SIEVIETES SPĒKS

DŽEKS LONDONS

KOPOTI RAKSTI-1

Tulkojums latviešu valodā.

«Liesma», 1974

SASTĀDĪJUSI TAMĀRA ZĀLĪTE

NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI VALIJA BRUTĀNE, ALBERTS DZENITIS, ROTA EZERIŅA UN HELMA LAPIŅA MĀKSLINIEKS ĀDOLFS LIELAIS

Džeks Londons

Sievietes spēks

Vilkam līdzīga zvēra galva ar gudram acīm un apsar­mojušu spalvu pašķīra sānis telts aizklājus.

— Se! Projām, Sivaš! Projām, tu velna pagale! — telts iemītnieki sašutuši visi reizē kliedza tam pretī. Betlzs spēcīgi iezvēla sunim ar alvas šķīvi, un tas steigšus at­rāvās atpakaļ. Luijs Savojs no jauna nostiprināja aiz­klājus, aizspēra cepamo pannu pret telts dibensienu un sāka sildīt rokas. Ārā bija ārkārtīgi auksts. Jau pagāju­šas divas diennaktis, kopš saplīsa spirta termometrs, rā­dīdams sešdesmit astoņus grādus zem nulles, bet no tā brīža sals vēl nemitīgi bija pieņēmies spalgumā. Nemaz nevarēja paredzēt, kad šī sprēgoņa beigsies. Un vāja sa­prašana gan būtu tam cilvēkam, kas šādā laikā — ja vien dieva griba to nespiež — mēģinātu aizceļot projām no krāsns vai pat tikai ļautu aukstajam gaisam ieplūst telpā, kur cilvēkam jāelpo. Dažreiz cilvēki to dara, un gadās, ka tie dažreiz apsaldē plaušas. Tas izraisa sausu, spalgu klepu, kas sevišķi moka, kad cep žāvētu cūkgaļu. Pēc tam pavasarī vai vasarā kaut kur sasalušos atkritumos at­kausē bedri. Tajā iesviež kāda cilvēka līķi, apkrauj ar sūnām un atstāj tur ar mierīgu pārliecību, ka pastarās dienas grāvienos tas celsies augšām vesels un neskarts, kā jau aukstumā glabāts. Tiem, kuri ir vāji ticībā, kuri apšauba, ka šajā liktenīgajā dienā ikviens atkal iemieso­sies savā ķermenī, nevar ieteikt izdevīgāku zemi nomir­šanai kā Klondaiku. Bet no tā nevajag secināt, ka šī zeme būtu izdevīga dzīvošanai.

Āra bija ārkārtīgi auksts, bet arī teltī nebija pārāk silti. Vienīgais priekšmets, ko šeit varētu dēvēt par mē­beli, bija krāsniņa, un ikviens vīrs tad arī nekautrēdamies pieteica savas priekšrocības uz to. Pusi plāna aizņēma priežu zaru klājiens; virs tiem bija izklātas kažokādas gulēšanai, bet pašā apakšā atradās sniega kārta. Pārējā plāna daļa bija mokasīnu piebradāts sniegs, apkrauts ar katliem, pannām un visādiem Arktikas apmetnes piede­rumiem. Krāsniņa bija nokaitusi sarkana, un liesmas skaļi rūca, tomēr tikai nieka trīs pēdas tālāk gulēja ledus blu­ķis, tikpat šķautnains un sauss kā tikko izlauzts no upes gultnes. No ārējā sala  spiediena siltuma mākulis iekš­pusē cēlās uz augšu. Tieši virs krāsniņas, kur dūmvads urbās cauri jumtam, bija redzams neliels sausa audekla aplītis; tālāk — tāpat ar dūmvadu centrā — nāca valgi garojoša audekla gredzens; nākamais jau lāsoja kūpoša slapjuma pilienus; un pēdīgi visa pārējā telts iekšiene — gan sienas, gan jumts — bija pārvilktā ar puscollu biezu, sausu, baltu, graudainu sarmas kārtu.

—   Vai! Vai! Vai! — jauns puisis, kas aizmidzis gu­lēja zem kažokādām, ar bārdu apaudzis, bāls un nonīcis, sāka sāpīgi kunkstēt; viņš nepamodās, bet mocības viņam pieņēmās skaudrumā. Ķermenis, pa pusei paslējies no se­gām, trīcēja un krampjaini raustījās, it kā raudamies pro­jām no nātru cisām.

—  Apveliet viņu apkārt! — Betlzs norīkoja. — Krampji rauj.

Un tūdaļ pusducis labvēlīgu biedru ar labi domātu ne- saudzību uzrāva viņu augšā un dunkādami un pauksnī- dami apsvieda apkārt.

—   Nolādētais sniega ceļš, — tas nomurmināja jau rā­māk, nomezdams kažokus un pieceldamies sēdus. — Esmu apbraukājis visu pasauli, esmu rūdījies visādos ceļu ceļos; bet tad atkūlos uz šo dieva pamesto zemi, un nu izrādās, ka esmu tikai vājš mīkstčaulis, kurā pat ne smakas nav no vīrestības. — Viņš sakumis pietupās pie krāsniņas un uztina smēķi. — Ak nu, es jau nečīkstu. Es jau varu norīt šo rūgto malku, varu norīt; es tikai gluži godīgi kaunos pats par sevi, tas ir viss. Āre nu, nostaigājis draņķa trīs­desmit jūdzes, esmu jau tā nogājies, tik stīvs un izmur- dzits ka tāds deģenerējies tējas sūcējs pēc piecu jūdžu pastaigas pa lauku lielceļu. Pē! Taisni nelabi sametas. Vai ir kāds sērkociņš?

—   Negražojies nu, puikiņ! — Betlzs pasniedza prasīto sērkociņu un sāka runāt tēvišķi pamācoši. — Papūlies ne­padoties! Nelāga jušanās? Vai ta es neatgādājos pirmo reizi, kad pats laidos sniega ceļā! Stīvs? Esmu pieredzējis laiku, kad desmit minūtes pagāja, kamēr pacēlu muti no ūdens palts un pietrausos kājas — katra cīpsliņa sāp un smeldz, ka vai gals klāt. Krampji? Pats biju sameties tā­dos mezglos, ka vai puse dienas pagāja, kamēr mani at- mežģīja. Tu priekš saviem gadiem esi puika uz goda, un tev ir īstais ķēriens. Nebūs ne gads apkārt, kad tu mūs visus, vecos bukus, sitīsi pušu jebkurā brīdī. Un visla­bākais ir tas, ka tavā raksturā nav tauku āderes, kas dažu labu dūšīgu vīru aizraidījusi Ābrama klēpī, pirms vel pienācis īstais laiks un īstā reize.

—   Tauku āderes?

—   Jā. Tā izpūš cilvēku resnumā. Ne jau lielākie vīri ir tie stiprākie, ja runa ir par sniega ceļu.

—   Nekad neesmu ko tādu dzirdējis.

—   Nekad neesi dzirdējis? Nu tas tak ir pats par sevi saprotams un visiem sen zināms, tāpēc par to vairs i mutes nedzesē. Tie resnvēderi ir labi gan, kad darbiņš darāms aši un dūšīgi, tomēr izturības viņiem nav ne tik, cik melns aiz naga; izturība un resnums nemēdz biedros turēties. Bet, āre, tie sīkie, sīkstie vīreļi, tie gan tev, ja ķērušies pie lietas, neatlaidīsies, kā izkāmējis suns no kaula. Nu nē, lai tad velns par stenderi paliek, bet lie­lajiem resnajiem tādas dukas iekšā nav.

—   Pie vella! — iemaisījās Luijs Savojs. — Tas ir tā, kā tu saki, nudēn! Es pazin vīru, kas bij lēls kā bifēls. Ar viņu pa Sēra strauta krastu gāja mazs vīrs, Lons Makfeins. Jūs zināt to Lonu Makfeinu, to mazo īru ar sarkanēm mātēm un kurs vēnmēr smīn. Un viņi gāja un gāja, un gāja visu cauru dēnu un visu cauru nakti. Un lelais vīrs drīz pēkusa loti, vins apgūla snēgā un palika. Un mazais vīrs vilka lēlo vīru, un tas brēca tāpat kā … nu, kā jūs sakāt… ah, jūs sakāt — kā bērns. Un mazais vīrs velk un velk, un velk, atpūšas, garu laiku, garu ceļu, velk lēlo vīru ēkšā manā būdā. Trīs dēnas, tad tik vins līda ārā no manām segām. Nekad es nav tik lēlu tēviņu redzējis. Nē, nekad. Vinā bīj tas, kā tu saki, — tauku ādere. Goda vārds.

—   Bet kā tad Akselis Gundersons, — ierunājās Prinss. Lielais skandināvietis, kura bojā eju aizēnoja tik traģiski apstākļi, bija atstājis dziļu ietekmi uz raktuvju inženieri. — Viņš guļ kaut kur tur, tajā pusē. — Prinss nenoteiktā virzienā pavēcināja roku pret noslēpumainajiem austru­miem.

—   Garākais vīrs, kāds vien jel kad nācis no Sāļajiem Ūdeņiem, viņš varēja noskriet briedi, ja tik labi saņē­mās, — Betlzs papildinaja. — Bet viņš ir tas slavenais izņēmums, kas apstiprina likumu. Āre, viņa sievišķis Unga — tā nesvēra vairāk par simt un desmit mārciņām, tīrie muskuļi, nevienas liekas unces. Lai cik šis bija dū­šīgs, viņai iekšēja spēka bija kudī vairāk, viņa par to rū­pējās un vēl palīdzēja šim, kad tik vien varēja. Nav gan nekā virs zemes, ne zemē iekšā, ne zemes apakšā, ko viņa nebūtu bijusi ar mieru izdarīt.

—   Bet viņa to mīlēja, — inženieris iebilda.

—   Tas nav tas. Tas ir …

—   Redziet, brāļi, — iejaucās Sitka Cārlijs, kas sēdēja uz pārtikas kastes, — jūs te runājat par tauku āderi, kas pilda lielu vīru muskuļus, par sieviešu spēku un mīlestību, un jus runājat pareizi; bet man prātā lietas, kas notika, kad zeme vēl bija jauna un cilvēku pavardi talu cits no cita kā zvaigznes debesīs. Toreiz man nācās sastapties ar garu vīru, ar tauku āderi un ar sievieti. Sieviete bija sīciņa; bet sirds tai bija lielāka nekā tā vīra vērša sirds, un viņai bija spēks. Mēs nogājām smagu ceļu, līdz pat Sāļajiem Ūdeņiem, aukstums bija spalgs, sniegs dziļš un bads liels. Bet sievietes mīlestība bija dižena mīlestība — vairak par to cilvēks nekā nevar pateikt.

Viņš apklusa, ar cirvīti robīdams ledus gabaliņus no lielā bluķa, kas stāvēja līdzās. Tos viņš iemeta zelta ska­lojamā pannā uz krāsniņas, kur kusa dzeramais ūdens. Vīrieši saspiedās tuvāk, un krampju mocītais velti mek­lēja ērtāku stāvokli savam stīvajam ķermenim.

—   Brāļi, manas asinis ir sarkanas kā sivašiem, bet sirds man ir balta. No sava tēva grēkiem esmu mantojis asinis, bet no savu draugu tikumiem — sirdi. Liela pa­tiesība nāca pār mani, kad biju vēl mazs zēns. Es mācījos saprast, ka jūsu ciltij un jums ir atdota zeme, ka sivaši nevar stāties jums pretī, ka tiem jāiznīkst aukstumā tāpat kā karibu un lācim. Tāpēc atnācu siltumā un sēdos jūsu vidū, pie jūsu pavardiem, un ņemiet vērā, es kļuvu viens no jūsējiem. Es savā laikā esmu redzējis daudz. Esmu uz­zinājis dīvainas lietas un tālos ceļos bieži ticies ar dažādu cilšu ļaudīm. Un tālab es tagad ar jūsu mērauklu mē­roju darbus, pēc jūsu uzskatiem spriežu par cilvēkiem un domāju jūsu domas. Tāpēc, ja arī runāšu skarbi par kādu no jūsu tautas, es zinu, ka jūs to nesapratīsiet aplam, un, ja runāšu cildeni par kādu no sava tēva cilts ļaudīm, jūs vis nesacīsiet: «Sitka Carlijs ir sivašs, viņa acis skata greizi, un uz viņa mēles nav godīguma.» Vai tas nav tā?

Dobji nogrudzinādamies, apkārtējie vēlīgi piekrita.

— Sievieti sauca par Pasuku. Es viņu godīgā ce|ā no­pirku no viņas cilts, kas bija piekrastes ļaudis, viņu Cii- ketas totēms atradās jūrmalā kādas sālsūdens attekas galā. Mana sirds netiecās pēc šīs sievietes, mani nepie- vilka viņas izskats. Jo viņa, acu nepaceldama, raudzījās zemē un bija bikla un bailīga, kādas mēdz būt meitenes, kad tās iemestas rokās svešiniekam, kuru nekad agrāk nav redzējušas. Kā jau teicu, manā sirdī nebija stūrīša, kur viņai iespraukties, jo manu prātu aizņēma liels ceļojums; man vajadzēja kāda, kas barotu manus suņus un man līdzās cilātu airi garajās upju brauciena dienās. Ar vienu segu pietiek, ko apsegties diviem; tāpēc es izvēlējos Pa­suku.

Vai es vēl netiku teicis, ka biju valdības dienestā? Ja arī ne, ir tomēr labāk, ka jūs to zināt. Tālab mani uzņēma uz kara kuģa kopā ar nartām, suņiem un sažāvētu pār­tiku, un man līdzi nāca Pasuka. Mēs braucām uz zieme­ļiem, uz Beringa jūras ziemas ledāju robežu, kur mūs izcēla malā — mani, Pasuku un suņus. Es saņēmu arī naudu no valdības, jo biju tās dienestā, to zemju kartes, kuras cilvēka acs nekad nav skatījusi, un vēl ziņojumus. Sie ziņojumi bija aizzīmogoti un prasmīgi nodrošināti pret vēju un sniegu, un man vajadzēja tos iznēsāt pa Arktikas vaļu mednieku kuģiem, kas, ledū ieslēgti, gulēja pie lie­lās Makenzij as. Nav vairs otras tik lielas upes, ja vien nemin mūsu pašu Jukonu, kas ir visu upju māte.

Tas viss īstenībā nav vajadzīgs ne šim, ne tam, jo mans stāsts nebūs ne par vaļu mednieku kuģiem, ne arī par ziemu, kādu pārlaidu ledus kalnos pie Makenzijas. Pēc tam pavasara pusē, kad dienas sāka stiepties garumā un virs sniega uzradās sērsna, mēs devāmies uz dienvi­diem, Pasuka un es, uz Jukonas novadiem. Smags bija ce­ļojums, bet saule rādīja ceļu mūsu kājām. Toreiz tā bija tukša zeme, kā jau es teicu, un mēs cīnījāmies augšup pret straumi gan ar kārtīm, gan airiem, līdz nonācām pie Četrdesmitās Jūdzes. Būtu bijis patīkami atkal skatīt baltas sejas, tāpēc mēs izkāpām krastā. Bet tā ziema bija grūta ziema. Tumsa un sals gula pār mums, un tiem līdzi nāca bads. Katram cilvēkam sabiedrības aģents bija iz­sniedzis četrdesmit mārciņu miltu un divdesmit mārciņu žāvētas cūkgaļas. Pupu nebija. Suņi gaudoja bez mitas, visur bija redzami ierāvušies vēderi un iekritušas sejas, un stiprie vīri kļuva vārgi, bet vārgie nomira. Daudzi slimoja ar skorbutu.

Tad mēs kādu vakaru sapulcējāmies veikalā, bet tukšie plaukti lika mūsu vēderiem justies vēl tukšākiem. Mēs klusu runājāmies pavarda gaismā, jo sveces bija nogla­bātas tiem, kas pavasarī vēl spētu dvašot. Noturējām ap­spriedi un norunājām, ka vienam cilvēkam jādodas ceļā uz Sāļajiem Ūdeņiem un jāpastāsta pasaulei par mūsu ne­laimi. Visu acis pievērsās man, jo bija taču zināms, ka esmu liels ceļotājs. «Septiņsimt jūdžu,» es teicu, «ir līdz Heinca misijai pie jūras, un katra colla jānostaigā ar sniegkurpēm. Dodiet man stiprākos no saviem suņiem un labako no savas pārtikas, tad es iešu. Un Pasuka nāks man līdzi.»

Tam visi piekrita. Bet tad viens cēlās kājās — jenkijs Garais Džcfs ar lieliem kauliem un lieliem muskuļiem. Tāpat valoda viņam bija liela. Viņš arī esot varens ce­ļotājs, viņš teica, dzimis staigāšanai ar sniegkurpēm un izbarots ar bifeļu pienu. Viņš nākšot man līdzi, lai gadī­jumā, ja es ceļa pakristu, viņš varētu aiznest ziņu līdz misijai. Es biju jauns un nepazinu jenkijus. Kā es varēju zināt, ka liela valoda norāda uz tauku āderi vai ka jen­kijs, kas dara lielus darbus, muti velti neplāta? Tā mēs, saņēmuši stiprākos suņus un labāko pārtiku, uzsākām ceļu, mēs trīs — Pasuka, Garais Džefs un es.

Jūs jau paši esat bridusi pa svaigu sniegu un pū­lējušies ar stumjamām kārtīm, un upju ledus blīvas jums nav nekas jauns; tāpēc nestāstīšu daudz par šīm mocī­bām, tikai pateikšu to, ka dažās dienās mēs nogājām pa desmit jūdzēm, bet citās arī pa trīsdesmit, tomēr visvai­rāk gan desmit. Tā labākā pārtika nepavisam nebija laba, un jau no paša sākuma mums vajadzēja iedalīt skopas porcijas. Tāpat arī stiprākie- suņi bija ļoti vāji, un mēs ar mokām spējām tos noturēt kājās. Pie Baltas upes mūsu trīs nartas kļuva par divām nartām, bet bijām nogājuši tikai divsimt jūdzes. Tomēr zaudēt mēs neko nezaudējām; suņi, kas bija pametuši aizjūga siksnas, pa­zuda atlikušo suņu vēderos.

Neviena sveiciena, neviena dūmu mutulīša, kamēr no­kļuvām Pellijā. Te es biju cerējis atrast pārtiku, un te es biju cerējis atstat Garo Džefu, kas, ceļojuma sabeigts, smilkstēja vien. Bet tirgotāja plaušas čērkstēja, acis zal­goja drudzī, un pazemes krātuve bija gandrīz tukša; viņš parādīja mums arī misionāra tukšo krātuvi un viņa kapu ar augstu sakrautu klints šķembu kaudzi, lai suņi netiktu klat. Vēl tur mitinājās pūlītis indiāņu, tomēr neredzēja ne zīdainīša, ne sirmgalvja, un bija skaidrs, ka tikai ne­daudzi ieraudzīs pavasari.

Tā mēs vilkāmies tālāk ar viegliem vēderiem, bet sma­gām sirdīm, un pustūkstotis sniega un klusuma jūdžu mūs šķīra no Heinca misijas pie jūras.

Tumsa pašlaik bija visniknākā, un pusdienas laikā saule nespēja pat iegaismot apvārsni dienvidos. Tomēr ledus blīvas kļuva mazākas, iešana vieglāka, tāpēc es dzinu suņus bez žēlastības un gāju no agra rīta līdz vē­lam vakaram. Kā jau biju teicis Četrdesmitajā Jūdzē, katru collu ceļa nācās nostaigāt ar sniegkurpēm. Tas sadzina mums pēdās lielas tulznas, kas plaisāja un pār­klājās ar kreveli, bet pat nedomāja dzīt. Ik dienas šīs tulznas vērtās vārīgākas, līdz pēdīgi kādu rītu, kad sprā­dzējām klāt sniegkurpes, Garais Džefs brēca kā bērns. Es viņu noliku priekšgalā pie vieglā pajūga, lai iemin taku, bet viņš novilka sniegkurpes, lai būtu ērtāk. Tālab taka nebija pienācīgi nobradāta, viņa mokasīni atstāja dziļas bedres, un šajās bedrēs suņi klupa. Suņiem sānos kauli gandrīz vai dūrās cauri ādai, un klupšana tiem ne­nāca par labu. Tāpēc es runāju skarbi ar šo vīru, un viņš nosolījās laboties, bet lauza vārdu. Tad es viņu situ ar suņu pātagu, un pēc tam suņi vairs neklupa. Viņš bija tīrais bērns — ja runā par sāpju paciešanu un tauku āderi.

Bet Pasuka. Kamēr šis vīrs zvilnēja pie ugunskura un raudāja, viņa gatavoja ēdienu, rītos palīdzēja suņus iejūgt nartas un vakaros izjūgt no tam. Un viņa saudzēja suņus. Vienmēr viņa gāja pa priekšu, cilādama tīklaini pītās sniegkurpes un līdzinādama ceļu. Pasuka … kā to izteikt? … Man likās pats par sevi saprotams, ka viņai tas viss jādara, un vairāk es par to pat nedomāju. Jo mans prāts bija aizņemts ar citām lietām, pie tam es biju jauns gados un maz zināju par sievietēm. Tikai vēlāk, raudzīdamies pagātnē, es sapratu.

Šis vīrs nu vairs nederēja nekur. Suņiem spēka jau tā bija maz, bet viņš vēl, palicis iepakaļ, pazagšus mēdza uzmesties uz nartām. Pasuka teica, ka viņa pārņemot nartas, tā ka vīrietim vairs nebija jādara nekas. No rītiem es iedevu viņam pienācīgo pārtikās tiesu un liku iet vienam pa taku uz priekšu. Tad mēs ar sievu nojaucām apmetni, sasējām visu uz nartām un iejūdzām suņus. Pusdienas laikā, kad saule mūs paķircinaja, mēs parasti panācām vīrieti, uz kura vaigiem bija piesalušas asaras, un pagājām tam garam. Vakarā mēs ierīkojam apmetni, nolikām atsevišķi viņam pienākošos pārtikas daļu un iz­klājām viņa kažokādas. Tāpat mēs uzkūrām lielu uguns­kuru, lai viņš to varētu saskatīt. Pēc kādām stundām viņš mēdza klibodams atvilkties, stenēdams un gaudo­dams aprija savu daļu un nolikās gulēt. Viņš nebija vis slims, šis vīrs. Viņš bija ceļa nomocīts un piekusis, un vārgs aiz bada. Bet ari mēs ar Pasuku bijām ceļa no­mocīti un piekusuši, un vārgi aiz bada. Taču mēs pavei­cām visu darbu, bet viņš nedarīja nekā. Bet viņā bija tā tauku ādere, par kuru runāja mūsu brālis Betlzs. To­mēr mēs arvien godīgi devām šim vīram pārtiku^ kas tam pienācās.

Tad kādu dienu mēs satikām divus spokus, kas klīda pa Klusumu. Tas bija vīrs ar zēnu, un viņi bija baltie. Ledus uz Lebarža ezera esot pāršķēlies un šajā plaisā nogrimusi visa viņu mantība. Katrs nesa tikai segu, sa­tītu ap pleciem. Vakarā tie sakurot ugunskuru un tupot pie tā līdz rītam. Šiem esot tāds mazumiņš miltu. Tos viņi iemaisot siltā ūdenī un tad dzerot. Vīrs man parādīja astoņas krūzītes miltu — visu, kas tiem bija, bet Pellija, bada piemeklēta, atradās divsimt jūdžu tālāk. Vēl viņi teica, ka aiz šiem nākot kāds indiānis; viņi gan esot da­lījušies godīgi, tomēr tas nespējis izturēt. Es neticēju, ka viņi dalījušies godīgi, citādi indiānis katrā ziņā būtu izturējis. Tomēr pārtiku es tiem nevarēju dot. Viņi gra- sijas nozagt suni — pašu resnāko, kas gan bija ļoti kārns, — bet es pavērsu pret viņiem pistoli un liku vāk­ties projām. Un kā piedzērušies viņi aizgāja cauri Klu­sumam uz Pellijas pusi.

Tagad man bija trīs suņi un vienas nartas, bet no suņiem bija atlikuši kauli un āda. Ja malkas ir maz, ugunskurs deg gausi un būda kļūst auksta. Tā bija ar mums. Ja barības maz, sals kož skaudrāk, un sejas mums bija melnas un apsaldētas, tā ka pat miesīgas mātes ne- būtu mūs pazinušas. Kājas mums bija vienās vātis. Rītos, uzsākdams ceļu, es noplūdu sviedriem, lai aizturētu klie­dzienu, kad sniegkurpes sāpīgi berza kājas. Pasuka ne reizi nepavēra lūpas, bet aizgāja uz priekšu iemīdīt ceļu. Vīrietis gaudoja.

Trīsdesmitjūdžu upē straume skrēja ātri un bija iz­grauzusi ledu no apakšpuses, ledū rēgojās daudzi cau­rumi un plaisas, daudzās vietās plaiksnīja vajējs ūdens. Kādu dienu mēs panācām vīrieti, kad tas atpūtās, jo, kā jau paradis, no rīta bija aizgājis pa priekšu. Bet starp mums pletās vaļējs ūdens. Viņš bija tam apgājis apkārt pa ledus maliņām, kas bija pārāk šauras nartām. Tad mēs atradām ledus tiltu. Pasuka svēra maz un tālab gāja pirmā, šķērseniski turēdama rokās garu kārti gadījumam, ja iebruktu ledū. Bet viņa bija viegla, viņas sniegkurpes platas, un viņa pārgaja pāri. Tad viņa sauca suņus. Bet iiem nebija ne kārts, ne sniegkurpju, tie iebruka, un straume tos parāva zem ūdens. Es cieši turēju nartas no pakaļpuses, līdz iejūga siksnas pārtrūka un suņi paslīdēja zem ledus. Gaļas jau tiem bija maz, tomēr es biju rēķinā­jies, ka mēs pārtiksim no tiem veselu nedēļu, un nu tie bija pagalam.

Nākamajā rīiā es visu pārtiku, kuras bija ļoti maz, sa­dalīju trīs daļās. Es teicu Garajam Džefam, ka viņš var turēties kopā ar mums vai arī ne, kā nu patīk, jo mēs tagad ceļosim viegli un ātri. Bet viņš pacēla balsi, vai­manādams par savām vāšainajām kājām un savām ciešanām, un skarbiem vārdiem nopaļāja mani. Pasu- kas kājas arī bija vāšainas, un manas kājas bija vā- šainas — ai, vēl daudz vairāk nekā Garajam Džefam, jo mēs visu laiku pūlējāmies kopā ar suņiem un par visu gādājam. Garais Džefs zvērēja, ka miršot, ja būšot 110 jauna jādodas ceļā; tālab Pasuka paņēma kažokādas segu, es katlu un cirvi, un mēs bijām gatavi ceļam. Taču viņa vēl paraudzījās uz vīrieša pārtikas tiesu un teica: «Aplam būtu izšķiest labu barību zīdainim. Labāk lai viņš mirst nost.» Es papurināju galvu un teicu nē, — kas reiz bijis biedrs, paliks biedrs vienmer. Tad viņa ierunājās par cil­vēkiem Četrdesmitajā Jūdzē; tur esot daudz cilvēku un visi labi; un pavasarī tie skatīšoties manī un gaidīšot barību. Bet, kad es vēl arvien teicu nē, viņa aši izrāva pistoli man no jostas, un, kā brālis Betlzs teica, Garais Džefs nonāca Ābrama klēpī, pirms viņa laiks pienācis. Es rāju Pasuku par to; bet viņa nerādījās nemaz nosku­musi un arī nenožēloja. Savā sirdī es jutu, ka viņai tais­nība.

Sitka Čārlijs apklusa un atkal sāka mest ledus gaba­liņus skalojamā pannā uz krāsniņas. Vīrieši cieta klusu, un pār muguru tiem skraidīja vēsas trīsas, klausoties, kā suni āra aukstumā skaļi izpauž savas ciešanas.

— Un dienu pēc dienas mēs gājām garam abu spoku naktsguļas vietām sniegā — Pasuka un es — un zinājām, ka vēl būsim laimīgi par tādām, pirms izdosies sasniegt Salos Ūdeņus. Tad mēs nonācām pie indiāņa, kas tāpat līdzinājās spokam, un seja tam bija vērsta pret Pelliju. Viņi neesot dalījušies godīgi, šis vīrs ar zēnu, tā teica indiānis, un viņam jau trīs dienas trūkstot miltu. Katru vakaru viņš trauciņā savārot mokasīnu strēmelītes un ēdot tās. Daudz jau no mokasīniem vairs nebija atlicis. Viņš bija piekrastes indiānis un visu to man pastāstīja ar Pasukas muti, jo tā prata viņa valodu. Viņš bija sve­šinieks pie Jukonas, arī ceļu viņš nezināja, bet seja viņam bija vērsta pret Pelliju. Cik tālu tā esot? Divi miegi? Desmit? Simt? — Viņš nezināja, tomēr gāja uz Pelliju. Bija jau par tālu, lai grieztos atpakaļ; viņam atlika tikai doties uz priekšu.

Viņš nelūdza ēdamo, jo labi redzēja, ka arī mēs esam pie gala. Pasuka paraudzījās uz šo vīrieti un tad uz mani, it kā svārstītos starp divējām domām, gluži kā irbju māte, kuras mazuļi briesmās. Tad es pagriezos pret viņu un teicu: «Šim vīram nokrāpta viņa tiesa. Vai lai dodu viņam kādu daļu no mūsu pārtikas?» Es redzēju, ka acīs Pasukai uzliesmoja straujš prieks; bet viņa ilgi vērās gan vīrietī, gan manī, mute viņai sakniebās cieši un skarbi, un viņa teica: «Nē. Sāļie Ūdeņi ir tālu, bet Nāve jau guļ un glūn. Labāk lai Nāve ņem šo svešinieku un ļauj manam vīram Cārlijam iet garām.» Tā šis virs aiz­gāja Klusumā uz Pellijas pusi. Tonakt viņa raudāja. Ne­kad agrāk nebiju redzējis viņu raudam. Tas nevarēja būt no ugunskura dūmiem, jo malka bija sausa. Ta es tikai pabrīnījos par viņas bēdām un nodomāju, ka viņas sievie­tes sirds kļuvusi vāja no ceļa tumsības un no sāpēm.

Dzīve ir dīvaina. Daudz esmu par to domājis un ilgi prātojis, tomēr ik dienas tas dīvainība nevis mazinās, bet aug augumā. Kālab šīs ilgas dzīvot? Dzīve taču ir spēle, kurā neviens cilvēks nevar uzvarēt. Dzīvot nozīmē grūti strādāt un ciest sāpes, līdz Vecums mums smagi uzrau­šas plecos un mūsu rokas noslīgst izdzisušu ugunskuru aukstajos pelnos. Dzīvot ir grūti. Sāpēs bērniņš ievelk savu pirmo elpu, un sāpēs sirmgalvis izdveš savu pē­dējo, un visas cilvēka dienas ir pilnas moku un bēdu; to­mēr Nāves atplestajām rokām pretī viņš iet vilcinādamies un klupdams, galvu atpakaļ pavērsis un cīnīdamies līdz pēdējam. Bet Nāve ir laipna. Vienīgi Dzīve un viss, ko Dzīve sniedz, sagādā mums sāpes. Tomēr mēs mīlam Dzīvi un neieredzam Nāvi. Tas ir ļoti dīvaini.

Nākamajās dienās mēs runājām maz, Pasuka un es. Naktī gulējām sniegā kā miruši, bet no rīta devāmies savā ceļā un soļojām kā nedzīvi. Un apkārt viss bija miris. Nebija ne balto irbju, ne vāveru, ne sniegkurpju tiusīšu— it nekā. Upe zem savas baltās segas neizdvesa ne ska­ņas. Koku dzīvības sula bija sastingusi salā. Un same­tās tikpat auksts kā pašlaik; naktīs zvaigznes pienāca pavisam tuvu un kļuva lielas, tās trizuļoja un dejoja; un dienu saules stari žilbinādami ķircināja mūs tik ilgi, līdz mēs redzējām daudzas saules, bet gaiss viss liesmoja un dzirkstīja, un sniegs vizuļoja kā dimanta putekļi. Nebija ne dzīvas dvašas, ne skaņas, vienīgi griezīgais aukstums un Klusums. Kā jau teicu, mēs soļojām kā nedzīvi, it kā sapnī un dienas vairs neskaitījām. Tikai sejas mums bija vērstas pret Sāļajiem Ūdeņiem, mūsu dvēseles tiecās pēc Sāļajiem Ūdeņiem, un kājas mūs nesa uz Sāļajiem Ūde­ņiem. Mēs ierīkojām apmetni pie Takhīnas, bet nezinā­jām to. Mūsu acis skatīja Baltā Zirga krāces, bet mēs neredzējām tās. Mūsu kājas mina Kanijonas pārceltuves vietu, bet nejuta to. Mēs nejūtām nekā. Bieži klūpam uz ceļa, bet arvien kritām ar seju pret Sāļajiem Ūdeņiem.

Mūsu pēdējā pārtika bija apēsta, un mēs bijām dalīju­šies godīgi, Pasuka un es, tomēr viņa klupa biežāk, un pie Karibu krustcelēm spēki viņu pameta. Tai rītā mēs gulējām zem vienīgās kažokadas segas un ceļu neuzsā­kām. Es biju nolēmis palikt turpat un Nāvi sagaidīt roku rokā ar Pasuku; jo es biju kļuvis vecs un izpratis, kas ir sievietes mīlestība. Bez tam līdz Heinca misijai bija astoņ­desmit jūdzes, un starp mums un turieni lielais Cilkuta kalns augstu virs tālās mežu līnijas slēja savu negaisiem apvējoto galvu. Bet Pasuka runāja ar mani klusiņām, tā ka man vajadzēja piespiest ausi pie viņas lūpām, lai spētu sadzirdēt. Un tagad, tāpēc ka vairs nebija jābaidās manu dusmu, viņa izteica visu, kas uz sirds, stāstīja par savu mīlestību un vēl daudz ko citu, ko es nemaz nespēju sa­prast.

Un viņa teica: «Tu esi mans vīrs, Cārlij, un es biju tev laba sieva. Un visas šīs dienas, kad es kūru tev ugunskura un vārīju tev ēdienu, un baroju tavus suņus, un cilāju airi vai ieminu taku, es nesūdzējos. Es arī ne­teicu, ka mana tēva teltī bija vairāk siltuma vai ka Cii - ketā bija vairāk barības. Kad tu runāji, es klausījos, kad tu pavēlēji, es paklausīju. Vai nav tā, Cārlij?»

Un es atbildēju: «Jā, tā tas ir.»

Un viņa teica: «Kad tu pirmoreiz atnāci uz Cilketu, tu pat nepaskatījies manī, bet nopirki mani, kā pērk suni, un aizvedi projām, tad mana sirds bija cieta pret tevi, pilna ar rūgtumu un bailēm. Bet tas bija jau sen. Jo tu biji laipns pret mani, Cārlij, tāpat kā labs cilvēks ir laipns pret savu suni. Tava sirds bija auksta, un man tajā ne­bija vietas; tomēr tu dalījies ar mani godīgi, un tavi ceļi bija taisni. Un es biju pie tevis, kad tu darīji drosmīgus darbus un vadīji pārdrošus pasākumus, es salīdzināju tevi ar citu cilšu vīriešiem un redzēju tevi stāvam starp tiem pilnā godā, tavi vārdi bija gudri, un tava mēle runāja patiesību. Un es sāku lepoties ar tevi, līdz pēdīgi notika tā, ka tu piepildīji visu manu sirdi un manas domas bija vairs tikai par tevi. Tu biji kā saule vasaras vidū, kad tās zeltainā taka ved apaļā lokā un nekad neatstāj de­besis. Lai kurp metu acis, es visur redzēju sauli. Bet tava sirds vienmēr bija auksta, Cārlij, un man tajā ne­bija vietas.»

Un es teicu: «Tā tas ir. Tā bija auksta, un tajā ne­bija vietas. Bet tas ir pagājis. Tagad mana sirds ir kā kupena pavasarī, kad saule atgriezusies. Manā sirdī sniegi strauji kūst un plok, urdz tekoši ūdeņi, plaukst zaļi pum­puri un dīgst asni. Tajā dūko baltās irbes un dzied sar­kankrūtīši, tur skan mūzika, jo ziemas vara ir salauzta, Pasuka, un es esmu izpratis, kas ir sievietes mīlestība.»

Viņa pasmaidīja un pavirzījās tuvāk, lai ciešāk man piespiestos. Un viņa teica: «Es esmu laimīga.» Pēc tam viņa ilgu laiku gulēja klusu, maigi elpodama, galvu no­guldījusi man uz krūtīm. Tad viņa iečukstējās: «Šeit taka izbeidzas, un es esmu nogurusi. Bet vispirms man jārunā par ko citu. Sen, sen, kad es vēl biju meitene Čilketā, es viena pati rotaļājos starp ādas aizkaru starpsienām sava tēva teltī, jo vīri bija medībās un sievietes ar zēniem aizgājušas pārvest gaļu. Tas notika pavasarī, un es biju viena pati. Liels, brūns lācis, tikko pamodies no ziemas miega, izbadojies tā, ka āda aiz kārnuma kā lupata karā­jās tam ap kauliem, pabāza galvu teltī un teica: «Uf!»

Mans brālis patlaban skrēja atpakaļ ar pirmo gaļas ve­zumu. Viņš cīnījās ar lāci ar degošiem zariem no uguns­kura, un suņi ar visu aizjūgu, vilkdami kamanas sev pa­kaļ, klupa lācim virsū. Izcēlās liels cīniņš un skaļa kņada. Viņi ievēlās ugunskurā, ādas aizkarus izsvaidīja uz vi­sām pusēm, telti sagāza. Bet pēdīgi lācis gulēja beigts ar mana brāļa pirkstiem mutē, un brāļa sejā bija brūces no viņa ķetnām. Vai tu ievēroji to indiāni uz Pellijas takas, viņa dūraini bez īkšķa, roku, ko viņš sildīja virs mūsu ugunskura? Tas bija mans brālis. Bet es teicu, ka viņam nevajag dot ēdamo. Un viņš aizgāja Klusumā bez ēdamā.»

Ta, mani brāļi, spēja mīlēt Pasuka, kura nomira sniegā pie Karibu krustcelēm. Tā bija dižena mīlestība, jo viņa noliedza savu brāli tā vīra labā, kurš viņu bija aizvedis pa grūtām takām pretī rūgtai nāvei. Un vēl vairāk — tik liela bija šās sievietes mīlestība, ka viņa noliedza pati sevi. Pirms viņas acis aizvērās pēdējo reizi, viņa saņēma manu roku un pabāza to sev pie jostas zem vāverādu krekla. Tur es sataustīju cieši pieblīvētu maisiņu un uz­zināju noslēpumu, kāpēc viņa zaudējusi spēkus. Dienu dienā mēs dalījāmies taisnīgi līdz pat pēdējam kumosi­ņam; bet dienu diena viņa bija apēdusi tikai pusi savas daļas. Otra puse bija noglabāta cieši piepildītajā maisiņā.

Un viņa teica: «Te beidzas Pasukas taka; bet tava taka, Cārlij, ved vēl tālu un tālāk, pāri lielajam Cilkutam, lejup līdz Heinca misijai un jūrai. Un tā ved tālu un tālāk, cauri daudzu sauļu gaismai, pāri nezināmām zemēm un svešiem ūdeņiem, to pildīs gari gadi, gods un liela slava. Tā tevi vedīs teltīs pie daudzām sievietēm — pie labām sievietēm, bet nekad tā nevedīs tevi pie lielākas mīlestības, kā bija Pasukas mīlestība.»

Un es zināju, ka sieviete runā patiesību. Bet mani pār­ņēma neprāts, es aizsviedu cieši piebāzto maisiņu, zvērē­dams, ka arī mana taka beigusies, līdz Pasukas gurdas acis kļuva valgas no asarām un viņa teica: «Starp cil­vēkiem Sitka Čārlijs ir staigājis godā, un arvien viņa vārdi ir bijuši patiesi. Vai tagad viņš aizmirsis savu godu un runā tukšus vārdus pie Karibu krustcelēm? Vai viņš vairs neatceras Četrdesmitās Jūdzes cilvēkus, kuri deva viņam no savas pārtikas to labāko, no saviem suņiem tos stiprākos? Arvien Pasuka ir lepojusies ar savu vīru. Lai viņš pieceļas, piesprādzē sniegkurpes un dodas ceļā, tā ka Pasuka var paturēt savu lepnumu.»

Un, kad viņa bija izdzisusi manās rokās, cs piecēlos, sameklēju piebāzto maisiņu, piesprādzēju savas sniegkur- pcs un streipuļoju pa taku uz priekšu; jo ceļgali man ļodzījās aiz vājuma, galva reiba un ausīs dunēja, bet acu priekšā līpinājās ugunis. Zēna dienu aizmirstās takas atkal atgriezās pie manis. Es sēdēju pie potlača dzīru pilnajiem katliem un pacēlu balsi dziesmā, un dejoju, ka­mēr jaunekļi un meitenes dziesmoja un ducināja valzirga ādas bungas. Bet Pasuka turēja manu roku un nāca man līdzās. Kad es nolikos un gribēju aizmigt, viņa mani mo­dināja. Kad es sagrīļojos un pakritu, viņa cēla mani augšā. Kad es iebridu dziļā sniegā, viņa veda mani atpa­kaļ uz takas. Un tāds — gluži kā cilvēks, kuram aptum­šots prāts, kurš skata dīvainas vīzijas un kura domas ir vieglas no vīna, — es nonācu Heinca misijā pie jūras.

Sitka Cārlijs atmeta atpakaļ telts durvju aizklājus. Bija pusdienas laiks. Dienvidu pamalē, apmirdzēdama drūmo Hendersona kalnu kori, nekustīgi stāvēja aukstā saules ripa. Abas pusēs tai zvīļoja saules stabi. Gaiss virmoja dzirkstošā sarmā. Pašā priekšā līdzās takai kāds vilku suns, nosarmojis gluži spurains, pasvieda garo purnu pret debesīm un sāka sēri gaudot.