/ Language: Latvia / Genre:child_adv

Punktiņa un Antons

Ērihs Kestners


Punktiņa un Antons

Ērihs Kestners

Ievads,

cik vien iespējams īss

Ko gan es gribēju teikt? Ak jā, atcerējos. Notikums, par kuru es jums šoreiz pastāstīšu, ir visai dīvains. Pirmkārt, tas ir dīvains tāpēc, ka tas ir dīvains, un, otrkārt, tas patiešām ir patiess notikums. Apmēram pirms pusgada par to bija lasāms laikrakstā. Ā, jūs domājat un nosvilpjat caur zobiem. Tātad Kestners ir nočiepis!

Bet to viņš nav darījis.

Laikrakstā par šo notikumu bija uzrakstīts ne vairāk kā divdesmit rindu. Rakstiņš bija tik sīks, ka to būs lasījuši visai maz cilvēku. Tā bija informācija, kurā bija pateikts, ka tādā un tādā datumā Berlīnē noticis tas un tas. Es tūdaļ sameklēju šķēres, izgriezu informāciju un rūpīgi ieliku to dīvainībām paredzētajā kārbiņā. Kārbiņu dīvainībām man bija salīmējusi Ruta: uz vāka redzams vilciens ar spilgti sarkaniem riteņiem, turpat blakus stāv divi tumšzaļi koki, un pāri visam lidinās trīs balti mākoņi, apaļi kā sniega bumbas, viss no īsta spodrpapīra, brīnišķīgi. Tie nedaudzie pieaugušie, kas vēl būtu varējuši lasīt par šo notikumu, to noteikti nemaz nebūs ievērojuši. Viņiem šī informācija bija no koka. Kāpēc no koka? Tas saprotams tā.

Ja mazs zēns no krāsns apakšas izvelk pagali un uzsauc pagalei — nū! — tad pagale pārvēršas par zirgu, īstu dzīvu zirgu. Un, kad lielais brālis, galvu purinādams, aplūko pagali un mazajam zēnam saka: «Tas jau nemaz nav zirgs, bet tu gan esi ēzelis,» tad tas nenieka negroza. Un ar manu informāciju laikrakstā bija gluži tāpat. Ļaudis sprieda: «Tas tāds mazs rakstiņš vien ir.» Bet es nomurmināju: «Joki — spoki,» — un radās grāmata.

To visu es jums stāstu aiz pavisam dibināta iemesla. Tam, kas raksta stāstus, bieži jautā: «Paklausieties — vai tas, ko jūs rakstāt, patiešām ir noticis?» Sevišķi bērni to vienmēr mats matā grib zināt. Tādās reizēs tad nu tu, cilvēk, stāvi ar smagu galvu un plūkā sev bārdu. Šis un tas stāstos, protams, ir patiešām noticis, bet vai viss? Neviens jau neskraida ļaudīm pakaļ ar piezīmju grāmatiņu rokā, lai sīki pierakstītu, ko viņi teikuši un domājuši! Ne jau par visu, kas kādreiz noticis, var rakstīt stāstu. Tas taču skaidrs, vai ne?

Nu, bet daudzi lasītāji, lieli un mazi, man iebilst: «Augsti godātais kungs, ja tas, ko jūs esat sarakstījis, nav noticis, tad tas mūs nemaz neaizkustina.» Un tāpēc man gribētos atbildēt: vai nu tas patiešām ir noticis vai ne, nav svarīgi. Galvenais, ka stāsts ir patiess! Bet stāsts ir patiess tad, ja viss varēja notikt tieši tā, kā attēlots. Vai jūs sapratāt? Ja sapratāt, tad jūs esat aptvēruši svarīgu mākslas likumu. Bet, ja jūs to neesat sapratuši, tad arī nav liela bēda. Līdz ar to ievads ir galā, urā!

No pieredzes zinu, ka daži bērni labprāt lasa šādas pārdomas kā, piemēram, par pagali un zirgu, īstenību un patiesību. Citi turpretim labāk trīs dienas ēdīs tikai auzu tumi, nekā uzdrošināsies iedziļināties tik sarežģītās lietās. Viņi baidās, ka mazajās, glītajās pierītēs varētu rasties grumbas. Ko tur lai dara?

Es zinu izeju. Savas pārdomas es sakopošu mazās nodaļās un palūgšu to vīru, kas grāmatu iespiedīs, lai viņš tās atdala no pārējā teksta. Lai viņš tās saliek slīpiem burtiem, tieši tāpat kā šo ievadu. Ja nu jūs redzat kādu gabaliņu iespiestu slīpi, varat to pāršķirt, it kā tā nemaz nebūtu. Vai sapratāt? Ceru, ka jūs saprotoši mājat ar galvu.

Ko es vēl gribēju teikt? Ak jā, atceros. Gribēju teikt, ka tagad stāsts var sākties.

Pirmā nodaļa

Punktiņa spēlē teātri

Kad direktors Poges kungs pusdienās atgriezās mājās, viņš apstājās kā pienaglots un samulsis raudzījās dzīvojamā istabā. Tur stāvēja viņa meita Punktiņa ar seju pret sienu, nepārtraukti kniksēja un vaidēja. «Vai meitenei ir vēdergraizes?» Poges kungs domāja. Viņš aizturēja elpu un nekustējās ne no vietas. Punktiņa pastiepa abas rokas pret sudrabaini iztapsēto sienu, kniksēja un drebošā balsī teica:

— Sērkociņi, pērciet sērkociņus, mani kungi!

Punktiņas mazais, brūnais takšelis tupēja meitenei blakus, galvu piešķiebis, brīnījās un sita ar asti takti. Punktiņa bēdīgi teica:

— Žēlojiet mūs, nabaga ļautiņus! Viena kārbiņa tikai desmit feniņus. Sunītis Pifka sāka kasīt aiz auss. Viņam laikam cena likās par augstu, vai arī viņš nožēloja, ka pašam nav klāt naudas.

Punktiņa izstiepa rokas vēl augstāk, kniksēja un murmināja:

— Māte ir pavisam akla un vēl tik jauna. Trīs kārbiņas par divdesmit pieciem feniņiem. Lai dievs jūs svētī, mīļā dāma! — Šķita, ka siena no viņas būtu nopirkusi trīs kārbiņas sērkociņu.

Poges kungs skaļi iesmējās. Kaut kas tamlīdzīgs viņam vel nekad nebija atgadījies. Viņa meita stāvēja dzīvojamā istabā, kuras iekārta maksāja trīs tūkstoši marku, un diedelēja, lai tapetes no viņas kaut ko nopērk. Punktiņa izbijās, izdzirdējusi smieklus aiz muguras, apgriezās, ieraudzīja tēvu un aizmuka. Pifka vienaldzīgi cilpoja viņai līdzi.

Jums abiem laikam visi nav mājās? — jautāja tēvs, bet viņš nesaņēma nekādu atbildi. Tad viņš apgriezās un iegāja savā darba istabā. Tur uz rakstāmgalda bija vēstules un laikraksti. Viņš dziļi iesēdās ādas atzveltnes krēslā, aizdedzināja cigāru un sāka lasīt.

Punktiņas īstais vārds bija Luīze. Bet, tā kā viņa pirmajos dzīvības gados lāgā nebija gribējusi augt, viņu iesauca par Punktiņu. Un tā viņu sauca arī vēl tagad, lai gan meitene jau sen gāja skolā un tik maza nemaz vairs nebija. Viņas tēvs Poges kungs bija spieķu fabrikas direktors. Viņš pelnīja daudz naudas, un viņam bija arī daudz ko darīt. Viņa sieva, Punktiņas māte, turpretī domāja citādi. Viņai likās, ka vīrs pelna par maz un strādā par daudz. Poges kungs tādos gadījumos mēdza sacīt: sievietes no tādām lietām nekā nesaprot. Bet tam sieva gan īsti neticēja.

Viņi dzīvoja lielā dzīvoklī netālu no Reihstāga krasta. Desmit istabu dzīvoklis bija tik liels, ka Punktiņa, kamēr, no pusdienām atgriezdamās, tika līdz bērnu istabai, gandrīz arvien bija izsalkusi. Tik garš bija ceļa gabals.

Tā kā mēs tieši runājām par ēšanu, tad jāsaka: Poges kungs bija izsalcis. Viņš pazvanīja. Ienāca resnā kalpone Berta.

— Vai badā būs jāmirst? — viņš saīdzis jautāja.

— Nē jau, nē! — teica Berta. — Bet cienītā kundze vēl ir pilsētā, un es domāju...

Poges kungs piecēlās.

— Ja jūs vēl turpināsiet domāt, rīt paliksiet bez brīvdienas, — viņš pateica. — Žigli! Ēdīsim! Pasauciet jaunkundzi un bērnu. — Resnā Berta sakustējās un izvēlās pa durvīm.

Ēdamistabā Poges kungs ieradās pirmais. Viņš ieņēma tableti, savieba seju un uzdzēra ūdeni. Viņš rija tabletes, kad tik vien bija izdevība: pirms ēšanas, pēc ēšanas, pirms gulētiešanas un pēc piecelšanās; dažreiz tabletes bija apaļas ripiņas, dažreiz kā bumbiņas, dažreiz četrstūrainas. Varēja pat domāt, ka viņš tās iebauda ar sevišķu prieku. Bet patiesībā iemesls bija kuņģa kaite.

Pēc tam ieradās Andahtas jaunkundze. Andahtas jaunkundze bija bērnu audzinātāja. Viņa bija ļoti gara, ļoti vāja un ļoti savāda. «Viņa laikam bērnībā bāzta pārāk karstā vannā,» Berta arvien mēdza teikt, un vispār viņas viena otru diez kā necieta. Agrāk, kad Poges mājās vēl nebija guvernantes un bija tikai auklīte Kēte, Punktiņa vienmēr sēdēja virtuvē pie Bertas un Kētes. Tur viņa lobīja pākstis, Berta veda viņu iepirkties un stāstīja meitenei par savu brāli Amerikā. Punktiņa vienmēr bija sveika un vesela un neizskatījās tik bāla kā tagad, kopš mājā bija šī savādā Andahta.

Mana meita izskatās ļoti bāla, — Poges kungs norūpējies teica. Vai jums tā neliekas?

— Nē, — atbildēja Andahtas jaunkundze. Tad Berta ienesa zupu un smējās. Andahtas jaunkundze pašķielēja uz kalpones pusi.

— Kāpēc jūs tik aušīgi smejaties? — jautāja namatēvs un strēba tik centīgi, it kā par to viņam kāds maksātu. Tad viņš pēkšņi ļāva karotei iekrist zupā, piespieda salveti pie mutes, sāka rīstīties, neganti klepot un rādīja uz durvīm.

Tur stāvēja Punktiņa. Ak tavu brīnumu! — kāda viņa izskatījās.

Viņa bija uzvilkusi tēva sarkanos rītasvārkus, zem tiem pabāzusi spilvenu un izskatījās pēc apaļas, iedauzītas tējkannas. Tievās, kailās kājas, kas bija redzamas, atgādināja bungu vālītes. Uz galvas meitenei šūpojās Bertas svētdienas cepure. Tas bija jocīgs daikts no raibiem salmiem. Punktiņa vienā rokā turēja mīklas veltni un atvērtu lietussargu, bet otrā auklu. Pie auklas bija piesieta panna, un pannā, kas klabēdama vilkās viņai nopakaļ, sēdēja takšelis un rauca pieri. Pieri viņš rauca nevis tāpēc, ka bija saīdzis, bet tāpēc, ka viņam bija par daudz ādas uz galvas. Un, tā kā tai nebija kur palikt, radās ilgviļņi.

Punktiņa apgāja vienreiz apkārt galdam, tad nostājās pretī tēvam, vērīgi viņā lūkojās un nopietni jautāja:

— Lūdzu, uzrādiet biļeti?!

— Nē, — tēvs sacīja. — Vai jūs mani nepazīstat? Es taču esmu dzelzceļa ministrs.

— Ak tā, — viņa atteica.

Andahtas jaunkundze piecēlās, paķēra Punktiņu aiz apkakles, atbruņoja un novilka dīvaino apģērbu, līdz meitene atkal izskatījās pēc normāla bērna. Resnā Berta paņēma kostīmu, mīklas veltni un lietussargu un iznesa laukā. Viņa smējās vēl virtuvē. To varēja gluži skaidri dzirdēt.

— Kā gāja skolā? — jautāja tēvs, bet, tā kā Punktiņa neatbildēja un ar karoti plunčāja zupu, viņš turpināja jautāt:

— Cik ir trīsreiz astoņi?

— Trīsreiz astoņi? Trīsreiz astoņi ir viens simts divdesmit, dalīts ar pieci, — meitene atbildēja.

Direktors Poges kungs ne par ko vairs nebrīnījās. Viņš klusībā pārrēķināja un, tā kā bija pareizi, sāka atkal ēst. Pifka bija uzrāpies uz tukša krēsla, atbalstījis priekškājas pret galdu un, pieri saraucis, vēroja, vai visi ēd zupu. Izskatījās, it kā tas gribētu teikt runu. Berta ienesa vistu ar rīsiem un viegli iesita Pifkam. Takšelis to pārprata un uzrāpās uz galda. Punktiņa nocēla Pifku zemē un teica:

— Vislabāk es gribētu būt dvīne.

Tēvs skumīgi paraustīja plecus.

— Tas būtu lieliski, — sacīja meitene. — Mēs ietu vienādi ģērbtas, un mums būtu vienāda matu krāsa, vienādi kurpju numuri, vienādas kleitas un pavisam, pavisam vienādas sejas.

— Un tad? — jautāja Andahtas jaunkundze.

Punktiņa nosēcās aiz labsajūtas, iedomājoties tādu laimi.

— Neviens nezinātu, kura esmu es un kura ir viņa. Un, ja domātu, ka tā esmu es, tad tā būtu viņa. Un, ja domātu, ka tā ir viņa, tad tā būtu es. Ai, tas būtu lieliski!

— Tas būtu neizturami, — piezīmēja tēvs.

— Un, ja skolotāja sauktu: «Luīze!» — tad pieceltos es un teiktu: «Nē, es esmu tā otra.» Un tad skolotāja sacītu: «Sēdies!» izsauktu otru un kliegtu: «Kāpēc tu nepiecelies, Luīze?» — un tā sacītu: «Es taču esmu Karlīnīte.» Un pēc trim dienam skolotāja dabūtu krampjus un brauktu atvaļinājumā uz sanatoriju ārstēties, bet mums būtu brīvdienas.

— Dvīņi bieži vien ir arī ļoti atšķirīgi, — Andahtas jaunkundze apgalvoja.

— Mēs ar Karlīnīti nekādā ziņā ne, — iebilda Punktiņa. — Tādu līdzību jūs vēl nebūtu redzējuši. Pat direktors mūs nevarētu atšķirt. — Direktors bija viņas tēvs.

— Man jau ar tevi pietiek, — direktors sacīja un paņēma otru porciju vistas.

— Kas tev ir pret Karlīnīti? — Punktiņa jautāja.

— Luīze! — tēvs skaļi iesaucās. Kad viņš teica Luīze, tas nozīmēja, ka nu jābeidz blēņoties, citādi nebūs labi. Punktiņa klusēja, ēda vistu ar rīsiem un paslepus rādīja Pifkam visādas grimases, kamēr tas izbailēs noskurinājās un aizskrēja uz virtuvi.

Beidzot, kad viņi jau ēda saldo ēdienu — todien bija plūmes — ieradās arī Poges kundze. Viņa gan bija ļoti skaista, bet starp mums runājot — arī diezgan neciešama. Berta kādreiz bija teikusi kādai citai kalponei: «Manu cienīgo vajadzētu ar slapju lupatu nosist. Viņai ir jauks, ņiprs bērns un labs vīrs, bet vai tu domā, ka viņa par tiem rūpējas? Nekas tamlīdzīgs. Cauru dienu braukā apkārt pa pilsētu, iepērkas, apmaina pirkto, iet uz pēcpusdienas tējām un modes skatēm, un vakaros arī vēl nabaga vīram jāskrien līdzi. Visu cauru nedēļu — gan uz teātri, gan uz kino, gan uz ballēm — vienā skriešanā. Mājās viņa vispār vairs nerādās. Nu, bet tur ir arī savs labums.»

Tātad Poges kundze bija ieradusies, apsēdās un izskatījās aizvainota. Īstenībā viņai vajadzētu lūgt piedošanu, ka ieradusies tik vēlu. Taču viņa vēl apvainojās, ka pārējie nebija gaidījuši ar pusdienām. Poges kungs atkal ieņēma tabletes, šoreiz četrstūrainas, savieba seju un uzdzēra pēc tam ūdeni.

— Neaizmirsti, ka mēs šovakar esam ielūgti pie ģenerālkonsula Oleriha, — sieva atgādināja.

— Neaizmirsīšu, — sacīja Poges kungs.

— Vista ir pavisam atdzisusi, — viņa teica.

— Tā ir gan, — sacīja resnā Berta.

— Vai Punktiņai skolā kaut kas uzdots? — Poges kundze jautāja.

— Nē, — atbildēja Andahtas jaunkundze.

— Bērns, tev jau viens zobs kustas! — kundze iesaucās.

— Tā ir gan, — teica Punktiņa.

Poges kungs piecēlās no galda.

— Es nemaz vairs neatceros, kāda mūsu māja izskatās vakaros.

— Turklāt mēs vakar vakarā pat līdz āra durvīm netikām, — atbildēja viņa sieva.

— Toties Brikmaņi bija šeit, — viņš sacīja, — un Srami un Dītrihi, visa māja bija pilna cilvēku.

— Vai mēs vakar bijām mājās vai nebijām mājās? — sieva enerģiski jautāja un vērīgi raudzījās vīrā. Direktors Poge drošības labad neko neatbildēja un iegāja darba istabā. Punktiņa sekoja tēvam un apsēdās pie viņa lielajā ādas atzveltnes krēslā.

— Zobs kustas? — viņš jautāja. — Vai sāp?

— Ak, ko nu, — meitene atbildēja. — To es pie gadījuma izraušu. Varbūt vēl šodien.

Tad mājas priekšā ietaurējās mašīna. Punktiņa pavadīja tēvu līdz nama durvīm. Hollaka kungs, šoferis, meitenīti sveicināja, un arī viņa sveicināja. Punktiņa darīja to tāpat kā viņš — pielika roku pie cepures, kaut gan viņai cepure nemaz nebija galvā. Tēvs iekāpa, auto aizbrauca, tēvs vēl pamāja ar roku, arī Punktiņa pamāja.

Kad viņa gribēja ieiet atpakaļ istabā, durvīs stāvēja Gotfrīds Kleperbeins, tas bija šveicara dēls un īsts resgalis.

— Paklau, — viņš teica, — ja tu man dosi desmit markas, es neko neizpaudīšu. Citādi es pateikšu tavam tēvam.

— Ko tad? — Punktiņa nevainīgi jautāja.

Gotfrīds Kleperbeins draudoši nostājās ceļā.

— To tu zini tīri labi, neizliecies par muļķi, manu sirsniņ!

Punktiņa gribēja tikt mājā, bet zēns viņu nelaida iekšā.

Tad viņa nostājās tam blakus, salika rokas uz muguras un izbrīnījusies raudzījās debesīs, it kā tuvotos cepelīns vai maijvabolīte uz slidām, vai kas tamlīdzīgs. Zēns, protams, arī paskatījās uz augšu, un tad meitenīte ka zibens pašāvās tam garām, bet Gotfrīds Kleperbeins palika, kā mēdz teikt, ar garu degunu.

Pirmās pārdomas vēsta PAR PIENĀKUMU

Pirmajā nodaļā jau parādījušies diezgan daudzi cilvēki, vai ne? Palūkosim, vai mēs viņus visus atceramies. Tātad tur ir direktors Poges kungs, viņa godātā laulātā draudzene, Punktiņa, kalsnā Andahtas jaunkundze, resnā Berta, Gotfrīds Kleperbeins un Pifka, mazais takšelis. Būtībā Pifku mums nevajadzētu pieminēt, jo takši nav īsti cilvēki, žēl.

Un tagad es gribu vaicāt sekojošo: kura no šim personām jums patika un kura ne? Ja man atļauts izteikt savas domas, tad Punktiņa un arī resnā Berta man patīk diezgan labi. Par Poges kungu man vēl nav skaidra priekšstata. Toties Punktiņas māti es nevaru ieredzēt ne acu galā. Kaut kas šajā sievietē man nepatīk. Viņa nerūpējas par savu vīru, kāpēc tad viņa to apprecēja? Viņa nerūpējas par savu bērnu, kāpēc viņa to laida pasaulē?

Šī sieviete izturas nevērīgi pret saviem pienākumiem, vai man nav taisnība? Nevienam nebūtu ko iebilst, ka viņa labprāt iet uz teātri vai kino vai, manis dēļ, visu nedēļu kaut kur skraida apkārt. Tomēr vispirms viņa ir Punktiņas māte un Poges kunga sieva. Bet, ja viņa to aizmirst, arī mēs viņu varam aizmirst.

Vai ne?

Otrā nodaļa

Antons prot pat vārīt ēdienu

Pēc pusdienām direktora Poges kundzei uznāca migrēna. Migrēna ir galvas sāpes — arī tad, kad tādu nemaz nav. Resnajai Bertai guļamistabā vajadzēja nolaist aizkarus, lai būtu tik tumšs kā īstā naktī. Poges kundze ielikās gulta un sacīja Andahtas jaunkundzei:

— Ejiet ar bērnu pastaigāties un paņemiet līdzi suni. Man vajadzīgs miers. Un lai nekas ļauns nenotiek!

Andahtas jaunkundze devās uz bērnu istabu pēc Punktiņas un suņa. Viņa ieradās tieši teātra izrādes vidū. Bērna gultiņā gulēja Pifka, bija redzams tikai viņa purniņš. Viņš pašlaik tēloja vilku, kas aprijis Sarkangalvītes vecmāmiņu. Pasaku Pifka gan nezināja, bet savu lomu viņš nemaz netēloja slikti. Punktiņa stāvēja pie gultas, galvā uzlikusi savu sarkano cepurīti, un rokā turēja Bertas tirgus grozu.

— Bet, vecmāmiņ, — viņa izbrīnījusies jautāja, — kāpēc tev ir tik milzīgi liela mute?

Pēc tam viņa pārvērstā briesmīgi zemā balsī rūca:

— Lai tevi labāk varētu aprīt. — Punktiņa nolika grozu zemē, piegāja pavisam tuvu pie gultas un kā sufliere čukstēja mazajam Pifkam:

— Tā, nu tev mani jāaprij.

Pifka, kā jau teicu, pasaku par Sarkangalvīti vēl nezināja, viņš pagriezās uz sāniem un pat nedomāja darīt kaut ko tamlīdzīgu.

Rij mani! — pavēlēja Punktiņa. — Vai tu rīsi mani? — Tad viņa piesita ar kāju pie zemes un iesaucās: — Ka tevi nelabais! Vai tu esi kurls? Tev mani jāaprij!

Pifkam pietika, viņš izkārpījās no segas un, atsēdies uz spilvena, sāka riet, cik skaļi vien varēja.

— Šim lopiņam nav ne mazākā talanta, — piebilda Punktiņa, — bezgala nožēlojams aktieris!

Andahtas jaunkundze aplika Pifkam — vilkam, kas neko nenojauta, — ap kaklu siksnu ar saiti, iestūķēja meitenīti zilā mētelī ar zelta pogām un teica:

— Atnes savu linu cepuri. Mēs ejam pastaigāties.

Īstenībā Punktiņa vēlējās paturēt galvā savu cepurīti, bet Andahtas jaunkundze piebilda:

— Tad tu netiksi pie Antona. — Tas līdzēja.

Viņas aizgāja. Pifka notupās uz bruģa, un Andahtas jaunkundzei viņš bija jāvelk.

— Atkal jau šļūc, — teica audzinātāja, paņēma Pifku un pārlika pār roku; nu viņš karājās kā saplēsta rokas soma, nelaipni ar acīm mirkšķinādams. — Kādā ielā dzīvo Antons? Vai tu esi ievērojusi?

— Artilērijas ielā, ceturtā stāvā, pa labi, — atbildēja Punktiņa.

— Un kāds ir mājas numurs?

— Simt astoņdesmit, dalīts ar pieci, — atteica Punktiņa.

— Kādēļ tu neiegaumē uzreiz skaitli trīsdesmit seši? — jautāja Andahtas jaunkundze.

— Tā ir vieglāk paturēt prātā, — meitenīte apgalvoja. — Starp citu, man šķiet, ka Berta kaut ko nojauš, viņa teica, ka viens taisni vai rīšus aprijot viņas sērkociņus. Pastāvīgi viņa tos pērkot, un vienmēr tie nozūdot. Cerams, ka tas viss nenāks gaismā. Kleperbeins man jau atkal draudēja. Viņš prasa desmit markas, pretējā gadījumā visu izstāstīšot. Ja nu viņš tiešām izstāsta direktoram, tad tik būs tracis!

Andahtas jaunkundze neko neatbildēja. Pirmkārt, viņa jau no dabas bija nerunīga, un, otrkārt, šī saruna viņai nebija visai patīkama. Abas gāja gar Sprē upes krastu, tad pārgāja pāri mazam dzelzs tiltiņam, tālāk devās pa Kuģu Būvētāju dambi, iegriezās Fridriha ielā pa kreisi, tad gar stūri pa labi un beidzot nokļuva Artilērijas ielā.

— Ļoti veca, neglīta māja, — piezīmēja audzinātāja. — Piesargies, ka tik tur grīdā nav kāda atvērta lūka.

Punktiņa smējās, paņēma Pifku rokās un jautāja:

— Kur mēs vēlāk satiksimies?

— Atnāc tieši sešos uz Vasaras kafejnīcu!

— Vai jūs tur atkal dejosiet ar savu līgavaini? Pasveiciniet viņu no manis. Un līksmu dejošanu! — Tad viņas izšķīrās. Andahtas jaunkundze aizgāja dejot, un Punktiņa iesoļoja svešajā mājā. Pifka kauca, kā likās, viņam māja nepatika.

Antons dzīvoja ceturtajā stāvā.

— Tas ir jauki, ka tu mani apciemo, — viņš sacīja. Viņi sasveicinājās un labu brīdi stāvēja durvīs. Zēns bija aizlicis lielu, zilu priekšautu.

— Tas ir Pifka, — iepazīstināja Punktiņa.

— Ļoti priecājos, — atbildēja Antons un glaudīja mazo takšeli. Un atkal viņi stāvēja viens otram līdzās un klusēja.

— Iesim nu tagad uz viesu istabu, — Punktiņa beidzot teica. Viņi sāka smieties, un Antons gāja pa priekšu. Viņš ieveda Punktiņu virtuvē un teica:

— Es pašlaik vāru.

— Tu vāri? — viņa jautāja un aizmirsa pat aizvērt muti.

— Nu jā, — viņš atbildēja. — Ko lai dara? Mana māte jau ilgi slima, tādēļ, kad pārnāku no skolas, man jāvāra pusdienas. Nevaram taču mirt badā?

— Lūdzu, nejūties traucēts, — Punktiņa teica, nolika Pifku zemē, novilka mēteli un noņēma cepuri. — Turpini vien mierīgi vārīt. Es skatīšos, kā to dara. Kas tad šodien būs?

— Sausi kartupeļi ar sāli, — viņš atbildēja, paņēma trauku lupatu un piegāja pie pavarda. Tur stāvēja katliņš, Antons pacēla vāku, iedūra dakšu kartupeļos, apmierināts pamāja ar galvu un sacīja: — Viņai ir jau daudz labāk.

— Kam? — jautāja Punktiņa.

— Manai mātei. Viņa man sacīja, ka rīt uz pāris stundām piecelšoties. Un nākošajā nedēļā varbūt pat varēšot sākt strādāt. Mana māte ir apkopēja.

— Ā, — novilka Punktiņa. — Mana māte nedara nekā. Pašlaik viņai ir migrēna.

Antons paņēma divas olas, sasita tās pret podu, izlēja saturu, čaumalas iemeta ogļu kastē, ielēja podā mazliet ūdens, paņēma turziņu, uzbēra no tās uz olām un ūdens kaut ko baltu un ar mazu karotīti sāka maisīt.

Ak šausmas! — viņš iesaucās. — Kunkuļi.

Pifka piegāja pie ogļu kastes un aplūkoja olu čaumalas.

Kāpēc tu piebēri cukuru? — vaicāja meitenīte.

— Tie taču bija milti, — atbildēja Antons. — Es gatavoju olu kulteni, un, ja pievieno miltus un ūdeni, tad porcija iznāk lielāka.

Punktiņa pamāja.

— Un cik jāber sāls pie kartupeļiem? — viņa vaicāja. — Vesela mārciņa vai tikai puse?

Antons skaļi iesmējās.

— Daudz, daudz mazāk! — viņš atteica. — Tad nu gan tas labi garšotu. Saprotams, tikai pāris naža galu.

— Protams, — piebilda Punktiņa, viņu vērodama. Viņš paņēma katliņu, ielika tajā margarīnu, uzlika katliņu uz otrā gāzes degļa, tad ielēja tanī sakultās olas, ka nosprakšķēja vien.

— Neaizmirsti sāli, Anton! — viņš pats sev atgādināja, paņēma mazliet sāls un apkaisīja dzelteno viru, kas bija katliņā. Kad vira sāka cepties, Antons to apmaisīja ar karoti. Patīkami čurkstēja.

— Tad laikam tāpēc šo ēdienu sauc par olu kulteni, — noteica Punktiņa.

— Pamaisi nu tu mazliet, — zēns lūdza un iespieda viņai rokā karoti. Punktiņa stājās Antona vietā. Antons paņēma katrā rokā pa vilnas lupatai, nocēla aiz osām kartupeļu katlu un nolēja verdošo ūdeni izlietnē. Kartupeļus viņš sadalīja uz diviem šķīvjiem.

— Kad vāra kartupeļus, tie ļoti jāuzmana, citādi izjūk, — viņš skaidroja. Punktiņa viņā nemaz neklausījās. Viņa tā maisīja, ka sāka sāpēt roka. Pifka pa to laiku ar olu čaumalām spēlēja futbolu.

Antons nogrieza gāzi, sadalīja olu kulteni līdzīgi uz abiem šķīvjiem, nomazgāja rokas un noņēma lielo priekšautu.

— Vakar vakarā mēs nevarējām atnākt, — ieminējās Punktiņa. — Maniem vecākiem bija viesi, un viņi palika mājās.

— Es jau tā domāju, — zēns teica. — Acumirkli, es tūlīt būšu atpakaļ.

Viņš paņēma abus šķīvjus un izgāja no virtuves. Punktiņa palika viena. Viņa mēģināja uzlikt Pifkam uz galvas olu čaumalu.

— Ja tu to iemācīsies, — viņa čukstēja, — varēsi uzstāties cirkā. — Tomēr takšelim, kā likās, bija iebildumi pret cirku. Olas čaumalu viņš ik reizes nopurināja zemē.

— Ka ne, ne, muļķa lopiņ, — Punktiņa noteica un paskatījās apkārt. — Vai... vai, cik maza virtuvīte!

Ka Antons ir trūcīgs zēns, to jau Punktiņa bija domājusi. Bet, ka viņam ir tik maza virtuve, tas nu gan bija pārsteigums. Pa logu varēja redzēt pelēku pagalmu. — Bet kāda ir mūsu virtuve? — viņa jautāja takšelim. Pifka luncināja asti. Tad ienāca atkal Antons un jautāja:

— Vai jūs neienāktu guļamistabā, kamēr mēs ēdam? — Punktiņa pamāja ar galvu un paņēma Pifku aiz čupra.

— Viņa vēl izskatās diezgan nevesela, — sacīja zēns. — Esi tik laipna un izliecies, ka tu nekā nemanītu.

Tas bija labi, ka viņš meiteni jau iepriekš saudzīgi bija sagatavojis. Antona māte sēdēja gultā un izskatījās ļoti bāla un vārga. Viņa laipni pamāja Punktiņai un sacīja:

— Tas ir jauki, ka tu atnāci.

Punktiņa pakniksēja un teica:

— Labu apetīti, Antona kundze. Jūs izskatāties lieliski. Kā jums ar veselību?

Zēns smiedamies aizbāza mātei vēl vienu spilvenu aiz muguras un teica:

— Manu māti taču nesauc par Antonu. Tikai mani sauc par Antonu.

— Ak, šie vīrieši, šie vīrieši, — Punktiņa sacīja pavisam izmisusi un bolīja acis. — Tīrais posts ar tiem vīriešiem, vai ne, cienītā kundze?

— Es neesmu nekāda cienītā kundze, — smaidīdama paskaidroja Antona māte, — es esmu Gasta kundze.

— Gasta, — atkārtoja Punktiņa. — Pareizi, tā jau arī ir rakstīts uz durvīm. Bez tam tas ir jauks uzvārds. — Viņa bija apņēmusies visu, ko šeit redzēja, uzskatīt par skaistu, lai neaizvainotu Antonu un viņa māti.

— Kā tev, māmiņ, garšo? — Antons jautāja.

— Lieliski, manu zēn, — atbildēja slimā sieviete un cītīgi ēda. — Nu, rīt es vārīšu atkal pati. Tu jau nemaz vairs nedabū rotaļāties. Skolas darbi arī aizkavējas. Vakar viņš pat pagatavoja bifšteku vācu gaumē, — viņa stāstīja meitenei. Antons dziļi pārliecās pār šķīvi, lai neizrādītu, cik ļoti viņu iepriecinājusi uzslava.

— Es no vārīšanas neko nesaprotu, — Punktiņa atzinās. — To pie mums kārto resnā Berta, viņa sver simt astoņdesmit mārciņas. Toties es protu spēlēt tenisu.

— Viņas tēvam ir limuzīns un šoferis, — papildināja Antons.

— Ja tu vēlies, mēs tevi kādreiz paņemsim līdzi. Direktors ir lāga vīrs, — sacīja Punktiņa. — Direktors ir mans tēvs, — viņa paskaidrodama piebilda.

— Tas ir liels mersedess, īsts limuzīns, — Antons papildināja, — un viņiem ir desmit istabas.

— Jūs, Gasta kundze, arī dzīvojat jauki, — teica meitene un uzlika Pifku uz gultas malas.

— Kur jūs vispār iepazināties? — apvaicājās Gasta kundze.

Antons uzmina Punktiņai uz kājas un sacīja:

— Ak, vai zini, mēs nejauši uz ielas sākām runāties un tūlīt viens otram iepatikāmies.

Punktiņa piekrītoši pamāja, aplūkoja no sāniem takšeli un teica:

— Cienījamie, man šķiet, ka Pifkam jāiet ārā.

Gasta kundze sacīja:

— Jūs vispār varētu iet mazliet pastaigāties. Es vēl gribu kādu stundiņu nosnausties. — Antons iznesa šķīvjus virtuvē un paņēma savu cepuri. Kad viņš atkal ienāca istabā, māte ieminējās:

— Anton, tev jāapgriež mati.

— To nu gan ne! — viņš iesaucās. — Tad aiz apkakles sabirst daudz sīku matu un nejauki kutina!

— Pasniedz man naudas maku! Pie friziera tev tomēr jāiet, — viņa pavēlēja.

— Ja nu tas tev ir tik svarīgi, — viņš teica, — iešu arī. Bet nauda man ir pašam. — Kad māte uz viņu tā savādi paskatījās, viņš vēl piebilda: — Es stacijā palīdzēju aiznest dažus koferus. — Viņš noskūpstīja māti uz vaiga un piekodināja viņai labi cieši gulēt, necelties, silti apsegties un tā tālāk.

— Kā pavēlat, daktera kungs, — sacīja māte un sniedza Punktiņai roku.

— Lai jums labi sokas, — atvadoties novēlēja Punktiņa. — Bet nu aiziet, Pifka ilgāk vairs nevar gaidīt. — Takšelis sēdēja pie durvīm un, acis nenovērsis, raudzījās uz rokturi, it kā gribētu to hipnotizēt. Visiem trim bija jāsmejas, un tad bērni priecīgi aizskrēja projām.

Otrās pārdomas vēsta PAR LEPNUMU

Es nezinu, ko jūs par to domājat. Vai jums šķiet pareizi, ka zēns vāra? Ka viņš sev aizsien mātes priekšautu, mizo kartupeļus, liek tos katlā, piemet sāli un ko gan visu vēl ne?

Pauls, ar kuru es par šo lietu runāju, sacīja: «Es nevārītu. Tas man nenāk ne prātā.»

«Hm,» es teicu, «ja nu tava māte slima gulētu gultā un ārsts noteiktu, ka viņai jāēd labi un noteiktā laikā, citādi viņa vēl varētu nomirt. ..»

«Nu labi,» Pauls steidzīgi atbildēja, «tad es, protams, arī vārītu — tieši tāpat, kā jūsu Antons. Manis dēļ, tomēr man būtu kauns. Vārīšana nav zēnu darbs.»

«Ja tu rotaļātos ar leļļu virtuvi, tad tev būtu iemesls kaunēties,» es atteicu. «Bet, ja tu rūpēsies, lai tava slimā māte dabū paēst, tad tu vari pat lepoties. Pat vairāk nekā ar to, ka vari lēkt četrus metrus tālu.»

«Četrus metrus divdesmit,» Pauls piemetināja.

«Redzi nu,» es iesaucos, «ar to tu lepojies!»

«Es pārdomāju,» pēc brītiņa sacīja Pauls, «es laikam tomēr nekaunētos, ja kāds mani pieķertu vārām. Bet patīkamāk būtu, ja nevienam tāda izdevība nerastos. Man šķiet, es aizbultētu virtuves durvis. Bez tam mana māte nemaz nav slima. Un, ja viņa saslimtu, mēs pieņemtu kopēju. Tad jau tā varētu vārīt!»

Vai redzat, kāds cietpauris?

Trešā nodaļa

Sunim dzen bārdu

Pifka apstājās tūlīt pie pirmā laternas staba. Kad bērni gribēja iet tālāk, viņš neskrēja līdzi. Bija jāvelk.

— Viņš jau atkal šļūc, — Punktiņa sūkstījās.

— Padod man! — Antons sacīja. — Tūlīt tiksim galā. — Viņš satvēra saiti un no kabatas izvilka mutautiņu tā, ka varēja redzēt baltu stūrīti. Tad viņš uzsauca: — Pifka! — Takšelis pacēla galvu, ziņkārīgi apskatīja mutautiņa stūrīti un domāja: «Tas ir kas ēdams.» Un, kad Antons gāja tālāk, suns ošņādams steidzīgi tuntuļoja līdzi un nemitīgi raudzījās uz mutautiņu.

— Lieliski! — Punktiņa noteica. — Spīdoša ideja. Tas man jāiegaumē.

— Kā tev patīk mūsu māja? — Antons jautāja. — Diezgan šausmīga, vai ne?

— Izskatās mazliet noplucināta, — viņa atbildēja.

— Kāda? — viņš prasīja.

— Noplucināta, — viņa atkārtoja. — Vai tev tas vārds patīk? To es pati izdomāju. Es dažkārt izdomāju jaunus vārdus. Siltummetrs arī ir mans izgudrojums.

— Siltummetrs termometra vietā! — viņš iesaucās. — Ko gan tu visu neizgudro.

— Jā, — viņa sacīja. — Spēlēsim smieklus? — Punktiņa nemaz nepagaidīja, vai Antons to vēlas vai nevēlas, bet satvēra viņu aiz rokas un murmināja: — Ak vai, ak vai, man nemaz nav jautrs prāts. Es esmu ļoti, ļoti noskumusi. — Antons izbrīnījies uz viņu paskatījās. Viņa iepleta acis un sarauca pieri. — Ak vai, ak vai, man nemaz nav jautrs prāts. Es esmu ļoti, ļoti noskumusi, viņa atkartoja. Tad iedunkoja Antonu un čukstēja: — Tu arī!

Antons viņai par prieku darīja tāpat.

— Ak vai, ak vai! — viņš rūca. — Man nemaz nav jautrs prāts. Es esmu ļoti, ļoti noskumis.

— Un es vēl vairāk, — viņa satriekta murmināja, — ak vai, ak vai, man nemaz nav jautrs prāts, es esmu ļoti noskumusi. — Tad abi saskatījās, un tāpēc, ka abiem bija raudulīgas sejas, viņi sāka pilnā kaklā smieties.

— Ak vai, ak vai, man nemaz nav jautrs prāts, — Antons atkal atsāka, un nu viņiem bija jāsmejas vēl vairāk. Beidzot viņi vispār vairs nevarēja viens uz otru paskatīties. Viņi smējās, hihināja un nevarēja rimties, līdz aizrāvās elpa. Ļaudis jau sāka apstāties. Pifka notupās. «Nu viņi ir galīgi jukuši,» prātoja takšelis. Punktiņa viņu pacēla. Un bērni gāja tālāk. Tikai viņi skatījās katrs uz citu pusi. Punktiņa pāris reižu vēl iespurdzās un tad arī aprima.

— Pie joda! — teica Antons. — Noguru. Es patiešām pārsmējos. — Zēns izslaucīja no acīm smieklu asaras. Viņi jau bija nokļuvuši pie friziera. Frizētava bija pavisam maza, vajadzēja uzrausties pa dažiem pakāpieniem.

— Labdien, Hābekusa kungs, — sacīja Antons. — Man jāapgriež mati.

— Skaidrs. Apsēdies, dēls, — teica Hābekusa kungs. — Kā klājas mātei?

— Paldies par apvaicāšanos. Ir jau labāk. Tikai ar maksāšanu nav labāk.

— Atkal tāpat kā pagājušo reizi, — Hābekusa kungs sacīja. — Divdesmit feniņi iemaksa, atlikums uz nomaksu, pakausī īsi, priekšpusē mazliet garāki, es jau zinu. Un mazajai jaunkundzei?

— Esmu tikai skatītājos, — atbildēja Punktiņa. — Lai jūs tas netraucē. — Hābekusa kungs apsēja Antonam ap kaklu lielu, baltu drānu un sāka rīkoties ar grieznēm.

— Vai jau kut? — Punktiņa nepacietīgi jautāja. Viņa nevarēja vien sagaidīt beigas. Bet, tā kā Antons neko neatbildēja un sēdēja kluss kā pelīte, viņa ātri izdomāja ko citu. Viņa nosēdināja Pifku uz otra krēsla, apsēja tam savu mutautiņu ap kaklu un nozieda purniņu ar ziepju putām. Pifkam sākumā likās, ka tas ir putukrējums, bet, tā kā baltā ziede bija negaršīga, viņš ievilka mēli un purināja galvu.

Punktiņa rīkojās tā, it kā Pifku skūdama. Ar rādāmo pirkstu viņa pamazām nokasīja putas no purniņa, lēkāja tam apkārt un tērzēja tāpat, kā bija to noskatījusies no frizieriem.

— Jā, jā, mans kungs, — viņa sacīja takšelim. — Ir gan laiki! Vai mans rādītāja pirksts ir pietiekami ass? Tie tikai ir laiki. Jau līdz... jūs jau zināt, ko es domāju. Iedomājieties, lūdzu, otru pusi, iedomājieties, vakar, pārnākot mājās, ieraugu — manai sievai piedzimuši trīnīši, trīs celuloīda lelles, visas meitenes. Un uz galvas viņām aug sarkana zāle. Vai tur nav jāsajūk prātā? Un, kolīdz es šorīt atveru frizētavu, tiesu izpildītājs jau priekšā un skaidro, ka viņš atnācis pēc spoguļiem. Kāpēc? — es tam vīram jautāju. Vai jūs gribat mani izputināt? Ļoti žēl, viņš saka, mani sūta pats finanšu ministrs. Jūs neēdat rabarberus. Griezt pret spalvu, Pifkas kungs? Starp citu, kā jūs esat kļuvis tik skaisti brūns? Ak tā, jūs lietojat kalnu sauli? Pusstundu vēlāk ieradās pats ministrs. Mēs vienojāmies, ka skūšu viņam bārdu veselu nedēļu par velti, desmit reižu dienā. Jā, viņam ir ļoti audzelīga bārda. Vai vēlaties Ķelnes ūdeni? Tuvākā laikā es aizceļošu. Cepelīns braucienam uz ziemeļpolu meklē frizieri, kas sirgst ar jūras slimību, viņam būs jāgriež ledus lāčiem mati. Ja jums tīk, es atvedīšu ledus lāča ādu. Vai vēlaties pūderi?

Punktiņa nopūderēja takšelim purniņu baltu, un Pifka pārbijies blenza spogulī. Frizieris, Hābekusa kungs, aizmirsa Antonam griezt matus, un Antons locījās no smiekliem. Punktiņa bija pati nopietnība un sāka pārmaiņas dēļ skaļā balsī lasīt veikalā izliktos plakātus. Palaikam viņa tekstus pat sajauca. — Lietojiet Dralles jauno frizūru, manā frizētavā jūs varat uzzināt attiecīgās cenas visiem oriģinālražojumiem, ja esat apmierināti, pastāstiet to citiem, šeit izdur ausīs caurumus, ja esat neapmierināti, pasakiet to man, plikpauri vairs nav modē, atvērts svētdienās no pulksten astoņiem līdz desmitiem, kungus lūdz griezt matus darbdienās, varžacis pirms lietošanas dezinficē, bārdas naži ir nevajadzīga mocība, sargieties no zobu akmens. — To visu viņa lasīja tik vienmuļā, dziedošā balsī, it kā skaitītu kādu dzejoli. Pifka no visa nogura, sāka žāvāties, saritinājās krēslā un apgūlās.

— Vai viņa nav lieliska? — Antons jautāja Hābekusa kungam.

— Paldies par kūkām, — frizieris atbildēja. — Divas dienas kopā ar šādu skuķi, un man sāks rādīties baltās pelītes. — Tad viņš saņēmās un sāka klabināt grieznes. Frizieris gribēja ātrāk tikt galā, lai dabūtu meiteni laukā no frizētavas. Viņam bija vāji nervi.

Tad ienāca kāds klients, tukls vīrs baltā priekšautā kā miesnieks.

— Tūlīt, Bulriha kungs, — sacīja frizieris. Antons vērīgi raudzījās spogulī, lai neko nepalaistu garām. Un, tikko miesnieks apsēdās, tūlīt arī aizsnaudās. Punktiņa nostājās viņam pretī.

— Mīļais Bulriha kungs, — viņa teica tuklajam vīram,

— Vai jūs protat dziedāt? — Miesnieks pamodās, samulsis grozīja savus resnos, sarkanos, desiņām līdzīgos pirkstus šurp un turp un purināja galvu.

— Ai, cik žēl, — novilka Punktiņa. — Citādi mēs abi varētu kaut ko skaistu četrbalsīgi uzdziedāt. Vai jūs protat vismaz kādu dzejoli? «Tu zaļais mežs» vai «Cieši zemē iemūrēta»?

Bulriha kungs atkal papurināja galvu un pašķielēja uz laikrakstu, kas karājās uz āķa. Viņš tomēr neiedrošinājās to paņemt.

— Un tagad pēdējais jautājums, — turpināja Punktiņa. — Vai jūs protat stāvēt uz rokām?

— Nē, — enerģiski atteica Bulriha kungs.

— Nē? — atkārtoja Punktiņa apbēdināta. — Neņemiet ļaunā, bet tādu garlaicību es savu mūžu vēl neesmu piedzīvojusi! — Tad viņa tam uzgrieza muguru un nostājās blakus Antonam, kas paslepus smējās. — Tādi ir tie pieaugušie, — viņa sacīja savam draugam. — Mums jāprot viss: rēķināt un dziedāt, laikā gulēt iet un kūleņus mest, bet viņiem pašiem no tā nav ne mazākās jēgas. Starp citu, man viens zobs kustas, raug. — Viņa plaši atvēra muti un ar mēli šūpoja mazu, baltu zobu, kas ļodzījās vien.

— Tas tev jāizrauj, — Antons pamācīja. — Paņem diegu, uzmet zobam cilpu, piesien diega otru galu pie durvju roktura un tad skrej no durvīm prom. Knaukš — un laukā būs!

— Praktiskais Antons, — sacīja Punktiņa un atzinīgi uzsita viņam uz pleca. — Baltu vai melnu?

— Ko tad? — viņš jautāja.

— Diegu, — viņa atteica.

— Baltu, — atbildēja Antons.

— Labi, padomāšu, — piebilda Punktiņa. — Vai jūs, Hābekusa kungs, drīz beigsiet?

— Jā gan, — frizieris atbildēja. Tad viņš pagriezās un sacīja Burliha kungam: — Grūti audzināms bērns, vai ne?

Uz ielas Punktiņa satvēra Antona roku un jautāja:

— Vai bija ļoti grūti?

— Nu, bija jau visvisādi, — viņš teica. — Nākamo reizi es tevi gan vairs neņemšu līdzi.

— Dari, kā zini, — viņa sacīja un palaida vaļā Antona roku. Viņi jau bija nonākuši pie Ganību dambja tilta. Punktiņa sarunājās ar suni, bet ilgi viņa nepanesa Antona klusēšanu.

— Kas tavai mātei īsti kaiš? — viņa jautāja.

— Viņai bija audzējs. Tad māti aizveda uz slimnīcu, un tur viņai audzēju izgrieza. Apmeklēju viņu katru dienu. Ak dievs, cik slikti māte toreiz izskatījās, pavisam vāja un dzeltena kā cidonija. Un nu viņa guļ jau četrpadsmit dienas mājās. Viņai ir jau daudz labāk. Māsiņas slimnīcā vienmēr bija ļoti laipnas pret mani. Viņas, šķiet, domāja, ka mana māte mirs.

— Kas tad viņai bija par audzēju? — prasīja Punktiņa. — Vai ar ziediem, lapām un puķu podu? Vai viņa to aiz pārskatīšanās bija norijusi?

— Droši vien ne, — viņš teica. — Tad es kaut ko zinātu. Nē, audzējs bija iekšējs.

— Ģerānija vai ūdenslapa? — ziņkārīgi jautāja Punktiņa.

— Nē taču, tā ir āda un gaļa, kas aug cilvēka iekšās. Un, ja to neļauj izņemt laukā, tad jāmirst.

Pēc kāda brīža Punktiņa apstājās, sakrustoja rokas uz vēdera un vaimanāja:

— Anton, mīļais Anton, man šeit iekšā tā spiež. Klausies, man arī ir audzējs! Droši vien maza eglīte. Man tā patīk eglītes.

— Nē, — viņš teica. — Tev nav koks, tev vējš galvā.

Trešās pārdomas vēsta PAR FANTĀZIJU

Jūs droši vien esat ievērojuši, ka Punktiņa ir meitene ar visai nepastāvīgu raksturu. Viņa kniksē sienai un pārdod tai sērkociņus, viņa pārģērbjas un velk uz pannas savu takšeli, viņa liek to gultā, iedomājas, ka tas ir vilks un viņu aprīs. Punktiņa lūdz miesnieku Bulriha kungu dziedāt ar viņu četrbalsīgi, beidzot pat izgudro, ka viņai ir audzējs. Viņa iedomājas to, kā īstenībā nemaz nav vai kas īstenībā ir pavisam citādi, nekā to iedomājas.

Reiz es lasīju par kādu vīru, kam bija spēcīga fantāzija un kas ļoti dzīvi sapņoja. Vienreiz, piemēram, viņš sapņoja, ka izlec pa logu. Un, kad vīrs pamodās, viņš patiešām gulēja uz ielas. Par laimi, viņš dzīvoja pirmajā stāvā. Bet iedomājieties tikai, ja šis vīrs dzīvotu ceturtajā stāvā! Tad dzīvā fantāzija būtu apdraudējusi viņa dzīvību.

Fantāzija ir brīnišķīga īpašība, bet tā jātur grožos.

Ceturtā nodaļa

Domstarpības

Andahtas jaunkundze pa to laiku sēdēja ar savu līgavaini vasaras kafejnīcā, un brīžiem viņi arī dejoja. Starp galdiem stāvēja skaistas, ziediem rotātas ābelītes, tās bija darinātas no papes un papīra un izskatījās ļoti dabiskas. Papes zaros karājās papīra ziedi, raibi baloni un garas serpentīna čūskas. Kafejnīcā bija ļoti omulīgi, un orķestris spēlēja jautras dejas. Andahtas jaunkundze vairs nebija cerējusi, ka viņai gadīsies līgavainis, jo viņa bija ļoti gara un vāja, bet nu jau kopš četrpadsmit dienām viņai līgavainis tomēr bija. Kaut tikai nebūtu tik stingrs! Pastāvīgi komandēja Andahtas jaunkundzi un, ja viņa tūlīt nepaklausīja, tad tik bargi paskatījās, ka viņa no izbīļa pat nodrebēja.

— Vai tu sajēdz? — viņš jautāja un, paliecies uz priekšu, pameta niknu skatienu.

— Robert, vai tu to patiešām gribi darīt? — viņa bailīgi jautāja. — Man krājkasē ir divsimt marku, tās tu vari dabūt.

— Tavus pāris grašus, muļķa kaza! — viņš sacīja. No tā var spriest, ka viņš nebija nekāds smalkais kavalieris. — Līdz rītam man jādabū plāns.

Andahtas jaunkundze padevīgi pamāja ar galvu. Tad viņa čukstēja:

— Klusu, bērni nāk!

Punktiņa un Antons pienāca pie galdiņa.

— Tas ir Velna Roberts, — Punktiņa teica Antonam, rādīdama uz līgavaini.

— Bet Punktiņa! — šausmās iesaucās Andahtas jaunkundze.

— Liec viņu mierā, — līgavainis teica un māksloti smaidīja. — Mazā princese tikai joko. Ak, cik piemīlīgs pinčers! — viņš pēc tam sacīja un gribēja takšeli noglaudīt. Bet Pifka atņirdza zobus, rūca un grasījās kost. Tad viņiem abiem bija jāapsēžas. Līgavainis gribēja viņiem pasūtīt karstu šokolādi, bet Antons iebilda:

— Nē, mans kungs, netērējieties veltīgi mūsu dēļ.

Tā kā orķestris atkal sāka spēlēt, Andahtas jaunkundze ar savu Robertu aizgāja dejot. Bērni palika pie galdiņa.

— Vai mēs arī dejosim? — Punktiņa vaicāja.

Antons no uzaicinājuma noteikti atsacījās.

— Es taču esmu vēl tikai zēns. Starp citu, šis Roberts man nemaz nepatīk!

— Vai ne! — sacīja Punktiņa. — Viņam ir tāds skatiens kā smaili uzasināts zīmulis. Arī Pifkam kaut kas ir pret viņu. Citādi šeit ir aizraujoši.

— Aizraujoši? — pārvaicāja Antons. — Ak tā, atkal tavs izgudrojums.

Punktiņa piekrītoši pamāja. — Anton, bet ir vēl kāds, kas man nepatīk. Tas ir mūsu šveicara dēls. Viņš man sacīja, ja es nedošot viņam desmit markas, tad viņš visu izstāstīšot manam tēvam. Viņa vārds ir Gotfrīds Kleperbeins.

— Viņu es pazīstu, — atbildēja Antons. — Viņš iet manā skolā, vienu klasi augstāk. Nu pagaidi, viņu es izpurināšu no biksēm.

— Vareni! — iesaucās meitene. — Bet viņš ir lielāks par tevi.

— Lai, — zēns sacīja. — Es viņu miltos samalšu.

Andahtas jaunkudze un viņas līgavainis pa to laiku dejoja. Arī daudzi citi cilvēki dejoja. Roberts nikni šķielēja uz bērniem un čukstēja:

— Gādā, lai es tos nebēdņus neredzētu. Rīt pēcpusdienā mēs atkal šeit satiksimies. Kas tev bija jāatnes līdzi?

Plāns, — atbildēja Andahtas jaunkundze. Izklausījās, it ka viņai būtu aizlūzusi balss.

Uz ielas Andahtas jaunkundze sacīja:

— Briesmīgais bērns! Tā nokaitināt manu līgavaini!

Punktiņa neko neatbildēja, bet pārbolīja acis, lai sasmīdinātu Antonu.

Andahtas jaunkundze apvainojās. Viņa tā steidzās ar Pifku pa priekšu, it kā viņai kāds par to maksātu.

Pavisam nemanot viņi bija nonākuši pie Poges mājām.

— Tātad šovakar mēs atkal tiekamies, — sacīja Punktiņa. Antons piekrītoši pamāja ar galvu. Kamēr viņi vēl tur stāvēja, pa durvīm iznāca Gotfrīds Kleperbeins un gribēja viņiem paiet garām.

— Acumirkli, — iesaucās Antons. — Man tev kas svarīgs jāpastāsta.

Gotfrīds Kleperbeins apstājās.

— Marš mājās! — Antons uzsauca Punktiņai.

— Vai tu viņu tagad samaisi miltos? — jautāja Punktiņa.

— Tā nav sieviešu darīšana, — viņš atbildēja. Andahtas jaunkundze un Punktiņa iegāja mājā, Punktiņa aiz durvīm apstājās un lūrēja caur durvju stiklu. Bet Antons to nezināja.

— Pielūko, — viņš sacīja Gotfrīdam Kleperbeinam, — ja tu mazo vēlreiz aizskarsi, tev būs darīšana ar mani. Viņa atrodas manā aizsardzībā, saprati?

— Brūtgāns ar brūti, — Kleperbeins smējās. — Galīgi ķerti! — Šajā mirklī viņš dabūja tādu pļauku, ka atsēdās uz bruģa. — Nu, pagaidi! — viņš iesaucās un uzlēca kājās. Tad viņš dabūja vēl vienu pļauku, šoreiz pa otru vaigu, un viņš atkal atsēdās. — Nu pagaidi tikai, — viņš teica, bet, drošs paliek drošs, augšā necēlās.

Antons panāca vēl soli tuvāk.

— Šodien es tev sacīju ar labu, — viņš piemetināja. — Ja atkal kaut ko dzirdēšu, tad par sevi neatbildu. — Un viņš pagāja Gotfrīdam Kleperbeinam garām, uz viņu pat nepaskatījies.

— Manu dieniņu, — sacīja Punktiņa aiz durvīm, — tam zēnam gan ir iekšā!

Andahtas jaunkundze jau bija iegājusi dzīvoklī. Kad viņa gāja garām virtuvei, resnā Berta, kas sēdēja uz krēsla un mizoja kartupeļus, viņai uzsauca:

— Panāciet tuvāk!

Andahtai nebija ne mazākās patikas to darīt, bet viņa tomēr paklausīja, jo baidījās no Bertas.

— Paklausieties, — teica Berta, — mana istaba atrodas trīs kāpnes augstāk, zem jumta. Bet es tomēr manu, ka te kaut kas nav kārtībā. Vai jūs man, laipni lūdzu, nepaskaidrotu, kādēļ meitenīte pēdējā laikā izskatās tik bāla un zem acīm viņai ir tādi riņķi? un kāpēc viņa rītos negrib agri celties?

— Punktiņa aug, — atbildēja Andahta. — Viņai vajadzētu dzert zivju eļļu vai dzelzi.

— Jūs man jau sen esat kā muša putrā, — sacīja Berta. — Ja es kādreiz uzzināšu, ka jūs kaut ko slēpjat, zivju eļļu vajadzēs dzert jums un turklāt ar visu pudeli!

— Jūs esat par daudz prasta, lai es uz jums apvainotos, — guvernante izmeta un sarauca degunu.

— Es jūs nevaru apvainot? — jautāja resnā Berta un piecēlās. — To mēs vēl redzēsim, jūs aitasgalva, jūs viltīgā apiņu maiksts, jūs varat dzert kafiju no jumta caurules, jūs bezkaunīgais spoks, jūs...

Andahtas jaunkundze aizspieda sev ciet abas ausis, no dusmām samiedza acis un kā žirafe aizdrāzās pa gaiteni.

Ceturtās pārdomas vēsta PAR DROSMI

Šeit es mazliet vēlētos parunāt par drosmi. Antons nupat divreiz iepļaukāja zēnu, kas ir lielāks par viņu. Un te nu varētu domāt, ka Antons ir drosmīgs. Drosme tā tomēr nebija. Tās bija dusmas. Un tā ir maza starpība ne tikai vārdā.

Drosme var būt tikai tad, ja rīkojas aukstasinīgi. Ja ārsts, lai pārbaudītu savu atklājumu, iešļircina sev dzīvībai bīstamas baktērijas un pēc tam iepotē pretlīdzekli, kuru ir atradis, tad viņš parāda drosmi. Ja kāds polārpētnieks zinātniskos nolūkos ar dažiem suņu pajūgiem dodas uz ziemeļpolu, tad arī tas parāda drosmi. Ja profesors Pikards ar balonu paceļas stratosfērā, kaut gan pirms tam vēl neviens tur augšā nav bijis, tad viņš ir drosmīgs.

Vai jūs sekojāt profesora Pikarda lidojumam? Tas bija interesanti. Viņš atkārtoti gribēja pacelties, bet vienmēr to atlika, jo laiks nebija piemērots. Laikrakstos par viņu jau sāka zoboties. Ļaudis tūlīt smējās, tiklīdz ieraudzīja viņa fotogrāfiju. Bet viņš nogaidīja izdevīgu brīdi. Viņš bija tik drosmīgs, ka labāk ļāva sevi izsmiet, nekā izdarīja kādu muļķību. Viņš nebija ne pārgalvīgs, ne arī traks, viņš bija tikai drosmīgs. Viņš gribēja kaut ko izpētīt, viņš negribēja kļūt slavens.

Drosmi nepierāda ar dūri vien, ir vajadzīgs arī prāts.

Piektā nodaļa

Katrs pats sev zobārsts

Direktors Poge vēl bija savā spieķu fabrikā. Cienītā kundze atradās guļamistabā un izklaidējās ar migrēnu. Andahtas jaunkundze sēdēja savā istabā.

Punktiņa un Pifka līdz vakariņām bija vieni. No resnās Bertas Punktiņa dabūja baltu diegu un uzrunāja takšeli, kas mazliet noguris tupēja savā groziņā:

— Nu, mazais, uzmanību! — Pifka kļuva uzmanīgs. Piekusis viņš vienmēr klausīja uz vārda.

Meitene norāva no spolītes diega pavedienu, vienā galā izveidoja cilpu un uzmeta kustīgajam zobam, bet otru piesēja pie durvju roktura.

— Nu vairs nav joki, — sacīja Punktiņa un noskurinājās: — Brrrr! — Tad viņa pamazām, cik atļāva pavediens, attālinājās no durvīm. Viņa mazliet atrāvās, iekunkstējās un izmisusi savieba seju. Tad viņa atkal piegāja pie durvīm, pavediens kļuva vaļīgs.

— Pifka, Pifka, — viņa žēlojās, — tāda nodarbošanās man neder. — Tad viņa vēlreiz skrēja prom no durvīm, bet sāka jau vaimanāt, iekams diegs vēl nebija izstiepts.

— Tas ir izslēgts, — viņa noteica. — Ja zēns būtu šeit, es varbūt riskētu. — Punktiņa atspiedās pret durvīm un saspringti domāja.

Tad viņa atraisīja pavedienu no roktura.

— Dod ķepiņu! — viņa pavēlēja. Bet Pifka to vēl neprata. Punktiņa noliecās, pacēla takšeli un uzlika viņu uz sava mazā rakstāmgaldiņa. Pavediena brīvo galu viņa piesēja pie Pifkas kreisās pakaļkājas. — Lec nu zemē! — viņa lūdzās. Pifka turpretim saritinājās un gatavojās uz galdiņa krietni nosnausties.

— Lec zemē! — Punktiņa draudoši murmināja un, padodamās liktenim, aizvēra acis.

Takšelis cik vien spēdams uzsmailēja savas ļenganās ausis, bet zemē lēkt ir nedomāja.

Punktiņa atkal atvēra acis. Iepriekš izciestās bailes, izrādījās, bija veltīgas. Tad viņa Pifku pagrūda, un nu vairs cits nekas neatlika: viņš nolēca zemē. — Vai zobs ir ārā? — viņa tam jautāja. Bet arī to suns nezināja. Punktiņa pataustīja mutē. — Nē, — viņa noteica. — Pavediens ir par garu, mans dēls.

Tad viņa ar Pifku padusē uzkāpa uz soliņa, kas stāvēja pie rakstāmgalda, pieliecās un nolika Pifku atkal uz galdiņa. — Ja tas nelīdzēs, — viņa murmināja, — tad es likšu sevi hloroformēt. — Viņa Pifku atkal mazliet pagrūda, un Pifka slīdēja pa galdiņu zemē, bet Punktiņa izslējās taisna kā svece. Suns pāri galdiņa malai noslīdēja uz grīdas.

— Au! — meitene iekliedzās. Mutē bija asins garša. Pifka aizcilpoja uz groziņu. Viņš priecājās, ka nebija vairs piesiets. Punktiņa izslaucīja pāris asaru no acīm. — Zēn, zēn, — viņa noteica, mutautiņu meklēdama. Beidzot viņa to atrada, iebāza mutē un iekoda tajā. Diega pavediens nokarājās pār groza malu. Istabas vidū uz grīdas gulēja mazs, balts zobiņš. Punktiņa atraisīja pavedienu no Pifkas kājas, pacēla zobu un lēkāja pa istabu. Tad viņa aizdrāzās pie Andahtas jaunkundzes.

— Zobs ir ārā, zobs ir ārā!

Andahtas jaunkundze žigli aizklāja kādu papīra gabalu, labajā rokā viņa turēja zīmuli.

— Tā? — viņa sacīja. Tas bija viss.

— Kas ar jums notiek? — jautāja Punktiņa. — Jūs esat ļoti pārvērtusies, vai pati to nemanāt? Kas jums lēcies? — Viņa nostājās audzinātājai blakus un paslepus šķielēja uz papīru, un sacīja, kā to darīja viņas vectēvs: — Nu, izkratiet man savu sirdi.

Andahtas jaunkundzei nebija ne mazākās vēlēšanās sūdzēt grēkus.

— Kad īsti Bertai ir brīvdiena? — viņa jautāja.

— Rīt, — atbildēja Punktiņa. — Un kādēļ jūs to gribat zināt?

— Tāpat vien, — sacīja jaunkundze.

— Tāpat vien! — satraukta iesaucās Punktiņa. — Tādas atbildes man patīk. — Bet šodien no jaunkundzes neko nevarēja izdibināt. Katrs vārds maksāja dālderi. Punktiņa izlikās klūpam un uzkrita virsū jaunkundzes rokai. Viņa ieraudzīja papīru. Tur bija uzzīmēti vairāki četrstūri. Vienā četrstūrī bija ierakstīts: dzīvojamā istaba, otrā: darbistaba. Bet tai pašā mirklī zīmējumu atkal aizklāja Andahtas jaunkundzes garās, vājās rokas.

Punktiņa nezināja, ko par to domāt, un nolēma, ka šovakar jāparunā ar Antonu, varbūt viņš kaut ko sapratīs!

Pēc pusotras stundas meitenīte jau atradās gultā. Guvernante sēdēja pie gultas un lasīja viņai priekšā pasaku par ezi un eža sievu.

— Te nu bija, — Punktiņa izmeta, — abi eži izskatās kā dvīņi. Man šodien pusdienā bija taisnība. Ja es būtu dvīne un otru dvīnīti sauktu par Karlīnīti, tad arī mēs vingrošanas stundās uzvarētu visās sacensībās.

Tad bērnu istabā ienāca vecāki. Māte bija uzvilkusi skaistu zīda tērpu un kājās uzāvusi zelta kurpes, tēvs bija smokingā. Viņi noskūpstīja meitenīti, un Poges kundze sacīja:

— Guli saldi, mana mīļā.

— Tiks izdarīts, — noteica Punktiņa.

Tēvs apsēdās uz gultas malas, bet sieva viņu steidzināja:

— Nāc, ģenerālkonsulam patīk precizitāte.

Mazā meitenīte pamāja tēvam un sacīja:

— Direktor, nedariet muļķības!

Tikko vecāki bija aizgājuši, Punktiņa izlēca no gultas un sauca:

— Aiziet!

Andahtas jaunkundze ieskrēja savā istabā un izņēma no kumodes vecu, saplīsušu kleitiņu. To viņa atnesa Punktiņai. Viņa pati uzvilka svārkus ar ielāpiem un stipri nodilušu zaļu džemperi.

— Vai tu esi gatava? — viņa jautāja.

— Jā gan! — Punktiņa jautri atsaucās, pie tam viņa saplīsušajā kleitiņā izskatījās ļoti nožēlojama. — Jūs vēl neesat apsējusi lakatu, — viņa atgādināja.

— Kur gan es to aizvakar noliku? — Andahtas jaunkundze jautāja, bet tad viņa to atrada un apsēja, uzlika zilas acenes, no dīvāna apakšas izvilka tirgus somu, un, tā pārģērbušās, abas uz pirkstgaliem izzagās no mājas.

Desmit minūtes vēlāk, kad abas bija aizgājušas, Berta no savas meitasistabas, kas atradās stāvu augstāk, klusi nolavījās pa kāpnēm lejā, tik klusi, cik vien resnā Berta mācēja iet. Viņa viegli pieklauvēja pie Punktiņas durvīm, bet neviens neatbildēja.

«Vai mazais cālēns būtu jau aizmidzis?» Berta sev jautāja. «Varbūt tikai izliekas. Labprāt paklusām iedotu viņai gabaliņu svaigi izceptās kūkas; bet, kopš tā Andahta, tā bezkaunīgā muļķe, ir šeit, cilvēks neko vairs nevar atļauties. Nesen, kad gribēju atvērt durvis, viņa mani tūlīt nosūdzēja cienīgajai. Miegs pirms pusnakts esot visveselīgākais, un to nedrīkstot traucēt. Muļķības, miegs pirms pusnakts! Punktiņa tagad dažreiz izskatās tā, it kā naktī nemaz vairs nebūtu gulējusi. Un vienmēr šī rīkošanās un sačukstēšanās. Nezinu, bet man pēdējā laikā viss liekas diezgan aizdomīgi. Ja nebūtu direktora un Punktiņas, es jau sen būtu aizmukusi.»

— Vai liksies mierā! — viņa apsauca Pifku, kas bija uzslējies savā groziņā pie Punktiņas durvīm un grasījās pakampt kūku. Guli, nejēga, nevienu pīkstienu. Še gabaliņš, tikai paliec mierīgs. Tu vēl esi vienīgais šinī mājā, kam nav noslēpumu.

Piektās pārdomas vēsta PAR ZIŅKĀRĪBU

Kad mana māte lasa romānu, viņa dara tā: vispirms izlasa pirmās divdesmit lappuses, pēc tam beigas, tad pāršķirsta lapas, kas atrodas pa vidu, un tikai tad ķeras tā īsti grāmatai klāt un izlasa to no sākuma līdz beigām. Kādēļ viņa tā dara? Lai varētu romānu mierīgi lasīt, viņai jāzina, kā tas beigsies. Citādi viņai nav miera. Jūs tādu paradumu nepiesavinieties! Bet, ja jūs tā jau darāt, tad no tā atradinieties, norunāts?

Tas ir tieši tāpat, it kā jūs četrpadsmit dienas pirms ziemsvētkiem rakņātos pa mātes skapi, lai iepriekš uzzinātu, ko jums dāvinās. Un, kad jūs eglītes vakarā apdāvina, tad jūs jau visu zināt. Vai tas nav briesmīgi? Jums tad jāizliekas, ka esat pārsteigti, bet jūs jau sen zināt, ko saņemsiet, un jūsu vecāki brīnās, ka jūs nemaz tā īsti nepriecājaties. Ziemsvētki ir sabojāti jums un arī viņiem.

Un, kad jūs slepus rakņājaties pa skapi un atrodat dāvanas četrpadsmit dienas agrāk, jums aiz tīrām bailēm, ka netiekat pieķerti, arī nav īsta prieka. Jāprot gaidīt. Ziņkārība ir prieka nāve.

Sestā nodaļa

Bērniem ir naktsmaiņa

Vai jūs zināt, kur ir Ganību dambja tilts? Vai jūs zināt, kāds tas ir vakarā, kad zem tumšajām debesīm visapkārt mirgo reklāmu ugunis? Komiskās operas un admirāļa pils fasādes ir kā nobērtas ar raibiem, zvīļojošiem burtiem un gaišām vitrīnām. Viņpus Sprē upes pie citas fasādes tūkstošu spuldžu gaismā zibsnī kāda pazīstama mazgāšanas līdzekļu reklāma; tur redzams milzīgs katls, augšup kāpj garaiņi, un kā laipns gars izceļas krekls sniega baltumā, pazib vesela ainu sērija. Bet tālāk, virs Kuģu Būvētāju dambja margām, mirdz Lielā teātra jumta kore.

Autobusu kolonnas ripo pāri tiltam. Aizmugurē paceļas Fridriha ielas stacija. Cauri pilsētai stiepjas virszemes dzelzceļš, vagonu logi ir apgaismoti, un vilcieni naktī slīd kā mirdzošas čūskas. Dažreiz debesis no daudzo spuldžu atblāzmas, kas laistās zem tām, ir pavisam sārtas.

Berlīne ir skaista, it īpaši šeit, pie šī tilta, un jo sevišķi vakaros. Autobusi traucas cits aiz cita pa Fridriha ielu augšup. Spuldzes un prožektori mirgo, un pa trotuāriem virzās ļaudis. Vilcieni svilpj, autobusi rīb, taksometri taurē, ļaudis sarunājas un smejas. Bērni, tā tik ir dzīve!

Uz tilta stāvēja kalsna, nabadzīga sieviete ar tumšām acenēm uz deguna. Rokās viņa turēja somu un dažas sērkociņu kārbiņās. Viņai blakus kniksēja maza meitenīte noplīsušā kleitiņa.

— Sērkociņi, pērciet sērkociņus, mani kungi un dāmas! — sauca maza meitenīte trīcošā balsī. Daudz cilvēku nāca, daudz cilvēku gāja garām. — Apžēlojieties taču par mums, nabaga ļaudīm, — žēli sauca meitenīte. — Kārbiņa maksā tikai desmit feniņus.

Viņām tuvojās kāds resns vīrs un iebāza roku kabatā.

— Māte ir pavisam akla un vēl tik jauna. Divdesmit pieci par trim kārbiņām! — murmināja meitenīte. Resnais vīrs pasniedza viņai kādu grasi un gāja tālāk. — Dievs lai jūs svētī, mīļā kundze! — sauca meitenīte. Te viņa no kalsnās sievietes saņēma belzienu.

— Tā jau nebija kundze, bet kungs, muļķe tāda, — sieviete īgni nomurmināja.

— Vai jūs esat akla vai ne? — mazā meitenīte jautāja apvainojusies. Tad viņa atkal kniksēja un sauca drebošā balsī: — Sērkociņi, pērciet sērkociņus, kungi un dāmas! — Tagad viņai veca dāma pasniedza kādu grasi un laipni pamāja.

— Veikals zeļ, — čukstēja meitenīte. — Mēs esam jau ieņēmušas divas markas trīsdesmit un atdevušas tikai piecas sērkociņu kārbiņas. — Tad viņa atkal sauca žēlā balsī: — Apžēlojieties par mums, nabaga ļaudīm. Kārbiņa maksā tikai desmit feniņus! — Pēkšņi viņa sāka lēkāt un māt ar roku. — Antons stāv otrā pusē, — viņa paziņoja. Pēc tam viņa atkal sarāvās, kniksēja un vaimanāja, ka garāmgājējiem kļuva žēl un neomulīgi. — Sirsnīgs paldies, — sacīja Punktiņa. Kapitāls auga. Naudu viņa meta tirgus somā. Tā krita uz citām monētām un jautri šķindēja. — Un jūs dāvināt visu naudu savam līgavainim? — jautāja viņa. — Tam nu gan ir ko smieties.

— Turi muti! — pavēlēja sieviete.

— Nu jā, tā taču ir taisnība! — nerimās Punktiņa. — Kādēļ tad mēs vispār te katru vakaru stāvam un māžojamies?

— Ne vārda vairāk! — sieviete ļauni nomurmināja.

— Sērkociņi, pērciet sērkociņus, kungi un dāmas! — Punktiņa atkal vaimanāja, jo garām gāja ļaudis. — Vajadzētu kaut ko iedot Antonam. Līdz sestdienai viņam jāstāv tai pusē, kur neko lāga nevar nopelnīt. — Pēkšņi viņa iespiedzās tā, it kā viņai kāds būtu uzminis uz kājas. — Tur nāk Kleperbeins, tas utubunga!

Antons stāvēja tilta pretējā pusē, kur garām gāja mazāk ļaužu. Rokās viņš turēja mazu, atvērtu koferīti un, ja kāds gāja garām, sacīja: «Vai jūs nevēlaties brūnas vai melnas kurpju auklas? Sērkociņi noder vienmēr. Laipni lūdzu.» Viņam nebija tirgotāja talanta. Viņš neprata ļaužu priekšā vaimanāt, lai gan viņš bija tuvāk raudām nekā smiekliem. Mājas saimniekam viņš bija apsolījis parīt samaksāt piecas markas par īri, saimniecības nauda arī gāja uz beigām. Rīt viņam vajadzēja pirkt margarīnu, viņš bija ieplānojis pat ceturtdaļmārciņu aknu desas.

— Tev jau arī vajadzēja drīzāk atrasties gultā nekā šeit, — sacīja kāds kungs.

Antons to uzlūkoja lielām acīm.

— Ubagošana man sagādā ārkārtīgu prieku, — viņš murmināja.

Vīrietis mazliet nokaunējās.

— Nu jā, ir jau labi, — viņš sacīja. — Nedusmojies. — Un tad viņš Antonam iedeva naudas gabalu. Piecdesmit feniņus!

— Es jums ļoti pateicos, — Antons sacīja un sniedza viņam divus pārus kurpju auklas.

— Es valkāju zābakus bez auklām, — sacīja kungs, pacēla cepuri un steidzīgi devās tālāk.

Antons bija priecīgs un skatījās uz savu draudzeni tilta otrā pusē. Oho, vai tikai tas nav Kleperbeins? Viņš aizvēra savu koferīti un pārskrēja pāri ielai. Gotfrīds Kleperbeins bija nostājies Punktiņai un Andahtas jaunkundzei taisni pretī un nekaunīgi uz viņām lūkojās. Punktiņa šveicara dēlam gan parādīja mēli, bet audzinātāja trīcēja no uztraukuma. Antons Kleperbeinam pamatīgi iespēra pa sēžamvietu. Zēns saniknots apgriezās, bet, ieraudzījis Antonu Gastu, atcerējās pļaukas, ko pēcpusdienā bija dabūjis, un uzsāka gargabalskrējienu.

— No tā mēs būtu atkratījušies, — sacīja Punktiņa un sniedza Antonam roku.

— Nāciet, — Andahta ieminējās. — Nāciet, mēs ejam uz restorānu. Es ielūdzu arī Antonu.

— Bravo! — iesaucās Punktiņa, satvēra zēnu pie rokas un skrēja ar viņu pa priekšu. Andahtas jaunkundze pasauca meitenīti atpakaļ.

— Kāpēc tu mani neved? Ko tad ļaudis domās, ja es ar visām acenēm jozīšu pa ielu? — Punktiņa satvēra audzinātāju pie rokas un vilka sev līdzi pa tiltu lejā, garām Fridriha ielai, uz Orienburgas vārtiem.

— Cik tu nopelnīji? — viņa jautāja.

— Deviņdesmit piecus feniņus, — zēns bēdīgi teica. — Kāds kungs man iedeva piecdesmit feniņus, citādi man būtu jāiet mājās tukšā.

Punktiņa viņam kaut ko iespieda saujā.

— Bāz kabatā! — viņa noslēpumaini čukstēja.

— Kas tur ir? — aizdomīgi jautāja Andahtas jaunkundze.

— Kas jums par daļu? — atbildēja Punktiņa. — Es taču jums arī neprasu, kas tie par jocīgiem zīmējumiem, ko jūs zīmējat.

Tad Andahtas jaunkundze kā zibens ķerta apklusa.

Iela bija patukša. Guvernante noņēma tumšās acenes un palaida Punktiņas roku vaļā. Viņi nogāja vēl pāris kvartālu. Un tad arī mērķis bija klāt.

Sestās pārdomas vēsta PAR NABADZĪBU

Pirms apmēram simt piecdesmit gadiem Parīzes nabadzīgākie iedzīvotāji gāja uz Versaļu, kur dzīvoja Francijas karalis un viņa sieva. Tā bija demonstrācija, jūs jau zināt, kas tas ir. Nabaga ļaudis nostājās pils priekšā un sauca: «Mums nav maizes! Mums nav maizes!» Tik slikti viņiem klājās.

Karaliene Marija Antuanete stāvēja pie loga un jautāja kādam augstākam virsniekam: «Ko šie ļaudis grib?»

«Majestāte,» atbildēja virsnieks, «viņi grib maizi, viņiem ir par maz maizes, viņi ir ļoti izsalkuši.»

Karaliene izbrīnījusies purināja galvu. «Viņiem nepietiek maizes?» jautāja viņa. «Lai tad viņi ēd kūkas!»

Jūs varbūt domājat, ka viņa tā sacīja, lai izsmietu nabaga ļaudis? Ne, viņa nezināja, kas ir nabadzība. Viņa domāja, ja acumirkli nav pietiekoši maizes, tad var ēst kūkas. Viņa nepazina tautu, viņa nepazina nabadzību, un pēc kāda gada viņu nonāvēja. Redziet, kas no tā iznāca.

Kā jums šķiet, vai nabadzību nevarētu izskaust, ja bagātie jau bērnībā zinātu, cik tā ir sūra? Vai jums neliekas, ka tad bagāto bērni teiktu: kad mēs būsim lieli un mums piederēs mūsu tēvu bankas, muižas un fabrikas, tad strādniekiem būs vieglāka dzīve! Strādnieki jau tad būtu viņu bērnības rotaļu biedri...

Vai jūs ticat, ka tas varētu būt iespējams?

Vai jūs gribat palīdzēt, lai tā būtu?

Septītā nodaļa

Andahtas jaunkundze ir apreibusi

Restorānā dažkārt stāvēja un sēdēja dīvaini cilvēki, un Punktiņa labprāt ieradās šeit, viss viņai likās ļoti interesanti. Reizēm tur bija pat piedzērušie.

Antons žāvājās, un acis viņam no paguruma bija pavisam šauras.

— Šausmīgi, — viņš sacīja, — šodien es rēķināšanas stundā patiešām iemigu. Bremzera kungs mani tā sabrāza, ka es gandrīz izvēlos no sola. Man vajadzētu kaunēties, viņš iesaucās, un mani skolas darbi pēdējā laikā arī esot tādi, ka tur daudz ko varētu vēlēties. Un, ja tas tā turpināšoties, viņš rakstīšot manai mātei vēstuli.

— Ak tu svētulis, — ieminējās Punktiņa. — Tā tikai vēl trūka! Vai tad viņš nezina, ka tava māte ir slima un ka tev jāvāra un jāpelna nauda?

— Kas lai viņam to būtu teicis? — ziņkārīgi jautāja Antons.

— Tu, protams, — atteica Punktiņa.

— Es labāk mēli sev nokodīšu, — sacīja Antons.

Punktiņai tas likās nesaprotami. Viņa paraustīja plecus.

Tad viņa pievērsās Andahtas jaunkundzei. Tā sēdēja kaktā un stīvi raudzījās vienā punktā.

— Man šķiet, jūs mūs ielūdzāt?

Andahtas jaunkundze sarāvās un pamazām sāka atjēgties.

— Ko jūs gribat?

— Apelsīnus ar putu krējumu, — ierosināja Punktiņa, un Antons pamāja. Jaunkundze piecēlās un piegāja pie bufetes.

— Kur tu ņēmi naudu, ko man pirmīt slepus iedevi? — jautāja zēns.

— Andahta taču atdod visu naudu līgavainim. Tādēļ es drusku no tās noblēdīju. Klusu! Bez ierunām! — viņa iesaucās stingri. — Uzmanies, viņa noteikti atkal dzer šņabi. Tā labiņā taču žūpo. Zini, šodien viņa sēdēja savā istabā un zīmēja četrstūrus, un vienā bija rakstīts «dzīvojamā istaba» un otrā «darbistaba»; vairāk es nevarēju saskatīt.

— Tas bija dzīvokļa plāns, — konstatēja Antons.

Punktiņa iesita sev ar roku pa pieri.

— Ak es pērtiķis tāds, — viņa iesaucās, — un man tas neienāca prātā! Bet kālab viņa zīmē dzīvokļa plānus? — To nezināja arī Antons. Tad Andahtas jaunkundze atgriezās un atnesa bērniem apelsīnus. Viņa pati dzēra konjaku.

— Mēs taču nopelnījām vismaz trīs markas, — viņa noteica. — Bet somā ir tikai viena marka astoņdesmit. Vai tu to saproti?

— Varbūt soma ir caura? — ieminējās Punktiņa. Andahtas jaunkundze tūlīt pārbaudīja.

— Nē, — viņa sacīja, — soma nav caura.

— Dīvaini, — prātoja Punktiņa. — Varētu domāt, ka te kāds zog. — Tad viņa nopūtās un murmināja: — Ir gan laiki.

Andahtas jaunkundze klusēja, iztukšoja savu glāzi, piecēlās un paņēma vēl vienu šņabi.

— Mēs stāvam stundām ilgi uz tilta, bet viņa nožūpo visu peļņu, Punktiņa pukojās viņai nedzirdot.

Tev vispār labāk vajadzētu palikt mājās, — iebilda Antons. Ja tavi vecāki to kādreiz uzzinās, tad būs liels tracis.

—  Manis dēļ, — sacīja Punktiņa. — Vai tad es sev izraudzīju guvernanti?

Antons paņēma papīra salveti, kas atradās uz blakus galdiņa, sagrieza turziņā un ielika tajā sešas apelsīna šķēlītes. Turziņu viņš ielika savā koferītī. Un, kad Punktiņa viņu jautājoši uzlūkoja, viņš samulsis sacīja:

— Tas mātei.

— Man vēl kas iešāvās prātā, — iesaucās Punktiņa un sāka rakņāties savā mazajā somiņā. — Tepat ir. — Viņa turēja kaut ko rokā.

Antons pieliecās tuvāk.

— Zobs, — viņš noteica. — Vai tad ir jau ārā?

— Muļķīgs jautājums, — viņa apvainojusies sacīja. — Vai tu gribi to paturēt?

Zēns no zobiem neko nesaprata, un Punktiņa to atkal nolika atpakaļ. Tad pienāca Andahtas jaunkundze, jau mazliet ieskurbusi, un skubināja doties mājās. Viņi gāja kopā līdz Ganību dambja tiltam un tur atvadījās.

— Vai tavu klases audzinātāju sauc par Bremzeru? — uzprasīja Punktiņa.

Antons apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Rīt pēcpusdienā es tevi atkal apciemošu, — viņa apsolīja. Viņš priecīgi pakratīja viņai roku, paklanījās Andahtas jaunkundzei un skriešus aizsteidzās prom.

Punktiņa un Andahtas jaunkundze bez starpgadījumiem nokļuva mājās. Vecāki vēl aizvien bija pie ģenerālkonsula Oleriha. Meitene ielikās gultā un uz vietas aizmiga. Pifka klusi ņurdēja, jo bija pamodināts. Guvernante devās uz savu istabu, ieslēdza kumodē ubadzes apģērbu, un tad arī viņa devās pie miera.

Antons vēl nevarēja iet gulēt. Viņš aizlavījās garām mātes istabai, tad pa gaiteni iegāja virtuvē un ieslēdza gaismu, paslēpa savu koferīti, piesēdās pie galda, atbalstīja galvu rokās un žāvājās tā, ka gandrīz vai žokļus izmežģīja. Tad viņš izvilka no kabatas zīmuli, zilu burtnīcu un atvēra to. Vienā lapā bija rakstīts «Izdevumi», otrā — «Ieņēmumi». Pēc tam viņš iebāza roku bikšu kabatā, izvilka sauju monētu un cītīgi sāka skaitīt. Pavisam bija divas markas piecpadsmit. Ja nebūtu Punktiņas un laipnā kunga, viņam tagad būtu tikai četrdesmit pieci feniņi, viņš pie sevis nodomāja un ierakstīja burtnīcā vakara ieņēmumus.

Kopā ar pārpalikumu, ko viņš slepeni glabāja tušas kārbiņā, viņam pavisam bija piecas markas un sešdesmit feniņi, un piecas markas bija jādod saimniekam par īri. Tātad ēšanai palika tikai sešdesmit feniņi. Viņš paskatījās mazajā pieliekamā. Kartupeļi vēl bija. Uz griežamā dēļa atradās speķa kamara. Ja rīt ar speķa kamaru ierīvētu pannu, tad varbūt izdotos uzcept kartupeļus. Bet no aknu desas atkal nekā. Un viņam tā gribējās aknu desu. Viņš novilka kurpes, uzlika uz šķīvja apelsīnu šķēlītes, nodzēsa gaismu un klusi izgāja no virtuves. Pie guļamistabas durvīm viņš apstājās un piespieda ausi pie durvīm. Māte bija aizmigusi. Viņš dzirdēja tās vienmērīgo elpu, reizēm viņa pat iekrācās. Antons noglāstīja durvis un pasmaidīja, jo māte tieši tai mirklī atkal iekrācās. Tad viņš klusi iegāja dzīvojamā istabā. Viņš izģērbās tumsā, uzlika drēbes uz krēsla, iebēra naudu tušas kārbiņā, atgūlās uz dīvāna un apsedzās.

Vai tikai gaitenī durvis bija noslēgtas? Vai gāzes krāns nogriezts? Antons nemierīgi grozījās šurp un turp, tad vēlreiz piecēlās un paskatījās, vai viss kārtībā.

Viss bija kārtībā. Viņš atkal apgūlās. Rēķināšanas uzdevumi bija atrisināti. Arī diktātam viņš bija sagatavojies. Jācer, ka Bremzera kungs nerakstīs mātei vēstuli, jo tad atklātos, ka viņš vakaros stāv uz Ganību dambja tilta un pārdod kurpju auklas. Vai viņam vēl kurpju auklu bija diezgan? Brūno vairs ilgam laikam nepietiks. Acīmredzot brūnās kurpes valkā vairāk nekā melnās. Vai arī brūnās kurpju auklas trūkst ātrāk?

Antons apgriezās uz otriem sāniem. Cerams, ka māte izveseļosies. Tad viņš beidzot iemiga.

Septītās pārdomas vēsta PAR DZĪVES NOPIETNĪBU

Nesen es biju Rostokā gadatirgū. Ielas, kas slīpi novirzās uz Varnovu, bija pilnas būdām, un lejā, upes krastā, griezās karuseļi. Tā kā visapkārt bija patīkami trokšņaini, kļuvu ļoti jautrs, piestājos pie būdas, kur pārdeva saldumus, un prasīju par desmit feniņiem medu. Tas garšoja lieliski.

Tad garām gāja kāds zēns ar savu māti, paraustīja viņu aiz piedurknes un teica: «Vēl vienu piparkūku!» Pie tam viņam jau bija piecas piparkūku paciņas padusē.

Māte izlikās nedzirdam. Tad viņš apstājās, piesita kāju pie zemes un brēca: «Vēl vienu piparkūku!»

«Tev taču jau ir piecas pakas,» atgādināja māte. «Padomā tikai, trūcīgie bērni vispār nedabū piparkūkas.»

Vai jūs zināt, ko zēns atbildēja?

Viņš dusmīgi kliedza: «Kāda man daļa gar trūcīgiem bērniem?» Es tā izbijos, ka gandrīz noriju savu medu ar visu papīru. Bērni, bērni, kā tas var būt iespējams?

Šim zēnam ir tāda nepelnīta laime, ka viņam ir turīgi vecāki, bet viņš vēl nostājas un brēc: «Kāda man daļa gar trūcīgiem bērniem?» Viņš gan varēja no savām piecām piparkūku pakām divas uzdāvināt trūcīgiem bērniem un priecāties, ka bijusi iespēja sagādāt viņiem mazu prieku!

Dzīve ir nopietna un grūta. Un, ja tie cilvēki, kam iet labi, labprāt nepalīdz tiem, kam klājas grūti, tad tas ir ļoti slikti.

Astotā nodaļa

Bremzera kungam ataust gaisma

Piektdienās Punktiņai skola beidzās stundu agrāk nekā parasti. Direktors Poge to zināja un sūtīja viņai pretī šoferi ar mašīnu, lai tas meitenīti atvestu mājās. Šajā laikā viņam tā vēl nebija vajadzīga, un Punktiņa tik labprāt brauca ar auto.

Kad Punktiņa iznāca pa skolas parādes durvīm, šoferis pielika roku pie cepures un atvēra mašīnas durvis. Viņa pieskrēja pie šofera un sajūsmināta sniedza viņam roku.

— Labdien, Hollaka kungs, — sacīja Punktiņa. Pārējās mazās meitenītes jau priecājās, jo, kad pēc Punktiņas Poges atbrauca ar mašīnu, viņas dabūja krietni izvizināties. Tomēr šodien Punktiņa apgriezās uz kāpšļa, skumji paskatījās uz visām un sacīja: — Meitenes, neņemiet ļaunā, es braukšu viena pati! — Meitenes stāvēja kā ar aukstu ūdeni aplieti pūdeļi.

— Man ir svarīgas darīšanas, — paskaidroja Punktiņa. — Un jūs man tikai traucētu. — Pēc tam viņa viena pati iesēdās lielajā automobilī, nosauca šoferim kādu adresi, arī viņš iekāpa, un divdesmit mazas meitenītes žēli noskatījās, kā aizbrauc skaistais auto.

Pēc dažām minūtēm mašīna apstājās pie kādas lielas ēkas, un tā jau atkal bija skola!

— Mīļais Hollaka kungs, — teica Punktiņa, — vienu acumirkli, ja drīkstētu lūgt. — Hollaka kungs piekrītoši pamāja ar galvu, un Punktiņa žigli skrēja pa kāpnēm augšā. Vēl bija starpbrīdis. Viņa uzkāpa pirmajā stāvā un kādam zēnam pajautāja, kur atrodas skolotāju istaba. Viņš meiteni pavadīja. Viņa pieklauvēja. Tā kā neviens neatsaucās, viņa pieklauvēja vēlreiz un, proti, diezgan spēcīgi.

Tad durvis atvērās. Kāds garš, jauns kungs stāvēja viņai pretī un ēda sviestmaizi.

— Vai garšo? — apjautājās Punktiņa.

Viņš smējās.

— Un ko tu vēl gribi zināt?

— Man vajadzētu aprunāties ar Bremzera kungu, — paskaidroja viņa. — Mans vārds ir Poge.

Skolotājs pārstāja ēst un sacīja:

— Nu, nāc vien iekšā. — Viņa tam sekoja, un viņi ienāca lielā istabā ar daudziem krēsliem. Uz katra krēsla sēdēja kāds skolotājs; Punktiņai no šī šausmīgi skaistā skata sirds sāka straujāk pukstēt. Viņas pavadonis pieveda viņu pie loga, kur atspiedies stāvēja vecs, resns skolotājs ar gluži kailu galvu. — Bremzer, — sacīja Punktiņas pavadonis, — vai drīkstu iepazīstināt ar Poges jaunkundzi? Viņa grib ar tevi runāt.

Un viņš atstāja abus vienus.

— Tu ar mani gribi runāt? — jautāja Bremzera kungs.

— Tā ir, — viņa sacīja. — Jūs taču pazīstat Antonu Gastu?

— Viņš ir manā klasē, — paskaidroja Bremzera kungs un raudzījās laukā pa logu.

— Jā, jā, — apmierināta noteica Punktiņa. — Es redzu, mēs jau sākam saprasties.

Bremzera kungs kļuva ziņkārīgs.

— Nu, kas tad ir ar Antonu?

— Rēķināšanas stundā viņš esot aizmidzis, — stāstīja Punktiņa. — Un viņa skolas darbi jums diemžēl arī vairs nepatīkot.

Bremzera kungs piekrītoši pamāja ar galvu un teica:

— Tā ir. — Pa to laiku vēl daži citi skolotāji bija pienākuši tuvāk, viņi gribēja dzirdēt, kas noticis.

— Atvainojiet, mani kungi, — sacīja Punktiņa, — esiet tik laipni un ejiet atpakaļ savās vietās. Man ar Bremzera kungu jārunā zem četrām acīm. — Skolotāji sāka smieties un apsēdās uz saviem krēsliem. Viņi vairs nerunāja, bet klausījās.

— Es esmu Antona draudzene, — sacīja Punktiņa. — Viņš man stāstīja, ka jūs, ja tas tā turpināšoties, rakstīšot viņa mātei.

— Tā ir. Šodien viņš ģeogrāfijas stundā no kabatas izvilka burtnīcu un tur kaut ko rēķināja. Vēl šodien viņa mātei nosūtīšu vēstuli.

Punktiņa labprāt būtu mēģinājusi, vai Bremzera kunga kailās galvas vidū nevar paspoguļoties, bet tagad nebija laika.

— Tā, nu uzklausiet mani labi, — viņa teica. — Antona māte ir ļoti slima. Viņa bija slimnīcā, tur viņai izgrieza kādu augu, nē, audzēju, un nu viņa jau vairākas nedēļas guļ mājās gultā un nevar strādāt.

— To es nezināju, — sacīja Bremzera kungs.

— Nu viņa tātad guļ gultā un nevar vārīt. Bet kādam taču tas ir jādara! Un vai jūs zināt, kas vāra? Antons vāra. Un man jums jāteic, ka viņš kartupeļus, olu kulteni un tamlīdzīgas lietas pagatavo vienkārši lieliski!

— To es nezināju, — atbildēja Bremzera kungs.

— Kopš vairākām nedējām viņa vairs nepelna. Bet kādam taču nauda ir jānopelna. Un vai jūs zināt, kas pelna naudu? Antons pelna naudu. To jūs, protams, arī nezinājāt. — Punktiņa noskaitās. — Ko tad jūs vispār zināt?

Pārējie skolotāji smējās. Bremzera kunga kailā galva pietvīka.

— Un kā tad Antons pelna naudu? — viņš jautāja.

— To es neizpaudīšu, — noteica Punktiņa. — Es jums varu pateikt tikai tik daudz, ka nabaga zēns nopūlas dienu un nakti. Viņš ļoti mīl savu māti, un tādēļ viņš nomokās un vāra, pelna naudu un maksā par ēdienu, un maksā īri, un matus viņš iet griezt uz nomaksu, un es vispār brīnos, ka viņš neguļ visās jūsu stundās. — Bremzera kungs klusēja. Pārējie skolotāji klausījās. Punktiņa bija pilnās burās. — Un tad jūs gribat sēsties un rakstīt viņa mātei vēstuli, ka zēns ir slinks! Tas nu ir par traku! Nabaga sieviete aiz bailēm saslims no jauna, ja jūs to vēstuli sūtīsiet. Var būt, ka viņa jūsu dēļ dabū vēl kādu audzēju un viņai atkal vajadzēs iet slimnīcā. Bet tad arī zēns kļūs slims. Par to es jums galvoju! Ilgāk viņš neizturēs!

— Nu, nebaries tik ļoti, — Bremzera kungs sacīja. — Kāpēc tad viņš man par to nekā nesacīja?

— Tur jums taisnība, — atzina Punktiņa. — Es jau arī viņam jautāju, un vai zināt, ko viņš man sacīja?

— Nu? — jautāja skolotājs. Un viņa kolēģi jau atkal bija piecēlušies no krēsliem un nostājušies puslokā ap meiteni.

— Viņš sacīja: labāk es sev nokodīšu mēli, — pastāstīja Punktiņa. — Viņš laikam ir ļoti lepns.

Bremzera kungs atgāja no loga.

— Nu labi, — viņš teica, — es vēstuli nerakstīšu.

— Tas ir pareizi, — sacīja Punktiņa. — Jūs esat jauks cilvēks. Es jau tūlīt tā domāju... sirsnīgs paldies.

Skolotājs viņu pavadīja līdz durvīm.

— Arī es pateicos tev, mans bērns.

— Un vēl kas... — teica Punktiņa. — Kamēr neesmu aizmirsusi. Tikai nestāstiet Antonam, ka es pie jums esmu bijusi.

— Ne pušplēsta vārda, — Bremzera kungs apsolīja un noglaudīja viņai roku. Atskanēja zvans. Sākās mācības. Punktiņa nodrāzās pa kāpnēm lejā, iekāpa mašīnā pie Hollaka kunga un brauca uz māju. Visu ceļu viņa šūpojās uz sēdekļa un pie sevis kaut ko dungoja.

Astotās pārdomas vēsta PAR DRAUDZĪBU

Vai nu jūs man ticat vai ne — es apskaužu Punktiņu. Ne vienmēr ir tāda izdevība kā šeit, kad draugam vari būt noderīgs. Un cik reti šādu pakalpojumu draugam var izdarīt tik slepeni! Bremzera kungs nerakstīs Antona mātei vēstuli. Zēnu viņš vairs nebārs. Vispirms Antons brīnīsies, tad viņš priecāsies, un Punktiņa slepus berzēs rokas, jo viņa zina, kā tas viss notika. Bez viņas viss būtu izgājis greizi.

Bet Antons par to neko neuzzinās. Punktiņai nevajag pateicības. Viņai prieks par savu darbu. Viss cits prieku drīzāk pamazinātu nekā palielinātu.

Katram no jums es novēlu kādu labu draugu. Un es novēlu katram izdevību izdarīt pakalpojumus draugam, viņam nezinot. Centieties uzzināt, cik tā ir liela laime — aplaimot.

Devītā nodaļa

Gasta kundze piedzīvo vilšanos

Kad Antons savā skolas somā meklēja dzīvokļa atslēgu, lai atslēgtu durvis, tās atvērās pašas no sevis, un viņa priekšā stāvēja māte.

— Labdien, manu zēn, — viņa sacīja un smaidīja.

— Labdien, — viņš apmulsis atbildēja. Tad viņš uzdrošinājās aiz prieka palēkties, apskāva māti un teica: — Es esmu tik priecīgs, ka tu atkal esi vesela. — Viņi abi iegāja dzīvojamā istabā. Antons apsēdās uz dīvāna un apbrīnoja katru mātes soli.

— Mazliet nogurstu, — viņa paskaidroja un piekususi apsēdās dēlam blakus. — Kā veicās skolā?

— Naumaņu Rihards ģeogrāfijas stundā sacīja, ka Indijā dzīvojot indiāņi. Šausmas, kas tas par stulbu cilvēku. Un šis ieknieba Pramanam, un Pramans izlēca no sola, un Bremzera kungs jautāja, kas tur notiek. Un Pramans teica, ka viņam esot kāda blusa, varbūt pat divas. Un tad šis pielēca kājās un iesaucās, ka viņš nedrīkstot sēdēt blakus tādiem zēniem, kam esot blusas. Viņa vecāki to neļaujot. Mēs nosmējāmies līki. — Antons māksloti iesmējās, tad vēlreiz. Tad viņš jautāja: — Tev šodien joki nepatīk?

— Stāsti vien mierīgi tālāk, — māte sacīja.

Antons atspieda galvu pret dīvāna atzveltni un izstiepa kājas.

— Bremzera kungs pēdējā stundā bija ļoti laipns pret mani un vēlējās, lai es viņu apciemojot, ja man esot laiks. — Pēkšņi viņš satrūkās: — Ak, es miegamice! Man taču jāvāra! — Māte viņu aizturēja un norādīja uz galdu. Uz tā jau bija nolikti šķīvji un liela, kūpoša bļoda.

Zirņi ar desiņām? — Antons jautāja. Māte apstiprinoši pamāja ar galvu, tad abi apsēdās un sāka ēst. Antons ēda dūšīgi. Kad šķīvis bija iztukšots, māte viņam uzlika vēl. Viņš bija sajūsmināts. Bet tagad viņš pamanīja, ka māte savai porcijai nebija pat pieskārusies. Nu arī Antonam vairs negaršoja. Bēdīgs viņš maisīja zupu un zvejoja desas gabaliņus. Klusums kā draudoša migla nolaidās pār istabu.

Beidzot viņš vairs neizturēja.

— Māmiņ, vai es neesmu bijis paklausīgs? Ja nu kādreiz pašam nemanot... Vai varbūt naudas dēļ? Bez tām desiņām īstenībā varēja iztikt.

Viņš maigi uzlika uz mātes rokas savējo.

Māte ātri izgāja ar traukiem virtuvē. Tad viņa ienāca atkal un sacīja:

— Sāc nu mācīties. Es tūlīt nākšu. — Antons sēdēja uz krēsla un purināja galvu. Ko gan viņš bija nogrēkojies? Noklaudzēja gaiteņa durvis. Viņš atvēra logu, nosēdās uz palodzes un izliecās laukā. Pagāja labs brīdis, kamēr māte iznāca laukā no mājas. Viņa gāja sīkiem soļiem. Steiga viņu nogurdināja. Viņa devās pa Artilērijas ielu uz leju un tad pagriezās ap stūri.

Noskumis Antons apsēdās pie galda, paņēma skolas somu un tinti un sāka košļāt spalvaskātu.

Beidzot māte atkal atgriezās. Viņa bija nopirkusi mazu puķu pušķīti, atnesa ūdeni, ielika puķes ziliraibā vāzē, sakārtoja lapas, tad aizvēra logu un, uzgriezusi Antonam muguru, palika pie tā stāvam un klusēja.

— Skaistas puķes, — viņš sacīja, rokas sakrustojis, un tikko varēja elpot. — Gaiļbiksītes, vai?

Māte stāvēja istabā kā svešs cilvēks. Viņa skatījās ārā pa logu un raustīja plecus. Vislabāk viņš būtu pieskrējis mātei klāt. Bet viņš tikai mazliet pacēlās no krēsla un lūdza:

— Saki taču kādu vārdu! — Viņa balss skanēja kā aizsmakusi, un varbūt viņa to arī nedzirdēja.

Un tad viņa jautāja nepagriezdamās:

— Kāds šodien ir datums?

Viņš gan brīnījās un, lai viņu vēl vairāk nenokaitinātu, pieskrēja pie sienas kalendāra un skaļi lasīja:

— Devītais aprīlis.

— Devītais aprīlis, — viņa atkārtoja un piespieda kabatas lakatiņu pie mutes.

Un pēkšņi viņš saprata, kas bija noticis! Mātei šodien dzimšanas diena. Un viņš to bija aizmirsis!

Antons atkrita krēslā un trīcēja. Viņš aizvēra acis, un viņa karstākā vēlēšanās bija ielīst kaut vai zemē. Tad tāpēc viņa šodien bija piecēlusies. Un tāpēc viņa bija izvārījusi zirņus ar desiņām. Viņai pašai bija sev jānopērk puķu pušķītis! Nu viņa stāvēja pie loga aizmirsta. Viņš pat neuzdrīkstējās pieiet tuvāk un noglāstīt viņu. Jo viņa to nevarēja viņam piedot. Kaut viņš vismaz zinātu, kā uz ātru roku var saslimt. Tad māte, protams, pienāktu pie viņa gultas — un viss būtu atkal labi. Viņš piecēlās un gāja uz durvīm. Tur viņš vēlreiz atgriezās un lūdzoši jautāja:

— Vai tu sauci, māmuļ?

Bet viņa, atspiedusies pret logu, stāvēja klusi un nekustīgi.

Viņš izgāja ārā, virtuvē apsēdās pie pavarda un gaidīja, kad sāks birt asaras. Bet asaras nebira. Tikai reizēm viņš nodrebinājās, it kā kāds viņu turētu aiz apkakles.

Tad viņš sameklēja tušas kārbiņu un izņēma vienu marku. Jā, tam nu vairs nebija nekādas nozīmes. Marku viņš iebāza kabatā. Vai tomēr nevajadzētu noskriet lejā un kaut ko atnest? Viņš jau dāvanu varētu iemest vēstuļu kastītē un pats aizskriet. Un nekad vairs neatgriezties! Šokolādi tik viegli varēja iebāzt pa vēstuļu kastītes spraugu un apsveikumu kartīti klāt. «No tava dziļi nelaimīgā dēla Antona,» viņš apakšā parakstītos. Tā mātei paliktu no viņa vismaz laba piemiņa.

Uz pirkstgaliem viņš izzagās no virtuves, izgāja cauri gaitenim, piesardzīgi atvēra gaiteņa durvis, izlavījās ārā un kā zaglis aizvēra durvis.

Māte vēl ilgi stāvēja pie loga un raudzījās ārā, it kā tur būtu izlikta visa viņas trūcīgā un drūmā dzīve. Viņa zināja tikai bēdas, tikai slimības un rūpes. Kā zēns varēja aizmirst viņas dzimšanas dienu! Arī viņš tai pamazām zuda — tāpat kā viss pārējais, un līdz ar to zuda viņas dzīves vienīgais saturs. Pēc operācijas viņa domāja: «Man jādzīvo, kas notiks ar Antonu, ja es tagad nomiršu?» Un nu viņš bija aizmirsis viņas dzimšanas dienu!

Beidzot viņai kļuva mazā puišeļa žēl. Kur gan viņš varēja būt? Savu aizmāršību viņš jau bija nožēlojis. «Vai tu sauci, māmuļ?» viņš vēl bija jautājis, iekams nobēdājies atstāja istabu. Viņa nedrīkstēja būt barga. Viņš tik ļoti bija nobijies. Viņa nedrīkstēja būt tik stingra, viņas dēļ viņš pēdējās nedēļās bija daudz izcietis. Sākumā viņš katru dienu viņu slimnīcā apciemoja. Viņam bija jāiet uz pilsētas ēdināšanas punktu, un dzīvoklī viņš bija gluži viens dienu un nakti. Tad viņa pārbrauca mājās. Jau četrpadsmit dienas viņa gulēja gultā, un zēns vārīja ēdienus un gāja iepirkties, un pāris reižu ar slapju lupatu bija pat uzmazgājis grīdu.

Māte sāka dēlu meklēt. Viņa iegāja guļamistabā. Iegāja virtuvē. Paskatījās pat tualetes telpā. Viņa ieslēdza gaitenī gaismu un paskatījās aiz skapjiem.

— Anton! — viņa sauca. — Nāc, manu zēn, es vairs nedusmojos! Anton!

Viņa sauca gan skaļi, gan klusi, gan maigi. Dzīvoklī zēna nebija. Kaut kur aizskrējis. Sirds kļuva nemierīga. Māte lūdzoši sauca tā vārdu. Viņš bija prom.

Viņš bija prom! Tad viņa atrāva dzīvokļa durvis un skrēja pa kāpnēm lejā meklēt savu zēnu.

Devītās pārdomas vēsta PAR PAŠSAVALDĪŠANOS

Kā jums Antons patīk? Man viņš ļoti patīk. Bet tā aizskriet projām un pamest māti vienu, tas man, atklāti sakot, diez kā nepatīk. Kas notiktu, ja katrs, kas izdarījis kaut ko nepareizi, skrietu projām? Grūti pat iedomāties. Galvu nedrīkst zaudēt, vajag turēt drošu prātu!

Vai arī cits gadījums. Kāds puika dabūjis sliktu liecību, skolotājs vecākiem atsūtījis vēstuli vai arī, teiksim, kāds bērns mājās nejauši sasitis dārgu vāzi, cik bieži tad dzird runājam: «Aiz bailēm no soda aizbēdzis. Nav nekur atrodams. Vecāki sagatavojušies uz visļaunāko.»

Nē, draugi, tā neiet. Ja kaut kas izdarīts, tad jāsaņemas un jāizrunājas. Un, ja kādam ir tik ļoti lielas bailes no soda, tad par to, laipni lūdzu, padomājiet iepriekš.

Pašsavaldīšanās ir svarīga un vērtīga īpašība. Un galvenais, kas būtu vērā ņemams, — pašsavaldīšanos var iemācīties.

Aleksandrs Lielais, lai izvairītos no pārsteidzīga soļa, katrreiz, pirms pieņēma kādu lēmumu, skaitīja līdz trīsdesmit. Nu, lūk, brīnišķīga recepte. Vajadzības gadījumā dariet tāpat.

Vēl labāk būs, ja skaitīsiet līdz sešdesmit.

Desmitā nodaļa

Varēja iziet arī greizi

— Labdien, Gasta kundze, — kāds sacīja, kad viņa iznāca no mājas. — Jūs brīnišķīgi izskatāties. — Tā bija Punktiņa ar Pifku, īstenībā meitenei Antona māte likās šausmīgi bāla un uztraukta. Bet zēns taču bija lūdzis mātes izskatu atzīt par lielisku. Un Punktiņa bija meitene, kas turēja vārdu, tā gan! Andahtas jaunkundze ar savu līgavaiņa kungu atradās Vasaras kafejnīcā, un Punktiņai viņa bija likusi tur ierasties tieši pulksten sešos.

Gasta kundze samulsusi raudzījās apkārt un, ne vārda nesakot, sniedza Punktiņai roku.

— Kur Antons? — jautāja meitene.

— Prom, — čukstēja Gasta kundze. — Iedomājies, viņš ir aizbēdzis. Es biju dusmīga, ka viņš aizmirsis manu dzimšanas dienu.

— Apsveicu jūs no sirds, — sacīja Punktiņa. — Apsveicu dzimšanas dienā!

— Pateicos, — atbildēja Gasta kundze. — Kur gan viņš varētu būt?

— Nu, nezaudējiet taču galvu, — mierināja Punktiņa. — Zēnu mēs dabūsim rokā. Nekur viņš nepazudīs. Kā būtu, ja mēs pastaigātu pa veikaliem un apjautātos? — Tā kā Antona māte tikai grozīja galvu uz visām pusēm un, kā likās, neko nedzirdēja, tad Punktiņa paņēma viņu pie rokas un vilka uz piena veikalu blakus mājā. Savu takšeli viņa palaida uz ielas un teica: — Labo sunīt, meklē Antonu!

Bet Pifka atkal ne vārda nesaprata.

Pa to laiku Antons pirka šokolādi.

Pārdevēja bija veca dāma ar lielu pakakli. Viņa aizdomīgi paskatījās uz zēnu, kad tas ar neizsakāmi skumju seju prasīja tāfelīti vislabākās piena šokolādes.

— Man vajag dzimšanas dienai, — viņš bēdīgi sacīja.

Pārdevēja kļuva mazliet laipnāka, ietina šokolādi glīti, kā nākas, zīda papīrā un apsēja ar gaišzilu lenti.

— Sirsnīgs paldies, — Antons nopietni sacīja, uzmanīgi iebāzis šokolādi kabatā, un samaksāja. Viņa izdeva naudu, un tad viņš gāja uz rakstāmlietu veikalu.

Rakstāmlietu veikalā Antons no dzimšanas dienas pastkartīšu albuma izmeklēja apsveikuma kartīti. Izmeklētā kartīte bija brīnišķīga. No tās raudzījās resns, jautri smaidošs izsūtāmais vīriņš, kas katrā rokā turēja lielu puķu podu. Zem smaidošā vīriņa kājām zelta burtiem bija rakstīts:

VISSIRSNĪGĀKIE LAIMES UN LABKLĀJĪBAS VĒLĒJUMI ŠŪPUĻA SVĒTKOS.

Antons bēdīgi apskatīja skaisto kartīti. Tad viņš nostājās pie rakstāmpults un kartītes otrā pusē skaistiem burtiem rūpīgi uzrakstīja: «No tava dziļi nelaimīgā dēla Antona. Un neņem ļaunā, mīļo māmiņ, tas nebija ļauni domāts.»

Tad viņš pabāza kartīti zem zilās lentes, kas rotāja šokolādes sainīti, un ātri izskrēja uz ielas. Nu viņu pārņēma lielas žēlabas par savu bēdīgo likteni. Kamols spiedās kaklā, Antons varonīgi rija asaras un, galvu nokāris, gāja tālāk.

Ieejot mājā, viņu pārņēma lielas bailes. Kā indiānis pa kara takām viņš uzlavījās augšā līdz ceturtajam stāvam, uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm, atvēra vēstuļu kastītes spraugu un iemeta savu dāvanu. Noblīkšķēja, un viņam strauji sāka pukstēt sirds.

Dzīvoklī tomēr nebija jūtamas ne mazākās dzīvības pazīmes.

Īstenībā viņam labi žigli vajadzēja skriet prom un kaut kur ātri nomirt. Bet tas nebija tik viegli izdarāms, un Antons bailīgi nospieda zvana pogu. Tad viņš noskrēja vienas kāpnes zemāk. Tur viņš, elpu aizturējis, gaidīja. Dzīvoklī ne mazākā troksnīša. Tad viņš vēlreiz iedrošinājās aiziet līdz pat durvīm. Viņš atkal piezvanīja. Un atkal noskrēja pa kāpnēm.

Un atkal nekas nebija dzirdams. Kas gan ar māti noticis? Vai viņai būtu atgadījusies kāda nelaime? Vai māte atkal būtu saslimusi, tāpēc ka viņš tik ļoti bija viņu apbēdinājis? Varbūt viņa gulēja gultā un nevarēja kustēties? Atslēgas viņš nebija paņēmis līdzi. Varbūt viņa atgriezusi gāzi, lai noindētos?

Viņš uzskrēja pie durvīm, sāka bungot pa vēstuļu kastīti un sacēla lielu troksni. Ar abām dūrēm viņš dauzīja pa durvīm. Viņš sauca pa atslēgas caurumu:

— Māmiņ! Māmiņ! Tas esmu es! Atver taču!

Dzīvoklī joprojām ne mazākā troksnīša.

Tad viņš šņukstēdams noslīga ceļos uz salmu paklāja.

Nu visam bija beigas.

Antona māte un Punktiņa bija izmeklējušās Antonu pa visiem veikaliem, kur vien viņu pazina. Ne piena tirgotājs, ne maiznieks, ne miesnieks, ne sakņu tirgotājs, ne kurpnieks, ne elektriķis, neviens neko nezināja.

Punktiņa pieskrēja pie policista, kas stāvēja ielu krustojumā, un jautāja viņam. Bet tas tikai papurināja galvu un ar abām rokām ņēmās rādīt kustības virzienu. Pifku tas kaitināja, un viņš sāka ņurdēt. Gasta kundze pa to laiku gaidīja uz ietves un raudzījās ar bailīgu, ātri klīstošu skatienu visapkārt.

— Nekas, — sacīja Punktiņa. — Vai zināt, vislabāk būs, ja mēs iesim mājās.

Bet Gasta kundze nekustējās ne no vietas.

— Varbūt viņš ir pagrabā, — sacīja meitene.

— Pagrabā? — iejautājās Antona māte.

— Jā, vai varbūt uz bēniņiem, — ieminējās Punktiņa.

Un viņas, cik ātri vien varēja, skrēja pāri ielai uz māju.

Tieši tad, kad Gasta kundze gribēja atslēgt pagraba durvis, viņas izdzirdēja kādu augšā raudam.

— Tas ir viņš! — iesaucās Punktiņa. Antona māte reizē ir smējās, ir raudāja un skrēja augšā pa kāpnēm tik ātri, ka Punktiņa tik tikko spēja sekot.

— Anton! — sauca māte.

— Māmiņ, māmiņ! — atbildēja Antons.

Un tad sākās lielu lielā skriešana. Punktiņa apstājās otrajā stāvā. Viņa negribēja traucēt un turēja ciet Pifkam purniņu.

Pusceļā māte un dēls satikās un apkampās. Viņi nevarēja beigt viens otru glāstīt, it kā neticēdami, ka atkal sastapušies. Viņi apsēdās uz kāpnēm, vēl arvien rokās saķērušies, un smaidīja. Abi bija ļoti noguruši un zināja tikai to, ka ir priecīgi. Beidzot māte sacīja: — Nāc, manu zēn! Mēs taču nevaram mūžīgi šeit sēdēt. Ja nu kāds mūs ierauga.

— Jā, to nevar. Neviens mūs nesaprastu, — Antons piekrita. Nu abi roku rokā uzkāpa augšā. Kad māte atslēdza durvis un ar Antonu iegāja dzīvojamā istabā, viņš tai iečukstēja ausī: — Paskaties vēstuļu kastītē!

To viņa izdarīja, sasita plaukstas un sauca:

— Raug, te jau ir bijis kāds apsveicējs!

— Tā? — jautāja viņš, metās mātei ap kaklu un vēlēja briesmīgi daudz laimes un visu, visu labu. To, kas bija rakstīts apsveikuma kartītes otrā pusē, viņa slepeni izlasīja, vārot kafiju. Viņai nobira dažas asaras. Bet šoreiz tās bija prieka asaras.

Kāds zvanīja. Atvēra Gasta kundze.

— Ak, tevi es pavisam biju piemirsusi!

— Vēlreiz mani vissirsnīgākie novēlējumi dzimšanas dienā, — teica Punktiņa. — Vai drīkstu ieiet? — Tad nāca Antons un sasveicinājās ar viņu un takšeli.

— Tevis dēļ var dabūt sirmus matus, — Punktiņa pārmeta Antonam. — Mēs tevi meklējām kā mazo adatiņu. — Viņa iesita zēnam knipi pa degunu. Tad ienāca Antona māte ar kafijas kannu, un viņi trijatā dzēra dzimšanas dienas kafiju. Kūku gan nebija, tomēr visi trīs bija ļoti apmierināti. Un Pifka nogaudoja jubilārei serenādi.

Pēc kafijas māte sacīja:

— Tā, un nu ejiet atkal mazliet pastaigāties. Es likšos gultā. Pirmajai dienai tas man bija mazliet par daudz. Labi nāks miegs.

Uz kāpnēm Antons sacīja Punktiņai:

— Šo dienu es neaizmirsīšu.

Desmitās pārdomas vēsta PAR ĢIMENES GAISOTNI

Pieaugušajiem ir savas rūpes. Bērniem — savas. Un dažkārt šīs rūpes ir lielākas par pašiem bērniem un pašiem pieaugušajiem, un tāpēc, ka šīs rūpes ir tik lielas, tās met lielu ēnu. Vecāki un bērni sēž šajā ēnā un salst. Kad bērns pienāk pie tēva un kaut ko jautā, viņš norūc: «Liec mani mierā! Man jau tā ir pilna galva!»

Bērns nolien malā, bet tēvs paslēpjas aiz avīzes. Un, kad māte ienāk istabā un jautā: «Kas tad ir noticis?» — abi saka: «Ak, nekas,» — un ģimenes labā gaisotne ir pagalam. Un dažreiz vecāki strīdas vai arī, kā Punktiņas vecāki, nekad nav mājās — un bērni pakļauti svešiem cilvēkiem, piemēram, kaut kādai Andahtas jaunkundzei vai arī kādam citam, un tad...

Rakstot man pašam pēkšņi ienāca prātā, ka šis pārdomas īstenībā būtu jālasa pieaugušajiem. Tātad, ja mājās atkal kādreiz kas gruzd, tad uzšķiriet šo lappusi un iedodiet saviem vecākiem izlasīt. Jā? Es domāju — tas nekaitēs.

Vienpadsmitā nodaļa

Poges kungs vingrinās spiegošanā

Kad direktors Poges kungs pievakarē nāca mājās, Gotfrīds Kleperbeins viņu notvēra pie durvīm.

— Jums, direktora kungs, mugura notriepta, — viņš sacīja. — Acumirkli. — Punktiņas tēvs apstājās, un šveicara dēls notīrīja viņam mēteli, kaut gan tas nemaz nebija netīrs. Tas zēnam bija pārbaudīts triks, un ar to viņš jau bija nopelnījis labu naudiņu. — Tā, — viņš sacīja un izstiepa roku. Poges kungs iedeva viņam vienu grasi un gribēja iet mājā. Bet Gotfrīds Kleperbeins iestājās durvīs. — Es direktora kungam varētu pateikt kaut ko tādu, kas ir vismaz desmit marku vērts.

Direktors Poges kungs sacīja:

— Laid mani garām.

— Tas attiecas uz meitas jaunkundzi, — čukstēja Gotfrīds Kleperbeins un pamirkšķināja.

— Kas tad ir noticis?

— Desmit markas, citādi ne vārda, — paskaidroja zēns un atkal izstiepa roku.

— Es mēdzu maksāt tikai pēc preču saņemšanas, — atbildēja Punktiņas tēvs.

— Godavārds? — jautāja zēns.

— Ko? Ak tā. Tātad labi. Godavārds!

— Vai jūs šovakar atkal iesiet prom?

— Mēs ejam uz operu, — sacīja Poges kungs.

— Tātad izliecieties, it kā jūs ietu uz operu, — ieteica Gotfrīds Kleperbeins. — Bet pēc tam nostājieties mājas priekšā un, ja jūs pēc ceturtdaļstundas nepiedzīvosiet zilus brīnumus, sauciet mani par muļķi.

— Būs darīts, — teica Poges kungs, pastūma zēnu sānis un iegāja mājā.

Pirms iešanas uz operu vecāki, kā parasts, ienāca pie Punktiņas bērnu istabā. Punktiņa bija jau gultā, un Andahtas jaunkundze lasīja pasaku par Aladinu un burvju lampu.

Māte purināja galvu:

— Tik liela meitene un liek sev vēl pasakas lasīt priekšā.

— Ak, pasakas ir tik dēkainas, tik apburošas un vispār tik dīvainas, — iebilda Punktiņa. — Man tā patīk klausīties pasakas!

— Nu jā, — teica tēvs. — Bet īstā lasāmviela pirms gulētiešanas tā tomēr nav.

— Zini, direktor, man ir stipri nervi, — apgalvoja meitenīte.

— Guli labi, mīlulīt, — piebilda māte. Šodien viņai kājās bija sudraba kurpes, galvā sudraba cepurīte un mugurā zils tērps vienās mežģīnēs. Punktiņa sacīja:

— Laimīgi jums izlīt!

— Ko? — vaicāja māte.

— Būs lietus, — atbildēja meitenīte. — Man naktskreklā ir reimatisms.

— Jau līst, — aizrādīja māte.

— Redzi nu, — turpināja Punktiņa. — Manam reimatismam vienmēr ir taisnība.

Poges kungs jautāja Andahtas jaunkundzei, vai viņa vēl šovakar kaut kur ies.

— Ko jūs domājat, direktora kungs, — bija atbilde.

Kad viņa sieva sēdēja mašīnā, viņš teica:

— Iedod man biļeti. Es aizmirsu cigārus. Brauciet vien tālāk, Hollak. Es jūs ar taksometru panākšu.

Poges kundze ziņkārīgi paskatījās vīrā un iedeva viņam biļeti. Viņš pamāja šoferim, un mašīna aizbrauca.

Poges kungs, protams, negāja atpakaļ uz dzīvokli. Viņš nebija no tiem vīriešiem, kuri aizmirst savus cigārus. Viņš nostājās aiz kāda koka iepretim mājai un gaidīja. Vai tas nebija smieklīgi, ka viņš bija paklausījis tāda zeņķa muļķībām? Un viņš patiešām nokaunējās.

No otras puses, viņam jau vairākas dienas bija tāda dīvaina sajūta pakrūtē.

Vārdu sakot, viņš gaidīja. Smidzināja smalks lietus. Iela bija tukša. Tikai retumis kāda mašīna pabrauca garām. Direktors Poges kungs nevarēja atcerēties, kad viņš tā būtu stāvējis lietū kā šodien un mēģinājis kaut ko slepus novērot. Viņš izņēma no etvijas cigāru. Taču viņam ienāca prātā, ka kvēlojošs cigārs tumsā varētu būt visai nodevīgs, un viņš to paturēja mutē neaizdedzinātu. Ja nu tagad viņu sastaptu kāds pazīstams! Tas tikai būtu skandāls. Tad sāktu runāt, ka direktors Poge vakaros stāv pie savas mājas un spiego.

Viņš paskatījās pāri pretī uz logiem. Bērnu istabā bija gaisma. Nu tātad!

Te gaisma nodzisa!

Par ko viņš īstenībā uztraucās? Punktiņa droši vien jau iemigusi un jaunkundze iegājusi savā istabā. Tomēr viņam sāka pukstēt sirds. Tumsā viņš vērīgi skatījās uz mājas durvīm. Te tās atvērās! Poges kungs iekoda sev lūpā. Viņš tik tikko nenorija cigāru. Pa pusatvērtajām durvīm izslīdēja sievietes stāvs un vilka aiz sevis meiteni. Abas pa tumsu kustējās kā spoki. Durvis aizcirtās. Sieviete bažīgi raudzījās visapkārt. Poges kungs cieši piespiedās pie koka. Sieviete ar meiteni skriešus devās uz pilsētas pusi.

Varbūt tie bija sveši cilvēki? Direktors Poges kungs sekoja pa ielas otru pusi. Viņš turēja roku mutei priekšā, lai nedzirdētu elsas. Viņš iebrida peļķēs, aizķērās aiz laternu stabiem, gandrīz nemanīja, ka pārtrūka zeķturis.

Taču abas gājējas ielas otrā pusē nemaz nenojauta, ka tiek izsekotas. Meitene klupa, un tievā, garā persona vilka viņu tālāk. Pēkšņi viņas apstājās, jo klusā iela izbeidzās un sākās lielpilsētas trokšņainie bulvāri.

Poges kungs uz pirkstgaliem aizlavījās vēl pāris soļu tālāk. Kas tur notika? Neko nevarēja saskatīt. Poges kungs baidījās, ka viņas varētu tam izsprukt. Viņš turēja acis vaļā, pat nemirkšķināja, it kā abas varētu pazust no zemes virsas, ja viņš tikai uz mirkli aizvērtu acis.

Tomēr nē, abi stāvi, sieviete un bērns, iznāca no kluso namu ēnas un devās taisni uz labi apgaismotajiem bulvāriem. Sieviete bija uzsējusi lakatu galvā. Viņas abas gāja ļoti lēni, un mazā meitenīte veda sievieti, it kā tā pēkšņi būtu saslimusi. Neraugoties uz lielo ļaužu straumi, kas plūda pa ielu, Poges kungs viņām varēja ērti sekot. Pagājušas garām Fridriha ielas stacijai, viņas devās projām Ganību dambja tilta virzienā. Uz tilta viņas apstājās un atspiedās pret margām. Vēl arvien lija.

Vienpadsmitās pārdomas vēsta PAR MELIEM

Punktiņa vecākiem melo, tur nav nekādu šaubu. Un, lai viņa citādi būtu cik jauka būdama, ka viņa melo, tas ir riebīgi. Ja Punktiņa būtu šeit pie mums un mēs jautātu: «Saki — vai tev nemaz nav kauna? Kāpēc tu melo saviem vecākiem?» Ko viņa atbildētu? Viņa stāv uz Ganību dambja tilta, un mēs viņu nedrīkstam traucēt. Bet ko viņa sacītu, ja viņa atrastos te pie mums?

«Vainīga ir Andahtas jaunkundze,» viņa teiktu. Bet tā būtu tikai tukša aizbildināšanās.

Ja nevēlas melot, tad nekāda vara pasaulē nevar piespiest to darīt. Varbūt Punktiņa baidās no audzinātājas? Varbūt Andahta draudējusi meitenītei?

Tad Punktiņai vajadzētu tikai aiziet pie tēva un pateikt: «Direktor, jaunkundze grib piespiest, lai es jums meloju.» — Viņš Andahtas jaunkundzi uz vietas atlaistu, un viņas draudi būtu veltīgi.

Tātad skaidrs: Punktiņa melo, un tas ir ļoti neglīti. Cerēsim, ka viņa mācīsies no saviem piedzīvojumiem, labosies un melošanu atmetīs.

Divpadsmitā nodaļa

Kleperbeins nopelna desmit markas un vienu pļauku

Poges kungs stāvēja pašā ielas vidū pie Komiskās operas un sasprindzināti skatījās pāri uz Ganību dambja tiltu. Viņš redzēja, ka meitene garāmgājējiem izstiepj pretī roku un kniksē. Dažreiz garāmgājēji apstājās un deva naudu. Tad mazā kniksēja atkal un, kā likās, pateicās. Poges kungs atcerējās iepriekšējās dienas ainu mājās. Punktiņa taču bija stāvējusi dzīvojamā istabā, vaimanājusi pret sienu un teikusi: «Sērkociņi, pērciet sērkociņus, mani kungi un dāmas!» Tas bijis mēģinājums. Par to nebija vairs nekādu šaubu. Tur stāvēja viņa meita un ubagoja! Viņam sala.

Viņš aplūkoja vājo un garo personu meitenītei blakus. Skaidrs, tā bija Andahtas jaunkundze. Viņa bija apsējusi lakatu un uzlikusi tumšas acenes. Tomēr Poges kungs viņu pazina.

Viņa bērns stāvēja uz tilta — plānā, vecā kleitiņā, bez cepures, matu cirtas lietū bija sadalījušās šķipsnās. Poges kungs uzslēja mēteļa apkakli. Tagad viņš pamanīja, ka vēl aizvien tur rokās neaizdedzinātu cigāru. Tas bija pavisam izjucis, un viņš to iemeta peļķē, it kā tas pie visa būtu vainīgs. Tad garām nāca kāds policists un aizrādīja, ka jāstāv uz ietves.

— Kārtībnieka kungs, — sacīja Poges kungs. — Vai ir atļauts maziem bērniem šeit vakaros stāvēt un ubagot?

Policists paraustīja plecus.

— Vai jūs domājat tās abas uz tilta? Ko tur lai dara. Kas tad aklo sievieti šeit atvestu?

— Viņa ir akla?

— Protams. Un turklāt diezgan jauna. Viņa tur stāv gandrīz katru vakaru. Arī tādi cilvēki grib dzīvot. — Policists brīnījās, ka svešais viņu diezgan sāpīgi sagrāba aiz rokas. Tad viņš noteica: — Jā, tas ir posts.

— Cik ilgi šīs abas tur parasti stāv?

— Vismaz divas stundas, tā līdz desmitiem.

Poges kungs atkal nokāpa no ietves. Viņam bija tāda seja, it kā viņš tūlīt gribētu mesties tur pāri, tad viņš apdomājās un pateicās ierēdnim. Policists sveicināja un gāja tālāk.

Pēkšņi parādījās Gotfrīds Kleperbeins, ņirdza pār visu seju un raustīja Poges kungu aiz mēteļa.

— Nu, ko es jums teicu, direktora kungs? — viņš čukstēja. — Vai esmu melojis?

Poges kungs klusēja un stingām acīm raudzījās pāri ielai.

— Tilta otrā pusē stāv jūsu meitas jaunkundzes draugs, — naidīgi sacīja Kleperbeins. — Tas arī ubago. Bet tā pa īstam. Viņa vārds ir Antons Gasts. Tam jau sen vajadzētu atrasties aizgādībā.

Poges kungs klusēja un vēroja Antonu. Vai Punktiņa draudzētos ar šo ubaga zēnu? Un kādēļ gan īsti viņa meita un audzinātāja pārdod sērkociņus? Kas aiz tā slēpjas? Kāpēc viņām vajadzīga nauda? Viņš tiešām nezināja ko domāt.

— Tā, nu būtu laiks izmaksāt honorāru, — atgādināja Kleperbeins un viegli pieskārās Poges kunga mētelim. Direktors izvilka kabatas portfeli, izņēma desmit marku zīmi un iedeva zēnam.

— Paturiet kabatas portfeli rokā, — piemetināja Kleperbeins. — Ja jūs man pieliksiet vēl desmit markas, tad es nestāstīšu nevienam citam, ko jūs nupat redzējāt. Pretējā gadījumā es to darīšu, un jau rīt par to varēs lasīt avīzēs. Tas jums droši vien būtu nepatīkami.

Nu Poges kungam pietrūka pacietības. Viņš zēnam iedeva tādu pļauku, ka noskanēja vien. Daži garāmgājēji apstājās un gribēja jau iejaukties. Bet zēns tik ātri aizskrēja, ka viņi nodomāja, ka tā vajag. Gotfrīds Kleperbeins skrēja, ko kājas nes. Viss šis notikums viņam sagādāja ļoti daudz pļauku. Tā jau nu bija trešā, un viņš nolēma apmierināties ar desmit markām. Desmit markas un trīs pļaukas, pagaidām viņam ar to pietika.

Poges kungs vairs nevarēja noskatīties, kā viņa meita stāv lietū uz tilta. Vai nepārskriet pāri un neaizvest Punktiņu mājās? Taču tad viņam ienāca vēl kas labāks prātā. Viņš pamāja taksometram.

— Brauciet, cik ātri vien iespējams, uz operu! — viņš uzsauca, iesēdās mašīnā un aizbrauca.

Kas viņam bija padomā?

Antonam neveicās. Pirmkārt, viņš atkal stāvēja neienesīgajā pusē, un, otrkārt, lija. Kad lija, cilvēki steidzās vairāk, nekā parasts. Viņiem nebija nekādas vēlēšanās apstāties un vilkt laukā no kabatas naudas maku. Neveicās, bet garastāvoklis viņam bija labs. Salabšana ar māti viņu joti iepriecināja.

Pēkšņi viņš viegli satrūkās. Tas taču bija Andahtas jaunkundzes līgavainis, tas taču bija Velna Roberts?

Vīrietim bija mugurā lietus mētelis un galvā dziļi uz acīm uzvilkta cepure, viņš pagāja Antonam garām, nemaz to neievērodams. Antons aizvēra savu koferi un pienācīgā atstatumā sekoja viņam.

Vīrietis aizgāja līdz tilta galam, tur to šķērsoja un pa tilta otru pusi nāca atkal lēnām atpakaļ. Antons iepleta acis. Drīz vīrietim vajadzēja pienākt pie Andahtas jaunkundzes! Antons virzījās pamazām gar margām uz priekšu. Tagad šis tēvainis deva guvernantei kādu zīmi, un viņa nobijās. Punktiņa to nemanīja. Viņa kniksēja un vaimanāja, un gribēja garāmgājējiem par katru cenu pārdot sērkociņus.

Antons piespiedās cieši pie margām dažu metru attālumā no visiem trim un vēroja, kas notiks. Vīrietis Andahtas jaunkundzei iedeva krietnu dunku pa sāniem, viņa purināja galvu, tad viņš sagrāba viņas roku un tvēra somā, kas karājās viņai uz rokas, pavandījās tajā un izvilka kaut ko spīdošu. Antons raudzījās turp. Tās bija atslēgas.

Atslēgas? Kādēļ šis tēvainis no Andahtas jaunkundzes paņēma atslēgas?

Viņš apgriezās, Antons pārliecās pār tilta margām, lai viņu nepamanītu, un iespļāva Sprē upē. Vīrietis pagāja garām, un nu viņam pēkšņi bija ļoti jāsteidzas. Viņš aizskrēja prom pa Kuģu būvētāju dambi.

Antons ilgi nedomāja. Viņš ieskrēja pirmajā restorānā, kas pagadījās ceļā, palūdza tālruņu grāmatu un meklēja burtu P.

Tad viņš sameklēja kabatā naudu un ieskrēja tālruņu kabīnē.

Divpadsmitās pārdomas vēsta PAR NELIEŠIEM

Gotfrīds Kleperbeins ir nelietis. Tādi nelieši sastopami jau starp bērniem. Tas ir sevišķi sāpīgi.

Ir daudz pazīmju, pēc kurām var noteikt šādu nelieti. Ja cilvēks ir slinks, viltīgs, nesātīgs, naudaskārs, melis, tad var saderēt uz desmit pret vienu, ka runa ir tikai par nelieti. Pataisīt tādu nelieti par kārtīgu cilvēku ir visgrūtākais uzdevums, kādu vien var iedomāties. Tas ir tas pats kā ar sietu nest ūdeni. Savādi, kāpēc tas ir tik grūti? Ja cilvēks zina, cik skaisti un patīkami ir būt pieklājīgam, tad viņam taču vajadzētu visiem spēkiem censties tādam kļūt, vai ne?

Ir tālskati, kurus var izvilkt. Vai jūs tādus esat redzējuši? Tie ir mazi un glīti, un tos var ērti iebāzt kabatā. Bez tam tos var arī izbīdīt, un tad tie ir garāki par pusmetru. Tāpat, man šķiet, ir arī ar šiem neliešiem. Un varbūt ar cilvēkiem vispār. Jau bērna gados tie ir tieši tādi, par kādiem kļūst vēlāk, tādi kā izvelkamie tālskati. Viņi tikai aug, viņi nemainās.

Trīspadsmitā nodaļa

Resnā Berta vicina vāles

Resnā Berta sēdēja virtuvē, ēda sviestmaizi ar desu un dzēra kafiju. Viņa savā brīvdienā ar draudzeni bija izgājusi pastaigāties, bet, tā kā lietus nepārstāja, viņa bija atgriezusies mājās ātrāk nekā parasti. Tagad viņa savu īgnumu par lietaino brīvdienu remdināja ar aknu desu un romānu ilustrētajā žurnālā.

Pēkšņi zvanīja tālrunis.

— Arī tas vēl! — viņa nomurmināja un aizšļūca pie aparāta. — Direktora Poges dzīvoklis, — viņa sacīja.

— Vai es varētu runāt ar direktoru Poges kungu? — jautāja bērna balss.

— Nē, — sacīja Berta, — kungi ir operā.

— Tas jau ir briesmīgi, — bērns noteica.

— Kas noticis, ja drīkstu jautāt? — prasīja Berta.

— Kas tur runā?

— Poges kalpone.

— Ak tā, resnā Berta! — iesaucās bērns.

— Kāpēc tad resnā? — viņa aizvainota sacīja. — Bet Berta es esmu, un ar ko tad man ir tas gods?

— Esmu Punktiņas draugs, — paskaidroja bērna balss.

— Tā, — sacīja Berta, — un man laikam vajadzēs iet uz viņas istabu un jautāt, vai viņa nakts vidū ar tevi nevēlas saspēlēt futbolu?

— Blēņas! — sacīja zēns. — Pie jums tūlīt ieradīsies Andahtas jaunkundzes līgavainis.

— Jo tālāk, jo trakāk! — sacīja Berta. — Guvernante taču sen jau guļ.

— Nekā tamlīdzīga, — atbildēja bērna balss. — Izņemot jūs, dzīvoklī nav vairāk neviena cilvēka.

Resnā Berta paskatījās tālruņa klausulē tā, it kā gribētu pārliecināties, vai tajā viss kārtībā.

— Ko? — viņa tad jautāja. — Ko? Andahta un Punktiņa nav savās gultās?

— Nē, — sauca bērns, — bet par to vēlāk. Jūs esat viena pati mājās. Ticiet taču man beidzot. Un tagad nāk līgavainis, lai ielauztos. Atslēgas viņam jau ir. Un dzīvokļa plāns arī. Drīz viņš būs klāt.

— Kaut kas vienreizējs, — sacīja Berta. — Ko nu lai es daru?

— Izsauciet steidzīgi policiju. Un tad sameklējiet ogļu lāpstu vai ko tamlīdzīgu. Un, kad līgavainis atnāks, zveliet viņam pa pauri.

— Tev viegli runāt, mans dēls, — sacīja Berta.

— Labu veiksmi! — sauca mazais. — Turieties! Neaizmirstiet piezvanīt policijai. Uz redzi!

Bertai tā kratījās galva un klabēja zobi, ka viņa netika ne no vietas. Viņa bija ļoti uztraukusies, paraustīja Punktiņas un arī Andahtas jaunkundzes istabas durvis, mājās nebija nevienas dzīvas dvēseles. Visapkārt klusums. Tikai Pifka ņurdēja. Viņš tupēja savā groziņā pie Punktiņas durvīm, tad uzslējās augšā un aiztenterēja Bertai līdzi. Nu viņa saņēmās un piezvanīja policijai.

— Tā, — sacīja kāds ierēdnis. — Labi, es tūlīt kādu aizsūtīšu. — Pēc tam Berta sāka meklēt sitamo.

— Kā gan zēns varēja iedomāties par ogļu lāpstu, — viņa teica Pifkam, — ja mums ir centrālā apkure. — Beidzot viņa bērnu istabā atrada divas koka vāles, ar kurām Punktiņa dažkārt vingroja. Viņa paņēma vienu vāli, nostājās pie parādes durvīm un nodzēsa gaitenī gaismu.

— Virtuvē mēs atstāsim gaismu degot, — viņa sacīja Pifkam, — citādi es vēl netrāpīšu. — Pifka nogūlās viņai blakus un pacietīgi gaidīja. Viņam viss vēl īsti nebija skaidrs, un gulēdams viņš rūca pats uz savu asti.

— Vai tu būsi mierā! — čukstēja Berta. Pifka šādu toni nevarēja ciest. Bet viņš paklausīja. Berta atnesa krēslu un apsēdās, jo viņai kļuva ļoti nelabi. Šodien viss gāja kā pa elli.

Kur gan varētu būt Punktiņa un Andahta? Nolāpīts, būtu kaut pušplēstu vārdu bildusi!

Tad kāds nāca pa kāpnēm augšā. Viņa piecēlās, satvēra vāli un aizturēja elpu. Šis kāds stāvēja aiz durvīm. Pifka piecēlās un uzmeta tādu kūkumu kā runcis. Spalva bija sacelta.

Šis kāds iebāza atslēgu durvīs un pagrieza. Tad viņš iebāza drošības atslēgu un pagrieza. Pēc tam viņš iebāza atslēgas caurumā slēdzi. Durvis atvērās. Šis kāds ienāca gaitenī, ko vāji apgaismoja virtuves spuldze. Berta pacēla savu vāli un gaza vīrietim pa pauri. Viņš sagrīļojās un sašļuka kā maiss, — Tas nu būtu padarīts, — sacīja Berta Pifkam un iededza gaismu. Vīrietim mugurā bija lietus mētelis, dziļi pār acīm uzmaukta cepure. Pifka apostīja Andahtas jaunkundzes līgavaini un, kaut arī ar nokavēšanos, pēkšņi kļuva ārkārtīgi drošsirdīgs un iekodās viņam ar zobiem kājās. Bet vīrietis gulēja uz celiņa un nekustējās.

— Kaut nu drīzāk ierastos policija, — noteica Berta, apsēdās uz krēsla, paņēma vāli rokā un gaidīja.

— Vajadzētu sasiet, — viņa ieminējās Pifkam. — Atnes no virtuves veļas auklu. — Pifka nebija attapīgs. Abi sēdēja pie kramplauža un baidījās, ka tikai šis nesāktu atžirgt.

Kā tad, vīrietis atvēra acis un piecēlās sēdus. Viņa skatiens pamazām kļuva skaidrāks.

— Man ļoti žēl, — sacīja resnā Berta, pavisam aizkustināta, un iezvēla viņam otrreiz.

Vīrietis mazliet iestenējās un noslīga atkal zemē.

— Kur gan kavējas policija? — Berta pukojās. Bet tieši tajā brīdī likuma sargi ieradās.

Trīs policisti, vēderus turēdami, smējās par ainu, ko ieraudzīja.

— Es tikai gribētu zināt, par ko te būtu jāsmejas, — iesaucās resnā Berta. — Labāk sasieniet šo tēvainil Viņš tūlīt atkal atžirgs! — Policisti uzlika kramplauzim roku dzelžus un pārmeklēja viņu. Viņi atrada atslēgas, dzīvokļa plānu, mūķīzeru saišķi un revolveri.

Kārtībnieku vecākais paņēma šos priekšmetus. Berta visus trīs kungus virtuvē pacienāja ar kafiju un lūdza viņus palikt tik ilgi, kamēr atgriezīsies Poges. Meitene un audzinātāja esot pazudušas. Sazini, kas viss vēl šodien nenotiks!

— Labi, bet tikai mazu brītiņu, — sacīja vecākais kārtībnieks.

Drīz vien visi dzīvi tērzēja. Pifka tikmēr apsargāja sasieto blēdi un slepus pamēģināja, kā garšo pazoles.

Trīspadsmitās pārdomas vēsta PAR NEJAUŠĪBU

Ja šajā vakarā nebūtu lijis, resnā Berta būtu mājās pārnākusi vēlāk. Ja resnā Berta būtu pārnākusi vēlāk, tad zaglis varētu netraucēti zagt. Tā bija tīrā nejaušība, ka viņa bija mājās un ka zādzība neizdevās. Ja Galvani nejauši nebūtu ievērojis, kā raustās viņa uzkārtie vardes stilbi, tad nebūtu atklāta dzīvnieku elektrība vai arī to atklātu daudz vēlāk.

Ja Napoleons 1813. gada 18. oktobrī nebūtu bijis tik noguris, viņš varbūt kaujā pie Leipcigas būtu uzvarējis.

Daudzi notikumi, kas cilvēces attīstībā bijuši izšķīrēji, radušies nejauši, un varēja notikt gluži pretējais vai arī pavisam kas cits.

Nejaušība ir pasaules lielākā vara. Citi ļaudis nejaušības vietā saka — liktenis. Viņi saka: tā bija liktenīga sagadīšanās, ka Napoleons 1813. gada 18. oktobrī bija tik noguris un ka viņam bija vēdergraizes. Nejaušība jeb liktenis — tā ir gaumes lieta.

Mana māte šādos gadījumos saka: «Viens labprāt ēd desu, cits zaļās ziepes.»

Četrpadsmitā nodaļa

Kāda vakarkleita kļūst netīra

Pie operas direktors Poge izlēca no mašīnas, samaksāja un ieskrēja teātrī. Viņa sieva sēdēja ložā aizmiegtām acīm un klausījās mūziku. Rādīja «Bohēmu», tā ir ļoti skaista opera, un mūzika ir tāda, it kā lītu salds konfekšu lietus. Kāds ļoti slavens tenors dziedāja Rūdolfa partiju, un vietas ložās bija briesmīgi dārgas. Ar to, cik maksāja divas vietas, Antons ar māti varētu pārtikt četrpadsmit dienas.

Poges kungs ienāca ložā. Viņa sieva izbrīnījusies atvēra acis un nikni uz viņu paskatījās. Viņš nostājās aiz viņas krēsla, satvēra viņu aiz pleciem un teica:

— Nāc ārā! — Šis tvēriens viņai likās neciešams, un viņa pagrieza pret vīru savu sašutušo seju. Vīrs stāvēja pustumsā, lietū izmircis, ar paceltu apkakli un skatījās sievai garām.

Viņa nekad nebija jutusi sevišķi lielu respektu pret vīru, jo tas bija pārāk labs pret viņu. Bet nu Poges kundze nobijās.

— Ko tas nozīmē? — viņa jautāja.

— Tūlīt nāc ārā! — viņš pavēlēja. Un, kad sieva aizvien vēl kavējās, Poges kungs uzrāva viņu no krēsla un izvilka sev līdzi no ložas ārā. Viņai tas likās neticami, bet viņa neuzdrošinājās neko vairs iebilst.

Viņa noskrēja vīra pavadībā pa kāpnēm lejā. Vīrs pieprasīja sievas virsdrēbes, aplika viņai apmetni un dusmīgi piecirta kaju, kad viņa piestājās pie spoguļa un visādi ņēmās grozīt savu sudraba cepurīti. Viņš vilkšus izvilka sievu no teātra.

Šofera — Hollaka kunga tur, protams, nebija. Viņam vajadzēja ierasties tikai izrādes beigās. Sievas roku Poges kungs nelaida vaļā. Klupdami viņi gāja pa peļķēm pāri ielai. Vislabprātāk Poges kundze tagad būtu raudājusi. Pie stūra stāvēja taksometri. Viņš iegrūda sievu pirmajā taksometrā, nosauca šoferim kādu adresi, iekāpa pats un uzsēdās uz sievas zīda apmetņa. Bet viņa neuzdrošinājās neko teikt.

Taksometrs brauca ļoti ātri. Poges kungs sēdēja viņai blakus ar izklaidīgu seju un švīkāja kājas.

— Manas sudraba kurpes ir beigtas, — murmināja sieva. — Botes aizmirsu garderobē.

Vīrs neko neatbildēja un stīvi raudzījās vienā punktā. Kā gan šai personai bija ienācis prātā tērpties skrandās, izlikties par aklu un iet ar viņa bērnu ubagot. Vai šī Andahtas jaunkundze bija galīgi jukusi?

— Draņķe tāda!

— Kas tad? — jautāja sieva.

Viņš klusēja.

— Ko tas īsti nozīmē? — prasīja sieva. — Es sēžu teātrī, bet tu izrauj mani ārā, lietū. Izrāde bija pirmklasīga. Un dārgās ieejas biļetes!

— Klusu! — viņš atrūca un raudzījās caur mašīnas logu. Pie Komiskās operas auto apstājās. Viņi izkāpa. Poges kundze izmisusi aplūkoja savas izmirkušās kurpes. Kā gan viņa varēja atstāt savas botes garderobē! Andahtas jaunkundzei rīt no rīta jāaiziet tām pakaļ.

— Tur! — čukstēja viņas vīrs un rādīja pāri pretī uz Ganību dambja tiltu.

Viņa redzēja automašīnas, riteņbraucējus, kārtības sargu, ubadzi ar bērnu, laikrakstu pārdevēju ar lietussargu; garām pabrauca piektais autobuss. Viņa paraustīja plecus.

Poges kungs satvēra sievas elkoni un uzmanīgi veda viņu uz tilta pusi.

— Paskaties uz to ubadzi ar bērnu, — viņš pavēloši čukstēja. Viņa ievēroja, kā mazā meitenīte kniksēja, turēja rokās sērkociņus un no garāmgājējiem saņēma naudu. Pēkšņi viņa izbijās un sacīja:

— Punktiņa?

Viņa pienāca vēl tuvāk.

— Punktiņa! — čukstēja Poges kundze un neticēja pati savām acīm.

— Māte ir pilnīgi akla un vēl tik jauna. Divdesmit pieci feniņi par trim kārbiņām. Dievs lai svētī jūs, mīļā dāma, — patlaban sacīja meitenīte.

Tā bija Punktiņa! Poges kundze pieskrēja pie lietū salstošā un kniksējošā bērna, neskatoties uz salijušo un netīro ielu, nometās ceļos pie mazās un apkampa viņu.

— Mans bērns! — viņa šausmās iekliedzās.

Punktiņa bija nobijusies līdz nāvei. Nokļūt tādā ķezā! Mātes kleita izskatījās briesmīga. Garāmgājēji apstājās un domāja, ka tiek uzņemta filma. Direktors Poge norāva aklajai sievietei acenes no deguna.

— Andahtas jaunkundze! — Poges kundze šausmās iekliedzās. Andahta bija bāla kā nāve, aizsargādamās viņa turēja rokas acīm priekšā un nezināja ko iesākt. Parādījās kārtībnieks.

— Kārtībnieka kungs, — sauca Poges kungs. — Apcietiniet šo personu. Tā ir mūsu bērna audzinātāja, viņa iet ar mūsu bērnu ubagot, kad mēs neesam mājās... — Kārtībnieks izņēma piezīmju grāmatiņu. Laikrakstu pārdevējs ar lietussargu smējās.

— Tikai neieslogiet! — sauca Andahtas jaunkundze. — Tikai neieslogiet! — Ar vienu lēcienu viņa pārrāva ļaužu rindu un kā vajāta aizskrēja prom.

Poges kungs gribēja Andahtas jaunkundzi panākt, bet ļaudis viņu aizturēja.

— Lai jau tā meiča skrien! — sacīja kāds vecs vīrs.

Poges kundze bija piecēlusies un ar mazu mežģīņu mutautiņu tīrīja savu zīda tērpu. Tas bija briesmīgi notašķīts.

Te no ielas otras puses parādījās Antons un uzlika Punktiņai roku uz pleca:

— Kas tad šeit notiek? — viņš jautāja.

— Vecāki mani pieķēra, — sacīja Punktiņa, — un Andahta nupat aizlaidās. Nu tikai būs.

— Kas tev tagad būs? — viņš norūpējies jautāja.

— To vēl nevar zināt, — noteica Punktiņa, plecus raustīdama.

— Vai palīdzēt tev? — viņš jautāja.

— Ak jā, — atbildēja viņa. — Paliec šeit, tas mani nomierina.

Poges kungs runāja ar kārtībnieku. Viņa sieva vēl aizvien tīrīja dārgo kleitu. Ļaudis, kas bija apstājušies, turpināja savu ceļu. Te pēkšņi Poges kundze paskatījās uz augšu un, ieraudzījusi, ka viņas meita sarunājas ar svešu zēnu, parāva viņu pie sevis. — Tūlīt pie manis! — sauca viņa. — Ko tu stāvi kopā ar to diedelnieku?

— Nu ir diezgan, — sacīja Antons. — Tik smalks kā jūs es esmu jau sen. Lai jūs to zinātu. Un, ja jūs nebūtu manas draudzenes māte, es vispār ar jums nerunātu, vai sapratāt?

Direktors Poges kungs kļuva uzmanīgs un pienāca klāt.

— Tas ir mans labākais draugs, — sacīja Punktiņa un satvēra viņu aiz rokas. — Viņu sauc par Antonu, viņš ir varens zellis.

— Tā? — jautāja tēvs uzjautrināts.

— Varens zellis, tas ir mazliet pārspīlēti, — sacīja Antons kautrīgi. — Bet sevi nolamāt es neļaušu.

— Mana sieva nedomāja neko ļaunu, — paskaidroja Poges kungs.

— Tam mēs labprāt ticam, — lepni sacīja Punktiņa un uzsmaidīja savam draugam. — Tā, iesim nu mājās. Kā jūs domājat? Anton, vai tu nāksi līdzi? — Antons atteicās. Viņam taču bija jāsteidzas pie mātes.

— Tad rīt pēc skolas ienāc pie mums.

— Labi, — sacīja Antons un kratīja viņai roku. — Ja tavi vecāki atļauj.

— Lai notiek, — piebilda Punktiņas tēvs un piekrītoši pamāja. Antons viegli paklanījās un aizsteidzās.

— Viņš ir tīrais zelts, — noteica Punktiņa, viņam pakaļ noraudzīdamās. Tad viņi paņēma taksometru un brauca uz mājām. Meitene sēdēja starp saviem vecākiem un rotaļājās ar sīknaudu un sērkociņiem.

— Kā tas viss gadījās? — stingri jautāja tēvs.

— Andahtas jaunkundzei ir līgavainis, — stāstīja Punktiņa. — Un tāpēc, ka viņam vienmēr vajadzēja naudu, viņa allaž nāca ar mani uz šejieni. Un mēs arī diezgan labi nopelnījām. To var teikt nepārspīlējot.

— Šausmīgi, mana mīļā, — iesaucās māte.

— Kā tā — šausmīgi? — jautāja Punktiņa. — Tas bija ārkārtīgi interesanti.

Poges kundze paskatījās uz vīru un, galvu purinādama, sacīja:

— Ak, šie kalpotāji!

Četrpadsmitās pārdomas vēsta PAR RESPEKTU

Iepriekšējā nodaļā ir teikums, kas ir vērts, lai mēs to vēlreiz pārlasītu. Tur sacīts par Poges kundzi: «Viņa nekad nebija jutusi sevišķi lielu respektu pret vīru, jo tas bija pārāk labs pret viņu.»

Vai vispār var būt par daudz labs pret kādu? Es domāju gan. Apvidū, kur es esmu piedzimis, saka: muļķīgi labs.

Var būt arī muļķis aiz tīras laipnības un labsirdības, un tas ir nepareizi. Bērni to izjūt visātrāk, ja kāds pret viņiem ir labs. Ja viņi kaut ko ir izdarījuši, par ko, pat pēc viņu domām, tiem būtu jāsaņem sods, bet sodu viņi nesaņem, tad viņi brīnās. Un, ja šāds gadījums atkārtojas, viņi soli pa solim zaudē respektu pret attiecīgo cilvēku.

Respekts ir kaut kas ļoti svarīgs. Daži bērni jau paši gandrīz vienmēr rīkojas pareizi, bet lielākai daļai tas tomēr jāmācās. Un tādēļ viņiem nepieciešams barometrs. Viņiem jājūt: ak vai, tas, ko es nupat izdarīju, bija nepareizi, esmu pelnījis sodu.

Bet, ja nu sods vai rājiens izpaliek, ja bērni vēl par to, ka bijuši bezkaunīgi, saņem šokolādi, tad viņi var domāt: «Es vienmēr būšu varen bezkaunīgs, jo tad dabū šokolādi.»

Respekts ir nepieciešams, un respektējamas personas ir nepieciešamas tik ilgi, kamēr bērni un vispār mēs, cilvēki, esam neapzinīgi.

Piecpadsmitā nodaļa

Policists dejo tango

Kad viņi, mājās pārnākuši, devās pa kāpnēm augšā, pirmajā stāvā bija dzirdama gramofona mūzika.

— Kas tad tas? — sacīja Poges kungs un atslēdza durvis. Viņš tūlīt sastinga kā sālsstabs un viņa sieva tāpat. Tikai Punktiņa nebija sevišķi pārsteigta, bet noņēmās ar Pifku, kas skrēja viņai pretī.

Gaitenī resnā Berta ar vienu policistu dejoja tango. Kāds cits policists stāvēja pie gramofona un uzgrieza to.

— Bet Berta! — sašutusi iesaucās Poges kundze. Punktiņa piegāja pie policista, kas stāvēja gramofona tuvumā, pakniksēja viņam un teica:

— Dāmu deja, uzrauga kungs. — Policists aplika viņai roku un izdejoja ar viņu goda apli.

— Nu gan diezgan! — iesaucās direktors. — Berta, ko tas nozīmē? Vai jūs esat saderinājusies ar veselu policistu vienību?

— Diemžēl ne, — atbildēja resnā Berta. Bet tad no virtuves iznāca trešais policists, un Poges kundze nomurmināja: — Es zaudēšu prātu.

Punktiņa, viņas priekšā nostājusies, lūdza:

— Jā, māmiņ, izdari to!

— Nav vairs vajadzīgs! — iesaucās Berta. Tas bija visumā diezgan bezkaunīgi, bet Poges kundze piezīmi neizprata, un viņas vīram bija ko noņemties ar galvas purināšanu.

Beidzot Berta kungus ieveda virtuvē. Tur sēdēja vīrietis lietus mētelī, un viņa rokas bija ieslēgtas dzelžos. — Šis kungs gribēja pie mums ielauzties, un tad es viņu noslānīju zilu un izsaucu policiju. Un, tā kā jūs vēl nebijāt mājās, mēs uz parketa mazliet izlocījām kājas.

Vīrietis, kam rokas bija dzelžos, atvēra acis. Viņa skatiens bija pilnīgi miglains.

— Tas taču ir Velna Roberts! — iesaucās Punktiņa.

Vecāki pārsteigti uz viņu paskatījās.

— Kas?

— Andahtas jaunkundzes līgavainis! Ak tā, tad tāpēc viņa man jautāja, kad Bertai esot brīvdiena!

Tēvs sacīja:

— Un tāpēc jums bija jāiet ubagot.

— Un tādēļ viņa uzzīmēja dzīvokļa plānu, — iesaucās Punktiņa.

— Plānu mēs pie viņa atradām, — sacīja viens kārtībnieks un iedeva pārsteigtajam namatēvam papīra gabalu.

— Kā tad jūs ar šo tēvaini tikāt galā? — prasīja Poges kundze.

Resnā Berta paņēma vingrošanas vāli un nostājās pie durvīm.

— Šeit es nostājos, un, kad viņš atslēdza durvis un iebāza galvu, es viņam vienreiz iezvēlu. Tiklīdz viņš sāka atžirgt, es viņam vēlreiz ieliku pa galviņu. Nu, un tad šeit ieradās šie trīs kavalieri. — Viņa parādīja uz trim policistiem, kuri jutās ļoti glaimoti.

Punktiņas tēvs jau atkal purināja galvu.

— Es nekā nesaprotu, — viņš piezīmēja. — Kā jūs zinājāt, ka kramplauzis grib iekļūt dzīvoklī? Ja nu tas būtu bijis es?

— Tad nu tu tagad būtu pavisam zils! — jautri iesaucās Punktiņa.

Berta jo sīki pastāstīja:

— Pārnākot mājās, lija, draņķīgs laiks, nodomāju, kādēļ lai skraidu pa lietu apkārt; kad nu beidzot sēžu virtuvē, atskan tālruņa zvans. «Drīz ieradīsies kramplauzis,» kāds saka vada otrā galā, «velciet viņam ar ogļu lāpstu un izsauciet policiju.» Taču ogļu lāpstas mums nav. Tā tas bija.

— Bet kas tad zināja, ka tas tēvainis grib pie mums ielauzties? Kas jums piezvanīja? — jautāja Poges kundze.

— Tas taču ir tik skaidrs ka diena, — sacīja Punktiņa. — Tas, protams, bija mans draugs Antons.

— Pareizi, — sacīja Berta. — Viņš gan nestādījās priekšā, tomēr pateica, ka esot Punktiņas draugs.

— Redziet nu, — pateica Punktiņa, sakrustoja rokas uz muguras un, krūtis izgāzusi, staigāja pa gaiteni šurp un turp.

— Es jums tūlīt sacīju, ka zēns ir tīrais zelts.

— Arī man tā liekas, — sacīja Poges kungs un aizdedzināja cigāru. — Bet kā viņš to zināja?

— Varbūt viņš redzēja, ka Andahtas jaunkundze šim garnadzim iedod atslēgas, — piebilda Punktiņa.

Velna Roberts uz krēsla nikni grozījās.

— Ak, tā tas bija, — viņš norūca. — Nu pagaidi, tu utubunga, ja es tevi kādreiz sastapšu!

— Atlieciet to mierīgi uz vēlāku laiku, — sacīja kārtībnieks, — mēs jūs vispirms iespundēsim.

Punktiņa piegāja vīrietim tuvāk.

— Ieteicu jums par tādām lietām nedomāt, — sacīja viņa.

— Antons jūs miltos samals. Gotfrīdam Kleperbeinam viņš iedeva pāris tādu pļauku, ka tas uzreiz apsēdās.

— Vai tiešām? — jautāja tēvs iepriecināts. — Tavs Antons patiešām ir varens zellis.

Pifka sēdēja zaglim pie kājām un raisīja vaļā zābaku auklas. Poges kundzei uznāca migrēna. Viņa sāpēs savieba seju.

— Tik daudz uztraukumu, — viņa žēlojās. — Mani kungi, vai jūs to kramplauzi nevarētu aizvest? Šis vīrietis man briesmīgi krīt uz nerviem.

— Jūs man arī, — nomurmināja Velna Roberts. Tad policisti ar viņu devās projām.

— Mīļā Berta, — sacīja Poges kundze. — Apguldiet bērnu. Es iešu gulēt. Vai tu, Frici, arī drīz nāksi? Ar labu nakti, saldumiņ! Un nedari nekad vairs tādas blēņas. — Viņa Punktiņu maigi noskūpstīja un iegāja savā istabā.

Poges kungs pēkšņi jutās ļoti nomākts.

— Berta, es pats apguldīšu bērnu, — viņš sacīja. — Ejiet gulēt. Jūs braši aizstāvējāties. — Tad viņš paspieda Bertai roku un pasniedza divdesmit marku zīmi.

— Es arī ļoti pateicos, — teica resnā Berta. — Vai zināt, ja iepriekš paziņo, man nav nekas pret kramplaužiem. — Pēc tam arī viņa iegāja savā istabā.

Poges kungs palīdzēja Punktiņai nomazgāties un izģērbties, viņa nolikās gulēt, un Pifka arī ielīda gultā.

Tēvs apsēdās uz gultas malas.

— Luīze, — sacīja viņš nopietni. — Meitiņ, uzklausi nu mani labi.

Viņa saņēma tēva lielo roku savās mazajās un raudzījās viņam acīs.

— Vai tu zini, ka es tevi ļoti mīlu? — viņš klusi jautāja. — Es tikai nevaru daudz par tevi rūpēties. Man jāpelna nauda. Kāpēc tu dari tādas muļķības? Kāpēc tu mūs krāp? Man vairs nebūs neviena mierīga brīža, ja zinu, ka es tev nevaru uzticēties.

Punktiņa glaudīja viņa roku.

— Es jau zinu, ka tev nav laika, jo tev jāpelna nauda, — viņa sacīja. — Bet mammai nav jāpelna nauda, un viņai tāpat neatliek laika. Jums abiem priekš manis nav laika. Tagad man būs atkal cita guvernante, tikai, kas tad būs, to iepriekš nevar zināt.

— Jā, jā, — viņš noteica. — Tev taisnība. Bet vai tu man vari apsolīt, ka turpmāk teiksi tikai patiesību? Tas mani ļoti nomierinātu.

Meitenīte viņam uzsmaidīja.

— Labi, ja tas tevi ļoti nomierina.

Viņš noskūpstīja Punktiņu, novēlēdams labu nakti. Kad tēvs pie durvīm pagriezās, lai nodzēstu gaismu, viņa sacīja:

— Direktor, tas tomēr bija ļoti interesanti.

Poges kungs visu nakti nevarēja iemigt, par spīti daudzajām tabletēm, kuras viņš norija.

Piecpadsmitās pārdomas vēsta PAR PATEICĪBU

Resnā Berta taču bija drosmīga, vai ne? Kramplauzim sadot pa galvu — tas nav minēts viņas darba līgumā, un viņa tomēr to darīja. Par to jāpateicas. Bet ko pēc tam dara Poges kundze? Viņa aiziet gulēt!

Turpretim Poges kungs, pirmkārt, Bertai spiež roku un, otrkārt, sniedz divdesmit marku zīmi. Dažs labs sniegtu viņai tikai roku, kaut gan naudas tam būtu papilnam. Kāds cits varbūt iedotu tikai divdesmit markas. Poges kungs izdarīja vienu un otru. Viņš resnajai jaunkundzei, pirmkārt spieda roku un tikai tad deva naudu. Es uzskatu, ka arī secība ir labāka. Viņš varēja papriekš viņai pasniegt naudas zīmi, tad pakratīt roku un sacīt: «Starp citu, es jums arī pateicos.»

Nē, viņš visu izdara pilnīgi pareizi. Viņš uzvedas nevainojami.

Jo ilgāk es Poges kungu pazīstu, jo vairāk viņš man patīk. Ar katru nodaļu viņš man kļūst simpātiskāks.

Nu, un it sevišķi pēdējā nodaļā, kas tūlīt sekos!

Sešpadsmitā nodaļa

Beigas labas, viss labs

Kad Punktiņa nākamā dienā iznāca no skolas, pavisam pretēji paradumam durvju priekšā atkal stāvēja auto. Un šoreiz tajā bez Hollaka kunga sēdēja arī tēvs. Viņš pamāja Punktiņai. Bet pārējās mazās meitenītes no dusmām aizskrēja. No brauciena ar auto atkal nekas neiznāca.

Punktiņa sasveicinājās ar šoferi un iekāpa.

— Vai kaut kas noticis? — viņa bailīgi jautāja.

— Nē, — atbildēja tēvs. — Man patlaban ir mazliet laika.

— Kas tev ir? — jautāja Punktiņa un raudzījās viņā tā, it kā tas pēkšņi būtu uzaudzējis kuplu bārdu. — Laiks?

Mazā meitiņa patiešām samulsināja Poges kungu.

— Nu jā, — viņš piemetināja. — Nejautā tik muļķīgi. Kādreiz jau arī atliek laiks.

— Tas ir jauki, — viņa iesaucās. — Vai mēs nevarētu braukt uz Sarlotenhofu ēst vēja pūšļus?

— Es domāju, ka mums labāk vajadzētu aizbraukt uz skolu pēc tava Antona.

Tad viņa apķērās tēvam ap kaklu, un viņas skūpsts bija tik skaļš kā lielgabala šāviens. Viņi ātri brauca uz Antona skolu un ieradās laikā. Antons gandrīz atkrita augšpēdu, ieraugot, ka Punktiņa un viņas tēvs to gaida skaistajā mašīnā. Punktiņa pamāja Antonam, viņas tēvs tam spieda roku un teica, ka viņš esot varens zellis. Ar Velna Robertu viņš esot veikli izrīkojies.

Ļoti cienījamais Poges kungs, — sacīja Antons, — tas taču bija skaidrs kā diena. — Un tad viņš drīkstēja apsēsties priekšā — blakus Hollaka kungam, kurš viņam atļāva šad tad uzmīt uz gāzes pedāļa un apkalpot virziena rādītājus. Bija vienkārši brīnišķīgi. Punktiņa pavilka tēvu aiz auss un čukstēja:

— Direktor, šis zēns prot pat vārīt ēdienu.

— Vai ir kaut kas, ko viņš neprot? — jautāja Poges kungs.

— Antons? Antons prot visu, — viņa lepni sacīja. Un tāpēc, ka Antons prata visu ko, viņi beigu beigās aizbrauca uz Sarlotenhofu ēst vēja pūšļus. Pat Poges kungs apēda vienu vēja pūsli, lai gan tieši to ārsts bija stingri noliedzis. Tad viņi trijatā spēlēja paslēpes, lai Punktiņas tēvs kļūtu vājāks. Viņam taču sāka rasties vēderiņš. Pēc tam Antons gribēja doties uz mājām, bet direktors apsolīja, ka gan jau viņš Antona mātei paziņošot, kur dēls atrodas.

— Vai Bremzera kungs vēl ir kādreiz bāries? — apjautājās Punktiņa.

— Nē, — atteica Antons. — Viņš pret mani tagad ir ļoti laipns un ielūdza mani pie sevis uz tasi kafijas.

— Redzi nu, — mierīgi sacīja Punktiņa. Bet pagaldē viņa aiz tīrās apmierinātības ieknieba sev kājās.

Uz pusdienām viņi ieradās patiešām vēlu. Poges kundze bija dziļi aizvainota. Bet pārējie trīs savā priekā viņas aizvainojumu nemaz nepamanīja. Poges kundze apvainojās vēl vairāk, un viņa vispār neko vairs nevarēja ēst, jo citādi viņa pārsprāgtu.

— Kur gan tagad varētu būt Andahtas jaunkundze? — jautāja Antons, jo viņam bija laba sirds. Par tādiem jautājumiem Poges kundzei nebija nekādas saprašanas. Viņa tikai murmināja:

— Kur mēs tagad dabūsim uzticamu guvernanti?

Poges kungam radās ideja. Viņš pasauca Punktiņu sānis, sačukstējās ar viņu un tad sacīja:

— Es drīz būšu atpakaļ. — Tad viņš nozuda.

Pārējie, daudz nerunājot, turpināja ēst. Pēc tam abi bērni aizskrēja uz Punktiņas istabu, kur Pifka viņus ar ilgām jau gaidīja.

Antonam vajadzēja atsēsties uz krēsla. Punktiņa un suns viņam izrādīja pasaku par Sarkangalvīti. Pifka savu lomu prata jau ļoti labi. Bet arī šoreiz viņš Punktiņu negribēja aprīt.

— Varbūt viņš to iemācīsies, kad kļūs pāris gadu vecāks, — sacīja meitene. Antons bija tādās domās, ka izrāde tomēr bijusi lieliska. Viņš aplaudēja kā teātrī. Punktiņa paklanījās desmit reižu un meta gaisa skūpstus, un Pifka rēja tik ilgi, kamēr dabūja gabaliņu cukura.

— Un ko mēs tagad spēlēsim? — jautāja Punktiņa. — Es šodien varētu tēlot kupraino skroderi un viņa dēlu. Vai arī spēlēsim māti un bērnu, un Pifka būs bēbītis? Nē, mēs spēlēsim kramplaužus! Tu būsi Velna Roberts, es būšu resnā Berta, un, kad tu nāksi pa durvīm iekšā, es tev ar vāli zvelšu pa galvu.

— Un kas tēlos trīs policistus? — jautāja Antons.

— Es esmu Berta un trīs policisti, — viņa paskaidroja.

— Tu taču nevari pati ar sevi dejot, — iebilda Antons. Atkal nekas neiznāca. — Es kaut ko izdomāju, — sacīja viņš. — Mēs spēlēsim Amerikas atklāšanu. Es esmu Kolumbs.

— Labi, — iesaucās Punktiņa. — Es esmu Amerika, un Pifka ir ola.

— Kas viņš ir?

— Ola, — viņa noteica. — Kolumba ola. — To viņš nezināja, jo skolā tas vēl nebija mācīts.

— Tagad es zinu! — viņš iesaucās. — Mēs spēlēsim «Saliekamā laivā pāri okeānam». — Viņi novāca galdu un apgrieza to otrādi — ar kājām gaisā. Tā bija laiva. Un, kamēr Antons no galdauta izgatavoja buras, Punktiņa devās uz pieliekamo un paņēma pārtikas krājumus kuģim: podu ar marmelādi, sviesta trauku, vairākus nažus un dakšas, divas mārciņas kartupeļu, bļodiņu bumbieru kompota un pusi asinsdesas.

— Asinsdesa ir laba, — viņa sacīja. — Tā glabājas mēnešiem ilgi. — Viņa salika krājumus laivā, un tad vēl atlika tik daudz vietas kā bērniem un sunim. Blakus galdam atradās mazgājamā bļoda ar ūdeni. Punktiņa tajā plunčāja ūdeni, kamēr viņi brauca pāri okeānam, un teica: — Jūra ir briesmīgi auksta. — Antons okeāna vidū izkāpa, aizgāja pēc sāls un iebēra to mazgājamā bļodā.

— Jūras ūdenim jābūt sāļam, — viņš apgalvoja.

Tad iestājās rāms laiks. Tas ilga trīs nedēļas. Antons airēja pat ar spieķiem, tomēr netika ne no vietas. Punktiņa, viņš un Pifka apēda asinsdesu, un Punktiņa sāka gausties: Kapteini, krājumi iet uz beigām.

Mums jāpaciešas! — iesaucās Antons. — Tur, viņā pusē, atrodas Riodežaneiro. — Un viņš rādīja uz gultu.

— Paldies dievam, — sacīja Punktiņa. — Citādi es pilnīgi nomirtu badā. — Turklāt viņa no pusdienām un asinsdesas bija tā paēdusi, ka viņai kļuva pavisam nelabi.

— Un tagad nāks briesmīga vētra, — sacīja Antons, izkāpa un kustināja galdu.

— Palīgā! — izmisusi kliedza Punktiņa. — Mēs grimstam! — Viņa pārmeta pār bortu divas mārciņas kartupeļu, lai laiva kļūtu vieglāka. Bet Antons un vētra nerimās. Punktiņa sakampa vēderu un paziņoja: — Man sākas jūras slimība. — Un Pifka iekrita bumbieru kompota bļodā, ka nošļakstēja vien, jo nāca lieli viļņi mājas augstumā. Antons bija vējš un gaudoja.

Beidzot negaiss norima, zēns piestūma galdu pie gultas, un pie Riodežaneiro viņi izkāpa malā. Turienes iedzīvotāji okeāna pārbraucējus jo sirsnīgi apsveica. Viņus trijatā nofotografēja. Pifka bija saritinājies un sajūsmināts laizīja savu lipīgo kažoku. Tas garšoja pēc bumbieru mērces.

— Sirsnīgs paldies par laipno uzņemšanu, — sacīja Punktiņa. — Tas bija laiks, kad daudz ko vajadzēja paciest, bet mēs labprāt to atcerēsimies. Mana kleita diemžēl ir beigta, un mājup es došos ar vilcienu. Drošs paliek drošs.

— Es esmu Antonio Gastiglione, Riodežaneiro pilsētas galva, — norūca zēns. — Sirsnīgi apsveicu jūs un sevi pie mums un piešķiru jums ar suni pasaules čempiona nosaukumu okeāna šķērsošanā.

— Sirsnīgs paldies, mans kungs, — teica Punktiņa. — Mēs jūsu kausu turēsim godā. — No laivas viņa izņēma sviesta trauku un novērtēja to ar lietpratēja skatienu: — Tīrs sudrabs, vismaz desmit tūkstoši karātu.

Tad atvērās durvis — un ienāca Antona māte. Nu bija lieli prieki.

— Poges kungs atveda mani ar auto, — stāstīja viņa. — Bet kā tad šeit izskatās?

— Mēs tikko šķērsojām okeānu, — paziņoja Punktiņa, un tad visi uzkopa istabu. Pifka vēlreiz labprāt būtu iesēdies bumbieru kompotā, bet Antona māte to vairs nepieļava.

Pa to laiku Poges kungam bija nopietna saruna ar sievu.

— Es vēlos, lai Punktiņa kļūtu par kārtīgu cilvēku, — viņš sacīja. — Tāda Andahtas jaunkundze otrreiz vairs netiks mūsu mājā. Es nevēlos, ka mans bērns kļūst par augstprātīgu zosi. Vēlos, lai viņa iepazīst dzīves nopietnību. Punktiņa pati sev izraudzījusi draugus, un es tos atzīstu par labiem. Ja tu vairāk rūpētos par bērnu, tad tas būtu citādi. Bet tagad paliek tā, kā esmu nolēmis. Un nekādu pretimrunāšanu! Es pietiekami ilgi esmu sacījis jā un āmen. Tagad būs citādi.

Poges kundzei acīs bija asaras.

— Nu labi, Frici! Ja tu katrā ziņā tā gribi, — viņa piebilda un ar mutautiņu slaucīja seju. — Esmu ar mieru, bet tu nedrīksti vairs dusmoties.

Viņš noskūpstīja sievu. Tad viņš pasauca Antona māti un jautāja, ko viņa domājot par šādu plānu. Gasta kundze bija aizkustināta un atbildēja, ja viņa sieva esot ar mieru, tad ar prieku tam piekrītot. Viņa bija ļoti laimīga.

— Tagad uzmanību, bērni! — viņš iesaucās. — Uzmanību! Uzmanību! Antona māte vēl šodien iekārtosies Andahtas jaunkundzes istabā. Zēnam būs istaba ar zaļajām tapetēm, un no šī brīža paliksim visi kopā. Vai piekrītat?

Antons nevarēja izteikt ne vārda. Viņš kratīja Poges kungam un kundzei roku. Tad viņš, mātei piekļāvies, čukstēja:

— Nu mums vairs nebūs tik lielas rūpes, vai ne?

— Nē, manu labo zēn, — viņa sacīja.

Tad Antons atkal apsēdās blakus Punktiņai, un viņa no lieliem priekiem raustīja zēnu aiz ausīm. Pifka priecīgi cilpoja pa istabu. Izskatījās, ka viņš smīnētu.

— Nu, manu meitiņ, vai tu esi apmierināta? — jautāja tēvs un noglaudīja Punktiņai galvu. — Un lielajās brīvdienās mēs ar Gasta kundzi un Antonu brauksim uz Baltijas jūru.

Tad Punktiņa izskrēja no istabas un, kad atgriezās, turēja vienā rokā cigāru kārbu, bet otrā sērkociņus.

— Te būs atlīdzība, — viņa sacīja. Tēvs aizdedzināja cigāru, izpūšot pirmo dūmu, labā omā nosēcās un sacīja:

— To es esmu nopelnījis.

Sešpadsmitās pārdomas vēsta PAR LAIMĪGĀM BEIGĀM

Ar to nu mūsu stāsts būtu galā. Un šīs beigas ir taisnīgas un laimīgas. Katrs ir nonācis savā īstajā vietā, un mēs varam, uzticēdamies nākotnei, visas personas mierīgi pamest likteņa varā. Andahtas jaunkundzes līgavainis sēž cietumā, Antons un viņa māte sēž kā laimes dārzā, Punktiņa sēž blakus savam Antonam, un Andahtas jaunkundze sēž tintē. Katrs sēž tur, kur viņš atradis par labāku. Liktenis rīkojas ar mēru.

Un tagad jūs varbūt no tā secināsiet, ka arī dzīvē viss noris un beidzas tik taisnīgi kā šeit mūsu grāmatā. Tā domāt katrā ziņā būtu aplami. Tam tā vajadzētu būt, un visi saprātīgi cilvēki pūlas, lai tas tā būtu. Bet tā nav. Pagaidām tā nav.

Mums kādreiz bija klases biedrs, kurš pastāvīgi norakstīja no sava kaimiņa. Vai jūs domājat, ka viņu sodīja? Nē, sodīja kaimiņu, no kura viņš norakstīja. Nebrīnieties, ja dzīve jūs kādreiz soda, kaut gan vainīgi ir citi. Pielūkojiet, kad būsiet lieli, lai viss kļūtu labāk! Mums tas visumā nav izdevies. Kļūstiet kārtīgāki, godīgāki, taisnīgāki un saprātīgāki, nekā vairums no mums ir bijuši.

Kādreiz virs zemes esot bijusi paradīze. Iespējams ir viss.

Un paradīze virs zemes kādreiz varētu atkal būt. Viss ir iespējams.

Īss pēcvārds

Kaut gan stāsts par Punktiņu, Antonu un Pifku ir jau beidzies, man uz sirds ir vēl kāds sīkums.

Proti — bērni, kas lasījuši kādu manu citu grāmatu par Emīlu un detektīviem, var sacīt: «Labais cilvēk, jūsu Antons taču ir gluži tāds pats zēns kā jūsu Emīls. Kāpēc jūs jaunajā grāmatā nerakstījāt par kādu savādāku zēnu?»

Un te nu man gribētos, pirms es pielieku gala punktu, tomēr vēl atbildēt, jo jautājums nav nepamatots.

Es stāstīju par Antonu, kaut gan viņš ļoti līdzinās Emīlam Tišbeinam, tāpēc, ka ticu — par šādiem zēniem nekad nav diezgan stāstīts un šādu Emīlu un Antonu mums nekad nevar būt par daudz!

Varbūt jūs apņematies kļūt par tādiem kā viņi? Varbūt, kad būsiet tos iemīļojuši, jūs kļūsiet tādi kā viņi — tik čakli, tik pieklājīgi, tik drosmīgi un tik godīgi?

Tas man būtu skaistākais atalgojums. Jo tādi kā Emīls, Antons un visi citi, kas viņiem līdzinās, kādreiz vēlāk kļūs par krietniem vīriem, par tādiem, kādi mums ir vajadzīgi.

Ērihs Kestners

PUNKTIŅA UN ANTONS

Erich Kastner PONKTCHEN UND ANTON Cecilie Dressler Verlag Berlin

No vācu valodas tulkojusi Zigrīda Plaka

Mākslinieks Valters Trīrs