VAĻA ZOBS

Džeks Londons, VII sēj.

Dienvidjūras stāsti

IZDEVNIECĪBA LIESMA 1977

SASTĀDĪJUSI TAMĀRA ZĀLĪTE NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI Valija Brutāne, Rota Ezeriņa UN Ojārs Sarma MĀKSLINIEKS ĀDOLFS LIELAIS

Džeks Londons

Vaļa zobs

Daudz gadu aizritējis kopš tās dienas, kad Džons Stār- hersts Revas ciema misionāru namiņā darīja zināmu savu nodomu sprediķot visā Viti Levu, kas tulkojumā nozīmē «Lielā Zeme». Ta ir visprāvākā sala Fidži arhipelāgā, kas sastāv no daudzām prāvām salām, neskaitot simtiem sīku saliņu. Šur tur piekrastē bija apmetušies misionāri, tirgo­tāji, trepangu zvejnieki un no vaļu medību kuģiem aiz­bēgušie, kuri dzīvoja, nezinot, kas viņus sagaida rīt. Zem viņu mitekļu logiem cēlās dūmi no svētajiem pavardiem, un iedzimtie vilka uz dzīrēm nogalināto līķus.

«Lotu» pievēršana kristīgajai ticībai — virzījās uz priekšu gausi un bieži vien pat atpakaļgaitā. Vadoņiem, kuri bija pasludinājuši sevi par kristīgajiem un mīļi uz­ņemti baznīcas klēpī, piemita nožēlojams paradums reižu reizēm atkrist no ticības, lai iebaudītu kāda sevišķa nīs­tama ienaidnieka gaļu. «Ja neēdīsi tu, apēdīs tevi,» — tāds bija šīs zemes likums. «Ja neēdīsi tu, apēdīs tevi,» — tāds šis likums solījās pastāvēt vēl gadiem ilgi. Tādi vadoņi kā Tanoa, Tuiveikoso un Tuikilakila bija apēduši vārda tiešā nozīmē simtiem savu tuvāko. Taču visus rīmas pārspēja Ra Undreundre, kas dzīvoja Takiraki. Viņš uzskaitīja sa­vus gastronomiskos varoņdarbus. Akmeņu rinda pie viņa mājas rādīja, cik ienaidnieku viņš notiesājis. Šī rinda bija divdesmit trīsdesmit soļu gara, un tajā bija astoņi simti septiņdesmit divi akmeņi. Katrs akmens nozīmēja vienu apēsto. Akmeņu rinda būtu pastiepusies garāka, ja Ra Undreundre, sev par nelaimi, sadursmē Somo-Somo biežņā nebūtu dabūjis šķēpu krustos un nebūtu celts galdā Naungvali, kura pieticīgajā rindiņā varēja saskaitīt tikai četrdesmit astoņus akmeņus.

Smagā darba un drudža nomocītie_ misionāri ietiepīgi darīja savu, dažbrīd krizdami izmisumā un gaidīdami kādu īpašu zīmi, kādu svētā gara uzliesmojumu, kas nestu vi­ņiem bagātu dvēseļu ražu. Fidži kanibāli tomēr bija un palika stūrgalvji. Sprogainie cilvēkēdāji negribēja atteik-

(ies no saviem gaļas podiem, kamēr cilvēku miesas raža bija tik bagāta. Laiku pa laikam, pieēdusies līdz kaklam, viņi apmānīja misionārus, palaizdami baumas, ka tādā un tādā dienā sarīkos slaktiņu un cepināšanu. Misionāri tad steidza glābt nāvei nolemtos, izpērkot viņus ar taba­kas pakām, katūna gabaliem un kreļļu kvartām. Ar šādiem izdevīgiem tirdzniecības darījumiem vadoņi tika vaļā no dzīvās gaļas pārpalikuma. Turklāt viņi katrā laikā varēja iziet medībās un papildināt savus krājumus.

Tāds bija stāvoklis, kad Džons Stārhersts pasludināja, ka sprediķos Lielajā Zemē no viena krasta līdz otram un vispirms dosies kalnos uz Revas nepieejamajām iztekām. Viņa vārdi samulsināja visus.

Šejienes skolotāji klusi raudāja. Divi misionāri, Stār- hersta biedri, centās viņu atrunāt. Revas vadonis brīdi­nāja viņu, ka kalnieši noteikti «kai-kai» viņu («kai-kai» nozīmē apēst) un ka viņam, Revas vadonim, kas pakļāvies «lotu», tādā gadījumā būs jāpiesaka kalniešiem karš. Viņš labi saprata, ka neuzvarēs kalniešus. Tāpat viņš labi saprata, ka ienaidnieki nobrauks pa upi līdz Revas ciemam un izlaupīs to. Bet kas cits viņam atlika? Ja jau Džons Stārhests par katru cenu gribēja, lai viņu apēd, tas nozī­mēja, ka būs karš, kas prasīs simtiem dzīvību.

Tās pašas dienas pievakarē pie Džona Stārhersta iera­dās Revas vadoņu delegācija. Viņš pacietīgi uzklausīja vīrus un pacietīgi strīdējās ar viņiem, bet ne par mata tiesu neatkāpās no sava nodoma. Saviem biedriem viņš paziņoja, ka nealkst moku, ka viņš sadzirdējis aicinājumu sludināt dieva vārdu Viti Levu un tikai izpilda tā kunga gribu.

Tirgotājiem, kas bija atnākuši pie viņa un centās atru­nāt viņu visdedzīgāk, Džons Stārhersts teica:

— Jūsu iebildumi nav pārliecinoši. Jūs esat noraizēju­šies vienīgi par to, lai neciestu jūsu tirdzniecība. Jūs esat ieinteresēti taisīt naudu, bet es cenšos glābt dvēseles. Sīs tumsonīgās zemes pagāni ir jāglābj.

Džons Stārhersts nebija fanātiķis. Viņš pirmais noliegtu šādu apvainojumu. Viņš bija pavisam saprātīgs un prak­tisks. Viņš ticēja, ka iecerētā misija vainagosies panāku­miem, un jau redzēja, kā Svētā gara dzirksts iedegas kalniešu dvēselēs un atdzimšana, sākusies kalnos, pār­staigā visu Lielo Zemi krustām šķērsām, no jūras līdz jū­rai un līdz salām jūras vidū. Viņa lēnīgajās, pelēkajās acīs kvēloja nevis neprala liesma, bet rāma apņēmība un nepa­šķobāma ticība augstākai varai, kas viņu vada.

Viens vienīgs cilvēks atbalstīja Džona Stārhersta no­domu, un šis cilvēks bija Ra Vatu, kas slepus nostājās viņa pusē un piedāvāja pavadoņus līdz kalnu pakājei. Džons Stārhersts savukārt bija joti apmierināts ar Ra Vatu izturēšanos. Pār šo nelabojamo pagānu, kura sirds bija tikpat melna, cik viņa darbi, sāka aust apskaidrība. Viņš pat runāja par to, ka kļūs «lotu». Tiesa, pirms trim gadiem viņš bija izteicis līdzīgu nodomu un droši vien būtu ticis uzņemts baznīcas klēpī, ja Džons Stārhersts ne­būtu iebildis pret to, ka Ra Vatu ņem līdzi arī savas čet­ras sievas. Ra Vatu bija pret monogāmiju ekonomisku un ētisku apsvērumu dēļ. Bez tam viņu bija aizvainojusi misionāra sīkumainā piesiešanās, un, lai pierādītu, ka ir brīvs cilvēks un goda vīrs, viņš bija laidis Stārherstam ar savu smago kaujas vāli. Stārhersts bija izglābies, mez­damies viņam virsū, sažņaugdams viņu un nelaizdams vaļa, kamēr nebija ieradušies palīgi. Tagad tas viss bija piedots un aizmirsts. Ra Vatu bija nolēmis pāriet kristī­gajā ticība ne vien kā atgriezts pagāns, bet arī kā at­griezts poligāmists. Viņš tikai pagaidīs, tā Ra Vatu mie­rināja Stārherstu, līdz nomirs viņa vecākā sieva, kas bija ļoti slima.

Džons Stārhersts brauca augšup pa gauso Revu vienā no RaJVatu laiviņām. Šai laiviņai vajadzēja divās dienās nogādāt viņu līdz neizbraucamām vietām un pēc tam griezties atpakaļ. Tālu priekšā pret debesīm slējās milzīgi dūmaka tīti kalni — Lielās Zemes kalnu grēda. Visu dienu Džons Stārhersts skatījās uz tiem ar nepacietību un ilgām.

Reizēm viņš klusībā lūdza dievu. Dažreiz kopā ar viņu dievu lūdza Narau, šejienes skolotājs, kurš bija pievērsies «lotu» jau septiņus gadus — kopš tās dienas, kad viņu no ugunskura paglāba doktors Džeims Ellerijs Brauns, iz­pirkšanai iztērējot nieka simts tabakas pakas, divas fla­neļa segas un lielu viskija pudeli. Pavadījis divdesmit stundas vienatnē un lūgšanās, Narau pēdējā brīdī bija iz­dzirdējis aicinājumu doties līdzi Džonam Stārherstam kalnos.

— Skolotāj, es iešu tev līdzi, — viņš bija paziņojis.

Džons Stārhersts bija apsveicis viņa lēmumu ar attu­rīgu prieku. Nudien dievs stāvēja viņam klāt, ja jau gars bija pamodies tādā mazdūšīgā radījumā kā Narau.

—   Man, visvājākajam tā kunga traukam, patiešām nav gara, — sēdēdams laiviņā, Narau teica ceļojuma pirmajā dienā.

—   Tev ir jātic, vēl stiprāk jātic, — misionārs iegal­voja viņam.

Tajā pašā dienā augšup pa Revu devās vēl viena lai­viņa. Bet tā brauca nopakaļ un centās palikt nemanīta. Arī šī laiviņa piederēja Ra Vatu. Tajā sēdēja Erirola, Ra Vatu brālēns un uzticams rokaspuisis, bet nelielā groziņā, kuru viņš nelaida laukā no rokām, atradās vaļa zobs. Tas bija lielisks zobs, veselas sešas collas garš, skaisti veidots, gadu gaitā kļuvis dzeltenīgi sārts. Arī šis zobs piederēja Ra Vatu, bet, kad tāds zobs sāk iet no rokas rokā, Fidži parasti notiek kaut kas ievērības cienīgs. Jo redziet, kā ir ar to vaļa zobu: tas, kurš saņēmis to kā dāvanu, ne­drīkst noraidīt lūgumu, kas tiek izteikts dāvinot vai pēc kāda laika. Lūgt var visu ko, sākot ar cilvēka dzīvību un beidzot ar cilšu savienību, un neviens fidžietis nav tik zemu kritis, lai pieņemtu zobu, bet noraidītu lūgumu. Dažreiz lūgums paliek neizpildīts vai arī tā izpilde tiek novilcināta, bet tad sekas ir bēdīgas.

Sava ceļojuma otrās dienas beigās Džons Stārhersts atpūtās Revas augštecē pie kāda ciema vadoņa, vārdā Mongondro. Otra rītā viņš kopā ar Narau gatavojās kā­jām doties uz dūmakainajiem kalniem, kas tagad tuvumā šķita zaļi un samtaini. Mongondro bija lādzīgs, tuvre­dzīgs večuks, kurš sirga ar elefantiāzi un vairs nebija noskaņots karot. Viņš uzņēma misionāru viesmīlīgi, pa­cienāja ar labumiem no sava galda un pat aprunājās ar viņu par reliģiju. Mongondro gribēja visu zināt un sagā­dāja Džonam Stārherstam lielu prieku, lūgdams pastāstīt, kā viss pastāv un kā sācies. Pabeidzis īso apskatu par pasaules radīšanu, kā tā aprakstīta pirmajā Mozus grā­matā, misionārs redzēja, ka Mongondro ir dziļi aizkusti­nāts. Kādu laiku vecais virsaitis klusēdams smēķēja. Tad viņš izņēma pīpi no mutes un skumīgi pašūpoja galvu.

—   Tas nevar būt, — viņš teica. — Es, Mongondro, jaunības dienās labi strādāju ar cirvi. Un tomēr man bija vajadzīgi trīs mēneši, lai uztaisītu vienkoci — mazu vien- koci, ļoti mazu vienkoci. Un tu saki, ka visu šo zemi un ūdeni ir radījis viens cilvēks …

—   Nē, to radījis dievs, vienīgais īstais dievs, — misio­nārs pārtrauca viņu.

—   Tas ir viens un tas pats, — Mongondro turpinaja. — Visa zeme un viss ūdens, koki, zivis, krūmi,_ kalni, saule, mēness un zvaigznes — tas viss radīts sešās die­nās? Nē, nē! Es tev saku, jaunības dienās es biju veikls puisis, un tomēr man bija vajadzīgi trīs mēneši, lai uztai­sītu nelielu vienkoci. Ar šo pasaciņu var biedēt mazus bērnus, bet neviens vīrietis tai neticēs.

—   Es esmu vīrietis, — sacīja misionārs.

—  Jā, tu esi vīrietis. Bet manam tumšajam prātiņam nav lemts saprast to, kam tu tici.

—   Kad es tev saku, es ticu, ka viss ir radīts sešas dienās.

—   Lai nu tā būtu, lai nu tā būtu, — vecais kanibals nomurmināja mierinošā tonī.

Līdzko Džons Stārhersts un Narau bija aizgājuši pie miera, Erirola ielavījās vadoņa būdā un pēc diplomātis­kam pārrunām pasniedza Mongondro vaļa zobu.

Vecais virsaitis ilgi grozīja to rokās. Zobs bija skaists, un večuks ļoli kāroja dabūt to savā īpašumā. Taču viņš nojauta, ko viņam lūgs. «Nē, nē… Vaļa zobs ir skaists, bet…» — un, kaut gan virsaitim tecēja siekalas, viņš laipni atteicās un atdeva zobu Erirolam.

Maza gaismiņā Džons Stārhersts garos ādas zābakos jau soļoja pa taciņu cauri krūmiem, un viņam pa pēdām sekoja uzticamais Narau, bet misionārs pats gāja pa pē- dārn kailam pavadonim, ko bija iedevis Mongondro, lai parādītu ceļu līdz nākamajam ciematam, kuru viņi sa­sniedza ap pusdienas laiku. Tālāk viņus veda cits pava­donis. Kādu jūdzi aiz viņiem kājoja Erirola, pārmetis pār plecu groziņu ar vaļa zobu. Jau divas dienas viņš gāja nopakaļ misionāriem un piedāvāja zobu ciemu vadoņiem. Bet tie cits pēc cita atteicās no zoba. Šis zobs parādījās tik drīz pēc misionāra ierašanās, ka vadoņi noskārta, ko viņiem lūgs, un nepieņēma dāvanu.

Ceļinieki gāja aizvien dziļāk kalnos, bet Erirola nogrie­zās pa slepenu taku, aizsteidzās misionāram priekšā un sasniedza Buli cietoksni Gatokā. Buli nezināja, ka Džo­nam Stārherstam kuru katru brīdi jābūt klāt. Un zobs bija skaists — neparasts, reti sastopamas krāsas eksem­plārs. Zobs tika pasniegts publiski. Gatokas Buli apkārt stāvēja viņa tuvākie palīgi, bet aiz muguras trīs mušu gaiņātāji, un Buli, kas sēdēja uz savas labakās masas, labpatika saņemt no ziņneša rokām va|a zobu, ko bija sūtījis Ra Vatu un kalnos nogādājis Ra Vatu brālēns Eri­rola. Dāvana tika pieņemta, aplausiem skanot un visiem palīgiem, ziņnešiem un mušu gaiņātājiem pilnā rīklē klie­dzot:

—  Ai Voi! Voi! Voi! A! Voi! Voi! Voi! A tabua Ievu! Voi! Voi! A mudua, mudua, mudua!

—   Drīz ieradīsies cilvēks, baltais cilvēks, — sāka Eri­rola, ieturējis pienācīgu pauzi. — Viņš ir misionārs un ieradīsies šodien. Ra Vatu ir izteicis vēlēšanos dabūt viņa zābakus. Viņš grib pasniegt tos savam labajam draugam Mongondro un katrā ziņā kopā ar kājām, jo Mongondro ir vecs un zobi viņam vairs nav nekādi stiprie. Gādā, o, Buli, ka zābaki tiek nosūtīti kopā ar kājām! Viss pārējais var palikt tepat.

Prieks par vaļa zobu Buli acīs apdzisa, un viņš neziņā paraudzījās apkārt. Taču dāvana jau bija pieņemta.

—  Tādam sīkumam kā misionārs nav nozīmes, — Eri­rola pateica priekšā.

—   Nē, tādam sīkumam kā misionārs nav nozīmes, — Buli nomierinājies piebalsoja. — Mongondro dabūs zāba­kus. Ei, jaunekļi, kādi trīs vai četri izejiet pretī misio­nāram! Tā kā jūs atnestu zābakus!

—   Par vēlu, — teica Erirola. — Paklausieties! Viņš nāk.

Izlauzies no krūma biežņas, Narau pavadībā uz skatuves iznāca Džons Stārhersts. No izdaudzinātajiem zābakiem, kas, brienot pāri upei, bija piesmēlušies pilni, ik uz soļa šļācās ārā tievas ūdens strūkliņas. Stārhersts aplaida apkārt liesmojošas acis. Nesatricināmas ticības iedvesmots, brīvs no šaubām un bailēm — viņš bija sajūsmā par visu, kas atklājās skatienam. Stārhersts zināja, ka ir pirmais baltais cilvēks, kas jebkad spēris kāju Gatokas kalnu cietoksnī.

No zālēm pītās būdiņas bija pielipušas pie stāvās kalna nogāzes vai arī karājās virs mutuļojošās Revas. Abās pusēs slējās varenas kraujas. Saule šajā šaurajā aizā iespīdēja labi ja trīs stundas. Te nebija ne kokospalmu, ne banānu, kaut gan visu kā bieza sega klāja tropu augi, kuru gaisīgie zari stīgoja lejup gar kraujajām klinšu sienām un ietiecās katrā plaisā. Aizas attālākajā galā Reva ar vienu lēcienu no astoņsimt pēdu augstuma sa­sniedza zemi, un gaiss klinšu cietoksnī pulsēja līdzi ūdens­krituma ritmiskajai dārdoņai.

Džons Stārhersts redzēja, ka no Buli būdas iznāk Buli ar pavadoņiem.

—       Es nesu jums labas vēstis, — misionārs sveicinot uzrunāja viņus.

—   Kas tevi sūta? — klusi jautāja Buli.

—   Dievs.

—       Tādu vārdu Viti Levu nezina, — Buli teica pavīp­snādams. — Kādu salu ciemu vai kalnu pāreju vadonis viņš ir?

—       Viņš ir visu salu, visu ciemu, visu kalnu pāreju vadonis, — Džons Stārhersts svinīgi atbildēja. — Viņš ir debesu un zemes valdnieks, un es esmu atnācis nest jums viņa vārdu.

—       Vai viņš mums atsūtījis va|a zobu? — nekaunīgi jautāja Buli.

—   Nē, bet vērtīgāks par vaļa zobu ir …

- Vadoņi ir paraduši sūtīt cits citam vaļa zobu, — viņu pārtrauca Buli. — Vai nu tavs vadonis ir skopulis, vai tu pats esi muļķis, dodamies kalnos tukšām rokām. Raugi, daudz devīgāks cilvēks ir aizsteidzies tev priekšā.

To teikdams, viņš parādīja no Erirolas saņemto vaļa zobu.

Narau novaidējās.

—       Tas ir Ra Vatu vaļa zobs, — viņš čukstēja Stārher­stam. — Es to labi pazīstu. Nu mums ir beigas.

—       Labi darīts, — teica misionārs, noglāstīdams savu garo bārdu un sakārtodams brilles. — Ra Vatu ir parū­pējies, lai mūs labi uzņem.

Bet Narau atkal novaidējās un parāvās tālāk no cil­vēka, kuram tik uzticīgi bija sekojis.

—       Ra Vatu drīz kļūs «lotu», — sacīja Stārhersts, — un es esmu atnesis «lotu» arī jums.

—       Man nav vajadzīgs tavs «lotu», — uzpūtīgi atteica Buli, — un es esmu nolēmis nogalināt tevi jau šodien.

Buli pameta ar roku vienam no saviem garajiem kalnie­šiem, un tas iznāca priekšā, vēzēdams rungu. Narau šā­vās uz tuvāko būdu, meklēdams glābiņu starp sievietēm un masām, bet Džons Stārhersts lēca uz priekšu un, iz­vairījies no rungas, aptvēra sava bendes kaklu. Ieguvis tādu priekšrocību, viņš ņēmās pārliecināt pagānus. Viņš to darīja, zinādams, ka cīnās par savu dzīvību, taču šī doma viņu nedz satrauca, nedz biedēja.

—  Tas būs slikts darbs, ja tu mani nogalināsi, — viņš teica bendem. — Es neesmu nodarījis tev nekā ļauna un arī Buli neesmu nodarījis nekā ļauna.

Misionārs bija tik stingri apķēris šā cilvēka kaklu, ka pārējie neuzdrošinājās sist viņam ar savām rungām. Viņš nelaidās vaļā un aizstāvēja savu dzīvību, cenzdamies pārliecināt tos, kuri alka viņa nāves.

—   Es esmu Džons Stārhersts, — viņš mierīgi turpi­nāja, — esmu nostrādājis Fidži trīs gadus — un ne jau lai iedzīvotos. Es esmu te, starp jums, jūsu pašu labā. Kādēļ mani vajadzētu nogalināt? Ja mani nogalinās, ne­vienam no tā nebūs nekāda labuma.

Buli pablenza uz vaļa zobu. Viņam par šo slepkavību bija labi samaksāts.

Misionāru bija ielencis kailu mežoņu bars, un visi cen­tās tikt viņam klāt. Atskanēja nāves dziesma — nokai­tētas krāsns dziesma, un Stārhersta balss vairs nebija dzirdama. Bet viņš tik izmanīgi bija aptinies ar savu ķer­meni apkārt bendem, ka neviens neiedrīkstējās pacelt rungu nāvējošam sitienam. Erirola smīnēja, un Buli aiz- svilās.

—   Izklīst! — Viņš uzkliedza. — Laba slava aizies līdz piekrastei, jūsu ir daudz, bet misionārs viens, bez iero­čiem, nevarīgs kā sieviete, un tomēr tiek galā ar visiem.

—   Pagaidi, Buli, — Džons Stārhersts kliedza no cī­niņā mudžošā pūļa vjdus, — es pieveikšu tevi pašu! Jo mans ierocis ir taisnība — un tai pretoties nespēj neviens.

—   Tad nāc man klāt, — atbildēja Buli, — jo mans iero­cis ir tikai nožēlojama nabaga runga, un ta, ka tu saki. nespēj tev pretoties!

Pūlis izklīda, un Džons Stārhersts palika stāvam aci pret aci ar Buli, kas bija atspiedies uz milzīgas zarainas rungas.

—   Nāc šurp, misionār, un pieveic mani, — Buli izaici­nāja.

—   Labi, es iešu un pieveikšu tevi, — Džons Stārhersts atbildēja, tad notīrīja brilles un, rūpīgi uzlicis tās, gāja tuvāk Buli.

Tas pacēla sitamo un gaidīja.

—   Vispirms no manas nāves tev nebūs nekāda la­buma, — Džons Stārhersts sāka.

—   Uz to lai atbild mana runga, — Buli atteica.

Tā viņš atbildēja uz katru Stārhersta argumentu, vien­laikus nenolaizdams acu no misionāra, lai neļautu viņam izvairīties no paceltās rungas. Beidzot Džons Stārhersts pirmo reizi saprata, ka nāve ir pavisam tuvu. Viņš vairs nemēģināja glābties. Ar kailu galvu viņš stāvēja saulē un skaļā balsī lūdza dievu — noslēpumainais, neatvairā­mais baltais cilvēks, kas ar bībeli, lodi vai ruma pudeli panāk izbrīnījušos mežoni visos viņa cietokšņos. Tā stā­vēja Džons Stārhersts Gatokas Buli klinšu cietoksnī.

—    Piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara, — misionārs lūdza. — Ak, dievs, esi žēlīgs Fidži! Apžēlojies par Fidži! Debesu tēvs, uzklausi mūs viņa — sava dēla dēļ, kuru tu mums devi, lai caur viņu visi cilvēki taptu par taviem bērniem. Tu dāvāji mums dzīvību, un mēs ticam, ka at­griezīsimies pie tevis. Šī zeme ir tumša, ak, dievs, šī zeme ir tumša. Bet tu esi visvarens un spēj to glābt. Pastiep savu roku, debesu tēvs, un glāb Fidži, nabaga cilvēkēdāju Fidži!

Buli zuda pacietība.

—    Tūlīt es tev atbildēšu, — viņš nomurmināja un, ar abām rokām satvēris rungu, atvēzējās.

Narau, paslēpies starp sievietēm un mašām, izdzirdēja sitiena troksni un nodrebēja. Kad atskanēja nāves dziesma, viņš saprata, ka viņa iemīļotā skolotāja līķi velk uz krāsni.

Nes mani saudzīgi, nes mani saudzīgi,

Jo es esmu savas zemes aizstāvis.

Tenciniet! Tenciniet! Tenciniet!

Korī izdalījās viena balss, kas jautāja:

—   Kur ir drosminieks?

Simtiem balsu atbildot nodārdināja:

—   To nes uz krāsni, lai izceptu.

—   Kur ir gļēvulis? — jautāja tā pati balss.

—    Aizsteidzās pavēstīt! — simtiem balsu atbildēja. •— Aizsteidzās pavēstīt! Aizsteidzās pavēstīt!

Narau ievaidējās dvēseles mokās. Vecajai dziesmai bija taisnība. Viņš bija gļēvulis, un viņam neatlika nekas cits kā steigties un pavēstīt par notikušo.