PAGĀNS

Džeks Londons, VII sēj.

Dienvidjūras stāsti

IZDEVNIECĪBA LIESMA 1977

SASTĀDĪJUSI TAMĀRA ZĀLĪTE NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI VALIJA BRUTĀNE, ROTA EZERIŅA UN OJĀRS SARMA MĀKSLINIEKS ĀDOLFS LIELAIS

Džeks Londons

Pagāns

Pirmo reizi es viņu satiku, kad plosījās viesuļvētra, un, kaut gan mēs bijām lauzušies cauri viesuļvētrai ar vienu un to pašu šoneri, es pievērsu viņam uzmanību tikai tad, kad mūsu kuģītis bija izjucis gabalu gabalos. Es, bez šaubām, biju redzējis viņu jau agrāk pārējo mūsu koman­das kanaku vidū, taču nebiju apzinājies, ka viņš tāds eksistē, jo uz «Mazās Zanniņas» bija daudz ļaužu. Bez astoņiem vai desmit kanaku matrožiem, baltā kapteiņa, viņa palīga, kravas uzrauga un sešiem kajītes pasažieriem šoneris bija uzņēmis Ranžirā astoņdesmit piecus klāja pasažierus no Paumotu un Tahiti — vīriešus, sievietes un bērnus, no kuriem katram bija grozi, nerunājot nemaz par matračiem, segām un drēbju paunām.

Pērļu zvejas sezona Paumotu bija beigusies, un visi strādnieki brauca atpakaļ uz Tahiti. Seši kajīšu pasažieri bija pērļu uzpircēji: divi amerikāņi, A Cuns (baltākais ķīnietis, kādu es jebkad esmu redzējis), viens vācietis, viens Polijas ebrejs un es.

Sezona bija padevusies veiksmīga. Nevienam no mums un nevienam no astoņdesmit pieciem klāja pasažieriem nebija iemesla gausties. Visi bija krietni pastrādājuši, un visi ilgojās atpūsties un izklaidēties Papeetē.

«Mazā Zanniņa», protams, bija pārpildīta. Tās ietilpība bija tikai septiņdesmit tonnas, un šoneris nedrīkstēja uz­ņemt ne desmito daļu no tiem salašņām, kurus tas veda. Tilpnes bija bāztin piebāztas ar perlamutru un kopru. Pat noliktava bija pilna ar perlamutru. Tīrais brīnums, kā matroži vispār valdīja šoneri. Pa klāju staigāt nebija iespējams — viņiem vajadzēja līst pa treliņiem.

Naktī matroži staigāja pa cilvēkiem, kuri, es varu ap­zvērēt, gulēja cits uz cita. Turklāt uz klāja atradās cūkas, vistas, maisi ar jamsu un visas iedomājamās vietas bija izrotātas ar kokosriekstu virtenēm slāpju dzesēšanai un banānu saišķiem. Abās pusēs starp grotmasta un fok- masta vantīm zemu, lai neskartu klīverbomi, bija izstieptas gaijas, un uz katras gaijas karājās ne mazāk kā piecdes­mit banānu saišķu.

Bija gaidāms nemierīgs brauciens, pat ja tas ilgtu divas vai trīs dienas, kas būtu iespējams, pieturoties stipram dienvidrietumu pasātam. Taču vēja nebija. Pēc piecām stundām pasāts, vairākas reizes vārgi uzpūtis, norima ga­līgi. Visu nakti nejuta ne mazākās vēsmiņas, un tāda pati atausa nākamā diena — viena no tām žilbinošajām un stiklaini rāmajām bezvēja dienām, kad, jau iedomājoties, ka tu, atvēris acis, ieraudzīsi ūdeni, sāk sāpēt galva.

Otrā dienā nomira cilvēks — kāds no Lieldienu salām, viens no šīs sezonas labākajiem pērļu zvejniekiem lagūnā. Bakas — lūk, kas bija nāves cēlonis, kaut gan es nespēju aptvert, kā tās ievazātas uz kuģa, jo, kad izbraucām no Ranžiras, krastā nebija reģistrēts neviens saslimšanas ga­dījums. Lai nu kā, tās tomēr bija bakas, viens cilvēks bija miris, un trīs gulēja slimi.

Nekas nebija darāms. Mēs nevarējām nedz atšķirt nost slimos, nedz kopt viņus. Mēs bijām saspiesti kā siļķes mucā. Nekas nebija darāms — atlika vienīgi dzīviem pūt un nomirt, proti, nekas nebija darāms pēc tās nakts, kad nomira cilvēks. Tajā pašā naktī kapteiņa palīgs, kravas uzraugs, Polijas ebrejs un četri vietējie pērļu zvejnieki aizbēga ar lielu vaļu medību laivu. Vairāk neko mēs par viņiem nedzirdējām. No rīta kapteinis pavēlēja izsist atli­kušajām laivām dibenā caurumus, un mums vairs nebija kur sprukt.

Tajā dienā nomira divi, nākamajā — trīs, tad nāves gadījumu skaits palielinājās līdz astoņiem. Bija interesanti vērot, kā mēs to uzņemam. Iedzimtos, piemēram, pārņēma mēmas, trulas bailes. Kapteinis francūzis — viņu sauca Udūzs — kļuva ļoti nervozs un runīgs. Reizēm viņš pat trīcēja. Viņš bija garš, taucīgs vīrietis un svēra vismaz savas divsimt mārciņas — īsts gaļas kalns, kas drebēja kā želeja.

Vācietis, abi amerikāņi un es nopirkām visu skotu vis­kiju un nepārtraukti dzērām. Aprēķināts bija lieliski: ja mēs mirksim alkoholā, visi baciļi, kas nonāks mūsu orga­nismā, tūlīt aizies bojā. Aprēķins attaisnojās, kaut gan esmu spiests atzīties, ka arī kapteinim Udūzam un A Cu- nam šī slimība pagāja secen. Francūzis nedzēra nemaz, bet A Cuns iztika ar vienu glāzi dienā.

Tas tik bija laiciņš! Saule atradās zenītā. Vēja nebija nekāda, izņemot biežās brāzmas, kas trakoja no piecām minūtēm līdz pusstundai un, drāzdamās prom, apšļāca mūs ar lietu. Pēc katras brāzmas atkal nežēlīgi svelmēja saule un no saslapušajiem klāja dēļiem kāpa garaiņu mā­koņi.

Tie nebija nekādi patīkamie garaiņi. Tā bija nāvējoša migla, piesātināta ar miljoniem baciļu. Mēs vienmēr ķērā­mies pie glāzes, redzēdami, kā šie garaiņi ceļas no līķiem un mirstošajiem, un parasti mēs atkal dzērām, tikpat kā neatšķaidīdami viskiju. Bez tam mums bija tāds likums: katru reizi, kad aiz borta mudžošajā haizivju barā iemeta kādu līķi, mēs papildus iztukšojām vēl vairākas glāzes.

Pagāja nedēļa, un viskija krājumi izbeidzās. Tas bija labi, jo citādi mani šodien vairs neredzētu starp dzīva­jiem. Ir jābūt skaidrā prātā, lai pārlaistu to, kas nāca pēc tam, jūs man piekritīsiet, ja minēšu kaut vai šo nelielo detaļu, — galu galā dzīvi palikām tikai divi. Otrs bija pagāns, tā vismaz viņu nosauca kapteinis Udūzs tajā brīdī, kad es pirmo reizi uzzināju par šā cilvēka eksis­tenci. Taču nesteigsimies priekšā notikumiem.

Nedēļa bija pie beigām, viskija krājumi cauri un pērļu uzpircēji atkal skaidrā prātā, kad nevilšus uzmetu acis barometram, kas karājās kopkajītē. Paumotu norma ir divdesmit deviņi deviņdesmit, un mēs bijām pieraduši re­dzēt, ka bultiņa svārstās starp divdesmit deviņi astoņ­desmit pieci un trīsdesmit vai pat trīsdesmit nulle pieci, bet ar to, ko ieraudzīji* es, — bultiņa bija noslīdējusi līdz divdesmit deviņi sešdesmit divi, — būtu pieticis, lai at- skurbinātu vispilnāko pērļu uzpircēju, kas jebkad mēģi­nājis noslīcināt baku mikrobus skotu viskijā.

Es pievērsu tam kapteiņa Udūza uzmanību, un viņš at­bildēja, ka jau vairākas stundas skatoties, kā barometrs krītas. Neko sevišķu pasākt vairs nevarēja, taču to, kas šajos apstākļos bija darāms, kapteinis veica lieliski. Viņš nolaida visas vieglās buras, atstājot tikai vētras buras, izvilka glābšanas virves un gaidīja vēju. Viņš kļūdījās tad, kad vējš bija klāt. Viņš nolikās dreifā, un tas ir pa­reizi, ja kuģis atrodas uz dienvidiem no ekvatora, ja — un tas bija viņa misēklis, — ja kuģis nestāv orkānam ceļā.

Bet mēs stāvējām viesuļvētrai ceļā. Es par to spriedu no tā, ka vējš nemitīgi pieņēmās spēkā un barometrs nemitīgi kritās. Es uzskatīju, ka šoneris ir jāpagriež un jā­iet ar kreiso halzi, kamēr barometrs vairs nekrītas, un tikai tad jāliekas dreifā. Es strīdējos ar kapteini, kamēr novedu viņu līdz histērijai, bet viņš palika pie sava. Pats ļaunā­kais bija tas, ka man neizdevās pierunāt pārējos pērļu uzpircējus atbalstīt mani. Galu galā kas tad es tāds biju, lai pazītu jūru un tās īpatnības labāk nekā daudz piere­dzējis kapteinis? Tā viņi droši vien sprieda.

Vējš vēla šausmīgus viļņus, un es nekad neaizmirsīšu pirmos trīs viļņus, kas gāzās virsū «Mazajai Zanniņai». Tā sasvērās uz vienu pusi, kā palaikam mēdz notikt, kad kuģi liekas dreifā, un pirmais vilnis aizšalca pār klāju. Glābšanas virves bija domātas tikai stiprajiem un vesela­jiem, bet arī no tām ir maz labuma, kad sievietes un bērni, banāni un kokosrieksti, cūkas un grozi, slimie un mirstošie blīvā, spiedzošā, kaucošā masā tiek valstīti pa klāju.

Otrs vilnis aizmēza no «Mazās Zanniņas» treliņus, un, tā kā pakaļgals iegrima ūdenī, bet priekšgals uzšāvās gaisā, viss nožēlojamais dzīvās radības un kravas maisī­jums slīdēja lejup. Tā bija cilvēku ķermeņu straume. Tos nesa kā nu kuro — citu ar galvu, citu ar kājām, citu ar sāniem pa priekšu, citi kūleņoja locīdamies, staipīdamies, raustīdamies, čokurā vilkdamies. Laiku pa laikam kādam izdevās pieķerties pie masta vai pie virves, bet, ķermeņu blīvas spiests, cilvēks atlaida rokas vaļā.

Kāds ar galvu ietriecās labā borta slīdragā. Viņa gal­vaskauss pārsprāga kā ola. Es sapratu, kas mūs sagaida, un uzrāpos uz kajītes jumta, bet no turienes grotmastā. A Čuns un viens no amerikāņiem mēģināja man sekot, taču es biju par veselu lēciena tiesu viņiem priekšā. Ame­rikāni aizskaloja pār bortu kā salmiņu. A Cuns satvēra stūres rata spieķi un iekārās tajā. Bet dūšīga sieviete no raratonga cilts — viņa droši vien svēra divsimt piecdesmit mārciņas — uzkrita viņam virsū un apmeta roku viņam ap kaklu. Ar brīvo roku A Cuns sagrāba pie stūres stā­vošo kanaku, un tieši šajā mirklī šoneris sasvērās uz labo bortu.

Ķermeņu un ūdens lavīna, kas drāzās pār kreiso bortu starp kajīti un treliņiem, pēkšņi mainīja virzienu uz labā borta pusi. Viņi visi tika aizskaloti — sieviete, A Cuns un stūresvīrs, un es, goda vārds, redzēju, ka, atlaidis rokas vaļā un krizdams lejup, A Cuns uzsmaidīja man filozo­fiskā mierā.

Trešais — vislielākais vilnis nodarīja ne mazāku postu. Kad tas uzbruka, gandrīz visi bija sakāpuši takelāžā. Uz klāja varbūt kādi desmit aizrijušies, apdullināti, pusdzīvi nelaimīgie tika valstīti šurpu turpu vai rāpus mēģināja sasniegt drošāku vietu. Viņi aizlidoja pār bortu kopā ar divu atlikušo laivu drazām. Pērļu zvejnieki un es pagu­vām starp diviem viļņiem iegrūst kajītē un ieslēgt tur ap­mēram piecdesmit sievietes un bērnus. Un tomēr tas vi­ņus neglāba.

Bet vējš? Lai cik daudz esmu pieredzējis, es nekad nebūtu ticējis, ka var būt tāds vējš. Tas nav aprakstāms. Vai tad var aprakstīt spoku? Tad jau tikpat labi varētu aprakstīt šo vēju. Tas rāva mums nost apģērbu. Es teicu: «rRāva nost,» — un neesmu pārteicies. Es neprasu, lai jūs man ticētu Es tikai stāstu, ko redzēju un pārdzīvoju. Rei­zēm pats tam neticu. Es paliku dzīvs, un tas ir viss. Nevar stāties pretī šim vējam un palikt dzīvs. Tas bija kaut kas briesmīgs, bet visbriesmīgākais bija tas, ka vējš kļuva aizvien negantāks.

Iedomājieties neskaitāmus miljonus un miljardus tonnu smilšu. Iedomājieties, ka šīs smiltis drāžas ar deviņdes­mit, simt, simt divdesmit jūdžu ātrumu stundā vai vēl ātrāk. Tālāk iedomājieties, ka šīs smiltis ir neredzamas, netaustāmas, lai gan pilnīgi saglabā smilšu svaru un blī­vumu. Iztēlojieties to visu, un jums būs vājš priekšstats par šo vēju.

Varbūt smiltis nav īstais salīdzinājums. Uzskatiet, ka tie ir dubļi, neredzami, .netaustāmi, bet smagi kā dubļi. Nē, tas ir kaut kas vairāk! Uzskatiet, ka katra gaisa mo­lekula ir dubļu pika. Tad mēģiniet iedomāties milzīgu dau­dzumu šādu kopā saplūdušu dubļu piku. Nē, man_trūkst vārdu. Valoda palīdz attēlot parastas dzīves parādības, bet ne jau tādu pārdabisku parādību kā šis vējš. Man labāk nevajadzēja mēģināt to darīt, kā es biju apņēmies sākumā.

Teikšu tikai vienu: šis vējš nosita viļņus. Vēl vairāk: šķita, ka orkāns uzsūcis sevī visu okeānu un svaidās tajā izplatījuma daļā, kur iepriekš bija gaiss.

Protams, mūsu buras jau sen bija skrandās. Bet kaptei­nim Udūzam uz «Mazās Zanniņas» bija ierīce, kādu es uz dienvidu jūru šoneriem nekad nebiju redzējis, — peldo­šais enkurs. Tas bija konisks brezenta maiss, kura augš­malu turēja atvērtu masīva dzelzs stīpa. Peldošo enkuru palaiž līdzīgi pūķim, tas ieurbjas ūdenī tāpat, kā pūķis uzšaujas gaisā, starpība vienīgi tā, ka enkurs paliek per­pendikulārā stāvoklī pie pašas ūdens virsas. Ar šoneri to saista gara virve. Tāpēc «Mazā Zanniņa», vēja dzīta, pa­griezās pret viļņiem ar priekšgalu.

Viss būtu bijis labi, ja mēs neatrastos viesulim ceļā. Tiesa, vējš gan norāva pie rājām piesietās buras, izkus­tināja mastus un samudžināja tekošo takelāžu, tomēr mēs būtu izkūlušies no nelaimes, ja nebūtu sadūrušies ar pašu viesuļvētras centru. Tas mūs arī pazudināja. Nepārtrauk­tās brāzmas bija mani apdullinājušas, sastindzinājušas, paralizējušas, un es jau biju gatavs padoties un mirt, kad mēs iekļuvām ciklona centrā. Mūs satrieca pilnīgs klu­sums. Gaisā nebija ne niecīgākās vēsmas. Cilvēks varēja vai zaudēt prātu.

Neaizmirstiet, ka vairākas stundas mēs ar drausmīgu muskuļu piepūli bijām pretojušies vēja milzīgajam spiedie­nam. Un piepeši spiediena vairs nebija. Man bija tāda sajūta, ka ķermenis pārplīsīs un pajuks uz visām pusēm. Likās, ka visi mana ķermeņa atomi atgrūž cits citu un tūlīt, tūlīt neatturami aiztrauksies izplatījumā. Taču tas ilga tikai vienu mirkli. Tuvojās katastrofa.

Kad vējš bija norimis un spiediens pavisam nokrities, sacēlās viļņi. Tie slējās stāvus, lēkāja, tie uzlidoja līdz padebešiem. Neaizmirstiet, ka no visām debess pusēm vējš pūta uz rāmuma centru. Tāpēc arī no visām debess pusēm šurp vēlās viļņi. Nebija vēja, kas tos apstādinātu. Tie izsprāga no okeāna kā no ūdens spaiņa dibena palaisti korķi. To kustībā nebija nedz kādas sistēmas, nedz secī­bas. Tie bija traki, apsēsti viļņi. To augstums sasniedza vismaz astoņdesmit pēdas. Tie vispār nebija viļņi. Neviens mirstīgais neko tamlīdzīgu nebija redzējis.

Tās bija šļāces, baismīgas šļāces — un nekas vairāk. Astoņdesmit pēdu augstas šļāces. Astoņdesmit! Pat vai­rāk nekā astoņdesmit. Tās sitās augstāk par mūsu mas­tiem. Tās bija strūklas, sprādzieni. Tās bija piedzērušās. Tās krita visur, kā pagadījās. Tās sadūrās un grūstījās. Tās saskrējās un kā tūkstoš ūdenskritumi pašķīda uz vi­sām pusēm. Tāds okeāns, kāds bija te, orkāna centrā, nevienam pat sapņos nav rādījies. Tas bija pilnīgs haoss. Anarhija. Satracinātas stihijas elle.

Kas notika ar «Mazo Zanniņu»? Es nezinu. Pagāns vē­lāk man sacīja, ka viņš arī nezinot. Tā vārda pilnā no­zīmē pārlūza uz pusēm, sajuka gabalos, saira skaidās, pārvērtās smelknē, izzuda. Es attapos, kad biju ūdenī un automātiski peldēju, kaut gan biju jau sācis grimt. Kā tas notika, man nav palicis prātā. Atceros, ka «Mazā Zan­niņa» izjuka; tas droši vien notika tajā brīdī, kad es zau­dēju samaņu. Lai nu kā, bet es biju ūdenī, un vienīgais, ko varēju darīt, bija turēties, kaut gan sevišķas cerības neloloju. Atkal pūta vējš, viļņi bija kļuvuši mazāki un vēlās kā parasti, un es sapratu, ka ciklona centrs ir pāri. Par laimi, apkārt nemanīja haizivis. Orkāns bija izklīdi­nājis nesātīgo baru, kas bija ielencis kuģi ar līķiem un rijis līķus.

«Mazā Zanniņa» sašķīda gabalos ap dienas vidu, bet pēc pāris stundām es uzdūros lūkas vākam. Visu laiku gāza lietus, es ieraudzīju šo vāku pavisam nejauši. Pie gredzena bija piesiets virves gals, un es sapratu, ka no­turēšos vismaz dienu, ja vien neatgriezīsies haizivis. Trīs stundas, bet varbūt vēl mazliet vēlāk, kad es, stingri pie­ķēries pie vāka un aizvēris acis, no visa spēka pūlējos dziļi elpot un vienlaikus nesarīties ūdeni, man izklausījās, it kā es dzirdētu balsis. Lietus bija mitējies, vējš un jūra norimuši. Nepilnas divdesmit pēdas no manis, pieķērušies pie cita lūkas vāka, peldēja kapteinis Udūzs un pagāns. Viņi cīnījās par vāku, vismaz francūzis cīnījās.

—   Paien moir!x — es izdzirdēju viņu iespiedzamies un ieraudzīju, ka viņš iesper kanakam.

Kapteinis Udūzs bija pazaudējis visu savu apģērbu, pa­likušas bija tikai smagās, rupjās kurpes. Spēriens bija nežēlīgs, jo trāpīja pagānam pa muti un gandrīz vai ap­dullināja viņu. Es gaidīju, ka kanaks atbildēs ar to pašu, taču viņš drošības labad papeldēja pēdas desmit tālāk. Katru reizi, kad viļņi piedzina viņu tuvāk francūzim, tas, abām rokām turēdamies pie vāka, atspēra kanaku nost un nolamāja viņu par melno pagānu.

—   Es iešu un nolaidīšu tevi dibenā, tu baltais lops! — es uzkliedzu.

Es neizpildīju savus draudus tikai tāpēc, ka jutos pārāk noguris. Jau iedomājoties vien, ka_ būs jasaņemas un jā­peld pie viņa, man kļuva nelabi. Tāpēc es pasaucu kanaku un piedāvāju viņam turēties pie mana vāka. Viņš teica man, ka viņu saucot Otoo (izrunā o-to-o) un ka viņš esot

1 Melnais pagāns. (Franču v.) dzimis Bora-Bora salā, kas atrodas vistālāk Sadraudzības salu rietumos. Kā vēlāk uzzināju, viņš pirmais atradis vāku un, pēc kāda laika sastapis kapteini Udūzu, uzaici­nājis viņu glābties kopā, bet kapteinis viņu par šiem pūli­ņiem aizspēris prom.

Tā es pirmo reizi sastapu Otoo, Viņš nebija kauslis. Viņš biļa patīkams, maigs un laipns, kaut gan turpat vai sešas pēdas garš un muskuļots kā gladiators. Viņš nebija kauslis, bet nebija arī gļēvulis. Viņa krūtīs pukstēja lau­vas sirds, un vēlāk es nereti redzēju viņu riskējam tādos gadījumos, kad man nebūtu pieticis drosmes. Es gribu teikt, ka Otoo, lai gan nebļja kauslis un vienmēr vairījās no ķildām, nekad arī neatkāpās briesmu priekšā. Bet jums vajadzēja redzēt Otoo, kad viņš sāka rīkoties! Es nemū­žam neaizmirsīšu, kā viņš apstrādāja Billu Kingu. Tas notika Vācu Samoa. Bills Kings bija izdaudzināts ameri­kāņu flotes smagā svara čempions. Viņš bija zvērs, nevis cilvēks, īsts gorilla, viens no tiem neaptēstajiem skandālu cēlējiem, kuriem visa gudriba ir dūrēs. Viņš sāka ķildu un divas reizes iespēra Otoo, bet pēc tam vienu reizi iesita viņam, iekams kanaks atskārta, ka nu ir jāsit pretī. Ma­nuprāt, nebija pagājušas ne četras minūtes, kad Bills Kings bija pārvērsts par nelaimīgu četru ielauztu ribu, sadragāta apakšdelma un izmežģītas lāpstiņas īpašnieku. Otoo nebija nekādas sajēgas par boksa mākslu. Viņš sita, kā prata, un Bills Kings nogulēja aptuveni trīs mēnešus, kamēr atkopās no tovakar Apijas krastā saņemtajiem si­tieniem.

Taču es jau esmu aizsteidzies pārāk tālu uz priekšu. Tā­tad mēs abi turējāmies pie viena vāka. Katrs no mums pārmaiņus rāpās atpūsties uz tā, kamēr otrs, līdz zodam ūdenī iegrimis, tikai turējās pie vāka ar rokām. Divas dienas un divas naktis, nepārtraukti mainīdamies vietām, mēs klīdām pa okeānu. Beigās es gandrīz visu laiku biju nesamaņā un reizēm tomēr dzirdēju, ka Otoo kaut ko murmina savā dzimtajā valodā. Mēs nenomirām aiz slā­pēm tāpēc, ka atradāmies ūdenī, kaut gan jūras ūdens sālīja un karstā saule cepināja.

Beidzās ar to, ka Otoo izglāba manu dzīvību, jo es at­guvos krastā divdesmit pēdas no ūdens, apklāts ar kokos- palmu lapām, lai saule nespīdētu virsū. Vienīgi Otoo va­rēja atvilkt mani šurp un saspraust smiltīs lapas. Viņš gulēja man blakus. Es atkal zaudēju samaņu, bet, kad pamodos, bija vēsa, zvaigžņota nakts, un Otoo pilināja man mutē kokosriekstu sulu.

Izņemot mūs abus, neviens cits no «Mazās Zanniņas» nebija izglābies. Kapteinis Udūzs acīmredzot bija aizgājis bojā no spēku izsīkuma, tāpēc ka vāks pēc dažām die­nām tika izmests krastā bez viņa. Mēs nodzīvojām pie šā atola iedzimtajiem veselu nedēļu, pēc tam mūs pievāca franču kreiseris un nogādāja Tahiti. Pa to laiku mēs to­mēr bijām izpildījuši vārdu apmaiņas ceremoniju. Dien­vidu jūrās šī ceremonija savieno divus cilvēkus ciešāk nekā brālības saites. Iniciators biju es, un Otoo bija stāvā sajūsmā, kad es to ierosināju.

—  Tas ir labi, — viņš teica tahitiešu valodā, — tāpēc ka mēs divas dienas kopā skatījāmies nāvei acīs.

—   Bet nāve sastomījās, — es teicu pasmaidīdams.

—  Jūs bijāt drosmīgs, kungs, — Otoo atbildēja, — un nāvei pietrūka nekaunības, lai sāktu runāt.

—   Kāpēc tu sauc mani par kungu? — es jautāju, iz­likdamies aizskarts. — Mēs esam apmainījušies vārdiem. Tev es esmu Otoo. Man tu esi Cārlijs. Un starp mums mūžu mūžos tu būsi Cārlijs, bet es Otoo. Tāda ir paraža. Un pēc mūsu nāves, ja mums būs lemts satikties kaut kur aiz zvaigznēm, kaut kur aiz debesīm, man tu pa vecam būsi Cārlijs, bet es tev — Otoo.

—  Jā, kungs, — viņš atbildēja, acīm mirdzot klusā priekā.

—   Atkal! — es sašutis iesaucos.

—  Vai es varu atbildēt par to, ko izrunā manas lū­pas? — viņš taisnojās. — Tās ir tikai manas lūpas. Bet klusībā es vienmēr teikšu: «Otoo». Kad es domāšu par sevi, es domāšu par tevi. Kad mani kāds sauks vārdā, es domāšu par tevi. Un aiz debesīm un aiz zvaigznēm tu man mūžīgi mūžos būsi Otoo. Vai tas ir labi, kungs?

Es apvaldīju smaidu un atbildēju, ka tas ir labi.

Mēs izšķīrāmies Papeetē. Es paliku krastā, lai atgūtu spēkus, bet viņš ar kuteri aizbrauca uz savu dzimto salu Bora-Bora. Pēc sešām nedēļām viņš bija atpakaļ. Es biju pārsteigts, tāpēc ka, braukdams prom, viņš pastāstīja man par savu sievu un savu nodomu atgriezties pie viņas un aizmirst tādus ceļojumus.

—   Kurp tu brauksi, kungs? — Otoo vaicaja, tikko bi­jām paguvuši sasveicināties.

Es paraustīju plecus. Tas bija smags jautājums.

—   Klejošu pa pasauli, — es atbildēju, — pa visu pa­sauli, pa visām jūrām un visām salām, kas atrodas šajās jūrās.

—  Es braukšu tev līdzi, — viņš vienkārši teica. — Mana sieva ir mirusi.

Man nekad nav bijis brāļa, bet, ja spriež pēc citiem cilvekiem, tad jašaubās, vai kādam ir bijis brālis, kas vi­ņam nozīmētu tikpat daudz, cik man nozīmēja Otoo. Viņš man bija gan brālis, gan tēvs, gan māte. Un es apzinā­jos, ka esmu kļuvis godīgāks un labāks, pateicoties Otoo. Man bija vienalga, ko par mani domā citi, bet man vaja­dzēja palikt godīgam Otoo acīs. Viņa priekšā es nedrīk­stēju aptraipīt sevi. Viņš bija padarījis mani par savu ideālu tāpēc, ka mīlēja un dievināja mani un dažu labu reizi es būtu pastrādājis lielas muļķības, ja mani nebūtu atturējusi doma par Otoo. Viņš lepojās ar mani, līdz man izveidojās paradums nedarīt neko tādu, kas varētu ma- zinat šo lepnumu.

Es, protams, uzreiz nesapratu, kādas ir viņa jūtas pret mani. Viņš mani nekad nenopēla, nekad neaprāja, un es tikai pamazām atskārtu, cik augstu viņš mani vērtē, un pamazām aptvēru, cik sāpīgi aizskaru viņu, nebūdams tik labs, cik labs varētu būt.

Septiņpadsmit gadus mēs bijām kopā, septiņpadsmit ga­dus viņš bija man blakus, sargāja manu miegu, ārstēja mani, kad gulēju saslimis ar drudzi un ievainots, jā, un arī pats tika ievainots, kad metās kautiņā aizstāvēt mani. Viņš pieteicās darbā uz tiem pašiem kuģiem, uz kuriem es, un mēs kopā izbraukājām visu Kluso okeānu no Ha- vaju salām līdz Sidnejas ragam, no Torresa jūras šau­ruma līdz Galapagu salām. Mēs vervējām melnos no Jaunhebridu un Lainu salām līdz Luiziānai, Jaunajai Britānijai, Jaunajai Īrijai un Jaunajai Hanoverai. Trīs reizes mēs cietām katastrofu — pie_ Gilberta,_S_antakrusas un Fidži salām. Mēs pirkām un pārdevām tālāk visu, ar ko varēja nopelnīt dolāru, — pērles, perlamutru, kopru, trepangus, bruņurupuču bruņas un mantas no krasta iz­mestiem kuģiem.

Tas viss man kļuva skaidrs Papeetē tūlīt pēc tam, kad viņš paziņoja, ka sekos man kaut līdz pasaules malai. Tolaik Papeetē pastāvēja tāds kā klubs, kur pulcējās pērļu uzpircēji, tirgotāji, kapteiņi un visvisādi dienvidu jūru avantūristi. Spēlēts tika uz augstām likmēm un dzerts arī tika uz nebēdu, un es diemžēl aizkavējos ilgāk, nekā pie- dienējās. Lai cik vēlu es izgāju no kluba, Otoo mani vien­mēr gaidīja un pavadīja uz mājām.

Sākumā es par to smaidīju, pēc tam sabāru viņu. Tad es viņam skaidri un gaiši pateicu, ka man nav vajadzīga aukle. Pēc tam, iznācis no kluba, es viņu vairs neredzēju. Pēc kādas nedējas es pavisam nejauši atklāju, ka viņš joprojām pavada mani uz mājām, lavīdamies pa ielas otru pusi mango koku ēnā. Ko es varēju darīt? Un tad es sa­pratu, kas jādara.

Pašam nemanot, es sāku pārrasties mājās agrāk. Lietai­nās un vējainās naktīs, pašā ēverģēlību un izpriecu kar­stumā no manis neatstājās doma par Otoo, kas nīkst sar­dzē zem pilošajiem mango kokiem. Tas patiesi bija viņa nopelns, ka es kļuvu labāks. Viņš tomēr nebija nekāds puritānis. Viņš neko nezināja par kristīgo morāli. Visi Bora-Bora iedzīvotāji bija kristīti, bet viņš bija pagāns, vienīgais neticīgais salā, liels materiālists, kurš zināja, ka nomiris viņš būs beigts. Viņš ticēja cilvēku godīgumam un taisnīgumam. Sīka nelietība viņa goda kodeksā bija gandrīz tikpat smags noziegums kā zvēriska slepkavība, un es biju pārliecināts, ka viņš vairāk cienīs slepkavu ne­kā nožēlojamu blēdi.

Kas attiecas uz mani pašu, viņš bija pret visu, kas nāca man par sliktu. Pret spēli viņš neiebilda. Viņš pats bija aizrautīgs spēlmanis. Bet vēlas nomoda stundas, viņš paskaidroja, kaitējot veselībai. Viņš pazina cilvēkus, kuri nomiruši ar drudzi tāpēc, ka nebija rūpējušies par savu veselību. Viņš nebija atturībnieks un, strādājot uz jūras, izmircis līdz pēdējai vīlītei, labprāt iedzēra glāzi viskija. Citiem vārdiem sakot, viņš ticēja, ka alkohols ir noderīgs tad, ja to lieto ar mēru. Viņš bija redzējis dau­dzus cilvēkus, kurus džins vai viskijs bija iedzinis kapā vai apkaunojis.

Otoo vienmēr rūpēja mana labklājība. Viņš domāja par manu nākotni, apsvēra manus plānus un interesējās par manu likteni vairāk nekā es pats. Sākumā, kad vēl neno­jautu, ka Otoo interesējas par manām lietām, viņam va­jadzēja pašam uzminēt manus nodomus, kā tas, piemēram, notika Papeetē, kad es gudroju, vai pieņemt par kompan­jonu kādu lapsīgu puisi, manu tautieti. Es nezināju, ka viņš ir blēdis. Neviens baltais Papeete to nezināja. Otoo arī nezināja, bet viņš redzēja, cik nešķirami mēs esam kļuvuši, un nolēma pats visu izdibināt. Tahiti piekrastē apkārt dauzās vietējie matroži no visām jūrām, un aiz­domu skubinātais Otoo tikmēr pinās ar viņiem, kamēr savāca pārliecinošus faktus, kas apstiprināja viņa aizdo­mas. Jā, viņš daudz ko uzzināja par Rendolfu Votersu. Kad Otoo sāka man to stāstīt, es neticēju, bet, kad es to izstāstīju Votersam, viņš, ne pušplēsta vārda nebildis, ar pirmo tvaikoni aizbrauca uz Oklendu.

Atklāti sakot, sākumā mani kaitināja tas, ka Otoo bāž degunu manās darīšanās. Taču es zināju, ka tas tiek darīts pilnīgi nesavtīgi, un drīz vien biju spiests atzīt, ka viņš ir gudrs un piesardzīgs. Viņš pastāvīgi uzmanīja, ka nepalaižu garām kādu izdevību, un bija vienlaikus vērīgs un tālredzīgs. Drīz viņš kļuva par manu padomdevēju un pārzināja manas lietas labāk nekā es pats. Manas intere­ses viņam bija tuvākas nekā man. Tolaik es biju puiciski bezrūpīgs, devu priekšroku nevis dolāriem, bet romantikai, nevis ērtai naktsmītnei, bet piedzīvojumam. Tāpēc labi vien bija, ka mani kāds pieskata. Es zinu: ja nebūtu bijis Otoo, šodien manis vairs nebūtu starp dzīvajiem.

No daudziem piemēriem atļaujiet minēt vienu. Kad de­vos uz Paumotu pēc pērlēm, man jau bija neliela pieredze melnādaino vervēšana. Samoa mēs ar Otoo palikām krastā — īstenībā mēs bijām uz sēkļa —, kad man radās izdevība pieteikties par vervētāju uz brigas, kura piegā­dāja plantācijām strādniekus. Otoo pieteicās uz tās pašas brigas par vienkāršu matrozi, un turpmākajos sešos gados mēs ar dažādiem kuģiem izbraukājām vismežonīgākos Me- lanēzijas nostūrus. Otoo uzskatīja, ka vieta pie stūres aira manā laivā pieder viņam. Mēs parasti izsēdinājām vervē­tāju malā. Sedzēja laiva braukšanas gatavībā stāvēja pār- simt pēdu no krasta, kamēr vervētāja laiva tāpat braukša­nas kārtībā palika šūpojamies viļņos pie paša krasta. Kad es ar savām precēm izkāpu malā un iespraudu smiltīs stūres airi, Otoo atstāja savu vietu un pārsēdās pie vin- čestra, kas pa ķērienam gulēja zem buraudekla gabala. Matroži otrā laivā arī bija apbruņoti, zem buraudekla stēr­belēm gar bortu gulēja snaideri. Kamēr es dedzīgi centos pierunāt pinkainos iedzimtos, lai viņi brauc strādāt uz Kvīnslendas plantācijām, Otoo neizlaida viņus no acīm. Cik reižu viņa paklusais uzsauciens nebrīdināja mani par aizdomīgu rīcību vai draudošām lamatām! Dažkārt trauk­smes signāls bija negaidīts šāviens, ar ko Otoo nolaida

no kājas kādu iedzimto. Kad skrēju uz laivu, viņa roka vienmēr saķēra mani lēcienā. Reiz — es atceros, tas bija tad, kad mēs braucām ar «Santa Anna», — mums uzbruka, kad laiva bija piestājusi krastā. Sedzēja laiva traucas mums palīgā, bet vairāki desmiti mežoņu pa to laiku būtu samaluši mūs miltos. Otoo ar vienu stiepienu bija krastā un ņēmās abām rokām svaidīt uz visam pusēm ta­baku, krelles, kaujas cirvjus, nažus un katūna gabalus.

Tas nu sprogainajiem bija par daudz. Kamēr viņi plē­sās par dārgumiem, mēs iestūmām laivu ūdenī un atīrā- mies pēdas četrdesmit no krasta. Bet pēc četrām stundām es uz tā paša krasta savervēju trīsdesmit cilvēkus.

Sevišķi man prātā iespiedies kāds gadījums Malaitā, Zālamana salu austrumu grupas vismežonīgākajā salā. Iedzimtie bija ārkārtīgi draudzīgi noskaņoti; un kā mēs varējām zināt, ka viss ciems jau divus gadus vāc cilvēku galvas, lai apmainītu tās pret baltā cilvēka galvu? Visi klaidoņi tur ir galvu mednieki — un viņi sevišķi augstu vērtē baltā cilvēka galvu. Tas, kurš to dabūjis, saņemtu visu, ko viņi sakrājuši. Kā jau teicu, viņi šķita ļoti drau­dzīgi noskaņoti, un todien es biju aizgājis gar krastu sa­vus simt jardus no laivas. Otoo bija mani brīdinājis, taču es neklausīju viņam un, kā parasti, iekūlos nelaimē.

Pēkšņi es ieraudzīju no mangrovju biezokņa izšaujamies veselu šķēpu mākoni. Vismaz kādi desmit ķēra mani. Es metos skriet, bet paklupu pār šķēpu, kas bija iedūries man lielā, un pakritu. Melnie, vicinādami garos kātos iestipri­nātus, ar spalvām izrotātus cirvjus, likās pakaļ un grasī­jās nocirst man galvu. Viņi tā kāroja iegūt galvu, ka trau­cēja cits citu. Sajā jūklī man izdevās izvairīties no vai­rākiem cirtieniem.

Un tad parādījās Otoo — Otoo cīnītājs. Viņš nez no kurienes bija izrāvis smagu koka vāli, un tuvcīņā tā bija daudz iedarbīgāka par šauteni. Viņš ielauzās pašā pūlī, tā ka iedzimtie nevarēja sadurt viņu ar šķēpiem, bet cirvji bija tikai par kavēkli. Viņš cīnījās par mani, cīnījās nikni kā vikings. Ar vāli viņš rīkojās apbrīnojami. Galvaskausi šķīda kā pārgatavojušies apelsīni. Tikai pēc tam, kad Otoo bija izklīdinājis uzbrucēju baru, uzvēlis mani plecos un skrēja uz laivu, viņu pirmo reizi ievainoja. Četru šķēpu trāpīts, viņš nokļuva līdz laivai, paķēra vinčestru un sāka šaut, ar katru šāvienu nokniebdams vienu ienaidnieku. Tad mēs sākām irties uz šoneri un pārsējām brūces.

Septiņpadsmit gadu mēs turējāmies kopā. Viņš pada­rīja mani par cilvēku. Es vēl šodien būtu kravas pārzinis, vervētājs un vispār no manis vairs nebūtu ne miņas, ja nebūtu bijis Otoo.

—   Tu esi iztērējis savu naudu un vari nopelnīt vēl, — viņš reiz teica man. — Tagad ir viegli tikt pie naudas. Turpretī, kad kļūsi vecs, nauda izsīks un tu vairs nebūsi spējīgs nopelnīt. Es to zinu, kungs. Esmu izpētījis balto cilvēku paradumus. Piekrastē ir daudz sirmgalvju, kuri kādreiz bijuši jauni un spējuši nopelnīt naudu tāpat kā tu patlaban. Tagad viņi ir veci un viņiem nekā nav, un viņi gaida kādu jaunu puisi, kas nokāps no kuģa un izmaksās viņiem.

Melnādainais plantācijās ir līdzīgs vergam. Viņš saņem divdesmit dolāru gadā. Viņš strādā vaiga sviedros. Uz­raugs nestrādā vaiga sviedros. Viņš jāj uz zirga un ska­tās, kā melnais strādā. Viņš saņem divsimt dolāru gadā. Es esmu šonera matrozis. Es saņemu piecpadsmit dolāru mēnesī. Tas tāpēc, ka esmu labs matrozis. Es strādāju vaiga sviedros. Bet kapteinis zviln audekla nojumē un sūc alu no lielām pudelēm. Es nekad neesmu redzējis, ka viņš paceltu buras vai rīkotos ar airi. Viņš saņem simt piecdesmit dolāru mēnesī. Es esmu matrozis. Viņš ir na­vigators. Kungs, es domāju, ka būtu ļoti labi, ja tu mācītos navigāciju.

Otoo skubināja mani to darīt. Kad es kā kapteiņa otrais palīgs devos savā pirmajā .braucienā ar šoneri, viņš devās man līdzi un bija lepnāks par mani, ka es komandēju. Bet Otoo nelikās mierā.

—   Kapteinim labi maksā, kungs, bet viņa pārziņā ir kuģis, un viņš visu laiku ir nodarbināts. Kuģa īpašnieks — lūk, kas saņem vairāk. Kuģa īpašnieks ar saviem daudza­jiem ierēdņiem sēž krastā un taisa naudu.

—   Tiesa gan, bet šoneris maksā piectūkstoš dolāru, tur­klāt vecs šoneris, — es iebildu. — Es drīzāk nosirmošu nekā sakrāšu piectūkstoš dolāru.

—   Baltais cilvēks ātri var kļūt bagāts, — Otoo tur­pināja, rādīdams uz krastu, kas bija noaudzis ar kokos- palmām.

Toreiz mēs braukājām gar Gvadalkanaras austrumu krastu, uzpirkdami riekstus.

—   Attālums starp šo divu upju grīvām ir divas jū­dzes, — viņš sacīja. — Līdzenums iestiepjas tālu salā.

Pašlaik tam nav nekādas vērtības. Bet ko var zināt? Pēc gada vai diviem par šo zemi maksās bargu naudu. Te ir ērti izmest enkuru. Okeāna tvaikoņi var pienākt pie paša krasta. Tu vari nopirkt no vecā virsaiša četras jūdzes platu zemes joslu par desmittūkstoš pakām tabakas, desmit pu­delēm džina un Snaidera šauteni, kas tev izmaksās ap simt dolāru. Tad tu noslēgsi darījumu ar pilnvaroto, pēc gada vai diviem pārdosi zemi un kļūsi par kuģa īpašnieku.

Es paklausīju Otoo padomam, un viņa pareģojums pie­pildījās, tiesa, gan nevis pēc diviem, bet pēc trim gadiem. Pēc tam nāca darījums ar pļavām Gvadalkanarā — es paņēmu uz renti no valsts divdesmittūkstoš akru zemes uz deviņdesmit deviņiem gadiem par nominālvērtību. Biju rentnieks tieši deviņdesmit dienas, pēc tam pārdevu zemi par milzu summu kādai sabiedrībai. Otoo vienmēr bija tas, kas visu paredzēja un nepalaida garām izdevību. Viņš ierosināja izcelt nogrimušo «Donkasteru», kas tika pārdota ūtrupē par simt mārciņām un pēc visu izdevumu segša nas ienesa trīs tūkstošus tīras peļņas. Pēc Otoo ierosinā­juma es kļuvu par plantatoru Savaijā un tirgojos ar ko kosriekstiem Upolu.

Mēs vairs negājām jūrā tik bieži kā agrāk. Es biju kļuvis bagāts. Apprecējos un tiku uz zaļa zara, bet Otoo palika tas pats vecais Otoo, kurš klīda pa māju vai iečā­poja kantorī ar koka pīpi mutē, ģērbies par šiliņu pirktā kreklā un četriem šiliņiem pirktās biksēs. Es nevarēju pie­spiest viņu tērēt naudu. Viņam varēja atlīdzināt tikai a* mīlestību, un dievs mans liecinieks, ka mēs visi viņu no sirds mīlējām. Bērni viņu dievināja, un, ja vien Otoo būtu bijis samaitājams, mana sieva būtu viņu izlutinājusi.

Bet bērni! Viņš vienīgais atklāja tiem apkārtējās pa­saules noslēpumus. Viņš mācīja bērniem spert pirmos so­ļus. Viņš sēdēja pie bērnu gultiņām, kad mazie bija slimi Citu pēc cita, kad viņi vēl lāgā neprata staigāt, Otoo ņēma bērnus līdzi uz lagūnu un padarīja par īstiem ūdens iemīt­niekiem. Par zivju paradumiem un zvejas paņēmieniem viņš iemācīja tiem vairāk, nekā es jebkad esmu zinājis. Viņš atklāja arī meža noslēpumus. Septiņu gadu vecumā Toms pazina mežu tā, kā man ne sapņos nebija rādījies Sešu gadu vecumā Mērija bez bailēm gāja pa stāvu klinti, bet es biju redzējis vīriešus, kam pietrūka drosmes to darīt. Tikko Frenkam bija apritējis sestais gads, viņš va­rēja iznirt ar naudas gabalu no piecu metru dziļuma.

—   Manējiem Bora-Bora nepatīk pagāni, tur visi ir kris­tīgie. Bet man nepatīk Bora-Bora kristīgie, — viņš teica kādu dienu, kad gribēju pierunāt viņu iztērēt naudu, kas ar pilnām tiesībām piederēja viņam, un ar vienu no mūsu šoneriem aizbraukt uz dzimto salu. Es cerēju, ka šis ceļo­jums iezīmēs lūzumu Otoo psiholoģijā un viņš kļūs iz­šķērdīgāks.

Es saku «ar vienu no mūsu šoneriem», kaut gan pēc likuma tie toreiz piederēja man. Es ilgi stīvējos ar Otoo, lai piedabūtu viņu kļūt par manu kompanjonu.

—   Mēs esam kompanjoni kopš tās dienas, kad nogrima «Mazā Zanniņa», — viņš beidzot sacīja. — Bet, ja tava sirds tā vēlas, būsim likumīgi kompanjoni. Es neko ne­daru, bet tas ir dārgs prieks. Es daudz dzeru, ēdu un smē­ķēju — tas izmaksā lielu naudu, es zinu. Es par brīvu spēlēju biljardu, jo tas ir tavs galds, bet nauda izļet. Prieku ķert zivis uz rifa var atļauties tikai bagātnieks. Aķi un makšķerauklas maksā bargu naudu. Jā, mums nepie­ciešams kļūt par likumīgiem kompanjoniem. Man vaja­dzīga nauda. Es to saņemšu kantorī no vecākā klerka.

Attiecīgie dokumenti tika uzrakstīti un noformēti. Pēc gada es saku gausties.

—   Čārlij, — es teicu, — tu esi nejauks vecs krāpnieks, nelaimīgs sīkstulis, nožēlojams sauszemes krabis. Paska­ties, tava peļņas daļa šajā gadā ir bijusi vairāki tūkstoši dplaru. So papīru maņ iedeva vecākais klerks. Te rakstīts, ka tu gadā esi iztērējis astoņdesmit septiņus dolārus un divdesmit centus.

—  Vai man vēl kas pienākas? — Otoo nobažījies jau­tāja.

—   Es taču teicu — tūkstošiem dolāru, — es atbildēju.

Otoo atplauka, it kā akmens būtu novēlies viņam no sirds.

—   Tas ir labi, — viņš sacīja. — Pielūko, lai vecākajam klerkam rēķini būtu kārtībā! Kad man vajadzēs, es pa­ņemšu naudu, un tā kā netrūktu ne centa.

Ja trūks, — viņš cieti teica, — tad atvilks no klerka algas.

Bet šajā laikā, kā es vēlāk uzzināju, Amerikas konsula seifā jau glabājās Karuzersa sastādītais testaments, sa­skaņā ar kuru es biju vienīgais mantinieks.

Bet pienāca gals, tāpēc ka visam reiz pienāk gals. Tas notika Zālamana salās, kur mēs neprātīgās jaunības die­nās bijām strādājuši kā negudri un kur bijām ieradušies vēlreiz, galvenokārt lai atpūstos un pie viena apraudzītu, kā klājas mūsu zemes gabaliem Floridas salā un cik iz­devīga ir pērļu zveja Mboli jūras šaurumā. Mēs bijām izmetuši enkuru pie Savo, cerēdami ietirgot kaut ko vēr­tīgu.

Nu, ap Savo čum un mudž no haizivīm. Iedzimto pa­raža apbedīt mirušos jūrā bija padarījusi haizivis par tu­vējo ūdeņu pastāvīgām iemītniecēm. Man, kā vienmēr, bija tā laime braukt ar niecīgu, pārlādētu iedzimto laiveli, kura apgāzās. Tajā bija, pareizāk sakot, pie tās turējās četri melnie un es. Līdz šonerim bija kādi simt jardi. Tieši tajā brīdī, kad es kliedzu, lai nolaiž no šonera laivu, kāds iedzimtais sāka vaimanāt. Viņš turējās pie laiveles gala, un viņu kopā ar laiveli vairākas reizes pavilka uz leju. Tad viņš atlaida vaļā rokas un pazuda. Viņš bija kritis par upuri haizivij.

Trīs palikušie iedzimtie mēģināja izrāpties no ūdens uz laiveles dibena. Es kliedzu, lamājos, tuvākajam pat iegāzu ar dūri, bet nekas nelīdzēja. Viņi bija neprātīgu baiļu varā. Laivele varēja noturēt labi ja vienu no viņiem. Kad uz laiveles uzrāpās trīs, tā saslējās stāvus un sazvēlās uz sāniem, iesviezdama viņus ūdenī.

Es atstāju laiveli un peldēju uz šonera pusi cerībā, ka mani uzņems pretī izsūtītā laiva. Viens no iedzimtajiem sekoja man, un mēs plecu pie pleca peldējām uz priekšu, ne vārda nerunādami un laiku pa laikam iegremdēdami seju ūdenī, lai redzētu, vai mums neuzglūn haizivis. Pie laiveles palikušā cilvēka kliedziens pavēstīja mums, ka vi­ņam uzklupušas plēsoņas. Iebāzis galvu ūdenī, es ierau­dzīju lielu haizivi papeldam garām tieši zem manis. Tā bija ne mazāk kā sešpadsmit pēdas gara. Es redzēju, kā tas viss notika. Haizivs sagrāba iedzimto aiz vidukļa, un prom bija nabadziņš. Galva, pleci un rokas visu laiku rēgojās virs ūdens, un nelaimīgais kliedza sirdi plosošā, balsī. Tā viņš tika nests vairākus simtus pēdu, kamēr pa­zuda zem ūdens.

Es stūrgalvīgi īros tālāk, cerēdams, ka tā ir pēdējā izsalkusi haizivs. Taču parādījās vēl viena. Vai tā bija viena no tām, kas bija uzbrukušas iedzimtajiem sākumā, vai bija krietni pamielojusies kaut kur citur, es nezinu. Lai nu kā, šī haizivs nesteidzās tā kā citas. Es vairs nejaudāju peldēt tik ātri, tāpēc ka daudz spēka patērēju, cenzdamies neizlaist to no acīm. Es redzēju, kā tā sāka pirmo uzbrukumu. Man laimējās ar abām rokām iesist tai pa purnu un, kaut gan plēsoņas pēkšņais trieciens bezmaz pagrūda mani zem ūdens, tomēr izdevās to padzīt nost. Haizivs pagriezās un sāka mest lokus ap mani. Otrreiz es izglābos ar tādu pašu manevru. Trešais trieciens bija ne­veiksmīgs abām pusēm. Haizivs pagriezās tajā mirklī, kad manas dūres bija pie paša purna un uzbrucēja sāni, kas atgādināja smilšpapīru, norāva vienai rokai ādu no elkoņa līdz plecam (man bija mugurā jaka bez piedurknēm).

Tagad es biju pavisam nokausēts un zaudējis jebkuras cerības. Līdz šonerim bija atlikušas divsimt pēdas. Kad biju iegremdējis seju ūdenī un vēroju haizivi, kas gatavo­jās nākamajam uzbrukumam, starp mums garām papel­dēja brūns ķermenis. Tas bija Otoo.

—   Peldi uz šoneri, kungs! — viņš uzsauca. Un viņa balss bija jautra, it kā viss notiekošais būtu joks, nekas vairāk. — Es pazīstu haizivis. Haizivs ir mans brālis.

Es paklausīju un lēni iros uz priekšu, bet Otoo peldēja man apkārt, visu laiku turēdamies starp mani un haizivi, atvairīdams uzbrukumus un drosminādams mani.

—   Laivceltņiem norauta takelāža, un viņi nostiprina falles, — Otoo pēc kāda brīža paskaidroja un tūlīt ienira, lai atvairītu kārtējo uzbrukumu.

Kad līdz šonerim bija vēl trīsdesmit pēdas, man vairs galīgi nebija spēka. Es tikko kustināju rokas un kājas. No borta mums svieda virves, taču tās krita pārāk tālu. Haizivs, redzēdama, ka tās nenodara nekā ļauna, kjuva dro­šāka. Vairākas reizes tā tikko nesagrāba mani, bet izšķi­rošajā mirklī iejaucās Otoo. Protams, viņš varēja glābties kurā katrā laikā. Viņš tomēr palika pie manis.

—  Ardievu, Cārlij! Man ir beigas! — es tikko spēju izdvest.

Es zināju, ka tās ir beigas, ka pēc brīža es celšu ro­kas un laidīšos dibenā.

Bet Otoo iesmējās un teica:

—   Es tev parādīšu jaunu triku. Tai haizivij kļūs slikta dūša.

Kad haizivs grasījās peldēt man klāt, Otoo ienira aiz manis.

—   Pagriez mazliet pa kreisi! — viņš uzsauca. — Tur uz ūdens ir virve. Pa kreisi, kungs, pa kreisi!

Es mainīju kursu un peldēju uz priekšu. Biju jau gan­drīz bez samaņas. Kad biju satvēris virvi, no šonera at­skanēja kliedziens. Otoo vairs nebija redzams. Brīdi vēlāk viņš parādījās virs ūdens. Abas plaukstas bija norautas, no stuburiem šļācās asinis.

—  Otoo! — viņš paklusi uzsauca. Un viņa skatiens pauda to pašu mīlestību, kas skanēja viņa balsī.

Tikai tagad vienīgo reizi, savas dzīves pēdējā mirklī, viņš nosauca mani šajā vārdā.

—   Ardievu, Otoo! — viņš izkliedza.

Tad viņu parāva zem ūdens, bet mani uzvilka uz klāja, kur es kapteiņa rokās zaudēju samaņu.

Tā aizgāja no dzīves Otoo, kurš bija mani izglābis, padarījis par cilvēku un pēc tam atkal izglābis. Mēs sati­kāmies orkāna rīklē un šķīrāmies haizivs rīklē. Starp šiem notikumiem bija pagājuši septiņpadsmit gadi, un es droši varu apgalvot, ka melnādaino un balto cilvēku nekad nav saistījusi tāda draudzība. Ja Jehova savos augstumos pa­tiešām ir visu redzošs, tad Otoo, vienīgajam pagānam no Bora-Bora salas, viņa valstībā nebūs pēdējā vieta.

baismīgās Zālamana salas

Nav vis tukšas valodas, ka Zalamana salas esot dieva pamests salu puduris. Bet, no otras puses, atradīsies pa­saule arī vēl sliktākas vietiņas. Tomēr nepieredzējušam jaunpienacējam, kam trūkst uz paša ādas pārbaudītas iz­pratnes par to, kas ir cilvēki un dzīve bez likuma, Zā­lamana salas tiešām var rādīties baismīgas.

Pilnīga taisnība, ka drudzis un dizentērija tur plosās bez mitas, mudžētmudž no riebīgām ādas slimībām, bet pats gaiss tur piesātināts ar indi, kas iesūcas ikvienā ādas pora, brūcē vai nobrāzumā, radīdams ļaundabīgus trumus, tiesa arī, ka daudzi spēcīgi cilvēki, kuri tomēr tur izspru­kuši nāvei no zobiem, atgriežas dzimtenē kā pilnīgi grausti. Tāpat pilna tiesa un taisnība, ka iezemieši Zā­lamana salās if īsti mežoņi, kas kārīgi rij cilvēka gaļu un aizrautīgi kolekcionē cilvēku galvas. Pēc viņu iz­pratnes, viscildenākais sporta veids ir uzklupt cilvēkam, kas uzgriezis muguru, un ar manīgu tomahauka triecienu atšķelt tam mugurkaulu no smadzeņu pamatnes. Nenolie­dzama patiesība, ka dažās salās, nu, piemēram, Malaitā, starpcilšu darījumos kredīta un debeta norēķinus aplēš pēc izdarītajām slepkavībām. Galvas ir maiņas tirdzniecīfjas objekts, un balto cilvēku galvas skaitās sevišķi vērtīgas. Bieži vien kāds ducis ciematu sāk krāt mantas «kopkatlā», bagātinādami to mēnesi pēc mēneša, līdz pēdīgi kāds dū­šīgs karavīrs ceļ priekšā baltā cilvēka galvu, svaigi cirstu un asinīs pilošu, tā pieteikdams savas neapstrīdamās tie­sības uz kopkrājumu.

Viss minētais tiešām ir taisnība, un tomēr atrodas bal­tie, kas nodzīvojuši Zālamana salās gadu desmitus un atkal ilgojas pēc tām, ja aizbraukuši no turienes. Cilvēkam tikai jābūt piesardzīgam un arī veiksmīgam, lai nodzīvotu ilgu mūžu Zālamana salās; bez tam viņam vēl jābūt īstā kaluma vīram. Viņa dvēselei jānes dziji iespiests baltā cilvēka nenovēršamības zīmogs. Viņam pašam jābūt likte­nīgi nenovēršamam. Nepieciešams, lai viņam piemistu daļa dižmanīgas nevērības pret dzīves sīkumiem, zināma da|a kolosālas pašpārliecības un pie tam rases egoisms, kas liek nešaubīgi ticēt, ka viens vienīgs baltais katru mīļu dieniņu ir pārāks par tūkstoš melnādām, bet svētdienās spēj tikt galā pat ar diviem tūkstošiem nēģeru. Jo šīs ir tās īpašības, kas balto cilvēku padarījušas nenovēršamu. Ak jā, vēl kas — baltajam cilvēkam, kurš grib būt neno­vēršams, ne vien vajag nicināt zemākas sugas radījumus un augstu vērtēt pašam sevi, bet viņš arī nekādā ziņā ne­drīkst būt apveltīts ar izcilu iztēles spēju. Viņam nav va­jadzīga prasme iedziļināties melno, dzelteno vai brūno ļautiņu iedzimtajās dotībās, paražās un gara spējās, jo ne jau šādā veidā baltā rase ieminusi savu ķēnišķīgo ceļu ap visu pasauli.

Bertijs Ārkraits nebija nenovēršams. Viņš bija pārmē­rīgi jūtelīgs, pārāk smalki noskaņots, un viņam piemita par daudz spilgta iztēle. Pasaule viņam nozīmēja visai daudz. Pārlieku emocionāli Bertijs uztvēra visu, kas no­tika ap viņu. Tālab vispēdīgā vieta pasaulē, kur viņam būtu derējis nokļūt, bija tieši Zālamana salas. Viņš'jau arī neieradās šeit ar nodomu apmesties uz dzīvi. Piecas ne­dēļas ilga pakavēšanās starp diviem tvaikoņa reisiem, viņš sprieda, pilnīgi apmierināšot pirmatnības alkas, kādas viņš juta vibrējam savas būtības dzīlēs. Vismaz tā viņš stāstīja tūristēm uz «Makembo» klāja, kaut arī izteicas citiem vārdiem; un dāmas viņu godināja kā varoni, jo vi­ņas taču bija lēdijas un tūristes, tālab viņam lemts iepa­zīties vienīgi ar drošo dzīvi uz «Makembo» klaja,_ kamēr tvaikonis savā gaitā līkumoja starp Zālamana salam.

Uz kuģa atradās vēl kāds vīrietis, par kuru šīs lēdijas nelikās ne zinis. Tas bija sīks, sarucis vīrelis ar izžuvušu ādu sarkankoka krāsā. Nav svarīgi, ar kādu uzvārdu viņš bija ierakstīts tvaikoņa pasažieru sarakstā, bet viņa otrā iesauka — kapteinis Malu — bija vārds, kuru no pat Jaun- hanoveras līdz Jaunhebridu salām melnādainie piesauca savos pesteļos un ar kuru brīdēja nerātnus bērneļus, lai iedzītu tiem bijāšanu. Viņš prata saimnieciski izmantot mežoņus un mežonību, un no drudža un mocībām, no snai- deru šāvieniem un uzraugu pātagu plīkšķiem viņš bija sev sapūlējis, naudā vērtējot, piecus miljonus žāvētu jūras gurķu, sandalkoku, pērienu un bruņurupuču vāku, palmu riekstu, kopras, ganību, tirdzniecības punktu un plantāciju veidā. Kapteiņa Malu mazajam pirkstiņam, kas pie tam vēl bija lauzts, piemita vairāk nenovēršamības nekā visam Bertija Ārkraita augumam. Un tomēr — tūristēm taču ne­bija citas mērauklas, pēc kuras vērtēt, kā vien ārējais vei­dols, un Bertijs tiešām bija glīts vīrietis.

Bertijs, sarunādamies ar kapteini Malu smēķējamā sa­lonā, uzticēja viņam savu kvēlo vēlēšanos skatīt dzīvi Zālamana salās visā tās asiņainajā baigumā. Kapteinis Malu atzina, ka šāda vēlēšanās esot cienījama un augstu vērtējama. Tikai pēc vairākām dienām kapteinis Malu bija spiests tuvāk painteresēties par Bertiju, kad jaunais dēkai­nis par visu vari gribēja tam izrādīt četrdesmit ceturtā kalibra automātisko pistoli. Bertijs izskaidroja mehānismu un demonstrēja to, iebīdīdams pielādēto magazīnu izdob­tajā spalā.

—   Tas ir tik vienkārši, — viņš skaidroja un atvilka ārējo stobru atpakaļ gar iekšējo. — Are, ar to pašu jau ierocis ir gan pielādēts, gan arī uzvilkts. Un tad man at­liek nospiest gaili — astoņas reizes, cik ātri vien spēju pacilāt pirkstu. Paskatieties uz šo drošinātāja slēgu! Tas man šajā pistolē patīk visvairāk. Pilnīga drošība. Uz to var nešaubīgi paļauties. — Viņš atkal izbīdīja magazīnu. — Jūs pats redzat, cik tas ir droši.

Kamēr viņš turēja ieroci rokā, stobra atvērums novir­zījās pret kapteiņa Malu vēderu. Kateiņa Malu zilās acis nekustīgi vēroja to.

—  Vai jūs nebūtu tik laipns un nevērstu ieroci citā vir­zienā? — viņš apjautājās.

—   Bet tas taču ir pilnīgi nodrošināts, — Bertijs apgal­voja. — Es atvilku magazīnu atpakaļ. Tagad jau pistole nav pielādēta.

—   Ierocis arvien ir pielādēts.

—   Bet šis te nav.

—   Vienalga, virziet to sānisl

Kapteiņa Malu balss bija piesmakusi, metāliska un klusa, bet viņa acis ne mirkli nenovērsās no stobra, ka­mēr tā vilkta līnija virzījās gar viņa ķermeni un pēdīgi projām no ta.

—  Deru uz piecnieku, ka ierocis nav pielādēts, — Ber­tijs dedzīgi piedāvāja.

Sarunu biedrs papurināja galvu.

—   Nu, tad es jums pierādīšu.

Bertijs grasījās likt stobru pats sev pie deniņiem ar nepārprotamu nodomu nospiest gaili.

—  Vienu acumirkli, — kapteinis Malu mierīgi sacīja, pastiepdams roku. — Ļaujiet man to aplūkot!

Viņš pavērsa pistoli pret jūru un nospieda gaili. Norī­bēja spalgs šāviens, un tūdaļ mehānisms skarbi noklik­šķēja, izSviezdams sānis uz klāja karstu, kūpošu patronas čaulu. Bertija žoklis izbīlī noslīga lejup.

—   Es taču reiz jau izbīdīju stobru atpakaļ, vai ne? — viņš atģidās. — Esmu gan rīkojies stulbi, man jāsaka.

Viņš krikšķinādams vārgi pasmējās un atslīga klāja atzveltnes krēslā. Visas asinis bija atplūdušas tam no sejas un zem acīm spilgti iezīmējās tumši loki. Rokas trī­cēja, un viņš nespēja drebošo cigareti pacelt līdz lūpām. Pasaule viņam nozīmēja pārāk daudz, un iztēlē viņš ska­tīja pats sevi ar sašķaidītām smadzenēm nogažamies uz kuģa klāja.

—   Nudien, — viņš sacīja, — nudien …

—  Glīts ierocītis, — noteica kapteinis Malu, atdodams viņam pistoli.

Uz «Makembo» klāja atradās pats pilnvarotais[2], kas atgriezās no Sidnejas, un ar viņa atļauju tvaikonis pietu­rēja pie Ugi salas, lai izceltu malā kādu misionāru. Pie Ugi stāvēja divmastnieks «Arla», kura skiperis bija kap­teinis Hanzens. «Arla» bija viens no daudzajiem kuģiem, kas piederēja kapteinim Malu, un pēc viņa ierosinājuma un ielūguma Bertijs uzkāpa uz «Arlas» klāja, lai pavieso­tos četru dienu ilgajā algotņu vervēšanas braucienā gar Malaītas piekrasti. Pēc tam «Arlai» vajadzēja nogādāt viņu Remindžas plantācijā (kas arī piederēja kapteinim Malu), kur Bertijs varēs uzkavēties kādu nedēļu, un tad viņu aizvedīs uz Tulagi, valdības sēdekli, kur viņš vieso­sies pie pilnvarotā. Sakarā ar kapteini Malu minami vēl divi norādījumi, kurus devis viņš pazudīs no mūsu stāstī­juma. Viens norādījums tika dots kapteinim Hanzenam, otrs — misteram Herivelam, Remindžas plantācijas pār­valdniekam. Abu norādījumu saturs pilnīgi sakrita, un proti — dot misteram Bertramam Arkraitam spilgtu ieskatu par skarbo un asiņaino dzīvi Zālamana salās. Paklusām vēl tika čukstēts, it kā kapteinis Malu būtu pieminējis kasti skotu viskija, kas tikšot piešķirta tam, ar kura gā­dību misters Arkraits dabūšot izbaudīt īpaši gleznainus iespaidus.

—  Jā, Svarcs jau vienādiņ ir bijis īsts aitasgalva. Iedo­mājieties, viņš tak ņēmās un aizveda četrus sava kuģa apkalpes puišus uz Tulagi, lai šos tur noper — pēc likuma, saproties, — un tad kopā ar tiem brauca mājās vienā laivā. Šūpoja pa krietnam, nu, un laiva, tikusi klajā jūrā, tūliņ apgāzās. Svarcs bija vienīgais, kas noslīka. Protama lieta, nelaimes gadījums.

—  Vai tiešām? — Bertijs pavaicāja, ne visai ieintere­sēts, un ar acīm urbās melnajā vīrā pie stūres rata.

Ugi bija pazudusi aizmugurē, un «Arla» slīdēja pa va­sarīgajiem viļņiem pretī kokiem noaugušajām Malaītas kalnu grēdām. Stūres vīrs, kurš tik ļoti saistīja Bertija acis, lepojās ar desmitpensu naglu, kas bija izdurta caur degunu kā iesms. Kaklā tam karājās bikšu pogu virtene. Ausu ļipiņu caurumos bija iesprausts konservu bundžu atgriežamais, salauzts zobu sukas kāts, māla pīpe, modi­nātājpulksteņa misiņa zobratiņš un vairākas vinčestra pat- rončaulas. Pār krūtīm, kaklā pakārta, šūpojās porcelāna šķīvja lauska. Pa klāju slaistījās vēl kādi četrdesmit mel­nie, kuri bija izgreznojušies apmēram tāpat un no kuriem piecpadsmit piederēja pie apkalpes, bet pārējie bija tikko savervētie algotņi.

—   Protama lieta, tas bija nelaimes gadījums, — atkal ierunājās «Arlas» stūrmanis Džeikobss, slaids, tumšacains vīrietis, kas vairāk izskatījās pēc profesora nekā pēc jūr­nieka. — Džonijam Bedipam nesen gadījās gluži tāda pati nejaušība. Viņš arī veda dažus melnos atpakaļ no pērša­nas, un tie apgāza laivu. Bet Džonijs prata peldēt tikpat labi ka melnie, un noslīka divi no šiem. Viņš esot izman­tojis laivas sēdekļa dēli un revolveri. Arī tas, protams, bija nelaimes gadījums.

—   Tādi gadījumi ir gaužām parasti, — piezīmēja ski­peris. — Vai redzat to puisi pie stūres rata, mister Ār- krait? Tas ir cilvēkēdājs. Pirms pusgada viņš kopā ar pā­rējiem matrožiem noslīcināja toreizējo «Arlas» kapteini. Viņi to izdarīja uz klāja, ser, tieši tur pakaļgalā pie be- zanšotes.

—   Klājs gan izskatījās šausmīgs, — stūrmanis piebilda.

—  Vai man būtu jāsaprot tā, ka… — Bertijs iesāka, bet aprāvās.

—  Jā gan, taisni tā, — kapteinis Hanzens atteica. — Viņš nejauši noslīka.

—   Bet uz klāja? …

—  Taisni tā. Varu jums vēl piebilst — tas, protams, lai paliek starp mums, — ka viņi lietoja cirvi.

—   Tie paši matroži, kas jums ir tagad?

Kapteinis Hanzens pamāja ar galvu.

—   Iepriekšējais skiperis jau vienādiņ par maz piesar­gājās, — stūrmanis paskaidroja. — Viņš tak bija taisni uzgriezis muguru, kad tie viņam gāza.

—   Mums jau te, šajos ūdeņos, rokas kā sasietas, — skiperis žēlojās. — Valdīšana katrā ziņā aizstāvēs nēģeri pret balto. Tu nekad nedrīksti šaut pirmais. Tev gribot negribot jāgaida, lai papriekš izšauj nēģeris, citādi valdī­šana nosauks to par slepkavību un tu nonāksi Fidži salās. Tāpēc jau arī te tik bieži gadās nejaušas noslīkšanas.

Aicināja pusdienās, un Bertijs ar skiperi nokāpa kajītē, atstādami stūrmani apsargāt klāju.

—   Paturiet acīs to melno sātanu Auiki! — skiperis aiz­iedams piekodināja. — Man ne visai patīk viņa lūrēšana pēdējās dienās.

—   Labs ir, — stūrmanis atteica.

Visi vēl pusdienoja, un skiperis pilnā sparā stāstīja par to, kā kuģis «Skotu virsaiši» atgriezts no krasta.

—   Jā, — viņš pašlaik teica, — tas bija skaistākais ku­ģis visā piekrastē. Bet tam nelaimējās uz reizi piegriezt pie krasta, un vēl tas nebija atdūries rifā, kad laivas jau metās tam virsū. Uz kuģa atradās pieci baltie un kādi divdesmit matroži — Santakrusas puiši un samoieši, bet izglābās vienīgi kravas pārzinis. Bez tam vēl uz kuģa bija šešdesmit algotņi. Tos visus kai-kai. Ķai-kai? Ak tā, lūgtu piedošanu. Gribēju teikt, ka tos visus apēda. Un kur tad «Džeimss Edvardss», uz to lepnāko aptakelēts …

Sinī acumirklī no klāja atskanēja stūrmaņa treknie lāsti un vesels koris mežoņu brēcienu. Trīs reizes noblīkšķēja revolveris, un pēc tam padzirdās skaļš plunkšķis ūdenī. Kapteinis Hanzens acumirklī metās augšup pa kuģa kāp­nēm, un Bertijs šausmās pamanīja, ka skriedams viņš iz­rauj revolveri. Bertijs kāpa augšup daudz piesardzīgāk un brīdi vilcinājās, pirms pabāza galvu ārā no stāvās kāpņu ejas. Tomēr nekas nenotika. Stūrmanis drebēja satrau­kumā, rokā turēdams revolveri. Tikai reiz viņš satrūkās un ar lēcienu apsviedās pa pusei apkārt, it kā draudētu bries­mas no mugurpuses.

—   Viens iedzimtais pārvēlās pār bortu, — stūrmanis teica dīvaini aizžņaugtā balsī. — Viņš neprata peldēt.

—   Kurš tas bija? — skiperis noprasīja.

—  Auiki, — skanēja atbilde.

—   Bet, zināt, man likās — es dzirdēju šāvienus, — Bertijs ieminējās, trīsēdams aiz ziņkāres, jo viņš še no­jauta dēku, pie tam vēl tādu, kas nu jau laimīgi beigusies.

Stūrmanis apcirtās pret viņu un uzbrēca:

—   Nolādēts, tie ir meli! Neviens te nav šāvis. Tas nē­ģeris pārkrita pār malu.

Kapteinis Hanzens pavērās Bertijā, un viņa nespodrās acis pat nepamirkšķinājās.

—   Es… es domāju… — Bertijs sl^mījās.

—   Šāvieni? — kapteinis Hanzens miegaini ierunājās. — Šāvieni? Vai jūs dzirdējāt kādu šāvienu, mister Džei- kobs?

—   Neviena paša, — misters Džeikobss atteica.

Skiperis triumfējoši palūkojās savā viesī un piebilda:

—  Acīmredzot nelaimes gadījums. Kāpsim nu lejā, mister Arkrait, un pabeigsim maltīti.

Bertijs to nakti pārgulēja kapteiņa kajītē, niecīgā, bet lepni iekārtotā, no kopkajītes atdalītā stūrītī. Priekšgala šķērssiena bija greznota ar šauteņu komplektu. Virs kojas karājās vēl trīs šautenes. Zem kojas atradās liela atvilk­tne, kuru atvilcis Bertijs pārliecinājās, ka tā pildīta ar munīciju, dinamītu un vairākām detonatoru kārbām. Viņš labāk izvēlējās gulēšanai tahtu pie pretējās sienas. Uz maza galdiņa redzamā vietā rēgojās «Arlas» kuģa žur­nāls. Bertijs nezināja, ka kapteinis Malu licis to speciāli sagatavot šim gadījumam, un izlasīja tajā, ka divdesmit pirmajā septembrī divi apkalpes locekļi pārkrituši pār bortu un noslīkuši. Bertijs lasīja starp rindiņām un sa­prata labāk. Vēl viņš izlasīja, kā «Arlas» laivai pie Suu salas^iizbrukuši mežoņi un trīs vīri gājuši bojā; kā skipe­ris ,kf7gājis pavāru uz kuģa pavarda sutinām cilvēka gaļu, ko matroži pagādājuši pastaigā pa Fuī salu; kā signali­zācijas laikā nejaušs dinamīta sprādziens nogalinājis kādu no kuģa apkalpes; par nakts uzbrukumiem; par enkurvie- tām, no kurām kuģis aizbēdzis pirmsausmas melnumā; par bušmeņu uzbrukumiem mangrovju purvos un par sāls­ūdens laivinieku flotiļu uzbrukumiem lielākajās lagūnu ieejās. Un viena atzīme allaž atkārtojās: miris ar dizen­tēriju. Šausmās viņš ievēroja, ka tādā nāvē miruši arī divi baltie — viesi uz «Arlas» tāpat kā viņš.

—  Zināt ko, — Bertijs nakamaja diena sacīja kapteinim Hanzenam. — Es pašķirstīju jūsu kuģa žurnālu.

Skiperis izlikās šausmīgi pārskaities, ka kuģa žurnāls atstāts tā mētājamies.

—   Un visa tā dizentērija, zināt, tas viss ir blēņas, tā­pat kā tie nejaušās noslīkšanas gadījumi, — Bertijs tur­pināja. — Ko tad īsti šī dizentērija nozīmē?

Skiperis, skaļiem vārdiem apbrīnojis sava viesa apķē­rību, cienīgi saslējās, lai visu to nicīgi noliegtu, bet tad labsirdīgi pieļāvās.

—   Nu redzat, tas ir tā, mister Arkrait. Sīm salām jau pašām par sevi ir pietiekami slikta slava. Ar katru dienu kļūst grūtāk piedabūt baltos parakstīt līgumu uz šejieni. Pieņemsim, kāds vīrs ticis nogalināts. Sabiedrībai jāiz- grūž elles nauda, lai sadabūtu citu viņa vietā. Bet, ja šis cilvēks vienkārši nomiris ar kādu slimību, tad viss ir kār­tībā. Slimošana jaunatnācējus neko neuztrauc. Bet tikt noslepkavotiem — tam gan viņi ir pretī ar rokām un kā­jām. Es arī domāju, ka «Arlas» skiperis miris ar dizentē­riju, kad pieņēmu viņa posteni. Un tad jau bija par vēlu. Līgumu biju parakstījis.

—   Pie tam, — misters Džeikobss piebilda, — salasās tā kā par daudz nejaušās noslīkšanas gadījumu. Neizskatās vairs ticami. Valdīšana pati vainīga. Baltajam cilvēkam nav nekādas iespējas aizstāvēties pret nēģeriem.

—   Jā, atcerieties vien «Princesi» un to jenkiju stūr­mani, — skiperis pārņēma stāstījumu. — Uz kuģa atradās pieci baltie un vēl valdības aģents. Kapteinis, aģents un kravas pārzinis ar divām laivām bija izbraukuši krastā. Tos apkāva līdz pēdējam vīram. Stūrmanis un bocmanis ar kādiem piecpadsmit matrožiem — samoiešiem un ton- giešiem — palika uz klāja. No krasta sabrauca vesels bars nēģeru. Pirms vēl stūrmanis paspēja atģisties, bocmanis un matroži jau bija pagalam pirmajā uzbrukumā. Stūrma­nis pakampa trīs patronjostas'un divus vinčestrus un uz­rāpās zāliņā. Viņš taču vienīgais bija paglābies dzīvs, un nav ko pārmest, ka viņš kļuva traks. Viņš tik šāva un šāva ar vienu šauteni, kamēr tā sakarsa tiktāl, ka to vairs nevarēja rokā noturēt, un tad ķērās pie otras. Klājs bija melns no nēģeriem. Viņš ņēma tos priekšā no vienas vie­tas. Viņš gāza tos, kamēr tie rāpās pār reliņu, un blieza tiem virsū, kad tie jau ķērās pie airiem. Tad tie salēca ūdeni un lūkoja glābties peldus, bet viņš, traks būdams, nolika vēl kādu pusduci. Un ko viņš par to dabūja?

—  Septiņus gadus Fidži salās, — stūrmanis strupi at­cirta.

—  Valdība paziņoja, ka viņam neesot bijis tiesību šaut pēc tam, kad melnie salēkuši ūdenī, — skiperis paskaid­roja.

—  Un tāpēc tad viņi tagadītās sākuši apmirt ar dizen­tēriju, — stūrmanis piemetināja.

—  Interesanti, — Bertijs noteica, juzdams sirdī ilgas, kaut kuģojurns būtu jau beidzies.

Vēlāk dienā viņš iztaujāja melno, kuru viņam bija no­rādījuši kā cilvēkēdāju. Sā puiša vārds bija Sumasai. Trīs gadus viņš esot pavadījis kādā Kvīnslendas plantācijā. Esot pabijis Samoa un Fidži salās, kā arī Sidnejā; par rpatrozi uz vervēšanas šoneriem izbraukājis Jaunbritāniju, Jaunīriju, Jaungvineju un Admiralitātes salas. Bet šis rnelnais bija apķērīgs blēdis, kas prata savu izturēšanos pieskaņot skipera uzsāktajam kursam. Jā, viņš esot apēdis daudzus cilvēkus. Cik daudzus? Skaitu gan šis nevarot Atgādāties. Jā, arī baltos cilvēkus; tie esot ļoti garšīgi, ja tikai neesot slimi. Reiz šis apēdis kādu slimu balto.

—  Goda vārds! — viņš izsaucās, kavēdamies atmiņās. — No viņš mans gauži slims ilgi būt. Mans pendēris skriet un skriet.

Bertijs nodrebinājās un sāka izvaicāt par galvām. Jā, Sumasai esot dažas galvas krastā paslēptas — labā stā­voklī, saulē žāvētas un dūmos apkūpinātas. Viena no tām Ģsot kāda šonera kapteiņa galva. Tai esot garas ūsas. To viņš esot ar mieru pārdot par divām mārciņām. Meln­ādaino galvas viņš pārdodot par vienu mārciņu. Vēl vi­ņam esot arī dažas knauķu galvas — nelāgā stāvoklī, tās viņš varot atlaist par desmit šiliņiem.

Piecas minūtes vēlāk Bertijs, apsēdies uz kuģa kāp­nēm, ievēroja, ka līdzās sēž kāds melnais ar šausmīgu ādas slimību. Viņš pavirzījās nostāk un pavaicājis saņēma atbildi, ka tā esot spitālība. Viņš nodrāzās kajītē un pa­matīgi nomazgājās ar antiseptiskām ziepēm. Dienas gaitā viņš vēl daudzas reizes dabūja to darīt, jo ikviens ieze­mietis uz kuģa bija apkritis ar šādiem vai tādiem nejau­kiem augoņiem un ēdēm.

Kad «Arla» iegriezās kādā enkurvietā tieši mangrovju dūksnāju vidū, reliņu visgarām apvilka ar divkāršu dze­loņstiepļu pinumu. Izskatījās tīri pēc gatavošanās uz no­pietnu cīņu, un, kad Bertijs ieraudzīja pie kuģa sāniem no krasta atbraukušās laiviņas, bruņotas ar šķēpiem, lo­kiem un bultām, kā arī snaidera šautenēm, viņam vēl de­dzīgāk sāka kāroties, kaut jel ceļojums bijis galā.

Tovakar iezemieši, saulrietam tuvojoties, tikai ļoti negri­bīgi vācās projām no kuģa. Vairāki no viņiem sāka ne­kaunīgi klaigāt uz stūrmani, kad tas raidīja viņus atpakaj krastā.

— Nekas, nekas, gan es viņiem iemiegšu astes, — no­teica kapteinis Hanzens, pazuzdams kāpņu ejā.

Atgriezies viņš parādīja Bertijam pie makšķeres āķa piestiprinātu dinamīta stienīti. Tomēr gadās, ka papīrā ievīstīta hlorodīna pudelīte, no kuras rēgojas ārā pavisam nevainīgs degļa galiņš, spēj apmānīt cilvēku. Tā šoreiz apmānīja arī Bertiju, tāpat kā iezemiešus. Kad kapteinis Hanzens aizdedzināja degli un iekabināja makšķeres āķi kāda iezemieša gurnu apsēja apakšmalā, šo iezemieti pēk­šņi sagrāba tik dedzīgas alkas pēc krasta, ka viņš pat neapķērās nomest savu gurnu autu. Viņš drāzās uz priekš­galu, kamēr deglis sprakšķēdams šņāca viņam aizmugurē, bet iezemieši, kas pagadījās ceļā, cits pakaļ citam pa galvu pa kaklu metās pāri dzeloņstieplēm. Bertijs stāvēja, sastindzis aiz šausmām. Kapteinis Hanzens tāpat. Viņam taču bija pilnīgi izgājuši no prāta tie divdesmit pieci sa­vervētie, un katram no tiem viņš iepriekš bija samaksājis trīsdesmit šiliņus. Arī tie drāzās pār bortu līdz ar šejienes piekrastes iemītniekiem, un pakaļ viņiem metās tas, kura aizmugurē karājās sprakšķošā hlorodīna pudelīte.

Bertijs neredzēja, kā izsprāga pudelīte; bet, kad stūr­manis izdevīgā brīdī uzspridzināja īstu dinamīta stienīti kuģa pakaļgalā, kur tas nevienam nevarēja neko ļaunu nodarīt, Bertijs būtu gatavs apzvērēt jebkurā admiralitā­tes tiesā, ka viens nēģeris ticis saplosīts lupatlēveros.

Divdesmit piecu savervēto bēgšana visā visumā izmak­sāja «Arlai» četrdesmit mārciņu, un, ja tie reiz samukuši krūmos, nebija vairs ne mazākās cerības dabūt tos atpa­kaļ. Skiperis ar stūrmani izlēma noslīcināt bēdas aukstā tējā. Aukstā tēja bija ielieta viskija pudelēs, tālab Bertijs nezināja, ka viņi tempj aukstu tēju. Viņš zināja tikai to, ka abi vīri pamatīgi apdzērās, pēc tam daiļrunīgi un ilgi ķīvējās par to, vai saspridzināto nēģeri norakstīt pie di­zentērijas gadījumiem vai pie nejaušas noslīkšanas. Kad abi nolikās gulēt un sāka krākt, Bertijs palika vienīgais baltais uz klāja un līdz pat rītausmai stāvēja baigajā sar­dzē, nemitīgi baiļodamies, ka kuģim kuru katru mirkli var uzbrukt no krasta vai ka matroži sāks dumpoties.

Vēl trīs dienas «Arla» pavadīja šajā piekrastē, un vēl trīs naktis skiperis ar stūrmani centīgi strēba auksto tēju, atstādami Bertiju sardzē. Viņi zināja, ka uz Bertiju var pilnīgi paļauties, bet Bertijs savukārt cieši noņēmās, ja vien paliks dzīvs, ziņot par šo abu vīru žūpošanu kaptei­nim Malu. Tad «Arla» pēdīgi izmeta enkuru pie Remin­džas plantācijas Gvadalkanārā — un Bertijs, ar atvieglo­juma nopūtu izkāpis malā, paspieda roku pārvaldniekam. Misters Herivels jau bija sagatavojies viņa saņemšanai.

—   Jūs nu sevišķi neiztrūcinieties, ja redzat, ka viens otrs no mūsējiem izskatās tāds sašļucis, — misters Heri­vels paklusām teica, pavilcis viņu pie malas. — Paklīdu­šas baumas par dumpi, un arī man jāatzīst, ka divas trīs aizdomīgas pazīmes esmu gan manījis; tomēr pats es do­māju, ka nieki vien būs.

—   Cik… cik melno tad ir jūsu plantācijā? — Bertijs jautāja, juzdams, ka sirds tam pamirst.

—   Pašlaik nodarbinām četrus simtus, — misters Heri­vels jautrā garā atteica, — bet mēs trīs un tad vēl, pro­tams, jūs ar «Arlas» skiperi un stūrmani — gan mēs par visiem uzliksim tiem iemauktus.

Bertijs apgriezās, lai iepazītos un sasveicinātos ar kādu Maktevišu, veikalnieku, kas pat neuzklausīja viņa nosaukto uzvārdu, tik ļoti tam svila paziņot, ka gribot atstāt darba vietu.

—   Esmu tak precēts vīrs, mister Herivel, es nekādā ziņā nevaru atļauties palikt še ilgāk. Nelaime nāk nāk­dama, tas ir tikpat skaidri redzams kā deguns jūsu ģīmī. Nēģeri taisās dumpoties, un pie mums noteikti atkārtosies Hohono briesmas.

—   Kas tās par Hohono briesmām? — Bertijs jautāja pēc tam, kad veikalnieks tomēr bija pierunāts palikt līdz mēneša beigām.

—   Ak nu, viņš domā Hohono plantāciju Isabelas salā, — pārvaldnieks atteica. — Nēģeri tur nogalināja piecus baltos, kas atradās krastā, sagrāba šoneri, nonā­vēja kapteini un stūrmani, un viss bars aizbēga uz Ma- laitu. Bet es jau vienmēr tiku teicis, ka tur, Hohono, viņi dzīvoja pārāk nepiesardzīgi, šeit melnie mūs nepārsteigs snaužam. Nāciet šurp, mister Ārkrait, un palūkojieties ainavā no verandas!

Bertijs bija pārāk aizņemts, gudrojot, kā varētu tikt projām uz Tulagi, uz pilnvarotā namu, tā ka no ainavas neko daudz neredzēja. Viņš vēl arvien lauzīja galvu, kad aiz muguras pavisam tuvu norībēja šautenes šāviens. Tajā pašā acumirklī viņam gandrīz vai roku izgrieza no pleca, tik steidzīgi misters Herivels rāva viņu pa durvīm istabā.

—   Jā, nudien, vecais, tik tikko izsprukām, — pārvald­nieks teica, visgarām noplikšķinādams viņa augumu, lai pārliecinātos, vai nav kur trāpīts. — Nevaru ne izteikt, cik ļoti nožēloju šo gadījumu. Bet ir taču gaiša diena, man tas pat prātā neienāca.

Bertijs sāka mesties bāls.

—   Sitā pat jau viņi nolaida no kājas iepriekšējo pār­valdnieku, — Maktevišs atļāvās piebilst. — Un tas tak bija viens smalks puisis. Viņa smadzenes iztraikšķīja pa visu verandu. Vai pamanījāt tumšo traipu starp kāpnēm un durvīm?

Bertijs tiešām juta nepieciešamību pēc kokteiļa, kuru misters Herivels bija tam ielējis un samaisījis; bet, pirms viņš paspēja to izdzert, ienāca kāds vīrs jājamās biksēs un zābakos.

—   Kas tad nu lēcies? — pārvaldnieks noprasīja, uzme­tis skatienu ienācēja sejai. — Vai atkal upe sāk pārplūst?

—   Pie velna upi — nēģeri tie ir! Izlien no niedru pu­dura turpat pēdu desmit no manis un pūcē man virsū. Ar snaideru. Un viņš šāva, turēdams šauteni pie gūžas. Kur viņš dabūjis to snaideru — lūk, ko es gribētu zināt… O, piedodiet, lūdzu! Priecājos iepazīties ar jums, mister Ārkrait.

—   Misters Brauns ir mans palīgs, — misters Herivels paskaidroja. — Bet dzeriet jel savu kokteili!

—   Kur gan viņš rāvis to snaideru? — misters Brauns nerimās. — Es jau vienmēr esmu pretojies tam, ka mūsu šautenes glabā šķūnī.

—  Tās visas vēl šobrīd ir turpat, — misters Herivels attrauca, rādīdamies iekaisis.

Misters Brauns neticīgi pasmīnēja.

—   Iesim un paskatīsimies! — pārvaldnieks uzaicināja.

Arī Bertijs pievienojās tiem, kas devās uz saimniecības

ēku, kur misters Herivels triumfēdams norādīja uz lielu kasti kādā putekļainā stūrī.

—   Nu labi, bet kur tādā gadījumā tas plukata sadabūjis snaideru? — misters Brauns neatlaidās.

Tieši tajā mirklī Maktevišs pacilāja kasti. Pārvaldnieks satrūkās, tad metās plēst kastei vāku nost. Kaste bija tukša. Baismīgā klusumā viņi raudzījās cits citā. Herivels gurdi ļāva galvai noslīgt uz krūtīm.

Tad Maktevišs sāka lādēties:

—   To es saku un pie tā palieku — mājas kalpiem nekad nevar uzticēties.

—   Izskatās_ diezgan nopietni, — Herivels piezīmēja, — tomēr galā mēs tiksim šā vai tā. Tiem asinskārajiem melnādām tikai vajag pa krietnam nolaist asinis. Esiet tik laipni, džentlmeņi, nākdami pusdienās, paņemiet līdzi sa­vas šautenes, un jūs, mister Braun, lūdzu, sagatavojiet kādus četrdesmit vai piecdesmit dinamīta stienīšus! Deg­ļus ielieciet pamatīgus un īsus! Gan mēs viņus izmācīsim. Bet tagad, džentlmeņi, pusdienu galds ir klāts.

Bertijs nevarēja ciest piparotu ragū ar rīsiem, un tā nu izgadījās, ka viņš vienīgais tūdaļ ķērās pie kārdinošās omletes. Viņš patlaban bija izēdis šķīvi tukšu, kad Heri­vels uzlika no omletes arī sev. Nogaršojis vienu kumosu, viņš ierēkdamies to izspļāva.

—   Tā jau ir otrā reize, — Maktevišs zīmīgi piebilda.

Herivels vēl arvien kraukājās un spļaudījās.

—   Kas par otro reizi? — Bertijs trīsošā balsī iejau­tājās.

—   Inde, — skanēja atbilde. — Bet nu tas pavārs ka­rāsies!

—   Tādā veidā jau arī Keipmāršas grāmatvedis nonāca viņsaulē, — Brauns ieminējās. — Mira šausmīgā nāvē. «Džesijas» ļaudis stāstīja, ka šie trīs jūdžu tālumā varē­juši dzirdēt viņa kaucienus.

—   To pavāru es ieslēgšu dzelžos. — Herivels spļaudī­jās. — Labi gan, ka vēl laikus to atklājām.

Bertijs sēdēja kā paralizēts. Viņa sejā nebija ne asins lāsītes. Viņš centās runāt, bet spēja izdvest vienīgi neska­nīgu gārdzoņu. Visu acis bailīgi pievērsās viņam.

—    Tikai nesakiet, tikai nesakiet, ka… — Maktevišs iz- . kliedza saspringtā balsī.

—   Jā, es ēdu to, apēdu daudz, veselu šķīvi! — Bertijs vai šautin izšāva, gluži kā nirējs pēkšņi atgūdams elpu.

Baigais klusums ilga vēl kādu pusminūti, un pārējo acīs Bertijs izlasīja savu likteni.

—       Varbūt galu galā nemaz arī nebija indes, — Heri­vels drūmi ieminējās.

—   Pasauciet pavāru! — Brauns sacīja.

Ienāca pavārs, melnādains jauneklis ar smaidīgu seju; viņa deguns bija caurdurts ar iesmiņu, bet ausu ļipiņās sakarināti dažādi priekšmeti.

—        Paklau, Vi-vi, — ko tas nozīmē? — Herivels iebau- rojās, ar apsūdzošu žestu norādīdams uz omleti.

Vi-vi, pats par sevi saprotams, pārbijās un samulsa.

—       Labs gan būt kai-kai, — viņš taisnodamies murk- šķēja.

—       Lieciet, lai ēd pats! — Maktevišs ierosināja. — Tā ir vislabākā pārbaude.

Herivels piegrāba pilnu karoti ēdiena un lēkšus pielēca pie pavāra, kas trakā izbīlī aizmuka.

—       Viss skaidrs, — Brauns svinīgā nopietnībā izteica savu atzinumu. — Viņš negrib to ēst.

—       Mister Braun, vai jūs, lūdzami, neizietu un neuzliktu viņam roku dzelžus? — Tad Herivels laipni pievērsās Ber- tijam. — Viss kārtībā, vecais, gan pilnvarotais ar viņu izdarīsies, un, ja jums būs jāmirst, varēsiet šķirties pār­liecībā, ka viņš tiks pakārts.

—       Nedomāju vis, ka valdība to darīs, — Maktevišs neticīgi iebilda.

—       Bet, džentlmeņi, džentlmeņi, — Bertijs vaimanāja, — padomājiet jel par mani arī!

Herivels līdzcietīgā nožēlā paraustīja plecus.

—       Ļoti žēl, vecais, bet tā ir kāda iedzimto inde, un iedzimto indēm nekādi pretlīdzekļi nav zināmi. Mēģiniet saņemties un, ja …

Divi spalgi šautenes rībieni ārpusē pārtrauca šo sarunu, un Brauns ienācis izlādēja savu šauteni, pēc tam apsēdās pie galda.

—       Pavārs ir pagalam, — viņš teica. — Drudzis. Ārkār­tīgi pēkšņa lēkme.

—       Es nupat stāstīju misteram Ārkraitam, ka pret ieze­miešu indēm nav nekāda pretlīdzekļa …

—   Vienīgi džins, — Brauns aizrādīja.

Herivels nolamāja sevi par idiotu bez galvas un aizstei­dzās pēc džina pudeles.

—       Tīra manta, cilvēks, nesajaukta, — viņš brīdināja Bertiju, kas, vienā guldzienā izrijis lielu glāzi, gandrīz

pilnu ar stipro dzērienu, kāsēja un rīstījās no dedzinošā šķidruma, kamēr asaras sāka tecēt pa vaigiem.

Herivels paraudzīja viņa pulsu un pārbaudīja tempera­tūru, mēģinādams izskatīties noraizējies, un izteica šau­bas, vai omlete vispār bijusi saindēta. Brauns un Makte­višs arī likās šaubāmies; bet Bertijs saklausīja viņu balsīs neīstu skaņu. Ēstgriba viņam bija zudusi, un zem galda viņš slepus pats taustīja savu pulsu. Nebija ne mazāko šaubu — pulss nemitīgi paātrinājās, tomēr viņam neienāca prātā, ka tam varētu būt kāds sakars ar izdzerto džinu. Maktevišs ar ieroci rokā izgāja uz verandas izlūkot ap­kārtni.

—   Pie virtuves ēkas tie pulcējas bariem, — viņš ziņoja. — Un snaideru tiem — bez gala. Es domāju, ka vaja­dzētu slepus aplīst apkārt otrā pusē un uzbrukt tiem no flanga. Dot sitienu pirmajiem, zināt. Vai jūs nāksiet, Braun?

Herivels tikai mierīgā garā turpināja maltīti, bet Ber­tijs atklāja, ka viņa pulss paātrinājies vēl par pieciem puk­stiem. Tomēr, kad sāka rībēt šautenes, viņš tik un tā pie­lēca kājās. Caur snaideru sprakstiem varēja saklausīt Brauna un Makteviša vinčestru dobjos būkšķus, un fonu šai mūzikai gādāja velnišķīgi ķērcieni un kaucieni.

—  Viņi piespieduši tos bēgt, — Herivels piezīmēja, kad balsis un šāvieni izdzisa tālumā.

Tikko Brauns un Maktevišs bija atgriezušies pie galda, Maktevišs tūdaļ izklāstīja stāvokli.

—  Viņi ir sadabūjuši dinamītu, — tas teica.

—  Tad arī mēs viņus apsvētīsim ar dinamītu, — Heri­vels ierosināja.

Sabāzuši kabatās katrs pa pusducim stienīšu un apgā­dājušies ar degošiem cigāriem, viņi devās uz durvīm. Un tieši tad tas notika. Vēlāk viņi par to vainoja Makte- višu — un tas arī atzinās, ka lādiņš padevies mazliet par stipru. Tomēr šā vai tā — dinamīts sprāga tieši zem mājas, kam viens stūris palēcās uz augšu un tad atkal noslīga atpakaļ uz pamatnes. Puse porcelāna trauku uz galda sašķīda drumslās, bet astoņdienu pulkstenis apstā­jās. Brēkdami pēc atriebības, visi trīs vīrieši izdrāzās ārā nakts tumsā, un tad sākās bombardēšana.

Atgriezušies viņi Bertiju neatrada. Tas bija aizvilcies uz šķūni, tur aizbarikādējies un tad novēlies uz grīdas džina reibuma murgos, kuru laikā viņš paspēja nomirt tūkstoš nāvēs, kamēr ap viņu turpinājās drosmīgā kauja. No rīta viņš džina paģirās ar sliktu dūšu un sāpošu galvu izlīda ārā, lai ieraudzītu, ka saule vēl arvien spīd pie de­besīm un arī dievs, jādomā, nav tās pametis, jo viņa saimnieki visi bija sveiki un veseli.

Herivels centās viņu pierunāt paviesoties ilgāk, bet Ber­tijs palika nelokāms un nekavējoties aizbrauca ar «Arlu» uz Tulagi, kur tad, gaidīdams nākamo tvaikoņa pienāk­šanas dienu, nespēra ne soli ārpus pilnvarotā mājas. Uz tvaikoņa, kas izgāja jūrā, atradās tūristes, un Bertijs at­kal bija varonis, kamēr kapteinis Malu, kā parasti, palika nepamanīts. Bet no Sidnejas kapteinis Malu atsūtīja divas kastes vislabākā skotu viskija, kāds vien dabūjams, jo viņš nespēja izšķirties, kurš tad īsti — kapteinis Hanzens vai misters Herivels — sniedzis Bertijam Ārkraitam vis­gleznainākos iespaidus par dzīvi Zālamana salās.