/ Language: Latvia / Genre:child_adv

Divas Lotiņas

Ērihs Kestners


Divas Lotiņas

Ērihs Kestners

Pirmā nodaļa

Ezerkalni pie Kalnezera. Bērnu vasaras nometnes ir kā bišu stropi. Autobuss atved divdesmit «jaunās». Cirtas un bizes. Vai viens bērns drīkst otram nokost degunu? Anglijas karalis un viņa astroloģiskais dvīnis. Cik grūti iegūt smieklu krunciņas.

Vai jūs pazīstat Ezerkalnus? Kalnu ciematu Ezerkalnus? Ezerkalnus pie Kalnezera? Nē? Nepazīstat? Savādi — neviens, vaicā kam vaicādams, nepazīst Ezerkalnus. Varbūt Ezerkalni pie Kalnezera ir tāds ciemats, ko pazīst tieši tie cilvēki, kuriem nejautā? Par to es nebrīnītos. Tā mēdz gadīties.

Nu, ja jūs Ezerkalnus pie Kalnezera nepazīstat, tad jūs, protams, arī nekā nevarat zināt par bērnu atpūtas namu Ezerkalnos pie Kalnezera, par pazīstamo vasaras nometni mazām meitenītēm. Žēl. Bet tas nekas. Bērnu vasaras nometnes ir tik līdzīgas cita citai, kā rožmaizītes vai zilās vijolītes: kas pazīst vienu, pazīst visas. Un katrs, kam gadās iet tām garām, var iedomāties, ka tās ir milzīgi bišu stropi. Nometnes sanēt san no smiekliem, klaigām, čukstiem un ķiķināšanas. Tās ir bērnu laimes un jautrības mītnes. Lai to būtu cik daudz būdams, nekad to nebūs diezgan.

Tiesa, vakaros guļamtelpā pie gultām dažkārt apsēžas pelē­kais rūķītis — ilgas pēc mājām, izvelk no kabatas savu pelēko rēķinburtnīcu un pelēko zīmuli un nopietnu seju saskaita visas bērnu asaras — gan raudātās, gan neraudātās.

Bet no rīta — ne čiku, ne grabu — viņš jau nozudis!

Tad šķind piena tases, mazās mutes tad atkal sacenšas pļāpāšanā. Tad lielās peldētājas atkal bariem vien metas vē­sajā, tumši zaļajā ezerā, plunčojas, spiedz, gavilē, ķērc, peld vai vismaz izliekas peldam.

Tāpat notiek arī Ezerkalnos pie Kalnezera, kur sākas šis stāsts, ko jūs tūlīt lasīsiet. Tas ir diezgan sarežģīts stāsts. Un jums dažreiz vajadzēs ļoti, ļoti uzmanīties, lai jūs visu tā pamatīgi mats matā saprastu. Sākumā viss gan vēl noris pa­visam gludi. Stāsts kļūst sarežģīts turpmākajās nodaļās. Sa­režģīts un ļoti interesants.

Pašreiz visas meitenes peldas ezerā, un, kā vienmēr, vis­vairāk draiskuļojas maza deviņus gadus veca meitenīte, kurai galva ir vienās cirtās, pilna nebēdnību un kuras vārds ir Luīze, Luīze Palfija. No Vīnes.

Te no mājas atskan gonga sitiens. Pēc tam vēl viens un vēl viens. Bērni un audzinātājas, kas tikko vēl peldējās, iznāk krastā.

— Gongs domāts visiem! — izsaucas Ulrikas jaunkundze. — Arī Luīzei.

— Es jau nāku! — kliedz Luīze. — Vecs vīrs taču nav ātr­vilciens! — Un tad viņa patiesi arī nāk.

Ulrikas jaunkundze sadzen savu klaigājošo ganāmpulku kūtī, ak nē, mājā. Tieši pulksten divpadsmitos ir pusdienas. Un tad bērni nepacietīgi gaida pēcpusdienu.

Kāpēc?

Pēcpusdienā atbrauks divdesmit «jaunās». Divdesmit mazas meitenītes no Dienvidvācijas. Vai starp tām būs arī viena otra modes lellīte? Daža laba tenku vācele? Varbūt tās būs trīspa­dsmit vai četrpadsmitgadīgas vecenītes? Vai viņām būs līdzi interesantas rotaļlietas? Cerams — būs arī liela gumijas bumba. Trūdas bumbai viss gaiss izgājis. Un Brigita savējo nevelk ārā. Viņa to ieslēgusi skapī. Drošs paliek drošs. Lai bumbai ne­kas nenotiktu. Arī tā mēdz gadīties.

Pēcpusdienā tātad Luīze, Trūda, Brigita un citi bērni stāv pie lielajiem, plaši atvērtajiem dzelzs vārtiem un saspringti gaida autobusu, kam jaunās iemītnieces jāatved no tuvākās dzelzceļa stacijas. Ja vilciens pienācis laikā, viņām jau vaja­dzētu...

Te atskan autotaure. Viņas brauc! Autobuss ripo pa ceļu, uzmanīgi iegriežas vārtos un pietur. Šoferis izkāpj un cītīgi citu pēc citas izceļ no autobusa mazās meitenes. Bet ne tikai meitenes, arī koferus, somas, lelles, grozus, turzas, rotaļu sunīšus, rollerus, saulessardziņus, termosus, lietusmēteļus, mugursomas, sarullētas vilnas segas, bilžu grāmatas, augu vācamās kārbas, tauriņu ķeramos tīklus — raibu raibo kravu.

Beidzot autobusa durvīs ar visu savu mantību parādās div­desmitā meitenīte. Mazs radījums ar nopietnu sejiņu. Šoferis pakalpīgi pastiepj rokas uz augšu.

Mazā purina galvu, tā ka abas biželes lēkāt lēkā.

— Nē, pateicos! — viņa pieklājīgi un noteikti pasaka un kāpj mierīga un droša pa pakāpieniem zemē. Tad, kautri smai­dīdama, viņa palūkojas apkārt. Pēkšņi meitene izbrīnā iepleš acis. Stīvu skatienu uzlūko Luīzi. Nu arī Luīzes acis ieplešas. Izbijusies viņa skatās uz atbraucēju.

Pārējie bērni un Ulri­kas jaunkundze pārsteigti lūkojas gan uz vienu, gan uz otru. Šoferis atgrūž ce­puri pakausī, pakasa gal­vu un paliek ar vaļēju muti. Kāpēc?

Luīze un jaunā meitene izskatās tik līdzīgas, ka tās varētu sajaukt! Vienai gan ir garas cirtas, otrai gludi sapītas bizes, taču tā arī ir vienīgā atšķirība.

Te Luīze pēkšņi apcērtas un skrien uz dārzu, it kā viņai dzītos pakaļ bars tī­ģeru.

— Luīze! — sauc Ul­rikas jaunkundze. — Luī­ze! Tad audzinātāja parausta plecus un ieved divdesmit jau­nās meitenes mājā. Pēdējā, vilcinādamās un bezgala izbrīnī­jusies, iesoļo mazā meitene ar bizītēm.

Muteziusa kundze, bērnu vasaras nometnes vadītāja, sēž kantorī kopā ar veco, rosīgo virēju un apspriež nākamo dienu ēdienu karti.

Pie durvīm klauvē. Ienāk Ulrikas jaunkundze un ziņo, ka jaunās meitenes ieradušās veselas, mundras un pilnā skaitā.

— Tas ir labi. Pateicos!

— Tad man būtu vēl kas...

— Jā? — Darba rūpēs iegrimusī vadītāja paceļ acis.

— Runa ir par Luīzi Palfiju, — vilcinādamās iesāk Ulrikas jaunkundze. — Viņa gaida ārā pie durvīm...

— Lai tā nebēdne nāk iekšā! — Muteziusa kundzei jāpa­smaida. — Ko tad nu viņa atkal pastrādājusi?

— Šoreiz neko, — atbild audzinātāja. — Ir tikai...

Viņa uzmanīgi atver durvis un pasauc:

— Nāciet abas iekšā! Nebīstieties!

Istabā ienāk divas mazas meitenes. Viņas paliek stāvot tālu viena no otras.

— Tad ta joki! — nomurmina virēja.

Kamēr Muteziusa kundze pārsteigta skatās uz bērniem, Ulrikas jaunkundze turpina:

— Jaunās vārds ir Lote Kernere, viņa ir no Minhenes.

— Vai jūs esat radinieces?

Abas meitenes tik tikko manāmi, bet pārliecināti papurina galvu.

— Viņas līdz pat šai dienai viena otru nekad nav redzēju­šas! — Ulrikas jaunkundze piebilst. — Vai nav dīvaini?

— Kas tur dīvains? — jautā virēja. — Kā viņas var būt redzējušas viena otru? Tak viena ir no Minhenes, otra no Vīnes.

Muteziusa kundze laipni saka:

— Divas meitenes, kas ir tik līdzīgas viena otrai, noteikti kļūs labas draudzenes. Nestāviet taču kā svešinieces, bērni! Nāciet, sniedziet viena otrai roku!

— Nē! — izsaucas Luīze un sakrusto rokas aiz muguras.

Muteziusa kundze pa­rausta plecus, kaut ko pār­domā un beidzot nosaka:

— Varat iet,

Luīze skrien uz durvīm, atrauj tās vaļā un izdrāžas ārā. Lote pakniksē un grib lēnām iziet no istabas.

— Vienu acumirkli, Lotiņ, — ierunājas vadītāja. Vi­ņa atver lielu grāmatu. — Es tūlīt ierakstīšu tavu vārdu. Un kad un kur tu esi dzi­musi. Un kā sauc tavus ve­cākus.

— Man ir tikai māmiņa, — čukst Lote.

Muteziusa kundze iemērc tintnīcā spalvaskātu.

— Nu, vispirms pierakstīsim, kad tu esi dzimusi.

Lote iet pa gaiteni, uzkāpj augšā pa kāpnēm, atver kādas durvis un nonāk skapju istabā.

Viņas koferis vēl nav izkravāts. Viņa sāk izvietot savas kleitas, kreklus, priekšautus un zeķes viņai ierādītajā skapī. Pa atvērto logu ieplūst tāli bērnu smiekli.

Lote tur rokā jaunas sievietes fotogrāfiju. Viņa maigi to ap­lūko un rūpīgi noglabā zem priekšautiem. Grasīdamās skapi aizslēgt, viņa pēkšņi ierauga durvju iekšpusē spoguli. Nopietni un pētījoši Lote sevi aplūko, it kā redzētu pirmo reizi. Tad ar pēkšņu apņēmību atsviež bizes uz muguras un sabužina matus tā, ka viņas matu cekuls kļūst līdzīgs Luīzes cekulam.

Kaut kur noklaudz durvis. Ātri, kā nedarbos pieķerta, Lote nolaiž rokas.

Luīze ar draudzenēm sēž uz dārza mūra sētas, un virs de­guna viņai iegūlusies dusmu krunka.

— Es to neciestu, — saka Trūda, viņas klases biedrene no Vīnes. — Ņem un tik nekaunīgi ierodas ar tavu ģīmi!

— Ko tad lai es daru? — dusmīgi jautā Luīze.

— Saskrāpē to viņai! — ierosina Monika.

— Labāk nokod viņai degunu! — dod padomu Kristīne.

— Uzreiz tiksi vaļā no visām nepatikšanām. — To sacīdama, Kristīne omulīgi šūpo kājas.

— Tā sagandēt brīvdienas! — murmina Luīze, patiesi sa­rūgtināta.

— Viņa taču nav vainīga, — paskaidro tuklvaidze Stefija.

— Ja kāds ierastos un izskatītos pēc manis... Trūda smejas.

— Tu taču pati tam netici, ka vēl būtu kāds tāds muļķis, kas staigātu pa pasauli ar tādu ģīmi!

Stefija uzmet lūpu. Pārējās meitenes smejas. Pat Luīze sa­šķoba seju.

Te atskan gongs.

— Barošana! — izsaucas Kristīne. Un meitenes nolec no žoga.

Ēdamzālē Muteziusa kundze saka Ulrikas jaunkundzei: — Nosēdināsim mūsu mazās dubultnieces vienu otrai bla­kus. Varbūt šāda spēja iejaukšanās līdzēs.

Bērni čalodami plūst zālē. Tiek grūstīti ķeblīši. Dežurējo­šās meitenes pienes pie galdiem kūpošas zupas bļodas. Citas piepilda šķīvjus, ko tām sniedz pretī.

Ulrikas jaunkundze aiziet Luīzei un Trūdai aiz muguras, viegli uzsit Trūdai uz pleca un saka:

— Apsēdies blakus Hildai Sturmai!

Trūda pagriežas atpakaļ un grib kaut ko atbildēt.

— Bet...

— Bez iebildumiem, jā?

Trūda parausta plecus un, lūpu uzmetusi, pāriet uz citu vietu. Karotes šķind. Vieta blakus Luīzei ir tukša. Tieši jābrī­nās, cik daudzus skatienus var sev piesaistīt tukša vieta.

Tad kā uz pavēli visu skatieni pavēršas uz durvīm. Ienā­kusi Lote.

— Te nu tu beidzot esi! — izsaucas Ulrikas jaunkundze. — Nāc, es tev ierādīšu tavu vietu. — Viņa pieved kluso, no­pietno bižainīti pie galda. Luīze nepaceļ acis, bet dusmīgi strebj zupu. Lote paklausīgi nosēžas Luīzei blakus un paņem karoti, lai gan viņai ir tāda sajūta, it kā būtu kakls aizžņaugts.

Pārējās meitenītes dziļi ieinteresētas nolūkojas savādajā pārī. Teļš ar divām trim galvām nevarētu būt interesantāks. Resnajai tuklvaidzei Stefijai no lieliem brīnumiem pat mute palikusi vaļā.

Luīze vairs ilgāk nespēj valdīties. Un viņa to arī nemaz negrib. No visa spēka viņa zem galda iesper Lotei.

Lote aiz sāpēm saraujas un cieši sakniebj lūpas.

Pie pieaugušo galda audzinātāja Gerda purina galvu un saka:

— Tas ir neiedomājami! Divas gluži svešas meitenes, un tāda līdzība!

Ulrikas jaunkundze domīgi piebilst: — Varbūt viņas ir as­troloģiski dvīņi?

— Kas tie tādi? — jautā Gerdas jaunkundze. — Astrolo­ģiski dvīņi?

— Esot tādi cilvēki, kas izskatoties pilnīgi vienādi, nebū­dami pat tāli radinieki. Bet viņi ieradušies pasaulē vienā un tajā pašā sekundē!

Gerdas jaunkundze nomurmina:

— Ā!

Muteziusa kundze piekrītoši pamāj.

— Es reiz lasīju par kādu Londonas drēbnieku, kas izskatī­jies gluži pēc Anglijas karaļa Edvarda VII. Tik līdzīgs, ka tos abus varētu sajaukt. Vēl jo sevišķi tāpēc, ka drēbnieks nē­sājis tādu pašu ķīļbārdiņu. Karalis licis atsaukt šo vīru Bekingemas pilī un ar viņu ilgi sarunājies.

— Un vai abi tiešām bija dzimuši vienā un tajā pašā se­kundē?

— Jā. Nejauši to izdevies pilnīgi noteikti konstatēt.

— Un kas notika tālāk? — jautāja Gerda ieinteresēta.

— Drēbniekam uz karaļa vēlēšanos ķīļbārdiņa bija jāno­dzen.

Kamēr citi smejas, Muteziusa kundze domīgi raugās uz galdu, pie kura sēž abas mazās meitenes. Tad viņa paziņo:

— Lotes Kerneres gulta stāvēs blakus Luīzes Pallijas gul­tai. Viņām būs jāpierod vienai pie otras.

Ir nakts. Visi bērni guļ. Izņemot divus. Šie divi ir pagrie­zuši viens otram muguru un izliekas cieši aizmiguši, īstenībā viņi guļ vaļējām acīm un raugās tukšumā.

Luīze dusmīgi skatās uz sudrabotajiem gredzeniem, kādus uz viņas gultas izveidojis mēness. Pēkšņi viņa sāk ausīties. Viņa dzird klusas, ar pūlēm aizturētas raudas.

Lote spiež rokas mutei priekšā. Ko tad māte atvadoties bija teikusi? «Es tik ļoti priecājos, ka tu dažas nedēļas būsi kopā ar daudziem priecīgiem bērniem! Tu savam vecumam esi par nopietnu, Lotiņ. Pārāk nopietna. Es zinu — tu neesi vainīga. Vainīga esmu es. Mans darbs. Esmu par maz mājās. Pārnāku nogurusi. Un tu pa to laiku neesi vis rotaļājusies kā citi bērni, bet gan mazgājusi, vārījusi ēdienu, klājusi galdu. Tad nu at­griezies, lūdzu, ar tūkstoš smieklu krunciņām, mana saimniecīte!»

Un te nu viņa guļ svešumā blakus dusmīgai meitenei, kas viņu ienīst, tāpēc ka viņa izskatās tai līdzīga. Lote klusu no­pūšas. Te lai cilvēks iegūst smieklu krunciņas! Viņa tik tikko dzirdami šņukst.

Pēkšņi kāda maza, sveša roka neveikli noglāsta viņas matus. Lotiņa vai sastingst no bailēm. No bailēm? Luīzes roka turpina bikli glāstīt.

Pa lielo guļamtelpas logu skatās mēness un ir varen izbrī­nījies. Tur blakus guļ divas mazas meitenes, kas neuzdrošinās viena otru uzlūkot, un viena no tām, tā, kura tikko kā bija raudājusi, ar roku uzmanīgi sniedzas pēc glāstītājas rokas.

«Viss kārtībā,» domā vecais, sudrabotais mēness, «Tagad es varu mierīgi norietēt!» Un viņš to arī dara.

Otrā nodaļa

Atšķirība starp pamieru un mieru. Mazgāšanās telpa — frizētava. Divas Lotiņas. Trūda dabū pļauku. Fotogrāfs Eipeldauers un mežziņa sieva. Mana māmiņa — mūsu māmiņa.

Pat Ulrikas jaunkundze ir kaut ko nojautusi.

Vai pamiers starp abām meitenēm bija drošs un ilgstošs? Turklāt noslēgts bez pārrunām, bez vārdiem? Es gribētu tam ticēt. Bet no pamiera līdz mieram ir tālu. Arī bērniem. Vai par to jāšaubās?

Viņas neuzdrošinājās viena otru uzlūkot, kad abas otrā rītā pamodās, kad garajos, baltajos naktskreklos skrēja uz mazgā­šanās telpu, kad pie blakus skapjiem ģērbās, kad uz blakus krēsliem sēdēja pie piena brokastīm un kad, dziesmas dziedā­damas, viena otrai līdzās skraidīja gar ezeru un vēlāk ar audzinātājām gāja rotaļās un vija puķu vainadziņus. Tikai vienu vienīgu reizi viņu ašie, šaudīgie skatieni sastapās, bet tūlīt atkal izbijušies slīdēja katrs uz savu pusi.

Ulrikas jaunkundze sēž pļavā un lasa brīnišķīgu romānu, kur katrā lappusē ir runa par mīlu. Brīžiem viņa ļauj grāmatai noslīdēt zemē un sapņaini domā par Rādemahera kungu, inženieri, krustmātes apakšīrnieku; viņa vārds ir Rūdolfs. Ak, Rū­dolf!

Pa to laiku Luīze ar draudzenēm spēlē bumbu. Taču ar visu sirdi viņa spēlei nenododas. Bieži viņa lūkojas apkārt, it kā kādu meklētu un nevarētu atrast. Trūda jautā:

— Kad tu reiz tai jaunajai nokodīsi degunu, ko?

— Nerunā muļķības! — atbild Luīze.

Kristīne pārsteigta viņu uzlūko:

— Kāpēc muļķības? Šķiet, tev bija uz viņu dusmas?

— Es taču nevaru katram, uz ko man ir dusmas, nokost degunu, — vēsi paskaidro Luīze. Un turklāt vēl piebilst: — Bez tam man uz viņu nemaz dusmu nav.

— Bet vakar tev bija gan, — neatlaižas Stefija.

— Un vēl kādas dusmas! — papildina Monika. — Pie va­kariņām tu viņai zem galda tā iespēri, ka viņa gandrīz kauca.

— Nu redzi! — ar gandarījumu nosaka Trūda.

Luīza sabožas.

— Ja jūs tūlīt nebeigsiet, — viņa pikti iesaucas, — iesperšu arī jums abām. — To pateikusi, viņa apgriežas un aizskrien.

— Tā jau pati nezina, ko grib, — nosaka Kristīne un pa­rausta plecus.

Lote viena pati sēž pļavā ar puķu vainadziņu galvā un vij vēl otru. Te pār viņas priekšautu pārslīd ēna. Viņa paceļ uz augšu acis.

Priekšā stāv Luīze un apjukusi, nedroši mīņājas no vienas kājas uz otru.

Lotes lūpās ievelkas tik tikko manāms smaids. Tik tikko sa­skatāms. Īstenībā tikai ar palielināmo stiklu.

Luīze pasmaida pretī.

Lote tur rokās vainadziņu, ko nupat novijusi, un kautri jautā:

— Vai gribi?

Luīze nometas uz ceļiem un dedzīgi saka:

— Jā, bet tikai tad, ja tu man to uzliec galvā.

Lote uzspiež vainadziņu uz Luīzes cirtām. Tad viņa pamāj ar galvu un piebilst:

— Skaisti!

Abas līdzīgās meitenītes nu sēž pļavā blakus, ir gluži vie­nas, klusē un viena otrai bikli uzsmaida. Tad Luīze dziļi ievelk elpu un jautā:

— Vai tu uz mani vēl dusmojies? Lote papurina galvu.

Luīze skatās zemē un izgrūž:

— Tas nāca tik pēkšņi. Autobuss! Un tad tu! Tādas iz­bailes!

Lote pamāj.

— Tādas izbailes, — viņa atkārto. Luīze paliecas uz priekšu.

— Īstenībā tas ir ļoti jocīgi, vai ne?

Lote pārsteigta ieskatās viņas nebēdnīgi zibošajās acīs.

— Jocīgi? — Tad klusu iejautajas: — Vai tev ir māsas un brāļi?

— Nav!

— Man arī nav, — saka Lote.

Abas meitenes ir ielavījušās mazgāšanās telpā un stāv liela spoguļa priekšā. Lote ar ķemmi un suku aizrautīgi cenšas saglauzt Luīzes cirtas.

Luīze kliedz «au!» un «ai!».

— Vai būsi mierīga! — ar mākslotu stingrību rājas Lote. — Kad tava māmiņa tev pin bizes, tu taču nekliedz!

— Man nemaz nav māmiņas! — rūc Luīze. — Tāpēc... au!... tāpēc jau es esmu tik skaļš bērns, tā mans tētis saka.

— Vai tad viņš tevi nekad neieper? — apjautājas Lote, sāk­dama pīt bizes.

— Nu nē! Esmu viņam pārāk mīļa!

— Tam taču nav nekā kopēja ar mīlestību, — gudri pie­zīmē Lote.

— Un bez tam viņam jau tāpat ir pilna galva.

— Tur jau pietiek, ja ir roka brīva! — Abas smejas.

Tad Luīzes bizes ir sapītas, un nu abas meitenes degošām acīm skatās spogulī. Sejiņas staro kā saulītes. Divas pilnīgi vienādas meitenītes skatās spogulī! Divas pilnīgi vienādas meitenītes skatās no spoguļa pretī.

— Kā divas māsas! — sajūsmināta čukst Lote.

Atskan pusdienu gongs.

— Tas tik būs joks! — iesaucas Luīze. — Nāc! — Abas iz­skrien no mazgāšanās telpas.

Viņas ir sadevušās rokās.

Pārējie bērni jau sen sēž. Tikai Luīzes un Lotes ķeblīši vēl brīvi.

Te atveras durvis un ienāk Lote. Viņa bez vilcināšanās ap­sēžas uz Luīzes ķeblīša.

— Ei, tu! — brīdina Monika. — Tā ir Luīzes vieta! Atce­ries sāpīgo spērienu!

Bet meitene tikai parausta plecus un sāk ēst. Durvis atkal atveras, un — ka tu izputētu! — tik tiešām Lote ienāk vēlreiz.

Ne aci nepamirkšķinājusi, viņa dodas uz pēdējo brīvo vietu un apsēžas.

Pārējās meitenes pie galda iepleš acis un mutes. Nu arī no blakus galdiņiem bērni raugās šurp. Viņi pieceļas un sadrūzmējas ap abām Lotēm.

Sasprindzinājums atslābst tikai tad, kad abas meitenes ie­sāk smieties. Nepaiet ne minūte, un visa zāle skanēt skan no bērnu smiekliem.

Muteziusa kundze sarauc pieri.

— Kas tas par traci? — Viņa pieceļas un ar cēli nosodošu skatienu iesoļo līksmajā pulkā. Bet, kad viņa ierauga abas bižainītes, dusmas izkūst kā sniegs saulē. Uzjautrināta viņa vaicā: — Kura tad no jums ir Luīze Palfija un kura Lote Kernere?

— To mēs neteiksim! — atbild viena no Lotēm, samirkšķi­nādama acis, un atkal atskan skaļi smiekli.

— Vai manu dieniņ! — jocīgā izmisumā izsaucas Muteziusa kundze. — Ko nu mēs iesāksim?

— Varbūt, — jautri dod padomu otrā Lote, — varbūt kāds var uzminēt?

Stefija vicina roku pa gaisu. Kā meitene, kas noteikti grib noskaitīt dzejoli.

— Izdomāju! — viņa iesaucas. — Trūda ar Luīzi mācās vienā klasē! Trūdai jāatmin!

Trūda vilcinādamās izspraucas priekšā, pētījoši noskatās no vienas Lotes uz otru un neziņā papurina galvu. Bet tad viņas sejai pārslīd šķelmīgs smaidiņš. Viņa spēcīgi parausta tuvāk stāvošo Loti aiz bizes — un nākamajā acumirklī noskan pļauka.

Vaigu saķērusi, Trūda sajūsmināta iesaucas:

— Tā bija Luīze! — (Ar to arī vispārējā jautrība šimbrī­žam ir sasniegusi augstāko pakāpi.)

Luīze un Lote ir saņēmušas atjauju iet uz ciematu. Abas Lotes katrā ziņā jāiemūžina bildē. Lai fotokartītes varētu no­sūtīt uz mājām. Tur nu gan brīnīsies!

Fotogrāfs, kāds Eipeldauera kungs, pēc pirmā pārsteiguma savu darbu nostrādāja nevainojami. Viņš izdarīja sešus da­žādus uzņēmumus. Pēc desmit dienām fotokartītes būs gatavas.

Kad meitenes ir projām, fotogrāfs savai sievai saka:

— Zini ko, galu galā es nosūtīšu dažas kopijas kādam ilustrētam žurnālam. Tie dažreiz par tādām lietām interesējas.

Ārā, veikala priekšā, Luīze atkal atraisa savas muļķīgās biželes, jo kārtīgais matu sasukājums bojā viņas labsajūtu. Un, kad viņa no jauna var purināt savas cirtas, atgriežas arī vi­ņas možums. Luīze uzaicina Loti uz glāzi limonādes. Lote stī­vējas.

Bet Luīze enerģiski saka:

— Tev jāklausa! Tētis man vakar atsūtīja kabatas naudu. Ejam!

Tā viņas aizstaigā uz Meža kafejnīcu, apsēžas dārzā, dzer limonādi un pļāpā. Ir taču tik daudz ko stāstīt, jautāt un at­bildēt, kad divas mazas meitenītes tikko kā sadraudzējušās!

Starp kafejnīcas galdiņiem knābādamas un klukstēdamas šurp un turp tekā vistas. Vecs medību suns aposta abas vieš­ņas, un tam nav iebildumu pret viņu klātbūtni.

— Vai tavs tētis jau sen miris? — jautā Luīze.

— Es nezinu, — Lote atbild. — Māmiņa par viņu nekad nerunā — un jautāt man negribas.

Luīze pamāj.

— Es savu māmiņu vairs nemaz neatceros. Agrāk uz tētiņa flīģeļa stāvēja liela viņas ģīmetne. Reiz viņš pienāca klāt, kad es to aplūkoju. Un nākamā dienā ģīmetnes vairs nebija. Viņš laikam to ieslēdzis rakstāmgaldā.

Vistas kladzina. Medību suns snauž. Viena maza meitenīte, kurai vairs nav tēva, un viena maza meitenīte, kurai vairs nav mātes, dzer limonādi.

— Tu taču arī esi deviņus gadus veca? — jautā Luīze.

— Jā. — Lote pamāj ar galvu. — Četrpadsmitajā oktobri man apritēs desmit.

Luīze izslējās taisna kā svece.

— Četrpadsmitajā oktobrī?

— Četrpadsmitajā oktobrī.

Luīze paliecas uz priekšu un nočukst:

— Man arī.

Lote kļūst nekustīga kā lelle.

Aiz mājas dzied gailis. Medību suns ar muti ķersta biti, kas san viņa tuvumā. Caur atvērto virtuves logu dzird dzie­dam mežziņa sievu.

Abas meitenītes kā hipnotizētas raugās viena otrai acīs. Lote norīstās un no uztraukuma aizsmakusi jautā:

—   Un kur tu esi dzimusi?

Luīze atbild klusu un vilcinādamās, it kā baidīdamās:

— Linčā pie Donavas!

Lote pārbrauc ar mēli pār sausajām lūpām.

— Es arī!

Dārzā ir pavisam kluss. Vienīgi koku galotnes kustas. Var­būt tās ar saviem spārniem skāra liktenis, kas tikko pārlaidās pār dārzu?

Lote klusu ierunājas:

— Man skapī ir ... māmiņas fotogrāfija.

Luīze pielec kājās.

— Parādi! — Viņa norauj otro meiteni no krēsla un velk no dārza laukā.

— Kas tad nu! — kāda balss sašutumā iesaucas. — Kas tās par jaunām paražām? — Tā ir mežziņa sieva. — Dzert limo­nādi un nemaksāt!

Luīze izbīstas. Trīcošiem pirkstiem viņa meklē savā mazajā maciņā, iespiež sievai rokā vairākkārt pārlocītu naudas zīmi un skrien atpakaļ pie Lotes.

— Te būs atlikums! — sieva kliedz. Bet bērni viņu nedzird. Viņi skrien projām kā sadeguši.

— Nez ko šīs mazās muļķītes nodarījušas? — sieva rūc. Tad viņa ieiet mājā. Vecais medību suns tai iečāpo pakaļ.

Nometnē Lote steidzīgi rokas pa savu skapi. No veļas kau­dzes apakšas viņa izvelk fotogrāfiju un parāda to pie visām miesām trīcošajai Luīzei.

Luīze kautri un nedroši aplūko ģīmetni. Tad viņas skatiens noskaidrojas. Acis ieurbjas sievietes sejā.

Lote gaidu pilna lūkojas draudzenē. Luīze, no laimes ap­reibusi, ļauj ģīmetnei izslīdēt no rokām un svētlaimīgi pamāj ar galvu. Tad viņa dedzīgi spiež sev klāt ģīmetni un čukst:

— Mana māmiņa!

Lote apliek roku Luīzei ap kaklu.

— Mūsu māmiņa! — Divas mazas meitenītes cieši pieglau­žas viena otrai. Bet aiz šī noslēpuma, kas viņām nupat atklā­jies, gaida jaunas mīklas, citi noslēpumi.

Cauri visai mājai nodārd gongs. Bērni smiedamies un čalo­dami skrien pa kāpnēm lejup.

Luīze grib ģīmetni atlikt atpakaļ skapī. Bet Lote saka:

— Es tev to dāvinu!

Ulrikas jaunkundze stāv kantorī skolotājas rakstāmgalda priekšā, un no uztraukuma viņai uz vaigiem ir apaļi, koši sar­kani plankumi.

— Es nevaru noklusēt, — viņa izgrūž. — Man jums jāuzti­cas! Ja es tikai zinātu, kas mums jādara!

— Nu, nu, — saka Muteziusa kundze, — kas tad nospiež jūsu sirdi, mana mīļā?

— Tie nemaz nav astroloģiski dvīņi!

— Kas nav astroloģiski dvīņi? — Muteziusa kundze smai­dot jautā. — Anglijas karalis un drēbnieks?

— Nē! Luīze Palfija un Lote Kernere! Es noskaidroju uz­ņemšanas grāmatā! Viņas abas ir dzimušas vienā dienā Linčā. Tā nevar būt sagadīšanās!

— Droši vien tā nav sagadīšanās, mana mīļā. Arī man bija tādas aizdomas.

— Jūs tātad to zināt? — jautā Ulrikas jaunkundze un strauji ierauj elpu.

— Protams! Kad es mazajai Lotiņai pirmajā dienā nopra­sīju viņas dzimšanas datus un tos pierakstīju, es tos salīdzi­nāju ar Luīzes dzimšanas laiku un vietu. Te bija nepārprotama līdzība. Vai nav tā?

— Jā, jā. Un kas tagad notiks?

— Nekas.

— Nekas?

— Nekas! Bet, ja jus neturēsiet mēli aiz zobiem, es jums, mana mīļā, ausis noraušu.

— Bet...

— Nekādu «bet»! Bērni neko nenojauš. Tie nupat ir nofo­tografējušies un sūtīs bildītes uz mājām. Ja pavedieni šādā ceļā atšķetināsies — labi! Bet jūs un es — mēs atturēsimies tēlot likteni. Es jums pateicos par jūsu rūpēm, mana mīļā. Un ta­gad, lūdzu, atsūtiet pie manis virēju!

Ulrikas jaunkundzes seja neizskatās sevišķi gudra, kad vi­ņa atstāj kantori. Starp citu, tāda tā arī nekad nav bijusi.

Trešā nodaļa

Tiek atklāti jauni kontinenti. Mīkla seko mīklai. Divās daļās pārdalītais vārds. Kāda nopietna fotogrāfija un kāda jautra vēstule. Stefijas vecāki šķiras. Vai bērnus drīkst dalīt uz pusēm?

Laiks iet uz priekšu. Tas jau arī neko labāku nezina.

Vai abas mazās meitenes atnesušas savus fotouzņēmumus no ciemata fotogrāfa Eipeldauera kunga? Sen jau! Vai Ulrikas jaunkundze ir ziņkāri apjautājusies, vai uzņēmumi nosūtīti uz mājām? Sen jau! Vai Luīze un Lote ir pamājušas ar galviņu un atbildējušas «jā»? Sen jau!

Un tikpat ilgi šie paši fotouzņēmumi, saplēsti smalkās druskās, guļ tumši zaļā Ezerkalnu Kalnezera dibenā. Meitenes Ulrikas jaunkundzei ir melojušas. Viņas savu noslēpumu grib paturēt sev. Grib to par abām paslēpt un varbūt par abām arī atklāt. Un, kas viņu noslēpumiem pienāk pārāk tuvu, tiek ne­saudzīgi piekrāpts. Citādi nevar. Pat Lotiņai nav sirdsapziņas pārmetumu. Un tas daudz ko nozīmē.

Abas meitenes tagad viena otrai pieķērušās kā dadži. Trūda, Stefija, Monika, Kristīne un citas dažreiz uz Luīzi dusmojas, uz Loti ir greizsirdīgas. Bet ko tas līdz? Tas neko nelīdz. Kur gan viņas pašreiz varētu atrasties?

Viņas atrodas skapju istabā. Lote izņem no sava skapja divus vienādus priekšautus, vienu no tiem iedod māsai, otru apsien sev un saka:

— Šos priekšautus māmiņa nopirka pie Oberpolingera.

— Ahā! — saka Luīze, — tas ir tirdzniecības nams Neihauza ielā pie... kā gan tos vārtus sauc?

— Kārļa vārti.

— Pareizi, pie Kārļa vārtiem!

Viņas jau diezgan daudz zina viena par otru — gan par mājas dzīvi, dzīvokļiem un kaimiņiem, gan skolas biedrenēm un skolotājām! Luīzei taču viss ārkārtīgi svarīgs, kam vien ir kāds sakars ar māti! Un Lote pūlas visu, itin visu, ko zina māsa, uzzināt par tēvu.

Diendienā viņas ne par ko citu nerunā. Un vēl vakarā sa­vās gultās viņas stundām ilgi sačukstas. Katra atklāj kādu citu, kādu jaunu kontinentu. Tas, ko līdz šim aptvēra viņu bēr­nības debesis, taču bija, kā pēkšņi izrādījās, tikai viņu pasau­les viena puse!

Un, ja arī tiešām meitenes kādreiz no visas sirds negudro, kā šīs abas puses savienot, lai redzētu veselo, viņas satrauc cita doma, moka cits noslēpums: kāpēc vecāki vairs nav kopā?

— Vispirms, protams, viņi apprecējās, — vai simto reizi skaidro Luīze. — Tad viņiem piedzima divas mazas meitenītes. Un, tā kā māmiņas vārds ir Luīzelote, viņi vienu bērnu nosauca par Luīzi, otru par Loti. Tas taču ir ļoti skaisti! Tad jau vi­ņiem vēl vajadzēja saprasties?

— Katrā ziņā, — saka Lote. — Bet pēc tam viņi noteikti ir sastrīdējušies. Un viens no otra aizgājuši. Un mūs gluži tāpat pārdalījuši kā pirms tam māmiņas vārdu!

— Īstenībā viņiem vispirms bija mums jāpajautā, vai viņi drīkst mūs dalīt uz pusēm.

— Toreiz jau mēs vēl nemaz nepratām runāt!

Abas māsas bezpalīdzīgi pasmaida. Tad viņas paņem viena otru zem rokas un ieiet dārzā.

Ir pienācis pasts. It visur — zālē, uz mūra sētas un uz dār­za soliem — nometušās mazas meitenītes un lasa vēstules.

Lote tur rokās apmēram trīsdesmit piecus gadus veca vī­rieša fotogrāfiju un maigu skatienu raugās savā tēvā. Ak tad tāds viņš izskatās! Un tā, lūk, kļūst ap sirdi, ja tev ir īsts, dzīvs tēvs.

Luīze lasa priekšā, ko viņš raksta:

— «Mans mīļais, vienīgais bērns!» Kāds krāpnieks! — viņa iesaucas, paceldama acis. — Viņš taču labi zina, ka viņam ir dvīņi! — Tad viņa lasa tālāk: — «Vai Tu jau galīgi esi aizmirsusi, kāds izskatās Tavs mājas pavēlnieks, ja tik noteikti un pie tam vēl brīvdienu beigās gribi dabūt viņa fotogrāfiju? Sākumā es Tev gribēju nosūtīt vienu savas bērnības bildīti. Tādu, kur es kā kails zīdainis guļu uz lāčādas.

Bet Tu raksti, ka noteikti jābūt gluži jaunam uzņēmumam. Nu tad es tūlīt aizskrēju pie fotogrāfa, kaut gan man īstenībā nemaz nebija laika, un viņam sīki izskaidroju, kāpēc man fotogrāfija tik stei­dzami vajadzīga. Citādi, es viņam teicu, mana Luīze mani vairs nepazīs, kad es viņai aiziešu pretī uz staciju. To viņš, par laimi, saprata. Un tā nu Tu ģīmetni vēl laikā saņemsi. Ceru, ka Tu nometnē savas audzinātājas tā nedancini kā tēvu, kas Tevi tūkstoškārt sveicina un ilgojas pēc Tevis!»

— Brīnišķīgi! — saka Lote. — Un jautri! Bet uz fotogrā­fijas viņš izskatās tik nopietns!

— Droši vien viņam bija kauns pie fotogrāfa smieties, — spriež Luīze. — Citu cilvēku priekšā viņš vienmēr rāda no­pietnu seju. Bet, kad mēs esam vieni, viņš dažreiz ir ļoti jautrs.

Lote cieši tur rokā fotogrāfiju. — Un es to tiešām drīkstu paturēt?

— Protams, — atbild Luīze, — tā­pēc es liku, lai man atsūta.

Tuklvaidze Stefija sēž uz sola, tur rokā vēstuli un raud. Bet tomēr neizdveš ne skaņu. Asaras nemitīgi rit pār apaļo nopietno bērna sejiņu. Garām iet Trūda, ziņkārīgi apstājas, apsēžas blakus un nogaidoši uzlūko Stefiju. Pienāk Kristīne un apsēžas otrā pusē. Tuvojas Luīze un Lote, abas apstājas.

— Vai tev kas kait? — jautā Luīze.

Stefija turpina klusu raudāt. Piepeši viņa nodur acis un vienmuļā balsī saka:

— Mani vecāki šķiras!

— Cik nekrietni! — iesaucas Trūda. — Vispirms viņi ņem un tevi aizsūta brīvdienās un pēc tam tā izrīkojas! Tev aiz mu­guras!

— Man liekas, tētis mīl citu sievieti, — Stefija šņukst.

Luīze un Lote steidzīgi iet tālāk. Tas, ko viņas nupat dzir­dējušas, spēcīgi satrauc prātus.

— Mūsu tētim taču nav citas sievas? — jautā Lote.

— Nē, — atbild Luīze. — Tad jau es to zinātu.

— Varbūt ir kāda, ar kuru viņš nav precējies? — Lote vil­cinādamās vaicā.

Luīze papurina cirtaino galviņu.

— Paziņas viņam, protams, ir. Arī sievietes. Bet «tu» viņš nesaka nevienai. Bet kā ir ar māmiņu? Vai māmiņai ir kāds — kāds labs draugs?

— Nē, — pārliecināti atbild Lote. — Māmiņai esmu es un darbs, nekā cita viņa no dzīves nevēlas — tā viņa saka.

Luīze neizpratnē uzlūko māsu.

— Jā, bet kāpēc tad viņi izšķīrās?

Lote padomā.

— Varbūt viņi tiesā nemaz nav bijuši? Tā, kā to vēlas Stefijas vecāki?

— Kāpēc tētis ir Vīnē un māmiņa Minhenē? — vaicā Luīze.

— Kāpēc viņi mūs pārdalījuši uz pusēm?

— Kāpēc, — Lote domīgi turpina, — viņi mums nekad nav stāstījuši, ka mēs nemaz neesam vienīgie bērni, bet gan dvīņi? Un kāpēc tev tētis nav pastāstījis, ka māmiņa ir dzīva?

— Un māmiņa tev noklusējusi, ka tētis ir dzīvs! — Luīze iespiež rokas sānos.

— Ir gan mums jauki vecāki, ko? Pagaidi vien, gan mēs viņiem abiem to reiz atgādināsim! Lai tad brīnās!

— To mēs nemaz nedrīkstam, — kautri ieminas Lote.

— Mēs jau esam tikai bērni!

— Tikai? — jautā Luīze un atmet galvu atpakaļ.

Ceturtā nodaļa

Pildītas pankūkas — cik briesmīgi! Noslēpumainās piezīmju burtnīcas. Ceļi uz skolu un atvadu skūpsti, gulēt ejot. Gatavo­jas sazvērestība. Dārza svētki — ģenerālmēģinājums. Atvadī­šanās no Ezerkalniem pie Kalnezera.

Brīvdienas tuvojas beigām. Skapjos tīrās veļas kaudzes sa­rukušas. Skumjas par to, ka būs jāatstāj bērnu vasaras no­metne, un prieks par atgriešanos mājās aug vienādā mērā.

Muteziusa kundze ieplānojusi mazas atvadsvinības. Kādas meitenes tēvs, kuram pieder tirdzniecības nams, ir atsūtījis lielu kasti ar krāsainām laterniņām, vītnēm un daudzām citām lietām.

Nu audzinātājas un bērni čakli strādā, lai pienācīgi izro­tātu verandu un dārzu. No koka uz koku viņi nēsā virtuves kāpnītes, iekar lapotnē raibas laterniņas, no zara uz zaru izstiepj vītnes un uz gara galda sagatavo loteriju. Citi uz ma­zām zīmītēm uzraksta ložu numurus. Galvenais laimests ir skrituļslidu pāris.

— Bet kur tad ir Cirtas un Bizes? — jautā Ulrikas jaun­kundze. (Tā tagad saukā Luīzi un Loti!)

— Ak tās! — izsmejoši atsaucas Monika. — Tās jau droši vien atkal sēž kaut kur zālē, sadevušās rokās, lai vējš tās vienu no otras neaizpūš projām!

Dvīņu māsas nesēž vis kaut kur zālē, bet gan Meža kafej­nīcas dārzā. Viņas nav arī sadevušās rokās — to darīt viņām nepavisam nav laika —, bet viņām abām priekšā ir piezīmju burtnīcas, abas tur rokā zīmuļus, un tieši šajā acumirkli Lote diktē Luīzei, kas cītīgi kricelē:

— Vislabāk māmiņai garšo nūdeļu zupa ar liellopu gaļu.

Liellopu gaļu pērc pie miesnieka Hubera. Pusmārciņu ribu, labi cauraugušas.

Luīze paceļ galvu.

— Miesnieks Hubers Makša Emanuēla ielā, Prinča Eižena ielas stūrī, — viņa nober.

Lote apmierināta pamāj.

— Pavārgrāmata ir virtuves skapī, apakšējā plauktā pa kreisi. Un grāmatā ir visas receptes, kādas es zinu.

Luīze atzīmē: «Pavārgrāmata... virtuves skapis... apak­šējais plaukts pa kreisi...»

Tad viņa atspiežas uz elkoņiem un saka:

— No vārīšanas man ir briesmīgas bailes! Bet, ja pirmajās dienās man izies greizi, vai es varbūt varu teikt, ka brīvdie­nās esmu aizmirsusi vārīt, ko?

Lote vilcinādamās pamāj.

— Bez tam tu jau vari man tūlīt rakstīt, ja kaut kas neiet, kā vajag. Es iešu katru dienu uz pastu un jautāšu, vai nav kas pienācis.

— Es arī, — saka Luīze. — Tikai raksti gan labi bieži! Un «Imperiālā» ēd dūšīgi! Tētiņš vienmēr ļoti priecājas, kad man garšo!

— Ļoti muļķīgi, ka tieši pildītas pankūkas ir tavs mīļākais ēdiens! — Lotiņa rūc. — Nu, bet tur nekā nevar līdzēt! Teļa šnicele un gulašs gan būtu labāki!

— Ja tūliņ pirmajā dienā tu apēdīsi trīs pankūkas vai arī četras vai piecas, vēlāk varēsi teikt, ka ar tām esi pārēdusies visam mūžam!

— Tā var! — atbild māsa, kaut gan viņai, tikai iedomājo­ties vien par piecām pankūkām, iekšā viss sagriežas otrādi. Bet par to viņa nebēdā!

Tad abas meitenes atkal noliecas pār savām burtnīciņām un pārmaiņus noklausās viena otras skolas biedreņu vārdus, kla­ses vietu sadalījumu, skolotājas paražas un pareizo ceļu uz skolu.

— Ar ceļu uz skolu tev būs vieglāk nekā man, — saka Luīze. — Tu tikai pasaki Trūdai, lai viņa pirmajā dienā atnāk tev pakaļ! To viņa dažreiz dara. Nu, un tad tu omulīgi soļo vi­ņai līdzās un iegaumē ielu stūrus un visu pārējo!

Lote pamāj ar galvu. Piepeši viņa satrūkstas.

— Vēl ko es tev nemaz neesmu pateikusi — tikai neaiz­mirsti māmiņu noskūpstīt, kad viņa tevi vakarā apguldīs!

Luīze raugās tālumā.

— Tas man nav jāpieraksta. To es nekādā ziņā neaizmir­sīšu.

Vai jūs manāt, kas še notiek? Dvīņu māsas vēl arvien ne­grib vecākiem atklāt, ka zina patiesību. Viņas nevēlas, ka ve­cāki tūliņ pieņem izšķirošus lēmumus. Viņas nojauš, ka viņām uz to nav tiesību. Un baidās, ka vecāki varētu viņu laimi būt māsām atkal tūlīt un galīgi iznīcināt. Bet tieši ar to viņas ne­kādi nespētu samierināties: aizbraukt atpakaļ, no kurienes ieradušās, it kā nekas nebūtu noticis! Dzīvot tālāk tai pasaules pusē, ko bez viņu ziņas ierādījuši vecāki! Nē! Īsi un skaidri — gatavojas sazvērestība. Fantastiskais plāns, ko uzbūrušas ilgas un piedzīvojumu kāre, ir šāds: abas meitenes nolemj samainīt kleitas, frizūras un samainīties pašas! Luīze ar rūpīgi sapītām bizēm (un arī citādi viņa centīsies būt kārtīga!), it kā viņa būtu Lote, «atgriezīsies mājās» pie mātes, kuru viņa pazīst tikai no fotogrāfijas. Turpretim Lote ar vaļējiem matiem, jaut­ra un dzīvespriecīga, cik jau nu vien viņa spēs tāda būt, brauks pie tēva uz Vīni.

Sagatavošanās nākamajiem piedzīvojumiem bija pamatīga. Burtnīcas pilnas piezīmju. Viņas viena otrai rakstīs uz piepra­sījumu, ja būs nepieciešams vai ja atgadīsies svarīgi, nepare­dzēti notikumi. Varbūt abu vērīgajiem prātiem galu galā pat izdodas uzminēt, kāpēc vecāki dzīvo šķirti. Un varbūt viņas tad kādā jaukā dienā, kādā brīnumjaukā dienā abas kopā ar abiem vecākiem... bet tik tālu viņas neuzdrošinās domāt, kur nu vēl par to runāt.

Dārza svētkos aizbraukšanas priekšvakarā viņām ir ģenerāl­mēģinājums. Lote atnāk kā cirtainā, draiskā Luīze. Luīze iero­das kā kārtīgā Lote — ar biželēm. Un abas savas lomas tēlo lieliski. Neviens neko nemana! Pat ne Trūda, Luīzes skolas biedrene no Vīnes. Abām neizsakāmu jautrību sagādā vienai otru skaļi saukt savā atdāvinātajā vārdā. Lote pārgalvībā met kūleņus. Un Luīze izliekas tik maiga un klusa, ka pat mušai nevarētu pāri nodarīt.

Laterniņas mirgo vasarīgajos kokos. Vītnes šūpojas vakara vējā. Svētki un brīvdienas tuvojas noslēgumam. Pie laimes rata liek izdalīti laimesti. Stefijai, nabadzītei, krīt galvenais lai­mests — skrituļslidas. (Labāk mazs mierinājums, nekā nekāds!)

Beidzot māsas, uzticīgas savām lomām, guļ samainītajās gultās un no uztraukuma sapņo par briesmīgām lietām. Loti, piemēram, Vīnē uz stacijas perona sagaida viņas tēva pārcilvēciska lieluma fotogrāfija, turpat blakus baltu cepuri galvā stāv viesnīcas pavārs ar ķerru, kas pilna kūpošu pildīto pankūku, — brrr!...

Otrā rītā mazā gaismiņā Egernas dzelzceļa stacijā Ezerkalnos pie Kalnezera no pretējām pusēm pienāk divi vilcieni. Des­mitiem mazu meitenīšu čalodamas sakāpj vagonos. Lote dziļi izliecas ārā pa logu. No otrā vilciena pa kādu logu māj Luīze. Meitenes viena otru drošina ar smaidu. Sirdis pukst strauji. Lampu drudzis aug. Ja tagad nešņāktu un nerīstītos lokomotīve — mazās meitenītes varbūt tomēr vēl pēdējā acumirklī...

Bet nē, te noteicējs ir vilcienu saraksts. Stacijas priekšnieks paceļ savu zizli. Vilcieni vienlaicīgi sāk kustēties. Bērnu rokas māj.

Lote kā Luīze brauc uz Vīni.

Un Luīze kā Lote brauc uz Minheni.

Piektā nodaļa

Kāds bērns uz kofera. Vientuļie tēvoči «Imperiālā». Peperls un nemaldīgais dzīvnieku instinkts. «Luīze» jautā, vai viņa operā drīkst pamāt. Rēķināšanas kļūdas saimniecības grāmatā. Sērlija Temple nedrīkstēja noskatīties pat savas filmas. Diriģenta Palfija kunga sarežģītā dvēseles dzīve.

Minhene. Galvenā dzelzceļa stacija, sešpadsmitais perons. Lokomotīve ir apstājusies un kampj gaisu. Braucēju straumē izveidojušās atkalredzēšanās salas. Mazas meitenītes apskauj savus starojošos vecākus. Līksmi aizkustinošajā rosmē visi aiz­mirst, ka vēl atrodas tikai stacijā, nevis mājā.

Tomēr pamazām perons kļūst tukšs.

Un beidzot tur stāv vairs tikai viens vienīgs bērns ar bizītēm un matu lentēm. Līdz vakardienai meitenīte nēsāja cirtas. Līdz vakardienai tas vārds bija Luīze Palfija.

Mazā meitenīte galu galā apsēžas uz kofera un cieši sakož zobus. Svešas pilsētas stacijā gaidīt savu māti, kuru pazīst tikai no fotogrāfijas un kura ne­nāk, — tā nav nekāda bērnu spēle.

Luīzelotes Palfijas kun­dze, dzimusi Kernere, ku­ra kopš sešarpus gadiem (kopš izšķiršanās ar vīru) atkal saucas Luīzelote Kernere, sakarā ar jaunienākušo aktuālo materiā­lu ir aizkavēta «Minhenes Ilustrētā» žurnāla redak­cijā, kur viņa strādā par māksliniecisko redaktori.

Beidzot viņa ir sada­būjusi taksometru. Bei­dzot izcīnījusi perona bi­ļeti. Beidzot vienā skrieša­nā sasniegusi sešpadsmito peronu.

Perons ir tukšs. Nē! Pašā viņā galā kāds bērns sēž uz kofera! Jaunā sieviete joņo kā vie­sulis pa peronu uz priekšu.

Kādai mazai meitenītei, kas sēž uz kofera, trīc ceļi. Neapjaustas jūtas sagrābj bērna sirdi. Šī jaunā, laimē starojošā, šī patiesi esošā, virmo­jošā, dzīvības pilnā sieviete taču ir viņas māte!

— Māmiņ!

Luīze drāžas sievietei pretī un, pamezdama rokas gaisā, krīt viņai ap kaklu.

— Mana saimniecīte, — caur asarām čukst jaunā sieviete. — Beidzot, beidzot tu atkal esi pie manis!

Mazā bērna mute sirsnīgi skūpsta viņas glezno seju, mai­gās acis, lūpas, matus, eleganto cepurīti. Jā, arī cepurīti.

Vīnes viesnīcas «Imperiāls» restorānā, tāpat arī virtuvē, valda patīkams satraukums. Pastāvīgo viesu un darbinieku mī­lule, operas diriģenta Palfija meita, ir atkal ieradusies!

Lote, piedodiet, Luīze sēž, kā visi to paraduši redzēt, pati savā krēslā ar abiem augstajiem spilveniem un varonīgi ēd pildītās pankūkas.

Pastāvīgie viesi viens pēc otra pienāk pie galda, noglauda mazās meitenes cirtas, maigi uzsit viņai uz pleca, pajautā, kā paticis vasaras nometnē, piebilst, ka Vīnē pie tētiņa tomēr droši vien ir visjaukāk, uzliek uz galda visādas dāvanas: cepumus, šokolādi, konfektes, krāsainos zīmuļus, jā, viens izvelk no kabatas mazu, vecmodīgu rokdarbu kastīti un samulsis paskaidro, ka tā viņam vēl esot no mirušās vecmāmiņas,  tad viņi pamāj ar galvu diriģentam un dodas atpakaļ pie saviem galdiņiem. Šodien viņiem atkal reiz ēdiens labi garšos, tiem vientuļajiem tēvočiem!

Bet vislabāk tas, protams, garšo diriģenta kungam pašam. Viņam, kas aizvien tik ļoti izjutis visu «īsto mākslinieku» vien­tulības nepieciešamību un savu bijušo laulību vienmēr uzska­tījis par nelaimīgu klupienu pilsoniskajā dzīvē, — viņam šo­dien ir pavisam nemākslinieciski silti un mājīgi ap sirdi. Un, kad meita, kautri smaidīdama, satver viņa roku, it kā baidīdamās, ka tēvs citādi varētu aizbēgt, diriģentam, kaut gan viņš ēd gaļu, nevis klimpas, kaklā iespiežas kamols!

Ak, un tur jau atkal iepeld viesmīlis Francis ar jaunu pan­kūku!

Lote purina cirtas.

— Es vairs nevaru, Franča kungs!

— Bet, Luīziņ! — pārmetoši iebilst viesmīlis. — Tā taču vēl ir tikai piektā!

Pēc tam, kad Franča kungs, mazliet apbēdināts, ar piekto pankūku ir aizzēģelējis atpakaļ uz virtuvi, Lote saņem dūšu un saka:

— Vai zini ko, tētiņ, — no rītdienas es vienmēr ēdīšu to, ko tu ēd!

— Kā tad tā! — iesaucas diriģenta kungs. — Un ja nu es ēdīšu žāvētu gaļu? Tu ta­ču to nevari ciest. Tev jau no tās kļūst nelabi!

— Ja tu ēdīsi žāvētu gaļu, — viņa satriekta sa­ka, — es labprāt atkal ēdīšu pankūkas. — (Nav nemaz tik vienkārši būt savas pašas māsai!)

Un tad?

Un tad ierodas mājas ārsts Strobls ar Peperlu, Peperls ir suns.

— Skaties, Peperl, — ārsts smaidīdams saka, — kas atkal ir atgriezies! Ej un pasaki Luīziņai labdien! — Peperls pavicina asti un teciņus dodas pie Palfija galda, lai Luīziņai, savai senajai draudzenītei, pateiktu labdien.

Še tev nu bija! Kad Peperls ir pienācis pie galda, viņš ap­osta mazo meiteni un, nepateicis labdien, steidzīgi aizcilpo at­pakaļ pie ārsta kunga.

— Dumjš lops! — ārsts dusmīgi saka. — Nepazīst vairs savu labāko draudzenīti! Tikai tāpēc vien, ka viņa dažas nedē­ļas pabijusi uz laukiem! Un ļaudis vienmēr gudri runā par dzīvnieku nemaldīgo instinktu! — Bet Lotiņa pie sevis nodomā: «Labi, ka ārsti nav tik saprātīgi kā Peperls.»

Diriģenta kungs un viņa meita, apkrāvušies ar pastāvīgo viesu dāvanām, koferi, lelli un peldu somu, ir ieradušies mājās Rotenturma ielā. Un Rēzija, Palfija saimniecības vadītāja, ne­var vien norimt aiz atkalredzēšanās priekiem. Bet Lote no Luī­zes zina, ka Rēzija ir viltīga kā lapsa un viņas izdarības ir visīstākais teātris. Tēvs, protams, neko nemana. Vīrieši nekad neko nemana.

Viņš izzvejo no kabatas portfeļa biļeti, iedod to meitai un saka:

— Šovakar es diriģēšu Humperdinka «Ansīti un Grietiņu»! Rēzija tevi aizvedīs uz teātri un pēc izrādes aizies tev atkal pakaļ.

— O! — Lote staro. — Vai es tevi no savas vietas varēšu redzēt?

— Zināms.

— Un vai tu dažreiz paskatīsies uz mani?

— Nu pats par sevi saprotams!

— Un vai es drīkstēšu tev mazliet pamāt, kad tu skatīsies?

— Es pat pamāšu pretī, Luīziņ!

Tad zvana telefons. Otrā galā runā sievietes balss. Tēvs atbild īsi. Bet, tiklīdz viņš nolicis klausuli, viņam tomēr ļoti jāsteidzas. Vēl pāris stundu viņam jābūt vienam, jā, un jākomponē. Jo galu galā viņš nav tikai diriģents vien, bet arī komponists. Un mājā komponēt viņš nu reiz nevar. Nē, šim nolūkam viņam ir studija Kerntnera bulvārī. Tātad...

— Uz redzēšanos rīt pusdienas laikā «Imperiālā»!

— Un es drīkstu tev operā pa­māt, tētiņ?

— Zināms, bērns. Kāpēc gan ne?

Skūpsts uz nopietnās bērna pie­res! Cepure uz stūrainās mākslinieka galvas! Durvis aizcērtas!

Mazā meitene lēni pieiet pie loga un norūpējusies domā par dzīvi. Mā­te nedrīkst mājā strādāt. Tēvs nevar mājā strādāt.

Ar vecākiem ir grūti!

Bet, tā kā māte Loti ir audzinā­jusi par nosvērtu un praktisku cilvē­ciņu, viņa drīz vien met domāšanu pie malas, apbruņojas ar piezīmju burtnīcu un sāk pēc Luīzes norādīju­miem sistemātiski, istabu pēc istabas, izpētīt skaisto vecvīniešu dzīvokli.

Pēc tam, kad pētnieciskais gā­jiens ir galā, viņa pēc sena para­duma nosēžas pie virtuves galda un uz tā nomestajā saimniecības grāmatā pārrēķina pēc kārtas visas izdevumu ailes,

Pie tam viņai duras acīs divas īpatnības. Pirmkārt, Rēzija, saimniecības vadītāja, gandrīz katrā lappusē ir kļūdījusies. Un, otrkārt, katru reizi tas noticis Rēzijai par labu.

— Ko tad tas nozīmē? — Virtuves durvīs parādās Rēzija.

— Es tavā grāmatā pārrēķināju izdevumus, — Lote klusu, bet noteikti saka.

— Kas tā būs par jaunu modi? — dusmīgi vaicāja Rēzija. — Rēķini skolā, kur tas piederas!

— Es tagad vienmēr tevi pārbaudīšu, — bērns laipni pa­skaidro un nolec no virtuves krēsla. — «Mēs mācāmies skolā, bet ne skolai,» skolotāja sacīja. — To teikusi, Lote lepni iziet pa durvīm. Rēzija apjukusi blenž nopakaļus.

Cienījamās mazākās un lielākās lasītājas un lasītāji! Ta­gad, man šķiet, pienācis laiks mazliet pastāstīt jums par Luī­zes un Lotes vecākiem, it sevišķi par to, kas viņus savā laikā noveda līdz laulības šķiršanai. Ja šajā vietā grāmatā kāds pieaugušais paska­tītos jums pār plecu un iesauktos: «Kas tas par cilvēku! Kā gan viņš iedrošinās stāstīt bērniem tādas lietas!» — tad izlasiet viņam priekšā sekojošo:

«Kad Šērlija Temple bija maza sep­tiņus astoņus gadus veca meitenīte, viņa jau bija visā pasaulē slavena ki­nozvaigzne un kino producenti ar viņu pelnīja miljoniem dolāru. Bet, kad Šēr­lija ar savu māti gribēja aiziet uz kino un noskatīties kādu Šērlijas Temples filmu, viņu nelaida iekšā. Viņa vēl bija par jaunu. Tas bija noliegts. Viņa tikai drīkstēja filmēties. To viņai atļāva. Šim nolūkam viņa bija pietiekoši veca.»

Ja pieaugušais, kas lūkojas jums pār plecu, nav sapratis Šērlijas Temples piemēru — tā kopsakaru ar Luīzes un Lotes vecākiem un viņu šķiršanos —, tad nododiet viņam no manis sirsnīgu sveicienu un paziņojiet, ka es viņam lieku teikt: pa­saulē ir ļoti daudz šķirtu vecāku un ļoti daudz bērnu, kas no tā cieš. Un ir daudz citu bērnu, kas cieš no tā, ka vecāki nešķiras! Bet, ja no bērniem prasa, lai viņi šādu stāvokli pa­ciestu, tad nedrīkst ar viņiem par to vienkāršā un saprotamā valodā nepārrunāt!

Tātad diriģents Ludvigs Palfija kungs ir mākslinieks, un mākslinieki, kā zināms, ir dīvaini ļaudis. Viņš gan nenēsā ce­puri ar platām malām un plīvojošas kaklasaites, tieši otrādi, viņš ir ģērbies pavisam pieklājīgi, tīri un gandrīz eleganti.

Bet viņa dvēseles dzīve! Tā ir sarežģīta. O! Viņa dvēseles dzīve — tādu var pameklēt! Kad viņam ir kāda muzikāla ideja, tad, lai to pierakstītu un mūzikā izteiktu, viņam tūlīt uz vie­tas jāpaliek vienam. Un gadās, ka šāda ideja rodas kādās lie­lās viesībās. «Kur palicis Palfijs?» mājastēvs tad jautā. Un kāds atbild: «Viņam droši vien atkal kas iešāvies prātā!» Mājastēvs saldskābi pasmaida, bet pie sevis nodomā: «Ir gan auša! Nevar taču ar katru iedomu skriet projām!» Diriģents Palfijs tomēr var!

Viņš aizskrēja projām arī pats no sava dzīvokļa toreiz, kad vēl bija precējies, gluži jauns, iemīlējies, godkārīgs, bezgala laimīgs un neprātīgs — viss vienā personā.

Un, kad dzīvoklī dienu un nakti brēca mazie dvīnīši un Vī­nes filharmonijas mākslinieki pirmo reizi iestudēja viņa Pirmo klavierkoncertu, viņš atsūtīja pēc flīģeļa un lika to aizvest uz studiju Kerntnera bulvārī, ko viņš savā mākslinieka izmisumā bija noīrējis!

Un, tā kā viņam toreiz bija ļoti daudz ideju, viņš vairs tikai retumis atnāca pie savas jaunās sievas un raudošajiem dvīņiem.

Luīzelote Palfija, dzimusi Kernere, tikko divdesmit gadus veca, par to nepavisam nepriecājās. Un, kad līdz viņas tikko divdesmit gadus vecajām ausīm nonāca ziņas, ka vīra kungs savā studijā ne tikai raksta notis, bet arī ar operdziedātājām, kurām viņš ļoti patīk, iestudē lomas, viņa sašutumā iesniedza laulības šķiršanas pieprasījumu.

Tagad diriģentam, kas tik ļoti rūpējās par savu radošo vientulību, bija viss, ko viņš gribēja. Nu viņš varēja būt viens, cik ilgi vien patīk. Pēc šķiršanās pie viņa palikušo dvīnīti Rotenturma ielā audzināja krietna aukle. Par viņu pašu Kerntnera bulvāra studijā, kā viņš tik karsti bija vēlējies, neviens ne­interesējās.

Bet tas nu viņam pēkšņi arī vairs nebija pa prātam. Ak, šie mākslinieki! Viņi patiesi nezina, ko grib! Tomēr viņš čakli komponēja un diriģēja un kļuva gadu no gada slavenāks. Bez tam, kad viņam viss apnika, viņš taču varēja aiziet uz otro māju un parotaļāties ar Luīzi, savu meitiņu.

Ikreiz, kad Minhenē notika koncerts, kurā atskaņoja jau­nus Ludviga Palfija darbus, Luīzelote Kernere nopirka sev biļeti, sēdēja tad ar nodurtu galvu vienā no pēdējām, lētajām rindām un saklausīja sava šķirtā vīra mūzikā, ka viņš nav kļu­vis laimīgs. Par spīti saviem panākumiem. Un par spīti savai vienatnei.

Sestā nodaļa

Kur ir Vāgentāleru kundzes veikals? Bet vārīšanu taču nevar aizmirst! Lote operā māj. Līst konfekšu lietus. Pirmā nakts Minhenē un pirmā nakts Vīnē. Dīvainais sapnis, kurā Gerlaha jaunkundze darbojas kā ragana. Vecāki drīkst visu. Neaizmir­stule, Minhene 18!

Luīzelote Kernera kundze tik tikko paguva atvest savu mei­tu uz mazo dzīvoklīti Makša Emanuēla ielā. Viņai tūlīt, lai cik tas nepatīkami, ar lielu steigu bija jābrauc atpakaļ uz redakciju. Darbs viņu gaidīja, un darbs nedrīkst gaidīt.

Luīze — ak, nē! — Lote iepazīšanās nolūkā uz ātru roku ap­skatīja dzīvokli. Tad viņa paņēma atslēgas, naudas maku un iepirkumu tīkliņu. Un tagad Lote iepērkas. Pie miesnieka Hubera Prinča Eižena ielas stūrī viņa nopērk pusmārciņu liellopu gaļas, ribas, labi cauraugušas, nieres un dažus kaulus. Un nu viņa cītīgi meklē Vāgentālera kundzes pārtikas preču veikalu, lai iegādātos garšsaknes, nūdeles un sāli.

Un Annija Haberzecere ir ne mazums izbrīnījusies, ka vi­ņas klases biedrene Lote Kernere stāv ielas vidū un centīgi šķirsta kādu piezīmju burtnīcu.

— Vai tu uz ielas gatavo skolas uzdevumus? — viņa ziņ­kārīgi jautā. — Vēl jau ir brīvdienas!

Luīze samulsusi uzlūko meiteni. Ir jau arī pārāk muļķīgi, ja tevi uzrunā cilvēks, kuru tu nekad dzīvē neesi redzējis, bet kurš tev labi jāpazīst!

Beidzot viņa saņemas un jautri saka:

— Labdien! Nāksi līdzi? Man jāiet pie Vāgentālera kun­dzes nopirkt garšsaknes.

Tad viņa paņem otro meiteni zem rokas — kaut viņa vis­maz zinājusi, kā šo vasarraibumaino radījumu sauc! — un ļauj, tai nemanot, sevi aizvest uz Vāgentālera kundzes vei­kalu.

Vāgentālera kundze, protams, priecājas, ka Lotiņa Kernere ir no brīvdienām mājā un dabūjusi tik sārtus vaigus. Kad viss ir nopirkts, katra meitene saņem pa konfektei un bez tam vēl uzdevumu nodot sirsnīgu sveicienu Kernera kundzei un Haberzecera kundzei.

Luīzei noveļas akmens no sirds. Beidzot viņa zina, ka otrai jābūt Annijai Haberzecerei. (Piezīmju burtnīcā rakstīts: Annija Haberzecere — trīs reizes biju uz viņu dusmīga, viņa nemīl mazākos bērnus, sevišķi Ilzi Merku, pašu mazāko klasē.) Nu, ar to jau var kaut ko iesākt!

Atvadoties pie mājas durvīm Luīze tad arī paziņo:

— Ka es neaizmirstu, Annij, — trīs reizes esmu bijusi uz tevi dusmīga Ilzes Merkas dēļ un tā, tu jau zini! Nākošo reizi es ne tikai būšu dusmīga, bet... — Pie tam viņa izdara nepārpro­tamu rokas kustību un aizskrien.

«To mēs vēl redzēsim,» saniknota domā Annija. «Rīt pat redzēsim. Tā jau brīvdienās prātu izdzīvojusi!»

Luīze vāra. Viņa ir aizsējusi māmi­ņas priekšautu un šaudās kā atspole šurp un turp starp gāzes pavardu, kur virs liesmām stāv kastroļi, un galdu, uz kura ir atvērta pavārgrāmata. Pas­tāvīgi viņa cilā kastroļu vākus. Kad verdošais ūdens šņākdams skrien pāri, viņa satrūkstas. Cik daudz sāls jāpie­liek nūdeļu ūdenim? Pusēdamkarotes! Cik selerijsāls? Viena šķipsniņa! Cik tad galu galā ir viena šķipsniņa?

Un tālāk: jāsarīvē muskatrieksts! Kur tad ir muskatrieksts? Kur sakņu rīve?

Mazā meitenīte rokas atvilktnēs, rāpjas uz krēsliem, ielūko­jas visos traukos, paveras pulkstenī pie sienas, nolec no krēsla, paķer dakšiņu, paceļ kādu vāku, apdedzina pirkstus, iespiedzas, ar dakšiņu padursta gaļu — nē, tā vēl nav mīksta!

Ar dakšiņu rokā viņa paliek kā pienaglota stāvot. Ko gan viņa nupat gribēja meklēt? Ak, pareizi! Muskatriekstu un sak­ņu rīvi! Ai, kas tur tik mierīgi guļ blakus pavārgrāmatai? Garšsaknes! Ak manu dieniņ, tās taču jānotīra un jāpieliek buljonam! Tātad — prom dakšiņu, šurp nazi! Bet vai tikai gaļa jau nebūs gatava? Un kur sakņu rieksts un rīvmuskats? Muļ­ķības — sakņu rīve un muskatrieksts! Garšsaknes vispirms jā­nomazgā zem krāna. Un burkāns jānokasa. Au, nedrīkst, pro­tams, sev iegriezt pirkstā! Un, kad gaļa mīksta, tā no kastroļa jāizņem. Un, lai vēlāk izkāstu kaulus, vajadzīgs siets. Un pēc pusstundas pārnāks māmiņa. Un divdesmit minūtes pirms tam nūdeles jāielaiž verdošā ūdeni! Un kā izskatās virtuvē! Un muskatrieksts! Un siets! Un sakņu rīve! Un... Un... Un...

Luīze atkrīt virtuves krēslā. Ak, Lotiņ! Nav viegli būt tavai māsai! «Imperiāla» viesnīca... ārsts Strobls... Peperls... Franča kungs... Un tētiņš... tētiņš... tētiņš...

Un pulkstenis tikšķ.

Pēc divdesmit deviņām minūtēm pārnāks māmiņa! Pēc div­desmit astoņām ar pusi minūtēm! Pēc divdesmit astoņām! Luīze apņēmīgi sažņaudz rokas dūrēs un pieceļas, sagatavojusies jau­niem darbiem. Pie tam viņa murmina:

— Tas taču būtu smieklīgi!

Bet vārīšana ir savāda lieta. Ar apņēmību vien varbūt pie­tiek, lai nolēktu no augsta torņa. Bet, lai izvārītu nūdeles un liellopu gaļu, ar gribasspēku vien nepietiek.

Un, kad Kernera kundze, no dienas kņadas piekususi, at­griežas mājās, viņa vis neatrod priekšā smaidošu saimniecīti — nekā tamlīdzīga, bet galīgi nogurušu nelaimes čupiņu, mazliet saskrambātu, apmulsušu, nomāktu būtni, no kuras mu­tes, kas savilkta uz raudāšanu, viņai pretī skan:

— Nebaries, māmiņ! Man liekas, es vairs neprotu vārīt!

— Bet, Lotiņ, vārīšanu taču nevar aizmirst! — māte izbrī­nījusies iesaucas. Tomēr brīnīties nav laika. Jānožāvē bērna asaras, jānogaršo buljons, jāieliek tanī izvārītā gaļa, jāizņem no skapja šķīvji, naži, dakšiņas un karotes un jādara vēl daudz kas cits.

Kad viņas beidzot sēž dzīvojamā istabā zem lampas un strebj nūdeļu zupu, māte mierinādama saka:

— Garšo taču ļoti labi, ko?

— Jā? — Kautrīgs smaids iezogas bērna sejā. — Patiesi?

Māte pamāj ar galvu un atbildei pasmaida pretī.

Luīze uzelpo vieglāk, un uzreiz viņai pašai garšo tik labi kā vēl nekad mūžā. Par spīti «Imperiāla» viesnīcai un pan­kūkām.

— Nākošās dienās es vārīšu pati, — māte saka. — Tad tu vērīgi sekosi. Un drīz vien tu to atkal pratīsi tikpat labi kā pirms brīvdienām.

Mazā dedzīgi pamāj.

— Varbūt pat vēl labāk! — viņa mazliet izaicinoši piebilst.

Pēc ēšanas viņas par abām nomazgā traukus. Un Luīze pa­stāsta, cik jauki bijis bērnu vasaras nometnē. (Par meiteni, kas viņai izskatījusies tik līdzīga, ka abas varētu samainīt, viņa gan nemin ne pušplēsta vārda!)

Pa to laiku Lotiņa, tērpusies Luīzes skaistākajā kleitā, sēž Vīnes valsts operas balkona ložā, atspiedusies pret barjeru, kas pārvilkta ar samtu, un degošām acīm skatās lejup, kur diri­ģents Palfijs diriģē «Ansīša un Grietiņas» uvertīru.

Cik brīnišķīgs tētiņš izskatās frakā! Un kā mūziķi viņam klausa, kaut gan viņu vidū ir gluži veci kungi! Kad viņš spē­cīgi draud ar zizli, viņi spēlē, cik stipri vien var. Un, kad viņš vēlas, lai spēlētu klusāk, viņi žūžina kā vakara vējiņš. Tiem gan laikam no viņa lielas bailes! Pie tam viņš pirmīt tik jautri pamāja augšup uz ložu.

Ložas durvis atveras.

Eleganta jauna dāma ieslīd ložā, apsēžas pie barjeras un uzsmaida bērnam, kas pacēlis uz viņu acis.

Lote kautri novēršas un atkal skatās, kā tētiņš dresē mū­ziķus.

Jaunā dāma izņem binokli. Un konfekšu kārbu. Un pro­grammu. Un pūdernīcu. Viņa ātrāk nemitas, kamēr samta bar­jera izskatās kā skatlogs. Kad uvertīra beigusies, publika skaļi aplaudē. Diriģents Palfija kungs dažas reizes paklanās. Un tad, no jauna paceldams zizli, palūkojas augšup uz ložu.

Lote kautri pamāj ar roku. Tētiņš pasmaida vēl maigāk nekā pirms tam.

Te Lote ievēro, ka māj ne tikai viņa, bet arī viņai blakus sēdošā dāma.

Dāma māj tētiņam? Varbūt viņas dēļ tētiņš tik maigi bija smaidījis? Un nemaz ne savas meitas dēļ? Jā, un kā gan Luīze par svešo sievieti nav neko stāstījusi? Vai tētiņš viņu neilgi pazīst? Bet kā tad viņa drīkst tam tik draudzīgi māt?

Bērns cenšas paturēt prātā: «Šodien pat jāaizraksta Luīzei. Vai viņa par to kaut ko zina. Rīt pirms skolas jāaiziet uz pastu. Nodot uz pieprasījumu: «Neaizmirstule, Minhene 18.»

Tad paceļas priekškars — un meitenes uzmanību piesaista Ansīša un Grietiņas liktenis.

Lotiņa elpo aizgūtnēm. Tur, lejā, vecāki sūta savus divus bērnus uz mežu, lai tiktu no viņiem vaļā. Pie tam vecāki viņus taču mīl! Kā tad viņi var būt tik ļauni? Vai viņi nemaz nav ļauni? Vai ļauns ir tikai tas, ko viņi dara? Viņi ir bēdīgi. Bet kāpēc tad viņi tā dara?

Lotiņa arvien vairāk uztraucas. Pašai to skaidri neapzino­ties, pretrunas viņas jūtās sāk arvien mazāk attiekties uz abiem bērniem tur, uz skatuves, bet arvien vairāk uz sevi pašu, dvīņu māsu un pašas vecākiem.

Vai viņi drīkstēja darīt to, ko ir izdarījuši? Māmiņa no­teikti nav ļauna sieviete, un arī tētis, zināms, nav ļauns. Taču tas, ko viņi izdarīja, — tas bija ļauni! Malkas cirtējs un viņa sieva bija tik nabagi, ka viņi bērniem nevarēja nopirkt maizi. Bet tētiņš? Vai viņš bija tik nabags?

Kad vēlāk Ansītis un Grietiņa pienāk pie brūni apceptās piparkūku mājiņas, paskrubina to un izbīstas no raganas balss, Gerlahas jaunkundze, tā sauc eleganto dāmu, noliecas pie bērna, piebīda tam konfekšu kārbu un čukst:

— Vai tu arī gribi mazliet paskrubināt?

Lotiņa satrūkstas, paceļ uz augšu acis, ierauga sev priekšā sievietes seju un izdara strauju, atvairošu kustību. Pie tam viņa nejauši no ložas malas nogrūž konfekšu kārbu, un lejā, parterā, kā uz burvju mājienu nolīst īslaicīgs konfekšu lietus!

Uz augšu pavēršas galvas. Apslāpēti smiekli iejaucas mū­zikā. Gerlahas jaunkundze smaida — pa pusei apjukusi, pa pusei dusmīga. Meitene no bailēm sastingst. Ar vienu rāvienu viņa izrauta no mākslas bīstamās burvestības. Un pēkšņi at­topas bīstamajā īstenībā.

— Es ļoti, ļoti atvainojos, — čukst Lotiņa.

Dāma piedodoši smaida.

— Ak, tas jau nekas, Luīziņ, — viņa mierina.

Varbūt šī arī ir ragana? Tikai skaistāka nekā tā uz ska­tuves?

Luīze pirmoreiz guļ gultā Minhenē. Māmiņa sēž uz gultas malas un saka:

— Tā, mana Lotiņa, tagad dusi saldi! Un sapņo kaut ko jauku.

— Vai tu arī drīz nāksi? — bērns nomurmina.

Pie pretējās sienas stāv lielāka gulta. Uz atlocītas segas nolikts māmiņas naktskrekls, sagatavots uzvilkšanai.

— Tūlīt, — māmiņa atbild, — tiklīdz tu būsi iemigusi.

Bērns apvij rokas mātei ap kaklu un viņu noskūpsta. Tad vēlreiz. Un vēl trešo reizi...

— Ar labu nakti!

Jaunā sieviete spiež sev klāt mazo būtni.

— Es tā priecājos, ka tu atkal esi mājās, — viņa čukst.

— Tu man vienīgā esi palikusi.

Bērna galva miegaini atslīgst atpakaļ. Luīzelote Palfija, dzimusi Kernere, sakārto segu un brīdi klausās savas meitas elpas vilcienos. Tad viņa uzmanīgi pieceļas. Un uz pirkstga­liem ieiet atpakaļ dzīvojamā istabā.

Zem stāvlampas guļ aktu vāki. Ir vēl tik daudz, ko darīt.

Īgnā Rēzija ir pirmo reizi apguldījusi Loti. Tūlīt pēc tam Lote atkal slepus piecēlās un uzrakstīja vēstuli, ko viņa agri no rīta grib aiznest uz pastu. Tad viņa klusi ielīda atpakaļ Luīzes gultā un pirms gaismas izdzēšanas vēlreiz mierīgi ap­skatīja bērnistabu.

Tā ir plaša, skaista telpa ar pasaku tēliem uz sienām, ro­taļlietu skapi, grāmatu plauktu, rakstāmpulti skolas darbiem, lielu rotaļlietu veikalu, glītu, vecmodīgu tualetes galdiņu, leļļu ratiem, leļļu gultu — netrūkst nekā, izņemot pašu galveno!

Vai gan Lotiņa kādreiz — klusībā, lai tikai māmiņa to ne­manītu, — nav sev vēlējusies tik skaistu istabu? Tagad, kad viņai tā ir, Lotiņā urbjas dzeļošas, ilgu un skaudības asinātas sāpes. Viņa ilgojas pēc mazās, vienkāršās guļamistabiņas, kur tagad guļ māsa, pēc māmiņas vakara skūpsta, pēc gaismas stara, kas atspīd no dzīvojamās istabas, kur māmiņa vēl strādā, pēc tā, lai tad klusi atvērtos durvis un viņa dzirdētu, kā mā­miņa brītiņu apstājas pie bērna gultas, uz pirkstgaliem aizslīd uz savu gultu, uzvelk naktskreklu un ietinas segā.

Ja šeit vismaz blakus istabā atrastos tētiņa gulta! Varbūt viņš krāktu. Tas būtu jauki! Tad zinātu, ka viņš ir pavisam tuvu. Taču viņš neguļ tuvumā, bet citā mājā, Kerntnera bulvāri. Varbūt viņš vispār vēl neguļ, bet sēž ar eleganto konfekšu jaun­kundzi lielā, mirdzošā zālē, dzer vīnu, smejas, dejo ar viņu, viņai maigi pamāj, kā pirmīt operā, viņai, nevis mazajai mei­tenītei, kas laimīga slepus bija mājusi no ložas.

Lote iemieg. Viņa sapņo. Pasaka par nabadzīgajiem vecā­kiem, kuri tāpēc, ka viņiem nebija maizes, sūtīja Ansīti un Grietiņu uz mežu, jaucas kopā ar pašas bailēm un raizēm.

Šai sapnī Luīze un Lote izbaiļu pilnām acīm sēž kopējā gultā un cieši raugās uz durvīm, pa kurām nāk iekšā daudzi maiznieki ar baltām cepurēm galvā un nes maizes klaipus. Viņi krauj maizi gar sienām. Maiznieki nāk un iet arvien vairāk. Maizes kalni aug. Istaba kļūst arvien šaurāka.

Tad parādās tēvs frakā un sparīgiem žestiem diriģē maiz­nieku parādi. Iedrāžas māmiņa un noraizējusies vaicā:

— Bet, vīriņ, kas gan tagad notiks?

— Bērniem jāiet projām! — viņš dusmīgi kliedz. — Mums vairs nav vietas. Mums mājās ir pārāk daudz maizes.

Māmiņa lauza rokas. Bērni žēli šņukst.

— Ārā! — viņš iekliedzas un draudoši paceļ diriģenta zizli.

Te gulta paklausīgi pieripo pie loga. Logs atsprāgst vaļā. Gulta izlaižas pa logu ārā.

Tā lido projām pāri kādai lielai pilsētai, pāri upei, pāri pauguriem, laukiem, kalniem un mežiem. Tad tā atkal laižas zemē un nosēžas kādā varenā, mūžamežam līdzīgā koku biezoknī, kur baisi atbalsojas drausmīga putnu ķērkšana un plē­sīgu zvēru rēcieni. Abas mazās meitenes sēž gultā, no bailēm kā paralizētas.

Biezoknī kaut kas sāk brikšķēt un krakšķēt.

Bērni atkrīt guļus un pārvelk segu pāri galvai. No krū­miem iznāk ragana. Taču tā nav ragana no operas skatuves, bet drīzāk gan līdzinās konfekšu dāmai. Ar savu binokli viņa skatās uz gultiņu, pamāj ar galvu, ļoti augstprātīgi pasmaida un trīs reizes sasit plaukstas.

Kā uz pavēli tumšais mežs pārvēršas saulainā pļavā. Un pļavā stāv no konfekšu kārbām uzcelta mājiņa ar šokolādes tāfelīšu sētu. Jautri čivina putni, zālē lēkā marcipāna zaķi, un visur vizuļo zelta ligzdas, kurās ir lieldienu olas. Mazs put­niņš uzmetas uz gultas un tik skaisti dzied koloratūrā, ka Lote un Luīze, kaut arī sākumā tikai līdz degungalam, uzdrīkstas palīst ārā no segas apakšas.

Bet, kad viņas ierauga pļavu ar lieldienu zaķiem, šokolā­des olas un konfekšu mājiņu, abas ātri izrāpjas no gultas un pieskrien pie sētas. Tur nu viņas stāv savos garajos naktskrek­los un brīnās.

— Speciālmaisījums! — Luīze skaļi iesaucas. — Un asorti! Un rūgtā pildītā!

— Un speciāli rūgtā! — Lote iepriecināta piebilst. (Arī sapnī viņa labprāt neēd neko saldu.)

Luīze nolauž no sētas lielu šokolādes gabalu.

— Ar riekstiem! — viņa kāri piebilst un grib iekost.

Te no mājiņas atskan raganas smiekli! Bērni izbīstas. Luīze aizsviež šokolādi tālu projām.

Un nu pār pļavu elsdama pūzdama nāk māmiņa ar stumja­miem ratiem, kas pilni maizes klaipu.

— Sargieties, bērni! — viņa, baiļu pārņemta, sauc. — Viss ir saindēts!

— Mēs bijām izsalkušas, māmiņ!

— Te jums ir maize. Es ātrāk nevarēju tikt projām no re­dakcijas. — Viņa apkampj savus bērnus un grib tos vest projām. Bet te atveras konfekšu durvis. Parādās tēvs ar lielu zāģi, kādi ir malkas cirtējiem, un iesaucas:

— Atstājiet bērnus mierā, Kernera kundze!

— Tie ir mani bērni, Palfija kungs!

— Mani arī, — viņš atkliedz. Un, nākdams tuvāk, sausi pa­skaidro: — Es bērnus pārdalīšu uz pusēm! Ar zāģi! Man pie­nākas puse Lotes un puse Luīzes un jums arī, Kernera kundze!

Dvīņu māsiņas trīcēdamas ielēkušas gultā.

Māmiņa ar izplestām rokām kā sargādama nostājas gultai priekšā.

— Nekad, Palfija kungs!

Bet tēvs viņu pagrūž sānis un sāk no galvgaļa zāģēt gultu pušu. Zāģis tā šņirkst, ka pār kauliem skrien tirpuļi, un zāģē gultu centimetru pēc centimetra gareniski pušu.

— Laidieties vaļā! — pavēl tēvs.

Zāģis nāk arvien tuvāk un tuvāk kopā sakļautajām māsu rokām. Tūlīt tas iegriezīsies ādā. Māmiņa izmisīgi raud.

Dzird ņirdzīgi smejamies raganu.

Beidzot bērnu rokas padodas.

Zāģis starp viņiem pilnīgi pārzāģē gultu, līdz no tās ir izveidojušās divas gultas, katra uz četrām kājām.

— Kuru dvīni jūs gribat, Kernera kundze?

— Abus, abus!

— Ļoti žēl, — saka vīrs. — Taisnībai jābūt. Nu, ja jūs ne­varat izšķirties, es ņemu to tur! Man ir vienalga. Es tā kā tā viņas nevaru izšķirt. — Viņš pieskaras vienai no gultām, — Kura tad tu esi?

— Luīziņa! — meitene atsaucas. — Bet tu to nedrīksti da­rīt!

— Nē! — tagad kliedz Lote. — Jūs mūs nedrīkstat dalīt uz pusēm!

— Turiet mutes! — vīrs bargi uzsauc. — Vecāki drīkst visu. — Tad viņš iet uz konfekšu mājiņu, vilkdams auklā sev līdzi vienu no gultām. Šokolādes sēta pati no sevis atsprāgst vaļā. Luīze un Lote izmisušas māj.

— Mēs rakstīsim viena otrai! — kliedz Luīze.

— Uz pieprasījumu! — atsaucas Lote. — Neaizmirstule, Minhene 18!

Tēvs un Luīze pazūd mājiņā. Tad izgaist arī pati mājiņa, it kā būtu noslaucīta no zemes virsas.

Māmiņa apkampj Loti un bēdīgi saka:

— Nu mēs abas esam gluži vienas.

Piepeši viņa nedroši uzlūko bērnu.

— Kurš no maniem bērniem tu esi? Tu izskaties kā Lote!

— Es jau esmu Lote!

— Nē, tu izskaties kā Luīze!

— Es taču esmu Luīze!

Māte izbijusies lūkojas bērna sejā un dīvainā kārtā ierunā­jas tēva balsī:

— Vienai cirtas! Vienai bizes! Tie paši deguni! Tās pašas galvas!

Lotei tagad kreisajā pusē ir bize, labajā — cirtas kā Luīzei. No acīm viņai rit asaras. Un viņa izmisusi murmina:

— Nu es vairs pati nezinu, kura no mums abām esmu! Ak, nabaga pusītei

Septītā nodaļa

Ir aizritējušas nedēļas. Peperls ir samierinājies. Pankūkām nav kaulu. Viss ir pārvērties, sevišķi Rēzija. Diriģents Palfijs dod klavierstundas. Kernera kundze sev pārmet. Annija Haberzecere dabū pļaukas. Nedēļas nogale, tik jauka kā nekad.

Ir aizritējušas nedēļas kopš tās pirmās dienas un tās pir­mās nakts svešajā pasaulē starp svešajiem cilvēkiem. Nedē­ļas, kurās katrs acumirklis, katra nejaušība varēja atnest līdzi briesmas un atklāsmi. Nedēļas ar ļoti biežu sirds dauzīšanos un dažu labu vēstuli uz pieprasījumu, kura prasīja jaunas, steidzošas ziņas.

Viss izdevās labi. Mazliet laimes jau arī tur bija. Luīze ir «atkal» iemācījusies vārīt. Minhenes skolotājas ir zināmā mērā samierinājušās, ka mazā Kernere no brīvdienām atgriezusies mazāk čakla, kārtīga un uzmanīga, toties dzīvāka un atjau­tīgāka.

Un viņu Vīnes kolēģēm nav itin nekā, ko iebilst, ka diri­ģenta Palfija meita tagad ir uzmanīgāka un prot labāk rei­zināt. Vēl vakar Gestneres jaunkundze skolotāju istabā bija diezgan uzpūtīgi sacījusi Brukbauras jaunkundzei:

— Novērot Luīzes attīstību, mīļā kolēģe, ir pamācoši ik­vienai pedagoģiskai acij. Kā še no temperamenta pārpilnības ir izveidojies kluss, savaldīgs spēks, no pārgalvības, jautrības un gadījuma zināšanu slāpēm — pastāvīga, visu aptveroša griba mācīties, — tātad, mīļā kolēģe, tas ir vienreizēji. Un ne­aizmirstiet vienu — šī pārvēršanās, šī rakstura metamorfoze uz augstāku, apvaldītu formu ir notikusi pilnīgi pati no sevis, bez jebkāda audzinoša spiediena no ārienes.

Brukbauras jaunkundze bija enerģiski pamājusi un atbil­dējusi:

— Šī rakstura pašattīstīšanās, šī formas patvaļa parādās arī Luīzes rokraksta izmaiņā! Es vienmēr saku, ka rokraksts un raksturs... — Bet neklausīsimies šoreiz, ko Brukbauras jaunkundze vienmēr saka!

Labāk ar patiesu prieku uzzināsim, ka Peperls, ārsta Strobla suns, kopš kāda laika ir atkal atsācis pēc vecā paraduma sveicināt mazo meitenīti pie diriģenta kunga galda. Viņš ir samierinājies, kaut gan tas iet pāri viņa suņa saprātam, ka Luiziņa vairs neož pēc Luīziņas. Cilvēkiem ir daudz kas pa spē­kam, kas tur ko brīnīties? Bez tam tagad mazā vairs tik bieži neēd pankūkas, to vietā viņa ar lielu patiku ēd gaļas ēdienus. Ja nu apdomā, ka pankūkām kaulu nav, turpretī karbonādēm ir iepriecinoši bieži, tad var divkārt saprast, ka dzīvnieks savu atturību ir pārvarējis.

Ja Luīzes skolotājas atzīst, ka Luīze pārsteidzošā kārtā ir pārvērtusies, tad ko gan viņas teiktu par Rēziju, ja viņas Rēziju, saimniecības vadītāju, pazītu tuvāk? Jo Rēzija nudien kļuvusi pavisam cits cilvēks. Varbūt viņa pēc dabas nemaz nebija blēdīga, nolaidīga un slinka? Bet tāda kļuva tāpēc, ka trūka vērīgas acs, kas visu uzrauga un redz?

Kopš mājā ir Lote un klusu, bet rūpīgi visu pārbauda, visu atklāj, visu zina, kas jāzina par virtuvi un pagrabu, Rēzija ir izvērtusies par priekšzīmīgu mājas kopēju.

Lote ir pierunājusi tēvu saimniecības naudu vairs neizsniegt Rēzijai, bet gan Lotei pašai. Un ir mazliet komiski, kad Rēzija pieklauvē un ieiet bērnu istabā, lai saņemtu saimniecības naudu no deviņus gadus veca bērna, kas nopietns sēž pie pults un gatavo skolas uzdevumus. Rēzija paklausīgi ziņo, kas viņai jā­pērk, ko viņa domā likt galdā vakariņās un kas bez tam vēl vajadzīgs saimniecībā.

Lote ātri aprēķina izdevumus, izņem no pults naudu, noskaita Rēzijai, summu ieraksta burtnīcā, un tad vakarā pie virtuves galda ir rūpīga norēķināšanās.

Pat tēvam ir dūries acīs, ka saimniecība agrāk izmaksājusi vairāk, ka tagad, kaut gan viņš dod mazāk naudas, uz galda vienmēr ir puķes, arī tur, studijā Kerntnera bulvārī, un ka Rotenturma ielā ir kļuvis īsti mājīgi. (Tā, it kā viņam mājās būtu sieva, — viņš nesen bija nodomājis. Un par šo domu ne ma­zumu izbijies!)

Ka viņš tagad biežāk un ilgāk uzturas Rotenturma ielā, sa­vukārt ir dūries acīs Irēnai Gerlahas jaunkundzei, konfekšu dāmai. Un viņa par to ir pieprasījusi no diriģenta kunga paskaidrojumus. Protams, ļoti uzmanīgi, jo mākslinieki ir jūtīgi!

— Jā, zini, — viņš teica, — nesen es tomēr ieraudzīju, ka Luīziņa sēž pie klavierēm un līksmi savā nodabā plinkšķina. Un turklāt dzied kādu dziesmiņu, nu, vienkārši aizkustinoši! Agrāk viņa taču nekad nebūtu piegājusi pie klavierēm, pat ja viņu pie tām dzīšus dzītu!

— Nu un? — Gerlahas jaunkundze jautāja, uzrāvusi uzacis līdz pat matiem.

— Nu un? — Palfija kungs apjucis pasmējās. — Kopš tā laika es viņai dodu klavierstundas! Viņai tas ļoti, ļoti patīk. Man, starp citu, arī.

Gerlahas jaunkundze ļoti nicinoši paskatījās. Jo viņa ir cilvēks ar augstiem ideāliem. Tad viņa zobgalīgi paskaidroja:

— Es domāju, ka tu esi komponists, nevis klavierskolotājs mazām meitenēm.

Agrāk neviens māksliniekam Ludvigam Palfijam to nebūtu iedrošinājies pateikt acīs. Šodien viņš par to kā skolas puika pasmējās un iesaucās:

— Bet es vēl nekad dzīvē neesmu tik daudz komponējis kā tieši tagad! Un nekad tik labi!

— Ko tad tu komponē?

— Bērnu operu, — viņš atbildēja.

Skolotāju acīs Luīze tātad ir pārvērtusies. Bērna acīs ir pārvērtušies Rēzija un Peperls. Tēva acīs ir pārvērtusies Ro­tenturma iela. Tās tik ir pārvērtības!

Un arī Minhenē, protams, ir notikušas pārvērtības. Kad māte bija pamanījusi, ka Lo­tiņa vairs nav tik saimnie­ciska un skolā vairs nav tik uzcītīga, toties dzīvāka un jautrāka nekā agrāk, viņa, pārdomājusi savu rīcību, pa­ti sev atzinās: «Luīzelote, no mazas pakļāvīgas būtnes tu esi izveidojusi saimnieci, bet ne bērnu! Tikai dažas nedē­ļas pabijusi kopā ar sava vecuma bērniem kalnos pie eze­ra, viņa jau kļuvusi tāda, kā­dai viņai vienmēr vajadzēja būt, — jautra, tavu rūpju nenomākta meitenīte. Tu esi bijusi pārāk egoistiska! Priecājies, ka Lotiņa ir jautra un lai­mīga! Lai viņa mazgājot saplēš kādu šķīvi! Lai viņa pat atnes mājā no skolotājas vēstuli:

«Lotes uzmanība, kārtības mīlestība un uzcītība diemžēl pē­dējā laikā ir visai neapmierinoša. Klases biedrene Annija Haberzecere vakar atkal no viņas dabūjusi četras pamatīgas pļau­kas. Mātes pienākums, lai cik daudz rūpju viņai būtu, vispirms ir pasargāt savu bērnu no tā, lai bērns par agru netiktu izdzīts no bērnības paradīzes!»»

Tā un līdzīgi Kernera kundze runāja pati ar sevi un bei­dzot kādu dienu arī ar Linnekogelas jaunkundzi, Lotes klases audzinātāju.

— Manam bērnam, — viņa teica, — jābūt bērnam, nevis neizaugušam pieaugušajam. Man labāk patīk, ka viņa ir prie­cīga, sirsnīga nebēdne, nekā par katru cenu paliek jūsu labākā skolniece!

— Bet agrāk Lote ļoti labi varēja abas īpašības apvienot, — Linnekogelas jaunkundze mazliet aizvainota paskaidroja.

— Kāpēc viņa to tagad vairs nevar, es nezinu. Daudz esmu aizņemta darbā un vispār pārāk maz zinu par savu bērnu. Kaut kādā veidā tam vajag būt sakarā ar vasaras brīvdienām.

Bet vienu es zinu un redzu: viņa to vairs nevar! Un tas ir svarīgi!

Linnekogelas jaunkundze enerģiski pabīdīja savas bril­les.

— Man kā jūsu meitas skolotājai un audzinātājai diemžēl sprausti citi mērķi. Man jāmēģina un es mēģi­nāšu atjaunot bērna iekšējo harmoniju!

Vai jūs tiešām domājat, ka mazliet neuzmanības arit­mētikas stundā un daži tin­tes traipi burtnīcā .. .

— Labs piemērs, Kernera kundze! Burtnīca! Tieši Lotes rokraksts parāda, cik lielā mērā bērns, es gribētu teikt, pazau­dējis garīgo līdzsvaru. Bet atstāsim pie malas rokrakstu. Vai jums liekas, ka viss ir kārtībā, ja Lote pēdējā laikā piekauj savas klases biedrenes?

— Klases biedrenes? — Kernera kundze tīši uzsvēra otra vārda galotni. — Cik es zinu, tad viņa ir situsi vienīgi Anni­jai Haberzecerei.

— Vienīgi?

— Un šī Annija Haberzecere pļauku ir godīgi pelnījusi. No kāda viņai tā taču galu galā ir jādabū!

— Bet Kernera kundze!

— Liels, nesaticīgs bērns, kas savas dusmas mēdz slepeni izgāzt uz mazākajiem klasē, jums nu gan nebūtu jāaizstāv.

— Kā, lūdzu? Patiesi? Par to es nekā nezinu!

— Tad tikai pajautājiet nabaga mazajai Ilzei Merkai. Var­būt viņa jums ko pastāstīs.

— Un kāpēc man Lote nekā neteica, kad es viņu nosodīju?

Tad Kernera kundze mazliet augstprātīgi atbildēja:

— Lai ar jums runātu, viņai gan laikam trūkst garīgā līdz­svara. — Un tad viņa aizdrāzās uz redakciju. Lai nokļūtu laikā, viņai vajadzēja ņemt taksometru. Divas markas trīsdes­mit. Ak, naudiņa, naudiņa!

Sestdien pusdienas laikā māmiņa pēkšņi sakravāja mugur­somu un teica:

— Uzauj slēgtās kurpes! Mēs brauksim uz Garmišu un at­griezīsimies rītvakar!

Luīze mazliet bažīgi jautāja:

— Māmiņ, vai tas nebūs par dārgu?

Kernera kundzes sirds mazliet iesmeldzās. Tad viņa pa­smējās:

— Ja nepietiks naudas, es tevi pa ceļam pārdošu!

Bērns aiz laimes dejoja.

— Jauki! Tiklīdz tev nauda būs rokā, es no šiem ļau­dīm aizmukšu. Un, kad tu mani trīs četras reizes būsi pārde­vusi, mums būs tik daudz, ka tev vienu mēnesi nevajadzēs strādāt.

— Tik dārga tu esi?

— Trīs tūkstoši marku un vienpadsmit feniņu! Un mutes harmonikas es arī ņemšu līdz!

Tā tikai bija nedēļas nogale — kā avenes ar putu krējumu! No Garmišas viņas kājām ceļoja pāri Grainauai uz Bādezeru. Tad uz Eibezeru. Ar mutes harmonikām un skaļu dziedāšanu. Tad cauri lieliem mežiem no kalna lejup. Pāri brikšņiem un brakšņiem. Viņas uzgāja meža zemenes. Un skaistas, noslēpu­mainas puķes. Sārtās kalnu lilijas un daudzziedīgo violeto genciānu. Un sūnas ar mazām, smailām ķiverītēm galā. Un sīkās alpu vijolītes, kas tik jauki smaržoja, ka to nemaz aptvert ne­var!

Vakarā viņas nonāca kādā ciematā, vārdā Grīss. Tur viņas noīrēja istabu ar vienu gultu. Un, kad māte ar meitu viesistabā no mugursomas bija ieturējušas krietnas vakariņas, viņas no­likās gulēt vienā gultā. Ārā, pļavās, mazu nakts mūziku sisi­nāja sienāži...

Svētdienas rītā viņas devās tālāk. Uz Ervaldi. Un Lermosu. Cugšpice laistījās sudrabaini balta. Zemnieki svētdienas drā­nās nāca no baznīcas. Uz ciemata ceļa stāvēja govis, it kā salasījušās uz tenkošanu.

Tālāk ceļš veda pāri Terlam. Kas tā bija par kāpšanu, ak vai, ak vai! Pie kādām zirgu ganībām starp miljoniem lauku puķu viņas ēda vārītas olas un siermaizes. Un deserta vietā baudīja diendusu zālē.

Pēc tam caur avenājiem un starp riņķojošiem tauriņiem vi­ņas kāpa lejā uz Eibezeru. Govju zvārguļi iezvanīja pēcpus­dienu.

Viņas redzēja kalnu dzelzceļu, kas, likās, ielien mākoņos.

Kalnu ieplakā niecīgs gulēja ezers.

— It kā mīļais dieviņš tur būtu iespļāvis, — Luīze sapņaini teica.

Eibezerā viņas, protams, izpeldējās. Bet uz viesnīcas tera­ses māmiņa izmaksāja kafiju un kūkas. Un tad bija pienācis pēdējais laiks soļot atpakaļ uz Garmišu.

Priecīgas un brūni iedegušas viņas sēdēja vilcienā. Un pretī sēdošais patīkamais kungs nekādi negribēja ticēt, ka jaunā meitene blakus Luīzei ir viņas māmiņa un pie tam vēl strādā­joša sieviete.

Mājās viņas kā maišeļi ievēlās gultā. Pēdējais, ko bērns pateica, bija: — Māmiņ, šodien bija tik jauki, tik jauki, ka vēl nekad, nekad nav bijis!

Māmiņa vēl kādu laiku gulēja nomodā. Tik daudz viegli iegūstamas laimes viņa līdz šim bija laupījusi savai mazajai meitiņai! Nu, bet vēl nebija par vēlu. To visu varēja panākt!

Tad iemiga arī Kernera kundze. Viņas sejā rotājās smaids. Tas pārslīdēja viņas vaigiem kā vējš Eibezeram.

Bērns bija pārvērties. Un nu sāka pārvērsties arī jaunā sieviete.

Astotā nodaļa

Gabeles kungam ir pārāk mazi logi. Viesis uz kafiju Kerntnera bulvāri. Diplomātiskas sarunas. Tēviem jāmāk būt stingriem. Dziesma c-mollā. Precību plāni. Kobencla aleja 43. Gerlahas jaunkundze ir pati uzmanība. Mājas ārsts Strobls ir ļoti no­raizējies. Diriģents glāsta lelli.

Lotiņas klavieru māka atstāta novārtā. Viņas vaina tā nav. Bet tēvam tagad vairs nav laika stundu došanai. Varbūt tas ir sakarā ar darbu pie bērnu operas? Iespējams. Varbūt kas cits? Mazas meitenītes taču jūt, kad kaut kas nav kārtībā. Kad tēvi runā par bērnu operām un par Gerlahas jaunkundzi klusē — kā mazi zvērēni viņas saož, no kurienes draud briesmas.

Rotenturma ielā no dzīvokļa iznāk Lote un piezvana pie pretējām durvīm. Aiz tām dzīvo kāds gleznotājs, vārdā Gabele, patīkams, laipns kungs, kas Loti labprāt kādreiz gribētu zīmēt, ja viņai būtu laiks.

Gabeles kungs atver.

— Ā, Luīze!

— Šodien man ir laiks, — viņa saka.

— Vienu acumirkli, — viņš iesaucas, ieskrien savā darb­istabā, paņem no dīvāna lielu lakatu un pārklāj uz molberta atrodošos gleznu. Pašreiz viņš glezno kādu klasisku antīkās senatnes ainu. Un tamlīdzīgi skati ne vienmēr piemēroti bēr­niem.

Tad viņš mazo ieved iekšā, nosēdina atzveltnes krēslā, pa­ņem rokā bloku un sāk skicēt.

— Tu vairs tik bieži nespēlē klavieres! — viņš ieminas.

— Vai jūs tas ļoti traucēja?

—   Nepavisam! Taisni otrādi! Tieši tā man pietrūkst.

— Tētiņam nav vairs tik daudz laika, — viņa nopietni saka. — Viņš komponē operu. Tā būs bērnu opera.

Gabeles kungam to prieks dzirdēt. Tad viņš kļūst īgns.

— Šie logi! — viņš šķendējas. — Itin neko nevar redzēt. Būtu vajadzīga darbnīca!

— Kāpēc tad jūs sev to nenoīrējat, Gabeles kungs?

— Tāpēc, ka neviena nav izīrējama. Darbnīcas ir retums!

Pēc brīža bērns saka:

— Tētiņam ir studija. Ar lieliem logiem. Un ar gaismu no augšas.

Gabeles kungs kaut ko norūc.

— Kerntnera bulvārī, — Lote papildina. Un vēl pēc brīža:

— Komponēšanai taču nemaz nevajag tik daudz gaismas kā gleznošanai, vai ne?

— Nē, — atbild Gabeles kungs.

Nu Lote taustās vēl vienu soli tālāk uz priekšu. Viņa domīgi saka:

— Īstenībā taču tētiņš varētu ar jums mainīties! Tad jums būtu lielāki logi un vairāk gaismas gleznošanai. Un tētiņam būtu savs dzīvoklis komponēšanai tepat, tieši blakus otrajam dzīvoklim!

Liekas, šī doma viņai sagādā ļoti lielu prieku.

— Vai tas nebūtu praktiski?

Pret Lotes domu gājienu Gabeles kungam būtu daudz kas iebilstams. Tā tomēr neklājas, tāpēc viņš smaidot paskaidro:

— Tas patiesi būtu ļoti praktiski. Tikai jautājums, vai tētis domā tāpat.

Lote pamāj ar galvu.

— Es viņam pavaicāšu! Tūlīt, bez kavēšanās.

Palfija kungs ir savā studijā, un viņam ir viesis. Dāma. Irēnei Gerlahas jaunkundzei «nejauši» vajadzējis tuvumā ie­pirkties, un tad viņa domājusi: «Uzskriešu žigli pie Ludviga, jā?»

Ludvigs ir nobīdījis pie malas partitūras lapas, pie kurām viņš strādā, un tērzē ar Irēni. Sākumā viņš kādu brīdi skaišas, jo par visu vairāk necieš, ja pie viņa iebrūk bez pieteikšanās un traucē darbā. Bet pamazām tomēr uzvar labsajūta sēdēt kopā ar šo tik daiļo dāmu un pa pusei aiz pārskatīšanās glāstīt viņas roku.

Irēne Gerlahas jaunkudze zina, ko viņa grib. Viņa grib precēt Palfija kungu.

Viņš ir slavens. Viņš tai patīk. Viņa tam patīk. Tātad pā­rāk lielas grūtības ceļā nestāv. Par savu nākošo laimi viņš gan vēl neko nezina. Bet ar laiku viņa māksliniekam to saudzīgi ieskaidros. Beidzot viņam liksies, ka viņš pats nācis uz domām par precēšanos.

Viens šķērslis tomēr vēl ir: aušīgais bērns! Bet, kad Irēne būs Ludvigam uzdāvinājusi vienu divus mazuļus, viss nokār­tosies tā, kā viņa to vēlēsies. Irēne Gerlaha taču tiks galā arī ar šo nopietno, biklo radījumu!

Zvana.

Ludvigs atver.

Un kas stāv durvīs? Nopietnais, biklais radījums! Rokā puķu pušķis, viņa pakniksē un saka:

— Labdien, tētiņ! Es tev atnesu svaigas puķes! — Tad viņa iesoļo studijā, īsi pakniksē viešņai, paņem vāzi un nozūd vir­tuvē.

Irēne ļauni smīn.

— Kad redz tevi un tavu meitu, rodas iespaids, ka tu esi zem viņas tupeles.

Diriģenta kungs apjucis smejas.

— Viņai pēdējā laikā ir tāds īpašs rīkošanās veids, un bez tam tas, ko viņa dara, ir caur un cauri pareizi, tur nav ko iebilst!

Kamēr Gerlahas jaunkudze rausta savus skaistos plecus, atkal parādās Lote. Vispirms viņa noliek uz galda svaigās pu­ķes. Tad viņa atnes traukus un, uzlikdama tases, saka tētim:

— Es ātri uzvārīšu kafiju. Mums taču jāpacienā tava viešņa.

Tētiņš un viņa viešņa apjukuši noraugās tai pakaļ. «Un es šo bērnu turēju par biklu!» domā Gerlahas jaunkundze. «Ai, kāda esmu bijusi muļķe!»

Pēc brīža ienāk Lote ar kafiju, cukuru un krējumu, ielej — namamāte kas namamāte —, pavaicā, kas vēlas cukuru, pie­bīda viešņai krējumu, tad apsēžas blakus savam tētiņam un, laipni smaidīdama, saka:

— Es arī kompānijas pēc iedzeršu kādu malku.

Tētis viņai ielej kafiju un galanti jautā:

— Cik daudz krējuma, cienītā kundze?

Bērns šķelmīgi smejas.

— Pusi uz pusi, mans kungs!

— Lūdzu, cienītā kundze!

— Pateicos, cienītais kungs!

Viņi dzer. Klusē. Beidzot Lote uzsāk sarunu.

— Es nupat biju pie Gabeles kunga.

— Vai viņš tevi zīmēja? — vaicā tēvs.

— Tikai mazliet, — meitene saka. Vēl malks kafijas, tad Lote nevainīgi piebilst: — Viņam ir par maz gaismas. Galve­nais, viņam tā vajadzīga no augšas. Tā kā šeit...

— Tad lai viņš sev noīrē darbnīcu ar gaismu no augšas, — trāpīgi piezīmē diriģents un nemaz nenojauš, ka stūrē tieši uz turieni, kur Lote to grib dabūt.

— To es jau viņam arī teicu, — viņa mierīgi paskaidro — Bet visas ir izīrētas, nu, tādas darbnīcas.

«Ir gan viltniece!» domā Gerlahas jaunkundze. Jo viņa, arī būdama Ievas meita, nu jau zina, kas Lotei prātā. Un pa­tiesi...

— Komponēšanai taču gaisma no augšas nav vajadzīga, tētiņ. Vai ne?

— Nē, īstenībā nē.

Meitene dziļi ievelk elpu, saspringti raugās uz savu priekš­autu un jautā, it kā viņai tikai nupat šis jautājums būtu ienā­cis prātā:

— Ja nu tu ar Gabeles kungu apmainītos, tētiņ? — Paldies dievam, tas ir pateikts! Lote slīpi no apakšas lūkojas tēvā. Vi­ņas acis bailīgi lūdz. Tēvs, pa pusei saīdzis, pa pusei uzjautri­nāts, skatās no mazās meitenītes uz eleganto dāmu, kas tieši vēl pagūst uzburt sejā maigi ironisku smīnu.

— Tad Gabeles kungam būtu darbnīca, — meitene saka, un balss mazliet dreb. — Un gaismas, cik viņam vajag. Bet tu dzīvotu mums tieši blakus. Man un Rēzijai. — Lotes acis, ja tā var izteikties, tēva skatiena priekšā noslīgušas ceļos. — Tad tu būsi viens — gluži tāpat kā te. Un, kad tev negribēsies būt vienam, tu tikai pāriesi pāri gaitenim un būsi klāt. Tev pat nevajadzēs uzlikt cepuri. Un pusdienas mēs varēsim ēst mājās. Kad ēdiens būs gatavs, mēs trīsreiz piezvanīsim pie tavām dur­vīm. Mēs vienmēr vārīsim to, ko tu vēlēsies. Arī žāvētas ga­ļas ēdienus. Un, kad tu spēlēsi klavieres, mēs caur sienu klausīsimies... — Bērna balss skan aizvien klusāk. Tā izdziest.

Gerlahas jaunkundze strauji pieceļas. Viņai uz ātrāko jā­iet mājās. Kā gan laiks skrien! Bet bija jau arī ti-i-k intere­santas sarunas.

Diriģenta kungs pavada viešņu. Viņš noskūpsta smaržīgo sievietes roku.

— Tātad šovakar, — viņš saka.

— Varbūt tev nebūs laika?

— Kā tā, mīļā?

Viņa smaida.

— Varbūt tu tieši tad pārvāksies!

Viņš smejas.

— Nesmejies par agru! Cik es tavu meitu pazīstu, tad viņa jau būs pasūtījusi mēbeļu saiņotājus.

Saniknota dāma joņo pa kāpnēm lejup.

Kad diriģents atgriežas atpakaļ darbnīcā, Lote jau mazgā kafijas traukus. Viņš uzsit uz flīģeļa pāris taktis. Tad lieliem soļiem staigā pa istabu šurp un turp. Sastingušu skatienu viņš raugās uz aprakstītajām partitūras lapām.

Lote ļoti cenšas neskandināt tases un šķīvjus. Kad viņa ir visu noslaucījusi un salikusi atpakaļ skapī, viņa uzliek cepu­rīti un klusu ieiet studijā.

— Ardievu, tētiņ... ardievu. Vai tu būsi vakariņās?

— Nē, šodien ne.

Bērns lēni pamāj ar galvu un atvadoties pastiepj roku.

— Klausies, Luīze, — man nepatīk, ja citi domā manā vietā, kaut arī tu esi mana meita! Es pats zinu, kā man ir vislabāk.

— Protams, tētiņ, — viņa klusu un mierīgi saka. Vēl ar­vien viņa tur ardievām izstieptu roku.

Viņš to beidzot tomēr paspiež un pie tam pamana, ka bēr­na skropstās mirdz asaras. Tēvam jāmāk būt stingram. Tāpēc viņš izliekas, it kā nekā sevišķa neredzētu, tikai īsi pamāj un piesēžas pie flīģeļa.

Lote ātri dodas uz durvīm, uzmanīgi tās atver — un ir no­zudusi.

Diriģenta kungs pārlaiž roku pār matiem. Bērna asaras, arī tas vēl! Kad jākomponē bērnu opera! Pie velna! Tas nav izturams, kad tādam mazam radījumam acīs asaras. Tās mirdzēja meitenes skropstās kā rasas pilieni uz tieviem zāles stiebriem...

Diriģenta rokas uzsit dažus toņus. Klausīdamies viņš no­liec galvu. Nospēlē skaņkārtu vēlreiz. Atkārto to sekvencē. Tā ir kādas jautras bērnu dziesmas molla variācija no viņa operas. Viņš izmaina ritmu. Viņš strādā.

Kāds gan labums no bērnu asarām? Jā, tādam māksliniekam ir labi! Tūlīt viņš paņems nošu papīru un rakstīs notis. Un beigās viņš, dziļi apmierināts, atzvelsies krēslā un berzēs rokas, tāpēc ka viņam izdevusies tik brīnišķīgi skumja dziesma c-mollā. (Vai patiešām tuvumā nav kāda, kas viņu šad un tad iepērtu?)

Atkal ir aizritējušas nedēļas. Irēne Gerlahas jaunkundze atgadījumu darbnīcā nav aizmirsusi. Bērna priekšlikumu tēvam apmainīt studiju Kerntnera bulvārī pret gleznotāja Gabeles dzī­vokli viņa ir uztvērusi par to, kas tas arī īstenībā bija: par cīņas pieteikumu. Īsta sieviete — un Irēne Gerlaha, kaut gan Lote viņu necieš, ir īsta sieviete! — tā sevi neliks ilgi lūgties. Viņa pārzina savus ieročus. Viņa prot tos likt lietā. Viņa ap­zinās to iedarbību. Visas savas bultas viņa ir izšāvusi uz svār­stīgo mērķi, diriģenta mākslinieka sirdi. Visas bultas ir trā­pījušas centrā. Tās visas tagad ar savām atkarpēm stingri tu­ras vīrieša — mīļotā ienaidnieka sirdī. Viņš ir iedzīts strup­ceļā.

— Es gribu, lai tu kļūsti mana sieva, — viņš saka. Tas skan kā dusmīga pavēle.

Viņa glāsta tā matus, smaida un zobgalīgi ierunājas:

— Tad, mīlulīt, es rīt apģērbšu savu labāko kleitu un lūgšu no tavas meitas tavu roku.

Šoreiz atkal viena bulta ir iestrēgusi viņa sirdī. Un šī bulta ir saindēta.

Gabeles kungs zīmē Loti. Piepeši viņa rokas ar bloku un zīmuli nolaižas un viņš saka:

—  Kas tev šodien kait, Luīziņ? Tu izskaties kā nomākusies diena!

Meitene smagi elpo, it kā uz krūtīm viņai būtu uzgāzts ve­zums akmeņu.

— Ak, nav jau nekas sevišķs!

— Vai tam ir sakars ar skolu?

Viņa papurina galvu.

— Tas nebūtu tik ļauni.

Gabeles kungs noliek bloku.

— Zini ko, mazā nelaimes čupiņa? Šodien beigsim! — Viņš pieceļas. — Ej pastaigājies. Tas novirza uz citām domām.

— Varbūt man paspēlēt klavieres?

— Vēl labāk! — viņš saka. — To es caur sienu dzirdu. Tad man arī kaut kas tiek.

Viņa tam pasniedz roku, pakniksē un aiziet.

Viņš domīgi nolūkojas mazajai pakaļ. Viņš zina, cik smagi rūpes var nospiest bērna sirdi. Gabeles kungs pats reiz bija bērns un pretēji vairumam pieaugušo nav to aizmirsis.

Kad no blakus dzīvokļa atskan klavieru plinkšķināšana, viņš samierināts pamāj ar galvu un sāk svilpot līdzi melodiju.

Tad viņš strauji norauj no molberta lakatu, paņem rokā paleti un otas, piemiegtām acīm aplūko savu darbu un sāk strā­dāt.

Ludvigs Palfija kungs ierodas Rotenturma ielā. Kāpnes viņam šķiet divtik augstas kā parasti. Viņš pakar mēteli un plat­mali uz drēbju pakaramā. Luīziņa spēlē klavieres? Nu tai vajadzēs pārtraukt un viņu kādu brīdi uzklausīt. Viņš nostiepj taisni žaketi, it kā būtu ieradies pie priekšniecības. Tad viņš atver istabas durvis.

Bērns paceļ acis no taustiņiem un uzsmaida tēvam.

— Tētiņ! Cik jauki! — Viņa nolec no klavieru ķebļa,

— Vai uzvārīt tev kafiju? — Viņa grib steigties uz virtuvi. Viņš to aiztur.

— Paldies, nē! — viņš saka. — Man ar tevi jārunā. Apsē­dies!

Viņa apsēžas lielajā, mīkstajā atzveltnes krēslā, kurā viņa izskatās tik maziņa kā lellīte, nogludina rūtainos svārciņus un gaidu pilna lūkojas augšup uz tēvu.

Viņš nervozi nokrekšķinās, paiet dažus soļus šurp un turp un beidzot paliek stāvot atzveltnes krēsla priekšā.

— Tātad, Luīziņ, — viņš iesāk, — runa ir par kādu sva­rīgu un nopietnu lietu. Kopš tavas mātes vairs... vairs nav, esmu bijis viens. Septiņus gadus. Protams, ne gluži viens, man jau biji tu. Un tu man arvien vēl esi!

Bērns viņu uzlūko lielām acīm.

«Cik muļķīgi es runāju!» vīrietis domā. Viņam ir briesmī­gas dusmas pašam uz sevi.

— Īsi un skaidri, — viņš saka. — Es vairs ilgāk negribu būt viens. Kaut kas mainīsies. Manā un līdz ar to arī tavā dzīvē.

Istabā ir gluži kluss.

Kāda muša sīkdama mēģina caur aizvērta loga rūti izlidot ārā. (Katrs cilvēks viņai varētu pateikt, ka tas ir gluži veltīgi un ka viņa vienīgi ielauzīs savu kukaiņa galvaskausu. Mušas nu reiz ir dumjas, bet cilvēki, vai tie ir gudri, ko?)

— Esmu nolēmis atkal precēties!

— Nē! — skaļi saka bērns. Tas skan kā kliedziens. Tad bērns klusu atkārto: — Lūdzu, nē, tētiņ, lūdzu, nē, lūdzu, lūdzu, nē!

— Tu jau Gerlahas jaunkundzi pazīsti. Viņai tu ļoti patīc. Un viņa tev būs laba māte. Tā kā tā būtu grūti un aplami au­dzināt tevi mājā bez saimnieces. — (Vai nav aizkustinoši? Vēl tikai trūka, ka viņš teiktu, ka grib precēties vienīgi tāpēc, lai bērnam beidzot atkal būtu māte!)

Lote nepārtraukti purina galvu un pie tam bez skaņas kus­tina lūpas. Kā automāts, kas nevar apstāties. Tas izskatās sa­traucoši. Tāpēc tēvs atkal ātri novēršas un saka:

— Jaunajos apstākļos tu iedzīvosies ātrāk, nekā tu domā. Ļaunas pamātes sastopamas vairs tikai pasakās. Tātad, Luīziņ, es zinu, ka varu uz tevi paļauties. Tu esi visprātīgākā nebēdnīte, kāda vien var būt. — Viņš palūkojas pulkstenī. — Tā. Tagad man jāiet. Ar Luzeru mēģināt «Rigoleto». — Un viņš jau ir pa durvīm ārā.

Meitene sēž kā apstulbusi.

Gaitenī Palfija kungs uzspiež savā mākslinieka galvā plat­mali. Istabā atskan kliedziens:

— Tētiņ! — Izklausās tā, it kā kāds slīktu.

«Dzīvojamā istabā nevar noslīkt,» domā Palfija kungs un aiziet. Viņam ļoti jāsteidzas. Jo viņam taču jāstrādā ar kamerdziedoni Luzeru.

Lote ir attapusies no apstulbuma. Arī izmisumā saglabājas un sevi attaisno viņas praktiskais prāts. Ko darīt? Jo ir skaidrs, ka kaut kas jādara. Nekad tētiņš nedrīkst precēt citu sievieti, nekad! Viņam taču ir sieva! Kaut arī tā vairs pie viņa nedzīvo. Nekad bērns necietīs jaunu māti, nekad! Viņai taču ir sava māte, viņas par visu vairāk mīļotā māmiņa!

Varbūt māmiņa varētu palīdzēt. Bet viņa to nedrīkst zināt, Viņa nedrīkst zināt abu bērnu lielo noslēpumu un jo sevišķi ne to, ka tēvs šo Gerlahas jaunkundzi grib ņemt par sievu!

Tādējādi paliek tikai viens ceļš. Un pa šo ceļu Lotiņai jāiet pašai.

Viņa paņem tālruņu grāmatu. Šķirsta to trīcošiem pirkstiem, «Gerlahs». Gerlahu nav sevišķi daudz. «Gerlahs Stefans, Vīnes viesnīcu sabiedrības ģenerāldirektors, Kobencla alejā 43.»

Tētiņš nesen stāstīja, ka Gerlahas jaunkundzes tēvam piederot restorāni un viesnīcas, arī «Imperiāls», kur viņi katru dienu ēd pusdienas. Kobencla aleja 43.

Pēc tam kad Rēzija ir izskaidrojusi, kā jābrauc uz Kobencla aleju, bērns uzliek cepuri, uzvelk mēteli un saka:

— Tagad es aizeju.

— Kas tev vajadzīgs Kobencla alejā? — Rēzija ziņkārīgi vaicā.

— Man ar kādu cilvēku jārunā.

— Bet atgriezies drīz.

Bērns pamāj ar galvu un dodas ceļā.

Kalpone ienāk Irēnes Gerlahas elegantajā istabā un smaida:

— Kāds bērns grib ar jums runāt, cienītā jaunkundz. Kāds mazs skuķēns.

Cienītā jaunkundze tieši nupat ir svaigi nolakojusi nagus un vicina plaukstas, lai laka ar gaisa plūsmu ātrāk nožūtu.

— Kāds mazs skuķēns?

— Viņu saucot — Luīze Palfija.

— Ā! — stiepti nosaka cienītā jaunkundze. — Uzved viņu augšā!

Istabene nozūd. Jaunā dāma pieceļas, pamet skatienu spo­gulī, un viņai jāpasmaida par savu saspringti nopietno sejas izteiksmi. «Luīze Millere nāk pie lēdijas Milfordes,» viņa uzjautrināta domā, jo ir ļoti izglītota.

Kad meitene ienāk istabā, Gerlahas jaunkundze kalponei pa­vēl:

— Uzvāri mums šokolādi! Un atnes pildītās vafeles! — Tad viņa mīlīgi pievēršas viešņai. — Cik jauki, ka tu mani apciemo! Te nu ir redzams, cik es esmu neuzmanīga. Jau sen man va­jadzēja tevi ielūgt. Vai tu neatģērbsies?

— Pateicos, — saka mazā. — Es nepalikšu ilgi.

— Tā? — Irēne Gerlaha it nemaz nezaudē savu laipni lab­vēlīgo sejas izteiksmi. — Bet atsēsties tev, cerams, būs laiks?

Meitene uzmetas uz krēsla malas un ne acu nenolaiž no dāmas.

Dāmai situācija sāk likties neciešami muļķīga. Taču viņa savaldas. Kā nekā šis un tas ir likts uz spēles. Uz spēles, kurā viņa grib uzvarēt un uzvarēs.

— Vai tu nejauši gāji garām?

— Nē, man jums kaut kas jāsaka.

Irēne Gerlaha apburoši smaida.

— Esmu pati uzmanība. Lūdzu!

Bērns noslīd no krēsla, nostājas istabas vidū un paskaidro:

— Tētiņš teica, ka jūs gribot viņu precēt.

— Vai tiešām tā viņš teica? — Gerlahas jaunkundze dzidri iesmejas. — Vai viņš drīzāk neteica, ka viņš grib mani pre­cēt? Bet tas jau nav svarīgi. Tātad, jā, Luīziņ, tavs tētis un es — mēs gribam apprecēties. Un tu un es — mēs noteikti labi sapratīsimies. Par to es esmu cieši pārliecināta. Tu ne? Pa­gaidi vien — kad mēs kādu laiku būsim nodzīvojušas kopā, mēs būsim labākās draudzenes. Mēs abas patiesi centīsimies. Uz to še mana roka!

Bērns kāpjas atpakaļ un nopietni saka!

— Jūs nedrīkstat precēt tētiņu!

Mazā noteikti iet par tālu.

— Un kādēļ gan ne?

— Tādēļ, ka jūs to nedrīkstat.

— Ne sevišķi izsmeļošs paskaidrojums, — Gerlahas Jaunkundze asi piebilst. Ar laipnību še neko nepanāks, — Tu gribi man aizliegt kļūt par tava tēva sievu?

— Jā!

— Tas nu ir kas nedzirdēts! — Jaunā dāma uztraucas. — Esmu spiesta tevi lūgt iet uz mājām. Un es vēl padomāšu, vai par šo dīvaino apciemojumu nepastāstīt tavam tēvam. Ja es neko nestāstīšu, tad tikai tāpēc, lai mūsu vēlākajai drau­dzībai, kurai es vēl arvien gribu ticēt, neliktu ceļā nopietnus šķēršļus. Uz redzēšanos!

Pie durvīm meitene vēlreiz pagriežas atpakaļ un saka!

— Lai paliek viss pa vecam! Lūdzu, lūdzu...  Tad Ger­lahas jaunkundze ir viena.

Tam jādara gals. Precības jāpaātrina. Un jārūpējas par to, lai bērns tiktu ievietots internātā. Nekavējoties! Te var lī­dzēt tikai stingra audzināšana ārpus mājas.

— Kas jums vajadzīgs?

Kalpone stāv ar paplāti rokās.

— Es atnesu šokolādi un pildītās vafeles. Kur tad ir tā mazā meitenīte?

— Vācieties pie velna!

Tā kā diriģenta kungam ir jādiriģē opera, viņš nepārnāk vakariņās. Kā vienmēr tādās reizēs, Rēzija pasēž pie galda kopā ar meiteni,

— Tu šodien nekā neēd, — Rēzija pārmetoši piezīmē, — Un izskaties ļoti slikti, taisni bail skatīties. Kas tev kait?

Lote papurina galvu un klusē.

Saimniece satver bērna roku un izbijusies palaiž to vaļā.

— Tev taču ir drudzis! Tūlīt ej gultā! — Tad viņa elsdama pūzdama ienes pilnīgi apātisko radījumu bērnistabā, izģērbj un apgulda.

— Nekā nestāstīt tētiņam, — mazā murmina. Viņai klab zobi. Rēzija sakrauj spilvenus un pēļus citu uz cita. Tad viņa skrien pie telefona un zvana mājas ārstam Strobla kungam.

Vecais kungs apsola tūlīt ierasties. Viņš ir tikpat uztraukts, cik Rēzija. Viņa zvana uz Valsts operu.

— Labi! — viņai atbild. — Starpbrīdī mēs to diriģenta kungam pateiksim.

Rēzija atkal iedrāžas guļamistabā. Bērns mētā pa gaisu rokas un nesakarīgi, nesaprotami murmina. Segas, spilveni un pēļi guļ uz grīdas.

Kaut jel mājas ārsts atnāktu! Ko lai iesāk? Kompreses? Bel kādas? Aukstas? Karstas? Slapjas? Sausas?

Starpbrīdī diriģents Palfijs, tērpies frakā, sēž dziedātājas ģērbtuvē. Viņi iedzer pa malkam vīna un runā par teātri. Teāt­ra ļaudis vienmēr runā par teātri. Tas nu reiz tā ir. Klauvē.

— Iekšā!

Ienāk skatuves meistars.

— Beidzot es jūs atrodu, profesora kungs! — iesaucas ve­cais, uztrauktais vīrs. — Zvanīja no Rotenturma ielas. Meitas jaunkundze pēkšņi saslimusi. Tūlīt paziņots mājas ārstam Strobla kungam, un viņam jau droši vien jābūt pie slimnieces.

Diriģenta kungs izskatās bāls.

— Paldies tev, Herlička, — viņš klusu saka. Skatuves meis­tars aiziet.

— Cerams, nebūs nekas ļauns, — ieminas dziedātāja. — Vai mazajai masalas jau bijušas?

— Nē, — viņš atbild un piece]as. — Atvaino, Mici. — Kad durvis aiz viņa ir aizvērušās, viņš sāk skriet.

Viņš zvana.

— Hallo, Irēne!

— Jā, mīlulīt? Vai tad jau ir beigas? Es tik drīz vēl nebūšu saposusies.

Viņš steidzīgi paziņo, ko nupat dzirdējis. Tad viņš piebilst:

— Es baidos, ka mēs šodien nevarēsim satikties.

— Protams, ne. Cerams, nebūs nekas ļauns. Vai mazajai masalas jau bijušas?

— Nē, — viņš nepacietīgi atbild. — Es tev piezvanīšu rīt no rīta. — Tad viņš nokar klausuli.

Atskan zvans. Starpbrīdis beidzies. Opera un dzīve rit tālāk.

Beidzot opera ir galā. Rotenturma ielā diriģents drāžas pa kāpnēm augšā. Rēzija viņu ielaiž. Viņai vēl galvā cepure, jo viņa ir bijusi dežurējošā aptiekā.

Ārsts sēž pie gultas.

— Nu kā ir? — tēvs čukstus jautā.

— Ne visai labi, — atbild ārsts. — Bet jūs mierīgi varat runāt skaļi. Es viņai izdarīju iešļircinājumu.

Lotiņa guļ spilvenos sarkana kā vēzis un smagi elpo. Sejā viņai lasāmas ciešanas, it kā mākslīgais miegs, ko sagādājis vecais ārsts, viņai darītu sāpes.

— Masalas?

— Nekas tamlīdzīgs, — rūc ārsts.

Rēzija ienāk istabā un norij asaras.

— Nu, noņemiet taču beidzot cepuri! — diriģents nervozi saka.

— Ak jā, protams! Atvainojiet! — Viņa noņem cepuri un tur rokā.

Mājas ārsts abus jautājoši uzlūko.

— Bērns acīmredzot pārdzīvo kādu smagu garīgu krīzi, — viņš ieminas. — Jūs par to zināt? Nē? Vai jums vismaz ir kāda nojauta?

Rēzija saka:

— Es tiešām nezinu, vai tam ir kāds sakars, bet... Šodien pēcpusdienā viņa izgāja. Tāpēc ka viņai ar kādu vajadzēja ru­nāt. Un pirms aiziešanas viņa jautāja, kā vislabāk nokļūt Kobencla alejā.

— Kobencla alejā? — vaicā ārsts un paskatās uz diriģentu.

Palfijs ātri iziet blakus istabā un piezvana.

— Vai šodien pēcpusdienā Luīze bija pie tevis?

— Jā, — atsaucas sievietes balss. — Bet kāpēc viņa tev to stāsta?

Uz to viņš neatbild, bet jautā tālāk:

— Un ko viņa gribēja?

Gerlahas jaunkundze saīgusi iesmejas.

— To lai viņa pati tev pastāsta!

— Lūdzu, atbildi!

Laime, ka viņa neredz diriģenta seju!

— Taisnību sakot, viņa atnāca, lai man aizliegtu kļūt par tavu sievu, — Irēne aizkaitināta atbild.

Viņš kaut ko nomurmina un noliek klausuli.

— Kas tad viņai kait? — Gerlahas jaunkundze jautā. Tad viņa pamana, ka saruna pārtraukta. — Zvērēns tāds! — viņa pusbalsī saka. — Cīnās visiem līdzekļiem. Liekas gultā un tēlo slimu!

Ārsts atvadās un dod vēl dažus norādījumus. Diriģents viņu pie durvīm aiztur.

— Kas bērnam kait?

— Nervu drudzis. Es rīt no rīta atkal pienākšu. Ar labu nakti! — Diriģents ieiet bērnistabā, apsēžas pie gultas un sa­ka Rēzijai: — Jūs varat būt brīva! Ejiet gulēt!

— Bet ir taču labāk...

Viņš to uzlūko.

Viņa aiziet. Vēl arvien viņai rokā ir cepure.

Diriģents glāsta mazo, karsto sejiņu. Bērns drudža miegā satrūkstas un strauji pagriežas uz sāniem.

Tēvs pārlaiž skatienu istabai. Uz pults sēdekļa guļ sakra­vāta skolas soma. Turpat blakus sēž Kristele, lelle.

Nu viņš sēž tumsā un glāsta lelli kā bērnu. Tādu bērnu, kurš nebīstas no viņa rokas.

Devītā nodaļa

Eipeldauera kunga fotouzņēmumi rada sajukumu. Jā, vai te vispār ir Lote? Linnekogelas jaunkundze iemanto uzticību. Piedegušas cūkas ribiņas un saplēsti trauki. Luīze izsūdz gandrīz visu. Kāpēc Lote vairs neatbild?

«Minhenes Ilustrētā» žurnāla galvenais redaktors doktors Bernavs nopūšas:

— Klusais laiks, mana mīļā! Kur lai mēs ņemam aktuālu titulbildi un pie tam nezogam?

Kernera kundze, kas stāv pie viņa rakstāmgalda, saka:

— «Jaunā prese» ir atsūtījusi jaunās peldēšanas meistares fotouzņēmumus...

— Vai viņa ir glīta?

Jaunā sieviete pasmaida.

— Peldēšanai pietiekoši.

Doktors Bernavs bezcerīgi atmet ar roku. Tad viņš kaut ko meklē uz sava galda.

— Es taču nesen no kāda jocīga lauku fotogrāfa saņēmu uzņēmumus. Tur bija nobildēti dvīņi! — Viņš rokas pa aktu vākiem un avīzēm. — Burvīgu, mazu meitenīšu pāris! Nu pil­nīgi vienādas! Ei, kur jūs man esat palikuši, mazie sievišķīši? Tādi joki lasītājiem vienmēr patīk. Klāt pieliksim piemērotu parakstu. Ja nav nekā aktuāla, tad lai ir jauki dvīnīši! Nu beidzot! — Viņš ir atradis aploksni ar fotouzņēmumiem, ap­skata tos un atzinīgi pamāj. — Būs darīts, Kernera kundze! — Viņš tai pasniedz fotogrāfijas. Pēc brīža doktors Bernavs bei­dzot paceļ uz augšu acis, jo viņa līdzstrādniece neko nesaka, — Kas tad nu! — viņš iesaucas. — Kernere, jūs stāvat kā Lata sieva, kas pārvērsta sālsstabā. Atjēdzieties! Vai jums nelabi?

— Mazliet, doktora kungs! — Viņas balss dreb, — Nu jau ir atkal labāk. — Viņa skatās uz fotogrāfijām. Izlasa nosūtī­tāju: «Jozefs Eipeldauers, fotogrāfs Ezerkalnos pie Kalnezera.>

Galvā viņai viss griežas.

— Izmeklējiet piemērotāko bildi un saceriet parakstu, lai mūsu lasītāji dabū sirsnīgi pasmieties! Jūs jau to lieliski pro­tat!

— Varbūt tomēr labāk mums tās neievietot? — viņa dzird sevi sakām.

— Un kādēļ gan ne, cienītā kolēģe?

— Es šos uzņēmumus neatzīstu par īstiem.

— Kopā sakopēti, vai? — doktors Bernavs smejas. — Te nu jūs noteikti parādāt Eipeldauera kungam par daudz goda. Tik slīpēts viņš nav. Tātad ātri pie darba, dārgā kundze! Parakstam vēl laiks līdz rītam. Tekstu es dabūšu izlasīt, pirms jūs to nodosiet salikšanai. — Viņš pamāj ar galvu un noliecas pār citu darbu.

Viņa aiztaustās līdz savai istabai, atkrīt atzveltnes krēslā, noliek sev priekšā fotogrāfijas un spiež rokas pie deniņiem.

Domas viņas galvā griežas kā karuselis. Viņas abi bērni! Bērnu vasaras nometne? Brīvdienas! Protams! Bet kāpēc gan Lotiņa nav nekā par to stāstījusi? Kāpēc Lotiņa bildes neatveda līdzi? Kad abas meitenes fotografējās, viņas taču to ne­darīja bez nodoma. Viņas būs atklājušas, ka ir māsas! Un tad būs apņēmušās nekā par to neteikt. To jau var arī saprast, jā, tiešām gan. Ai, cik viņas līdzīgas! Pat ne daudzinātā mātes acs... Ak, jūs manas abas, abas, abas mīlulītes!

Ja tagad doktors Bernavs pabāztu pa durvīm galvu, viņš ieraudzītu laimes un sāpju pārņemtu seju, pār kuru līst asa­ras — asaras, kas liek pagurt sirdij, it kā caur acīm izplūstu pati dzīvība.

Laimīgā kārtā doktors Bernavs nepabāž pa durvīm galvu.

Kernera kundze pūlas savaldīties. Tieši tagad jātur galva augšā! Kas gan var notikt? Kas notiks, kam jānotiek? Jārunā ar Lotiņu.

Mātei pārskrien ledainas tirpas. Kāda doma kā neredzama roka rausta viņas ķermeni šurp un turp.

Vai tā vispār ir Lote, ar ko viņa grib runāt?

Kernera kundze ir atnākusi pie Linnekogelas jaunkun­dzes — skolotājas dzīvoklī.

— Tas ir vairāk nekā dīvains jautājums, ko jūs man uzdo­dat! — Linnekogelas jaunkundze saka. — Vai es uzskatu par iespējamu, ka jūsu meita nav jūsu meita, bet kāda cita meitene? Piedodiet, bet...

— Nē, es neesmu jukusi, — apgalvo Kernera kundze un uz­liek uz galda kādu fotogrāfiju.

Linnekogelas jaunkundze aplūko bildi. Tad apmeklētāju. Tad atkal bildi.

— Man ir divas meitas, — apmeklētāja klusu saka. — Otra dzīvo pie mana šķirtā vīra Vīnē. Fotogrāfija pirms dažām stundām gluži nejauši nonāca manās rokās. Es nezināju, ka bērni brīvdienās ir satikušies.

Linnekogelas jaunkundze plāta muti kā zivs bez ūdens. Galvu purinādama, viņa atgrūž fotogrāfiju no sevis projām, it kā baidīdamās, ka tā neiekož. Beidzot viņa jautā:

— Un abas meitenes līdz tam viena par otru nekā nebija zinājušas?

Jaunā sieviete papurina galvu.

— Nē, mans vīrs un es — mēs toreiz tā bijām vienojušies, jo domājām, ka tā ir vislabāk.

— Un arī jūs par vīru un savu otro bērnu nekad nebijāt dzirdējusi?

— Nekad.

— Vai viņš ir atkal apprecējies?

— To es nezinu. Maz ticams. Viņš domāja, ka nav piemē­rots ģimenes dzīvei.

— Ļoti dīvains gadījums, — skolotāja saka. — Vai tiešām bērniem būtu ienākusi prātā muļķīgā doma samainīties? Kad es sev acu priekšā redzu Lotiņas rakstura pārvērtību un tad vēl rokrakstu, Kernera kundze, rokrakstu! Es to tikko varu aptvert! Bet tas daudz ko izskaidro!

Māte pamāj un stingri lūkojas vienā punktā.

— Neņemiet ļaunā manu atklātību, — Linnekogelas jaunkun­dze turpina, — es nekad neesmu bijusi precējusies, esmu audzi­nātāja, un man nav bērnu, bet es vienmēr domāju: sievietes, īstās, precētās, par daudz rēķinās ar saviem vīriem! Patiesībā taču svarīgs ir tikai viens: bērnu laime!

Kernera kundze sāpīgi pasmaida.

— Vai jūs domājat, ka mani bērni ilgā, nelaimīgā laulībā būtu bijuši laimīgi?

Linnekogelas jaunkundze domīgi saka:

— Es jums neko nepārmetu. Jūs vēl šodien esat ļoti jauna. Kad jūs apprecējāties, jūs bijāt tīrais bērns. Visu savu mūžu jūs būsiet jaunāka, nekā es jebkad esmu bijusi. Tas, kas der vie­nam, citam var būt nederīgs.

Apmeklētāja pieceļas.

— Un ko jūs darīsiet?

— Ja es to zinātu! — jaunā sieviete saka.

Minhenē Luīze stāv pastā pie lodziņa.

— Nē, — nožēlodams saka ierēdnis, kas izsniedz sūtījumus uz pieprasījumu. — Nē, Neaizmirstules jaunkundze, šodien atkal nekā.

Luīze viņu nedroši uzlūko.

— Ko gan tas varētu nozīmēt? — viņa noraizējusies murmina

— Varbūt «neaizmirstule» ir pārvērtusies par «aizmirstuli»? Ierēdnis mēģina jokot.

— Tas nevar būt, — viņa it kā pati sev saka. — Rīt es atkal apjautāšos.

— Laipni lūdzu, — viņš smaidīdams atbild.

Kernera kundze pārnāk mājās. Degoša ziņkāre un saltas bai­les cīnās viņas sirdī, tā ka viņai gandrīz vai elpa aizraujas.

Bērns virtuvē steidzīgi rīkojas. Kastroļu vāki klab. Katliņā sautējas gaļa.

— Šodien gan labi smaržo! — māte saka. — Kas tad būs, hm?

— Cūku ribiņas ar skābiem kāpostiem un ceptiem kartupe­ļiem, — meita lepni atsaucas.

— Cik ātri tu esi iemācījusies vārīt! — māte šķietami ne­vainīgi saka.

— Patiesi? — mazā priecīgi attrauc. — Es nekad nebūtu domājusi, ka es... — Viņa izbijusies apraujas un iekož sev lūpā. Tagad tikai neuzlūkot māti!

Māte stāv atspiedusies pret durvīm un ir bāla. Bāla kā siena.

Bērns stāv pie atvērtā virtuves skapja un ņem ārā trau­kus. Šķīvji šķind kā pie zemestrīces.

Te māte ar pūlēm atver muti un saka:

— Luīze!

Blaukš!

Uz grīdas guļ šķīvju lauskas.

Tas Luīzei bija par daudz. Viņas acis ir bailēs ieplešas.

— Luīze! — sieviete vēlreiz atkārto un plaši izpleš rokas.

— Māmiņ!

Bērns kā slīcējs apķeras mātei ap kaklu un sirsnīgi šņukst.

Māte noslīgst uz ceļiem un trīcošām rokām glāsta Luīzi.

— Mans bērns, mans mīļais bērns!

Viņas ir notupušās uz ceļiem starp saplēstajiem šķīvjiem. Uz pavarda sadeg cūku ribiņas. Ož pēc piedegušas gaļas. No kastroļiem šņākdams gāzes liesmās šļakst ūdens.

Sieviete un mazā meitenīte no visa tā nekā nemana. Viņas, kā to dažreiz mēdz teikt, bet kas reti atgadās, neatrodas «šai pasaulē».

Ir aizritējušas stundas. Luīze ir izsūdzējusi grēkus. Un māte tos viņai ir piedevusi. Tā bija gara, visu aptveroša grēksūdze, un tā bija pavisam īsa grēku piedošana — viens skatiens, viens skūpsts — vairāk nekas nebija vajadzīgs.

Tagad viņas sēž uz dīvāna. Bērns cieši, pavisam cieši pie­glaudies mātei. Ak, cik tas ir jauki, ka beidzot pateikta patie­sība! Luīze jūtas tik viegla, tik viegla kā spalviņa! Jāturas māmiņai cieši klāt, lai vējš neaizpūš.

—  Jūs nu gan man esat divas viltīgas sieviņas, — māte saka. Luīze lepni smejas. (Vienu noslēpumu viņa tomēr vēl nav izpaudusi: ka Vīnē, kā Lote noraizējusies rakstīja, pēdējā laikā parādījusies kāda Gerlahas jaunkundze!)

Māte nopūšas.

Luīze norūpējusies viņu uzlūko.

— Nu jā, — māte saka. — Es domāju, ko tagad darīt. Vai mēs varam izlikties, it kā nekas nebūtu noticis?

Luīze noraidoši purina galvu.

— Lotiņa noteikti ļoti ilgojas pēc tevis. Un tu pēc viņas, vai ne, māmiņ?

Māte pamāj.

— Un es arī, — atzīstas mazā. — Pēc Lotiņas un...

— Un pēc tēva, ko?

Luīze pamāj. Steidzīgi un tajā pašā laikā bikli.

— Ja es zinātu, kāpēc Lotiņa vairs neraksta.

— Jā, — murmina māte, — esmu par to ļoti nobažījusies.

Desmitā nodaļa

Tālsaruna ar Minheni. Izšķirošie vārdi. Nu arī Rēzija vairs neko nesaprot. Divas biļetes lidmašīnā uz Vīni. Peperls ir kā zibens ķerts. Kas klausās aiz durvīm, dabū punu. Diriģenta kungs guļ ārpus mājas, un viņam ir nevēlams viesis.

Lotiņa apātiski guļ gultā. Viņa ir iemigusi. Viņa daudz guļ. «Vājums,» šodien pusdienas laikā bija teicis ārsts Strobls. Di­riģenta kungs sēž pie bērna gultas un nopietni lūkojas uz mazo, šauro sejiņu. Dienām ilgi viņš vairs neiziet no istabas. Diriģēšanā viņu atvieto. No bēniņiem viņam nonesta saliekamā gulta. Blakus zvana telefons. Rēzija uz pirkstgaliem ienāk istabā.

— Tālsaruna ar Minheni! — viņa čukst. — Vai jūs varat runāt?

Viņš klusu pieceļas un pamāj viņai palikt pie bērna, kamēr viņš atgriezīsies. Tad viņš iziet blakus istabā. No Minhenes? Kas gan tas varētu būt? Laikam koncertdirekcija Kellers un Ko. Ak, kaut tie liktu viņu mierā!

Viņš paņem klausuli un atsaucas. Tiek savienots.

— Šeit Palfijs!

— Šeit Kernere! — no Minhenes atsaucas sievietes balss.

— Kā? — viņš apjucis jautā. — Kas? Luīzelote?

— Jā! — tālā balss atbild. — Piedod, ka es tev piezvanīju. Bet es esmu noraizējusies par bērnu. Cerams — tas nav slims?

— Ir, — viņš klusu atbild. — Bērns ir slims!

— Ak! — Tālā balss skan ļoti izbijusies. Savilcis pieri grumbās, Palfija kungs jautā:

— Bet es nesaprotu, kā tu...

— Mums bija tāda nojauta, man un — Luīzei!

— Luīzei! — Viņš nervozi iesmejas. Tad viņš samulsis klau­sās. Klausās un apjūk arvien vairāk. Purina galvu. Uztraukts izlaiž pirkstus cauri matiem.

Tālā sievietes balss steidzīgi pastāsta, ko var pastāstīt mil­zīgā steigā.

— Vai jūs vēl runājat? — apjautājas centrāles jaunkundze.

— Jā, pie joda! — diriģents kliedz. Zināms, var jau arī iedomāties jucekli, kas valda viņa galvā.

— Kas tad bērnam kait? — jautā viņa šķirtās sievas rūpju nomāktā balss.

— Nervu drudzis, — viņš atbild. — Krīze esot pārvarēta, — ārsts saka. Bet ir ļoti liels fizisks un garīgs nogurums.

— Labs ārsts?

— Nu protams! Ārsts Strobls. Viņš Luīzi pazīst jau no ma­zotnes. — Vīrietis apjucis iesmejas. — Piedod, tā jau ir Lote. Viņš tātad to nepazīst. — Diriģents nopūšas.

Minhenē nopūšas kāda sieviete. Divi pieaugušie nezina, ko iesākt. Viņu sirdis un mēles ir paralizētas. Un viņu smadze­nes, liekas, viņu smadzenes arī.

Šajā nospiedošajā, bīstamajā klusumā ieskanas skaļa bērna balss.

— Tētiņ! Mīļo, mīļo tētiņ! — atskan no tālienes. — Te runā Luīze. Labdien, tētiņ! Vai mēs lai braucam uz Vīni? Steidzoši?

Izšķirošie vārdi ir pateikti. Abu pieaugušo saltā nospiestība kūst kā ledus pavasarī.

— Labdien, Luīziņ! — tēvs ilgu pilns iesaucas. — Tā ir laba doma!

— Vai ne? — Bērns laimīgi smejas.

— Kad tad jūs varat būt šeit? — viņš vaicā.

Tagad atkal atskan jaunās sievietes balss.

— Es tūlīt uzzināšu, cikos rīt atiet pirmais vilciens.

— Lidojiet ar lidmašīnu! — viņš kliedz. — Tad jūs būsiet ātrāk šeit. «Kā gan es tā varēju kliegt?» viņš domā. «Bērnam taču jāguļ!»

Kad Palfijs atgriežas bērnistabā, Rēzija viņam atkal at­brīvo ierasto vietu pie gultas un grib uz pirkstgaliem iziet.

— Rēzij! — viņš čukst.

Viņi abi paliek stāvot.

— Rīt ieradīsies mana sieva.

— Jūsu sieva?

— Cst! Ne tik skaļi! Mana šķirtā sieva, Lotiņas māte.

— Lotiņas?

Viņš smaidīdams atmet ar roku. No kurienes lai viņa to zinātu?

— Luīziņa arī atbrauks!

— Kā tā? Te taču guļ Luīziņa!

Viņš papurina galvu.

— Nē, tā ir viņas dvīņu māsiņa.

— Dvīņu māsiņa? — Diriģenta kunga ģimenes apstākļi sniedzas pāri Rēzijas saprašanai.

— Parūpējieties par to, lai mums būtu ko ēst! Par guļvie­tām mēs vēl parunāsim.

— Ak tu žē! — viņa murmina, klusu iziedama pa durvīm.

Tēvs skatās uz nogurušo, aizmigušo bērnu, kura mitrā piere spīd. Viņš to uzmanīgi noslauka ar drāniņu.

Šī tātad ir otra mazā meitiņa! Viņa Lotiņa! Kāda gan dros­me un gribasspēks bija mājojuši bērnā, iekams viņu pārvarēja slimība un izmisums! No tēva gan viņai šī varonība nav. Bet no kā?

No mātes?

Atkal zvana telefons. Rēzija pabāž istabā galvu:

— Gerlahas jaunkundze! — Palfija kungs nepagriezies no­raidoši papurina galvu.

Svarīgu ģimenes apstākļu dēļ Kernera kundze saņem no doktora Bernava atvaļinājumu. Pa telefonu viņa sazinās ar lidostu un patiesi arī dabū divas vietas lidmašīnā nākošās die­nas rītam. Tad tiek sakravāts koferis.

Nakts liekas bezgala gara, lai tā būtu cik īsa būdama. Bet arī šķietami bezgalīgās naktis paiet.

Kad otrā rītā mājas ārsts Strobla kungs Peperla pavadībā pienāk pie mājas Rotenturma ielā, tieši tajā brīdī piebrauc tak­sometrs.

Maza meitenīte izkāpj no mašīnas — un tūlīt Peperls kā apsēsts lec bērnam klāt! Viņš rej, viņš griežas kā vilciņš, viņš smilkst no prieka, viņš atkal lec klāt.

— Labdien, Peperl! Labdien, ārsta kungs!

Ārsta kungs aiz pārsteiguma aizmirst atņemt sveicienu. Pēk­šņi viņš pielec, ja arī ne tik graciozi kā viņa Peperls, bērnam klāt un kliedz:

— Vai tu galīgi esi zaudējusi prātu? Tūlīt gultā! Luīze un suns iejoņo vārtos.

Kāda jauna dāma izkāpj no automašīnas.

— Tas bērns grib nomirt, vai? — sašutis kliedz ārsts,

— Viņa nav tas bērns, ko jūs domājat, — jaunā dāma laipni saka. — Tā ir māsa.

Rēzija atver durvis. Ārpuse elsdams stāv Peperls ar kādu bērnu.

— Labdien, Rēzij! — bērns iesaucas un metas ar suni uz bērnistabu.

Izbijusies Rēzija tiem nolūkojas paka] un pārmet krustu.

Tad stenēdams pa kāpnēm svempjas augšā vecais ārsts. Viņš nāk kopā ar ļoti skaistu sievieti, kura nes ceļojuma koferi.

— Kā klājas Lotiņai? — jaunā sieviete steidzīgi jautā.

— Man liekas — mazliet labāk, — Rēzija atbild. — Vai es drīkstu jums parādīt ceļu?

— Pateicos, es zinu! — Un svešā jau ir nozudusi bērn­istabā.

— Kad jūs kaut cik būsiet attapusies, — ārsts jautri saka, — jūs man varbūt palīdzēsiet novilkt mēteli. Tikai nesteidzie­ties!

Rēzija satrūkstas.

— Lūdzu tūkstošreiz piedošanu, — viņa stostās.

— Ar manu vizīti jau šodien nav nekāda steiga, — viņš pacietīgi paskaidro.

— Māmiņ! — čukst Lote. Viņas acis, lielas un spožas, pie­vērstas mātei kā kādai gleznai no sapņu un burvību pasaules. Jaunā sieviete klusēdama glāsta bērna karsto roku. Viņa nometas pie gultas uz ceļiem un maigi apkampj drebošo būtni.

Luīze zibenīgi ātri palūkojas uz tēvu, kas stāv pie loga. Tad viņa rosās ap Lotiņas spilveniem, uzbužina tos, apgriež uz otru pusi, kārtodama parausta palagu. Tagad Luīze ir saimniecīte. Pa šo laiku viņa to ir iemācījusies!

Diriģenta kungs slepus vēro visas trīs. Māti un viņas bēr­nus. Viņa bērni tie jau, protams, arī ir. Un jaunā māte kād­reiz, pirms gadiem, pat bija viņa jaunā sieva. Pagājušas dienas, aizmirstas stundas iznirst viņa acu priekšā. Tas bija sen, sen...

Peperls, kā zibens ķerts, guļ pie gultas kājgaļa un visu lai­ku skatās no vienas mazās meitenītes uz otru. Pat mazais, melni lakotais purna galiņš neizpratnē šaudās starp abām meitenēm šurp un turp, it kā šaubīdamies, ko nu darīt. Tā samulsi­nāt jauku, bērnus mīlošu suni!

Klauvē.

Četri cilvēki istabā pamostas it kā no savāda nomoda miega. Ienāk ārsta kungs. Kā vienmēr jautrs un mazliet skaļš. Pie gultas viņš apstājas.

— Kā klājas slimniecei?

— Labi, — atbild Lotiņa un vārgi pasmaida.

— Vai mums šodien beidzot ir apetīte? — viņš rūc.

— Ja māmiņa vārīs! — čukst Lotiņa.

Māmiņa pamāj ar galvu un pieiet pie loga.

— Piedod, Ludvig, ka es tikai tagad tev pasaku labdien.

Diriģents spiež viņas roku.

— Es tev ļoti pateicos, ka esi ieradusies.

— Es lūdzu tevi! Tas taču bija pats par sevi saprotams! Bērns...

— Protams, bērns, — viņš atbild. — Un tomēr!

— Tu izskaties tā, it kā dienām ilgi nebūtu gulējis, — viņa vilcinādamās piebilst.

— Gan es to atgūšu. Es baidījos par... par bērnu!

— Tas jau drīz atkal būs vesels, — jaunā sieviete paļāvīgi saka. — Es to jūtu.

Pie gultas sačukstas. Luīze cieši pieliecas Lotiņai pie auss.

— Māmiņa par Gerlahas jaunkundzi nekā nezina. Mēs viņai to arī nekad nedrīkstam teikt.

Lotiņa bailīgi pamāj ar galvu.

Ārsta kungs to nevar būt dzirdējis, viņš pārbauda termo­metru. Kaut gan tieši ar ausīm viņš uz termometru neskatās. Ja nu viņš tomēr kaut ko būtu sadzirdējis, tad katrā ziņā neliks to ne vismazākā mērā manīt.

— Temperatūra ir gandrīz normāla, — viņš saka. — Ļau­nākajam tu esi pāri! Sirsnīgi apsveicu, Luīziņ!

Paldies, ārsta kungs, — īstā Luīze smiedamās atbild.

— Vai varbūt jūs domājat mani? — jautā Lotiņa, piesar­dzīgi iesmiedamās. Galva tomēr vēl sāp.

— Jūs man esat divas mazas intrigantes, — viņš rūc, — pa­visam bīstamas! Pat manu Peperlu esat izvazājušas aiz deguna. — Viņš izstiepj abas rokas un ar katru savu lielo plaukstu maigi pārbrauc vienas meitenes galviņai.

Pēc tam ārsts enerģiski noklepojas, pieceļas un saka:

— Nāc, Peperl, taisies vaļā no abiem blēdīgajiem sieviš­ķiem!

Peperls atvadoties pavicina asti. Tad viņš pieglaužas ārsta platajām bikšu starām tieši tajā brīdī, kad padomnieks diri­ģentam Palfija kungam skaidro:

— Māte ir tādas zāles, ko nevar nopirkt aptiekā! — Viņš pievēršas jaunajai sievietei. — Vai jūs varēsiet palikt tik ilgi, kamēr Luīziņa — ak nē jel! — es domāju, Lotiņa, atkal būs pilnīgi vesela?

— Varēšu, ārsta kungs, un es jau gribētu!

— Tātad, — piebilst vecais kungs, — bijušajam vīra kun­gam vajadzēs ar to samierināties.

Palfijs paver muti.

— Lai nu paliek, — ārsts izsmejoši saka. — Jūsu māksli­nieka sirds, zināms, asiņos. Dzīvoklī tik daudz ļaužu! Bet pa­cietieties! Drīz jūs būsiet atkal viens.

Mājas ārsts — tas gan šodien nav uz mutes kritis! Durvis viņš atgrūž vaļā tik veikli, ka Rēzija, kas ārpusē klausās, dabū galvā punu. Viņa tur saķērusi sāpošo galvu.

— Piespiediet klāt tīru nazi! — viņš iesaka — ārsts no gal­vas līdz kājām. — Viss kārtībā! Vērtīgs padoms neko nemaksā!

Pār zemi nolaidies vakars. Arī Vīnē tāpat kā citur. Bērn­istabā ir kluss. Luīze guļ. Lote guļ. Miegs viņai atdos veselību.

Kernera kundze un diriģents vēl pirms dažām minūtēm bija sēdējuši blakusistabā. Viņi daudz ko pārrunāja un vēl vairāk noklusēja. Tad viņš piecēlās un teica:

— Tā! Tagad man jāiet. — Turklāt, starp citu, ne bez pa­mata viņš sev likās mazliet komisks. Ja apdomā, ka blakus is­tabā guļ divas deviņus gadus vecas meitenītes, kas viņam ir no glītas sievietes, kura stāv viņa priekšā, un viņam pašam kā noraidītam dejas stundu kavalierim jāvācas projām! No sava paša dzīvokļa! Ja vēl tagad, tāpat kā vecajos, labajos laikos, būtu neredzami mājas gari — kā tie gan smietos!

Viņa to pavada līdz ārdurvīm.

Viņš vilcinās.

— Gadījumā, ja kļūtu sliktāk, es būšu studijā.

— Neraizējies, — viņa paļāvīgi saka. — Labāk neaizmirsti, ka tev daudz miega jāatgūst.

Viņš pamāj.

— Ar labu nakti!

Kamēr viņš lēnām kāpj pa kāpnēm zemē, viņa klusu iesau­cas:

— Ludvig! — Viņš jautājoši pagriežas atpakaļ.

— Vai tu rīt nāksi brokastīs?

— Nākšu!

Kad Kernera kundze ir aizvērusi durvis un aizlikusi priekšā ķēdi, viņa vēl kādu brīdi domīgi paliek stāvot. Viņš patiesi kļuvis vecāks. Viņš gandrīz izskatās kā īsts vīrs, šis viņas bijušais vīrs!

Tad viņa atmet galvu atpakaļ un mātes rūpībā aiziet ap­sargāt savu un viņa bērnu miegu.

Stundu vēlāk pie kādas mājas Kerntnera bulvārī no automa­šīnas izkāpj jauna, eleganta dāma un uzrunā saīgušo durvju sargu.

— Diriģenta kungs? — viņš rūc. — Nezi vai viš ir augše!

— Studijā ir gaisma. Tātad ir. Ņemiet!

Viņa sargam iespiež saujā naudu un aizsteidzas garām uz kāpnēm.

Tas aplūko naudas zīmi un iečāpo atpakaļ savā dzīvoklī.

— Tu? — augšā pie durvīm jautā Ludvigs Palfijs.

— Uzminēji! — dzēlīgi attrauc Irēne Gerlaha un ienāk stu­dijā. Viņa apsēžas, aizkūpina cigareti un nogaidoši raugās di­riģentā.

Viņš neko nesaka.

— Kāpēc tu pa tālruni liec teikt, ka neesi runājams? — viņa jautā. — Vai tev liekas, ka tas ir ļoti interesanti?

— Es neesmu licis teikt, ka neesmu runājams.

— Bet?

— Es nebiju spējīgs ar tevi runāt. Es par to nevarēju do­māt. Bērns bija smagi slims.

— Bet tagad taču tam klājas labāk. Citādi jau tu būtu Rotenturma ielā.

Viņš pamāj ar galvu.

— Jā, viņai klājas labāk. Bez tam tur ir mana sieva.

— Kas?

— Mana sieva. Mana šķirtā sieva. Viņa šeit ieradās ar otru bērnu.

— Ar otru bērnu? — atbalso jaunā, elegantā dāma.

— Jā, mums ir dvīņi. Vispirms Luīziņa bija pie manis. Bet pēc brīvdienām otra. Taču to es nemaz nebiju ievērojis. Es to zinu tikai kopš vakardienas.

Dāma ļauni smejas.

— To tava šķirtene ir viltīgi izkārtojusi!

— Viņa jau arī to zina tikai kopš vakardienas, — diriģents nepacietīgi piebilst.

Irēne Gerlaha ironiski savelk skaisti nokrāsotās lūpas.

— Pikanta situācija, vai ne? Vienā dzīvoklī ir sieviete, ar kuru tu vairs neesi precējies, otrā cita, ar kuru tu vēl neesi pre­cējies.

Viņu sagrābj niknums.

— Daudz ir tādu dzīvokļu, kuros ir sievietes, ar kurām es vēl neesmu precējies!

— Ā! — Viņa pieceļas. — Asprātīgs tu arī vari būt?

— Piedod, Irēne, esmu nervozs.

— Piedod, Ludvig, es arī.

Blaukš! Durvis ir aizcirtušās, un Gerlahas jaunkundze ir aizgājusi!

Pēc tam kad Palfija kungs kādu laiciņu ir noraudzījies uz durvīm, viņš pieiet pie flīģeļa, pašķirsta savas bērnu operas notis un, izvilkdams kādu nošu lapu, apsēžas pie taustiņiem.

Kādu laiku viņš spēlē no lapas. Nopietnu, vienkāršu kanonu vienā no vecajām baznīcas skaņkārtām. Tad viņš to variē. No doriešu skaņkārtas uz c-mollu. No c-molla uz es-dūru. Un pa­mazām no parafrāzes izlobās jauna melodija. Tik vienkārša un aizkustinoša melodija, it kā divas mazas meitenītes to dziedātu ar savām gaišajām, skaidrajām bērnu balsīm. Kādā vasarīgā pļavā. Pie vēsa kalnu ezera, kurā spoguļojas zilā debess. Tā debess, kuras saule vienlīdzīgi silda un apspīd visus radījumus, nešķirojot labajos, ļaunajos un tādos, kuriem viss ir vienalga.

Vienpadsmitā nodaļa

Divkārša dzimšanas diena un viena vienīga dzimšanas dienas vēlēšanās. Vecāki iziet apspriesties. Turēsim īkšķus! Grūstīšanās ap atslēgas caurumu. Pārpratumi un saprašanās.

Laiks, kas, kā zināms, dziedē brūces, dziedē arī slimības. Lotiņa ir atkal vesela. Viņa atkal nēsā bizes un matu lentes. Un Luīzei, tāpat kā agrāk, ir vaļējas cirtas, un viņa tās purina pēc sirds patikas.

Meitenes palīdz māmiņai un Rēzijai iepirkties un virtuves darbos. Viņas kopā rotaļājas bērnistabā. Viņas kopā dzied, kad Lotiņa vai pat tētiņš sēž pie klavierēm. Viņas apciemo Gabeles kungu blakus dzīvoklī. Vai arī izved ārā Peperlu, kad ārsta kungam ir pieņemšanas stundas. Suns ir samierinājies ar di­vām Luīziņām, pie kam savu īpašību mīlēt mazas meitenītes

viņš vispirms dubultoja un tad šīs simpātijas sadalīja uz pu­sēm. Ir jāprot izlīdzēties.

Bet dažreiz, jā, tad māsas bailīgi raugās viena otrai acīs. Kas tagad būs?

Četrpadsmitajā oktobrī abām meitenēm ir dzimšanas diena, Viņas ar vecākiem sēž bērnistabā. Divos svečturos katrā deg pa desmit svecēm. Viņi ēd mājas cepumus un dzer šokolādi. Tētis nospēlē brīnumjauku «Dzimšanas dienas maršu dvīnī­šiem». Tad viņš uz klavieru ķebļa apgriežas apkārt un jautā:

— Kāpēc mēs jums galu galā nekā nedrīkstējām dāvināt?

Lotiņa dziļi ievelk elpu un saka:

— Tāpēc, ka mēs vēlamies kaut ko tādu, ko nevar nopirkt!

— Ko tad jūs vēlaties? — jautā māmiņa.

Tagad ir Luīzes kārta dziļi ievilkt elpu. Tad viņa, no uz­traukuma drebēdama, paskaidro:

— Lote un es — mēs no jums dzimšanas dienā vēlamies, lai mēs no šī brīža vienmēr drīkstētu palikt kopā! — Beidzot tas ir pateikts!

Vecāki klusē. Lote gluži klusu saka:

— Tad jums visu mūžu mums vairs nekad nekas nebūs jā­dāvina. Ne uz vienu dzimšanas dienu. Un ne uz vieniem Zie­massvētkiem.

Vecāki vēl aizvien klusē.

— Jūs taču to vismaz varētu pamēģināt! — Luīzei acīs ir asaras. — Mēs noteikti būsim ļoti paklausīgas. Vēl daudz pa­klausīgākas nekā tagad. Un vispār viss būs daudz, daudz jau­kāk!

Lote pamāj.

— To mēs jums apsolām!

— Ar godavārdu un visu citu, — steidzīgi piemetina Luīze.

Tēvs pieceļas no klavieru sēdekļa.

— Vai tev nebūtu nekas pretī, Luīzelote, ja mēs ieietu bla­kusistabā mazliet parunāties?

— Jā, Ludvig, — atbild viņa šķirtā sieva. Un abi ieiet bla­kusistabā. Durvis aiz viņiem aizveras.

— Turēsim īkšķus! — uztraukta čukst Luīze. Četras mazas rokas sažņaudz un spiež četrus mazus īkšķīšus. Lote bez ska­ņas kustina lūpas.

— Vai tu skaiti lūgšanu? — Luīze jautā.

Lote pamāj.

Tad arī Luīze sāk kustināt lūpas.

— Nāc, kungs Jēzu, esi mūsu viesis un svētī visu to, ko tu mums esi devis! — viņa pusbalsī murmina.

Lote neapmierināta purina bizes.

— Tas neder, — viņa nedroši saka. — Bet man nekas cits nenāk prātā. — Nāc, kungs Jēzu, esi mūsu viesis un svētī...

Ja mēs paši par sevi nedomātu, — Palfija kungs blakus­istabā saka, visu laiku raudzīdamies grīdā, — tad, bez šaubām, vislabāk būtu, ja bērni vairs netiktu izšķirti.

— Noteikti, — piebilst jaunā sieviete. — Mums viņus nekad nevajadzēja vienu no otra atraut.

Viņš vēl arvien lūkojas grīdā.

— Mums daudz kas jāizlabo. — Viņš nokrekšķinās. — Es tāpēc esmu ar mieru, ka tu — ka tu ņem abus bērnus pie sevis uz Minheni.

Viņa piespiež roku pie sirds.

— Varbūt, — viņš turpina, — tu man atļausi, ka meitenes mani četras nedēļas gadā apciemo? — Kad viņa nekā neatbild, viņš piebilst: — Vai varbūt trīs nedēļas? Vai vismaz divas ne­dēļas? Jo, kaut gan tu man neticēsi, abi bērni man ir ļoti mīļi.

— Kāpēc lai es tev neticētu? — viņš dzird sievu sakām.

Viņš parausta plecus.

— Es to pārāk maz esmu pierādījis!

— Tomēr! Pie Lotiņas slimības gultas, — viņa saka. — Un kā tu zini, ka abi bērni kļūtu laimīgi, kā mēs to vēlētos, ja viņi uzaugtu bez tēva?

— Bez tevis tas ne tik neietu!

Ak, Ludvig, vai tu patiešām neesi pamanījis, pēc kā bēr­ni ilgojas un ko viņi tikai nav uzdrīkstējušies izteikt?

Protams, es esmu to ievērojis! — Viņš pieiet pie loga.

— Protams, es zinu, ko viņi grib! — Viņš nepacietīgi rausta loga aizvirtni. — Viņi grib, lai arī tu un es paliekam kopā!

— Tēvu un māti viņi grib, mūsu bērni! Vai tas ir daudz prasīts? — jaunā sieviete pētījoši jautā.

— Nē! Bet ir arī pieticīgas vēlēšanās, kas nav izpildāmas! Viņš stāv pie loga kā zēns, kas ielikts kaktā un aiz spīta vairs negrib nākt ārā.

— Kāpēc nav izpildāmas?

Pārsteigts viņš apgriežas.

— To tu man jautā? Pēc visa, kas ir bijis?

Viņa to nopietni uzlūko un pamāj ar galvu — tik tikko ma­nāmi. Tad viņa saka:

— Jā, pēc visa, kas ir bijis!

Luīze stāv pie durvīm, vienu aci piespiedusi atslēgas cauru­mam. Lote stāv turpat blakus un tur abas mazās dūrītes, īkšķus žņaudzīdama, tālu nost no sevis.

— Ā! Ā! Ā! — murmina Luīze. — Tētiņš skūpsta māmiņu! Lotiņa gluži pretēji savam paradumam strauji pagrūž māsu sānis un savukārt palūr pa atslēgas caurumu.

— Nu? — jautā Luīze. — Vēl vienmēr?

— Nē, — čukst Lotiņa un starojoša izslejas. — Tagad mā­miņa skūpsta tētiņu!

Un dvīņu māsiņas gavilēdamas apskaujas.

Divpadsmitā nodaļa

Gravundera kungs brīnās. Direktora Kiliāna jocīgais stāsts. Luiziņas un Lotiņas precību plāni, «Minhenes Ilustrētā» titul­lapa. Jauna plāksnīte pie kādām vecām durvīm. Uz labu kaimiņu satikšanu, diriģenta kungs! Zaudētu laimi var atgūt. Bērnu smiekli un kāda bērnu dziesma. Un tikai dvīņus!

Benno Gravundera kungs, vecs, pieredzējis Vīnes pirmā ie­cirkņa dzimtsarakstu nodaļas darbinieks, slēdz kādas laulības, kas viņu, par spīti visai pieredzei, tomēr brīžiem it kā izsit no sliedēm. Līgava ir līgavaiņa šķirtā sieva. Abas viena otrai bries­mīgi līdzīgās desmitgadīgās meitenes ir līgavas un līgavaiņa bērni. Viens laulību liecinieks, kāds gleznotājs, vārdā Antons Gabele, ir bez kaklasaites. Toties otrajam lieciniekam, kādam padomniekam profesoram doktoram Stroblam, ir suns! Un suns priekšistabā, kur tam īstenībā bija jāpaliek, sataisīja tādu traci, ka vajadzēja viņu vest iekšā un atļaut viņam piedalīties lau­lībās! Suns par laulību liecinieku!

Nē, tas ir kas nedzirdēts!

Lotiņa un Luīze godbijīgi sēž savos krēslos un ir laimīgas kā pasakā. Un viņas ir ne tikai laimīgas, bet arī lepnas, varen lepnas. Jo pašas ir šīs brīnišķīgās, neaptveramās laimes vaini­nieces. Kas gan būtu noticis ar nabaga vecākiem, ja nebūtu bi­juši bērni, ko?

Redziet, kā! Un nebija jau tas arī tik viegli — visā slepe­nībā tēlot likteni! Piedzīvojumi, asaras, bailes, izmisums, sli­mība — nekas viņām netika aiztaupīts, itin nekas!...

Pēc laulību ceremonijas Gabeles kungs sačukstas ar Palfija kungu. Pēc tam abi mākslinieki slepeni samirkšķinās. Bet, par ko viņi sačukstas un samirkšķinās, to zina tikai viņi paši un neviens cits.

Šķirtene Palfija, jaunlaulātā Palfija, savu veco un jauno kungu un pavēlnieku dzirdēja tikai nomurmi­nām: «Vēl par agru?» Tad, pagriezies pret sievu, viņš vienkārši turpina:

— Man ir laba ideja. Zini ko? Mēs vispirms aiz­brauksim uz skolu un pie­teiksim Loti.

— Loti? Bet Lote jau nedēļām ilgi... Piedod, tev, protams, taisnība!

Diriģenta kungs maigi uzlūko diriģenta kundzi.

— Es domāju gan.

Kiliāna kungs, meiteņu skolas direktors, ir patiesi izbrīnījies, kad diriģents Palfijs ar sievu piesaka otru meitu, kura uz mata līdzinās pirmajai. Bet kā vecs skolotājs viņš ir pieredzējis daudz ko tādu, kas nav bijis mazāk dīvains, un tā galu galā viņš atkal atgūst mieru.

Pēc tam, kad jaunā skolniece pēc visiem likumiem ir ievesta lielā grāmatā, viņš omulīgi atlaižas rakstāmgalda krēslā un saka:

— Kā jauns palīgskolotājs es reiz kaut ko piedzīvoju, tas man jums un abām meite­nītēm jāpastāsta! Ap liel­dienām manā klasē iera­dās jauns zēns. Kāds na­badzīgs zēns, bet ļoti kārtīgs un, kā es drīz vien ievēroju, ļoti uzcītīgs. Mā­cības viņam veicās labi. Aritmētikā īsā laikā viņš pat bija par visiem labā­kais. Tas ir: ne vienmēr! Sākumā es pie sevis prā­toju: «Kas zina, kāds gan tam iemesls!» Bet vēlāk nodomāju: «Tas taču savādi! Daž­reiz viņš rēķina kā pa diedziņu un neielaiž nevienu vienīgu kļūdu, citas reizes viņam iet gausāk un bez tam ar kļūdām!»

Skolas direktora kungs uz brīdi apklust un labsirdīgi pa­mirkšķina Luīzei un Lotei.

— Beidzot es izgudroju īpašu metodi. Piezīmju grāmatiņā es atzīmēju, kad zēns bija rēķinājis labi un kad slikti. Un te nu atklājās kaut kas pavisam traks. Pirmdienās, trešdienās un piektdienās viņš rēķināja labi, otrdienās, ceturtdienās un sest­dienās — slikti.

— Nē, tas nu ir gan kaut kas! — Palfija kungs saka. Un abas mazās meitenes ziņkārīgi grozās savos krēslos.

— Sešas nedēļas es to vēroju. Nekad tas nemainījās. Pirm­dienās, trešdienās, piektdienās — labi! Otrdienās, ceturtdienās, sestdienās — slikti! Kādu vakaru es devos pie vecākiem uz māju un pastāstīju viņiem savu mīklaino novērojumu. Viņi ska­tījās viens uz otru — pa pusei apjukuši, pa pusei uzjautrināti, un tad vīrs teica: «Tas, ko skolotāja kungs novērojis, ir pa da­ļai taisnība.» Tad viņš ar diviem pirkstiem pasvilpa. Un tūlīt no blakusistabas izskrēja divi zēni. Divi viena auguma un arī citādi pilnīgi vienādi zēni. «Viņi ir dvīņi,» ierunājās sieva. «Zeps ir labais rēķinātājs, Tonijs ir tas otrs!» Kad es biju kaut cik attapies, es jautāju: «Jā, mīļie cilvēki, kāpēc tad jūs abus ne­sūtāt skolā?» Un tēvs man atbildēja: «Mēs esam trūcīgi, sko­lotāja kungs. Zēniem par abiem ir tikai viens labs uzvalks.»

Palfiju laulātais pāris smejas. Kiliāna kungs smaida. Luī­ziņa iesaucas:

— Tā tik ir ideja! Tā mēs arī darīsim!

Kiliāna kungs padraud ar pirkstu.

— Pamēģiniet tikai. — Gestneres jaunkundzei un Brukbau­ras jaunkundzei jau tāpat būs pietiekami grūti jūs vienu no ot­ras atšķirt.

— It īpaši, — sajūsmināta piebilst Luīze, — kad mēs vie­nādi sakārtosim matus un samainīsimies vietām.

Direktors sasit virs galvas plaukstas un vispār izliekas, it ka būtu tuvu izmisumam.

Briesmīgi! — viņš saka. — Un kā tas vēl būs kādreiz vēlāk, kad jūs būsiet jaunas dāmas un kāds jūs gribēs precēt?

— Ta kā mēs izskatāmies vienādas, — domīgi ieminas Lo­tiņa, — mēs iepatiksimies vienam un tam pašam vīrietim!

— Un arī mums noteikti patiks viens un tas pats! — iesau­cas Luīze. — Tad mēs gluži vienkārši precēsim viņu abas! Tā būs vislabāk! Pirmdienās, trešdienās un piektdienās es būšu viņa sieva. Un otrdienās, ceturtdienās un sestdienās būs Loti­ņas kārta!

— Un, ja gadījumā viņš jums neliks rēķināt, viņš vispār ne­manīs, ka viņam ir divas sievas, — diriģenta kungs smieda­mies saka.

Direktors Kiliāna kungs pieceļas.

— Nabadziņš, — viņš līdzjūtīgi piebilst.

Palfija kundze smaida.

— Viens labums tādam sadalījumam tomēr ir! Svētdienās viņš būs brīvs!

Kad jaunizceptais, pareizāk, atkalizceptais laulātais pāris ar dvīņiem iet pāri skolas pagalmam, ir tieši brokastu starp­brīdis. Drūzmējas un grūstās simtiem mazu meiteņu. Luīze un Lote tiek neticīgi apbrīnotas.

Beidzot Trūdai izdodas izspiesties līdz dvīņiem. Smagi elpo­dama, viņa skatās no vienas uz otru.

— Kas tad tas! — viņa saka. Tad viņa aizvainota griežas pie Luīzes: — Vispirms tu man aizliedz še skolā par to runāt, un tagad jūs gluži vienkārši ierodaties!

— Es tev to aizliedzu, — izlabo Lote.

— Tagad tu to mierīgi vari pastāstīt visiem, — Luīze laipni paziņo. — No rītdienas mēs nāksim abas!

Tad Palfija kungs kā ledlauzis spiežas cauri pūlim un izvada savu ģimeni pa skolas vārtiem ārā. Bet Trūda pa to laiku kļūst par vispārējās ziņkāres upuri. Viņa tiek uzstumta pīlādža kokā. Šeit no augšas viņa pastāsta ziņkārīgajam mei­teņu pūlim visu, ko zina.

Zvans. Starpbrīdis beidzies. Vismaz tā vajadzētu domāt.

Skolotājas ieiet klasēs. Klases ir tukšas. Skolotājas pieiet pie logiem un sašutušas raugās lejup skolas pagalmā. Skolas pagalms ir pārpildīts. Skolotājas ielaužas direktora kabinetā, lai visas kopā sūdzētos.

— Atsēdieties, cienītās dāmas! — viņš saka. — Skolas ap­kalpotājs man nupat ienesa «Minhenes Ilustrētā» jauno nu­muru. Titullapa var ļoti interesēt mūsu skolu. Vai es drīkstu lūgt, Brukbauras jaunkundze? — Viņš tai pasniedz žurnālu.

Un nu arī skolotājas, tāpat kā mazās meitenes skolas pa­galmā, aizmirst, ka starpbrīdis jau sen beidzies.

Irēne Gerlahas jaunkundze eleganta kā vienmēr stāv operas tuvumā un samulsusi skatās «Minhenes Ilustrētā» titullapā, uz kuras redzamas divas mazas meitenītes ar biželēm. Kad viņa paceļ uz augšu acis, viņa raugās vēl ciešāk. Jo ielu krusto­jumā pietur taksometrs un taksometrā sēž divas mazas meite­nītes ar kādu kungu, ko viņa ir labi pazinusi, un kādu dāmu, ar kuru viņa nekad negribētu iepazīties.

Lote iekniebj māsai.

— Tā, lūk, tur!

— Au-a! Kas tad?

Lote tik tikko dzirdami čukst:

— Gerlahas jaunkundze!

— Kur?

— Pa labi! Tā ar to lielo cepuri. Un ar laikrakstu rokā! — Luīze pašķielē uz eleganto dāmu. Vismīļāk viņa tai triumfējoši parādītu mēli.

— Kas jums abām ir?

Sasodīts — nu māmiņa tomēr kaut ko ir pamanījusi!

Te, par laimi, no automobiļa, kas gaida blakus taksomet­ram, izliecas kāda cienījama veca dāma. Viņa sniedz māmiņai ilustrētu žurnālu un smaidīdama saka:

— Vai drīkstu jums pasniegt piemērotu dāvanu?

Palfija kundze paņem «Ilustrēto», ierauga titulbildi, smai­dot pateicas un sniedz žurnālu savam vīram.

Automobiļi sāk kustēties. Veca dāma atvadoties māj.

Bērni uzrāpjas uz sēdekļa blakus tētiņam un apbrīno titul­bildi.

— Ak, šis Eipeldauera kungs! — izsaucas Luīze. — Mūs tā iegāzt!

— Mēs taču domājām, ka esam saplēsušas visus fotouzņē­mumus! — saka Lote.

— Viņam taču ir negatīvi! — māmiņa paskaidro. — Tā viņš vēl var nokopēt simtiem bilžu.

— Cik labi, ka viņš jūs piešmauca, — tēvs spriež. — Bez viņa māmiņa nekad nebūtu uzzinājusi jūsu noslēpumu. Un bez viņa šodien nebūtu kāzu.

Luīze pēkšņi apgriežas un palūkojas atpakaļ uz operu. Bet no Gerlahas jaunkundzes nav vairs ne vēsts.

Lote māmiņai saka:

— Mēs uzrakstīsim Eipeldauera kungam vēstuli un pateik­simies viņam.

Atkalizceptais jaunais pāris ar dvīņiem kāpj augšā pa kāp­nēm Rotenturma ielā. Atvērtajās durvīs jau gaida Rēzija savā svētdienas tērpā, smaida pār visu plato zemnieces ģīmi un pa­sniedz jaunajai sievai lielu puķu pušķi.

— Es jums ļoti pateicos, Rēzij, — jaunā sieva saka. — Un es priecājos, ka jūs gribat pie mums palikt!

Rēzija pamāj ar galvu kā lelle no leļļu teātra, tikpat ener­ģiski un tikpat stīvi. Tad viņa stomīdamās paskaidro:

—  Man jau vajadzēja atpakaļ uz mājām. Pie tēva kunga. Bet man Lotiņas jaunkundzīte tik dikti mīļa!

Diriģenta kungs smejas: — Pret mums trim pārējiem jūs sevišķi pieklājīga neesat, Rēzij!

Rēzija bezpalīdzīgi parausta plecus.

Bet Palfija kundze izlīdzinoši iejaucas.

— Mēs taču nevaram mūžīgi stāvēt kāpņu telpā!

— Laipni lūdzu! — Rēzija atrauj durvis.

— Vienu acumirkli! — diriģenta kungs omulīgi saka. — Man vispirms jāieiet otrajā dzīvoklī!

Visi, izņemot viņu pašu, sastingst. Jau kāzu dienā viņš atkal grib iet uz studiju Kerntnera bulvārī! (Nē, Rēzija gan nemaz nesastingst. Viņa drīzāk klusu pie sevis smejas!)

Palfija kungs pieiet pie Gabeles kunga dzīvokļa durvīm, iz­velk no kabatas atslēgu un vienā mierā atslēdz.

Lotiņa pieskrien pie viņa. Pie durvīm ir piestiprināta jauna plāksnīte, un uz jaunās plāksnītes skaidri lasāms: Palfijs.

— Ak, tētiņ! — viņa bezgala laimīga izsaucas.

Te jau arī Luīze stāv viņai blakus, izlasa plāksnīti, saķer māsu aiz apkakles un aiz prieka sāk ar viņu diet. Vecās koka kāpnes līgojas visos stūros.

— Nu pietiek, — diriģenta kungs beidzot iesaucas. — Tagad labi aši ar Rēziju uz virtuvi un palīdziet viņai! — Viņš paska­tās pulkstenī. — Pa to laiku es māmiņai izrādīšu savu dzīvokli.

Un pēc pusstundas mēs ēdīsim. Kad būs tik tālu, piezvaniet. Viņš saņem aiz rokas jauno sievu.

Pie pretējām durvīm Luīze pakniksē un saka:

— Uz labu kaimiņu satikšanu, diriģenta kungs!

Jaunā sieva noņem cepuri un novelk mēteli.

— Kāds pārsteigums! — viņa klusu ierunājas.

— Patīkams pārsteigums? — viņš vaicā. Viņa pamāj.

— Tā jau sen bija Lotiņas vēlēšanās, pirms tā kļuva arī manējā, — viņš vilcinādamies stāsta. — Gabele visos sīkumos izstrādāja kaujas plānu un nokārtoja mēbeļu pārvešanu.

— Tad tāpēc mums vispirms vajadzēja braukt uz skolu?

— Jā. Flīģeļa transports mazliet ieilga.

Viņi ieiet darbistabā. Uz flīģeļa stāv no rakstāmgalda at­vilktnes augšāmcēlusies jaunas sievietes fotogrāfija no kāda pagājuša, neaizmirstama laika. Viņš apliek sievai apkārt roku.

— Trešajā stāvā pa kreisi mēs būsim laimīgi četratā un trešajā stāvā pa labi — es viens pats, bet ar jums aiz sienas.

— Tik daudz laimes! — Viņa tam pieglaužas.

— Katrā ziņā vairāk, nekā mēs to pelnām, — viņš nopietni saka. — Bet ne vairāk, kā mēs spējam panest.

— Es nekad nebūtu ticējusi, ka kaut kas tāds ir iespējams.

— Kas?

— Ka zaudētu laimi var atgūt — tāpat kā nokavētu mācību stundu.

Viņš rāda uz kādu bildi pie sienas. No rāmja uz vecākiem raugās Gabeles zīmēta, maza, nopietna bērna sejiņa.

— Par katru mūsu jaunās laimes sekundi, — viņš saka, — mums jāpateicas mūsu bērniem.

Luīze, aizsējusi priekšautu, stāv uz krēsla un ar spraudītēm piestiprina Pie sienas «Minhenes Ilustrētā» titullapu.

— Skaisti. — Rēzija godbijīgi saka.

Lotiņa tāpat virtuves priekšautā čakli rosās ap pavardu.

Rēzija izslauka sev no acu kaktiņa asaru, klusu pašņaukājas un tad vaicā, vēl arvien stāvēdama fotogrāfijas priekšā:

— Kura tad no abām jūs katra esat?

Mazās meitenes apjukušas viena otru uzlūko. Tad viņas skatās uz piesprausto fotogrāfiju. Tad no jauna viena uz otru.

— Ak tā... — Lotiņa nedroši iesāk.

— Es, liekas, sēdēju pa kreisi, kad Eipeldauera kungs knipsēja, — Luīze domīgi saka.

Lote neticīgi purina galvu.

— Nē, es sēdēju pa kreisi. Vai arī?

— Jā, jūs jau nu pašas nezināt, kura katra esat! — visā balsī kliedz Rēzija un sāk smieties.

— Nē, mēs tiešām nezinām, — sajūsmināta iesaucas Luīze. Un nu smejas visas trīs tā, ka viņu smiekli ielaužas blakus dzīvoklī. Tur jaunā sieva gandrīz vai izbijusies vaicā:

— Vai šādā troksnī tu varēsi strādāt?

Viņš pieiet pie flīģeļa un, paceldams vāku, saka:

— Tikai šādā troksnī! — Un, kad blakus dzīvoklī smiekli sāk norimt, viņš spēlē savai sievai priekšā duetu es-dūrā no bērnu operas, mūzika aizskan līdz kaimiņu dzīvokļa virtuvei. Tur visas trīs rīkojas tik klusu, cik klusu vien iespējams.

Kad dziesma ir izskanējusi, Lotiņa kautri jautā:

— Kā tas galu galā ir, Rēzij? Tagad, kad tētiņš un māmiņa ir atkal ar mums kopā, Luīzei un man taču vēl var būt māsiņas un brālīši?

—  Jā — zināms! — Rēzija pārliecināti saka. — Vai tad jūs tādus vēlaties?

— Protams, — Luīze enerģiski atbild.

— Puikas vai meitenes? — interesējas Rēzija.

— Puikas un meitenes! — Lote saka. Bet Luīze no visas sirds iesaucas:

— Un tikai dvīņus!

Erich Kastner DAS DOPPELTE LOTTCHEN Altberliner Verlag Lucie Groszer

DIVAS LOTIŅAS

Ērihs Kestners

No vācu valodas tulkojusi Ilze Gintere

Mākslinieks Valters Trīrs