Ernsts Muldašovs Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes Grāmatas autors - pasaulslavens zinātnieks oftalmologs Ernsts Muldašovs turpina stāstījumu par piedzīvoto Tibetā, uz kurieni ekspedīcija dodas leģendārās Dievu Pilsētas meklējumos. Pēc senas leģendas, Dievu Pilsētā zem "Lasošā Cilvēka" statujas glabājas lemūriešu atstātās zelta plāksnes, kurās iegravētas seno civilizāciju maģiskās formulas. Lasītāji uzzinās par piedzīvoto noslē­pumainajā Harati alā, Dēmonu ezerā, tiks iepazīstināti ar Šambalas priekšvēst­nešiem. Piedzīvojumi turpinās… AVOTS  2005 E. Muldašovs Harati zelta plāksnes No krievu valodas tulkojusi Indra ANDERSONE Mākslinieks Uldis BALTUTIS Uz vāka Normunda ZELČĀNA fotogrāfija © E. Muldašovs, 2005 © I. Andersone, 2005 © U. Ba It utis, 2005 © N. Zelčāns, 2005 ERNSTS MULDAŠOVS Ernsts Muldašovs ir medicīnas zinātņu doktors, profesors, Krievijas Veselības aizsardzības ministrijas Acu un plastiskās ķirurģijas centra direktors (Jfā, augstākās kategorijas ķirurgs, Krievijas nopelniem bagātais ārsts, apbalvots ar medaļu «Par izciliem nopelniem veselības aizsardzībā», Luisvilas universitātes (ASV) goda konsul­tants, Amerikas Oftalmoloģijas akadēmi­jas starptautiskais goda loceklis, diplomēts Meksikas oftalmologs, Starptautiskās Zinātņu akadēmijas loceklis, sporta meis­tars tūrismā, trīskārtējs PSRS čempions. Ernsts Muldašovs ir ievērojams krievu zinātnieks ar pasaules slavu. Medicīnā viņš ir ieviesis pilnīgi jaunu virzienu - reģeneratīvo ķirurģiju, t. i., ķirurģiju, kas saistīta ar cilvēku audu «audzēšanu». Viņš pirmais pasaulē ir veiksmīgi izdarījis acs transplantāciju. Pašlaik zinātnieks strādā pie klonējošās ķirurģijas, t. i., cenšas reģeneratīvi radīt atsevišķus orgānus. Viņš ir izstrādājis vairāk nekā 90 jaunu acu un plastisko operāciju, izstrādājis un ieviesis praksē 60 alloplantu veidus. Publicējis aptuveni 300 zinātnisku darbu krievu un ārzemju presē, saņēmis 56 patentus Krievijā, ASV un citās pasaules valstis. Katru gadu viņš veic 600 līdz 800 sarežģītu operāciju. E. Muldašovs atzīst, ka līdz šim vēl nav izpratis sava galvenā izgudrojuma - biomateriāla alloplanta būtību, kas stimulē cilvēka audu reģenerāciju. Tā kā alloplants ir veidots no mirušu cilvēku audiem un satur sevi dziļus dabiskus mehānismus sakarā ar cilvēka miesas veidošanu, pētījumu gaitā E. Muldašovs kontaktējas ne tikai ar dažādu nozaru zinātniekiem (fiziķiem, molekulāriem biologiem u. c.), bet izmanto arī reliģiju pamatus un ezoteriskās zināšanas. Tieši tādēļ viņš ir organizējis 4 zinātniskas ekspedīcijas uz Himalajiem un Tibetu, kas viņam deva daudz noderīga reģeneratīvās ķirurģijas izpratnei. Šo ekspedīciju laikā tika izdarīti arī sensacionāli atklājumi filozofijā un vēsturē. Pirmās ekspedīcijas rezultātus E. Muldašovs aprakstījis grāmatā «No kā mēs esam cēlušies», kas vairākkārt izdota atkārtoti un tulkota daudzās pasaules va­lodās. E. Muldašova jaunā grāmata «Dievu Pilsētas meklējumos» uzrakstīta aizrau­jošā valodā, bet savā būtībā ir dziļi zinātniska un stāsta par globālām filo­zofiskām problēmām. R. Nigmatuļins medicīnas zinātņu doktors, Krievijas Dabaszinātņu akadēmijas akadēmiķis

Ernsts Muldašovs

Dievu Pilsētas meklējumos-

Harati zelta plāksnes

II GRĀMATA

Autora priek švārds

1. nodaļa. Nepālas stūpas ir būvētas pēc Šambalas plāna

2.  nodaļa. Harati zelta plāksnes

3.  nodaļa. Treniņgājiens uz Himalajiem

4. nodaļa. Ko stāstīja svētceļnieki, kas bija redzējuši svēto kalnu

5. nodaļa. Luk, Tibeta!

6. nodaļa. Šambalas priekš­vēstneši

7. nodaļa. Dēmonu ezers

Harati zelta plāksnes

1. nodaļa. Nepālas stūpas ir būvētas pēc Šambalas plāna

Autora priekšvārds

Tagad, kad rakstu šis rindas, man nezin kāpēc ir skumji. Ļoti skumji. Atceros, kā toreiz, 1999. gada 22. augustā, kad mēs - Tibetas ekspedīcija Dievu Pilsētas meklēšanai - ieradāmies Nepālas galvaspilsētā Katmandu, tieši lidostā mani ari pārņēma skumjas. Šīs jūtas bija tik izteiktas, ka nevarēju tām nepievērst uzmanību.

«Kāpēc man ir tik skumji?» es domāju, celdams mugursomas nost no bagāžas konveijera.

Pastrīdējušies ar sardzē stāvošo taksistu pūli, kas metās uzbrukumā, mēs sakrāvām mantas divās nobružātās mašīnās un, saprotot, ka mūs, baltos cilvēkus, maksājot par braukšanu, apkrāps vismaz reizes divas, tikām līdz pilsētas centram. Tur at­radām viesnicu ar simbolisku nosaukumu «Piramīda» un iekār­tojāmies.

Satraukums nepārgāja. Nolūkojis izdevīgu brīdi, es pagāju nostāk, apsēdos uz kaut kādām netirām kāpnītēm, aizsmēķēju un iegrimu domās. Apkārt staigāja maza auguma kalsni nepā- lieši, dažreiz pūlī pavīdēja ari lielie eiropiešu vai amerikāņu au­gumi. Man neviens nepievērsa uzmanību, arī ubagu, kas uzmā­cīgi prasa žēlastības dāvanas, pagaidām nebija.

Šajā brīdī es pieķēru sevi pie domas, ka man patīk šīs skum­jas. Tās neatgādināja neko dvēseli stindzinošu, tās bija iesārtas un it kā mirgojošas. Dvēselē kaut kas notika. Mana dvēsele gribēja kaut ko, kas man nav pieejams. Ko? Es nezināju.

«Varbūt šis skumjas rodas tāpēc, ka mums tā ari neizdosies

Tibetas aizās atrast leģendāro Dievu Pilsētu?» pats sev jautāju, rakņādamies dvēselē.

Tomēr kā zinātnieks es sapratu, ka pirmsekspedīcijas laikā izdaritā faktu salīdzināšana liecina, ka esam uz pareizā ceļa, un mums Dievu Pilsēta jāatrod. Papurinājis galvu, es atslēdzos no sajūtām un domās vēlreiz pārlūkoju visus faktus, kas liecina par to, ka Dievu Pilsētai patiešām ir jābūt Tibetā kaut kur pie svētā Kailasa.

- Bet mēs atradīsim Dievu Pilsētu! Atradīsim! Tur ir Vara, kur no jauna tika klonēts cilvēks, tas ir… mēs visi. Varbūt mēs atra­dīsim durvis, kas ved zemzemes Varā! Bet varbūt ieraudzīsim Šambalas pazīmes, kuras centram uz Zemes, pēc visiem mūsu aprēķiniem, jābūt Dievu Pilsētai! - es čukstot centos pats sev iestāstīt. ✓

Pavisam muļķīgi pieliku pirkstu pie pieres, tēlodams gudru cilvēku, soliduma pēc pagroziju acis un… pēkšņi sapratu, ka manu skumju cēlonis ir daudzskaldņains. Šīs daudzās skaldnes sāka griezties pa galvu, radot sajukumu, bet pamazām viena no šķautnēm izgaismojās spilgtāk un pilnīgi skaidri iezīmējās apzi­ņā. Es sapratu, ka mēs acimredzot patiešām nonāksim Šam­balas skāvienos, redzēsim tās gara darbus, tiksimies ar kaut ko pavisam neparastu, bet… mums nebūs iespēju kontaktēties ar Šambalas cilvēkiem. Daudzveidīgie Šambalas cilvēki mums paliks neredzami. Viņi lasīs mūsu domas, iespējams, pavadīs un virzis mūs. Bet viņi nekad nestāsies ar mums kontaktā, jo viņi ir Labākie no Labākajiem, bet mēs - tikai parasti cilvēki, kas tiecas pēc Zināšanām un Dieva. Tomēr viņi cienīs mūsu cen­tienus, jo viss, ko sasniegusi Šambala, ir sasniegts, tiecoties pēc progresa. Viņi, daudzveidigie Šambalas cilvēki, droši vien atce­rēsies savu traģisko vēsturi, kad no apokalipses uz apokalipsi tika atlasīti labākie no cilvēku rasēm, lai izveidotu sabiedribu,

kur dominē Tiras Dvēseles jēdziens. Viņiem, labajiem un laipnajiem Šambalas cilvēkiem, acīmredzot būs nedaudz skumji, ka maksa par viņu pilnību ir bijusi miljardiem izlaidīgu un Dievu neatradušu cilvēku dzivība, kas apokalipšu lai­kā ir pazuduši no māmuļas Zemes vaiga. Bet tāda ir Dieva griba, tāda ir Tīras Dvēseles cena. Mums tādēļ arī ir skumji, cilvēciski skumji.

Tā sēžot uz kāda Kat- mandu nama kāpnītēm, man priekšā sakustējās kaut kas liels un smags. Pacēlu galvu. Milzīgs vīrie­tis ar stiklainām acīm un neizdibināmu sejas izteik­smi lepni iesēdās velorik- šā. Rikša ieliecās zern viņa svara, iečīkstējās riteņi. Vājš nepālietis ar stiegrai­nām kājām iztapīgi smai­dīja. «Gou (kustamies),» - asi teica resnitis.

«Interesanti, vai šis cil­vēks kādreiz ir bijis iemilējies?» man iekrita prātā. «Cn, ja ir iemilējies, tad no visas sirds un dvēseles?»

Sāku domāt par to, cik reti mēs, parastie cilvēki, kaut ko darām no visas sirds un dvēseles: strādājam, milam, ciešam… Visbiežāk mēs spēlējam spēli, istās dzives vietā izvēloties dzīves spēli. (Jn mēs, Tibetas ekspedīcijas dalībnieki, piesātināti ar cil­vēciskās esamības banālo garu un gribot negribot pieraduši «spēlēt dzīvi», droši vien tur, Šambalas skāvienos, jutīsimies ne­omulīgi, jo mums trūks dvēseles skaidrības, ko Dievs noteicis kā cilvēces progresa galveno kritēriju. Salasījušies Austrumu ezo- terisko literatūru, mēs, protams, ar prātu sapratīsim, cik svarigi ir vārdi «tira dvēsele» un «mīlestība», bet diezin vai varēsim izjust tos ar visu dvēseli. Mums trūks neliekuļota patiesuma, kuru mēs tā esam pieraduši slēpt sevi. Paši to negribot un neapzinoties, mēs sāksim izteikt sev pārmetumus, ka evolucionāri esam tik nepilnvērtīgi, mums kļūs ģenētiski skumji, bet vēl skumjāk būs apzināties sevi par pagaidām vēl nesaprātīgiem bērniem Lielās Šambalas priekšā.

Turpinādams sēdēt uz kāpnītēm, atcerējos Nikolaju Rērihu. Šis lielais ceļotājs centās atrast un iepazit Šambalu. Neviens nezina, atrada viņš to vai ne. Par to viņš klusēja. Bet es nezin kāpēc domāju, ka Rērihs savās grāmatās apzināti nerakstija par kaut ko ļoti svarigu, nozimigu un noslēpumainu. Kāpēc? Div­desmitā gadsimta nemierigie divdesmitie gadi neļāva to darīt. No viņa grāmatām plūst skumjas, skumjas par zināšanām, ar kurām nedrikst dalīties, cēlas skumjas.

Šajā bridi es ar kaut kādu nesaprotamu sajūtu aptvēru, ka arī mums (ja ekspedicijai nāks lidzi veiksme) nāksies kaut ko no­klusēt, kaut ko nepateikt lidz galam, skumji saprotot, ka nav saprātigi publiski runāt par dažām Šambalas tehnoloģijām, kuru pamatā ir jēdzieni «Gara Spēks» un «Tīra Dvēsele». Pasaule vēl ir

pārāk ļauna. Toreiz, pirms ekspedicijas sākuma Katmandu, es nezināju, ka drizumā turēšu rokās Dievu Pilsētas karti-shēmu un ka ši karte var novest pie tādu tehnoloģiju atklāšanas, kas uz Zemes spēj radit jaunas dzivibas formas, bet manā galvā pulsēs vārds «matrica».

Bet toreiz, kad es turpināju sēdēt uz netīrajām kāpnītēm, man bija ļoti skumji.

- Ser, ai em hangri (ser, es esmu izsalcis), - atskanēja kāda ubaga balss.

Netīra kalsna roka iebakstīja man sānos.

Skumjas vijas caur viņa grāmatām, skumjas par zināšanām, ar kurām nedrīkst dalīties ar citiem

«Droši vien iepriekšējā dzīvē tu esi sastrādājis tādas nejau- cības vai tā dzīrojis, ka šajā dzīvē esi dabūjis sodu,» es nodo­māju, sniegdams viņam nepāliešu rūpiju.

tlbags, pat nepateicis «sen/c jū», atkal iebikstīja man sānos, prasīdams vairāk naudas. Es piecēlos no kāpnītēm, jo sapratu, ka sēdēt un domāt man vairs neizdosies. Ubags saķēra mani aiz krekla. Es parāvos nost.

Aizejot es neviļus atskatījos - ubags naidīgi raudzijās man nopakaļ. No šī skatiena man kļuva vēl skumjāk.

Bet tagad, kad es atceros pirmo ekspedīcijas dienu Kat- mandu un rakstu šīs rindas, aiz loga krāsojas Krievijas zelta rudens. Ir 2001. gada septembris. Pagājuši jau divi gadi. Pa šo laiku esmu paspējis uzrakstīt šīs grāmatas pirmo daļu («Seno civilizāciju traģiskais vēstijums»), kuru jūs, dārgie lasītāji, iespē­jams jau esat izlasījuši. Atgādināšu, ka pirmajā sējumā bija iz­klāstīta loģika un zinātniskie aprēķini, kas liecināja par to, ka uz Zemes ir jābūt apbrīnojamajai Dievu Pilsētai, kas piramīdu un senatnes monumentu sistēmā ir pati galvenā, un ka tieši tur jāat­rodas leģendārajai Varai, kurā senie cilvēki pēc Pasaules Plū­diem klonēja mūs - Piektās Cilvēku Rases cilvēkus.

Grāmatas pirmo sējumu es uzrakstīju 11 mēnešu laikā. Kopā ar mani strādāja Olgas Išmitovas dizaineru grupa (Olga, Aņa un Juļa), kas gādāja par grāmatas noformējumu. Viņas strādāja no visas sirds un pēc labākās sirdsapziņas, ieliekot dvēseli katrā ilustrācijā. Arī pie otrā sējuma mēs strādājam kopā.

Darba sākums pie grāmatas otrās daļas sakrita ar mūsu Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centra jaunās ēkas at­klāšanu. Līdz tam mēs mitinājāmies tādā šaurībā, ka kāda mi­nistra gulta gaitenī vai «uniseksa» palātas bija pilnīgi normāla parādība. Bet slavenā Tamāra Gorbačova, kurai pirmajai pa­saulē tika izdarīta acs transplantācijas operācija un kura aptu-

veni gadu nogulēja mūsu vienigajā divvietīgajā palātā, ieguva iesauku «intermeitene», jo mēs savā bezizejas situācijā ievieto­jām pie viņas šajā palātā vienu ārzemnieku pēc otra neatkarīgi no tā, vai tas bija vīrietis vai sieviete.

Ēka, kuru uzcēla pēc Baškīrijas prezidenta Murtaza Rahi- mova iniciatīvas, bija izdevusies ļoti skaista. Viens no mūsu arā­bu pacientiem, kas izskatījās pēc Bin Ladena, pabijis kādu lai­ciņu jaunajā ēkā, teica, ka tā vairāk līdzinās prezidenta viesnīcai, nevis slimnīcai. Ari es, kas pēdējo mēnešu laikā biju pārvērties gandrīz par īstu būvdarbu vaditāju un iemācijies ar celtniekiem lamāties necenzētiem vārdiem, ar sajūsmu raudzījos uz CJfas arhitektu veikumu.

Atklāšanas ceremonija, uz kuru ieradās Krievijas valdibas priekšsēdētāja vietniece Valentīna Matvijenko, Krievijas Veselī­bas aizsardzības ministra vietniece Tatjana Stukolova un

daudzas citas augsti stāvošas personas, bija ļoti svinīga. Beigās, kad visa delegācija iznāca uz ielas, pūtēju orķestris sāka spēlēt valsi «…pilsētas dārzā spēlē pūtēju orķestris…». Profesors Sagits Musļimovs, kas labi dejoja valsi, pieskrēja un uzaicināja uz deju Valentīnu Matvijenko. Viņi labi saderēja kopā. Pēc tam viss ļaužu pilnais laukums sāka griezties dejā. Es uzlūdzu Tatjanu Stuko- lovu un, lai gan ļoti centos, droši vien pamatīgi nominu viņai kājas. Pēc tam, lai ietu, uz kuru pusi iedams, es satiku Sagitu Musļimovu, kas visiem stāstija, kādu nervu spriedzi pārdzīvojis, dejojot ar pašu Valentīnu Matvijenko.

Beigās es klusiņām pametu banketu zāli un uzkāpu savā jau­najā, šikajā kabinetā. Iegāju otrā istabā un iekūru kaminu, pie tam notraipīdams savu balto izejamo žaketi. Sēdēju un skatījos

uguni, mehāniski atbildot uz sapulcējušos cilvēku - operāciju māsas Svētas, saimniecības daļas vaditāja Oļega, direktora Ju- rija Iļjiča Kijko, dizaineres Juļas un citu jautājumiem. Bet dziļās galvenās domas it kā ieplūda uguni un šūpojās kopā ar lies­mām. Ārēji es biju laimīgs, bet tas dziļais, kas plūda ugunī, bija skumjš, ļoti skumjš. Mans dziļais iekšējais «Es» nebija apmieri­nāts. Tas nedusmojās, nē, tas klusi čukstot teica, ka šikā ēka, šikais kabinets un vispār pazīstama, sevi realizējuša cilvēka imidžs - tas nav priekš manis. Mans iekšējais «Es» labi jutās nevis starp dārgām mēbelēm, bet gan tur - pie ugunskura, kura līdzinieku es biju izveidojis savā kabinetā kā kaminu.

Pienāca mans draugs Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs un ari apsē­dās pie uguns. Turpinādams mehāniski atbildēt uz jautājumiem un mehāniski cilādams glāzīti ar šņabi, es sāku rakņāties pats sevi un pēkšņi stipri izjutu smeldzošu vientulību. Paradokss! Man taču ir tik daudz īstu, sirsnīgu draugu! Bet šī vientulības sajūta nāca no iekšienes, no zemapziņas, no mana iekšējā «Es».

Pievirzījos pavisam tuvu ugunij, cepinot savu izejamo žaketi un it kā cenšoties sakontaktēties ar savām izjūtām. Pamazām es sapratu, ka lidz šim man lielākā vai mazākā mērā ir izdevies dzīvot līdzsvarā ar savu iekšējo «Es». Es vienmēr ieklausījos intuīcijā, kas, kā zināms, nāk no Dieva. Dzīve mani ir situsi pēc pilnas programmas un nav devusi iespēju ielaist dvēselē dīkdienības vai augstprātības grēku. Bet tagad ir visi apstākļi tam, lai šie divi visuresošie grēki varētu nemanāmi iezagties dvēselē. Ir taču pienācis laiks plūkt laurus.

Atvirzījos nostāk no uguns. Man kļuva bail no šī pretīgā jēdziena «plūkt laurus». Es atkal paskatījos uz uguni un sajutu tajā kaut ko tuvu un dārgu. Es sapratu, ka esmu izdarījis pareizi, iebūvējot kabinetā kamīnu. Mazā kamīna uguns sadedzinās trū­došās, piezemētās esības domas. Es bieži raudzīšos uz uguni, ļoti bieži. Bet manā kabinetā smaržos pēc ugunskura.

Es ļoti labi sapratu, ka cilvēki centisies pavadīt kopā ar mani laiku šajā šikajā kabinetā ar kamīnu, lūgs, lai es stāstu par tāliem ceļojumiem, un apvainosies, saklausot mājienus, ka man ir jāstrādā. Cilvēki it kā netīši virzīs mani uz bezdibeņa malu, uz turieni, kur slēpjas dīkdienība. Bet, tā kā es pretošos un centīšos iegūt vairāk laika darbam, viņi domās, ka esmu kļuvis iedomīgs. Cln no tā man kļūs vēl skumjāk, bet vientulības sajūta tā arī saglabās asumu. Iespējams, ka es skumšu visu savu atlikušo dzīvi.

Visu to saprotot, es, protams, ipaši centīgi radīšu sev visas iedomājamās grūtibas, dodoties sarežģītos pārgājienos, katru brivo bridi jebkuros laika apstākļos nakšņošu teltī, organizēšu arvien jaunas un jaunas ekspedīcijas, rosināšu cilvēkus uz jau­niem pētījumiem. Es saprotu, ka jādara ir tā, lai nepielaistu sev

tuvumā «lauru plūkšanu». Un tāpat ari es saprotu, ka jāpaliek, kā saka mans draugs Veners Gafarovs, Dabas bērnam, nepārstājot priecāties par ausmu un rietu, jūtot baudu no sijājoša lietutiņa un ar cieņu skatoties uz lēkājošu vardi.

Man šķiet, ka cilvēki slikti saprot, kas ir mīlestība. Vairāk par visu viņi mii naudu un tikai mazliet mii citus cilvēkus. Vērojot to un izjūtot savu bezspēcību pret to cīnīties, man kļūst skumji. Skumjas taču ir nedalīta mīlestība, pareizāk sakot, mīlestība, kuru noteiktu apstākļu dēļ nav iespējams realizēt. Varbūt dižajā un noslēpumainajā Šambalā nav skumju, varbūt tur mīlestība vienmēr tiek realizēta, kaut gan… droši vien Šambalas daudzvei­dīgie cilvēki skumst par mums, no citas dimensijas raugoties uz mūsu ārējā spožuma pārņemtajām sejām.

Tagad es varu kaut ko pastāstīt par Šambalu, jo mēs patiešām bijām tās neredzamajos skāvienos. Tagad, dārgie lasītāji, jūs pašķirsiet vēl pāris lappušu un būsiet 1999. gadā, kad Nepālā un Tibetā sāka attīstīties notikumi, kas mūs aizveda pie Dievu Pilsētas - leģendārās Šambalas virszemes daļas.

Lai gan šīs grāmatas pirmajā sējumā es jūs jau iepazīstināju ar ekspedīcijas locekļiem, atļaujiet man to izdarīt vēlreiz - atgādi­nājumam.

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs - ekspedīcijas dvēsele, romantiķis, kas nekad nebaidās izteikt jebkuru, pat vis­pasakaināko domu. Viņa galvenā īpatnība - kopā ar viņu ir viegli.

Rafaels Gajazovičs Jusupovs - ekspedīcijas kritiķis, erudīts, cilvēks, kas vienmēr atsauc atpakaļ realitātē. Viņa galvenā īpat­nība - neticams romantiskas dzīves uztveres un nopietna zināt­nieka stīvuma savienojums.

Ravils Šamiļevičs Mirhaidarovs - ekspedīcijas motors, cil­vēks, kas spēj strādāt dienu un nakti, pie tam - saprātīgi. Viņa

galvenā īpatnība - uzklausīt, des­mitreiz apdomāt un tikai pēc tam pateikt.

Kad es sāku rakstīt grāmatas otro sējumu, man šķita, ka varēšu visu ekspedīcijas piedzīvojumu aprakstu iekļaut vienā grāmatā. Bet es nebiju pareizi aprēķinājis. Es rakstīju, rakstīju, rakstīju… un pēkšņi sapratu, ka grāmata neat­bildīs galvenajai sieviešu prasībai - to nevarēs ielikt somiņā. Es pat dažām sievietēm palūdzu, lai parā­da somiņas un es varētu tās izpētit. Es atklāju, ka somiņās sievietes nēsā tik daudz nieku, ka grāmatai patiesi atliek maz vietas. No piedāvājuma nēsāt grāmatu polietilēna maisiņā sievietes kategoriski atteicās, uzskatot to par sliktas gaumes pazīmi, jo saburzītais maisiņš reti kad harmonē ar apģērba stilu.

Tāpēc es biju spiests sadalīt grāmatas otro sējumu divās da|ās - otrajā un trešajā, un sakarā ar to «bijušais» trešais sējums «Dzīvības matrica uz Zemes» kļuva par ceturto, kuru drīz sākšu rakstit (dod Dievs, lai tas arī nesadalītos divās daļās!). CIn viss šis sajukums, kas mani padarīja nervozu, radās no sieviešu rokassomiņu ierobežotā apjoma un arī no sieviešu neizskaidro­jamās nepatikas pret polietilēna maisiņiem.

Šajā sakarā, dārgie lasītāji, lūdzu jums piedošanu par to, ka grāmatas pirmajā sējumā («Seno civilizāciju traģiskais vēstī­jums») es pārāk pašpārliecināti uzrakstīju, ka visa grāmata «Dievu Pilsētas meklējumos» sastāvēs no tris sējumiem - tobrid man acīmredzot neienāca prātā padomāt par sieviešu somiņu izmēriem. Bet es jums, dārgie lasītāji, apsolu, ka grāmatas «Dievu Pilsētas meklējumos» pirmā sējuma atkārtotajā izde­vumā sakarā ar sējumiem tiks izdarītas korektīvas, bet es turp­māk visu savu rakstīšanas degsmi sabalansēšu ar sieviešu psi­holoģijas niansēm.

Šo, grāmatas otro sējumu es nosaucu «Harati zelta plāksnes». Kāpēc tā? Tāpēc, ka ar šo mīklu sākas ari Šambalas galvenā mikla. Dārgie lasītāji, palasiet šo sējumu. Ceru, ka jums būs interesanti. CIn ari izdomājumu tur nav nekādu. Bet grāmatas trešo sējumu es nosaucu «Šambalas skāvienos».

CJn vēl, dārgie lasītāji, lūdzu piedošanu, ka šajā grāmatā dažreiz ieskanēsies skumjas notis. Tam, protams, nav attaisno­juma, jo ekspedīcija beidzās veiksmīgi. Bet tāds nu ir mans dvēseles stāvoklis. Toties viss būs patiesi.

Veltīts Nikolaja Konstantinooiča Reriha

piemiņai

1. nodala

NEPĀlas stūpas ir veidotas pēc Šambalas plāna

Mans draugs Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs vienās apakš­biksēs staigāja starp izkravātajām mugursomām, skaitidams un analizēdams ekspedīcijas pārtikas produktus un aprīkojumu. Bija 1999. gada augusts. Nepālas galvaspilsētā Katmandu, kur bija ieradusies mūsu ekspedīcija, bija vasaras vidus. Lētajā vies­nīcā, kurā bijām apmetušies, nebija gaisa kondicionētāju.

Ļoti karsts!

-   Ļoti karsts! - teica Seļiverstovs, sviedrus slaucidams.

-  Ir gan, - piekrita Rafaels Jusupovs. - Starp citu, visa ekspe- dicijas aparatūra, ieskaitot pārnēsājamos datorus, pēc lidojuma ir labā stāvoklī. Bet ir ļoti mitrs, ka tikai nu kontakti neoksidētos. Visvairāk bail par saules bateriju.

-   Bet es te par desu domāju, - it kā runādamies pats ar sevi, teica Seļiverstovs. - Var sabojāties šajā klimatā. Vedām taču no Krievijas. Būs žēl. (Jn, kā par nelaimi, ari mušu ir papilnam.

-   Sergej Anatoļjevič, varbūt to desu ieziest ar olīveļļu. To šeit var nopirkt, - atsaucās Ravils Mirhaidarovs.

-   Nu ko, laiks doties pie sūtņa. ISemsim taksi, - es noko­mandēju.

-   Tūliņ, tikai desu iesaiņošu.

K āpēc nepāla ir labsirdīga valsts?

Krievijas sūtnis Nepala Vladimirs Vasiļjevičs Ivanovs kopa ar diplomātu Šamilu Aļimhanoviču Nugajevu mūs gaidīja sūtnie­cības plašajā hallē. Izklāstījām ekspedīcijas mērķus un lūdzām sūtni piezvanīt uz Ķīnas vēstniecību, lai atvieglotu Ķīnas vizu saņemšanu. Pēc tam saruna pievērsās tēmai par nepāliešu dzīvi un paražām.

Izrādījās, ka Nepālā dzīvo aptuveni 5000 cilvēku, kas beiguši augstskolas Krievijā (PSRS). Krievija un Nepāla galvenokārt tir­gojas ar ieročiem. Nepālā ir izplatītas komunistiskās idejas, tāpēc savulaik PSRS uz šo valsti bija liela ietekme. Tagad šī ietekme ir mazinājusies.

Vēstnieks Ivanovs īpaši uzsvēra, ka viņš ir ļoti materiālistiski noskaņots cilvēks un nav ticīgs. Pēc tam viņš pacēla rādītājpirk­stu, ieturēja pauzi un gandrīz čukstus pavēstīja, kā pats savām acīm vakarā virs nepāliešu stūpas redzējis vienmērīgi izgaismo­tu apli.

-  Nē, Dievam es neticu, bet… brīnumiem ticu. Šo brīnumu te, Nepālā, ir papilnam, - viņš piemetināja.

-   (Jn kādus vēl brīnumus jūs redzējāt?

-    Nepālā, - Vladimira Vasiļjeviča acis noslēpumaini iemir­dzējās, - neko nedrīkst nogalināt, pat ne žurku vai mušu. Es, lūk, reiz savā baseinā pamanīju žurku un to nositu. Tūliņ, gan­drīz momentā, man pietūka vaigs.

-   Vaigs? - pārjautāja Seļiverstovs.

-Jā.

-  CIn vēl, - viņa acīs parādījās ironija, - kāds pazīstams rakst­nieks (viņa vārdu neminēšu) savā grāmatā apsmēja šo nepā­liešu paražu, nosaukdams to par aizvēsturisku un primitīvu. Tik­ko šī grāmata ieraudzīja dienasgaismu, rakstnieks savā vasar­nīcā ievēlās tualetē un tik tikko nenoslīka mēslos.

-   Šausmas, - līdzjūtīgi noteica Seļiverstovs.

-   Nesmejieties, lūdzu, bet šī zeme ir kā apburta, - vēstnieka acis vērās kaut kur tālumā, - šeit atļauts darīt tikai labu, visi ļau­nie darbi brīnumainā veidā izgāžas.

-   Kāpēc tā? - jautāja Seļiverstovs.

-   Nepālieši un tibetieši (bet tibetiešu te ir ļoti daudz) saka, ka iemesls slēpjoties Nepālas stūpās, kas esot celtas pēc kāda ļoti sena plāna. Stāsta, ka stūpas pastiprinot cilvēku labās un iznī­cinot ļaunās domas.

-   Kas tas ir par senu plānu?

-   Es nezinu.

Atstājot vēstniecibu, mēs pajautājām sargam, kur var dabūt taksometru. Viņš paskaidroja, ka vislabākais orientieris būšot atkritumu bedre, kuru mēs saodīšot jau simts metru attālumā. Soļojot norādītajā virzienā, es atcerējos savu biežo niekošanos

par šo tēmu ar bērniem. Reiz es ievēroju, ka 6-7 gadu vecumā bērnos mostas kaismiga vēlēšanās ticēt brīnumiem. Viņi skatās uz tevi ar plati ieplestām acīm un tic vislielākajām blēņām. Piemēram, bērniem var stāstit, ka tu dabū ēdienu atkritumu

bedrē, kur labi cilvēki atnes ēdienu, lai nabaga cilvēkiem būtu ko ēst. Reiz es tā ilgi meloju Baškīrijas slavenās aktrises Tansul- panas Babičevas 7 gadus vecajai meitiņai. Pēc dažām dienām Tansulpana man piezvanīja un smiedamās teica:

- Ernst, ko tu esi sadarījis! Izrādās, ka mana meita pastāvīgi nes ēdienu uz atkritumu konteineriem. Vakar pusi tortes aiz­stiepa.

Toreiz es pat sacerēju dzejoli par atkritumu bedri, kurai, ejot uz darbu, katru dienu gāju garām:

Gardo atkritumbedres smārdu Reiz nejauši sajutu es, (Jn apkaltie zābaki mani Naski aiznesa turp.

Atkritumbedrē iegrūdu roku, Izvilku gurķi no tās. Un, lai gan šķebināja, Beidzot apēdu to.

Kad mēs nokļuvām pie Nepālas atkritumu bedres - orien­tiera, mēs patiešām ieraudzijām, ka tur stāv daži taksometri. Atkritumos rakņājās daži ubagi. Viņi pacēla uz mums acis, un es ievēroju viņu paēdušās, apmierinātās un labsirdīgās sejas.

Taksometrā, kas atgādināja sarūsējušu konservu bundžu, es, turpinādams domāt par bērniem, atcerējos, ka 6-7 gadu ve­cumā viņi spēj no sirds ticēt, ka vietējā parkā dzivo dinozauri. Parasti es iestāstīju, ka ir ļaunie - sarkanie un labie - zaļie dino­zauri. Tikai pie ļoti paklausiga zēna (vai meitenes) var atlidot labais zaļais dinozaurs, uzsēdināt uz saviem spārniem un aiznest uz brīnumaino Šambalu.

-  un kas ir Šambala? - bērni jautāja.

-  Tā ir brīnumzeme, - es atbildēju.

Taksometrs ierukšķējās un stipri ievibrējās. Vadītājs piedeva gāzi. Mūs ietina slikta neetilēta benzīna dūmi. Kaut kas nočirk­stēja un nokrakstēja.

-   Man šķiet, ka mēs izjuksim, - ieskanējās Seļiverstova satrauktā balss.

-  Kaut nu tikai šī konservu bundža aizvestu mūs lidz viesnī­cai. Apkārt melna tumsa.

Taksometrs tomēr aizveda mūs lidz viesnīcai. Vadītājs paņē­ma naudu un, labsirdīgi smaidīdams, paplikšķināja pa sava «automobiļa» bamperi un maigi teica:

-  Veri old kar, bat ueri gud (ļoti veca mašīna, bet ļoti laba).

Viesnīcas hallē manu uzmanību piesaistīja kastīte ar uzrakstu

«Tip box». Angļu valodā vārds «tip» nozimē dzeramnaudu. Pro­tams, ka es, tāpat kā visi citi cilvēki, restorānā vai kafejnīcā dodu dzeramnaudu, taču daru to it kā paslepus, izteiksmīgi šķielēdams uz oficiantu. Bet šeit cilvēkiem piedāvā dot dzeram­naudu pilnigi atklāti, iemetot naudu redzamā vietā noliktajā kastitē. Tās dibenā bija redzama uz kseroksa nokopēta 100 do­lāru banknote.

-   Kāpēc jūs dzeramnaudu vācat kastītē, bet paslepus nedo­dat kabatā? - pajautāju vienam no viesnīcas kalpotājiem.

-    Ziniet, ser, - kalpotājs pavisam samulsa, - cilvēki taču aizmirst dot dzeramnaudu. Nu, un mēs atgādinām.

-   tin kā veicas?

-   Slikti met. Restorānā gan nevajag atgādināt, tur dod labi.

-   Vai oficianti ar jums dalās?

-   Nē, saka, lai ņemam paši. Mēs ari cenšamies.

-   (Jn to dzeramnaudu, kuru savācat šajā kastitē, jūs dalāt lidzīgās daļās ar viesnīcas darbiniekiem?

Bijušais bagātais cilvēks

-    Ne, viesnīcas direktors lielāko daļu paņem sev. Viņš šo naudu dod ubagiem.

-   …?

-   Saprotiet, ser, viesnīcas direktors taču arī būs ubags.

-   Kā tad tā?

-   Viņš ir ļoti bagāts cilvēks, viņam ir daudz viesnīcu.

-   Nu un tad?

-   Pēc nepāliešu ticējumiem, bagātie cilvēki nākamajā dzīvē noteikti kļūs par ubagiem. Mūsu direktors to zina. Viņš saprot, ka nabadzīgie cilvēki arī grib ēst… rīsus.

-   Vai jūsu zemē mii bagātos cilvēkus?

-   Mil, ļoti mīl.

-  Kāpēc? - izbrinījies jautāju, zinādams, ka bagātnieki reti kur bauda visas tautas mīlestību.

-   Cilvēki viņus žēlo, jo viņi būs ubagi. (Jn vēl… - viesnīcas darbinieks kļuva domīgs.

-   (Jn kas vēl?

-   Bagātie cilvēki atdod savu naudu tempļu un stūpu celt­niecībai. Viņi zina - ja atdos naudu šim mērķim, tad nākamajā dzīvē viņi var nekļūt par ubagiem, bet būs tādi, kā mēs - vidējā šķira.

-   Kāda ir jūsu alga?

-   Seši dolāri, dažreiz astoņi.

-   Mēnesī?

-Jā.

-   Pietiek?

-   Nu, kā lai saka… Toties es neesmu ubags.

-   Vai jūs pats ari ziedojat naudu tempļu celtniecibai?

-   Jā, protams.

-   Bet jums taču droši vien jau tāpat nepietiek?

-   Risi pie mums ir lēti.

-   Un vai gaļu jūs ēdat? - es nerimos.

-  Daudzi nepālieši dzīvoklī tur vistas. Es mājās arī turu vistas. Kad kaujam vistu, ēdam gaļu.

-     Paklausieties, 1996. gadā, kad es pirmo reizi biju Katmandu, kādā šaurā ieliņā mani no augšas aplēja ar kaut kādiem zaļiem un smirdīgiem mēsliem. Vai tie nebija…?

-  Tie bija vistu mēsli, - viesnīcas darbinieks pasmaidīja. - Ne­pālieši vistu mēslus izšķīdina ūdeni un pa logu lej uz ielas. Es arī tā daru. Kā tad citādi?

-   M… jā… Un vai gaiļi no rīta dzied?

-   Ne tikai ritos, bet dienā ari.

-   Tātad… ari jūs atdodat naudu tempļu celtniecībai, lai gan pēc Krievijas mērauklas nepavisam nedzīvojat bagāti. - Es sa- mulsu.

-   Ne tikai es, bet ari daudzi ubagi dod naudu, protams, ja tā viņiem gadās.

-   Bet, ja saskaņā ar jūsu reliģiju bagātie cilvēki nākamajā dzivē būs ubagi, - kas tad nākamajā dzīvē būs tagadējie ubagi?

-   Bagātnieki.

-   Tiešām?

-   Tiešām.

-    Bet vai reliģiskie kalpotāji, kuriem jūs ziedojat savu naudu, to nezog?

-   Maz zog.

-   Kā jūs to zināt?

-   Tā runā cilvēki, kas strādā tempļos.

-   Tātad tik un tā zog?

-   Ļoti maz zog.

-   Kāpēc zog maz, nevis daudz?

-    Reliģiskie kalpotāji zina - ja zags maz, tad nākamajā dzīvē kļūs par vidusšķiru, kā es, bet, ja daudz, - par ubagiem.

-   Ak tā…

-   Lamas un svami pie mums ir godīgi.

-   No sarunas ar jums es sapratu, ka stūpām un tempļiem katra nepālieša dzivē ir ļoti nozīmīga vieta. Kāpēc?

-   Tempļi, un jo sevišķi stūpas, dara cilvēkus labus, - viesnī­cas darbinieks pārliecināti atbildēja.

-   Kā jūs to zināt?

-   Es to zinu. Kad cilvēks pieiet pie stūpas, viņš tūliņ kļūst labāks. Es vedu savus bērnus uz turieni, lai izaug par labiem cil­vēkiem.

-   Bet kādā veidā stūpa ietekmē cilvēku?

-   (Jz stūpas ir acis. Neparastas acis. Tās skatās uz tevi un it kā pārmet visu slikto, ko esi darijis. No šī skatiena nevar nekur paslēpties. Katram cilvēkam ir jāieskatās šajās acīs.

-   Un kam tās acis pieder?

-   Cilvēkam?

-Nē.

-   Zvēram?

-Nē.

-   Dievam?

-Nē.

-   Bet kam tad?

-M… m… Stāsta, ka tās esot Šangri-la acis.

-   Šangri-la laikam ir Tibeta! Tibetas acis?

-   Nu, stāsta, ka tur esot zeme, kur dzivo Dievi.

-   Šambala?

-   Jūs, eiropieši, to tā saucat.

-   Bet vai tās nav Būdas acis?

-   Buda ari atnāca no Šambalas. Viņu no turienes atsūtija, lai viņš cilvēkiem iemācitu celt stūpas.

-   tin kāda, jūsuprāt, izskatās Šambala?

-   Es nezinu… Droši vien tā ir pilsēta, kurā dzivo Dievi.

Sameklēju kabatā visu nepāliešu naudu un iemetu dzeramnau­das kastitē. Viesnīcas kalpotājs nolieca galvu un klusu noteica:

-   Senk j ū.

Pēc tam es izgāju uz ielas, mazliet paklīdu apkārt un gandriz vai apmaldījos. Pa ceļam uz mājām redzēju, kā mersedesā man garām pabrauca nobarojies nākamais ubags.

Atgriezies viesnīcas numurā, pievērsu uzmanību draugu uzbudinātajām sejām.

-  Šef, izrādās, ka Rafaels Gajazovičs ir dzīvojis vienā kopuškā ar Nepālas karali, - noziņoja Seļiverstovs.

-   Kādā kopuškā?

-MVU.

-   Kad?

-   Lieta tā, ka aspirantūrā, kad rakstiju disertāciju biofizikā, es mācījos MVCI. Kopmītnē es dzīvoju vienā istabā ar kādu nepā- lieti, kurš apgalvoja, ka ir Nepālas karaļa kroņprincis. Šis nepā- lietis arī bija beidzis MVU un mācijās aspirantūrā. Atceros, kā viņš man stāstīja, ka esot otrais vai trešais princis, ka viņa dzīve ir pilna briesmu, jo prinči nogalinot viens otru, lai tiktu vaļā no konkurentiem uz troni, - stāstīja Rafaels Jusupovs.

-   Vai viņu nogalināja? - jautāja Ravils.

-  Varbūt viņš pats kādu nogalināja, - Seļiverstovs izteica savu pieņēmumu.

-    Es tagad skatos uz Nepālas karaļa fotogrāfiju un nevaru saprast, ir vai nav viņš tas, ar kuru es dzīvoju vienā MVU kopmītnes istabā, - teica Rafaels Jusupovs, atmiņās iegremdējies. - Tik daudz gadu pagājis! (Jn pie tam visi nepālieši izskatās vienādi.

-   Es kaut kur lasīju, ka viens Nepālas princis nogalinājis otru princi. Interesanti - kurš kuru? - piezīmēja Seļiverstovs.

-   Es ari to gribētu zināt, - piebilda Rafaels Jusupovs.

Vairākas dienas mums pagāja garlaicīgos gājienos uz Ķīnas

vēstniecību Nepālā, lai dabūtu vizas uz Tibetu. Bet atbildes no Pekinas kā nebija, tā nebija. Misis Pērsisa - tās tūrisma firmas prezidente, kas organizēja mūsu braucienu uz Tibetu, gribēdama

Rafaels Jusupovs: - Es skatos uz Nepālas karaļa fotogrāfiju un nevaru saprast, ir vai nav viņš tas, ar kuru es dzīvoju vienā kopuškā?

mazināt mūsu satraukumu, uzaicināja mūs pie sevis uz mājām vakariņās. Pēc Nepālas standartiem, viņa bija pārtikusi sieviete. Nejauši ieskatījies virtuvē, pamanīju tur visai solīda izmēra bļo­du. Atcerējos, ka Seļiverstovam ir apbrīnojama apetīte (viņš vienā reizē var apēst 100 pelmeņus), ierosināju pielikt viņam šo bļodu pilnu ar rīsiem un apsolīju, ka mans draugs tiks ar to galā. Visi mājnieki, sevišķi bērni, bija sajūsmā.

Sergejs Anatoļjevičs pieņēma izaicinājumu un uzstādīja Krievijas rekordu rīsa ēšanā.

-   Nu, vai risi bija garšīgi? - apvaicājās misis Pērsisa.

-   Ļoti, - atbildēja Seļiverstovs.

-   Jūtaties paēdis? - Viņa iesmējās.

-   Jā, - teica Seļiverstovs.

Jūtot, ka Krievijas prestižs ir acīm redzami cēlies, Sergejs Anatoļjevičs vēl visus pārsteidza, vienā rāvienā izdzerdams pilnu glāzi šausmīgas kvalitātes nepāliešu viskija.

Kad izgājām uz balkona uzsmēķēt, Rafaels Jusupovs ļoti nopietnā balsi pavaicāja misis Pērsisai:

-   Vai nepālieši daudz ēd?

-   Lai gan nepālieši ir daudz mazāki par viņu, - misis Pērsisa rādija uz milzīgo Seļiverstovu, - dažreiz viņi var apēst pat vairāk risa. Īpaši daudz ēd nastu nesēji kalnos. Kur tas viss satilpst?! Lūk, jogi un vientuļnieki var iztikt gandrīz pavisam bez ēdiena - pietiek ar pāris karotēm rīsa vai ar vienu kartupeli starp vairākas dienas ilgušām meditācijām. Vai jūs, ārsti, varat man to izskaid­rot?

-  Ak, cik maz mēs vēl zinām par cilvēka organisma iespējām! - nopūtās mūsu erudīts Rafaels Jusupovs.

-  Pēc sena ticējuma, tiek uzskatīts, - misis Pērsisas seja kļu­va nopietna, - ka cilvēks var vispār iztikt bez ēdiena, iztiekot tikai ar garīgo barību. Ēdienu aizstāj dievišķā enerģija.

-   Šajos vārdos kaut kas ir, - teicu krieviski un paskatijos uz draugiem. - Trešās Himalaju ekspedīcijas laikā mēs paši savām acim redzējām kailus jogus, kas spēj paciest briesmigo aukstu­mu kalnos un iztikt gandrīz bez ēšanas. Stāsta, ka viņus baro garīgā barība, kuru tie meditācijas laikā saņem no kosmosa. On kur tad vēl Somati fenomens!

-   Varbūt jogiem dievišķā enerģija spēj materializēties ēdienā vai arī tūliņ nokļūt organisma šūnās, - Rafaels izteica pieņēmumu.

Atkal pārejot uz angļu valodu, teicu misis Pērsisai, ka mēs esam spiesti atzīt kaut kāda nezināma mehānisma pastāvē­šanu, kas enerģētiski apgādā cilvēka organismu. Pēc tam es palūdzu, lai viņa pastāsta par seno ticējumu, ka cilvēks var iztikt tikai ar garīgo baribu vien.

-   Es slikti zinu šo ticējumu, - misis Pērsisa sāka stāstīt, - es tikai atceros, ka šo spēju cilvēkiem dod Šambala.

-   Šambala?

-Jā.

-  Šambala pati izvēlas, kam dot šādas spējas. Tiek uzskatīts, ka, lai saņemtu šādas spējas, jāskatās uz Nepālas stūpām attē­lotajās acīs un jālūdz. Šīs acis (neatceros, kurā stūpas pusē) skatās tur, kur Tibetā atrodas Šambala.

Rafaels Jusupovs griež matus Ravilam

-   Tātad acis uz stūpām skatās uz Šambalu, - pie sevis pie­zīmēju. - Jāpārbauda, vai skatiens nav vērsts uz svēto Kailasa kalnu.

-   Nu jā! Mēs te par garīgo barību runājam, bet es, lūk, tikko… - Seļiverstovs apmierināti nopūtās.

-   Sakiet, misis Pērsisa, vai jūs ticat, ka neparastās acis, kas raugās no stūpām, ir iemesls tam, ka jūsu zemē dzīvo ļoti labsirdīgi cilvēki? Cilvēks paskatās šajās acis un kļūst labāks? - es jautāju.

-   Nu, ne jau visi cilvēki ir labi. Jo… nejau visi skatās šajās acīs.

-   Mīļā misis Pērsisa, cilvēki šeit ir labi, ļoti labi, - es uzstājīgi atkārtoju. - Jūs dzīvojat daudz nabadzīgāk nekā Amerikā, Krievijā un daudzās citās zemēs, bet jūs esat laimīgāki, jo jūsu skatiens ir atklāts, smaids laipns un sirsnigs, jums ir labsirdīga dvēsele, un šeit ir maz noziedznieku.

-   Mēs, nepālieši, nemīlam amerikāņu filmas, - tur spēlē lab­sirdību, nogalinot citus.

Atgriezāmies viesnicā. Gultā es vēl ilgi domāju par acīm, kas raugās no Nepālas stūpām. Gribējās ātrāk tikt pie stūpu pētīšanas. Laika mums bija pietiekami - mēs taču gaidijām Ķīnas vīzas.

No rita pamodos no kaut kādas dūkšanas. (Jz balkoniņa Ra­faels Jusupovs grieza Ravilam matus. Pievērsu uzmanību Ra­faela Gajazoviča kalsnumam, kas īpaši izcēlās salīdzinājumā ar Seļiverstovu.

Svajambanatas st ūpas acis raugās uz kailasu

Katmandu ir divas lielas stūpas - Svajambanata un Budhanata.

Svajambanatas stūpa atrodas augstā pakalnā, un tur ir ārkār­tīgi daudz pērtiķu. Tādēļ tautā tā iesaukta par Monkey Temple (Pērtiķu templi).

Kāpjot pa kāpnēm uz Svajambanatas stūpu, mēs patiešām ieraudzijām milzīgi daudz pērtiķu. Rafaels Jusupovs pastiepa roku pērtiķu virzienā un sulīgā balsi sauca: -Tju, tju, tju, tju, tju…

Viens no lielajiem pērtiķiem, acīmredzot bara vadonis, šīs skaņas izdzirdis, sakustējās, pacēla galvu un spalgi nokliedza: -Ū-a-u!

Rafaels Jusupovs atkārtoja «tju, tju, tju…», šoreiz jau aicinošā intonācijā.

Pērtiķis apsēdās uz pakaļkājām, vērtējoši nopētīja Rafaelu un neapmierināti iekliedzās: -Ū-a-u, ū-a-u, ū-a-u! Rafaels vēl divas reizes aprauti iesaucās:

-   Tju, tju.

Pērtiķis sabozās un apklusa.

Rafaels Jusupovs paģērošā balsī krievu valoda teica:

-   Tju, es tev saku.

-   Hr-r, hr-r, hr-r, - pērtiķis pretīgi iekliedzās un izdarīja pāris lēcienu uz savu radinieku pusi.

Pēc tam visi pērtiķi sāka brēkt:

-   Hr-r, ū-a-u; ū-a-u, hr-r!

-   Tu viņam nepatiki, - Seļiverstovs nokomentēja situāciju.

Svajambanatas stūpa bija brīnišķīga, neraugoties uz to, ka

notika remontdarbi. No milzīga balta kupola centra pacēlās četršķautņu būve, un katrā pusē uz tās bija uzzīmētas neparas­tas acis. Virs šis būves stiepās kāpņveida konuss, pašā virsotnē ietverts ar kaut ko līdzigu zvanam.

Paskatoties uz šo stūpu, bija skaidrs, ka uz tās attēlotās acis raugās uz visām četrām debespusēm.

«Visdrīzāk acis raugās uz ziemeļiem, dienvidiem, rietumiem un austrumiem,» es nodomāju.

«Bet vai «ziemeļu» acis tiešām raugās uz ziemeļiem?» galvā pavīdēja jautājums. Es paņēmu kompasu un sāku mērīt šo neparasto acu skatiena virzienu.

Kompasa bultiņa apstājās pie atzīmes 60°. Pārbaudīju vēlreiz, tad vēlreiz, - viss sakrita. Bija skaidrs, ka skatienam ir novirze par 60° uz rietumiem.

«Kāpēc tā?» jautāju pats sev un tūliņ sapratu, ka atbilde ir ļoti vienkārša. Šī Nepālas stūpa nav orientēta pēc mūsdienu, bet pēc senā magnētiskā tikla, kad Ziemeļpols bija Kailasa kalns.

Es ļoti labi sapratu, ka tieši par 60° (tas ir, 6666 kilomet­riem) Zemes ass novirzījās pēdējo Pasaules Plūdu laikā. Vai patiesi Svajambanatas stūpa celta pirms Pasaules Plūdiem, tas ir - vairāk nekā pirms 850 000 gadu? Tas bija apšaubāms, jo bija labi redzams, ka stūpas celtniecībai izmantoti samērā mūs­dienīgi materiāli. Bet skaidrs bija arī tas, ka Svajarrubajiatas. stūpa bija celta pirmsplūdu senatnes piemiņai. Ko gan tā sim­bolizē?

Atkal un atkal uzdodams sev šo jau­tājumu, klidu ap galveno stūpu, pa ce­ļam uzdurdamies daudzām mazām stū- pām un dikiem tūristiem, kas fotogra­fējās uz ši Nepālas arhitektūras piemi­nekļa fona.

Atbildes nebija. Jau sāku dusmoties pats uz sevi. Sapratu, ka Svajambanatas stūpas komplekss simbolizē kaut ko ļoti svarigu, ļoti nozimīgu, kaut ko tādu, kas radies vēl pirms Pasaules Plūdiem vai tūliņ pēc tiem un atstājis lielu ietekmi uz cilvēces tālāko attistību. Bet ko?

Sāku analizāt Svajambanatas galvenās stūpas sastāvdaļas. Ko nozīmē stūpas kupols? Kā acis attēlotas uz stūpas? Ko nozīmē kāpņveida konuss? Ko simbolizē «uzmava» stūpas vir­sotnē?

Manas domas šaudijās trakā tempā, bet atbildi neatrada. Pēc tam es jutu, ka tās ir saplūdušas un sāk virzīties vienā virzienā… un es sapratu, ka Svajambanatas stūpa simbolizē svēto Kailasa kalnu, bet… acis raugās uz to vietu, kur slienas šis svētākais kalns pasaulē.

Noskrēju pa kāpnēm lejā no pakalna, starp tirgotāju rindām atradu starptautisko telefonu un piezvaniju uz (Jfu matemātiķim Šamilam Ciganovam. Par laimi, viņš bija mājās.

- Šamil, klausies! Lūdzu, atrodi uz globusa matemātiskā modeļa Katmandu un Kailasu. Nosaki precizas koordinātas. Katmandu stūpas acis raugās nevis uz ziemeļiem, bet par 60° uz rietumiem. Sakarā ar to precizē, vai šis acis gadījumā ne­raugās uz Kailasu. Nosaki matemātiski precīzi! Ir ļoti svarīgi zināt, kur tad īsti raugās šis acis. Pēc pusstundas piezvanīšu vēlreiz.

Pusstundu klizdams starp tirgotāju rindām un atkaudamies no uzbāzīgajiem tirgotājiem, apēdu pretigi saldu saldējumu. Vēders burkšķēja. Piegāju pie telefona būdiņas un nepacietigi uzgriezu Samila Ciganova numuru.

-   Nu, Šamil? Kas tur iznāca?

-   Kļūdu tikpat kā nav, - no tālās Krievijas atskanēja Šamila balss. - Ja acis no Katmandu stūpas raudzīsies uz Kailasa kalnu, no ziemeļiem būs novirze par 61,5° uz rietumiem. Bet jums, mērot ar kompasu, iznāca 60°. Tas ir pieļaujamības robežās. (Jn tāpat jau viss ir skaidrs: ja acis uz stūpas ir orientētas pēc senā

magnētiskā tikla, tām jāskatās uz Kailasu, jo Kailass bija senais Ziemeļpols.

Man sāka dauzīties sirds.

- Paldies, Šamil! - es iekliedzu klausulē.

Tagad jau es pavisam skaidri sapratu, ka Svajambanatas stū- pai ir jāsimbolizē svētais Kailass. Tas bija ļoti svarīgi, jo Tibetas ceļojuma priekšvakarā varēja izpētit Svajambanatas stūpas kompleksu un iegūt priekšstatu par to, kas mums jāierauga Kailasa rajonā. Zemapziņa teica priekšā, ka, gadījumā, ja pati Svajambanatas stūpa simbolizē Svēto kalnu, tad mazās stūpas ap to noteikti simbolizē citus… Dievu Pilsētas elementus, kuras galvenā sastāvdaļa ir pats Kailass. No tā izrietēja, ka Dievu Pilsētai ir jābūt izvietotai ap Kailasu un mēs to ieraudzīsim. Kaut kāda iekšēja sajūta čukstēja, ka ieraudzīt Dievu Pilsētu mums nebūs viegli: senos monumentus segs mākoņi un migla, skā­bekļa bads 5000-6000 metru augstumā apmiglos uztveri, liekot pakļauties dabiskajai vēlmei izdzivot apstākļos, kad fiziskā sajū­ta «tikai nenomirt!» dominēs pāri visam, cenšoties izslēgt zināt­nisko zinātkāri un domas lidojumu. Bet pašlaik, tieši pašlaik es jutu, ka tur, padebešos Dievu Pilsētas rajonā, varēs izdarit mērķ­tiecīgus meklējumus, varēs jau iepriekš paredzēt to, kas mums ir jāierauga, jo… Svajambanatas stūpas komplekss mums to pateiks priekšā.

Šo domu iedvesmots, es atkal kāpu kalnā, kur slējās šī stūpa. Nepievēršot uzmanību pērtiķiem, kurus tā pārbiedēja Rafaels Jusupovs, domāju par to, ka mazās stūpas ir veidotas kā sav­dabīgas piramīdas un ko tas varētu nozīmēt. Bet no galvas neizgāja galvenā doma, kas vēl ilgi nedos man mieru, - ar kādu mērķi senie cilvēki cēluši Dievu Pilsētu? Un… lai cik dīvaini tas arī nebūtu, kaut kur zemapziņas dzilēs lidinājās skaists vārds - «matrica».

Kad kalna virsotnē biju atguvis elpu un mazliet paklīdis starp tūristiem, atradu savus puišus.

-   Nu gan mēs tevi nogaidijāmies, šefi Jau gribējām iet mek­lēt. Nekas nav noticis? - Seļiverstovs izšāva kā no lielgabala.

-   Viss kārtībā. Veči, nepievērsiet man nekādu uzmanību, uz­smēķējiet, bet es te pastaigāšu un padomāšu. Doma nāk, - es atbildēju.

Sāku skatities apkārt, jo nespēju sākt analizēt visus Svajam­banatas stūpas kompleksa monumentus uzreiz. Apdzēsis savu degsmi, nolēmu sākt analizi ar kompleksa galveno stūpu, ar to, kura, kā man šķita, simbolizē svēto Kailasa kalnu, bet pēc tam pēc kārtas izanalizēt pārējās stūpas, kuru šajā kompleksā bija ļoti daudz. Tajā bridi man pat prātā nevarēja ienākt, ka driz vien šeit ieraudzišu «mašīnu», ar kuras palīdzību senie cilvēki cēluši Dievu Pilsētu.

«Ar ko asociējas kupols, uz kura stāv galvenā stūpa?» do­māju, kā parasti kasidams pakausi un pētīdams stūpu. «Visdrī­zāk šis kupols (puslode) simbolizē… Zemi, tas ir - zemeslodi.»

(Jn ko simbolizē četršķautņu būve ar acīm virs kupola? Visdrīzāk tas simbolizē… Varu - seno cilvēku zemzemes pilsētu, kur saskaņā ar mūsu hipotēzi no jauna tika klonēts mūsu - Piektās Rases cilvēks un kur acīmredzot līdz pat šim brīdim atro­das dižie lemūrieši (Dievu Dēli), kuru acis attēlotas uz šis četršķautņu būves.

Ko simbolizē pakāpjveida konuss virs četršķautņu būves ar acīm? Visdrīzāk tas ir… pats Kailass, pareizāk sakot, mākslīga Kailasa kalna piramidāla konstrukcija. (Jn patiesībā jau uz fotogrāfijām svētais kalns līdzinās pakāpjveida konusam!

Ko simbolizē «uzmava» pakāpjveida konusa virsotnē? Clz šo jautājumu, dārgie lasītāji, es toreiz, 1999. gada vasarā, nevarēju atrast nekādu hipotētisku atbildi. Tikai 2001. gadā, kad izlasīju apbrīnojami interesanto Drunvalo Melhisedeka grāmatu «Senais dzīvības zieda noslēpums», man radās pilnigi pieņemams skaidrojums par šis «uzmavas» lomu. Tāpēc atļaujiet man minēt dažus citātus no šīs grāmatas. Bet vispirms man gribētos pateikt dažus vārdus par šīs grāmatas autoru.

Amerikānis Drunvalo reiz sajuta, ka meditācijas laikā pie viņa ierodas cilvēks, vārdā Tots. Šis neparastais cilvēks, kas

apgalvoja, ka dzivo citā dimensijā, sāka nevienam nezināmajam amerikānim stāstit Zemes vēsturi. Drunvalo visu rūpīgi pierak- stija. Rezultātā radās grāmata, kas tā piesātināta ar faktiem un shēmām, ka noticēt, ka tas viss ir izdomājums, ir neiespējami. Tik daudz fantāzijas nav nevienam cilvēkam. Bet pat šis visu zinošais Tots teica, ka viņš nezina visu patiesību, ka visu patie­sību zina tikai Sfinksa.

Savā grāmatā (flpeBHsa TaiiHa UBeTKa >kh3hh, h3xj. Co<1)hji, 2000, t. l,c. 127-134) Drunvalo Melhisedeks raksta:

«…Lielās (Heopsa)Piramīdas virsotnē ir plakana virsma, kuras laukums ir aptuveni 24 kvadrātpēdas (ap 7,3 m2 ). Šl plakanā virsma patiesi ir nosēšanās laukums pavisam īpašam kuģim, kas eksistē uz Zemes.

…Pēc Tota vārdiem, aptuveni jūdzes dziļumā zem Sfinksas ir liela telpa ar plakanu grīdu un griestiem. Šajā telpā atrodas pats

senākais mākslīgi radītais objekts - senāks par jebkuru citu objektu. Šā objekta lielums ir divi pilsētas kvartāli, tas ir ieapaļš, tam ir diska forma ar plakanu augšu un apakšu. Tā neparas- tums slēpjas faktā, ka tā apvalka biezums ir tikai 3 līdz 5 atomi. Uz augšējās un uz apakšējās virsmas ir noteikts ornaments.

…Tas ir kuģis, bet tam nav redzamu dzinēju. To iedarbina domas un jūlas. Šis kuģis ir tieši saistīts ar Zemes Garu un ir Zemes aizstāvis.

…Zemi savā kontrolē cenšas pārņemt ārpuszemes civilizāci­jas. Tas ir noticis miljoniem reižu un notiek vēl arvien. To vienkārši sauc par gaismas un tumsas cīņu. Katru reizi, kad iekarošana šķiet neizbēgama, vienmēr atrodas viens ļoti tīrs cil­vēks, kurš spēj pacelties nākamajā apziņas līmenī, atrod kuģi un paceļ to gaisā. Šim cilvēkam tad tiek dots milzīgs spēks, un viss, ko viņš domā vai jūt, kļūst par realitāti. Lūk, kā šis Kuģis pilda karakuģa lomu. Tas ļauj mūsu evolūcijas procesam norisēt bez iejaukšanās un ietekmes no ārienes.

Kad parādījās pirmās pazīmes, ka poli nobīdīsies (Pasaules Plūdi), Tots, Ra un Araragats atgriezās pie Sfinksas un pacēla karakuģi gaisā. Viss, ko vajadzēja izdarīt - pacelt molekulu vibrāciju līmeni tikai par vienu virstoni augstāk, nekā tas ir uz Zemes. Tas viņiem un kuģim deva iespēju iziet cauri Zemei un pacelties debesīs. Viņi paņēma uz kuģa 1600 Svēto Skolotāju no Lemūrijas un Atlantīdas. Cilvēki uz šī kuģa nebija tikai pasa­žieri, viņi izveidoja grupas Mer-Ka-Ba, kas aptvēra kuģi ar ļoti plašu lauku, kuram bija lidojoša šķīvīša forma… Pēc tam viņi nolaidās Lielās (Heopsa) Piramīdas virsotnē… un tad sākās polu nobīde, un visa dzīvība uz planētas iegāja Lielajā Tukšumā - trīsarpus dienas valdīja absolūta tumsa, kas aprakstīta daudzu tautu mītos.

…Pēc trīsarpus tumsas dienām Ra un aptuveni trešā daļa

cilvēku, kas bija Lielās Piramīdcis virsotnē, pa tuneli nokāpa uz telpu, kas atradās piramīdas divu trešdaļu augstumā, un no turienes devās uz pilsētu (vai templi) dziļi zemē zem piramīdas. Šī pazemes pilsēta bija saplānota tā, lai tajā varētu ietilpt 10 000 cilvēku, tāpēc tiem 533, kas tur nokāpa, vietas bija pilnīgi pie­tiekami.

Atlikušie 1067 (vai aptuveni tik) Svētie Skolotāji ar karakuģi uzlidoja debesīs, devās uz to vietu, kuru tagad sauc par Titika- kas ezeru, un nolaidās uz Saules salas. Šeit izsēdās Tots un kopā ar viņu aptuveni trešā daļa atlidojušo.

Pēc tam kuģis atkal pacēlās gaisā un devās uz Himalajiem, kur izsēdās Araragats ar atlikušo trešdaļu cilvēku.

Tomēr uz kuģa palika uēl septiņi cilvēki, kuri atgriezās pie Sfinksas un novietoja kuģi atpakaļ telpā, kur tas bija glabājies.

…Himalajos uzceltās piramīdas pēc savas dabas bija kristāliskas, tas nozīmē, ka to veidošanai tika izmantoti Trešās dimensijas kristāli. Tika celtas arī fiziskas dabas piramīdas - un lielā daudzumā. Lielākā daļa no tām vēl nav atrastas…

Visas sakrālās vietas uz Zemes bija augstākās apziņas saplānotas ceturtās dimensijas līmenī… pavisam ap Zemi ir trīs Kristus Apziņas režģa aspekti- Māte, Tēvs un Bērns: Tēvs - Ēģip­tē, Māte - Peru, Jukatanā un Klusajā okeānā, bet bērns - Tibetā.»

Ja es to būtu zinājis! Bet toreiz, 1999. gada Nepālas vasarā, kad es stāvēju un aizmirsies pētīju Svajambanatas stūpu, man šis informācijas nebija. Apkārt staigāja tūristi, ik pa brīdim uzgrūz- damies man un nojaucot domu, dažreiz kaut kur sāka spalgi kliegt pērtiķi. Toties es visu skrupulozi nofotografēju. Vismaz to izda­rīju…

Bet tagad, 2001. gada vasarā, kad rakstu šis rindas, man prātā ir domas, kurām vajadzēja atnākt toreiz, 1999. gadā. Ta­gad, 2001. gadā, kad sen jau ir pabeigta Dievu Pilsētas karte- shēma, varu ar pārliecību teikt, ka svētā Kailasa virsotnē arī ir plakans kvadrātveida laukums, līdzīgs tam, Heopsa piramīdas virsotnē, un ka senais diskveida kuģis (ja mēs tam ticam!) tur varēja nosēsties un izsēdināt Araragatu un citus cilvēkus. Ja atceramies teikto, tad, pēc analoģijas ar Heopsa piramīdu, jā­pieļauj, ka arī Kailasa iekšienē ir tunelis, kas ved uz leju - uz pazemes pilsētu, par kuru mēs jau vairākkārt esam runājuši un kuru Jeļena Blavatska sauc par «Varu».

Tomēr man sazin kāpēc šķiet, ka seno cilvēku diskveida ku­ģis, kas atrodas zem Sfinksas, uz Zemes nav vienīgais. Ir vēl viens līdzīgs kuģis. Tam, iespējams, ir mazliet citāda konstrukcija, un

tas domāts mazliet citiem mērķiem. Bet tas droši vien eksistē. Dievs nekad neko nerada vienā eksemplārā, visam ir vismaz dubulta kontrole. (Jn (pēc šis pašas loģikas) šis otrais kuģis glabājas speciālā telpā dziļi zem Kailasa, tur, kur atrodas Vara un Šambala. Šim otrajam kuģim (ja tāds ir, bet cilvēki to diemžēl nekad nevarēs pierādit) visdrīzāk ir dubulta diska forma ar izvirzījumu uz augšu, kā tas parādits Svajambanatas stūpas vir­sotnē. Un tā izmēri droši vien pārsniedz divus pilsētas kvartālus.

Spriežot par seno kuģi, es, protams, jūtu zināmu mulsumu, jo kā zinātnieks un ķirurgs esmu radis apelēt ar daudz konkrētākiem un reālākiem jēdzieniem. Tomēr esmu spiests atzīt, ka ari ķirurga izgudrotāja darbibā (agrāk vai vēlāk taču jāizdara kāds jauns griezums cilvēka miesā!) ir ļoti ievērojams zemapziņas ietekmes elements. Ķirurgi to sauc par «nojautu». Neviens ķirurgs nevar paskaidrot, ko tas nozīmē. Es arī nevaru

to izskaidrot, varu tikai pateikt: ja «Dievs nebūs devis» (tas ir-ja zemapziņa nepateiks priekšā), tad labu jaunu operāciju neizdarit.

Tad, lūk, šī mana zemapziņa attiecībā uz seno cilvēku otro kuģi izstrādāja ar mani interesantu joku. Kad pirmo reizi izlasiju Drunvalo Melhisedeka grāmatu, biju pārliecināts, ka tieši šajā grāmatā redzēju informāciju par to, ka eksistē ari otrs senais kuģis, kas glabājas dziļi Tibetas zemzemē. Tomēr, kad konkrēti sāku meklēt šo informāciju, skrupulozi pārlasot grāmatu vēl divas reizes, es to nevarēju atrast. Pētiju katru rindiņu, bet tādas informācijas nebija, lai gan… Šī doma galvā bija iesēdusies pil­nīgi konkrēti. Galu galā biju spiests atzīt, ka man droši vien galvā sanācis «klikšķis». Tomēr, tomēr… kāpēc man to vajadzē­tu saukt par «klikšķi»? Kāpēc es nevaru ticēt tam, ka informāci­ja var izpeldēt no zemapziņas, kuru stimulējis kāds fakts? Kāpēc es nedrikstu ticēt visuresošajam un visu tautu dzīvīgajam jēdzienam - «Dievs devis»? Kāpēc?

Dārgo lasītāj, sākot prātot par veidojumu Svajambanatas stū­pas virsotnē, protams, novirzijos, abstrahējos, sāku filozofēt un

baidos, ka tu jau esi pazaudējis stāstijuma vadmotivu. Atgā­dināšu, ka visu laiku, kamēr mēs gaidijām Ķīnas (Tibetas) vizas, 1999. gada Nepālas vasarā mēs izpētījām Svajambanatas stū­pas kompleksu, domādami, ka šis komplekss ir celts pēc plāna, pēc kura celta Dievu Pilsēta. Pamēģināsim vēlreiz atgriezties tajā laikā, kad es, galvu atgāzis, centos izprast Svajambanatas stū­pas nozīmi.

Kad biju beidzis pētit galveno stūpu, sāku aplūkot mazās stū­pas, kuru, kā jau teicu, tur bija ļoti daudz. Nolēmu tās vispirms saskaitīt.

-   Viena, divas, trīs…, - jau sāku skaitīt, kad aiz muguras atskanēja Rafaela Jusupova balss:

-   Paklau, Ernst! Zini, ko es pamanīju, - pie vienām stūpām pērtiķi pulcējas, pie citām pat klāt neiet. Tur ir kāda noteikta likumsakarība, es kādu laiku to vēroju uzmanīgi. Ko tas varētu nozīmēt?

-   Nu, un ko tad?

-   Domāju, ka dzīvnieki, un šie mūsu brāļi jo īpaši, labāk jūt smalkās enerģijas, bet piramīdas ir smalkās enerģijas kolektori, tas ir - enerģijas «savācēji», un atšķiras no Zemes vispārējā enerģētiskā fona.

-   Par kādām piramīdām tu runā?

-    Visas stūpas ir līdzīgas piramidām. Nevajag domāt, ka piramīda ir tikai tāda klasiska konstrukcija, kas lidzinās Heopsa piramīdai; piramīdas var būt ļoti dažādas - četršķautņu, konus­veida, pakāpienveida un tā tālāk. Manuprāt, pērtiķus ietekmē piramīdas forma, - Rafaels Jusupovs pārliecināti teica.

-   Rafael Gajazovič, vai tikai jūs nevilinājāt pērtiķus pie pira­midām ar savu «tju, tju, tju», - smaidot pajautāja Seļiverstovs.

-    Pagaidi, Serjoža! Tas patiešām ir interesanti. Pie kuras piramīdas tad pērtiķi neiet? - es jautāju.

-   Redzi to tur monumentu ar vertikālām šķautnēm. - Rafaels Jusupovs pastiepa roku uz kādu stūpu. - Tai pērtiķi vispār neiet klāt. Es ilgi vēroju. Galvenajai stūpai otrā pusē stāv tieši tāds pats monuments, - un pie tā ari pērtiķi neiet. Bet visapkārt ir daudz citu formu mazo stūpu, - pa tām pērtiķi kāpelē vienā laidā.

-   Varbūt pa tām vertikālajam šķautnēm ir grūti kāpelēt? - Seļiverstovs izteica pieņēmumu.

-   Nu nē. Tas nav galvenais. Pērtiķi šim monumentam met līkumu. Ko tas varētu nozimēt?

-   Dievu Pilsētā uzzināsim, - es atbildēju.

Pēc tam es pasaucu paligā Ravilu un sāku skaitit Svajambanatas kompleksa mazās stūpas un lielos monumen­tus.

-  Viena, divas, trīs…, - pilnā balsi skaitiju, cenzdamies nekļū­dīties, - desmit…, trisdesmit…, astoņdesmit…, simts…, simt- piecas, simtsešas, simtseptiņas, simtastoņas.

-   Sanāca 108, - Ravils konstatēja.

-   Ravil! Nevis simtastoņas, bet saki to svinīgi - simt astoņas! - es iesaucos. - Zini, kāpēc tas ir tik svarīgi? Vai tu zini, kāpēc?

-   Sapratu, - Ravila aci iedegās, - skaitļa 108 mīkla.

-    Jā, Ravil, jā.

-   Vareni! Skaitlis 108, kas atveidots visās astronomijas, fizi­kas, bioloģijas un citu zinātņu konstantās, ir ari šeit, Svajamba­natas stūpas kompleksā. Šef, parunāsim par skaitli 108, salīdzi­nāsim… [1]

-   Ravil, parunāsim par to vēlāk. Bet tagad paklausies! Man liekas, ka mūsu iegūtajam skaitlim 108 ir divi aspekti.

-   Kādi?

-   Pirmkārt, viss šis Svajambanatas stūpas komplekss sim­bolizē ko tādu, kam ir tiešs sakars ar kaut ko grandiozu, kas savieno Visumu, Zemi un Cilvēku vienotā veselumā. Kāds? Es domāju, ka šis komplekss simbolizē… Dievu Pilsētu.

-   …?!

- Otrkārt, Dievu Pilsētā mēs noteikti ieraudzīsim 108 piramī­das un senatnes monumentus. Tiem jābūt izvietotiem ap svēto

Kailasu. (Jn šim piramidām un senatnes monumentiem jābūt tikpat daudzveidīgiem kā tie, kurus mēs redzam šeit, - izšāvu kā no lielgabala.

-  Un zem tiem, - romantiskais Ravils aizsapņojās, - zem šīm piramīdām un monumentiem atrodas milzīga pilsēta, kurā dzīvo daudzveidīgie Šambalas cilvēki. Vai patiešām mēs jau pavisam drīz būsim tur? Vai tiešām mēs saskarsimies ar Diženo Šambalu?

-   Ja mūsu dvēseles būs tīras, tad… mēs redzēsim Dievu Pilsētu, bet ja ne…

-   Un ja ne? - Dvēseliski tīrais Ravils sabozās.

-   Vai nu aiziesim bojā, vai neko neredzēsim.

-   Mēs būsim tīri! - Ravila acis iemirdzējās.

-   Būsim.

Pēc tam mēs sākām analizēt mazās stūpas, meklējot vienā-

dus variantus. Bet nevarējām atrast nevienu, kura būtu tāda pati, kā citas. Katra bija savādāka. Visa šī daudzveidiba šķita kā neapvaldītas fantāzijas auglis, un tomēr varēja just, ka viss ir veidots pēc kaut kāda mums neizprotama plāna.

-   Ravil, pēc kāda plāna šis stūpas ir veidotas? Kā tu domā?

-   Bail teikt.

-   Nebaidies.

-    Pēc Šambalas plāna.

-   Es arī tā domāju.

-   Ar kādu mērķi tās ir veidotas?

-   Nezinu.

-   Es arī nezinu. Pagaidām…

Staigājot starp stūpām, mēs centāmies izanalizēt to savstar­pējo izvietojumu, lai izveidotu analoģiju ar gaidāmo ceļojumu uz Dievu Pilsētu, taču driz vien sapratām šo centienu bezjēdzīgumu, jo, kā mums pastāstīja Svajambanatas kompleksa kalpotāji, daudzas pārvietojamās čuguna stūpas laiku pa laikam tiek pār­vietotas, lai atvieglotu tūristu kustību.

Interesanti bija tas, ka dažām mazajām stūpām, uz kurām bija attēlotas acis, virsotnē bija uzmavas, citām - ne.

-   Ko tas varētu nozīmēt? - Ravils man jautāja.

-   Nezinu…, ļoti iespējams, ka…nē, es nezinu!

Bet tagad, kad es zinu Drunvalo Melhisedeka informāciju par seno kuģi, var pieņemt, ka zem dažām mazajām Dievu Pilsētas piramīdām varētu glabāties vēl kādi senie kuģi, zem citām - ne.

Pēc tam mēs izanalizējām kompleksa papildu daļu, kas it kā izolēti bija izvietota pakalna nogāzē. Šī kompleksa papildu daļa sastāvēja no galvenās mazās, baltās stūpas (bez uzmavas) ar acu attēlojumu un vairākām mazām stūpām.

«Interesanti, kāpēc šī kompleksa daļa ir izolēta?» es domāju. «Varbūt ir arī izolēta Dievu Pilsētas papildu daļa?»

Šajā sakarā zimīgi bija tas, ka uz postamenta ūdens baseina vidū stāvēja neparasta izskata cilvēks, kuram virs galvas pacēlās konusveida veidojums.

«Kas tas ir?» jautāju pats sev, bet atbildi neatradu.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, dārgo lasitāj, es tomēr pateikšu, ka mūsu ekspedīcijas rezultāti parādija, ka patiešām ir izolēta Dievu Pilsētas papildu daļa, kurā arī ir senatnes monu­menti un kur dzīvoja pēdējie atlanti (lidz mūsu ēras 7.-8. gad­simtam), kas prata izmantot Kailasa un Dievu Pilsētas tantrisko spēku. Bet par to izlasīsiet mazliet vēlāk šajā pašā grāmatā.

Jau galīgi noguris no daudzajiem iespaidiem, nolēmu vēlreiz apiet apkārt Svajambanatas kompleksam, lai nepalaistu kaut ko garām. Līdzi nāca Seļiverstovs. Pārējie palika gaidot.

- Kas tā par abrakadabru? - Norādīju uz monumentu, kas attēlo­ja kaut kādu vēzim lidzīgu būtni un bija veidots no bronzas vai misiņa.

-  Nezinu, - atteica Seļiverstovs. - Kaut kāds molusks, varbūt, vai vēzis?

-   Šaubos, vai šādā reliģiskā kompleksā varētu būt uzcelts piemineklis moluskam vai vēzim.

-   Tā gan ir. tin … vēzim jau nav spiļu abos galos.

-   Un kas tad tas ir?

-   Labāk pajautāsim tempļa kalpotājiem.

-   Pajautāsim.

Seno cilv ēku mašīna

Pusotru stundu mēs iztaujājām reliģiskos kalpotājus, kurus pūli bija viegli atrast to eksotiskā apģērba dēļ. Viņu vidū bija pat pats galvenais tempļa kalpotājs, kura kabinetā mēs iekļuvām ar grūtibām. Bet neviens neko nezināja.

-   Nezinu, - viņi atbildēja.

-   Nu, kā tad tā?

-   Nu tā.

Tad es savu sašutumu izpaudu kādam pavisam zema ranga tempļa kalpotājam, sakot, ka vispār jau nu tempļa kalpotājiem vajadzētu zināt par savu templi visu. Šim cilvēkam bija gudras acis.

Viņš viltīgi pasmaidīja un paskaidroja, ka visas zināšanas par šo templi ir atrodamas tibetiešu tekstos, kas glabājas speciālā telpā un eiropiešiem nav pieejami. Šie teksti ir sarakstīti san­skritā, kuru galvenie tempļa kalpotāji diemžēl nezina vai arī pazīst tikai burtus, bet vārdus nesaprot.

-   Bet kāpēc viņi nemācās sanskritu? - Seļiverstovs pajautāja.

-   Viņi to mācās reliģijas skolā, bet neiegaumē.

-   Kā tad tā? - Nespēju slēpt pārsteigumu.

-   Vini to tulin aizmirst.

-   Kāpēc?

-  Šis senās zināšanas, kas uzrakstītas sanskritā, nevienam nav vajadzīgas, neviens par tām nejautā, tāpēc viņi sanskritu aizmirst. (Jn parasti jau pietiek ar to, kas pārtulkots nepāliski vai angliski.

-   Vai tad patiešām neviens nav prasījis, ko nozīmē šis vēzim līdzīgais piemineklis?

-   Neviens.

-   Divaini.

-   Ziniet, ko es jums varu ieteikt, - teica zemā līmeņa kalpo­tājs. - Ap galveno stūpu staigā jauns cilvēks oranžā tērpā ar kausu rokā un vāc labdarības dāvanas. Viņš ļoti daudz zina. Viņam ir laba izglitiba, un viņš ir ļoti spējīgs. Viņš vairākus gadus strādāja seno Tibetas tekstu krātuvē. Darba tur nebija daudz, tāpēc viņš lielāko daļu laika pavadija, no mācību grāmatas

apgūdams sanskritu, un ir izlasījis ļoti daudzus tekstus. Viņu atlaida par to, ka viņš sāka lasīt tekstus, kurus neviens nedrīk­stēja lasīt. Un tagad viņš vienkārši staigā un vāc naudu.

-   Kur viņš ir? - Man iemirdzējās acis.

-   Kaut kur tepat staigā.

-   Palīdziet mums viņu atrast.

-   Ejam, ejam.

Kad mēs viņu atradām, es stādījos priekšā, cenšoties piedot savai balsij maksimumu uzticības pilnu, maigu intonāciju. Puiša vārds bija Kirams.

Uzticības pilnas attiecības mums tomēr izveidojās. Varēja just, ka Kiramam bija patīkami, ka pēc viņa zināšanām ir pie- prasījums.Viņš patiešām bija ļoti gudrs.

Mēs piegājām pie tās vēžveidīgās «abrakadabras», un es vi­ņam jautāju:

-   Kiram, kas tas ir? Es nezinu, bet man liekas, ka šis piemi­neklis ir ļoti svarīgs. Tas uzstādits tik redzamā vietā, uz tāda pos­tamenta…

-   Jums taisnība, ser! Tas ir ļoti svarīgs piemineklis.

-   Kas tas ir?

-   Tā ir seno cilvēku mašina.

-   …?

-   Tā ir celtniecības mašīna.

-   Kāda mašīna?

-   Celtniecības.

-   (Jn ko tad ar tās palīdzibu cēla?

-   Kalnus.

-   Ko?

-    Kalnus. Tā rakstīts tibetiešu tekstos. Tur rakstīts, ka šī mašina lidojusi un slīpējusi kalnus, lai piedotu tiem formu.

Es uz bridi pieklusu un tūliņ sapratu, ka ar vārdu «kalni» droši vien ir domāti senie monumenti (piemēram, Kailasa kalns), kuri tika veidoti no kalniem, tos slīpējot un rekonstruējot.

-   (Jn kā šī mašina slipēja kalnus? Koda ar spīlēm, vai?

-   Nē, nē, - Kirama acis iemirdzējās. - Tās nav spīles. Kalnus slīpēja neredzama enerģija, kas nāca no vietas, kur spīles saiet kopā. Ši mašīna darīja to, ko cilvēks domāja. Tā varēja ieurbties zemes dzilēs un taisīt tuneli, varēja slīdēt pa nogāzi, veidojot vagu, un daudz ko citu.

-   Kāda enerģija darbināja šo mašinu?

-   Cilvēka domu enerģija.

-   Tātad psihiskā enerģija? -Jā.

-   (Jn kā tas bija iespējams?

-   Tekstos ir rakstīts, ka cilvēka doma koncentrējās mašīnas iekšienē un iedarbināja to. Vienalga, kur cilvēks paskatījās un uz kurieni gribēja to nosūtit, mašīna lidoja uz turieni un izpildija visu, ko cilvēks vēlējās. Kad cilvēks piekusa, mašīna atlidoja atpakaļ pie viņa.

-   Mm… jā…, - es pagriezos pret Seļiverstovu, - ne jau tāpat vien Jeļena Blavatsta rakstīja, ka cilvēks ir pati spēcigākā enerģētiskā mašina, jo var izmantot principu - «es - makrokos- mosa mikrokosmoss».

Kirams uz mums skatijās ar gudrām un labsirdīgām acīm. Viņu nesaistīja reliģiskie pienākumi, tādēļ viņš neteica šeit vis­biežāk sastopamo vārdu «noslēpums». Viņa angļu valoda bija neparasti bagāta.

-   Kiram, vai svēto Kailasa kalnu uzcēla ar tādas mašīnas palīdzību?

-   Nezinu. Es jau neesmu izlasījis visus tibetiešu tekstus.

-   Kiram, - es satvēru viņu aiz rokas un cieši saspiedu, - pasa­ki, vai šī mašīna ir ista un nāk no senatnes, vai arī tas ir tikai piemi­neklis, kas izveidots tai par godu? - uzdevu galveno jautājumu.

-   Es nezinu. Iespējams, ka tā ir īsta, kas atnesta no Harati.

-   Harati?

-   Jā, bet tas nav galvenais.

-   Un kas tad ir galvenais?

-  Galvenais ir tas, ka jāzina maģiskā formula (mantra), lai šo mašīnu iedarbinātu. Bez mantras šī mašīna nedarbosies.

-   Vai jūs zināt šo mantru?

-   Protams, ne. Mantras nekad neviens nepieraksta. Mantras tiek nodotas no mutes mutē kā liels noslēpums tikai tiem cil­vēkiem, kas mīl citus cilvēkus.

Es uz brīdi sāku domāt, ka, gadījumā, ja mūsdienu cilvēki zinātu šo mantru, noteikti atrastos tādi, kas šo mašīnu izmanto­tu kā visvarenāko ieroci. Šis ierocis būtu gandriz nenotverams, jo ar domām vien to varētu pārvietot, kur vien ienāk prātā.

Piemēram, varētu iekļūt prezidenta rezidencē no zemes apak­šas.

-   Kiram, bet šis mantras noslēpumu taču nedrikst pazaudēt.

-   Tas nav pazaudēts. Ir, kas to zina.

-Kur?

-   Šambalā.

Es jau gandriz sāku izrādīt interesi par Šambalu, bet Kirams kļuva steidzigs, - viņam bija jānodod savāktā nauda. Mēs noru­nājām nākamo tikšanos.

Kad bijām atraduši Ravilu un Rafaelu un jau devāmies mājup, Seļiverstovs apjucis teica:

-   Eh, mēs taču aizmirsām Kiramam ielikt kausā naudu.

Vēlu vakarā netālu no mūsu viesnīcas es atradu starptautisko

telefonu un piezvanīju uz Maskavu akadēmiķim Anatolijam Jevgeņevičam Akimovam - nopietnam zinātniekam, kas pēta smalkās enerģijas. Pēc tam kad biju pastāstījis viņam par seno cilvēku mašīnu, viņš iesaucās:

-   Tātad viens pret divi?

-Jā, es izmērīju, - es atbildēju, brīnīdamies, ka Akimovu pir­mām kārtām interesē seno cilvēku mašīnas cilindriskā korpusa platuma un garuma attiecība.

-   Lieta tā, - klausulē no tālās Maskavas skanēja Akimova balss, - ka tikai cilindriska konstrukcija ar platuma un garuma attiecību viens pret divi var neitralizēt torsionu laukus [2] . Tāda cilindra iekšienē rodas robežstāvoklis, kad torsionu lauka nav. Neviena cita konstrukcija nevar neitralizēt torsionu lauku, ikvienai citai kon­strukcijai iekšienē ir pozitīvs vai negatīvs torsionu lauks.

-   Un kā tad cilvēka doma mašinu iedarbina?

-   Tādu cilindru var uzskatīt par lielu rezonētāju (vai koncen- trētāju), kura iekšienē bez šķēršļiem var iekļūt (iekšā taču lauka nav!) cits enerģijas veids (piemēram, psihiskā enerģija) un tur

sakoncentrēties. Runājot precīzākā zinātniskā valodā, cilvēka mentālā (psihiskā) iedarbība var šī lielā torsionu rezonatora iekšienē izveidot pozitivu vai negatīvu torsionu lauku.

-    Anatolij Jevgeņevič, es tomēr esmu ārsts, nevis fiziķis, tāpēc pārjautāšu….

-   Labi, labi.

-   Es sapratu tā, ka cilvēks it kā var ienest savu domu šā cilin­dra iekšienē, bet cilindrs to notur sevi. Vai tā?

-   Principā pareizi, tikai ne gluži zinātniski.

-   Un kā tā mašīna pārvietojās?

-    Ar domas enerģijas spēku. Daudzi mūsdienu zinātnieki uzskata, ka domai piemit kolosāla enerģija. Mēs tikai pagaidām neprotam reģistrēt šo enerģiju, pagaidām vēl nav pietiekami precīzu uztvērēju. Bet mēs pie tā strādājam. Tik un tā es varu minēt daudzus piemērus, kas netieši pierāda, cik enerģētiski va­rena ir doma. Piemēram, Antipova fenomens.

-   Kas ir Antipovs?

-   Šis cilvēks dzīvo Penzā. Pirms dažiem gadiem viņš smagi saslima, bet pēc izveseļošanās viņam atklājās neparastas spē­jas. Es pats redzēju, kā viņš vienu pēc otras paņēma trīs 40 kg smagas plāksnes un pielika sev pie krūtim. CIn šīs tris plāksnes, kas kopā svēra 120 kg, kaut kādā nesaprotamā veidā turējās it kā karājoties gaisā. Man ir videokasete, kur tas viss ierakstīts. Jūs ari varat par to pārliecināties, piezvaniet Antipovam un aizbrauciet uz Penzu.

-   Bet… es pašlaik esmu Nepālā, - nopūtos.

-   Neko darīt. Bet, ja runājam par Antipova fenomena zināt­niskā izskaidrojuma mēģinājumiem, nāk prātā doma par to, ka cilvēks var iedarboties uz gravitācijai pretēju torsionu lauku. Cilvēka doma enerģētiski ir pietiekami spēciga, lai pretotos gravitācijai un noturētu 120 kg smagu priekšmetu, - akadēmiķis Akimovs paskaidroja.

-   Cik es saprotu, - iekritu starpā, - lai iedarbinātu seno cil­vēku mašīnu, arī varēja tikt izmantots cilvēka psihiskās enerģi­jas antigravitācijas efekts. Tad mašina pacēlās gaisā un devās uz turieni, kur viņu sūtīja cilvēka domas enerģija, kas spēja kon­centrēties mašīnas cilindriskā korpusa iekšienē. Tāpēc senie apraksti, nu, piemēram, «…mašīna lidoja uz turieni, kur to savās domās nosūtīja cilvēks, un darīja to, ko viņš domāja…» var būt gluži reāli. Vai tā?

-   Principā tā ir.

-   Un kāda ir to četru «spiļu» loma, kas ir abos cilindra galos?

-   Tās «spīles» noteikti ir vadītāji, kas veido 4-x izstarojuma virziena diagrammas. Mentālā (psihiskā) enerģija, kas koncen­trējusies cilindra iekšienē, caur šiem vadītājiem tiek novirzīta vienā punktā, no turienes tā izplūst izplatījumā un spēj izdarīt mehāniskas darbibas. Tam tā jābūt, ja esmu pareizi sapratis jūsu skaidrojumu.

-   Anatolij Jevgeņevič, rīt es attīstīšu filmiņu, uztaisīšu foto­grāfiju un aizsūtīšu jums pa e-pastu. Šeit to var izdarīt, - es kliedzu klausulē.

-   Labi, es gaidišu, - atbildēja akadēmiķis Akimovs.

-    Vēl viens jautājums, - es sāku steigties, saprotot, ka tik gara saruna pa starptautisko telefonu maksās mums lielu naudu. - Jūs teicāt par 4-x starojumu, kas tiek vadits caur četrām spīlēm uz centrālo punktu. Kas tas par starojumu?

-Ir infrasarkanais, ultravioletais, rentgena starojums un tā tālāk. Viss ir atkarigs no svārstibu frekvences. Piemēram, rentgena staro­jumam ir augstāka frekvence nekā ultravioletajam, par infra­sarkano nemaz nerunājot. Bet ir starojumi ar vēl augstāku, pa­reizāk sakot, ar superaugstu frekvenci. Tāds ir smalkās matērijas (torsionu) starojums, un pie tāda starojuma, kā uzskata nopietni zinātnieki, pieder arī psihiskā (mentālā) enerģija. Tieši tādu enerģi­ju vajadzētu izstarot no četru vadītāju savienojuma punkta.

-   Tātad tiek izstarota cilvēka domas enerģija?

-   Ar dažiem populāriem pieņēmumiem varētu teikt arī tā.

-   Vai patiesi cilvēka domas enerģija var būt tik spēcīga, ka var skaldit akmeņus, slīpēt kalnus un zemē veidot tuneļus? - es neizpratnē jautāju.

-    Bez šaubām, - atbildēja Akimovs. - Viss ir atkarīgs no svārstību diapazona, kas spēj realizēt izstarotās enerģijas iedar­bības mehānisko efektu.

Tobrīd es vēl nezināju, ka driz vien Dievu Pilsētā zem sena­jām piramīdām mēs ieraudzīsim šiem kalniem pavisam nerak­sturīgus putekļu kalnus, kas līdzinās putekļiem, kādi rodas, slī­pējot akmeņus. Es kā apburts skatišos uz šiem putekļiem, saprotot, ka te ir slīpēti nevis akmeņi, bet kalni. Un tikai tad es pilnā mērā aptvēru seno cilvēku mašinas enerģētisko varenibu, pareizāk sakot, cilvēka enerģētisko varenību.

Bez tā, dārgo lasītāj, nevaru noturēties un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, nepateikt, ka Dievu Pilsētā mēs atradām vēl vienu seno cilvēku mašīnu, bet tai bija pavisam cita kon­strukcija, un tās izmēri bija milzīgi.

-   Hallo! Hallo! Maskava! Anatolij Jevgeņevič, kaut kas čerkst. Dzirdat? Nu, tagad it kā var dzirdēt. Pēdējais jautājums - ko jūs domājat par faktu, ka cilvēka domas enerģija ieplūda mašinā ar mantru (maģisku formulu) palīdzību. Vai tā nav pasaka?

-    Nav pasaka. Mantras tiek skaitītas noteiktā psihiskā stā­voklī un ar noteiktu balss tembru, kas kā rezonanse pastiprina to vibrāciju diapazonu, kas nepieciešams jūsu minētās mašīnas darbināšanai. Bez atbilstošas mantras mašīna droši vien dar­boties nesāks, - atbildēja Akimovs.

-   Skaidrs.

-   (Jn zināt ko… Hallo! - Akimova balss uz mirkli pārtrūka. - Dzirdat?

-   Ņemiet vērā, ka iepriekšējo civilizāciju cilvēkiem tehnokrā- tiskas metodes nebija modē. Iepriekšējo civilizāciju cilvēkiem bija lielāks Gara Spēks, tāpēc viņi vairāk paļāvās uz to un savus automātus veidoja, izmantojot mentālos principus. Nebrīnieties, ka enerģiju var iegūt ne tikai no naftas un gāzes, bet ari no domas.

-   Paldies, Anatolij Jevgeņevič! Rit pa e-pastu nosūtīšu foto­grāfiju un atkal piezvanīšu.

Es patiešām nosūtīju fotogrāfiju pa e-pastu. Akadēmiķis Akimovs to saņēma. Mēs vēl parunājām pa telefonu, noskaidro­jām dažas detaļas, bet sarunas būtība palika tāda pati.

Uz Budhanatas st ūpas attēlotās acis raugās uz lieldienu salu

Kad mēs nākamajā dienā piebraucām pie Budhanatas stū­pas, Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs pārmetoši paskatijās uz taksistu un teica:

-   Vai tu neprasi pārāk daudz?

Taksists nevainigi iepleta acis, ar visu savu būtību pauzdams, ka tāda takse (piecas reizes lielāka!) ir pilnīgi dabiska un paras­ta. Kamēr viņi tirgojās, mēs jau pētījām neparastās acis, kas raudzijās no stūpas.

-   Interesanti, uz kurieni skatās šis acis? - Ravils sāka prātot.

-   Droši vien arī uz Kailasu, - Rafaels Jusupovs izteica pieņē­mumu.

-   Bet es domāju, - aiz muguras atskanēja Seļiverstova balss, - ka taksistiem vajadzētu skatīties ne tikai pasažiera kabatā, bet arī uz šeit redzamajām Šambalas acīm.

Sameklēju kompasu un sāku noteikt Budhanatas stūpas acu skatiena virzienu. Pēc dažiem mērijumiem es pārliecinājos, ka stūpas «ziemeļu» puses acis nepavisam neskatās uz svēto Kailasu, bet pavisam citā virzienā.

-   Sanāk 12° uz rietumiem no «ziemeļu-dienvidu» līnijas, - es teicu. - Ravil, izmēri tu ari.

Pēc dažām minūtēm Ravils teica:

-   Tiešām 12°. Ko tas varētu nozīmēt?

-    Neko darīt, vajadzēs atkal zvanīt uz Krieviju - Šamilam Ciganovam uz (Jfu. Te ir daudz tūristu un jābūt arī starptautisko sakaru punktam, - es teicu. - Tikai Šamils pēc globusa mate­mātiskā modeļa varēs precizi aprēķināt ši skatiena virzienu un atbildēt uz jautājumu - uz kurieni raugās šis acis?

Ejam!

Mums atkal paveicās - Šamils bija mājās. (Jn pēc pusstun­das, kad mēs piezvanījām otrreiz, Šamils lepni paziņoja:

-Tās stūpas acis raugās… Hallo! Nepāla…! Dzirdat?

-   Jā, jā, Šamil, saki ātrāk!

-  Šis stūpas acis raugās uz Lieldienu salu. Tā novirze par 12°, uz kuru jūs norādījāt, ved tieši uz turieni, varbūt mazlietiņ uz aus­trumiem. Bet no matemātiskā redzes viedokļa var teikt, ka šīs acis praktiski skatās uz Lieldienu salu.

Tajā bridī man iztēlē uzplaiksnīja doma, kas sazin no kurienes bija parādījusies ari pirms ekspedicijas. Es pat atceros, kā šī doma mani aizrāva. Tās būtiba bija tāda, ka uz Zemes ir divas

Dievu Pilsētas: viena - Lieldienu salas rajonā (applūdusi) un otra - Tibetā (svētā Kailasa rajonā).

-   Tā, tā, tā, - es sāku purpināt, turēdams klausuli rokā.

-   Hallo! Hallo! - atskanēja Šamila balss.

-   Labi, Šamil, paldies! Tas ir ļoti interesanti! Ja vairāk nezva- nišu, satiksimies pēc ekspedīcijas. Sveiciens visiem.

Tagad es skaidri sapratu, ka acimredzot Svajambanatas stūpas komplekss (Monkey Temple) simbolizē Tibetas Dievu Pilsētu, bet Budhanatas komplekss, kur mēs pašreiz atrodamies, - Dievu Pilsētu

Lieldienu salas rajonā. Es cerēju, ka mēs driz redzēsim Tibetas Dievu Pilsētu, bet, lūk, Dievu Pilsētu Lieldienu salas rajonā… mēs droši vien nekad neieraudzīsim, jo tā guļ Klusā okeāna dzīlēs. Toties šeit, Nepālā, mēs varam vismaz simboliski saprast šis Dievu Pilsētas īpat­nības un salīdzināt ar otru Dievu Pilsētu. Šie divi stūpu kompleksi te nebija izveidoti tāpat vien; te, Katmandu, pēc kaut kāda nevienam nezināma (Šambalas?) plāna ir uzcelti šie grandiozie kompleksi, lai cilvēki vismaz varētu nojaust kādreiz evolucionāri un vēsturiski

nozīmīgas lietas. Kas? Tobrid es to nesapratu, bet zemapziņā urķējās aicinošais vārds «matrica», pat… divas matricas.

Un vēl es tobrid nevarēju saprast to, ka tieši šeit, Katmandu, ir Harati, noslēpumainais Harati. Bet par to, dārgie lasitāji, jūs izlasīsiet šīs grāmatas otrajā nodaļā.

- Nu, veči, ejam izpētit stūpu, - es aizrautīgi vedināju. - Šī stūpa, pareizāk sakot, viss tas komplekss, man šķiet, simbolizē otru Dievu Pilsētu, to, kura nogrima Lieldienu salas rajonā. Interesanti, ar ko Budhanatas stūpas komplekss atšķiras no Svajambanatas kompleksa? Šīs atšķirības var simboliski pastāstīt par abu Dievu Pilsētu atšķirībām. Man tā liekas…

Vispirms mēs salīdzinājām Budhanatas kompleksa galveno stūpu ar Svajambanatas kompleksa galveno stūpu. Principā abas stūpas bija celtas pēc viena plāna: tas pats kupols, tāda pati četršķautņu forma ar tādām pašām acim, tāda pati kāpņ- veida piramidāla konstrukcija un tāda pati uzmava uz tās. Bet

Budhanatas stūpa atšķīrās ar to, ka tās piramidālā konstrukcija nebija vis konusveida, bet četršķautņu un atgādināja tipisku kāpņveida piramīdu. No tā varēja izdarīt hipotētisku pieņēmu­mu, ka Lieldienu salas rajonā nogrimušās Dievu Pilsētas galve­nais monuments ir liela četršķautņu kāpņveida piramīda, kas nelīdzinās svētajam Kailasam.

Bet visus pārējos pieņēmumus, ko mēs analīzes gaitā iztei­cām par Svajambanatas stūpu, varēja attiecināt arī uz Budha­natas stūpu: kupols droši vien simbolizēja zemeslodi, četršķaut­ņu veidojums ar acim - zemzemes pilsētu, kur dzivo iepriekšējo civilizāciju cilvēki, piramidālā konstrukcija - virszemes pirami- du, kas slienas virs zemzemes pilsētas, bet uzmava virs pirami- dālās konstrukcijas - seno cilvēku kuģi. Kas viņu zina, varbūt tā ari ir. Bet varbūt es kļūdos.

Man, protams, nedeva mieru doma par šo divu Dievu Pilsētu uzdevumu, bet tobrid es atbildi nevarēju atrast. (Jn pat tad, kad staigāšu starp Tibetas Dievu Pilsētas brīnumainajiem monu­mentiem, es uz šo jautājumu nevarēšu atbildēt. Tikai pēc tam, kad mums izdosies izveidot Tibetas Mākoņu Pilsētas karti-shē- mu, radīsies pilnīgi pamatota hipotēze par šo seno monumentā­lo veidojumu lomu, un es sapratīšu, kā uz Zemes tika veidota dzīvība.

Budhanatas stūpas komplekss nebija tik piesātināts ar ma­zām stūpām, kā tas bija Svajambanatas kompleksā. Saskaitīju tikai 11 mazās stūpas, bet Svajambanatas kompleksā tādu bija 108. Sešas no vienpadsmit mazajām stūpām bija izvietotas ap Budhanatas galveno stūpu, uz tām nebija neparasto acu attēlo­juma, un savā ziņā tās atgādināja pareizticīgo reliģiskās celtnes.

Vēl piecas mazas stūpas bija izvietotas atsevišķi galvenās stū­pas austrumu pusē un veidoja tādu kā atsevišķu papildu kom­pleksu, lidzigu tam, kādu redzējām Svajambanatas kompleksa teri­

torijā. (Jz divām no šim piecām stūpām bija attēlotas neparastas acis, uz trijām - ne. Radās priekšstats, ka ari hipotētiskajai Dievu Pilsētai Lieldienu salas rajonā, tāpat kā Tibetas Dievu Pilsētai, ir papildu daļa, kas izvietota mazliet tālāk no galvenā kompleksa.

Viss Budhanatas stūpas komplekss bija izvietots četrās kār­tās. Visām kārtām, izņemot pēdējo, bija specifiska forma, kas atgādināja mistisku mantru, un tā bija figūra ar 20 stūriem. Es apskraidīju katru kārtu un centos izprast to nozīmi, bet tā arī neko nesapratu. Kad es biju saskaitījis stūrus un piesēdos, lai uz betona uzzīmētu kārtējo kārtu, klāt pienāca bērni un ziņkārīgi pētija zimējumu. Viņi, protams, tāpat kā es neko nesaprata no šā zīmējuma, bet, acīmredzot tāpēc, ka pēc reinkarnācijas vēl nebija zaudējuši dvēseles skaidribu, juta kaut ko vairāk, - viņu acis uzmanīgi sekoja mana zīmuļa kustībai un centās uz papīra lapas topošajā figūrā saskatīt kaut ko pazīstamu, to, kas viņiem vēl pavisam nesen ir bijis tuvs tur, no kurienes viņi ir ieradušies. Viņiem droši vien krūtīs kaut kas ietrīcējās, bet atmiņas par

mūžīgo bija palikušas kaut kur tālu, tālu - aiz dievišķās So Hm barjeras, kas norobežo Zemi no paša galvenā.

Izrādījās, ka skaitlis 108 ir sastopams ari šeit - Budhanatas stūpā. Augšējā kārtā ap stūpas kupola pamatu es saskaitīju 108 nišas, katrā bija astoņroku cilvēku, visādu neparastu zvēru un citu fantastiska izskata būtņu figūriņas.

«Kas tie par neparastiem cilvēkiem un zvēriem?» es prātoju. «Fantāzijas auglis vai to būtņu simboli, kuras kādreiz ir dzīvo­jušas uz Zemes?»

Iesākumā man sāka rādīties, ka tieši tādi cilvēki un dzīvnieki sensenos laikos ir fiziskajā pasaulē dzīvojuši uz Zemes, bet šo domu noraidīja kaut kāda dziļa pretdarbiba manā dvēselē. Sāku ieklausīties iekšējā balsī, bet tā bija tik izplūdusi un neskaidra, ka es pavisam sapinos un, pārejot uz banālo domāšanas tipu, pateicu pats sev:

-   Tīrās fantāzijas!

Vēlreiz apgāju pa apli, pētidams nišās izvietotās figūriņas, un vēlreiz pārskaitīju nišu skaitu. Bet mani nepameta dziļa dvēse­liska pretdarbība. Tā jau kļuva mokoša, un es nekā nevarēju izjust parasto dvēseles vieglumu un svaigumu.

-   Nu ko tas nozīmē! - teicu sev pavisam muļķīgi.

Bet pēc tam domas aizklīda kaut kur tālumā, un man sāka likties, ka ap mums eksistē vēl viena pasaule, mums neredzama un nepazīstama. Dievs ir izdarījis tā, lai abas šīs pasaules būtu atdalitas viena no otras. Šajā neparastajā un mums neredzama­jā pasaulē dzīvo neparasti un neredzami cilvēki un zvēri un… tie ir viņi, kas attēloti Budhanatas stūpas nišu statuetēs.

-   Nu gan aizfantazējos, - pusbalsī pie sevis noteicu.

Kā jau pavisam parastam cilvēkam, man nebija tādu spēju, lai izanalizētu šīs dziļās, no zemapziņas plūstošās domas, un arī stulbais cilvēka lepnums man neļāva iedziļināties jūtās. Es spītīgi purināju galvu, cenšoties šīs dziļās sajūtas iedabūt vispārpieņemtu uzskatu rāmjos. Bet man tas neizdevās. Centos vēl un vēlreiz. Nevajadzēja gan. Ja es to nebūtu darījis, Zemes dzives hologrāfiskā koncepcija būtu dzimusi ātrāk, nevis pēc ilgām un mokpilnām pārdomām par ekspedīcijas materiāliem, kad tie jau bija fakti, īsti fakti, kas teica priekšā, ka šai neredzamajai un nezināmajai pasaulei uz Zemes ir ne tikai jābūt, bet tai jābūt ļoti varenai un nozīmīgai, un es pat teik­tu - mūsu fiziskās dzīves formas pamatlicējai.

Bet tobrit es raudzijos uz šīm nišām un neko nesapratu. Visvairāk man nelika mieru doma, ka saskaņā ar visiem mūsu pieņēmumiem uz Zemes ir bijušas divas Dievu Pilsētas, katra savā zemeslodes malā - Lieldienu salas rajonā un Tibetā. Kāpēc divas? To es nezināju. Es pat iedomāties nevarēju, ka tas galvenokārt ir saistīts ar hipotētisko Zemes hologrāfisko dzīvības formu un ka hologrāfiskajiem cilvēkiem ari bija savs grēks Dieva priekšā, milzīgs grēks. Bet par to jūs, dārgie lasītāji, varēsiet lasīt šīs grāmatas ceturtajā sējumā.

Stūpas apakšējā stāvā es pamanīju cilindrus, uz kuriem bija iegravēti tibetiešu burti. Pagriezu vienu cilindru, - tas griezās ilgi un lēni. Gāju apkārt stūpai, lai saskaititu cilindrus, - to bija 108. Šis skaitlis acīmredzot šeit bija likumsakarība. Bet pēc tam es ieraudzīju kādu jaunu lamu, kas gāja un grieza cilindrus. Apstā­dināju viņu un pajautāju:

-   Kāpēc jūs griežat šos cilindrus?

-   Ko, ko? - viņš pārjautāja, un varēja just, ka viņš slikti zina angļu valodu. Bet es nepratu nepāliski.

-  Kā-pēc jūs tos grie-žat? - es tāpat angļu valodā teicu pa zil­bēm, rādīdams uz cilindriem.

-   Jāgriež, - atbildēja jaunais lama.

-   Kā-pēc?

-   Kā, kāpēc?

-   Nu kā-pēc?

-   Vajag.

-    Nu… ?

-  Šodien man jānoiet 108 apļi un jāpagriež katrs no 108 cilin­driem, -jaunais lama pilnigi sakarīgi atbildēja.

-   Es jums traucēju? - pajautāju.

-   Nē, es vismaz atpūtišos. Esmu jau nogājis 35 apļus… bez atpūtas.

-   Vai jūs līdz vakaram paspēsiet noiet 108 apļus?

-   Ko?

-   Vai jums pietiks laika, lai noietu 108 apļus?

-   Ahā… sapratu. Pietiks, ja cilvēki netraucēs.

-   (Jn kā viņi traucē?

-  Man jāiet viņiem apkārt. Attālums palielinās. Daudz cilvēku,

ļoti daudz. Bet es gribu iet tā, lai cilindrus grieztu ritmiski, tad ari attālums būs īsāks. (Jn kas būs tad, kad es sākšu līst uz vēdera?! - jau stipri labākā angļu valodā teica jaunais lama. Acīmredzot no sākuma viņš bija uztraucies.

-   Ko?

-   Līst uz vēdera, uz vēdera.

-   Kā tā?

-   Apavus vajag uzvilkt rokās…

-   Kāpēc?

-   Lai tiktu ātrāk uz priekšu.

-   Nesapratu.

-    Paskaidrošu. Kurpes uzvelk rokās un guļas zemē, rokas izstiepjot uz priekšu. Pēc tam kurpes no rokām noņem un basās kājas liek blakus kurpēm. Pēc tam atkal uzvelk kurpes rokās, izstiepj rokas un lien.

-   A…a… Bet vai to nevar darīt, kad kurpes ir kājās?

-   Nevar. Tikai tad, ja tās uzvilktas rokās.

-   A…a…

-   (Jn tai pat laikā ar roku jāgriež cilindri.

-   Arī ar kurpēm rokās?

-   Nē, bez kurpēm.

-Kā tad…?

-Tas jādara, kad kurpes novelk no rokām.

-   A… a…

-Tā ap stūpu jānolien 108 apļi. Daži lien, bet nakti taisa pār­traukumu, bet paši stiprākie - bez pārtraukumiem, - jaunais lama pamācoši paziņoja.

-   (Jn vai lienot šie cilvēki arī ēd?

-   Daži ēd, bet labāk ir neēst.

-   Vai jūs ēdat?

-   Es ēdu.

-   Cln kāds ir jūsu mērķis, ejot ap stūpu un griežot cilindrus?

-   Tas, kurš ir apgājis apkārt stūpai 108 reizes, labāk lienot, tas attīra savu dvēseli, bet… par svēto nekļūs, - atbildēja jaunais lama.

-   tin kad viņš kļūs par svēto?

-   Ja noies 108 apļus apkārt svētajam Kailasa kalnam.

-   Interesanti! Ejot vai… lienot?

-   Labāk lienot. Tādu cilvēku tagad nav, bet senie cilvēki to varēja.

-   Bet kāpēc jūs griežat cilindrus?

-  Tas ir dzīves rats: dzīve - nāve, dzīve - nāve un tā tālāk. Ja nomirsi, noteikti atdzīvosies, bet, ja atdzīvosies, tad noteikti nomirsi, - jaunais lama pārliecināti teica.

-    Skaidrs. Es vēl jums gribētu kaut ko pajautāt… vai Budhanatas stūpa simbolizē svēto Kailasu?

-   Stāsta, ka citu svēto kalnu.

-   Kādu?

-   Es nezinu.

-   Gn ko simbolizē Svajambanatas stūpa?

-   Vecie lamas, kas daudz zina, saka, ka svēto Kailasa kalnu.

Man pamira sirds. Arvien vairāk un vairāk veidojās priekš­stats, ka uz zemeslodes ir divas vissvētākās vietas - Kailasa rajons un Lieldienu salas rajons, kur acīmredzot eksistē divas Dievu Pilsētas, kaut kur līdzīgas un tomēr atšķirīgas. Gn abas tās ir radušas savu simbolisko attēlojumu Katmandu.

Domādams par šo tēmu, es sāku saistīt divu Dievu Pilsētu pastāvēšanu kopā ar periodiskajām apokalipsēm uz Zemes, kuras, kā jau minējām šīs grāmatas pirmajā sējumā, izsauca Zemes ass novirzīšanās par 6666 kilometriem. Bija pilnigi loģis­ki pieņemt, ka Dievu Pilsēta Lieldienu salas rajonā ir bijusi pirmā un tikusi uzcelta laikā, kad šis punkts bija Ziemeļpols. Bet pēc trīs apokalipsēm ar Zemes ass novirzīšanos katru reizi par 6666 kilometriem poli mainijās un par Zemes Ziemeļpolu kļuva Kailass. Tieši tad tur tika uzcelta otra Dievu Pilsēta. Kāpēc? Gz šo jautājumu man nebija atbildes, bet zemapziņā atkal uzpeldē­ja vārds «matrica».

-   Vai jūs esat dzirdējis teicienu «Dievu Pilsēta»? - es pajautāju jaunajam lamam.

-   Es esmu dzirdējis teicienu «Dievu Zeme», nu… un «Dievu Pilsēta» arī.

-   Un kur tās atrodas?

-   Tur, Tibetā. - Lama parādīja ar roku uz ziemeļaustrumiem.

-   Kailasa kalna rajonā?

-   Jā. Bet es tur neesmu bijis.

-    Un pēdējais jautājums, dārgais lama. Pēc kāda plāna ir celtas Svajambanatas un Budhanatas stūpas?

Lama mirkli padomāja un tad klusā balsi, it kā lielu noslēpumu pauzdams, teica:

-   Pēc Šambalas plāna. Kad Buda tur mācijās, viņš saņēma šos plānus un iemācīja cilvēkiem celt stūpas.

-   Paldies, - es teicu un noskatījos, kā jaunais lama atkal sāka soļot pa apli, griezdams cilindrus.

Nep ālās tempļu ornamentus un simboliku ir radījis Kailass

Gaidīdami Ķīnas vīzas, mēs Katmandu un tās apkārtnē ap­meklējām daudzus tempļus. Tempļi patiešām bija brīnišķīgi. Va­rēja tikai pabrīnīties, ka tik nabadzīgā valstī var uzcelt tik bagā­tus, ar ornamentiem un statujām rotātus tempļus. Izrādijās, ka dažādie tempļu stili attēlo dažādas Austrumu reliģijas: Bonpo, Karma-dabgiu, Ningmapa, Sakjapa, Gilikpa un citas. Dažas no tām bija pieskaitāmas pie budistu reliģijām, citas - pie indusu un dažas - pie senajām Tibetas reliģijām.

Sākumā es centos iedziļināties katrā reliģijā, bet drīz vien pamatīgi sapinos un atmetu šo domu.

Daudzos tempļos bija milzigas pravieša Būdas statujas. Ie­skatīdamies to sejās, es pamanīju, ka tās ir ļoti atšķirīgas. Radās priekšstats, ka šīs statujas simbolizē iepriekšējās civilizācijas cil­vēkus - atlantus, bet katra attēlo kādu atsevišķu indivīdu.

-   Dažādas sejas, tik dažādas, - es pie sevis bubināju, pētī­dams statujas. - Šis sejas, visticamāk, pieder dažādiem atlantu civilizācijas pārstāvjiem, kas atnāca uz Zemes kā pravieši. Šaubu nav - tie ir dažādi cilvēki… dažādi atlanti. Piemēram, visuresošajiem Ļeņina pieminekļiem, kuri ir katrā Krievijas pil­sētā un katrā ciemā, ir ne tikai lepni pacelta roka, bet ari vien­veidīga seja, pat neskatoties uz to, ka mūsu daudznacionālajā valsti katra nācija cenšas «mīļotajam vadonim» piešķirt savus vaibstus. Bet ari jakutam līdzīgais Ļeņins ir labi atpazīstams.

Pēc tam es sāku izprašņāt tempļu kalpotājus, uzdodams vie­nu un to pašu jautājumu:

-   Kas tas ir? Vai Buda?

-   Gandriz Buda, - tā bija visbiežākā atbilde.

-   Kā to lai saprot?

-   Nu… tas ir Buda, bet cits.

-   Nesapratu.

-   Nu, lūk, jūs. Jūs esat jūs - vai ne? -Jā.

-   Te tāpat - jūs esat jūs, tikai cits jūs. Skaidrs?

-Nē.

-   Nu kā tad tā? - Tempļu kalpotāji bija pārsteigti un skatijās uz mani kā nepilnigu.

-   Nu kā tad es varu būt cits?

-   Paskaidroju! Jūs varat būt cits, ja paliksiet pats, bet nekļū­siet kā visi. Tāpat ari Buda var būt cits, ja viņš paliek pats un nekļūst tāds, kā citi. Skaidrs?

-   Nē.

-   Nu kā tad tā?

Pēc tādiem skaidrojumiem es jau sāku ļaunoties uz Austrumu tautām tradicionālo domāšanas samāksloto frāžainību un tikai krietni vēlāk atcerējos, ka jau pirmās Himalaju ekspedīcijas laikā 1996. gadā lamas teica, ka uz Zemes nav bijis tikai viens Buda, viņu ir bijis daudz. Acīmredzot tempļu kalpotāji ar vārdu «Buda» saprata iepriekšējas civilizācijas cilvēkus, bet ar teicienu «Buda nav tāds pats, kā visi» uzsvēra praviešu - atlantu īpašo izcelsmi.

Iesākumā es biju pārliecināts, ka pravieši - atlanti ir parādī­jušies starp mūsu - Piektās Rases cilvēkiem, iznākot no dziļajām un slēptajām Tibetas un Himalaju alām*, kur daudzus jo dau­dzus gadu tūkstošus bija pavadījuši Somati stāvoklī. Bet mani mulsināja tas, ka katra Būdas statuja bija ietverta visai speci­fiskos, tikai tai vien raksturīgos ornamentos. Bet alās Somati laikā nebija nekādas jēgas ietvert sevi ornamentos. Šajā saka­rībā man ienāca prātā, ka, pilnīgi iespējams, uz Zemes vēl pavi­sam nesen ir bijusi pēdējo atlantu virszemes pilsēta, kur bija tempļi ar brīnišķīgiem ornamentiem. Tieši no turienes nāca šie pravieši - atlanti un mācīja mūsu civilizācijas cilvēkiem celt tem­pļus un pilis pēc sava plāna.

Šī doma man šķita pārāk fantastiska, un es pēc brīža to pa­dzinu. Bet man nebija taisnība!

Pēc tam mēs pievērsām uzmanibu tam, ka katra Būdas statu­ja ar rokām attēlo kādu žestu. Iztaujājot tempļu kalpotājus, izde­vās uzzināt, ka katrs žests attēlo noteiktu roku un pirkstu stāvokļa kombināciju, kas spēj piesaistīt… svētā Kailasa tantrisko spēku.

-   Un kas tas ir par spēku?

-   O… o… o…, - viņi atteica un apklusa.

-   Un ko tas spēks var izdarit?

-   Visu.

-   Patiešām visu?

-   Visu.

-   Pat cilvēku atdzīvināt?

-   Jā. Svētais Kailass var visu.

-   Bet kāpēc dažādie Būdas attēlo dažādus žestus?

-   Dažādiem Būdām svētais Kailass dod dažādu spēku.

Pēc tādiem vārdiem es parasti apklusu.

Iznākot no kāda tempļa, mēs satikām eksotiski tērptu cilvēku ar gariem matiem. Uz viņa pieres bija uzzīmēts ornaments. Ar labo roku viņš mums rādija kaut kādu žestu, līdzīgu tam, kāds bija attēlots vienā no Būdas statujām.

-   Hei! - viņš skaļi uzsauca.

-   Varbūt tas ir jogs? - Ravils naivi pajautāja.

-   Tas ir pseidojogs, - pasmīnēdams atbildēja pieredzējušais Seļiverstovs.

Es apstājos, parādīju uz viņa roku un pajautāju:

-   Ko nozimē šis žests?

-   Debesis, - atbildēja pseidojogs.

Es izveidoju kādu patvaļīgu pirkstu kombināciju, parādīju pseidojogam un jautāju:

-   CJn šis?

-   Arī debesis, - atbildēja pseidojogs.

-      Ko viņam tikai tās debesis visur rādās? - neapmierināti noburkšķēja Rafaels Jusupovs un no abu roku pirkstiem izvei­doja ļoti sarežģītu kombināciju.

-   Tās ari ir debesis, - pseidojogs atkal atbildēja.

-    M… jā, - norūca Seļiverstovs un, parakņājies somiņā pie jostas, izvilka rūpiju un pasniedza pseidojogam. Pēc tam viņš ari no pirkstiem izveidoja sarežģitu kombināciju.

-   Tās ir debesis, - skumji atbildēja pseidojogs. Skatīdamies uz dažādu tempļu ornamentiem, es prātoju, ka

tie taču nav izveidoti tāpat vien, tiem noteikti ir kāda funkcija. Kāda? Principā es zināju, ka smalkās enerģijas ir formotropas, tas ir, šīs enerģijas ir atkarīgas no materiālo ķermeņu formas. Tāpēc es domāju, ka tempļu ornamenti atstāj kaut kādu ietekmi uz smalkajām enerģijām. Iespējams, ka ornamenti ap sevi iegriež to smalko enerģiju veidus, kas vajadzīgi cilvēkam, pareizāk

sakot, cilvēka dvēselei, un koncentrē tos templi, uz kurieni nāk cilvēki, lai sajustu Dieva svētigo ietekmi.

Ak, cik ši smalkā pasaule droši vien ir daudzveidīga! Cik grandioza un pretrunīga! Lai materiālā dzīve kūsātu un būtu kaislību pilna, Dievs radija balto un melno un piespieda tos cinities vienam ar otru, modinādams nepārtrauktai kustibai uz priekšu, nežēlojot vājos un lielā progresa jēdziena vārdā liekot uz altāra izlaidīgās cilvēku dzīvibas. Mums, parastiem Zemes cilvēkiem, nav zināma Tās Pasaules nemateriālās dzīves kaislība. Mēs, fiziskie cil­vēki, vēl neesam spējigi izturēt šo kaislību vētru. Mēs vēl esam sargājami, mūs vēl vajag norobežot no melnā un vētraini negatīvā. Tāpēc mēs ejam uz tempļiem, tāpēc mēs tur klusējam, iesūcot sevi tās pozitīvās enerģijas, kuras tur dejo Labā brīnišķīgo deju. Arī mūsu dvēseles tur dzied un dejo, neraizēdamās par to, lai katru dienu, ik stundu, ik sekundi norobežotos no melnā, kas ir visur. Tur, tempļos, mēs esam pasargāti, mūs sargā ornamenti, ko senie zinātnieki radījuši lielu garigu meklējumu rezultātā un kuri, lai arī nepilnīgā veidā, ir atnākuši lidz mums cauri gadu simteņiem.

Es visās iespējamās vietās jautāju, no kurienes radušies šie ornamenti un simboli, kas skatāmi Nepālas tempļos.

-    Mēs to nezinām, - tā visbiežāk atbildēja jaunie lamas.

-   Stāsta, ka no senseniem laikiem. Varbūt vecie lamas zina.

Vecie lamas padomāja, bet pēc tam sāka izvairīties, viltigi skatīdamies uz mums, un, ja galu galā viņiem likās, ka mums var uzticēties, atbildēja isi un skaidri:

-   Nepālas tempļu ornamentus un simbolus ir radījis Kailass.

-     Vai patiešām svētais kalns pats tos radīja? - es vaicāju.

-   To vajadzēja izdarīt cilvēkiem - svētā Kailasa cilvēkiem. Kur viņi ir? Vai viņi dzivo zem Kailasa vai kur citur?

Vecie lamas pasmīnēja, izvairījās no tiešas atbildes un parasti atbildēja tā:

-   Šie cilvēki dzivo uz Zemes un zem zemes.

-     Kas ir šie cilvēki? - es naivi centos iegūt kaut ko konkrētāku. - Vai tie ir Šambalas cilvēki?

Lamas parasti nodūra acis un vispār neko neatbildēja.

-   Vai tad patiešām uz Zemes līdz pat šim brīdim eksistē seno cilvēku pilsēta? Kur tā ir? - neliku mierā lamas.

-   Eksistēja un eksistē.

-   Kā to lai saprot?

-   Tā pilsēta eksistēja, bet kļuva neredzama.

-   Pārgāja citā dimensijā?

Bet pēc tam es nopirku grāmatu «Jantras» un vienā rāvienā ar lielu interesi izlasīju. No šīs grāmatas es sapratu, ka jantras ir mistiskas figūras, kuras Zemei nodevis Augstākais Saprāts un kuru lomu un nozīmi zina tikai Himalaju jogi. Viņi prot meditēt

uz jantrām. Neviens nezina, kā viņi to dara. No grāmatas varēja saprast arī, ka Nepālas ornamenti un simboli ir izveidoti uz jan- tru pamata.

Informācija par jantrām mani ļoti ieinteresēja, un es atkal sāku tikties ar lamām un iztaujāt viņus par to, pie kā pašreiz glabājas visprecīzākās un visīstākās jantras.

- Pie cilvēkiem, - atbildēja lamas.

-   Pie kādiem cilvēkiem?

-   Pie mūsdienu un pie senajiem cilvēkiem.

-   Kur? Vai Šambalā?

-   To zina Kailass.

Bet kāds lama, redzēdams manas intereses pilnās acis, pastāstīja, ka svētā Kailasa komplekss ir celts pēc slavenās jantras «Kalačakra» plāna un tādēļ spēj visas Zemes cilvēkus ietekmēt pozitivi.

-   CJn no kurienes nāk jantra «Kalačakra»? - es vaicāju.

-   To Zemei nodeva Augstākais Saprāts.

-   Kāpēc jūs teicāt «svētā Kailasa komplekss» nevis vienkārši «svētais Kailass»? Ap Kailasu ir pilsēta, Dievu Pilsēta?

-   Kāpēc jūs teicāt, ka svētā Kailasa komplekss tika uzcelts? Kas to cēla?

Reiz, atgriežoties mājās, es ieraudzīju zēnu, kas uz cilindra greba ornamentu. Sāku viņu iztaujāt, vai viņš zina, no kurienes šis ornaments ir cēlies?

-   Tā darit man lika skolotāji, - viņš atbilēja.

-   Kas ir šie skolotāji?

Zēns klusēja un, galvu noliecis, turpināja savu darbu.

Nep ālas tempļu svētais ūdens

Kādā templī Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs pievērsa uzma- nibu kausiem ar ūdeni, kas stāvēja uz plaukta zem reliģiskajiem ornamentiem. Būdams dziļi izglītots jautājumos par ūdens infor­matīvo struktūru, Sergejs Anatoļjevičs sāka iztaujāt tempļa kal­potāju, vaicādams, kam šis ūdens domāts.

-   Sakiet, lūdzu, vai ūdens stāv šeit, lai tās smalkās enerģijas vibrācijas, kas spēj selektīvi koncentrēties ap ornamentiem un simboliem, ierakstitos ūdenī? Vai tā ir? - Seļiverstovs vaicāja neparasti piesātinātā balsī.

-   Tā, tā, tā, tā…, - tempļa kalpotājs muļķīgi atkārtoja, jo laikam neko nebija sapratis.

-   Paskaidrošu populārā valodā, - vai šis ūdens te ir tādēļ, lai iesūktu sevi dievišķo enerģiju, kas koncentrējas ap ornamen­tiem? Vai tā ir? - Seļiverstovs vaicāja ganriz pa zilbēm.

-   Jā, jā, jā, jā, - tempļa kalpotājs atkal muļķigi atkārtoja.

Ar vienu ausi klausoties šajā sarunā, mans skatiens apstājās

pie jostas somiņas - Seļiverstova dārguma, no kura Sergejs Anatoļjevičs nešķirās ne dienu, ne nakti, jo tur glabājās visa mūsu ekspedīcijas nauda. Man sanāca smiekli, jo ari man agrāk ļoti patika tādas somiņas pie jostas uz vēdera, es no tām ne­šķiros pat tad, kad biju ģērbies uzvalkā un apsējis kaklasaiti, jo

uzskatīju šo somiņu ne tikai par ērtu, bet ari par elegances un izsmalcinātības pazīmi. Par to mani nepārtraukti kritizēja mūsu Maskavas filiāles direktors Jurijs Iļjičs Kijko, kuram atšķirībā no manis bija ļoti laba gaume. Bet reiz, Vācijā, viņš pievērsa manu uzmanību kādam večukam, kuram vēdera augšdaļā nedabiski un absolūti muļķīgi karājās šāda somiņa. Jurijs Iļjičš apgalvoja, ka es izskatos tieši tāpat, un es pārstāju nēsāt šis somiņas. To vietā man ieteica nēsāt somiņu ar cilpveida rokturi, bet no tās es atteicos, jo tautā tās sauc par «pederastēm». Tā nu es ari tagad staigāju apkārt ar neērtu maisu uz muguras, bet, kad uzvelku uzvalku un apsienu kaklasaiti, tad izskata pēc ņemu diplomātu.

-   Jūs paši dzerat šo ūdeni? - atskanēja Seļiverstova balss.

-     Nē, nedzeram, - tempļa kalpotājs atbildēja.

-   Un ko jūs ar to darāt?

-   Putnus dzirdām un puķes lejam.

-   Un putni dzer?

-   Reti, bet dzer.

-   Vai puķes aug labāk?

-   Tāpat aug, kā ar parasto ūdeni.

-   Bet kādēļ tad…? - Seļiverstovs patiešām bija pārsteigts.

-   Saprotiet, ser, kad putni padzeras svēto ūdeni, tie uzņem sevī dievišķo enerģiju, kuru satur šis ūdens. Putni aizlido un aiznes šo enerģiju sev lidzi. Cilvēki skatās uz šiem putniem, un dievišķā enerģija pāriet uz cilvēkiem un dara viņus labākus.

-   Man ir patikami to uzzināt, - Seļiverstova acis kļuva siltas.

-   Bet, ja putni negrib dzert, mēs šajā ūdeni mērcējam grau­dus un barojam putnus, lai viņi uzņemtu sevī dievišķo enerģiju, - tempļa kalpotājs piemetināja.

-   Bet sakiet - kādēļ jūs ar svēto ūdeni laistāt puķes?

-   Ser, - tempļa kalpotājs ar uzticību silti paskatījās uz Seļi- verstovu, - puķes uzsūc svēto ūdeni, aug, un pēc tam sēklas aizlido ar vēju, nokrit zemē un no tām izaug jauni augi. Bet tie nav vienkārši augi, - tie satur dievišķo enerģiju. Atnāk dzīvnie­ki, apēd augus un ar pienu vai gaļu atdod dievišķo enerģiju cil­vēkiem, darot tos labākus.

-   Kādi jūs esat malači, ka visā vēlaties saskatit labo, - teica labsirdigais Seļiverstovs un nodūra acis, acīmredzot atcerē­damies savu dzivi, kuras linijā bija melnas nodevibas, pazemo­jumu un neatbalstītu centienu joslas.

-   tin vēl, ser, - tempļa kalpotāja acis iedzirkstījās, - mēs ar svēto ūdeni aprasinām cilvēkus, kas nāk uz templi. Ar ūdeni mēs nododam cilvēkiem dievišķo enerģiju. Vai gribat, es jūs arī aprasināšu ar svēto ūdeni? Gribat?

-   Gribu.

Pēc dažām sekundēm es redzēju, kā diezgan slapjais Seļiverstovs pasmaidija laimigi kā bērns. Šis cilvēks, mans draugs, savā būtibā ir neaizsargāts un atgādina lielu bērnu. Dažreiz viņš ir spurains vai sastrādā muļķības, bet savā būtībā vienmēr paliek iejūtīgs un ļoti godīgs. Viņam piemit tā cilvēciskā Īpatnī­ba, kuru piezemētie cilvēki reti kad novērtē, - ar viņu kopā vien­mēr ir viegli. Šo vieglumu viņš it kā raida cilvēkiem, piespiežot viņus priecāties par to, kas ir; blakus viņam ēdiens kļūst garšīgāks, šņabis - stiprāks, sievietes - skaistākas… Bet pats galvenais - blakus viņam labi domājas, tāpēc ka viņa labsirdīgie biolauki it kā norobežo no ļaunas un domu bremzējošas ietek­mes.

-   Vai patika? - pajautāja tempļa kalpotājs.

-   Jā, - Seļiverstovs smaidot atbildēja.

-   Jūsos ieplūda dievišķā enerģija.

-   Es jūtu.

Es uz dažām minūtēm pievērsos kaut kam citam, bet, kad no jauna ieklausījos Seļiverstova sarunā ar tempļa kalpotāju, izdzirdēju:

-   Kāpēc jūs jautājat par Dievu Pilsētu? Par to nedrīkst jautāt. Tā neiesvētītajiem ir aizliegta zona. Tur iekšā nelaiž… laiks nelaiž. Tur ir citi Cilvēki… viņus nevar redzēt, bet viņi tur ir.

-   Vai paraža taisīt svēto ūdeni nāk no turienes? - Seļiverstovs nelikās mierā.

-   Vecie lamas saka, ka jā.

-   No Šambalas?

-   Es neteikšu… Harati dzirdēs.

Atgriezāmies viesnīcā, pārģērbāmies, paēdām pusdienas un gājām staigāt pa veikaliem. Lai nebūtu jāspraucas pa šauro ie­liņu, kurai nav trotuāru, noligām velorikšas. Blakus trauslajam

rikšam Seļiverstovs izskatijās pēc milzeņa. Pie jostas lepni dižo­jās somiņa ar naudu. Viņa labsirdīgā seja gandrīz vai staroja.

Pēc kādiem simts metriem Seļiverstovs izkāpa no rikšas, sa­maksāja un kājām gāja blakus rikšam, lavierējot stap citiem gājējiem, automobiļiem un velorikšām.

B ērns - lama

Kādā templī, kad mēs lūdzām audienci pie galvenā lamas, mūs ieveda greznā zālē ar troni vidū. Troni sēdēja mazs zēns un raudzijās uz mums ar nopietnām acim.

-   Un kur tad lama? - Rafaels Jusupovs jautāja sievietei, kas mūs pavadīja.

-   Viņa augstība ir jūsu priekšā, - sieviete atbildēja. - Tiesa gan, viņš vēl nerunā. Bet jau izturas kā īsts lama.

Rafaels Jusupovs mazā lamas priekšā

Es piegāju pie mazā lamas un palūdzu Ravilam mūs nofo­tografēt. Kad viņš to izdarija. sieviete teica, ka pret diženo lamu ir jāizturas ar lielāku cieņu. Izrādās, ka vajadzēja apsēsties viņam blakus uz paklājiņa, godbijigi salikt rokas un ar cieņu raudzities uz zēnu. Rafaels Jusupovs tā ari izdarija, un skats bija visai eksotisks.

Pēc tam mēs uzzinājām, ka mazo lamu sauc Jamgons Kong- truls Rinpoče Ceturtais un viņš ir Lielā Lamas ceturtā inkarnāci- ja. Iepriekšējo tris inkarnāciju portreti karājās pie sienām.

- Bet kā jūs uzzinājāt, ka tieši šis bērns ir Lielā Lamas ceturtā inkamācija? - Rafaels Jusupovs pavaicāja.

Mums paskaidroja, ka Augstākais Saprāts atsūtījis vēstijumu, ka tādā un tādā gadā, tādā un tādā mēnesī, tādā un tādā dienā un tādā un tādā stundā piedzims zēns, kura ķermenī jāiemieso­jas Lielā Lamas garam. Šis zēns piedzima nabadzīga zemnieka

ģimenē, bet pēc kāda laika tika atšķirts no ģimenes, atvests uz templi, dzivo te guvernanšu uzraudzibā un tiek audzināts reli­ģiskā garā.

-   Tā ir interesanta metodika, pēc kuras jūs varējāt izskaitļot tieši to ģimeni, kurā bija jādzimst bērnam lamam. Mātes grūt­niecības laiks taču diezgan ievērojami svārstās. - Rafaels Ju­supovs sāka iedziļināties detaļās.

-   Mēs izmantojām intuiciju, - lepni atbildēja mūs pavadošā sieviete.

-    Dautful (apšaubāmi), ļoti dautful, - jaukdams krievu un angļu vārdus, noteica Seļiverstovs.

-   Mums to pateica priekšā, - sieviete nepadevās.

-   Kas pateica?

-   Harati.

-   Kas tas ir?

Harati aizs ūtīs tur, kur cilvēki pārvēršas par večiem

Nākamās dienas rītā mēs - Ravils, Sergejs Anatoļjevičs un es - uzvārījām tēju, salikām uz galda vietējos bubļikus un sākām modināt uz brokastīm Rafaelu Jusupovu.

-    Nu gan es redzēju sapni, - sulīgi nočāpstināja Rafaels, izbāzdams galvu no segas apakšas.

-   Kādu?

-   Man sapni parādijās Harati.

-   Nu un kāds viņš ir?

-   Tāds liels un rēgveidigs.

-   (Jn ko viņš darija?

-   Es jau neredzēju lidz galam, jūs mani pamodinājāt.

Paēduši brokastis, mēs tāpat uz labu laimi devāmies uz vienu

no tempļiem, cerot iegūt kādas jaunas ziņas par Šambalu, Dievu Pilsētu, svēto Kailasa kalnu un par… Harati. Mums izdevās ievilkt sarunā vienu mūku, kuru sastapām atsevišķā telpā, kur viņš lasīja Tibetas tekstus. Es bezkaunīgi piegāju viņam klāt, pārtraucu lasīšanu un centos uzsākt sarunu.

Mūks pacēla uz mani lielas, skumjas acis.

-   Kas jūs esat?

Stādījos priekšā un sāku stāstīt par mūsu ekspedīciju uz Tibetu.

-   Mani sauc Angs, - teica mūks, pēkšņi mani pārtraukdams.

-   Ļoti patīkami. Bet… vai Tibetas tekstos aprakstīti daudzi noslēpumi?

-   Daudzi.

-   Kādi?

-  Jūs gribat redzēt svēto Kailasu? - mūks Angs uz jautājumu atbildēja ar jautājumu.

-   Jā. Un… mēs domājam, ka ap svēto Kailasu ir Dievu Pil­sēta. Mēs gribam redzēt šo Pilsētu un izpētit to.

-  Jūs nevarēsiet dabūt atļauju, - mūka acis aizmiglojās, - jūs neprotat tā lūgties, lai Viņš sadzirdētu…

-   Kam jāprasa atļauja? - Biju pavisam apmulsis.

-   Viņam.

>

-   Harati? - es minēju.

-Jā.

-    Vai jūs varat man paskaidrot, kas ir Harati? Cilvēks no noslēpumainās Šambalas?

-   Es nevaru pateikt, kas ir Harati, - mūks Angs kļuva domigs, - bet es zinu, ka šeit, Nepālā, viss ir saistits ar Šambalu. Cilvēki ir muļķi un to nezina. Cilvēki nelasa senos Tibetas tekstus un, ja ari lasa, tad nesaprot to galveno jēgu un nejūt seno rakstu spēku. Šeit, Nepālā, pār cilvēku dvēselēm valda Šambala.

-   Bet Harati…

-   Nerunājiet vairāk par Dievu Pilsētu, - mūks atkal mani pār­trauca, - Harati mūs dzird.

-   (Jn kāpēc nedrīkst runāt?

-   Tas ir bistami.

-   Kāpēc?

-   Harati var jūs aizsūtīt tur, kur cilvēki pārvēršas par večiem. Mūka acis iemirdzējās.

-   (Jn kur ir tā vieta? Dievu Pilsētā?

-   Jā, tur.

-   Un… kā tas ir - aizsūtīt mūs?

-     Harati var visu - viņam pieder lielais svētā Kailasa tantriskais spēks, - mūks Angs skarbi teica.

-   Un kā mēs par to varētu uzzināt kaut ko vairāk?

-   Netālu no pilsētas ir Harati templis.

2. nodala

i

HARATI ZELTA PL Āksnes

- Nē, Harati tempļa te nav, ir tikai Harati pagoda. Re, kur tā ir, - teica viens no nepāliešu garidzniekiem, kuru mēs bijām pierunājuši pavadit mani lidz noslēpumainajai vietai, ko sauca par Harati.

Es sazin kāpēc biju nolēmis braukt uz šejieni viens pats. Tagad es stāvēju un raudzijos uz šo pagodu. Gaidot tikšanos ar miklu, sirds sažņaudzās.

Harati pagoda 112

«Kas ir Harati,» atkal un atkal uzdevu sev šo jautājumu, cenšoties atrast kādu, lai ari visfantastiskāko pieņēmumu. Bet domas nenāca.

Harati pagoda atgādināja ķiniešu pili un sastāvēja no diviem stāviem, kurus aptvēra apzeltīti ornamenti. Pa apakšējā stāva perimetru bija izvietoti cilindri - «dzīves un nāves rati». Pagodai bija kvadrātveida forma, un tā nebija liela - aptuveni 10x10 metri. Pa durvīm varēja ieiet telpā, kur bija izvietotas nesaprotamas sim­boliskas figūriņas, bet sienas ari bija ietvertas neparastā orna­mentā.

Astamans Binda čaraija

Cenšoties kaut ko saprast no ornamentiem, es vairākas reizes apgāju Harati pagodai apkārt.

-   Kad ejat apkārt pagodai, jāgriež cilindri, - tad Harati tan- triskais spēks ieies jūsos. - Aizmugurē atskanēja kāda balss.

Es pagriezos apkārt. Manā priekšā stāvēja nepālietis, viņa bārda bija līdzīga manējai. (Jz milzīgās Būdas statujas fona viņš izskatījās pavisam sīks.

-   Es jau labu laiku jūs vēroju, - nepālietis atkal ierunājās labā angļu valodā. - Var redzēt, ka Harati pagoda jūs ļoti interesē. Kas jūs esat?

-   Mēs esam krievu ekspedīcija uz Tibetu, bet es - tās vadi- tājs, - es atbildēju un pasniedzu viņam vizītkarti. - Mēs ejam uz svēto Kailasu un gribam atrast leģendāro Dievu Pilsētu.

-   Un kāpēc jūs interesē Harati pagoda?

-   Es pat nezinu, kāpēc. Jūsu lamas vairākas reizes minēja vārdu «Harati» un tūliņ apklusa. Manuprāt, viņiem ir bail no Harati. Man gribējās…

-   Mani sauc Astamans Bindačaraija. - Mani pārtraukdams, nepālietis stādijās priekšā.

-Kā?

-   Sauciet mani vienkārši par Astamanu.

-   Jūs šeit…

-  Es esmu viens no senās Bindačaraiju dzimtas - Harati sargu - pārstāvis. Kā liek mana dzimtas linija, es katru dienu esmu pie Harati pagodas un vēroju visu, kas notiek apkārt.

-   Kā man ir paveicies! - es iesaucos. - Es jau gribēju sākt meklēt kādu cilvēku, kas varētu man pastāstīt par Harati pago- du. Man ir tik daudz jautājumu, piemēram…

-    Sākumā pastāstiet par sevi, - Astamans mani atkal pār­trauca.

Netālu no pagodas mēs atradām nelielu kafejnicu, un es isumā pastāstīju Astamanam par trim iepriekšējām Himalaju ekspedīcijām.

-   Interesanti! Es pirmo reizi redzu Eiropas zinātnieku, kurš zina un patiesi tic cilvēka ķermeņa paškonservācijas iespējai - Somati un tikpat nopietni runā par to, ka Himalaju un Tibetas dziļajā zemzemē ir Cilvēces Genofonds, - Astamans satraukti teica. - Pārsteidzoši ir ari tas, ka jūs bez jebkādas augstprātības un ar lielu cieņu izturaties pret mūsu reliģiju un mūsu paražām un… pat saucat mūsu reliģiju par iepriekšējo civilizāciju zināša­nām, kas iznestas cauri gadu simtiem.

-   Bet tā taču ir?

-   Jā, ir. Interesanti ir ari tas, ka lamas jums ir izpauduši lielus noslēpumus. - Astamans pakasīja pakausi. - Kāpēc viņi to izdarija? Kāpēc viņi noticēja?

-   Droši vien Dievs tā lika, - es pārliecināti atbildēju. - Droši vien ir pienācis laiks, kad ari baltajiem cilvēkiem jāuzzina…

-   Droši vien.

Mēs uz brīdi apklusām. Katrs domāja savu.

-   Sakiet, Astaman, - es pārtraucu klusumu, - vai seno cil­vēku mašīna, nu tā, kas stāv uz postamenta Svajambanatas stū­pas kompleksā un atgādina vēžveidīgu būtni, vai tā mašīna nāk no zemzemes, ko apsargā Harati?

-   Kā jūs to zināt?

-   Neko es nezinu, tie ir tikai minējumi. Loģiski minējumi.

-    Nē, to jūs nevarējāt loģiski izdomāt. Tā ir kļūda - ticēt loģikai. Jūs vienkārši klausāties savā intuīcijā un ticat tai, bet intuicija ir patiesa par simts procentiem, jo tā nāk no Dieva.

-   Var jau būt, es nezinu…

Vai Harati nāk no Kailasa zemzemēm?

-  Sakiet, vai jūs ejat uz Tibetu, lai iekļūtu svētā Kailasa zemze- mēs? - Astamans mani uzmanigi uzlūkoja.

No tik tieša jautājuma es uz bridi zaudēju valodu, bet, ticis galā ar uztraukumu, atbildēju uz jautājumu ar jautājumu:

-   Un vai tās eksistē - šīs zem­zemes?

Astamans pasmīnēja un neko neatbildēja.

-   Es zinu, - es sāku runāt uz­stājīgāk, - ka saskaņā ar dau­dziem literārajiem avotiem, tai skaitā ari Blavatskas darbos, ir teikts, ka šajā zemeslodes rajonā senie cilvēki pirms Pasaules Plū­diem ir uzcēluši «ierobežotu vietu» vai Varu. Tur viņi sanesa visa dzivā sēklu, kas bija uz Zemes, un tur, kā es domāju, no jauna tika klonēts cilvēks un visas dzī­vās būtnes. Un klonēšanu izdari­ja zemzemes cilvēki - cilvēki, kas spēja iziet no paškonservācijas - Somati. To visu vadīja Šambala,

no citas dimensijas vērojot zemzemes zinātnieku darbošanos. Labākie no Labākajiem, kas bija atlasiti no visām uz Zemes eksistējušām Cilvēku Rasēm un kurus bija savākusi daudzvei­dīgā Šambala, to izdarija - cilvēks un viss dzivais uz Zemes tika radits no jauna. (Jn tas viss notika tur - zem svētā Kailasa.

-   No kurienes jūs visu to zināt?

-   Es tā domāju.

-  Svētais Harati atnāca no turienes, - cieši skatidamies grīdā, pateica Astamans.

-   No Kailasa zemzemēm?

-   Pie mums nav pieņemts par to runāt. Harati mūs dzird. Tikai viņš zina visu, kā bija.

-   Saprotu.

-  (Jn tomēr, vai jūs gribat tikt Kailasa zemzemēs? - Astamana seja saspringa.

-   Tas nu tā, kā Harati atļaus, - es sev par lielu pārsteigumu atbildēju.

Meditācijas laikā visas intuitīvās domas un jūtas kļūst skaidras un precīzas

-   (Jn kā jūs to uzzināsiet?

-   Klausisimies, ko saka intuicija, - atbildēju tādā pašā stilā.

-   Labi, ka jūs pateicāt par intuīciju, ļoti labi. Varu jums pa­teikt, ka cilvēks intuīciju spēj sajust ļoti miglaini, tā ir ļoti izplū­dusi…

-   Varam sadzirdēt tikai tās čukstus, - es piebildu.

-   Jā. Toties meditācijas laikā visas intuitīvās domas un jūtas kļūst skaidras un precizas, tādas pašas kā vārdi vai teikumi. Mēs ar svēto Harati kontaktējamies tikai meditācijas laikā. Cita ceļa nav. Bet Harati nekontaktēsies ar jebkuru cilvēku, kurš prot me­ditēt. Viņš pats izvēlas, ar ko kontaktēties. Gn ari svētā maģiskā formula ir jāzina.

-   Jā gan.

-   Gn vai jūs protat meditēt?

-   Diemžēl ne. - Manā balsī ieskanējās rūgtums. - Lai gan … es kaut kur lasīju, ka zinātnieka domāšanas process esot sav­dabīga meditācija. Es nezinu.

Zelta karalis

Es jutu, ka Astamans ir ļoti gudrs un ka viņš sāk man uzticē­ties. Biju pamanījis, ka Astamanam piemīt tieksme aktivi izklās­tīt faktus, un es apklusu, gaidot jaunu viņa monologu.

-   M… jā, bet, lūk, tur, tajā alā, - Astamans ar roku parādija uz mazu necilu ēciņu, - jau 2000 gadu Somati stāvokli sēž mans radinieks.

-   Kādā alā?

-   Vai redzat durvis ar ornamentu augšpusē?

-Jā.

-   Aiz tām ir vēl divas durvis, aiz tām lūka, kas ved alā. Tur

Somati stāvoklī jau 2000 gadu dzivo mans radinieks Santi- karačaraija. - Astamans to pateica kā pašu par sevi saprotamu.

-   Dzivo?

-   Protams. Somati stāvoklī taču cilvēks ir dzīvs.

-   Vispār jau jā. Bet no kurienes jūs zināt, ka tas ir jūsu radi­nieks? - es pajautāju.

-   Mūsu, Bindačaraiju dzimta ir ļoti sena. Mūsu dzimtas ko­kam ir jau vairāk nekā 2000 gadu. Jau vairāk nekā 2000 gadu

mani radinieki viens pēc otra iet uz šo alu un sargā visu, kas tur ir. Iet katru mēnesi. Bet visslavenākais mūsu radinieks - Santi- karačaraija, tāpēc ka viņš… - Astamans iegrima domās.

-   Tāpēc ka viņš?

-   Viņš ir zelta karalis.

-   Kā to lai saprot - zelta karalis?

-   M… m… tur, - varēja just, ka Astamanam negribas to teikt, - tur… m… m… tur alā ir apslēpts zelts. Bet ne jau parasts zelts, bet ipašs.

-   Kāds īpašs?

-   Saprotiet… Alā ir paslēptas Būdas plāksnes. Tās ir no zelta.

-   Ko? - Man sirds saka dauzīties kā negudra.

Es tūliņ atcerējos leģendas, nostāstus un ziņas no ezoteriskās literatūras par slavenajām lemūriešu zelta plāksnēm, uz kurām rakstītas tā saucamās «īstās zināšanas». Vai tiešām šīs plāksnes atrodas šeit, aiz šīm neizskatīgajām durvīm? Vai tiešām tās var izlasīt? Ja izdotos tās izlasit, tad cilvēkiem atklātos lemūriešu Lielās Zināšanas, kas izmainītu mūsu dzīvi pašos pamatos! At­lantu civilizācijas progress taču, kā aprakstīts ezoteriskajā lite­ratūrā, sākās tieši tad, kad viņiem kļuva pieejamas lemūriešu zelta plāksnes.

Tomēr, baidīdamies izjaukt tik atklātas sarunas gaitu, es ne­sāku uzdot Astamanam jautājumu kaskādi par zelta plāksnēm un ar pamuļķīgu intonāciju balsi vaicāju:

-   Vai zelta karalis ir tikai viens vai viņu ir daudz?

-   Santikaračaraija ir pats jaunākais zelta karalis, - atbildēja Astamans, - viņam ir tikai 2000 gadu.

-  (Jn kas ir tie citi zelta karaļi? - es jautāju, pieņemdams, ka šajā alā Somati stāvokli var atrasties ari vēl senāki cilvēki, pat atlanti un lemūrieši. No pilnīgi pārliecinošiem zinātniskiem faktiem, kurus mēs ieguvām pirmās Himalaju ekspedīcijas laikā, es jau zināju, ka

Somati var ilgt tik ilgi, cik vien vajadzigs, - tūkstošiem un miljo­niem gadu [3] . tāpēc šim pieņēmumam bija pavisam reāls pamats.

-   Vēl senāki cilvēki, - atbildēja Astamans.

-   Cik seni? 5000 gadu? 10 000 gadu?

-   Es precizi nezinu, bet viņi ir ļoti seni. Tā stāsta visi mani radinieki. Santikaračaraija - pats jaunākais no viņiem.

-   (Jn droši vien pats mazākais? - Pateicu šo frāzi, domādams par to, ka atlanti un lemūrieši bija ļoti liela auguma.

-   No kurienes jūs to zināt? - Astamans izbrinā paskatījās uz mani.

-   Es tā domāju. Man šķiet, ka šajā alā Somati stāvoklī jābūt ari iepriekšējo civilizāciju cilvēkiem, bet viņiem bija… atvaino­jiet, viņiem ir… ļoti liels augums.

-   Viņi tur ir, - klusā balsī teica Astamans.

Ņemot vērā no ezoteriskās literatūras iegūtās ziņas par to, ka tieši lemūriešiem ir bijis vislielākais «Gara Spēks» un ka tieši viņi pirmie uz Zemes ir radījuši psihoenerģētiskās tehnoloģijas, es pieņēmu, ka miklainais Harati ir lemūrietis Somati stāvokli. Viņa ķermenis varēja atrasties paškonservācijas stāvoklī, bet viņa neiedomājami varenais gars varēja darboties, no parasto cilvēku smadzeņu torsionu laukiem nolasot domas un izveidojot nepār­varamu psihoenerģētisko barjeru tiem, kas uzdrošināsies ieiet alā bez viņa ziņas. Harati gars sargāja visu Zemes civilizāciju galveno īpašumu - lemūriešu zelta plāksnes.

Es zināju arī, ka lemūriešu augums bija milzīgs - vairāk nekā 10-12 metru. Tādēļ es it kā nejauši pajautāju Astamanam:

-    Droši vien Harati tajā alā ir pats lielākais. Viņa augumam jābūt vairāk nekā 10-12 metru lielam. Vai tā ir?

-   No kurienes jūs to zināt? Vai tad jūs esat kontaktējies ar Harati? - Astamana balsi ieskanējās sašutums.

Pēc tam viņš iegrima domās un pašķielēja uz milzīgo Būdas statuju blakus pagodai.

-   Visi zelta karaļi droši vien sēž Būdas pozā? - uzdevu jau­tājumu, zinādams, ka cilvēki Somati stāvoklī visbiežāk ir šajā po­zā, nolēmis Astamanu ar savām zināšanām pārsteigt pavisam.

-   Jā, - viņš klusu atbildēja un atkal pašķielēja uz milzigo Būdas statuju.

2.nodaļa Harati zelta plāksnes

Lemūriešu zelta plāksnes un seno cilvēku mašīnas

Ieturēju nelielu pauzi un atkal vērsos pie Astamana:

-   Kāda, jūsuprāt, ir šo zelta plākšņu galvenā vērtiba? Vai uz tām ir rakstītas seno cilvēku zināšanas?

-   (Jz zelta plāksnēm galvenokārt ir uzrakstītas maģiskās for­mulas.

-   Maģiskās formulas? Kādas?

-   Tās maģiskās formulas, bez kurām nevar darboties un dzī­vot iesvaidītie cilvēki.

-   Zemzemes cilvēki?

-Jā.

-   Gn jogi?

-   Nevaru precizi pateikt, bet man šķiet, ka viņi izmanto tādas pašas maģiskās formulas.

-     Kad es trešās Himalaju ekspedīcijas laikā runājos ar jogiem, viņi teica, ka zināšanas un unikālās spējas viņiem dod tā saucamie pārcilvēki.

-    Vai patiešām jogi jums noticēja? Vai patiešām atklāja maģisko formulu noslēpumu? - Astamans iesaucās.

-    Nē, nē, maģisko formulu (mantru) noslēpumus viņi man neatklāja. Vienkārši pēc ilgām sarunām izdevās uzbūvēt loģisku liniju, kas liecināja, ka droši vien pastāv kāds zināšanu avots, kuras var nodot telepātiski. Piemēram, joga ipašibu veidošanās cilvēkā notiek it kā negaidīti; parasts cilvēks, vienalga, zemnieks vai inteliģents, sāk izjust vēlmi aiziet kalnos, kļūt par vientuļ­nieku, un, kad to ir izdarījis, atklāj sevī pārsteidzošas spējas - var ieiet dziļā meditācijas stāvoklī, pat Somati, sarunāties ar cil­vēku Gariem, kontaktēties ar To Pasauli, nebaidīties no aukstu­ma, pavadīt ilgu laiku zem ūdens un tā tālāk. Bet pats galvenais -

šis cilvēks sāk saprast, ka viņam ir radies saimnieks, saimnieks, kas devis viņam šis spējas un kas vada viņu pa dzivi, aicinot izmantot jauniegūto «Gara Spēku», lai attirītu Zemes Domu Pa­sauli, atsakoties no materiālām baudām. Jogi savu saimnieku sauc par pārcilvēku, ļoti ciena Viņu un kontaktējas ar Viņu tikai smalko enerģiju (bezķermeniskā) limeni. No Pārcilvēka jogi saņem visvarenas maģiskās formulas un izmanto tās savā joga praksē. Jogi zina, ka, gadijumā, ja viņi nodos seno maģisko for­mulu noslēpumu ziņķārigam cilvēkam, šis cilvēks nomirs un nomirs ari jogs, kurš atklājis maģiskās formulas noslēpumu. Tas ir pārcilvēku likums.

-   Pareizi! - Astamans piekrita. - Kas ir atklājis maģisko for­mulu noslēpumu, tas mirst. Bet tas cilvēks, kuram noslēpums ir atklāts, vai nu mirst, vai, bailēs no nāves, svēti glabā šo no­slēpumu. Es to zinu. Skaidri zinu.

-   Šajā sakarā būtu loģiski padomāt par to, kas ir šie pārcilvē­ki. Zemzemes cilvēki? Noslēpumainās Šambalas cilvēki? Bet vis- drizāk, - pats atbildēdams uz saviem jautājumiem, es turpināju, - runājot par pārcilvēkiem, mums ir darišana ar vienotu apslēptu un augsti organizētu Zemes dzives sistēmu, kurā acīmredzot ietilpst Cilvēces Genofonds, kurā ir dažādu civilizāciju cilvēki Somati

stāvokli un Labākie no Labākajiem no katras no piecām Cilvēku Rasēm, kas dzīvo savā neparastajā daudzveidīgajā sabiedribā.

-   Harati ir no turienes, - Astamans teica.

-   Parunāsim vēl mazliet par maģiskajām formulām, - es ne­spēju apklust. - Man šķiet, ka šo maģisko formulu spēks ir kolosāls, jo ar vibrācijām var izvest cilvēku pagaidām nezināmā varenas enerģijas slāni un padarīt šo enerģiju vadāmu. Ar maģiskajām formulām var ne tikai pacelt gaisā seno cilvēku maši- nas, kas darbojas ar domas enerģiju, bet ari vadit cilvēku domas, pakļaujot tās sev. Tāpēc maģisko formulu noslēpumam ir jābūt svētam, jo mūslaiku cilvēki nav gatavi izmantot psihisko enerģiju, lielā jēdziena «Tīra Dvēsele» sīkie asniņi vēl tikai sāk mosties mūsu apziņā. Sātans, kas ieperinājies cilvēku dvēselēs, vēl nav atkāpies.

-   Jums taisnība, - Astamans teica gandrīz vai čukstus. - Pa­saule vēl ir ļauna.

-   Es saprotu, kāpēc seno cilvēku maģiskās formulas ir rak- stitas tieši uz zelta plāksnēm. Zelts ir metāls, kas nav pakļauts korozijai. Zelts…

-    Dažas seno cilvēku mašīnas arī ir no zelta, - Astamans mani pārtrauca.

-    Bet tā seno cilvēku mašina, kas atrodas uz postamenta Svajambanatas stūpas kopleksā, izskatās taisita no misiņa vai no bronzas, - es piemetināju.

-   Ne jau visas seno cilvēku mašīnas ir no zelta, - Astamans izvairīgi atbildēja.

-   Bet tā mašina, kuru es redzēju uz postamenta, - vai tā ir īsta, vai ari to pēc seno mašinu parauga uztaisījuši mūsdienu cil­vēki? - es pajautāju.

-   Es nevaru visu teikt, - Harati mūs dzird.

-   Gn tomēr?

-   Kāda starpiba? Seno cilvēku mašīna, kas stāv uz posta­menta, var darboties. Bet, lai to iedarbinātu, jāzina maģiskā for­mula. Gn maģisko formulu zina tikai Harati.

-   Vai alā ir tikai tādas mašīnas, kādu mēs redzējām uz pos­tamenta Svajambanatas stūpas kompleksā?

-   Ne tikai tādas, ir arī citas.

-   Kādas?

-   Es taču pats alā neesmu bijis, es varu spriest tikai pēc tā, ko man ir stāstījuši radinieki. Viņi teica, ka tur ir dažādas seno cilvēku mašīnas. Gn vēl…

-   Kas vēl?

-  Vēl, - Astamans iegrima domās, - vēl no radinieku stāstiem man ir zināms, ka šajā alā nav daudz seno cilvēku mašinu. Ļoti daudz seno cilvēku mašinu glabājas Kailasa zemzemēs.

-   Tā jau es domāju! - es iesaucos.

-   Mani radinieki tur bija…

-   Zemzemēs? Varā?

-  Man nav tiesibu to teikt. Starp citu, ar vienu no viņiem es varu jūs iepazīstināt.

Aiz uztraukuma man aizžņaudzās elpa. Es tik tikko spēju pateikt:

-Kad?

-   Nu, kaut vai rit, - mierīgi atteica Astamans. - Šodien es ar viņu sarunāšu tikšanos. Piezvaniet man. Lūk, mans telefons. Bet tikai ņemiet vērā, ka neko daudz viņš neteiks - viņam uz visu ir viena atbilde - «tas ir noslēpums». Gn to var saprast - viņš baidās no Harati. To, ko viņš pateiks, Harati ir atļāvis. Bet…

-   Kas?

-Viņa stāsts būs interesants. Harati ļauj stāstīt interesantas lietas, bet maģisko formulu noslēpums ir svēta lieta. Gn bez maģisko for­

mulu zināšanas zemzemēs netikt. Necentieties to izdarīt. Jūtu, ka jūs esat prātīgs cilvēks. Jums gal­venais ir zināšanas, nevis avan­tūra, lai no zemzemes izceltu gaismā Harati zelta plāksnes.

-   Tā ir. Es domāju, ka cilvē­kiem ir jāzina, cik augsts ir bijis seno cilvēku zināšanu limenis, bet esmu pārliecināts, ka tukšai cilvēciskai ziņkārībai nav lielas vērtības, - es kā skolnieks no­deklamēju ekspedīciju pētījumu galveno postulātu.

-   Paldies par šiem vārdiem.

-   Astaman, es jūtu, ka jūsu «īpašie» radinieki jums ir daudz ko pastāstījuši un jūs daudz zi­nāt. Vai jums ir laiks vēl pa­runāties ar mani?

-   Jā, jā, man šodien ir daudz laika, - Astamans atbildēja. - Man arī ir interesanti runāties ar jums.

-   Tad atļaujiet uzdot kārtējo jautājumu - kādas senās mašīnas ir Kailasa zemzemes muzejā?

-   Tas nav muzejs. - Astamans pacēla acis. - Mani radinieki saka, ka šīs mašinas ir vienlaicīgi gan pagātnes, gan nākotnes lietas. Tās…

-   Jūs gribat teikt, ka tās tika izmantotas pagātnē un tiks izmantotas nākotnē? - nevarēju noturēties un pārtraucu.

-   Jā. Cilvēce attistās pa spirāli.

-   Gn tomēr, kādas seno cilvēku mašīnas glabājas zem Kai­lasa?

-   Dažādas. Ir milzigas, ir mazākas.

-    Vai jūsu radinieki neko nav teikuši par apaļiem lidapa­rātiem, kas līdzinās lidojošajiem šķīvīšiem? - es pajautāju.

-   Viņi stāstija, ka tur esot milzigs spidošs aparāts. Bet to neviens nav redzējis, un stāsta arī, ka nevienam nav tiesibu to redzēt. - Astamans cieši ieskatijās man acis.

-   Gn vai Harati zelta plāksnes jūsu radinieki ir redzējuši?

-   Protams. Mūsu dzimtas 2000 gadu ilgās vēstures laikā viņi tās daudzreiz ir redzējuši šajā alā.

-   Gn Kailasa zemzemēs?

-   Nezinu.

-   Gn cik ieeju ir Kailasa zemzemēs?

-   Stāsta, ka vairākas.

-   Droši vien viena ieeja atrodas Kailasa virsotnē… - sazin kāpēc es jau sāku runāt.

-   Es precīzi nezinu. Varu pateikt tikai, ka tā ieeja zemzemēs, kur glabājas galvenās zelta plāksnes, ir iezīmēta ar «lasošā cil­vēka» statuju, - Astamans mani pārtrauca.

-   Ar kādu statuju?

-   Lasošā cilvēka.

-   Cilvēka, kas lasa zelta plāksnes?

-  Jā. Bet šo statuju reti kuram izdodas ieraudzīt - to vienmēr aizklāj mākoņi.

-   Aizklāj mākoņi?

-   Stāsta, ka milzigā statuja pievelkot mākoņus. Nevienam nav ļauts aiziet līdz šai statujai. To, kurš pieiet tai klāt, gaida nāve. - Astamana acis iepletās.

-   Gn ko simbolizē «lasošais cilvēks»?

- Lielās senās zināša­nas. Tās ierakstītas zelta plāksnēs.

Tobrīd es nezināju, ka driz vien Tibetas kalnu virsotnēs mākoņi uz bridi pašķirsies un mēs redzē­sim noslēpumaino «laso­šo cilvēku». Vēl vairāk, mēs to nofotografēsim. Šo fotogrāfiju jūs, dārgie la- sitāji, redzēsiet šis grā­matas nākamajā sējumā. (Jn tieši tad mēs sajutīsim

Sena alu gramata

-    Interesanti, kādā valodā ir teksti uz zelta plāksnēm? - jautāju vairāk pats sev.

-   Senajā valodā, - atbildēja Astamans.

-   Kādā tieši?

-   Ļoti senā. Ļoti, ļoti senā valodā. Starp citu… - Astamans pieklusa.

-   Kas?

-   Šajā alā, - Astamans norādija uz ieeju, - ir arī seno cilvēku grāmata. Nevis zelta plāksnes, bet grāmata.

-   Kāda grāmata?

-   Grāmata, kurā aprakstīta seno cilvēku vēsture un daudz, daudz kas no tā, ko mūsdienu cilvēki sauc par mistiku. Piemē­ram, tur aprakstīta metode, kā sausuma laikā izsaukt lietu.

-   Interesanti.

-   Bet tā nav vienkārša grāmata, - Astamans turpināja. - Cil­vēks nevar tā vienkārši paņemt un izlasit. To var izlasīt tikai tad, kad uz tās uzpilinātas čūskas asinis.

-   Kādas čūskas? Vai īstas?

-   Tas ir vesels rituāls, kas saistits gan ar mistisko, gan ar īsto čūsku. Es šo rituālu slikti zinu.

-   Pieņemsim, ka rituāls ir noticis. Un tālāk?

-   Tālāk… pēc tam cilvēks, lasot grāmatu, sāk saprast to, kas tajā rakstīts. Pie tam viņš sapratīs, pat neskatoties uz to, ka ne­zina ne seno valodu, ne senos burtus.

-   Kā pasakā?

-Tā nav pasaka. Daži no maniem radiniekiem, tiesa gan, ļoti seni - tā pirms 1000-1500 gadiem -, lasīja šo grāmatu. Tā man stāstīja.

- Dārgo Astaman! Atļaujiet man paprātot par šo tēmu no zinātnes viedokļa. Krievu zinātnieks Aleksandrs Stepanovs reiz izdarija šādu eksperimentu. Viņš paņēma standarta destilēto ūdeni, ielēja traukā un uzlika cilvēkam uz pieres. Šim ūdenim vajadzēja ierakstīt sevī cilvēka smalkās enerģijas informāciju, jo ūdens ir ārkārtīgi energoietilpiga substance. Pēc tam viņš izdarī­ja šā ūdens šķidruma hromatogrāfiju un ieguva attiecīgu grafiku, kas ievērojami atšķirās no parastā ūdens, kas nesaturēja cilvē­ka biolauku informāciju. Pēc tam viņš trauku ar ūdeni uzlika uz šā cilvēka fotogrāfijas - tajā pašā vietā uz pieres. Kad viņš izdarī­ja šā ūdens hromatogrāfiju, pārsteigumam nebija robežu - tajā ūdens hromatogrāfiskais grafiks, kas bija pastāvējis uz fotogrā­fijas, bija tieši tāds pats kā ūdenim, kas bija uzlikts uz pieres

pašam cilvēkam. Viņš atkārtoja šos eksperimentus daudzas reizes, un rezultāti nemainījās. No tā profesors Stepanovs izdari­ja secinājumu, ka cilvēka biolaukiem piemīt spēja pārnest savu informāciju uz citiem objektiem, ari uz fotogrāfiju. Viņš pat iz­mantoja terminu «smalkās enerģētikas fotografēšana», ar kuru var saprast Cilvēka Dvēseles daļas informācijas pārnešanu uz fotogrāfiju.

-   Es sapratu, kāpēc nedrīkst dāvināt fotogrāfijas ienaidnie­kiem, - teica Astamans.

-    Pēc kāda laika, - es turpināju, - viens no cilvēkiem, kas piedalījās eksperimentā, gāja bojā nelaimes gadijumā. Profesors Stepanovs paņēma viņa fotogrāfiju un atkal izdarija uz fotogrāfi­jas uzliktā ūdens analīzi. (Jn ziniet ko? Fotogrāfija noreaģēja uz sava «saimnieka» nāvi - hromatogrāfiskais grafiks bija kļuvis pil­nīgi citāds.

-   Jūs, krievi, esat interesanti cilvēki. Jums vienmēr ir daudz ideju, un allaž jūs kaut ko meklējat.

-   Paldies par labiem vārdiem. Bet atļaujiet man pamēģināt izskaidrot šo fenomenu, kad pēc noteikta rituāla cilvēks var izlasīt un saprast seno alu grāmatu, nezinādams ne seno valodu, ne senos burtus.

-   Labi.

«Lieta tā, ka m… m…,» es sāku domāt, «alu grāmatā, tāpat kā jebkurā citā grāmatā, kopā ar burtiem ir pierakstītas domas, kas veicināja šo burtu un vārdu uzrakstīšanu. Bet šīs domas nav ie­rakstītas papīrā, tās ir ierakstītas smalkās enerģijas laukā, kas pavada grāmatu (jebkuram priekšmetam ir savs smalki enerģētiskais analogs!). (Jn Domu Pasaules valoda visiem cil­vēkiem ir vienāda. Domu Pasaulē nav senu un jaunu valodu, nav atsevišķas dzīvnieku valodas, nav atsevišķas cilvēku valodas, nav atsevišķas dzīvās planētas Zemes valodas un tā tālāk. Ir

tikai viena valoda - kopiga lielā domu valoda. Jo stiprāk un skaidrāk cilvēks vai kāda cita dziva būtne domā, jo skaidrāk doma ierakstās domu valodā. Es esmu pārliecināts, ka alu grā­matas uzrakstišanas laikā senie zinātnieki domāja ļoti skaidri un precīzi, tāpēc šim domām ir jābūt pietiekami labi saprotamām ari mums, neraugoties uz to, ka mūsu attīstības līmenis ir daudz zemāks. Jautājums ir - kā izlasīt seno cilvēku domas?»

-   Priekš tam ir rituāls, tas pats, kas saistits ar čūskas asinim. Šā rituāla laikā cilvēks, kas vēlas izlasit seno cilvēku alu grā­matu, droši vien iegūst spējas saprast domu valodu, - Astamans izteica pieņēmumu.

-   Bez tam cilvēks droši vien šo grāmatu lasa meditācijas stā­vokli, - es piebildu.

-  Starp citu, senā alu grāmata nav no papīra, bet no kaut kā­da elastiga materiāla, kas nav pakļauts laika ietekmei, - Asta­mans piezīmēja.

-   Jā… Eh, kaut varētu paskatīties uz šo grāmatu un zelta plāksnēm! - es ar nožēlu iesaucos.

Tiem, kas ieiet ala, Harati laupa acu gaismu

-Tas nav iespējams. Alu sargā tantrisko spēku barjera, kurai neviens nevar tikt cauri… ja nu vienīgi Harati pats to neatļauj.

-   Un kādi ir šīs alas tantriskie spēki? - es jautāju, atceroties, ka tajā Somati alā Himalajos, kurā man nācās izbaudīt psiho- enerģētisko barjeru, es jutu pieaugošas bailes, dusmas, galvas­sāpes un vājumu. [4]

-Tantriskie spēki, ar kuriem Harati iedarbojas uz atnācēju, ir ļoti dažādi. Cilvēks var sajust bailes, vājumu, galvassāpes un citas sajūtas, bet galvenā tantrisko spēku iedarbiba šeit ir pavisam cita.

-   Kāda?

-   Aiziesim pie alas. - Astamans piecēlās.

Sekoju viņam. Mēs piegājām pie necilās celtnes, par kuru es jau stāstiju.

-   Lūk, pirmās durvis. Kā redzat, tās ir atvērtas. Ieiesim iek­šā, - viņš teica.

Pārkāpuši augstam slieksnim, mēs iegājām diezgan lielā telpā, kura bija pilna ar visādām nezināmu būtņu statuetēm un akmens stabiņiem, kurus greznoja ornamenti.

-   Redzat tās durvis? - Astamans ar roku parādīja uz otrām durvīm.

-Jā.

-   Redzat uz tām attēlotās acis?

-Jā.

-   Šis duvis ir aizslēgtas ar stipru atslēgu. Gn, ja tās atvērs un ieies iekšā, cilvēks zaudēs acu gaismu.

-   Paliks akls?! - es pārjautāju.

-   Paliks akls, - Astamans apstiprināja.

-   No kā?

-   No tantrisko spēku iedarbības.

-    Interesanti, kāds ir tantrisko spēku iedarbibas mehānisms uz redzi? - es prātoju, labi zinādams, ka atbildi nesaņemšu.

-    Šo mehānismu zina tikai Harati, - pārliecināti teica Asta­mans. - Es varu tikai piebilst, ka šis aklums rodas uz zināmu laiku. Pēc tam kad cilvēks atgriežas atpakaļ un aizver aiz sevis šīs otrās durvis, redze pakāpeniski, bet ļoti lēnām sāk atjau­noties.

-     Ļoti interesants alas psihoenerģētiskās barjeras mehā­nisms, - es teicu. - Somati alās man nācās tikties ar barjeru, kas aktivizēja baiļu sajūtu un dusmas, kas pārgāja galvassāpēs,

vājumā un nāvē, tikos ari ar «vampiriska» tipa barjeru, kad ala izsūc cilvēka enerģiju, bet par barjeru, kas liek zaudēt acu gais­mu, es dzirdu pirmo reizi. Starp citu, vai jūs esat dzirdējis par asuri - bezmiesiskām būtnēm, kas nosūc cilvēkiem enerģiju? Indijas svami man stāstija, ka alā - vampirā šo asuri esot ļoti daudz. Jogi varot tos redzēt.

-    Šeit nav asuri, te ir daudz lielākas bezmiesiskas būtnes. Lūk, viena no tām. - Astamans ar pirkstu parādīja uz divām ne­zināmas eksotiskas būtnes statujām, kuras kā sargi bija noliktas abpus otrajām durvīm. - Šis bezmiesiskās būtnes sargā ieeju svētajā alā. Mēs tās nevaram redzēt, bet viņas mūs redz. Jogi tās var ne tikai redzēt, bet arī sarunāties ar tām. Šis būtnes ir pilnīgā Harati varā. Tās arī rada aklumu.

Tobrīd es pat nevarēju iedomāties, ka svētā Kailasa pētijumi driz vien uzvedinās mūs uz bezmiesiskas hologrāfiskās Zemes dzives formas analīzi un ka pasakainās ziņas par alu bez- miesiskajiem sargiem iegūs reālas aprises. Bet par to mēs, dār­go lasītāj, parunāsim vēlāk, šis grāmatas ceturtajā sējumā, kad kopā ar jums iegremdēsimies rēgveidīgajā hologrāfiskajā pa­saulē.

-   un vai kāds ir mēģinājis iekļūt alā bez Harati atļaujas? - es jautāju.

-   Aptuveni pirms 200 gadiem Nepālas karalis pavēlēja atnest viņam atslēgas no tām otrajām durvīm. Viņš atvēra durvis, iegā­ja iekšā un uzreiz kļuva akls. Stāsta, ka viņš esot ļoti kliedzis no bailēm. Kad viņš izlidis atpakaļ, redze pamazām sākusi atjau­noties. Vairāk neviens nav mēģinājis iekļūt Harati alā.

-   Un vai Kailasa zemzemēs ari darbojas tantriskie spēki?

-   Protams. - Astamans pārsteigti paskatijās uz mani. - Tur darbojas paši stiprākie tantriskie spēki pasaulē, jo Kailass skai­tās planētas tantrisko spēku centrs. Šie spēki veidojas tur un aiz-

plūst pa visu Zemi. Šīs alas tantriskos spēkus arī ir radījis Kai­lass, bet Harati pār tiem valda un sargā alu.

-  Iznāk, ka, ja jau šajā alā nevar ieiet bez Harati atļaujas, tad iekļūt Kailasa zemzemēs vispār nav reāli. Vai tā ir?

-   Protams. Kailasa zemzemes ir aizsargātas vēl spēcīgāk, tur taču atrodas galvenie pagātnes un nākotnes sasniegumi. Tā ir pati galvenā vieta. Bez Kailasa uz Zemes ir vēl dažas zemzemes vietas, kur glabājas pagātnes noslēpumi. Viena no tām ir šeit. Gn vēl es jums pateikšu…

-Ko?

-   Pie ieejām Kailasa zemzemēs pat tuvoties nav atļauts. Tur darbojas spēki, kas cilvēkus pārvērš par večiem.

-   M… jā. Uz kurieni gan mēs ejam?!

Aiz septi ņām durvīm, aiz septiņām atslēgām

-   Starp citu, pie mums ir dzīva leģenda, kura, kā es domāju, liecina par to, ka šī ala ir radita mākslīgi.

-   Mākslīgi?

-    Si leģenda ir tāda. - Astamans pasminēja. - Uz blakus pakalnu atlidojis Buda un iestādījis tur lotosa sēklas. Lotosa stiebri sākuši ļoti strauji augt, kļuvuši milzigi un aizstiepušies lidz otram pakalnam apmēram 10 kilometru attālumā. Pēc tam šis stiebrs nolaidies uz zemes un iegrimis tajā. Un tajā vietā izvei­dojusies ala.

-   Astaman, es saprotu, kāpēc jūs domājat, ka ši ala ir māk­slīgs veidojums, - es teicu. - Pasakainas leģendas veidā mūsu senči varēja aprakstit kādu no seno cilvēku ekstraordinārajām tehnoloģijām vai… Šambalas tehnoloģijām. Mums ir grūti pat veidot kādu hipotēzi par šo tēmu, - mūsu tehnoloģiskais līmenis nav visai augsts. Mēs tik daudz ko nezinām, tik daudz ko! Skumji, ka zinātnes dogmatiķi bremzē progresu. Bet varbūt tas ir pareizi, ka dogmatiķi bremzē zinātnes progresu; es domāju, ka nākotne ir tehnoloģijām, kas izmantos mentālo enerģiju (Gara Spēku), bet priekš tam vajadzigs, lai mūsu sabiedrībā ienāktu jēdziens «Tīra Dvēsele».

-   Ļoti labi, ka Harati sargā šo alu no kontaktēšanās ar mums, - Astamans domigi sacija. - Mēs pašreiz atrodamies aiz pirmajām un pirms otrajām durvim. Zināt, cik pavisam durvju ir šajā alā?

-Cik?

-   Septiņas. Septiņas durvis, kuras slēdz ar stiprām un milzi- gām atslēgām. Aiz katrām durvīm Harati uzsūtīs ienācējam tan­triskos spēkus, lai viņu apstādinātu. Ja aiz otrajām durvim tan- triskie spēki izdzēš acu gaismu, tad aiz citām durvim būs cits efekts - sāpes, vārgums… pat nāve. Tikai aiz pirmajām durvīm, kur mēs esam pašreiz, tantriskie spēki nedarbojas, bet Harati ir šeit un vēro mūs, uzmanīgi vēro. Viņš mūs redz.

-   Kā pasakā - aiz septiņām durvim, aiz septiņām atslēgām, - es noteicu.

-   Pasakas un leģendas nāk no senatnes, - piezīmēja Asta­mans, - no noslēpumainas senatnes.

-   Cilvēki ir ļoti divaini, - es piemetināju. - Bērnībā mēs ar aiz­turētu elpu klausāmies vecmāmiņu stāstītās pasakas, bet, kad kļūstam pieauguši, sākam pilnīgi noliegt to, kam no sirds ticē­jām bērnibā. Kļūstot pieauguši, mēs sākam par patiesību uzska­tīt tikai to, kas ietilpst parasto priekšstatu rāmjos, lai gan dvēse­les apjukuma vai bezizejas brīžos jūtam, ka patiesības saknes

stiepjas neaptveramās, nezināmās tālēs un ka šo patiesibu zina vienīgi Dievs. Ja bērnam pajautātu: «Vai tu tici brīnumiem?», viņš gandrīz vienmēr atbildēs: «Jā». Bet, ja šo jautājumu uzdotu pieaugušam cilvēkam, dabiski, ka atbilde būtu «Nē». Bērni ir tuvāk Dievam, jo viņu dvēseles tikai pavisam nesen ir ieradušās no mūsu galvenās dzimtenes - Tās Pasaules, kur ir attirijušās un bijušas tieši saistītas ar Dievu. Tur, Tajā Pasaulē, mēs droši vien redzam pagātni un saprotam, ka mūsu saknes aiziet tālā senat­nē, līdz pat atlantiem, lemūriešiem, rēgiem un eņģeļiem. Tāpēc, kad vecmāmiņa stāsta pasaku, senatnes čuksti klauvē pie vēl romantiskās un tirās bērna sirds.

- Starp citu, tantriskajiem spēkiem piemīt tāda pati ipašība -

iesākumā tie it kā čukst, vienā laidā atkārtojot «neej tur»…, - ie­starpināja Astamans.

-   Bet vai var būt tā, ka kāds ir spējis pārvarēt tantrisko spēku barjeru? Kāds ļaunais ģēnijs?

-   Nē, tā nevar notikt. Tantrisko spēku varenība ir pārāk liela. Pat ja šis ļaunais ģēnijs zinās alā ieiešanas rituālu un maģisko formulu, Harati vienalga to atminēs.

Rituāls ieiešanai Harati alā

-   un kāds ir šis rituāls?

-   Šis rituāls jāizdara 10. vai 11. Mēness dienā. Ieiet alā ir atļauts tikai šajās dienās - un nevienā citā. Jau 2000 gadu mani radi­nieki katru mēnesi šajās dienās iet uz alu.

-   Gn ne reizi nav izlaiduši?

-   Cik man zināms - ne reizi.

-   Cik cilvēki ieiet alā?

-   Divi. Vienu mēs nosaciti saucam par «garīdznieku» (angļu prist), otru - par «vecāko cilvēku» (angļu senior man).

-   Gn kas tie ir par cilvēkiem? - es jautāju.

-   O, tie ir īpaši cilvēki. - Astamans sāka stāstīt. - «Garīdz­nieks» noteikti tiek izvēlēts no Badžračaraiju (Bajracharaya) dzimtas - un ne no vienas citas. Badžračaraiju dzimta dzivo Katmandu un tās apkārtnē un ir viena no nevaru (neujar) - vie­nas no Nepālas tautibām - līderēm. Badžračaraiju dzimtā ir aptu­veni 2000 ģimeņu. Gz «garīdznieka» lomu var pretendēt tikai tas šis dzimtas vīrietis (noteikti vīrietis!), kura vidējais (tēva) vārds ir Bilašs (Bilash). Badžračaraiju dzimtā vārdu Bilašs zēniem dod saskaņā ar senu skalu, kurā tiek ņemta vērā seciba, dzimšanas laiks pēc Mēness kalendāra un daudz kas cits. Tā cilvēks, kura vārds ir Bilašs, var kļūt par «garīdznieku», ja viņu izvēl radinieki. Pašreizējo «garīdznieku», kurš iet uz svēto alu, sauc Dhama Bilašs Badžračaraija (Dhama Bilash Bajracharaya).

-   Un kad vēl jaunu «garīdznieku»?

-   Kad nomirst iepriekšējais.

-   Gn kāda ir «vecākā cilvēka» vēlēšanu procedūra?

-   «Vecākais cilvēks», kurš ari drīkst ieiet alā, tiek vēlēts tikai no Bindačaraiju dzimtas, - Astamans pavīpsnāja, - tas ir, no manas dzimtas. Manā dzimtā pavisam ir 26 ģimenes. Mūsu dzimtas dzīve nu jau 2000 gadu ir veltita tikai šai alai. Dzimtas sanāksmē mēs izvēlam pirmo «vecāko cilvēku», tāpat arī otro, trešo, ceturto un piekto «vecāko cilvēku». Pirmais «vecākais cil­vēks» ir pats vecākais, piektais - pats jaunākais. Gz alu iet pir­mais «vecākais cilvēks». Ja viņš nomirst, uz alu sāk iet otrais «vecākais cilvēks».

-    Dīvains vārdu salikums - «vecākais cilvēks»! Ko tas no­zīmē?

-   Es jau teicu, ka tas ir nosacits nosaukums. Gn arī angļu va­lodā ir ļoti grūti pārtulkot to, kā mēs šo cilvēku saucam. Nepā- liešu valodā tas skan tā… - Astamans pateica garu nepāliešu vārdu.

-   A… a…, - es muļķīgi novilku, negribot izlikdamies, ka kaut ko esmu sapratis, un uzdevu nākamo jautājumu. - Vai sakarā ar to, ka jūsu dzimtā cilvēks, kas drīkst iet uz Harati alu, tiek izvēlēts brivāk, nozīmē to, ka jūsu dzimta salīdzinājumā ar Badžračaraiju dzimtu ir «svētāka» vai «izredzētāka»?

-   Nu…, - Astamans iegrima domās, - laikam jau tā ir.

-   Gn vai viņi ir līdzvērtīgi - «garīdznieks» un «vecākais cil­vēks»?

-Jā.

-   Gn kāda ir alā ieiešanas ceremonija?

-    Desmitajā vai vienpadsmitajā dienā pēc pilnmēness četri speciālos ģērbos tērpti cilvēki iziet uz ielas. Viņi iet zosu gājienā: papriekšu iet sieviete, aiz viņas - «garidznieks», aiz viņa - «ve­cākais cilvēks» un kā pēdējais - paligs. Rokā viņi nes visu sep­tiņu durvju atslēgas un senu lampu. Viņu apģērbs ir gari svārki un brīvs apmetnis, ko satur josta. Viss apģērbs ir melnā krāsā ar baltu apkantējumu un baltiem papildinājumiem. Viņi visi lēni paiet garām aizslēgtajām pirmajām durvim un dodas uz Harati pagodu. Pēc tam viņi dažas reizes pa apli apiet pagodai apkārt, ieiet iekšā, iznāk ārā un atkal dažas reizes apiet pagodai apkārt. Šajā brīdī «garīdznieks» un «vecākais cilvēks» skaita lūgšanas, lūdz svēto Harati, lai…

-    Skaita lūgšanu vai maģiskas formulas? - es pārtraucu Astamanu.

-   Ir speciāla lūgšana, kurā ir ietvertas arī maģiskās formulas, - Astamans uzmanīgi paskatijās uz mani, - slepena lūgšana, kas sastāv galvenokārt no maģiskajām formulām. Caur šo lūgšanu «garidznieks» un «vecākais cilvēks» saņem atjauju kontaktēties ar Harati. Viņi prasa Harati atļauju ieiet alā.

-   Vai ir bijis tā, ka Harati kādreiz nav atļāvis ieiet alā?

-   Kam? - pārjautāja Astamans.

-   «Garīdzniekam» vai «vecākajam cilvēkam».

-   Nē, cik es zinu, nekas tāds nav bijis. Harati lasa domas un zina «garidznieka» un «vecākā cilvēka» nodomus. Abas dzimtas - Badžračaraija un Bandačaraija jau simtiem gadu par galveno dzīves mērķi uzskata kalpošanu svētajai alai. Abās dzimtās visi zina, ka Harati prot lasit domas, tāpēc baidās domāt kaut ko sliktu vai viltīgu. Tas mums jau ir iegājis asinis. Tas ir svēti. Vēl vairāk - rituālās ceremonijas laikā visi abu dzimtu radinieki lūdzas, lai svētais Harati viņu radiniekam atļauj ieiet alā, lai tas vēl reizi izbauditu laimi kontaktēties ar senatnes svētumiem.

-   Bet saka taču, ka katrā ģimenē ir sava melnā avs? - es nelikos mierā.

-   Mums atšķirībā no eiropiešiem un amerikāņiem ir cita psi­holoģija, - Astamans asi atbildēja. - Mēs, austrumu cilvēki, pro­tam turēt cieņā pagātnes svētumus. Mūs vēl nav pārņēmis grēks uzskatīt sevi par Dievu!

-   Nu jā, - es klusi noteicu. - CIn kāda loma šajā ceremonijā ir sievietei un palīgam? Vai viņus arī izvēlas pēc kāda sevišķa rituāla?

-   Nē, tie ir parasti cilvēki. Cienījami ciivēki. Viņu dalībai šajā rituālā nav nekādas principiālas nozīmes. Bet senajā rituālā tā ir pieņemts.

-   Vai sieviete un palīgs dzird slepeno lūgšanu, kuru skaita «garīdznieks» un «vecākais cilvēks»?

-   Nē. Lūgšanu un maģiskās formulas neskaita balsī, bet pie sevis. Ja, pieņemsim, «garidznieks» vai «vecākais cilvēks» izteiks

maģiskās formulas skaļā balsi un sieviete vai paligs tās dzirdēs, viņi visi nomirs. Harati atņems viņiem dzivību. Šo cilvēku dzivība salidzinājumā ar tām vērtibām, kas atrodas alā, nenozīmē neko.

-   Sakiet, Astaman, bet ja «garīdznieks» vai «vecākais cilvēks» saslims un nevarēs iet uz alu, ko tad?

-  Tad uz alu iet viens cilvēks - «garīdznieks» vai «vecākais cil­vēks». Starp citu, iepriekšējais «garīdznieks» savas dzīves beigās daudz un stipri slimoja, tāpēc uz alu gāja tikai «vecākais cilvēks» - mans radinieks.

-   Gn tā nav gadījies, ka saslimuši abi?

-   Tā vēl nekad nav bijis.

-   Tātad sieviete un palīgs piedalās rituālā, bet alā neieiet, - es piezimēju. - Kad viņi dodas prom?

-   Visi četri atver ar atslēgu pirmās durvis, ieiet telpā pirms

otrajām durvim un kādu laiku meditē. Pēc tam sieviete un palīgs aiziet prom. «Garidznieks» un «vecākais cilvēks», kas tagad ir palikuši divatā, aizslēdz no iekšpuses pirmās durvis un atver otrās. Pēc kārtas atverot visas septiņas durvis, viņi ieiet svētajā alā un… - Astamans pēkšņi apklusa.

-   Un…? - es pajautāju, degdams nepacietībā.

-   Alā viņi uzturas 7-8 stundas.

-   Cik tālu ir no durvīm lidz alai?

-   1,5-2,0 kilometri.

-  Un kas ir tālāk? Jūs teicāt, ka alas garums ir vairāk nekā 10 kilometru!

-    Kas tālāk? - Astamans iegrima domās. - To zina tikai Harati.

-M… jā.

-   Par šo alu stāsta dažādas lietas! Stāsta pat, ka tās garums ir nevis 10 kilometru, bet daudz vairāk, un tā aiziet tālu uz ziemeļrietumiem - uz svētā Kailasa pusi, zem kura, kā mēs ticam, ir zemzemes dzives centrs. Tur ir Šangri-la… - Astamans atkal apklusa.

-   Sakiet - vai jūs ticat, ka ši ala ir viena no ieejām zemzemes pasaulē? - es nevarēju noturēties, to nepajautājis.

Astamans uz mani pētoši paskatījās un pamāja ar galvu.

-   Kā mēs jau runājām, - es uzmanīgi iesāku, - svētā Kailasa rajonā jābūt vairākām ieejām zemzemes pasaulē. Bet, cik es zinu, tur nav cilvēku, tāpēc šāda ceremonija ieejai zemzemē droši vien nav vietā. Vai jūs neko nezināt par rituāliem, lai ieietu Kailasa zemzemēs? (Jn vai tas ir iespējams?

-   Tur nav cilvēki, tur ir eņģeļi…

-   Kas… eņģeļi?

-Tur cilvēkus aizvieto eņģeļu pasaule.

-   Bet Šambala… no kurienes droši vien atnāca Harati? Vai 148

Šambala ir tur un glabā piecu Cilvēku Zemes Rasu zināšanas un sasniegumus?

- Jaunie eņģeļi tur godā visu seno, lai ieietu nākotnē caur senajām zināšanām, - Astamans izvairigi atbildēja un piecēlās, ar visu savu izturēšanos pauzdams, ka laiks sarunu beigt.

Tobrid es nezināju, cik daudz nozimē šie jucekligi pateiktie

vārdi. Paies ilgs laiks, līdz es ar nožēlu dvēselē sākšu aptvert, ko nozīmē vārdu salikums «jaunie eņģeļi».

Sāka smidzināt silts Nepālas lietus. Mēs ar Astamanu cieši paspiedām viens otram roku un norunājām tikties rit.

Zemzemes pasaule

Ceļā uz mājām es sāku atcerēties leģendas par zemzemes pasauli. Es skaidri apzinājos, ka leģendas vēl nav patiesiba, bet, daudzu gadu ekspedīciju laikā ejot pa seno leģendu pēdām, es biju sapratis, ka tukšā vietā leģendas nerodas. Katru reizi, kad mēs gājām pat pa visfantastiskāko leģendu pēdām, mēs atra­dām tām apstiprinājumu. Piemēram, leģenda par «galdiņ, klā­jies». Vai kāds ir šaubījies par to, ka tā ir tikai skaista pasaka? Bet 1997. gada ekspedīcijā pats dižais Sai Baba man rokā no nekā materializēja pelnus. Bet viņa vietnieks Murti kungs pa- stāstija, ka aptuveni pirms desmit gadiem Sai Baba aizsūtījis uz kādu no Himalaju alām grupu jogu, līdzi iedodams krūzi, kurā pēc sevišķu maģisko formulu noskaitīšanas parādījies riss un citi produkti.

Tāpēc noraidīt leģendu par zemzemes pasauli un uzskatīt to par banālu fantāziju man nebija nekāda pamata. Vēl vairāk - krājās arvien vairāk un vairāk faktu, kas liecināja par to, ka ši noslēpumainā un mūsu acīm slēptā pasaule patiesi pastāv, un ir pilnīgi iespējams, ka šīs pasaules centrs atrodas zem svētā Kailasa.

Ar vadītāja atļauju es taksometrā aizsmēķēju. Atmiņā atausa bulgāru izcelsmes franču reliģiskā filozofa Omraama Mikaēla Aivanhova darbs «Ūdensvirs un Zelta Laikmeta atnākšana», kur bija sīki aprakstīta zemzemes pasaule. Savā grāmatā Aivanhovs

raksta par marķizu Sent ivu d'Alvedeiru, kuram piemitušas spē­jas dubultoties, un tādēļ viņš varējis iekļūt zemzemes pasauiē, kurai dažādas tautas ir devušas dažādus nosaukumus - Šam­bala, Agarti, Hesperīdu dārzi, Tule, Šangri-la vai Svētais Grāls.

Marķīzs Sent Ivs d'Alvedeirs par zemzemes pasauli stāstija pārsteidzošas lietas. Apgaismojums tur nāk no kaut kādas iek­šējas saules, tāpat kā uz zemes aug koki un puķes, dzīvo cilvē­ki un dzivnieki. Tiek uzskatīts, ka zemzemes cilvēki nāk no Le- mūrijas vai Atlantidas. Zemzemes pasaule ir ļoti gudri organizē­ta un pārvaldīta valstiba, kur miljoniem cilvēku dzivo svētlaimē, mierā un laimē, nepazīst slimības un arī vecumu. Šās pasaules

galvgali stāv Trisvieniba - Brahatma, Mahatma un Mahanga. Tur valda tāda dzives organizācija, kas atspoguļo kosmisko kārtibu. Zemzemes cilvēki zina, ka pati dārgākā enerģija ir seksuālais spēks, un tāpēc neizšķiež to veltīgi, bet gluži otrādi - izmanto, lai kļūtu par augstākām būtnēm. Viņi izmanto četru stihiju enerģiju. Tieši no turienes, no zemzemes pasaules uz Zemi ir atnākusi tantra joga, kas Austrumos ir ļoti izplatita.

Zemzemes pasaulē ir bibliotēkas un arhivi daudzu kilometru garumā, kas satur informāciju par cilvēka vēsturi uz Zemes. Tur ir arī grāmatas, ko rakstījuši lielie Iesvētītie no visām cilvēku rasēm un kas satur lielus noslēpumus. Šis grāmatas no zemes virsas ir aiznestas zemzemes pasaulē. Viss, kas ir izzudis no zemes virsas un tiek uzskatīts par neglābjami zudušu, ir atrodams tur lejā.

Zemzemes cilvēkiem ir iespēja vērot un kontrolēt visu, kas notiek uz Zemes, viņi pat var pilnigi iznīcināt cilvēci, izmantojot četru stihiju vareno spēku. Bet, tā kā šis būtnes ir augsti attistitas un miermīlīgas, viņas to nedaris. Varbūt pēc kāda laika tās izlems iznākt virszemē, lai mums ko pavēstītu vai no kaut kā brīdinātu.

Lidojošie šķivīši, kuru eksistence vairs tik kategoriski netiek noliegta, visbiežāk atlido nevis no citām planētām, bet izlido no zemzemes pasaules. Šos lidojošos šķīvīšus aptver magnētiskais lauks, kas zemzemes cilvēkus padara neredzamus. Viņi var aizsargāties ar stariem, kas bloķē visus mehānismus. Zemzemes cilvēku varenība slēpjas gaismā, kuru viņi prot izmantot.

Ši slēptā valstiba kontaktējas ar virszemi pa atvērumiem, kas atrodas dažādās zemeslodes vietās - abos polos, Tibetā, Dien­vidamerikā, Mongolijā…

Omraams Aivanhovs uzskata, ka zemzemes tehnoloģijām lidzigu tehnoloģiju apgūšana jau ir sākusies eksperimentos, kas notiek Krievijā. Citas valstis ir aizkavējušās, bet tās noteikti sekos Krievijai un atzis domas, auras un gaišredzības varenibu. Cilvēki vienmēr gaida dažādu ierīču verdiktu un uzticas tikai tam. Tai pat laikā viņi neuzticas «iekārtām», ko Raditājs ir ielicis katrā no mums, un tās neizmanto. Pareizāk būtu rikoties pilnigi pretēji.

Omraama Aivanhova izteikumi atstāja uz mani lielu iespaidu. Aizrāvies ar domām par šo tēmu, es palaidu garām vietu, kur vajadzēja taksistam pateikt orientieri, kā vieglāk atrast mūsu vies­nīcu. Taksists tikpat kā neko nesaprata angliski un uz visiem maniem plašajiem skaidrojumiem braši atbildēja: «jes, ser». Bet es biju aizmirsis tās ielas sarežģīto nosaukumu nepāliešu valodā, kur atradās mūsu viesnica. Galu galā viesnicu mēs tomēr atradām.

Tikko iegājis numurā, tūliņ sāku rakņāties pa ekspedīcijas

somu, kur, kā man likās, es ieliku vēstuli ar izrakstiem no krie­vu pētnieka Osendovska grāmatas.

- Re kā! - es iesaucos un tūliņ sāku lasīt.

Tā labā cilvēka pavadvēstuli, kas bija izrakstijis un atsūtījis šos izrakstus no Osendovska grāmatas, laikam biju atstājis mājās.

Spriežot pēc izrakstiem no Osendovska grāmatas «Dzīvnieki, cilvēki un Dievi», Mongolijā Osendovskim stāstīta dīvaina leģen­da. It kā kāda mongoļu cilts, glābjoties no Cingizhana, paslē­pusies zemzemes valstibā, bet Nogankula ezera apkārtnē viņam parādītas durvis - ieeja Mirušo Valstibā.

«Interesants teiciens - «Mirušo Valstība»,» man ienāca prātā. «Ko tas varētu nozīmēt? Visdrīzāk gan… visdrīzāk gan ar šo teicienu - «Mirušo Valstiba» - jāsaprot ala, kur ir cilvēki Somati stāvokli, kad viņu iekonservētie ķermeņi izskatās kā miruši. Un… pilnigi iespējams, ka šis Somati alas ved uz zemzemes pasauli, kura, kā raksta Omraams Aivanhovs, ir brīnišķīga.»

Piecēlos no gultas, atvēru pudeli pretīgas vietējā ražojuma kokakolas, iedzēru pāris malku, atkal apsēdos un ilgi domāju. Pilnigi loģiski veidojās doma, ka Mirušo Valstiba atrodas starp virszemes un zemzemes pasauli. Dažādu Cilvēku Rasu labākie cil­vēki, kas bija sasnieguši tādu garīguma pakāpi, ka varēja ieiet dziļā Somati, aizgāja uz Mirušo Valstību vai, mūsdienu valodā runājot, uz Cilvēces Genofondu, lai saglabātu savus ķermeņus gadijumam, ja notiks kāda globāla katastrofa un būs nepieciešams ar sāpēm un ciešanām atdzīvināt savu sen, sen iekonservēto ķermeni, lai no jauna dotu aizmetni cilvēku dzivibai uz Zemes. Visas Zemes Rases, kurām bija fiziskais ķermenis, vienalga - milži, lemūrieši, dižie atlanti vai mūsu rase - ārieši, nosūtija savus labākos dēlus un meitas uz Mirušo Valstibu, lai papildinātu Cilvēces Genofondu un garantētu dzivibas turpināšanos uz Zemes.

Izdzēru kokakolas pudeli un centos turpināt domu. Galvā vir­moja pilnigi loģisks jautājums - kas ir šie zemzemes pasaules cilvēki? Atbilde veidojās no mūsu pirmsekspedicijas laika pār­spriedumiem, kad mēs nonācām pie pilnigi loģiska secinājuma, ka katra Cilvēku Rase uz Zemes, sākot ar eņģeļveidigajiem cil­vēkiem un beidzot ar atlantiem, no apokalipses uz apokalipsi uzkrāja Sambalā Labākos no Labākajiem, tā izveidojot daudz­veidīgu sabiedrību, kur «pie viena galda var sēdēt» eņģeļi, rēgvei- dīgie cilvēki, lemūrieši un atlanti. Nav izslēgts, ka zemzemes pasaulē tiek ielaisti arī daži ārieši (lai gan āriešu apokalipse vēl nav notikusi) un mūsu laikabiedriem ir iespēja dzīvot vienā sabiedrībā ar senajiem cilvēkiem. Dievs tā ir noteicis, lai nezau­dētu savus labākos dēlus un meitas, un nolēmis aizvest tos uz

brinišķigo zemzemes pasauli, lai Labākie no Labākajiem nekļū­tu par ķilniekiem grēcigajam vairākumam, kuri ir iznicināmi apokalipses laikā.

Sensenos laikos Šambalas zemzemes pasaulē parādijās labākie no eņģeļveidīgajiem un rēgveidigajiem cilvēkiem. Bet, kad evolūcijas gaitā bija izveidojies fiziskais ķermenis (lemū- rieši, atlanti un ārieši), Dievs mums nezināmu iemeslu dēļ ir pieņēmis lēmumu Labākos uz zemzemes valstību sūtīt ne tikai apokalipšu laikā, bet papildus izveidot Mirušo Valstību (Cilvēces Genofondu), lai garīgi attīstītie un dziļā Somati ieiet spējīgie cil­vēki varētu saglabāt savus ķermeņus gadījumam, ja notiks glo­bālā kataklizma. Kāpēc tika pieņemts tāds lēmums? Es neesmu Dievs un nevaru atbildēt uz šo jautājumu, bet varētu pieņemt ka divkārša kontrole vienmēr ir drošāka. Cilvēka Gars ir nemirstīgs un turpina dzivot, kad ķermenis zaudēts, bet ķermenis, kas radīts ilgstošā Dabas evolūcijas gaitā, globālu kataklizmu laikā var izzust uz mūžigiem laikiem. Tāpēc ir jēga saglabāt to gan dzīva veidā (Šambalā), gan iekonservētā veidā (Mirušo Val­stibā). Jā, un droši vien ne jau visi Labākie no Labākajiem var satilpt Šambalas zemzemē, tāpēc tiek sūtīti uz Cilvēces geno­fondu (Mirušo Valstību).

Varbūt tiem Labākajiem no Labākajiem, kas tika aizsūtiti uz M,rušo Valstību, ir nedaudz sāpīgi, ka viņu ķermeņiem tūk­stošiem un miljoniem gadu jādus iekonservētiem, nevis «jāap­kalpo» savs Gars brīnišķīgajā zemzemes pasaulē? Domāju, ka tā nav. Cilvēka Gars, izlidojis no iekonservētā ķermeņa un sagla­bājot saikni ar to ar tā saucamo «sudraba pavedienu», dzivo ne mazāk skaistajā Tajā Pasaulē, kura, jogu vārdiem runājot, ir saldaka par seksu.

Es automātiski pieliku pie mutes tukšo kokakolas pudeli saviebos no nepatīkamās garšas un atkal sāku lasīt izrakstus no

Osendovska grāmatas. Viņš rakstīja, ka zemzemes pasaulē ir miljoniem cilvēku, pār ku­riem valda Pasaules Karalis. Pasaules Karalis zina visus da­bas spēkus, lasa cilvēku do­mas un zina lielo likteņa grā­matu. Viņš, neredzamais, valda pār cilvēkiem. Pasaules Karalis dzivo Brīnumainā Kristāla Pili, kur dzivo arī viņa neredzamie paligi.

Laiku pa laikam Pasaules Karalis ieiet pils alā, kur melnā akmens apli atdusas viņa priekšteča smaržigais (balzamētais?) ķermenis. Kad Pasaules Karalis tuvojas šai vietai un pastiepj roku, uguns mēles zīmē uz sienām Vatananas alfabēta zīmes, no kurām veidojas vārdi - viņa priekšteča domas. Pēc tam Pasaules Karalis lasa visu pasaules varenāko cilvēku (karaļu, hanu, priesteru un citu) domas, ar īpaša rituāla palidzību kontaktējas ar Dievu un ar savu vareno domu palidz tiem, kas vēršas pie Dieva, un veicina neveiksmi, ja cilvēks no Dieva ir novērsies. Stāsta, ka Pasaules Karalis parādisies visu cilvēku priekšā, kad būs pienācis laiks vest visus labos cilvēkus ciņā pret ļaunajiem. Bet šis laiks vēl nav pienācis, - paši sliktākie cilvēki vēl nav dzimuši.

Lasot šos vārdus, es sapratu, ka šajā pasakainajā stāstā var slēpties kas ļoti nopietns un svarīgs. Ja patiešām pieļaujam, ka pastāv zemzemes pasaule, tā kaut kam ir jāvalda. Mēs, virszemes cilvēki, vēl vāji ticam «Gara Spēka» tehnoloģijai un slikti saprotam Dievu. Mēs pagaidām tikai aprobežoti klausāmies senajās

leģendās, domājot - ticēt vai neticēt. Bet paies kāds laiks un viss, kas pašlaik šķiet pasaka, rit kļūs par istenibu. Mēs taču jau lidojam ar «dzelzs putniem» - lidmašīnām! Kāpēc gan noliegt visu pārējo?

Vēlreiz pievērsu uzmanibu tam, ka Pasaules Karalis ir ne­redzams. Droši vien nevar noliegt to, ka Pasaules Karalis ir bez- miesisks eņģeļveida cilvēks, bet viņa priekštecis, kura iebalza­mētais ķermenis atdusas melnajā apli, varēja būt, piemēram, - lemūrietis. Zemzemes pasaulē (protams, ja tā pastāv!) ir pilnigi iespējams, ka līderi mainās, pēc kārtas piešķirot varu visām piecām Zemes Cilvēku Rasēm, kas dzivo daudzveidīgajā Šam­balā. Kas zina, ir tā vai nav, - to rādis nākotne.

Tomēr mums ir jāatzīst, ka pastāv Somati alas (pārāk daudz faktu par to stāsta), un ir ari tiesa, ka tās aizsargā tantriskie spēki. Kas tad sūta šos tantriskos spēkus? Kas ir noslēpu­mainais Harati? Neko nevaru apgalvot, esmu pārāk vājš un nespēcigs, bet man šķiet, ka Mirušo Valstiba sargā Šambalas zemzemes valstību. Un pats Harati varbūt ari ir Mirušais.

(Jn vēl es Osendovska grāmatas izrakstos izlasiju par zelta plāk­snēm, kuras atļāva lasīt labiem cilvēkiem. Bet par to mazliet vēlāk.

Piecēlos no gultas, ieliku tukšo kokakolas pudeli atkritumu urnā un gāju pie puišiem, lai piedāvātu rit ar aparatūras palīdzibu reģistrēt tantriskos spēkus pie ieejas Harati alā. Galvā rosijās doma, ka zemzemes pasaule droši vien pienāk pie virs­zemes gan svētā Kailasa rajonā, uz kurieni mēs taisāmies doties, gan ari šeit - Harati alā.

Mēģinājums reģistrēt tantriskos spēkus pie ieejas harati alā

Nākamajā dienā, paņēmuši lidzi pētniecības aparatūru, mēs noteiktajā laikā ieradāmies pie Harati alas un satikāmies ar Astamanu. Noklausijies mūsu lūgumu, viņš kaut kur aizgāja un atgriezās ar atļauju izmantot aparatūru telpā aiz pirmajām dur­vim. Bet Astamans brīdināja, ka cieši pietuvoties ar aparatūru otrajām durvim nav atļauts.

Mums līdzi bija trīs aparāti. Viens, saukts «Kirlians», varēja reģistrēt cilvēka auru un parādīt to kā atspīdumu uz pārnēsā­jamā datora ekrāna. Otrs aparāts, saukts «lmedis Foll», bija paredzēts, lai noteiktu enerģiju raksturu un intensitāti cilvēka meridiānos un čakrās. Trešais - «Varikards» - ļoti precīzi noteica cilvēka pulsu, kas mainās, mainoties organisma enerģētikai.

Vispirms mēs atgājām 200 metru no ieejas alā un ar visiem aparātiem izdarījām kontrolmērījumus visiem ekspedicijas da­lībniekiem. Pēc tam mēs pārcēlāmies aiz pirmajām durvim un izdarījām atkārtotus mērijumus, bet pēc tam salīdzinājām datus. Iegūtie rezultāti nesa nelielu vilšanos - izteiktu atšķiribu no kon- trolmērijumiem nebija.

-   Bet pagājušajā gadā ar šo aparātu, - es ar pirkstu pabak­stīju «Kirlianu», - mēs pie ieejas VašisthUfas somati alā ieguvām tik ievērojamu cilvēka auras samazināšanos, gandrīz vai izzušanu, ka izdarījām secinājumu - somati alas var darboties kā enerģētiskais vampirs. Bet te…

-   Katra barjera ir citāda, - daudznozīmīgi noteica Seļiverstovs.

-   Tantrisko spēku daudzveidība acimredzot ir milziga, - sāku spriest. - Mūsu aparatūra pagaidām nav tik smalka, lai caur izmaiņām cilvēka organismā noteiktu, kāda ir šo spēku iedarbī­ba. Mums ir bijusi darīšana tikai ar trim somati alām: pirmo no­sacīti varētu nosaukt par «dusmu un baiļu alu», otro - par «vam- piru» un trešo, šo te, - par «akluma alu». Ja izdotos ieiet aiz otra­jām durvīm un izdarīt elektroretinogrammu…

-     Jā, jā, - dzīvi atsaucās acu elektrofiziologs Rafaels Jusupovs, - ja aiz otrajām durvim noliktu kādu dzivu objektu,

kaut vai vardi, bet labāk, protams, - cilvēku, tad acs eiektro- retinogrammā pēc b viļņa varētu precizi novērtēt tantriskos spēkus.

-   Bet kāpēc tas jādara!? - Seļiverstovs brinijās. - Ja jau zau­dēja redzi, skaidrs, ka šie spēki darbojas.

-   Tu, Sergej Anatoļjevič, nesaproti, ka zinātnē pirmām kār­tām tiek augstu vērtētas pētījumu objektīvās, nevis subjektīvās metodes, - pamācoči teica Rafaels Jusupovs. - Zaudēja redzi vai nezaudēja - tās ir tavas personīgās sajūtas, bet, ja to parāda b vilnis, - tas nozimē, ka patiešām zaudēja redzi.

-   Tā nekas, - Seļiverstovs sašuta, - neticēt tam, ka cilvēks kļuvis akls! Saprotu, ka varde to nepateiks, varbūt tikai iekurk- stēsies, bet cilvēks taču pateiks?!

-   Ir bijuši ari simulācijas gadijumi. - Jusupovs atmeta ar roku.

- Ar aklumu neviens nejoko! - Seļiverstovs izaicinoši izmeta, novērsās un sāka skatities uz otrajām durvim pie ieejas Harati alā. - Eh, ja tur varētu tikt! - viņš klusu noteica.

Pēc tam, kā jau bijām norunājuši, Astamans atveda «vecāko cilvēku». Iepazināmies. Izrādijās, ka viņam ir 78 gadi un visu savu dzivi viņš ir veltijis, lai kalpotu šai alai. «Vecākais cilvēks» painteresējās par mūsu pētijumu rezultātiem. Izrādās, ka tieši viņš bija devis atļauju tos izdarīt. Bet mazliet vēlāk mēs pierunājām viņu ļaut sevi izmeklēt.

Dati, kurus ieguvām, apsekojot «vecāko cilvēku», diezgan ie­vērojami atšķirās no ekspedīcijas dalībnieku rādītājiem. Nerau­goties uz viņa cienījamo vecumu, viņa organisma aura bija tik

«Vecākais cilvēks»

spilgta un spēcīga, ka pārsniedza visu jauno un veselo cilvēku parametrus. Meridiānos enerģija bija izvietojusies ļoti vienmērī­gi, bija tikai nelielas novirzes zarnu trakta un labā ceļgala ap­vidū. Izrādījās, ka viņš patiešām nesen ir bijis saindējies un sasitis labo ceļgalu. Bet pati interesantākā bija «vecākā cilvēka» elektrokardiogramma: R zobs bija 2,5 reizes augstāks par nor­mu, bet T zobs bija ļoti mazs - radās iespaids, ka sirds strādā ļoti spēcīgi, lai gan apmaiņas procesi sirdī, kas šo darbu nodrošina, ir ļoti vāji.

-    Neticami! - iesaucās medicīnas erudīts Jusupovs. - No kurienes viņa sirds ņem enerģiju tik spēcīgam darbam? T zobs taču parāda apmaiņas procesus sirdī, kas šo enerģiju nodrošina.

-    Dīvaini, ļoti dīvaini, - teica Ravils, atceroties nodarbības medicīnas institūtā.

-   Domāju, ka «vecākā cilvēka» sirds savam darbam izmanto alas tantriskos spēkus, - ļoti pārliecināti teica bijušais kara lido­tājs Seļiverstovs.

« vecākā cilvēka» atklājumi

Varēja just, ka «vecākajam cilvēkam» mēs esam iepatikušies. Klusiņām pavaicāju par to Astamanam, kurš bija uzņēmies tulka lomu, jo «vecākais cilvēks» zināja tikai nepāliešu valodu. Astamans atbildēja, ka «vecākajam cilvēkam» paticis, ka mēs uzminējām, ka viņam sāp celis un vēders. Viņš esot noticējis, ka mēs esam nopietni cilvēki. Pēc tam kad es ar Astamana palī­dzību palūdzu viņu pastāstīt par Harati alu, «vecākais cilvēks» labprāt piekrita.

Mēs piesēdām uz kaut kādas neērtas apmales un sākām runāties. Es sapratu, ka jautājumiem jābūt skaidriem un lako­niskiem, jo saruna nevarēja būt ilga-

-   Kā jūs jūtat tantrisko spēku iedarbību uz sevi, kad ieejat Harati alā? - es pavaicāju.

-   Astamans jums jau daudz pastāstīja? - «vecākais cilvēks» pārjautāja.

-   Daudz ko, bet… nekādas maģiskās formulas neteica. Tās ir svētas! - es atbildēju. - Un, saprotiet, es patiešām ticu un godinu Dievu, es nevaru censties izvilināt maģisko formulu noslēpumu, lai iekļūtu svētajā alā sensācijas dēļ. Tas ir lēti un muļķīgi! Cilvēka ziņkārība nav cienīga līdzināties senatnes svētumiem. Saglabājot seno, mēs rūpējamies par nākotni, jo dzive attīstās pa spirāli.

-   Nu labi, - «vecākais cilvēks» norūca.

-   Ko jūs jūtat, ieejot alā…?

-    Ieejot alā, es jūtu tantrisko spēku iedarbību, tā man ir patikama, ļoti patikama. Man negribas iet no turienes prom. Es gribētu tur būt visu laiku. Bet man nav atļauts uzturēties alā ilgāk par 7-8 stundām.

-   Ar ko var salīdzināt šīs patīkamās sajūtas?

-   Ne ar ko. Tas ir pats patīkamākais, ko es dzivē esmu jutis.

-   Vai šis patīkamās sajūtas visu laiku ir vienādas, vai ari dažādās alas vietās tās ir atšķirīgas?

-  Visu laiku vienādas. Bet… bet, kad es redzu Harati, jūtos vēl patikamāk.

-   Redzat Harati?! - Man aiz uztraukuma aizlūza balss.

-   Jā, katru reizi redzu, - «vecākais cilvēks» teica, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.

-   Kāds viņš ir?

-   Liels.

-   Lielāks par mani? - es pajautāju, jo «vecākais cilvēks» bija galvas tiesu mazāks par mani.

-   Lielāks, lielāks.

-   Cik lielāks?

-   Nu, viņš ir tāds, kāds attēlots statujā, - «vecākais cilvēks» parādija ar roku uz «Būdas» statuju, kas atradās netālu no mums.

Atcerējos, kā vakardienas dialoga laikā Astamans vairākas reizes pašķielēja uz šo statuju, bet neko neteica. Tobrid man radās nelielas aizdomas, ka statuja attēlo pašu Harati, bet es neuzdrošinājos Astamanam to pajautāt.

-   Harati ir tik liels! - es pārsteigumā iesaucos.

-   Jā, tik liels, - «vecākais cilvēks» mierīgi atbildēja.

-Viņa augums pārsniedz…, - nopētīju statuju, - 10-12 metrus!

-   Es neesmu mērījis viņa augumu.

-   Dārgais «vecākais cilvēk», vai jūs redzat Harati lampas gais­mā vai…?

-   Tur lampa nepalidzēs, - domīgi noteica «vecākais cilvēks».

-   Un kā tad?

-   Vairāk es neko neteikšu. - Viņš paskatījās uz mani.

-   Mm…jā…

Es sapratu, ka man jau tā ir pateikts pārāk daudz, bet…ir taču jābūt pieļaujamām robežām… robežām, ko pieļauj Harati.

-   Un kas notiks, ja cilvēks ieies pa otrajām durvim bez atļau­jas?

-   Aiz otrajām durvīm ir daži pakāpieni augšup. Uz pirmā pakāpiena cilvēks sajutis, ka viņa redze ir pasliktinājusies, bet uz otrā - kļūs pilnigi akls. Taču, iznākot no alas, redze pamazām atjaunosies.

-   Un kas notiks aiz trešajām durvīm?

-   Lidz trešajām durvim cilvēks neaizies.

-   Spriežot pēc kalna, uz kura mēs atrodamies, alai ir jāstiep­jas stāvus uz leju. Vai tā ir?

-   Jā. Aiz otrajām durvim zāles centrā ir lūka un stāvas kāp­nes ved lejup. Tur ir ari pārējās durvis.

-   Cik gara ir ala?

-    Vairāk nekā 10 kilometri. - «Vecākais cilvēks» jau sāka žāvāties, runājot par tik pierastām un viņam ikdienišķām lietām. - Beigās ala savienojas ar kādu templi.

-   Ar kādu templi? Zemzemes? - (izmanīgi paskatijos uz viņu, cenšoties acis izlasīt atbildi.

Es skaidri atcerējos, ka Jeļena Blavatska «Slepenajā Dok­trīnā» apgalvoja, ka uz Zemes ir zemzemes tempļu un piļu sistē­ma un tos savieno ejas.

-   Zemzemes? No kurienes jūs to… zināt? - «Vecākā cilvēka» acis iepletās.

-   Blavatska rakstīja par zemzemes tempļiem un pilim. Tāpēc es iedomājos, ka…

-   Ak tā… Es esmu dzirdējis par Blavatsku.

-   Dārgais «vecākais cilvēk», vai jūs nevarētu parādit man šo septiņu durvju atslēgas, lampu un apģērbu, kurā jūs ejat uz alu?

-  Lūdzu. Jūs to visu varēsiet ieraudzit ceremonijas laikā katrā 10. vai 11. Mēness dienā.

-   Bet vai tagad nevar paskatīties? Mēs varētu aiziet…

-Tagad? Tagad?! - «Vecākā cilvēka» acis atkal iepletās. - Līdz

ceremonijai es nevaru parādit! Man nav tiesību rādīt! Tas ir aiz­liegts! Tas ir aizliegts!

-    Divaini, - es paraustīju plecus. - Tas viss - atslēgas, apģērbs un lampa - taču tiek rādīts cilvēkiem. Kāpēc tad ne­drīkst?

-   Tā man lika alā. Cilvēki uz to var skatīties tikai ceremoni­jas laikā. Tā man lika Harati.

Atslēgas, apģērbs un lampa ir iesvētīti alā

-   Skaidrs, bet…, - es mazliet apjuku, - kā izskatās tas apģērbs?

-   Melns ar baltu apšuvumu un baltiem papildinājumiem.

-    Un vai atslēgas ir lielas?

-   Lielas.

-   Tās ir tieši septiņas?

-   Septiņas.

-   Un kāda ir lampa?

-   Parasta lampa, bet tā ir tur lejā, alā, iesvētita.

-   Vai atslēgas un apģērbs ari ir iesvētīts alā? -Ari.

-   Bet, ja apģērbu vai kaut ko citu vajag atjaunot, - ko tad?

-    Tad ceremonijas laikā jāpalūdz Harati ienest to alā un iesvētīt.

-   Un kā notiek iesvētīšana?

«Vecākais cilvēks» pasmīnēja un klusu noteica:

-   To es neteikšu.

Clz brīdi aizdomājos un centos saprast šo priekšmetu iesvē­tīšanas nozīmi. Atcerējos Pāvelu Maksimoviču Ignatenko, kurš pirms vairākiem gadiem piezvanīja man un lūdza atbraukt uz Tulas apgabala Ļeņina rajona Barsuku ciemu, jo esot atradis uz trijstūriem balstitu maģisku veidu, kā dziedināt slimibas. Man tas likās interesanti un, būdams Maskavā, palūdzu Krievijas Krāj­bankas prezidentam Andrejam Kazminam mašīnu un devos uz Barsukiem. Andrejs Iļjičs nez kāpēc pielika man divus miesas­sargus skapja lielumā, kurus tautā sauc par «buļļiem».

Barsuku ciemā mani pārsteidza vīriešu zilganie deguni. Divi vietējie alkoholiķi cienigi iesēdās mūsu šikajā džipā, pavadīja līdz Pāvela Maksimoviča Ignatenko mājai un pat pudeli neprasīja.

Pāvels Maksimovičs pastāstīja, ka agrāk, kad strādājis kar­jerā, bijis parasts piezemēts cilvēks. Bet pēkšņi viņam atklājies talants un radusies vēlme zimēt trijstūrus, vienlaicīgi meditējot. Mājas bēniņos Pāvels Maksimovičs izveidojis ovālu kameru, aplīmējis to ar trijstūriem un sācis ārstēt slimus cilvēkus, ievie­todams tos kamerā. Rezultāti bijuši labi, pat cistas uzsūkušās.

Atceros, kā es 20-30 minūtes nogulēju šajā kamerā un pēc tam nedēļu nevarēju atjēgties - tik spēciga bija tās ietekme. Bet mani «buļļi» - miesassargi (starp citu, lieliski puiši) jau pieejot kamerai vien juta reiboni un saprātīgi atteicās no uzturēšanās tajā, jo bija vēl jābrauc atpakaļ uz Maskavu.

Bet pats interesantākais bija tas, ka Pāvels Maksimovičs intu- itivi bija atradis veidu, kā pastiprināt uzzimēto trijstūru enerģiju. Viņš uz kseroksa bija pavairojis savu sākotnējo zimējumu, uztaisījis 500-600 kopiju, salicis kaudzītē vienu uz otras, pēc tam visu šo kaudzi atkal ielicis kopētājā un taisījis jaunas kopi­jas. Pēc Pāvela Maksimoviča domām, jaunās kopijas, kas taisī­tas no kopiju kaudzes, ir 500-600 reižu spēcīgākas nekā tās, kas taisītas no viena zīmējuma. Viņš to sajuta ekstrasensoriski.

Atgriezies Maskavā, piezvanīju akadēmiķim A. J. Akimovam un visu pastāstiju. Anatolijs Jevgeņevičs man paskaidroja, ka smal­kās (jeb torsionu) enerģijas nepakļaujas enerģijas nezūdamības likumam. Smalko matēriju laukos enerģija neiet mazumā, tai it kā ir neizsīkstošs un pastāvigs enerģijas papildināšanas avots. Smalkās matērijas substances pavairojas un pat palielina savu enerģētisko potenciālu. Tāpēc vienādu zimējumu kaudzes ko­pēšanu, kā to darīja Pāvels Maksimovičs Ignatenko, var iedomā­ties kā savstarpēju smalko enerģiju potenciāla pastiprināšanu, pārnesot kopigo enerģētisko potenciālu uz jaunu kopiju. Lieta tā, ka ikvienam priekšmetam, tai skaitā arī zīmējumam, ir savs fantoms, tas ir - smalkās enerģijas kopija. Kaudzē salikto atse­višķo zimējumu fantomi savienojas vienā fantomā un pārnes tagad jau kopīgo enerģētisko potenciālu uz jauno kopiju, ne­pakļaujoties enerģijas nezūdamības likumam.

Tagad Katmandu, sēdēdams kopā ar «vecāko cilvēku» un Astamanu, atcerējos šo gadījumu Tulas apgabala Ļeņina rajona Barsuku ciemā un iztēlojos, ka iesvētīšana alā nav nekas cits kā jaunas (alā esošās) informācijas ievadīšana atslēgu, lampas un apģērba fantomos, šo informāciju Harati droši vien pazīst un, kad notiek kārtējais gājiens uz alu, uztver to kā «savu» vai «dzim­tajai alai piemītošu». Es sapratu arī, ka, jo vairāk reižu priekš­mets (lampa, atslēgas vai apģērbs) ir bijis alā, jo pazīstamāks tas ir šai alai. Un tas droši vien ir svarīgi, lai neizjauktu Somati stāvokli esošo cilvēku dvēseļu torsionu laukus.

Sapratu ari, kāpēc «vecākais cilvēks» negribēja rādīt šos atri­būtus laikā, kad nenotiek ceremonija. Var pieļaut, ka, fotogra­fējot, piemēram, lampu, tās fantoms ar «alas informāciju» pavai­rosies un pāries uz fotogrāfiju (vai daudzām fotogrāfijām), kas droši vien saskaņā ar mums nezināmiem likumiem nav pieļau­jams. Toties rituālās ceremonijas laikā Harati tantriskie spēki, ko būs aktivizējušas maģiskās formulas, droši vien spēj bloķēt «alas informācijas» izplatīšanos.

Tai pat brīdi es sāku mazliet apjaust, ko nozīmē mājas vai dzīvokļa iesvētīšana, kad garidznieks staigā, skaitīdams lūgša­nu. Zinātnes valodā runājot, šā rituāla laikā garidznieks pārnes uz dzīvokli dievišķo informāciju, lai tā iemītnieki dzīvotu Dieva paspārnē.

-   Ser, vai jūs beidzat uzdot jautājumus? - atskanēja Asta­mana balss.

-  Nē, nē. - Es satrūkos. - Sakiet, vai taisniba, ka, jo vairāk reižu priekšmets (lampa, atslēgas utt.) ir bijis alā, jo svētāks tas skaitās?

-   Protams, - atbildēja «vecākais cilvēks».

-  Vai jūs meditējat tikai pirms ieiešanas alā vai darāt to katru dienu?

-   Es katru dienu meditēju aptuveni 1 stundu. Diemžēl ne vienmēr izdodas meditēt pilnvērtīgi - traucē telefona zvani.

-   (Jn pirms ieiešanas alā?

-  No rīta meditēju kā parasti. Pēc tam uzvelku speciālo apģēr­bu, paņemu atslēgas un lampu. To pašu dara arī «garīdznieks». Pēc tam mēs kopā ar cienijamo sievieti un paligu ejam uz Harati pagodu un apejam tai apkārt noteiku skaitu reižu; to darot, mēs ar «garīdznieku» skaitām maģiskās formulas…

-  Vai cienījamā sieviete un paligs nevar dzirdēt maģiskās for­mulas? - es iekritu starpā.

-   Protams, nē! Ko jūs! Mēs tās skaitām pie sevis.

-   Atvainojiet, ka pārtraucu. Stāstiet tālāk.

-   Harati pagoda, - turpināja «vecākais cilvēks», - ir galvenā vieta, kas dod spēku, lai cilvēks varētu ieiet alā. Šajā pagodā slēpjas milzu spēks.

-    Galvenās maģiskās formulas jūs skaitāt šeit, pie Harati pagodas?

-   Jā, tieši šeit.

-   Kādas maģiskās formulas? - es avantūriski pajautāju.

-  Tas ir liels noslēpums. - «Vecākais cilvēks» drūmi paskatijās uz mani.

-   (Jn kas notiks, ja jūs atklāsiet maģisko formulu noslēpumu?

-   Tad es nomiršu.

-   Jūs kāds nogalinās?

-Jā.

-Kas?

-   Harati.

-   Vai kādreiz ir bijis tā, ka kāds ir pārkāpis seno likumu un atklājis maģisko formulu noslēpumu?

-  Jā, ir bijis. Tas bija iepriekšējais «garidznieks». Kad viņš bija kļuvis vecs, viņš tantriskās mantras, kas dod svētibu ieiešanai alā, pateica savai sievai. Viņš tūlit stipri saslima un nomira.

Sieva ļoti izbijās, iespiedās kaktā un nevienu nelaida sev klāt. Viņa baidās no nāves un nevienam nesaka maģisko formulu noslēpumu.

-   Vai iepriekšējo «garīdznieku» nogalināja Harati?

-   Jā, viņš.

-   (Jn kas ir Harati? - Nolēmu uzzināt, ko par to domā «vecā­kais cilvēks».

-   Tas ir alas sargs.

-   Vai tas ir cilvēks vai Gars?

-   Tas ir noslēpums. Viņš mūs visus nepārtraukti vēro; neviens nevar paslēpties no viņa skatiena, ne es, ne «garidznieks», ne… Viņš - Harati - redz visu: kam es iedošu pakārt septiņu durvju atslēgas, vai es tās cilvēkiem neparādīšu nelaikā un tā tālāk. Bez tam Harati vēro visus cilvēkus no Bindačaraiju un Badžračaraiju

«Vecākais cilvēks»: - Ja es atklāšu maģisko formulu noslēpumu, es miršu

dzimtas, no kurām tiek izvēlēts «vecākais cilvēks» un «garidz­nieks». Harati uzmana, vai viņi lūdzas pirms alā ieiešanas cere­monijas. Visiem šo dzimtu piederīgajiem ir jālūdz Harati, lai viņš mūs ar «garīdznieku» ielaistu alā. Viņiem noteikti ir jālūdzas! Noteikti!

-   Un viņi vienmēr lūdzas?

-   Vienmēr.

-   Kāpēc tas ir nepieciešams?

-   To zina tikai Harati.

-   Tieši Harati ir tas, kas sūta uz alu tantriskos spēkus? -Tieši viņš. Harati šos spēkus var nosūtit jebkuram cilvēkam

un jebkurā attālumā. No Harati nevar paslēpties neviens. Nekur un neviens!

Harati redz visu

-   Tātad tantriskajiem spēkiem ir noteikts virziens un tie spēj iedarboties uz cilvēku individuāli? - es domigi pajautāju. - Tad patiešām neviens un nekur nevar paslēpties no Harati soda?

-   Neviens un nekur. No Harati spēka cilvēks nevar paslēpties, - atbildēja «vecākais cilvēks». - Cilvēks Harati spēka priekšā nav nekas.

-   Vai Harati ir Šambalas cilvēks?

Iestājās minūti ilga pauze. «Vecākais cilvēks» pasmīnēja un klusu noteica:

-   Šangri-la…

-   Vai Harati spēks atrodas šeit vai Tibetā, tur, kur ir svētais kalns? - es nelikos mierā.

-    Harati gars atrodas šajā pagodā. - «Vecākais cilvēks» ar roku parādīja uz Harati pagodu. - Bet… Harati spēks pie viņa nāk no turienes, kur ir svētais kalns un kur lidz pat šim laikam…

-   Ir Dievu Pilsēta, - uzdrošinājos pateikt priekšā.

«Vecākais cilvēks» nodūra acis un kaut ko nomurmināja.

Astamans netulkoja.

-   Ko viņš teica? - apjucis vaicāju.

-   Nu, saprotiet…, - Astamans arī apjuka, - viņš saka, ka šis krievs pārāk dziļi interesējas par to, kas jāzina tikai Harati. Gn vēl viņš saka, ja tur, Tibetā, jūs izrādīsiet pārāk lielu interesi, jūs nomirsiet. Jūs taču neprotat meditēt un kontaktēties ar Harati.

-   Tā jau ir… Es vēl gribēju «vecākajam cilvēkam» pavaicāt - ja Harati pagodu nojauks, Harati spēks paliks vai ne? - Nolēmu virzīt sarunu mazāk bistamā gultnē.

-   Protams, ka paliks. Tas spēks nav redzams, bet tas te ir.

-   «Vecāko cilvēk», jūs teicāt, ka alas tantriskie spēki jums ir patikami. Vai ne?

-   Jā, ļoti patikami.

-   Stāsta, ka jūs esot bijis ari pie svētā Kailasa kalna. Tad jūs

droši vien varat salīdzināt tās sajūtas, kas rodas šeit, alas tan­trisko spēku ietekmē, un pie svētā kalna. Ar ko šie tantriskie spēki atšķiras?

-   Kailasa tantriskie spēki, - «vecākais cilvēks» uz bridi pie­klusa, - es teiktu, ir grandiozāki un atklātāki nekā tantriskie spēki alā. Tie ir ļoti daudzveidīgi un ļoti… gudri.

-   Kā to lai saprot - gudri?

-   Kailasa tantriskie spēki iedarbojas uz cilvēkiem, kas iet pret ticibu, pret Dievu, pret slepenajiem rituāliem. Šie spēki spēj lasit

cilvēku domas un nekļūdigi noteikt viņu nodomus. Kailass redz katru cilvēku, Kailass momentā uzzina par viņu visu.

-   Jūs runājat par Kailasa kalnu kā par dzivu būtni, - es apju­cis noteicu.

-   Viņš ir dzīvs, - bez mazākām šaubām atbildēja «vecākais cilvēks».

-    Vai katram «vecākajam cilvēkam» un katram «garīdznie­kam» ir jāpabūt pie Kailasa?

-   Vēlams.

-   Rakstos par Austrumu reliģiju un Je|enas Blavatskas grā­matās es lasiju, ka zem svētā Kailasa ir milziga zemzemes pil­sēta, ko sauc Vara vai Arhča…

-   Arhča?! - «vecākais cilvēks» mani pārtrauca.

-    Jā, Vara vai Arhča, - es turpināju. - (Jz turieni pirms Pasaules Plūdiem tika sanesta visa tā dzivā sēkla, kas ir uz Zemes, un ievietoti ari labākie no zemes cilvēkiem - tā saucamie Skolotāji. Gn tieši tur pēc Pasaules Plūdiem, kā man šķiet, cil­vēce atdzima, un pēc tam, kad kontinentus vairs neklāja ūdens, cilvēki izplatījās pa visu zemeslodi. Es domāju, ka tur, Varā vai Arhčā, ir paslēpti visi Zemes civilizāciju galvenie sasniegumi, aparāti, tur ir galvenās «zelta plāksnes», uz kurām uzrakstītas tā saucamās «istās zināšanas», kuras apgūstot visi mūsu priekšsta­ti par progresu mainīsies pašos pamatos. Sakiet, lūdzu, vai kāds no mūsdienu cilvēkiem ir ieguvis atļauju tur iekļūt?

-   Ir ieguvis.

-   Kas?

«Vecākais cilvēks» klusēja.

-   Vai jūs pats tur esat bijis?

«Vecākais cilvēks» turpināja klusēt.

-  Ticiet man, - vērsos pie viņa, - es nemeklēju ceļus, lai noteik­ti nokļūtu Varā (vai Arhčā). Nē, tā nav! Es dziļi ticu Dievam, no sirds cienu un godāju senos rituālus, ļoti labi saprotu, kad jūs sakāt - «noslēpums». Es pilnigi skaidri apzinos, ka cilvēce patlaban vēl nav gatava apgūt «istās zināšanas», kuru pamatā ir pirmajā bridi šķietami vienkāršs jēdziens «Tira Dvēsele». Nē, pagaidām vēl cil­vēkiem šis Tirās Dvēseles nav! Vēl nav pienācis laiks. Bet bez Tīras Dvēseles seno cilvēku tehnoloģijas, kas balstās uz Domas Spēku, var kļūt postošas ne tikai priekš cilvēces, bet ari priekš visas zemeslodes. Man ir cits mērķis, - es gribu saprast, dziļāk saprast, stiprāk saprast, labāk saprast…, lai varētu pierādīt cilvēkiem, ka dzive ir daudz sarežģītāka, nekā mēs domājam. Es vēlos, lai cilvē­ki kļūtu labāki, lai nievājošā «tas nevar būt» vietā viņi dažreiz pavērstu savu skatienu augšup un no sirds teiktu - Raditājs ir tik varens! Bet viņi to izdaris tikai tad, kad pārvarēs dvēseli saēdušo lepnību un pēkšņi pieķers sevi pie domas, ka dzīve ir ģeniāli daudzveidīga un varena, ka šo daudzveidību un varenību var aptvert, tikai studējot senatni, bezgalīgi tālu senatni. Piedodiet man šo uzstājibu, bet es gribu saprast vairāk, kaut mazliet vairāk! Patiesi! Dievs mani tādu ir radijis, - es esmu zinātnieks!

-   Nu labi. Uzdodiet vēl jautājumus. Bet… galveno noslēpumu es tik un tā neteikšu.

-  Nebaidieties, es neprasišu, lai jūs man atklājat maģisko for­mulu noslēpumu.

-   Labi.

-   Cik ieeju ir Kailasa zemzemē? - es pavaicāju.

-   Es zinu, ka ir tris ieejas. Bet pats redzējis esmu tikai vienu, - «vecākais cilvēks» atbildēja.

-   Kāda ir tā ieeja?

-   Tā atrodas milzīgā vertikālā klintī, kuru sauc par «Māju».

-   Par «Māju»? - es pārvaicāju.

-   Jā, par «Māju». Šai klintij ir tik pareiza forma un tik gludas sienas, ka atgādina māju. Bet ši «Māja» ir tik milzīga, ka salīdzi­nājumā ar to parasta māja liksies kā sērkociņkastite. Uzskata, ka ši klints nes laimi.

-   Un kur ir ieeja?

-    Gludās sienas apakšdaļā ir atvērums, kas no iekšpuses aizvērts ar akmens plāksni.

-   Vai šis atvērums ir liels?

-   Ļoti liels.

-   Cik metru?

-   Daudz, daudz metru.

-   Droši vien tas paveras, kad noskaita ipašas maģiskās for­mulas, - uzdrošinājos ieviest skaidribu.

-   Protams, - nešaubigi atbildēja «vecākais cilvēks».

-   Kā pasakā - «Sezam, atveries», - es nočukstēju.

-   Kas? - Astamans nesaprata.

-  Ir tāda pasaka. Viss, ko jūs stāstāt, ļoti lidzinās šai pasakai. Bet vārdus «Sezam, atveries» var saprast kā maģisko formulu.

-Sezam, atveries, Sezam, atveries, - «vecākais cilvēks» atkār­toja un pakratija galvu. - Starp citu, nedomājiet iet pie šis ieejas un teikt «Sezam, atveries». Tur darbojas ļoti stipri tantriskie spēki, kas cilvēkus pārvērš par večiem.

-  Droši vien tur ir cits, saspiests laiks, - es izteicu savu pieņē­mumu.

-    Pie šis ieejas… un pie visām citām ieejām var iet tikai sagatavoti cilvēki - tādi, kas daudzas reizes ir izjutuši tantrisko spēku iedarbibu, tādi, kuri zina speciālas lūgšanas un maģiskās formulas un kas prot sarunāties ar Kailasu, - «vecākais cilvēks» teica, it kā nebūtu mani dzirdējis.

-   Bet vai mēs šo ieeju varēsim ieraudzīt?

-   Ja būsiet uzmanigi, tad redzēsiet. Tikai neejiet tai klāt! Ši «Māja» ir sarkanā krāsā.

-   Sarkanā?

-Jā.

Paies kāds laiks, un mēs visi stāvēsim un galvas izslējuši kā abpurti skatīsimies uz šo «Sarkamo Māju», uz četrstūra atvēru­mu, ko slēdz plāksne. (Jn kāds no mums klusiņām muļķigi nočukstēs: «Sezam, atveries!».

-   (Jn citas ieejas Kailasa zemzemē mēs varēsim ieraudzīt?

-   Pamēģiniet, bet esiet uzmanīgi, tur ari darbojas tantriskie spēki, kas cilvēkus pārvērš par večiem, - izvairīgi atbildēja «vecākais cilvēks».

Izstiepu neērtajā pozā notirpušās kcijas, atrāvu skatienu no savas burtnicas un uzdevu kārtējo jautājumu:

-   Stāsta, ka tur, Kailasa rajonā, esot «lasošā cilvēka» statuja. Vai jūs to esat redzējis?

-   Man neizdevās. To aizsedza mākoņi. Reti kam izdodas to ieraudzīt.

-   Man šķiet, ka «lasošā cilvēka» statuja simbolizē vietu, kur zemzemē glabājas seno cilvēku «zelta plāksnes», uz kurām rak­stītas to «Lielās Zināšanas». (Jn…, manuprāt, tur atrodas otrā ieeja Kailasa zemzemē, droši vien arī aizsegta ar plāksni, kas atveras pēc slepenas maģiskās formulas noskaitišanas. «Lasošā cilvēka» statuja droši vien apzīmē šo ieeju. Vai tā ir? - jautāju.

-   Ne es, ne mani radinieki nekad nav redzējuši otro ieeju. Cik man zināms, tad pēdējo 2000 gadu laikā neviens nav iegājis pa

šo ieeju, neviens pat nav ticis lidz turienei. Svētais Kailass nevienam nedeva atļauju. Bet nepaklausīgos nogalināja «Nāves Valdnieka spogulis», - noslēpumaini pateica «vecākais cilvēks».

-   Cln kas ir Nāves Valdnieka spogulis?

-   Man ir grūti par to runāt, jūs nesapratīsiet. - «Vecākais cil­vēks» izvairījās no atbildes.

Tobrīd es nezināju, ka drīz svētā Kailasa rajonā mums

uzsmaidīs veiksme un mēs ne tikai ieraudzīsim «lasošā cilvēka» statuju, bet arī noteiksim diezgan precīzas koordinātas. Taču driz vien mēs sapratīsim, ka ceļš pie tās ved caur tā saucamo «Nāves Ieleju», ko veido «Nāves Valdnieka spoguļi», bet man pa galvu šaudisies kāda nepāliešu lamas teiciens - «apburtais spogulis».

-    Krievu ceļotājs Osendovskis ir pierakstījis Tibetas lamu stāstu par to, kā jālasa seno cilvēku «zelta plāksnes». Plāksne jāuzliek uz galvas un domas pašas lasis to, kas rakstīts uz «zelta plāksnes». Jūs taču šajā alā redzat «zelta plāksnes», vai neesat mēģinājis tās lasit?

-   Tibetas lama nav teicis patiesibu. - «Vecākā cilvēka» balsi ieskanējās dusmas. - «Zelta plāksnes» lasa, uzliekot uz tām abas rokas, kā tas parādits «lasošā cilvēka» statujā.

-   Trešā ieeja Kailasa zemzemē, - es nerimos, neraugoties uz to, ka «vecākais cilvēks» sāka dot zīmes, ka saruna jābeidz, - droši vien ir pašā svētā kalna virsotnē. Vai jūs kaut ko zināt par to?

-  Nē, to es nezinu. Nē… es to slikti zinu, - atbildēja «vecākais cilvēks». - Bet atcerieties, ka list svētā Kailasa virsotnē nedrikst. Tas ir aizliegts.

-   Kas to ir aizliedzis?

-   Harati un viņa pavēlnieki.

Mēs ar Astamanu un «vecāko cilvēku» cieši apskāvāmies. Promejot es atskatijos, lai vēlreiz paraudzitos uz Harati statu­ju. Man šķita, ka Harati mazliet pasminēja.

3. nodala

Treniņgājiens uz Himalajiem

Godigi sakot, šo nodaļu rakstit man nav interesanti, - savas dzives laikā esmu uzrakstijis tik daudz atskaišu par sporta pārgājieniem, sevišķi tajā laikā, kad centos iegūt PSRS sporta meistara nosaukumu, ka manā mentalitātē jau pamatigi iesē­dies sausais atskaites ceļojuma apraksta stils, specifiskā valoda, attēlojot grūtibas, kādas rodas maršruta laikā, un to pār­varēšanas veidi. Tāpēc neaprakstīšu visu šo treniņpārgājienu uz Himalajiem, kura mērķis bija ekspedīcijas dalībnieku fiziskā sagatavošanās gājienam uz Tibetu, bet pievērsīšos tikai dažiem interesantiem fragmentiem. Mēs, lasītāj, nedaudz attiesim no notikumiem, kas ved uz Dievu Pilsētas noslēpumaino mīklu, bet par to neaizmirsisim un vietumis atcerēsimies.

Kā mēs gājām treniņpārgājienā

Autobuss mūs no Katmandu aizveda lidz Poharai. No turienes, izmantojot tūrisma shēmu, bija plānots tikt lidz Anapurnas pakājei. Mums bija jāpārvar 5000 metru liels kāpiens augšup un jāatgriežas atpakaļ. Mēs cerējām, ka šā pārgājiena laikā mums izdosies iegūt labu fizisko formu un pietiekami adaptēties augstkalnu apstākļos, kas bija ļoti nepieciešams, lai ekspedīcija uz Tibetu izdotos. Tur mums ilgu laiku vajadzēs uzturēties 5000-6000 metru augstumā.

Ceļā uz Poharu mūsu autobusa ceļu šķērsoja dubļu straume. Pirmo reizi dzīvē es redzēju istu dubļu lavīnu. Varena rūsas krāsas ūdens straume plūda ar tādu ātrumu, ka Ildzi rāva ne tikai akmeņus, bet pat lielus akmens bluķus. Šī straume plūda pāri ceļam, postīja to un sanesa virsū akmeņus. Automašīnas, kas prātīgi bija apstājušās abās pusēs straumei, veidoja kilomet­riem garus sastrēgumus. Cilvēki, piegājuši pie dubļu un akmens straumes, mutes iepletuši vēroja šo stihiju. Arī mēs piegājām tuvāk un kā pēc komandas iepletām mutes.

-   Kas par spēku! Kas par spēku! - priecādamies par stihiju, teica Rafaels Jusupovs un atkal iepleta muti.

-   Tas ir Zemes spēks, - daudznozīmīgi noteica Seļiverstovs.

Pamazām straumes spēks noplaka, un kāds drosminieks ar

džipu riskēja braukt pāri. Vēl neticis līdz straumes centram, džips iestrēga, mašina sāka gāzties. Varēja dzirdēt, kā akmeņi sitas pret mašinas korpusu.

-  Griezies pa straumei, apgāzis taču, bļin, - Seļiverstovs skaļi iekliedzās, žestikulēdams ar rokām.

-  It kā būtu sapratis krievu valodu, džipa vadītājs ar grūtībām pagrieza mašinu pa straumei, džips pārstāja šūpoties un, akme­ņiem sitoties pret to, muļķīgi stāvēja straumes vidū.

-   Deguns vienmēr jātur pa straumei, - Seļiverstovs apmie­rināti sacīja.

Tikai pēc stundām četrām mūsu autobuss riskēja šķērsot straumi un … iestrēga. Autobuss sasvērās uz sāniem, netīrais ūdens sāka skaloties pa sēdekļiem.

-   Aparatūru glābiet! - iekliedzās Rafaels Jusupovs. - Turiet rokās virs galvas.

-  Ak Dievs, akmeņi kājas dauza, rit būs vienos zilumos, - Se­ļiverstovs teica, turēdams rokās saules bateriju.

Driz vien, kad ūdens līmenis nokritās vēl vairāk, mēs tomēr

izstūmām autobusu laukā. Izsmērēdami dubļus pa sēdekļiem, apsēdāmies un braucām tālāk.

Bet vēlu vakarā mēs, netīri un nikni, pavakariņojām kādā nožēlojamā restorānā, lai no rīta dotos treniņpārgājienā.

Līdzi paņemtā aparatūra bija ļoti smaga un pamatīgi vilka atpakaļ mūsu mugursomas. Es nesu Seļiverstova izglābto saules bateriju, kurā, kā man vēlāk kļuva zināms, ir pietiekami daudz svina. Pirmajā dienā mums pa maršrutu bija paredzēts vertikāli pacelties 1000 metrus un noiet aptuveni 22 kilo­metrus.

Tuvojoties pusdienlaikam, atcerējos vakardienas restorānu. Palika nelabi, uznāca vārgums un, protams, mugursoma kļuva arvien smagāka. Kādus 300 metrus no vietas, kur mums vajadzēja nakšņot, es «nolūzu» pavisam. Nometu mugursomu un apsēdos ceļa malā. Pēc tam sāku vemt.

- Vārgulis! Vārgulis! - stenēju starp nelabuma lēkmēm. - Ciest

nevaru! Vecs būšu palicis, vai? Pagājušajā gadā tepat, Hima- lajos, soma bija vēl smagāka…

Mugursomu aiznesa sazin no kurienes uzradies nepālietis. Bet es kā vājinieks kaut kā aizvilkos lidz nakšņošanas vietai. Ceļā izvēmos velreiz.

Visu nākamo dienu nogulēju ciema viesnicas gultā, bet puiši mani aprūpēja, nolādot «šefa salātus», ar kuriem droši vien biju saindējies.

Trešajā dienā devāmies ceļā. Uzlikdams plecos mugursomu,

apmierināts jutu, ka nelabums ir atkāpies un muskuļos atkal ieplūdis spēks. Man vienmēr ir grūti iejusties sporta pārgājiena ritmā, toties pēc tam jūtu, ka esmu pārvērties ejošā mašinā, kas, galvas vadita, var virzities uz priekšu ar somu plecos. Sākumā «ejošā mašīna» jūt somas smagumu, bet vēlāk pieņem mugursomu kā sava ķermeņa daļu un nes, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.

Sporta tūrisms Himalajos, saukts par trekingu, atšķirās no Krievijā pierastajiem kalnu pārgājieniem ar to, ka šeit nav nepieciešamības celt teltis, veidot nometni un uz ugunskura gatavot ēdienu. Te visur ir izveidotas takas, pie kurām ir nelielas viesnīcas, kurās var ne tikai pārnakšņot, bet ari padzerties un paēst. Tas, protams, ievērojami samazina mugursomu svaru.

(Jpite, gar kuru mēs gājām uz Anapurnu, līdzinājās ūdenskritu­mu kaskādei, ko iežņaudza augstas klintis. Taka veda augšup, šķēr-

sodama dziļas aizas. Mēs zaudējām 700-800 metrus pa vertikāli, lai atkal atgūtu tos otrā aizas pusē. Bija karsts, un visu laiku lija.

Visvairāk nervus bojāja dēles, kas, tikušas uz ādas, nesāpīgi piesūcās un sāka sūkt asinis. Sākumā būdama tikai 3-5 mili-

Dēle uz manas rokas

metrus gara, dēle, izrādās, var palielināties līdz pieauguša cilvē­ka pirksta apmēriem, - tik daudz asiņu var iesūkt. Reiz, gribē­dams paskatīties pulkstenī, ieraudzīju sev uz rokas vēl vienu melnu aproci, - tā bija dēle. Kad es to atrāvu un aizmetu projām,

asinis nesarecēja vairāk kā stundu. Ir zināms, ka dēles izdala girudinu, kas kavē asins recēšanu.

Par laimi, nebija čūsku, no kurām man ir paniskas bailes. Tiesa, reiz, sperdams soli, uzkāpu beigtai čūskai, un mans šaus­mu brēciens satricināja visus Himalajus.

Jo augstāk mēs kāpām kalnos, jo biežāk bija redzamas kalnu smailes, kurās uzkāpt nebija iespējams, pat pilnibā pārvaldot kalnos kāpšanas tehniku, lepreti vienai tādai smailei mēs apstā­jāmies, nometām mugursomas un aizsmēķējām. Skatoties uz smaili, atcerējos, ka vienā no savām grāmatām Nikolajs Rērihs, rakstot par Sambalu, atzimē, ka nepieejamo smaiļu virsotnēs vietējie iedzivotāji reizēm redz cilvēkus, kas neizprotamā veidā tur parādās un tikpat pēkšņi pazūd.

«Cik daudz miklu ir šajā pasaulē! Cik vienkāršoti mēs uztve­ram dzīvi!» es nodomāju un, uzmetis plecos somu, devos pa taku tālāk.

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, kas var apēst 100 pelme­ņu vienā reizē, neraugoties uz saviem varenajiem gabaritiem, gāja viegli un dabiski. Tikai dažreiz, pārvarot kādu šķērsli, ieskanējās viņa sulīgā krūšu balss, sakot ne jau tos labākos krie­vu valodas vārdus. Viņa sejā vienmēr atspoguļojās patiesi krie­viska labestība. Viens no nepāliešiem, augumā Seļiverstovam līdz krūtīm, parādīja uz viņu un naivi sacīja:

-   Kaind, oeri kaind (labs, ļoti labs).

CIn vēl Sergejs Anatoļjevičs atšķirās ar to, ka viņam neuzbru­ka dēles. Viņš bieži atcerējās savu māti - Gaļinu Grigorjevnu, tēlaini aprakstīdams viņas kulināres dotibas. īpaši gardi viņš aprakstija mātes biezpienmaizes un kāpostu tīteņus, nepārstā­dams kritizēt ģimenes paražu gatavot uzreiz daudz ēdiena: ja boršču - tad veselu spaini, ja tīteņus - tad kastroli spaiņa lielumā, ja pīrāgu - tad bļodas lielumā un tā tālāk.

Sergejs Anatoļjevičs vēl nezināja, ka Tibetā viņš zaudēs 30 kilogramus svara, bet pēc ielidošanas Krievijā skūpstis dzim­to zemi.

Rafaels Gajazovičs Jusupovs, gluži pretēji, bija dēlēm īsts gardums, lai gan viņa kalsnais ķermenis varētu drizāk iedvest gluži pretējas domas. Lidz kaulam būdams zinātnieks-fiziologs, Rafaels Gajazovičs pret dēlēm izturējās filozofiski, visu laiku atkārtodams, ka ikvienai Dieva radībai ir tiesības uz barību, ko paredzējusi pati daba. Mirkt lietū viņš negribēja un visu laiku soļoja ar krāsainu lietussargu rokā, ar kuru acīmredzot arī no­kratīja no krūmiem dēles tieši sev virsū.

Rafaels Gajazovičs bija pārliecināts, ka, lai iegūtu sportisko formu, cilvēka organismam nepieciešams daudz ūdens un tauk­skābju, tāpēc viņš visiem ieteica daudz dzert un ēst sviestu.

-  Man jau ir nelabi no tā ūdens un sviesta, - Seļiverstovs reiz pavisam dusmīgi pateica, - man gribas biezputru un maizi.

- Tu neko nesaproti, Sergej Anatoļjevič, - tad Rafaels Jusu­povs parasti teica, - taukskābēm vielmaiņas procesā vajag daudz šķidruma. Tad elektrona pārnešana pa citohromu ķēditi notiek viegli un veidojas energoietilpiga adenozintrifosfātskābe, kas tā nepieciešama, lai muskuļu šķiedras sarautos. Tāpēc

atceries, Sergej Anatoļjevič, - ūdens un sviests tūristam ir vaja- dzigs. (Jn ūdens vienmēr jādzer rezervei. Rezervei. Saprati?

Būdams jau no dabas ļoti izturīgs, Rafaels Jusupovs tomēr nevarēja ciest situācijas, kad parādijās kaut kas nenoteikts un bija grūti aprēķināt spēku sadalījumu. Reiz, kad mēs kāpām kārtējās aizas korē, es ar pieredzējušu skatienu noteicu, ka pretējās kores augstums, kur mums vajadzēja nokļūt, ir tikai par 100-200 metriem augstāks par mūsu kori. Pēc nokāpšanas aizā es paziņoju, ka kāpšana augšup ilgs 40-50 minūtes. Pēc brīža satikām divus nepāliešus, kas kāpa lejup aizā. Rafaels sasaucās ār viņiem un tūliņ sāka nervozēt.

-   Tu pasaki, Ernst, cik ilgi vēl vajadzēs kāpt augšup? - viņš jautāja.

-   Maksimums 30 minūtes, - es atbildēju.

-   Bet nepālieši teica, ka līdz augšai ir divas stundas! Driz taču paliks tumšs! Varbūt nakšņosim tepat kaut kur?

-   Kādas vēl divas stundas! - nespēju slēpt sašutumu. - Pre­tējā nogāze ir tikai mazliet zemāka par to, kurā tagad rāpjamies. Es to redzēju. Paskaties horizontāli, - redzi, mēs jau esam uzkāpuši vairāk nekā pusi. Maz ko nepālieši teica! Tur ir ko iet 20-30 minūtes!

Gn patiešām - pēc 20 minūtēm mēs bijām kores augšā.

-   Bet es taču tev nenoticēju, - Rafaels teica. - Es viss mobi­lizējos, lai izturētu divu stundu ilgu kāpienu. Es ieslēdzu orga­nismā Hansa Seljes stresa sistēmu; eh, tik daudz adrenalīna izdalījās par baltu velti…

-   Sviestu, tas ir… visas taukskābes veltīgi sadedzināji, - indī­gi piebilda Seļiverstovs. - Spēki jātaupa Tibetai, tur būs grūtāk.

-   Nu ja…

-   Nepālieši droši vien domāja, ka mēs esam kaut kādi vār­guļi, - priecīgi teica Ravils.

Bez tam Rafaels Jusupovs ir ari ļoti vērigs un pat visbanā­lākajās situācijās atrod kaut ko interesantu.

-   Paskatieties, kā «piramidālais Seļiverstovs» sēž, - viņš reiz iesaucās, rādidams uz Sergeju Anatoļjeviču, ietinušos teltenē, kas uz viņa ķermeņa bija pieņēmusi tādu formu, ka viņš patiesi lidzinājās kaut kādam trijstūrveidigam dabas veidojumam.

Pēc tam Rafaels Gajazovičs sāka spriest par to, ka daudzas anatomiskas struktūras ir piramidālas, ieskaitot kolagēna daļi­ņas un DNS, un aizgāja pat tik tālu, ka jogi mērķtiecigi ieņemot noteiktas pozas, lai ķermenim būtu piramidāls raksturs.

-   Mēs vēl atskatisimies piramidas, - piezīmēja Seļiverstovs, nomezdams telteni.

Ravils Mirhaidarovs pieder pie to cilvēku kategorijas, kurus tautā sauc par dzīvelīgiem. Vēl tādus viriešus sauc par sikstiem. Ravila galvenā ipatnība - viņš prot ciest, stipri ciest, vienalga -

fiziski vai morāli. Rodas tāda sajūta, ka Ravilam vienmēr ir labi. Kad mugursoma spiež plecus, viņš priecājas, ka var to panest, kad līst lietus - viņš ir apmierināts, ka apakšbikses vēl pagaidām ir sausas, kad dveselē slikti - ka dzivē notiek vēl sliktāk un tā tālāk. Viņa seja vienmēr staro, un balss jebkurā situācijā ir moža. Ravils prot raudāt un dara to tā, kā spēj tikai labsirdīgi, stipri un romantiski vīrieši, tie, kurus mīl sievietes.

Man bija patīkami vērot patiesi romantisko prieku, ar kādu viņš fotografējās uz Anapurnas fona. Tomēr pirmo reizi ārzemēs, un kur - Himalajos! Es vēl nezināju, ka šis jaunais lauku zēns tur, Dievu Pilsētas padebešos, pierādīs ne tikai savu izturību, bet izrādīsies ari saprātigs cilvēks, kas, tiekoties ar ko miklainu un noslēpumainu, spēj analizēt situāciju.

Ravils Mirhaidarovs Himalajos tikpat kā neēda sviestu, ko tā ieteica Rafaels Jusupovs. Viņš deva priekšroku tā saucamajam dalbatam - nepāliešu galvenajam ēdienam. Dalbats ir gatavots

no risa un dārzeņiem (kukurūzas, sīpoliem, garšaugiem), augu eļļas un dala - maziem graudiņiem, kas pēc garšas atgādina soju vai lēcas. Viņš iemanijās izēst veselu bļodu šis vienkāršo ļaužu barības ar ne visai pievilcīgo nosaukumu, sakot, ka ne jau velti nepālieši izvēlas tieši šo ēdienu. Pat Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, kas vienā reizē var apēst 100 pelmeņus, padevās tā dalbata daudzuma priekšā, ko ceļmalas viesnīcās mums piedāvāja nepālieši.

Vienā no šādām stāvvietām mēs satikām divas amerikānietes un sākām runāties. Viena stāstīja, ka ir rakstniece un pašreiz strādā pie grāmatas par «Vjetnamas sindromu» Amerikā, kad daudziem amerikāņiem ir radies nepilnvērtibas komplekss zaudētā kara dēļ. Viņa labi saprata, ka zaudēja viņi mums - krieviem. Par atbildi pastāstīju par «afgāņu sindromu», kura cēlonis ir tieši tāds pats.

Abas amerikānietes bija liela auguma - kā saka, platiem

kauliem, un bez tam viņām ļoti garšoja dalbats. Maršruta laikā mēs divas vai trīs reizes kopā apstājāmies nakšņot, un viņas, tāpat kā Ravils, vakariņās un brokastis pasūtīja tikai dalbatu.

-   Dalbat iz ueri gud, oeri gud (dalbats ir ļoti labs, ļoti labs), - teica lielākā amerikāniete, tā pati rakstniece.

-   Ar tādu daudzumu ogļhidrātu, ko satur šis dalbats, - Rafaels Jusupovs nevarēja nociesties, - uz viņu platajiem kauliem uz­augs tik daudz speķa…

-   (Jn cik daudz taukskābju tur būs! - Seļiverstovs viņu parasti pakaitināja.

-   Kur?

-   Speķī.

Skaitļa 108 mīkla

Vienā no ceļmalas viesnīcām - atceros, ka tur bija ārkārtīgi daudz naktstauriņu, - mēs ar Seļiverstovu sākām runāt par skaitli 108. Sergejs Anatoļjevičs jau pusgadu vāca literatūru par šo tēmu, un dažas piezimes bija ierakstītas viņa burtnīcā.

Atgaiņādamies no naktstauriņa, Seļiverstovs teica:

-     Atceries 108° lielo leņķi, kas izveidojās starp līniju «Kailass-Lieldienu sala» (caur Ēģiptes piramīdām) un līniju «Meksikas piramidas-Ēģiptes piramīdas»?

-   Atceros, - es atbildēju.

-   Literatūrā es atradu daudz interesantu datu par skaitli 108, kas, izrādās, ir konstante daudzās zinātnes jomās. Krievu zināt­nieks Sergejs Borisovičs Proskurjakovs savā monogrāfijā ir sīki aprakstijis skaitļa 108 miklu. Par Ēģiptes piramidu celtniecības matemātiskajām likumsakarībām viņš raksta, ka Mikerina piramidas pamata mala ir 108 metri, Hefrēna piramidas mala - 108x1,0810 metri.

-   Interesanti, - es teicu.

-    Viņš, tas ir, Proskurjakovs, min šādus piemērus ari no astronomijas un fizikas. - Seļiverstovs pašķīra burtnīcas lapu. - Re, paskaties:

• gaismas ātrums vakuumā - 108xl010 m/st

•   Saules m^sp - 108xl09 t

•   Zemes ->108xl O10 km3

•   Zemes kustības ātrums ap Sauli - 108xl03 km/st

•   Veneras attālums no Saules - 108xl06 km

•   lidojuma laiks apkārt Zemei pa visnoteiktāko orbītu - 108 min.

-   Interesanti, - atkārtoju kā automāts un ar roku notraucu divus naktstauriņus no Seļiverstova gālvas.

-   Paskat, cik viņu te saradies! - iesaucās Seļiverstovs, rādī­dams uz logu, kurā no mūsu puses tiešām sitās simtiem tauriņu, sazin kā tikuši istabā.

Es ātri aizskrēju pēc viesnīcas istabenes (vīrieša), kurš neapjucis ar slotu rupji izmēza tauriņus uz ielas un nez kāpēc atvainojās.

-   Žēl tauriņu, - bēdigi teica Seļiverstovs. - (Jn ja mūs, cil­vēkus, tā ar slotu izmēztu uz ielas? Bet tie tauriņi varbūt lidoja uz savas dzives sapni - gaismu?!

Paskatījos uz tauriņu spārnu atliekām, kas bija palikušas uz grīdas, un tikpat bēdigi palūdzu Seļiverstovu turpināt sarunu par skaitli 108.

-   Skaitlis 108 ir konstante bioloģijā un medicīnā, - Seļiver­stovs turpināja. - Sergejs Proskurjakovs raksta, ka cilvēka ķer­meņa garuma attieciba pret galvaskausa garumu ir 108x10-', bet jebkura dziva Zemes organisma DNS spirāles nukleidu pāra attieciba pret n - 108x 10~10 cm.

-   interesanti!

-   Ir zināms, ka rožukroņi jābūt 108 bumbiņām, bet budistu klosteros Jaungada nakti zvaniem jāzvana 108 reizes, - Seļiverstovs turpināja.

Apklusām, skatīdamies uz logu, pie kura atkal bija tauriņi.

-   Paklau, - Seļiverstovs pārtrauca klusumu, - kāpēc neizdalīt 360, tas ir, apli, ar 108? Kas no tā iznāks? Tā, tā…Iznāk 3,33. Nez, ko tas varētu nozimēt?

- Pirms dažiem gadiem Krievijas valdibā bija gaišredzibas nodaļa, kuru vadīja kāda sieviete, - es sāku atcerēties. - Viņa man teica, ka zina seno 7t, kas nav bijis 3,14. Varbūt 3,33 ir senais 7t?

-    Un kāpēc ne? - Seļiverstovs aizdomājās. - Pilnigi iespē­jams, ka lidz Pasaules Plūdiem bija cits n; nevar izslēgt, ka tajos senajos laikos bija ^citas telpas di mensijas un cits laika plūdums. Kā apstiprinājumu tam var minēt faktu, ka senie cilvēki dzivoja daudz ilgāk par mums. Esmu pārliecināts, ka laika un telpas matemātiskie raksturojumi ietekmē konstanti 7t. Tagad to ir grūti aptvert, grūti mūsdienu matemātiķiem pierādīt, bet… ja šie matemātiķi padzivotu telpas dimensijā, kurai ir citi raksturojumi, viņi momentā aptvertu, ka konstante rt var būt ari cita. Kas zina, varbū citā telpas dimensijā aplim ir cita forma?

Tauriņi sāka man krist uz nerviem. Tie sazin kāpēc sāka šaudities un, spārnus vēcinādami, vienā bridi sitās logā, otrā lido­ja pie sveces (ceļmalas viesnicā nebija elektrības), apdedzināja spārnus un, raustidamies pirmsnāves konvulsijās, gulēja uz galda.

«Droši vien Himalaju tauriņi atgādina mūsu naktstauriņus un to dzīves ilgums ir tikai viena diena,» es nodomāju.

-  Kas to lai zina, - Seļiverstovs atkal ierunājās, - varbūt tau­riņi dzivo citā dimensijā, varbūt viena diena tiem šķiet kā mūžī­ba, kā visa dzīve.

Turpināju vērot tauriņus. Seļiverstovs kaut ko rēķināja uz papīra. Pēc tam viņš pacēla galvu un teica:

-   Šef, paskaties, kas sanāca.

-Kas?

-   Ja pieņemam, ka 3,33 ir senais Pi, un atņemam no tā mūs­laiku Pi, tas ir - 3,14, iznāk 0,19. Ja 0,19 sareizina ar trīs, iznāk 0,57, ko var interpretēt kā 57°, tas ir - kā radiānu, vienu no ģeometrijas mērvienībām. Interesanti, vai ne?

-   Patiešām interesanti. Bet kāpēc tu reizināji ar trīs?

NU GAN MUĻĶĪBAS SARAKSTĪJIS!!! SKAILIS  PI ESOT 3,33 HA HA HA

skaitlis pi nevar izmainīties mūsu telpas-laika kontinuumā ne senajos laikos nedz arī mūsdienās tā ir tīri matemātiska konstante kas raksturo riņķa līnijas garuma attiecību pret diametru- S/D=3,14. Muldašovam skolā bijis matemātikā stabils divnieks!!!

Pī  ir matemātiska konstante, kuras aptuvenā vērtība ir 3,14159. Eiklīda ģeometrijā ir riņķa līnijas garuma attiecība pret tās diametru. ir iracionāls skaitlis. Tas nozīmē, ka decimālajā pierakstā tas ir bezgalīgs, neperiodisks decimāldaļskaitlis.

-   Godigi sakot, nezinu, - Seļiverstovs aizdomājās, - sarei­zināju un viss. Tai brīdi man, nezin kāpēc, bija prātā Kailass.

-   Interesanti…, - es arī aizdomājos, - tu saki, ka domāji par Kailasu, kad reizināji ar tris? M… m… Fizikā ir tāds jēdziens kā fraktālis, kas nozimē relativu mērvienibu. Nav svarīgi, vai mērījumi tiek izdarīti centimetros, metros vai kilometros, svarīgi ir, lai šī mērvieniba relatīvajos mērījumos skaitliski atkārtotos dažādos mērogos. Svētā Kailasa augstums, kā mēs zinām, ir 6666 metri. Šī lieluma fraktālis var būt vienāds ar 6666 kilomet­riem. Bet attālums no Kailasa lidz Lieldienu salai ir 6666 km x 3, tas ir, 3 Kailasa augstuma fraktāļi.

-   Droši vien tāpēc es intuitīvi nolēmu reizināt ar trīs, - teica Seļiverstovs. - Jā, seno civilizāciju traģiskais vēstījums, izteikts ar svētā kalna augstumu, var daudz ko pastāstīt!

-   Atceries, Sergej Anatoļjevič, ka skaitlis 108, no kura mēs sākām savus aprēķinus, atspoguļojas Svajambanatas un Budhanatas stūpas kompleksos: 108 cilindri, 108 nišas ar dievībām, 108 mazās stūpas. Vai tev nešķiet, ka Dievu Pilsētā mēs varam atrast 108 senās piramidas?

-   Kas to lai zina! Ja atradisim Dievu Pilsētu, saskaitisim, - Seļiverstovs atbildēja.

Toreiz, kad mazajā Himalaju viesnicā mēs zem naktstauriņu spārnu vēdām apspriedām skaitļa 108 noslēpumu, es nezināju, ka pēc šā materiāla publicēšanas laikrakstā «Argumenti i fakti» mūs apbērs ar niknu vēstuļu kalniem. Tajās tiks noliegtas visas

likumsakaribas, kas saistitas ar šo skaitli, un mūs saukās par «nolādētajiem matemātiķiem-autodidaktiem». Lasot šīs vēstules, es pirmām kārtām būšu pārsteigts par to niknumu, kādu šajos cilvēkos rada pavisam nevainīgi matemātiski aprēķini, un nonākšu pie secinājuma, ka šim niknumam ir intuitīvs raksturs un to rada sātaniskais Јretspēks_centieniem izprast vienu no Dabas likumsakaribām.

K ā dzīvo himalaju pamatiedzīvotaji

Himalaju iedzīvotājus, protams, par skaistiem nenosauksi, ne viriešus, ne sievietes. Viņi ir maza auguma un kalsni, viņu isās

kājas ir cīpslainas, ari rokas ir cipslainas, sejā grūtās dzives no­vārdzinājuma zimogs. Himalaju sievietes seksuāli pievilcigas šķiet vienīgi gardēžiem, lai gan… pilnigi iespējams, ka Himalaju vīrieši tieši tāpat domā par mūsu baltajām sievietēm.

Galvenā Himalaju dzīves īpatnība ir tā, ka nav ne ceļu, ne transportlīdzekļu uz riteņiem. Te, atvainojiet, viss jādara ar savām divām kājām - jāpārnēsā kravas, jānes slimnieki vai piedzērušies cilvēki un tā tālāk. Varētu likties, ka masveidā būtu jāizmanto vilcējdzīvnieki (zirgi, mūļi un citi), bet tie ir redzami

ļoti reti. Iemesls droši vien slēpjas ne tikai tradicionālajā uzskatā, ka cilvēks ir ejoša mašina, bet ari tajā apstākli, ka stāvajās Himalaju nogāzēs nav ganibu. Ikviens nogāzes gabaliņš, kas nav aizaudzis ar mežu un ir bez klinšu radzēm, tiek izmantots terašu zemkopibai, veidojot mazus, horizontālus zemes laukumiņus, kur audzēt kukurūzu, risu, dalu un dārzeņus. No visa tā Himalaju iedzīvotāji gatavo savu galveno ēdienu - dalbatu, ko ēd ar laimigu smaidu uz lūpām.

Saprotiet, šeit labāk ir visu stiept uz savas muguras, nevis konkurēt ar rijīgajiem zirgiem vai mūļiem, kuri, protams, noēdis jaunos risa dzinumus.

Smagumu (malkas, akmeņu, visādu citu lietu) pārnēsāšanai šeit izmanto pitus grozus. Reiz mēs redzējām, kā tādā grozā nesa slimu sirmgalvi. Četri Himalaju puiši kāpa stāvā kalnā, pēc kār­

tas padodami viens otram grozu ar večuku. Katrs no viņiem nogāja 20-30 metrus un maigi pārlika groza lenti ap nākamā puiša pieri.

-   Kur jūs nesat šo večuku? - es pajautāju, iedams garām.

-   Gz slimnicu, uz pilsētu. Viņš ir slims, - atbildēja viens no puišiem.

-   Cik pārejām jūs jau esat tikuši pāri ar tādu nastu?

-   Jau četrām.

Es zināju, ka katras pārejas augstums ir 500-800 metru pa vertikāli. Bet viņiem vēl bija jāpārvar trīs pārejas.

Ceļu trūkums uzliek zīmogu visai Himalaju dzīvei. Taciņa šeit ir dzīves līnija, tāpēc daudzās vietās tās ir bruģētas ar akme­ņiem, ir izveidoti pakāpieni. Katrai Himalaju ģimenei ir jādod savs ieguldījums taku remontā. Par sevišķu šiku tiek uzskatīts aizskriet uz randiņu pāri tris pārejām vai no pilsētas mīļotajai atnest brošu, lai gan pa kalniem jānoiet 70-80 kilometru. Vārds «ceļinieks» Himalajos ir svēts; viņu vienmēr pabaros un dos pa­jumti, tikai delikāti pasakot kaut ko tādā garā - «ja jūs samak­sātu, būtu labi». Reiz es satiku istu Himalaju ceļinieku, kas no­guris sēdēja pie kādas pārejas, un pajautāju:

-   Vai jūs esat laimigs?

-  O..0… - viņš muļķigi novilka, sirsnigi pasmaidīja un, uzcēlis plecos grozu ar malku, aizgāja tālāk.

Kad treniņpārgājiens beidzās, mēs ar autobusu no Poharas devāmies uz Katmandu, lai no turienes dotos uz Tibetu. Seļiverstovs, kuram es sēdēju blakus, sameklēja pleijeri, uzlika austiņas un, saldi smaididams, klausījās.

-   Šef, vai gribi paklausīties? - viņš jautāja.

-   Dod šurp, bet kas tur dzied?

-   Boriss Moisejevs. Pēdējais koncerts.

-   Vai tas pats…

-Jā.

Uzliku austiņas un, klausidamies «zilās notis» brinišķigas mūzikas ietvarā, ska|i smējos. Jutos stiprs un vesels, mans ķer­menis, ieguvis fizisko formu, juta to, ko medicinā sauc par «muskuļu prieku». Tajā bridi es pat iedomāties nevarēju, ka Tibeta mūs nomocīs - mūs, veselus krievu vīrus - un reiz es, sāpēs locīdamies, nokritīšu retajā Tibetas zālītē un skaļi raudāšu.

4. nodala

KO Stāstīja svetceļnieki, kas bija redzējuši svēto kalnu

Pēc treniņpārgājiena Himalajos ierados Ķīnas vēstniecībā un sapratu, ka vīzas uz Tibetu mēs dabūsim tikai tādā gadījumā, ja kopā ar mums ekspedīcijā dosies tā saucamais Ķīnas armijas sakaru virsnieks.

-   Bet ko viņš darīs ekspedīcijā? Kādus sakarus nodrošinās? - es naivi jautāju Ķīnas konsulam.

-   Sakarus ar mums un vēl…, - konsuls apmulsis atbildēja.

-   Vai tad viņam būs zemes pavadonim pieslēgts mobilais tele­fons? Cita tipa mobilais telefons tur, Tibetā, droši vien nedarbosies.

-   Ko jūs, ko jūs, - konsuls sāka vēcināt rokas, - lietot mobi­los telefonus Tibetā ir aizliegts.

-   Tad es nesaprotu, kāda loma ir sakaru virsniekam, - es stūrgalvīgi turpināju izprašņāt konsulu, - kāda būs viņa loma ekspedicijā?

-   Nu, vai tad jūs patiešām nesaprotat, ka Ķinas Tibetas teri­torijā visām ārzemju ekspedīcijām jābūt zem kontroles! - kon­suls ērcīgi teica, ieplezdamas savas šaurās acis.

K āpēc mēs vienmēr spēlējam?

-   Ak tā…, - man beidzot pielēca.

Nodūru acis un sāku blenzt vienā punktā. Pēdējā laikā Krie­vijas brivais dzivesveids sāka jau izstumt no atmiņas vairāk nekā septiņdesmit gadu ilgos padomju varas centienus visur un visos saskatit draudus visnesaprotamākajai valsts iekārtai, kad skaistie, nu ļoti skaistie lozungi, kurus savulaik apdraudēja pasaules imperiālisms, vēl arvien turpina būt apdraudēti un… eh, droši vien vienmēr būs apdraudēti.

Spēle! Cilvēku spēle visā pasaulē! Ideālu spēle! Vienlīdzības spēle! Taisnīguma spēle! Spēle cīņā ar viltīgo ienaidnieku! Asi­ņaina spēle! Cietsirdiga spēle! Smirdoša spēle!

Kāpēc mēs spēlējam šis spēles? Kāpēc spēlējam tik aizrautī­gi un nāvigi? Vai tiešām bērnibas atmiņas ir tik nozīmīgas, ka spiež mums spēlēties ar dzivi un dažreiz spēlēt uz nāvi? Kāda gan kaislība ir ielikta vārdā «spēle»? Kāpēc ar spēli ir piesūkusies visa mūsu dzīve? Kāpēc cilvēki nedomā par dzīves jēgu, bet nepārtraukti kaut ko spēlē? Kāpēc cilvēki spēlē bagātību, tēlo­jot visvarenos, pērkot citus un nedomājot, ka aiz viņu zārka nau­das seifu taču nenesīs? Kāpēc mēs, ienīzdami paši sevi, apskaužam stiprākos un ar pēdējiem spēkiem spēlējam savu nozīmīgumu, lai gan dvēseles dziļumos saprotam spēles melīgu­mu? Kāpēc mēs, mierinot savu tuvāko, jūtam no viņa ciešanām dziļu prieku un spēlējam nejauku aizbildniecības spēli? Kāpēc mēs nevaram vienmēr būt patiesi? Vai tiešām tas ir tik grūti? Vai patiešām patiesums ir tikai primitiva domāšanas veida atribūts, bet prāts - spēja spēlēt pēc iespējas patiesāk? Cilvēkus var saukt par aktieriem visas dzives laikā…

Ja tev, dārgo lasitāj, ir bijusi un ir milestiba, tad, apskaujot mīļoto un ieelpojot saldi mīļo matu smaržu, padomājiet, lūdzu, - vai jūsu milestiba ir patiesa vai ari jūs spēlējat mīlestibu? Tikko jūs būsiet uzdevuši sev šo jautājumu un mazliet paanalizēsiet savu mīlestibu, jūs pieķersiet sevi pie domas, ka bieži, ļoti bieži jūs spēlējat mīlestību. Ja es noglāstīšu viņu, lūk, tā, tas droši

vien pasvitros manu mīlestibu! Ja es teikšu, lūk, tādus vārdus, tad viņa (viņš) droši vien domās, ka…!

Diemžēl mēs pat pašās svētākajās jūtās - mīlestībā - nepro­tam būt pilnigi patiesi. Kaut kāds melīguma pavediens vienmēr paliek mūsos un spiež spēlēt. Kāpēc?

Tāpēc, ka mēs savā garīgajā līmenī nespējam izjust vis­aptverošu un visu pārņemošu mīlestību, kura piemīt tikai Dieviem vai Dievu Dēliem. Lidz mums nonāk tikai patiesās mīlestības atbalsis, un, pat sajūtot šīs atbalsis, mēs esam laimi- gi, tāpēc ka tās ir. (Jn, lai arī ši visuresošā dzīves spēle ielaužas pat vissvētākajās jūtās - mīlestībā, pieklusinot un apgānot to, un

arī šī spēle ir kļuvusi par mūsu dzīves sastāvdaļu, mēs, lai ari tikai zemapziņā, tomēr esam spējīgi kaut nedaudz izjust pašu galveno radošo pirmsākumu - Milestibu - un būt kaut nedaudz tuvāk Dievam. Kaut nedaudz… un tas jau nav maz.

Kāpēc mēs dzīvē spēlējam? Varbūt mums ir garlaicīgi bez spēles? Dievs ir radījis šo spēli, lai caur nepatieso izzinātu pa­tieso, kas jau tuvojas istajai patiesībai.

Kā zināms, ir gudri un dumji cilvēki. Tie dumjie ari ir cilvēki un grib gūt atzinibu, lai arī tā būtu primitivā līmeni. Gudrajiem cilvēkiem diemžēl nepietiek prāta, lai meklētu un atrastu kaut ko dumjajos cilvēkos, viņi spēj tos iedzīt tikai nepārvaramā stul­bumā. Bet dumjais cilvēks ari ir Dieva radiba, kaut ari ne visai izdevusies. Šis cilvēks arī vēlas garīgu laimi, nu vismaz kaut kur,

nu kaut mazlietiņ. Daudz jau viņam nevajag! Kaut pavisam maz­lietiņ! Ari dumjais cilvēks, pats nesaprazdams savus dumjo runu plūdus, vēlas milestibu. Ļoti vēlas un cer, ka milestiba viņu aplaimos.

Tomēr ir viena Īpašība, viena iezīme, kas apvieno gudros (vai gudri spēlējošos) un dumjos (vai dumji spēlējošos) cilvēkus. Tas ir vārds, kas gandrīz visās valodās tiek izrunāts vienādi - māte. Tas ir dievišķs vārds, tas ir mīlestības vārds, tas ir sirsniga patiesuma vārds.

-Mam-ma, - kāds stulbi teiks, beigdams urķēties pa degunu.

-   Māmiņa, māmulite, - ar aizkritušu balsi teiks gudrs un slī­pēts zellis.

-   Mamma, - vienkārši un skaidri teiks patiess cilvēks, kas šajā vārdā jūt to dievišķo un kosmisko dvesmu, kas viņu ir radijusi un ļāvusi izteikt šo vārdu.

Pasaule ir pretrunu pilna, bet šajā pretrunīgumā ir tās diže­nums un vienotība, ir centieni caur pretrunām iet uz progresu, bezgaligu progresu.

Ko par sv ēto kalnu zina parasts un ne visai gudrs tibetietis

-  Ja jūs piekrītat, ka kopā ar jums ir sakaru virsnieks, tad es varu jums izsniegt Ķinas vizu, - teica konsuls.

-   Labi, - es noteicu, saprotot, ka citas izejas man nav.

Pēc vizu saņemšanas mēs sākām aktivi gatavoties ekspedī­cijai uz Tibetu. Par produktiem un citām mantām rūpējās Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs un Rafaels Gajazovičs Jusu­povs, bet mēs ar Ravilu nolēmām savākt iespējami daudz infor­mācijas par svēto Kailasu un rajonu ap to.

Pirmais, kas mums pastāstīja par Kailasa apkārtni, bija Gelu Serpa - jauns tibetietis, kas bērnibā kopā ar vecākiem bija emi­grējis uz Mepālu. Ar viņu mani iepazīstināja anglis, vārdā Tims, ar kuru mēs satikāmies pavisam nejauši un sākām runāties par dzīvi, nosēdēdami pie alus glāzes stundas četras. Jūsmīgais un romantiskais Tims, kurā varēja just angļa - tālo zemju iekarotā­ja - garu, aizrautigi stāstija par sava Himalaju pavadoņa Gelu Šerpas labajām īpašībām, īpaši izceldams viņa zināšanas par noslēpumaino Tibetu. Anglis Tims minēja ari, ka Gelu mati ir sapīti bizē, bize apvita ap galvu un sastiprināta ar sarkanu bārk- stainu lenti, no kuras viņš katru vakaru treka laikā lasot laukā utis. Viņš, anglis, būdams vērīgs, piezīmēja ari, ka utis vakaros parasti no matiem izlien uz sarkanas lentes, kur tās viegli iznīdēt, pavisam vienkārši izmazgājot lenti ar ziepēm. Tims domāja, ka mēneša laikā visas utis no Gelu galvas varētu pārvilināt uz sarkano lenti un atbrīvot tibetieti no šo nepatīkamo radījumu

klātbūtnes. Uz jautājumu, vai nebūtu lietderigi izmazgāt Gelu galvu kopā ar sarkano lenti, anglis Tims neatbildēja.

Kad Tims mani iepazīstināja ar tibetieti Gelu, tūdaļ pievērsu uzmanību sarkanajai lentei.

-   Tātad jūs esat tibetietis? - es jautāju.

-   Jā, es esmu tibetietis, - Gelu atbildēja.

-   Stāsta, ka jūs esot bijis svētā Kailasa apkārtnē. Vai tā ir?

-   Jā, es tur biju… 1995. gadā un vēl… liekas biju, bet neat­ceros.

-   Tā… Vai jūs tur bijāt vienu vai divas reizes?

-   Nu… divas. Bet vienu reizi es tur biju noteikti.

-   Ā…a… Gn kāds izskatās Kailass?

-   Tāds svītrains.

-   Kā tā, svītrains?

-   Uz viņa ir joslas, daudz joslu.

-   Kādas ir tās joslas - horizontālas vai vertikālas?

-   Horizontālas.

-   Pakāpieni, vai?

-   Jā, bet pa tiem nevar staigāt, pārāk stāvi. Lamas saka, ka Kailasa virsotnē uzkāpt nav iespējams, jo pakāpieni paši nomet cilvēku, metot to…

-   Kur?

-   Bezdibeni. Lejā atrodas bezdibenis, dziļš bezdibenis. Tur ari pakāpieni nomet cilvēku. Bet jākrīt tur ir ļoti tālu. Saka, ka lido­jums esot ilgs.

-   Vai kāds ir mēģinājis tikt Kailasa virsotnē?

-   Es nezinu. Bet… Kailass meta lejā cilvēkus, tā ir, - atbildē­ja Gelu, kasidams pakausi.

-   Un vai Kailasa virsotnē kāds ir bijis?

-   Bija divi cilvēki.

-   Kas viņi ir?

-   Viņi? - Gelu atkal pakasīja pakausi. - Divi jogi - Bonpo un Milarepa. Bet viņi negāja pa pakāpieniem, viņi uzlidoja Kailasa virsotnē.

-   Ar ko?

-   Ar mūzikas instrumentu, kas līdzinās dombrai.

-   Varbūt tas bija lidaparāts, kas lidzinās dombrai?

-   Nu… helikopters ari līdzinās dombrai.

-   M… jā… Man ari sāka niezēt pakausis. - Un vai tas bija sen?

-Sen, ļoti sen. Tad, kad ap Kailasu cilvēki sāka iznākt virs Zemes.

-   No kurienes sāka iznākt? No Šambalas?

-   No sapņu valstibas, - Gelu pārliecināti atbildēja.

-   Sapņu valstiba, - es par to esmu dzirdējis bērnībā, - sarunā iesaistijās anglis Tims, eleganti sukādams savus matus, - vai patiesi šī valstība…

-   Sapņu valstiba ir zeme, kuru mēs redzam sapņos, - viņu pārtrauca Gelu.

-   Un kāda ir šī valstiba? - es pajautāju.

-   Liela, - pārliecināti atbildēja Gelu.

-Ā… a…

-   Es ļoti bieži redzu sapņus, ļoti bieži, - atskanēja Tima balss.

-   Un kas, jūsuprāt, atrodas Kailasa virsotnē? - es jautāju.

-   Tur ir vieta, kur var sēdēt. Bet… tur var sēdēt tikai Dievi, nevis cilvēki. Pat Dieviem līdzīgie jogi - Bonpo un Milarepa - tika nosviesti no turienes.

-   Stāsta, ka tur blakus Kailasam esot divi lieli ezeri…

-   Jā, tie atrodas Kailasa dienvidu pusē. Viens - Rakšass - ir dēmoniskais ezers, otrs - Manasarovars - svētais ezers. Tos priekš sevis radijuši melnais un baltais Dievs.

-   Kāpēc Rakšass ir dēmonisks?

-    Rakšasa ūdens, - Gelu noņēma roku no pakauša, - ir indigs. Ja cilvēks to iedzer, viņš mirst, spļaujot asinis. Krastos un ūdeni tur ir daudz čūsku. Ja nosit vienu čūsku, tūliņ parādās ļoti daudz čūsku, indigu čūsku.

-   Apbrīnojami, - es iesaucos, - vai tad patiešām čūskas var dzivot 4500 metru augstumā!

-   Var, - pārliecināti atbildēja Gelu, - var gan parastās, gan mistiskās.

-   Un vai mistiskas čūskas ari kož?

-   Kož.

-   M… jā… Bet vai ar laivu pa Rakšasu var braukt?

-   Var, bet tas ir bistami. Uz Rakšasa vienmēr ir vētra, stipra vētra. Bez tam ezers bieži…

-   Ko?

-   Rij cilvēkus.

-   Tieši ar visu laivu arī rij?

-   Ar visu laivu. Bet, ja cilvēks peldas, tad rij tāpat, bez laivas.

-   A… a…

-   Bet Manasarovars? Vai tas nerij cilvēkus?

-    Nē. Svētceļnieki tur vienmēr peldas. Tas ir svēts ezers. Manasarovara ūdens ir derigs cilvēkiem, tas cilvēkus attira.

-   Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par Nāves Ieleju?

-    Esmu, - Gelu atbildēja, sakārtodams uz galvas sarkano lenti ar bārkstim, - Nāves Ieleja atrodas Kailasa ziemeļu pusē. Svētceļnieki tur bieži mirst, ļoti bieži. Nāve paņem tos cilvēkus, kuriem ir sliktas domas, bet cilvēki ar labām domām paliek dzivi. Nāves Ieleja pati izvēlas, kuru vajag nogalināt.

Mēs sākām atvadīties. Anglis Tims, raudzīdamies manī ar sa­vām labsirdīgajām un romantiskajām acim, ilgi kratija manu roku. Gelu saglabāja solīdumu.

Kad sāku iet prom, man ieniezējās pakausis.

Ala, kas materializ ē domas

Nākamajā dienā mums izdevās iepazīties ar kādu misteru Tuktenu, kas bija apmeklējis svētā Kailasa apkārtni kā svēt­ceļnieks. Būdams kādas nepāliešu tūrisma firmas kalpotājs, viņš bija dziļas reliģiozitātes un saprātiga mūsdienu inteliģentu- ma apvienojums.

Misters Tuktens apstiprināja, ka Rakšasa ūdens patiešām var izsaukt cilvēka nāvi, jo tajā ir īpaša dēmoniska informācija, bet Manasarovara ūdens ir svēts un uzlabo cilvēkiem veselību. Nāves Ieleja pēc viņa teiktā ir uz ziemeļiem no Kailasa, un katru gadu tur nomirst daudz cilvēku. Pati briesmigākā zaimošana ir mēģinājums uzkāpt Kailasā, - šie cilvēki ne tikai aizies bojā, bet tiks ari sodīti Tajā Pasaulē.

Bez tam misters Tuktens pastāstīja par četrām alām Kailasa apkārtnē, no kurām trijās viņš bija bijis. Pirmā no tām saucas ziloņu ala (tibetiski - Lanchen Phuk). Ala šādu nosaukumu ieguvusi tādēļ, ka tajā ticis atrasts mamuta ilknis. Ala atrodas blakus svētajai takai uz rietumiem no Kailasa un izskatās pēc

nelielas grotas, lai gan… pilnīgi iespējams, ka ieeja alā ir tikusi aizbērta, lai cilvēki necenstos tur iekļūt (Somati ala?).

Ieeja otrā alā (Drira Phuk), kas atrodas uz ziemeļiem no Kailasa, arī droši vien ir aizbērta, jo tāpat izskatās pēc grotas.

Trešā ala (angliski - Milarepa caue, tibetiski - Zutrul Phuk, latviski - Milarepas ala), kas atrodas uz dienvidaustrumiem no Kailasa blakus svētajai takai, ir ļoti interesanta. Leģenda vēsta, ka to cēlis lielais jogs Milarepa, kuram piemituši pārdabiski spēki. Viņš pie ieejas alā nolicis divus akmens bluķus un uz tiem milzīgu granīta plāksni. Šo plāksni nevar pakustināt ne simti, ne

tūkstoši cilvēku. Bet Milarepa spējis šo plāksni izcirst no granīta un uzlikt uz akmens bluķiem. Nesen ieeja alā aizbērta ar akme­ņiem, lai neviens nevarētu iekļūt Kailasa zemzemēs.

Ceturtā ala, kas atrodas pavisam tuvu Kailasam tā ziemeļaus­trumu pusē, saucas Slēptā Paradīzes Ala. To apmeklēt misteram Tuktenam nav izdevies, jo līdz šai noslēpumainajai alai var nokļūt tikai lesvētitie, kas spēj šķērsot Nāves Ieleju. Stāsta, ka šī ala esot ļoti liela. (Jn viss, par ko cilvēks iedomājas, iegājis šajā alā, tūliņ piepildās. Piemēram, ja cilvēks iedomāsies par ēdienu, tas tūdaļ parādās viņa priekšā, vienalga - rīsi, dzērieni vai kaut kas cits. Aiz sevis novākt traukus arī nav nekādas vajadzības, vajag tikai to iedomāties. Paradīzes Ala spēj materializēt domas. Tibetiešiem ir ticējums, ka cilvēkam, kas pa svēto taku 21 reizi apgājis apkārt Kailasam, ir tiesības ieiet Paradīzes Alā. Bet misters Tuktens par to šaubās, jo saskaņā ar hinduismu ši ala ir ļoti, ļoti svēta un tikai pavisam nedaudzi jogi, kas spēj kontaktēties ar pārcilvēkiem, iegūst iespēju apmeklēt šo brīnumaino alu.

Es pajautāju misteram Tuktenam, vai gadijumā šī ala neatro­das «lasošā cilvēka» statujas tuvumā, bet viņš to nezināja. Tāpat viņš neko nezināja par seno cilvēku «zelta plāksnēm».

Misters Tuktens mums ieteica griezties pie lamas Ketsuna Zangpo, kurš lidz emigrēšanai uz Nepālu dzīvojis Tibetā, vairā­kas reizes bijis svētā kalna apkārtnē un zina daudzus Kailasa noslēpumus.

Izsalku šā velna vieta

Tikko mūsu saruna bija sākusies, lama Ketsuns Zangpo teica:

- Netālu no Kailasa ir vieta, kuru sauc par «izsalkušā velna vietu». Neejiet uz turieni!

-   Kāpēc?

-  Visi tibetieši baidās no šis vietas, jo tur slēpjas īpašs spēks, melns spēks.

-   (Jn kā tas izpaužas?

-   Šis spēks izpaužas tā, - lama pasmējās, - jūs neticēsiet… tur piepildās visas cilvēka sliktās domas, bet labās - ne.

-   Kā tā? - es brīnījos.

-   Tā, ka viss sliktais, par ko cilvēks padomās, piepildās. Piemēram, kādam sagribas, lai viņa ienaidnieks nomirtu, - un

ienaidnieks tūliņ ari nomirst. Sagribas kādam, lai viņa sāncensis saslimtu, - viņš saslimst. Sagribas kādam, lai sākas ugunsgrēks, - tas sākas. Mēs, tibetieši, domājam, ka ši vieta ir noburta.

-   Kas to nobūris?

-  Tibetieši tic, ka šo vietu ir nobūris pats svētais Kailass, sodī­dams senos cilvēkus, kas tur dzivoja un ieslīga savstarpējās nesaskaņās. Stāsta, ka šie senie cilvēki pratuši izmantot Kailasa tantrisko spēku, šo milzīgo spēku, bet sākuši to izmantot sliktu mērķu īstenošanai. Stāsta, ka agrāk tur bijusi pilsēta, liela un skaista pilsēta, bet tagad tur dzivo izsalkušais velns.

-   Ko jūs saprotat ar teicienu «izsalkušais velns»?

-   «Izsalkušais velns» ir dziva būtne. Bet tā ir bezķermeniska un neredzama, - bez mazākās šaubu ēnas balsī atbildēja lama Ketsuns Zangpo.

-   M… jā, - es tā kā sāku šaubities, bet tūliņ pieķēru sevi pie domas, ka mūsu zināšanas par dzīves formām uz Zemes pagai­dām vēl ir visai ierobežotas.

Man nebija nekāda pamata skeptiski izturēties pret lamas fantastiskajiem vārdiem, jo zināšanas viņš bija ieguvis no tibetiešu tekstiem, kuros atspoguļotas cauri gadu tūkstošiem iznestas daudz augstāk attistitas iepriekšējās civilizācijas zināšanas.

-    «Izsalkušo velnu» tajā vietā nometināja Kailass, - lama teica. - Vai jūs zināt, kāpēc viņš to izdarīja?

-   Kāpēc?

-   Lai cilvēki, aizejot tur, sāktu saprast, kas ir ļaunums, lai viņi saprastu, ka pats sliktākais ir ļaunas domas. «Izsalkušais velns» ļaunās domas pārvērš Īstenībā, un cilvēks pats savām acim redz, ko vērtas ir viņa ļaunās domas. Cilvēkiem gribas ticēt, ka viņu ļaunās domas neviens nevar izlasīt, un dažreiz viņi tā ļauno­jas visu mūžu, savu iegribu dēļ būdami gatavi iznīcināt visu pasauli, un viņus attur tikai bailes no soda. Mēs, tibetieši, ļoti cienām bailes. Dievs šīs jūtas, kas apstādina daudzus cilvēku ļaunos darbus, ir radījis, lai brīdinātu par sodu. Bailes brīdina ne tikai par iespējamo sodu Šajā Pasaulē, tās galvenokārt brīdina par gaidāmo sodu Tajā Pasaulē, - daudz briesmīgāku sodu. Mēs bailes uzskatām par svētām jūtām. Katrā tibetiešu reliģijā ir baiļu pielūgšanas rituāli.

-   Sakiet, lama, bet vai, nonākot «izsalkušā velna vietā», cil­vēkiem bailes pazūd?

-   Nu, - lama uz bridi aizdomājās, - cilvēku bailes no soda tur

stipri notrulinās, bet bezgodigiem cilvēkiem izzūd pavisam. Cil­vēkiem tur šķiet, ka ļaunas domas ir patīkamas un cienīgas. «Izsalkušais velns» it kā izvelk tās no cilvēka un iedarbina. Stāsta, ka šis velns barojoties no ļaunu cilvēku domām. Viņš vienmēr ir izsalcis, viņam vienmēr gribas, lai ļauno domu cil­vēkiem būtu daudz, ļoti daudz. Tibetieši baidās uz turieni iet divatā, trijatā vai lielā barā, viņi iet uz turieni tikai vienatnē.

-   Kāpēc?

-    Šajā vietā pat tuvs draugs var kļūt bīstams, - skumji piezīmēja lama.

-   Jūs domājat, ka pat tuvs draugs pēkšņi dvēseles dziļumos var tevi apskaust un vēlēt kaut ko sliktu, par ko tev nav ne jaus­mas, bet tur - «izsalkušā velna vietā» šīs ļaunās domas izpeldēs un tevi nogalinās. Vai tā?

-   Jā, tā. «Izsalkušā velna vietu» var apmeklēt tikai vienatnē. Tur nevar uzticēties pat tuvam draugam. Pat draugs var tur nodot un iznicināt tevi.

-   Vai māte var nodot?

-   Māte? - Lama paskatījās uz mani. - Gandriz nekad neno­dos. Bet… dēls vai meita var nodot māti. Lūk, tā! Labāk iet uz turieni vienatnē.

-   Sakiet - bet kā piepildās ļaunās domas «izsalkušā velna vietā»? Kāds ir tas mehānisms?

-   Visbiežāk tur viens cilvēks bez kāda iemesla nogalina otru. Nereti cilvēki tur zaudē prātu, cinās ar neredzamu ienaidnieku, kliedz un skraida, bet, kad zaudē spēkus, vaid un lūdz «izsalkušo velnu», lai viņu ķermenis pārakmeņojas.

-   Pārakmeņojas?

-   Ir tāda tibetiešu leģenda, kas vēsta, ka tajā vietā ir pārak- meņojušies daži senie cilvēki. Tajā senajā pilsētā, kas iesliga savstarpējos stridos un cīniņos, šie cilvēki bijuši visattīstītākie un varējuši izmantot Kailasa tantrisko spēku. Protestēdami viņi piesaukuši Kailasa varenos spēkus un, apsēdušies Būdas pozā, pārvērtušies par akmeņiem. Šie akmens ķermeņi vēl arvien atrodas turpat. Šie cilvēki bija ļoti liela auguma. Pēc tam Kailass nobūris seno pilsētu, nosūtījis uz turieni bezmiesisko «izsalkušo velnu», un lidz ar viņa parādīšanos šīs pilsētas iedzīvotāju ļaunās domas sākušas realizēties un viņi nogalinājuši cits citu.

-   Skaista leģenda, - es teicu.

-   Tā ir ļoti, ļoti svēta vieta un ļoti, ļoti bistama. Neejiet uz turieni, - piemetināja lama Ketsuns Zangpo. - Tur ir arī svētais avots, kur akmeņiem ir bumbiņu forma.

-   Vai jūs tur esat bijis?

-   Nē, neesmu. Bet daži Tibetas lamas gāja uz turieni… vieni paši.

Paies kāds laiks un es, augstā kāpiena pārmocīts, viens pats stāvēšu pakalna virsotnē un no tālienes skatīšos uz «izsalkušā velna vietu». Es tomēr varēšu atrast šo apburto vietu.

Kailasa meln ā puse

-    Kādas bistamas vietas vēl ir Kailasa apkārtnē? - pēc nelielas pauzes pajautāju lamam.

-   Jābūt uzmanīgiem Kailasa melnajā pusē, - viņš atbildēja.

-   (Jn kur tā ir - tā melnā puse?

-   Ir leģenda. Lielais jogs Milarepa un lielais jogs Bonpo nolē­muši sarikot sacensību, kurš ātrāk nokļūs Kailasa virsotnē. Jogs Milarepa palaidis jogu Bonpo pa priekšu, paņēmis mūzikas in­strumentu, ko sauc par Dampo, un ar tā palidzību uzlidojis svētā kalna virsotnē, kur gaidījis aizelsušos jogu Bonpo. Virsotnē, kur saskaņā ar leģendu ir laukums, sākusies cīņa. Tajā uzvarējis

jogs Milarepa un nogrūdis jogu Bonpo pa svētā kalna stāvo zie­meļu sienu. Tas bijis grēks, liels grēks, jo abi jogi bijuši gaišo die­višķo spēku pārstāvji. Kopš tiem laikiem Kailasa stāvā ziemeļu siena nomelnējusi.

-   Vai Kailasa ziemeļu siena patiešām ir melna?

-   Tad nē jau, - lama Ketsuns Zangpo noraidoši pakratīja galvu, - tā ir tāda pati kā citas klintis. Bet tā ir garigi melna.

-   Garīgi melna? - turpināju iztaujāt lamu.

-   Tur, kur noticis liels grēks, sapulcējās melnie spēki un mi­tinās tur lidz pat šai dienai. Šie spēki nav redzami, tos ir grūti uzreiz sajust, bet tie ir ļoti stipri un atstāj pazudinošu ietekmi uz cilvēku. Kailasa ziemeļu puses melnie spēki nav vienkārši sā­taniski spēki, tie ir grandiozi dēmoniski spēki, tie…

-  Dīvaini, ka visas pasaules svētums Kailass bez dievišķajiem satur ari dēmoniskos spēkus, - es pārtraucu.

-Tikai dievišķā cīņā ar dēmonisko dzimst progress, bet dzive ir bezgalīgs progress, - galvu pieliecis, lama gudri atteica.

Es apklusu un sāku domāt par šo dziļo dzīves jēdziena defi­nējumu. Bet pēc tam domas pārsviedās uz centieniem apjēgt dēmonisko spēku raksturu, cenšoties vismaz kaut kādā zinātniskā veidā izskaidrot to ietekmi. Tomēr nekādus skaidrojumus es atrast nevarēju. Kaut kur zemapziņas dzīlēs uzplaiksnīja vārds «laiks», bet tūdaļ apdzisa, atdodams vietu bailēm no vārda «dēmons».

-   Ņemiet vērā, ka melnā un zilā ir krāsas, kas virzitas uz ūdeni. Šo krāsu ietekmē ūdens mainās, - lama noteica it kā pats pie sevis.

-   Nu jā, - es muļķīgi teicu, neko nesapratis.

-    Ja Kailasa ziemeļu pusē būtu ezers, tas būtu briesmīgs ezers, ļoti briesmīgs, kas spētu nogalināt ne tikai cilvēkus, bet ari daudz augstākas būtnes, - lama piebilda.

-   Šambalas cilvēkus?

-   (Jn kur atrodas Nāves Ieleja? Ari Kailasa ziemeļu pusē?

-   Jā, Nāves Ieleja ir tur.

-   Un precīzāk?

-   Stāsta, ka pie Kailasa ziemeļu sienas, precīzi nezinu. Vēl stāsta, ka tur ir kaut kāds spogulis, tas spogulis arī uzsūtot cil­vēkiem melnos spēkus.

-   Spogulis?

-   Tā stāsta.

-   Kas stāsta?

-   Mēs, lamas, tā runājam savā starpā. Bet visbiežāk mēs ru­nājam, ka Kailass ir nobūris šo vietu un radijis Nāves Ieleju, kur cilvēki dodas nomirt. Viņi tur nomirst ļoti ātri, ātri, ātri noveco un nomirst, - lama teica klusā, vecišķā balsi.

-   Kailass tātad nobūra…, - pieri saraucis, es domīgi teicu.

-   Jūs, eiropieši, ar vārdu «nobūra» saprotat kaut ko pasa­kainu un fantastisku, bet mēs, tibetieši, uztveram burvestību kā reālu dievišķo un dēmonisko spēku savstarpēju iedarbibu, jo mēs ticam garīgās enerģijas pastāvēšanai, kuras noslēpumi sniedzas gadsimtu dziļumā un kura valdīs nākotnē.

-    Saprotu, - es rūgti pasmaidīju, - jūs, austrumu cilvēki, noteiksiet cilvēces nākotni tikai tādēļ, ka ticat garigiem spēkiem pat bez nopietniem pierādījumiem šajā sakarībā, bet mēs, plātigie eiropieši, pilnigi iespējams, kā saka, izkritisim no spēles.

-   Paldies par sapratni, - lama skumji noteica.

Kailass - milz īga visuma mandala

-  Lama, atļaujiet uzdot jums plašu jautājumu, - es teicu, - kā­da ir Kailasa galvenā sūtiba?

-   Kailasa galvenā sūtiba ir tā, ka tas ir milzīga Visuma man­dala uz Zemes.

-   Es zinu, kas ir mandala. Bet, lūdzu, paskaidrojiet vēlreiz!

-     Citiem vārdiem mandalu var nosaukt par arhitektūras jantru, tas ir, mistisku figūru telpiskā izpildījumā. Jantru un man­dalu formu uz Zemes atsūtīja Augstākais Saprāts. Ir maz cil­vēku, kas saprot, ko nozimē mantru un jantru forma. Iespējams, ka to zina tikai alu jogi, bet viņi par to klusē. Mēs, lamas, ari slik­ti saprotam mandalas un jantras, bet… mēs pielūdzam tās…, nesaprotam, bet pielūdzam…, mēs jūtam, ka mandalu un jantru forma ir grandioza, dievišķa un ka bez tām…

-   Bez tām?

-   Bez tām uz Zemes nebūtu dzivības.

Šajā bridi mana apziņa apmiglojās un domas iesliga zemapziņā,

zemapziņa saviļņojās, sāka pulsēt, un no tās līgani izpeldēja vārds «matrica», kas gandrīz vai apdedzināja apziņu, bet, nepaspējis Īsti parādīties, atkal aizplūda atpakaļ grūti pieejama­jā iekšējā «Es».

- Bet…, dārgais lama, es sapratu, ka uz Kailasa mandalas pamata tika radīta dzīvība uz Zemes. Vai es pareizi sapratu? - es apmulsis pajautāju.

-   Hm, - lama uzmanīgi paskatijās uz mani, - jūs domājat, ka es daudz zinu. Nē, es zinu maz, bet es jūtu labāk nekā jūs. Es jūtu, ka dzīvība uz Zemes ir radita, pamatojoties uz Kailasa mandalu.

-M… jā…

-   Kailasa un tā apkārtējo kalnu forma ir svētuma forma. Nav nekā svētāka par šiem svētajiem kalniem.

-   Ko, ko? Atkārtojiet, lūdzu, vēlreiz!

-   Nav nekā svētāka par Kailasa formu.

Es kā meitene kautrigi nodūru acis un sapratu, ka šiem dau­dzajiem atgādinājumiem par Kailasa svētumu ir kāds ļoti sva­rīgs, ļoti fundamentāls pamats. Varbūt austrumu cilvēki izskatās naivi, bet viņi labāk par mums, eiropiešiem, jūt, un ne tikai jūt, viņi tic savām jūtām, kas nāk (tāpat kā mums) no dievišķās zemapziņas dzīlēm. Viņi neanalizē šīs jūtas, bet vienkārši tic tām, viņos nav ne šaubu ēnas, ka intuicijai un jūtām ir taisniba par visiem simts procentiem. Austrumu cilvēki dzivo ar nākotni sirdi, pacietīgi (no dzīves uz dzīvi) gaidot, kad šīs jūtas kādreiz realizēsies un seno miklu dievišķā gaisma atgriezīsies un izgais­mos parasto drūmo un banālo dzīvi, kurā kazas un jaki prasa ēst, kurā sieva, galvu noliekusi, mazgā veļu, kurā bērni stulbi rakņājas pa smiltīm… Kad gan tas būs? Kad? Kas virzis progre­su uz priekšu? Austrumu cilvēki labāk par mums, eiropiešiem, saprot savas jūtas, viņi gaišos laikus gaida pacietigāk nekā mēs. Bet ari viņi noliec galvu mūsu, eiropiešu, priekšā, jo tieši mēs, eiropieši, nerazdami mieru savās pretrunās, cenšamies visu pie­rādīt un pārbaudit eksperimentos, ar nožēlu saprotot, ka cilvēka izdaritie eksperimenti ir tikai primitīvs mēģinājums iecelt cilvēku par tiesnesi Dieva radibām, bet… Mēs, eiropieši, nepārtraukti cenšamies iet uz priekšu, spitigi laužoties cauri šķēršļiem un laužot kaklu krasajos vēstures pagriezienos, kurus noteicis Dievs. Austrumu un Rietumu lidzsvars, Āzijas un Eiropas līdz­svars pastāv jebkurā pasaules vietā, to ir iedibinājis Dievs, tas ir nepieciešams, lai…

-   Bet Kailass taču līdzinās piramīdai? Tā taču ir? - Es vērigi paskatījos uz lamu.

-   Piramīdas forma ir svētuma forma, - lama izvairigi atbildē­ja. - Starp citu, varu jums parādit ļoti interesantu grāmatu un pat nolasit dažas vietas. To sarakstījis eiropietis, vārdā Ernsts Hofmans, kurš lielāko daļu dzives pavadijis Indijā un pieņēmis indiešu vār­du Angariks Govinda. Viņš vairākas reizes ir bijis svētā Kailasa apkārtnē, bet viņa grāmata «Ceļš baltajos mākoņos» ir veltita šiem ceļojumiem. Viņš nomira 1985. gadā.

Lama piecēlās, paņēma no plaukta grāmatu un, pašķiris da­žas lappuses, pielika pirkstu pie vajadzigās vietas. - Re, lasiet, - viņš teica. Grāmata bija angļu valodā, un es izlasiju:

«…saskaņā ar seno sanskrita tradīciju Kailasu sauc par Meru vai Sumeru. Tas tiek uzskatīts ne tikai par pasaules fizisko, bet arī par metafizisko centru… Meru (vai Kailass) veido asi, ksis saista dažādus plānus vai pasaules… Kailasu vainago neredzams transcendentālo spēku Templis… tā ir milzīga mandala… Kailass simbolizē garīgā Visuma asi, kas iet cauri neskaitāmām pasaulēm. Šī ass no cilvēku līmeņa aiziet līdz dievišķajam… Ticīgam cilvēkam Kailass ir debesu templis, dievu tronis, antena, kas pārraida un uztver mūsu planētas garīgās enerģijas… Svētceļnieks, iedams ap Kailasu pa svēto taku, saprot, ka iet pa gigantisku mandalu, kas radī­ta brīnumainā veidā…»

Uz bridi aizdomājos. No šis grāmatas un no sarunas ar lamu izrietēja, ka Kailass tika radīts mandalas formā. Bet mandala nevar būt viena kalna konstrukcija, pat visneparastākā kalna ne! Mandala ir sarežģits mistisku telpisku figūru komplekss. Tieši figūru komplekss, nevis viena figūra! Tātad, runājot par Kailasu kā mandalu, pareizāk būtu runāt par Kailasa kompleksu, kas sastāv no daudziem mistiskiem veidojumiem ar Kailasu centrā. Un… pilnigi iespējams, ka šis komplekss ari ir leģendārā Dievu Pilsēta.

Kādēļ tad Dievu Pilsētu neviens nav aprakstījis? Vai tiešām neviens nav redzējis mistiskos veidojumus ap svēto Kailasu? Atbildi uz šo jautājumu es nevarēju atrast. Dažādas domas vir­moja manā galvā, bet patiesībā viss izrādījās tik vienkārši, tik vienkārši. Bet par to es pastāstīšu mazliet vēlāk.

«Kas ir mandala? Kāpēc mandalas skaitās svētas?» es prāto­ju un biju sašutis, ka nevaru rast atbildi. Toreiz es vēl nezināju, ka seno civilizāciju cilvēki matēriju uzskatīja par sekundāru sub­strātu un dzīvības pirmpamats ir laiks un telpa, bet dažādās kon­strukcijas, kuru formu aprēķina noslēpumi mums pagaidām nav pieejami, tika veidotas, lai iedarbotos uz telpu un laiku. Cik tālu mēs vēl esam no mistisko figūru, ari mandalu, zinātniskās vērtibas apjēgšanas! Cik atšķirīga no mūsējās bija seno cilvēku

zinātniskā pieeja! Bet tagad man jau ir pilnīgi skaidrs, ka senie cilvēki veidoja matricas, kas iedarbojās uz telpu un laiku, bet šo matricu principiālās shēmas nākamajām paaudzēm nodeva noslēpumaino mandalu un jantru veidā. Ar kādu nolūku viņi vei­doja šis matricas? Vai patiesi Kailasa komplekss patiesībā ir milziga matrica? Un kāda ir šis gigantiskās matricas loma?

Šo domu satraukts, palūdzu lamam Ketsunam Zangpo atļauju iziet uz ielas un uzsmēķēt. Piesēdis uz kāpnitēm, atcerējos vārdus Agarika Govindas grāmatā, ka Kailasu vainago neredzams trans-

cendentālo spēku templis, un skaidri sapratu, ka runa ir par Kailasa fantomu. Pasmējos, atcerēdamies Jurija Ivanoviča Vasiļjeva un Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova komisko dialogu, vētraini apspriežot jautājumu par kaut kāda Vitjkas kājas fantomu.

- Eh, žēl, ka man nav smalki enerģētiskās redzes, ar kuras palīdzību varētu ieraudzit Kailasa fantomu! Tas droši vien ir lielisks! (Jn cik droši vien laimīgi ir jogi, kurus izvēlas tā saucamie pārcilvēki un dāvā šādu redzi! Bet pārcilvēki mani nav izvēlējušies! (Jn… es jau ari esmu tāds negatīvs - smēķēju, iedzeru, ēdu gaļu…, - klusi pie sevis vaimanāju.

Paņēmu otru cigareti, lai sapīpētos ilgākam laikam. Pūzdams dūmu gredzenus, sāku prātot par paralēlajām pasaulēm, kuras, pēc Angarika Govindas vārdiem, saista caur svēto Kailasu ejoša ass. Uzplaiksnīja doma, ka, pilnīgi iespējams, Kailass ir vieta, kur var pāriet brīnumainajās, no mūsu pasaules tik atšķirīgajās para­lēlajās pasaulēs, un tur droši vien kūsā paralēlā dzīve, staigā pa­ralēlās sievietes… Es vēl nezināju, ka pēc kāda laika Dievs sa­sprindzinās manu prātu un piespiedis analizēt paralēlās pasaules, pateiks priekšā šis analizēs atslēgu, un es noorganizēšu vēl divas ekspedīcijas, veltitas mēģinājumam saprast paralēlās pasaules. Par to jūs varēsiet izlasit nākamajās grāmatās.

Kad atgriezos mājā, lama, redzēdams manu interesi par Angarika Govindas grāmatu, piedāvāja iet uz otru istabu un lasit, cik ilgi patik.

Dievu Valstība

Iedziļinājies lasišanā, es it kā iejutos askētisko un virišķigo svētceļnieku lomā, kuriem tik siltus vārdus veltījis Angariks Govinda.

«…šie vīrišķīgie svētceļnieki pelna milzīgu apbrīnu. Daudzi no viņiem neatgriežas, bet tie, kuriem izdodas atgriezties, ir augstākās ticības un izturības paraugs. Viņi atnāk atpakaļ uz savu zemi, bagātinājušies ar pieredzi, kas visu atlikušo mužu būs viņiem spēka un iedvesmas avots, jo viņi ir stājušies Mūžības priekšā, redzējuši Dievu Pilsētu.»

«Interesanti! Interesanti ir tas, ka Govinda svētā Kailasa apkārtni sauc par Dievu Valstibu,» es iedomājos. «Bet mēs…, mēs ceram tur atrast Dievu Pilsētu…» Tālāk bija rakstīts, lūk, kas:

«…svētceļnieks no kalnu pārejas iet uz Dievu Valstību it kā

Svētceļnieks Dievu Valstībā

neredzamu ceļabiedru - sanu garīgo brāļu pavadībā, kas arī dodas pielūgt kalnu. Svētceļnieks šeit jūt īpaši smalku atmosfēru, kuru reliģiskajā tradīcijā sauc par dievišķu un kuru var izskaidrot ar Dievu, Budu un Bodisatvu klātbūtni.»

Es sapratu, ka svētceļnieki droši vien Dievu Valstībā nevar saskatīt «neredzamos garīgos brāļus», bet viņu jūtas, bez šaubām, ir ļoti saasinātas. Viņi nepārtraukti atrodas neparastu saviļņojošu jūtu varā, kas, iespējams, dažreiz pārvēršas konkrētās prāta sajū­tās, kur pilnīgi aptverami parādās paralēlo pasauļu cilvēku vai

citas bezmiesiskas dzivibas formas tēli. Uzskatīdami to par dievišķu atklāsmi, svētceļnieki stipri uzbudinās un, uzturēdamies Dievu Valstibā uzbudinātā stāvoklī, patiešām pietiekami reāli jūt «garīgo brāļu» klātbūtni. Kas to var noliegt? Tikai tumsonigie akadēmiķi no Krievijas Zinātņu akadēmijas viltus zinātnes komitejas, viņi gan var savā uzpūtībā pacelt roku pret šo tīro un labsirdīgo cilvēku svētajām jūtām, kuru tūkstoši iet pa Tibetas augstkalnu takām, lai redzētu un, pats galvenais, izjustu Dievu Valstibu. Neviens normāls cilvēks nevar aizvainot vai izsmiet šo cilvēku tirās jūtas.

Šajā bridi es atcerējos jau sen galvā radušos domu, ka piramidas, un tikai piramidas, vienlaikus atrodas gan mūsu, gan paralēlajā pasaulē. Šis no zemapziņas uzpeldējušais postulāts bija stingri iesēdies prātā un laiku pa laikam mani satrauca. Interesanti bija tas, ka saskaņā ar Govindu «garīgie brāļi» arī iet pielūgt kalnu.

«Vai patiesi Kailasa piramīda tika uzcelta vairākās paralēlās pasaulēs vienlaicīgi? Vai paralēlo pāsauļu cilvēki patiešām pielūdz «paralēlo Kailasu», mums spokainu un neredzamu? Vai patiešām Kailasa ass savieno dažādas paralēlās pasaules?» Uzdevu sev jautājumu pēc jautājuma, nevarēdams rast atbildi.

Tikai vēlāk, Ēģiptes ekspedīcijas laikā, es ar kaut kādu smagu dvēseles pretestību sākšu aptvert paralēlo pasauļu vienotibu un, lai ari tikai hipotētiski, tomēr sapratīšu, ka kolosālo monumentu celtniecibu un citas radošas darbibas uz Zemes var veikt ar para­lēlo pasauļu spēkiem, nevis ar tās pasaules spēkiem, kurā dzīvo­jam. Domāju, ka arī Filipinu hileri dara tieši tā…

Interesanti man likās ari Govindas turpmākie vārdi par Kailasu:

«Tas, kas ir pieejams miesiskajam skatam, acīm ir tikai sub- struktūra, kaut kā daudz diženāka un nepieejamāka emanācija.»

Ko autors ar to ir domājis? Iespējams, viņš ir devis mājienu, ka zem Kailasa atrodas milziga zemzemes pilsēta, varbūt pat valsts. Bet varbūt viņš ar to domājis mūsu trisdimensiju skatiena nespēju redzēt paralēlo četrdimensiju Kailasu, paralēlo piecdi- mensiju Kailasu un… tā tālāk. Kas zina, varbūt Kailasa unikalitāte, par kuru tik daudz runā Austrumos, ir tā, ka šis kalns (vai piramīda!) tika celts…, tā sakot, «daudzpasauļu veidā»?! Ne

jau velti Kailasu sauc par asi, kas savieno dažādas pasaules.

Aprakstot to, ko redz svētceļnieki, Govinda pilnigi konkrēti norāda, ka Kailasa apkārtnē ir piramidas un monumentāli vei­dojumi, un tas mani vēl vairāk pietuvināja domai, ka tur ir apbrīnojamā un noslēpumainā Dievu Pilsēta:

«…svētceļnieks nonāk klinšainā kanjonā, kura sienas atgādina arhitektūras veidojumus. Viņu it kā ieskauj gigan­tiski templi, rotāti augstām kolonnām, karnīzēm un terasēm, bet augšā pāri visam mirdz Kailasa kupols. Kailasa forma ir nevainojama un pareiza, it kā šis kupols būtu tēsts no milzī­ga akmens bluķa… Šie piramīdām līdzīgie kalni kā sargi stāv Kailasa abās pusēs…»

-M… jā… Vai patiešām Kailasa apkārtnē ir kalni, kas līdzinās arhitektūras veidojumiem un piramīdām? Tad taču tā, iespē­jams, ir Dievu Pilsēta! - gandrīz pilnā balsi iesaucos lamas Ketsuna Zangpo mājas istabā. - Droši vien svētceļnieki, savu gaišo jūtu pārņemti, to nevar aptvert! Droši vien svētceļnieki redz Dievu Pilsētu, bet nesaprot, ko viņi redz! Viņi vienkārši pielūdz, svēti pielūdz.

Man šausmīgi sagribējās uzsmēķēt. Izkāros pa logu tik tālu, ka gandrīz izkritu laukā, un aizsmēķēju, cenzdamies dūmus aizpūst pēc iespējas tālāk uz ielas.

- Dievu Pilsēta! Dievu Pilsēta, kas sastāv no piramīdām un monumentiem! Mēs to redzēsim! Redzēsim!

Tajā brīdi manu prātu pārņēma doma par Dievu Pilsētas uzdevumu. Ši doma, kas līdzinājās skaļiem čukstiem, kā viesulis sagriezās galvā, traucās kaut kur augšup, cenšoties atrast atbil­di, bet pēc mirkļa bezpalīdzīgi nokrita zemē, un man sāka sāpēt galva. Cigarete jau bija izdegusi, bet es turpināju karāties logā.

Ar troksni ievilcies atpakaļ istabā, es skaudri sajutu savu niecibu Diženā un Mūžigā priekšā, bet pēc tam visiem spēkiem centos notvert kaut vai zemapziņas dziļu signālu atbalsis, kurām jau biju pieradis ticēt. Taču neko konkrētu es neuztvēru, tikai nesaprotamais vārds «matrica» turpināja mocit manu prātu.

Apsēdos krēslā un sajutu, ka smaržoju nevis pēc aromātiskas cigaretes, bet apkārt ir tā specifiskā pretīgā smaka, kas parasti pavada smēķētājus ar sadzeltējušiem zobiem, kuri dod priekšroku cigaretēm bez filtra un smēķē «Prīmu» vai «Astru». Es pat centos atgaiņāties no šīs smakas, muļķīgi vēcinādams rokas un skaišoties, jo es taču smēķēju ļoti labas cigaretes «Kent Superlight» ar pikanti baltu filtru. Bet šeit, svētajā templi, pat brīnišķīgas cigaretes, kas saldina cilvēka negatīvo īpašību (smēķēšanu), nelidz, un no eleganta cilvēka ar cigareti mutē pārvērš tevi par narkomānu, kas, pa logu izkāries, izdabā savai iegribai.

-   Eh! - dziļdomīgi noteicu pats par sevi un sāku prātot, ka mana fiziskā domāšana visu laiku nekā nevar nonākt līdzsvarā ar tiem skaļajiem zemapziņas čukstiem, kas periodiski satrauc manu apziņu un ved mani kaut kur tur, kur es pat neesmu domājis iet.

-   Šie čuksti kā smags akmens uzgūlās dvēselei un no dienas dienā nervozi kā dzenis kala manu apziņu, virzidami un virzīda­mi mani pie tā, par ko es pat iedomāties nevarēju. Mans apjukums brižiem pārauga nervozitātē, kas kļuva arvien stiprā­ka un stiprāka, lidz… beidzot, pilnīgi negaidīti, vis­nepiemērotākajā bridi, kaut kur lidmašinā vai mašīnā, atraisījās un piespieda uz pirmā papira gabaliņa, kas gadijās pa rokai, drudžaini pierakstīt sazin no kurienes radušās domas, kurām nebija nekādu reālu pierādījumu. Pēc tam kļuva viegli jo viegli, radās vēlme kā zosij lieligi staigāt apkārt un stāstīt par to visiem,

visiem, bet… atskanēja jauni zemapziņas čuksti, nolieca lepni pacelto galvu un sāka ilgi, apnicigi kalt un kalt, gatavojot jaunai domai un pārbaudot mani ar visaptveroša stulbuma sajūtu.

- Ak, cik laimigi droši vien ir stulbie cilvēki! - es dažreiz iesaucos, šaustīdams sevi par stulbumu un nespēju «piedzem­dēt», - stulbie cilvēki ir laimigi tādēļ, ka viņiem ir tā laime nejust šo pazemojošo stulbuma sajūtu.

Laiku pa laikam es, noguris no ši smagā sloga, sajutu vēlmi kaut uz bridi ļauties dīkdienībai, pārskaitīt čaukstošās rubļu vai dolāru banknotes un laimigi klausities sev adresētajās saldajās runās. Taču pietika, lielākais, ar pusstundu, kaklā sakāpa kaut kāds pretīgums, un es visu naudu izdaliju, nešķirodams, kam, brīžiem sastrādājot lielas muļķības un pēc tam sarkstot draugu priekšā. Bet stulbums, visaptverošais stulbums atkal aizžņaudza kaklu un pierasti sāka kalties pa apziņu.

Dažreiz, vēloties paslēpties no šis sava stulbuma sajūtas, centos dziļāk ieskatīties pudelē, sarunās ar draugiem tēlojot gudrinieku un stāstot par savas dzīves spilgtajiem brižiem, bet jau pirmās reibuma pazīmes radīja manī iekšēju protestu, kas lika atbīdīt glāzīti tālāk. Bet jau tik pierastā stulbuma sajūta atkal tuvojās, ielida iekšā un pārvērtās par daļu no manis.

«Nē, par alkoholiķi es nekad nekļūšu,» apjēdzot šo faktu, es domāju, lai gan sapratu, ka tāda tipa cilvēki kā es bieži nodze­ras. «Dievs ar viņu, labāk smēķēšu, citādi driz vien kļūšu ari par veģetārieti! Es taču neesmu svētceļnieks, lai visu sevi veltitu skaistajai un sevi apliecinošajai Diženā un Svētā pielūgšanai! Es taču esmu zinātnieks, kura liktenis ir balansēt starp pozitivo un negativo, starp patiesību un meliem, starp balto un melno, mek­lējot patiesību, kura… eh, nav sasniedzama. Bet kādam jau tas ir jādara, kādam ir ne tikai jāpielūdz, bet arī jāstrīdas, jāpierāda, jāapgalvo, jākļūdās, jādabū pierē puni un… pats galvenais, mū­žīgi jāmokās ar sava paša stulbuma sajūtu.»

Pie durvim pieklauvēja. Ienāca jaunais lama un aicināja dzert tēju. Atteicos un atkal iedziļinājos Govindas grāmatā, mērķtiecī­gi pievērsdams uzmanibu svētceļnieku psiholoģijai. Svētceļnieku ceļojumu uz Dievu Valstibu Angarika Govinda apraksta šādi:

«Skats uz Dievu Valstību paveras no Gurla pārejas. Līdzās

šai pārejai mirdz Gurla-Mandata kalna sniegotās virsotnes, bet, ja skatītos no augšas, kalns izskatītos kā milzīga suasti- ka. No pārejas redzams Kailasa mirdzošais kupols. Tas izskatās fantastisks, kā ne no šīs pasaules. Ieraugot Kailasu, svētceļnieks aizmirst visas savas bailes un bēdas, viņu pārņem tikai viena vēlēšanās - pārliecināties, ka šī brīnišķīgā parādība ir reāla. Viņš vairs nejūt nogurumu, viņa sirdī skan lūgšanas un mantras, jo viņam paveras lielā Darsana svētās parādības pirmā atblāzma. Ceļā uz Kailasu svētceļnieks sastopas ar diviem ezeriem: Rakšasu (šausmīgo tumsas dievību ezeru), kas izskatās kā pusmēness, un Manasarovaru (miera un gaismas dievību ezeru), kas ir apaļš kā saule.

…svētceļnieku nepārvarami pievelk noslēpumainais Kailass. Svētceļnieks godbijīgi paklanās kalnam, atkārtojot savas mantras un apelējot pie visiem gaismas spēkiem, kas mīt šajā kosmiskajā Mandalā.

…neriskējot ar dzīvību, nevar pietuvoties Dievu tronim, ieiet Mandalā, augstākās realitātes mistērijā. Tam, kurš uzdrošinās veikt Parikarmu - rituālo gājienu ap svēto kalnu, ir jābūt ar skaidru un sakoncentrētu prātu. Tas ir tik­pat svarīgi kā spēcīgs ķermenis, jo svētceļniekam būs jāiziet pilns dzīves un nāves cikls. Viņš nokāpj Amitabhi upes iele­jā uz rietumiem no Kailasa, iziet caur diviem nāves vārtiem starp Kailasa tumšo ziemeļu pusi un daudzkrāsaino austru­mu pusi, kur paceļas draudīgais Dolma-la - Taras-glābējas pāreja. Pēc tam, piedzimis no jauna, svētceļnieks nokāpj Aštobhi ielejā uz austrumiem no Kailasa, kur dzejnieks - svētais Milarepa - sacerēja savas himnas. No turienes svētceļnieks atkal ieiet dienvidu ielejās, kuras ir zelta krāsā.»

Svētceļnieks, veikdams Parikarmu - rituālo gā­jienu ap svēto kalnu -, iziet pilnu dzīves un nā­ves ciklu

«Cik daudz milestibas, iedvesmas un romantisma ir šajos vār­dos! Kādas cildenas jūtas, izrādās, pārņem svētceļnieku, kas iegājis Dievu Valstībā un redz svēto Kailasu!» domāju, lasidams šis rindas Govindas grāmatā.

Bet no kurienes svētceļniekam rodas pārliecība, ka viņš patiešām redz galveno Pasaules Brīnumu? Vai svētceļnieks domā, kāds ir šā Pasaules Brīnuma uzdevums, vai ari viņš tikai

iegremdējas savās jūtās, kas rodas, skatoties uz Brinumu? Kāds avots ir zināšanām par svēto kalnu? Kādas mantras svētceļnie­ki zina un atkārto, skatoties uz Brinumu?

Vēl es zināju, ka daži svētceļnieki veic Parikarmu, ejot pa svēto taku ap Kailasu līšus, rokās velkot zābakus, noguļoties zemē ar izstieptām rokām, noņemot zābakus un paklanoties tos atkal uzvelkot kājās. Cik pūļu tur jāpieliek! Kādai dziļai cieņai ir jābūt dvēselē!

Izgāju no savas istabas un atvainojies gāju pie lamas Ketsuna Zangpo, kas dzēra tēju. Ari man ielēja tēju.

-   Vai drikst vēl uzdot jautājumus? - es pajautāju.

-   Jā, protams, - lama atbildēja.

Izteicu visu jautājumu sēriju par svētceļniekiem un sāku gaidit atbildi. Lama klusēja. Pēc tam viņš pašūpoja galvu un klusā balsi teica:

-   Es nezinu.

-   Ko jūs nezināt?

-  Es nevarēšu atbildēt uz jūsu jautājumiem, jo es nezinu, kāds ir svētā kalna uzdevums, un nezinu, no kāda avota nāk zināša­nas par Pasaules Brinumu. Zinu tikai, ka šīs zināšanas nāk no sirmas senatnes.

-   Paldies, - es muļķigi pateicu un iedomājos, ka svētceļnieki acīmredzot patiešām neanalizē to, ko redz svētā Kailasa apkārt­nē, un patiešām atrodas tikai jūtu varā.

-   Tēju vēl dzersiet?

-   Nē, - es atbildēju. - Sakiet, lama, - vai zinātnieki ir bijuši pie Kailasa?

-   Cik man zināms, nav bijuši. Šajā svētajā vietā ir tikai svēt­ceļnieki. Nu, bet, ja zinātnieki ies uz turieni, visticamāk, ka viņi aizies bojā.

-   Kāpēc?

-   Tāpēc, ka viņi nevarēs pieiet pie kalna ar tiru dvēseli.

-   M… jā…, - es nopūtos un atcerējos videooperatoru Kvit- kovski, kuru jau biju izslēdzis no ekspedicijas sastāva tikai tādēļ, ka, manuprāt, jaunais Maskavas racionālists nevarētu pieiet pie svētā kalna ar tiru dvēseli.

Kalns mums nepiedotu, ja mēs viņu ņemtu līdzi.

-    Bet Nikolajs Rērihs? Viņš taču centās sasniegt svēto Kailasu! (Jn viņš bija zinātnieks…

-   Rērihs bija zinātnieks ar svētceļnieka dvēseli, - lama mani pārtrauca.

-   M… jā…, - es apmierināti noteicu.

Pieklusu un sāku domāt par to, ka, pilnigi iespējams, ari mēs drizumā veiksim Parikarmu - rituālo gājienu apkārt svētajam kalnam - un uzzināsim to, ko svētceļnieki apzīmē ar vārdiem «noiet pilnu dzīves un nāves ciklu», un … iziesim caur Nāves Vārtiem.

Palūdzu lamam atļauju vēl pastrādāt ar Govindas grāmatu, aizgāju uz savu istabu un sāku meklēt informāciju par Nāves Vārtiem.

N āves valdnieka jamas spogulis

Šķiru lappusi pēc lappuses, ātri pārskatot teikumus, un pēkšņi ieraudziju vārdu «mirror» - spogulis. Šis vārds nezin kāpēc pie­saistīja manu uzmanību, es sāku uzmanīgi iedziļināties tekstā un pēc dažām minūtēm pacēlu galvu un satraukti iesaucos:

- Paskat tik! Spogulis, akmens spogulis ir tas, kas nonāvē cil­vēkus! Saspiestais laiks novērtē cilvēku un izlemj - nogalināt

viņu vai dot iespēju turpināt dzīvot pēc principa, kuru svētceļnie­ki apzimē ar vārdiem «piedzimt no jauna»!

Es, dārgo lasitāj, paskaidrošu savu izsaucienu, taču vispirms, lūdzu, izlasiet, ko uzrakstījis Govinda:

«…svētceļniekam vēl ir jāiziet caur nāves vārtiem, tur viņš piedzims no jauna. Uzkāpjot Dolmas pārejā, kas atdala Kailasa ziemeļu un austrumu ieleju, svētceļnieks nonāk vietā, no kurienes redzams Nāves Valdnieka (Jamas) Spogulis, kurā atspoguļojas visi šā cilvēka dzīves notikumi. Viņš noguļas starp diviem akmeņiem, kas līdzinās četr- acainiem raibi rudiem suņiem, aizver acis un nonāk Jamas - savas sirdsapziņas tiesas priekšā. Viņš atceras savus darbus, cilvēkus, kas viņam bijuši dārgi, kas miruši pirms viņa, visus, uz kuru mīlestību viņš nevarēja vai nepaspēja atbildēt, un lūdzas par viņu laimi, lai kādā veidā arī viņiem nāktos atdzimt.

Pēc tādas samierināšanās ar pagātni un izejot caur nāves vārtiem, svētceļnieks sniegotajā žēlsirdīgās mātes Dolmas pārejā pārkāpj jaunas dzīves slieksni. Un, lūk, pie viņa kājām plešas ezers ar smaragdzaļu ūdeni. To sauc par Žēlsirdības ezeru, hinduistu nosaukums - Gaurikunds. Tajā svētceļnieks saņem savas pirmās kristības kā no jauna dzimusi būtne.

Austrumu ielejā svētceļnieks redz cirvim līdzīgu klinti. Tā ir Nāves Valdnieka emblēma, bet klints saucas - «Karmas Cirvis».

Gn tagad, dārgo lasitāj, atļaujiet paskaidrot mana izsauciena jēgu. Zinātnē ir pazīstami tā saucamie «laika spoguļi», kurus izstrādāja ģeniālais krievu zinātnieks Nikolajs Aleksandrovičs Kozirevs. Saskaņā ar N. A. Kozireva teoriju laiks ir enerģija,

informācijas (domājoša!) enerģija, kas var koncentrēties (laika saspiešana) un sadalīties (laika pagarināšana). Zinātnieks radī­ja ipašas ieliektas konstrukcijas, kas var saspiest laiku. Šis kon­strukcijas viņš nosauca par «laika spoguļiem».

Nākamajās grāmatās es pie šīs tēmas pakavēšos sīkāk un pastāstīšu par zinātnisko pētījumu rezultātiem. Tagad atļaujiet izteikt patiesu pārsteigumu, ka tas (acīmredzot konstrukcija), kam ir saistība ar Nāves Valdnieku Jamu, ari saucas spogulis. Aprakstot iespēju ar spoguļu palidzību saspiest laiku, Nikolajs Kozirevs neiz­slēdza varbūtibu, ka, stipri saspiežot laiku, cilvēka dzive var paiet dažās dienās, stundās, minūtēs, sekundēs vai vienā mirklī un pēc tam iestājas fiziskā nāve. Laiks nogalina cilvēku.

Kāpēc N. A. Kozirevs savas konstrukcijas nosauca par spogu­ļiem? Vai patiesi Nāves Valdnieka Jamas Spogulis līdzinās Kozireva laika spoguļiem? Vai patiešām laiks ir domājoša substance, spējīga

izvērtēt cilvēka domas, dvēseli un karmu? Vai patiešām saspiestais laiks izvelk no cilvēka pašu galveno - Sirdsapziņu - un novērtē to, izlemjot - nogalināt cilvēku vai dot tam iespēju dzivot?

Un toreiz, kad es sēdēju lamas Ketsuna Zangpo mājas istabā, es domāju par to, ka driz vien mums, četriem Krievijas zinātniekiem, droši vien nāksies stāties Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa priekšā un izjust Jamas tiesu, kurā, ja ticam Angarikam Govindam, mūsu Sirdsapziņu novērtēs kaut kāds nezināms enerģētiskais Saprāts.

Jamas vārds man šķita ļauns un drūms. Man kļuva bail. Es sāku baidities par savas dvēseles tīrību, lai arī zināju, ka visas

manas dzīves galvenais princips ir bijis sirdsapziņas tīriba. Ļoti piespiežoties - un bieži vien par ļaunu sev esmu centies dzivot saskaņā ar sirdsapziņu, bet…

- Kas viņu zina! Kas viņu zina! Varbūt es, pats to nemani- dams, esmu kādreiz gājis pret savu sirdsapziņu? Cik daudz reižu esmu psihojis, kliedzis… Es taču neesmu eņģelis! - murmināju, grozidams rokā cigareti.

Bet pēc tam es skaidri un uzskatāmi atcerējos brīžus, kad sirds­apziņa mani mocija. Ļoti stipri mocīja. Atcerējos, kā nereti zaudēju savaldību un izgāzu dusmas uz kādu no saviem pacientiem, uz pacientu, kas manī redzēja savu pēdējo cerību, un pēc tam… mek­lēju šo aklo cilvēku pa visu klīniku, atvainojos, cenšoties cik necik

saglabāt ķirurga pašcieņu, un taisiju viņam operāciju ar ipašu ie­dvesmu un tādu garigo pacēlumu, kad domas strauji joņo pa smadzeņu šūnām, bet rokas, klausot kādai zemapziņas degsmei, apsteidz domu, pēc tam liekot pašam brinīties, «kāpēc es to izdariju tā» vai «kā gan es varēju to izdarīt». Mūsu centrā pat klist valodas: ja šefs (tas ir - es) sakliedz uz slimnieku, tad šim cilvēkam ir veicies. Šis baumas noved pat pie gadījumiem, kad daži rafinēti pacienti speciāli cenšas izsist mani no lidzsvara, zinot, ka operāci­ja tad izdosies labāk. Un patiesibā jau viņiem ir taisnība, jo acīm­redzot Sirdsapziņas enerģija ne vien stimulē domāšanu, bet spēj ari izvilkt no zemapziņas to, kas vēl nepakļaujas sapratnei, un darbo­jas spēcigi, kategoriski un miklaini. Tautā to sauc par «vieglu roku». To paveic Sirdsapziņas enerģija. Pārāk augsta ir Sirdsapziņas cena.

Agrāk vai vēlāk, Šajā vai Tajā Pasaulē, mēs stāsimies Sirdsapziņas tiesas priekšā, un tas mūsu mūžigajā dzīvē būs izšķirošais bridis.

Es atkal nenoturējos un, izliecies pa logu, aizsmēķēju. Ar baudu ievilkdams dūmus, domāju par to, ka leģendārā Nāves Ieleja droši vien atrodas zem Nāves Valdnieka Spoguļa. Bet šis Spogulis visu ieleju pārklāj ar nāves enerģiju - ar saspiestā laika enerģiju, ar saspiestu, domājošu enerģiju.

Iztēlojos, kā es ieiešu Nāves Ielejā, kā nostāšos Nāves Vald­nieka Spoguļa priekšā, atdodams sevi Jamas tiesai, kā saspies­tā laika enerģija maigi pētīs manu dvēseli, lai…

Apdzēsis cigareti, es iebāzu izsmēķi kabatā un atkal sāku la­sīt Govindas grāmatu. Neko nedomādams, izlasīju dažas rindas un atcerējos lamas Ketsuna Zangpo vārdus, ka zinātnieki svētā Kailasa apkārtnē aizies bojā tādēļ, ka nevarēs pieiet pie kalna ar tiru dvēseli. Iztēlojos, kā saspiestais laiks velk laukā Sirdsapzi­ņas enerģiju un dod iespēju spriest pār cilvēku tiesu: ja Sirdsap­ziņas enerģija būs tērēta dzives laikā, cilvēks sajutīs tikai nelielu disbalansu, bet, ja Sirdsapziņas enerģija visas dzives laikā būs dzita stūri un krājusies tur, stūrī, tad tās izkļūšana laukā būs Ildzi - ga sprādzienam, - cilvēks sajutīs, ka viņa ķermenis it kā sadeg, pārvēršoties par krunkainu vecu būtni, kas tūliņ, tūliņ sabirzis putekļos. Stūri iedzīta Sirdsapziņas enerģija cilvēkam nepiedos. Atsācis lasit grāmatu, atradu šādas rindas:

«Daudzi šeit aiziet bojā. Bet nāue svētceļnieku nebaida, jo viņš mirst dievību klātbūtnē, uz svētās zemes, pašā cildenāka­jā savas dzīves brīdī, piepildīdams senlolotu vēlēšanos.»

Droši vien Nāves Ielejā ne visi aiziet bojā, mokoši sadegot Sirds­apziņas enerģijā un ciešot briesmīgas mokas, skatoties uz savu sabrūkošo ķermeni. Droši vien daudzi svētceļnieki dodas uz turieni

un stājas Nāves Valdnieka Spoguļa priekšā, lai šajā vietā, kur gadi aizzib kā mirkļi, sajustu tuvibu Dievam un skaisti nomirtu, atdodot savu dvēseli Visaugstākā rokās. Droši vien viņi tur mirst ar prieku.

Sajutu lepnumu par svētceļniekiem, kuri mirst pacilāti un ar prieku, jo šie vienkāršie un divainie cilvēki pirmām kārtām prot sajust mūžigās dzives laimi. Domādams par svētceļniekiem,

Bonpo lama

atcerējos oligarhus, biznesmeņus un citus ļoti piezemētos cilvēkus, kuri dzīvo pēc principa «vispirms bizness, pēc tam sirdsapziņa», kuriem zemes prieki naudas un citu atribūtu veidā šķiet ne tikai bezgala saldi, bet ari mūžigi. Bet ari viņiem kādreiz nāksies stāties

Jogu karaliste

Jamas tiesas priekšā, un šis oligarhs, ar šausmām lidodams pa melno cauruli un nonākdams Tās Pasaules «dzimtajā» gaismā, pēkšņi savā priekšā ieraudzis svētceļnieka labsirdīgās enerģētiskās acis un pamanis tajās vieglu izsmieklu.

Aizvēru Govindas grāmatu un izgāju pie lamas. Atvadijāmies. Man aizejot, viņš teica:

-   Ja atradīsiet Nāves Ieleju un ieraudzisiet Nāves Valdnieka Jamas Spoguli, neaizmirstiet, ka tur uzturēties drīkst ne ilgāk par 5 minūtēm. Pēc tam Jama sāks savu darbu.

Jogu karaliste

Pēc vienas dienas mēs tikāmies ar Bonpo lamu, ar to pašu Bonpo lamu, kurš 1996. gada ekspedīcijas laikā mums pastāstī­ja daudz interesanta par Somati fenomenu. Lama šo tris gadu laikā bija nedaudz novecojis, taču viņa acis bija tikpat dzivas.

Kad mēs ar Ravilu pastāstījām viņam, ko bijām uzzinājuši par Nāves Ieleju, viņš noskuma un klusi teica:

-   Tā ir noburta vieta.

Pēc tam es sāku iztaujāt Bonpo lamu par «izsalkušā velna vietu». (Jn pēkšņi Bonpo lama pastāstīja kaut ko brīnumainu.

-   Tibetā līdz pat mūsu ēras 6. gadsimtam pastāvēja neatmi­namos laikos radusies karaliste. Tā bija pati senākā karaliste pasaulē, - stāstija Bonpo lama, - pati, pati vecākā. (Jz Zemes vecākas karalistes nav bijis. Tā saucās Šang-Žong. Šīs karalistes galvaspilsēta atradās lidzās Kailasam. Tā bija brīnumaina kara­liste! Cilvēkus un mehānismus šajā karalistē uzlādēja svētā Kai­lasa enerģija. Tur nedzivoja parasti cilvēki, tie visi bija adepti… vai jogi. Šo karalisti var nosaukt par jogu karalisti. Šie cilvēki zināja slepenās mantras, un ar to palidzību iegāja Kailasa tan-

triskajā laukā un izmantoja kalna tantrisko spēku. Viņu valoda nebija sanskrits, tā saucās tāpat kā pati karaliste - šang-žong.

-    (Jn kurā vietā pie Kailasa atradās jogu karalistes gal­vaspilsēta? Jūs zināt? - elpu aizturējis, jautāju.

Man sāka dauzīties sirds.

-    Karalistes galvaspilsēta bija 70 kilometru attālumā no Kailasa. Tā rakstīts tibetiešu tekstos, - Bonpo lama pārliecināti atbildēja.

-   Vai tikai ne tur, kur ir «izsalkušā velna» vieta?

Bonpo lama pacēla galvu un stingrā balsī teica:

-   Nepareizi citas reliģijas sauc to par «izsalkušā velna vietu». Saskaņā ar Bonpo reliģiju, ar pašu senāko reliģiju pasaulē, tajā vietā bija brīnišķiga pilsēta - labākā pilsēta pasaulē ar pašiem labākajiem cilvēkiem. Bonpo reliģija nāk no turienes, no jogu gal­vaspilsētas, un tā ir iznesusi cauri gadu simtiem šis apbrinojamās un neparastās karalistes zināšanas. Es, kā Bonpo reliģijas pārstāvis, lepojos, ka man ir tas gods kā lamam pārstāvēt šo reliģiju. «Šang- Zong» man ir svēts vārds. Kāds tam sakars ar «izsalkušo velnu»?

-   Atvainojiet, bet kāpēc tad jogu karaliste Šang-Žong mūsu ēras 6. gadsimtā aizgāja bojā? - uzmanigi pajautāju, lai neaiz­vainotu Bonpo lamas jūtas.

-  Mūsu ēras 6. gadsimtā ši karaliste sāka iet bojā, bet pilnigi aizgāja bojā mūsu ēras 7.-8. gadsimtā. Tā pakāpeniski apdzisa. Brīnišķīgi torņi un pilis, kas atgādināja Babilonu…

-   Babilonu?

-   Jā, Babilonu. M… m… torņi un pilis, kas atgādināja Babi- lonas celtnes, pakāpeniski sabruka. To vietā tagad ir milzīgi smilšu kalni. Tikai dažreiz, kad Tibetas vēji aizpūš smilšu kalnus, var redzēt lielo senatnes arhitektu celtņu pussagruvušās atliekas. Šis atliekas, it kā būtu ievilkušas elpu pēc aprakšanas smiltis, driz vien atkal iegrimst smiltis un gu| tur daudzus gadu simtus. Šie torņi un pilis ir ievērojami ar to, ka tika uzcelti bez fiziskā spēka izmantošanas, - tos radīja Kailasa tantriskais spēks. Laimīgs ir tas cilvēks, kuram izdodas ieraudzit tās, taču tas notiek reti. Smiltis…

-   Vai jogi šajā karalistē bija liela auguma, nu tā - 3-5 metri, vai ari līdzinājās parastiem cilvēkiem? - jautāju, domādams, ka (un ja nu tiešām!) jogu karalistes galvaspilsēta bija pašu pēdējo atlantu valsts galvaspilsēta.

Es labi atcerējos literatūrā izkaisitās ziņas, ka ne visai tālā senatnē uz Zemes dzīvojuši milži (hiperboreji, titāni un citi). Tā­pēc šim pieņēmumam bija pamats, vēl jo vairāk tāpēc, ka Tibetā atrodas uz tā saucamā «Mūžīgā Kontinenta», kur, saskaņā ar visām leģendām, Pasaules Plūdu laikā paglābās atlanti.

-    Kāda auguma, jūs jautājat, bija jogu karalistes cilvēki? - Bonpo lama pārvaicāja. - Šie cilvēki līdzinājās parastiem tibe- tiešiem - tikpat neliels augums, tikpat melnīgsnēja āda… Bet… bet…

-   Kas bet?

-   Bet mazā auguma jogi bija paši pēdējie, paši, paši… Bet…

-   Bet kas dzīvoja jogu karalistē pirms viņiem?

-   Nu, viņi…, - Bonpo lama sāka šaubīties - teikt vai ne.

-   Kādi viņi? - es neatlaidīgi raudzījos uz Bonpo lamu.

-   Viņi aizgāja zemzemē.

-   Kas aizgāja? Lielie Cilvēki?

-   Jā, viņi aizgāja uz turieni.

-   (Jn kas ir Lielie Cilvēki?

-   Tie ir tie cilvēki, kas neatminamos laikos Tibetā izveidoja Šang-Žong karalisti. Viņi to izveidoja ļoti, ļoti sen un ļoti ilgi dzīvoja uz Zemes, bet pēc tam aizgāja zemzemē. Ne jau uzreiz aizgāja, bet pakāpeniski - viens pēc otra. Tā rakstīts mūsu tibetiešu tekstos.

-   Lielie Cilvēki aizgāja Tibetas Somati alās?

-   Nezinu. Droši vien daļa no viņiem iegāja Somati stāvokli, bet daļa pārgāja dzīvot uz zemzemes karaļvalsti.

-   Es ticu, ka ir zemzemes karaļvalsts, - es teicu.

-   Es ari ticu. Bet es gribu pateikt, - Bonpo lama asi paskatijās uz mani, - mūsu reliģija nāk no Lielajiem Cilvēkiem, nevis no tiem mazajiem tibetiešiem, kas palika pēc tam, kad Lielie Cilvēki aizgāja zemzemē. Bet tibetieši, kas daudzus tūkstošus

gadu dzīvoja plecu pie pleca ar Lielajiem Cilvēkiem, pēc tam sajutās vientuļi, sākās nesaskaņas, viņi novērsās no Dieva un… pamazām zaudēja jogu spējas.Viņi aizmirsa, kā izmantot Kailasa tantrisko spēku, aizmirsa svētās mantras. Un bez iespējas iz­mantot Kailasa tantrisko spēku tibetieši nevarēja uzturēt kārtibā skaisto pilsētu, celtnes sāka brukt un pārklāties ar smiltim. Dau­dzi tibetieši saprata, ka Sang-Zong karaliste driz aizies bojā, viņi lūdzās un sauca, lai Lielie Cilvēki, kas tik ilgu laiku bija mācijuši

viņiem Dvēseles un Sirds tehnoloģijas, atgriežas, bet Lielie Cilvēki nenāca laukā no zemzemes. Tibetiešus pārņēma izmi­sums, un viņi sauca un sauca Lielos Cilvēkus. Pamazām viņi kļuva arvien mežonīgāki un pārgāja uz primitīvu dzīvesveidu. Dažreiz viņi pienāca pie smilšu kalniem, zem kuriem gulēja viņu brīnišķīgā pilsēta, bet viņu dvēseles sāpes pavadija tikai skum­jas vēja šalkas. Drīz vien tibetieši sajuta, ka uz turieni labāk iet

pa vienam, - tur bija apmeties kāds ļauns spēks, kas sāka cil­vēku ļaunās domas pārvērst istenībā. Viņiem palika bail iet uz turieni, viņi nesaprata, ka šis ļaunais spēks ir atsūtīts viņiem kā sods par to, ka viņi ir pazaudējuši zināšanas par svētā Kailasa vareno spēku. To izdarīja Kailass!

-   Bet teicienam «izsalkušā velna vieta» ir…

-   Tā nevajag runāt! Nevajag visu laiku atkārtot «izsalkušais velns», «izsalkušais velns»! - Bonpo lama sašuta. - Tā vieta ir svēta, pati svētākā, jo tur zem smiltīm atrodas Lielo Cilvēku svētās pilsētas drupas. To citas reliģijas ir izkropļojušas… Bet Bonpo reliģija, pati senākā reliģija pasaulē, nāk no Lielo Cilvēku zināšanām. Gn tagad… ir palikušas tikai atmiņas.

-   Jūs gribat teikt, ka tibetieši dzīvo ar atmiņām par jogu ka­ralistes bijušo varenību?

-   Pēc tam… pēc tam, kad cilvēki kļuva līdzigi mežoņiem un sāka mirt no aukstuma un slimībām, - Bonpo lama aizdomājās, - pēc tam parādijās pravieši, kas… Tikai Bonpo reliģija zina par šiem praviešiem! Šie pravieši izveidoja Tibetas reliģiozo valsti un piespieda Tibetas iedzīvotājus veltīt savu dzīvi atmiņu glabā­šanai par bijušajām lielajām zināšanām.

-   Tibetu var nosaukt par atmiņu zemi, - es klusi piebildu.

-   Jā. - Lama rūgti nopūtās.

-   Gn tagad, kad jūsu valsts ir Ķīnas sastāvā…

-   Gn tagad, un tagad…, - Bonpo lamas seju izķēmoja sāpju grimase, - tagad daudzas senās grāmatas ir sadedzinātas, klos­teri izpostīti, lamas, ja ir palikuši, baidās runāt par dižo pagātni, baidās atcerēties. Bet viņiem ir jāatceras, jāatceras un jāatceras! Komunisma ļaunais spēks ir atnācis arī lidz mums, lidz pasaules centram. Jūs, krievi un vācieši, izdomājāt komunismu! Jūs izkropļojāt savas zemes, jūs nogalinājāt cilvēkus, jūs piespiedāt ticēt velnam un citiem cilvēkiem! Ķinieši to pārtvēra… un ļaunais

spēks ir ticis arī lidz Tibetai, aizliedzot pašu galveno - atcerēties! Vēlreiz atkārtoju - atcerēties! Mums ir slikti - vai saprotat? Mums ir atlicis tikai viens - atcerēties! (Jn ja pat to aizliedz…. Mēs paši esam vainīgi, ka zaudējām spēju izmantot Kailasa tantriskos spēkus, mēs paši esam vainigi, ka mūsu dēļ Lielie Cilvēki aizgā­ja zemzemē un pārstāja rūpēties… par mums. Eh!

Iestājās pauze. Bonpo lama piecēlās, ielēja ūdeni un ar baudu padzērās. Pēc tam viņš izņēma no skapīša kaut kādas tabletes

un, teikdams, ka brilles atstājis kaut kur citur, iedeva man, lai izlasu, kas tur rakstits. Tās bija sirdszāles.

-    Ziniet ko, lama, - es pārtraucu klusumu, - esmu pār­liecināts, ka visa cilvēce ir cēlusies no Tibetas. Lielie Cilvēki, tas ir, atlanti, kas paglābās šeit, uz «Mūžīgā Kontinenta», no Pasaules Plūdiem un tūkstošiem gadu mita Tibetas zemzemēs, no «cil­vēku sēklas» klonēja jaunās pēcplūdu Zemes Jauno Cilvēku. Šie cilvēki bija tibetieši, un no viņiem radās visas pārējās rases un nācijas. Tibetā patiešām bija Zemes centrs, virszemes un zem­zemes centrs. Lai ari Tibetā pagaidām vairāk ir pasaules zem­zemes centrs, taču drīz tā būs arī virszemes centrs, dzīve iet uz priekšu.

-   Jūtu, ka jūs ļoti daudz zināt, - lama mani pārtrauca. - Bet kāpēc visu laiku runāju es? Kāpēc jūs tik maz runājat par to savā zemē, visā pasaulē? Kāpēc?

-   Mani nomāc manas zemes grēks. Es esmu krievs [5] .

-M… jā…

-   Tagad ir sākušies citi laiki. Tagad komunisms ir uzvarēts. Tagad pasaulē ir viens vienīgs līderis - Amerikas Savienotās Valstis. Tās tagad diktē, kā jādzivo.

-   Amerika - zeme bez garīgām interesēm, cilvēku-naudas- maisu zeme. Vārdu «sirds» tur nekad nepateiksi. Bet jūs? Ko jūs? - Lama gandrīz kliedza.

-   Ko mēs?

-   Kādas jums ir tiesības būt vājiem?!

-   M… jā… - Man aizžņaudzās balss.

-   Amerika noteikti kaut ko, kaut ko…

-   Ko?

-   Amerika noteikti kaut ko izdomās. Tā nenotiek, ka viena

valsts var bezkaunigi komandēt visu pasauli. Bet viņa komandē nevis uz garigo postulātu pamata, bet komandē tāpēc, ka tai ir izdevies dabūt savās rokās visas pasaules finanšu sviras. Pasaule visu savu naudu ir atdevusi Amerikai! (Jn ja pēc naudas atdos arī dvēseli? Vēlreiz atkārtoju, ka Amerika driz vien izdomās jaunu ideoloģiju, lai saglabātu savu kundzību, tāpēc ka nauda ir no sātana, bet Amerika ir naudas verdzene, alkatibas verdzene. Vai jūs varat iedomāties alkatigu pasauli? Vai varat iedomāties pasauli bez labsirdīgās un mazliet naivās Indijas, kur uzplaukst cilvēka dvēsele? Vai varat iedomāties alkatīgu Indiju, alkatīgu Japānu, alkatīgu Nepālu… Amerikāņi pacentīsies visu pasauli pataisit alkatīgu. Viņi noteikti kaut ko izdomās! Kaut ko viltigi alkatigu!

Mēs abi apklusām. Galvā riņķoja doma, ka mums, krieviem, nav tiesību būt vājiem.

Tibetas Babilona

Pēc tam es atvirzīju šo domu tālāk un pajautāju Bonpo lamam:

-   Kā saucās jogu karalistes galvaspilsēta?

-   Galvaspilsēta saucās Tuņ-Long-Vali.

-   Ko nozimē šis nosaukums?

-   To ir grūti pārtulkot angliski, - Bonpo lama aizdomājās, - bet nosacīti varētu teikt, ka tas nozimē «Babilona».

-   Babilona? - Biju pārsteigts lidz sirds dziļumiem.

-   Jā, Babilona.

-   Kāpēc Babilona? Babilona taču ir Irākā, Mezopotāmijā!

-   Es jau teicu, ka jogu karalistes galvaspilsēta bija ļoti lidzīga Babilonai. Tās bija brāļu pilsētas, celtas pēc viena plāna un ar vienu mērķi.

-   Vai abas Babilonas tika uzceltas ar Kailasa tantriskā spēka palīdzību?

-Jā.

-   Bet Mezopotāmijas Babilona ir tālu no Kailasa. Kā tad…?

-   Kailasa tantrisko spēku var izmantot jebkurā zemeslodes vietā un pat kosmosā. Jāzina svētās mantras, bet tās cilvēkiem dod tikai Dievs, - Bonpo lama nodeklarēja.

-   Skaidrs. Bet kāds mērķis bija divām brāļu pilsētām, kas saucās Babilona?

-   (Jz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Ne visu var viennozīmīgi saprast no Bonpo reliģijas tekstiem. Bet es zinu vienu - abas šīs pilsētas senie cilvēki radīja, lai uz Zemes atdzimtu cilvēce.

-   Atdzimtu cilvēce, jūs sakāt? - iepletu acis.

-  Jā, lai atdzimtu. - Bonpo lama ziņkārīgi paskatijās uz mani, gaidīdams kaut ko interesantu.

-   Dārgais Bonpo lama, atļaujiet man izteikt dažas pārdomas šajā sakarā, bet pirms tam es gribētu pastāstīt jums, lūk, ko. -

Es uz bridi pieklusu, atcerēdamies pirmsekspedicijas aprēķinus uz globusa. - Izrādās, ka, uz globusa savienojot Kailasu un Ēģiptes piramidas, Mezopotāmijas Babilona ir uz šis linijas, pie tam punktā, kuru no Ēģiptes piramidām šķir tieši viena trešdaļa šā attāluma. Bet vēl pēc trešdaļas uz šis linijas atrodas senā

Afganistānas pilsēta Kandagara un vēl pēc trešdaļas - Tibetas Babilona blakus Kailasam.

-   Patiešām? - Bonpo lama iesaucās.

-Tā ir. Paņemiet globusu un apskatieties. Rodas iespaids, ka abas Babilonas - Mezopotāmijā un Tibetā - ir celtas pēc kaut kāda ipaša sensena plāna un ar noteiktu mērķi. Ar kādu?

-   (Jn ar kādu?

-Man šķiet, ka abās senajās pilsētās notika eksperimenti, tur klonēja planētas «jauno» cilvēku.

-   Es zinu, kas ir klonēšana, - Bonpo lama noteica.

-    Ja domājam hipotētiski, var secināt, - es turpināju, - ka tas, kā pēc Pasaules Plūdiem izmainījās dzīve uz planētas, nove­da Lielos Cilvēkus, tas ir, atlantus, pie domas, ka ar klonēšanas palīdzibu jārada «jauns» cilvēks, kas būtu adaptējies jaunajiem dzives apstākļiem uz planētas. Tas bija Lielo Cilvēku pienākums Dieva priekšā un planētas Zemes priekšā, jo viņi saprata, ka agrāk vai vēlāk aizies uz zemzemes pasauli, uz Šambalu, un tur

turpinās savu skaisto un tiro dzives līniju. Lielajiem Cilvēkiem bija ar ko lepoties, - viņi uz Zemes bija izveidojuši piramīdu un monumentu sistēmu, ar tās palidzibu sākuši attīrīt Zemi no cil­vēku ļaunajām domām. Viņi bija izdarījuši visu, lai «jaunā» cilvē­ka ļaunās domas aizietu Tās Pasaules telpā un nenovestu pie neizbēgama soda par Tās Pasaules «piesārņošanu ar domām».

-    Tā, tā, tā, - noteica Bonpo lama, cenšoties sekot līdzi manai domai.

Varēja just, ka manu pārdomu stils viņam patik.

-   «Jaunā» cilvēka klonēšanai pie Kailasa bija piemēroti ap­stākļi: zemzemes Varā bija saglabājusies pirmsplūdu āriešu «sēkla», klonēšanas tehnoloģijas bija attīstītas tūkstošiem gadu gaitā, zemzemes pasaulē bija visas nepieciešamās iekārtas un tā tālāk.

-   Interesanti jūs spriežat, - Bonpo lama mani pārtrauca, - ļoti daudz sakritibu ar Tibetas tekstos rakstīto. Tiesa gan, termi­noloģija ir pavisam cita.

-   Es domāju, - turpināju runāt, - ka '«jaunā» cilvēka klonēšanas eksperimentus sāka atlanti, tas ir, Lielie Cilvēki, tikko dzīves apstākļi «Mūžigajā Kontinentā» (Tibetā!) pēc Pasaules Plūdiem bija nedaudz normalizējušies. Taču ne viss izdevās. «Jaunais» cilvēks, pareizāk sakot, «Tibetas Ādams un Ieva», nevarēja piemēroties bargajiem dzives apstākļiem, nespēja realizēt savu radošo poten­ciālu un pamazām kļuva arvien mežonīgāki. Lielie Cilvēki sāka jaunu eksperimentu un klonēja «vēl jaunāku cilvēku», bet viņus atkal piemeklēja neveiksme. Tā tas turpinājās diezgan ilgi. Atlanti, kas tolaik dzīvoja skaistajā zemzemes Šambalā, beidzot sāka saprast, ka klonētais «jaunais» cilvēks pēc iziešanas no zemzemes virszemē, var teikt - brivibā, nav spējigs pārvarēt visus šķēršļus, un viņam ir vajadzīga aizbildniecība. Tad atlanti nolēma virszemē pie Kailasa uzcelt pilsētu, kurā klonētie cilvēki varētu dzivot at­lantu aizbildniecībā. Saprotams, ka atlanti šo pilsētu (es te domāju Tibetas Babilonu) uzcēla, izmantojot savas smalko enerģiju teh­noloģijas (tas ir, Kailasa tantrisko spēku), un daudzi no viņiem pārnāca dzivot virszemē, lai «vadītu pa dzīvi» klonētos cilvēkus, un kļuva par virszemes Lielajiem Cilvēkiem.

-   Es zinu, - Bonpo lama mani vēlreiz pārtrauca, - ka pēc Pasaules Plūdiem atlanti masveidā gāja bojā. Viņi nevarēja pie­mēroties…

-   Jā, viņi masveidā gāja bojā, - es viszinigi turpināju, - bet labākie no labākajiem, kurus bija uzņēmusi zemzemes Šambala, ne tikai izdzīvoja, bet sāka klonēt «jauno» virszemes cilvēku, nolemjot sevi ierobežojumiem virszemes pilsētā (Tibetas Babilonāl), kas bija uzcelta «jauno» klonēto cilvēku aizbild­niecībai. Es gribētu pateikt vēl, lūk, ko.

-   Ko?

-    Jau atlantu civilizācijas dzilēs, aptuveni 200 tūkstoš gadu pirms Pasaules Plūdiem, radās āriešu rases, tas ir, mūsu, mūsu rases aizmetņi. Tieši šis rases «sēkla» acimredzot pirms Plūdiem bija noglabāta Varā, lai vēiāk no tās klonētu «jauno» cilvēku. Bet droši vien ne viss izrādījās tik vienkārši. «Jaunais» cilvēks ar agrinā ārieša gēniem nekā nevarēja adaptēties pēcplūdu dzīves apstākļos, - pārāk stipri pēc Pasaules Plūdiem bija mainījušies dzīves apstākļi uz Zemes: klimats bija kļuvis sauss un auksts, debesis - neparasti zilas, arī Zemes enerģētika bija mainījusies, bija mainījies tās elek­tromagnētiskais lauks, smalko enerģiju aura un daudz kas cits. Gribot negribot Šambalas atlantiem bija jāsāk nodarboties ar gēnu inženieriju un tamlidzigiem zinātniskiem pētījumiem, simtiem gadu pārbaudot iegūtos rezultātus praksē. Visi «jaunie» un atkal «jaunie» Tibetas Ādami un Ievas ar cēlu mērķi tika ziedoti uz zinātnisko pētījumu altāra - ar mērķi nomitināt uz Zemes cilvēkus.

-   Mūsu Bonpo reliģijas tekstos ir rakstīts, ka Lielie Cilvēki ļoti

rūpējušies par «mazajiem cilvēkiem», tas ir, tibetiešiem. Rakstīts pat, ka tibetieši bijuši ļoti tendēti uz grēkiem, bet Lielie Cilvēki mācijuši viņiem negrēkot, radot reliģijas. Starp citu, daudzas reliģijas, ļoti daudzas reliģijas ir raditas tieši Tibetā. Var teikt, ka visas pasaules reliģijas nāk no Tibetas. Gn visas šīs reliģijas tika radītas, lai atradinātu tibetiešus no grēka, - uzstājigi teica Bonpo

«Jaunie» Tibetā klonētie cil­vēki dzīvoja atlantu aizbild­niecībā Tibetas Babilona

lama. - Tāpēc Tibetas reliģijas ir pašas sākotnējākās, pašas tīrākās, un… pati galvenā no tām - Bonpo reliģija - tiešā ceļā nāk no Lielajiem Cilvēkiem.

-   Es vēl gribētu piezīmēt, - es teicu, juzdams kvēlu vēlēšanos uzsmēķēt un grozīdams kabatā cigareti, - ka «jaunā» cilvēka radišana uz Zemes acimredzot neiztika bez citplanētiešu iejauk­šanās. Tam, ka viņi pastāv, ir grūti neticēt, ja atceramies, ka Dievs, radīdams viļņveida dzivibas formu Tajā Pasaulē, diezin vai būtu veidojis fiziskās dzives formas tikai uz vienas planētas. Droši vien daudzas planētas bija iesaistītas šajā dievišķajā eks­perimentā.

-  Starp citu, - iejaucās Bonpo lama, - mūsu reliģijā ir rakstits,

ka gandrīz uz visām planētām ir dzīvība, uz vienām primitīvāka par mūsējo, uz citām - attīstītāka.

- Šajā sakarībā es par Mezopotāmijas Babilonu gribētu pateikt, lūk, ko. Eiropas valstīs ir labi zināmi tā saucamie šu- meru - seno Mezopotāmijas Babilonas iedzivotāju - ķiļraksti. Šie ķīļraksti ir izlasiti un liecina par to, ka no Niburu planētas uz Zemi atlidojuši tās planētas iedzīvotāji - anuaki. Viņi uz Zemes ieguvuši zeltu, lai izkaisītu to atmosfēras augšējos slāņos un tā uzturētu siltuma līdzsvaru uz savas planētas. Anuaki arī nolē­muši radīt uz Zemes «jaunu» cilvēku, lai tas strādātu zelta iegu­ves darbus. Viņi paņēmuši par mežoni kļuvuša ārieša «sēklu» un ievadījuši to anuaku sievietes dzemdē, un tā dzimis «jaunais»

Radot reliģijas, Lielie Cilvēki mācīja tibetiešiem negrēkot

viriešu dzimtes cilvēks (Ādams). No viņa audiem (ribas?) anua- ki paņēmuši šūnu un atkal ievadijuši anuaku sievietes dzemdē - tā dzimusi sieviete (Ieva?). Šie «jaunie» cilvēki bijuši pavisam piemēroti dzivei uz Zemes un… pilnigi iespējams, ka tieši no viņiem nāk leģenda par Ādamu un Ievu. Bet pats galvenais ir tas, ka viss šis process norisinājies Mezopotāmijas Babilonas rajonā, - tā rakstits šumeru tekstos.

- Jūs gribat teikt, - Bonpo lama neapmierināti pārtrauca mani, - ka «jaunais» cilvēks uz zemes tika radīts Mezopotāmijas

Babilonā? Tā nav. Mūsu reliģijā ir rakstīts, ka cilvēks no jauna tika radīts pie Kailasa, Tuņ-Long-Vali pilsētā, tas ir - Tibetas Babilonā.

-   Dārgais lama, - es dedzigi teicu, - nevar izslēgt, ka Lielie Cilvēki un anuaki no Niburu planētas saskaņoti izdarīja eksperi­mentus «jaunā» cilvēka klonēšanā, raugoties, kas kuram iznāks.

-    (Jn kuram tad iznāca? - Bonpo lamas balsi ieskanējās greizsirdība.

-   Man šķiet, - ieturēju daudznozīmīgu pauzi, - ka ists cilvēks

Ari Āfrikā bija mēģinājumi klonēt «jaunus» Zemes cilvēkus

nāk no Tibetas Babilonas. Šambalas atlantu… klonēšanas eks­periments bija kvalitativāks…

-   M… m… Tā ir, - apmierināti teica Bonpo lama. - Tā rakstits mūsu Bonpo reliģijā, bet mana reliģija ir pati gudrākā.

-   Bet no savas puses varu pateikt, ka, pēc visu pasaules rasu cilvēku acu oftalmoģeometriskajiem pētījumiem, mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka «vidēji statistiskās acis» ir Tibetā, un tas pastarpināti liecina, ka mūsdienu cilvēce radusies Tibetā un no turienes izplatījusies pa visu zemeslodi. «Tibetas klons» acim-

redzot izrādījās spēcīgāks par «Mezopotāmijas klonu». Šambala uzvarēja anuakus no Niburu planētas šajā globālajā eksperimen­tā. Bet., ir ari ziņas par trešo cilvēces rašanās avotu.

-   Kādu?

-   Ir dažādos avotos izkaisītas ziņas, ka mūsdienu cilvēks radīts Āfrikā, klonēšanai izmantojot delfiniem līdzīgu būtņu šūnas. To darījuši cilvēki no Sīriusa. Bet cilvēku izplatibas oftalmoģeo- metriskajā shēmā šis saknes neparādās, izņemot varbūt nelielu disharmoniju afrikāņu acu statistikā.

«Tibetas klons» bija stiprāks. Šambala uzvarēja globālajā eksperimentā

-   Nu, vai jūs ticat, ka cilvēce nāk no Tibetas? - Bonpo lama noprasija tieši un skaidri.

-  Es ticu, ka mūsdienu cilvēks tika klonēts Tibetā, un ne tikai klonēts, bet ari izaudzināts Tibetas Babilonā leģendārās Šam­balas atlantu aizbildniecībā, kas ilga tūkstošiem gadu, - atbildēju, labsirdīgi paskatīdamies uz Bonpo lamu.

Bonpo lama nodūra acis, padomāja kādu brīdi un jautāja:

-    Bet Kailasa komplekss netika radits mūsdienu cilvēka klonēšanai.

-   Bet kam tad?

Bonpo lama uz manu jautājumu neatbildēja un turpināja klusēt.

Kailasa komplekss tika rad īts ar piecu elementu spēku

-   Kas radija Kailasu? - uzdevu kārtējo jautājumu.

-   Elementi, - pārliecināti atbildēja Bonpo lama.

-   Kādi elementi?

-  Jūs droši vien esat dzirdējis par pieciem elementiem: uguni, ūdeni, vēju, zemi un cilvēku. Esat dzirdējis?

-   Jā, protams.

-   Tad, lūk, - Bonpo lama turpināja, - ar šo piecu elementu spēku tika radits ne tikai pats Kailass, bet arī viss Kailasa kom­plekss.

-  Tas ir - tika radita Dievu Pilsēta, - noteicu krieviski pats pie sevis.

-   Ko? - Bonpo lama nesaprata.

-   Nekas, nekas. Lūdzu, turpiniet, dārgais lama.

-   Jūs droši vien zināt, ka katrs no elementiem ir jūtas, tas ir

- esamības garīga sastāvdaļa. Mēs, mūsdienu cilvēki, slikti saprotam, ka mūsu jūtām ir milzīgs spēks. Saskaņā ar Bonpo reliģiju uguns, ūdens, vējš (gaiss), zeme, tāpat kā cilvēks, tiek uzskatīti par dzivām būtnēm. Mūsu jūtas ir ļoti daudzveidīgas, tās vienmēr ir mūsos un nepārtraukti ieiet uguns, ūdens, vēja, zemes un cilvēka enerģiju laukā, tā veidojot vienotu piecu ele­mentu enerģiju. Tā ir pati spēcīgākā enerģija pasaulē. Tieši ar šis enerģijas palidzibu tika radīts Kailasa komplekss.

-   Interesanti, ļoti interesanti, - teicu angliski, - jūtas ir spēks, bet uguns, ūdens, vējš un zeme - dzīvas būtnes…

-   Mūsu reliģija saka, ka pasaulē viss ir dzivs. - Bonpo lama daudznozīmīgi pacēla pirkstu. - Kosmoss arī ir dzivs.

Nodūru acis un domās iztēlojos, kā man izdevās izgudrot jau­nas operācijas un jaunus alloplantus. Atcerējos, kā zinātniskās loģikas diedziņš tinās un beidzot noveda pie kaut kāda lēmuma. Bet šis lēmums momentā apauga ar jūtām, kas sāka pārņemt visu manu būtni, izsaucot jūtu jucekli. Šis juceklis atgādināja, kā man

likās, sievietes svārstišanos pirms izlemšanas - piekrist virieša vēlmēm vai noraidit tās. Es, protams, sapratu, ka sievietes daudz vairāk nekā mēs, vīrieši, dzīvo ar jūtām, un jūtu čuksti viņām ir daudz svarīgāki nekā mums. Man, kā vīriešu kārtas pārstāvim, šāds jūtu juceklis dvēselē bija neraksturīgs un svešs, bet pirms lēmuma pieņemšanas - realizēt savas domas ķirurģiski vai ne - šim jūtu juceklim, kas brīžiem pārgāja satraukumā, bija ne tikai kaut kā pavisam dabiska pazīmes, bet tas bija arī kaut kas ļoti

tuvs, jo visa mana zinātnieka un pētnieka dzīve nepārtraukti bija jūtu svārstību pilna. Realizēt savu domu dzivē, izdarot griezumu cilvēka acī, bija ļoti atbildīga lieta.

Dvēseles dziļumos es apjautu, ka tikai faktu loģiska salīdzi­nāšana vien nevarēs novest pie pilnīgi pareiza lēmuma. Pasaule ir pārāk sarežģīta, un cilvēku zināšanas, lai kā tās ari tiktu ana­lizētas, neietver visu nepieciešamo, lai ietu uz operāciju zāli un droši izdaritu aci griezumu, cenšoties izdarīt jaunu, pārsteidzošu operāciju. Loģiskie prāta slēdzieni ir jāinspicē. Man šķiet, ka loģiskos prāta slēdzienus inspicē jūtas, iesākumā juceklīgi klau­vējot kaut kur sirds rajonā, bet pēc tam skaidri iezimējas kā viena no divām dziļām sajūtām - smags, velkošs sašutums, kas liecina, ka loģiskais lēmums nav pareizs, vai viegla, rozīga dvē­seles lidojuma sajūta, kas dod mājienu, ka lēmums ir pareizs. Savas ķirurģiskās un zinātniskās darbibas ilgajā laikā esmu pieradis uzticēties jūtām, pieradis apjaust jūtu inspicējošo lomu. Nekad neesmu gājis uz operāciju zāli taisit jaunu operāciju, ja dvēselē bija kaut neliela daļiņa sašutuma. Jūtas deva man padomu kā dzivas būtnes.

Vienmēr esmu apbrīnojis sievietes, kurām Dievs ir dāvājis augstāku jūtu potenciālu, un saprotu, ka sievietes zinātnieces izdarītie secinājumi tiktu lielākā mērā pakļauti jūtu inspekcijai un tātad būtu ari pareizāki, lai gan praksē virietis izgudrotājs vienmēr stāv augstāk par tāda paša līmeņa sievieti (lai ari cik apvainojoši tas neskanētu). Viriešu tieksme uz loģisko do­māšanu acimredzot nepārtraukti liek stiprā dzimuma pārstāv­jiem akumulēt un salīdzināt faktus un izdarit zinātniskus secinā­jumus, kuri… kā pēc burvju nūjiņas mājiena tūliņ tiek pakļauti jūtu inspekcijai. Virietis izgudrotājs, protams, ir spitigāks un daudz stingrāk stāv savas loģikas pozīcijās, cenšoties nepievērst uzmanību sašutumam dvēselē, un diemžēl biežāk nekā sieviete izgudrotāja praksē sper nepareizus soļus. Eh, būtu gan labi, ja zinātnes vīriem būtu augstāks jūtu potenciāls! Bet sieviešu zemākais potenciāls loģikā (ne jau velti saka, ka sieviešu rīcība loģikai nepakļaujas!), iespējams, ir izskaidrojams ar virtuves vai gridu mazgāšanas ietekmi, bet diezin vai, - droši vien Dievs ir izlēmis, ka tā tam jābūt.Varbūt zilajiem ir tas loģikas un jūtu līdzsvars, kas tik nepieciešams zinātniekam? Apšaubāmi, jo seksuālo minoritāšu pārstāvju jūtas, manuprāt, nav virzitas uz zinātnisko pētijumu pusi, bet gan riņķo ap savu miesaskārību.

Tātad - kas ir «ideāls izgudrotājs?» Domāju, ka tas ir iemī­lējies vīrietis. Iemīlējies aspirants vai «milā iekritis» sirms profe­sors zinātniskajiem pētījumiem pieiet ar uzbudinājumu, tos apstaro kāda ipaša gaisma, viņiem nav apvainojoši atzīt savas idejas kļūdainumu un gribas, ļoti gribas radit jaunu, ārkārtīgi ģeniālu un ārkārtīgi monumentālu ideju, lai mīļotā, maigi no­glāstot paretos matus, teiktu - «Kāds tu man esi ģeniāls!». Vis­labāk jau būtu iemācities cilvēkus milēt vienmēr, vienkārši tāpat vien - milēt… kā to licis Dievs.

Pēc tam mana domu gaita sāka pārslēgties uz Bonpo lamas nosaukto «piecu elementu spēka» analīzi, to varēja saprast kā uguns, ūdens, vēja, zemes un cilvēka apvienoto spēku. Šo fan­tastisko slēdzienu varētu…

- Vai jums ar mani nav interesanti? Toreiz, 1996. gadā, jūs runājāt bez apstājas. Bet tagad klusējat. - Bonpo lamas balss pārtrauca manas pārdomas.

-   Piedodiet, dārgais lama, - es samulsu. - Es aizdomājos par jūsu vārdiem, par piecu elementu vienoto enerģiju, un par to, ka tā ir pati spēcigākā enerģija pasaulē. Cenšoties to saprast, es tikko domāju par to, ka es pats, izstrādājot jaunas acu un plas­tiskās operācijas, ari pirmām kārtām uzticos jūtām, kas it kā inspicē manas idejas. Šo inspicējošo jūtu spēks izšķir visu. Es­mu iemācījies ticēt savām jūtām un nenožēloju to. Nereti gadās, ka slimnieks jau ir narkozē, bet es, jau ķirurga cimdiem rokās, stāvu un ieklausos savās jūtās, it kā pārbaudot, vai operācijas plāns ir pareizs, un gadās ari tā, ka novelku cimdus un izeju no operāciju zāles, - jūtas saka, ka tā būs labāk. Vajadzīga jauna ideja! Vajadzīgs jauns operācijas plāns, kuru atkal inspicēs jūtu spēks! Jūtas mani kā ķirurgu visu laiku moka, bet… tā laikam vajag.

-   Jūs darāt pareizi, ka uzticaties jūtām, - teica Bonpo lama, klausīdamies spīdošām acim. - Man ir patīkami dzirdēt, ka ari Eiropā cilvēki ir sākuši uzticēties jūtām, nevis tikai taisīt eksperi­mentus, pārbaudot savu ideju pareizibu. Vai tad cilvēks var no­vērtēt savas idejas pareizibu vai nepareizibu? Viņš to var izdarit tikai ļoti rupji, ļoti nosaciti. Tikai Dievs var novērtēt ideju. (Jn viņš to dara ar jūtu starpniecību.

-    Sakiet, lama, - es uzdevu jautājumu, - vai jūtas ir tā dievišķā enerģija, par kuru tik daudz stāsta visas reliģijas?

Bonpo lama ieskatījās man tieši acīs un teica:

-   Jā. Katram cilvēkam ir dota dievišķā enerģija, tāpēc ka viņam ir jūtas. Cilvēki slikti prot izmantot jūtu enerģiju, viņi neprot vadit jūtas, bet senie cilvēki, tai skaitā Lielie Cilvēki, to prata. Jūtu enerģija ietilpst tantrisko spēku sastāvā. Kailass kā planētas tantrisko spēku centrs ietekmē ikvienu cilvēku, jo katram cilvēkam ir dotas jūtas.

-   (Jn kā Kailass to dara?

- Kailass cilvēkus attira, tas ir - dod vairāk spēka, vairāk enerģijas pozitīvajām, es teiktu - saulainajām jūtām. Tādēļ ari tika radits Kailass. Tantrisko spēku iekšienē visa enerģija sadalās divās daļās: Saules enerģija (tas ir, pozitīvās jūtas) un Mēness enerģija (tas ir, negatīvās, sliktās jūtas). Tantriskā enerģija spēj

pāriet uz visiem pieciem elementiem - uz uguni, ūdeni, vēju, zemi un cilvēku. Starp citu, Manasarovara ezers, kas atrodas pie Kailasa, ir saulainās tantriskās enerģijas ezers, ši enerģija ir dota ūdenim. Bet Rakšass jeb dēmoniskais ezers ir Mēness enerģijas ezers. Cilvēks ir saistīts ar katru no šiem pieciem elementiem un tāpēc, peldoties Manasarovara ezerā, jūt spēku pieplūdumu un prieku, jo viņā ieplūst ši ezera ūdens pozitīvā tantriskā enerģija. Bet pēc peldēšanas Rakšasa ezerā cilvēks var pat nomirt, jo, būdams Dieva radība, nespēj panest to negatīvo tantriskās ener­ģijas plūsmu, kas nāk no dēmoniskā ezera ūdens. Ja jūs būsiet pie Rakšasa, esiet piesardzīgi. Atcerieties manus vārdus.

-   Pateicos, lama.

-   Bet ko jūs domājat par piecu elementu, tas ir - vienoto jūtu -

spēku? - Bonpo lama negaidīti pavaicāja. - Būtu interesanti uzzināt jūsu domas.

-     Manas domas, manas domas…, - es nomurmināju, ieiedams sev pierastajā patīkamajā stāvoklī, kad tu tin loģisko diedziņu, ieklausoties savās jūtās. - Vai drikst, es sākšu spriest?

-   Drīkst. - Bonpo lama iekārtojās ērtāk krēslā.

-   Es redzēju ļoti labu amerikāņu filmu…

-   Es nemilu amerikāņus, - Bonpo lama mani pārtrauca.

-   Arī starp amerikāņiem ir cilvēki, kas nepielūdz velnišķīgo dolāru, bet domā par mūžīgo, par dvēseles tīrību un par Dievu, - es iebildu.

-   Turpiniet.

-    Šo filmu sauca «Piektais elements», un tās būtība ir šāda. Cilvēcei draud globālas briesmas, jo Zemei tuvojas melnā planēta. Melnās planētas apšaude ar atomieročiem nedod nekādu rezultātu. Situāciju izdodas glābt tikai ar piecu elementu enerģijas palidzibu, taču, lai tā izietu izplatījumā, ir jāmobilizē piektais elements - cil­vēks, kas spēj no sirds mīlēt. Visu piecū elementu apvienošanās deva brīnišķīgu efektu - melnā planēta tika sagrauta. (Jn šajā sakaribā es gribētu uzdot jums dīvainu jautājumu.

-   Uzdodiet!

-Vai visu piecu elementu apvienošanai noteikti ir nepiecieša­ma mīlestība?

-   Protams.

-   Kāpēc?

-    Tāpēc, ka tikai mīlestība iedarbina jūtas, kurās slēpjas katra šā elementa spēks, - pārliecināti atbildēja Bonpo lama.

-Nu…

-   Ko, nu?

-   Nu… vai patiesi ari ūdens var mīlēt? Vai… uguns? Vai… vējš? Vai… zeme? - es mulsdams jautāju.

-   Dabiski, - Bonpo lama izšāva kā no lielgabala. - Vai jūs par to tiešām šaubāties? Ir iemilējies ūdens - tas ir ļoti ārstniecisks, ir vienaldzīgs ūdens, ir dēmonisks ūdens… Uguns arī var mīlēt - salidziniet ugunskura mājīgo uguni ar ugunsgrēku. Ari vējš prot milēt - salidziniet vasarigu brīzi ar vētru… Arī zeme spēj milēt, ļoti stipri milēt.

-   Un kā viņi mii? Ūdens - ūdeni… Uguns - uguni…?

-Tā ir cita mīlestības forma. Cilvēka mīlestību nevar salīdzināt,

piemēram, ar dzivas būtnes - ūdens - milestibu, uguns milesti­ba nelidzinās ūdens, vēja, zemes vai cilvēka milestibai. Uguns, ūdens, vējš un zeme ir citas dzīvības formas, tās ir atšķirigas no cilvēka, bet tā ir dzivība, un tur, kur ir dzīviba, ir ari milestiba. Bet visus piecus elementus vieno milestiba uz Dievu Raditāju.

- Visus piecus elementus vieno milestiba uz Dievu, - es at­kārtoju kā automāts. - Tāpēc caur milestibu uz Dievu var ap­vienot uguns, ūdens, vēja, zemes un cilvēka enerģiju un radīt varenu, jūtu radītu spēku. Pie tam, tikai savienojoties ar citiem elementiem (proti, ar citu elementu «jūtu» enerģiju!) cilvēks kļūst spējigs vadit šo kolosālo piecu elementu spēku ar savu jūtu

palīdzibu un apvienojumā ar savu prātu. Tāpēc visās reliģijās kā sarkans pavediens cauri vijas doma par mīlestību uz Dievu. Milestība uz Dievu nav tikai Dieva pielūgsme, tas ir ceļš, lai savienotos ar Visumu, ceļš, lai iegūtu dievišķo enerģiju, pie tam

tādu enerģiju, kurai nav nekādu šķēršļu. Kā to sasniegt? No visas sirds pildīt jebkuras pastāvošās reliģijas baušļus un uztvert tos ar pilnīgi atklātu dvēseli. Ne vienkārši ticiba Dievam, bet sirsnīga un patiesa mīlestiba uz Dievu ir ceļš, lai iegūtu piecu elementu dievišķo enerģiju. Senie cilvēki to zināja un ar praviešu starpniecību sāka mācīt cilvēkiem Dieva mīlestibu, radot reliģi­jas. Mīlestiba uz Dievu nav tikai jūtu vai gara jēdziens, tā ir ari visuma enerģētiskais likums, ceļš uz enerģētiskās brīvības sa­sniegšanu, ceļš uz pārvietošanos pa paralēlajām pasaulēm, ceļš uz momentānu pārvietošanos uz citām galaktikām… (Jn tas viss ir saistīts ar it kā parastu, ikdienišķu vārdu - Mīlestība. Tādu Radītājs ir devis pasauli.

-   Man ir patīkami dzirdēt šos vārdus no jums - Eiropas zināt­nieka, - Bonpo lama labsirdīgi teica.

-   Bez tam, - es dedzīgi turpināju, - Dievs radīja dzīvu pasauli, tās pamatā likdams šos piecus elementus. Tāpēc cilvēkam kā piektajam elementam nav tiesību izkrist laukā no «svētā piec­nieka», nav tiesību grēkot, nav tiesību neklausīties savās jūtās. Ar savu zemas raudzes un grēcīgo aplombu cilvēks ne tikai traucē savam paša cilvēka progresam, bet ari izjauc visu piecu elementu jūtu (!) ricību, kuras mērķis ir izmantot dievišķo vieno­to enerģiju, bet tās spēks un iespējas miljoniem reižu pārspēj katra atsevišķā elementa enerģijas potenciālu.

Uz bridi pieklusu.

-   Lūdzu, turpiniet, - teica Bonpo lama.

-   Mēs, mēs, mēs…, - es sāku stostīties, - mēs, cilvēki, sazin kāpēc nekādi nevaram aptvert, ka nepietiek formāli, pa svēt­dienām apmeklējot baznīcu vai mošeju, mīlēt Dievu, ka tā milēt ir ne tikai slikti, bet arī bīstami. Jā, bīstami! Kāpēc? Tāpēc, ka pārējie četri elementi (uguns, ūdens, vējš un zeme) nevar bez­gala ilgi gaidit, kad ciivēkam parādīsies patiesa mīlestība uz

Dievu, lai visi «pieci spēkavīri» kopā varētu izmantot dzīvību apliecinošo vienoto piecu elementu spēku. Lai ari uguns, ūdens, vējš un zeme dzivo citā laika dimensijā, lai arī viņu gadi droši vien ir daudz garāki, bezgala ilgi gaidīt nevar, - agrāk vai vēlāk kāds no šiem elementiem iznicinās cilvēci, ja tā stingri turpinās iet pa garīgā regresa ceļu, tā arī neiemācījušies mīlēt Dievu. Ir zināms, ka uguns iznicināja Lemūriju, ūdens iznicināja Atlan- tīdu… Nu, ko - mūs iznīcinās vējš? Vai varbūt Zeme? Bez tam…

-   Kas bez tam…

-    Es gribēju teikt, ka pirmais brīdinājums cilvēcei jau ir izdarits, un izdarīts ļoti sen, kad vēl tikai dzima mūsu āriešu rase. Tas tika izdarits gandrīz tūliņ pēc Pasaules Plūdiem, kas iznicinā­ja Atlantidu.

-   Kas tas par brīdinājumu? - Bonpo lama bija patiesi pār­steigts.

-   Tas, - es daudznozīmīgi paskatījos uz lamu, - tas, ka tika

radits Kailasa komplekss.

-   ???

-   Kā jau jūs, dārgais lama, teicāt, - es pavisam nevajadzīgi un svarīgi paglaudīju savu pakausi, - Kailasa komplekss tika radits ar visu piecu elementu spēka palidzibu. Kas to izdarija?

-Kas?

-   Es domāju, ka to izdarīja leģendārās Šambalas cilvēki. Tas ir - labākie no labākajiem no visām piecām Cilvēku Zemes Rasēm, kas zemzemes pasulē acimredzot dzivo citā telpas dimensijā. Viņi, Labākie no Labākajiem, taču prot pa īstam milēt Dievu un tādēļ arī var izmantot piecu elementu brīnišķīgo spēku.

Bonpo lama dažas sekundes paklusēja un, vārdus skaldī­dams, teica:

-   Saskaņā ar Bonpo reliģiju Šambala saucas Omolongrena. Tā ir garīga pasaule, tāpēc arī neredzama un…

-  Dzīvo paralēlajā pasaulē?! - es gandrīz iekliedzos. - Paralēlā pasaule priekš mums ir neredzama!

-   Nebūs nepareizi, ja jūs uzskatīsiet tā. - Bonpo lamas balsī ieskanējās tēvišķa nots. - Bet arī zemzemes pasaule pieder cil­vēkiem no Omolongrenas.

-   Omolongrena, - es muļķīgi teicu, domādams savu domu.

-   Ar kādu mērķi tad, jūsuprāt, tika izveidots Kailasa kom­plekss? Jūs sākāt, bet nepateicāt.

-    Kailasa komplekss, tas ir, Dievu Pilsēta, tika celta, - es satraukti ieskatījos Bonpo lamas sejā, - tika celta ar mērķi..;, ar mērķi…, m… m… Eh, doma pazuda!

Domas pavediens, kas bija sācis ritināties no zemapziņas, pēkšņi pārtrūka un neparko negribēja atjaunoties.

-   Eh, - es ar nožēlu teicu.

-    Nekas! Tātad šai domai vēl nav pienācis laiks dzimt.

Neuztraucieties: pienāks laiks, un Dievs jums šo domu atsūtīs, - aizbildnieciski teica Bonpo lama.

Abi apklusām. Manas smadzenes sāka «atdzist». Pēdējiem spēkiem cenšoties turpināt prātošanu, lūdzu Bonpo lamu veltīt man vēl dažas minūtes.

Tikai pieci elementi

var saglabāt sakarus paralēlajās pasaulēs, nosakot Radīšanas vienotību

-   Lūdzu, runājiet, - viņš teica.

-    Lūk, ko es domāju par paralēlajām pasaulēm un to, kā iegūt vienotu piecu elementu enerģiju…

-   Mana reliģija ari uzskata, ka pastāv paralēlās pasaules, - Bonpo lama mani pārtrauca.

-   Piecu elementu galvenā ipatniba ir, - jutu, ka smadzenes atkal sāk uzkarst, - šo elementu spēja ne tikai pastāvēt dažādās telpas dimensijās, tas ir, dažādās paralēlās pasaulēs, bet ari spēja saglabāt slēptus kontaktus ar saviem «brāļiem» paralēlajās pasaulēs, nosakot Radīšanas vienotību. Paralēlajā pasaulē viss ir citādi: cits skābeklis, cits slāpeklis, citi koki, cita uguns, cits ūdens, cits vējš, cita zeme un… cits cilvēks. Tur viss ir citādi un viss ir mums caurlaidigs un neredzams. Neviena paralēlās pa­saules viela un neviens priekšmets nevar pārnākt mūsu pasaulē,

jo tie ir pavisam citi. (Jn tikai Dieva izdalitie pieci elementi var saglabāt slēptu saistibu ar tādiem pašiem paralēlo pasauļu ele­mentiem, tai skaitā ari cilvēks…

-   Ši slēptā saistība, - Bonpo lama mani pārtrauca, - parādās sapņos un ari tur… uz kurieni jūs ejat.

-   Kailasa apkārtnē?

-   Jā. Tur ir īpašas vietas, kur cilvēks kā spoguli redz paralē­lo pasauli un pat… var ieraudzīt dzīvi Omolongrenā.

-   Šambalā?

-   Jā. Bet parastais cilvēks nespēj ilgi uzturēties tādā vietā. Viņa ķermenis sāk pārvērsties pelnos.

-   Laika spoguļi, - noteicu pie sevis.

Bonpo lama cieši paskatījās uz mani un turpināja:

-   Tikai īpaši cilvēki, kuri ar tiro svētceļnieka dvēseli ir izda­rījuši Parikarmu (apejot Kailasu pa svēto taku) 108 reizes un kuriem svētais kalns ir devis savu svētibu, spēj izturēt šo vietu iedarbību un var papriecāties par paralēlās pasaules brīnišķīgo dzīvi. (Jn tikai pavisam nedaudzi izredzētie spēj pāriet paralēlajā

pasaule, izmainot savu ķermeni, un atgriezties atpakaļ, atkal

izmainot savu ķermeni. »

-   Gn vai senie cilvēki to spēja? - es pajautāju.

-   Daudzi no viņiem to varēja. Lielie Cilvēki zināja par piecu elementu spēku un izmantoja to.

Abi apklusām.

-     Domājot par piecu elementu spēku, - es pārtraucu klusumu, - man šķiet, ka ir trīsdimensiju telpas uguns, bet ir ari četrdimensiju, piecdimensiju, sešdimensiju utt. telpas uguns. Ir ari tris, četru, piecu, sešu un tā tālāk dimensiju ūdens, vējš, zeme… Gn, visbeidzot, ir tris, četru, piecu, sešu un tā tālāk di­mensiju cilvēks. Tikai šie Dieva izvēlētie pieci elementi var pār­iet no vienas paralēlās pasaules otrā un atgriezties atpakaļ. Ne­vienam citam šo spēju nav. Paralēlajā pasaulē nekad nevarēs pāriet koks, varde, zilonis, lācis, mikrobs… Neviens. Tās var būt tikai trīsdimensiju būtnes, tikai četrdimensiju būtnes, tikai piecdimensiju, tikai… Bet pieciem elementiem ši spēja piemit. Radītājs viņiem ir devis šo apbrīnojamo spēju, kuras izskaidro­jums aiziet tik tālos pasaules uzbūves dziļumos, ka diezin vai cil­vēks to kādreiz varēs aptvert. Kaut kāds mīklains mehānisms pārvērš cilvēka trīsdimensiju ķermeni četrdimensiju ķermeni, lai gan trīsdimensiju un četrdimensiju vielas ir savstarpēji caurlaidi- gas un neredzamas. Neviens, izņemot Dievu, nezina, kā tas tiek darīts, bet tas tiek darīts un… to dara tikai pieci elementi.

-    Cilvēks kā Dieva radība nekad nevarēs izprast visus Raditāja nodomus, - Bonpo lama piemetināja.

-  Es neko nevaru pateikt par uguni, ūdeni, vēju un zemi, - turpināju spriest, - bet es varu pilnigi apzināti spriest par mūsu trīsdimensiju tel­pas piekto elementu - cilvēku. Diemžēl mūsdienu cilvēks nespēj izpildit savu piektā elementa lomu, un vairumā gadījumu viņam nav ne mazākās nojēgas, kas tas vispār ir. Tad rodas jautājums - kas

notiek, ja viens no elementiem (piemēram, cilvēks) nav rīcībspējīgs? Vai dievišķo piecu elementu enerģiju tad nevar iedarbināt?

-   Varbūt tā, vai arī…

-   Jebkurā gadījumā, ja pat tikai viens elements nav darboties spējīgs, piecu elementu dievišķais spēks var darboties.

-   Kāpēc?

-   Pateicoties paralēlajām pasaulēm.

-   Paskaidrojiet to. - Varēja just, ka Bonpo lama sāk nogurt.

-    Ja, piemēram, piektais elements - cilvēks - nav spējīgs darboties trīsdimensiju pasaulē, tad četru, piecu, sešu un tā tā­lāk dimensiju pasaulēs piektais elements droši vien ir darboties spējīgs un ir vienotās piecu elementu enerģijas veidošanas

nepieciešama sastāvdaļa. Ši vienotā enerģija ir vienota priekš visām paralēlajām pasaulēm, tāpēc, izkritot kādam no pieciem elementiem vienā no paralēlajām pasaulēm, tas tiek kompen­sēts uz citas paralēlās pasaules rēķina. Piemēram, trīsdimensiju cilvēka (mūsu!) nespēja darboties tiek kompensēta, piemēram, ar četrdimensiju cilvēka darbotiesspēju, kas spēj izpildīt piektā elementa lomu. To pašu var teikt arī par citiem elementiem.

-Mūsu Bonpo reliģijā ir rakstits, ka paralēlās pasaules palīdz viena otrai, - piemetināja Bonpo lama.

- Tās palīdz viena otrai ne jau ar pārtikas produktiem vai medikamentiem, paralēlās pasaules palidz viena otrai saglabāt vienotās dievišķās piecu elementu enerģijas līdzsvaru. Ši piecu elementu enerģija tad ari ir tas dzivibas spēks, par kuru stāsta visas reliģijas pasaulē. Piecu elementu enerģija ir tas diedziņš, uz kura ir savērtas paralēlās pasaules, un ne jau velti saka, ka šis diedziņš iet caur svēto Kailasu.

Ko stāstīja svētceļnieki, kas bija redzējuši svēto kalnu

-   Jā, jā, - iesaucās Bonpo lama, - diegs, kas savieno para­lēlās pasaules, iet caur Kailasu.

-     Lielā piecu elementu enerģija! Tas ir visuma uzbūves pamats. Tas ir visu pasauļu pamats. Gn šo lielo spēku var vadit tikai ar jūtām, tām pašām jūtām, kuras pavisam pierasti neliek mums mieru nevienu dienu. Taču… te ir viens «bet» - mūsu jūtām ir jābūt kristāltirām, spēcīgas un kaislīgas milestibas apmirdzētām. Tikai tad visuma dzīvības spēks kļūs pieejams, tikai tad cilvēks pēkšņi sajutis, ka viņā mājo Dievs, un tikai tad sāksies brinumi, - es aizrautīgi teicu, pat aizsmakdams no uztraukuma.

-   Brīnumi notiek…

-  Mūsu pasaulē ir pārāk maz brinumu, - es pārtraucu Bonpo lamu, - tāpēc ka slikti darbojas trisdimensiju piektais elements.

Bet šie brinumi ir! un tie… notiek uz paralēlo pasauļu spēka rēķi­na. Filipiniešu hileri izmanto paralēlo pasauļu spēku.

-   Hileri?

-   Domāju, ka jā.

-   Bet pats galvenais brinums pasaulē, - Bonpo lama piemie­dza acis, - ir svētais Kailass. Tā rakstīts mūsu reliģijā.

-  Man šķiet, man šķiet…, - pēdējiem spēkiem centos sasprin­dzināt savas smadzenes, - man šķiet, ka Kailasa komplekss tika uzcelts vienlaikus vairākās paralēlajās pasaulēs un tika celts ar vairāku paralēlo pasauļu kopīgiem spēkiem. Paralēlās pasaules saskaņoti izmantoja piecu elementu enerģiju, kas tās apvieno. Mēs, trīsdimensiju cilvēki, spējam ieraudzīt tikai trīsdimensiju Kai­lasu, bet ir ari četrdimensiju, piecdimensiju, sešdimensiju Kailass…

Rajona sh ēma

-  Kailasa neredzamās daļas ir pašas galvenās, - Bonpo lama piezimēja.

-  (Jn visas tās tika raditas ar piecu elementu dievišķā spēka palidzibu, - es piemetināju.

Mēs abi jutām, ka esam noguruši. (Jz atvadām apskāvušies ar Bonpo lamu, mēs ar Ravilu izgājām tempļa pagalmiņā. Pa­manīju, kā pa trīsdimensiju zāli aizlec trīsdimensiju varde.

Ar to gan stāsts par paralēlajām pasaulēm nav galā. Vēl būs divas šī jautājuma izpētei veltītas ekspedīcijas. Bet par to jūs varēsiet lasīt nākamajās grāmatās.

Visu nākamo dienu es noņēmos ar Kailasa apkārtnes shēmas sastādīšanu. Veikalā pirktās kartes nebija precizas, un arī upju, kalnu, ieleju un klosteru nosaukumi visās nebija vienādi, tie pat­vaļīgi tika rakstīti gan tibetiešu, gan indiešu, gan ķiniešu valodā

un angļu transkripcijā. Par ģeogrāfisko virsotņu atrašanās vietas un augstuma precizitāti vispār nebija ne runas. Es, protams, nevarēju pilnigi precizi atzimēt kartē mani interesējošo «izsal­kušā velna vietu», «Nāves Valdnieka Jamas Spoguli» un tam- lidzigas vietas. Tomēr es centos to izdarīt, lai gan rezultāts droši vien ir visai aptuvens. Tur uz vietas būs labāk redzams.

Man izdevās sastādit divas Kailasa apkārtnes shēmas. Pirmā shēma attēlo «Dievu Pilsētu» Kailasa apkārtnē, otrā ir «Svētās Parikarmas» shēma, tas ir - to vietu shēma, pa kurām svētceļ­nieki pa svēto taku iet apkārt Kailasam.

Abas šis shēmas, kas nepretendē uz precizitāti, ir šādas (sk. 314., 315. lpp.).

«Svētās Parikarmas» shēma

Gulēdams Katmandu viesnīcas «Piramīda» neērtajā gultā, es ilgi pētīju šīs shēmas. Pirmajā bridi viss likās pavisam parasts - tādas pašas upes, tādi paši kalni kā visur citur… Bet dvēsele smeldza, gaidot mīklaino tikšanos. Es vēl nezināju, kādi piedzīvojumi mūs gaida. Clz Tibetu mēs devāmies nākamajā dienā.

Iztēlojos, kādas dvēseles trisas pārņem svētceļnieku, kas gatavojas veikt Parikarmu apkārt svētajam kalnam. Svētceļ­niekam droši vien prātā ir tikai viens Dievs, kura radīto varenību viņš varēs redzēt savām acīm, tiekoties ar svēto kalnu. Un, pro­tams, svētceļniekam galvā pat nevar ienākt doma, ka daudzu rietumu (un ari austrumu) cilvēku dvēselē ir cits - «saldāks un tuvāks Dievs» dolārs (rublis, rūpija utml.), kura varā tie atrodas.

arī ieejot baznīcā vai mošejā vai ari sakot augsta stila vārdus, slavinot īsto Dievu. Šis «papīra Dievs» ir stiprs, ļoti stiprs, un tā spēks ir vara, ko viņš dāvā cilvēkiem materiālajā pasaulē. «Papira Dieva» kārīgajam spēkam, kas darbojas tikai rupjo materiālo jēdzienu pasaulē, reāla vara ir tādēļ, ka ši vara ir tuva, saprotama un čaukst rokās, piepilda kabatu un maku. Kur nu

tur domāt par isto Dievu! Lai kontaktētos ar Viņu - neredzamo -, jāiet uz kaut kādām reliģiskām iestādēm, jāklausās sprediķi un visiem spēkiem jācenšas iztēloties Raditāja diženumu. Radītāja, kura nodoms tik un tā paliek nesaprotams! Bet dolāru paciņa ir tuva un smaga, no tās dveš reāls spēks: gribēšu - nopirkšu

mersedesu, gribēšu - šiki uzdzivošu restorānā, gribēšu - no­pirkšu prostitūtu…

Bet agrāk vai vēlāk rodas vēlēšanās «nopirkt» milestibu. Ši muļķigā vēlme kļūst arvien spēcigāka un beidzot sāk grandiozi un sāpīgi uzbriest dvēselē. Dolāru paciņa sāk likties garlaicīga un nieciga, sāk krist uz nerviem sievietes, kuras nekā nevar pa īstam no sirds iemilēties «naudas maisā» un pat …m… m… m… sauc tevi - «papira Dieva vietnieku Zemes virsū» - pretīgā vārdā - par «āzi»… un agrāk vai vēlāk kaklu aizžņaudz garlaicība, džinkstoša, sērīga garlaicība, kad pieradums pie «papīra varas» kļūst līdzigs kaut kam apnicigi smirdīgam, un nekur nav kur paglābties.

Bagāts cilvēks, kas «vaiga sviedros» ir nopelnījis «papīra varu», protams, visiem spēkiem cenšas noslēpt pats no sevis šīs biznesu graujošās domas, bet tās nāk un nāk, un nemīlošu sieviešu acis skatās, skatās, skatās. Īstais Dievs, tas pats Dieviņš, kuru no sirds mīl svētceļnieki un citi gaišie cilvēki, dara savu darbu un cīnās ar mākslīgo «papira dievu».

Jau divpadsmitais

Tajā bridi, kad es gulēju Katmandu viesnicas «Piramida» neēr­tajā gultā, es nezināju, ka gandrīz pēc diviem gadiem Ņujorkā sabruks divi Pasaules tirdzniecības centra torņi, ka daudzas avīzes rakstīs par Nostradama pareģojumu šajā sakarā, ka daudzi cilvēki uzskatis šo katastrofu nevis par terora aktu, jet gan par Dieva sodu galvenajam «papīra dieva» mājoklim uz Zemes. un vēl pēc neilga laika Nadežda Maslova no Jekaterinburgas - apbrīnojams cilvēks, kas redz smalko pasauli, - atsūtis man fotogrāfiju ar rēgainu «ugunīgu zobenu» virs Ņujor­kas, kuru ar ciparu kameru uzņēmusi no Pasaules tirdzniecības centra skatu laukuma.

ŠĀDS AUTORA NAIDS PRET ASV ROBEŽOJAS AR MUĻĶĪBU UN MUSULMANISKI-RELIĢISKU FANĀTISMU. VAI ARĪ TĀ IR KOMUNISTISKĀS AUDZINĀŠANAS PALIEKA. GOD MULDAŠEVS VARBŪT IR LABS OFTALMOLOGS UN ACU DAKTERIS BET TE NU VIŅŠ IEBRAUCA GALĪGĀ GRĀVĪ- KĀ VAR ATTAISNOT ĻAUNUMU MĒĢINOT PIERĀDĪT KA VAINĪGI IR ĻAUNUMA UPURI?

UN KUR IR TO SEŠMETRĪGO CILVĒKU SKELETI? DINOZAURU SKELETU IR CIK UZIET BET TIK LIELA AUGUMA CILVĒKU SKELETI NAV ATRASTI- TĀDU VIENKĀRŠI NEVAR BŪT AIZ TĀ VIENKĀRŠA IEMESLA KA ŠĀDA ORGANISMA ENERĢĒTISKAIS UN FIZISKAIS SASTĀVS PRASĪS MILZĪGUS DAUDZUMUS BARĪBAS VIELU- CITIEM VĀRDIEM SAKOT ŠIE CILVĒKI NEKO CITU NESPĒS DARĪT KĀ TIKAI ĒST.

Piecēlos no gultas un iegāju otrā istabā, kur pilnā sparā noti­ka gatavošanās rītdienas braucienam uz Tibetu. Mucās jau bija salikti produkti, mugursomas kārtibā.

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs bija nopircis veselu kasti ar mandarīniem un visiem ieteica tos ēst, jo mandarīni ļoti palidzot adaptēties augstkalnu apstākļos. Kad, paņēmis savu mugurso­mu, devos prom, pie durvim dzirdēju mandarīnus ēdošā Seļiverstova sulīgo balsi: - Jau divpadsmitais.

5. NODALA

Lūk, Tibeta!

-   Nu gan krata, bez iekšām var palikt! - Seļiverstovs novai­dējās, palēkdamies uz džipa aizmugurējā sēdekļa.

-   Tev jau vēl ir, kam kratities. Atpakaļ braucot būs vieni kauli un āda, protams, ja paliksi dzīvs, - pravieša tonī indīgi teica Ra­faels Jusupovs.

-   Beidz, piesauksi nelaimi, - dusmīgi atbildēja Sergejs Ana- toļjevičs Seļiverstovs.

-    Pats saproti, - Rafaels Jusupovs turpināja drūmā toni, - pavisam nesen no Tibetas neatgriezās divi amerikāņi un divi vācieši. Kur viņi palika? Aizgāja bojā, vai arī… kā saka, taigas likums. Un ja vēl atceramies tos četrus alpīnistus, kuri uzrāpās kādā virsotnē pie Kailasa un gada laikā pārvērtās par nevarī­giem večiem un nomira…

-    Un ja vēl piemetināsim, ka mēs ejam uz Nāves Ieleju un stāsimies Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa priekšā, - pavīpsnā­ja Ravils Mirhaidarovs.

-   Jūs vēl esat aizmirsuši par noburto «izsalkušā velna vietu», kur realizējas visas cilvēku sliktās domas. - Seļiverstovs paska­tījās uz Rafaelu un Ravilu. - Beidziet uzskrūvēties! Es savā dzivē esmu redzējis oi, oi cik briesmu. Lūk, mēs ar šefu, kad bijām Himalajos, kādas tik briesmas tur nebija: bija gan lavīnas, gan sikhi, gan mirušais ūdens, gan psihoenerģētiskā barjera Somati alās. Un nekas - sveiki un veseli!

-   Risks ir cēla lieta. Ikviens pētnieks, un pētnieks ceļotājs vēl vairāk, riskē ne tikai ar zinātnieka godu, bet dažreiz ari ar dzī­vību, - patētiski un pamācoši turpināja Rafaels Jusupovs. - Pret visu jāizturas ar prātu un atbildību.

-    Interesanti, kā tur, Šambalas skāvienos, būs? - roman­tiskais Ravils pavaicāja it kā pats sev.

Ceļš, pa kuru braucām pēc Nepālas un Ķīnas Tibetas robežas šķērsošanas, patiesi bija drausmīgs. Tas vijās 300-400 metru virs bezdibeņa, bija šaurs, un tā segums bija lieli akmeņi, sajaukušies ar dubļiem. Reizēm parādījās kāda iebraukta sliede, un mašīna sāka buksēt dažus centimetrus no bezdibeņa. Reiz ceļā gadijās ūdenskri­tums, kas gāzās uz ceļa, un tajā vietā bija izveidojusies liela bedre. Mūsu džipa ritenis tajā sāka slidēt un apstājās tikai virs bezdibeņa.

-   Va, va, va! - kliedza tibetiešu šoferis.

-   Tā viņš saka «oi», - nokomentēja Rafaels Jusupovs.

No šofera žestiem mēs sapratām, ka visiem jāpavirzās uz pretējo pusi - prom no bezdibeņa, un mēs tā ari izdarījām. Trīs stabilie riteņi sāka ar grūtībām vilkt ceturto, kas karājās gaisā.

Driz vien ceturtais ritenis tika uz zemes, un mēs braucām tālāk.

-   Uh, - atskanēja Seļiverstova nopūta.

Tikai pašā vakarā mēs tikām lidz mazai ķiniešu pilsētiņai Dzang-nu, vēlreiz izgājām muitas pārbaudi un jau nakti tāpat virs bezdibeņa braucām tālāk, lai tiktu lidz Nialamas ciematam, kur bija paredzēts pārnakšņot.

-   Nakti braukt ir labāk, nevar redzēt bezdibeni, - piezimēja Rafaels Jusupovs.

Tibetie ši

Nialamas ciemats bija izvietojies kādā aizā 3750 metru aug­stumā un, kā mums teica, esot tipisks tibetiešu ciemats. Mēs iekārtojāmies tibetiešu viesnīciņā ar gultām, kuras klāja oriģināli no jaku vilnas austi paklājiņi. Vakariņās ēdām jaku gaļu un dzērām tēju ar šī dzīvnieka taukiem. Tas bija ļoti nepierasti.

No rita izdevās atlicināt pusstundu laika pastaigai pa ciemu un pavērot tibetiešu dzivi. Pirmais, kam pievērsu uzmanību, bija sarkanās lentes ar bārkstim, kas bija iepītas gan vīriešu, gan sieviešu bizēs un par kuru lomu utu iznīdēšanā, tās laiku pa laikam mazgājot, man stāstīja anglis Tims. (Jz mājiņas sliekšņa ieraudzīju divas sie­vietes. Viena aizrautīgi ķemmēja otrai matus, reizēm sulīgi ieklieg­damās, ar diviem pirkstiem kaut ko nospiežot. Nebija grūti uzminēt, ka viņa teica kaut ko tamlīdzīgu: «Ak tu, maita (uts), iekriti gan!»

Bērni, protams, arī neizcēlās ar tīrām sejām un rokām. Man likās, ka tibetiešu bērniem piemit gandrīz vai iedzimts instinkts ubagot. Tiklīdz es paskatījos uz kādu no to cilvēku atvasēm, no kuriem kaut kad bija dzimusi visa cilvēce, tā tūliņ pastiepa roku un stieptā balsī teica:

- Ser, giv (ser, dod).

Iebāzu roku kabatā, izņēmu ķiniešu juaņu un pastiepu tibetiešu zēnam. Tā vietā, lai pateiktu «paldies», viņš cieši ieķērās man piedurknē un, kāju pie zemes sizdams, sāka prasī­gi klaigāt:

- Giv, giv, giv.

Kā uz burvju mājienu parādijās vēl vairāki puikas un meite­nes, sāka grūst nost konkurentu, kas bija ieķēries man pie­durknē, un arī sāka kliegt šo rejošo vārdu «giv». Sadabūju vēl dažus juaņus un pastiepu viņiem. Bērni metās pie tiem un vienu juaņu pat pārplēsa uz pusēm. Aizgriezos un, sašutuma pilnu kliedzienu pavadits, gāju uz mašīnu. Man nopakaļ lidoja akmens.

Godigi sakot, ciemā bija ari bērni ar skūtām galvām, kuri neubagoja. Acīmredzot viņi piederēja pie turigākiem slāņiem, kuriem nebija vienalga - rāpo utis pa galvu vai ne. Bet pieau­gušiem vīriešiem noteikti bija bizes un sarkanā lente. Mums

paskaidroja, ka bize ar sarkano lenti tiek uzskatīta par vīrieša cieņas pazimi, bet jautājumu par utim atstāja bez atbildes.

Šajā ciemā mēs ari vairākas reizes redzējām, kā tibetieši nes nodirātus kautķermeņus. Visbiežāk tie bija auni, kuru gaļa klāta ar plānu, caurspīdīgu garoziņu. Ziņkārīgais Rafaels Jusupovs sāka izprašņāt tibetieti un noskaidroja, ka Tibetā gaļa zem kla-

Tibetiešu frizūra

jas debess nebojājas, bet vienkārši mazliet apžūst, pārklājas ar garoziņu un var glabāties ilgu laiku. Tas esot tādēļ, ka tik augstu kalnos neesot kukaiņu.

-   Paskat tikai, - Seļiverstovs brinijās, - cik nozimigi ir tas, ka mušas apkakā gaļu. Vai tad tiešām viņu mēsli ir tik kodigi, ka var saēst gaļu un radit tādu smaku?

-   Nevajag domāt, - Rafaels Jusupovs nopietni paskatijās uz Seļiverstovu, - ka mušas lien uz gaļas tikai tādēļ, lai tiktu uz tu­aleti. Mušas gaļā dēj oliņas, kuras tur vairojas un dod jaunu mu­šu paaudzi. Zināms, ka uz zaļo gaļas mušu kāpuriem labi ķeras zivis. Ķinā šie kāpuri ari cilvēkiem skaitās delikatese, protams, cepti.

-   Es nu gan tos kāpurus neēstu nekādā veidā.

-   Velti gan, - daudznozimigi noteica Rafaels Jusupovs.

Nedaudz vēlāk mēs daudzreiz redzējām, kā tibetieši ēd jēlu

gaļu, pat neuzkaisot sāli. Viņu sejas staroja svētlaimē. Es sa­pratu, ka iekurt uguni un uzvārit gaļu 4000-5000 metru aug­stumā būtu grūts uzdevums.

Sakrāvuši visu savu iedzivi kravas mašīnā, mēs devāmies tālāk. Aiz Nailamas ciema aiza kļuva platāka, ceļš labāks. Mēs devāmies arvien augstāk un augstāk, lai tiktu pāri Himalaju korei.

Ceļā sāka parādīties ar zāli apkrauti jaki. Sienu, ko šeit nepļauj ar izkaptim, bet gan ar sirpjiem, tibetieši pagalmos sakrauj kau­dzēs, lai ziemā, kad var izveidoties cieta sērsna, dzīvnieki neaizietu bojā, nevarēdami izkasīt no sniega sasalušo zāli.

Lidz 4000 metru augstumam vēl vietumis varēja redzēt nelielus miežu sējumus un kartupeļu stādījumus. Šeit augušie kartupeļi reti kad ir lielāki par aprikozēm.

Jakiem, kas uz savas muguras nes sienu, tibetieši uz purna

uzmauc pītu grozu. Pretējā gadijumā jaki neies uz priekšu, bet grozīsies uz vietas un ēdīs sienu, kamēr viss būs apēsts. Jaks, kā tibetieši saka, ir gudrs dzivnieks, bet ne jau tik gudrs, lai saprastu, ka siens ir jāgatavo ziemai.

Ar grūtībām virzīdamies augšup, mēs beidzot tikām pašā aug­stākajā Himalaju kores pārejas punktā, metru augstumā. Izkāpām no mašinas.

- Paskat tikai, es taču elpoju šitādā augstumā, - teica Seļi­verstovs.

Mūsu priekšā pletās Himalaju kores grēda. Bija grūti noticēt, ka tur katra virsotne sasniedz 7000-8000 metru augstumu. Nostā­jušies lepnā pozā, visi nofotografējāmies uz kores fona. Bet otrā pusē korei uz ziemeļiem sākās Tibeta - mīklaina un barga.

No pārejas mēs nobraucām lejup aptuveni kilometru un brau­cām pa gludu plato uz ziemeļrietumiem. Augstums - aptuveni 4500 metri. Tibetas plato klāja reta, sika zālīte, pār kuru rūcot virzījās mūsu mašīnas. Mēs braucām, braucām un pēkšņi tuk-

Vientulīgi ejošā tibetiešu sieviete

snešainā lidzenuma vidū ieraudzījām vientulīgi ejošu sievieti. Galvā viņai bija papaha, ap kaklu - krelles.

-   Interesanti, uz kurieni viņa iet šā tuksnešainā līdzenuma vidū? - pajautāja Seļiverstovs.

Mēs apstājāmies un palūdzām, lai pavadonis to pajautā. Vērojām, kā pieklājīgi ģērbtā un ar cieņu runājošā sieviete kaut ko atbildēja mūsu pavadonim, papildinādama vārdus ar gra­cioziem žestiem.

Kad saruna bija beigusies un sieviete aizgāja tālāk, jautājām pavadonim:

-   Nu, ko viņa teica?

-   Viņa teica, ka iet uz svēto Kailasu. Iet… kājām, - atbildēja pavadonis.

-   Paklau, aizvedisim viņu! - Seļiverstovs ierosināja.

-   Nē, nē, nevajag, - pavadonis gandrīz iekliedzās, - viņu ne­vajag vest.

-   Kāpēc?

-   Tā vajag.

-   Paskaidrojiet, lūdzu, - es uzstājigi iejaucos.

-   Nu…, - pavadonis pakasija aiz auss, - jums, eiropiešiem, to grūti saprast. Jūs smiesieties, tāpēc ka…

-Kas?

-   Tas nav racionāli, bet pēc tibetiešu paražām ļoti lepni un cienīgi.

-   Kas?

-   Ikvienam tibetietim ir jāaiziet, tieši jāaiziet no savas mājas lidz Tibetas galvenajam svētumam - Kailasam un jāpaklanās tam. Tas ir tibetieša dzives galvenais uzdevums. Tibetā ir liela, ļoti liela, un mājas ir tālu, ļoti tālu. Pat gada laikā cilvēki nevar aiziet lidz svētajam Kailasam un atgriezties atpakaļ. Bieži vien viņi ceļā iet bojā. Kad cilvēks jūt, ka nevar aiziet lidz svētajam kalnam, viņš griežas atpakaļ, lai nākamajā gadā mēģinātu atkal. Tibetietis cenšas pie svētā kalna pieiet ar pašām svinīgākajām un greznākajām drēbēm mugurā.

-   Tas ir tibetiešu svētceļojuma variants? - Rafaels Jusupovs pavaicāja.

-   Nu, kā to lai saka, - pavadonis samulsa, - tā ir mūsu pa­raža, tas ir mūsu mērķis… dzīves mērķis.

-   Kāpēc?

-   Nezinu, - pavadonis atbildēja un nodūra acis.

Vēlāk mēs daudzreiz redzējām vientuļus ceļa gājējus un arī grupas, kas svētku tērpos devās Kailasa virzienā. Skatoties uz šiem cilvēkiem, neradās pat vismazākās šaubas, ka šajos cil­vēkos valda cieņa un dievbijīgs cildenums. Kontrasts ar utaino ciemu bija milzigs.

-   Bet kāpēc iet galvenokārt sievietes? - Seļiverstovs jautāja pavadonim.

-   Sievietes glabā Tibetas lepnumu, - viņš atbildēja.

-   Kā to saprast?

-   M… m…, - tik vien varēja sadzirdēt.

Ceļā dažreiz braucām garām izpostītiem tibetiešu ciemiem, bet dažreiz šie ciematiņi nebija izpostīti, un varēja just, ka tajos

kūsā dzive. Bet tādu ciematiņu Tibetā bija maz, ļoti maz. Vienā tādā ciematiņā mēs ieraudzījām skaistu tibetiešu sievieti.

-   O! - teica Rafaels Jusupovs, kas nebija precējies.

Izrādijās, ka šai sievietei pieder neliela Tibetas naktsmītne

ceļotājiem, un mēs iegājām paēst.

-   Cik viņa ir jauka! - Rafaels Jusupovs teica, pētidams sie­vieti un viņas rotas. - Es, goda vārds, viņu apprecētu. Šī sie­viete atšķirībā no krievietēm ir pieticīga un spējīga novērtēt ci­vilizācijas labumus.

Mēs, protams, metāmies dot Rafaelam padomus, tēlodami visfantastiskākos Tibetas sievietes savaldzināšanas paņēmienus un liekot saprast, ka mājās, Clfā, viņš kļūs par pārliecinātu tibetiešu virtuves fanu.

-   Sāksi ēst jēlu gaļu, - viens no mums teica.

Godigi sakot, tibetiešu ēdieni mums nenāca par labu. Mums nebija nekādas apetites, un visiem piemetās pamatīga caureja.

-   Mūsu krievu gremošanas traktu fermentācijas sistēma nav piemērota to smago taukskābju pārstrādāšanai, kuru tik daudz ir jaku taukos, - paskaidroja Rafaels Jusupovs.

Ļoti dīvainas izrādijās Tibetas tualetes. Tās bija paceltas virs zemes un atgādināja pieminekļu postamentus. Strikts vīriešu un sieviešu puses nodalījums atspoguļojās pat pakāpienos, kas principiāli bija būvēti atsevišķi. Tualetei bija divas durvis - vīriešu un sieviešu. Bet iekšā starpsiena bija uzcelta tikai lidz jostas­vietai, un ieskatīties sieviešu pusē nesagādāja nekādas pūles.

Ravils Mirhaidarovs ar šausmām acīs pastāstīja, ka, ieejot tualetes vīriešu pusē, ieraudzījis sieviešu pusē sēdošu tibetiešu sievieti. Ravils nebija izdomājis neko gudrāku kā ari piesēst un paslēpties aiz zemās starpsienas, lai gan vīrieša mazo vajadzību kārtošanai šāda poza ir pilnīgi nedabīga. Pēc tam viņš, palik­dams šajā pozā, sācis gaidīt, ka sieviete piecelsies pirmā,

uzvilks apģērba apakšdaļu un aizies. Bet sieviete acīmredzot kautrējās un gaidija, ka virietis, tas ir, Ravils, izdaris to pirmais. Šī gaidišana neērtajā pozā un ne pašā patīkamākajā vietā vilkās diezgan ilgi. Tad Ravils iemanījies aiztaisit jostu pustupus un izskrējis no tualetes, tā parādīdams, ka ir džentlmenis.

Es jau minēju, ka mazie tibetiešu ciematiņi šeit bija retums. Kā noskaidrojās, lielākā daļa tibetiešu dzivo nokvēpušās melnās teltīs, periodiski pārejot uz citu vietu un lidzi dzenot aitu un jaku

ganāmpulkus. Mūs ieraudzījuši, gani pameta savus ganāmpul­kus, nāca klāt un, ja mēs palikām uz nakšņošanu, stundām ilgi stāvēja un notālēm mūs vēroja. Viņiem bija interesanti.

Mēs slējām teltis, izkrāvām visu savu iedzivi un darijām daudz ko citu, bet tibetieši stāvēja un mūs vēroja. Dažreiz mēs piegā­jām pie viņiem un iedevām ko ēdamu, piemēram, cepumu pa­ciņu. Viņi to paņēma un turpināja stāvēt.

-   Kaut ko darit zem šiem skatieniem ir tas pats, kas nodar­boties ar seksu uz skatuves, - situāciju nokomentēja Seļiverstovs.

Prasījām padomu pavadonim, sakot, ka tāda situācija ir kutelīga.

-   Bet viņi ir izsalkuši un ļoti nabadzigi, - pavadonis atbildēja.

-   Dīvaini, ka viņi tūliņ neēd to, ko mēs dodam, - šaubijās Rafaels Jusupovs. - (Jn arī aitu ganāmpulki…

-   Viņi vēlas vārītu, garšīgu ēdienu, nevis jēlu… Viņi grib, lai viņiem būtu labas teltis, gāze, maize, gaisma…Ņemiet vērā, ka viņi var nozagt visu, pat tukšu burku.

Tajā dienā mēs nakšņojām Poike-tso ezera krastā. Kad, tibe- tiešiem vērojot, naktsmītne bija sakārtota, pavadonis mums ieteica likties gulēt, ievilkt visas lietas teltīs un turēt tās rokās visu nakti.

-   Pretējā gadijumā visu nozags, no rokām izraus, - viņš pār­liecināti sacija. - Bet cilvēku kopā ar visu telti nezags, nebaidie­ties. Ja naktī vajadzēs iet laukā, nekur tālu no telts neejiet. Ir acis nepamirkšķināsiet, kad… nozags telti ar visu, kas tajā iekšā.

-   Bet ar cilvēku kopā telti naktī nenozags? - nedaudz baiļo­damies, pajautāja Rafaels Jusupovs.

-   Noteikti nenozags. Zog tikai bez cilvēka, - atbildēja pava­donis.

Pamodušies mantas apķēruši, mēs atkal ieraudzījām tibetie- šus, kas stāvēja un mūs vēroja. No rīta, dabiski, mums gribējās aiziet uz tualeti. Bet zem tibetiešu skatieniem to bija grūti izdarīt. Kāds paslēpās aiz telts, kāds vienkārši aizgriezās, bet Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs vienmērīgā solī aizgāja aiz paugura. Pēc laiciņa viņš bija atpakaļ.

-   Labu tualetes papīru esam nopirkuši, glaudīt glauda pa­kaļu, - viņš dalījās iespaidos.

Es sapratu, ka Tibetas augstkalnu apstākļos mums katru dienu un katru minūti būs jāprot izdzīvot. Bet tas ir grūti, ļoti grūti ir izdzīvot, nevis dzīvot. Atcerējos Brazīliju un nēģerus, kas gulēja zem palmām un gaidīja, kad nokritīs kokosrieksts, lai varētu padzerties un paēst. Bet te, Tibetā, varēja rēķināties tikai ar nelielu jēlas gaļas devu.

Pats galvenais, kā nebija Tibetā, - uguns. Mēs, civilizētie cil­vēki, vedām līdzi gāzes balonu. Retinātajā gaisā gāze dega slik­ti, bet tomēr dega. Bet tibetiešu gani, kuriem gāzes nav un nekad nav bijis, kurināja zāli un jaku mēslus. Mēs visu laiku redzējām, kā tibetieši staigāja un vāca jaku mēslus.

Reiz es paņēmu dažus izkaltušus gabalus jaku mēslu un nolē­mu uzkurt uguni 5000 metru augstumā. Pūtu, pūtu, mēsli gruz­dēja un gruzdēja, bet nekādi negribēja aizdegties. Man nācās sa­mierināties un atteikties no savas sporta meistara lepnibas tūris­mā. Tibetieši šajā augstumā prata iekurt uguni.

Reiz es pakalnā 6000 metru augstumā ievēroju divus tibe- tiešus, kas nekustigi stāvēja un raudzijās uz ziemeļrietumiem.

-   Kur viņi skatās? - jautāju pavadonim.

-   Viņi skatās uz svēto Kailasu, - viņš atbildēja.

-   Bet no šejienes taču Kailasu nevar redzēt?!

-   Viņi priecājas par stariem, kas nāk no Kailasa.

-   Par kādiem stariem?

-   Jūs nevarēsiet ieraudzit šos starus, bet ir daži tibetieši, kas tos redz. Stāsta, ka šie stari esot ļoti skaisti.

-   Ļoti interesanti…

No tikšanās ar tibetiešiem veidojās divains priekšstats. No vienas puses, bija vērojams augsts šo cilvēku garīgums, kas spēja lepni panest neērtibas, lai dvēseliski saskartos ar Tibetas galveno svētumu - Kailasu, no otras - šausmiga nekulturalitāte un mežonīgums.

«Kā divas šādas ipašības var apvienoties vienā tautā?» kratī­damies mašīnā, atkal un atkal uzdevu sev šo jautājumu, neraz- dams atbildi.

Bija pilnīgi skaidrs, ka spēcīgā reliģiozitāte tibetiešu dvēselēs bija radusies ne tikai no mīklainās valstības teosofiskā rakstura, bet ari zemapziņā sajūtot savas pagātnes varenību, jo tieši šeit, uz «Mūžīgā Kontinenta», pēc Pasaules Plūdiem no jauna tika ra­dīts pirmais zemes cilvēks - tibetietis. Lielie Cilvēki, kas klonēja tibetiešus, loloja tos kā savus bērnus un daudzu tūkstošu gadu garumā virzīja uz pareizā ceļa, neļaujot tiem kļūt par mežoņiem un pašiznicināties. Lielie Cilvēki aizveda tibetiešus līdz tādai garīgās un fiziskās pilnības stadijai, ka tibetieši sāka pamest «Mūžigo Kontinentu» un apgūt jaunas zemes, kas bija pacēlušās virs ūdens. Daudzu tūkstošu gadu garumā notika jauno konti­nentu apgūšana. Dažādos kontinentos mainījās tibetiešu izskats, bet viņi turpināja dzīvot. Dažas grupas kļuva pavisam mežonī­gas un aizgāja nebūtībā, bet citas iedzīvojās jaunajās vietās un izveidoja jaunas civilizācijas.

Pēc kāda laika tibetieši, izplatījušies pa visu zemi un aizmir­suši, ka viņu senā dzimtene ir Tibeta, sāka satikt nesaprotamus un augstprātīgus cilvēkus. Tie turējās atsevišķi. Bijušie tibetieši, ieskatoties šo cilvēku acīs, juta, ka tie nav viņu brāļi, ka tie ir pavisam citi cilvēki. Pazišanās pavadīja kari. Drīz vien tibetieši saprata, ka šo augstprātīgo cilvēku sievietes var dzemdēt viņu, tibetiešu, bērnus. Tomēr viņi centās nesajaukties ar augstprātī­gajiem cilvēkiem, un arī augstprātīgie cilvēki tāpat nevēlējās sajaukties ar tibetiešiem. Bet sajaukšanās notika, notika un noti­ka. tiz zemes jau kūsāja vētraina dzive. Cln šīs dzīves pamatā bija Tibetas klons - Šambalas veidojums.

Mašīnu stipri sakratīja. No zemapziņas izpeldējusi doma par to, ka uz Zemes bez Tibetas klona eksistēja kaut kādi augstprā­tīgi cilvēki, pārtrūka. Šoferis, kā man par spīti, ieslēdza ķīniešu mūziku, kas mani padarīja nervozu. Tajā brīdī es nezināju, ka pēc dažiem gadiem mēs dosimies jaunās ekspedīcijās, kuru gaitā noskaidrosies, ka «pēcplūdu jaunais zemes cilvēks» tika klonēts vairākās zemeslodes vietās un ka šis klonēšanas vietas atrodas uz vienas līnijas ar svēto Kailasu. Bet par to, dārgo lasītāj, mēs parunāsim citās grāmatās, kuras es gatavojos uzrakstīt.

Palūdzu, lai izslēdz mūziku. Domas atkal sāka pulcēties, un tās atkal aiznesa uz Tibetu, pa kuras teritoriju mēs braucām. Es skaidri sapratu, ka Lielie Cilvēki, kas šeit dzīvoja jogu karalistē un «izloloja» tibetiešu klonu, pēc tibetiešu izplatīšanās pa zemes­lodi uzskatīja, ka viņu misija ir izpildīta, un sāka aiziet Sambalas brīnišķīgajā zemzemes pasaulē.

CJn kas notika ar tibetiešiem, kas palika dzīvot «Mūžīgajā Kontinentā» un dzīvo te vēl šobrīd? Prātodams par šo jautājumu, es sapratu, ka īstie tibetieši arī jau savu ir padarījuši, dodot jaunu cilvēces asnu uz Zemes. Bet viņus brīnišķīgā Šambala nepieņē­ma, un viņi palika dzīvot šajā bargajā zemē, kura reiz bija cil­vēces citadele.

Ceļā satikām vientuļi ejošu tibetiešu zēnu. leskatijos viņa sejā un ieraudziju tur dziļas skumjas par savu bijušo varenibu.

-   Tibetiešu misija ir izpildita, - es pusbalsi noteicu.

-   Ko? - atsaucās Seļiverstovs.

-   Jā gan.

No šīs domas man kļuva skumji, ļoti skumji. Pats nesapraz­dams, kāpēc, apstādināju mašīnu, izkāpu laukā un, pasaucis kādu no puišiem, nofotografējos uz Tibetas ainavas fona.

«Mēs arī reiz bijām tibetieši,» es nodomāju.

Kad sēdāmies mašīnā, tur jau atkal spēlēja ķīniešu mūzika.

Musu pavado ņi

Mūsu galveno pavadoni, kas pavisam sakarīgi runāja anglis­ki, sauca Tatu. Viņš bija tibetietis. Mēs uzreiz sajūtām, ka viņš ir labs cilvēks. Tikai acis, kurās bija saskatāmas dziļas skumjas,

dažreiz neslēptā sašutumā skatījās sāņus. Pētiju viņu, cenšoties saprast viņa iekšējā sašutuma iemeslu, un nekā nevarēju sa­prast. Tatu raksturojumam labi piederējās tatāru vārds «juaš», kas nozimē labsirdīgs, godīgs un neaizsargāts vienlaikus. Tatu bija gudrs. Pret Krieviju viņš izturējās ar neslēptām simpātijām

un uzskatīja mūsu valsti par pašu labāko pasaulē, lai gan pirms mums nebija redzējis nevienu krievu.

Kravas mašīnu ar visu ekspedicijas aprīkojumu un degvielu, kas pavadīja mūsu džipu, stūrēja Ganu - arī tibetietis. Šis puisis angliski zināja tikai vārdu «jes», bet vārdu «nou» nezināja. Viņš, kā mēdz teikt, zvaigznes no debesim nerāva, bet stūri grozija meistarīgi.

Mūsu džipu «Landcruiser Toyota» vadīja kāds Lan-Viņ-E. Tas angliski nezināja pat vārdu «jes» un sazin kāpēc slikti saprata arī žestus, ar kuru palīdzību mēs centāmies ar viņu izskaidroties. Ar viņu mēs kontaktējāmies tikai ar Tatu starpniecību.

Drīz vien noskaidrojās, ka Lan-Viņ-E ir ķīnietis un Tatu ar viņu runā ķīniski. Lan-Viņ-E seja neizteica neko, un pat tajos brīžos, kad džips salūza un vajadzētu atcerēties «ka tavu māti», saglabāja maskai līdzīgu neizdibināmu izteiksmi.

Pat nesarunājuši, mēs sapratām, ka Lan-Viņ-E ir tas «sakaru virsnieks», par kuru mums teica Ķīnas vēstniecībā. Reiz es caur Tatu pajautāju:

-Mister Lan-Viņ-E, vai drīkst jūs saukt vienkārši par Lan?

-   Nedrīkst, - viņš atbildēja.

-   Bet Viņ?

-   Arī nedrīkst.

-Un E?

-   Arī nedrīkst.

-   Tikai Lan-Vin-E?

-Jā.

Šajā sakarībā Seļiverstovs pajokoja:

-    Bet mani vari saukt kaut vai par Sergeju, kaut vai par Anatoļjeviču, kaut vai par Seļiverstovu, var teikt arī visu reizē. Man vienalga.

Mums līdzi bija vairākas kastes ar dzeramā ūdens pudelēm.

Tur bija ari pa iesaiņojumam no kokakolas, spraita un merindas. Tīrs ūdens dzērās labi, bet kokakola, spraits un merinda ekstre­mālajos augstkalnu apstākļos negaršoja un atgādināja indīgu ķīmisku šķidrumu.

Tibetas auni

Vienā pieturas vietā Lan-Viņ-E, ieraudzījis kokakolas pudeli, paņēma to un, nemaz nekautrēdamies, ar skaistu spērienu aiz­meta projām.

-   Nemīl viņš kokakolu, - Tatu paskaidroja.

-   Amerikāņus viņš nemīl, - man ausī iečukstēja Seļiverstovs. Smaids Lan-Viņ-E sejā parādījās tikai tad, kad ceļā sastapām

aunu baru. Šie dzīvnieki, kas, manuprāt, visā pasaulē tiek uz­skatīti par stulbuma etalonu, izsauca viņa smieklus, kad biju iemācijis viņu aunus baidit.

Atceros, kā manā bērnībā mēs ciemā turējām aitas. Vērodams šos dzīvniekus, es pamanīju, ka viņi izdod tikai divas skaņas: «b-ē-ē-ē» - saucošo skaņu un «b-ā-ā-ā» - trauksmes skaņu. Iemācījos atdarināt šis skaņas un guvu pār auniem varu. Vajadzēja tikai atdarināt trauksmes skaņu «b-ā-ā-ā», un auni

pacēla galvas, bet, skaņai atkārtojoties, pa galvu pa kaklu metās visnepiemērotākajā virzienā, visbiežāk - šķērsām pāri ceļam.

Tibetiešu auni ne ar ko neatšķīrās no krievu auniem, un «b-ā- ā-ā» iedarbojās uz viņiem tikpat maģiskā veidā. Ieraugot ganām­pulku, es vai Lan-Viņ-E, kas bija labi apguvis šo skaņu, tā sakot, blējām, un aunu barā izcēlās panika, kas parasti beidzās ar to, ka šie dzīvnieki noteikti skrēja pāri ceļam, kaut gan loģiskāk būtu vienkārši paskriet tālāk prom. Reiz, kad ganāmpulks trakā ātrumā jau bija pārskrējis pāri ceļam, palika četri auni, kas, nezinādami, ko darīt, mīņājās uz vietas. Lan-Viņ-E izliecās pa logu un atkal ieblējās. Tad pats lielākais auns, protams, metās pāri ceļam, gan- driz pakļūstot zem riteņiem, un pārējie trīs viņam sekoja.

Man atmiņā iespiedās pēdējā auna šausmām pielijušās acis un pēdējais drausmu blējiens, jo šis auns, tāpat kā viss pārējais blējošais bars milzīgajos Tibetas plašumos, izvēlējās vienīgo ceļu - dažus centimetrus no riteņiem.

Auni kaut kā satuvināja mani ar Lan-Viņ-E. Es sapratu, ka viņa uzdevums ir mūs uzmanīt, un personīgi par to nenosodīju. Es pats biju komunistiskas zemes produkts un uztvēru šo situ­āciju pēc principa «mēs to jau esam mācījušies».

Nereti Lan-Viņ-E stāvēja man aiz muguras un skatījās, kā es rakstu ceļojuma piezīmes. Man bija tāda sajūta, ka viņš prot lasīt krieviski. Atceros, bija tāds brīdis, kad es no somas izvilku jaunu burtnīcu. Šo burtnīcu man uzdāvināja japāņu valodas tulkotāja, Piejūras novada modele Jeļena Jožica. Burtnīcas vāks bija kā nosēts ar japāņu hieroglifiem.

Lan-Viņ-E neizturēja, izvilka burtnīcu man no rokām un sāka pētīt hieroglifus.

- Tas ir ja-pā-nis-ki, nevis ķī-nis-ki, - es krieviski pateicu, skaidri nodalīdams zilbes.

Driz vien mēs sapratām, ka Lan-Viņ-E visvairāk kaitina mūsu kontaktēšanās ar tibetiešu mūkiem. Šo mūku te jau tāpat bija ļoti maz, bet katru reizi Lan-Viņ-E izdomāja kaut ko, lai mūsu kontaktēšanās nenotiktu. Pie kāda veca klostera mēs pēkšņi ie- raudzijām Ravilu, kas fotografējās kopā ar mūku.

- La-la, - Lan-Viņ-E iekliedzās, rādidams, ka to darit nedrikst.

Tatu paskaidroja, ka tas priekš mums ir bistami.

Reiz Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs pasauca mani sāņus un teica, ka, pēc viņa novērojumiem, Lan-Viņ-E zina krievu valodu.

-   Reiz mašinā es kaut kā krieviski pateicu «aizver logu», un viņš aizvēra. Pēc tam asi teicu «atver logu», un viņš atvēra. Jūtu, šef, ka viņš saprot krieviski.

-   M… jā…, - tik vien varēju pateikt.

Paies diezgan ilgs laiks, kā sapni aizlidos noslēpumainajā Dievu Pilsētā pavaditās dienas, un beidzot tūkstošiem kilometru garie Tibetas maršruti aizvedis mūs atpakaļ uz pierobežas ciematu Nialamu, kur Seļiverstovs kopā ar Lan-Viņ-E izdzers pudeli briesmīga ķīniešu šņabja un atnāks pie manis, teikdams:

-    Zini, šef, izrādās, ka Lan-Viņ-E ir beidzis MV(J. Krieviski runā labāk par mani. Pat dziesmu - «Katjušu» - uzdziedāja.

-   Bet toreiz, kad mūsu mašīnas, saspringti rūkdamas, rāpās pāri Tibetas pakalniem, vedot mūs arvien tuvāk ilgotajam mēr­ķim - svētajam Kailasam, mēs to nezinājām. Mums tikai bija tāda nojauta.

Tatu pastāstija, ka Tibetā dzīvo 8 rriiljoni cilvēku - 5 miljoni tibetiešu un aptuveni 3 miljoni ķīniešu. Es gan par to stipri šaubījos, jo te tikpat kā nevarēja sastapt cilvēkus. Bet tur, kur cilvēki ir, visus vadošos amatus ieņem ķinieši.

Pēc tam Tatu izslēdza ķiniešu mūziku un palūdza, lai mēs uzliekam krievu dziesmas. Seļiverstovs pasniedza Borisa Moise- jeva kaseti. Pa plašajiem Tibetas līdzenumiem sāka plūst brīniš­ķīga mūzika zilos toņos. Skaidrs, ka mūsu saruna novirzījās uz zilo pusi. Nopietnais Rafaels Jusupovs pat izvirzīja hipotēzi par šādu cilvēku parādīšanās iemesliem, kuras būtība bija šāda: ja zēns piedzimst ar dibenu pa priekšu, viņš kļūst par zilo, jo grūt­niecības laikā dzimumaktu ar sievieti-māti pavada grūdieni uz bērna iegurni, un šis reflekss nostiprinās jau mātes klēpi un vēlāk izpaužas kā ačgārna miesas kārība.

Kad Borisa Moisejeva kasete beidzās, Lan-Viņ-E atkal ieslēdza ķiniešu mūziku. Tatu paskatījās uz viņu. Šajā skatienā es ierau­dzīju sašutumu.

Tibetas daba

Bet visapkārt pletās Tibeta, kurai, šķiet, nebija robežu. Šis paugurainais plato 4500-5000 metru augstumā bija lielāks par visu Rietumeiropu, to ietvēra visaugstākie kalni pasaulē, kas šķiet it kā speciāli raditi kā «Mūžigais Kontinents» Pasaules Plūdu gadījumam. Te varēja paglābties no viļņa, kas aizmēž visu savā ceļā, bet izdzīvot gan te bija problemātiski.

Zemi klāja reta zālīte, bet 5000 metru augstumā gandriz nebija vairs ari tās. Zāles stiebriņi auga 20-40 cm attālumā viens no otra, un bija pārsteidzoši, ka tāds liels dzivnieks kā jaks varē­ja šeit atrast pietiekami daudz barības. Bet Lielais Raditājs bija paredzējis arī šādu iespēju.

Tajās vietās, kas pacēlās augstāk par 5000 metriem, bija re­dzama tikai rūsas krāsas sūna un akmeņi.

Visur slējās skaistas kalnu virsotnes. Tās šķita pavisam nelielas, bet mēs zinājām, ka to augstums ir 6000-7000 metru virs jūras limeņa. Gribot negribot es ieskatijos katras šis virsotnes detaļās, cenšoties ieraudzīt tur cilvēkus, - man nedeva mieru

Nikolaja Rēriha vārdi, ka dažreiz nepieejamās Tibetas kalnu vir­sotnēs var redzēt divainus cilvēkus, kas sazin kādā veidā ir tur nokļuvuši. Atcerējos Himalaju jogu stāstus par Šambalas pārcil­vēkiem un zināju, ka viņi mīt tieši šeit - Tibetā. Bet divainos cil­vēkus ieraudzīt man neizdevās, tikai dažas reizes man tā likās.

Paugurainas vietas mijās ar absolūti lidzeniem gabaliem. Ma­na sakaitētā apziņa momentā zīmēja tur lidostu, kurā varētu pie­zemēties lidmašīnas un atvest cilvēkus, lai viņi varētu paklanīties

cilvēces citadelei - Kailasam. Mūsu galvenā zemes Dzimtene - «Mūžigais Kontinents» - to bija pelnijusi. Bet es zināju, ka tādā augstumā lidmašīnas nevar ne nosēsties, ne pacelties gaisā, - gaiss ir pārāk retināts.

Tādās līdzenās vietās mums patika apstāties, lai paēstu. No šīs zemes plūda kaut kāds maigums, un mēs, apsēdušies zemē, maigi glāstījām to, - zemapziņā ieliktais vārds «citadele» arī cauri gadu tūkstošiem mūs ietekmēja. Mūsu sagādnieks Sergejs Ana- toļjevičs Seļiverstovs izvilka no pārtikas maisa šokolādi, riek­stus, rozines, cepumus un ūdeni, bet ēst negribējās. Ūdeni gan dzērām, bet ēdienu dabūjām mutē ar grūtībām. Sapratām, ka mums šeit negribas normāli dzīvot, mums gribējās… izdzīvot, kā to darīja mūsu senie senči.

Jo tālāk mēs virzījāmies uz ziemeļrietumiem, jo smilšaināks kļuva. Driz vien parādījās skaisti barhani. Mēs izkāpām no mašīnas un kā bērni metām viens otram virsū smiltis. Taču pēc tam smiltis sāka rādit savus «jaukumus». Pirmām kārtām tās bija smilšu vētras,

kurām sekoja pērkons bez lietus. Tādas vētras ne tikai piespieda cil­vēku pie zemes un ieputināja smiltis, bet apstādināja ari mašinas.

«Droši vien tādi smilšu kalni aizputināja Tibetas Babilonu,» es nodomāju.

Bet vētras sekoja viena pēc otras.

Pats nepatīkamākais bija tas, ka degunā parādījās tādi kā akmentiņi. Lieta tā, ka augstkalnu ietekmē no deguna gļotādas izdalījās šķidrums, kas pārklājās ar sīksīkajiem putekļiem, bet tie it kā pārakmeņojās. izvilkt šos akmentiņus laukā no deguna bija īstas mocības. Kad tas bija izdarīts, deguns sāka asiņot, bet uz asinīm atkal klājās putekļi un sāka pārakmeņoties.

Rafaels Jusupovs lielāko laiku šajā smilšu rajonā pavadīja ar speciālu marles masku, ar savu izskatu biedēdams ne tikai tibetiešus, bet ari mūs. Viņš tā bija pieradis pie maskas, ka pat smēķēja, to nenoņēmis. Tiesa gan, akmentiņus no deguna viņš urķēja ne retāk kā mēs.

Tibetas barhani

Rafaels Jusupovs glābjas no putek|u vētras

Rafaels Jusupovs visu laiku mācīja mūs, kā jāelpo augstkalnu apstākļos. Kad likāmies gulēt, mums bija bail noslāpt, un mēs visu nakti ar grūtībām apzināti elpojām, baidīdamies aizmigt.

-   Asinīs ir jāuzkrājas pietiekami daudz ogļskābei, lai tā kai­rinātu elpošanas centru un ievirzītu elpošanu reflektoriski neap­zinātās sliedēs. Bet jūs, muļķi, ar savu piepūlēto apzināto elpošanu izsitat no līdzsvara elpošanas centra reflektorisko funkciju. Jācieš tik ilgi, kamēr liekas, ka slāpsti nost, - viņš lasīja mums notācijas.

-   Kamēr liekas, ka slāpsti nost? - pārjautāja Seļiverstovs, kam ši metode nepatika.

-   Gandrīz, - atbildēja Rafaels Jusupovs.

Kādu dienu es izkāpu no mašinas, atgāju kādus divsimt met­rus nostāk, apsēdos uz Tibetas zemes un aizdomājos. Man priek­šā pletās Tibeta ar milzīgiem sāļiem ezeriem, barhaniem, retu zālīti un augstiem pakalniem.

«Kādreiz šeit dzivoja pēdējie atlanti,» es nodomāju. «Kur viņi ir tagad?»

No zemapziņas izlida vārds «Šambala» un sāka kalt smadzenēs.

Iekāpu atpakaļ mašinā. Atkal sākām braukt. Es gaidīju Šam­balas priekšvēstnešus.

6. NODALA Šambalas priekŠvĒstneŠi

Mūsu ekspedīcija arvien vairāk tuvojās svētajam Kailasam. Mēs visi gaidījām tikšanos ar noslēpumaino Šambalu, pareizāk sakot, sapņojām par to, lai gan ļoti labi sapratām, ka Šambala ir no mums dziļi paslēpta un nav pieejama mūsu saprātam.

Mēs skatījāmies uz visām pusēm, cenšoties ieraudzīt kādas mums nezināmas superaugstas dzīvības formas pazīmes, bet tādu nebija, visapkārt tikai bezgalīgās Tibetas vienmuļā ainava, kas nomāca iztēli.

-   Puiši, man sazin kāpēc ir skumji, - pats sev par pārsteigu­mu pateicu.

-   Man ari nav diez ko jautri, - atsaucās Seļiverstovs. - Ne­skumsti, šef, viss būs kārtībā.

-    Es neskumstu, man vienkārši ir skumji. Skumjas ir labas jūtas, tās nav ļaunas. Tās ir nodomu un vēlmju nedalāmibas jūtas, dziļas vientulības jūtas un dziļa sapratne, ka tavi centieni izzināt patiesību nav īstenojami, - es teicu, it kā pats sevi analizēdams.

Tibetas stūpas

Ceļā mums patrāpījās trīs nelielas stūpas, pie kurām ganījās aunu bars. Palūdzu, lai apstādina mašīnu un pajautā ganam, ko šīs stūpas nozīmē. Pēc iztaujāšanas pavadonis Tatu teica:

- Lamas esot ganam teikuši, ka šis stūpas uzceltas, lai izrādī­tu cieņu Šambalai. Gans uzskata, ka lidzās šai stūpai cilvēks var izmantot Kailasa tantrisko spēku.

Izkāpu no mašinas, piegāju pie stūpām un ar kompasu notei­cu orientāciju: tieši tāpat, kā tas bija ar Nepālas stūpām, to ori­entācija par 60° novirzijās no ziemeļu-dienvidu linijas, tas ir - ari šis stūpas bija orientētas pēc senā magnētiskā tikla, kad Ziemeļ­pols bija Kailass.

Es sapratu, ka tibetiešu gans, protams, nevarēja izmantot Kailasa tantrisko spēku, bet dziļi zemapziņā iesēdusies atmiņa par Lielajiem Cilvēkiem, kuri šo vareno spēku izmantoja, acim- redzot lika šiem nabadzigajiem cilvēkiem celt stūpas, lai vismaz šķistu, ka ari viņi to var.

«Interesanti, ka šis stūpas lidzinās pakāpjveida piramidai,» es nodomāju. «Vai patiesi noslēpumainās Šambalas dzive kaut kādā veidā būtu saistita ar piramidām?»

Tālāk mēs braucām garām daudzām tādām stūpām, un visas tās bija orientētas pēc Kailasa senā magnētiskā tikla. Taču viena stūpa bija ipaša. Tatu pats apstādināja mašinu un pievērsa tai mūsu uzmanību. Šī stūpa atgādināja vārtus. Pareizāk sakot, stūpa bija uzstādīta uz konstrukcijas, kas atgādināja vārtus.

Vārti uz Šambalu

-   Šo stūpu uzskata par vārtiem uz Šambalu, - viņš teica.

-   Kāpēc? - es jautāju.

-   Nu…, - Tatu sāka domāt, - šī stūpa līdzinās svētajam kal­nam, kura pakājē ir vārti uz Šambalu.

-   Dzelzs vārti ar atslēgu, vai? - atskanēja Rafaela Jusupova indīgā balss.

-   Nē, nē, - Tatu samulsa, tādu vārtu tur nav. Vārti uz Šambalu ir no akmens un ļoti lieli. Atveras tikai tiem, kas zina maģiskos vār­dus un kurus pie vārtiem pielaidis un nenonāvēs «laimes akmens».

-   Vai mēs varēsim ieraudzit vārtus uz Šambalu? - Es nopiet­ni paskatījos uz Tatu.

-   Vārtus uz Šambalu ieraudzīs tikai tas cilvēks, kuram Dievs to būs atļāvis, - Tatu izvairigi atbildēja.

Man atausa atmiņā, ka ari Nepālas lamas kaut ko teica par «laimes akmeni», kur atrodas vārti uz zemzemes pasauli. Es jutu, ka Tatu var mums parādit šo vietu, bet nesāku neko prasīt, lai neaizskartu ko tādu, kas šim cilvēkam ir pārāk svēts.

-   Vai jūs, tibetieši, baidāties no Šambalas? - pajautāju Tatu.

-   Nē, mēs nebaidāmies, nebaidāmies, nepavisam nebaidā­mies, - Tatu sāka bērt vārdus kā pupas, - mēs vienkārši to cienām, mēs Šambalai izrādām savu cieņu. Šambala taču vien­mēr ir bijusi mūsu, tibetiešu, aizbildne. Mēs gaidām un saucam…

Vecā, rūtainā vējjakā tērptā Tatu acis parādijās skumju atblāz­ma. Bija redzams, ka šis gudrais cilvēks zemapziņā ļoti vēlas, lai leģendārā Šambala brīnumainā veidā parādītos un atgrieztu tibetiešu bijušo diženumu, to tibetiešu, kas kādreiz lika atdzimt cil­vēcei uz Zemes. Šis cilvēks, protams, sapņoja, lai tibetieši, tieši tibetieši atkal iemācītos izmantot pasakainos Kailasa tantriskos spēkus, lai kļūtu visvareni un mācitu cilvēkus visā pasaulē dzīvot citādi, dzivot pēc Mīlestības un Labā principiem, kas bija apbrīno­jamo Šambalas tehnoloģiju pamatā. Bet Šambala kā nenāca, tā nenāca. (Jn tibetieši turpināja celt stūpas, turpināja savās lūgšanās

saukt Šambalu… šis cilvēks negribēja ticēt, ka tibetiešu misija ir beigusies.

-   Necentieties nokļūt zemzemes pasaulē. Ar vēlēšanos vien ir par maz. Jūs nezināt mantras, - Tatu pārtrauca klusumu.

-   Es to saprotu. Vai uz Šambalu ved tikai viena ieeja, vai ari to svētā Kailasa apkārtnē ir vairākas?

-    Es zinu, ka ir vēl viena, - leģenda vēsta, ka to izveidojis lielais jogs Milarepa. Tur vārti ir veidoti no milzigām granita plāksnēm, kuras Milarepa pārvietoja, izmantojot Kailasa tan- triskos spēkus.

-   Es gribēju pajautāt…

-   Nevajag tagad runāt, - Tatu mani pārtrauca un ar skatienu norādija uz «šoferi» Lan-Viņ-E, kurš tuvojās mums.

Tobrīd es nezināju, ka drīz vien stāvēšu pie īstajiem vārtiem, kas ved uz Šambalu, un izjutišu savu «trīsdimensiju niecību». Ši «trīsdimensiju niecība» man neliksies pazemojoša, tā būs vienkārša un silta, bet kādas domas uzplaiksnījumi par to, ka Šambalā var ieiet tikai caur paralēlajām pasaulēm, sāks satraukt manu iztēli un aizvedis jaunās un atkal jaunās ekspedicijās.

Braucām tālāk. Mūsu mašinas pārvarēja pakalnu aiz pakalna, barhanu aiz barhana. Pēkšņi vienā pakalnā es ieraudzīju no akme­ņiem veidotu uzrakstu.

Akmens raksti

-   Kas tas ir? - es vaicāju, rādidams ar roku uzraksta virzienā.

-   Nekas ipašs, vienkārši akmeņi, - Tatu noburkšķēja zem de­guna.

-   Tas taču ir uzraksts! - satraucās Seļiverstovs.

Tatu klusēja.

Beidzot mums pielēca, ka Tatu negrib runāt Lan-Viņ-E klāt­būtnē. Pēc kāda laiciņa Tatu apstādināja mašīnu un parādīja mums akmeņus, kuros bija iegravētas nesaprotamas zīmes. Izmantodams brīdi, kad Lan-Viņ-E sāka rakņāties motorā, es pasaucu Tatu sāņus un iztaujāju par tiem uzrakstiem.

-Tie visi ir aicinājumi Šambalai, - viņš paskaidroja. - Tie ir vei­doti kā maģiskas formulas, kas nāk no Šambalas cilvēkiem un kuru loma Tibetā sensenos laikos bija ļoti liela; tad cilvēki varēja izmantot Kailasa grandiozos spēkus. Bet cilvēkiem atņēma spēju izmantot šis maģiskās formulas. Cilvēki sāka tās aizmirst. Tikai

lamas cenšas saglabāt atmiņas par dižajām maģiskajām for­mulām, iekaļot tās akmeņos un izvietojot šos akmeņus pakalnu virsotnēs, lai gan… viņi jau paši ari vairs nesaprot, ko nozimē šis maģiskās formulas. Vienkārši atmiņas, atmiņas par Diženumu… Bet cilvēki gaida, gaida, ka Šambala atkal dos viņiem spējas izmantot maģiskās formulas. Lūk, tā cilvēki aicina Šambalu, rādot, ka nav aizmirsuši kādreiz saņemtās maģiskās formulas.

-   Vai nav bijuši tādi gadijumi, kad Šambala kādam deva spē­jas lasīt maģiskās formulas un ar tām valdīt pār Kailasa tantris- kajiem spēkiem?

-   Jā, Šambala deva tādas spējas atsevišķiem cilvēkiem, bet

tas bija ļoti sen. Piemēram, jogam Milarepam bija tādas spējas: kad viņš noskaitija maģisko formulu, akmens kļuva viegls kā spalviņa. Bet mūsdienu cilvēkiem Šambala tādas spējas nedod.

-   Cerēsim, ka iedos. - Manā balsi nebija pārliecības.

Braucām tālāk. Visi drūmi klusēja. Aiz automašīnas logiem

sāka gaudot vējš. Putekļu vētras brāzās viena pēc otras, apbēr­damas mūsu mašinas ar smiltim. Kad viena vētra beidzās tikpat negaidīti kā sākusies, mūsu priekšā kā rēgs iznira mazs, no rupjiem akmeņiem būvēts tibetiešu namiņš. Mēs apstājāmies un iegājām iekšā. Šis «ceļinieku» krodziņš lauka vidū netālu no ceļa bija tik nabadzīgs, ka bija pat neērti lūgt, lai iedod kaut ko ēdamu. Labsirdigais Seļiverstovs ierosināja ēst pašiem savus produktus, bet krodziņa saimniekam vienkārši samaksāt. Tā mēs ari izdarījām.

Pie krodziņa sienas es ievēroju divas dīvainas uz zida izšūtas gleznas, kurās bija attēloti skeleti.

M ēs pielūdzam mirušo valstību

-   Dīvaina glezna. - Es parādīju ar pirkstu.

Tatu iztaujāja krodziņa saimnieku un acis nodūris, pamanot Lan-Viņ-E, nomurmināja:

-   Šis cilvēks… tāpat kā daudzi citi tibetieši… m… m… viņi pielūdz Mirušo Valstibu. Tāpēc viņiem ļoti patik skeleti.

Ar ieganstu uzsmēķēt man izdevās izvest Tatu laukā un iztau­jāt sīkāk.

-    Cik es zinu, Mirušo Valstiba ir Cilvēces Genofonds, kas sastāv no cilvēkiem, kas paši iekonservējušies Somati stāvokli. Vai jūs par to kaut ko zināt? - es vaicāju.

-    Es kaut ko esmu dzirdējis par Somati, - Tatu seja kļuva

nopietna, - bet es par to zinu maz. Zinu tikai to, ka Mirušo Valstība atrodas zem svētā Kailasa, un to, ka Šambala to sargā. Katrs tibe­tietis sapņo nokļūt Mirušo Valstībā. Stāsta, ka, skaitot speciālas Mirušajiem veltitas lūgšanas, var nokļūt viņu Valstībā. Krodziņa saimnieks, protams, neko nezina par Somati, viņš vienkārši pie­lūdz skeletus, kā mācīts bērnībā.

Nodomāju, ka bērnībā saņemto vērtību spēks ir ļoti liels, - kā saka, ne ar cirvi neizcirst. Dīvaini ir tas, ka «no zināšanām tirās» bērna smadzenes ir spējīgas uz visu mūžu iegaumēt ne tikai

derigu, bet ari absolūti absurdu informāciju, piemēram, ka visu savu dzivi ir jāpielūdz skeleti. Tomēr, ja tā labi padomā, var saprast, ka ne jau viss bērnībā apgūtais paliek uz visu mūžu, vairākumā gadījumu tas, gadiem ejot, nonivelējas. Paliek tie norādijumi, kuri tikai izskatās absurdi. Kāds augstāks saprāta limenis, kas nav pakļauts banālajai domāšanai, bērnībā cieši jo cieši iekaļ smadzenēs to, kam ir dziļa un slēpta jēga, kuru izprast cilvēkam diemžēl nav lemts. Bet šis cilvēks kļūst par tāda bēr­nībā saņemta norādījuma vergu un visu savu mūžu, piemēram, pielūdz skeletus, kaut ari viņam nav ne mazākās nojēgas, ka šīs pielūgsmes slēptais spēks ir zemapziņā izdarītais Cilvēces Geno- fonda nozīmes vērtējums saistībā ar dzīvi uz Zemes. Tikai sazin no kurienes izpeldējusi vārdkopa «Mirušo Valstiba» satrauc viņa primitivo apziņu un muļķigā pielūgsmē uzzīmētu dejojošu skele­tu priekšā iegūst saturu. Nu, ko lai dara, ilgie primitivisma gadi, izdabājot zemām varas mīlestības un alkatības tieksmēm, ir no­vedušas apziņas limeni lidz tam, ka dižās zināšanas par Miruša­jiem, kas lidz pat mūsu dienām ir saglabājušās Tibetas rakstos un skaidri apraksta Somati fenomenu, kad dzivs cilvēks pats sevi iekonservē un šķiet miris, ir aizmirstas, un tās ir nomainījusi komēdijai līdzīga cilvēka kaulu pielūgsme. Zemapziņa - mūsu dzives galvenais vadītājs - it kā atriebjas par to, ka dižās zinā­šanas ir nejēdzigi zaudētas, un it kā ņirgājas par cilvēka apzinī­go dzīvi, virzot to pa smieklīgas pielūgsmes ceļu.

-   Iesim, ir auksts, - atskanēja Tatu balss.

-   Tūliņ, tūliņ. Es tikai gribu pajautāt - vai kāds ir bijis Mirušo Valstibā?

-   Neesmu neko tādu dzirdējis. Sambalai ir jādod atļauja iet uz turieni.

No izlasītās literatūras es atcerējos, ka Nikolajs Rērihs savas Tibetas ekspedīcijas laikā uz ponija viens pats kaut kur devās un

bija prom vairākas dienas. Kad viņš atgriezās, aziāti krita viņa priekšā uz zemes un kliedza, ka viņš ir «Dievs», jo pārgājis pāri Šambalas robežai, un Šambalas robežu bez Dieva atļaujas nevar pāriet neviens cilvēks.

Ir tā patiesība vai nav - es nezinu. Neskatoties uz to milzigo cieņu, kādu es izjūtu pret Nikolaju Rērihu, man šķiet, ka tā ir patiesī­ba, - vienkārši Himalaju un Tibetas īpašo Cilvēku devize «To es neteikšu pat Dievam!» neļāva šim ļoti augstas garigās raudzes cil­vēkam stāstit par to, ko viņš bija redzējis. Laiks vēl nebija pienācis.

Kas zina, varbūt Rērihs redzēja Mirušo Valstibu un, acis iepletis, skatījās uz Somati stāvokli esošajiem vaska krāsas cil­vēkiem, kas sēdēja Būdas pozā, bet sazin no kurienes radusies doma konkrēti un skaidri klāstīja, ka šie cilvēki ir dzīvi un tikai atgādina mirušos, ka var pienākt laiks, kad pēc Dieva aicināju­ma šie cilvēki viens pēc otra ar grūtībām sāks vērt vaļā tūk-

stošiem gadu gaitā sastingušās acis, kustināt izkaltušos locekļus un, ar brīnišķīgo un daudzveidīgo Šambalas cilvēku palīdzību dzerot dzīvo ūdeni no īpašiem avotiem, pārvērtīsies par vese­liem un skaistiem vīriem ar sārtumu vaigos, bet viņu acis mir­dzēs cauri gadu tūkstošiem iznestais gudrības spēks.

No Nikolaja Rēriha gleznām plūst kaut kas klusējoši grandiozs, tur it kā ir ierakstīta slēpta doma par Radīšanas diženumu, ko šis cilvēks redzējis savām acīm. Un šo slēpto domu viņš pauž kalnu valodā.

-   Pai, eņ, i, - aizmugurē atskanēja balss.

-   Lan-Viņ-E saka, ka laiks braukt, -Tatu pārtulkoja.

Atkal gar mūsu mašinas logiem sāka slidēt Tibetas ainavas. Vienveidīgie pakalni sāka iedarboties nomācoši. Es ieraudzīju apli.

Neparastie apļi

-   Apstājies! - es krieviski nokomandēju un apmierināts pa­manīju, ka Lan-Viņ-E mani saprata.

Nosoļojuši kādus 200-300 metrus, mēs ar Ravilu piegājām pie apļa. Aplis praktiski bija precizs, tā diametrs bija aptuveni 10 metri un no pārējās ainavas atšķīrās ar to, ka tā iekšpusē auga nedabīgi bieza zāle. Zāle bija tik bieza, ka to pat salīdzināt nevarēja ar Tibetai raksturīgajiem retajiem stiebriņiem. Apsēdos apļa centrā, palūdzu Ravilu, lai mani nofotografē, un sāku domāt.

-   Tā, tā, - muļķīgi atkārtoju pie sevis, cenšoties notvert do­mu. No atmiņas uzpeldēja kāda ļoti sen notikusi ekspedīcija uz vietu, kur nokritis Tunguskas meteorīts. Toreiz mēs, grupa jaunu mediķu, nogājām simtiem kilometru pa sprādziena epicentra rajonu, laužoties caur tādu meža biezokni, kādu savā dzīvē vēl

nebiju redzējis. Tādu audzelību varētu apskaust pat Amazones džungļi. Zinātnieki no PSRS Zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas mums paskaidroja, ka meža anomālo augšanu nosaka Tunguskas sprādziena ietekme, bet sprādziens, protams, neesot noticis tāpēc, ka nokritis meteorīts, bet gan esot pieskaitāms pie neizskaidrojamām dabas parādībām, kas pielīdzināmas NLO tipa katastrofām vai pat saistits ar Šambalas tehnogēno ietekmi.

Pataustīju zālīti apļa vidū: Tibetas apstākļos tā tiešām bija anomālija.

- M… jā…, - noteicu pie sevis. - Bet neizprotamie apļi Anglijas kviešu laukos? Arī to parādīšanās nepakļaujas parastam zināt­niskam izskaidrojumam. Stāsta pat, ka naktīs lido NLO un ar kaut kādu nesaprotamu enerģētisku staru zīmē laukos apļus un citas figūras. Ir pat aprēķināts, ka apļi tiek izzīmēti 10-15 sekunžu laikā. Interesanti, vai tajos apļos vērojamas kviešu augšanas anomālijas? Droši vien, laukus aparot, šādu novērojumu ticamiba nonivelējas.

Tomēr man vajadzēja atzīt, ka ziņas par neparastajiem apļiem parādās galvenokārt no vietām, kuru tuvumā ir senatnes monu­menti. Anglijā, kā zināms, atrodas Stonhendža, bet te, Tibetā… - svētais Kailass.

«Ar kādu mērķi tiek veidoti šie apļi?» domāju, nepārtraukti uzdodams sev šo jautājumu un nevarēdams rast nekādu atbildi.

Braucot tālāk un arvien vairāk tuvojoties Kailasam, neparas­to apļu kļuva vairāk. To diametrs bija no 10 lidz 200 metriem. Bija arī gredzenveida apļi. Skaidrs, ka šos apļus varēja redzēt uz pretējās paugura nogāzes. (Jn cik tādu vēl ir apkārtnes neredza­majās vietās?!

Apjautājos par to Tatu.

-   Tos taisa Šambala, - viņš pārliecināti atbildēja.

-   Kāpēc?

-   To tikai Šambala zina.

-   Nevar taču visu uzvelt Šambalai, jācenšas ari pašiem iz­skaidrot, - Se|iverstovs noburkšķēja zem deguna.

Es vēl nezināju, ka pēc dažām stundām Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs izbrinā ieplestām acīm skatīsies uz mums un kliegs: «Kas tas bija? Kas? Vai jūs redzējāt? Stāvi! Paskatīsimies!»

Ko redz ēja sergejs anatoļjevičs seļiverstovs

-   Bija tā, - stāstīja Sergejs Anatoļjevičs, - braucu un skatos laukā pa logu. Visapkārt Tibetas pakalni un vairāk nekā. (Jn pēkšņi virs tā pakalna, - Seļiverstovs parādīja ar roku, - debesis redzu milzīgas neparastas acis. Bija tāda sajūta, ka tās skatās tieši uz mani. Man likās, ka starp mani un acīm debesis radās kontakts. Neizprotamā veidā es sajutu, ka tās ir Tibetas Aiz­stāvja acis.

-   Kā? Ko tu teici?

-   Tibetas Aizstāvja acis. Es neko nevaru izskaidrot, bet šie vārdi sazin kāpēc skaidri ienāca manā apziņā.

-   Dīvaini. Un cik ilga bija parādība? - es vaicāju.

-   Ne vairāk kā vienu vai pusotru sekundi. Es pat nepaspēju pievērst jūsu uzmanību, - atbildēja Seļiverstovs.

Mēs sākām analizēt jautājumu, vai arī kāds cits varēja redzēt debesis neparastās acis. Noskaidrojās, ka es skatījos pa logu uz pretējo pusi, Ravils - uz priekšu, Rafaels Jusupovs gulēja, Lan- Viņ-E stūrēja mašīnu, bet Tatu aizsmēķēja cigareti. Tikai Seļi­verstovs skatījās uz to pusi.

Mēs palūdzām, lai Seļiverstovs uzzimē acis, kuras redzēja debesīs. Sergejs Anatoļjevičs neprata labi zīmēt un ilgi veidoja uz papīra acu attēlu, īpaši uzsverot augšējā plakstiņa viļņveidīgo izliekumu, un beidzot teica:

-   Vispār es debesīs redzēju acis, kas attēlotas uz Nepālas stūpu sienām.

-   Tiešām? - Es nolēmu precizēt.

-    Tā, tā, - Seļiverstovs aizdomājās, - tiešām, es redzēju debesīs tādas pašas acis, kādas ir attēlotas uz Nepālas stūpu sienām. Bet tās bija milzīgas, aizņēma lielu daļu horizonta un bija, es teiktu, dzīvas. Varu droši pateikt - tās bija dzīvas acis. Tās skatījās uz mani, iekļūstot dvēselē. Tās bija dzīvas acis, tās bija pārdabiski spēcigas acis, tās bija labsirdīgas acis, tās bija acis, kas…

Varēja just, ka Sergejam Anatoļjevičam trūkst vārdu, lai varē­tu aprakstīt visu sajūtu un jūtu gammu, kas bija radusies, ierau­got debesis šīs noslēpumainās acis.

-   Kas tas bija, nu kas tas bija? - viņš jūtu uzplūdā nevarēja rimties. - (Jn pats galvenais - sazin no kurienes es skaidri zinu, ka tās bija Tibetas Aizstāvja acis. Tās bija Tibetas Aizstāvja acis,

jā, Viņa acis! Tās skatijās uz mani, tās ieplūda manā dvēselē! Tās man kaut ko pavēstija, kaut ko ļoti svarīgu! Bet ko? Dvēselē kaut kas plīst, bet es neko konkrētu nevaru pateikt. Eh!

-  Sergej Anatoļjevič, bet varbūt jums tikai likās? - Ravils sāka šaubīties.

-   Man? Man likās? - Seļiverstovs uzsita sev ar dūri pa krūtīm. - Tad man taču nekad nekas neliekas! Mani uzskatīja par vis­reālistiskāko un saprātīgāko lidotāju visā pulkā! Es pat reālus sapņus redzu, bez jebkādām fantāzijām! (Jn te es varu teikt godī­gi - es redzēju Tibetas Aizstāvja dzīvās acis.

-   Skaidrs! Tā ir kalnu slimība, ko izsauc skābekļa trūkums gaisā, un to bieži pavada fantastiska rakstura halucinācijas, - atskanēja Rafaela Jusupova skeptiskā balss.

-  Tātad man rādās halucinācijas? - Seļiverstovs uzbudinājās vēl vairāk. - Es taču kā ekspedīcijas sagādnieks visvairāk domāju par putraimiem un konfektēm! Es esmu pragmatiķis, saprotiet, prag- matiķis! Halucinācijas un fantāzijas nav priekš manis! (Jn kalnu slimi- ba man ari daudzreiz ekspedīcijās ir bijusi, un ne reizi, nevienu reizi man nebija nekādu halucināciju! Vai skaidrs, Rafael Gajazovič? Es varu pateikt, ka reāli redzēju debesīs milzigas, neparastas, starojošas acis, kuras es, nezinu, kāpēc, nosaucu par Tibetas Aizstāvja acīm.

Klausoties šajā diskusijā, es sapratu, ka Seļiverstovs runā taisnibu. Man nebija ne mazāko šaubu par viņa realitātes izjūtu. (Jn arī fiziski šis cilvēks bija tik spēcīgs, ka halucināciju rādī­šanās kalnu slimibas ietekmē bija apšaubāma.

Mēs ar Seļiverstovu šajā sakarībā iztaujājām Tatu.

-   Viņš redzēja Gudrības Acis. Dažreiz tās šeit parādās de­besīs. - Tatu paziņoja to kā banālu faktu.

-   Un kas ir Gudrības Acis?

-   Šambala ir Gudro Mājvieta, - izvairigi atbildēja Tatu.

Es labi sapratu, ka Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs varēja redzēt mirāžu. Bet mirāžu, kas izskatās kā neparastas acis, - tas nebija ticams! Ja no pieņēmumiem izslēdzam mirāžu, atlika ticēt

tikai mistiskajiem variantiem. (Jn cik daudz tāda mistiska un cil­vēka apziņai nesaprotama mums ir stāstījuši lamas! Gn vai mums nav tiesibu ticēt Jeļenai Blavatskai, Nikolajam un Jeļenai Rērihiem un citiem ezoteriskajiem zinātniekiem? Gn Tibetas tau­tas nostāstiem un leģendām!

Viss veidojās tā, ka mēs jau esam pārgājuši Šambalas robežu, un šeit, šajā teritorijā, kur zem zemes droši vien ir Labāko no Labākajiem daudzveidīgās sabiedrības brīnišķīgās pilsētas, varēja gaidīt neizskaidrojamas parādības, kas varēja rasties superaugsti attīstītas civilizācijas funkcionēšanas rezultātā, kurai ir cita domāšanas un enerģētiskā pieeja zemes dzīvei.

Varēja iedomāties, ka šis acis debesis ir hologramma, kas veidota ar mums nesaprotamu mērķi. Bet cik daudz enerģijas tam bija nepieciešams iztērēt! Kāds gan ir šīs enerģijas avots?

Interesanti bija tas, ka saskaņā ar Seļiverstova stāstījumu acis debesis līdzinājās tām, kas attēlotas uz Nepālas stūpām, kuras mēs pirmās Himalaju ekspedīcijas laikā interpretējām kā lemūriešu acis. Bet lemūriešu rase taču bija pati attīstītākā uz Zemes! Kas zina, varbūt noslēpumainajā Šambalā, kur dzivo Labākie no Labākajiem no visām piecām cilvēku pamatrasēm, galvenā loma ir gigantiem - lemūriešiem, bet jēdzienam «Gud­rības Acis», kas Austrumos ir sastopams uz katra soļa, ir saistī­ba ar Šambalas lemūriešu acim, un cilvēki tās uztver kā patieso Gudribas simbolu, kas iegājis zemapziņā ne tikai evolucionāri, bet ari ģenētiski.

Pilnigi iespējams, ka sensenos laikos lamas redzēja šis acis debesis un šo redzējumu zīmējuma veidā pārnesa uz Nepālas un Tibetas stūpām, nosaucot tās par Gudribas acim un neapjaušot, ka šis acis pieder pašiem gudrākajiem cilvēkiem uz Zemes - lemūriešiem. Iespējams ari, ka kāds kādreiz ir bijis Somati alā

un redzējis tā cilvēka acis, kuru ipašie Cilvēki godbijigi sauc «Viņš» un kurš ir Mirušo Valstības vai Cilvēces Genofonda aiz­stāvis un atjauj vai neatļauj ieiet vienā no galvenajiem Šambalas mājokļiem. ,

Šo domu gaitā viena detaļa palika nesaprotama - jēdziens «Tibetas Aizstāvis», kas sazin no kurienes parādijās Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova galvā, ieraugot debesis šīs acis.

Stāvēju blakus mašīnai un domāju par to. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka jēdziens «Tibetas Aizstāvis» nākamajā dienā ne­gaidīti uzpeldēs sakarā ar pavisam citiem cilvēkiem un būs sais­tīts ar noslēpumaino gaismu debesis.

Noslēpumaina gaisma debesīs

Līdz Kailasam bija palikuši kādi 80-90 kilometri. Tuvojās va­kars. Putekļu vētras brāzās viena aiz otras. Nakšņot palikām vietā, ko sauca par Parajangu, uzslējām teltis. Visu vakaru negājām laukā no teltīm. Kad jau sāka tumst, Seļiverstovs teica:

-   Tāda sajūta, ka aiz telts pēkšņi ir kļuvis gaišāks.

-  Tas tikai tā liekas. Pavirzies tālāk! - teica Rafaels Jusupovs, tidamies guļammaisā. - Izplēties pa visu telti!

Bet nākamajā rītā mēs panācām grupu vācu svētceļnieku. Viņi zālainā nogāzē vāca kopā teltis. Apstājāmies. Uzzinājuši, ka mēs esam krievu zinātnieki, nevis svētceļnieki, visi seši vācieši, pārtraukdami cits citu, sāka stāstit par parādību, ko redzējuši iepriekšējās dienas vakarā. Beidzot divas sievietes - frau Margita un frau Ērika, kas labi runāja angliski, - pārtrauca pusvācu- pusangļu vārdu plūdus un pastāstīja par noslēpumaino gaismu debesīs.

-    E-eh! - viņas pārtraukdams, iesaucās Seļiverstovs. - Es taču teicu, ka aiz telts ir kļuvis gaišāks. Neizgājām taču laukā, vai ne! No aukstuma izbijāmies! Eh!

-   M… jā…, - es žēli norūcu.

-   Bija tā, - viena otru pārtraukdamas, stāstija frau Margita un frau Ērika. - Ap astoņiem vakarā mēs sākām sliet teltis. Saule jau bija aizgājusi aiz horizonta, kļuva tumšāks. Pēkšņi austrumos, saules rietam pretējā pusē, pie horizonta parādījās dažas gaišas joslas. Joslas bija oranžas, dzeltenas un pienaini baltas, un pie tumšā horizonta tās bija labi redzamas. Šīs gaismas joslas nāca it kā no vienas vietas, kas orientējoši varētu būt 50-80 kilometru attālumā no mums uz austrumiem. Pamazām joslas sāka celties arvien augstāk un augstāk, pēc pusstundas sasniedza zenītu un aizņēma visu austrumu horizonta pusi. Tajā pašā brīdī tādas pašas joslas, kas nāca no viena punkta, parādījās arī rietumos un sāka virzīties uz zenītu. Vēl pēc pusstundas tās savienojās ar joslām austrumu pusē, pie tam savienojās tikai pienaini baltās joslas, bet oranžās, dzeltenās un zilās it kā palika karājoties debesis, nesa­sniedzot viena otru. Tās bija redzamas vēl pusstundu, pēc tam tās pamazam apdzisa. Bet pats galvenais ir tas, ka mēs visi kā viens sajūtām, ka šo noslēpumaino gaismu ir izsaucis… m… mmm…

-   Kas?

-   Tibetas Aizstāvis.

-   Ko? - Mēs ar Seļiverstovu saskatījāmies.

-   Tibetas Aizstāvis! Paprasiet jebkuram no mūsu grupas, - visi teiks vienu un to pašu. Ši doma it kā ienāca mūsu galvās no ārienes, - atbildēja frau Margita.

-    Jolki-palki! Te ari Tibetas Aizstāvis! - acis iepletis, Seļiverstovs tik vien spēja pateikt krieviski.

-   Kas ir Tibetas Aizstāvis? - jautāju vācu svētceļniekiem.

-   Ich wei6 nicht (es nezinu), - viens no viņiem atbildēja.

-   Es ari nezinu, bet tas ir kaut kāds Saprāts, - atbildēja frau Ērika.

Pastāstīju vāciešiem, ka Seļiverstovs redzēja debesis nepa­rastas acis un arī pēkšņi sajuta, ka tās ir Tibetas Aizstāvja acis.

-   O-o! - vācieši iesaucās un pat piegāja pie Seļiverstova, lai pieskartos viņam.

-    Vai jūs nofotografējāt mīklaino gaismu debesīs? - es pajautāju.

-   Tikai viņš nofotografēja, - frau Ērika parādīja uz vācieti vi­dējos gados, - un tikai vienu reizi. Mēs ceram, ka fotogrāfija būs izdevusies.

-   Kāpēc tikai vienu reizi? - Nespēju slēpt vilšanos.

-   Nu tā. Nu tā, - taisnojās vācietis, - es biju tā pārsteigts. (Jn vārdi «Tibetas Aizstāvis» kā ar āmuru sitās pa galvu.

Mēs norunājām, ka vācietis fotogrāfijas kopiju atsūtīs mums uz Krieviju. Viņš izpildīja savu solījumu.

Pēc tam es mēģināju noslēpumainās gaismas liecinieku vadi- bā kaut ko uzzīmēt ekspedīcijas dienasgrāmatā un salīdzināt iegūtās ziņas ar apkārtnes karti.

-   Tātad gaisma sākās tur - rietumu pusē? - jautāju vācie­šiem, pacēlis acis no kartes un ar roku rādīdams uz rietumiem.

-   Jā, jā, tur, - atbildēja vācieši.

-   Vai zināt, kas tur atrodas?

-   Kas?

-    Tur, aptuveni 80 kilometrus no šejienes, atrodas svētais Kailass. Iznāk, ka atspiduma rietumu puse nāca no svētā kalna. Vai tas bija spilgtāks nekā austrumu pusē?

-   Liekas, ka bija gan, - teica frau Ērika.

Tad es pastāstīju vācu svētceļniekiem par leģendāro Santa- mani (tibetiešu valodā Norbu-Rinpoče) akmeni, ko aprakstijis Nikolajs Rērihs. Dzīvojot Indijā, Rērihs tumšajās naktis vairāk­kārt redzējis uzplaiksnījumus un gaismas stabus pa visām debe­sim. Tā nevarēja būt ne ziemeļblāzma, ne elektriskie lādiņi. La­mas Rēriham paskaidrojuši, ka gaisma nāk no brīnumainā ak­mens Šantamani, kas atrodas Šambalas tornī. Kad šis akmens spid, no Šambalas torņa nāk mirdzoši stari.

Stāta, ka brinumaino Šantamani akmeni uz Zemi atnesis spār­notais zirgs Lun-ta. Šim akmenim piemit «iekšējais karstums», bet šī «radiācija» uz cilvēkiem iedarbojas labvēlīgi, virzot viņu domas uz augstākām lietām.

Bez galvenā akmens esot arī vairāki tā fragmenti, kas ne­redzamām saitēm saistīti ar galveno akmeni. Viens šāds frag­ments ir diezgan siki aprakstīts. Tas esot spidīgs un līdzigs ze­mesriekstam. Akmeni iegravēti četri hieroglifi, kurus nevienam nav izdevies atšifrēt. Leģenda vēsta, ka daudziem Āzijas un

Eiropas vadoņiem ir piederējis šis Šantamani akmens fragments un palīdzējis valdīt pār tautu. Stāsta pat, ka Rēriham esot bijis Šambalas valdnieku dots uzdevums šā akmens fragmentu no­gādāt no Eiropas uz Šambalu.

Stāsts uz vāciešiem atstāja lielu iespaidu, jo vairāk tādēļ, ka vāciski skanošais uzvārds «Rērihs» viņiem bija tuvs.

- Saistībā ar šo leģendu, - es piemetināju, - var atrast pie­tiekami daudz pamatojumu, lai pieņemtu, ka svētais Kailass ir tas «Šambalas tornis». Un, ja tā, tad Kailasa virsotnē vai ari tai blakus ir jābūt galvenajam Šantamani akmenim, no kura nāca noslēpumainā gaisma, kuru jūs redzējāt rietumu pusē. Gaisma

austrumu pusē, iespējams, nāca no Šantamani akmens frag­menta, kas, iespējams, atrodas kaut kur 80 kilometrus uz aus­trumiem no šejienes.

Vācieši piekrita šim pieņēmumam un sāka spriest, ka vēlas paši savām acim redzēt šo brīnumaino akmeni, sāka domāt, kā­das problēmas varētu rasties, ja mēģinātu uzkāpt svētajā Kailasā,

vai ka vismaz varētu meklēt akmens fragmentu uz austrumiem no šejienes. Bet driz vien bagātās zemes svētceļnieku vidū virsroku guva garigais un viņi viegli un ar cieņu piekrita, ka pat iespēja paskatīties uz svēto kalnu, kura virsotnē, iespējams, atro­das brīnumainais Šantamani akmens, jau pati par sevi ir liela laime, kura tiek piešķirta tikai izredzētajiem. Šiem vāciešiem ar vēja appūstajām sejām un deguniem bija pietiekami daudz god­prātības, lai atmestu eiropeisko patosu un no visas sirds pieņem­tu viņiem svešos Tibetas svētumus. No viņu acim bija redzams, ka viņi jau ir iemilējuši Tibetu.

Kamēr mūsu puiši ar vāciešiem apsprieda detaļas, laiku pa laikam angļu runā iesprauzdami vācu vārdus «ausgezeichnet» vai «danke», es atgāju malā, lai padomātu. Nebija nekāda iemesla neticēt vācu svētceļniekiem, bet pieņēmums par leģendārā Šan­tamani akmens starojumu, kuru es izvirzīju, likās pārāk mistisks.

«Vai tikai tā noslēpumainā gaisma nebija savdabīga varavīk­sne?» es domāju.

Bet pret šo variantu runāja tas, ka droši vien vēl neviens nav redzējis varavīksni, kas stiepjas no horizonta lidz horizontam, jo varavīksne parasti ir lokāla parādība. Bez tam nekad nav tā, ka viena varavīksne nāktu no vienas vietas un pēc tam izplūstu pa debesīm. Un varavīksnē arī nekad nav baltās krāsas, varavīksnē parasti krāsas seko šādā secībā: sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, zila un violeta.

Ari par neparastu saulrietu diezin vai var būt runa, gaisma taču nāca no austrumiem, kur saule lec.

Viss liecināja par to, ka šeit, Tibetā, svētā Kailasa rajonā, no­tiek neparastas parādības, kuras nu nekādi nevar interpretēt citādi kā mistiskas. Vārds «mistika» nozimē noslēpumu. Bet no­slēpums irtas, ko mēs nezinām un kas nekādi neiekļaujas mūsu apziņā. Bet Šambala šeit neredzami bija klāt un rādīja mums, ka šajā pasaulē mēs vēl zinām ļoti maz, ka mūsu priekšā ir milzum daudz noslēpumu, kurus mums nāksies vēsturiski izpētit, lai sekotu Dieva noteiktajam progresa ceļam. Mēs, mūsdienu zināt­nieki, sazin kāpēc cenšamies dot visiem saprotamus izskaidro­jumus nesaprotamām parādibām, lai ari šie izskaidrojumi izskatās muļķigi un naivi, un sazin kāpēc baidāmies izteikt vārdu «noslēpums» vai «mīkla», iztēlojamies, ka esam zinoši, lai gan saprotam, ka zinātnieka uzdevums ir tieši pētit noslēpumus un ka pasaulē ir noslēpumi, kuri tiks atklāti ne jau rit, bet gan tikai tālā nākotnē.

Stāvēju, galvu nodūris, netālu no mašīnas un arvien labāk un labāk sapratu, ka man kā zinātniekam blakus vārdam «Šambala» ir jāliek vārds «noslēpums» un ka ši leģendārā un neredzamā Dieva veidojuma atminējums vēl ilgi būs minējumu un hipotēžu limeni, lidz pati Šambala neuzsāks kontaktēties ar cilvēci, kura beidzot būs izpratusi, ko nozimē Labais un Ļaunais, būs izpratusi šos vārdus, kuros slēpjas kolosāli liela garigā un fiziskā enerģija.

Es stāvēju, un man gribējās ticēt, ka drīz mēs paši savām acīm redzēsim Šambalas priekšvēstnesi - Dievu Pilsētu un ka, to skatot, mums radīsies iespaids, ka mēs, tieši mēs, esam atraduši leģendāro Šambalu.

Bet… es nevarēju iedomāties, ka driz vien mēs sapratīsim, ka Dievu Pilsēta jau ir savu misiju izpildījusi, radot jaunu Zemes cil­vēku, ka ši pilsēta tagad ir kā mirusi, bet galvenā Šambalas dzive notiek zem tās - tur, kur dzīvo dauzveidigie cilvēki, kur spīd silta zemzemes saule. Daudz, daudz reižu šī doma atgriezīsies pie manis, kad ekspedīcija būs beigusies, arvien stiprāk un stiprāk nostiprināsies atziņa, ka zemzemes civilizācija patiesi eksistē, ka principiālās lietās tā mūs vada un ka tieši šī civilizā­cija ir radījusi Dievu Pilsētu kā matricu, lai iedarbinātu jaunu ar mums konkurējošu dzives liniju.

Tobrid es vēl nezināju, ka tad, kad visi ekspedīcijas materiāli par Dievu Pilsētu būs apstrādāti, es pats sev par pārsteigumu konstatēšu, ka svētā Kailasa virsotnē ir kvadrātveida laukums, līdzīgs tam, kāds atrodas Heopsa piramīdas virsotnē, ka šo laukumu var interpretēt kā nosēšanās laukumu seno civilizāciju gaisa kuģim, kas varēja (atcerie­ties spārnoto zirgu Lung-ta!) aiznest uz turieni brīnumaino Šantamani akmeni, kas dažreiz sāk izstarot ļoti spēcigu gaismu.

Bet toreiz, kad es stāvēju netālu no mašinas un domāju, smalks skumju pavediens arvien vairāk un vairāk ievijās manā dvēselē, it kā no iekšpuses rādīdams manu prāta nespēku, bet grandiozais vārds «noslēpums» kā āmurs sitās pa smadzenēm. Pagriezos un piegāju pie mašīnas. Ieraudzīju Sejiverstovu stāvam kopā ar Rafa­elu Jusupovu, piegāju klāt un vērsos pie Seļiverstova:

- Tu, Sergej Anatoļjevič, esi laimīgs cilvēks, - tu redzēji tās

būtnes acis, kas šeit, Tibetā, klonēja, izloloja, aizstāvēja un turpina aizstāvēt pēcplūdu cilvēku, no kura ir radusies visa cilvēce.

Rafaels Jusupovs pasmaidīja.

Šīs dienas beigās mēs iebraucām Kailasa rajonā, bet svēto kalnu aizklāja mākoņi. Lai velti netērētu laiku, vispirms no­lēmām izpētīt noslēpumaino Dēmonu ezeru. Tik daudz ko bijām dzirdējuši - mistiskas čūskas, ūdens, no kura mirst, un tā tālāk! Es vēl nezināju, ka Dēmonu ezers mūs rit gandrīz nogalēs.

7. nodala

DĒmonu ezers

-    Dēmonu ezeru - Rakšasu no šejienes nevar redzēt, - uz manu jautājumu atbildēja parasts mazā Ču-Gombas klostera mūks, ar kuru man pusstundu atļāva parunāties «šoferis» Lan- Viņ-E. - Jums jābrauc tur - aiz tā uzkalna, tad jūs redzēsiet lielu ezeru, uz kura vienmēr ir vētra. Pie Dēmonu ezera krasta gan tuvu nebrauciet, - var iebrukt smiltis un aprit mašīnu.

-   Labi.

-   Ja no Dēmonu ezera, kur vienmēr ir vētra, jūs brauksiet uz austrumiem, - mūks turpināja, - jūs šķērsosiet aptuveni piecus kilometrus platu līdzenu zemes šaurumu un nokļūsiet pie svētā Manasarovara ezera, kur vienmēr ir pilnīgs bezvējš.

-   Tātad uz Rakšasa ezera vienmēr ir vētra, bet uz Manasaro­vara vienmēr bezvējš? - es ieinteresējos. - Kāpēc tā, abus ezerus taču vienu no otra neatdala kalnu grēda?

-   Tāpēc, ka uz Rakšasa dēmons nepārtraukti trenkā gaisu, bet uz Manasarovara labie dievi vienmēr apstādina vēju. - Mūka balsī nebija ne mazākās šaubu ēnas.

-   Kaut kādas muļķības, - Rafaels Jusupovs pačukstēja man pie auss.

-   Pagaidi, Rafaeli Sakiet, - es vērsos pie mūka, - bet kāpēc dēmons virs Rakšasa dzenā gaisu?

-   Tāpēc, ka dēmons dusmojas par to, ka blakus ir parādījies svētais Manasarovars.

-   Vai tad agrāk tas tur nebija?

Leģenda par dēmonu ezeru

- Saskaņā ar leģendu, kas aprakstīta Tibetas tekstos, - mūks nodrebinājās aukstajā vējā, - Manasarovars parādijās pirms 2300 gadiem, bet Rakšass bija jau kopš senseniem laikiem.

-   Kā tā?

-   Paskaidrošu. - Mūks pagrieza aukstajam vējam muguru. - Vēl pirms 2300 gadiem pār Tibetu valdīja Dēmonu Dievs. Viņš sēdē­ja Kailasā, bet viņa sieva netālu no šejienes, lūk, tur. - Mūks ar roku parādīja uz ziemeļrietumiem.

-   Dēmona sieva sēdēja tajā vietā, kuru tagad sauc par «izsal­kušā velna vietu»? - es pārtraucu.

-   Cilvēki dažreiz tā sauc šo vietu. Tad, lūk, - mūks turpināja, - reiz Dēmonu Dievs, sēdēdams uz Kailasa, izstiepa kāju un nolika to uz zemes; tajā vietā izveidojās Rakšass, kuram viņš no­deva savu dēmonisko spēku. Rakšass ir Dēmonu Dieva kājas nospiedums.

-   Bet kāpēc tur vienmēr ir vētra?

-   Visi Dievi valda pār piecu elementu spēku. Kad Dēmonu Dievs bija uzvarēts, tad pats Galvenais Dievs, kuram pakļaujas visi, Dēmonu Dievam no šiem pieciem elementiem (uguns, ūdens, zeme, vējš un cilvēks) atstāja tikai ūdeni un vēju, bet dēmonisks spēks vējam un ūdenim var būt tikai Rakšasa robežās un nekur citur.

-   Bet vai nevar būt tā, ka cilvēki paņems no Rakšasa ūdeni un kaut kur tālu savā valstī indēs ar to cilvēkus? - uzdevu pro­vokatīvu jautājumu.

-    Es taču teicu, - mūks nesaprašanā sarauca uzacis, - ka ūdenim un vējam dēmonisks spēks piemīt tikai ezera robežās. Citās vietās Labie Dievi neitralizē to ūdeni un to vēju. Ne jau tāpat vien uz Manasarovara vienmēr ir bezvējš, - Labie Dievi nelaiž tur dēmonisko vēju.

Ienāca prātā, ka esmu jau pieradis pilnigi nopietni runāt par mitiskām tēmām, lai gan, no zinātnieka un ķirurga viedokļa rau­goties, tas izskatās vismaz pēc untuma. Bet es jau zināju, par laimi, zināju, ka aiz pasakainajiem mītiem slēpjas kaut kas nopietns un neizzināts, kas kaut kad, varbūt tikai tālā nākotnē, kļūs saprotams, un kāds liels nākotnes zinātnieks varēs svinēt savu zinātnisko uzvaru, no sirds pateicoties Dievam. Droši vien pagātne un nākotne patiesi nav atdalāma viena no otras, bet miti, kas nāk no tālas senatnes, attiecas uz tālu nākotni. Jo dzive taču attistās pa spirāli.

-   (Jn cik ilgi pār Kailasu valdija Dēmonu Dievs? - pajautāju pēc isa klusuma briža.

-   Es precīzi nezinu, - mūks saminstinājās, - stāsta, ka tolaik, kad Tibetas Lielie Cilvēki sāka aiziet zemzemē, parādijās Dēmonu Dievs, sāka izmantot Dižā Kailasa tantriskos spēkus un ar šo spēku palīdzību izdarija ļoti daudz slikta visā pasaulē. Kailass taču ir Zemes centrs.

-  Kas zina, varbūt šis laiks sakrita ar tumšo spēku uzplaukumu uz planētas. Ja varētu izsekot vēsturei…, - nomurmināju pats pie sevis.

-   Kailasam ir ļoti liels spēks, ļoti liels, ļoti… - Vējā nosalušā mūka augums iztaisnojās. - No šejienes Kailass ir labi redzams, bet šodien ir mākoņi.

-   Un kas notika pirms 2300 gadiem?

-   Sapulcējās 28 Labie Dievi un devās ciņā ar Dēmonu Dievu,

kas sēdēja Kailasā. Cīņa bija ilga, bet viņi uzvarēja Dēmonu Die­vu. Dēmoniskais spēks vairs nepalika nekur citur kā tikai Rak­šasa ezerā. Šajā ezerā palika tikai dēmona dēls - velns, vārdā Simbu-Tso. Lūk, tā nu dēmona dēls dzenā tur gaisu un apgāna ūdeni.

-   Es vēl gribēju pajautāt…

-   Lūk, vēl kas, - mūks mani pārtrauca, - pēc tam, kad Labie Dievi bija uzvarējuši, Kailass spidēja. Spidums bija debesszils, zils un balts. (Jn spidēja ari vieta, kur sēdēja Dēmona Dieva sieva.

-   «Izsalkušā velna vieta?»

-   Jā. - Mūks uzmeta man ašu skatienu.

-   Bet vai austrumos nekas nespīdēja? - pajautāju, atceroties vācu svētceļnieku stāstu par neparasto gaismu debesīs.

-   Precīzi neatceros, - mūks sāka domāt, - laikam spīdēja gan.

-   Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par Šantamani akmeni, kuru tibetiešu valodā sauc Norbu-Rinpoče? Stāsta, ka galvenais akmens ir Kailasa virsotnē, kuru sauc ari par «Šambalas torni». Bet ir vēl daži šā brīnumainā akmens fragmenti, kuri ir neredza­mi saistīti ar galveno Šantamani akmeni. Vai jums nešķiet, ka viens no tiem atrodas «izsalkušā velna vietā», otrs - uz austru­miem no turienes? Ziniet, leģenda vēsta, ka Šantamani akmens var izstarot ļoti stipru gaismu.

-    Es zinu, - mūks cieši paskatījās uz mani, - ka Norbu- Rinpoče akmeni Kailasa virsotnē uznesa galvenais no divdesmit astoņiem Labajiem Dieviem, un viņu sauca Tiuku Toče. Ar šā akmens palīdzību Labie Dievi uzvarēja Dēmonu Dievu. Bet par fragmentiem es neko nezinu.

-   Vai neesat dzirdējis, ka krievu zinātnieka Nikolaja Rēriha misija bija atnest uz Tibetu vienu no šiem fragmentiem?

-   Nē, nezinu.

-   Kāds bija Labais Dievs Tiuku Toče?

-   O! Viņš bija ļoti neparasts. Viņam bija tris sejas, katrā sejā tris acis, viņam bija 16 rokas - katrā pusē 8 - un 4 kājas. Tieši viņš izsauca Kailasa starojumu pēc uzvaras pār Dēmonu Dievu. Bet pēc tam viņš uz Zemes, šeit Tibetā, atstāja dievcilvēku Ahadu (tibetiski - Ijaladžumu), kurš atkal sāka organizēt jogu karalisti. Tajos laikos parādījās Dižais Milarepa. Ahads gribēja, lai jogi atkal sāktu izmantot Kailasa tantrisko spēku, bet…

Mūks apklusa.

-   Kas notika? Vai jogu karalisti neizdevās atjaunot?

-To izveidoja, bet tā pamazām apdzisa. Bet bez jogiem mums, tibetiešiem, ir grūti dzivot. Mēs redzam Kailasu, bet nevaram izmantot tā tantrisko spēku.

-   Vai aizvakar jūs redzējāt neparastu gaismu debesīs?

-   Jā, es skaitīju tai lūgšanu.

-   Ko nozīmē šī gaisma?

-Tā nozīmē, ka Labais Dievs Tiuku Toče ir atgriezies.

Apklusu, nezinādams, ko domāt.

-   Un… kā radās svētais Manasarovars?

-    Pēc uzvaras pār Dēmonu Dievu Labais Dievs Tiuku Toče nolika savu kāju uz zemes, un tajā vietā radās svētais ezers. Tas darbojas pret Dēmonu ezeru, tas neļauj dēmoniskajam vējam un ūdenim izplatīties pa visu pasauli.

Lan-Viņ-E pieskārās manam elkonim, un viss viņa izskats pauda, ka saruna ir jābeidz.

-    Vienu minūtiti, vienu minūtīti… Bet vai «izsalkušā velna vietā» ir pārakmeņojušies cilvēki? - neraugoties ne uz ko, vērsos pie mūka.

Mūks paskatijās uz mani plaši ieplestām acim. Spēcīgais vējš raustīja viņa apģērbu. Lan-Viņ-E atkal pieskārās manam elkonim.

Paņēmuši laivu un visu aprīkojumu, devāmies pie džipa, lai dotos uz Dēmonu ezeru.

-   Bet vai šis vējš nav dēmonisks? - pavēcinādams rokas, es vēl pajautāju mūkam, kas nāca aiz mums.

-   Nē, nē. Šis ir labs vējš. Uz Dēmonu ezera pūtīs ļauns vējš.

Kad bijām visu sakrāvuši mašīnā, uzsaucu mūkam:

-   Kā jūs sauc?

-   Tlennurpu, - viņš atsaucās.

Sapratu, ka centīšos atrast iespēju vēlreiz parunāties ar šo mūku par «izsalkušā velna vietu» un centīšos tur nokļūt… viens pats. Bet tagad mūs gaidīja Dēmonu ezers.

Pie Dēmonu ezera

-   Stop, jolki-palki! Negriez mašīnu! Dount turn! - kliedzu va­lodu sajaukumā, kad Lan-Viņ-E sāka nogriezties uz smilšu pusi, lai piebrauktu pie Dēmonu ezera - Rakšasa.

Džipa priekšējie riteņi iestrēga smiltīs.

-   Tatu, pārtulko, lai viņš stāv te un nebrauc pie krasta. Mēs aiziesim kājām. Tur nav vairāk par puskilometru.

Dēmonu ezerā patiešām bija stipra vētra. Tumši zilie viļņi rēkdami triecās pret krastu. Ausis svilpoja auksts, griezīgs vējš, raudams nost kapuces.

-   Kāds pretīgs vējš! - nopūtās Seļiverstovs, ņemdams laivu ārā no maisa.

-   Varbūt nebrauksim iekšā, Dēmonu ezers kā nekā, - caur viļņu dārdiem man ausī kliedza Rafaels Jusupovs.

-    Paskaties, Rafael, kā pie krasta ūdens ir sajaucies ar smiltīm, viļņi pārāk lieli. Zinātniskiem paraugiem tāds ūdens nav derīgs. Lai eksperiments būtu precīzāks, jāatiras pēc iespējas tālāk no krasta. Labāk ir ņemt ūdens paraugus no dzelmes ar aparāta palīdzību, lai gan tādos viļņos to izdarit būs grūti, - es teicu, gatavodams divdesmit speciālas pudeles un aparātu ūdens paraugu ņemšanai no dziļuma.

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs pumpēja laivu.

Man dvēselē urdijās šaubas, saistītas ar mūka pastāstīto leģendu par to, ka šim ūdenim patiešām ir dēmoniskas ipašibas.

«Varbūt tomēr nevajag riskēt?» es domāju. «Airēšanās pa ezeru šādā vētrā patiešām ir bistama! Gn ja nu vēl iznāk sarī­ties…šo dēmonisko ūdeni!»

Bet zinātnieka ziņkārība dzina uz priekšu. Aiz muguras jau bija zinātniskā Himalaju ekspedīcija, kad meklējām «dzivo» un

«mirušo» ūdeni, kad 5000 un 5600 metru augstumā, sekojot leģendai, mēs atradām divu veidu ūdeni, vienu jogi izmantoja, lai ieietu Somati stāvokli («mirušais ūdens»), un otru, lai atkal iz­ietu no tā («dzivais ūdens»), Pētijumi laboratorijā ar šūnu kultū­rām pierādija, ka tā saucamais «mirušais ūdens» pastiprina šūnu pašiznīcināšanos (apoptozi), bet «dzivajam ūdenim» ir pilnīgi pretējas īpašības, tas pastiprina šūnu dzīvības noturīgumu. Mums šie rezultāti bija tik sensacionāli, ka nevarējām atturēties no kārdinājuma paņemt dēmoniskā ūdens paraugus, lai salīdzinātu tos ar svētā Manasarovara ūdeni.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka mēs labora­torijā patiešām izpētījām abus ūdens veidus, bet atšķirībā no Himalaju «dzivā» un «mirušā» ūdens ieguvām negativu rezultātu. Gan dēmoniskais, gan svētais ūdens attiecībā uz apoptozi (Jfas (Krievija) apstākļos izrādījās neitrāli. Acīmredzot Tlennurpu stāstītā leģenda, ka Rakšasa ūdenim dēmoniskas ipašības piemīt tikai šā ezera robežās un citur tas šis īpašības zaudē, bija pareiza.

-   Laiva ir gatava. Laiks vilkt gumijas cimdus, lai nepieskartos šim… brrr… ūdenim, un doties ezerā, - atskanēja Seļiverstova balss.

Paskatījos uz laiviņu, kas pēc mūsu pasūtījuma bija taisīta tehnisko gumijas izstrādājumu rūpnīcā, akciju sabiedrībā «GZEMIK», kurto stipras vētras apstākļiem konstruēja inženieris ar ebreju vārdu Emīls un tatāru uzvārdu Fathutdinovs, un nopūtos:

-   Nu, laiviņ, turies! Stāsta, ka ezers rij ne tikai cilvēkus, bet arī laivas.

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs ķērās pie airiem. Ar grūtībām sāku stumt laivu un, skriedams pa sēkli, iegrūdu to pusmetru augstā vilnī, pats aizelsies no skābekļa nepietiekamības. Nākamais lielais vilnis aplēja mūs no galvas līdz kājām, aizbāz­dams manu no skābekļa trūkuma atvērto muti.

-   Airē, Serjoga! - kliedzu, spļaudams ūdeni no mutes un atceroties tā dēmoniskās ipašibas.

-   (Jh, kā airēju! Ka tikai nepatrāpitos sāniski vilnim, tad gan apgāzisimies.

-   Mums jātiek kādus 150 metrus no krasta un tad jānoturas uz vietas, kamēr es paņemšu 20 pudeles ūdens paraugu. Turies, Serjoga!

Peldējām arvien tālāk un tālāk no krasta. Milzigie, aukstie viļņi drausmigi šūpoja laivu, ik pa bridim pārveļoties tai pāri. Ar apgriez­tu plastmasas pudeli nepārtraukti smēlu ūdeni laukā no laivas.

-   Šef, bet man tas, kas zem jostasvietas, jau ir samircis un peld dēmoniskajā ūdeni, bet es taču neesmu precējies.

-  Man ari tur viss ir slapjš, un es jau arī negribētu… Idioti tādi, gumijas cimdus uzvilkām, bet paši jau slapji no galvas lidz kājām. Nekas, Serjoga! Galvenais uzturēt stipru garu!

-   No krasta skatoties, viļņi likās diezgan mazi, bet te jau brūk virsū kaut kādi vaļi. Šūpo metra augstumā uz augšu un uz leju. Šef, vai tev jūras slimība nemetas?

-Nē.

-   Man ari ne.

Kad bijām tikuši kādus 150-200 metrus no krasta, nometu traucējošās gumijas cimdu atliekas un sāku ņemt ūdens paraugus.

-   Šef, vāc to ūdeni ātrāk. Man liekas, ka vējš kļūst stiprāks. Es tikko varu noturēties uz vietas, bet laiva tā vien griežas sāniski.

-   Es jau cenšos, Serjoga! Jau divpadsmit pudeles paņēmu. Jāsmeļ jau ari ūdens laukā no laivas, žēl, ka trešās rokas nav.

Vējš uz mirkli pieklusa, un šajā pēkšņajā klusumā skaidri at­skanēja Seļiverstova balss:

-   Dzirdi, kaut kas sāk svilpt. Vai tik laiva nav pārdurta?

Pataustīju laivas sānus.

-   Nē, viss normāli.

Bet svilpieni, kaut kādi baigi svilpieni kļuva arvien stiprāki un pārtapa mežonīgos kaucienos. Pārtraucu ņemt ūdens paraugus un pagriezos atpakaļ: milzīgs vilnis trakā ātrumā nesās uz mūsu pusi.

-   Serjoga! Turi laivas priekšgalu.

-   Vējš no visām pusēm, mūs gāž apkārt. Turi vienu airi!

Strauji apgriezos uz otru pusi un satvēru airi. Abi no visa

spēka centāmies noturēt laivu ar priekšgalu pret vilni. Vilnis mūs aprija.

-   Ne jau velti saka, ka ezers rij laivas, - atskanēja Seļiver- stova balss.

Laiva iznira no viļņa un bija līdz malām pilna ar ūdeni. Maiss ar ūdens paraugiem peldēja man aiz muguras. Seļiverstovs sēdēja laivas dibenā līdz jostasvietai ūdenī. Es tupēju uz ceļiem, arī ūdenī.

-  Ūdeni no laivas nevajag smelt laukā! Tā ir stabilāk, un borti laivai ir stipri! Malacis Emīls, labi uzkonstruējis! - es kliedzu.

-   Šef, nāk vēl viens tāds pats vilnis! Dzirdi, kā svilpj? - par atbildi kliedza Seļiverstovs, kura dzirde uztvēra augstos skaņu toņus. - Lidz krastam aizairēties nepaspēsim.

Pacēlu galvu un ieraudzīju nākamo milzu vilni. Vilnis kļuva arvien lielāks un lielāks, un pēkšņi es pamanīju, ka… ezera līme­nis ir pacēlies augstāk par mums.

-   Ko tas nozīmē? - es iekliedzos.

-   Ezers… mūs rij, - aizsmakušā balsi izdabūja Seļiverstovs. -Šef, kad vilnis būs klāt, mūs pacels vertikāli un apgāzis. Mums jāiedur laiva vilnī.

Tikko spēdams saturēt vienā rokā airi, es metos uz Seļiverstova pusi un, uzgāzies viņam virsū, izbāzu galvu laivas priekšgalā. Seļiverstovs izlocijās un ari izbāza galvu. Milzigs vilnis atsitās pret mūsu galvām, gandriz vai salauzdams kakla skriemeļus, un rūk­dams aiznesās garām, atstādams mūsu bungādiņās traku troksni. Kad caur aizvērtajiem plakstiņiem pamanijām gaismu un atvērām acis, Seļiverstovs trakā priekā iekliedzās:

-    Mēs pārdūrām vilni! Vilnis mūs izspļāva augšā! Ezers nevarēja mūs aprit! Bet gribēja taču, maitas gabals.

-   Serjoga, laižamies uz krastu! - sēcu, gulēdams viņam gan­driz virsū. - Trešo vilni mēs neizturēsim. Velns ar tiem astoņiem ūdens paraugiem, pietiks mums ar divpadsmit.

-   Šef, virzies atpakaļ, laiva ir gandriz vai stāvus. (Jn mūsu galvas plunčājas pa ūdeni kā… Ūdens tomēr ir dēmonisks.

Ātri norāpos no Seļiverstova, un laiva izlīdzinājās.

-   Kad mēs te raustāmies, no laivas list laukā ūdens, - pieme­tināja Seļiverstovs.

-   Serjoga! Ķeries pie abiem airiem un no visa spēka airē uz krastu! Pamēģināšu atlikušajās pudelēs paņemt paraugus no ūdens virsmas. Nav laika ņemties ar dziļūdens paraugu ņem­šanas ierīci. Velns ar visu, derēs arī ezera virsmas ūdens, būs ar ko salīdzināt. Citādi tiešām mūs panāks trešais vilnis.

Ūdens pilnajā laivā sāku taustities pēc maisa ar ūdens parau­gu pudelēm, saprotot, ka vilnis to varēja ari aizskalot. Atradu to aizķērušos pie manas kreisās kājas.

-   Urā! - pats pie sevis noteicu.

Maiss ar pilnajām pudelēm gulēja laivas dibenā.

Nosalušiem pirkstiem sāku vērt vaļā korķus un smelt pudelēs ūdeni. Biju jau piesmēlis sešas, kad Seļiverstovs iekliedzās:

-   Atkal svilpj, bet līdz krastam vēl 50 metri!

Aizmetu pustukšo pudeli, apgriezos, ar abām rokām satvēru vienu airi, un mēs kopā visiem spēkiem sākām airēt uz krastu.

Trešais vilnis mūs panāca gandrīz pie krasta, izšķīda uz sēkļa, pacēla laivu gaisā un izmeta krastā.

Pieskrēja Ravils un Rafaels. Rokās viņiem bija sausas drēbes.

-   Veči! Mēs nepārģērbsimies! Laižam no laivas laukā gaisu, metam mašinā, paņemam pudeles ar ūdeni un ātri braucam uz Manasarovara ezeru! - es skaļi teicu, lai gan viļņu rēkoņa jau bija aiz muguras.

-   Kāpēc? Pārģērbieties! Auksts taču!

-   Nē, jolki-palki! - aukstumā zobus klabinādams, es iebildu. - Mums ar Serjogu vajag, vajag…

-   Ko vajag?

-   Mums vajag ar Manasarovara svēto ūdeni neitralizēt dēmo­nisko ūdeni drēbēs un ķermenī. Braucam ātrāk!

Lan-Viņ-E, redzot mūsu satrauktās sejas, tā piedeva gāzi, ka dažu minūšu laikā šķērsoja piecus kilometrus lielo līdzeno ze­mes šaurumu starp ezeriem.

-   Mēs ar to maitas ūdeni samērcējām pakaļējo sēdekli, - no­sēcās Seļiverstovs, verot vaļā mašīnas durvis.

Pie sv ētā manasarovara

-   Tā nekas, ne mazākās vēja pūsmiņas! - teica Ravils, pir­mais izkāpjot no mašinas. - Kāds bezvējš! Paskatieties - ezers ir gluds kā spogulis!

-   Serjoga! Ejam peldēties! Ar visām drēbēm…, - teicu stingrā tonī.

Slapji lidz pēdējai vīlītei iebridām Manasarovarā.

-   Šef, te līdz dziļumam jāiet puskilometrs.

-   Liekamies guļus un plunčājamies tepat.

Nometāmies guļus un sākām valstīties, saceļot augšā dūņas.

-   Seju neaizmirsti nomazgāt, Serjoga, un muti izskalot. Ari acis jāizmazgā: iebāz galvu ūdenī, atver acis un pamirkšķini.

-   Labi.

Vēl bridi pagulējuši ledainajā ūdenī un sasaluši ragā, iznācām krastā, lai pārģērbtos.

-   Ģērbies, Serjoga! Ko tu stāvi?

-   Pagaidi, man jānotek.

Pēc pārģērbšanās mēs ar Seļiverstovu iedzērām mazliet spir­ta, lai sasildītos.

-   Es dzeršu tīru mantu, esmu nosalis lidz kaulam, - teica Seļiverstovs.

Pēc tam atkal piepumpējām laivu. Ravils to aiznesa līdz svētā Manasarovara krastam un nomazgāja svētajā ūdenī. Kamēr gatavoju ūdens paraugu pudeles, laiva jau bija nožuvusi.

Mēs ar Seļiverstovu sausās krosenēs iekāpām laivā un irā- mies tālāk no krasta. Pūta viegls rietumu vējiņš, bet viļņu nebi­ja. Ūdens virsma mieriga kā spogulis.

Noairējuši kādus 150-200 metrus, mēs bez pūlēm paņēmām visus 20 svētā ūdens paraugus un griezāmies atpakaļ.

-   Puiši, nofotografēsimies pie šā svētā ezera! Kopā ar laivu, kas viņus izglāba, - Ravils rādija uz mums ar Seļiverstovu. - (Jn ar Krievijas karogu!

Mans anoraks ari bija izžuvis. Uzvilku to, lai izskatītos skais­tāk. Mēs nofotografējāmies, apķēruši laivu un pacēluši Krievijas karogu. Sirdi iesmeldzās tālās Dzimtenes siltums.

Atgāju nostāk, nostājos ezera krastā un sāku skatīties uz Ma- nasarovaru. Neliels rietumu vējiņš tomēr bija jūtams, bet ūdens gluds kā spogulis. No šā svētā ezera patiešām plūda miers un svētlaime.

Man bija skumji. Negaidīti es ieslīgu skumjās, izbaudīdams to saldmi. Ķermenis sasila, nejuta lielā augstumā parasto elpas trūku-

mu, bet skumjas ieaijāja, it kā aizvedot netveramās tālēs, kur valda kaut kāds varens dzīvību apliecinošs spēks, kura priekšā dažādās pasaules, to skaitā ari mūsējā, šķita mazas un vienkāršas kā krā­sainas bildītes. Galvā periodiski uzplaiksnīja nesaprotams teiciens «tas ir svēts» un tūdaļ apdzisa, atstādams aiz sevis gaišas pie­lūgsmes pēdas un sapratni, ka arī tu, trešās dimensijas cilvēciņš, esi radits un tavā priekšā ir bezgalīgs augšupejošs ceļš pa pa­saulēm uz turieni, kur nekad nevar nokļūt un kur uzturēties droši vien ir ļoti, ļoti labi, bet ari ļoti, ļoti atbildīgi.

Pagriezos un paskatījos uz ziemeļiem, kur vajadzēja būt svē­tajam Kailasam. Bet Kailasu aizsedza mākoņi.

«Droši vien dzīvību apliecinošais spēks, kas paredzēts Zemei, ir iegājis tajā caur šo svēto kalnu, kuru… kāds uzcēla,» es nodomāju.

Galvā pazibēja vārds «matrica».

Pagriezos un ieraudzīju Ravilu Mirhaidarovu, kas arī skatijās uz Kailasa pusi ar augšup pret debesim paceltām rokām.

Piegāju pie Manasarovara krasta, pietupos un uzliku plaukstu uz ūdens. Aukstais ūdens šķita silts un mājīgs.

Nogūlos krastā un, galvu rokās atspiedis, sāku skatīties uz ūdeni. Ūdens zaigoja varavīksnes krāsās, dzirkstīja un, viegli plunkšķinādams pa akmeņiem, glāstija bargo Tibetas - Mūžīgā Kontinenta zemi, mūsu visu dzimto zemi.

Mans skatiens it kā sāka iedziļināties ūdenī, bet domas, kas galvā griezās nepārtrauktā karuselī, arvien vairāk sāka pietuvināties ūdenim, cenšoties atrast atminējumu jēdzienam «svētais ūdens». Es gaidīju, ka atkal parādīsies stulbuma un iekšējās neapmierinātības sajūta, pēc kuras, kā jau zināju, nāca gandriz netverami siksīks kā zirnekļa timeklis uzvedinājums no turienes - no augšas.

Iekšā kaut kas sāka viļņoties, tuvojās satraukums, un, pa- kļaudamies nesaprotamam dvēseles saucienam, es pielēcu kā­jās, piegāju pie puišiem un stingrā balsī teicu:

-   Viss! Vācam mantas! Braucam vēlreiz uz Dēmonu ezeru Rakšasu.

-   Šef, tu ko…?

Vai patiesi ir ūdens dzīvības formas?

Bet Dēmonu ezerā plosījās vētra. Atskanēja Rafaela Jusupova balss:

-   Patiešām dīvaini! Te ir vētra, bet pēc kādiem tur nieka 5 ki­lometriem citā ezerā - pilnīgs miers. Tas pats rietumu vējš, bet šeit tas trako un gaudo kā elles katlā, bet tur, pie Manasarovara, atgādina vieglu rīta brīzīti.

-    Pasēdiet mašīnā, paēdiet. Es iešu pie Dēmonu ezera, padomāšu viens pats, - es teicu.

Buksēdams pa smiltīm, aizgāju lidz Dēmonu ezara krastam, pieliecos un pataustīju trakajā ekstāzē dārdošo viļņu ūdeni. Dēmoniskais ūdens man likās durstīgs un ass. Protams, es cen­tos to izskaidrot ar burbuļu un putu ietekmi, taču dvēseles dziļu­mos sapratu, ka tā nav taisnība.

(Jzvilku anoraka kapuci un apgūlos smiltīs, ar skatienu urb­damies dēmoniskajā ūdeni. Auksts, brāzmains vējš pūta tieši sejā. Jutu, ka iekšēji sāku skaisties. Kaklā kāpa neizprotams niknums, un es nekā nevarēju tikt no tā vaļā.

(Jn pēkšņi es sapratu, ka niknums jau nerodas tāpēc, ka es guļu Dēmonu ezera krastā un man ir auksti, tas ir niknums par savu stulbumu. Sāku uzmanīgi skatīties uz viļņiem, kas sitās pret krastu, un centos piespiest sevi domāt… par to, ko es nezināju.

Centos izanalizēt savu juceklīgo domu gaitu un beidzot sapratu, ka es domāju par ūdeni.

-   Ūdens! Ūdens! Ūdens! - sāku atkārtot vienā laidā.

CIn tad iztēlē kaut kas iezimējās, nāca atvieglojums, savā ceļā noslaucīdams visas pārējās domas. Kļuva viegli un labi. Kā automāts piecēlos un skaidri pateicu:

-   Uz Zemes ir ūdens dzīvības formas.

Pastāvējis tā aptuveni minūti, es tiksmīgi aizvēru acis un, priecigi dauzīdams pats sevi ar dūri, smaidīdams teicu:

-   Paldies tev, Dieviņ!

Pēc tam atkal nogūlos smiltīs un iegrimu domās, kas nāca (nebaidos teikt) no uzvedinājuma. Tagad jau es biju sapratis, ka dzīve galvenokārt ir informācijas saglabāšana, pašanalīze un pašatražošana. Cilvēce jau ir radijusi informācijas mašinas - datorus, kas spēj uzglabāt un analizēt informāciju, bet vēl nav sasniegusi (un vai sasniegs?) to limeni, lai informācija pašat- ražotu sevi kopā ar visu tam nepieciešamo materiālo nodro­šinājumu. Es sapratu, ka materiālā dzive balstās uz informācij- ietilpigām vielām, tas ir - uz vielām, kas spēj aptvert lielu infor­mācijas apjomu.

Bet ūdens (daudzi zinātnieki to zina) ir ļoti spēcīga informā- cijietilpiga viela; man šķiet, ka ūdens informatīvā ietilpiba ir pat lielāka nekā gēniem. Bet ja nu ūdens var glabāt informāciju, pašuzlabot un pašatražot to (radit kopiju)?

Es zināju, ka ar mūsdienu pētniecības metodēm atbildēt uz šiem jautājumiem nav iespējams. Toties ezoteriskās un okultās mācibas, tāpat ari visas reliģijas, vienā balsi apgalvoja, ka pa­saulē viss ir dzivs: gan kosmoss, gan zeme, gan… ūdens. Gn, tā kā man nebija nekāda iemesla tam neticēt, es pilnigi normāli varēju iztēloties, ka ūdens var dzivot, tas ir - analizēt informāci­ju (domāt), pašuzlabot (attīstīt) un pašatražot (radīt) to.

Nevarēju izslēgt, ka viss planētas ūdens ir milzīga dzīva būt­ne, bet visskaidrāk es iztēlojos, ka ūdens vide tieši kūsā no tādu būtņu dzives izpausmēm, kas sastāv no ūdens. Vēl vairāk, man bija labi zināms, ka cilvēks gandrīz par 70-90 procentiem sastāv no ūdens, tāpēc ūdens dzīvības forma, ieslēgta miesiskā ap­valkā, varētu pastāvēt arī cilvēkā, tas ir, mūsos visos.

«Interesanti, kādas ir ūdens būtnes?» es domāju, jau pilnīgi

pārsalis guļot aukstajās smiltis. «Vai patiesi ir cilvēki, dzivnieki un augi, kas sastāv tikai no ūdens?»

«Nē, nē,» tūliņ arī atbildēju pats sev, «ūdens dzivibas formām nav jābūt miesisko dzīvības formu kopijām. Tām droši vien ir ārkārtigi savdabiga forma un dzives raksturs, bet tām ar miesiskajām dzīvības formām ir vienoti eksistences principi - ne jau tāpat vien cilvēks par 70-90 % sastāv no ūdens.»

Nesaprotami, kāpēc, bet man sāka likties, ka ūdens dzivības formas, tāpat kā miesiskās, ir radušās šeit, Tibetā, svētā Kailasa rajonā, un pa upēm, kas tek no šejienes, izplatījušās pa visu zemeslodi. Man pat likās, ka pēc Pasaules Plūdiem ūdens dzīvības formas nepavisam nav sākušas dominēt, ari tās aizgāja bojā, bet pēc tam ilgu laiku veidojās… mākslīgi, ar šeit esošās leģendārās Šambalas pūliņiem.

Caur vēja gaudām manas ausis sasniedza svilpšana, tāda pati, kāda pavadija milzigo «rijošo» vilni. Paskatījos uz Dēmonu ezeru. Tālumā patiesi parādījās milzigs vilnis. Samiedzu acis, un tūliņ acu priekšā parādījās šajā ezerā dzīvojošie «ūdens velni», «ūdens raganas», «ūdens kikimoras», «ūdens vadātāji», «ūdens Kaščeji» un visādi citādi nešķīsti spēki. Man likās, ka tie prot lasit nelūg­tu viesu domas, analizēt tās un nīst šos viesus tikai par to, ka viņi pielūdz citu Dievu, bet ne «miesīgo» Dēmonu. Mēs šajā ezerā bijām Svešinieki.

Aizmugurē bija dzirdama zābaku skrapstēšana smiltis.

-  Šef, iesim! Atkal svilpj. Tas nav uz labu, - atskanēja siltā un šajā vietā svešā Seļiverstova balss.

Piecēlos un gāju prom no ezera. Vēlreiz paskatījos atpakaļ: Dēmonu ezers plosījās kā traks.

Kad bijām iekāpuši mašinā, lūdzošā un pagurušā balsi teicu:

-   Veči! Aizbrauksim vēlreiz uz Manasarovaru. Gribas uz to paskatīties.

Atkal aizbraucām lidz svētajam ezeram. Tur atkal valdīja miers.

Piegāju pie krasta un sāku skatīties uz ūdeni. Man likās, ka šajā ezerā dzīvo «ūdens fejas», «ūdens ikstītes», «ūdens Karlsoni» un citi labsirdīgi pasaku varoņi.

Tajā brīdī es vēl nezināju, ka pēc trim gadiem dosimies ekspedīcijā uz Ēģipti un tur, karstajā Ēģiptē, mēs sāksim visā nopietnībā runāt par «ūdens cilvēku» un faraonu kapeņu sienu gleznojumos redzēsim, kā «ūdens cilvēks» uz konveijera tiek

salikts no traukiem, kas pēc formas atgādina cilvēka ķermeņa daļas, kā uz ši pamata tiek veidots miesiskais substrāts. Bet mēs par to vairs nebrinisimies un nebūsim pārsteigti, skatot, kā saliek cilvēka ķermeni ar dzīvnieka galvu, jo doma par «ūdens cilvēku» un citām ūdens dzivības formām jau bija parādījusies šeit, Tibetā.

Tāpat es tobrid nezināju, ka pēc trim gadiem mēs sāksim ārstēt cilvēkus ar tā saucamo «ūdens alloplantu» un, brīnoties par to, cik ūdentiņš spēcīgi ārstē, atcerēsimies Tibetu un šos divus pilnīgi dažādos ezerus - Rakšasu un Manasarovaru -, kuru krastos šī doma radās.

-   Šef, šurp, nāc šurp! - atskanēja puišu balsis.

-   Kas noticis?

-   Kailass parādījās!

-   Kur?

- Lūk, tur!

Cieši ieskatijos neparastajā Kailasa kāpņveida piramīdā. Sirds sāka satraukti dauzīties. Rit mēs dosimies turp.

Nofotografēju Seļiverstovu uz Kailasa fona. Fotoaparāta ob­jektīvā blakus svētajam kalnam skaidri iezīmējās šā labsirdigā cilvēka izmocitā seja.

EPILOGS

Šajā vietā, dārgo lasitāj, stāsts nebeidzas. Gluži otrādi - pats interesantākais tikai sākas. Rit mēs redzēsim Dievu Pilsētu un nokļūsim Šambalas skāvienos. Tāpēc šis grāmatas trešais sējums tā ari sauksies - «Šambalas skāvienos».

Satura radītājs

 Autora priekšvārds…………………………………………………………………………………. 7

1.  nodaļa

Nepālas stūpas ir veidotas pēc Šambalas plāna………………………………………. 22

2.  nodaļa

Harati zelta plāksnes………………………………………………………………………. 112

3.  nodaļa

Treniņgājiens uz Himalajiem ………………………………………………………………… 187

4.  nodaļa

Ko stāstīja svētceļnieki, kas bija redzējuši svēto kalnu 212

5.  nodaļa

Lūk, Tibetā! ……………………………………………………………………………………….. 321

6.              nodaļa

Šambalas priekšvēstneši…………………………………………………………………….. 356

7.              nodaļa

Dēmonu ezers……………………………………………………………………………………. 386

Epilogs ……………………. 414

« izdevniecības avots» grāmatas var iegādāties rīgā, puškina ielā la, tālrunis: 7212612, e-pasts: avots@apollo.lv, www.vardnicas.lv

Korektore Ilze Čerņeuska Datormaketētāja Jautrīte Eriksone

Reģistrācijas apl. Nr. 000330791. Formāts 60x90/16. SIA «Izdevniecība Avots», Puškina ielā la, Rīgā LV 1050. Iespiesta un iesieta, SIA «Tipogrāfija Ogrē» Brīvības ielā 31, Ogrē LV 5001.

Muldašovs E.

Dievu Pilsētas meklējumos. 2. grāmata. Harati zelta plāk­snes. - R.: "Izdevniecība Avots", 2004, 413 Ipp., il.

[1] par skaitļa 108 mīklu runa bus šīs grāmatas ceturtaja nodaļā.

[2] - vērpes lauki ar smalkās matērijas (smalkās enerģijas) dabu, ko raksturo sevišķi augstas frekvences svārstības. Psihiskai (mentālai) enerģijai ir tāda pati daba.

[2] Par to stāstīts manā pirmajā grāmatā «No kā mēs esam cēlušies?».

[3] par to ir sīki pastāstīts manā pirmajā grāmatā "No kā mēs esam cēlušies?".

[4] tas ir sīki aprakstīts manā grāmatā »No kā mēs esam cēlušies?».

[5] - patiesība gan tatārs.