/ Language: Latvia / Genre:adventure,

Kad Dievi Smejas

Džeks Londons

Džeks Londons, VII sēj. Kad dievi smejas Stāsti: Kad dievi smejas . Atkritējs . Samaitāta sieviete . Tikai gaļa . Viņš tos radīja . Ķinīzeris . Turi kursu uz rietumiem . Deguns imperatoram . «Frensiss Speits» . Interesants fragments . Gabals gaļas Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis tulk. Ojārs Sarma

Kad dievi smejas

KAD DIEVI SMEJAS

Ir dievi stiprākie, pat laiks

Tiem ceļos krīt, un ļaudis trīs,

To lūgsnas kāpj kā vīraktvaiks,

Jo tiem ir dievi debesīs;

Jā gan, Felis.

Kārkinezs pēdīgi bija atraisījies. Viņš slepšus pameta skatienu uz grabošajiem logiem, paraudzījās augšup uz jumta sijām un mirkli ieklausījās, cik mežonīgi auro dien- vidrītenis, sakampis bungalo savos rēcošajos žokļos. Tad viņš pacēla glāzi pret kamīna uguni un līksmi uzsmaidīja vīna zeltainajam mirdzumam.

—   Skaists tas ir, — viņš teica. — Visu jaukumu jau­kums. Tas ir sieviešu vīns, un to var dzert pat svētie pe­lēkos apmetņos.

—   Mēs to audzējam mūsu pašu siltajos pauguros, — es attraucu ar gluži saprotamu kalifornieša lepnumu. — Tu jau vakar brauci šurp starp vīnājiem, no kuru ogām tas tecināts.

Bija vērts nogaidīt, kamēr Kārkinezs atkūst. Viņš jau patiesībā nemaz nebija viņš pats, pirms nejuta vīna kvē­les maigo reibumu dūcam asinīs. Tiesa, viņš bija māksli­nieks, arvien un allaž mākslinieks; tomēr, kad Kārkinezs nebija dzēris, viņa domu gaita kaut kā zaudēja pārgal­vīgo asprātību un viņš kļuva tikpat truli garlaicīgs kā angju svētdiena — garlaicīgs ne jau tādā veidā, kā cil­vēki parasti mēdz būt, bet garlaicīgs salīdzinājumā ar možo radījumu, kāds bija Montē Kārkinezs, būdams viņš pats.

No visa tā nevajag secināt, ka Kārkinezs, mans mīļo­tais draugs un vēl mīļākais biedrs, būtu plencis. Nepavi­sam ne. Viņš grēkoja reti. Kā jau teicu, viņš bija māksli­nieks. Viņš zināja, kad ir diezgan, un diezgan — tas viņam nozīmēja līdzsvarotību, tādu līdzsvarotību, kādā esam mēs ar jums, kad neesam dzēruši ne piliena.

Viņam piemita gudra un instinktīva mērenība — kā sena­jiem grieķiem. Tomēr grieķis viņš nebija. «Esmu acteks, esmu inks, esmu spānietis,» tiku dzirdējis viņu izsakāmies. Un tāds viņš patiesi izskatījās — it kā svešādu un senat­nīgu tautību sajaukums — ar melnīgsnēju ādas krāsu un asimetriskiem, primitīviem sejas pantiem. Viņa acis zem smagnēji velvētām uzacīm stāvēja tālu viena no otras un bija melnas — barbaru tautām raksturīgā melnumā, un pāri tām parasti nokārās biezs melnu matu mudžeklis, caur kuru viņš raudzījās kā šķelmīgs satīrs no biezokņa. Zem rievainā samta svārka viņš arvien nēsāja mīkstu flaneļa kreklu, bet kaklasaite bija sarkana. Tā viņam aizstāja sarkano karogu (kādu laiku viņš bija dzīvojis kopā ar Parīzes sociālistiem), kas simbolizē asinis un cilvēces brālību. Tāpat nekad nebija redzēts, ka galvu viņam būtu sedzis kas cits kā vien sombrero ar ādas sik­snu apkārt. Klīda pat baumas, ka viņš jau esot piedzimis ar visu šo īpatnējo galvassegu. Bet, pēc maniem ieska­tiem, tiešām bija ārkārtīgi aizraujoši redzēt šo meksikāņu sombrero pazūdam Pikadilijas ekipāžā vai kā vētras brā­zienos šūpojamies cilvēku drūzmā kāpnēs uz Ņujorkas gaisa dzelzceļa piestātni.

Kā jau teicu, Kārkinezu vīns darīja dzīvu — «tāpat kā māls kļuva dzīvs, kad dievs tam iepūta dzīvības dvašu» —, tā viņš pats to mēdza apzīmēt. Jāatzīstas, par dievu viņš mēdza izteikties zaimojoši familiāri, tomēr jāpiebilst, ka zaimošana nemaz nebija viņa garā. Kārkinezs arvien un visur bija godīgs, bet,, tā kā pats viņš bija viens vienīgs paradoksu maisījums, viņu allaž pārprata tie, kas viņu nepazina. Reizumis viņš spēja būt neapvaldīti rupjš un klaigāt kā mežonis, citreiz atkal bija smalkjūtīgs kā jauna meitene un galants kā spānietis. Un … jā, vai tad viņš nebija acteks? Inks? Spānietis?

Un tagad man jāatvainojas, ka tik daudz laika esmu veltījis viņam. (Viņš ir mans draugs, un es viņu mīlu.) Tātad māja ļodzījās negaisa brāzienos, kad viņš pievirzī­jās tuvāk kamīnam un uzsmaidīja ugunij caur Vīna glāzi. Viņš paraudzījās manī, un, redzot viņa acis spulgojam līk­smā mundrumā, es sapratu, ka nu viņš atkal sasniedzis savus kalngalus.

—  Tātad tu domā, ka esi palicis uzvarētājos pret die­viem? — viņš ievaicājās.

—   Kālab pret dieviem?

—   Kas gan cits, ja ne viņu griba piešķir cilvēkam ap­mierinātības sajūtu? — viņš atsaucās.

—  Un kas tad radījis manī gribu vairīties no šās ap­mierinātības? — es triumfēdams attraucu.

—   Atkal tie paši dievi. — Viņš pasmējās. — Tā taču ir viņu spēle, kurā mēs piedalāmies. Viņi jauc un dala visas kārtis … un savāc iemaksas. Nedomā, ka tu esi at- vairījies, ja aizbēgi no neprāta apsēstajām lielpilsētām. Tu ar saviem vīnogulāju klātajiem pauguriem, ar saviem saulrietiem un saullēktiem, ar savu omulīgo, vienkāršoti pieticīgo dzīves veidu!

Vēroju tevi visu laiku, kopš esmu atbraucis. Tu neesi uzvarējis. Tu esi padevies. Tu esi noslēdzis pamieru ar ienaidnieku. Tu esi atzinis sevi par nokausētu. Tu esi pa­cēlis paguruma balto karogu. Tu, tā teikt, esi izlicis pa­ziņojumu, ka tavā mūžā iestājies bēgums. Tu esi aizmucis no dzīves. Tu vienkārši esi izspēlējis viltību, pliekanu vil­tību. Tu spēlēdams esi blēdījies. Tu atsakies spēlēt tālāk. Tu esi pasviedis kārtis pagaldē un atskrējis paslēpties — te starp saviem pauguriem.

Viņš atgrūda atpakaļ taisno matu šķipsnu no liesmai­najām acīm un uz brīdi pārtrauca runāšanu, lai uztītu garu, brūnu meksikāņu cigareti.

—   Bet dievi zina. Tā ir veca viltība. Visas cilvēku paaudzes to jau ir izmēģinājušas… un paspēlējušas. Dievi zina, kā rīkoties ar tādiem kā tu. Pēc kaut ka_ cen­sties nozīmē to iegūt, bet ieguvums nozīmē apmierinātību. Un tā arī tu savā pārgudrībā esi atteicies vēl pec ka censties. Tu esi izvēlējies mieru. Nu, jauki! Dabūsi atēsties savu mieru! Tu saki, ka esot izbēdzis no apmierinatibas. Tu tikai esi to apmainījis pret vecīgumu. Un vecīgums ir cits vārds apmierinātībai. Tā ir maskota apmierinātībā. Areče!

—   Bet paskaties jel manī! — es izsaucos.

Kārkinezs bija īsts dēmons — viņš prata izvilkt otram dvēseli un saplucinat to drisku driskās.

Viņš iznīcinoši apskatīja mani no galvas līdz kājām.

—   Tu taču neredzi nekādu tamlīdzīgu pazīmju, — es izaicinoši teicu.

—   Sairšana mēdz viltīgi aizslēpties, — viņš atsacīja. — Tu esi pārgatavojies līdz trunējumam.

Es pasmējos un piedevu viņam visu šo ļaunprātību. Bet viņš nemaz nekāroja manas piedošanas.

—   Vai tad es nezinu? — viņš vaicāja. — Dievi arvien uzvar. Esmu noskatījies, kā cilvēki gadiem piedalās spēlē, kurā laimests tiem šķiet drošs. Beigās tie tik un tā zaudē.

—   Vai tad tu nekad neesi kļūdījies? — es ievaicājos.

Kārkinezs domīgi izpūta vairākus dūmu gredzenus, pirms atbildēja.

—  Jā, reiz mani gandrīz apmānīja. Es tev pastāstīšu. Bija tāds Mārvins Fisks. Vai tu viņu atceries? Tāds ar Dantes seju un dzejnieka dvēseli, viņš arvien dziesmoja slavu miesas baudām, īsts mīlestības pravietis. Un Eteli Beirdu — to arī tev vajadzētu atcerēties.

—   Karsta un svēta, — es atteicu.

—   Tā pati ir! Skaidra kā mīlestība, tikai daudz jau­kāka! Sieviete, kas radīta mīlestībai; un tomēr — kā lai to pasaka? — no viņas dvesmoja svētums, gluži kā jums šeit gaisā strāvo puķu smaržas. Nu, tātad viņi apprecējās. Viņi uzsāka spēli ar dieviem …

—  Un laimēja šai spēlē, brīnišķīgi laimēja! — es iesaucos.

Kārkinezs nožēlodams pavērās manī, un balss tam du­nēja kā kapu zvans.

—  Viņi zaudēja. Viņi cieta galīgu un neglābjamu zau­dējumu.

—  Tomēr pasaule ir pavisam citādos ieskatos par to, — es vēsi attraucu."

—   Pasaule tikai domā, ka uzminējusi. Pasaule redz vienīgi ārpusi. Bet es žinu. Vai tev nekad nav ienācis prātā padomāt, kāpēc viņa aplikās šķidrautu, kāpēc ap­bedīja sevi skumjā klosterī, kur nonāk visi dzīvei mi­rušie?

—  Tāpēc, ka tā viņu ļoti mīlēja, un, kad viņš nomira …

No Kārkineza ņirdzīgā smīna vārdi sasala man uz lūpām.

—   Parocīga atbilde, — viņš teica, — fabrikā darināta, gluži kā katūna gabals. Pasaules spriedums! Daudz gan pasaule zina par to. Viņa aizbēga no dzīves tāpat kā tu. Viņa bija sakauta. Viņa pacēla balto paguruma karogu. Un neviena aplenkta pilsēta nekad vēl nav pacēlusi šo balto karogu, liedama tik rūgtas asaras.

Tagad es tev pastāstīšu visu šo notikumu, un tev vajag man ticēt, jo man tas labi zināms. Viņi abi bija daudz sprieduši par apmierinātības problēmu. Viņi mīlēja mīles­tību. Viņi bija iepazinuši mīlestības vērtību līdz pēdējai lāsītei. Viņi tik ļoti mīlēja mīlestību, ka kāroja to karstu un trauksmainu uz mūžu paturēt savās sirdīs. Viņi aiz­rautīgi apsveica tās ierašanos; viņi baidījās to zaudēt.

Viņi ticēja, ka mīlestība ir alkas, saldas sāpes. Tā allaž meklē piepildījumu, bet, atradusi meklēto, tā mirst. At­sacīt mīlestībai nozīmē saglabāt mīlestību; atdoties mī­lestībai nozīmē iznīcināt mīlestību. Vai tu mani saproti?- Viņi redzēja, ka dzīvē taču nemēdz salkt pēc tā, kas pa­šam pieder. Ēst un palikt izsalkušam — tādu varoņ­darbu vēl cilvēks nav veicis. Apmierinātības problēma. Tā pati te ir. Mūžam paturēt skaudro, gandrīz badīgo sal­kumu pie bagātīgi apkrauta dzīru galda. Tā bija arī viņu problēma, jo viņi taču mīlēja mīlestību. Bieži viņi par to tika strīdējušies, mīlestības saldajai kvēlei kūsājot viņu acīs, mīlestības kaismei sārtojot vaigus, mīlestības sau­cienam vibrējot viņu balsīs, — te tas slepus burzguļoja krūšu dziļumā, te uzšalca tajās neizteicami maigajās ska­ņās, kādas izdvest spēj vienīgi mīlestība.

Kā es visu to zinu? Es noskatījos — daudz ko. Vēl vai­rāk es uzzināju no Eteles dienasgrāmatas. Dzi, ko es atradu tur ierakstītu — Fjonas Makleoda vārdus: «Jo tik tiešām šī klaidu balss, šie mijkrēšļa čuksti, šī rasaini saldā dvesma, šis koklētājs ar liesmu spārniem, kuru neviens nav skatījis ilgāk par acumirkli līksmes varavīkšņotā at- vizmā vai kaisles pēkšņā zibens uzplaiksnījumā, šis pār- varīgais noslēpums, ko mēs saucam par Amoru, ierodas pie mums — vismaz pie nedaudziem jūsmīgiem sapņotā­jiem —, ne jau dainodams dziesmu, kuru ikviens spēj sa­dzirdēt, ne arī jautru, tālu saklausāmu vijoles melodiju apšalkots, bet gan saspringtā aizrautībā, ar alkām, kas runā savā klusēšanā.^

Kā noturēt pie sevis šo koklētāju ar liesmu spārniem, šīs alkas, kas runā klusēdamas? Svinēt svētkus ar viņu nozīmē viņu pazaudēt. Viņi mīlēja viens otru ar dižu mī­lestību. Viņu apcirkņi bija pildīti līdz malām; bet viņi vēlējās saglabāt savas mīlas skaudri badainās alkas ne­notrulinātas.

Un viņi nemaz nebija kusli cālēni, kas gudri prātuļo, uz mīlestības sliekšņa tupēdami. Viņi bija veselīgi cilvēk­bērni, kas pazina dzīves īstenību. Viņi jau agrāk bija bau­dījuši mīlestību ar citiem — tajās dienās, kad vēl nebija tikušies; bet tajās dienās viņi bija nožņauguši mīlestību ar skāvieniem, nosmacējuši ar skūpstiem un apbedījuši apmierinatības kapenēs.

Viņi arī nebija auksti liekuļi — ne šis vīrietis, ne šī sieviete. Viņi bija kaismīgi cilvēki. Viņu asinīs nelāsoja ne piliens angliski vēsās atturības. Tās dzirkstīja saulrieta sārtumā. Paši viņi kvēloja tām līdzi. Viņos strāvoja franču līksmais baudas prieks. Ideālisti viņi bija, taču šis ideā­lisms bija gallisks. To nekavēja vēsi rāmā plūsma, kas rit angļu dzīslās asiņu vietā. No stoicisma viņos nebija ne miņas. Viņi bija amerikāņi — gan ang]u cilmes —, tomēr viņiem nepiemita ne angļu taustīgā piesardzība, ne paš- aizliegšanās.

Tieši tādi viņi bija, kā es stāstu, un radīti līksmībai, taču viņi pieņēma citu lēmumu. Lāsts visiem lēmumiem! Viņi rotaļājās ar loģiku, un tāda nu bija viņu loģika. Bet vispirms es tev pastāstīšu par sarunu, ko kādu vakaru risinājām. Mēs runājām par Gotjē attēloto Madlēnu de Mopēnu. Vai atceries šo jaunavu? Viņa bija skūpstījusies vienreiz, tikai vienreiz, un vairāk skūpstu viņa nevēlējās. Ne jau tāpēc, ka skūpsti viņai neliktos saldi, bet viņa bai­dījās, ka atkārtodamies tie notrulināsies. Atkal tā pati ap­mierinātība! Viņa gribēja spēlēt pret dieviem, neiemaksā­dama savu likmi. Tomēr tas ir pretrunā ar spēles notei­kumiem, kurus dievi paši pieņēmuši. Tikai šie noteikumi nav izkārti virs galda. Mirstīgajiem vajag spēlēt, lai tos iepazītu.

Un nu par loģiku. Sis vīrietis un šī sieviete sprieda: kālab tad skūpstīties arī vienreiz? Ja gudra rīcība ir skūpstīties tikai vienreiz, vai tad nav vēl gudrāk neskūp­stīties nemaz? Tā varētu mīlestību saglabāt dzīvu. Palik­dama nepiepildīta, tā viņu sirdīs pulsētu mūžam.

Varbūt arī iedzimtība palīdzēja viņiem nonākt pie šā nelaimīgā lēmuma. Iedzimtība laužas uz āru dažreiz pat ļoti fantastiskā veidā. To viņiem nodarīja viņos slēptais nolādētais Albionas [1] gars — šis neķītrais intrigants, ne­kaunīgais, viltīgais, aukstasinīgi apsverošais netiklis. Kā tas īstenībā ir, tikpat nezinu. Bet to gan zinu: tikai tālab, ka neizsakāmi alka pēc līksmības, viņi aizgāja līksmībai garām.

Kā viņš bija teicis (es to lasīju pēc ilga laika kādā viņa vēstulē Etelei): «Skaut tevi savās rokās — cieši un tomēr ne cieši. Kārot tevi un tomēr nekad nedabūt — tādā veidā tu vienmēr būsi mana.» Un viņas atbilde: «Lai tu arvien atrastos man nesniedzamā tālumā. Gūt tevi ik brīdi un tomēr neiegūt nekad, lai tas tā paliktu mūžīgi — arvien svaigs un jauns un arvien mūsu sirdīs kā pirmais liesmojums.»

Tieši tādiem vārdiem jau viņi to neizteica. No manām lūpām viņu mīlestības filozofija skan sagrozītā veidā. Un kas gan es tāds esmu, lai drīkstētu rakņāties viņu dveseļu dziļumos? Kā varde es tupu uz lielās tumsības miklās ma­liņas, ar izvalbītām acīm raudzīdamies viņu liesmaino dvē­seļu noslēpumos un brīnumos.

Un tiktāl viņiem bija taisnība. Viss šķiet jauks… tik ilgi, kamēr tas'nepieder tev. Apmierinātība un piederības apziņa ir nāves zirgi; tie skrien vienā aizjūgā.

Un tikai laiks mums vienmēr mācījis, Kā siržu kvēli paildzināt var.

To viņi bija ņēmuši no Alfrēda Ostina soneta. Tā nosau­kums — «Alīlas gudrība». Tas jau ir tas pats Madlēnas de Mopēnas vienīgais skūpsts! Pag, kā tas skanēja tālāk?

Mēs skūpstām, šķiramies, bet nevaram Vēl tālāk iet; lai labāk nāve skar, Pirms spēkā vājam kļūt vai zemu krist.

Bet viņi bija gudrāki. Viņi negribēja skūpstīties un tad šķirties. Viņi neskūpstījās nemaz, un tā viņi bija iecerējuši palikt mīlestības visaugstākajā virsotnē. Viņi apprecējās. Tu tolaik biji Anglijā. Nekad vēl nav bijis tādas laulības. Viņi savu noslēpumu paturēja tikai sev. Es arī toreiz ne­zināju. Viņu mīla nedzisa. Tā liesmoja arvien spožāk. Ne­kad kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots. Gāja laiks, gāja mēneši un gadi, bet koklētājs ar liesmu spārniem staroja negaistošā mirdzumā.

Visi bija pārsteigti. Viņus sāka uzskatīt par brīnumai­niem mīlētājiem un ārkārtīgi apskauda. Sievietes gan dažreiz līdzjūtīgi nožēloja, ka viņai neesot bērnu; tādā veidā šiem radījumiem izpaužas skaudība.

Es arī nezināju viņu noslēpumu. Es gudroju, brīnījos. Pirmāk es, liekas, gluži neapzināti gaidīju, ka viņu mī­lestība pāries. Tad ievēroju, ka paiet vienīgi laiks, bet mīlestība paliek. Nu manī modās ziņkāre. Kas viņiem par noslēpumu? Ar kādām maģiskām važām viņi saista mīles­tību pie sevis? Kā viņi spēj noturēt šo nežēlīgo laumiņu? Kādu mūžīgās mīlestības eliksīru viņi kopīgi dzēruši — kā senos laikos Tristāns un Izolde? Un kā roka maisījusi šo brīnumdzērienu?

Kā jau minēju, es kļuvu ziņkārīgs un sāku tos novērot. Viņi bija bez prāta aiz mīlestības. Viņi dzīvoja nebeidzamā mīlestības līksmībā. Viņi bija to izvērtuši par krāšņiem svētkiem un svinībām. Viņi paši izkusa savā izsmalcinā­tajā un poētiskajā mīlestībā. Nē, tie nebija nekādi neiro­tiķi! Spirgti un veseli viņi bija, pie tam vēl mākslinieki. Bet viņi bija sasnieguši neiespējamo. Viņi bija guvuši nemirstīgas alkas.

Un es? Es satiku viņus bieži un vēroju bezgalīgo mī­lestības brīnumu. Es biju samulsināts; es lauzīju galvu un tad kādu dienu …

Kārkinezs negaidīti aprāva runu un ievaicājās:

—  Vai esi kādreiz lasījis dzejoli «Mīlestības gaidu laiks»?

Es papurināju galvu.

—  To sarakstījis Peidžs — Kertizs Hidens Peidžs, man liekas. Nu jā, šis dzejolītis palīdzēja man atminēt. Kādu dienu loga nišas sēdeklī netālu no flīģeļa … tu atceries, kā viņa prata spēlēt? Reizēm viņa smējās un teicās šaubā­mies, vai es nākot viņu pašu vai mūzikas dēļ. Reiz viņa nosauca mani par «mūzikas nēsāti», par «skaņu baudkā- rumnieku». Un kāda Mārvinam bija balss! Kad viņš dzie­dāja, es sāku ticēt mūžībai, mana cienība pret dieviem vērtās gandrīz vai bijībā, un es gudroju par paņēmieniem un līdzekļiem, ar kuriem varētu droši pārspēt viņu viltību un izpētīt, kā viņi to panākuši.

Tas bija skats, ar ko dieva aci priecināt, — šie divi cilvēki, kas, jau gadiem precējušies, dziedāja mīlas dzies­mas ar tādu neskartas jaunības svaigumu kā nupat dzi­musī mīlestība, tomēr ar brieduma un degsmes bagātību, kādu jauni mīlētāji nemaz nevar pazīt. Jauni mīlētāji šķita bāli un mazasinīgi līdzās šiem sen precētajiem cil­vēkiem. Bija tiešām ko redzēt, kā tie kvēloja vienās ugu­nīs, liesmās un maigumā, no tālienes trīsaini tverdami acu un balss glāsius ik ar kustību, ikvienā klusuma mirklī, kā mīla trauca tos vienu pie otra, bet tie pretojās kā lido­joši taurenīši, jo bija viens otram sveces liesma, un tā viņi riņķoja viens ap otru neprātīgi mulsā lidojumā pa brīnumainu orbītu. Likās, ka, sekodami kādam lielam fizikas likumam, varenākam nekā Zemes pievilkšanas spēks un daudz maigākam, viņi ķermeniski izkusīs viens otrā turpat manu acu priekšā. Nav nekāds brīnums, ka vi­ņus sauca par brīnumainiem mīlētājiem.

Nu es novirzījos no temata. Tagad pie atminējuma. Kādu dienu šajā loga nišas sēdeklī es atradu dzejoļu sē- jumiņu. Tas atšķīrās pats no sevis bieži lasītā vietā pie «Mīlestības gaidu laika». Lappuse bija pirkstu skā- rienu ieburnīta un šķirstot sadeldēta, un tajā es izlasīju:

Tik skaisti stāvēt tikai šķirtie spēj, Viens otru labāk pazīt, saglabāt To maigumu, kad divi saskaras…

Vēl ne, ak, mīla!… 1,.auj jel, jaukā. Jauj,

Lai mūsu mīlu ietin noslēpums,

Ļauj vēl mums gaidīt, gados nākamos

Kas būs; vēl ne, vēl ne… kaut kad… vēl ne..,

Ai, ļauj kaut brīdi mūsu mīlai augt!

Kad tā būs ziedos, laimē viņa mirs,

Klāj to ar skūpstiem, lūpām neskarot, lai dus

Tā atteikdamās vēl kaut brīdi vien…

Ai, vēl mazliet, ai, vēl mazliet, mazliet!

Es aizvēru grāmatu, paturēdams īkšķi starp lapām, un ilgu laiku sēdēju klusi un nekustīgi. Es biju sastindzis aiz pārsteiguma par skaidro ainu, kādu man pavēra šie panti. Tie bija spožs staru kūlis. Tie bija kā dieva zibens šautra elles tumsībā. Viņi gribēja noturēt mīlestību, šo šaudīgo meža garu, šo jaunas dzīvības vēstītāju — jaunas dzīvības, kas pavēlnieciski piesaka savas tiesības būt dzi­mušai!

Es vēlreiz prātā pārskatīju šīs rindas: «Vēl ne… kaut kad» — «Vēl ne, ak, mīla» — «Klāj to ar skūpstiem, lū­pām neskarot, lai dus». Un es skaļi iesmējos — ha, ha! Kā spilgtā vīzijā es skatīju viņu nevainīgās dvēseles. Tie taču bija bērni. Viņi nekā nesaprata. Viņi rotaļājās ar dabas ugunīm un gulās līdzās kailam zobenam. Viņi smē­jās par dieviem. Viņi gribēja apturēt Visuma gaitu. Viņi bija izdomājuši savu spēles sistēmu un sēdās ar to pie dzīves spēles galda, cerēdami, ka nu jau laimēšot. «Sar­gieties!» es izsaucos. «Pretī jums pie galda sēž dievi. Viņi rada jaunus likumus pret katru sistēmu, ko vien kāds sagudro. Jums nav ne mazāko cerību laimēt.»

Viņiem pašiem jau es to neuzsaucu. Es nogaidīju. Gan viņi atskārtīs, ka viņu sistēma ir nederīga, un atmetīs to. Viņi samierināsies ar laimi, kādu dievi viņiem piešķir, un necentīsies pakampt sev ko vairāk.

Es vēroju. Es neteicu ne vārda. Mēneši arvien vēl nāca un gāja, un vēl arvien viņu mīlas salkums auga skaud­rumā. Ne reizes viņi neremdināja to, neatļāvās nevienu glāstošu skāvienu. Atteikdamies viņi kairināja un asināja savu salkumu, un tas vērtās skaudrāks un skaudrāks. Tā tas turpinājās, līdz pat manī sāka mosties šaubas. Vai tad dievi aizmiguši? Es netiku gudrs. Vai arī tie miruši? Es smējos pats pie sevis, šis vīrietis un šī sieviete bija darījuši brīnumu. Viņi bija piekrāpuši dievu. Viņi bija metuši kaunā visu miesīgo, likuši dusmās satumst labās zemesmātes sejai. Jo tie taču rotaļājās ar viņas uguni un tomēr nebija sadeguši. Tie bija neaizskarami. Viņi paši bija kā dievi, zinādami atšķirt labo no ļaunā, tomēr ne­baudīdami to. «Vai varbūt tādā veidā rodas dievi?» es jautāju pats sev. «Es esmu varde,» es teicu. «Bet, ja ma­nas acis nebūtu dubļiem aizsērējušas, tās apžilbinātu šā brīnuma spožums, kura liecinieks esmu kļuvis.» Es biju piepūties aiz gudrības un gribēju nodot spriedumu par dieviem.

Tomēr arī šī mana vispēdējā gudrība bija aplama. Viņi nebija dievi. Tie.bija vīrietis un sieviete — trausli radī­jumi, kas trīsēja un nopūtās, alku dedzināti, dīvainu vājību gurdināti, dievi tādas nepazīst.

Kārkinezs atkal pārtrauca stāstu, lai saritinātu cigareti un skarbi iesmietos. Tie nebija patīkami smiekli; tie ska­nēja kā velna izsmiekls, tie auga skaļumā, līdz pārska­nēja negaisa aurus, kas no ārpasaules dārdoņas līdz mūsu ausīm nonāca tikai klusināti.

— Es jau esmu varde, — viņš teica aizbildinādamies. — Kā gan lai viņi spētu to saprast? Viņi taču bija māk­slinieki, ne biologi. Viņi gan pazina studijas mālu, bet nepazina mālu, no kura paši darināti. Bet tas man jā­saka — augstu spēli viņi bija uzsākuši. Tāda spēle vēl nav bijusi, un es šaubos, vai jel kādreiz tāda atkal būs.

Nav bijis tādas mīlētāju jūsmas. Viņi nebija ar skūp­stiem nokāvuši mīlestību. Viņi bija iedvesuši tai dzīvību ar atteikšanos. Un atteikdamies viņi to saspriegoja, līdz tā gailēja vienās vienīgās alkās. Un liesmu spārnotais koklētājs vēdināja pār viņiem savus svelmainos spārnus, līdz viņi tvīka bez atmaņas. Tas bija īsts mīlestības ār­prāts, tas neatslāba, tas auga augumā nu jau nedēļām un mēnešiem.

Viņi ilgojās un tvīka tīksmajās mokās un saldi kai­rajās sāpēs, tik dziļi izbaudot šīs jūtas, kā vēl neviens mīlētājs nekad nav izbaudījis ne pirms viņiem, ne arī pēc.

Un tad kādu dienu dusošie dievi pamodās no snaudas. Tie piecēlās un paraudzījās uz vīrieti un sievieti, kas bija gribējuši tos piemānīt. Bet vīrietis un sieviete kādu rītu paraudzījās viens otram acīs un atskārta, ka kaut kas ir zudis. Liesmu spārnotais bija projām. Nakts klusībā tas bija pametis viņu vientuļo dzīru galdu.

Viņi raudzījās viens otram acīs un saprata, ka viņus pārņēmusi vienaldzība. Alkas bija mirušas. Vai tu sa­proti? Alkas bija mirušas. Un nekad tie nebija skūpstīju­šies. Nevienu vienīgu reizi. Mīlestība bija izgaisusi. Ne­kad viņi vairs neilgosies un netvīks. Nekas viņiem vairs nebija atlicis — ne trīsas, ne nemiers, ne saldkaislās bai­les, ne sirdspuksti, ne trauksmainie pulsa sitieni, ne no­pūtas, ne dziesmas. Alkas bija mirušas. Pa nakti tās bija nomirušas — aukstajā, neskartajā guļvietā; un viņi pat manījuši nebija, kā tās izgaist. Pirmo reizi viņi to sa­skatīja viens otra acīs.

Dievi varbūt nav laipnīgi, bet bieži tie ir žēlsirdīgi. Viņi bija likuši virpuļot mazajai ziloņkaula lodītei un no- rausuši no galda visas iemaksas. Palika vienīgi vīrietis un sieviete, kas lūkojās viens otra dzestrajas acīs. Un tad viņš nomira. Šī bija tā žēlsirdība. Pēc nedēļas Marvins Fisks bija miris — tu tņču atceries to nelaimes gadījumu. Un Eteles dienasgrāmatā, kas rakstīta tajā laika, es jau daudz vēlāk izlasīju Mičela Kenerlija vārsmās:

Kaut skūpstu alkām, nebij stundas, Kad būtu skūpstījušies mēs.

—   Ai, kas tā par ironiju! — es izsaucos.

Un Kārkinezs, kas uguns atblāzmā izskatījās pēc vis­īstākā Mefistofeļa samta svārkos, cieši vērās manī ar sa­vām melnajām acīm.

—   Un viņi esot laimējuši, tu teici? Pasaules spriedums! Es tev pastāstīju patiesību, un es zinu. Viņu laimests bija tāds pats kā tavējais te šais pauguros.

—   Bet tu, — es dedzīgi ievaicājos, — tu ar savām skaņu un jūtu orģijām, ar savām neprāta apsēstajām lielpilsētām un vēl neprātīgākajām izpriecām — vai esi pārliecināts, ka tu laimēsi?

Viņš gausi pakratīja galvu.

— Ka tu ar savu prātīgi bukolisko dzīves veidu esi zau­dētājos, tas nav nekāds iemesls, lai es paliktu uzvarētājs. Mēs nekad neuzvaram. Tikai dažreiz mums šķiet, ka esam laimējuši. Tā dievi mazliet padraiskojas.

ATKRITĒJS

Mostos, laiks uz darbu steigt.

Dievs, ļauj visu godam veikt,

 Bet, ja lemts man mirt tūlīt,

Ļauj līdz galam padarīt.

Āmen

—   Džonij, ja tu necelsies augšā, es tev nedošu ēst!

Zēnam no šiem draudiem nebija ne silts, ne auksts. Viņš ietiepīgi negribēja mosties, nevēlēdamies šķirties no aiz­mirstības, ko dāvā miegs, tāpat kā sapņotājs nevēlas šķir­ties no sava sapņa. Zēna pirksti gļēvi savilkās dūrēs, un viņš sitot nevarīgi mētāja pa gaisu rokas. Šie sitieni bija domāti mātei, bet viņa ar ierastu veiklumu izvairījās no tiem un spēcīgi sapurināja guļavu aiz pleca.

—   Es tev!

No miega dzīlēm izlauzās apslāpēts kliedziens, kas strauji pārauga sirdi plosošās vaimanās, tad pieklusa un pārgāja neskaidrā smilkstoņā. Tas bija zvēra kliedziens, bezgalīgs sašutuma un sāpju pilns mocītas dvēseles klie­dziens.

Bet māte nepievērsa tam nekādu uzmanību. Viņa, šī sieviete ar skumjajām acīm un nogurušo seju, bija jau apradusi ar šo ikdienas pienākumu. Viņa sagrāba segu un mēģināja novilkt to nost, bet zēns, mitējies vicināt dūres, izmisīgi ieķērās segā. Sarāvies kamolā gultas kāj­galī, viņš nelaida to vaļā. Tad māte mēģināja novilkt uz grīdas palagus. Zēns spurojās pretī. Viņa saņēmās. Pār­svars bija mātes pusē, un palags slīdēja lejup kopā ar gulētāju, kas instinktīvi turējās pie tā, lai izsargātos no aukstuma.

Kad zēns jau karājās pār gultas malu, šķita, ka viņš nokritīs uz grīdas ar galvu pa priekšu. Bet tad viņā sāka mosties apziņa. Viņš izstiepās un brīdi bīstami sašūpojās. Pēc tam viņš nolaida uz grīdas kājas. Māte acumirklī sagrāba viņu aiz pleciem un sapurināja. Zēns atkal sāka vicināt dūres, šoreiz sizdams stiprāk un trāpīgāk. Viņš atvēra acis. Māte palaida mazo vaļā. Viņš bija pamodies.

—   Labi, — viņš nomurmināja.

Māte paķēra lampu un izsteidzās laukā, atstādama viņu tumsā.

—   Gan tev atvilks no algas! — viņa vēl piedraudēja.

Tumsa zēnu netraucēja. Apģērbies viņš izgaja virtuvē.

Zēna gaita nepavisam neatbilda viņa tievajam un trausla­jam augumam. Viņa kājas cilājās smagi, un tas likās dīvaini, jo kājas bija tievas kā maikstes. Zēns pievilka pie galda izsēdētu krēslu.

—   Džonij! — māte strupi uzsauca.

Viņš spēji piecēlās un, ne vārda nebildis, gāja pie iz­lietnes. Tā bija taukaina un netīra. No cauruma kāpa ne­labs smārds. Viņš to nemanīja. Tas, ka izlietne smako, viņam likās tikpat dabiski kā tas, ka ziepes ir aplipušas ar netīrumiem un slikti puto. Viņš arī sevišķi nepūlējās, lai tās putotu. Dažas riekšavas auksta ūdens no krāna, un ar to mazgāšanās bija galā. Zobus viņš netīrīja. Viņš pat nebija redzējis zobu suku un nezināja, ka pasaulē ir cil­vēki, kas spējīgi nodarboties ar tādu muļķību kā zobu tīrīšana.

—   Kaut reizi dienā varēji nomazgāties bez atgādinā­šanas, — māte viņam pārmeta.

Pieturēdama ieplīsušo kafijkannas vāciņu, viņa ielēja divas tases kafijas. Zēns neko neatbildēja, jo par to viņi strīdējās mūžudien un vienīgi šajā ziņā māte bija cieta kā krams. Nomazgāties «kaut reizi dienā» vajadzēja obli­gāti. Viņš noslaucījās savazātā, netīrā un saplēstā dvielī, kas atstāja uz sejas plūksnas.

—   Ja mēs nedzīvotu tik tālu, — māte ierunājās, kad Džonijs bija apsēdies. — Es daru, ko vien varu. Pats zini. Par dolāru zemāka īres maksa arī ir ietaupījums, turklāt te mums ir ērtāk. Tu pats zini.

Zēns tikpat kā neklausījās. Tas viss jau bija dzirdēts diezin cik reižu. Mātes domāšanas loks bija šaurs, un viņa pastāvīgi atkārtoja, cik grūti dzīvot tik tālu no fabrikas.

—   Bet par dolāru var nopirkt vairāk ēdamā, — Džonijs pamācoši noteica. — Es labāk pastaigājos, toties pielieku pilnāku vēderu.

Viņš skubīgi ēda maizi, uzdzerdams virsū pussakošļā- tajiem kumosiem kafiju. Karstais, duļķainais šķidrums tikai vārda pēc bija kafija. Džonijs gan uzskatīja to pa« kafiju, turklāt par lielisku. Tā bija viena no nedaudzajām ilūzijām, kas viņam vēl bija saglabājušās. Savā mūžā viņš vēl ne reizi nebija dzēris īstu kafiju.

Kā piedevu pie maizes viņš vēl dabūja gabaliņu aukstas cūkgaļas. Māte ielēja viņam otru tasi kafijas. Apēdis maizi, viņš gaidīja, vai nedabūs vēl. Māte uztvēra zēna jautājošo skatienu.

—   Neesi nu tik rijīgs, Džonij, — viņa sacīja. — Savu daļu tu saņēmi. Brāļi un māsas ir mazāki par tevi.

Viņš palaida pārmetumu gar ausīm. Viņš vispār nebija no runātnīgajiem. Bet viņa izsalkušais skatiens vairs ne­lūdza papilddevu. Zēns prata negausties, un šī pacietība bija tikpat briesmīga kā skola, kur viņam tā bija iemācīta. Viņš izdzēra pēdējo kafijas malku, ar delnu noslaucīja muti un piecēlās.

—   Pagaidi, — steigšus ierunājās māte. — Vēl vienu mazu šķēlīti var nogriezt, pavisam plānu.

Tā bija roku veiklība, nekas vairāk. Izlikdamās, ka griež viņam no klaipa šķēli, māte ielika maizi kastē, bet zēnam pastūma vienu no savām divām šķēlēm. Viņa do­māja, ka ir apmānījusi dēlu, taču Džonijs bija pamanījis viņas viltību. Un tomēr viņš bez sirdsapziņas pārmetu­miem paņēma maizi. Viņš uzskatīja, ka māte, slimīga bū­dama, tik un tā daudz neapēdīs.

Māte, redzēdama, ka zēns zelē sausu maizi, noliecās pār galdu un ielēja savu kafiju viņa tasē.

—   Šorīt man no tās metas nelabi ap dūšu, — viņa pa­skaidroja.

Atskanēja attāls garš un griezīgs svilpiens, un abi pie­lēca kājās. Māte paskatījās uz skārda modinātājpulksteni, kas stāvēja uz plaukta. Tas rādīja pussešus. Strādnieki pašlaik tikai modās no miega. Viņa uzmeta uz pleciem šalli un uzlika galvā vecu, apdilušu, saņurcītu cepuri.

—  Nu mums jāskrien, — viņa teica, nogriezdama degli un nopūzdama uguni.

Viņi taustīdamies izgāja no istabas un nogāja lejā pa kāpnēm. Laiks bija skaidrs un auksts, un, saltā gaisa ap­ņemts, Džonijs nodrebinājās. Zvaigznes vēl nebija sākušas bālēt, un pilsēta grima tumsā. Džonijs un viņa māte gāja šļūcošiem soļiem. Nepietika spēka atraut kājas no zemes.

Kad viņi klusēdami bija gājuši piecpadsmit minūtes, māte pagriezās pa labi.

—  Tikai nenokavē, — jau nozudusi tumsā, viņa vēl pē­dējo reizi piekodināja.

Džonijs neatbildēja, iedams tālāk savu ceļu. Fabrikas kvartālā visur jau vērās vaļā māju durvis, un drīz viņš ieplūda tumsā ņudzošajā pūlī. Kad viņš iegāja pa fabri­kas vārtiem, atskanēja otrs svilpiens. Viņš paskatījas uz austrumiem. Virs lauzītās jumtu līnijas sāka svīst bālgana gaismiņa. Tā arī bija visa dienas gaisma, ko viņš dabūja redzēt; viņš pagrieza tai muguru un pievienojas savas maiņas jaudīm.

Zēns ieņēma vietu vienā no daudzajām garajām mašīnu rindām. Viņa priekšā virs kastes, kas bija pilna ar mazām spolītēm, ātri griezās lielas spoles. Uz tām viņš uztina džutas pavedienu no mazajām spolītēm. Darbs nebija sa­režģīts. Bija vajadzīgs tikai ātrums. Pavediens no maza­jām spolītēm tinās nost tik strauji un lielo spoļu bija tik daudz, ka slaistīties neatlika laika.

Džonijs strādāja automātiski. Kad mazā spolīte bija gandrīz tukša, viņš ar kreiso roku kā ar bremzi apstādi­nāja lielo spoli un vienlaikus ar īkšķi un rādītājpirkstu saķēra pavediena brīvo galu. Ar labo roku viņš tai pašā laikā saķēra jaunas mazās spolītes pavediena brīvo galu. Sīs operācijas ar abām rokām tika veiktas vienlaikus un ātri. Tad zēns ar zibenīgu kustību sasēja audēju mezglu un palaida vaļā spoli. Siet audēju mezglus bija_ viegli. Viņš reiz palielījās, ka varētu to izdarīt miegā. Īstenībā tā arī bija, jo viņš vienā naktī nostrādāja veselus gadsim­tus, siedams bezgalīgas audēju mezglu virtenes.

Daži zēni vairījās no darba, neapmainīdami spolītes, kad tās bija tukšas, un ļaudami mašīnai iet tukšgaitā. Meistars raudzījās, lai tas nenotiktu. Reiz viņš pieķēra Džonija kaimiņu un sadeva tam pa ausīm.

— Paskaties uz Džoniju! Kāpēc tu nestrādā tā kā viņš? — meistars bargi noprasīja.

Džonija spoles griezās, ka zibēja vien, taču viņu ne­iepriecināja šī netiešā uzslava. Kādreiz … bet tas bija sen, ļoti sen. Zēna sejā nepakustējās ne muskulītis, dzirdot, ka viņu min par paraugu. Viņš strādāja nevainojami. Viņš to zināja. Viņam to teica bieži jo bieži. Pie uzslavām bija pierasts, un tās Džonijam vairs neko nenozīmēja. No pa- raugstrādnieka viņš bija kļuvis par paraugmašīnu. Ja darbs neveicās, tad gluži tāpat, kā bija ar mašīnu, vainīgs bija slikts materiāls. Kļūdīties viņam bija tikpat neiespē­jami, kā precīzi noregulētai naglu štancei cirst neprecīzas naglas.

Un nebija arī nekāds brīnums. Nebija tādas dienas, kad viņš nebūtu dzīvojis ciešā saskarē ar mašīnām. Mašīnas, var teikt, bija ieaugušas zēnā, un katrā ziņā viņš bija uz­audzis starp tām. Pirms divpadsmit gadiem šīs pašas fabrikas austuvē bija izcēlies neliels satraukums. Džonija mātei kļuva slikti. Viņu noguldīja uz grīdas starp dārdo­šajām mašīnām. Pasauca divas pavecākas audējas. Viņām palīdzēja meistars. Pēc dažām minūtēm austuvē jau bija par vienu dvēseli vairāk. Tas bija Džonijs, kurš nāca pa­saulē, stellēm klabot un rībot, un vispirms ieelpoja silto, mitro gaisu, kas bija pilns ar kokvilnas putekļiem. Jau pir­majā sava mūža dienā viņš klepoja, lai atbrīvotu plaušas no putekļiem, un šā paša iemesla dēļ viņš klepoja vēl šobaltdien.

Džonijam blakus strādājošais zēns elsoja un šņaukājās. Viņa sejā bija lasāms naids pret meistaru, kas iztālēm joprojām bargi skatījās uz viņu, bet vis^s spoles tagad griezās pilnas. Zēns izkliedza briesmīgus lāstus viņa priekšā virpuļojošajām spolēm, taču skaņa netika tālāk par piecām sešām pēdām, jo mašīnu dārdoņa apturēja un savaldīja to kā siena.

Džonijs tam visam nepievērsa uzmanību. Viņš pret lie­tām izturējās vienaldzīgi. Turklāt atkārtojoties viss apnīk, bet tamlīdzīgus notikumus viņš bija pieredzējis daudz­kārt. Runāt pretī meistaram viņam likās tikpat bezjēdzīgi, kā pretoties mašīnai. Mašīnas bija ierīkotas tā, lai dar­botos tā un ne citādi un veiktu zināmu darbu. Tāpat bija ar meistaru.

Bet pulksten vienpadsmitos cehā izcēlās satraukums. Neizprotamā kārtā tas acumirkli izplatījās pa visu fabriku. Vienkājainais puišelis, kas strādāja Džonijam otrā pusē, ātri aizkluburēja līdz tukšai vagonetei un iespruka tajā ar visu kruķi. Jauna cilvēka pavadībā šurp nāca fabrikas pārvaldnieks. Svešais bija labi ģērbies, viņam bija mu­gurā iestīvināts krekls — džentlmenis saskaņā ar cilvēku klasifikāciju, ko bija izstrādājis Džonijs, turklāt vēl in­spektors.

Iedams cauri ceham, viņš vērīgi noskatījās uz zēniem. Reižu reizumis viņš apstājās un uzdeva jautājumus. Vi­ņam bija jākliedz pilnā rīklē, un šādos brīžos viņa seja bija jokaini saviebta no piepūles. Inspektors tūlīt pama­nīja tukšo mašīnu blakus Džonijam, bet neko neteica. Pievērsis uzmanību arī Džonijam, viņš spēji apstājās. Satvēris aiz rokas, viņš pavilka Džoniju kādu soli nost no mašīnas, bet tad, izbrīnā iesaucies, palaida vaļā.

— Diezgan vājš, — satraukti iesmiedamies, teica pār­valdnieks.

—     Kauli un āda! — atbildēja inspektors. — Paskatie­ties uz viņa kājām! Sim puikam ir rahīts — sākumasta- dijā, bet ir. Ja viņu nenobeigs epilepsija, tad tikai tapec, ka pirmā viņu pasteigsies nobeigt tuberkuloze.

Džonijs dzirdēja, bet nesaprata. Turklāt viņu neintere­sēja gaidāmās kaites. Inspektora personā viņam draudēja daudz tuvāka un briesmīgāka slimība.

—     Nu, manu zēn, saki taisnību, — teica, pareizak sa­kot, nokliedza inspektors, pieliekdamies Džonijam pie pašas auss. — Cik tev gadu?

—     Četrpadsmit, — Džonijs atmeloja un atmeloja pilnā rīklē. Viņš atmeloja tik skaļi, ka viņam sākās sauss, krek- stošs klepus, kas izsvieda no zēna plaušām visu rīta cē­lienu krājušos putekļus.

—    Pēc izskata ne mazāk par sešpadsmit, — teica pār­valdnieks.

—   Vai par sešdesmit! — atcirta inspektors.

—   Viņš vienmēr ir bijis tāds.

—   Kopš kura laika? — ātri jautāja inspektors.

—  Jau gadiem ilgi. Un kā nekļūst, tā nekļūst vecāks.

—    Jaunāks, es teiktu. Viņš, jādomā, ir strādājis te vi­sus šos gadus?

—    Ar pārtraukumiem, bet_tas bija pirms jaunā likuma stāšanās spēkā, — pasteidzās piebilst pārvaldnieks.

—     Šī mašīna stāv dīkā? — inspektors jautāja, rādīdams uz neaizņemto vietu blakus Džonijam, kur neprātīgā āt­rumā griezās pusnotītas spoles.

—     Tā rādās. — Pārvaldnieks ar zīmi piesauca klāt meistaru un iekliedza viņam kaut ko ausī, norādīdams uz mašīnu. — Mašīna stāv dīkā, — viņš ziņoja inspektoram.

Viņi devās tālāk, bet Džonijs atgriezās savā vietā, prie­cādamies, ka slimība pagājusi secen. Bet vienkājainajam zēnam tā neveicās. Acīgais inspektors ieraudzīja viņu un izvilka no vagonetes. Zēnam drebēja lūpas un acīs bija tāds izmisums, it kā viņu būtu piemeklējis smags, nela­bojams posts. Meistars bija pārsteigts, it kā redzētu šo zēnu pirmo reizi mūžā, bet pārvaldnieka seja pauda iz­brīnu un nepatiku.

—    Es viņu pazīstu, — ierunājās inspektors. — Viņam ir divpadsmit gadu. Šā gada laikā viņš pēc mana rīko­juma ir atlaists no trim fabrikām. Šī būs ceturtā.

Viņš pagriezās pret vienkājaino zēnu.

—   Tu man apsolīji, devi goda vārdu, ka iesi skolā.

Zēns sāka gauži raudāt.

—   Lūdzu, inspektora kungs, mums jau nomira divi mazie, un mēs esam šausmīgi nabadzīgi.

—   Bet kāpēc tu tā klepo? —inspektors noprasīja, it kā apvainodams mazo kādā noziegumā.

Un vienkājainais zēns kā taisnodamies atbildēja:

—   Tas nekas. Es pagājušajā nedēļā saaukstējos, inspek­tora kungs, tas ir viss.

Beidzās ar to, ka vienkājainais zēns izgāja no ceha kopā ar inspektoru, kuram noraizējies un apjucis sekoja pārvaldnieks. Pēc tam viss atkal iegriezās vecajās sliedēs. Beidzot garais rīts un vēl garākā diena bija galā un svilpe pavēstīja darba beigas. Bija jau tumšs, kad Džonijs izgāja pa fabrikas vārtiem. Saule pa to laiku bija uzrā­pušies pa debesu zelta kāpnēm, applūdinājusi pasauli ar savu laipnīgo siltumu, nokāpusi lejā un pazudusi rietu­mos aiz lauzītās jumtu līnijas.

Vakariņas bija visas ģimenes maltīte — vienīgā reize dienā, kad Džonijs sadūrās ar jaunākajiem brāļiem un māsām. Tā patiešām bija sadursme, jo viņš bija ļoti vecs, toties viņi nožēlojami jauni. Viņu kaitināja brāļu un māsu pārmērīgā un apbrīnojamā jaunība. Viņš nesaprata to. Viņa paša bērnība bija pārāk tālu aiz muguras. Džonijs līdzinājās ātri sakaitināmam vecim, kuram uzdzen dusmas jauno nebēdnība, kas viņam liekas tīrās blēņas. Pikti no­liecies pār šķīvi, zēns mierināja sevi ar domu, ka arī vi­ņiem drīz būs jāiet darbā. Tas viņus apslīpēs, padarīs no­svērtus un cienīgus kā viņš pats. Tā nu tas bija, ka Džonijs, tāpat kā visi mirstīgie, mēroja visu ar savu olekti.

Pie vakariņu galda māte visvisādos veidos, bezgalīgi atkārtodamās, skaidroja, ka viņa cenšoties darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, tā ka, trūcīgajai maltītei beidzoties, Džonijs atvieglots atbīdīja krēslu un piecēlās. Brīdi gud­rojis, vai likties gultā vai iet ārā, viņš beidzot izgāja pa durvīm. Tālu zēns negāja. Viņš apsēdās uz lieveņa, ceļus pierāvis klāt, šauros plecus nolaidis, elkoņus atspiedis pret ceļiem, bet zodu atbalstījis plaukstās.

Viņš sēdēja un ne par ko nedomāja. Viņš atpūtās. Viņa apziņa snauda. Brāļi un māsas arī iznāca ārā un kopā ar citiem bērniem uzsāka trokšņainu rotaļu. Elektriskā la­terna uz stūra apgaismoja mazos draiskuļus. Viņi zināja, ka Džonijs ir pūcīgs un ātri sadusmojams, taču piedzīvo­jumu kāre urdīt urdīja viņus paķircināt lielo brāli. Viņi sadevās rokās un, ar kājām sizdami takti, dziedāja muļ­ķīgas un aizvainojošas rīmes. Sākumā Džonijs apveltīja viņus ar lamu vārdiem, kurus bija iemācījies no dažādiem meistariem. Redzēdams, ka tas nelīdz, un atcerējies, ka viņš taču ir cienījamākos gados, zēns apklusa un sēdēja kā mēms.

Barvedis bija viņa brālis Vilijs, kuram nesen kā bija palikuši desmit gadi, ģimenē otrais pēc viņa. Džonijs ne­juta pret viņu sevišķu maigumu. Viņa dzīvi agri bija sabojājusi pastāvīgā piekāpšanās Vilijām un atteikšanās no kaut kā Vilija labā. Viņš uzskatīja, ka Vilijs ir viņam liels parādnieks un nepateicīgs radījums. Tais tālajos lai­kos, kad Džonijs pats varēja rotaļāties, krietnu daļu bēr­nības viņam bija laupījusi nepieciešamība rūpēties par Viliju. Toreiz Vilijs bija zīdainis, bet māte, tāpat kā tagad, strādāja fabrikā. Džonijam vajadzēja būt gan tēva, gan mātes vieta.

Likās, ka Džonija piekāpšanās un atteikšanās ir nākusi Vilijām par labu. Viņš bija braši noaudzis diezgan ple­cīgs zēns, augumā tikpat liels kā vecākais brālis un pat druknāks par viņu. Šķita, ka tas, kā pietrūkst viena brāļa miesai, ir pilnā mērā atdots otram. Garīgā ziņā bija tā­pat. Pārliecīgā darbā Džonijs bija nomākts, gurdens, apā­tisks, turpretī jaunākais brālis nezināja, kur likt savu enerģiju.

Izsmējīgā dziesmiņa kļuva arvien skaļāka un skaļāka. Vilijs lēkaļādams pieliecās brālim tuvāk un parādīja mēli. Džonijs pašāva uz priekšu kreiso roku, sagrāba draišķi aiz kakla un ar kaulaino dūri iebelza viņam pa degunu. Dūre bija aizkustinoši kaulaina, bet par to, ka sitiens bijis sāpīgs, liecināja tam sekojošais izmisuma brēciens. Pārējie bērni izbailēs iespiedzās, bet Džonija māsa Dženija iespruka mājā.

Džonijs atgrūda Viliju, no visa spēka iespēra viņam pa lieliem, tad sagrāba brāli un ar seju bauzēja pret zemi. Viņš nelaida brāli vaļā, iekams nebija viņu krietni apvār­tījis netīrumos. Tad kā nevarīgu pārmetumu un dusmu viesulis piesteidzās māte.

— Kāpēc viņš neliek mani mierā? — Džonijs jautāja, atbildot uz viņas pārmetumiem. — Vai tad neredz, ka esmu noguris?

—   Es esmu tikpat liels kā tu, — Vilijs kliedza, locīda­mies mātes rokās, asarām ritot pār netīro un asinīs no­brāzto seju. — Es jau esmu tikpat liels kā tu un izaugšu vēl lielāks. Tad es tev sadošu, gan redzēsi!

—   Būtu labāk gājis strādāt, ja jau esi tik liels, — at­cirta Džonijs. — Tur ir tā nelaime. Tev jāiet strādāt! Lai mamma iekārto tevi darbā!

—  Viņš ir par mazu, — aizstāvēja māte. — Tāds knē­velis vien vēl ir.

—   Es biju mazāks, kad sāku strādāt.

Džonijs jau vēra muti, lai iebilstu pret viņam nodarīto netaisnību, bet apdomājās. Viņš pagriezās un iegāja mājā, lai liktos gulēt. Viņa istabas durvis bija vajā, lai no vir­tuves nāktu siltums. Pustumsā ģērbdamies nost, Džonijs dzirdēja, ka māte sarunājas ar ienākušo kaimiņieni. Māte raudāja, un viņās vārdi jaucās ar nožēlojamiem šņukstiem.

—   Es nesaprotu, kas notiek ar Džoniju, — viņš dzirdēja māti sūdzamies. — Tāds viņš nekad nav bijis. Viņš bija pacietīgs kā mazs eņģelītis. Viņš arī tagad ir labs puika,— māte steigšus piemetināja. — Darbā vienmēr ir bijis uzcī­tīgs, tikai par agru sāka strādāt. Bet tā nav mana vaina. Es taču gribu, lai būtu labāk.

Virtuvē atkal bija dzirdama čukstēšana, un Džonijs, vēr­dams ciet acis, nomurmināja:

—   Kā tad, darbā vienmēr esmu bijis uzcītīgs.

Otrā rītā māte viņu rautin izrāva no miega skavām. Tad nāca trūcīgās brokastis, nogurdinošā iešana pa tumsu un bālais rīta svīdums pār māju jumtiem, kad viņš pa­grieza tam muguru un iegāja pa fabrikas vārtiem. Vēl viena diena no daudzām dienām, un visas bija vienādas.

Un tomēr Džonija dzīvē bija arī dažādība — kad viņu pārcēla citā darbā vai arī kad viņš saslima. Sešu gadu vecumā viņš auklēja Viliju un citus mazākos bērnus. Sep­tiņu gadu vecumā jau gāja uz fabriku tīt spoles. Astoņu gadu vecumā viņš dabūja darbu citā fabrikā. Jaunais darbs bija apbrīnojami vienkāršs. Viņam vajadzēja tikai sēdēt ar nūjiņu rokā un virzīt garām plūstošo auduma straumi. Šī straume plūda laukā no mašīnas rīkles, aizslī­dēja pāri karstam veltnim un aizgāja kaut kur tālāk. Bet Džonijs visu laiku sēdēja vienā vietā, kur neredzēja dienas gaismu, toties virs galvas žilbinošu gaismu izstaroja gā­zes deglis, un pats kļuva par mehānisma sastāvdaļu.

Par spīti mitrajam karstumam, Džonijs šajā darbā jutās laimīgs, jo viņš vēl bija jauns un atradās sapņu un ilūziju varā. Vērodams, kā garām nepārtraukti plūst kūpošais audums, viņš ļāvās brīnišķiem sapņiem. Taču darbs nepra­sīja ne kustības, ne prāta piepūli, un zēns sapņoja arvien mazāk un mazāk, bet viņa prāts tapa kūtrs un miegains. Tomēr viņš pelnīja divus dolārus nedēļā, un divi dolāri tieši bija robeža starp badu un hronisku pusbadu.

Bet, kļuvis deviņus gadus vecs, viņš zaudēja šo darbu. Vainīgas bija masalas. Izveseļojies viņš sameklēja darbu stikla fabrikā. Tur maksāja vairāk un darbs prasīja iz­maņu. Tas bija gabaldarbs, un, jo nadzīgāks Džonijs bija, jo vairāk nopelnīja. Tas bija pamudinājums, un tā ietekmē viņš kļuva par lielisku strādnieku.

Darbs nebija sarežģīts — vajadzēja siet stikla aizbāž­ņus pie mazam pudelītēm. Pie jostas Džonijam karājās auklu saišķis. Pudeles viņš iespieda starp ceļgaliem, lai varētu rīkoties ar abām rokām. Tā sēžot ar uzkumpušu muguru, viņa šaurie pleci kļuva vēl šaurāki, bet krūšukur- vis bija saspiests desmit stundas dienā. Tas kaitēja plau­šām, toties zēns apsēja trīssimt duču pudeļu dienā.

Pārvaldnieks ļoti lepojās ar Džoniju un veda apmeklē­tājus skatīties uz viņu. Desmit stundās caur viņa rokām izgāja trīssimt duču pudeļu. Tas nozīmēja, ka viņš ir sa­sniedzis mašīnas pilnību. Visas liekās kustības bija no­vērstas. Katrs zēna sauseno roku vēziens, katra tievo pirkstu muskuļu kustība bija ātra un precīza. Darbs pra­sīja milzu sasprindzinājumu, un iznākums bija tāds, ka Džonijs kļuva nervozs. Naktīs miegā viņš raustījās, bet dienā nevarēja ne atslābināt muskuļus, ne atpūsties. Viņš netika vaļā no sasprindzinājuma, un viņa muskuļi bez rimas raustījās. Seja viņam kļuva dzeltenīga, klepus stip­rāks. Visbeidzot Džonijs saslima ar plaušu karsoni un zaudēja darbu stikla fabrikā.

Tagad viņš bija atgriezies džutas fabrikā, kur kādreiz bija sācis savas darba gaitas pie virpuļojošajām spolēm. Te viņš varēja cerēt uz paaugstinājumu. Džonijs bija labs strādnieks. Ar laiku viņu pārcels uz cietes cehu, bet vēl vēlāk — uz austuvi. Tālāk neatlika nekas cits kā palieli­nāt ražīgumu.

Tagad mašīnas strādāja ātrāk nekā toreiz, kad Džonijs iestājās darbā, bet viņa prāts — lēnāk. Viņš vairs nesap­ņoja, kaul gan tais gados ar prieku bija ļāvies sapņiem. Viņš pat bija iemīlējies. Tas notika tolaik, kad viņam lika vadīt audumu pār karsto veltni: zēns ieskatījās pārvald­nieka meitā. Viņa bija krietni vecāka par Džoniju, jau pie­augusi meitene, un viņš redzēja to iztālēm tikai kādas piecas sešas reizes. Taču tam nebija nozīmes. Uz garām plūstošā auduma viņš zīmēja gaišas nākotnes ainas: pa­veica brīnumus savā darbā, izgudroja nepārspējamas ma­šīnas, izsitās līdz fabrikas direktora postenim un beigu beigās apkampa savu iecerēto un tikli noskūpstīja viņu uz pieres.

Bet tas viss piederēja tālai pagātnei, kad viņš vēl ne­bija tik vecs un viņam pietika spēka mīlēt. Turklāt mei­tene bija apprecējusies un aizbraukusi prom, bet Džonija prāts nomierinājies. Tomēr tas bija bijis brīnum skaists laiks, un zēns bieži atcerējās to, kā citi vīrieši un sievietes atceras laikus, kad viņi ticējuši laumām. Džonijs nekad nebija ticējis laumām un Ziemsvētku vecītim, bet viņš bija vientiesīgi ticējis laimīgas nākotnes ainām, kuras viņa iztēle bija uzbūrusi uz kūpošā auduma.

Džonijs ļoti agri bija kļuvis pieaudzis cilvēks. Septiņu gadu vecumā, kad viņš saņēma savu pirmo algu, sākās viņa jaunība. Viņā pamodās zināma neatkarības sajūta, un attiecības starp dēlu un māti kļuva citādas. Pats pel­nīdams sev maizi, iztikdams no sava darba, viņš it kā nostājās līdzās mātei. Pieaudzis, īsti pieaudzis viņš kļuva vienpadsmit gadu vecumā, pēc tam, kad sešus mēnešus bija nostrādājis nakts maiņā. Neviens bērns, kas strādā nakts maiņā, nevar palikt bērns.

Viņa dzīvē bija vairāki svarīgi notikumi. Reiz māte nopirka nedaudz žāvētu Kalifornijas plūmju. Divas reizes viņa pagatavoja olu krēmu. Tie bija notikumi. Atceroties tos, zēnam kļuva silti ap sirdi. Tajā pašā laikā māte stās­tīja viņam par kādu burvīgu ēdienu, ko viņa kādreiz pa­gatavošot, to saucot par «peldošajām salām», un tas esot «garšīgāks par olu krēmu». Gadiem ilgi zēns gaidīja to dienu, kad viņš apsēdīsies pie galda un ēdīs «peldošās salas», līdz beidzot arī šī cerība tika nodota aizmirstībai kā nepiepildāma.

Reiz viņš atrada uz ielas divdesmit piecu centu monētu. Arī tas bija liels, turklāt traģisks notikums viņa dzīvē. Zēns zināja, kas viņam jādara, jau tad, kad ieraudzīja sudraba naudas gabalu, kad vēl nebija to pacēlis. Mājā, kā parasti, nebija ko ēst, un viņam jāpārnes atradums mājā, kā katru sestdienas vakaru pārnes algu. Kā šajā gadījumā pareizi rīkoties, Džonijam bija skaidrāks par skaidru, taču viņš nekad līdz šim nebija izdevis naudu, un viņu mocīja saldumu bads. Viņš bez sāta ēstu konfek­tes, ko līdz šim viņam bija laimējies nobaudīt vienīgi svētku dienās.

Džonijs nemēģināja sevi apmānīt. Viņš zināja, ka tas ir grēks, un, atļaudamies par piecpadsmit centiem uzdzīvot, grēkoja apzināti. Desmit centus zēns pataupīja vēl vienai orģijai, bet, tā kā viņš nebija radis glabāt naudu, tad pazaudēja to. Tas notika tieši tad, kad viņu sevišķi grauza sirdsapziņas pārmetumi, un Džonijs uzskatīja, ka tas ir dieva pirksts. Baiļu pārņemts, viņš juta biedigas un sa- bargotas dievības tuvumu. Dievs bija redzējis, un dievs nekavējoties bija sodījis viņu, liegdams viņam pat līdz galam izbaudīt grēka saldumu.

Domās Džonijs vienmēr atgriezās pie šā notikuma kā pie sava vienīgā nozieguma, un šis atmiņas ikreiz no jauna uzurdīja viņa sirdsapziņas pārmetumus. Tas bija viņa vie­nīgais slēpjamais negods. Un tomēr apstākļi sagadījās tā, ka viņš atskatījās pagātnē un juta sirdsapziņas pārmetu­mus. Džonijs bija neapmierināts ar to, kā izlietojis šo atrasto naudu. Viņš būtu varējis par to nopirkt vairāk, un, ja toreiz būtu zinājis, cik ātri dievs atmaksā, viņš būtu to apsteidzis, iztērējot visu naudas gabalu vienā rāvienā. Domās viņš tūkstoškārt izdeva šo naudu un katru reizi aizvien izdevīgāk.

Viņam bija vēl kādas atmiņas, tālas un neskaidras, bet tās zēna dvēselē uz mūžu mūžiem ar savām nežēlīgajām kājām bija iemīdījis viņa tēvs. Tas bija drīzāk murgs nekā atmiņas par kādu patiesu notikumu, kaut kas līdzīgs tai atavistiskajai atmiņai, kas cilvēkam miegā rada sajūtu, ka viņš krīt, un kas atvedināma uz tiem laikiem, kad viņa senči dzīvoja kokos.

Šīs atmiņas nekad nenāca pie Džonija gaišā dienā, kad viņš bija nomodā. Tās atnāca naktī, kad zēna apziņa, grimdama miegā, dzisa. Tās pastāvīgi lika viņam nobīlī pamosties, un pirmajā briesmīgajā mirklī Džonijam šķita, ka viņš guļ kājgalī šķērsām pāri gultai. Gultā viņš re­dzēja tēva un mātes izplūdušos apveidus. Viņš nevarēja atcerēties, kāds izskatījies tēvs. Viņam prātā bija palicis tikai tas, ka tēvam bija smagas un nežēlīgas kājas.

Agrākās atmiņas Džonijam vēl bija saglabājušās, tur­pretī vēlākās izgaisušas. Visas dienas bija vienādas. Va­kardiena vai pagājušais gads līdzinājās tūkstoš gadiem vai arī minūtei. Nekad nekas nenotika. Nebija notikumu, kas iezīmētu laika ritumu. Laiks negāja. Laiks stāvēja uz vietas. Kustējās tikai nenogurdināmās mašīnas, un arī tās nekur negāja, kaut gan griezās aizvien ātrāk.

Četrpadsmit gadu vecumā Džonijs pārgāja strādāt uz cietes cehu. Tas bija milzu notikums. Beidzot bija gadījies kaut kas tāds, ko viņš neaizmirsīs vienā naktī un pat ne vienā nedēļā. Bija iestājies jauns laikmets. Tā bija tāda kā mašīnu olimpiāde, laika skaitīšanas sākums. «Kad es sāku strādāt cietes cehā» vai «pēc tam kad es biju sācis», vai «kamēr nebiju sācis strādāt cietes cehā» — šos vārdus viņš bieži mēdza lietot.

Savu sešpadsmito dzimšanas dienu Džonijs atzīmēja, pārejot uz austuvi pie stellēm. Te atkal darbojās ieintere­sētība:, jo tas bija gabaldarbs. Un zēns apliecināja savu pārākumu, tāpēc ka fabrika bija pārkausējusi viņa miesu ideālā mašīnā. Pēc trim mēnešiem viņš jau apkalpoja di­vas stelles, bet pēc tam — trīs un četras.

Nostrādājis pie stellēm divus gadus, Džonijs deva vai­rāk jardu auduma nekā jebkurš cits audējs un divtik vairāk nekā daudzi no mazāk izveicīgajiem strādniekiem Tagad, kad viņš ķērās pie darba ar pilnu sparu, mājās sāka iet labāk. Un tomēr ar viņa algu, kas bija kļuvusi lielāka, nepietika, lai apmierinātu ģimenes vajadzības. Bērni auga. Viņi vairāk ēda. Viņi gāja skolā, bet mācību grāmatas maksā naudu. Un nez kāpēc, jo ātrāk Džonijs strādāja, jo ātrāk kāpa cenas. Pat īres maksa kļuva lie­lāka, lai gan jau tā nolaistā māja tagad pavisam bruka kopā.

Džonijs bija pastiepies garāks un tāpēc izskatījās vēl kārnāks. Viņš bija kļuvis arī nervozāks, līdz ar to sirdīgāks un vieglāk uzbudināms. Bērni ne reizi vien bija guvuši rūgtu mācību, ka jāturas tālāk no viņa. Māte cie­nīja viņu kā ģimenes uzturētāju, taču šai cieņai bija pie­jauktas klāt bailes.

Džonija dzīvē nebija nekādu prieku. Dienas viņš nere­dzēja. Naktis pagāja nemierīgā aizmirstībā. Pārējā laikā viņš strādāja un viņa apziņa bija mašīnas apziņa. Ārpus tā viņa smadzenēs bija tukšums. Zēns netiecās ne pēc kā­diem ideāliem, viņam bija tikai viena ilūzija — proti, ka viņš dzer brīnum gardu kafiju. Viņš bija darba lops. Zē­nam nebija nekādas gara dzīves, un tomēr kaut kur dziļi zemapziņā, viņam pašam neapjaušot, nogūlās un uzkrājās katra darba stunda, katra roku kustība, katra muskuļu sa­raušanās un brieda notikums, kas pārsteidza viņu un visu viņa mazo pasaulīti.

Reiz vēlā pavasarī Džonijs pārnāca no darba neparasti noguris. Pie galda valdīja pacilāts noskaņojums, bet viņš to nemanīja. Viņš ēda drūmā klusumā, notiesādams visu, kas bija nolikts priekšā. Bērni dvesa «ai» un «vai» un čāpstināja lūpas. Taču vecākais brālis sēdēja kā kurls.

—  Vai tu maz zini, ko ēd? — māte beidzot neizturēja un iejautājās.

Džonijs izklaidīgi paskatījās šķīvī, pēc tam uz māti.

—  «Peldošo salu», — viņa svinīgi pavēstīja.

—  A-ā, — Džonijs novilka.

—   «Peldošo salu»! — korī skaļi piebalsoja bērni.

—  A-ā, — Džonijs atkārtoja un pēc diviem trim kumo­siem piebilda: — Es šodien neesmu sevišķi izsalcis.

Viņš nolika karoti, atbīdīja krēslu un gurdi piecēlās.

—   Es labāk atlaidīšos gultā.

Iedams pāri virtuvei, Džonijs šļūca smagāk nekā pa­rasti. Noģērbšanās prasīja titānisku piepūli, tā likās galīgi nevajadzīga, un zēns, nevarīgi šņukstēdams, ielīda gultā, nenovilcis otru zābaku. Viņš juta, ka galvā kaut kas milst un plešas, un domas no tā kļuva miglainas un gaisīgi vieglas. Likās, ka tievie pirksti ir tikpat resni kā plauk­stas pamatne, turpretī pirkstu gali — svešādi tāli un viegli kā viņa domas. Neizturami sāpēja krusti. Sāpēja visi kauli. Sāpēja viss. Bet smadzenēs sāka klabēt, kaukt, rībēt un dunēt miljons steļļu. Viss izplatījums bija pilns ar zibošām atspolēm. Tās juceklīgi šaudījās šurp un turp starp zvaigznēm. Džonijs strādāja pie tūkstoš stellēm, un tās darbojās arvien ātrāk un ātrāk, bet viņa smadzenes arvien ātrāk un ātrāk tinās vaļā un pārvērtās par pave­dienu, ko vilka tūkstotis zibošu atspoļu.

Otrā rītā Džonijs neaizgāja uz fabriku. Viņš bija pārāk aizņemts darbā pie stellēm, kas klaudzēja viņa galvā. Māte aizgāja uz fabriku, bet vispirms aizsūtīja pēc ārsta. Viņš atzina, ka tā ir smaga gripas forma. Dženija apte­cēja brāli un izpildīja ārsta norādījumus.

Slimība noritēja smagi, un tikai pēc nedēļas Džonijs jaudāja apģērbties un nedrošām kājām pasteberēt pa istabu. «Vēl nedēļa,» sacīja ārsts, «un viņš varēs atkal iet darbā.» Austuves meistars apmeklēja Džoniju svētdienā, pirmajā dienā, kad zēns sāka atspirgt. Meistars teica mā­tei, ka Džonijs esot labākais audējs cehā. Vieta viņam tikšot saglabāta. Pēc nedēļas tai pirmdienā viņš varot nākt atpakaļ darbā.

—   Kāpēc tu nesaki paldies, Džonij? — noraizējusies jautāja māte. — Viņam bija tik slikti, ka viņš vēl nav lāgā atguvies, — māte kā atvainodamās paskaidroja cie­miņam.

Džonijs sēdēja sakucis un stīvi blenza grīdā. Tā viņš sēdēja vēl ilgi pēc meistara aiziešanas. Ārā bija silts, un pēcpusdienā zēns izgāja pasēdēt uz lieveņa. Dažbrīd viņa lūpas kustējās. Šķita, ka viņš nodevies bezgalīgiem ap­rēķiniem.

Nākamajā dienā, kad gaiss bija sasilis, Džonijs atkal apsēdās uz lieveņa. Šoreiz viņš bija paņēmis līdzi zīmuli un papīru, lai darbotos tālāk ar saviem aprēķiniem, un viņš saspringti un pārsteidzoši centīgi kaut ko lēsa.

—   Kas nāk pēc miljoniem? — Džonijs jautāja pusdien­laikā, kad Vilijs pārnāca no skolas. — Un kā tos skaita?

Šajā pašā pēcpusdienā aprēķini bija pabeigti. Katru dienu Džonijs iznāca uz lieveņa — tagad jau bez papīra un zīmuļa. Viņš neatņemdamies skatījās uz vientuļo koku, kas auga otrpus ielas. Viņš lūkojās uz to stundām, ar se­višķu interesi tādās reizēs, kad vējš šūpoja zarus un pli­vināja lapas. Visu šo nedēļu Džonijs it kā bija aizņemts ilgā sarunā pats ar sevi. Svētdien, sēdēdams uz lieveņa, viņš vairākas reizes skaļi iesmējās, varen pārsteigdams māti, kas jau nez kuro gadu nebija dzirdējusi dēlu sme­jamies.

Otrā rītā, kad vēl nebija sākusi svīst gaisma, viņa pie­gāja pie gultas, lai uzmodinātu Džoniju. Visu nedēļu pārpilnam izgulējies, zēns pamodās viegli. Viņš neķepu- rojās pretī un neturēja ciet segu, kad māte vilka to nost. Viņš mierīgi gulēja un mierīgi teica:

—   Tam nav nozīmes, māmiņ.

—   Tu nokavēsi, — viņa sacīja, domādama, ka dēls vēl nav atmodies.

—   Es esmu atmodies, māmiņ, bet tam tik un tā nav nozīmes. Labāk ej viena. Es necelšos augšā.

—   Tu taču zaudēsi darbu! — iesaucās māte.

—       Es necelšos augšā, — Džonijs atkārtoja dīvainā, bez­kaislīgā balsī.

šajā rītā māte pati neaizgāja uz darbu. Šī bija ļaunākā no visām viņai pazīstamajām slimībām. Drudzi un mur­gus viņa varēja saprast, bet tā bija vājprātība. Viņa ap­sedza dēlu un aizsūtīja Dženiju pēc ārsta.

Kad ārsts ieradās, Džonijs mierīgi gulēja un tikpat mierīgi pamodās un ļāva pārbaudīt pulsu.

—       Viņam nekas nekait, — sacīja ārsts. — Stipri novā­jējis, tas ir viss. Kauli un āda.

—   Tāds viņš ir bijis vienmēr, — teica māte.

—   Ej prom, māmiņ, un ļauj man izgulēties!

Džonijs runāja rāmi un mierīgi, tikpat mierīgi pagrie­zās uz sāniem un aizmiga.

Pulksten desmitos zēns pamodās un pats apģērbās. Viņš izgāja virtuvē. Māte izbijusies paskatījās uz viņu.

—       Es aizeju, māmiņ, — Džonijs paziņoja. — Es gri­bēju tikai pateikt ardievas.

Māte aizklāja seju ar priekšautu, apsēdās un ļāva vaļu asarām. Zēns pacietīgi gaidīja.

—       Te nu bija! — viņa elsodama teica. — Uz kurieni tu iesi? — viņa jautāja, nolaizdama priekšautu un uzlūko­dama dēlu ar izbiedētām acīm, kurās nebija pat ziņkā­rības.

—   Nezinu… uz kaut kurieni.

Džonija iztēlē žilbinoši spožs izauga koks otrpus ielas. Koks bija iespiedies viņa atmiņā, un viņš to redzēja, kad vien vēlējas.

—   Bet kā tad būs ar darbu? — trīcošā balsī jautāja

māte.

—   Es vairs nestrādāšu.

—       Mans dievs, Džonij! — viņa ievaimanājās. — Ko tu runa!

Tas mātei izklausījās pēc zaimiem. Viņa bija satriekta no šiem dēla vārdiem tāpat, kā jebkura māte jūtas sa­triekta, dzirdot, ka viņas bērns pulgo dievu.

—       Kas tevi īsti apsēdis? — viņa vaicāja, vāji mēģinā­dama parādīt bardzību.

—       Skaitļi, — viņš atteica. — Skaitļi, nekas vairāk. Es šajā nedēļā esmu daudz rēķinājis, un tas man ir tīrais brīnums.

—       Nesaprotu, kam tas vajadzīgs, — māte sacīja un sāka šņukstēt.

Džonijs pacietīgi smaidīja, un māte bija kā no māko­ņiem nokritusi, ka dēla neiecietība izgaisusi bez pēdām.

—   Es tev paskaidrošu, — viņš sacīja. — Es esmu traki noguris. No kā? No kustībām. Esmu kustējies jau kopš pašas dzimšanas. Esmu noguris no kustēšanās, un man pietiek. Atceries, kad es strādāju stikla fabrikā? Es apsēju trīssimt duču dienā. Es aprēķināju, ka tolaik, apstrādājot katru pudeli, esmu izdarījis desmit dažādas kustības. Tas ir trīsdesmit seši tūkstoši kustību dienā. Desmit dienās iznāks trīssimt sešdesmit tūkstoši kustību. Vienā mēnesī — miljons astoņdesmit tūkstoši. Atmetam nost astoņdesmit tūkstošus, — viņš teica augstsirdīgi kā devīgs filantrops, — atmetam nost astoņdesmit tūkstošus, pāri paliek mil­jons kustību mēnesī, divpadsmit miljoni gadā. Pie stellēm es izdarīju divreiz vairāk kustību. Iznāk divdesmit pieci miljoni kustību gadā, un man šķiet, ka es tādā garā kus­tos jau miljons gadu.

Sajā nedēļā es nekustējos nemaz. Nevienas kustības vai­rākas stundas pēc kārtas. Zini, bija tik labi sēdēt, stun­dām ilgi sēdēt un neko nedarīt. Es nekad neesmu juties laimīgs. Man nekad nav bijis brīva laika. Es nepārtraukti esmu kustējies. Bet tā jau cilvēks nevar būt laimīgs. Es nekad vairs to nedarīšu. Sēdēšu un sēdēšu, atpūtīšos un atpūtīšos… un pēc tam atkal atpūtišos.

—   Bet kas būs ar Viliju un pārējiem bērniem? — izmi­susi jautāja māte.

—   Protams, ar Viliju un pārējiem bērniem… — Džo­nijs atkārtoja.

Tomēr viņa balsī nebija rūgtuma. Viņš sen zināja, cik godkārīgus sapņus māte lolo attiecībā uz jaunāko dēlu, bet tas viņu vairs neaizvainoja. Pašlaik viņam viss bija vienalga. Pat tas.

—   Es zinu, māmiņ, ko tu biji paredzējusi darīt ar Vi­liju — izskolot viņu, lai no viņa iznāktu grāmatvedis. Bet veltīgi, es metu mieru. Viņam būs jāiet strādāt.

—   Un es tevi tā audzināju, — žēlabainā balsī gaudās māte, grasīdamās aizklāt, bet neaizklādama seju ar priekš­autu.

—   Tu mani neesi audzinājusi, — dēls laipni un sku­mīgi iebilda. — Es pats sevi izaudzināju, māmiņ, un es izaudzināju Viliju. Viņš ir lielāks, druknāks un garāks par mani. Mazs būdams, es, jādomā, neesmu pieēdis pilnu vēderu. Kad viņš paaugās, es strādāju un pelnīju maizi arī viņam. Bet tagad ar to ir cauri. Vilijs var iet strādāt tāpat kā es, ja ne, lai iet ellē, man viens pīpis. Es esmu noguris. Es aizeju. Vai tu nepateiksi man ardievas?

Māte neatbildēja. Ieslēpusi galvu priekšautā, viņa rau­dāja. Brīdi Džonijs pastāvēja durvīs.

—  Es taču darīju visu to labāko, — viņa šņukstēdama taisnojās.

Džonijs izgāja no mājas un devās prom pa ielu. Vārs smaids apgaismoja zēna seju, kad viņš ieraudzīja vien­tuļo koku.

—  Es vairs nedarīšu neko, — viņš teica pats sev, pus­balsī dungodams.

Viņš domīgi palūkojās debesī, bet žilbinoši spožā saule piespieda viņu samiegt acis.

Džonijam bija veicams tāls ceļš, un viņš soļoja nesteig­damies. Viņš gāja garām džutas fabrikai. Līdz viņa ausīm atlidoja apslāpēta austuves dunoņa, un viņš pasmaidīja. Tas bija mīlīgs, rāms smaids. Džonijs neienīda nevienu, pat dārdošās, kaucošās mašīnas ne. Viņā nebija rūgtuma, nebija nekā cita kā tikai nepārvaramas miera alkas.

Jo tālāk zēns gāja, jo retāk ceļā gadījās mājas un fab­rikas. Beidzot pilsēta palika aiz muguras — un viņš so­ļoja pa ēnainu aleju gar dzelzceļa stigu. Viņš negāja kā cilvēks. Viņš arī neizskatījās pēc cilvēka. Tā bija cilvēka parodija. Tas bija sakropļots, panīcis, nožēlojams radī­jums, kas tur kumpājās kā slims pērtiķis, rokas ļengani nokāris, uz priekšu sameties, ar šaurām krūtīm, ērmots un drausms.

Viņš pagāja garām mazai stacijai un atlaidās zālē zem koka. Viņš nogulēja tur visu pēcpusdienu. Reizēm viņš snauda, un muskuļi raustījās miegā. Pamodies viņš gu­lēja nekustēdamies, vēroja putnus vai arī cauri koka zariem virs galvas lūkojās debesīs. Vienu vai divas reizes viņš skaļi iesmējās, taču bez jebkāda redzama iemesla.

Kad krēsla bija sabiezējusi par nakts tumsu, stacijā dārdēdams apstājās preču vilciens. Kamēr lokomotīve pār- stūma vagonus uz blakus sliedēm, Džonijs pielavījās klāt vilcienam. Viņš atvilka vaļā tukša preču vagona durvis un neveikli, ar grūtībām ierāpās tajā. Tad viņš aizvēra dur­vis. Lokomotīve nosvilpās. Džonijs gulēja tumsā un smai­dīja.

SAMAITĀTA SIEVIETE

Loreta devās ciemos uz Santaklāru tāpēc, ka bija pār­traukusi sakarus ar Biliju. Bet Bilijs to nespēja saprast. Viņa māsa bija stāstījusi, ka viņš visu nakti staigājis pa istabu un raudājis. Loreta arī nebija acu aizvērusi un bija raudājusi gandrīz visu nakti. Deizija to zināja, jo Loreta bija izraudājusi savas bēdas pie viņas krūtīm. Arī Deizijas virs, kapteinis Kits, to zināja. Loretas asaru un Deizijas mierinājuma vārdu dēļ viņš nebija dabūjis kārtīgi izgu­lēties.

Bet kapteinis Kits nedomāja pavadīt naktis nomodā. Turklāt viņš negribēja, ka Loreta precētos ar Biliju vai kādu citu. Viņš uzskatīja, ka jaunākās māsas pienākums ir palīdzēt Deizijai saimniecībā. Taču skaļi viņš to nepa­teica. Viņš neatlaidīgi apgalvoja, ka Loreta vēl ir par jaunu, lai domātu par precēšanos. Tieši tāpēc kapteinis Kits izdomāja, ka Loreta jāsūta paciemoties pie misis Hemingvejas. Tur nu nebūs neviena Biiija.

Loreta vēl nebija nodzīvojusi Santaklārā pat nedēļu, kad pārliecinājās, ka kapteiņa Kita doma bijusi ļoti prā­tīga. Pirmkārt, kaut gan Bilijs tam neticētu, īstenībā Lo­reta negribēja ar viņu precēties. Un, otrkārt, kaut gan kapteinis Kits tam neticētu, viņa negribēja šķirties no Deizijas. Nodzīvojusi Santaklārā divas nedēļas, Loreta bija pilnīgi pārliecināta, ka negrib precēties ar Biliju. Taču viņa nebija tik cieši pārliecināta, ka nevēlas šķirties no Deizijas. Ne tāpēc, ka viņa mīlētu Deiziju mazāk, nē, viņā tikai bija radušās šaubas.

Loretas atbraukšanas dienā misis Hemingvejas galvā sāka veidoties neskaidrs plāns. Otrā dienā viņa savam vīram Džekam Hemingvejam ieminējās, ka Loreta ir neiz­sakāmi naiva meitene un, ja viņai nepiemistu tik jauka vientiesība, viņa būtu galīgi dumja. Kā pierādījumu misis Hemingveja minēja dažus sīkumus, kas sasmīdināja vi­ņas vīru. Trešajā d iena misis Hemingvejas plāns bija ieguvis pavisam skaidrus apveidus. Un tagad tapa viņas vēstule. Uz aploksnes viņa uzrakstīja: «Sanfrancisko, Atēnu klubā, misteram Edvardam Bešfordam.»

«Dārgais Ned!» — tā sākās vēstule. Kad misis Hemin- gveja vēl nebija devusies laulībā, viņš trīs nedējas kā bez prāta bija mīlējis viņu. Bet viņa bija saistījusi savu lik­teni ar Džeku Hemingveju, kas pirmais bija pretendējis uz viņas roku un sirdi, tomēr šis notikums nebija sadra­gājis filozofiski noskaņotā Neda Bešforda sirdi. Viņš tikai pievienoja šo piedzīvojumu garai līdzīgu faktu virknei, uz kuras pamata radīja savu filozofiju. Pēc mākslinieciskās gaumes un temperamenta viņš bija grieķis, vīlies grieķis. Viņam patika citēt Nīči par zīmi, ka arī viņš ir pārdzīvo­jis smagu vilšanos, kas nāk pēc aizrautīgiem patiesības meklējumiem, ka arī viņš pēc tiem ir ieguvis pietiekam; bagātu pieredzi, kļuvis pietiekami gudrs un pietiekami tāl­redzīgs, lai jebkad vēlreiz ciestu no jaunības neprāta ar tā patiesības mīlestību. «Pielūgt šķitumu,» viņš bieži ci­tēja, «ticēt formām, tonim, vārdiem, veselam šķituma Olimpam!» So izvilkumu viņš vienmēr nobeidza ar vār­diem: «Grieķi bija pavirši sava dziļuma dēļ!»

Viņš bija īsts jauns grieķis, vīlies un paguris. Sievietes bija neuzticīgas un melīgas, viņš apgalvoja tais reizēs, kad no sava filozofiskā miera augstumiem atkal iekrita pesimismā. Viņš neticēja sieviešu patiesīgumam, tomēr, palikdams uzticīgs savam vācu elkam, nerāva sievietēm nost gaisīgo gāzes audumu, kas sedza viņu melīgumu. Viņš mījprāt pieņēma sievietes kā šķitumu un centās pēc iespējas labāk pielāgoties šim faktam. Viņš bija paviršs sava dziļuma dēļ.

«Džeks lūdz katrā ziņā pateikt Jums, ka te ir laba pel­dēšanas,» misis Hemingveja rakstīja savā vēstulē, «un lai Jūs paņemot līdzi makšķerēšanas piederumus.» Misis He­mingveja rakstīja vēl šo un to. Beidzot viņa pavēstīja, ka gribot iepazīstināt viņu ar pilnīgi uzticīgu, neaptraipītu un godī gu meiteni. «Nekad uz musu planētas nav plaucis tīrāks un smaržīgāks sievišķības pumpurs,» — tā bija viena no daudzajām frāzēm, ar kādām viņa centās iekār­dināt Nedu. Bet vīram viņa triumfējoši paziņoja: «Ja šo­reiz es neapprecināšu Nedu…» — atstādama neizsacītu tik briesmīgu iespēju, ka viņai pietrūka vai nu vārdu, lai to izteiktu, vai arī iztēles, lai to stādītos priekšā.

Pretēji nelāgajām priekšnojautām Loreta atklāja, ka ne­jūtas Santaklārā nemaz tik slikti. Tiesa, Bilijs rakstīja viņai katru dienu, tomēr šīs vēstules kaitināja meiteni mazāk nekā viņa klātbūtne. Turklāt smagais pārbaudījums sakarā ar atšķirtību no Deizijas nebija nemaz tik smags, kā viņa bija gaidījusi. Pirmo reizi mūžā viņu neaizēnoja Deizijas izcilā un nobriedusi personība. Šādos labvēlīgos apstākļos Loreta ātri izvirzījās priekšplānā, turpretī misis Hemingveja klusi un bez kautrēšanās atkāpās skatuves dziļumā.

Loreta sāka saprast, ka viņa nav nespodrs debess ķer­menis, kas spīd tikai atstarotā gaismā. Pavisam neapzi­nāti viņa kļuva par mazu notikumu centru. Kad viņa ap­sēdās pie klavierēm, kāds vienmēr palīdzēja viņai pāršķirt lapas un izteica savu spriedumu par zināmām dziesmām. Kad viņai nokrita mutautiņš, kāds vienmēr ilgojās to pa­celt. Un kāds vienmēr pavadīja Loretu pastaigā un palī­dzēja viņai lasīt puķes. Viņa iemācījās mest makšķeri ar ēsmu klusos dīķos un zem zarainām siekstām un nesamu­džināt auklu krūmos.

Džeks Hemingvejs ir nedomāja mācīt iesācējus un vis­biežāk peldināja tārpu vienatnē vai nemakšķerēja nemaz, tādējādi sagādādams Nedam Bešfordam neierobežotu iespēju vērot Loretu kā šķitumu. Šajā ziņā Loreta pilnam atbilda viņa filozofijas prasībām. Viņas zilās acis raudzī­jās atklāti kā zēnam, un Bešfords no saviem dziļumiem jūsmoja par šīm acīm, aizmirsdams baidīties no divkosī­bas, kas saskaņā ar viņa filozofiju slēpās to dzīlēs. Mei­tenei piemita smuidras puķes graciozitāte, Ķīnas porcelāna krāsu maigums un trauslums, un šīs īpašības viņu ap- bura, liekot aizmirst zem tām pulsējošo dzīvības spēku un Bernardu Šovu, kam viņš ticēja.

Loreta izplauka. Viņa ātri kļuva patstāvīga. Izrādījās, ka viņai ir pašai sava griba un vēlmes, kas nav uz laiku laikiem saistītas ar Deizijas gribu un vēlmēm. Džeks He­mingvejs nēsāja viņu uz rokām, Alise Hemingveja lutināja viņu, bet Neds Bešfords bija pati uzmanība pret viņu. Šie cilvēki atbalstīja meitenes untumus un smējās par viņas aušībām, bet viņa pa to laiku izkopa sevī maza tirāniņa iezīmes, kas apslēptas katrā skaistā un trauslā sievietē. Šajā vidē viņai zuda sensenā vēlēšanās nekad nešķirties no Deizijas. Šī vēlēšanās viņu vairs netirdīja tā kā tajās dienās, kad viņa draudzējās ar Biliju. Jo biežāk viņa re­dzēja Biliju, jo ciešāk pārliecināta bija, ka nevar dzīvot atšķirtībā no Deizijas. Jo biežāk viņa redzēja Nedu

Bešfordu, jo vairāk a'Zmirsa uzmācīgo vajadzību pēc Dei­zijas.

Arī Neds Bešfords sāka šo to aizmirst. Viņš vairs neat­šķīra seklas jūtas no dziļām, šķitumu no īstenības, līdz beidzot sāka uzskatīt, ka tas ir viens un tas pats. Loreta nebija tāda kā citas sievietes. Viņa neizlikās. Bija patiesa. To visu un vēl šo to viņš pastāstīja misis Hemingvejai, kas piekrita viņam un tajā pašā laikā paguva ievērot, ka viņas vīrs zīmīgi pamirkšķina ar aci.

Tieši tajā dienā Loreta saņēma no Bilija vēstuli, kas mazliet atšķīrās no citām viņa vēstulēm. Būtībā, tāpat ka visas viņa vēstules, tā bija patoloģiska. Tas bija garš simptomu, ciešanu, uztraukumu, bezmiega nakšu un sirds­lēkmju uzskaitījums. Tad nāca pārmetumi, bet tādi, kādus viņš nekad agrāk nebija atļāvies. Tie bija tik asi, ka viņai vajadzēja raudāt, un tik taisnīgi, ka viņas sejā parādījās traģiska izteiksme. Ar šo izteiksmi viņa nonāca lejā bro­kastīs. To redzot, Džeks un misis Hemingveja kļuva do­mīgi, bet Neds nemierīgs. Laulātie draugi jautājoši palū­kojās uz Nedu, bet viņš tikai papurināja galvu.

—   Šovakar es visu uzzināšu, — teica misis Hemingveja vīram.

Bet Neds vēl dienā sastapa Loretu lielajā dzīvojamā istabā. Viņa mēģināja novērsties. Viņš satvēra meitenes rokas un ieraudzīja, ka skropstas viņai ir miklas, bet lū­pas dreb. Ne vārda nebildis, viņš sirsnīgi paskatījās uz Loretu. Viņas skropstas kļuva vēl miklākas.

—   Nu, nu, neraudi, mazā, — viņš mierināja.

Viņš kā sargādams aplika roku Loretai ap pleciem. Bet viņa kā noguris bērns piekļāva galvu viņam pie krūtīm. Nedu pārņēma trīsas, bet tās bija neparastas grieķim, kas atguvies pēc ilgas vilšanās.

—  Ak, Ned, — Loreta šņukstēdama teica, — ja jūs zi­nātu, cik samaitāta es esmu!

Viņš iecietīgi pasmaidīja un dziļi ievilka elpu, izbaudī­dams viņas matu aromātu. Viņš iedomājās savu bagāto pieredzi attiecībās ar sievietēm un vēlreiz dziļi ievilka elpu. Likās, ka no viņas plūst bērna saldums — «nevai­nīgas dvēseles smarža», kā viņš izteicās domās.

Tad Neds ievēroja, ka meitene šņukst aizvien biežāk.

—   Kas nospiež jūsu sirdi, mazā? — viņš maigi, gan­drīz vai tēvišķīgi jautāja. — Vai Džeks jums nodarījis pāri? Bet varbūt jūsu mīļotā māsa vairs neraksta?

Loreta neatbildēja, un Neds juta, ka viņam katrā ziņā jānoskūpsta viņas mati un ka viņš ne par ko neatbild, ja šī situācija ieilgs.

—        Izstāstiet man visu, — viņš laipni sacīja, — iespē­jams, ka es varu jums palīdzēt.

—   Nē. Jūs nicināsiet mani. Ak, Ned, man tāds kauns!

Viņš neticīgi iesmējās un ar lūpām viegli pieskārās vi­ņas matiem — tik viegli, ka viņa pat nemanīja.

—       Dārgo mazulīt, aizmirsīsim visu, vienalga, kas tas būtu! Es gribu jums pateikt, kā es mīlu …

Viņa līksmi iekliedzās, bet tad izdvesa kā vaidu:

—   Par vēlu!

—   Par vēlu? — viņš izbrīnījies pārjautāja.

—   Ak, kāpēc es to darīju? Kāpēc? — viņa dvesa.

Neds sajuta saltas trīsas sirdī.

—   Ko tad? — viņš vaicāja.

—       Ak, es… viņš… Bilijs. Es esmu tik samaitāta sie­viete, Ned! Es zinu, jūs nekad vairs nerunāsiet ar mani.

—        Sis… šis Bilijs… — viņš iesāka stostīdamies. — Vai viņš ir jūsu brālis?

—       Nē… viņš… es nezinu. Es biju tik jauna. Es neko nevarēju darīt. Ak, es sajukšu prātā! Es sajukšu prātā!

Un tad Loreta sajuta, ka viņai ap pleciem apliktā roka atlaižas vajā. Viņš saudzīgi atvirzījās nost un saudzīgi apsēdināja Loretu lielā krēslā, kur viņa nodūra galvu un par jaunu sāka elsot. Viņš nikni pavirpināja ūsas, tad pie­stūma viņai tuvāk otru krēslu un apsēdās.

—   Es … es nesaprotu, — viņš noteica.

—   Es esmu tik nelaimīga! — viņa deldzās.

—   Kāpēc nelaimīga?

—       Tāpēc, ka… viņš… viņš grib, lai es kļūstu viņa sieva.

Viņa seja uz brīdi atplauka, un viņš mierinoši uzlika savu roku uz Loretas rokas.

—       Tas nevar darīt meiteni nelaimīgu, — viņš dziļdo­mīgi piezīmēja. — Ja jau jūs viņu nemīlat, tad nav iemesla… Jūs, protams, viņu nemīlat?

Loreta noliegdama enerģiski papurināja galvu un ple­cus.

—   Nemīlat?

Bešfords gribēja tikt pilnīgā skaidrībā.

—       Nē! — viņa kā šautin izšāva. — Es nemīlu Biliju! Es negribu mīlēt Biliju!

—  Ja jūs nemīlat viņu, — pārliecināts sacīja Bešfords,

—  nav iemesla uzskatīt sevi par nelaimīgu tāpēc vien, ka viņš jūs bildinājis.

Loreta atkal sāka šņukstēt un, labu brīdi paraudājusi, iesaucās:

—       Tur jau ir tā nelaime. Kaut es viņu mīlētu! Ak, kā es gribu mirt!

—       Mans dārgais bērns, nu gan jūs uztraucaties nieku dēļ. — Viņa otra roka sekoja pirmajai un arī nogūlās uz viņas rokām. — Sievietes tā dara katru dienu. Tikai tā­pēc, ka esat pārdomājusi vai nevarat izlemt, tikai tāpēc, ka — man jālieto nelāgs vārds — esat pametusi vīrieti…

—       Pametusi! — Pacēlusi galvu, Loreta uzlūkoja Beš- fordu ar asaru pilnām acīm. — Ak, Ned, ja tik vien būtu tās bēdas!

—       Tik vien? — viņš dobjā balsī jautāja, rokām lēni noslīdot no meitenes rokām. Viņš gribēja kaut ko teikt, tomēr nebilda ne vārda.

—       Bet es negribu precēties ar viņu! — Loreta protes­tējot iesaucās.

—   Tad neprecieties, — viņš deva padomu.

—   Bet man ir jāprecas ar viņu.

—   Ir jāprecas?

Loreta palocīja galvu.

—   Stipri teikts.

—       Zinu, — viņa piekrita, pūlēdamās apspiest elsas. Tad viņa mierīgākā tonī piemetināja: — Esmu samaitāta sie­viete, šausmīgi samaitāta sieviete. Neviens nezina, cik samaitāta es esmu, neviens, izņemot Biliju.

Iestājās pauze. Neds Bešfords sadrūma un savādi pa­skatījās uz Loretu.

—  Viņš… Bilijs zina? — viņš beidzot jautāja.

Negribīgs pamājiens ar galvu un piesarkuši vaigi bija

atbilde uz šo jautājumu. Brīdi viņš pārdomāja — gluži kā peldētājs, kas nevar un nevar saņemties, lai mestos ūdenī.

—   Pastāstiet man par to! — Viņš runāja ļoti stingri.

—  Jums jāizstāsta man viss līdz pēdējam!

—       Bet vai jūs… vai jūs man piedosiet? — viņa jau­tāja vājā, tikko sadzirdamā balsī.

Bešfords paminstinājās, dziļi ievilka elpu un metās ūdenī.

—       Jā, — viņš izmisis atteica. — Es jums piedošu. Stāstiet!

—        Nebija neviena, kas mani brīdinātu, — Loreta iesaka. — Mēs tik bieži bijām kopā. Toreiz es vēl biju galīgi za|a.

Viņa apklusa, lai padomātu. Bešfords nepacietīgi kodīja lūpas.

—   Ja es būtu zinājusi…

Viņa atkal aprāva teikumu.

—   Jā, jā, turpiniet, — Bešfords skubināja.

—   Mēs satikāmies gandrīz katru vakaru.

—       Ar Biliju? — viņš jautāja ar niknumu, kas biedēja Loretu.

Nūja, ar Biliju. Mēs tik bieži bijām kopā… Ja es būtu zinājusi… Nebija, kas man pasaka… Es biju tik jauna…

Loreta gribēja kaut ko piebilst un satraukta paskatījās uz viņu.

—   Neģēlis!

Neds Bešfords nokaitināts uzšāvās stāvus: tagad tas vairs nebija noguris grieķis, bet gan satracināts jauneklis.

—       Bilijs nav neģēlis, viņš ir labs cilvēks, — Loreta aizstāvēja ar apņēmību, kas pārsteidza Bešfordu.

—       Jūs droši vien tūlīt man teiksiet, ka pie visa vainīga bijāt jūs, — viņš sarkastiski ieminējās.

Loreta pamāja ar galvu.

—   Ko? — viņš iekliedzās.

—        Pie visa vainīga biju es, — viņa nelokāmi apstip­rināja. — Man nevajadzēja viņam atjaut. Esmu pelnījusi, ka mani nosoda.

Bešfords, kas bija staigājis šurpu turpu pa istabu, ap­stājās, un, kad viņš ierunājās, viņa balss skanēja samie­rinoši.

—- Labi, — viņš sacīja. — Es jūs ne mazākā mērā ne­nosodu, Loreta. Jūs bijāt ļoti godīga. Taču Bilijam ir taisnība, bet jums nav. Jums ir jāprecas.

—   Ar Biliju? — viņa jautāja nespodrā, izdzisušā balsī.

—       Jā, ar Biliju. Es jums palīdzēšu. Kur viņš dzīvo? Es piespiedīšu viņu.

—       Bet es negribu precēties ar Biliju! — viņa izbailēs iekliedzās. — Ak, Ned, jūs taču to nedarīsiet?

—       Darīšu, — Bešfords bargi atbildēja. — Jums ir jā­precas! Un Bilijam tāpat! Vai jūs saprotat?

Loreta piespieda seju pie mīkstās krēsla atzveltnes un sāka šņukstēt kā izpērta.

Sākumā Bešfords ieklausīdamies saprata tikai vienu:

—       Bet es negribu pamest Deiziju! Es negribu pamest Deiziju!

Viņš drūmi staigāja pa istabu, tad apstājās un ar inte­resi ieklausījās.

—        Kā lai es to būtu zinājusi? — Loreta caur asarām teica. — Viņš man nesacīja. Neviens vēl mani nebija skūpstījis. Man nebija ne nojausma, ka skūpsts var būt tik šausmīgs… kamēr… viņš nebija atrakstījis man. Es saņēmu vēstuli tikai šorīt.

Viņa seja apskaidrojās. Šķita, ka viņam ataususi gaisma.

—   Un par to jūs raudat?

—   N-nē.

Viņam pamira sirds.

—       Par ko tad jūs raudat? — viņš bezcerīgā balsī jau­tāja.

—       Jus teicāt, ka man jāprecas ar Biliju. Bet es negribu precēties ar viņu. Es negribu šķirties no Deizijas. Es ne­zinu, ko es gribu. Es gribu mirt.

Bešfords sadūšojās un mēģināja vēlreiz.

—       Paklausieties, Loreta, esiet prātīga! Kā tur bija ar tiem skūpstiem? Jūs man neizstāstījāt visu.

—   Es… es negribu stāstīt jums visu.

Piepešajā klusumā viņa lūdzoši paskatījās uz Bešfordu.

—       Vai man jāstāsta? — beidzot viņa drebošā balsī iejautājās.

—       Jāstāsta, — viņš pavēloši atbildēja. — Jums jāiz­stāsta man viss!

—   Nu labi… Vai katrā ziņā?

—   Katrā ziņā.

—       Viņš… es… mēs… — Loreta izstostīja. Un tad izgrūda: — Es atjāvu, un viņš mani noskūpstīja.

—   Tālāk! — Bešfords izmisis pavēlēja.

—   Tas ir viss, — viņa atbildēja.

—   Viss? — Viņa balsī izskanēja šaubas.

—   Viss? — Viņas balsī izskanēja ne mazāka neticība.

—       Es gribu teikt… ē-ē… un vairāk nekā? — Viņu nomāca paša neveiklība.

—       Vairāk? — Viņas pārsteigums bija neliekuļots. — It kā varētu būt vēl kas! Bilijs teica…

—   Kad viņš to teica? — Bešfords skarbi noprasīja.

—       Vēstulē, ko es saņēmu šorīt. Bilijs teica, ka mani… mūsu… mūsu skūpsti būšot briesmīgi, ja mēs neappre­cēšoties.

Bešfordam griezās galva.

—   Ko vēl Bilijs teica? — viņš vaicāja.

—       Viņš teica: ja sieviete atļaujot vīrietim sevi noskūp­stīt, viņai esot jākļūst šā vīrieša sievai, un, ja viņa to neizdarot, tas esot briesmīgi. Tāda esot paraža, viņš teica, bet es saku, ka tā ir slikta, peļama paraža un ka man tā nepatīk. Zinu, es esmu briesmīga sieviete, — viņa izaici­noši piebilda, — bet es tur neko nevaru līdzēt.

Bešfords izklaidīgi sameklēja cigareti.

—       Vai atļaujat man smēķēt? — viņš jautāja, uzrau­dams sērkociņu.

Šajā mirklī viņš atguvās.

—       Lūdzu, piedodiet! — viņš iesaucās, aizmēzdams sēr­kociņu un cigareti. — Es negribu smēķēt. Es nemaz negri­bēju to darīt. Es gribēju…

Bešfords noliecās pār Loretu, paņēma viņas rokas sa­vējā, tad apsēdās uz krēsla rokbalsta un maigi apskāva meiteni.

—       Loreta, es esmu muļķis. To es gribēju pateikt. Un vēl kaut ko. Es gribu, lai jūs kļūtu mana sieva.

Viņš satraukts gaidīja atbildi.

—   Atbildiet… — viņš skubināja.

—   Es piekrītu … ja…

—   Ja, turpiniet! Ja?

—   Ja man nav jāprecas ar Biliju.

—       Jūs taču nevarat precēties ar mums abiem! — viņš gandrīz izkliedza.

—       Un vai tad nav tādas paražas… kā… kā teica Bilijs?

—       Nē, tādas paražas nav. Nu, Loreta, vai esat ar mieru kļūt mana sieva?

—       Nedusmojieties uz mani, — viņa sacīja, atturīgi uz­metusi lūpas.

Bešfords piekļāva meiteni sev pie krūtīm un noskūpstīja.

—        Cik labi būtu, ja tāda paraža pastāvētu, — viņa tikko sadzirdamā balsī teica, gulēdama Bešforda skavās, — tāpēc ka tad man būtu jāprecas ar jums, Ned… dār­gais … Vai tā nav?

TIKAI GAĻA

Viņš aizgāja līdz stūrim un pārlaida acis šķērsielai, bet neko citu nemanīja kā tikai laternu veidotās gaismas saliņas krustojumos. Tad gāja atpakaļ pa to pašu ceļu. Viņš bija drīzāk cilvēka ēna, kas bez trokšņa un bez lie­kām kustībām slīdēja pustumsā. Viņš bija piesardzīgs kā džungļu zvērs, vērīgs un jūtīgs. Lai viņš nepamanītu kāda cita kustības, tām vajadzētu būt vēl netveramākām kā viņa paša kustības.

Bez jutekļu spējas darīt viņam zināmu visu notiekošo viņam piemita vēl kāda nemaldīga spēja — apkārtējās situācijas sajula. Viņš zināja, ka mājā, pie kuras viņš uz brīdi bija apstājies, ir bērni. Sī sajūta viņam radās bez apzinātas domas piepūles. Kas attiecas uz to, tad viņam nebija pat atskārtas par šo sajūtu, tik neapzināta tā bija. Tomēr radās apstākļi, kas viņam lika rīkoties tā, it kā droši zinātu, ka mājā ir bērni. Viņš ir nenojauta, cik daudz zina par blakus mājām.

Šī pati neapzinātā sajūta pateica viņam, ka no tuvojo­šos soļu dipoņas šķērsielā nav ko baidīties. Vēl neredzē­dams nācēju, viņš jau zināja, ka tas ir novēlojies gājējs, kas steidzas mājup. Svešais iznāca krustojumā un atkal nozuda tumsā. Ieraudzījis kādā stūra mājas logā iedega­mies uguntiņu, viņš saprata, ka tur ticis uzrauts sērko­ciņš. Apziņa saistīja to ar kaut ko pazīstamu, un prātā pazibēja doma: «Gribēja zināt, cik ir pulkstenis.» Kādā citā mājā bija gaišs viens logs. Uguns dega blāvi un mierīgi, un viņš noprata, ka šajā istabā guļ slimnieks.

Viņu sevišķi interesēja māja kvartāla vidū ielas otrā pusē. šai mājai viņš veltīja visvairāk uzmanības. Lai kur viņš skatījās, lai kur gāja, vienmēr viņa skatiens bija pie­vērsts šai mājai un soļi veda viņu atpakaļ uz to. Izņemot virs portāla atvērto logu, nekā neparasta šai mājā nebija. Neviens negāja iekšā un nenāca ārā. Nekas nenotika. Visi logi bija tumši, nevienā no tiem neiedegās un nenodzisa gaisma. Un tomēr visa viņa uzmanība bija pievērsta šai mājai. Kārtējo reizi pārlūkojis apkārtni, viņš atkal atgrie­žas pie tās.

Par spīti savam jūtīgumam, drošs viņš tomēr nebija. Viņš ]oti labi apzinājās, cik riskants ir viņa stāvoklis. Kaut gan nejaušo garāmgājēju soļi viņu netraucēja, viņš bija sasprindzināts, ausīgs un gatavs bēgt kā bailīgs brie­dis. Viņš zināja, ka šajā tumsā var klimst apkārt arī citas saprātīgas būtnes — tādas pašas klusas, piesardzīgas un tramīgas kā viņš.

Ielas galā kaut kas nokustējās. Viņš sajuta, ka šoreiz tas ir nevis aizkavējies gājējs, bet gan draudi un bries­mas. Viņš divas reizes uzsvilpa, dodams zīmi kādam mājā otrpus ielas, un kā ēna pazuda aiz stūra. Te viņš apstājās un uzmanīgi paraudzījās apkārt. Pārliecinājies, ka viss ir mierīgi, viņš parēgājās gar stūri un apskatīja tuvo­jošos svešinieku. Nojauta nebija viņu vīlusi. Tas bija po­licists.

Viņš aizgāja līdz nākamajam stūrim un, nobēdzies aiz tā, vēroja krustojumu, ko nule bija atstājis. Viņš redzēja, ka policists paiet garām un dodas tālāk. Viņš zagās pa ielu, kas gāja paralēli tai ielai, pa kuru so|oja policists; no nākamā stūra nolūkojies, kā tas aiziet, viņš pa to pašu ceļu steidzās atpakaļ. Pie tās pašas mājas viņš iesvilpās vienreiz, pēc isa brīža otrreiz. Sis svilpiens izska­nēja mierinoši, turpretī pirmītējais divkāršais svilpiens bija skanējis ka trauksmes signāls.

Uz portāla jumta parādījās kaut kas liels un tumšs un pa kolonnu lēni ilošļūca zemē. Tad tas noskrēja lejā pa kāpnēm, iznāca pa maziem dzelzs vārtiņiem un tuvo­jās pa ietvi, iegūdams cilvēka apveidu. Novērotājs palika savā pusē un, turēdamies otram blakus, aizgāja līdz krus­tojumam, kur šķērsoja ielu un pievienojās otram. Līdzās šim cilvēkam viņš izskatījās pavisam mazs.

—   Nu, kā gāja, Met? — viņš vaicāja.

Otrs noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, un vairākus soļus abi nogāja klusēdami.

—   Rādās, ka es sadabūju tos labumus, — viņš teica.

Džims tumsā 'nosmējās un gaidīja, kas būs tālāk. Viņi

nogāja kvartālu pēc kvartāla, un beidzot viņš zaudēja pa­cietību.

—  Nu, kā tad ir ar tiem labumiem? — viņš jautāja. — Kāds galu galā ir tavs loms?

—       Man nebija laika skaitīt, bet brangs. To es tev varu sacīt droši, Džim, loms ir brangs. Man bail pat domāt, cik tas brangs. Pagaidi, kamēr tiksim līdz majam.

Kad viņi bija nonākuši krustojumā pie laternas, Džims vērīgi paskatījās uz biedru un pamanīja, ka tas ir diezgan nomākts un dīvaini tur kreiso roku.

—   Kas tavai rokai? — viņš noprasīja.

—       Tas zellis man iekoda. Jācer, ka es nesaķeršu tra­kumsērgu. Stāsta, ka no cilvēka kodiena arīdzan varot dabūt trakumsērgu.

—       Klupa tev virsū, vai? — gribēdams atraisīt biedram mēli, jautāja Džims.

Uzrunātais kaut ko norūca.

—       No tevis jau ar stangām neko nevar izvilkt! — Džims aizkaitināts izgrūda. — Klāj vaļā! No stāstīšanas tev nauda mazumā neies.

—       Es viņu laikam maķenīt piežmiedzu, — sekoja at­bilde. Tad Mets paskaidroja: — Viņš pamodās.

—   Tu to tīri nostrādāji. Es nedzirdēju ne skaņas.

—       Džim, — otrs nopietni teica, — par to var izpelnīties karatavas. Es viņu pataisīju aukstu. Vajadzēja. Viņš pa- modas. Mums ar tevi uz kādu laiciņu būs jāpieraujas.

Džims saprotoši iesvilpās.

—       Vai tu dzirdēji, ka es svilpu? — viņš pēkšņi iejau­tājās.

—       Un kā vēl. Es jau biju beidzis. Tieši tobrīd līdu laukā.

—       Tas bija kruķis. Bet viņš neko nematīja. Pagāja ga­rām un, pakavus klaudzinādams, nozuda. Tad es nācu atpakaļ un uzsvilpu tev. Ko tu vēl pēc tam tik ilgi pin- dzelējies?

—       Es nogaidīju, lai būtu pilnīgi drošs, — Mets paskaid­roja. — Es varen nopriecājos, kad tu uzsvilpi otrreiz. Gai­dīt ir nāvīgi grūti. Es tikai sēdēju un domāju, domāju… eh, par visu ko. Taisni brīnums, kādas domas cilvēkam nāk prātā. Bez tam pa māju vazājās apkārt kāds nolā­dēts kaķis, un tas ar savu trokšņošanu krita man uz ner­viem.

—       Tātad loms ir brangs! — bez jebkāda sakara ar iepriekš teikto priecīgi iesaucās Džims.

—       Kad es tev saku, Džim, brangs! Man traki gribas aplūkot to pamatīgāk.

Abi neapzināti pielika soli. Tomēr piesardzība viņus ne­atstāja. Divi lāgi viņi nogriezās no ceļa, lai izvairītos no policistiem, un, tikai pārliecinājušies, ka viņiem neseko, abi iespruka lētu mēbelētu istabu nama tumšajā priekš­telpā.

Tikai uzkāpuši līdz savai istabai augšējā stāvā, viņi uz- švirkstināja sērkociņu. Kamēr Džims noņēmās ar lampu, Mets aizslēdza durvis un aizšāva bultas. Pagriezies ap­kārt, viņš ieraudzīja, ka biedrs stāv gaidošā pozā, un klu­sībā nosmējās par viņa nepacietību.

—   Prožektors gods godam, — viņš teica, izvilkdams un aplūkodams kabatas bateriju. — Bet mums jādabū jauna baterija. Tā iet uz beigām. Vienu vai divas reizes es jau nodomāju, ka palikšu tumsā. Tā ir ērmīga māja. Viņa istaba bija pa kreisi, un tas man sajauca galvu.

—   Es tak teicu, ka tā ir pa kreisi, — Džims pārtrauca.

—   Tu teici, ka pa labi, — Mets palika pie sava. — Es atceros gan, ko tu man teici, bet te ir plāns, ko tu uzzī­mēji.

Parakņājies vestes kabatā, viņš izņēma papīra strēmelīti un atlocīja to. Džims noliecās pār plānu.

—   Esmu nošāvis greizi, — viņš atzinās.

—   Nu kā tad! Kādu joni man vajadzēja palauzīt galvu.

—   Tagad tas vairs nekrīt svarā, — Džims iesaucās. — Apskatīsim, ko tu esi samantojis.

—   Krīt gan svarā, — iebilda Mets. — Man tas ļoti krīt svarā. Es riskēju ar visu ko. Es bāžu galvu cilpā, bet tu pa to laiku stāvi uz ielas. Tev jāsaņemas un jābūt uzma­nīgākam! Lai notiek, es tev parādīšu.

Viņš iebāza rokas bikšu kabatā un izvilka riekšavu sīku dimantu. Tie zaigojošā straumē nobira uz apskapstējušā galda. Džims nikni nosunījās.

—   Tas nav nekas, — triumfējoši noteica Mets, un viņa balsī jautās pašapmierinātība. — Tagad tu tikai redzēsi!

Viņš turpināja vilkt ārā laupījumu no visām kabatām. Daudzi no zamšādā ietītajiem dimantiem bija lielāki par tiem, kas bija pirmajā riekšavā. No vienas kabatas viņš izvilka sauju ļoti sīku briljantu.

—   Briljantu putekļi, — viņš piezīmēja, nobērdams tos uz galda tālāk no citiem.

Džims apskatīja dārgakmeņus.

—   Tieši tādi paši, tie aizies par pāris dolāriem katrs,— viņš vērtēja. — Vai tas ir viss?

—       Vai tad tev nepietiek? — sarūgtināts atjautāja Džima otrinieks.

—   Pietiek jau, pietiek, — atzinīgi atbildēja Džims.

—   Vairāk, nekā es domāju. Es par visu kaudzi prasītu desmit tūkstošus un ne centa mazāk.

—       Desmit taukšķus! — zobgalīgi teica Mets. — Tie maksā divreiz vairāk, lai gan es ne velna nejēdzu no dārglietām. Paskaties uz to lielo!

Viņš paņēma no kaudzes akmeni un, kā lietpratējs pa­svārstījis rokā, tuvināja to lampai.

—       šis viens pats jau maksā tūkstoti, — ātri novērtēja Džims.

—   Taukšķi par tavu vecmāmiņu! — nicīgi atcirta Mets.

—  Tu to nenopirksi pat par trim.

—       Pamodini mani! Tas man rādās sapņos. — Džima acis atstaroja dārgakmeņu spožumu, un viņš sāka lasīt laukā no kaudzes lielākos un aplūkot tos. — Mēs tak esam bagātnieki, Met, mēs kļūsim gatavie švīti!

—       Paies gadi, kamēr tiksim no tiem vajā, — sprieda daudz praktiskākais Mets.

—       Bet padomā, kāda dzīvīte mums sāksies! Nekas cits nav jādara kā tikai jātērē nauda un jātiek no tās vajā.

Beigu beigās pat flegmātiskajam Metam iemirdzējās acis.

—       Es tak tev teicu, ka man bail pat domāt, cik brangs ir loms, — viņš klusu norūca.

—   Ir nu gan veiksme! — sajūsmināts izsaucās Džims.

—       Es gandrīz aizmirsu, — sacīja Mets, iebāzdams roku žaketes iekškabatā.

No zīdpapīra un zamšādas izslīdēja lielu pērju virkne. Džims nevērīgi paraudzījās uz to.

—       Arī tās maksā naudu, — viņš noteica un atkal pie­vērsās dimantiem.

Iestājās klusums. Džims rotaļājās ar dārgakmeņiem, iegremdēdams tajos pirkstus, sašķirodams tos kaudzītēs un pēc tam izkaisīdams pa visu galdu. Viņš bija kalsns, uzkumpis cilvēks — nervozs, viegli sadusmojams, jūtīgs un mazasinīgs —, tipisks sabiedrības padibeņu bērns ar neglītu, izvaibītu seju, mazām ačelēm, pastāvīgi izsalkušu muti un drudžainu skatienu, zaglīgs kā kaķis un caurcau­rēm pagrimuma apzīmogots.

Mets nepiedūra pirkstu dimantiem. Viņš sēdēja, atbal­stījis elkoņus pret galdu un atspiedis zodu plaukstās, un, gausi mirkšķinādams acis, skatījās uz zvirgzdošo dārg­akmeņu gūzmu. Viņš bija pilnīgs pretstats otram. Viņu nekādā ziņā nebija radījusi pilsēta. Muskujains, matiem noaudzis, viņš ar savu spēku un izskatu atgādināja go­rillu. Dzīvi viņš pazina kā savus piecus pirkstus. Acis vi­ņam bija izvalbītas un atradās patālu viena no otras, un tajās bija viešams tāds kā nekaunīgs draudzīgums. Tās iedvesa uzticību. Taču, ielūkojoties ciešāk, varēja pamanīt, ka viņa acis ir mazliet par daudz izvelbtas un atrodas pārāk tālu viena no otras. Viss viņā bija pārspīlēts, snie­dzās pāri normālā robežām, un sejas vaibsti neatspogu­ļoja šā cilvēka būtību.

—   Šī kaudze maksā piecdesmit tūkstošus, — pēkšņi ierunājās Džims.

—   Simttūkstoš taukšķu, — atteica Mets.

Atkal iestājās klusums, ko tikai pēc ilgāka laika no jauna pārtrauca Džims.

—   Kāda velna pēc viņš tos turēja mājā, to es gribētu zināt. Es domāju, ka viņš tos glabā veikalā seifā.

Metam tieši šajā brīdī rādījās nožņaugtais, kādu viņš to bija redzējis pēdējo reizi laternas nespodrajā gaismā, taču viņš pat nesatrūkās, izdzirdis pieminam šo cilvēku.

—   Ej nu sazini, — viņš atbildēja. — Varbūt viņš gri­bēja šmaukt prom no sava kompanjona. Varbūt viņš no rīta būtu pazudis diezin kur, ja nebūtu pagadījušies mēs. Manuprāt, starp godīgiem cilvēkiem ir tikpat daudz zagļu kā starp zagļiem. Par tādām lietām pastāvīgi raksta avī­zes, Džim. Kompanjoni allažiņ grūž cits citam dunci mu­gurā.

Džima acīs parādījās dīvaina, nervoza izteiksme. Mets izlikās to neredzam, taču teica:

—   Par ko tu domāji, Džim?

Brīdi Džims jutās neērti.

—   Ne par ko, — viņš atbildēja. — Es tikai domāju, cik tas ir savādi, ka visas šīs dārglietas bija viņam mājā. Kāpēc tu tā jautā?

—  Tāpat vien. Gribēju tikai zināt, tas ir viss.

Iestājās klusums, ko reižreizēm iztraucēja Džima pa­klusā un nervozā ieķiķināšanās. Viņu bija apstulbinājusi dārgakmeņu pārpilnība. Ne tāpēc, ka viņš sajustu to skaistumu. Viņš neapzinājās, ka tie ir skaisti paši par sevi. Taču ašā iztēle uzbūra tos dzīves priekus, ko viņi par šo bagātību varēja nopirkt, un šīs izredzes uzurdīja visas viņa slimās dvēseles un kuslās miesas vēlmes un tieksmes.' No šo akmeņu mirgojošajām ugunim viņš būvēja brīnumainas pilis, kurās viņam spokojās orģijas, un pats šausminājās par redzēto. Tādas reizes viņš ieķiķinājas. Tas viss bija pārāk neiespējams, lai būtu īstenība. Un to­mēr tie mirgoja uz galda Džima priekšā, iekvēlinādami viņā baudkāri, un viņš atkal ieķiķinājās.

—   Derētu tos saskaitīt, — pēkšņi ierosinaja Mets, iz­gaisinādams pats savas iztēles ainas. — Tu turi acis vaļā, lai būtu bez šmaukšanās, tāpēc ka mēs nedrīkstam šmaukt viens otru, Džim. Saprati?

Pēc Džima acīm varēja redzēt, ka viņam tas nepatīk, turpretī Metam nepatika tas, ko viņš ieraudzīja sava partnera acīs.

—   Saprati? — Mets atkārtoja gandrīz draudīgi.

—  Vai tad mēs vienmēr neiztiekam bez šmaukšanas? — Džims atvaicāja aizstāvēdamies, tāpēc ka viņā jau dzima nodevība.

—   Nav liela māksla būt godīgam nebaltās dienās, — iebilda Mets. — Pavisam kas cits — būt godīgam tad, kad esi uz zaļa zara. Kad mēs esam tukši kā izšautas plintes, mums arī nav ko šmaukties. Tagad mēs esam bagāti un mums jākļūst par komersantiem, par godīgiem komersan­tiem. Saprati?

—   Tas ir man pa zobam, — atzina Džims, taču dziļi viņa sīka ja dveselītē un pret paša gribu kā būrī iespros­toti zvēri užinajas neprātīgas un nevaldāmas domas.

Mets piegaja pie virtuves plaukta aiz divdegļu petro­lejas plītiņas. No vienas papīra paciņas viņš izbēra tēju, no otras — sarkanos piparus. Atgriezies ar paciņām pie galda, viņš salika tajās mazos dimantus, vienā rupjākus, otrā — sīkākus. Tad viņš pārskaitīja lielos dārgakmeņus un ietina katru atsevišķi zīdpapīrā un zamšādā.

—   Simts četrdesmit septiņi paprāvi, — Mets darīja zināmu inventarizācijas rezultātu. — Divdesmit īsti lieli, divi pamatīgi un viens milzenis, bez tam vēl pāris sauju sīko un putekļu.

Viņš palūkojās uz Dzimu.

—   Pareizi, — Džims apstiprināja.

Mets uzrakstīja rēķinu uz bloknota lapiņas, uztaisīja kopiju, vienu lapiņu atdeva partnerim, bet otru paturēja sev.

—   Lai neizkristu no prāta, — viņš noteica.

Viņš atkal devās pie plaukta un izbēra no lielas papīra turzas cukuru. Salicis turzā dimantus — kā lielos, tā mazos —, viņš ievīstīja to raibā kabatas drānā un pabāza zem spilvena. Tad viņš apsēdās uz gultas malas un no­vilka kurpes.

—  Un tu domā, ka tie maksā simt tūkstošu? — jautāja Džims, pārstādams siet vaļā kurpi.

—   Kā tad, — skanēja atbilde. — Es reiz pazinu Ari­zonā vienu dejotāju, viņai bija vairāki lieli vizuļi. Tie bija mākslīgi. Viņa teica, ka viņai nevajadzētu dejot, ja tie būtu īsti. Teica, ka tie maksātu vismaz piecdesmit tauk- šķu, bet viņai to nesanāktu ne desmit.

—   Kas tad ies strādāt, lai vilktu dzīvību? — triumfē­joši iejautājās Džims. — Ar cērti un lāpstu! — viņš nie­vīgi teica. — Kaut arī es strādātu kā suns visu mūžu un krātu visu savu algu, tik un tā man nebūtu ne puse no tā, ko mēs dabūjām šovakar.

—   Mazgāt traukus — tas ir vienīgais, uz ko tu esi spē­jīgs, bet ar to tu nenopelnīsi mēnesī vairāk par divdesmit­nieku un uzturu. Rēķināšanā tu neesi stiprs, bet doma tev pareiza. Lai tad tie, kam patīk, šancē. Kad es biju jauns un dumjš, es sēdēju mugurā zirgam par trīsdesmit- nieku mēnesī. Bet tagadīt es esmu vecāks un vairs nejāju.

Mets ielikās gultā. Džims nodzēsa uguni un likās gulta no otras puses.

—   Kā tev ar roku? — Džims laipni apprasījās.

Tādas rūpes bija neparastas, un Mets, to ieverojis, teica:

—   Radās, ka trakums man nedraud. Bet kāpēc tu jau­tāji?

Džims juta apmulsumu un sirds dziļumos nolādēja otru par spēju uzdot nepatīkamus jautājumus, bet skaļi atbil­dēja:

—  Tapat vien. Sakuma likās, ka tas tev aizdevis bailes. Ko tu domā darīt ar savu daļu, Met?

—   Nopirkšu Arizonā rančo, apmetīšos tur un maksāšu citiem, lai viņi šancē par kovbojiem pie manis. Gribētos redzēt, kā daži tipi — lai viņi nolādēti! — lūdzas man darbu. Bet tagadīt aizveries, Džim! Vēl labs laiks paies, kamēr es nopirkšu to rančo. Un tagad es gulēšu.

Taču Džims ilgi nevarēja aizmigt; nervozēdams un kno­sīdamies viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet iesnaudies tūlīt pat atkal atmodās. Acu priekšā joprojām mirgoja dimanti, un no šā spožuma sāpēja acis. Mets, lai cik neaptēsts bija, gulēja trauksmainā miegā kā meža zvērs, un Džims, līdzko sakustējās, tā pamanīja, ka arī blakus gulētāja ķermenis sakustas, it kā lai parādītu, ka ir uztvēris biedra nemieru un kuru katru brīdi var pamosties. Tāpēc Džims bieži nevarēja saprast, vai_ Mets guļ vai neguļ. Reiz Mets klusi un gluži tā, it kā acis nebūtu aizdarījis, uzrunāja viņu:

—   Guli jel, Džim! Neraizējies par dārgakmeņiem. Tie nekur nepazudīs.

Bet tieši tajā mirklī Džims bija domājis, ka Mets guļ.

Vēlu no rīta, sajutis Džima pirmo sakustēšanos, Mets bija augšā, bet pēc tam pamodās un aizmiga reizē ar viņu, lai gulētu līdz dienas vidum, kad abi piecēlās un apģērbās.

—   Es aiziešu nopirkt avīzi un maizi, — sacīja Mets. — Tu uzvāri kafiju.

Klausīdamies Džims neapzināti novērsa skatienu no Meta sejas un paraudzījās uz spilvenu, zem kura bija pabāzts raibajā kabatas drānā iesietais tīstoklis. Uz mirkli Meta seja savilkās ļaunā grimasē.

—   Pielūko, Džim! — viņš norūca. — Tev būs jāspēlē bez šmaukšanās. Ja tu nebūsi godīgs pret mani, es tevi nomušīšu. Saprati? Es-tevi aprīšu. Tu to zini. Es pār­kodīšu tev rīkli un apēdīšu tevi kā bifšteku.

Meta iedegusi seja bija melna no asins pieplūduma un atvieztās lūpas atklāja no smēķēšanas apdzeltējušus zo­bus. Džims nodrebēja un neviļus sarāvās, šis vīrs lūko­jās uz viņu kā pati nāve. Vēl pagājušajā naktī šis mcl- nūksnējais cilvēks pats ar savām rokām bija izdzēsis dzī­vību otram, bet tas nebija traucējis viņa miegu. Un sirds dziļumos Džims jutās vainīgs, tāpēc ka visa viņa domu gaita attaisnoja Meta draudus.

Mets izgāja ārā, atstādams viņu drebam. Tad Džima seja saverkšķējās aiz niknuma — un viņš paklusām rai­dīja uz durvju pusi negantus lāstus. Atcerējies dārgak­meņus, viņš metās pie gultas un sataustīja zem spilvena tīstokli. Viņš saspieda to pirkstos, lai būtu drošs, ka di­manti ir turpat, kur bijuši. Pārliecinājies, ka Mets nav tos aiznesis, viņš, kā vainīgs satrūcies, paskatījās uz petrolejas plītiņu. Tad viņš ātri iededzināja plītiņu, pie izlietnes piepildīja kafijkannu un uzlika to uz uguns.

Kad Mets atgriezās, kafija jau vārījās, un, kamēr Mets grieza maizi un lika uz galda sviestu, Džims ielēja ka­fiju. Tikko apsēdies un iedzēris dažus malkus kafijas, Mets izņēma no kabatas rīta avīzi.

—   Mums ir patrāpījusies laime kā aklai vistai grauds,— viņš sacīja. — Es tev teicu, ka baidos domāt, cik brangs ir loms. Paskaties te!

Viņš norādīja uz pirmās lappuses virsrakstiem. ZIGLSPĀRNOTĀ NEMEZIDA PANĀK BUJANOVU. NOGALINĀTS GUĻOT PEC KOMPANJONA APLAUPĪ­ŠANAS.

—   Se tev! — iesaucas Mets. — Aptīrījis savu kompan­jonu kā beidzamais zaglis.

—   «Pazudušas dārglietas pusmiljona vērtībā,» — Džims skaļi izlasīja. Viņš nolaida avīzi un paskatījās uz Metu.

—   Ko es tev teicu? — Mets ierunājās. — Ko mēs sa­jēdzam no dārglietām! Pusmiljons! Es rēķinājos labākajā gadījumā ar simts taukšķiem. Lasi tālāk!

Viņi klusēdami lasīja, sabāzuši galvas kopā. Kafija pa to laiku atdzisa. Reizēm viens vai otrs no viņiem skaļi pauda savu izbrīnu par kādu pārsteidzošu faktu.

—   Man gribētos redzēt, kādu ģīmi rādīja Mecners, šo­rīt veikalā attaisījis seifu, — ļaunā priekā noteica Džims.

—  Viņš tūdaļ norādīja varasvīriem uz Bujanova māju,— Mets atteica. — Lasi tālāk!

—   «Gatavojās vakar vakarā pulksten desmitos ar «Sa- džodu» doties Dienvidjūrā … tvaikonis aizkavējās nepa­redzētas kravas dēļ …»

—   Tad tāpēc mēs viņu atradām gultā, — pārtrauca Mets. — Tā bija tīrā veiksme — uz mata kā laimests lo­terijā.

—   ««Sadžoda» izbrauca šorīt pulksten sešos.»

—   Bet viņš to nenoķēra, — piezīmēja Mets. — Es re­dzēju, ka viņa modinātājs ir uzlikts uz pieciem. Laika vi­ņam būtu bijis gana … tikai atnācu es un izstrādāju stilc ar laiku. Lasi!

—   «Ādolfs Mecners ir izmisis… Slaveno Heitornas pērļu kakla rotu — lieliski atlasītas pērles — speciālisti novērtējuši par piecdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem dolāru.»

Džims ievilka elpu, lai trekni un svinīgi nolamātos, un tad secināja:

—   Un šīs sasodītās austeru olas maksā tādu naudu! — Viņš aplaizīja lūpas un piebilda: — Ir gan skaistas, tur nu nav vārdam vietas!

—   «Lielais Brazīlijas briljants,» — viņš turpināja.

—   «Astoņdesmit tūkstošu dolāru … daudz vērtīgu aug­stākās kvalitātes briljantu… vairāki tūkstoši sīku di­mantu par ne mazāk kā četrdesmit tūkstošiem.»

—   Ir vērts uzzināt par briljantiem ko vairāk, — labsir­dīgi pasmaidīdams, teica Mets.

—   «Detektīvu viedoklis,» — lasīja Džims. — «Zagļi acīmredzot ir zinājuši… ar gudru ziņu vērojuši Buja- nova rīcību … droši vien atminējuši viņa nodomu un se­kojuši viņam līdz pašai mājai, kur viņš atgriezies ar lau­pījumu …»

—   Veikli, velns ar ārā! — izsaucās Mets. — Tā taisa slavu … avīzēs. Kā mēs varējām zināt, ka šis apzadzis savu kompanjonu?

—   Lai nu kā, manta ir mūsu rokās, — pavīpsnādams teica Džims. — Paskatīsimies uz tiem vēlreiz.

Viņš piegāja pie durvīm, lai pārbaudītu, vai tās ir aiz­slēgtas un aizbultētas, bet Mets pa to starpu paņēma raibo tīstokli un atraisīja to uz galda.

—   Nu, vai tad tās nav skaistas! — Džims iesaucās, paskatījies uz pērlēm. Kādu laiku viņš nevarēja novērst no tām acis. — Tātad speci atzīst, ka to vērtība ir no piecdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem dolāru.

—   Un sievietēm patīk šīs lietiņas, •— piebilda Mets.

—  Viņas darīs visu, lai tiktu pie tām, — pārdosies, izdarīs slepkavību, visu ko.

—   Tāpat kā mēs abi.

—   Nekā nebija! — iebilda Mets. — Es nogalināšu ne­vis pašu dimantu dēļ, bet lai varētu tos dabūt. Te ir tā starpība. Sievietes kāro šos dārgakmeņus sev, bet man tie vajadzīgi, lai man būtu sievietes un viss pārējais, ko es par tiem dabūšu.

—   Laime, ka vīrieši un sievietes negrib vienu un to pašu, — piezīmēja Džims.

—   Tā jau arīdzan ir komercija, — piekrita Mets, — ka cilvēki grib katrs kaut ko citu.

Dienas vidū Džims aizgāja pēc produktiem. Kamēr viņa nebija, Mets novāca no galda dārgakmeņus, ietina tāpat kā agrāk un pabāza zem spilvena. Tad viņš iededzināja petrolejas plītiņu un sāka vārīt ūdeni kafijai. Pēc dažām minūtēm Džims bija atpakaļ.

—  Taisni brīnums, — viņš teica. — Ielas, veikali, ļau­dis — viss ir kā vienmēr. Nekas nav mainījies. Bet es eju

cilvēkos jau kā miljonārs. Neviens uz mani pat nepaska­tās un nespēj iedomāties, ka esmu bagāts.

Mets kaut ko īgni norūca. Viņš maz ko saprata no sava partnera godkārīgajiem sapņiem un iedomām.

—  Vai gaļu atnesi? — viņš jautāja.

—       Protams, turklāt tādu mīkstu. Prīmā gabaliņš. Pa­skaties!

Viņš iztina gaļu un ļāva Metam aplūkot pirkumu. Tad viņš uzvārīja kafiju un uzklāja galdu, bet Mets pa to laiku cepa gaļu.

 — Tikai neliec klāt pārāk daudz sarkano piparu, — brī­dināja Džims. — Es neesmu pieradis pie taviem meksikāņu ēdieniem. Tu vienmēr pārāk sapiparo.

Mets nogrudzināja un darbojās tālāk gar plītiņu. Džims salēja kafiju, bet vispirms iebēra ieplaisājušajā porcelāna tasē pulverīti, ko bija nēsājis vestes kabatā plānā papīrā ietītu. Uz mirkli viņš bija pagriezis savam biedram mu­guru, taču atskatīties uz viņu neiedrīkstējās. Mets izklāja uz galda avīzi un nolika uz tās karsto pannu. Viņš pār­grieza gaļas gabalu uz pusēm un uzlika Džimam un sev.

—    Ēd, kamēr karsta, — viņš ieteica un, rādīdams pie- , mēru, ķērās pie naža un dakšiņas.

—       Tas ir kas varens! — novērtēja Džims pēc pirmā kumosa. — Bet es tev kaut ko pateikšu skaidri un gaiši. Es nekad nebraukšu uz tavu rančo Arizonā, tā ka labāk nemaz neaicini.

—   Bet kas tad ir lēcies? — Mets apjautājās.

—       Nekas nav lēcies, — sekoja atbilde. — Meksikāņu gardumi, turklāt vēl tavā rančo — tas man būs par daudz. Ja jau man lemts viņpasaulē nokļūt ellē, es nevēlos, lai tie mocītu manas iekšas. Nolādētie pipari!

Viņš pasmaidīja, sparīgi izelpoja, lai atvēsinātu degošo muti, iedzēra mazliet kafijas un atkal ķērās pie gaļas.

—       Ko tu vispār domā par viņpasauli, Met? — pēc īsa brīža viņš jautāja, klusībā brīnīdamies, kāpēc viņa biedrs vēl nav pielicis pie mutes kafiju.

—       Tādas viņpasaules nav, — Mets atbildēja, mezdams mieru gaļai, lai iedzertu kafiju. — Nav ne debesu, ne elles, nekā. Visu, kas tev pienākas, tu saņemsi šajā saulē.

—       Bet pēc tam? — Džims centās apmierināt savu sli­mīgo ziņkārību, jo zināja, ka skatās uz cilvēku, kam drīz jāmirst. — Bet pēc tam? — viņš atkārtoja.

—       Vai esi kādreiz redzējis mironi, kas nogulējis divas nedēļas? — jautāja Mets.

Džims papurināja galvu.

—       Nu, bet es esmu redzējis. Viņš izskatījās pēc gaļas, ko mēs abi ēdam. Kādreiz tā lēkāja pa pļavu. Bet tagad tā ir tikai gaļa. Gaļa un nekas vairāk. Un tas ir tas, par ko es, tu un visi pārējie cilvēki pārvērtīsies, — gaļa.

Mets ātri izdzēra kafiju un no jauna pielēja tasi.

—  Vai tev bail mirt? — viņš vaicāja.

Džims papurināja galvu.

—       Kāda jēga? Es tikpat nemiršu. Es izzudīšu un dzī­vošu tālāk…

—       Lai zagtu, melotu un činkstētu arīdzan jaunajā dzīvē un tādā garā mūžīgi mūžam? — Mets mierīgi jautāja.

—       Varbūt es kļūšu labāks, — Džims optimistiski sprie­delēja. — Varbūt tajā jaunajā dzīvē nebūs vajadzības zagt!

Piepeši viņš apklusa un izbijies stīvi blenza tālumā.

—   Kas ir? — Mets jautāja.

—       Nekas. Es tikai domāju, — Džims ar pūlēm atguvās, — par nāvi, tas ir viss.

Tomēr viņš nespēja atkratīties no šausmām, kas viņu bija pārņēmušas. Likās, it kā viņam garām būtu aiztrau- cies kaut kas neredzams un drūms, uzmetot viņam savu netveramo ēnu. Džimu māca ļauna nojauta. Bija jāno­tiek kaut kam briesmīgam. Gaisā lidinājās nelaime. Viņš cieši palūkojās pār galdu savā biedrā. Viņš kaut ko ne­saprata. Ja nu viņš ir kļūdījies un noindējis pats sevi? Nē, ieplaisājusī tase ir Metam, bet viņš indi noteikti bija iebēris ieplaisājušajā tasē.

Viņš nodomāja, ka pie visa vainīga viņa slimīgā iztēle. Tā jau ne reizi vien bija dzinusi jokus ar viņu. Stulbe­nis! Skaidrs, ka vainīga ir iztēle. Protams, kaut kam ir jānotiek, bet jānotiek ar Metu. Vai tad Mets nebija izdzē­ris pilnu tasi kafijas?

Džims kļuva možāks un, notiesājis savu gaļas gabalu, mērcēja maizi taukos.

—       Kad es biju puika … — viņš iesāka, bet pēkšņi ap­klusa.

Atkal garām aiztrauca kaut kas drūms, un visa viņa būtne nodrebēja nenovēršamas nelaimes aizjautā. Viņš sajuta sevī darbojamies kādu graujošu spēku, likās, ka visus viņa muskuļus tūlīt saraus krampji. Viņš strauji atgāzās atpakaļ un tad tikpat strauji saliecās uz priekšu, atbalstīdamies ar elkoņiem uz galda. Visam ķermenim iz­skrēja cauri vieglas trīsas. Tās atgādināja lapu šalkoņu, vējam tuvojoties. Viņš sakoda zobus. Muskuļi atkal kram­pjaini saspringa. Viņš pārbijās, sajuzdams, ka viņā no­tiek kaut kas nelāgs. Muskuļi vairs neklausīja. Tie atkal krampjaini sarāvās, par spīti viņa gribas piepūlei. Tā bija miesas sacelšanās, anarhija, un Dzimu pārņēma šaus­mas, apzinoties savu nevarību, kad miesa it kā sagrāba viņu, pār muguru pārskrēja tirpas, un uz pieres izspiedās sviedri. Viņš pārlaida skatienu istabai, un visas lietas tajā šķita dīvaini pazīstamas. It kā viņš nupat būtu at­griezies no gara ceļojuma. Viņš palūkojās pāri galdam uz savu draugu. Mets skatījās uz viņu un smaidīja. Džima sejā parādījās drausmu izteiksme.

—  Ak dievs, Met! — viņš iespiedzās. — Vai tu neesi man ko piebēris?

Mets joprojām smaidīja un nenovērsa skatienu no viņa. Kad pēc tam uznāca lēkme, Džims nezaudēja samaņu. Muskuļi saspringa, raustījās un sacirtās mezglos, noda­rīdami briesmīgas sāpes un žņaugdami viņu savos nežēlī­gajos apkampienos. Un tad pēkšņi viņam nonāca līdz ap­ziņai, ka Mets izturas dīvaini. Ar viņu notika tas pats. Smaids no viņa sejas bija zudis, tajā parādījusies sprai­gas uzmanības izteiksme, it kā viņš ieklausītos kādā iek­šējā balsī un censtos izprast dzirdēto. Mets piecēlās, pa­gājās šurpu turpu pa istabu un atkal apsēdās.

—   Tas ir tavs darbs, Džim, — viņš klusi noteica.

—   Bet es nedomāju, ka tu mēģināsi nogalēt mani, — pārmetoši sacīja Džims.

—   O, ar tevi es nostrādāju tīri, — teica Mets, sakodis zobus un drebēdams pie visām miesām. — Ko tu iedevi man?

—   Strihnīnu.

—   To pašu, ko es tev, — atzinās Mets. — Tās tik ir varenas ziepes, vai ne?

—   Tu melo, Met, — lūdzošā balsī teica Džims. — Tu tak neesi man neko iebēris, vai ne?

—   Iebēru, Džim, iebēru, bet ne vairāk, kā vajag. Es visu kārtīgi iecepu tavā gaļas pusē. Pagaidi! Uz kurieni tu?

Džims bija pieskrējis pie durvīm un saka raut vaļa bultas.

—   Uz aptieku, — smakdams izdvesa Džims. — Uz ap­tieku.

—   Nekur tu neiesi! Tu paliksi tepat! Nav ko bizot ap­kārt un spēlēt uz ielas noindēšanās skatu, kad visi šitie akmeņi guļ zem spilvena. Saproti? Pat ja tu nenomirsi, tu kritīsi policijas nagos — un tev vajadzēs daudz ko pa­skaidrot. Pret saindēšanos līdz vemjamās zāles. Man ir tikpat slikti kā tev, un es ieņemšu vemjamās zāles. Tik un tā tev aptiekā iedotu to pašu.

Viņš atgrūda Džimu istabas vidū un no jauna aizšava ciet bultas. Iedams pie virtuves plaukta, viņš novilka ar roku pār pieri un norausa sviedru lāses. Varēja dzirdēt, kā tās nopakšķ uz grīdas. Locīdamies sāpēs, Džims no­skatījās, kā Mets paķer sinepju trauku un tasi un metas pie izlietnes. Viņš samaisīja pilnu trauku ar sinepēm un ūdeni un izdzēra. Džims sekoja viņam un drebošam ro­kām sniedzās pēc tukšās tases. Mets atkal atgrūda viņu. Samaisījis otru tasi, viņš jautāja:

—  Vai tu domā, ka man pietiks ar vienu tasi? Pagaidi, kamēr es beigšu.

Džims streipuļodams devās uz durvju pusi, bet Mets pa­rāva viņu atpakaļ.

—   Ja tu mērkaķosies ar durvīm, es tev apgriezīšu sprandu. Saprati? Iedzersi, kad es būšu beidzis. Un, ja tu izkulsies sveika, es tev tik un tā apgriezīšu sprandu. 5ā vai ta tev vakars. Cik reižu neesmu tev teicis, kas tev bus, ja tu mani nodosi.

—   Bet tu taču mani arī nodevi, — ar pūlēm teica Džims.

Mets tukšoja otru tasi un neatbildēja. Džimam acīs bija ietecējuši sviedri, un viņš tikko aiztaustījās līdz galdam un paņēma sev tasi. Bet Mets jau maisīja trešo tasi un atkal atgrūda viņu.

—   Es teicu, lai tu pagaidi, kamēr es beigšu, — Mets norūca. — Vācies nost no ceļa!

Turēdamies pie izlietnes, kas balstīja viņa krampju sarauto ķermeni, Džims ilgojās pēc dzeltenīgā maisījuma, kas solīja dzīvību. Paša miesa tīkoja saliekt viņu ragā un nogāzt uz grīdas. Mets izdzēra trešo tasi un, ar grū­tībām aizkļuvis līdz krēslam, apsēdās. Pirmā lēkme tik­pat kā bija garām. Mokošās spazmas sāka pierimt. Viņš domāja, ka par to paldies jāsaka sinepēm un ūdenim. Tagad viņš vismaz bija drošībā. Viņš noslaucīja no sejas sviedrus. Saja atelpas brīdī viņā pamodas ziņkāre. Viņš paskatījās uz savu partneri.

Spazmas bija izsitušas Džimam no rokām sinepju trauku, un tā saturs bija izbiris uz grīdas. Džims nolie­cās, lai ar tasi sagrābtu kaut mazliet sinepju, bet kārtējā spazma nogāza viņu zemē. Mets pasmaidīja.

—   Ķer ciet, — viņš mudināja. — Drošs līdzeklis. Tas mani dabūja uz kājām.

Džims izdzirdēja šos vārdus un pagrieza pret viņu savu izmocīto, ciešanu un lūguma izķēmoto seju. Tagad spazma sekoja spazmai, kamēr viņš raustījās uz grīdas konvulsijās, savārtīdams seju un matus sinepēs.

Mets, to redzot, aizsmakušā balsī smējās, bet viņa smiekli pēkšņi aprāvās. Viņa ķermenim pārskrēja tirpuļi. Sākās jauna lēkme. Viņš piecēlās un aiztenterēja līdz iz­lietnei, kur ar pirkstu velti mēģināja veicināt vemjamo zāļu iedarbību. Galu galā viņš, tāpat kā iepriekš Džims, pieķērās pie izlietnes, baidīdamies nokrist uz grīdas.

Džimam lēkme bija pārgājusi, un viņš apsēdās vārgs un izmocīts, pārāk vārgs, lai pieceltos, ar norasojušu pieri un putām uz lūpām, putām, kas bija kļuvušas dzeltenas, vi­ņam valstoties pa grīdu. Džims ar dūrēm izberzēja acis, un viņam no krūtīm izlauzās gaudām līdzīgi vaidi.

—   Ko tu činksti? — jautāja Mets, locīdamies krampjos. — Tev nekas cits nav jādara kā jānomirst. Bet, kad tu esi nomiris, tu esi beigts.

—   Es … nemaz … nečinkstu … sinepes … kož … acīs … — Džims saraustīti un bezcerīgi gausi taisnojās.

Tas bija viņa pēdējais veiksmīgais mēģinājums parunāt. Pēc tam viņš'tikai nesakarīgi murminaja, ar drebošam ro­kām grābstīdamies pa gaisu, līdz jaunas konvulsijas viņu nogāza uz grīdas.

Mets aizvilkās līdz krēslam, kur, līkumā saliecies un ar rokām ceļgalus aptvēris, mēģināja tikt galā ar savu gabalos jūkošo ķermeni. Pēc lēkmes viņš bija vārgs un mierīgs. Viņš paskatījās uz Džimu, lai redzētu, kā iet tam, bet Džims jau gulēja un nekustējās.

Mets mēģināja runāt monologu, būt asprātīgs, pēdējo reizi drūmi pasmieties par dzīvi, taču pār lūpām nāca tikai nesaprotamas skaņas. Viņš atjauta, ka vemjamās zāles nav līdzējušas un ka vienīgā cerība ir aptieka. Viņš pa­lūkojās uz durvīm un pierausās kājās. Viņš noturējās nekritis, tikai tādēļ, ka pieķērās pie krēsla. Bija sākusies jauna lēkme. Šis lēkmes laikā, kad viss viņa ķermenis un tā daļas juka gabalu gabalos, locījās un atkal metās mez­glos, viņš joprojām turējās pie krēsla un stūma to sev pa priekšu. Kamēr viņš pūlējās nokļūt līdz durvīm, pēdējās gribas paliekas atstāja viņu. Mets pagrieza atslēgu un atvilka vienu aizšaujamo. Viņš mēģināja sataustīt otru aizšaujamo, bet veltīgi. Tad viņš ar visu ķermeni atslīga pret durvīm un lēni saļima.

VIŅŠ TOS RADĪJA

Viņa sagaidīja to pie durvīm.

—   Tik agri es jūs negaidīju.

—   Patlaban ir pusdeviņi. — Viņš paskatījās pulkstenī.

—   Vilciens atiet deviņos divpadsmit minūtēs.

Viņš izturējās ļoti lietišķi, līdz pamanīja, ka viņai, strauji pagriežoties, lai ietu iekšā, noraustās lūpas.

—       Viss būs labi, mazulīt, — viņš mierinoši teica. — Bo- dino ir īsts dakteris. Viņš to izdziedinās, gan redzēsi.

Viņi iegāja viesistabā. Viņš pārlaida istabai satrauktu skatienu, tad pagriezās pret sievieti.

—   Kur ir Els?

Viņa nevis atbildēja, bet pēkšņi metās pie viņa un sa­stinga. Viņa bija trausla, tumšacaina sieviete, kuras sejā pēdas bija atstājusi grūtā un pārbaudījumu pilnā dzīve. Taču ne jau rūpesti vien bija vainojami pie smalkajām grumbiņām un iebiedētā skatiena. Paraudzījies uz sievieti, viņš zināja, kas pie tā vainīgs, un, ielūkojusies spogulī, zināja arī viņa.

—       Nav vērts, Mērij, — viņš sacīja un uzlika roku viņai uz pleca. — Mēs esam izmēģinājuši visu ko. Tas ir no­žēlojami, es zinu; bet kas cits mums atliek? Jūs esat cie­tusi neveiksmi. Vienīgā cerība ir doktors Bodino.

—       Ja es varētu mēģināt vēlreiz… — viņa nedroši iesāka.

—   To mēs jau esam izrunājuši, — viņš stingri teica.

—  Tagad jums jāsaņem dūša. Jūs zināt, ko mēs izlēmām. Zināt arī, ka visus jūsu mēģinājumus gaida neveiksme.

Viņa papurināja galvu.

—       Zinu. Taču briesmīgi ir iedomāties, ka viņam jāaiz­brauc un jācīnās vienam.

—       Viņš nebūs viens. Tur ir doktors Bodino. Bez tam tur ir skaista vieta.

Sieviete klusēja.

—   Tas ir vienīgais līdzeklis, — viņš sacīja.

—   Vienīgais līdzeklis, — viņa mehāniski atkārtoja.

Viņš paskatījās pulkstenī.

—   Kur ir Els?

—   Es atsūtīšu viņu.

Kad durvis aiz sievietes bija aizvērušās, viņš piegāja pie loga un, skatīdamies laukā, sāka izklaidīgi bungot ar pirkstiem pa rūti.

—   Labdien!

Viņš pagriezās un atņēma ienācēja sveicienu. Manāmi pievilkdams kāju, ienācējs gāja pie loga, bet neziņā ap­stājās pusceļā.

—   Es pārdomāju, Džordž, — viņš steigšus un nervozi paziņoja. — Es nebraucu.

Viņš paraustīja sevi aiz piedurknes, pašļūkāja kāju, nodūra acis un ar pūlēm pacēla tās, lai ielūkotos acīs sa­runu biedram.

Nāsīm ieplešoties un tievajiem pirkstiem sažņaudzoties kā ērgļa nagiem, kas gatavi sakampt laupījumu, Džordžs klusēdams skatījās uz viņu.

Abu vīriešu vaibstos bija daudz līdzības, un tomēr viņi stipri atšķīrās viens no otra. Abiem bija melnas acis, taču pie loga stāvošajam skatiens bija caururbjošs un taisns, bet istabas vidū palikušajam — miglains un zaglīgs. Viņš baidījās paskatīties acīs otram, lai gan cītīgi un tomēr veltīgi mēģināja to izdarīt. Kā vienam, tā otram bija izspiedušies vaigu kauli un iedubuši vaigi, taču to struk­tūra likās atšķirīga. Abu plānās lūpas bija izlietas vienā veidnē, taču Džordžam mute bija stingra un spēcīga, turpretī Elam — maiga un gļēva — baudkāres pārņemta askēta mute ar noļukušiem kaktiņiem. Viņa augumam bija nosliece uz pilnmiesību, ko sevišķi varēja manīt kumpajā ērgļa degunā; agrāk tas droši vien bija bijis tāds pats kā Džordžam, bet tagad atšķirībā no Džordža deguna bija zaudējis klasisko formu.

Stāvēdams istabas vidū, Els pūlējās saņemties. Klu­sums viņu uztrauca. Elam šķita, ka viņš tūlīt zaudēs līdz­svaru. Viņš aplaizīja lūpas.

—   Es palieku, — viņš bezcerīgi teica.

Viņš nodūra acis un atkal paraustīja sevi aiz piedur­knes.

—  Tev ir tikai divdesmit seši gadi, — beidzot sacīja Džordžs, — bet tu esi nabaga vārgs večuks.

—   Nesaki vis, — Els izaicinoši atteica.

—       Vai atceries, kā mēs peldējām pusotras jūdzes pāri kanālam?

—   Un kas par to? — Ela seja satumsa.

—       Bet vai tu atceries, kā mēs pēc stundām boksējāmies šķūnī?

—   Es varēju izturēt jebkuru tavu sitienu.

—       Jebkuru sitienu! — Džordža balss uz mirkli kļuva spiedzīga. — Tu man sadevi četras reizes no piecām. Tu biji divreiz stiprāks par mani, kur nu — trīsreiz stip­rāks. Bet tagad man būtu bail laist tev ar dīvāna spil­venu, jo tu savilktos čokurā kā pērnā gada lapa. Tu no­mirtu kā nožēlojams, nelaimīgs večuks.

—       Neapvaino nu mani tāpēc vien, ka esmu pārdomā­jis, — Els iebilda ar raudulīgu pieskaņu balsī.

Ienāca viņa sieva, un viņš lūdzoši paskatījās uz to, bet cilvēks pie loga pēkšņi panācās uz viņa pusi un iz­meta:

—       Tu neatceries, ko pats esi domājis divas minūtes pec kārtas! Tev vispār nav savu domu, tu bezmugurkaulniek, tu rāpojošais tārps!

—       Tev neizdosies mani sadusmot. — Els viltīgi pa­smaidīja un triumfējoši paskatījās uz sievu. — Tev neiz­dosies mani sadusmot, — viņš atkārtoja, it kā šī doma viņu ārkārtīgi iepriecinātu. — Es zinu tavus trikus. Es tev saku: tas ir mana kuņģa dēļ. Es tur neko nevaru darīt. Dievs mans liecinieks — nevaru. Vai tad tas nav kuņģa dēļ, Mērij?

Viņa paraudzījās uz Džordžu un mierīgi ierunājās, slēp­dama drebošās rokas svārku krokās.

—  Vai nav jau laiks? — viņa lēnīgi jautāja.

Virs saniknots apsviedās pret viņu.

—       Man nenāk ne prātā braukt! — viņš kliedza. — Tieši to es nule pateicu … viņam. Un es vēlreiz saku jums vi­siem: es nebraukšu! Jūs mani neiebiedēsiet!

—   Bet, El, mīļais, tu taču sacīji… — iesāka sieva.

—       Tas nav no svara, ko es teicu! — viņš atcirta. — Ta­gad es saku kaut ko citu, tu to dzirdēji, un beigta balle!

Viņš pārgāja pār istabu un smagi atkrita Morisa krēslā. Bet Džordžs acumirklī atradās blakus viņam. Plēsonīgie nagi iecirtās Elam plecos, uzrāva viņu kājās un vairs ne­laida vaļā.

—       Tu esi nogājis līdz beidzamajam, El, un es gribu, lai tu to saprastu. Es mēģināju apieties ar tevi kā… kā ar brāli, bet turpmāk es apiešos ar tevi tā, kā tu esi pelnījis. Vai saproti?

Džordža balsī skanēja saltas dusmas. Viņa acīs zibēja salta uguns. Tas iedarbojās daudz stiprāk par jebkuru dusmu uzliesmojumu, un Els saplaka zem šā skatiena un no ciešā tvēriena, kas žņaudza viņa plecus.

—   Tikai pateicoties man, tev ir šī māja un tev ir ko ēst. Tavs postenis? Citam tavā vietā būtu parādījuši dur­vis jau pirms gada, ja ne pirms diviem gadiem. Es tev saglabāju to. Tava alga ir žēlastības dāvana. Tā tika izmaksāta no manas kabatas. Mērija … viņas kleitas… šis tērps, kas viņai pašreiz mugurā, ir pārtaisīts; viņa no­valkā savu māsu, manas sievas nonēsātās kleitas. Žēlas­tības dāvana — vai tu saproti? Tavi bērni valkā manu bērnu nonēsātās drēbes vai tās drēbes, ko atdod mani kai­miņi, domādami, ka tās tiek sūtītas kādai bāriņu patver­smei. Un šī māja arī ir patversme… vai drīz tāda būs.

Katru vārdu viņš uzsvēra, neapzināti sažņaugdams cie­šāk Ela plecu. Els locījās sāpēs. Uz pieres viņam izspie­dās sviedri.

—   Tagad klausies mani uzmanīgi, — brālis turpināja. — Pēc trim minūtēm tu man pateiksi, ka brauc man līdzi. Ja nebrauksi, tev atņems Mēriju un bērnus šodien pat. Tu uz visiem laikiem zaudēsi darbu. Sī māja tev būs slēgta. Bet pēc pusgada man būs tas prieks tevi apbedīt. Dodu tev trīs minūtes apdomāšanai.

Els izlikās, it kā smaktu, un vārgiem pirkstiem piedūrās pie brāļa rokas.

—  Mana sirds… laid mani vaļā … tu mani nogali­nāsi, — viņš dvesa.

Roka ar spēku atgrūda Elu krēslā un palaida vaļā.

Kamīna pulkstenis skaļi tikšķēja. Džordžs paskatījās uz to un uz M.ēriju. Viņa bija atspiedusies pret galdu, nespē­dama apslēpt trīsas. Viņš ar nepatiku sajuta brāļa pirk­stu pieskārienu savai rokai, Viņš neapzināti noslaucīja roku pie žaketes. Pulkstenis klusumā tikšķēja, kā tikšķējis. Džordžam šķita, ka istaba atbalso viņa vārdus. Viņš dzir­dēja pats sevi runājam.

—   Es braukšu, — atskanēja no Morisa krēsla.

Tā bija vārgulīga, satriekta balss, un vārgulīgs, satriekts bija arī cilvēks, kas cēlās augšā no krēsla. Viņš devās uz durvīm.

—   Uz kurieni tu? — uzsauca Džordžs.

—  Čemodāns, — skanēja atbilde. — Ceļa somu Mērija atsūtīs vēlāk. Drīz būšu atpakaļ.

Durvis aizvērās aiz viņa. Pēc brītiņa, piepešu aizdomu urdīts, Džordžs atvēra durvis un ieskatījās istabā. Viņa brālis stāvēja pie bufetes, vienā rokā turēdams karafi, ar otru celdams pie mutes glāzi ar viskiju.

Pāri glāzei Els pamanīja, ka tiek novērots. Tas viņu iedzina panikā. Viņš steigšus mēģināja pieliet glāzi no jauna un lika jau pie mutes, bet gan glāze, gan karafe tika izsistas viņam no rokām un nokrita uz grīdas. Viņš ierūcās, bet brāļa roka atkal bija uz viņa pleca un lika viņam sarauties melnam un maziņam. Džordžs grūda Elu uz durvju pusi.

—  Čemodāns… — Els gārdza. — Tas ir tur… taja istabā. Ļauj man to paņemt. _

—   Kur ir atslēga? — jautāja brālis, kad čemodāns bija atnests.

—   Tas nav aizslēgts.

Bridi vēlāk čemodāns bija vaļā un Džordžs vandījās pa to. No viena stūra viņš izvilka viskija pudeli, no otra — blašķi. Viņš aizcirta čemodānu ciet.

—   Ejam, — viņš teica. — Ja mēs palaidīsim garārn kaut vienu tramvaju, mēs nokavēsim vilcienu.

Viņš izgāja gaitenī, atstādams Elu ar sievu. «Gluži kā bērēs,» gaidīdams nodomāja Džordžs.

Els ar mēteli aizķērās aiz ārdurvju roktura, un, aizkavē­jušies, lai aizvērtu durvis, viņi izdzirdēja Mērijas elsas. Kad Džordžs kāpa lejā, .viņa lūpas bija cieši sakniebtas. Vienā rokā viņš nesa čemodānu, ar otru turēja pie elkoņa brāli.

Kad viņi bija aizgājuši līdz stūrim, Džordžs kvartālu tālāk izdzirdēja nākam tramvaju un pamudināja brāli. Els smagi elpoja. Viņš vilkās, kājas čūbādams, un netika līdzi.

—  Velns tu esi, ne brālis, — viņš dvesa.

Par atbildi brālis nikni parāva viņu aiz rokas. Tas at­gādināja Elam bērnību, kad viņu steidzināja kāds no sa­dusmotiem pieaugušajiem. Un gluži kā bērnam viņam pa­līdzēja iekāpt tramvajā. Smagi dvašodams, no piepūles caur un cauri nosvīdis, viņš atslīga uz sēdekļa. Viņš se koja Džordža acīm, kad tās noskatīja viņu no galvas līdz kājām.

—   Tu esi tas velns, ne brālis, — Džordžs bilda, pabei dzis apskati.

Ela acīs sariesās miklums.

—       Tas viss mana kuņģa dēļ, — viņš sacīja, žēlodams pats sevi.

—       Nav nekāds brīnums, — Džordžs atmeta. — Izdedzi­nāts kā vulkāna krāteris. Pastāvīga uguns par labu nenāk.

Viņi vairs nesarunājās. Kad viņi ieradās pārsēšanās vietā, Džordžs uzreiz atguvās. Viņš pasmaidīja. Ar ska­tienu ieurbies vienā punktā un neredzēdams garām slīdošos namus, viņš bija pilnīgi atradies pašnožēlas varā. Viņš palīdzēja brālim izkāpt no tramvaja un pārlaida acis šķērsielai. Viņu tramvajs vēl nebija redzams.

Els nejauši pamanīja pretējā stūrī pārtikas preču tirgo­tavu un bāru. Viņš tūlīt kļuva nemierīgs. Rokas vairs ne­klausīja, un viņš noilgojies rāvās pāri ielai pie durvīm, kas tieši tajā brīdī atvērās, lai ielaistu laimīgo ceļinieku. Tajā pašā brīdī viņš ieraudzīja baltā jakā ģērbušos bu­fetnieku uz rindā saliktu mirguļojošu glāžu fona. Viņš gluži automātiski gribēja iet pāri ielai.

—   Paliec! — Džordža roka nogūlās uz viņa rokas.

—   Man gribas iedzert viskiju, — Els atbildēja.

—   Tu jau iedzēri.

—       Tas bija pirms vairākām stundām. Lūdzu, Džordž, ļauj man iedzert! Sī ir pēdējā diena. Neliedz man, iekāms neesam aizbraukuši galā, dievs mans liecinieks, ilgi vairs nav jāgaida.

Džordžs izmisis pārlaida acis ielai. Tramvajs jau bija redzams.

—   Nav vairs laika dzert, — viņš teica.

—       Es negribu dzert. Gribu paņemt pudeli. — Ela balss kļuva pieglaimīga. — Nu, Džordž. Tā ir pēdējā, pati pē­dējā.

—       Nē. — Džordža atteikums bija tik stingrs, uz cik stingru vien bija spējīgas viņa plānās lūpas:

Els paskatījās uz tuvojošos tramvaju. Pēkšņi viņš ap­sēdās ietves malā.

—   Kas noticis? — sabijies iejautājās brālis.

—   Nekas. Es gribu viskiju. Mans kuņģis…

—   Celies, iesim!

Džordžs sniedza viņam roku, taču brālis paguva izstiep­ties visā garumā uz trotuāra, nelikdamies zinis par ne­tīrumiem un garāmgājēju izbrīnītajiem skatieniem. Krus­tojumā kvartālu tālāk šķindināja zvanu tramvajs.

—   Tu palaidīsi to garām. — Els smīknēja, gulēdams uz trotuāra. — Un tu pats būsi vainīgs.

Džordžs cieši sažņaudza dūres.

—   Es tevi labprāt iekaustītu!

—   Un palaistu garām tramvaju, — svinīgi atbildēja uz trotuāra guļošais.

Džordžs paskatījās uz tramvaju. Tas jau bija nobraucis puskvartālu. Džordžs palūkojās pulkstenī. Vēl bridi pār­lika.

—   Lai notiek, — viņš sacīja. — Es nopirkšu pudeli. Bet tev jātiek uz tramvaju. Ja tu to palaidīsi gar degunu, es sasitīšu pudeli pret tavu galvu.

Viņš metās pāri ielai un bārā iekšā. Tramvajs pienāca un apstājās. Neviens nekāpa ārā. Els nesteidzīgi iekāpa tramvajā un apsēdās. Viņš pasmaidīja, kad konduktors pazvanīja un vagons sakustējās. Uz abām pusēm vera­mās bāra durvis atsprāga vaļā. Turēdams rokās čemodānu un viskija pinti, Džordžs drāzās pakaļ. Konduktors ne­izlaida no rokas zvana auklu, gaidīdams, vai nevajadzēs apturēt. Tomēr nevajadzēja. Džordžs viegli uzlēca uz plat­formas, apsēdās blakus brālim un sniedza viņam pudeli.

—  Varēji paņemt kvartu, — pārmetoši teica Els.

Viņš ar kabatas korķu velkamo attaisīja pudeli un pie­lika to pie mutes.

—  Man ir slikti… kuņģis, — viņš kā atvainodamies paskaidroja blakus sēdošajam pasažierim.

Vilcienā viņi iekāpa smēķētāju vagonā. Džordžs juta, ka tā vajag. Turklāt, laimīgi ticis uz vilcienu, viņš atkusa. Viņš juta pret brāli zināmu maigumu un pārmeta sev lieku skarbumu. Mēģinādams to izlīdzināt, Džordžs sāka runāt par viņu māti un māsām, par visām ģimenes darīšanām un rūpēm. Els tomēr sēdēja sadrūvējies un pilnīgi nodevies pudelei. Pamazām viņa lūpu kaktiņi noslīdēja aizvien ze­māk un zemāk, maisiņi zem acīm it kā uztūka, bet sejas muskuļi atslāba.

—   Mans kuņģis … — Els atkal nogaudās, iztukšojis pudeli un pasviedis to zem sēdekļa, taču piepeši sabar- gojusies brāļa seja neiedrosmināja viņu tālākiem prāto­jumiem.

Transporta līdzeklim, kas sagaidīja viņus stacijā, pie­mita visas privātas ekipāžas labās īpašības un greznība. Iestādē, kurā viņi bija ieradušies, Džordža asajam ska­tienam nepaslīdēja garām neviens sīkums, un viņa bažas izklīda ar katru mirkli vairāk. Kad viņi bija iebraukuši pa augstajiem vārtiem un rati ripoja pa plašo parku, viņš bija pārliecināts, ka šajā iestādē pastāvošā kārtība ne­kritīs brālim uz nerviem. Tā drīzāk bija vasaras viesnīca vai vēl labāk — ārpilsētas klubs. Un, kamēr viņi brauca, pavasara saules apspīdēti, klausīdamies putnu dziesmas un ieelpodami puķu smaržas, Džordžs ilgojās kādu ne­dēju atpūsties tādā vietā un viņa acīm pavērās neieprie­cinoša perspektīva — vasara pilsētā, kantorī. Viņa ienā­kumu nepietika brālim un viņam pašam.

—   Pastaigāsimies pa parku, — viņš ierosināja, kad viņi bija satikušies ar doktoru Bodino un apskatījuši Elam pa­redzēto istabu. — Ekipāža brauks uz staciju, tā ka mums vēl ir laiks.

—   Skaisti gan! — Džordžs ierunājās pēc brīža.

Viņa kājas grima samtainā zālē, virs galvas liecās zaru velves, un viņš stāvēja saulstaru izraibināts. — Es lab­prāt nodzīvotu te mēnesi.

—  Apmainīsimies abi vietām, — tūlīt atsaucās Els.

Džordžs pasmējās par brāja ierosinājumu, bet sirds vi­ņam sažņaudzās.

—   Paskaties uz to ozolu! — viņš iesaucās. — Un uz dzeni! Vai nav skaists.?

—   Man te nepatīk, — viņš izdzirdēja brāli atmurminām.

Džordžs saknieba lūpas, sagatavojies cīnīties, taču sa­cīja:

—   Es domāju sūtīt Mēriju ar bērniem uz kalniem. Vi­ņai tas ir nepieciešams un bērniem tāpat. Un, kad tu at­kal būsi ticis uz pekām, es arī tevi aizsūtīšu pie viņiem. Pirms atgriešanās darbā tu varēsi izmantot savu vasaras atvaļinājumu.

_— Ne prātā nenāk palikt šajā bedrē, lai ko tu teiktu, — pēkšņi paziņoja Els.

—   Nē, tu paliksi, un tu atgūsi veselību un spēkus, lai Mērijas vaigos atkal parādītos sārtums, tevi ieraugot.

—   Es braukšu atpakaļ kopā ar tevi. — Ela balss ska­nēja stingri. — Es braukšu ar to pašu vilcienu. Man šķiet, ka drīz jāpiebrauc ekipāžai.

—   Es tev neesmu vēl izklāstījis visus savus plānus, — Džordžs mēģināja turpināt, bet Els viņu pārtrauca:

—   Liec mani mierā ar saviem plāniem! Es negribu, ka tu smērējies man klāt ar savām runām. Tu apejies ar mani kā ar bērnu. Bet es neesmu nekāds maziņais. Esmu izlēmis, un gan tu redzēsi, ka es protu pastāvēt uz savu. Nemēģini mani pierunāt! Man vienalga, ko tu teiksi.

Ela acīs dega ļauna uguns, un brālim viņš atgādināja kaktā iesprukušu žurku, kas iedzīta izmisumā un gatava kost pretī. Skatoties uz viņu, Džordžs atcerējās bērnību un nodomāja, ka beidzot Elā pamodusies kādreizējā stūr­galvība, kas viņam, bērnam, palīdzēja turēties pretī jeb­kuram spēkam un pierunāšanām.

Džordžs bija zaudējis visas cerības. Viņš bija paspē­lējis. Tas vairs nebija cilvēks. Viņam bija izzudis pēdējais labais cilvēciskais instinkts. Tas bija dzīvnieks, truls, fleg­mātisks un nespējīgs darboties, nekam nederīga dzīva ra­dība, kauslīga, ietiepīga un nevaldāma. Un, vērojot brāli, Džordžs juta, ka arī viņā mostas tāds pats dzīvnieks. Pie­peši Džordžs ielāgoja, ka viņa pirksti savelkas un saliecas kā slepkavam, un viņš iepazina vēlēšanos nogalināt. Un arī saprāts, kas visbeidzot nodeva viņu, ieteica nogalināt, jo viņam nekas cits vairs neatlika.

Viņš satrūkās, kad kalps aiz kokiem uzsauca, ka eki­pāža ir piebraukta. Viņš atsaucās. Tad, paskatījies taisni sev priekšā, ieraudzīja Elu. Viņš jau bija piemirsis, ka tas ir viņa brālis. Tas bija noticis pirms brīža. Viņš saka runāt un pamazām tika pie skaidrības. Saprats tomēr ne­bija viņu nodevis. Viņā pamodies dzīvnieks tikai bija palī­dzējis atrast saprātam izeju.

—   Tu nekur nederi, El, — sacīja Džordžs. — Tu to zini. Tu esi pārvērtis Mērijas dzīvi par elli. Tu esi lāsts saviem bērniem. Un arī mums parejiem tu neesi pada­rījis dzīvi par paradīzi.

—   No tavas runāšanas nav nekādas jēgas, — pārtrauca Els. — Es nedomāju palikt te.

—   Par to es arī gribu runāt, — turpināja Džordžs. — Tev nav vajadzības palikt te.

Ela seja apskaidrojās, un viņš nevilšus sakustējās, it kā grasītos doties uz ekipāžu.

—   No otras puses, nav nepieciešams braukt atpakaļ kopā ar mani. Ir cita izeja.

Džordža roka ieslīdēja mugurējā kabatā un izvilka no tās revolveri. Ierocis gulēja plaukstā ar spalu pret Elu, un Džordžs sniedza to brālim. Vienlaikus viņš pameta ar galvu uz tuvāko krūmu pusi.

—   Tev neizdosies mani iebiedēt, — Els atņurdēja.

—   Es nebiedēju, El. Paskaties uz mani. Es runāju no­pietni. Un, ja tu pats to neizdarīsi, vajadzēs izdarīt man tavā vietā.

Brāļi palūkojās viens otram acīs; Džordžs joprojām pie­dāvādams turēja revolveri izstieptajā rokā. Brīdi Els šau­bījās, bet tad viņa acis iedegās. Viņš strauji satvēra revol­veri.

—   Dieva vārds! Es to izdarīšu, — viņš teica. — Es tev parādīšu, kas man vēl ir iekšā.

Džordžs pēkšņi sajuta neizsakāmu nogurumu. Viņš aiz­griezās. Viņš neredzēja brāli ieejam krūmos, tikai dzir­dēja lapu un zaru švīkstoņu, viņam laužoties cauri biežņai.

—  Ardievu, El! — viņš uzsauca.

—  Ardievu! — atskanēja no biezokņa.

Džordžs juta, ka uz pieres izspiežas sviedri. Viņš no­slaucīja seju ar mutautiņu. Viņš it kā no tālienes izdzir­dēja kalpu atkal saucam, ka ekipāža jau gaida. Dzenis nolaidās cauri saulstaru vizuļiem un aptupās koka zarā pēdas divpadsmit no viņa. Džordžam šķita, ka tas viss ir sapnis, un tomēr viņš juta, ka notiekošais ir augstākā tais­nīguma izpausme.

Viņš satrūkās, it kā būtu atskanējis šāviens. Taču tā bija Ela balss viņam aiz muguras.

—   Ņem savu revolveri, — Els teica. — Es palieku.

Starp kokiem parādījās kalps, viņš ātri tuvojās un ne­pacietīgi sauca Džordžu. Džordžs iebāza revolveri kabatā un saņēma abas brāļa rokas.

—   Lai dievs tevi svētī, vecais, — viņš nomurmināja. — Un, — viņš pēdējo reizi paspieda brāļa rokas, — vēlu tev laimi!

Eju! — viņš uzsauca kalpam, pagriezās un caur parku skrēja uz ekipāžu.

ĶINĪZERIS

Koraļji aug, palmas stiepjas garumā, bet cilvēks mirst.

Tahitiešu paruna

A Co neprata franciski. Pavisam noguris un garlaicības mākts, viņš sēdēja pārpildītajā tiesas zālē, klausīdamies, kā te viens, te otrs ierēdnis bez mitas ber franču vārdus. A Co tā bija tīrā buldurēšana, un viņš brīnījās par dum­jajiem francūžiem, kas tik ilgi meklēja Cun Ga slepkavu un tā arī neko neatrada. Visi piecsimt kūliji plantācijā zināja, ka slepkavību pastrādājis A Sans, bet viņu pat neapcietināja. Tiesa, kūliji bija slepus norunājuši nelieci­nāt cits pret citu, taču šajā gadījumā gan francūži būtu varējuši viegli izdibināt, ka slepkava ir A Sans. Ir gan tie francūži dumji!

A Co nebija izdarījis neko tādu, par ko būtu jābaidās. Viņš nebija piedalījies slepkavībā. Tiesa, viņš gan bija redzējis visu notiekošo, un plantācijas uzraugs Semmers bija uz karstām pēdām iedrāzies barakā un ieraudzījis viņu tur kopā ar četriem vai pieciem citiem kūlijiem — bet kas par to? Cun Ga bija durts tikai divas reizes. Tas bija pats par sevi saprotams, ka seši cilvēki nevareja ievai­not ar diviem naža dūrieniem. Pat ja katrs būtu dūris vienu vienīgu reizi, ir tad slepkavu nevarēja būt vairak par diviem.

Tā sprieda A Co, kad viņš un četri viņa biedri, atbil­dot uz tiesneša jautājumiem, meloja, liedzās un pinās sa­vās liecībās. Viņi bija izdzirdējuši baiļu kliedzienus un, tāpat kā Semmers, skrējuši uz notikuma vietu. Viņi tur bija nonākuši ātrāk par Semmeru, tas ir viss. Semmers savā liecībā gan apgalvoja, ka, nejauši iedams gar ba­raku, saklausījis iekšā strīdamies un nostāvējis ārpusē savas piecas minūtes, ka tad, kad viņš iegājis iekšā, viņš tur jau ieraudzījis apsūdzētos un ka šie ļaudis nav iegājuši neilgi pirms viņa, tāpēc ka viņš stāvējis pie barakas vie­nīgajām durvīm. Un kas par to? A Co un četri pārējie apsūdzētie liecināja, ka Semmers ir kļūdījies. Galu galā vi­ņus tomēr palaidīs vaļā. Viņi par to bija svēti pārliecināti.

Nevar taču nocirst galvu pieciem cilvēkiem, ja no­slepkavotā ķermenī ir tikai divi dūrieni!_Turklāt neviens no svešzemju velniem nebija redzējis, 1<a tiek nogalinats Cun Ga. Bet šie francūži ir tik dumji. Toties Ķīnā — to A Co labi zināja — tiesnesis liktu viņus visus spīdzināt un izspiestu patiesību. Ar spīdzināšanu ir pavisam viegli izdabūt patiesību. Taču šie francūži nespīdzina, muļķade­sas tādi! Tā viņi arī nekad neuzzinās, kas nogalinājis Cun Ga.

Tomēr gluži visu A Co nesaprata. Angļu sabiedrība, kam piedereja plantacija, bija atvedusi uz Tahiti piecsimt kū- liju, izdodot par viņiem bargu naudu. Akcionāri pieprasīja dividendes, bet sabiedrība pagaidām vēl neko nebija mak­sājusi un nevēlējās, ka salīgtie strādnieki, kas tai izmak­sāja ļoti dārgi, sāktu apkaut cits citu. Vienlaikus francūži gribēja drīzāk pierādīt ķīniešiem franču likuma spēku un pārākumu. Tādos gadījumos vislabāk līdz uzskatāms pie­mērs; un vai tad Jaunkaledonija nepastāvēja tāpēc, lai uz turieni mūža trimdā izsūtītu bēdām un ciešanām no­lemtos par sodu, ka viņi viegli padodas kārdinājumam un ir cilvēki?

A Co to visu nesaprata. Viņš sēdēja tiesas zālē un gaidīja, kad nejēgas tiesneši pasludinās spriedumu, kas ļaus viņam kopā ar biedriem brīvi atgriezties plantācijā, lai nostrādātu līdz līgumā paredzētā termiņa beigām. Drīz tiks nolasīts spriedums. Lietas izskatīšana drīz būs galā. To viņš atskārta. Lieciniekus vairs neizjautāja, buldurē­šana vairs nebija dzirdama. Arī paši franču velni bija aizkusuši un nevarēja vien sagaidīt spriedumu. A Co gai­dīdams atcerējās to dienu, kad bija parakstījis līgumu un kāpis kuģī, lai dotos uz Tahiti. Viņa dzimtajā piejūras ciemā dzīve nebija nekāda saldā, un, kad A Co piekrita nostrādāt piecus gadus dienvidu jūrās par piecdesmit mek­sikāņu centiem dienā, viņš uzskatīja sevi par laimīgu. Dažs labs no viņa ciema vīriešiem veselu gadu ņēmās melnās miesās par desmit meksikāņu dolāriem, daža laba sieviete cauru gadu auda tīklus par pieciem dolāriem, un kalponēm veikalnieku mājās par darbu maksāja četrus do­lārus gadā. Bet viņš saņems piecdesmit centu dienā, vienā dienā, vienā pašā dienā tādu lielu naudu! Kas par to, ka darbs smags? Pēc pieciem gadiem viņu sūtīs atpakaļ uz mājām — tā bija rakstīts līgumā —, un viņš nekad vairs nestrādās. Viņam pietiks naudas visam mūžam, vi­

ņam būs pašam sava māja, sieva un bērni, kas_ augs lieli un godās tēvu. Jā, un aiz mājas būs neliels dārziņš, kur ļauties pārdomām un atpūsties, kur mazā dīķītī peldēs zelta zivtiņas un trīs četros kokos džinkstēs zvaniņi, bet dārzam apkārt pacelsies augsta siena, lai viņš varētu ne­traucēti ļauties pārdomām un atpūsties.

Trīs no šiem pieciem gadiem viņš bija nostrādājis. Viņš jau bija ticis pie turības (dzimtenē A Co uzskatītu par bagātu), un vairs tikai divi gadi šķīra Tahiti kokvilnas plantāciju no gaidāmajām pārdomām un atpūtas. Bet tieši tagad viņam izput nauda tāpēc vien, ka viņš, sev par nelaimi, bijis Cun Ga slepkavības liecinieks. Trīs nedēļas viņš bija nonīcis cietumā un katru dienu zaudējis piecdes­mit centus. liet nekas, drīz tiks pasludināts spriedums un viņš ies atpakaļ uz plantāciju.

A Co bija divdesmit divi gadi. Viņš bija labsirdīgs, jautrs un pastavīgi smaidīja. Kā jau visi aziāti, viņš bija tievs, toties seja viņam bija apaļa. Tā atgādināja mēnesi un izstaroja tādu bezrūpību un dvēseles siltumu, kāds viņa tautiešu vidū reti sastopams. Un viņa raksturs at­bilda ārienei. Viņš nekad nevienu neapkaitināja, nekad ne ar vienu neķildojās. Azarta spēles viņam negāja pie SIRDs. Spēlmanim jābūt rupjam, turpretī A Co bija maiga dvi < le. Viņam pietika ar mazumu un nevainīgiem prie­kiem Dzesini vakara klusums un miers pēc kokvilnas lauku tfriila darbu pavadītas dienas sagādāja viņam bez- 1',.iliļMi apmierinājumu. Viņš varēja stundām ilgi sēdēt, vi rojot puķi un filozofējot par esamības noslēpumiem un miklam. Zils gārnis uz šauras smilšainā krasta strēles, lidojošo zivju sidrabotie šļaksti vai pērļaini sārtā vakar­blāzma pār lagūnu tā sajūsmināja jaunekli, ka viņš ga- ligi aizmirsa nogurdinošo dienu virkni un Semmera smago pletni.

Šemmers, Kārlis Šemmers bija lops, truls lops. Taču algu viņš nesaņēma par velti. Viņš izsūca pēdējās spēku paliekas no sabiedrības piecsimt vergiem, jo, kamēr ne­bija notecējis līguma termiņš, viņi bija vergi. Šemmers strādāja vaiga sviedros, lai izspiestu visu spēku no šiem piecsimt nosvīdušajiem ķermeņiem un pārvērstu to spēku par eksportam gatavām pūkainās kokvilnas ķīpām. īste­not šo pārvērtību Semmeram palīdzēja valdonīgais, acī­gais un pirmatnīgi rupjais raksturs. Vēl viņam nāca talkā trīs collas plata un aptuvis jardu gara bieza ādas siksna, kuru viņš izjājot mēdza ņemt līdzi un kura ar pistoles šāvienam līdzīgu troksni varēja pavisam negaidot nolais­ties uz kāda kūlija salīkušās kailās muguras. Kad Sem­mers jādelēja pa lauku, tādi šāvieni bija dzirdami diezgan bieži.

Reiz, kad viņi tikko bija sākuši strādāt plantācijā, Sem­mers ar vienu dūres sitienu nogalināja kādu kūliju. Gluži kā olas čaumalu viņš šā cilvēka galvaskausu sašķaidījis gan nebija, taču galvā kaut kas bija sabojāts, un, kādu nedēļu novārguļojis, kūlijs nomira. Tomēr ķīnieši nesū­dzējās franču velniem, kas pārvaldīja Tahiti. Tā bija viņu pašu darīšana. Nevienam citam gar Semmeru nebija da­ļas. Vajadzēja vairīties no šī cilvēka dusmām, tāpat kā viņi vairījās, lai viņus nesakostu indīgie simtkāji, kas slē­pās zālē vai lietainās naktīs līda iekšā barakās. Un ķī- nīzeri — tā viņus bija iesaukuši slinkie tumšādainie salas iedzīvotāji — centās pārāk nesakaitināt Semmeru. Citiem vārdiem, viņi strādāja melnās miesās, lai veiktu uzdoto darbu. Šis Semmera sitiens bija ienesis sabiedrībai des­mitiem tīikstošu dolāru, bet viņš pats dzīvoja tālāk vienā mierā.

Francūžiem, kuri vispār nebija nekādi prasmīgie kolo­nizatori un veltīgi nopūlējās savos bērnišķīgajos mēģinā­jumos izmantot salas dabas bagātības, atlika vienīgi prie­cāties par to, ka vismaz angļu sabiedrībai iet kā pa tau­kiem. Kāda viņiem daļa par Semmeru un viņa briesmīgo dūri? Nomiris strādnieks? Tas taču bija ķīnīzeris, nekas vairāk. Turklāt viņš bija miris no saules dūriena, kā bija apgalvots ārsta liecībā. Tiesa, līdz šim gan Tahiti ne­viens no saules dūriena nebija miris. Sā ķīnieša nāve bija izņēmums. Tieši tā ārsts uzrakstīja savā ziņojumā. Viņš bija ļoti taisnīgs. Dividendes ir jāizmaksā, citādi ga­rajai bankrotu virknei Tahiti nāks klāt vēl viens bankrots.

Tos baltos velnus nevarēja saprast ne akls. Sēdēdams tiesas zālē un gaidīdams spriedumu, A Čo gudroja par šo cilvēku neizdibināmību. Nekad nevarēja zināt, kas viņiem aiz ādas. Dažus no šiem baltajiem velniem viņš bija re­dzējis. Viņi visi bija vienādi — virsnieki un matroži uz kuģa, franču amatpersonas, nedaudzie plantācijas ierēdņi, arī tas pats Semmers. Viņu domu gaita nebija izsekojama. Viņi sadusmojās bez jebkāda redzama iemesla, un viņu dusmas vienmēr bija bīstamas. Tādās reizēs viņi atgā­dināja plēsīgus zvērus. Viņi uztraucās tīro nieku dēļ, bet vajadzības gadījumā ar savu aukstasinību varēja pār­spēt pat ķīnieti. Viņi nepazina ķīniešu mērenību — viņi bija rīmas, ēda nesātīgi un dzēra vēl nesātīgāk. Ķīnietis nekad nezināja, vai viņam izdosies izdarīt baltajam pa prātam vai sacelsies dusmu vētra. To ķīnietis nekad neva­rēja paredzēt. Kas šodien baltajam patika, tas rīt varēja iesvelt viņā dusmas. Balto velnu acīm priekšā bija it kā aizkariņi, kas slēpa no ķīnieša skatiena viņu iekšējo pasauli. Bet visvairāk pārsteidza balto velnu ārkārtīgā enerģija, viņu prasme darināt lietas, likt lietām kusteties, gūt panā­kumus, pakļaut savai gribai visu, kas rapo un ložņa pa zemi, un arī pašas stihijas. Jā, baltie cilvēki bija dīvaini un apbrīnojami radījumi, viņi bija velni. Kaut vai tas pats Semmers.

A Co brīnījās, kāpēc viņi tik ilgi noņemas ar spriedumu. Neviens no apsūdzētajiem nebija piedūris pirkstu Cun Ga. A Sans viens pats bija nogalinājis viņu. A Sans ar vienu roku bija sagrābis Cun Ga aiz bizes un atliecis viņam atpakaļ galvu, bet ar otru roku no mugurpuses nodūris kūliju. Viņš bija iedūris divas reizes. Sēdēdams tiesas zālē ar aizvērtām acīm, A Co redzēja visu nogalināšanas skatu: ka viņi strīdējās un lamāja viens otru, ar kādiem neķītriem vārdiem un apvainojumiem apmētāja godājamos senčus, ar kādiem lāstiem apkrāva vēl neieņemtos pēcte­čus, ka A Sans lēca un sagrāba Cun Ga aiz bizes, kā nazis divas icizes ietriecās miesā, kā atsprāga vaļā durvis un negaidot parādījās Semmers, kā pie durvīm izcēlās burzma un A Sans aizbēga, kā Semmers, vicinādams siksnu, iedzina pārējos kaktā un izšāva no revolvera, ataicinādams sev palīgus. No jauna visu to pārdzīvodams, A Co drebēja. Siksna bija trāpījusi viņam pa kaklu un nogrūdusi ādu. Uz šiem nobrāzumiem Semmers bija norādījis, kad, iz­saukts sniegt liecību, bija sazīmējis A Co. Tikai tagad šīs zīmes bija izzudušas. Tas tik bija sitiens! Vēl puscollu augstāk, un viņš būtu palicis bez acs. Bet tad noslepkavo­šanas skatu nomainīja dārza aina — A Co, atgriezies dzimtenē, savā dārzā ļaujas pārdomām un mieram.

Kamēr tiesnesis lasīja spriedumu, A Co seja bija vienal­dzīga. Tikpat vienaldzīgas bija viņa biedru sejas. Un tās palika vienaldzīgas arī tad, kad tulks paskaidroja, ka visi pieci atzīti par vainīgiem Cun Ga noslepkavošanā un ka A Cou nocirtīs galvu, A Co izsūtīs uz Jaunkaledoniju ka­torgā uz divdesmit gadiem, Von Li — uz divpadsmit gadiem un A Tonu — uz desmit gadiem. Par to nebija ko uztraukties. Pat A Cou palika sēžam nesatricināms kā mū­mija, it kā tā nebūtu viņa galva, kam lemts noripot no pleciem. Tiesnesis piebilda vēl dažus vārdus, un tulks paskaidroja: A Cou seja, kas cietusi no Semmera siksnas vis­smagāk, ir tik ļoti palīdzējusi viņu sazīmēt, ka tiesa no­lēmusi sodīt ar nāvi viņu, jo kāds no apsūdzētajiem, vien­alga, ir jāsoda. Tālāk, tā kā arī A Co seja ir stipri cie­tusi, tas pierāda, ka viņš bijis slepkavības liecinieks un neapšaubāmi tās līdzdalībnieks, un viņam tiek piespriesti divdesmit gadi spaidu darbos. Un tā līdz pat A Tonam, kas dabūja desmit gadus, tika paskaidrots, kāpēc katram piespriests tieši tāds soda mērs. Lai ķīnieši ņemot vēra šo mācību, beigās teica tiesnesis, un iegaumējot, ka ne­kādi spēki neaizkavēs Tahiti ievērot likumu.

Piecus ķīniešus aizveda atpakaļ uz cietumu. Viņi ne­bija nedz satriekti, nedz apbēdināti. Spriedums viņus ne­pārsteidza, jo viņi bija pieraduši ne par ko nebrīnīties, kad iznāca darīšanas ar baltajiem velniem. Ķīnieši neko citu no viņiem nevarēja sagaidīt kā tikai negaidīto. Bar­gais sods par noziegumu, ko bija pastrādājuši citi, viņiem nelikās dīvaināks par neskaitāmām citām balto velnu iz- daribam. Turpmākajās nedēļās A Co mazliet ziņkāri vē­roja A Cou. Viņa galvu nocirtīs ar giljotīnu, ko pašlaik cēla plantācijā. Viņam vairs nebūs ne vecumdienu, ne dārza, kur var baudīt mieru. A Co filozofēja un prātoja par dzīvi un nāvi. Paša liktenis viņu neuztrauca. Divdesmit gadi ir tikai divdesmit gadi. Dārzam vēl būs jāpagaida, tas ir viss. A Co bija jauns, un pacietība viņam, kā jau visiem aziātiem, bija asinīs. Viņš var arī pagaidīt šos divdesmit gadus, pa šo laiku asinis atdzisīs, un viņš la­bāk pratīs novērtēt sava dārza rāmo mieru. A Co izdo­māja dārzam nosaukumu: tas būs Rīta Klusuma dārzs. Visu dienu viņš priecājās par savu izdomu, un tā viņu iedvesmoja sacerēt pamācošu sentenci par pacietības derī­gumu; šī sentence sevišķi nomierināja Von Li un A Tonu. Turpretim A Cou sentence nepatika. Viņa galvu bija pa­redzēts atdalīt no ķermeņa tik drīz, ka viņam nevaja­dzēja sevišķi daudz pacietības, lai sagaidītu šo notikumu. Viņš ar baudu smēķēja, ar gardu muti ēda, saldi gulēja un neuztraucās, ka laiks velkas tik gausi.

Krušo bija žandarms. Viņš divdesmit gadu bija nokal­pojis kolonijās, sākot ar Nigēriju un Senegalu un beidzot ar dienvidjūru salām, taču nebija pieņēmies prātā ne par mata tiesu. Viņš bija tikpat neapķērīgs un aprobežots kā tajos laikos, kad bija aris zemi kaut kur Francijas dien­vidos. Viņš turēja cieņā disciplīnu un baidījās no priekš­niecības, un vienīgo atšķirību starp dievu un žandarmēri­jas seržantu viņš saskatīja dažādajās izrādāmās paklau­sības pakāpēs. īstenībā seržants viņam nozīmēja vairāk nekā dievs, ja neskaitīja svētdienas, kad runāja dieva vārda sludinātāji. Dievs parasti bija kaut kur tālu, tur­pretī seržants lielāko tiesu atradās tuvumā.

Krušo arī bija tas, kas saņēma virstiesneša pavēli cie­tuma uzraugam, ar kuru šai amatpersonai tika uzlikts par pienākumu nodot Krušo ieslodzīto A Cou. Bet, kā par nelaimi, iepriekšējā vakarā virstiesnesis bija rīkojis mie­lastu franču kara kuģa kapteinim un virsniekiem. Viņam trīcēja roka, rakstot pavēli, un tik neciešami sāpēja acis, ka viņš nepārlasīja pavēli. Galu galā runa bija tikai par kaut kāda ķīnīzera dzīvību, un viņš neievēroja, ka A Cou vārdā ir izlaidis pēdējo burtu. Pavēlē bija rakstīts «A Co», un, kad Krušo uzrādīja papīru, cietuma uzraugs izveda laukā A Co. Krušo nosēdināja šo personu sev blakus ratos, kuros bija iejūgti divi mūļi, un brauca prom.

A Co priecājās, ka ticis ārā saulē. Viņš sēdēja blakus žandarmam un svētlaimē smaidīja. Viņš starot staroja, pamanījis, Ka mūļi pagriežas uz dienvidiem, uz Atimaono. SiMiuners, bez šaubām, bija atsūtījis pēc viņa. Semmers gribēja, lai viņš strādātu. Lai notiek. A Co arī strādās pēc labakas sirdsapziņas. Semmeram nebūs jāžēlojas. Diena bija karsta. Pasāts vairs nepūta. Svīda mūļi, svīda Krušo, svīda A Co. Bet A Co pacieta karstumu vieglāk par vi­siem. Tādā saulē viņš bija nostrādājis plantācijā trīs gadus. Viņš smaidīja vienā smaidīšanā, un viņa smaidā bija tik neviltota labsirdība, ka pat Krušo neapķērīgajās smadzenēs pamodās aizdomas.

—   Tu gan esi jocīgs, — viņš beidzot sacīja.

A Co pameta ar galvu un smaidīja vēl līksmāk. Pretēji tiesnesim Krušo uzrunāja savu ceļa biedru kanaku valodā, ko A Co, tapat ka visi ķīnieši un visi velna ārzemnieki, saprata labi. *

—  Tu par daudz smejies, — Krušo pārmeta. — Tādā dienā drīzāk būtu jālej asaras.

—   Priecājos, ka esmu laukā no cietuma.

—   Un tas ir viss? — Žandarms paraustīja plecus.

—   Vai tad ar to nepietiek? — A Co atjautāja.

—   Tātad tu priecājies, ka tev nocirtis galvu?

A Co neizpratnē paskatījās uz Krušo un teica:

—  Es taču braucu atpakaļ uz plantāciju Atimaono, lai strādātu Semmeram. Vai tad jūs mani nevedāt uz Ati­maono?

Krušo domīgi noglauda savas garās ūsas.

—  Tā, tā, — viņš beidzot sacīja, uzšāvis ar pātagu labās puses mūlim. — Iznāk, ka tu nekā nezini?

—  Kas man būtu jāzina? — A Co sāka just neskaidras bailes. — Vai tad Semmers neļaus man vairs strādāt?

—  Pēc tā, kas notiks šodien, vairs neļaus. — Krušo no sirds nosmējās. Tas bija izdevies joks. — Redzi, pēc šodienas tu vairs nebūsi spējīgs strādāt. Cilvēks bez gal­vas taču nav vairs nekāds strādātājs, vai ne? — Viņš iebakstīja ķīnietim sānos un nogruģināja.

Muļi tveicē norikšoja kādu jūdzi, bet A Co sēdēja kā mēms. Tad viņš jautāja:

—  Vai tad Semmers grib cirst nost man galvu?

Krušo nosmīkņādams pamāja ar galvu.

—  Tā ir kļūda, — nopietni sacīja A Co. — Es neesmu tas ķīnīzeris, kam jācērt nost galva. Es esmu A Co. Godā­jamais tiesnesis nosprieda, ka man divdesmit gadi jāpa­vada Jaunkaledonijā.

Žandarms iesmējās. Tas tik bija joks! Sis ērmotais ķīnī­zeris gribēja piekrāpt giljotīnu. Mūļi bija izrikšojuši cauri kokospalmu birzij un kādu pusjūdzi notrikšinājuši gar saulē dzirkstošo jūru, kad A Co atkal ierunājās:

—  Kad es jums saku, — es neesmu A Cou. Godājamais tiesnesis neteica, ka man jānocērt galva.

—   Esi bez bailēm, — sacīja Krušo ar cildināmu vēlē­šanos nomierināt savu gūstekni. — Tā ir viegla nāve. — Viņš uzsita knipi. — Viens, divi, un darīts. Tas ir pavi­sam citādi nekā karāties virvē, spirināt kājas un vaikstīt ģīmi veselas piecas minūtes. Uz mata kā tad, kad cāli nokauj ar cirvi. Tu nocērt tam galvu, un beigta balle. Tāpat ir ar cilvēku. Ciks! un cauri. Nemaz nesāp. Tu pat nepagūsti iedomāties, ka sāp. Tu vispār nedomā. Galva ir nost, un nav ar ko domāt. Tas ir varen labi. Es arī gri­bētu tā mirt — ātri, uzreiz. Tev nudien ir laimējies, ka vari tā mirt. Tu varēji saķert spitālību, un tad tev būtu jāsairst pa gabalam — te rokai nokrīt viens pirksts, te otrs, pēc tam nāk kārta kāju pirkstiem. Es pazinu kādu, kas applaucējās ar verdošu ūdeni. Divas dienas nevarēja nomirt. Kliedza tā, ka pa kilometru varēja dzirdēt. Bet tu? Tik viegli esi ticis cauri. Nazis nokrīt tev uz kakla — čiks! un darīts. Varbūt pat pakutinās. Kas to lai zina? Neviens, kas miris tādā vīzē, nekad nav atgriezies, lai pastāstītu.

Savus pēdējos vārdus Krušo uzskatīja par varenu joku un kādu pusminūti locījās smieklos. Jautrība bija pa daļai mākslota, bet viņš uzskatīja par savu pienākumu cilvēk­mīlestības vārdā uzjautrināt ķīnīzeri.

—   Bet es jums saku, ka esmu A Co, — ķīnietis palika pie sava. — Es negribu, lai man nocērt galvu.

Krušo sadrūma. Sis ķīnīzeris sāka pārāk apcelties.

—   Es neesmu A Cou… — A Co iesāka.

—   Pietiek! — žandarms pārtrauca viņu un piepūta vai­gus, lai izskatītos bargs.

—   Es jums saku, ka neesmu … — A Co atkal iesāka.

—  Muti ciet! — Krušo uzbrēca.

Tālāk viņi brauca klusēdami. No Papeete līdz Atimaono ir divdesmit jūdzes, un, kad A Co atkal uzdrošinājās ieru­nāties, viņi jau bija veikuši pusi no šā attāluma.

es jus redzēju tiesā, kad godājamais tiesnesis iz­skatīja musu lietu, viņš iesāka. — Redzat nu. Un vai jus neatceraties, ka A Cou, kam piesprieda nāves sodu… jūs droši vidi atceraties, ka viņš, A Cou, bija gara augumu? Paskatieties uz mani.

Viņš pēkšņi piecēlās, un Krušo redzēja, ka A Co tiešāmir neliela auguma. Tikpat pēkšņi Krušo atmiņā pavī­dēja A Cou, un A Cou nudien bija garš. Žandarmam visi ķinieši likās vienādi. Sejas nevarēja atšķirt citu no citas. Taču atšķirt gara auguma cilvēku no maza auguma cil­vēka viņš varēja, un viņš saprata, ka viņam blakus sēž cits cilvēks. Krušo tik spēji apstādināja mūļus, ka dīsele padevās uz priekšu, paraudama līdzi sakas.

—   Nu jūs redzat, ka tā ir kļūda, — laipni smaidīdams, teica A Co.

Bet Krušo domāja. Viņš jau nožēloja, ka apturējis ratus. Viņam nebija ne apjausmas par virstiesneša kļūdu, bet pats viņš to nebija spējīgs izskaidrot, viņš zināja tikai to, ka šis ķīnīzeris ir nodots viņa rokās, lai nogādātu to Atimaono, un ka viņa pienākums ir aizvest šo cilvēku uz Atimaono. Kas par to, ka viņš nav īstais cilvēks un viņam nocirtīs galvu? Tas taču nav nekas vairāk kā ķīnīzeris — bet kas tad galu galā ir tāds ķīnīzeris? Turklāt tā varēja arī nebūt kjūda. Viņš taču nezināja, kas priekšniekiem prātā. Viņi labāk zināja, kas viņiem darāms. Kas viņš tāds bija, ka viņam būtu jādomā priekšniecības vietā? Reiz, kad viņš bija mēģinājis domāt tās vietā, seržants bija viņam pateicis: «Tu, Krušo, esi muļķis. Jo ātrāk tu to dabūsi zināt, jo labāk tev pašam. Tev nav jādomā, tev ir jāklausa un jāļauj domāt tiem, kas gudrāki_ par tevi.» To atceroties, Krušo iesmeldzās sirds. Turklāt, ja viņš griezīsies atpakaļ uz Papeete, viņš aizkavēs soda izpildi Atimaono, bet, ja izrādīsies, ka viņam nav taisnība, viņš dabūs brāzienu no seržanta, kas gaida apcietināto. Un arī Papeetē viņam nepaies secen rājiens.

Krušo uzlaida mūļiem ar pātagu, un rati ripoja tālāk. Viņš paskatījās pulkstenī. Viņi jau tā bija nokavējuši pus­stundu, un seržants droši vien lamāsies. Viņš lika mū­ļiem rikšot vēl ātrāk. Jo vairāk A Co uzstāja, ka ir no­tikusi kļūdīšanās, jo ietiepīgāks kļuva Krušo. Apziņa, ka viņš neved īsto apcietināto, nebūt neuzlaboja viņa gara- stavokli. Apziņa, ka tā nav viņa vaina, nostiprināja Krušo pārliecību, ka, rīkodamies nepareizi, viņš rīkojas saskaņā ar likumu. Un Krušo, lai tikai neizpelnītos seržanta dus­mas, ar mīļu prātu pavadītu uz viņpasauli kaut desmit nevainīgu ķīnīzeru.

Kas attiecas uz A Co, tad pēc tam, kad žandarms bija iesitis viņam pa galvu ar pātagas kātu un bargā balsī pavēlējis turēt muti, viņam neatlika nekas cits kā apklust. Tā viņi turpināja savu garo braucienu klusēdami. A Co prātuļoja par balto velnu neizdibināmo rīcību. Tā nekādi nebija izskaidrojama. Tas, ko viņi darīja ar A Co pat­laban, nebija nekas jauns. Vispirms viņi atzina par vai­nīgiem piecus nevainīgus cilvēkus, bet tagad gribēja no­cirst galvu cilvēkam, kuram ar visu savu tumsonību bija uzskatījuši par nepieciešamu piespriest ne vairāk kā div­desmit gadu katorgā. Un viņš tur neko nevarēja darīt. Vi­ņam atlika vienīgi sēdēt, rokas klēpī salikušam, un gaidīt, ko viņa vietā izlems šie dzīvības un nāves pavēlnieki. Vienubrīd viņu sagrāba bailes — un visu ķermeni pār­klāja salti sviedri, taču A Co pārvarēja sevi. Viņš centās samierināties ar likteni, atsaukdams atmiņā un atkārto­dams izvilkumus no «In Czi vēna» (no «Traktāta, kā iegūstams miers»), taču visu laiku acu priekšā rēgojās iztēles uzburtais pārdomu un miera dārzs. Tas traucēja A Co, un beidzot viņš ļāvās savam sapnim un sēdēja dārzā, klausīdamies, kā tinkšķ koku zaros iekārtie zvaniņi. Un raugi! Tā sēžot un sapņojot, viņš tūlīt atcerējās un atkārtoja izvilkumus no «Traktāta, kā iegūstams miers».

Tā laiks aizritēja gluži nemanot, līdz bija sasniegta Atimaono un mūļi apstājās pie paša ešafota, kura ēnā stāvēja pacietību zaudējušais seržants. A Co pa kāpnītēm tika steigšus uzvests uz paaugstinājuma. Apakšā bija sa­pulcējušies visi plantācijas kūliji. Semmers bija nosprie­dis, ka tā būs viņiem laba mācība, tāpēc iicis kūlijiem pārtraukt darbu un sadzinis visus te, lai noskatās nāves soda izpildi. Ieraudzījuši A Co, kūliji sāka sačukstēties. Viņi pamanīja, ka ir pieļauta kļūda, taču negribēja iejauk­ties. Neizprotamie baltie velni acīmredzot bija grozījuši savu lēmumu. Viena nevainīga cilvēka vietā viņi sodīs ar nāvi citu. A Co vai A Cou — vai nebija vienalga, kuru? Ķīnieši nekad nespēs saprast šos baltos suņus, tapat kā baltie suņi nekad nespēs saprast ķīniešus. A Co tiks nocirsta galva, bet viņi, nostrādājuši atlikušos divus ga­dus, atgriezīsies Ķīnā.

Semmers pats bija uztaisījis giljotinu. Viņš bija meis­tars visas lietas, un, kaut gan savu mūžu nebija redzējis giljolinu, franču ierēdņi bija paskaidrojuši viņam tās uz- būves principu. Pēc Semmera ierosinājuma viņi bija de­vuši rīkojumu izpildīt sodu Atimaono, nevis Papeete. Semmers bija apgalvojis, ka vieta, kur notikusi slepka­vība, esot visvairāk piemērota soda izpildei, turklāt sodī­šanas skats nākšot par svētību pustūkstotim plantācijā strādājošo ķīnīzeru. Viņš arī pats bija piedāvājies izpildīt bendes pienākumus un tagad rosījās uz paaugstinājuma, izmēģinādams paša gatavoto ierīci. Zem giljotīnas bija palikts banānkoks apmēram cilvēka kakla resnumā. A Co kā apburts nespēja novērst no tā acis. Pagriezis nelielu kloķi, vācietis uzvilka nazi līdz augšējam šķērsim, tad parāva resnu auklu — un nazis nozibsnīdams šāvās lejup, kārtīgi pāršķeldams banānkoka stumbru divās daļās.

—  Nu, kā klausa? — kāpdams uz paaugstinājuma, ap­vaicājās seržants.

—   Labāk nevar vēlēties, — lepni atbildēja Semmers. — Es jums parādīšu.

Viņš no jauna pagrieza kloķi, kas uzvilka augšā nazi, parāva auklu, ļaudams, lai nazis krīt virsū mīkstajam kokam. Šoreiz tas ietriecās stumbrā tikai par divām treš­daļām no tā resnuma.

Seržants sadrūvējās.

—   Tas nederēs, — viņš sacīja.

Semmers norausa sviedrus no pieres.

—       Jāpataisa_ smagāks, — viņš noteica un, aizgājis līdz paaugstinājuma malai, pavēlēja, lai kalējs iedod vi­ņam divdesmit piecas mārciņas smagu dzelzs gabalu.

Kad Semmers noliecās, lai piestiprinātu dzelzs gabalu pie naža platās augšmalas, A Co palūkojās uz seržantu un nosprieda, ka nu ir viņa reize.

—       Godājamais tiesnesis teica, ka galvu cirtīšot nost A Cou, — viņš iesāka.

Seržants nepacietīgi pameta ar galvu. Viņš domāja par šopēcpusdien gaidāmo piecpadsmit jūdžu garo braucienu uz salas vēja pusi un pērļu tirgotāja Lafjēra meitu, pie­mīlīgo mulati Bertu, kas viņu tur gaidīja.

—       Bet es taču neesmu A Cou. Es esmu A Co. Godā­jamais cietuma uzraugs ir kļūdījies. A Cou ir garš, bet es, kā redzat, neliela auguma.

Seržants uzmeta skatienu ķīnietim un redzēja, ka pa- patiesi ir notikusi kļūdīšanās.

—   Semmer! — viņš pavēloši uzsauca. — Panāciet šurp!

Vācietis kaut ko atrūca, bet nekustējās no vietas, kamēr

dzelzs gabals nebija piestiprināts, kā nākas.

—  Vai jūsu ķīnīzeris ir gatavs? — viņš jautāja.

—       Paraugieties uz viņu, — atbildēja seržants. — Vai tad tas ir tas ķīnīzeris?

Semmers bija pārsteigts. Sulīgi nolamājies, viņš ar no­žēlu paskatījās uz savu darinājumu, ko viņam dikti gri­bējās izmēģināt.

—       Paklausieties, — viņš beidzot sacīja, — atlikt to mēs nedrīkstam, šie piecsimt ķīnīzeri jau trīs stundas slaistās bez darba. Es taču nevaru aizlaist šo laiku zu­dumā tāpēc vien, ka mums nav atsūtīts īstais kūlijs. Kas jādara, to izdarīsim līdz galam. Tas taču ir tikai ķīnīzeris.

Seržants atcerējās gaidāmo nogurdinošo braucienu un pērļu tirgotāja meitu un kļuva domīgs.

—       Ja arī tas nāks gaismā, viņi vainu uzvels Krušo, — neatlaidās vācietis. — Taču maz ticams, ka tas nāks gaismā. Vismaz A Cou jau nu neies sūdzēties.

—       Krušo pie tā nekādā ziņā nav vainīgs, — teica ser­žants. — Droši vien cietuma uzraugs sajaucis.

—   Tad nav ko vilkt garumā. Mums viņi neko nevar piesiet. Vai tad ķīnīzerus var atšķirt vienu no otra? Pa­teiksim, ka izpildījām rīkojumu un sodījām to ķīnīzeri, ko mums atsūtīja. Turklāt es nevaru otrreiz atraut visus šos kūlijus no darba.

Viņi sarunājās franciski, un, lai gan A Co nesaprata ne vārda, tomēr bija skaidrs, ka tiek izlemts viņa lik­tenis. A Co bija skaidrs arī tas, ka pēdējais vārds sakāms seržantam, un viņš nenovērsdamies skatījās tam mutē.

—   Lai notiek, — seržants izlēma. — Dariet, kas jādara! Tas taču ir tikai ķīnīzeris.

—   Es vēlreiz izmēģināšu, lai būtu drošs.

Semmers pastūma koku zem naža, kas jau bija uzvilkts līdz šķērsim.

A Co mēģināja atcerēties teicienus no «Traktāta, kā iegūstams miers». «Dzīvo saskaņā ar visiem,» viņam ienāca prātā, taču šoreiz tas nederēja. Viņam vairs ne­bija lemts dzīvot. Viņam jāmirst. «Piedod ļaunprātību …» Jā, bet te nebija kam piedot ļaunprātību. Semmers un visi pārējie rīkojās bez jebkāda ļaunuma. Viņiem tas bija tikai darbs, kas jāpadara, tāds pats darbs kā džungļu izcir­šana, dambja būve un kokvilnas stādīšana. Semmers pa­rāva auklu, un A Co aizmirsa «Traktātu, kā iegūstams miers». Nazis nokrita, pilnīgi atšķeldams nost stumbra galu.

—   Lieliski! - iesaucās seržants, aizdedzinādams pa­pirosu. Lieliski, mans draugs!

Semmei am bija patīkama šī uzslava.

—   Nac šurp, A Cou, — viņš teica tahitiešu dialektā.

—   Bet es nemaz neesmu A Cou… — iesāka A Co.

—  Muti ciet! — uzkliedza vācietis. — Ja tu vēl iepīk­stēsies, es tev iedauzīšu pauri.

Uzraugs padraudēja viņam ar dūri, un A Co apklusa. Kāda jēga bija runāt pretī? Sie velna ārzemnieki tik un tā darīs pēc sava prāta. Viņš ļāva sevi piesiet pie state­niski uzslieta dēļa, kas bija viņa garumā. Semmers sa­vilka siksnas stingri — tik stingri, ka tās sāpīgi iegrie­zās miesā. Tomēr A Co nežēlojās. Drīz vairs nesāpēs. Viņš juta, ka dēlis gāžas, un aizvēra acis. Tajā pašā mirklī viņš pēdējo reizi ieraudzīja savu pārdomu un miera dārzu. A Co šķita, ka viņš sēž dārzā. Pūta dzestrs vējš, un koku zaros dzidri tinkšķēja zvaniņš. Miegaini čivināja putni, bet aiz augstās sienas bija dzirdams klusināts ciema dzīves troksnis.

Tad viņš juta, ka dēlis ir nogāzies, un pēc tā, kā sa­springa un atspringa muskuļi, noprata, ka guļ uz mugu­ras. Viņš atvēra acis. Tieši virs viņa, zvidzēdams saulē, karājās nazis. Viņš redzēja tam klāt piesieto smagumu un ievēroja, ka viens no Šemmera sasietajiem mezgliem ir kļuvis vaļīgs. Viņš dzirdēja seržantu asā balsī nokoman­dējam. A Co steigšus aizvēra acis. Viņš negribēja redzēt, kā krīt nazis. Taču viņš to juta — vienu īsu un bezgal- garu mirkli. Un šajā mirklī viņš atcerējās Krušo un Krušo teiktos vārdus. Žandarms bija melsis niekus. Nazis tomēr nekutināja. Tas bija pēdējais, ko viņš apzinājās, pirms neapzinājās vairs neko.

TURI KURSU UZ RIETUMIEM

Dari ko darīdams, turi kursu uz rietu­miem, turi kursu uz rietumiem!

No Locijas kapteiņiem,

kas brauc apkārt Nomas ragam

Septiņas nedēļas «Mērija Rodžersa» mētājās viļņos uz piecdesmitā dienvidu platuma grāda starp Atlantijas un Kluso okeānu, bet tas nozīmēja, ka tā veselas septiņas ne­dēļas veltīgi pūlējās apbraukt Hornas ragu. Septiņas ne­dēļas tā vai nu cīkstējās ar vētru, vai bēga no vētras, tikai vienu reizi kuģis pēc sešu nedēļu ilgas briesmīgas aukas atrada patvērumu pie bargajiem Ugunszemes kras­tiem un, ņirbu vilnīšu nests, negaidītajā bezvējā tikko ne- sašķīda pret klintīm. Septiņas nedēļas kuģis bija spēko­jies ar bangām pie Hornas raga un pats ticis pamatīgi apdauzīts. Kuģis bija būvēts no koka, un no nepārtrauk­tajiem viļņu triecieniem bija radusies sūce, tā ka divreiz dienā sargmatroži nomainīja cits citu pie sūkņiem.

«Mērija Rodžersa» bija nogurusi, komanda bija nogu­rusi, un lielais Dens Kallens, kapteinis, arī bija noguris. Viņš varbūt bija noguris vairāk par visiem, jo uz viņu guļas atbildība par so titānisko cīņu. Viņš gulēja reti un lais paš.i . retajās reizēs neizģērbies. Naktīs viņš klīda pa klaju ka milzīgs, drukns, spēcīgs rēgs, trīsdesmit gadu juras vagojot, saulē nodedzis un spalvains kā orangutans. Viņu nemitīgi vajāja viena doma — rinda no Locijas kap­teiņiem, kas brauc apkārt Hornas ragam: «Dari ko darī­dams, turi kursu uz rietumiem, turi kursu uz rietumiem!» Sie vārdi viņu bija apsēduši. Viņš nedomāja ne par ko citu, tikai reizumis nolādēja dievu par to, ka tas uzsūtījis tik riebīgu laiku.

«Turi kursu uz rietumiem!» Viņš tiektin tiecās uz Hornu, nezin cik reižu pagrieza kuģi_ gan šā, gan tā, bet nepie­ejamais zemesrags aizvien vēl tapat rēgojas vai nu zie­meļaustrumos, vaī ziemeļaustrumos uz ziemeļu pusi. Un ikreiz nolādētais rietenis atpūta viņu atpakaļ un dzina uz austrumiem. Kapteinis pārvarēja brāzmu pēc brāzmās, novirzījās uz dienvidiem līdz sešdesmit ceturtajam grā­dam, iekuldamies Antarktīdas peldošajā ledu, un bija gatavs atdot pašam nelabajam dvēseli par to, lai kaut maz­lietiņ pavirzītos uz rietumiem, lai kaut drusku uzpūstu ceļavējš. Taču kuģi dzina uz austrumiem. Galīgi izmisis kapteinis mēģināja izbraukt pa Lemēra jūras šaurumu. Pusceļā uzpūta ziemeļrietumu vējš un barometrs nokrita līdz divdesmit astoņi astoņdesmit astoņi, kapteinis pa­griezās un, ciklona dzīts, drāzās, gandrīz uztriekdams «Mēriju Rodžersu» virsū melnajiem klinšu ilkņiem. Divas reizes kuģis gāja uz rietumiem, uz Diego Ramiresa klin­tīm, turklāt vienu reizi to paglāba kapteinis, pārtraukumā starp divām sniega vētras alpām tieši priekšā ceturtdaļ- jūdzes attālumā ieraudzīdams bojā gājušu kuģu karkasus.

Vējš! Kapteinis Dens Kallens pārcilāja atmiņā visus trīsdesmit uz jūras pavadītos gadus, bet tādu vēju ne­atcerējās redzējis. Kamēr viņš par to domāja, viļņi mētāja «Mēriju Rodžersu» augšup un lejup un visbeidzot pēc kādas pusstundas iegremdēja ūdenī līdz pašam klājam. Jauno grotburu un pavisam jauno klīveri vējš norāva kā zīdpapīru, bet piecas ar dubulttrosēm ierēvētas un nostip­rinātās buras noplēsa no rājām un saplosīja lupatu lupa­tās. Sajā nakti «Mērija Rodžersa» vēl divas reizes iegrima ūdenī un falšbortā tika izsisti caurumi, lai kaut mazliet atbrīvotu klāju no ūdens, kas gāzās virsū kuģim.

Apmēram reizi nedēļā kapteinis Dens Kallens redzēja sauli. Reiz dienas vidū tā spīdēja veselas desmit minūtes, bet desmit minūtes vēlāk no jauna sāka trakot vētra, abas sardzes rēvēja buras, un visu savā baltajā tumsā ietina spēcīgs sniega vētras brāziens. Reiz kapteinis Dens Kallens divas nedēļas nevarēja noteikt kuģa atrašanās vietu. Ja vien tālumā nepavīdēja zeme, viņam reti kad izdevās noteikt to precīzāk par pusgrādu, tāpēc ka sauli un zvaigznes aizsedza mākoņi un tumsā neko nevarēja saskatīt. Tumsa kā pelēks līķauts bija ietinusi visu pa­sauli. Pelēki bija mākoņi, svina pelēki bija nemierīgie viļņi, uz kūpošajām viļņu mugurām virmoja pelēkas pu­tas; pat retie albatrosi šķita pelēki, un baltās pārslas zem drūmā debesu apsega kļuva pelēkas.

Ari dzīve uz «Mērijas Rodžersas» bija pelēka — pelēka un drūma. Matrožu sejas bija zilganpelēkas, nedzīstoši pušumi un augoņi sagādāja viņiem neciešamas sāpes. No ļaudīm bija palikušas pāri ēnas. Visas septiņas nedēļas, vienalga, kur viņi atradās, kubrikā vai uz klāja, mugurā viņiem bija slapjas drēbes. Viņi bija aizmirsuši, ko no­zīmē izgulēties, ik pa laikam atskanēja komanda: «Visi uz klāja!» Gulēja saraustītā, caurā miegā, nenovilkuši eļļja- kas un ik brīdi gaidīdami parasto komandu. Ļaudis bija tā noguruši un nodzīti, ka vienas sardzes darbu vajadzēja veikt abām. Tāpēc arī matroži gandrīz nepārtraukti at­radās uz klāja. Bet izvairīties no darba nevar pat matroža ēna. Vienīgi ja nu kāds lauzis kāju, tad viņš tiek vaļā no darba. Tādu jūras sakropļotu un izmocītu uz kuģa bija divi.

Arī Džordžs Dortijs drīzāk atgādināja ēnu nekā cilvēku. Vi ņš bija vienīgais pasažieris un kuģa īpašnieka draugs, un viņš bija devies šajā ceļojumā, lai uzlabotu veselību. Tomēr septiņas Hornas raga tuvumā pavadītās nedēļas nebija nākušas viņam par labu. Garajās, mokpilnajās naktīs viņš elsa un sēca savā kajītē, bet, iznācis uz klāja, bija tā satuntuļojies, lai būtu siltāk, ka līdzinājās apkārt- staigājoša lupatu tirgotāja veikaliņam. Dienā, kad viņš pusdienoja kajītē, kur šūpodamās tumsu klīdināja nepār­traukti degošas laternas, Dortijs izskatījās tikpat zilgan­pelēks kā visslimākais un visnelaimīgākais matrozis kub- rikā. Viņu neielīksmoja arī iepretī otrpus galda sēdošais kapteinis Dens Kallens. Drūmi viebdamies, kapteinis gre­moja un nebilda ne vārda. Viņš viebās, domādams par dievu, un pie kaira kumosa klusībā atkārtoja: «Turi kursu uz rielumiem!* Raugoties uz šo smagnējo, spalvaino tē- vaini, džordžam Dorlijam pārgāja ēstgriba. Kapteinis uzlūkoja cilvēku kā bibeles Jonasu par visu nelaimju cēloni un katra ēdienreizē atgādināja to viņam, mezdams grīnus skatienus te uz dievu, te uz savu pasažieri.

Ari vecākais palīgs nerosināja Dortija ēstgribu. Džošua Higinss, jūrnieks pēc profesijas un aicinājuma, bet pēdē­jais žūpa pēc spējām, bija nesavaldīgs, nekaunīgs, bez­jūtīgs un patmīlīgs gļēvulis, cilvēks bez sirds; viņš kā no nāves baidījās no Dena Kallena un terorizēja matrožus, kuri zināja, ka viņam aiz muguras stāv kapteinis — likumdevējs un žandarms, kungs un pavēlnieks, kas viens pats ir vesela duča uzpūtīgu bocmaņu vērts. Sajā tra­kajā laikā pasaules dienvidu nomalē Džošua Higinss vairs nemazgājās. Viņā netīrā fizionomija galīgi sabojāja Dor- tijam ēstgribu. Citreiz kapteinim Kallenam būtu dūries acīs, ka palīgs grēko pret tīrību, un viņš būtu bildis kādu vārdu, taču tagad kapteini nodarbināja viena doma: «Turi kursu uz rietumiem!» — un viņš neievēroja neko, kam ar to nebija sakara. Vai palīgam bija tīra vai netīra mute, kuģa kurss no tā nemainījās. Vēlāk, kad būs sasniegts piecdesmitais dienvidu platuma grāds Klusajā okeānā, Džošua Higinss mudīgi nomazgāsies. Bet kopkajītē, kur pagaidām, kamēr laternās iepildīja petroleju, laternu gaismu nomainīja pelēka krēsla, Džordžs Dortijs sēdēja starp kapteini un viņa palīgu — starp tīģeri un hiēnu — un brīnījās, kāpēc dievs viņus radījis. Otrais palīgs Metjū Tērners bija īsts jūrnieks un īsts cilvēks, taču viņa sa­biedrībā Džordžs Dortijs nerada mierinājumu, jo otrais palīgs pusdienoja viens, kad pārējie bija paēduši.

Sestdien, divdesmit ceturtajā jūlijā, no rīta pamodies, Džordžs Dortijs juta, ka kuģis ir atdzīvojies un iet uz priekšu. Izgājis uz klāja, viņš ievēroja, ka «Mēriju Ro­džersu» dzen spēcīgs dienvidrietumu vējš. Neierēvētas bija palikušas tikai apakšējās marsburas un fokbura. Kad Dor­tijs parādījās uz klaja, misters Tērners iekliedza viņam ausi, ka vairāk kuģis nevar izturēt un tomēr iet ar četr­padsmit mezglu ātrumu. Un viņi turēja kursu uz rietu­miem. Beidzot «Mērija Rodžersa» tiks apkārt Hornas ra­gam … ja vien pieturēsies šis vējš. Misters Tērners staroja. Drīz cīņa būs galā. Turpretī kapteinis Kallens ne­maz nestaroja. Iedams, garām Dortijam, viņš drūmi pa- blīnēja. Kapteinis Kallens baidījās parādīt dievam, ka šis vējš viņu iepriecina. Viņš uzskatīja, ka dievs ir ļauns, un sirds dziļumos ticēja, ka dievs nevilcinoties aizvāktu šo vēju un uzsūtītu pamatīgu auku no rietumiem,_ ja vien zinātu, cik tas viņam, Kallenam, nepieciešams. Tāpēc viņš staigāja dieva priekšā uz pirkstgaliem un, cenzdamies apslēpt savu prieku, rauca pieri un murmulēja lāstus, tā­dējādi maldinādams dievu, jo no cita neviena Denam Kal­lenam nebija bail.

Visu sestdienu un svētdienas nakti «Mērija Rodžersa» traucās uz rietumiem. Ātrums visu laiku bija četrpadsmit jūdzes, tā ka līdz svētdienas rītam kuģis bija nogājis trīssimt piecdesmit jūdzes. Ja vējš noturēsies, kuģis tiks apkārt Hornas ragam, bet, ja kaut kur no ziemeļrietumiem vai ziemeļiem uznāks auka, «Mērija Rodžersa» tiks at­sviesta atpakaļ un visu vajadzēs sākt no jauna kā pirms septiņām nedēļām. Un svētdienas rītā vējš patiešām sāka rimties. Viļņi noplaka. Abas sardzes bija uz klāja un, cik ātri vien varēdamas, vilka augšā visas buras. Bet kaptei­nis Kallens gandarīts staigāja pa klāju, kūpināja lielu cigāru un uzvaroši smaidīja, it kā justos iepriecināts, ka vējš ir rimies, bet sirds dziļumos lādēja dievu, kas atņē­mis spēku ilgi gaidītajam vējam. «Turi kursu uz rietu­miem!» Viņš to darīs, ja vien dievs neiejauksies. Slepenībā viņš atkal bija ar mieru atdot dvēseli pašam nelabajam, ja tas palīdzētu tikt apkārt Hornas ragam. īstenībā viņš ticēja vienīgi dievam, kaut gan pats to nemaz nezināja. Un šajā ačgārnajā ticībā dievs viņam bija pats Tumsas Valdnieks. Kapteinis Kallens pielūdza velnu, bet sauca to citā vārdā, un tas bija viss.

Pusdienas laikā, kad bija nosistas astoņas glases, kap­teinis Kallens pavēlēja uzvilkt bombramburu. Nevienu reizi šajās aizvadītajās nedēļās matroži nebija rāpušies mastā tik veicīgi. Viņi strādāja aizgūtnēm ne vien tāpēc, ka kuģis gāja uz rietumiem, — laipnā saule apspīdēja viņus un sildīja stingos ķermeņus. Džordžs Dortijs stāvēja bla­kus kapteinim Kallenam, satuntuļojies mazāk nekā pa­rasti, uzsūkdams ilgoto siltumu un vērodams notiekošo.

Un tad tas notika. No boinbramrājas atskanēja klie­dziens:

—   Cilvēks aiz borta!

Kāds iemeta jurā glābšanas riņķi, un tajā pašā mirklī pūpē stāvošie sadzirdēja otrā palīga spalgo, valdonīgo balsi:

Stūri pa vējam!

stūresvīrs pat nepakustējās. Viņš zināja labāk, jo vi­ņam blakus stavēļa kapteinis Dens Kallens. Viņš labprāt būtu pagriezis stūri par vienu grādu, par visiem trīssimt sešdesmit grādiem, jo jūrā slīka viņa biedrs. Viņš uzmeta skatienu kapteinim Denam Kallenam, bet kapteinis ne acu nepamirkšķināja.

—   Pa vējam! Griez pa vējam! — uzskriedams uz til­tiņa, ierēcās otrais palīgs, bet apstājās un noklusa, ierau­dzījis pie stūres Denu Kallenu. Kapteinis tikai pakšķināja savu cigāru un neteica ne vārda. Matrozis jūrā palika aizvien tālāk un tālāk. Viņš bija noķēris glābšanas riņķi un turējās pie tā. Visi klusēja. Neviens pat nepakustējās. Uz rājām sakāpušie matroži šausmās raudzījās lejup. Bet «Mērija Rodžersa» traucās uz priekšu, uz rietumiem. Mēmā klusumā pagāja mokoši gara minūte.

—   Kurš tas bija? — jautāja kapteinis Kallens.

—   Mopss, ser, — steigšus atbildēja stūresvīrs.

Mopsam uzgāzās virsū vilnis, un uz brīdi viņš nozuda zem ūdens. Viļņi bija lieli, tomēr tās nebija bangas. Maza laiviņa būtu itin viegli noturējusies tādā jūrā, un «Mērija Rodžersa» būtu itin viegli tuvojusies nelaimīgajam, taču kuģis nevarēja vienlaikus tuvoties viņam un turēt kursu uz rietumiem.

Pirmo reizi mūžā Džordžs Dortijs pieredzēja īstu dzī­vības un nāves traģēdiju — nekrietnu traģēdiju, kad pret dažām rietumu garuma jūdzēm svaru kausos bija mests nezināms matrozis, vārdā Mopss. Sākumā Dortijs bija skatījies uz viļņu varā nokļuvušo matrozi, bet tagad viņš skatījās uz Denu Kallenu, bet šis spalvainais, tumsnējais tēvainis, kas lēma par dzīvību un nāvi, smēķēja savu ci­gāru.

Kapteinis smēķēja vēl vienu mokoši garu minūti. Tad viņš izņēma cigāru no mutes, vispirms paskatījās uz «Mē­rijas Rodžersas» takelāžas apaļkokiem, pēc tam uz jūru.

—   Pievilkt bombramburas! — viņš uzsauca.

Pec piecpadsmit minūtēm viņi sēdēja kajītē pie galda, uz kura bija salikts ēdiens. Džordžam Dortijam vienā pusē sēdēja Dens Kallens — tīģeris, otrā pusē — Džošua Hi­ginss — hiēna. Visi klusēja. Augšā matroži pievilka trim- seļus. Džordžs Dortijs dzirdēja viņu kliedzienus, bet acu priekšā visu laiku rēgojās par Mopšu iesauktais matrozis, sveiks un vesels pieķēries pie glābšanas riņķa jūdzēm tālu aizmugurē izmirušajā okeānā.

—   Kapteini Kallen, — sacīja Dortijs, — jūs esat šī kuģa komandieris, un man nepiedien spriest par jūsu rīcību. Bet vienu gan es jums teikšu: viņā saulē jums būs karsti.

Kapteinis pat nesarauca pieri. Kallena balsī skanēja nožēla, kad viņš atbildēja:

—   Pūta spirgts vējš. Matrozi glābt nebija iespējams.

—  Viņš nokrita no bombramrājas! — dedzīgi iesaucās Dortijs. — Tobrīd vilka augšā bombramburas. Bet pēc piecpadsmit minūtēm jūs jau vilkāt augšā trimseļus.

—   Pūta taču spirgts vējš, vai ne, mister Higins? — teica kapteinis, pagriezdamies pret vecāko palīgu.

—   Ja jūs būtu pagriezis kuģi, tas būtu zaudējis āt­rumu, — atbildēja palīgs. — Jūs rīkojāties pareizi, kap­teini Kallen. To matrozi tik un tā nebūtu izdevies glābt.

Džordžs Dortijs neko neatbildēja, un pusdienojot tā arī neviens neierunājās. Bet pēc tam Dortijs ēda savā kajītē. Redzot pasažieri, kapteinis Kallens vairs nerauca pieri, kaut gan viņi nepārmija ne vārda, kamēr «Mērija Rodžersa» steidza uz ziemeļiem, uz siltākiem ūdeņiem. Pēc nedēļas Dens Kallens satika Dortiju uz klāja.

—   Ko jūs domājat darīt, kad ieradīsimies Sanfran­cisko? — viņš bez aplinkiem noprasīja.

—   Domāju dabūt orderi jūsu arestam, — Dortijs mie­rīgi atbildēja. — Domāju apsūdzēt jūs slepkavībā un re­dzēt jūs pakārtu.

—  Jūs esat milzīgi pašpārliecināts, — kapteinis zobga­līgi atteica, apgriezdamies uz papēža.

Pagāja vēl viena nedēja. Kādu rītu Džordžs Dortijs stāvēja pūpes priekšā uz trapa, kā parasts, pārlaizdams acis klājam. «Mērija Rodžersa» traucās, spēcīga vēja dzīta. Visas buras bija uzvilktas, arī priekšburas bija pie­pūstas. Kapteinis Kallens staigāja pa pūpi. Viņš staigāja bezrūpīgi, iesānis skurstīdamies uz pasažieri. Dortijs ska­tījās uz otru pusi, pabāzis no lūkas galvu un plecus, un kapteinis redzēja tikai viņa pakausi. Kapteinis žigli pa­raudzījās uz priekšburas bloku un Dortija galvu un ap­lēsa attālumu. Pēc tam viņš palūkojās apkārt. Neviens neskatījās uz šo pusi. Pakaļgalā šurpu turpu soļoja Džo­na Higinss, bet tas nupat bija pagriezis viņiem muguru un gāja prom Kapteinis strauji noliecās un norāva no tapas priekšburas šoti. Smagais bloks nozibēja gaisā, sadragāja Dortija galvu kā olas čaumalu un sāka žvangoties ka vezeklis, bet bura sāka plandīties un plaukšķēt vējā. Džošua Higinss pagriezās, lai redzētu, kas noticis, un kapteinis izgāza pār viņu nešpetnu lamu straumi.

- Es pats nostiprināju buru, — palīgs taisnojās, kad kapteinis uz brīdi bija apklusis, — un vēl otrreiz aizmetu šoti aiz tapas, lai būtu drošs. Skaidri atminos.

—   Nostiprināji? — kapteinis atbrēca, lai dzirdētu sar­dzes vīri, kas centās satvert vējā plederējošo buru, ka­mēr tā nebija saplēsta lupatās. — Tu jau savu vecmāmiņu nespēji nostiprināt, jēlnadzi tāds! Ja jau tu tā nostiprināji to buru, kāda velna pēc tad tā neturējās? To es gribētu zināt. Kāda velna pēc tā neturējās, ko?

Palīgs bubināja kaut ko nesaprotamu.

—   Muti ciet! — Tāds bija kapteiņa Kallena galavārds.

Pēc pusstundas viņš bija tikpat izbrīnināts kā visi pā­rējie, kad pie trapa apakšējiem pakāpieniem atrada

Džordža Dortija līķi. Pievakarē savā kajītē viņš kuģa žur­nālā sadzejoja šādu ierakstu:

«Vēja brāzma aiznesa jūrā no masta otrās klases mat­rozi Kārli Bruņu. Tai laikā plosījās vētra un kuģa dro­šības labad es to neuzdrīkstējos pagriezt pret vēju. Tādā vētrā nebija iespējams arī nolaist glābšanas laivu.»

Otrā lappusē viņš ierakstīja:

«Ne reizi vien tiku brīdinājis misteru Dortiju, ka viņam draud briesmas, jo viņš ir neuzmanīgs uz klāja. Reiz teicu viņam, ka vienā jaukā dienā bloks sadragās viņam galvu. Pavirši nostiprinātā joka šote bija par iemeslu nelaimes gadījumam, ko visi dziļi nožēlo, tāpēc ka misters Dortijs bija mūsu visu mīlulis.»

Kapteinis Dens Kallens ar sajūsmu pārlasīja savu daiļ­darbu, nosusināja tinti un aizvēra žurnālu. Viņš aizde­dzināja cigāru un skatījās kajītes sienā. Viņš juta, ka «Mērija Rodžersa», vienmērīgi šūpodamās, traucas pa viļ­ņiem, un zināja, ka tā veic deviņus mezglus. Kapteiņa melnējā, bārdas rugājiem noaugusī seja izplūda apmieri­nātā smaidā. Lai nu kā, bet Hornas ragam apkārt viņš bija ticis un dievu ap stūri bija'apvedis.

Ārsts Biknels bija apbrīnojami labsirdīgā noskaņojumā. Tīras nejaušības, mazas neuzmanības dēļ — ne vairāk — pagājušajā naktī bija nomiris cilvēks, kas būtu varējis palikt dzīvs. Lai gan tas bija tikai matrozis, viens no neskaitāmajiem rušķiem, slimnieku uzņemšanas telpas pār­zinis visu rītu sēdēja kā uz adatām. Ne tāpēc, ka viņu uztrauktu pats nāves fakts, jo viņš pārāk labi pazina ārstu, bet tieši tāpēc, ka operācija bija izdevusies lie­liski. Viena no sarežģītākajām ķirurģiskajām operācijām bija izdarīta tikpat veiksmīgi, cik prasmīgi un pārdroši. Tālāk jau viss bija atkarīgs no aprūpes, slimnieku kopē­jam un pārziņa. Un cilvēks nomira. Tikai maza neuzma­nība, bet ar to pietika, lai ārsts Biknels izgāztu uz viņu savas dusmas un padarītu visam personālam darbu ne­ciešamu divdesmit četras stundas.

Bet, kā jau minēts, ārsts Biknels bija apbrīnojami lab- sirdīgā noskaņojuma. Kad pārzinis, bailēs drebēdams, pavestija viņam, ka matrozis šķīries no dzīves, pār ārsta lūpām nenāca neviens nosodošs vārds; nē, ārsts paklu­sam dungoja kādu dziesmiņu, un viņa cieši sakniebtās lupas pavērās tikai tāpēc, lai jautri apvaicātos par paša pārziņā pirmdzimtā veselību. Pārzinis, domādams, ka ārsts vēl nav atjēdzis, par ko īsti ir runa, atkārtoja savu sakāmo.

—   Jā, jā, — nepacietīgi atteica ārsts Biknels, — es sapratu. Bet kā iet Semper Idem? Vai viņu var izrakstīt?

—   Jā. Viņam patlaban palīdz apģērbties, — atbildēja pārzinis, pievērsdamies atkal saviem pienākumiem un bū­dams apmierināts, ka ar jodu piesātinātajās sienās vēl valda miers.

Semper Idem izveseļošanās ārstam Biknelam bija pil­nīgi atsvērusi matroža zaudējumu. Cilvēka dzīvība viņam neko nenozīmēja, gādāt par to bija viņa profesijas pārstāvju nepatīkams, bet neizbēgams pienākums, toties smagie gadījumi — tie atsvēra visu. Cilvēki, kas Biknelu pa­zina, sliecās saukāt viņu par miesnieku, taču viņa kolēģi bija vienis prātis, ka pār operācijas galdu nekad nav no­liecies drosmīgāks un spējīgāks ārsts. Iztēle viņam nebija spilgta. Viņam bija svešs jebkurš dvēseles saviļņojums, tāpēc viņš neko tādu necieta. Pēc dabas viņš bija no­pietns un pedantisks. Cilvēki viņam bija tikai bandinieki bez individualitātes un personiskas vērtības. Ar smaga­jiem gadījumiem bija citādi. Jo stiprāk cietis bija cilvēks, jo vājāka bija viņa saikne ar dzīvi, jo nozīmīgāks viņš kļuva ārsta Biknela acīs. Viņš varēja kurā katrā laikā apmainīt galma dzejnieku, ko vārdzina kāda pavisam pa­rasta kaite, pret nepazīstamu sakropļotu klaidoni, kas ar savu atteikšanos mirt pārkāpis visus dzīves likumus, tā­pat kā bērns dod priekšroku cirkam, nevis leļļu teātrim.

Tā arī notika gadījumā ar Semper Idem. Ārstu nesais­tīja nedz šā cilvēka noslēpumainība, nedz romantikas aiz­plīvurotā klusēšana, ko dzeltenās preses reportieri bija izbazūnējuši un veltīgi izmantojuši daudzos svētdienas avīžu izlaidumos. Nē, Semper Idem bija pārgriezta rīkle. Lūk, kur tas suns bija aprakts. Tas arī pievērsa ārsta uz­manību. Pārgriezta no vienas auss līdz otrai, un neviens no tūkstoš ķirurgiem nedotu ne tik, cik melns aiz naga, par to, ka viņš varētu palikt dzīvs. Bet, pateicoties pilsētas «Ātrajai palīdzībai» un ārstam Biknelam, viņš vilkšus tika atvilkts atpakaļ pasaulē, no kuras bija ilgojies aiziet. Ārsta darba biedri purināja galvu, kad tika ievests šis pacients. «Bezcerīgi,» viņi teica. Rīkle, balsene, jūga vēna — viss bija pilnīgi pārgriezts, kur nu vēl milzīgais asiņu zudums. Tā, kā tas bija pats par sevi saprotams secinājums, dakteris Biknels lika lietā jaunas metodes un izdarīja kaut ko tādu, kas lika nodrebēt pat pieredzējušiem ārstiem. Un, raugi, cilvēks izdziedinājās!

Tāpēc tajā rītā, kad Semper Idem veselam un atspir­gušam bija jāatstāj klīnika, ārsta Biknela lielisko jutoņu ne par mata tiesu nesagandēja pārziņa atnestā vēsts un viņš turpināja spridzīgi rosīties gar smagi ievainotu bērnu, kam bija uzbraucis virsū tramvajs.

Daudzi droši vien atcerēsies, ka gadījums ar Semper Idem modināja nepieklājīgu, taču gluži dabisku ziņkāri. Viņš bija atrasts kaut kādā nabadzīgā kvartālā ar, kā jau teikts, pārgrieztu rīkli, un asinis bija pilējušas uz galvas apakšēja dzīvokļa iemītniekiem un izjaukušas vi­ņiem godības. Viņš acīmredzot to bija izdarījis stāvot, noliecis galvu uz priekšu, lai uzmestu atvadu skatienu fotogrāfijai, kas bija uz galda, atslieta pret svečturi. Tieši tas arī deva ārstam Biknelam iespēju izglābt viņam dzīvību. Pašnāvnieks bija iecirtis bārdas nazi tik dziļi* ka gandrīz būtu nogriezis sev galvu, ja vien būtu pasviedis to atpakaļ, kā vajadzētu rīkoties, lai darbs būtu nostrādāts līdz galam, un kakls būtu saspringts un asinsvadu elas­tīgās sieniņas izplestas.

Klīnikā pa visu laiku, kamēr viņš piespiedu kārtā at­griezās atpakaļ dzīvē, viņš neizrunāja ne vārda. Neko par viņu nepavēstīja arī rūpīgā izmeklēšana, ko vadīja poli­cijas priekšnieks. Neviens šo cilvēku nepazina un agrāk nekad nebija redzējis, neviens pat nebija dzirdējis par viņu. Viņš piederēja tikai šodienai. Apģērbs un vide rā­dīja, ka viņš ir melnstrādnieks, turpretī pēc rokām varēja manīt, ka darīšana ir ar džentlmeni. Taču netika sadzīts ne raksta galiņš, nekas tāds, kas liecinātu par viņa pa­gātni vai sabiedrisko stāvokli, izņemot vienu ievērības cienīgu priekšmetu.

Šis priekšmets bija fotogrāfija. Ja vien tā kaut cik līdzi­nājās oriģinālam, tad sieviete, kas atklāti raudzījās ska­tītājā, patiešām bija pārsteidzoši skaista. Tas bija ama­tiera uzņēmums, jo uz tā neatrada ne fotogrāfa vārdu, ne ateljē nosaukumu, un šis fakts iedzina detektīvus strup­ceļā. Paspartū stūrī gracioza sievietes roka bija atstājusi slīpu uzrakstu: «Semper, idem, semper fidelis.] » Viņa arī izskatījās pēc tādas. Kā daudzi atceras, viņas seju nebija iespējams aizmirst. Toreiz visas vadošās avīzes publicēja apbrīnojami līdzīgus ziņojumus, kas bija uzrakstīti veikli un atturīgā tonī; taču tas vēl vairāk uzkurināja neapval­dītu ziņkāri un noderēja par atdarināšanas cienīgu pa­raugu neskaitāmiem žurnālistiem.

Tā kā cita vārda nebija, tad_ klīnikas personāls un visi pārējie iesauca izglābto pašnāvnieku par Semper Idem. Tā viņš arī palika Semper Idem. Reportieri, detektīvi un slimnieku kopējas bezcerīgi atmeta viņam ar roku. No viņa nebija iespējams izspiest neviena varda, lai gan dzīvā uguns šā cilvēka acīs liecināja, ka viņa ausis dzird un apziņa uztver katru jautājumu.

1 Vienmēr tā pati, vienmēr uzticīga. (Latīņu v.)

Bet ne jau šī noslēpumainība un romantika interesēja ārstu Biknelu, kad viņš uzkavējās darbā, lai pasacītu savam pacientam dažus atvadu vārdus. Viņš, ārsts, bija paveicis ar šo cilvēku brīnumu, kaut ko ķirurģijas vēsturē tiešām nepieredzētu. Viņam bija vienalga, kas ir šis cil­vēks, un visticamāk bija, ka viņu ceļi nekad vairs ne­krustosies, bet viņš kā mākslinieks, kas skatās uz savu pabeigto garabērnu, gribēja pēdējo reizi palūkoties uz savu roku un prāta darbu.

Semper Idem, klusēja, kā klusējis. Šķita, ka viņš grib ātrāk tikt projām. Ārstam neizdevās izvilkt no šā cilvēka ne pušplēsta vārda, bet tas viņu ne visai uztrauca. Viņš apskatīja atlabstošā slimnieka rīkli, bez steigas un maigi, gandrīz vai tēvišķi aplūkoja neglīto rētu. Skats nebija nekāds patīkamais. Iekaisusi švīka apjoza rīkli — kuram katram varēja likties, ka šis cilvēks nule izņemts no ben­des cilpas, — un nozuda abās pusēs aiz ausīm, radot iespaidu, ka šis ugunīgais loks noslēdzas uz pakauša.

Joprojām tiepīgi klusēdams un ļaudams ārstam sevi ap­skatīt kā savirvēts lauva, Semper Idem pauda vienu vie­nīgu vēlēšanos — pazust no sabiedrības acīm.

—   Labi, es jūs vairs neturēšu, — beidzot ierunājās ārsts Biknels, uzlikdams roku slimniekam uz pleca un pēdējo reizi zagšus uzlūkodams savu roku darbu. — Tikai atjaujiet dot jums vienu padomu. Nākamreiz, kad mēģi­nāsiet to darīt, atmetiet galvu atpakaļ, lūk, tā. Nepiespie­diet zodu un nekaujiet sevi kā govi. Iegaumējiet — pre­cizitāte un ātrums. Precizitāte un ātrums.

Par atbildi, ka viņš ir dzirdējis, Semper Idem iezibsnījās acis, un pēc brīža klīnikas durvis aizcirtās aiz viņa.

Todien ārsts Biknels bija ļoti nevaļīgs, un jau gāja uz vakara pusi, kad viņš aizsmēķēja cigāru, gatavodamies atstāt operāciju galdu, uz kura cietēji, šķiet, gribēja gul­ties par visu vari. Bet pēdējais, vecs lupatlasis ar sa­lauztu plecu, jau bija aizvests, un ap ārsta galvu sāka vīties pirmās smaržīgo dūmu vērpetes, kad no ielas pa atvērto logu ielidoja «Ātrās palīdzības» sirēnas skaņas, pēc kurām parādījās neizbēgamās nestuves ar drausmīgo kravu.

—   Lieciet uz galda, — ārsts deva rīkojumu, uz brīdi aizgriezies, lai noliktu cigāru drošā vietā. — Kas tur ir?

—       Pašnāvība — pārgriezta rīkle, — atbildēja viens no sanitāriem. — Atrasts Morgāna alejā. Maz cerību, man tā liekas, ser. Viņš jau ir gandrīz beigts.

—   Ko? Nu, tomēr jāapskata ir.

Viņš noliecās pār cilvēku tieši tajā mirklī, kad pēdējo reizi vāri uzliesmoja un nodzisa dzīvības dzirkstelīte.

—   Semper Idem ir atkal atgriezies, — teica pārzinis.

—       Jā, — atbildēja ārsts Biknels, — un atkal aizgājis, šoreiz bez kādas ķēpāšanās. Tīri nostrādāts, zvēru pie savas dzīvības, ser, tīri nostrādāts. Ņēmis vērā manu padomu līdz pēdējam. Es te neesmu vajadzīgs. Nesiet uz morgu.

Ārsts Biknels sadabūja savu cigāru un no jauna aiz­dedzināja to.

—       Tas, — viņš sacīja pārzinim, izpūtis dūmus, — tas ir atmaksai par' to, kuru jūs aizlaidāt pagājušajā naktī Tagad mēs esam norēķinājušies.

DEGUNS IMPERATORAM

Korejas pastāvēšanas rītausmā, kad šajā valstī valdošā miera un klusuma dēļ tā bija taisnīgi pelnījusi savu seno nosaukumu Cosena  dzīvoja kāds valstsvīrs, vārdā ī Cin Ho. Viņš bija spējīgs cilvēks un — kas to lai zina? — varbūt tikpat gudrs kā aizjūras valstsvīri. Bet pretēji sa­viem brāļiem no citām zemēm I Cin Ho sēdēja cietumā. Ne tāpēc, ka viņš būtu aiz neuzmanības piesavinājies sa­biedrības naudu, bet gan tāpēc, ka viņš aiz neuzmanības bija piesavinājies pārāk daudz naudas. Negausība nāk par ļaunu pat kukuļņemšanā, un I Cin Ho negausība bija novedusi aiz restēm.

Viņš bija parādā valstij desmit tūkstošus saišķu monētu un tagad sēdēja cietumā, gaidīdams nāves sodu. Sajā situācijā bija viena priekšrocība — viņam bija atliku likām laika pārdomām. Un viņš kaut ko arī izdomāja. Tad viņš pasauca cietumsargu.

—   Cienījamais no cienījamākajiem, — I Cin Ho iesāka, — tu redzi savā priekšā nelaimīgāko no nelaimīgākajiem. Taču es būtu laimīgs, ja tu atļautu man šonakt aiziet no šejienes uz vienu pavisam īsu stundu. Un arī tu būtu laimīgs, jo es parūpētos, lai tevi paaugstina amatā, un galu galā tu kļūtu par visas Čosenas cietumu pārraugu.

—   Ko, ko? — jautāja cietumsargs. — Kādus niekus tu te gvelz? Tu gaidi, kad tev nocirtīs galvu, un es lai at­laižu tevi uz vienu īsu stundu! Un tu lūdz mani, cilvēku, kam ir veca godājama māte, nerunājot nemaz par sievu un vairākiem mazgadīgiem bērniem! Esi nu gan tu gata­vais nekrietnelis!

—   No šīs Svētās pilsētas līdz visām astoņām piekras­tēm nav vietas, kur es varētu paslēpties, — atbildēja I Cin Ho. — Esmu gudrs cilvēks; bet kam man cietumā gudrība? Ja es būtu brīvībā, tad gan mācētu sadabūt

1 Čosena — Rīta miera zeme (korej. v.), viens no Korejas nosau­kumiem.

naudu, lai atdotu parādu valstij. Man ir zināms deguns, kas izpestīs mani no nelaimes.

—   Deguns?! — izsaucās cietumsargs.

—   Deguns, — apstiprināja ī Cin Ho. — Neparasts de­guns, ja tā var izteikties, ārkārtīgi neparasts deguns.

Cietumsargs pacēla rokas pret debesīm.

—   Esi nu gan tu jokupēteris! — viņš smiedamies sacīja. — Un kad tā padomā, ka šitai gudrajai galvai ir jānoripo no bluķa!

To pateicis, viņš pagriezās un izgāja laukā. Bet beigu beigās, būdams žēlsirdīgs un lādzīgs cilvēks, viņš naktī atļāva T Cin Ho aiziet.

I Cin Ho devās pie valdnieka un, sastapis viņu vienu, tūlīt uzmodināja no miega.

—   Lai es neesmu valdnieks, ja tas nav I Cin Ho! — valdnieks iesaucās. — Ko tu te dari? Tev taču jāsēž cietumā un jāgaida, kad tev cirtīs nost galvu.

—   Es lūdzu jūsu augstību uzklausīt mani, — teica ī Cin Ho, attupdamies pie gultas un aizdedzinādams pie ogļu krāsniņas pīpi. — No miroņa nav nekāda labuma. Un tas ir tiesa, ka no manis, kas jau tikpat kā miris, nav labuma ne valdībai, ne jūsu augstībai, ne arī man pašam. Bet, ja jūsu augstība, kā saka, dotu man brīvību…

—  Tas nav icspējamsl — iekliedzās valdnieks. — Tev piespriests nāves sods.

—   Jūsu augstība labi zina, ka valdība man piedos, ja varēšu atdot valsts kasei desmit tūkstošus saišķu mo­nētu, — I Cin Ho turpināja. — Tātad, kā jau teicu, ja jūsu augstība atlaistu mani uz dažām dienām brīvībā, es, apķērīgs cilvēks būdams, atdotu valstij atpakaļ naudu un varētu izdarīt pakalpojumu jūsu augstībai. Es varētu izdarīt ļoti lielu pakalpojumu jūsu augstībai.

—  Vai tev jau ir plāns, kā dabūt šo naudu? — jautāja valdnieks.

—   Ir, — atbildēja ī Cin Ho.

—   Tad atnāc rītnakt pie manis ar savu plānu. Bet ta­gad es gribu gulēt, — sacīja valdnieks, atsākdams krāk­šanu tajā vietā, kur to bija pārtraucis.

Nākamajā naktī, atkal izlūdzies cietumsargam, ī Cin Ho parādījās pie valdnieka gultas.

—  Tas esi tu, T Cin Ho? — jautaja valdnieks. — Vai atnesi savu plānu?

—       Jā, jūsu augstība, — atbildēja ī Cin Ho. — Plans ir te.

—   Runā! — pavēlēja valdnieks.

—   Plāns ir te,. — atkārtoja I Cin Ho, — manās rokās.

Valdnieks piecēlās sēdus un atvēra acis. T Cin Ho

sniedza viņam papīra lapu. Valdnieks pielika to tuvāk gaismai.

—   Kaut kāds deguns un nekā cita, — viņš sacīja.

—       Maķenīt uzrauts, jūsu augstība, — paskaidroja ī Cin Ho.

—  Jā, maķenīt uzrauts, kā tu saki, — piekrita valdnieks.

—       Turklāt tas ir ārkārtīgi gaļīgs deguns, īpaši galā, — turpināja ī Cin Ho. — Jūsu augstība var staigāt krus tām šķērsām un bez sava gala, bet tādu degunu neatradīs.

—   Neparasts deguns, — atzina valdnieks.

—   Un uz tā ir kārpa, — sacīja I Cin Ho.

— Gaužām neparasts deguns, — teica valdnieks. — Es neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Bet ko tu darīsi ar šo degunu, I Cin Ho?

—       Es sameklēšu to, lai atdotu valstij naudu, — sacīja T Cin Ho. — Es sameklēšu to, lai pateiktos jūsu augstī­bai un lai glābtu pats savu nekam nederīgo galvu. Tālab es lūdzu jūsu augstību apzīmogot šo zīmējumu.

Valdnieks iesmējās, uzspieda valsts zīmogu, un I Cin Ho aizgāja. Mēnesi un vienu dienu viņš gāja pa Imperatora ceļu, kas ved uz Austrumu jūras piekrasti, un kādu nakti, iegājis bagātā pilsētā, skaļi pieklaudzināja pie liela nama vārtiem.

—       Man vajadzīgs pats mājas saimnieks! — viņš bargi uzkliedza pārbiedētajiem kalpiem. — Es nāku šurp impe­ratora uzdevumā.

Viņu tūlīt ieveda namā, kur viņa priekšā, acis berzē­dams, nostājās pamodinātais saimnieks.

—       Tu esi Pak Cun Cans, šīs pilsētas galva? — jautāja I Cin Ho balsī, kas nevēstīja nekā laba. — Esmu ieradies imperatora uzdevumā.

Pak Cun Canu sāka kratīt drebuļi. Viņš labi zināja, ka imperatora uzdevums nozīmē nelaimi. Viņam sāka trīcēt ceļi, un viņš tikko nenokrita uz grīdas.

—       Ir jau vēls, — viņš drebošā balsī ierunājās. — Vai nebūtu labāk …

—   Imperatora uzdevums ir jāizpilda bez kavēšanās! — nodārdināja T Cin Ho. — Noiesim kādā klusākā vietā, bet žigli! Man ar tevi kaut kas svarīgs apspriežams. Tas at­tiecas uz pašu imperatoru, — viņš piebilda tik bargi, ka sudraba pīpe izkrita no Pak Čun Cana slābajiem pirkstiem un noklinkstēja uz grīdas. — Tad zini, — sāka I Cin Ho, kad viņi bija palikuši divatā, — mūsu imperatoram pie­metusies indeve, briesmīga indeve. Tā kā galma dziednie­kam neizdevās viņu izārstēt, tad viņam nocirta galvu. No visām astoņām provincēm sabrauca dziednieki, lai palī­dzētu imperatoram atveseļoties. Viņi ilgi apspriedās un nolēma, ka vienīgās zāles, kas var glābt imperatoru no šīs indeves, ir deguns, neparasts deguns, ļoti īpatnējs de­guns.

Tad mani ataicināja pie sevis pats viņa augstība prem­jerministrs. Viņš iedeva man papīra lapu. Šī lapa, uz kuras astoņu provinču dziednieki bija uzzīmējuši šo ļoti īpatnējo degunu, bija apstiprināta ar valsts zīmogu.

«Ej,» sacīja viņa augstība premjerministrs, «meklē rokā šo degunu, jo imperatora stāvoklis ir ļoti nopietns! Un, lai kur tu atrastu cilvēku ar tādu degunu sejā, tūdaļ griez to degunu nost un, ko kājas nes, steidz uz pili, jo impe­ratoram jātop veselam. Ej un nenāc atpakaļ, kamēr tavi meklējumi nav vainagojušies panākumiem!»

Un tā es devos ceļā, — teica I Cin Ho. — Esmu iz­vandījis mūsu valsts visattālākos nostūrus, esmu izstai­gājis astoņus lielos ceļus, pārmeklējis astoņas provinces un izbraukājis jūras, kas apskalo astoņas piekrastes. Un tagad es esmu te.

I Cin Ho ar plašu žestu izvilka aiz jostas aizbāzto papīru un, pēc ilgas čaukstināšanas atritinājis to vaļā, piebāza Pak Cun Canam pie sejas. Uz papīra lapas bija uzzīmēts deguns.

Pak Cun Cans skatījās uz to ar izvalbītām acīm.

—  Man nekad nav gadījies redzēt tādu degunu, — viņš iesāka.

—   Uz tā ir kārpa, — sacīja I Cin Ho.

—   Man nekad nav gadījies… — atkal iesāka Pak Cun Cans.

—   Atved šurp savu tēvu! — I Cin Ho viņu bargi pār­trauca.

—  Mans vecais un augsti godājamais tētiņš guļ, — Pan Cun Cans atbildēja.

—   Kālab tu izliecies? — jautāja ī Cin Ho. — Tu labi zini, ka tas ir tava tēva deguns. Atved tēvu šurp, lai varu nogriezt degunu un iet projām. Pasteidzies, citādi nosūdzēšu tevi.

—   Esi žēlīgs! — Pak Cun Cans ievaimanājās, nokriz- dams uz ceļiem. — Tas nav iespējams! Tas nav iespējams! Negriez manam tēvam nost degunu! Viņš nevarēs aiziet kapā bez deguna. Ļaudis viņu izsmies un aprunās, un visas viņa dienas un naktis būs ciešanu pilnas. Ak, ap­domājies jel! Ziņo, ka, apkārt braukādams, tu neesi re­dzējis tādu degunu. Tev taču arī ir tēvs!

Pak Cun Cans apskāva I Cin Ho ceļus, un viņa asaras bira uz atnācēja sandalēm.

—   Mana sirds atmaigst, redzot tavas asaras, — teica I Cin Ho. — Arī es izjūtu dēla godbijību un cieņu pret tēvu. Bet… — Viņš apklusa un tad, it kā skaļi domā­dams, piemetināja: — Tā ir manas galvas cena.

—   Cik tad maksā tava galva? — smalkā, klusā balsī vaicāja Pak Cun Cans.

—  Tā nav'nekāda ievērojamā galva, — atteica I Cin Ho. — Aplam neievērojama galva, bet tāda nu reiz ir mana muļķība, un es uzskatu, ka mana galva ir vismaz desmit tūkstošus monētu saišķu vērta.

—   Lai būtu tā, — sacīja Pak Cun Cans, pieceldamies kājās.

—   Man būs vajadzīgi zirgi, lai aizvestu naudu, — teica I Cin Ho, — un vīri, kas to apsargātu, jo man taču būs jābrauc pāri kalniem. Visa zeme mud no laupītājiem.

—   Visa zeme mud no laupītājiem, — skumīgi piekrita Pak Cun Cans. — Bet lai notiek pēc tava prāta, ja jau mana vecā un augsti godājamā tētiņa deguns paliek tam paredzētajā vietā.

—   Nestāsti par šo gadījumu nevienam, — I Cin Ho piekodināja, — citādi kāds imperatoram vēl uzticīgāks kalps nekā es tiks atsūtīts uz šejieni, lai nogriež tavam tēvam degunu.

Un tā I Cin Ho ar pacilātu sirdi un bezbēdīgu dziesmu devās ceļā pāri kalniem, ieklausīdamies, kā šķind ar naudu apkrauto poniju zvaniņi.

Nekas liels vairs nav piebilstams. I Cin Ho dzīve ar katru gadu gāja uz augšu. Ar viņa palīdzību cietumsargs lika visu Cosenas cietumu pārrauga amatā; valdnieks galu galā aizbrauca uz Svēto pilsētu un kļuva par imperatora premjerministru, bet I Cin Ho kļuva par imperatora pu­deles brāli un sēdēja ar viņu pie viena galda līdz savas jautrās, pārtikušās dzīves beigām. Turpretī Pak Čun Canu pārņēma melanholija, un ikreiz, uzlūkojot savu veco un augsti godājamo tētiņu, viņš skumji pašūpoja galvu un viņa acīs iemirdzējās asaras.

«FRENSISS SPEITS»

(Patiess notikums)

«Frensis Speits» gāja ar vienu bezanburu, kad tas notika. Par iemeslu tam bija ne tik daudz paviršība, cik disciplīnas trūkums komandā, kurā nebija neviena laba jūrnieka. Stūrmanis, īrs no Limerikas, bija gan pludinājis plostus no Kvebekas kuģiem uz krastu Šanonas grīvā, taču par īstu jūras braukšanu viņam nebija nekādas jē­gas. Viņam bija bail no milzīgajiem viļņiem, kas cēlās tumsā aiz kuģa un gāzās tam virsū; vairīdamies no drau­došajiem triecieniem, viņš biežāk pameta stūri nekā palika pie tās, lai neļautu kuģim novirzīties no kursa.

Pulksten trijos no rīta šā cilvēka jūrnieka necienīgās rīcības dēļ notika katastrofa. Ieraudzījis milzīgu vilni, kas bija daudz augstāks par citiem, viņš pieliecās, palaizdams vaļā stūres rata spieķus. «Frensiss Speits» sagriezās, bet tā pakaļgals pacēlās gaisā, un vilnis ar visu spēku bruka tam virsū. Pēc brīža kuģis atradās ieplakā starp viļņiem, sasvēries uz aizvēja pusi tā, ka ūdens applūdināja klāju līdz pat lūku komingsiem; vilnis pēc viļņa vēlās pāri vēja puses bortam, un ledainas straumes aizmēza okeānā visu, kas bija palicis uz klāja.

Nevarīgie, izmisušie, aiz apjukuma un bailēm notrulušie matroži nevienam nepakļāvās, viņiem pietika apņēmības vienīgi neklausīt pavēlēm. Daži vaimanāja, citi, ieķērušies vēja puses vantīs, klusēja, vēl citi murmināja lūgsnas vai neganti lādējās, un ne kapteinis, ne kapteiņa palīgs ne­varēja piespiest viņus ķerties pie sūkņiem vai uzvilkt buru skrandas, lai iegrieztu kuģi vējā. Pēc nepilnas stundas kuģis sagāzās uz sāniem, bet šie gļēvuļi neveikli sarāpās uz borta un iekārās takelāžā. Kad kuģis sāka svērties uz sāniem, kapteiņa palīgs atradās pakaļgala kajītē un aiz­rijās ar ūdeni tāpat kā divi matroži, kas bija meklējuši glābiņu kuģa priekšgalā.

Kapteiņa palīgs bija bijis visprasmīgākais vīrs uz kuģa, un kapteinis tagad apmulsa ne mazāk kā viņa matroži. Kapteinis nedarīja neko citu kā tikai lamāja viņus par

kūtrumu, cirst fokmastus un grotmastus vajadzēja matro­zim Maenijam no Belfāstas un jungām O'Braienam no Limerikas. Viņi izdarīja to, riskēdami ar dzīvību, stāvē­dami uz avarējušā kuģa vertikālā klāja, un vispārējā haosā pār bortu pārkrita arī bezanmasts. «Frensiss Speits» nostājās taisni, un labi, ka tā tilpnēs bija kokmateriāli, citādi kuģis būtu nogrimis, jo tas jau bija piesmēlies ar ūdeni. Grotmasts, kas vēl aizvien turējās vantīs, kā mil­zīgs kalēja veseris baugāja pa kuģa korpusu, un matroži pie katra sitiena novaidējās vien.

Pār satrakoto okeānu ausa diena, un aukstajā, pelēcī­gajā gaismā virs viļņiem bija saskatāma tikai «Frensisa Speita» pūpe, salauztais bezanmasts un izrobotie falš- borti. Tas notika Ziemeļatlantijā ziemas vidū, un nelai­mīgie jūrnieki bija līdz nāvei nosaluši. Taču viņiem ne­bija kur tverties. Viļņi, veldamies pāri kuģim, aizskaloja prom pie viņu ķermeņiem pielipušo sāli un apklāja tos ar jaunu sāls kārtu. Kajītē zem pūpes ūdens sniedzās līdz ceļiem, bet te vismaz varēja paglābties no stindzinošā vēja, un te bija sapulcējušies dzīvi palikušie, kas turējās, pie kā vien varēja, un balstījās cits pret citu.

Velti Maenijs centās piedabūt matrožus pēc kārtas stā­vēt sardzē bezanmastā, lai nepalaistu garām kādu kuģi, ja to laimētos ieraudzīt. Ģilinošais vējš bija viņiem pārāk smags pārbaudījums, un viņi labprātāk palika kajītē. Junga O'Braiens, kuram bija tikai piecpadsmit gadu, no­mainīja Maeniju uz nelielā laukumiņa, kur dvēsele sala ārā. Trijos dienā jungā iekliedzās, ka ieraudzījis buru. To padzirdējuši, cilvēki metās ārā no kajītes un, saspiedušies pakaļgalā pie treliņiem un ieķērušies vēja puses bezanvantīs, lūkojās uz svešo kuģi. Taču tas pagāja garām tālu no viņiem, un, kad kuģis bija nozudis aiz apvāršņa, ma­troži drebinādamies gāja atpakaļ uz kajīti un neviens ne­piedāvājās nomainīt maršā stāvošo novērotāju.

Otrās dienas nogalē Maenijs un O'Braiens atteicās no saviem mēģinājumiem, un no šā brīža pilnīgi viļņu varā pamestais kuģis dreifēja pa sabangoto okeānu bez sarg- matroža. Dzīvi bija palikuši trīspadsmit, un septiņdesmit divas stundas viņi stāvēja līdz ceļiem virmojošajā ūdenī — pa pusei nosaluši, bez ēdamā; viņiem bija tikai trīs pu­deles vīna. Visa pārtika un dzeramais ūdens bija palicis apakšā, un nebija nekādu izredžu tikt tiem klāt. Dienas ritēja, bet viņi nebija ēduši ne miltuma. Mazliet dzeramā

ūdens viņi savāca, piekāruši zupas bļodas vāku pie bezan- inasta. Taču lietus lija reti, un viņiem klājās grūti. Kad lija, viņi samērcēja kabatdrānas, bet pēc tam izžņaudzīja tās mutē vai zābakos. Kad vētra sāka pieklust, viņiem pat izdevās uzslaucīt ar lupatām ūdeni no tām klāja daļām, kur netika klāt viļņi, un tādējādi papildināt ūdens krā­jumus. Toties ēdamā viņiem nebija nemaz un nebija arī iespējams to dabūt, lai gan pār kuģi nereti aizlidoja jūras putni.

Kad vētra bija rimusies, viņi, četras diennaktis nostā­vējuši kājās, beidzot varēja atlaisties uz apžuvušajiem ka­jītes dēļiem. Taču, stāvot līdz ceļiem sāļajā ūdenī, pava­dītās garās stundas nebija palikušas bez sekām: uz kājām sāka veidoties jēlumi. Sie jēlumi neizturami sāpēja. Vis­vieglākais pieskāriens sagādāja briesmīgas ciešanas, bet novārgušie ļaudis šajā šaurībā nepārtraukti pieskārās cits citam. Tiklīdz kāds paspēra kaut soli, pār viņu nobira lamu, lāstu un vaidu krusa. Sajā nožēlojamajā situācijā stiprie saka apspiest vājākos, no sausajām vietām izgrūz­dami viņus aukstumā un slapjumā. Sevišķi ļauni matroži apgājās ar O'Braienu. Kaut gan bez viņa bija vēl trīs jungas, O'Braienam klājās visļaunāk. Tas bija izskaidro­jams vienīgi ar to, ka,- būdams stiprāks un valdonīgākas dabas nekā pārējie jungas, viņš biežāk aizstāvēja savas tiesības un saslējās pret sīkajām pārestībām, ko matroži nodarīja jungām. Ikreiz, kad O'Braiens tuvojās matro­žiem, lai sameklētu sausāku vietu, kur izgulēties, vai arī gāja garām, viņu spārdīja kājām, dunkāja un grūda nost. Viņš savukārt lādēja matrožus par viņu rupjo patmīlību, un uz viņu atkal bira belzieni, spērieni un lamas. Nelai­mīgi bija visi, taču šādas izturēšanās dēļ viņš bija ne­laimīgāks par citiem, un vienīgi dzīvības liesma, kas dega jungā neparasti spoži, deva viņam spēku izturēt.

Zaudēdami ar katru dienu vairāk spēku, matroži kļuva arvien spurīgāki un niknāki; tas savukārt padarīja viņus vēl neiecietīgākus pret O'Braienu un vairoja zēna cieša­nas. Septiņpadsmitajā dienā bads kļuva neciešams un matroži stāvēja nelielās grupiņās, pusbalsī sarunādamies un laiku pa laikam uzmezdami acis O'Braienam. Tieši dienas vidū sapulce gāja uz beigām. Kapteinis tika ievē­lēts par runātāju. Visi salasījās pūpē.

— Vīri, — kapteinis iesāka, — mēs ilgu laiku — jau divas nedēļas un divas dienas dzīvojam bez ēšanas, bet šķiet, ka ir pagājuši divi gadi un divi mēneši. Ilgi mēs vairs tā neķeipsim. Dzīvot ar tukšu vēderu — tas ir pāri cilvēka spēkiem. Ir jāapsver nopietns jautājums: vai la­bāk mirt visiem vai vienam. Mēs visi ar vienu kāju jau esam kapā. Ja viens no mums mirs, pārējie varēs dzīvot, kamēr satiks kādu kuģi. Ko jūs par to sakāt?

Maikls Bieins, kas bija stāvējis pie stūres, kad «Fren- siss Speits» novirzījās no kursa, atsaucās, ka tas būšot labi darīts. Pārējie viņu atbalstīja.

—   Lai tas ir viens no jungām! — iesaucās Sallivens, matrozis no Tarbertas, zīmīgi paskatīdamies uz O'Braienu.

—   Es domāju, — turpināja kapteinis, — ka tas 110 mums, kurš mirs pārējo labā, būs paveicis labu darbu.

—   Labu darbu, labu gan! — kliegdami piebalsoja mat­roži.

—   Es domāju arī, ka labāk būtu mirt kādam no jungām. Viņiem nav ģimeņu, kas jāuztur, draugi neapraudās viņus tā, kā mūs apraudās sievas un bērni.

—   Pareizi. Tiesa kas tiesa. Tā arī jādara, — piekrita matroži.

Vienīgi jungas skaļi protestēja pret netaisno lēmumu.

—   Mums dzīvība ir tikpat dārga kā jums visiem, — iebilda O'Braiens. — Savus tuviniekus mēs arī mīlam tāpat. Bet ja runā par sievām un bērniem — kas gādās par manu veco māti, kura ir palikusi atraitne? Tu, Maikl Biein, pats būdams no Limerikas, zini to tīri labi. Tas nav godīgi. Lai visi velk lozes — kā matroži, tā jungas.

Maenijs vienīgais aizstāvēja jungas, teikdams, ka tais­nīgi būtu visiem ar vienādām tiesībām piedalīties lozēšanā. Sallivens un kapteinis uzstāja, ka lozes jāvelk tikai jun­gām. Sākās lamāšanās, un pašā strīda karstumā Sallivens piedraudēja O'Braienam:

—   Tas būs labi darīts, ja mēs novāksim tevi no ceļa. Tu to esi pelnījis. Mēs ar tevi izrēķināsimies.

Viņš lēca klāt O'Braienam, lai sagrābtu un uz vietas nogalinātu jungu, un arī daži matroži virzījās tuvāk un sniedzās pēc viņa. O'Braiens atsprāga atpakaļ un, vairī­damies no matrožiem, kliedza, ka ir ar mieru, lai lozēšanā piedalās tikai jungas.

Kapteinis sagatavoja četrus dažāda garuma kociņus un pasniedza tos Sallivenam.

—   Tu varbūt domā, ka lozēšana nebūs godīga, — Salli­vens ņirdzīgi teica O'Braienam. — Tad izraugies lozi pats.

O'Braiens piekrita. Viņam ar kabatdranu cieši aizsēja acis, un viņš notupās uz ceļiem, pagriezies ar muguru pret Sallivenu.

—       Mirs tas, kuram tu izraudzīsies visīsāko kociņu, — sacīja kapteinis.

Sallivens pacēla vienu no kociņiem. Pārējos viņš bija paslēpis rokā, tā ka neviens nevarēja redzēt, vai izvilktais kociņš ir vai nav īss.

—   Kuram būs šis kociņš? — jautāja Sallivens.

—   Mazajam Džonijam Sienam, — atbildēja O'Braiens.

Sallivens nolika kociņu sānis. Apkārt stāvošie nevarēja

redzēt, vai tas ir liktenīgais vai nav. Sallivens pacēla otru kociņu.

—   Kuram būs šis kociņš?

—   Džordžam Bērnsam, — atbildēja O'Braiens.

Kociņš tika nolikts blakus pirmajam, un Sallivens pa­cēla trešo.

—   Bet kuram būs šis?

—   Man pašam, — teica O'Braiens.

Sallivens ar ašu kustību sagrūda kociņus kopā. Neviens neko nebija redzējis.

—   Tu pats to esi sev izvilcis, — paziņoja Sallivens.

—   Labi darīts, — pusbalsī noteica vairāki matroži.

O'Braiens bija ļoti mierīgs. Viņš piecēlās, noņēma ap­sēju un aplaida skatienu apkārt.

—       Kur tas ir? — viņš jautāja. — Kur ir īsais kociņš? Tas, ko es izvilku sev?

Kapteinis norādīja uz četriem kociņiem, kas gulēja uz klāja.

—       Kā jūs zināt, ka mans kociņš bija īss? — viņš vai­cāja. — Džonij Sien, vai tu to redzēji?

Džonijs Siens, visjaunākais no jungām, klusēja.

—       Vai tu to redzēji? — tagad O'Braiens jautāja Maeni- jam.

—   Nē, es to neredzēju.

Matroži paklusām sarunājās un rūca.

—       Lozēšana bija godīga, — teica Sallivens. — Tu va­rēji vinnēt, bet zaudēji, tas ir viss.

—       Godīga lozēšana, — apstiprināja kapteinis. — It kā es pats nebūtu redzējis! īsākais kociņš tika tev, O'Braien, un tu labāk būtu gatavojies. Kur ir koks? Gorman, panāc šurp! Atnesiet kāds zupas bļodas vāku! Gorman, dari savu darbu, kā pieklājas vīrietim!

—        Bet kā lai es to izdaru? — jautāja koks. Viņš bija vājredzīgs, neapņēmīgs cilvēciņš ar gļēvu zodu.

—   Tā ir zemiska slepkavība! — iekliedzās O'Braiens.

—       Es viņam neskaršos klāt, — paziņoja Maenijs. — Es neēdīšu nevienu kumosu.

—       Tad tavu daļu dabūs vīri, kas ir labāki par tevi, — zobgalīgi noteica Sallivens. — Dari, kas tev jadara, kok!

—       Mans pienākums nav nogalināt zēnus, — nedroši iebilda Gormans.

—       Ja tu negribi mums palīdzēt, iztiksim bez tevis, — piedraudēja Bieins. — Kādam būs jāmirst, ja ne viņam, tad tev!

Džonijs Siens sāka raudāt. O'Braiens satraukti ieklau­sījās. Viņš bija bāls. Viņam drebēja lūpas un reizēm viss ķermenis raustījās drebuļos.

—       Es uzmunsturējos par koku, — sacīja Gormans. — Ja te būtu kambīze, es arī strādātu kambīzē. Bet savas rokas ar asinīm es nesmērēšu. Tas nav līgumā paredzēts. Es esmu koks …

—       Un tu būsi tas ne ilgāk par minūti, — cieti noteica Sallivens, tajā pašā mirklī no mugurpuses sagrābdams koku aiz galvas un liekdams to atpakaļ. — Kur tavs nazis, Maik? Dod to šurp!

Sajutis tērauda pieskārienu, Gormans iešņukstējās.

—   Es darīšu to, tikai pieturiet jungu!

Likās, ka koka nožēlojamais izskats kaut kādā veidā iedrošina O'Braienu. .

—       Viss kārtībā, Gorman, — viņš teica. — Vari sākt. Es pats zinu, ka tu negribi to darīt. Viss kārtībā, ser, — zēns uzrunāja kapteini, kura roka stingri turēja viņa plecu. — Varat neturēt mani, ser. Es stāvēšu mierīgi.

—       Beidz muldēt un aizej pēc zupas bļodas vāka, — Bieins pavēlēja Džonijam Sienam, iecirzdams viņam pa­matīgu pļauku.

Junga, vēl gluži puišelis, atnesa vāku. Iedams pa klāju, viņš grīļojās un krita, tik izvārdzis no bada bija. Pār viņa vaigiem ritēja asaras. Bieins paņēma no Džonija vāku un vēlreiz iesita viņam.

O'Braiens novilka jaku un atsedza labo roku līdz ple­cam. Viņa apakšējā lūpa vēl drebēja, taču junga saval­dījās. Gormanam jau sniedza kapteiņa atvāzto spalvu nazīti.

—  Maenij, ja tev izdodas atgriezties mājās, izstāsti ma­nai mātei, kas ar mani notika, — O'Braiens lūdza.

Maenijs pamāja ar galvu.

—  Tā ir nekrietna slepkavība, nekrietna un riebīga, — viņš teica. — Zēna asinis nenesīs jums svētību. Pieminiet manus vārdus — nevienam nebūs labuma no tām!

—   Sagatavojieties! — pavēlēja kapteinis. — Tu, Salli- ven, turi vāku — tā cieši klāt! Neko nenolej zemē! Tā ir dārga manta.

Gormans sāka. Nazis bija neass. Viņam pašam trūka spēka. Turklāt roka viņam trīcēja tik nevaldāmi, ka viņš tikko nepalaida vaļā nazi. Saspiedušies kopā, jungas stā­vēja attālāk raudādami un šņukstēdami. Visi matroži, iz­ņemot Maeniju, bija apstājuši upuri un izstiepuši kaklus, lai labāk redzētu.

—   Esi taču vīrs, Gorman! — brīdinoši sacīja kapteinis.

Nelaimīgais koks izmisīgā apņēmībā zāģēja ar asmeni

O'Braiena delnu. Vēnas jau bija pārgrieztas. Sallivens pielika klāt bļodas vāku. Griezumi bija plati jo plati, bet sarta straume kā neplūda, tā neplūda. Asiņu nemaz ne­bija. Vēnas bija izsīkušas, tukšas. Neviens nebilda ne vārda. Drūmie un mēmie stāvi šūpojās vienā ritmā ar kuģi. Visu acis bija kā'piekaltas neaptveramajam un šau­šalīgajam skatam — vēl dzīvā cilvēka tukšajām vēnām.

—  Tas ir brīdinājums! — iekliedzās Maenijs. — Lieciet zēnu mierā! Pieminiet manus vārdus! No viņa nāves mums nebūs nekāda labuma.

—   Pamēģini pie elkoņa, pie kreisā elkoņa, tas ir tuvāk pie sirds, — beidzot neskaidrā, aizsmakušā, pārvērstā balsī ierunājās kapteinis.

—   Dod man nazi, — rupji teica O'Braiens un izņēma nazi kokam no rokām. — Es nevaru noskatīties, kā tu mani moki.

Viņš pavisam mierīgi pārgrieza vēnu pie kreisā elkoņa, bet arī šoreiz no asinīm nebija ne vēsts.

—   Tā ir veltīga ķēpāšanās, — teica Sallivens. — Lai viņš nemocītos, asinis jālaiž viņam no rīkles.

Tas zēnam bija par daudz.

—   Negrieziet rīkli! — viņš iekliedzās. — Rīklē tāpat nebūs asiņu. Ļaujiet drusku atvilkt elpu! Tas tāpēc, ka esmu nosalis un izvārdzis. Ļaujiet man atlaisties un drusku pagulēt! Tad es sasildīšos un asinis tecēs.

—    Nav vērts, — iebilda Sallivens. — It kā tu tagad varētu gulēt. Paskaties uz sevi! Tevi tak krata drudzis.

—    Limerikā es reiz saslimu, — ātri runāja O'Braiens, — un ārsts nevarēja nolaist man asinis. Bet, kad es pāris stundu biju nogulējis un gultā sasilis, asinis tecēja viegli. Dieva vārds, es saku taisnību. Nenogaliniet mani!

—    Viņa vēnas ir pušu, — sacīja kapteinis. — Nav no­zīmes atstāt viņu, lai mokās. Tam tūlīt pat ir jādaragals.

Matroži grasījās satvert O'Braienu, bet viņš kapas at­pakaļ.

—    Es jūs izdeldēšu no pasaules! — viņš griezīgi ieklie­dzās. — Neaiztiec mani, Salliven! Es vēl atgriezīšos! Es jums rādīšos! Vai jūs būsiet nomodā, vai gulēsiet — es jums rādīšos, kamēr jūs nebūsiet nosprāguši!

—    Kauna lieta! — ieaurojās Bieins. — Ja īsais kociņš būtu kritis man, es ļautu, lai puiši nocērt man galvu, un mirtu mierīgi.

Sallivens ielēca aplī un sagrāba nelaimīgo jungu aiz matiem. Pārējie matroži sekoja viņam. O'Braiens spēra un sita, koda rokās tiem, kas viņu turēja ciet. Mazais Džo­nijs Siens sāka raudāt kā izkults, taču matroži nelikās viņu dzirdam. O'Braienu nogāza atmuguriski uz klāja un viņam zem galvas pabāza katla vāku. Gormanu izgrūda priekšā. Kāds bija iespiedis viņam rokā lielu nazi.

—   Dari, kas tev jādara! Dari taču! — matroži kliedza.

Koks noliecās pār jungu, bet, ielūkojies viņam acīs,

samulsa.

—    Ja tu to nedarīsļ, es tevi nožmiegšu pats savām ro­kām! — uzbrēca Bieins.

Pār koku bira lamas un draudi. Bet viņš ka nevarēja, tā nevarēja saņemties.

—    Varbūt viņa dzīslās būs vairāk asiņu nekā O'Braie­nam, — daudznozīmīgi teica Sallivens.

Bieins sagrāba Gormanu aiz matiem, bet Sallivens mē­ģināja atņemt viņam nazi. Gormans izmisīgi turēja to ciet.

—    Laidiet vaļā, es visu izdarīšu! — viņš kā ārprātīgs kliedza. — Negrieziet man rīkli! Es to izdarīšu! Es to izdarīšu!

—    Nu, nu, paskatīsimies, kā tu to izdarīsi, — draudīgi noteica kapteinis.

Gormans ļāva izgrūst sevi priekšā. Viņš paskatījās uz jungu, aizvēra acis un sāka murmināt lūgšanu. Tad, acis neatvēris, koks izdarīja to, ko viņam pienācās darīt.

O'Braiens spalgi iekliedzās, un drīz vien kļuva dzirdamas burbuļojošas elsas. Matroži turēja viņu, līdz agonija bei­dzās, tad nolaida ķermeni uz klāja. Viņi dega nepacietībā un lādēdamies un draudēdami skubināja Gormanu ātrāk pagatavot maltīti.

— Liecieties mierā, nolādētie slepkavas, — klusi teica Maenijs. — Liecieties mierā, kad es jums saku! Tagad jums vairs nekas nav vajadzīgs. Es jau teicu: no šī zēna asinīm jums nebūs nekāda labuma. Izlej tās pār bortu, Biein! Izlej tās pār bortu!

Bieins, vēl joprojām turēdams vāku abās rokās, pa­skatījās uz vēja pusi. Viņš piegāja pie treliņiem un iesvieda vāku ar visu tā saturu jūrā. Nepilnas jūdzes at­tālumā pilnās burās uz viņu pusi nāca kuģis. Matrožus tā bija nodarbinājis uz klāja notiekošais, ka neviens ne­bija pametis aci uz jūru. Tagad visa komanda vēroja, kā tuvojas kuģis. Ar neapsūbējušu varu apkaltais priekš- vadnis šķēla ūdeni kā zelta nazis, lielās apakšējās buras, kuģim noslīdot no viļņa muguras, ikreiz laiski noplivinā­jās, bet par visām augstākās audekla buras, jūrai cēli viļņojot, ikreiz saplaka un paklanījās.

Kad kuģis jau šūpojās kabeļtauvas attālumā no «Fren- sisa Speita», kapteinis atģidās un pavēlēja uzmest virsū O'Braiena līķim brezentu. No svešā kuģa tika nolaista laiva, kas devās pie «Frensisa Speita». Džons Gormans iesmējās. Sākumā viņš smējās klusi, bet ar katru airu šļakstu viņa smējiens kļuva aizvien skaļāks. Šie vājprātīgā smiekli sagaidīja glābšanas laivu, kad tā piestāja pie kuģa un kapteiņa vecākais palīgs uzkāpa uz klāja.

INTERESANTS FRAGMENTS

Šajā stāstā pieminētais kapitālists jeb rūpniecības oli­garhs Rodžers Vondervoters ir pēc skaita devītais Von- dervoteru dzimtas pārstāvis, kurai gadsimtiem ilgi piede­rējušas Dienvidu tekstilfabrikas. Rodžera Vondervotera ziedu laiki bija mūsu ēras divdesmit sestā gadsimta otrā puse, kad jau piekto gadsimtu pastāvēja nežēlīgā rūpnie- cības oligarhija, kas bija izaugusi uz agrākās Republikas drupām.

Dažas būtiskas pazīmes liecina, ka stāsts uzrakstīts tikai divdesmit devītajā gadsimtā. Un ne vien tāpēc, ka pirms tam bija aizliegts rakstīt vai iespiest tamlīdzīgus darbus, bet arī tāpēc, ka strādnieku šķira bija tik neiz­glītota, ka vienīgi retais no tās pārstāvjiem prata lasīt un rakstīt, šajā tumšajā laikā valdīja pārcilvēks, kas pārējos cilvēkus sauca par «bara lopiem». Prasme lasīt un rakstīt tika nīdēta un skausta. Tā laika likumu krājumā varēja atrast pat tādu briesmīgu likumu, kas noteica, ka jebkurš cilvēks neatkarīgi no viņa šķiriskās piederības pastrādā vissmagāko noziegumu, ja viņš māca strādnieku šķiras pārstāvim kaut vai ābeci. Tik stingri izglītības ierobežo­jumi valdošajai šķirai bija vajadzīgi, lai šī šķira varētu palikt pie varas.

Iznākums bija tāds, ka parādījās profesionāli stāstnieki, šiem stāstniekiem maksāja oligarhija, un viņu stāsti bija leģendāri, mistiski, romantiski un nekaitīgi. Brīvības gars tomēr nekad pilnīgi neiznīka, un aģitatori stāstnieku mas­kās aicināja vergus sacelties. Par to, ka tālāk lasāmo stāstu oligarhi bija aizlieguši, liecina Ešberijas krimināl­policijas dokumenti, kuros teikts, ka divtūkstoš septiņsimt trīsdesmit ceturtā gada divdesmit septītajā janvarī kāds Džons Tērnijs atzīts par vainīgu, jo viņš to stāstījis strād­nieku krodziņā, un notiesāts uz pieciem gadiem katorgas darbos bora raktuvēs Arizonas tuksnesī. (Redaktora pie­zīme.)

Klausieties, mani brāļi, un es jums pastāstīšu par kādu roku. Tā bija Toma Diksona roka, bet Toms Diksons bija pirmklasīgs audējs tā asinssuņa Rodžera Vondervotera fabrikā. Vergi, kas strādāja šajā fabrikā, bija iesaukuši to par «Elli», un viņiem, manuprāt, gan vajadzēja to zināt. Fabrika atradās Kingsberijā, nevis tur, kur Vondervoteru vasaras pils, bet otrā malā. Jūs nezināt, kur atrodas Kingsberijā? Daudz ko jūs nezināt, mani brāļi, un tas ir skumīgi. Tas tāpēc, ka jūs nezināt, ka esat vergi. Kad būšu izstāstījis jums šo stāstu, man gribētos noorganizēt no jums grupu, kas mācītos lasīt un rakstīt. Mūsu saim­nieki prot lasīt un rakstīt, viņiem pieder daudz grāmatu, un tieši tāpēc viņi ir mūsu kungi, dzīvo pilīs un nestrādā. Kad visi darba cilvēki iemācīsies lasīt un rakstīt — abso­lūti visi —, viņi kļūs stipri, un tad viņi liks lietā savu spēku, lai sarautu važas, un nebūs vairs pasaulē ne kungu, ne vergu.

Kingsberijā, mani brāļi, atrodas vecajā Alabamas štatā. Trīssimt gadus Vondervoteriem piederēja Kingsberijā ar tās vergu barakām un fabrikām, kā arī barakas un fabri­kas daudzās citās pilsētās un štatos. Jūs jau esat dzir­dējuši par Vondervoteriem — kurš nav dzirdējis? — taču atļaujiet man pastāstīt• par viņiem kaut ko tādu, ko jūs nezināt. Pirmais Vondervoters bija vergs — tāpat kā jūs un es. Sapratāt? Pirms trīssimt gadiem viņš bija vergs. Viņa tēvs bija mehāniķis Aleksandra Berella vergu cie­matā, bet māte — veļas mazgātāja turpat. Par to nav ne mazāko šaubu. Es stāstu jums patiesību. Tā ir vēsture. Katrs vārds, ko es saku, ir iespiests mūsu kungu vēstu­res grāmatās, kuras jūs nevarat izlasīt, tāpēc ka jūsu kungi neļauj jums apgūt lasītprasmi. Tagad jūs saprotat, kādēļ viņi neļauj jums apgūt lasītprasmi, grāmatās taču ir par to rakstīts. Viņi to zina, un viņi ir ļoti gudri. Ja jūs izlasītu par to, jūs zaudētu cieņu pret saviem kun­giem, bet tas būtu bīstami… kungiem. Taču es to visu zinu, tāpēc ka protu lasīt, un es jums stāstu to, ko pats savām acīm esmu izlasījis mūsu kungu vēstures grā­matās.

Pirmo Vondervoteru nesauc par Vondervoteru, viņš bija Vendžs, Bills Vendžs, mehāniķa Jergisa Vendža un veļas mazgātājas Lauras Kārnlijas dēls. Jaunais Bills Vendžs bija stiprs. Viņš varēja palikt kopā ar vergiem un vadīt tos cīņā par brīvību, taču viņš pārdevās saimniekiem un tika labi atalgots. Vēl būdams mazs puišelis, viņš sāka spiegot barakā. Viņš ziņoja par sava tēva musinošajām runām. Tas ir fakts. Es pats savām acīm lasīju par to dokumentos. Viņš bija pārāk labs vergs, lai viņu atstātu vergu barakā. Aleksandrs Berells viņu vēl pavisam mazu aizveda no turienes un iemācīja viņam lasīt un rakstīt. Viņam iemācīja daudz ko, un viņš kļuva par valdības sle­peno aģentu. Protams, viņš vairs nevalkāja verga drēbes, darīja to tikai tais reizēs, kad viņam vajadzēja izdibināt vergu noslēpumus un uzzināt kaut ko par viņu sazvērestī­bām. Tas bija viņš, kas astoņpadsmit gadu vecumā nodeva dižo varoni — biedru Ralfu Džeikobusu, kuram tika pie­spriests nāves sods uz elektriskā krēsla. Protams, jūs visi esat dzirdējuši Ralfa Džeikobusa svēto vārdu, bet jūs vēl nezināt, ka viņu iedzinis nāvē pirmais Vondervoters, kura uzvārds toreiz bija Vendžs. Es to zinu. Es par to izlasīju grāmatās. Tajās ir daudz tādu interesantu faktu.

Bet pēc tam, kad Ralfs Džeikobuss bija miris šajā bries­mīgajā nāvē, Billa Vendža iesauka mainījās daudzkārt. Tuvu un tālu viņš bija pazīstams kā Viltīgais Vendžs. Viņš uzkalpojās slepenajā dienestā jo augstu un tika bagātīgi atalgots, un tomēr viņš vēl nebija kļuvis kungu šķiras loceklis. Vīrieši bija ar mieru uzskatīt viņu par savējo, turpretī sievietes atteicās to darīt. Viltīgais Vendžs uz­cītīgi kalpoja saviem kungiem. Viņš pats bija bijis vergs un zināja vergu paradumus. Viņu nebija iespējams ap­muļķot. Tolaik vergi bija drosmīgāki nekā tagad un laiku pa laikam mēģināja izcīnīt sev brīvību. Viltīgais Vendžs vienmēr izmanījās ielūkoties vergu sazvērestību plānos; tie visi izjuka, bet vadītāji nokļuva uz elektriskā krēsla. Divtūkstoš divsimt piecdesmit piektajā gadā viņš dabūja jaunu iesauku, šajā gadā notika Lielā Sacelšanās. Apga­balā uz rietumiem no Klinšu kalniem septiņpadsmit miljoni vergu drošsirdīgi cīnījās par atbrīvošanos no saviem kun­giem. Kas to lai zina, ja Viltīgais Vendžs nebūtu bijis dzīvs, iespējams, ka viņi būtu uzvarējuši. Bet Viltīgais Vendžs nesēdēja, rokas klēpī salicis. Saimnieki piešķīra viņam visplašākās pilnvaras. Astoņos cīņas mēnešos tika nogalināti miljons trīssimt piecdesmittūkstoš vergu. Vi­ņus nogalināja Vendžs, Bills Vendžs, Viltīgais Vendžs, viņš apspieda Lielo Sacelšanos. Par to viņš saņēma augstu apbalvojumu, un viņa rokas bija tā aptraipītas ar vergu asinīm, ka no tā laika viņš tika iedēvēts par Asiņaino

Vendžu. Redzat, mani brāļi, cik interesantas lietas var atrast grāmatās, ja prot tās lasītī Ticiet man, grāmatās ir vēl daudz citu — vēl interesantāku lietu. Un, ja vien jums būs vēlēšanās mācīties kopā ar mani, pēc gada jūs jau varēsiet lasīt šīs grāmatas paši. Daži no jums varēs lasīt jau pēc sešiem mēnešiem.

Asiņainais Vendžs nodzīvoja līdz sirmam vecumam un vienmēr, līdz pašai nāvei, piedalījās kungu apspriedēs, tomēr pats kungu kārtā netika iecelts. Viņš, redzat, bija nācis pasaulē verga būdā. Toties viņu devīgi atalgoja. Vi­ņam bija savas desmit pilis, kur dzīvot. Kaut viņš nebija kungs, viņam tomēr piederēja tūkstošiem vergu. Jūrā vi­ņam bija liela izpriecu jahta, īsta peldoša pils, un viņam piederēja vesela sala, kur kafijas plantācijās sviedrus lēja desmittūkstoš vergu. Taču vecumdienās viņš bija vientuļš, tāpēc ka dzīvoja nošķīries, savu brāļu vergu ni­cināts, bet tie, kam viņš kalpoja, skatījās uz viņu no aug­šas un atteicās būt viņa brāļi. Kungi skatījās uz viņu no augšas tāpēc, ka viņš bija dzimis vergs. Viņš nomira neaprakstāmi bagāts, taču nomira šausmīgā nāvē, sirds­apziņas pārmetumu mocīts, nožēlodams visu, ko bija iz­darījis un kas bija aptraipījis viņa vārdu ar asinīm.

Turpretī ar viņa bērniem bija citādi. Viņi nebija dzi­muši vergu barakā un saskaņā ar tā laika Augstākā Oli­garha Džona Morisona īpašu lēmumu tika ieskaitīti kungu šķirā. Un tad Vendžu vārds nozuda no vēstures lappu­sēm. Vendži kļuva par Vondervoteriem, un Džeisons Vendžs, Asiņainā Vendža dēls, kļuva par Džeisonu Von­dervoteru, Vondervoteru dzimtas nodibinātāju. Bet tas no­tika pirms trīssimt gadiem, un šodienējie Vondervoteri ir aizmirsuši savus priekštečus un iedomājas, ka ir taisīti no cita materiāla nekā jūs un es, un visi pārējie vergi. Es jums jautāju, kāpēc vergs kļūst par cita verga kungu. Kāpēc verga dēls kļūst par daudzu vergu kungu? Atbildi uz šiem jautājumiem atrodiet paši, tikai neaizmir­stiet, ka Vondervoteru priekšteči ir bijuši vergi.

Bet tagad, mani brāļi, es atgriežos pie sava stāsta sā­kuma, lai pateiktu jums par Toma Diksona roku. Rodžera Vondervotera fabrika Kingsberijā pamatoti tika iesaukta par «Elli»L bet cilvēki, kas tajā strādāja, kā jūs redzēsiet, bija īsti vīrieši. Tur strādāja arī sievietes un bērni, pavi­sam mazi bērni. Visiem, kas tur strādāja, pēc likuma bija parastas vergu tiesības, taču tikai pēc likuma, jo daudzas no šīm tiesībām viņiem atņēma divi «Elles» uzraugi — Džozefs Klensijs un Ādolfs Mansters.

Tas ir garš stāsts, un es jums nestāstīšu to visu. Es pateikšu tikai par roku. Tā bija iegājies, ka saskaņā ar likumu daļa vergu niecīgās algas katru mēnesi tika' ietu­rēta un noguldīta fondā. Sis fonds bija paredzēts palī­dzības sniegšanai tiem strādniekiem, kas cietuši nelaimes gadījumā vai saslimuši. Kā jūs paši zināt, minētais fonds atrodas uzraugu pārziņā. Tāds ir likums, un «Ellē» šo fondu pārzināja divi uzraugi, lai nolādēta viņu piemiņa.

Klensijs un Mansters lietoja šo naudu savām vajadzī­bām. Ja notika nelaimes gadījums, cietušā biedri, kā tas bija pieņemts, at|āva viņam izsniegt pabalstu no fonda, bet uzraugi atteicās izmaksāt naudu. Ko vergiem atlika darīt? Saskaņā ar likumu viņiem bija savas tiesības, bet viņi nevarēja panākt, lai likums tiktu ievērots. Tie, kas sūdzējās par uzraugiem, tika sodīti. Jūs paši zināt, kādi mēdz būt sodi: naudas sods par neesošu brāķi darbā, pa­augstināti rēķini akciju sabiedrības veikalā, zvēriska iztu­rēšanās pret vainīgā sievu un bērniem un pārcelšana pie sliktām mašīnām, pie kurām strādājot cilvēks nevar no­pelnīt ne bada algu.

Reiz «Elles» vergi iesniedza protestu pašam Vondervo- teram. Tas bija tajā laikā, kad viņš dažus mēnešus pava- bija izklāstītas viņiem nodarītās pārestības, un visi vergi ka viņa māte pratusi rakstīt un paslepšus iemācījusi arī dēlu rakstīt, tāpat kā viņu kādreiz paslepšus bija iemā­cījusi viņas māte. Tā nu šis vergs uzrakstīja petīciju, kur bija izklāstītas viņiem nodarītas pārestības, un visi vergi parakstu vietā pavilka zem tās krustiņus. Uzlīmējuši uz aploksnes markas, viņi nosūtīja petīciju Rodžeram Vonder- voteram. Bet Rodžers Vondervoters, neko neizdarījis, no­deva petīciju tālāk abiem uzraugiem. Klensijs un Mansters spēra vai zemes gaisā. Naktī viņi aizsūtīja uz vergu bara­kām apsargus. Viņi bija bruņojušies ar stekiem. Ļaudis runāja, ka otrā rītā tikai puse no vergiem bijuši spējīgi strādāt «Ellē». Viņi bija nežēlīgi piekauti. Vergs, kas prata rakstīt, bija piekauts tā, ka nodzīvoja tikai trīs mē­nešus. Taču pirms nāves viņš uzrakstīja vēl vienu petīciju, bet, kāpēc, to jūs tūlīt dzirdēsiet.

Pirms četrām piecām nedēļām Tomam Diksonam, ver­gam no «Elles», dzensiksna bija norāvusi roku. Viņa darba biedri, kā parasti, lūdza viņam pabalstu no fonda, bet Klensijs un Mansters, kā parasti, atteicās izmaksāt naudu. Vergs, kas prata rakstīt un jau bija par matu no nāves, atkal sīki izklāstīja viņu sūdzības. Un šis do­kuments tika ielikts Toma Diksona norautajā rokā.

Tajā laikā Rodžers Vondervoters gulēja slims savā pilī Kingsberijas viņā galā. Viņu nemocīja drausmīgā slimība, kas gāž no kājām jūs un mani, brāļi; vai nu viņam bija neliels žults izplūdums, vai drusku sāpēja galva, tāpēc ka viņš bija par daudz ieēdis vai par daudz iedzēris. Bet viņam, tādam vārīgam un gļēvam, pietika ar to pašu. Tādi visu mūžu vatē ievīstīti cilvēki ir bezgala vārīgi un gļēvi. Ticiet man, brāļi, Rodžers Vondervoters cieta no savām galvas sāpēm vai iedomājās, ka cieš ne mazāk kā Toms Diksons, kuram roka bija norauta līdz plecam.

Rodžers Vondervoters bija aizrāvies ar zinātnisko zem­kopību, un savā fermā trīs jūdzes no Kingsberijas viņam bija izdevies izaudzēt jaunu zemeņu šķirni. Viņš ļoti le­pojas ar savām jaunajām zemenēm un pats būtu braucis novākt pirmās ogas, ja nebūtu uzbrukusi šī slimība. Tās dēļ viņš bija spiests pavēlēt vecajam vergam atvest no fermas pirmo zemeņu grozu. To visu pastāstīja pils vir­tuves zēns, kas nakšņoja vergu fabrikā. Atnest ogas bija vajadzējis plantācijas uzraugam, bet tas gulēja, jo, mē­ģinādams iejāt kumeļu, bija lauzis kāju. Virtuves zēns pastāstīja par to naktī. Tādējādi kļuva zināms, ka zeme­nes tiks vestas nākamajā dienā. Tad «Elles» barakā dzī­vojošie vergi, kas bija īsti vīri, nevis gļēvuļi, noturēja apspriedi.

Vergs, kas prata rakstīt, bet bija slims un mira no dabūtajiem sitieniem, sacīja, ka viņš aizvedīšot Toma Dik­sona roku; viņam tik un tā esot jāmirst, un kas par to, ja viņš nomiršot drīzāk. Tā tonakt pēc sardzes pēdējās apgaitas pieci vergi izzagās no barakas. Viņu vidū bija vergs, kas prata rakstīt. Viņi nogulēja ceļmalas krūmos līdz ritam, kad parādījās vecais vergs no fermas, vezdams savam kungam uz pilsētu dārgās ogas. Tā kā vergs no fermas bija vecs un reimatisma saliekts, bet vergs, kas prata rakstīt, bija sasists līdz nāvei un tikko jaudāja pavilkt kājas, viņiem bija ļoti līdzīga gaita. Vergs, kas prata rakstīt, uzģērba otra verga drēbes, uzrāva pār acīm cepuri ar platām malām, uzrāpās uz ratu bukas un brauca uz pilsētu. Vecais vergs sasiets nosēdēja krūmos līdz pašam vakaram, pēc tam citi vergi atlaida viņu un devās atpakaļ uz baraku, lai saņemtu sodu par noteikumu pār­kāpšanu.

Rodžers Vondervoters pa tām starpām zvilnēja savā lie­liskajā guļamistabā un gaidīja ogas; guļamistaba bija tik brīnišķīga un ar tādām ērtībām, ka mums un jums, kas savu mūžu neesam redzējuši neko tamlīdzīgu, acis ap­žilbtu. Vergs, kas prata rakstīt, vēlāk stāstīja, ka šī gu­ļamistaba viņam šķitusi kā pati paradīze. Un kā nu ne! Desmittūkstoš vergu bija atdevuši savu darbu un savu dzīvību, lai dabūtu gatavu šo guļamistabu, turpretī vergi paši gulēja pretīgās migās kā meža zvēri. Vergs, kas prata rakstīt, ienesa ogas uz sudraba paplātes vai lēzena šķīvja: redzat, Rodžers Vondervoters bija izteicis vēlē­šanos personiski aprunāties ar viņu par ogām.

Vergs, kas prata rakstīt, tikko turēdamies uz kājām, streipuliski pārgāja pāri lieliskajai istabai un nokrita ce­ļos pie Vondervotera gultas, turēdams izstieptajās rokās paplāti. No augšpuses paplāti sedza lielas, zaļas lapas, un miesassargs, kas stāvēja blakus, nogrūda tās nost, lai Vondervoters varētu redzēt ogas. Un, paslējies uz elkoņa, Rodžers Vondervoters arī redzēja tās. Viņa acis skatīja brīnišķīgās, svaigās zemenes, kas atgādināja dārgakme­ņus, un starp tām — rūpīgi nomazgāto un, protams, mani brāļi, salīdzinājumā ar asinssarkanajām ogām balto jo balto Toma Diksona roku. Un vēl viņš redzēja stīvajos, nedzīvajos pirkstos sažņaugto petīciju, ko bija atsūtījuši viņa vergi no «Elles».

—   Ņem un izlasi, — teica vergs, kas prata rakstīt. Un, kad saimnieks paņēma petīciju, miesassargs, kas bija sa­stindzis aiz pārsteiguma, ar dūri iesita pa seju ceļos no­slīkušajam vergam. Vergs mira, viņam tikpat kā nebija spēka un viss bija vienalga. Viņš neizdvesa ne skaņas un, nokritis uz sāniem,_ gulēja nekustēdamies, noasiņodams no sitiena pa seju. Ārsts, kas bija aizskrējis pēc pils ap­sardzes, atgriezās ar sargiem, un vergs tika uzrauts kā­jās. Bet, kad vergu vilka, viņš ieķērās uz grīdas nokri­tušajā Toma Diksona rokā.

—   Metiet viņu dzīvu pie suņiem! — pārskaities kliedza miesassargs. — Metiet viņu dzīvu pie suņiem!

Bet Rodžers Vondervoters, aizmirsis galvas sāpes, jo­projām atspiedies uz elkoņa, pavēlēja viņam apklust un lasīja tālāk petīciju. Un, kamēr viņš lasīja, visi stāvēja klusi un nekustīgi: saniknotais miesassargs, ārsts, pils apsardze, bet pašā vidū — asinīm noplūstošais vergs, kas vēl aizvien turēja Toma Diksona roku. Un, kad Rodžers Vondervoters bija beidzis lasīt, viņš pagriezās pret vergu un sacīja:

—  Ja šajā papīrā būs kaut mazliet sāmelots, tu nožē­losi, ka esi nācis pasaulē.

Vergs atbildēja:

—   Es visu mūžu nožēloju, ka esmu nācis pasaulē.

Rodžers Vondervoters vērīgi palūkojās uz viņu, un vergs

piebilda:

Jūs jau esat nodarījis man pašu ļaunāko. Es mirstu. Pēc nedēļas es vairs nebūšu starp dzīvajiem, tāpēc man vienalga, varat nogalināt mani tūlīt.

—   Bet ko tu darīsi ar to? — jautāja kungs, rādīdams uz roku, un vergs atbildēja:

—   Nesīšu atpakaļ uz baraku un apbedīšu. Toms Dik- sotis bija mans draugs. Mūsu stelles atradās blakus.

Mans stāsts ir tikpat kā galā, brāļi. Vergs un roka tika ar ratiem nogādāti atpakaļ barakā. Neviens vergs nesaņēma sodu par to, ko viņi bija nodarījuši. Gluži otrādi — Rodžers Vondervoters izdarīja izmeklēšanu un sodīja uzraugus Džozefu Klensiju un Ādolfu Mansteru. Vi­ņus atlaida no darba. Viņiem iededzināja pierē kauna zīmi, nocirta labo roku un tad abus izmeta uz ielas, lai stai­guļo apkārt un lūdzas žēlastības dāvanas līdz pašai nā­vei. Fonds pēc tam kādu laiku tika pārvaldīts saskaņā ar likumu, bet tikai kādu laiku, mani brāļi, jo Rodžera Von- dervotera vietā nāca viņa dēls Alberts, cietsirdīgs saim­nieks un gandrīz pustraks cilvēks.

Brāļi, vergs, kas pasniedza kungam roku, bija mans tēvs. Viņš bija drosmīgs vīrs. Un, tāpat kā māte bija pa­slepšus iemācījusi lasīt viņu, tā tēvs iemācīja mani. Bet, tā kā viņš drīz vien nomira no sitieniem, Rodžers Vonder­voters izņēma mani no barakas un mēģināja iztaisīt par cilvēku. Es varēju kļūt par uzraugu «Ellē», bet es labāk kļuvu par stāstnieku, lai vienmēr klejotu pa zemi un būtu tuvāks saviem brāļiem vergiem. Un es slepeni stāstu jums par šādiem notikumiem, zinādams, ka jūs mani nenodosiet, jo, ja jūs to izdarītu, — jūs to zināt ne sliktāk kā es, — man izrautu mēli un es vairs nevarētu neko stāstīt. Un vēl es gribu pavēstīt jums, brāļi, ka pienāks labāki laiki, kad visā pasaulē viss būs labi un nebūs ne kungu, ne vergu. Bet vispirms jums ir jāsagatavojas šai labajai nā­kotnei — jums jāiemācās lasīt. Iespiestajā vārdā ir ap­slēpts milzu spēks. Un es esmu te, lai mācītu jūs lasīt, un ir vēl citi cilvēki, kas pēc tam, kad es būšu nostaigājis savu ceļu, gādās, lai jums būtu grāmatas, vēstures grā­matas, no kurām' jūs uzzināsiet patiesību par saviem kun­giem un mācīsieties būt tikpat stipri kā viņi.

(Redaktora, piezīme. Šis stāsts ņemts no grāmatas «Vēs­turiski fragmenti un uzmetumi», kura pirmo reizi publi­cēta piecdesmit sējumu izdevumā četrtūkstoš četrsimt div­desmit septītajā gadā un kuru tagad, pēc divsimt gadiem, tās ticamības un vērtības dēļ izrediģējusi un no jauna izdevusi Vēstures pētījumu nacionālā komiteja.)

GABALS GAĻAS

Ar pēdējo maizes gabaliņu Toms Kings rūpīgi uzslau- cīja no šķīvja miltu niērces pēdējās atliekas un tad ilgi, apdomīgi gremoja šādi sagatavoto kumosu. Kad Toms pieceļas no galda, viņu māca apziņa, ka nepārprotami ir izsalcis. Tomēr ēdis bija tikai viņš viens pats. Abi bērni blakus istabā bija jau agri nolikti gulēt, lai miegā aiz­mirstu, ka palikuši bez vakariņām. Sieva netika baudījusi ne kripatas, tikai klusu sēdējusi, vērodama viņu bažīgām acīm. Tā bija sīka, nonīkuši strādnieku šķiras sieviete, kaut gan agrākā skaistuma pēdas vēl nebija izzudušas no viņas sejas. Miltus mērcei viņa bija aizņēmusies no kaimiņienes, kas dzīvoja lielās priekštelpas pretējā pusē. Pēdējie divi puspensi bija izdoti, lai nopirktu maizi.

Toms Kings apsēdās pie loga uz sagrabējuša krēsla, kas ņerkstēdams sūdzējās, par viņa svaru, tad gluži mehāniski viņš iebāza pīpi mutē un ielaida roku svārku sānkabatā. Tikai neatradis tur ne kriksīša tabakas, viņš atģidās, ko īsti darījis, un, saviebies par savu aizmāršību, nolika pīpi pie malas. Kustības bija gausas, gandrīz lempīgas, it kā paša muskuju smagā nasta to apgrūtinātu. Tomam bija smagnējs ķermenis un flegmātisks izskats, un viņa ārieni nekādā ziņā nevarēja dēvēt par pievilcīgu. Vienkāršais apģērbs bija nonēsāts un plumpīgs. Kurpju izņidrējušās virsas tikko spēja noturēt smagās pazoles, kas pašas ne­bija neko jaunākas. Katūna krekls — lēts divu šiliņu ra­žojums — rādīja apspurušu apkakli un neizmazgājamus krāsas traipus.

Taču tieši Toma Kinga seja nekļūdīgi lāva noteikt viņa nodarbošanos. Tā bija tipiska profesionāla boksera seja — tāda boksera, kas ilgus gadus pavadījis ringa kalpībā un tādējādi attīstījis izteiktas cīņas zvēra pazīmes. Sejas panti bija nepārprotami truli, un, lai neviens vaibsts ne­paliktu nepamanīts, vaigi bija gludi noskūti. Lūpas — gandrīz bez kontūrām — veidoja uzsvērti skarbu muti, kas līdzinājās šķēlumam sejā. Smagais žoklis izvirzījās uz priekšu kā dzīvniekam. Nekustīgās acis, kas gausi virāja smagos plakstus, gandrīz bez izteiksmes raudzījās no saraino, saraukto uzacu apakšas. Toms Kings jau pats bija kā dzīvnieks, bet tieši acis viņā visvairāk atgādināja dzīvnieku. Tās bija miegaina lauvas — plēsīga zvēra acis. Šaurā piere bija slīpa, īsi apcirptie mati atklāja katru pauguriņu nelīdzenajā, neglītajā galvaskausā. Šo grezno izskatu vēl papildināja divreiz lauztais un neskaitāmiem sitieniem dažādi izšķobītais deguns un puķkāpostu ausis, uz laiku laikiem kroplīgi pietūkušas gandrīz divkāršos apmēros, bet bārda, kaut nupat skūta, jau atkal spraucās caur ādu, piešķirdama sejai zilganmelnu nokrāsu.

Visā kopumā — no cilvēka ar šādu seju tumšā alejā vai vientuļā vietā varētu nobīties. Tomēr Toms Kings ne­bija noziedznieks un nekad nebija neko ļaunu pastrādājis. Viņš izvairījās no kautiņiem, dzīvoja vienkārši un nekad nebija nevienam pāri nodarījis. Pat ne dzirdēts nebija, ka viņš kādreiz būtu meklējis ķildu. Viņš bija profesionāls bokseris un visu savu zvērisko plēsīgumu taupīja profe­sionāliem mērķiem. Ārpus ringa viņš bija gauss, labsir­dīgs cilvēks un savās jaunības dienās, kad naudas bija papilnam, ar pārāk plašu roku, lai pašam tas būtu nācis par labu. Viņš ne pret vienu nejuta īgnumu, un ienaidnieku viņam bija maz. Cīņa viņam bija amats. Ringā viņš sita, lai sagādātu sāpes, sita, lai sakropļotu, sita, lai iznīcinātu; tomēr viņš sita bez naida. To taču prasīja viņa darbs. Publika pulcējās un maksāja par to, lai redzētu izrādi, kā divi vīri ar sitieniem gāž viens otru gar zemi. Uzva­rētājs dabūja naudas zutņa resno galu. Kad Toms Kings pirms divdesmit gadiem gāja cīņā pret Vulumulu Godžeru, viņš zināja, ka Godžera žoklis tikai četrus mēnešus kopš sadziedināts pēc lauzuma Ņūkāslas sacīkstēs. Uz šo žokli viņš tad arī tēmēja un devītajā raundā lauza to no jauna — ne tāpēc, ka vēlētu Godžeram ļaunu, bet tāpēc, ka tas bija drošākais ceļš, kā nogāzt Godžeru un izcīnīt naudas zutņa resno galu. Un arī Godžers pat nedomāja ļaunoties uz viņu par to. Tāda nu reiz bija šī spēle, abi zināja šās spēles noteikumus, un abi spēlēja to.

Toms Kings, ne savu laiku nebijis nekāds runātājs, ta­gad sēdēja pie loga, nīgri klusēdams un aplūkodams sa­vas rokas. Plaukstu virspusēs velvējās vēnas — resnas un uztūkušas, bet krumšļi — dragāti, dauzīti un kropļoti — skaidri liecināja, kādam nolūkam tie lietoti. Ne reizes viņš pat dzirdējis nebija, ka cilvēka dzīvība atkarīga no artē- rijam, toties labi zināja, ko nozīmē šīs resnās, piepūstās vēnas. Sirds ar visaugstāko spiedienu bija dzinusi caur tam pārak daudz asiņu. Nu tās vairs nespēja pienācīgi kalpot. Viņš bija izspiedis no tām visu elastību, un līdz ar venu izplešanos pagalam bija arī viņa izturība. Tagad viņš atri nogura. Nu viņš vairs nespēja ar visu sparu veikt straujus divdesmit raundus, cīnīties, cīnīties, cīnī­ties no gonga līdz gongam, kad pēc viena mežonīga sa­sprindzinājumā traucas otrs — vēl mežonīgāks, kad viņu sviež pret virvēm un viņš savukārt sviež virvēs pretinieku, lai vēl jo mežonīgāk un sīvāk saņemtu galējos spēkus pašā pēdējā — divdesmitajā raundā, kad publika aurodama slienas kājās, bet viņš drāžas, belž, vairās, gāž pār pre­tinieku sitienu krusu pēc sitienu krusas, saņem sitienu brāzmas pats, bet visu šo laiku sirds uzticīgi sūknē ban­gojošās asinis caur pulsējošām dzīslām. Dzīslas, cīņas laika piepampušas, arvien atkal atslāba, tomēr pavisam vairs ne — ar katru reizi, sākumā gluži nemanāmi, tās palika mazu nieciņu resnākas nekā iepriekš. Toms Kings lūkojās tajās un savos sadauzītajos krumšjos, un uz mirklīti kā vīzija acu priekšā pavīdēja šīs pašas rokas to jaunības skaistumā, kad vēl pirmais krumslis nebija sa­dragāts pret Bennija Džounsa galvu — tā paša, ko pazina arī ar iesauku Velsas Briesmonis.

Atkal viņš sajuta savu izsalkumu.

—   Nolāpīts ar ārā, ka nevarēju dabūt gabalu gaļas! — viņš paskaļi nogremzās, sažņaugdams milzīgās dūres un izspļaudams apspiestu lāstu.

—  Es jau izmēģinājos gan pie Berka, gan Solija, — sieva atteica, pa pusei kā taisnodamās.

—   Un šie nebija vis ar mieru? — viņš noprasīja.

—   Ne par puspensu. Berks teica … — Sieva sastomī­jās.

—   Sper vien laukā! Kot šis teica?

—   Šis domājot, ka Sendels tevi šovakar piebeigšot un tavs rēķins jau tik un tā esot liels diezgan.

Toms Kings norūcās, bet neatbildēja. Viņš netika vaļā no domām par buldogu, kuru bija turējis jaunības dienās un izbarojis tam bezgala daudz gaļas. Toreiz gan Berks viņam būtu devis uz parāda pat tūkstoš gaļas gabalu. Bet laiki mainījušies. Toms Kings kļūst vecs, un veci vīri, kas cīnās otrās šķiras klubos, nevar cerēt, ka tirgotāji dos ko uz rēķina — vienalga, daudz vai maz.

Jau no rīta pieceldamies viņš bija jutis kāri pēc gaļas, un šī kāre nemazinājās. Šodienas cīņai viņam trūka pie­tiekama treniņa. Austrālijā bija sausuma gads, laiki grūti — un nenācās viegli atrast pat jebkādu gadījuma darbu. Viņš nebija varējis sadabūt treniņa partneri, un pārtika arī nebija nekāda labā, pie tam ne arvien tik, cik gribas. Ja radās izdevība, viņš pa dienai bija šo to pa­strādājis — smagus darbus un rītu agrumos skrējis ap rātslaukumu, lai vingrinātu kājas. Tomēr grūti bija tre­nēties bez partnera. Pie tam vēl, ja mājās sieva un divi bērni, kas prasa ēst. Kopš vienošanās par maču ar Sen- delu kredīts pie tirgotājiem bija palielinājies visai maz. Izpriecu kluba sekretārs bija avansa veidā izmaksājis trīs mārciņas sterliņu — prēmijas daļu zaudētājam — un at­teicies dot jel grasi vairāk. Reizi pa reizei izdevās aiz­ņemties dažus šiliņus no veciem biedriem, kas būtu de­vuši arī vairāk, ja vien nebijis sausais gads un pašiem neklātos plāni. Nē, — un kas gan par jēgu izlikties to nesaprotam, — viņa treniņš nav apmierinošs. Viņam butu vajadzējis labākas barības un mazāk raižu. Pie tam cil­vēkam, kuram četrdesmit gadu, daudz grūtāk tikt formā nekā divdesmitgadīgam.

—   Cik pulkstenis, Lizij? — viņš ievaicājās.

Sieva aizgāja pāri priekštelpai pajautāt un tūdaļ at­griezās.

—   Bez ceturkšņa astoņi.

—   Pirmā cīņa tur sāksies pēc dažām minūtēm, — Toms Kings teica. — Tikai tāda izmēģinājuma cīņa. Tad nāks četru raundu gājiens starp Dīleru Velsu un Gridliju, tad desmit raundu cīniņš starp čempionu un nez kādu tur matrozi. Mana kārta nebūs ātrāk kā pēc stundas.

Vēl nosēdējis klusējot minūtes desmit, viņš piecēlās.

—   Kas ir, tas ir, Lizij, man nav kārtīga treniņa.

Viņš pasniedzās pēc cepures un devās uz durvīm. Viņš

pat negrasījās noskūpstīt sievu — to viņš nekad nedarīja, iziedams no mājas, — bet šovakar viņa pati uzdrošinājās noskūpstīt vīru, apmetuši rokas tam ap kaklu un tā pie­spiedusi viņu noliekties tuvāk. Sieva izskatījās pavisam sīciņa blakus vīra masīvajam stāvam.

—   Labu izdošanos, Tom, — viņa teica. — Tev viņš jāpieveic!

—  Jā, man viņš jāpieveic, — Toms atkārtoja. — Tas tad arī būtu tā kā viss. Man tik jāpieveic viņš.

Viņš pasmējās, mēģinādams būt sirsnīgs, bet sieva vēl ciešāk piespiedās klāt. Pāri viņas plecam Toms apskatīja kailo istabu. Tas bija viss, kas viņam pasaulē pieder, — un tam pašam īres termiņš notecējis, — tad vēl sieva un divi bērne|i. Un nu viņš visu to pamet, dodamies ārā nakts tumsā, lai iegūtu ga|u savai dzīvesbiedrei un ma­zuļiem, — nevis kā mūsdienu strādnieks, kas dodas savā mašīnu katorgā, bet pēc vecu vecā pirmatnējā, slavenā, zvēriskā paņēmiena — lai cīnītos par šo gaļu.

—  Man viņš jāpieveic, — Toms atkārtoja, un šoreiz viņa balsī jautās izmisums. — Ja uzvara, tad tas ir trīs­desmit mārciņu — un es varu samaksāt visus parādus, vēl savs grasis paliks pāri. Ja zaudējums, tad nedabūšu nekā — pat ne penija, lai atbrauktu mājās ar tramvaju. Sekretārs jau izsniedzis visu, kas no prēmijas pienākas zaudētājam. Arlabvakaru, vecā. Ja būs uzvara, es nākšu tieši uz māju.

—  Bet es gaidīšu, — viņa nosauca tam pakaļ pāri priekštelpai.

Līdz Izpriecu klubam bija pilnas divas jūdzes, un soļo­dams Kings atcerejas, kā savās slavas dienās — reiz taču viņš bija Jaundienvidvelsas čempions smagajā svarā — viņš uz sacīkstēm mēdza braukt automašīnā, par ko pa­rasti samaksaja kāds bagāts mecenāts, pats braukdams kopa ar viņu. Re, Tomijs Bernss un tas jenkijs Džeks Džonsons — tie taču braukā automobiļos! Bet viņš iet kājām! Un, kā ikvienam zināms, divas smagi nosoļotas jūdzes nav vis nekāda teicamā sagatavošanās cīņai. Viņš ir vecs, un večiem pasaule nerāda laipnu vaigu. Tagad viņš vairs neder nekam, varbūt vienīgi par melnstrād- nieku, bet salauztais deguns un uztūkušās ausis pat tur viņam stājas ceļā. Viņš apjauta, ka kāro, kaut jel būtu izmācījies kādu_ amatu. Gals tad beigu beigās tomēr būtu paredzams labāks. Taču neviens to viņam nekad netika teicis, un sirds dziļumos Toms apzinājās, ka tikpat nebūtu klausījis, ja arī kāds teicis. Dzīve toreiz bija tik viegla. Kaudzēm naudas … skaudras, žilbinošas cīņas … atpūta un laiska izklaidēšanās pastarpēm … dedzīgi glaimotāji viņu aplido, uzsit uz pleca, paspiež roku, visādi tipi jūtas laimīgi un pagodināti, ja drīkst izmaksāt glāzīti, lai pie­cas minūtes ar viņu parunātos… un pats slavas krāš­ņums — rēcošā publika, viesuļaini straujie finiši, ties­nešu saucieni: «Kings uzvarējis!» — un viņa vārds avīžu sporta slejās nākamajā dienā.

Tie tik bija laiki! Bet tagad, savā gausajā prātā smagi domas cilādams, viņš sāka atskārst, ka tie taču arī bijuši vecie, ko viņš tolaik nogādāja pie malas. Viņš bija jau­nība, kas traucas augšup, un tie bija vecums, kas slīgst lejup. Kāds tad brīnums, ka viss veicās tik viegli… šie vīri ar piepampušām dzīslām, ar sakropļotiem krumšļiem un neskaitāmo garo cīniņu gurdumu kaulos. Viņš atcerē­jās to reizi, kad pie Raškatersu līča pieveica Staušeru Bilu astoņpadsmitajā raundā, bet vecais Bils pēc tam ģērbtuvē raudāja kā bērns. Varbūt vecais Bils nebija sa­maksājis īri. Varbūt viņu mājās gaidīja sieva ar pāris bērniņiem. Un varbūt Bils tajā cīņas dienā tāpat salka pēc gabala gaļas. Bils bija godīgi cīnījies, bet saņēmis nepelnītu sodu. Tagad, pats izgājis šo bargo dzīves skolu, Toms saprata, ka tovakar pirms divdesmit gadiem Stau­šeru Bils bija licis uz spēli daudz vairāk nekā jaunais Toms Kings, kas cīnījās tikai slavas un viegli iegūstamas naudas pēc. Kas tur ko brīnīties, ka Staušeru Bils pēc tam ģērbtuvē raudāja.

Neko darīt, katrs cilvēks spēj izcīnīt tikai zināmu skaitu cīņu. Tas ir spēles dzelzs likums. Viena spēkos ir simt smagu cīņu, otra tikai divdesmit; katram ir savs cīņu skaits — pēc katra uzbūves un rakstura, un, kad viņš tās izcīnījis, tad ir cauri. Jā, Toma spēkos bijis vairāk cīņu nekā dažam labam citam, bet viņš to izcīnījis daudz vai­rāk par savu tiesu — šo bargo, nežēlīgo cīniņu, kuri sirdij un plaušām liek strādāt vai līdz plīšanai, kuri dzīslām atņem elastību un no jaunības atsperīgā lokanuma izveido cietus muskuļu mezglus, kuri nokauj sparu un uzņēmību, kuri nogurdina smadzenes un kaulus ar vislielāko piepūli un izturīguma pārmēru. Jā, viņš ir turējies sīvak nekā visi citi. No viņa senajiem partneriem neviens vairs nav atlicis. Viņš ir pēdējais no vecās gvardes. Viņš pieredzējis tos visus izbeidzam cīņu gaitas, un viņa paša roka devusi vienam otram pēdējo triecienu.

Toreiz viņu mēdza raidīt izmēģināšanai pret vecajiem un citu pēc cita viņš tos bija novācis pie malas — pa­smiedamies, kad tie, tāpat kā vecais Staušeru Bils, rau­dāja ģērbtuvē. Bet nu viņš pats ir vecais, un tagad pret viņu raida jauniešus izmēģināšanai. Te nu ir tas puisis

Sendels. Atbraucis no Jaunzēlandes, kur guvis vienu spī­došu uzvaru. Bet Austrālijā nevienam par viņu nekas nav zināms, tāpēc viņu sūta pretī vecajam Tomam Kingam. Ja Sendels sevi parādīs, viņam dos labākus pretiniekus, ar ko cīnīties, un augstākas prēmijas, ko laimēt; tālab droši noskārstams, ka cīniņš ar viņu būs sīvs. Sendels tajā var laimēt itin visu — naudu, slavu, karjeru, bet Toms Kings ir tikai noplucis, vecs ceļa rādītāja stabs, kas sarga plašo ceļu uz slavu un laimi. Un viņam nav nekā cita, ko lai­mēt, kā vien trīsdesmit mārciņu, lai samaksātu mājas īpaš­niekam un tirgotājiem. Tomam Kingam tā pārcilājot domas, viņa smagnējā iztēlē atainojās jaunība, krāšņā jau­nība, kas trauc augšup līksma un neuzvarama, tās mus­kuļi ir lokani un āda zīdaina, tās sirds un plaušas nepa­zīst ne noguruma, ne pārpūles, un tā smejas par iedomu, ka spēki būtu jātaupa. Jā, jaunība ir Nemezīda. Jaunība iznīcina vecumu un neliekas ne zinis, ka, to darīdama, iz­nicina pati sevi. Tās dzīslas kļūst resnas, tās krumšļus sadraga sitieni, un tad to savukārt atkal iznīcina jaunība. Jo jaunība arvien ir jauna. Vienīgi vecums noveco.

Kāslrīstrītā Kings nogriezās pa kreisi un, pagājis gar trim namu blokiem, nonāca pie Izpriecu kluba. Pūlis jaunu dīkdieņu, kas ārpusē- slaistījās gar durvīm, bijīgi pavēra viņam ceļu, un viņš saklausīja kādu uzsaucam otram:

—   Tas ir viņš! Tas ir Toms Kings!

Iekšā iegājis, pa ceļam uz savu ģērbtuvi viņš uzdūrās sekretaram, jaunam cilvēkam ar skadrām acīm un blē­dīgu seju; tas paspieda viņam roku.

—   Nu, kā jūties, Tom? — sekretārs apjautājās.

—   Pilnā formā, — Kings atbildēja, labi zinādams, ka melo un ka, bijusi viņam mārciņa sterliņu, viņš to tūdaļ uz vietas būtu atdevis par krietnu gabalu gaļas.

Kad Toms Kings iznāca no ģērbtuves un sekundantu pavadībā pa sāneju nokāpa pie kvadrātiskā virvju iežogo­juma zāles centrā, no gaidošā pūļa uzšalca pretī sveicienu un aplausu vilnis. Viņš atbildēja apsveikumiem gan pa labi, gan pa kreisi, kaut pazina tikai nedaudzas no sejām. Lielākā tiesa šo skatītāju vēl pat dzimuši nebija, kad viņš plūca pirmos laurus virvju apžogā. Kings viegli uzlēca uz paaugstinātās platformas un paliecies izlīda caur vir­vēm savā stūrī, apsēzdamies tur uz saliekamā soliņa. Ties­nesis Džeks Bols panācās un pakratīja viņam roku. Bols bija savu laiku nodzīvojis bokseris, kas jau vairāk nekā desmit gadu nebija ienācis ringā kā tā saimnieks. Kings jutās priecīgs, ka tieši Bols ir viņa tiesnesis. Abi viņi ir veči. Ja arī Kings bliezīs Sendelam mazliet niknāk, nekā noteikumos paredzēts, viņš zināja, ka uz Bolu var pajau­ties, — tas to neievēros.

Jauni, centīgi smagsvara bokseri cits pēc cita rāpās ringā, un tiesnesis tos stādīja publikai priekšā. Tāpat viņš izsauca to teiktos izaicinājumus.

— Jaunais Pronto, — Bols ziņoja, — no Ziemeļsidne- jas izaicina uzvarētāju, saderot par piecdesmit mārciņām.

Publika aplaudēja, un no jauna tā aplaudēja, kad Sen­dels pats izlēca caur virvēm un apsēdās savā stūrī. Toms Kings ziņkārīgi paraudzījās viņā pāri ringam, jo pēc da­žām minūtēm viņi jau būs saķērušies nežēlīgā divcīņā, katrs no visa spēka cenzdamies sist otram tā, lai tas zaudētu samaņu. Tomēr Kings maz ko varēja saskatīt, jo Sendels, tāpat kā viņš pats, virs ringa tērpa valkāja treniņa bikses un svīteri. Sejas vaibsti bija vīrišķīgi skaisti, tos vainagoja cirtains dzeltenu matu mežs, bet resnais, muskuļotais kakls liecināja par ķermeņa vareno uzbūvi.

Jaunais Pronto iegāja vienā stūrī, tad otrā, paspiezdams pretiniekiem roku, un nolēca no ringa platformas. Izsau­kumi turpinājās. Tikai Jaunība te kāpa ringā cauri vir­vēm — nepazīstama, bet nesātīga Jaunība — un skaļi sludināja cilvēcei, ka, paļaudamās uz savu spēku un veik­lību, grib mēroties stiprumā ar uzvarētāju. Vēl pirms nedaudziem gadiem savas neuzvaramības kalngalos Toms Kings būtu juties uzjautrināts un garlaikots par šādu ievadu. Bet tagad viņš sēdēja kā apmāts, nespēdams aiz- gaiņāt Jaunības tēlu no savām acīm. Arvien šie jaunie bokseri ir tie, kas ceļas augšup, viņi lec caur virvēm un sauc savus spītīgos izaicinājumus; un arvien tie ir vecie, kas slīgst pie zemes viņu priekšā. Pāri veco ķermeņiem viņi kāpj pretī panākumiem. Un mūžam viņi nāk, arvien vairāk un vairāk jauniešu — nepiepildāmā un neatvairāmā Jaunība —, un arvien viņi nobīda vecos pie malas, tad paši kļūst veci, lai soļotu pa to pašu lejupvedošo taku, kamēr no aizmugures nemitīgi spiežas virsū mūžīgā Jau­nība — mazie bērniņi, kas, izauguši par zaļokšņiem, no­grūž vecos pie zemes, bet tiem seko vēl vairāk bērniņu līdz pat laiku galam — Jaunība, kurai jāpiepilda sava griba un kura nekad nemirst.

Kings pavērsās uz preses ložu, pamezdams ar galvu Morgānam no «Sportista» un Korbetam no «Sporta Ties­neša». Tad viņš pastiepa rokas, lai sekundanti Sids Sali- vens un Cārlijs Beitss uzmauc viņam cimdus un cieši sa­sien tos, kamēr viens Sendela sekundants viņus vērīgi uz­raudzīja, iepriekš kritiski pārbaudījis Kinga pirkstu apsē­jus. Viens Kinga sekundants Sendela stūrī pildīja tos pašus pienākumus. Sendelam novilka treniņa bikses un, kad viņš piecēlās kājās, nomauca pār galvu arī svīteri. Un Toms Kings, turp paskatījies, ieraudzīja iemiesotu Jaunību — augsti velvētas krūtis, drukns stāvs, muskuļi, kas zem baltās, zīdainās ādas izlocīdamies slīd šurp un turp kā dzīvi radījumi. Viss ķermenis vibrēt vibrēja spriegā dzī­vībā, un Toms Kings zināja, ka šī dzīvība vēl nav iz- sviedrējusi savu svaigumu caur sāpīgi saspringtām porām ilgstošajās cīņās, kurās Jaunība maksā savus meslus un no kurām vairs neiznāk tikpat jauna, kā tās uzsākusi.

Abi vīrieši pagājās uz priekšu, lai sastaptos, un, kad atskanēja gongs un sekundanti ar saliekamajiem krēsliem nolēca no ringa, viņi paspieda viens otram roku un acu­mirkli ieņēma cīņas stāju. Un acumirklī, gluži kā smalki centrēts tērauda atsperu mehānisms, Sendels lēca klāt, atkāpās un lēca atkal, dodams sitienu ar kreiso roku pa acīm, ar labo pa ribām; izvairīdamies no pretsitiena, zibe­nīgi aizdejoja atpakaļ un atkal draudīgi uzbruka. Viņš bija žigls un manīgs. Tā bija žilbinoša izrāde. Publika at­zinīgi klaigāja. Tomēr Kings nebija apžilbināts. Viņš bija izcīnījis pārāk daudz cīņu un uzveicis pārāk daudz jau­niešu. Viņš pazina šo sitienu īsto vērtību — pārāk aši un pārāk samaksloti, lai būtu bīstami. Acīmredzot Sendels gribēja no paša sakuma ievirzīt strauju tempu. To jau varēja sagaidīt. Tadu paņēmienu mēdz lietot Jaunība, kas savu lieliskumu un priekšrocības izšķiež trakā plosīgumā un zvēriskos uzbrukumos, cenzdamās satriekt pretinieku ar sava spēka un dziņu neizmērojamo varenību.

Sendels lēca klāt un rāvās prom, lēkāja šur, tur un visur veikls, karstasinīgs — dzīvs baltas miesas un zve­ļošu muskuļu brīnums, saaudies žilbinošā uzbrukumu, slī- dējumu un lēcienu virpulī, kā lidojoša atspole mezdamies no vienas kustības otrā tūkstošiem reižu, un visas tās bija virzītas uz vienu mērķi — iznīcināt Tomu Kingu, kas stā­vēja starp viņu un laimi. Bet Toms Kings panesīgi cieta. Viņš prata savu amatu, un viņš pazina Jaunību — tagad, kad pašam Jaunība vairs nepiederēja. Nekas te nav da­rāms, kamēr tas otrais nebūs nolaidis mazliet tvaika, — viņš domāja un klusībā pasmīnēja, piesardzīgi sagum- dams, lai ar galvvirsu uztvertu smagu sitienu. Viņš rīko­jās ļauni, tomēr pēc boksa spēles likumiem pavisam go­dīgi. Katrs cilvēks pats centīsies sargāt savus krumšļus, un, ja nu viņš par vari kāro belzt pretiniekam pa galv­virsu, lai tad dara vien to pats uz savu atbildību. Kings būtu varējis pieplakt vēl zemāk un ļaut sitienam bez trā­pījuma nošalkt pāri, bet viņš atcerējās pats savas agrīnās cīņas un kā viņš pirmoreiz satrieca krumsli pret Velsas Briesmoņa pauri. Viņš tikai piedalījās spēlē, šis pielieciens bija paredzēts vienam no Sendela krumšļiem. Protams, šobrīd Sendels to pat nepamanīs. Visu šās cīņas laiku viņš cildenā nevērībā turpinās belzt tikpat smagi kā allaž. Bet kādreiz vēlāk, kad ilgās ringa sacīkstes liks sevi just, viņš nožēlos šo krumsli un, raudzīdamies pa­gātnē, atminēsies, kā satriecis to pret Toma Kinga galvu.

Pirmais raunds viss piederēja Sendelam, un viņš lika publikai aurot sajūsmā par viesuļvētrai līdzīgo uzklu- pienu straujumu. Viņš apbēra Kingu ar belzienu lavīnu, bet Kings nedarīja itin neko. Viņš pat ne reizi nesita pretī, apmierinādamies ar aizsegšanos, atvairīšanu un pie- liekšanos, mezdamies klinčā, lai izbēgtu no sitieniem. Viņš šad tad mānīja pretinieku un tikai nopurināja galvu, ja kāds belziens trāpīja smagi, viņš kustējās gausi, ne reizi straujāk nemezdamies sānis, nepalēkdamies un lieki netē­rēdams ne pilītes spēka. Vajadzēja ļaut, lai Sendelam no- kūsā jaunības putas, pirms apdomīgais vecums varēja uz­drīkstēties tam atmaksāt. Visas Kinga kustības bija rā­mās un metodiskas, un acis, kas gausi valbījas zem smagajiem plakstiem, piešķīra tam pusaizmiguša vai ap­stulbušā cilvēka izskatu. Tomēr šīs acis redzeja it visu — vairāk nekā divdesmit gadu, ko viņš pavadījis ringa, tas bija vingrinātas visu saskatīt. Šīs acis nedzirkstīja un nešaudījās pirms draudīga trieciena, tās raudzījās vēsi un mēroja attālumu.

Raundam beidzoties, Kings, atsēdies savā stūrī minūti ilgai atpūtai, atlaidās un izstiepa kājas, bet elkoņus no­guldīja uz virvju leņķa, krūtis un vēders cilājās brīvi un dziļi, kamēr viņš guldzieniem rija gaisu, ko sekundanti ar dvieļiem vēdināja virsū. Aizvērtām acīm viņš ieklausījās publikas balsīs. — Kāpēc tu necīksties, Tom? — daudzi kliedza. — Vait' tev bail no šā, vai?

— Muskuļu vīkšķis, — Kings dzirdēja skaidrojam kādu vīru pirmajā rindā. — Viņš jau nejaudā ātrāk pakustēties. Divi pret vienu par Sendelu — mārciņās!

Gongs nodārdēja, un abi vīrieši iznāca no saviem stū­riem. Sendels panācās uz priekšu trīs ceturtdaļas visas distances, kārodams jo ātrāk atsākt cīņu; bet Kings bija apmierināts, ka tam atliek īsākais atstatums. Tas bija tieši viņa taupīguma taktikas garā. Viņam trūka laba treniņa, un viņš nebija pietiekami paēdis, tāpēc katru soli vajadzēja aprēķināt. Bez tam viņš jau divas jūdzes bija nostaigājis, pirms nokļuva ringā. Sis bija pirmā raunda pilnīgs at­kārtojums. Sendels bruka virsū kā viesulis, bet publika īgni kurnēja, kāpēc Kings nesākot cīņu. Ja neskaita māņu sitienus un dažus gausus, neietekmīgus belzienus, viņš ne­darīja nekā cita kā vien atvairījās, atkāpās un metās klinčā. Sendels kāroja strauju cīņas gaitu, kamēr Kings ar gudru pieredzi neielaidās uz to. Viņš smīknēja ar tādu kā skumīga pārākuma vaibstu ringa sabojātajos sejas pan­tos un turpināja saudzēt savus spēkus ar greizsirdību, uz kādu spējīgs vienīgi Vecums. Sendels bija Jaunība un šķērdēja savus spēkus ar Jaunības dāsno nevērību. Kings pilnībā pārvaldīja ringa kara mākslu un ilgās, sāpīgās cīņās dzimušo gudrību. Viņš vēroja ar vēsām acīm un vēsu prātu, gausi kustēdamies un nogaidīdams, līdz Sen­delam nokūsās putas. Vairumam skatītāju šķita, ka Kings jau bezcerīgi nolietojies, un tie nekavējās skaļi izteikt sa­vus uzskatus, piedāvādami trīs pret vienu par Sendelu. Tomēr atradās arī prātīgāki, tie nedaudzie, kas pazina Kingu no agrākiem laikiem, un tie palika pie sava, uzska­tīdami, ka derības uz Kingu būs viegli pelnīta nauda.

Trešais raunds tāpat sākās vienpusīgi, Sendels vadīja cīņas gartu un vienīgais deva belzienus. Pusminūte jau bija pagajusi, kad Sendels, kļuvis pārāk pašapzinīgs, at- klaja neaizsargātu vietu. Tai pašā mirklī Kinga acis un laba roka reizē izdarīja zibenīgu kustību. Tas bija viņa pirmais īstenais sitiens — āķis, trieciens no sāna ar sa­liektu roku, lai belziens būtu stiprāks, pabalstot ar visu puspagriezienā līdzsvarotā ķermeņa svaru. Tas bija tā, it ka šķietami miegains lauva pēkšņi zibens ātrumā būtu pašavis ķetnu. Sendels, kam trāpīja sāniski pa žokli, no­gāzās kā vērsis. Publika noelsās un bijīgā pārsteiguma murdoņā izteica savu atzinību. Sis vīrs, izrādās, nebija vis tikai muskuļu vīkšķis, bet spēja dot belzienus kā tvaika veseris.

Sendels bija notriekts. Viņš apvēlās apkārt un mēģināja piecelties, tomēr sekundantu spalgie saucieni nogaidīt skai­tīšanu atturēja viņu. Viņš palika tupam uz viena ceļa, gatavs celties, un gaidīja, kamēr tiesnesis stāvēja, nolie­cies pār viņu, un skali skaitīja sekundes viņam ausī. Pie «deviņi» viņš piecēlās cīņas stājā, un Toms Kings, stāvē­dams pretī, varēja tikai nožēlot, ka sitiens nav ķēris collu tuvāk zoda smailei. Tad tas būtu bijis pilnīgs nokauts — un viņš varētu pārnest mājās trīsdesmit mārciņu sievai un bērniem.

Trīsminūšu raunds turpinājās, un Sendels pirmo reizi sāka respektēt pretinieku, bet Kinga kustības bija tikpat gausas un acis miegainas kā līdz šim. Kad raunds tuvo­jās beigām, ko Kings noskārta, redzēdams sekundantus ārpusē pieliecamies, gatavus lēcienam caur virvēm, viņš vadīja cīņu tuvāk savam stūrim. Un, kad nodārdēja gongs, viņš nekavējoties varēja atsēsties jau gaidošajā krēslā, kamēr Sendelam vajadzēja iet pa visu kvadrāta diagonāli līdz savam stūrim. Tas bija sīkums, bet sīkumu kopsum­mai jau ir nozīme. Sendels bija spiests noiet vairāk soļu, iztērēt vairāk enerģijas un zaudēt daļu no dārgās atpū­tas minūtes. Katra raunda sākumā Kings no sava stūra virzījās ārā visai laiski, tā spiezdams pretinieku veikt lielāko daļu distances. Katra raunda beigās Kings pama­nījās pretinieku iemanevrēt savā stūrī, lai pats bez ka­vēšanās varētu apsēsties.

Pagāja vēl divi raundi, kuros Kings skopojās ar pie­pūli, bet Sendels šķiedās ar to. Pretinieka cenšanās pēc strauja cīniņa Kingam kļuva diezgan nepatīkama, jo krietna daļa no neskaitāmo sitienu biruma tomēr lika sevi manīt. Taču Kings iecirtīgi palika pie sava gausuma, nevē­rodams jauno karstgalvju saucienus, lai tak šis reiz izkus­toties un sākot kauties. Sestajā raundā Sendels atkal uz mirkli kļuva nevērīgs, un atkal Toma Kinga briesmīgā labā roka zibenīgi ķēra viņa žokli, un atkal Sendels va­rēja nogaidīt, kamēr noskaita deviņas sekundes.

Septītajā raundā Sendela pašpārliecība bija noplakusi un viņš sāka pielāgoties cīņai, kura, kā pats saprata, būs smagākā no visām līdz šim piedzīvotajām. Toms Kings gan bija vecs, tomēr sīkstākais vecis, ar kādu viņš līdz šim sastapies, — vecis, kurš nekad nezaudēja galvu, kurš prata izveicīgi pretoties, kura sitieni trāpīja kā smagas rungas belzieni un kurš gan ar labo, gan kreiso roku spēja dot nokautu. Tomēr Toms Kings neuzdrošinājās sist bieži. Ne mirkli viņš neizlaida no prāta savus satriektos krum- šjus un apzinājās, ka katram belzienam jātrāpa, citādi krumšļi neizturēs līdz cīņas beigām. Kamēr viņš sēdēja savā stūrī, raudzīdamies pāri uz pretinieku, viņam iešāvās prātā doma, ka viņa pieredze, vienota ar Sendela jaunību, gan dotu pasaules smagsvara čempionu boksā. Bet te jau bija tā nelaime. Sendels nekad nekļūs par pasaules čem­pionu. Viņam trūka pieredzes, un vienīgā iespēja to iegūt bija — nopirkt to ar savu Jaunību; un, kad viņam šī pie­redze būs, tad Jaunība būs iztērēta tās pirkšanai.

Kings izmantoja katru priekšrocību, ko deva pieredze. Ne reizi viņš nepalaida garām izdevību doties klinčā, un pēc iespējas bieži viņa plecs šajos klinčos sparīgi triecās pretinieka ribās. Pēc ringa filozofijas, triecienam ar plecu ir tāds pats efekts kā belzienam ar dūri, pat vēl krietni lielāks, ja ņem vērā spēku ietaupījumu. Klinčos Kings ar visu svaru balstījās pret pretinieku, tikai ļoti negribīgi laiz­dams to vaļā. Tiesnesis bija spiests iejaukties un atraut tos vienu no otra, pie tam Sendels ikreiz viņam cītīgi pa­līdzēja, jo vēl nebija mācījies atpūsties. Viņš nespēja val­dīt tieksmi laist darbā savas brīnišķīgi straujās rokas un atsperīgos muskuļus, un, kad pretinieks metās klinčā, bliezdams ar plecu pret ribām un balstīdams galvu zem viņa kreisās rokas, Sendels gandrīz ikreiz vēzēja ar labo sev aiz muguras un trieca tur pabāztajā sejā. Tas bija prasmīgs sitiens, ko publika ļoti apbrīnoja, tomēr nebija bīstams un pie tam prasīja lielu spēka patēriņu. Tomēr Sendels bija nenogurdināms un ^nepazina taupību, bet Kings tikai smīnēja un panesīgi pacieta.

Sendels ar labo roku trakā sparā dauzīja Kinga ķer­meni, un tas radīja iespaidu, it kā Kings saņemtu neskai­tāmus belzienus, bet tikai vecu vecie ringa lauvas prata novērtēt Kinga kreisā cimda veiklos grūdienus pret pre­tinieka bicepsu mirklī, pirms sitiens ķēra viņu pašu. Tiesa gan, Sendela sitiens ikreiz trāpīja, tomēr ikreiz tas bija zaudējis sparu no šā grūdiena bicepsā. Devītajā raundā trīs reizes vienā minūtē Kinga saliektā labā roka no sā­niem drāzās pret Sendela žokli; un trīs reizes Sendela ķer­menis visā smagumā nogāzās uz paklāja. Katru reizi

viņš izmantoja atļautās deviņas sekundes un atkal piecē­lās kājās — gan sadauzījies un apdullis, taču arvien vēl stiprs. Viņš bija zaudējis daudz no sava ātruma un ma­zāk šķiedās ar spēkiem. Viņš cīnījās sirdīgi, tomēr nemi­tīgi centās izmantot savu lielāko bagātību — Jaunību. Kinga lielākā bagātība bija pieredze. Kad viņa dzīves- spēks piegura un sparīgums notrula, viņš tos aizstāja ar viltību, ar ilgu gadu cīņās dzimušu gudrību un ar rūpīgu savu spēku saudzēšanu. Viņš bija iemanījies ne tikai ne­izdarīt nevienu lieku kustību, bet arī pavedināt pretinieku veltīgi tērēt spēkus. Atkal un atkal, izdarīdams maņu kus­tības gan ar kāju, gan roku, gan visu ķermeni, viņš lika Sendelam lēkt atpakaļ, pieliekties vai ieņemt aizsardzības pozu. Kings pamanījās atpūsties, bet nekad neļāva atpūs­ties Sendelam. Tā bija Vecuma stratēģija.

Desmitā raunda pašā sākumā Kings sāka kavēt otrā brāzmainos uzklupienus, dodams ar kreiso taisnus belzie­nus sejā, un Sendels, jau kļuvis piesardzīgs, atbildēja, at­vilkdams kreiso roku, tad nolaizdams to un gāzdams ar saliektu labo slaidu sānisku sitienu pa galvu. Ķēra tas pā­rāk augstu, lai nopietni apdraudētu; tomēr, kad šis sitiens trāpīja Kingu pirmoreiz, viņš juta, ka izsenis pazīsta­mais, melnais nemaņas šķidrauts nolaižas pār viņa ap­ziņu. Uz acumirkli, pareizāk sakot, uz sīku acumirkļa da­ļiņu viņš paģība. Sajā brītiņā no viņa apredzes izgaisa pretinieka figūra uz balto, saspringto seju fona; nākamajā brīdī viņš jau atkal redzēja kā pretinieku, tā seju veidoto fonu. Šķita, it kā viņš uz brītiņu būtu piemidzis un tūdaļ atkal atvēris acis, taču nesamaņas mirklītis bija tik mikro­skopiski īss, ka viņš nepaspēja pat nokrist. Publika tikai ievēroja, ka tas sagrīļojas un ceļi tam sagumst, un tad atkal redzēja to atgūstamies un ievelkam zodu dziļāk kreisā pleca aizsegā.

Vairākas reizes Sendels atkārtoja šo sitienu, turēdams pretinieku daļēja apdulluma stāvoklī, un tad Kings izstrā­dāja savu aizsardzības paņēmienu, kas reizē bija arī pret­sitiens. Izdarīdams māņu sitienu ar kreiso roku, viņš pa­spēra pussoli atpakaļ, vienlaikus gāzdams, cik spēka, ar labo roku no apakšas. Sitiena laiks bija tik precīzi aprē­ķināts, ka dūre triecās Sendelam sejā tieši tai brīdī, kad viņš strauji liecās lejup; Sendels uzlidoja gaisā un kūle­niski novēlās uz muguras, atsizdamies pret paklāju ar pakausi un pleciem. Divreiz Kingam tas izdevās, tad viņš kļuva paviršāks un iegāza pretinieku virvēs. Viņš nedeva Sendelam izdevību ne atpūsties, ne atjēgties, bet trieca sitienu pēc sitiena, līdz visa publika bija kājās un gaisu pildija nepārtraukta sajūsmas rēkoņa. Tomēr Sendela spēks un izturība bija apbrīnojama, viņš arvien vēl turējās uz kājām. Nokauts jau šķita drošs, un kāds policijas virs­nieks, satrūcies par šausmīgo dauzīšanu, pieskrēja pie ringa, lai pārtrauktu cīniņu. Gongs nozvanīja raunda bei­gas, un Sendels stīvām kājām aizsteberēja uz savu stūri, cenzdamies virsniekam iegalvot, ka jūtoties spirgts un spē­cīgs. Lai to pierādītu, viņš divreiz pārmeta gaisā atmu- gurisku kūleni, un policijas virsnieks atstājās.

Toms Kings, vaļīgi atlaidies savā stūrī un smagi elpo­dams, pārdzīvoja vilšanos. Ja cīņa būtu pārtraukta, ties­nesis, bez šaubām, izšķirtu iznākumu viņa labā un naudas zutnis piederētu viņam. Pretēji Sendelam viņš necīnījās ne slavas, ne karjeras dēļ, bet gan par trīsdesmit mār­ciņām. Taču šajā atpūtas minūtē Sendels atkal atgūsies.

Jaunība ņem savu tiesu — šis teiciens uzliesmoja Kinga smadzenēs, un viņš atcerējās pirmo reizi, kad to bija dzir­dējis, — vakaru, kad bija notriecis Staušeru Bilu. Šos vār­dus teica frants, kas pēc cīņas bija pienesis tam glāzi viskija un uzplikšķinājis uz pleca. Jaunība ņem savu tiesu! Tam frantam bija taisnība. Un tovakar, sen senis, viņš pats bija Jaunība. Šovakar Jaunība piederēja tam, kas sēdēja pretējā stūrī. Bet viņš — viņš jau bija cīnījies veselu pusstundu, un viņš bija vecs vīrs. Ja viņš cīnītos tā kā Sendels, viņš nebūtu izturējis pat piecpadsmit minū­tes. Bet galvenais — atpūta viņu vairs nestiprināja. Iz­spīlētās artērijas un sāpīgi pārpūlētā sirds vairs neļāva viņam atgūt spēkus raundu starpbrīžos. Un pietiekama stipruma viņam bija trūcis jau pašā cīņas sākumā. Kājas smagi nokārās zem ķermeņa, tās sāka raustīt krampji. Vi­ņam nebūtu vajadzējis iet kājām šīs divas jūdzes pirms cīņas. Un tad vēl tas gabals gaļas, pēc kura viņš salka jau no paša rīta. Viņa sirdī pamazām cēlās dziļš, šausmīgs naids pret miesniekiem, kuri atteikušies dot viņam uz pa­rāda. Vecam vīram tik grūti doties cīņā, ja viņš nav kārtīgi paēdis. Un gabals gaļas taču ir tīrais nieks, tas maksā, ja daudz, dažus penijus; tomēr viņam tas nozī­mēja trīsdesmit mārciņu.

Līdz ar gongu, kas pasludināja vienpadsmito raundu, Sendels strauji drāzās cīņā, izrādīdams savu spirgtumu,

kāda tam īstenībā vairs nebija. Kings it labi zināja, kas tas ir — acu apmānīšana, tikpat veca kā pats šis cīņas veids. Viņš metās klinčā, lai pasaudzētu sevi, tad atbrīvo­damies ļāva Sendelam ieņemt cīņas stāju. Tieši to jau Kings kāroja. Viņš izdarīja māņu sitienu ar kreiso, saņēma tam atbilstošo slaido apakšējo sānsitienu no pietu­piena, tad paspēra pussoli atpakaļ, belza no apakšas tieši sejā un kūleniski nogāza Sendelu uz paklāja. Pēc tam viņš ne brīdi neļāva pretiniekam atelsties, gan pats saņemdams smagus sitienus, tomēr dodams tos daudz vairāk, triek­dams Sendelu pret virvēm, bērdams pār viņu visdažādā­kos belzienus gan no sāniem, gan apakšas, atraudamies, ja pretinieks centās doties klinčā, vai ar sitienu gāzmu atvairīdams klinča mēģinājumus un ikreiz, kad Sendels jau krita gar zemi, uztverdams viņu ar vienu roku no apakšas, kamēr ar otru tūdaļ trieca sāncensi virvēs, kur viņš vairs nevarēja novelties.

Šoreiz publika pilnīgi trakoja, un nu šī publika piede­rēja viņam, jo vai ikviena balss rēca: «Sadod, Tom!» — «Gāz viņam! Gāz!» — «Nu viņš tev rokā, Tom! Nu viņš ir rokā!» Tagad varēja gaidīt viesuļainu finišu, un šāda skata dēļ tad arī ļaužu bars ap ringu maksā savu naudu.

Un Toms Kings, iepriekšējo pusstundu saudzīgi glabājis savus spēkus, tagad izspieda no sevis visu, ko varēja, — visaugstāko piepūli, kādu vien apzinājās sevī. Tā viņam bija vienīgā izdevība — tagad vai nekad! Viņa spēki strauji zuda, un viņš 'paļāvās tikai uz to, ka paspēs no­gāzt pretinieku galīgi, pirms izsīks pēdējā spēka lāsīte. Un, nemitīgi sizdams un trenkādams pretinieku, ar vēsu prātu apsverot savu belzienu smagumu un iedarbību, viņš atskārta, cik grūti tomēr dot Sendelam nokautu. Līdz ma­lām to pildīja Jaunība un izturība, neizšķiests spars un Jaunības izturība. Sendels noteikti bija austoša zvaigzne. Spējas viņam bija. Veiksmīgs cīnītājs veidojas vienīgi no šādas izturīgas šķiedras.

Sendels gan grīļojās, gan streipuļoja, bet Toma Kinga kajas rava krampji un krumšļi kļuva vārīgi. Tomēr, zobus sakodis, viņš gaza savus ugunīgos belzienus, kaut gan katrs sitiens sāpēs stindzināja viņa pārmocītās rokas. Kaut arī pašlaik Kings īstenībā nesaņēma neviena sitiena, viņš tomēr gura tikpat strauji kā pretinieks. Visi viņa sitieni trapīja nemaldīgi, bet tos vairs netrieca spēkpiina roka,

ikviens sitiens prasīja ārkārtīgu gribas sasprindzinājumu. Kājas likās smagas kā svins, visiem bija redzams, ka tās tikko spēj pavilkt viņa ķermeni; un Sendela piekritēji, šo pazīmju iepriecināti, sāka saukt uzmundrinājumus savam mīlulim.

Tas saskubināja Kingu uz vistrakāko piepūli. Viņam palaimējās dot pēc kārtas divus triecienus — ar kreiso roku mazlietiņ par augstu, pa saules pinumu, un ar labo—- šķērsām pār žokli, šie sitieni nebija nekādi smagie, tomēr Sendels jau bija tik nomocīts un apdullis, ka nogāzās un raustīdamies palika guļam. Tiesnesis stāvēja, pārliecies par Sendelu, un kliedza tam ausī liktenīgo sekunžu skaitu. Ja viņš nepiecelsies, pirms izsaukta desmitā sekunde, viņš cīņu būs zaudējis. Zālē iestājās bezelpas klusums. Kings atpūtās, balstīdamies uz trīcošajām kājām. Viņu tina nā­vīgā pārguruma reibonis, acu priekšā viļņaini cēlas un grima seju jūra, bet tiesneša skaitīšana skanēja ausīs ka no inilziga tāluma. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka cīņa uzvarējis. Nav taču iespējams, ka tā sadauzīts cilvēks vel varētu piecelties.

Vienīgi Jaunība spēj piecelties, un Sendels piecēlās. Ceturtajā sekundē viņš pārvēlās uz mutes un akli taus­tījās pēc virvēm. Septītajā sekundē viņš bija uzrausies ceļos un tā atpūtās, kamēr galva ļengani zvalstījās uz ple­ciem. Kad tiesnesis izkliedza: «Deviņi!» — Sendels jau stāvēja kājās nevainojamā aizsardzības stājā, ar kreiso elkoni aizklājis seju, bet ar labo sargādams vēderu. Tā aiz­sedzis visvārīgākās vietas, viņš uzmanīgi virzījās Kingam tuvāk cerībā, ka izdosies mesties klinčā, lai tā gūtu vai­rāk laika.

Tajā mirklī, kad Sendels cēlās kājās, Kings jau metās tam klāt, tomēr abi viņa sitieni noslīdēja gar aizsardzībai saliektajām rokām. Nākamajā brīdī Sendels jau bija klinčā un izmisīgi turējās, pieķēries pie pretinieka, kamēr ties­nesis pūlējās atraut abus vīrus vienu no otra. Kings pats palīdzēja atsvabināties. Viņš zināja, cik ātri Jaunība spēj atgūt spēkus, un zināja, ka Sendels būs pieveikts, ja vien viņš, Kings, spēs aizkavēt šo atgūšanos. Ar vienu vienīgu sparīgu triecienu viss būtu galā. Sendels jau piederēja vi­ņam, neapšaubāmi viņa guvums. Viņš bija izsūknējis tā spēkus, izgurdinājis to cīņā, galīgi iznīcinājis to. Sendels grīļodamies atlaidās no klinča, par mata tiesu svārstīda­mies starp sakāvi un izturēšanu. Viens trāpīgs belziens liktu viņam gāzties, un viņš būtu beigts un pieveikts. Un Toms Kings pēkšņā sarūgtinājuma uzplūdā atkal piemi­nēja gabalu gaļas, vēlēdamies, kaut jel būtu tādu ēdis, pirms jādod izšķirīgais trieciens. Viņš saņēma dūšu šim belzienam, tomēr tas neizdevās ne tik smags, ne tik ašs, kā vajadzētu. Sendels saļodzījās, bet nekrita, jo atmugu­riski atstreipuļoja līdz virvēm un pieturējās. Kings strei­puļoja tam pakaļ un šausmīgā izmisumā, kas jau līdzinā­jās nāves bailēm, sita vēlreiz. Tomēr ķermenis atteicās klausīt. Viss, kas viņam atlicis, bija tikai apzinīga cīņas kāre, tā pati vārga un trula aiz galīga spēku izsīkuma Sitiens, kas bija tēmēts pa žokli, nesniedza augstāk par plecu. Ar visu gribasspēku viņš mērķēja augstāk, tomēr pārgurušie muskuļi nespēja klausīt. Un pats no sava bel­ziena spara Toms Kings atsprāga atpakaļ, tikko nepakriz- dams. Viņš gāza vēlreiz. Šoreiz sitiens nogāja pavisam sānis — un galīgā pārgurumā viņš atkrita pret Sendela ķermeni, saķerdamies klinčā, un turējās pie pretinieka, lai nesabruktu uz grīdas.

Kings pat nelūkoja atbrīvoties. Viss pulveris bija iz­šauts. Viņš bija pagalam. Un Jaunība ņēma savu tiesu. Pat atrazdamies klinčā, Kings pilnīgi izjuta, kā Sendels atkal pieņemas spēkā, balstīdamies pret viņu. Kad tiesnesis atvilka tos vienu no otra, Kings savu acu priekšā skatīja Jaunības atjaunošanos. Ik ar mirkli Sendels kļuva stip­rāks. Viņa triecieni, sākumā vēl vāji un nedroši, tapa stingri un trāpīgi. Toma Kinga apmiglotas acis redzēja cimdoto dūri drāžamies pret viņa žokli un griba skubinaja aizsargāt to ar priekšā izceltu elkoni. Viņš saskatīja bries­mas un gribēja darboties; taču roka bija par smagu._ Li­kās, ka tai piekārts simtmārciņu svina gabals. Ta necēlas, kaut viņš visiem dvēseles spēkiem centās pacelt to. Tad cimdotā' dūre trāpīja. Viņš vēl izjuta skaudru triecienu kā no elektriskās dzirksteles, un tai pašā mirklī viņu ap­ņēma nesamaņas melnais šķidrauts.

Kad Toms atkal atdarīja acis, viņš atradās savā stūrī un dzirdēja publikas spalgās klaigas, kas atgādināja Bondi piekrastes bangotnes dārdoņu. Pie pakauša kāds viņam spieda slapju sūkli, un Sids Salivens rasināja auk­sta ūdens spirdzinošās strūkliņas pār viņa seju un krūtīm. Cimdi jau bija novilkti, un Sendels pieliecies spieda tam roku. Kings nejuta nekādu sarūgtinājumu pret šo cilvēku, kas viņu uzveicis, un atbildēja tā rokas spiedienam tik sirsnīgi, ka sadauzītie krumš|i iesmeldzās. Tad Sendels izgāja ringa vidū un publika pieklusināja ellišķīgo rēkoņu, lai noklausītos, kā viņš pieņem jaunā Pronto izaicinājumu un ierosina paaugstināt iemaksu līdz simt mārciņām. Kings apātiski raudzījās uz priekšu, kamēr sekundanti no­susināja pār viņu izlaistīto ūdeni, noslaucīja viņam seju un sagatavoja viņu aiziešanai no ringa. Viņam gribējās ēst. Tas nebija parastais kņudinošais izsalkums, bet mil­zīgs vārgums, tāda kā raustīšanās kaut kur vēdera dzi­ļumā, un tā izstrāvoja pa visu ķermeni. Atmiņa izstaigāja nesenā cīniņa gaitu līdz pat brīdim, kad viņš bija nodzinis Sendelu tiktāl, ka tas ļodzījās un grīļojās par mata tiesu no sakāves. Ak jā, šis gabals gaļas būtu to panacis! Tieši tā viņam pietrūka pirms izšķirošā trieciena, un talab viņš visu zaudēja. Viss tikai gaļas gabala dēļ.

Sekundanti pa pusei stiepa viņu, gribēdami palīdzēt iz­līst caur virvēm. Viņš atsvabinājās no tiem, nebalstīts iz­rāpās starp virvēm un smagi nolēca uz grīdas, cieši seko­dams sekundantiem, kas lauza viņam ceļu pa pārblīvēto vidus eju. Kad Kings pēdīgi atstāja ģērbtuvi, lai dotos uz ielu, pie halles ieejas kāds jauns puisis viņu uzru­nāja.

—   Kāpēc jūs nezvēlāt šim un nenogāzāt no kātiem, kad šis jau bij tikpat kā jums rokā? — jauneklis vaicāja.

—  Ek nu, ej ellē! — Toms Kings atcirta un nokāpa pa kāpieniem uz trotuāra.

Restorāna durvis ielas stūrī bija plaši atvērtas, viņš redzēja spuldzes un smaidošās bārdāmas, dzirdēja dau­dzas balsis spriežam par šo cīniņu un saklausīja tīkamo naudas džinkstoņu uz letes. Kāds viņam uzsauca, lai nā­kot uzņemt uz krūti. Viņš brīdi šaubās vilcinājās, tad at­meta ar roku un aizgāja savu ceļu.

Kabatā viņam nebija ne vara gabaliņa, un divas jūdzes garais ceļš mājup šķita bezgala garš. Viņš nu tik tiešām ir kļuvis vecs. Iedams pāri rātslaukumam, Kings pēkšņi atkrita uz sola, jo spēkus atņēma doma, ka sieva mājās sēž nomodā un gaida, lai uzzinātu cīņas iznākumu. To pa­nest bija grūtāk nekā jebkuru nokautu, un viņam likās, ka šai tiešamībai stāties pretī nav iespējams.

Viņš jutās gurds, visa miesa smeldza, un sāpes satriek­tajos krumšļos brīdināja, ka pat tādā gadījumā, ja viņam laimētos atrast darbu, paies vismaz nedēļa, pirms viņš spēs turēt rokā laužņa kātu vai lāpstu. Izsalkuma krampji vēdera dziļumā raustīja arvien negantāk. Paša sabrukuma apziņa spieda Kingu pie zemes, un acīs negribot sariesās miklums. Viņš aizsedza seju ar rokām un, raudādams rūg­tas asaras, atcerējās Staušeru Bilu, kā tas tajā sen pa­gājušajā vakarā bija viņam palīdzējis ņemt savu tiesu. Nabaga vecais Staušeru Bils! Tagad Toms spēja saprast, kālab Bils toreiz raudāja savā ģērbtuvē.

[2] vienmēr tas pats. (Latiņu v.)