, taču es uz to daudz nepaļautos, jo vēl viņš apgalvoja, ka Venēcija esot gluži aizrāvusies un atļauj lordam Deimrelam izturēties pret sevi ārkārtīgi nepiedienīgi, un tās noteikti ir muļķības, vai ne?

Taču lēdija Denija, nepavisam nejuzdamās par to pārliecināta, nobālēja un izsaucās: – Man vajadzēja saprast, ka tā notiks! Un tieši tādā brīdī Edvardam Jārdlijam jāsaslimst ar vējbakām. Es gan nedomāju, ka no viņa būtu kaut mazākais labums, taču varbūt viņš nebūtu pieļāvis Deimrela dzīvošanos pa Venēcijas māju, nevis liktu savai mātei sūtīt pēc Hantspila kunga katru reizi, kad dēla pulss šķiet pārāk straujš, un sacelt tādu jezgu, it kā viņš būtu saķēris tīfu!

– Ak, mammu! – protestēja Klāra, kuru bija satraukusi šī bardzība. – Hantspila kungs taču mums stāstīja par Edvarda tēva noslieci uz diloni, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Jārdlijas kundze satraucas! Turklāt Edvards esot pavisam slims, daudz slimāks nekā manas māsas!

– Hantspila kungs teica, – lēdija Denija drūmi atbildēja, – ka tādi cilvēki kā Edvards Jārdlijs, kuri ir spēcīgi veidoti un nezina, ko nozīmē slimošana, ir visnepateicīgākie pacienti, jo iedomājas sevi stāvam uz nāves sliekšņa jau tad, kad uznākušas vieglas kolikas! Nestāsti man par Edvardu! Man nekavējoties jārunā ar tavu tēvu, jo, lai cik viņš būs nikns, Osvalds ir viņa dēls, tāpēc viņa pienākums ir rīkoties!

Sers Džons nebija noskaņots pievērsties šai lietai un neizrādīja ne mazākās niknuma pazīmes, vien atļāvās piebildi, ka viņam ir apnikusi Osvalda bērnišķīgā tēlošana. Vēlāk viņš pats nopratināja Klāru un secināja, ka šajā stāstā slēpjas vairāk patiesības, nekā sākotnēji licies. Tomēr arī tad viņš jutās drīzāk aizkaitināts, nevis nobijies un apdomājies noteica, ka Osvaldam pietiekot prāta vienīgi pataisīt sevi par muļķi Venēcijas acīs, tātad palīdzēs tikai dēla aizsūtīšana uz citu valsts malu.

– Lai Osvalds brauc pie jūsu brāļa Džordža, – viņš sacīja lēdijai Denijai. – Tas viņam liks padomāt par ko citu, ne tikai par savu stulbo aizraušanos!

– Braukt pie Džordža? Bet…

– Es negrasos riskēt ar to, ka Osvalds te sarīkos kādu mežonīgu skandālu. Nezinu, cik lielā mērā var ticēt tam nostāstam, taču, ja viņš ir tik greizsirdīgs, kā apgalvo Klāra, tad var sastrādāt nezin ko. Varat būt droša, mana dārgā, es nepieļaušu, lai tāds jaunulis aizkaitina Deimrelu vai kādu citu!

– Nē, nē! Tikai padomājiet vien, cik tas būtu briesmīgi, ja Osvalds uzsāktu strīdu ar to cilvēku!

– Neuzsāks, tāpēc šajā ziņā varat būt mierīga. Ja viņš mēģināja vakardien, tad no sirds ceru, ka Deimrels viņam kārtīgi sadeva par tādu nekaunību! Nekas cits neatliek kā vien sūtīt dēlu pie jūsu brāļa.

Lēdija Denija šaubīdamās novilka: – Jā, bet varbūt viņi negribēs šosezon uzņemt Osvaldu pie sevis Kroslijā. Protams, Džordžs ir ļoti labsirdīgs, un Elinora tāpat, taču uzdrošinos apgalvot, ka viņiem būs pilna māja ar viesiem, kā allaž, kad sākas medību sezona.

– Nav nekādas vajadzības raizēties par to. Agrāk es neko par to neteicu, jo man netikās sūtīt Osvaldu pie tiem modes ākstiem, taču pagājušajā nedēļā Džordžs atrakstīja vēstuli, kurā bija teikts, ka viņi labprāt pieņemtu Osvaldu. Nu, man to negribas, taču labāk sūtīšu viņu turp nekā paturēšu šeit. Jācer vienīgi, ka viņš pratīs uzvesties!

– Džordžs par to parūpēsies, – lēdija Denija pārliecinoši apgalvoja. – Varat paļauties, ser Džon, ka Osvaldam tas nāks tikai par labu un biedrošanās ar brālēniem ir tieši tas, kas viņam vajadzīgs. Taču… kā lai viņu pierunā turp doties?

– Pierunāt viņu? – atkārtoja sers Džons. – Pierunāt viņu pieņemt uzaicinājumu un apmesties pašā Kotsmoras grāfistes centrā? Mājā, kurā viņš atradīsies vislielāko modes ākstu sabiedrībā? Nē, nē, mana mīļā, tas nebūs nepieciešams!

Lēdija Denija nejutās par to pārliecināta, taču seram Džonam izrādījās pilnīga taisnība. Kad ielūgums tika nodots Osvaldam, tā iespaids uz viņu bija gandrīz vai komisks, jo piepeši pārvērta viņu no drūma mocekļa priecīgi satrauktā zēnā, kura līksmība, sajūsminātās gaidas un vieglās trīsas pilnībā izstūma no apziņas tādus sīkumus kā Venēcijas neuzticība, Deimrela neģēlība un paša salauztā sirds. Aizgrābts par piedāvātās balvas spožumu, viņš sākumā nespēja neko pateikt, tikai izstostīja: – K-ko, b-braukt uz Krosliju? D-domāju gan, ka varēšu! – Pēc tam Osvalds visu atlikušo vakariņu laiku nosēdēja tādā kā transā, no kura vēlāk atguvās tik priecīgā noskaņojumā, ka pat tēva brīdinājums par pienācīgu uzvedību Kroslijā nespēja viņu aizvainot. – Ak jā, bez šaubām! – viņš visā nopietnībā apsolīja seram Džonam. Tad Osvalds pavadīja jauku vakaru, apspriežot ar tēvu jautājumus par to, kā pareizi paklanīties Kroslijā, kā vislabāk aizgādāt turp medību aprīkojumu un vai viņam vakaros vajadzētu valkāt bridžus. Sers Džons apliecināja, ka tā būtu vislabāk, taču izmantoja izdevību un aizliedza valkāt krāsainus un vaļīgi sasietus lakatiņus glīti sakārtotu kaklautu vietā. Taču tāds aizrādījums bija lieks, jo galvu reibinošās izredzes iekļūt modernu cilvēku sabiedrībā no Osvalda domām bija pilnībā izdzēsušas alkas pēc raiba apģērba, un sers Džons jutās spiests aizliegt arī jātnieku zābakus ar baltiem atlokiem. Osvalds pauda vilšanos, taču bija tik neparasti paklausīgs, ka sers Džons neaizmirsa prātīgus padomus par pieticīgu izturēšanos, kādu pieklājas izrādīt jauneklim, kurš vēlas iegūt atzinību modes noteicēju vidū. Tā kā šo nomācošo sprediķi viņš papildināja ar atzīšanos, ka noteikti neapsvērtu domu par atļauju doties uz Krosliju, ja nebūtu pilnīgi drošs par dēla jāšanas prasmi, Osvalds norija to visu ar cieņu. Sers Džons jau vairākus mēnešus nebija juties tik apmierināts ar vienīgo dēlu, kā viņš vēlāk pavēstīja lēdijai Denijai, un piebilda, apdzēšot sveci pie gultas, ka tad, ja zēns tikpat labi uzvedīsies Kroslijā, Džordžs ar sievu noteikti priecāsies par radinieka ierašanos.

Nu, kad prāts bija atslogots no galvenajām rūpēm, lēdija Denija varēja pievērsties citām raizēm. Tā kā sers Džons bija nepārprotami noraidījis piesardzīgo ierosinājumu ieteikt Deimrelam netuvoties Anderšovai, viņa nosprieda, ka pati aizbrauks uz Anderšovu un noskaidros, cik daudz patiesības slēpjas Osvalda apsūdzībās, un vajadzības gadījumā spers soļus, lai izbeigtu šo ļoti bīstamo situāciju. Kādus soļus varētu spert, lēdija Denija nezināja un daudz par to nedomāja; jo vairāk viņa iedziļinājās šajā jautājumā, jo vairāk cerēja, ka viss šis satraukums izrādīsies tikai Osvalda sakairinātās fantāzijas auglis.

Tomēr nākamajā dienā, ieradusies Anderšovā, lēdija Denija uzreiz ieraudzīja, ka ir ļāvusies nepamatotam optimismam. Venēcija bija starojoša, skaistāka nekā jebkad; viņas acis priekā laistījās, bet vaigos bija parādījies agrāk neredzēts sārtums.

Venēcija sagaidīja savu mātišķo draudzeni savā parastajā sirsnībā un izrādīja pienācīgu prieku par šo apciemojumu, taču lēdiju Deniju tas nespēja apmānīt. Bija acīmredzams, ka Venēcija dzīvo pati savā laimīgajā pasaulē un pieklājība bija tikai virspusēja, lai arī viņa apvaicājās par Eberslijas slimniekiem, ar līdzjūtību uzklausīja stāstu par veseļošanos un pasmējās par Jārdlija kundzes ikdienas satraukumiem.

Uzturēdama sarunu, Lēdija Denija centās neuzkrītoši norādīt uz sava apciemojuma patieso iemeslu, taču jutās ļoti apjukusi. Viņa bija nospriedusi, ka visdabiskāk būtu apspriest Obrija kritienu, un arī paguva pateikt, cik neveiklā situācijā tas nostādījis Venēciju, tomēr no šī daudzsološā gambīta nekas nesanāca. Venēcija viņai šķelmīgi uzsmaidīja un atbildēja: – Dārgā kundze, jūs jau runājat gluži kā Edvards! Lūdzu piedošanu, taču es nespēju savaldīt smieklus! Tas nepavisam nebija neveikli.

Lēdija Denija pūlējās, cik spēdama. – Nu, mana dārgā, es priecājos, to dzirdot, taču domāju, ka jūs īsti nesaprotat situācijas kutelīgumu.

– Nē, – Venēcija mulsinošā kārtā piekrita. – Protams, es saprotu, ka tas varēja būt neveikli, taču sākumā es biju pārāk noraizējusies par Obriju, lai par to iedomātos, un vēlāk tāda ideja kļuva absurda. Priorātā es jutos kā mājās, un man likās, ka Deimrels ir draugs, kuru esmu pazinusi visu mūžu! Neatceros, ka mēs ar Obriju jebkad būtu pavadījuši desmit dienas vēl patīkamākā atmosfērā. Man šķiet, ka pat aukle klusībā bēdājās, kad nācās aizbraukt no priorāta!

Šīs piezīmes negaidītās atklātības pārsteigta, lēdija Denija nespēja ātrumā sacerēt kādu atbildi. Viņa nepaguva ne atjēgties, kad Venēcija sāka viņu izklaidēt ar stāstiem par aukles izturēšanos priorātā. Cerība, ka radīsies izdevība izpildīt savu misiju, pakāpeniski mazinājās un izgaisa pavisam, kad Venēcija pavēstīja, cik laipni Deimrels izturējies pret Obriju un cik daudz brālis guvis no šīs draudzības. Lēdija Denija labi saprata, ka panāktu vien atsvešināšanos, ja izstāstītu, kādi ir Deimrela patiesie nodomi, kuru sasniegšanā Obrijs tiek izmantots kā līdzeklis. Viņas apņēmība saplaka; lēdija Denija sajuta patiesas bažas, jo Venēcija vairs nebija sasniedzama un likās apburta, lai gan agrāk vienmēr sprieda veselīgi.

Piepeši atvērās durvis, un telpā ielūkojās Obrijs. – Venēcij, es dodos uz Jorku kopā ar Džesperu. Vai tev ir kādas… – Viņš aprāvās, ieraudzījis lēdiju Deniju, un pārkliboja pāri telpai, lai apsveicinātos. – Lūdzu piedošanu, kundze. Labdien!

Lēdija Denija ieraudzīja uz sliekšņa Deimrelu, un, apjautādamās Obrijam, vai viņš ir pilnībā atguvies pēc kritiena, pamanījās novērot gan lordu, gan Venēciju. Ja kāds no viņiem būtu izrādījis kaut mazāko samulsumu, lēdija Denija nejustos tik satraukta. Ja kaut kas spēja pārliecināt krietno dāmu, ka Osvalds savos stāstos nav pārspīlējis, tad tas bija pilnīgais ceremoniju trūkums Venēcijas attieksmē pret Deimrelu. Viņa nevis piecēlās, kā pieklātos namamātei, bet pagrieza galvu un pasmaidīja. Lēdija Denija redzēja, ka lords atbild ar smaidu. “Tikpat labi viņi varēja saskūpstīties,” viņa nodomāja, piepeši atskārzdama agrāk neapjaustas briesmas.

– Nav vajadzības jūs iepazīstināt ar lēdiju Deniju, vai ne? – Venēcija sacīja.

– Nē, man jau ir bijis tas gods, – Deimrels atbildēja, skubīgi panākdams uz priekšu. Lēdijai Denijai tāds spars likās nekaunīgs. – Esiet sveicināta!

Viņa atbildēja pieklājīgi, tāpēc ka bija labi audzināta sieviete, taču viņas plauksta tā vien niezēja, lai iepļaukātu šo skarbo, aukstasinīgi smaidošo seju. Šķita, ka viņa saskata izsmieklu vīrieša acīs, itin kā Deimrels, labi apzinādamies viņas nosodījumu, izaicinātu nostāties starp viņu un Venēciju. Lēdijai vajadzēja papūlēties, lai atbildētu uz pieklājīgo apvaicāšanos par seru Džonu.

– Vai gribi, lai es tev kaut ko atvedu no Jorkas? – Obrijs jautāja māsai. – To es tev gribēju pajautāt.

– Ak tā gan, mīļais? – viņa attrauca. – Es jūtos tev ļoti pateicīga! Un tik aizkustināta par to, ka tev tas ienāca prātā!

Viņš pasmaidīja bez mazākā samulsuma. – Neienāca jau arī!

– Jūs nu gan esat neaudzināts nebēdnis! – Deimrels piezīmēja. – Un varētu vismaz apgūt šo tikumu.

– Kāpēc gan, ja viņa zina, ka tā nav? – jautāja Obrijs pāri plecam, steigdams atvadīties no lēdijas Denijas. – Visu labu, kundze. Jūs taču neuzskatīsiet, ka es rīkojos nepieklājīgi aiziedams, vai ne? Nē, tāpēc ka jūs ieradāties apciemot Venēciju. Es aizkavēšos vēl minūti, Džesper, jo nevaru taču doties uz Jorku šajās čībās, vai ne?

– Katrā ziņā ne manā sabiedrībā, – atbildēja Deimrels. Viņš palūkojās uz Venēciju, kad aiz Obrija aizvērās durvis, un lēdija Denija atkal redzēja, kā viņi pārmij smaidu. Tas bija tik viegls, ka likās teju nemanāms. Nekas vairāk par maigumu acīs un mirklīgu vaibstu atvilgšanu. Lēdija saprata, ka tas ir nevilšs un ka šīs attiecības ir nopietnākas, nekā viņa iedomājusies, jo Deimrels neatkarīgi no saviem nodomiem neizklaidējās ar vieglu flirtu. Nu viņš sarunājās ar meiteni, tikai par Obriju, taču pēc toņa bija manāms, cik tuvas kļuvušas abu attiecības. – Es negribu viņam ļaut stundām ilgi kvernēt ar degunu grāmatā, – lords sacīja. – Izbrauciens nenāks viņam par ļaunu.

– Nē, gluži pretēji. Kurš labais eņģelis jūs uz to pamudināja? Es nespētu viņu izvilināt laukā no bibliotēkas! Bija gandrīz pusnakts, kad dzirdēju viņu ejam gulēt, un šorīt gribēju viņu norāt, bet viņš paziņoja, ka esot izšķiedis daudz laika kopš tā nelaimes gadījuma un tagad esot spiests nopietni ķerties pie mācībām. Man gan likās, ka tieši to jau viņš darīja!

– Nē, – Deimrels sardoniski noteica. – Manā mājā viņš bija nodevies vieglajam žanram, Bērklija un Hjūma darbiem, un tikai reizi pa reizei paņēma rokā Dūgaldu Stjuartu. Viena vienīga atpūta! – Viņš ieskatījās sienas pulkstenī. – Ja gribu atvest viņu atpakaļ līdz pusdienu laikam, tad labāk iešu palūkoties, ko viņš dara. Varu saderēt, ka atradīšu viņu ar zābaku vienā kājā, ar čību otrā un degunu vārdnīcā, jo viņš piepeši būs sagribējis noskaidrot kāda svešvārda izcelsmi.

Viņš novērsās, lai atvadītos no lēdijas Denijas, un pēc tam sacīja Venēcijai: – Vai gribat pasūtīt kaut ko no Jorkas?

– Nē, pat ne zivis pītā grozā, kuras Obrijs visvairāk nevar ciest! – Viņš iesmējās un aizgāja, bet Venēcija noteica savā parastajā vaļsirdīgajā manierē: – Priecājos, ka viņš ieradās, kamēr jūs bijāt kopā ar mani, kundze.

– Ak tā, mana dārgā? Kāpēc gan? – apjautājās lēdija Denija.

– Es redzēju, kā jūs brīnāties par to, ka lords Deimrels man patīk, jo jums, pirmoreiz satiekoties, viņš nepatika, vai ne?

Lēdija Denija pavilcinājās un tad atbildēja: – Es labi saprotu, kāpēc viņš jums patīk, Venēcij. Patiesi, es justos pārsteigta, ja tā nebūtu, tāpēc ka viņa… viņa šķiras vīrieši zina, kā apburt sievietes.

– Jā, – Venēcija piekrita. – Viņiem ir bijusi liela prakse, lai gan nedomāju, ka to var izskaidrot tikai ar praksi, vai ne? Agrāk es nepazinu nevienu siržu lauzēju, taču tagad prātoju, ka nez vai vīrietis varētu par tādu kļūt… tas ir, par veiksmīgu siržu lauzēju, ja viņam nepiemīt dabas dota pievilcība.

– Pilnīgi pareizi! – lēdija Denija noteica. Šķita, ka viņa tūlīt noģībs. – Tieši tas viņus padara īpaši bīstamus. Esmu pārliecināta, ka jums piemīt pārāk daudz veselā saprāta un apķērības, lai iekristu šajās lamatās, taču man gribētos, lai jūs būtu uzmanīgāka, mana dārgā. Nav šaubu, ka lorda Deimrela sabiedrība jums šķiet patīkama un ka jūs jūtaties viņam lielu pateicību parādā, taču man jāatzīst… un nedusmojieties uz mani par to, ka es jums to saku, jo es pazīstu pasauli labāk… jāatzīst, ka man īsti nepatika tas, cik brīvi lords jūtas. Ziniet, neprecētai dāmai jūsu vecumā neklājas uzņemt kungus.

Venēcija viegli iesmējās. – To vajadzētu pateikt Edvardam! Viņš te pat pusdieno, ja vien viņam izdodas aizkavēties tik ilgi, kamēr esmu spiesta pieklājības pēc viņu uzaicināt.

– Nu, mana dārgā, tas ir gluži kas cits! – sacīja lēdija Denija, cenzdamās sakopot domas. – Jūsu draudzība ir tik ilggadēja, ka… Turklāt viņš patika jūsu tēvam.

– Nē, nē, kundze, kā gan jūs varat pārmest tētim ko tādu? – Venēcija iebilda. – Ja gribat zināt, viņam nepatika neviens! Tomēr es saprotu, ko jūs gribat teikt. Tētis domāja, ka Edvards būtu man ļoti piemērots.

– Ak, Venēcij…

Venēcija iesmējās. – Lūdzu piedošanu! Es nespēju noturēties! Taču nevajag mulst. Deimrels skatās uz to visu tieši tāpat kā jūs. Jūs taču pamanījāt, ka es nejautāju, vai lords paliks uz pusdienām. Es zinu, ka tas ir bezcerīgi un viņš to nemūžam nedarīs. Viņš apgalvo, ka apciemos mūs no rītiem, jo tad ziņkārīgie cilvēki nemēļos par aplidošanu. Ja viņš te pusdienos, cilvēki sāks runāt, ka es pieņemu viņa nepiedienīgos uzmanības apliecinājumus. Vai tas jums liek sajusties labāk, kundze?

Tas iedarbojās uz viņas laipno draudzeni gluži pretēji, un lēdija Denija satraukusies atgriezās Eberslijā un atstāstīja seram Džonam savu apciemojumu. Vīrs tobrīd kopā ar dēlu atradās istabā, un lēdija paaicināja seru Džonu savā ģērbistabā. Ja viņa nebūtu tik noraizējusies, tad ievērotu dēla sejas izteiksmi – reizē vainīgu un bažīgu – un ļautos trauksmei. Tomēr laimīgā kārtā māte nepalūkojās uz Osvaldu, kurš jau iztēlojās, kā viņa atklāj tēvam patiesību par dēla briesmīgo uzvedību Obrija darbnīcā. Pēc pamatīgas nervozēšanas viņš sagaidīja tēvu atgriežamies un saprata, ka Venēcija tomēr nav viņu nodevusi, un jutās tik ārkārtīgi atvieglots, ka nolēma pirms došanās no Eberslijas uz Krosliju uzrakstīt viņai ļoti pieklājīgu atvainošanās vēstuli.

Sers Džons izskatījās nopietns, uzklausot sievu, tomēr vēl aizvien atteicās iejaukties. Lēdija Denija, kas to uzskatīja par mazdūšību, noteica apsūdzošā tonī: – Vai jūs vilcinātos runāt ar lordu Deimrelu, ja iesaistīta būtu jūsu meita?

– Nē, protams, ka ne, taču Venēcija nav mana meita, – viņš atbildēja. – Turklāt, mana dārgā, viņai vairs nav astoņpadsmit gadu. Viņai ir divdesmit pieci, un viņa pati ir noteicēja pār sevi. Ja viņa patiešām ir iemīlējusies Deimrelā, man viņas žēl, tāpēc ka tas var beigties vienīgi ar sirdssāpēm. Bet, ja jūs baidāties, ka viņa varētu izdarīt ko ļoti neapdomīgu, es esmu pārliecināts, ka jūs ļaujat savam satraukumam gūt virsroku pār saprātu. Es uzskatu, ka Venēcija ir meitene ar izciliem principiem un izpratni par lietām un arī Deimrelam, neatkarīgi no viņa principiem, piemīt ne mazums veselā saprāta, tātad diez vai viņš ir noskaņots uz ko vairāk par flirtu. – Lēdija Denija pašūpoja galvu, un sers Džons piebilda mazliet skarbāk: – Atzīstiet, mana mīļā, ka man ir mazliet lielāka saprašana nekā jums par to, kā tāds cilvēks kā Deimrels varētu izturēties pret meiteni Venēcijas situācijā! Viņš ir brīvdomātājs, es to nenoliedzu, taču šajā gadījumā jūs esat pārāk aizspriedumaina. Lai kādi ir Deimrela untumi, viņš ir labi audzināts cilvēks, lieliski pazīst pasauli un, varat man ticēt, nav iecerējis neko vairāk par jauku flirtu ar ļoti skaistu būtni. Tas ir nepareizi, ļoti palaidnīgi, jo viņš Venēciju aizmirsīs jau nedēļu pēc tam, kad būs aizbraucis no priorāta. Ļoti iespējams, viņai nāksies pārciest ne mazums sirdssāpju, taču… Ja jums ir taisnība un viņa patiešām nav vienaldzīga pret Deimrelu, to nevar dziedināt kāda iejaukšanās no manas puses vai, nevaru to nepiebilst, jūsu mēģinājumi brīdināt Venēciju par to, ka lords tikai rotaļājas ar viņu.

– Ak, ser Džon, nav nekādas vajadzības man to teikt! – viņa iesaucās. – Es neesmu muļķīte, lai nesaprastu, ka nebūs jēgas ar viņu runāt. Tomēr jūs kļūdāties. Es arī tā domāju, kad šorīt devos ceļā… Taču, ieraugot, ar kādu skatienu Deimrels uzlūkoja Venēciju, mani pārņēma visbriesmīgākās bažas! Par vienu jūs varat būt drošs, proti, viņš nejokojas, viņš Venēcijā ir iemīlējies. Un jūtas ir abpusējas. Ser Džon, ja nekas netiks darīts, lai meiteni pasargātu, viņi apprecēsies!

– Augstais Dievs! – viņš iesaucās. – Vai jūs gribat man teikt… Nē, es tam neticu! Viņam nenāk ne prātā precēt Venēciju vai kādu citu sievieti! Viņam jau ir trīsdesmit astoņi gadi, un viņa dzīvesveids vairs nemainīsies. To viņš ir skaidri nodemonstrējis pasaulei! Ja gribētu precēties, varbūt mantinieka dēļ, nez vai lords būtu tā šķiedies šo gadu laikā! Ja īpašumi nebūtu ieķīlāti, nešaubos, ka viņš būtu tos pārdevis un iztērējis naudu tāpat kā visai ievērojamo mantojumu. Pēc tā mēs varam spriest, cik maz viņš raizējas par nākamo paaudzi. Un atklātie skandāli, kas viņu pavada, apliecina, ka viņš ir nolēmis padarīt sevi par visneiekārojamāko līgavaini!

– Viss, ko jūs sakāt, neapšaubāmi ir pilnīga patiesība, bet tam nav nekāda sakara ar šo gadījumu! – atsaucās lēdija Denija. – Viņa sākotnējos nodomus jūs varat izmest no prāta, tāpat kā tos ir izmetis viņš! Es zinu, kā izskatās un runā vīrietis, kad viņš stāsta pasakas, un varat man ticēt, ka šodien es neredzēju neko tamlīdzīgu! Deimrels ir patiesi iemīlējies. Ja viņš nepiedāvās tai nabaga meitenei brīvas attiecības vai viņa nebūs tik ļoti aizrāvusies, lai piekristu tik šokējošam ierosinājumam, tad sekos bildinājums, un viņa šo bildinājumu pieņems! – Spriežot pēc tā, kā mainījās sera Džona sejas izteiksme, lēdijai Denijai acīmredzot bija izdevies vīru pārliecināt par to, ka viņas bažas nav pārkairināta prāta izdomājums, tāpēc viņa noprasīja: – Vai tagad jūs runāsiet ar Deimrelu?

Tomēr viņš palika nepielūdzams. – Skaidrs, ka ne! Ko man vajadzētu viņam teikt? Es viņu pazīstu tikai garāmejot, Venēcija nav nedz mana radiniece, nedz atskaitās man par savu rīcību. Šāda iejaukšanās būtu uzskatāma par ārkārtīgu nekaunību, kundze! Ja jūs nevarat viņai ieskaidrot, cik katastrofāla būtu tāda laulība, tad šajā lietā nekas nav darāms.

Saklausīdama vīra balsī apliecinājumu par pieņemto galīgo lēmumu, lēdija Denija vairs necentās pārliecināt viņu par savu taisnību un aprobežojās ar piezīmi par to, cik muļķīgi ir cerēt uz situācijas nokārtošanos tikai tāpēc vien, ka Venēcijai ir divdesmit pieci gadi. Vismazāk to spētu meitene, kura uz vienas rokas pirkstiem varētu saskaitīt sev pazīstamos vecpuišus, tāpēc noteikti iemīlētos pirmajā pieredzējušajā aplidotājā, kas pagadītos viņai ceļā. – Un jūs zināt, ko cilvēki teiks, ser Džon! Taču Venēcija nav tāda kā viņas māte, lai cik ļoti līdzīga būtu pēc izskata, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņa sagandē savu dzīvi! Kaut nu Obrijs interesētos ne tikai par savām grāmatām! Taču varat būt drošs, ka viņš pat neredz to, kas notiek viņam deguna priekšā, un neticētu man, ja es to izstāstītu!

Šajā ziņā lēdija kļūdījās. Obrijs ne tikai bija ievērojis, bet pat izrādīja zināmu interesi par šīm attiecībām un atklāja to māsai pēc dienas vai divām, kad bija laipni aizvedis viņu uz Tērsku, kur Venēcijai vajadzēja šo to nopirkt. Atpakaļceļā, kad tika pieminēts Deimrela vārds, Obrijs viņu iztrūcināja, gluži nevērīgi pajautājot: – Vai tu viņu precēsi, mana dārgā?

Venēcija jutās pamatīgi apmulsusi, jo parasti Obrijs neinteresējās par to, kas atradās ārpus viņa uzmanības loka, tāpēc gluži tāpat kā lēdija Denija viņa bija pieņēmusi, ka brālis nav aizdomājies par Deimrela viesošanās patiesajiem nolūkiem Anderšovā. Kādu brīdi viņa vilcinājās, un Obrijs piebilda: – Vai man nevajadzēja tā jautāt? Ja negribi, vari neatbildēt.

– Es nevaru uz to atbildēt, – Venēcija godīgi atteica. – Viņš mani nav bildinājis!

– To es zinu, muļķīt! Bet… vai tu pieņemtu saderināšanās piedāvājumu?

– Obrij, kurš tevi samācīja man ko tādu jautāt? – Venēcija prasīja. – Tā nevarēja būt lēdija Denija. Varbūt aukle?

– Ak kungs, nē taču. Neviens mani nesamācīja. Kāpēc gan?

– Kāds varēja palūgt, lai tu ietekmē manu lēmumu ļaut Deimrelam ciemoties Anderšovā.

– Tam nu gan es būtu pievērsis lielu uzmanību! Vai lēdija Denija zina? Kāpēc viņa gribētu, lai tu nesatiecies ar Džesperu? Vai lords viņai nepatīk?

– Nē… tas ir, viņi nav tuvāk pazīstami, taču lēdija ir daudz dzirdējusi par viņa reputāciju un acīmredzot baidās, ka mani var piekrāpt.

– Hm. – Obrijs sarauca pieri un uzmeta skatienu zirgiem, kuri tuvojās vārtiem. – Es neko daudz nezinu par tādām lietām, taču nedomāju, ka tā varētu notikt. Vai man vajadzētu apjautāties Džesperam par viņa nolūkiem?

Venēcija nespēja savaldīt smieklus. – Lūdzu, nedari tā!

– Nu, tad labāk ne, – brālis piekāpās. – Turklāt es tam neredzu jēgu. Džespers taču man nepateiktu, ka alkst tevi pavedināt. Un tās vispār ir muļķīgas iedomas! Kad es gribēju tikt vaļā no aukles, viņš teica, ka auklei ir jāpaliek priorātā, lai tiktu ievērota pieklājība. Es nekad neesmu daudz klausījies baumās par viņu, taču uzdrošinos apgalvot, ka tā nav patiesība. Jebkurā gadījumā tu droši vien zini par to vairāk nekā es. Ja tev tas nešķiet svarīgi, kāpēc man vajadzētu raizēties?

Viņi jau bija izbraukuši pa vārtiem un devās uz priekšu pa aleju, kas vijās cauri parkam. Venēcija sacīja: – Nezinu, kāda gan cilvēkiem gar to daļa, taču… Nez kādēļ visi domā, ka es esmu nevainīga aitiņa bez kāda veselā saprāta, ja reiz esmu nodzīvojusi visu mūžu šajā vietā. Man prieks, ka tu tā neuzskati, mīļais. Nezinu, kas varētu notikt, bet… ja Deimrels tiešām gribētu mani precēt, tev taču tas neliktos nejauki, ko?

– Nē, drīzāk es par to priecātos, – Obrijs atbildēja. – Bez šaubām, es braukšu mācīties uz Kembridžu nākamajā gadā, taču man būs brīvdienas, un es tās labprātāk pavadītu Deimrela, nevis Konveja mājā.

Šāds skatpunkts lika Venēcijai pasmaidīt, taču vairāk nekas netika apspriests, jo tobrīd aiz pēdējā ceļa līkuma skatienam pavērās māja, un Venēcija jutās pārsteigta, ieraugot pie durvīm pasta karieti četrjūgā.

– Kas tad tas? – iesaucās Obrijs. – Augstais Dievs, tas laikam būs Konvejs!

– Nē, tas nebūs viņš, – Venēcija noteica, pamanījusi ar spalvām rotātu cepurīti. – Tā ir dāma! Bet kura gan… ak, varbūt tā ir krustmāte Hendreda?

Taču, kad Obrijs piebrauca aiz karietes un apmeklētāja pagriezās, Venēcija konstatēja, ka nolūkojas uz pilnīgu svešinieci. Vēl vairāk viņu pārsteidza atklājums, ka svešā uzraudzīja iespaidīga koferu un ceļasomu daudzuma izcelšanu no karietes. Venēcija izbrīnā pievērsās Riblam, saraukusi uzacis mēmā jautājumā, taču viņa seja pauda pilnīgu neizpratni. Tobrīd svešiniece, kura izrādījās pēc jaunākās modes ģērbusies pusmūža dāma, panācās uz priekšu un pašapzinīgi iesaucās: – Venēcija Lenjona? Ak, man nemaz nevajadzēja vaicāt! Un tas nabaga klibais puika? Jūs jau laikam būsiet sapratuši, ka es esmu Skorjeras kundze, lai arī sulainis, šķiet, neko nezināja par mūsu gaidāmo ierašanos.

– Lūdzu piedošanu, kundze, – ierunājās Venēcija, izkāpdama no faetona, – taču tā acīmredzot ir kāda kļūdīšanās! Baidos, ka es neko nesaprotu!

Skorjeras kundze kādu brīdi viņu uzlūkoja, un viņas sejas izteiksme krietni atšķīrās no draudzīgā toņa. – Vai jūs gribat teikt, ka tas cilvēks ir teicis patiesību un jūs neesat saņēmuši vēstuli no… Man jau to vajadzēja zināt! Jā, vajadzēja to nojaust jau tad, kad Londonā atklāju, ka avīzē nav ievietots paziņojums.

– Paziņojums? – Venēcija atkārtoja. – Avīzē?

Atkal atguvusi savu agrāko draudzīgumu, Skorjeras kundze iesmiedamās noteica: – Cik nejauks aizmārša! Es viņu kārtīgi sarāšu, varat man ticēt! Uzdrošinos apgalvot, ka jūs laikam esat gluži apjukuši. Jā, es esmu jums sagādājusi pārsteigumu, taču ceru, ka tas nebūs nepatīkams! Šarlote, mana maziņā!

Par atbildi uz šo saucienu atvērtajās durvīs parādījās gaišmataina meitene ar lielām, baiļpilnām acīm, sacirtotiem matiem un maigu, pārlieku juteklisku muti un aizelsusies nervozā balsī iejautājās: – Jā, māmiņ?

– Nāc šurp, mana mīļā! – aicināja Skorjeras kundze. – Dārgais bērns! Tu tik ļoti gribēji iepazīties ar savu māsu un savu mazo, klibo brālīti, vai ne? Te viņi abi ir! Jā, Lenjonas jaunkundz, šī ir lēdija Lenjona!

Vienpadsmitā nodaļa

Pārsteigums Venēcijai kādu brīdi neļāva parunāt, un varbūt tas bija labi, jo pirmā doma, kas viņai ienāca prātā, bija tāda, ka šis paziņojums nevar būt patiess. Viņa gan uzreiz apjauta, ka tai jābūt patiesībai, un, aptverot situācijas neparastumu, sāka smieties. – Cik neiedomājami no Konveja puses un cik tipiski viņam! – viņa iesaucās un pastiepa Šarlotei plaukstu. – Sveicināti! Jums nu gan vajadzēja piedzīvot pārsteidzošu sagaidīšanu! Lūdzu, piedodiet, jo mums patiešām nebija ne mazākās jausmas par to, ka gaidāms tāds notikums. Cik noprotu, Konvejs nav atbraucis kopā ar jums? Kur… Ak, tūlīt jūs mums par to visu pastāstīsiet, taču vispirms man jāuzmeklē Gārnardas kundze, mūsu saimniecības pārzine, lai pateiktu viņai, kuras istabas vajag sagatavot. Lūdzu, ļaujiet man ievest jūs iekšā! Jūs droši vien būsiet nogurušas pēc brauciena.

Venēcija ieveda abas divas viesistabā, kur bija nesen iekurināts kamīns, un lūdza dāmām apsēsties. Šarlote, kura šķita pārāk sakautrējusies, lai paceltu skatienu ilgāk nekā par sekundi, nomurmināja kaut ko par laipnību un neērtībām, uz ko Venēcija smaidot atbildēja: – Nu, kad esam savstarpēji atvainojušies, domāju, ka mums vajadzētu apvienoties un sodīt patieso grēkāzi, vai ne? Konvejs būtu ar mieru darīt jebko citu, lai tikai nevajadzētu uzrakstīt vēstuli, kas viņam ir īsts Hērakla varoņdarbs, taču nav labi, ka viņš šajā gadījumā to nav izdarījis! Lūdzu, noņemiet cepuri un apmetni! Esmu pārliecināta, ka jums pēc ceļojuma noderēs nelieli atspirdzinājumi. Vai jūs vēlētos tēju? Jums vajadzētu to nobaudīt tūlīt pat, un pēc tam es uzvedīšu jūs augšstāvā.

– Pateicos, ļoti laipni! Ja vien tas nebūs grūti.

Skorjeras kundze, kura vērtējoši bija lūkojusies sev apkārt, iesmējās par to un iesaucās: – Lenjonas jaunkundze sāks tevi uzskatīt par muļķīti, mana mīļā, ja tu turpināsi tā runāt. Tev jāatceras, ka tu esi savā mājā, vai ne, Lenjonas jaunkundz? Tēja būtu īsti vietā, lai gan parasti es neatļaujos tādu greznību šajā stundā. Taču man jāteic, ka Šarlote ir uz grūtām kājām un pavisam sagurusi, lai arī mēs pavadījām pagājušo nakti Donkasterā.

– Uz grūtām kājām? – Venēcija pārsteigti uzlūkoja Šarloti. – Tādā gadījumā jūs esat precējušies jau zināmu laiku?

– Kopš jūlija, – Šarlote nosarkstot atbildēja. – Redziet, Konvejs bija atvaļinājumā… Parīzē.

– Nebrīnos, ka jūs izskatāties pārsteigta, Lenjonas jaunkundz! – sacīja Skorjeras kundze, iekārtodamās uz dīvāna līdzās kamīnam un novilkdama cimdus. – Varat man ticēt, ka es pati neko tādu nebiju cerējusi. Tas bija zibenīgs romāns. Mīlestība no pirmā acu uzmetiena, un sers Konvejs uzstāja, ka vedīs savu dārgumu sev līdzi uz štābu. Patiešām, man tā vien šķiet, ka tad, ja es nebūtu piekritusi laulībām, viņš būtu meiteni nolaupījis.

– Ak, mammu, – Šarlote vārgi iebilda.

– Bet… vai jūs bijāt pazīstami jau iepriekš? Es domāju… Ak, tas noteikti bija ļoti aizraujoši! Nespēju ne sagaidīt, kad jūs man par to pastāstīsiet… kad būsiet padzērušas tēju.

Viņa laipni atvainojās un devās apspriesties ar Gārnardas kundzi. Ienākot mājā, Venēcija bija redzējusi saimniecības vadītāju stāvam pie kāpnēm un tagad pat neielūkojās viņas izteiksmīgajās acīs, jo zināja, ka Gārnardas kundze nebūt nepriecājas par šo situāciju. Nu viņa bija nodrošinājusies ar papildspēkiem aukles un Ribla personā, un viens vienīgs skatiens uz šiem trijiem uzticamajiem kalpotājiem pavēstīja Venēcijai, ka paredzamas grūtības. Nenācās grūti atklāt to cēloni. Izdzirdējusi lūgumu aiznest tēju viešņām, Gārnardas kundze ledaini atbildēja:

– Es esmu jau saņēmusi šādu rīkojumu, Venēcijas jaunkundz. Viņas gaišības māte man to pavēstīja. Tiesa gan, – saimniecības vadītāja apdomīgi piebilda, – viņa varēja man to neteikt, jo es jau grasījos apjautāties, vai viņa nevēlas tēju vai glāzi vīna, lai atsvaidzinātos pēc ceļojuma.

– Venēcijas jaunkundz! – aukle viņu pārtrauca. – Es pati savām ausīm dzirdēju, kā Skorjeras kundze – vai kā nu viņu tur sauc – pieteica Gārnardas kundzei, lai gultas būtu labi izvēdinātas. Ja viņai pietiktu nekaunības pateikt ko tādu man, es viņai atbildētu, ka šī ir cienījama muiža, nevis kaut kāda parasta viesnīca.

– Es tā nepazemotos, aukle, – Gārnardas kundze augstprātīgi noteica. – Taču, ja runājam par pavēli, ka viņas gaišībai nekavējoties jāsagatavo labākā guļamistaba…

– …un par paziņojumu, ka līdz brīdim, kad ieradīsies viņas kalpone no Londonas, vienai no istabenēm ir jāapkalpo viņas gaišība… – iestarpināja aukle.

– …es jutos spiesta pavēstīt, jaunkundz, ka jūs man noteikti dosiet tādus rīkojumus, kādus uzskatīsiet par nepieciešamiem.

– Tieši tā es arī teicu, kundze! – Ribls atzinīgi pamāja. – Venēcijas jaunkundz, šķiet, dāma uzskatīja, ka bez viņas iejaukšanās neviens neiedomātos rīt aizsūtīt uz Jorku pretī jaunajai dāmai, kura, cik noprotu, gatavojas ierasties. Ceru, ka man izdevās viņu nomierināt. Es viņai pavēstīju, jaunkundz, ka apjautāšos jums, ko jūs vēlaties iesākt.

Venēcija ķērās pie šo satraukto prātu nomierināšanas. Tikai vienā gadījumā viņai izdevās panākt nelielu progresu – aukle, uzzinājusi, ka jaunā sieva jau gaida pēcnācēju, lika noprast, ka šis apstāklis lielā mērā ļauj viņai neiebilst pret Šarlotes klātbūtni. Lai arī viņa likās sev izrādītā goda necienīga, aukle varēja viņu pieciest mantinieka dēļ, kuru bija iecerējusi pilnībā pārņemt savās rokās. Gārnardas kundze, paredzēdama, ka šis laimīgais notikums atkal nosēdinās aukli atbrīvotajā tronī, daudznozīmīgi pieminēja viņas cienījamos gadus un nespēju piemēroties jaunai modei. Ribls nevēlējās izteikties par tik kutelīgu jautājumu un vēl drūmākā tonī lūdza atļauju apvaicāties Skorjeras kundzei, vai viņa grasās palikt Anderšovā ilgāku laiku.

Mazliet atvēsinājusi šo svarīgo mājsaimniecības locekļu prātu, Venēcija gatavojās daudz grūtākam uzdevumam – pierunāt Obriju izturēties kaut vai pieklājīgi pret savu svaini un viņas māti. Brālis bija devies uz stalli, neizrunājot ne vārda, un Venēcija uzskatīja par pareizāku necensties viņu aizkavēt. Viņa sprieda, ka Obrijs būs ienācis mājā no dārza puses, un devās viņu meklēt bibliotēkā. Iedama pa plato gaiteni, kas to savienoja ar centrālo vestibilu, viņa prātoja, ka pietiktu ar mazu drusciņu no Skorjeras kundzes visai nomācošās klātbūtnes, lai pārvērstu Obriju tikpat spītīgā vientuļniekā, kāds bija viņu tēvs. Kā jau Venēcija bija paredzējusi, Obrijs atradās bibliotēkā un acīmredzot gaidīja māsas ierašanos ar lielu nepacietību, jo, tiklīdz Venēcija bija aizvērusi priekšnama durvis, noprasīja: – Ko tu ar viņām izdarīji? Vai tu tici tādai pasaciņai? Es ne! Pat Konvejs nebūtu spējīgs uz tādu nekrietnību!

– Es arī par to iedomājos, – Venēcija atzinās. – Taču nekas nesanāks, mīlulīt. Ir visnotaļ iespējams, ka tā ir patiesība. Briesmīgs šoks, vai ne? Es vēl aizvien nezinu, kā lai mēs to pavēršam uz labo pusi, taču to mums vajadzēs izdarīt.

– Tu nezini? Tādā gadījumā es tev pateikšu. Mēs pārcelsimies uz savu māju. Tieši tā, kā tu biji iecerējusi darīt, ja tā notiks!

– Jā, bez šaubām, taču mēs to nevaram izdarīt uzreiz, mīlulīt! Tev jāsaprot, ka tas ir neiespējami! Līdz Konveja pārnākšanai es esmu atbildīga par Anderšovu.

– Bet tavā prombūtnē Mičets! – Obrijs ātri noteica. – Konvejs pilnvaroja jūs abus rīkoties viņa vārdā. Atceros, kā Mičets ieradās te, lai apspriestu ar tevi pilnvaras noteikumus, pirms viņš nosūta to Konvejam parakstīšanai!

– Protams, tā viņš darīja gan, taču tikai tāpēc, ka par ieguldīto kapitālu un jebkādiem juridiskiem jautājumiem viņš parūpēsies daudz labāk nekā es. Viņam nav jāuzņemas arī muižas ikdienas rūpes. Turklāt, Obrij, mēs nevaram atstāt Anderšovu tajā pašā mirklī, kad ierodas Konveja sieva! Tas būtu ārkārtīgi nepieklājīgi un arī nelaipni.

– Tikpat nepieklājīgi un nelaipni kā uzgrūst viņas mums uz kakla bez mazākā brīdinājuma!

– Jādomā, ka tā nebija viņas vaina. Patiesībā es esmu par to pārliecināta. Nabaga Šarlote ir tik ļoti sabijusies, ka tik tikko uzdrošinās izteikt kaut vārdu! Man viņas ir ļoti žēl. Turklāt viņa man nebūt nešķiet nepatīkama, mīlulīt. Viņa šķiet jauka, mazliet kautrīga meitene, un drīz vien mēs viņai būsim ļoti pieķērušies.

– Ak tā gan? Un viņas māti mēs noteikti sāksim dievināt!

Venēcija iesmējās. – Es noteikti ne! Viņa ir neciešama sieviete, jau paguvusi noskaņot pret sevi kalpotājus un mazliet arī mani. Tomēr es esmu iecerējusi būt pret viņu pieklājīga – un no tevis lūdzu to pašu.

Piemiegtām acīm Obrijs uzlūkoja māsu, taču neko neteica. Lielākais, ko viņai izdevās no brāļa izspiest, bija solījums neteikt neko nepieklājīgu Skorjeras kundzei, ja vien viņa neizprovocēs strīdu, un Venēcijai nācās samierināties ar to pašu. Tomēr tas, ko Obrijs varētu uzskatīt par provokāciju, lielā mērā bija atkarīgs no viņa noskaņojuma, tādēļ Venēcija nelika uz iecietību lielas cerības un ar lielām bažām veda brāli uz viesistabu, lai oficiāli stādītu viņu priekšā.

Abas dāmas viņi atrada spriežam par tēju un mandeļu bezē cepumiem. Skorjeras kundze sagaidīja Venēciju ar smaidu un sacīja: – Brīnišķīga tēja, Lenjonas jaunkundz! Man patiešām vajadzēs pajautāt saimniecības vadītājai, kur viņa to ņem. – Tad viņa ieraudzīja Obriju, kurš ienāca istabā aiz māsas, un steidza apsveicināties ar viņu.

Obrijs visai stīvi paklanījās, tad pievērsās Šarlotei:

– Sveicināti! Kur jūs atstājāt manu brāli? Vai viņš drīz jums sekos?

– Es nezinu… es tā ceru… man negribējās viņu atstāt, bet mamma domāja…

– Mamma domāja, ka viņas meitai daudz labāk klāsies prom no Kambrē kņadas, – iejaucās Skorjeras kundze. Kad viņa iesmējās, Venēcija konstatēja, ka šie smiekli jau ir sākuši viņu mazliet kaitināt. – Jūsu brālis noteikti atgriezīsies mājās līdz gada beigām, jo hercogs grib izformēt armiju nākamā mēneša sākumā. Lenjonas jaunkundz, es jau teicu Šarlotei, ka šī ir ļoti skaista istaba! Ārkārtīgi omulīga, un atliks tikai nomainīt portjeras, lai pārvērstu to tikpat elegantā salonā kā jebkurš cits, ko esmu redzējusi.

Šis paziņojums Venēciju mazliet pārsteidza, tomēr viņa atbildēja savaldīgi un apsēdās uz dīvāna cerībā, ka tad, ja izdosies iesaistīt Skorjeras kundzi sarunā, Obrijs un Šarlote varētu iepazīties labāk.

Skorjeras kundze bija gatava runāties, un drīz vien izrādījās, ka viņai piemīt spēja piedalīties vairāk nekā tikai vienā sarunā, šad un tad iestarpinot piezīmes otrajā. Viņa atbildēja uz jautājumiem, kas tika adresēti viņas meitai, un visu Šarlotes teikto vai nu pārlaboja, vai papildināja. Izturēšanās bija labdabīga, viņa gandrīz visu laiku smaidīja, taču nevajadzēja ilgu laiku, lai Venēcija nonāktu pie secinājuma, ka viešņa viņu uzlūko ar aizdomīgu naidīgumu. Skorjeras kundze neskopojās ar komplimentiem, taču tajā pašā laikā visu noniecināja, un Venēcija, kura nekad agrāk nebija pazinusi nevienu viņai līdzīgu būtni, mulsa par tādu izturēšanos. Tā vien likās, ka Skorjeras kundze ir apņēmusies saskatīt meitas svainē uzveicamu ienaidnieku. Runājot par pārmaiņām, kuras Šarlote neapšaubāmi ieviesīs Anderšovā, un stāstot Venēcijai, cik labi saprot meitenes izjūtas situācijā, kad nākas nodot vadības grožus kādam citam, Skorjeras kundze lika skaidri noprast, ka ir lepna par Šarlotes tiesībām un gatava par tām cīnīties.

Kad bija pagājusi nepilna stunda un Gārnardas kundze savā viscienīgākajā manierē aicināja abas dāmas apskatīt guļamistabas, Venēcija saprata, ka Anderšovā valdošais miers ir beidzies un viņas tuvākā nākotne nesola neko citu kā vien nesaskaņas un konfliktus. Piedevām pie sava naidīguma Skorjeras kundze demonstrēja valdonīgu noskaņojumu un vēlmi parādīt visiem, sākot ar Venēciju un beidzot ar dārznieka mācekli, labāku veidu, kā darīt ierādīto darbu, vadīt saimniecību vai kopt ģerānijas. Pat virēja, kuras cepumus Skorjeras kundze bija pasludinājusi par izcili labiem, saņēma recepti, kurai vajadzēja būt labākai. It kā nepietiktu ar priekšstatu, ko uzbūra šis solījums, viņa dzirās Venēcijai ieteikt kādu lielisku ķirurgu, kurš noteikti zināšot, kā izdziedēt Obrija klibo kāju. Venēcija viņai piedeva šo nejauko piezīmi, tomēr nenācās grūti noticēt, kāpēc tik daudzi cilvēki – spriežot pēc Skorjeras kundzes teiktā – tik bieži izturējušies pret viņu necienīgi.

Uzklausījusi apliecinājumu tam, ka Šarlotei sagatavotā guļamistaba agrāk piederējusi viņas priekšgājējai, viņa ar prieku to pieņēma. Venēcija uzsmaidīja Šarlotei un apjautājās: – Jūs taču man pateiksiet, ja jums kaut kas būs vajadzīgs, vai ne?

Tobrīd Skorjeras kundze nosodoši pakratīja pirkstu un noteica paceltā balsī: – Nē, nē, Lenjonas jaunkundz, nemudiniet manu mazo sliņķi paļauties uz jums! Es viņai teicu, ka tagad, kad viņa ir precēta dāma un saimniece savā mājā, viņai pašai ir jāmācās dot pavēles, nevis jāpaļaujas uz mani vai jums, kas to izdarīs viņas vietā.

Kad Venēcija izgāja no savas istabas un atkal devās lejā, Šarlote sēdēja viena pati viesistabā. Viņa bija eleganti ģērbusies zīda vakarkleitā ar trēnu, taču drīzāk atgādināja nobijušos skolnieci nekā modes dāmu un, ieraugot Venēciju, instinktīvi piecēlās kājās. Priecādamās par iespēju aprunāties ar viņu bez Skorjeras kundzes iejaukšanās, Venēcija pacentās Šarloti kaut daļēji nomierināt. Kļuva skaidrs, ka pakalpīgā daba un draudzīgais raksturs neļāva Šarlotei pretoties apņēmīgās mātes spiedienam. Pat ja Šarlote būtu izteikusi vārdos – lai gan acīmredzami bija pilnīgi nespējīga to izdarīt –, ka Skorjeras kundze viņu brīdinājusi uzmanīties no svaines, tas nebūtu redzams vēl uzskatāmāk kā tagad. Tā kā viņai nepiemita nedz humora sajūta, nedz paradums runāt atklāti, Venēcijas ar smaidu izteiktais aicinājums neskatīties uz viņu kā uz briesmoni iegrūda Šarloti tikai vēl lielākā mulsumā. Tikai sarunā par Konveju viņa kļuva dabiska un aizmirsa visu kautrīgumu, nodevusies varoņa slavināšanai. Viņš bija pusdievs, kurš brīnumainā kārtā iemīlējies viņā, un doma par šī vīrieša lieliskumu lika Šarlotes vaigiem iekvēloties un acīm iemirdzēties. Pārstāstot viņa drosmīgos darbus un gudros izteicienus, meitene gluži vai atdzīvojās.

Venēcija gan jutās uzjautrināta par šo nepazīstamo brāļa portretu, taču tajā pašā laikā tas viņu aizkustināja, un viņa skaidri saprata, kas ir piesaistījis Konveju šai diezgan neizteiksmīgajai meitenei. Viņa laipni noteica:

– Jūs droši vien jutāties gaužām nelaimīga, kad vajadzēja viņu pamest. Es patiešām jūtu jums līdzi.

Šarlotes acīs parādījās asaras. – Ak, tas bija tik briesmīgi! Es negribēju braukt, taču viņš to uzskatīja par vienīgo iespēju, tāpēc ka pulkvedis Skidbijs izturējās nepieklājīgi pret mammu, un tas padarīja visu situāciju ļoti neveiklu Konvejam, jo mamma nespēja samierināties ar apvainojumu un šī iemesla dēļ mēs nevarējām aicināt pulkvedi uz mūsu viesībām. Konvejam tas sagādāja lielas neērtības. Padomājiet tikai! Tas briesmīgais cilvēks izplatīja visnepatiesākās baumas par nabaga mammu, un daudzi cilvēki viņam ticēja un nostājās viņa pusē, un izturējās ļoti nelaipni, tā ka viņa jutās spiesta atklāt lordam Hillam patiesību, kas lika Konvejam pateikt… kas lika viņam nospriest, ka mums būs labāk atgriezties Anglijā. – Viņa noslēdza savu impulsīvo stāstījumu uz baiļpilnas nots un steigšus piebilda: – Un turklāt es nejutos labi!

– Par to es nebrīnos, – noteica Venēcija, acīm šķelmīgi ieziboties. – Es jūsu vietā būtu gribējusi atrasties jūdzēm lielā attālumā. Nespēju iedomāties neko ļaunāku par atrašanos strīda epicentrā.

– Ak, tas bija tik briesmīgi! – Šarlote neviļus nodrebējās, to atceroties. – Tas padarīja mani visai histērisku, tāpēc, protams, mamma negribēja mani atstāt… tas gan pat netika apspriests, jo es nespētu šķirties no viņas, jo īpaši tad, ja jūtos slikti. – Viņa sāka knibināt savu mutautiņu un nedroši turpināja: – Mamma… mamma dažreiz runā tādas lietas… taču viņa nemaz tā nedomā… un viņai ir bijis daudz kas jāpacieš, jo tētis nebija bagāts un viņa ģimene izturējās tik nejauki, nostādamās manas krustmātes Elizabetes pusē, kad viņa uzbruka nabaga mammai un nelūdza viņai piedošanu, tāpēc mammai nekas cits neatlika kā vien saraut attiecības. Un tad tētis nomira no drudža, ko bija saķēris Pirenejos, jo viņš bija militārists, tāpat kā Konvejs, tāpēc mamma dzīvoja tikai manis un māsas dēļ.

– Vai jums ir tikai viena māsa? – apjautājās Venēcija, nespēdama iedomāties kādu piemērotu piezīmi par Skorjeras kundzes grūto likteni.

– Jā, Fanija. Viņa ir vecāka par mani, taču mēs bijām labākās draudzenes! Viņa apprecējās pirms diviem gadiem, un viņai ir burvīgs mazulītis, kuru es nekad neesmu redzējusi, tāpēc ka mans svainis, kuru mēs uzskatījām par ārkārtīgi patīkamu cilvēku, piepeši sāka izrādīt greizsirdību un nejauki izturēties pret mammu, kad mēs apmetāmies pie viņiem. Svainis solījās nepieļaut mammai visur iejaukties un sacelt jucekli mājā tikai tāpēc, ka viņa uzskatīja par savu pienākumu ieteikt manai māsai atlaist saimniecības pārzini, kura izturējās briesmīgi izšķērdīgi, un mammai pat radās aizdomas par viņas negodīgumu!

Šīs vientiesīgās runas nozīmi Venēcija vēl nebija paguvusi aptvert, kad istabā ienāca Skorjeras kundze. Venēcijai nācās savaldīt savu impulsīvo vēlēšanos pabrīdināt Šarloti, ka jebkāds mēģinājums atbrīvoties no Anderšovas saimniecības vadītājas nebeigtos viņas mātei par labu.

Skorjeras kundze bija pati laipnība un steidzās dalīties ar saviem nākotnes plāniem. Viņa šķita izspiedusi no Gārnardas kundzes atsūtītās istabenes ikvienu sīkumu par Anderšovas funkcionēšanu un saskatīja daudz uzlabojumu iespēju. Tas, kas labi derēja neprecētai jaunkundzei, kura dzīvoja kopā ar brāli, nekādā gadījumā nebija piemērots lēdijai Lenjonai. Viņa pieprasīja, lai namziņa pakļautībā atrastos divi livrejās tērpti sulaiņi, tomēr Lenjonas jaunkundzei nevajadzēja domāt, ka tas izraisīs ievērojumu izdevumu pieaugumu, jo Skorjeras kundzei mājā nodarbināto kalpoņu skaits likās pārmērīgs. – Negribu teikt, ka jūs nebūtu labi tikusi galā, mana dārgā Lenjonas jaunkundz, – viņa laipni apgalvoja Venēcijai. – Patiešām, es esmu ļoti patīkami pārsteigta par visu redzēto un varu droši apgalvot, ka jums nav jāsarkst par savām saimniecības vadīšanas prasmēm.

– Nepavisam! – Venēcija piekrita, tik tikko spēdama savaldīt uzjautrinājumu. – Tomēr man nāktos sarkt, pieņemot komplimentu, kas ir domāts kādai citai! Gārnardas kundze ir bijusi Anderšovas saimniecības vadītāja kopš manas dzimšanas. – Viņa pagrieza galvu, lai uzrunātu Šarloti, un nepiespiesti noteica: – Domāju, rīt viņa gribēs iepazīstināt jūs ar visu mājas dzīvi. Nepievērsiet uzmanību, ja viņa liksies mazliet stīva! Drīz vien viņa atmaigs pret jums, ja redzēs, ka negrasāties jaukties viņas saimniecībā un kārtībā. Aprunājieties ar viņu par Konveju! Viņa dievina manu vecāko brāli un pat ļauj viņam uzrunāt sevi par savu dārgo vecu Gārniju, ko es nemūžam neuzdrošinātos. Viņa droši vien piedāvās jums savas atslēgas. Esmu pārliecināta, ka nav jūs jābrīdina, lai lūdzat viņu tās paturēt!

– Nē, man nenāktu ne prātā…

– Nu, runājot par to, mana mīļā, – iebilda Skorjeras kundze, – domāju, ka labāk vajadzētu sākt, ja reiz tu gribi turpināt. Ir pilnīgi dabiski, ka Lenjonas jaunkundze kautrējas sevi aizstāvēt, tāpēc ka ir tik ilgi pazinusi šo sievieti, taču tu esi gluži kas cits. Ar vecajiem kalpotājiem vienmēr ir viens un tas pats! Viņi ātri vien uzkundzējas un kļūst par īstiem tirāniem. Ja gribi uzklausīt manu padomu, mana dārgā…

– Viņai labāk vajadzētu uzklausīt manas māsas padomu, – ierunājās Obrijs, kurš bija ienācis istabā pašā laikā, lai noklausītos šo sarunu. – Augstais Dievs, Konvejs nu gan sacels traci, ja atgriezīsies mājās un uzzinās, ka Gārnardas kundze ir pametusi Anderšovu dusmās!

Doma par Konveja nepatiku lika Šarlotei nobālēt, un pat Skorjeras kundze uz brīdi apklusa. Viņa aprobežojās ar frāzi: – To mēs vēl redzēsim. – Lai arī smaids nenozuda no sievietes lūpām, tomēr skatiens, ko viņa uzmeta Obrijam, nekādā gadījumā nebija draudzīgs. Venēcija varēja vienīgi klusībā lūgt Dievu un cerēt, ka viņa neielaidīsies turpmākās provokācijās.

Šī lūgšana netika uzklausīta, un vēl pirms vakariņu beigām ikvienam, kurš pazina Obriju, bija kļuvis skaidrs, ka viņš nolēmis karot. Ienākusi ēdamzālē un konstatējusi, ka viņai jāsēž galda galā, Šarlote bija pavilcinājusies un izstostījusi instinktīvā izpratnē: – Ak, lūdzu! Tā taču ir jūsu vieta, Lenjonas jaunkundz, vai ne? Man nepavisam negribētos ieņemt jūsu vietu!

– Un es labprāt neieņemtu jūsējo! – Venēcija atbildēja. – Starp citu, man gribētos, lai jūs sauktu mani par Venēciju!

– Jā, pateicos, es labprāt! Taču, lūdzu, vai jūs…

– Mana dārgā Šarlote, Lenjonas jaunkundze sāks tevi uzskatīt par īstu zosi, ja tu nesaņemsies! – ierunājās Skorjeras kundze. – Viņai ir taisnība, un tev nevajadzētu par to raizēties, vari man ticēt. – Viņa veltīja Venēcijai īpaši platu smaidu un piebilda: – Tāds jau ir māsu liktenis, vai ne? Atkāpties otrajā vietā, kad brāļi apprecas.

– Neapšaubāmi, kundze.

– Tu pārspīlē, mana dārgā! – noteica Obrijs, acīm ieziboties. – Tu Anderšovā būsi vissvarīgākā persona, pat ja ēdīsi pusdienas virtuvē, un labi to zini!

– Cik uzticams brālis! – piezīmēja Skorjeras kundze, viegli ieķiķinādamās.

– Ir nu gan nesapraša! – Venēcija atcirta. – Vai jūs gribētu sēdēt tuvāk kamīnam, kundze, vai arī…

– Skorjeras kundzei vajadzētu sēdēt pie otra galda, – Obrijs pārliecinoši noteica.

– Jūs gribat teikt, ka galda otrā galā, – Skorjeras kundze pamācoši noteica.

– Jā, bez šaubām, – Obrijs atbildēja, izskatīdamies pārsteigts. – Vai es teicu citādāk? Interesanti, kas mani paraustīja aiz mēles?

Venēcija apjautājās Šarlotei, vai viņai paticis Parīzē. Tā bija pirmā no neskaitāmajām iejaukšanās reizēm, pie kurām viņai nācās ķerties šo patiesi neaizmirstamo pusdienu laikā, jo, ja Obrijs nemetās uzbrukumā, tad steidzās atriebties par ikvienu agresijas izpausmi. Tā kā viņš skaidri norādīja, ka uzskata sevi par māsas aizstāvi, un uzvarēja ikvienu sadursmi, Venēcija varēja tikai prātot, vai Skorjeras kundze ir liela muļķe vai arī viņas ļaunais ģēnijs priecājas par nepatikšanām. Šķiet, viņa nespēja pretoties kārdinājumam apspiest Venēcijas iedomātās pretenzijas, tāpēc ēdamzāle drīz vien pārvērtās kaujas laukā, kurā – kā Venēcija ar zināmu uzjautrinājumu nosprieda – ierinda neizbēgami uzveica kolonnu.

Nespēdama pārspēt Obriju taktiskā ziņā, Skorjeras kundze mēģināja atsist viņa uzbrukumu. Pievērsusi zēnam savu apņēmīgo smaidu, viņa paziņoja, ka neviens nenoturētu Obriju un Konveju par brāļiem, jo viņi nepavisam neesot līdzīgi. Kāds neglaimojošs epitets viņai bija prātā, tā arī palika neatklāts, jo Obrijs nekavējoties dedzīgi atbildēja: – Nez vai tas būtu iespējams, kundze. Konvejs ir mūsu ģimenes muskuļi, es esmu smadzenes, bet Venēcija ir skaistums.

Pēc tā visa nebija nekāds pārsteigums, ka Skorjeras kundze piecēlās no galda visai sarūgtināta. Kad viņa iekārtojās krēslā pie viesistabas kamīna, dāmas acīs parādījās dzelžains spīdums, kas noteikti biedēja viņas meitu. Kundzes acīmredzamo vēlēšanos izturēties pēc iespējas nepatīkamāk izjauca Venēcijas paziņojums par nepieciešamību uzrakstīt dažas steidzamas vēstules. – Ceru, Šarlote, ka man piedosiet, ja līdz tējas laikam atstāšu jūs tikai mātes sabiedrībā. – Tad Venēcija izgāja no istabas un pievienojās Obrijam bibliotēkā, izteiksmīgi iesaukdamās pēc ienākšanas šajā miera ostā: – Sātans!

Obrijs viņai uzsmaidīja. – Uz ko saderēsim, ka es atbrīvošos no viņas nedēļas laikā?

– Ne uz ko! Tev tas nenāktu par labu, tāpēc nedari tā. Un patiešām, mīlulīt, tev vajadzētu mazliet rēķināties ar Šarlotes jūtām! Lai arī viņa ir muļķīte, tā nav viņas vaina, un es esmu pārliecināta, ka viņa ir ārkārtīgi draudzīga un laipna.

– Tu gribēji teikt, ka saldi salkana un nevainojami garlaicīga?

– Nu, mēs varam justies pateicīgi vismaz par laipnību. Vai gribi izmantot savu rakstāmgaldu? Man ir jāaizraksta krustmātei Hendredai un lēdijai Denijai, bet ne salonā, ne rīta istabā nav iekurts kamīns.

– Tu neesi likusi to iekurt? – Obrijs uzsvērti apjautājās.

– Ja negribi, lai es kristu histērijā, tad sēdi klusu! – Venēcija lūdzās, iekārtodamās pie lielā rakstāmgalda. – Ak, Obrij, cik briesmīga spalva! Lūdzu, salabo to!

Viņš to paņēma no māsas rokām un sameklēja uz galda nelielu nazīti. Asinādams spalvu, viņš piepeši ierunājās: – Vai tu aizrakstīsi krustmātei un Denijiem, lai pavēstītu, ka mūsu Konvejs ir apprecējies?

– Bez šaubām, un ceru, ka vismaz lēdijas Denijas gadījumā es būšu pirmā, kas to pavēstīs. Krustmāte lasa avīzi un, iespējams, jau ir to izdarījusi, jo tā neciešamā sieviete man pavēstīja, ka esot nosūtījusi paziņojumu pirms izbraukšanas no Londonas! Viņa gan varēja dažas dienas nogaidīt, ja reiz bija vilcinājusies trīs mēnešus.

Obrijs pasniedza spalvu atpakaļ māsai. – Konvejs taču nebija saderinājies ar Klāru Deniju, vai ne?

– Nē, tas ir, jādomā, ka ne oficiāli. Tolaik lēdija Denija man teica, ka abi esot par jaunu un ka sers Džons neatzīšot saderināšanos, kamēr Konvejs nebūs pilngadīgs un Klāra nebūs izgājusi sabiedrībā, taču viņš neapšaubāmi būtu laulību atbalstījis. Tāpat es nešaubos arī par to, ka Klāra uzskata sevi par apsolītu Konvejam.

– Tās meitenes nu gan ir muļķes! – Obrijs nepacietīgi iesaucās. – Konvejs varēja pamest armiju pēc tēva nāves, ja būtu to vēlējies. Tik daudz taču Klēra varētu saprast.

Venēcija nopūtās. – Tā varētu secināt, taču, spriežot pēc Klāras teiktā, Konvejs palika armijā tāpēc, ka uzskatīja to par savu pienākumu.

– Konvejs? Pat Klāra Denija nevarētu noticēt tādām blēņām!

– Vari būt drošs, viņa tā domā. Un tev jāatzīst, ka tam noticētu ikviens, kurš Konveju labi nepazīst. Mūsu vecākais brālis tam tic un allaž spēj izgudrot cienījamu motivāciju tam, lai darītu tieši to, kas pašam patīk, turklāt citu acīs viņš izskatās cēls!

Obrijs tam piekrita, taču, mazliet apdomājies, piebilda: – Vai es arī tā daru, mana mīļā?

– Nē, mīlulīt, – Venēcija jautri atbildēja, atvērdama rakstāmgalda vāku. – Tu dari to, kas pašam patīk, necenzdamies izdomāt tam kādu cēlu aizbildinājumu. Tas tāpēc, ka tu esi neparasti augstprātīgs un tev ir pilnīgi vienalga, ko pārējie par tevi domās. Konvejam nav vienalga.

– Tad labāk es esmu augstprātīgs nekā divkosīgs, – noteica Obrijs, nosvērti pieņemdams šo raksturojumu. – Jāteic, es ļoti gribētu uzzināt, kāds iemesls bija šīm nevienlīdzīgajām laulībām. Kāpēc tā vajadzēja darīt? Kāda velna pēc Konvejs mums neatrakstīja? Viņš zināja, ka beigās tik un tā būs spiests mums pavēstīt! Tas bija pārāk muļķīgi.

Venēcija pacēla galvu no vēstules, kuru bija sākusi rakstīt. – Jā, tas mulsina arī mani, – viņa atzina. – Taču es domāju par to, ģērbdamās pirms pusdienām, un, šķiet, visu sapratu. Un tāpēc man bail, ka šī ziņa kļūs par briesmīgu triecienu nabaga Klārai. Man šķiet, ka Konvejs vēlējās bildināt Klāru. Negribu teikt, ka viņš vēl aizvien atradās tajā muļķīgajā noskaņojumā, kas padarīja viņu tik briesmīgi garlaicīgu pēdējā ciemošanās reizē, taču Klāra viņam pietiekoši patika, lai Konvejs uzskatītu, ka no viņas sanāks ļoti laba sieva. Vēl vairāk, man šķiet, ka viņi pat mija solījumus, lai arī Deniji neko nenojauš. Ja Konvejs uzskatīja, ka viņa pienākums bija bildināt Klāru, tad es saprotu, kāpēc viņš mums neatrakstīja.

– Es gan ne.

– Augstais dievs, Obrij, tu taču pazīsti Konveju! Katru reizi, kad jāizdara kaut kas nepatīkams, viņš to atliek tik ilgi, cik vien iespējams! Padomā tikai, cik grūti būtu atrakstīt, lai pavēstītu man, ka viena atvaļinājuma laikā ir iepazinies, iemīlējies un apprecējis meiteni, kuru nekad mūžā nav redzējis, un ir piekrāpis Klāru!

– Viņš zināja, ka tas neizskatīsies labi. Jā, tas viņam nebūtu paticis, – Obrijs domīgi noteica. – Jādomā, ka Šarlote viņu ievilināja savos tīklos.

– Ne jau viņa, bet gan Skorjeras kundze. Un viņa negrasījās ļaut darījumam izslīdēt caur pirkstiem! Viņa bija atbildīga par šīm sasteigtajām laulībām, nevis Konvejs. Kundze droši vien labi apzinājās, ka laulības jānoslēdz uzreiz, citādi viņš varētu aizmirst Šarloti jau pēc mēneša. Uzdrošinos apgalvot, ka viņš gribēja man atrakstīt nevis tajā dienā, bet nākamajā. Un tā tas turpinājās, tieši tāpat kā toreiz, kad viņš visu brīvlaiku nesaņēmās pavēstīt tētim, ka labāk grib iet armijā nekā mācīties Oksfordā. Beigās man vajadzēja runāt ar tēti, jo Konvejs bija atgriezies Ītonā! Šajā gadījumā nebija neviena, kas varētu rīkoties viņa vietā, un man nav ne mazāko šaubu, ka brālis atlicis rakstīšanu tik ilgi, ka jau likās neiespējami to izdarīt. Varbūt viņš bija sev iestāstījis, ka labāk nerakstīt, bet atvest Šarloti uz mājām, un cerēja, ka prieks par viņa atgriešanos visu labos. Taču Skorjeras kundze izjauca šo plānu, sastrīdēdamās ar kādu pulkvedi un tik ļoti sarežģīdama Konveja stāvokli, ka viņam nekas cits neatlika kā vien katrā ziņā atbrīvoties no jaunās radinieces. Vari nešaubīties, ka viņa būtu spērusi zemes gaisā, ja Konvejs mēģinātu izšķirt viņu ar Šarloti, un viņš nemūžam nebūtu riskējis ar kaut ko tādu, uzturēdamies štābā!

– Tāpēc viņš aizsūtīja Šarloti mājās kopā ar māti, – noteica Obrijs, un viņa lūpas pamazām savilkās smaidā. – Tu kļūdies, muļķīt! Atradās cilvēks, kurš varēja pavēstīt jaunumus Konveja vietā! Viņš nu gan ir viens nožēlojams tips!

To pateicis, viņš pastiepa roku pēc atvērtas grāmatas uz galda un nekavējoties iegrima tajā, kamēr Venēcija, uzjautrinādamās par šādu norobežošanos un mazliet apskauzdama brāli par šo spēju, atkal iemērcēja spalvu tintē un turpināja rakstīt vēstuli Hendredas kundzei.

Divpadsmitā nodaļa

Nākamajā rītā Venēcija pamodās nomākta, un šo sajūtu neizgaiņāja atklājums, ka viņas vienīgā kompanjone pie brokastu galda ir Skorjeras kundze. Šarlote vēl aizvien bija gultā, bet Obrijs bija palūdzis Riblu aiznest viņam kafiju un sviestmaizes uz bibliotēku. Skorjeras kundze izturējās ar uzsvērtu pieklājību, taču pamanījās izraisīt Venēcijā agrāk nepazītas dusmas, jo apjautājās, vai pievienot viņas kafijai krējumu. Kādu brīdi Venēcija nespēja neko atbildēt, tomēr pārvarēja to, ko uzskatīja par nepamatotu niknuma lēkmi, un atbildēja, ka Skorjeras kundze var nepūlēties viņu apkalpot. Kundze, kuru uz brīdi apklusināja piepešais ugunīgais uzliesmojums Venēcijas parasti smaidīgajās acīs, neuzstāja, bet ķērās sajūsmināti aprakstīt, cik mīkstā gultā viņa gulējusi, kāds skats pavēries pa logu un cik jauki, ka nav nekādu ielas trokšņu. Venēcija atbildēja ar pienācīgu pieklājību, taču, kad Skorjeras kundze pabrīnījās par to, ka Obrijam ļauts brokastot tad un tur, kā pašam iepatīkas, tonis kļuva stipri atturīgs: – Vai patiesi, kundze?

– Varbūt es esmu vecmodīga, – sacīja Skorjeras kundze, – taču es atbalstu striktu punktualitāti. Tomēr labi saprotu, ka jums šis nabaga zēns sagādā lielas grūtības. Kad Konvejs atgriezīsies mājās, tad neapšaubāmi zinās, kā tikt ar viņu galā.

Tas Venēciju sasmīdināja. – Mana dārgā Skorjeras kundze, pēc jūsu vārdiem varētu spriest, ka Obrijs ir bērns! Viņam drīz būs septiņpadsmit gadu, un viņš jau gadiem ilgi pats rūpējas par sevi, tātad būtu gluži bezjēdzīgi tagad mainīt viņa ierasto kārtību. Konvejam par godu jāteic, ka viņš to nemaz nemēģinās.

– Tādā gadījumā, Lenjonas jaunkundz, uzdrošinos apgalvot, ka es nu gan justos ārkārtīgi izbrīnīta, ja sers Konvejs ļautu Obrijam pasūtīt sev maltītes tikai ar jūsu piekrišanu tagad, kad Anderšovā ir parādījusies saimniece, jo tas nepavisam nav pieņemami. Jādomā, ka jūs piedosiet manu atklāto valodu!

– Bez šaubām, kundze, jo tas ļauj arī man izteikties atklāti! – Venēcija strauji atbildēja. – Lūdzu, atmetiet jebkādas cerības par to, ka jūs varētu pārtaisīt Obriju, jo nedz jums, nedz jūsu meitai nav ne mazāko tiesību jaukties viņa darīšanās! Tās ir viņa paša rūpes un zināmā mērā arī manējās.

– Patiešām? Tādā gadījumā es laikam būšu nepareizi informēta, jo uzskatīju, ka viņš atrodas sera Konveja aizbildnībā!

– Nē, jūs neesat nepareizi informēta, taču Konvejs pirmais jums ieteiks atstāt Obriju manā ziņā. Man vajadzēja jūs par to brīdināt, kundze, jo Konvejs ārkārtīgi žēlo Obriju par viņa fizisko trūkumu un ar neparastu godbijību izturas pret brāļa garīgo pārākumu. Turklāt, neskatoties uz visiem saviem trūkumiem, Konvejs ir ne vien ārkārtīgi krietns, bet arī bruņniecisks, un tas viņam ļautu samierināties ar Obrija īgnuma lēkmēm pat tad, ja tās būtu desmitreiz spēcīgākas. Tas ir viss, kas man sakāms, kundze, un es ceru, ka jūs man piedosiet šo vaļsirdīgo izrunāšanos, tāpat kā es piedevu jums. Atvainojiet, man tagad nāksies jūs atstāt. Šorīt man ir daudz darāmā. Es palūdzu, lai Gārnardas kundze pati apkalpo Šarloti. Vai jūs būsiet tik laipna un pateiksiet Šarlotei, ka atliek tikai dot ziņu saimniecības vadītājai, kad viņa būs gatava?

Venēcija izgāja no viesistabas, neatvēlēdama Skorjeras kundzei laiku atbildēt. Poviks jau gaidīja, taču viņa pievienojās tikai pēc kādām divdesmit minūtēm – pirms tikšanās ar pārvaldnieku bija vajadzīgs neliels pārdomu brīdis, lai neļautu viņam manīt savu satraukumu un niknumu. Tas viņai ļāva atgūt savaldību, tomēr nepalīdzēja saskatīt tuvāko nākotni gaišākās krāsās. Venēcija pārmeta sev, ka atļāvusi Skorjeras kundzei izprovocēt sevi uz tādu atbildi, tomēr juta, ka agrāk vai vēlāk būtu spiesta nostāties pret sievieti, kuras neapvaldītā vēlme visus izkomandēt varētu apvērst kājām gaisā visu mājsaimniecību. Meitene neloloja cerības, ka Skorjeras kundze neturēs uz viņu ļaunu prātu, jo dāmas acīs vīdēja nesamierināms naids. Bija skaidrs, ka viņa nepalaidīs garām nevienu iespēju sāpināt un kaitināt.

Bija jau pāri divpadsmitiem, kad viņa šķīrās no Povika. Rīts, kas tika pavadīts šī stingrā un flegmatiskā jorkšīrieša sabiedrībā, labāk par jebkādām pārdomām palīdzēja atjaunot dvēseles līdzsvaru, un rēķinu pētīšana iedarbojās uz Venēciju tikpat apskaidrojoši, cik uz Obriju Platona darbu lasīšana.

Mājas centrālajā daļā nebija ne miņas ne no Šarlotes, ne viņas mātes, taču Ribls ienāca vestibilā brīdī, kad Venēcija grasījās iziet dārzā, un atklāja, ka abas dāmas inspicē virtuves spārnu Gārnardas kundzes sabiedrībā. Viņš pasniedza Venēcijai aizzīmogotu vēstuli, kuru no Eberslijas pirmīt bija atvedis zirgu puiša palīgs, un gaidīja, kamēr Venēcija to izlasīs. Vēstule bija īsa un apliecināja Venēcijas ziņas saņemšanu, taču bija uzrakstīta sirsnīgi. Lēdija Denija nevēlējās likt ziņnesim gaidīt, taču lūdza, lai Venēcija ierodas Eberslijā, cik drīz vien varēs. Postskriptā viņa piebilda, ka esot aizņemta ar Osvalda mantu kravāšanu, jo puisis gatavojoties atstāt Ebersliju nākamajā dienā un doties pie tēvoča Ratlendšīrā.

Venēcija pacēla galvu, lai ieskatītos acīs Riblam, kurš viņu bažīgi vēroja. Kādu brīdi viņa klusēja, taču beigās ar nožēlu noteica: – Es zinu, Ribl, es zinu! Mēs esam nonākuši nepatikšanās, taču gan mēs no tām izkļūsim!

– Es tā ceru, jaunkundz, – viņš sacīja, dziļi nopūzdamies.

– Vai esat nonācis viņas nežēlastībā? – Venēcija viņam uzsmaidīja. – Es esmu, varat man ticēt!

– Jā, jaunkundz, kā jau uzdrošinājos to pavēstīt Gārnardas kundzei. Ja viņa būtu dzirdējusi to pašu, ko es, tad zinātu, no kurienes vēji pūš! Ja drīkstu tā izteikties, tad vakar vakarā man nācās grūti savaldīties! Ak, Venēcijas jaunkundz, kas gan varēja uznākt seram Konvejam? Anderšova vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk!

– Būs gan, Ribl, noteikti būs! – viņa sacīja. – Pagaidiet tikai, lai Konvejs atgriežas! Jūsu priekšā man nav jāizliekas, ka neesam iekļuvuši nelaimē un ka Skorjeras kundze nav neciešama sieviete, taču es… esmu pārliecināta, ka drīz vien jūs iemīļosiet lēdiju Lenjonu tāpat kā mani.

– Nē, jaunkundz, tas nav iespējams. Anderšovā viss sagriezīsies kājām gaisā, un viņas gaišība gribēs ieviest pārmaiņas. Tas laikam ir gluži saprotams. Es vairs neesmu tik jauns kā agrāk un to nenoliedzu. Ja viņas gaišība uzskatīs, ka…

Venēcija viņu steigšus pārtrauca. – Viņa tā neuzskata! Jā, es skaidri zinu, ko jūs gribat man pateikt, un jūs esat liels muļķis! Kā jūs varējāt iedomāties, ka mans brālis varētu vēlēties kādu citu namzini mūsu dārgā, laipnā Ribla vietā?

– Pateicos jums, jaunkundz, jūs esat ļoti labsirdīga! – viņš noteica viegli trīcošā balsī. – Mēs ar Gārnardas kundzi cerējām, ka jūs ar Obrija jaunskungu vēlēsieties ierīkot paši savu māju un ņemsiet mūs līdzi. Par to mēs ļoti priecātos.

– Nē, nē! – Venēcija noteica bargā balsī, tomēr jutās krietni aizkustināta. – Kā gan Anderšova varētu iztikt bez jums? Kā lai nolaupu jūs savam brālim? Es nespētu neko tādu pat iedomāties! Un, lai cik laimīga es justos šādā gadījumā, jūs nonīktu, ja būtu spiesti pamest Anderšovu. Es to zinu, un jūs tāpat.

– Jā, jaunkundz, un es patiešām nevēlējos doties projām, un Gārnardas kundze tāpat, taču mēs neuzskatām, ka varēsim palikt, ja te dzīvos Skorjeras kundze. Turklāt mēs jūtam, ka… Ak, jaunkundz, godīgi sakot, ja vien piedosiet man tādu uzdrīkstēšanos, visi redz, no kuras puses pūš vējš, un mēs negribētu, lai mūs šajā dzīves posmā izliek aiz durvīm bez ieteikuma vēstules. Diemžēl tā tas varētu notikt vēl pirms sera Konveja atgriešanās. Es esmu pārāk vecs, lai apgūtu jauno modi. Ja man liks neklausīties Obrija jaunskunga pavēlēs, kurām nebūs piekritusi viņas gaišība… tādā reizē es nespēšu novaldīt mēli, bet Skorjeras kundze to vien tik gaida, jo tad varēs mani atlaist!

– Lai tikai gaida! – noteica Venēcija, acīm ieziboties. – Varu jums apgalvot, ka te nu viņa kļūdās. Nedomāju vis, ka lēdiju Lenjonu varēs pierunāt uz ko tādu. Ja nu tomēr, tad es būšu spiesta pavēstīt, ka viņai nav tiesību jūs atlaist. Līdz sera Konveja pārnākšanai es turpināšu te saimniekot; un, kad viņš atgriezīsies, nepaies ne nedēļa, kad viņš liks kundzei sakravāt mantiņas. Tikai esiet pacietīgs, Ribl!

Viņš mazliet atplauka un sajutās daudz labāk, kad Venēcija visai neapdomīgi pavēstīja, ka vienreiz Konvejs jau esot padzinis Skorjeras kundzi no Kambrē. Klusībā smaidīdams, namzinis devās projām, jo neapšaubāmi gatavojās pavēstīt šo ziņu Gārnardas kundzei un varbūt arī auklei, taču nez vai kāds no jaunākajiem kalpotājiem izpelnītos šo godu, tāpēc Venēcija nejuta ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus par savu rīcību.

Viņa izgāja dārzā un ķērās pie noziedējušo puķu apgriešanas, kad ieraudzīja savu svaini iznākam no mājas un neizlēmīgi stāvam, lēnprātīgi lūkojoties apkārt, itin kā viņa baidītos no piepeša briesmoņa uzbrukuma. Venēcija viņai pamāja un pagājās svainei pretī.

Šarlote bija ietinusies šallē un izskatījās bāla un visai izmocīta. Viņa ierunājās, nervozi smaidīdama: – Labrīt, Lenjonas jaunkundz… tas ir, Venēcij! Iedomājos, ka varētu pastaigāt pa dārzu vai varbūt vienkārši pasēdēt kādu brīdi saulē. Man ir nelielas galvassāpes, un virtuvē bija tik karsti, un es neprotu vārīt un… un nezinu receptes, tāpēc aizlavījos projām. Mamma… mamma stāsta jūsu virējai par to, kā franči gatavo teļa gaļas ragū.

– Cik prātīgi no jūsu puses, ka jūs aizgājāt! – Venēcija iesmējās. – Es labi varu iztēloties to skatu un ceru tikai, ka gaļas cirvis neatrodas rokas stiepiena attālumā.

– Mamma uzskata sevi par ļoti labu virēju, – Šarlote aši nobēra, – un izteica komplimentu par viņas maizītēm un… un…

– Mana dārgā, es tikai jokoju! Vai jūs apstaigājāt visu māju un tagad esat pārgurusi?

– Nē, nē, – Šarlote atbildēja un gurdi atslīga uz soliņa. – Tas ir… māja ir tik ļoti liela un plaša, un es neko nezinu par saimniecības vadīšanu! Zinu, ka Gārnardas kundze mani galīgi necieš, lai arī izturējās ļoti pieklājīgi. Ak, jaunkundz… Venēcij… Ir muļķīgi baidīties no saimniecības vadītājas, taču es nezinu, ko viņai teikt, tāpēc ka neprotu viņai uzdot jautājumus kā mamma! Ļoti žēl, ka mamma nav to visu man iemācījusi!

– Vai tiešām? Tādā gadījumā varu jums ieteikt, ko darīt, – Venēcija dzīvespriecīgā tonī atsaucās. – Turklāt Gārnardas kundze būs ļoti iepriecināta. Kādu dienu, kad jums atliks brīvs brītiņš, aizejiet uz Gārnardas kundzes istabu un pasakiet viņai to pašu, ko tikko pateicāt man. Protams, viņa zina, ka jūs nekad neesat vadījusi saimniecību, un jūs viņai iepatiksieties vēl vairāk, ja to neslēpsiet. Pajautājiet, vai viņa nevarētu jūs pamācīt. Redzēsiet, ka drīz vien jūs būsiet labākās draudzenes.

– Jūs tā domājat? – Šarlote nepārliecinoši apjautājās. – Es gribētu mācīties, bet varbūt mamma nevēlēsies, lai es jautātu Gārnardas kundzei…

– Varbūt arī ne, – Venēcija sausi piekrita. – Taču Konvejs gan vēlētos, lai jūs to darītu!

Viņa ļāva šiem vārdiem sasniegt mērķi. Šarlote kādu brīdi apdomājās un beidzot nopūtās. – Ak, ja vien Konvejs būtu te! – Viņa aizgrieza seju un pēc brīža noteica drebošā balsī: – Redziet, man nelikās pareizi braukt šurp bez viņa. Es neuzskatu… protams, man patīk tas, ka atrodos Anderšovā, un jūs esat tik ļoti… – Asaras apslāpēja teikuma beigas.

– Es labi saprotu, ko jūs gribat teikt, – Venēcija sacīja, saņemdama viņas plaukstu un noglāstīdama to. – Tas bija ļoti nejauki no Konveja puses… Sūtīt jūs mājup šādā veidā! Taču patiešām, Šarlote, mēs visi esam ļoti priecīgi par jūsu ierašanos un centīsimies padarīt laimīgu arī jūs. Un Konvejs drīz vien jums atkal pievienosies, vai ne?

– Ak jā! Jūs esat tik laipna pret mani! Es negribēju sūdzēties, – Šarlote sacīja, aši nosusinādama acis. – Lūdzu, piedodiet. Diemžēl es nejutos pārāk labi, un tā staigāšana kopā ar mammu un Gārnardas kundzi… Taču tie visi ir nieki! Aukle teica… Ak, Venēcij, aukle ir ļoti jauka, vai ne?

– Jūs esat iepazinusies ar aukli? Man prieks par to…

un arī par to, ka viņa jums patīk!

– Jā, patiešām, viņa man lika sajusties pavisam omulīgi. Viņa ielika karstu ķieģeli manā gultā, kad es naktī piecēlos, un palīdzēja izģērbties, un pagatavoja man karstu pienu ar alu, un pastāstīja man par Konveju bērnībā. Viņa bija tā, kura no rīta atnesa manu brokastu paplāti.

Priecādamās par to, ka domas ir ievirzījušās patīkamākā gultnē, Venēcija mudināja Šarloti turpināt tādā pašā garā. Parādījās aukle ar karsta piena krūzi Šarlotei. Venēcija uzreiz redzēja, ka aukle ir nolēmusi iekļaut Šarloti savu aizbilstamo pulciņā, jo sāka rāties gandrīz tūlīt, tiklīdz bija nonākusi pietiekoši tuvu, lai tiktu sadzirdēta.

– Kā tas var būt, ka viņas gaišība nevēlas ēst pusdienas? – Uz Šarlotes vārgo attaisnojumu, ka viņa neesot izsalkusi, aukle bargi atbildēja: – Nav svarīgi, vai jūs esat izsalkusi vai ne, milēdij! Jums tagad jāēd par diviem, un jūs darīsiet to, ko saka aukle, un iztiksiet bez kādām muļķībām! Tā, un tagad izdzeriet šo pienu! – Ieliekot krūzi Šarlotes rokās, viņa asi palūkojās uz meiteni un noteica: – Kurš jūs ir apbēdinājis, milēdij? Es skaidri zinu, ka tā nevarēja būt Venēcijas jaunkundze!

– Nē, nē! Es tikai izturējos muļķīgi. Tas nekas!

– Viņa ilgojas pēc Konveja, – Venēcija paskaidroja.

– Skaidrs, ka ilgojas, taču raudāšana nepārvedīs viņu ātrāk mājās, – aukle strupi noteica. – Tā, milēdij, izdzeriet pienu, un jūs sajutīsieties labāk! Jums vajadzētu pastaigāt pa parku kopā ar Venēcijas jaunkundzi, nevis nīkt šeit. Mamma atradīs jūs viens un divi, un jums jau tā ir bijis pietiekoši daudz satraukumu vienai dienai. Vediet viņu pastaigā, Venēcijas jaunkundz, tikai ne pārāk tālu!

– Labprāt, – Venēcija pieceldamās noteica. – Vai nāksiet, Šarlote?

– Jā, lūdzu, tikai… vai tur nebūs par mitru? Mamma teica…

– Ko tad viņa jums tādu teica, milēdij? – aukle noprasīja. – Nav nekādas vajadzības tuntuļoties. To es nevaru ciest un nekad neesmu varējusi, un tā arī pasakiet savai mammai.

– Ak, aukle, es jūs lūdzu! – Šarlote izsaucās.

– Nelauziet savu skaisto galviņu, milēdij, – ieteica aukle, drūmi iesmiedamās. – Tā, ejiet līdzi Venēcijas jaunkundzei, un pietiks runāt blēņas.

– Es pasaukšu suņus. Tiem vajag izskrieties, – noteica Venēcija, gan neapzinādamās, ka ar to pašu iesēj Šarlotes sirdī satraukumu.

– Jūs to nevarēsiet, jaunkundz, tāpēc ka Obrija jaunskungs paņēma suņus sev līdzi, – noteica aukle Šarlotei par lielu atvieglojumu. – Jums to vajadzētu redzēt! Jauneklis devās izjādē ar zirgu, nepievēršot man nekādu uzmanību, tikai noteica, ka ir jāpārbauda, vai tas viņam kaitē, citādi nekad to neuzzināšot. Nepagūsim ne attapties, kad viņš vēlreiz nonāks gultā, tāpēc ka “spītīga sirds pie laba gala nenoved”, Venēcijas jaunkundz, kā es viņam to esmu atkārtojusi atkal un atkal!

– Kad aukle sāk citēt Bībeli, tā ir zīme, ka viņa ir ļoti aizkustināta! – Venēcija sacīja, kad kopā ar Šarloti šķērsoja mauriņu. – Pirms dažām nedēļām ar Obriju notika nelaimes gadījums, un mēs baidāmies, ka viņa slimā kāja vēl varētu būt pārāk vārga, lai dotos izjādēs. Tomēr domāju, ka viņš neuzstātu, ja ciestu sāpes, un jebkurā gadījumā labāk nevajag mēģināt viņu lutināt. Obrijam nepatīk, ja citi piemin viņa fizisko trūkumu.

Viņa ieveda Šarloti parkā, pļāpādama par dažādiem tematiem, kas varētu ļaut meitenei sajusties brīvāk. Šarlote jau bija Venēcijai pajautājusi, vai viņa ir liela lasītāja, un izveidojās nepārprotams iespaids, ka tas svaines prātā norāda uz draudošām briesmām. Atstāstīdama anekdoti par savu bērnību, Venēcija nespēja atvairīt aizdomas, ka pēc šīs sarunas Šarlotei nebūs nekāda pamata uzskatīt viņu par īpaši gudru.

Izskatījās, ka Šarlotei patīk pastaiga, taču viņa deva priekšroku lēnam solim un papildināja sarunu vienīgi ar dažām visai banālām piezīmēm par skaisto ainavu, savas kāzu kleitas aprakstu un pāris neinteresantiem stāstiem par skolas laiku draudzeni. Venēciju drīz vien pārņēma briesmīga garlaicība. Viņa jau grasījās ierosināt došanos atpakaļ uz mājām, kad zirgu pakavu dipoņa pamudināja pacelt galvu un palūkoties uz alejas pusi. Venēcija ieraudzīja, ka jātnieki ir Obrijs un Deimrels, un nekavējoties pamāja viņiem, sacīdama Šarlotei: – Vai dosimies viņiem pretī? Kopā ar Obriju ir lords Deimrels, mūsu tuvākais kaimiņš. Jādomā, ka Obrijs atvedis viņu šurp, lai viņš apliecinātu savu cieņu.

Šarlote piekrita, taču izbiedētā balsī, ko Venēcija izskaidroja ar kautrību un nolēma ignorēt. Tomēr Šarlote daudz nebēdāja par iepazīšanos ar svešinieku un cerēja vien to, ka biedējošie suņi, kuri sekoja zirgiem, nav mežonīgi. Zirgi tika apturēti; Deimrels pārvilka iemauktus pāri Krustneša galvai un pasniedza tos Obrijam, un Šarlotei par lielām šausmām trīs briesmīgie suņi metās viņai pretī. Viņa instinktīvi sarāvās, taču jutās atvieglota, kad spanieli nepievērsa viņai uzmanību un lēkāja apkārt Venēcijai ar tādu sajūsmu, it kā nebūtu viņu redzējuši nedēļām ilgi. Tad Obrija svilpiens aizsauca dzīvniekus atkal projām, un Šarlote labprāt noskatījās, ka svainis dodas uz stalli un ņem suņus sev līdzi.

Deimrels, panākdams pretī dāmām savā vieglajā solī, uzlūkoja Venēciju ar ilgāku skatienu un tad pievērsa vērtējošu mirkli jaunajai sievai. Šis brīdis gandrīz lika Venēcijai zaudēt savaldīšanos; viņas balsī apsveicinoties jautās vieglas trīsas. – Labrīt! Cik noprotu, mans nejaukais brālītis būs laupījis man to prieku un izstāstījis jums mūsu aizraujošos jaunumus. Man atliek tikai iepazīstināt jūs ar savu svaini. Tas ir ļoti patīkams uzdevums, tomēr es biju cerējusi jūs pārsteigt! Tas ir lords Deimrels, Šarlote, mūsu labs draugs un kaimiņš.

Kad Šarlote pasniedza Deimrelam plaukstu un pārmija pāris pieklājības frāzes, Venēcija gandarīti ievēroja, ka viņa neizrāda lielāku kautrību, nekā ierasts. Sarunās ar Obriju un Venēciju viņa bija likusies tik nervoza un sasaistīta, un Venēcija jau bija sākusi bažīties, ka Šarlote atstās sliktu iespaidu uz kaimiņiem. Viņai pašai ļaužu valodas nerūpēja, un viņa daudz nepazina pasauli, tomēr Venēcija sprieda, ka noslēpumainības migla, kurā Konvejs bija uzskatījis par vajadzīgu ievīstīt savu laulību, sniegs bagātīgu vielu Ziemeļu Raidingas tenkotājiem. “Šarlotei labāk nevajadzētu dot iemeslu apgalvojumiem par neparasto nobīli un idejām par to, ka aiz šo savādo laulību mīklas noteikti slēpjas kas apkaunojošs.” Taču nu viņas uzvedība bija nevainojama: lai arī Šarlote bija kautrīga un runāja tikai banalitātes, Venēcijai gribējās domāt, ka pat tik asredzīga kritiķe kā lēdija Denija pasludinās viņu par būtni ar labām manierēm.

Viņas devās atpakaļ uz māju Deimrela pavadībā, un nepagāja ilgs laiks, kad Šarlote sāka jautri čivināt par Parīzi un Kambrē, par svētdienas izbraucieniem uz Lonšānu, par ballēm lorda Hilla štābā, par lorda Hilla laipnību un viņa cildinošajiem vārdiem, kas bija veltīti Konvejam. Venēcija, sākumā gluži apmulsusi par šo piepešo atplaukšanu, ātri vien atskārta, ka tas izskaidrojams nevis ar Šarlotes koķetēriju, bet gan ar prasmīgu apiešanos. Viņa varēja to tikai apbrīnot un sajusties reizē uzjautrināta un skumja. “Es tā nopūlējos uzsākt sarunu ar Šarloti un bez kādiem panākumiem! Turpretī Deimrels atraisīja viņai mēli piecas minūtes pēc iepazīšanās un bez redzamas piepūles.” Viņš pat sasmīdināja Šarloti, kura tobrīd runāja par iepirkšanās jaukumiem Parīzē. Lords piezīmēja, ka viselegantākās cepures atrodamas pie Fanijas! Šarlote bija ne mazums pārsteigta. – Jā! Kā jūs to zinājāt? – viņa apjautājās, uzlūkodama Deimrelu ar nevainīgu skatienu.

Venēcija iesmējās un ieraudzīja, kā Deimrela mutes kaktiņos ietrīcas muskulis. Tomēr viņš atbildēja nopietni:

– Laikam būšu dzirdējis šo vārdu no kādas sabiedrības dāmas.

– Viņas cepures ir žilbinošas, taču apbrīnojami dārgas.

– Noteikti, ja vien manis dzirdētās baumas ir patiesas.

– Jā gan. Vīrs man vienu tur nopirka. Uzzinājusi cenu, es paskaidroju, ka esmu gatava noģībt, un galvu vien nogrozīju! Tomēr viņš cepuri nopirka, un es biju to uzlikusi brokastīs par godu Velingtonas hercogam, kad viņš viesojās štābā.

Tādā garā saruna turpinājās, līdz viņi nonāca pie mājas. Tuvojoties arkai, pa kuru Venēcija bija ievedusi Šarloti parkā, viņi sastapa Obriju, un Šarlotes pašapziņa uzreiz saplaka. Viņa izturējās neparasti nervozi Obrija klātbūtnē un likās samulsusi par zēna klibumu, allaž novērsdama skatienu, kad viņš kustējās, turklāt darīdama to tik uzskatāmi, ka tas nepalika nepamanīts pašam Obrijam. Viņš kliboja vairāk nekā parasti, un tas nozīmēja, ka eksperimentālā izjāde bijusi priekšlaicīga.

Obrijs pamāja Šarlotei un sacīja: – Pakstons nupat atgriezās no Jorkas kopā ar jūsu istabeni, kundze. Nē, es neizteicos pareizi. Ar jūsu ģērbēju! Tev vajadzēja aizsūtīt Viljamu ar karieti, Venēcij, jo viņa nav radusi kratīties pa grambām kučiera palīga pavadībā!

Tas pamatīgi satrauca Šarloti. Saraustīti paskaidrojusi Venēcijai, ka mamma nolīgusi Troselas jaunkundzi Londonā, taču būs pirmā, kas viņu pievaldīs, Šarlote atvainojās un iesteidzās mājā.

– Ir nu gan smieklīgs sākums! – Venēcija iesaucās. – Kādēļ gan, pēc Skorjeras kundzes domām, Šarlotei Anderšovā būtu vajadzīga ģērbēja? – Viņa palūkojās uz Deimrelu, kurš bija savilcis seju nebēdnīgā grimasē. – Un jūs, ser, ar savām cepurniecēm, kuru pakalpojumi, cik jums zināms, maksājot tik briesmīgi dārgi… Kā jūs uzdrošinājāties!

– Tāpat kā jūs, kundze. Kā jūs varējāt dot mājienus par to, ka zināt, kādos apstākļos es iepazinos ar Fanijas jaunkundzi! – viņš atcirta.

Venēcija iesmējās, taču noteica: – Jā, bez šaubām, man vajadzēja izlikties, ka neko nezinu, un es tā būtu rīkojusies, ja runa būtu par citu cilvēku, nevis jums. Jūs nu gan veikli atraisījāt mēli manai svainei!

– Protams, – viņš provokatīvi nočukstēja.

– Ko jūs par viņu domājat? – Obrijs noprasīja.

– Ak, jūsu iemīļotais Poupa citāts visu izsaka! Briesmīgi garlaicīga, taču bez kāda ļaunuma vai viltus; viņa jūsu mieru netraucēs.

– Droši vien, – Venēcija domīgi noteica. – Nez, vai Konvejs bija spiests viņu apprecēt? Sākumā man bija tādas aizdomas, kad izdzirdēju, ka Šarlote ir uz grūtām kājām.

– Jā, man tāpat, – Obrijs piezīmēja. – Taču aukle apgalvo, ka viņas noliktais laiks esot maijā. Tātad viss saskan. Tur nav nekā aizdomīga.

– Nerunājiet tik skumji, it kā jums gribētos pretējo! – noteica Deimrels, izskatīdamies visai uzjautrināts. – Vai man būs tas gods satikties ar māti? Varbūt tas nebūtu prātīgi darīts?

– Varbūt tiešām nebūtu, ja viņa jau ir dzirdējusi par jums, – atbildēja Venēcija, nopietni apsvērdama šo jautājumu. – Iesim uz bibliotēku… lai gan varbūt neko nav dzirdējusi… kaut arī viņa nav vulgāra…

– Viņa ir ārkārtīgi vulgāra, – iestarpināja Obrijs.

– Ak, viņa ir vulgāra savos izteikumos! – Venēcija piekrita. – Es gribēju teikt, ka viņa nav slikti audzināta, atšķirībā no nabaga Hantspilas kundzes vai tās dīvainās sievietes, ar kuru es iepazinos, ciemojoties Herogeitā kopā ar krustmāti Hendredu. Viņa visu laiku runāja par hercogienēm, it kā tās būtu viņas labākās draudzenes, lai gan mana krustmāte apgalvoja, ka tā nepavisam neesot. Skorjeras kundze ar to nelielās, un viņas manierēs nav nekā aizdomīga, lai arī viņa nav patiesa un šķiet visai neizturama. Tomēr es nedomāju, ka viņa piederētu pie augstākās sabiedrības.

– Ja manas nojautas ir pareizas, tad, visticamāk, viņa ir kādas nelielas grāfistes skvaira meita, – noteica Deimrels, sekodams viņai bibliotēkā. – Spriežot pēc Obrija teiktā, var secināt, ka jūsu svaine ir Neda Skorjera meita, un tādā gadījumā jums nav jāsarkst šo laulību dēļ. Skorjeri ir pietiekami pārtikuši, nepieder pie augstākās sabiedrības krējuma, tomēr ir gluži cienījama Stefordšīras ģimene. Neds Skorjers bija no jaunākajiem dēliem un mācījās Ītonā vienā laikā ar mani, lai arī bija pāris gadus vecāks par mani. Zinu, ka viņš iestājās armijā un neveiksmīgi apprecējās nieka divdesmit gadu vecumā, taču es neesmu dzirdējis, kas notika pēc tam.

– Viņš nomira no drudža Pirenejos, – sacīja Venēcija. – Jādomā, ka mēs runājam par vienu un to pašu cilvēku, jo Skorjeras kundze kaut ko minēja par vīra ģimeni, kas dzīvo Stefordšīrā. Viņa esot sastrīdējusies ar to. – Venēcija sarauca pieri. – Vismaz tā es sapratu pēc Šarlotes teiktā, tomēr tas šķiet gluži muļķīgi darīts tādā situācijā! Ziniet, viņa nav pārāk pārtikusi un necenšas par tādu izlikties, tāpēc būtu tikai loģiski nestrīdēties ar vīra ģimeni.

– Viena no vientuļnieku dzīves priekšrocībām, – Deimrels smaidīdams noteica, – ir tāda, ka jums vēl nav nācies sastapties ar sievietēm, kas nespēj noturēties, nesastrīdoties ar visiem, kas gadās ceļā. Viņas izliekas par mūžīgām cietējām un nelaimīgā kārtā pamanās iedraudzēties tikai ar nejaukiem cilvēkiem, kuri agrāk vai vēlāk sāk izturēties pret viņām neciešami! Neviens strīds nekad nav izcēlies šādas sievietes dēļ, viņa ir visdraudzīgākā būtne pasaulē un reizē arī vislielākā cietēja. Lētticība padara viņu par upuri dažādiem ļaundariem, kuri bez kāda iemesla klūp viņai virsū vai tik neciešami viņu apvaino, ka viņa ir spiesta izbeigt attiecības. Vai esmu trāpījis?

– Visai precīzi! – Obrijs noteica, šķībi pasmaidīdams.

– Pievienojiet arī greizsirdību, – Venēcija sacīja. – Pat bez kāda pamata! Viņa sajuta pret mani greizsirdīgu nepatiku tajā pašā mirklī, kad pirmoreiz mani ieraudzīja, un es nevaru saprast iemeslu, tāpēc ka nebiju viņai devusi nekādu iemeslu!

– Jūs viņai dodat lielu iemeslu, – Deimrels sacīja, smaidam kavējoties acu skatienā. – Ja jūs būtu tumšmataina skaistule, viss būtu citādi, jo tad jūs varētu kalpot par fonu viņas bālajai blondajai meitai. Taču jūs esat gaišmataina, mana mīļā, un jūs atstājat to meiteni ēnā. Ticiet man, zelts ir spožāks par linaudeklu, un to nu Skorjeras kundze labi zina!

– Pie Jupitera, man šķiet, ka jums ir taisnība! – iesaucās Obrijs, kritiski nopētīdams māsu. – Jādomā, ka viņa ir ārkārtīgi glīta meitene! Katrā ziņā cilvēki tā domā.

– Un pat jūs atzīstat viņu par ciešamu! Tas izslēdz jebkādas šaubas!

– Pateicos! Es esmu ārkārtīgi pateicīga jums abiem, – Venēcija smiedamās noteica. – Uzdrošinos apgalvot, ka jūs zināt, cik ļoti man patīk dažādi smieklīgi apgalvojumi. Tomēr jums jābūt godīgiem pret Šarloti un jāatzīst, ka viņa ir ļoti skaista meitene.

– Protams, kā lellīte, bez kādas pievilcības.

– Es viņā nesaskatu neko neparastu, – Obrijs paziņoja. – Ir grūti saprast, kāpēc Konvejs viņu bildinājis. Varbūt viņš tobrīd nebija pie pilna prāta?

– Bet viņi noteikti ir apburošs pāris! – sacīja Venēcija. – Es skaidri zinu, kāpēc brālis viņu bildināja! Šarlote ir skaista un maiga, ārkārtīgi apbrīno vīru, patiešām. Man tā vien šķiet, ka Šarlote viņu dievina! Viņai nenāk ne prātā Konveju apgrūtināt, un viņa allaž uzskatīs savu vīru par tikpat gudru, cik skaistu.

– Tādā gadījumā viņš kļūs pilnīgi neizturams, – noteica Obrijs, pieceldamies no krēsla. – Man jāiet apraudzīt Besu. Nabadzītei kājā iedūrās dzelksnis.

Viņš aizkliboja. Kad durvis aiz viņa bija aizvērušās, Deimrels ierunājās: – Mani neinteresē ne gaišmatainā Šarlote, ne viņas māte, taču, jāatzīst, man ļoti gribētos redzēt jūsu brāli Konveju, mans dārgais acuraugs! Ko gan viņš gribējis pateikt ar šo joku? Kādam jābūt cilvēkam, lai tā izrīkotos?

Venēcija centās aprakstīt savu brāli Konveju. – Viņš ir liela auguma un ļoti pievilcīgs, – viņa noteica. – Izskatās pēc cilvēka ar spēcīgu gribu, taču patiesībā ir ārkārtīgi bezrūpīgs un tikai šad un tad stūrgalvīgs. Viņš ir arī laipns un nemēdz apvainoties, ja par viņu pasmejas. Patiesībā katru reizi, kad Obrijs izmet par viņu kādu no savām dzēlīgajām frāzēm, Konvejs lepojas ar to, ka mazajam nīkulim ir velnišķīgi gudra mēle.

Deimrels sarauca pieri. – Jūs man attēlojat gluži cienījamu vīru, mana dārgā!

– Tāds viņš arī ir, daudzējādā ziņā, – Venēcija sirsnīgi atbildēja. – Tomēr viņš ir egoistisks un kūtrs, jā, arī draudzīgs, bet nevajag domāt, ka viņš varētu papūlēties kāda cita labā. Ja viņš neatteiks uzreiz, tad varbūt aizmirsīs solījumu vai atradīs kādu lielisku aizbildinājumu, kāpēc visiem būtu labāk, ja viņš nenopūlētos. Viņam nepatīk nonākt situācijās, kas sagādā neērtības. Runājot par pārējo… viņš ir drosmīgs lapsu mednieks, pirmklasīgs paukotājs un labs šāvējs. Viņam patīk vienkārši joki, un desmitajā reizē, tos stāstot, viņš smejas tikpat sirsnīgi kā pirmajā.

– Obrijs nav vienīgais cilvēks ar asu mēli Lenjonu ģimenē! – Deimrels ieminējās. – Un tagad, lūdzu, paskaidrojiet man, kāpēc šis bezrūpīgais puisis ir apkrāvies ar vienu ķildīgu sievieti sievasmātes personā!

– Viņš būs gribējis Šarloti, tāpēc ļāvis, lai nākotne nokārtojas pati! Kad Skorjeras kundze padarīja viņa dzīvi neciešamu Kambrijā, Konvejs atbrīvojās no viņas, turklāt es nešaubos, ka tas notika bez kādām nepatīkamām scēnām. Pietika iestāstīt Šarlotei, ka viņa nejūtas labi, un tad pārliecināt viņu, Skorjeras kundzi un sevi pašu piedevām par pienākumu sūtīt jauno sieviņu atpakaļ uz Angliju. Uzdrošinos apgalvot, ka brālis priecātos, ja es atbrīvotos no Skorjeras kundzes Anderšovā pirms viņa atgriešanās, taču es šaubos par izdošanos un katrā ziņā negrasos pat mēģināt. Lai viņš to dara pats. Un viņš to darīs… Lai arī kundze to droši vien vēl nenojauš! – Venēcija iesmējās. – Skaidrs, ka viņš nemūžam nesāktu strīdēties ar sievasmāti Kambrē, kur viņa varētu sacelt lielu troksni un likt viņam sarkt, taču te Skorjeras kundze var celt tādu troksni, kādu vien vēlas! Un es nebrīnīšos, ja Konvejs piespiedīs Šarloti pavēstīt mātei, ka viņai jābrauc projām, bet pats dosies medībās uz visu dienu!

Deimrels iesmējās, taču noteica: – Bet tikmēr viņa bojā jums dzīvi, velns parāvis!

– Jā, – Venēcija atzina. – Taču domāju, ka tas nebūs uz ilgu laiku. Varbūt man izdosies viņu pārliecināt, ka es negrasos ieņemt Šarlotes vietu, un mēs varēsim ciešami saprasties.

Trīspadsmitā nodaļa

Venēcijas optimisms drīz vien izrādījās nepamatots. Desmit minūtes pēc Deimrela aizbraukšanas naidīgums atsākās. Skorjeras kundze, acīm degot taisnprātīgās dusmās, uzmeklēja viņu, lai noprasītu, vai tiešām viņa ir ne tikai uzņēmusi lordu Anderšovā, bet arī iepazīstinājusi viņu ar Šarloti. Skorjeras kundze apgalvoja, ka neesot varējusi noticēt savām ausīm, kad Šarlote viņai pavēstījusi par tik šokējošu incidentu. – Lai arī es jau esmu sapratusi, ka, jūs, Lenjonas jaunkundz, izturaties nepieļaujami pēc maniem, iespējams, vecmodīgajiem ieskatiem, tomēr es neuzskatu, ka jums piemīt tik maz apdomības un piesardzības, lai ļautu cilvēkam ar lorda Deimrela reputāciju spert kāju Anderšovā un piedevām vēl iepazīstināt viņu ar brāļa nevainīgo sieviņu.

Lai kādas šaubas Venēcijai, visu labi apsverot, varēja būt par Deimrela iepazīstināšanu ar Šarloti – ņemot vērā to, ka šī pazīšanās nez vai vairotu viņas popularitāti apkaimes muižnieku acīs, – tās visas izzuda niknuma ugunīs. Viņa strauji atbildēja: – Augstais Dievs, kundze, vai jūs domājat, ka Šarlote varētu krist par upuri viņa valdzinājumam? Es gan domāju, ka viņa ir pārāk iemīlējusies manā brālī… tomēr jūs pazīstat viņu labāk!

– Lenjonas… jaunkundz! – Skorjeras kundze izgrūda.

– Jā? – Venēcija apjautājās ar mānīgu aukstasinību.

Skorjeras kundze skaļi nopūtās. – Es neņemšu vērā jūsu nekaunību. Nelikšos to manām. Taču jums jāzina, ka krietnai sievietei šādā situācijā, manai meitai, kura ir svešiniece šajā apkaimē un ieradusies te bez sava vīra aizstāvības, uzņemt savā mājā vīrieti ar sliktu reputāciju ir ārkārtīgi nepiedienīgi. Par to, cik nepiedienīga ir vientuļas sievietes draudzība ar tādu personu, es vispār nerunāju!

– Patiesi, kā gan jūs to varētu? Mana reputācija galu galā no tā necietīs! Taču attiecībā uz pārējo jums ir pilnīga taisnība. Tas bija ārkārtīgi neapdomīgi no manas puses, un es lūdzu jums piedošanu! Šajos apstākļos Šarlotei, protams, lieka piesardzība nekaitēs. Ja padomā par to, kāds skandāls briest jau tagad… ak, nebaidieties, kundze! Es pateikšu Deimrelam, ka viņš nekādā gadījumā nedrīkst nevienam teikt, ka ir uzlūkojis Šarloti!

Neglīti pietvīkusi, Skorjeras kundze noteica balsī, kurā jautās apspiestas dusmas: – Patiešām? Patiešām, Lenjonas jaunkundz? Tad jūs domājat, ka jūsu reputācija necietīs? Jūs kļūdāties, varat man ticēt! – Viņa apklusa, un Venēcija ar viegli sarauktu pieri gaidīja, nicīgam smaidam rotājoties lūpās. Izskatījās, ka Skorjeras kundze izcīna ar sevi iekšēju cīņu, jo viņas krūtis biedējoši cilājās, taču pēc saspringta brīža dāma strauji apcirtās uz papēža un izsoļoja laukā no istabas.

Venēcija atklāja, ka dreb, un bija spiesta apsēsties. Pagāja kāds brīdis, kamēr viņa spēja atgūties, un vēl ilgāks laiks, līdz nācās atzīt, ka pārmetums, lai cik naidīgi izteikts, tomēr nav pilnīgi neattaisnots, un viņa nožēloja pati savu nesavaldību. Visbeidzot Venēcija to saprata un pēc cīņas, kas bija tikpat sīva kā jebkura ar Skorjeras kundzi izcīnītā, devās pie viņas ar atvainošanos. Tā tika pieņemta ar vēsu galvas mājienu un cieši sakniebtām lūpām.

– Es nedrīkstēju ļaut sašutumam gūt virsroku pār mani, – Venēcija neatkāpās. – Vajadzēja jums paskaidrot, ka lords Deimrels ir kļuvis Obrijam par tik labu draugu, ka viņam adresētus apvainojumus es nespēju pacietīgi uzklausīt.

– Mēs vairs neapspriedīsim šo jautājumu, Lenjonas jaunkundz. Tomēr ierosinu skaidri likt lordam Deimrelam noprast, ka viņa apciemojumiem Anderšovā ir jābeidzas.

– Nē, – Venēcija laipni atbildēja. – To es nedarīšu, taču jums nevajag raizēties, kundze. Kad viņš ieradīsies, tad apciemos Obriju, nevis Šarloti.

Uz to Skorjeras kundze atbildēja ar skatienu, kas pārliecināja Venēciju par to, ka turpmāk viņas būs niknākās ienaidnieces.

Ar to pašu iesākās nedēļa, kas līdzinājās murgam vairāk nekā jebkura cita, kādu Venēcija jebkad bija piedzīvojusi. Skorjeras kundze atmeta pieklājību, sarunājās ar viņu pēc iespējas retāk un allaž oficiāli pieklājīgā tonī; tomēr, uzsvērdami ignorēdama viņu, nepalaida garām nevienu iespēju pakaitināt. Ja viņa neatrada kādu mājsaimniecības paradumu, ko vajadzēja pārveidot, tad pārrunāja ar Šarloti Venēcijas klātbūtnē visas tās pārmaiņas, kuras vajadzētu ieviest Anderšovas saimniecības vadīšanā. Šarlote jutās ārkārtīgi neērti šajā situācijā, taču viņai nebija pietiekoši spēcīga rakstura, lai ar māti cīnītos. Dažreiz viņa nomurmināja dažas vārgas atrunas, taču lielākoties atbildēja vienzilbīgi un izskatījās nelaimīga. Retos gadījumos klāt bija Obrijs, kurš laida darbā savu dzēlīgo mēli ar tādu bargumu, ka Venēcija lūdza viņu turēties tālāk no viesistabas.

Lai padarītu visu vēl ļaunāku, kalpotāji atbalstīja Venēciju un demonstrēja spītīgu uzticību viņai, lūgdami apstiprināt pat vissīkākās no Skorjeras kundzes saņemtās pavēles. – Es pavēstīšu par to Venēcijas jaunkundzei, kundze. – Tā bija parastā atbilde, ko viņa saņēma. Kad viņa nekaunīgi pieprasīja Finglam novietot faetonu aiz mājas, lai vestu viņas gaišību izbraukumā, kučiera atbilde bija vēl tiešāka. – Es saņemu rīkojumus no Obrija jaunskunga, kundze, – noteica spītīgais jorkšīrietis. Pasūdzēties Venēcijai Skorjeras kundze nepaguva, jo ieradās Obrijs un pavēstīja, ka Fingls ir viņa personiskais kučieris un ka viņš jutīšoties pateicīgs, ja viņa turpmāk nodos savas pavēles Viljamam, kura uzdevums ir pavadīt dāmas izbraukumos, turklāt četrvietīgajā karietē. Faetons piederēja Obrijam, un viņš to uzticēja vienīgi māsai.

Venēcijas protesti neatrada dzirdīgas ausis. Mājinieki bija nosprauduši savu kursu un aizrautīgi tam sekoja. Lielāko daļu laika viņa pavadīja, apstiprinot Skorjeras kundzes rīkojumus vai bezcerīgi cenšoties samierināt nesamierināmus pretiniekus.

Skorjeras kundzes situāciju ļaunāku padarīja aukle, kura, vispār nepievēršot viņai nekādu uzmanību, ātri vien ieguva ārkārtīgi nevēlamu ietekmi pār Šarloti. Šajā ziņā viņai palīdzēja Troselas jaunkundze, kura jutās tik nepatīkami pārsteigta par Jorkšīras lauku ainavām un kārtīgas sabiedrības trūkumu Anderšovā, ka divdesmit četras stundas pēc ierašanās paziņoja par nespēju izturēt dzīvi laukos un deva nepārprotamu mājienu, ka atvilināta uz Jorkšīru ar viltu. Viņas tonis bija pietiekoši nekaunīgs, lai izraisītu Skorjeras kundzes dusmas, un pēc vētrainas scēnas Troselas jaunkundze tika aizvizināta uz Jorku tajos pašos nožēlojamajos divričos, uz atvadām uzklausot aukles apgalvojumus, ka viņas trūkums nebūšot manāms.

Tā arī bija, jo Šarlote deva priekšroku auklei, kura viņu rāja un izrīkoja, taču sirsnīgi rūpējās par viņas labklājību, skaidri zināja, kas darāms, kad viņa jutās slikti, un stundām ilgi sarunājās ar viņu par Konveju vai apsprieda Konveja dēla nākotni. Šarlote jutās vislabāk, atpūzdamās savā istabā, kad aukle sēdēja ar šuvekli pie kamīna un durvis bija slēgtas iebrucējiem. Aukle nešķiedās ar līdzjūtību, ja Šarloti mocīja saraustīti sirdsapziņas pārmetumi vai depresijas lēkmes; viņa noteica: – Nu, nu, metiet pie malas šīs blēņas, milēdij. – Citkārt viņa aizrādīja: – Uzticieties Tam Kungam, milēdij, un dariet to, ko saka aukle, un tad jums nebūs nekādas vajadzības nervozēt. – Vēl aukle sameklēja Konveja kristāmtērpu un visas cepurītes un krekliņus, kas bija izturējuši Obrija pirmos dzīves mēnešus, un kala jaukus plānus par bērnistabu atjaunošanu. Viņa ieteica Šarlotei neraizēties par biedējošo zīdītāju, kuru Skorjeras kundze bija atradusi Londonā. Aukle pazina ļoti piemērotu sievieti no Jorkas. Runājot par akušieriem, viņa negribēja neko ne dzirdēt par visādiem doktoriem Naitoniem – vai kā nu viņus tur sauca –, tāpēc ka doktors Kornvērtijs, arī no Jorkas, bija saņēmis tikpat daudzus bērnus kā jebkurš izcils Londonas ārsts, ja ne vēl vairāk, turklāt viņas gaišībai vajadzēja paļauties uz aukli, kura visu zinās labāk, un ķerties pie cepurītes izšūšanas mantiniekam.

Pateicoties šai spirdzinošajai attieksmei, Šarlote atplauka, bet atkal nonāca nervu sasprindzinājumā, ko neizbēgami izraisīja viņas mātes apņemšanās gūt virsroku pār Venēciju. Viņa dzīvoja, baiļpilni gaidīdama kārtējo neciešamo scēnu, un pēc vakara, kas bija aizvadīts lielākā spriedzē nekā parasti, aukle ar rāšanos steidza novērst vidēji stipru histērijas lēkmi. Šī epizode lika auklei bargi vērsties pret Skorjeras kundzi. Sprediķis ietvēra paziņojumu, ka miers un nabadzība ir labāka par strīdiem un bagātību, tāpēc nevajadzēja brīnīties, ja rezultātā izcēlās krietna sadursme. Skorjeras kundze, kura arī tāpat bija greizsirdīga, redzot aukles ietekmi uz Šarloti, pavēstīja viņai ar smaidu, kas bija drīzāk draudīgs nekā draudzīgs, ka jutīšoties ārkārtīgi apbēdināta, ja vajadzēšot ieteikt meitai aizsūtīt nepateicīgo kalpotāju projām. Protams, kundzei nenāca ne prātā tā rīkoties, jo veci un uzticami kalpotāji ir pārāk vērtīgi, lai tos atlaistu, tātad jāsamierinās ar viņu kaitinošo uzvedību. Savus draudus viņa izteica cerībā iebiedēt aukli, taču vienīgais rezultāts bija skarba patiesība no aukles mutes. Turklāt Skorjeras kundzei bija gandrīz neiespējami tikties ar Venēciju, saglabājot kaut vai ārēju pieklājību.

– Es domāju gan, kundze! – sacīja aukle. – Kāda jēga ir mudināt viņas gaišību darīt to, kas nav viņas varā un ko viņa nedarītu par tad, ja varētu? – Aukle ar drūmu gandarījumu nopētīja Skorjeras kundzes sastingušo seju un deva izšķirošo triecienu. – Venēcijas jaunkundze ir Anderšovas saimniece, un to labi zina pat pēdējā trauku mazgātāja, un viņai ir likumīgs papīrs ar zīmogu un sera Konveja parakstu, kas to pierāda.

Tā kā Konvejs nebija pavēstījis savai sievasmātei par to, ka ir izsniedzis Venēcijai pilnvaru, un viņa nez kāpēc nekad nebija apsvērusi tādu iespēju, šis atklājums piepildīja Skorjeras kundzi ar dusmām, kas bija tikpat spēcīgas, cik bezjēdzīgas. Vienīgā atriebība, kuru viņa spēja iedomāties, bija tovakar pie vakariņu galda ierosināt Šarlotei pārņemt bibliotēku savā pārziņā, tāpēc ka tā bija vislabākā telpa visā mājā un tās nomaļais novietojums, saules puse un durvis uz dārzu sniegtu grūtniecei lielisku patvērumu. Tomēr šo jauko plānu par Obrija un līdz ar viņu arī Venēcijas saniknošanu izjauca Šarlote, kura juta pret Obriju lielāku godbijību nekā pret pašas māti un steigšus izstostīja paziņojumu par to, ka viņai nav ne mazākās vēlēšanās atņemt jauneklim miera ostu. Kad viņa piebilda, ka dodot priekšroku mazākajai no vairākām viesistabām, nevienam nekas vairs nebija sakāms, izņemot Obriju, kurš sirsnīgi uzaicināja Skorjeras kundzi aiziet un pašai pārbaudīt, cik omulīga ir pieminētā telpa.

Vēstules no Konveja nekādi nepalīdzēja uzlabot situāciju un neiepriecināja nevienu, izņemot Šarloti, kura saņēma veselas divas lapas, kas bija aprakstītas viņa plašajā rokrakstā ar svītrojumiem. Vairākas dienas viņa staigāja piepaceltā noskaņojumā. Tomēr pati vēstule, kurā nebija atsaukta apkaunojošā pilnvara, ieteica Šarlotei nelauzīt savu skaisto galviņu ne par ko un atstāt visu Venēcijas ziņā, jo viņa aiztaupīšot dārgajai Šarlotei jebkādas rūpes; tā nesagādāja nekādu prieku Skorjeras kundzei, bet drīzāk gan padziļināja viņas aizkaitinājumu un nostiprināja apņemšanos atbrīvot meitu no svaines, kura baudīja pārāk lielu sava brāļa uzticēšanos.

Arī Venēcija saņēma no Konveja vēstuli, kas, kā viņa stāstīja Deimrelam, būtu viņu saniknojusi, ja vien nebūtu tik neatvairāmi uzjautrinoša. Pārguris pēc pūliņiem uzrakstīt jauku vēstuli savai sievai, Konvejs bija aprobežojies ar vienu papīra lapu māsai, attaisnodams šo lakonismu ar daudzajiem darbiem, kas saistīti ar Okupācijas armijas gaidāmo atkāpšanos. Viņš nepaskaidroja savas sasteigtās laulības un neatvainojās par pilnīgu svešinieču uzkraušanu māsai bez kāda brīdinājuma. Viņš zināja, ka Venēcijai noteikti patiks Šarlote un māsa par viņu parūpēsies. Vērotājs no malas, lasīdams tādu vēstuli, varētu nodomāt, ka sers Konvejs ir izplānojis visu šo notikumu, lai sagādātu savai dārgajai māsai patīkamu pārsteigumu.

Venēcija saņēma vēl vienu vēstuli līdz ar Konveja rakstīto, taču tā nepienāca pa pastu. To no Neterfordas atveda Edvarda Jārdlija zirgu puisis; vēstule sastāvēja no vairākām lapām un sniedza viņai vēl mazāku prieku nekā Konveja rakstītā, tāpēc ka tajā nebija itin nekā uzjautrinoša. Lai arī pārsteigts un šokēts, uzzinot par Konveja precībām, Edvards acīmredzami guva mierinājumu pārliecībā, ka Venēcija jūtas laimīga savas svaines sabiedrībā, un atvieglojumā par to, ka Skorjeras kundzes personā viņa beidzot ieguvusi piemērotu pavadoni. Divu lappušu garumā moralizējis par Venēcijas agrāko situāciju, viņš bija aizpildījis vēl divas ar dažiem ļoti prātīgiem padomiem – apgalvojot, cik lieliski viņš saprot, ka sākumā būs grūti iejusties jaunos apstākļos, – un ļoti sīku sava veselības stāvokļa aprakstu. Viņš noslēdza vēstuli ar nožēlu, ka nevarēs apciemot Anderšovu, lai apliecinātu cieņu lēdijai Lenjonai un spēcinātu Venēciju ar savu padomu, – vēl bija atlikusi nedēļa līdz noteiktās karantīnas beigām, turklāt Edvards dabūjis nenozīmīgas iesnas. Tomēr Edvards lūdza Venēciju nesatraukties, jo viņš noteikti negrasoties muļķīgi riskēt. Vēl tika piebilsts, ka vēsts par Konveja drīzo atgriešanos esot pasteidzinājusi viņa atlabšanu tikpat lielā mērā, cik doktora Hantspila lieliskās receptes, un par to neesot jābrīnās.

Vienu dienu Venēcija devās uz Ebersliju pavadīt kopā ar lēdiju Deniju. Lai arī atpūta pēc Anderšovā valdošajām raizēm un naidīguma nāca viņai par labu, šis apciemojums tomēr nesagādāja neviltotu prieku. Ar vienu skatienu uz Klāru pietika, lai Venēcija saprastu, ka viņas un Konveja attiecībās noticis kaut kas vairāk par to, ko zina meitenes vecāki. Patiesi, Klāra beidzot bija atzinusies, kā lēdija Denija atklāja savai jaunajai draudzenei, negribīgi atbildēdama uz tiešu jautājumu. – Jā, mana dārgā, baidos, ka jums bijusi taisnība, – lēdija Denija noteica. – Bet, ja jūs domājat, ka Konvejam bija jebkādi pienākumi pret Klāru, lūdzu, izmetiet šādu domu no galvas! Man nav jāstāsta, ko es sajutu, kad uzzināju, ka mana meita ir uzvedusies tik nepiedienīgi. Runājot par seru Džonu, jāatzīst, ka nekad mūžā es nebiju viņu redzējusi tik apmulsušu! Jūs jau zināt, mana mīļā, ka pārmīt solījumus ar vīrieti bez vecāku piekrišanas vai informēšanas nozīmē izturēties nepieļaujami. Es nemūžam nebūtu uzskatījusi Klāru par spējīgu uz kaut ko tādu! Patiesi, ir vēl ļaunāk, jo sers Džons bija aizliedzis tā rīkoties. Ne tāpēc, ka viņam nepatiktu šāda savienība, bet gan tāpēc, ka viņš uzskatīja abus par pārāk jauniem, lai saderinātos. Ja tolaik nabaga Klāra būtu sapratusi, ka tētis zina labāk, tagad šīs sāpes viņai būtu aiztaupītas. Viņa ļoti pārdzīvo savu kļūdīšanos, tāpēc mēs viņai neko nepārmetam.

– Konvejs ir pelnījis pērienu! – Venēcija iesaucās.

– Nē, mana dārgā, tā bija Klāras vaina, lai gan es nenoliedzu, ka viņš nav uzvedies gluži tā, kā pieklātos. Tomēr jauni vīrieši neuztver šādus sakarus tik nopietni, kā jūs varbūt domājat, un par vienu mēs varam būt droši, proti, viņš nav nedz ierosinājis, ne mēģinājis uzsākt kādu slepenu saraksti ar Klāru.

– Par to es nešaubos, – sacīja Venēcija. – Nemūžam nebiju domājusi sagaidīt dienu, kad es priecāšos par to, ka viņš ir tāds analfabēts. Man būtu gribējies apsveikt Klāru ar viņas veiksmi, taču, cik noskāršams, viņa vēl nav sapratusi, no kādām briesmām viņai laimējies izbēgt.

– Nē, un mēs savstarpēji esam vienojušies, ka šis ir tas gadījums, kad brūce sadzīs ātrāk, ja tiks mazāk aizskarta. Domājam, ka viņai nāks par labu vides maiņa, tāpēc esam nolēmuši sūtīt viņu ciemos pie vecmāmiņas. Ak kungs, ja vien cilvēki zinātu, kādas raizes var sagādāt bērni! – nopūtās lēdija Denija. – Vispirms Osvalds un nu Klāra, un nākamā būs Emilija, pieminiet manus vārdus!

– Dārgā kundze, nedomājiet, ka Osvalda aizraušanās ar mani bija kas vairāk par bērnišķīgu pārpratumu! – sacīja Venēcija savā ierastajā vaļsirdībā. – Protams, viņš padarīja sevi par lielu muļķi, taču uzrakstīja man jauku atvainošanās vēstuli, tāpēc es esmu noskaņota pret viņu pilnīgi labvēlīgi.

– Jūsu jaukā daba mudina jūs tā runāt, mana mīļā, – atbildēja lēdija Denija, ātri samirkšķinādama acis, – bet es ļoti labi zinu, ka viņš izturējies pret jums ārkārtīgi necienīgi un pie reizes arī aizskāris Deimrelu, un šī doma mani neizsakāmi mulsina.

– Es esmu pārliecināta, ka viņš to neizdarīja, – paziņoja Venēcija.

– Tā jau lords Deimrels sacīja seram Džonam, – noteica viņas gaišība tikpat drūmi kā iepriekš. – Sers Džons, viendien nejauši sastapis lordu, apjautājās, vai Osvalds viņu aizskāris, un lords Deimrels tūlīt pat atbildēja, ka nepavisam, un pārliecināja seru Džonu par šo vārdu patiesumu.

Venēcija nespēja valdīt smieklus, to dzirdot, taču apgalvoja draudzenei, ka Osvalds drīzāk uzjautrinājis, nekā aizkaitinājis Deimrelu. Lēdija Denija izjusti piezīmēja, cik mazs mierinājums ir atskārst, ka vienīgais dēls padara sevi par apsmieklu, tomēr šī apziņa, likās, sniedz viņai mierinājumu, jo viņa pacentās pārvarēt savu grūtsirdību un palūdza Venēcijai pastāstīt par notikumiem Anderšovā. Viņu nepiemānīja komiskais aspekts, kuru Venēcija pacentās uzsvērt. Savu viedokli par Skorjeras kundzes uzvedību lēdija Denija pauda neraksturīgi tiešos izteicienos un lūdza Venēciju nevilcināties, ja šī būtne kļūs neciešama, sakravāt savas mantas un pārcelties uz Ebersliju.

– Bez šaubām, es aizbraukšu pie lēdijas Lenjonas pieklājības vizītē, – lēdija Denija noteica ar mierīgu pašcieņu. – Lūdzu, mana dārgā, pasveiciniet viņu no manis un paskaidrojiet, ka šobrīd no tā mani attur mājinieku slimošana. Vai jūs spējat noticēt, Venēcij? Virējai šodien ir parādījušies izsitumi!

Uz šīs satraucošās nots viņas šķīrās. Tikai pamājusi ardievas, lēdija Denija atskārta, ka svarīgāki jautājumi pavisam likuši aizmirst Venēcijas nelaimīgo aizraušanos ar Deimrelu. Nu viņa atminējās, ka viss starojums bija nozudis no šīs jaukās sejas. Lēdija Denija juta līdzi draudzenei, tomēr cerēja, ka aizraušanās, kas likusi meitenei atplaukt, izrādīsies tikpat īsa, cik spēcīga. Lai kā lēdijai Denijai būtu gribējies mazināt Venēcijas pašreizējās bēdas, viņa būtu sašutusi, ja uzzinātu, ka tikai bīstamā švīta atrašanās tuvumā ļāva Venēcijai izturēt visus pārbaudījumus ar smaidu uz lūpām.

Kopā ar viņu pat vistrakākie uztraukumi kļuva niecīgi; pārstāstījusi Deimrelam Skorjeras kundzes jaunāko uzbrukumu savām pozīcijām, Venēcija uzreiz redzēja, ka tas ir jautri. Venēcija uzticējās viņam tikpat nepiespiesti kā Obrijam, un pašreizējos apstākļos tas izrādījās drošāk, jo Obrijs bija gatavs vai nogalināt. Nebija nekādas vajadzības brīdināt Deimrelu neatstāstīt Venēcijas teikto nevienam, pat ne Obrijam, tāpat kā nevajadzēja skaidrot, ko viņa ir domājusi ar vienu vai otru izteicienu.

Kādā pēcpusdienā Deimrels atrada viņu sēžam vienu pašu bibliotēkā pie Obrija rakstāmgalda. Viņa bija salikusi rokas uz galda un dziļi iegrimusi apcerē. Sākumā Venēcija nepievērsa uzmanību durvju atvēršanai, kas, šķiet, neielauzās viņas dziļajās pārdomās, taču pēc brīža, kā sajutusi sev pievērstu skatienu, meitene pacēla galvu, ieraudzīja uz sliekšņa Deimrelu, izgrūda pārsteiguma pilnu izsaucienu, pierei nogludinoties un smaidam iemirdzoties acīs. Viņa nebija to gaidījusi, jo Deimrels parasti ieradās Anderšovā pirms pusdienām. Pieceldamās un panākdama viņam pretī, Venēcija noteica: – Jūs, mans dārgais draugs! Ak, es priecājos, jūs redzot! Es esmu kritusi par upuri grūtsirdībai, un tieši jūs man bijāt vajadzīgs, lai to aizdzītu prom ar smiekliem. Kas jūs ir atvedis pie mums? Nemaz nebiju jūs šodien gaidījusi, jo, cik atceros, jūs man teicāt, ka būsiet aizņemts.

Deimrels neizrādīja ne mazāko uzjautrinājumu, taču atbildēja visai nopietnā tonī: – Jūs esat mani atvedusi. Kas noticis, mans dārgais acuraugs?

Venēcija viegli nopūtās, taču papurināja galvu un smaidot ielūkojās viņam sejā. – Varbūt tikai sakairināti nervi. Neraizējieties! Nu jau es jūtos labāk.

– Es tomēr raizējos. – Viņš bija satvēris abas Venēcijas plaukstas, taču nu vienu palaida vaļā un vieglītēm pārbrauca ar pirkstu pāri viņas pierei. – Jums nevajag raukt pieri, Venēcij. Katrā ziņā ne manā klātbūtnē!

– Lai notiek, es to nedarīšu, – viņa paklausīgi atbildēja. – Vai jūs to nogludināt… cik muļķīgi!

– Kaut es to varētu! Kas jums uzsūtījis šo grūtsirdību?

– Nekas, kas būtu pieminēšanas vērts vai nebūtu tik parasts, ka šķistu neciešami garlaicīgs. Milzu spēkošanās ar Gārnardas kundzi, no kuras es aizbēgu šausmās, jo cēlonis bija sūdzības par veļas mazgātāju. Uzdrošinos apgalvot, ka gluži taisnīga, taču tā nejaukā meitene ir Gārnardas kundzes māsasmeita.

– Homēra spalvas cienīgs notikums. Jums vajadzēja palikt, lai to apdziedātu. Tomēr tas nav ievilcis rūpju rievu jūsu pierē.

– Nē. Ja arī es raucu pieri, tad tāpēc, ka centos izlemt, ko man labāk darīt. Redziet, es nedomāju, ka mēs ar Obriju varēsim palikt šeit līdz decembrim, un ir niecīgas cerības uz Konveja atgriešanos ātrāk par šo laiku.

– Es allaž zināju, ka tas nebūs iespējams. Pastāstiet man, kāds ir jūsu pārdomu rezultāts! – Deimrels runājot pieveda Venēciju pie dīvāna un apsēdās viņai līdzās.

– Diemžēl nekāds. Tiklīdz iešaujas prātā kāds risinājums, uzreiz rodas iebildumi, un es atkal esmu bezizejā. Vai jūs varētu dot man padomu? Jūs allaž dodat man tik labus padomus, dārgais draugs!

– Ja tā ir, tad man izdodas apgāzt doktora Džonsona apgalvojumu, ka piemērs allaž ir iedarbīgāks par pamācību, – Deimrels sacīja. – Kāda ir jūsu problēma? Es darīšu, ko varēšu!

– Jautājums ir tikai par to, kurp doties, ja izlemšu to darīt. Obrijs brauks man līdzi, taču viņš nedrīkst zaudēt Eperseta kunga aizgādību. Es allaž esmu teikusi, ka pēc Konveja kāzām man jāatrod citas mājas. Ja viņš vispirms būtu saderinājies, kā tas parasti notiek, es tūlīt pat būtu rīkojusies, lai varētu atstāt Anderšovu vēl pirms viņa sievas ierašanās. Mani nedaudzie draugi zināja par šo apņemšanos un nebrīnītos par to. Taču tagad viss ir mainījies. Vai vismaz man tā šķiet. Kā jūs domājat?

– Piekrītu, ka viss ir mainījies. Ja jūs pamestu Anderšovu pirms brāļa atgriešanās, kad visi zina, ka viņš ir uzticējis jums īpašumu pārvaldīšanu, cilvēki nospriestu, ka jūs esat izdzīta pati no savas mājas. Un tā būtu pilnīga patiesība.

– Lūk, un šis apstāklis man neļauj noīrēt māju šajā apkaimē.

– Tiesa. Ja jūs domājat, ka jums vajadzētu raizēties par brāļa labo vārdu situācijā, kad viņš nav to pelnījis.

– Mans dārgais draugs, par to es domāju vismazāk, tāpēc neskatieties uz mani tik nosodoši.

– Ne jau uz jums, vientiesīt!

– Uz Konveju? Ak, Dieva dēļ! Patiesība ir tāda, ka es neesmu viņam neko parādā.

– Gluži pretēji!

– Pat ne tik daudz, ja jūs uzskatāt, ka viņš ir kaut ko parādā man. Es pieņēmu uzticēto pienākumu, tāpēc ka tas man nāca par labu. Ja man nevajadzētu gādāt par Obriju, es nebūtu to darījusi, tāpat kā nebūtu palikusi te nevienu dienu pēc pilngadības sasniegšanas.

– Tādā gadījumā jūs rūpējaties par Lenjonu labo vārdu? – viņš apvaicājās.

– Blēņas! Nē, esiet taču nopietns, Deimrel! Jums vajadzētu zināt, ka es neraizējos par labu reputāciju. Jūs pats redzat, cik ļoti man tīk jūsu sabiedrība! Šaubas manā prātā ir saistītas ar Šarloti. Obrijs sauc viņu par salkanu, un tāda viņa ir, taču nabadzīte nav pelnījusi nonākt vēl nepatīkamākā situācijā par šo. Konvejs ir izdarījis visu iespējamo, lai noskaņotu cilvēkus pret savu sievu; ja es piemestu savu daļu arī, tad tas būtu nejaukāk par nejauku. Viņa man nav izdarījusi neko ļaunu, patiešām, viņa ļoti cenšas izrādīt man cieņu! Tik lielā mērā, ka tad, ja Skorjeras kundze izstātos no sacensības, es neapšaubāmi uzņemtos viņas lomu un nebeigtu vien atgādināt Šarlotei, ka tagad viņa ir Anderšovas saimniece. Tāpēc, ja atstāšu Anderšovu, man ir jāpacenšas sagādāt sev nevainojamu attaisnojumu, un es nedrīkstu palikt šajā apkaimē. Es allaž esmu gribējusi doties uz Londonu, taču domāju, ka darīšu to tad, kad Obrijs studēs Kembridžā. Līdz tam vēl atlicis vesels gads. Ko šajā laikā darīt? Tā man ir neatrisināma mīkla. Droši vien Londonā var atrast izcilus skolotājus, tomēr šaubos, vai Obrijs…

– Kaut uz brīdi nedomājiet par Obriju! – Deimrels viņu pārtrauca. – Pirms atklāju jums savu viedokli par jūsu pārcelšanos uz Londonu, Jorku vai Timbuktu, atbildiet man uz vienu jautājumu.

– Labi, taču es jums nelūdzu izteikt savu viedokli par to, – viņa iebilda.

– Beigās jūs to tik un tā darītu. Kas tik izšķirīgs ir noticis kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes, lai jūs justos tik satriekta un sāktu uzskatīt savu pārcelšanos no šejienes par steidzamu? – Venēcija strauji pacēla skatienu; Deimrels viņai uzsmaidīja un piebilda: – Es negribu dzirdēt stāstus par saimniecības vadītājām vai veļas mazgātājām, manu meitenīt. Ja domājat, ka varat mani piemānīt, tad jums nāksies atzīt savu kļūdīšanos! Ko tā ragana ir izdarījusi?

Venēcija papurināja galvu. – Neko vairāk par to, ko es jums jau izstāstīju. Es neesmu vēlējusies jūs mānīt, taču droši vien piešķiru pārāk lielu nozīmi kam tādam, kas tika pateikts varbūt tikai tādēļ, lai mani sakaitinātu.

– Un kas tika pateikts?

Kādu brīdi Venēcija pavilcinājās un atbildēja: – Tas skāra Obriju. Šķiet, Skorjeras kundzei viņš nepatīk tikpat ļoti kā es, un man jāatzīst, ka viņš izpelnās šādu nepatiku. Viņš atgādina īpaši nejauku lapseni, kuru nekādi neizdodas nosist. Kundze pati ir to izraisījusi, izturēdamās ļauni pret mani, tomēr es Obriju neattaisnoju, viņam nevajadzētu tā rīkoties. Tas ir ārkārtīgi nepieklājīgi!

– Pie joda to puiku! – Deimrels iesaucās ātrās dusmās. – Biju cerējis, ka esmu iznīdējis šo izklaidi!

– Vai jūs viņam ieteicāt tā nedarīt? – Venēcija pārsteigti viņu uzlūkoja.

– Nē, es pateicu tikai to, ka tas, ko viņš uzskata par patīkamu izklaidi, padara jūs par tās sievietes indīgo bultu mērķi.

– Tad tā tas ir izskaidrojams! Jūs viņu norājāt, un par to es jūtos patiesi pateicīga. Šo divu dienu laikā viņš tikpat kā nav atvēris muti Skorjeras kundzes klātbūtnē. Tomēr ļaunums jau ir nodarīts. Varbūt viņai nepatīk tas, ka Obrijs ieslēdzas savā istabā un pievienojas mums tikai vakariņu laikā, kad brāļa ausīs tik skaļi skan grieķu koris, ka nākas pusduci reižu nosaukt viņu vārdā, līdz viņš sadzird! Skorjeras kundze nekādi nespēj to saprast un uzskata, ka Obrijs uzvedas nepiedienīgi. Šarlotei arī viņš nepatīk, taču tas tāpēc, ka viņa neuztver mana brāļa izteikto frāžu jēgu un šī iemesla dēļ baidās no viņa. Nelaimīgā kārtā viņa mulst par svaiņa klibo kāju un allaž novēršas, kad viņš pieceļas no krēsla vai iet cauri istabai.

– Es to ievēroju toreiz, kad satiku jūs parkā, un cerēju, ka viņa drīz vien atbrīvosies no šī paraduma.

– Man šķiet, ka Šarlote cenšas. Taču tas deva ieganstu Skorjeras kundzei pateikt kaut ko tādu, kas man gauži ķērās pie sirds. Viņa man pavēstīja, ka Šarlote nespēj uzlūkot kroplības, tāpēc kundzei gribētos, lai tagad, kad meita ir uz grūtām kājām, Obrijs brauc apciemot draugus. Viņa to neizteica gluži tādiem vārdiem, tāpēc varbūt manas bažas ir mazliet pārspīlētas.

Deimrela seja bija apmākusies, un viņš noteica gluži citā tonī: – Nē. Nebūt ne! Ja viņa uzdrošinājās to pateikt jums, tad nedodu ne pieci, ka viņa to pateiks pašam Obrijam pirmajā dusmu izvirduma reizē.

– No tā jau es baidos, bet… Vai gan kāds cilvēks varētu būt tik neiedomājami nežēlīgs?

– Ak kungs, jā taču! Uzdrošinos apgalvot, ka šī ķildīgā sieviete to nespētu izdarīt ar vēsu prātu, taču es jau agrāk jums teicu, mana nevainīgā, ka jūs nepazīstat tādas kā viņa. Tādas sievietes ir neprognozējamas. Ļaujiet tikai viņām zaudēt savaldīšanos, un viņas sarunās tādas lietas, ko pašas sirsnīgi nosodītu, dzirdot no citu lūpām! – Deimrels apklusa, ieurbjoties meitenes sejā ar piepeši nobažījušos acu skatienu. – Ko vēl viņa jums ir teikusi? – viņš aprauti noprasīja. – Labāk pasakiet man!

– To es varu izdarīt, taču jūs noteikti negribēsiet, lai es atkārtoju visādus ļauni domātus sīkumus.

– Nē, aiztaupiet man to! Vai šis uzbrukums Obrijam bija vienīgais?

– Ar to pilnīgi pietika. Deimrel, ja jūs zinātu, kādas mokas viņam ir jāizcieš! Šī vairīšanās no svešiniekiem, bailes no žēlošanas vai nepatikas, kādu cenšas slēpt Šarlote… Deimrels viņu pārtrauca, sacīdams: – Es to zinu. Nez vai šī sieviete nolaidīsies tik zemu, ja vien netiks briesmīgi sakaitināta, taču zēns ir ārkārtīgi jūtīgs. Vai es drīkstu viņu vest sev līdzi? Es esmu Obrijam jau teicis, ka viņš var pārcelties uz priorātu, kad vien vēlas. Atbilde nebija diez ko smalka, taču neapšaubāmi cieņpilna. Viņš ārkārtīgi vēlējās man sadot pa degunu un prasīja, vai es visā nopietnībā viņam piedāvāju aizbēgt, atstājot jūs vienu! Tobrīd man nelikās prātīgi viņam stāstīt, ka jums būs labāk, ja viņš aizbēgs, taču es to vēl varu izdarīt un arī darīšu, ja jūs man to ļausiet. Vienīgās grūtības sagādās īstā iemesla noslēpšana, bet domāju, ka ar tām es tikšu galā.

Venēcija gandrīz neapzināti izstiepa roku un noteica rotaļīgā tonī, lai neatklātu savas dziļākās izjūtas: – Jūs nu gan esat krietns draugs, Negantais baron! Ko gan es bez jums iesāktu? Zinu, ka pašā ļaunākajā gadījumā es varēšu aizsūtīt Obriju pie jums. Varat man ticēt, ka šī doma man ir aiztaupījusi daudz raižu! Ārkārtas situācijā es nevilcināšos. Vai jūs vēl kādreiz esat tik nekaunīgi izmantots? Taču pagaidām vēl ārkārtas situācija nav pienākusi un varbūt arī nekad nepienāks, ja Obrijs pārstās klausīties vārdos, kas tiek teikti tikai tāpēc, lai iedzeltu un aizkaitinātu. Es jūs neapgrūtināšu, ja varēšu to nedarīt!

Deimrels uzlika roku viņas plaukstai, taču Venēcijai pieskāriens šķita savādi kokains. Viņa jautājoši uzlūkoja vīrieti un ieraudzīja acīs dīvainu izteiksmi un ap lūpām rūgtu smīnu. Varbūt viņas sejā parādījās samulsums, tāpēc ka smīns nozuda, viņš pasmaidīja un nepiespiesti noteica, palaizdams vaļā meitenes roku: – Neviens nevar mani apgrūtināt pret manu gribu! Es priecāšos par iespēju uzņemt Obriju priorātā. Man patīk šis zēns, un es pilnīgi noteikti neuzskatu viņu par apgrūtinājumu, ja jūs runājat par to. Neviens nevar Obrijam pārmest, ka viņu būtu grūti izklaidēt. Ļaujiet viņam pārcelties pie manis, kad vien vēlēsieties, un palikt tik ilgi, cik jums abiem būs vajadzīgs!

– Tas liecina jums par labu, – viņa smiedamās attrauca. – Pateicos! Domāju, ka nepaies ilgs laiks. Lēdija Denija stāsta, ka sers Džons dzirdējis no Eperseta kunga par viņa nodomu atgriezties pie mums līdz nākamā mēneša vidum. Jādomā, ka viņa brālēns, kurš bija tik laipns, ka piedāvāja mainīties ar viņu pēc slimības, īpaši nevēlas pavadīt ziemu Jorkšīrā. Eperseta kungs man jau pirms vairākiem gadiem teica, ka tad, ja es kādreiz vēlēšoties uz kādu laiku aizbraukt, viņš labprāt izmitināšot Obriju.

– Tagad, kad Obrija jautājums ir veiksmīgi atrisināts, atgriezīsimies pie jums, dārgā Venēcija! Vai jūs runājāt nopietni par iespēju pārvākties pašai uz savu māju?

– Jā, bez šaubām!

– Tādā gadījumā kādam nāksies jūs vest pie prāta, – Deimrels drūmi noteica. – Atmetiet bērnišķīgus sapņus un nolaidieties uz zemes, mana dārgā! Tas nav iespējams!

– Tas ir pilnīgi iespējams! Vai jūs zināt, ka man pieder ievērojama neatkarība, kā to dēvē Mičeta kungs, mūsu advokāts un viens no maniem aizbildņiem?

– Un tomēr es turpinu apgalvot, ka tas nav iespējams!

– Žēlīgais Dievs, Deimrel, jūs taču nesāksiet man sprediķot par uzvedības normām, vai ne? – Venēcija iesaucās. – Es brīdinu… Jums neizdosies mani viegli pārliecināt, ka mana vecuma sievietei ir nepieklājīgāk izvēlēties dzīvi pašas mājā nekā dzīvot kopā ar brāli! Ja es būtu meitenīte…

– Jūs esat ne vien meitenīte, bet arī zaļa un nepieredzējusi meitenīte!

– Lai būtu zaļa un nepieredzējusi, taču ne meitenīte! Man ir divdesmit pieci gadi, mans draugs. Citi uzskatīs par nepiedienīgu to, ka es dzīvošu viena. Lai arī uzskatu tās par muļķībām, es negrasos sacelties pret noteikumiem, varat man ticēt. Kamēr Obrijs būs Kembridžā, es nolīgšu pavadoni. Kad viņš būs beidzis mācības… protams, pagaidām es to vēl nezinu, taču domāju, ka viņš kļūs par stipendiātu un paliks Kembridžā… un šajā gadījumā es vadīšu viņa saimniecību tur, jo nez vai viņš apprecēsies. Kā uzskatāt jūs?

– Dievs, dod man pacietību! – Deimrels iesaucās, pielēca kājās un sāka strauji soļot pa istabu. – Venēcij, vai jūs beigsiet runāt kā auša? Nolīgt pavadoni! Vadīt Obrija saimniecību! Neaizmirstiet iegādāties cepurītes, kas būtu piemērotas atraitnei vai vecmeitai, Dieva dēļ! Uzklausiet mani, skaistā muļķīte! Jūs esat izšķiedusi sešus… septiņus gadus no dzīves, bet nešķiediet vēl vairāk! Dieva dēļ, kāds jums būs labums no savas mājas? Un kas kļūs par jūsu pavadoni?

– To es nezinu. Kā lai zinu? Biju domājusi, ka varēšu kādu nolīgt tāpat kā guvernanti. Kādu nabadzībā nonākušu dāmu, varbūt atraitni, kura atbildīs šim mērķim.

– Tad vairs nedomājiet! Jūs varat nolīgt kaudzi atraitņu, taču neviena neatbildīs šim mērķim. Es varu iztēloties šo māju! Kur tā atradīsies? Droši vien Kensingtonā, kas ir respektabla un mierīga. Vai varbūt mežonīgajā Grosvenorpleisā, vismodernākajā kvartālā? Jums būs briesmīgi garlaicīgi, mana dārgā, varat man ticēt!

Venēcija izskatījās mazliet uzjautrināta. – Tādā gadījumā es ceļošu. Allaž esmu vēlējusies to darīt.

– Ar nabadzīgu atraitni pavadā, bez neviena paziņas tālākā apkārtnē, atskaitot Jorkšīru, un pazīstot pasauli vēl mazāk nekā puišelis no internātskolas? Mana nabaga nevainība… Kad iztēlojos vienīgo draudzību, kādu jūs varētu izveidot šādos apstākļos, man asinis dzīslās sastingst. Tas nekam neder. Ticiet man, es zinu, par ko runāju! Lai dzīvotu tā, kā jūs iztēlojaties, jums jābūt pasakaini bagātai un piedevām arī ekscentriskai. Bagātība, mana dārgā, attaisnotu jūsu ekscentriskumu un atvērtu jums daudzas durvis. Jūs varētu noīrēt savrupmāju pilsētas labākajā daļā, apmēbelēt to ar austrumniecisku greznību, iekarot sev vārdu sabiedrībā, pateicoties dārgiem untumiem, drosmīgi izsūtīt ielūgumus… Jums nāktos saskarties ar dažiem atteikumiem un neskaitāmiem noraidījumiem, taču…

– Klusējiet jel, neprāti! – Venēcija viņu smiedamās pārtrauca. – Tā nav tāda dzīve, kādu es vēlos. Kā gan jūs varējāt to iedomāties?

– Es tā nedomāju. Vai jūs man teiksiet, ka vēlaties dzīvot saskaņā ar savu plānu? Jūs jutīsieties garlaikotāka un vientuļāka nekā jebkad mūžā, jo varat būt droša, Venēcij, ka bez pazīšanās un pareizās izcelšanās jūs varētu tikpat labi dzīvot uz vientuļas salas, nevis Londonā.

– Ak vai! Tad ko lai es daru?

– Dodieties pie savas krustmātes Hendredas! – viņš atbildēja.

– Es gribu tā darīt, taču ne uz palikšanu. Man tas nepatiktu, un baidos, ka viņai arī ne. Turklāt viņas māja nebūtu piemērota Obrijam.

– Obrijs, Obrijs! Padomājiet vienreiz par sevi!

– Tā jau es daru! Ziniet, Deimrel, es nekad nebiju uzskatījusi, ka spēšu palikt Anderšovā, ja te saimniekos kāda cita sieviete, bet nu esmu atklājusi, ka nevēlos dzīvot tādos apstākļos arī nekur citur! Un dzīvot pie krustmātes un tēvoča, pakļaujoties viņu diktātam, kā es būtu spiesta to darīt, atzīstot viņu autoritāti, man būtu tikpat neizturami, it kā es atkal būtu nonākusi bērnistabā. Pārāk ilgi es esmu pati sev noteicēja, dārgais draugs.

Deimrels viņu uzlūkoja pāri istabai ar šķību smaidu uz lūpām un sacīja: – Varbūt jums to nenāksies paciest pārāk ilgi.

– Man tas būs pārāk ilgi! – viņa noteikti atbildēja. – Jādomā, paies vismaz pieci gadi, līdz Obrijs būs gatavs kļūt patstāvīgs, un varbūt līdz tam laikam viņš vairs to nevēlēsies. Turklāt…

– Svētā vientiesība! – viņš iesaucās. – Dodieties pie savas krustmātes, ļaujiet, lai viņa ieved jūs sabiedrībā, jo viņa to spēj, un vēl pirms Obrija došanās uz Kembridžu avīzē būs nodrukāta ziņa par jūsu saderināšanos.

Kādu brīdi Venēcija neko neteica, tikai cieši lūkojās viņā. Meitenes vaigi bija kļuvuši bālāki, un acīs vairs nerotājās smaids. Viņa nespēja saskatīt Deimrela sejā domu atblāzmu un jutās samulsusi, taču ne nobažījusies. – Nē, – viņa beidzot atbildēja. – Tas nenotiks. Vai jūs domājāt, ka es gribētu doties uz Londonu, lai meklētu sev vīru?

– Tas būtu nevis jūsu mērķis, bet gan liktenis. Tāds, kādam tam jābūt!

– Ak! Krustmāte vēlēsies sameklēt man vīru? – Venēcija atbildēja, paraustot plecus, un piecēlās. – Man prieks, ka jūs mani brīdinājāt.Vai ir pieļaujams, ka neprecēta sieviete apmetas viesnīcā? Ja viņai līdzi ir istabene?

– Venēcij, es…

Viņa pasmaidīja, paceldama augšup uzacis. – Mans dārgais draugs, jūs šodien esat pārāk liels muļķis! Kāpēc jums jādomā, ka es būšu noraudājusies, ilgošos pēc sabiedrības un jutīšos garlaikota tikai tāpēc, ka dzīvošu tā, kā esmu pieradusi? Ak nē! Vēl daudz aizraujošāk! Šeit man bija grāmatas, dārzs un kopš tēva nāves arī ferma, kas mani nodarbināja. Londonā būs muzeji, gleznu galerijas, teātris, opera… daudz kas tāds, kas jums šķiet pilnīgi parasts. Un brīvlaikā pie manis būs Obrijs. Turklāt man ir krustmāte, kura, cerams, neierobežos manu paziņu loku, tātad es nesatraucos par to, ka man neradīsies jauni un patīkami draugi.

– Augstais Dievs! – viņš iesaucās drūmi, it kā šie vārdi tiktu izrauti viņam pār lūpām, un šķērsoja telpu divos straujos soļos. – Jebkas būtu labāks par šo! – Viņš saķēra meiteni aiz pleciem tik spēcīgi, ka viņa iztrūkās un grasījās protestēt. Deimrels nepievērsa tam uzmanību, bet noteica piesmakušā balsī: – Paskatieties uz mani!

Viņa paklausīja bez vilcināšanās un mierīgi izturēja šo pētījošo skatienu, kas bija tikpat ass kā ķirurga skalpelis, un tikai mazliet šķelmīgi nočukstēja: – Man ātri parādās zilumi.

Tvēriens atslāba, un Deimrels sakļāva meitenes plaukstas, cieši saspiežot tās starp savējām. – Ko gan jūs darījāt deviņu gadu vecumā, mana mīļā? – viņš apjautājās. Tas bija tik negaidīti, ka Venēcija tikai samirkšķināja acis. – Pasakiet man!

– Es nezinu! Mācījos un izšuvu paraudziņus… un kāds tam sakars ar visu notiekošo?

– Ļoti liels. Vai jūs zināt, ko es darīju tajā laikā?

– Nē. Kā lai es to zinātu? Es pat nezinu, cik jums bija gadu… Katrā ziņā nezinu bez rēķināšanas, ko es neciešu. Nu, ja jums tagad ir trīsdesmit astoņi, bet man ir divdesmit pieci…

– Es jums aiztaupīšu šīs rūpes. Man bija divdesmit divi gadi, un es pavedināju precētu dāmu.

– Tā bija gan! – viņa laipni piekrita.

Deimrelu pārņēma smieklu lēkme, taču viņš noteica:

– Tas bija pirmais no maniem mīlas piedzīvojumiem un, iespējams, apkaunojošākais. Es vismaz tā ceru! Manā dzīvē nav nekā, ko uzlūkot ar lepnumu, taču līdz brīdim, kad satiku jūs, mana jaukā, es vismaz varēju apgalvot, ka pie maniem netikumiem nepieder jauno un nevainīgo pavedināšana. Nekad es neesmu sabojājis reputāciju nevienai citai, izņemot Sofiju. Taču nedomājiet, ka par to jāpateicas manai tikumībai! Jaunavu pavedināšana ir bīstama spēle, un lielākoties tās mani nevaldzina. Tad es satiku jūs un, godīgi sakot, mana dārgā, paliku Jorkšīrā tikai tādēļ, lai iekarotu jūs. Spēlē ar saviem noteikumiem!

– Jā, jūs man to teicāt, kad mēs šķīrāmies pirmajā dienā, – Venēcija atgādināja gluži aukstasinīgi. – Man tas likās visnotaļ nekaunīgi. Taču tad Obrijs nokrita no zirga un mēs kļuvām par labiem draugiem. Viss mainījās.

– Nē, ne viss! Jūs saucat mani par savu draugu, taču es nekad neesmu saucis jūs par savējo un nekad arī nesaukšu! Jūs manās acīs bijāt un palikāt skaista, iekārojama būtne. Tikai mani nodomi mainījās. Es nolēmu nedarīt jums pāri, taču nespēju jūs atstāt.

– Kāpēc gan? Man tas šķistu savādi.

– Tāpēc, ka jūs nesaprotat, mana dārgā. “Ja dievi aizburtu gan laiku, telpu…” Taču viņi to nedarīs, Venēcij, viņi to nedarīs!

– Poups, – viņa mierīgi noteica. – “Un mīlētāji tad laimi gūtu.” Viņš ir Obrija iemīļotākais angļu dzejnieks, taču ne manējais. Nesaprotu, kāpēc divi mīlētāji nevarētu būt laimīgi bez laika un telpas bojāšanas.

Deimrels palaida vaļā viņas plaukstas, bet tikai tāpēc, lai apskautu meiteni. – Kad jūs man tā uzsmaidāt, es jūtos tik priecīgs, it kā būtu pienācis pavasaris! Ak Dievs, es jūs mīlu gandrīz neprātīgi, Venēcij, taču vēl pagaidām neesmu sajucis prātā, neesmu tik apmāts, lai nesaprastu, cik daudz posta tas var atnest jums un mums abiem. Jūs pat neaptverat, kā es varēju izmantot jūsu neziņu… – Viņš piepeši aprāvās, strauji paceldams galvu, kad izdzirdēja aizcērtamies priekšnama durvis. Nākamā skaņa bija nevienmērīgi soļi. Deimrels strauji noteica: – Obrijs! Iespējams, pašā laikā. Man ir tik daudz kas sakāms… taču ne šodien! Rīt, kad mēs abi būsim mierīgāki.

Nekam citam vairs neatlika laika. Deimrels gandrīz nesaudzīgi pastūma Venēciju nostāk un, durvīm atveroties, pagriezās pret Obriju, kurš ienāca istabā ar pointera kucīti sev pa pēdām.

Četrpadsmitā nodaļa

Deimrels nostājās starp Venēciju un durvīm, taču uzreiz bija redzams, ka šāda piesardzība izrādījusies nevajadzīga. Obrijs izskatījās nikns, viņa plānie vaigi bija pietvīkuši un visai vēsās pelēkās acis meta zibeņus. Viņa interese par citiem cilvēkiem bija virspusēja pat labākajā gadījumā, bet dusmu brīžos tā pazuda pavisam, un nez vai viņš būtu pamanījis, ja atrastu māsu Deimrela apskāvienos. Aizcirzdams durvis, viņš griezīgā balsī noteica:

– Tu droši vien gribēsi zināt, Venēcij, ka imperatore ir izdevusi jaunu rīkojumu! Suņi… mani suņi turpmāk jāsien ķēdēs! Visi, izņemot Besu, kura ir pārāk mežonīga, lai viņu vispār drīkstētu paturēt. Uzmanies, Džesper! Vai tu neredzi, kāda nejauka ragana Besa ir?

Lords bužināja pointeru aiz ausīm, kamēr suns stāvēja, luncinādams asti ar muļķīgas svētlaimes izteiksmi acīs. Viņš iesmējās un pajautāja: – Ko Besa atkal ir izdarījusi?

– Apdraudējusi mantinieku! – Obrijs nošņācās. – Suns ienāca mājā, meklēdams mani, un Šarlote ieraudzīja to guļam kāpņu apakšā, iztrūkās un bija tādās šausmās, ka izgrūda kliedzienu. Besa pacēlusi galvu un palūkojusies uz viņu, kas ir gluži loģiski.

– Ak kungs! – Venēcija nopūtās. – Es zinu, ka Šarlotei nepatīk suņi, bet, ja tas ir vienīgais, kas notika…

– Vienīgais! Tas bija sākums Besas asinskārajam uzbrukumam! Redzi, mana dārgā, šis skatiens Šarlotei lika iedomāties par savvaļas nezvēru! Viņa nezināja, ko iesākt, bet nolēma atkāpties… atpakaļ, turklāt zaglīgi. Pat atbildi Besa, gluži dabiski ieinteresējusies, piecēlās un pagājās uz viņas pusi. Tad Šarlote iebrēcās visā nopietnībā un paslēpās aiz krēsla, un Besa viņai sekoja. Skorjeras kundze iebrāzās no rīta istabas un atklāja, kāds briesmonis grasās saplosīt viņas bērnu, un sāka bārt Besu un atvēzējās ar to, ko turēja rokā… Kā to sauc? Rokdarbu rāmis? Tad Besa sāka riet, Šarlote krita histērijā, un…

– Obrij, kā tu to varēji pieļaut? – iesaucās Venēcija, juzdamās reizē aizkaitināta un uzjautrināta. – Tas bija nejauki no tavas puses!

– Tu maldies. Manis tur nebija. Par negadījumu es uzzināju no abām iesaistītajām dāmām. – Viņš sardoniski uzsmaidīja māsai. – Es biju tavs jaukais mazais brālītis, mana dārgā! Kad ierados notikuma vietā, atradu Šarloti ieslīgušu krēslā, kur Skorjeras kundze vicināja viņai etiķi gar degunu, bet Besa rēja uz abām, taču luncināja asti, lai parādītu, ka ir pārāk labi audzināta, lai kostu, kaut arī tiek padzīta no pašas mājas. Nedomāju, ka būtu labi uzrīdīt viņu imperatorei, tāpēc pasaucu Besu pie sevis. Es pat pateicu tai zaķpastalai, ka viņai ne no kā nav jābaidās, taču vienīgā pateicība, ko saņēmu, bija imperatores apvainojumi. Es esot ienesis Besu mājā, lai iebiedētu Šarloti; manas manieres, raksturs un paradumi tika izķidāti visnelabvēlīgākajā gaismā, kamēr Šarlote blēja: “Ak, lūdzu, mammu! Ak, nevajag, mammu!” Man šķiet, es izturēju to gluži labi. Tikai tad, kad imperatore sāka runāt par Šarlotes īpašo stāvokli, es nespēju noturēties! Es gan arī nemēģināju to darīt. Viņa teica, ka varbūt es kaut ko nesaprotot. Un es atbildēju, ka varbūt saprotu gan, jo Besa arī ir uz grūtām kājām. Es jau paguvu sapriecāties, ka imperatori ķers trieka.

– Nezvērs! – Venēcija noteica, cenzdamās nesmieties.

– Jā, un turklāt tāds, kurš uzdrošinās atļauties pilnīgi visu tāpēc vien, ka ir kroplis, – Obrijs noteica pieglaudīgā balsī. – Ak, neskaties uz mani tā, muļķīt! Vai tu domā, ka es jau no paša sākuma neredzēju, cik ļoti abām riebjas mana klibošana? Es viņas par to nevainoju, bet aukle gan. Redzi, tobrīd viņa bija nosteigusies lejā un atklājusi, kāds ir visas šīs jezgas iemesls. Tu esi palaidusi garām lielisku izrādi, mana dārgā! Viņa teica, ka imperatorei vajadzētu kaunēties, lika Šarlotei izbeigt skandalēšanos par niekiem un pavēlēja man iet projām, kamēr es neesmu aizmirsis, ka lieliski audzinātāji ir mācījuši man nesacelt tādu vulgāru scēnu pieklājīgā mājā.

– Žēl gan, ka mēs to neredzējām! – piezīmēja Deimrels. – Jūsu aukle uzveiktu piecdesmit tādas Skorjeras kundzes.

– Nu, cīņa nebija galā, kad es aizgāju, taču uzdrošinos apgalvot, ka aukle gūs virsroku, – Obrijs piekrita. – Viņa allaž ir izrādījusi neapmierinātību pat tad, ja Konvejs ieved mājā suņus, bet šoreiz metās cīņā, kad imperatore paziņoja, ka neļaus paturēt Besu citādi kā vien būdā, jo kuce acīmredzot ir bīstama. Viņa bija tik nekaunīga, ka lika man suni nekavējoties piesiet, un noprasīja, vai es neesot klausījies, kad es uzgriezu muguru tām šausmām un aizvedu Besu pa gaiteni uz savu istabu. Pēdējais, ko dzirdēju no cīņas, bija aukles jautājums imperatorei, lai uzzinātu, ar kādām tiesībām viņa izrīko kādu no Lenjoniem, kas dzimis šajā mājā.

– Ak kungs! – Venēcija nopūtās un paraudzījās uz Deimrelu ar mazliet kautrīgu smaidu. – Man ir jāiet un jālūko nokārtot šo strīdu. Drīz aukle sāks citēt no “Salamana pamācībām”. Viņa vēl vakardien piesauca man to daļu par “nemitīgi rājošos sievu” un to, cik daudz labāk ir “dzīvot jumta pažobeles kaktā”. Es tikai nedomāju, ka viņa būtu ar mieru tā darīt, ja ar to domāti bēniņi!

– Neesi nu aita! – Obrijs viņu asi pārtrauca. – Lai aukle pasaka tai ķildīgajai sievietei visu, ko vien vēlas! Ja dārgā Pridijas kundze var mūs no viņas atbrīvot, vēl jo labāk.

– Jā, ja varētu, taču Skorjeras kundze nemūžam neļaus, ka viņu norāj aukle! Bet padomā tikai, cik grūti mums klāsies, ja aukle kļūs nikna!

– Vai tu grasies pateikt tai sievietei, ka suņi tiks turēti pie ķēdes? – Obrijs noprasīja, un viņa vaigos parādījās vēl niknāks pietvīkums. – Es tevi brīdinu, Venēcij, ka tad, ja tu to izdarīsi, es ieslēgšu Flariju viņas guļamistabā un likšu saplosīt viņas labāko aubi!

– Ak, mīļais, nekārdini mani! – Venēcija šķelmīgi noteica. – Skaidrs, ka es negrasījos darīt neko tādu! Uzskatu, ka pietiks ar solījumu kundzei, ka tu vedīsi suņus tikai šajā istabā. Ir muļķīgi, ka Šarlote tik ļoti no tiem baidās, taču… ak, Obrij, mums ir jāatceras, ka tagad tā ir viņas māja, nevis mūsējā!

– Atcerēties! Kad mums ticis ļauts to aizmirst? – brālis izmeta.

Venēcija neko neteica un pagriezās uz durvju pusi. Deimrels pasteidzās tās atvērt viņas priekšā un, kad Venēcija uz mirkli apstājās, uzlūkodama viņu ar mēmu jautājumu acīs, atzina: – Domāju, ka tas ir izlēmīgi! Tiksimies rīt, taču baidos, ka ne ātrāk par pusdienlaiku. Es gribēju jums pavēstīt… taču tam nav nozīmes! Priorātā ir mans aģents. Es esmu nosēdējis ar viņu gandrīz visu dienu, un rīt no rīta, visticamāk, gaidāms tas pats. Tas ir svarīgi, jo citādi es liktu viņam gaidīt. Tagad… – Viņš apklusa un viegli pasmaidīja. – …tagad man nākas viņu paciest. Neļaujiet tai sievietei jūs sakaitināt pār mēru!

Papurinājusi galvu, Venēcija pasmaidīja un aizsteidzās projām cauri priekšistabai.

Deimrels aizvēra durvis un pagriezās, domīgi uzlūkodams Obriju, kurš bija piegājis pie kamīna un bikstīja šķilas. Viņš nepacēla galvu, taču laikam sajuta Deimrela skatienu, jo drūmi noteica: – Tā nebija mana vaina!

– Nesāciet nu man uzbrukt! – Deimrels atbildēja. – Es neesmu teicis, ka bija. Beidziet satraukties par vētru ūdens glāzē! – Obrijs uzlūkoja viņu, sakniebis lūpas un saraucis pieri. – Muļķadesa! – Deimrels noteica ar draudzīgu izsmieklu acīs.

Obrijs īsi iesmējās. – Man gribētos gan redzēt, kā viņa pateiks Konvejam, lai nelaiž suņus mājā! Šarlote rīkotos pareizi, ja mēģinātu pie tiem pierast, jo nez vai kādreiz vīru ieraudzīs mazāk nekā trīs suņu pavadībā. Vēl vairāk, Konveja suņi ir vissliktāk apmācītie visā grāfistē un briesmīgi uzmācīgi. Viņš tiem ļauj lēkt uz krēsliem un apgādā tos ar gaļas atliekām pie galda. Es savus suņus nepataisu par muļķiem. Velns un elle, ir nu gan āksts!

– Atgriezieties priorātā, un mēs lamāsim viņu divbalsīgi! – aicināja Deimrels. – Es esmu viņam pataupījis dažus ļaunākus epitetus!

– Nē, nē. – Obrijs pasmaidīja, taču papurināja galvu. – Es neesmu tik nelietīgs! Man ļoti gribētos padzīvot priorātā, taču esmu jums jau teicis, ka nekustēšu ne no vietas.

– Es nekad necenšos pārliecināt spītīgus ēzeļus, tāpēc kustēšu pats, – Deimrels noteica, paraustīdams plecus un paņemdams cepuri un pātagu no krēsla, uz kura bija to novietojis. – Hasta manaña, tiepša!

Obrijs aši paraudzījās uz viņu, mazliet pavilcinājās un tad noteica: – Vai jūs dusmojaties uz mani? Es negribēju teikt…

– Protams, ka es nedusmojos uz jums, auša! – Deimrels smiedamies atbildēja. – Palieciet vien, ja domājat, ka tā vajag. Uzdrošinos teikt, ka es darītu to pašu, ja būtu jūsu vietā.

Viņš devās projām, un Obrijs pēc dažām minūtēm apsēdās pie galda un izgāza savu splīnu, sacerēdams dzēlīgu epigrammu latīņu valodā. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņam izdevās četras glītas un visai piedauzīgas rindiņas, kas pašu tik ļoti gandarīja, ka viņš devās vakariņās gandrīz vai apmierinātā noskaņojumā. Kad Skorjeras kundze paziņoja, ka atteiksies pievērst Obrijam uzmanību, ja viņš nenožēlos savu uzvedību, jauneklis veltīja viņai gaistošu smaidu un ar neparastu ēstgribu ķērās pie vakariņām.

Sarunas pie galda nevedās. Skorjeras kundze zaudēja savaldīšanos, tam sekoja karaliska lūpas uzmešana, bet Šarlotes histērijas lēkmi bija nomainījusi nervoza grūtsirdība, un tādēļ viņa uz katru piezīmi atbildēja bailīgā, saraustītā balsī, kas izslēdza jebkādus turpmākus mēģinājumus izraut viņu no drūmās pašapceres. Pieceļoties no galda, viņa atvainojās, atsaucās uz briesmīgām galvassāpēm un devās pie miera uz savu istabu. Tā kā Venēcija pieņēma Obrija uzaicinājumu uzspēlēt biljardu, Skorjeras kundzei atlika īgņoties vienatnē. Vai nu šīs apiešanās rezultātā, vai arī neizbēgami sapratusi, ka ar Lenjonu atstumšanu visvairāk tiek satraukta Šarlote, bet nākamajā rītā kundze parādījās ar platu smaidu un draudzīgu pliekanību plūsmu, tādēļ varēja padomāt, ka viņa ir pilnīgi zaudējusi atmiņu. Venēciju viņai neizdevās piemānīt, jo spīdums Skorjeras kundzes acīs runāja pretī viņas smaidam. Meitene atbildēja ar izklaidīgu pieklājību uz visām kundzes replikām, bet bija pārāk aizņemta pati ar savām darīšanām, lai saprastu, ka viņas attieksme iesveļ sievietes sirdī tikpat daudz neizpratnes, cik aizkaitinājuma. Skorjeras kundze beidzot sāka nopietni aptvert, ka mēģinājumi iedibināt Šarlotes valdīšanu Anderšovā ir aizgājuši par tālu. Viņa vēlējās atbrīvoties no Venēcijas un Obrija klātbūtnes, taču nekādi nealka panākt, ka abas ar Šarloti izskatās nejaukas. “Tagad izrādās, ka meita, ko es patiesi mīlu un par kuru cīnīšos līdz nāvei, atbalstu meklē nevis pie manis, bet gan pie tās neciešamās vecās sievietes, kura draudēja uzliet viņai uz galvas aukstu ūdeni, ja viņa nebeigs histēriski raudāt.” Agrāk Skorjeras kundzei nebija ienācis prātā, ka tad, ja viņa izdzīvotu no mājas Lenjonus, Šarlote varētu nejusties pateicīga un gatava iestāstīt Konvejam, cik nelaimīga kļuvusi radinieku nelaipnības dēļ. “Vai tiešām meita nostāsies viņu pusē un drīzāk pavēstīs Konvejam, ka māsas un brāļa izlikšana ir sievasmātes roku darbs?”

Konstatējusi, ka Venēcija neatsaucas pat uz komplimentiem, Skorjeras kundze smaidīja vēl platāk nekā pirms tam un negribīgi sāka aprakstīt, kā mātes instinkts licis mesties palīgā mīļotajam bērnam. Šis augstsirdīgais žests sagādāja vilšanos, jo, kādu brīdi vienaldzīgi uzlūkojusi viņu, Venēcija noteica: – Ak… Besa! Nabaga Šarlote! Ceru, ka viņai izdosies uzveikt savas bailes no suņiem. Konveja suņi allaž ir tik nepaklausīgi un pārdroši, ka, baidos, pretējā gadījumā viņas dzīve kļūs neizturama.

Pēc tam Venēcija devās projām un pēc brīža lūdza Riblu nodot ziņu staļļa puišiem, lai sagatavo viņas ķēvi. Spriežot pēc Skorjeras kundzes noklausītās Venēcijas sarunas ar Obriju, viņa gatavojās apciemot kādu nomnieku vai kalpotāju, kas bija kritis par upuri vārdā nenosauktam nelaimes gadījumam. Tas uzreiz padziļināja Skorjeras kundzes sarūgtinājumu, jo viņa uzskatīja, ka Šarlotei vajadzētu uzņemties augstsirdīgās kundzes lomu, bet viņa pati labprāt pavadītu meitu karietē, mierinot slimos un nabadzīgos, dodot krietnus padomus izšķērdīgajiem un vispār parādot Konveja ļaudīm, kā labāk dzīvot. Viņa nezināja, ka nedz labdarība, nedz padoms nav vajadzīgs konkrētajai ģimenei, kuras galva patiesībā ir cienījams zemnieks un kuras jaunākais, apmēram desmit gadus vecais dēls piedzīvojis nelaimes gadījumu, kas prasīja nevis pēc želejām vai spēcinošiem buljoniem, bet gan – kā uzskatīja viņa saniknotais tēvs – pēc gluži citas apiešanās, jo veselīgais puika bija salauzis roku muļķīgas nepaklausības dēļ. Venēcijas apciemojums bija tīrākā pieklājība, un viņa nebūtu turp devusies, ja justos mierīgāka vai spētu pacietīgi uzklausīt visas sūdzības no Anderšovas iemītniekiem, kuri nespēja nodzīvot ne dienu, nelūdzot viņas palīdzību cīņā pret Skorjeras kundzi.

Tobrīd, lai arī Venēcijai būtu gribējies, lai notiek citādi, Obrija iejaukšanās viņas sarunā ar Deimrelu nelikās satraucoša. Viņai vajadzēja tūlīt pat tikt galā ar gluži citādu problēmu, un tikai daudz vēlāk radās izdevība apdomāt visu bibliotēkā notikušo un sākt prātot, ko Deimrels viņai īsti gribējis pateikt. Nu Venēcija šaubījās par viņa mīlestību tikpat maz kā par saules uzlēkšanu no rīta. Vēl nesen dziļo apmierinājumu nespēja satricināt nedz mājā valdošās ķildas, nedz Skorjeras kundzes uzmestā lūpa, tomēr tagad, nomodā gulēdama gultā, Venēcija sajuta, ka to izjauc bažas, kas sākumā bija pārāk sīkas, lai tiktu pamanītas, taču tad pakāpeniski pārvērtās vieglā nemierā. Deimrels nepateica neko pārāk frivolu vai tādu, kas raisītu Venēcijas aizdomas par negodīgiem nolūkiem, tomēr viņas apziņā uz brīdi parādījās bailes, ka vīrieša nevēlēšanās uzņemties pienākumus varētu būt saistīta ar kādu citu iemeslu. Tās uzreiz pazuda, atceroties maigumu, kas nepavisam neliecināja par baudkāra cilvēka pārejošu iekāri. Šīs bažas bija nepamatotas un cēlās vai nu no paguruša prāta iracionālajiem spriedumiem, vai arī no cilvēces aizspriedumainajām bailēm no nezināmiem, ļauniem dieviem, kas izklaidējas, sagandējot mirstīgo būtņu laimi.

No rīta šīs bailes mazinājās. Palūkojusies ārā pa logu uz vēja sapūstajām lapām, Venēcija sprieda, ka nakts bijusi nemierīga un ka vēja drūmā gaudošana un lietus bungošana pret logu rūtīm nav ļāvusi viņai aizmigt un likusi slīgt drūmās apcerēs. Deimrels gatavojās ierasties Anderšovā, un nakts bažas nebija nekas cits kā šausminošas dabas stihijas ierosinātas iedomas. Tad viņa atminējās Deimrela aizbildinājumu par darīšanām, kas neļaus viņam rīta pusē atstāt māju, un atkal sajutās nomākta. “Jā, viņš stāstīja par aģentu, kurš uzturas priorātā. Aģents droši vien ir advokāts un ieradies no Londonas, tāpēc vēlas pēc iespējas ātrāk padarīt savu darbu. Deimrelam arī noteikti negribas paturēt viņu Jorkšīrā ilgāk, nekā nepieciešams.” Tā Venēcija aizdzina domu par to, ka dziļi iemīlējušos vīrieti nekādas darīšanas, lai cik nopietnas, nespētu aizkavēt uz tik daudzām stundām. Tomēr pārliecība, kas bija ieskāvusi viņu kā silts apmetnis, tika izjaukta, un viņa sāka apšaubīt to, par ko agrāk nebija šaubījusies. Lai kā Skorjeras kundze un Gārnardas kundze pūlējās, izraut Venēciju no drūmām pārdomām neizdevās.

Saimniecība, kuru viņa devās apciemot, atradās muižas tālākajā malā, ķēve bija labi atpūtusies. Kaut diena bija apmākusies un vēja brāzmas atgādināja Venēcijai par to, ka jaukākais rudens viņas dzīvē tuvojas ziemai, izjāde krietni vien izgaiņāja nesaprotamo nomāktību sirdī. Viņa atgriezās Anderšovā dažas minūtes pirms divpadsmitiem. Todien Obrijam nez vai izdosies izjaukt divvientulību, jo viņš bija devies medībās, paķerdams līdzi abus savus spanielus, medību pārzini un tieši tik lielu grozu ar pārtiku, kādu Gārnardas kundze un virēja uzskatīja par piemērotu trauslam jauneklim, kura kalsnumu viņas jau gadiem ilgi bija centušās labot. Aizvainot dāmu jūtas neviens negrasījās, nesot ēdiena paliekas mājup; ja arī kāda no abām nojauta, ka medījuma gaļas pīrāgu, galertu, baložus želejā un tikko no krāsns izvilktās kūciņas ar gardu muti notiesās medību pārzinis un spanieli, kamēr Obrijs nobaudīs vien mazu siera gabaliņu un ābolu, viņas bija noskaņotas paturēt šādas satraucošas pārdomas pie sevis.

Kad Venēcija izkāpa no segliem un sakārtoja garos svārkus, Fingls iznāca no staļļa, lai paņemtu ķēves iemauktus. Viņa uzreiz redzēja, ka noticis kaut kas nelāgs. Un tā arī bija – Fingls atklāja, ka nepilnu pusstundu pēc viņas aizbraukšanas no Anderšovas pie mājas piebraucis četrjūgs un no tā izkāpis neviens cits kā pats Filips Hendreds.

Venēcija jutās pārsteigta, jo ne tikai nebija informēta par šo apciemojumu, bet vēl nebija arī saņēmusi atbildi uz vēstuli krustmātei, kurā pavēstīja jaunumus par Konveja laulībām. Viņa iesaucās: – Mans tēvocis?

Balsī ieskanējās tāda neticība, ka Fingls jutās apmierināts ar panākto efektu. – Viņš ir mērojis visu šo ceļa gabalu pats savā karietē, jaunkundz, – Fingls sacīja, acīmredzot uzskatīdams, ka šis apstāklis izskaidro negaidīto apciemojumu, – un pats ar saviem kučieriem, tāpēc ka viņš nemēģināja tiem samaksāt un neiedeva uzturnaudu, bet gan taisnā ceļā aizsūtīja uz “Sarkano lauvu”.

– Aizsūtīja uz “Sarkano lauvu”! – Venēcija sajutās pavisam pārsteigta. – Augstā debess, kā gan Ribls vai jūs to pieļāvāt?

Taču izrādījās, ka Hendreda kungs bija apklusinājis visus viesmīlības diktētos iebildumus, un tas, kā Fingls atgādināja Venēcijai, bijis tikai gaidāms, jo tajā nedēļā, ko tēvocis bija pavadījis Anderšovā pēc saimnieka nāves, viņš nebija pierunājams izmitināt mājā nedz savus kučierus, nedz dzīvniekus. – Taču toreiz kungs bija paņēmis līdzi savu sulaini, jaunkundz, taču šoreiz ne.

Šī informācija, kas tika pasniegta triumfējošā tonī, Venēciju nepārsteidza. Viņa tikai noteica, ka tūlīt pat ies apsveicināties ar savu viesi, un aizsteidzās brīdī, kad Fingls gatavojās visos sīkumos aprakstīt karietē iejūgto pasta zirgu īpatnības un trūkumus.

Viņa nekavējās, lai pārģērbtu izjādes tērpu, un tūlīt pat steidzās uz ēdamistabu, kurā, kā pavēstīja Ribls, Hendreda kungu izklaidējot viņas gaišība un Skorjeras kundze. Ienākot Venēcija ar vējā piesarkušiem vaigiem un jātnieces tērpa trēnu pār delmu acumirkli pakavējās uz sliekšņa, vienā rokā satvērusi pātagu. Kad Hendreda kungs piecēlās no krēsla pie kamīna un panācās pretī, viņa ļāva trēnam noslīdēt uz grīdas, nometa pātagu un apsveica viņu ar pastieptām rokām: – Manu dārgo ser, cik patīkams pārsteigums! Es priecājos jūs redzēt, taču uzreiz brīdinu, ka tas mani neatturēs no rāšanās. Jums jāzina, ka mēs te, Jorkšīrā, jūtamies aizvainoti, kad mūsu viesi sūta savus kalpotājus un zirgus uz krogu.

Viņš nepaguva neko atbildēt, kad iejaucās Skorjeras kundze, viltīgi iestarpinādama: – Ak, vai es jums neteicu, ser, ka Lenjonas jaunkundze jūs sarās? Tomēr jums jāzina, dārgā Lenjonas jaunkundz, ka pēdējā laikā tas kļuvis par labo toni daudzās muižās, kas ir krietni lielākas par šo. Tur neuzņem ciemiņu zirgus un ļauj palikt ne vairāk kā vienam kalpotājam.

– Tas neatbilst ziemeļnieku priekšstatiem par viesmīlību, – attrauca Venēcija. – Tomēr sakiet man, ser, kas atvedis jūs uz Anderšovu? Ceru, ka šoreiz jūs paliksiet pie mums ilgāk un nesteigsieties tūdaļ projām, nemaz neļaujot mums pilnībā aptvert, ka esat ieradies!

Tēvoča visai bargā seja atplauka vieglā smaidā, un viņš atbildēja sausā, noteiktā balsī: – Jūs jau zināt, mana dārgā Venēcij, ka mans laiks nepieder man, lai kā es to dažkārt vēlētos. Mana apmeklējuma mērķis ir saistīts ar jums, un es ceru to jums drīzumā izskaidrot.

Venēcija jutās nedaudz pārsteigta, taču, tā kā tēvocis bija viņas galvenais aizbildnis, pieņēma, ka viņš ir ieradies apspriest kādu lietišķu jautājumu. Viņa piemiedza ar aci un noteica: – Ja esat atbraucis man pavēstīt, ka visa mana bagātība ir izputējusi tajā noslēpumainajā caurumā, ko dēvē par biržu, tad pagaidiet, kamēr būšu apgādājusies ar ožamo sāli!

Viņš atkal pasmaidīja, taču pavirši, jo tāds pieņēmums bija pārāk šausminošs, lai liktos uzjautrinošs. Skorjeras kundze atkal iespraucās sarunā. – Jums nevajadzētu turēt viņu neziņā, Hendreda kungs, it īpaši tāpēc, ka esat sagādājis viņai tik brīnišķīgu balvu! Nebaidieties, Lenjonas jaunkundz! Varat būt droša, ka jūsu tēvoča uzdevums drīzāk izraisīs jūsos sajūsmu nekā bailes.

Tajā brīdī Venēcija saprata divus apstākļus. Spriežot pēc pārmērīgās laipnības, kļuva skaidrs, ka Skorjeras kundze labi zina, kāds ir Hendreda kunga sabiedriskais un finansiālais stāvoklis, un ir apņēmusies viņam pieglaimoties. Savukārt vēsais skatiens, ar kādu uz viņas pūliņiem atbildēja Hendreda kungs, apliecināja, ka tēvocim Skorjeras kundze nepavisam nepatīk. Venēcija iedomājās, ka būs labāk, ja aizvedīs tēvoci projām, kamēr viņš nav asi atcirtis kādu nepieklājīgu frāzi. Viņa uzaicināja viesi doties uz rīta istabu, lai apspriestu pāris lietišķus jautājumus. Skorjeras kundze to uzņēma neparasti labvēlīgi, izskaidrojot savu iztapību meitai, tiklīdz abas bija palikušas divatā, ar to, ka Hendreda kunga ienākumi tiekot lēsti divdesmit tūkstošu mārciņu apmērā gadā.

Šarloti tas pārsteidza, jo Hendreda kunga izskatā nekas neliecināja par tādu pārticību. Neuzkrītošā izsmalcinātība, kas piemita visiem Vestona darinātajiem svārkiem, lai cik vienkāršiem, mudināja domāt par solīdu, taču nepretenciozu advokātu. Viņš bija kalsns vīrs, garumā nedaudz īsāks par vidējo, ar tievām kājām, plāniem, sirmiem matiem, asiem sejas pantiem un ādu, kas liecināja par hroniskiem gremošanas traucējumiem. Viņš allaž ģērbās glīti un nevainojami, taču jebkāda ekstravagance vai izrādīšanās viņam bija sveša, tādēļ no rotaslietām viņš valkāja vien zīmoggredzenu un vienkāršu zelta adatu, kas saturēja kaklautu, nekad nedižojās ar spilgtām vestēm vai garām krekla manšetēm un Štulca vietā par savu drēbnieku bija izvēlējies Vestonu, kad Štulca kungs reiz bija izrādījis neparastu neapdomību un izgreznojis viņa jaunos svārkus ar pogām, kas saskaņā ar pēdējo modi bija divreiz lielākas par tām, kādas Hendreda kungs uzskatīja par pieklājīgām.

Neskatoties uz viņa vairīšanos no ekstremālām modes izpausmēm, Hendreda kungs bija pirmās šķiras džentlmenis, jo papildus visām priekšrocībām, ko dāvāja ļoti liela bagātība, viņš lepojās arī ar labiem sakariem, tādēļ viņa klātbūtnē nebija gudri izteikt iznīcinošas piezīmes par aristokrātiem – pastāvēja iespēja, ka viņš labi pazīst konkrēto pēru. Viņš bija parlamenta loceklis un miertiesnesis, viņa ievērojamās spējas darījumos apvienojās ar izteiktu pienākuma apziņu, tāpēc Hendreda vārds bija pirmais, kas nāca prātā ikvienam, kam radās vajadzība pēc aizbildņa vai testamenta izpildītāja.

Viņš nebija sīkstulīgs, taču vēlējās atrasties citiem priekšgalā. Viņš necieta nevajadzīgus mājsaimniecības izdevumus, maksāja sešdesmit mārciņas gadā franču pavāram un nekad neceļoja ar nolīgtiem pasta kučieriem, bet nemūžam negrasījās algot kaut vai par vienu sulaini vairāk, nekā uzskatīja par vajadzīgu. Papildus savrupmājai Kevendišskvērā viņam piederēja arī liela muiža Bērkšīrā un vēl divas mazākas citās valsts malās, taču atšķirībā no Devonšīras piektā hercoga, kurš bija uzturējis desmit mājas ar pilnu kalpotāju štatu augu gadu, Hendreda kungs par savējām rūpējās, izmantojot tikai nedaudzus kalpotājus.

Venēcija bija ar viņu iepazinusies toreiz, kad krustmāte ielūdza meiteni pavadīt nedēļas nogali Herogeitā. Lai atbrīvotos no gremošanas traucējumiem, Hendreda kungam bija ieteikts izmēģināt slavenos dziednieciskos ūdeņus, taču diemžēl nedz tie, nedz klimats neizrādījās viņam piemērots, un pēc desmit grūtībās pavadītām dienām viņš bija padevies un aizbraucis projām, mocīdamies nelabumā. Tomēr, par spīti savām kaitēm, viņš bija laipns un uzmanīgs saimnieks, atbalstīdams visus plānus saistībā ar Venēcijas izklaidēšanu un pamanīdamies viņai paskaidrot tā, lai nenolaistos līdz sava svaiņa ekscentriskuma kritizēšanai, ka viņš neatbalsta meitenei uzspiesto vientuļnieces dzīvi un labprāt paglābtu viņu no tās. Tas izrādījās neiespējami, un Venēcijai nešķita vairāk iespējami arī pēc sera Frānsisa Lenjona nāves, kad Hendreda kungs bija atkārtoti izteicis savu viesmīlīgo piedāvājumu. Viņa to noraidīja, un Hendreda kungs bija piekritis šim lēmumam. Tā kā jautājums vairs netika cilāts, Venēcija pieņēma, ka viņš uzskata radinieces atteikumu par neatsaucamu. Tāpēc viņa jutās gluži pārsteigta, kad uzzināja, ka Hendreda kunga vienīgais apciemojuma mērķis ir tūlīt pat vest viņu uz Kevendišskvēru, kur viņa tikšot sagaidīta kā mājās.

Aizkustinājums, ko Venēcija uzjuta, bija milzīgs, taču Hendreda kungs neļāva viņai daudz pateikties. Salicis kopā savus kaulainos pirkstgalus, viņš izsvērta lietišķuma tonī sacīja: – Mana dārgā Venēcija, es nešaubos, ka jūs zināt, kāda allaž ir bijusi mana attieksme pret jums. Ceru, man nav jāpiebilst, ka gan es, gan jūsu krustmāte allaž esam jūs godājuši un mīlējuši. Pārspīlējumi nav manā dabā, taču es nevilcināšos jums atzīties, ka jūsu izturēšanās, ko allaž ir noteicis ass prāts un skaidri principi, ir pelnījusi cieņu. Patiesībā, manu dārgo krustmeit, – viņš piebilda, aizrāvies ar šo tēmu, – jūs esat ļoti laba meitene un esat kritusi par upuri tiem, kam būtu vajadzējis labāk parūpēties par jūsu ērtībām! Varat būt droša, ka es labprāt darīšu visu, kas manos spēkos, lai atlīdzinātu jums par tiem gadiem, kad jūs upurējāties tam, ko uzskatījāt par savu pienākumu! – Venēcija dzīrās iebilst, taču Hendreda kungs tikai sarauca pieri un skarbi noteica: – Ļaujiet man runāt tiešu valodu, es jūs lūdzu! Lai arī man nepavisam netīk pieminēt jūsu nelaiķa tēva dīvainības, jo viņš daudzējādā ziņā bija cienījams vīrs, viņa izturēšanās pēc nelaimīgā notikuma jūsu bērnībā man likās tikpat egoistiska, cik nepareiza. Viņš zināja par manu nostāju. Neko vairāk es neteikšu, izņemot to, ka nespēju noliegt meitas rīcību, pakļaujoties tēva gribai. Kad pēc viņa piepešās aiziešanas jūs uzskatījāt par savu pienākumu palikt šeit sakarā ar tobrīd neizbēgamo vecākā brāļa prombūtni, es nespēju noliegt jūsu argumentu pamatotību un nedomāju, ka būs pareizi izdarīt uz jums spiedienu. Tāpat kā es neatkārtoju piedāvājumu tad, kad kļuva skaidrs, ka Konvejam vairāk rūp savas intereses, nevis atgriešanās, lai atbrīvotu jūs no atbildības, kuru jūs tik nesavtīgi uzkrāvāt saviem pleciem. Es labi apzinājos, ka tas būs bezjēdzīgi, jo jūs atrastu viņam tūkstošiem aizbildinājumu. Taču, kad es iepazinos ar vēstuli, kuru jūs aizrakstījāt savai krustmātei… Venēcij, nebūs melots, ja teikšu, ka reti kad esmu juties tik ļoti šokēts. Uzskatu, ka Konveja uzvedība, šādā veidā uztiepjot jums ne tikai savu sievu, bet arī viņas māti, izraisa sašutumu un atbrīvo jūs no visiem pienākumiem Anderšovā!

– Bez šaubām, tā tas ir! – Venēcija piekrita, juzdamās krietni uzjautrināta. – Es arī nepūlēšos to noliegt. Taču es nekad neesmu uzskatījusi, ka mans pienākums ir šeit palikt Konveja dēļ. Es paliku Obrija dēļ. Un, lūdzu, nedomājiet, ka tas man prasīja kaut mazāko upuri, manu dārgo ser! Mēs ar viņu esam labākie draugi un ērti sadzīvojām kopā, varat man ticēt.

Viņš uzlūkoja meiteni ar acīmredzamu atzinīgumu, taču noteica savā visdzedrākajā balsī: – Tomēr tagad, kad pie jums ir apmetusies Skorjeras kundze, jums vairs nebūs tik ērti.

– Nē, patiešām ne! Es jau esmu sapratusi, ka būs labāk, ja pēc iespējas ātrāk atradīšu mums kādu citu izeju. Jādomā, ka Skorjeras kundze jums ir nodemonstrējusi savu visdraudzīgāko seju, tāpēc jums varētu likties neticama mana noliedzošā attieksme pret viņu.

– Mana dārgā Venēcij, es labi pazīstu viņai līdzīgās, bezgala uzstājīgās un neciešamās būtnes, kurām trūkst gan pieklājības, gan labu manieru. Varat būt droša, ka šīs nepiedodami sasteigtās laulības ir viņas roku darbs. Un viņa ir pamanījusies atrast meitai labu partiju, pieminiet manus vārdus! Es esmu bezgalīgi vīlies Konvejā, kam nav pieticis prāta tikt vaļā no tik kuslas meitenes, kura nevar piedāvāt neko vairāk par glītu sejiņu un draudzīgu dabu. Viņas izcelšanās ir labākajā gadījumā pieklājīga, un es šaubos, vai viņai pie dvēseles ir kaut tūkstoš mārciņu; drīzāk gan mazāk, jo Skorjeri nav bagāti, turklāt viņas tēvs bija jaunākais dēls. – Šis apstāklis, šķiet, vairoja Hendreda kunga nepatiku, un vairākas minūtes viņš nespēja izmest to no prāta. Taču, padalījies savos iznīcinošajos novērojumos un kādu brīdi moralizējis par neapdomības izraisīto postu, viņš atgriezās pie sava apciemojuma iemesla un pierādīja, ka ir apņēmies nekavējoties aizvest Venēciju no Anderšovas. – Es nevēlos jums sagādāt neērtības, Venēcij, taču man ļoti gribētos, lai jūs būtu gatava doties man līdzi rīt no rīta.

– Bet es to nevarēšu! Pat ja… Dārgo ser, dodiet man laiku pārdomām! Ir tik daudz apstākļu, Obrijs, Anderšova… Ak, dažreiz šķiet, ka man vajadzētu palikt šeit, līdz Konvejs atgriezīsies, jo Dievs vien zina, ko tā sieviete varētu izdarīt, ja viņai te ļautu vaļu!

– Viņai nebūs tiesību neko te mainīt, mana dārgā. Es nešaubos par to, ka viņa ir noskaņota tā rīkoties, tāpēc uzskatīju par vajadzīgu viņai pavēstīt, ka lēdijai Lenjonai nav nedz tiesību, nedz pieredzes, lai pārņemtu vīra īpašumu pārvaldīšanu savās rokās, tāpēc tas viss jāatstāj Mičeta ziņā. Es esmu jau runājis ar Mičetu, un jums atliek tikai pavēstīt viņam vajadzīgo informāciju un sniegt nepieciešamos norādījumus. Vienlaikus es uzdrošinājos viņam atklāt, ka ceru aizvest jūs pie viņa rīt pa ceļam uz Londonu. Runājot par Obriju, mans ielūgums, bez šaubām, attiecas arī uz viņu.

Venēcija visai izklaidīgi piespieda plaukstu pie pieres, jo patiešām nezināja, ko teikt un ko darīt. Viņas iebildumus Hendreda kungs iznīcināja ar pārdomātām atbildēm. Kad Venēcija tēvocim atklāja plānu par savu māju, viņš brīdi paklusēja un norādīja, ka labprāt pārspriedīs nākotnes plānus, kad viņa atradīsies zem Hendredu jumta. Tad viņš laipni pavēstīja, ka nožēlojot tādu steigu, taču jūtoties pārliecināts, ka Venēcija kādu laiku visu apdomās un tad viņas saprāts piekritīs, cik daudz labāk būs, ja viņa pārcelsies projām no Anderšovas tēvoča aizbildnībā.

– Tagad es jūs atstāšu, – viņš paziņoja, pieceldamies kājās. – Kā jau zināt, es esmu slikts ceļotājs un nespēju pievārēt garāku ceļu tā, lai nedabūtu nervu tiku. Ceru, ka lēdija Lenjona man piedos, ja došos uz savu guļamistabu līdz vakariņu laikam. Nē, nē, nepūlieties mani pavadīt, dārgo krustmeit! Es zinu ceļu un jau palūdzu jūsu lieliskajai saimniecības pārzinei uzsūtīt augšā karstu ķieģeli, kad pazvanīšu zvaniņu. Karsts ķieģelis pie kājām bieži vien atvieglo tiku. – Venēcija pārāk labi viņu pazina, lai neuzstātu, un Hendreda kungs devās projām, atstājot viņu vienu ar savām saraustītajām domām. Nebija vienkārši tās sakopot, un pēc brīža vienīgais skaidrais secinājums meitenes galvā vēstīja, ka pirms lēmuma pieņemšanas viņai jāsatiekas ar Deimrelu. Tas atgādināja Venēcijai par viņa solījumu ierasties Anderšovā ap pusdienlaiku, un viņa aši ielūkojās pulkstenī. Tas rādīja bez dažām minūtēm vienu. Venēcija nosprieda, ka varbūt Deimrels jau gaida viņu bibliotēkā, un tūlīt pat devās turp. Lorda tur nebija. Pavilcinājusies Venēcija piepeši izlēmīgā solī izgāja no mājas pa sētas puses durvīm un aši atgriezās stallī.

Piecpadsmitā nodaļa

Nids, kurš Deimrelam bija nokalpojis gandrīz tikpat daudz gadu, cik Mārstons, saņēma Venēcijas ķēvi un neizrādīja to, cik neparasts varētu būt fakts, ka vientuļa jaunkundze bez pavadoņa apciemo vecpuiša mitekli. Turpretī Imbers sveicināja viņu negribīgi un visādiem līdzekļiem, atskaitot tiešu valodu, centās izrādīt savu nosodījumu. Viņš ieveda Venēciju vienā no viesistabām un atstāja tur, lai dotos informēt Deimrelu par viešņas ierašanos.

Venēcija palika stāvam pie loga, taču pagāja vairākas minūtes, līdz Deimrels viņai pievienojās. Istaba likās neomulīga bez kamīnā degošas uguns un ērta mēbeļu izkārtojuma. Viņi nekad nebija tajā uzturējušies, kamēr Obrijs atradās priorātā, allaž izvēloties bibliotēku, un šeit vēl aizvien izskatījās kā telpā, kas nekad netiek izmantota. Venēcija sprieda, ka Imbers droši vien viņu te ievedis, lai uzsvērtu savu nosodījumu, bet varbūt Deimrels vēl nebija beidzis sarunu ar savu aģentu. Istaba bija nepievilcīga un visai tumša, taču varbūt tā likās tāpēc, ka debesīs bija savilkušies mākoņi un sāka smidzināt.

Viņa jau sāka prātot, vai tikai nav izmijusies ceļā ar Deimrelu, kurš varēja doties uz Anderšovu pa apkārtceļu, nevis pa īsāko ceļu pāri laukiem. Tad durvis atvērās, viņš ienāca iekšā un noprasīja: – Kādu gan traci imperatore sacēlusi, lai izdzītu jūs no mājas, dievinātā Venēcij?

Lords runāja nepiespiesti, tomēr balsī jautās skarbākas notis, it kā viņas apciemojums būtu nevēlama iejaukšanās. Venēcija pagriezās, cenzdamās nolasīt atbildi viņa sejā, un noteica ar vārgu smaidu: – Vai jūs bijāt aizņemts? Neizklausās, ka jūs priecātos, mani redzot.

– Es nepriecājos, jūs te redzot, – viņš atbildēja. – Jums nevajadzētu te atrasties.

– Imbers arī, šķiet, domāja tāpat, taču man vienalga. – Venēcija lēnām panācās līdz istabas vidum un apstājās pie galdiņa, pa ceļam novilkdama cimdus. – Uzskatīju, ka būs labāk doties šurp, nekā gaidīt jūsu ierašanos. Mums nebūtu viegli palikt divatā, bet man ir jāapspriežas ar jums. Ir noticis kaut kas gluži negaidīts, un man ir vajadzīgs jūsu padoms, mans dārgais draugs. Ir ieradies mans tēvocis.

– Jūsu tēvocis? – lords atkārtoja.

– Man tēvocis Hendreds, pareizāk sakot, manas krustmātes vīrs. Deimrel, viņš grib vest mani uz Londonu un tūlīt pat!

– Saprotu, – viņš pēc brīža noteica. – Tas pieliks punktu apburošajai rudens idillei, vai ne?

– Vai, jūsuprāt, es esmu ieradusies, lai pateiktu to? – Venēcija jautāja.

– Varbūt arī ne. – Deimrels palūkojās uz viņu ar viegli piemiegtām acīm. – Tomēr tā ir patiesība. Droši vien nepatīkama, taču patiesība. – Venēcija sajuta saltumu, it kā asinis dzīslās lēnām pārvērstos ledū. Deimrels bija strauji pagriezies un piegājis pie loga. Meitene ar skatienu viņam sekoja, taču neko neteica. Deimrels skarbi ierunājās: – Tās ir idilles beigas. Tas bija zeltains rudens, vai ne? Paies vēl kāda nedēļa, un kokos vairs nebūs nevienas lapas. Jūsu tēvocis ir ieradies īstajā laikā. Vai jums tā nešķiet, mana dārgā? Gan jums tā šķitīs, ticiet man.

Viņa vēl aizvien klusēja. Ko viņa būtu sacījusi? Deimrela vārdus bija grūti aptvert, un vēl grūtāk bija atbrīvoties no saraustītajām domām, kas prātā savijās un runāja cita citai pretī. Tas atgādināja murgainu sapni, kurā labi pazīstami cilvēki uzvedas neparastos veidos un sapņotājs nespēj izbēgt kādam draudīgam liktenim. Venēcija pacēla roku, lai izberzētu acis, it kā viņa tiešām sapņotu. Balsī, kas šķita iederamies rēgu valstībā, jo bija tik klusa, bet murgos neviens nespēj parunāt skaļāk par čukstu, ja gribas kliegt, viņa noteica: – Kāpēc lai es tā domātu?

Deimrels paraustīja plecus. – Varu jums to pateikt, taču ne pārliecināt. Jūs pati sapratīsiet, kad vairs nebūsiet tik nepieredzējusi, mana dārgā, un zināsiet par pasauli mazliet vairāk par to, ko esat lasījusi.

– Vai jūs tā patiešām uzskatāt? – Venēcija jautāja. Viegls sārtums iesitās meitenes bālajos vaigos, un viņa klusi ievaicājās: – Man droši vien nevajadzētu jums to jautāt, taču es gribu saprast. Kā pārāk zaļai man viss ir jāpaskaidro.

– Būtu labāk, ja mēs nekad nesatiktos, – viņš drūmi atbildēja.

– Jums vai man?

– Ak, mums abiem! Idilles beigas bija paredzamas jau no sākuma, vismaz es to zināju, ja arī jūs varējāt nezināt. Un, jo apburošāka idille, jo lielākas sāpes, tai beidzoties. Tas nebūs ilgi. Ziniet, sirdis patiesībā nelūst. Nē, skaidrs, ka jūs to nezināt, taču uzskatiet to par patiesību, jo es to zinu!

– Tās var savainot, – viņa vienkārši noteica.

– Daudzas reizes, un atkal sadzīt, kā esmu to pierādījis.

Venēcija sarauca pieri. – Kāpēc jūs tā runājat? Varētu padomāt, ka gribat mani sāpināt, taču tā nevar būt. Es nejūtu, ka tā varētu būt!

– Nē, es negribu jūs sāpināt. Es nekad neesmu gribējis jūs sāpināt. Ļaunākais šajā notikumā, mans dārgais acuraugs, ir tas, ka jūs bijāt pārāk jauka, pārāk brīnišķīga un tas, kam vajadzēja būt pavisam vieglam un nepiespiestam flirtam, pārvērtās un kļuva par kaut ko daudz nopietnāku, nekā es biju domājis, paredzējis vai pat vēlējies! Mēs atļāvāmies pārāk aizrauties, Venēcij. Vai jūs nekad nejutāties tik dīvaini, it kā dzīvotu sapnī?

– Tobrīd ne. Es tā jūtos tagad. Pašreizējais man nešķiet īsts.

– Jūs esat tik romantiska! Mēs dzīvojām Arkādijā, manu zaļo meitenīt, visa pārējā pasaule nav tik zeltaina kā šī vientuļā vieta. Tikai fantāzijās visi apstākļi sazvērējas, lai divi cilvēki neglābjami iemīlētos! Mēs nevarētu atrast vēl lielāku nošķirtību, pat ja būtu kopā izmesti uz vientuļas salas. Nekas neizjauca mūsu idilli, neviens mums netraucēja, uz vienu brīnumainu mēnesi mēs aizmirsām, pareizāk sakot, es aizmirsu par visiem apsvērumiem un pat par to, ka reālajā dzīvē bez iemīlēšanās pastāv arī kaut kas cits.

– Bet tā bija īstenība, jo tā notika, Deimrel.

– Jā, tā notika. Vienosimies, ka tā bija burvīga starpspēle. No tā nevarēja iznākt nekas vairāk. Mums ir jāatgriežas uz zemes, varbūt pat mēs varētu mazliet nogurt viens no otra. Tāpēc es saku, ka jūsu tēvoča ierašanās ir pašā laikā. Šķiršanās ir saldas sāpes, kamēr mīlestības gals… Ak nē, tas gan būtu nejauks un rūgtuma pilns noslēgums mūsu rudens idillei! Mums ir jāspēj lūkoties pagātnē ar smaidu, mans acuraugs, nevis ar šausmām!

– Pasakiet man vienu! – Venēcija lūdzās. – Vai, runājot par apkārtējiem apstākļiem, jūs domājat savu pagātni?

– Jā gan, taču ir arī citi apstākļi. Nedomāju, ka no manis sanāktu labs vīrs, mana dārgā, bet nekas cits nav iespējams. Godīgi sakot, providence Obrija veidolā vakar iejaucās pašā laikā, lai aiztaupītu mums abiem katastrofu.

Viņa pacēla skatienu. – Vakar jūs man teicāt, ka mīlat mani līdz neprātam. Tie bija jūsu vārdi. Vai to jūs gribējāt teikt? Ka tā nav īstenība un jūs nespējat to izturēt?

– Jā, to es gribēju teikt, – Deimrels aprauti atbildēja, piegāja meitenei klāt un satvēra viņas rokas. – Vēl es jums teicu, ka mums vajadzētu par to parunāt, kad būsim mazliet atvēsuši. Rīts gudrāks par vakaru, mana mīļā! Un rīts ir atvedis jūsu tēvoci, tāpēc liksim te punktu un neteiksim neko vairāk; un, tā kā nekas cits neatliek, saskūpstīsimies un šķirsimies! – Venēcija pacēla seju mēmā aicinājumā. Deimrels viņu noskūpstīja, ātri un dedzīgi, un gandrīz vai atstūma. – Tā! Un tagad ejiet, kamēr neesmu vēl ļaunprātīgāk izmantojis jūsu nezināšanu! – Deimrels piegāja pie durvīm un atrāva tās vaļā, uzsaukdams Imberam, lai liek Nidam pievest Lenjonas jaunkundzes ķēvi pie mājas. Deimrels pagriezās, un Venēcija ieraudzīja viņa sejā nejauku, nicīgu smīnu un neviļus novērsa skatienu. Viņš viegli iesmējās un noteica: – Neuztveriet to tik traģiski, mana dārgā! Varat būt droša, ka nepaies ilgs laiks un jūs pateiksieties Dievam par izkļūšanu no paša nelabā lamatām. Citās jūs neiekritīsiet, tāpēc neienīstiet mani. Jūtieties pateicīga par to, ka es mazliet atvēru jūsu skaistās acis! Tās ir tik ļoti skaistas un tik mīļas! Jūs kļūsiet par sensāciju Londonā, jaunie ērgļi apgalvos, ka jūs atgādināt kristālskaidru briljantu, un tā arī ir, mana mīļā.

Jau atkal Venēciju pārņēma sajūta, ka viņa atrodas murgā. Sirdsbalss sauca, ka ir jābūt izejai; ja viņa to atrastu, tad atrastu arī Deimrelu, savu dārgo draugu. Taču laiks gāja mazumā, pēc brīža jau būs par vēlu, un steiga nevis skubināja, bet iedarbojās paralizējoši, aptumšojot domas, sapinot mēli un ietinot viņu nejutības plīvurā.

Piepeši Deimrels ierunājās atkal, pats savā balsī, kā viņai likās, un aprauti: – Vai Obrijs dosies jums līdzi?

Venēcija izklaidīgi uzlūkoja viņu un noteica, itin kā censtos atsaukt atmiņā kādu senaizmirstu vārdu: – Obrijs…

– Uz Londonu!

– Uz Londonu, – viņa vārgi atkārtoja. Venēcija pārvilka plaukstu pāri acīm. – Ak jā, protams, cik muļķīgi! Es biju aizmirsusi. Nezinu. Viņš aizbrauca medībās pirms tēvoča ierašanās.

– Skaidrs. Vai jūsu tēvocis viņu uzaicināja?

– Jā. Taču Obrijs nebrauks. Manuprāt.

– Vai jūs gribētu, lai viņš brauc?

Venēcija sarauca pieri, cenzdamās koncentrēties. Doma par Obriju viņai lika saņemties. Viņa iztēlojās brāli tādā mājā, kādā dzīvoja tēvocis. Nomocītu ar krustmātes labi iecerētajiem padomiem, garlaikotu ar viņas mēģinājumiem izklaidēt radinieku, nicīgu pret visu, kas krustmātei šķistu ārkārtēji svarīgs. Tad viņa izlēmīgi noteica: – Nē. Tikai ne uz Kevendišskvēru. Viņam tas nenāktu par labu. Vēlāk, kad es būšu sagatavojusies… Es jums par to teicu, vai ne? Man ir jānoīrē māja un tā jāiekārto sev un Obrijam. Un ir muļķīgi apgalvot, kā to dara Edvards, ka Obrijam jāatdarina citi puiši un jāsajūsminās par to, ko viņš nicina. Obrijs ir viņš pats, un neviens nevar viņu mainīt, tāpēc kāda jēga viņam teikt, kas jādara, ja viņš to nevēlas?

– Nekādas. Lai viņš pārceļas pie manis! Pasakiet, ka viņš var ņemt līdzi suņus un zirgus. Ko vien vēlēsies! Es parūpēšos par to, lai viņam nekas ļauns nenotiktu, un nodošu viņu jūsu dvēseļu gana rokās labā formā. Ja viņš būtu priorātā, jūs taču neraizētos par viņu, vai ne?

– Nē. – Venēcijas smaids sašķobījās. – Ak nē, kāpēc gan? Taču…

– Tas ir viss! – Deimrels viņu skarbi pārtrauca. – Jums nevajadzēs man pateikties. Es priecāšos par viņa sabiedrību.

– Bet… jūs paliksiet šeit?

– Jā, es palikšu šeit. Nāciet! Nids jau būs apseglojis jūsu ķēvi.

Venēcija atminējās, ka Deimrels bija uzaicinājis šurp aģentu, lai apspriestu kaut ko svarīgu. “Varbūt viņš atklājis, ka finansiālā situācija ir sliktāka, nekā prognozēts.” Viņa bikli noteica: – Man šķiet, jūs negrasījāties tā darīt, un tas liek man bažīties par to, ka varbūt jūsu darījumi nav izrādījušies veiksmīgi.

Agrākais smīns atgriezās viņa sejā. Deimrels īsi iesmējās un atbildēja: – Nelauziet savu galvu par to, jo tam nav ne mazākās nozīmes!

Deimrels turēja durvis atvērtas, tādējādi paužot nepacietību. Venēcijai prātā ienāca otrā rindiņa no lorda reiz citēta soneta: “Nu esmu visu pateicis, vairs neredzēsiet mani.” Tagad Deimrels nebija izrunājis šos vārdus, pēc tā nebija nekādas vajadzības. Zeltainais rudens bija beidzies ar vētru un lietus šaltīm, zaigojošais burbulis bija pārplīsis, un viņai nekas cits neatlika kā ievērot pieklājības likumus. Venēcija paņēma savus cimdus un pātagu un izgāja no viesistabas, dodoties cauri akmens plāksnēm izklātajam vestibilam uz atvērtajām ieejas durvīm. Pie tām stāvēja Imbers, un tālāk Venēcija redzēja Nidu, kurš turēja viņas ķēves iemauktus. Atvadīties no Deimrela, sava drauga un savas mīlestības, vajadzēs šo divu kalpotāju klātbūtnē, un Venēcija nedomāja, ka spēs izteikt to visu, jo rīkle bija sāpīgi aizžņaugusies. Viņa izgāja ārā un pagriezās pret Deimrelu, ar pūlēm ievilkdama plaušās gaisu.

Viņš skatījās nevis uz meiteni, bet gan uz melnu mākoni, kas bija parādījies rietumos. – Pie joda! – lords iesaucās. – Jums neizdosies tikt līdz Anderšovai, jo sāks līt! Kāda ir iespēja, ka laiks varētu noskaidroties, Nid?

Nids papurināja galvu. – Būs gāziens. Jau tagad sāk līņāt.

Deimrels palūkojās uz Venēciju, nu jau bez smīna, bet ar bažīgu smaidu. Viņš noteica, pieklusinādams balsi, lai sadzirdētu tikai viņa: – Jums jādodas projām tūlīt pat, mana dārgā. Es nevaru likt jūs aizvest savā karietē, tas nebūs labi! Ja tā sieviete uzzinās…

– Tas nav svarīgi. – Venēcija pastiepa roku. Viņa bija ļoti bāla, taču acīs zaigoja ierastā sirsnīgā smaida atblāzma. – Ardievu, mans dārgais draugs!

Lords neatbildēja, tikai noskūpstīja meitenes roku un, neatlaizdams to vaļā, pieveda Venēciju pie ķēves. Deimrels palīdzēja viņai iekāpt seglos, kā bija to darījis tik daudzas reizes, kad viņa bija nākusi apciemot Obriju, taču todien netika apspriesti nākamās dienas plāni. Viņš tikai pamācīja: – Jājiet pa īsāko ceļu un nekavējieties! Ceru, ka jūs neizlīsiet līdz ādai! Laimīgu ceļu, mans bērns! – Runājot viņš pakāpās sānis, un ķēve, kura nebija mudināma doties mājās uz savu stalli, metās uz priekšu. Deimrels pacēla roku atvadu sveicienā, taču Venēcija neskatījās uz viņu, un viņš ļāva tai noslīgt un strauji apcirtās uz papēža. Lords pievērsās Imberam un noteica dzedrā, cietā balsī: – Lenjonas jaunkundze dodas uz Londonu. Iespējams, rīt ieradīsies Obrija kungs, lai te padzīvotu dažas nedēļas. Pasakiet Imberas kundzei, lai sagatavo viņam istabu!

Deimrels devās uz bibliotēku, un durvis aiz viņa skaļi aizcirtās. Imbers palūkojās uz Nidu, lai noskaidrotu viņa domas, kaut gan neticēja, ka dzirdēs jelko. Šis cilvēks bija tikpat uzticams kā Mārstons un garlaicīgs kā kukainis. Nids bija devies uz staļļa pusi, tāpēc Imberam nebija neviena, ar ko patenkot, ja neskaita sievu, bet viņa bija sliktā omā, jo mīkla nebija uzrūgusi, un tikai atgaiņājās. – Nenodarbini mani ar niekiem! Ej taču nost no ceļa! – Imberam būtu gribējies palūkoties, ko Anderšovā saka par to, ka Venēcijas jaunkundze atgriežas mājās tādā izskatā, it kā būtu ieraudzījusi rēgu. “Viņi nu gan jutīsies pārsteigti, un nebūs arī nekāds brīnums!”

Taču tikai trīs cilvēki redzēja Venēciju atgriežamies Anderšovā, un nedz kučiera palīgs, nedz jaunā istabene neievēroja neko vairāk par viņas pilošo jātnieces tērpu un sabojāto cepuri, kuras izliektā spalva bija noslīgusi līdzās saimnieces slapjajai sejai. Venēcija devās uz savu istabu pa rezerves kāpnēm un ieraudzīja tajā istabeni un aukli. Pati telpa bija pilna ar ietinamo papīru un lādēm; kleitas un apmetņi bija izklāti uz gultas un sagatavoti iesaiņošanai, kamēr pārsegi, kuros visu vasaru bija glabājušās viņas kažokādas, gulēja kaudzē uz grīdas, bet gaisā jautās skābena smarža no āboliem, kas bija izmantoti kožu atbaidīšanai.

Aukle tūlīt pat sāka neganti rāties, kad Venēcija nostājās uz sliekšņa un pārlaida vienaldzīgu skatienu pāri nekārtīgajai telpai. Tad visai negaidīti aukle pievērsās Dženijai, likdama atnest kannu ar karstu ūdeni, nevis stāvēt kā iemietai, kad ikvienam ir skaidrs, ka Venēcijas jaunkundze izmirkusi līdz ādai un var saaukstēties. Viņa pievilka Venēciju pie kamīna, turpinādama rāties, taču jau citādi, tāpat kā pirms gadiem bija ar sirsnību rājusi mazu meitenīti, kura par kaut ko nobijusies un beidzot pārstāja raudāt. Mazā meitenīte bija zinājusi, ka nekas ļauns viņai nevar notikt, kamēr aukle ir tepat; nu Venēcija zināja, ka nav aukles spēkos viņai palīdzēt, tomēr vēl aizvien juta zināmu mierinājumu. Aukle novilka viņai slapjo jātnieces tērpu, ietīstīja viņu rītasvārkos un vedināja apsēsties pie kamīna, kamēr pati rosījās apkārt, vispirms iejaukdama spēcinošu dziru, kuru lika Venēcijai izdzert, un tad pamasēdama viņas nosalušās kājas, kārtodama istabu, izklādama vakartērpu un visu laiku runādama, runādama, negaidot atbildes un tikai uzlūkojot Venēciju ar savu veco, aso acu kaktiņiem. – Kādu laiku pasēdiet mierīgi; ir pietiekoši daudz laika līdz brīdim, kad atkal vajadzēs saģērbties. Un lai nebūtu nekādas kavēšanās līdz vēlai naktij, jo ir tik daudz darāmā, bet Hendreda kungs vēlas izbraukt agri. Un nav vajadzības satraukties par Anderšovu, lai gan… nez vai tas jums būs prātā, ņemot vērā visas tās aizraujošās lietas, ko jūs darīsiet Londonā. Jūsu krustmāte ir tik laipna! Un visas tās jaunās sejas, un Dievs vien zina, kādi jauki pārsteigumi vēl tur ir gaidāmi. Sākumā tas varētu šķist dīvaini, un nebūtu brīnums, ja jūs sajustu ilgas pēc mājām, pēc visiem pazīstamajiem cilvēkiem, taču uzticieties auklei un neļaujieties drūmumam, tāpēc ka drīz vien kļūs labāk, par to nevajag raizēties.

Venēcija, visu saprazdama, centās viņai uzsmaidīt un uz brīdi pateicīgi satvēra aukles plaukstu.

– Nu, nu, manu lellīt! Nu, manu dūjiņ! – aukle sacīja, glāstīdama meitenes izjukušās cirtas. – Neraudi, manu skaistulīt, neraudi!

Taču tā bija aukle pati, kas raudāja, nevis Venēcija. Tagad, redzot, cik viņa ir mierīga, aukle devās projām un cerēja, ka Venēcija nogurumā varētu kādu brīdi nosnausties.

Atgriezusies, lai palīdzētu Venēcijai saģērbties vakariņām, aukle nodomāja, ka meitene droši vien ir pagulējusi, jo viņas vaigos bija atgriezies neliels sārtums un viņa vairāk izskatījās pēc sevis, gatava izlemt, ko ņems līdzi uz Londonu un ko auklei vajadzēs ievīstīt kamparā un paglabāt Anderšovā. Venēcija bija sastādījusi to cilvēku sarakstu, ar kuriem viņai vajadzēja satikties pirms aizbraukšanas, un sarakstu ar darāmajiem darbiem, un aukle ātri vien ķērās tiem klāt. “Labs ir viss, kas palīdzēs novērst domas. Prātīgāk ir mazāk runāt, lai brūces ātrāk sadzītu.”

Viņa nupat bija sajozusi Venēcijas kleitu, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens, kam sekoja Obrija balss. Viņš vēlējās ieiet māsas istabā. Venēcija uzsauca, lai viņš nāk iekšā, taču aukle sajuta, kā viņa saspringst, klādama plānu šalli uz meitenes pleciem, un asi noteica: – Tikai nedomājiet satraukt Venēcijas jaunkundzi, Obrija jaunskungs, tāpēc ka viņa ir nogurusi un viņai arī bez jums ir daudz rūpju!

– Es gribu aprunāties ar tevi, pirms tu iesi lejā, – brālis noteica, nepievērsdams uzmanību auklei.

Venēcija saguma, jo pēc brāļa sejas izteiksmes varēja redzēt, ka neklāsies viegli. Tomēr viņa noteica: – Jā, mīļais, protams! Vai tu labi izklaidējies? Vai izmirki? Es izmirku! Paldies, aukle! Nu jau būs labi, neviens neprot sakārtot manus matus tik jauki kā tu. Ak, Obrij, man galva iet riņķī! Es jūtos gluži izklaidīga un nespēju īsti noticēt tam, ka beidzot došos uz Londonu!

Meitene apsēdās pie sava tualetes galdiņa, lai nevajadzētu lūkoties uz brāli, un sāka izvēlēties no lādītes rotaslietas. Kad aukle aizvēra durvis, Obrijs ierunājās: – Tātad tu gribi braukt?

– Jā. Kā gan tu vari to jautāt? Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs, un tev tāpat.

– Man nav nekādas vajadzības apmesties pie krustmātes Hendredas, ja tu domā to.

– Nē, nepavisam ne, lai gan… Vai tu jau satiki tēvoci? – Ak jā, es viņu satiku! Pateicu viņam, ka nebraukšu, ja vien tu neuzstāsi.

– Obrij, tu taču nekļuvi nepieklājīgs? – Venēcija pajautāja.

– Nē, nē, – Obrijs nepacietīgi attrauca. – Skaidrs, ka es izteicos pieklājīgi! Atgādināju, ka Eperseta prombūtnes laikā esmu atpalicis mācībās un man ir jāatgūst nokavētais. Viņš saprata. Var pat apgalvot, ka viņam bija vienalga. Krustmāte labāk gribētu, lai es nebrauktu, es to zinu. Tas nav svarīgi! Taču tēvocis teica, ka tu esot viņam atklājusi savu plānu par māju, un gribēja, lai es apsolītu tevi neiedrošināt, jo no tā nekas nesanākšot.

– Augstais Dievs, ceru, ka tu to neizdarīji! Tas ir gluži absurdi! Tieši tāpēc es priecājos par šo izdevību. Es esmu sapratusi, ka Anderšovā nav palikšana, kamēr te uzturas Skorjeras kundze, un kā gan es atradīšu māju, kas mums derēs, ja nebraukšu uz pilsētu? Vai tev tas nepatīk? Es neatraušu tevi no Eperseta kunga, taču, kad tu mācīsies Kembridžā, tev būs brīvlaiki, un…

– Nav runa par to! – Obrijs iesaucās. – Gan jau Londonā ir daudz skolotāju, vai arī es varu mācīties patstāvīgi. Tas, ko es nesaprotu… Venēcij, vai Džespers par to zina?

– Jā, es aizjāju turp, lai viņam pastāstītu. Domādama, ka tu droši vien negribēsi doties uz Kevendišskvēru, un gribēdama pārliecināties, ka…

– Un ko viņš teica? – Obrijs noprasīja, saraukdams pieri.

– Kas tas par jautājumu? Deimrels uzreiz paziņoja, ka priecāšoties tevi uzņemt tik ilgi, cik tu gribētu palikt. Ak jā, un man vajadzēja tev piekodināt paņemt līdzi zirgus un suņus. Tagad es attapos, ka pārcelšanās gadījumā vajadzētu paņemt līdzi arī Finglu. Un likt viņam saprast, ka Nids priorātā ir galvenais zirgu puisis. Tu taču zini, kāds viņš ir!

– Ak, Dieva dēļ… – Obrijs aizkaitināts viņu aprāva. – Es par to parūpēšos pats! Vai Džespers domā, ka tev vajadzētu braukt? Man likās… Venēcij, vai tu precēsies ar viņu?

– Žēlīgā debess, nē taču! Ak, tu domā to mūsu muļķīgo sarunu toreiz… Man gribētos, lai tu to aizmirstu, jo uzskatu, ka es nekad ne ar vienu neprecēšos. Reiz es apsvēru, ka varētu apprecēties ar Edvardu, pēc tam sāku prātot, ka Deimrels man būtu vairāk piemērots, bet nu… nu es nespēju sapņot ne par ko citu kā vien par Londonu, tāpēc ir skaidrs, cik bezcerīgs gadījums es esmu!

– Man likās, ka jūs esat iemīlējušies… abi.

– Tas bija tikai flirts, muļķīt!

Obrijs piecēlās un brīdi nolūkojās uz māsu. – Nu, es turpinu tā domāt. Uzdrošinos apgalvot, ka es neko daudz neievēroju, taču zinu, kad tu mānies!

– Bet, Obrij, patiešām…

– Ak, pievaldi mēli! – brālis nošņācās dusmu uzliesmojumā. – Ja tu negribi man teikt, tad man vienalga, taču beidz spēlēt spēlītes! Es negrasos iejaukties… Es neciešu iejaukšanos!

– Nedusmojies uz mani! Lūdzu, nedusmojies! – Venēcija izmocīja.

Obrijs bija aizklibojis līdz durvīm, taču apstājās un atskatījās. – Es nedusmojos. Ne jau uz tevi. Vismaz man tā liekas. Jādomā, tu zini, ko gribi darīt. Es tikai cerēju, ka jūs nokārtosiet savas attiecības. Man patīk Džespers. Nu labi! – Obrijs atrāva vaļā durvis un devās projām, kā Venēcijai likās, izmezdams māsu no prāta.

Sešpadsmitā nodaļa

Pēc trim dienām Venēciju no nemierīga miega iztraucēja griezīga balss, kas aicināja Kevendišskvēra iedzīvotājus pirkt smalkas, baltas smiltis virtuves vajadzībām. Hendredas kundze, iekārtojusi savu brāļameitu labākajā brīvajā guļamistabā ar skatu uz laukumu, bija teikusi, ka viņai tā liksies brīnišķīgi klusa atšķirībā no istabām, kas izgāja uz ielas pusi. Tur noteikti bija klusāk nekā istabā, kurā Venēcija apmetās Ņūarkā iepriekšējā vakarā, taču cilvēkam, kurš pieradis pie laukos valdoša miera, pilsētas atmosfēra drīzāk atgādināja elli nekā burvīgu uzturēšanās vietu, kā bija minēts mākleru sludinājumos. Tā vien šķita, ka Londonā neviens nekad neiet gulēt, un katru reizi, kad šķietami nebeidzamo satiksmes trokšņu vidū Venēcijai izdevās iemigt, viņu drīz vien pamodināja sarga balss, kurš nosauca stundu un pavēstīja par laika apstākļiem. Viņai atlika vienīgi secināt, cik nejutīgas ir kļuvušas londoniešu ausis, un cerēt, ka arī pati drīz pieradīs pie nebeidzamajiem trokšņiem. Būdama labi audzināta meitene, viņa nebeidza vien apgalvot krustmātei, ka ir lieliski izgulējusies un jūtas pilnīgi atspirgusi pēc ceļojuma.

Pietūkušie plakstiņi viņu nodeva. Patiesībā Venēcija pēdējās trīs naktis bija gulējusi ļoti maz. Tā kā viņa nebija radusi pie ceļošanas, tad teju divsimt jūdzes garais brauciens bija viņu nogurdinājis līdz spēku izsīkumam, un pat gultā nebija viegli noticēt, ka kratīšanās pa lielceļu ir beigusies.

Venēcija sprieda, ka reiz tik karsti ilgotais brauciens paliks atmiņā kā visīstākais murgs. Sākumā bija steiga un satraukumi, jo vajadzēja izrunāties ar Poviku, steigšus dot rīkojumus, atstāt atslēgas, rēķinu grāmatas un rakstiskus atgādinājumus, sacerēt vēstuli lēdijai Denijai. Ļaunākā bija atvadīšanās. Aukle, Gārnardas kundze un Ribls raudāja, tāpēc viņus vajadzēja mierināt. Kad, stāvot līdzās tēvocim, kurš skatījās pulkstenī, pienāca laiks atvadīties no Obrija, jūtas tā pārplūdināja Venēciju, ka viņa nespēja parunāt, tāpēc varēja tikai konvulsīvi apskaut brāli, pat nesaskatot viņa seju cauri asarām, kas bija sariesušās acīs.

Neatlika ne sekundes pārdomām līdz brīdim, kad viņa atstāja Jorku, kur stundu pavadīja kopā ar Mičeta kungu. Beidzot Venēcija bija parakstījusi pēdējo dokumentu, kas tika nolikts viņai priekšā, un atbildējusi uz pēdējo piesardzīgo jautājumu. Hendreda kungam nervu tiks atkal lika sevi manīt, tādēļ viņš aptina sev ap galvu šalli un atzvila karietes stūrī, apņēmīgi aizverot acis, un viņa krustmeita līdz ar to varēja ļauties prātojumiem. Domas nebija priecīgas, taču diemžēl prasīja visu uzmanību, tāpēc Venēcija nenolūkojās uz nepazīstamajām ainavām un ievērības cienīgajām vietām, redzēja tikai kučierus un tikpat kā neinteresējās par vēsturiskajām pilsētiņām, kurām viņi brauca cauri. Pirmais ceļojuma posms bija īss, atstājot priekšā vēl simt divdesmit jūdzes. Venēcija bija piekritusi tēvoča lēmumam ceļā apstāties tikai uz vienu nakti, taču, kad kariete beidzot iebrauca Kevendišskvērā, viņa jutās tik ļoti nogurusi, ka spēja atbildēt uz krustmātes jautājumiem tikai ar automātisku pieklājību un ieēst ne vairāk par dažiem kumosiem no elegantajām vakariņām, kas tika celtas galdā atspirdzinājumam. Nekas nespētu pārspēt Hendredas kundzes laipnību un sirsnības pilno skatienu, ar kuru viņa sagaidīja septiņus gadus neredzēto brāļameitu. Viņa meiteni apčubināja un uzmanīja, pati pavadīja uz guļamistabu, uzkavējās, kamēr viņas ģērbēja apkalpoja Venēciju, un neizgāja ārā, kamēr nebija ietīstījusi Venēciju segā pati ar savām rokām, noskūpstījusi viņu un iečukstējusi ausī solījumus par turpmāku lutināšanu un neskaitāmiem pārsteigumiem.

Hendredas kundze bija ļoti skaista sieviete ar lēnprātīgu raksturu un mazāku veselā saprāta devu. Viņas galvenie uzdevumi dzīvē bija noturēties pirmajās modes līnijās un izdevīgi izprecināt savas piecas meitas, cik vien iespējami drīz pēc izvešanas sabiedrībā, iztērējot par to pamatīgu summu. Viņa togad bija sameklējusi lielisku partiju Luīzai un cerēja uz to pašu Terēzai nākamajā pavasarī, ar noteikumu, ka procedūras, kas viņai tika veiktas pie zobārsta, izrādīsies veiksmīgas un viņai nevajadzēs izraut trīs priekšzobus un ielikt vietā protēzes, un arī ar noteikumu, ka vēl pirms iziešanas sabiedrībā vīrs tiks atrasts arī viņas skaistajai māsīcai. Terēza bija glīta meitene ar lielu pūru, taču Hendredas kundze neloloja nekādas ilūzijas – kaut arī Venēcijai bija divdesmit pieci gadi, viņa ne tikai bija tik skaista, ka cilvēki ielās pagrieza galvu, lai nolūkotos uz viņu, bet arī apburošāka nekā visas Hendredu meitas, kopā ņemtas. Venēcijas izprecināšana bija saistīta ar grūtībām, kuras Hendredas kundze labi apzinājās, taču optimisms lika šai krietnajai sievietei cerēt, ka ar skaistumu, valdzinājumu un vērā ņemamo bagātību meitene varētu tikt pie ļoti cienījamas partijas. Tomēr viņa nožēloja, ka Venēcija nav pieņēmusi Edvarda Jārdlija bildinājumu, jo tas būtu tieši tas, kas vajadzīgs, – Jārdlija kungs bija sirsnīgs vīrs, un meitenes tēvs viņu labi ieredzēja. Sers Frānsiss pirms vairākiem gadiem, noraidot māsas piedāvājumu izvest Venēciju sabiedrībā, bija uzrakstījis, ka Venēcijas laulības jau esot praktiski nokārtotas. Krustmāte ieminējās par šo apstākli Venēcijai un jutās krietni vien vīlusies par to, ka Venēcija nedomā par laulībām un ir ieradusies, lai sameklētu māju sev un Obrijam pilsētā vai pat priekšpilsētā. Hendredas kundze nebūtu jutusies vēl vairāk šokēta, ja Venēcija izziņotu savu nodomu kļūt par mūķeni, un visā nopietnībā lūdza izmest šādus plānus no galvas. – Tavs tēvocis negribēs par to ne dzirdēt! – viņa sacīja.

Venēcija, kurai krustmāte gandrīz nemainīgi likās komiska, nespēja novaldīt smieklus, taču sirsnīgi atbildēja:

– Dārgā kundze, es nekādā gadījumā nevēlos jūs satraukt, taču esmu jau pilngadīga un baidos, ka tēvocis nekādi nespēs mani atturēt.

Augstākais, ko izdevās no viņas izspiest, bija pa pusei solījums vairs nedomāt par mājām un pavadonēm, līdz meitene būs pieradusi pie pilsētas dzīves un ierašām. Viņa domāja, ka nebūtu pieklājīgi kalt plānus par izvākšanos no krustmātes mājas uzreiz pēc ierašanās, un tikpat nepieklājīgi būtu atklāt, cik maz viņai rūpēja visi izklaides plāni. Hendredas kundze, kurai dzīve laukos likās neiedomājama, bija tik ļoti apņēmusies atlīdzināt Venēcijai par Jorkšīrā pavadītajiem gadiem un tik sirsnīgi vēlējās darīt visu, kas varētu sagādāt meitenei prieku, ka pateicība un labas uzvedības noteikumi neļāva Venēcijai pat ne dot mājienu par to, cik kvēli viņa ilgojas pēc klusuma un vienatnes. No viņas tika gaidīts vismaz smaids un izlikšanās, ka viņa ir laimīga.

Drīz vien Venēcija atklāja, ka izklaides ieņem tikai otro vietu Hendredas kundzes nodarbju hierarhijā, piekāpjoties modei. Viņa bija lielas ģimenes māte, tādēļ Venēcija pieņēma, ka krustmāte pastāvīgi būs aizņemta ar mātes rūpēm, un sākumā jutās pārsteigta, jo sirsnīgā sieviete mīļu prātu nodeva savus bērnus guvernanšu un aukļu gādībā. Iepazinusi krustmāti labāk, Venēcija ar izbrīnu saprata, ka, par spīti Hendredas kundzes laipnajai sirdij, viņa savā ziņā ir tikpat egoistiska kā viņas ekscentriskais brālis. Lai arī viņa ar sirsnību izturējās pret ģimenes locekļiem un plašo draugu loku, dziļākās jūtas skāra vienīgi viņu pašu. Viņa bija kūtra pēc dabas, tāpēc pusstunda kopā ar bērniem bija augstākais, ko krustmāte spēja izturēt, lai nenogurtu no viņu čivināšanas. Pat Terēza, kurai drīz vajadzēja iziet sabiedrībā, parādījās viesistabā kopā ar otru lielāko māsu tikai pēc vakariņām, kad nebija viesu, jo Hendredas kundze uzskatīja, ka nekas nav nogurdinošāks par māju, kur sabiedrībā vēl neizgājušām meitenēm ļauj apgrozīties starp viesiem. No viņas trim dēliem vecākais mācījās Oksfordā, otrais Ītonā, bet jaunākais pie mājskolotāja.

Hendreda kungs, neskatoties uz savu slikto veselību, reti uzturējās Kevendišskvērā vairākas dienas pēc kārtas un lielākoties pavadīja laiku, braukājot apkārt pa visu valsti un kārtojot privātus vai valstiskus darījumus. Venēcijai neizskatījās, ka viņš daudz interesētos par savu atvašu audzināšanu vai mājsaimniecības vadīšanu, taču visi turēja viņu augstā cieņā, viņa nedaudzie rīkojumi tika nekavējoties bez ierunām izpildīti un ikviens viņa izteikums tika uztverts kā izšķirošais pierādījums strīdā. Atvedot Venēciju uz mājām un pavēstot, ka viņa drīkst pieprasīt no viņa vajadzīgās naudas summas, Hendreda kungs atstāja sievas ziņā viešņas izklaidēšanu, bet savus uzmanības apliecinājumus aprobežoja ar palaikam izteikto cerību, ka Venēcija jūtas labi.

Zināmā mērā viņa arī jutās labi. Būtu neiespējami justies citādi pirmajā Londonas apmeklējuma reizē, kad viss ir jauns un tik daudz kas šķiet brīnišķīgs. Krustmāte nožēloja, ka nevar aizvest brāļameitu uz operu un uz “Olmaka” klubu, atkārtojot dučiem reižu nedēļas laikā: – Ak, ja tu būtu atbraukusi sezonas laikā! – Taču laukos uzaugusī Venēcija nesaprata, kā vēl vairāk izklaižu iespējams ietilpināt dienās, kas jau tā bija aizpildītas ar dažādām aktivitātēm. Londonā nebija daudz cilvēku, taču oktobra sākumā atgriezās pietiekoši daudzi augstākās sabiedrības pārstāvji, kuru uzskati par lauku dzīvi sakrita ar Hendredas kundzes viedokli, izveidojot veselu pūli pēc Venēcijas mērauklas, un Kevendišskvērā pienāca ļoti iespaidīgs zelta burtiem iespiestu ielūgumu skaits. Pat visparastākā luga bija baudījums cilvēkam, kurš ne reizes nav apmeklējis teātri, izbraucienā pa Haidparku nekad neizpalika Hendredas kundzes norādes uz kādu ievērojamu personu, bet pastaigu pa Bondstrītu, pilsētas modernāko kvartālu, pavadīja interese un aizrautība, jo tajā atradās pasaules smalkākie veikali. Venēcija nebūt neizturējās noraidoši pret modi, viņai piemita dabas dota gaumes izjūta, un no Jorkšīras atvestās kleitas ļāva Hendredas kundzei uzelpot – viņa bija baidījusies, ka tās varētu būt nemodernas, un pat viņas ģērbēja tās negribīgi uzslavēja. Tomēr Venēcija bija gatava papildināt savu garderobi un guva patiesu prieku, pieskaņojoties jaunākajām modes tendencēm. Arī krustmātes sabiedrība sagādāja viņai nebeidzamu uzjautrinājumu, jo, visu mūžu dzīvojusi kopā ar egoistiem, Venēcija nepavisam nejutās šokēta par Hendredas kundzes apņemšanos neļaut nekam stāties ceļā viņas ērtībām; meitene turpināja uzskatīt to par komisku, un Hendredas kundze viņai vēl aizvien ļoti patika. Tomēr zem prieka slēpās trulas sāpes, kas nekad netika aizmirstas un brīžam pārvērtās spēcīgās ciešanās. Venēcija nespēja izmest Deimrelu no prāta vai pārstāt neviļus apcerēt, ko stāstītu viņam par Svētā Pāvila katedrāli un kā viņš smietos, izdzirdot par Hendredas kundzes pārliecību, ka viņa ievēro stingru diētu, katras maltītes laikā novietojot sev pie elkoņa šķīvi ar krekeriem un mielojoties ar tādiem gardiem ēdieniem kā trifeļu sacepums un omāru pīrādziņi. Pat tad, kad Venēcijas lūpās parādījās šķelmīgs smaids, doma, ka viņa nekad vairs neapmainīsies jokiem ar Deimrelu, ienāca prātā un iesvēla izmisumu. Tapa skaidrs, kāpēc tādi cilvēki kā nabaga sers Semjuels Romillijs izdara pašnāvību, un Venēcija apskauda viņu par šo izbēgšanu no bezcerības. Venēcija dzīvoja cerībā uz Obrija retajām vēstulēm, taču tās sagādāja maz mierinājuma. Brālis bija nekam nederīgs rakstītājs, un visas viņa pieminētās ziņas lielākoties bija saistītas ar Anderšovu. Ja viņš stāstīja par Deimrelu, tad tikai to, ka viņi bijuši medībās vai Obrijs uzveicis viņu šahā trīs reizes pēc kārtas.

Venēcija nebija radusi pie izrādīšanās un asaru plūdiem vai letarģiskas vienaldzības lēkmēm. Vienīgi skumjas acīs dažkārt viņu nodeva un lika krustmātei sajusties neomulīgi.

Visā visumā Venēcija labi sapratās ar Hendredas kundzi, un Hendredas kundze jutās ļoti apmierināta ar Venēciju. Meitene bija uzmanīga sarunbiedre, gaumīgi ģērbās, izturējās eleganti un pašapzinīgi un viegli prata sarunāties gan ar gudrajiem, gan dumjajiem, nevis jutās neveikli un klusēja svešinieku sabiedrībā, kā to varētu sagaidīt.

Hendredas kundze viņas uzvedībā saskatīja tikai vienu mīnusu, un tā bija Venēcijas nemainīgā neatkarība. Nekas nespēja viņu pārliecināt par to, ka neklājas kalt plānus par dzīvi bez citu padomiem un staigāt pa Londonu bez pavadoņa. Gandrīz visos citos jautājumos Venēcija bija gatava paklausīt krustmātei un pat piekāpties viņai, tomēr savu brīvību neupurēja. Venēcija viena devās iepirkties, viena pastaigājās pa parkiem. Atklājusi, ka vēsturiskus pieminekļus krustmāte apskata diezgan negribīgi un interesējas tikai par modē nākušu mākslinieku gleznām, Venēcija pēcpusdienās, kad kundze atjaunoja spēkus ar snaudas palīdzību, pasāka doties projām un apmeklēja tādas vietas kā Vestminsteras abatija vai Londonas Tauers un pat Britu muzejs.

– Neņemot vērā visus citus apstākļus, – Hendredas kundze traģēdijas cienīgā tonī noteica, – ar to vien pietiek, lai visi padomātu, ka tu esi zilzeķe! Nekas nevarētu būt briesmīgāk!

Šī saruna notika pie pusdienu galda, un Venēcija, kura izbrīnā bija nolūkojusies krustmātes neparastajās grimasēs katru reizi, kad viņa iedzēra malku vīna, iesaucās:

– Mana dārgā kundze, vai jūs esat droša, ka tas šerijs ir labs? – Runājot viņa pameta skatienu uz namzini. Viņš allaž šķita kokains, taču Venēcijas vārdi lika viņa lūpām viegli nodrebēt.

To uzreiz izskaidroja Hendredas kundze, nosakot ar smagu nopūtu: – Tas nav šerijs, dārgā, tas ir etiķis!

– Etiķis? – Venēcija neticīgi atkārtoja.

– Jā, – krustmāte pamāja, nomākti viņu uzlūkodama. – Bredpolam nācās par divām collām paplatināt manu violeto atlasa kleitu, to ar franču korseti un trēnu ar dubulto apmalojumu un franču mežģīnēm ap kaklu. Man vajag atbrīvoties no liekā svara, un etiķis ir vislabākais līdzeklis. Etiķis un krekeri. Vai zini, Bairons ievēroja šo diētu, tāpēc ka viņam bija nosliece uz pieņemšanos svarā, un tādā veidā viņš to apkaroja.

– Brīnums, ka viņš neizdarīja pašnāvību! Krustmāt, viņš nevarēja izdzīvot ar tādu diētu!

– Tā varētu padomāt, – piekrita Hendredas kundze, – taču tā man teica Rodžerss. Pirmajās mūsu vakariņās Rodžerss nenobaudīja nevienu ēdienu un ēda tikai krekerus… Vai varbūt tie bija kartupeļi? Es neesmu pilnīgi droša par to, taču zinu, ka viņš lietoja etiķi.

– Tas taču nav dzerams! – iebilda Venēcija.

– Nu, viņš nevarēja to ēst, tātad acīmredzot būs dzēris! – Hendredas kundze saprātīgi norādīja.

– Varbūt viņš uzlēja to virsū ēdienam. Viņš būtu saslimis, ja dzertu etiķi glāzēm!

– Vai tu domā, ka man vajadzētu darīt tā? – jautāja Hendredas kundze, mazliet aizdomīgi nopētīdama mandeļu krēmu uz sava šķīvja.

– Pilnīgi noteikti ne! – Venēcija iesmējās. – Lūdzu, lieciet, lai Vērtings nes to projām, kundze!

– Manuprāt, tas pavisam sabojātu šo krēmu. Varbūt tikpat labi es varētu apēst krekeru. Vērting, varat man atkal pasniegt krēmu un tad iet, jo man vairs neko nevajadzēs, izņemot mandeļu bezē, un tos jūs varat atstāt uz galda. Mana mīļā, tev vajadzētu vienu apēst, jo tie ir ārkārtīgi labi, bet tu neesi ēdusi ne drusciņas!

Lai viņai izpatiktu, Venēcija paņēma mandeļu bezē un sēdēja, to skrubinādama, kamēr krustmāte atkal ķērās pie viņas pārliecināšanas, ka labi audzinātām jaunām dāmām neklājas nekur doties vienām pašām. Venēcija ļāva viņai izrunāties, nespējot atzīties, ka došanās pastaigās palīdz viņai kaut nedaudz nodarbināt prātu un ka viņa nekad nav viena, jo viņai līdzās staigā rēgs, nedzirdams un neredzams, tomēr tik reāls, ka dažkārt likās teju sataustāms.

– …un ir ļoti svarīgi, mana mīļā, lai tu uzvestos ārkārtīgi piedienīgi! – apgalvoja Hendredas kundze.

– Kāpēc? – Venēcija jautāja.

– Ikvienai neprecētai dāmai vajadzētu tā rīkoties tavā situācijā, Venēcij. Lieka piesardzība nenāks par ļaunu! Mana mīļā, ja tu pazītu pasauli tāpat kā es, ko, protams, no tevis nevar gaidīt, tu zinātu, ka cilvēki var būt ārkārtīgi ļauni, it īpaši tad, ja meitene ir tik ļoti glīta un tik…

tik žilbinoša!

– Es neuzskatu, ka par mani kāds varētu pateikt kaut ko ļaunu tikai tāpēc, ka es pastaigājos viena pati, – Venēcija atbildēja. – Katrā ziņā neko tādu, kas man liktos svarīgi.

– Ak, Venēcij, lūdzu, nerunā tādā garā! Padomā tikai, cik tas būs briesmīgi, ja cilvēki sāks teikt, ka tu esi vieglprātīga! Vari būt droša, ka viņi vēro un pie mazākās izdevības būs gatavi tev kļūmi pārmest, un par to nav jābrīnās! Iespējams, es arī pati tā darītu, protams, ne jau tev, dārgais bērns, bet kādai citai meitenei tavā situācijā noteikti.

– Kas tāds ir manā situācijā, lai cilvēki gribētu man pārmest kļūmes? – Venēcija apjautājās.

– Ak, dārgā, kaut tu nebūtu… tu mani nostādi neērtā stāvoklī! Tu dzīvo tikai ar Obriju, tas ir, bez pavadones un… augstais Dievs, Venēcij, pat tev vajadzētu zināt, ka tā neklājas!

– Es to nezinu, taču negrasos ar jums strīdēties šajā jautājumā, kundze! Uzdrošinos apgalvot, ka daudzi jums piekristu, bet… kā lai Londonā cilvēki uzzina, kāda bija mana situācija? Esmu pārliecināta, ka jūs neesat to atklājusi!

– Nē, nē, patiešām, nekad! Taču… nu, tādas lietas nāk gaismā. Nezinu īsti, kādā veidā, taču vari man ticēt, ka tā notiek!

Venēcija nespēja noticēt tam, ka Anderšovā notikušais varētu kļūt zināms Londonā, tādēļ krustmātes noslēpumainie brīdinājumi atstāja viņu vienaldzīgu. Laimīgā kārtā nenācās grūti pievērst Hendredas kundzes domas kam citam, tāpēc Venēcija izmantoja pirmo pagadījušos izdevību, lai sāktu sarunu par jaunu tematu, un pavēstīja Hukema bibliotēkā dzirdētās baumas par karalienes ārstu prognozēm, ka viņai atlicis dzīvot mazāk par nedēļu. Tā kā Hendredas kundze briesmīgi bažījās par to, ka Viņas Majestāte – kura, kā zināms, bija sīksta kā vēršāda, – varētu izdzīvot ziemu un sabojāt visas Terēzas izredzes, nomirstot nākamās sezonas vidū, šāds sarunas pavērsiens bija ļoti veiksmīgs. Ar savām cerībām, šaubām un spekulācijām par to, cik ilgu laiku galms un, bez šaubām, augstākā sabiedrība sēros, Hendredas kundze uz kādu laiku aizmirsa, ka nav izspiedusi no savas spītīgās brāļameitas solījumu paklausīt.

Karaliene nomira Kjū, agrā septiņpadsmitā novembra rītā. Hendreda kungs pavēstīja to savai sievai, un tas krietni vien uzlaboja viņas omu, kuru bija sabojājusi šuvējas neiedomājamā uzvedība – apsolītās pēcpusdienas kleitas vietā viņa atsūtīja uz Kevindišskvēru izvairīgu zīmīti ar atvainošanos par to, ka nav varējusi izpildīt savu pasūtījumu.

Vienīgais, kas Hendredas kundzei īsti nelikās patīkams, – karaliene izvēlējusies nomirt septiņpadsmitajā, nevis astoņpadsmitajā novembrī, jo septiņpadsmitajā bija paredzēta balle, ko krustmāte rīkoja par godu Venēcijai. Tas bija diezgan neveiksmīgi, jo sagatavošanās darbi bija paveikti, panākta vienošanās ar franču pavāru par vakariņām, ar Vērtingu pārrunāts šampanieša jautājums, viss izlemts par tērpiem un ielūgumiem, bet nu izrādījās, ka pūliņi bijuši veltīgi. Tomēr, prātojot, ko iesākt ar krēmiem, buljoniem un pildītajiem putniem, Hendredas kundze nonāca pie idejas uzaicināt dažus no lūgtajiem viesiem uz gluži neformālām vakariņām balles vietā, lai pavadītu klusu vakaru sarunās, varbūt izspēlējot dažas vista partijas, taču bez kādas mūzikas.

– Ne vairāk par pusduci personu, jo, ja būs vairāk, tas izskatīsies pēc balles, – viņa sacīja Venēcijai. – Tas nav pieļaujams! Mana dārgā, tas man atgādināja… melni cimdi! Uzdrošinos apgalvot, ka tev tādu nav un tādus vajag nekavējoties iegādāties! Melnas lentītes tāpat, un domāju, ka tev vajadzētu uzvilkt cieši aizpogātu kleitu, nevis tērpu ar dziļo izgriezumu. Un es neaicināšu ciemos jaunus cilvēkus. Tikai dažus no saviem tuvākajiem draugiem. Ko tu teiktu par seru Metjū Helovu? Viņš priecātos te ieturēt maltīti, un tev viņš patīk, vai ne?

– Jā, pat ļoti, – Venēcija izklaidīgi atbildēja.

– Viņš ir apbrīnojams cilvēks. Es zināju, ka tev viņš patiks un ka viņam patiksi tu! Viņš tevi ārkārtīgi apbrīno. To es redzēju jau pirmajā acu uzmetienā.

– Ja vien viņš nebārstīsies ar tiem liekulīgajiem komplimentiem… un man šķiet, ka tas viņam nebūs ne prātā… tad var mani apbrīnot, cik vien tīk, – Venēcija nomākta atbildēja.

Hendredas kundze nopūtās, taču vairs neko neteica. Sers Metjū Helovs, lai arī nebija ideāls vīrs Venēcijai, visādā ziņā tika uzskatīts par cienījamu, un krustmāte ļoti priecājās par to, cik draudzīgas ir viņa attiecības ar Venēciju. Viņš gan bija meitenei par vecu un diemžēl atraitnis, tomēr likās, ka simpātijas ir abpusējas. Lai arī visi uzskatīja, ka viņš apglabājis savu sirdi līdz ar sievu, nebija šaubu par to, ka sers Metjū novērtē Venēcijas daiļumu un uzskata viņas sabiedrību par visai tīkamu.

Taču viņš nebija vienīgais iespējamais vīrs, ko Hendredas kundze sameklēja savai brāļameitai, tāpēc Venēcijas aizrautības trūkums krustmāti daudz nesatrauca. Viņa nolēma, ka uz vakariņām jāuzaicina arī Armina kungs, kurš zināja visu par Romas impērijas atliekām vai kaut ko tamlīdzīgu un varēja izrādīties gluži piemērots meitenei, kura pavadīja trīs stundas Britu muzejā un bibliotēkā izvēlējās grāmatas par viduslaikiem.

Izskatījās, ka Venēcijai patīk Armina kungs, jo viņš esot daudz lasījis. Viņai pieņemami likās vēl divi vecpuiši. Vienam bija ļoti labas manieres, bet otrs bija ļoti bruņniecisks. Hendredas kundze juta spēcīgu vēlēšanos izplūst asarās un varbūt tā arī būtu darījusi, ja zinātu, ka Venēcija metusi mieru pastaigām un velta katru pēcpusdienu mājas meklēšanai.

Šis uzdevums izrādījās nogurdinošs un nomācošs, taču Venēcija jau veselu mēnesi bija nodzīvojusi kopā ar krustmāti un ne tikai uzskatīja, ka mēnesis ir pilnīgi pietiekams ciemošanās laiks, bet arī aizvien vairāk iedegās vēlmē iekārtot pašai savu dzīvesvietu. Varbūt viņa nejustos tik nelaimīga, ja visu laiku būtu aizņemta, varbūt mājsaimniecības rūpēs viņa varētu aizmirst savu mīlestību vai vismaz aprast ar vientulību, tāpat kā Obrijs bija apradis ar savu klibumu.

Kādu vakaru meitene atgriezās no savas kārtējās ekspedīcijas, un sulainis ielaida viņu mājā un pavēstīja, ka pie viņas ieradies apmeklētājs, kurš atrodas viesistabā kopā ar Hendredas kundzi. Venēcija stāvēja kā iemieta un juta, ka sirds teju vai apstājas.

– Kāds Jārdlija kungs, jaunkundz, – noteica sulainis.

Septiņpadsmitā nodaļa

Edvards bija ieradies Londonā ar divējādu mērķi. Viņš vēlējās apmeklēt ārstu, kuru bija ieteicis krietnais Hantspils, – Edvards gan nedomāja, ka būtu pamats uztraukumam, tomēr klepus negribēja atkāpties, un tas diemžēl darīja stipri nervozu viņa māti. Kad Hantspils savā īgnajā manierē bija pavēstījis, ka aizdomās par kādu nopietnāku vainu ir jākonsultējas ar ārstu no Jorkas, Edvards pieņēma lēmumu labāk doties pie Londonas speciālista.

– Un es domāju, mana dārgā Venēcij, ka nav vajadzības jums stāstīt, kāpēc devu priekšroku šādam risinājumam, jo tas bija mans otrais galvaspilsētas apciemojuma nolūks! – viņš viltīgi noteica.

– Man ļoti žēl, ka jūs vēl neesat īsti atlabis, – Venēcija atbildēja. – Vai Jārdlijas kundze arī ir pilsētā?

Nē, viņš bija ieradies bez mātes. Jārdlijas kundze bija ļoti vēlējusies dēlu pavadīt, taču viņš uzskatīja, ka ceļojums būs pārāk nogurdinošs, tāpēc māte palika Neterfoldā. Edvards apmetās “Redišā”, kas viņam bija ieteikta kā cienījama viesnīca un izrādījās daudz lielāka, nekā aprakstīts. Edvards baidījās, ka rēķins arī būs atbilstošs.

– Tomēr uzdrošinos teikt, ka tas mani neizputinās un, dodoties brīvdienās, cilvēks var atļauties kļūt mazliet izšķērdīgs.

Kad Hendredas kundze izgāja no istabas, ātri vien atrodot kādu aizbildinājumu, Edvards pavēstīja Venēcijai, cik viņš ir laimīgs, atrodot viņu dzīvojam tik ērtos apstākļos. Viņš nav šaubījies, ka viņas krustmāte ir ārkārtīgi godājama sieviete, taču prāts nav bijis mierīgs, kamēr viņš par to nav pārliecinājies pats savām acīm. Nu viņš redzot, ka Venēcija dzīvo izsmalcināti elegantā stilā un neapšaubāmi tiek regulāri izklaidēta pēc jaunākās modes. – Jūsu krustmātei noteikti ir plašs paziņu loks. Droši vien viņa bieži rīko viesības un jūs esat iepazinusies ar jo daudziem cilvēkiem!

Nebija grūti atskārst, kāds ir Edvarda patiesais Londonas apciemojuma mērķis. Deimrelu viņš nebija uzskatījis par bīstamu, taču jaunie skaistuļi un franti, par kuriem viņš Venēciju izprašņāja ar smaidu uz lūpām, tomēr uzmanīgi viņu vērojot, varētu apžilbināt nabaga nevainīgu meiteni no laukiem.

Venēcija pārtrauca Edvarda mēģinājumus noskaidrot, vai šis ir tas gadījums, un apjautājās, vai viņš ir ticies ar Obriju. Edvarda vaigs uzreiz sadrūma, un viņš atbildēja:

– Jā, es viņu satiku. Zināju, ka jūs gribēsiet saņemt ziņas par brāli, tāpēc aizjāju uz priorātu. Jāpiebilst, ka mazliet pretēji savai gribai, jo Deimrels nav cilvēks, ar kuru man gribētos ielaisties par virspusēju pieklājību tuvākās attiecībās. Tā bija ļoti neveikla situācija, Venēcij. Es jutos ārkārtīgi neapmierināts, to uzzinot! Brīnos, kāpēc jūsu tēvocis neuzaicināja Obriju kopā ar jums uz pilsētu.

– Viņš aicināja, taču Obrijs nevēlējās braukt. Ziniet, te viņam nemaz nepatiktu. Vai viņš jūtas labi? Lūdzu, pastāstiet, kā… kā viss izskatījās priorātā? Obrijs ir nekam nederīgs vēstuļu rakstītājs!

– Ak, viņam klājas gluži labi! Lieki teikt, ka atradu viņu ieurbušos grāmatā pie rakstāmgalda, kas bija nokrauts ar papīriem! Es uzdrošinājos pajokot par šīm barikādēm, kā es tās nodēvēju. Varat nešaubīties! Lai izņemtu vienu grāmatu no plaukta, viņš izņem duci. Es pabrīnījos, kādēļ cilvēks, kurš ir tik ļoti iemīļojis grāmatas, ļauj tām palikt mētājamies apkārt, pat uz grīdas! Vai viņš nekad nenoliek tās, kuras ir izlasījis?

– Nē, nekad. Vai jūs viņam pateicāt, ka brauksiet uz Londonu?

– Protams, tas bija mana apciemojuma mērķis! Es piedāvāju nosūtīt jums kādu ziņu vai vēstuli, taču Obrijs bija visai untumains. Jūs jau zināt to viņa modi brīžos, kad kāds cenšas dot viņam mājienu! Obrijam nepatika mana piezīme par to, ka tās nav viņa grāmatas, kas mētājas uz grīdas, tāpēc viņš man neuzticēja nekādu ziņu.

– Obrijs neatzīst jūsu tiesības, Edvard. Patiesībā jūs esat vienīgais, kas tās atzīst, tāpēc jums vajadzētu atcerēties, ka jums tādu nav.

– Ja runājam par to… bet tas nebija jautājums par tiesībām! Varētu gan domāt, ka viņa vecuma zēnam nevajadzētu tik noraidoši izturēties pret nelielu draudzīgu kritiku.

– Nē, ja vien jūs nepazīstat Obriju, – Venēcija atcirta. – Patiesība ir tāda, ka jūs abi īpaši labi nesaprotaties.

– Es uzdrošināšos jums iebilst, mana dārgā Venēcij! – Edvards smaidot noteica. – Patiesība ir tāda, ka Obrija jaunskungs ir greizsirdīgs un vēl nav iemācījies to pārvarēt. Gan jau ar laiku tas notiks, it īpaši tad, ja neviens nepievērsīs uzmanību viņa untumiem.

– Jūs kļūdāties, Edvard, – Venēcija iebilda, cieši viņu uzlūkojot. – Obrijs nav greizsirdīgs. Viņš zina, ka nav nekādas vajadzības. Un es nedomāju, ka viņš izrādītu kaut mazāko greizsirdību arī tad, ja tāda būtu! Viņš daudz neinteresējas par cilvēkiem. Arī agrāk es esmu jums to teikusi, taču jūs man neticat. Es negribu sagādāt jums sāpes, jo mēs bijām ļoti labi draugi, un… un es esmu jums parādā par jūsu ārkārtīgo laipnību, taču ticiet man vismaz vienā ziņā! Es ne…

– Ja es būtu tāds jauns karstgalvis kā Obrijs, tad ļautu jums pateikt to, ko jūs vēlāk nožēlotu! – Edvards brīdinoši pacēla augšup pirkstu. – Un pēc tam mēs noteikti ielaistos muļķīgā strīdā, pasakot to, ko abi varētu nožēlot! Taču domāju, ka man ir vairāk veselā saprāta, nekā jūs domājat, un ka es pazīstu jūs mazliet labāk, nekā jūs pazīstat pati sevi! Jūs esat impulsīva, jums piemīt jautra daba, jūs pirmoreiz izbaudāt atrašanos sabiedrībā, un es… patiešām esmu par pārliecināts, ka jūs esat izbaudījusi krietni daudz apbrīnas un glaimu. Ir gluži dabiski, ka jūs jūtaties mazliet apreibusi. Es nepavisam negribu jums noskaust šo izklaidi, un nedomājiet, ka tad, kad mēs būsim precējušies, jums tiks liegtas līdzīgas izpriecas. Man pašam pilsētas dzīve nav tuva, taču piekrītu, ka ikvienam nāk par labu paretam apskatīt pasauli, un neapšaubāmi ir ļoti amizanti pētīt tādu cilvēku manieres un ieražas, kuru dzīvesveids ļoti atšķiras no tavējā!

– Edvard, ja kādreiz es esmu likusi manīt, ka grasos precēties ar jums, man ļoti žēl par to. Tagad es jums saku skaidrā valodā, ka tas nenotiks! – Venēcija nopietni paziņoja.

Venēcija redzēja, ka viņas vārdi neatstāj uz Edvardu nekādu iespaidu. Viņš vēl aizvien smaidīja manierē, kas viņai šķita ārkārtīgi kaitinoša, un neveiksmīgi centās runāt rotaļīgi: – Laikam es būšu kļuvis mazliet kurls! Taču jūs man vēl neesat pateikusi, Venēcij, kā jums patīk Londonā un ko jūs te esat redzējusi! Varu iztēloties jūsu pārsteigumu brīdī, kad jūs pirmoreiz aptvērāt, cik liela ir šī pilsēta un cik daudzas iespējas paver zinātkāram skatienam ar tās parkiem, pieminekļiem, bagātnieku skaistajām savrupmājām, nabagu nožēlojamām būdiņām, skrandaiņiem lupatās un augstmaņiem zīdā un purpurā!

– Es vēl nekad neesmu redzējusi nevienu augstmani, kas būtu tērpies zīdā un purpurā. Domāju, ka viņi tādus apģērbus valkā tikai valsts svētkos.

Taču Edvards tikai sirsnīgi pasmējās un sacīja, ka labi pazīst viņas pedantisko dabu, apsolīdams parādīt dažas ievērības cienīgas vietas, kuras Venēcija droši vien vēl nav atklājusi. Viņš pats bija apmeklējis Londonu divkārt un pirmā apmeklējuma reizē bija pārāk pārsteigts un samulsināts, tādēļ tikai ziņkārīgi lūkojās apkārt – Venēcijai vajadzētu zināt, ka tolaik viņš nav bijis vecāks par Obriju. Otrajā reizē viņš esot apgādājies ar izcilu ceļvedi, kas ne tikai iepazīstinājis ar ievērības cienīgākajām vietām, bet arī sniedzis noderīgu informāciju, lai novērtētu dažādās ieteiktās ēkas. Edvards piebilda, ka esot paņēmis šo izcilo grāmatu sev līdzi un ceļojuma laikā izlasījis no vāka līdz vākam, lai atsvaidzinātu atmiņu.

Venēcija varēja tikai brīnīties par viņu. Viņa nekad nebija sapratusi Edvarda domu gājienu un to, kas īsti padarīja viņu tik nesatricināmi pašapzinīgu. Meitene neuzskatīja, ka Edvards ir izmisīgi iemīlējies viņā. “Varbūt, reiz iestāstījis sev, ka es esmu vispiemērotākā sieva, viņš vai nu bija pārāk apradis ar šo ideju, lai spētu viegli no tās atteikties, vai arī bija pārāk augstās domās par sevi. Tādējādi viņam ir grūti noticēt, ka es visā nopietnībā varu noraidīt viņa bildinājumu.” Neizskatījās, ka meitenes tiešā valoda būtu viņu iztrūcinājusi; drīzāk Edvards likās uzjautrināts un sāka izturēties ar laipnu iecietību, kādu krietns vīrs varētu izrādīt pret izlutinātu bērnu. Viņš nespēja noturēties, mazliet nesarājis Venēciju par to, ka viņa devusies projām no Anderšovas, nepavēstot viņam par saviem nolūkiem. Edvards šo ziņu bija izdzirdējis no savas mātes, kura savukārt bija to saņēmusi no lēdijas Denijas, un viņam tas bija pamatīgs pārsteigums. Tomēr Edvards viņai piedeva un negrasījās pārmest, jo viņš vislabāk saprata, cik daudz rūpju sagādājis šis ceļojums. Tas lika viņam nosodīt Konveja laulību, un par šo tēmu viņš runāja krietni izjusti un ar tiešākiem vārdiem nekā tie, ko viņš parasti lietoja, runājot ar Venēciju vai viņas brāli. Edvards atzina, ka esot bijis par Konveju labākās domās, un šajā jautājumā izteicās tik saprātīgi, ka Venēcija atkal sāka just pret viņu labvēlību. Edvards bija uzskatījis par pareizu aizvest māti iepazīties ar lēdiju Lenjonu; viņi uzkavējās ne vairāk kā divdesmit minūtes, taču arī ar pusi no šī laika būtu pieticis, lai sniegtu viņam visai pārliecinošu priekšstatu par Skorjeras kundzes raksturu. Viņa bija patiesi neciešama sieviete! Edvards nesaskatīja neko sliktu Šarlotē, taču viņam bija sāpīgi nolūkoties, kā tik neizteiksmīga meitene aizstāj Venēciju Anderšovas saimnieces lomā. Viņam bija jaunās sievietes žēl un radies iespaids, ka Šarlotes situācija nav nekāda patīkamā. Kad Skorjeras kundze bija sākusi runāt par Obrija pārcelšanos uz priorātu, bez šaubām, izskaidrodama to ar viņa greizsirdību un cenzdamās pārējiem iestāstīt, ka viņa darījusi visu, lai atrunātu jaunekli, Šarlote bija izskatījusies tik bēdīga, it kā tūlīt gatavotos izplūst asarās. Nabadzīte! Edvards gan nedomāja, ka Šarlotē ir kaut kas dievināms. Viņaprāt, Konvejs būtu rīkojies labāk, ja paliktu uzticīgs Klārai Denijai.

– Nabaga Klāra! Kaut nu viņa saprastu, cik veiksmīgi ir izvairījusies no slikta darījuma!

Edvards nopietni sacīja: – Gan jau daļēji viņa saprot savu kļūdu attiecībā uz Konveju, taču vēl ir par agru, lai gūtu mierinājumu no tā, ka viņš ir necienīgs. Man viņas ir patiesi žēl! Vainas apziņa smagi nomāc Klāras garu, taču viņa izrāda lielu pašcieņu un drosmi. Es mazliet aprunājos ar viņu un ceru, ka ievirzīju viņas domas mazliet priecīgākā gultnē. Eberslijā šī tēma netiek pieminēta, un šis apstāklis ir liedzis viņai apsvērt visu šo gadījumu ar vēsu prātu sera Džona ietekmē.

– Man prieks, ka jūs bijāt laipns pret viņu, – Venēcija noteica, lūpām neviļus nodrebot smaidā. – Taču pastāstiet man, kā izskatās Anderšovā! Vai viņiem klājas labi? Es runāju nevis par Šarloti un Skorjeras kundzi, bet gan par kalpotājiem!

– Domāju, ka ciešami, taču nevar gaidīt, lai jūsu kalpotāji būtu labvēlīgi noskaņoti pret lēdiju Lenjonu, ja viņu ierašanās nozīmēja jūsu aizbraukšanu. Spriežot pēc Povika teiktā pirms nedēļas, viņi nojauš, kā tas ir noticis, un ņem to ļaunā. Varat būt droša, ka es Povikam neteicu neko, lai iedvestu šādu ideju, taču atpakaļceļā nespēju nedomāt par to, cik lielā mērā es esmu vainojams pie šīs neveiklās situācijas, lai arī negribot.

– Jūs? – Venēcija iesaucās. – Manu dārgo Edvard, ko gan jūs gribat teikt? Tikai viens cilvēks ir tajā vainojams, un tas ir Konvejs! Jums ar to nebija nekāda sakara!

– Tam nebija nekāda sakara ar Konveja laulībām, kuras es nebūtu varējis novērst. Es nerunāju par to. Taču viņa uzvedība man ir pierādījusi, ka visi apsvērumi, kas neļāva man steigties ar mūsu laulībām pēc sera Frānsisa nāves, ir kļuvuši par cēloni šim kļūmīgajam stāvoklim, kurš nekad nebūtu radies, ja jūs būtu pārcēlusies uz Neterfordu. Pašreizējā situācija katrā gadījumā ir nožēlas vērta. Es neko nesaku par nevēlamajām baumām, kas ap to ir sacēlušās, lai gan Obrijs varēja doties jums līdzi uz Londonu, nevis pārcelties uz dzīvi muižā tikai dažu jūdžu attālumā no Anderšovas. Taču, kamēr viņš atrodas tuvumā un bieži tiekas ar Poviku un jūsu pārvaldnieku, jūsu kalpotāji nenostāsies Konveja sievas pusē. Tas nešķiet pareizi. Un viņi drīzāk vērsīsies pie Obrija, tiklīdz radīsies kādas grūtības.

– Interesanti, kādu padomu viņš tiem varētu dot? – Venēcija iejautājās. – Ar Obriju nekad neko nevar zināt! Viņš var sniegt ļoti labu padomu, ja vien ir draudzīgā noskaņojumā.

– Viņam nevajadzētu sniegt nekādu. Un, lai cik lielu pateicību viņš izjustu pret lordu Deimrelu, viņam nevajadzētu dzīvot zem šī lorda jumta. Es nenoliedzu viņa gaišības labās īpašības, taču viņa ietekme var būt ārkārtīgi nevēlama, it īpaši Obrijam. Deimrels ir cilvēks bez kādas morāles, un tas padara viņu par visnepiemērotāko sabiedrību jauneklim Obrija vecumā un ar viņa uzskatiem.

Lai arī izrādījās grūti apspiest uzvirmojušo sašutumu, Venēcijai tomēr izdevās noteikt ar pienācīgu savaldību:

– Jūs maldāties, ja domājat, ka Obrijam draud samaitāšanas briesmas, biedrojoties ar Deimrelu. Lordam tas nāktu prātā ne vairāk kā jums pašam, pat ja tas būtu iespējams, par ko es ļoti šaubos! Obriju nevar tik vienkārši ietekmēt.

Edvarda smaids pauda apzinātu pārākumu. Viņš noteica: – Baidos, ka šis ir jautājums, par kuru es varu spriest labāk nekā jūs, Venēcij. Tomēr nestrīdēsimies par to. Patiešām, man žēl, ka uzsāku sarunu ar jums par jautājumu, kas ir ne tikai ārpus sievietes sapratnes robežām, bet kam nemaz nevajadzētu tajās atrasties.

– Tādā gadījumā jums nevajadzēja to pieminēt! – Edvards par atbildi tikai viegli palocījās, paužot zināmu ironiju, un tūlīt pat sāka runāt par kaut ko citu. Venēcija jutās pateicīga par to, ka krustmāte šajā brīdī atgriezās istabā, dodot viņai pašai iespēju izbēgt, ko meitene tūlīt pat izmantoja. Ieganstam viņa pateica, ka līdz pusdienām ir jāpabeidz kāda vēstule, tāpēc viņa ir spiesta atvadīties no apmeklētāja.

Viņa nebija noskaidrojusi, cik ilgi Edvards ir iecerējis uzturēties Londonā, taču pēc izvairīgās atbildes uz šo jautājumu varēja spriest, ka vizīte ievilksies uz nenoteiktu laiku. Kā pacietīgi izturēt viņa sabiedrību un kā viņu pārliecināt, ka šis pasākums ir bezjēdzīgs? Tie bija uzdevumi, kurus nebija viegli atrisināt, it īpaši pēc Hendredas kundzes labi domātajiem centieniem sekmēt Edvarda apciemojumus.

Drīz vien Venēcija atklāja, ka kopā ar krustmāti pavadītajā laikā Edvardam ir izdevies atstāt lielisku iespaidu. Viņasprāt, Edvards bija ļoti piemērots laba vīra lomai, jo bija laipns, uzticams, saprātīgs un turīgs. Viņam izdevās pārliecināt Hendredas kundzi, ka viņa vilcināšanās ar bildinājumu ceļas nevis no kaisles trūkuma, bet gan ir izskaidrojama ar vīrieša saprātīgajiem principiem. Hendredas kundze, kura pati bija dedzīga principu atbalstītāja, lieliski saprata Edvarda pacietību un cienīja viņu par to. Viņa drīz vien sāka uzskatīt Edvardu par nesavtīgi uzticamu kavalieri, kura rīcība ir cēla un aizkustinoša, un visiem spēkiem centās tuvināt laimīgu iznākumu. Krustmāte atbalstīja Edvarda plānus saistībā ar Venēcijas izklaidēšanu un izglītošanu, iesaistīja viņu savās dienas gaitās un tik daudzas reizes aicināja uz Kevendišskvēru nobaudīt to, “ko Dieviņš devis”, ka Venēcija bija spiesta iebilst. Piedevām meitene paziņoja, ka ne tikai nav atmetusi plānus par savas mājas iekārtošanu, bet ir vēl vairāk nostiprinājusies savā pārliecībā un pat apskatījusi namu Hanstaunā, kura, viņasprāt, varēja kļūt par omulīgu mājvietu viņai un Obrijam.

Venēcija nebija vēlējusies to stāstīt, kamēr nebūs parakstījusi īres līgumu un atradusi sev pavadoni, – tādu vēsti noteikti uztvertu ar lieliem iebildumiem. Taču atklājās, ka Hendredas kundze ir pieņēmusi Edvarda uzaicinājumu atvest Venēciju uz viņa rīkotām pusdienām “Klarendonas” viesnīcā un pēc tam doties uz teātri. Pirms tam Venēcija pati bija šo ielūgumu noraidījusi. Tagad viņa jutās tik ļoti sašutusi, ka vairs nespēja savaldīt savu aizkaitinājumu.

Hendredas kundze uztvēra jaunumus ar šausmām un neticību. No viņas pirmajiem nesakarīgajiem izsaucieniem bija grūti saprast, vai viņu visvairāk pārsteidz brāļameitas apņemšanās dzīvot kā vecmeitai vai arī nožēlojami noplukušais rajons, ko viņa izvēlējusies savam mājoklim. Noraidošais tonis, kādā viņa izrunāja vārdu “Hanstauna”, nevarēja būt vēl nicīgāks, ja viņa runātu par graustiem, un viņa vairākas reizes atkārtoja šīs riebumu izraisošās zilbes – starp apgalvojumiem, ka Venēcijas tēvocis nemūžam nepiekritīs tik nepiedienīgam plānam. Tomēr krustmāte saprata, ka Venēcija gan pieklājīgi klausās iebildumos, taču ir pieņēmusi lēmumu, tāpēc iesaucās gluži citā balsī: – Ak, mans dārgais bērns, vai tev patiešām tas ir jādara? Tu to nožēlosi visu savu mūžu! Tev nav ne jausmas… tu vēl aizvien esi jauna, taču padomā tikai, kas notiks, kad tu būsi kļuvusi veca… vientulība, šausmas… – Viņa aprāvās, jo ieraudzīja, kā Venēcijas lūpas nodreb no apslāpētiem smiekliem. Krustmāte paliecās uz priekšu savā krēslā, lai uzliktu savu apaļīgo plaukstu meitenei uz delnas. – Mana dārgā, preci Jārdlija kungu! – viņa skubināja. – Es esmu pārliecināta, ka tu būsi laimīga, jo viņš ir tik laipns un labsirdīgs, un visādā ziņā tev piemērots!

Slaidā roka zem viņas pirkstiem sastinga; Venēcija noteica aizžņaugtā balsī: – Lūdzu, neturpiniet, kundze! Es nemīlu Edvardu, un ar to viss ir izteikts.

– Bet, mīļā, vari man ticēt, ka tu maldies! Tev nemaz nav viņš jāmīl, jo laimīgākās laulības bieži vien aizsākas ar vismērenākajām jūtām. Patiešām, es pazīstu vairākus pārus, kas tikpat kā nepazina viens otru, bet bija ar mieru piekrist vecāku izvēlei. Tu taču vari iedomāties, mana mīļā, ka vecāki labāk par meitenēm zina, kas viņām ir piemērots!

– Bet es neesmu nekāda meitene, kundze, un man nav vecāku.

– Nē, taču… Ak, Venēcij, tu pati nesaproti, kādu kļūdu grasies pieļaut! – Hendredas kundze izmisumā iesaucās. – Tad jau labāk precēt kādu, kas tev nepatīk, nekā palikt vecmeitās! Un kā gan tu atradīsi sev cienījamu pāri, ja dzīvosi Hanstaunā, turklāt piekopjot tik dīvainu dzīvesveidu? Jo pat ar nepatīkamu vīru… laulībām ar tādu, protams, ir savi mīnusi, bet tu tik un tā būsi cienījama sieviete un gūsi mierinājumu no saviem bērniem, kas ir sievietes galvenās rūpes. Un galu galā Jārdlija kungs nemaz nav nepatīkams! Viņš ir ārkārtīgi jauks cilvēks, augstu tevi novērtē un, es uzdrošinos apgalvot, ir gatavs nopūlēties, lai darītu tevi laimīgu! Bez šaubām, viņš nav jautras dabas, bet kurš vīrs gan ir? Ja tev patīk sers Metjū, Armina kungs vai pat Fokskota kungs, lai gan es ļoti šaubos, vai viņš… Taču es nespēju atvairīt domu, dārgais bērns, ka Jārdlija kungs tev ir vispiemērotākais! Viņš tevi labi saprot un pārzina tavu situāciju, tāpēc neradīsies nekādas grūtības vai neveiklība un tu dzīvosi netālu no sava brāļa un saviem draugiem, un tieši tāpat, kā esi radusi, protams, ne Anderšovā, bet tomēr pazīstamā apkaimē. Tu būsi gluži kā atgriezusies mājās!

– Es nevēlos atgriezties mājās! – Šie vārdi izlauzās no Venēcijas mutes un, lai arī tika izteikti klusi, tomēr bija uzlādēti ar ciešanām. Viņa ātri piecēlās un nočukstēja: – Lūdzu piedošanu… atvainojiet mani! Ir daži apstākļi… es nevaru paskaidrot, taču, lūdzu, kundze, neko vairāk nesakiet! Tikai ticiet, ka es zinu, kādi ir… mīnusi tai dzīvei, kuru es grasos uzsākt! Es neesmu tik nepieredzējusi, lai… – Viņas balss aprāvās. Venēcija pagriezās un strauji metās uz durvju pusi.

Viņu apturēja konvulsīvs šņuksts. Pagriezusies atpakaļ, Venēcija sev par šausmām ieraudzīja, ka krustmāte ir izplūdusi asarās.

Hendredas kundzei netikās redzēt sev apkārt nelaimīgus cilvēkus. Pat ja kalpone raudāja no zobu sāpēm, viņa sajutās slikti, jo likstām nebija vietas ērtā dzīvē. Kad tās parādījās, tad aptumšoja silto sauli, kurā Hendredas kundze sildījās, un sagandēja viņas ticību pasaulei, kurā ikviens bija apmierināts, bagāts un priecīgs. Tas, ko krustmāte ieraudzīja Venēcijas sejā, viņu pilnīgi satrieca un iedūrās sirdī kā duncis, jo viņa bija ļoti iemīļojusi brāļameitu. Viņas skaistie sejas vaibsti sakritās, asaras ritēja pār vaigiem, un viņa novaidējās: – Mans dārgais bērns, neesi nu tāda! Es nespēju izturēt, redzot tevi tik nelaimīgu! Ak, Venēcij, tev nevajag tā dusmoties, patiešām ne! Es uzreiz sajūtos tik slikti, jo man tevis no sirds ir žēl, taču tas nederēs, tici man, ka tas nederēs!

Venēcija bija paspērusi dažus soļus uz krustmātes pusi, taču pie šiem vārdiem apstājās un sastinga. – Kas nederēs? – viņa apjautājās, nolūkodamās Hendredas kundzes sejā ar ciešu skatienu, kuru nabadzīte vairs nespēja izturēt.

– Tas vīrietis! Ak, nejautā man! Es negribēju… Tikai ieraugot tavas bēdas, es saprotu, ka varu palīdzēt vienīgi… Ak, mana dārgā Venēcija, es negribu, lai tu mani uzskati par bezsirdīgu, jo es labi saprotu tavas izjūtas! Mīļā, tas man atgādina visu, taču vari man ticēt, ka es neesmu domājusi par viņu gadiem ilgi, un tas pierāda, cik drīz tu aizmirsīsi un atkal kļūsi laimīga!

Nobālējusi balta kā krīts, Venēcija noteica: – Kā jūs varējāt zināt par to? Taču jūsu vārdi ir nepārprotami. Jūs taču runājat par Deimrelu, vai ne, kundze?

Hendredas kundzes asaras plūda aumaļām. Viņa nesekmīgi centās nosusināt acis.

– Ak, dārgā, man nevajadzēja… Tavs tēvocis būs tik nikns!

– Kurš jums pateica, kundze, ka mēs ar Deimrelu esam iepazinušies?

– Lūdzu, nejautā man to! – lūdzās Hendredas kundze. – Man nevajadzēja to pieminēt… tavs tēvocis man lika… ak, man tūlīt sāksies lēkme!

– Ja tēvocis jums lika nerunāt par to, es nevēlēšos jūs piespiest to darīt, bet labāk jautāšu viņam pašam, – sacīja Venēcija. – Man prieks, ka esmu to uzzinājusi vēl pirms viņa došanās uz Bērkšīru. Domāju, ka viņš vēl nav atstājis māju. Atvainojiet, krustmāt! Man tūdaļ pat jāiet un jānoskaidro, jo citādi būs par vēlu!

– Venēcij, nē! – kundze gandrīz iespiedzās. – Es tevi lūdzu! Turklāt tam nebūs jēgas, un mājā nav nekādas dzīves, kad viņš ir neapmierināts! Venēcij, tā bija lēdija Denija, taču apsoli man, ka tu neteiksi ne vārda tēvocim!

– Ja jūs būsiet pret mani atklāta, man nebūs iemesla to darīt. Neraudiet! Lēdija Denija… Jā, es saprotu. Vai viņa jums atrakstīja?

– Jā, lai gan es nekad mūžā neesmu viņu sastapusi, jo apprecējos pirms Džona, taču tā bija ļoti pamatīga vēstule, un tavs tēvocis teica, ka ar to viņa pierādījusi savu ārkārtīgo jūtīgumu. Tomēr tas bija ļoti satraucoši un mani tik ļoti apbēdināja, ka visu to dienu es tikpat kā nespēju norīt ne kumosa. Jo, vai zini, mana dārgā, Deimrels… Tu gan to nevari zināt, nabaga bērns, un es nebūt nejūtos pārsteigta par to, ka tu esi viņā iemīlējusies, jo viņš ir neiedomājami pievilcīgs, lai gan, protams, es neesmu ar viņu pazīstama. Un tomēr viņu var ieraudzīt ballēs un parkā, un operā, un… Ak, mana mīļā, cik daudzas sievietes… Bet domāt par laulībām ar viņu… Tavs tēvocis teica, ka tas esot augstākajā mērā neiespējami… kā kaut kas tāds varējis ienākt viņam prātā! Es tikai nezināju, ko darīt, jo tavs tēvocis domāja, ka būs bezjēdzīgi aicināt tevi paviesoties pilsētā. Un tas, ka tu esi pilngadīga, visu vienīgi sarežģīja, turklāt viņam tika stāstīts par taviem principiem, kas esot pārāk stingri, lai tu atļautu… rīcības brīvību, kā viņi saka!

– Man tas netika piedāvāts! – Venēcija noteica, stāvēdama istabas vidū kā sastingusi.

– Nē, mana mīļā, es zinu, taču, lai arī tas izklausās briesmīgi, apprecēties ar viņu būtu vēl ļaunāk! Vismaz es īsti nedomāju…

– Nesatraucieties, kundze! Lēdija Denija kļūdījās. Lorda Deimrela jūtas… nebija tik dziļas, kā viņa iedomājās. Starp mums nebija nekā vairāk par… nelielu flirtu. Viņš man neko nepiedāvāja, pilnīgi neko!

– Ak, mans nabaga, nabaga bērns, nevajag! – iesaucās Hendredas kundze. – Nav brīnums, ka tu esi tik satriekta! Nav nekā ļaunāka kā iemīlēties cilvēkā, kurš neatbild uz tavām jūtām, taču tev nevajadzētu ciest no tādām sāpēm, lai ko arī teiktu tavs tēvocis, jo kungi neko nesaprot par spīti savai gudrībai, un pat viņš man atzinās, ka esot kļūdījies lordā Deimrelā, tātad tikpat viegli būtu varējis arī kļūdīties tevī!

– Kļūdījies lordā Deimrelā! – Venēcija viņu pārtrauca. – Tādā gadījumā… Krustmāt, vai jūs gribat teikt, ka tēvocis Anderšovā satikās ar Deimrelu?

– Mīļā, viņš… viņš uzskatīja to par savu pienākumu, ja reiz tev nav tēva, kurš varētu tevi aizsargāt! Viņš to plānoja ļoti piesardzīgi, sākumā nezinādams, kā varētu… Taču tad tu man atrakstīji par Konveja precībām. Lai arī es nekad mūžā nebiju jutusies tik ļoti šokēta, tas bija paša likteņa sūtīts pavērsiens, jo tas deva tavam tēvocim lielisku iespēju dabūt tevi prom no Andrešovas, un viņš to uzreiz saskatīja, tāpēc ka ir ļoti gudrs, kā ikviens to apgalvo.

– Augstais Dievs! – Venēcija neskanīgi noteica un piespieda roku pie pieres. – Bet, ja viņi satikās… Jā, tam vajadzēja notikt pirms tēvoča nonākšanas Anderšovā… pirms es satiku… Krustmāt, ko viņi apsprieda? Jums tas ir jāpasaka, lūdzu! Ja jūs man neteiksiet, es jautāšu tēvocim; ja arī viņš neteiks, tad jautāšu pašam Deimrelam!

– Venēcij, nerunā tik briesmīgi! Tavs tēvocis bija ļoti patīkami pārsteigts, vari man ticēt. Nevajag domāt, ka viņi strīdējās vai ka situācija bija kaut mazākajā mērā nepatīkama. Patiesi, tavs tēvocis man teica, ka lords Deimrels viņā izraisījis visdziļākās simpātijas, un parasti tā nekad nenotiek. Viņš pat nožēlojot to, ka tas nav iespējams… proti, laulības… un bija spiests atzīt, ka lords Deimrels būtu ļoti… Taču tas ir izslēgts, mana mīļā, un lords Deimrels arī pats to atzina. Tavs tēvocis sacīja, ka viņš esot rīkojies ārkārtīgi cēli, atklāti visu izstāstīdams, un pat piekritis, ka darījis nepareizi, nebraucot projām no Jorkšīras, ko tavs tēvocis viņam nemaz nepārmeta, lai gan, bez šaubām, tā ir tīra patiesība. Tavam tēvocim pat nenācās norādīt uz to, lai arī viņš bija domājis, ka tas būs visnepatīkamākais uzdevums… taču tam nav nozīmes, jo lords Deimrels sacīja, ka saprot, cik nejauki būtu tevi izmantot. Tu nepazīsti pasauli un nekad neesi bijusi ārpus Jorkšīras vai tikusies ar citiem vīriešiem, ja neskaita Jārdlija kungu, tāpēc tev bija gandrīz neizbēgami iemīlēties viņā. Kā lai tu zinātu, ko nozīmē būt precētai ar vīrieti, kuram ir tāda reputācija? Un tu to nesaproti, dārgais bērns, taču tā patiešām būtu īsta katastrofa! – Hendredas kundze apklusa, gribēdama ievilkt elpu, un jutās atvieglota, jo ieraudzīja, ka Venēcijas vaigos ir atgriezies sārtums un ka viņas acis ir iedegušās. Krustmāte pateicīgi nopūtās un sacīja: – Es zināju, ka tu nejutīsies tik slikti, ja atskārtīsi, ka neesi noniecināta! Man prieks, ka es tev to pateicu. Tagad tu vairs neesi tik nelaimīga, vai ne?

– Nelaimīga? – Venēcija atkārtoja. – Ak nē, nē! Es neesmu nelaimīga! Ja es būtu zinājusi… Taču es zināju! Es zināju!

Hendredas kundze īsti nesaprata, ko krustmeita ar to gribējusi teikt, taču nepievērsa tam lielu uzmanību. Galvenais bija tas, ka no Venēcijas vaibstiem bija pazudusi nelaimīgā sejas izteiksme, kas viņai bija likusi sajusties tik nejauki. Kundze noslaucīja asaras un uzsmaidīja savai piepeši tik starojošajai brāļameitai, gandarīti noteikdama:

– Ar vienu tu varētu lepoties, lai arī, bez šaubām, tā neklātos runāt, jo tas būtu nepiedienīgi. Taču savaldzināt tādu vīrieti kā Deimrels tā, lai viņš patiešām vēlētos tevi bildināt… tas ir īsts triumfs! Jo viņš acīmredzot bija gribējis mainīt savu dzīvesveidu. Nekad agrāk nekas tāds nav noticis, un es gribu tev atzīties, mana mīļā, ka tad, ja to būtu panākusi kāda no manām meitām, es justos lepna kā pāvs. Es gan nedomāju, ka viņas to varētu… Šķiet, ka no Mariannas varētu sanākt ļoti glīta meitene, bet es nemūžam nepieļautu, lai Deimrels gadītos viņām ceļā!

Venēcija nepievērsa tam uzmanību un iesaucās: – Nelaimīgais! Muļķa cilvēks! Kā gan viņš varēja iedomāties, ka mani satrauks tādas blēņas? Ak, cik nikna es esmu uz viņiem abiem! Kā viņi uzdrošinājās padarīt mani tik nelaimīgu? Izturēdamies pret mani kā pret septiņpadsmit gadus vecu muļķa meiteni! Mana dārgā krustmāte… mana dārgā krustmāte, es jums pateicos!

Kundze, atgūdamās pēc impulsīvā apskāviena un instinktīvi pastiepdama roku, lai sakārtotu aubīti, atkal sāka justies neomulīgi, jo pat viņas optimisms nespēja izskaidrot prieku Venēcijas balsī tikai un vienīgi ar lepnumu par savu iekarojumu. – Jā, dārgais bērns, bet tu taču nedomā… tas ir, tas neko nemainīs! Tādas laulības tevi pilnībā pazudinās!

– Vai tiešām? – Venēcija viņu uzlūkoja ar zināmu uzjautrinājumu. – Kundze, kad Deimrels devās uz ziemeļiem, viņš to darīja, lai izbēgtu no savām krustmātēm, kuras mēģināja viņu saprecināt ar kādu cienījamu un bagātu dāmu, lai viņš atkal atgūtu savu vietu sabiedrības acīs. Nezinu gan, kā tas būtu iespējams, ja laulības ar viņu nozīmētu pazudināšanu, un es nespēju noticēt, ka šis scenārijs tika izstrādāts bez Ablijas jaunkundzes vecāku piekrišanas.

– Ko? – iesaucās Hendredas kundze, uzreiz ieinteresēdamās. – Amēlija Ablija? Tu taču nerunā nopietni!

– Runāju gan, tāpēc, lūdzu, izskaidrojiet man, kā tas var būt, ka viņas gods izturētu šādas laulības, bet manējais ne?

Hendredas kundzes īsais atvieglojuma brīdis bija garām. Viņa uzlūkoja brāļameitu ar vilšanās izteiksmi sejā, knibinājās gar šalli, vairākas reizes iesāka teikumus, kurus nepabeidza, un tad nesakarīgi atbildēja: – Tas nav viens un tas pats. Ak, mīļā, nu man gribētos… Venēcij, tu nesaproti šos jautājumus! Ablijas jaunkundzes situācija… apstākļi… tie ir pavisam citādi!

– Kādā ziņā?

– Ak… daudzējādā! Žēlīgais Dievs, pirmkārt, viņai ir vairāk nekā trīsdesmit gadu, nožēlojama figūra, deguns kā kartupelis, un viņa ejot gāzelējas, un… ak, viņa ir zaudējusi cerības jau pirms vairākiem gadiem! Neviens nepārmestu Lečfordam par to, ka viņš ar pateicību pieņemtu bildinājumu, it īpaši tad, ja Deimrela krustmātes viņu padarītu par savu mantinieku. Ja tā padomā, tas mani nepavisam nepārsteigtu. Un, lai arī es negribu teikt, ka Ablijas jaunkundze nav cienījama… viņa ir cienījama kā nepievilcīga vecmeita, bez šaubām, neviens neuzskata viņu par nevainīgu šādā vecumā, it īpaši tāpēc, ka viņa visu mūžu nodzīvojusi pilsētā un tātad viņai, tā teikt, vajadzētu būt tādai kā visas. Turpretī tavā gadījumā, mana dārgā, visi zina, kādi bijuši tavi apstākļi un ka tev nav nekādas pieredzes! Un, – viņa piebilda iedvesmas brīdī, – ja Deimrels gribētu tevi precēt, visi teiktu, ka tas ir briesmīgākais, ko vien var iedomāties, un vispārsteidzošākā blēdība! Vari būt droša, mana dārgā, ka izvirtuļa precības ar skaistu meiteni, kura ir daudz jaunāka par viņu pašu, turklāt vēl pilnīgi nevainīga, ir pilnīgi nepieņemamas, lai ko tu teiktu!

Šīs runas sākumā Venēcijas acīs parādījās mulsinoši pašapzinīgs smaids, bet tas bija pagaisis, kad Hendredas kundze nonāca pie sava triumfējošā secinājuma. Satraukti viņu uzlūkodama, kundze jutās pateicīga par to, ka nu Venēcija izskatās domīga un viegli sarauc pieri.

Hendredas kundze nolēma turpināt tādā garā. – Tu, dārgais bērns, neaptver, kā cilvēki skatās uz tādām lietām… patiešām, tu nekādi nevarētu to zināt, taču vari būt droša, ka Deimrels gan zina!

Venēcija paraudzījās uz krustmāti. – Jā, – viņa lēni noteica, atcerēdamās Obrija pārtraukto sarunu Anderšovas bibliotēkā un to, cik ļoti viņu pēc tam bija satraukusi Deimrela izvairība. Viņš bija teicis: “Jūs neapzināties, kā es būtu varējis izmantot jūsu nezināšanu!” – Jā, – Venēcija atkārtoja. – Nu es sāku saprast…

– Es biju pārliecināta, ka tu to sapratīsi, jo tu esi ārkārtīgi gudra, mana mīļā! – sirsnīgi sacīja Hendredas kundze. – Saprotu, kā tas tev šķiet tagad, taču tici man, ka tas nav ilgstoši. Ak kungs! Man likās, ka miršu aiz žēlabām, kad māte… tava vecmāmiņa, mana dārgā… un Frānsiss lika man atteikties no nabaga Sebastjana! Es raudāju trīs dienas bez apstājas, taču beigu beigās apprecējos ar tavu tēvoci un jūtos pārliecināta, ka nevarētu justies vēl ērtāk!

– Vai jūs to nekad nenožēlojat, kundze? – Venēcija ziņkārīgi apjautājās.

– Nekad! – Hendredas kundze izteiksmīgi paziņoja. – Tā būtu ārkārtīgi slikta partija. Viņam nekas nepiederēja, atskaitot cepures spalvas! Padomā tikai, cik tas būtu nepieņemami. Jā, un tas man atgādina vēl kaut ko, mana mīļā! Visi apgalvo, ka lords Deimrels esot izputinājis veselu bagātību, un tas padara viņu pilnīgi nevēlamu! Bez šaubām, ja viņš būtu bagāts, viss varētu būt citādi, jo glīta summiņa… Taču viņš to ir notriecis, tāpēc nav nekā, kas runātu viņam par labu, un viņš pats to apzinās. Tā būtu lieka uzupurēšanās no tavas puses, un… Lai arī es ļoti šaubos, vai to varēs īstenot, viņi abi ar tavu tēvoci uzskata, ka tev izdosies apprecēties ļoti izdevīgi. Un neviens, mana dārgā brāļameita, nepriecāsies par to vairāk kā es.

– Tomēr neviens nepriecāsies mazāk par mani, kundze.

– Ļoti pareizs apgalvojums, – Hendredas kundze atzinīgi noteica. – Nav nekā nepievilcīgāka par meiteni, kura izskatās pēc savtīgas mednieces! No savas puses, es priecāšos, ja tu apprecēsies ar cienījamu vīrieti, kurš, bez šaubām, būs arī pietiekoši bagāts, lai nodrošinātu tev eleganci, bez kuras dzīve būtu neciešama.

Venēcija, kura bija soļojusi līdz logam un atpakaļ, sacīja: – Tas būs grūti. Jā, tagad es to saprotu.

– Nē, mans dārgais bērns! Nekādu grūtību! Es tikai gribēju…

– Atteikties no laimes, domājot par citiem! – Venēcija izdvesa, nepievērsdama uzmanību krustmātes replikai. – Man tas šķiet tik absurdi, tik muļķīgi! Taču tieši tā Deimrels rīkojās, un, ja viņš ir nolēmis būt tik idiotiski cēls… jā, tas būs ļoti grūti. Man ir jāapsver!

Pavisam aizmirsusi par savu krustmāti, viņa ātri izgāja no istabas, atstādama nokausēto dāmu pārdomās, kas bija tikpat nepatīkamas, cik satrauktas.

Astoņpadsmitā nodaļa

Pēc kāda laika uzdrošinājusies atsākt savus iebildumus pret mājas īrēšanu Hanstaunā, Hendredas kundze jutās pateicīga par to, ka Venēcija atteikusies no sava nodoma, bet drīzumā viņai tas sāka šķist aizdomīgi. Krustmāte nespēja noticēt, ka šīs piepešās pārmaiņas ir notikušas, pateicoties viņas pārliecināšanai. Jo vairāk viņa prātoja par šo jautājumu, jo mazāk viņai patika brāļameitas gatavība atteikties no iecerētā plāna. Radās iespaids, ka viņa ir aizmirsusi par māju Hanstaunā, jo katru reizi, kad tika pieminēta šī tēma, Venēcija kādu brīdi nesaprašanā nolūkojās uz krustmāti un tad izsaucās: – Ak tas! Nē, nē, kundze, neraizējieties! Uzdrošinos apgalvot, ka jums ir pilnīga taisnība un man tur vispār nevajadzētu dzīvot.

Hendredas kundzi, kurai bija visi iemesli justies apmierinātai ar šādu atbildi, pārņēma neizskaidrojams satraukums. Nu viņa uzskatīja, ka Venēcijas domas atrodas nesasniedzamos tālumos un viņai prātā ir kāds jauns plāns. Mēģinājums noskaidrot, kāds tas ir, neizdevās. Venēcija tikai smaidīja un purināja galvu, kas likās norādām uz to, ka viņas jaunais plāns varētu izrādīties tikpat šokējošs kā pirmais. Hendredas kundze jau sāka nožēlot, ka viņas stingrais vīrs ir devies uz Bērkšīru, un kādā neparasti nemierīgā naktī pat sāka prātot, vai nevajadzētu viņam nosūtīt steidzamu vēstuli. No rīta šis izmisīgais solis likās tikpat muļķīgs, cik nepiedienīgs. “Ko gan tādu Venēcija varētu perināt, lai nāktos satraukt tēvoci? Šāds traucējums Hendreda kungam nepatiktu tikpat lielā mērā kā neizbēgamais atklājums, ka esmu izstāstījusi Venēcijai tieši to, ko meitenei nevajadzēja uzzināt.” Viņš bija devies uz Bērkšīru piedalīties ceturkšņa tiesas sēdēs, tā kā bija iecelts par Custos Rotulorum jeb arhīvu glabātāju, un, būdams ļoti pedantisks, allaž palika tur veselu nedēļu. Tomēr šajā gadījumā Hendreda kungs bija pavēstījis sievai, ka atgriezīšoties pēc četrām vai, augstākais, piecām dienām sakarā ar gaidāmo pušu tikšanos. Viņa uzskatīja, ka tik īsā laikā nekas nenotiks; patiesībā bija grūti iedomāties, ka vispār varētu atgadīties kaut kas katastrofāls. “Varbūt Venēcija ir pārliecināta, ka mīlestība ir svarīgāka par sabiedrības viedokli, taču nez vai viņa to pavēstītu Deimrelam. Ja arī viņa to izdarīja… Nē, meitene diez vai atļautos tik nepiedienīgu uzvedību, lai gan ir brīvdomātāja… Deimrels zina, ka jauna un augstdzimusi sieviete nevar tik viegli norobežoties no sabiedrības, un viņš ir devis Hendreda kungam savu džentlmeņa godavārdu nebildināt Venēciju.” Tātad patiesībā nebija nekā tāda, kas spētu iztraucēt Hendredas kundzes mieru, un nejaukās nakts izjūtas varēja izskaidrot ar zoss un tītara gaļas pīrāgu, ar kuru viņa bija mazliet pārspīlējusi pie vakariņu galda. Vai varbūt nevajadzēja ēst sēņu pankūkas, jo sēnes nekad nebija nākušas par labu viņas smalkajam organismam, tāpēc vajadzēja pavēstīt pavāram, lai nākotnē tās tiktu izslēgtas no viņa sarežģītajām receptēm.

Kamēr Hendredas kundzes domas pievērsās gastronomijai, Venēcija perināja plānus, kā sagandēt savu reputāciju sabiedrības acīs. Arī viņa bija secinājusi, ka, pavēstot Deimrelam par to, cik maz satraucas par sabiedrības viedokli, viņa neko prātīgu nesasniegtu. Lords jau no paša sākuma bija dēvējis Venēciju par savu zaļo meiteni; instinkts brīdināja, ka Deimrels neuzskatītu viņu par nobriedušāku pēc mēnesi ilgās uzturēšanās Londonā. Viņa ar maigumu sprieda, ka Deimrels – lai arī plaši pieredzējis ar sievietēm – ir tikpat liels muļķis kā Edvards Jārdlijs vai viņas gudrais tēvocis. Tā kā Venēcija visas zināšanas par pasauli bija ieguvusi no grāmatām, lords uzskatīja, ka meitene nepazīst savu sirdi un pēc kāda laika, grozoties modernā sabiedrībā, viņa ne tikai jutīsies pateicīga par veiksmīgo izbēgšanu no – kā viņš to nosaucis? – paša nelabā ķetnām, bet arī būs laimīgi saderinājusies ar kādu tikumīgu jaunu džentlmeni, kam ir laba izcelsme, bagātība un stāvoklis sabiedrībā. Tas vien bija slikti, bet vēl ļaunāks vai vismaz grūtāk pārkāpjams bija krustmātes izvirzītais aspekts. Būdams piederīgs pie sabiedrības, Deimrels zināja, kāds būs tās viedoklis par viņa pirmajām laulībām ar tādu meiteni kā Venēcija, un ne vien zināja, bet arī piekrita tam. Viņš bija apgalvojis, ka paša izvirtība viņu atturot no ielaišanās ar jaunām un nevainīgām meitenēm. Lords gan nebija runājis par laulību, taču Venēcija sprieda, ka viņš uz to skatās tādām pašām acīm. Deimrels bija padarījis Venēciju sev neaizsniedzamu, un meitene nesaprata, kā pierādīt pretējo. Viņa atcerējās, ka plāns par apmešanos vienā mājā ar Obriju bijis tas, kas teju izjauca Deimrela apņēmību. Viņš bija teicis, ka viss cits būtu labāks par to. Kādu brīdi viņa rotaļājās ar domu par to, vai nevajadzētu tūlīt pat noīrēt māju Hanstaunā un aizrakstīt par to Obrijam. Taču šis plāns drīz vien tika atmests tāpat kā pārējie, tāpēc ka viņa nevarēja būt droša par to, vai Deimrels nespētu to izjaukt. Viņa ietekme uz Obriju bija lielāka, nekā Venēcija bija stāstījusi Edvardam; turklāt Deimrels bija pārrunājis Venēcijas nākotni ar viņas tēvoci, tātad varēja paļauties uz to, ka Hendreda kungs izjauks šādu plānu viņa vietā. Laika gaitā Deimrels varētu saprast, ka Venēcija labāk izvēlas kļūt par vecmeitu nekā piekrist izdevīgām laulībām, kuras lords acīmredzot uzskatīja par viņai nolemtām, taču Venēcija nevēlējās gaidīt, līdz sabiedrības viedoklis ierindotu viņu šajā plauktā, nedz arī loloja ilūzijas par savu mīļoto. Lords nevis nodotos celibātam, sērojot par savu zaudēto mīlestību, bet drīzāk gan sāktu meklēt aizmiršanos pārmērībās un, visticamāk, atrastu kādu žilbinošu vieglprāti, ar kuru dižoties visā Eiropā. Tobrīd Jorkšīrā viņu noturēja Obrija klātbūtne mājā, bet kuru katru dienu Obrijs varēja pamest priorātu, un tad Deimrels viņai patiešām būtu zudis.

Bailes un plāni neatstāja prātā daudz vietas citiem apsvērumiem. Venēcija mehāniski atbildēja uz krustmātes ierosinājumiem par dienas izklaidēm, paklausīgi viņu pavadīja iepirkšanās izbraukumā un uz koncertu; viņas smadzenes kūpēja, kamēr lūpas izteica nenozīmīgas pieklājības frāzes. Hendredas kundze, redzēdama meiteni tik paklausīgu, atkal ierunājās par Edvarda iecerēto pasākumu un nopriecājās, jo nesastapās ar pretestību. Viņai bija aizdomas, ka Venēcija nav sapratusi, kas viņai pateikts, taču bija apņēmusies turēt meiteni pie vārda. Edvards bija uzaicinājis viņas uz pusdienām “Klerendonas” viesnīcā, un Hendredas kundze uzskatīja, ka šis izšķērdīgais žests ļaus viņam uzkalpoties Venēcijas acīs. Viesnīca bija izslavēta ar labākajām un dārgākajām maltītēm pilsētā, jo pavārs bija no Francijas un pat visvienkāršākās pusdienas izmaksāja vismaz četras mārciņas. Edvards bija uzaicinājis arī Hendreda kungu, taču ar dispepsiju sirgstošais džentlmenis bija spiests noraidīt ielūgumu. Franču ēdieni viņam nesagādāja nekādu baudu, un Edvards viņam nebija iepaticies. Hendreda kungs apgalvoja, ka cilvēks, kurš ir kļuvis garlaicīgs vēl pirms trīsdesmitās dzimšanas dienas, būs neciešams jau ilgi pirms četrdesmitās un ka Venēcija varētu atrast kādu daudz labāku partiju. Tāpēc pusdienotāju bija tikai trīs – Edvardam pilsētā nebija paziņu, bet Hendredas kundze nevēlējās aicināt vīra vietā kādu no sava plašā draugu loka. Pat veci kungi parasti centās darīt visu, lai saistītu Venēcijas uzmanību, un Hendredas kundze nevēlējās vest uz Edvarda pusdienām sāncensi.

Vakars sākās labi. Sapratis, ka džentlmenis no laukiem uzņem labi pazīstamo sabiedrības dāmu, Filipa Hendreda kundzi, un žilbinoši daiļu jaunavu, kas ģērbusies pēc jaunākās modes, zāles pārzinis pārskatīja savu sākotnējo plānu un pieveda pusdienotājus nevis pie nomaļa galdiņa stūrī, bet gan pie cita, kas bija rezervēts vislabākajiem klientiem, un pats pasniedza Jārdlija kungam plašo ēdienkarti. Viņi abi ar Hendredas kundzi izvēlējās vissulīgāko maltīti, kuru kundze varēja baudīt bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, jo tajā pašā dienā satikās ar Rodžersa kungu, kurš bija viņai atklājis patiesību par Bairona diētu – lords bija dzēris nevis etiķi, bet gan zelteri. Kas varēja būt vēl vieglāks par to cilvēkam, kurš neaizrāvās ar vīnu? Tā nu pusdienas noritēja ļoti veiksmīgi. Ja arī Venēcija daudz nepiedalījās sarunās, tad vismaz atbildēja ar savu burvīgo smaidu uz viņai adresētām piezīmēm. Droši vien Jārdlija kungs bija apmierināts, jo tik daudz stāstīja savām viešņām par apmeklētajām vēsturiskajām vietām, ka nevienai no dāmām neradās daudz iespēju pateikt ko vairāk par “Vai patiesi?” un “Cik interesanti!”.

Hendredas kundzes ekipāža aizvizināja viņus uz teātri. Edvards bija iegādājies ložu, un kundze priecājās, jo Venēcija laipni, lai arī nedaudz izklaidīgi atsaucās vīrieša mēģinājumiem parūpēties par meitenes ērtībām. Patiesībā Venēcija apsvēra savu jauno un ārkārtīgi drosmīgo plānu un pirmā cēliena laikā prātoja, vai spēs saņemt drosmi, lai dotos pie vecākās no Deimrela krustmātēm, izstāstītu visu un lūgtu viņas atbalstu. Tas bija izmisīgs plāns, un priekškara nolaišanās brīdī viņa jau bija saskaitījusi vairākus šķēršļus tā īstenošanai. Venēcija atmodās no savām dziļajām pārdomām brīdī, kad Edvards viņai apjautājās, kā patikusi izrāde. Viņa sniedza pieklājīgu atbildi un tad sēdēja, nolūkodamās apkārt, kamēr viņš izklāstīja pats savu labi apsvērto viedokli.

Venēcijas uzmanību teju uzreiz pievērsa loža partera pretējā pusē. Priekškara pacelšanās brīdī tā bija tukša, taču nu tajā atradās tik moderni ģērbts pāris, ka abi piesaistīja ne tikai Venēcijas skatienu. Neviens nebija pirmajā jaunības plaukumā, un kungs ārkārtīgi atgādināja princi reģentu. Viņam bija tādas pašas izvalbītas zilas acis un sārta seja; viņš bija ģērbies pārspīlēta griezuma svārkos un spožā vestē, un viņa bikses stiepās augstu pāri apjomīga izmēra vēderam. Viņš bija pievērsis savu lorneti Venēcijai, taču meitene pievērsās viņa kompanjonei.

Ja kungs šķita iespaidīgs, tad dāma bija žilbinošākā no abiem. Vara krāsas piejaukums prasmīgi sakārtotajos matos varēja liecināt par izcila friziera roku, vieglais sārtums vaigos varēja būt radies no dārga krāšļa, taču viņas augums, kuru izcēla dekoltētā kleita no zīda, kas bija tik mīksts un caurspīdīgs, ka iekļāva to kā zirnekļa tīkls, bija tikpat dabisks kā viņas lielās, spožās acis, klasiski taisnais deguns un skaistā zoda līnija. Briljanti karājās viņas ausu ļipiņās, mirdzēja uz baltajām krūtīm un rokām; sermuļādas apmetnis bija nevērīgi pārmests pāri krēsla atzveltnei, un dāma bija paliekusies mazliet uz priekšu un, tāpat kā pavadonis, lūkojās uz Venēciju. Viņas viegli krāsotajās lūpās rotājās nedaudz uzjautrināts smaids; viņa lēnām kustināja ar briljantiem nosētu vēdekli. Kad Venēcija paraudzījās uz viņu, dāma pacēla otru roku neuzkrītošā sveicienā.

Pēc bagātīgajām pusdienām Hendredas kundze jutās miegaina un bija mierīgi iesnaudusies pirmā cēliena laikā, bet tagad gurdi klausījās Edvarda izsvērtajā stāstījumā un vēlējās, kaut priekškars ātrāk paceltos un sāktos otrais cēliens, ļaujot viņai atkal iemigt. Edvards runāja pietiekoši monotoni, lai apgrūtinātu viņas palikšanu nomodā, taču viņa tika izglābta no ieslīgšanas atpakaļ snaudā, kad Venēcija piepeši ierunājās: – Krustmāt, kas ir sieviete tajā ložā?

Brāļameitas balss skanēja pietiekoši satraukti, lai iztrūcinātu Hendredas kundzi un izrautu no snaudas miglas. Viņa iztaisnojās, viegli sapurinādama apaļīgos plecus, un mazliet piesmakušā tonī apjautājās: – Kura, mana mīļā? – Kundze izlikās ārkārtīgi ieinteresēta.

– Gandrīz tieši pretī, kundze! Es nevaru uz viņu norādīt, tāpēc ka viņa mani vēro. Viņa to dara jau desmit minūtes, un es… Krustmāt, kas viņa tāda ir?

– Mana dārgā, es esmu pārliecināta, ka nezinu, jo neredzēju tajās ložās nevienu paziņu. Kā tu teici, kura loža… – Viņa strauji aprāvās un iesaucās pārsteigtā tonī: – Žēlīgā debess!

Venēcija bija cieši sažņaugusi savu salocīto vēdekli un iejautājās: – Jūs viņu pazīstat, vai ne?

– Nē, nē! – paziņoja Hendredas kundze. – Augstais Dievs, nē taču! It kā es varētu pazīt sievieti, kas valkā tādu kleitu! Tik ļoti nepiedienīgi… Dārgais bērns, izliecies viņus neievērojam! Tik nekaunīga blenšana, it kā tu… Kuš, mana mīļā, priekškars paceļas, un mēs vairs nedrīkstam sarunāties! Ak, kā es gribu uzzināt, kas notiks tālāk! Pirmais cēliens bija brīnišķīgs, vai ne? Neatceros, kad vēl man tik ļoti ir patikusi kāda izrāde! Ak, te ir tas komiskais vīrs ar savu kalpu! Mēs nedrīkstam sarunāties, citādi palaidīsim garām visas viņu asprātības!

– Tikai pasakiet man, kundze…

– Kuš, – nočukstēja Hendredas kundze.

Tā kā šī pati svelpjošā komanda atskanēja arī no blakus ložas, turklāt vēl draudīgākā tonī, Venēcija apklusa. Hendredas kundze satraukti apvēdinājās un tā vietā, lai pievienotos smieklu šaltij, kas sekoja kārtējai no skatuves atskanējušajai asprātībai, viņa izmantoja izdevību, lai paraustītu Edvardu aiz piedurknes un iečukstētu kaut ko viņam ausī, kad viņš pieliecās. Venēcija bija savilkusi neticības un samulsuma pilnu sejas izteiksmi, arī nesmējās un sēdēja, taisni izslējusies. Pēc brīža Edvards viņai pačukstēja: – Venēcij, tava krustmāte slikti jūtas. Tu neiebildīsi, ja izvedīsim viņu ārā no ložas? Te ir ļoti smacīgi. Es pats to jūtu, un tici man, ka Hendredas kundze atdzīvosies, ja varēs iziet svaigā gaisā!

Venēcija strauji pielēca kājās, un, kamēr Edvards veda ārā nabaga dāmu, aplika ap pleciem savu manto, paķēra krustmātes apmetni un izslīdēja no ložas gaitenī, kur divi kalpotāji pakalpīgi atžirdzināja Hendredas kundzi ar ožamā sāls, enerģiskas vēdināšanas un uz sejas uzslacinātu ūdens pilienu palīdzību. Viņas sejas krāsa likās pārāk veselīga sievietei uz ģībšanas sliekšņa, taču, kad Edvards nopietnā, klusā balsī pavēstīja, ka vajadzētu krustmāti vest mājās, tiklīdz viņa būs mazliet atguvusies, Venēcija nekavējoties piekrita un ieteica viņam – tā kā Hendredas kundzes ekipāža bija gaidāma tikai pēc stundas – tūlīt pat sameklēt īrētu karieti ar kučieri. Viņš aizsteidzās, lai apspriestos ar šveicaru, un Hendredas kundze, kura ļāva sevi atbalstīt diviem kalpotājiem, vārgā balsī noteica, ka šāds kļūmīgs stāvoklis acīmredzot izskaidrojams ar pusdienās nobaudīto sloku karaļa gaumē.

– Vai varbūt tas bija deserts ar pistāciju riekstiem, taču es nekādā gadījumā negrasos neko teikt Jārdlija kungam!

Ne tobrīd, ne vēlāk mazliet smirdīgajā karietē Venēcija nemēģināja atkārtot jautājumu, kas bija nogāzis krustmāti no kājām. Taču, kad Hendredas kundze, ieradusies Kevendišskvērā, pavēstīja par savu nodomu nekavējoties likties gultā, Venēcija noteica drīzāk ar uzjautrinājumu nekā raizēm: – Jā, ja vēlaties, kundze, taču brīdinu jūs, ka no manis nebūs tik viegli tikt vaļā! Es iešu kopā ar jums!

– Nē, nē, dārgais bērns! Jūtu, ka tūlīt sāksies kārtējā lēkme. Tas ir, es nespēju iedomāties, ko tu varētu… Vērting, kāpēc jūs nesūtāt pēc Bredpolas kundzes, redzot manu savārgumu?

Vērtings nepaguva atgādināt saimniecei, ka viņa ir piešķīrusi ģērbējai brīvu vakaru līdz pulksten vienpadsmitiem, kad Edvards, kurš bija pavadījis dāmas līdz mājām, iejaucās un svarīgi noteica: – Visu labi apdomājot, kundze, es uzskatu, ka prātīgāk tagad būtu informēt jūsu brāļameitu par apstākli, kas mums lika tādā steigā atstāt teātri vēl pirms cēliena beigām.

– Varat par to nešaubīties! – sacīja Venēcija. – Uzvediet manu krustmāti viesistabā, kamēr es sajaukšu viņai ožamo sāli ar ūdeni. Tas jums palīdzēs atgūties, kundze! Viņa viegli uzskrēja augšā pa kāpnēm, nepievērsdama uzmanību protestējošajam vaidam, kas atskanēja aiz muguras.

Kad Venēcija iegāja viesistabā, krustmāte ar rezignētu sejas izteiksmi bija atslīgusi klubkrēslā, it kā gaidītu nenovēršamu likteņa triecienu. Edvards izskatījās pārdabiski nopietns un stāvēja pie kamīna, bet Vērtings, kurš bija iededzis sveces un iekūris kamīnā uguni, negribīgi gatavojās aiziet.

Hendredas kundze ar nepatiku nopētīja brāļameitas pagatavoto sajaukumu, taču pieņēma glāzi ar vārgu pateicību. Venēcija pameta skatienu pāri plecam, lai redzētu, ka Vērtings ir aizvēris aiz sevis durvis, un tad noteica bez kādiem priekšvārdiem: – Kas bija tā dāma, kundze?

Krustmāte nodrebēja, taču Edvards, kurš acīmredzami bija apņēmies pats atrisināt šo situāciju, apdomīgi atbildēja: – Tā bija lēdija Stīpla, mana dārgā Venēcij. Hendredas kundze man pavēstīja, ka viņu pavadījis vīrs, sers Lembērts Stīpls. Tomēr redzu, ka šie vārdi jums izsaka visai maz.

– Tas ir par maigu teikts, Edvard! – Venēcija iesaucās. – Tie man neizsaka pilnīgi neko, un man ļoti gribētos, lai jūs ļautu krustmātei pašai atbildēt! Kundze, viņu pirmoreiz ieraugot, mani pārņēma tik dīvaina sajūta… Taču es zināju, ka tas nav iespējams, un iedomājos, ka tā ir tikai kārtējā neizskaidrojamā līdzība. Tomēr viņa tik cieši lūkojās manī un pievērsa man sava vīra uzmanību, un pacēla roku, ne gluži pamājot man, taču… it kā viņa gribētu dot man zīmi! Protams, tā nevar būt, taču man prātā ienāca visneticamākā ideja! Es… es nodomāju, ka tā ir mana māte!

– Ak, mans dārgais bērns! – Hendredas kundze novaidējās un iedzēra malku ožamā sāls ar ūdeni.

– Jūsu apķērīgais prāts, Venēcij, ir atvieglojis manu nepatīkamo uzdevumu, jo tāds tas ir šajos apstākļos. Atklāt, ka viņa patiešām ir jūsu māte, – sacīja Edvards.

– Bet mana māte ir mirusi! – iesaucās Venēcija. – Viņa nomira pirms daudziem gadiem.

– Ak, ja tā būtu! – Hendredas kundze nolika glāzi un rūgti piebilda: – Es to teicu toreiz un sacīšu vienmēr… Es zināju, ka viņa nemūžam neliks mūs mierā! Un tieši tagad, kad mēs uzskatījām, ka viņa ir apmetusies Parīzē… Nebrīnītos, ka viņa būtu atgriezusies tīšām, lai sabojātu tavu dzīvi, mans nabaga bērns, jo viņa visu laiku ir tikai sagādājusi nepatikšanas. Visnederīgākā māte pasaulē!

– Bet kā tas ir iespējams? – noprasīja Venēcija, izskatīdamās un juzdamās gluži satriekta. – Māte… lēdija Stīpla? Tad…

– Nav brīnums, ka jums to nākas grūti saprast, – Edvards laipni noteica. – Tomēr, mazliet apdomājot šo jautājumu, jūs sapratīsiet, kā tas noticis. Ļaujiet jūs nosēdināt šajā krēslā, mana dārgā Venēcij, un es atnesīšu jums glāzi ūdens. Tas jums ir bijis šoks. Citādi nemaz nebūtu iespējams. Lai arī jums vajadzēja uzzināt patiesību, es no sirds cerēju, ka tas nenotiks, kamēr jūs nebūsiet nostabilizējusies dzīvē.

– Ak, bez šaubām, tas man bija šoks! Taču es nevēlos ūdeni, pateicos! Es vēlos vienīgi izdzirdēt visu patiesību, un nevis tikai tos fragmentus, kurus jūs uzskatīsiet par piemērotiem, Edvard! Cik zinu, mani vecāki bija šķīrušies. Augstais Dievs, vai tas bija tas pats, kas… Vai mana māte aizbēga kopā ar to vīrieti?

– Domāju, ka jums nevajadzētu zināt neko vairāk par šo faktu, Venēcij, – Edvards autoritatīvi noteica. – Patiešām, es esmu pārliecināts, ka, mazliet atguvusies, jūs nevēlēsieties zināt neko vairāk. Šī tēma nav īpaši pamācoša, turklāt nepieder pie tām, kuras es jums spētu izskaidrot. Jums jāatceras, ka laikā, kad risinājās visi šie nelaimīgie notikumi, es vēl aizvien mācījos skolā.

– Dieva dēļ, Edvard, neesiet nu tāds barbars! – viņa nepacietīgi iesaucās. – Krustmāt, vai viņa aizbēga?

Nu, kad galvenais bija pateikts, Hendredas kundze bija sākusi atdzīvoties. Viņa izslējās, pielaboja savu eleganto cepurīti, un atbildēja visai mierīgā tonī: – Nē, mana mīļā, nevarētu teikt, ka viņa būtu aizbēgusi. Savā ziņā būtu labāk… taču tā nebija pirmā reize, un tas padara visu vēl ļaunāku, tāpēc ka cilvēki trina mēles gadiem ilgi. Sākumā viņa izturējās tik diskrēti, ka man nebija ne mazākās nojausmas… tas ir, līdz brīdim, kad viņa uzsāka sakaru ar… Ak, tas nav svarīgi! Tam nav nozīmes, jo tolaik ģenerālis vēl bija dzīvs, nabaga cilvēks, un viņš pierunāja Frānsisu uz visu pievērt acis, tāpēc ka viņš dievināja tavu māti! Nekas tāds nebija pieredzēts, jo nez vai viņai tas rūpēja kaut tik, cik melns aiz naga. Nedz viņš, nedz kāds cits. Vēl bezsirdīgāku…

– Pagaidiet, kundze, pagaidiet! Kāds ģenerālis?

– Žēlīgā debess, Venēcij, skaidrs, ka viņas tēvs… tavs vectēvs, lai gan, protams, tu viņu neatceries. Ģenerālis Čilto, tik patīkams, draudzīgs cilvēks! Visiem viņš patika. Viņa bija vienīgais bērns, un tēvs uzskatīja, ka viņai jāsaņem viss pats labākais. Sieva bija mirusi, kad meita vēl bija pavisam maza, un uzdrošinos apgalvot, ka tas bija īstais iemesls. Viņa bija tik ļoti izlutināta un izlaista, ka ikviens būtu sapratis, kādas būs sekas. Vari man ticēt, ka nabaga mamma… tava mīļā vecmāmiņa lūdzās Frānsisam atturēties no viņas bildināšanas, taču bez panākumiem. Dēls bija galīgi zaudējis galvu, un parasti viņa spriedumi bija izcili, un vari man ticēt, ka mamma bija viņu iepazīstinājusi ar neskaitāmām piemērotām jaunām dāmām. Viņam ne reizes neviena neiepatikās un… vai zini, mīļā, lai gan man nevajadzētu tev to teikt, viņa izturēšanās nebija sirsnīga! Taču, ieraudzījis Orīliju, viņš uzreiz iemīlējās un neklausījās, ko citi viņam teica! – Hendredas kundze dziļi nopūtās un papurināja galvu. – Man viņa nekad nav patikusi, nekad! Uzdrošinos apgalvot, ka viņa bija ļoti skaista, visi uzskatīja viņu par žilbinošu, tomēr viņā allaž slēpās kaut kas tāds, kas man nepatika. Un es nebiju vienīgā, vari man ticēt! Daudzas manas draudzenes uzskatīja, ka ap viņu saceltā jezga ir bezjēdzīga, taču neviens no kungiem nespēja saskatīt viņā nekādus trūkumus. Viņai visi skrēja pakaļ. Un ņem vērā, ka viņai nebija nekāda pūra! Tas padarīja viņu jo īpaši… Tomēr tavs tēvs ļoti lepojās ar to, ka spēja viņu iekarot, lai gan būtu rīkojies labāk, ja apprecētu Džordžiānu Deniju, sera Džona māsu, kura vēlāk apprecēja Epldoru vecāko dēlu. Tu jau zini, kāds viņš bija, dārgais bērns, ne jau skops, bet uzmanīgs naudas lietās, un no paša sākuma izcēlās nesaprašanās, tāpēc ka viņai nebija ne mazākā priekšstata par taupību, turklāt viņa bija aizrāvusies ar azartspēlēm. Tās kleitas, ko viņa sev pasūtīja! Tās dārglietas, kuras viņa izspieda no Frānsisa… Augstais Dievs, tie briljanti, ar kuriem viņa bija izrotājusies šovakar! Nekad es neesmu redzējusi neko tik vulgāru… Un tā kleita, kurai apakšā nebija nekā, tikai viens neredzams apakškrekls! Man gribētos zināt, kā viņai ir izdevies saglabāt savu figūru. Lai gan viņa izskatījās kā tāda… – Hendredas kundze samulsumā aprāvās, jo Edvards brīdinoši nokremšļojās un steigšus piemetināja: – Nemaz nezinu, kā viņa izskatījās, taču ne tā, kā vajadzētu.

– Gluži kā paradīzes putns, – Venēcija paklausīgi ierosināja. – Man pašai tā likās. Bet…

– Venēcij, – Edvards iejaucās pārmetošā tonī, – neļaujiet mēlei izteikt to, kas nepavisam nav piemērots!

– Kundze, kā tas gadījās, ka tēvs izšķīrās no viņas? – Venēcija noprasīja, nepievērsdama uzmanību šim iestarpinājumam.

– To, – paziņoja Hendredas kundze nodrebinādamās, – neviens mani nepiespiedīs apspriest. Ja Frānsiss nebūtu pieļāvis, ka ģenerālis viņus samierina pēc tā gadījuma ar Jetendenu! Taču tā nu tas bija… un tas, kā Orīlija prata tīt vīriešus ap pirkstu… Visiem būtu labāk, ja viņš paliktu nelokāms, taču viņš ļāva sevi pierunāt un pārliecināt, un tad piedzima Obrijs, un viņa briesmīgi saīga, jo atklāja, ka atkal sāk briest. Un tad tas briesmīgais sers Lembērts Stīpls sāka izmest tīklus, un visiem bija skaidrs, kā tas beigsies. Viņa tēvs nupat bija nomiris, atstājot neizmērojamu bagātību, un, bez šaubām, viņš bija ārkārtīgi izskatīgs, tikai ļoti izvirtīgs un turklāt… Nu, tas nav svarīgi, taču viņš piederēja pie prinča svītas, un es uzdrošinos teikt, ka nepiedienīgāka prinča svīta savu mūžu nav redzēta! Tikai, lūdzu, mana mīļā brāļameita, nejautā man, kā tas gadījās, ka tavs tēvs bija spiests šķirties no viņas, jo man kļūst slikti, tikai iedomājoties vien par to skandālu un to, kā pat tuvākie draugi… Ak, es nespēju to izturēt! Mans ožamais sāls! Ak, tepat vien ir!

Venēcija, kura bija to uzklausījusi ar neviltotu pārsteigumu, lēnām noteica: – Tad tāpēc tētis noslēdzās Anderšovā un nevienam neļāva viņu pieminēt! No vislielākajām muļķībām, ko varēja izdarīt… Taču tas ir īsti viņa garā!

– Kuš, Venēcij! – Edvards bargi noteica. – Atcerieties, par ko jūs runājat!

– Es negrasos klusēt, – viņa atcirta. – Jūs labi zināt, ka viņš nekad nav bijis man mīļš, un, ja jūs domājat, ka šis ir piemērots brīdis, lai es sāktu izlikties, ka esmu tēvu mīlējusi, tad jums galvā acīmredzot ir vējdzirnavas! Vai otrs tik egoistisks muļķis maz kādreiz ir redzēts? Cik lielu mīlestību viņš izrādīja pret mani, kad dzīvu apraka laukos, nevis audzināja tāpat kā visas pārējās meitenes, lai visi mani pazītu? Acīmredzot viņš baidījās, ka es varētu būt tāda pati kā māte ne tikai pēc izskata, bet arī uzvedības ziņā.

– Tieši tā, mana mīļā! – apstiprināja Hendredas kundze, nolikdama vietā ožamā sāls pudelītes korķi. – Tieši tāpēc es visu laiku stāstu. Tu nedrīksti dot cilvēkiem ne vismazāko iemeslu apgalvot, ka esi tāda kā viņa! Ko gan es spēju pārmest tavam nabaga tēvam, lai gan tavs tēvocis, protams, izdarīja visu iespējamo, lai viņu pārliecinātu, ka tā būs liela kļūda. Taču Frānsiss allaž bijis cilvēks, kurš nesper ne soli sānis un saglabā taisnu muguru. Viņš nespēja izturēt tādu pazemojumu, un esmu pārliecināta, ka tas nav nekāds brīnums, jo tā vietā, lai paslēptos no pasaules, kā to varētu gaidīt, Orīlija, tas ir, tava māte… cik briesmīgi ir runāt par viņu tādu valodu, taču es jūtu, dārgais bērns, ka tev jāuzzina patiesība… Nu, viņa izrādījās visā pilsētā, lai gan, protams, neviens viņu neuzņēma. Un padomā tikai, cik briesmīgi jutās sers Frānsiss! Tiklīdz sers Lembērts viņu apprecēja… un tas ir brīnums, jo visi zināja, ka viņa ir Lembērta mīļākā, turklāt izmaksā viņam veselu bagātību. Tiklīdz viņi apprecējās, viņa sāka izturēties pilnīgi neciešami! Orīlija par visu vari centās likt mums sarkt, pievēršot sev uzmanību! Katru pēcpusdienu viņa brauca uz parku ar greznu faetonu četru bēru zirgu aizjūgā ar zili sudrabotiem iemauktiem. Mēļoja, ka sers Frānsiss tos nopircis Estlijā. It kā viņa būtu nevis sieva, bet kaut kas pilnīgi cits!

– Augstā debess! – Venēcija noteica un sajuta kaklu aizžņaudzamies smieklos. – Cik… cik ārkārtīgi pārdroši no viņas puses! Protams, es redzu, ka tētim tas nebūtu paticis. Nabaga cilvēks! Viņu vismazāk varētu piespiest dejot, kad skan melodija “Ragneši iet neceļos”.

– Jā, mana dārgā, taču, lūdzu, nelieto tik necienīgus izteicienus! Tomēr tu saproti, cik tas bija neveikli? Un it īpaši tad, kad tev pienāca laiks iziet sabiedrībā un tavs tēvocis mudināja mani, lai pierunāju brāli dot atļauju. Un neviens nevar teikt, ka es nepiedāvāju izvest tevi sabiedrībā, bet tavs tēvs noraidīja… Padomā tikai, kādā situācijā es nonāktu, jo Stīpli tolaik vēl aizvien dzīvoja Brukstrītā un Orīlija allaž bija tik untumaina, ka Dievs vien zina, kas viņai būtu ienācis prātā! Ak, viņai pietika nekaunības tev pamāt šovakar! Paldies Dievam, ka viņu neredzēja neviens no maniem paziņām. Ak kungs, nez kādi vēji atpūtuši viņus atpakaļ uz Angliju?

– Viņi tagad nedzīvo šeit, kundze?

– Nē, nē, nu jau gadiem ilgi, lai arī šķiet, ka sers Lembērts šad un tad brauc šurp, jo viņam pieder ļoti liels īpašums Stefordšīrā. Manuprāt, Orīlija cerēja uz sabiedrības piedošanu tāpēc vien, ka viņa uzņem savās mājās princi reģentu un viņa svītu, taču nekā tāda nebija, tāpēc sers Lembērts pārdeva māju Londonā… ak, tas bija pirms kādiem sešiem vai septiņiem gadiem! Man šķiet, ka viņi pārcēlās uz Lisabonu vai kādu tamlīdzīgu vietu. Vēlāk, pēc miera līguma noslēgšanas, viņi dzīvoja Parīzē. Kāpēc viņiem vajadzēja atgriezties Londonā tieši tagad, kad tavs tēvocis ir prom no mājām? Nemaz nesaprotu, ko lai tagad dara.

– Mana dārgā kundze, nekas nav jādara! – sacīja Venēcija. – Pat mans tēvocis nevarētu dabūt viņus projām no valsts. – Viņa piecēlās no krēsla un sāka staigāt pa istabu. – Manas domas ir vienā putrā, – viņa noteica, piespiezdama plaukstas pie deniņiem. – Kā gan tas ir iespējams, ka es nekad neesmu dzirdējusi ne pušplēsta vārda par to visu? Jādomā, ka tas bija zināms. Mājiniekiem, Podmoras jaunkundzei, auklei, cieminiekiem.

– Tavs tēvs aizliedza visiem par to runāt, mana dārgā. Turklāt nez vai to zināja visa Anderšova, jo tas tika ļoti noklusināts. Par to parūpējās tavs tēvocis. Un es jebkurā gadījumā esmu pārliecināta, ka Podmoras jaunkundze, kura ir tik brīnišķīga sieviete, nemūžam neizteiktu ne vārda par šo tēmu.

– Nē. Tāpat kā aukle vai… Bet istabenes? Nē, visas briesmīgi bijājās no tēta. Jādomā, ka viņas nebūtu uzdrošinājušās neko teikt. Bet vēlāk, kad es pieaugu…

– Jūs aizmirstat, ka līdz sera Frānsisa nāvei jūs pazināt vienīgi Denijus, manu māti un mani, – sacīja Edvards. – Turklāt jau bija pagājuši vairāki gadi. Nevarētu teikt, ka skandāls bija aizmirsts, taču tas bija pārāk sens, lai Jorkšīrā kāds par to vēl domātu. Nepavisam nebija ticams, ka jūs dzirdētu kādu to pieminam.

– Es arī nedzirdēju. Augstais Dievs, kāpēc gan tētis man nepateica? Cik negodīga rīcība! Vai Konvejs zina?

– Jā, taču Konvejs ir vīrietis, mans dārgais bērns! Un, bez šaubām, viņam vajadzēja zināt, kad viņš tika nosūtīts uz Ītonu, taču tētis aizliedza viņam par to runāt!

– Cik barbariski! – Venēcija noteica. Viņas skatiens pievērsās Edvardam. – Tad tāpēc es nepatīku Jārdlijas kundzei! – viņa iesaucās.

Viņš pacēla augšup roku. – Varat būt droša, mana dārgā Venēcij, jūs kļūdāties. Māte bieži man ir teikusi, ka jūs viņai patīkat. Tas, ka viņa kādu laiku nevēlējās šādu saistību, ir saprotams, jo viņas principi ir augsti un jebkādi skandāli viņu biedē, tāpat kā ikvienu krietnu cilvēku.

– Tādu kā jūs? – Venēcija apjautājās.

Viņš atbildēja nosvērti: – Nenoliedzu, ka tas nav gluži tas, kas man patiktu. Patiesi, es centos tikt pāri tam, ko uzskatīju par pieķeršanos, kuru nevajadzētu pieļaut. Tomēr no tā nekas nesanāca. Es pārliecinājos, ka jūsu raksturā vai uzvedībā nav nekā tāda, kas neļautu jums kļūt par manas dārgās mātes tiesību un saistību pārņēmēju Neterfordā. Dažreiz jūs demonstrējat mazliet par daudz svārstīguma, kā esmu jums šad un tad norādījis, taču par jūsu tikumību man nav ne mazāko šaubu.

– Edvard, šis cildinājums padara mani par sievietes vārda necienīgu! – Venēcija vārgi noteica, atslīgdama krēslā un aizsegdama acis ar vienu roku.

– Jūs esat satraukta, – viņš laipni iebilda. – Nav arī nekādas brīnums. Jums bija sāpīgi uzzināt kaut ko tādu, kas nevar neraisīt lielas ciešanas, taču jūs nedrīkstat ļauties nomāktībai.

– Es darīšu visu iespējamo, lai nekristu izmisumā, – Venēcija apsolīja drebošā balsī. – Varbūt būtu labāk, ja jūs tagad ietu, Edvard! Nedomāju, ka es spēšu turpināt par to runāt bez histērijas.

– Jā, ir pilnīgi dabiski, ka jūs vēlaties palikt viena, lai pārdomātu visu dzirdēto. Es jūs atstāšu labās rokās, – viņš piebilda, viegli palocīdamies Hendredas kundzes priekšā. – Pirms aiziešanas es pateikšu vēl tikai vienu, kas man ienāca prātā. Var gadīties, ka… ē… lēdija Stīpla mēģinās jūs uzrunāt. Bez šaubām, jūs nebūsiet ar mieru, bet, ja viņa atsūtīs jums ziņu, neatbildiet, kamēr nebūsiet aprunājusies ar mani! Tā būs neveikla situācija, taču es to pārdomāšu un nešaubos, ka līdz rītam varēšu dot jums padomu par to, kā noformulēt savu atbildi. Tā, un jums nevajag saukt savu namzini, lai viņš mani pavadītu līdz durvīm, kundze! Es pats atradīšu ceļu.

To pateicis, viņš atvadījās, uzmundrinoši noglāstīja Venēcijas plecu un devās projām. Juzdamās mazliet aizvainota, Hendredas kundze sacīja: – Nu, ja kādam vajadzētu dot tev padomu par to, kā atbildēt Orīlijai, es gan… Lai gan droši vien viņš neko sliktu nebija vēlējies. Nabaga bērns, tu esi pavisam samulsināta! Man būtu gribējies…

– Es esmu pārsmējusies! – atbildēja Venēcija, ļaudama plaukstai noslīdēt un atklādama pārsteigtajai krustmātei savu smaidošo seju. – Ak, mana dārgā kundze, neizskatieties taču tik šokēta, es jūs lūdzu! Vai jūs neredzat, cik absurdi… Nē, laikam jau neredzat. Ja Edvards būtu uzkavējies vēl kaut mirkli, es vairs neizturētu! Sāpīgas ziņas? Es vēl nekad savā mūžā neesmu jutusies tik priecīga!

– Venēcij! – noelsās Hendredas kundze. – Mana dārgā brāļameita, tev ir histērija!

– Varat man ticēt, ka ne, dārgā kundze. Lai gan, iedomājoties par visām tām muļķībām, kas sarunātas par manu reputāciju un manām izredzēm, jābrīnās, kā es vēl neguļu uz grīdas un netirinu kājas. Deimrels acīmredzot ir zinājis patiesību. Viņam vajadzēja to zināt! Patiesībā es uzdrošinos apgalvot, ka viņš labi pazīst manu māti, jo viņa izskatījās tieši pēc tādas sievietes, kuru viņš varētu pazīt. Reiz viņš man pateica kaut ko tādu, kas pierāda, ka viņi ir pazīstami. Viņš tikai bija nenopietnā noskaņojumā, tāpēc es tam nepiešķīru nekādu nozīmi. Bet… ja viņš zināja par manu māti, kāpēc vajadzētu domāt, ka es būšu pazudināta, apprecoties ar viņu? Tas ir pavisam muļķīgi!

Hendredas kundze, nespēdama atgūties no šī jaunā šoka, sacīja: – Venēcij, es tevi lūdzu… Tieši tāpēc tev ir ārkārtīgi svarīgi Deimrelu neprecēt! Augstais Dievs, bērns, padomā tikai, ko cilvēki runātu! Kāda māte, tāda meita… Cik reižu es esmu tev teikusi, ka tieši šo apstākļu dēļ tev ir jāuzvedas pēc iespējas cienīgāk! Dievs mans liecinieks, tas ir pietiekoši grūti, lai arī tavs tēvocis ir pārliecināts par to, ka tu saņemsi ļoti piemērotus bildinājumus, jo gan viņš, gan acīmredzot lords Deimrels tevi uzskata par ārkārtīgi neparastu, nepavisam ne tādu kā tava māte, kaut gan tu esi viņai ļoti līdzīga pēc izskata. Diemžēl jāatzīst, ka tas raisa nožēlu, bet neviens saprātīgs vīrietis nevilcināsies… lai gan, jo vairāk es domāju par Fokskota kungu, jo vairāk šaubos par viņu, tāpēc ka…

– Nedomājiet vairs par viņu! – iesaucās Venēcija. – Nedomājiet vairs ne par vienu no tiem piemērotajiem pielūdzējiem, kurus esat man atradusi, dārgā kundze! Es esmu līdzīgāka savai mātei, nekā jūs spējat iedomāties, un vienīgais man piemērotais vīrs ir brunču mednieks!

Deviņpadsmitā nodaļa

Kad Hendredas kundze uzturējās Londonā, viņas brokastis nemainīgi tika ienestas guļamistabā uz paplātes, taču Venēcija, tāpat kā daudzas citas dāmas, kas bija enerģiskākas par Hendredas kundzi, mēdza celties agri un vai nu doties iepirkties, vai arī pastaigā pa parku. Pēc atgriešanās brokastis tika pasniegtas vienā no viesistabām, un Venēcija bija tik labi ieredzēta, ka Vērtings mēdza apkalpot viņu pats, nevis nodot šo uzdevumu palīgam. Vērtings, tāpat kā Bredpolas kundze, uzreiz bija saskatījis, ka Hendredas kundzes brāļameita no Jorkšīras nav nekāda lauku meitene, kurai jāiztur te pārbaudes laiks, vai nabadzīga radiniece, kura nevar gaidīt īpašu pieklājību. Lenjonas jaunkundzei piemita iznesība, un bija labi redzams, ka viņa ir radusi būt noteicēja. Vēl vairāk, viņa bija ļoti patīkama jauna dāma, kuru bija prieks apkalpot, tāpēc ka viņa nebija nedz familiāra, nedz arī augstprātīga. Viņa varēja ar vienu vienīgu skatienu apvaldīt nekautrīgu Londonas istabeni, taču Vērtings priecājās par iespēju ar viņu aprunāties brokastu istabā. Viņi runāja par tik interesantām tēmām kā mājsaimniecība, dzīve pilsētā salīdzinājumā ar dzīvi laukos un pārmaiņas, kas bija notikušas kopš brīža, kad Vērtings bija uzsācis savu izcilo karjeru. Tieši viņš kļuva par Venēcijas galveno padomdevēju Londonā, jo viņa nekautrējās apjautāties par to kalpotājam. Viņš izstāstīja, kuras vietas ir apskates vērtas, kā tur nokļūt un cik atstāt kučieriem.

Nākamajā rītā pēc Edvarda Jārdlija noorganizētā neveiksmīgā teātra apmeklējuma viņa negāja ārā pirms brokastīm un nelūdza informāciju par kādu vēsturisku pieminekli. Venēcija gribēja uzzināt, kuras ir elegantākās viesnīcas pilsētā, un viņa bija atradusi īsto zinātāju Vērtinga personā. Viņš varēja pavēstīt kaut ko par visām un labprāt tā arī darīja, minēdams dažādus hoteļus, sākot ar “Osborna” viesnīcu Edamstrītā – pieklājīga mītne ģimenēm un vientuļiem džentlmeņiem – un beidzot ar izcilo “Lielo viesnīcu” Koventgārdenā un “Griljonu”, “Karalisko”, “Klarendonas” viesnīcu, “Bātu” un “Paltniju”, kas visas, tāpat kā vēl daudzas citas, bija domātas tikai muižniekiem un augstmaņiem. Viņam pašam vislabāk patika “Bāta” Pikadili dienvidu daļā pie Ārlingtonstrītas – tā bija vecmodīgā stilā celta neregulāras formas ēka, un tajā apmetās izsmalcināti cilvēki ar labu gaumi. Ja jaunkundze vēlētos atrast ko modernu, viņš ieteiktu apsvērt draugu izmitināšanu “Paltnijā”.

Jaunkundze vēlējās; un, uzzinājusi, ka par godu priekšlaicīgajām svinībām sakarā ar miera noslēgšanu tūkstoš astoņi simti četrpadsmitajā gadā “Paltnijā” apmeties pats Krievijas cars, nemaz nerunājot par viņa iespaidīgo māsu, Oldenburgas lielkņazi, Venēcija nolēma ierakstīt to saraksta augšgalā kā viesnīcu, kurā bija vislielākās izredzes sastapt seru Lembērtu un lēdiju Stīplu. Palūgusi, lai Vērtings nodod savai saimniecei ziņu, ka viņai vajadzējis steigšus aiziet iepirkties, Venēcija devās ceļā, glīti saposusies zilā samta mētelī ar šinšilādas apmali un uzlikusi galvā modernu samta cepuri ar trim strausa spalvām un zīda apdari. Rokās viņai bija liels šinšillas uzrocis. Kad viņa nonāca Oksfordstrītas kariešu stāvvietā, kučieri sāka sacensties par to, kurš viņu vedīs.

Ieradusies “Paltnijā”, kas atradās Pikadili laukuma ziemeļu pusē ar skatu uz Grīnparku, viņa konstatēja, ka instinkts nav pievīlis – sers Lembērts un lēdija Stīpla bija apmetušies tieši tajā apartamentā, kas pirms četriem gadiem tika ierādīts Viņa karaliskajai augstībai.

Venēcija uzsūtīja augšā savu vizītkarti un pēc pavisam īsa brīža tika ievesta greznā otrā stāva salonā, kur sers Lembērts, ģērbies rītasvārkos, nupat visai lielā steigā bija apēdis pēdējo kumosu no bagātīgām un daudzveidīgām brokastīm. Nekas nevarētu būt patīkamāks par viņa draudzīgo uzņemšanu. To pat varētu uzskatīt par nedaudz pārspīlētu, jo, ātri pārlaidis meitenei lietpratēja skatienu, viņš pieprasīja sev patēva tiesības apsveicināties ar skūpstu. Venēcija to atturīgi pieņēma, apspiezdama vēlēšanos izrauties no viņa rokām, un žilbinoši uzsmaidīja seram Lembērtam.

Viņš jutās iepriecināts, viegli apķēra Venēciju ap vidukli un sacīja: – Oho, kurš gan būtu domājis, ka tik pelēks rīks nesīs tik brīnišķīgu pārsteigumu? Saule galu galā ir uzlēkusi! Tātad jūs esat mana meita. Ļaujiet man uz jums palūkoties! – Tad viņš atvirzīja meiteni rokas stiepiena attālumā, vērtējoši viņu nopētīdams no galvas līdz kājām, tādēļ Venēciju pārņēma nepatīkama sajūta, ka viņa ir ģērbusies pārāk plāni. – Goda vārds, es nebiju domājis, ka tikšu pie tik burvīgas meitas! – viņš sacīja. – Ahā, tas liek jums nosarkt, un tas jūs padara vēl daiļāku, mana dārgā! Taču jums nav jāsarkst. Ja jūsu patēvs neizteiks jums komplimentu, kurš gan to darīs? Tātad jūs esat ieradusies mūs apciemot. Es nejūtos pārsteigts. Nē, vakar vakarā es teicu Orīlijai, ka jūs izskatāties pēc jaukas meitenes, un tā arī ir! Ieraudzījusi jūs kopā ar Mariju Hendredu, viņa uzreiz uzminēja, kas jūs esat, taču apgalvoja, ka Marija parūpēšoties par to, lai jūs neietu viņai ne tuvumā.

– Vai… vai mana māte vēlējās mani redzēt? – jautāja Venēcija.

– Kurš gan negribētu jūs redzēt, mana dārgā? Jā, jā, uzdrošinos apgalvot, ka viņa būs sasodīti priecīga par jūsu apciemojumu. Zināt, viņa par to nerunā, taču viņai, manuprāt, nemaz nepatika, ka tas jūsu brālis ne reizes pie mums neiegriezās. Krietns jauns vīrietis, bet izturas pārlieku augstprātīgi.

– Konvejs? – Venēcija iesaucās. – Kur tas bija, ser? Vai Parīzē?

– Nē, nē, Lisabonā! Jaunais muļķītis aprobežojās ar palocīšanos. Tikpat uzpūtīgs kā viņa tēvs! Un tā putra, ko viņš ievārīja ar savām precībām, ko? Žēlīgā debess, mana dārgā, kas viņam lika iekrist tajās lamatās? “Lūk,” es teicu, kad padzirdēju, ka atraitne ir viņu savaldzinājusi, “te nu viņš ir iekritis!” Un kas ir atvedis jūs uz pilsētu, manu daiļo meitiņ?

Venēcija viņam pavēstīja, ka ciemojas pie krustmātes. Kad sers Lembērts uzzināja, ka viņa Londonā ir pirmoreiz, tad iesaucās, ka labprāt būtu viņai izrādījis visas ievērības cienīgās vietas.

Apmēram pēc divdesmit minūtēm istabā ienāca eleganta franču istabene un paziņoja, ka milēdija esot gatava uzņemt jaunkundzi. Venēcija tika izvesta cauri mazākam salonam un priekštelpai lielā un greznā guļamistabā. Tajā valdīja neuzkrītoša smarža, kas lika Venēcijai apstāties uz sliekšņa un neviļus iesaukties: – Ak, jūsu smarža! Es to atceros! Es to ļoti labi atceros!

Par atbildi atskanēja skanīgu smieklu šalts. – Vai tiešām? Es allaž lietoju šo parfīmu. Allaž! Ak, un tu mēdzi sēdēt un noskatīties, kad es ģērbos, lai dotos uz balli, vai ne? Tu biji savāds bērns, taču es domāju, ka tev ir visas izredzes izaugt un kļūt skaistai!

Attapusies no piepešās nostalģijas, Venēcija pakniksējot izstomīja: – Ak, lūdzu piedošanu, kundze! Sveicināti! Lēdija Stīpla atkal iesmējās un piecēlās no krēsla pie tualetes galdiņa, kas bija apkrauts ar kārbiņām, pudelītēm un burciņām, un panācās pretī meitai, izstiepusi viņai pretī rokas. – Vai tas nav dīvaini? – viņa sacīja, pasniegdama Venēcijai viegli nopūderētu vaigu skūpstam. – Nedomāju, ka man varētu būt tik pieaugusi meita.

Paklausot sava sargeņģeļa mudinājumam, Venēcija atbildēja: – Neviens nespētu to iedomāties, kundze, un es pati arī ne!

– Mīļā! Ko Frānsiss, Marija un visi tie stīvie kalpotāji tev par mani teica?

– Neko, kundze, atskaitot to, ka es nekad nebūšot tik skaista kā jūs, un to man teica aukle. Līdz pat vakardienai es uzskatīju, ka jūs esat mirusi.

– Vai tiešām? Vai Frānsiss tev to pateica? Jā, es par to nešaubos, jo tas izskatītos pēc viņa! Nabaga cilvēks, es viņam biju tāds pārbaudījums! Vai tu viņu mīlēji?

– Nē, nepavisam, – Venēcija mierīgi atbildēja. Tas atkal sasmīdināja viņas gaišību. Viņa norādīja Venēcijai uz krēslu, bet pati atkal apsēdās pie tualetes galdiņa, kritiski uzlūkodama savu meitu. Nu Venēcijai radās iespēja atklāt, ka mežģīņu un caurspīdīgā auduma plīvurs, kurā viņa bija ietinusies, tiešām ir rītakleita. Tas nepavisam nebija tāds apģērba gabals, kādu varētu valkāt ģimenes māte, tāpēc ka bija tikpat nepiedienīgs, cik skaists. Venēcija iedomājās, vai Deimrels gribētu redzēt savu līgavu tikpat caurspīdīgā šķidrauta mākonī, un nonāca pie secinājuma, ka pat ļoti.

– Pastāsti man par sevi! – lēdija Stīpla aicināja, paņemdama kabatas spogulīti un visā nopietnībā nopētīdama savu profilu. – Tu esi ārkārtīgi līdzīga man, tikai tavs deguns nav tikpat taisns kā manējais, un man šķiet, ka tavs sejas ovāls nav pilnīgi ideāls. Un vēl man šķiet, mīļā, ka tu esi mazliet par garu. Tomēr tu esi izaugusi ļoti skaista. Konvejs arī ir ļoti izskatīgs, taču tik stīvs un muļķīgs, ka uzreiz lika man iedomāties par savu tēvu, un tāpēc viņš man nemaz neiepatikās. Un kādu buku viņš nošāva Parīzē! Vai tu būtu gribējusi, lai es izjauktu atraitnes plānu? Uzdrošinos apgalvot, ka es būtu to varējusi, jo viņa ir tik cienīga būtne, ka no visa spēka cenšas izlikties neko nezinām par manu eksistenci. Es to dzirdēju no kāda, kurš to skaidri zināja! Man tā vien gribējās viņu apciemot, lai iepazītos ar savu nākamo vedeklu. Tas būtu ārkārtīgi uzjautrinoši. Neatceros, kāpēc es to galu galā neizdarīju. Laikam biju aizņemta, vai varbūt Lembērts… Nē, tagad es atceros! Parīzē bija tik karsti, ka mēs pārcēlāmies uz lauku māju, uz manu Trianonu! Lembērts to man uzdāvināja dzimšanas dienā, tā ir visburvīgākā vieta, kādu vien iespējams iztēloties. Nujā, ja Konvejs var samīlēties neizteiksmīgā sīkā vientiesītē, tad pats ir vainīgs! Kāpēc tu neesi precējusies, Venēcij? Cik tev ir gadu? Ir muļķīgi neatcerēties skaitļus, taču man tas nekad nav izdevies.

– Vairāk nekā divdesmit pieci, kundze! – Venēcija atbildēja, acīm šķelmīgi ieziboties.

– Divdesmit pieci! – lēdija Stīpla sarāvās un pastiepa roku, itin kā cenzdamās atvairīt kaut ko neglītu. – Divdesmit pieci! – viņa atkārtoja, ar piemiegtām, meklējošām acīm instinktīvi ielūkodamās spogulī. Redzētais, šķiet, viņu pārliecināja, jo viņa nepiespiesti noteica: – Ak, tas ir neiespējami! Bez šaubām, es vēl biju tīrais bērns, kad tu piedzimi! Bet ko gan tu esi izdarījusi, lai tā aizsēdētos vecmeitās?

– Neko, kundze, – Venēcija atbildēja, uzsmaidīdama viņai. – Redziet, iekams pirms mēneša ierados Londonā, es nekad nebiju redzējusi lielāku pilsētu par Jorku un bijusi tālāk no Anderšovas par Herogeitu!

– Augstais Dievs, tu taču nerunā nopietni? – iesaucās lēdija Stīpla, nolūkodamās uz viņu. – Nekad mūžā es nebiju dzirdējusi neko tik briesmīgu.

Venēcija viņai izstāstīja par savu dzīvi. Doma par seru Frānsisu kā vientuļnieku lika lēdijai Stīplai atkal izplūst skanīgos smieklos, taču dzirdētais viņu patiešām tā satrauca, ka beigās viņa iesaucās: – Ak tu nabadzīte! Vai tu mani ienīsti par to?

– Nē, skaidrs, ka ne! – Venēcija drošinoši attrauca.

– Redzi, es nekad neesmu gribējusi bērnus! – paskaidroja viņas gaišība. – Tie sabojā figūru, un uz grūtām kājām sieviete izskatās briesmīgi, un viņi arī liekas atbaidoši, tik sarkani un krunkaini, lai arī man jāteic, ka jūs ar Konveju bijāt ļoti glīti zīdaiņi. Taču mans pēdējais… kā Frānsiss gribēja viņu nosaukt? Ak jā, Obrijs, vai ne? Par godu kaut kādiem stulbiem senčiem. Pareizi, Obrijs! Viņš atgādināja slimu pērtiķi… Šausmas! Nepārprotami, Frānsiss uzskatīja, ka mans pienākums ir pašai viņu zīdīt, it kā es būtu kāda zemniece. Nevaru iedomāties, kur viņš ņēma tik muļķīgu priekšstatu, jo es labi zinu, ka vecā lēdija Lenjona allaž pieņēma kādu zīdītāju. Taču es nebiju ar mieru, jo man kļuva nelabi, paskatoties vien uz šo krunkaino būtni. Turklāt viņš bija tik kaprīzs, ka padarīja mani nervozu. Es pat necerēju, ka viņš izdzīvos, tomēr viņš izdzīvoja, vai ne?

Uzrocī paslēptās rokas sažņaudzās tā, ka nagi iecirtās plaukstās, tomēr Venēcija aukstasinīgi atbildēja: – Ak jā! Varbūt viņš bija kaprīzs savas gūžas dēļ. Redziet, viņam ir slima locītava. Tagad jau ir labāk, taču bērnībā viņš daudz cieta un visu mūžu klibos.

– Nabaga zēns! – viņas gaišība līdzjūtīgi noteica. – Vai viņš ir ieradies Londonā kopā ar tevi?

– Nē, viņš ir Jorkšīrā. Nedomāju, ka viņam patiktu Londona. Patiesībā viņš neinteresējas ne par ko citu kā vien par savām grāmatām. Viņš ir zinātnieks, lielisks zinātnieks!

– Žēlīgais Dievs, kāda garlaicība! – vaļsirdīgā sirsnībā piezīmēja lēdija Stīpla. – Doma par ieslodzījumu kopā ar vientuļnieku un zinātnieku liek man sajusties pavisam nelāgi. Nabaga bērns! Tu biji Apburtā princese. Cik aizkustinoši! Taču vajadzēja uzrasties princim, kas tevi atmodinātu ar skūpstu.

– Tāds uzradās, – Venēcija noteica, viegli pietvīkdama. – Tikai viņš bija ieņēmis galvā, ka ir nevis princis, bet uzurpators prinča drānās.

Lēdija Stīpla jutās visai uzjautrināta un iebilda: – Tas taču sabojā visu stāstu! Turklāt… kāpēc viņš uzskata sevi par uzurpatoru? Tas nepavisam nešķiet ticami!

– Nē, taču jūs zināt, kāds ir pasaku princis, kundze. Jauns un glīts, un tikumīgs. Un varbūt arī briesmīgi garlaicīgs, – viņa domīgi piemetināja. – Mans uzurpators nav pārlieku jauns un skaists un noteikti nav tikumīgs, patiesībā gluži pretēji. Bet es nevarētu apgalvot, ka viņš ir garlaicīgs.

– Tu neapšaubāmi esi iemīlējusies brunču medniekā. Bet cik aizraujoši! Pastāsti man visu par viņu!

– Pieļauju, ka jūs varētu viņu pazīt, kundze.

– Vai patiešām? Kas viņš tāds ir?

– Deimrels, – atbildēja Venēcija.

Lēdija Stīpla satrūkās. – Ko? Blēņas! Ak, tu esi tu izdomājusi. Citādi nebūs. – Viņa aprāvās un sarauca pieri. – Tagad es atceros… Deimreliem tur ir muiža, vai ne? Tikai viņi tur tikpat kā nekad neuzturējās. Tātad tu esi iepazinusies ar viņu un pazaudēji galvu viņa dēļ, jo viņš, bez šaubām, aptina tevi ap pirkstu. Ak, mana mīļā, uzdrošinos apgalvot, ka viņš ir salauzis vēl neskaitāmas citas sirdis piedevām pie tavējās, tāpēc nosusini asaras un sāc pati lauzt sirdis! Tas ir daudz jautrāk, vari man ticēt.

– Nedomāju, ka pasaulē ir kas jautrāks par apprecēšanos ar Deimrelu, – sacīja Venēcija.

– Apprecēties ar viņu? Žēlīgā debess, neesi nu tāda muļķe! Visas savas skandalozās karjeras laikā Deimrels nekad nav gribējis nevienu precēt.

– Ak, viņš gribēja gan, kundze! Reiz viņš gribēja precēt lēdiju Sofiju Vobsteri, taču laimīgā kārtā viņa iemīlējās kādā citā, un nu viņš grib precēt mani.

– Muļķa meitene! Tu maldies. Viņš tevi izjoko.

– Jā, viņš mēģināja man iestāstīt, ka esot tikai pajokojies ar mani. Ja mana krustmāte nejauši nebūtu izpļāpājusies, tad viņam tas būtu izdevies! Tāpēc… tāpēc es esmu ieradusies pie jums, kundze. Jūs varat man palīdzēt, ja vien to vēlēsieties.

– Es tev varu palīdzēt? – lēdija Stīpla iesmējās, šoreiz ne tik skanīgi. – Vai tev nav labāka padoma? Drīzāk es varētu tevi pazudināt!

– Zinu, – Venēcija atklāti atbildēja. – Es jūtos jums ļoti pateicīga par šo atzīšanos, tāpēc ka tagad man nebūs tik neērti jums visu paskaidrot. Redziet, kundze, Deimrels uzskata, ka viņa bildinājums nodarītu man lielu kaitējumu un pēc kāzām sabiedrība sāktu mani nosodīt un padarītu par izstumto. Viņi ar manu tēvoci Hendredu ir nolēmuši, ka man ir jāatrod spīdoša partija. Man tomēr ļoti gribētos apprecēties ar Deimrelu, tāpēc atliek viņu pārliecināt, ka es atrodos uz pazudināšanas robežas, nevis spīdošas partijas meklējumos. Es esmu mežģījusi smadzenes, lai izdomātu, kā to panākt, taču nespēju atrast nevienu iespēju, kas būtu piemērota šim mērķim. Tāds izmisums un bezcerība! Un vakar vakarā, kad krustmāte man pastāstīja… Viņa domāja, ka es būšu šausmās, taču es biju kā bez prāta no prieka, jo vienā mirklī sapratu, ka jūs esat vienīgais cilvēks, kurš var man palīdzēt.

– Pazudināšana? Kā nu ne! – iesaucās viņas gaišība. – Un tas viss tikai tāpēc, lai apprecinātu tevi ar to brunču mednieku Deimrelu… es tam neticu. Nē, es tam neticu.

Taču stāstam par rudens idilli viņa noticēja. Lēdija Stīpla savādi uzlūkoja savu meitu un tad sāka knibināties gar pudelītēm uz tualetes galdiņa, tās sakārtodama un pārkārtodama. – Tu un Deimrels! – viņa noteica pēc ilgāka klusuma brīža. – Vai tu uzskati, ka viņš būs tev uzticīgs?

– To es nezinu, – Venēcija atbildēja. – Domāju, ka viņš mani vienmēr mīlēs. Redziet, mēs esam ļoti labi draugi.

Lēdijas Stīplas skatiens pievērsās Venēcijai. – Tu esi dīvaina meitene, – viņa aprauti noteica. – Tu nesaproti, ko nozīmē būt izstumtai no sabiedrības!

Venēcija pasmaidīja. – Taču, pateicoties jums un tētim, kundze, es tāda esmu bijusi visu savu mūžu.

– Jādomā, ka tu man to pārmet, bet kā gan es varēju zināt…

– Nē, patiešām, es jums neko nepārmetu, taču jums jāatzīst, kundze, ka neesat man devusi iemeslu justies jums pateicīgai, – Venēcija drosmīgi noteica.

Paraustījusi plecus, lēdija Stīpla noteica mazliet spiedzīgā balsī: – Es nekad neesmu gribējusi bērnus.

– Tomēr nedomāju, ka jūs būtu gribējusi, lai mēs būtu nelaimīgi.

– Skaidrs, ka ne! Taču…

– Es esmu nelaimīga, – Venēcija noteica, uzlūkodama mātes glīto, sapīkušo seju. – Jūs varētu izdarīt manā labā kaut ko pavisam nelielu, un es atkal kļūtu laimīga un justos jums pateicīga līdz sirds dziļumiem!

– Tas ir ļoti nejauki no tavas puses! – iesaucās lēdija Stīpla. – Man vajadzēja zināt, ka tu mēģināsi izjaukt manu mieru, liksi man nervozēt. Ko es varu darīt, lai tev palīdzētu?

Sers Lembērts, kurš uzdrošinājās ielūkoties istabā pēc pusstundas, konstatēja, ka pameita grasās doties projām, bet sieva atrodas nesaprotamā noskaņojumā, starp smiekliem un aizkaitinājumu. Viņš nejutās pārsteigts, jo pirmīt bija baidījies, ka tikšanās ar burvīgo meitu sievu varētu mazliet satraukt. Laimīgā kārtā viņam padomā bija kaut kas tāds, kas varēja uzlabot viņas omu.

– Tas esi tu, Lembērt? – viņa uzsauca. – Nāc un pasaki man, kā tev patīk mana meita. Uzdrošinos apgalvot, ka tu jau esi flirtējis ar viņu, jo viņa ir tik skaista! Vai ne? Varbūt tu tā nedomā?

Viņš pazina šo balsi, kas bija spiedzīgāka nekā parasti un uzspēlēti jautra. Sers Lembērts noteica: – Jā, tāda viņa ir! Varu apzvērēt, ka ir velnišķīgi grūti jūs atšķirt. Tomēr domāju, ka priekšroka dodama tev. Jā, jūs īsti nespējat sacensties ar māti, mana dārgā. Un jums nebūs iebildumu, ka es tā apgalvoju, jo viņai ir ideāli sejas vaibsti. Jā, jā, tā apgalvoja Lorenss, kad gleznoja viņas portretu. Ideāli vaibsti!

Lēdija Stīpla sēdēja pie nelielā rakstāmgalda, taču nu piecēlās un strauji pienāca tuvāk, lai nostātos līdzās Venēcijai, pagriezdama viņu ar seju pret garu spoguli. Kādu brīdi viņa vēroja abas sejas spoguļattēlā un tad, Venēcijai par bailēm, skrēja pie sera Lembērta un sauca:

– Viņai ir divdesmit pieci gadi. Divdesmit pieci!

– Nu, nu, mana daiļā! – viņš atbildēja, mierinoši noglāstīdams sievu. – Viņai vēl ir pietiekoši daudz laika, lai izaugtu un kļūtu tikpat skaista kā māte. Nu, nu!

– Ak, tu runā blēņas! – Lēdija Stīpla histēriski iesmējās un atrāvās no viņa. – Ved viņu projām! Man ir jāapģērbjas. Es neciešu apmeklētājus, kas nāk no rīta. Es izskatos pārgurusi.

– Varu jums apgalvot, ka tā nav, – sacīja Venēcija, ievietodama aizzīmogotu vēstuli savā somiņā. – Ziniet, bērnībā es domāju, ka jūs esat kā feja, un tā arī ir. Es vēl nekad mūžā neesmu jutusies tik neveikla. Man gribētos iemācīties staigāt tik līgani, it kā es peldētu!

– Glaimotāja! Nāc, noskūpsti mani un tad ej meklēt savu laimi! Es tev novēlu to atrast. Protams, tev tas neizdosies, taču nevaino par to mani.

– Vai viņa dodas meklēt laimi? – apvaicājās sers Lembērts. – Tātad jums ir kāds noslēpums? Taču te ir tava kalpone, mana daiļā, lai sagatavotu tevi apmeklētājiem no Robertsa.

– Ak, mans jātnieces tērps! – iesaucās lēdija Stīpla, un viņas seja iemirdzējās. – Uzreiz sūti Luīzi pie manis, Lembērt! Dārgais bērns, man no tevis jāatvadās, pilnīgi noteikti. Neviens francūzis nevar pašūt jātnieces tērpu, un Robertss ir šuvis manējos kopš dienas, kad es izgāju sabiedrībā. Tāpēc es esmu ieradusies te kopā ar Lembērtu. Es ienīstu Londonu, it īpaši novembrī!

Pret Venēciju vēlreiz tika pavērsts maigs un smaržīgs vaigs, ko noskūpstīt. Viņa noteica: – Ardievu, kundze, un pateicos jums! Jūs bijāt ļoti, ļoti laipna pret mani.

Viņa pakniksēja, kamēr lēdija Stīpla savilka seju grimasē, un tad sers Lembērts izvadīja viņu laukā no istabas un noteica, aizvērdams durvis: – Laba meitene! Man prieks, ka jūs viņai to pateicāt! Zināt, viņa jūt, ka ir sākusi novecot un vairs nav tik jauna kā agrāk. Jums taču nav nekas iebilstams pret maniem vārdiem par to, ka nespējat viņai līdzināties?

Venēcija viņu nomierināja, un sers Lembērts piesolījās pavadīt meiteni lejā pie viņas kalpones, bet viņa atklāja, ka ieradusies viena pati. Tad kungs paziņoja, ka aizvedīs viņu uz Kevendišskvēru. Viņa lūdza to nedarīt, jo esot radusi pastaigāties viena un vēlas mazliet iepirkties Bondstrītā, taču tas neko nelīdzēja.

– Nē, nē, nekā nebija! Ziniet, es brīnos par Mariju Hendredu, patiešām! Skaista meitene, kas pastaigājas viena pati… Un visi Bondstrītas skaistuļi nekautrīgi noskatās uz jums. Ļaujiet kļūt par savu pavadoni un neuztraucieties, ka jūsu māte varētu to nevēlēties. Varat būt droša, ka viņa neko neteiks, – sers Lembērts iegalvoja, – tāpēc ka es viņai par to neieminēšos.

Tā nu, tiklīdz sera Lembērta sulainis bija palīdzējis viņam uzvilkt mēteli, pasniedzis cepuri, cimdus un spieķi, Venēcija devās projām viņa sabiedrībā, gatava nodemonstrēt visiem sastaptajiem krustmātes paziņām, ka viņai ir lieliskas attiecības ar savu negodā kritušo patēvu. Sers Lembērts izskatījās iespaidīgi, bet tuklums neļāva viņam izdarīt straujas kustības, tāpēc abu solis bija lēns. Līdz Bondstrītai viņi jau bija kļuvuši par labiem draugiem, un sers Lembērts, ļoti galanti izturēdamies pret savu jauko kompanjoni, bija pagodinājis viņu ar vairākiem nostāstiem, tostarp drosmīgiem, par savu jaunību, kas Venēciju krietni vien sasmīdināja. Viņš pavadīja meiteni līdz audumu veikalam un palīdzēja viņai izvēlēties muslīnu kleitai. Kad abi iznāca ārā, kungs nestu arī paciņu, ja viņa to nebūtu iebāzusi savā uzrocī un pavēstījusi, ka vēl nekad nav redzējusi augstdzimušu vīrieti nesam kaut ko tik ikdienišķu kā ar auklu sasietu saini.

Ielā bija daudz kariešu un ne viens vien moderna izskata gājējs, taču tikai Grosvenorskvērā Venēcija beidzot ieraudzīja kādu paziņu. Ar šo sievieti viņa bija satikusies Kevendišskvērā, tāpēc tagad viegli palocījās. Sers Lembērts allaž izturējās ļoti pieklājīgi un arī tagad pacēla bebrādas cepuri un palocījās. Korsete, kurā viņš bija iespīlējies, protestējot iečīkstējās, taču Venēcija jutās gluži pārsteigta, redzot, ar cik majestātisku žestu tik drukns vīrs spēj izrādīt cieņu.

Tobrīd viņi atradās pie juvelierveikala, un seram Lembērtam galvā bija iešāvusies piepeša doma. Viņš ierunājās:

– Mana dārgā, ja jums nav iebildumu, mēs varētu iegriezties šeit. Nabaga Orīlija cieš no nomāktības lēkmēm, un man nav šaubu, ka viņa jutās mazliet samulsināta. Jūs man palīdzēsiet izraudzīties kādu mazu nieciņu, ar ko viņu iepriecināt!

Venēcija to darīja labprāt un jutās krietni vien uzjautrināta, kad atklāja, ka viņa priekšstats par “mazu nieciņu” nozīmē briljanta piekaru. Sers Lembērts sacīja, ka Orīlijai patīk briljanti. Venēcijai nelikās, ka viņam būtu vajadzīgs pameitas padoms, lai izvēlētos, taču vīrietim patika saņemt apstiprinājumu savai gaumei, tāpēc viņa pārstāja slavēt piekarus, kas seram Lembērtam šķita vienaldzīgi, un paklausīgi apbrīnoja visus trīs, kas acīmredzot bija piesaistījuši viņa uzmanību. Kad beidzot īstā dārglieta bija atrasta, viņš prasīja parādīt dažas piespraudes, un te nu Venēcijai tika ļauts izvēlēties pēc savas gaumes. Viņa nevarēja dot priekšroku greznai piespraudei ar safīriem un briljantiem, ja blakus stāvēja ļoti glīts akvamarīna izstrādājums. Sers Lembērts centās viņai iestāstīt, ka akvamarīns ir mazvērtīgāks, taču Venēcija pasmējās un novērtēja to kā apburošu, un viņš noteica: – Labi, ja jūs tiešām tā domājat, es to nopirkšu, jo jums ir izcila gaume, mana dārgā, un es uzdrošinos teikt, ka jūs zināt labāk.

Viņi iznāca no veikala un ieraudzīja uz ielas stāvam Edvardu Jārdliju, kurš bija salicis rokas uz muguras un uzmanīgi pētīja skatlogā izliktos gredzenus. Galvu viņš pagrieza brīdī, kad Venēcija pieņēma sera Lamberta pasniegto roku, un iesaucās tik skaļā balsī, ka garāmgājējs atskatījās uz viņu pār plecu: – Venēcij!

– Labrīt, Edvard! – viņa noteica tonī, kas likās nekaunīgi mierīgs. – Man ir liels prieks jūs redzēt, taču, lūdzu, nepaziņojiet manu vārdu visai ielai! Ser, vai drīkstu jūs iepazīstināt ar Jārdlija kungu? Viņš ir mans sens draugs no Jorkšīras. Edvard, šķiet, ka jūs neesat pazīstams ar manu patēvu… sers Lembērts Stīpls!

– Sveicināti! – noteica sers Lembērts, pasniegdams Edvardam divus pirkstus. – Ahā, jūs gribētu pasūtīt mani pie velna, vai ne? Nu, es jums to nepārmetu, taču negrasos atteikties no savas balvas. Nu, nu, varat skatīties, cik nikni vien vēlaties, taču šī mazā rociņa paliks tur, kur tā ir.

Vērotājs no malas varētu teikt, ka Edvards pilnā mērā izmanto viņam tik draudzīgi dāvāto atļauju. Runājot sers Lembērts tēvišķīgi noglāstīja mazo rociņu uz sava delma un uzsmaidīja Venēcijai manierē, kas bija tik tāla no tēvišķīgas, ka Edvards nespēja savaldīties un ierunājās krietni neapdomīgāk nekā parasti: – Es dodos uz Kevendišskvēru, ser, un pavadīšu Lenjonas jaunkundzi!

Sers Lembērts likās uzjautrināts. Viņa izvalbītās zilās acis nopētīja Edvardu no galvas līdz kājām, nepalaižot garām nevienu sīkumu, kas liecināja par to, ka Edvards ir lauku skvairs ar pietiekoši biezu naudas zutni, taču bez pilsētas pulējuma. Tātad viņš bija neizbēgamais pretendents un, spriežot pēc familiaritātes, ar kādu Venēcija viņu uzrunāja, baudīja viņas labvēlību. Sers Lembērts iedomājās, ka viņa jau nu varēja izvēlēties kādu labāku, taču šis nebija peļams jauneklis. Venēcija droši vien zināja, ko dara. Viņš paraudzījās uz meiteni, acīm šķelmīgi ieziboties. – Vai ļausim viņam nākt mums līdzi, mana dārgā, vai arī atvadīsimies no viņa? Ko jūs sakāt?

Tas nu Edvardam bija par daudz. Viņa seja jau tāpat bija neglīti pietvīkusi – dusmas izraisīja Venēcijas turēšanās pie sera Lembērta rokas, turklāt viņa pašapziņa dabūja ciest šī pieredzējušā kārībnieka uzjautrinātā, taču nedaudz nicīgā skatiena dēļ. Sers Lembērts varēja būt gandrīz divreiz vecāks par Edvardu, likās augstprātīgs un, kā sprieda Edvards, uzskata viņu par greizsirdīgu puišeli. Viņš palūkojās uz veco kungu niknāk nekā pirmīt un noteica uzsvērtā pieklājībā: – Lenjonas jaunkundze ir jums pateicīga, ser, taču neapgrūtinās jūs ar nepieciešamību pēc turpmākas pavadīšanas.

– Jā, jā, es redzu, kā tas ir! – Sers Lembērts iesmējās. – Jūs gribētu izsaukt mani uz divkauju rītausmā? Tas tik ir brašulis! Man patīk jauni puiši, kuri ir gatavi vilkt laukā pistoles. Ak tu tētīt, savulaik es biju izslavēts duelants, taču tas bija pirms jūsu dzimšanas, manu zēn. Diemžēl jūs nevarat mani izaicināt. Nu, nu, man nevajadzēja jūs kaitināt! Nāciet kopā ar mums līdz ielas galam, un tad, ja mana skaistā, mazā meitiņa vēlēsies, varēsiet viņu pavadīt ceļa atlikušajā daļā.

Edvards gandrīz aizrijās. Viņš nepaguva izteikt visus tos vārdus, kas prasījās uz mēles, kad Venēcija nesatricināmi iejaucās: – Gatavais Osvalds Denijs! Manu dārgo Edvard, lūdzu, nepataisiet sevi par muļķi!

– Un kurš, – ieinteresēti apjautājās sers Lembērts, – ir Osvalds Denijs? Ak, lai arī jūs izskatāties tik atturīga, jūs mani nepiemānīsiet, mincīt! Jā, jā, es redzu, cik šķelmīgi jums zib acis. Varu derēt, ka visi Jorkšīras gailēni plēšas jūsu dēļ.

Viņa iesmējās, taču tad aprāvās un ievirzīja sarunu citā, Edvardam mazāk sāpīgā gultnē. Tā kā viņš bija apņēmies neatstāt Venēciju sera Lembērta sabiedrībā, taču nevarēja ar spēku atraut meiteni no vecā dendija, tad Edvardam nekas cits neatlika kā vien soļot līdzās un vienzilbīgi atbildēt uz jautājumiem, kas laiku pa laikam tika viņam adresēti.

Nonākot ielas galā, Venēcija apstājās un pagriezās pret seru Lembērtu, lai noteiktu ar visdraudzīgāko smaidu:

– Pateicos jums, ser. Jūs bijāt ārkārtīgi laipns, mērojot kopā ar mani tik lielu ceļa gabalu, un no manas puses būtu pavisam nepieklājīgi vilkt jūs vēl tālāk. Es esmu jums ļoti pateicīga, un jums bija pilnīga taisnība, ka Indijas muslīns būs daudz labāks par ornamentēto. – Viņa pasniedza kungam plaukstu, un viņš to sirsnīgi satvēra, noceldams savu spīdīgo bebrādas cepuri ar žestu, kuru apskaustu ikviens jauns dendijs. Venēcija manīja, ka sers cenšas iespiest viņai rokā mazāko no divām dārglietu kārbiņām, un uz mirkli apmulsa. – Bet, ser…

Sers Lembērts piespieda meitenes pirkstus pie kārbiņas.

– Tas ir nieks! Sīkums, taču izskatījās, ka tā jums patika vislabāk. Jūs taču atļausiet pasniegt jums mazu dāvaniņu, sīku piemiņu no patēva?

– Ak nē! – viņa iesaucās. – Patiešām, ser, jums nevajadzētu! Es jūs lūdzu…

– Nē, nē, ņemiet vien, mana dārgā! Jūs mani ļoti iepriecināsiet, to pieņemot! Man nekad nav bijis meitas, taču, ja būtu, es vēlētos, lai viņa būtu tāda kā jūs, ar jūsu mīļo seju un patīkamo izturēšanos.

Venēcija jutās krietni aizkustināta, un, neskatoties uz garāmgājējiem un Edvarda mēmajām dusmām, pacēlās pirkstgalos, lai noskūpstītu seru Lembērtu uz vaiga, uzliekot vienu roku uz viņa platā pleca. – Un man arī būtu gribējies, lai jūs būtu mans tēvs, ser, – viņa sacīja. – Es būtu jūs mīlējusi daudz vairāk, nekā jebkad mīlēju savu īsto tēvu, jo jūs esat daudz laipnāks. Patiešām, paldies jums! Es to pieņemšu un iedomāšos par jums katru reizi, to valkājot, es jums to apsolu.

– Krietna meitene! – Sers Lembērts atbildēja uz apskāvienu, aplikdams roku meitenei apkārt un apķerdams viņu. Tad kungs iebakstīja Edvardam ribās ar spieķa uzgali un noteica, mazliet atkāpdamies no tēvišķīgās noskaņas: – Nu labi, jaunekli, varat tagad viņu dabūt, bet, ja es būtu desmit gadus jaunāks, tad lai velns par stenderi, ja es jūs neatstātu malā.

Nākamajā mirklī viņš vēlreiz iestudēti paklanījās, atkal uzlika galvā bebrādas cepuri un devās projām pa ielu, viemlaikus vērodams, vai viņa skatienu nepiesaistīs kādi glītāki svārki.

– Vai zināt, viņš tomēr ir brīnišķīgs! – Venēcija iesaucās, gan aizmirsdama, ka Edvarda noskaņojums stipri vien kontrastē ar viņas garastāvokli.

– Varu tikai pieņemt, ka jūs esat zaudējusi prātu, – viņš noteica.

Ar vieglu smaidu Venēcija bija nolūkojusies, kā sers Lembērts dodas atpakaļ pa ielu. Izdzirdot šos vārdus, viņa pagrieza galvu un skarbi noskaldīja: – Man gan likās, ka jūs esat zaudējis savējo. Kas gan jums bija uznācis, lai izturētos tik nepieklājīgi? Vēl nekad es neesmu jutusies tik neērti!

– Jūs nekad neesat jutusies tik neērti? – Edvards iesaucās. – Nesaprotu, kā jūs varat te stāvēt, Venēcij, un tā runāt!

– Es negrasos te stāvēt un runāt, – viņa attrauca, nokāpdama no ietves pa pēdām puikam, kurš centīgi slaucīja ielu viņas priekšā. – Izbeidziet rādīt tik neapmierinātu seju, un iedodiet tam zēnam peniju!

Edvards viņu panāca Oksfordstrītas otrajā pusē. – Kā tas gadījās, ka jūs atradāties tā vecā izvirtuļa sabiedrībā? – viņš bez ceremonijām noprasīja.

– Lūdzu, atcerieties, ka jūs runājat par manu patēvu! – Venēcija vēsi atbildēja. – Es apciemoju savu māti, un viņš bija tik laipns, ka pieteicās pavadīt mani mājās.

– Apciemojāt savu māti? – Edvards atkārtoja, kā nespēdams noticēt savām ausīm.

– Bez šaubām. Vai jums ir kādi iebildumi?

Viņš atbildēja apņēmīgi savaldīgā balsī: – Man ir visi iespējamie iebildumi, un jūs drīz uzzināsiet, kādi tie ir. Es negrasos strīdēties ar jums publiski. Tagad paklusēsim, lūdzu!

Venēcija neatbildēja, tikai turpināja ceļu, neizskatīdamās ne mazākajā mērā satraukta. Edvards soļoja viņai līdzās, saraucis pieri un drūmi sakniebis lūpas. Meitene nemēģināja uzsākt ar viņu sarunu, līdz viņi bija nonākuši pie viņas tēvoča mājas kāpnītēm. Domīgi uzlūkojusi Edvardu, viņa noteica: – Varat nākt iekšā, ja vēlaties, tikai, lūdzu, nerādiet šveicaram tādu seju! Jūs jau tā esat pavēstījis par savu neapmierinātību pietiekoši lielam cilvēku skaitam.

Tobrīd durvis atvērās, un Venēcija iegāja mājā. Viņu bija ielaidis namziņa palīgs, un meitene apstājās, lai apjautātos viņam, vai kundze ir mājās. Uzzinājusi, ka Hendredas kundze pēc nemierpilnas nakts vēl nav iznākusi no guļamistabas, Venēcija aizveda Edvardu augšā uz viesistabu un sacīja, vilkdama nost cimdus: – Tagad pasakiet, ko jūs vēlējāties, tikai mēģiniet atcerēties, Edvard, ka es pati esmu noteicēja pār sevi. Jūs, šķiet, uzskatāt, ka varat mani izrīkot, taču tā nav, un es jums to esmu teikusi daudzas reizes.

Viņš stāvēja, drūmi uzlūkojot meiteni, un beidzot atbildēja: – Es esmu kļūdījies, spriežot par jūsu raksturu. Agrāk es atļāvos noticēt, ka vieglprātība, par kuru man bieži vien nācies sūdzēties, ceļas no dabiska dzīvīguma, nevis no bīstamām nosliecēm jūsos. Nu manas acis ir atvērušās, patiešām!

– Ārkārtīgi priecājos to dzirdēt, jo tam jau bija pēdējais laiks. Tomēr neapsūdziet mani krāpšanā! Jūs krāpāt pats sevi, jo nekad neticējāt, ka es runāju nopietni. Patiesība ir tāda, Edvard, ka mēs esam pilnīgi pretpoli. Es ārkārtīgi cienu jūs…

– Kaut es varētu teikt to pašu par jums!

– Cik nepieklājīgi no jūsu puses. Nāciet, sarokosimies un neko vairs neteiksim, atskaitot laimes vēlējumus viens otram!

Edvards necentās satvert pastiepto roku, bet gan drūmi secināja: – Manai mātei bija taisnība.

Venēcijas humora izjūta guva virsroku pār aizkaitinājumu; acis iezibējās, un viņa laipni noteica: – Bez šaubām, bija gan.

– Viņa man lūdza, lai neļauju jūtām gūt virsroku pār veselo saprātu. Žēl, ka es viņu nepaklausīju. Tad man būtu aiztaupīts šis pazemojošais atklājums. Uzzināt, ka sievietei, kuru es gribēju padarīt par savu sievu, nav nedz sirds, nedz jūtu!

– Arī man būtu to gribējies, taču… beigas labas, viss labs! Turpmāk dariet tā, kā saka māte, un jādomā, ka viņa sameklēs jums tādu sievu, ar kuru kopā jūs jutīsieties ērti. Katrā ziņā es uz to cerēšu.

– Man vajadzēja nojaust, ko no jums var sagaidīt, kad, par spīti maniem brīdinājumiem, jūs nekautrējāties ik dienas apmeklēt priorātu. Šķiet, ka jūs dodat priekšroku brīvdomātājiem!

Smaids pārslīdēja pāri Venēcijas sejai, to pārveidojot.

– Tā ir pilnīga taisnība, Edvard, patiešām! Un tagad jums labāk vajadzētu iet. Nu jūs esat mani norājis, un man ir laiks doties augšā un palūkoties, kā jūtas mana krustmāte.

– Es aizbraukšu no Londonas ar pirmo pasta karieti rīt no rīta! – Edvards paziņoja un ar šiem atvadu vārdiem izgāja no istabas.

Viņa soļi vēl nebija noklusuši uz kāpnēm, kad durvis atvērās, lai ielaistu Hendredas kundzi, kura izskatījās stipri iztrūkusies un uzreiz iesaucās: – Mana mīļā, kas gan tāds te ir noticis, lai Jārdlija kungs aizskrietu projām tik nervozā noskaņojumā? Es nācu lejā, kad viņš izšāvās ārā no šīs istabas ar tādu seju, ka es jutos pavisam satraukta! Kā jau vari iztēloties, es viņu uzrunāju, apjautājos, vai kas atgadījies, taču viņš neapstājās, tikai izmeta, ka tu man to pateiksi, un projām bija, iekams es paguvu ievilkt elpu. Ak, Venēcij, tikai nesaki man, ka jūs esat sastrīdējušies!

– Neteikšu, ja jūs to nevēlaties, dārgo krustmāt, taču tā nu ir patiesība! – smiedamās atbildēja Venēcija. – Ak kungs, viņš nu gan izgāzās kā veca sēta! Es gandrīz vai esmu gatava viņam to piedot! Baidos, ka jūs jutīsieties tikpat šokēta kā viņš, kundze. Es devos apciemot māti, un Edvards mani ieraudzīja Bondstrītā – ieķērušos elkonī seram Lembērtam!

Venēcija bija spiesta atkārtot savu atzīšanos, līdz Hendredas kundze spēja to aptvert, un tad atbalstīt nabaga dāmu un apsēdināt viņas iemīļotajā krēslā. Ar šo otro katastrofu pēc iepriekšējā vakara tikšanās izrādījās par daudz Hendredas kundzes sašķobītajai nervu sistēmai. Viņa izplūda asarās un pa vidu sāpīgajiem šņukstiem cēla priekšā nesakarīgu monologu, kas bija pilns ar vaimanām un asiem pārmetumiem. Venēcija nemēģināja aizstāvēties pret dažādajiem sev adresētajiem pārmetumiem, taču centās mierināt satraukto radinieci. Pārdzīvojumu nogurdinātā Hendredas kundze beidzot atzvila krēslā ar aizvērtām acīm, kaut ko vārgi murminot un atraidot savu nepateicīgo brāļameitu. Venēcija uzlūkoja viņu ar šaubām, nolēma neko vairāk neteikt un devās pasaukt Bredpolas jaunkundzi.

Atstājusi Hendredas kundzi viņas lietpratīgajā gādībā, Venēcija atkal izgāja no mājas un devās uz kariešu pieturu. – Uz Lombardstrīdu, lūdzu! – viņa sacīja kučierim.

– Uz galveno pastu!

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad viņa atkal atgriezās Kevendišskvērā. No Bredpolas jaunkundzes Venēcija uzzināja, ka Hendredas kundze esot likusies gultā un atteikusies no piedāvājuma atsaukt ārstu. Viņu bija pierunājuši nobaudīt vieglas pusdienas – tikai tasi buljona, gabaliņu vistas gaļas un kādu drusciņu liķiera krēma –, un nu viņa jutās mazliet labāk un bija iecerējusi nosnausties. Venēcija, izrādīdama patiesas rūpes, sniedza viņai ticamu izskaidrojumu krustmātes sabrukumam un devās uz savu istabu.

Tikai daudz vēlāk viņa uzdrošinājās viegli pieklauvēt pie Hendredas kundzes durvīm. Vārga balss aicināja ienākt, un Venēcija atrada krustmāti atslīgušu spilvenu jūrā. Galvā viņai bija visnotaļ glīta, zem zoda sasieta nakts aubīte, mutautiņš vienā rokā, ožamā sāls pudelīte otrā. Uz naktsgaldiņa bija sakrautas miega zāles un uzmundrinoši līdzekļi. Izdzirdējusi Venēcijas balsi, krustmāte pārmetoši palūkojās uz durvju pusi un izdvesa sirdi plosošu nopūtu. Tad viņa ieraudzīja, ka Venēcija ir ģērbusies ceļojuma tērpā zem bieza apmetņa, un viņas izturēšanās strauji mainījās. Krustmāte strauji izslējās un noprasīja tonī, kas vairs nemaz neatgādināja mirējas balsi: – Kāpēc tu esi tā saģērbusies? Kurp tu dosies?

Venēcija piegāja pie gultas un noliecās pār radinieci, sirsnīgi noskūpstīdama viņu uz vaiga. – Dārgo krustmāt, es dodos mājās!

– Nē, nē! – iesaucās Hendredas kundze, ieķerdamās viņas piedurknē. – Ak, dārgā, es esmu pavisam apjukusi! Dievs vien zina, kas te darāms, bet gan jau tavs tēvocis kaut ko izdomās, vari par to nešaubīties. Venēcij, ja es esmu pateikusi kaut ko tādu…

– Bez šaubām, nē, kundze! – Venēcija attrauca, uzsmaidīdama viņai un mīļi noglāstīdama viņas plecu. – Taču jūs nevarat cerēt, ka spēsiet atjaunot manu cieņu un godu, un man labāk gribētos, lai jūs to nemēģinātu. Jūs jau tā bijāt pārāk laipna pret mani, un es ļoti nožēloju, ka sagādāju jums neērtības. Taču, redziet, es cīnos par visu savu dzīvi, un nav teikts, ka jau tagad nebūs par vēlu. Lūdzu, mēģiniet man piedot, manu dārgo krustmāt, un… un mazliet saprast!

– Apsver visu vēlreiz, Venēcij, – lūdzās Hendredas kundze. – Augstais Dievs, tu taču nevari kārties tam vīrietim kaklā! Ko gan viņš par tevi padomās?

– Es esmu visu kārtīgi apsvērusi. Tas šķiet gluži neparasti, vai ne? Ceru, ka man nepietrūks drosmes. Nē, diez vai tās varētu pietrūkt, tāpēc ka nav nekā tāda, ko es nevarētu viņam pateikt un ko viņš nesaprastu. Nesatraucieties! Man negribējās jūs vēlreiz traucēt, taču es nevarēju aiziet, neatvadoties no jums un nepasakot paldies par jūsu neizmērojamo laipnību. Es pateicu Bredpolai un Vērtingam, ka Edvards man atnesis sliktas ziņas no Obrija un pavadīs mani uz Jorku pasta karietē, tāpēc jums nevajadzēs satraukties par to, ko domās kalpotāji. Un es esmu sakravājusi savu ceļa lādi un palūgusi Betijai to apsiet un atsūtīt man pa pastu, kad būšu jums atrakstījusi, lai paziņotu savu adresi. Tagad es varu paņemt līdzi tikai ceļasomu.

– Paklau, Venēcij, pagaidi, kamēr mēs aprunāsimies ar tavu tēvoci! – Hendredas kundze drudžaini sacīja. – Viņš būs mājās rīt ap brokastlaiku. Ak, viņš varētu ierasties pat šovakar! Dari tā!

– Neparko! – noteica Venēcija ar smaidu sejā. – Es esmu ļoti pateicīga savam tēvocim, taču doma par to, ka viņš varētu atrast kādu citu iespēju, kā paglābt mani no mana dārgā brunču mednieka, izraisa manī šausmas.

– Pagaidi, dārgais bērns! Man prātā iešāvās ļoti laba ideja! Ja tu redzēsi, ka tavas jūtas nav mainījušās, kad tu būsi redzējusi pasauli… nē, nē, paklausies tikai! Tad es neteikšu ne vārda, lai iebilstu pret šīm briesmīgajām laulībām. Taču lords Deimrels pats tev pateiks, ka tev ir par agru precēties. Tavs tēvocis nolems, kā tikt galā ar to, kas notika šodien, un es varu atlikt Terēzas izvešanu sabiedrībā pavasarī un viņas vietā izvest tevi.

– Ak, nabaga Terēza! – iesaucās Venēcija, neslēpdama smieklus. – Viņa taču skaita dienas līdz šim brīdim!

– Viņa tikpat labi var pagaidīt līdz nākamajam gadam, – Hendredas kundze apņēmīgi noteica. – Patiešām, es sliecos domāt, ka viņai vajadzētu tā darīt, jo vakar es pamanīju viņai uz vaiga plankumu, un, vai zini, mana dārgā, ja viņa sāks pārklāties ar plankumiem tieši tad, kad viņai jāizskatās vislabāk, tad būs bezjēdzīgi izvest viņu sabiedrībā arī nākamgad. Ko tu par to teiksi?

– Briesmīgi! – Venēcija atbildēja, viegli paberzēdama vaigu pret krustmātes vaigu un tad atbrīvodamās no viņas tvēriena, lai dotos uz durvju pusi. – Vēl ilgi pirms sezonas beigām, ja ne pirms sākuma, Deimrels jau atradīsies nezin kur, kaisīdams rožu ziedlapiņas par prieku kādai nezināmai draiskulei. Par vienu es esmu droša. Ja viņš grib piekopt tik izšķērdīgu paradumu, lai kaisa savas rožu ziedlapiņas man, nevis kādai no savām izvirtulēm! – Viņa nosūtīja gaisa skūpstu krustmātei un pēc brīža jau bija prom.

Divdesmitā nodaļa

Venēcija nonāca Jorkā nākamās dienas vēlā pēcpusdienā, jo pasta karieti bija krietni vien aizkavējusi Londonā un tās apkaimē valdošā migla. Ja arī viņa bija daudz labākā noskaņojumā nekā iepriekšējā brauciena laikā, tad jutās arī daudz vairāk nogurusi. Viņa izkāpa no karietes, nomocīta un izspūrusi, un tā vietā, lai nekavējoties noīrētu divričus, kas aizvizinātu viņu uz priorātu, kā bija iecerējusi, viņa pasūtīja istabu, karstu ūdeni un tēju. Lai arī viņai ļoti gribējās nonākt ceļamērķī, Venēcija tomēr nevēlējās ierasties priorātā saburzītā kleitā, ar nemazgātu seju un nesukātiem matiem. Kad viesnīcas istabene ieveda viņu tukšā guļamistabā, ar vienu skatienu spogulī pietika, lai pārliecinātu Venēciju par to, ka neviena dāma, lai cik skaista, nespētu nobraukt divsimt jūdzes pasta karietē ar pieciem citiem pasažieriem, beigās neizkāpjot ārā pilnīgi nelietojamā izskatā.

Viņai bija palaimējies rezervēt sev vietu pēdējā brīdī; bez šaubām, vieta neatradās stūrī, un Venēcija drīz vien bija atklājusi, ka ir milzīga atšķirība starp privātu un kopīgu pasta karieti. Divi citi pasažieri bija briesmīgi krākuši visu nakti, savukārt Venēcija nespēja iemigt. Kad pasažieriem tika piešķirta divdesmit minūtes ilga atpūta brokastlaikā, viņa paguva norīt ne vairāk kā divus malkus sveloši karstas kafijas, jo bija spiesta piecpadsmit minūtes gaidīt, kamēr pārslogotais viesmīlis novietos kafijkannu uz galda viņai priekšā.

Ūdens un tējas tase viņu mazliet uzmundrināja, un Venēcija iedomājās, ka tad, ja viņa uz pusstundiņu atgultos lielajā gultā ar baldahīnu, galvassāpes varētu pāriet. Tā bija viņas kļūda, jo, pārvilkusi sev pāri segu, viņa uzreiz iemiga.

Venēcija pamodās tumsā, kad izdzirdēja, kā pulkstenis nozvana trīs ceturtdaļstundas, un samulsumā pietrūkās sēdus, satverdama zvana auklu, kas karājās pie gultas. Kad ienāca apteksne ar sveci rokā, Venēcija ar atvieglojumu uzzināja, ka vēl nav tik vēls, kā viņa bija baidījusies. Bija bez desmit minūtēm septiņi. Apteksne, būdama lāga dvēsele, pavēstīja, ka esot ielūkojusies pie viņas pulksten četros, taču tad nospriedusi, ka būtu žēl jaunkundzi modināt. Viņa minēja, ka ēdamzālē nupat pasniegtas vakariņas, taču Venēcija, lai arī jutās izbadējusies, tikai palūdza kalponi noiet lejā pie saimnieka un sarunāt viņai divričus vai jebkādu citu transportlīdzekli, ar ko nekavējoties nokļūt Elistonas priorātā. Tikmēr Venēcija uzvilka tīru kleitu, ko bija pirmīt izņēmusi no somas.

Viņa bija iecerējusi uzreiz pēc pusstundu ilgas atspirdzināšanās šajā nodevīgajā gultā doties uz Mičeta kunga kantori, jo pēc biļetes iegādes pasta karietē, samaksāšanas par neapēstajām brokastīm un dzeramnaudas atstāšanas sargam viņas finanses bija sarukušas tik tālu, ka ar tām tikko pietiktu, lai norēķinātos par viesnīcu. Viņa to izdarīja un iekāpa divričos bez graša kabatā, taču paļaudamās uz to, ka priorātā kāds – Obrijs, Deimrels vai Imbers – samaksās par braucienu.

Taču Imbers, kurš atvēra durvis šai pilnīgi negaidītajai viešņai drīz pēc pusdeviņiem, tikai paraudzījās uz viņu un ar milzu izbrīnu atkārtoja: – Samaksāt kučierim, jaunkundz?

– Ak, lai paliek! – nepacietības pilnā balsī Venēcija noteica. – Gan viņa gaišība iedos naudu. Kur es varu viņu atrast? Vai viņš ir bibliotēkā?

Vēl aizvien uzlūkodams viņu ar pavērtu muti, Imbers lēni papurināja galvu. Venēcijas sirdi sažņaudza bažas, un viņā izstostīja: – A-aizbraucis? Imber, vai viņš ir aizbraucis no Jorkšīras? Nestāviet te un neskatieties uz mani tā! Vai jūs noturējāt mani par rēgu? Kur ir viņa gaišība?

Kalpotājs norija siekalas un atbildēja: – Viņš ir ēdamzālē, jaunkundz, bet… bet viņš ir piedzēries kā mārks. Venēcijas jaunkundz! Jums nevajadzēja… Jaunkundz… – Taču Venēcija nepievērsa uzmanību lūdzošajam tonim Imbera balsī un ātri devās cauri vestibilam uz ēdamzāli. Atvērusi durvis, viņa iegāja telpā un nostājās uz sliekšņa, kādu brīdi pavilcinājās, tāpēc ka piepeši viņas vēlmei atkal ieraudzīt savu mīļoto piejaucās kautrība.

Visā ceļojuma laikā viņa bija iztēlojusies šo tikšanos un prātojusi, ko gan Deimrels teiks, kā izskatīsies un ko viņa pati sacīs. Viņai nebija ienācis prātā, ka lords varētu nerunāt un neskatīties uz viņu un ka viņu tikšanās varētu nepavisam neatgādināt iztēloto.

Lords bija viens, atgāzies grebtajā krēslā galda galā, uzlicis vienu roku uz galda un apvijis pirkstus ap vīna glāzi. Galdauts bija noņemts, un pie elkoņa atradās pustukša karafe ar aizbāzni līdzās. Deimrels allaž bija izturējies visai nevērīgi pret savu izskatu, taču Venēcija vēl nekad nebija viņu redzējusi tik nekoptu. Viņš bija atraisījis kaklautu, un viņa veste bija atpogāta, bet melnie mati izskatījās tik izspūruši, it kā viņš būtu stāvējis vējā. Deimrels sēdēja nekustīgi, atslīdzis pret krēsla augsto atzveltni, izstiepis kājas, un viņa skatiens likās sastindzis. Skarbās līnijas ap muti bija kļuvušas dziļākas, un smīns – izteiktāks. Kad Venēcija klusi pagājās tuvāk, viņš beidzot pagrieza galvu un uzlūkoja meiteni. Viņa stāvēja nekustīgi, ar kautrīgu un nebēdnīgu smaidu lūpās un jautājošu acu skatienu. Deimrels neizpratnē raudzījās uz viņu, tad, iztrūcinādams meiteni, pielika plaukstu pie acīm, lai tās aizsegtu, un izdvesa piesmakušā balsī: – Ak Dievs! Nē!

Šī gluži negaidītā reakcija uz viņas parādīšanos varēja nobiedēt Venēciju, taču viņa jau bija sapratusi, ka lords pamatīgi apreibis, un jutās nevis samulsusi, bet gan drīzāk uzjautrināta. Venēcija iesaucās: – Ak, Deimrel, vai jums vajadzēja piedzerties tādā brīdī? Vai tas nav briesmīgi, mans dārgais draugs?

Viņa plauksta noslīga lejup; kādu brīdi viņš neticīgi uzlūkoja meiteni un tad nokrita ceļos, apgāzdams vīna glāzi. – Venēcija! – viņš nočukstēja. – Venēcij!

Bija vajadzīgi, divi steidzīgi, nedroši soļi, lai viņš apietu ap galda stūri; Venēcija panācās Deimrelam pretī un metās viņa apskāvienos.

Drudžaini skūpstīdams, viņš turēja Venēciju cieši apķertu un nesakarīgi čukstēja: – Mana mīlestība… mana sirds… ak, mans dārgais acuraugs! Tā esi tu!

Venēcija bija aplikusi vienu roku lordam ap kaklu un maigi atglauda atrisušu matu cirtu viņam no pieres, kad Deimrels pacēla galvu, lai ielūkotos viņai sejā. Visas šaubas un bažas bija pazudušas. Viņa mīļi pasmaidīja un noteica, pārvērsdama šo vārdu glāstā: – Muļķītis!

Viņš izgrūda smieklu, kas atgādināja vaidu, un noskūpstīja viņu vēlreiz, apvīdams rokas meitenei apkārt tik cieši, ka viņa nespēja paelpot. Tad viņš šķita mazliet attopamies un pavājināja apskāvienu, iesaukdamies trīcošā balsī: – Es droši vien ožu pēc brendija!

– Tā gan! – Venēcija viņam atklāti sacīja. – Tas nekas. Uzdrošinos apgalvot, ka drīz es būšu pie tā pieradusi.

Deimrels palaida viņu vaļā un piespieda plaukstas sev pie acīm. – Elle un Indija! Es esmu pilns kā mārks! Es nevaru… – Viņa rokas nolaidās, un viņš noprasīja teju dusmīgi: – Kas jūs šurp atvedis? Ak kungs, kāpēc jūs esat ieradusies?

– Es atbraucu ar pasta karieti, mīļais, un tūlīt pateikšu arī iemeslu. Ak, mans dārgais draugs, man jums ir tik daudz stāstāmā! Taču vispirms mums jāsamaksā kučierim. Šķiet, ka Imberam nav naudas, tāpēc varbūt jūs viņam iedosiet savu maku?

– Kādam kučierim?

– Tam, ko es nolīgu Jorkā, lai atbrauktu šurp. Man nebija palicis daudz naudas. Patiesībā es visu iztērēju, tāpēc tagad esmu spiesta aizņemties no jums. Deimrel, lūdzu, dodiet man savu maku!

Viņš automātiski iebāza roku kabatā, taču acīmredzot nebija ielicis tajā maku. Viņa mīlestība, maigi viņu norājusi, pagriezās, lai dotos projām meklēt Obriju, un ieraudzīja, ka Imbers stāv durvīs un viņa sejā lasāms nosodījums, ziņkārība un izbrīns.

– Mārstons maksā kučierim, jaunkundz, – viņš sacīja. – Taču, lūdzu piedošanu, ja viņš tiek sūtīts atpakaļ uz Jorku… Venēcijas jaunkundz, jūs taču negrasāties palikt šeit?

– Jā, es grasos gan, – viņa atbildēja. – Sakiet Mārstonam, lai sūta divričus projām, lūdzu!

Izskatījās, ka paziņojums ir izurbies cauri Deimrela apmiglotajām smadzenēm. – Nē! – viņš ar piespiešanos noteica piesmakušā balsī.

– Nē, milord, – piekrita atvieglotais Imbers. – Vai man viņam pateikt, lai brīdi aizkavējas, vai…

– Nepievērsiet uzmanību viņa gaišībai! – sacīja Venēcija. – Jādomā, jūs redzat, ka viņš nav īsti savā ādā. Sūtiet divričus projām, un tad sadabūjiet man vakariņas, ja negribat, lai es noģībstu. Kopš vakardienas es esmu ēdusi tikai vienu sviestmaizi un esmu izbadējusies. Pasakiet Imberas kundzei, ka es atvainojos par šādu traucējumu un ka kāda drusciņa aukstas gaļas labi noderēs!

Imbers palūkojās uz savu saimnieku, meklējot atbalstu, taču Deimrels bija aizņemts, mēģinot sakopot savas juceklīgās domas, un nepievērsa kalpotājam uzmanību. Kalps negribīgi devās projām, lai izpildītu Venēcijas rīkojumus.

– Venēcij! – noteica Deimrels, paceldams rokās iespiesto galvu un cenzdamies skaidri izrunāt katru zilbi. – Jūs nedrīkstat te palikt. Es jums to neļaušu. Tas ir izslēgts. Es neesmu tik ļoti zaudējis prātu, lai to neapzinātos.

– Blēņas, mans dārgais draugs! Obrijs ir pietiekams pavadonis. Starp citu, kur viņš ir?

Deimrels papurināja galvu. – Viņa te nav. Viņš ir pie… aizmirsu tā puiša vārdu… pie kaut kāda mācītāja! Pie privātskolotāja.

– Ko, vai Eperseta kungs atkal ir atgriezies? – Venēcija iesaucās. – Es zināju, ka nedrīkstu gaidīt ne stundu. Vai Obrijs jūs jau ir atstājis? Nu labi. Tur neko nevar darīt, un, godīgi sakot, man ir pilnīgi vienalga!

– Obrijs nav mani atstājis. – Deimrels sarauca pieri. Viņš devās vakariņās uz mācītājmāju. Epersets. Jā, pareizi. Viņš atgriezās mājās vakar… vai arī aizvakar. Nevaru atcerēties. Taču tam nav nozīmes. Jūs nevarat te palikt.

Venēcija uzlūkoja viņu ar iejūtīgu skatienu. – Jā, es saprotu, kā tas ir, – viņa piezīmēja. – Uzdrošinos apgalvot, ka tā tas ir ar visiem vīriešiem, jo atminos, ka vai katru reizi, kad mazliet iedzēra, Konvejs mēdza ieņemt galvā kādu domu, parasti pilnīgi muļķīgu, un neparko nebija ar mieru no tās atkāpties.

Deimrels atkārtoja: – Muļķīgu! – Viņu pārņēma smiekli. – Es biju domājis, ka vairs nekad nedzirdēšu jūs to sakām!

– Vai es to saku tik bieži? – viņa apjautājās un piebilda, kad Deimrels pamāja: – Vai dieniņ, cik nogurdinoši no manas puses! Man vajadzētu uzmanīties.

– Nē, tas nav nogurdinoši. Tomēr, – sacīja lords, neatkāpdamies no savām pozīcijām, – jūs nevarat te palikt.

– Nu, es jūs brīdinu, mīļais! Ja izmetīsiet mani ārā, es uzcelšu zaru būdiņu pie jūsu vārtiem un, visticamāk, nomiršu no plaušu karsoņa, jo novembris nav īstais mēnesis, lai celtu zaru būdiņas! Ak, labvakar, Mārston! Vai jūs samaksājāt kučierim manā vietā? Es esmu jums ļoti pateicīga!

– Labvakar, kundze, – atsaucās kalpotājs un izņēmuma kārtā pasmaidīja. – Vai drīkstu pateikt, cik ļoti priecājos, atkal jūs šeit redzot?

– Paldies. Un es ļoti priecājos atkal šeit atrasties! – Venēcija sirsnīgi atbildēja. – Bet… ko tagad lai dara? Viņa gaišība draud izmest mani ārā pa durvīm un nepavisam nepriecājas, mani redzot!

– Tikai pagaidām, kundze, – noteica Mārstons, uzmezdams Deimrelam zinātāja skatienu. – Varbūt jums vajadzētu doties augšā uz Obrija kunga istabu un atstāt tur savu apmetni un cepuri? Tur ir iekurts kamīns, un es lūdzu istabenei uznest augšā karstu ūdeni, ja vēlēsieties nomazgāt rokas. Un arī jūsu ceļasomu, kundze.

Viņa pamāja un devās uz durvju pusi.

– Nē! – Deimrels spītīgi iesaucās. – Uzklausiet mani!

– Jā, milord, pēc īsa brītiņa! – atbildēja Mārstons, vadīdams Venēciju ārā no istabas un aizvērdams aiz sevis durvis. – Istaba līdzās Obrija kunga apartamentiem tiks sagatavota jums, kundze. Varbūt man vajadzētu paskaidrot, ka Obrija kungs ir devies vakariņās uz mācītājmāju, taču drīz atgriezīsies. – Mārstons uzmundrinoši piebilda: – Viņa gaišība drīz atkal nāks pie prāta, kundze.

– Mārston, vai viņš bieži tā piedzeras? – Venēcija atklāti ievaicājās.

– Nē, kundze! Varbūt kādreiz arī ieskatās dziļāk glāzītē, bet tikai tad, kad Obrija kungs ir devies pie miera. – Kalpotājs pavilcinājās un tad piebilda savā neizteiksmīgajā manierē: – Viņa gaišības gadījumā tas allaž liecina par nepatikšanām, ja drīkstu tā izteikties, kundze.

Venēcija cieši viņu uzlūkoja. – Vai viņam ir nepatikšanas, Mārston?

– Jā, kundze. Daudz lielākas nekā jebkad.

– Mums jāpalūkojas, kas ir darāms šajā sakarībā, – viņa noteica ar laipnu smaidu.

– Jā, kundze, es par to ārkārtīgi priecātos, – Mārstons noteica, viegli palocīdamies. – Vai drīkstu piedāvāt vakariņas pēc… apmēram pusstundas?

Venēcija bija tik ļoti izsalkusi, ka nācās grūti apspiest gluži instinktīvu protestu, tomēr tas izdevās, un viņa cienīgi piekrita, jo bija labi redzams, ka Mārstons grib viņu uz kādu laiku dabūt prom no acīm. Viņa uzgāja augšstāvā un tika atalgota par savu paklausību, ieraugot savu atspulgu Obrija guļamistabas spogulī. Blāvajā gaismā, ko meta viesnīcas apteksnes ienestā vienīgā svece, viņa bija saģērbusies uz labu laimi, steigā izrāvusi ķemmi cauri matiem un uzlikusi cepuri. Turpretī Mārstons bija novietojis uz tualetes galdiņa divus žuburainus svečturus ar vairākām svecēm, un to nežēlīgajā gaismā Venēcija ar šausmām ieraudzīja, ka izskatās gandrīz tikpat izspūrusi, cik viņas nevīžīgais namatēvs. Aizmirsusi par vakariņām, viņa norāva cepuri, nometa apmetni uz gultas un steigšus ķērās pie darba, lai sakārtotos. Kad tas bija pabeigts, bija pagājusi vairāk nekā pusstunda. Venēcija apmeta ap pleciem skaistu, vieglu šalli, pēdējo reizi kritiski uzlūkoja savu atspulgu, nopūta sveces un atkal devās lejā uz ēdamistabu.

Tur viņa redzēja, ka situācija ir krietni uzlabojusies – visas uzdzīves pēdas bija novāktas, galds no jauna saklāts, uguns iekurta, bet Deimrels, sakopis savu nevīžīgo apģērbu, bija brīnumainā kārtā atžirbis. Kad Venēcija ienāca telpā, viņš tukšoja krūzi ar kādu atspirdzinošu dzērienu. Tas, šķiet, atstāja labvēlīgu iespaidu uz Deimrela organismu, jo viņš ierunājās pilnīgi skaidrā balsī, pasniegdams tukšo krūzi Mārstonam: – Tā jau ir labāk! Maizi un sieru, un viss būs kārtībā. – Viņš pagriezās un uzsmaidīja Venēcijai, noteikdams nepiespiesti, taču ar mirdzumu acīs, kas iesildīja viņas sirdi: – Esat pavisam izsalkusi, mans dārgais bērns? Jūs tiksiet apkalpota nekavējoties! Nāciet un apsēdieties, un ļaujiet man nomierināt jūsu satraukto prātu. Es nelikšu jums atstāt savu mājokli. Mēs esam izdomājuši daudz labāku plānu. Pareizāk sakot, to izdomāja Mārstons. Mans prāts vēl nespēj perināt plānus. Jūs esat ieradusies šeit, lai aprunātos ar Obriju par kādu svarīgu jautājumu. Neaizmirstiet to! Un es pārcelšos uz “Sarkano lauvu”. Tādējādi mēs ievērosim pieklājību. – Viņš atvilka Venēcijai krēslu un piebilda vēl aizvien tajā pašā nepiespiestajā tonī: – Jūsu frizūra ir mainījusies, tā ir ļoti eleganta!

Bija skaidrs, ka nenāksies viegli viņu pārliecināt, taču Venēcija nelikās traucēties. Lai ko arī sacīja Deimrela lūpas, acis viņu nodeva. Venēcija saviesīgi ierunājās: – Vai jums tā patīk? Ceru, ka jā, jo man teica, ka tas esot jaunākais modes kliedziens.

Deimrels bija piegājis pie sava krēsla un iesprauda acī monokli. – Jā, lieliski! Šķiet, ka tā ir Sapfo frizūra.

– Nejaukais! – viņa iesaucās, skanīgi iesmiedamās. – Vai jūs zināt visu sieviešu frizūru nosaukumus?

– Domāju, ka gandrīz visu, – viņš izaicinoši atbildēja. Tad Deimrels apsēdās, ļaudams monoklim izkrist un nokarāties garajā lentītē. – Kas jūs šurp atvedis, Venēcij?

– Pasta kariete, un tā bija ārkārtīgi neērta.

– Nejokojieties, meitenīt!

Viņa pasmaidīja un maigi noteica: – Muļķītis!

Venēcija neizpelnījās atbildes smaidu. Deimrels izskatījās bāls un visai drūms un pēc neliela klusuma brīža pavēstīja: – Kaut nu jūs nebūtu ieradusies!

– Ak! Tā ir briesmīga vilšanās, it īpaši tāpēc, ka sākumā jūs likāties tik priecīgs, mani redzot.

– Es biju briesmīgi piedzēries… Mans prāts vēl aizvien ir mazliet apmiglots, taču nav zudis pavisam!

– Vai dieniņ, tad jūs grasāties mani skūpstīt tikai tad, kad esat piedzēries?

– Es vispār negrasos jūs skūpstīt! – viņš skarbi noteica.

– Tādā gadījumā, es, protams, neuzstāšu, – viņa atbildēja. – Nav nekā nepatīkamāka par uzmākšanos kādam, kuram nav ne mazākās vēlēšanās izrādīt pretimnākšanu! Pēdējā laikā es esmu guvusi visai ievērojamu pieredzi šajā jautājumā. Zinu tikai vienu, kas ir vēl ļaunāks, un tā ir uzticēšanās labu gribošiem, taču nezinošiem cilvēkiem, kas nespēj atturēties no jaukšanās citu darīšanās.

– Venēcij… – Deimrels savaldījās, ienākot Imberam, un sēdēja klusu, kamēr sulainis novietoja viņai priekšā zupas šķīvi.

– Cik labi smaržo! – noteica Venēcija, paņemdama karoti. – Ak, Imber, svaigi plācenīši? Jā, patiešām, es vienu paņemšu! Tagad es redzu, ka atkal esmu mājās! – Viņa pagrieza galvu, lai uzrunātu Deimrelu. – Ziniet, manai krustmātei ir franču pavārs, kas gatavo ārkārtīgi gardus ēdienus, taču dažkārt es nespēju neilgoties pēc vienkāršas Jorkšīras maltītes.

– Kā jums patika Londonā? – Deimrels apjautājās, kamēr Imbers piepildīja Venēcijas glāzi ar limonādi.

– Nepavisam nepatika. Nu, varbūt es neizturos gluži taisnīgi! Citos apstākļos man droši vien tur būtu paticis visnotaļ labi. – Kad Imbers izgāja no istabas, viņa piebilda: – Es jutos pārāk nelaimīga un pārāk vientuļa, lai jebkas spētu mani izklaidēt. Redziet, man nebija neviena, ar ko pasmieties.

Viņš noteica aizžņaugtā balsī: – Bez šaubām, jūs jutāties kā svešiniece. Vai viņi izturējās laipni pret jums, jūsu tēvocis un krustmāte?

– Ļoti laipni. Tikai… ak, tas nekas. Nedomāju, ka es spēšu jums to izskaidrot.

– Izskaidrot man? Jūs domājat, ka es nezinu? Jūs domājat, ka es neilgojos pēc jums katru dienu, katru minūti? – Deimrels strauji noprasīja. – Un neiztēlojos jūs sēžam tur, kur jūs esat tagad, kur jūs smaidīdama sēdējāt tajā pirmajā vakarā… – Viņš aprāvās. – Nu, jums nekas nav jāskaidro! Es zinu! Taču ticiet man, ticiet man, mans dārgais acuraugs, ka tas pāries!

– Tā jūs man teicāt atvadoties, – viņa piekrita. – Mana krustmāte arī tā teica, un es nešaubos, ka to pašu teiktu arī tēvocis, jo esmu pārliecināta, ka viņš to pavēstīja jums. Tikai neviens no jums nav atklājis, kāpēc jūs to uzskatāt par… par ilgotu piepildījumu! Tomēr es nevēlos sagādāt jums nepatīkamus brīžus, tāpēc neķircināšu jūs ar jautājumiem. Ak vai, es dzirdu, ka Imbers atgriežas! Domāju, ka būs labāk, ja neteikšu, kas mani šurp atvedis, kamēr nebūsim droši, ka neviens mūs nepārtrauks. Man jāizstāsta arī tik daudz kas cits! Deimrel, es redzēju jūsu brālēnu! Tas notika pieņemšanā. Es dzirdēju nosaucam viņa vārdu un gandrīz kritu kaunā, sākdama smieties. Viņš ir vienreizējs ekscentriķis!

Deimrels pasmaidīja, taču ar pūlēm. – Ekscentriķis? Augstais Dievs, par ko gan jūs domājat? Alfreds staigā, degunu mākoņos iedūris! Jums vajadzētu redzēt, cik viņš cienīgi soļo pa ielu! Kurš ir pilsētā? Baidos, ka vēl nav cilvēku, taču ceru, ka jums izdevās nodibināt dažas patīkamas pazīšanās!

Venēcija aizrautīgi atbildēja un turpināja pļāpāt nepiespiestā, jautrā manierē, ēzdama vakariņas. Deimrels neko daudz neteica un sēdēja, vērodams viņu ar savādu smaidu acīs, kas izraisīja meitenē vēlēšanos viņu apskaut, jo viņa sprieda, ka tā Deimrels varētu smaidīt, atceroties ko sirdij dārgu. Kad Imbers uzlika uz galda ābolus un riekstus un beidzot izgāja no ēdamzāles, Deimrels noteica: – Un nu, Venēcij, stāstiet, kas ir noticis, lai piespiestu jūs spert tik neprātīgu soli!

– Es to darīšu, – viņa atbildēja. – Taču vispirms, mans dārgais draugs, es jums uzdošu kādu jautājumu. Kāpēc jūs man neteicāt, ka mana māte nav mirusi un ir dzīvāka par dzīvu?

Deimrels knibināja valriekstu ar saviem garajiem pirkstiem, taču, to izdzirdis, pacēla galvu un noteica: – Tātad jūs to uzzinājāt, vai ne?

– Tā, – Venēcija bargi noteica, – nav nekāda atbilde!

Viņš paraustīja plecus. – Man nevajadzēja jums stāstīt ko tādu, ko jums acīmredzami nebija vēlams zināt. Kurš jums to pateica? Jūsu krustmāte? Ļoti gudri no viņas puses! Es jau cerēju, ka viņa to izdarīs, jo citādi jūs to varējāt uzzināt visai šokējošā veidā.

– Ak, tieši tā arī notika! Tas man neapšaubāmi bija pārsteigums, taču es gandrīz biju to uzminējusi, iekams nabaga krustmāte Hendreda bija spiesta man visu izstāstīt. Aizvakar es ieraudzīju viņu teātrī.

– Sasodīts! – Deimrels iesaucās, saraukdams pieri.

– Man likās, ka viņa ir apmetusies Parīzē.

– Ir jau arī, – Venēcija atbildēja un pastiepa roku pēc rieksta, kuru viņš nupat bija izlobījis. – Pateicos! Viņa bija ieradusies Londonā, lai pasūtītu sev jaunu jātnieces kostīmu. Man viņa teica, ka franči nespējot uzšūt tikpat labu kostīmu kā angļu drēbnieki.

Deimrels iepleta acis. – Viņa jums teica? Jūs ar viņu runājāt?

– Vai es runāju ar viņu? Ak, bez šaubām! Es apciemoju viņu “Paltnija” viesnīcā un nevaru jums ne izstāstīt, cik viņa bija laipna. Un arī sers Lembērts, kurš, man jāteic, ir gluži brīnišķīgs. Padomājiet tikai! Viņš mani pavadīja līdz pat Bondstrītas galam un, it kā ar to vien nepietiktu, uzdāvināja man šo apburošo piespraudi. Vai nav aizkustinoši no viņa puses? Viņš man teica, ka būtu vēlējies, lai es būtu viņa meita, un…

– Par to es nešaubos! – Deimrels viņu nikni pārtrauca. – …un es tāpat, – Venēcija nopietni turpināja, – jo mans īstais tēvs nebija ne uz pusi tik mīļš.

– Vai jūs gribat man pateikt, – Deimrels noprasīja, – ka jūsu krustmāte ir zaudējusi prātu, ja neiebilst, ka jūs rīkojaties tik brīvi un ar to pašu dodat vaļu visām tenku vācelēm? Ak mans Dievs!

– Jums vajadzētu satikt manu krustmāti, – sacīja Venēcija. – Es esmu pārliecināta, ka jūs lieliski saprastos, jo redzu, ka jums abiem ir gluži vienādi uzskati. Vai zināt, pirms es uzzināju par savu māti, es nekādi nespēju saprast, kāpēc krustmāte mūždien apgalvo, ka man ir jābūt jo īpaši pareizai un kārtīgai, ņemot vērā manus apstākļus? Un, lai arī viņa bija apņēmusies sameklēt man cienījamu vīru, es redzēju, ka viņa to uzskata par ļoti grūtu uzdevumu. Man tas likās dīvaini, jo es neesmu neglīta un nekādā gadījumā neesmu tukšiniece. Protams, es visu sapratu, kad uzzināju patiesību par māti. Man jāatzīst, Deimrel, ka jums labāk vajadzēja būt atklātam pret mani, taču uzdrošinos apgalvot, ka jūs uzskatījāt to par neiespējamu. – Viņa domīgi piebilda: – Nē, tas tiešām bija neiespējami! Tā bija visneveiklākā situācija, kādā vien var atrasties!

– Pie joda, ko jūs ar to gribat teikt? – Deimrels izšāva tik ļaunu vēstošā balsī, ka jebkura cita sieviete, to dzirdot, būtu bailēs nodrebējusi.

Venēcijas seja pauda svētu nevainību. – Tikai to, ka tagad es saprotu, cik ārkārtīgi sarežģīti, patiesībā pat gluži neiespējami jums bija paskaidrot, ka Deimrels nemūžam nevarētu precēt lēdijas Stīplas meitu. Tagad man šķiet, ka pāris reižu jūs mēģinājāt dot man mājienu, taču…

– Mēģināju… Kā jūs uzdrošināties? – viņš nikni iesaucās. – Kā jūs uzdrošināties, Venēcij? Ja jūs domājat, ka es ļāvu jums aiziet tikai tāpēc, ka uzskatīju jūs par necienīgu…

– Bet tam vajadzēja būt īstajam iemeslam! – viņa iebilda. – Es zinu, jūs apmuļķojāt mani, liekot noticēt, ka esat manis necienīgs, un tas bija ļoti laipni un īsti jūsu garā, mans dārgais draugs, tikai pilnīgi muļķīgi tagad, kad zinu, cik es esmu apbrīnojami nevēlama!

Deimrels sāka celties augšā no krēsla. Venēcija nodomāja, ka tiks saķerta aiz pleciem un varbūt kārtīgi sapurināta, tāpēc cerīgi gaidīja. Taču Deimrels atkal atslīga atpakaļ, un Venēcija redzēja, ka dusmas no viņa acīm ir pazudušas. lai arī viņa skatiens bija caururbjošs. – Jūs nedomājat neko tamlīdzīgu, manu meitenīt, – viņš sausi noteica. – Nezinu, vai jūsu krustmāte, kura izklausās pēc zvērinātas vientieses, ir jums iestāstījusi, ka vecāku šķiršanās padara jūs nevēlamu, vai arī jūs to esat izdomājusi manis dēļ, taču jums tagad derētu uzklausīt mani. Un ticiet, ka es saku patiesību! Neviens vīrieša vārda cienīgs muižnieks, pazīstot un mīlot jūs, ne druskas nesatrauktos par tām tukšajām blēņām. Pajautājiet savam tēvocim, ja domājat, ka es jums meloju! Viņš jums pateiks to pašu. Visi, kas dzirdētu jūs runājam tādus niekus, nodomātu, ka jūsu māte ir kļuvusi par staiguli, nevis pirms piecpadsmit gadiem apprecējusies ar Stīplu!

– Tas noņem no maniem pleciem lielu rūpju slogu, – Venēcija viņam sacīja pateicības pilnā tonī. – Un tas man atgādina par iemeslu, kāpēc es atgriezos mājās. Es zināju, ka jūs varēsiet dot man padomu! Bez šaubām, Obrijs ir pirmais, ar ko man jāapspriežas, taču viņš vēl nav pietiekoši pieaudzis, lai spētu man kaut ko ieteikt. Deimrel, es esmu saņēmusi piedāvājumu un īsti nezinu, vai to pieņemt vai ne. Tas nav gluži tas, ko es vēlētos, taču domāju, ka tas ir labāk par dzīvošanu vientulībā, izšķiežot savu dzīvi, kā jūs to nosaucāt; iespējams, ka jums bija taisnība.

Deimrels atbildēja cietā balsī un visai steidzīgi: – Ja tas ir bildinājums no Jārdlija, es nevarēšu jums neko ieteikt. Man vajadzētu teikt… es esmu pēdējais, kurš… Taču jūs pati zināsiet labāk, kas jums nāks par labu.

– No Edvarda? Žēlīgais Dievs, nē taču! Kā gan jūs varējāt pieņemt, ka es vēlētos padomu saistībā ar viņa bildinājumu?

– Es nedomāju… tas ir, es zinu, ka viņš jums sekoja uz Londonu. Viņš atbrauca šurp, lai pateiktu to Obrijam. Es viņu nesatiku.

– Viņš tiešām sekoja man uz Londonu, – piekrita Venēcija un sērīgi nopūtās. – Tomēr viņš bija kļūdījies attiecībā uz manu raksturu, un uzdrošinos apgalvot, ka šobrīd viņš jau ir ceļā uz Neterfordu. Tā ir ļoti nomācoša doma, taču mani gandrīz vai pameta, Deimrel! Beigās viņš bildinās Klāru Deniju.

– Vai tas ir kārtējais mēģinājums mani apmuļķot?

– Nē, nē! Redziet, viņš nosoda šķiršanos un, vairākus gadus cīnījies ar veselo saprātu, bija padevies jūtām, jo uzskatīja, ka es esmu jūtīgāka, bet mana vieglprātība…

– Venēcija, pat Jārdlijs nevarētu tā runāt! – Deimrels iebilda, tikai ar grūtībām valdot smaidu.

Viņa skaļi iesmējās. – Viņš tā teica, ticiet man! Viņš bija pārliecināts, ka man nevajadzētu satikties ar māti, turklāt… viņam pilnīgi neizskaidrojami neiepatikās sers Lembērts!

– Ak tā gan? – Deimrels iesaucās, uzlūkodams Venēciju ar drūmu atzinību. – Viņš ir neciešams ģeķis, bet, runājot par jums, gaišmatainais grēks…

– Es nesaskatu serā Lembērtā neko nepatīkamu, – Venēcija paziņoja. – Pagaidiet tikai, līdz jūs uzzināsiet, cik viņš ir laipns! Redziet, tas piedāvājums, kuru es pieminēju, nāk no mammas.

– Ko?

– Nebrīnos par to, ka jūs esat pārsteigts. Es pati tāda biju, taču reizē arī aizkustināta! Padomājiet tikai, Deimrel! Viņa aicina mani braukt līdzi uz Parīzi un apmesties pie viņiem, cik vien ilgi es vēlēšos, un sers Lembērts tam pilnībā piekrīt. Jāatzīst, ka tas man ir liels kārdinājums. Man allaž ir gribējies ceļot, un mamma runā par braucienu uz Itāliju pavasarī. Nezinu, vai spēšu tam pretoties.

– Venēcij, jūs nu gan mānāties, – Deimrels viņu pārtrauca bez kādām ceremonijām. – Es pazīstu jūsu māti! Viņa drīzāk būtu noskuvusi sev uzacis, nekā aicinājusi jūs apmesties pie viņas.

Sagatavojusies tādam skepticismam, Venēcija satraukti ievaicājās: – Ak, Deimrel, jūs gribat teikt, ka viņa to nedomāja nopietni?

– Domāju, ka viņai nenāk ne prātā aicināt jūs ciemos, mana mīļā.

– Bet viņa to izdarīja, – Venēcija apgalvoja. – Tas bija tāpēc, ka es viņai pastāstīju par savu plānu sameklēt māju, kur apmesties kopā ar Obriju. Viņa bija tādās pašās šausmās kā jūs un teica, ka tikpat labi es varētu sevi aprakt dzīvu. Viņaspāt, man neklātos dzīvot kopā ar viņu Anglijā, bet ārzemēs cilvēki neesot tik klīrīgi, tāpēc… Izlasiet pats viņas vēstuli!

Deimrels izskatījās ne mazumu pārsteigts, paņēma Venēcijas pasniegto vēstuli un atvēra to, uzmeta viņai aizdomu pilnu skatienu un tad pievērsās lēdijas Stīplas apburoši uzrakstītajam vēstījumam. Viņš to lasīja, divreiz pamatīgi saraukdams pieri, un tad atkal uzlūkoja Venēciju. Viņš bija satriekts. – Venēcij, kādā veidā jums izdevās viņu pierunāt uz rakstīšanu? – viņš apjautājās.

– Jūs taču redzat, kas viņu pierunāja to uzrakstīt!

– Tieši to es neredzu! Lai Orīlija Stīpla sāktu satraukties par to, ka jūs esat viņai pateikusi… Ak, Dieva dēļ, Venēcij, nemēģiniet mani piemānīt! Nezinu, ko jūs izdarījāt, taču… Ja tas nav joks, es uzskatu, ka jūs nekādā gadījumā nedrīkstat pievienoties tam pārītim.

Venēcija vainīgi noteica: – Nē, baidos, ka es nesaprotu. Tas droši vien nebūtu prātīgi darīts, ja es grasītos kļūt par kādu no tām smalkajām dāmām, kuras mana krustmāte raksturo kā pirmšķirīgas, taču šis nav tas gadījums…

– Izbeidziet runāt kā tāda auša, – Deimrels bargi noteica. – Jūs neko nezināt par Stīplu pasauli! Toties es zinu, turklāt ļoti labi, un, ja es domātu, ka tas ir kaut kas vairāk par hum… – Viņš piepeši aprāvās, mazliet paceldams galvu.

– Jā? – Venēcija mudināja.

Deimrels pacēla augšup pirkstu, un arī Venēcija sadzirdēja skaņu, kas bija sasniegusi viņa ausis. Mājai tuvojās kariete. – Obrijs! – Deimrels sacīja. Viņa skatiens atkal pievērsās meitenes sejai. – Kādu iemeslu jūs viņam minēsiet, lai izskaidrotu savu atrašanos šeit? Jūs taču necelsiet viņam priekšā šo! – Runājot viņš pasniedza atpakaļ lēdijas Stīplas vēstuli.

Venēcijai būtu gribējies, lai Obrijs šajā brīdī atrastos simts jūdžu attālumā un viņa varētu kliegt aizkaitinājumā, tomēr viņa atbildēja savaldīgi: – Bet, mans dārgais draugs, es nevarētu spert tādu soli, vispirms nenoskaidrojot, ko viņš par to domā.

– Ja tas ir viss…

– Es gribēju noskaidrot viņa izjūtas, Deimrel, nevis viņa viedokli! – Venēcija pasmaidīja. – Cik zinu, viņš labāk apmestos pie Epersetiem nekā pievienotos man Londonā. – Meitenes smaids sašķobījās. – Turklāt nedomāju, ka es būtu ļoti vajadzīga arī viņam, – Venēcija noteica.

Deimrels bija piecēlies kājās, satvēris viņas rokas un gandrīz izrāva Venēciju ārā no krēsla. – Es būtu ar mieru atdot savu dzīvību, lai aiztaupītu jums sāpes, ilūziju sabrukumu, visu to, ko jūs nesaprotat, ko nepazīstat… Savu dzīvību! Cik tas ir tukšs apgalvojums! Bezvērtīgāks upuris nemaz nav iedomājams! – viņš rūgti noteica.

Gaitenī atskanēja balsu murdoņa, soļi tuvojās. – Sasodītais Obrijs! – Deimrels nočukstēja, palaizdams vaļā Venēcijas rokas.

Taču nācējs nebija Obrijs. Plaši atvēris durvis, Imbers paziņoja dārdošā balsī: – Hendreda kungs, milord!

Divdesmit pirmā nodaļa

Hendreda kungs ienāca ēdamzālē. Viņš izskatījās bāls, noguris un ļoti saniknots un, uzmetis vienu īsu skatienu Venēcijai, stīvi vērsās pie Deimrela. – Labvakar! Ļaujiet man atvainoties par tik novēlotu ierašanos, tomēr nešaubos, ka jūs mani gaidījāt.

– Domāju, ka jebkurā gadījumā man vajadzēja gaidīt jūs, – atbildēja Deimrels. – Jums piemīt talants ierasties praktiski vienā mirklī, vai ne? Vai esat ēdis vakariņas?

– Nē, ser, es neesmu vakariņojis. Un uzdrošinos piebilst… – Hendreda kungs nodrebinājās, uz mirkli aizvērdams acis.

– Tādā gadījumā jūs būsiet velnišķīgi izbadējies, – Deimrels īsi noteica. – Parūpējieties par maltīti, Imber!

Hendreda kunga sejā atspoguļojās nelabums, taču viņš nepaguva izteikt ne vārda, lai pieklājīgi noraidītu piedāvājumu, kad Venēcija, kuras mazāk slavējamās izjūtas bija izgaisinājusi līdzjūtība, panācās uz priekšu un sacīja:

– Nē, nē! Mans tēvocis nekad nespēj neko ieēst, ja ir visu dienu ceļojis. Ak, mans dārgais ser, kas gan jums lika mesties man pakaļ tādā steigā? Nemūžam es nebūtu domājusi, ka jūs tā rīkosieties. Tas ir tik nevajadzīgi, tik muļķīgi! Jūs būsiet galīgi pārguris!

– Muļķīgi? – atkārtoja Hendreda kungs. – Venēcij, es atgriezos Londonā vakar vakarā un uzzināju, ka jūs pasta karietē esat aizbraukusi no pilsētas ar nolūku doties uz šo namu, kurā es patiešām jūs tagad atrodu. Cik varu secināt, jūs spērāt šo neapdomīgo soli pēc strīda ar savu krustmāti. Jāteic, Venēcij, ka es jūs uzskatīju par pārāk prātīgu, lai piešķirtu lielu nozīmi tam, ko jūsu krustmāte varēja dusmās izmest.

– Manu dārgo tēvoc, skaidrs, ka es to nedarīju! – Venēcija ar nožēlu sacīja, iesēdinādama viņu krēslā. – Lūdzu, sēdieties, jo es labi zinu, ka jūs esat noguris līdz nāvei un jūs nomoka briesmīgs tiks! Nebija nekāda strīda, varat man ticēt! Nabaga krustmāte bija gluži satriekta, ieraugot manu māti teātrī un pēc tam uzzinot, ka es esmu bijusi tik nepateicīga un sagandējusi viņas centienus izvest mani sabiedrībā, jo pastaigājos pie rokas savam patēvam visu ceļu no “Paltnija” viesnīcas līdz pat Oksfordstrītai. Viņa mani šajā reizē sarāja, un es viņai to nepārmetu ne vismazākajā mērā. Es zināju, ka viņa tā darīs. Taču, runājot par to, ka es būtu atstājusi pilsētu tā dēļ vai šķīrusies no viņas dusmās… Ser, nevar būt, ka viņa jums pateikusi ko tādu. Viņa zināja, kādi ir mani nodomi, es tos viņai neslēpu!

– Jūsu krustmāte, – sacīja Hendreda kungs ar apņēmīgu piepūli, – ir ārkārtīgi jūtīga sieviete, un jūs nevarat nezināt, ka viņas nervi ir pārkairināti. Kad tas notiek, viņai ir grūti pietiekoši saņemties, lai sniegtu sakarīgu vai kaut saprātīgu atstāstu par notikumiem, kas izraisījuši šo stāvokli. Patiesībā, – viņš bargi nobeidza, – no viņas atstāsta nevar saprast ne rīta, ne vakara! Runājot par jūsu aizbraukšanas iemesliem, es nezinu, ko jūs esat uzskatījusi par vajadzīgu viņai pavēstīt, Venēcij, taču, cik nopratu, jūs nespējāt izdomāt neko labāku kā pasaciņu par savu vēlēšanos panākt, lai Deimrels kaisītu rožu ziedlapiņas jūsu ceļā.

Deimrels, kurš bija atkal apsēdies un līdz šim brīdim nolūkojās ugunī, izdzirdēja šos vārdus un ātri pacēla galvu. – Rožu ziedlapiņas? – viņš atkārtoja. – Rožu ziedlapiņas? – Viņa jautājošais skatiens pievērsās Venēcijai. – Bet, manu dārgo meitenīt, šajā gadalaikā?

– Klusējiet, nelaimīgais! – viņa nosarkstot noteica.

– Tieši tā! – sacīja Hendreda kungs. Būdams pedantisks, viņš piebilda: – Vai arī viņas nolūks varēja būt atrunāt jūs no tik izšķērdīgiem paradumiem. Es nespēju atklāt, kas īsti, taču tam nav nozīmes, jo neko muļķīgāku es savu mūžu neesmu dzirdējis! Nav svarīgi, ko jūs teicāt savai krustmātei. Svarīgi ir tas, ka jums, mana dārgā krustmeita, jaunai meitenei… tikai, lūdzu, nesakiet man, ka esat pilngadīga… jaunai meitenei, kura apmetusies manā mājā, manā aizbildnībā, tika ļauts aizbēgt bez pavadoņa, turklāt vēl ar nodomu meklēt pajumti tieši te. Un jūs saucat par muļķīgiem un nevajadzīgiem manus pūliņus novērst jūsu pazudināšanu un manu kaunu!

– Nē, nē! – Venēcija mierinoši sacīja. – Vai jūs neaizmirstat, ka zem šī paša jumta mīt mans brālis? Es pateicu jūsu kalpotājiem, ka man sūta pakaļ, tāpēc ka viņš ir saslimis, un jādomā, ka…

– Es neesmu aizmirsis Obriju un neatrodos šeit, lai jūs atbalstītu! – Hendreda kungs viņu bargi pārtrauca. – Jums jāzina, ka esmu ieradies, lai neļautu jums izdarīt neglābjamu muļķību! Deimrel, es neatvainojos par saviem tiešajiem izteikumiem, tāpēc ka jūs jau zināt manu viedokli.

– Dieva dēļ, sakiet, ko vien vēlaties, – Deimrels paraustīja plecus. – Galu galā mēs esam pilnīgi vienisprātis.

Tēvocis piespieda pirkstgalus pie deniņiem. Venēcija piecēlās un klusi izgāja no ēdamzāles. Viņa nebija projām ilgi, taču pēc atgriešanās tēvocis viņai sacīja, ka esot pārrunājis ar Deimrelu viņas iespējamo ciemošanos pie Stīpliem. – Nešaubīgi es varu jums apgalvot, mana dārgā krustmeita, ka tas, ko jums jau pavēstījis viņa gaišība, ir pilnīga patiesība. Jūs neskar nekāds kauna traips, un, lai arī biežas jūsu satikšanās ar seru Lembērtu un lēdiju Stīplu būtu ļoti nevēlamas, nekas nebūtu nejaukāks… varbūt pat nepieklājīgāks… par meitu, kura atsakās no pazīšanās ar māti! Negrasos jums slēpt, ka šajā sāpīgajā jautājumā es nekad neesmu varējis piekrist nedz jūsu krustmātei, nedz jūsu nelaiķa tēvam. Manuprāt, šī uzspiestā noslēpumainība bija tikpat nepareiza, cik absurda!

– Pilnīgi pareizi! – sacīja Venēcija. Viņa nolūkojās uz vienu un otru ar smaidu acīs. – Ko vēl jūs pārspriedāt? Vai vienojāties par manu nākotni? Vai arī man vajadzētu pateikt, ko es esmu izdomājusi?

Hendreda kungs, ieraudzījis Venēcijas smaida atblāzmu Deimrela acīs, strauji noteica: – Venēcij, es lūdzu jūs apdomāt, pirms darāt kaut ko tādu, ko vēlāk rūgti nožēlosiet! Jūs uzskatāt mani par bezjūtīgu, taču ticiet man, ka tā nebūt nav. Tomēr man ir pienākums jums pavēstīt… un ceru, ka viņa gaišība man piedos… ka vēl nepiemērotākas laulības par tām, kas jums šobrīd prātā, vispār nav iespējamas!

– Manu dārgo tēvoci, kā gan jūs varat pieļaut tādu pārspīlējumu? – Venēcija iebilda. – Mazliet apdomājieties! Varbūt Deimrels ir brunču mednieks, taču viņš vismaz neizrādīsies mans tēvs.

– Neizrādīsies jūsu tēvs? – Hendreda kungs atkārtoja, izskatīdamies apstulbis. – Ko gan, Dieva dēļ…

Deimrela pleci sāka raustīties. – Edips, – viņš sacīja. – Vismaz tā es domāju, taču viņa ir mazliet sajaukusi. Viņa gribēja teikt, ka neizrādīsies mana māte.

– Tas ir viens un tas pats, Deimrel! – noteica Venēcija, saskaitusies par tādu sīkumainību. – Tikpat nepiemēroti!

– Es būtu jums ļoti pateicīgs, Venēcij, – Hendreda kungs asi noteica, – ja jūs mestu pie malas tematu, kuru es uzskatu par ārkārtīgi nepiedienīgu. Es jūtos neiedomājami šokēts par to, ka Obrijs ir piestāstījis māsai pilnas ausis ar tādām lietām.

– Tomēr jūs droši vien redzat, ka Deimrels nepavisam nejūtas šokēts, – viņa norādīja. – Vai šis apstāklis neliek jums saprast, kāpēc viņš būtu man vispiemērotākais no visiem vīriem?

– Nē, neliek vis! – Hendreda kungs satriekts atbildēja. – Ticiet man, es nesaprotu, kā vest jūs pie prāta! Man tā vien šķiet, ka jūs dzīvojat tādā kā… tādā kā…

– Ziepju burbulī, – Deimrels viņam palīdzēja.

– Jā, pilnīgi pareizi! Ziepju burbulī, – nošņācās Hendreda kungs. – Jūs esat iemīlējusies pirmoreiz mūžā, Venēcij, un jūsu acīs Deimrels līdzinās pasaku varonim.

Viņa skaļi iesmējās un tad iesaucās: – Ak nē, nepavisam! Dārgo ser, kā gan jūs varat iedomāties, ka es esmu tāda zoss? Ja ar šo jauko ziepju burbuļa tēlu jūs gribējāt parādīt, ka mani gaida briesmīgs ilūziju sabrukums, tad varat būt drošs, ka par to nav iemesla raizēties!

– Jūs mani piespiežat runāt skaidru valodu, un tas nav patīkams uzdevums. Var jau būt, ka Deimrels vēlas pārskatīt savu dzīvesveidu, taču ilgstoši ieradumi, rakstura iezīmes nav tik viegli maināmas. Es esmu uzņēmies atbildību par jums, Venēcij, un man nāktos mocīties nepatīkamās izjūtās un pašpārmetumos, ja es redzētu, ka jūs esat nelaimīga.

Venēcija uzlūkoja Deimrelu. – Ko teiksiet, mans dārgais draugs?

– Ko, mans dārgais acuraugs? – viņš atbildēja, acīm ieziboties.

– Vai jūs domājat, ka padarīsiet mani nelaimīgu?

– Nē, taču neko nevaru jums solīt.

– Nē, lūdzu, nesoliet! – Venēcija nopietni sacīja. – Tiklīdz kāds apsolās kaut ko nedarīt, tā sāk to kārot vairāk par visu citu. – Viņa atkal pievērsās tēvocim. – Jūs gribat mani brīdināt par to, ka viņš turpinās satikties ar mīļākajām un rīkot orģijas, un… un tā tālāk, vai ne, ser?

– It īpaši “un tā tālāk”, – Deimrels iestarpināja.

– Kā lai es uzminu, ko vēl jūs tur darāt? Redziet, tēvoc, es nedomāju, ka man to vajadzētu uzzināt.

– Jūs zinātu par manām orģijām, – Deimrels iebilda.

– Jā, taču reizi pa reizei es nepievērstu tām uzmanību. Galu galā būtu tīrais neprāts prasīt, lai jūs mainītu visus savus paradumus, un es taču vienmēr varu ātrāk aiziet gulēt, vai ne?

– Ak… jūs tās neuzraudzīsiet? – viņš apjautājās, izskatīdamies krietni vien vīlies.

– Jā, mīļais, ja jūs to vēlēsieties, – viņa atbildēja, uzsmaidīdama Deimrelam. – Vai man tas varētu patikt?

Viņš pastiepa roku un, kad Venēcija ielika tajā savu plaukstu, cieši to satvēra. – Jums būs lieliska orģija, mans dārgais acuraugs, un jums tā patiešām ļoti patiks!

Laimīgā kārtā brīdī, kad daudz cietušais Hendreda kungs, šķiet, bija sasniedzis pacietības galējo robežu, durvis atvērās, un Imbers ienāca ar tējas paplāti. Viņš novietoja to priekšā Venēcijai, kura uzreiz pielēja tasi, pasniedza to tēvocim un sacīja: – Zinu, ka jūs neko neēdīsiet, taču tēja jums allaž nāk par labu, vai ne?

To viņš nevarēja noliegt, un tējai patiešām izrādījās labvēlīga ietekme, jo, izdzēris otro tasi, Hendreda kungs bija pietiekoši lielā mērā paguvis samierināties ar to, ka laulības ir neizbēgamas, un noprasīja Deimrelam, vai viņam ir kāda nojausma par savu finansiālo stāvokli, parādiem un iespējām uzturēt sievu.

Šie nopietnie jautājumi tika uzdoti iznīcinoši ironiskā tonī, taču Deimrela atbilde izkliedēja visas šaubas. – Es labi zinu, kāds ir mans finansiālais stāvoklis, cik lieli ir mani parādi un ko ienesīs aktīvu pārdošana. Es nespēšu nodrošināt savai sievai pārlieku greznību, taču domāju, ka gluži labi spēšu garantēt ērtu dzīvi. Es jau pirms mēneša kopā ar savu pārvaldnieku esmu izpētījis visus rēķinus. Viņš tikai gaida manus norādījumus, lai rīkotos tā, kā esam vienojušies.

Piespiests pie sienas, Hendreda kungs vēl aizvien bija noskaņots uz ķildošanos un turpināja, negribēdams padoties. – Un īpašuma norakstīšana? – viņš prasīja.

Šis arguments uzreiz tika atspēkots. – Bez šaubām! – Deimrels noteica, saraukdams uzacis neierastā augstprātībā.

Tajā brīdī arī Venēcija metās ringā. – Varbūt es neko daudz nezinu par orģijām, taču nu jūs runājat par kaut ko tādu, ko es saprotu! – viņa paziņoja. – Un pilnīgi muļķīgi! Pārdodamie aktīvi ir jūsu sacīkšu zirgi, jahta un pasta zirgi, kas izvietoti pa visu Angliju, un nezin kas vēl! Nav ne mazākās vajadzības to visu pārdot, un, runājot par īpašuma norakstīšanu man… kāda velna pēc jums tas būtu jādara, ja man pašai ir pietiekoši daudz naudas? Jāatzīst, es samaksātu parādus, taču, ja vēlaties labāk dzīvot parādos, tad tā ir jūsu darīšana. Runājot par visiem šiem upuriem… Deimrel, beigās to nožēlot nāksies jums, nevis man!

– Dzīvot parādos? – iesaucās Hendreda kungs. Izteiksme viņa sejā robežojas ar pretīgumu. – Labāk dzīvot parādos?

– Jā, mēs visus šos jautājumus apspriedīsim, ser, jūsu muļķīgajā stilā, bet kādu citu reizi, – noteica Deimrels. – Nesatraucieties, mana dārgā! Mana laime ir atkarīga nevis no pārdodamajiem aktīviem, bet gan no kādas zaļas meitenes.

– Izbeidziet! – nokomandēja Hendreda kungs. – Jūs steidzaties notikumiem pa priekšu. Tas nekam neder!

– Tas viņai būs labāk par pievienošanos Stīplu pārim! – Deimrels attrauca. – Jā, jūs varat brīnīties, taču tā ir pistole, kas pielikta man pie deniņiem.

– Blēņas! – Hendreda kungs nicīgi noteica. – Orīlijai kaut kas tāds nenāktu pat prātā. Orīlija kopā ar meitu, kas viņu pārspēs… Ha!

– Jā, es arī tā domāju, taču kādā man vēl aizvien nesaprotamā veidā Venēcijai ir izdevies izspiest no viņas ielūgumu. Man ir bijis tas gods to izlasīt!

– Augstais Dievs! – Hendreda kungs novaidējās.

– Tāpēc, – turpināja Deimrels, – mēs tagad neveltīsim pūliņus bezcerīgajam uzdevumam pārliecināt manu zaļo meiteni, ka viņa pieļauj kļūdu, bet gan pievērsīsimies tam, lai nepieļautu, ka viņa tiek pie sabiedrības nosodījuma.

– Varat nešaubīties, ka mani tāds nosodījums nesatrauktu ne vismazākajā mērā, – Venēcija iestarpināja.

– Toties tas satrauktu mani. – Deimrels pagrieza galvu un domīgi uzlūkoja Hendreda kungu. – Ar jūsu un manas krustmātes Stoboro palīdzību mēs varētu tikt ar to galā. Jūs taču pazīstat manu krustmāti?

– Es pazīstu lēdiju Stoboro vismaz divdesmit gadus, – atbildēja Hendreda kungs ar triumfējošu smaidu. – Un vienīgais rezultāts, ko es vai kāds cits panāktu, mēģinot viņu pierunāt, būtu tieši pretējs mūsu vēlmēm.

– Tieši tā! – sacīja Deimrels. – Redzu, ka jūs labi zināt, kā aptīt viņu ap pirkstu.

Telpā iestājās klusums. Hendreda kungs, uz kuru šis paziņojums acīmredzot bija atstājis spēcīgu iespaidu, sēdēja, pētīdams kaut ko abiem pārējiem neredzamu. Venēcijas pārsteigto acu priekšā āda ap viņa muti sāka lēnām stiepties, un, lai arī tēvoča lūpas vēl aizvien bija viegli sakniebtas, viņa vaigos parādījās divas dziļas švīkas. Hendreda kungs par kaut ko klusībā uzjautrinājās, un tas bija pārāk rets notikums, lai dalītos tajā ar pārējiem. Attapies no savām pārdomām, viņš neapmierināti abus uzlūkoja un paziņoja, ka pagaidām vairs nespējot apspriest šo jautājumu. Tad viņš apjautājās krustmeitai, vai viņa esot iecerējusi pavadīt tēvoci uz Jorku, kur viņš gatavojās pavadīt nakti, taču bija redzams, ka piekrītošu atbildi Hendreda kungs nemaz negaida.

Tas Venēcijai dāvāja gaidīto izdevību. Viņa sacīja:

– Nē, dārgo ser, es šodien vairs negrasos nobraukt ne jarda, un man jāatzīst, ka jūs arī ne! Nepārmetiet man, taču es liku Imberam nosūtīt jūsu karieti uz “Sarkano lauvu” jau pirms kāda laika. Es zinu, ka jūs to vēlētos, un mums te pietrūkst kalpotāju… tas ir, Deimrelam pietrūkst kalpotāju, tāpēc kučierus nevarētu te izmitināt, nesagādājot tiem tik daudz darba, ka viņiem neatliktu laika to padarīt! Un Deimrela sulainis, kurš ir ārkārtīgi izcils, būs pielūkojis, lai jums jau ir sagatavota istaba, un būs izkravājis jūsu ceļasomu. Es uzdrošinājos viņam likt sameklēt tabletes, kuras jūs allaž dzerat, kad mokāties galvassāpēs, un, to izdzirdējis, viņš teica, ka nekavējoties pagatavos jums miežu dzērienu, lai jūs varētu to nobaudīt pirms gulētiešanas.

Šis plāns likās tik pievilcīgs, ka Hendreda kungs padevās, pirms tam gan pabrīdinājis savu namatēvu, ka viņa pieļāvība nav uzskatāma par piekrišanas zīmi laulībām, kuras viņš nepavisam neatzina un negrasījās sekmēt nekādā veidā.

Aukstasinīgi uzklausījis šo kvēlo paziņojumu, Deimrels pazvanīja zvaniņu, lai izsauktu Mārstonu, un tajā brīdī Obrijs, kurš bija atstājis zirgu stallī un ienācis mājā pa sānu durvīm, iesoļoja istabā. Viņš izskatījās nedaudz pārsteigts un noteica: – Un es vēl brīnījos, ar ko gan tu, pie velna, varētu sarunāties, Džesper! Sveicināti, ser! Mana dārgā, kā tu jūties? Man prieks, ka tu esi atbraukusi. Es ilgojos pēc tevis.

Runādams viņš pārkliboja pāri istabai pie Venēcijas, un, šī sveiciena aizkustināta, māsa viņu sirsnīgi apskāva.

– Un es ilgojos pēc tevis, mīļais. Tu nemaz nezini, cik ļoti!

– Muļķadesa! – viņš noteica, šķībi uzsmaidīdams. – Kāpēc tu nepabrīdināji, ka ieradīsies? Starp citu, kas tevi šurp atvedis?

– Es jums pateikšu, kas atvedis šurp jūsu māsu! – sacīja Hendreda kungs. – Jūs esat pietiekoši pieaudzis, lai spētu izveidot savu viedokli, un man ir teikts, ka jums piemīt izcils prāts! Varbūt Venēcija vairāk ieklausīsies jūsos nekā manī. Es gribu jums pavēstīt, jaunais cilvēk, ka viņa ir izteikusi savu gatavību pieņemt lorda Deimrela bildinājumu!

– Tas gan ir labi! – noteica Obrijs, un viņa seja iemirdzējās. – Es jau tā cerēju, mana dārgā. Džespers tev ir lieliski piemērots! Turklāt man viņš patīk. Es varēšu pavadīt savus brīvlaikus kopā ar jums, un man nenāksies paciest Edvardu. Starp citu, vai Londonā viņš bija tikpat garlaicīgs?

– Vai tas ir viss, kas jums sakāms, puis? – noprasīja Hendreda kungs, gluži saprotami aizsvildamies. – Vai jūs vēlaties, lai jūsu vienīgā māsa apprecas ar cilvēku, kuram ir tāda reputācija kā lordam Deimrelam?

– Jā, es viņai to ieteicu jau labi sen. Es personīgi nekad neesmu pievērsis lielu uzmanību visām tām runām par Džespera reputāciju. Ja Venēciju pašu tas nesatrauc, kāpēc lai tas satrauktu mani?

– Jādomā, – Hendreda kungs sarūgtināts noteica, – ka tādu viedokli jau varēja gaidīt no zēna, kurš nekautrējas atstāstīt savai māsai ārkārtīgi amorālus un prastus stāstus!

Obrijs izskatījās pārsteigts. – Pie joda, ko viņa jums ir iestāstījusi, ser? – viņš apvaicājās. – Ja viņa jums ir stāstījusi piparotas anekdotes, tad tās viņa būs saklausījusies no Džespera, jo Edvards viņai neko tādu nestāstītu, bet es tādas nezinu.

– “Valdnieks Edips”, pļāpa! – noteica Deimrels.

– “Valdnieks Edips”? Neatceros, ka būtu stāstījis Venēcijai kaut ko par viņu, taču uzdrošinos apgalvot, ka tas nav izslēgts, un jebkurā gadījumā lietot tādus apzīmējumus kā “amorāls” un “prasts” attiecībā uz Sofokla darbiem ir pats šokējošākais, ko es savu mūžu esmu dzirdējis. Pat no Edvarda mutes!

Tajā brīdī sarunā iejaucās Mārstons, kurš jau krietnu laiciņu stāvēja uz sliekšņa. – Vai jūs mani saucāt, milord?

– Jā gan, – sacīja Deimrels. – Vai aizvedīsiet Hendreda kungu uz viņa istabu? Prasiet Mārstonam visu, kas jums būs vajadzīgs, ser. Viņam allaž atrodas padoms.

Tā nu Hendreda kungs, aizvainoti atvadījies no pārējiem, devās ārā no istabas. Deimrels klusi ierunājās, kad Mārstons grasījās sekot savam neapmierinātajam aizbilstamajam: – Mārston!

Kalpotājs apstājās. – Jā, milord?

Deimrels viņam uzsmaidīja. – Vēli man veiksmi!

Mārstona vienaldzīgā sejas izteiksme atslāba. – Ja drīkst, milord, es vēlu veiksmi jums abiem. Jāteic, ka arī daži citi būs laimīgi kopā ar jums.

– Ak kungs, man vajadzēja novēlēt jums veiksmi, vai ne? – noteica Obrijs, kad durvis aiz sulaiņa aizvērās. – Bez šaubām, es to novēlu. Taču to jūs zināt arī bez teikšanas! Labi, es arī došos pie miera, man nāk miegs.

– Obrij, pakavējies vēl kādu brītiņu! – Venēcija lūdzās. – Man ir kas sakāms, un es gribu to pateikt uzreiz. Ceru, ka tev nebūs iebildumu. Pirms divām dienām es atklāju, ka mamma… nemaz nav mirusi, kā mēs bijām domājuši.

– Nē, es zinu, ka nav, – Obrijs atbildēja. – Skaidrs, ka man nav iebildumu, muļķīt! Kāpēc tādiem vajadzētu būt? Lai cik labi Venēcija pazina brāli, viņa tomēr pārsteigumā noelsās. – Obrij! Vai tu gribi teikt… Vai tētis tev pateica?

– Nē, Konvejs.

– Konvejs? Kad?

– Ak, pēdējā reizē, kad viņš ciemojās mājās! Pirms došanās uz Beļģiju. Viņš teica, ka man tas esot jāzina gadījumam, ja viņš tikšot nogalināts.

– Tad nu gan prāta darbs! – Venēcija sašutusi iesaucās. – Kāpēc viņš nevarēja pateikt man? Ja varēja pateikt četrpadsmitgadīgam puikam…

– Es nezinu. Varbūt viņš uzskatīja, ka tētis dusmosies, ja sapratīs, ka tu visu zini. Jebkurā gadījumā viņš man piekodināja klusēt.

– Tu varēji man pateikt vēlāk, kad tētis bija miris! Kāpēc gan tu to nedarīji? – viņa noprasīja.

– Man šķiet, ka es par to neiedomājos, – Obrijs atbildēja. – Kāpēc gan? Mani tas daudz neinteresēja. Uzdrošinos apgalvot, ka tas mani interesētu, ja es būtu pazinis mammu. Tev jāatzīst, Venēcij, ka cilvēks nevar interesēties par to, kas noticis, kad viņam bija vēl tikai daži mēneši. – Viņš nožāvājās. – Ak kungs, kā man nāk miegs! Arlabunakti, mana dārgā! Arlabunakti, Džesper!

Viņš izkliboja laukā pa durvīm, un Venēcija pagriezusies ieraudzīja, ka viņas mīļotais smaida ar mīļu ironiju.

– Lai tas kļūst jums par mācību, admirāli Venēcij! – Deimrels noteica, šķērsoja ēdamzāli un piegāja viņai klāt, lai apskautu. Viņa nepretojās, taču viegli atturēja Deimrelu, uzliekot plaukstas viņam uz krūtīm.

– Deimrel, man ir kaut kas jāsaka!

Smaids nodzisa. Deimrels jautājoši uzlūkoja Venēciju.

– Kas noticis, mans dārgais acuraugs?

– Tas ir… redziet, mana krustmāte teica… ka es nedrīkstu kārties jums kaklā! Izskatījās, ka drīkstu, un es tā arī darīju, taču, kad mans tēvocis sāka runāt par jūsu parādiem un īpašuma norakstīšanu, es piepeši sapratu, ka viņai bijusi taisnība. Ak, mans mīļais… mans draugs! Es negribu, lai jūs mani precētu, ja jūs labāk gribētu palikt neprecējies.

– Tādā gadījumā jūs esat daudz nesavtīgāka par mani, dārgā, jo es vēlos jūs precēt neatkarīgi no jūsu domām! – viņš strauji atbildēja. – Varbūt jūs nožēlosiet šo dienu, bet es gan ne! To, ko nožēloju, es nevaru padarīt par nebijušu, jo dievi neļauj izgaisināt laiku vai telpu vai panākt, ka tāds cilvēks kā es top cienīgs kļūt par jūsu vīru.

Venēcija viņu cieši apskāva. – Muļķis! Jūs zināt, ka mans cienīgais pielūdzējs man šķita briesmīgi garlaicīgs, un, runājot par visu pārējo, vai jums nešķiet, mīļais, ka tad, ja jūs nebūtu aizbēdzis ar to resno sievieti…

– Viņa nebija resna! – Deimrels protestēja.

– Nē, tolaik nebija, bet tagad gan ir! Tātad… ja jūs nebūtu tik slikti uzvedies, tad droši vien būtu apprecējis kādu piemērotu meiteni un tagad jau vairākus gadus būtu omulīgi iekārtojies ģimenes ligzdiņā kopā ar sievu un sešiem vai septiņiem bērniem!

– Nē, ar bērniem ne! Tos dabūtu kāpurs, – viņš atgādināja. – Vai jums nešķiet dīvaini, Lenjonas jaunkundz, ka es vēl neesmu jūs bildinājis, lai arī jau divreiz esmu atradies par mata tiesu no tā? Tagad, kad neviens mūs netraucē, vai jūs pagodināsiet mani, kundze…

– Labi gan! Jūs vēl neesat aizgājuši gulēt, – noteica Obrijs, piepeši atgriezdamies ēdamzālē. – Man prātā ienāca lieliska doma!

– Šī, – Deimrels nikni iesaucās, – ir otrā reize, kad jūs ienākat istabā tieši tajā brīdī, kad es gatavojos bildināt jūsu māsu!

– Man gan likās, ka jūs esat to izdarījis jau pirms vairākām stundām. Lai vai kā, tas ir kaut kas svarīgs. Jūs varat pavadīt savu medusmēnesi Grieķijā, un es braukšu jums līdzi!

Vēl aizvien atrazdamās Deimrela apskāvienos, Venēcija iesmējās un paslēpa seju viņam pie pleca.

– Grieķija ziemas vidū? Mēs nedarīsim neko tamlīdzīgu! – noteica Deimrels.

– Bet kāpēc jāprecas tik drīz? Ja gribat nolikt datumu pavasarī…

– Mēs esam vienojušies par datumu janvārī, ja ne decembrī!

– Ak! – Obrijs noteica, juzdamies visai vīlies. – Tādā gadījumā tai vajadzētu būt Romai. Žēl, jo man labāk patiktu Grieķija. Tomēr es varu turp aizbraukt vēlāk, un galu galā tas ir jūsu medusmēnesis, nevis manējais. Uzdrošinos apgalvot, ka Venēcijai arī patiktu Roma.

– Mums vajadzētu atcerēties un to viņai kādreiz pajautāt, lai gan tam nav nozīmes. Ejiet vien gulēt, neciešamais zaļknābi!

– Ak tā, jūs gribējāt bildināt Venēciju, vai ne? Ļoti labi, lai gan jūs varējāt nepievērst man uzmanību. Arlabunakti!

Viņš izkliboja ārā, bet Deimrels piegāja pie durvīm un tās aizslēdza. – Un nu, mana mīļā, – viņš noteica, atgriezdamies pie Venēcijas, – ceturto reizi…