CEĻOJUMS AR SNARKU

 Džeks Londons, VII sēj.

IZDEVNIECĪBA LIESMA 1977

SASTĀDĪJUSI TAMĀRA ZĀLĪTE NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI VALIJA BRUTĀNE, ROTA EZERIŅA UN OJĀRS SARMA MĀKSLINIEKS ĀDOLFS LIELAIS

CEĻOJUMS AR SNARKU

I NODAĻA

Ievads

Tas viss sākās Glenellenas peldētavā. Nopeldējušies mēs parasti atgūlāmies smiltis, lai ļautu ādai ieelpot silto gaisu un uzsūkt saules gaismu. Rosko bija burātājs. Es arī biju mazliet braukājis pa jūrām. Tāpēc agri vai vēlu mūsu sarunas ievirzījās par dažādiem kuģiem. Mēs sprie­dām par nelieliem kuģīšiem un to piemērotību jūras brau­cieniem. Pieminējām kapteini Slokumu un viņa trīs gadus ilgo ceļojumu apkārt pasaulei ar «Spreju».

Mēs apgalvojām, ka nebaidītos doties apkārt pasaulei ar mazu, nu, teiksim, pēdas četrdesmit garu kuģīti. Mēs pat apgalvojām, ka tas mums sagādātu prieku. Visbei­dzot mēs apgalvojām, ka vairāk par visu pasaulē mums gribētos doties tādā ceļojumā.

—   Tad laižamies ceļā, — mēs sacījām… pa jokam.

Kad bijām palikuši vieni, es pajautāju Carmianai, vai

viņai tiešām ir tāda vēlēšanās, un viņa atbildēja — tas esot tik brīnišķīgi, ka nespējot pat ticēt.

Nākamajā reizē, kad mēs atkal vāļājāmies smiltīs pie peldētavas, es teicu Rosko:

—   Nu, kas ir, brauksim!

Es runāju pilnīgi nopietni, un viņš mani tā arī saprata, tāpēc ka vaicāja:

—   Bet kad?

Man vajadzēja savā rančo uzbūvēt māju, ierīkot augļu un vīnadārzu, iestādīt dzīvžogu un izdarīt vēl diezin ko. Mēs nolēmām, ka brauksim pēc četriem pieciem gadiem. Bet tad mūs sāka pārņemt piedzīvojumu alkas. Kādēļ ne­doties ceļā tūlīt pat? Pēc pieciem gadiem neviens no mums jaunāks nekļūs. Lai augļu koki, vīnogulāji un dzīvžogs aug, kamēr mēs btisim projām. Kad atgriezīsimies, tie jau būs mūsu rīcībā un mēs varēsim padzīvot šķūnītī, kamēr uzcels māju.

Tādējādi jautājums bija izlemts, un sākās «Snarkas» būve. Par «Snarku» mēs to nosaucām tāpēc, ka citu vārdu nevarējām izdomāt, — to es saku tiem, kas šajā nosau­kumā meklēs kaut kādu apslēptu jēgu.

Mūsu draugi netiek gudri, kam mums vajadzīgs šis ce­ļojums. Viņi raizējas, brīnās un plāta rokas. Skaidro, kā gribi, viņi nesaprot, ka mēs ejam vieglākās pretestības ceļu, ka doties jūrā ar nelielu jahtiņu mums ir patīkamāk nekā palikt uz sauszemes, — gluži tāpat kā viņiem ir pa­tīkamāk palikt uz sauszemes nekā doties jūrā ar nelielu jahtiņu. Tāda nostāja izriet no sava «es» pārvērtēšanas. Viņi nespēj iejusties cita cilvēka ādā. Viņi nespēj pat at­raisīties no sevis, lai redzētu, ka tam, kas ir vieglākās pretestības ceļš viņiem, nepavisam nav jābūt vieglākās pretestības ceļam citiem. No pašu vēlmēm, gaumes un aiz­spriedumiem viņi taisa olekti, ar ko mēra visu pārējo dzīvo būtņu vēlmes, gaumi un aizspriedumus. Tas nav labi. Tā es viņiem arī saku. Taču viņi nespēj atraisīties no saviem nožēlojamiem «es» pat tik lielā mērā, lai uz­klausītu mani. Viņi uzskata mani par jukušu. Bet es vi­ņus saprotu. Man ir gadījies tāpat. Mums visiem ir no­sliece domāt, ka cilvēkam kaut kas nav kārtībā ar galvu, ja viņš mums nepiekrīt.

Visstiprākais mudinātājs ir vārdi «man patīk». Tam nav filozofiska izskaidrojuma, tas ir ievīts pašā dzīves sirdī. Kad filozofija kādu mēnesi neatlaidīgi mēģina indi­vīdam iekalt, ka viņam jādara tas un tas, indivīds vienā jaukā dienā var pateikt: «Man patīk,» — un izdarīt pa­visam ko citu, un filozofija aizies ar nolaistu asti. «Man patīk» liek žūpām dzert, bet moceklim valkāt astru kreklu, vienu padara par uzdzīvotāju, otru — par anahoretu, vie­nam liek dzīties pēc slavas, otram — pēc naudas, treša­jam — pēc mīlestības, ceturtajam — meklēt dievu. Filo­zofija cilvēkam ļoti bieži vajadzīga, lai izskaidrotu savu «Man patīk».

Bet atgriezīsimies pie «Snarkas» un pie jautājuma, kā­pēc es gribēju ar to ceļot apkārt pasaulei. «Man patīk» ir mans vērtību mērs. Bet vairāk par visu man patīk paša sasniegumi — ne tāpēc, lai man aplaudētu, bet lai pašam būtu prieks. Tas ir tas pats vecais: «Es to izdarīju! Es pats! Pats ar savām rokām!» Taču maniem sasniegumiem jābūt taustāmiem. Man daudz interesantāk ir uzvarēt pel­dēšanas sacensībās vai noturēties seglos, kad zirgs grib nosviest mani zemē, nekā uzrakstīt skaistu romānu. Kat­ram patīk kaut kas cits. Dažam labam droši vien būtu patīkamāk uzrakstīt skaistu romānu nekā uzvarēt peldē­šanas sacensībās vai savaldīt zirgu.

Varoņdarbu, ar ko es lepojos visvairāk, varoņdarbu, kas ļāva man visasāk izjust dzīvi, es paveicu septiņpadsmit gadu vecumā. Es braucu uz trīsmastu šonera gar Japā­nas piekrasti. Mūs pārsteidza taifūns. Komanda sabija uz klāja gandrīz visu nakti. Pulksten septiņos no rīta mani izcēla no kojas un nolika pie stūres. Buras bija nolaistas visas līdz pēdējai. Kaut takelāžas apaļkoki bija kaili, šoneris tomēr naski traucās uz priekšu. Augstie viļņi vēlās astotdaļjūdzes attālumā cits no cita, bet vējš rāva tiem nost baltās putu cepures, piepildīdams gaisu ar ūdens putekļiem tā, ka varēja saredzēt labi ja otro vilni. Šoneris gandrīz nemaz neklausīja stūrei, tas zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem, mētāja priekšgalu augšā un lejā, bakstīdamies pa visiem rumbiem no dienvidaus­trumiem līdz dienvidrietumiem un draudēdams pagriezties ar bortu pret vēju ikreiz, kad vilnis pacēla tā pakaļgalu. Bet tas nozīmētu drošu bojā eju kuģim un visai ko­mandai.

Es satvēru stūri. Kapteinis kādu laiku vēroja mani. Viņš baiļojās, ka esmu pārāk jauns un ka man nepietiks nedz spēka, nedz izturības. Taču, redzēdams, ka es vai­rākas reizes izlīdzinu šoneri, viņš kāpa lejā brokastot. Visi lejā ēda brokastis, un, ja šoneris apgāztos, neviens nepagūtu izskriet uz klāja. Četrdesmit minūtes es stāvēju pie stūres viens, turēdams savās rokās mežonīgi lēkājošo kuģi un divdesmit divu cilvēku dzīvības. Vienreiz vilnis apšļāca šonera pakaļgalu. Es redzēju vilni tuvojamies un, gandrīz aizrijies zem ūdens tonnām, kas uzgāzās man virsū, tomēr neļāvu šonerim sagriezties sāniski. Pēc stun­das mani viscaur nosvīdušu un pārgurušu nomainīja. Savu es tomēr biju paveicis! Pats ar savām rokām es biju no­turējis šoneri pareizajā kursā un izvadījis kādas simts tonnas koka un dzelzs cauri vairākiem miljoniem tonnu vēja un viļņu.

Es jutos laimīgs tāpēc, ka man bija izdevies to paveikt, nevis tāpēc, ka divdesmit divi cilvēki zināja to. Pēc pus­gada puse no viņiem bija miruši vai izklīduši kur kurais, bet mans lepnums no tā nemazinājās. Tomēr man jāat­zīstas, ka maza auditorija man būtu pa prātam. Bet tai jābūt pavisam mazai un jāsastāv no cilvēkiem, kuri mīl mani un kurus arī es mīlu. Kad esmu paveicis kaut ko sevišķu, es jūtos attaisnojis viņu mīlestīlu. Bet tas ir pa­visam kas cits nekā prieks, ko sagādā pats veikums. Šis prieks pieder man vienam pašam un nav atkarīgs no lieci­nieku klātbūtnes. Veiksme mani sajūsmina. Es iedegos. Es jūtos lepns, un šis lepnums pieder man un nevienam citam. Tas ir kaut kas organisks. Tas liek lepnumā trīsēt katrai manas būtnes šķiedrai. Un tas ir dabiski. Tas ir apmierinājums par to, ka cilvēkam izdevies pielāgoties videi. Tā ir veiksme.

Dzīvot dzīvi nozīmē gūt panākumus, un panākumi ir dzīves elpa. Lielu grūtību pārvarēšana ir veiksmīga pie­lāgošanās bargajai, prasīgajai videi. Jo lielākas grūtības, jo lielāku apmierinājumu sagādā to pārvarēšana. Tā tas ir, piemēram, cilvēkam, kas no tramplīna lec baseinā: at­muguriski izdarījis pusapgriezienu, viņš iekrīt ūdenī ar galvu pa priekšu. Līdzko cilvēks ir atgrūdies no tramplīna, viņš nokļūst neierastā bargā vidē, un tikpat bargs būs sods, ja viņam misēsies un viņš iekritīs ūdenī plakaniski. Protams, neviens neliek cilvēkam riskēt. Viņš var palikt malā, ļauties tīkamajam, rāmajam vasaras gaisam un sil­tajai saulei un baudīt drošības sajūtu. Taču cilvēks ir radīts citāds. īsajos lidojuma mirkļos viņš dzīvo tā, kā nekad nebūtu dzīvojis, palikdams malā.

Kas attiecas uz mani pašu, tad es labāk gribētu būt lēcējs nekā tie puiši, kas sēž krastā un vēro viņu. Lūk, kāpēc es būvēju «Snarku». Tāds nu es esmu radīts. Man patīk, un tas ir viss. Ceļojums apkārt pasaulei sola man pilnestīgus dzīves mirkļus. Kaut brīdi piekrītiet man un palūkojieties uz visu no mana viedokļa. Te es esmu, mazs dzīvnieciņš, ko sauc par cilvēku, dzīvas matērijas piciņa, simt sešdesmit piecas mārciņas gaļas, asiņu, nervu, dzīslu, kaulu un smadzeņu, — un tas viss ir maigs, vārīgs, jutīgs pret sāpēm un viegli ievainojams. Ja es ar plaukstas virs­pusi iesitīšu pa purnu nepaklausīgam zirgam, es varu sa­lauzt sev roku. Ja es uz piecām minūtēm pabāzīšu galvu zem ūdens, es aizrīšos. Ja es nogāzīšos no divdesmit pēdu augstuma, es nositīšos. Lai es eksistētu, man nepiecie­šama noteikta temperatūra. Par dažiem grādiem zemāk — un manas ausis un pirksti kļūst melni un krīt nost. Par dažiem grādiem augstāk — un mana āda pārklājas ar čulgām un atkailina jēlu, trīsošu miesu. Vēl daži grādi augstāk vai zemāk — un gaisma un dzīvība manī izdziest. Viens piliens indes manā ķermenī no čūskas kodiena — un es vairs nespēju pakustēties un vairs nekad arī nekustē­šos. Svina gabaliņš no šautenes trāpa man galvā — un mani ietin mūžīga tumsa.

Trausla, nevarīga pulsējošas protoplazmas piciņa — lūk, kas es esmu. Man visapkārt ir grandiozi dabas spēki — lielas briesmas, postīšanas titāni — šausmoņi, kas nepazīst līdzjūtības un kuriem par mani mazāk da­ļas nekā man par smilšu graudiņu, ko es mīdu savām kājām. Viņiem vispār nav nekādas daļas par mani. Viņi pat nezina, ka es vispār eksistēju. Šie spēki nepazīst sa­prātu, žēlsirdību un morāli. Cikloni un viesuļvētras, zi­beņi un lietus gāzes, paisumi un bēgumi, milzu muklāji un'atvari, zemestrīces un vulkānu izvirdumi, bangas, kas sagrauj piekrastes klintis, viļņi, kas gāžas pāri vislielā­kajiem kuģiem, samaļot cilvēkus miltos vai nolaizot no klāja un aizraujot_ nāvē, — un šie nejūtīgie briesmekļi neko nezina par vājo, jūtīgo radību, kura veidota no ner­viem un trūkumiem, kuru cilvēki sauc par Džeku Lon­donu un kurš pats ir augstās domās par sevi un uzskata sevi par augstāku būtni.

Šajā grandiozo un bīstamo titānu sadursmju haosā man jālauž sev ceļš. Dzīvības piciņa, ko sauc par «es», grib triumfēt pār šiem spēkiem. Katru reizi, kad dzīvības piciņai, ko sauc par «es», izdodas tos apmānīt vai padarīt par saviem kalpiem, tā uzskata sevi par dievam līdzīgu. Ir labi apseglot vētru un justies kā dievam. Es uzdroši­nos pat apgalvot, ka pulsējošā protoplazmas piciņa, juz­damās līdzīga dievam, jūtas daudz lepnākā nekā pats dievs.

Lūk, jūra, vējš un viļņi. Lūk, visas pasaules jūras, vēji un viļņi. Tā ir nežēlīga vide. Un piemēroties tai ir grūti, bet piemērošanās tai sagādā baudu drebošajai niecībai, ko sauc par «es». Man patīkl Tā es esmu radīts. Tā ir īpaša manas niecības forma un vairāk nekas.

Ceļojumam ar «Snarku» ir vēl otra puse. Būdams dzīvs, es gribu redzēt, un redzēt visu pasauli ir mazliet vairāk nekā redzēt savu pilsētiņu vai ieleju. Mēs sevišķi daudz nedomājām par savu maršrutu. Tikai viens bija pilnīgi skaidrs: mūsu pirmā apstāšanās vieta būs Honolulu. Uz kurieni dosimies tālāk pēc Havaju salām, mēs īsti nezi­nājām. Kad būsim aizbraukuši, tad izlemsim. Vispār mēs zinājām, ka izbraukāsim Dienvidu jūras, iegriezīsimies Samoa, Jaunzēlandē, Tasmānijā, Austrālijā, Jaungvineiā,

Borneo un Sumatra, bet pēc tam caur Filipīnām burāsim uz Japanu. Tad bus karta Korejai, Ķīnai, Indijai, Sarka­najai jūrai un Vidusjūrai. Pēc tam apsvērumi kļuva pār­lieku miglaini, lai būtu aprakstāmi, kaut gan daudzas detaļas mums bija pilnīgi skaidras un, starp citu, bija paredzēts, ka pāris menešu mēs pavadīsim katrā Eiropas valstī.

«Snarka» būs burinieks. Tam būs benzīna motors, bet to izmantos tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumos, teiksim, starp rifiem un sēkļiem, kad pēkšņs bezvējš kopā ar ātrām straumēm padara jebkuru buru kuģi nevarīgu. «Snarka» tiks aptakelēta kā kečs Tāda takelāža ir kaut kas vidējs starp jollas un šonera takelāžu. Pēdējos gados ir pierādīts, ka jollas takelāža tālburāšanai ir visvairāk piemērota. Kečs saglabā visas jollas priekšrocības, un vien­laikus tam ir arī dažas burāšanai izdevīgas šonera īpa­šības. Starp citu, viss iepriekš teiktais nav gluži nopietni ņemams. Tās ir tikai manā galvā dzimušas teorijas. Savu mūžu neesmu burājis ar keču un neesmu nevienu pat re­dzējis. Teorētiski tas viss ir ļoti pievilcīgi. Pagaidiet, ka­mēr es iziešu okeānā, tad es varēšu pastāstīt sīkāk par visām keča īpašībām un priekšrocībām.

Sākumā bija iecerēts, ka «Snarkas» garums būs četr­desmit pēdas pa ūdens līniju. Bet tad atklājās, ka nepie­tiks vietas vannai, un šā iemesla dēļ mēs palielinājām garumu līdz četrdesmit piecām pēdām. Vislielākais pla­tums — piecpadsmit pēdas. Nav ne stūres mājas, ne kra­vas telpu. Priekšgala kajīte aizņem sešas pēdas, bet klājs ir pilnīgi tukšs — tikai divi noejas trapi un lūka. Tas, ka klāja izturību nemazina neviena virsbūve, ļaus mums justies drošāk, kad pāri bortam virsū gāzīsies tonnām ūdens. Zem klāja iedziļinātais lielais ietilpīgais kubriks ar augstajiem treliņiem un cauruļu sistēmu, kas pati iztuk­šosies, darīs patīkamākas mūsu dienas un naktis sliktā laikā.

Komandas mums nebūs. Pareizāk sakot, komanda būs Carmiana, Rosko un es. Mēs visu darīsim paši. Paši sa­viem spēkiem apbrauksim apkārt zemeslodei. Vai nu pa­beigsim ceļojumu veiksmīgi, vai nogremdēsim savu ku­ģīti, mēs to izdarīsim paši savām rokām. Koks un kuģa

1 Divmastu burinieks. - fa C.S

puika gan mums būs. Kāpēc lai mēs nīktu pie plīts, maz­gātu traukus un klātu galdu? Ar tādām lietām mēs varētu nodarboties mājā. Turklāt mums būs jāstāv sardzē un jāvada kuģis. Man pie visa tā vēl būs jāpiekopj savs amats — jāraksta grāmatas, lai mums būtu ko ēst, lai varētu nopirkt jaunas buras un takelāžas piederumus un uzturēt «Snarku» pilnīgā kārtībā. Bez tam vēl man ir rančo, man jārūpējas par vīnogulājiem, augļu dārzu un dzīvžogu.

Kad mēs pagarinājām «Snarku», lai rastu vietu vannas istabai, izrādījās, ka paliek pāri brīva telpa. Varējām uzstādīt spēcīgāku motoru. Mūsu mašīnai ir septiņdesmit zirgspēki, un, tā kā paredzams braukt apmēram ar deviņu mezglu ātrumu, tas nozīmē, ka pasaulē nav upes, kuras straumi mēs nevarētu uzveikt.

Mēs gatavojamies diezgan daudz laika pavadīt konti­nentos. «Snarkas» nelielo izmēru dēļ tas ir pilnīgi iespē­jams. Iebraucot upē, tiek nolaistas buras un iedarbināta mašīna. Ķīnā paredzēts izbraukāt kanālus un Janczi upi. Sājos ūdeņos mēs pavadīsim vairākus mēnešus, ja vien dabūsim valdības atļauju. Šīs valdības atļaujas būs pa­stāvīgs šķērslis mūsu ceļojumiem zemes vidienē. Toties, kad tās būs saņemtas, mēs varēsim izceļoties pēc sirds patikas.

Kad būsim aizkļuvuši līdz Ēģiptei, varēsim doties uz augšu pa Nilu. Pa Donavu mēs tiksim līdz Vīnei, pa Temzu — lidz Londonai, pa Sēnu — līdz Parīzei, bet tur noenkurosimies iepretim Latīņu kvartālam ar priekšgalu pret Notrdamu, ar pakaļgalu — pret morgu. No Vidus­jūras mēs pa Ronu brauksim līdz Lionai, iegriezīsimies Sēnā, no Sēnas pa Burgundijas kanālu uz Marnu, no Marnas atkal uz Sēnu un pa to tālāk līdz Havrai. Pāri Atlantijas okeānam nonākuši Savienotajās Valstīs, mēs varam doties uz augšu pa Hudzonu, pa Eri kanālu aiz­braukt līdz Lielajiem Ezeriem, pa Mičigana ezeru nonākt līdz Čikāgai, pa Ilinoisas upi un savienojošo kanālu sa­sniegt Misisipi un, laižot uz leju, pa to nokļūt līdz Meksi­kas līcim. Un tad mūs gaida lielās Dienvidamerikas upes. Kad atgriezīsimies Kalifornijā, mēs šo to zināsim no ģeo­grāfijas.

Ļaudis, kas būvē sev mājas, bieži krīt galīgā izmisumā, bet, ja viņiem sagādā prieku ar būvēšanu saistītais sasprin­dzinājums, es viņiem ieteiktu labāk uzbūvēt tādu kuģi kā «Snarka». Tikai īsu brīdi padomājiet, cik daudz dažādu detaļu uztur šo sasprindzinājumu! Kaut vai, piemēram, motors. Kādu labāk ņemt — divtaktu, trīstaktu vai četr- taktu motoru? Manas lūpas galīgi sakropļojis dīvains žargons, manas smadzenes sakropļojuši vēl dīvaināki jē­dzieni, kājas noberztas jēlas, klejojot pa jauniem, klinšai­niem domu novadiem. Tagad par aizdedzi. Vai tā būs ar pārtraucēju vai ar magnētu? Kas labāks — sausās bate­rijas vai akumulatori? Akumulatori nav slikti, taču tiem vajadzīgs dinamo. Bet kādai jābūt dinamo jaudai? Un, ja jau mums būs dinamo un akumulatori, tad būtu smiek­līgi neapgaismot kuģi ar elektrību. Tūliņ rodas jautājums, cik spuldzīšu vajag un ar cik lielu svečugaismu. Doma pati par sevi ir lieliska. Taču elektriskajam apgaismoju­mam būs vajadzīgi daudz ietilpīgāki akumulatori, bet tiem savukārt — daudz spēcīgāks dinamo.

Un, ja jau esam tik tālu, kāpēc neuzstādīt prožektoru? Tas būtu ārkārtīgi noderīgs. Bet prožektors patērē tik daudz strāvas, ka tad, kad tas darbosies, viss pārējais apgaismojums būs jāizslēdz. Atkal mēs saduramies ar tām pašām grūtībām: vajadzīgi daudz spēcīgāki akumu­latori un dinamo. Un, kad viss beidzot izlemts, kāds iejau­tājas: «Bet ja nu motors sabojājas?» Tad mēs esam pa­galam. Mūsu kuģim ir signālugunis, kompasnīcas ugunis un enkura ugunis. No tām atkarīga mūsu dzīvība, tāpēc kuģis jāapgādā arī ar petrolejas lampām.

Taču mēs vēl neesam tikuši galā ar motoru. Mašīna ir spēcīga. Mēs esam divi vāji vīrieši un viena vāja sieviete. Nedz mūsu sirdis, nedz muguras neizturēs, ja enkurs būs jāpaceļ ar rokām. Lai mūsu vietā to izdara mašīna. Tad rodas jautājums, kā motora enerģiju aizvadīt uz priekš­galu līdz vinčai. Kad tas viss ir izlemts, mēs sadalām platību starp mašīntelpu, kambīzi, vannas istabu, atseviš­ķām kajītēm un kopkajīti un sākam atkal visu no gala. Beidzot, kad esam tikuši skaidrībā par motoru, es pa te­legrāfu nosūtu uz Ņujorku mašīnas būvētājiem šādu mul­dējumu: <ršarnirpārnesumu atstāt ielikt attiecīgi atbalsta lodišgultni sešpadsmit pēdas sešas collas no spara rata tuvāk pakaļgalam.»

Ja [ums patīk noņemties ar detaļām, pamēģiniet izlēkāt, kad jāizlemj, kāds stūres pievads ir labāks vai arī kā uz­vilkt takelāžu — pa vecam ar štropēm vai ar virpuļiem. Vai kompasu novietot tieši vidū pretī stūrei vai mazliet iesāņus? Vecajiem jūras vilkiem par šiem strīda jautāju­miem ir veselas bibliotēkas. Tad vēl jāatrisina jautājums par benzīna glabāšanu — tā taču būs tūkstoš piecsimt galonu. Kā to vislabāk iepildīt un pārsūknēt? Kāds būtu vislabākais dzēšamaparāts gadījumam, ja benzīns aizdeg­tos? Tad vēl tāda pavisam niecīga problēma kā glābšanas laiva un tās nolaišana. Kad tas beidzot ir izlemts, parā­dās koks un kuģa puika ar visādiem šaušalīgiem sīku­miem. Kuģis ir mazs, un mēs būsim saspiesti cieši kopā. Sarežģījumi, kas saistīti ar kalpones meklēšanu mājsaim­niecībai, nobāl līdzās mūsu sarežģījumiem. Vienu puisi mēs atradām, un mums kā akmens novēlās no pleciem. Bet tad viņš pēkšņi iemīlējās un atteicās braukt.

Kā lai te atrod laiku studēt navigāciju, kad visi šie neatliekamie jautājumi plēš cilvēku uz pusēm un ir jā­pelna nauda, lai šos jautājumus atrisinātu? Nedz Rosko, nedz es neko nezinām par navigāciju, bet vasara ir pa­gājusi, un mums drīz jādodas ceļā; problēmu sakrājies, ka biezs, bet mūsu zināšanu krātuve ir tukša — kā iz­slaucīta. Nu labi, lai kļūtu par jūrnieku, ir vajadzīgi gadi, bet mēs abi taču esam jūrnieki. Ja neatradīsim laiku tagad, ņemsim līdzi grāmatas un instrumentus un mācī­simies navigāciju okeānā starp Sanfrancisko un Havaju salām.

Un kur tad vēl viena ar mūsu ceļojumu saistīta visai sarežģīta problēmai Mans līdzbraucējs Rosko ir kāda Sai­ruša R. Tīda sekotājs. Sā Sairuša R. Tīda viedoklis par kosmogrāfiju atšķiras no vispārpieņemtā viedokļa. Rosko kopā ar viņu uzskata, ka Zemes virsma ir ieliekta un ka mēs dzīvojam gludas sfēras iekšpusē. Tātad, kaut gan mēs brauksim ar vienu un to pašu kuģi, ar «Snarku», Rosko ceļos apkārt pasaulei pa sfēras iekšpusi, bet es — pa ārpusi. Taču par to vēlāk. Iespējams, ka ceļojuma bei­gās mēs būsim vienādos uzskatos. Esmu pārliecināts, ka man izdosies pierunāt Rosko pabeigt ceļojumu ārpusē, bet viņš savukārt ir tikpat cieši pārliecināts, ka vēl pirms ierašanās Sanfrancisko es atradīšos Zemes iekšpusē. Kā viņš dabūs mani cauri zemes garozai, es nezinu, bet Rosko ir ļoti spējīgs cilvēks.

P. 5. Jā, vēl par motorul Ja jau mums būs motors, dinamo un akumulatori, kāpēc mums nevarētu būt māk­slīgā ledus mašīna? Ledus troposl Tur tas mums būs vairāk nepieciešams par maizi. Lai būtu ledus mašīna! Tagad es grimstu ķīmijā, un atkal manas lūpas sāp un manas smadzenes sāp. Kur lai ņem laiku navigācijas stu­dēšanai?

II NODAĻA Neaptveramais un drausmīgais

— Nežēlojiet naudu, — es teicu Rosko. — Lai uz «Snar- kas» viss būtu pats labākais! Par ārējo izskatu galvu nelauziet. Manuprāt, vienkārši priežu dēļi apšuvumam ir pietiekami labi. Ieguldiet visu naudu konstrukcijā! «Snar- kai» jābūt visstabilākajam un visstiprākajam kuģim pa­saulē. Lai maksātu ko maksādams, tikai pielūkojiet — tai jābūt stabilai un stiprai, bet es rakstīšu un rakstīšu un pelnīšu naudu, lai par visu to samaksātu.

Un es pelnīju… pelnīju, kā vien pratu, jo «Snarka» aprija naudu ātrāk, nekā es jaudāju to sapelnīt. īstenībā man pavisam drīz vajadzēja aizņemties naudu, lai papil­dinātu savu izpeļņu. Dažreiz es aizņēmos tūkstoš dolāru, dažreiz divus, bet dažreiz arī piecus tūkstošus dolāru. Un katru dienu es strādāju un izlietoju visu nopelnīto «Snar- kas» būvei. Man nebija nedz svētdienu, nedz brīvdienu. Bet tas bija to vērts. Ikreiz, atceroties «Snarku», es no­domāju, ka tās dēļ ir vērts strādāt.

Bet tagad, mīļo lasītāj, par «Snarkas» labajām īpašī­bām. Tās garums pa ūdens līniju ir četrdesmit piecas pēdas. Dibena segums ir trīs collas biezs, sānu apšu­vums — divarpus collu biezs, klāja segums — divas col­las biezs. Nevienā dēlī nav ne zariņa. To es zinu droši, tāpēc ka speciāli pasūtīju dēļus Pidžetsaundā. «Snarkas» korpusā ir četri ūdensdroši nodalījumi, citiem vārdiem sa­kot, tā šķērsām pārdalīta ar trijām ūdensdrošām starp­sienām. Tādējādi, lai cik stipru sūci dabūtu «Snarka», ūdens ieplūstu tikai vienā nodalījumā. Pārējie trīs turētu kuģi uz ūdens un dotu mums iespēju aizlāpīt sūci. Šīm starpsienām ir vēl viena priekšrocība. Pēdējā nodalījumā atrodas sešas tvertnes, kurās ir vairāk nekā tūkstoš ga- lonu benzīna. Benzīns uz maza kuģīša atklātā okeānā ir ļoti bīstams. Bet, kad sešas tvertnes, kas netek, novieto­tas atsevišķā hermētiski slēgtā telpā, briesmas, kā redzat, nav lielas.

«Snarka» ir burinieks. Tas būvēts burāšanai. Bet, starp citu, tajā vēl papildus uzstādīts septiņdesmit zirgspēku motors. Tas ir labs, spēcīgs motors. Es nevaru to nezināt, jo samaksāju par tā piegādi no Ņujorkas. Uz klāja virs mašīntelpas ir enkurspilve. Tā ir brīnišķīga. Tā sver vai­rākus simtus mārciņu un aizņem pavisam maz vietas. Re­dzat, smieklīgi ir celt augšā enkuru ar rokām, ja uz kuģa ir septiņdesmit zirgspēku mašīna. Tātad mēs uzstādījām enkurspilvi un ar motoru savienotu pievadu, kas tika spe­ciāli pasūtīts kādā Sanfrancisko čuguna lietuvē.

«Snarku» nolēma būvēt komfortablu, un šim nolūkam nauda netika žēlota. Tajā ir, piemēram, vannas istaba, tiesa, pašaura, taču ar visām ērtībām, kādas ir vannas istabām uz sauszemes. īstenībā tā ir sapnis, ne vannas istaba, apgādāta ar visādām ietaisēm, sūkņiem, svirām un vārstiem. Nu, toties, kad «Snarku» būvēja, es augas naktis gulēju vaļējām acīm, domādams par šo vannas istabu. Tad nāca kārta glābšanas laivai un motorlaivai. Tās novietotas uz klāja, un mums atliek pavisam maz vie­las, kur apgrozīties. Bet tas taču ir savdabīgs dzīvības apdrošinājums, un katrs saprātīgs cilvēks, pats uzbūvējis tik stabilu un stipru kuģi kā mūsu «Snarka», katrā ziņā i'.i ilu'n mii ļflnbšauas laivu. Un mūsējā ir laba. Rotaļlieta, ue laiva. IVc Iamos tai vajadzēja maksāt simt piecdesmit dolāru, bet, kad bija jāsamaksā rēķins, izrādījās, ka tās vērtība palielinājusies līdz trīssimt deviņdesmit pieciem dolāriem l'as vien liecina, cik laba ir laiva.

Ks varētu ļoti ilgi uzskaitīt visas dažādās «Snarkas» labas īpašības un priekšrocības, taču es atturēšos. Esmu plātījies gana un darījis to ar zināmu nolūku, kā kļūs redzams šīs nodaļas beigās. Tāpēc esiet tik laipni un iegaumējiet tās virsrakstu — «Neaptveramais un draus­mīgais». Bija paredzēts, ka «Snarka» dosies ceļā tūkstoš deviņsimt sestā gada pirmajā oktobrī. Taču kuģis neva­rēja doties ceļā, un tas bija neaptverami un drausmīgi. Neizbraukšanai nebija nekāda saprātīga iemesla, ja nu vienīgi tas, ka «Snarka» nebija gatava, un arī tam, ka tā nebija gatava, nebija nekāda saprātīga iemesla. Bija apsolīts pabeigt burinieka būvi līdz pirmajam novembrim, tad līdz piecpadsmitajam novembrim, pēc tam — līdz pir­majam decembrim, bet kuģis nebija gatavs arī šajā ter­miņā. Pirmajā decembrī mēs ar Carmianu atstājām savu jauko, tīro Sonomas ieleju un pārcēlāmies uz dzīvi smacīgajā pilsētā — tiesa, ne uz ilgu laiku, nē, tikai uz clivām nedēļām, jo piecpadsmitajā decembri mums vaja­dzēja sākt burājumu. Par to nevarēja būt nekādu šaubu tāpēc, ka tā teica Rosko, un viņš deva padomu divas nedē­ļas padzīvot pilsētā. Ak vai, pagāja divas nedēļas, pagāja četras, sešas un astoņas nedēļas, bet mēs bijām tālāk no ilgi gaidītā izbraukšanas brīža nekā jebkad agrāk! Jūs gaidāt, lai to izskaidro? Kas? Es? Es to nevaru. Tas manā mūžā ir vienīgais, ko esmu atteicies darīt. Tas vispār nav izskaidrojams, ja jau būtu, tad es to darītu. Esmu vārda amatnieks, tomēr atzīstu, ka nespēju izskaidrot, kāpēc «Snarka» nebija gatava. Es jau teicu un man vēlreiz jā­atkārto: tas bija neaptverami un drausmīgi.

Astoņas nedēļas pārvērtās par sešpadsmit nedēļām, un tad vienā jaukā dienā Rosko iepriecināja mūs ar vārdiem:

—   Ja mēs neiziesim jūrā līdz pirmajam aprīlim, varat spārdīt manu galvu kā futbola bumbu.

Pēc divām nedēļām viņš sacīja:

—   Man laiks laist savu galvu uz futbola treniņiem.

—   Nav nekāda nelaime, — es un Carmiana teicām viens otram. — Toties padomā, cik brīnišķīgs kuģis mums būs, kad tas būs gatavs!

Un tad, lai iedrosminātu viens otru, mēs uzskaitījām visas daudzās «Snarkas» labās īpašības un priekšrocības. Bet es atkal aizņēmos naudu un atkal sēdēju pie rakstām­galda, rakstīju vēl čaklāk un varonīgi atsacījos no svēt­dienām un pastaigām ar draugiem ārpus pilsētas. Es bū­vēju kuģi, un — zvēru pie mūžības — tam jābūt īstam kuģim, kuģim ar lielajiem burtiem — K-U-Ģ-I-M, lai tas maksatu man ko maksādams.

Ak, un vēl man jāpalielās — «Snarkai» ir brīnišķīgs priekšvadnis. Neviens vilnis nevar aizvelties tam pāri. Tas smejas par viļņiem, met izaicinājumu okeānam, ne­liekas zinis par okeānu. Turklāt tas ir skaists priekšvad­nis, tā līnijas ir pasakainas. Šaubos, vai pasaulē ir vēl otrs tāds kuģis, kas būtu aplaimots ar tik skaistu un tajā paša laikā tik praktisku priekšvadni. Tas radīts, lai uz­varētu vētras. Pieskaršanās tam bija neizsakāms baudī­jums. Vajag tikai uzmest tam skatienu, lai rastos pārlie­cība, ka tāda priekšvadņa dēļ visi izdevumi ir tīrais nieks. Un ikreiz, kad mūsu brauciens tika atlikts vai nāca klāt jauni izdevumi, mēs atcerējāmies šo apbrīnojamo priekš­vadni un nomierinājāmies.

«Snarka» ir neliels kuģis. Kad aplēsu, ka tas man iz­maksās septiņus tūkstošus dolāru, es biju devīgs un sa­prātīgs. Es biju būvējis noliktavas un mājas un zināju, ka šādu būvju izmaksām ir tieksme pārkāpt sākotnējās tāmes robežas. Es to zināju un liku vērā, pieņemot, ka «Snarka» varētu izmaksāt septiņus tūkstošus dolāru. Bet tā izmaksāja trīsdesmit tūkstošus. Lūdzu, nejautājiet man neko! Tā ir taisnība. Es pats parakstīju čekus un gadaju naudu. Protams, izskaidrot to nav iespējams. Tas ir ne­aptverami un drausmīgi, un jūs man, protams, piekritī­siet, izlasījuši manu stāstu.

Pēc tam sākās vilkšana garumā. Man bija darīšana ar četrdesmit septiņiem dažādiem arteļiem un simt piecpa­dsmit dažādām firmām. Un neviens strādnieks, neviena firma nenodeva man darbu iepriekš noteiktajā termiņā — laikus viņi ieradās tikai pēc naudas un rēķiniem. Visi apzvērēja man pie savas dvēseles nemirstības, ka to un to viņi izdarīs līdz tādam un tādam laikam, bet parasti pēc tādas apzvērēšanas viņi reti kad nokavēja vairāk par trijiem mēnešiem. Tā tas turpinājās, un mēs ar Čarmianu mierinājām viens otru, runādami par to, cik brīnišķīgs kuģis būs «Snarka», cik stabils un stiprs; mēs kāpām mazā laiviņā, īrāmies apkārt «Snarkai» un jūsmojām par tās neiedomājami brīnišķīgo priekšvadni.

—   Iedomājies, — es teicu Carmianai, — vētra pie Ķīnas krastiem, un «Snarka» dreifē, pagriezusi lielisko priekš­vadni pret viļņiem. Ne pilīte ūdens neaizšļāksies tam pāri. Tas būs sauss ķā spalviņa, bet mēs, kamēr trakos vētra, spēlēsim lejā kajītē vistu.

Un Čarmiana jūsmīgi saspieda manu roku un iesaucās:

—   Kuģis ir tā vērts — gan vilkšanas gaiumā, gan iz­devumu, gan noguruma un visa pārējāl Tas patiešām ir dievišķīgs kuģis!

Kad skatījos uz «Snarkas» priekšvadni vai domāju par tā ūdensdrošajiem nodalījumiem, es jutu sevī augam drosmi. Turpretī uz pārējiem tas neiedarbojās. Mani draugi sāka derēt ar mums, ka «Snarka» noteiktajā laikā neizies jūrā. Pirmais derības laimēja misters Vidžets, ku­ram mēs bijām uzdevuši rūpēties par mūsu rančo Sonomā. Viņš laimēja derības tūkstoš deviņsimt septītā gada Jaun­gada dienā. Pēc tam derības bira kā no pilnības raga. Mani draugi metās man virsū kā harpiju bars, slēgdami derības par katru izbraukšanas termiņu, ko es noteicu. Es biju neapdomīgs un stūrgalvīgs. Es slēdzu derības pēc de­rībām, un man vajadzēja maksāt. Manu draugu sievas kļuva tik drošas, ka tie, kas savu mūžu nebija derējuši, slēdza derības ar mani. Un arī viņiem es maksāju.

—   Tas nekas, — teica Carmiana. — Padomā tikai, kāds «Snarkai» būs priekšvadnis un kā mēs dreifēsim pa Ķīnas jūru!

—   Redzat, es sacīju saviem draugiem, norēķināda­mies par pēdējām zaudētajām derībām, — netiek taupītas nedz pūles, nedz nauda, lai «Snarka» būtu vislabākais kuģis, kāds jebkad izgājis jūrā pa Zelta Vārtiem. Tāpēc arī mēs kavējamies.

Pa to laiku izdevēji, ar kuriem man bija noslēgti līgumi, mācās virsū un prasīja paskaidrojumus. Bet ko es varēju paskaidrot viņiem, ja neko nevarēju paskaidrot pats sev un ja neviens, pat Rosko, neko nesaprata? Avīzes sāka izsmiet mani un publicēt par «Snarkas» izbraukšanu kuplejas ar tamlīdzīgiem piedziedājumiem: «Vēl ne, bet drīz.» Bet Carmiana uzmundrināja mani, atgādinādama priekšvadni, un es gāju pie baņķiera un aizņēmos vēl piecus tūkstošus dolāru. Tomēr no kavēšanās bija arī savs labums. Viens no maniem draugiem, kas uzskata sevi par kritiķi, sa­cerēja iznīcinošu rakstu ne vien par visu to, ko es jau biju paveicis, bet arī par visu to, ko es kādreiz savā dzīvē paveikšu; viņš domāja, ka raksts parādīsies atklātībā tad, kad es jau būšu okeānā. Bet to publicēja, kad es vēl biju krastā, un viņam vajadzēja locīties, izdomājot attaisno­jumu.

Bet laiks ritēja. Ar katru dienu kļuva acīm redzams tikai viens, proti, ka pabeigt «Snarkas» būvi Sanfrancisko neizdosies. Kuģi būvēja tik ilgi, ka tas sāka jukt laukā un nolietoties. īstenībā bija sasniegts tāds stāvoklis, ka tas juka laukā ātrāk nekā varēja tik izremontēts. «Snarka» bija kļuvusi par izsmiekla objektu. Neviens neizturējās pret to nopietni, bet vismazāk tie, kas strādāja uz kuģa. Es teicu, ka mēs brauksim ar tādu, kāds ir, un pabeigsim būvi Honolulu. Pēc tam «Snarkai» radās sūce, ko vaja­dzēja novērst līdz izbraukšanai. Kuģi vajadzēja ievest dokā. Bet šīs operācijas laikā tas nokļuva starp divām lielām baržām un tika pamatīgi saspiests. Dokā mēs uzli- kām kuģi uz ruļļiem, bet, kad sākām vilkt to laukā, ruļļi pajuka kur kurais un pakaļgals iegrima dūņās.

Tagad bija darbiņš nevis kuģu būvētājiem, bet bojātu kuģu glābējiem. Diennaktī ir divi paisumi, un katra pai­suma laikā dienu un nakti veselu nedēļu divi velkoņi stūma un vilka «Snarku». Bet tā sadauzīta gulēja ar pa­kaļgalu dūņās. Tad, lai izkultos no kļūmīgā stāvokļa, mēs nolēmām izmantot vietējā lietuvē izgatavoto ķēžu pārvadu, kam vajadzēja motora griešanos pārnest uz enkurspilvi. Tā bija pirmā reize, kad mēs ķērāmies pie šīs ierīces. Taču ķēdei bija kāds defekts: tā sajuka gabalos; un līdz ar to enkurspilve nebija lietojama. Drīz pēc tam nelieto­jams kļuva septiņdesmit zirgspēku motors. Tas bija pa­sūtīts Ņujorkā; tā bija rakstīts uz dēlīša, kas karajās pie motora pamatnes. Bet arī šai pamatnei bija plaisa, daudz plaisu, un septiņdesmit zirgspēku mašīna atlūza nost no saplaisājušās pamatnes, palēcās gaisā, sadragādama visas bultskrūves un nostiprinājumus, un apgāzās uz sāniem. Bet «Snarka» palika iesprūdusi starp izsvaidītajiem ruļ­ļiem, un abi velkoņi neveiksmīgi turpināja to vilkt.

—   Nekas, nekas, — teica Carmiana, — padomā, cik stabils un cik stiprs kuģis tas ir!

—   Jā, — es teicu, — un cik tam brīnišķīgs priekšvadnis!

Tātad mēs saņēmām drosmi un turpinājām iesākto. Sa­bojāto motoru mēs piesējām pie tā nederīgās pamatnes, sadragāto spēka pārvadu noņēmām un nobāzām citur: to mēs izdarījām, lai vēlāk visu aizvestu uz Honolulu, sala­botu un pasūtītu jaunus ķēdes posmus. Kādreiz miglā tītā pagātnē «Snarka» bija krāsota balta. Uzmanīgi ap­lūkojot, vēl tagad varēja redzēt šā krāsojuma pēdas. Tur­pretī «Snarkas» iekštelpas krāsu nebija redzējušas. Gluži otrādi: no iekšpuses to klāja bieza jo bieza netīrumu un tabakas sulas kārta, ko tur bija atstājuši daudzie uz kuģa strādājušie mehāniķi. Bet mēs iestāstījām sev, ka nav ko uztraukties: netīrumus un tauku kārtu nav grūti dabūt nost, bet vēlāk, kad būsim aizkļuvuši līdz Honolulu, «Snarku» varēs nokrāsot remonta laikā.

Ar lielām grūtībām izvilkām «Snarku» no tās vietas, kur kuģis bija iegrimis, un novietojām Oklendas piestātnē. Ar ormaņa ratiem atvedām no mājām grāmatas, segas un komandas locekļu bagāžu. Vienlaikus kā lavīna gāzās viss pārējais — malka un ogles, ūdens un ūdens rezer­vuāri, dārzeņi, proviants, petroleja, glābšanas laiva un motorlaiva, visi mūsu paziņas, visi mūsu paziņu paziņas un visi tie, kas dēvēja sevi par mūsu paziņām, nerunājot nemaz par mūsu komandas locekļu paziņām un paziņu paziņam. Bez tam vēl parādījās reportieri un fotogrāfi, un pavisam_ sveši cilvēki, un dīvaiņi, un pār visu to griezās no piestātnes pacēlušies ogļu putekļu mākoņi.

Bija nolemts pacelt enkuru svētdien vienpadsmitos no rīta. Pienāca sestdienas vakars. Pūlis un putekļu māko­nis piestātnē bija biezāki nekā jebkad. Vienā kabatā man bija čeku grāmatiņa, pildspalva un dzēšpapīrs, otrā — apmēram divi tūkstoši dolāru papīrnaudā un zeltā. Es biju gatavs uzņemt kreditorus — sīkos ar skaidru naudu, solīdos ar čekiem — un gaidīju tikai Rosko, kam vajadzēja atvest rēķinus no simt piecpadsmit firmām, kuras mani bija aizkavējušas tik ilgus mēnešus. Un tad …

Un tad vēlreiz notika neaptveramais un drausmīgais. Rosko vēl nebija paguvis ierasties, kad ieradās kāds cits cilvēks. Tas bija Savienoto Valstu tiesas izpildītājs. Viņš piestiprināja pie «Snarkas» lepnā masta papīriņu, un pie­stātnē visi varēja izlasīt, ka «Snarkai» uzlikts arests par parādu nenomaksāšanu. Ierēdnis atstāja «Snarkas» apgā­dībā mazu večuku un pats aizgāja. Tagad man vairs ne­bija varas pār «Snarku» un tās brīnišķo priekšvadni. Kuģa kungs un pavēlnieks tagad bija mazais večuks, un man paskaidroja, ka turpmāk es maksāšu viņam trīs do­lārus dienā par to, ka viņš būs «Snarkas» kungs un pa­vēlnieks. Bez tam es uzzināju, kā sauc cilvēku, kas bija uzlicis arestu «Snarkai». Tas bija Sellerss, bet parāds bija divi simti trīsdesmit divi dolāri: parāds nebija lielāks, kā varēja sagaidīt no tāda uzvārda īpašnieka. Sellerss[1]! Žē­līgais dievs! Sellerss!

Bet kas tad galu galā bija šis Sellerss? Es paskatījos savā čeku grāmatiņā un redzēju, ka pirms divām nedēļām esmu samaksājis viņam pieci simti dolāru. Citās čeku grā­matiņās es atklāju, ka ilgajos «Snarkas» būves mēnešos esmu samaksājis šim vīram vairākus tūkstošus dolāru. Kāpēc tad viņš kaut vai pieklājības pēc bija nevis iesnie­dzis savu nožēlojamo rēķinu, bet uzlicis «Snarkai» arestu? Es iebāzu rokas kabatās un vienā sataustīju čeku grāma­tiņu un spalvu, bet otrā — zelta un papīra naudu. Tur bija pietiekami daudz naudas, lai vairākas reizes samak­sātu viņa nožēlojamo rēķinu. Bet kāpēc viņš bija liedzis man šo izdevību? Es tam neatradu nekāda izskaidrojuma, tas bija vienkārši neaptverami un drausmīgi.

Visļaunākais bija tas, ka «Snarka» tika aizzīmogota sestdienas vakarā un, lai gan es izsūtīju advokātus un dažādus aģentus pa visu Oklendu un Sanfrancisko, neiz­devās atrast nevienu — nedz tiesnesi, nedz tiesas izpil­dītāju, nedz misteru Sellersu, nedz mistera Sellersa advo­kātu. Visi viņi bija izbraukuši pavadīt nedēļas nogali ār­pus pilsētas. Un tā «Snarka» nepacēla enkuru svētdien pulksten vienpadsmitos no rīta. Mazais večuks stāvēja savā postenī un pateica: «Nē.» Un mēs ar Carmianu stai­gājām pa piestātni iepretim «Snarkai» un mierinājām sevi, apjūsmodami kuģa brīnišķo priekšvadni un iztēlodamies, cik lepni tas šķels visas vētras un taifūnus.

— Buržuju triks! — es teicu Carmianai, domādams par misteru Sellersu un viņa uzlikto arestu. — Sīka tirgonīša pārbīlis. Bet tas nekas! Līdzko mēs iziesim atklātā jūrā, visas nepatikšanas paliks mums aiz muguras.

Un beidzot mēs patiešām pacēlām enkuru — tūkstoš deviņsimt septītā gada divdesmit trešajā aprīlī. Izbrau­cām, jāatzīstas, bez kāda šika. Enkuru mums vajadzēja pacelt ar rokām, tāpēc ka spēka pārvads bija čupā. Tur­klāt viss, kas bija palicis pāri no mūsu septiņdesmit zirg­spēku motora, kā balasts bija salikts «Snarkas» tilpnē. Bet vai tie nebija sīkumi? Visu varēja nokārtot Honolulu, bet pagaidām domāt, cik mūsu kuģis lielisks citādā ziņā. Tiesa, laivas motors nedarbojās, glābšanas laiva tecēja kā siets, taču tie bija tikai «Snarkas» piederumi, nevis pats kuģis. «Snarka» bija ūdensdrošās starpsienas, pama­tīgais apšuvums bez neviena zariņa un visas vannas ista­bas ietaises. Un, visbeidzot, tā bija cēlais, vējus un viļņus nicinošais priekšvadnis.

Mēs izbraucām pa Zelta Vārtiem un uzņēmām kursu uz dienvidiem, lai nokļūtu Klusā okeāna ziemeļaustrumu pasātu joslā. Tūlīt pat arī sākās piedzīvojumi. Es biju aprēķinājis, ka tādam ceļojumam kā mūsējais vissvarīgā­kais ir jaunība, un paņēmis līdzi veselas trīs jaunības — mehāniķa, pavāra un kuģa puikas jaunību. Izrādījās, ka esmu kļūdījies tikai par divām trešdaļām. Biju piemirsis, ka jaunība bieži cieš no jūras slimības, un ar pavāru un kuģa puiku tieši tā notika. Viņi tūlīt ierausās savās kojās, un veselu nedēļu no viņu jaunības nebija nekāda labuma. No teiktā ir skaidrs, ka mēs palikām bez silta ēdiena un kajītēs nebija nedz tīrības, nedz kārtības. Taču tas mūs sevišķi neapbēdināja, jo drīz vien atklājās, ka kaste ar apelsīniem kādreiz ir dabūjusi salu, ka āboli kastē savī­tuši un sapuvuši, ka kāposti mums piegādāti jau bojāti un tagad jāmet pār bortu, ka burkāniem uzpilējusi petroleja, turnepši ir cieti kā koks, bet bietes puspuvušas, ka iekurs ir vieni prauli un nedegs, ka cauros kartupeļu maisos pie­gādātās ogles izbārstītas pa visu klāju un ūdens tās skalo prom.

Bet kas par to? Tie taču arī ir tikai sīkumi. Galu galā nmms ir kuģis, un ar to viss ir kārtībā. Es pagājos pa klāju un vienā minūtē saskaitīju četrpadsmit zarus lielis­kajā segumā, kas bija speciāli pasūtīts Pidžetsaundā, lai tajā nebūtu neviena paša zariņa. Bez tam klājs laida cauri ūdeni un pamatīgi laida. Ūdens izdzina no kojas Rosko un sarūsināja mašīntelpā rīkus; kur nu vēl kambīzē sabo­jātais proviants! Ūdeni laida cauri arī «Snarkas» borti un dibens, un mums vajadzēja sūknēt ūdeni katru dienu, lai kuģis nenogrimtu. Kambīzes grīda ir divas pēdas aug­stāk par «Snarkas» dibena iekšējo apšuvumu, un tomēr, kad iegāju kambīzē sameklēt kaut ko ēdamu, es apkārt virmojošajā ūdenī saslapināju kājas līdz ceļiem, kaut gan pirms četrām stundām viss ūdens bija izsūknēts.

Bet mūsu izslavētās ūdensdrošās starpsienas, kas bija aprijušas tik daudz laika un naudas, — ak vai, tās nemaz nebija ūdensdrošas! Ūdens brīvi kā gaiss plūda no viena nodalījuma otrā. Vēl vairāk: stipri oda pēc benzīna, un no tā es secināju, ka dažas no pakaļgalā novietotajām tvertnēm sākušas tecēt. Tātad tvertnes tecēja — un tās nebūt nebija hermētiski izolētas no pārējā kuģa. Tad vēl mums bija vannas istaba ar visiem sūkņiem, svirām un ventiļiem, bet tā kļuva nelietojama jau pirmajās divdes­mit četrās stundās. Spēcīgie dzelzs sūkņi salūza mūsu rokās, tiklīdz mēģinājām ar tiem kaut ko darīt. Mūsu vannas istaba kļuva nelietojama ātrāk par visu pārējo.

Arī visas «Snarkas» dzelzs daļas, vienalga, no kurienes tās bija saņemtas, nekur nederēja. Motora pamatne, pie­mēram, bija no Ņujorkas, un tā nekur nederēja; tas pats bija ar enkurspilves pārvadu, kas bija pirkts Sanfrancisko. Visbeidzot, takelāžas dzelzs kalumi pajuka uz visām pu­sēm pie pirmā stiprākā vēja pūtiena. Iedomājieties, kalta dzelzs, bet sašķīst kā makaroni!

Virpulis no grotburas gafeles nolūza uzreiz. Mēs no­mainījām to ar vētras grotmasta gafeles virpuli, un arī tas salūza nepilnās piecpadsmit minūtēs, bet šis virpulis,

Iedomājieties tikai, bija paņemts no vētras grotmasta ga­feles, no kuras vētras laikā bija atkarīga mūsu dzīvība. Pašreiz «Snarkas» grotbura nokarājas kā salauzts spārns, jo gafeles virpulis ir aizstāts ar parastu trosi. Pamēģinā­sim dabūt labu dzelzi Honolulu.

Cilvēki bija mūs piemānījuši un izdzinuši jūrā ar sietu, turpretī dievs tas kungs acīmredzot bija pievērsis savu vaigu mums, tāpēc ka laiks pieturējās rāms un brīvajos brīžos mēs varējām pārliecināties, ka ūdens ir jāsūknē katru dienu, ja negribam nogrimt, un ka drīzāk var pa­ļauties uz koka zobu bakstāmo nekā uz vismasīvāko mūsu kuģa metāla daļu. Gaistot mītam par «Snarkas» stabilitāti un izturību, mēs ar Carmianu aizvien vairāk paļāvāmies uz «Snarkas» apbrīnojamo priekšvadni. Nekas cits mums neatlika. Tas viss bija neaptverami un drausmīgi, mēs to zinājām, taču vismaz priekšvadnis bija kaut kas reāls. Un tad kādu vakaru mēs nolēmām nolikties dreifā.

Kā lai to aprakstu? Vispirms profānu interesēs atļau­jiet man izskaidrot, ko jūrnieku valodā nozīmē šis jūras manevrs. Tas nozīmē līdz pēdējai iespējai samazināt buru platību un novietot buras tā, lai kuģis ar priekšgalu visu laiku turētos pret vēju un viļņiem. Ja vējš ir pārāk stiprs vai viļņi pārāk augsti, tik lielam kuģim kā «Snarka» no­gulties dreifā ir vieglāk par vieglu, un tad uz klaja nav ko darīt. Stūre nav jāgroza, sargmatrozis ir lieks. Visi var iet lejā un likties uz auss vai spēlēt vistu.

Tā kādu reizi, kad bija sacēlusies neliela vētra, es teicu Rosko, ka mēs liksimies dreifā. Tuvojās vakars. Biju no­stāvējis pie stūres gandrīz visu dienu, sardze uz klāja (Rosko, Bērts un Carmiana) bija nogurusi, bet sardze lejā mocījās ar jūras slimību. Mēs jau divas reizes bijām ierēvējuši grotburu. Tad ierēvējām klīveri un arī bezān- buru. Klīverbomis nolūza un iekrita ūdenī. Es sāku griezt stūri, lai noliktos dreifā. Sajā laikā «Snarka» šūpojās «silē»Es griezu stūri vēl un vēl. Kuģis nebija izkusti­nāms. (Tāds stāvoklis, mīļo lasītāj, ir bīstamākais no vi­siem kuģa stāvokļiem.) Es uzgūlos stūrei ar visu savu svaru, taču «Snarka» palika šūpojamies «silē». Es jau­dāju pagriezt to labi ja astoņus rumbus pret vēju. Rosko un Bērts ņēmās ar grotburu. «Snarka» joprojām stāvēja sāniski pret viļņiem, pasmeldama ūdeni te ar vienu, te ar otru bortu.

Neizprotamais un drausmīgais atkal rādīja savu pretīgo purnu. Tas bija komiski un muļķīgi. Es neticēju savām acīm. «Snarka» ar ierēvētām burām atteicās likties dreifā. Mēs ierēvējām grotburu, bet kuģis nemainīja kursu ne par mata tiesu. Mēs nolaidām grotburu pavisam — tas pats. Pacēlām bezāna vētras stagburu un ievilkām grot­buru — atkal nekā: «Snarka» zvalstījās «silē», kā zvalstī­jusies. Jā, lieliskais priekšvadnis neparko nevēlējās griez­ties pret vēju.

Beidzot pavisam nolaidām ierēvēto foku, tā ka palika vienīgi vētras stagbura bezānmastā. Tagad nu gan ku­ģim vajadzēja nostāties ar priekšgalu pret vēju. Jūs droši vien neticēsiet, tomēr es teikšu — tas nenotika. Un es teikšu, ka tas nenotika nevis tāpēc, ka es to gaidīju, bet gan tāpēc, ka es to redzēju. Es neticēju., ka manevrs ne­izdosies. Tas ir neticami, un es neapgalvoju, ka es ticēju; es saku jums to, ko redzēju pats savām acīm.

Nu, mīļo lasītāj, ko jūs iesāktu, atrazdamies mazā lai­viņā, kas mētājas viļņos ar stagburu pakaļgalā un nespēj pagriezties pret vēju? Jūs izmestu jūras enkuru. Tā mēs arī izdarījām. Mums bija patentēts enkurs, ko mums pār­deva ar garantiju, ka'tas nenogrims. Iedomājieties tērauda stīpu, kam jānotur atvērta liela koniska audekla maisa mute, un jūs sapratīsiet, kas ir jūras enkurs. Tātad mēs piesējām troses vienu galu pie enkura, bet otru pie «Snarkas» priekšvadņa un iemetām enkuru ūdenī. Tas tū­līt nogrima. Mēs izvilkām enkuru ārā, piesējām pie tā resnu baļķi kā pludiņu un no jauna iemetām enkuru ūdenī. Šoreiz tas palika virspusē. Trose nostiepās. Stag­bura centās pagriezt priekšvadni pret vēju, bet «Snarka», mierīgi saņēmusi jūras enkuru zobos, kā par spīti, turpi­nāja šūpoties viļņos, vilkdama enkuru līdzi. Te nu bija. Mēs nolaidām pat vētras stagburu, atkal uzvilkām bezānburu, bet «Snarka» vāļājās «silē» un vilka līdzi enkuru. Varat man neticēt. Es pats tam neticu. Stāstu jums tikai to, ko pats redzēju.

Tagad spriediet paši. Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši par burinieku, kas negrib griezties pret vilni, negrib pat tad, kad izmests jūras enkurs? Vismaz es, cik nu man iz­nākusi darīšana ar kuģiem, neesmu dzirdējis. Un es stā­vēju uz klāja un raudzījos tieši acīs neaptveramajam un drausmīgajam, tas ir, «Snarkai», kas nelikās dreifā. Bija vētraina nakts. Spraugās starp mākoņiem spīdēja mēness. Gaiss bija pilns ar ūdens putekļiem, no vēja puses tuvo­jās lietus. Bet «Snarka» joprojām apmierināti zvalstījās starp mēness apspīdētajiem aukstajiem, nežēlīgajiem viļ­ņiem. Tad mēs ievilkām jūras enkuru, nolaidām bezān- buru, pacēlām ierēvēto foku, pagriezām «Snarku» pa vējam un kāpām lejā — nevis pie galda, uz kura mūs gai­dīja siltas vakariņas, bet lai kajītē, kur kā līķi gulēja pa­vārs un kuģa puika, slidinādamies pa piedraņķēto, glumo grīdu, aizkultos līdz kojām, tāpat neizģērbušies atgultos un klausītos, kā kambīzē žļakstinās netīrais ūdens.

Bohēmas klubā Sanfrancisko iegriežas daudzi īsti jūr­nieki. Es to zinu, tāpēc ka dzirdēju, kā viņi spriedelē par «Snarku» tās būves laikā. Viņi atrada tajā tikai vienu būtisku trūkumu, un šajā ziņā viņi visi bija vienis prā- tis, — viņi uzskatīja, ka «Snarka» neies pa vējam. Kuģis detaļās ir labs, viņi atzina, tikai stiprā vējā neies. «Visa vaina ir līnijās,» viņi mīklaini paskaidroja. «Kuģis vien­kārši neies, un tas ir viss.» Es nu gan gribētu, lai šie jūras vilki no Bohēmas kluba būtu šonakt kopā ar mani uz «Snarkas» un paši savām acīm redzētu, ka noteiktais, vienprātīgais spriedums tiek galīgi apgāzts. Neies? Tas ir vienīgais, ko «Snarka» dara nevainojumi. Neies? Tā iet ar visu jūras enkuru un nolaistajām burām. Patlaban, kad es rakstu šīs rindas, mēs ar sešu mezglu ātrumu ejam līdzi ziemeļaustrumu pasātam. Neviens nestāv pie stūres, un stūres rats nav p^it nostiprināts. Precīzi sakot, pūš ziemeļaustrumu vējš, «Snarkas» bezānbura ir ierēvēta, grotbura pievilkta pie labā borta, kurss — uz dienvidaus­trumiem, dienvidu virzienā. Un tomēr ir cilvēki, kas no­braukājuši pa jūrām četrdesmit gadus un apgalvo, ka neviens kuģis nevar iet pa vējam bez stūrēšanas. Sīs rin­das izlasījuši, viņi sauks mani par meli; par meli viņi no­sauca arī kapteini Slokumu, kas to pašu stāstīja par savu «Spreju».

Kas attiecas uz «Snarkas» nākotni, tad es mulstu, es neko nezinu. Ja man būtu nauda vai kredīts, es uzbūvētu otru «Snarku», kas liktos dreifā. Bet mani līdzekļi iet uz beigām. Man vai nu jāņem «Snarka» tāda, kāda tā ir, vai jāatmet visam ar roku, bet es nevaru atmest ar roku. Acīmredzot man būs jāiemācās pagriezt «Snarku» pret vēju ar pakaļgalu pa priekšu. Gaidu nākamo pūtienu, tad redzēs, kas iznāks. Man šķiet, ka izdosies! Viss atkarīgs no tā, kā pakaļgals uzņems viļņus. Un kas zina, varbūt vienā jaukā, vētrainā rītā Ķīnas jūrā kāds sirmbārdains skiperis neticīgi berzēs acis, ieraudzījis neparastu mazu kuģeli, kas stipri atgādinās mūsu «Snarku», pagriezušos ar pakaļgalu pret vēju šķeļam viļņus.

P. S. Pēc ceļojuma atgriezies Kalifornijā, es uzzināju, ka «Snarkas» garums pa ūdens līniju ir nevis četrdesmit piecas, bet četrdesmit trīs pēdas. Acīmredzot tāpēc, ka kuģa būvētāji nav bijuši draugos ar mērlentu vai divpēdu lineālu.

III NODAĻA Piedzīvojumu alkas

Nē, piedzīvojumu alkas vēl bija dzīvas, par spīti tvaik- mašīnai un Tomasa Kuka un dēlu kantorim. Kad presē parādījās paziņojums par iecerēto ceļojumu ar «Snarku», salasījās gandrīz vesels leģions jaunu cilvēku ar noslieci uz klaidoņu dzīvi, kā ari jaunu sieviešu, nerunājot nemaz par vecāku gada gājumu vīriešiem un sievietēm, kuri pie­dāvājās man par ceļa biedriem. Ko nu, pat starp maniem personiskajiem draugiem atradās vismaz pusducis tādu, kas nožēloja savas nesen notikušās vai drīzumā paredza­mās laulības. Un es zinu, ka vienas no tādām laulībām «Snarkas» dēļ tikko neizjuka.

Katrs pasts atnesa man kaudzēm vēstuļu no pretenden­tiem, kuri smaka nost «pilsētu smirdoņā», un man drīz kļuva skaidrs, ka divdesmitā gadsimta Odisejam, pirms uzvelk buras, nepieciešams stenogrāfistu štats, lai sašķi­rotu korespondenci. Nē, piedzīvojumu alkas nav mirušas, ja jau jūs saņemat vēstules, kas sākas šādi: «Nav šaubu, ka tad, kad Jūs lasīsiet šo nepazīstamas Ņujorkas iedzīvo­tājas dvēseles kliedzienu,» — u. tml., un mazliet tālāk no šīs vēstules uzzināsiet, ka šī svešiniece sver tikai deviņ­desmit mārciņas, grib kļūt par kuģa puiku un «alkst re­dzēt pasaules zemes».

Kāds pretendents savu klejotkāri izskaidroja ar kvēlu mīlestību uz ģeogrāfiju; cits rakstīja: «Esmu nolādēts mū­žīgi ilgoties pēc pastāvīgas kustības, tāpēc arī rakstu Jums šo vēstuli.» Bet visus pārspēja kāds puisis, kas gribēja braukt tāpēc, ka viņam niezot pēdas.

Daži rakstīja anonīmi, ieteikdami savus draugus un do­dami šiem tā saucamajiem draugiem glaimojošus rakstu­rojumus, bet man šādās vēstulēs rādījās kaut kas aizdo­mīgs, un es tās neizlasīju līdz galam.

Izņemot divus vai trīs, visi manu brīvprātīgo simti do­māja pilnīgi nopietni. Daudzi no viņiem atsūtīja savas fotogrāfijas. Deviņdesmit procenti bija ar mieru strādāt jebkuru darbu, deviņdesmit deviņi procenti piedāvājās strādāt par velti. «Tikai būt klāt Jūsu ceļojumā ar «Snarku»,» rakstīja kāds, «un, par spīti visām briesmām, pavadīt Jūs (veicot jebkuru darbu) — tas būtu manu god­kārīgo sapņu kulminācijas punkts.» Tas atsauc man at­miņā kādu jaunekli, kas bija «septiņpadsmit gadus vecs un ļoti godkārīgs» un vēstules beigās nopietni lūdza, «lai tas viss netiktu ielikts ne avīzēs, ne žurnālos». Kāds rak­stīja pavisam citādi: «Es strādāšu kā nelabais, bet sa­maksu neprasīšu.» Gandrīz visi lūdza, lai par savu pie­krišanu telegrafēju viņiem uz viņu rēķina, un daudzi piedāvāja iemaksāt drošības naudu, kas garantētu viņu savlaicīgu ierašanos uz «Snarkas».

Dažam bija diezgan neskaidrs priekšstats par darbu uz «Snarkas»; kāds, piemēram, rakstīja: «Saņēmu drosmi un uzrakstīju Jums šo vēstuli, lai noskaidrotu, vai nav kaut kāda iespēja braukt Jums līdzi kā Jūsu kuģa komandas loceklim, lai gatavotu skices un ilustrācijas.» Daži, acīm­redzot nezinādami, kāds derīgs darbs varētu būt veicams uz tik niecīga -kuģīša1 kā «Snarka», piedāvājās, kā iztei­cās viens no viņiem, «par palīgu materiālu vākšanā romā­niem un stāstiem». Lūk, ko nozīmē būt ražīgam rakstnie­kam!

«Atļaujiet man pašam dot sev raksturojumu,» kāds rak­stīja. «Esmu bārenis un dzīvoju ar tēvoci, kas ir dedzīgs revolucionārs un sociālists un apgalvo, ka cilvēks, kura asinīs nav piedzīvojumu alku, ir tikai dzīva rīklupata.»

Cits raksta: «Es protu peldēt, kaut gan nezinu jaunā­kos peldēšanas paņēmienus. Bet svarīgākais ir tas, ka ūdens ir mans draugs.» — «Ja mani vienu pašu iesēdinātu buru laivā, es varētu braukt, kurp vien vēlos,» — tā sevi raksturoja trešais, un šis ieteikums bija labāks par nā­kamo. «Esmu arī skatījis, kā izkrauj zvejas kuģus.» Taču augstāko apbalvojumu, iespējams, ir pelnījis tas, kas ļoti smalki uzsvēris savu dziļo pasaules un dzīves pazīšanu, uzrakstīdams: «Mans vecums, skaitot tikai gadus, ir div­desmit divi gadi.»

Bija arī vienkāršas, sirsnīgas, neizpušķotas vēstules no zēniem, kuri gan neprata skaisti izteikties, toties ārkārtīgi gribēja ceļot. Tos atraidīt bija visgrūtāk, un ikreiz, kad es to darīju, man bija tāda sajūta, it kā es iecirstu pļauku jaunībai. Šie zēni bija tik nopietni, viņi tā vēlējās kuģot! «Man ir sešpadsmit gadu, bet es savam vecumam esmu liels,» kāds zēns rakstīja. «Man ir septiņpadsmit gadu, bet es esmu stiprs un veselīgs,» rakstīja otrs. «Es katrā ziņā esmu tikpat stiprs kā vidējs mana auguma puika,» rakstīja kāds acīmredzot vārgulīgs zēns. «Nebaidos ne no kāda darba,» teica daudzi, bet viens, acīmredzot gribēdams iekārdināt mani ar lētumu, rakstīja: «Varu samaksāt par savu braucienu pāri Klusajam okeānam, tā ka tas, iespē­jams, būtu Jums izdevīgi.» — «Apbraukt apkārt pasaulei ir mana vienīgā vēlēšanās,» kāds atzinās, un šķita, ka tādu pašu vēlēšanos lolo vēl vairāki simti zēnu. «Nevie­nam nav daļas, vai es braucu vai palieku,» skumīgi pazi­ņoja kāds puišelis. Viens atsūtīja savu fotogrāfiju, šajā sakarā piebilzdams: «Es neesmu nekāds izskatīgais puika, bet neba izskats vienmēr ir tas galvenais.» — «Man ir deviņpadsmit gadu, bet es esmu neliela auguma, tātad neaizņemšu pārāk daudz vietas, toties esmu izturīgs pēc velna,» rakstīja vēl viens, un esmu pārliecināts, ka tas būtu bijis piemērots. Bija pat viens trīspadsmit gadus vecs pretendents, kuru mēs abi ar Carmianu iemīlējām, un mums sirds gandrīz vai plīsa pušu, kad vajadzēja vi­ņam atteikt.

Bet neiedomājieties, ka lielākā daļa brīvprātīgo bija zēni: gluži otrādi, zēnu bija tikai neliela daļa. Rakstīja dažādu gada gājumu un stāvokļu cilvēki. Daudzi jo daudzi ārsti, ķirurgi un zobārsti piedāvājās braukt līdzi un, tā­pat kā visi pārējie, bija ar mieru strādāt par velti, strā­dāt jebkuru darbu un pat samaksāt par tiesībām strādāt uz «Snarkas».

Burtliču un reportieru, kas vēlējas braukt, bija bez sava gala, nerunājot nemaz par pieredzējušiem sulaiņiem, šef­pavāriem un ekonomiem. Civilinženieri bija kā uzburti uz braukšanu; «dāmas» kompanjones apsēda Carmianu, bet mani ar piedāvājumiem apbēra cilvēki, kas vēlējās kļūt par maniem privātsekretāriem. Daudzi studenti ilgojās pie­dalīties ceļojumā, un es nezinu profesiju, kuras pārstāvji nebūtu izteikuši vēlēšanos braukt mums līdzi; sevišķi daudz bija mašīnistu, elektrotehniķu un inženieru. Es ju­tos pārsteigts, cik daudz kantoristu savās piesmakušajās kancelejās izdzirdējuši aicinājumu meklēt piedzīvojumus, bet vēl vairāk mani pārsteidza daudzie vecie un pensijā aizgājušie flotes virsnieki, kurus joprojām valdzināja jūras. Daži jauni cilvēki, kas gaidīja, kad saņems mantotos mil­jonus, bija kā traki uz piedzīvojumiem, gluži tāpat kā daži skolotāji.

Braukt gribēja tēvi un dēli, daudzi vīri ar savām sie­vām. Kāda jauna stenogrāfiste rakstīja: «Rakstiet neka­vējoties, ja esmu Jums vajadzīga! Atvedīšu rakstāmmašīnu ar pirmo vilcienu.» Bet vislabākā bija nākamā vēstule. Ievērojiet, cik delikāti viņš mēģina iekārtot uz «Snarkas» savu sievu: «Domāju, sak, uzšņāpšu Jums dažas rindiņas, lai apvaicātos, kādas ir iespējas braukt jums līdzi; esmu divdesmit četrus gadus vecs, precējies un palicis bez līdzekļiem, un tāds brauciens mums šobrīd būtu pašā laikā.»

Ja tā padomā, vidusmēra cilvēkam patiešām ir diezgan grūti uzrakstīt pašam par sevi godīgu ieteikuma vēstuli. Vienam no maniem korespondentiem bija tā sajaukta galva, ka viņš iesāka savu vēstuli šādiem vārdiem: «Tas ir grūts darbs,» un, vairākas reizes velti izmēģinājies ap­rakstīt savas labās īpašības, beidza vēstuli: «Ir grūti rakstīt par sevi.»

Taču bija kāds cilvēks, kas deva sev aizrautīgu un iz­plūdušu raksturojumu un beigās atzina, ka tas sagādājis viņam lielu prieku. «Iedomājieties tikai, junga var pie­skatīt motoru, var salabot to, kad tas sabojājas. Iedomā­jieties, viņš var stāties pie stūres, var veikt jebkuru nam­dara vai mehāniķa darbu. Iedomājieties, viņš ir spēcīgs, veselīgs, alkst strādāt. Vai tad Jūs dosiet priekšroku kaut kādam zīdainim, kas saslims ar jūras slimību un neprot darīt neko citu kā tikai mazgāt traukus?» Šādām vēstu­lēm atbildēt ar atteikumu bija ļoti grūti. Šīs vēstules autors pašmācības ceļā bija apguvis angļu valodu, no­dzīvojis Savienotajās Valstīs tikai divus gadus un gribēja braukt mums līdzi, kā viņš rakstīja, nevis lai nopelnītu dienišķo maizi, bet lai mācītos un redzētu. Tolaik viņš bija rasētājs kādā lielā motoru rūpnīcā; agrāk viņš jau bija braucis jūrā, un viņam visu mūžu bija bijusi darī­šana ar nelieliem kuģiem.

«Man ir laba vieta, bet tam nav nozīmes, jo es dodu priekšroku ceļošanai,» rakstīja kāds cits. «Kas attiecas uz atalgojumu, paskatieties uz mani, un, ja es esmu vienu vai divus dolārus vērts, — viss kārtībā, ja ne — par to nav ko runāt. Kas attiecas uz manu godīgumu un repu­tāciju, es labprāt iepazīstinātu Jūs ar saviem darba de­vējiem. Es nedzeru, nesmēķēju, bet, atklāti sakot, uzkrājis nelielu pieredzi, gribētu kaut ko uzrakstīt.»

«Ticiet man, esmu cienījams cilvēks, bet citus cienlļa- mus cilvēkus uzskatu par garlaicīgiem.» Šo rindu rakstī­tājs lika man padomāt, un es vēl aizvien nezinu, ko viņš, velns parāvis, gribēja pateikt: ka viņam ar mani būs garlaicīgi vai kaut ko citu.

«Esmu pieredzējis labākas dienas nekā patlaban,» rak­stīja kāds vecs jūras vilks, «bet esmu pieredzējis arī daudz sliktāku dienu.»

Bet cilvēkā, kas uzrakstījis tālāk citētās rindas, mājoja tik aizkustinoša vēlēšanās uzupurēties, ka es nevaru viņam nepiekrist. «Man ir tēvs, māte, brāļi un māsas, ir mīļi draugi un ienesīga vieta, un tomēr es esmu gatavs upurēt visu to, lai kļūtu jūsu kuģa komandas loceklis.»

Kāds cits brīvprātīgais, kuru es arī nevarēju pieņemt, bija izvēlīgs jauneklis; gribēdams pierādīt, ka man viņš jāņem līdzi, viņš norādīja, ka «braukšana ar parastu kuģi, vai tas būtu šoneris vai tvaikonis, nebūtu pieņemama, jo man vajadzētu apgrozīties un dzīvot starp parastiem jūr­niekiem, kuri parasti nedzīvo sevišķi tīrīgi».

Bija vēl kāds divdesmit sešus gadus vecs kandidāts, kas bija «izgājis cauri visai cilvēcisko jūtu gammai» un «bijis viss kas, sākot ar pavāru un beidzot ar Stenforda universitātes klausītāju», bet laikā, kad rakstīja šo vēs­tuli, bija «gans_ piecdesmit piecus tūkstošus akru lielā rančo». Pretstatā viņam kāds cits kautrīgi rakstīja: «Ne­esmu pārliecināts, ka man piemistu kaut kādas sevišķas īpašības, kas varētu izpelnīties Jūsu uzmanību. Bet, ja'es Jūs ieinteresēšu, neatsakieties ziedot dažas minūtes atbil­dei. Citādi man būs jāturpina darbs rūpnīcā. Neko negai­dot, bet cerot palieku Jūsu utt.» Bet es ilgi spiedu ar abām rokām galvu, mēģinādams iedomāties, kāda gara radniecība pastāv starp mani un to, kas rakstīja: «Jau ilgi pirms tam, kad uzzināju par Jums, es biju sajaucis politekonomiju un vēsturi un praksē izdarījis tādus pašus secinājumus kā Jūs.»

Bet, lūk, viena no īsuma ziņā labākajām vēstulēm, ko es saņēmu: «Ja kādam no pašreizējās komandas, kurš uz- munsturējies, lai ceļotu kopā ar Jums, dūša saskries papē­žos un Jums ievajadzēsies vēl kāda, kas pārzina navigā­ciju, motorus u. tml., priecāšos, ja padosiet man ziņu utt.» Un vēl viena īsa vēstule: «Bez aplinkiem runājot, gribētu veikt kuģa puikas vai vienalga kādus pienākumus jūsu ceļojumā apkārt pasaulei. Man ir deviņpadsmit gadu, sveru simt četrdesmit mārciņas, esmu amerikānis.»

Bet te vēstule no cilvēka, kas «mazliet garāks par pie­cām pēdām»: «Kad izlasīju par Jūsu vīrišķīgo apņemšanos mazā kuģītī apbraukt apkārt pasaulei kopā ar misis Lon­donu, es tā nopriecājos, it kā pats būtu izdomājis tādu ceļojumu, un tad es nolēmu uzrakstīt Jums par pavāra vai kuģa puikas amatu man pašam, tomēr dažādu iemeslu dēļ to neizdarīju un aizbraucu no Oklendas uz Denveru, lai pagājušajā mēnesī kļūtu par sava drauga kompanjonu, bet viņam iet aizvien sliktāk un vispār neveicas. Bet Jūs, par laimi, esat atlikuši savu braucienu sakarā ar lielo zemestrīci, un es beidzot izlēmu piedāvāt Jums savus pa­kalpojumus kādā no šiem amatiem. Neesmu sevišķi stiprs, jo esmu mazliet garāks par piecām pēdām, bet veselība man laba un spējas arī ir.»

«Domāju, ka varētu uzlabot Jūsu kuģi ar papildierīci vēja spēka pilnīgai izmantošanai,» rakstīja kāds labvē­lis. «Sī ierīce, kas netraucē manevrēt nelielā vējā, dod iespēju pilnīgi izmantot visstiprāko brāzmu spēku, tā ka pat tajos gadījumos, kad parasti jānolaiž visas buras līdz pēdējai, lietojot manu ierīci, Jūs varat nenolaist tās nemaz. Ar manu palīgierīci kuģis nevar APGĀZ­TIES.»

Iepriekšējā vēstule bija uzrakstīta Sanfrancisko un da­tēta ar tūkstoš deviņsimt sestā gada sešpadsmito aprīli. Pēc divām dienām, astoņpadsmitajā aprīlī, notika lielā zemestrīce. Tā acīmredzot bija likusi vēstules autoram laisties lapās un pasargājusi mūs no tikšanās ar viņu.

Daudzi no maniem brāļiem sociālistiem iebilda pret šo ceļojumu, un tipisks ir šāds iebildums: «Sociālisma idejai un miljoniem kapitālisma apspiesto upuru ir tiesības uz Jūsu dzīvību un darbu, un viņi pieprasa, lai Jūs tos zie­dotu viņiem. Ja Jūs tomēr paliksiet pie sava, atcerieties, kad slīkdami risiet pēdējo sāļūdens malku savā mūžā, ka mēs vismaz protestējām.»

Kāds pasaules apceļotājs, kas «varētu pie izdevības ap­rakstīt daudzas neparastas ainas un notikumus,» iztērēja vairākas lapas, vaiga sviedriem pūlēdamies sasniegt savas vēstules mērķi, līdz beidzot atrada šādus vārdus: «Līdz šim es nezināju, kāpēc Jums rakstu. Teikšu atklāti: presē bija ziņa, ka Jūs un vēl viena vai divas personas nolēmu­šas apbraukt apkārt pasaulei nelielā — piecdesmit vai sešdesmit pēdu garā kuģītī. Tāpēc man grūti ticēt, ka cil­vēks ar tādām zināšanām un pieredzi kā Jūs varētu būt spējīgs uz rīcību, kas nav nekas cits kā īpašs pašnāvības veids. Un, ja arī Jūs paliktu dzīvi, Jūs pats un Jūsu ceļa biedri, Jūs, nepārtraukti šūpodamies, sadauzīs zilus tik mazs kuģis, pat ja tas būtu no iekšpuses izpolstēts, bet uz jūras to nemēdz darīt.» Paldies, labais draugs, paldies par labojumu «bet uz jūras to nemēdz darīt». Un viņš nav nejēga jūras lietās. Viņš pats saka par sevi: «Es ne­esmu nekāds sauszemes žurka, esmu izbraukājis visas jū­ras un okeānus.» Un viņš nobeidz vēstuli ar šādiem vār­diem: «Nevēlēdamies Jūs apvainot, teikšu, ka būtu neprāts iziet no līča ar tādu kuģi, vedot līdzi sievieti.»

Un tomēr tagad, kad es to rakstu, Carmiana sēž savā kajītē pie rakstāmmašīnas, Mārtiņš gatavo pusdienas, To- čigi klāj galdu, Rosko un Bērts drīvē klāju, bet «Snarka», jūrai diezgan pamatīgi viļņojoties, iet ar piecu mezglu ātrumu stundā un … tomēr nav izpolstēta.

«Izlasījuši avīzēs par Jūsu paredzēto ceļojumu, mēs gri­bētu zināt, vai Jums nav vajadzīga laba komanda; mēs esam seši puiši, visi labi jūrnieki ar labām rekomendāci­jām no kara un tirdzniecības kuģiem, visi īsti amerikāņi vecumā no divdesmit līdz divdesmit diviem gadiem, paš­reiz strādājam metālizstrādājumu rūpnīcā par takelāžas meistariem un ļoti gribētu braukt līdzi Jums.» Šādas vēs­tules lika man nožēlot, ka kuģis nav lielāks.

Bet, lūk, vēstule no kādas sievietes — vienīgās visā pasaulē, — izņemot, protams, Carmianu, — kas atbalstīja mūsu ieceri: «Ja Jums vēl nav izdevies sameklēt pavāru, man būtu ļoti patīkami piedalīties Jūsu ceļojumā šajā amatā. Esmu piecdesmit gadus veca veselīga, spējīga sie­viete un mierīgi varētu gatavot ēdienu tādai nelielai kom­pānijai kā «Snarkas» komanda. Esmu ļoti laba pavāre un tikpat labs jūrnieks, un manī ir kaut kas arī no ceļotāja. Ja brauciena ilgums ir desmit gadi, tad tas man ir pa prātam vairāk nekā viens gads. Manas rekomendācijas utt.»

Kādreiz, kad būšu sapelnījis daudz naudas, es uzbuvešu lielu kuģi, kurā būs vietas tūkstoš brīvprātīgajiem. Ja viņi gribēs ce]ot apkārt pasaulei, viņiem būs jādara visi darbi, ja nav ar mieru, lai paliek mājās. Es ticu, ka viņi brauks, jo piedzīvojumu alkas ir dzīvas. Es to zinu, tāpēc ka man ilgu laiku ir bijusi intīma sarakstīšanas ar šīm alkām.

IV NODAĻA Taustot ceļu

— Bet paklausieties, — iebilda mūsu draugi, — kā jūs iedrošināties doties jūrā bez neviena pieredzējuša jūrnieka? Jūs taču neesat mācījušies navigāciju, vai tā nav?

Man bija jāatzīstas, ka es tiešām neesmu nekāds navi­gators, ka savu mūžu neesmu ņēmis rokā sekstantu un ka laikam gan neatšķiršu sekstantu no jūras almanaha. Bet, kad viņi jautāja, vai Rosko ir apguvis navigāciju, es papurināju galvu. Rosko apvainojās. Viņš bija ieska­tījies «īsajā rokasgrāmatā», kas bija nopirkta mūsu ceļo­juma vajadzībām, prata rīkoties ar logaritmu tabulām, vairākas reizes bija redzējis sekstantu un, pamatojoties uz visu to, kā arī uz to, ka viņa dzimtā kādreiz bijuši jūras braucēji, uzskatīja sevi par navigācijas zinātāju. Bet es jums saku, ka Rosko maldījās. Zēns būdams, viņš pa Panamas zemes šaurumu no Atlantijas piekrastes bija ieradies Kalifornijā, un tā viņa mūžā bija vienīgā reize, kad zeme nozuda viņa skatienam. Viņš nekad nebija gājis jūrskolā un nekad nebija kārtojis eksāmenu navigācijā, nekad nebija braucis atklātā jūrā, tātad neko nebija mā­cījies no citiem pieredzējušiem jūrniekiemrViņš bija Sanfrancisko līča jahtkluba biedrs, bet šajā iTčī nekad neaizbrauc par vairākām jūdzēm tālāk no krasta un navigācijas prasme netiek likta lietā.

Tā «Snarka» devās garajā ceļā bez pieredzējuša jūr­nieka. Mēs izgājām pa Zelta Vārtiem divdesmit astotajā aprīlī un devāmies uz Havaju salām, kas atradās divi tūkstoši viens simts jūras jūdžu attālumā pa taisnu līniju. Rezultāts bija mūsu labākais attaisnojums. Mēs sasnie­dzām salas, turklāt bez nepatikšanām, kā jūs paši redzē­siet, tas ir, bez sevišķām nepatikšanām Kuģa vadīšanu uzņēmās Rosko. Teoriju viņš zināja kā savus piecus pirk­stus, bet tā bija pirmā reize, kad viņš to izmantoja praksē, un to skaidri pierādīja «Snarkas» dīvainā izturēšanās. Ne­var teikt, ka «Snarka» būtu stingri ieturējusi kursu: tās mestie līčloči tika atzīmēti kartē. Daždien, kad pūta viegls vējiņš, kuģis taisīja kartē tādu lēcienu, kas bija iespējams tikai stiprā vētrā, bet daždien, kad likās — kuģis ātri šķeļ viļņus, tā atrašanās vieta uz kartes gandrīz nemai­nījās. Bet, ja kuģis divdesmit četru stundu laikā, kā rāda laga, noiet sešus mezglus, tas nozīmē, ka kuģis veic simt četrdesmit četras jūras jūdzes diennaktī. Ar okeānu viss bija kārtībā, ar patentēto lagu tāpat, bet ātrumu — to katrs varēja redzēt pats savām acīm. Tātad kārtībā nebija tikai aprēķini, kas atteicās bīdīt «Snarku» pa karti. Tas nega­dījās katru dienu, tomēr gadījās. Un tas bija gluži da­biski, un neko citu arī nevarēja gaidīt no pirmā mēģinā­juma izlietot teoriju praksē.

Navigācijas zināšanu iegūšana dīvaini iedarbojas uz ļaužu prātiem. Jūrnieks par navigāciju mēdz runāt ar dziļu cieņu. Profānam tā ir neizdibināms un briesmīgs noslēpums, un šāds uzskats viņam rodas, redzot, ar kādu cieņu un godbijību pret to izturas paši jūrnieki. Es pa­zinu atklātus, atjautīgus un vienkāršus jaunekļus, kas, sā­kuši mācīties navigāciju, uzreiz kļuva mazrunīgi, atturīgi un iedomīgi, it kā būtu sasnieguši diez kādas cilvēka gara virsotnes. Parasts jūrnieks profānam šķiet kā noslēpu­maina kulta priesteris. Burātājs amatieris, elpu aizturējis, lūdz paziņu paskatīties uz viņa hronometru. Tāpēc arī mūsu draugi tā baidījās, kad mēs devāmies ceļā bez ^pie­redzējuša jūrnieka.

Kad «Snarku» būvēja, mēs ar Rosko norunājām apmē­ram tā. «Es sagādāšu grāmatas un instrumentus,» es sa­cīju, «bet tu mācīsies navigāciju. Man pašreiz nav laika ar to nodarboties. Bet, kad mēs iziesim jūrā, tu iemācīsi man visu, ko būsi iemācījies pats.» Rosko bija sajūsmā. Jāsaka, Rosko bija atklāts, atjautīgs un vienkāršs kā tie jaunekļi, par kuriem es jau rakstīju. Bet, kad mēs izgā­jām jūrā un viņš sāka noslēpumaino rituālu, kamēr es ar apbrīnu skatījos, viņā notika tikko uztverama un tomēr pilnīgi noteikta pārmaiņa. Kad Rosko dienas vidū mērīja saules augstumu, viņu apņēma it kā starojošs uzvarētāja gaismogs. Kad viņš nokāpa lejā, lai pabeigtu aprēķinus, un, atgriezies uz klāja, paziņoja platumu un garumu, viņa balsī mēs saklausījām līdz šim nedzirdētu pavēlošu pie­skaņu. Bet tas vēl nebija visjaunākais. Viņš kļuva aiz­vien zinīgāks, taču viņa gudrība nebija saprotama nevie­nam citam. Un, jo labāk Rosko izprata, kādi iemesli ir «Snarkas» dīvainajiem lēcieniem pa karti, un jo mazāk «Snarka» lēkāja, jo svētākas, noslēpumainākas un nepie­ejamākas kļuva viņa zināšanas. Uz maniem vārajiem mā­jieniem, ka nu gan būtu laiks arī man kaut ko pamācīties, viņš neatbildēja ar sirsnīgu un līksmu gatavību palīdzēt man. Viņš neizrādīja ne mazāko vēlēšanos pildīt mūsu norunu.

Bet tā nebija Rosko vaina; viņš tur neko nevarēja darīt. Ar viņu bija noticis tas pats, kas ar visiem pārējiem cil­vēkiem, kuri pirms viņa bija mācījušies navigāciju. Sapro­tama un piedodama savas nozīmes pārāk augsta novērtē­šana, turklāt vēl neprasme orientēties uzvēla Rosko tik lielu atbildību, ka viņš jutās varens kā pats dievs. Visu mūžu Rosko bija nodzīvojis uz zemes un nebija izlaidis no acīm zemi, kur bija visādi orientieri, tāpēc viņš bija iemanījies — palaikam ar zināmām grūtībām — labi pār­vietoties pa zemes virsu. Tagad viņš atradās plašajā jūrā, ko ierobežoja tikai mūžīgais debesu aplis. Sis aplis izska­tījās nemainīgs. Nekādu orientieru nebija. Saule uzlēca austrumos un nogrima jūrā rietumos, bet naktī zvaigznes aplieca to pašu pusloku. Kurš gan, paskatījies uz sauli vai uz zvaigznēm, varētu teikt: «Patlaban es atrodos trīs ceturtdaļjūdzes uz rietumiem no Džonsa pārtikas preču tirgotavas Smizersvilā,» — vai: «Es zinu, kur patlaban atrodos, jo Mazais Lācis saka man, ka Bostona ir trīs jū­dzes no šejienes otrā pagriezienā pa labi.» Bet Rosko tieši to darīja. Par maz būtu sacīt, ka viņš bija savas varenības pārsteigts. Viņš dievināja pats sevi, viņš darīja brīnumus. Jau pati atrašanās uz ūdens bija rituāls, un Rosko uzska­tīja, ka ir pārāks par mums visiem, kas nepārzina šo rituālu, un ka mēs esam atkarīgi no viņa kā ganāmpulks, ko viņš uzrauga viļņojošajā, bezgalīgajā plašumā, uz sāļā ceļa, kurš saista kontinentu un kura malā nav neviena jūdžu staba. Rīkodamies ar sekstantu, viņš izrādīja cieņu saules dievam, tad rakņājās senos foliantos un maģiskas tabulās, nesaprotamā valodā murmināja lūgsnas, kas izklausījās kā «indekserorparalaksrefrakcija», vilka uz pa­pīra mīklainas zīmes, pielika un reizināja un beidzot, uz­licis pirkstu uz aizdomīgi tukšas vietas svētaja kartē, pasludināja: «Mēs esam te.» Kad paskatījāmies uz tukšo vietu un pajautājām: «Bet kur tieši?» — viņš atbildēja šifrētajā augstāko priesteru ciparu valodā: «31-15-47 zie­meļu, 133-5-30 rietumu.» Un tad mēs teicām: «O!» — un jutāmies pavisam mierīgi.

Es atkārtoju — tā nebija Rosko vaina. Viņš patiešām bija gandrīz dievs, tāpēc ka nesa mūs visus savā plaukstā pāri kartes tukšajiem laukumiem. Es izjutu pret Rosko neparastu cieņu; tā bija tik dziļa, ka es droši vien būtu nostiepies uz klāja un ļāvis vaļu asarām, ja viņš būtu pavēlējis: «Krīti pie zemes un pielūdz mani!» Bet kādu dienu man galvā sarosījās maza domiņa: «Tas taču nav dievs, tas ir Rosko, tāds pats cilvēks kā es. Ko var izdarīt viņš, to varu arī es. Kas viņu mācīja? Viņš pats mācījās. Ej un dari tāpat — esi pats sev skolotājs!» Un Rosko no­gāzās no pjedestāla un vairs nebija «Snarkas» virspries­teris. Es ielauzos svētnīcā un pieprasīju senos folianius un maģiskās tabulas, kā arī ziedokli, tas ir, sekstantu.

Bet tagad es vienkāršiem vārdiem pastāstīšu, kā es pats sev iemācīju navigāciju. Reiz visu pēcpusdienu es nosē­dēju kubrikā, ar vienu roku grozīdams stūri, ar otru izda­rīdams logaritmiskus aprēķinus. Vēl divas pēcpusdienas — pa divām stundām katrā — es studēju vispārējo navigā­cijas teoriju un meridionālā augstuma noteikšanu. Tad es paņēmu sekstantu, noteicu indeksu labojumu un izmērīju saules augstumu. Tālākie aprēķini bija bērnu spēlīte, «īsajā rokasgrāmatā» un «Jūras almanahā» es atradu gatavas tabulas, ko bija izstrādājuši matemātiķi un astro­nomi. Rīkoties ar tām bija tikpat viegli kā ar procentu tabulām vai ar elektrības skaitītāju. Noslēpums vairs ne­bija noslēpums. Es uzliku pirkstu uz kartes un paziņoju, ka mēs atrodamies te. Man bija taisnība, tas ir, ne mazāk taisnības kā Rosko, kas izraudzījās kartē kādu punktu ceturtdaļjūdzi tālāk no manējā. Viņš pat izteica vēlēšanos dalīt attālumu ar mani uz pusēm. Es biju atklājis noslē­pumu, un visbrīnišķīgākais bija tas, ka es pēkšņi sajutu sevī neparastu spēku un lepnumu. Un, kad Mārtiņš pajau­tāja man tikpat pazemīgi un godbijīgi, kā es kādreiz biju jautājis Rosko, kur mēs patlaban atrodamies, es atbildēju apgaroti un iespaidīgi augstāko priesteru ciparu valodā un izdzirdēju Mārtiņa pazemīgo un pielūgsmes pilno «O!». Kas attiecas uz Carmianu, tad es jutu, ka viņa ir ļoti lai­mīga sieviete, jo viņai ir tāds vīrs kā es.

Tur es neko nevarēju darīt. Saku to par attaisnojumu Rosko un visiem pārējiem jūras braucējiem. Uz mani iedar­bojās varas inde. Es vairs nebija tāds kā citi cilvēki, kā vairums citu: es zināju to, ko viņi nezināja, — debesu noslēpumu, kas rādīja man ceļu pāri dzelmei. Un ieman­totā spēka apziņa kļuva aizvien stiprāka. Stundām ilgi es ar vienu roku stūrēju, ar otru cenzdamies uztaustīt pieeju noslēpumiem. Pēc nepilnas nedēļas ilgas pašmācīšanās es jau pratu daudz ko. Es, piemēram, noteicu Polārzvaigznes augstumu, protams, naktī es izdarīju vajadzīgos laboju­mus, aprēķināju novirzes utt. un atradu mūsu platumu. Un šis platums saskanēja ar dienas vidū noteikto platumu, koriģējot to ar pašreizējā momenta lagrēķinu. Kā lai es nelepotos? Bet vēl lepnāks es kļuvu pēc nākamā brīnuma. Parasti es gāju uz savu kajīti deviņos vakarā. Es mācījos un uzdevu sev noteikt, kāda ļoti svarīga zvaigzne šķērsos mūsu meridiānu ap pusdeviņiem. Izrādījās, ka šī zvaigzne ir Alpha Crucis. Nekad nebiju dzirdējis par šo zvaigzni. Es sameklēju to zvaigžņu kartē. Tā bija viena no Dienvidu Krusta zvaigznēm. «Kā!» es nodomāju. «Jau kuro nakti mēs braucam Dienvidu Krusta gaismā un neko nezinām par to. Stulbeņi, lūk, kas mēs esam! Vientieši unjairmjil» Es neticēju sev un aprēķināju visu vēlreiz. Tovakar no astoņiem līdz desmitiem pie stūres stāvēja Carmiana. Es viņai piekodināju, lai tur acis vaļā un skatās uzmanīgi uz dienvidiem, vai neparādīsies Dienvidu Krusts. Un, kad iemirdzējās zvaigznes, ne visai augstu virs apvāršņa tie­šām spīdēja Dienvidu Krusts. Kā lai es nelepotos? Neviens ārsts, neviens virspriesteris nekad nav juties lepnāks. Vēl vairāk: ar svēto sekstantu es noteicu Alpha Crucis aug­stumu un pēc tā aprēķināju mūsu platumu. Vēl vairāk: es noteicu arī Polārzvaigznes augstumu, un viss, ko es no tās uzzināju, saskanēja ar to, ko man bija pateicis Dienvidu Krusts. Kā lai es nelepotos? Es taču sapratu zvaigžņu va­lodu un dzirdēju, ka tās stāsta man ceļu pār dzelmi!

Kā lai es nelepotos? Es biju brīnumdaris. Es aizmirsu, cik viegli biju smēlies zināšanas no grāmatu lapas pu­sēm. Es aizmirsu, ka visu lielo darbu (turklāt grūtu darbu) pirms manis paveikuši diži prāti, astronomi un matemā­tiķi, kas atklājuši un rūpīgi izstrādājuši visu navigācijas zinātni un sastādījuši tabulas «īsajai rokasgrāmatai». At­cerējos tikai mūžīgo brīnumu: es pratu saklausīt zvaigžņu balsis, un tās norādīja man jūrā vietu, kur es atrodos.

Carmiana to nezināja, Mārtiņš nezināja, Točigi, kuģa puika, nezināja, bet es pateicu viņiem. Es biju dieva vēst­nesis. Es stāvēju starp viņiem un bezgalību. Es pārtulkoju debesu runu viņiem saprotamā valodā. Mūs vadīja debe­sis, un es biju tas, kas prata lasīt debesu zīmes. Es! Es!

Tagad, kad mana sajūsma ir atdzisusi, es steidzu izpļā­pāt, cik tas viss ir vienkārši, izpļāpāt Rosko visu jūras braucēju un citu priesteru noslēpumu; daru to aiz bailēm, ka, līdzīgi viņiem, nekļūstu noslēpumains, nekaunīgs un pašapmierināts. Pateikšu tagad visu: kurš katrs jaunietis ar normālu pelēko smadzeņu vielu, normālu izglītību un visparastākajām spējām var sadabūt grāmatas, kartes un instrumentus un apgūt navigāciju. Tikai nepārprotiet mani! Kļūt par jūrnieku — tas ir pavisam kas cits. To nevar iemācīties ne vienā, ne divās dienās, tam vajadzīgi gadi. Tāpēc kuģošana lāgojot prasa ilgu vingrināšanos un praksi. Bet kuģošana, orientējoties pēc saules, mēness un zvaigznēm, pateicoties astronomiem un matemātiķiem, ir bērnu spēle. Kurš katrs jaunietis var iemācīties to ne­dēļas laikā. Un es vēlreiz lūdzu nepārprast mani. Es ne­gribu teikt, ka jau pēc nedēļas tāds jaunietis var vadīt tvaikoni, kura tilpums ir piecdesmittūkstoš tonnu, tvaikoni, kas atklātā jūrā iet ar divdesmit mezglu ātrumu stundā, traukdamies no vienas zemes uz otru. Vienalga, vai ir labs laiks vai plosās vētra, vai debesis ir skaidras vai nomā- kušās, apbrīnojami precīzi virzīdamies pa kompasa no­teikto ceļu. Ar to es gribu tikai sacīt, ka parasts jaunietis, par kādu es stāstu, var droši kāpt buru laivā un doties okeānā, neko nesaprotot no navigācijas, bet pēc nedēļas jau sapratīs tik daudz, ka varēs parādīt kartē savu atra­šanās vietu. Viņš spēs pietiekami precīzi izmērīt meridio- nālo augstumu un pēc tā, desmit minūtes parēķinājis, no­teikt savas koordinātes. Viņa laivā nav nedz kravas, nedz pasažieru, nekas viņu nespiež ātrāk sasniegt mērķi, tāpēc viņš var mierīgi turpināt ceļu, bet, ja rodas šaubas par savu navigācijas māku un bailes, ka neuzdrāžas virsū zemei, viņš var visu nakti dreifēt un tikai rīta gaismā doties tālāk.

Džošua Slokums pirms dažiem gadiem viens pats ap­brauca apkārt pasaulei trīsdesmit septiņas pēdas garā buriniekā. Nekad neaizmirsīšu viņa ceļojuma aprakstā to vietu, kur viņš no visas sirds atbalsta tos jaunos cilvēkus, kas iecerējuši tādos pašos mazos kuģīšos doties tādā pašā

ce]ojumā. Mani sagrāba šī doma, sagrāba tik stipri, ka paņēmu līdzi sievu. Lai gan salīdzinājumā ar tādu ceļo­jumu Kuka biroja ceļojums liekas tīrais sīkums, tomēr cik daudz prieka tas sagādā! Jaunam cilvēkam tā ir arī laba mācība: viņš ne vien uzzinās daudz ko par ārpasauli, sve­šām zemēm, cilvēkiem un dabu, bet arī izzinās iekšējo pasauli, izpratīs pats sevi, iepazīs pats savu dvēseli. Bez tam tā ir izturības, rakstura skola. Vispirms jau, pats par sevi saprotams, jaunietis izzinās savu spēju robežas, bet pēc tam katrā ziņā centīsies paplašināt šīs robežas. Un viņš atgriezīsies no šāda ceļojuma vairāk nobriedis un labāks. Bet, kas attiecas uz sportu, tad skaistākais sports ir vienam apbraukt apkārt pasaulei, kad cilvēks visu dara savām rokām, ir atkarīgs tikai pats no sevis un, beidzot, atgriezies tur, no kurienes devies ceļā, gara acīm skata mūsu planētu traucamies izplatījumā un saka: «Es to iz­darīju, pats savām rokām to izdarīju. Es apbraucu apkārt šai riņķojošajai lodei, es varu ceļot viens bez kapteiņa, kas man kā aukle palīdzētu mērot ceļu pāri jūrām. Es nevaru aizlidot uz citām zvaigznēm, bet uz šīs zvaigznes es esmu saimnieks.»'

Rakstot šīs rindas, es paceļu acis un raugos uz jūru. Es atrodos Vaikiki līcī Oahu salā. Tālumā pa gaiši zila­jām debesīm zemu pār zaļgano okeāna tirkīzu peld pasāta dzīti mākoņi. Tuvāk krastam jūra kļūst smaragdaina un olīvzaļa. Pie rifiem ūdens ir pelēki violets, ar sarkaniem plankumiem. Vēl tuvāk mijas spilgti zaļas un dzeltenbrū- nas joslas, rādīdamas smilšu un koraļļu sēkļus. Cauri, pāri un no šīm brīnumainajām krāsām šļācas un dārd lieliskas bangas. Kā jau minēju, es pacēlu acis un piepeši uz liela viļņa baltās muguras ieraudzīju taisni izslējušos tumšu stāvu, tādu kā sirēnu, kā jūras dievu; viņš stāvēja pašā putu baltumā, vilnis, krēpēm ceļoties un krītot, vēlās uz krastu, šļakatas kūpēja viņam ap gurniem, līdz vilnis ce- turtdaļjūdzi garā ieskrējienā iznesa viņu malā. Tas bija kanaks uz sava dēļa. Un es zinu, ka, līdzko būšu pabeidzis šīs rindas, es arī atradīšos šajā krāsu un virmojošo bangu bezprātā un mēģināšu vizināties uz viļņu mugurām, kā vi­zinās viņš, un kritīšu, kā nekad nav kritis viņš, toties dzīvošu tik labi kā retais no mums. Un arī šī gleznainā jūra un pa viļņiem lidojošais jūras dievs kanaks kļūs šim jaunietim par vēl vienu pamudinājumu braukt uz rietu­miem un vēl tālāk uz rietumiem, kur saule mazgājas jūrā, un vēl tālāk uz rietumiem, līdz viņš nonāks atkal dzim­tenē.

Taču atgriezīsimies pie navigācijas. Nedomājiet, ka esmu to jau pilnīgi apguvis. Es zinu tikai navigācijas pamatus. Man vēl milzīgi daudz jāmācās. Uz «Snarkas» mani jo­projām gaida vesela kaudze aizraujošu grāmatu par navi­gāciju. Ir, piemēram, Lekija briesmu leņķis un Samnera līnija, kura, kad būsiet galīgi pazaudējis ceļu, nekļūdīgi parādīs jums gan to vietu, kur jūs esat, gan to vietu, kur jūs neesat. Ir desmitiem paņēmienu, kā noteikt kuģa stā­vokli, un ir jāziedo daudzi gadi, lai tos apgūtu visos sī­kumos.

Bet pat tajās trūcīgajās zināšanās, ko bijām apguvuši, atklājās robi, ar kuriem bija izskaidrojama «Snarkas» ērmīgā izturēšanās. Tā, piemēram, ceturtdien, sešpadsmi­tajā maijā, pasāts pavisam norima. Divdesmit četras stun­das, līdz piektdienas dienas vidum, mēs saskaņā ar lag- rēķinu nebijām nogājuši ne divdesmit jūdzes. Lūk, mūsu stāvoklis ceturtdien un piektdien pēc mūsu astronomiska­jiem novērojumiem dienas vidū:

Ceturtdiena . . . 20°57/ 9" N152o 40'30" W

 Piektdiena. . . . 21°15, 33"N 154°12/ W

Starpība starp šiem diviem punktiem uz kartes bija ap­tuveni astoņdesmit jūdzes. Bet mēs zinājām, ka neesam nogājuši ne divdesmit jūdzes. Mūsu aprēķini bija pareizi. Mēs vairākkārt pārbaudījām tos. Kļūdījušies bijām novē­rojumos. Pareiza novērošana prasa pieredzi un izmaņu — it īpaši uz tāda neliela kuģīša kā «Snarka». Kuģa nemi­tīgā šūpošanās un novērotāja acs tuvums ūdens virsmai ļoti traucē. Liels vilnis, kas paceļas apmēram jūdzi no mums, var pilnīgi aizsegt apkārtni.

Taču šajā gadījumā traucēja cits faktors. Saule savā gadu ilgajā gaitā pa debesīm uz ziemeļiem palielināja savu deklināciju. Uz ziemeļu platuma deviņpadsmitās pa­ralēles saule maija vidū ir gandrīz virs galvas. Tās aug­stums dienas vidū ir astoņdesmit astoņi vai astoņdesmit deviņi grādi. Ja tas būtu deviņdesmit grādi, saule stāvētu tieši zenītā. Tikai otrā dienā mēs uzzinājām, kā noteikt saules augstumu, kad spīdeklis atrodas gandrīz perpendi­kulāri virs galvas. Rosko gatavojās ķert sauli austrumos un palika pie sava, lai gan tai bija jāšķērso meridiāns dienvidos. Turpretī es nolēmu ķert sauli dienvidaustrumos, bet pamazām novirzījos uz dienvidrietumiem. Kā redzat, mēs joprojām mācījāmies. Iznākums bija tāds, ka tad, kad kuģa pulkstenis rādīja divdesmit piecas minūtes uz vie­niem, es paziņoju, ka pēc saules iznāk divpadsmit. Tātad mūsu atrašanās vieta uz zemes virsmas ir mainījusies par divdesmit piecām minūtēm, tas ir, aptuveni par sešiem garuma grādiem jeb trīssimt piecdesmit jūdzēm. Tas lie­cināja, ka «Snarka» ir gājusi ar piecpadsmit mezglu āt­rumu divdesmit četras stundas, bet mēs to pat nebijām pamanījuši. Tas bija smieklīgi un muļķīgi. Bet Rosko, jo­projām lūkodamies uz austrumiem, apgalvoja, ka vēl nav divpadsmit. Viņš gribēja mūs pārliecināt, ka mēs ejam ar divpadsmit mezglu ātrumu. Tad mēs sākām ātri grozīt savus sekstantus pa apvārsni un, lai kur mēs skatījāmies, visur redzējām sauli dīvaini tuvu pie apvāršņa — dažreiz virs tā, bet dažreiz arī zem tā. Vienā virzienā saule teica mums, ka ir rīts, otrā — ka pēcpusdiena. Mēs zinājām, ka saule rāda laiku pareizi, tātad kļūdījāmies mēs visi. Un mēs līdz vakaram nosēdējām kubrikā, cenzdamies rast skaidrību šajā jautājumā ar grāmatu palīdzību un iz­dibināt, kur ir mūsu kļūda. Todien mums novērojumi ne­izdevās, bet nākamreiz izdevās. Mēs bijām iemācīju­šies.

Un mēs bijām iemācījušies labi, pat labāk nekā paši bijām domājuši. Reiz otras vakara sardzes sākumā mēs ar Carmianu uz baka spēlējām kārtis. Nejauši paskatījies uz priekšu, es ieraudzīju no jūras paceļamies mākoņos tumšus kalnus. Nopriecājāmies, ka esam ieraudzījuši zemi, taču mani apbēdināja mūsu zināšanas navigācijā. Es do­māju, ka mēs kaut ko esam iemācījušies, bet saskaņā ar mūsu novērojumiem dienas vidū, pat ja pieliktu klāt kopš tā laika noieto attālumu, zemei būtu jāatrodas ne tuvāk par simt jūdzēm. Bet tā bija zeme, kas mūsu acu priekšā nozuda saulrieta ugunīs. Par zemi nebija šaubu. Tur ne­bija ko strīdēties. Tātad nepareizi bija mūsu aprēķini. Bet nē — tie bija pareizi! Mēs bijām ieraudzījuši Haleaka- las kalna Saules Mājokļa virsotni, lielāko apdzisušo vul­kānu pasaulē. Tas paceļas desmittūkstoš pēdu virs jūras līmeņa un ir saredzams simt jūdžu attālumā. Mēs gājām visu nakti ar septiņu mezglu ātrumu, bet no rīta Saules

Mājoklis joprojām bija pie apvāršņa, un vajadzēja vēl daudz stundu, lai nokļūtu līdz tam.

— Tā ir Mani sala, — mēs nospriedām, pārbaudījuši pēc kartes. — Nākamā sala, kas iezīmējas pie apvāršņa, ir Molokai, kur nometināti spitālīgie. Bet tālāk ir Oahu. Lūk, kur Makapuu kalns! Rit mēs būsim Honolulu. Mūsu zināšanas navigācijā ir gluži labas.

V NODAĻA Pirmā apstāšanās

—   Uz jūras nemaz nebūs tik garlaicīgi, — es apsolīju saviem biedriem pirms došanās ceļā. — Jūra ir dzīvības pilna. Tajā ir tik daudz dzīvu būtņu, ka katru dienu no­tiek kaut kas jauns. Līdzko mēs iziesim pa Zelta Vārtiem un pagriezīsimies uz dienvidiem, mēs sadraudzēsimies ar lidojošajam zivīm. Cepsim tās brokastīm. Ķersim makreles un delfīnus, no bugsprita ar harpūnu šausim jūras cūkas. Un kur tad vēl haizivis! Haizivju būs bez sava gala.

Mēs izgājām pa Zelta Vārtiem un pagriezāmies uz dien­vidiem. Kalifornijas kalni lēnām nozuda aiz apvāršņa, bet saule kļuva ar katru dienu karstāka. Taču no lidojošajām zivīm, makrelēm un delfīniem nebija ne vēsts. Okeānā ne­manīja ne mazāko dzīvības pazīmju. Nekad nebiju braucis pa tik tukšu okeānu. Agrāk šajos platuma grādos es vien­mēr satiku lidojošās zivis.

—   Nekas, — es teicu. — Pagaidiet, kamēr nonāksim līdz Dienvidkalifornijas krastam. Tur mēs redzēsim lidojo­šās zivis.

Mēs nonācām līdz Dienvidkalifornijai, nobraucām gar visu Kaliforniju, gar Meksikas piekrasti, bet lidojošo zivju nebija. Un vispār nekā nebija. Nevienas dzīvas radības. Dienas ritēja, un mums jau kļuva baisi ap sirdi šajā ne­dzīvajā okeānā.

—   Nekas, — es teicu. — Līdzko sastapsim lidojošās zivis, mēs sastapsim arī visu pārējo. Lidojošās zivis ir tāds kā visas okeāna radības štābs. Līdzko atradīsim lido­jošās zivis, uzreiz barā nāks arī viss pārējais.

Lai nokļūtu Havaju salās, man būtu vajadzējis vadīt «Snarku» uz dienvidrietumiem, bet es aizvien vēl turēju

kursu uz dienvidiem. Man katrā ziņā vajadzēja sameklēt šis lidojošās zivis. Beidzot pienāca laiks pagriezt «Snarku» taisni uz rietumiem, ja es gribēju nokļūt Honolulu. Bet es joprojām gāju uz dienvidiem. Uz deviņpadsmitā platuma grāda mēs beidzot ieraudzījām lidojošo zivi. Tā likās gau­žām vientuļa. Es pamanīju to. Pieci vērīgu acu pāri augu dienu pētīja jūru, taču nemanīja vairs nevienu zivi. Tās parādījās tik reti, ka pagāja gandrīz nedēļa, iekams visi mani ceļa biedri pamanīja katrs pa vienai lidojošajai zi­vij. Kas attiecas uz delfīniem, makrelēm, jūras cūkām un citām dzīvām radībām, tad to vispār nebija.

Pat neviena haizivs nešķēla ūdeni ar savu nelaimi vēs­tījošo muguras spuru. Bērts katru dienu peldējās jūrā zem bugsprita, turēdamies pie troses. Un katru dienu viņš spriedelēja, ka nolaidīs štagu un peldēsies kārtīgi. Kā praz­dams centos atrunāt viņu no tā. Bet viņš vairs neuzska­tīja mani par autoritāti jūras lietās.

— Ja te ir haizivis, — viņš teica, — kālab tad tās ne­rādās?

Centos viņam iestāstīt, ka tās parādīsies, līdzko viņš no­laidīs štagu un sāks peldēt. īstenībā es viņu biedēju veltīgi. Es pats tam neticēju. Divas dienas man izdevās Bertu atturēt. Trešajā dienā vējš pierima un kļuva ļoti karsts. «Snarka» gāja vienu mezglu stundā. Bērts no bug­sprita ielēca ūdenī un laidās peldus. Un tad mēs pieredzē­jām likteņa ačgārnību. Mēs bijām nobraukuši divtūkstoš jūdžu pa okeānu un nebijām manījuši nevienu haizivi. Bet piecas minūtes pēc tam, kad Bērts bija beidzis peldi, haizivs ar spuru šķēla4 ūdeni, riņķodama apkārt «Snar­kai».

Ar šo haizivi kaut kas nebija labi. Tas parādīšanās uz­trauca mani. Kā tā varēja gadīties šajā tuksnesīgajā okeānā? Jo vairāk es par to domāju, jo neizprotamāk tas likās. Bet pēc divām stundām mēs ieraudzījām zemi — un noslēpums bija atminēts. Haizivs bija ieradusies pie mums no krasta, nevis no neapdzīvotām okeāna dzīlēm. Tā bija zemes vēstnese.

Divdesmit septiņas dienas pēc iziešanas no Sanfrancisko mēs sasniedzām Oahu salu, kas ietilpst Havaju salu grupā. Agri no rīta mēs apbraucām apkārt Dimanta Vir­sotnei, un mums pavērās skats uz Honolulu. Un tad pēkšņi okeānā sāka virmot dzīvība. Gaisu šķēla mirdzoši lido­jošo zivju eskadroni. Piecās minūtēs mēs tās redzējām vairāk nekā visa līdzšinējā ceļojuma laikā. No ūdens iz­lēca vēl kaut kādas citas resnas zivis. Dzīvība bija vi­sur — gan jūrā, gan krastā. Mēs redzējām kuģu mastus un gaisa vadus ostā, viesnīcas un peldētavas gar visu Vaikiki piekrasti, dūmus, kas cēlās no dzīvojamām mājām uz Punša Kalna unTantāla vulkāniskajām nogāzēm. Mums pretī drāzās muitas kuteris, bet liels delfīnu bars «Snarkas» priekšgalā taisīja smieklīgus lēcienus. Pie borta piestaja ostas ārsta laiva, bet prāvs jūras bruņurupucis izbāza no ūdens muguru un galvu un paskatījās uz mums. Nekad mums apkārt nebija tā mutuļojusi dzīvība. Uz klāja bija parādījušās nepazīstamas sejas, runāja nepazīstamas bal­sis, un mūsu acu priekšā zibēja īstas šārīta avīzes ar tele­grammām no visām pasaules malām. Starp citu, mēs iz­lasījām, ka «Snarka» ar visu komandu bez vēsts pazudusi jūrā un ka tas bijis nekam nederīgs kuģis. Bet, kamēr mēs lasījām šo informāciju, radiotelegrāfs Haleakalas virsotnē saņēma ziņu, ka «Snarka» laimīgi ieradusies Honolulu.

Tā bija «Snarkas» pirmā apstāšanās — un kāda apstā­šanās! Divdesmit septiņas dienas mēs bijām klīduši pa tuksnesīgo okeānu, un bija grūti apjēgt, ka pasaulē var būt tik daudz dzīvības. Mums reiba galva. To visu uzreiz bija grūti uztvert. Mēs bijām kā pamodināti ripi van vinkli, un mums šķita, ka tas viss notiek sapnī. Vienā pusē gaiši zila jūra saplūda ar gaiši zilu debesi, otrā pusē jūra cilāja milzīgus smaragda viļņus, kas sašķīda pret līča koraļļu rifiem sniegbaltās šļakatās. Krastā cukurniedru plantācijas kā maigi zaļi viļņi kāpa augšup pa stāvajām nogāzēm, kas savukārt pārgāja robainās vulkāniskās ko­rēs, kuras tinās tropisko lietus gāžu miglā un slēpās zem pasāta atnesto mākoņu milzīgajām cepurēm. Ja tas bija sapnis, tad brīnišķīgs sapnis. «Snarka» pagriezās un gāja uz smaragda bangām, kas tagad cēlās un dārdēja abās pusēs; mums pavisam tuvu rifi ņirdza savus garos, bāl­gani zaļos, draudīgos zobus.

Piepeši pats krasts, ietinies tūkstoš nokrāsu zaļumā, izstiepa rokas un apskāva «Snarku». Nebija vairs bīsta­mās ejas caur rifiem, nebija smaragda bangu un gaiši zilā okeāna — nekā, tikai silta, mīksta zeme, sastingusi lagūna un šaura piekrastes josliņa, kur peldējās tumšādaini bērni. Okeāna vairs nebija. «Snarkas» enkurs nodārdināja ķēdi, un mēs apstājāmies. Viss bija tik skaisti un savādi, ka mēs nespējām uztvert to kā kaut ko reālu. Kartē šo vietu sauc Perlharborabet mes to nosaucam par Drīmharboru[2].

Pie mums pienāca laiva: Havajas jahtkluba biedri bija ieradušies apsveikt mūs ar atbraukšanu un izdarīja to ar isti havajisku viesmīlību. Tie bija visparastākie cilvēki no miesas, asinīm un visa pārējā, taču viņu parādīšanās neiz­gaisināja sapņa burvību. Mūsu pēdējās atmiņas par cil­vēkiem bija saistītas ar Savienoto Valstu tiesu izpildītā­jiem un sīkiem pārbiedētiem komersantiem, kam dvēseles vietā bija nodeldēti dolāri un kuri smirdošajā sodrēju un ogļu putekļu atmosfērā bija uzlikuši savas netīrās ķepas «Snarkai», lai nelaistu to piedzīvojumu pasaulē. Turpretī mūsu sagaidītāji bija tīri cilvēki. Viņu vaigos bija vese­līgs iedegums, viņu acis nebija apžilbinājusi un aizse­gusi ar briļļu lēcām pārmērīga skatīšanās uz spīdošu do­lāru kaudzēm. Nē, šie cilvēki tikai pierādīja, ka mēs sap­ņojam. Viņi to apstiprināja ar savām neaptraipītajām dvēselēm.

Kopā ar šiem ļaudīm mēs izgājām brīnumainajā zaļajā krastā. Mēs izkāpām nelielā piestātnītē, un sapnis kļuva vēl brīnišķāks: neaizmirstiet, ka divdesmit septiņas dienas mēs bijām zvāļājušies pa okeānu mazajā «Snarkā». Visās šajās divdesmit septiņās dienās mēs nepārtraukti bijām šīs kustības varā. Tā jau bija iegājusi mūsu miesā un asinīs. Mūsu ķermeņi un mūsu smadzenes bija tik ilgi šū­potas un mētātas, ka, izkāpjot nelielajā piestātnītē, mēs joprojām šūpojāmies un mētājāmies. Mēs to, dabiski, pie­dēvējām pašai piestātnei. Tas bija tāds kā psiholoģisks māns. Es tenterēju gar piestātni un tikko neievēlos ūdenī. Saskatījos ar Carmianu, un man sametās bēdīgi ap sirdi, redzot viņas gaitu. Piestātne viņai bija tas pats, kas kuģa klājs. Tā šķiebās, drebēja, cēlās un strauji krita lejup, un, tā kā te nebija treliņu, tad mums ar Carmianu vajadzēja pielikt visas pūles, lai neiekristu ūdenī. Nekad nebiju re­dzējis tik nejēdzīgu piestātni. Kad skatījos uz piestātni, tā mitējās šūpoties, bet, līdzko pievērsu uzmanību kaut kam citam, tā atkal šūpojās kā «Snarka». Vienu reizi es piestātni tomēr notvēru tieši tad, kad tā bija saslējusies stāvus; paskatījos uz tās pretējo galu no divsimt pēdu augstuma, un, goda vārds, ta atgadinaja milzīga vilni ienirstoša kuģa klāju.

Beidzot, gaidītāju atbalstīti, mēs tomēr pārvarējām pie­stātni un nostājāmies uz cietas zemes. Bet zeme nebija labāka. Vispirms tā sasvērās uz sāniem, sasvērās, cik tālu vien sniedza skatiens, līdz pat izrobotajām kalnu mugu­rām, un arī mākoņi sasvērās līdzi. Tā nebija stabila un cieta zeme, ja jau taisīja tādus jokus. Tā bija tikpat ne­reāla kā visa šī apstāšanās vieta. Tas bija sapnis. Kuru katru brīdi tā varēja izgaist kā tvaiku mākulītis. Man ienāca prātā, ka tā varbūt ir mana vaina: ir ieēsts kaut kas nelāgs, un tagad griežas galva. Bet tad es paskatījos uz Carmianu un viņas nedrošo gaitu, un tieši tajā mirklī viņa sagrīļojās un uzgrūdās virsū blakus ejošajam burā­tājam. Es uzrunāja Carmianu, un viņa sāka žēloties par zemes dīvaino uzvešanos.

Mēs gājām pāri platai, jaukai pļaviņai, pēc tam pa karalisko palmu aleju un atkal pāri vēl jaukākai pļaviņai staltu koku dzīvinošajā ēnā. Gaisu pieskandināja putnu dziesmas un darīja smacīgu milzu liliju, purpursarkano hibisku un citu dīvu, krāšņu tropisko puķu smaržas. Sap­nis kļuva gandrīz neciešami skaists mums, kas tik ilgi bijām redzējuši vienīgi nemierīgu sāļu ūdeni. Carmiana izstiepa roku un pieķērās man. «Laikam nevar izturēt šo neaprakstāmo skaistumu,» es nodomāju. Bet nē. Kad iz- plētu kājas, lai atbalstītu viņu, pamanīju, ka pļaviņa un puķes griežas un šūpojas. Tas bija kaut kas līdzīgs zemes­trīcei, tikai ātri pārgāja, nenodarot nekādu ļaunumu. Bija diezgan grūti pieķert zemi taisām tādus jokus. Kamēr es to vēroju, nekas nenotika, bet, līdzko manu uzmanību pie­saistīja kaut kas cits, viss apkārt sāka šūpoties un viļņo­ties. Vienu reizi man tomēr izdevās, pēkšņi pagriežot galvu, notvert palmu cēlo kustību, kad tās aprakstīja de­besīs milzīgu loku. Bet, līdzko es notvēru šo kustību, tā izbeidzās — un mani atkal pārņēma rāmais sapnis.

Beidzot mēs iegājām vēsā mājā ar lielu, pasakainu ve­randu; tādā mājā varēja dzīvot vienīgi būtnes, kas pārtiek no lotosiem. Logi un durvis bija atvērti vējam, un putnu dziesmas un puķu smaržas strāvoja iekšā un āra pa tam. Sienas bija nokārtas ar tapas[3] mašām. No visiem stūriem aicinoši raudzījās ar zaļas zāles pārklājiem segti dīvāniņi, turpat bija arī lielas klavieres, kuras, kā man likās, domā­tas tikai šūpuļa dziesmu spēlēšanai. Kalpones — japānie­tes tautas tērpos — spurdza šurpu turpu bez trokšņa kā tauriņi. Viss bija pārdabiski spirdzinošs. Te tropu saule neizlēja savu liesmaino kvēli kā bezgalīgajā okeānā. Viss bija pārāk labi, lai būtu īstenība. Es to sapratu, tāpēc ka, strauji pagriezies, ieraudzīju klavieres lēkājam istabas kaktā. Es neko neteicu, jo tieši tajā brīdī mums pienāca klāt brīnum daiļa sieviete, īsta madonna baltā, plandošā tērpā un sandalēs, un sasveicinājās ar mums tā, it kā būtu pazinusi mūs visu mūžu.

Mēs apsēdāmies pie galda verandā, kur bauda lotosus, mūs apkalpoja taurenīši, un mums pasniedza dīvainus ēdienus un nektāru, ko te sauc par poi. Taču sapnis drau­dēja izgaist. Tas trīsēja un vizuļoja kā varavīkšņains ziepju burbulis pirms pārsprāgšanas. Es lūkojos uz zaļo zāli, staltajiem kokiem un hibisku ziedlapiņām un pēkšņi jutu, ka galds kustas. Galds un iepretī sēdošā madonna, ve­randa, kur bauda lotosus, purpursarkanie hibiski, maurs un koki — viss palēcās un krita atpakaļ kā milzīga viļņa mugura. Es drudžaini ieķēros krēslā un noturējos. Man bija tāda sajūta, it kā es turētos ne vien pie krēsla, bet arī pie paša sapņa. Es nebrīnītos, ja apkārt sāktu viļņoties jūra, ja šī pasaku zeme tiktu aizskalota un es atkal stā­vētu pie «Snarkas» stūres ar logaritmu tabulām rokā. Bet sapnis neizgaisa, Es zagšus paraudzījos uz madonnu un viņas vīru. Viņi nebija pārvērtušies. Trauki uz galda ne­bija pakustējušies. Gan hibiski, gan koki un zāle vēl bija savā vietā. Nekas nebija mainījies. Iedzēru vēl mazliet nektāra, un sapnis kļuva reālāks nekā jebkad.

—  Vai jūs negribat tēju ar ledu? — jautāja madonna; galda gals, kur viņa sēdēja, viegli noslīga uz leju, un es atbildēju «jā» jau četrdesmit piecu grādu leņķī.

—  Jūs runājāt par haizivīm, — teica viņas vīrs. — Tur, Niihau, bija viens cilvēks…

Šajā mirklī galds sašūpojās un sāka slieties stāvus — un es skatījos uz runātāju no apakšas četrdesmit piecu grādu leņķī.

Tā pagāja brokastis, un es priecājos, ka man vismaz nav jābēdājas, redzot Carmianas gaitu. Piepeši no lotosa ēdēju lūpām paspruka noslēpumains, briesmīgs vārds.

«Tā,» es nodomāju, «skaistajam sapnim beigas.»

Es izmisīgi ieķēros krēslā, stingri apņēmies atgriezties «Snarkas» īstenībā ar kādu taustāmu pierādījumu_ par šīs lotosu zemes pastāvēšanu. Jutu, ka sapnis ir noslepies un var kuru katru mirkli aiziet. Un tad tika atkārtots noslē­pumainais briesmīgais vārds. Tas izklausīias pec «repor­tieri». Es paskatījos un ieraudzīju trīs cilvēkus nakam šurp pār pļaviņu. Ak, svētītie reportieri! Tātad sapnis to­mēr bija neapstrīdama īstenība. Es paskatījos pari mir­dzošajai jūrai uz noenkuroto «Snarku» un atcerejos, ka biju atbraucis ar to no Sanfrancisko līdz Havaju salam un ka tā ir Pērlharbora, un ka mani iepazīstina ar kadu, un es jau atbildu uz pirmo jautājumu: — Jā, laiks visu ceļu bija brīnišķīgs.

VI NODAĻA Karalisks sports

Jā, tas tiešām ir skaistākais sports dzimušiem karaļiem. Zāle Vaikiki līcī aug līdz pašai ūdens malai. Koki arī no­kāpuši līdz sāļajam ūdenim, un cilvēks sēž to ēnā un raugās uz majestātiskajām bangām, kas dun viņam pie pašām kājām. Pusjūdzes attālumā, tur, kur ir rifi, no tir­kīza rāmā ziluma pēkšņi izlec baltkrēpjains vāls un veļas uz krastu. Šie baltie nepārskatāmās jūras armijas batal­joni nāk cits pēc cita veselu jūdzi plati, ar kūpošiem ce­kuliem. Bet cilvēks sēž un klausās nerimtīgo dunu, vēro nebeidzamo procesiju un jūtas melns un maziņš šā putās un rēkoņā iemiesotā mežonīgā spēka priekšā. Cilvēks pa­tiesi jūtas mikroskopiski sīciņš, un jau doma vien par to, ka viņš varētu iet cīņā ar šiem viļņiem, liek viņam nodre­bēt drūmās nojautās, gandrīz vai bailēs. Šie jūdzi garie, zobainie šausmekļi taču sver savas tūkstoš tonnas un brā­žas uz krastu ātrāk, nekā jaudā paskriet cilvēks. Kādas ir izredzes? Izredžu nav nekādu, nospriež drebošais saprāts, un cilvēks sēž, skatās, klausās un domā, cik labi ir pavā­ļāties zālē, ēnā tepat krastā.

Un pēkšņi tur, kur kā jūras dievs, paceldamies no putu vērpetēm, gaisā izslējās liels kūpošs ūdens stabs, uz reibi­nošā ātrumā skrejoša viļņa, kas pieauga un tad, sirmo cekulu noliecis, gāzās lejup, parādījās tumšmataina cil­vēka galva. Cilvēks ātri tuvojās līdz ar balto putu vālu.

Vērotāja acīm spēji atklājās viss — viņa melnie pleci, krūtis, ceļi, kājas. Tur, kur pirms brīža, nevaldāmi rēk­dama, bija trakojusi stihija, tagad stāv cilvēks, stāv taisni visā augumā, nevis izmisīgi turēdamies, lai, vareno briesmekļu nogurdināts un satriekts, nesaļimtu, bet slie- damies tiem visiem pāri mierīgs, lielisks pašā nedrošajā virsotnē, tikai ap viņa kājām virmuļo burzgas un sāļās šļakatas uzsitas līdz ceļiem, bet viss augums ir gaisā, žil­binošajā saules gaismā, un viņš lido šajā gaisā, lido uz priekšu, lido tikpat ātri kā vilnis, kas viņu nes. Tas ir Merkurijs, brūns Merkurijs. Pie kājām viņam ir spārni, un viņš ir ātrs kā okeāns. īstenībā viņš ir izniris no dzelmes un uzlēcis mugurā vilnim, bet tas rēc un plosās, nevarēdams nokratīt jātnieku. Bet viņš pat necīnās un nebalansē. Viņš stāv vienaldzīgs un nekustīgs kā brīnu­mainā kārtā no okeāna dziļumiem uzmests akmens tēls. Un viņš lido taisni uz krastu, ar savām spārnotajām kā­jām balstīdamies uz baltā viļņa. Tad putās sakultais vilnis sparīgi sašķīst un vēl krietni ilgi čaukst, nevarīgi noplak- dams pie jūsu kājām, un krastā rāmi nāk kanaks, iededzis tropu saulē zeltaini brūns. Pirms dažām minūtēm viņš bija neliels plankumiņš ceturtdaļjūdzi no krasta. Viņš ir ielicis mutē laužņus zobainajam jūras nezvēram un jājis uz tā, un lepnums par veikto varoņdarbu jaušams visā viņa lieliskā ķermeņa stājā, kad kanaks vienaldzīgi pamet skatienu uz jums, kas sēžat krastā ēnā. Viņš ir kanaks, vēl vairāk — viņš ir cilvēks un pārstāv to apbrīnojamo sugu, kas uzvarējusi matēriju, pakļāvusi sev visu zemes radību un kļuvusi par pasaules valdnieci.

Un cilvēks sēž un domā par Tristrema pēdējo cīņu ar jūru tajā liktenīgajā rītā un par to, ka šis kanaks ir pa­veicis to, ko nespēja Tristrems, un jūrā ir iepazinis prieku, ko nebija lemts iepazīt Tristremam. Un cilvēks risina domu pavedienu vēl tālāk. Ir ļoti patīkami tā sēdēt vēsā ēnā, bet jūs taču arī esat cilvēks no tās pašas apbrīno­jamās sugas, tātad, ja to var izdarīt kanaks, to varat iz­darīt arī jūs. Tad ejiet! Metiet nost drēbes, kas šajā mai­gajā klimatā ir tikai par traucēkli! Ejiet un cīnieties ar okeānu, spārnojiet savas kājas ar visu to drosmi un spēku, ko jums piešķīrusi daba, ielieciet viļņiem zobos laužņus, savaldiet viļņus un jājiet uz to mugurām kā valdnieki!

Tā iznāca, ka es iemācījos vizināties bangās. Un ta­gad, kad to protu, es to vēl vairāk uzskatu par karalisku sportu. Vispirms_ atļaujiet man paskaidrot, kādi fizikas likumi ir pamatā šim sportam. Vilnis ir kustības tālāk nesējs. Ūdens, kas veido viļņa ķermeni, nekustas. Ja tas kustētos, tad tajā vietā, kur dīķī iemests akmens un no kurienes pa ūdeni izplatās apļi, paliktu caurums, kas kļūtu aizvien lielāks. Nē, ūdens, kas veido viļņa ķermeni, ir ne­kustīgs. Pavērojiet okeāna virsmu — un jūs redzēsiet, ka viens un tas pats ūdens paceļas un krīt, kad to sakustina tūkstošiem cits pēc cita nākošu viļņu. Tagad iedomājieties, ka šī kustība ir vērsta krasta virzienā. Pie krasta kļūst seklāks un viļņa apakšējā daļa saskaras ar okeāna dibenu un tiek aizturēta. Bet ūdens ir plūstošs, un viļņa augšējo daļu nekas neaiztur, tāpēc tā turpina kustēties. Bet, ja jau viļņa augšējā daļa turpina kustēties uz priekšu, kad tā apakšējā daļa ir atpalikusi, kaut kam ir jānotiek. Viļņa galotne sprogodamās un šņākdama veļas uz priekšu un krīt lejup. Tā apakšējai daļai saduroties ar piekrastes slīpumu, tad arī rodas bangas. Taču pāreja no līganas kustības uz putojošiem viļņiem nav spēja, izņemot gadī­jumus, kad jūras dibens paceļas spēji. Ja dibena pakāpe­niskā pacēluma garums ir, teiksim, no ceturtdaļjūdzes līdz jūdzei, tad arī viļņa pārvēršanās notiek šādā pašā attālumā. Tieši tāds okeāna dibens ir pie Vaikiki līča, un bangas tur lieliski piemērotas, lai vizinātos uz tām. Cil­vēks uzlec mugurā vilnim tieši tad, kad tas sāk augt, un paliek uz tā visu laiku, kamēr tas traucas uz krastu.

Bet tagad tieši par šīs vizināšanās tehniku. Paņemiet sešas pēdas garu un divas pēdas platu gludu dēli ar no­apaļotiem galiem. Nogulieties uz tā, kā puikas guļas uz kamaniņām, un ar rokām airējieties līdz tādam dziļumam, kur sāk veidoties viļņi. Palieciet mierīgi guļam uz dēļa. Vilnis pēc viļņa paceļas jums priekšā un aiz muguras, zem un virs jums, tie traucas uz krastu, bet jūs paliekt turpat. Viļņi ar putu vainagotām galotnēm ir stāvāki. Iedomājieties, ka jūs ar savu dēli atrodaties uz tada aug­sta viļņa priekšējās nogāzes. Ja vilnis stāvētu nekustīgi, jūs noslīdētu no tā kā bērni kamaniņās no uzkalna. «Pag, pag,» jūs spriežat, «bet vilnis taču nestāv uz vietas.» Pil­nīgi pareizi, turpretī ūdens, kas veido vilni, stāv uz vie­tas, un tas ir viss noslēpums. Ja vien jūs būsiet sācis slīdēt- pa viļņa priekšējo nogāzi, jūs visu laiku slīdēsiet pa to un nekad nesasniegsiet tā pakāji. Lūdzu, nesmejie­ties! Sī viļņa nogāze var būt tikai sešas pēdas augsta, un tomēr jūs slīdēsiet nost no tās ceturtdaļjūdzi vai pusjūdzi un nekad nesasniegsiet pakāji. Tāpēc ka, redzat, ja vilnis ir tikai kustības tālāk nesējs un ja ūdens, kas veido vilni, visu laiku mainās, tad, vilnim pārvietojoties, zem jums pacelsies jauns ūdens. Jūs slīdat uz leju pa šo jauno ūdeni un tomēr paliekat iepriekšējā stāvoklī uz viļņa, visu laiku slīdot lejup pa ūdeni, kas veido jūsu vilni. Jūs slīdat tik­pat ātri, cik ātri kustas vilnis. Ja tas kustas ar piecpa­dsmit jūdžu ātrumu stundā, tad arī jūs slīdat ar piec­padsmit jūdžu ātrumu stundā. Starp jums un krastu ple­šas ceturtdaļjūdzi plats ūdens klajš. Vilnim veļoties, šis ūdens pakalpīgi ceļas uz augšu, pārējo padara pievilkša­nas spēks, un jūs slīdat, slīdat lejup visu ceturtdaļjūdzi. Ja jūs aizvien vēl domājat, ka ūdens kustas kopā ar jums, iegremdējiet tajā rokas un mēģiniet airēt: lai sajustu ūdens pretspiedienu, ir jāairē ļoti ātri, jo ūdens skrien atpakaļ ar tādu pašu ātrumu, ar kādu jūs traucaties uz priekšu.

Bet tagad vēl šis un tas par vizināšanās tehniskajiem paņēmieniem. Nav likuma bez izņēmuma. Tiešām — pats viļņa ūdens nekustas uz priekšu. Bet ir kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par jūras impulsu. Pašā galotnē ūdens kustas uz priekšu, kā jūs uzreiz pamanīsiet, ja tas iesitī­sies jums sejā vai jūs apšļāks pamatīgs vilnis un jūs rīs­tīdamies, kampdams gaisu, pusminūti paliksiet zem ūdens. Viļņa galotne it kā balstās uz pamatnes, uz viļņa apakšē­jās daļas. Kad pamatne atsitas pret dibenu, tā apstājas, bet galotne drāžas tālāk. t Pamatne to vairs nebalsta. Tur, kur bija stingrs ūdens pamats, tagad ir gaiss — un ūdens pirmo reizi iepazīst zemes pievilkšanas spēku un gāžas lejup, vienlaikus atraujoties no atpalrekošās pamatnes un lidojot uz priekšu. Tieši tāpēc vizināšanos bangās grūti salīdzināt ar mierīgu laišanos no kalniņa. īstenībā jūs sagrābj un izsviež krastā ar tādu spēku, it kā jūs sviestu titāna roka.

Es atstāju vēso paēnu, uzvilku peldkostīmu un ar bangu dēli rokās iegāju ūdenī. Dēlis bija man par mazu. Bet es to nezināju, un neviens man neko neteica. Es piebiedrojos iezemiešu puišeļiem, kas vingrinājās seklumā, kur viļņi bija nelieli un paguruši, — kaut kas līdzīgs bērnudārza peldētavai. Es vēroju puišeļus. Kad virsū nāca piemērots vilnis, viņi ar vēderu metās uz dēļiem, kā negudri spār­dījās un traucās uz krastu. Es mēģināju atdarināt viņus.

Uzmanīgi skatījos, darīju visu tāpat kā viņi, un tomēr man nekas neiznāca. Vilnis aizšalca garām, bet es netiku tam virsū. Mēģināju daudz reižu. Es spārdījos vēl cītīgāk nekā puišeļi un tomēr nekur netiku. Man apkārt bija kāds pusducis bērnu. Mēs visi gaidījām labu vilni. Mūsu kājas kūla ūdeni kā tvaikoņa dzenrati, un mazie velnēni aiz­muka, bet es apkaunots paliku uz vietas.

Es nopūlējos veselu stundu un nespēju pārliecināt ne­vienu vilni, lai aizstiepj mani līdz krastam. Un tad iera­dās glābējs — Aleksandrs Jūms Fords, ceļotājs pēc aici­nājuma un nerimtīgs stipru pārdzīvojumu meklētājs. Vai- kiki viņš bija atradis šos pārdzīvojumus. Ceļā uz Austrā­liju viņš bija apstājies te uz nedēļu, lai izbaudītu, ko nozīmē vizināties uz bangām, un tā arī palicis Vaikiki. Viņš bija nodzīvojis te jau kādu mēnesi, vizinājies katru dienu, taču nevarēja manīt, ka šī izprieca būtu zaudējusi savu burvību- Viņš sacīja zinātāja tonī:

— Metiet prom to dēli, metiet prom uz karstām pēdām! Paskatieties, kā jūs uz tā guļat. Ja tas ar priekšgalu at­dursies pret dibenu, jums uzšķērdīs vēderu un izritinās zarnas. Ņemiet, manējo! Tas ir tādā lielumā, kāds vaja­dzīgs pieaugušam cilvēkam.

Saskāries ar zinātni, es vienmēr kļūstu pazemīgs. Fords varēja par to pārliecināties. Viņš ierādīja man, kā jāap- ietas ar dēli. Tad viņš sagaidīja labu vilni un īstajā brīdī pagrūda mani. Ak, jaukais mirklis, kad jutu, ka vilnis mani satver un nes! Es nolidoju uz viļņa kādas pusotra simta pēdas un kopā ar to nolaidos smiltīs Kopš tā brīža es biju pazudis cilvēks. Es bridu atpakaļ pie Forda ar visu dēli. Tas bija prāvs — vairākas collas biezs un svēra septiņdesmit piecas mārciņas. Fords sadeva man milzum daudz padomu. Viņu pašu nebija mācījis neviens, un visu, ko viņš, cītīgi strādājot, bija apguvis vairākās nedēļās, viņš izstāstīja man pusstundā. Pēc pusstundas es jau va­rēju vizināties patstāvīgi. Es vizinājos un vizinājos, bet Fords uzslavēja un deva padomus. Viņš man, piemēram, pateica, kādā attālumā no dēļa priekšgala ir jāgulstas. Bet vienu reizi es laikam biju nogūlies par tuvu, un saso­dītais dēlis ar degunu ieurbās smiltīs, negaidot apstājās un apmeta kūleni, varmācīgi saraudams mūsu attiecības. Mani nesa pa gaisu kā skaidiņu un apkaunojošā kārtā apraka zem sabrūkoša viļņa. Tad es sapratu: ja nebūtu bijis Forda, man sen būtu uzšķērsts vēders. Fords apgalvo, ka riskā arī slēpjoties šā sporta pievilcība. Varbūt viņam laimēsies pirms aizbraukšanas no Vaikiki dabūt ievaino­jumu vēderā, tad, es ceru, viņa kaislība uz stipriem pār­dzīvojumiem būs uz kādu laiku apmierināta

Esmu stingri pārliecināts, ka pašnāvība tomēr ir labāka par slepkavību, īpaši, ja jānogalina sieviete. Fords izglāba mani no slepkavības. «Iedomājieties, ka jūsu kājas ir stūre,» viņš teica, «saspiediet tās cieši kopā un stūrējiet ar tām!» Pēc dažām minūtēm es jau gulēju uz liela viļņa. Tuvojoties krastam, es taisni sev priekšā ieraudzīju sievieti līdz viduklim ūdenī. Kā lai es apturu vilni? Izskatījās, ka sieviete būs pagalam. Dēlis svēra septiņdesmit piecas mārciņas, es pats — simt sešdesmit piecas. Šis kopsvars drāzās ar piecpadsmit jūdžu ātrumu stundā. Mēs kopā ar dēli bijām kaut kas līdzīgs šāviņam. Es atļauju fiziķiem aprēķināt, cik lielam spēkam vajadzēja triekties virsū šai nabaga trauslajai sievietei. Un tad es atcerējos savu sarg­eņģeli Fordu. «Stūrējiet ar kājām!» man iešāvās prātā. Un es stūrēju, stūrēju ar visu spēku, kāds vien bija ma­nās kājās. Dēlis sagriezās sāniski pret viļņa galotni. Vienlaikus notika daudz kas. Vilnis man viegli iebelza, viegli, ņemot vērā viļņa sparu, bet pietiekami stipri, lai nogrūstu mani no dēļa un es noietu dibenā, kur neganti sasitos un kādu laiku vēlos ripu ripām. Beidzot man izdevās da­būt galvu laukā no ūdens, lai ievilktu plaušās gaisu un uzraustos kājās. Sieviete stāvēja manā priekšā. Es jutos kā varonis. Es biju izglābis viņai dzīvību, bet viņa… smējās par mani. Tie nebija histēriski smiekli. Viņai ne­bija ne prātā nākušas briesmas. Es mierināju sevi ar to, ka galu galā viņu bija izglābis Fords, nevis es, tālab man nav ko izlikties par varoni. Turklāt šī kāju stūre iz­rādījās varen laba. Dažas minūtes pavingrinājies, es jau varēju līkumot starp peldētājiem un paliku uz viļņa, nevis zem tā.

—   Rīt, — teica Fords, — es jūs aizvedīšu tālāk, zi­lajā ūdenī.

Es paskatījos uz to pusi, uz kurieni viņš rādīja, un ieraudzīju milzīgus pinkainus viļņus: salīdzinājumā ar tiem viļņi, uz kuriem es biju vizinājies nupat, likās tikai tādi ņirbu vilnīši. Nezinu, ko es būtu viņam atteicis, ja laikus nebūtu atcerējies, ka pats piederu pie karaliskās sugas. Tāpēc es sacīju:

—   Lai notiek, rīt ķeršos viņiem klāt.

Odens Vaikiki līcī ir gluži tāds pats kā visur Havaju salās: savā ziņā, it īpaši no peldētāja viedokļa, tas ir brī­nišķīgs ūdens. Tas ir pietiekami vēss, lai cilvēkam tajā būtu patīkama sajūta, un pietiekami silts, lai tajā varētu peldēties kaut vai visu dienu, nebaidoties no saaukstēša­nās. Vienalga, vai spīd saule vai zvīļo zvaigznes, vai ir pusdiena vai pusnakts, vai ir ziemas vai vasaras vidus, — ūdens temperatūra nemainās, tā nav ne par augstu, ne par zemu, bet tieši tāda, kā vajag. Tas ii apbrīnojams ūdens, sāļš kā pats senais okeāns, tīrs un kristāldzidrs. Skaidrs, ka tādā ūdenī kanaki ir vieni no labākajiem pel­dētājiem pasaulē.

Tā nu otrā rītā Fords ienāca pie manis un mēs devā­mies uz jūru, lai peldētos visu dienu. Jāteniski sēdēdami uz saviem dēļiem, pareizāk sakot, uz vēdera gulēdami uz tiem, mēs izīrāmies cauri «bērnudārzam», kur rotaļājās mazie iezemieši. Drīz mēs bijām dziļā ūdenī, kur pretī rēkdami vēlās putojoši viļņi. Jau pati cīņa ar tiem, lai noturētos un tiktu tālāk, bija sports. Sajā cīņā vajadzēja būt apķērīgam, jo vienas puses varenajiem triecieniem otra puse lika pretī māku, — tā bija cīņa starp neprātīgu spēku un saprātu. Drīz es šo to iemācījos. Kad man virs galvas saslējās vilnis, es īsu mirkli caur tā smaragdaino stāvu ieraudzīju dienas gaismu; tad es ieniru ar galvu pa priekšu, no visa spēka turēdams ciet dēli. Tad nāca trieciens, un skatītājam krastā vajadzēja likties, ka esmu pagalam. īstenībā man izdevās ar visu dēli izskriet cauri vilnim un netraucēti iznirt otrā pusē. Es neieteiktu šādus iznīcinošus triecienus slimiem vai trausliem cilvēkiem. Šie triecieni ir smagi, un ūdens nobrāž ādu kā smilšpapīrs. Dažreiz cilvēki iziet cauri pēc kārtas pusducim tādu viļņu, iekams atklāj, kādas priekšrocības ir stingrajai sauszemei un cik labi ir palikt malā.

Kad mūsu cīņa ar pinkainajiem milžiem ritēja pilnā sparā, mums piebiedrojās kāds Frīzs. Izkļuvis no viļņa apakšas un papurinājis galvu, lai redzētu, kāds būs nāka­mais, es ieraudzīju viņu kā jaunu bronzas dievu nevērīgā pozā stāvam uz viļņa un traucamies uz mūsu pusi. Mēs palaidām garām vilni, uz kura viņš slīdēja. Fords uz­sauca viņam. Frīzs nolēca no sava dēļa, saķēra to un, pie­peldējis mums klāt, kopā ar Fordu sāka mani mācīt. Starp citu, viņš man parādīja, kā jārīkojas, nejauši sastopoties ar pārāk lielu vilni. Tādi viļņi tiešām ir bīstami, un sa­

gaidīt tos uz dēļa nav ieteicams. Bet Frīzs pamācīja mani, ka, tādam vilnim tuvojoties, jānošļūk no dēļa pakaļējā gala un jāpanirst zem ūdens, turot dēli virs galvas pa­celtās rokās. Tādā stāvoklī, pat ja vilnim izdotos izraut dēli man no rokām un iesist man ar to pa galvu (tādu joku lielie viļņi taisa diezgan bieži), starp dēli un galvu būtu pēdu biezs vai biezāks ūdens spilvens. Kad vilnis ir pāri, var rāpties atpakaļ uz dēļa un irties tālāk. Es dzir­dēju, ka daudzus tādi sitieni ir smagi savainojuši.

Es uzzināju, ka galvenais, vizinoties vai cīnoties ar viļ­ņiem, ir prasme nepretoties. Izvairieties no viļņa, kas metas jums virsū. Iznirstiet cauri vilnim, ja tas mēģina iešļākties jums sejā. Ienirstiet ar kājām pa priekšu pēc iespējas dziļāk, lai vilnis, kas grib jūs sašķaidīt, aiziet jums pāri galvai. Nekad nesasprindzinieties Atslābinieties. Ļaujieties ūdenim, kas virmo un plosās ap jums. Kad zemūdens straume sagrābj jūs un gar pašu dibenu nes atklātā jūrā, neturieties pretī. Ja jūs to darīsiet, jūs varat noslīkt, jo šī straume ir stiprāka par jums. Ļaujiet, lai tā jūs nes. Peldiet straumei līdzi, nevis pret to, un spiediens uz jūsu ķermeni mazināsies. Un, peldot straumei līdzi, apmānot to, lai tā jūs neturētu ciet, tajā pašā laikā peldiet uz augšu. Jums nemaz nebūs grūti izkļūt ūdens virsū.

Tam, kas grib vizināties ar bangām, jābūt labam peldē­tājam un jāprot ilgi palikt zem ūdens. Viss pārējais ir atkarīgs no viņa izturības un apķērības. Paredzēt lielo viļņu spēku ir gandrīz neiespējami. Gadās, ka peldētāju norauj no dēļa un aizsv.iež vairākus simtus pēdu tālu. Tad viņam jārūpējas pašam par sevi. Lai cik daudz peldētāju vizinātos kopā ar viņu, viņš nedrīkst gaidīt palīdzību ne no viena cita. Iedomātā drošības sajūta Forda un Frīža klātbūtnē lika man aizmirst, ka esmu pirmo reizi izpeldē­jis atklātā jūrā, lai vizinātos ar lielajiem viļņiem. Es to atcerējos, kad atskrēja liels vilnis un aiznesa abus manus skolotājus uz krastu. Es varētu desmit reižu noslīkt, iekams viņi pagūtu atgriezties pie manis.

Gulēdams uz dēļa, peldētājs slīd lejup pa viļņa priek­šējo nogāzi, bet vispirms viņam ir jānokļūst viļņa galotnē. Peldētājam un dēlim ar pietiekamu ātrumu jāvirzās uz krastu, iekams tos satvers vilnis. Kad redzat tuvojamies vilni, jūs pagriežat tam muguru un, cik jaudas, iraties uz krastu, peldot tā saucamajā vējdzirnavu vēziena stilā. Šis manevrs zibenīgi jāizdara vilnim pašā priekšā. Ja jūsu dēlis kustas pietiekami ātri, vilnis vēl paātrinās tā kus­tību — un dēlis sāks savu lejupslīdes ceļu, kas ir ceturt­daļjūdzi garš.

Es nekad neaizmirsīšu pirmo vilni, ko man izdevās «ap­seglot» te, īstā ūdenī. Ieraudzījis vilni tuvojamies, es pa­griezu tam muguru un īros no visa spēka. Mans dēlis traucās aizvien ātrāk, līdz man sāka likties, ka tas izslīdēs no rokām. Kas notiek aiz muguras, es nevarēju redzēt: peldēt tādā stilā un vienlaikus skatīties atpakaļ nav iespē­jams. Es tikai dzirdēju, ka vilnis šņāc un mutuļo, un tad mans dēlis tika pacelts gaisā un rauts uz priekšu. Sākumā es neaptvēru, kas notiek. Lai gan acis man bija vaļā, es neko nevarēju saskatīt balti virmojošajās putās. Bet tas nebija svarīgi. Es zināju, ka esmu uz viļņa, izjutu īstu svētlaimi, un tas bija galvenais. Pēc brīža es jau sāku kaut ko saskatīt un normāli elpot. Es pamanīju, ka trīs pēdas mana dēļa priekšējā gala ir ārā no ūdens un lido pa gaisu. Es pavilkos uz priekšu un piespiedu dēli no­laisties. Pēc tam es gulēju pavisam mierīgi ūdens virpulī un vēroju krastu un peldētājus, kas kļuva aizvien skaidrāk saviedējami. Tomēr man neizdevās ar šo vilni aizpeldēt līdz krastam: baidīdamies, ka dēļa priekšējais gals ne- iegrimst pārāk dziļi, es pašļūcu atpakaļ, taču pašļūcu par tālu un novēlos no viļņa līdz ar dēli.

Tā bija otrā diena, kad es vizinājos bangās un biju ļoti lepns uz sevi. Sabiju ūdenī četras stundas un, ejot pro­jām, nolēmu rīt no rīta atkal nākt uz šejieni. Taču šim nodomam bij lemts piepildīties tikai pēc kāda laika. Otrā rītā es gulēju gultā. Es nebiju slims, tomēr biju gaužām nelaimīgs, jo gulēju gultā. Aprakstot brīnišķo Ilavaju salu ūdeni, es aizmirsu aprakstīt ne mazāk brīnišķo Ha- vaju salu sauli. Tā ir tropu saule, turklāt jūnija pirmajā pusē tā atrodas tieši virs galvas. Tā ir viltīga, nodevīga saule. Pirmo reizi mūžā es nebiju pamanījis, ka saule sa­dedzina man ādu. Rokas, pleci un mugura man agrāk daudzreiz bija apdeguši un norūdīti, turpretī kājām tāda rūdījuma pietrūka. Un es taču četras stundas biju rādījis savu kāju jutīgo ādu Havaju salu saulei, kas atradās pašā zenītā. Aptvēru to tikai krastā. Sākumā apdegumu nejūt sevišķi stipri, bet tad parādās čulgas. Locītavas, kur āda krokojas, nelokās. Tā nu man nākamajā dienā vajadzēja palikt gultā. Paiet nevarēju. Lūk, kāpēc šodien es rakstu gultā. Šodien man ir labāk, bet ne sevišķi labi. Toties rīt… o, rīt es atkal peldēšos brīnišķīgajā ūdenī un iemā­cīšos vizināties stāvus kā Fords un Frīzs. Bet, ja tas ne­izdosies rīt, tad izdosies parīt vai aizparīt. Vienu es esmu apņēmies stingri: «Snarka» neatstās Honolulu, iekams man pie kājām nebūs izauguši jūras ātrie spārni un es nebūšu kļuvis par iedegušu Merkuriju, kam lobās nost āda.

VII NODAĻA Molokai salas spitālīgie

Kad «Snarka» ceļā uz Honolulu gāja garām Molokai, es paskatījos kartē un, rādīdams uz zemu pussalu, aiz kuras no divsimt līdz četrsimt pēdu augstumā slējās ne­pieejamas klintis, teicu:

— Lūk, elles priekšnams… visvairāk nolādētā vieta zemes virsū.

Es būtu satriekts, ja šajā brīdī būtu varējis ieraudzīt sevi šajā visvairāk nolādētajā vietā zemes virsū pēc kāda mēneša apkaunojoši jautri pavadām laiku starp astoņiem simtiem spitālīgo, kuri arī negarlaikojās. Viņu jautrība nav apkaunojoša, turpretī man par to jāsarkst, tāpēc ka nav labi priecāties tādā vietā. Es pats to sapratu, un mans vienīgais attaisnojums ir tas, ka tur nevarēja nepriecāties.

Piemēram, ceturtā jūlija vakarā visi spitālīgie sapulcē­jās hipodromā. Es atstāju kolonijas priekšnieku un ārstus, lai izdarītu dažus sacensību finiša momentuzņēmumus. Sacensības bija interesantas, un totalizators darbojās pilnā sparā. Rikšoja trīs zirgi: ar vienu brauca ķīnietis, ar otru — havajietis, ar trešo — portugāļu zēns. Visi trīs bija spitālīgi, tāpat arī žūrija un publika. Zirgiem bija jāveic divi apļi. Ķīnietis un havajietis rikšoja blakām — galvu pie galvas, portugāļu zēns atpalika no viņiem ap­mēram par divsimt pēdām. Tā tika veikts pirmais aplis. Kad otrais aplis bija pusē, ķīnietis par galvas tiesu izrā­vās uz priekšu. Bet mazais portugālis pa to laiku sāka tuvoties. Taču likās, ka zēna pūliņi ir veltīgi. Pūlis sāka trakot. Visi vietējie spitālīgie bija kaislīgi zirgu mīļotāji. Portugālis tuvojās aizvien vairāk. Mani pārņēma trakums. Rikšotāji jau bija izgājuši finiša taisnē. Portugāļu zēns pagāja garām havajietim. Dipēja pakavi, visi trīs zirgi, saspiedušies cieši kopā, drāzās vēja ātrumā, žokeji plīkšķināja pātagas, skatītāji un skatītājas auroja pilnā rīklē. Mazais portugālis nāca tuvāk collu pa collai un tad pagāja garām, jā, pagāja garām ķīnietim un drāzās gal­vas tiesu pa priekšu viņam. Kad es attapos, man apkart bija spitālīgo bariņš. Viņi kliedza, meta gaisā cepures un dejoja apkārt kā velni. Un es darīju to pašu. Es pieķēru sevi, ka vicinu cepuri un sajūsmināts murminu: — Nudien puika uzvarēja! Puika uzvarēja!

Es mēģināju pārliecināt sevi, mēģināju sev iestāstīt, ka skatos Molokai šausmas un ka man šādos apstākļos ir kauns būt vieglprātīgam un līksmam. Taču nekas nelī­dzēja. Nākamās bija ēzeļu rikšošanas sacensības, īsta iz­prieca. Uzvarēja pēdējais, un visu sarežģīja tas, ka ne­viens nejāja pats ar savu ēzeli. Tāpēc katrs dalībnieks trieca bez žēlastības ēzeli, ar kuru jāja, lai atstātu aizmu­gurē savu ēzeli, ar kuru jāja kāds cits. Sacensībās pieda­lījās, protams, tikai visslinkākie un visietiepīgākie dzīv­nieki. Viens ēzelis bija iemācīts saliekt ceļus un nogulties zemē, līdzko jātnieks ar papēžiem pieskārās tam pie sāniem Daži ēzeļi manījās griezties atpakaļ, citi pieskrēja pie barjeras un, uzlikuši galvu uz tās, nekustējās ne no vie­tas; vispār ēzeļi negribēja neko darīt. Pusceļā viens no ēzeļiem sāka strīdēties ar savu jātnieku. Kad visi pārējie jau bija šķērsojuši finiša līniju, šis ēzelis vēl stīvējās pretī. Viņš arī uzvarēja, lai gan jātnieks, pametis ēzeli, skrēja tālāk viens. Apmēram tūkstotis spitālīgo gandrīz vai plīsa aiz smiekliem. Kurš katrs cits manā vietā arī būtu smējies līdz ar viņiem.

To visu es pastāstīju, lai paziņotu, ka agrāk gleznaini aprakstītās «Molokai šausmas» nepastāv. Kolonija daudz­kārt noderējusi par tēmu sensāciju mīļotājiem, parasti tā­diem, kas to nemaz nav redzējuši. Protams, spitālība pa­liek spitālība, tā ir briesmīga slimība, bet par Molokai ir rakstīts tik daudz drausmīgu lietu, ka tas ir netaisni gan pret pašiem spitālīgajiem, gan pret tiem, kas veltījuši vi­ņiem savu dzīvi. Minēšu piemēru. Kādas avīzes korespon­dents, kas, protams, kolonijai pat tuvumā nav bijis, spil­gtās krāsās apraksta, kā kolonijas priekšnieks Makvejs nakti sarāvies sēž salmu būdiņā un kā viņu ielenkuši izba­dējušies spitālīgie, kuri, ceļos nometušies, gaudodami lū­dzas kumosu maizes. So korespondenci, kuru lasot mati slienas stāvus, pārpublicēja visas Savienoto Valstu avīzes, un tā deva vielu daudziem sašutuma un protesta pilniem ievadrakstiem. Nu, redzat, es piecas dienas nodzīvoju un nogulēju mistera Makveja «salmu būdiņā» (starp citu, tā ir komfortabla koka kotedža, un visā kolonijā jūs neatradī­siet nevienu salmu būdu) un dzirdēju, kā spitālīgie lūdzas maizi, bet šī lūgšanās bija neparasti melodiska un skanēja stīgu instrumentu — vijoļu, ģitāru, ukulele un bandžo — pavadījumā. Lūgšanās bija daudzveidīga. Vispirms lūdzās pūtēju orķestris, tad divi kori un visbeidzot — lielisku balsu kvintets. Tik daudz par meliem, kurus vispār neva­jadzēja iespiest. Sī lūgšanās ir serenāde, ko kolonijas klubi vienmēr izpilda, kad misters Makvejs atgriežas no brauciena uz Honolulu.

Spitālība nav tik lipīga, kā mēdz domāt. Mēs abi ar sievu nodzīvojām kolonijā apmēram divas nedēļas, bet mēs to nebūtu darījuši, ja būtu baidījušies sasirgt. Mēs arī nevalkājām garus, līdz augšai aizpogājamus cimdus un neturējāmies sāņus no spitālīgajiem. Gluži otrādi — mēs pastāvīgi bijām viņu vidū un pēc nedēļas ļoti dau­dzus iepazinām pēc izskata un vārda. Parasta tīrība — tas bija vienīgais nepieciešamais pasākums, lai izvairītos no saslimšanas. Atgriezušies mājās pēc saskarsmes ar spitālīgajiem, veselie, tādi kā ārsti un kolonijas priekš­nieks, tikai nomazgāja muti un rokas ar antiseptiskajām ziepēm un pārmainīja drēbes.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka spitālība ir lipīga un spi­tālīgo izolācija, spriežot pēc tā mazuma, ko mēs zinām par šo sērgu, ir nepieciešama. Bet raudzīties uz spitālīga­jiem ar šaušalām un riebumu, kā tas bija agrāk, ir muļ­ķīgi un nežēlīgi. Lai izkliedētu dažus izplatītus aplamus priekšstatus par minēto slimību, gribu šo to pastāstīt par attiecībām starp spitālīgajiem un veselajiem Molokai ko­lonijā. Otrā rītā pēc ierašanās mēs ar Carmianu piedalī­jāmies sacensībās Kalaupaga šāvēju klubā un tādējādi pirmo reizi ielūkojāmies šajā ciešanu valstībā. Klubā tikko bija sākušās cīņas par kausu, ko bija dāvinājis misters Makvejs, kurš pats ir kluba biedrs, tāpat kā ārsti Gudhjū un Holmans (kuri, starp citu, dzīvo kolonijā kopā ar sie­vām). Telts bija pilna ar spitālīgajiem. Slimie un veselie šāva ar vieniem un tiem pašiem ieročiem, un šaurajā telpā ābolam nebūtu bijis vietas, kur nokrist. Lielākā daļa spi­tālīgo bija havajieši. Man blakām uz sola sēdēja norvēģis, bet tieši pretī, gatavodamies šaut, stāvēja amerikānis, pil­soņu kara veterāns, kas bija cīnījies Konfederācijas pusē.

Viņam bija sešdesmit pieci gadi, tomēr tas netrauceja. viņu sacensties ar citiem, šāva arī dūšīgie havajiešu poli­cisti, arī spitālīgie, ģērbušies haki krāsas tērpos, šāva por­tugāļi, ķīnieši un kokuasi — vietējie kolonijas kalpi, ve­selie. Bet tajā vakarā, kad mēs ar Carmianu uzkāpām divtūkstoš pēdu augstajā pali, lai pēdējo reizi paskatītos uz koloniju, mēs ieraudzījām, ka tās priekšnieks, ārsti un daždažādu tautību slimnieki un veselie aizrautīgi spēlē beisbolu.

Pavisam citādi pret spitālīgo un viņa ačgārni izprasto slimību izturējās viduslaikos Eiropā. Tolaik sabiedrībai un likumam spitālīgais bija miris. Bēru procesija aizveda viņu uz baznīcu, kur garīdznieks apstāvēja viņu kā nelaiķi. Uz krūtīm spitālīgajam uzbēra sauju smilšu, un viņš kļuva mironis, dzīvs mironis. Lai gan tik cietsirdīga ap­iešanās bija lieka, tā tomēr deva zināmu labumu. Eiropā spitālību nepazina līdz tam laikam, kad to, atgriezdamies no Āzijas, ievazāja krustneši, pēc tam spitālība sāka pa­mazām izplatīties, padarot nelaimīgus aizvien vairāk un vairāk cilvēkus. Bija skaidrs, ka šo kaiti var pārnest pie­skaroties. Tā bija infekcijas slimība, un to varēja izskaust, tikai izolējot saslimušos. Lai cik cietsirdīga bija tāda ap­iešanās ar spitālīgajiem, cilvēki no tās guva šo derīgo mācību. Izolācija palīdzēja apturēt spitālības izplatīšanos.

Šīs pašas izolācijas dēļ spitālība mazinās pat Havaju salās. Taču spitālīgo izolācija Molokai salā nav tas draus­mīgais murgs, ko tik bieži izmanto «dzeltenā» prese. Vis­pirms jāteic, ka spitālīgais netiek bezsirdīgi izrauts no ģi­menes. Kad ir atklāts šajā ziņā aizdomīgs subjekts, sani­tārā pārvalde uzaicina viņu ierasties izmēģinājumu stacijā Kalihi, Honolulu. Ceļu un visus pārējos izdevumus viņam samaksā. Vispirms viņu pārbauda bakteriologs. Ja atrod bacillus leprae, pacientu izmeklē īpaša piecu cilvēku ko­misija. Ja arī tā apstiprina, ka pacientam ir spitālība, viņu pasludina par spitālīgo; šo atzinumu vēlāk oficiāli ap­stiprina pārvalde — un spitālīgais ir nosūtāms uz Molo­kai. Taču, lai piedalītos šajā procedūrā, pacientam ir tiesī­bas arī pašam izvēlēties un salīgt ārstu. Bez tam viņu nenosūta uz Molokai tūliņ pēc pasludināšanas par spitā­līgo. Cilvēkam dod pietiekami daudz laika — nedēļas, dažreiz pat mēnešus, un viņš dzīvo Kalihi, kamēr nokārto visas darīšanas. Molokai viņu drīkst apmeklēt radinieki, pilnvarotie un citas personas, lai gan viņiem nav atļauts mauZt V . m^Lmt ēst un gulēt slimnieka mājā. Šim nolūkam ir īpašas «ap­meklētāju mājas», kuras tiek uzturētas sevišķi tīras.

Cik rūpīgi izmeklē cilvēku, kas tiek turēts aizdomās par saslimšanu ar spitālību, es pieredzēju, apmeklēdams Ka­lihi kopā ar misteru Pinkhemu, sanitārās pārvaldes priekš­sēdētāju. Izmeklējamais bija septiņdesmit gadus vecs ha­vajietis, kas trīsdesmit četrus gadus bija nostrādājis Ho­nolulu par iespiedēju. Bakteriologs atzina, ka šis cilvēks ir slims, turpretī izmeklēšanas komisija neko nevarēja iz­lemt, un tā pagāja visa diena, kamēr ārsti sanāca kopā Kalihi, lai otrreiz apskatītu slimnieku.

Pat uz Molokai nosūtītam spitālīgajam ir tiesības pie­prasīt atkārtotu izmeklēšanu, un daudzi slimnieki šajā nolūkā brauc atpakaļ uz Honolulu. Uz tvaikoņa, ar ko es braucu uz Molokai, bija divas spitālīgās, jaunas sievietes, kuras devās atpakaļ uz koloniju: viena bija nokārtojusi Honolulu kaut kādus ar īpašumu saistītus jautājumus, otra — apraudzījusi savu slimo māti. Abas bija palikušas Kalihi apmēram mēnesi.

Klimats Molokai ir vēl labāks nekā Honolulu, jo kolo­nija izvietota salas vēja pusē, tieši ceļā vēsajiem ziemeļ­austrumu pasātiem. Apkārtne tur ir lieliska: vienā pusē — zilais okeāns, otrā — grandiozā klinšu siena pali, kuru vietvietām pārtrauc krāšņas kalnu ielejas. Visur plašas zālainas ganības, pa kurām klejo simtiem zirgu, kas pie­der spitālīgajiem. Daudziem slimniekiem ir pašiem savi rati, puskarietes un divriči. Mazajā Kalaupapa ostā stāv daudz laivu un viens barkass, un tas viss pieder spitālī­gajiem. Viņu ekskursijās pa jūru, protams, ir ierobežotas, bet citādi nekādu ierobežojumu nav. Zivis viņi pārdod sanitārajai pārvaldei, un saņemtā nauda ir viņu pašu. Kamēr es tur piemājoju, vienas nakts loms bija četri tūkstoši mārciņu.

Daļa kolonijas iemītnieku nodarbojas ar zvejniecību, citi — ar zemkopību. Plaukst arī amati. Vienam no spitā­līgajiem, tīrasinīgam havajietim, pieder krāsotāju darb­nīca. Viņam strādā astoņi cilvēki, un viņš slēdz līgumus ar sanitāro pārvaldi par dažādu ēku krāsošanu. Viņš ir Kalaupapa šāvēju kluba biedrs. Klubā es ar šo cilvēku arī iepazinos, un man jāatzīstas, ka viņš bija ģērbies daudz labāk par mani. Otram tikpat turīgam cilvēkam pieder galdnieku darbnīca. Bez veikala, kas pieder pārvaldei, ir vēl vairāki mazi privātveikaliņi, kur subjekti ar tirgoņa tieksmēm var vingrināt savus instinktus. Kolonijas priekš­nieka palīgs misters Vaijamau, ļoti izglītots un talantīgs cilvēks, ir havajietis un arī spitālīgais. Misters Bartlets, veikala vadītājs, ir amerikānis, kas pirms saslimšanas ar spitālību tirgojies Honolulu. Viss, ko šie cilvēki nopelna, paliek kabatā viņiem pašiem. Ja viņi negrib strādāt, viņi saņem no kolonijas ēdamo, pajumti, apģērbu un medicī­nisko palīdzību. Sanitārajai pārvaldei ir savi lauki un piena lopu fermas pašu vajadzībām, un visi, kas vēlas strādāt šajos laukos un fermās, saņem labu atalgojumu. Taču neviens nespiež slimniekus strādāt, jo viņi ir kolo­nijas aizbilstamie. Mazgadīgajiem, sirmgalvjiem un darba nespējīgajiem ir patversmes un slimnīcas.

Ar majoru Lī, amerikāni, kas ilgus gadus bija nostrā­dājis Starpsalu kuģniecības sabiedrībā, es iepazinos jau­najā tvaika vejas mazgātavā, kur viņš tobrīd uzstādīja mašīnas. Vēlāk es bieži satiku viņu, un reiz viņš man sacīja:

—   Aprakstiet pareizi, kā mēs te dzīvojam! Dieva dēj, pastāstiet visu, kā ir! Dariet reiz galu visām šīm pasaci- ņam par «šausmu ieleju»! Mums nav patīkami, ka mūs parāda nepareizā gaismā. Reizēm gribas vai dusmoties. Izstāstiet visai pasaulei, kā mēs te īsti dzīvojam!

To pašu — tikai citādiem vārdiem — man teica daudzi vīrieši un sievietes, ar kuriem es sarunājos kolonijā. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņus dziji aizvainojusi preses sarīkotā sensacionālā melu kampaņa, kurā viņi bijuši ierauti.

Kaut gan šos cilvēkus piemeklējusi tik smaga slimība, kolonijā spitālīgie jūtas laimīgi. Viņi dzīvo divos ciemos un daudzās lauku un jūrmalas mājās. Viņu ir apmēram tūkstotis. Kolonijai ir sešas baznīcas, Kristīgās jaunatnes biedrības nams, vairākas sanāksmju zāles, mūzikas pavil­jons, hipodroms, beisbola laukumi, šautuves, sporta klubs un divi pūtēju orķestri.

—  Viņiem te tā patīk, — man teica misters Pinkhems, — ka jūs viņus dzīšus neizdzīsiet no šejienes.

Par to es vēlāk pārliecinājos pats. Šā gada janvārī vienpadsmit spitālīgos, kam pēc diezgan smagas slimo­šanas kaite likās pierimusi, nosūtīja uz Honolulu atkār­totai izmeklēšanai. Šie cilvēki negribēja braukt un, kad viņiem pajautāja, vai viņi vēlētos atstāt koloniju, ja tiktu atzīti par veseliem, visi kā viens atbildēja:

—  Atpakaļ uz Molokai!

Pirms daudziem gadiem, kad vēl nebija atklāts spitā­lības bacilis, daži vīrieši un sievietes, kas slimoja ar pa­visam ko citu, aiz pārpratuma tika atzīti par spitālīga­jiem un nosūtīti uz Molokai. Pēc vairākiem gadiem, kacl bakteriologi paziņoja, ka šie cilvēki nekad nav slimojuši ar spitālību, viņi jutās bezgala apmulsuši. Viņi neparko negribēja braukt projām no Molokai un tā arī palika ko­lonijā sanitārās pārvaldes dienestā. Viens no viņiem ir tagadējais cietuma uzraugs. Kad viņu atzina par veselu, viņš uzņēmās šo pienākumu, lai tikai paliktu kolonijā.

Pašlaik Honolulu dzivo kāds zābaku spodrinātājs, Ame­rikas nēģeris. Misters Makvejs stāstīja man par viņu. Ļoti sen, kad vēl nepazina bakterioloģisko izmeklēšanu, viņu nosūtīja uz Molokai kā spitālīgo. Nogaršojis valsts maizi, viņš pavisam izlaidās un sagādāja administrācijai diezgan daudz nepatikšanu. Pēc vairākiem gadiem, kad nēģeris bija visiem jau līdz kaklam, bakterioloģiskajā pārbaudē atklājās, ka viņš nav spitālīgais.

—  Aha! — nopriecājās misters Makvejs. — Nu es tikšu no tevis vaļā. Tu brauksi prom ar nākamo tvaikoni. Lai­mīgu ceļu!

Bet nēģeris negribēja nekur braukt. Viņš uz karstām pēdām apprecējās ar kādu veceni, kam bija spitālība pē­dējā stadijā, un sāka rakstīt lūgumus sanitārajai pārval­dei, lai atļauj viņam palikt un kopt slimo sievu. Nēģeris patētiski teica, ka neviens neaprūpēšot nabaga sievieti tik labi kā viņš. Taču kolonijā saprata, kas nēģerim aiz ādas. Viņu iesēdināja «tvaikonī, aizveda uz Honolulu un palaida brīvībā. Bet viņš gribēja dzīvot Molokai. Izkāpis Molokai otrā krastā, viņš kādu nakti pārrāpās pāri klin­tīm un atkal ieradās kolonijā. Nēģeri aizturēja un apsū­dzēja par ielaušanos svešā teritorijā; viņam piesprieda nelielu sodu, pēc tam viņu atkal iesēdināja tvaikonī un nobrīdināja: ja viņš vēlreiz parādīsies kolonijā, tad dabūs samaksāt simt dolāru lielu naudas sodu un tiks ieslodzīts cietumā Honolulu. Un tagad, kad misters Makvejs iebrauc Honolulu, nēģeris tīra viņam zābakus, teikdams:

—   Paklausieties, saimniek, es jūtos kā tēva mājas at­stājis. Jā, ser, es esmu zaudējis tēva mājas. — Pēc tam viņa balss pieklust līdz konfidenciālam čukstam. — Sa­kiet, saimniek, — vai jūs man neatļautu atgriezties? Var­būt jums ir iespējams kaut kā nokārtot, lai es varētu at­griezties?

Viņš bija nodzīvojis Molokai deviņus gadus, un viņam tur bija klājies labāk nekā jebkad agrāk brīvībā.

Runājot par bailēm no pašas spitālības, jāteic, ka nekur kolonijā es tās nemanīju — nedz slimnieku, nedz veselo vidū. Bailes ieperinās tajos cilvēkos, kuri nekad nav re­dzējuši spitālīgos un neko nezina par šo slimību. Vaikiki viesnīcā kāda dāma šerminādamās brīnījās, kā es nebai­dos braukt uz koloniju. Sarunā ar šo sievieti noskaidrojas, ka viņa dzimusi Honolulu, nodzīvojusi tur visu mūžu un ne reizes nav redzējusi spitālīgos. Par sevi to nevaru teikt, jo Savienotajās Valstīs slimnieku izolācija nav se­višķi stingra un man ne reizi vien gadījies sastapt spi­tālīgos lielo pilsētu ielās.

Spitālība ir briesmīga, tas nav noliedzams, bet, pama­tojoties uz to mazumu, ko es zinu par šo slimību un tās lipigumii, es labāk būtu ar mieru mūža atlikušo dalu pa- v.nlit Molokai nekā tuberkulozes sanatorijā. Katrā Savie­noto Valstu vai jebkuras citas valsts pilsētas un apgabala triK igo ļaužu slimnīcā var redzēt tikpat briesmīgus skatus ka Molokai ala, un kopā tie veido daudz šaušalīgāku ainu. Ja man liktu izvēlēties, kur pavadīt mūža nova­kari — Molokai vai Londonas Istendā, vai Ņujorkas Ist- saidā, vai Čikāgas Stokjardā, es bez vārda runas izvēlē­tos Molokai. Labāk es vienu dzīves gadu pavadītu Molo­kai nekā piecus gadus šajās cilvēces pagrimuma un posta atkritumu bedrēs. ( '

Molokai cilvēki jūtas laimīgi. Man nekad neizies no prāta ceturtā jūlija svinības, kurās es piedalījos. Sešos no rīta «nelaimīgie» bija jau kājās, fantastiski ģērbušies, paši uz saviem zirgiem, mūļiem un ēzeļiem, un jādelēja pa visu koloniju. Divi pūtēju orķestri arī bija kājās. Trīsdes­mit vai četrdesmit pa-u — lielisku havajiešu amazoņu krāšņos tautas tērpos drasēja pa divām trim vai mazās grupiņās. Pēcpusdienā mēs ar Carmianu stāvējām žūrijas paviljonā un palīdzējām pasniegt šīm pašām pa-u balvas par jāšanas mākslu un tērpiem. Mums apkārt drūzmējās simtiem spitālīgo ar puķu vijām ap galvu, kaklu un ple­ciem, un visi viņi spurca un jokoja. Un visur uz pakalnu nogāzēm un ziedošajās pļavās bija redzami svētku drānās tērpušies jātnieki un jātnieces, kas, rotājušies ar puķēm un vītnēm, dziedādami un smiedamies traucās kā vējš. Tā stāvot žūrijas paviljonā un vērojot šo ainu, man atmiņā atausa nabagmāja Havannā, kur es redzēju ap divsimt

spitālīgo, kas bija ieslēgti četrās sienās līdz pat savai nāvei. Nē, es zinu uz zemes tūkstošiem vietu, kuras nav salīdzināmas ar Molokai. Kādu vakaru mēs aizgājām uz vienu no sanāksmju zālēm, kur pārpildītā telpā sacentās dziedāšanas biedrības, bet pēc koncerta cauru nakti turpinā­jās dejas. Esmu redzējis, kā dzīvo havajieši Honolulu naba­dzīgajos kvartālos, un ļoti labi saprotu, kādēļ spitālīgie, kad viņus ved uz atkārtotu izmeklēšanu, visi kā viens sauc:

— Atpakaļ uz Molokai!

Tas nu ir pilnīgi skaidrs: kolonijā spitālīgajam klājas daudz labāk nekā tad, ja viņš slapstās brīvībā. Tāds spi­tālīgais ir vientuļš, atstumts, dzīvo pastāvīgās bailēs, ka tikai viņu neatklāj, un lēni un nenovēršami pūst. Spitā­lības gaita nav vienmērīga. Sagrābusi savu upuri, slimība paposta tā organismu un tad uz nenoteiktu laiku pie­rimst. Var paiet pieci, desmit, pat četrdesmit gadi, un pa­cients jutīsies pilnīgi vesels. Taču slimības sekas reti kad izzūd pašas no sevis. Ir nepieciešama prasmīga ķirurga palīdzība, bet šo prasmīgā ķirurga palīdzību nevar izman­tot slimnieks, kas slēpjas. Slimība, piemēram, var izpaus­ties kā nedzīstoša čūla pēdas apakšā. Līdzko čūla sasniedz kaulu, sākas nekroze. Ja slimnieks slēpjas, viņu nevar operēt, nekroze izplatās tālāk pa visu kājas kaulu, un ļoti īsā laikā slimnieks aiziet bojā no gangrēnas vai kā­diem citiem briesmīgiem sarežģījumiem. Turpretī, ja šis spitālīgais atrastos Molokai, ķirurgs izgrieztu viņam čūlu, iztīrītu kaulu un pilnīgi apturētu audu sairumu šajā vietā. Mēnesi pēc operācijas slimnieks jau jātu, sacenstos skrie­šanā, vizinātos bangās vai kāptu stāvajās klintīs pēc kalnu āboliem. Un, kā jau minēju, slimība liktu viņu mierā piecus, desmit vai pat četrdesmit gadus.

Bailes no spitālības dzīvo kopš tiem laikiem, kad vēl nebija antiseptiskās ķirurģijas un tādu ārstu kā doktors Gudhjū un doktors Holmans, kas apmetušies kolonijā. Doktors Gudhjū ir pirmais šejienes ķirurgs, un viņa pa­veikto cildeno darbu nav pat iespējams novērtēt. Vienu rītu es pavadīju kopā ar viņu operāciju zālē un noskatī­jos, kā viņš operē trīs jauniešus, no tiem divus jaunat­nācējus, kas bija ieradušies ar to pašu tvaikoni, ar kuru es. Visiem trim slimība bija skārusi tikai vienu vietu. Vienam bija čūla uz potītes, turklāt veca, otram tāda pati veca čūla bija padusē. Abos gadījumos slimība bija ielaista, tāpēc ka neviens šos jauniešus vēl nebija ārstējis.

Doktoram Gudhjū izdevās pilnīgi apturēt audu sairumu, un pēc četrām nedēļām slimie būs tikpat veseli un stipri kā pirms saslimšanas. Vienīgā atšķirība starp viņiem un mani vai jums ir tā, ka slimība viņu ķermenī snauž un kuru katru brīdi var atkal nodarīt kaut ko ļaunu.

Spitālība ir veca kā pati vēsture. Tā minēta jau visse­nākajos rakstu avotos. Un tomēr šodien par to zina gan­drīz tikpat daudz, cik zināja senatnē. Visbūtiskāko — ka ši slimība ir lipīga un ka spitālīgos nepieciešams izolēt — zināja jau toreiz. Atšķirība starp pagātni un tagadni ir tā, ka tagad izolācija ir stingrāka un ar spitālīgajiem apietas daudz humānāk. Taču pati spitālība joprojām ir un paliek briesmīgs un neizdibināms noslēpums. Lasot visu zemju ārstu un speciālistu pārskatus, atklājas pret­runīgā attieksme pret šo slimību. Ne par vienu no šīs sli­mības stadijām speciālistiem nav vienāda sprieduma. Viņi nespēj tās izprast. Agrāk viņi mēģināja tās vispārināt uz ātru roku un dogmatiski. Tagad to vairs nedara. Uz visu pētījumu pamata varam secināt vienīgi to, ka spitālība nav sevišķi lipīga. Taču, kā notiek inficēšanās, nav zi­nāms. Ir atrasts spitālības bacilis. Bakterioloģiskajā iz­meklēšana var noteikt, vai cilvēks ir slims vai nav, bet tagad, tāpat kā agrāk, nav zināms, kā šis bacilis iekļūst vesela cilvēka ķermenī. Speciālisti nezina arī, cik ilgs ir inkubācijas periods. Viņi mēģinājuši iepotēt spitālību da­žādiem dzīvniekiem, bet no tā nekas nav iznācis.

Tatad speciālisti nav atraduši līdzekli cīņai ar spitālību. Lai kā viņi ir pūlējušies, vēl nav atklāts, kā cilvēks sa­slimst ar spitālību, nav atrasti arī ārstēšanas paņēmieni. Reizēm gan ir uzplaiksnījis cerības stars, ir radušās teo­rijas par šīs slimības izcelsmi, ieteikti brīnumaini ārstnie­cības līdzekļi, tomēr ikreiz cerību gaismu nodzēsušas ne­veiksmes. Kāds ārsts paziņoja, ka spitālības cēlonis esot ilga zivju lietošana uzturā. Viņš sīki un pamatīgi pierā­dīja savu teoriju, bet tad kāds ārsts no Indijas kalnu ap­vidiem lūdza viņu paskaidrot, kāpēc tādā gadījumā ar spi­tālību saslimst arī tādu apvidu iedzīvotāji, kuri paši nav ēduši zivis un kuru senči vispār nav redzējuši zivis. Kā­dam izdodas izārstēt spitālīgo ar kaut kādu eļļu vai uz- lievi, viņš paziņo, ka ir atradis drošu līdzekli, bet pēc pieciem, desmit vai četrdesmit gadiem slimība parādās no jauna. Tādus trikus taisa spitālība, kas nenoteiktu laiku klusi snauž slimnieka organismā; tāpēc arī tika atrasts ,

tik daudz «drošu līdzekļu». Viens gan ir skaidrs: līdz šim vēl neviens spitālīgais nav izārstēts pilnīgi.

Spitālība nav sevišķi lipīga — bet kā tā pielīp? Kāds austriešu ārsts iepotēja spitālību sev un saviem asisten­tiem, un tomēr neviens no viņiem nesaslima ar spitālību. Bet tas neko vēl nepierāda, jo visiem zināms gadījums ar havajiešu slepkavu, kam nāves spriedums ar sodītā paša piekrišanu tika aizstāts ar spitālības iepotēšanu. Kādu laiku pēc iepotēšanas parādījās slimības pazīmes, un šis cilvēks nomira Molokai kolonijā. Bet arī tas neko vēl ne­pierāda, jo atklājās, ka tajā laikā, kad viņu potēja, daži viņa ģimenes locekļi jau bijuši slimi un atradušies Mo­lokai. Viņš varēja būt aplipis jau agrāk, un iespējams, ka spitālība slēpās viņā jau tad, kad viņu potēja. Bez tam vēl stāsta par varonīgo garīdznieku tēvu Damjēnu, kas apmeties kolonijā, būdams vesels, bet nomiris slims ar spitālību. Bija daudz nostāstu par to, kā garīdznieks sa­slimis, bet skaidri zināms nebija nekas. Viņš pats arī ne­zināja. Katrā ziņā ne mazākas briesmas draud sievietei, kas vēl tagad dzīvo kolonijā; viņa dzīvo te daudzus ga­dus, viņai bijuši pieci spitālīgi vīri un bērni no šiem vīriem, bet vēl joprojām viņa ir pilnīgi vesela.

Tātad pagaidām neviens nav atminējis spitālības noslē­pumu. Kad par šo kaiti zinās vairāk, varbūt atradīs arī tās ārstēšanas paņēmienu. Ja vien izdotos atklāt iedarbīgu serumu, spitālība, nebūdama sevišķi lipīga, drīz vien pa­zustu no zemes virsas. Kauja ar to būs īsa un nežēlīga. Bet kā lai atrod serumu vai kādu citu līdz šim nezināmu līdzekli? Tas ir nopietns jautājums. Ir aplēsts, ka Indijā vien brīvībā dzīvo pusmiljons spitālīgo. Karnegi bibliotē­kas, Rokfellera universitātes un tamlīdzīgas labdarības iestādes ir ļoti labas, taču neviļus nāk prātā, cik daudz varētu izdarīt pat par dažiem tūkstošiem dolāru, kas būtu saziedoti, teiksim, Molokai kolonijai. Tās iemītnieki ir lik­teņa neveiksminieki, kuri nogrēkojušies pret kaut kādu mīklainu un neizprotamu dabas likumu; viņi ir atšķirti no pasaules, lai citi varētu dzīvot labklājībā un neapliptu ar šo briesmīgo slimību. Ne tikai šiem cietējiem, bet arī nākamajām paaudzēm kalpotu šie tūkstoši dolāru, kas pa­līdzētu izvērst pētījumus un atrast kaut kādu serumu vai citu līdz šim nepazītu līdzekli, kurš dotu zinātnei iespēju iznīcināt bacillus leprae. Lūk, kur noderētu jūsu nauda, filantropi!

VIII NODAĻA

Saules Mājoklis

Cilvēki bariem kā nemiera gari klīst apkārt pa pasauli, meklēdami skaistas ainavas un citus dabas brīnumus. Viņi veselām armijām siro paEiropu, viņu ganāmpulkus var sastapt Florida, Vestindijā, pie piramīdām, Kanādas un Amerikas Klinšu kalnu nogāzēs un virsotnēs, turpretī Saules Mājoklī viņi ir tikpat reti kā dzīvs dinozaurs. Ha- leakala havajiešu valodā nozīmē «saules mājoklis». Sī lieliska mītne atrodas Maui salā, un to apmeklējis tik nie­cīgs skaits turistu, ka praktiski to var uzskatīt par vien­līdzīgu nullei. Tomēr es iedrošinos apgalvot, ka uz zemes varbūt pastāv tikpat skaistas un apbrīnojamas vietas kā Ilaleakala, bet skaistāku un apbrīnas cienīgāku vietu nav No Sanfrancisko līdz Honolulu ir sešas dienas, ko braukt ai tvaikoni; no Honolulu uz Maui tvaikonis aizved vienā nakti, bet, ja ceļotājs steidzas, vēl pēc sešām stundām viņš var nokļūt Kolikoli, kas atrodas desmittūkstoš trīs­desmit divas pēdas virs jūras līmeņa un sargā galveno ieeju Saules Mājoklī. Taču tūristi nerādās, un Haleakala dus savā vientuļajā un neviena nenovērtētajā dižumā.

Tā kā mēs, «Snarkas» iemītnieki, nebijām tūristi, mēs devāmies uz Haleakalu. Uz šā milzīgā kalna nogāzēm novietojusies lopu ferma, kas aizņem apmēram piecdesmit- tūkstoš akru lielu platību, tur mēs pārlaidām nakti div­tūkstoš pēdu augstumā. Nākamajā rītā parādījās zābaki, segli, kovboji un nastu nesēji zirgi, un mēs uzkāpām līdz Ukulelei, mājai piectūkstoš pēdu virs jūras līmeņa, kur diezgan mērenā klimata dēļ naktī ir nepieciešamas segas un rūcoša uguns pavardā. Starp citu, Ukulele hava­jiešu valodā nozīmē «lecošā blusa», un tāpat sauc arī mū­zikas instrumentu, kas atgādina ģitāru. Pēc manām do­mam, ferma savu nosaukumu aizguvuši no šā instrumenta. Mums nebija nekur jāsteidzas, un mēs vienu dienu no­dzīvojām Ukulelē, gudri strīdēdamies par augstumiem un barometriem un reizi pa reizei sakratīdami paši savu ba­rometru, kad radās vajadzība pēc pierādījumiem. Nekad neesmu redzējis otru tik paklausīgu instrumentu. Bez taru mēs lasījām kalnu avenes, lielas kā vistu olas un vēl lie­lākas, ļāvām skatienam slīdēt augšup pa pļavam, kas kādreiz bijušas klātas ar lavu un sniedzas līdz pašai četr­tūkstoš piecsimt pēdu augstajai Haleakalas virsotnei, un, paši spožas saules apspīdēti, noraudzījāmies grandiozajā mākoņu kaujā zem mums.

Dienu no dienas turpinās šī bezgalīgā mākoņu kauja. Ukiukiu — tā sauc ziemeļaustrumu pasātu, kas nikni uz­brūk Haleakalai. Bet Haleakala ir tik liela un augsta, ka tā maina vēja virzienu, tāpēc pretējā pusē to nemaz ne­jūt. Gluži otrādi: no turienes vējš sāk pūst uz pretējo pusi, tieši pretī ziemeļaustrumu pasātam. Šo vēju sauc Naulu. Un tā dienām un naktīm Ukiukiu un Naulu cīnās viens ar otru uzbrukdami, atkāpdamies, klupdami virsū no flan­giem, izlocīdamies, izvīdamics, griezdamies un sadurda- mies, un šī kauja redzama pēc tā, kā kustas mākoņu ma­sas, ko vēji norauj no debesīm un svaida šurpu turpu veseliem eskadroniem, bataljoniem, armijām un kalniem. Dažreiz Ukiukiu varenajām brāzmām izdodas pārsviest uz Haleakalas virsotni milzīgas mākoņu masas; tad Naulu veikli sagūsta mākoņus, izveido no tiem savas vienības un dzen pretī savam mūžsenajam ienaidniekam. Savukārt Ukiukiu sūta lielu mākoņu armiju gar kalna austrumu no­gāzi. Tas ir labi izpildīts apiešanas manevrs. Bet Naulu no sava slēpņa kalna pretējā pusē pamana šo kustību, uzklūp ienaidnieka armijai, plosa, rausta uri ārda to, tad atkal izveido no tās jaunus pulkus, kurus sūta pret Ukiu­kiu gar kalna rietumu nogāzi. Un visu laiku augstāk un zemāk par galveno kaujas lauku, gar kalna nogāzi, kas pavērsta pret okeānu, Ukiukiu un Naulu bez mitas stumda nelielus mākoņu kušķiļs, kuri nikni saduras vai arī ložņā starp kokiem un pa aizām, lai negaidot uzbruktu cits ci­tam no slēpņiem. Bet, kad viena vai otra karojošā puse sūta kaujā savus galvenos spēkus, mazie papluļnītie cīnī­tāji tiek vai nu saņemti gūstā, vai arī kā vertikāli virpuļu stabi uzsviesti tūkstošiem pēdu augstu.

Taču galvenā kauja notiek uz Haleakalas austrumu no­gāzes. Te Naulu sakoncentrē savas stiprākās vienības, te arī gūst visspožākās uzvaras. Pievakarē Ukiukiu, tāpat kā visi pasāti, piegurst — un Naulu gūst virsroku. Naulu ģenerāļi ir izcili stratēģi. Visu dienu tie vāc kopā kolosā­las rezerves. Vakarā saliedē šos spēkus blīvā jūdzēm garā, jūdzi platā un simtiem pēdu biezā kolonnā, kam ir nosmai­lināts priekšgals. Šī kolonna lēni iespiežas platajā Ukiukiu frontē, un spēkus zaudējušais Ukiukiu ir sakauts. Bet ne vienmēr iztiek bez asinsizliešanas. Gadās, ka Ukiukiu sīvi pretojas un, no ziemeļaustrumiem atnākušajiem papild­spēkiem palīdzot, satriec Naulu kolonnu un aizmēž to tālu uz rietumiem. Dažreiz, kad abas karojošās armijas saiet kopā visā frontes garumā, rodas gigantisks virpuļa stabs un vidū ieslēgtie saplosītie mākoņi griezdamies paceļas tūkstošiem pēdu augstumā. Ukiukiu iemīļots paņēmiens ir cieši noblīvētas mākoņu masas nosūtīšana pa apakšu, virs pašas zemes, apakš Naulu pozīcijām. Pakļuvis apakšā, Ukiukiu saslejas pakaļkājās. Reizēm Naulu spēcīgais centrs neiztur triecienu un izliecas uz augšu, bet parasti tas atsviež uzbrucējus atpakaļ un sarausta gabalos. Un visu laiku mazie izkliedētie un cits no cita atšķirtie avan­garda cīnītāji ložņā starp kokiem, lien laukā no aizām, rāpo pa pļavām un negaidot metas virsū ienaidniekam no slēpņiem, bet no debesu augstumiem rāma un vientuļa rie­toša- saules staros kauju vēro Haleakala. Tā pienāk nakts, liet otra rīta Ukiukiu pēc pasātu parauga uzkrāj spēkus un atsit Naulu pulkus, piespiežot tos apjukumā bēgt. Un ta diendienā notiek mūžīgā mākoņu kauja, nebeidzamais Ukiukiu un Naulu karš uz Haleakalas nogāzēm.

No lita mēs atkal ieraugām zābakus, seglus, kovbojus un nastu nesējus zirgus un sākam kāpienu uz virsotni. Viens no nastu nesējiem zirgiem stiepj divdesmit galonu ūdens, kas ieliets četros piecu galonu maisos, tāpēc ka krātera virsotnē ūdens ir dārga un reta manta, lai gan uz ziemeļiem un austrumiem no krātera nolīst vairāk lie­tus nekā jebkurā citā vietā uz zemeslodes. Mūsu ceļš ved uz augšu pāri neskaitāmām sastingušas lavas straumēm, kur no takas nav ne miņas, un es nekad savā mūža ne­esmu redzējis, ka zirgi ietu tik droši kā šie trīsdesmit mūsu grupas zirgi. Tie kāpa augšā un lejā pa pilnīgi stā­vajām kraujām viegli un mierīgi kā kalnu kazas, un ne reizi neviens zirgs nedz nokrita, nedz paklupa.

Kāpjot savrupā kalnā, vienmēr rodas dīvaina ilūzija. Jo augstāk kāpj, jo plašāks skats paveras uz zemi, un tāpēc šķiet, ka apvārsnis ir augstāk par to vietu, kur stāv novērotājs. Šo ilūziju sevišķi izjūt Haleakalā, jo vecais vulkāns paceļas tieši no jūras — bez jebkādiem atzaro­jumiem vai priekškalnēm. Un, lūk, jo ātrāk mēs rāpāmies augšā pa Haleakalas drūmajām nogāzēm, jo ātrāk Hale­akala, mēs paši un visa apkārtne likās giimstam tādā kā bezdibenī. Kaut kur augstāk par mums stiepās apvāršņa līnija. Okeāns it kā slīdēja mums virsū no apvāršņa. Jo augstāk kāpām, jo dziļāk, likās, grimām un augstāk va­jadzēja pacelt acis, lai redzētu apvāršņa līniju, kur de­besis saplūda ar okeānu. Tas bija kaut kas pārdabisks, nereāls, un galvā šaudījās domas par vulkāna krāteri, pa kuru Zils Verns nokļuva līdz Zemes centram.

Un tad, kad mēs beidzot bijām sasnieguši milzīgā kalna virsotni, kas atgādināja briesmīgas otrādi apgrieztas ko­niskas bedres dibenu kosmosā, izrādījās, ka tā nav nedz virsotne, nedz arī dibens. Augstu virs mums bija apvār­snis, bet dziļi zem mums, kur vajadzēja būt kalna vir­sotnei, — bezdibenis, liels krāteris — Saules Mājoklis. Divdesmit trīs jūdžu garumā apkārt stiepās reibinoši aug­stā krātera siena. Mēs stāvējām uz gandrīz vertikālās rietumu sienas malas, un krātera dibens bija gandrīz pus- jūdzi zem mums. šis ar lavas straumēm noplūdušais un izdedžu konusiem klātais dibens bija tik spilgti sarkans un svaigs, it kā tikai vakar būtu nodzisusi uguns. Izdedžu konusi, no kuriem vismazākie bija četrsimt, bet vislie­lākie — deviņsimt pēdu augsti, izskatījās pēc niecīgām smilšu kaudzītēm, tik grandiozi te bija mērogi. Divas tūk­stošiem pēdu dziļas aizas pārrāva krātera malas, un Ukiukiu velti dairījās iedzīt šajās aizās savus pūkainos mākoņu ganāmpulkus. Līdzko mākoņi bija iespiedušies spraugās, krātera karstums izklīdināja tos retinātajā gaisā, un, lai gan uzbrucēji nelikās mierā, tie tomēr nekur netika.

Skatienam atklājās bezgalīgs tukšums un pamestība, barga, atbaidoša un pievilcīga. Pie mūsu kājām bija uguns un zemestrīču miteklis. Mēs savā priekšā redzējām zemes spraišļus. Tā bija dabas darbnīca, kas joprojām rosīgi veica sensenos pasaules radīšanas pienākumus. Te vienā, te otrā vietā no zemes dzīlēm izlauzušās resnas pirmat­nējo iežu dzīslas, kas rēgojas uz kādreiz izkaisušās un tagad atdzisušās virsmas. Tas viss bija nereāls un neti­cams. Virs mums (īstenībā zem mums) notika Ukiukiu un Naulu mākoņu kauja. Vēl augstāk pa šķietamā bezdibeņa nogāzi, augstāk par mākoņu karapulkiem gaisā karājās Lanai un Molokai salas. Otrpus krātera, dienvidaustrumos atkal it kā virs mums, bija redzama vispirms tirkīzzilā jūra, tad baltā Havajas piekrastes bangu līnija, vēl aug­stāk — pasātu mākoņu josla, bet visaugstāk, astoņdesmit jūdžu attālumā, mākoņos ietinušās un sniega cepures uz­likušas, trīsuļodamas kā mirāža, pret gaiši zilajām debe­sīm slējās Mauna-Kea un Mauna-Loa smailes.

Slāsta, ka senos laikos tur, kur tagad atrodas Rietumu Maui, dzīvojis kāds Maui, Hinas dēls. Viņa māte Hina audusi kapa. Droši vien viņa audusi pa naktīm, jo dienā viņa tos žāvējusi. Katru rītu dienu no dienas viņa izkā­rusi savus kapa saulē. Bet, līdzko audekli bijuši izkārti, bijusi jau arī klāt nakts, un tos vajadzējis nest iekšā, tāpēc ka dienas tajos laikos bijušas īsākas nekā tagad. Maui skatījies, kā māte veltīgi nopūlas, un viņam kļuvis mātes žēl. Viņš nolēmis palīdzēt — o, protams, ne jau izkarot un noņemot kapa. Tam viņš bijis par gudru. Viņš izdo­mājis, ka jāliek saulei kustēties lēnāk. Iespējams, ka viņš bijis pirmais havajiešu astronoms. Lai nu kā, viņš vairā­kas reizes novērojis sauli no dažādām salas vietām. No šiem novērojumiem viņš secinājis, ka saule iet tieši pāri Haleakalai. Viņam nav bijusi vajadzīga dieva palīdzība. Viņš salasījis milzīgi daudz kokosriekstu un no to šķied­ras novijis izturīgu virvi, kam galā iesējis cilpu — gluži tipiti kl šodien dara Haleakalas kovboji. Pēc tam viņš ielavījies Saules Mājokli un sācis gaidīt. Kad saule stei­gusies šurp pa savu taku, lai ātrāk pabeigtu dienas gaitas, drosmīgais jauneklis uzmetis savu laso virsū vienam no lielākajiem un stiprākajiem stariem. Tā viņš piespiedis sauli palēnināt soli, bet stars nolūzis. Tad jauneklis sācis mest laso virsū visiem stariem pēc kārtas, aplauzdams tos, līdz saule sacījusi, ka ir ar mieru uzklausīt viņu. Maui izvirzījis savus miera noteikumus, un saule tos pieņē­musi — viņa piekritusi kustēties lēnāk. Tā nu Hinai pie­ticis laika izžāvēt savus kapa, bet dienas kļuvušas garā­kas nekā agrāk, kas pilnīgi saskan ar mūsdienu astrono­mijas mācību.

Brokastīs mēs ēdām kaltētu galu un cietu poi akmens aplokā, kur vecos laikos nakšņojuši pāri salai dzītie lopi. Tad, nojājuši apmēram pusjūdzi gar krātera malu, sākām kāpt lejā pašā krāterī. Līdz tā dibenam bija divi tūkstoši pieci simti pēdu, un zirgi slīdēja un šļūca pa vulkāniska­jiem izdedžiem, taču vienmēr noturējās uz kājām. Melnā izdedžu virskārta, zirgu pakavu samalstīta, pārvērtās oker- dzeltenos, pēc izskata indīgos, bet pēc garšas skābos pu­tekļos, kas mākoņiem vien cēlās gaisā. Pāri gludam lau­kumiņam aizauļojām līdz spraugai, aiz kuras kāpiens uz leju turpinājās cauri vulkānisko putekļu mākoņiem, kas mutuļoja starp ķieģeļsarkaniem, vecrozā un violeti mel­niem izdedžu konusiem. Krātera sienas virs mūsu galvām cēlās aizvien augstāk un augstāk, bet mēs kapam pāri ne­skaitāmām lavas plūsmām, mezdami līčločus starp pār­akmeņojušās jūras dimantcietajiem viļņiem. Ša noslēpu­mainā okeāna virsmu sagrumboja zāģa zobiem līdzīgi lavas viļņi, bet otrā pusē rēgojas šķautnaini izciļņi un fantastiski iedobumi. Mūsu ceļš veda garam bezdibenīgam krāterim un tad tālāk septiņas jūdzes pa pēdējā izvirduma galveno lavas straumi.

Mēs apmetāmies tūkstoš piecsimt pēdu augstās state­niskās krātera sienas piekājē, mazā olapa un kolea koku birzītē. Te gan bija zāle zirgiem, bet nebija ūdens, un vispirms mums vajadzēja aiziet līdz jūdzi attālajai plaisai krātera sienā, kur esot ūdens. Taču ūdenskrātuve bija tukša. Tad, parāpušies kādas piecdesmit pēdas augstāk, mēs atradām dīķīti, kurā bija piecas sešas mucas ūdens. Augšā uznesa spaini, un drīz vien dārgā šķidruma straume urdza lejup pa klinti un pildīja apakšējo dīķīti. Bet pašā apakšā kovboji pa to laiku pūlējās savaldīt zirgus, jo vie­tas pie mazās dzirdinātavas pietika labi ja vienam. Pēc tam mēs uzslējām telti un šāvām kalnu kazas, kas bariem lēkāja pa klintīm. Mūsu ēdienkartē bija kaltēta gaļa, ciets poi un cep_ta_ kazas gaļa. Pāri krāterim, tieši mums virs galvas, drazas Ukiukiu dzītu mākoņu jūra. Lai gan mā­koņi drāzās nepārtraukti, tie nekad neapdzēsa un neap­tumšoja mēnesi, tāpēc ka vulkāna karstums tūliņ iznīci­nāja mākoņus. Ugunskura gaismas vilināti, mums mēnes­nīca klat zagās savvaļas vērši, lai ziņkāri un izaicinoši aplūkotu svešiniekus. Tie bija trekni dzīvnieki, lai gan reti dzer ūdeni, ko viņiem aizstāj rīta rasa zālē. Rasa te bija liela, tāpēc mēs nopriecājāmies, ka teltī varam jus­ties kā guļamistabā, un tā arī iemigām, klausoties hulas, ko dziedāja nenogurdināmie havajiešu kovboji, kuru dzīs­lās, bez šaubām, rit viņu drošsirdīgā senča Maui asinis.

Fotoaparāts nespēj pareizi novērtēt Saules Mājokli. Ju­tīgā fotoplate nemelo, bet tā, protams, neatklāj visu pa­tiesību. Var pareizi reproducēt Koolau aizu, kā tā atspo­guļojas uz fotoaparāta matstikla, un tomēr gatavā uzņē­mumā ārkārtīgi plašā nianšu gamma ir pazudusi. Krātera sienas, kas liekas slejamies dažus simtus pēdu augstu, īstenībā ir vairākus tūkstošus pēdu augstas; aizā iedzītais mākoņu ķīlis ir jūdzi plats, bet aiz krātera sienas ir ve­sels mākoņu okeāns; priekšplāns ar izdedžu kaudzēm un vulkāniskajiem pelniem, kurš liekas mīksts un bezkrāsains, īstenībā ir krāsu bagāts — gan ķieģeļsarkans, gan tera- kotas krāsā, gan rožains, gan okerclzeltens, gan melns, ar violetu lāsmojumu. Vārdi ir bezspēcīgi, kaut vai raudi. Pateikt, ka krātera siena ir divtūkstoš pēdu augsta, nozīmē pateikt tikai to, ka tās augstums ir divtūkstoš pēdu, bet par šo sienu var pateikt nesalīdzināmi vairāk, nekā pasaka sausie skaitļi. Saule atrodas no mums deviņdesmit trīs miljoni jūdžu attālumā, bet pēc vienkārša mirstīgā sa­prašanas iznāk, ka kaimiņu apgabals atrodas daudz tālāk. Šī cilvēka iztēles nevarība sevišķi uzskatāmi izpaužas pie­mērā ar sauli. Tāda pati tā ir attiecībā uz Saules Mājokli. Haleakala ir skaistuma un brīnuma iemiesojums, un tas cilvēkam jāizjūt ar sirdi. Kolikoli atrodas sešu stundu braucienā no Kahului, Kahului — vienas nakts braucienā no Honolulu, Honolulu — sešu dienu braucienā no San­francisko, un klāt jūs esat.

No rīta mēs atkal rāpāmies pa krātera nogāzēm, vedām zirgus pa neiedomājamiem kraujumiem, ripinājām lejā akmeņus un šāvām kalnu kazas. Es netrāpīju nevienai —• biju pārāk aizņemts ar akmeņu velšanu. Sevišķi labi atce­ros vietu, kur mēs izkustinājām akmeni zirga lielumā. Sākumā tas ripoja diezgan lēni, gāzelēdamies no vieniem sāniem uz otriem, it kā grasītos apstāties, bet jau pēc da­žām minūtēm lidoja, taisīdams divsimt pēdu garus lēcie­nus. Akmens ātri k|uva aizvien mazāks, līdz beidzot at­sitās pret vulkānisko smilšu nogāzi un aizjoņoja pa to kā zaķis, atstājot aiz sevis tievu, dzeltenu putekļu asti. Gan akmens, gan putekļu mākonīši kļuva mazāki, un beidzot daži sacīja, ka akmens esot apstājies. Viņi sacīja to tāpēc, ka vairs neredzēja akmeni, — tas bija aizvēlies pārāk tālu. Citi to vēl saredzēja, es arī, un esmu pat dziļi pār­liecināts, ka šis akmens veļas vēl tagad.

Tsi pirms mūsu izkāpšanas no krātera Ukiukiu lika mums manīt savu spēku. Tas sakāva Naulu uz visas līni­jas, līdz malām piepildīja Saules Mājokli ar mākoņiem un izmērcēja mūs līdz pēdējai vīlītei. Par ūdens mērītāju mums noderēja trauks, kura tilpums bija viena pinte: šo trauku mēs nolikām teltī tur, kur audeklā bija ieplīsis ne­liels caurumiņš. Vētrainajā un lietainajā naktī trauks pie­tecēja pilns līdz malām, un mums vairs nebija iespējams noteikt, cik daudz ūdens nolija uz mūsu segām. Tā kā mērītājs nebija lietojams, nebija arī nekādas nozīmes ilgāk palikt krāterī: mazā gaismiņā mēs nojaucām telti un sā­kām kāpt lejā austrumu virzienā, uz Kaupo aizas pusi. Maui austrumu krasti nav nekas vairāk kā milzīga lavas straume, kas senos laikos plūdusi pa Kaupo aizu, un pa šo straumi mēs nokāpām līdz jūrai no sešarpustūkstoš pēdu augstuma. Tāds pārgājiens būtu smaga darba diena visiem zirgiem, tikai ne mūsējiem. Grūtās vietās tie gāja mierīgi, nesteigdamies, nezaudēdami galvu, bet, tikko ceļš kļuva platāks un līdzenāks un varēja parikšot, zirgi pār­gāja rikšos. Tos nebija iespējams noturēt, līdz ceļš atkal kļuva bīstams, — tad tie apstājās paši. Vairākas dienas bez pārtraukuma zirgi bija smagi strādājuši, iztikdami lielāko tiesu ar zāli, ko paši sameklēja, kamēr mēs gulē­jām, un tomēr šajā pēdējā dienā tie nogāja divdesmit astoņas elles jūdzes un ieauļoja Hanā kā jautru kumeļu bars. Daudzi zirgi bija izauguši sausajā apvidū Haleaka­las aizvēja pusē un līdz šim nebija apkalti. Pēc garajiem pārgājieniem pa asajām lavas šķēpelēm ar cilvēka svaru mugurā šiem zirgiem nagi bija labākā stāvoklī nekā ap­kaltajiem.

Ceļā no Viejrasas (kur Kaupo aiza sasniedz jūru) līdz Hanai pavadījām pusi dienas, bet apkārtne te ir tik skaista, ka būtu vērts pakavēties te kādu nedēļu vai pat mēnesi. Taču šis mežonīgais skaistums nobāl salīdzinā­jumā ar pasaku zemi, kas sākas aiz kaučuka koku plan­tācijām starp Hanu un Honomanu aizu. Mums bija vaja­dzīgas divas dienas, lai noietu šo brīnišķīgo ceļa posmu Haleakalas aizvēja pusē. Vietējie iedzīvotāji šo apgabalu dēvē par «grāvju zemi». Nosaukums nav no pievilcīgajiem, bet cita nav. Uz šejieni nāk tikai vietējie iedzīvotāji. Ne­viens cits par šo apvidu neko arī nezina. Neviens cits, tikai saujiņa ļaužu, kuriem jābrauc uz šejieni darīšanās, neko nav dzirdējis par «grāvju zemi» Maui salā. Kā zi­nāms, grāvis ir kaut kas netīrs, kas šķērso vienmuļas un neinteresantas vietas. Taču Nahiku grāvis ir neparasts grā­vis. Visu Haleakalas aizvēja pusi izrobojušas tūkstoš stā­vas aizas, pa kurām uz jūru skrien neskaitāmas straumes, veidojot kaskādes un ūdenskritumus. Te nolīst vairāk lietus nekā jebkur citur pasaulē. Tūkstoš deviņsimt ceturtajā gadā nokrišņu daudzums te sasniedza četri simti divdes­mit collas. Ūdens te nozīmē cukuru, bet cukurs ir Havaju salu mugurkauls, lūk, kāpēc ir radīts Nahiku grāvis, īste­nībā nevis grāvis, bet pazemes cauruļu virkne. Ūdens tek pa zemes apakšu un virspusē iznāk tikai tad, kad pa augstu akveduktu šķērso aizu, lai atkal nozustu zemē pre- teja nogāzē. Nosaukt šo ūdens ceļu par «grāvi» var ar tā­dām pašām tiesībām kā Kleopatras laivu par preču vagonu.

Sajā grāvju zemē nav ceļu, pa kuriem varētu braukt ar ratiem, bet agrāk, kad vēl nebija izbūvēts jeb, pareizāk sakot, izurbts grāvis, nebija pat zirgu takas. Simtiem collu nokrišņu, kas gada laikā nolīst uz tropu saules sil­dītās auglīgās zemes, nozīmē krāšņu augu valsti. Ja kāds mēģinātu kājām tikt cauri šiem džungļiem, dienā viņš ne- noietu vairāk par vienu jūdzi, bet pēc nedēļas justos kā salauzts un būtu spiests rāpot atpakaļ, kamēr viņa izcirstā stidziņa nav atkal aizaugusi. O'Šonesijs bija bezbailīgs inženieris, kas pakļāva džungļus un aizas, izbūvēja Grāvi un iemina zirgu taku. Viņš būvēja ilgam laikam no ķieģe­ļiem un betona un radīja vienu no visievērojamākām hidro- būvēm pasaulē. Katrs strautiņš un atteka ir pa pazemes ejām novadīta uz galveno Grāvi. Bet dažreiz nogāž tāds lietus, ka ir vajadzīgas neskaitāmas ūdens pārgāzēs, lai liekais ūdens aizplūstu uz jūru.

Zirgu taka nav sevišķi plata. Bet, tāpat kā inženieris, kas to ieminis, tā neatkāpjas nevienu soli. Kad Grāvis nozūd dziļi kalnā, taka vijas virs tā, bet, kad ūdens iet pāri aizai pa akveduktu, arī taka skrien blakus. Bezdibeņi šai nebēdnīgajai takai bijuši — nebijuši. Tā izkaļ sev šauru celiņu gar pašu bezdibeņa malu un met līkumus apkārt baltās putās sakultajām, nikni rēcošajām strau­mēm, kaut virs galvas ir simtiem pēdu augsta siena, bet zem kājām — tūkstošiem pēdu dziļš bezdibenis. Apbrīno­jamie kalnu zirgi ir tikpat bezrūpīgi kā šī taka. Tie rikšo pa nolijušajiem, slidenajiem akmeņiem, ik pa brīdim no- šļūcot uz pakaļkājām gar bezdibeņa malu, un labprāt auļotu, ja vien tiem ļautu. Es ieteiktu šo ceļu izvēlēties tikai ar stipriem nerviem apveltītiem un aukstasinīgiem cilvēkiem. Vienu no mūsu kovbojiem lielajā rančo, no ku­rienes mēs viņu paņēmām, uzskatīja par visstiprāko un visdrosmīgāko. Visu mūžu viņš bija jādelējis pa stāvajām Haleakalas rietumu nogāzēm. Viņš labāk par visiem iejāja zirgus un, kad citi atteicās, gāja iekšā aplokā, lai saval­dītu niknu vērsi. Viņam bija laba reputācija. Taču viņš nekad nebija jājis gar Nahiku Grāvi, un te viņš zaudēja savu reputāciju. Ieraudzījis pašu pirmo šaušalīgi augsto akveduktu, šauru, bez margām, ar vienu trakojošu ūdens­kritumu augšā, ar otru apakšā un mežonīgu kaskādi taisni priekšā, sajutis sejā šļakatas un ieklausījies apdullinošajā dārdoņā, mūsu kovbojs nokāpa no zirga, īsi paskaidroja, ka viņam esot sieva un divi bērni, un gāja tālāk kājām, vezdams zirgu pavadā.

Vienīgo atpūtu pēc akveduktiem mums sagādāja bezdi­beņi, bet pēc bezdibeņiem — akvedukti, izņemot tos gadīju­mus, kad Grāvis iegāja dziļi zemē: tad mēs pa vienam gā­jām pa primitīviem koka tiltiņiem, kas šūpojās, liecās un draudēja sabrukt. Atzīstos, ka sākumā es visās bīstamajās vietās izņēmu kājas no kāpšļiem, bet, kad jājām gar bezdi­beņa malu, tad pilnīgi apzināti atbrīvoju no kāpšļa to kāju, kas nokarājās virs tūkstoš pēdu dziļā bezdibeņa. Es teicu «sākumā», tāpēc ka gluži tāpat, kā krāterī mēs drīz vien zaudējām priekšstatu par lielumu, arī te, pie Nahiku Grāvja, mēs drīz vien zaudējām priekšstatu par dziļumu. Augstumam un dziļumam nepārtraukti mijoties, mēs sā­kām augstumu un dziļumu uztvert kā parastas esamības formas, un redzēt zem zirga četrsimt piecsimt pēdu dziļu bezdibeni bija tik ikdienišķi, ka pa muguru vairs neskrēja tirpas. Un tagad mēs jau gājām pāri galvu reibinošiem bezdibeņiem un nirām zem ūdenskritumiem tikpat bezrū­pīgi kā šī taka un mūsu zirgi.

Jā, tas tikai bija izjājiens! Visās malās krāca ūdens­kritumi. Mēs jājām te virs mākoņiem, te zem mākoņiem, te cauri pašiem mākoņiem. Laiku pa laikam saule, kā ar prožektora staru pāršķeļot mākoņus, ielauzās melnajās bezdibeņu dzīlēs vai arī aizdedzināja kādu krātera izcilni tūkstoš pēdu augstumā. Katrā ceļa līkumā skatienam at­klājās jauns ūdenskritums vai veseli desmit jaunu simtiem pēdu augstu ūdenskritumu. Pirmajā nakts apmetnē Kīne aizā mēs, neizkustoties no vietas, saskaitījām trīsdesmit divus ūdenskritumus. So mežonīgo zemi klāja bagāta augu valsts. Te bija koa, kolea un lazdu birzis, bija koki, kurus sauca par ohia-ai, ar sarkaniem, mīkstiem, sulīgiem un ārkārtīgi garšīgiem āboliem. Visur auga savvaļas banāni, kuru zari nokarājās pār aizām vai, gatavo ķekaru sma­guma nolauzti, gulēja zemē, aizsprostojot ceļu. Bet virs šā meža viļņojās dzīva zaļa jūra, tūkstošiem visdažādāko vīteņaugu; daži, pieķērušies pie resnākajiem zariem, šūpo­jās gaisā kā smalkas mežģīnes, citi kā milzu čūskas tinās un vijās apkārt stumbriem, bet viens no tiem — ei-ei —, kas bija ļoti līdzīgs ložņpalmai, ar savu resno stublāju līda no zara uz zara, no koka uz koku, žņaugdams visus dzīvos balstus, pa kuriem tas rāpās augstāk. Cauri za­ļumu jūrai savas lielās, smalkās lapas slēja augstās kok- veida papardes, kā liesmas plīvoja sarkanās lehua zied­lapas. Zemi klāja dīvainas, spilgtas zāles, kuras Savieno­tajās Valstīs redzamas tikai siltumnīcās. īstenībā visa Maui salas Grāvju zeme nav nekas cits kā milzīga siltum­nīca. Te sastopamas visas pazīstamās papardes, bet vēl vairāk ir nepazīstamu sugu, sākot ar tieviņo «meitenes matu» un beidzot ar rupjo un rijīgo «brieža ragu», kas veido piecas sešas pēdas biezus blīvus pinumus akriem lielās platībās.

Jā, tādu izjājienu es vēl nebiju pieredzējis! Tas ilga divas dienas, pēc tam mēs nokļuvām kalnainā apkārtnē, sasniedzām ceļu, pa kuru varēja braukt ar ratiem, un at­griezāmies rančo aulekšiem. Apzinos, ka bija nežēlīgi dzīt zirgus aulekšiem pēc tik gara un grūta ceļojuma, bet mēs ar pavadām saberzējām plaukstas čulgās un tomēr nevarējām novaldīt zirgus. Lūk, kādus zirgus audzē Ha- leakalā! Rančo svinēja lielus svētkus: atdzina jaunus lopu barus, zīmogoja dzīvniekus, iejāja zirgus. Augstu virs mūsu galvām varonīgi cīnījās Ukiukiu un Naulu, bet vel augstāk, saules apspīdēta, slija varenā Haleakalas vir­sotne.

IX NODAĻA Pāri Klusajam okeānam

Lūk, kas teikts Norādījumos kuģiem par Klusā okeāna dienvidu daļu, un tas arī ir viss, kas tur teikts. Ne vārda vairāk, lai palīdzētu nogurušajam ceļotājam ilgajā brau­cienā, — tur nav ne vārda arī par braucienu no Havaju salām līdz Markīžu salām, kas atrodas astoņsimt jūdžu uz ziemeļaustrumiem no Tahiti un ir vēl grūtāk sasniedza­mas. Jebkādu norādījumu trūkums, es domāju, izskaidro­jams ar pārliecību, ka neviens ceļotājs nedosies tik ne­iespējamā ceļojumā. Bet neiespējamais neatbaidīja «Snarku» galvenokārt tāpēc, ka mēs izlasījām šo nelielo paragrāfu Norādījumos kuģiem pēc tam, kad jau bijām devušies ceļā. Mēs izbraucām no Hilo Havaju salas sep­tītajā oktobrī un ieradāmies Nukahivā,_ Markīžu salas, ses­tajā decembrī. Attālums taisnā līnijā bija divi tūkstoši jūdžu, bet mēs nobraucām vismaz četrus tūkstošus judžu, lai reizi par visām reizēm pierādītu, ka taisna līnija ne vienmēr ir īsākais attālums starp diviem punktiem. Ja mēs būtu turējuši kursu uz Markīžu salām, mes butu no­braukuši piecus vai sešus tūkstošus jūdžu.

Vienu mēs bijām apņēmušies stingri — nešķērsosim ekvatoru uz rietumiem no simt trīsdesmitā meridiāna. Tas arī bija viss uzdevums. Ja mēs šķērsotu ekvatoru uz rie­tumiem no šī meridiāna, dienvidaustrumu pasāti aizvirzītu mūs no Markīžu salām tik tālu, ka vēlāk būtu jāiet pret vēju. Bez tam mēs nedrīkstējām aizmirst ekvatoriālo straumi, kas virzās uz rietumiem ar septiņdesmit piecu jūdžu ātrumu dienā. Tad gan mēs būtu ķezā, ja vajadzētu cīnīties ar pretvēju un iet pret tādu straumi! Nē, mēs ne­drīkstam šķērsot ekvatoru nedz minūti, nedz sekundi uz rietumiem no simt trīsdesmitā meridiāna! Bet, tā kā dien­vidaustrumu pasātus varēja sagaidīt piecus vai sešus grā­dus uz ziemeļiem no ekvatora, mums bija jātur kurss uz ziemeļiem no ekvatora un uz ziemeļiem no dienvidaus­trumu pasātiem, lai sasniegtu vismaz simt divdesmit as­toto meridiānu.

Aizmirsu piebilst, ka septiņdesmit piecu zirgspēku ben­zīna motors, kā parasti, nedarbojās, tā kā mums atlika paļauties vienīgi uz vēju. Nedarbojās arī mūsu laivas motors. Un, ja jau esam sākuši par to runāt, varu atzīties, ka piecu zirgspēku dinamo, kas deva enerģiju spuldzēm, ventilatoriem un sūkņiem, arī atteicās mums kalpot. Kā nomodā, tā miegā mani vajā efektīgs grāmatas nosau­kums. Es gribētu uzrakstīt grāmatu ar nosaukumu «Ap­kārt pasaulei ar trim motoriem un sievu». Bet laikam gan es neuzrakstīšu šo grāmatu, lai neaizskartu to jauno cilvēku patmīlību, kuri Sanfrancisko, Honolulu un Hilo apguvuši amata prasmi ar «Snarkas» motoriem.

Uz papīra tas viss likās viegli. Lūk, kur Hilo, bet tur — mūsu brauciena mērķis, simt divdesmit astotais rietumu garuma grāds. Ziemeļaustrumu pasāta dzīti, mēs ietu pa taisnu līniju starp šiem diviem punktiem un pat varētu palaist krietni vaļīgāk šotes. Bet visnepatīkamākais ar pasātiem ir tas, ka nekad nav zināms, kur tie atrodami un uz kuru pusi tie pūtīs. Mēs ziemeļaustrumu pasātu atradām tūliņ pēc iziešanas no Hilo ostas, taču nožēloja­mais vējiņš drīz vien sāka pūst taisni no austrumiem. Bez tam vēl bija ziemeļu ekvatoriālā straume, kas traucās uz rietumiem kā varena upe. Neliels kuģītis vējā un lielos viļņos neiet uz priekšu. Tas tiek svaidīts uz augšu un uz leju un netiek ne no vietas. Buras ir piepūstas un sa­springtas, kuģis ik brīdi sagāž aizvēja puses treliņus līdz pašam ūdenim, izslējās stāvus un ar varenu plīkšķi atkrīt atpakaļ, un tas ir viss. Kad kuģis beidzot ir sācis iet, tas ieurbjas milzīgā ūdens kalnā un apstājas. Austrumu pasāts un stiprā ekvatoriālā straume arī nelielo «Snarku» novirzīja tālu uz dienvidiem. Protams, ne tieši uz dienvi­diem. Taču uz austrumiem kuģis pavirzījās satraucoši maz: vienpadsmitajā oktobrī — četrdesmit jūdzes, divpa­dsmitajā oktobrī — piecpadsmit jūdzes, trīspadsmitajā oktobrī — nepavirzījās nemaz, četrpadsmitajā oktobrī — trīsdesmit jūdzes, piecpadsmitajā oktobrī — divdesmit trīs jūdzes, sešpadsmitajā oktobrī — vienpadsmit jūdzes, bet septiņpadsmitajā oktobrī «Snarka» īstenībā novirzījās čet­ras jūdzes uz rietumiem. Tātad nedēļā tā pavirzījās uz austrumiem simt piecdesmit jūdzes, tas ir, apmēram seš­padsmit jūdzes dienā. Bet Hilo meridiānu no simt div­desmit astotā rietumu garuma grāda šķir divdesmit sep­tiņi grādi jeb aptuveni tūkstoš sešsimt jūdžu. Ejot sešpa­dsmit jūdzes dienā, šo attālumu varētu veikt simt dienās. Un pat tad mēs sasniegtu simt divdesmit astoto rietumu grādu piecus grādus uz ziemeļiem no ekvatora, bet mūsu ceļa mērķis Nukahiva Markīžu salās atrodas deviņus grā­dus uz dienvidiem no ekvatora un divpadsmit grādus uz rietumiem no simt divdesmit astotā garuma grāda.

Mums atlika tikai viens — iet uz dienvidiem, ārā no pasātu joslas, un ieiet mainīgo vēju joslā. Tiesa, kapteinis Brjūss šā brauciena laikā nesastapa mainīgos vējus un «nespēja pagriezties uz austrumiem ne par vienu halzi».

Taču mums nebija citas izvēles, un mēs lūdzām dievu, lai mums veiktos labāk nekā kapteinim Brjūsam. Mainīgie vēji okeānā aizņem zināmu joslu starp pasātiem un bez­vēja joslu un rodas šādi: sakarsētā gaisa strāvas bezvēja joslās paceļas augstu gaisā, satiekas ar pasātiem un pa­mazām nolaižas līdz okeāna virsmai, un tās atrod … tur, kur atrod, jo to joslas robežas stiepjas starp pasātiem uri bezvēja joslām, kuri paši dienu no dienas un mēnesi no mēneša maina savu teritoriju.

Mēs sastapām mainīgos vējus uz vienpadsmitā ziemeļu platuma grāda un turējāmies pie šīs paralēles no visa spēka. Uz dienvidiem atradās bezvēja josla, bet uz zieme­ļiem — ziemeļaustrumu pasāti, kuri negribēja pūst no ziemeļaustrumiem. Dienas ritēja, bet «Snarka» visu laiku atradās kaut kur vienpadsmitās paralēles tuvumā. Mai­nīgie vēji patiešām bija mainīgi. Neliels vējiņš piepeši no­rima un atstāja mūs pilnīga miera joslā četrdesmit asto­ņas stundas. Tad vējiņš atkal sāka pūst, papūta trīs stun­das un atkal atstāja mūs mierā uz četrdesmit astoņām stundām. Tad — urrā! — sāka pūst vējš no rietumiem, spirgts, brīnišķīgi spirgts, un «Snarka» kā spārnota trau­cās uz priekšu, atstādama putās sakultu ķīļūdeni. Bet pēc pusstundas, kad mēs jau gatavojāmies uzvilkt spinakeru, vējš izdvesa pirmsnāves nopūtu un norima. Un tā visu laiku. Mēs optimistiski derējām par katru vēja pūsmu, kas ilga vairāk par piecām minūtēm, bet arī tas nelīdzēja. Arī pūsmas norima.

Un tomēr bija izņēmuņii. Ja esat iekļuvuši mainīgo vēju joslā un pacietīgi gaidāt, katrā ziņā kaut kam ir jānotiek, bet mēs bijām tik bagātīgi apgādāti ar pārtikas krājumiem un ūdeni, ka varējām atļauties gaidīt. Divdesmit sestajā oktobrī mēs nogājām simt trīs jūdzes uz austrumiem un pēc tam vēl dienām ilgi runājām par šo ceļa posmu. Cit­reiz mēs noķērām diezgan stipru vēju, kas pūta no dien­vidiem astoņas stundas, tas deva mums iespēju noiet sep­tiņdesmit vienu jūdzi uz austrumiem. Bet tieši tajā laikā, kad šis vējš sāka pierimt, uzpūta vējš taisni no ziemeļiem un pavirzīja mūs vēl vienu grādu uz austrumiem.

Gadiem ilgi neviens buru kuģis nebija devies tādā brau­cienā, un mēs atradāmies pilnīgā vientulībā Klusā okeāna vidū. Mūsu ceļojuma sešdesmit dienās mēs neredzējām ne­vienu buru, ne reizi nepamanījām pie apvāršņa tvaikoņa dūmus. Sabojājies kuģis var dreifēt pa šo ūdens tuksnesi simtiem gadu, jo palīdzību te nav ko gaidīt Palīdzēt va­rētu vienīgi tāds kuģis kā «Snarka», bet «Snarka» atradās te galvenokārt tāpēc, ka mēs pirms došanās ceļā nebijām izlasījuši attiecīgo paragrāfu Norādījumos kuģiem. Kad mēs stāvējām visā augumā uz klāja, taisnā līnija no mūsu acīm līdz apvārsnim bija trīsarpus jūdzes gara. Tādējādi mēs atradāmies uz okeāna virsmas novilkta iedomāta apļa centrā — un šā apļa diametrs bija septiņas jūdzes. Tā kā mēs visu laiku palikām apļa centrā un visu laiku kustē­jāmies te uz vienu, te uz otru pusi, mēs redzējām apļus, kuri nepārtraukti mainījās. Tomēr tie visi bija līdzīgi cits citam. Nedz zāļainas saliņas, nedz pelēki zemesragi, nedz baltu buru mirdzošie lāsumi neizjauca apvāršņa līnijas simetriju. Mākoņi nāca un gāja, parādīdamies apļa vienā malā, pārslīdēdami tam pāri un nozuzdami aiz pretējas malas.

Nedēļām ritot, ārpasaule mūsu atmiņā izbālēja. Tā bā­lēja tik ilgi, kamēr mums vairs neeksistēja neviena cita pasaule, tikai mazā «Snarkas» pasaulīte ar tās septiņiem iedzīvotājiem un ūdens plašumu. Atmiņas par dzīvi' pa­saulē, lielajā pasaulē kļuva līdzīgas sapņiem par dzīvi kaut kad agrāk, pirms mūsu piedzimšanas uz «Snarkas». Tā kā mēs, piemēram, sen nebijām redzējuši svaigus dār­zeņus, mēs tos pieminējām gluži tāpat, kā mans tēvs kād­reiz bija pieminējis kaut kādus sevišķus bērnībā ēstus ābolus. Cilvēks ir pieraduma vergs, un mēs, «Snarkas» iemītnieki, bijām pieraduši pie dzīves uz «Snarkas». Viss, kas bija ap kuģi un uz tā, likās pilnīgi dabisks, un doma, ka kaut kas varētu būt citādi, liktos mums aizvainojoša.

Lielajai pasaulei nebija iespējams uzmākties mums. Mūsu zvans skanēja ik stundu, bet tas nebija telefona zvans. Neviens nenāca uz pusdienām, nesūtīja telegram­mas, telefona tarkšķi netraucēja mūsu nošķirtību. Mūs nekur neielūdza, mums nebija ko baidīties, ka nokavēsim vilcienu, nebija rīta avīžu, kuru lasīšana prasīja daudz laika un no kurām mēs uzzinājām, kas noticis ar tūkstoš piecsimt miljoniem mūsu brāļu uz zemes.

Bet mēs negarlaikojāmies. Darba te pietika, turklāt pre­tēji lielajai pasaulei mūsu mazā pasaulīte bija jāvada tās ceļojumā cauri telpai. Mums iznāca arī sadurties un cīnī­ties ar kosmiskiem spēkiem, turpretī lielajai pasaulei, kas, nemanīdama berzes spēka pretestību, drāžas pa savu orbītu cauri vēju netraucētajam tukšumam, tas iet secen.

Un mēs nekad iepriekš nezinājām, kas notiks pēc piecām minūtēm. Dažādības bija vairāk, nekā vajag. Lūk, piemē­ram, četros no rīta es nomainu Hermani pie stūres.

—   Austrumi — ziemeļaustrumi, — viņš pasaka man kursu. — Esam novirzījušies par astoņiem rumbiem, bet «Snarka» neklausa stūrei.

Nav nekāds brīnums. Nav tāda kuģa, kas klausītu stūrei pilnīgā bezvējā.

—   Pirms brīža vēl bija kaut kāds vējiņš, varbūt uznāks atkal, — Hermanis cerību pilns saka, iedams uz kajīti.

Bezānbura ir nolaista un ierēvēta. Šūpojoties bezvēja naktī, ir pārāk pretīgi klausīties, kā pie masta plakšķ tuk­šās buras, — šīs skaņas krīt uz nerviem. Bet grotbura ir atstāta, foks un klīveri rausta šotes ar apdullinošu trok­sni. Debesis jau piebirušas ar zvaigznēm. Tāpat vien es pārlieku stūri uz pretējo pusi un raugos zvaigznēs. Ko citu lai es darītu? Pilnīgā bezvējā uz burinieka nekā cita nav ko darīt.

Tad es uz vaiga sajūtu vāju pūsmu, tik vāju, ka tikko pagūstu to sajust. Bet tad atskrien vēl viena pūsma, vēl viena, līdz beidzot vairs nav šaubu, ka sacēlies viegls vējiņš. Neparko netieku gudrs, kā «Snarkas» burām izdo­das to noķert, bet es nomanu, ka tomēr izdodas, tāpēc ka kompasa adata sāk lēnām kustēties. īstenībā adata nemaz nekustas. Zemes magnētisms to tur ciet, bet kustas pati «Snarka», grozīdamās ap šo primitīvo kartona ietaisi, kas peld slēgtā, ar spirtu piepildītā traukā.

Tā «Snarka» atgriežas atpakaļ uz agrākā kursa. Vieglā pūsma jau pāriet nelielā vējiņā. «Snarka» to jūt un pat sasveras uz sāniem. Virs galvas peld tāda kā tūce, un es ievēroju, ka zvaigznes nodziest cita pēc citas. Tumsa ielenc mani kā melna siena, un, kad ir nodzisusi pēdējā zvaigzne, siena ir tik tuvu, ka šķiet — es varu aizsniegt to ar roku. Kad pieliecos, jūtu uz sejas tumsas pieskārienu. Brāzma seko brāzmai, un es priecājos, ka bezānbura ir ierēvēta. Uh! Tas tikai bija trieciens! «Snarka» lēkā un smeļ ūdeni ar aizvēja puses bortu. Gandrīz vai viss Klu­sais okeāns uzgāžas uz klāja. Vēl četras piecas tādas brāz­mas, un es sākšu nožēlot, ka nav ierēvēts foks un klīveri. Viļņi ceļas aizvien augstāk, vēja brāzmas kļūst aizvien stiprākas un biežākas, pa gaisu lido ūdens putekļi. Pūlies, cik gribi, skatīties uz vēja pusi nav iespējams. Melnā siena ir izstieptas rokas attālumā. Man tomēr ļoti gribas redzēt, kas notiek tur, no kurienes pūš vējš. Jā, vēja pusē notiek kaut kas nelaimi vēstījošs un draudošs, un man šķiet, ka atliek tikai ielūkoties tumsā ciešāk un ilgāk, un es uzreiz visu sapratīšu. Bet tā tikai liekas. Starp divām brāzmām es pametu stūri, pieskrienu pie trapa, rauju sēr­kociņus un skatos barometrā. Tas rāda divdesmit deviņi deviņdesmit[5]. Šis jūtīgais instruments neliekas zinis par atmosfēras parādību, kuras dēj mūsu takelāža kauc dobjā, aizsmakušā balsī. Es pagūstu atgriezties pie stūres īstajā laikā, kad uzbrūk jauna brāzma — vēl stiprāka par iepriekšējo. Nu, nekas, vismaz ir vējš, «Snarka» ietur pa­reizo kursu un griežas uz austrumiem. Arī tas ir labi.

Klīveri mani uztrauc, un es nožēloju, ka tie nav ierē- vēti. «Snarkai» būtu vieglāk iet, un arī risks būtu mazāks. Vējš sprauslā takelāžā, un retas lietus lāses paukšķ kā krusas graudi. Es nospriežu, ka būs jāsauc visi augšā, bet jau pēc brīža nospriežu, ka noturēšos vēl mazliet viens pats. Varbūt viss tūliņ beidzas, un es būšu atsaucis viņus veli i. Labāk lai viņi guļ. Es turu kuģi kursā, bet draudošs vējš no tumsas triec «Snarkai» taisni sānos lietus gāzes. Tad viss pierimst un izgaist, protams, tikai ne tumsa, un es priecājos, ka nevienu neesmu saucis.

Vējš ir mazliet nomierinājies, bet viļņi kjūst aizvien aug­stāki. Plīst baltas bangas, un kuģis tiek mētāts kā korķis. Bet pēc tam no tumsas lido aizvien stiprākas un stiprākas brāzmas. Kaut es zinātu, ko slēpj tumsa vēja pusē! «Snar­kai» klājas grūti, un tās aizvēja puses borts biežāk smej nekā nesmej ūdeni. Vējš kauc un sprauslā vēl stiprāk Nē, nu gan ir īstais laiks kādu pasaukt! Es nolemju saukt Bet tad atkal uznāk lietus gāze, vējš pierimst — un es nesaucu. Taču cilvēks jūtas diezgan vientujš, tā stāvot pie stūres un vadot mazo pasaulīti cauri kaucošajai tum­sai. Tā tomēr ir liela atbildība — briesmu brīdi gluži vie­nam atrasties uz tādas mazas pasaulītes virsmas un domāt visu tās guļošo iemītnieku vietā. Nē, tāda atbildība man nav pa spēkam, es nospriežu, kad vēja brāzmas ar jaunu sparu triecas pret «Snarku» un ūdens gāžas pāri bortam un aizšļācas līdz pat kubrikam. Sāļais ūdens ādai liekas dīvaini silts, un tajā viscaur mirguļo spokaini fosforescē- joši punktiņi. Skaidrs, ka es tūliņ saukšu visus pārējos ievilkt buras. Kāpēc lai viņi gulētu? Es esmu muļķis, bū­dams tik mīkstsirdīgs. Mans saprāts ir sašutis par manu sirdi. Tā bija mana sirds, kas teica: «Lai viņi guļ.» Jā, bet saprāts apstiprināja sirds lēmumu. Lai tad arī saprats to atceļ, un, kamēr es tā prātoju, vējš norimst. «Rūpēm par miesas labklājību uz jūras nav vietas,» es prātīgi se­cinu, tomēr mēģinu pēc pieskārieniem izprast nakamās brāzmas un … nesaucu biedrus. Galu galā manam sapra- tam ir tiesības izlemt, vai «Snarka» spēj izturēt šos vēja belzienus, un saukt palīgā tikai pašā pēdējā brīdī.

Pelēkajā, nemīlīgajā rītausmā, kas izlauzusies cauri mā­koņu segai, saredzami baltgalvaini viļņi, kurus noplaciua vēja brāzieni. Tad atkal uznāk lietus, kas piepilda iepla­kas starp viļņiem ar pienainiem putekļiem un vēl vairāk noplacina viļņus, bet tie savukārt tikai gaida izdevību, kad vējš un lietus pierims, lai celtos ar jaunu spēku. Pa­mazām uz klāja sarodas ļaudis, viņu vidū arī Hermanis, kas ar platu smaidu pauž savu atzinību par to, ka man izdevies noķert šo «vējiņu». Es nododu stūri Vorrenam un pirms kāpšanas lejā brīdi aizkavējos, lai sakārtotu kam- bīzes cauruli, ko viļņi izkustinājuši no vietas. Kājas man ir basas un lieliski prot turēties pie klāja dēļiem, bet, kad treliņi nozūd zaļajā ūdenī, es pēkšņi attopos, ka sēžu jau uz pārplūdinātā klāja. Hermanis, pais par sevi saprotams, apvaicājas, kāpēc esmu izvēlējies tādu vietu. Bet pa to laiku atdrāž jauns vilnis, un arī Hermanis apsēžas — piepeši un bez kādas vilcināšanās. «Snarku» mētā augšup un lejup, treliņi ir zem ūdens, un mēs ar Hermani, ieķēru- šies dārgajā caurulē, kopā ar to aizveļamies līdz bortam. Beidzot esmu lejā un pārģērbdamies apmierināts smaidu: «Snarka» griežas uz austrumiem.

Nē, garlaicīgi mums nebija. Kad, mēģinādami pagriez­ties uz austrumiem, ar mokām kūlāmies uz dienvidiem un nonācām bezvēja joslā, kur ķērām katru visniecīgāko vēs­miņu, mēs priecājāmies, ja daudzu stundu laikā izdevās noiet kādas desmit jūdzes. Bet tādā dienā kā šī mēs izgā­jām cauri desmitiem brāzmu; un cik tādu mūs vēl negai­dīja! Un katra brāzma bija runga, kas spējīga sadragāt «Snarku». Dažreiz mēs iekļuvām pašā brāzmas centrā, cit­reiz mūs skāra tikai malas, un nekad nevarējām paredzēt, ar ko vai kā mums iebelzīs. Dažreiz brāzma aizsedza vai pusi debesu, bet, nākdama lejā, sašķēlās divās daļās, kas, neskarot mūs, pagāja garām katra savā pusē, bet dažreiz maza, pēc skata nekaitīga brāzmiņa, kas nesolīja vairāk kā mucu ūdens un vienu mārciņu vēja, piepeši ieguva cik­lona apmērus un uzbruka ar ūdens masām un negantu vēju. Tad vēl bija nodevīgas brāzmas, kas nekaunīgi skrēja pakaļ un aizlavījās kuģa aizvēja pusē. Tikpat labi divas brāzmas varēja katra pa savu pusi aizdrāzties mums ga­rām — un mēs varējām dabūt belzienu no abām. Vētra pēc dažām stundām kļūst apnicīga, turpretī brāzmas — nekad. Tūkstošā brāzma ir tikpat interesanta kā pirmā, ja ne vēl interesantāka. Tas ir naivulis, kas neprot no­vērtēt brāzmas. Cilvēks, kas pārlaidis tūkstoš brāzmas, izturas pret tām ar cieņu. Viņš zina, ko nozīmē brāzma.

Vissatraucošāko notikumu mēs piedzīvojām bezvēja joslā. Divdesmitajā novembrī mēs atklājām, ka puse sald­ūdens krājumu kaut kādā veidā ir iztecējusi. Tā kā mēs bijām izbraukuši no Hilo pirms četrdesmit trim dienam, svaigā ūdens krājumi mums vairs nebija nekādi lielie. Žaudēt pusi no tā jau bija katastrofa. Taupīgi lietojot, at­likuša ūdens pietiktu divdesmit dienām. Bet mēs atrada- mies bezvēja joslā, un kas to varēja zināt, kur un kad mums izdosies , noķert dienvidaustrumu pasātus.

Ūdens rezervuāru tūliņ noslēdza un ūdeni izsniedza vienreiz dienā pa porcijām. Katrs no mums dabūja pa kvartai personiskajai lietošanai, bet koks dabūja astoņas kvartas. Tagad uz skatuves uznāca psiholoģija. Līdzko kļuva zināms, ka ūdens atlicis maz, es sajutu mokošas slāpes. Likās, ka man nekad nav gribējies tā dzert kā tagad. Savu mazo kvartu es varēju izdzert vienā paņē­mienā, un bija vajadzīga milzīga gribas piepūle, lai to ne­izdarītu. Bet ne jau man vienīgajam tā bija. Mēs visi runājām par ūdeni, domājām par ūdeni un pat sapņos re­dzējām ūdeni. Mēs rūpīgi pētījām karti, cerēdami atrast tuvumā kādu salu, bet salu nekur nebija. Tuvākās bija Markīžu salas, bet tās atradās otrpus ekvatora un — tas bija vēl ļaunāk — aiz bezvēja joslas. Mēs bijām uz trešā ziemeļu platuma grāda, bet Markīžu salas — uz devītā dienvidu platuma grāda, attālums bija vairāk nekā tūkstoš jūdžu, turklāt salas atradās apmēram četrpadsmit grādu uz rietumiem no mūsu garuma grāda. Patīkams stāvoklis saujiņai nelaimīgu būtņu, kas klimst pa okeānu svelmai­najā tropu bezvēja joslā.

Starp grotmastu un bezānmasta rājām mēs izvilkām virves, bet pie tām piestiprinājām lielo klāja nojumi, kuģa

pakaļgalā paceldami to augstāk, lai viss lietus ūdens, kas uz tās sakrātos, tecētu uz priekšu un to varētu savākt. Pār okeānu reizēm aizdrāzās brāzmas. Augu dienu mēs vēro­jām tās visās debess pusēs. Bet neviena nenāca tuvumā, lai samērcētu mūs. Pievakarē vējš nesa uz mūsu pusi lielu mākoni. Tas pletās un pletās, un mēs noraudzljāmies, kā tas izlej sāļajā jūrā tūkstošiem galonu valgmes. Mēs vēlreiz ar vislielāko rūpību apskatījām nojumi un sākām gaidīt. Vorrens, Mārtiņš un Hermanis veidoja gleznainu grupu. Saspiedušies kopā un šūpodamies takelāžā, viņi uzmanīgi vēroja mākoni. Katrs viņu žests pauda sasprin­dzinājumu, bažas un nepacietību. Blakus viņiem bija sau­sais un tukšais nojumes audekls. Bet kā viņi sašļuka un saminstinājās, kad brāzma sašķēlās un viena tās daļa aizgāja garām tālu priekšā, bet otra — aizmugurē!

Naktī tomēr sāka līt. Mārtiņš, kuru psiholoģiskās slā­pes sen jau bija piespiedušas izdzert savu kvartu, pielika muti pie nojumes malas un norija tādu malku, kādu es nekad nebiju redzējis. Dārgais ūdens tecēja spaiņos un kublos, un divās stundās mēs savācām simt divdesmit ga­lonu. Savādi, bet pēc tam līdz pat Markīžu salām uz kuģa nenokrita vairs neviena lietus lāse. Ja šī brazma būtu aiz­gājusi garām, mums būtu vajadzējis izlietot atlikušo ben­zīnu jūras ūdens destilēšanai.

Mēs ķērām arī zivis. Tās nebija jāmeklē, jo tās bija turpat aiz borta. Trīscollu tērauda āķis izturīgas mak- šķerauklas galā un balta skranda pievilināšanai — lūk, viss, kas bija nepieciešams, lai ķertu no desmit līdz div­desmit piecām mārciņām smagās makreles. Tās barojas ar lidojošajām zivīm, tāpēc klusām neknibinās gar āķi, bet mešus metas tam virsū un tā parauj makšķerauklu, ka tas, kurš kaut reizi ķēris makreles, savu mūžu neaizmirsīs šo sajūtu. Bez tam makreles ir visīstākie kanibāli. Līdzko viena ir uzķērusies, citas tūlīt klūp tai virsū. Ļoti bieži mēs izvilkām makreles ar svaigām brūcēm tējas tasītes lielumā.

Kāds makreļu bars, kurā bija vairāki tūkstoši zivju, ne­dēļas trīs neatstājās no mums nedz dienu, nedz nakti. «Snarka» sagādāja makrelēm lielisku iespēju medīt: tās dzina okeānā pusjūdzi platu un tūkstoš piecsimt jūdžu garu iznīcības vālu. Makreles peldēja «Snarkai» abās pu­ses zem bugsprita, mezdamās virsū tā kustības izbiedē­tajām lidojošajām zivīm. Ja kādai zivtiņai izdevās paglābties un tā mums aiz muguras peldēja projām, mak­reles dzinās tai pakaļ, bet pēc tam panāca «Snarku», un pakaļgalā gandrīz pašā ūdens virsū vienmēr varēja redzēt simtiem sudrabainu muguru. Pieēdušās makreles ar baudu atpūtās kuģa vai tā buru ēnā, un simtiem to laiski slīdēja vēsajā ūdenī.

Nabaga lidojošās zivis! Odenī tās vajāja un dzīvas ap­rija makreles un delfīni, bet, kad tās, glābiņu meklēda­mas, izlēca gaisā, plēsīgie jūras putni iedzina tās atpakaļ ūdenī. Šīm zivtiņām nebija kur tverties Lidojošās zivis nelec laukā no ūdens izpriecas pēc. Tas viņām ir dzīvības un nāves jautājums. Tūkstošiem reižu dienā mēs varējām novērot šo traģēdiju. Lūk, jūsu acu priekšā līganus lokus met kaija. Pēkšņi tā kā akmens krīt lejup. Jūs paskatā­ties zemāk — tur trakā skrējienā ūdeni šķeļ delfīna mu­gura. Tam pie paša deguna gaisā uzšaujas dreboša sud­raba šautra — maigs, organisks lidaparāts, kas apveltīts ar jutīgumu, spontānas vadības spēju un dzīves mīlestību. Kaija grib kritienā sagrābt sudraba šautru, bet netrāpa mērķī, un lidojošā zivs, pacēlusies augstāk kā pūķis pret vēju, apraksta pusloku virs kuģa un otrā pusē slīd lejup pa vēju. Bet tur, atstādams aiz sevis putojošu ķīļūdeni, jau peld delfīns. Tas kārām acīm noskatās uz aizlidojoša­jām brokastīm, kas prot'ceļot citā — delfīnam nepieejamā stihijā. Delfīns nespēj pacelties gaisā, bet tas ir rūdīts empīriķis un zina, ka agri vai vēlu zivij jāatgriežas ūdenī, ja vien to pa ceļam neaprīs kaija. Un tad delfīns paēdīs brokastis. Mums bija žēl nabaga spārnoto zivju. Skumji bija redzēt tik nekrietnu un asiņainu slaktiņu. Bet nakts sardzes stundās, kad nomaldījusies lidojošā zivtiņa, atsi­tusies pret grotmastu, slāpdama un drebēdama nokrita uz klāja, mēs metāmies tai virsū tikpat alkatīgi, tikpat rijīgi un asinskāri kā delfīni un makreles. Jums jāzina, ka lido­jošās zivis ir brīnum garšīgas brokastis. Es neparko ne­varu saprast, kā tik maiga barība, nonākusi plēsoņa audos, nepadara pašu plēsoņu maigāku. Varbūt delfīniem un makrelēm ir rupjāka daba tāpēc, ka tie sasniedz tik lielu ātrumu, lai panāktu medījumu. Bet lidojošās zivis traucas ar tādu pašu ātrumu …

Paretam mēs ķērām haizivis ar lieliem, pie ķēdītēm pie­stiprinātiem āķiem; ķēdītes savukārt bija iesietas īsās virvēs. Bet, kur bija haizivis, tur bija arī loča zivs, pie­sūcekņa zivs un dažādi citi parazīti. Dažas haizivis neapšaubāmi bija cilvēkēdājas ar tīģera acīm un divpadsmit rindās sakārtotiem zobiem, kas bija asi kā bārdas naži. Starp citu, mēs, visi «Snarkas» iemītnieki, bijām vienis prātis, ka esam ēduši daudzas zivis, kas garšas ziņā tālu atpaliek no tomātu mērcē apceptas haizivsgaļas. Bezvēja laikā mēs šad un tad noķērām zivis, ko mūsu japāņu pa­vārs sauca par «hake». Bet reiz uz āķa, kas parasti vilkās nopakaļ simt jardu aiz kuģa, mēs noķērām vairak nekā trīs pēdas garu un ne vairāk kā trīs collas resnu čūskai līdzīgu zivi ar četriem ilkņiem mutē. Izrādījās, ka ta ir pati garšīgākā, pati maigākā un aromātiskākā no visam zivīm, ko bijām ēduši uz kuģa.

Mūsu pārtikas krājumu visvērtīgākais papildinājums bija zaļais jūras bruņurupucis, kas svēra simt mārciņu un parādījās mūsu galdā ēstgribu rosinošu bifšteku, zupu un sautējumu veidā, bet pēdējo reizi — kā apbrīnojams rizoto, kas skubināja mūs visus notiesāt vairāk rīsu, nekā tas nāca mums par labu. Bruņurupuci pamanījām vēja pusē, kur tas mierīgi gulēja uz ūdens liela ziņkārīgu delfīnu bara vidū. Vairāk nekā skaidrs, ka tas bija īsts okeāna bruņurupucis, tāpēc ka līdz tuvākajai zemei bija tūkstošiem jūdžu. Mēs pagriezām «Snarku» atpakaļ, un Hermanis ietrieca dzīvniekam galvā žebērkli. Kad uzvilkām bruņu­rupuci uz klāja, tas bija viscaur aplipis ar piesūcekņa zi­vīm, bet no kāju ādas krokām izkrita vairāki lieli krabji. Jau pēc pirmajām pusdienām «Snarkas» komanda vienprā­tīgi secināja, ka bruņurupuča dēļ būtu vērts vēlreiz pa­griezt «Snarku» atpakaļ. Tomēr pārāks par visām okeāna zivīm ir delfīns. Jūs nekad neredzēsiet divus vienādas krāsas delfīnus. Peldē­dama šī ēteriskā būtne gaiši, gaiši zilajā tērpā rāda īstu krāsu brīnumu. Bet tas vēl nav nekas salīdzinājumā ar pārvērtībām, uz kādām tā vispār ir spējīga. Dažreiz del­fīns ir zaļš — bālgani zaļš, tumši zaļš, fosforescējoši zaļš, dažreiz zils — tumši zils, gaiši zils, vārdu sakot, visa zilo krāsu gamma. Noķersiet delfīnu uz āķa, un tas kļūs zeltains, viscaur zeltains. Uzvilksiet to uz klāja, un tas pārspēs visas spektra krāsas, iziedams cauri neticamu zilo, zaļo un dzelteno toņu gammai un tad negaidot kļū­dams spokaini balts, ar koši ziliem plankumiem, un jūs atklāsiet, ka delfīns ir raibs kā forele. Tad tas atkal izies cauri visai krāsu toņu gammai, līdz beidzot kļūs līdzīgs perlamutram. Makšķerēšanas cienītājiem es nevaru ieteikt neko inte­resantāku par delfīnu ķeršanu. Protams, šim nolūkam jā­lieto tieva makšķeraukla ar kātu un spoli. Vispiemērotā­kais ir O'Šonesija sistēmas septītā numura āķis, uz kura par ēsmuuzmaukta vesela lidojošā zivs. Tāpat kā makrele, delfīns pārtiek no lidojošajām zivīm, un tas metas virsū ēsmai kā zibens. Pirmo brīdinājumu jūs saņemat tad, kad nočīkst spole un jūs pamanāt, ka aukla nostiepusies taisnā leņķī. Jūs vēl neesat paguvis izteikt bažas, vai aukla būs pietiekami gara, kad zivs jau izšaujas no ūdens un sāk lēkāt. Tā kā delfīns ir četras pēdas garš vai vēl garāks, uzvilkt to uz klāja nav viegli. Uzķēries uz āķa, delfīns tūliņ kļūst zeltains. Tas lēkā, lai atbrīvotos no āķa, un makšķerniekam jābūt vai nu no dzelzs, vai galīgam iz­dzimtenim, ja viņam nenodreb sirds, ieraugot tik lielisku zivi, kas tērpusies vizošā bruņu kreklā un raustās kā ērzelis pavadā. Uzmanieties, nepalaidiet pārāk vaļīgi! Citādi vienā no šiem lēcieniem āķis tiks izrauts un aizlidos divdesmit pēdas sānis. Nedodiet delfīnam vaļu, un tas atkal sāks mest līkumus, bet pēc tam izmēģinās laimi ar lēcieniem. Ap lo laiku jūs sākat kost pirkstā, ka jums uz spoles ir nevis deviņsimt, bet tikai sešsimt pēdu gara aukla. Pie­sardzīgi rīkojoties, jūs varat pievilkt to tuvāk, un pēc stundu ilgiem uztraukumiem jums izdosies zivī iecirst že­bērkli. Viens tāds delfīns, ko es uzvilku uz «Snarkas», bija četras pēdas un septiņas collas garš.

Hermanis ķēra delfīnus ar daudz prozaiskāku paņē­mienu. īsa aukla un gabals haizivs gaļas — tas bija viss, ko viņam vajadzēja. Viņa aukla bija ļoti resna, bet ne vienu reizi vien tā pārtrūka — un zivs aizpeldēja. Reiz delfīns aizbēga ar Hermaņa sagatavoto ēsmu, paķerdams līdzi četrus O'Šonesija sistēmas āķus. Pēc nepilnas stun­das mēs šo delfīnu noķērām ar makšķeri un, uzšķērduši to, atguvām savus četrus āķus. Delfīni, kas bija pavadījuši mūs vairāk nekā mēnesi, pie paša ekvatora pameta mūs, un tālākā ceļojuma laikā mēs vairs neredzējām nevienu delfīnu.

Tā ritēja dienas. Darba bija tik daudz, ka -laiks nevilkās gausi. Bet, ja arī nebūtu bijis ko darīt, vērojot tik brīniš­ķas jūras un mākoņu ainavas, laiks tomēr nevilktos gausi. Rītausmas izskatījās pēc degošām majestātiskām pilsētām zem varavīksnēm, kuru loki sniedzās gandrīz līdz pašam zenītam; saulrieti pielēja okeānu ar rožainas gaismas upēm, kas plūda no saules, no kuras pāri debess jumam aizstidza koši zili stari. Svelmīgā dienā ūdens aiz borta izskatījās pēc gaiši zila atlasa ar koncentrētas saules gaismas piltuvēm zem tā. Bet pakaļgalā no dzelmes stie­pās blāvi tirkīzzilu burbuļu virtes — putām klātās pēdas, ko «Snarka» atstāja aiz sevis, ar korpusu šķeldama viļ­ņus. Naktī ķīļūdens dega fosforescējošās ugunīs; tur gļo­tainā medūza piktojās par miera traucējumu, bet dziļāk nenogurdamas šaudījās tādas kā komētas ar garām, viļņo­tām, spokainām astēm — tās bija makreles. Laiku pa laikam te vienā, te otrā pusē tuvu ūdens virsmai kā elek­triskās spuldzītes iedegās fosforescējoši organismi un va­rēja redzēt, ka bezrūpīgās makreles rīko medības tieši zem bugsprita.

Mēs gājām aizvien tālāk uz austrumiem, izkūlāmies cauri bezvēja joslai un noķērām spirgtu dienvidrietumu brīzi. Sā vēja dzīti, mēs varējām paiet garām Markīžu salām tālu uz rietumiem. Otrdien, divdesmit sestajā no­vembrī, stipras brāzmas laikā vējš pēkšņi iegriezās no dienvidaustrumiem. Beidzot tas bija īsts pasāts. Brāzmas mitējās, iestājās jauks laiks, burās pūta spirgts vējš. Pa­sāts griezās, griezās, līdz beidzot pūta no ziemeļaustru­miem, un mēs stingri turējām kursu uz dienvidrietumiem. Pēc desmit dienām, sestajā decembrī, pulksten piecos no rīta mēs taisni priekšā, tur, «kur tai vajadzēja būt», ierau­dzījām zemi. Mēs apgājām apkārt Uahukai un Nukahivai, tajā pašā nakti stiprā vējā un necaurredzamā tumsā iegrie­zāmies šaurajā Taiohae līcītī un izmetām tur enkuru. Krastā blēja savvaļas kazas, gaiss bija puķu smaržu pie­sātināts. Brauciens bija galā. Sešdesmit dienās mēs bijām veikuši ceļu no vienas zemes līdz otrai pāri tuksnesīga­jam okeānam, kur pie apvāršņa nekad nepaceļas pretī braucošu kuģu buras.

X NODAĻA Taipi

Austrumos palikusī Uahuka nozuda aiz lietus aizsega, kas jau tuvojās mūsu «Snarkai». Bet mazais kuģītis, kura lielajā spinakerā pūta dienvidaustrumu pasāts, skrēja dū­šīgi. Pagājām garām Martina zemesragam, punktam, kas atradās vistālāk Nukahivas dienvidaustrumos, un skatie­nam pavērās platā ieeja Komptrollera līcī, kur bija re­dzama Buras klints. Tā bija uz mata kā Kolumbijas upes zvejnieku laivas bura.

—   Kā jūs domājat, kas tas ir? — es jautāju pie stūres stāvošajam Hermanim.

—   Zvejnieku laiva, ser, — viņš atbildēja, rūpīgi apska­tījis.

Bet kartē pavisam noteikti bija atzīmēts: «Buras klints».

Tomēr vairāk mūs interesēja, kas ir pašā Komptrollera līcī, kur mūsu acis kāri meklēja trīs nelielus līcīšus un pievērsās vidējam, kura stāvie sabiezējošā krēslā tītie krasti ietiecās salā. Cik reižu mēs bijām pētījuši karti, meklēdami šo mazo vidējo līcīti un ieleju, kas aiz tā sā­kās, — Taipī ieleju. Karte sauca to par Taipi, un tas, pro­tams, bija pareizi, taču man labāk patika Taipī, un es vienmēr saukšu to par Taipī. Kad es biju puika, es izla­sīju grāmatu, kuras nosaukums bija «Taipī», — Hermana Melvila grāmatu; stundām ilgi es varēju sapņot pie šīs grāmatas. Bet es ne tikai sapņoju. Es stingri apņēmos, izaudzis liels, lai būtu kā būdams, arī braukt uz Taipī. Tāpēc ka svešu zemju noslēpums jau bija pārņēmis manu bērna apziņu — noslēpums, kas vadāja mani pa dažādām zemēm, vadā pašlaik un nekad nezaudēs pievilcību. Gadi gāja, bet Taipī netika aizmirsta. Reiz, atgriezies Sanfran­cisko no septiņus mēnešus ilga brauciena pa Klusā okeāna ziemeļu daļu, es nospriedu, ka ir pienācis laiks. Uz Mar­kīžu salām devās briga «Galilejs», bet komanda jau bija salīgta, un man, pieredzējušam jūrniekam, kas plīsa vai pušu aiz lepnuma par savu pieredzi, bija jāpazemojas un jāpiedāvājas par jungu, lai tiktu svētceļojumā uz Taipī. «Galilejs», protams, atgrieztos no Markīžu salām bez ma­nis, tāpēc ka es meklētu Faijaveiju un Kori-Kori. Iespē­jams, ka kapteinis izlasīja manās acīs nodomu dezertēt. Bet varbūt jungas vieta jau bija aizņemta. Lai nu kā, bet es to nedabūju.

Un atkal ātri skrēja ar plāniem, sasniegumiem un ne­veiksmēm bagāti gadi, bet Taipī netika aizmirsta, un te nu es biju: skatījos tās izplūdušajās aprisēs, kamēr brāzma aizsedza «Snarku» ar lietus aizkaru. Priekšā pavīdēja vir­mojošu bangu apjoztā Sargklints. Bet tad arī tā nozuda lietū un tumsā. Mēs stūrējām taisni uz klinti, cerēdami, ka bangu šņākoņa norādīs, uz kuru pusi jāpagriežas.

Mums bija jāpaļaujas uz to, jo mums nebija nekā, tikai kompass, lai orientētos, un, ja palaistu garām Sargklinti, mēs nenonāktu Taiohae līci, būtu spiesti pagriezt «Snarku» atpakaļ jūrā un tur gaidīt rītu — ne visai patīkamas iz­redzes ceļotājiem, kurus nogurdinājis sešdesmit dienu ilgs ceļojums pa vientulīgajiem Klusā okeāna plašumiem, ilgas pēc zemes, ilgas pēc augļiem un cauri gadiem saglabā­tās ilgas pēc jaukās Taipī ielejas.

Negaidot pašā priekšā no lietus rēkdama iznira Sarg- klints. Mēs mainījām kursu un ar brāzmas piepūstu grot­buru un spinakeru pagājām klintij garām. Klints piekajē vējš atstājās no mums, un mēs ieslīdejam rāmos ūdeņos. Bet tad vēja vēsma iegūla burās tieši no priekšas — un mēs ar lielām pūlēm virzījāmies iekšā Taiohae līcī, ar acīrn velti meklēdami sarkano uguntiņu forta drupas, un mums vajadzēja izmest enkuru. Vējš ik bridi grozījās — un no visām pusēm atskanēja neredzamo bangu šņākoņā. Tumsas tītajā krastā bija dzirdama savvaļas kazu mekšķi- nāšana, bet augšā cauri aizejošo mākoņu driskam jau pa­spīdēja pirmās zvaigznes.. Pēc divām stundām, iegājuši līcī apmēram jūdzi, izmetām enkuru vienpadsmit asu dzi­ļumā. Tā mēs nonācām Taiohae.

Otrā rītā mēs pamodāmies pasaku valstībā. «Snarka» atpūtās rāmā ostā, bet visapkārt pletās milzīgs amfiteāt­ris, kura vīnstīgām noaugušās sienas likās izslejamies tieši no ūdens. Tālu austrumos pamanījām šauru taciņu, kas aizvijās pa nogāzi.

— Taka, pa kuru Tobijs aizbēga no Taipī! — mēs iesau­cāmies.

Mēs aši vien bijām krastā un gribējām tūliņ kāpt zir­gos, taču mums vajadzēja savu svētceļojumu uz kādu dienu atlikt. Divi mēneši, kurus bijām pavadījuši jūrā ba- sikņi, vietas trūkuma dēļ nevarēdami izvi'ngrināt locekļus, bija slikta sagatavošanās pastaigai ādas apavos. Bez tam vajadzēja nogaidīt, kamēr zeme beigs savu pretīgo šūpo­šanos, lai mēs varētu jāt ar naskajiem kalnu zirdziņiem pa galvu reibinošajam takām. Tāpēc, lai pierastu, mēs mazliet pagajam pa biezajiem džungļiem un apmeklējām ar sūnām apaugušu cienījamu elku, pie kura kāds vācu komersants un norvēģu kapteinis strīdējās, cik sver minē­tais elks un par cik samazināsies elka vērtība, ja to pār­zāģēs uz pusēm. Viņi ķecerīgi apgājās ar vecīti, durstī­dami to ar nažiem, lai pārliecinātos, cik tas ciets un cik biezā sūnu kārtā ietērpts, bet pēc tam pavēlēdami elkam piecelties un pašam nokāpt līdz kuģim, lai aiztaupītu vi­ņiem pūliņus. Bet, tā kā elks to nedarīja, deviņpadsmit kanaki nogāza to uz baļķu veltņa un vilka uz kuģi, kur, ieslēgts tilpnē, elks varbūt vēl tagad ceļo uz Eiropu — pēdējo mājvietu visām pagānu dievībām, izņemot dažas, kas apmetušās Amerikā, un vienu, kura patlaban, kad es rakstu, ņirdz tepat uz galda un, ja vien mēs nenoslīksim, ņirgdama skatīsies uz mani līdz manai nāves stundai. Elks, protams, nodzīvos ilgāk par mani. Tas ņirgs vēl tad, kad es jau būšu sairis pīšļos.

Bez tam, lai pierastu, mēs piedalījāmies dzīrēs, kuras kāds Taiara Tamarii, no vaļu medību kuģa aizbēguša ha­vajiešu matroža dēls, bija sarīkojis par godu savai mātei markīzietei, izcepdams četrpadsmit veprus un ielūgdams uz mielastu visu ciemu. Kad mēs tuvojāmies, mūs sveica vietējais herolds — jauna meitene, kas, stāvēdama uz aug­stas klints, dziedošā balsī sludināja, ka mūsu klātbūtne ir šīsdienas svinību galvenā rota. To pašu viņa atkārtoja visiem atnācējiem. Bet, līdzko mēs bijām apsēdušies, mei­teni' sāka dziedat citādi — un visus klātesošos pārņēma uzbudinājums. Viņas izsaucieni kļuva ātri un griezīgi. Kaut kur tālumā atbildēja vīrieši, kuru kliedzieni pārgāja neiedomājami mežonīgā, barbariskā asiņu un kara dziesmā. Tad no tropu biežņas iznāca mežoņi, kuru vie­nīgais apģērba gabals bija raibs gurnauts. Viņi tuvojās lēni, dobjās rīkles balsīs izkliegdami triumfu un sajūsmu. Procesijas dalībnieki nesa uz pleciem jaunus kociņus, bet pie tiem bija piesieti kaut kādi noslēpumaini, acīmredzot diezgan smagi priekšmeti, kas bija rūpīgi ietīti zaļās lapās.

Tās bija cūkas — nobarotas un uz iesma izceptas cūkas, bet viņi nesa tās uz nometni tā, kā senos laikos bija ne­suši «garo cūku». «Garā cūka» nemaz nav cūka. Tā poli­nēzieši sauc cilvēka gaļu, un šie cilvēkēdāju pēcteči ar ka­raļa dēlu priekšgalā nesa uz galdu cūkas tāpat, kā viņu tēvu tēvi bija nesuši nogalinātos ienaidniekus. Ik pa brī­dim procesija apstājās, lai nesējiem būtu iespējams ar saviem šaušalīgajiem kliedzieniem paust prieku par uz­varu, vēdera baudas priekšnojautu un nicinājumu pret ienaidnieku. Tikai pirms divām paaudzēm Melvils pats sa­vām acīm bija redzējis, kā nes lapās ietītos haparu kāro­tāju līķus uz dzīrēm Tai. Kādu citu reizi Melvils «pievērsa uzmanību dīvainas formas koka traukam» un, paskatījies tajā, «ieraudzīja vēl svaigos un slapjos cilvēku kaulus ar gaļas gabaliem pie tiem».

Daudzi augsti civilizēti cilvēki bieži uzskata kanibā­lismu gandrīz vai par pasaku: viņiem varbūt nav patī­kami domāt, ka viņu pašu senči kādreiz piekopuši kanibā­lismu. Kapteinis Kuks arī izturējās pret šo jautājumu skeptiski, kamēr pats nebija pārliecinājies par to kādā Jaunzēlandes ostā. Viņam atnesa uz kuģa jauku saulē izžāvētu cilvēka galvu. Kuks pavēlēja nogriezt no tās ga­balu miesas un piedāvāt iezemietim, kurš to ar gardu muti arī apēda. Gods, kam gods pienākas, kapteinis Kuks bija īsts empīriķis. Lai nu kā, bet viņš deva zinātnei pārlieci­nošu faktu, kas tai bija ārkārtīgi nepieciešams. Protams, viņam nenāca ne prātā, ka vairākus tūkstošus jūdžu tālāk eksistē neliela salu grupa, kur vēlāk tiks iztiesāta dīvaina lieta. Kādu vecu Maui cilts virsaiti apsūdzēja par neslavas celšanu, jo viņš apgalvoja, ka viņa ķermenis ir kapteiņa Kuka kājas īkšķa glabātava. Kā stāsta, prasītājiem nav izdevies pierādīt, ka vecais virsaitis nav apēdis ceļotāja īkšķi, un viņi prāvu zaudējuši.

Man, jādomā, nebūs iespējas šajās pagrimuma dienās redzēt, kā ēd «garo cūku», bet man vismaz jau pieder pa­visam īsts iegarens, dīvaini izgriezts vairāk nekā simt gadu vecs markīziešu kauss, no kura ir dzertas divu kap­teiņu asinis. Viens no šiem kapteiņiem bijis negodīgs cilvēks. Viņš pārdevis kādam markīziešu virsaitim izgrabējušu vaļu medību laivu, iepriekš nokrāsojis to baltu. Līdz­ko kapteinis aizbraucis, laiva izjukusi. Taču šis pats kap­teinis pēc kāda laika piedzīvojis katastrofu tieši pie šīs pašas salas krastiem. Markīziešu virsaitim nebijis nekādas sajēgas par debetu un kredītu, toties viņam piemitusi pir­matnējā godīguma izpratne un tikpat pirmatnēja izpratne par ekonomiju dabā. Viņš noslēdzis savu bilanci, apēz- dams cilvēku, kas bija viņu apkrāpis.

Rītausmā, kad bija vēl pavisam tumšs, mēs devāmies uz Taipī jāšus uz maziem, sirdīgiem ērzelēniem, kas spār­dījās, zviedza un koda cits citam, pilnīgi aizmirsuši tiem mugurā sēdošās trauslās cilvēciskās būtnes, slidenās ta­kas, vaļīgos klinšu bluķus un dziļos bezdibeņus. Mēs gājām pa vecu, pamestu ceļu cauri hau koku biezoknim. Abās pusēs bija redzamas kādreizējās biezās apdzīvotības pēdas. Visur, kur vien varēja ielauzties skatiens, varēja redzēt no sešām līdz astoņām pēdām augstas un vairākus jardus platas maslvas akmens sienas un pamatus. Uz šīm akmens platformām savā laikā bija balstījušās mājas. Bet ļaudis bija izmiruši, mājas sabrukušas, un tagad milzīgu koku saknes urbās cauri platformām un lapotne pletās pāri džungļiem. Šos pamatus sauc par pae-pae.

Tagadējiem Markīžu salu iedzīvotājiem nebūtu pa spē­kam pacelt un pārvietot tik smagus akmens bluķus. Un nav arī nekādas vajadzības. Visapkārt ir tūkstošiem pa­mestu un neviena neizmantotu pae-pae. Vienu vai divas reizes, kāpjot lejā ielejā, mēs redzējām uz dižajiem pae- pae apmetušās nožēlojamas salmu būdiņas; tikpat smiek­līga ar savām proporcijām izskatītos uz Heopsa piramīdas platas pamatnes notupināta balsošanas kabīne. Markīžu salu iedzīvotāji izmirst, un vienīgais, kas vēl aizkavē šo izmiršanu, spriežot pēc apstākļiem Taiohae, ir svaigu asiņu pieplūdums. Tīrasiņu markīzietis ir retums. Šķiet, ka viņi visi ir metisi un visdažādāko rasu sajaukums. Kopras iekraušanai kuģos Taiohae tirgotāji var salīgt labi ja deviņpadsmit derīgus strādniekus, un šo strādnieku dzīslās rit angļu, amerikāņu, dāņu, vācu, franču, korsikā- niešu, spāņu, portugāļu, ķīniešu, havajiešu, paumotiešu, tahitiešu un melanēziešu asinis. Tautību te ir vairāk nekā ļaužu, bet šī tautību saplūšana nāk tikai par labu. Dzīves pulss te top gurdāks,- kļūst nevienmērīgs un izdziest Šajā mērenajā, siltajā klimatā — īstā paradīzē zemes virsū —, kur nav novērojamas straujas temperatūras svār­stības un gaiss, ko pastāvīgi atsvaidzina dienvidaustrumu pasāta atnestais ozons, ir tīrs un dziedinošs kā balzams, astma, tuberkuloze un citas slimības plaukst tikpat krāšņi kā džungļu augi. Katrā salmu būdiņā dzirdams saēstu plaušu mokošais klepus vai novārdzināto sirdzēju vaidi. Plosās arī citas briesmīgas slimības, taču visvairāk dzī­vību nopļauj plaušu ligas. Te, piemēram, pazīst kādu se­višķi drausmīgu ātrā diloņa formu, ko sauc par «auļo- šanu». Divu mēnešu laikā tā visstiprāko cilvēku padara par skeletu un aizrauj kapā. Ieleja pēc ielejas izmira līdz pēdējam cilvēkam, un džungļi atguva zaudēto auglīgo zemi. Vēl Melvila laikos Hapaa ieleju (viņš to sauc par Haparu) apdzīvoja kareivīga cilts. Nākamajā paaudzē bija palikuši tikai divi simti cilvēku. Tagad te ir neapdzīvoti, drūmi tropu džungļi.

Mēs kāpām aizvien augstāk un augstāk, un mūsu neap- kaltie zirdziņi veikli tipšināja pa akmeņaino taku cauri pamestiem pae-pae un negausīgajiem džungļiem. Mēs ieraudzījām sarkanos kalnu ābolus, ohias, kurus pazinām jau no Havaju salām, un sūtījām pēc tiem iezemieti. Li­kām viņam rāpties arī pēc kokosriekstiem. Biju dzēris kokosriekstu pienu jau Jamaikā un Havaju salās, bet, iekams nebiju to nobaudījis te, Markīžu salās, es nezināju, kas tas par apbrīnojamu dzērienu. Dažreiz mēs jājām zem savvaļas citronu un apelsīnu kokiem, kas bija izturējuši mežonīgās dabas uzbrukumu ilgāk nekā to stādītāji.

Mēs jājām cauri bezgalīgiem dzeltenu ziedputekšņu klātu kasiju biezokņiem — ja to vispār var saukt par jā­šanu, jo šie smaržīgie biezokņi bija pilni ar lapsenēm. Turklāt ar kādām! Šie dzeltenie radījumi bija maza kanā­rijputniņa lielumā un drāzās pa gaisu, saspieduši kājas kopā tā, ka tās izskatījās pēc pāris collu garas astes. Ērzelēns piepeši apstājas un, atbalstīdamies uz priekškā­jām, pasviež pakaļkājas pret debesīm. Tad tas nolaiž pakaļkājas, kā dzelts lec uz priekšu un atkal nostājas ver­tikāli. Bet tas nekas. Erzelēna biezo ādu ir pārdūris lap­senes svēlais pīķis. Tad vēl viens ērzelēns un vēl viens, un beidzot visi ērzelēni sāk lēkāt uz priekškājām pašā bezdibeņa malā. Blaukš! Līdz baltkvēlei nokaitēts duncis ieurbjas man vaigā. Vēlreiz blaukš! Tāds pats dūriens kaklā. Atrodos arjergardā un dabūju vairāk nekā esmu pelnījis. Atkāpšanās ceļa nav, un no priekšējiem zirgiem, kas lēkā uz bīstamās takas, arī nekas labs nav sagaidāms. Mans zirgs paskrien garām Carmianas zirgam, un šis ju­tīgais radījums, tas ir, Carmianas zirgs, tādā psiholoģiskā momentā ar vienu kājii iesper manam zirgam, bet ar otru man pašam. Tencinu debesis, ka zirgs nav apkalts, un šajā pašā mirklī palēcos seglos no vēl viena dedzinoša dūriena. Goda vārds, man ir par daudz, un mans nabaga zirdziņš no sāpēm un bailēm ir apdullis ne mazāk kā es.

— Nost no ceļa! Es jāju! — es kliedzu, ar cepuri izmi­sīgi gaiņādams spārnainos mūdžus.

Takas vienā pusē ir stāva siena uz augšu, otrā pusē — uz leju. Vienīgā iespēja tikt nost no ceļa ir — brāzt uz priekšu. Jābrīnās, ka zirgi nenogāzās lejā, bet tie traucās kā traki te auļos,-te rikšos, apdzīdami cits citu, klupdami, lēkdami, slīdēdami un pasviezdami dibenus pret debesīm ikreiz, kad tiem iedzēla lapsene. Pēc kāda laika mēs va­rējām atvilkt elpu un saskaitīt ievainojumus. Un tas at­kārtojās nevis vienu vai divas reizes, bet daudz, daudz reižu. Dīvaini tā teikt, bet tas nekad neapnika. Zinu, es katru reizi šāvos cauri brikšņiem ar neatslābstošu aizrau­tību kā cilvēks, kas bēg no drošas nāves. Nē, jājot no Taiohae uz Taipī, neviens ceļinieks negarlaikosies.

Beidzot mēs bijām uzkāpuši augstāk par saniknoto lap­seņu valstību. Mūs glāba augstums, nevis pašu izturība. Visapkārt, cik tālu vien sniedza skatiens, rēgojās klintis, kuru robainās virsotnes sniedzās līdz pasāta nestajiem mākoņiem. Lejā, tajā puse, no kuras mēs bijām atjājuši, kā spēļu lietiņa rāmajā Taiohae līcī bija redzama mūsu «Snarka». Priekšā pletās Komptrollera līcis. Mēs nokāpām tūkstoš pēdu zemāk un ieraudzījām Taipī. «Ja man būtu ļauts ielūkoties paradīzes dārzos, diezin vai es būtu vai­rāk sajūsmināts,» teica Melvils brīdī, kad viņa skatienam pavērās šī ieleja. Viņš bija ieraudzījis dārzu. Mēs ierau­dzījām biezokni. Kur palikušas maizes koku birzis, par kurām stāsta Melvils? Mēs redzējām džungļus, neko vai­rāk, tikai džungļus, divas salmu būdas un dažus kokos- palmu pudurīšus, kas bija izlauzušies cauri pirmatnējā zaļuma segai. Kur palikusi Tai — vecpuišu pils, kur sie­vietes bija tabu un kur virsaitis Mehevi kārtoja cilts lietas kopā ar jaunākajiem virsaišiem un pusduci sagrabējušu un apātisku sirmgalvju, kuru vienīgais uzdevums bija ar savu klātbūtni atgādināt varonīgo pagātni? Strautmalā nedzirdēja saklaigājamies meitenes un sievietes, kas smal­cināja tapa. Un kur palikusi būda, ko mūžīgi būvēja ve­cais Narheijo? Veltīgi es lūkojos, vai viņš, uzrāpies kokos- palmā deviņdesmit pēdu augstumā, nekūpina savu rīta pīpi.

Mēs līčločiem kapam leja zem cieši savijušos zaru vel­vēm, kur nedzirdami spurdza milzīgi tauriņi. Neviens teto­vēts mežonis, bruņojies ar vāli un metamo šķēpu, vairs nesargāja taku, un mēs varējām brist pāri straumei, kur vien mums patika. Šajā jaukajā ielejā vairs nevaldīja svē­tais un nežēlīgais tabu. Nē, tomēr valdīja, bet tas bija jauns tabu, jo, piegājuši par tuvu vairākām nožēlojamām iezemietēm, mēs izdzirdējām brīdinošu tabu. Un labi vien bija: sievietes bija spitālīgas. Vīrieti, kurš mūs brīdināja, bija šausmīgi izķēmojusi elefantiāze. Bez tam viņiem vi­siem bija slimas plaušas. Taipī ieleja bija nāves miteklis, un atlikusī tās iedzīvotāju saujiņa izdvesa savas izmir­stošās cilts pēdējos mokpilnos vaidus.

Protams, uzvarējuši bija ne jau stiprākie, jo taipieši

bija kādreiz bijuši varena cilts, stiprāka par hapariem, taiohaejiešiem, par visām Nukahivas ciltīm. Vārds «taipī» jeb, pareizāk, «taipi» sākumā nozīmēja «tas, kas ēd cil­vēka gaļu».-Bet, tā kā visi Markīžu salu iedzīvotāji ēda cilvēka gaļu, tad šis vārds nozīmēja, ka taipieši ir cilvēk­ēdāji visaugstākajā mērā. Taipī iedzīvotāji bija pazīstami ar savu drosmi un nežēlību ne vien Nukahivā, bet visās A'larkīzu salās, kur viņu vārds tika izrunāts ar bailēm. Viņi bija neuzvarami. Pat franču flote, kas sagrāba Mar­kīžu salas, atstāja Taipī mierā. Reiz ielejā iebruka frega­tes «Eseksa» kapteinis Porters. Bez paša matrožiem viņam bija vēl divi tūkstoši cīnītāju no Haparas un Taiohae. Viņi iegāja diezgan dziļi ielejā, bet tad atdūrās pret tik niknu pretestību, ka laida Iekas vaļā un bija priecīgi, tikuši at­pakaļ pie savām laivām un kanoe.

No visiem dienvidjūru saliniekiem Markīžu salu iedzīvo­tājus uzskata par stiprākajiem un skaistākajiem. Melvils par viņiem ir teicis: «Mani sevišķi pārsteidza viņu fizis­kais spēks un skaistums… Ķermeņa skaistuma ziņā viņi pārspēj visus cilvēkus, ko līdz šim esmu redzējis. Pūļos, kas piedalījās dzīrēs, es nevienam pašam nepamanīju kaut niecīgāko fizisko kroplību… Nevienam nepiemita defekti, kas dažreiz sagandē citādi nevainojami veidotu ķermeni. Katrs bija savdabīgi skaists, un gandrīz katrs varēja no­derēt par modeli tēlniekam.» Markīžu salu atklājējs Men- daņja arī atzīmēja, ka šo salu iedzīvotāji ir apbrīnojami skaisti. Viņa ceļojumu hronists Figeroa raksta: «Ada vi­ņiem ir bezmaz vai balta; viņi ir gara auguma un skaisti veidoti.» Kapteinis Kuks nosaucis markīziešus par vislie­liskākajiem dienvidjūru salu iedzīvotājiem. Kuks raksta, ka «viņu vidū nav neviena, kas būtu mazāks par sešām pēdām».

Bet tagad viss šis spēks un skaistums ir zudis un Taipī ielejā mīt saujiņa nožēlojamu radījumu, kurus pamazām dzen kapā spitālība, elefantiāze un tuberkuloze. Melvils bija aplēsis, ka Taipī, neieskaitot mazās Hooumi ielejas iemītniekus, ir divi tūkstoši iedzīvotāju. Cilvēki it kā bija f satrūdējuši šajā brīnišķajā dārzā, kur klimats ir patīka­

māks un veselīgāks nekā jebkur citur pasaulē. Taipī iedzī­votāji bija ne tikai fiziski skaisti, bet arī tīri. Te nebija baciļu un mikrobu, kas saindē gaisu mūsdienu pilsētās. Bet, kad baltie cilvēki ar saviem kuģiem atveda visādas slimības, taipieši padevās tām un sāka izmirt.

Ja visu to labi apdomā, gandrīz vai jāsecina, ka baltās rases uzplaukums balstās uz netīrības un sairuma. Taču izskaidrojums meklējams dabiskajā izlasē. Mēs, baltie, esam uzvarējuši karā ar mikroorganismiem; tūkstošiem mūsu priekšteču paaudžu ir cīnījušās un uzvarējušas tajā. Ja kādam no mums kopš dzimšanas organisms bija se­višķi uzņēmīgs pret šiem neredzamajiem ienaidniekiem, tad tas drīz vien nomira. Dzīvi palika tie, kuri spēja uzva­rēt slimības. Mēs, dzīvie, esam imūni, esam pielāgojušies dzīvei vidē, kas čum un mudž no mums naidīgiem mikro­organismiem. Nabaga markīzieši tādai atlasei nebija pa­kļauti. Viņi nebija imūni. Un, lūk, viņus, kas bija raduši apēst savus ienaidniekus, tagad apēda neredzamie mikro­organismi, un vāle un metamais šķēps šajā karā bija bez­spēcīgi.

Pirms brokastīm mēs noseglojām zirgus, izšķīrām tos, lai neplēšas,  manējam mugurā jau bija izkosti vairāki robi, - un, veltīgi mēģinādami atgainīt smilšu mušas, paēdam banānus un gaļas konservus, lieliem malkiem pie­dzerdami kokosriekstu pienu. Te nebija nekā sevišķa, ko redzēt. Džungļi uzbruka, aprīdami cilvēku darbu. Te vienā, te otrā vietā mēs uzgājām pae-pae, bet uz tiem nebija nekādu uzrakstu, nekādu hieroglifu vai citu pagātnes lie­cību: tikai mēmi akmeņi, kurus bija sakrāvušas un apstrā­dājušas mūžībā aizgājušu cilvēku rokas. No pae-pae auga laukā milzīgi koki, kas naidā pret cilvēka darbu skaldīja un izsvaidīja akmeņus, cenzdamies atdot tos pirmatnējam haosam.

Mēs atstājām džungļus un gājām peldēties, cerēdami tikt vaļā no smilšu mušām. Bet kas to deva! Lai ietu ūdenī, ir jāizģērbjas. Mušas to ļoti labi zina un gaida krastā miriādēm. Iezemieši tās sauc par nau-nau, izrunā­jot šo vārdu kā angļu «now» («tagad»). Tas ir patiešām piemērots nosaukums, jo šīs mušas ir neatlaidīga tagadne. Nav vairs ne pagātnes, ne nākotnes, kad tās pielīp pie jūsu ādas, un esmu ar mieru saderēt, ka Taipī ielejā Omārs Haijams nebūtu uzrakstījis savas «Rubajas» — tas būtu bijis psiholoģiski neiespējami. Es pieļāvu stratē­ģisku kļūdu, izģērbdamies augstajā krastā, no kura varēja labi ielēkt ūdenī, bet kur nevarēja tikt atpakaļ. Kad biju izpeldējies un gribēju tikt pie drēbēm, man vajadzēja no­iet kādus simt jardus pa krastu. Līdzko spēru pirmo soli, savi desmit tūkstoši nau-nau metās man virsū. Kad spēru otru soli, ap mani jau bija mākonis, kad spēru trešo — saule satumsa pie debesīm. Kas notika tālāk, galīgi neat­ceros. Kamēr tiku līdz savām drēbēm, biju jau sajucis prātā. Un tad es pieļāvu taktisku kļūdu. Kad iznāk darī­šana ar nau-nau, ir jāiegaumē viens vienīgs likums — nekad nespiest tās. Dariet, ko gribat, tikai nespiediet tāsi Šie kukaiņi ir tik ļauni, ka bojā ejas brīdī ielaiž jums zem ādas visu savu indi. Tie saudzīgi jāsaņem starp īkšķi un rādītājpirkstu un maigi jāpierunā, lai ņem smeceri nost no jūsu drebošās miesas. Tas ir tikpat kā izraut zobu. Bet nelaime bija tā, ka zobi izauga ātrāk, nekā es paguvu tos izraut, tāpēc es spiedu mušas un, rīkodamies tā, piepum­pēju sevi ar indi. Tas notika pirms nedēļas. Pašreiz es atgādinu baku slimnieku, kas izveseļošanās laika nav pie­nācīgi aprūpēts.

Hooumi ir neliela ieleja, ko no Taipī atdala uzkalnu grēda, un mēs kāpām lejā šajā ielejā, līdzko mums bija izdevies pievaldīt savus trakulīgos un nepieēdināmos zir- ģeļus. Kādu jūdzi nojājuši, mēs sasniedzām Vorina kalnu, ceļa visbīstamāko posmu, kur veselas piecas minūtes no­sēdējām seglos pagalam nobijušies. Mēs aizjājām līdz iz­ejai no Taipī ielejas un paskatījāmies lejā, uz līci, no kura bija bēdzis Melvils. Tur droši vien bija paslēpta vaļu me­dību laiva, bet te ūdenī stāvēja tabu kanaks Karaksī un tirgojās ar iezemiešiem par jūras braucēja dzīvību. Bet tur droši vien Melvils pēdējo reizi apskāva Faijaveju, pirms metās pie laivas. Bet tur bija vieta, no kuras Mehevi un Mou-Mou ar saviem pavadoņiem peldēja, lai nogrieztu laivai ceļu.

Mēs devāmies uz Hooumi. Melvilu tā sargāja, ka viņš pat nenojauta tādas ielejas pastāvēšanu, lai gan viņam droši vien bieži bija gadījies tikties ar tās iedzīvotājiem, kuri bija pakļauti Taipī ciltij. Mēs atkal jājām starp tā­diem pašiem pamestiem pae-pae, bet, tuvojoties jūrai, at­radām ļoti daudz kokospalmu, maizes koku, taro lauciņus un salmu būdas. Vienā no tām mēs nolēmām pārnakšņot, un saimnieki uz karstām pēdām sāka gatavoties dzīrēm. Nokāva sivēnu, un, kamēr tas cepās starp nokaitētiem ak­meņiem, bet cāļi vārījās kokosriekstu pienā, es pierunāju vienu no mūsu pavāriem uzlīst kokospalmā. Riekstu če­murs karājās pašā galotnē simt divdesmit piecas pēdas virs zemes, bet salinieks piegāja pie koka, apķēra to ar rokām, izliecās tā, ka viņa kāju pēdas cieši piekļāvās stumbram, un neapstādamies kāpa augšā. Stumbrā nebija neviena robiņa, un iezemietis neņēma palīgā virvi. Viņš mierīgi uzkāpa kokā simt divdesmit piecas pēdas augstu un sāka šķīt galotnē riekstus. Ne katram šejienietim būtu pieticis izturības jeb, pareizāk sakot, plaušu tādam kāpie­nam, jo vairums no viņiem bija diloņslimnieki. Dažas sie­vietes, slimības novārdzinātas, nepārtraukti kunkstēja un vaidēja. Tikai daži abu dzimumu pārstāvji bija tīrasiņu markīzieši. Lielākajai daļai no viņiem dzīslās ritēja franču, angļu, dāņu un ķīniešu asinis. Labākajā gadījumā šis svaigo asiņu piejaukums tikai attālināja galīgo bojā eju, taču, redzot iznākumu, rodas doma, vai tas ir to vērts.

Dzīru galds bija klāts uz plata pae-pae pie mājas, kur mums bija paredzēts nakšņot. Pirmais ēdiens bija jēla zivs poi-poi mērcē, kas ir asāka un skābāka nekā no taro gatavotais havajiešu poi. Markīžu salās poi-poi gatavo no maizes koka augļiem. Ienākušos augli, kad tam no­vilkta miza, ieliek no ķirbja izgrebtā traukā un ar akmeni sagrūž biezā, lipīgā mīklā. Ja tādu poi ietin lapās, to var ierakt zemē un glabāt gadiem ilgi. Pirms lietošanas tas tomēr jāapstrādā tālāk. Lapās ietīto poi, tāpat kā cūku, liek starp karstiem akmeņiem un kārtīgi izcep. Pēc tam to atšķaida ar aukstu ūdeni, lai iznāktu tik bieza putra, ka var saņemt ar diviem pirkstiem. Iepazīstoties tuvāk, izrādās, ka tas ir patīkams un barojošs ēdiens. Bet maizes koka augļi, kad tie ir nogatavojušies un labi izvārīti vai izcepti! Mēli var norīt. Maizes koka augļi un taro ir ka­ralisks ēdamais, kaut gan pirmie ir patentēti viltvārži, jo pēc garšas drīzāk atgādina batātes nekā maizi, vienīgi nav tik saldi.

Dzīres beidzās, un mēs skatījāmies, kā pār Taipī pace­ļas mēness. Gaiss bija kā balzams ar puķu smaržu piemai­sījumu. Tā bija burvīga nakts, kuras klusumu netraucēja ne mazākais troksnītis; ne vēja pūsma nesakustināja la­potni, un tas bija tik skaisti, ka elpa aizrāvās un krūtīs kaut kas gandrīz sāpīgi sažņaudzās no sajūsmas. Bija dzirdama tāla un vāja piekrastes bangu šņākoņa. Gultu nebija, mēs snauduļojām un gulējām uz grīdas. Kaut kur tuvu miegā smagi elpoja un vaidēja sieviete, un malu ma­lās tumsā kāsēja mirstošie salinieki.

XI NODAĻA

Dabas Bērns

Pirmo reizi es sastapu viņu uz Marketstrītas Sanfran­cisko. Bija drēgna pievakare, smidzināja lietus, un viņš gāja pa ielu, ģērbies īsās biksēs un kreklā ar īsām piedur­knēm, ar basajām kājām plakšķinādams dubļaino trotuāru. Viņam nopakaļ skrēja vesels bars bezpajumtnieku. Visi garāmgājēji — bet viņu bija tūkstoši — ziņkāri pagrieza galvu, kad viņš gāja garām. Pagriezu arī es. Savu mūžu nebiju redzējis tik brīnišķu iedegumu. Šis cilvēks bija iededzis vienmērīgi kā blondīne, ja vien viņai neiet nost āda. Viņa garie, dzeltenie mati bija izbalējuši, tāpat arī bārda, kas nepazina bārdas nazi. Viņš bija brūns, zeltaini brūns un starot staroja uzsūktās saules pilns. «Vēl viens prieste­ris,» es nodomāju, «ir nonesis pilsētai vēsti, kas glābs pa­sauli.»

Pēc dažām nedēļām es ar dažiem draugiem biju paziņu vasarnīcā Pjedmontas pakalnos, no kurienes pārredzams Sanfrancisko līcis.- «Mēs viņu dabūjām rokā, dabūjām gan,» viņi priecājās. «Noķērām viņu kokā, bet tagad viss ir kārtībā, viņš jau ēd no rokas. Nāciet apskatīt.» Kopā ar viņiem es uzkāpu stāvā pakalnā un ļodzīgā būdelē eika­liptu birzes vidū ieraudzīju savu iedegušo pilsētas pravieti.

Viņš steidzās mums pretī, lēkādams un kūleņodams pa zāli. Viņš nesarokojās ar mums, viņa sveicieni izpaudās neparastās ķermeņa kustībās. Viņš vairākas reizes izlocīja augumu kā čūska, tad pr taisnām kājām, turēdams ceļus kopā, noliecās un ar plaukstām pabungoja pa zemi. Viņš virpuļoja un griezās, dejoja un lēkāja apkārt kā apreibis pērtiķis. Sejā staroja dzīvības kvēle, silta kā saule. «Cik es esmu laimīgs!» — tāda bija šī dziesma bez vārdiem.

Viņš dziedāja visu vakaru, bezgalīgi variēdams melodiju un nepārtraukti kustēdamies. «Plānprātiņš, nudien plān­prātiņš!» es nodomāju. «Esmu sastapis mežā plānprātiņu!» Tomēr izrādījās, ka viņš ir interesants plānprātiņš. Lēkā­dams un mezdams kūleņus, viņš izklāstīja savu mācību, kurai vajadzēja glābt pasauli. Tajā bija divi galvenie baušļi. Pirmkārt, visai cietējai cilvēcei jānorauj sev ap­ģērbs un kā mežoņiem jādzīvo kalnos un lejās, otrkārt, nelaimīgajai pasaulei jāapgūst fonētiskā pareizrakstība. Es iztēlojos, kā pilsētnieki risina lielās sociālās problēmas, kaili pārplūdinādami kalnus un lejas, bet saniknotie fermeri ar suņiem un dakšām dzenas viņiem pakaļ, šau­tenes plīkšķinādami.

Pagāja vairāki gadi, un kādā saulainā rītā «Snarka» iebāza degunu šaurā spraugā starp koraļļu rifiem, pret kuriem sašķīda pasāta dzītie viļņi, un lēni lavierēja iekšā Papeete ostā. Mums pretī nāca laiva ar dzeltenu karogu. Mēs zinājām, ka tur brauc ostas ārsts. Bet mazliet tālāk no tās parādījās neliela piroga, kas mūs ieinteresēja. Tā bija pacēlusi sarkanu karogu. Es aplūkoju to ar binokli, baidīdamies, ka tā var nozīmēt kaut kādas apslēptas bries­mas — nogrimušu kuģi vai norāvušos boju. Tad uz «Snarkas» uzkāpa ārsts. Kad viņš bija pārbaudījis mūsu veselības stāvokli un pārliecinājies, ka neesam paslepen atveduši sev līdzi dzīvas žurkas, es pajautāju viņam, ko nozīmē sarkanais karogs.

—   O, tas ir Dārlings, — skanēja atbilde.

Un drīz arī pats Dārlings, Ernests Dārlings, stāvēdams zem sarkanā karoga, kas simbolizēja tautu brālību, ap­sveica mani:

—   Sveiks, Džek! Sveika, Carmiana!

Viņš ātri irās šurpu, un es redzēju, ka tas ir tas pats zeltītais pravietis no Pjedmontas pakalniem. Viņš pārrā­pās pār bortu, kā saules dievs apjozies ar gurnautu un turēdams abās rokās Arkādijas dāvanas — pudeli ar zel­tainu medu un lapu grozu, kas bija pilns ar lieliem, zel­tainiem mango augļiem, zeltainiem banāniem, zeltainiem ananasiem, zeltainiem citroniem un sulīgiem apelsīniem, kas bija izauguši no tās pašas saules sasildītās zemes. Un, lūk, tā es vēlreiz zem dienvidu debesīm sastapu Dār- lingu, dabas bērnu.

Tahiti ir viena no skaistākajām vietām zemes virsū. To apdzīvo zagļi, laupītāji un meļi, kā arī daži ļoti godīgi un patiesīgi cilvēki. Tā kā Tahiti apbrīnojamo skaistumu bojā dažādi salašņas, kas apsēduši salu, tad esmu nolēmis rak­stīt nevis par Tahiti, bet gan par Dabas Bērnu. No viņa vismaz dveš svaigums un veselība. Viņš izstaro maigumu un labsirdību, nevienam nespēj nodarīt ļaunu, neaizskar neviena jūtas, ja nu vienīgi kāda plēsonīga plutokrāta ka­pitālista jūtas.

—   Ko nozīmē jūsu sarkanais karogs? — es jautāju.

—   Sociālismu, protams.

— Jā gan, es to zinu, — es turpināju, — bet ko tas nozīmē jūsu rokās?

—   Ka esmu atradis patiesību.

—   Un ka jūs to sludināt Tahiti? — es neticīgi vaicāju.

—   Protams, — viņš vienkārši atbildēja, un vēlāk es pārliecinājos, ka tā arī ir.

Kad mēs izmetām enkuru, nolaidām ūdenī mazo laiviņu un devāmies uz krastu, Dabas Bērns pavadīja mūs.

«Tā,» es nodomāju, «tagad šis savādnieks mocīs mani līdz kapa malai. Nedz nomodā, nedz miegā man nebūs no viņa miera, kamēr mēs nebūsim pacēluši enkuru.»

Bet savu mūžu es nebiju kļūdījies tik lielā mērā kā šoreiz. Es noīrēju mājiņu, kur dzīvoju un strādāju, un Dabas Bērns ne reizi netuvojās man. Viņš gaidīja uzaici­nājumu. Toties viņš bieži uzkāpa uz «Snarkas» un okupēja mūsu bibliotēku, sajūsminādamies par daudzajām zināt­niskajām grāmatām un sašuzdams, kā uzzināju vēlāk, par pārmērīgo beletristikas daudzumu. Dabas Bērns nekad ne­tērēja laiku, lasot daiļliteratūru.

Apmēram pēc nedēļas manī ierunājās sirdsapziņa — un es ielūdzu viņu pusdienās kādā no pilsētas viesnīcām. Viņš atnāca, ģērbies audekla žaketē, kurā acīmredzot ju­tās ļoti neērti. Kad ierosināju novilkt žaketi, viņš no prieka atplauka un tā arī izdarīja, atsegdams savu sau­laini zeltaino ādu, ko no jostas vietas līdz pleciem sedza tikai reta zvejnieku tīkla gabals. Spilgti sarkans gurnauts papildināja viņa apģērbu. Tajā vakarā sākās mūsu pazī­šanās, kas, man ilgi uzturoties Tahiti, pārvērtās īstā drau­dzībā.

—  Tātad jūs rakstāt grāmatas, — viņš reiz sacīja, kad es gurds un nosvīdis 'beidzu savu rīta darbu. — Es arī rakstu grāmatas, — viņš paziņoja.

«Aha,» es nodomāju, «nu viņš sāks mocīt mani ar sa­viem sacerējumiem.» Un manī pamodās sašutums. Ne jau tādēļ es biju braucis visu garo ceļu līdz dienvidu jūrām, lai veiktu literatūras biroja pienākumus.

—   Šī ir tā grāmata, kuru es rakstu, — viņš paskaid­roja, skanīgi iebelzdams ar dūri pa krūtīm. — Gorilla Āfrikas džungļos sit ar dūri sev pa krūtīm tā, ka var sa­dzirdēt pusjūdzi tālu.

—  Jums ir arī-diezgan labs krūšukurvis, — es sajūs­mināts teicu. — To pat gorilla apskaudīs.

Gan tajā dienā, gan vēlāk es uzzināju sīkumus par šo neparasto gramatu, ko bija uzrakstījis Ernests Dārlings. Pirms divpadsmit gadiem viņš bija bijis par matu no nā- vcs. Viņš svēris tikai deviņdesmit mārciņas — un bijis tik vārgs, ka nevarējis parunāt. Ārsti jau atzinuši viņu par bezcerīgu. Viņa tēvs, pieredzējis ārsts, bijis tādās pašās domās. Ārsti konsultanti arī uzskatījuši, ka uz izveseļoša­nos nav nekādu cerību. Viņu bija nogāzusi no kājām pār­pūle (Ernests strādāja par skolotāju un vienlaikus mācījās universitātē) un divi plaušu karsoņi. Dienu no dienas viņš zaudēja spēku. Viņa organisms nespēja uzņemt barības vielas, ko viņam deva, un nedz pilulas, nedz pulverīši nespēja palīdzēt gremošanas sistēmai. Viņš bija slims ne vien fiziski, bet arī garīgi. Viņa smadzenes bija pārguru­šas. Viņam bija līdz kaklam visas zāles, viņam bija līdz kaklam cilvēki. Cilvēku runāšana viņu kaitināja. Cilvēku uzmanība izveda viņu no pacietības. Tad viņam ienāca prātā kāda doma: ja jau lemts mirt, tad labāk mirt brī­vība, tālu prom no visām raizēm un uztraukumiem. Un aiz šis domas slēpās neliela cerība, ka varbūt viņš nemaz nemirs, ja vien izdosies izbēgt no nesagremojamās barī­bas, zālēm un labvēļiem, kas izveda viņu no pacietības.

Ta Ernests Dārlings, kauli un āda, staigājošs līķis, kurā tik vien bija dzīvības, lai varētu pakustēties, pagrieza cil­vēkiem un viņu mītnēm muguru un ievilkās krūmos piecas jūdzes no Portlendas Oregonas štatā. Protams, viņš bija traks. Tikai mēnessērdzīgais var tā rīkoties.

Bet brikšņos Dārlings atrada to, kas viņam bija vaja­dzīgs, — mieru. Neviens viņam neuzbāzās ar bifštekiem un cūkgaļu. Neviens ārsts nemocīja viņa saspringtos ner­vus, taustot pulsu, nespīdzināja vājo kuņģi ar pilulām un pulverīšiem. Viņš kļuva jau mierīgāks. Saule bija silta, un viņš gozējās tajā. Saules siltums viņam šķita kā dzī­vības eliksīrs. Tad viņš saprata, ka novārdzinātais orga­nisms prasa sauli. Viņš norāva sev visas drēbes un go­zējās saulē. Viņš jutās labāk. Tas bija pirmais atvieglo­jums pēc daudziem mocību mēnešiem.

Kad Ernestam kļuva labāk, viņš apsēdās un sāka vērot apkārtni. Visur spurdza un čivināja putni, šmūkstināja un rotaļajās vāveres. Viņš apskauda putnus un vāveres to veselības un jautrības dēļ, laimīgās, bezrūpīgās dzīves dēļ. Viņš sāka salīdzināt savu dzīvi ar putnu un vāveru dzīvi, tas bija neizbēgami; tikpat neizbēgams bija jautā­jums, kāpēc tie ir apskaužama spara pilni, bet viņš — kusls un nožēlojams. Atbilde bija vienkārša: viņi dzīvo dabisku dzīvi, turpretī viņš — pavisam nedabisku. Tātad, ja viņš gribēja dzīvot, viņam bija jāatgriežas pie dabas.

Tur, krūmājos, viņš izstradaja savu mācību un sāka lie­tot praksē. Nometis visus apģērba gabalus, viņš lēkāja, skrēja četrrāpus, kāpa kokos — vārdu sakot, nodarbojas ar fiziskiem vingrinājumiem, visu laiku peldēdamies sau­les staros. Viņš atdarināja dzīvniekus. No sausām lapām un zāles viņš' uztaisīja ligzdu, lai būtu kur nakti gulēt, un pārklāja to ar mizu, lai pasargātu no pirmajiem rudens lietiem.

— Lūk, lielisks vingrinājums, — viņš man reiz sacīja, no visa spēka sizdams sev pa sāniem. — To es iemācījos no gaiļiem.

Citu reizi es pamanīju, ka viņš dzer kokosriekstu pienu, skaļi šmakstinādams. Viņš paskaidroja man, ka tā dzerot govis. Viņš nospriedis, ka tam noteikti esot kaut kāda jēga, pamēģinājis un atklājis, ka iznāk labi, un kopš tā laika dzerot tikai ta.

Viņš ievērojis arī, ka vāveres pārtiek tikai no augļiem un riekstiem, tāpēc pārgājis uz augļu un riekstu diētu, lietojot arī maizi, un sācis pieņemties spēkā un svarā. Trīs mēnešus viņš kā pirmatnējais cilvēks dzīvojis krūmos, kamēr Oregonas spēcīgās lietus gāzes iedzinušas viņu atpakaļ cilvēku mājokļos. Ar trijiem mēnešiem, protams, bija par maz, lai deviņdesmit mārciņas smagā nožēlojamā būtne, kas bija pārcietusi divus plaušu karsoņus, būtu tā norūdījusies, ka varētu pārlaist Oregonas ziemu brīvā dabā.

Viņš bija sasniedzis daudz, bet tagad tas viss bija vējā. Neatlika nekas cits kā atgriezties tēva mājā, un tur, dzī­vodams cieši noslēgtās istabās ar plaušām, kam bija vaja­dzīgs svaigais āra gaiss, viņš trešo reizi saslima ar plaušu karsoni. Viņš kļuva vēl vārgāks nekā agrāk. Pus­dzīvajā ķermenī smadzenes sāka sabrukt. Viņš gulēja kā līķis, pārāk vārgs, lai spētu parunāt, pārāk satraukts un noguris, lai klausītos, ko runā citi. Vienīgā apzinātā kus­tība, ko viņš spēja izdarīt, bija — aizbāzt ar pirkstiem ausis, atsakoties uzklausīt kaut vienu vienīgu vārdu. Tad lūdza palīgā psihiatrus. Psihiatri atzina viņu par slimu un paziņoja, ka ilgāk par mēnesi viņš nedzīvošot.

Viens no slavenajiem psihiatriem aizveda viņu uz sana­toriju Tabora kalnā. Tur, pārliecinājušies, ka viņš ir no «mierīgajiem», viņam atļāva iet, kur patīk. Viņam nenoteica īpašu diētu, un viņš varēja atkal pārtikt no augļiem un riekstiem, no olīveļļas, zemesriekstu sviesta un banā­niem, kas bija viņa galvenais ēdiens. Atguvis spēkus, viņš nosprieda, ka turpmāk dzīvos pēc sava prāta. Ja dzīvos kā citi, tā, kā tas sabiedrībā pieņemts, viņš mirs. Bet mirt negribējās. Bailes no nāves bija viens no galvenajiem Dabas Bērna izveseļošanās faktoriem. Lai dzīvotu, bija vajadzīga dabiska barība, svaigs gaiss un svētīgā saule.

Tā kā Oregonas ziema neveicina atgriešanos pie dabas, Dārlings devās meklēt vairāk piemērotu klimatu. Viņš sēdās uz velosipēda un brauca uz dienvidiem, uz saules zemi. Gadu viņš uzkavējās Stenfordas universitātē, kur studēja un izstrādāja savu teoriju, apmeklēdams lekcijas tik trūcīgā apģērbā, cik atļāva administrācija, un pēc iespējas vairāk likdams lietā vāveru valstībā apgūtos dzī­ves principus. Viņam bija sava iemīļota mācību metode: viņš aizgāja uz pakalniem aiz universitātes, nometa ap­ģērbu, apgūlās zālē un, ar visu ķermeni uzsūkdams saules gaismu un veselību, vienlaikus uzsūca grāmatu gudrības.

Tomēr Centrālajā Kalifornijā ir ziema, un Dabas Bērns bija spiests meklēt sev piemērotu klimatu citur. Viņš mē­ģināja iekārtoties Losandželosā un Dienvidkalifornijā, kur viņu vairākas reizes arestēja un aizsūtīja uz psihiatrisko slimnīcu pārbaudīt, tāpēc ka viņa dzīves veids atšķīrās no citu cilvēku dzīves veida. Viņš mēģināja dzīvot Havaju salās, bet vietējās varas iestādes, nevarēdamas pierādīt, ka Dārlings ir psihiski slims, izraidīja viņu. īstenībā tā nebija izraidīšana. Viņš varēja palikt, bet tad vajadzētu vienu gadu nosēdēt cietumā. Viņam ļāva izvēlēties. Taču cietums ir nāve Dabas Bērnam, kas var palikt dzīvs tikai svaigā gaisā un saules gaismā. Havaju salu varas iestā­des, protams, nav vainojamas. Dārlings bija tām nevēlams pilsonis. Nevēlams ir ikviens cilvēks, kurš kādam nepie­krīt. Bet, ja cilvēks savos uzskatos par dzīves vienkāršību atšķiras no citiem tik stipri kā Dārlings, tad pilnīgi sa­protama ir Havaju salu varas iestāžu izturēšanās pret viņu kā pret nevēlamu personu.

Tā nu Dārlingam vajadzēja meklēt ne tikai tādu kli­matu, kas būtu vēlams viņam pašam, bet arī tādu klimatu, kur viņš pats nebūtu nevēlams. Un viņš atrada to dārzu dārzā — Tahiti.

Lūk, tā tika lappusi pēc lappuses rakstīta viņa grā­mata. Viņš valkā tikai gurnautu un rūtainu kreklu bez piedurknēm. Izģērbies viņš sver simt sešdesmit piecas mārciņas. Viņš ir pilnīgi vesels. Redze, kas kādu laiku bija pasliktinājusies, tagad ir lieliska. Plaušas, kuras bija sapostījuši trīs plaušu karsoņi, ir ne vien atlabušas, bet kļuvušas pat stiprākas nekā jebkad agrāk.

Es nekad neaizmirsīšu, kā viņš, pirmo reizi sarunāda­mies ar mani, nosita moskītu. Nejaukais parazīts iedzēla viņam muguras vidū, starp lāpstiņām. Nepārtraucot sa­runu, neizlaižot nevienu zilbi, viņš pacēla sažņaugtu dūri, atlieca to atpakaļ un iezvēla sev starp lāpstiņām, nosiz­dams moskītu un norībinādams savu krūškurvi kā bun­gas. Izklausījās, it kā zirgs būtu iespēris pa sava steliņģa malu.

—   Gorilla Āfrikas džungļos vālē sev pa krūtīm tā, ka troksni var dzirdēt pusjūdzi tālu! — viņš dažreiz negaidot iesaucās un sāka bungot sev pa krūtīm tā, ka mati slējās stāvus.

Reiz viņš pamanīja man pie sienas karājamies boksa cimdus, un viņa acis iedzirkstījās.

—  Jūs boksējaties? — es jautāju.

—   Es pat mācīju boksu Stenfordas universitātē, — viņš atbildēja.

Tad mēs nometām kreklus un uzvilkām cimdus. Bah! Gara gorillas roka pazibēja gaisā un ielika man pa degun­galu. Bah! Nirienā viņš no sāniem iezvēla man pa galvu, gandrīz vai notriekdams mani zemē. Šā sitiena uzdauzī- tais puns rēgojās veselu nedēļu. Es izvairījos no kreisā taisnā sitiena un ar laķo taisno trāpīju viņam pa vēderu. Sitiens bija pamatīgs. Es ieliku tajā visu sava ķermeņa svaru, un, kad viņš izklupa uz priekšu, viņu sagaidīja otrs sitiens. Gaidīju, ka viņš sarausies čokurā un saļims. Bet viņa seja staroja, tik apmierināts viņš jutās. «Tas bija lieliski!» viņš teica. Mirkli vēlāk es jau aizstāvējos pret viņa āķu un taisno sitienu viesuli. Tad es atkal pamanījos iesist viņam pa saules pinumu. Sitiens bija veiksmīgs. Dabas Bērns izpleta rokas, noelsās un pēkšņi apsēdās uz grīdas.

—   Nekas, viss būs labi, — viņš teica. — Drusku pa­gaidiet. *

Un pēc trīsdesmit sekundēm viņš bija kājās un atdeva parādu, iesizdams man pa saules pinumu, šoreiz es no- elsos, izpletu rokas un apsēdos uz grīdas, tikai mazliet ātrāk, nekā to bija izdarījis viņš.

Pamatojoties uz visa stāstītā, es apgalvoju, ka cilvēks, ar kuru es boksējos, kā diena no nakts atšķīrās no tas nožēlojamās deviņdesmit mārciņu smagās būtnes^ kas, visu ārstu pamesta, pamazām izdzisa cieši aizslēgtajā istabā Portlendā, Oregonas štatā. Ernesta Dārlinga uz­rakstītā grāmata ir laba grāmata, un arī iesejums ir labs.

Havaju salas gadiem ilgi žēlojās par labu kolonistu trū­kumu. Salu administrācija ir iztērējusi daudz laika un naudas, daudz domājusi, lai ievestu labus kolonistus, un tomēr nekas sevišķs nav panākts. Taču Dabas Bērnu tā izraidīja, nejāva viņam te dzīvot. Tāpēc par sodu lepna­jiem havajiešiem es izmantošu izdevību un pastāstīšu, kādu kolonistu viņi zaudējuši Dabas Bērna personā. Iera­dies Tahiti, viņš meklēja kādu zemes gabalu, lai varētu izaudzēt sev pārtiku. Bet zemi, tas ir, lētu zemi, bija grūti atrast. Dabas Bērnam nekāda kapitāla nebija. Viņš ne- dējām klīda apkārt, kamēr kādā augstā vairāku šauru kanjonu izvagotā uzkalnā atrada astoņus akrus krūmu biežņas, kas nevienam acīmredzot nepiederēja. Vietējās amatpersonas pateica, ka šī zeme kļūs par viņa īpašumu, ja viņš to iztīrīs un apstrādās trīsdesmit gadus.

Viņš bez vilcināšanās ķērās pie darba. Turklāt pie kāda darba! Tik augstu kalnos vēl neviens nebija strādājis. Zemi no vienas vietas klāja čūkslis, kas ņudzēja no meža cūkām un žurkām. Skats uz Papeete un jūru bija lielisks, turpretī izredzes nebija nekādas iepriecinošas. Vairakas nedēļas viņš taisīja ceļu, lai varētu piekļūt klātplanta- cijai. Lai ko viņš iestādīja, visu, kas sadīga, cūkas un žurkas tūlīt aprija. Viņš šāva cūkas un lika lamatas žur­kām. Divās nedēļās viņš noķēra pusotra tūkstoša žurku. Viss viņam bija jānes uz muguras. Parasti šo nastu ne­sēja zirga darbu viņš veica naktīs.

Pamazām viņš sāka gūt virsroku. Viņš uzcēla salmu būdu. Rasmīgajā vulkāniskajā augsnē, kas bija atkarota mežiem un meža zvēriem, izauga pieci simti kokospalmu, pieci simti papaiju, trīs simti mango, daudz maizes koku, bumbierkoku, nemaz nerunājot par vīna krūmiem un dār­zeņiem. Viņš ierīkoja sarežģītu irigācijas sistēmu. Kanjoni pārvērtās par botāniskajiem dārziem. Izkaltušos uzkalnos, kur svelmīga saule kādreiz bija mēģinājusi izdedzināt biežņu un piespiest to cieši pie zemes, tagad zaļoja koki un krūmi, ziedēja puķes. Zeme ne vien deva Dabas Bēr­nam iztiku: to, kas palika pāri, viņš pardeva Papeete iedzī­votājiem.

Tad atklājās, ka zemei, kas oficiāli nevienam nepiede­rēja, īstenībā ir saimnieks un ka papīri vecajam īpašnie­kam ir kārtībā. Visi Dabas Bērna pūliņi draudēja aiziet vējā. Kad Dārlings apmetās uz šīs zemes, tā nebija ne graša vērta un lielais zemes īpašnieks, kam tā piederēja, ir nenojauta, cik ienesīga kļuvusi viņa zeme Dabas Bērna saimniekošanas laikā. Galu galā tika panākta vienošanās, Dārlings samaksāja prāvu summu un kļuva par pilntie­sīgu zemes gabala īpašnieku.

Tad nāca vēl smagāks trieciens. Viņam slēdza pieeju tirgum. Viņa paša izbūvēto ceļu aizšķēršļoja ar trīskārtīgu dzeloņstiepļu žogu. Tā bija viena no nejēdzībām, kas tik raksturīgas mūsu nepārspējami aplamajai sociālajai sis­tēmai. Sajā nejēdzībā izpaudās tas pats konservatīvais spēks, kas bija vilcis Dabas Bērnu uz psihiskā stāvokļa pārbaudes komisiju Losandželosā un izraidījis viņu no Havaju salām. Pašapmierinātam cilvēkam ir gaužām grūti saprast cilvēkus, kuriem gandarījumu sagādā pavisam kas cits. Nebija nekādu šaubu, ka vietējā administrācija iztu­ras pret šo konservatīvo spēku iecietīgi, jo Dabas Bērna izbūvētais ceļš ir slēgts vēl šobaltdien, nekas nav darīts, tāpēc ka ik uz soļa ir vērojama nevēlēšanās kaut ko darīt. Taču Dabas Bērns joprojām dzied un dejo. Viņš nesēž augām naktīm, domājot par viņam nodarīto netaisnību; nepatikšanas viņš atstāj tiem, kas paši ir šo nepatikšanu vaininieki. Viņam nav laika ļauties rūgtumam. Viņš tic, ka dzīvo uz pasaules, lai būtu laimīgs, un viņam nav tik daudz laika, lai tērētu to citiem nolūkiem.

Ceļš uz viņa plantaciju ir aizsprostots. Izbūvēt jaunu viņš_ nevar tāpēc, ka nav zemes, uz kuras to būvēt. Varas iestādes atstāja viņam meža cūku taciņu, kas vijās gar kraujas malu. Reiz es gāju pa šo taciņu kopā ar viņu, un mums vajadzēja likt lietā rokas un kājas, lai tiktu uz augšu. Lai kā pulētos, pārtaisīt šo taciņu par ceļu arī nav iespējams, tāpēc ka šim nolūkam ir vajadzīgs inže­nieris, mašīnas un tērauda trose. Bet kas nekait Dabas Bernām? Saskaņa ar savu cēlo ētiku viņš ļaunu atmaksā ar labu. Un kurš var apgalvot, ka viņš nav laimīgāks par tiem, kas darījuši viņam ļaunu?

— Nav ko lauzīt galvu par to muļķīgo ceļu, — viņš teica man, kad bijām uzrāpušies kādā klintī un apsēdušies atvilkt elpu. — Drīz man būs lidaparāts un es viņus iz- mozēšu. Es jau attīru laukumu, kur nolaisties gaisa ku­ģiem, un, kad jūs nākamreiz atbrauksiet uz Tahiti, jūs nolaidīsieties man taisni pie durvīm.

Jā, Dabas Bērns ne tikai trenējas, kā Āfrikas džungļu gorilla vālēdams sev pa krūtīm, — viņam ir arī citas dī­vainas idejas. Piemēram, levitācijas ideja.

—   Jā, ser, — viņš man kādu reizi sacīja, — levitācija nav neiespējama. Un padomājiet, cik tas būs brīnišķīgi — pacelties no zemes tikai ar gribasspēka piepūli. Padomā­jiet tikai! Astronomi apgalvo, ka visa mūsu Saules sistēma mirstot, tā kļūšot tik auksta, ka dzīvība tajā nebūšot iespē­jama. Lai tā būtu. Šajā dienā visi cilvēki jau būs nobrie­duši levitatori, viņi atstās mūsu bojā ejošo planētu un meklēs viesmīlīgākas pasaules. Kā lai panāk levitāciju? Ar progresējošiem gavēņiem. Jā, es pats pārbaudīju šo paņēmienu un beigās tiešām jutu, ka kļūstu vieglāks.

«šis cilvēks ir traks,» es nodomāju.

Protams, viņš piemetināja, — tās ir tikai manas teorijas. Man patīk prātot par cilvēces gaišo nākotni. Levi- laeija varbūt nav iespējama, bet man patīk domāt par to kā par kaut ko iespējamu.

Kādu vakaru, kad Dārlings nožāvājās, jautāju, cik ilgi diennaktī viņš atļaujas gulēt.

—   Septiņas stundas, — viņš atbildēja. — Taču pēc desmit gadiem es gulēšu tikai sešas stundas, bet pēc div­desmit gadiem — tikai piecas. Kā redzat, katrus desmit gadus es nogriezīšu miegam pa vienai stundai.

—   Tātad simt gadu vecumā jūs negulēsiet nemaz? — es jautāju.

—   Pilnīgi pareizi. Tieši tā. Kad man būs simt gadu, miegs nebūs man vajadzīgs. Bez tam es pārtikšu no gaisa. Zināt, ir taču tādi augi, kas pārtiek tikai no gaisa.

—   Bet vai tas ir izdevies kaut vienam cilvēkam?

Viņš papurināja galvu.

—   Neesmu dzirdējis, ka kādam būtu izdevies. Bet tā ir tikai viena no manām teorijām, šī barības vielu uzņem­šana no gaisa. Tas gan būtu labi, vai ne? Protams, tas varbūt ir neiespējami, jādomā gan, ka tā. Redzat, es ne­maz neesmu tāds gaisa piļu būvētājs. Es nekad neaizmir­stu īstenību. Kad traucos nākotnē, es allaž atstāju aiz sevis pavedienu, lai vēlāk atrastu ceļu atpakaļ.

Dažreiz man šķiet, ka Dabas Bērns dzen jokus. Bet, lai nu kā, viņš dzīvo vienkāršu dzīvi. Veļas mazgāšanas iz­devumi viņam nevar būt sevišķi lieli. Viņš pārtiek no augļiem un ir aplēsis, ka, dzīvojot plantācijā, viņa parastie izdevumi nepārsniedz piecus centus dienā. Patlaban pa daļai tāpēc, ka ceļš ir aizbarikādēts, pa daļai tāpēc, ka viņš ir aizrāvies ar sociālisma propagandu, Dārlings dzīvo pilsētā, kur viņa izdevumi, ieskaitot īres maksu, sasniedz divdesmit piecus centus dienā. Lai sagrabinātu šo summu, viņš strādā ķīniešu vakarskolā.

Dabas Bērns nav fanātiķis. Ja nav nekā cita ko ēst, viņš ēd gaļu, piemēram, cietumā vai uz kuģa, kad nav nedz riekstu, nedz augļu. Viņam, liekas, nav neviena iesīkstē­juša uzskata, izņemot pārliecību par saules nepiecieša­mību.

— Lai kur jūs izmestu enkuru, tas tomēr nenoturēs jūs uz vietas, ja vien jūsu dvēsele ir bezgalīga un bezdibe- nīga jūra, nevis cūku peļķe, — viņš man reiz sacīja un tad turpināja: — Jūs redzat, mans enkurs visu laiku vel­kas. Es dzīvoju cilvēces atveseļošanas un progresa vārdā un cenšos vienmēr vilkt enkuru uz to pusi. Es uzskatu, ka šie jēdzieni ir identiski. Mani glāba tas, ka es vilku enkuru sev līdzi. Enkurs neturēja mani pie nāves gultas. Es ievilku enkuru krūmos un piemuļķoju visus dakterus. At­guvis veselību un spēku, es ar sprediķiem un savu pa­raugu sāku mācīt cilvēkiem, ka jāatgriežas pie dabas. Bet viņi bija kurli. Kad es braucu ar tvaikoni uz Tahiti, kāds vecākais stūrmanis izskaidroja man, kas ir sociālisms. Viņš man pierādīja, ka vispirmām kārtām ir taisnīgi jā­sadala dzīves līdzekļi, lai vīrieši un sievietes varētu dzī­vot saskaņā ar dabu. Es vēlreiz pavilku enkuru, un tagad es strādāju kopu valsts labā. Kad tā tiks nodibināta, būs viegli panākt saskaņu ar dabu.

Pagājušā naktī es redzēju sapni, — viņš domīgi turpi­nāja, un viņa seja sāka starot. — Es sapņoju, ka divdes­mit pieci pie dabas atgriezušies vīrieši un sievietes ar tvaikoni tikko atbraukuši no Kalifornijas un ka es gata­vojos vest viņus pa zvēru taciņu uz savu plantāciju.

Ak, mīļais Ernes't Dārling, saules un dabiskas dzīves pielūdzēj, brīžiem es esmu gatavs apskaust jūs un jūsu bezrūpīgo dzīvi! Es arī tagad redzu jūs dejojam un me­tam kūleņus uz verandas, jūsu mati pil pēc peldēšanās sājajā ūdenī, jūsu acis dzirkstī, saules apzeltītais ķermenis spīd, krūtis rezonē velnišķajiem sitieniem, kad jūs dzie­dat: «Gorilla Āfrikas džungļos vālē sev pa krūtīm tā, ka skaņa dzirdama pusjūdzi tālu.» Un es jūs vienmēr redzēšu tādu, kādu jūs redzēju tajā pēdējā clienā, kad «Snarka» atkal iebāza degunu spraugā starp koraļļu ri­fiem, lai izietu atklātā okeānā, bet es māju ardievas krastā palikušajiem. Neviltoti kvēls bija mans sveiciens mazajā pirogā stāvošajam zeltītajam saules dievam koši sarkanajā gurnautā.

XII NODAĻA Pārpilnības zemē

Kad ierodas svešzemnieki, katrs cen­šas ar kādu no viesiem sadraudzēties un aizvest viņu uz savu mājokli, kur viesi ārkārtīgi laipni uzņem visi ap­gabala iedzīvotāji. Viņi sēdina to goda vietā un cienā ar vislabāko, kas vien viņiem ir.

Polinēzijas pētījumi

«Snarka» bija noenkurojusies pie Raiatea salas, tieši pretī Uturoa ciemam. Mēs piebraucām pie salas naktī, kad bija jau satumsis, un posāmies pirmajai vizītei krastā. Agri no rīta es pamanīju, ka pa lagūnu slīd šaura laiviņa ar milzīgu buru. Zārkam līdzīgā laiviņa bija izcirsta no vesela stumbra — četrpadsmit pēdu gara, ne vairāk kā divpadsmit collu plata un varbūt divdesmit četras collas dziļa. Tai nebija plūdlīnijas kontūru, vienīgi abi ; ali bija smaili. Borti bija perpendikulāri ūdenim. Ja tai nebūtu līdzsvara baļķa, tā apgāztos, ka nebūtu ko redzēt. Līdz­svara baļķis to turēja.

Jau minēju, ka bura bija milzīgi liela. Jūs neticētu, ka bura var būt tik milzīga, iekams pats nebūtu to redzējis, un pat tad, kad būtu redzējis, vēl nespētu ticēt. Tās klī- verbomis bija šaušalīgi garš, bet, būdams ar to neap­mierināts, amatnieks tam bija pierīkojis baismīgu galvu. Galva bija tik liela, ka neviens parasts apaļkoks neiztu­rētu tās smagumu pat mērenā vējā. Tāpēc laivas pakaļ­galā virs ūdens sniedzās vēl viens apaļkoks. Pie tā bija piesieta buras šķērša gaija; tādējādi šīs buras apakša turējās pie grotburas, bet augšā ar gaiju pie šķērša.

Tā nebija nedz buru laiva, nedz kanoe, bet tāda kā pel­doša mašīna. Cilvēks, kas tajā sēdēja, vadīja to ar savu svaru un galvenokārt ar savu aukstasinību. Es vēroju, kā vientuļais kanoe pasažieris lavē uz ciemata pusi, sēdē­dams uz līdzsvara baļķa.

—   Tā, viens man ir skaidrs, — es paziņoju. — Es neat­stāšu Raiatea, kamēr nebūšu pabraukājis ar tādu kanoe.

Pēc dažām minūtēm Vorrens uzsauca man no apakšas:

—   Kanoe, par kuru jūs runājāt, jau ir klāt.

Nekavējoties izskrēju uz klāja un sasveicinājos ar kanoe

īpašnieku, garu, slaiku polinēzieti ar atklātu seju un skaid­rām, mirdzošām, gudrām acīm. Ap gurniem viņam bija sarkans apsējs, galvā salmu cepure. Rokās viņš turēja dāvanas — zivis, zaļumu saišķi un dažus milzīgus jamsa augļus. Es pateicos viņam ar smaidiem (kuriem dažos attālos Polinēzijas nostūros vēl ir naudas vērtība) un vai­rākas reizes atkārtotiem mauruuru (kas tahitiešu valodā nozīmē «paldies»), un tad ar zīmēm parādīju viņam, ka gribētu pavizināties ar viņa kanoe.

Polinēzieša seja no prieka atplauka, un viņš pateica vienu vienīgu vārdu: Tahaa, — pagriezdamies un ar pirk­stu norādīdams uz augstām, mākoņos tītām salas klintīm trīs jūdzes no mums, tā bija Tahaa sala. Uz to pusi pūta ceļavējš, bet braukt atpakaļ pret vēju bija ļoti grūti. Ta­gad man vairs negribējās braukt uz tahaa. Man bija jā­nodod vēstules Raiateā, jāsatiek turienes amatpersonas, un arī Carmiana jau bija sagatavojusies iet krastā. Es ar zīmēm uzstājīgi rādīju, ķa gribu tikai mazliet pabraukā­ties pa lagūnu. Viņa seja acumirkli pauda vilšanos, taču viņš tūliņ pasmaidīja, un tas nozīmēja piekrišanu.

—   Nāc pavizināties ar laivu! — es uzsauca Čarmianai. — Bet peldkostīmu gan uzvelc, jo mēs būsim slapji.

Tā nebija īstenība. Tas bija sapnis. Kanoe slīdēja pa ūdeni kā sudraba šautra. Es pārkāpu uz līdzsvara baļķi, lai tas būtu smagāks un neceltos gaisā, bet Tehei (izrunā Teiheiji) nāca talkā ar savu aukstasinību. Kad uzpūta stiprāks vējš, viņš arī pārlīda uz baļķi, neizlaizdams no rokām pakaļgala airi un ar kāju turēdams buru.

—   Gatavs! — viņš uzsauca.

Es uzmanīgi pārvietojos atpakaļ kanoe, lai, burai saplo­kot, saglabātu līdzsvaru.

—  Aizvēja pusē! — viņš atkal uzsauca, iegriezdams buru vēja.

Es aizlīdu pa bomi uz otru pusi, un tagad mēs gājām ar citu halzi.

—   Viss kārtībā, — noteica Tehei.

Sīs trīs frāzes — «Gatavs!», «Aizvēja pusē!» un «Viss kārtībā!» — arī bija viss Tehei angļu valodas vārdu krā­jums, un tas vedināja domāt, ka savā laikā šis cilvēks bijis kādā amerikāņu kapteiņa vadītā kanaku komandā. Starp brāzmām es rādīju viņam zīmes un vairākas reizes jautājoši izrunāju vārdu «jūrnieks». Pēc tam es to pašu vārdu izrunāju kropļotā franču valodā, bet arī tas viņam neko neizteica. Vai nu mana franču izruna bija tik slikta, vai viņš tiešām nebija dzirdējis šo vārdu. Es secināju, ka abi pieņēmumi ir pareizi. Beidzot es sāku uzskaitīt tuvējās salas. Viņš pamāja ar galvu, likdams saprast, ka ir tur bijis. Kad biju ticis līdz Tahiti, viņš uztvēra manu domu gaitu. Tehei domāšanas process bija gandrīz vai redzams, un jokaini bija vērot, kā viņš piepūlē smadzenes. Tehei sparīgi papurināja galvu. Jā, viņš ir bijis Tahiti, un viņš pat nosauca tādas salas kā Tikihau, Rangiroa un Faka- rava, tādējādi pierādīdams, ka viņš bijis līdz pašām Pau- motu salām, tātad braucis uz tirdzniecības šonera.

Kad pēc nelielā izbraukuma bijām atgriezušies uz «Snarkas», Tehei ar zīmēm jautāja, kurp dodas «Snarka», un, kad es nosaucu Samoa, Fidži, Jaungvineju, Franciju, Angliju un Kaliforniju to ģeogrāfiskā secībā, viņš teica: «Samoa,» — un ar zīmēm lika saprast, ka gribētu braukt līdzi. Man bija diezgan grūti izskaidrot, ka viņam uz kuģa nebūs vietas. Petit bateaux beidzot palīdzēja viņam sa­prast to, un vilšanās izteiksmi viņa sejā nomainīja rāmi padevīgs smaids, un viņš atkal lūdza, lai dodamies viņam līdzi uz Tahaa.

Mēs ar Carmianu saskatījāmies. Mūs savā varā jopro­jām turēja sajūsma par neseno braucienu. Mēs aizmirsām vēstules, kas bija jānogādā Raiateā, aizmirsām amatper­sonas, kuras mums bija jāapmeklē. Kurpes, krekli, bikšu pāris, cigaretes, sērkociņi un grāmata tika_ uz ātru roku sastūķēti sausiņu kārbā un ietīti vaskadrānā, un drīz vien mēs jau sēdējām laivā.

—   Kad lai gaidām jūs atpakaļ? — sauca Vorrens, kad vējš iepūta burā un mēs ar Tehei pārrāpāmies uz baļķi.

—   Nezinu, — es atkliedzu. — Kā iznāks.

1 Mazā laiviņa. (Franču v.)

Un mēs laidām projām. Vējš pieņēmās, un mēs ievilkām buru. Kanoe borts pacēlās tikai divarpus collu virs ūdens, un nelielie viļņi ik pa brīdim pāršļācās tam pāri. Vaja­dzēja smelt ūdeni, bet tas ir viens no galvenajiem vahine pienākumiem. Vahine tahitiešu valodā nozīmē «sieviete», un, tā kā Carmiana bija vienīgā vahine laivā, šis pienā­kums bija jāveic viņai. Mēs ar Tehei diezin vai arī būtu tikuši galā ar ūdeni, jo mums visu laiku bija jālien pa baļķi, lai kanoe neapgāztos. Tā nu Carmiana smēla ūdeni ar vienkāršu koka kausu un veica savu uzdevumu tik labi, ka dažreiz pat nepaguva atvilkt elpu.

Raiateai un Tahaa piemīt tā savdabība, ka tās abas at­rodas viena rifa iekšpusē. Abas ir kalnainas, vulkāniskas salas ar robainām smailēm un minaretiem, kas tiecas de­besīs. Raiateas apkārtmērs ir trīsdesmit jūdžu, bet Ta­haa — piecdesmit jūdžu, tā ka var iedomāties, cik liels ir rifs, kas tās iejož. Starp salām un rifu plešas vienu līdz divas jūdzes plata skaista lagūna. Milzīgie Klusā okeāna viļņi, kas dažkārt ir jūdzi gari, atsitas pret rifu, saslejas un ar drausmīgu dārdoņu gāžas tam virsū, un tomēr trauslā koraļļu būve iztur triecienu un aizsargā zemi. Aiz rifa visvarenāko kuģi gaida bojā eja. Bet lagūnā ūdens ir mierīgs un nekustīgs, un tāda laiviņa kā mūsējā, kuras borti paceļas tikai dažas collas virs ūdens, var braukt pa­visam droši.

Mēs traucāmies pa ūdeni. Un kas tas bija par ūdeni! Tīrs kā vistīrākajā kalnu strautā un dzidrs kā kristāls, caurausts ar galvu reibinošām krāsu zaigām un varavīk­snes lentēm, kas daudz krāšņākas par jebkuru varavīksni. Nefrīta zaļums mijās ar tirkīza krāsu, košs zilums ar sma­ragda zaļumu, mūsu kanoe slīdēja pāri gan violeti sarka­nām dzīlēm, gan žilbinošām, mirdzoši baltām smiltīm, pa kuram lēni rāpoja gigantiski gliemji. Vienu mirkli mēs bijām virs pasakainiem koraļļu dārziem, kur rotaļājās daudzkrāsainas zivis, plivinādamās kā zemūdens tauriņi; pēc brīža drāzāmies pāri dziļām ielejām, no kurām pēkšņi izšāvās lidojošo zivju sudrabainie bari, un tad atkal re­dzējām īstus dārzu^ kur koraļļi bija cits par citu skais­tāki. Bet virs mums pletās tropu debesis ar pūkainiem mākoņiem, kas drāzās cits pakaļ citam un blīvējās pie apvāršņa mīkstās grēdās.

Mēs nepaguvām ne atjēgties, kad bijām sasnieguši Tahaa (izrunā Tah-hah-ah, vienādi uzsverot visas zilbes), un Tehei uzsmaidīja mūsu vahine, atzinīgi novērtēdams viņas darbu. Kanoe atdūrās pret sēkli divdesmit pēdu no krasta, un mēs bridām pa mīkstajām smiltīm, kurās locī­jās tādi kā gliemji un nelieli astoņkāji — mīksti un glumi. Gandrīz pie paša ūdens starp kokospalmām un banānko- kiem uz pāļiem stāvēja Tehei būda, kas bija celta no bam­busa un apjumta ar zāli. No būdas iznāca Tehei vahine, slaida neliela auguma sieviete ar laipnām acīm un mon- goliskiem vaibstiem; var jau būt, ka viņa bija Ziemeļame­rikas indiāniete. Viņš sauca sievieti par Biauru, bet tas izklausījās pēc Bī-aa-au-raa, kur visas zilbes ir stipri uzsvērtas.

Viņa paņēma Carmianu pie rokas un veda iekšā mājā, bet mēs ar Tehei sekojām. Te mums nepārprotamā zīmju valodā darīja zināmu, ka viss, kas viņiem ir, pieder mums. Esmu pārliecināts, ka neviens idalgo nevarētu parādīt tādu devību vārdos, kur nu vēl darbos. Drīz vien atklā­jam, ka ne par ko nedrīkst jūsmot, citādi manta tūlīt tika pasniegta iiiiuns. Abas vahine, kā jau viņām piedien, tūliņ saka pētīt sieviešu tualetes piederumus, bet mēs ar Tehei, kā jau vīrieši, aplūkojām zvejas rīkus, cilpas meža cūku ķeršanai un, pats par sevi saprotams, ierīci, ar ko vietējie ķer makreles no četrdesmit pēdu attāluma. Carmiana ap­brīnoja rokdarbu groziņu — labāko paraugu no visiem polinēziešu pītajiem izstrādājumiem un saņēma to kā dā­vanu. Mani sajūsmināja no perlamutra izgriezts makreļu āķis, un es to varēju uzskatīt par savu. Carmiana ieska­tījās neparastā salmu pinumā, no kura varēja izgatavot visvisādas cepures, un pinuma ritulis pārgāja viņas īpa­šumā. Mans skatiens aizkavējās pie poi jostas, kas atsauca atmiņā akmens laikmetu, un tā tika uzdāvināta man. Car­miana savukārt pārāk ilgi aplūkoja no vesela koka gabala izgrieztu poi kausu, kas atgādināja laivu uz četrām kā­jiņām, un dabūja to. Es vēlreiz palūkojos uz milzīgu ko­kosrieksta kausu, un tas kļuva mans. Tad mēs ar Car­mianu apspriedāmies un nolēmām neko vairs neapbrīnot — ne tāpēc, ka apbrīna neatmaksājās, bet tāpēc, ka tā at­maksājās pārāk labi. Mēs arī lauzījām galvu, kas no «Snarkas» mantības varētu noderēt par pretdāvanām. Ap­dāvināšanās Ziemsvētkos ir vienkārša problēma salīdzinā­jumā ar polinēziešu devību.

Mēs sēdējām uz vēsā lieveņa uz vislabākajām Biauras mašām un, gaidīdami pusdienas, iepazināmies ar citiem

ciemata iedzīvotājiem. Pa divi un pa trīs viņi nāca klāt, spieda mums roku un izrunāja iahitiešu sveicienu — joarana. Garajiem, dūšīgajiem vīriešiem bija gurnauti, dažiem arī krekli, bet sievietēm parastie ahu, kaut kas līdzīgs priekšautam, kurš skaistās krokās krīt no pleciem līdz pašai zemei. Kļuva bēdīgi ap sirdi, redzot, ka dažas no viņām slimo ar elefantiāzi. Kādai milzu auguma izska­tīgai sievietei ar karalienes stāju viena roka bija četras, bet varbūt arī divpadsmit reizes resnāka par otru roku. Viņai blakām stāvēja sešas pēdas garš stalts vīrietis ar bronzas dieva muskulatūru, bet viņa bezveidīgas kajas bija tā piepampušas, ka berzējās viena gar otru un tie­šām atgādināja milzīgas ziloņa kājas.

Neviens laikam lāgā nezina dienvidjūru salu iedzīvotāju elefantiāzes cēloni. Daži uzskata, ka šo slimību dabū, dzerot netīru ūdeni. Citi domā, ka ar to saslimst moskītu sadzeltie. To izskaidro arī ar sliecību un vietējā klimata ietekmi. Bet tad tiem, kas baidās no šīs slimības, nav ko domāt par ceļojumu uz Polinēziju. Cilvēkam taču ir jā­dzer ūdens. Gadās arī, ka cilvēkam iedzeļ moskīti. Bet nekāda piesardzība te nelīdz. Ja cilvēks kailām kājām skries uz jūru peldēties, viņš mīs pēdās, kuras pirms brīža atstājis kāds elefantiāzes slimnieks. Kaut viņš ieslēg­sies pats savā mājā, katrs kumoss, ko viņš paņems mutē, var būt inficēts, vai tā būtu zivs, gaļa vai dārzeņi. Papee- te tirgū diviem pazīstamiem spitālīgajiem piederēja galdi, un dievs to zina pa kādiem ceļiem tirgū ik dienas nonāca zivis, augļi, gaļa un dārzeņi. Dienvidjūras var veiksmīgi izbraukāt, ne par ko nebažījoties un kā īstam kristietim paļaujoties uz savu spožo laimes zvaigzni. Kad jūs redzat elefantiāzes mocītu sievieti kailām rokām izspiežam sulu no kokosriekstu mīkstuma, dzeriet to, domājiet, cik gar­šīgs ir šis piens, un aizmirstiet rokas, kas šo sulu izspie­dušas. Turklāt paturiet prātā, ka tādas slimības kā elefan- tiāze un spitālība, šķiet, tiešā ceļā nepielīp.

Mēs paskatījāmies, kā raratongiete ar pietūkušām, sa­kropļotām rokām izspiež no kokosrieksta mīkstuma pienu, un tad gājām uz nojumi, kur Tehei un Biaura gatavoja pusdienas. Tās mums pasniedza būdā uz tukšas galantē­rijas preču kastes. Mūsu cienātāji pagaidīja, kamēr mēs apsēžamies, un tad paši iekārtoja sev galdu uz grīdas. Kas tās bija par pusdienām! Mēs patiešām bijām nonākuši pārpilnības zemē. Vispirms jau mums pasniedza lielisku jēlu zivi, kas pirms dažām stundām bija izvilkta no jūras un pēc tam mērcēta citronu sulā. Tad ceptu cāli. Slāpju dzesēšanai bija pagādāti divi kokosrieksti ar ļoti saldu pienu. Bija banani, kas garšoja pēc zemenēm un paši kusa mutē, un banānu poi, kas bija garšīgāks par visiem pudiņiem. Vēl bija vārīts jamss, vārīts taro un cepts feiss — nekas cits kā lieli, miltaini, sulīgi sarkani banāni. Mes brīnījāmies par šo pārpilnību, un, kamēr mēs tā brī­nījāmies, ienesa vēl sivēnu — veselu sivēnu! — kas bija ietīts lapās un cepts uz karstiem akmeņiem, polinēziešu virtuves pašu izcilāko ēdienu. Pašās beigās bija kafija — lieliska melna kafija, kas bija augusi tepat uz Tahaa no­gāzēm.

Tehei zvejas rīki mani sajūsmināja, un, kad bijām no­runājuši doties uz zveju, mēs ar Carmianu nolēmām palikt te pa nakti. Tehei atkal ierunājās par Samoa, un atkal mana peli7 batcau sejā atspoguļojās vilšanās un piekrītošs smaids. No šejienes es biju paredzējis doties uz Bora-Boru. Attālums starp Bora-Boru un Raiateu ir tik liels, ka to var viegli veikt ar kuteri. Tāpēc es uzaicināju Tehei braukt mums līdzi uz turieni ar «Snarku». Tad es uzzināju, ka viņa sieva ir dzimusi Bora-Borā un ka viņai tur ir māja. Mēs uzaicinājām līdzi arī viņu un tūliņ saņēmām pretielū- gumu palikt kopā ar viņiem Bora-Boras mājā. Tas bija pirmdien. Otrdien mēs gatavojāmies doties uz zveju un tajā pašā dienā atgriezties Raiateā. Trešdien mēs brauktu garām Tahaa, norunātā vietā kādu jūdzi no šejienes uz­ņemtu Tehei un Biauru un dotos uz Bora-Boru. Mēs sīki pārrunājām to visu un apspriedām vēl daudz ko, lai gan Tehei angliski prata tikai trīs frāzes, Carmiana un es zi­nājām varbūt pusduci tahitiešu vārdu un mēs visi četri varējām apmainīties ar duci franču vārdu, kurus saprata visi. Tāda daudzvalodu saruna, protams, bija lēna, bet, ņe­mot palīgā bloknotu, zīmuli, pulksteņa attēlu, ko Carmiana uzzīmēja uz bloknota, un desmit tūkstošus un vienu žestu, mēs sapratāmies pavisam labi.

Līdzko mūsu viesi iezemieši pamanīja, ka mums gribas gulēt, viņi, pateikuši savu laipno joarana, nozuda; tāpat nozuda Tehei un Biaura. Visa būda bija viena liela istaba, kas tika nodota pilnīgi mūsu rīcībā, bet mūsu saimnieki atrada sev guļvietu diezin kur. Viņu pils bija mūsu pils. Un tieši te es gribu uzsvērt, ka nekur visā pasaulē ne­viens un nekad nav mani uzņēmis tik sirsnīgi kā šis tumš­ādainais polinēziešu laulātais pāris. Es runāju nevis par dāvanām, par viņu devību un bagātīgo cienastu, bet gan par izsmalcināto laipnību, uzmanību, taktu un neviltota­jām simpātijām, kas izpaudās it visur. Viņi ne tikai darīja visu, kas bija darāms saskaņā ar viņu paražam, bet arī centās uzminēt katru visniecīgāko mūsu vēlēšanos, un tas viņiem vienmēr izdevās. Nav iespējams uzskaitīt visas tās cieņas izpausmes, kuras mēs pieredzējām nedaudzajas kopā ar viņiem pavadītajās dienās. Varbūt pats skaista- kais bija tas, ka šī attieksme nevis izrietēja no audzina- šanas, no sarežģītiem sociālajiem ideāliem, bet spontāni nāca viņiem no sirds.

Nākamajā rītā mēs devāmies zvejot — Tehei, Carmiana un es — tajā pašā zārkam līdzīgajā laiviņā, tikai šoreiz bez milzīgās buras. Mazajā kuģītī bija par maz vietas, lai vienlaikus rīkotos ar burām un zvejotu. Dažas jūdzes no krasta, iekšpus rifa, divdesmit asu dzijā ieplakā Tehei iz­meta āķus ar ēsmu un akmens svariņiem. Par ēsmu node­rēja astoņkāja gabaliņi, kurus Tehei nokoda dzīvam as- toņkājim, kas locījās laivas dibenā. Viņš iemeta deviņas makšķerauklas, no kurām katra bija piesieta pie bambusa gabaliņa kā pie pludiņa. Kad zivs pieķērās, bambusa nūji­ņas viens gals pazuda ūdenī. Otrs, protams, izslējās gaisā un, lēkādams un raustīdamies kā negudrs, aicināja mūs pasteigties. Un mēs arī steidzāmies, klaigādami un spieg­dami īrāmies no viena pludiņa pie otra un vilkām laukā no okeāna dzīlēm divas līdz trīs pēdas garas mirdzošas skaistules. «

Pa to laiku no austrumiem, aizsegdams tīrās debesis ar mākoņiem, tuvojās draudošs vēja brāziens. Bet mēs bijām trīs jūdzes no mājām. Mēs pagriezāmies uz krasta pusi, līdzko vējš uzlika vijņiem baltas cepures. Tomēr mūs pa­nāca lietus, tāds lietus, kāds mēdz būt tikai tropos: visi krāni un slūžas ir līdz galam vajā, un — vēl vairāk — viss debesu rezervuārs apgāzās, lai pārplūdinātu pasauli. Taču mums bija vienalga, jo Carmiana bija peldkostīmā, es pidžamā, bet Tehei tikai gurnautā. Biaura gaidīja mūs krastā un ieveda Carmianu mājā, kā māte ieved nepaklau­sīgu meitenīti, kās rotaļādamās novārtījusies dubļos.

Pēc tam mēs pārģērbāmies sausās drēbēs un mierīgi smēķējām, gaidīdami kai-kai. Starp citu, kai-kai polinē­ziešu valodā nozīmē gan ēdienu, gan ēšanu. Acīmredzot tā ir ļoti sena sakne, kas izplatīta visā Klusajā okeānā.

Kai pazīst Markīžu salās, Raratongā, Manahiki, Niue, Fa- kaafo, Tongā, Jaunzēlandē un Vatē. Tahiti kai pārvēršas par aniti, Havajas salās un Samoa — par ai, Bau — par kana, Niua — par kaina, Nongonā — par kaka, bet Jaun- kaledonijā — par ki. Taču, lai nu kā kurā vietā izrunā šo vārdu, mums bija patīkami to dzirdēt pēc ilgās airēša­nas lietū. Mēs vēlreiz sēdējām pie pārpilnības galda un vēlreiz nožēlojām, ka neesam radīti pēc žirafes vai ka­mieļa ģīmja un līdzības.

Kad gatavojāmies doties atpakaļ uz «Snarku», debesis atkal satumsa un atskrēja jauna brāzma. Šoreiz lietus tikpat kā nenolija, vienīgi vējš stundām ilgi vaidēja un svilpa, skriedams starp palmām, plosīdams, raustīdams un purinādams Biauras nedrošo bambusa mājokli, bet pie barjeru rifa, atsizdamies pret koraļļu sienu, ar varenu dār­doņu plīsa okeāna viļņi. Arī rifu sargātajā lagūnā cēlās un plaka balti vāli, tā ka pat ar Tehei kuģošanas māku bija par maz, lai vadītu viņa slaido laiviņu tādos satra- cinatos ūdeņos.

Pirms saulrieta vējš norima, tomēr laiviņai viļņi bija vēl par lieliem. Tāpēc es palūdzu, lai Tehei sameklē kādu iezemieti, kas būtu ar mieru aizdot mums savu kuteri braucienam_ uz Raiateu par diviem čīliešu dolāriem, kas mūsu nauda ir deviņdesmit centu. Tehei un Biaura saai- cinaja pusciematu, lai nestu dāvanas, ar kurām viņi bija mus apveltījuši, — dzīvus cāļus grozos, notīrītas un zaļās lapas ietītas zivis, lielus zeltainu banānu ķekarus, ar apel­sīniem un citroniem pilnus grozus, al'igatorbumbierus (auglis, ko sauc arī par avoka), milzīgus grozus ar jamsu, taro un kokosriekstu saišķus un, visbeidzot, resnus zarus un stumbru gabalus — kurināmo «Snarkai».

Ejot uz kuteri, mēs satikām vienīgo balto Tahaa salas iedzīvotāju — Džordžu Lafkinu, kas bija dzimis Jaunang- lijā. Viņam bija astoņdesmit seši gadi, no kuriem mazliet vairāk par sešdesmit gadiem viņš bija pavadījis Sabiedrī­bas salās, atstādams tās tikai divas reizes: vienu reizi četrdesmit devītajā gadā, kad Eldorado sākās «zelta dru­dzis», un otru reizi, kad viņš mēģināja Kalifornijas tu­vumā nodarboties ar zemkopību. Ārsti bija pateikuši, ka viņš nedzīvos ilgāk par trim gadiem, bet viņš bija at­griezies dienvidjūru salās un nodzīvojis līdz astoņdesmit sešu gadu vecumam, lai pasmietos par minētajiem ārstiem, kuri visi jau bija kapā. Viņš slimoja ar fī-fī, kā iezemieši sauc elefantiāzi. šī slimība bija piemeklējusi viņu pirms divdesmit pieciem gadiem un nelaida vaļā līdz pat nāves stundai. Mēs iztaujājām Lafkinu par viņa paziņām un radiem. Viņam blakām sēdēja gadus sešdesmit veca jestra sieviete, viņa meita. «Viņa ir vienīgā, kas man pieder,» sirmgalvis žēlabaini nomurmināja, «un viņai nav neviena paša bērniņa.»

Kuteris bija neliels vienmasta burinieks, bet blakām Tehei kanoe tas izskatījās liels. Taču, kad izgājām no lagūnas un iekļuvām jaunā brāzmā, mēs pārliecinājāmies, ka kuteris tāds liliputs vien ir, turpretī «Snarku» atcerē­jāmies kā stabilu un nesatricināmu kontinentu. Tehei un Biaura devās mums līdzi, un izrādījās, ka Biaura ir īsta jūrniece. Kuteris bija stabils, un mēs gājām vētrā ar pil­nām burām. Kļuva tumšs, bet lagūna bija pilna ar koraļļu rifu atzarojumiem. Trīs reizes mūsu braucamo sagāza uz sāniem, un trīs reizes mums vajadzēja palaist vaļīgāk šotes, lai to iztaisnotu.

Pa to laiku bija pilnīgi satumsis. Mēs atradāmies «Snar­kai» vēja pusē. Vētra nerimās. Mēs ievilkām klīveri un nolaidām grotburu, atstādami to tik lielu kā spilvendrānu. Tomēr mēs aizdrāzāmies garām «Snarkai», kas pārlaida vētru, stāvot uz diviem enkuriem, un uzsēdāmies uz pie­krastes koraļļiem. Pārkāpuši no «Snarkas» nolaistajā mo­torlaivā, mēs veselu stundu vaiga sviedros nopūlēja­mies, kamēr dabūjām kuteri nost no sēkļa un uzcēlām uz klāja.

Tajā dienā, kad mēs,devāmies uz Bora-Boru, vējš bija vājš, un mēs iedarbinājām motoru, lai, šķērsojuši lagūnu, nokļūtu līdz vietai, kur bija norunāta satikšanās ar Tehei un Biauru. Piebraukuši tuvāk krastam, mēs skatījamies, kur ir mūsu draugi, bet no viņiem nebija ne vēsts.

— Mēs nedrīkstam gaidīt, — es teicu. — Šis vējiņš ne­aiznesīs mūs līdz Bora-Borai, kamēr vēl gaišs, bet benzīns jau iet uz beigām.

Benzīns dienvidu jūrās ir problēma. Cilvēks nekad ne­var zināt, kad viņam izdosies papildināt degvielas krā­jumus.

Bet tieši šaja brīdī starp kokiem paradījas Tehei. Viņš bija novilcis kreklu un vicināja to kā negudrs. Biaura acīmredzot nebija vēl saposusies. Uzkāpis uz kuģa, Tehei ar zīmēm paskaidroja, ka mums jāpiebrauc tuvāk pie viņa mājas. Viņš pats nostājās pie stūres un izvadīja «Snarku» cauri koraļļiem. Tad krastā atskanēja apsveikuma saucieni un Biaura ar citu ciemata iedzīvotāju palīdzību nogādaja uz «Snarkas» divas ar šīs pārpilnības zemes balvam pie­krautas laivas. Tur bija jamss, taro, feiss, maizes koka augļi, kokosrieksti, apelsīni, citroni, ananasi, arbūzi, ali- gatorbumbieri, granāti, zivis, dzīvas vistas, kas ķērca, klai­gāja un dēja olas uz klāja, un dzīvs sivēns, kas nepār­traukti kvieca kā aizkauts.

Mēness bija pakāpies krietni augstu, kad mēs izbrau­cām cauri bīstamajiem Bora-Boras rifiem un izmetām enkuru iepretī Vaitapē ciemam. Biaura ļoti uztraucās, ne- tikdama krastā ātrāk par mums, lai sagaidītu mūs ar tādu pašu pārpilnību. Kad motorlaiva veda viņu un Tehei uz nelielo piestātni, pār kluso lagūnu atlidoja mūzika un dziesmas. Sabiedrības salās mums jau bija sastāstīts, ka Bora-Boras iedzīvotāji ir lieli jautrības mīļotāji. Izkāpuši malā, mēs ar Carmianu ieraudzījām pļaviņā pie ciema netālu no pamestām kapu kopām dejojam jauniešus un meitenes, kas bija izrotājušies ar puķu vītnēm un sasprau­duši matos divainas, fosforescējošas puķes, kuras mēness gaismā zibsnīja un mirgoja. Tālāk milzīgas ovālas, sep­tiņdesmit pēdu garas būdas priekšā ciema vecākie dzie­dāja himitie. Arī viņi bija izrotājušies ar puķēm un jautri un līksmi apsveica mūs kā nomaldījušos jērus, kas no tum­sas iznākuši gaismā.

Otrā rītā jau agri Tehei ieradās uz kuģa ar tikko no­ķertai!^ zivīm un_ ielūdza mūs pusdienās. Pa ceļam mēs ielūkojāmies mājā_, kuras priekšā vecākie bija dziedājuši himine. Tur dziedāja tie paši sirmgalvji, kuru pulkā tagad manīja arī pa kadam jaunietim vai meitenei. Pēc visa spriežot, notika gatavošanās dzīrēm. Uz grīdas pacēlās augļu un dārzeņu kalns, bet abās pusēs gulēja ar kokos- palmu lūkiem sasietas vistas. Kad vairākas reizes bija no­dziedāta himine, viens no sirmgalvjiem piecēlās un teica runu. Tā bija domāta mums, un, lai gan neko nesapratām, mes zinājām, ka tai ir sakars ar šo provianta kalnu.

—  Vai tas var būt, ka viņi visu to dāvina mums? — čukstēja Carmiana.

—  Tas nav iespējams, — es atčukstēju. — Kāpēc gan lai viņi mums to dotu? Turklāt uz «Snarkas» nemaz nav vietas. Mēs nevarētu noēst ne desmito daļu. Viss pārējais sabojāsies. Varbūt viņi lūdz mūs uz dzīrēm? Lai nu kā, bet tas gan nevar būt, ka viņi gatavotos dot mums visu to.

Un tomēr mēs atkal atradāmies pārpilnības valstībā. Orators ar nepārprotamiem žestiem lika mums saprast, ka dod mums jebkuru priekšmetu no šā kalna, bet pēc tam arī visu kalnu. Mēs bijām sprukās. Ko jūs iesāktu, ja jums būtu viena pati istaba, bet draugs uzdāvinātu jums balto ziloni? Mūsu «Snarka» nebija daudz lielāka par istabu un turklāt jau bija pilna ar Tahaa labumiem. So jauno krājumu vairs nebija kur likt. Mēs sarkām un stomījāmies, izrunādami mauru-uru. Mēs mauru-urojātn, pielikdami klāt nui, kas nozīmēja mūsu neizmērojamo pateicību. Vienlai­kus mēs šausmīgi pārkāpām etiķeti, ar žestiem_ parādī­dami, ka atsakāmies no dāvanām. Himine dziedātāji ga­līgi apmulsa no sarūgtinājuma, un tovakar mēs ar Tehei palīdzību mēģinājām izlīdzināt savu nepieklājību, pieņem­dami pa vienam cālim, pa vienam banānu ķekaram, vardu sakot, pa vienam eksemplāram no katras sanesto labumu šķirnes.

Taču nebija kur dēties no šīs pārpilnības. Es nopirku no kāda iezemieša duci vistu, bet viņš nākamajā dienā atgādāja man trīspadsmit vistas un ar augļiem piekrautu laivu piedevām. Veikalnieks francūzis uzdāvināja mums grozu ar granātiem un aizdeva savu labāko zirgu. Arī vietējais žandarms aizdeva mums savu zirgu, ko sargāja kā acuraugu. Un visi kā viens sūtīja mums puķes. «Snarka» pārvērtās par augļu paviljonu un pārtikas preču tirgotavu, kas bija nomaskēta par siltumnīcu. Visu laiku staigājām puķu vītnēm rotāti. Kad himine dziedātāji uz­kāpa uz kuģa, meitene^ apsveica mūs ar skūpstiem un visa komanda, sākot ar kapteini un beidzot ar kuģapuiku, iemī­lējās Bora-Boras meitenēs. Tehei mums par godu sarīkoja grandiozu zveju, uz kuru viņš devās dubultkanoe, ko airēja dūšīgas amazones. Mēs priecājāmies, ka viņš neno­ķēra nevienu zivi, citādi «Snarka» būtu nogājusi dibenā turpat, kur stāvēja.

Dienas ritēja, bet pārpilnība nebeidzās. Aizbraukšanas dienā pie borta piestāja kanoe pēc kanoe. Tehei atveda gurķus un jaunu papaijas kociņu, kas bija pilns ar lielis­kiem augļiem. Man viņš uzdāvināja nelielu dubultkanoe ar pilnu zvejas piederumu komplektu. Bez tam viņš atveda tikpat daudz augļu un sakņu kā Tahaa salā. Biaura pa­sniedza Carmianai īpašas dāvanas — zīda spilvenus, vē­dekļus un izšūtas mašas. Visi saveda augļus, puķes un vistas. Biaura no savas puses vēl papildināja šo bagātību ar dzīvu sivēnu. Iezemieši, kurus nekad nebiju redzējis, rāpās pār treliņiem un dāvināja man makšķerkātus, auklas un no perlamutra gliemežvākiem izgrieztus āķus.

Iedama cauri rifiem, «Snarka» vilka tauvā kuteri. Ar to Biaurai vienai vajadzēja doties atpakaļ uz Tahaa. Te­hei beidzot bija mani pielauzis un kļuva par «Snarkas» komandas locekli. Kad kuteris bija atdevis galus un pa­griezies uz austrumiem, bet «Snarka» uz rietumiem, Tehei nokrita pie kubrika ceļos un, asarām ritot pār vaigiem, čukstēja klusu lūgšanu. Pēc nedēļas Mārtiņš bija attīstījis un nokopējis uzņēmumus un parādīja tos Tehei. Tumšādai­nais Polinēzijas dēls, raudzīdamies savas mīļotās Biauras sejas pantos, nespēja valdīt asaras.

Bet pārpilnība! Mēs nezinājām, ko ar to darīt. Mēs ne­varējām strādāt uz «Snarkas», tāpēc ka augļi maisījās pa kājām. Kuģis bija izrotāts ar augļiem. Glābšanas laiva un motorlaiva bija pārblīvētas ar tiem. Audekla nojumes lika zem augļu smaguma. Bet, līdzko mēs iekļuvām īstā pasala, sakas atbrīvošanās no smaguma. Katru reizi, kad «Snarka» sašūpojās, tā aizlidināja pār bortu te banānu ķekaru vai kādus desmit kokosriekstus, vai arī grozu ar citroniem. Zeltaina citronu straume plūda pa ūdens note­kām. Lielie grozi ar jamsu pārplīsa, un granāti un ana- nasi valstījās šurpu turpu. Vistas bija pasprukušas vaļā un salaidušās visur: tās tupēja uz nojumēm, plivināja spārnus un kladzināja uz klīverbomja un pārbaudīja savu balansēšanas prasmi uz stūres pinnes. Tās taču bija sav­vaļas vistas, kas radušas lidot. Kad mēģinājām vistas no­ķert, tās aizlidoja no kuģa, apmeta līkumu un atgriezās atpakaļ. Dažreiz arī neatgriezās… Neviens šajā jandā­liņā nepamanīja, ka sivēns bija izkļuvis no būra un pār­vēlies pār bortu.

«Kad ierodas svešzemnieki, katrs cenšas ar kādu no viesiem sadraudzēties un aizvest uz savu mājokli, kur viesi ārkārtīgi laipni uzņem visi apgabala iedzīvotāji; viņi sēdina to goda vietā un cienā ar vislabāko, kas vien viņiem ir …»

XIII NODAĻA Zveja Bora-Borā

Piecos no rita sākās pūšana gliemežvākos. Gar visu piekrasti kā senais kara aicinājums bija dzirdamas šīs savādās skaņas, kas lika zvejniekiem celties un gatavo­ties iziešanai jūra. Mes uz «Snarkas» arī uztrukāmies kā­jās, tāpēc ka šajā trakajā troksnī par gulēšanu vairs ne­bija ko domāt. Bez tam mēs arī posāmies uz zveju, kaut gan mums nebija daudz ko gatavoties.

Savdabīgo vietējo zvejas veidu sauc par tautai-taora tautai nozīmē «zvejas rīks», bet «taora» — mest. Abi vārdi kopā nozīrņē «zivju ķeršana, metot akmeņus», jo ak­mens ir rīks, ko met. īstenībā tā ir zivju dzīšana, gluži tāda pati kā savvaļas trušu vai lopu dzīšana, kaut gan, dzenot trušus vai lopus, dzinējs un dzenamais darbojas vienā vidē, turpretī, zvejojot zivis, cilvēkam jāpaliek gaisā, kur viņš var elpot, bet zivs paliek ūdenī. Kaut ūdens būtu simt pēdu dziļš, cilvēks, palikdams virspusē, tik un tā dzen zivi.

Lūk, kā to dara. Kanoe nostājas rindā no simt līdz div­simt pēdām cita no citas. Katras kanoe priekšgalā stāv cilvēks ar vairākas mārciņas smagu akmeni, kas iesiets īsā virvē. Cilvēks tikai sit pa ūdeni, nolaižot un atkal iz­raujot akmeni atpakaļ. Otrs iezemietis sēž pakaļgalā un airē, neizjaucot kaujas kārtību. Kanoe rinda savienojas ar otru tādu pašu rindu jūdzes vai divu jūdžu attālumā; abu līniju pretējie gali atduras pret krastu. Loks sāk sa­vilkties un tuvoties krastam, kur garā rindā sastājušās sievietes ar kājām veido_ ūdenī dzīvu žogu, lai nelaistu garām pārbiedētās zivis. īstajā brīdī, kad loks jau ir pie­tiekami šaurs, no krasta ar kanoe atved garu kokospalmu lapu pīteni, tādējādi izveidojot otru aplenkuma loku, kas padara stiprāku sieviešu kāju žogu. Protams, zveja vien­mēr notiek lagūnā.

Tres joli \ teica žandarms, ar zīmēm un žestiem pa­skaidrojis, ka tiks noķerts tūkstošiem visdažādākā lieluma zivju, sākot ar grunduļiem un beidzot ar haizivīm, un ka sagūstītās zivis sitīsies pie paša krasta, izlecot smiltīs.

1 Ļoti jauki. (Franču v.)

Ar tādu paņēmienu gūst vislabākos lomus, un tas drīzāk atgādina svētkus brīvā dabā nekā prozaisku iztikas iegū­šanu. Šāda veida zveja Bora-Borā notiek reizi mēnesī kopš neatminamiem laikiem. Nav zināms, kas izgudrojis šo paņēmienu. Tā viņi darījuši vienmēr. Taču gribot ne­gribot jādomā par sen nebūtībā nozudušo nezināmo cil­vēku, kam ienācis prātā šis vienkāršais paņēmiens, ar kuru var sazvejot milzum daudz zivju bez āķa, tīkla vai žebērkļa. Par vienu gan mēs varam nešaubīties: šis cil­vēks ir bijis radikālis. Šaubu nav arī par to, ka konser­vatīvie ciltsbrāļi uzskatījuši viņu par aušu un anarhistu. Viņam bija daudz grūtāk nekā mūsdienu izgudrotājam, kuram par sava izgudrojuma noderīgumu jāpārliecina tikai viens vai divi kapitālisti. Viņam vajadzēja pārliecināt visu cilti, jo bez visas cilts līdzdalības pārbaudīt šo paņēmienu nebija iespējams. Viegli iedomāties, kādas pārrunas vaka­ro notika šajā primitīvajā salu pasaulē, kad izgudrotājs nosauca savus tautiešus par apsūnojušiem celmiem, bet viņi savukārt to par muļķi, savādnieku un prātā jukušu. Dievs to zina cik daudz sirmu matu viņš iemantoja, cik daudz lamu vārdu dabūja uzklausīt, iekams viņam izdevās pārliecināt pietiekami daudz vīru, lai pārbauda viņa ideju. Lai nu kā, bet eksperiments bija veiksmīgs. Taisnība bija viņa pusē. Un vēlāk — par to mēs varam būt droši — visi kā viens uzskatīja, ka viņa atrastajam paņēmienam ir nākotne.

Mūsu mīļie draugi Tehei un Biaura, kuri bija sarīkojuši šo zveju par godu mums, bija apsolījuši atbraukt mums pakaļ. Mēs bijām apakšā, kad paziņoja, ka viņi brauc. Mēs drāzāmies augšā pa trapu un pārsteigti ieraudzījām polinēziešu laivu, ar kuru mums vajadzēja braukt. Tā bija gara dubultkanoe. Abas ar puķēm un zeltainu zāļu vīt­nēm izrotātās laivas turēja atstatu šķērsām piestiprināti baļķi. Airos sēdēja kāds desmits amazoņu ar puķu vai­nagiem galvā, bet katras kanoe pakaļgalā sēdēja dūšīgs stūrmanis. Arī viņi bija rotājušies ar zeltainām, sarkanām un oranžām puķēm, bet gurnus apjozuši ar sarkanu pareu. Visur bija puķes — puķes, puķes, puķes bez sava gala. Tā bija īsta krāsu orģija. Uz paaugstinājuma, kas bija nolikts pāri abām kanoe, Tehei un Biaura dejoja. Visas balsis saplūda mežonīgā apsveikuma dziesmā.

Viņi trīs reizes apbrauca apkārt «Snarkai», iekams pie­stāja un uzņēma Carmianu un mani. Tad mēs airējām uz piecas jūdzes attālo zvejas vietu. «Bora-Borā visi ir jautri,» mēdz teikt Sabiedrības salās, un mēs pārliecinājāmies, ka tas ir taisnība. Airiem cilājoties, skanēja dziesmas par lai­vām, par haizivīm un zivju zveju, un visi dziedāja līdzi. Laiku pa laikam atskanēja izsauciens: «Mao!» — un ļau­dis ar visu sparu iegūla airos. Mao nozīmē «haizivs», un, kad parādās šis okeāna tīģeris, iezemieši nāves bailēs irklē uz krastu, citādi viņu vieglās laiviņas tiks apgaztas un viņi paši apēsti. Protams, šoreiz nevienas haizivs ne­bija, bet izsauciens «mao» tika lietots, lai paskubinātu airētājus, it kā viņiem patiešām dzītos pakaļ haizivs. «Iioe! Hoe!» bija otrs izsauciens, kas lika laivam ka bultām šķelt viļņus.

Tehei un Biaura dejoja uz paaugstinājuma, pārējie dzie­dāja un ritmā plaukšķināja rokas. Dažreiz ritmu akcen­tēja airu melodiskie piesitieni pie kanoe borta. Kāda mei­tene nosvieda airi, uzlēca uz paaugstinājuma, sāka dejot hula un dejas laikā šūpodamās un locīdamās uzspieda mums uz vaiga apsveikuma skūpstu. Dažas himine bija reliģiskas dziesmas, un tās bija sevišķi skaistas: vīru zemie basi saplūda ar sieviešu altiem un augstajiem sop- rāniem, veidodami harmonijas, kas atgādināja ērģeļu skaņas. Īstenībā par «kanaku ērģelēm» zobgaļi sauc hi­mine. Turpretī citas dziesmas jeb balādes bija mežonīgas un acīmredzot radušās pirmskristietības laikmetā.

Tā dziedādami, dejodami un airus ritmiski cilādami, jautrie polinēzieši veda mūs uz zvejas vietu. Žandarms, kas pārstāv franču varas iestādes Bora-Borā, kopā ar ģi­meni pavadīja mūs pats savā dubultkanoe, ko airēja ares­tanti, jo viņš bija ne tikai žandarms un pārvaldnieks, bet arī cietuma uzraugs, bet šajā jautrajā zemē zvejot dodas itin visi. Mums blakām brauca kādas divpadsmit atseviš­ķas kanoe ar līdzsvara baļķiem. Aiz zemesraga parādījās liela buru laiva, kas, vēja dzīta, it kā steidzās mums pretī. Pārdroši turēdamies uz līdzsvara baļķa un rībinādami bun­gas, mūs sveica trīs jaunekļi.

Pie nākamā zemesraga, kādu pusjūdzi tālāk, bija sapul­cēšanās vieta. Te .vispārēju uzmanību piesaistīja Vorrena un Mārtiņa atvestā motorlaiva. Bora-Boras iedzīvotāji nekādi nevarēja saprast, kas to dzen uz priekšu. Kanoe izvilka smiltīs, un visi izkāpa krastā, lai dzertu kokos­riekstu pienu, dziedātu un dejotu. Te mums piebiedrojas daudz iezemiešu, kas bija kājām atnākuši no tuvējiem ciemiem; izskatījās ļoti skaisti, kad puķēm rotājušās mei­tenes, sadevušās rokās, pa pāriem brida šurp pa smil­šaino piekrasti.

—   Parasti loms ir liels, — mums teica tirgotājs metiss Alliko. — Beigās ūdens ņudz no zivīm. Vispār ir ļoti aiz­raujoši. Jūs, protams, zināt, ka visas zivis būs jums?

—  Visas? — es novaidējos, tāpēc ka «Snarka» tāpat jau bija pārlādēta ar dāvanām — ar augļiem, dārzeņiem, cūkām un vistām.

—  Jā, visas līdz pēdējai zivtiņai, — atbildēja Alliko. — Redzat, kad aplenkšana ir beigusies, jums kā goda vie­sim jāuzdur uz harpūnas pirmā zivs. Tāda ir paraža. Pēc tam visi met zivis malā ar rokām. Iznāks vesels kalns zivju. Tad viens no virsaišiem teiks runu un paziņos, ka viss loms pieder jums. Bet jums nav ko ņemt visu. Jūs pieceļaties un sakāt runu. Jūs norādāt, kuras zivis atla­sāt sev, bet pārējās atdāvināt atpakaļ. Tad visi teiks, ka jūs esat ļoti devīgs.

Bet kas notiktu, ja es paturētu visu lomu? — es jautāju.

—  Tas nekad nav noticis, — bija atbilde. — Tāda ir paraža: viena puse dāvina, otra atdāvina.

Iezemiešu garīdznieks sāka skaitīt lūgšanu, lai zveja veiktos, un visi atsedza galvu. Pēc tam galvenais no zvej­niekiem izsauca laivas un ierādīja katrai vietu. Visi sa­kāpa kanoe un irās projām. Neviena sieviete nebrauca līdzi, izņemot Biauru un Carmianu. Agrākos laikos arī vi­ņām būtu jāievēro tabu. Sievietes palika krastā, lai bristu ūdenī un veidotu kāju žogu.

Lielā dubultkanoe tika atstāta krastā, un mēs iekāpām motorlaivā. Puse laivu aizairējās pa labi, bet mēs ar otru pusi braucām pa kreisi, izstiepušies garā ķēdē no krasta līdz rifiem. Aplenkuma vadītājs atradās mūsu līnijas vidū. Sis skaistais sirmgalvis, izslējies taisni, turēja rokā ka­rogu. Pūzdams gliemežvākā, viņš norādīja, ka jāieņem po­zīcijas un jāveido divas līnijas. Kad visi bija sagatavoju­šies, sirmgalvis pamāja ar karogu pa labi. Visi akmeņi kā viens noplaukšķēja ūdenī kanoe labajā pusē. Kamēr tos vilka laukā — tas notika acumirklīgi, jo akmeņus ne- iegremdēja dziļi, — karogs noplandīja pa kreisi, un visi akmeņi ar apbrīnojamu precizitāti iekrita ūdenī kanoe kreisajā pusē. Tā tas turpinājās visu zvejas laiku: līdzko noplandīja karogs, tā akmeņi saviļņoja lagūnu. Tai pašā laikā airētāji virzīja kanoe uz krasta pusi, un, ko darījām mēs, to pašu darīja otra līnija, kas atradās vairāk nekā jūdzi no mums.

Mūsu motorlaivas priekšgalā Tehei, nenovērsdams acu no vadoņa, meta savu akmeni vienā taktī ar pārējiem. Reiz viņa akmens izslīdēja no virves, un tajā pašā mirklī Tehei ielēca ūdenī tam pakaļ. Nezinu, vai akmens paguva noiet dibenā vai nepaguva, zinu tikai to, ka jau nākamajā mir­klī Tehei iznira ar akmeni rokā. Es ievēroju, ka tas gadās arī citiem, un metējs katru reizi ielēca ūdenī pēc akmens un iznesa to atpakaļ.

Abu līniju gali pie rifiem tuvojās viens otram, līdz bei­dzot sagāja kopā, izveidojot loku. Tad loks sāka savilkties un nabaga pārbiedētās zivis metās uz krastu, glābdamās no ūdens satricinājuma. Tāpat, slēpdamies aiz kokiem un taisīdami dīvainus trokšņus, cilvēki džungļos dzen ziloņus. Sievietes jau bija izveidojušas kāju žogu. Sieviešu galvas kā garā virknē salikti mazi punktiņi izraibināja rāmo la­gūnu. Garākās sievietes bija iebridušas visdziļāk, gandrīz līdz kaklam ūdenī, mazākās stāvēja tuvāk pie krasta.

Loks kļuva arvien šaurāks un šaurāks, līdz laivas gan­drīz vai saskārās. Pēc neilga pārtraukuma no krasta at- īrās gara kanoe, kas ātri brauca gar dzinēju līniju. Ka­noe pakaļgalā stāvēja iezemietis, kas laida ūdenī garu kokospalmu lapu pinumu. Laivas vairs nebija vajadzīgas, un arī vīrieši salēca ūdenī, lai ar savām kājām padarītu stiprāku dzīvo žogu. Pinums galu galā bija tikai pinums, nevis tīkls, un zivis varētu izspraukties cauri, ja vien mē­ģinātu to darīt. Tagad bija vajadzīgas kājas, kas nepār- traukti kustinātu pinumu, rokas, kas plaukšķinātu pa ūdeni, un rīkles, kas kliegtu. Lamatām aizkrītot ciet, val­dīja īsts elles troksnis.

Tomēr neviena zivs neparādījās virs ūdens, neviena zivs neuzskrēja virsū kāju žogam. Beidzot lokā iegāja galve­nais zvejnieks. Viņš uzmanīgi pārlaida tam acis. Zivis nekur neņudzinājās un nelēca smiltīs. Nebija nevienas sardīnes, neviena grunduļa, pat nevienas sīkas zivtiņas. Acīmredzot kaut kas nebija bijis kārtībā ar lūgšanu vai arī, kā paskaidroja kāds večuks, vējš nebija piemērots un zivis bija aizpeldējušas uz lagūnas otru malu. Lai nu kā, bet zivju nebija

— Tāda neveiksme atgadās no piecām reizēm vienā, — mūs mierināja Alliko.

Nekas, mēs bijām atbraukuši uz Bora-Boru, lai redzētu šo zveju, un bijām izvilkuši no piecām biļetēm vienīgo tukšo. Ja tā būtu bijusi loterija, tad būtu citādi. Tas nav pesimisms, nav arī apsūdzība pasaules iekārtojumam. Ta ir tikai vilšanās sajūta, ko pazīst katrs zvejnieksL kurš pec smagas darba dienas atgriežas mājā tukšam rokam.

XIV NODAĻA Jūras braucējs amatieris

Es zinu, ir dažādi kapteiņi, ir pat lieliski kapteiņi, taču uz «Snarkas» ar kapteiņiem bija pavisam slikti. No savas pieredzes secināju, ka viens kapteinis uz neliela kuģīša sagada vairāk raižu nekā divi zīdaiņi. Tas arī ir sapro­tams. Labi kapteiņi ieņem labas vietas un nav ar mieru mainīt savus lielos kuģus, kuru tonnāža ir no tūkstoš līdz piecpadsmit tūkstošiem tonnu, pret mūsu «Snarku», kas sver desmit tonnas* «Snarkai» vajadzēja ņemt stūrmaņus no krasta, bet tāds krasta stūrmanis parasti nekam neder: tas ir cilvēks, kurš spējīgs divas nedēļas veltīgi izmeklē­ties pa okeānu kādu salu, bet pēc tam atgriezties ar savu šoneri un paziņot, ka sala nogrimusi ar visu, kas uz tās bijis; tas ir cilvēks ar tādu raksturu vai tādu kāri pēc stiprajiem dzērieniem, ka viņu biežāk padzen no kuģa nekā pieņem darbā uz tā.

«Snarkai» ir bijuši trīs kapteiņi, bet, ja dievs dos, ne­būs vairs neviena. Pirmais kapteinis bija tik vārgs, ka nespēja norādīt namdarim precīzus bugsprita izmērus. Viņš bija no vecuma tik kliens, ka nespēja pavēlēt matro­zim, lai tas uzgāž uz «Snarkas» klāja pāris spaiņu sāls­ūdens. Divpadsmit dienas, kuras mēs nostāvējām uz en­kura zem tropu saules stateniskajiem stariem, klājs palika sauss. Tas bija jauns klājs. Tā pārdrīvēšana izmaksāja man simt trīsdesmit piecus dolārus. Otrs kapteinis bija dusmīgs. Viņš bija piedzimis dusmīgs. «Tētis vienmēr ir dusmīgs,» — tā šo cilvēku raksturoja viņa dēls metiss. Trešais kapteinis bija blēdis, tas viņam bija jau uz pieres rakstīts. Viņš nekad nerunāja taisnību, viņam nebija ne ma­zākās sajēgas par godīgumu, un no taisniem ceļiem un go­dīgas rīcības viņš bija tikpat tālu kā no pareizā kursa, kad tikko nepazudināja «Snarku» pie Zelta Gredzena salām.

Suvā, Fidži salās, es atlaidu savu trešo un pēdējo kap­teini un pats uzņēmos jūras braucēja amatiera lomu. Biju to jau tēlojis, braucot kopā ar savu pirmo kapteini, kurš, izgājis no Sanfrancisko, lika «Snarkai» lēkāt pa karti tik ērmīgi, ka man vajadzēja noskaidrot, kas īsti notiek. Tas nebija grūti, jo mums bija jānobrauc vēl divi tūkstoši viens simts jūdžu. Man nebija nekādas saprašanas par navigāciju, taču, vairākas stundas palasījis un pusstundu padarbojies ar sekstantu, es jau varēju noteikt «Snarkas» platumu pēc meridionālā augstuma, bet garumu — pēc vienkāršā paņēmiena, kas pazīstams ar nosaukumu «vie­nādu augstumu metode». Šī metode nav pareiza. Tā pat nav droša, tomēr mans kapteinis mēģināja vadīt kuģi ar tās palīdzību, un viņš bija uz «Snarkas» vienīgais cilvēks, kurš būtu varējis man pateikt, ka no šīs metodes ir jāiz­vairās. Es tomēr aizvadīju «Snarku» līdz Havaju salām, bet man palīdzēja apstākļi. Saule atradās ziemeļu dekli­nācijā un gandrīz zenītā. Par pareizo garuma noteikša­nas metodi ar hronometra palīdzību man nebija ne jaus­mas. Tiesa, dzirdējis par to es biju. Mans pirmais kaptei­nis reiz par to ierunājās, bet pēc dažiem mēģinājumiem izmantot šo metodi vairs to nepieminēja.

Fidži salās man izdevās salīdzināt savu hronometru ar diviem citiem hronometriem. Pirms divām nedēļām Pago- Pago, Samoa salās, es lūdzu kapteini, lai salīdzina mūsu hronometru ar amerikāņu kreisera «Annapolis» hronomet­riem. Viņš teica, ka izdarīšot to, bet, protams, neko neiz­darīja; viņš teica man, ka starpība esot niecīga sekundes daļa. To sacīdams, viņš veikli imitēja prieku un veltīja cildinošus vārdus manam lieliskajam laikrādim. Es to at­kārtoju tagad kopā ar cildinošiem vārdiem viņa lieliska­jam nekaunīgajam melīgumam, tāpēc ka pēc divām nedē­ļām Suvā es salīdzināju savu hronometru ar austrāliešu tvaikoņa «Atua» hronometru un atklāju, ka manējais ir par trīsdesmit vienu sekundi ātrāks. Trīsdesmit viena se­kunde, izteikta ar loku, ir vienlīdzīga septiņām un vienai ceturtdaļai jūdzes. Citiem vārdiem sakot, ja es buratu naktī un saskaņā ar lagrēķinu, kas noteikts pēcpusdienā ar hronometru, man vajadzētu atrasties septiņas jūdzes no krasta, es tajā pašā mirklī uzdrāztos virsū rifiem. Pēc tam es salīdzināju savu hronometru ar kapteiņa Vūlija hronometru. Kapteinis Vūlijs, Suvas ostas priekšnieks, trīs reizes nedēļā pulksten divpadsmitos diena izšauj no liel­gabala. Salīdzinājumā ar viņa hronometru manējais bija par piecdesmit deviņām sekundēm ātrāks, citiem vārdiem sakot, burājot uz rietumiem, es uzdrāztos virsū rifiem, do­mādams, ka atrodos piecpadsmit jūdzes no tiem.

Es ielaidos kompromisā, atņemot no piecdesmit deviņām sekundēm trīsdesmit vienu, un devos uz Tannas salu Jaunhebridu salu grupā, nospriedis, ka, braukādams tumsā gar pašu piekrasti, es paturēšu prātā arī tās septiņas jū­dzes, kas jāpieskaita klāt saskaņā ar kapteiņa Vūlija hro­nometra rādījumiem. Tanna atrodas apmēram sešsimt jūdžu uz rietumiem dienvidrietumu virzienā no Fidži sa­lām, un es biju pārliecināts, ka šā brauciena laikā sabā­zīšu galvā pietiekami daudz navigācijas gudrību, lai aiz- kjutu līdz turienei. Nokļūt es gan nokļuvu tur, bet vis­pirms paklausieties, kādas likstas man bija jāpiedzīvo. Navigācija nebūt nav sarežģīta, es vienmēr apgalvošu to, bet, kad cilvēks ved apkārt pasaulei trīs benzīna motorus un sievu un viņam jāraksta no rīta līdz vakaram, lai mo­toriem varētu nopirkt benzīnu, bet sievai pērles un vul­kānus, viņam neatliek sevišķi daudz laika navigācijas stu­dēšanai. Bez tam apgūt minēto zinātni ir daudz vieglāk krasia, kur platums un garums nemainās, mājā, kura stāv uz vietas, nekā uz kuģa, kas dienu un nakti traucas uz zemi, kuru jūs mēģināt atrast un kurai jūs varat uzdrāz­ties virsū, kad vismazāk to gaidāt.

Vispirms ir jāvadās pēc kompasa. Mēs izbraucām no Suvas sestdienā tūkstoš deviņsimt astotā gada sestajā jū­nijā, pēcpusdienā, un līdz tumsai bijām tikuši cauri zem­ūdens akmeņiem piesētam šaurumam starp Viti-Levu un Mbengu. Mūsu priekšā pletās atklāts okeāns. Ceļā nebija nekā, tikai Vatu-Leile, pavisam sīka saliņa, kas rēgojās virs ūdens jūdzes divdesmit uz rietumiem dienvidrietumu virzienā — tieši tajā pusē, uz kurieni es gribēju braukt. Man, protams, likās gaužām vienkārši apbraukt saliņai apkārt, metot līkumu astoņas vai desmit jūdzes uz zieme­ļiem no tās. Bija tumša nakts, un mēs gājām pa vējam. Vajadzēja pateikt stūrmanim, kāds kurss jātur, lai ap­brauktu Vatu-Leile. Bet kādam vajadzēja būt kursam? Meklēju atbildi navigācijas rokasgrāmatās. «Pareizs kurss» — es atradu šādus vārdus. Tieši tas, kas man va­jadzīgs! Man bija vajadzīgs pareizs kurss. Es sāku kāri lasīt:

«Pareizais kurss ir leņķis starp meridiānu un taisnu līniju, kas uz kartes savieno kuģa atrašanās vietu ar to vietu, uz kuru kuģis dodas.»

Tieši tas man bija vajadzīgs. «Snarka» atradās pie rie­tumu ieejas jūras šaurumā starp Viti-Levu un Mbengu. Tā devās uz vietu, kas, spriežot pēc kartes, atradās des­mit jūdzes uz ziemeļiem no Vatu-Leile. Es pārbaudīju virzienu uz kartes ar cirkuli un ar transportieri noteicu, ka pareizais kurss būs uz dienvidrietumiem. Atlika vienīgi nodot rīkojumu stūrmanim, un «Snarkai» drošs ceļš uz atklātu okeānu bija vaļā.

Bet, sev par šausmām un par laimi, es lasīju tālāk. Es uzzināju, ka kompass, šis uzticamais, pastāvīgais jūras braucēja draugs, ne vienmēr rāda uz ziemeļiem. Dažreiz tas novirzās. Reizēm rāda uz austrumiem, reizēm — uz rietumiem, dažkārt rāda nevis uz ziemeļiem, bet gan uz dienvidiem. Novirze tajā vietā, kur atradās «Snarka», bija 9°40' uz austrumiem. Lūk, kas bija jāņem vērā, iekams es devu rīkojumus stūrmanim. Es izlasīju:

«Pareizo magnētisko kursu dabū, pieliekot īstajam kur­sam attiecīgo novirzi.»

Tātad, es spriedu, ja kompass ir par 9°40' novirzījies uz austrumiem, bet es gribu braukt uz ziemeļiem, man jā­tur kurss par 9°40' uz rietumiem no ziemeļiem, kurus rāda kompass, tāpēc ka šie ziemeļi nemaz nav ziemeļi. Tā es pieliku 9°40' pa kreisi savam kursam uz dienvidrietumiem, noteicu pareizo magnētisko kursu un vēlreiz gatavojos iziet atklātā okeānā.

Bet atkal, sev par šausmām un par laimi, lasīju tālāk un uzzināju, ka pareizais magnētiskais kurss nesakrīt ar virzienu pēc kompasa. Vēl viens velnēns gaidīja mani, lai noķertu un sadragātu pret Vatu-Leile rifiem. Šis velnēns parādījās ar vārdu «deviācija». Es izlasīju:

«Kompasa virziens ir virziens, kurā jāstūrē, un to dabā, pieliekot pareizajam magnētiskajam kursam deviāciju.»

Deviācija ir kompasa adatas novirze atkarībā no dzelzs priekšmetu sadalījuma uz kuģa. Šo tīri vietējo novirzi es noteicu pēc galvenā kompasa deviācijas tabulas un pēc tam pieliku dabūto lielumu pie pareizā magnētiskā kursa. Tā es noteicu virzienu pēc kompasa. Bet arī tas vēl nebija viss. Galvenais kompass atradās kuģa vidū, pie trapa uz kapteiņa kajīti. Stūres kompass atradās blakām stūrei. Abu rādījumi neparko nesaskanēja.

Visas iepriekš minētās operācijas bija nepieciešamas, lai pareizi noteiktu kursu. Un visļaunākais ir tas, ka tās visas jāveic ļoti precīzi, citādi jūs vienā jaukā naktī varat

,.Hrdel: «Bangas taisni priekšā!» — pamatīgi izpel- deiles jūras ūdenī un izbaudīt to prieku cīnīties ar viļņiem, peldot uz krastu cauri rijīgu haizivju baram.

Gluži tāpat kā kompass, kas taisa visādus jokus un tīko piemuļķot jūras braucēju, rādot uz visām debess pusēm, tikai ne uz ziemeļiem, rīkojas arī debess ceļvede saule, spitigi atteikdamās atrasties tur, kur tai dotajā laikā va­jadzētu atrasties. Šī saules vieglprātība sagādā vēl vai­rāk raižu — vismaz tā bija ar mani. Lai noteiktu, kurā vietā uz zemes virsas jūs atrodaties, ir jāzina, kur šajā laikā pie debesīm atrodas saule. Bet iznāk, ka saule, kas cilvekiem noder par hronometru, pati neievēro laiku. Kad es to atklāju, mani pārņēma dziļa melanholija un visa pasaules telpa man likās šaubu pilna. Tādi nemainīgi likumi kā gravitācijas un enerģijas nezūdamības likums kļuva ļodzigi, un es vairs nebrīnītos, ja tie būtu sabrukuši. Ja jau kompass melo un saule nepilda savus pienākumus, kāpēc lai priekšmeti nezaudētu pievilkšanas spēku un daži grozi enerģijas nepazustu bez pēdām? Pat mūžīgā kus­tība šķit .1 iespējama, un es biju tada stāvokli, ka varētu nopirkt Kileja .mūžīgo dzinēju no kura katra uzņēmīga aģenta, kas parādītos uz «Snarkas» klāja. Bet, kad es da­būju zināt, ka zeme patiešām apgriežas ap savu asi trīs­simt sešdesmit sešas reizes gadā, turpretī saule uzlec un noriet tikai trīssimt sešdesmit piecas reizes, es biju ga­tavs apšaubīt pats savu esamību.

Lūk, kā kustas saule. Tā ir tik nenoteikta, ka Cilvēkam nav iespējams radīt pulksteni, kas sekotu saules kustībai. Saule te paātrina, te palēnina gaitu, tā ka neviens pulk­stenis netiek tai līdzi. Dažreiz saule aizsteidzas pa priekšu sarakstam, citreiz velkas tam nopakaļ, bet dažkārt stei­dzas pa galvu pa kaklu, lai panāktu pati sevi jeb, pareizāk sakot, noķertu pie debesīm to vietu, kur tai vajadzētu būt. šajā pēdējā gadījumā saule nepalēnina gaitu pietiekami ātri, un iznākums ir tāds, ka saule iet pa priekšu tai vie­tai, kur tai vajadzētu būt. īstenībā tikai četras dienas gadā saule atrodas tajā vietā, kur tai jāatrodas. Pārējo laiku — trīssimt sešdesmit vienu dienu saule grozās kaut kur ap šo vietu. Cilvēks, būdams pilnīgāks par sauli, radījis pulksteni, kas rāda pareizu laiku. Bez tam viņš aprēķina, cik daudz saule aizsteigusies priekšā sarakstam vai atpa­likusi no tā. Starpību starp saules īsto atrašanās vietu un to vietu, kur saulei vajadzētu atrasties, ja tā būtu kār­tīgs spīdeklis, kas sevi ciena, cilvēki sauc par laika vienā­dojumu. Tātad jūras braucējs, kas grib zināt, kur viņa kuģis atrodas jūrā, skatās savā hronometrā, lai noteiktu, kur jāatrodas saulei saskaņā ar Grīničas norādījumiem. Sim norādījumam viņš pieskaita laika vienādojumu un at­rod vietu, kur saulei būtu jāatrodas, bet kur tās nav. Šim lielumam pieskaita vēl kaut ko, pēc tam vēl kaut ko — un tā bez sava gala.

«Snarka» izbrauca no Fidži sestdien, sestajā jūnijā, un nākamajā dienā, svētdienā, atrodoties atklātā okeānā un vairs neredzot zemi, es mēģināju noteikt savu atrašanās vietu, ar hronometru atrazdams garumu, bet ar meridio- nālo augstumu — platumu. Novērojumus pēc hronometra es izdarīju no rīta, kad saule bija aptuveni 21° virs ap­vāršņa. Es ieskatījos «Jūras almanahā» un konstatēju, ka šajā pašā dienā, septītajā jūnijā, saule kavējas par vienu minūti un divdesmit sešām sekundēm un ka tā atgūst no­kavēto ar ātrumu 14,67 sekundes stundā. Hronometrs teica, ka tieši tajā brīdī, kad es nosaku saules augstumu, Grīničā pulkstenis rāda divdesmit piecas minūtes pāri as­toņiem. Liktos, ka tagad katrs skolēns varētu precizēt laika vienādojumu. Diemžēl es nebiju skolēns. Skaidrs, ka die­nas vidū Grīničā saule atpaliek par vienu minūti un div­desmit sešām sekundēm. Tāpat ir skaidrs: ja tagad pulk­stenis būtu vienpadsmit no rīta, saule atpaliktu par vienu minūti divdesmit sešām sekundēm un vēl par 14,67 se­kundēm. Ja pulkstenis būtu desmit no rīta, būtu jāskaita klāt divreiz pa 14,67 .sekundēm. Bet, ja būtu astoņi un divdesmit piecas minūtes no rīta, būtu jāskaita klāt trīs ar pusi reizes pa 14,67 sekundēm. Tālāk pilnīgi skaidrs: ja būtu nevis astoņi un divdesmit piecas minūtes no rīta, bet astoņi un divdesmit piecas minūtes vakarā, tad 14,67 sekundes vajadzētu nevis pieskaitīt, bet atskaitīt; tāpēc — ja pēcpusdienā saule atpalika par vienu minūti un divdes­mit sešām sekundēm un atguva šo kavējumu ar ātrumu 14,67 sekundes stundā, tad astoņos un. divdesmit piecās minūtēs vakarā saulei bija jāatrodas daudz tuvāk tai vie­tai, kur tai vajadzēja būt, nekā dienas vidū.

Tik tālu viss gāja gludi. Bet ko tad īsti rādīja hrono­metrs — astoņi un divdesmit piecas minūtes no rīta vai vakarā? Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja astoņi un deviņas minūtes, protams, no rīta, jo es tikko biju pabrokastojis. Tādējādi, ja uz «Snarkas» bija astoņi no rīta, tad astoņiem, ko rādīja hronometrs (bet tas rādīja Grīničas laiku), va­jadzēja atšķirties no astoņiem, ko pulkstenis rādīja uz «Snarkas». Bet kas tad tie bija par astoņiem? «Tie nevar būt astoņi šorīt,» es nospriedu, «tātad ir astoņi šajā vai iepriekšējā vakarā.»

Te es iegāzos intelektuāla haosa bezdibenigaja dziļuma. «Mēs atrodamies austrumu garumā,» es spriedu, «tātad ejam pa priekšu Grīničai. Ja mēs ejam aiz Grīničas, tas nozīme, ka šodien ir vakar, ja pa priekšu Grīničai, tas nozīmē, ka vakar ir šodien. Bet, ja vakar ir šodien, kas tad ir šodien? Un rīt? Bezjēdzība!» Un tomēr tā tam va­jadzēja būt. Kad es šorīt novēroju sauli pulksten astoņos un divdesmit piecās minūtēs, Grīničā tikko beidzās va­karējā diena.

«Tādā gadījumā izlabo laika starpību par vakardienu,» saka mans loģiskais saprāts.

«Bet šodiena ir šodiena,» uzstāj mans veselais saprāts. «Man jāprecizē par šodienu, nevis par vakardienu.»

«Un tomēr šodien ir vakar,» paliek pie sava loģiskais saprāts.

«Labi, pieņemsim,» turpina mans veselais saprāts. «Ja mēs atrastos Grīničā, tagad būtu vakar. Grīničā notiek daudz dīvainību. Bet es zinu tikpat droši kā to, ka dzīvoju, ka es novēroju sauli te tagad, šodien, septītajā jūnijā. Tā­pēc man jāprecizē te tagad, šodien, septītajā jūnijā.»

«Blēņas!» iesaucas loģiskais saprāts. «Lekijs saka…»

«Nav svarīgi, ko saka Lekijs,» pārtrauc mans veselais saprāts. «Paklausies, ko saka «Jūras almanahs»! Alma­nahs saka: šodien, septītajā jūnijā, saule atpaliek par vienu minūti un divdesmit sešām sekundēm un cenšas atgūt ka­vējumu ar ātrumu 14,67 sekundes stundā. Tas saka: va­kar, sestajā jūnijā, saule atpalika par vienu minūti un trīsdesmit sešām sekundēm un centās atgūt kavējumu ar ātrumu 15,66 sekundes stundā. Nedrīkst taču precizēt saules stāvokli šodien pēc vakardienas tabulas.»

«Muļķis!»

«Idiots!»

Tā viņi strīdas, kamēr man galva sāk griezties un es jau esmu ar mieru noticēt, ka ir aizpagājušās nedēļas pa­rītdiena.

Un tad es atcerējos Suvas ostas priekšnieka brīdinā­jumu pirms došanās ceļā.

«Atrodoties austrumu garuma grādos, ņemiet no «Jūras almanaha» datus iepriekšējai dienai.»

Man ienāca prātā jauna doma. Es precizēju laika star­pību par svētdienu un sestdienu, izdarot divas atsevišķas darbības, un, raugi, kad salīdzināja iznākumus, starpība bija tikai četras desmitdaļas sekundes. Es jutos kā no jauna piedzimis, jo biju atradis izeju no labirinta. «Snarka» bija par šauru man un manam pārdzīvojumam. Četras desmitdaļas sekundes nozīmēja tikai vienu desmit­daļu jūdzes lielu starpību — vienu kabeļtauvu!

Desmit minūtes es nezināju, kur dēties no prieka, bet tad nejauši kaut ko atcerējos.

Ak dievs! «Snarkas» laiks neatbilda Grīničas laikam. Kad Grīničā pulkstenis rādīja astoņi un divdesmit piecas minūtes, uz «Snarkas» bija tikai astoņi un deviņas mi­nūtes.

«Auša!» sauc mans veselais saprāts. «Uz «Snarkas» pulkstenis rāda astoņi un deviņas minūtes no rīta, bet Grīničā astoņi un divdesmit piecas minūtes pēcpusdienā.»

«Ļoti labi,» atbild loģiskais saprāts. «Ja gribam būt precīzi, tad astoņi un divdesmit piecas minūtes īstenībā ir divdesmit un divdesmit piecas minūtes, un tas noteikti ir labāk nekā astoņi un deviņas minūtes. Nē, nē, te nav ko spriedelēt: tu atrodies rietumu garuma grādos!»

Tad uzgavilē mans veselais saprāts.

«Mēs izbraucām no Suvas Fidži salās — vai tā nebija?» tas jautā, un mans loģiskais saprāts piekrīt. «Un vai Suva atrodas austrumu garuma grādos?» Loģiskais sa­prāts atkal piekrīt. «Un mēs burājām uz rietumiem, tādē­jādi braukdami dziļāk austrumu platuma grādos, vai ne? Tātad tur nu jūs nekā nevarat darīt, bet jūs atrodaties austrumu garuma grādos.»

«Labi,» es kareivīgi saku, «noteiksim atrašanās vietu un tad redzēsim.»

Izdarījis to, es atklāju, ka mēs patiešām esam sasnie­guši simt astoņdesmit ceturto rietumu garuma grādu._

«Es jau tev teicu,» zobgalīgi nosaka loģiskais saprāts.

Esmu pārsteigts. Mans veselais saprāts ne mazāk. Pēc vairākām minūtēm tas bildīs:

«Bet nav taču ne tāda rietumu, ne austrumu, ne kāda cita garuma simt astoņdesmit ceturtā grāda! Lielākais meri­diāns, kā tu pats ļoti labi zini, ir simt astoņdesmit grādi.»

Nogājis tiktāl, veselais saprāts sabrūk no smadzeņu pie­pūles, bet loģiskais saprāts ir pagalam apmulsis. Es ar stingu skatienu staigāju apkārt un netieku gudrs, vai tu­vojos Ķīnai vai Darijas sažmaugai.

Pēkšņi manas apziņas dziļumos ierunājās kāda man ne­pazīstama smalka balstiņa:

«Grādu ir pavisam trīssimt sešdesmit. No trīssimt seš­desmit grādiem atņem simt astoņdesmit četrus rietumu garuma grādus — un tu dabūsi simt septiņdesmit sešus austrumu garuma grādus.»

«Tas ir pieņēmums, nekas vairāk,» iebilst mans veselais saprāts, bet loģiskais saprāts protestē: «Te nav nekādu likumu.»

«Pie velna likumus!» es iesaucos. «Un kur tad palieku es?»

«Tas ir pats par sevi saprotams,» es turpinu. «Simt astoņdesmit četri rietumu garuma grādi nozīmē, ka esmu iekšā austrumu garuma grādos. Es tūliņ pēc kartes no­teikšu mūsu atrašanās vietu un pārbaudīšu to ar lag- reķinu.»

Taču mani gaidīja jaunas grūtības un šaubas. Lūk, pie­mērs. Dienvidu platuma grādos, kad saule atrodas ziemeļu deklinācijā, hronometra rādījumi ir jāatzīmē agri no rīta. Es izdarīju to pulksten astoņos. Taču šajā nolūkā nepie­ciešams noteikt platumu, bet platumu nosaka dienas vidū, pulksten divpadsmitos, novērojot meridiānu. Tātad, lai pulksten astoņos atzīmētu hronometra rādījumus, man ir jāzina, kādos platuma grādos mēs atrodamies astoņos no rīta. Protams, ja «Snarka» būtu gājusi taisni uz rietumiem ar ātrumu seši mezgli stundā, tad četru stundu laikā tās platuma grāds nebūtu mainījies. Bet, ja kuģis būtu gājis taisni uz dienvidiem, tā platuma grāds būtu mainījies par divdesmit četrām jūdzēm. Šajā gadījumā vienkārša pie­likšana vai atņemšana būtu pārvērtusi pulksten divpa­dsmitos fiksēto platumu par pulksten astoņos fiksēto pla­tumu. Bet «Snarka» gāja uz dienvidrietumiem. Vajadzēja ņemt palīgā šķērsvirzienu tabulas.

Tas notika tā. Pulksten astoņos no rīta es atzīmēju hro­nometra rādījumus. Vienlaikus pēc lagas noteicu attālumu. Pulksten divpadsmitos, kad noteicu platumu, paskatījos arī, ko rāda laga: no pulksten astoņiem «Snarka» bija veikusi divdesmit četras jūdzes. Pēc pirmās tabulas es no­teicu mūsu garumu.

Bet tie bija garuma grādi, kuros mēs atradāmies pulk­sten astoņos. No tā brīža līdz dienas vidum mēs bijām pa­virzījušies 23,7 jūdzes uz rietumiem. Kāds bija mūsu ga­rums dienas vidū? Es uzšķīru otro šķērsvirziena tabulu un, sīki izpētījis to, uzzināju, ka garumu starpība četrām stundām ir divdesmit piecas jūdzes. Es biju satriekts. Ieskatījos tabulā reizes sešas septiņas un ikreiz uzzināju, ka mūsu garumu starpība ir divdesmit piecas jūdzes. Go­dājamo lasītāj, iedomājieties, ka jūs esat nobraucis div­desmit četras jūdzes! Kā tad var iznākt, ka jūs esat nobraucis divdesmit piecas jūdzes? Pat ja jūs būtu braucis divdesmit četras jūdzes taisni uz rietumiem, nemainot platumu, kā jūs būtu varējis mainīt garumu par divdesmit piecām jūdzēm? Ļaunākais bija tas, ka nebija neviena, kas spētu man palīdzēt. Nedz Carmiana, nedz Mārtiņš ne­zināja par navigāciju tik daudz, cik zināju es. Bet «Snarka» pa to laiku kā traka drāzās uz Tannu Jaunheb- ridu salu grupā. Kaut kas bija jādara.

Pats nezinu, kā tas man ienāca prātā, — ja vēlaties, sauciet to par iedvesmu. Attālums starp meridiāniem pie ekvatora ir sešdesmit jūdzes (jūras jūdzes). Pie poliem meridiāni saiet kopā. Tātad, ja es brauktu uz Ziemeļpolu pa simt astoņdesmito meridiānu, bet Grīničas astronoms — pa nulles meridiānu, Ziemeļpolā mēs abi varētu sarokoties, kaut gan brauciena sākumā būtu atradušies tūkstošiem jū­džu viens no otra. Tātad, ja attālums starp meridiāniem pie ekvatora bija sešdesmit jūdzes, bet pie pola — nulle jūdžu, tad kaut kur starp polu un ekvatoru tam vajadzēja būt pusjūdzi lielam, kaut kur citur — vienu, divas, desmit, trīsdesmit, jā, arī sešdesmit jūdžu lielam.

Tagad viss bija skaidrs. «Snarka» atradās uz deviņ­padsmitā dienvidu platuma grāda. Te pasaule bija šau­rāka nekā pie ekvatora. Tāpēc katra rietumu virzienā no­braukta jūdze uz deviņpadsmitā dienvidu platuma grāda bija garāka par garuma minūti, jo sešdesmit jūdzes bija sešdesmit jūdzes, bet sešdesmit minūtes ir sešdesmit jū­dzes tikai pie ekvatora. Džordžs Frensiss Treins pārspēja Zila Verna rekordu braucienā apkārt pasaulei. Taču jeb­kurš, kas vien vēlas, var pārspēt Džordža Frensisa Treina rekordu. Viņam ar tvaikoni jāaizbrauc līdz Hornas zemes­ragam un tad visu laiku jātur kurss uz austrumiem. Šajos platuma grādos pasaule ir ļoti maza un nav arī nevienas salas, kas varētu novirzīt tvaikoni no kursa. Ja tas visu laiku ies ar sešpadsmit mezglu ātrumu, tas apbrauks ap­kārt pasaulei apmēram četrdesmit dienās.

Un es tiku atalgots. Ceturtdien, desmitajā jūnijā, pulk­sten astoņos vakarā es noteicu mūsu atrašanās vietu. Pēc tam es iezīmēju kartē «Snarkas» kursu un atklāju, ka mēs uzskriesim virsū Futunas salai, vienai no Jaunhebridu vistālākajām austrumu salām, vulkāniskam konusam, kas tieši no okeāna dzelmes paceļas divtūkstoš pēdu aug­stumā. Es mainīju kursu tā, lai «Snarka» paietu garām salai desmit jūdzes uz ziemeļiem. Tad es teicu Vadam, kokam, kas stāvēja pie stūres katru dienu no četriem līdz sešiem rītā:

— Vada, rīt no rīta savas sardzes laikā skaties uzma­nīgi — pa kreisi būs zeme.

Un gāju gulēt. Kauliņi bija mesti. Es biju licis uz spē­les savu jūras braucēja reputāciju. Iedomājieties tikai — ja nu rītausmā neparādās nekāda zeme? Kur tad būs ma­nas navigācijas zināšanas? Kur būsim mēs paši? Un kā mēs atradīsim vietu, kur patlaban esam, vai kādu zemi? Man jau rādījās, kā «Snarka» mēnešiem ilgi vientuļa klimst pa okeānu, veltīgi meklēdama zemi, kamēr mēs apēdam visu savu proviantu un izdēdējuši sākam skatīties cits uz citu, ielūkodamies vaigā kanibālismam.

Atzīstos, ka mans sapnis nebija

… līdzīgs debesīm, Kur trelļus bārsta cīrulis.

Drīzāk «es modos mēmā klusumā» un klausījos, kā krakšķ takelāža un viļņi šļakstās gar «Snarku», kas neatlaidīgi veica savus sešus mezglus stundā. Domās es atkal un at­kal pārbaudīju savus aprēķinus, cenzdamies atrast kļūdu, līdz manas smadzenes nonāca tādā stāvoklī, ka sāku at­rast desmitiem kļūdu. Ja nu visi mani aprēķini ir nepareizi un mēs atrodamies nevis sešdesmit, bet sešas jūdzes no Futunas? Tātad arī manis noteiktais kurss ir nepareizs, «Snarka» iet taisni uz Futunu un kuru katru brīdi var uzdrāzties virsū salai. To iedomājoties, es gandrīz pietrū- kos no kojas un, lai gan savaldījos un piespiedu sevi ap­gulties, vairākas minūtes ar drebošu sirdi gaidīju sa­dursmi.

Miegā mani mocīja murgi. Visbiežāk tā bija zemestrīce, bet parādījās arī kāds cilvēks ar rēķinu un mācās man virsū cauru nakti. Bez tam viņš gribēja kauties ar mani, un Carmiana katru reizi pierunāja mani, lai neielaižos ar viņu. Beidzot šis uzbāzīgais kreditors parādījās man sapnī, kur nebija Carmianas. Nu man bija izdevība, un mēs sakāvāmies, un es viņu bukstīju tik ilgi, kamēr viņš sāka saukt, ka pietiekot. Tad es pajautāju: «Bet kā būs ar to rēķinu?» Pieveicis šo vīru, es biju ar mieru samaksāt viņam. Taču viņš paskatījās uz mani un norūca: «Esmu kļūdījies. Tas rēķins bija nevis jums, bet jūsu kaimi­ņam.»

Viņš nozuda un vairs nerādījās man sapnī, un arī sapņi nozuda. Es pamodos smiedamies. Tas notika pulksten tri­jos no rīta. Izgāju uz klāja. Pie stūres stāvēja Henrijs, iezemietis no Rapas salas. Es paskatījos uz lagu. Tā rā­dīja četrdesmit divas jūdzes. «Snarka» joprojām gāja ar sešu mezglu ātrumu un vēl nebija uzdrāzusies virsū Fu­tunas salai. Pussešos es atkal izgāju uz klāja. Vada, kas stāvēja pie stūres, nebija redzējis nekādu zemi. Es apsē­dos uz treliņiem, un kādu ceturtdaļstundu mani plosīja šaubas. Tad es ieraudzīju zemi tajā vietā, kur vajadzēja būt zemei, — mazu, smailu zemes gabaliņu, kas slējās virs ūdens. Pulksten sešos es jau skaidri redzēju, ka tas ir Futunas skaistais vulkāniskais konuss. Pulksten asto­ņos, kad atradāmies tam līdzās, ar sekstantu noteicu attā­lumu līdz salai un konstatēju, ka tas ir deviņas un trīs desmitdaļas jūdzes. Bet es biju nolēmis paiet tai garām desmit jūdžu attālumā.

Tālāk uz dienvidiem no jūras izauga Aneiteums, uz zie­meļiem — Aniva, bet taisni priekšā — Tanna. Nebija ne­kādu šaubu, ka tā ir Tanna: augstu debesīs pacēlās vul­kāna dūmi. Tā atradās četrdesmit jūdžu no mums, un ap dienas vidu, kad tuvojāmies salai, visu laiku iedami ar sešu mezglu ātrumu, mēs ieraudzījām, ka tā ir kalnaina, dūmakā tīta sala bez jebkādām līča pazīmēm gar visu piekrastes līniju. Es meklēju Apņēmības ostu, lai gan biju sagatavojies, ka tā kā enkurvieta vairs nepastāv. Vulkā­niskās zemestrīces pēdējos četrdesmit gados bija tā pacē­lušas tās dibenu, ka tur, kur agrāk varēja stāvēt uz enkura lieli kuģi, pēc pēdējām ziņām, tikko varēja izmest enkuru «Snarka». Un vai tad jauns satricinājums neva­rēja izpostīt ostu pavisam?

Piegāju cieši klāt viscaur klinšu bluķu apmalotajam krastam, pret kuru putodamas triecās bangas. Apskatīju ar binokli visu krastu, tomēr ieeju nekur neredzēju. Pēc kompasa noteicu virzienu uz Futunu un Anivu un atzīmēju to kartē. Šo divu līniju krustpunktā vajadzēja atrasties «Snarkai». Pēc tam es nospraudu «Snarkas» kursu uz Apņēmības ostu. Izdarījis novirzes un deviācijas laboju­mus, es izgāju uz klāja un — ak tu šausmas! — ierau­dzīju, ka nospraustais kurss ved mani taisni virsū klintīm, pret kurām brāzās bangas. Manam matrozim no Rapas salas par lielu izbrīnu, es turēju kursu uz klintīm, kamēr tās atradās vienu astotdaļjūdzi no manis.

—   Te nav kur izmest enkuru, — viņš paziņoja, brīdinoši purinādams galvu.

Bet es mainīju kursu un gāju gar krastu. Carmiana stāvēja pie stūres. Mārtiņš atradās pie mašīnas, sagata­vojies to kuru katru mirkli iedarbināt. Pēkšņi parādījās šaura spraudziņa. Binoklī es redzēju pie ieejas plīstam bangas. Henrijs, Rapas salinieks, skatījās nobažījies, Te­hei, Tahaa salinieks, skatījās tāpat.

—  Tur nav ieejas, — teica Henrijs. — Ja iesim uz tu­rieni, mums būs beigas.

Atzīšos, ka domāju tāpat, un tomēr es devos taisni uz ieeju, vērodams, vai viļņi, veldamies atpakaļ no krastiem, saduras. Jā, tie sadūrās. Starp tiem bija mierīga ūdens josliņa. Carmiana pagrieza stūri un virzīja «Snarku» uz ieeju. Mārtiņš iedarbināja mašīnu, bet visi pārējie, pat koks metās nolaist buras.

Līča galā bija redzama tirdzniecības aģenta māja. Krastā simt jardu no mums geizers izvirda tvaiku stabu. Aiz bakborda, kad braucām apkārt nelielam zemesragam, parādījās misijas ēka.

—   Trīs asis! — uzsauca Vada, izmetis loti. — Trīs asis! … Divas asis! … — viņš ātri sauca tālāk.

Carmiana spēji pagrieza stūri, Mārtiņš apstādināja ma­šīnu, un «Snarka», apliekusi loku, izmeta enkuru trīs asu dziļumā. Mēs nepaguvām ne atvilkt elpu, kad pie borta un uz kuģa jau bija vesels bars melnādainu iezemiešu — pērtiķiem līdzīgi radījumi ar atvieztiem zobiem, saņudzē- jušiem matiem, satraukuma pilnām acīm, ar spraužam- adatām un māla pīpītēm izcaurumotajās ausīs; viņiem ne­bija mugurā neviena apģērba gabala.

Tonakt, kad visi bija aizmiguši, es izlavījos uz klāja, pārlaidu skatienu rāmajam līcim un uzgavilēju, ja, uzga­vilēju savai navigācijas prasmei.

XV NODAĻA

Zalamana salas

_— Kāpēc lai jūs nepabraukātu kopā ar mums? — jau­tāja kapteinis Džensens Pendefrinā Gvadalkanaras salā.

Mēs ar Carmianu saskatījāmies un kādu brīdi paklusām apspriedāmies. Tad abi reizē pamājām ar galvu. Tā mēs izlemjam visus jautājumus, un jāatzīst, ka tas ir ļoti labs paņēmiens, ja vien cilvēka dabā nav liet asaras apgāztas kondensētā piena kārbas dēļ.

— Paņemiet līdzi revolverus un šautenes, — ieteica kapteinis Džensens. — Man uz kuģa ir piecas šautenes, bet viens mauzeris ir bez patronām. Varbūt jums būs kāda lieka?

Mēs paņēmām līdzi šautenes, vairākas saujas patronu mauzerim un Vadu un Nakatu — «Snarkas» koku un kuģa puiku. Vada un Nakata bija mazliet nobijušies. Saudzīgi izsakoties, viņi neizrādīja sevišķu sajūsmu, lai gan briesmu brīžos Nakata nekad nezaudēja dūšu. Zālamana salas bija izturējušās cietsirdīgi pret viņu. Vispirms jau viņi abi bija iedzīvojušies jēlumos. Tas gan notika ar mums visiem (tieši toreiz es dziedināju divus tikko dabūtus jēlumus ar sublimātu), taču abiem japāņiem klajas sevišķi gruli. Bet tādi jēlumi nav nekādi patīkamie. Tic ir ka nebeidzamas čūlas. Pietiek ar moskīta dzēlienu, iegriezumu vai nelielu nobrāzumu, lai rastos sastrutojums, it kā gaiss šajās salas būtu piesātināts ar indi. Čūla bez kavēšanās sāk baroties. Tā apbrīnojami ātri saēd ādu un muskuļus. Pietūkums, kas pirmajā dienā ir adatas galviņas lielumā, otrā dienā jau ir desmit centu gabala lielumā, bet pēc nedēļas vairs nav apsedzams ar sudraba dolāru.

Vēl vairāk japāņi cieta no vietējā drudža. Viņi jau bija pārlaiduši vairākas lēkmes, bet, sākdami atveseļoties, spie­dās tuvāk bortam tajā «Snarkas» daļā, kas bija tuvāk viņu tālajai Japānai, un ar ilgām raudzījās uz to pusi.

Tomēr visļaunākais bija tas, ka mēs paņēmām abus līdzi braucienā ar «Minotu» uz mežonīgo Malaitas salu. Vada, kas bija sevišķi bailīgs, bija pārliecināts, ka nekad vairs neredzēs Japānu, un blāvām, stingām acīm skatījās, kā uz «Minotas» nes šautenes un munīciju. Viņš jau bija dzirdējis par «Minotu» un tās braucieniem uz Malaitu. Viņš bija dzirdējis, ka pirms pusgada kuģi sagrābuši mežoņi, ka tā kapteinis sacirsts gabalos un ka saskaņā ar šīs jaukās salas vienlīdzības likumiem baltie ir parādā mežoņiem vēl divas galvas. Kāds malaitiešu zēns, kas strādāja Pendefrinas plantācijās, nesen bija miris ar di­zentēriju, un Vada zināja, ka balto parāds sakarā ar to palielinājies par vēl vienu galvu. Bez tam, pārnesot mūsu bagāžu uz mazo kapteiņa kajīti, viņš uz tās durvīm ieraudzīja krūmu iemītnieku cirvju pēdas. Visbeidzot, kam­bīzē plīts bija palikusi bez skursteņa: salinieki to bija aiz­nesuši kopā ar pārējo laupījumu.

«Minota» bija gara, šaura no tīkkoka būvēta austrāliešu jahta ar keča takelāžu un smailu ķīli, drīzāk piemērota sacensībām nekā braucieniem pēc melnajiem rekrūšiem. Kad mēs ar Carmianu uzkāpām uz jahtas, tā bija pārpil­dīta. Tās divkāršotajā komandā bija piecpadsmit cilvēku, turklāt uz «Minotas» atradās pārdesmit mājupbraucēju, kuri bija nokalpojuši savu laiku plantācijās un devās at­pakaļ uz saviem meža ciematiem. Vajadzēja tikai uzmest viņiem skatienu, lai saprastu, ka tie ir īsti cilvēkēdāji, gal­vaskausu mednieki. Viņu izcaurumotajām nāsīm bija iz­bāztās cauri kaula vai koka nūjiņas zīmuļa lielumā. Vai­rāki no viņiem bija sabakstījuši pašu deguna galu, kur rēgojās bruņurupuča kaula dzelkšņi vai uz stieples savēr­tas krelles. Daži bija izbakstījuši caurumiņu rindas no nāsīm līdz augšlūpai. Visiem ausīs bija no diviem līdz divpadsmit caurumiem, un tajos bija iebāzti trīs collas resni koka puļķi, bet mazākajos — māla pīpītes vai tam­līdzīgi nieki. īstenībā caurumu bija tik daudz, ka tiem vi­siem nepietika rotu, un, kad nākamajā dienā, tuvodamies Malaitai, mēs izmēģinājām šautenes, lai pārbaudītu, vai tās ir kārtībā, izcēlās pamatīgs kautiņš par tukšajām čau­lītēm, kuras mūsu pasažieri tūliņ sastūkāja savu ausu tukšajos caurumos.

Mēs ne vien izmēģinājām šautenes, bet arī novilkārn gar treliņiem dzeloņstiepli. «Minota» ar tās atklāto klāju bez jebkādām virsbūvēm un sešas collas augstajiem tre­liņiem bija pārāk viegli pieejama abordāžai. Tāpēc bortā tika ieskrūvēti vara balsti un no pakaļgala līdz priekšga­lam novilkta divkārša dzeloņstiepļu līnija. Tas viss, pro­tams, droši sargāja no mežoņiem, taču sagādāja daudz neērtību, kuģim šūpojoties. Ja jums nav nekādas patikas velties virsū dzelkšņainajam aizvēja puses bortam, bet, lai neveltos, pie dzelkšņainā vēja puses borta jūs arī ne­iedrošināties ķerties, jums atliek tikai valstīties pa slapjo klāju, kas sasveras četrdesmit piecu grādu leņķī, un atzīt, ka tā ir viena no izpriecām, ko sagādā brauciens pa Zāla­mana salām. Bez tam ir jāpatur prātā, ka šajās salās katra dzeloņstieples ieplēsta skrambiņa pārvēršas par strutojošu jēlumu. Par to, ka nekāda piesardzība neglābj no šīs stieples, mēs pārliecinājāmies vienā jaukā rītā, braucot gar Malaitas piekrasti. Vējš bija diezgan stiprs, un jūra kļuva nemierīga. Pie stūres stāvēja jauns nēģeris. Kapteinis Džensens, misters Džekobsens (stūrmanis), Car­miana un es tikko bijām apsēdušies uz klāja ēst brokastis. Mūs sašūpoja trīs neparasti lieli viļņi. Jauneklis pie stū­res apjuka. «Minotai» trīs reizes aizšļācās pāri vilnis. Brokastis aizskaloja pār bortu. Naži un dakšiņas ieslīdēja notekās. Vilnis aiznesa no pūpes vienu matrozi, un viņu ar pūlēm izvilka, bet mūsu drosmīgais kapteinis gulēja, pārkāries pār dzeloņaino bortu. Pēc šā notikuma mēs lie­tojām atlikušos galda piederumus kopīgi, rādīdami lielisku pirmatnējā komunisma paraugu. Starp citu, uz «Eiženijas» bija vēl sliktāk, jo mums četriem vajadzēja iztikt ar vienu tējkarotīti, bet tas jau ir cits stāsts.

Mūsu pirmā piestātne bija Suo Malaitas rietumu krastā. Zālamana salas atrodas pašā pasaules malā. Tāpat jau ir grūti tumšās naktīs braukt cauri ar rifiem pilnajiem jūras šaurumiem un šķērsot nepastāvīgās straumes, kad nav ne­vienas vaduguns (arhipelāga garums virzienā no ziemeļ­rietumiem uz dienvidaustrumiem ir tūkstoš jūras jūdzes, un gar visu šo piekrasti nav nevienas bākas), bet brauk­šanu vēl vairāk apgrūtina tas, ka šī piekraste iezīmēta kartē nepareizi. Piemēram, Suo. Admiralitātes kartē Ma­laitas piekraste ir taisna, nepārtraukta līnija. Tomēr «Mi­nota» izbrauca cauri šai taisnajai, nepārtrauktajai līnijai pa divdesmit asu dziļu šaurumu. Tur, kur vajadzēja būt zemei, īstenībā bija dziļš ieliekums. Mēs iegājām šajā līcī, mangrovju audzes aiz mums sakļāvās, un mēs izmetām enkuru spoguļgludā dīķī. Kapteinim Džensenam šī enkur- vieta nepatika. Viņš bija te pirmo reizi, bet Suo bija slikta slava. Ja mums uzbruktu, vējš mums nepalīdzētu glābties, bet, ja komanda mēģinātu aizbēgt ar laivu, to visu līdz pēdējam vīram apkautu no krasta. Ja kaut kas atgadītos, mēs būtu īstās lamatās.

— Bet ja nu «Minota» būtu uzskrējusi sēklī? Ko tad jūs iesāktu? — es pajautāju.

—   Bet tā nav uzskrējusi sēkli, — kapteinis Džensens atbildēja.

—   Nu, bet ja tomēr būtu uzskrējusi? — es neatlaidos.

Kapteinis brīdi padomāja, tad paskatījās uz stūrmani,

kas sprādzēja klāt revolveri, uz apbruņotajiem matrožiem, kuri kāpa laivā, un sacīja:

—   Mēs kāptu laivā un bēgtu prom, cik vien ātri die­viņš mums ļautu.

Viņš arī pastāstīja man, ka grūtā brīdī neviens baltais nevarot paļauties uz malaitiešu matrožiem, ka visi sali­nieki uzskatot katru avarējušu kuģi par savu īpašumu, ka iezemiešiem esot daudz Snaidera šauteņu un ka uz «Minotas» esot divdesmit mājupbraucēju, kuri katrā ziņā palīdzētu saviem draugiem un radiem no Suo, ja tie sa­domātu uzbrukt kuģim.

Vispirms malā nogādāja mājupbraucējus un viņu man­tas. Tādējādi vienas briesmas bija attālinātas. Pa to laiku mums piebrauca klāt kanoe ar trim kailiem mežoņiem. Viņi bija kaili vārda vistiešākajā nozīmē. Viņiem nebija nevienas apģērba skrandiņas, ja vien par apģērbu neuz­skata riņķus degunā, puļķus ausīs un gliemežvāku rokas sprādzes. Galvenais laivā bija vecs vienacis, spriežot pēc ziņām, miermīlīgi noskaņots virsaitis, tik netīrs, ka pat klāja kasāmais skrāpis uz viņa ādas kļūtu neass. Viņš bija ieradies brīdināt kapteini, lai nelaiž nevienu no sa­viem ļaudīm krastā. Vēlu vakarā virsaitis atkārtoja brīdi­nājumu.

Veltīgi mūsu laiva braukalēja gar piekrasti, meklēdama rekrūšus. Biezoknis bija pilns ar apbruņotiem iezemiešiem, kuri labprāt aprunājās ar mūsu ļaudīm, bet no kuriem neviens nevēlējās parakstīt līgumu, lai trīs gadus strādātu plantācijās par sešām mārciņām gadā. Tomēr viņi visādi centās izvilināt atbraucējus krastā. Otrā dienā iezemieši līča attālākajā galā iededzināja ugunskuru. Tā kā tas bija parastais signāls, ka viņi grib nolīgt darbā, mēs aizsūtī­jām uz turieni laivu. Tomēr nekas neiznāca. Neviens no iezemiešiem nepieteicās, un neviens no mūsējiem neizkāpa malā. Pēc kāda laika mēs pamanījām apbruņotus iezemie­šus slapstāmies piekrastes krūmos.

Grūti bija spriest, cik mežoņu tur slēpjas. Skatiens ne­spēja izlauzties cauri pirmatnējo džungļu biežņai. Vakarā kapteinis Džensens, Carmiana un es braucām ķert zivis ar dinamītu. Katram laivā sēdošajam bija rokā Lī Enfilda šautene. Džonijam, vietējam vervētājam, kas sēdēja pie stūres, blakām bija vinčestrs. Mēs airējām uz to pusi, kur krastā, kā mums šķita, nebija nevienas dzīvas dveseles. Piebraukuši tuvāk krastam, mēs pagriežamies pret to ar pakaļgalu, lai uzreiz varētu attālināties, ja mums uzbruktu. Uzturoties Malaitā, ne reizes neredzēju, ka laiva tuvotos krastam ar priekšgalu. Parasti vervētāji brauc divas lai­vās: viena, protams, ar bruņotiem vīriem, brauc krasta, bet otra paliek pārsimt pēdu attālumā un sedz pirmo laivu. Tā kā «Minota» bija neliela jahta, otras laivas tai nebija.

Pieīrušies ar pakaļgalu pavisam tuvu krastam, mēs ieraudzījām zivju baru. Pielaidām uguni deglim un iesvie­dām dinamīta patronu ūdenī. Atskanēja sprādziens, un ūdens virsū sāka mētāties zivis. Tajā pašā mirklī mežs atdzīvojās. Krastā izskrēja ap divdesmit kailu mežoņu ar lokiem, bultām, šķēpiem un šautenēm. Laivas apkalpe arī paķēra šautenes. Abas naidīgās puses nenolaida acu viena no otras, kamēr divi no mūsējiem savāca apdullinātās zivis.

Mēs trīs dienas velti nonīkām Suo. «Minota» nesaver- vēja nevienu džungļu iemītnieku, bet džungļu iemītnieki nedabūja no «Minotas» nevienu galvaskausu. Vienīgais, kas kaut ko tomēr ieguva, bija Vada — viņš iedzīvojās pamatīgā drudzī. Glābšanas laiva izvilka mūs laukā 'no lagūnas, un mēs gar piekrasti devāmies uz Langa-Langa, lielu ciemu, kas ar neticamām pūlēm bija uzbūvēts uz smilšu sēkļa: tā bija mākslīga sala, kas vārda tiešā no­zīmē bija uzbūvēta, lai paglābtos no asinskārajiem džungļu iemītniekiem. Tepat lagūnas otrā krastā atradās Binu ciems, kur_ pirms pusgada bija sagūstīta «Minota» un no­bendēts tās kapteinis. Kad iebraucām nelielā šaurumā, mums pretī iznāca kanoe ar ziņu, ka vēl šorīt no šejienes aizbraucis kara kuģis, kura ļaudis nodedzinājuši trīs cie­mus, nokāvuši trīsdesmit cūkas un noslīcinājuši vienu zīdaini. Tas bija kapteiņa Lūisa komandētais kuģis «Cam- brian».

Ar kapteini Lūisu es iepazinos Korejā krievu-japāņu kara laikā, un kopš tā laika mūsu ceļi bija krustojušies ne reizi vien, bet mēs vairs nebijām satikušies. Izbrauk­dami ar «Snarku» uz Suvu Fidži salās, mēs redzējām, ka «Cambrian» iziet jūrā. Pie Viļas Jaunhebridu salās mēs izmainījāmies ar vienas dienas starpību. Naktī mēs pagājām garām viens otram pie Santo salas. Tajā dienā, kad «Cambrian» ieradās Tulagi, mēs izbraucām no Pende- frinas jūdzes desmit tālāk. Bet te, pie Langa-Langa, mēs izmainījāmies ar dažu stundu starpību.

«Cambrian» bija ieradies sodīt «Minotas» kapteiņa slep­kavas, bet sīkumus mēs uzzinājām tikai vakarā, kad pie mums ar laivu atbrauca vietējais misionārs misters Ebots. Ciemi tiešām bija nodedzināti un cūkas nokautas. Taču no iezemiešiem nebija cietis neviens. Slepkavas nebija iz­devies saķert, kaut gan «Minotas» karogs un dažas citas lietas atrastas. Zīdainis noslīcis nejauši. Virsaitis Džonijs no Binu ciema atteicies vest desantu mežā, un neviens no viņa vīriem arī nav uzņēmies pavadoņa pienākumus. Tad saniknotais kapteinis Lūiss pateicis virsaitim Džonijam, ka viņa ciemu vajadzētu nodedzināt. Džonija leksikonā acīmredzot nav bijis vārda «vajadzētu», un viņš sapratis, ka ciems liks katrā ziņā nodedzināts. Ciema iedzīvotāji metušies begt ar tādu skubu, ka noslīcinājuši zīdaini. Vir­saitis Džonijs steidzies pie mistera Ebota un iedevis vi­ņam četrpadsmit sovrinus, lai uzpirktu kapteini Lūisu. Džonija ciems nav nodedzināts, bet kapteinis Lūiss naudu nebija ņēmis, tāpēc ka vēlāk es to redzēju Džonija rokās, kad viņš atbrauca uz «Minotas». Džonijs taisnojās, ka neesot vedis desantu tālab, ka viņam bijis liels augonis, kuru viņš man arī lepni parādīja. īstais iemesls, ko Džo­nijs gan neminēja, bija vērā ņemams: tās bija bailes no mežoņu atriebības. Ja vien viņš vai kāds no viņa vīriem būtu pavadījis jūrniekus, viņus piemeklētu atmaksa, līdzko «Cambrian» paceltu enkuru.

Lūk, ilustrācija, kas parāda tikumus Zālamana salās. Džonijs ieradās pie mums iemainīt pret tabaku vienu vaļu medību laivas apaļkoku, grotburu un klīveri. Tajā pašā dienā mazliet vēlāk ieradās virsaitis Billijs, lai iemai­nītu — arī pret tabaku — mastu un klīverkoku. Visas šīs daļas bija noņemtas laivai, ko kapteinis Džensens bija atguvis iepriekšējā braucienā ar «Minotu». Laiva piederēja kādai Izabellas salas plantācijai. Vienpadsmit malaitieši, kas tur strādājuši saskaņā ar līgumu, reiz nolēmuši bēgt. Kā jau meža iemītnieki, viņi nav nedz zinājuši, kas ir jūra, nedz pratuši apieties ar laivu atklātā jūrā. Tāpēc viņi pierunājuši divus iezemiešus no Senkristovalas bēgt kopā ar viņiem. Senkristovalieši dabūjuši, ko pelnījuši. Vi­ņiem vajadzējis zināt, ar ko viņi ielaižas darīšanās. Kad

viņi laimīgi aizvadījuši nozagto laivu līdz Malaitai, par samaksu viņiem nocirstas galvas. Šo laivu ar visiem pie­derumiem kapteinis Džensens tad arī atņēmis Malaitas

iedzīvotājiem.

Tomēr es nebiju veltīgi braucis uz Zālamana salām. Te es beidzot ieraudzīju, kā tiek pazemota Carmianas augst­prātība un satriekta pīšļos viņas sievietiskās pārākuma apziņas pils. Tas notika uz Langa-Langas, uz mākslīgās salas, kas pat nav saredzama zem mājām. Te mēs klīņā- jām starp simtiem kailu vīriešu, sieviešu un bērnu, kas nepazina kauna, un priecājāmies par skaistajiem skatiem. Mūsu revolveri bija pielādēti, un laivā sēdošie, bruņoju­šies ar šautenēm, neizlaida mūs no acīm. Taču no kara kuģa gūtā mācība vēl bija pārāk spilgta atmiņā, lai mēs justu bailes. Mēs gājām visur un aplūkojām visu, kamēr nonācām līdz lielam stumbram, kas bija kā tiltiņš nogāzts pāri seklai upītei. Melnie stāvēja mums priekšā kā siena un atteicās laist mūs garām. Mēs gribējām zināt, kāpēc viņi mūs apturējuši. Melnie teica, ka varam iet tālāk. Neko nesapratuši, mēs grasījāmies iet. Tad mums paskaid­roja, ka kapteinis Džensens un es varot iet, tāpēc ka esam virieši. Turpretī neviena «Mērija» nedrīkstot spert ne soli uz tilta, kur nu vēl iet pāri pa to. «Mērija» nozīmē sievieti vispār, un Carmiana bija «Mērija». Viņai tilts bija tambo, kas šejieniešu valodā nozīmē tabu. Ak, kā es iz- riezu krūtis! Beidzot mana vīrieša cieņa bija atriebta. Es piederēju pie augstākā dzimuma. Carmiana varēja vilkties mums pa pēdām, taču mēs bijām VĪRIEŠI un drīkstējām iet pa tiltu, bet viņai vajadzēja braukt apkārt ar laivu.

Es negribētu, ka mani pārprot, bet visi zina, ka Zāla­mana salās drudža lēkmes cilvēku bieži piemeklē pēc nervu satricinājuma. Pusstundu pēc tam, kad Carmianai bija no­liegts iet pa tiltu, viņu segās ietīstītu un ar hinīnu sazā­ļotu aizveda uz «Minotu». Nezinu, kādus nervu satricinā­jumus bija piedzīvojis Vada un Nakata, bet arī viņi noli­kās ar drudzi. Zālamana salu klimats varēja gan būt veselībai labvēlīgāks.

Šīs lēkmes laikā Carmianai izveidojās Zālamana salu jēlums. Tas bija pēdējais piliens. Uz «Snarkas» visi, izņe­mot Carmianu, bija izslimojuši ar jēlumu. Es, piemēram, jau domāju, ka būs līdz potītei jāzaudē kāja neparasti ļaundabīga jēluma dēļ. Tahitiešiem Henrijam un Tehei tādu bija bez skaita. Vada saskaitīja kādus divdesmit jēlumus.

Nakatam atsevišķi jēlumi bija trīs collas gari. Mārtiņš bija pārliecināts, ka liela audu atmiršanai par iemeslu bi­juši daudzie jēlumi. Carmianai līdz šim bija laimējies izkļūt cauri sveikā. Būdama neuzņēmīga pret šo kaiti, viņa jau bija sākusi nicinoši izturēties pret mums pārē­jiem. Viņa bija tā cēlusies pati savās acīs. ka reiz bikli paskaidroja man, ka viss esot atkarīgs no asiņu tīrības. Visiem bija jēlumi, viņai ne, tātad… Nu, bet tagad viņai bija jēlums sudraba dolāra lielumā, un tīrās asinis netrau­cēja viņu vairākas nedēļas enerģiski ārstēties. Viņa tic vienīgi sublimātam, Mārtiņš paļaujas uz jodoformu. Hen­rijs lieto neatšķaidītu citrona sulu. Pēc manām domām, ja sublimāts iedarbojas pārāk lēni, tas jālieto pamīšus ar ūdeņraža pārskābi. Zālamana salās dzīvo baltie, kas lieto tikai borskābi, citi ir noskaņoti labvēlīgi pret lizolu. Man ir vājība pret universālu līdzekli, ko sauc par Kaliforniju. Lai kāds pamēģina atrast Zālamana salu jēlumu Kalifor- nijal

No Langa-Langas mēs pa lagūnu devāmies tālāk cauri niangrovju brikšņiem, pa tādiem šaurumiem, ka «Minota» ar bortiem tikko neskāra krastus. Mēs pabraucām garām Kalokas un Auki ciemiem. To dibinātāji, tāpat kā Venēcijas dibinātāji, bija te meklējuši glābiņu no cietzemes iedzīvo­tājiem. Būdami pārāk vāji, lai cīnītos par eksistenci me­žos, šie slaktiņa laikā dzīvi palikušie ļaudis bija apmetu­šies uz lagūnas smilšu sēkļiem. Viņi bija pārvērtuši tos par salām. Viņi bija spiesti iegūt sev iztiku no jūras un ar laiku kļuva par īstiem jūrniekiem. Viņi izpētīja zivju un molusku īpatnības, izgudroja āķus un makšķerauklas, tīklus un zivju slazdus. Viņu ķermeņi pielāgojās braukša­nai ar kanoe. Tā kā viņiem nebija kur iet un viņi visu laiku pavadīja laivās, rokas viņiem kļuva stiprākas un pleci platāki, toties vidukļi tievāki un kājas vājākas. Dzī­vodami piekrastē un sagrābuši savās rokās visu tirdznie­cību ar salu, viņi kļuva bagāti. Starp viņiem un džungļu iemītniekiem nerimst naids. Pamiers īstenībā valda tikai tirgus dienās, kas parasti notiek divreiz nedēļā. Tirgojas tikai abu pušu sievietes. Simt jardu tālāk, paslēpušies krūmos, glūn apbruņoti salinieki, bet laivās sēž piekrastes iedzīvotāji. Tirgus dienu pamiers reti kad tiek pārtraukts. Mežu iemītniekiem pārlieku garšo zivis, bet zvejnieki jūt organisku vajadzību pēc dārzeņiem, kurus viņi nevar iz­audzēt savās pārāk biezi apdzīvotajās salās.

Trīsdesmit jūdžu no Langa-Langas mēs sasniedzām šaurumu starp Basakanas salu un Malaitu. Krēslai iestā­joties, vējš norima pavisam, un motorlaiva cauru nakti vilka «Minotu», nosvīdušajai apkalpei piepalīdzot ar ga­riem airiem. Bet straume bija pret mums. Pusnaktī mēs panācām «Eiženiju», lielu vervētāju šoneri, ko vilka divas motorlaivas. Tās kapteinis Kellers, gadus divdesmit divus vecs enerģisks vācietis, uzkāpa uz «Minotas» «papļāpāt», un mēs pārcilājām visus Malaitas jaunumus. Vācietim bija laimējies: Fiu ciemā viņš bija savervējis divdesmit rekrūšu. Kamēr viņi stāvējuši tur reidā, notikusi viena no parastajām «drosmīgajām» slepkavībām. Nogalinātais bijis jauns piejūras puisis, tas ir, zvejnieks, kurš ir pa pusei džungļu iemītnieks, bet nedzīvo salā. Viņš strādājis savā dārzā, kad pie viņa atnākuši trīs džungļu iemītnieki. Viņi izturējušies draudzīgi un beidzot lūguši kai-kai. Ķai-kai nozīmē «ēst». Viņš iekūris uguni un uzlicis vārīties taro. Kad viņš noliecies pār katlu, viens no atnācējiem izšāvis viņam cauri galvai. Viņš iegāzies ugunī, bet slepkavas iegrūduši upurim vēderā šķēpu un uzšķērduši viņu.

— Goda vārds, — piebilda kapteinis Kellers, — es gan negribētu, ka mani nošauj ar snaideru. — Zirgs ar visiem ratiem varētu izlīst pa šo caurumu viņa galvā.

Vēl viens drošsirdīgas slepkavības upuris, par kuru es dzirdēju, uzturēdamies Malaitā, bija kāds sirmgalvis. Kāds meža salinieku virsaitis bija nomiris dabiskā nāvē. Šie ļaudis netic dabiskai nāvei. Neviens vēl tādā nav nomiris. Viņi saprot, ka var mirt no lodes, kaujas cirvja vai me­tamā šķēpa. Ja kāds nomirst citādā nāvē, ir skaidrs, ka viņam nāve ir pieburta. Kad virsaitis nomira dabiskā nāvē, viņa cilts vainoja kādu ģimeni. Tā kā ir vienalga, kuru no aizdomās turētās ģimenes nogalināt, viņi izvēlējās šo sirmgalvi, kurš dzīvoja viens pats. Tā bija ērtāk. Turklāt večukam nebija šautenes. Un viņš bija akls. Nabaga ve­čukam radās aizdomas, un viņš sagatavoja daudz bultu. Trīs drosmīgi karavīri, apbruņojušies ar snaideriem, uz­bruka viņam naktī. Visu nakti viņi varonīgi cīnījās ar veco. Līdzko uzbrucēji krūmos sakustējas vai nočauksti- nāja lapas, viņš raidīja uz to pusi bultu. No rīta, kad bija izšauta pēdējā bulta, trīs varoņi piezagās sirmgalvim klāt un sašķaidīja viņam galvaskausu.

Rīts atrada mūs vēl joprojām bezcerīgi cīnāmies ar straumi šauruma vidū. Galu galā mēs izmisumā pagriezā-

mies atpakaļ, izgājām jūrā un, apbraukuši apkārt Basa- kannas salai, nonācām līdz Malu. Enkurvieta pie Malu bija tāda, ka labāku nevarēja vēlēties, bet tā atradās starp krastu un riebīgu rifu, un iebraukt šajā šaurumā bija viegli, bet izbraukt no tā — grūti.

Vietējais misionārs misters Kolfeilds nupat bija pārra- dies no ceļojuma ar laivu gar piekrasti. Viņš bija slaids, tievs, nosvērts un praktisks cilvēks, kas aizrautīgi darīja savu darbu, — īsts divdesmitā gadsimta dieva kalps. Do­damies uz Malaitu, viņš bija teicis, ka paliks tur ne vai­rāk kā sešus mēnešus. Pēc tam viņš nolēma, ka paliks vēl, ja šajā laikā nezaudēs dzīvību. Un, lūk, bija jau pagājuši seši gadi, bet viņš vēl bija te. Viņa šaubas par sešiem mēnešiem tomēr nebija bijušas veltas. Pirms viņa Malaitā bija ieradušies trīs misionāri, un daudz īsākā laikā divi bija nomiruši ar drudzi, bet trešais aizbraucis projām kroplis.

—   Par kādu slepkavību jūs runājat? — viņš pēkšņi ap­rāva kapteini Džensenu kādas sarunas vidu.

Kapteinis pastāstīja.

—   Nu, tā notikusi jau sen, — teica misters Kolfeilds. — Tā notikusi pirms divām nedēļām.

Te, Malu, es saņēmu pelnītu sodu par ļauno prieku un izsmieklu sakarā ar Zālamana salu jēlumu, ko Carmiana bija saķērusi Langa-Langā. Misters Kolfeilds netieši bija šīs atmaksas ierocis. Viņš uzdāvināja mums vistu, kurai es biju spiests dzīties pakaļ ar šauteni rokā. Man taču vajadzēja nogriezt viņai galvu. Man izdevās vistu nošaut, bet, to darot, es paklupu pār baļķi un saskrāpēju lielu. Rezultāts — trīs Zālamana salu jēlumi. Kopā ar diviem iepriekšējiem jau iznāca pieci. Bet kapteinis Džensens un Nakata bija saķēruši gari-gari, kas burtiskā tulkojumā nozīmē «skrambā-skrambā». Taču tulkot nebija vajadzības: kapteiņa un Nakatas vingrinājumi bija saprotami bez vārdiem.

Nē, klimats Zālamana salās nav nemaz tik veselīgs, kā gribētos. Es rakstu šo nodaļu Izabellas salā, uz kurieni mēs esam aizgādājuši «Snarku», lai notīrītu un nodrīvētu to. Šorīt man bija pēdējā drudža lēkme, un starp divām lēkmēm man bija tikai viena brīva diena. Carmianai lēk­mes uznāk pēc divām nedēļām. Vadu drudzis padarījis galīgi gaudenu. Pagājušajā naktī, pēc visām pazīmēm spriežot, viņam sākās plaušu karsonis. Henrijs, dūšīgais milzis no Tahiti, nupat kā piecēlies no slimības gultas, čūbājās pa klāju, sačervelējies kā pērnā gada mežābols. Viņš ar Tehei bija savācis vērtīgu jēlumu kolekciju. Bez tam viņi bija saķēruši jaunu gari-gari paveidu, kas atgā­dināja saindēšanos ar augu indēm, piemēram, ar miec- skābi vai zilskābi. Tomēr viņi nav oriģināli. Pirms vairā­kām dienām Carmiana, Mārtiņš un es devāmies baložu medībās uz kādas mazas saliņas, un kopš tā laika mums ir skaidrs priekšstats par elles mocībām. Bez tam uz šīs mazās saliņas Mārtiņš uz koraļļiem sagrieza sev sloksnēs pēdas, dzīdamies pakaļ haizivij, — vismaz viņš pats tā saka, bet man gan likās, ka bijis pavisam citādi. Visi grie­zumi pārvērtās par Zālamana salu jēlumiem. Pirms pēdē­jās drudža lēkmes es, velkot tauvu, mazliet nobrāzu sev pirkstu kauliņus, un tagad man ir trīs pavisam svaigi jēlumi. Bet nabaga Nakata! Trīs nedēļas viņš nevarēja apsēsties. Vakar viņš apsēdās pirmo reizi un nosēdēja piecpadsmit minūtes. Viņš priecīgs apgalvo, ka cerat iz­ārstēties no sava gari-gari mēneša laikā. Bet tai pastarpā viņa gari-gari no pārāk jūsmīgas «skrambā-skrambāša- nas» ir pārvērtušies par neskaitāmiem jēlumiem. Turklāt viņš nupat nolikās ar septīto drudža lēkmi. Ja es būtu karalis, visbriesmīgākais sods, ko-es piespriestu saviem ienaidniekiem, būtu izsūtījums uz Zālamana salām. Kaut gan, vienalga, vai es būtu vai nebūtu karalis, man laikam tomēr pietrūktu drosmes tā rīkoties.

Nogādāt plantācijām savervētos strādniekus uz mazas, šauras jahtiņas, kas uzbūvēta braukšanai gar piekrasti, nav sevišķi patīkami. Klājs ir pilns ar savervētajiem un viņu ģimenēm. Kopkajītē nav vietas, kur ābolam nokrist. Naktī viņi visi gul turpat. Mūsu mazajā kajītē var iekļūt tikai caur kopkajīti, un mēs spraucamies cauri guļošajiem vai arī minam tiem virsū. Arī tas nav visai patīkami. Viņi visi kā viens ir slimi ar dažādām ļaundabīgām ādas kai­tēm. Dažiem ir ēde, citiem — buftua. Bukua cēlonis ir augu parazīts, kas ieurbjas ādā un muskuļos. Nieze ir neizturama. Slimais kasās tik ilgi, kamēr pa gaisu sāk lidot sausas plēksnes. Bez tam vēl ir ādas audzēji un čūlas. Uz kuģa ieradās iezemieši ar tik lieliem jēlumiem, ka viņi varēja paiet tikai uz pirkstgaliem, vai ar tādiem caurumiem miesā, ka tajos varēja iebāzt dūri. Asinssain- dēšanās ir ļoti bieža parādība, un kapteinis Džensens operē visus pēc kārtas ar jūrnieku nazi un buru adatu. Lai cik bezcerīgs būtu stāvoklis, viņš atver brūci un pēc iztīrīšanas uzliek izmērcētu sausiņu kompresi. Kad ierau­gām sevišķi briesmīgus jēlumus, mēs steigšus iesprūkam kaktā un bagātīgi aplejam paši savus jēlumus ar subli- rnātu. Tā mēs dzīvojam un ēdam, un guļam uz «Minotas», gaidīdami laimi un izlikdamies, ka labi vien ir.

Suavā, citā mākslīgā salā, es otrreiz triumfēju pār Car­mianu. Mūs uz kuģa apmeklēja «lielais kungs — Suavas augstākais virsaitis». Bet vispirms viņš atsūtīja pie kap­teiņa Džensena pēc asi gara audekla gabala, ar ko apsegt savu karalisko kailumu. Viņš gaidīja audeklu laiviņā pie paša borta. Varu apzvērēt, ka ķēnišķo netīrumu kārta uz viņa krūtīm bija puscollu bieza, un esmu gatavs saderēt, ka apakšējo kārtu vecums bija savi desmit vai pat div­desmit gadi. Vēlreiz augšā uzsūtītais emisārs paskaidroja, ka lielais kungs — Suavas augstākais virsaitis labprāt esot ar mieru paspiest roku kapteinim Džensenam un man un izlūgties tabakas tāfeli, bet ka viņa augstdzimušai dvē­selei nepiedienot pazemoties tiktāl, lai sniegtu roku nožē­lojamai sievietei. Nabaga Carmiana! Pēc piedzīvojumiem Malaita viņa bija pavisam pārvērtusies. Lēnprātība un vienkāršiba viņai ļoti piestāv, un es nebrīnīšos, ja pēc at­griešanās civilizētā pasaulē pastaigājoties viņa, noliekusi galvu, nāks pa trotuāru dažus soļus iepakaļ man.

Cits nekas interesants Suavā nenotika. Biču, iezemiešu pavārs, aizbēga. «Minota» vilka enkuru. Mums uzbruka vēja brāzmas ar lietu. Stūrmanis misters Džekobsens un Vada gulēja drudzī. Mūsu jēlumi kļuva lielāki un vairo­jās. Tarakāni rīkoja uz klāja īstas svētku parādes. Par vispiemērotāko laiku viņi uzskatīja pusnakti, bet par vis­piemērotāko vietu — mūsu mazo kajīti. Tarakāni bija divas līdz trīs collas gari, to bija simti, un tie pastaigājās pa mūsu ķermeņiem. Kad mēģinājām aizstāvēties, tie atrāvās no cietā pamata, pacēlās gaisā un laidelējās kā kolibri. Šie kukaiņi bija daudz lielāki par mūsu pašu «Snarkas» tarakāniem. Taču mūsējie ir jauni un var vēl augt. Bez tam uz «Snarkas» ir pamatīgi, sešas collas gari simtkāji. Gadījās, ka mēs kādu nositām — visbiežāk Carmianas kojā. Divas reizes tie man iedzēla, turklāt abas reizes no­devīgi, man guļot. Bet nabaga Mārtiņam klājās vēl ļau­nāk. Trīs nedēļas nonīcis slimības gultā, viņš beidzot pie­cēlās un… uzsēdās virsū simtkājim.

Mēs atgriezāmies Malu, pievācām septiņus rekrūšus, pacēlām enkuru un mēģinājām iziet cauri nodevīgajiem rifiem. Vējš sāka pierimt, straume nestin nesa uz visne­patīkamāko rifa daļu. Kad mēs gandrīz jau bijām tai ga­rām un gatavojāmies iziet atklātā jūrā, vējš pagriezās par četriem rumbiem. «Minota» mēģināja mainīt halzi, bet nekas neiznāca. Divi enkuri jau bija pazaudēti Tulagi. Izmeta atlikušo. Ķēdi izlaida tik garu, lai enkurs aizķer­tos aiz koraļļiem. Ķīlis atsitās pret dibenu, un grotmasts tā sašūpojās un nodrebēja, it kā grasītos gāzties mums uz galvas. Enkura ķēde nostiepās tieši tajā brīdī, kad milzīgs vilnis svieda mūs pret krastu. Ķēde pārtrūka. Tas bija mūsu pēdējais enkurs. «Minota» pagriezās uz vietas un drāzās taisni virsū zemūdens akmeņiem.

Izcēlās juceklis. Visi savervētie, kuri bija meža iemīt­nieki un baidījās no jūras, paniskās bailēs izmetās uz klāja', lai maisītos visiem pa kājām. Mūsu komanda savu­kārt skrēja pēc šautenēm. Visi zināja, ko nozīmē uzskriet sēklī pie Malaitas: ar vienu roku jāglābj kuģis, ar otru jāatvaira iezemieši. Ko tādos apstākļos var darīt, es nezi­nāju, bet kuģa ļaudīm bija jādara, tāpēc ka «Minotu» cilāja, valstīja un trieca pret koraļļiem. Iezemieši no pār­bīļa sarāpās mastos, nesaprazdami, ka masti var nolūzt. Nolaida motorlaivu, lai tā paņemtu «Minotu» tauvā un nejautu kuģim virzīties tuvāk rifiem, bet kapteinis Džen­sens un stūrmanis, bāls un drudža novārdzināts, vilka laukā no tilpnes vecu enkuru, kas bija noderējis par ba­lastu. Ar motorlaivu palīgā atsteidzās misters Kolfeilds ar misijas kalpotājiem.

Kad «Minota» atsitās pret rifu, nekur nebija redzama neviena kanoe, bet tagad tās īrās šurpu no visām pusēm kā maitas putni, kas riņķo ap laupījumu. Mūsu komanda, sagatavojusies šaut, turēja iedzimtos simt pēdu atstatumā, piedraudot atklāt uguni, ja viņi iedrošināsies tuvoties. Un tā laivas stāvēja simt pēdu no mums, melnas, draudīgas, pilnas cilvēku, kas ar airiem noturēja tās uz bīstamo bangu robežas. Tajā pašā laikā no pakalniem lejā skrēja ar šķēpiem, šautenēm, bultām un vālēm bruņojušies ieze­mieši, kamēr krasts bija pilnum pilns ar viņiem. Stāvokli saasināja vēl tas, ka vismaz desmit no mūsu rekrūšiem piederēja pie tās cilts, kas badīgi gaidīja krastā, kad va­rēs tikt pie tabakas, manufaktūras un visa, kas bija uz «Minotas».

«Minota» bija kārtīgi būvēta, bet tas ir vissvarīgākais kuģim, kas uzskrējis uz rifiem. Kā kuģi raustīja, var spriest pēc tā, ka pirmajās divdesmit četrās stundās tas pārrāva divas enkuru ķēdes un astoņas kabeļtauvas. Visa komanda čakli nira, lai piesietu pie enkuriem jaunas troses. Dažbrīd gan ķēdes, gan troses trūka reizē. Un tomēr «Minota» turējās. No krasta atgādāja šurp trīs baļķus un pabāza zem ķīļa, lai aizsargātu to un ārējo apšuvumu, taču baļķi tūlīt tika sadrumzīti, bet troses, kas tos turēja, saraustītas gabalu gabalos, taču «Minota» lēkāja un turē­jās kopā. Tomēr mēs bijām laimīgāki par «Aivenho», lielu vervētāju šoneri, kurš bija uzskrējis uz sēkla pie Malaitas krastiem pirms dažiem mēnešiem un kuru bija izlaupījuši iezemieši. Kapteinim un komandai bija izdevies paglābties ar motorlaivu, un džungļu piekrastes iemītnieki bija aiz­nesuši no kuģa visu, kas nesams.

Vēja švīga pēc vēja švīgas metās virsū «Minotai» ar neprātīgām lietus gāzēm, un viļņi kļuva aizvien lielāki. «Eiženija» stāvēja uz enkura piecas jūdzes vēja pusē aiz zemesraga, un no tās nevarēja redzēt, kāda neveiksme mūs piemeklējusi. Pēc kapteiņa Džensena lūguma es uz­rakstīju kapteinim Kelleram zīmīti ar lūgumu atsūtīt re­zerves enkurus un troses. Taču neviens no iezemiešiem nebija pierunājams aizvest vēstuli. Es piedāvāju puskasti tabakas, bet melnie tikai rādīja zobus un turēja savas lai­vas ar priekšgalu pret viļņiem. Puskaste tabakas maksāja trīs sterliņu mārciņas. Pat tādā vējā un viļņos cilvēks va­rēja divās stundās aizvest vēstuli un nopelnīt tik daudz, cik pusgadā, strādājot plantācijā. Es iekāpu kanoe un aizīros līdz mistera Kolfeilda motorlaivai, kas stāvēja uz enkura netālu no mums. Domāju, ka viņam būs lielāka ietekme uz iezemiešiem. Viņš pamāja, lai piebrauc pie viņa laivas, un, kad apkārt bija sastājušās pārdesmit kanoe, vēlreiz piedāvāja puskasti tabakas. Neviens neatsaucās.

— Es zinu, ko jūs domājat, — misionārs viņiem uz­sauca. — Jūs domājat, ka šoneris ir pilns ar tabaku un jūs tik un tā to dabūsiet. Bet es jums saku, ka šoneris ir pilns ar šautenēm. Jūs dabūsiet nevis tabaku, bet lodes.

Beidzot kāds no iezemiešiem, kas sēdēja viens pats mazā kanoe, paņēma vēstuli un aizbrauca. Gaidot palīdzību, uz «Minotas» turpināja darbu. Saldūdens mucas iztukšoja, bet krājumus, buras un balastu izveda krastā. Tie bija jautri brīži, kad «Minota» zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem un ļaudis, glābdami dzīvību un kājas, lēca pār kastēm, klīverkokiem un astoņdesmit mārciņu smagiem dzelzs balasta lietņiem, kas šļūca pa klāju no viena borta uz otru. Nabaga skaistā sacensību jahta! Tās klāji un tekošā takelāža bija viens režģeklis. Apakšā viss bija sa­dragāts. Kajītes grīda bija uzlauzta, lai piekļūtu klāt balastam, un tilpnē šļakstījās rūsains ūdens. Kā no katla izlēkušas pusjēlas klimpas, turpat valstījās ar slapjiem miltiem aplipuši citroni. Kapteiņa kajītē Nakata sargāja šautenes un patronas.

Trīs stundas pēc mūsu sūtņa aizbraukšanas cauri lietus aizsegam vēja pusē parādījās motorlaiva. Tajā bija kap­teinis Kellers, slapjš no lietus un šļakatām, ar revolveri pie sāniem; viņa komandas ļaudis bija apbruņoti līdz zo­biem, laivas vidū kaudzē gulēja enkuri un kabeļtauvas, un laiva traucās vēja ātrumā — baltais cilvēks, neizdibi­nāmais baltais cilvēks steidzās palīgā baltajam cilvēkam.

Alkatīgo laivu loks pajuka un nozuda tikpat ātri, cik ātri bija izveidojies. Šis līķis tomēr bija dzīvs. Tagad mums bija trīs vaļu medību laivas: divas nepārtraukti braukāja starp kuģi un krastu, bet trešā noņēmās ar en­kuriem, sasiedama pārtrūkušās troses. Pievakarē, apsprie­dušies un ņemdami vērā, ka daļa mūsu komandas un des­mit rekrūšu ir no šā apvidus, mēs atbruņojām komandu. Tagad viņiem rokas bija pilnīgi brīvas, lai strādātu. Šau­tenes nodeva piecu mistera Kolfeilda misijas kalpotāju ziņā.

Apakšā, sapostītajā kajītē, misionārs un viņa ticībai pievērstie lūdza dievu,, lai tas stāv klāt «Minotai». Tas bija iespaidīgs skats: neapbruņotie dieva vīri svētā paļā­vībā lūdzās, un viņu mežonīgie sekotāji, noliekušies pār šautenēm, murmināja līdzi. Kajītes sienas griezās viņiem apkārt. Katrs vilnis pacēla kuģi un svieda pret rifu.' Uz klāja sakliedzās ļaudis, kas pūlējās vaiga sviedros un arī lūdza dievu, tikai citādi, sasprindzinādami visu savu gribu un roku spēku.

Tonakt misters Kolfeilds tika brīdināts. Par viena mūsu rekrūša galvu bija izsolīta atlīdzība — piecdesmit asu gliemežvāku un četrdesmit cūku. Tā kā sagrābt kuģi ne­bija izdevies, iezemieši bija nolēmuši dabūt šo galvu. Kad asinsizliešana ir sākusies, neviens nevar pateikt, ar ko tā beigsies, tāpēc kapteinis Džensens apbruņoja motorlaivu un devās ar to dziļāk līcī. Ugi, viens no mūsu komandas, piecēlās un runāja kapteiņa vārdā. Ugi bija uztraukts. Kapteiņa Džensena brīdinājums, ka ikvienu laivu, kas naktī tuvosies kuģim, sašaus kā sietu, Ugi pārtulkoja ļoti kareivīgi, beigdams ar šādu ļoti efektīgu rezumējumu: «Jūs nogalināt manu kapteini, es dzeru viņa asinis un mirstu kopā ar viņu!»

Iezemieši apmierinājās, nosvilinādami vienu no misijas tukšajām mājām, un aizgāja atpakaļ mežā. Nākamajā dienā pienāca «Eiženija» un izmeta enkuru. Trīs dienas un trīs naktis «Minota» bija dauzīta pret rifiem, un tomēr tā izturēja, tās ķīli beidzot atbrīvoja — un kuģi noenku­roja mierīgā vietā. Te mēs atvadījāmies no «Minotas» un visiem, kas atradās uz tās, un braucām uz «Eiženiju», kura devās uz Floridas salu.

Autora piezīme. Lai pierādītu, ka mēs uz «Snarkas» ne­esam nekādi vārguļi, kā varētu spriest pēc mūsu kaitēm, es vārdu pa vārdam citēju izrakstu no «Eiženijas» kuģa žurnāla. Šis izraksts var dot priekšstatu, ko nozīmē ceļo­jums pa Zālamana salām.

Ulava. Ceturtdiena, 1908. gada 12. marts.

No rīta aizsūtījām uz krastu laivu. Atvedām divas kravas ko­kosriekstu, 4000 kopras. Kapteinis guj ar drudzi. Ulava. Piektdiena, 1908. gada 13. marts.

Nopirkām no vietējiem 1,5 tonnas riekstu. Kapteiņa palīgs un kapteinis guļ ar drudzi. Ulava. Sestdiena, 1908. gada 14. marts.

Dienas vidū pacēlām enkuru un ar vieglu ONO devāmies uz Ngora-Ngoru. Enkuru izmetām 8 asu dzijumā — koraļļi un gliemežvāki. Kapteiņa palīgs guļ ar drudzi. Ngora-Ngora. Svētdiena, 1908. gada 15. marts.

No rīta atklājām, ka junga Bagua naktī nomiris ar dizentēriju. Viņš noslimoja apmēram 14 dienas. Pievakarē stipra NW brāzma. (Sagatavots rezerves enkurs.) Brāzma ilga vienu stundu trīsdesmit minūtes. Jūrā. Pirmdiena, 1908. gada 16. marts.

Uzņēmām kursu uz Sikianu pīkst. 4 dienā. Vējš norima. Visu nakti stipras brāzmas. Kapteinis slims ar dizentēriju, viens matrozis arī. Jūrā. Otrdiena, 1908. gada 17. marts.

Kapteinis un divi matroži slimi ar dizentēriju. Kapteiņa palī­gam drudzis. Jūrā. Trešdiena, 1908. gada 18. marts.

Stipra viļņošanās. Aizvēja puses borts visu laiku ūdenī. Ejam ar ierēvētām burām. Kapteinim un trim matrožiem dizentērija. Kapteiņa palīgam drudzis.

Jūrā. Ceturtdiena, 1908. gada 19. marts.

Pārāk apmācies, lai kaut ko saredzētu. Visu laiku pamatīga vētra. Sūknis iesprūdis, un ūdeni smeļam ar kausiem. Kapteinis un pieci matroži guļ ar dizentēriju. Jūrā. Piektdiena, 1908. gada 20. marts.

Visu nakti brāzmas ar viesuļvētras spēku. Kapteinis un seši matroži guļ ar dizentēriju. Jūrā. Sestdiena, 1908. gada 21. marts.

Pagriezāmies prom no Sikianas. Visu dienu brāzmas ar lietu un nemierīga jūra. Kapteinim un lielākajai daļai komandas dizentērija. Kapteiņa palīgam drudzis.

Un tā dienu no dienas, turklāt, lielākai daļai komandas slimojot, turpinās ieraksti «Eiženijas» kuģa žurnālā. Kaut kas jauns gadījās tikai trīsdesmit pirmajā martā, kad kapteiņa palīgs saslima ar dizentēriju, bet kapteini nogaza no kājām drudzis.

XVI NODAĻA Ārsts amatieris

Kad izbraucām ar «Snarku» no Sanfrancisko, es par slimībām zināju tikpat daudz, cik šveiciešu flotes admi­rālis par jūru. Un te, pašā sākumā, atļaujiet man dot padomu katram, kas gudro apmeklēt neparastas vietas tropu joslā. Vispirms aizejiet uz pirmšķirīgu aptieku — uz tādu, kur strādā speciālisti, kas zina visu. Pārrunājiet šo jautājumu ar vienu no tādiem. Rūpīgi pierakstiet visu, ko viņš jums stāsta. Atzīmējiet visu, ko viņš iesaka ņemt līdzi. Izrakstiet čeku par visu summu un… saplēsiet to.

Es nožēloju, ka tā neizdarīju. Tagad es zinu, ka daudz prātīgāk būtu bijis nopirkt vienu no tām gatavajām pri­mitīvajām brīnumaptieciņām, kuras tā iemīļojuši ceturtā ranga kapteiņi. Tādā aptieciņā katrai pudelītei ir numurs. Vāka iekšpusē ir īsa instrukcija: N? 1 — zobu sāpes, JMb 2 — bakas, N? 3 — vēdergraizes, Ne 4 — holera, JvT» 5 — reimatisms un tā tālāk. Es lietotu tās kā viens godājams kapteinis, kas, izlietojis N° 3, sajauca N° 1 un Ne 2 vai, izlietojis N? 7, deva savai komandai J\r 2 4 un N? 3, kamēr izbeidzās N° 3, un tad jauca kopā N» 5 ar N2 2.

Kas attiecas uz manu aptieciņu, tad, izņemot sublimātu (ko man ieteica kā antiseptisku līdzekli ķirurģiskām ope­rācijām un ko es līdz šim šādam nolūkam vēl neesmu lietojis), tā nebija man vajadzīga. Vēl ļaunāk — tā aiz­ņēma vietu, ko es būtu varējis izmantot daudz labāk.

Citādi ir ar maniem ķirurģiskajiem instrumentiem. Ka­mēr nav bijusi nopietna vajadzība pēc tiem, man nav žēl vietas, ko šie instrumenti aizņem. Līdzko iedomājos tos, uzreiz jūtos drošāk. Tas ir kaut kas līdzīgs dzīvības ap­drošināšanai, tikai patīkamāks par šo drūmo spēli, kurā laimē tas, kas nomirst. Protams, es nezinu, kā ar šiem instrumentiem rīkoties, un man nav ne mazākās sajēgas par ķirurģiju. Taču vajadzība var rasties, ja velnam ienāk prātā pajokot, bet neviens no mums nevar iepriekš pare­dzēt, kad tas velnam ienāks prātā un vai tas nenotiks tūk­stoš jūdžu no cietzemes un divdesmit dienu brauciena at­tālumā no tuvākās ostas.

Es neko nesaprotu no zobu ārstēšanas, tomēr viens no maniem draugiem apgādāja mani ar knaiblēm un citiem vienkāršiem rīkiem, bet Honolulu es nopirku grāmatu par zobiem. Šajā subtropu pilsētā man izdevās sadabūt gal­vaskausu, no kura es ātri un bez sāpēm izrāvu visus zo­bus. Tā apgādāts, es varēju ķerties klāt katram zobam, kas patrāpītos man ceļā, kaut gan sevišķu vēlēšanos neiz- jutu. Pirmā izdevība man gadījās Nukahivā Markīžu sa­lās: tas bija maza, veca ķīnieša zobs. Vispirms man no bailēm piemetās tāds kā drudzis, un es atļauju izspriest katram saprātīgam cilvēkam, vai ir iespējams drudzī, ar satraukumā pukstošu sirdi un drebošām rokām izlikties par pieredzējušu zobu rāvēju. Man neizdevās piemānīt veco ķīnieti. Viņš bija nobijies ne mazāk kā es un pat vēl vairāk. Es gandrīz aizmirsu savas bailes, bažīdamies, ka tikai viņš nelaižas lapās. Zvēru, ja vecais būtu mēģinājis to darīt, es būtu aizlicis viņam priekšā kāju, nosēdinājis viņu un licis attapties un nomierināties.

Man gribējās izraut šo zobu. Mārtiņš gribēja mani no­fotografēt šajā brīdī. Carmiana arī sagatavoja aparātu. Tad mēs devāmies ceļā. Mēs dzīvojām mājā, kas tajā laikā, kad uz Markīžu salām bija atbraucis Stīvensons, bija saukta par klubu. Verandā, kur viņš bija pavadījis tik daudz patīkamu stundu, gaisma nebija nekāda labā, tas ir, fotografēšanai. Es izgāju dārzā ar krēslu vienā un visvisādām knaiblēm otrā rokā, un mani ceļi nepieklā­jīgi sitās kopā. Nabaga vecais ķīnietis nāca aiz manis un ari drebēja. Carmiana un Mārtiņš ar kodakiem nāca visu- pēdējie. Mēs panirām zem avokado kokiem, izgājām cauri kokospalmām un sasniedzām klajumiņu, kas atbilda Mār­tiņa fotogrāfiskajām prasībām.

Es paskatījos uz zobu un atklāju, ka neko neatceros par zobiem, kurus biju izrāvis no galvaskausa pirms pie­ciem mēnešiem. Vai zobam ir viena sakne? Varbūt divas? Trīs? Tas, ko varēja saredzēt ārpusē, bija kaut kas gau­žām sīks, un es zināju, ka man jāsatver zobs dziļi sma­ganās. Noteikti vajadzēja zināt, cik šim zobam sakņu. Es aizgāju uz māju pēc grāmatas par zobiem. Mans nabaga upuris stipri vien atgādināja savus fotoattēlos redzētos tautiešus, kuri, notupušies uz ceļiem, gaida, kad zobens nocirtīs tiem galvu.

—   Neļauj viņam aiziet! — es piekodināju Martinam. — Es gribu izraut to zobu.

—   Skaidrs, ka neļaušu, — viņš jūsmīgi atbildēja, pa­slēpies aiz aparāta. — Es gribu jūs nofotografēt.

šajā mirklī man pirmo reizi kļuva žēl ķīnieša. Kaut gan grāmatā nebija ne pušplēsta vārda par zobu raušanu, tā tomēr bija laba grāmata, jo es atradu uzzīmētus visus zobus ar visām saknēm, un tur arī bija parādīts, kā tie sēž žoklī. Tagad vajadzēja izvēlēties knaibles. Man bija septiņi pāri knaibļu, bet es nezināju, kuras ņemt. Es negribēju kļūdīties. Kad sāku šķindināt un grabināt savus dzelzs rīkus, nabaga upurim dūša galīgi saskrēja papēžos un viņš kļuva zaļgani dzeltens. Viņš sāka gausties par sauli, bet tā bija nepieciešama fotografēšanai, un ķīnietim vajadzēja paciest ari to. Beidzot es ar knaiblēm satvēru zobu — un pacients nodrebēja un galīgi sašļuka.

—   Gatavs? — es uzsaucu Mārtiņam.

—   Gatavs, — viņš atbildēja.

Es parāvu. Ak dievs! Zobs_ tikko turējās! Tas iznāca iaukā viena mirklī. Es triumfējot pacēlu to ar knaiblēm gaisā.

—   Liec to atpakaļ, lūdzu, liec atpakaļ, — lūdzās Mār­tiņš. — Tu tik ātri izrāvi, ka es neko nepaguvu.

Un nabaga vecais ķīnietis sēdēja, kamēr es ieliku zobu atpakaļ un izrāvu vēlreiz. Mārtiņš noknikšķināja slēdzi. Varoņdarbs bija paveikts. Gandarījums? Lepnums? Nekad neviens mednieks nav tā lepojies ar savu pirmo nošauto briedi, kā es lepojos ar šo zobu. Es to biju izdarījis. Es! Pats ar savām rokām un knaiblēm es to biju izdarījis, nerunājot nemaz par nelaiķi, kam piederēja aizmirstais galvaskauss.

Mans nākamais pacients bija tahitiešu matrozis. Viņš bija neliela auguma un galīgi zaudējis spēkus, dienām un naktīm mocīdamies ar šausmīgām zobu sāpēm. Vispirms es pārgriezu smaganas. Es nezināju, kā to dara, tomēr pārgriezu. Raut zobu bija joti grūti, un es ilgi noņēmos ar to. Šis vīrs bija varonis. Viņš stenēja un vaidēja, un es jau domāju, ka viņš paģībs. Bet viņš turēja muti vaļā un netraucēja mani raut. Un beidzot zobs padevās.

Pēc tam es biju gatavs pieņemt kuru katru — vispiemē­rotākais noskaņojums sakāvei pie Vaterlo. Un tā pienāca. Tās vārds bija Tommijs. Viņš bija īsts pagānu milzis, ku­ram bija slikta slava. Viņam piemita nosliece uz vardar­bību. Viņš, piemēram, bija nositis ar dūri divas sievas. Viņa tēvs un māte bija bijuši atklāti cilvēkēdāji. Kad Tommijs apsēdās un es ieliku viņam mutē knaibles, es ievēroju, ka viņš sēžot ir tikpat garš, cik es stāvot. Liela auguma cilvēki, kuriem piemīt nosliece uz varmācību, ne­spēj paciest sāpes, tāpēc es baidījos par viņu. Carmiana sagraba viņu aiz vienas, Vorrens aiz otras rokas. Un sā­kās kauja. Mirklī, kad knaibles saspieda slimo zobu, Tommija žokļi saspieda knaibles. Bet abas rokas izrā­vās un sagrāba manu roku. Es turēju, un viņš turēja. Carmiana un Vorrens arī turēja. Mēs cīkstējāmies kā ne­gudri.

Mēs bijām trīs pret vienu, turklāt es nelaidu vaļā slimo zobu, un tas nu bija pavisam nepareizi; tomēr, par spīti pārspēkam, viņš mūs pieveica. Knaibles noslīdēja gar augšējiem zobiem ar nervus plosošu šņirkstoņu. Tad knaibles izkrita pacientam no mutes un viņš, asinskāri ieaurodamies, uzrāvās kājās. Mēs visi trīs nokritām zemē. Mēs gaidījām, ka viņš mūs saplosīs. Bet šis mežonis, kuram bija tik slikta slava, kaukdams atkrita atpakaļ krēslā. Viņš saķēra galvu ar abām rokām un vaidēja, vai­dēja, vaidēja. Viņš neko negribēja dzirdēt. Es biju pūšļo­tājs. Mana nesāpīgā zobu raušana bija maldināšana, blē- žošanās un zemisks reklāmas triks. Man tā gribējās izraut šo zobu, ka es gandrīz vai biju gatavs piekukuļot mežoni. Tomēr profesionālais lepnums tam pretojās, un es palaidu viņu vaļā ar neizrautu zobu. Tas manā praksē bija vie­nīgais gadījums, kad es nepanācu savu. Kopš tās reizes es neesmu palaidis garām nevienu zobu. Vēl pirms da­žām dienām es pats pieteicos braukt ar laivu trīs dienas pret vēju, lai izrautu zobu kādai misionārei. Es ceru, ka, ceļojumam ar «Snarku» beidzoties, pratīšu taisīt tiltiņus un likt zelta kronīšus.

Es lāgā nezinu, vai tie ir vai nav jēlumi: kāds dakteris Fidži salās man teica, ka esot, bet misionārs Zālamana sa­lās apgalvoja, ka neesot; lai nu kā, es varu galvot, ka šī slimība ir ārkārtīgi nepatīkama. Tahiti man laimējās sa­līgt kādu franču matrozi, kuram, kad bijām izgājuši jūrā, atklājās nejauka ādas slimība. «Snarka» bija pārāk maza un pārāk ģimenīga, lai atļautu šim cilvēkam palikt uz kuģa, bet, kamēr mēs tikām līdz cietzemei, man gribot negribot vajadzēja ārstēt viņu. Es palasījos grāmatas un ķēros pie dziedināšanas, katru reizi noliedamies ar anti­septiskiem līdzekļiem. Kad nokļuvām Tutuilā, mēs ne vien netikām vaļā no šā matroža, bet ostas ārsts vēl noteica viņam karantēnu un neļāva mums laist viņu krastā. Bei­dzot Apijā, Samoa salā, man izdevās dabūt viņu uz tvai­koņa, kas gāja uz Jaunzēlandi. Te, Apijā, moskīti man pamatīgi sadzēla potītes, un es, jāatzīstas, sakasīju dzē- lienu vietas, kā jau biju darījis tūkstošiem reižu. Kad sa­sniedzām Savai salu, man uz pēdas bija izveidojies neliels jēlums. Nospriedu, ka tas radies no noberzuma un kodī­gajiem garaiņiem, man staigājot pa karsto lavu. Es nodo­māju, ka apziedīšu jēlumu un viss pāries. Ziede gan sa­dziedēja pušumu, bet tūlīt apkārt sākās iekaisums, jaunā āda nogāja, un izveidojās vēl lielāks jēlums. Tas atkārto­jās daudz reižu. Katru reizi pušums aizdzija, bet tūlīt pat sākās iekaisums — un jēlums gāja plašumā. Es biju ap­mulsis un sabaidījies. Visu mūžu biju lepojies, ka uz ma­nas ādas viss ātri sadzīst, bet šoreiz tā tomēr negribēja dzīt. Gluži otrādi — dienu no dienas jēlums arvien vairāk saēda manu ādu un jau ķērās klāt muskuļiem.

Tajā laikā «Snarka» bija atklātā jūrā un devās uz Fidži. Es atcerējos franču matrozi un pirmo reizi nobijos ne pa jokam. Bija parādījušies vēl četri tādi paši jēlumi jeb, pareizāk sakot, čūlas, un sāpēja tā, ka nakti nevarēju gu­lēt. Es domāju tikai par to, kā ātrāk atstāt «Snarku» Fidži un ar pirmo tvaikoni nokļūt Austrālijā pie ārstiem speciā­listiem. Bet pa to laiku es kā ārsts amatieris rīkojos, cik labi vien pratu. Es izlasīju visas medicīnas grāmatas, kādas bija uz kuģa. Es neatradu ne rindiņas, ne vārda par savu slimību. Nolēmu risināt šo problēmu ar veselā saprāta palīdzību. Mani ēd nost ļaundabīgas un pārmē­rīgi darbīgas čūlas. Acīmredzot darbojās kāda stipra organiska inde. Man radās divi secinājumi. Pirmkārt, jā­atrod pretinde. Otrkārt, strutu perēkļi nav iznīcināmi ar ārīgiem līdzekļiem, jālieto iekšķīgi. Es nolēmu uzbrukt indei ar sublimātu. Jau pats nosaukums likās man spēcīgs. Ar uguni pret uguni! Mani rija nost stipra inde, un es iedomājos sūtīt pret to citu stipru indi. Vairākas dienas es mazgāju čūlas pamīšus ar sublimātu un ūdeņraža pār- skābi. Un, raugiet, kad sasniedzām Fidži, četras čūlas no piecām bija pazudušas, bet piektā vairs nebija lielāka par zirni.

Tagad es jutos spējīgs ārstēt čūlas. Vienlaikus es izjutu lielu bijību pret tām. Citādi pret šo notikumu izturējās «Snarkas» komanda. Viņiem redzēt nenozīmēja ticēt. Viņi visi bija redzējuši manu drausmīgo stāvokli, un neviens no viņiem — esmu pārliecināts par to — zemapziņā ne­šaubījās, ka viņa nevainojami veselais organisms un lie­liskā personība nekad neļautu ieperināties tādai riebīgai indei, kā to pieļāva mans anēmiskais organisms un mana viduvējā personība. Apņēmības ostā, Jaunhebridu salās, Mārtiņam ienāca prātā basām kājām pastaigāties pa krū­miem, un viņš atgriezās uz kuģa ar daudzām skrambām un nobrāzumie'm — galvenokārt uz apakšstilbiem.

— Vajadzētu būt uzmanīgākam, — brīdināju viņu. — Es iedošu tev mazliet sub'limāta, ar ko izmazgāt skrambas. Drošs paliek drošs, kā saka.

Bet Mārtiņš tikai augstprātīgi pavīpsnāja. Lai gan viņš neko neteica, man tomēr bija jāsaprot, ka viņš nav tāds kā citi (šis cits varēju būt vienīgi es) un ka pēc pāris dienām viņa pušumi būs aizdzijuši. Bez tam viņš nolasīja man lekciju par savām reti tīrajām asinīm un apbrīno­jamo sadzītspēju. Kad viņš beidza, es jutos nolīdzināts ar zemi. Acīmredzot es atšķīros no citiem ar to, ka man ne­bija tik tīras asinis.

Kādu dienu, gludinot veļu, mūsu junga Nakata iedomā­jās, ka viņa kāja ir gludekļa paliktnis, un dabūja trīs col­las garu un puscollu platu apdegumu. Viņš arī augstprā­tīgi vīpsnāja, kad piedāvāju viņam sublimātu un atgādi­nāju savu rūgto pieredzi. Man ļoti pieklājīgi un laipni lika saprast, ka visa vaina bijusi manās sliktajās asinīs, tur­pretī viņa — japāņa, portarturieša asinis ir pirmšķirīgas un neliekas zinot par jautrajiem mikrobiem.

Pavārs Vada reiz atradās motorlaivā, kad notika ne­veiksmīgs mēģinājums izcelties malā, un bija spiests lēkt ūdenī un palīdzēt cauri bangām vilkt laivu uz krastu. Viņš pamatīgi sagraizīja kājas uz gliemežvākiem un koraļļiem. Piedāvāju puisim pudeli ar sublimātu. Un atkal man bija jāpacieš augstprātīgs smaids, un atkal man lika saprast, ka viņa dzīslās rit tās pašas asinis, kas sadevušas Krie­vijai un vienā jaukā dienā sados Savienotajām Valstīm, bet, ja viņa asinis netiktu galā ar dažām nenozīmīgām skrambiņām, viņš sev no kauna iztaisītu harakiri.

No visa tā es secināju, ka ārsts amatieris netiek turēts godā uz sava kuģa pat tad, ja viņš ir izārstējis pats sevi. Visa komanda uzskatīja, ka esmu drusku ķerts uz jēlu­miem un sublimātu. Ja man pašam bija netīras asinis, tas vēl nenozīmēja, ka arī citiem ir tādas. Es vairs nepiedā­vāju savu palīdzību. Laiks un mikrobi bija manā pusē, un man atlika tikai gaidīt.

—   šitajos iegriezumos laikam sagājuši iekšā kaut kādi netīrumi, — pēc dažām dienām teica Mārtiņš, jautājoši skatīdamies uz mani. — Es tos izmazgāšu, un viss būs kār­tībā, — viņš piebilda, redzēdams, ka izliekos nedzirdam.

Pagāja vēl divas dienas, bet pušumi kā nedzija, tā ne- dzija, un es pieķēru Mārtiņu mērcējam kājas toverī ar karstu ūdeni.

—   Nekas nav tik labs kā karsts ūdens, — viņš aizrau­tīgi pavēstīja. — Tas sit pušu visas dakteru zāles. No rīta jēlumi būs pazuduši.

Bet no rīta Mārtiņš izskatījās nobažījies, un es zināju, ka drīz būs mana kārta triumfēt.

—   Es tomēr pamēģināšu kādas no tavām zālēm, — viņš tās pašas dienas pievakarē paziņoja. — Ne tāpēc, ka no tā varētu būt kāds labums, — viņš taisnojās, — tomēr es gribu pamēģināt.

Drīz arī lepnās japāņu asinis ieradās lūgt zāles saviem daiļrunīgajiem jēlumiem, un galīgi pazemoju tās, labprāt un sīki izklāstīdams savu ārstēšanas metodi. Nakata bez ierunām izpildīja manus norādījumus, un jēlumi kļuva ar katru dienu mazāki. Vada bija apātiskāks, un viņam ār­stēšanās gāja lēnāk. Bet Mārtiņš vēl aizvien šaubījās, un, tā kā viņš neizārstējās uzreiz, viņš sāka sludināt teoriju, ka pat tad, ja daktera zāles esot labas, tās nevarot būt tikpat iedarbīgas arī citiem. Uz viņu, piemēram, sublimāts neiedarbojoties. Un kā es arī varu zināt, ka tās ir īstās zāles? Man taču nav pieredzes! Tas, ka esmu izveseļojies, vēl nenozīmē, ka tas ir sublimāta nopelns. Var taču būt sagadīšanās. Nav šaubu, ka ir līdzeklis, ar ko ārstēt jēlu­mus, un, kad viņam patrāpīsies labs ārsts, viņš uzzinās, kas tas ir par līdzekli, un dabūs to.

Apmēram šajā laikā mēs ieradāmies Zālamana salās. Neviens ārsts neteiks, ka šis arhipelāgs ir sanatorija. Pa­visam īsu laiciņu uzturēdamies šajās salās, es pirmo reizi mūžā sapratu, cik trausli ir cilvēka miesas audi. Mūsu pirmā enkurvieta bija Portmarija Santaannas salā. Vienī­gais baltais cilvēks, tirdzniecības aģents, atbrauca pie mums ar laivu. Viņu sauca Toms Batlers, un viņš bija lielisks paraugs tam, ko Zālamana salas var izdarīt ar veselu cilvēku. Viņš gulēja laivā nevarīgi kā mirējs. Viņa sejā nebija nedz smaida, nedz saprāta pazīmju. Bija tikai drūma nāvesgalva, kas nejaudāja pat atiezt zobus smaidā. Batleram arī bija jēlumi, milzīgi jēlumi. Mēs bijām spiesti uzvilkt viņu uz «Snarkas». Viņš sacīja, ka esot vesels, ka viņam labu laiku neesot bijis drudzis un ka vienīgi roka neesot kārtībā. Likās, ka viņa roka ir paralizēta. Viņš to noliedza. Agrāk gan bijusi, bet viņš izveseļojies. Tā esot parasta slimība Santaannā, Batlers teica, kad viņu veda uz kajīti, bet viņa nedzīvā roka bunkšķēja pret pa­kāpieniem. Viņš, bez šaubām, bija visšausmīgākais no vi­siem, kas bija mūs apmeklējuši uz «Snarkas», bet pie mums bija nākuši gan'ar spitālību, gan ar elefantiāzi slimi cilvēki.

Mārtiņš apjautājās par frambēziju, tāpēc ka Batlers bija vienīgais, kas varēja zināt. Par to, ka viņš tiešām zina, mēs varējām spriest pēc viņa rētainajām rokām un kājām un pēc jaunajām čūlām uz vecajām rētām. Pie čū­lām varot pierast, paziņoja Toms Batlers. Tās esot tīrais nieks, ja vien neesot ieēdušās dziļi miesā. Bet, kad tās uzbrūkot artēriju sieniņām, artērijas pārplīstot, un tad — posies tikai uz bērēm. Pēdējā laikā no jēlumiem nomiruši vairāki iezemieši. Bet kāda tam nozīme? Ja nav jēlumu, ir kaut kas cits. Tādas ir tās Zālamana salas.

Es pamanīju, ka no šā brīža Mārtiņš izrāda arvien lie­lāku interesi par saviem jēlumiem. Viņš sāka arvien bie­žāk mazgāt tos ar sublimātu, bet sarunā arvien aizrautī­gāk atcerējās Kanzasas labumus. Mēs ar Carmianu nodo­mājām, ka Kalifornija ir vienīgā vieta, kur viss ir labi. Henrijs zvērēja pie Rapas salas, Tehei cēla debesīs Bora- Boru, bet Vada un Nakata sacerēja vārsmas par godu Japānas veselīgajam klimatam.

Kādu vakaru, kad «Snarka» brauca apkārt Ugi salas dienvidgalam, meklējot kādu izdaudzinātu enkurvietu, do­damies ar laivu uz Sankristovalu, pie mūsu kuģa piestāja angļu misionārs misters Drjū. Mēs ielūdzām viņu pusdie­nās. Mārtiņš, kura kājas bija notītas ar Sarkanā Krusta saitēm kā mūmijai, novirzīja sarunu uz jēlumiem.

—  Jā, — teica misters Drjū, — Zālamana salās ta ir parasta lieta. Visi baltie cieš no šiem jēlumiem. _

—   Un vai jums arī bija tādi? — jautāja Mārtiņš, līdz sirds dziļumiem aizskarts, ka angļu baznīcas misionāram ir tikpat vulgāra slimība.

Misters Drjū pamāja ar galvu un piemetināja, ka ne tikai bijuši, bet viņš ārstējoties vēl šobrīd.

—   Bet ar ko jūs tos ārstējat? — Mārtiņš šautin izšāva jautājumu.

Gaidot atbildi, man tikko neapstājās sirds. No šīs atbil­des bija atkarīgs, vai man izdosies glābt savu mediķa prestižu vai arī es to zaudēšu. Un tad nāca atbilde, svē­tītā atbilde!

—  Ar sublimātu, — teica misters Drjū.

Mārtiņš padevās, man jāsaka, godīgi atzīdams sevi par uzvarētu, un esmu pārliecināts — ja viņam šajā brīdī lūgtu atļauju izraut vienu zobu, viņš man neatteiktu.

Visi baltie Zālamana salās mokās ar jēlumiem, un katrs iegriezums vai skramba nozīmē jaunu jēlumu. Visiem, ku­rus es satiku, tie bija, un deviņiem no desmit tie vēl nebija izzuduši. Bija gan viens izņēmums — kāds jauns puisis, kas bija nodzīvojis šajās salās piecus mēnešus, desmitajā dienā pēc Ierašanās nolicies ar drudzi un pēc tam slimojis ar drudzi tik bieži, ka viņam nebijis nedz laika, nedz izdevības dabūt jēlumu.

Uz «Snarkas» jēlumi bija visiem, izņemot Carmianu. Viņas egotisms nebija mazāks par Japānas vai Kanzasas egotismu. Viņa uzskatīja to par savu tīro asiņu nopelnu un, dienām ritot, aizvien biežāk un skaļāk plātījās ar savu asiņu tīrību. Starp mums runājot, es šo imunitāti izskaid­roju ar faktu, ka Carmianai, kā jau sievietei, nav jāsa­vaino rokas tā kā mums, vīriešiem, kas sviedriem vaigā vada «Snarku» apkārt pasaulei. Viņai gan es to neteicu. Negribēju ievainot viņas dvēseli ar rupjiem faktiem. Bū­dams ārsts, kaut arī tikai amatieris, es par šo slimību zināju vairāk nekā viņa un sapratu, ka laiks ir mans sa­biedrotais. Bet ak vai! Es nepratu izmantot sava sabiedrotā pakalpojumus, kad tas apveltīja viņu ar mazu, bur­vīgu čūliņu uz potītes. Es tik ātri ķēros pie antiseptiskās arstešanas, ka jēlums sadzija ātrāk, nekā Carmiana pa­guva to pamanīt. Un atkal es biju līdzīgs savā tēvzemē neatzītam pravietim; vēl ļaunāk — man pārmeta, ka es mēģinājis viņu maldināt, iestāstīdams, ka viņai patiešām izveidojies jēlums. Carmianas tīrās asinis plosījās trakāk neka agrāk, tā ka es iebāzu degunu navigācijas grāmatās un klusēju. Un beidzot šī diena pienāca. Mēs tieši brau­cam gar Malaitas krastiem.

—   Kas tev uz potītes? — es jautāju.

—   Nekas, — viņa atbildēja.

—   Labi, — es teicu, — tomēr labāk uzliec virsū subli­mātu. Un pēc nedēļām divām vai trijām, kad jēlums būs sadzijis un būs palikusi tikai rēta, kas arī paliks līdz kapa malai, aizmirsti savu asiņu tīrību un savus slavenos sen­čus un pastāsti man, ko tu domā par jēlumiem.

Šoreiz jēlums bija sudraba dolāra lielumā, un bija va­jadzīgas trīs nedēļas, kamēr to sadziedēja. Reizēm Car­miana nevarēja no sāpēm paiet, un gandrīz katru dienu viņa atkārtoja, ka potīte esot jēlumam vissāpīgākā vieta. Es savukārt paskaidroju, ka man uz potītes jēlums nekad nav uzmeties un tāpēc man jāsecina, ka jēlums visvairāk sāp uz pēdas. Šā jautājuma izšķiršanu atstājām Mārti­ņam, kas nepiekrita nevienam no mums un pastāvēja uz to, ka jēlums visvairāk sāpot uz liela.

Ar laiku tomēr pierod pie jēlumiem. Pašreiz, kad es rak­stu, man ir pieci jēlumi uz rokām un trīs uz apakšstilba. Carmianai ir pa vienam katrā labās pēdas pusē. Tehei zaudē vai prātu no saviem jēlumiem. Mārtiņam jaunākie ādas bojājumi ir aizēnojuši agrākos. Nakatas audos grau­žas iekšā vairāki desmiti jēlumu. Bet «Snarka» piedzīvo to pašu, ko visi kuģi, kas iegriezušies Zālamana salās kopš to atklāšanas. No «Norādījumiem jūras braucējiem» es izrakstu šādu vietu:

«Kādu laiku Zālamana salās uzturējušos kuģu koman­das cieš no ļaundabīgiem jēlumiem, kas rodas ievaino­jumu un skrambu vietā.»

Arī jautājumā par drudzi «Norādījumi jūras braucē­jiem» ir tikpat neiepriecinoši.

«Jaunatbraucēji agri vai vēlu saslimst ar drudzi. Iedzimtie ari ir pakļauti tam. Nāves gadījumu skaits balto vidū tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītajā gadā bija deviņi no piecdesmit.»

Es domāju, ka daži no šiem nāves gadījumiem bija ne­jauši.

Pirmais ar drudzi nolikās Nakata. Tas notika Pendef- rinā. Viņam sekoja Vada un Henrijs. Pēc tam padevās Carmiana. Man izdevās izvairīties dažus mēnešus, bet, kad drudzis pieveica mani, pēc dažām dienām, acīmredzot aiz biedriskuma, man pievienojās arī Mārtiņš. No mums septiņiem turējās vienīgi Tehei, taču viņa ilgas pēc dzim­tenes bija jaunākas par drudzi. Nakata, kā vienmēr, izpil­dīja visus norādījumus, tā ka trešās lēkmes beigās, divas stundas svīdis un norijis trīsdesmit vai četrdesmit hinīna graudiņus, viņš pēc divdesmit četrām stundām jau spēja piecelties, lai gan nejutās sevišķi drošs uz kājām.

Vada un Henrijs tomēr bija visgrūtāk ārstējami. Sā­kumā Vada briesmīgi nobijās. Viņš bija stingri pārlieci­nāts, ka viņa zvaigzne ir norietējusi un ka Zālamana sa­las kļūs viņa kaps. Viņš saprata, ka dzīvība te ir lēta manta. Pendefrinā viņš redzēja, kā plosās dizentērija, un, sev par nelaimi, redzēja arī, kā vienu no tās upuriem uz cinkotas dzelzs plātnes iznes un tāpat bez šķirsta un bēru ceremonijām iesviež bedrē. Visiem bija drudzis, visiem bija dizentērija, visiem bija viss. Nāve te bija parasta pa­rādība. Šodien tu esi dzīvs, bet rīt miris, un Vada pilnīgi aizmirsa šodienu un domāja, ka jau pienākusi rītdiena.

Viņš vairs nerūpējās par saviem jēlumiem, aizmirsa ieziest tos ar sublimātu un, nevaldāmi kasīdamies, iznē­sāja kaiti pa visu miesu. Tāpat viņš nepildīja norādījumus, kas attiecās uz drudzi, un iznākums bija tāds, ka viņš gulēja drudzī piecas dienas pēc kārtas, lai gan būtu pil­nīgi pieticis ar vienu. Henrijs, šis milzis, izturējās tikpat muļķīgi. Viņš kategoriski atteicās ieņemt hinīnu, aizbildi­nādamies, ka pirms vairākiem gadiem, kad viņam bija drudzis, ārsts devis pilulas, kas pēc lieluma un krāsas at­šķīrušās no manis piedāvātajām. Tā viņš piebiedrojās Vadam.

Bet es apvedu abus ap stūri, izārstēdams ar viņu pašu zālēm — ar pašiedvesmu. Viņi ticēja nelāgajai priekšno­jautai un domāja, ka drīz mirs. Es piespiedu viņus norīt krietnu hinīna devu un liku izmērīt temperatūru. Pirmo- reizi lietoju manā zāļu kastē ielikto termometru un drīz vien atklāju, ka no tā nav nekāda labuma, jo tas domāts pārdošanai, nevis lietošanai. Ja vien es ieminētos saviem pacientiem, ka termometrs nekam neder, pavisam drīz uz kuģa būtu divi līķi. Lieku galvu ķīlā, ka viņiem tempera­tūra bija četrdesmit grādu. Es abiem pēc kārtas svinīgi iebāzu mutē termometru, likdams savai sejai paust ap­mierinātību, un jautri pavēstīju, ka temperatūra viņiem ir trīsdesmit astoņi grādi. Tad es viņiem atkal sadevu hinīnu, nobrīdināju, ka gadījumā, ja viņi jutīsies slimi vai vārgi, tad tas būs tikai no hinīna, un atstāju abus, lai veseļojas. Un viņi izveseļojās, kaut gan Vada tiepās. Ja jau cilvēks var aiz pārpratuma nomirt, vai tad tas ir kas amorāls, ja viņam liek aiz pārpratuma dzīvot?

Ticiet man, baltā rase tomēr ir sīksta un dzīvotspējīga. Viens no diviem mūsu japāņiem un abi tahitieši tā pār­bijās, ka vajadzēja viņus iedrošināt, uzmundrināt un ar varu vilkt atpakaļ pie dzīvības. Carmiana un Mārtiņš rau­dzījās uz savām slimībām ar smaidu, nepiešķīra tām se­višķu nozīmi un ar mierīgu pārliecību gāja dzīves ceļu. Kad Vada un Henrijs bija nosprieduši, ka viņiem jāmirst, Tehei arī neizturēja un stundām ilgi gaudulīgi skaitīja lūgšanas un raudāja. Turpretī Mārtiņš lādējās un kļuva vesels, bet Carmiana vaidēja un gudroja, ko darīs pēc iz­veseļošanās.

Carmiana_ bija izaugusi par veģetārieti un ļoti centās ievērot higiēnas prasības. Krustmāte Neta, kas viņu audzi­nāja, dzīvoja veselīgā klimatā un neticēja zālēm. Arī Car­miana neticēja. Turklāt viņa nepanesa zāles. Tās iedarbo­jās uz viņas organismu sliktāk nekā ārstējamās slimības. Tomēr viņa uzklausīja manus argumentus, kas liecināja par labu hinīnam, samierinājās ar to kā ar mazāko ļau­numu, un rezultāts bija tāds, ka drudža lēkmes kļuva īsā­kas, vieglākas un retākas. Mēs iepazināmies ar misteru Kolfeildu, misionāru, kura abi priekšteči bija nomiruši, nenodzīvojuši Zālamana salās pat pilnus sešus mēnešus. Kolfeilds, tāpat kā viņi, bija nelokāmi ticējis homeopātijai, bet jau pēc pirmās drudža lēkmes pretēji viņiem bija pievērsies alopātijai un hinīnam un … izveseļojies spre­diķoja tālāk.

Bet nabaga Vada! Pēdējais piliens pavāra pacietības kausā bija ceļojums kopā ar mani un Carmianu uz cilvēk­ēdāju salu Malaitu — ceļojums ar nelielu jahtu, uz kuras pirms pusgada bija nogalināts kapteinis. Kai-kai nozīmē «ēst», un Vada bija pārliecināts, ka arī viņu kaikajos. Mēs dzīvojām, apbruņojušies līdz zobiem, ne mirkli nezaudējām modrību un, pat iedami peldēties saldūdens upes grīvā, nolikām sardzē savus melnādainos matrožus ar šautenēm. Mēs satikām angļu kara kuģus, kas bija dedzinājuši un apšaudījuši ciemus, tādējādi sodīdami iezemiešus par slep­kavībām. Iezemieši, par kuru galvām bija izsolīta atlī­dzība, meklēja glābiņu uz mūsu kuģa. Visapkārt slepka­voja vienā slepkavošanā. Dažreiz klusos nostūros drau­dzīgi noskaņoti iezemieši brīdināja, ka mums gatavojas uzbrukt. Mūsu kuģis bija parādā malaitiešiem divas gal­vas, un tās kuru katru brīdi varēja pieprasīt. Visu vēl vai­nagoja tas, ka mēs uzskrējām uz rifiem, kur vienā rokā bija jātur šautenes, lai neļautu tuvoties iezemiešu laupī­tājiem, bet ar otru jāstrādā, lai glābtu kuģi. Tas bija par daudz Vadam, kurš staigāja bāls kā līķis, kamēr Iza­bellas salā, lietum gāžot, pavisam aizbēga no kuģa starp divām drudža lēkmēm, riskējot saslimt ar plaušu karsoni. Ja viņu tur neapēdīs un ja viņš nenomirs no jēlumiem un drudža, kas plosās šajā salā, viņš var cerēt — protams, ja viņam uzsmaidīs laime, — pēc nedēļām sešām vai asto­ņām tikt no šīs salas uz kaimiņsalu. Viņš nekad nebija augstās domās par manām medicīnas zināšanām, lai gan es kādreiz jau pirmajā mēģinājumā biju veiksmīgi izrāvis viņam divus zobus.

«Snarka» mēnešiem ilgi bija kalpojusi par slimnīcu, un man jāatzīstas, ka mēs pamazām pieradām pie tā. Me- rindža lagūnā, kur mēs «Snarku» izcēlām no ūdens, lai notīrītu korpusu, reizumis viens vienīgs cilvēks no mums bija spējīgs kāpt ūdenī, jo pārējie trīs baltie krastā gu­lēja drudzī. Pašlaik, kad es to rakstu, mēs maldāmies at­klātā jūrā kaut kur ziemeļaustrumos no Izabellas salas un velti meklējam Lorda Hava salu, atolu, kas saskatāms tikai tad, kad piebrauc tam pavisam klāt. Hronometrs ir sabojājies. Nakata, kas mēģina vienlaikus pildīt kā pavāra, tā kuģa puikas pienākumus, guļ drudzī. Mārtiņš nule pie­ceļas un atkal nolikās. Carmiana, kurai drudzis atkārtojas regulāri, pēta savu piezīmju grāmatiņu, lai aprēķinātu, kad gaidāma nākamā lēkme. Henrijs,' arī gaidot lēkmi, sācis rīt hinīnu. Un, tā kā man lēkmes uzbrūk pavisam negaidot, es iepriekš nevaru paredzēt, kad tās mani no­gāzīs no kājām. Aiz pārpratuma mēs atdevām pēdējo miltu maisu dažiem baltajiem, kuriem nebija atlicis vairs ne druskas. Mēs nezinām, kad sasniegsim sauszemi.

Jēlumu tagad ir vēl vairāk — un tie sāp vēl neciešamāk. Sublimātu mēs nevilšus aizmirsām krastā Pendefrinā, ūdeņraža pārskābe iet uz beigām, un es eksperimentēju_ ar borskābi, lizolu un antiflogestīnu. Nudien, ja es nekļūšu par slavenu dakteri, tad ne jau prakses trūkuma dēļ.

P. S. Pagājušas divas nedēļas, kopš uzrakstītas pēdējās rindiņas, un Tehei, vienīgais veselais uz kuģa, jau desmit dienas guļ ar tādu drudzi, kāds nevienam no mums vel ne­kad nav bijis. Temperatūra viņam gandrīz vienmēr ir četrdesmit viens grāds, pulss — simt piecpadsmit.

P. S. Jūrā starp Tasmāniju un Manninga šaurumu.

Tehei tagad moka ļaundabīga drudža lēkmes — vissma­gākā malārijas forma, kuras ierosinātāja, kā es uzzināju no medicīnas grāmatām, var būt arī infekcija no ārienes. Izvilcis viņu no kārtējās lēkmes, es laikam drīz zaudēšu galvu, jo Tehei to jau ir zaudējis. Esmu pārāk maz prak­tizējis, lai ārstētu vājprātīgos. Tas jau ir otrais prāta aptumsuma gadījums šā īsā ceļojuma laikā.

P. S. Kādreiz es uzrakstīšu grāmatu (mediķiem) un došu tai nosaukumu «Apkārt pasaulei ar hospitāļkuģi «Snarku»». Pat mūsu mīluļi neizbēga liktenim. No Merindža lagūnas mēs izbraucām ar diviem dzīvniekiem — ar īru terjeru un balto kakadu. Terjers iekrita lūkā un sakropļoja kreiso pakaļkāju, pēc tam atkārtoja šo manevru un sakropļoja labo priekškāju. Patlaban viņam atlikušas iešanai tikai divas kājas. Laime vēl, ka tās atrodas pretējā pusē un katra savā galā, tā ka terjers var vēl paklibot uz divām kājām. Kakadu sasitās pret kajītes griestiem, un to vaja­dzēja nobeigt. Tas bija pirmais nāves gadījums uz «Snar­kas», ja neskaita vistas, no kurām būtu iznācis lielisks buljons mūsu sirdzējiem: vistas pārlaidās pār bortu un noslīka. Vienīgi tarakāni dzīvo zaļi. Tos nepiemeklē nedz slimības, nedz nelaimes gadījumi, un tie no dienas dienā aug lielāki un top asinskārāki; kamēr mēs guļam, šie ku­kaiņi grauž pat mūsu roku un kāju pirkstu nagus.

P. S. Carmianai atkal drudža lēkme. Izmisušais Mārtiņš kā zirgu dakteris ārstē savus jēlumus ar vara vitriolu un lād Zālamana salas. Kas attiecas uz mani, tad es nodar­bojos ar navigāciju, medicīnu un īso stāstu rakstīšanu un piedevām vēl pats veltīgi mēģinu izveseļoties. No visiem slimniekiem, ja neņem vērā vājprāta gadījumus, es uz kuģa esmu vissmagākajā stāvokli. Ar pirmo ceļā satikto tvaikoni došos uz Austrāliju un gulšos uz operāciju galda.

No savām nesvarīgajām slimībām es minēšu kādu jaunu neizprotamu kaiti. Pēdējās nedēļas laikā man rokas sa­pampa kā no tūskas. Saspiest tās varu tikai ar sāpēm. Vilkt virvi ir īstas mocības. Sajūta ir tāda, it kā rokas būtu nosaldētas. Bez tam āda no tām iet nost šaušalīgi ātri, bet jaunā āda ir cieta un bieza. Manās ārstniecības grāmatās par tādu kaiti nekas nav teikts. Neviens nezina, kas tā ir.

P. S. Nekas, vismaz hronometru esmu izārstējis. Kad, viļņu mētāti, bijām nodauzījušies pa jūru astoņas brāz­mainas, lietainas dienas, man beidzot izdevās dienas vidū izmērīt starp mākoņiem paspīdējušās saules augstumu. Pēc tam es aprēķināju mūsu platumu, pēc locijas noteicu Lorda Hava salas platumu, novilku taisnu līniju un pēc garuma pārbaudīju hronometru. Tas bija apmēram par trim minūtēm aizsteidzies priekšā. Ja katra minūte atbilst piecpadsmit jūdzēm, tad summāro kļūdu aprēķināt nav grūti. Pie Lorda Hava salas es atkārtoju novērojumus un atklāju, ka mans hronometrs diennaktī atpaliek par sep­tiņām desmitdaļām sekundes. Iznāk, ka pirms gada, kad mēs izbraucām no Havaju salām, šis pats hronometrs atpalika par tām pašām septiņām desmitdaļām sekundes. Ja hronometrs katru dienu bija pagriezts uz priekšu un novērojumi pie Lorda Hava salas liecināja, ka kļūda pa­likusi nemainīga, kāds nelabais bija licis šim hronometram aizskriet priekšā pašam sev par trim minūtēm? Vai kaut kas tāds vispār notiek? Pieredzējuši pulksteņmeistari ap­galvos, ka nenotiek, bet es teikšu, ka neviens no viņiem nav labojis un regulējis pulksteni Zālamana salās. Vai­nīgs ir klimats — tāda ir mana diagnoze. Lai nu kā, esmu izārstējis savu hronometru, pat ja man nav izdevies tikt galā ar prāta aptumsuma gadījumiem un Mārtiņa jēlu­miem.

P. S. Mārtiņš nupat mēģinājis lietot alaunu un lād Zā­lamana salas sīvāk nekā jebkad.

P. S. Starp Manninga šaurumu un Pavuvu salām.

Henrijs dabūjis reimatismu mugurā; man no rokām no­gājušas desmit ādas un pašreiz iet vienpadsmitā, bet Te­hei galīgi zaudējis prātu un dienu un nakti lūdz dievu, lai tas viņu nenonāvē. Bez tam mūs ar Nakatu atkal nogāza no kājām drudzis. Un, visbeidzot, vakar vakarā Nakata tikko nenomira no saindēšanās ar gaļas konserviem, un mēs pusnakti noņēmāmies, glābdami viņu.

Pēcvārds

«Snarkas» garums pa ūdens līniju bija četrdesmit trīs pēdas, bet pa bortu — piecdesmit piecas pēdas, tās pla­tums bija piecpadsmit pēdas, iegrime — septiņas pēdas astoņas collas. Tai bija keča takelāža — kiīveris, foks, grotbura, bezānbura un spinakers. Tai bija sešas pēdas gara telpa priekšgalā, augšējais un apakšējais klājs un citi ūdensdroši nodalījumi. Septiņdesmit zirgspēku mo­tors pa reizei palīdzēja virzīties uz priekšu, bet šī virzī­šanās izmaksāja divdesmit dolāru jūdzē. Piecu zirgspēku motors darbināja sūkņus, protams, tad, kad bija kārtībā, un divas reizes pierādīja, ka spēj ražot strāvu prožekto­ram. Akumulatori divu gadu laikā darbojās četras vai piecas reizes. Runāja, ka mūsu četrpadsmit pēdu motor­laiva darbojoties, bet ikreiz, kad es iekāpu tajā, tā bija saboj ājusies.

Bet «Snarkai» bija buras. Tikai tās palīdzēja mums tikt uz priekšu. «Snarka» burāja divus gadus un ne reizi neuz­skrēja virsū zemūdens akmeņiem, rifiem vai sēkļiem. Tās tilpnēs nebija balasta, dzelzs ķīlis svēra piecas tonnas, bet dziļā iegrime darīja kuģi ļoti stabilu. Tropos brāzmas bieži pārsteidza «Snarku», kad tā gāja ar pilnām burām, tās borti un klājs daudzreiz pārplūda, un tomēr kuģis kā negāzās, tā negāzās apkārt. Tas labi klausīja stūrei, gāja arī bez stūres dienu un nakti un jebkurā vējā. Kad pūta ceļavējš un buras bija uzvilktas pareizi, tā, iedama bez stūres, novirzījās par diviem rumbiem, bet, kad pūta pret­vējš, — ne vairāk kā par trim rumbiem.

«Snarka» bija pa pusei uzbūvēta Sanfrancisko. Tajā rītā, kad vajadzēja tikt izlietam «Snarkas» dzelzs ķīlim, notika lielā zemestrīce. Pēc tam sākās sajukums. Būve ievilkās sešus mēnešus, un es ar nepabeigtu kuģi devos uz Havaju salām; motors gulēja piesiets tilpnē, bet būvmateriāli — uz klāja. Ja es būtu palicis Sanfrancisko, lai pabeigtu būvi, es vēl šodien sēdētu tur. Un tā nepabeigtā «Snarka» izmaksāja man četras reizes dārgāk nekā pabeigta.

«Snarka» bija dzimusi zem nelaimīgas zvaigznes. San­francisko tā tika apmelota, Havaju salās mani čeki tika pasludināti par viltotiem, bet Zālamana salās kuģi sodīja par karantēnas pārkāpšanu. Lai glābtu savu godu, avīzes nevarēja rakstīt par to patiesību. Kad atlaidu kādu nespē­jīgu kapteini, tās stāstīja, ka es esot samalis viņu miltos.

Kad kāds jauneklis atgriezās mājās, lai turpinātu mācības koledžā, avīzes ziņoja, ka es esot īsts Vilks Larsens un visa mana komanda esot aizbēgusi, tāpēc ka es visus sasitot līdz nāvei. īstenībā vienīgo sitienu uz «Snarkas» dabūja pavārs no kapteiņa, kurš bija uzmunsturējies pie manis ar viltotiem papīriem un kuru es atlaidu Fidži sa­lās. Bez tam mēs ar Carmianu reizēm trenējāmies boksā, taču neviens no mums netika nopietni savainots.

Mēs izdomājām ceļot, lai interesanti pavadītu laiku. Es uzbūvēju «Snarku» par savu naudu un samaksāju visus izdevumus. Es noslēdzu līgumu ar kādu žurnālu, apņemo­ties ar trīsdesmit pieciem tūkstošiem vārdu aprakstīt mūsu ceļojumu par to pašu cenu, kādu saņēmu par mājā rak­stītajiem stāstiem. Žurnāls ar steigu ievietoja sludinājumu, ka tas sūta mani braucienā apkārt pasaulei uz sava rē­ķina. Tas bija bagāts žurnāls, un katrs, kam bija kaut kādas darīšanas ar «Snarku», paaugstināja cenas trīs­kārt, jo nešaubījās, ka žurnāls samaksās. Šis mīts no­kļuva pat līdz vistālākajām dienvidjūru salām, un es vi­sur maksāju attiecīgu cenu. Līdz pat šai dienai visi tic, ka par visu samaksājis žurnāls un ka es ar šo ceļojumu esmu kļuvis stāvus bagāts. Ej un pamēģini pēc tāda pa­ziņojuma iekalt cilvēkiem galvā, ka esam ceļojuši tikai prieka pēc!

Es devos uz Austrāliju un tur piecas nedēļas nogulēju slimnīcā. Pēc tam es piecus mēnešus smagi slims novār­tījos pa viesnīcām. Noslēpumainā slimība, kas bendēja manas rokas, nebija pa» spēkam austrāliešu speciālistiem. Medicīnas vēsture to nepazina. Tā ne reizi nebija minēta medicīnas literatūrā. No rokām tā pārgāja uz kājām, tā ka palaikam es biju nevarīgs kā bērns. Daždien manas rokas bija divreiz lielākas nekā parasti un no tām lobī­jās nost septiņas atmirušas ādas kārtas vienlaikus. Reizēm man kāju nagi divdesmit četrās stundās izauga tikpat biezi, cik gari. Nozāģēti tie pēc divdesmit četrām stun­dām izauga tikpat biezi.

Austrāliešu speciālisti atzina, ka slimība nav parazītis­kas izcelsmes, tātad tā ir nervu slimība. Man no tā labāk nekļuva, un vairs nespēju turpināt ceļojumu. Es varētu turpināt ceļojumu vienīgi tad, ja mani piesietu pie kojas, tāpēc ka es biju tik vārgs, ka nejaudāju ne pie kā pie­ķerties un nemaz nejaudāju pārvietoties pa nelielu pastā­vīgi šūpojošos kuģīti. Bez tam es spriedu, ka ceļojumu un kuģu ir daudz, bet roku man ir tikai divas un nagu ari citu nav. Un vēl es prātoju par to, ka pierastajā Kaliīorni- jas klimatā mana nervu sistēma vienmēr ir bijusi visla­bākajā kārtībā. Tā es devos mājup.

Pēc atgriešanās es pilnīgi izveseļojos. Un drīz vien izdibināju, kas man bijis. Es dabūju Savienoto Valstu armijas pulkveža Čārlza E. Vudrafa grāmatu ar nosau­kumu «Tropu gaismas ietekme uz baltajiem cilvēkiem». Tagad es sapratu visu. Vēlāk es iepazinos ar pašu pulk­vedi Vudrafu un uzzināju, ka viņam pašam bijusi tāda pati slimība. Viņš bija kara ārsts, bez tam septiņpadsmit citi kara ārsti sabraukuši Filipīnās uz konsīliju, bet, tāpat kā austrāliešu speciālisti, atzinuši savu nevarību. īsi sa­kot, man piemita sliecība uz audu sairumu tropu gaismas ietekmē. Mani pazudināja ultravioletie stari, tāpat kā rent­gena stari pazudināja daudzus, kas eksperimentēja ar tiem.

Vēl varu piebilst, ka starp citām slimībām, kas visas kopā piespieda mani pārtraukt ceļojumu, bija tā saucamā «neīstā spitālība», kuru dēvēja arī par «Eiropas spitā­lību» un «bībeles spitālību». Par šo noslēpumaino kaiti ir zināms vēl mazāk nekā par īsto spitālību. Neviens ārsts līdz šim nav atradis tās ārstēšanas paņēmienu, lai gan nereti tā pāriet pati no'sevis. Nav zināms, no kurienes tā rodas. Nav zināms, kā tā noris. Nav zināms, kāpēc tā pāriet. Es nelietoju nekādas zāles, tikai dzīvojot Kaliforni- jas veselīgajā klimatā, mana sudrabotā āda atkal kļuva normāla. Ārsti teica, ka mana vienīgā cerība esot neiz­skaidrojama pašizārstēšanās, un slimība tiešām pārgāja pati no sevis.

Vēl pēdējais vārds — mūsu ceļojuma galīgais novērtē­jums. Man, tāpat kā kuram katram vīrietim, ir viegli pa­teikt, ka tas bija interesants. Bet man ir liecinieks — sie­viete, kas veica šo ceļojumu no sākuma līdz beigām. Kad slimnīcā pateicu Carmianai, ka man jāatgriežas Kalifor- nijā, viņai acīs saskrēja asaras. Divas dienas viņa jutās satriekta, zinot, ka šis brīnišķais ceļojums ir beidzies.

Glenellena, Kaiifornijā. 1911. gada 7. aprīlī

1 «Silē» — starp diviem viļņiem ar bortiem pret tiem. (Tulk. pie­zīme.)

2 — Džeks Londons, Vil sēj.

1 Pērlharbora — Pērļu osta.

[1] seller (ang[u v.) — tirgotājs.

[2] drīmharbora — Sapņu osta.

[3] tapa — kāda koka miza, ko Klusā okeāna salās lieto apģērba, mašu u. tml. darināšanai.

[4] sendviča salas — otrs Havaju salu nosaukums. (Tulk. piezīme.)

[5] spiediens dots dzīvsudraba stabiņa collās; normāls spiediens — 30 collu (760 mm).