DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS G. ADAMOVS

Latvijas valsts izdevniecība RĪgĀ 1958

Адамов Григорий Борисович ТАЙНА ДВУХ ОКЕАНОВ

Москва Детгиз 1955

Художник О. Урбан Латвийское государственное издательство

На латышском языке

Tulkojis E mils S u d m a l i s Mākslinieks O. Urbāns

Sis grāmatas autors Grigorijs Borisovičs Adamovs savu pirmo zinātniski fantastisko romānu uzrakstījis 1937. gadā. Romahs sau­cas «Zemes dziļu uzvarētāji».

Četri cilvēki īpašā ierīcē dodas ekspedīcijā dziļi zemes dzīlēs. Viņi grib nodot tautas rīcībā jaunu, neizsmeļamu enerģijas avotu — apakšzemes siltumu. Daudzas grūtības un briesmas sagaida dros­miniekus šajā vēl nepieredzētajā feļojumā.

«Ierīces darbs uņ dažādie šķēršļi un briesmas, ko laimīgi pārvar zemes dzīļu iekarotāji,» rakstīja akadēmiķis V. Obručevs, «notēloti ļoti spraigi un aizraujoši, un sniedz jaunatnei interesantu un pamā­cošu lasāmvielu.»

Pēc diviem gadiem parādijas' jauns G. Adamova romāns, «Divu okeānu noslēpums».

Romāns nāca klajā 1939. gadā, kad kara negaiss savilkās pār pasauli. Hitleriskā Vācija un imperiālistiskā Japana gatavojās uzbrukt mūsu zemei. Sais saspīlētajos apstākļos galvenais uzde­vums bija mūsu Dzimtenes aizsardzība.

Romāns veltīts padomju zinātnes un technikas brīnuma — zem­ūdenes «Pionieris» — braucienam pāri diviem okeāniem. So zem­ūdeni padomju valdība sūta no Ļeņingradas uz Vladivostoku mūsu Tālo Austrumu robežu aizsardzības nostiprināšanai pret japaņu imperiālistiem — tolaik galveno agresivo spēku Klusajā okeānā.

Ilgi un neparasti rūpīgi rakstnieks strādāja pie sava jaunā sacerējuma. Sai laikā rakstnieka kabinetā sakrājās biezas burtnīcas ar tūkstošiem izrakstu par techniku, fiziku, ķīmiju un jūras bioloģiju, mapju kaudzes ar avīžu un žurnālu izgriezumiem par padomju un aizrobežu zinātnieku darbu un jaunākajiem atklājumiem, simtiem grāmatu — vesela bibliotēka, sākot ar bieziem zinātniskiem darbiem līdz «Zemūdens darbinieka sarkanflotieša rokas grāmatai» un «Ūdenslīdēju dienesta noteikumiem».

Rakstnieka apvāršņi paplašinājušies. Lasītāja acu priekšā vairs nav šaura pazemes eja, bet viss bezgalīgais Okeāns, nevis četri drosminieki, bet vesels padomju cilvēku kolektivs; pret viņiem saceļas ne vien aklie dabas spēki, bet ari niknais un viltīgais ienaidnieks.

1940. gadā rakstnieks sāk strādāt pie sava trešā romana — Valdnieka padzīšana». Sai nolūkā viņš dodas ceļojumā uz Arktiku. Tālie braucieni ar suņiem un briežiem pa aizputināto tundru, ar ātrajiem zvejnieku seineriem Arktikas jūru svina pelēkajos ūdeņos sagādā viņam daudz spilgtu, neaizmirstamu iespaidu.

Romāns iznāca 1946. gadā — jau pēc autora nāves. Tas veltīts padomju cilvēku darba varonībai — Arktikas apsildīšanas problē­mām. Tagad jau rakstnieka redzes loks aptver visu padomju tautu, desmitiem varoņu, dažāda vecuma, rakstura, stāvokļa un profesiju ļaudis.

Sajā romānā risināti divi galvenie temati: darba temats un modrības temats. Darbība norit vienlaikus Maskavā; robežapsar­dzības posteni, Arktikas ledos un jūras dziļumos, kā ari daudzās citās vietās. Autors parāda tautas aizrautīgo darbu, sīki apraksta mūsu varonīgo čekistu sarežģīto un bīstamo dienestu, ienaidnieku — ārējo un iekšējo — ļaunprātīgos mēģinājumus izjaukt mūsu tautas gran­diozo plānu izpildi. Reizē lasītājs uzzina daudz interesanta un svarīga par Arktikas dabu, par jauniem padomju zinātnes un tech- nikas sasniegumiem.

Visai Grigorija Borisoviča Adamova daiļradei raksturīgs dziļš patriotisms, kvēla mīlestība uz savu zemi un tautu. Tāds rakstnieks parādās savu grāmatu lappusēs, tādu viņu pazist miljoni jauno padomju lasītāju.

PIRMĀ DAĻA

NEPARASTAIS KUĢIS 

NEPARASTAIS KUĢIS

I n o da ļ a

pārtrauktā saruna

Līdz rītausmai vairs nebija tālu. No četrpadsmitā stāva istabas caur biezo portjeru spraugu pagalma drēg­najā tumsā izlauzās tikko manāma gaismas svītriņa.

Maza galda lampa ar zemu, melnu abažuru meta spilgtu gaismas konusu uz galdā izklātās ģeografijas kar­tes neliela sektora. Apkārt viss tinās biezā krēslā.

Divi cilvēki bija noliekušies pār karti.Viņu sejas neva­rēja saskatīt, puskrēslā blāvoja vienīgi acis: vienam — šauras, iešķības, nespodras, vienaldzīgas; otram — lielas, degošas, dziļi iegrimušas tumšajos dobumos. Neskaidrām kontūrām iezīmējās šo cilvēku stāvi.

Tas, kas sēdēja pie galda, bija neliela auguma, ple­cīgs un stiprs, ar karavīra stāju; viņš pacēla galvu un, neatņemdams pirkstu no punkta Atlantijas okeana vidū, jautāja:

—   Vai Sargasu stacijas precizas koordinātes nav zi­nāmas?

—   Nē, kapteini

… .

—   Es jūs ne vienreiz vien esmu lūdzis, Krok, mani tā nesaukt.

Kroks saslējās. Viņš bija ļoti liela auguma, platiem pleciem un garām rokām.

—   Piedodiet, Matvej Petrovič, — viņš sacīja dobjā balsī, — es pastāvīgi to aizmirstu.

—  Jūsu aizmāršība var kādreiz mums visai dārgi mak­sāt. Ja jūs man esat Kroks un tikai Kroks, tad arī es jums esmu vienīgi jakuts inženieris Matvejs Petrovičs Iva- šovs — atcerieties to reiz uz visiem laikiem.

Matvejs Petrovičs krieviski runāja ļoti pareizi, cieti un skaidri izteikdams vārdu galotnes, bet tieši šī precizi­tāte visātrāk nodod ārzemnieku.

—   Klausos, Matvej Petrovič. Tas vairs nenotiks. — Viegli palocījies, Kroks turpināja. — Atkārtoju, koordinā­tes pagaidām nezinu. Tās varēšu uzzināt vienīgi uz vie­tas. Domāju, ka stacija atrodas kaut kur šajā rajonā.

Viņš uzlika platu plaukstu ar slaidiem, stipriem pirk­stiem uz kartes spilgti apgaismotā apļa un ar smaili no­drāztu zīmuli apvilka nelielu loku austrumos no Bahamu salām.

—   Tas, protams, ir maz. Tiklīdz jums kļūs zināmas noteiktas koordinātes, paziņojiet to «Lēdijai Makbetei». Tā jums norādīs, kad laisties lapās. Jūsu izsaukuma sig­nāli — INA 2, «Lēdijas Makbetes» — E C I T.

—   Klausos, Matvej Petrovič. Vai «Lēdijai Makbetei» zināms, ka hidroplanam mani jāuzņem?

—   Protams… (Krokām likās, ka Matveja Petroviča seiā pavīdēja laipns smaids.) Mēs neļausim Annai Niko- lajevnai izraudāt skaistās actiņas pēc sava līgavaiņa.

Kroks atturīgi palocījās, brīdi klusēja, tad nedroši ierunājās:

—   Es, Matvej Petrovič, gribētu vēlreiz atkārtot mūsu norunu: man jāpaziņo pirmās ilgākās pieturas vietas ko­ordinātes — un vairāk nekā. Jums no savas puses jāpa­nāk, lai Annu Nikolajevnu nekavējoties atbrīvotu. Ceru, ka tagad, pēc tam kad esmu šiem noteikumiem piekritis, viņa ir brīva?

—   Esmu'par to pārliecināts … Tūlīt pēc mūsu vieno­šanās es nekavējoties aizsūtīju radiogramu. Bet, kas' at­tiecas uz mūsu norunu, tad gaidām no jums ilgāko pietu­ras vietu koordinātes visā kuģa ceļā.

Kroks nodrebēja un satrauktā balsī steidzīgi izsaucās:

—   Kā? Visā kuģa ceļā? Runa taču bija tikai par pirmo pieturas vietu! Un, tiklīdz būšu nodevis pirmo ziņojumu, mani uzņems «Lēdijas Makbetes» hidroplāns. Es nesa­protu, Matvej Petrovič . . . Jūs tagad uzstādāt jaunus no­teikumus. Mēs par to neesam runājuši.

—   Nu, Krok, vai tas tik svarīgi? Galvenais štābs iz­darīja šo niecīgo grozījumu, paredzēdams dažādas nejau­šības, kas neļautu mums izmantot jūsu pirmo ziņojumu. Vai tādēļ vērts strīdēties? Vienīgās nepatīkamās sekas va­rētu būt tikai tās, ka jūsu pārnākšana uz mūsu kuģa būtu jāatliek uz dažām dienām.

—   Nē, nē, Matvej Petrovič! — Kroks satraukts iebilda. — Iznāk tā, ka man jūs jāinformē sistemātiski. Tas ir kas cits. Tas ir pārāk …

—   Kāda tur starpība, mīļais Krok? — Matvejs Petro­vičs nevērīgi iesmējās. — Vienreiz vai divi trīs reizes. Pēc būtības tas taču ir viens un tas pats. Starp citu, ja tas jūs neapmierina, man vēl ir laiks paziņot galvenajam štabam jūsu atteikšanos. Anna Nikolajevna droši vien, neko ne­saprazdama, sarūgtināta atgriezīsies tikko atstātajos, ne­ērtajos apstākļos …

Nervozi berzēdams skūto zodu, Kroks lieliem soļiem vairākas reizes pagājās pa istabu. Beidzot viņš apstājās pie galda un aizsmakušā balsī sacīja:

—   Matvej Petrovič, es neiebilstu. Bet es gribu būt pil­nīgi drošs. Jums jādod muižnieka goda vārds… samu- raja goda vārds, ka no šā brīža Anna Nikolajevna tiek pil­nīgi izslēgta no spēles un ka mani jebkādos apstākļos no kuģa noņems, pirms tas ieradīsies gala punktā.

—   Krok! Varat nešaubīties, ka jūsu vēlēšanās tiks precizi izpildītas. Dodu jums goda vārdu! Pie reizes, Krok, — kad beigsies jūsu brauciens? Jūs saprotat, cik nepieciešami to zināt sakarā ar jūsu otro prasību?

Galvu nodūris, Kroks klusēja. Gaismas svītra krita uz viņa augstās pieres, uz kuras spīdēja sīkas sviedru lāses. Joprojām klusēdams un smagi elpodams, Kroks izvilka mutautiņu un noslaucīja sviedrus.

—   Nu? — atbildi nesagaidījis, Matvejs Petrovičs uz­stāja. — Ko jūs kautrējaties? Kā lai mēs sagatavojam jūsu pāreju uz mūsu kuģa, nezinot, cik laika ir mūsu rī­cībā?

— Es nezinu, — galvu nepaceldams, dobji atbildēja Kroks un atlaidās krēslā galda otrā pusē.

—   Tas nevar būt! — skarbi iebilda Matvejs Petro­vičs, uzsizdams ar plaukstu pa karti. — Jūs prasāt no ma­nis solījumus, nedodot iespēju tos izpildīt. Tas nav lo­ģiski. Un beidzot, — kāda starpība starp informāciju par koordinātēm un informāciju par ierašanās laiku? Kāpēc jūs pirmo varat dot, bet no otras atsakāties? Tā ir tipiska slavu cilvēku plašās dvēseles pretrunība.

Matvejs Petrovičs dusmīgi atgāzās pret krēsla at­zveltni un sāka ar pirkstiem bungāt pa galdu.

—   Beidziet, Krok, klīrēties un tiepties, — pēc brīža viņš apņēmīgi turpināja. — Man jāzina laiks. Ja jūs to nesacīsiet, tad mūsu vienošanās tiek anulēta. Un ne tikai vienošanās vien. Jūsu labklājība mūs vairs neinteresēs. Neaizmirstiet, ka visas jūsu kvītis vecais Abrosimovs no­devis mūsu rīcībā. Un zīmīte, ko jūs man rakstījāt, arī at­rodas pilnīgā drošībā. Nu! — īgni un nepacietīgi nobeidza Matvejs Petrovičs. — Laiku! Laiku! Vai vērts draugiem tāda nieka dēļ ķildoties!

Kroks strauji piecēlās, pāris reizes ātri pagājās pa is­tabu, tad pēkšņi apstājās pie galda un stomīdamies sacīja:

—   Labi . . . Bet es neesmu pārliecināts . . . Dzirdēju, ka laiks noteikts uz divdesmit trešo augustu . . .

Matvejs Petrovičs kā elektriskās strāvas ķerts pietrū­kās kājās un tūliņ lēnām atlaidās krēslā. Viņa brūngan- dzeltenā seja sastinga, acis noslēpās zem nolaistajiem iešķībajiem plakstiem.

:— Re, kā! — viņš murmināja, acīm redzot ar pūlēm apspiezdams uztraukumu. — Divdesmit trešajā augustā? Tas ir . . . tas ir gaužām interesanti . . .

Brīdi klusējis, viņš jau mierīgāk turpināja:

—   Tagad viss skaidrs, mīļais Krok. Protams, līdz divdesmit trešajam augustam mēs pagūsim jūs noņemt no kuģa. «Lediia Makbete» vai kāds cits mūsu kuģis jums par to savlaicīgi paziņos … — Un, it kā piemirsis Kroka klātbūtni, viņš, vērdamies tālumā, lēni un domīgi atkār­toja: — Divdesmit trešajā augustā . . . Kas tas ir? Sagadī­šanās? . . . Jeb vai viņiem kļuvis zināms? . . .

Beidzot Matvejs Petrovičs noskurinājās, paņēma zī­muli un, pagrozījis to pirkstos, mainīja sarunas tematu

—   Ko jūs, Krok, domājat darīt, kad atbrauksiet pie. mums? Jūs taču būsiet bagāts vīrs … — Un, atturīgi pa­smaidījis, piebilda: — Jums būs skaista sieva … un ne mazāk cienījams sievastēvs.

—   Vēl nezinu, Matvej Petrovič, — dobji un negribīgi atbildēja Kroks. — Varbūt došos uz Ameriku. Esmu turp daudzkārt aicināts darbā.

— Ak Krok! — aizvainots attrauca Matvejs Petrovičs. — Ja esat nolēmis arī turpmāk strādāt, vai tad tiešām domājat, ka jūs, talantīgu inženieri, reaktivo dzinēju spe­ciālistu, nepietiekami novērtēs manā dzimtenē? Es ceru, ka, padzīvojis pie mums, jūs savus uzskatus un nodomus grozīsiet. .. Bet tagad atgriezīsimies pie mūsu jautā­juma. — Matvejs Petrovičs noliecās pār karti un turpi­nāja: — Nākošajā visizdevīgākajā vietā — Gibraltarā — jūs gaidīs . . .

Piepeši, teikumu nebeidzis, viņš pacēla galvu un sāka klausīties. Kroks uztraukts pavērsa seju pret durvīm un sastinga. Dziļajā klusumā atskanēja tāls, tikko saklau­sāms soļu troksnis.

Matvejs Petrovičs viegli un nedzirdami kā kaķis pie­trūkās no krēsla.

—   Uzmanīgi! — viņš čukstēja. — Visus dokumentus un papīrus — galdā!

Viņš izrāva no redingtona sānu kabatas vairākus plā­nus papīriņus ar skaitļu rindām, rasējumiem, zīmējumiem un nosvieda to visu uz galda. Tad, aizsteidzies istabas kaktā, žigli, bet klusām izvilka no augsta skapīša šķirstiņu, sarausa saujā visu tā saturu un arī nometa uz galda.

Kroks pa to laiku drebošām rokām grābstījās pa kaba­tām, vilkdams laukā papīrus. Viņa kustības nepavisam nelīdzinājās ātrajām, noteiktajām, drošajām Matveja Pet- roviča kustībām. Kroks apjukumā sita sev pie kabatām, ķēra no galda gan vienu, gan otru papīru, pārlaida tiem acis, bāza atpakaļ kabatā un pēc mirkļa vēlreiz rāva laukā, lai atkal noliktu uz galda.

—   Jūs esat pārliecināts, ka tas… ka tas.. . pie mums? — viņš dobjā balsī saraustīti čukstēja.

—   Jā! — strupi attrauca Matvejs Petrovičs un pie­liecies izvilka no pagultes lielu, emaljētu bļodu.

Priekšnamā atskanēja īss zvans. Kroks sagrīļojās un atspiedās ar roku pret galdu. Pat istabas puskrēslā varēja manīt, kā nobāla viņa seja. '

—   Metiet visus šos papīrus bļodā! — Matvejs Petro­vičs pavēlēja.

Kroks juta, ka rokas uzreiz kļūst ļenganas un nevarī­gas. Viņš paķēra no galda papīrus un skrēja pie bļodas. Daži papīriņi plīvodami nolidinājās uz grīdas.

—   Jūs esat traks! — papīrus paceldams, nošņāca Mat­vejs Petrovičs. — Jūs mūs pazudināsiet!

Atskanēja otrs garš un spalgs zvans.

—   Aizdedziniet papīrus un ātrāk uzvelciet apmetni!

Matvejs Petrovičs ar negaidītu spēku sāka bīdīt dur­vīm priekšā smago grāmatu skapi. No priekšnama atska­nēja dobjš sitiens, vēl otrs, un tad kaut kas nokrakšķēja. Sērkociņi lūza, uzliesmoja un nodzisa Kroka drebošajās rokās.

—   Sasodīts! — Matvejs Petrovičs izlamājās. — Vai jūs vienmēr būsiet tāds jēradvēsele? Dodiet šurp sērkoci­ņus! Uzvelciet apmetni un pa logu laukā! Žigli!

Skapis jau bija pie durvīm, kad priekšnamā kļuva dzir­dams apslāpēts troksnis un soļu dipoņa. Atskanēja pavē­loša balss:

—   Ivašov, atveriet! Mēs zinām, ka jūs esat šeit!

Istabas kaktā uzšāvās spilgta liesma un uz mirkli ap­gaismoja melnā platā, līdz papēžiem garā apmetnī ietīto Kroka sagumušo stāvu un plecīgo, drukno Matveja Pet- roviča augumu.

Ar vienu lēcienu Matvejs Petrovičs bija pie galda, no­dzēsa lampu un grūda Kroku uz logu.

—   Jūsu dzīvība tagad dārgāka par manējo. — viņš čukstēja, iespiezdams Kroka rokā auklu ar cilpu. — Ar jūsu dzivību saistīta visa pasākuma izdošanās, manas dzimtenes uzvara vai sakāve. Glābieties! Es viņus aiztu­rēšu, cik ilgi vien spēšu, un sekošu jums. Leciet un tūliņ paraujiet cilpu!

Kroks atbīdīja smagos aizkarus un atvēra logu. Sejā iesitās dzestrums, sīkas lietus lāses aprasināja palodzi. Tālumā no nakts melnuma caur lietu un ūdens putekļiem izlauzās retas, oranža oreola ietvertas, Ļeņingradas no­males ielu ugunis.

Smagā skapja aizturētās durvis no spiediena jau brakšķēja.

Kroks stāvēja uz palodzes, mīņādamies no vienas kā­jas uz otru, ar vienu roku krampjaini ieķēries loga rāmī. Apakšā melnoja četrpadsmit stāvu dziļš bezdibenis.

-— Leciet taču, lai velns jūs parauj! — aiz niknuma vai smakdams, norēca Matvejs Petrovičs un, parāvis Kroku aiz rokas, no visa spēka iegrūda tumsā.

Ar apspiestu kliedzienu Kroks gāzās lējā, un tūlīt kaut kas nopaukšķēja kā korķis, izsprāgdams no šampanieša pudeles.

Matvejs Petrovičs no loga palūkojās lejā, paklausījās, apmierināts pamāja ar galvu un pagriezās pret durvīm. Dziestošā papīru ugunskura vājajā gaismā viņš ievēroja, kā skapis, no ārpuses spiests, draudoši salīgojās. Garām skriedams, paurķējis bļodā papīru čupiņu, Matvejs Pet­rovičs metās pie barikades.

Tai pašā mirklī stiprs zvēliens iztrieca durvis no eņ­ģēm un apgāza augsto, smago skapi. Dārdoņa, brīkšķis, sadauzītu stiklu šķindoņa piepildīja istabu. Pāri izgāzta­jām durvīm un nokritušajam skapim ieskrēja cilvēki. Spuldzes iedegdamās apgaismoja uz grīdas izsvaidītās grāmatas un stikla drumslas, kuru vidū, pa pusei skapja piespiests, nekustīgi gulēja Matvejs Petrovičs. Asinis no pārsistās galvas plūda pār viņa seju, rokas bija atmestas sānis.

— Jerofejev un Petrov, atbrīvojiet ievainoto! — at­skanēja komanda. — Maksimov, izsaukt ātrās palīdzības mašīnu! Kovaļenko, pie manis! Palīdziet nodzēst uguni! Noraujiet portjeru!

Jauns komandieris ar valsts drošības leitnanta zīmot- nēm pieskrēja pie bļodas. Izrāvis Kovaļenko no rokām aiz­karu, viņš uzmeta to degošajiem papīriem. ' — Pieturiet portjeru, kamēr uguns pilnīgi nodziest, — viņš uzsauca savam palīgam. — Papīrus nespiediet, lai nesabojātu plēnes …

Leitnants pavērsās pret ievainoto, kas gulēja uz plata ādas dīvana. Jerofejevs ar Petrovu mazgāja no viņa gal­vas asinis. Pēc mirkļa atskanēja klusi vaidi. Matvejs Pet­rovičs atvēra acis, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija

jaunais komandieris, kas noliecies vērīgi lūkojās viņam sejā.

—   Sveiki, kaptein Maeda … Kā jūtaties?

Matvejs Petrovičs pacēla galvu, pārlaida žiglu ska­tienu istabai un, acis aizvēris, atkrita spilvenā.

—   Es protestēju … pret šo mežonīgo uzbrukumu … Prasu nekavējoties nogādāt mani konsulātā, — viņš iz­dvesa vārgā balsī.

—   Padomju pavalstnieka inženiera Ivašova dzīvoklis, cik man zināms, nebauda eksteritorialitates tiesības, — smaidīdams atbildēja leitnants. — Jums vajadzēja atvērt durvis, kaptein, un nosaukt savu vārdu. Varbūt tad mūsu iepazīšanās ceremonija nebūtu tik sāpīga.

Matvejs Petrovičs neko neatbildēja un joprojām nekus­tīgi gulēja ar aizvērtām acīm.

—   Šķiet, zaudējis samaņu, — Jerofejevs noteica.

Istabā ienāca Maksimovs.

—  Atrās palīdzības mašīna ieradīsies pēc desmit mi­nūtēm, biedri leitnant, — viņš ziņoja.

—   Labi. Viņi to dabūs pie samaņas, bet pagaidām pār- sieniet. Pēc tam pārmeklējiet šo istabu. Jerofejev, Petrov un Kova|enko, — pārējās istabas. Sergejevs paliks pie manis. Visus atrastos papīrus nesiet šurp, uz galda. Darīt visu |oti uzmanīgi un ātri.

Leitnants pievērsās kaktam. Ar portjeru pārsegtā bļoda vairs nemaz nekūpēja. Viņš nejauši pameta acis uz otra loga portjerām, kas plivinājās vējā. Leitnants žigli metās turp.

—   Sergejev, vai jūs atvērāt logu?

—   Nē, biedri leitnant. Tas droši vien bija atvērts jau agrāk.

Pieskrējis pie loga, leitnants strauji pašķīra aizkarus un paskatījās laukā. Lejā biezajā tumsā zemi neredzēja.

Leitnants aizcirta logu.

—   Sergejev, lampu šurp!

Galda lampas spilgtajā gaismā caur stipru palielināmo stiklu viņš centimetru pēc centimetra uzmanīgi pētīja pa­lodzi.

—   Še kāds stāvējis … pavisam nesen … Lietus pat nav paguvis noskalot pēdas, — leitnants klusu noteica.

Ar kabatas nazīti viņš uzmanīgi noņēma no palodzes

sīku plēksnīti, melnu un plānu, ne lielāku par desmit ka­peiku gabalu, un nolika to uz plaukstas.

—   Tabaka . . . pelni .. . zeme . .. — Paodis un mirkli padomājis, viņš piebilda: — No papirosa gala, kas pie­lipis pie papēža vai pazoles.

—   Skaidrs, biedri leitnant, — Sergejevs sacīja, rādī­dams uguni, — te noteikti kāds stāvējis.

—   Jā, bet kas īsti? — domīgi vaicāja leitnants.

Viņš sāka atkal apskatīt palodzi caur palielināmo stiklu.

—   Se stāvējis cilvēks… — vērīgi aplūkodams palo­dzi, klusu sacīja leitnants, un viņa balsī ieskanējās aizvien lielāka pārliecība, — še stāvējis ļoti garš cilvēks, ar lie­lām kājām . .. Bet kas gan tas varēja būt? Un kur viņš palicis? Vai tiešām nolaidies pa virvi no četrpadsmitā stāva? Tas ir neiedomājami!

Leitnants atkal atvēra logu un ar palielināmo stiklu nopētīja ārējo dzegu. Nekādu pēdu, skrāpējumu, bojājumu uz tās nebija.

—   Sergejev, nokāpiet ar Maksimovu lejā un apskatiet pagalmu zem šī loga.

Leitnants izņēma piezīmju grāmatiņu, izplēsa lapiņu, ievīstīja tajā plāno, saspiesto zemes un tabakas plēksnīti un ielika grāmatiņā. To beidzis, leitnants ķērās pie bļodas. Noņēmis portjeru, viņš ieraudzīja zem tās pusap- -degušu papīru, zīmīšu, piezīmju grāmatiņu un fotouzņē­mumu čupiņu. Leitnants uzmanīgi ņēma laukā visas pāri palikušās apdegušās lapiņas un, vērīgi tās aplūkojis, lika uz galda, uz ģeografijas kartes.

Viņa uzmanību saistīja ar zīmuli apvilkts aplītis Sar- gasu jūrā austrumos no Bahamu salām Brītiņu padomā­jis, viņš paņēma vienu no pusapdegušajām lapiņām. Uz tās bija redzamas atzīmju paliekas — ģeografisko^pla- tumu un garumu grādi, minūtes, sekundes. Leitnants iegrima lapiņas pētīšanā.

Piepeši viņš lapiņu nometa uz galda, strauji pagriezās un pielēca kājās. Nākošajā mirklī divi ķermeņi, savijušies kamolā, novēlās uz grīdas. Viņiem blakus iešķindēdamies nokrita somu duncis.

Vēl pēc mirkļa kapteinis Maeda gulēja zemē uz mugu­ras sasietām rokām.

Leitnants pasauca Jerofejevu. Divatā viņi pārnesa kap­teini uz dīvana.

Iespējams, ka šoreiz japanis tiešām bija zaudējis sa­maņu.

Atgriezās Sergejevs ar Maksimovu. Viņi atnesa lielu, melnu apmetni, kas bija sapogāts ar neskaitāmām pogām. Daudzas tievas, elastīgas un garas stieples, kas sniedzās lidz apakšai, izveidoja it kā milzīga lietussarga iekšējo karkasu. Pie šo stiepļu apakšējiem galiem bija piestipri­nātas izturīgas zīda auklas, kas iekšpusē savienojās no platas zīda jostas izgatavotā gredzenā.

—   Kur jūs to atradāt? — leitnants vaicāja, neizpratnē aplūkodams savādo atradumu.

—   Tieši zem šī loga, biedri leitnant, — atbildēja Ser­gejevs. — Tas karājās kokā. Sapinies zaros.

—   Tagad viss skaidrs, — leitnants teica. — Tas ir portativs izpletnis. Ar tā palīdzību no šīs istabas nozudis otrs, varbūt visbīstamākais noziedznieks.

Uz ielas atskanēja skaļš sirēnas kauciens: bija atbrau­kusi ātrās palīdzības mašīna. Jerofejeva un Kovaļenko pavadībā kapteini Maedu aizveda uz cietuma slimnīcu.

Leitnants un pārējie karavīri turpināja rūpīgi pārmek­lēt istabu.

II n o d a Ļ a SASTAPŠANAS ZEM ŪDENS

Cīņa tuvojās beigām.

Tintes zivs zaudēja spēkus. Pieķērusies ar diviem taustekļiem pie klintsraga, pārējos astoņus viņa pūlējās apvīt ap murenas glumo čūskas ķermeni. Tintes zivs pa­rasti pelēkā nokrāsā, ar zaļām svītrām un amiem, kas tik labi viņu slēpa uz ūdensaugiem klātās klints fona, tagad cīņas karstumā aiz niknuma un bailēm nemitīgi mainījās, pār viņas ķermeni pārņirbēja visu nokrāsu atēnas. Elastīgās ādas gredzens starp taustekļiem izstiepās, un tajā parādījās tumšbrūns papagaiļa knābis — liels, ciets, ass, spējīgs līdz smadzenēm pārcirst pat prāvas zivs galvu. Divas lielas, apaļas acis zvēroja gan sārtām, gan zilām, gan sudrabaini zaļām ugunim. Kā vienmēr medī­jot, tintes zivs centās ar saviem neskaitāmiem piesūcek­ņiem klātajiem tvērējtaustekļiem pievilkt ienaidnieku sev pie žokļiem, lai pāršķeltu tam galvaskausu. Taču šis ienaidnieks — milzīgā, divus metrus garā murena — bija pārāk liels, veikls un stiprs. Zivs spilgti dzeltenā priekš­daļa, resna un apaļa, tā vien ņirbēja zibenīgi ātrās kustībās, murenas pīles knābim līdzīgā mute ar neskaitā­miem asiem zobiem plosīja galvkāja miesas gan no vie­nas, gan otras puses.

Vecā, piedzīvojusī tintes zivs, milzene starp viņai lī­dzīgām, līdz šim ar godu bija tikusi cauri daudzās cīņās un tagad pirmo reizi sastapās ar tik neatvairāmu uzbru­kumu. Viņa jau bija izlietojusi gandrīz visu savu tintes krājumu, nokrāsodama ūdeni ap sevi turpat vai melnu. Zaudējusi labo spuru un divus taustekļus, ko bija noko­duši murenas asie zobi. Šai kritiskajā mirklī tintes zivs mēģināja laist darbā savu veco, pārbaudīto līdzekli cīņā ar garžokļu zivīm. Savicinādama kā pātagas reizē visus sešus taustekļus, ar četriem īsākajiem taustekļiem viņa apvija murenas ķermeni, bet ar diviem tvērējtaustekļiem centās sažņaugt pretinieka rīkli. Taču viens tausteklis patrāpījās starp murenas žokļiem un pēc mirkļa bezspē­cīgi nokarājās lejup, locīdamies kā tārps. Ar otru taustekli tintes zivij tomēr izdevās stipri sažņaugt ienaidnieka briesmīgos žokļus. Murena šai cilpā neganti raustījās. Viņas garais, cilindriskais ķermenis gan saritinājās gre­dzenā, gan izstiepās taisns un melnā aste ar negantu spēku dauzīja pie klints pieplakušo pretinieci. Bija vaja­dzīgi tikai trīs tādi belzieni, lai apdullinātā tintes zivs palaistu vaļīgāk murenas sažņaugto rīkli. Vēl daži trie­cieni, un murenas žokļi atvērās, tad atkal aizcirtās; garais tintes zivs tausteklis atdalījās no galvas un saritināda­mies un izstiepdamies nogāja dibenā.

Tintes zivs atlaidās vaļā no klints un, ietinusies tintes mākonī, mēģināja glābties bēgot. Tomēr tas viņai neizde­vās. Laikam krājumā bija palicis pārāk maz tintes šķid­ruma, un mākonis tāpēc iznāca visai caurspīdīgs.

Pēc brītiņa, kad mākonis izklīda, varēja redzēt mure­nas steidzīgās un negantās dzīres.

Tālumā zaļganzilajā krēslā pazibēja tumšs, garš ķer­

menis, lokans kā pātaga, ar smaiku līdakas galvu. Platā rīkle bija pilna līku zobu. Žokļu galā rēgojās divi milzīgi, ilkņiem līdzīgi zobi. Pazibēja sudrabots vēders.

Briesmas murena pamanija tikai pēdējā brīdi. Nebija viņa vēl lāgā paguvusi pacelt galvu ar atvērtajiem žok­ļiem, kad tās resnais, apa|ais kakls gandrīz pilnīgi no­zuda ienaidnieka platajā rīklē. Barakuda, Antiļu salu ūdeņu briesmonis, bija kā zibens pārsteigusi murenu.

Savīdamās un atvldamās kā divas tērauda atsperes, milzīgās zivis griezās kamolā, gandrīz skardamas okeā­nā dibenu, uzvandot smilšu un dūņu mutu|us. Spēcīgo ūdens strūklu sviestas, uz visām pusēm lidoja gurķiem līdzīgās šokolādes krāsas holoturijas ar galīgiem taustek- līšiem; melnie jūras eži, apaļi kā bulciņas, ar garām, asām, uz visām pusēm vērstām adatām; dzeltenas, za|as, spilgti sarkanas jūras zvaigznes — piecstarainas, sešstarainas un daudzstarainas; ofiuras ar gariem starveida izaugumiem, plāniem kā pletnes, daudzkrāsaini, gļotām klāti sūk|i, «milzu mitrenes», divdesmit līdz trīsdesmit centimetru garas. Atpakaļ rāpdamies, aizvilkās vēži, augstu pacēluši resnās, varenās spiles; ar garajām kājām kā ķekatām sānis aizņirbināja krabji. Kā krāsainas lietus šaltis zivis bariem vien šāvās prom no šīs šausmu vietas.

Barakuda neizlaida murenu no žokļiem, kas šķita kā pārakmeņojušies. Viņa aizvien dziļāk iecirta briesmīgos zobus sava upura miesā Beidzot, no visa spēka murenu sapurinājusi, viņa izrāva tai no resnā kakla milzīgu gaļas gabalu un acumirklī norija. Ar dziļu brūci, atstādama aiz sevis platu asins svītru, murena metās bēgt. Taču bara­kuda ar neticamu ātrumu viņu panāca un sāka savu upuri neganti plosīt un raut gabalos.

Pavļiks gāja zoologam pa pēdām, kāpdams zemūdens kalna stāvajā nogāzē. Vēl arvien viņam acu priekšā zibēja barakudas garie, asie zobi, platā rīkle, nekustīgās, apaļās acis, šķiet, salta niknuma pilnas. Viņš bailigi vērās apkārt.

Pavļika mīkstie, parasti gludi pieglaustie mati ar taisnu šķirtni sānos tagad bija mazliet sajukuši un sali­

puši no sviedriem. Lielās, pelēkās acis izpletušās apaļas. Smalkā seja ar aso zodu bija bāla. Visapkārt zibošās ēnas viņu biedēja. Biezā, zaļganā krēsla klinšu plaisās, alās un iegruvumos, ūdensaugu kustigās vītnes, jūras liliju smalce — no visām pusēm draudēja kas negaidits, bries­mīgs, nežēlīgs. Pavļiks ar pūlēm cilāja kājas. Viņam so­ļojot, no okeana dibena pacēlās viegli, sudraboti balto korāļu smilšu mākonīši. Viņš samina holoturijas, kas mie­rīgi rija dūņas, lēni rāpojošās jūras zvaigznes, marmor- baltās, maisveidīgās ascidijas, kas pārsprāga zem viņa smagajām zolēm, samina kaļķu caurulītēm līdzigus tār­pus, kas bija pacēluši augšup sarkanās žaunas ar ārkār­tīgi smalku asinsvadiņu tīklu …

—   Nu redzi, — ierunājās zoologs, kas gāja pa priekšu, — murenas karjera beidzās vienā rāvienā. No ba- rakudas zobiem reti kādam izdodas izsprukt sveikā.

—   Bet vai mums viņa … neko nebūtu varējusi pada­rīt, Arsen Davidovič… ja mēs nebūtu noslēpušies plaisā? — viegli stostīdamies, vaicāja Pavļiks.

Zoologs iesmējās un pa paradumam pacēla roku, lai noglaudītu savu vareno asiriešu bārdu, taču roka noslī­dēja tikai pār skafandra gludo metala krūti.

—   Mūsu skafandriem neko nespēj padarīt ne vien ba- rakudas, bet ari zemūdens dziļumu valdnieka kašalota zobi, — viņš atbildēja. — Un plaisā es tevi ievilku nevis tādēļ, ka baidījos: man vienkārši negribējās traucēt ak­tierus uz skatuves. Tomēr arī pašam Skvorešņam es ne­ieteiktu, peldoties tikai biksītēs, sastapties ar barakudu. Tā laikam ir pati briesmīgākā zivs, vispārdrošākā plēsoņa Antiļu salu ūdeņos.

Zoologs piepeši apstājās, nometās ceļos un, jūras di­benā kaut ko vērīgi aplūkodams, pasauca:

—   Pavļik! Lielisks skats! Nāc ātrāk šurp, bičo

' zēns (gruzinu va! ).

Viņa balss Pavļika ķiverē ieslēgtajā mazajā radiouz­tvērējā skanēja jautri un satraukti. Cauri savai caurspīdī­gajai ķiverei Pavļiks redzēja zoologa lielo, skūto galvu tādā pašā ķiverē, prāvo degunu, kuplās, melnās uzacis un zilganmelno, spīdīgo bārdu, kas nozuda aiz skafandra ap­kakles. Katrai ķiverei priekšā sudrabainā reflektorā vizminājās neliela, apaļa, izliekta laterniņa, spoža kā maza saule. Metala skafandrs oksidēta tērauda krāsā uz mugu­ras un krūtīm bija it kā piepūties, padarīdams mazo zoo­logu līdzīgu fantastiskam kuprainam rūķītim. Sājos kup­ros viņam un Pavļikam atradās mazi, taču spēcīgi elek­triskie akumulatori, kustības mechanismi, skābekļa krā­jumi. Pie elastīgās metala jostas karājās duncis, vēl viena maza rokas laterniņa, garkāta cirvītis, apaļš tīstoklītis un kaut kas līdzīgs garai, plakanai patronsomai. Labajos sā­nos pie jostas karājās plakana četrstūraina kastīte ar rok­turi un īsu stobru kā brauniņam. No muguras kupra uz' kastītes rokturi stiepās elastīga gumijas aukla. Uz kreisās rokas skafandra metala aprocē zem caurspīdīgiem aplī­šiem bija iemontēti trīs zemūdens ceļojumiem visnepiecie­šamākie instrumenti — pulkstenis, kompass un dziļum- mērs.

Visvairāk Pavļiku pārsteidza šā metala tērpa negaidī­tais elastīgums. Kad zoologs bez piepūles viegli un brīvi pieliecās, nometās ceļos, pacēla roku un pamāja Pavļi­kam, zēns nevarēja atturēties ar metala pirkstiem nepa- taustījis savas metala krūtis. Tas bija brīnišķīgi un jauki, tas radīja drošības un miera sajūtu. «Pat kašalota zobi neko nespēj padarīt mūsu skafandriem,» Pavļiks atkār­toja zoologa vārdus un, nu jau gluži jautrs, žigli devās pie viņa, viegli pieliekdamies, lai pārvarētu ūdens pre­testību.

Nenovērsdams acis no kāda spilgta plankuma, kas lēni virzījās pa jūras dibenu, zoologs izstiepa roku.

—   Lēnām, Pavļik! Neaizbaidi viņu! Noliecies un ska­ties!

—   Vēzis, Arsen Davidovič! — Pavļiks palūkojies sa­cīja. — Bet kāpēc viņš līdz pusei noslēpies gliemežnīcā? Un kas tas par ziedu, ko viņš nes uz muguras?

Lai gan dziļums šeit bija sešdesmit metru, Pavļiks ļoti labi redzēja, kas notiek jūras dibenā un ko dara šis dīvai­nais vēzis.

Virs okeana līmeņa acīm redzot bija jauka, skaidra diena. Laiks tuvojās pusdienai. Tropu saule pacēlusies augstu. Tās stari spiedās cauri skaidrajam, dzidrajam ūdenim ar katru stundu aizvien stāvāk, tāpēc ūdens tos mazāk atstaroja un tie iesniedzās aizvien dziļāk. Snieg baltā korāļu smilts, kas klāja jūras dibenu, kā brīnišķīgs reflektors atstaroja ūdenī tur nonākušo saules gaismu.

—   Šis zieds ir dzīvs, — zoologs sacīja. — Aktinija ir dzīvnieks. Tā ir plēsone, īsta, nelabojama plēsone. Bet zem tas gliemežnīcā tiešām mājo vēzis, taču nevis paras­tais, bet vēzis vientuļnieks. Skaties, viņš izlīdis pavisam taukā no gliemežnīcas. Redzi: čaula kā stipras bruņas klāj vienīgi viņa krūtis, galvu un spīles. Visa pārējā miesa viņam ir mīksta un pilnīgi neaizsargāta. Tāpēc vēzis allaž cenšas atrast piemērotu gliemežnīcu, lai tajā paslēptu savu garo, kailo vēderiņu. Viņš visur velk gliemežnīcu sev līdzi kā namiņu, bet vismazāko briesmu gadījumā tanī pilnīgi noslēpjas.

—   Rau, rau! — Pavļiks iesaucās. — Vēzis lien laukā no sava namiņa! Cik viņš jocīgs! Viena spīle milzīga, bet otra maziņa!

Pavļiks sāka jautri smieties. Arī zoologs iesmējās.

—   Cik šī aktinija skaista! — Pavļiks joprojām jūs­moja. — Tā atgādina asteri. Vai ne, Arsen DavidoviČ? Tikai ziedlapiņas daudz garākas, vijīgākas un gluži vio­letas … tādu asteru nav.

—   Tiesa, tiesa, bičo. Tikai tās nav vis ziedlapiņas, bet taustekļi. Dzīvi, kustīgi taustekļi. Vai redzi, kā tie plīvo ap aktinijas muti viņas stumbra virsotnē? Bet palūkojies apkārt: te ir milzums visdažādāko aktiniju.

Pavļiks pacēla galvu. Tiešām, visas klintis un akmeņu bluķus klāja šīs spilgtās, krāšņās zemūdens puķes. Gan līdz trīsdesmit četrdesmit centimetru augstas, gan zemas, gandrīz plakanas, gan ar īsiem, it kā apcirptiem taustek­ļiem, gan ar gariem, kas plīvoja kā atrisuši mati, šīs akti­nijas — sarkanas, zaļas, purpursārtas, mēļas, visās šo krāsu atēnās un niansēs veidoja dzīvu, cilvēka acij ne­ierasti košu puķu dārzu.

Apkārt šaudījās vai arī kūtri un cienīgi peldēja nepa­rastas visfantastiskāko un negaidītāko veidu zivis. Dažas nelielas biezlūpes, kas peldēja pilnā gaitā, piepeši kā pēc signālā apstājās virs zoologa caurspīdīgās ķiveres. Zivju sarkanīgie sāni visā garumā, no izstieptās galvas līdz pla­tajai, apaļīgajai astei, bija izraibināti tumšijzilām svīt­rām, garā muguras spura ar asām, dzeļošām šautrām at­vizēja dažādās krāsās. Vieglltiņām kustinot asti un spu­ras, gausi vārstot biezās, it kā pietūkušās lūpas, biezlūpes šķita par kaut ko apspriežamies, tad nolaidās zemāk un palika nekustīgi stāvam visapkārt zoologa ķiverei: Likās, viņas caur ķiveri uzmanīgi aplūkoja un pētīja šo dīvaino, zemūdens pasaulē neredzēto būtni, slinki daloties domās par to.

Pavļiks nezināja, uz ko vispirms skatīties, ko vairāk apbrīnot. Neviļus viņš pakustināja rokas. Vienā acumirklī biezlūpes pašāvās uz visām pusēm un iejuka nelielā bariņā pie citām ciltsmāsām, kas cītīgi lupināja nost gliemežnī­cas no tuvējās klints un domīgi berza tās ar trulajiem, pla­kanajiem zobiem.

Lēni garām aizpeldēja caurspīdīga, it kā no visdzid­rākā stikla veidota, sārti mēļa medūza. Viņas recekļainā, zvanveida ķermeņa apakšējā mala nobeidzās ar maigām bārkstīm, bet no vidus kā daudzkrāsainu auklu pušķis lejup nokarājās garie taustekļi. Medūza viegli traucās uz priekšu, nemitīgi sakļaujot un piepūšot sava zvana malas.

Līdzās kādai no šīm maigajām būtnēm pavīdēja maza, sudrabota zivtiņa, un aina acumirklī mainījās. Medūzas taustekļi pielipa pie zivtiņas muguras, zivtiņa kā parali­zēta sastinga; no taustekļiem izmestās dzeļošās viciņas iecirtās zivtiņas miesā, izlaistā inde upuri tūdaļ apdulli­nāja. Taustekļi pie medūzas mutes savilkās, sakļāvās zem zvana, un nākamajā acumirklī caur viņas caurspīdīgo miesu Pavļiks jau redzēja sagremošanai nolemtās zivti­ņas tumšos apveidus; medūzas kuņģī tā visa neietilpa, un aste palika karājoties ārpusē.

—   Bičo, palūkojies, ko dara vēzis vientuļnieks?

Pavļiks atskatījās. Vēzis bija pavisam izlīdis no ra­dziņā savītās gliemežnīcas. Savilkdams un izstiepdams kailo, sārto vēderiņu, viņš pierāpās pie otras tādas pašas gliemežnīcas, tikai lielākas, iebāza tajā spīli un izvilka dažus smilšu graudiņus.

—   Ko viņš dara? — Pavļiks vaicāja.

—   Tūliņ pats. sapratīsi, bičo. Arī man šo operāciju laimējas redzēt pirmo reizi nevis attēlos, bet dabā, paša acīm.

Vēzis vientuļnieks atkal ar spīli papētīja gliemežnīcas

iekšieni un acīm redzot palika apmierināts. Ar vēderiņu pa priekšu viņš ierāpās gliemežnīcā un, tur iekārtodamies, brītiņu pasēdēja. Tad izlida laukā un pierāpās pie sava agrākā mājok|a. Skaistule aktinija ar pazemo cilindrisko stumbru tumšsarkanā krāsā, ar tintes svītrām un lāsu- miem stāvēja svaiga, krāšņa, brižiem sakļaudamās, brī­žiem izplezdamās, tālu izstiepusi garos, mē|os taustekļus ar violeti sārtajiem galiem. Taustekļi ņirbēja, kustējās, locījās, ietverdami stumbra virsotni it kā lokanu, krāsainu čūskulēnu pušķī. Divi mazas zivtiņas, varbūt jautri rota­ļādamās, varbūt dzīdamās pakaļ viena otrai, pavīdēja kā sudraba lāses, aizskarot aktinijas taustekļus. Vienā mirkli abas zivtiņas bija iepītas taustekļu kamolā — bezspēcī­gas, nejaudājot pat asti pakustināt. Nākamajā mirkli ka­mols ar laupījumu nozuda stumbra virsotnē plaši atples­tajā mutes atverē. Vēl brītiņš, un virs aktinijas atkal uz­plauka apburošs zieds ar dai|ām, maigām, šķietami vārām ziedlapiņām.

Pavļiku pārsteidza šīs neredzētās medibas un viltība, ko aizplīvuroja daiļums un elegance, un viņš ar mirdzo­šām acīm neviļus atkārtoja:

—   Vareni! Kāda skaista dusmu pūce! Kāda dusmīga skaistule!

Zoologs lūkoja paraustīt metala plecus.

—   Ne dusmīga, bičo, ne arī labsirdīga. Viņa tikai dzīvo un cīnās par dzīvību. Bet pie kāpostiem un kondi­torejas cepumiem viņu neviens nav pieradinājis.

Tobrīd pie aktinijas pierāpās vēzis un paslējies ņēmās .. aptaustīt viņas plakanās, apaļās pamatnes malu, ar ko aktinija bija piestiprinājusies pie gliemežnīcas. Tad viņš veikli un ļoti prasmīgi ar savām asajām kājiņām sāka lu­pināt aktinijas pamatni nost no gliemežnīcas. Viņš dabūja krietni vien nopūlēties, lai saņemtu abās spīlēs un paceltu gaisā aktiniju, kas pret sava līdziedzīvotāja rīcību itin ne­maz neprotestēja. Vēzis lēni rāpoja uz jauno mitni, sau- 'dzīgi nesdams savu skaistuli. Pienācis pie gliemežnīcas, viņš nolika uz tās aktiniju, stipri piespieda tās pamatni pie gliemežnīcas izliektās virsmas un labu brīdi ar spīlēm paturēja to šādā stāvoklī Pavļiks, aizturējis elpu un bai­dīdamies pakustēties, vēroja šo pārcelšanos uz jauno dzī­vokli. Pēc kādām desmit minūtēm, kad vēzis spīles at­ņēma nost, krāšņā aktinija droši stāvēja jaunajā vietā visā

savā skaistumā, izstiepusi lokanos, maigos taustekļus.

* *

*

Kļuva aizvien gaišāks. Saules stāvie stari viegli iespie­dās Sargasu jūras ūdeņos, visdzidrākajos pasaules okeā­nā. Ceļš bija diezgan kraujš, taču labi noregulētie gaisa maisi skafandru un cilvēku svaru darīja gandrīz nejūta- mu. Maisos gaisa bija palicis tieši tikdaudz, lai varētu pietiekami spēcīgi atsperties, ejot pa jūras dibenu, kā ari pārvarēt ūdens pretestību. Kustēties varēja viegli, bez piepūles.

—    Ko tas nozīmē, Arsen Davidovič? — Pavļiks jau­tāja zoologam, kad, pametuši vēzi vientuļnieku ar aktiniju iesvētīt jauno dzīves vietu, viņi devās augšup pa zem­ūdens kalna nogāzi. — Kādēļ šim vēzim vajadzīga akti­nija? Vai tiešām viņam tik ļoti patīk puķes?

Zoologs paņēma Pavļiku pie rokas un gāja viņam lī­dzās.

—   Runa nav par puķēm, Pavļik. Tā ir simbioze. Sim- bi-oze. Tādu dzīvnieku vai augu kopdzīve, kuri dažkārt pieder pie pilnīgi atšķirīgām ķiasēm. Simbiozes mērķis bieži vien ir aizsargāšanās, palīdzība barības iegūšanā un dažādi citi pakalpojumi — tātad sadarbība cīņā par eksistenci. Ikviens no tiem palīdz otram ar savām spējām, kādu kaimiņam trūkst.

—   Bet ar ko aktinijai palīdz vēzis? Viņa taču ari patj prot itin veikli medīt.

—   Tas tiesa. Tomēr aktinija gandrīz nemaz nevar pat­stāvīgi pārvietoties. Taču, lai labāk pārtiktu, jākustas un jāmeklē barība. Nav izdevīgi allaž palikt uz vietas un. gaidīt, kad laupījums pats pienāks klāt. Bet uz muguras vēzim, kas pastāvīgi kustas, aktinija dodas laupījumam pretī, meklē to aktivi.

—   Tātad apseglojusi vēzi un jādelē? Gudri izdomā­jusi!

" — Ne tik gudri, kā tas tev liekas, bičo. Tu taču re­dzēji: nevis aktinija ķērās pie vēža, bet tas pats gandrīz ar varu pārvilka viņu uz savu jauno namiņu. Aktivā puse

še ir vēzis. Viņš meklē sev aktiniju, dažreiz pat divas trīs. Viņš iet cīņā ar citiem vēžiem, lai iegūtu sev drau­dzeni.

—   Bet kādu tad labumu viņa atnes savam zirgam?

—   Vispirms viņa paslēpj vēzi no ienaidniekiem. Vē­zim to nav mazums. Un, ja virs vēža ir nevis viena, bet divas vai trīs līdziedzīvotājas, tad viņš zem tām gandru nemaz nav saredzams un var justies pietiekami droši. Turklāt, ja arī kāda neliela, vēžu kāra zivs viņu zem akti- ļ nijām pamanītu un piedzīvojumu trūkuma dēļ mēģinātu

iegūt, tad tā nekavējoties iepazītos ar dzeldošajām vici­ņām, ko aktinija izlaiž no sava ķermeņa un taustekļiem. Un šī zivs saņemtu diezgan jūtamu dzēlienu, kas var ap­dullināt un paralizēt mazāku dzīvnieku un radit sāpes pat lielam dzīvniekam. Otrkārt, aktinijai, kas vizinās uz vēža, medības lielākoties ir tik izdevīgas, ka vēzim gan­drīz ikreizes kas atkrīt no viņa draudzenes galda. Bet, kad vēzis uzduras kādam laupījumam — zivs vai kāda cita dzīvnieka maitai, tad bieži vien arī viņš pacienā savu jātnieci.

—   Vai nav tiesa, Arsen Davidovič, cik lieliski viņiem tas iznāk! īsti biedri! Visiem dzīvniekiem ir tikai cīņa,un karš, vienīgi vēzim ar aktiniju — draudzība.

—   Kur nu, Pavļik! Dzīvnieku un augu pasaulē sim­bioze nemaz nav tik reti sastopama. Es varētu tev minēt daudzus piemērus, reizumis gluži negaidītus un apbrīno­jamus … !

Piepeši zoologs apstājās, palaida vaļā Pavļika roku un, paskrējis sāņus, kaut ko pacēla. Pavļiks ieraudzīja, ka zinātnieks aplūko lielu, melnu, dīvaini savītu gliemež­nīcu, iebāzis metala pirkstu starp tās vākiem.

—   Cik smaga … — zoologs murmināja. — Gluži kā dzelzs gabals … Cik savādi…

—   Kas tas ir, Arsen Davidovič?

—   Pavļik! — zoologs pēkšņi iesaucās, ar pūlēm atvēr­dams vākus un cieši aplūkodams starp tiem ieslēgto re- ceklīgo miesu. — Pavļik, tā ir jauna gliemeņu klase. Zi­nātnei pilnīgi nezināma. Nē, Pavļik! — aiz sajūsmas viņš aizelsās. — Tā nav jauna suga, nē, nē! Pavļik dārgais! Tā ir jauna klase! Jā, jā! Jauna klase! Šai gliemenei ir galva! Tu saproti? Tā vairs nav Lammelibranchiata. Tā

tagad būs jauna klase: Lammelibranchiata cephala Lord- kipanidze.

Zoologs jau bija paguvis še, Sargasu jūras dibenā, izdarit ne mazums šādu atklājumu, kas varētu saviļņot ari mazāk jūtīgu zinātnieku, taču vēl līdz šim viņš nevarēja pierast pie pārsteigumiem, ar ko tik devīgi viņu apveltīja okeāns. Tomēr, dodams savu vārdu jaunai molusku kla­sei, viņš tūliņ pilns izbrīna sāka aplūkot jūras dibenu.

—   Ko tas nozīmē? Tiešām savādi… — viņš murmi­nāja. — Ļoti savādi… Kur gan tie palikuši?

Neko nesaprazdams, Pavļiks mechaniski klaiņoja kopā ar zook>gu starp daudzajām gliemežnīcām, adataiņiem, ascidijām, kas klāja apkārtni, gan pārlaizdams skatienu jūras dibenam, gan neizpratnē palūkodamies uz savu mā­cīto draugu. Beidzot viņš vaicāja:

—   Ko jūs meklējat, Arsen Davidovič? Tā mēs drīz sašķaidīsim visus jūras dibena iemītniekus.

—   Kā! — zoologs saslējās visā nelielajā augumā. — Vai tiešām tu neesi ievērojis? Es taču še nevaru atrast vairs neviena šā apbrīnojamā moluska eksemplārā! Ko es iesākšu ar vienīgo eksemplāru, ko turu rokās? Kas man ticēs, ka tas ir jaunās klases likumīgais pārstāvis? Tur­klāt tas vēl ir ļengans, kā pussprādzis. Un es paredzu, ka visi pret to izturēsies kā pret gadījuma izdzimteni. Ko lai tagad daru? Turpināt še meklējumus nevar — mēs no­kavēsimies …

Zoologs apsēdās uz nelielas klints un samulsis lūko­jās uz savu dārgo, unikālo gliemežnīcu. Arī Pavļiks jutās gaužām sarūgtināts — ne tikdaudz aiz zinātniski meto­diskām grūtībām, cik satriektā zinātnieka dēļ, kuram viņš bija paguvis stipri pieķerties.

—   Vai zināt ko, Arsen Davidovič? — viņš pēkšņi iesaucās. — Ņemsim šo vietu un atzīmēsim, bet vēlāk, kad būsim brīvi, atgriezīsimies šurp ar Skvorešņu, Ma- ratu, Coju un meklēsim organizēti. Patiesi!

—   Lieliski! — zoologs atguva enerģiju. — Tev1 pil­nīga taisnība. Mēs vēl pameklēsim! Un tam, kas atradīs šī moluska otro eksemplāru, es uzdāvināšu visu, ko viņš vēlēsies. Bet nu pie darba! Uzcelsim šai vietai pieminekli. Bet šo molusku noglabā somā — manējā jau pārāk pilna.

Kad atgriezīsimies mājās, dosim to Cojam, lai apraksta un analizē.

Sametuši lielu akmeņu kaudzi un ielāgojuši apkārtē­jās klintis, viņi devās tālāk.

Zoologs domīgi runāja:

—   Cik daudz jauna un neparasta! Cik daudz negai­dīta man nākas sastapt šajos cilvēkiem nepieejamos dzi­ļumos! Tev, Pav|ik, jāpateicas liktenim, kas tev devis iespēju piedalīties šajā vēsturē pirmajā zinātniskajā dziļ­ūdeņu ekspedicijā. Ar šo brīnišķīgo skafandru palīdzību arī tu kopā ar mums iepazīsies ar visiem noslēpumiem, kas glabājas nezināmajās okeana dzīlēs. Es atceros, kad padomju lidotāji un polarpētnieki pirmo reizi nolaidās uz. Ziemeļpola, mūsu puiši rūgti žēlojās, ka viņiem uz zemeslodes kartes, sak, neesot palicis vairs nekādu «balto laukumu», ka viss kļuvis zināms un viņiem, padomju ļau: dīm, nebūšot ko atklāt. Bet tāds milzīgs, var sacīt, visnotaļ «balts laukums» kā Pasaules okeana dzīles tika aizmirsts! Okeāns, kas aizņem divas trešdaļas zemes virsmas! Tā noslēpumainās, brīnumu pilnās dzīles bija aizmirstas! Taču ne uz ilgu laiku … Nē, ne uz ilgu laiku! Mēs šeit esam pirmās bezdelīgas. Pēc mums šurp atnāks simti un tūkstoši pētnieku, un atkal pirmie starp tiem būs mūsu, padomju pētnieki, jo vienīgi mūsu, padomju, skafandros var še nolaisties un strādāt …

Dažas minūtes viņi gāja klusēdami starp apkārt pel­došajām zivīm, katrs domādams savas domas. Beidzot Pavļiks pacēla galvu un vaicāja:

—   Arsen Davidovič, vai jūs to sacījāt nopietni? Par kašalotu. Vai tiešām arī tas nespētu pārkost mūsu ska­fandrus? Jūs droši vien jokojāt?

—   Nemaz nejokoju, Pavļik. Sais skafandros mēs taču varam nolaisties visdziļākajās okeana dzīlēs. Tūkstoš, pieci tūkstoši, pat desmit tūkstoši metru dzi|i. Bet tas ir kaut kas daudz stiprāks un briesmīgāks nekā kašalota zobi.

—   Nu, ko jūs, Arsen Davidovič! Smejaties, vai? — Pavļiks neticīgi pavērās zoologā. — Tur taču vienīgi ūdens! Mīksts … Bet kašalots! Uhū! Tas tā sakamps zo* bos! Jūs taču pats man sacījāt, ka zobi tam, rau, tādi! —

Pavļiks izpleta rokas gandrīz pusmetra platumā. — Tādā rīklē skafandrs sabirzis kā rieksta čaumala …

Zoologs iesāņus paskatījās uz Pavļiku un iesmējās.

—   Neplet tik plati rokas, bičo. Pietiks arī ar ceturtdaļ- metru. Arī tas ir diezgan briesmīgi. Bet ūdens… jā, tas ir mīksts… Bet vai tu, bičo, zini, cik sver viens kubik­metrs ūdens?

—   Zinu, — droši atbildēja Pavļiks, — vienu tonnu.

—    Nu, redzi! Bet desmit metru augsts ūdens stabs virs viena kvadratmetra sver desmit tonnas vai, kā saka, tāda staba spiediens līdzinās desrcit tonnām, bet uz katru kvadrātcentimetru — vienam kilogramam. Sis spiediens līdzinās visa gaisa staba spiedienam jeb atmosfērai uz ze­mes virsmas kvadratmetra vai kvadrātcentimetrā. Tāpēc mēdz sacīt, ka desmit metru augsta ūdens staba spiediens līdzinās vienas atmosfēras spiedienam.

—   Jā, to es zinu, Arsen Davidovič. Tas ir milzīgs sma­gums, taču mēs to nejūtam, jo mūsu ķermeņa iekšienē atrodas gaiss ar tādu pašu spiedienu.

—   Teicami! Tad tev nebūs grūti saprast: jo dziļāk mēs nolaidīsimies zem ūdens, jo vairāk tas mūs spiedīs. Simt metru dziļumā šī, kā tu saki, mīkstā ūdens spiediens lī­dzināsies simt tonnām uz katru kvadrātmetru jeb desmit atmosfērām. Cilvēka ķermeņa virsma caurmērā līdzinās divdesmit tūkstošiem kvadrātcentimetru, un ūdens spie­diens šai dziļumā uz visu cilvēka ķermeni sasniedz ap divi simti tonnu; pieci tūkstoši metru dziļumā tas jau lī­dzinās desmit tūkstošiem tonnu. Vai saproti? Tas ir tāds spiediens, zem kura ne vien cilvēks, bet arī tukšs dzelzs cilindrs saplaks. Turpretī mūsu skafandrā cilvēks paliks sveiks un vesels.

—   Tātad tas ir tērauda? — vaicāja Pavļiks.

—   Ja tas būtu tērauda, tad tas būtu jāizgatavo no tik biezām plāksnēm, ka cilvēks tik smagā skafandrā pat piecsimt metru dziļumā nevarētu ne soli paspert. Tādos bruņu skafandros ūdenslīdēji strādā līdz astoņsimt metru dziļumā, un viņus pārvieto no vienas vietas uz otru vin­čām un ķēdēm. Un kāds nu tur darbs! Piedurknes un bik­ses biezas — roku vai kāju ne saliekt, ne atliekt. No pie­durknēm laukā rēgojas knaibles, lauznis, cirvis, kurus no iekšienes vad^ ūdenslīdēja roka. Vai daudz tā var padarīt'-1

Pavļiks atkal, tāpat kā agrāk, viegli pacēla roku, pa­taustīja uz kājas metala stulpiņu un jautri izsaucās:

—   Toties mūsu skafandri — taisni burvīgi! Viegli, ērti. Bet no kā tie izgatavoti? Tātad nevis no tērauda?

—    Nē, ne no tērauda, bet no lieliska viegla ultracieta kausējuma, ko nesen izgudrojuši padomju metalurgi. Lai gan mūsu skafandri izgatavoti no ļoti plānām šā kausē­juma plāksnēm, tie spēj izturēt kolosālu spiedienu līdz desmit tūkstošiem metru dziļumā. Tiesa, izturību vairo arī visai asprātīgi veidotais kustīgais skafandra karkass, tā teikt, skelets no tāda paša materiala. Turklāt mūsu lie­liskie metalurgi izdomājuši paņēmienu, kā no šā kausē­juma izgatavot nelielas, elastīgas plāksnes. Šādas plāk­snes skafandros iemontētas locītavu vietās — plecos, el­koņos, viduklī, ceļos, kāju pēdās, roku pirkstos.

—   Un ne tas vien, Arsen Davidovič! — jūsmīgi izsau­cās Pavļiks. — Bet cik ātri mēs traucamies zem ūdens! Kā īstas zivis! Pat ātrāk nekā putni! Gan telefons, gan gaisma, gan ieroči! Pat karsta šokolāde! — Pavļiks lai­mīgi iesmējās. — Vēlaties uzkost! Lūdzu! Buljons, kakao. Varat ūdentiņu uzdzert virsū.

—   Vārdu sakot, katrs pats sev restorāns, — zoologs pasmaidīja.

—   Pārvietojams restorāns! Kafejnīca uz riteņiem, tas ir, uz kājām. Vareni izdomāts! Kā to visu panāk, Arsen Davidovič?

 — Ļoti vienkārši, bičo. Somā uz muguras atrodas daži mazi akumulatori ar lielu elektrības krājumu. Turpat arī patronas ar šķidrā skābekļa krājumu četrdesmit astoņām stundām; ogļskābes, mitruma un citu kaitīgo el­pošanas produktu uzsūcēji; sīks, taču spēcīgs motors skrū­vei, kas palīdz pārvietoties. Bet priekšējā somā uz krū­tīm — termosi ar karstu buljonu vai kakao. No termosiem uz muti stiepjas gumijas caurules ar cietiem uzgaļiem; termosiem līdzās — neliela radiotelefona stacija, ar kuras palīdzību var uzņemt sakarus un sarunāties vienā laikā ar vairākām citām tādām pašām stacijām līdz divsimt kilometru attālumā. Ķiverē pie ausīm atrodas klausāmās austiņas, bet apakšā, pie zoda — mikrofons. Uz ķiveres pretī ūdenslīdēja pierei — spēcīga elektriskā laterna. Tās stari spiežas cauri ūdenim septiņdesmit piecus metrus uz priekšu. Un visas šis ierīces un meclianismus tu vadi ar dažādu pogu, sviru un kloķīšu palīdzību, kas atrodas uz vadības pults tavā patronsomā pie jostas … Taču tas viss tev jāzina arī bez šīs lekcijas, citādi tu tagad nevarētu kopā ar mani klaiņot še zem ūdens.

—   Nūjā! Es, protams, to jau zinu. Gribēju tikai uz­zināt, kā tas viss darbojas. Kā, piemēram, akumulatoros sakrājas tik daudz elektrības? Kā darbojas mūsu elek­triskie kaujas cimdi? Ar ko šauj mūsu ultraskaņas pistoles?

—   Ā! Palūk, kas tevi interesē, bičo! Tie ir nopietnāki jautājumi, — zoologs atbildēja. — Taču, diemžēl, tos va­jadzēs atlikt. Redzi, mēs esam jau pie korāļu rifiem. Drīz nonāksim pie Skvorešņas.

Priekšā caur ūdens stiklaino zaļganumu kā meža mala neskaidrām kontūrām sāka parādīties krūmiņi un sīki kociņi: zemi, bez lapām, vienīgi ar stumbru un zariem, savijusies, mezglaini, gan resni, uzblīduši kā kaktusi, gan tievi un taisni kā kārklu vicas.

—   Starp citu, — zoologs turpināja, — ļoti iespējams, ka Skvorešņa šeit darbu būs pabeidzis un pārgājis uz citu vietu. Jāuzzina.

Viņš piespieda tikko manāmu izcilni uz patronsomas. Priekšējā sieniņa atsprāga vaļā un palika karājamies eņ­ģēs, atklājot patronsomā rindu podziņu ar reljefiem cipa­riem un sviras virs lociņiem ar iedaļām.

Ejot zoologs parāva vienu podziņu mazliet lejup, no­stiprināja to jaunajā vietā un piespieda.

Zoologs sāka klausīties un apstājās. Viņa sejā pavī­dēja neizpratne un nemiers.

—   Pārslēdzies uz Skvorešņu, — viņš uzsauca Pavļi- kam. — Nospied podziņu numur divpadsmit. Nekā nesaprotu … Kas tur notiek?

Pavļiks žigli atvēra patronsomu un pārslēdza savu radiouztvērēju uz citu staciju. Viņa ķiverē ielauzās sa­raustītas elpas svelpjošais troksnis kopā ar aizsmakušu lamu vārdu un kliedzienu straumi:

—   Atdod! … Atdod, nolādētais lops! … Nu es tevi sapurināšu … Padomju mantas iegribējies? ,.. Mani ne- aizstiepsi… Nē, bral… Neizdosies!

Pēc tam — kā malkas cirtējs:

—   Uh-h-h! … Se tev! Uh-h-h!

Tad izmisīgs kliedziens:

—   Tprū-ū-ū! Stāvi! Stāvi! Kur velcies, indīgā čūska!

Zoologs neizturēja.

—   Skvorešņa! Kas noticis? — viņš sāka skaļi kliegt satrauktā balsī. — Ar ko jūs cīnāties?

—    Lord! — zoologa un Pavļika ķiverē atskanēja aiz­elsusies balss. — Ātrāk pie manis! Citādi šis rāpulis … pārraus šļūteni. Ātrāk, ātrāk! … Uh-h-h! Uh-h-h! Re, kur sīksta dzīvība, riebeklis! . . .

—   Skrējām! — izsaucās zoologs. — Turieties!

Viņš sāka skriet uz priekšu, uz korāļu smalces malu.

—    Seko man, Pavļik! Šķel ūdeni ar plecu! Ar plecu uz priekšu! Nepaliec iepakaļ! Skrūvi nav vērts iedarbināt, nav vairs tālu.

Skriet tomēr bija pagrūti. Ūdens pretojās, elastīgi šū­podamies. Taču pēc brītiņa zoologs ar Pavļiku ielauzās biezoknī. Lai kā Pavļiks bija noraizējies un izbijies, taču uz acumirkli viņš sastinga mēmā sajūsmā. Tas, kas, iz­tālēm ieskatoties, no zaļganās, biezās tumsas atgādināja kailus, čokurainus krūmājus, tuvumā, gaismā, izrādījās pasakaini krāšņs dārzs. Visus stumbrus un bezlapu za­rus viscaur klāja dzīvi ziedi, zvaigznītes ar mēlītēm, kas bija līdzīgas izstieptām ziedlapiņām visās krāsās un vis­smalkākās krāsu niansēs — tās bija maigi sārtas un asinssarkanas, dzidri zilgas kā dūmaka un emaljas zilas, dzelteni oranžas kā zelts un tumši zaļas kā smaragds. Tie bija korāļi — gan mazi, tieviņi, līklīki zariņi, pieli­puši pie klints sāniem, gan plašas kolonijas, kas sastāv no miljoniem sīku dzīvnieku — puķu, kuras ar saviem ķermenīšiem klāj iepriekšējo audžu varenās, atmirušās masas. Lielie, raibie ziedkausiņi pie šo koloniju pakājes arī bija korāļi, un pat raibās sūnas starp tiem sastāvēja no miljoniem un miljardiem sīku dzīvu ziediņu.

Dārzs dzīvoja un slēpa sevī — savās aizās, tuneļos, grotās, lielās un mazās alās, savu stumbru un zaru vi­jumos — bagātu, spilgtu, rosīgu dzīvi. Mirdzošas, it kā no raiba, daudzkrāsaina metala izlietas zivis, — sākot ar vissīkākām sardinēm, līdz lielām, koši krāšainām papa- gaiļzivīm, — veseliem mākoņiem šaudījās gluži kā tropu putni korāļu biezoknī. Skaisti, caurspīdīgi vēzīši rāpoja

pa zariem Neskaitāmas sarkanas, dzeltenas, oranžas jū­ras zvaigznes lēni virzījās pa okeana dibenu, pa klintīm, pa korāļu stumbriem, pievilkdamies ar savām kājiņām pie tuvākajiem priekšmetiem.

Daudzkrāsainās ofiuras, tuvākās jūras zvaigžņu ra­dinieces, ar gariem, lokaniem stariem kā pletnes, tīri vai kūleņoja korāļu audzēs, meklējot laupījumu. Melni jūras eži ar zilgiem, pa visu apaļo ķermeni izkaisītiem lāsu- miem veseliem bariem rāpoja it visur. Visdažādāko glie­meņu un jūras gliemežu bari vietumis visnotaļ klāja okeana dibenu un korāļu audzes. Spilgti pušķīši un žaunu smalkais sazarojums vīdēja laukā no cauruļtārpu tieva­jām caurulēm. Sīku, košās un spīdošās krāsās zaigojošu vēzīšu, tārpiņu, jūras zirnekļu un gliemežu miriades riin poja, lēkāja, izšāvās un atkal noslēpās vissīkākās sprau­gās, bedrēs un plaisās starp šiem krāšņajiem akmens dzīvniekiem.

Nekustīgi stāvēdams vienā vietā, Pavļiks plaši ieples­tām acim noraudzījās šai pasaku valstībā, šai mēmajā, rosīgajā dzīvē. Bet, tiklīdz viņš mēģināja šai dzīvē ielauz­ties, ap viņu acumirklī viss pamira, noslēpās, izgaisa. Korāļu ziedi aizvērās, ziedlapiņas savilkās, biezokņa dzi­ļumā noslēpās sīkās zivtiņas, tārpiņi, zirneklīši. Pavļiku apņēma pelēks, bezkrāsains, nedzīvs tuksnesis.

Viņš pacēla galvu un virs sevis pie stāvas klints ierau­dzīja baru lielu zivju. Tie bija skārusi — papagaiļzivis Viņu krāsu skaistums un harmonija varēja sajūsmināt visnopietnāko glezniecības cienītāju. Šķita, ka daba izliet- tojusi visas krāsas, visas krāsu nianses un pārejas, kādas vien var atrast tās bagātajā, neizsmeļamajā krāsu paletē, lai šo jūras papagaiļu priekšā nobālētu viskrāšņāko tropu putnu skaistums.

Papagaiļzivis karājās ar galvām uz leju, rāmi kusti­not pelēki mēļās astes ar viegli sārtiem lāsumiem un bal­tām apmalām. Viņu mazās, biezlūpainās mutes cītīgi skrubināja korāļu zariņus uz klints. Lāgu lāgiem dažas no viņām ilgi un izklaidīgi viļāja barību kā gremokli pa muti. Mazliet augstāk Pavļiks pamanīja trīs lielas papa­gaiļzivis, kuras ielenca neliels bars sīku, zili svēdrainu biezlūpju. Pavļiks uzreiz nesaprata, ko dara šīs biezlūpes līdzās ūdenī mierīgi stāvošajiem skarusiem, kas, salīdzi -

not ar biezlūpēm, šķita milzigi. Sākumā viņam likās,, ka biezlūpes ieķērušās skarusos no visām pusēm un grib tos saplosīt gabalos. Taču, ciešāk ieskatījies, Pav|iks negai­dot skaļi iesmējās

—   Frizētava! Zivju frizētava! — viņš iesaucās, aiz smiekliem nespēdams valdīties.

Papagaiļzivju apaļīgās galvas, viņu vaigus un žaunu vākus ar cieši pieguļošām, olveidīgām zvīņām klāja baltu korāļu putekļu kārta. Šķita, ka resni, švītigi, eleganti ģērbti kungi nodevuši frizieru rīcībā savus nobarotos, biezi nopūderētos mūļus. Biezlūpes no savu bagāto ra­dinieku — papagaiļzivju vaigiem un žaunām maigi un uzmanīgi noņēma korāļu putekļus un acīm redzot ar baudu tos apēda.

Pavļika smiekliem un izsaucieniem, Skvorešņas ne mitīgajai lāstu straumei un sašutuma kliedzieniem pa vidu Pavļika ķiverē ielauzās zoologa balss.

—   Par ko tu smejies, bičo?

Un pēc klusuma mirkļa atskanēja viņa satrauktais sauciens:

—   Pavļik! Pavļik! Kur tu esi? Kur tu paliki?

Pavļiks pavērās apkārt. Viņš bija viens. Viņa nekus­tīguma iedrošināta, visapkārt atkal atplauka un rosījās dzīvība. Cik ilgi viņš bija nostāvējis kā apburts un pār- akmeņojies šai lieliskajā, neizsakāmi skaistajā dārzā? Minūti vai stundu? Kur ir Arsens Davidovičs? Kā viņu lai tagad atrod šai biezoknī? Kā izkļūt no šejienes?

—   Arsen Davidovič! — drebošā balsī Pavļiks raidīja nedrošu saucienu zaļganajā, bezgalīgajā plašumā, kas viņu apņēma. — Arsen Davidovič!

—   Runā, Pavļik! — atskanēja atbilde. — Runā, runā! Es klausos! Kur tu esi? Izslēdz Skvorešņu! Viņš traucē

—   Esmu starp korāļiem. Es no jums atpaliku, Arsen Davidovič, tikai uz mirklīti. Nezinu, kurp iet. ..

Pavļika lūpas sašķobījās, un negaidot viņš iešņukstē­jās. Taču viņš tūliņ sāka klepot, tā ka no malas šis ska­ņas bija grūti izprast.

—   Bičo, tu nebīsties, stāvi aukstasinīgi, nekur neej! Esmu tuvumā: pagājušas droši vien tikai kādas piecas minūtes, kopš esam izšķīrušies. Palūkojies apkārt, Pavļik! Es gāju taisni caur korāļiem. Paskaties, vai nav redzamas manas pēdas: aplauzti zariņi, krūmi… Palūkojies vā­rīgi, bičo!

—  Jā … nē … Arsen Davidovič, — Pav|iks attrauca, nevarīgi vērdamies sev apkārt. — Tie visi vienādi, zari un krūmi… Tie visi ir kā izlauzīti… nē… nekā… neredz … Arsen … Arsen Davidovič …

Pēdējos vārdus Pavļiks izrunāja-gandrīz čukstus, bal­sij aizraujoties; stāvoklis likās bez izejas un itin nemaz neatbilda Pavļika vīrišķības apjomiem.

—  Arī tas nav bīstami, bičo. Tu tikai nebaidies! Stāvi uz vietas un nekur neej! Es aizskriešu pie Skvorešņas, palīdzēšu viņam un tad pie tevis. Pēc piecpadsmit vai div­desmit minūtēm būšu atpakaļ.

—   Labi, Arsen Davidovič …

—   Stāvi nekustīgi, neviens tevi neaiztiks. Drošības pēc uzmauc cimdus!

No šiem vārdiem Pavļikam sažņaudzās sirds.

—   Labi, Arsen Davidovič … uz … uzmaukšu …

—   Atceries, kā ar tiem jārikojas. Ieslēdz strāvu! Vis­labāk apķer ienaidnieku cieši, ar abām rokām, abām plaukstām, cieši … Es jau skrēju pie Skvorešņas, runāju ar tevi ejot un runāšu, lai tev vienam nebūtu bail. Ja re­dzēsi ko aizdomīgu, saki man.

Kamēr zoologs runādams centās izklaidēt Pavļiku, zēns noņēma no jostas vistokli un aiz bailēm sastingušiem pirkstiem ar pūlēm attina to vaļā. Viņam rokās at­radās divi balti ne gluži parasta izskata gumijas cimdi: tiem bija trīs pirksti — īkšķim, rādītājam un viens kopējs pārējiem trim pirkstiem. Cimda piepūstajā delnā bija re­dzama metala plāksnīte, bet platajiem, garajiem atlokiem vajadzēja sniegties tālu pāri plaukstu locītavām. Pavļiks uzvilka cimdus rokās un ar īpašām spiedpogām piestip­rināja atlokus pie skafandra piedurknēm.

«Apķer ienaidnieku ar abām rokām,» viņš atkārtoja pie sevis.

Viņš aplaida skatienu visapkārt. Kādi ienaidnieki? Kas tie tādi? Tam jābūt kam briesmīgam … Barakuda … Haizivs .. . Kas vēl šeit sastopams? Barakuda … Hai­zivs . . . Apķert haizivi . . .

Zoologā gandrīz neklausīdamies, viņš ar stingstošu sirdi uzinanija katru ēnu, kas parādījās tālumā zaļga^- najā krēslā.

Gan pa vienai, gan veseliem bariem garām aizpel­dēja daudzkrāsainās, maigi pulsējošās medūzas. Spilgtās krāsās mirgodamas, pazibēja zivis. Milzīgiem bariem aiz- trauea mazie, spārnkājainie moluski ar platām spurām un gandrīz pilnīgi caurspīdīgām, plānām un smalkām kā skrimšļi gliemežnīcām. Garneles — glītie un graciozie jūras vēzīši — strauji dzinās tiem pakaļ, un visi kopā nozuda. Tālumā pazibēja zilgana dzirksts, pašāvās aug­šup, nokrita lejā, sastapās ar sarkanu,.zilu, zaļu dzirk­sti… Nu jau to ir simti, tūkstoši, šo augšup un lejup un uz visām pusēm lēkājošo dzirksteļu, daudzkrāsainu kā dārgakmeņi. Lūk, jau visa apkārtne krustu šķērsu sasvīt- rota ar miljoniem un miljardiem vizošu un degošu pa­vedienu un punktu. It kā biezs purpura, safira, smaragda un zelta dzirkstelīšu lietus virmo visapkārt. Tā bija sa- firinu, airkāju grupas vēzīšu deja.

Sajūsmā pavēris muti, aizmirsis kā bailes, tā vientu­lību, Pavļiks raudzījās apkārt, brīnišķā skata apžilbināt'-, dažreiz tikai mechaniski atbildēdams uz zoologa jautā­jumiem.

Piepeši no smiltīm Pavļikam pie pašām kājām izlo­cījās milzīga, četrstūraina būtne, samtaini melna, pla­kana kā dzelzs plāksne. Vienā būtnes stūrī bija liela, atvērta rīkle, virs tās uz izciļņa divas spīdošas acis Divi citi stūri locījās viļņveidīgi un ātri kā spārni. No pēdējā stūra nokarājās tieva aste kā pletne ar augšup saslietu asu dzeloni. Tā bija raja. Viņa uz ātru roku pievāca zivi, kas bija pārāk tuvu peldējusi garām viņas paslēptuvei, norija to un nolaidās dibenā. Tur raja ātri, dažos paņē­mienos uzvandīja smilšu mutuli, un, kad tas noplaka, raja jau bija nozudusi zem tā.

Pavļiks vairs raju neredzēja. Divu metru garā bries­moņa parādīšanās bija tik negaidīta, ka, pacēlis rokas, nāves bailēs viņš metās sānis pie atmirušas korāļu ko­lonas, augstas kā klints.

Tikko viņš bija paguvis atlēkt sānis, kad kaut kas mil­zīgs, garš, ar smailu priekšdaļu izšāvās no liela krūma turpat blakām un ar lielgabala šāviņa ātrumu drāzās vi­ņam virsū. Pavļiks sajuta krūtīs šausmīgu triecienu, zem viņa izstieptās rokas pazibēja briesmīga rīkle, pilna ar zobiem, un milzīgas, saltas acis. Galvā iešāvās doma: «Apķert…»

Rokas sakļāvās ap kādu glumu, resnu baļķi. Pavļiks sajuta vēl stiprāku, satricinošu triecienu, tad viss izzuda un iegrima tumsā …

III nodala PĒC KAUJAS

—   Žiglāk, žiglāk, biedri Lord! Es viņu turu aiz astes, lai, jupis viņu parauj! Mani spēki zūd, lai viņa nolādēta!

—   Skvorešņa! Kas tur ir?

Zoologs izskrēja no ūdensaugu biezokņa. Viņš ierau­dzīja neparastu ainu. Klajā laukumā spilgti zaļganā gaismā pie vairākām mašīnām, kas strādāja zem caurspī­dīgiem, it kā no stikla izgatavotiem jumoliem, stāvēja milzīgs, cilvēks metala skafandrā ar lielu ķiveri. Izliecies kā varens loks, viņš ar vienu roku turēja resnu, lokanu kabeļa cilpu, kas savienoja divus strādājošo mašīnu ju- molus. Cilpā ar zobiem bija ieķērusies divus metrus gara haizivs, kuru aiz ķermeņa resnās daļas pie pašas astes cieši turēja cilvēks. Haizivs žoklis sniedzās tālu pāri pla­tajai rīklei, viņas tumšpelēkā, raupjā āda atgādināja vīli; lielās, apaļās acis, trulas, bezprātīgas, satracinātas, deg'j balgansārtām ugunīm. Zoologs tūdaļ pazina siļķu haizivi, kuras pasakainā rijība jau senatnē pārsteigusi novēro­tājus. 5o haizivju parastā barība ir siļķes, kad to bari kā mākonis paceļas no okeana dzīlēm un dodas uz krasta ūdeņiem nārstot. Haizivs vajā visas zivis, kādas vien var pieveikt. No savas pazīstamās radinieces, daudzinātās jūru un okeānu laupītājas — parastās haizivs jeb jūras hijenas — siļķu haizivs atpaliek vienīgi auguma un spēka ziņā.

Haizivs, ko milzis ar neticamu sasprindzinājumu tu­rēja aiz astes, staipījās un locījās līkumu līkumos, tomēr sakampto kabeli no rīkles laukā nelaida.

Skvorešņas kājas līdz potītēm bija iegrimušas smiltīs. Aiz pārpūles sasarkušo seju klāja sviedri. Satracinātā

haizivs purināja kabeli uz visām pusēm, taču nespēja to izraut no milža rokām.

Izvilcis no maksts dunci, zoologs metās pie haizivs.

—   Cimdus, cimdus, Lord! — ieaurojās Skvorešņa* svaidīdamies līdzi satrakotās haizivs kustībām. — Ar dunci neko neizdarīsiet!

Zoologs apstājās. Vienā mirklī cimdi bija uzmaukti un podziņas aizpogātas, nākošajā mirklī divas plaukstas viegli saspieda haizivi no abām pusēm. Haizivs nodrebēja kā no elektriskas strāvas sitiena, krampjaini saritinājās gandrīz gredzenā, ar neticamu spēku izstiepās taisna, kā kaķēnus katru uz savu pusi aizmēzdama Skvorešņu un zoologu. Tad viņa paplēta rīkli un, krampjaini drebēt dama, nolaidās dibenā.

Zoologs mirklī pietrūkās kājās, bet Skvorešņa pie­cēlās lēnām, ar pūlēm.

—   Kā tas notika, Skvorešņa?

—   Fū-u-u … Ļaujiet atvilkt elpu … Ja jūs būtu aiz­kavējies par pāris minūtēm, slikti būtu klājies… mašī­nām. Sī trakā izbadojusies zivs noturēja kabeli par kaut ko ēdamu un ieķērās tajā. Vai saprotat, Arsen Davidovič, kas notiktu ar agregatiem, ja viņa būtu izrāvusi kabeli no jumoliem?! Ieplūdušā ūdens spiediens vārīgās maši- nas būtu iznīcinājis. No kabeļa tai vietā, kur haizivs to bija satvērusi, es iztaisīju cilpu un, ieķēries tajā, saņēmu pa roku visus zivs triecienus Sākumā šim trakajam lo­pam situ pa purnu un acīm, taču haizivs tikai purināja galvu, tomēr kabeli vaļā nelaida un briesmīgi to raustīja, ārdīdamās ar asti. Tad ar otru roku es satvēru viņas asti. Ir gan spēks!

—   Kāpēc tad jūs nelaidāt darbā savus cimdus?

—   Tāpēc, ka baidījos izlaist no rokām kabeli. Piķis viņu sazina, ko haizivs būtu tobrīd izdarījusi. Bet kur tad Pavļiks? Es dzirdēju jūsu sarunu. Viņš palicis kaut kur iepakaļ?

Zoologs sāka uztraukties.

—   Ak tu tētiņ! — viņš iekliedzās. — Pavisam pie­mirsu. Pavļik! Pavļik! Kāpēc tu klusē? Pavļik! …

Viņš noraizējies pavērās Skvorešņā.

—   Vai arī jūs nedzirdat atbildi?

Milzis bija satraukts. Kā vienmēr tādos brīžos Skvo- rešņa tūdaļ sāka lietot uktaiņu un krievu vārdus trakā sa­jaukumā, ko viņš dēvēja par «dzimto mēli». Dažādi ap­stākļi bija par cēloni šīs «mēles» tapšanai un Skvorešņas pārliecībai, ka viņš runā «dzimtajā mēlē»: gan Voroņežas rajonā, kur viņš bija piedzimis kādā no pusukrainiskiem, puskrieviskiem ciemiem, gan desmitgadīgajā krievu skolā iegūtā izglītība un tā lielā mīlestība pret krievu literatūru, it īpaši pret krievu dzejniekiem, kādu viņš izjuta vienlai­kus ar dedzīgo jūsmu par Sevčenko un Kocjubinski, un beidzot dienests flotē — sākumā virsūdens, bet vēlāk un līdz pat šim laikam — zemūdens flotē.

—    Nē, nekā nedzirdu, — viņš teica, skaļi elsodams un ar neslēptām dusmām piebilda: — Kur t' jūs puikiņu esat pazudinājuši, biedri Lord?

—   Viņš atpalika no manis korāļu biezoknī, kad es steidzos pie jums, Skvorešņa . .. Pavļik! Pavļik! Atbildi taču . .. Viņš klusē… Ar viņu ir kas noticis, — zoologs sacīja. — Skriesim, Skvorešņa!

—   Vajadzēja atgriezties pie viņa un nevis skriet p! e manis. Velns mani nebūtu parāvis, ja es dabūtu vēl des­mit belzienus. Iedarbiniet skrūvi, bet es laidīšos jums pakaļ.

Viņš atvēra patronsomu, kas bija piestiprināta pie jos­tas, un nospieda vienu no daudzajām pogām uz garenās vadības pults. Atskanēja balss:

—   Runā vecākais leitnants Bogrovs. Ko teiksiet, Skvorešņa?

Skvorešņa pēc paraduma atlieca plecus, izstiepās un teica:

—   Steidzams ziņojums: zēns Pavļiks, kas atrodas uz kuģa, dodamies kopā ar biedru Lordkipanidzi uz darba vietu punktā numur seši Korāļu sēklī, pa ceļam atpalicis no biedra Lordkipanidzes, nomaldījies korāļu biezokņos un vairs neatbild uz izsaukumu. Biedrs Lordkipanidze, kas pēc mana izsaukuma steidzās man palīgā sakarā ar haizivs uzbrukumu kabelim un man, pašlaik atrodas šeit. Lūdzu atļauju doties meklēt zēnu, kā ari atsūtiet man uz punktu maiņu.

—   Labi, Skvorešņa, — atskanēja steidzīga atbilde, — nekavējoties dodieties meklēt zēnu. Maiņu aizsūtīšu, negaidiet to.

—   Klausos, biedri vecākais leitnant!

Viņš satver?, zemē gulošo lāpstiņu un aši apbēra ka­beli ar smiltīm. Pa to laiku zoologs pie jostas atvēra va­dības pulti un nospieda pogu. No muguras kupra apakšē­jās daļas izšāvās resns stienis, atvērās kā zieds un pār­vērtās nelielā skrūvē. Tai pašā laikā uz kājām atritinājās metala stulpiņi un pārvērtās par horizontālām un verti­kālām stūrēm. Zoologs pabīdīja sviriņu, skrūve sāka ātri griezties, un zinātnieks puszviļus, kājas sakļāvis, traucās uz priekšu, ar ķiveri šķeldams ūdeni un kāju pēdām va­dīdams stūres. Pēc mirkļa kā milzīga torpēda viņam garām aizšāvās Skvorešņa. Lai cik noraizējies un uztrau­cies bija zoologs, redzot strauji aiztraucamies Skvoreš­ņas vareno slāvu, viņš nevarēja apvaldīl nevilšu sajūs­mas izsaucienu.

—   Cik brīnišķīgs Krepina izgudrojums! — viņš no­čukstēja.

—   Ko jūs sacījāt?

—   Tāpat vien, neko … — zoologs samulsa.

Viņam šķita nepiedodami tagad domāt par ko citu, izņemot Pavļiku.

—   Ātrāk, Lord! Ātrāk!

Zoologs piesteidzās Skvorešņam līdzās. Pabīdījuši svi- riņas vēl par dažām iedaļām un tā palielinājuši skrūves apgriezienu skaitu, viņi jau pilnīgi horizontālā stāvoklī vēl ašāk traucās uz priekšu.

Zivis izbailēs tik tikko paguva pamukt sānis no šīm savādām, zemūdens pasaulē neparastajām būtnēm Ne­liela tintes zivs mirkli aizkavējās un tūliņ saplaka pret zoologa plecu. Izšļākusi biezu tintes mākonīti, pirmsnā­ves agonijā izstiepusi visus desmit taustekļus, viņa lai­dās dibenā, griezdamās ūdens vērpatā, kas palika zoolo­gam aiz muguras. Vairākus garus, vijīgus zušus ūdens strāvas bija pierāvušas pie Skvorešņas skafandra. Iz­bailēs grozīdami čūskas galvas ar iesarkanām acīm, zuši noslīdēja pie Skvorešņas kājām, kur tos sagraizīja stū­res asās pleznas. Pavīdēja neliela haizivs, kas grasījās šķērsot ceļu šīm neparastām būtnēm, taču tūdaļ, salieku­sies lokā, pašāvās augšup uz gaišajiem ūdeņiem.

Nolaiduši uz skrūvēm aizsargrežģus, zoologs ar Skvo- rešņu kā divi smagie šāviņi iedrāzās Sargasu jūras mil­zīgajos ūdensaugos, kas stiepās augšup uz ūdens virsu, īsās ūdensaugu saknes, ar kurām augi nevis uzņēma ba­rību, bet vienīgi nostiprinājās jūras dibenā, no skafandru spiediena viegli atrāvās. Ar gaisu pildītie pūslīši, kas lī­dzīgi vīnogu ķekariem turējās uz zeltainiem stiebriem un lapu pamatnēm, nemitīgi sprāga pušu, un no tiem iz­plūda gaiss. Sļraujā skrējiena ceļā ūdens šķita vārāmies.

Ūdensaugi izbeidzās. Aiz klajā laukumiņa sākās ko­rāļu biezoknis.

—   Kur lai viņu še meklē? — Skvorešņa vaicāja zoo­logam.

—   Tai pusē.

Samazinādami ātrumu, viņi apmeta dažus līkločus pa korāļu saaudzēs malu, saspringti ielūkodamies spilgto, dzīvības pilno krūmu un zaru mudžeklī. Pavļika nere­dzēja. Viņi nolaidās dziļāk, aiztrauca pār biezokni, gan­drīz skardami galotnes, noraudami no klintīm maigos, ziedošos korāļu zariņus, aļģu vijas ar ūdens pūslīšiem.

—   Pavļik! Pavļik! Kur tu esi?

—   Atbildi, bičo! Mēs esam šeit.

Piepeši Skvorešņa strauji pagriezās pats ap sevi, me­tās uz galvas lejup pie augstas korāļu klints pakājes un iesaucās:

—   Lūk, viņš! Guļ! Šurpu, Lord! Kādas šausmas! Re­dziet, ar ko viņam vajadzējis cīnīties!

Zoologs aiz pārsteiguma dažus mirkļus stāvēja ne­kustēdamies.

—  Zobenzivs! — viņš beidzot iekliedzās, nomezda­mies uz ceļiem pie smiltīs gulošā Pavļika.

Milzīga, vismaz trīs metrus gara zivs ar slaidu, spē­cīgu ķermeni un garu, sirpjveidīgu muguras spuru un tādu pašu skaisti veidolu asti bija ar visu smagumu uzgūlusi virsū Pavļikam, pa pusei viņu aizklādama. Zivs grubu­ļainā āda uz muguras atvizēja dīvainā koši sarkanas un gaišzilas krāsas sajaukumā, bet visa pārējā miesa vis­dažādākos zilos toņos: vēders bija zilganbalts, ar skaisti sudrabotu spīdumu, spuras — pelēki zilas, aste — zili melna, bet apaļās, milzīgās acis — tumši zilas.

Kā lielākajai daļai zivju, tā arī zobenzivij bija tum­šas un gaišas krāsas: raugoties no augšas, bija grūti at­šķirt tumšo muguru, kas saplūda ar ūdens krāsu; raugo­ties no apakšas, zivs baltais vēders lejup plūstošajā gaismā it kā izzuda. Taču visneparastākais bija šās zivs zobens — garš, plāns, ass. Šis zobens, kas nebija nekas cits kā zivs virsžok|a turpinājums, sniedzās vismaz sep­tiņdesmit piecus centimetrus uz priekšu, izveidodams draudošu ieroci. Milzīgās zivs zobens, kas bija notriecis zemē Pavļiku, atradās pilnīgi iestrēdzis kādā ūdens­augiem klātā korāļu klints plaisā, kas slējās tajā vietā, kur bija norisusi šī zemūdens drama.

—   Vai tiešām zivs viņu nogalinājusi? — drebošā balsī čukstēja zoologs, ielūkodamies Pavļika bālajā sejā un cieši aizvērtajās acīs.

—   Nē, viņš ir dzīvs, Lord! — Skvorešņa noteica stingrā balsī un piecēlās. — Zobenzivs būtu varējusi viņu nogalināt, vienīgi sadragājot skafandru. Tas, kā redzat, nav noticis — skafandrs ir pilnīgi vesels. Lai dzīvo mūsu puikiņš! Bet piešuvis viņš gan to! Uz vietas! Kā no liel­gabala!

Cimdotās rokas Pavļiks bija krampjaini aptvēris ap zivs apaļo ķermeni, zemāk par muguras spuru.

Skvorešņa uzmanīgi atpleta zēna rokas katru uz savu pusi.

—   Paceliet zivi, — teica zoologs, — es izvilkšu Pavļiku.

Tas tika aši izdarīts. Zoologs no visām pusēm vērīgi aplūkoja zēna skafandru un neatrada nekādus bojājumus. Vienīgi plakanā, iegarenā, brauniņam lidzīgā kastīte, kas karājās pie labajiem sāniem, bija no jostas atrauta un turējās tikai auklā.

Zoologs vēlreiz cieši ielūkojās Pavļika bālajā, nedzī­vajā sejā un ieraudzīja, ka zem plānās, maigās ādas la­bajos deniņos tikko manāmi pulsē asinsvads.

—   Viņš dzīvs, Skvorešņa! Viņš dzīvs!

—   Ko es jums teicu? — nenovērsdams acis no Pav­ļika sejas, ar priecīgu smaidu atbildēja milzis.

Zoologs žigli atvēra vadības pulti pie zēna jostas un nospieda kādu pogu.

—   Neliela skābekļa papilddeva viņam palīdzēs ātrāk nākt pie samaņas. Rau, vaigi sāk sārtoties. Lieliski… Pavļik! Pavļik! Vai tu dzirdi mani, bičo? Atbildi! Atbildi!

Zēns atvēra acis. Mirkli viņš neizpratnē vērās zoologā, tad pēkšņi viņa seju sašķobīja bailes, taču, ieraugot pār sevi noliekušos smaidošo Skvorešņu, viņš tūdaļ atbildēja ar vieglu smaidu.

—   Nu tā, viss kārtībā, — zoologs turpināja. — Tagad vēl drusciņ kakao no termosa, un būs pavisam labi. — Viņš p'iespieda zēna patronsomā citu pogu, un tūdaļ no apkakles pacēlās melna, izliekta caurule, kuras apaļais gals apstājās Pavļikam tieši pie lūpām.

—   Iedzer, bičo, iedzer, — laipni mudināja zoologs, — tev kļūs labāk.

Pavļiks paņēma cauruli mutē un norija dažus malkus. Neviļus pavērdamies sānis, viņš piepeši ieraudzīja bries­mīgo zobenzivs ķermeni un, strauji piecēlies, šausmās sastinga. Skvorešņa sāka smieties un uzlika roku Pav­ļikam uz pleca.

—   Tu, Pavļik, tagad esi varonis! Skat, kādu milzeni nogalinājis! Vareni, puis!

—   Es pat nepaguvu apskatīties, — pasmaidījis Pav­ļiks atbildēja vārgā balsī. — Viņa tik strauji metās man virsū . ..

—   Bet tagad uz mājām, žiglāk uz mājām, Skvo­rešņa! — zoologs steidzināja.

—  Tieši tā, uz mājām, biedri Lord! — jautri atsaucās Skvorešņa.

Pēc mirkļa zem zoologa un Skvorešņas mugursomām jau griezās skrūves. Uz milža lielajām rokām Pavļiks iekārtojās ērti kā šūpulī. Strauji šķeļot ūdeņus, visi trīs trauca pār lēzeno nogāzi uz okeana tumšajām dzīlēm.

Sešsimt piecdesmit metru dziļumā prožektora stars šķita kā milzīgs, spilgti zils tunelis, kas izurbts biezajā, necaurredzamajā, samtaini melnajā tumsā. Tuneļa tālā­kais gals žilbinoši mirdzēja kā kausēta metala lāse, ka­mēr tuvākais līdzinājās platai piltuves atverei, ko pama­zām pārmāc un aprij apkārtējā tumsa.

Zoologs un Skvorešņa ar Pavļiku uz rokām joņoja ar divām desmitdaļām pilna ātruma gar gaismas tuneli, tu­rēdamies no tā mazliet sānis. Vājš, zilgans atspulgs krita uz viņu sejām un metala skafandriem. Pašā tunelī kā uz caurspīdīga, sudrabaina ekrana ņirbēja zivju silueti. Zivis parādījās pēkšņi, brīdi rotājās it kā neparastās gais­mas plūsmas apskurbinātas vai arī kā apburtas ilgi un nekustīgi karājās, līdz nozuda tikpat pēkšņi, kā bija pa­rādījušās, it kā izkusa.

Zoologs novērsās no prožektora staru šalts, un viņam šķita, ka visapkārt ap sevi viņš redz dīvainas, neparastām zvaigznēm nosētas, melnas debesis, kas augšā, aizmugurē, metas mazliet gaišākas.

Šīs zvaigznes — gaiši zilas, sarkanas, zaļas, sudra­botas — lidoja visos virzienos — gan uzliesmojot, gan nodziestot, gan kā atsevišķas uguntiņas, gan savijoties mirdzošos gredzenos un saveroties pērļu diadēmās, gan izstiepjoties kā daudzkrāsainas, mirgojošas vijas.

Tiklab prožektoru staru kūlī, kā arī tam apkārt vizo­šajos punktos, lāsumos un līnijās zoologs saskatīja vai uzminēja viņam zināmos dzīvniekus» kas dažkārt bija iz­vilkti ar dziļūdeņu traļiem un tīkliem, vai arī retas reizes" apciemojuši jūras bioloģiskās un zooloģiskās stacijas un laboratorijas. Bet vēl biežāk viņš nonāca strupceļā, pir­moreiz vērodams milzumu dīvainu, nevienam vēl nezi­nāmu radījumu.

Cik daudz negaidīta vēl sevī slēpj šīs bezgalīgās okeana dzīles. Ko nozīmē visasprātīgākie zvejas paņē­mieni stiprajiem, ātrajiem un veiklajiem dziļumu iemītnie­kiem. Ko gan izceļ virspusē šie nožēlojamie aklās zvejas rīki — vienīgi visgausākās vai vismazākās un visvājākās būtnes, kas apdzīvo šīs noslēpumainās, neatminētu mīklu pilnās okeana dzīles!

Viss, ar ko zoologs īsajā laikā jau bija paguvis iepazī­ties, braucot brīnišķīgajā kuģī, viņam parādīja, cik iero­bežotas, nabadzīgas un nejaušas ir zināšanas, kādas līdz šim bijušas zinātnei par jūru, tās dzīvi un dzīvību tajā. Tikai tagad, parādoties šim kuģim, okeanogrāfijā, jūras fizika, ķīmija un bioloģija sāks izraisīties no bērna autiem. Zoologa krūtis sajūsmā cilājās, domājot, ka tieši viņš ir pirmais, kas brīvi un tieši pēta jūru un tās dzīvi patiesos, dabiskos apstākļos.

Milzīga ēna, kas atgādināja liela kašaiota siluetu, pa­rādījās tumsā, tikko iezīmēdamās prožektora gaismas vā­jajā atspulgā.

—  Tā, nu esam mājās, — pēc brītiņa sacīja zoologs — Izsaucu zemūdeni.

Atstatumu, kas šķīra Pavļika un zobenzivs cīņas vietu no zemūdenes, šos desmit kilometrus, zoologs ar Skvo- rešņu bija veikuši tikai desmit minūtēs.

Viņi tuvojās zemūdenes labās puses bortam, no kura vidus divpadsmit miljardu sveču jaudas prožektors ar ne­gantu spēku raidīja staru šalti. Gaismas tunelis še šķita piepildīts ar kausētu, žilbinoši baltu metālu. Neviena dzīva būtne simt metru atstatumā no prožektora nevarēja izturēt šās gaismas spilgtumu. Bet tās būtnes, kas nejauši gadījās prožektora staru vērsmē, acumirklī kļuva aklas un, uz ilgu laiku paralizētas, nevarīgi grima dibenā.

Pārmijuši pa radiotelefonu dažus vārdus ar zemūde­nes centrālo posteni, zoologs un Skvorešņa lēnām pieīrās zem paša prožektora. No zemūdens kuģa gofrētā borta atdalījās un, turēdamās eņģēs, horizontāli nogūlās lī­dzena metala platforma, no priekšpuses atklāta, bet no sāniem iežogota ar margām. Tai pašā brīdī aiz platformas pašķīrās borts un atvērās kubveidīga kamera, zaļgana ūdens un vairāku elektrisko spuldžu dzeltenās gaismas pilna. Apstādinājis skrūvi, Skvorešņa pirmais uzkāpa uz platformas un, turēdams Pavļiku uz rokām, iegāja ūdens kamerā. Viņam sekoja zoologs un nospieda četrstūrainu, sarkanā gaismā mirdzošu pogu, kas atradās pa labi no izejas atveres. Platforma pacēlās un aizvēra ieeju Biezās metala durvis sabīdījās kopā, durvju malas ar tādu spēku piespiedās viena pie otras, ka tikai ar pūlēm varēja izšķirt to sakļaušanās līniju. Ūdens sāka ātri plūst prom. Kļuva saskatāmas metala sienas. Pie tagad nemanāmās izejas ārējā sienā daudzkrāsainās ugunīs zvīļoja rinda spied­pogu. Pretējā sienā bija ierīkoti vairāki aparati ar cipar- nicām, rādītājiem, graduētām stikla caurulēm.

Pēc desmit vai piecpadsmit sekundēm uz kameras grīdas nebija palicis vairs ne pilītes ūdens. Zoologs ar Skvorešņu joprojām stāvēja nekustēdamies.

—   Kāds ir spiediens, Lord? — nepacietīgi ievaicājās Skvorešņa.

Zoologs piegāja pie aparatiem un paskatījās uz kādu rādītāju.

—   Vairs tikai astoņpadsmit atmosfēras, — viņš atbil­dēja. — Tūliņ gaisa spiediens būs normāls, varēsim iz­ģērbties.

Mīņādamies no vienas kājas uz otru, viņš nenovērsa acis no aparatiem, tad atvēra pie jostas piestiprināto pat- ronsomu un nospieda kādu pogu. Tūdaļ piesūkņi, kas sa­saistīja ķiveri ar skafandra apkakli, ievilka gaisu, un zoo­logs ātri noņēma ķiveri.

Pēc tam viņš izņēma no patronsomas vara adatu garā. tievā auklā un, nospiedis sīku podziņu uz adatas rok­tura, vilka ar adatas aso galu pa skafandra vidējās līni­jas rieviņu — no augšas uz apakšu, tad pa abām kājām līdz pēdām un beidzot apkārt viduklim. Skafandrs atvērās visās šajās līnijās, un zoologs sāka pakāpeniski atbrīvo­ties no metala tērpa daļām. So pašu operāciju Skvo­rešņa izdarīja ar Pavļika tērpu.

Tobrīd iekšējā sienā pavērās durvis un kamerā iedrā­zās jauns, kalsns, melnīgsnējs matrozis baltā formas blūzē un melnās biksēs. Viņa darvas melnie mati bija gludi piesukāti ar taisnu, baltu šķirtni sānos, bet pakausī izaicinoši slējās stāvus nepaklausīga, cieta matu šķipsna.

 ~ Kas noticis ar Pavļiku? — viņš sauca, steigda­mies pie Skvorešņas.

 — Nekas, Marat Moisejevič, nekas! — priecīgi atbil­dēja Pavļiks, izraudamies no Skvorešņas rokām un mez­damies pie jaunā sarkanflotieša.

—    Nu, nu, nekas gan … — iebilda zoologs. — Iz­ģērb viņu labi ātri, Marat, un nes uz slimnīcas kajiti, es tūdaļ viņu izmeklēšu.

Kamerā žigli ienāca jauns cilvēks baltā virsvalkā — plecīgs melnmatis ar tumši dzeltenu mongoļu tipa seju. Viņa šaurās, iešķībās acis satraukti vērās ūdenslīdējos.

—   Coj! Coj! — Pavļiks viņu priecīgi sagaidīja, neļau­dams sacīt neviena vārda. — Es atnesu tev interesantu molusku. Esmu vesels, un nekā sevišķa nav! Arsens Da- vidovičs teica, ka tas esot jauns molusks. Tikai viņš tāds kā slims. Arsens Davidovičs grib, lai tu viņu izmeklētu.

—   Ak tu tētiņ! — Cojs iesmējās, parādīdams divas

rindas lielisku, baltu zobu. — Uzreiz piestāstīji pilnu galvu! Tātad vesels!.Nu, vispirms iesim remontā, varoni!

Visi pieci atstāja kameru un nokļuva mirdzoša metala un neparastu, bez trokšņa strādājošu mašīnu un mecha- nismu pasaulē, kur valdīja klusums un neredzēja neviena cilvēka.

IV nodala «DIOGENA» BOJA EJA

Par spīti briesmīgai viesuļvētrai, kas brāzās no Ba- fina jūras aukstajiem apgabaliem un Grenlandes, palīgā «Diogenam», pirmšķirīgam kuģim, kas uzturēja ātrsa- tiksmi starp Šerburgu un Ņujorku, pēc pirmā nelaimes signālā pāris stundu laikā piesteidzās desmitiem tvai­koņu Milzīgi viļņi, kas sasniedza trīspadsmit metru aug­stumu, tika nolīdzināti ar naftas strūklām un sašķelti ar zemūdens viļņu lauzējiem. Tvaika, dizeļu un elektriskie kuteri un gliseri šaudījās turpu un atpakaļ, pārvezdami ļaudis no bojā ejošā kuģa. Pirmie upuri tika nogādāti uz «Mariju Antuaneti», kas ātrāk par visiem bija ieradusies un uzsākusi glābšanas darbus. Cietušo vidū atradās arī padomju pilsonis Ivans Fjodorovičs Buņaks, ko bija smagi ievainojis no aisberga atlūzis ledus gabals. Buņaks pēc sešu gadu darba padomju konsula postenī Kvebekā at­griezās no Kanadas dzimtenē. Brīdī, kad «Diogens» sa­dūrās ar aisbergu, viņš bija stāvējis ar savu četrpadsmit gadus veco dēlu pie augšējā, piecpadsmitā klāja borta un, kolosalajam tvaikonim ritmiski šūpojoties, no divdesmit piecu metru augstuma mierīgi noskatījies bezspēcīgajā stichijas trakošanā. Aisbergs no pirmsausmas miglas bija izniris pilnīgi negaidot. Tik zemos platuma grādos ledus kalni nekad nebija maniti, un vienīgi ar septiņu dienu ilgo viesuļvētru varēja izskaidrot aisberga parādīšanos «Diogena» ceļā.

Tieši tonakt bija sabojājies infrasarkanais fotoaparats kuģa kreisajos sānos un tas nevarēja savlaicīgi brīdināt, ka tuvojas ledus kalns. Viesuļvētra bija tik stipra un ais­bergs tik liels, ka trieciens «Diogena» sānos iznāca neganti spēcīgs. Viss kreisais «Diogena» borts bija sakrop­ļots, saspiests, ūdens necaurlaidīgās starpsienas sadragātas, bet augšējos klājus apbēruši un ielauzuši mil­zīgi ledus bluķi.

Nesamaņā guļošo Buņaku komanda nogādāja uz «Marijas Antuanetes» kutera, un neviens nepamanīja, ka trūkst viņa dēla. Aisbergs, nodarījis tik lielu nelaimi, ma­jestātiski aizpeldēja, viegli līgodamies visapkārt trakojo­šajos, milzīgajos viļņos, un nevienam neienāca prātā palū­koties, kas notiek tā daudzajos iedobumos, iegruvēs, alās un grotās .. .

Kad pasažieru un komandas glābšanas darbi bija bei­gušies, ievainotos un tos, kas bija bez samaņas, identi­ficēja. Pārbaude, ko pa radio sarīkoja visiem izglābta­jiem, noskaidroja, ka trūkst trīs cilvēku, tai skaitā ari pa­domju pilsoņa Ivana Buņaka četrpadsmit gadus vecā dēla Pāvela Buņaka. Domāja, ka visi trīs sadursmes brīdī iekrituši jūrā un noslīkuši. Tomēr vairāki kuteri kādas piecpadsmit minūtes pārmeklēja tuvāko apkārtni ap dzel­mēs grimstošo «Diogenu», bet atgriezās tukšā.

Savu daudzo biedru atvadu sirēnām sērīgi kaucot, «Diogens» ar izdzisušiem katliem lēnām grima okeana tumšajās dzīlēs. Kuģi izšķīrās, aizvezdami izglābtos uz

dažādām Eiropas piekrastes ostām.

* *

*

Okeāns pierima. Gari, lēzeni viļņi cēlās un lēni aiz­vēlās tālē. Dzīvība, kas niknajai viesuļvētrai plosoties, bija noslēpusies dziļumos, no jauna parādījās ūdens virsū. Aizvien biežāk un biežāk no ultrazilajiem viļņiem izspurdza lidojošo zivju bari. Izpletušas spuras, garas un asas kā bezdelīgu spārni, viņas ar sausu švīkoņu aiz- trauca pār viļņiem un atkal nozuda okeana ūdeņu dzid­rajā zilgmē.

Viņām nopakaļ kā lielgabala šāviņi gaisā uzlidoja zaļgansarkanās bonitas, krāšņās zelta makreles, gan zil­ganas, gan purpursārtas, bet visas ar zeltaini dzeltenām astēm.

Milzīgie, divus vai trīs metrus garie tunči medibu kar-

stumā laiku pa laikam pašāva virs ūdens kārīgi atples­tas, apaļas mutes vai varenas, melni zilas muguras. Me­dības iedegās pilnā sparā. Lidojošo zivju bari nemitigi uzšāvās gaisā un krita lejup. Un nedz medniekus, nedz medījumu nemulsināja šur un tur viļņos peldoši, šīm vietām gaužām neparasti un savādi priekšmeti: koka soli, viegli pītie krēsli, skadriņu kastes ar kāpostiem vai apel­sīniem, dēļu gali, lakota japaņu etažere, baltas, līdz pu­sei stiklotas durvis, ar jūras zālēm pildīti matrači, glāb­šanas riņķis, salmu kušķi — satraucošas avarijas zīmes, skumjie, pamestie cilvēka pavadoņi.

Kāda vairāk nekā metru gara dorada pēc neveiksmīga lēciena pāri būrim ar beigtām vistām, skaļi noplunkšķot, iekrita atpakaļ ūdeni, taču zibens ātrumā atkal metās pa­kaļ savam upurim. Viņa ieskrējās aizvien ātrāk un ātrāk, līdzīgi gliserim slīdēdama pa ūdens virsmu, un, kad lido- ļošā zivs, zaudēdama spēkus, pēc nolidotā simt metru loka sāka laisties lejup, dorada ar vienu astes triecienu pēkšņi atrāvās no viļņa, uzšāvās dažus metrus augšup lidojošajai zivij šķērsām priekšā, un vienā mirklī izrau­dzītais upuris nozuda milzīgajā, apaļajā rīklē.

Saule jau meta pēdējos starus uz viļņu apaļajām ko­rēm, kad doradām, bonitām un tunčiem pievienojās smail- purņu delfinu bars. Dzīvības un nāves nežēlīgā rotaļa at­kal iedegās ar jaunu spēku.

Sī kustību un krāsu pārpilnā aina tomēr itin nemaz nevaldzināja trīs cilvēkus, kas vērīgi pārlūkoja visu ap­kārtni līdz tālajam apvārsnim. Viņi stāvēja uz līdzenas, ovalas, vieglām margām iežogotas platformas neliela, zilganzaļā krāsā nokrāsota gofrēta metala paugura vir­sotnē. Platformas priekšgalā gandrīz pie pašām margām paugurs strauji nosliecās lejup ūdenī. Platformas aiz­mugurē, divdesmit vai trīsdesmit metrus tālāk, paugurs lēzeni nolaidās ūdenī kā milzīgas valzivs mugura un tūliņ nozuda tā skaidrajā, dzidrajā zilgmē. Uz šās muguras kā pakausī atstumta cepure atradās no tā paša gofrētā metala veidots, augšpusē noapaļots kupris. Aizplūstošais vilnis brīžiem vēl par dažiem metriem atklāja paugura lē­zeno muguru, parādot, ka tā stiepjas arī tālāk zem ūdens.

Paugurs šūpojās norimstošajos, ritmiskajos ņirbu vil­nīšos, brīžiem paceldamies uz viļņu korēm, brīžiem no­zuzdams iegravēs starp tiem. Cilvēki stāvēja uz platfor­mas, it kā šūpošanos nemaz nejuzdami.

Divi no šiem cilvēkiem, terpušies žilbinoši baltos for­mas svārkos ar zeltitām pogām, zeltītām uzšuvēm uz pie­durknēm un «krabjiem» pie cepurēm, klusēdami aplūkoja apvārsni un tālo viļņu galotnes, skatidamies savādos ins­trumentos, kas reizē atgādināja binokli un tālskati.

Trešais, plecīgs milzis, sakumpis kā lācis, kas cenšas ievērot disciplīnu un cieņu, stāvēja pie margām priekšnie­cībai aizmugurē Viņš bija ģērbies sniegbaltā formas blūzē, ar beznaģeni galvā. Garas, virs lūpām apkvēpušas ūsas gaišām šķipsnām nokarājās zemāk par zodu; mazās ačeles platā, gludi skūlā sejā ar uzrautu degunu lūkojās mazliet zobgaligi, ar labsirdīgu šķelmibu. Ari viņš, acis nenovērsdams, uzmanigi un modri vēroja okeana limeni, neliekoties redzam plēsoņu rotaļu ar saviem upuriem.

Saule norietēja. Ātri, acīm saredzami biezēja krēsla, it kā no apakšas, no okeana dzelmes paceltos milzigs, aiz­vien blīvāks tumši zilgans priekškars.

Doradas, bonilas, delfini pārstāja lēkāt. Tomēr medī­bas laikam vel tuipinājās zem ūdens. Lidojošo zivju bari, tāpat ka agrāk, ar vieglu švikoņu izplešot spuras, (izspur­dza gaisa nolaidās lejup un, tikko pieskārusies viļņa mu­gurai, atkal pacēlās virs ūdens. Te viena, te otra zivs strauji uznākošajā tumsā, skaļi noplaukšķot, uzkrita uz šā dīvainā kuģa, uz tā platformas, atsitās pret gofrēta­jiem sāniem un, atstādama uz tiem asinis un sudrabotas zviņas, ieveļas atpakaļ ūdenī.

Garā auguma virs baltajā formas svārkā beidzot no­laida savādo binokli un atmeta ar roku.

— Nekā neredz, Lord, — viņš sacija visskaidrākajā krievu valodā, iebīdīdams tālskata posmus tukšumā starp binokļa caurulēm — Acim redzot zēns patiesi gājis bojā. Mēs tikai zaudējam velti laiku.

Neraugoties uz krēslu, kas aizvien vairāk sabiezēja, vēl bija labi saskatāma viņa seja ar zeltaino iedegumu, gaišā, smailā bārdiņa un gludi noskūtā virslūpa. Viegli izliektais deguns ar mazu kupriti sejā bez ūsām šķita kumps kā plēsīga putna knābis. Pelēkās, allaž puspievēr­tās acis ar iezilganiem plakstiem, kas nekad nemirkšķinā- jās, šo lidzibu vēl pavairoja.

Mazs, drukns vīrs ar lielu galvu un varenu-, melnu bārdu, ko būtu apskaudis ikviens senās Asīrijas, valdnieks, pavērās runātājā.

—   Tomēr mums par to jāpārliecinās, kaptein, — viņš iebilda, ari sabīdidams savu skatāmo ierīci. — Jo vairāk tāpēc, ka zaudēto laiku mūsu «Pionieris» viegli atgūs. Mēs taču esam redzējuši tikai divus dziļumā nogrimušus līķus. Kur gan ir trešais?

—   Nezinu, Lord, nezinu. Varbūt viņš palicis uz «Dio- gena», un tas viņu aizrāvis sev līdz. Man ļoti žēl zēna, taču mēs nevaram še ilgāk palikt Iesim, — aicināja kap­teinis un pagriezies lēni, kā negribēdams devās uz atvērto lūku, kas bija redzama platformas pakaļgalā.

Sai brīdī milzis satrūkās, izslējās un, mazliet saliecies uz priekšu, brīdinot pacēla roku.

Kapteinis un Lords apstājās. Milzis, šķiet, pārvērties statujā, saspringti klausījās.

Rāmie ūdens šļakstiem pret gofrētajiem kuģa sāniem lika vēl vairāk izjust klusumu, kāds bija nolaidies pār gan­drīz snaudošo okeana līmeni.

—   Kas ir, Skvorešņa? — kapteinis nepacietīgi pār­trauca klusumu.

—   Vai jūs nedzirdējāt? — satraukts norūca milzis. — Tur cilvēks kliedz . ..

—   Ko? — kapteinis pavērsās un pārlaida skatienu tumšajiem, miegainajiem viļņiem. — Jums tikai tā izklau­sījās, Skvorešņa!

—   Esmu pilnīgi pārliecināts, biedri komandier, — Skvorešņa saslējās visā augumā. — Es dzirdēju klie­dzienu . . . Klusu, — viņš pārtrauca pats sevi un izstiepa roku tai pašā virzienā, kur pirmīt, sasprindzināti ielūko­damies kaut kur tumsā pāri kapteiņa galvai.

No tāluma atlidoja ilga un vāja skaņa kā oda sīciens.

—   Kliedz! — nočukstēja Lords. — Es dzirdu kādu kliedzam, kaptein!

—  Jā, jā. Taču nevis tur, kur rāda Skvorešņa, bet no labās puses.

—   Nē, biedri komandier, — es neesmu kļūdījies, —- godbijīgi iebilda Skvorešņa. Kliedziens nāca tieši no priekšas,

—   Vajadzētu iededzināt prožektoru… — nedroši ieteicās Lords.

—   Nekādā ziņā! — kategoriski iebilda kapteinis un žigli devās uz platformas priekšgalu pie margām.

Margu augšējie stieņi še kļuva resnāki un pārgāja ovālā pultī, kas bija kā nosēta ar spiedpogām, sīkām svi riņām un nelieliem stūrratiem — viss ar daudzkrāsainiem, tumsā fosforiscējošiem cipariem un zīmēm.

Kapteinis nospieda kādu pogu. No kuģa labā, lēzenā borta izšāvās kaut kas tumšs, plats un iegarens, abos ga­los noapaļots. Ar klusu švīkoņu tas līdzīgi torpēdai zuzē- dams uzlidoja augšup un tumsā tūliņ nozuda. Vienlaikus uz margām pults vidū blāvi sudrabotā gaismā atmirdzēja neliels, apaļš ekrāns.

—  Infrasarkanais izlūks! — priecīgi iesaucās Lords un apklusa, pievērsdamies ekranam.

Arī kapteinis vērīgi raudzījās uz šo mazo, sudraboto apli, lēni grozīdams stūrratu ceturtdaļpagriezienā pa labi un kreisi. Uz ekrana gaišā fona pavīdēja izplūdušas ēnas: kaut kas līdzīgs kastei, tad nezin kas plakans ar četrstū­rainiem plankumiem, kaut kas līdzīgs krēslam, soli… Nebija šaubu: viss, ko cilvēki še uz okeana bija redzējuši rietošās saules gaismā, visas ap kuģi peldošās avarijas paliekas un dragas — viss tagad tumsā no jauna parādī­jās pazīstamām, lai arī izplūdušām ēnām uz blāvi sudra­botā ekrana.

—   Kāds ģeniāls izgudrojums! — sajūsmā izsaucās Lords, nenovērsdams acis no ekrana. — Es aizvien vēl ne­varu pierast pie šī brīnišķīgā izlūka. Re, kur arī aisbergs!

—   Jā,— kapteinis atbildēja, — tomēr jūra tam apkārt tukša, un nekādu lauzmu uz ekrana vairs neredz. No ku­rienes gan nāk šis kliedziens?

—   Varbūt mēs ar izlūku labi neapskatījām kuģa dra­gas? — Lords ieminējās.

—   Pilnīgi iespējams, — kapteinis piekrita. — Vaja­dzēs sīkāk izlūkot šo sektoru un turēt ierīci tuvāk ūdenim.

Pēc desmit minūtēm infrasarkanais izlūks, apmetis gandrīz virs paša ūdens līmeņa biežus, arvien šaurākus līkločus, atgriezās pie kuģa platformas un, atkal attālinā­damies, pa to pašu ceļu aiztrauca pār aisbergu. Viss bija veltīgi. Nekur neizdevās pamanīt nekādu zīmju, kas lie­cinātu par cilvēka klātbūtni.

—   Ko tas nozīmē? — neizpratnē jautāja Lords. —• Vai tiešām zēns būtu raidijis mums savu pēdējo paligā sau­cienu, bet tad nokritis un aizgājis dibenā? Cik tas bries­mīgi!

Piepeši nakts tumsā atkal atskanēja tāls, smalks klie­dziens Tagad tas skanēja ar jaunu, izmisuma pilnu spē­ku. Tris cilvēki uz platformas mirkli sastinga. Tad Skvo­rešņa iesaucās:

—   Viņš ir uz ledus gabala! Viņš ir uz ledus gabala biedri komandier!

—   Bet līdz aisbergam, spriežot pēc izlūka lidojuma, ir vairāk nekā trīs kilometri, Skvorešņa. Mēs tik tālu klie­dzienu nebūtu sadzirdējuši, — kapteinis iebilda.

—   Nezinu. Es to nevaru izskaidrot, tomēr viņš ir tur, tikai tur! Nekur citur viņš nevar būt! — satraukts runāja Skvorešņa.

—   Labi, — teica kapteinis, — es virzīšu izlūku uz le­dus gabalu.

Ekrana centrā atkal parādījās aisbergs. Milzīgais le dus kalns majestātiski pacēlās no ūdens, blāvi zaigodams ar daudzajām šķautnēm. Kalns bija izrobots ar grotām un iedobēm, izrotāts ar dīvainām smailēm, kolonām, tornī šiem. Pakļaudamies kapteiņa roku vadītā stūrrata kusti bai, kolosalais aisbergs uz ekrana lēnām pagrieza gan vienu, gan otru pusi. Ekrāns atspoguļoja gan grotu, gan laukumiņu, gan tumšu iedobumu, kas blāvi mirdzināja šķautnes un sānu kraujas. Dažas no tām bija biezi nosē tas ar tumšiem un pelēkiem plankumiem; tuvojoties cil­vēka acij, tie sāka kustēties, pārvērtās putnos, kas reizēm nemierīgi uzspurdza gaisā un tūdaļ atkal nolaidās agrākā vietā.

—   Mūsu izlūks iztraucējis šīs kaijas, fregates un le­dus vētras putnus, — Lords ieteicās. — Varbūt to pama­nīs arī zēns, un tas viņu uzmundrinās … Re, kur viņš re, kur viņš! — Lords pēkšņi iesaucās, noliekdamies pār ekrānu.

Kapteinis strauji pagrieza mazo stūrratu uz otru pusi, un pēkšņi aisbergs salīgojās uz ekrana, nosliecās, izzuda, parādījās atkal un galīgi apstājās. Uz kāda ledus lauku­miņa gandrīz pie pašas kraujas platas, orķestra estrādes nojumei līdzīgas grotas priekšā bija redzams neliels tumšs un garens plankums Sis plankums ātri, acim sare­dzami pieauga un pēc dažām sekundēm pārvērtās nelielā cilvēka stāvā, kas gulēja uz laukumiņa

—  Tas ir viņš, biedri, viņš! — satraukti iesaucās Lords.

—   Vienu desmitdaļu uz priekšu! — atskanēja stingrā un skaidrā kapteiņa balss. — Izsaukt gliseri! Sagatavo­ties nolaišanai!

—   Tieši tā! Izsaukt gliseri, sagatavoties nolaišanai!

Skvorešņa pagriezās pret tuvāko resno margu statni

un nospieda pogu. Statņa augšgalā atvērās vāciņš un Skvorešņa izņēma no iedobuma nelielu mikrofonu ar vadu. Pusbalsī viņš kādam nodeva rikojumu, nolika mikrolonu atpakaļ un aizcirta ciet vāciņu.

Pa to laiku kapteinis pieskārās kādai pogai uz priekšē­jās pults un pagrieza galējo, sarkani mirdzošo sviru da­žas iedaļas pa labi.

Metala paugurs nodrebēja un sāka virzīties uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk Odens, viegli guldzēdams, aplieca paugura plato, apaļo priekšgalu, plūda pa tā daudzajām, gareniskajām sānu renēm un aizmugurē atkal sakļā- vās kopā.

Nenovērsdams acis no ekrana, kur joprojām bija re­dzams aisbergs ar gulošo cilvēku, kapteinis mazliet pa­grieza baltā gaismā vizošo stūrratu. Kuģis paklausīgi mainīja kursu par dažiem grādiem uz dienvidiem.

No lūkas iznāca divi matrožu blūzēs tērpušies vīri ar beznaģenēm galvā. Aiz viņiem parādijās divas kastes: viena lielāka, iegarena un plakana, otra mazāka, gandrīz kubveidīga. Vīri nekustīgi nostājās abās pusēs lūkai, katrs ar savu kasti pie kājām Lūkai blakām pavērās sprauga, un, cieši piekļaudamās pie kuģa sāniem, lejup sāka slīdēt elastīgas metala kāpnes, kas apstājās, tiklīdz to zemākais šķērsis iegrima ūdenī.

Šai brīdī uzpūta viegls vējš, un pēkšņi pār okeānu sāka plūst negaidīta gaisma Tā uzplaiksnīja gan še, gan tur, gan izlauzdamās no dziļumiem, gan ienirdama tur kā zaļganzili un zilganzaļi mirdzoši miglāji, ko veido neskai­tāmas sīkas, vieglas dzirkstis. Šie miglāji plaiksnijās sar- kanārri atēnām, saplūda kopā lielos lāsumos, ieņēma aiz­vien lielāku un lielāku platību un vēja virmotajos vilnīšos iedegās kā vesels klājiens kvēlojošu apļu. Un pēkšņi visa okeana virsma uzliesmoja, it kā to būtu pārklājušas balti nokaitētas dzelzs skaidiņas; nākamajā acumirklī tā pār­vērtās it kā kausētā sudrabā, kurā vizēja zvaigznītes, lo­dītes, ovāli, asinssarkani rubini, zaļi smaragdi un zili sa- firi. Kļuva gaišs, bet viss tagad izskatījās dīvains, citāds, nepazīstams: gaisma plūda no visām malām, un ēnu nebija.

—   Pirozomas! — sajūsmā iesaucās Lords. — Pyrozoma atlantica! Visspožākie fosforiscējošie dzīvnieki. Cik brīnišķīgs skats!

Metala paugurs traucās uz priekšu, uzšļācot sev priekšā un sānos saltu liesmu viļņus. Piepeši pašā pau­gura piekājē no šīm šķidrām liesmām izšāvās garš ķer­menis, viss, šķiet, klāts ar zilgansudrabotu brokātu, izlie­cās daiļā lokā, ienira atpakaļ un nozuda. Pirmajam tūdaļ sekoja otrs, tad trešais, ceturtais, un pēc brīža delfinu pulks fantastiskā, ugunīgā dejā ielenca kuģi un sekoja tam, nepalikdams iepakaļ.

Skvorešņas skaļais sauciens atrāva Lordu no šīs ainas un atgrieza īstenībā.

—   Cilvēks uz ledus!

Divsimt metru no kuģa pacēlās milzīgs aisbergs. Tas slējās kā liesmojošs kalns, neizturami spilgts, laistīdamies visās varavīksnes krāsās, kā brīnumains briljants, pilns iekšējas uguns. Uz žilbinoši balta aisberga laukumiņa pie grotas ieejas bija skaidri redzams nekustīgs, tumšs cil­vēka augums.

Kad līdz laukumiņam vairs bija tikai daži desmiti metru, kuģa aizmugurē pēkšņi zem ūdens savērpās spē­cīgs mutulis, un gandrīz tai pašā mirklī kuģis apstājās.

—   Gliseri ūdeni! — nokomandēja kapteinis.

Viens no vīriem pie lūkas nolika savu kasti uz sāna un nospieda slēdzi. Kaste atvērās un pēc mirkļa pārvērtās ne­lielā gumijas gliserī ar komplicētu, no mirdzošām metala stīpām, sloksnēm un plāksnēm darinātu karkasu. No otras kastes pa to laiku tika izņemts neliels elektriskais motors ar savāžamu skrūvi un piestiprināts glisera pakaļgalā.

Vēl mirklis — un gliseris, ieslīdējis liesmojošā ūdeni,

Zemūdenes «PIONIERIS» MARŠRUTS no Ļeņingradas līdz tvaikoņa «Diogens» bojā ejas vietai

><Diogena» bojā ejas vieta

ar Skvorešņu pie stūres un diviem viņa biedriem uz klāja, bez trokšņa aiztrauca uz aisbergu, viss apšļākts baltām uguns dzirkstim un zalgojošu dārgakmeņu lāsēm.

Iztālēm bija dzirdama Skvorešņas balss, kas kaut ko sauca, vaicāja, uzmundrināja.

Atpakaļ gliseris lidoja kā uz ugunīgiem spārniem. Ar izslēgtu motoru tas vēl nebija paguvis cieši piestāt pie kuģa borta, kad Skvorešņa jau uzskrēja uz platformas, turēdams rokās mazu cilvēciņu ar bezspēcigi nolaistu galvu un kājām.

—   Puikiņš! Puikiņš! — viņš sauca priecīgi uzbudi­nātā balsī. — Vēl gluži bērns!

—   Vai dzīvs? — Lords piesteidzās pie margām.

—   Bez samaņas. Sākumā vaidēja, tad apklusa.

—  Ātrāk pie manis, Slimnīcas kajitē! — skriedams uz lūku un tur nozuzdams, uzsauca Lords.

Viņam paka] nozuda arī Skvorešņa ar savu nastu.

Tad lejā nokāpa viri ar kastēs savākto gliseri un mo­toru; kāpnītes ieslīdēja savā spraugā.

Uz platformas palika vienīgi kapteinis. Viņš nospieda pogu uz vadibas pults: margas pašķīrās un sadalījās vai­rākās daļās, horizontālie stieņi nolaidās un, piekļāvušies statņiem, kopā ar tiem ieslīdēja paugura iekšpusē. Kap­teinis pārlaida skatienu platformai, pavērās klajajā okeānā un arī nokāpa lūkā.

Tūliņ pēc tam neparastais paugurs sāka ātri grimt le­jup un pec dažiem mirkļiem nozuda zem ūdens Uzbango­jušais vilnis kā milzu gludeklis pārskrēja pāri tai vietai, kur tikko bija atradies paugurs, it kā iznicinādams visma­zākās kuģa pēdas okeana virsmā.

V nodala MARŠRUTA MAIŅA

Zemūdene bija karakuģis. Padomju Savienības ienaid­nieki ne vienu reizi vien bija mēģinājuši iegūt noslēpumai­nās zemūdenes plānus, dabūt materialus un konstrukciju aprēķinus Ap rūpnīcu, kur zemūdeni būvēja, dienām un naktim klīda spiegi; divus atbildīgos rūpnīcas darbiniekus, pie kuriem mājās viņi acīm redzot domāja atrast materia­lus par zemūdeni, atrada nogalinātus; spiegus ķēra. sedi nāja cietumā, dažus par slepkavību nošāva Taču viņu skaits nemazinājās un viņu nekaunība, tuvojoties būvēs nobeigumam, pieauga.

Tomēr viss bija veltīgi. Zemūdenes būvi tās konstruk­tora Michaila Krepina vadībā laimigi nobeidza. Jauniem, pilnīgi neparastiem aizsardzības un uzbrukuma ieročiem bruņoto zemūdeni lielā slepenībā nolaida ūdeni, izmēģi­nāja seklajā Baltijas jūrā un aizsūtīja pirmajā tālbrau- cienā uz Vladivostoku.

Tieši tur pēc dažiem mēnešiem, kā neapšaubāmi lieci­nāja visi padomju valdibas rokās nākušie fakti un mate- riali, draudēja uzbangot jau sen gatavotais negaiss. Ve­cais ienaidnieks, kas neatlaidīgi un nenogurstoši liecās pēc kundzibas Āzijas kontinentā, nebija atmetis savus plānus iekarot Padomju Piejūras apgabalu. Sis uzplauk­stošais novads kairināja viņa apetīti. Ķeizariskā kliķe un militāristi gatavoja triecienu pret Padomju Savienību, ce rēdami uz Rietumu atbalstu. Viņi apzinājās, cik bīstama un riskanta ir šī viņu jaunā avantūra. Viņi zināja, cik spēcīga ir Padomju zeme, kas iekalta jaunāko zinātnes un technikas sasniegumu bruņās, zināja tās armijas un flotes vareno spēku. Taču kāre pēc jauniem iekarojumiem, bailes no tuvojošās revolūcijas pašu zemē un akls naids pret sociālismā zemi dzina viņus bezdibenī — kara pret vareno sociālistisko lielvalsti.

Mierigi un modri partija un Padomju Savienības val­dība vēroja savu kaimiņu. Tās zināja, ka divdesmit cetur­tajā augustā, ķeizara dzimšanas dienā, tiek gaidīts lē­mums, no kura atkarīga miljoniem darbaļaužu mierīgā dzīve.

Taisni šīs izšķirošās dienas priekšvakarā, divdesmit trešajā augustā, zemūdenei «Pionieris» vajadzēja ierasties pie Savienības Tālo Austrumu krastiem un agresoram pa­rādīt, ka padomju robežas ir nepieejamas Jaunajai, vare­najai zemūdenei ar savu negaidīto ierašanos vajadzēja pēdējā mirklī sajaukt impērijas ģenerālštābā kārtis, sa­graut visus tā plānus un noderēt par vēl vienu atskurbinā- šanas līdzekli.

So vēsturē pirmo brīvo braucienu līdz šim nepieejamos okeana dziļumos vajadzēja izmantot arī padomju zināt­nei — svarīgāko jūras fizikas, ķīmijas un bioloģijas prob­lēmu pētījumiem. Padomju zinātnei pirmajai pasaulē va­jadzēja apgaismot visu noslēpumaino, kas atrodas šajās dzilēs un līdz šim izraisīja nebeidzamus strīdus starp visu zemju zinātniekiem Šai nolūkā zemūdenei bija piekoman- dēta zinātnieku grupa, ko vadīja pazīstamais padomju zoo­logs Arsens Lordkipanidze. Viņiem vajadzēja, sākot no Baltijas jūras, cauri Atlantijas okeanam, cauri Gibraltara jūras šaurumam, Vidusjūrai, Suecas kanalam, kura dzi ļums tobrīd bija sasniedzis trīsdesmit metru, cauri Indijas okeanam, Ķīnas jūrai un līdz Japanas jūrai, kurp devās zemūdene, sīki izpētīt tādas problēmas kā dziļūdens straumju izcelšanos un virzīšanos, lielo dziļumu faunu, jūru un okeānu dibena reljefu, fiziskos un ķīmiskos proce­sus šajos rajonos. Arī še, tāpat kā vienmēr, Padomju zeme centās, lai aizsardzības un saimnieciskie līdzekļi vien­laikus kalpotu arī zinātnei — paplašinātu cilvēka varu pār dabu.

Zemūdene devās uz savu mērķi, turoties ne mazāk kā divsimt metru dziļumā, izvairoties parādīties virs ūdens. Tās braucienam vajadzēja palikt noslēpumam visai pa­saulei, noslēpumam, ko glabā okeana dzīles, caur kurām gāja zemūdene. Tādas bija augstākās jūras spēku pavēl­niecības instrukcijas, kuras vajadzēja ievērot kapteinim Voroncovam. Atkāpties no šīm instrukcijām bija atļauts pēc viņa ieskatiem tikai pavisam ārkārtējos gadījumos.

Uztvērusi bojā ejošā «Diogena» radiosignālu par ava- riju, zemūdene ieradās katastrofas vietā reizē ar citiem kuģiem, lai gan no «Diogena» to šķīra daudz lielāks attā­lums. Turēdamās ap divi simti metru dziļumā, sekodama visām «Diogena» un tā glābēju radiosarunām, zemūdene pēc tam pavadīja grimstošo kuģi līdz viena kilometra dzi­ļumam un redzēja, kā daudzos tā nodalījumos palikušais gaiss zem simt atmosfēru liela ūdens spiediena saplosīja kuģi vairākās daļās un tās strauji nogāja dibenā.

Jau pirms izglābto pārbaudes zemūdene zināja, ka divi cilvēki gājuši bojā — kāds matrozis un kāda sieviete, kuģim saduroties ar aisbergu, bija iekrituši ūdenī. Viņu ķermeņus, kas lēnām grima dibenā, zemūdene redzēja, kad tā dziļumos riņķoja ap «Diogenu». Taču trešā pa­zudušā — padomju zēna Pāvela Buņaka līķi, lai arī cik rūpīgi un cītīgi tas tika meklēts, zemūdene nevarēja at­rast. Pēc tam kad «Diogenu» bija aprijuši viļņi, zemūde­nes infrasarkanais izlūks, ko vadīja pa radio, vēl ilgi visos virzienos traucās ūdens augšējos slāņos un nolaidās lie­los dziļumos, taču zēna līķi neatrada. Tad ūdenslīdēju staršina Andrejs Skvorešņa ziņoja zemūdenes komandie­rim kapteinim Voroncovam, ka pēc viņa dziļākās pārlie­cības zēns vai tā līķis visticamāk atrodoties uz kāda no lietākajiem ledus gabaliem, kas peld avarijas viētā. Skvo- rešņas domas atbalstīja zemūdenes zinātniskās. daļas priekšnieks profesors Lordkipanidze, vecākais leitnants Bogrovs un radists Pļetņevs.

Vai padomju zēna liktenis, viņa dzīvība vai nāve bija tas «ārkārtējais gadījums», ko paredzēja augstākās pavēl­niecības instrukcija?

Pēc īsa šaubu brīža komandieris, kas bija atbildīgs par nenovērtējamo kuģi, pieņēma lēmumu, kā viņam dik­tēja padomju cilvēka jutas: kvēla mīlestība pret cilvēkiem un pastāvīgas rūpes par tiem. Tomēr, iekams uz centrālā vadības posteņa pults nospieda pogu, kas iedarbina zem­ūdenes pacelšanās mechanismu, kapteinis Voroncovs pa­rūpējās par kuģa drošību ar visiem līdzekļiem, kādi vien bija viņa rīcībā. Infrasarkanais izlūks atkal atrāvās no zemūdenes un sāka riņķot ap to, celdamies pa spirāli aug­šup līdz ūdens virsmai, uzšāvās gaisā un nepārtraukti raidīja uz zemūdenes centrālā posteņa ekrana visu ce|ā sastapto priekšmetu attēlus — avarijas palieku, zivju, ūdensaugu, pat caurspīdīgo meduzu attēlus. Viss lieci­nāja, ka okeāns un debess ir pilnīgi klaji, ka visapkārt miers un drošība. Un tikai tad virs ūdens parādījās «Pio­nieris» …

Vēl darbojās pneimatiskās sviras, kas ievirzīja savā vietā lūkas apakšējo vāku, bet zemūdene, izglābusi zēnu, jau strauji grima mierīgajos, drošajos dziļumos, uzņem­dama agrāko kursu. Slimnīcas kajītē pār loti bālo Pav- ļiku, kas gulēja bez dzīvības zīmēm, noliecās zemūdenes zoologs un ārsts Arsens Davidovičs Lordkipanidze.

Tā bija Pavļika laime, ka vecākais radists Pļetņevs saņēma no Ļeņingradas un nodeva kapteinim Voronco­vam šifrētu radiogramu tikai vienu stundu pēc tam, kad zemūdene bija noņēmusi zēnu no aisberga. Tieši šī stunda izglāba viņa dzīvību.

Radiograma bija no Jūras spēku galvenā stabā un vēstīja ārkārtīgi svarīgas ziņas.

Valsts Drošības pārvaldes iestādes bija konstatējušas, ka «Pioniera» maršrutu nezināmā ceļā uzzinājusī kāda lielvalsts, kas ieinteresēta mūsu Tālo Austrumu krastu aizsardzības vājināšanā, un šīs lielvalsts slepenie aģenti nodomājuši zemūdeni iznīcināt, kad tā apstāsies Gibral- tara jūras šaurumā vai arī kādā citā tās maršruta punktā, kas būs piemērots šim nolūkam. Tāpēc Galvenais štābs ieteic kapteinim Voroncovam doties uz Vladivostoku, ne- iegriežoties Gibraltara jūras šaurumā, un nevis pa Indi­jas okeānu, bet apkārt Horna ragam un pa Kluso okeānu, visā ceļā turēties lielos dziļumos, ievērot pilnīgu slepe­nību un ne ar ko sevi neatklāt. Sakarā ar maršruta maiņu jāpārkārto arī ekspedicijas zinātnisko darbu plāns. Taču Galvenais stabs apstiprina, ka jebkuros apstākļos zemūde­nes ierašanās laiks Vladivostokā paliek tas pats — div­desmit trešais augusts.

Nevarēja būt šaubu, ja kapteinis Voroncovs šo radio- gramu būtu saņēmis mazliet agrāk, viņš nekavējoties at­tālinātos no «Diogena» bojā ejas vietas, kur bija sapul­cējušies tik daudz kuģu un kur mazākā nejaušība būtu va­rējusi atklāt «Pioniera» klātbūtni. Nav grūti iedomāties, kas tādā gadījumā būtu noticis ar Pavļiku …

Zemūdenes komandieris stāvēja gaiteni un uzmanīgi pārlasīja lapiņu ar atšifrēto radiogramu. Radists Pļetņevs, kas bija maza auguma, kalsnējs, tumšu, grumbainu seju, stāvēja komandiera priekšā. Kreisajai rokai viņam trūka divu pirkstu — tā bija piemiņa no ilgstošas ziemošanas kādā tālā Padomju Arktikas salā un no traģiskas sastap­šanās ar balto lāču māti un diviem lācēniem — starp citu, daudz traģiskākas šai lāču ģimenei nekā Pļetņevam.

Radists pacietīgi gaidīja komandiera rīkojumus. Uz gaiteņa sienām un durvīs tā abās pusēs elektrisko spuldžu maigajā gaismā blāvi vizmoja tumšsarkanā pulējuma laka. Gridu klāja rakstaina kaučuka grīdsega. No vairā­kām grīdā ierīkotām un ar vieglu margu pusloku iežogo­tam, apaļām lūkām plūda spilgtas gaismas kūļi un atska­nēja klusa strādājošo mašīnu dūkoņa.

Beidzot komandieris pavērsa pret Pļetņevu norūpēju­šos seju:

—   Lūdzu, .dodiet rīkojumu nekavējoties ataicināt pie manis zemūdenes komandējošo sastāvu un palūdziet zi­nātniskās daļas priekšnieku. Protams, ierodieties arī pats.

—  Tieši tā, biedri komandier, ataicināt komandējošo sastāvu, zinātniskās daļas priekšnieku un ierasties pašam.

Pēc dažām minūtēm no savām kajitēm, dispečeru tel­pām un dažādiem zemūdenes nodalījumiem, ar īpašiem signāliem izsaukti, cits pēc cita komandiera kajitē stei­dzīgi ieradās kapteiņa pirmais' palīgs vecākais leitnants Bogrovs, galvenais elektriķis otrā ranga kara inženieris Korņejevs, akustikas daļas priekšnieks leitnants Cižovs, zinātniskās daļas priekšnieks profesors Lordkipanidze, komisārs Sjomins, ūdenslīdēju staršina Skvorešņa un bei­dzot Pļetņevs.

Komandiera kajite bija pārdalīta divās daļās. Kreisajā pusē ar portjeru nošķirta bija guļamistaba. Labajāpusē, kas bija plašāka, vidū stāvēja liels darba galds. Stūrī uz neliela galdiņa atradās daži galvenie navigacijas aparati, kas automatiski rādīja to pašu,-ko aparati centralajā vadī­bas postenī. Otrā stūrī — autonomā apgaismošanas tīkla skapītis. Turpat stāvēja skapji, pilni ar grāmatām. Sienas klāja lielas kartes ar Atlantijas, Klusā un Indijas okeana dibena reljefiem. Mazākās kartēs bija parādīti horizontāli un vertikāli okeānu šķērsgriezumi ar vienādas temperatū­ras, sāļuma procenta un ūdens blīvuma līnijām, vertikālo un horizontālo straumju un valdošo vēju kartes.

Visi jau bija sasēdušies apkārt galdam vieglos, ērtos krēslos, tomēr kapteinis nesāka apspriedi un joprojām ne­pacietīgi raudzījās uz durvīm.

—   Kur tad galvenais mechaniķis? — viņš beidzot vai­cāja Pļetņevam.

—   Sacīja, ka tūdaļ ieradīšoties.

Durvis tika pabīdītas sānis, un, mazliet pieliekdamies zem ieejas arkas, kajitē ienāca galvenais mechaniķis Gore- lovs — garš, plecīgs, sakumpis.

Viņa lielā galva un garenā, sausnējā seja ar iekrituša­jiem vaigiem bija gludi noskūta. Tas sevišķi izcēla asos vaigu kaulus un stūrainos žokļus. Zem biezām uzacīm dziļi slēpās melnas, spīdošas acis. Lielās ausis kā sik­spārņa spārni rēgojās abpus gludajam, garenajam galvas­kausam.

—   Lūdzu, mani atvainot, Nikolaj Borisovič, — viņš sacīja dobjā balsī, iedams uz brīvo krēslu pie sienas.

Mani, šurpu nākot, aizkavēja.

Kapteinis pameta ar galvu.

—   Redziet, biedri, — viņš iesāka, — es tikko saņēmu Galvenā štaba pavēli. Saskaņā ar šo pavēli zemūdenes maršruts tiek stiprā mērā grozīts. Caur Gibraltaru tā ne­brauks.

 Visi klusēja un pārsteigti vērās kapteinī.

—   Uz Gibraltaru nebrauksim? — brīnīdamies pārvai­cāja zoologs.

—   Kā tad tā? — neizpratnē un it kā apjucis jautāja Gorelovs.

Tomēr jau nākošajā mirklī viņš vienaldzīgi aplūkoja savu garo pirkstu nagus.

—  Jūs kaut ko gribējāt teikt, Fjodor Michailovič? — kapteinis pievērsās viņam.

—   Neko sevišķu, Nikolaj Borisovič … Mani šī negai­dītā vēsts vienkārši pārsteidz.

—  Jā, protams, — kapteinis noteica un turpināja: — Tomēr runa nav tikai par maršruta maiņu vien. Pavēle prasa braucienā ievērot vislielāko slepenību. Tāpēc brī­dinu jūs, biedri, ka zemūdene ne tikai neiegriezisies ne­kādās ostās, bet izvairīsies sastapties ar jebkādiem ku­ģiem, tuvoties krastiem, pacelties virs ūdens. Zemūdene visu laiku atradīsies zemūdens kaujas stāvoklī. Sakarā ar to stingri noliedzu jebkādu rīcību, kas varētu zemūdeni atklāt. Brauciena dzijums visu laiku būs ne mazāks par trīssimt metriem. Naktīs noliegts izmantot gaismas pro­žektorus un atvērt iluminatoru aizsargus.

—   Bet kā tad ar zinātniskajiem darbiem? — norūpē­jies vaicāja zoologs.

—   Tie necietīs, Arsen Davidovič. Gluži otrādi, ja vē­laties, var palielināt dziļūdens staciju skaitu un izpētīt arī ekvatorialo un dienvidu Atlantiju, daļu Antarktikas, Klusā okeana dienvidu un tropu rajonus. No Gibraltara jūras šauruma un Gvinejas līča vajadzēs atteikties.

—   Tātad mēs brauksim caur Magelana jūras šau­rumu? — klusu ievaicājās Gorelovs.

—   Iespējams, — kapteinis atbildēja. — Bez tam mūsu rīcībā ir arī ceļš apkārt Āfrikai. Zināmai starpībai atsta­tuma ziņā nav nozīmes.

Zoologs saņēma bārdu dūrē.

—   2ēl, — viņš nopūtās. — Gibraltara zemūdens kalnu grēda, divas pretējas straumes jūras šaurumā — augšējā no Atlantijas okeana un apakšējā no Vidusjūras — tie ir ļoti svarīgi temati mūsu okeanografijas programā. Tomēr ceru, ka tos pārpilnām kompensēs jauno rajonu problē­mas Es, Nikolaj Borisovič, tūliņ sākšu sastādīt ekspedici- jas darba plānu saskaņā ar jauno maršrutu. Tikai pasa­kiet man to.

Un zoologs, izņēmis no kabatas bloknotu ar zīmuli, gatavojās pierakstīt.

—   Es jums to paziņošu vēlāk, Arsen Davidovič, — mirkli svārstījies, atbildēja kapteinis.

—   KlauSos! — piekrita zinātnieks un tūdaļ izbijies jautāja: — Bet vai mūsu pirmā stacija Sargasu jūrā pa­liek programā?

Kajitē atskanēja klusi smiekli.

—   Jā gan! — kapteinis pasmaidīja. — Lai kāds būtu «Pioniera» maršruts, to apiet nevajadzēs.

Visiem bija zināma nepacietība, ar kādu cienījamais zoologs gaidīja ierašanos šajā savdabīgajā, maz izpētī­tajā jūrā ar gandrīz nepazīstamu faunu. Jau kopš pirma­jām brauciena dienām zoologs nebeidza skaļi sapņot par to jauko bridi, kad viņš beidzot varēs stāties pie darba Sargasu jūras dzidrajos ūdeņos, kur plaši vajadzēja iz­vērsties bioloģiskajiem, it īpaši zooloģiskajiem pētī­jumiem.

—   Lieliski! — zinātnieks apmierināts pamāja ar galvu. — Kad gan mēs tur ieradīsimies, Nikolaj Borisovič?

—   Pēc kādām desmit stundām. Taču nepieciešams ne vien tur ierasties — nepieciešams arī atrast piemērotas vietas jūsu darbiem dažādos dziļumos, kaut ko līdzīgu zemūdens plato[1] vai zemūdens kalnam Bet tas nav tik vienkārši Sargasu jūrā, kurā visas kartes uzrāda milzīgus dziļumus — vairāk nekā seštūkstoš metru … Ar to, biedri, beigsim.

—   Tātad rīt mēs katrā ziņā varēsim stāties pie darba, — rokas berzēdams, priecājās zoologs un kopā ar pārējiem apspriedes dalībniekiem devās uz durvīm.

* *

*

Ap pusnakti «Pionieris» jau bija Sargasu jūras robe­žās un pārgāja uz līkloču kursu, palielinādams ātrumu līdz desmit desmitdaļām.

Ultraskaņas prožektori nemitīgi noraidīja attēlu veidā uz zemūdenes vadības centrālo posteni, uz ekrana priek­šējo joslu un jumolu visu, kas gadījās dziļūdeņos zemūde­nes priekšā līdz divdesmit kilometru attālumā; vēl atsta­tāk no abiem bortiem visos virzienos ap zemūdeni šaudi - jās infrasarkanie izlūki, kas raidīja savus ziņojumus uz tā paša ekrana.

Sargasu jūra pazīstama ar lielu dziļumu, un sameklēt šo bazi zemūdens zinātniskajiem darbiem visos slāņos, tiklab virsmas tuvumā, kā ari lielos dziļumos, bija ļoti grūti Ne kapteinis, ne zoologs necerēja še atrast kādu lielu zemūdens augstieni. Taču viņi bija pārliecināti, ka šai plašajā jūrā, kas apņem tieši «zemeslodes lūzuma joslu», kur mums vistuvākajos ģeoloģiskajos laikmetos notikuši kolosāli kalnu veidošanās procesi un nav mitē­jušies ari mūsu dienās, vajadzētu būt atsevišķām, zem­ūdens kalniem lidzigām augstienēm, kas augstu paceļas virs jūras dibena un ar savām virsotnēm tuvojas ūdens virsmai.

Zemūdenes centralajā postenī rīta sardzē atradās leit­nants Kravčuks. Stāvēdams pie vadibas pults, viņš bieži uzmeta acis ekranam, uz kura zibēja lielu un mazu zivju silueti un jūras virsū peldošu garu ūdensaugu vāli.

Leitnants kā parasti bija rūpigi, pat švītīgi ģērbies. Zeltītās pogas uz baltā formas svārka mirdzēja, «krabis» pie cepures laistījās kā tikko nospodrināts; aproces un ap­kaklīte bija žilbinoši baltas. Zemūdenes mechaniskā ve|as mazgātava strādāja priekšzīmīgi, taču leitnantu tā acīm redzot ne visai apmierināja, un viņš bija izgatavojis no plakana kaula kādu ierīci, ar ko apkaklītes un aproces no­spodrināja spožas jo spožas.

Leitnants novērsa skatienu no ekrana un palūkojās uz kontroles pults apar atiem, kas bija piestiprināti pie sienas līdzas vadības pultij Uz kāda aparata stikla uz mirkli atspoguļojās gludi skūta, plata seja ar mīkstu, mazliet pl-akanu degunu, melnu vaigbārdiņu, kas sniedzās līdz pus ausim, un jautrām, brūnām acim zem retām uzacīm.

Visi daudzie aparati rādīja, ka zemūdenes rnechanismi un mašīnas darbojas normāli. Tuvojās pusdienas laiks, un kursografa spalva, atzimējot «Pioniera» līkloču ceļu, bija paguvusi uzzīmēt uz kartes gandriz visu Sargasu jūru pa meridiānu — no ziemeļiem uz dienvidiem.

Kaktā gar biezā pinumā savītiem vadiem, kas sanāca kopā pie vadības pults, klusi rosījās Marats. Viņš uzma­nīgi pārlūkoja kādu signalizacijas vadu. kas savienoja vadības pulti ar ultraskaņas lielgabala kameru zemūdenes pakaļgalā. Vads darbojās vāji, ar pārtraukumiem, un jau­nākais akustiķis Pticins, kas strādāja pie šī lielgabala, prasija, lai bojājumu tūlit novērš. Jau veselu stundu Marats noņēmās ar šo darbu. Zemūdenes galvenais elek­triķis otrā ranga kara inženieris Korņejevs ne vienu reizi vien izsauca viņu pa tālruni, steidzināja, beidzot pat uz­kliedza:

—   Kauns, biedri Bronštein! Tāds nieks jums izrādās grūtāks par pasaules mēroga projektiem! Dodu jums vēl piecpadsmit minūtes. Ja jūs šai laikā nebeigsiet, tad es . . . tad es nodošu darbu Krameram! Jā a! Ņemiet to vērā! Kauns!

Marats jutās apvainots lidz sirds dziļumiem. Tiešām kauns! Sevišķi šī draudēšana ar Kramerti. Un visu to dzirdēja leitnants! Tiesa, viņš izlikās, ka neko nedzird, un smalkjūtīgi klusēja, it kā iegrimis ekrana vērošanā.

Sasprindzinājis visu savu uzrnanibu, Marats drūmi, ar palielināmo stiklu rokā sāka apskati un meklējumus no gala. Un pirmajā vada metrā . .. Nē, tas jau nu bija par daudz! Tas vairs nebija piedodami! Marats aiz dusmām iebelza ar dūri sev pa pieri un balsī izlamāja sevi par muļķi: jau pirmajā metrā vada izolācijā izrādījās mazlie­tiņ, gandrīz nemanāmi bojāta, un vads ar neizolēto daļu pieskārās metala aparatiem, kas atradās turpat līdzās.

—   Kas jums lēcies, Marat? — leitnants ievaicājās

—   Atradu! — aiz prieka pietvīkdams, iesaucās jaunais elektriķis.

—  Ahā, apsveicu! Tātad Kramers paliks ar garu de­gunu! — leitnants iesmējās.

Pēc pāris minūtēm viss bija kārtībā. Pticins bija ap­mierināts, ko pateica Maratam pa tālruni. Marats tūlīt piezvanīja Korņejevam un ziņoja, ka darbs pabeigts.

—   Ļoti labi, — atskanēja Korņejeva balss. — Ejiet ātrāk pusdienās, citādi nokavēsiet.

Tiklīdz Marats, pievācis darba rīkus un materialus, devās uz durvīm, tā izdzirda klusu, izbrīna pilnu leitnanta izsaucienu.

Marats atskatījās uz ekrānu. Tā augšdaļā, taisni zem­ūdenei priekšā, strauji traucās uz dienvidiem milzīga, tumša valzivs ēna. Viņas platā astes spura kustējās ātri un ar neticamu spēku, brīžam piekļaudamās, brīžam augsti izsliedamās. Varenajā mugurā rēgojās resna, dziji iestrēgusi harpūna, no kuras uz okeana virsu stiepās kā stīga sastringta tauva. Gandrīz tūlīt aiz valzivs ekrana jumolā parādījās neliels tvaikonītis, kam no dūmeņa vē­lās biezi dūmu mulu|i. Tvaikonītis atradās visnožēloja­mākā stāvoklī. Tas ātri joņoja tai pašā virzienā, kur val­zivs. Kuģa priekšgals bija ūdenī, pakaļgals uzrauts uz augšu, cilvēki skraidīja pa klāju ar cirvjiem rokās, acīm redzot veltīgi cenzdamies nokļūt uz baka Reizēm kuģa priekšgals paslējās virs okeana, un tad no baka noplūda platas, spēcīgas ūdens straumes, un uz mirkli pie paša priekšvadņa parādījās harpūnas lielgabals un grodi sa­vilktā tauva, kas aizstiepās jūras dziļumā, pie valzivs Taču nākamajā mirklī baks ar lielgabalu atkal iegrima ūdenī, un kuģis joprojām drāzās pakaļ valzivij, ieracies ar priekšgalu viļņos.

—   Traks var palikt! — Marats pārsteigts iesaucās.

—   Kas tur notiek?

—   Kas ir? — iedams pa gaiteni gar vadības posteņa puspievērtajām durvīm, vaicāja zoologs. — Vai drīkst ieiet?

—   Ienāciet, ienāciet! — tūdaļ atsaucās leitnants.

—  Interesants skals.

— A!… — zoologs izsaucās, tikko uzmetis acis ek- ranam. — Tiešām rets gadījums: valzivs velk sev līdzi valzivju mednieku kuģi. U, velns ar ārā!

Piepeši valzivs izdarīja milzīgu lēcienu augšup un tū- līt, šķita, ar divkāršu spēku un ātrumu ienira vēl dziļāk. Nelaimīgais kuģis, it kā izrāvies no nāves skavām, saslē­jās, taču jau nākošajā mirklī iegrima ar priekšgalu tik dziļi, ka milzīgs ūdens vilnis, savā ceļā visu noslaucī­dams, applūdināja gandrīz pusi klāja — lidz pašam kap­teiņa tiltiņam.

Kuģa pakaļgals uzrāvās augšup, un uz ekrana parā­dījās ņirbošs aplis — tur trakā ātrumā griezās dzen­skrūve. Vienu no komandas vīriem aizskaloja vilnis, dau­dzi uz slīpā klāja nespēja noturēties un vēlās pa to lejup, ķerdamies pie visa, kas vien gadījās pa rokai.

—   Kuģis pilnā atpakaļgaitā, — sacīja leitnants. — bet

1 Kuģa priekšgala klājs.

valzivij tas tīrais nieks' Ir gan spēks! Mašīna taču droši vien var attīstīt ne mazāk kā tūkstoš zirgspēku! Tas ir lielisks jaunākās konstrukcijas valzivju medību kuģis, apmēram trīssimt reģistra tonnu liels.

—   Bet viņi iet bojā! — iesaucās Marats. — Viņi iet bojā, biedri leitnanti Vai tiešām mēs nevaram viņiem pa­līdzēt?

—   Kapteinis tūliņ būs šeit, — atbildēja leitnants.

—   Es viņu jau izsaucu. Pašam man nav tiesību …

—   Kas noticis? — leitnantu pārtrauca kapteiņa balss.

—   Ā! … Saprotu. Rets gadījums. Valzivju mednieku ku­ģis briesmās Hm . .. žēl … To var piemeklēt bēdīgs gals. Viņi nespēj pat tauvu pārcirst.

Nenovērsdams acis no ekrana, kapteinis apklusa. No bojā ejošā kuģa dūmeņa piepeši sāka velties biezi dūmu mutuļi, vējš tūliņ saraustīja tos lēveros un izkliedēja. Ar kailo, likās, nedzīvo dūmeni, kuģis traucās uz priekšu vēl lielākā ātrumā.

—   Ūdens ieplūdis katlu kurtuvēs! — apvaldīti iesau­cās leitnants. — Tagad viņi ir pilnīgi bezspēcīgi.

Kapteiņa seja pārvērtās. Acis apņēmigi iegailējās.

—   Pie priekšgala lielgabala! — viņš nokomandēja.

—   Izsaukt galveno akustiķi!

Leitnants nospieda tālruņa pogu līdzās ovalam, zilgani sudrabotam ekranam. Ekranam pāri pārslīdēja sārta gaisma, un uz tā parādijās spraišļota telpa, kas bija pie­krauta ar dažādām kastēm, spolēm, milzīgiem stikla apa- ratiem, kurus biezi apvija vadi. Starp šiem zirnekļtikliem un, šķiet, chaotiski sablīvētiem aparatiem augstā krēslā pogām un sviriņām klātas pults un sava televizora sudra­botā ekrana priekšā sēdēja zemūdenes galvenais akustiķis — resnais, sārtais Cižovs.

Kapteinis nodeva ekranam komandu:

—   Mērķis — organika! šaut uz valzivi! Padarīt ne­kustīgu!

—  Tieši tā: mērķis — organika! Padarīt nekustīgu! — skanēja akustiķa atbilde.

Pavērsies pret zoologu, kapteinis pusbalsī sacīja

—   Lai kaut loms atalgo šos ļaudis par pārdzīvotajām izbailēm Bet loms ir krietns. Paraugieties, kāds milzenis!

Valzivs kopā ar kuģi bija jau septiņus vai astoņus ki­lometrus no zemūdenes. Valzivs apmēri tiešam bija par steidzoši Viņa bija ne mazāk kā trīsdesmit divus metru* gara, varenā, ap astoņi metri platā astes spura darbojās kā drausmiga mašīna Valzivs neizrādija nekādas noguruma pazimes Ar neatslābstošu spēku neatlaidīgi un strauji viņa joņoja arvien tālāk un tālāk.

Zemūdens kuģis sāka svinīgi un vareni dūkt kā milzu ērģeles …

Pagāja dažas sekundes, un piepeši, it kā uzdūrusies neredzamam un nepārvaramam šķērslim, valzivs, kas bija traukusies pilnā gaitā, strauji apstājās. Drudžaini kuļot ar asti un spurām, viņa mētājās un krampjaini locījās, atplezdama un aizvērdama milzīgo, alai līdzīgo rīkli. Bei­dzot, saņēmusi pēdējos spēkus, valzivs pasita augšup mil­zīgo asti. bet, it kā liela, neredzama asmens nogriezta, aste atsprāga nost un kā bura aizpeldēja zemūdens ban­gās, kas bija sacēlušās ap dzīvnieku tā nāves agonijā.

Valzivs nodrebēja, sastinga un, apvēlusies ar krun­koto vēderu uz augšu, lēnām sāka uzpeldēt.

Valzivju medību kuģa priekšgals tūdaļ pacēlās augšā un gar to noplūda putojošas ūdens straumes. Slapjš, spī­došs, it kā nomazgāts un nomierinājies kuģis rāmi pēc inerces slīdēja uz priekšu ar ļengani ūdenī nokārušos har­pūnas tauvu.

It kā vēl neticēdami savam glābiņam, ļaudis, vicinā­dami rokas, līksmi un apjukuši skraidīja pa kuģa klāju.

Zemūdene aši attālinājās, ieturēdama kursu uz ziemeļ­rietumiem.

Pulksten piecpadsmitos uz «Pioniera» ekrana parādī­jās milzīgs zemūdens kalns, kuru viņi tik neatlaidīgi bija meklējuši.

VI nodala DRAUGU VIDŪ

Rūpīgais zoologs tik centīgi pārsēja Pavļikam galvu, kas visvairāk bija cietusi sadursmē ar zobenzivi, ka no pārsējiem rēgojās laukā vienīgi deguns, mute, acis un viena auss.

—   Nu tā, — zoologs noglaudīja savu kuplo bārdu, sasiedams pēdējo mezglu pacientam uz galvvidus. — Pa­tiesību sakot, ja visu darītu pēc noteikumiem, tad vaja­dzētu tevi, bičo, nolikt še uz pāris dieniņām gultā. Kas gan tev še nekaitētu? Bet tu jau nenogulēsi! — viņš sa­rūgtināts piebilda.

Ārsta zoologa sarūgtinājums bija pilnīgi saprotams. Zemūdens slimnīca, kur notika šī saruna, šķita tik jauka ar savu ideālo kārtību, bagātīgo, maigo gaismu un trim gultām, kas bija apklātas ar mirdzoši baltu ve|u Pēc iz glābšanas no ledus gabala Pavļiks še nogulēja vairākas dienas un tikai šodien no rīta pēc divu dienu treniņa at­stāja gultu, lai dotos savā pirmajā nelielajā pastaigā zem ūdens. Tagad atgriezties gultā viņam vairs nebija abso­lūti nekādas vēlēšanās. Pret zoologa nedrošo mēģinājumu noguldīt viņu gultā dedzīgi protestēja kā Pav|iks, tā Ma­rats, kurš līdz šim brīdim pildīja klīnikas asistenta lomu.

—   Nu ko jūs, Arsen Davidovič! — viņi iesaucās vienā balsī.

—   Esmu pilnīgi vesels un jūtos brīnišķīgi, — Pav- |iks piebilda.

—   Nu labi, labi! Ej pusdienās un pēc tam katrā ziņā pagulies. Bet pēc atdusas ienāc pie manis bioloģijas la­boratorijā.

Lai cik patīkami būt par visas kuģa komandas mīluli, tomēr šādam stāvoklim ir arī savas negativās puses.

Kopš tā briža, kad Pavļiks tika izglābtsHik traģiskos apstākļos, zemūdenes ekipāžā veltīja viņam visus savas tēvišķās mīlestības krājumus, parādīja neizsīkstošu vēlē­šanos aizstāvēt vājāko, kas tik raksturīgi stipriem, vīriš­ķīgiem cilvēkiem. Tas bija ļoti patīkami, tomēr prasīja arī pretjūtas. Taču pieaugušo bija daudz — divdesmit septiņi Vīri, — bet Pavļiks tikai viens. Un vienīgais, ar ko viņš spēja pateikties saviem divdesmit septiņiem jaunajiem draugiem, bija uzmanība un interese par to, ko viņi tam stāstīja Bet, tā kā viņi visi bija dedzīgi savas brīnišķīgās zemūdenes entuziasti, kas neprātīgi aizrāvušies ar pašu zemūdeni un darbu uz tās, tad ēdamistabā, sarkanajā stūriti, kopkajitē, bet ar Pavjiku visur un vienmēr, lai kur to sastapa, visas sarunas risinājās par zemūdeni, par tās izcilajām īpašībām un neizmērojamām priekšrocībām, sa­līdzinot ar citām zemūdenēm, kuras še nedevēja citādi kā par «vardēm».

Taču, ja uz «Pioniera» visi bija entuziasti, tad jo. kvēlā mīlestībā pret šo brīnišķīgo zemūdeni bija iededzies Ma­rats Moisejevičs Bronšteins, divdesmit gadus vecs otrās kategorijas elektriķis, kuru, starp citu, neviens citādi ne­sauca kā vienkārši par Maratu. Turklāt jāpiebilst, ka viņš piedalījās zemūdenes būvē, strādādams pie skafandru te­lefonizācijas. Viņš tīri vai murgoja par zemūdeni, un par to runāt viņam bija lielākā bauda. Tāpēc nav jābrīnās, ka tieši viņš agrāk par citiem un dedzīgāk par citiem sāka iepazīstināt Pav|iku ar šā lieliskā padomju technikas sa­snieguma īpatnībām un vērtīgajām īpašībām. Vēl jo de­dzīgāk Marats to darīja tāpēc, ka Pavļiks, lai cik dīvaini tas liktos, runājot par padomju zēnu, gandrīz neko ne­zināja ne vien par «Pioniera», bet arī vispār par zemūdeņu iekārtojumu.

Viņi kopā iznāca no slimnicas kajites šaurā gaitenī un, apejot centrālo posteni, pagāja garām galvenā mecha- niķa, galvenā elektriķa un akustikas daļas priekšnieka dispečeru kajitēm, tad gar komandējošā sastāva un ko­mandas kajitēm. Gaiteņa sienas bija apšūtas ar dārgu, la­kotu koku. Pie griestiem stiepās resnas un tievas caurules dažādās krāsās. Grīdu, lai apslāpētu soļu troksnī, klāja kaučuka grīdsega. Ik pēc katriem pieciem metriem gaiteni pārdalīja ūdeni necaurlaidoša šķērssiena ar nelielām dur­tiņām, bet grīdā vietvietām bija ierīkotas apaļas lūkas ar metala kāpnēm, kas veda lejup. Pa šīm lūkām lejā va­rēja redzēt dažādu mašīnu un aparatu vara, stikla un tērauda daļas. Sis mašīnas stāvēja nekustīgas vai ari, kontroles aparatu modri uzraudzītas, klusi dūca rosīgā darbā.

—   Kā viesnīcā! Gaiši, tīri, skaisti, — Pavļiks sacīja Maratam, iedams lēni velkot ar pirkstu pa gaiteņa lako­tajām sienām.

—   Tu to nekur, nevienā zemūdenē neredzēsi, tikai pie mums, — kā parasts, lepodamies ar savu «Pionieri», sa­cīja Marats. — Se gandrīz puse zemūdenes iekārtota ko­mandas dzīvojamām telpām. Citās zemūdenēs katrs lieks kubikmetrs izmantots vai nu naftai, lai varētu nobraukt vēl lieku kilometru, vai torpēdām, lai vēlreiz varētu izšaut uz ienaidnieku, vai arī akumulatoriem, lai būtu mazliet vairāk elektriskās enerģijas braucienam zem ūdens. Par cilvēkiem tur mazāk iznāk domāt.

—   Bet vai tad «Pionierim» nav vajadzīga ne nafta, ne elektriba, ne torpēdas?

—   «Pionieris» pazīst tikai vienu enerģijas veidu — elektrību, un to var iegūt, cik vien vajadzigs, jebkurā okea­na vieta Parastās «vardes» savos akumulatoros var uzkrāt elektrisko enerģiju tikai divdesmit vai trīsdesmit stundu braucienam zem ūdens, bet tad tām jāpaceļas virs ūdens, jāatver lūkas un jāiedarbina dizeļi Dizeļi griež dzenskrūves un dinamomašīnas. Skrūves dzen zemūdeni, bet dinamomašinas izstrādā elektrisko enerģiju, ar ko at­kal uzlādē akumulatorus zemūdens braucienam, — A\a- rats paskaidroja.

Pašā gaiteņa galā atradās ēdamistaba — liela kajīte ar velvētiem griestiem, mēbelēta ar nelieliem galdiņiem un glitiem krēsliem tiem apkārt. Katrs galdiņš stāvēja uz resna, apaļa postamenta un bija apklāts ar galdautu, kam vidū apaļš izgriezums Izgriezumos mirgoja melns lako- jums, bet apkārt uz galdautiem bija salikti pusdienu trau­ki, šķīvīši ar maizi, dzērienu krūkas. Kajiti pildīja maiga gaisma, kas naca no griestos ierīkotām blāvām slikla puslodēm Sienas rotāja partijas un valdības vadītāju portreti, gleznas ar juras ainavām un skatiem no flotes dzives; uz plauktiņiem un postamentiem — statuetes, ne­lieli akvariji ar tropu zivtiņām Pie Pavļika un Marata galdiņa piesēdās arī Cojs Bija pusdienas laiks, un ēdam­zālē ienāca arvien jauni un jauni viri Ikviens no tiern, pamanījis Pavļiku, viņu laipni uzrunāja un norūpējies ap- vaicāļās par viņa veselibu un pašsajūtu

Ar galvu turpat vai aizsniegdams blāvo spuldžu pus­lodes. pie Pavļika, Marata un Coja pienāca Skvorešņa uņ ieņēma vietu tiem līdzās.

Viņam parādoties, no visām pusēm sāka birt asprā­tības: '

—   Andrej, kā tu tā iedomājies spēlēties ar haizivi?

—   Nē jel, viņš gribēja to atvilkt šurp un iesprostot akvarijā …

—   Nebūt ne akvarijā, viņš apsolījis savam kolchozam aizsūtīt kaut vai pussprāgušu haizivi, ko ieaudzēt dīķī

—   Andrej Vasiļjevič, būtu jūs viņu kaut ar savām ūsām sasējis un atvilcis šurp …

—   Bulduri tādi! — labsirdīgi nopukojās Skvorešņa, vērdamies smejošajos biedros un tīdams ap pirkstu savu garo ūsu. — Vai tad es vainīgs, ka šī aiz bada ieķērās kabelī? Bet manu kolchozu labāk nepieminiet. Tēvs raksta, ka sēju viņi pabeiguši paši pirmie rajonā. Es viņiem pa­tiesi apsoliju par teicamo darbu atvest no brauciena kādu prēmiju … Un tagad lauzu galvu un nevaru vien izgud­rot, kādu dāvanu lai viņiem iegādā.

—   Bet varbūt tiešām haizivi, Andrej Vasiļjevič? — atskanēja lidzjūtiga, taču ironijas pilna balss, kas piede­rēja mazajam, melnīgsnējam jaunākajam mechaniķim Romeiko ar spriganām un zobgalīgām acīm.

—   Ko nu haizivi! Kašalotu!

—   Valzivi!

—   Kolosālu astoņkāji!

—   Diezgan, diezgan! — atskanot nerimstošiem smiek­liem, norūca Skvorešņa. — Es gan labāk pakonsultēšos ar Arsenu Davidoviču.

—   Sveiks, varoni! — troksni pēkšņi pārtrauca pazīs­tama, skanīga balss.

Durvīs stāvēja komisārs Sjomins — iededzis, bet ar bālu pieres augšdaļu. Pirms pārnākšanas uz «Pioniera» viņš veselu gadu bija pavadījis uz iznīcinātāja «Trauksmīgais» tālās dienvidu jūrās, un tropiskais iedegums vēl tagad nebija nogājis no viņa sejas. Deguns komisaram bija viegli iedragāts: Ļeņingradas čempions bokseris Sjo­mins bija plaši pazīstams Padomju Savienībā, taču uzva­ras pār citiem padomju sportistiem acīm redzot viņam ne­bija nākušas tik viegli.

Visvairāk pārsteidza komisārā stipri sirmie mati un jauneklīgā seja ar mazām, melnām, galos apskūtām ūsi­ņām un tumšām, žirgtām acīm.

Stāstīja, ka sirms viņš kļuvis, ilgāku laiku pavadīdams viens pats kopā ar bojā gājuša kapteiņa līķi lielā dziļumā nogrimušā zemūdenē, uz kuras viņš tāpat strādājis par komisāru. Visu komandu viņš izlaidis virspusē ar glāb­šanas bojām, bet pašam lietojamas bojas vairs neesot pa­licis — daļa boju avarijā tikušas sabojātas, un glābšanas ekspedicija vētras dēļ viņu kopā ar zemūdeni varējusi izcelt tikai pēc dažām dienām. Taču komisārs pats par to nemēdza runāt, un tāpēc nevarēja galvot, cik pareizi ir minējumi par viņa nosirmošanu.

—   Kas tad te? Atgriezies kā svētceļolājs no Mekas? - komisārs smējās, tuvodamies galdam, pie kura sēdēja Pavļiks ar saviem draugiem. — Paskat, kādu čalmu tev aptinis Arsens Davidovičs! Nu, kā iet? Vai esi vesels, brašo zēn?

—   Paldies, biedri komisar! — jautri attrauca Pavļiks, pietrūkdamies kājās un kā īsts sarkanflotietis izstiepdams rokas gar sāniem. — Pilnīgi vesels!

—    Nu, pateicies dienu un nakti Krepinam par ska­fandru, — komisārs atteica. — Tādā tērpā nekas nav bīs­tams.

Ēdamistabā ienāca vecākais leitnants Bogrovs — slaids, plecīgs vīrietis. Viņa iegarenā, skūtā seja ar pelē­kām, mierīgām acīm, cieši sakniebtām lūpām un stūrainu zodu pauda stingru raksturu un neatlaidīgu, nepiekāpīgu gribu. Baltais formas svārks gluži kā uzliets piegula viņa staltajam augumam. Vecākais leitnants nesteigdamies de­vās pāri ēdamistabai, jau iztālēm draudzīgi smaidīdams un mādams Pavļikam. Aiz viņa parādījās zemūdenes ko­mandiera kapteiņa Voroncova staltais stāvs. Visi piecē­lās. Komandieris ar rokas mājienu atļāva «brīvi», un visi ar troksni apsēdās savās vietās.

—    Kā iet, Pavļik? — kapteinis vaicāja, apstājies lī­dzās zēnam un uzlicis roku uz viņa pārsietās galvas. — Tu tagad pie mums paliksi ilgāku laiku, jo mēs neva­ram ne iebraukt ostās, ne satikties ar kuģiem. Tev, mīļais, drīzāk jāiemācās orientēties zem ūdens pēc kompasa un radiopeilēm. Vajadzēs pierast pie mūsu dzīves.

Kapteiņa acis parasti bija mazliet pievērtas, ar nolais­tiem plakstiem, un tas darīja viņa seju skarbu un svešādu. Taču pašlaik viņa lūpās rotājās smaids, gaišās acis bija plaši atvērtas un sejā vairs nebija palicis ne vēsts no skarbuma.

—   Labi, kaptein, — samulsis un priecīgs atsaucās Pavļiks. — Centīšos!

—  Nevis «labi», bet «tieši tā, biedri komandieri», — visiem smejoties, izlaboja Marats.

Tiklīdz kapteinis bija apsēdies savā vietā līdzās zoolo­gam, komisar.am un vecākajam leitnantam Bogrovam, visiem galdiem vidū atdarījās apaļās atveres un no lejas pacēlās cits uz cita stativos salikti šķīvji ar pirmo ēdienu.

Ēdamistabu pildīja apslāpētu balsu čala, trauku šķin­doņa, joki, smiekli, sarunas.

—   Marat Moisejevič, bet kā tad īsti uz «Pioniera» iegūst enerģiju? — ar apetiti strēbdams garšīgo zupu, Pavļiks atgriezās pie aizsāktās sarunas.

—   Pirmkārt, sauc mani vienkārši par Maratu — vēl agri mani godāt par Moisejeviču! — un saki man «tu».

—   Tieši tā, biedri Marat! — Pavļiks iesmējās.

—    Tā jau ir labāk. Bet enerģiju mēs iegūstam no okeana. Kur apstājamies, tur arī to iesūcam, ievelkam.

—   Kā tad tā? — Pavļiks pārsteigts jautāja. — Elek­trību? No ūdens?

—   Jā! Elektrību! No ūdens, — Marats priecājās par panākto efektu. — Vai tu par termoelementiem esi ko dzirdējis?

—   Mazliet… — nedroši atbildēja Pavļiks, — kad skolā mācījāmies fiziku … par elektrību.

—    Nu tad atminies. Termoelements — tas ir aparats, kas sastāv no divām savā starpā galos salodētām stiep­lēm jeb plāksnītēm no dažādiem, taču noteiktiem metā­liem vai sakausējumiem, piemēram, vara un konstantana vai platina un platina sakausējuma ar rādiju. Tādos apā- ratos, vienu salodējumu sakarsējot vai atdzesējot, rodas elektriskā strāva. Un, jo lielāka ir temperatūras starpība starp abiem salodējumiem, jo lielāks ir strāvas spriegums. Nu tā, Pavļik, līdz pēdējam laikam visi termoelementi, lai no kādiem metāliem tos izgatavotu, deva strāvu visniecī­gākos apmēros — apmēram vienu desmitdaļu volta uz katru temperatūras starpības grādu. Taču nesen mūsu Elektrotechniskais institūts izgudroja tādus sakausēju­mus, kas spēj dot tūkstošreiz lielāka sprieguma strāvu. Bet mūsu Krepins iždomāja, kā no šiem jaunajiem termo­elementiem iegūt lielas jaudas strāvu un kā tos izmantot zemūdenē, lai iegūtu elektroenerģiju jebkādā daudzumā un jebkurā laikā

Skvorešņa nolika iztukšoto šķīvi uz kustīgā apļa galda vidū, aplis līdz ar šķīvi noslīdēja kaut kur lejā un pēc mirkļa parādījās atkal, paceldams šķīvi ar otro ēdienu.

Pavļiks sekoja Skvorešņas piemēram, ar neslēptu ziņkāri vērodams jaunu ēdienu parādīšanos. Bet Marats, reiz uz­sēdies savā jājamā zirdziņā, ēšanu aizmirsa un pat no­lika karoti pavisam nost.

—   Vai saproti? — enerģiski žestikulēdams, turpināja Marats. — Padomā tikai par šo ģeniālo ideju! No šiem jaunajiem sakausējumiem Krepins izgatavoja piecdesmit garas stieples un salodēja tās galos pa pāriem, salodētos galus saspiežot cik iespējams plakanākus. Tad viņš visus iegūtos elementus — termopārus — savienoja vienā trosē ar vienu kopēju izolāciju bet troses galos piestiprināja uztvērēju, kas atgādina sēnes cepurīti. Kad viņš vienu uz­tvērēju sasildīja tā, ka tas bija tikai divdesmit grādus karstāks par otru, tad ieguva milzīga sprieguma un jau­das strāvu. Vai saproti, ko tas nozīmē? — paceldams pirkstu, Marats iesaucās.

—   Tas nozimē, ka tu paliksi bez otrā ēdiena, kaco

' Kaco — cilvēks (gruzinu vai.).

 — atskanēja zoologa zobgalīgā balss ēdamzāles pretējā stūrī.

Visi sāka smieties. Marats samulsa, neapzināti pār­laida roku pār matu cekulu un enerģiski ķērās pie zupas. Un tomēr starp katrām pāris karotēm viņš paguva klusi turpināt sarunu.

—   Tu saproti, Pav|ik, katra trose ar termoelementiem jeb termoelektriskā trosbaterija, kā to sauc pie mums, pārvērtās par īstu elektrostaciju ar divdesmitpieci tūkstoši kilovatu jaudu! Divdesmit pieci tūkstoši kilovatu! — vir.iš skaļi čukstēja, izlaistīdarņs no karotes zupu. — Bet mums ir trīs! Trīs tādas stacijas ar septiņdesmit pieci tūkstoši kilovatu kopējo jaudu! Tās varētu apkalpot lielu pilsētu ar tramvajiem, rūpnīcām un elektrisko apgaismošanu.

—   Pagaidi, pagaidi, Marat! — iekarsdams līdz ar vi­ņu, tāpat čukstēja Pavļiks. — Bet kā tad šīs troses te var sakarsēt? Jādabū taču starpība .. . Nu, tu nupat stāstīji par temperatūras starpību starp troses galiem…

Marats atkal nolika karoti uz šķivja malas un atgāzās pret krēsla atzveltni:

—   Kā? Vai tiešām tu vēl arvien nesaproti? Jebkura jūra ir mūsu elektrostaciju apkure.

—   Apkure? Ko tu runā, Marat! Kāda apkure?

—   Ak tu kungs! Atvainojiet, maza neprecizitāte… Tev taču, Pavļik, jāzina, ka visās jūrās un okeānos tem­peratūra trīs četri tūkstoši metru dziļumā vienmēr līdzi­nās apmēram plus vienam vai diviem grādiem, bet ūdens virspusē tā gandrīz vienmēr un visur ir ievērojami aug­stāka. Tropos virsējo ūdens slāņu temperatūra sasniedz pat divdesmit sešus vai divdesmit septiņus grādus. Se ari temperaturu starpība, kas vajadzīga mūsu elektrostaci­jām. Zemūdene izmet peldošu boju, kas piestiprināta pie virsējā trosbaterijas salodējuma — uztvērēja. Boja pace­ļas gandrīz līdz okeana virsmai, un salodējums tur sasilst līdz zināmai temperatūrai. Bet apakšējo salodējumu zem­ūdene ar gremdu nolaiž trīs četru tūkstošu metru dzi­ļumā, un šis salodējums tur atdziest gandrīz līdz nullei. Tad trosbaterijā rodas elektriskā strāva, ar ko zemūdenē uzlādē akumulatorus. Vai saprati?

Un Marats atkal ķērās pie savas padzisušās zupas.

VII nodaļa zemūdene «Pionieris»

Šādās dedzīgās sarunās ar Maratu un klusās, taču ne mazāk dzīvās un interesantās pārrunās ar citiem zem­ūdenes speciālistiem Pavļiks vispārējos vilcienos uzzināja visas šā neparastā zemūdenes kuģa galvenās īpatnības.

«Pionieris» patiesi bija jūras plašumu valdnieks, tas varēja nolaisties jebkādos dziļumos, nebaidīdamies, ka to saspiedīs kilometriem biezie ūdens slāņi, varēja izbraukāt okeānu krustām šķērsām, neiegriežoties ostās un bāzēs, nejūtot pat vajadzību pēc tām. Zemūdenes vienīgā bāze bija bezgalīgais Pasaules okeāns ar visiem tā neizsmeļa­majiem enerģijas un barības krājumiem.

«Pioniera» korpuss bija būvēts no sevišķa kausējuma, ko tikai nesen atklājuši padomju metalurgi. Kā zināms, dažādu metālu kausējumi bieži iegūst jaunas, pilnīgi ne­gaidītas īpašības. Piemēram, aluminijs ir ļoti viegls un mīksts metāls. Taču, ja to sakausē ar niecīgu daudzumu vara, mangana un magnija, tad dabūtais kausējums (duraluminijs) iegūst tērauda cietumu, turklāt saglabājot altt- minija vieglumu. Tieši šo īpašību — viegluma un cietuma dēļ duraluminiju plaši izlieto lidmašīnu un dirižabļu būvē.

Jaunā kausējuma komplicētajai receptei padomju me­talurgi pievienoja dažus retus elementus pilnīgi jaunās kombinācijās un daudzumā. Iegūtais kausējums izrādījās tik viegls, izturīgs un, galvenais, tik lēts, bet zemūdenes korpusa konstrukcija tik asprātīga un veiksmīga, ka «Pio­nieris» spēja izturēt vairāk nekā tūkstoš atmosfēru lielu spiedienu. Turpretī vislabākās modernās zemūdenes ne­izturīga materiala un neizdevīgas konstrukcijas dēļ va­rēja nolaisties ne vairāk kā divi līdz trīs simti metru dzi­ļumā, turklāt izturot tikai divdesmit līdz trīsdesmit at­mosfēru lielu spiedienu.

Vēl lieliskāks izrādījās Krepina pielietotais paņē­miens — iegūt elektrisko enerģiju no jūras ar termoele- mentu palīdzību, kā arī šīs enerģijas uzkrāšanas un izlie­tošanas paņēmieni zemūdenes dzīšanai un apbruņojumam.

Strāva no termoelektriskām trosbaterijām nokļuva akumulatoros. Tie nebija neērtie, smagie un neietilpīgie akumulatori, ko lietoja parastās zemūdenes un kas spēja sevī uzkrāt elektrisko enerģiju ne vairāk kā divdesmit līdz trīsdesmit stundu ilgam braucienam zem ūdens. Trīs jauno akumulatoru baterijas — mazas, vieglas, ļoti ietil­pīgas, līdz galam uzlādētas, nodrošināja «Pionierim» gaismu, siltumu, dzinējspēku un enerģiju vēl dažām tech- niskām vajadzībām nepārtrauktam piecpadsmit dienu il­gam braucienam zem ūdens. Vienīgi pēc tik ilga laika akumulatoru baterijās izsīka viss elektriskās enerģijas krājums un tās vajadzēja uzlādēt no jauna. Tad zemūde­nei vajadzēja apstāties un iedarbināt savas trosbaterijas.

Šie akumulatori bija spīdošs pazīstamā Maskavas Fi­zikas problēmu institūta sasniegums. Institūts jau sen bija izpelnījies pasaules slavu ar saviem pētījumiem par zemām temperatūrām, kas tuvojās absolūtai nullei (—273,2°C). Viena no svarīgākajām problēmām, ko insti­tūts risināja, bija elektrības ultravadītspēja pie zemām temperatūrām.

Ultravadītspējas būtība ir tāda, ka daudzi metāli, me­tālu sakausējumi un ķīmiski savienojumi katram noteikta temperatūrā absolūtās nulles tuvumā, kad caur tiem laiž

elektrisko strāvu, piepeši zaudē pretestības spējas. Strāva pa tiem plūst, nezaudējot daļu savas enerģijas, kas pa­rasti pārvēršas siltumā, pārvarot vadītāja pretestību. Tā­pēc, piemēram, noslēgtā svina stieples gredzenā, ko ievieto šķidrā hēlijā, kura temperatūra līdzinās minus 271,9°C, elektriskā strāva saglabājas vairākas dienas un naktis.

Fizisko problēmu institūtam pēc ilgiem un neatlaidī­giem pētījumiem izdevās atrast tādu metālu sakausējumu, kas temperatūrā, ko no absolūtās nulles šķir vienīgi divas simtdaļas grada, pārvēršas ultravadītājā ar neparasti lielu enerģijas ietilpību un ilgstošu relaksacijas laiku, tas ir, strāvas saglabāšanas laiku pēc elektrodzinējspēka darbī­bas izbeigšanās.

Institūts pēc valdības iestāžu ierosinājuma izgatavoja Krepina zemūdenei nelielus, vieglus akumulatorus, kas spēja sevī uzkrāt milzīgas elektriskās enerģijas rezerves, ilgi tās uzglabāt un atdot pēc vajadzības.

Tomēr visvairāk Pavļiku pārsteidza milzīgais, nedzir­dētais ātrums, ko «Pionieris» spēja attīstīt zem ūdens. Tai laikā, kad parastā tipa zemūdenes nevarēja sasniegt vai­rāk par divdesmit mezgliem lielu ātrumu stundā, «Pio­nieris» viegli veica astoņdesmit mezglu, tas ir, tikpat daudz, cik paši ātrākie torpedkuteri un zemūdeņu «med­nieki» virs ūdens.

Kā gan Krepinam izdevās panākt tik nedzirdētu āt­rumu, neraugoties uz milzīgo pretestību, kāda kuģim jā­pārvar ūdenī, sevišķi zemūdens braucienos?

Kā zināms, vislabākie zemūdens peldētāji ir zivis, val­zivis un galvkāji. Simtiem miljonu gadu laikā miljonu paaudžu nemitīgā cīņā par eksistenci viņi piemērojušies ūdens videi. Uzvarēja, izdzīvoja un atstāja pēcnācējus vienīgi tie, kas bija labāk apbruņoti un ātrāk kustējās. Rezultātā viņu ķermeņi ieguva formas, kas ļauj kustēties visātrāk ar vismazāko enerģijas patēriņu. Tā ir torpēdas forma un nokarenas šķidruma lāses forma, ar apaļīgu priekšpusi un aizvien tievāku pakaļgalu. Abām šīm for­mām ir vislielākais diametrs priekšējās daļas pirmajā trešdaļā. Tomēr jau sen pierādīts, ka kustībā uz priekšu tieši tādas formas izrāda vismazāko pretestību apkārtējai videi — ūdenim vai gaisam. Ūdens vai gaisa strāvas tā­dām formām viegli applūst apkārt un tikpat viegli atkal sakļaujas kopa, neizveidojot aizmugurē iesūcošus vir­puļus.

Inženieris Krepins atsacījās no parastās zemūdenes korpusa formas ar smailu priekšgalu un piešķīra savam «Pionierim» kašalota apveidu, jo pēc konstruktora aprē- ķMniem iznāca, ka, būdams milzīga apmēra un svara, ka- šalots katra sava ķermeņa virsmas metra kustībai tomēr patērē mazāk spēka nekā jebkurš cits ūdeņu iemītnieks.

Tālāk, visiem jau sen zināms, cik liela nozīme gļotām, kas klāj gandrīz visu ūdens organismu ķermeņus, sevišķi tādu, kas nestāv uz vietas, bet aktivi un ātri kustas. Un tiešam, gļotas stipri mazina ūdens berzi un pretestību kustības laikā. Krepinu aizrāva doma — palielināt «Pio­niera» ātrumu, pārklājot tā korpusu ar kaut ko līdzīgu gļotām. Tomēr, ja arī izdotos «Pioniera» virsmu noklāt ar mākslīgām gļotām, tās taču nemitīgi noskalotu ūdens. Pēc ilgiem meklējumiem Krepins pilnīgi negaidot atrada izeju. Kad vajadzēja sasniegt sevišķi lielu ātrumu, «Pio­niera» korpuss gļotu vietā ietinās karsta tvaika slānī. Iz­mantodams savus neizsīkstošos elektriskās enerģijas krā­jumus, «Pionieris» sakarsēja visu korpusa virsmu līdz divi tūkstoši grādiem. Pie tādas temperatūras neliels apkār­tējā ūdens slānis acumirklī pārvērtās tvaikā. Zemūdenei ātri traucoties uz priekšu, ar tās nokaitēto virsmu saskā­rās aizvien jauni un jauni ūdens slāņi, nemitīgi radot ap kuģi ciešu, gāzveidīgu apvalku. Tādējādi tika novērsta ūdens berze un radās berze gāzveidīgā vidē, kuras blī­vums, tiesa, daudz lielāks nekā atmosfēras gaisa blīvums, taču daudzkārt mazāks par ūdens blīvumu. Tvaiks, kas radās ap zemūdeni, tiklīdz tā attālinājās no zināma punkta, apkārtējās zemās temperatūras iespaidā tūlīt at­dzisa un atkal pārvērtās ūdenī, neaizsniegdama burbuļu veidā ūdens virsu.

Beidzot inženieris Krepins nolēma atteikties no dzen­skrūvēm. Viņš bija cieši pārliecināts, ka vienīgi raķete dod iespēju pilnā mērā izmantot gan kuģa elektriskās sta­cijas milzīgo jaudu, gan tā kolosālo izturību, gan karstum­izturīgo metālu, no kura būvēts «Pionieris». Varēja lik­ties, ka tik blīvā vidē kā ūdens vismazāk gaidāma dabisko reaktivo dzinēju parādīšanās. Tomēr jau sen zināms, ka daži ūdens organismi, piemēram, tik lieliski peldētāji kā galvkāji, teicami izmanto šo kustības veidu, iesūcot ūdeni savās piltuvēs no priekšpuses un pēc tam ar stipru spie­dienu izgrūžot to atpakaļvirzienā.

Tomēr reaktivajai kustībai vajag ļoti daudz degvielu, kas sadegot dod milzīgu daudzumu dzinējenerģijas. Bet no kurienes gan «Pionieris» varēja ņemt šo degvielu un saglabāt tās krājumus, turklāt ļoti ievērojamus, spriežot pēc kuģu spējām veikt nepārtrauktus, ilgus braucienus? Un še, tāpat kā daudzos citos gadījumos, «Pioniera» kon­struktoram nāca palīgā tas pats Pasaules okeāns ar sa­viem neizsīkstošajiem resursiem, ar milzīgajām, vēl ne­izmantotajām iespējām.

Okeanam vajadzēja dot «Pionierim» neierobežotā dau­dzumā sprāgstošo gāzi, kuras eksplozijas milzīgais spēks ir pietiekami pazīstams.

Lai šo gāzi iegūtu, nepieciešamas divas gāzes — ūdeņ­radis un skābeklis: tieši tās, kas savienodamās dod ūdeni. Tās iegūst ar dažādiem paņēmieniem, taču pats vienkār­šākais ir ūdens sadale elektrolizes ceļā. Šim nolūkam traukā ar skābinātu ūdeni iegremdē divus elektrodus, kas savienoti ar elektriskās strāvas avotu. Kad ūdenim cauri laiž elektrisko strāvu, tad uz viena elektroda — anoda — no ūdens izdalās un burbulīšu veidā sakrājās skābeklis, bet uz otra — katoda — ūdeņradis. Abas gāzes pa cauru­lēm nonāk atsevišķās krātuvēs. Ja pēc tam tās savieno noteiktos daudzumos, tad rodas sprāgstošā gāze.

Tiklīdz caur šo gāzi izlaiž elektrisko dzirksteli, notiek eksplozija. Lai iegūtu reaktivo kustību, šī eksplozija jā­izdara speciālā, kuģa vai raķetes aizmugurē ierīkotā kamerā. Šai kamerai jābūt ar izeju, kas uz āru paplašinās dīzē (atverē). Kad kamerā notiek eksplozija, ūdens tvaiks, kas radies eksplozijas momentā, cenšas izlauzties laukā un ar milzīgu spēku triecas uz visām pusēm.

Kameras pakaļpusē tvaikam ir izeja — dīzē, bet priekš­pusē šādas izejas nav, un viss eksplozijas spēks, kas vir­zīts uz šo pusi, dzen raķeti vai zemūdeni uz priekšu.

Aši sekodamas cita citai, šīs eksplozijas dod zemūde­nei aizvien lielāku un lielāku ātrumu.

Pēc sprāgstošās gāzes eksplozijas no ūdens tvaikiem rodas ūdens, kas turpat pilnīgi saplūst ar apkārtējo ūdeni. Kas attiecas uz eksplozijas troksni un dārdiem, tad tos apslāpēja uzlaboti trokšņu slāpētāji, ko tai laikā jau lie­toja visās lidmašīnās un automašīnās.

Bet, attīstot tik nedzirdētu ātrumu vēl visnotaļ neizpē­tītajos, neizdibinātajos dziļumos, zemūdene riskēja uz­durties klintīm, rifiem, sēkļiem, no kuriem vēl ļoti daudzi noteikti nebija atzīmēti pat pasaulē labākajās kartēs un locijās. Bet ar tādu zemūdens kuģi nevarēja braukt uz labu laimi. Zemūdenes priekšgalā un sānos uzstādītie vis­spēcīgākie prožektori ar vairāku miljardu sveču jaudu iespiedās dziļumu melnajā tumsā puskilometru, taču tādā attālumā un ar tādu brauciena ātrumu kaut ko izšķirt ne­bija iespējams. Turklāt tik spēcīgs apgaismojums būtu ienaidniekiem atklājis zemūdens karakuģi, kura galvenais ierocis bija brauciena slepenība un pēkšņa parādīšanās.

«Pionierim» vajadzēja atrast spēcīgas un redzīgas acis, kas tālu iespiestos dziļumu tumsā un laikā ziņotu par ceļā draudošām briesmām un šķēršļiem. Par šīm acīm kļuva ausis, ar ko Krepins apgādāja savu zemūdeni.

Jau sen visu valstu zemūdens un virsūdens kuģi lieto eholoti. Tās pamatā ir fizikas likums, — ka skaņa izplatās ne vien gaisā, bet vēl labāk un ātrāk ūdenī. Ja gaisā skaņas viļņi izplatās ar trīssimt trīsdesmit metru lielu āt­rumu sekundē, tad ūdenī šis ātrums sasniedz tūkstoš piec­simt metrus sekundē. Skaņa no sava izejavota izplatās sferiskiem viļņiem visos virzienos, bet, uzduroties šķēr­šļiem, tā tiek reflektēta atpakaļ. Izmantojot šo skaņas viļņu īpašību, izgudroja tādus aparatus, ar kuriem vis­pirms sāka mērot jūru un okeānu dziļumus. Vienā kuģa pusē zem ūdens ar sprādzienu vai zvana sitienu radīja skaņu un atzīmēja laiku. Skaņas viļņi aizsniedza dibenu, atsitās pret to un atgriezās atpakaļ pie kuģa. Kuģa otrā pusē zem ūdens bija piestiprināts aparats, kas uztvēra šo reflektēto skaņu un atzīmēja laiku, kad tā saņemta. Tā kā skaņa no kuģa līdz okeana dibenam un no dibena atpakaļ līdz kuģim aiziet vienādā laika sprīdī, tad pietiek, ja zina visu laiku, kas pagājis no sprādziena līdz reflektētas ska­ņas uztveres brīdim, lai noteiktu, cik sekundes un tātad cik metru skaņa gājusi līdz dibenam. Pēc tam parādījās eholotes, kas automatiski, pašas, uz sevišķas skalas atzī­mēja dziļumu metros un atbrīvoja cilvēku no dažādiem ap­rēķiniem. Nemitīgi darbodamās, noraidīdamas ūdenī ska­ņas un uztverdamas to refleksiju, tādas eholotes pašas atzīmēja, pierakstīja un parādīja uz papīra vai ekrana ar īpašu līniju dibena reljefu, virs kura kuģis brauca. Bei­dzot parādījās ultraskaņas eholotes, kā, piemēram, Lanževena izstarotājs.

Katras skaņas augstums atkarīgs no svārstību bie­žuma, ar kādām skaņas avots satricina skaņu pārraidī­tājas vides — gaisa, ūdens vai cietu priekšmetu daļiņas, bet ar to starpniecību arī bungādiņu cilvēka ausī. Cilvēka auss kā skaņu var uztvert vienīgi tādas svārstības, kas atkārtojas no sešpadsmit līdz divdesmit tūkstoš reizēm sekundē. Tā ir pati zemākā dunoņa un pats augstākais, smalkākais oda sīciens. Augstāk par divdesmit tūkstoš svārstībām jau sākas ultraskaņa. Ultraskaņu cilvēka auss vairs nespēj uztvert.

Ultraskaņu svārstību avots ir kalnu kristālā vai pjezo- kvarca plāksnīte. Ja tādu starp metala elektrodiem ie­spiestu plāksnīti ieliek šķidrumā un uz to iedarbojas ar radioraidītāju, tad plāksnītē rodas biežas un stipras svār­stības, kas pāriet uz apkārtējo šķidrumu. Jo biežāka ir plāksnītes vibracijas, jo augstāka dabūtā ultraskaņa.

Ultraskaņām piemīt divas ļoti svarigas īpašības. Pirm kārt, tās var noraidīt nevis ar sferiskiem viļņiem, kas iz­platās uz visām pusēm, bet ar tieviem stariem. Otrkārt, kā jau zināms pēc Vuda un Lumisa pētījumiem, daži dzīv­nieku organismi, kā vardes, sīkas zivtiņas, kurkulēni, jū­ras vēži, nokļuvuši ultraskaņas laukā, iet bojā, bet daži cieti priekšmeti, kā ledus, kļūst irdeni un sairst.

Inženieris Krepins izmantoja abas šīs ultraskaņas īpa­šības vislabākā veidā, lai iegūtu savai zemūdenei redzi, dzirdi un satriecošu ieroci cīņā ar dzīvo un nedzīvo dabu.

Kopā ar savu draugu, zinātnieku un izgudrotāju, Maskavas Augstfrekvences pētīšanas institūta profesoru Vlasjevu viņš uzbūvēja aparatu, kas deva vairākus sim­tus miljonus svārstību sekundē. Viņi atrada metodi, kā iegūt tik spēcīgas svārstības, ka viņu aparatu radītais ultraskaņas viļņu kūlis izspiedās cauri ūdens slāņiem div­desmit kilometru attālumā. Šos aparatus līdz ar automā­tiskiem uztvērējiem Krepins novietoja uz «Pioniera» priekšgala, muguras, sāniem un ķīļa, tādējādi dodot zem­ūdenei ausis, kādu nav nevienai dzīvai būtnei pasaulē.

Taču ar io vien Krepins un Vlasjevs neapmierinājās. Viņi gāja tālāk un pārvērta šīs ausis vienlaikus arī par zemūdenes acīm.

Viņu aparats raidītos ultraskaņas starus sastaptie šķēršļi reflektēja nevis ar vienādu spēku, bet saskaņā ar šo šķēršļu ārējo formu. Tāpēc ultraskaņas stars atgrie­zās jau pārveidots. Izgudrotāji izgatavoja uztvērēju mem­brānu, kas sastāvēja no tūkstošiem mikroskopisku mem­brānu. Katra membrānā vibrēja atbilstoši tam, cik spēcīgs bija reflektētās ultraskaņas kūlis, kas krita tieši uz šo membrānu.

Ar sarežģītas ierīces palīdzību, kas pārvērta skaņas enerģiju gaismas enerģijā, katrs staru kūlis uz zemūdenes centrālā posteņa ekrana deva tā šķēršļa daļas attēlu, pret kuru tas bija atdūries. Tūkstošiem šādu attēlu no visām mikroskopiskajām membrānām saplūda vienā veselā un rezultātā atveidoja pilnīgu priekšmeta ārējo formu. Tādi ultraskaņas «prožektori» bija novietoti visās zemūdenes pusēs un nemitīgi attēloja uz centrālā posteņa loka ekrana visu to, kas gadījās zemūdenei priekšā un apkārt div­desmit kilometru rādiusā.

Tādu prožektoru varēja uzbūvēt, izmantojot parastās, sadzirdamā svārstību biežuma skaņas. Bet parastās ska­ņas, kas izplatās ūdenī visos virzienos, sadzirdētu ikviens kuģis, kas apgādāts ar visvienkāršāko hidrofonu. To, pro­tams, nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut. Turpretī «Pio­niera» ultraskaņas prožektoriem, izmantojot milzīgo svār­stību diapazonu, — sākot ar divdesmit tūkstošiem līdz vairākiem simtiem miljoniem sekundē, — un variējot svārstību stiprumu, varēja izvēlēties tādu kombināciju, kuru citam uziet un atšifrēt būtu gandrīz neiespējami. Un, ja arī kādam izdotos šo noslēpumu atklāt, tad viņam ne­būtu aparatu, kas spētu uztvert tik augstas frekvences un tik lielas jaudas ultraskaņas. Sie uztvērēji un izstarotāji bija pēdējais Krepina un Vlasjeva izgudrojums, un viņu noslēpums piederēja lielajai sociālismā zemei, izgudrotāju dzimtenei.

Sos pašus ultraskaņas starus inženieris Krepins iz­lietoja kā jaunu ieroci cīņai ar dzīvo un nedzīvo dabu. Te viņam palīdzēja pazīstamais zoologs un biologs pro­fesors Lordkipanidze, kas jau sen strādāja Eksperimen- lalas medicinas institūtā pie problēmām, kā izmantot ultraskaņas svārstības bioloģijā un medicinā. Ņemot par pamatu jau gatavo izstarotāju, Krepins un Lordkipanidze konstruēja ultraskaņas lielgabalu un nelielu ultraskaņas pistoli, kas ar dažādiem, precizi noteiktiem svārstību kvantumiem spēja nonāvēt jebkurus dzīvus audus un sa­ārdīt vairumu pazīstamo metālu un minerālu.

No lielgabala vai pistoles izšautie stari dzīvas būtnes šūniņās radīja tik ātras svārstības, ka šūniņas tika saplo­sītas, bet metālu un minerālu molekulas sadalījās atomos, izira un sabruka.

Tobrīd, kad Krepins, Vlasjevs, Lordkipanidze un citi darbinieki, kas tiem palīdzēja, jau beidza savu pirmo ultraskaņas aparatu būvi, Padomju Savienības aiz­sardzības rūpniecība ieteica Krepinam pievērst uzmanību padomju zinātnieka un izgudrotāja Bleichmana jaunajam atklājumam infrasarkano jeb neredzamo termostaru nozarē.

Neredzamos lielākas vai mazākas intensitātes termo- starus izstaro jebkurš sasildīts ķermenis — saule, karsts gludeklis, dzīvojamā māja, siltasiņu dzīvnieki, koki un pat zivis. Ar īpašas aparatūras palīdzību infrasarkano foto­grafēšanu jau sen un plaši lietoja naktī, biezā miglā un pelēkā, lietainā laikā. Paceļoties naktī lidmašīnā piecus līdz sešus tūkstošus metrus augstu, varēja izdarīt foto­uzņēmumus no piecu līdz sešu simtu kilometru attāluma, izmantojot ne vien virszemes priekšmetu izstaroto siltu­mu, dažreiz pat ļoti niecīgu, bet arī starpību starp šo priekšmetu temperatūra un apkārtējās vides temperatūra. Bija jau pazīstami infrasarkanie binokļi, kurus lietoja naktī, miglā un stiprā lietū.

Taču pirms Bleichmana atklājumiem neatrisināms šķita uzdevums — uztvert ūdenī un pārvērst redzamā at­tēlā tos bieži vien niecīgos infrasarkanos siltuma starus, ko ūdenī izstaro dzīvnieki un citi tur sastopamie priekš­meti.

Ūdens dzīvnieku temperatūra parasti ļoti maz pār­sniedz apkārtējā ūdens temperaturu. Vienīgi siltasiņu zī­dītāji, kā valzivis, kašaloti, delfini, roņi, valzirgi, laman- tlni, kas kādreiz no sauszemes pārvietojušies uz dzīvi ūdenī, saglabā augstu ķermeņa temperaturu, sava ārējā pārsega — biezās ādas un biezās zemādas tauku kārtas pasargāti. Visi pārējie ūdens dzīvnieki — moluski, jūras zvaigznes, vēži, krabji, bruņurupuči, zivis — zaudē gan­drīz visu siltumu, ko rada muskuļu darbs un vielu maiņa, un atdod to apkārtējam ūdenim. Un tomēr šo siltumu viņi ūdenim neatdod pilnīgi. Neliela siltuma daļa, kas dažreiz mērojama veseliem grādiem, bet dažreiz nepārsniedz simt­daļu grada, tomēr paliek viņu ķermenī.

Labākajiem virszemes infrasarkanajiem fotoaparatiem nebija vairs grūti pat no lielāka attāluma uztvert ļoti viegli sasildītu ķermeņu niecīgo izstarojumu. Turpretī infrasarkanajai fotografēšanai zem ūdens vislielākās grū­tības sagādāja tas, ka siltuma starus ūdens vide gandrīz pilnīgi uzsūc vai atstaro. Un tomēr Bleichmana aparatūra bija tik jūtīga, ka spēja uztvert pat ar visprecīzākajiem aparatiem gandrīz neuztveramos infrasarkanos starus, kas vēl palika ūdenī. Tiesa, uztvert šos starus aparati varēja tikai kādu piecsimt metru attālumā no izstarošanas avota Tai pašā laikā Bleichmana aparatūra, pārejot no ūdens uz gaisa vidi, darbojās kā vislabākā sauszemes ierīce. Turklāt šī aparatūra bija ļoti portativa.

Krepins ar lielu prieku pieņēma aizsardzības rūpnie­cības darbinieku ierosinājumu. Viņš augstu novērtēja Bleichmana izgudrojumu. īsā laikā Krepins konstruēja nelielu raķeti, kas ar zināmu daudzumu saspiesta ūdeņ­raža un skābekļa varēja kustēties līdzīgi zemūdenei un ar tādu pašu ātrumu. Sajā pusmetru garajā, resnam gurķim līdzīgajā raķetē Krepins iemontēja Bleichmana aparatus .ar tādu aprēķinu, lai to objektivi būtu izvietoti pa visu raķetes virsmu un spētu uztvert siltuma starus no visām pusēm.

Lai raķete varētu pacelties gaisā, Krepins pierīkoja tai spārnus, kas izpletās līdzīgi lidojošās zivs spurām. Taču īsti aktivu un praktisku šo ierīci darīja radioteleme- chanika. Ar radioraidītāja palīdzību zemūdenes sardzes priekšnieks varēja raķeti izmest no ligzdas kuģa bortā un aizsūtīt līdz piecdesmit kilometru tālā Izlūkošanā; ar radio palīdzību iedarbināja raķetes dzinēja automatisko mechanismu, vadīja raķetes kustības, manevrus un pa­celšanos gaisā. Viss, ko Bleichmana fotoaparati uztvēra piecsimt metru plašā apkārtnē, tika pa radio pārraidīts uz zemūdenes centrālā posteņa ekrana. Tā kā zemūdenei priekšā un sevišķi augšā pie okeana virsmas pastāvīgi bija divas tādas izlūkošanas raķetes un dažas vēl atradās rezervē noliktavās, tad no nejaušas sastapšanās nebija jābaidās un kuģis varēja droši lauzt ceļu okeana tumšajās dzīlēs.

Kad Pavļiks pirmo reizi nokļuva zemūdenes vadības centralajā postenī, viņu pārsteidza neparastais daudzums visdažādāko un visdīvaināko ierīču, aparatu, mechanis- mu, kas bija piestiprināti pie apaļajām sienām, novietoti uz pultīm, stativiem un postamentiem. Lokveida pien- stikla ekrāns platā joslā stiepās augšup gar sienām un kā jumols klāja telpas griestus. Uz ekrana nemitīgi mai­nījās zivju un citu okeana iemītnieku ēnas, kas šaudījās ap zemūdeni. Pat necaurredzamā ūdens dzīļu tumsa šīs būtnes nevarēja noslēpt «Pioniera» visuredzīgajām acīm.

Sardzes komandieris no šejienes varēja vadīt visu zemūdenes sarežģīto mechanismu un mašīnu darbu; taču visi kopējā darbā savstarpēji saistītie mechanismi un ma­šīnas bija tā automatizēti, ka pietika ierosināt galveno no tiem, lai sāktu strādāt visi palīgmecbanismi. Ja zemūde­ne gribēja nolaisties kādā noteiktā dziļumā, tad ko­mandierim vajadzēja tikai nostādīt dziļummēra rādītāju uz attiecīga skaitļa, lai automatiski sāktu strādāt mechanismi, kas no zemūdenes augšējās platformas novāc mar­gas; pēc tam pats pāri uzvāzās pludlīnijas formas vāks, aizvērās lūkas, atdarījās ventilācijas vārstuļi un balasta cisternu kingstoni, kuri vēlāk paši aizvērās tieši dotajā dziļumā. Tiklīdz sāka darboties kāds agregats, mašīna vai mechanisms, iedegās zaļas krāsas elektriskās kontrolspul- dzītes un dega tik ilgi, kamēr darbs norisa normāli. Bet, tiklīdz radās kaut mazākais traucējums, zaļā spul­dzīte tūdaļ nodzisa un iedegās sarkana — avarijas sig­nālā spuldzīte. Taču kopš «Pioniera» nolaišanas ūdenī līdz šim vēl neviena sarkanā spuldzīte nebija iedegusies: visi aparati un mechanismi darbojās nevainojami precizi un saskaņoti.

Protams, ka zemūdenei ar tik labi automatizētiem me- chanismiem nebija vajadzīga liela komanda. Lai gan kuģa tilpums bija vairāk nekā tūkstoš tonnu, visa «Pioniera» apkalpe, ja neskaita zinātniskās ekspedicijas locekļus,

sastāvēja pavisam no divdesmit cilvēkiem. Toties tie vis! bija augsti kvalificēti speciālisti, piedzīvojuši zemūdens darbinieki, vīrišķīgi, drosmīgi, attapīgi un bezgala uzti­cīgi savai lielajai Dzimtenei.

VIII nodaļa Marata projekts

Cojs labi atceras savu pelēko, drūmo bērnību Girina ielā, pilsētas nomalē, pussagruvušā būdelē, ko tikko se­dza jumts. Bads bija Coja bērnības gadu uzticams pa­vadonis. Atmiņas par pazemojumiem, par tēva — kurpnieka mūžīgo zemošanos augļotājam, tuvākās bo- dites īpašniekam, žandarmam uz ielas stūra, katram ja- paņu zaldātam, katram automobilim, kas paretam parādī­jās šai nomalē, — šīs atmiņas vēl līdz šim modināja Coja dvēselē kaunu, rūgtumu un dusmas. Nabaga korejietis bija nieciba, pīslis katram stipram kareivja zābakam ar četrstūrainu purnu vai kurpei ar gludi lakotu virsu.

Divpadsmit gadu vecumā Cojs nokļuva pie sava bez- '

bērnu tēvoča rīskopības kolchozā Hankas ezera krastā, netālu no Vladivostokas. Tēvocis viņu adoptēja un nodeva skolā. Pirmo gadu kolchozā Cojs pavadīja kā sapnī. Viņš allaž baidījās, ka šis sapnis beigsies, laime izgaisīs kā dūmi un viņš atkal izdzirdēs tēva kurpnieka veserīša klaudzienus tumšajā, drēgnajā būdiņā, mātes sūrošanos par sojas pupiņu dārdzību un jaunāko, izsalkušo bērnu raudas.

Kolchozā skolā Cojs drīz kļuva par vienu no labāka­jiem skolniekiem; pēc tam otrais tēvs nosūtīja viņu uz Vladivostoku, lai tur viņš iemācītos ko vairāk un atgriez­tos kolchozā par agronomu. Taču iznāca citādi. Coju sa­valdzināja ķīmija un jūra. Un tagad viņš — zemūdenes zinātniskās ekspedicijas ķīmiķis un komjaunatnes šūni­ņas sekretārs — sēž «Pioniera» sarkanajā stūrītī un spēlē dambreti ar sārto apaļvaidzi Matvejevu, komjaunieti ūdenslīdēju. Matvejeva stāvoklis ir slikts: viens kauliņš jau iesprostots, citi ļoti tālu, un izglābt iesprostoto nez vai izdosies. Pārliecies pār dambretes dēli, Matvejevs sa-

springti domā. Arī Cojs domā, taču pavisam par ko citu. Viņa melnās acis ar mazliet ieslīpajiem plakstiem 'gare­najā, tumši dzeltenajā, gludi skūtajā sejā aplūko visus, kas sapulcējušies sarkanajā stūrītī.

Cojs redz jautras sejas, dzird Marata drošo balsi — tas kā arvien iekaisis strīdas ar okeanografu Selavinu. Un laiku pa laikam apkārt atskan rāmi smiekli, mierīgi, bezbēdīgi smiekli.

Coju tādos brīžos pārņem savāda un reizē trauksmiga sajūta. Viņš tad kļūst nemierīgs, katra dzīsliņa viņā sa­springta, aizvien viņam šķiet, ka nav ko pamanījis, kaut ko palaidis garām, ka vēl kas jāpārbauda, jāapskata, labi jānostiprina. Un viņam tad gribas atgādināt visiem, vi­siem — draugiem un biedriem, visiem apkārtējiem — atgādināt, allaž atgādināt, ka viņi nedrīkst būt bezrūpīgi, vienaldzīgi, mierīgi un pašpaļāvīgi, it kā apkārt vairs nebūtu nekādu briesmu, it kā nebūtu vairs žandarmu un augļotāju viņpus robežām …

Un vēl tādos brīžos viņu pārņem īpaša, nepārvarama vēlēšanās pasniegt savai jaunajai dzimtenei kādu velti, uzdāvināt tai kaut ko tādu, kas padarītu to vēl stiprāku un nepieejamāku un reizē kaut drusciņ nomierinātu arī viņu pašu .. .

Bet šodien, sēžot ar Matvejevu pie dambretes, viņš negaidot sajuta, cik priecīgi un karsti asinis iesitās vai­gos, iedomājoties, ka viņam radusies brīnišķīga ideja, ka viņa slepenais, liktos, nepiepildāmais sapnis pa šo velti sāk iegūt lai arī vēl neskaidrus, tomēr reālus apveidus.

«Ja tikai izdotos šo ideju izstrādāt praktiski .. .» Cojs domāja priecīgā satraukumā. Jūra … Milzīgais, neap­tveramais Pasaules okeāns. Cik tas liels! Cik neizsmeļami ir dārgumi, ko tas sevī slēpj! Vajag tikai prast šos dārgu­mus paņemt.

Komisārā skaņā balss atrāva Coju no viņa domām.

—   Matvejev, Coj! Beidziet!

—   Padodies, Matvejev, tā kā tā partija zaudēta. Laiks sākt nodarbības.

Cojs tā bija iegrimis domās, ka pat nepamanīja sarka­najā stūrītī sapulcējamies okeanografijas pulciņu, ko va­dīja Selavins. Uz nodarbībām bija ieradušies mechaniķi Romeiko un Kozirevs, apkopējs Sčerbina, pavārs Belo- golovijs, ūdenslīdējs Krutickis, preparētājs Koroļevs, Ma­rats Bronšteins — visi ar burtnīcām un zīmuļiem rokās. Sajā pulciņā piedalījās arī Matvejevs. Tāpēc viņš saro­sījās un, uzmetis pēdējo skatienu dambretes dēlim, kur viņa figūras atradās acīm redzami bezcerīgā stāvoklī, pa­devās. Uz mirkli viņš aizgāja un, ātri atgriezies ar biezu burtnīcu rokā, apsēdās pie liela, ar sarkanu galdautu klāta galda, ap kuru jau sēdēja visi pulciņa dalībnieki. Pie galda pienāca arī Cojs. Brīvas vietas vairs nebija, un viņš apsēdās vienā atzveltnes krēslā ar Pavļiku.

No Pavļika pārsietās galvas nāca viegla, tikko jau­šama joda un vēl kādu zāļu smarža, un Cojam kļuva zēna žēl. Viņš apņēma Pavļiku ap pleciem, silti piespieda sev klāt, un tā viņi sēdēja, iegrimuši mīkstajā krēslā, uzma­nīgi klausīdamies Šelavinu.

Apsaldētā, aizsmakušā tenoriņā okeanografs runāja par jūras straumēm, par varenām upēm — gan siltām, gan aukstām, kas plūst caur okeānu un jūru neizmēroja­miem ūdeņiem. Patlaban viņš stāstīja par to, kā straumes ietekmē klimatu, dabu, visu mūsu Tālo Austrumu dzīvi. Aukstās straumes, kas, sākot no Beringa jūras šauruma līdz Korejai, nepārtraukti plūst gar Kamčatku un Pie­jūru, dara šo Padomju Savienības apgabalu klimatu skarbu, bet ūdens pie Beringa, Ochotskas un Japanas jū­ras padomju krastiem ziemā aizsalst uz ilgu laiku. Ta'i pašā laikā Vakareiropā, kas atrodas uz viena platuma grada ar šiem apgabaliem, klimats ir maigs, ziemā sniega un sala gandrīz nav. Jūra pie Norvēģijas, Britanijas salu, Holandes un Francijas krastiem vienmēr brīva no ledus.

—   Bet kāpēc? — smalkā balsī jautāja Šelavins, caur brillēm nolūkodamies visos, kas sēdēja pie galda, un laiz­dams caur pirkstiem savu šķidro, pakulaino bārdeli.

—   Golfa strāva, — aši atbildēja Marats.

Patiesību sakot, Šelavins šo jautājumu uzdeva tāpat

vien aiz paraduma, ne tik daudz citiem, kā pats sev, lai paildzinātu labpatiku un piešķirtu savam stāstam mazliet mīklainības. Marats viņa spēli izjauca, un okeanografs izjuta zināmu nepatiku.

—   Vispirms, Marat, — viņš iebilda, — nesakiet «Golfa strāva». Tas nav pareizi. Jāsaka ir «Golfa straume». Tā. Un, otrkārt, jūs vienkārši atkārtojat veco pasaciņu, it kā šī straume būtu Vakareiropas maigā kli­mata īstā vaininiece. Arī tas nav pareizi. Par Golfa straumi okeanografijas zinātne sauc to spēcīgo, silto straumi, kas strauji izplūst no Meksikas līča pa šauro Floridas jūras šaurumu un, pie Bahamu salām pievieno­dama sev Antiļu straumi, plūst gar Ziemeļamerikas kras­tiem līdz Rasa ragam un Ņufaundlendas sēklim. Tā tek it kā pa aukstāka ūdens reni kā īsta okeana upe, tumši zila, viegli atšķirama starp saviem, ja tā var teikt, gaiši zilajiem krastiem. Taču šī upe ir septiņdesmit sešus kilo­metrus plata visšaurākajā vietā Floridas līcī un līdz seši simti četrdesmit kilometrus plata pie Ņufaundlendas sēkļa. Tās vidējais dziļums sasniedz trīssimt divdesmit metrus. Vai jūs varat iedomāties tādu upi?

—   Pamatīga upīte! — Matvejevs piekrita.

—   Bet vai jūs zināt, atļaujiet jautāt, cik silta ūdens, kas virspusē sasilis līdz divdesmit septiņiem grādiem pēc Celsija, cik daudz tāda silta ūdens nes šī upīte? — sauca Šelavins.

Viņa ūdeņainās, parasti piemiegtās acis tagad bija plati atplestas un dega zilām liesmām, bet roka ar iz­stiepto garo un kalsno pirkstu augstu pacelta. Tomēr viņš nebija paguvis kaut cik nopriecāties par auditorijas in­teresi', kad pamanīja nemierīgo Maratu aizdomīgi sakus­tamies, un tūliņ apbēra klausītājus ar skaitļiem:

—   Deviņdesmit viens miljards tonnu ūdens stundā! Nu? Ko jūs par to sacīsiet, atļaujiet jautāt? To pat grūti iedomāties! Salīdziniet šo ūdens daudzumu nu kaut vai ar Volgu. Lielākā Eiropas upe, kas šķērso gandrīz visu mūsu Savienību, katru stundu ienes Kaspijas jūrā vidēji trīsdesmit miljonus tonnu ūdens, tas ir, ap trīstūkstoš reižu mazāk nekā Golfa straume. Saprotat? Pat visas ze­meslodes upes kopā katru stundu ienes jūrās divdesmit divās reizes mazāk ūdens nekā viena Golfa straume! Un, lūk, šis ūdens milzums, Atlantijā karstās ekvatora saules sasildīts, nes sev līdzi uz ziemeļiem neticamu daudzumu siltuma. Ko nu jūs teiksiet?

—   Viseiropas krāsns, Ivan Stepanovič! — iesaucās sajūsminātais Marats.

Šelavins viegli pasmaidīja un, uzmetis Maratam lab­sirdīgu skatienu, turpināja:

—   Jums pilnīga taisnība, Marat, mums tāda krāsns ir, taču tā tomēr nav Golfa straume. Aiz Ņufaundlendas sēk|a Golfa straume, kā izsakās amerikaņi, izdara nozie­gumu: tā atstāj Ziemeļamerikas krastus un, aizvien vai­rāk izplezdamās kā vēdeklis, strauji pagriežas uz austru­miem, uz Eiropu. Drīz pēc tam Golfa straume pāriet plašā, gausā Atlantijas straumē. Nenonākot līdz Eiropas kras­tiem, tā sadalās divās spēcīgās strāvās. Viena no tām okeana vidū nošķiras un ar nosaukumu Kanariju straume novirzās uz dienvidiem, uz Pireneju pussalas un Ziemeļ- afrikas krastiem. Tur šī straume pavēršas uz rietumiem un savienojas ar to pašu ziemeļu ekvatorialo straumi, kas pastāvīgo pasata vēju ietekmē sadzen Karibu jūrā, bet no turienes Meksikas līcī silta ūdens masas un rada sākumu Golfa straumei. Tādā kārtā še it kā noslēdzas loks, kura vidū, Sargasu jūrā, mēs pašlaik atrodamies. Taču galvenā Atlantijas straumes strāva aiziet uz zie­meļaustrumiem, uz Eiropas rietumu un ziemeļrietumu krastiem. Se tā, pa ceļam zaudējusi daudz siltuma, ko bija saņēmusi no Golfa straumes, atdod Eiropai lielāko daļu atlikušā siltuma. Sī Atlantijas straumes strāva tad ari ir Viseiropas krāsns, par ko jūs runājāt, Marat.

—   Bet ar kādu temperaturu tā nonāk pie Eiropas? — vaicāja Matvejevs, atraudamies no burtnīcas, kurā tas visu laiku bija cītīgi pierakstījis.

—   No plus astoņiem grādiem februārī, līdz trīspa­dsmit, piecpadsmit grādiem augustā.

—  Tik vien! — Matvejevs brīnījās. — Tādā ūdenī taču pat peldēties nevar, kur nu vēl apsildīt visu Eiropu! Ir gan varena krāsns, kurai pašai ziemā tikai astoņi grādi siltuma! Kā tad tā, Ivan Stepanovič?

—   Nesteidzies visu apšaubīt, — iebilda otrs ūdens­līdējs, mierīgais un solidais Krutickis. — Tas nozīmē, ka tam ir savs izskaidrojums.

—   Kā?! — Matvejevam uzbruka Šelavins. — Vai jums ar to vēl nepietiek, atļaujiet vaicāt? Vai ūdens un gaisa īpatnējo siltumietilpību jūs esat aizmirsis, atļaujiet jautāt? Ko? Esat aizmirsis? Jūs taču esat ūdenslidējs\ Jums taču vajadzēja zināt ūdens fiziskās īpašības!

—    Nu kas tur liels — siltumietilpība? — Matvejevs

aizstāvējās. — Es zinu, ka ūdens siltumietilpība līdzinās Vienam.

—   Bet ko tas nozīmē? — Šelavins neatlaidās.

—   Tas nozīmē: lai sasildītu vienu gramu ūdens par vienu grādu pēc Celsija, nepieciešama viena gramkalo- rija siltuma.

—   Pareizi. Neapstrīdu. Nu, bet kam līdzinās gaisa siltumietilpība?

—   Gaisa? — Matvejevs sastomījās. — Gaiss? M-m-m… Teikšu godīgi, ka piecos gados pēc desmit­gadīgās skolas beigšanas nav grūti aizmirst lādu sīkumu. Un tas arī uz mums, ūdenslīdējiem, neattiecas, — atska­not vispārējiem smiekliem, Matvejevs mēģināja izlocī­ties. — Mums, ūdenslīdējiem, cik iespējams vairāk jāzina par ūdeni, kurā mēs lienam. Bet visus sīkumus par gaisu lai atceras gaisa kuģotāji. ..

—   Nu nē, brālīt, nieki, — uzsizdams ar plaukstu uz savas burtnīcas, iejaucās apkopējs Sčerbina. — Tiklab par gaisu, kā par visu pasauli jāzina viss, ko vien var… Runājiet labāk jūs, Ivan Stepanovič! — viņš vērsās pie Selavina.

—   Slikti, slikti, biedri Matvejev! — komisārs pār­metoši nogrozīja sirmo galvu. — Rīt jūs varbūt gribēsiet iestāties augstākajā techniskajā skolā. Vajadzēs atkal visu atkārtot no gala … Turpiniet, Ivan Stepanovič!

—    Nu tā, — Šelavins iesāka, — gaisa siltumietilpība ir nulle, komats, divi simti trīsdesmit septiņas tūkstoš- daļas no ūdens siltumietilpības. Gandrīz piecreiz mazāk! Bet secinājums no tā, ja ņem vērā vēl jūras ūdens un sausa gaisa īpatsvaru, būs pavisam vienkāršs, taču ar milzīgu nozīmi: viens kubikmetrs ūdens, atdzisis par vienu grādu, sasilda par vienu grādu trīs tūkstošus simt trīsdesmit četrus kubikmetrus gaisa, kas ar šo ūdeni sa­skaras! Divi simti metru biezam ūdens slānim atdziestot tikai par vienu grādu, visā Atlantijas' straumes Norvēģi­jas piekrastes daļā atdalīsies tāds siltuma daudzums, kura pietiek, lai sasildītu par desmit grādiem (Vai dzirdat? Par desmit grādiem!) gaisa slāni, kas ir četrus kilometrus biezs (Vai dzirdat? Četri kilometri!) un klāj visu Eiropu! Jūs varat iedomāties — visu Eiropu?! Zinātnieki aprēķi­nājuši, ka uz katru Eiropas piekrastes centimetru gada

laikā no okeana uz sauszemi aizplūst četri tūkstoši mil­jardu kaloriju! Padomājiet — uz katru centimetru! Vis­labāko akmeņogļu siltumspēja ir astoņi tūkstoši kaloriju. Tātad uz katru centimetru gada laikā aizplūst siltums, kādu satur piecsimt tūkstoš tonnas vislabāko ogļu … Cik gan būtu vajadzējis sadedzināt ogļu, lai iegūtu siltumu, kas gada laikā aizplūst uz sauszemi visā Eiropas pie­krastē? Ko? Atļaujiet jautāt? Vai tagad saprotams, kāpēc Atlantijas straumi var dēvēt par Eiropas krāsni?

—    Pilnīgi saprotams! — strauji atsaucās Marats. — Milzīgas aukstā ziemas gaisa masas, saskaroties ar siltāko ūdens virsmu, ūdeni atdzesē, bet pašas sasilst, kļūst vieglas un paceļas augšup, dodot vietu citām auk­stām gaisa strāvām, kas nāk no sauszemes. Bet pašas pa augšu plūst uz sauszemi no turienes aizejošā aukstā gaisa vietā, nesdamas sev līdz Atlantijas straumes sil­tumu. Tāpēc klimats Rietumeiropā daudz maigāks nekā mūsu Tālo Austrumu piekrastēs, gar kurām tek nevis sil­tas straumes, bet, gluži otrādi, aukstas. Tāpēc, ja Atlan­tijas straume ir kaut kas līdzīgs Eiropas krāsnij, tad Ochotskas jūras straumes ir padomju Tālo Austrumu le­dus pagrabs. Un es brīnos, Ivan Stepanovič… Vai tad mēs nevaram .. .

—   Pagaidiet, pagaidiet, — smiedamies Maratu pār­trauca Šelavins. — Šodien man nākas jūs nemitīgi ko­riģēt. Kad jūs sakāt, ka Atlantijas straume ir Eiropas krāsns, tad tas nav gluži pareizi. Sīs straumes siltums izplatās arī tālāk pār Eiropu — uz Āziju …

—   Oho! — atskanēja no visām pusēm. — Tā droši vien plūst uz turieni pa zemes apakšu?

—   Lūdzu neuztraucieties! Tā nav mana vaina. Šī straume aizplūst turp nevis pa zemes, bet pa ūdens apakšu …

Visi iesmējās.

—   Tas nav nekāds joks, biedri, — saglabādams no­pietnu seju, bet smaidīdams ar acīm vien, turpināja Še­lavins. — Eiropas galējos ziemeļos Atlantijas straumes lielākā daļa dodas uz ziemeļiem gar Špicbergenas rie­tumu krastu un divsimt līdz sešsimt metru dziļumā aiz­plūst līdz polam, kā to savā laikā pierādījusi varonīgā Papaņina ekspedicijas grupa. Turpretī otra, daudz vā­

jāka Atlantijas siltās straumes daļa aizplūst gar pašiem Eiropas ziemeļiem, gar Nordkapa ragu un mūsu Mur- mansku, tālab tās osta nekad neaizsalst, un ari nolaižas zem Ledus okeana aukstajiem ūdeņiem. Vienu savu at­zarojumu tā laiž riņķot Barenca jūras ūdeņos, bet otru — gar Jaunās Zemes ziemeļu stūri — pa daļai atkal Ba­renca jūrā, pa daļai Karas jūrā. Un pat vistālākajos Le­dus okeana austrumu rajonos, pat Čukču jūrā padomju jūrnieki, polarpētnieki un zinātnieki dziļumos atraduši vairs tik tikko siltas strāvas, kas tomēr neapšaubāmi nāk no Atlantijas straumes.

—   Atvainojiet, Ivan Stepanovič! — atkal pārtrauca Marats. — Kā tad tā? Upes mēs varam ievirzīt jaunās gultnēs … Un es brīnos … es brīnos, kāpēc mēs nevaram tāpat cīnīties pret aukstām straumēm, kas izsaldē mūsu Tālos Austrumus! Vai tad tas ir neatrisināms uzdevums? Tad taču mūsu krasti tur uzziedētu. Vai ne? Kā jūs domā­jat, Ivan Stepanovič?

Marats nosarka un sēdēja, nenovērsdams acis no pa­pīriņa, uz kura ar zīmuli vilka dīvainas figūras.

Visi smaidīdami nolika sānis savas burtnīcas, bet Matvejevs samirkšķinājās ar Kruticki: nu tik ies vaļā!

—   Kāpēc gan tas nebūtu iespējams? — labsirdīgi at­bildēja Šelavins. — Ja vien rastos laba, saprātīga ideja, kāds interesants projekts, mēs to droši vien realizētu.

Matvejevs neizturēja un iesmējās:

—   Ivan Stepanovič, jel nemociet Maratu! Viņu jau droši vien sen spiež nost šīs idejas un projekti. Viņš tikai gaida brīdi, lai tiktu no tiem vaļā. Pavaicājiet viņam … Nu, klāj vaļā, Maratiņ!

īsajā kopējā brauciena laikā uz «Pioniera» visa ko­manda jau bija paguvusi iepazīties ar komjaunieša Ma­rata vājību — viņa neremdināmo kaislību uz izgudroju­miem, uz jauniem, negaidītiem projektiem, uz grandiozām dabas iekarošanas idejām. Nebija nevienas kaut cik vi­ņam pazīstamas zinātnes vai technikas nozares, uz kuru aktualām, vēl neatrisinātām problēmām Marats jau pie pirmās izdevības nebūtu atsaucies ar kādiem pārsteidzo­šiem priekšlikumiem vai projektiem. Rosīgs, kustīgs, ne­parasti zinātkārs, viņš ar tādu kaismi un aizrautību stās­tīja savu projektu un atklājumu sīkumus katram, kas tikai

neatsacījās klausīties, ka zemūdenes komanda no darba brīvajos brīžos klausoties aizrāvās, kad Marats sāka klās­tīt visas grandiozās sekas un lieliskos rezultātus, kādus cilvēcei katrā ziņā atnestu viņa projektu realizacija. Ru­nājot zinātnisko pulciņu nodarbībās, Marats allaž pada­rīja tās dzīvākas, un pulciņu dalībnieki tādos gadījumos gaidīja ko jaunu, kas izraisītu karstus strīdus vai inte­resantu diskusiju.

Tā arī šoreiz viss okeanografijas pulciņš jautri sa­rosījās, kad Marats izteica Šelavinam savu jautājumu.

—   Bet ko tad tu, Marat, gribi ieteikt? — Matvejevu atbalstīja Cojs.

Tagad, kad Cojam pašam bija iešāvusies prātā jauna, aizraujoša ideja, ko iedomājoties viņa tumši dzeltenā seja pietvīka, viyš ar jaunu dedzību, jaunu interesi vērās savā draugā un mudināja to būt vaļsirdīgam.

Marats pacēla acis un uzsmaidīja Cojam.

—   Pēc manām domām, — viņš iesāka, — lai apsil­ti i t n mūsu Tālo Austrumu krastus, Ochotskas jūras auk­stā straume jāpavērš nost no ieejas Tataru līcī un jāno­virza uz okeānu …

—   Ideja jauka, taču nav vairs jauna, — iebilda Še­lavins.

—   Zinu, ka nav jauna, — viņu pārtrauca Marats, kā aizvien tādās reizēs iekaisdams jau pēc pirmā iebilduma. — Zinu, ka amerikaņus jau sen nodarbina plāns par Golfa strāvas … piedodiet, Golfa straumes … atgrie­šanu … šīs noziedznieces atgriešanu mājās, pie dzimta­jiem krastiem. Bet tie taču ir ārprātīgi projekti! Jūs mani saucat par «pasaku stāstītāju», «fantastu»… Kā tad lai nosauc tos amerikāņus, kas ierosina projektu uzcelt Golfa straumes sākumā, starp Kubas salu un Floridas pussalu, milzīgu sienu — divsimt piecdesmit kilometru garu, vai­rāk nekā piecsimt metrus augstu, skaitot no jūras dibena, un piecdesmit metru platu?! Šai sienai jānoslēdzot Golfa straumei vecā izeja no Meksikas līča caur Floridas jūras šaurumu. Tai pašā laikā Floridas pussala ar jaunu, mil­zīgu kanalu jāatdalot no kontinenta. Tad Golfa straumes siltie ūdeņi, meklējot izeju, ieplūdīšot kanalā, kas tos no­virzīs gar Amerikas krastiem.

—   Nu kas vainas, Marat, — Matvejevs iesmējās, — projekts ir tavā garā. Var sacīt, pasaules mērogā!…

—   Vai tas manā garā, to tu tūlīt dzirdēsi! — Marats atcirta. — Bet ir vēl otrs, kā mēdz teikt, praktisko ameri- kaņu projekts. Viņi ieteic uzcelt sienu pie Ņufaundlendas, lai apturētu auksto Labradoras straumi, kas nāk no Gren- landes gar Ziemeļamerikas krastiem, un reizē pārķert Golfa straumi, aizšķērsojot tai ceļu uz Eiropu …

—    Eiropai nāvējoši projekti, — teica Šelavins, slau­cīdams brilles un mirkšķinādams piemiegtās acis. — Arī es esmu par tiem dzirdējis. Vai zināt, ar ko tie draudētu Eiropai? Islandi pārklātu ledus tāpat kā Grenlandi, ko šobrīd sedz divi un vairāk kilometru bieza ledus kārta. Tad vairs nepūstu siltie, valganie Atlantijas okeana vēji, bet plosītos ziemeļaustrumu Arktikas sniegputeņi. Strauji sāktu pieaugt ledāji Ziemeļu un Centrālās Eiropas aug­stienēs; ledāji sāktu slīdēt uz ielejām un līdzenumiem, un īsā laikā mūsu kontinentā iestātos jauns ledus laik­mets. Britanijas salās, Francijā, Spānijā un Portugālē sprēgātu līdz četrdesmit grādu stiprs sals. Konstanlino- pole un Roma, sniega vētrām kaucot, grimtu kupenās, bet mūsu Savienības Eiropas daļa iegūtu Austrumsibirijas un Jakutijas klimatu. Toties, no otras puses, šī Eiropas katastrofa izraisītu pērkona negaisus un lietus gāzes Āf­rikā, un Saharas neauglīgais tuksnesis pārvērstos zie­došā dārzā. Ņujorkas apkaimē nogatavotos ananasi, ba- nani, apelsini un vīnogas; akmeņaino, tuksnesīgo Lab- radoru klātu meži un druvas; atdzīvotos Bafina Zemes salas un Ziemeļkanadas tundras …

Šelavins apklusa, pētīdams briļļu stiklus pret elektris­kās spuldzes gaismu. It kā šo ainu nomākti, klusēja arī viņa klausītāji. Likās savādi, ka tik lielas pārmaiņas va­rētu notikt uz zemeslodes tikai tāpēc, ka Golfa straume savu ceļu novirzītu par divdesmit vai trīsdesmit grādiem uz rietumiem.

—   Uh! — beidzot nopūtās Romeiko. — Briesmīgs sapnis…

—   Par laimi, — Šelavins sacīja, — veikt tādus varoņ­darbus technika vēl nav spējīga.

—   Pagaidām, — Marats piezīmēja. — Bet nākotnē arī tas būs iespējams.

—   Maratarn taisnība, — mierīgi iejaucās komisārs,

—   bet līdz tam laikam, esmu pārliecināts, visur, vismaz kulturalajā pasaulē, jau valdīs komunistiskā iekārta, un tā šādu barbarismu nepieļaus. Ja komunistiskā cilvēce spēs regulēt laiku, tad tā sapratīgi un humāni sadalīs sil­tumu pa visu mūsu zemeslodi.

—   Pareizi, biedri komisar! — Marats iesaucās.

—   Taču jau tagad mēs varam un mums jāizlabo un jāno­vērš samērā niecīgi dabas untumi…

—   Ak jā! — Cojs pasmaidīja. — Visu šo amerikaņu šausmu dēļ mēs esam aizmirsuši Marata mazos projektus. Ceru, ka tie mums sola vienīgi patīkamas izredzes?

—   Galvoju, ka neviens neiebildīs. Es uzņemos saska­ņot projektu ar visām ieinteresētām personām, iestādēm un valstīm. Ieteicu nosprostot aukstajai straumei izeju no Ochotskas jūras caur Tataru jūras šaurumu. Ierosinu ar mana aizsprosta palīdzību piespiest šo straumi apiet Sa- chalinas ziemeļu galu un, ieplūstot Ochotskas jūras cen­trālajā daļā, savienoties ar šīs jūras galveno plūdumu.

—   Bet kādu aizsprostu tad tu domā ierīkot pie ieejas Tataru jūras šaurumā? — Krutickis jautāja. — Arī lai­kam dambi, ja ne simtiem kilometru garumā kā ameri­kāņiem, tad vismaz dažus desmitus kilometru?

—   Nē! — Marats iesaucās. — Manuprāt, ne sliktāk par dambi varētu noderēt… ūdensaugi…

—   Kas? Ūdensaugi?! Kādi ūdensaugi? — no visām pusēm atskanēja izbrīna pilni izsaucieni.

—   Tu esi galīgi jucis, Marat, — paziņoja Matvejevs.

—   Iesim, es tevi aizvedīšu pie Arsena Davidoviča, viņš tev iedos ko nomierinošu …

—   No izbrīna rodas interese, — Šelavins iesmējās,

—  bet interese rada atziņas un zinātni. Pagaidiet, biedri, ļaujiet Maratam pateikt visu līdz galam.

—   Nu labi, Marat, klāj vaļā! — sacīja Matvejevs.

—   Bet brīdinu: ja tu atkal melsīsi blēņas, es tevi no­tveršu kādā tumšākā okeana nostūrī un … Paskat, — viņš žēlojās visiem klātesošajiem, — man jau pusburtnīca pierakstīta ar viņa projektiem un to zinātniskiem atspē­kojumiem …

—   Esmu gatavs ciest zinātnes labad! — atskanot vis­pārējiem smiekliem, ar patosu iesaucās Marats, pietrūk- darnies no krēsla. — Bet tu klausies, brīnies un pieraksti pēcnācējiem, — viņš attrauca Matvejevam. Un tad jau pilnīgi nopietni turpināja: — Jums, biedri, jāatceras, ko pēdējā pārrunā mums Arsens Davidovičs stāstīja par ūdensaugiem. Pēc tam es paguvu vēl šo to par tiem iz­lasīt. Viņš stāstīja par milzīgajiem ūdensaugiem, kas ne­ticamos daudzumos augot ap Ugunszemes salām, Falk- lendu salām, gar abām Dienvidamerikas austrumu un rietumu piekrastēm, to neskaitāmajās jomās, līčos un jū­ras šaurumos. Sie ūdensaugi bieži sasniedz divsimt piec­desmit līdz trīssimt metru lielu garumu un ļoti ātri sa­vairojas. Tiem ir apaļš, gluds, gļotains stublājs, kas sa­sniedz līdz trīs centimetri resnumu. Tos sauc… tos sauc par… — Marats pāršķirstīja savu burtnīcu un drīz at­rada: — Te ir! Tos sauc par «Makrocystis perifera»… Šo ūdensaugu lieliem saaugumiem piemīt ārkārtīgas spē­jas pretoties okeana varenajiem viļņiem, kuriem bieži pat piekrastes klintis nejaudā turēties pretim. Šajos biezajos zemūdens mežos, kurus kā lianas apvij krietni vājāku un tievāku parazitūdensaugu tīkls, mitinās vesela zivju, posmkāju, tārpu un mīkstmiešu pasaule, un tie tur atrod barību un patvērumu. Tā ja! Un ja nu savāktu milzīgos, neskaitāmos daudzumos šo ūdensaugu vairošanās orgā­nus — sporas, iekrautu tās transporta tvaikoņos, atvestu Ochotskas jūrā un piesētu ar tām Tataru jūras šauruma ziemeļu ieeju?!

—   Kā tad tu šos putekļus izsēsi? — vaicāja Belo- golovijs.

Viņš uz zemūdenes bija atnācis no ievērojamā kol­chozā «Iļjiča novēlējumi», kas bija uzvarējis Vissavie­nības kolchozu konkursā par ražības, ienesīguma un sa­dzīves kulturas celšanu. Šajā kolchozā Belogolovijs bija strādājis par galveno pavāru, saņēmis uzslavas rakstu par priekšzīmīgu kolchoznieku ēdināšanu un aizsūtīts pa­pildināt savas zināšanas uz Pārtikas institutu. Viņš labi pārzināja zemes apstrādāšanas, sējas un ražas novākša­nas noteikumus, un tāpēc Marata priekšlikums viņu iein­teresēja.

—   Kā tad tu šīs mikroskopiskās sporas izsēsi tekošā jūras ūdenī, vējā un viļņos? No simtiem laivu, kuteru un gliseru? Blēņošanās vien būs!

—  Nevis no laivām un kuteriem, — sekoja ātra at­bilde, — bet no lidmašīnām! Tāpat kā ar tām sēj labību. Vai tiešām tu neesi par to dzirdējis?

Belogolovijs samulsa. Viņš tiešām bija piemirsis šo jau labi sen ieviesto sējas paņēmienu.

—   Nu tā, biedri, — Marats turpināja, — šo ūdens­augu sporas ļoti ātri attīstās. Ja ar tām pietiekami biezi nosētu šauro un seklo jūras šauruma grīvu un pēc tam sēju atkārtotu vairākas reizes, tad šie milzīgie, varenie ūdensaugi īsā laikā izaugtu par tik ciešu, nesagraujamu sienu, ka aukstā straume, pret to atduroties, būtu spiesta pavērsties sānis. Tādā kārtā …

—   Coj! Coj! — satraukts čukstēja Pavļiks, noliecies viņam pie auss. — Cik žēl! Man jāiet uz pārsiešanu, esmu jau nokavējis. Kāds gudrinieks tas Marats! Tu man vē­lāk izstāstīsi, Coj, kā strīds beigsies. Labi? Citādi Ar- sens Davidovičs uz mani dusmosies …

IX nodaja papīra gabaliņš

Pēc skaļajām sarunām un spilgtās gaismas sarkanajā stūrītī, aizvēris aiz sevis durvis, Pavļiks uzreiz nokļuva tukšā gaiteņa klusumā un maigajā, apslāpētajā gaismā. Blāvi plaiksnīja lakotās sienas un šķērssienas, priekšā pavērās izgriezumiem rotātu arku perspektiva, gar malām katrā nodalījumā uz durvīm balsnīja emaljētas plāksnītes ar ziliem uzrakstiem. «

Pavļiks jau bija nogājis garām diviem nodalījumiem, kad priekšā noknikšķēja automatiskā durvju slēdzene un pēc tam apslāpēti iečīkstējās zābaki, it kā tur smagiem soļiem aizietu liela auguma cilvēks.

«Skvorešņa,» Pavļiks nodomāja un pielika soli, lai draugu panāktu, taču tūliņ iedomājās, ka Skvorešņas ka- jite atrodas daudz tālāk un tātad tas ir kāds cits.

Tālumā aiz divu nodalījumu arkām no apakšas spilgti apgaismotā lūka satumsa. Kāds nokāpa mašīnu nodaļā. Pavļiks uzmeta acis uzrakstam uz durvīm, kas bija viņu ieinteresējušas: «Galvenais mechaniķis Fjodors Michailo-

vičs Gorelovs.» Nez kāpēc soļi tūliņ kļuva gausāki un zuda vēlēšanās gājēju panākt. Pavļiks nolaida acis. Pie durvīm zemē gulēja mazs, balts papīra gabaliņš. Tas_ne­maz neiederējās šajā spodri mirdzošajā gaitenī un dūrās acīs Pavļikam, kas jau bija pieradis pie zemūdenes priekš­zīmīgās kārtības. Pavļiks gandrīz neviļus noliecās un pa­pīriņu pacēla, lai iemestu to pirmajā gružu tvertnē. Uz papīriņa pavīdēja skaitļi, zīmes, saraustīti, še uz kuģa parasti vārdi: «… gasu jūra … precizas koordinātes …» «Bet kas tas ir «koordinātes»?» Pavļiks nodomāja. «Va­jadzēs pajautāt Cojam.» Un lasīja tālāk: «… 7°46'36" ziem. platuma un 5 … ļums sešsimt piecdes … Sarkanās jostas … mīt sestajā maijā … iesi pīkst, astoņpads­mit … neaizmirstiet hidro … Kro …»

Kāds uzmanīgi saņēma Pavļiku aiz elkoņa un nolie­cās pār papīra gabaliņu.

Pavļiks pacēla acis. Pār viņu bija noliecies Gorelovs. Galvenais mechaniķis izskatījās bāls kā vasks. Plānās lūpas bija pelēkas un savilktas mākslotā, nedzīvā smaidā. Dziļi iekritušajās, melnajās acīs jautās izbailes. Augsto pieri klāja sīkas sviedru lāses.

Pats nesaprazdams, kāpēc, Pavļiks pēkšņi sajuta, ka šīs bailes pārgāja arī uz viņu. Nenovērsdams no Gorelova acis, viņš izbiedēts čukstēja:

—  To es nupat… nupat kā atradu, Fjodor Michai- lovič…

Smaids Gorelova sejā nodzisa. Viņš paņēma papīra gabaliņu no Pavļika rokām, izslējās, pavērās tajā un aiz­smakušā balsī vaicāja:

—   Kur tad tu to atradi, Pavļik? Kādas blēņas! Pie­dod, lūdzu, ka tevi iztraucēju… Velna būšana! Es ne­zin kāpēc iedomājos, ka esmu nozaudējis kādu slepenu dokumentu …

Viņš iebāza pirkstus svārka augšējā kabatā un izvilka nelielu, rūpīgi salocītu papīra lapiņu.

—   Bet re, kur tas ir! Guļ kabatā un klusē. Ū, kā no­bijos, Pavļik! Tu taču zini, cik pie mums stingri jāglabā kara noslēpumi… Sāku kāpt lejā, atskatos un redzu — tu noliecies pie manas kajites durvīm, pacel papīru un lasi. Man taisni sirds aiz bailēm sažņaudzās. Izrādās, tīras blēņas!… — Viņš atkal ieskatījās papīra strēme­lītē, pagrozīja to pirkstos un iesmējās: — Un turklāt tas nemaz nav mans. Droši vien kāds iedams te izmetis. Nu, vai tu uz mani nedusmojies, Pavļik?

Pavļika plaši ieplestajās acīs vēl aizvien bija jauša­mas bailes un lūpas nemanot drebēja, tomēr viņš, mazliet stostīdamies, atbildēja:

—   Nē … protams … Es tikai ļoti nobijos … Jūs tā uz mani paskatījāties… — Un Pavļiks vāri pasmaidīja, bikli raudzīdamies Gorelovā.

—   Nu tad jauki! Tātad salīgām mieru. Kur tu nupat gribēji iet? Vai zini ko? Es dodos uz elektrolizes nodaļu. Tu esi tur bijis? Droši vien ne! Bet tur ir ļoti interesanti. Nāc man līdz. Es tev visu izskaidrošu.

Nevērīgi viņš iebāza papīra strēmelīti kabatā, strauji pagriezās un sāka soļot pa gaiteni. Pavļiks klusēdams viņam sekoja.

Viņi devās lejup pa lūkas metala vītņu kāpnēm un no­nāca spoži apgaismotā apakšējā gaitenī, kas tāpat ar ūdeni necaurlaidošām šķērssienām bija sadalīts atseviš­ķos nodalījumos. No katra gaiteņa nodalījuma pa labi un kreisi atvērtas durvis veda mašīnu telpās.

Gorelovs, turēdams Pavļiku pie rokas, ieveda viņu pir­majās durvīs pa labi. Viņi iegāja plašā, gaišā telpā ar lie­lām mašīnām un aparatiem. Daži no tiem bija pilnīgi no­segti ar metala cilindriem, kubiem un kupoliem, apvīti ar resnām vadu dzīslām; savā starpā un ar blakus telpām tos savienoja dažādu krāsu caurules. Mašīnas lielāko tiesu pilnīgi vai pa daļai sedza stikla jumoli, un tad skaidri bija redzama klaņu un kloķvārpstu raitā gaita, enkuru straujā rotācijā, gausā, it kā domīgā zobriteņu griešanās. Ārpusē uz mašīnu metala vai stikla ietērpa cits pie cita atradās dažādi kontroles un mērojamie apa- rati ar ciparnīcām, lokveida skalām, rādītājiem, dažādas krāsas šķidrumu stabiņiem, zaļām, sarkanām un dzelte­nām spuldzītēm. Rādītāji trīcēja, drebēja vai arī lēni slī­dēja pa savām skalām; spuldzītes gan nodzisa, gan iede­gās, gan dega vienādi un nemitīgi; šķidrumu stabiņi te cēlās, te krita.

—  Tā ir ģeneratoru un transformatoru nodaļa, — Gorelovs paskaidroja. — Redzi šīs resnās troses, kas nāk no ārējās sienas? Tās ir ārējo trosbateriju troses. Tās ievada še elektrisko strāvu, ko rada temperaturu starpība starp bateriju daļu, kas atrodas pie okeana siltās vir­smas, un otru daļu, kas pa mūsu zemūdens kalna nogāzi nolaista četri tūkstoši metru dziļumā, kur temperatūra ir apmēram tikai vienu grādu virs nulles. Še ienāk augst­sprieguma līdzstrāva. Daļu šīs strāvas mēs izmantojam nepārveidotu, piemēram, ūdens elektrolizei, turpretī otra daļa — ar spēcīgu pārtraucēju tiek pārvērsta pulsējošā strāvā, bet pēc tam, rau, šis transformators to pārveido zemsprieguma strāvā, kas pa augšējiem vadiem — redzi, pie griestiem! — nonāk kreisajā nodalījumā, akumula­toros, un tos uzlādē.

Pavļiks jau bija še uzkavējies kopā ar Maratu, un nekā jauna Gorelovs viņam nepastāstīja. Tas viss viņam bija jau zināms. Taču pateikt to Gorelovam viņam nezin kāpēc trūka dūšas. Viņš laipni māja ar galvu un tai pašā laikā domāja, ka nokavē pārsiešanu un noteikti dabūs brāzienu no Arsena Davidoviča un varbūt zoologs pats jau gatavojas viņu, Pavļiku, meklēt. Ko darīt? Varētu to pasacīt Gorelovam, pieklājīgi, vispieklājīgākā kārtā at­vainoties un pateikt: redz, tā un tā . . . Taču nē, nē! Tas ir pilnīgi neiespējami. Viņš varbūt atkal sadusmosies?

Viņi iegāja pa starpsienas arku nākošajā nodaļā — elektriskajā apakšstacijā, kas kalpoja zemūdenes korpusa nokaitēšanai, braucot «ar tvaiku», kad plāna karsta tvaika kārta iekļauj kuģi un atvieglo tā kustību ūdenī; pēc tam — kompresoru nodaļā, kur spēcīgi kompresori ar saspiestu gaisu izpūš balasta, regulēšanas un diferences cisternas, atbrīvo tās no ūdens svara, lai zemūdene va­rētu iznirt vai ieturēt līdzsvaru. Tad nāca nodaļa ar sa­spiesta gaisa baloniem, bet aiz tās, daudz zemāka un šau­rāka, atkal ģeneratoru un transformatoru nodaļa.

— Jā, Fjodor Michailovič, — laipni pamāja ar galvu Pavļiks, — mēs jau laikam nupat redzējām šīs mašīnas pirmajā nodaļā …

Un, saņēmis dūšu, Pavļiks jau gatavojās atvainoties un pasacīt, ka ir ļoti pateicīgs, ka tas viss briesmīgi in­teresanti, bet ka viņš ļoti steidzas uz pārsiešanu un droši vien ir jau nokavējis un Arsens Davidovičs būs ļoti ne­apmierināts, un tāpēc viņš lūdz atļauju aiziet… Taču tieši tobrīd, kad viņš jau paplēta muti, lai visu to pateiktu,

Gorelovs piegāja pie pretējās starpsienas un līdzās cieši noslēgtai arkai kreisajā pusē nospieda zaļu pogu. Durvis klusu atbīdījās un nozuda biezajā starpsienā. Arkā pavē­rās jauna telpa, vēl zemāka un šaurāka, ar ieapaļu ārējo sienu; pēc visa bija redzams, ka Gorelovs ar Pavļiku jau nonākuši gandrīz pēdējā, visšaurākajā nodalījumā zem­ūdenes pakaļgalā.

Pavļiks še nekad nebija spēris savu kāju un pat neno­jauta, ka aiz pēdējās starpsienas atrodas vēl kādas citas telpas. Pēkšņi viņš iedegās ziņkārē un tūlīt aizmirsa savu nodomu aiziet.

Gorelovs, pieliecies zem pazemās arkas, iegāja jaunā nodalījumā un pasauca:

—   Pavļik, nāc iekšā! Se ne katram izdodas iekļūt. Nāc ātrāk, durvis nedrīkst atstāt vaļā!

Pavļiks nelika sevi divreiz lūgt. Tikko viņš iegāja no­dalījumā, Gorelovs nospieda pie ieejas pogu, un durvis aši aizbīdījās ciet. Pavļiks tomēr paguva ievērot, cik ne­parasti bieza ir starpsiena, kas nošķīra šo nodalījumu no citām zemūdenes telpām.

—   Kāpēc jūs tik aši aiztaisījāt durvis, Fjodor Michai­lovič? — pavēries apkārt, vaicāja Pavļiks.

Nekā sevišķa telpas iekārtā viņš nepamanīja. Uz grī­das divās rindās stāvēja daudzas hermetiski noslēgtas, garas metala kastes. Katrai no tām abas pusēs atradās nelielas kubveida kastes, kuras ar garajām kastēm savie­noja izliektas caurules un vadi. Turklāt katrā garajā kastē no abām pusēm iegāja resni dažāda izmēra vadi un cau­rules. Uz kastēm un telpas sienām bija novietoti daudzi dažādu formu un sistēmu aparati.

—   Mēs tagad esam ūdens elektrolizes kamerā, — Go­relovs atbildēja, uzmanīgi vērodams aparatu rādītājus uz kastēm. — Sajās garajās vannās elektriskā strāva sa­dala ūdeni ūdeņradī un skābekli, katra gāze sakrājas at­sevišķā balonā: kreisajā — ūdeņradis, bet labajā — skā­beklis. No šejienes abas gāzes, katra pa savu vadu, ieplūst atsevišķās gāzes tvertnēs augšējā stāvā. Tur gāzes zem liela spiediena tiek saspiestas, sablīvētas un uzglabātas milzīgos cilindriskos balonos. No šiem baloniem īpaši automatiski aparati precizi nomērītās devās izlaiž abas gāzes, kas, lūk, še, aiz šīs sienas, pa īpašām caurulērri ieplūst dīzes lodveida kamerā. Pabungo pa starpsienu ar pirkstu … Dzirdi, cik dobja un trula skaņa? Tas norāda, ka starpsiena ir ļoti bieza. Tās biezums sasniedz četrus centimetrus! Nedomā, ka tas ir maz. Starpsiena taču iz­gatavota no tik cieta sakausējuma, ka tā vietā būtu vaja­dzīga vismaz pusmetru bieza tērauda siena. Ja še iekļutu gāzes un rastos sprāgstošā gāze, tad nejauša dzirkstele radītu ārkārtīgi spēcīgu sprādzienu. Sai starpsienai jāiz­tur eksplozijas spēks un jāpasargā zemūdene no nelai­mes, bet varbūt arī bojā ejas. Tur aiz starpsienas stiepjas desmitiem cauruļu, pa kurām ūdeņradis un skābeklis strauji plūst uz centrālo un lokveida dīzēm. Lokveida dī­zes izvietotas ap centrālo dīzi pašā zemūdenes galā; ar savām atverēm tās pavērstas tieši atpakaļ. Katrā dīzes kamerā, sadegšanas kamerā, abas gāzes sastopas, sajau­cas un rodas sprāgstošā gāze. Še to sastop dzirkstele, no kuras sprāgstošā gāze eksplodē un dzen kuģi uz priekšu. Ar tūkstoš sprādzieniem minūtē zemūdene at­tīsta ātrumu līdz simt piecdesmit kilometriem stundā. Bez dzinējdīzēm — centrālās un lokveida — otrā lokā, kas aptver kuģa pakaļgalu, atrodas vēl trīsdesmit divas dīzes, kas ar savām atverēm vērstas uz visām zemūdenes pusēm — augšup, lejup, pa labi, pa kreisi un starp šiem virzieniem. Tās ir stūres dīzes un virziena dīzes. Sardzes priekšnieks vadības centralajā postenī, nospiežot pogu, var radīt sprādzienus kādā no šīm dīzēm vai to grupā. Tad zemūdenes pakaļgals, saņemdams vienu vai vairākus grū­dienus tikai vienā virzienā, piemēram, uz labo pusi, no­virzīsies pa labi un līdz ar to pagriezīs kuģa priekšgalu pa kreisi. Šīs dīzes zemūdenei aizvieto parasto stūri, kas allaž stipri bremzē kuģa gaitu. Mūsu zemūdeni Krepins no šīs bremzes atbrīvojis. . . Nu, kā tev šķiet, Pavļik, vai interesanti? — smaidīdams ievaicājās Gorelovs.

—   Briesmīgi interesanti, Fjodor Michailovič! Bet sa­kiet, lūdzu, vai «Pionieris» var iet arī atpakaļgaitā?

—   Var. Tam kalpo vēl viens, augšējais dīzu loks, kas ar savām atverēm pavērsts pret kuģa priekšgalu. īpaša poga uz vadības pults centralajā postenī novada sprāg­stošo gāzi šai dīzu augšējā lokā, un gāze, tur eksplodējot, triecas uz priekšu un dzen zemūdeni atpakaļ. Redzi, cik labi tas viss pārdomāts! Dīzes un eksplozijas var vadīt ari no šejienes, re, no šīs pults. Taču tas ir jo stingri aizliegts, izņemot ārkārtējus gadījumus, piemēram, kad centralais postenis bojāts, notikusi avarija vai katastrofa.

Pēkšņi Gorelovs apklusa, it kā kaut ko atcerējies, un smaidīdams vaicāja:

—   Jā! Saki, lūdzu, Pavļik … es pirmīt nepaskatījos un papīriņu aizmetu … vai tu neatceries, kas tur bija rakstīts?

Pavļiku bija savaldzinājis kāds aparats, kura rādītājs strauji un neatlaidīgi virzījās augšup, un viņš nedomā­dams atbildēja:

—   Nē, Fjodor Michailovič, neatceros … kaut kādi ne­sakarīgi skaitļi … Es pat nepaguvu izpētīt… Bet kāpēc šis rādītājs virzās augšup un vēl tik strauji?

—   Rādītājs signalizē, ka šajā balonā spiediens pie­aug — tātad balons pārpildīts ar gāzi; tomēr tūlīt otrs automatisks aparats izlaidīs no balona lieko tiesu, un rā­dītājs atkal kustēsies normāli.

Tā arī notika. Līdzās aparatam ar satraukto rādītāju iedegās dzeltena spuldzīte, rādītājs nodrebēja, apstājās, pavirzījās atpakaļ, tad atkal apstājās un lēnām, tikko jaušami, no jauna cēlās uz augšu.

—   Cik tas interesanti! It kā mašīnas būtu dzīvas. Pa­šas sevi kontrolē. Liels paldies, Fjodor Michailovič! Vai jūs man atļautu aiziet? Man jau sen vajadzēja ierasties uz pārsiešanu. Arsens Davidovičs droši vien briesmīgi noskaities.

Pavļiks tagad runāja žirgti, paļāvīgi un droši. Patiesi, kāpēc viņš līdz šim bija tā kautrējies no Fjodora Michai- loviča? Nudien, viņš taču ir pavisam vienkāršs cilvēks! Tikai nerunīgs, drūms. Bet patlaban gluži pretēji: gan­drīz pat jautrs, jokojas. Un cik interesantas lietas parā­dīja, cik interesanti paskaidroja! …

Pavļiks žigli, gandrīz skriešus metās augšup pa vītņu kāpnēm, taču pusceļā pēkšņi apstājās, mirkli šaubīda­mies pamīņājās un drāzās atpakaļ uz ģeneratoru telpu.

Ar jautru seju viņš skrēja gar tagad jau pazīstamajām mašīnām. Fjodors Michailovičs tik labi visu izskaidro … Kāpēc gan nepajautāt viņam? Un arī viņam droši vien būs patīkami. Viņš tik labprāt visu parādīja un iz­skaidroja.

Gorelovs nekustīgi stāvēja cieši noslēgtās arkas priekšā, nolaidis garās rokas, sadrūvējies, vērdamies vienā punktā. Pavļika skaņā balss un viņa soļu ašā di- poņa atgrieza Gorelovu it kā no nezināmas tālienes atpa­kaļ zemūdens kuģa spilgti apgaismotajā telpā. Viņš uz­reiz nespēja atjēgties un pirmajā brīdī neizpratnē blenza rosīgajā Pavļikā.

—   Fjodor Michailovič, es atcerējos. Paskaidrojiet man, lūdzu, ko nozīmē «koordinātes» . .. «precizas koor­dinātes» … mani ļoti interesē.

Gorelovs nodrebēja un sāka mocoši klepot. Viņa seja saviebās — laikam no šīs negaidītās klepus lēkmes. To­mēr tas viss drīz pārgāja. Gorelovs ar kabatas lakatiņu noslaucīja seju un dobji jautāja:

—  Koordinātes? … Kur tu sastapies ar šo vārdu, Pavļik?

—   Nu tai papīriņā, ko es atradu gaitenī… Es šo vardu nesapratu, un tas man palika prātā. Gribēju pajau­tāt Cojam, taču jūs man droši vien paskaidrosiet labāk …

Gorelovs viegli uzsita Pavļikam uz pleca un gandrīz laipni pasmaidīja.

—   Ļoti pateicos par uzticību. Tu vari nākt pie manis, mīļais, kad vien tev ievajagās un pēc jebkādiem paskaid­rojumiem. Būšu vienmēr tavā rīcībā. Bet koordinātes … M-m-m … Koordinātes — tie ir tādi lielumi, ar kuru pa­līdzību ģeogrāfijā vai, teiksim, kuģniecībā nosaka . .. M-m-m … Nu, kā tev lai paskaidro? … Precizi nosaka kāda punkta stāvokli plaknē vai telpā. Nu tā … Vai sa­prati, Pavluša?

Patiesību sakot, Pavļiks ne visai saprata šo paskaid­rojumu, taču viņam negribējās atzīties. Un galu galā nav jau nemaz tik svarīgi pilnīgi saprast šo savādo vārdu.

—  Viss skaidrs, Fjodor Michailovič. Liels paldies! Skrēju pie Arsena Davidoviča. Nu gan es dabūšu!

X nodaļa ŪDENSAUGU BIEZOKNĪ

Milzīgs bruņurupucis, bailēs izvalbījis melnās acis, kas spīdēja kā lielas zīles, grozīja galvu uz garā, izstieptā kakla, nira dziļumā, šaudījās no vienas puses uz otru, iz­

pletis platās, plakanās pleznas kā airus, tad kā putns strauji šāvās augšup.

Priecādamies par savu kustību straujumu un veiklību, laimīgi smiedamies, Pavļiks sekoja tūlīt aiz bruņurupuča, te satverdams to aiz pleznām vai īsās, resnās astes ar smailu galu, te aizsteigdamies tam priekšā, te gandrīz pavisam atlaizdamies uz bruņurupuča kuprainās, cietās muguras, kuru kā tumši, ovāli krāsns podiņi viscaur klāja bruņas.

Apkārt šaudījās zili svēdraini loči, raibas biezlūpes un papagaiļzivis; ķēmīgie jūras buļļi uzlidoja no jūras di­bena un krita atkal atpakaļ; gausi un ļengani aizpeldēja lāsainie jūras kazragi ar cietām, lielām zvīņām un trim asām šautrām uz muguras; kā zibens aizšāvās skaistās, zeltainās doradas. Kaut kur sānis locīdamās aizlavījās lielo, bāli rudo jūras zušu saime. Līdz nāvei pārbiedēta ežazivs, no visa spēka neveikli ķepurodamās, traucās aug­šup un, izbāzusi virs ūdens snuķītim līdzīgo degunu, ievilka gaisu, piepūtās kā bumba un apsviedās uz mugu­ras, izplezdama uz visām pusēm ienaidniekiem par biedi­nājumu savas neskaitāmās adatas. Fizaliju un daiļo si- fonoforu pulks, mirguļodams greznās, zeltaini zilās krā­sās, ielenca Pavļiku un viņa bruņurupuci un tai pašā mirklī atkal pajuka, viņu trakās kņadas izbiedēts.

Kad neatlaidīgais vajātājs pēkšņi satvēra bruņurupuci aiz astes un sāka to vilkt uz netālu melnējošo ūdensaugu biezokni, dzīvnieks beidzot pavisam zaudēja prātu. At­plētis cieto, kāsī saliekto, it kā brūni lakoto knābi, tas no visa spēka kūļāja pleznas, taču neko nevarēja izdarīt. Ar visu mazā elektromotora piecdesmit zirgspēku jaudu Pav­ļiks vilka bruņurupuci sev līdz.

Abi viņi iebruka ūdensaugu aizsegā, ienesdami šaus­mas un apjukumu to būtņu pasaulē, kas apdzīvoja šos cilvēkiem gandrīz nepazīstamos zemūdens džungļus.

Apkārt Pavļikam un bruņurupucim uzspurdza vesels spiets krevetu, vēzīšu, tārpiņu, jūras zirnekļu un krabju, kas mitinājās uz ūdensaugu stublājiem, no tiem pārtika, Še piedzima un arī nomira. Sīkas un prāvas zivis iešmauca ūdensaugu biezoknī, tā ka Pavļiks pat nepaguva tās sa­skatīt. Bet viņam neatlika arī laika.

Pavļiks nepavisam nebija paredzējis, ko var izdarīt

šie trauslie, glumie augi, kas satur deviņdesmit procentus ūdens, kad tos sastop tādā vairumā. Jau piektajā metrā, viņiem laužoties starp ūdensaugiem, ap bruņurupuča pleznām, asti un kaklu bija satinies tik daudz stiebru un iapu, ka dzīvnieks vairs nespēja izdarīt nevienu kustību. Labākā stāvoklī nebija arī Pavļiks. Lai gan viņa rokas un kājas bija puslīdz brīvas, toties skrūve sapinās ūdens­augos, un Pavļiks nonāca tikpat nevarīgā stāvoklī kā bruņurupucis. Zēns palaida vaļā savu medījumu un cen­tās ar rokām aizsniegt skrūvi, lai to notīrītu, taču ar skafandra metala rokām tas nebija iespējams.

«Nu ir ķibele!» viņš noraizējies domāja. «Pats laukā neizpiņķēšos … Vajadzēs saukt palīgā!»

Un skaļi pasauca:

—   Arsen Davidovič!

—   Kas noticis, bičo? Kur tu esi? — viņš izdzirda pa­zīstamo balsi.

—   Man te nepatikšanas, Arsen Davidovič . .. Esmu iekļuvis ūdensaugu biezoknī, un skrūve tajos sapinusies. Tā . . .

—   Un tu netiec no vietas?

—   Jā … Un ari bruņurupucis …

—   Kāds bruņurupucis?

—   Liels … tāds. Es to noķēru un stiepu pie jums. ..

—   Tu esi traks, bičo! — zoologs sāka skaļi smieties. — Kā tu viņu stiepi?

—   Aiz astes …

Smiešanās kļuva trīskārt skaļāka, jo zoologa barito­nam pievienojās Skvorešņas sulīgais bass un Coja klusie smiekli.

—   Kur tad tu īsti esi iesprūdis? — izsmējies jautāja zoologs.

—   Ārpusē… no okeana puses .. . tūlīt aiz pagrie­ziena. No jūsu puses nord-ost virzienā.

—   Skaidrs, — Skvorešņa atsaucās. — Kāds dziļums?

—   Septiņdesmit astoņi metri, — paskatījies dziļum- mērītājā, atbildēja Pavļiks.

—   Nu labi, bičo. Stāvi vien mierīgi. Drīz būšu pie tevis. Kad sacīšu, sāc peilēt.

—   Labi, Arsen Davidovič.

Pavļikam nāca smiekli un reizē bija neveikli. Cilvēki aizņemti svarīgā darbā, bet viņš tos kavē. Un aiz muļķī­bas. Kādēļ vajadzēja spraukties caur ūdensaugiem, kad varēja tos apiet? Gribējās ātrāk tikt galā. Bet vajadzēja apsvērt! Ja būtu kaut jel mirkli padomājis, tad būtu arī sapratis, ka te var tā sapīties, ka vairs neizkulsies laukā.

Pavļiks sāka lūkoties ūdensaugos ar jaunu vērību un interesi.

Tie stāvēja visapkārt — taisni, nekustīgi, sapinušies nepārraujamā režģī. To brūnos, oranžos, zeltaini olivza- ļos apaļos stublājus klāja garas, gan sīki robotas, gan caurumotas lapas, kas gareniski sakļāvās kā plaukstas. Citi stublāji, kam nebija lapu, sazarojās daudzos sīkos zariņos. Bet visi tie bija nosēti gan lieliem, gan maziem gaisa burbulīšiem, kas turējās kā ķiršogas uz tieviem kā­tiņiem. Stublājus un lapas klāja itin kā baltu sūnu lāsumi. Taču Pavļiks jau zināja, ka tās nebija vis sūnas, bet sa­vādu sūndzīvnieku kolonija, kas atgādināja brīžiem smalku mežģiņu rakstu, brīžiem māksliniecisku graviera griezumu ziloņkaulā.

Pavļiks nevarēja vien nobrīnīties par sūndzīvnieku ne­uzkrītošo skaistumu. Tie viņam atgādināja ķīniešu veclai­cīgu ziloņkaula šķirstiņu, visu vienos smalkos rakstos, kas kādreiz Sanhajā tēvam bija uzdāvināts dzimšanas dienā. Sīs atmiņas uznāca tik pēkšņi, ka Pavļiks pat apjuka: tieši šodien taču bija divdesmit sestais maijs, viņa tēva dzimšanas diena! Pavļiks vienmēr ar tādu ne­pacietību bija gaidījis šo dienu jau ilgi iepriekš! Tā solīja viņam tik daudz prieka un līksmes! Bet tagad aiz­mirsis .. .

Divdesmit sestais maijs … Domas par tēvu, ievainotu, vientuļu, viesa skumjas. Bet pēkšņi prātā iešāvās jauna doma. Divdesmit sestais maijs… Kaut kur nesen kādā citā sakarā Pavļiks bija sastapies ar šo datumu… Kur? Kad? Divdesmit sestais maijs… Divdesmit sestais maijs'… Piepeši viņam blakus uz ūdensaugu lēzenās la- pas sakustējās kāds pelēkbalts plankums, izstiepa kājas un ūsiņas, pacēla spīles. Vēl mirklis — un sīks, taču īsts olivzaļš krabis ar baltu lāsumiņu uz muguras žigli aizte­cēja pa lapu, locīdamies starp skaisto hidroidpolipu — kladokorinu stiebriņiem, kas bija saauguši uz lapas ka sīka birztaliņa. Mazs tārpiņš šai brīdī pa pusei izliecās no savītās gliemežnīcas tieši krabja ceļā. Pirms tārpiņš bija paguvis iešmaukt atpakaļ savā alā, krabis to satvēra ar spīli, izvilka no gliemežnīcas un norija.

Pavļika un bruņurupuča iztraucētais miers iestājās no jauna, un uz brīdi aprimusī dzīve atkal ritēja pa vecam.

Neparastā skata valdzināts, Pavļiks visu aizmirsa. Baltie lāsumi drīz še, drīz tur pēkšņi sāka kustēties un parādījās te uz tumši zaļās garneles vai olivzaļā krabja muguras, te kā pelēku taustekļu pušķītis uz mazas, zel­taini oranžas skaistules aktinijas.

—   Re, kur gudrinieki! — balsī ierunājās pārsteigtais Pavļiks. — Kā izliekas!

—   Kas ir gudrinieki, bičo? — negaidot atskanēja zoo­loga balss. — Kas izliekas?

Pavļiks bija tā aizrāvies ar saviem novērojumiem, ka aizmirsa, kur atrodas un kas notiek ap viņu. Tomēr viņš tūdaļ atjēdzās un atbildēja:

—   Te uz ūdensaugiem mitinās milzums dzīvnieku, un visi viņi briesmīgi līdzīgi sūndzīvniekiem. Es uzreiz pat nevarēju atšķirt…

—   A-ā-ā … Tā ir mimikrija, bičo. Dzīvnieki pieņem apkārtējo priekšmetu krāsu vai ārējo izskatu un tā pa­glābjas no ienaidniekiem, kļūdami tiem neredzami.

Visās spraugās starp ūdensaugu stiebriem un lapām parādījās un atkal nozuda savādas būtnes, kādas pirmajā brīdī, šai biezoknī ienākot, Pavļiks netika pamanījis un saskatījis. Visas tās bija nelielas — piecpadsmit līdz div­desmit centimetru garas — un ūdenī turējās vertikāli, it kā stāvus. So būtņu galva un kakls pilnīgi līdzinājās zirga galvai un kaklam, turklāt purni bija izstiepti cauru­lītē, kuras vidū uz kārpai līdzīgā punīša rēgojās divi augšup izslieti ilkņveidfgi stari. Uz lepni izliektā kakla auga izspūrušas, retas, stāvus saslietas krēpes. Zemāk kakls nobeidzās ar apaļu vēderiņu. Uz muguras pie kakla bija spura, līdzīga pusapaļam, atplestam vēdeklim bez turekļa. Tūliņ aiz īsā vēderiņa sākās gara, lokana, priekš­pusē spirālē sagriezta aste. Šo savādo būtņu bālā, palsi rūsganā nokrāsa brīžam atspulgoja gan blāvi zilā, gan zaļganā krāsā.

«Nu uz mata kā šacha zirdziņš ar asti,» Pavļiks no­domāja.

Tie patiesi bija jūras zirdziņi, jocīgas un reizē gracio­zas būtnes. Lielos pulkos tie šaudījās gaiši zaļajās sprau­gās starp ūdenszālēm, — gan lēnām, cienīgi izriezuši vēderiņus, lepni izslējuši savas zirgu galviņas un izvalbī­juši izbrīna pilnas acis, gan guļus aši šķēla ūdeni, irda- mies ar asti kā mazi tvaikonīši ar skrūvi. Daži, apmetuši astes galu ap ūdensaugu stiebriem, šūpojās uz tiem, acīm redzot atpūšoties un uzglūnot laupījumam. Abas acis tiem grozījās uz visām pusēm kā hameleonam katra par sevi. Divi jūras zirdziņi, žigli peldēdami viens otram pretī, negaidot saķērās ar astēm un sapinās kopā. Viņi izmisīgi pūlējās izšķirties, raustījās uz visām pusēm, izmisīgi val­bīdami acis un ar zodiem aizķerdamies aiz tuvākajiem stiebriem.

Pavļiks, elpu aizturējis un smaidā plaši atplētis muti, nespēja novērst acis no šiem jocīgajiem zirdziņiem, kas, šķita, nupat nolēkuši no šacha dēlīša. Negaidot Pavļikam pašā acu priekšā apstājās un palika ūdenī uz vietas jūras zirdziņš ar lielu atkārušos vēderu. Viņš vērīgi noraudzījās Pavļikā, izpletis acis zem ērmīgajām, izspūrušajām krēpju šķipsnām. Piepeši jūras zirdziņa vēderiņa apakšējā daļā āda sakustējās un pavērās sprauga. Spraugā parā­dījās mazs, smails purniņš, un tūdaļ no šīs atvērtās kaba­tas izlēca sīks zirdziņš, ļoti līdzīgs lielajam zirgam un tik jocīgs, ka Pavļiks nevarēja vairs noturēties un skaļi iesmējās. Pirmajam pakaļ no kabatas cits pēc cita izlēca vairāki desmiti šo mazītiņo radījumu. Viņi graciozi riņ­ķoja ap savu peldošo māju un pēkšņi strauji metās tai klāt un mirklī noslēpās glābējā kabatā, kuras īpašnieks vienā mirklī nozuda no pārsteigtā Pavļika acīm.

Pavļiks uzreiz neievēroja, kas bija tā nobiedējis šo dzīvespriecīgo ģimeni. Tad viegli līgojošo, lāsumaino lapu vidū viņš pamanīja acis — drūmas, niknas, zem īgni sa­vilktām uzacīm. Tad iezīmējās biezas, gaļīgas, izliektas, kaktiņos lejup nošļukušas lūpas, kuras turēja sažmiegtu tievu ūdensauga zariņu. Beidzot parādījās arī visa resnā bizonim līdzīgā galva ar ķeburainiem ragiem un pinkainu bārdu. Likās, ka visa zivs sastāv no kustīgām laupsnām un kankariem, kas aizvietoja viņai spuras un asti, taču lielākoties vispār nebija saprotams, kādēļ tie kūļājās uz galvas, pažoklē, uz vaigiem un gar žaunu vākiem.

Milzums baltu lāsumu — lielu un mazu, bija izbārstīti pār visu šīs neparastās zivs ķermeni un visiem tās piedēk­ļiem. Tomēr tieši šie savādie kankari un lāsumi darīja zivi pilnīgi nemanāmu līgano, lāsumaino ūdensaugu bie­zoknī.

«Arī mimikrija,» Pavļiks nodomāja, «pielāgojas …»

Nenovērsdama drūmās acis no Pavļika, zivs pastāvēja dažus mirkļus uz vietas, tad nomierinājusies pievērsās res­nam stiebram un sāka ar purnu bakstīt mazu pauguriņu dūres lielumā, kas bija piestiprināts pie platas lapas kāta. Tikai vērīgi ieskatījies, Pavļiks ievēroja, ka šis pauguriņš ir īsta ligzda un ka ērmotā zivs pie tās piestiprina mutē atnesto zariņu. Gļotām klāto zariņu viņa izlaida no mutes, un tas cieši piegula savā vietā ligzdas sienā.

Acīm redzot ligzdas būve ar to arī nobeidzās, jo zivs pacēlās virs tās un sāka ar vēderiņu trīties gar ligzdas malām. No vēderiņa virtenītē izplūda ikri, kas rindās no­gūlās ligzdā.

—   Bičo! — atkal negaidot skarbi atskanēja zoologa balss. — Sāc peilēt! Virziens — sūd-sūd-ost, dziļums — no astoņdesmit līdz astoņdesmit pieciem metriem, svār­stību biežums — divdesmit tūkstoši kilociklu, jauda — astoņdesmit vatu.

Pavļiks ātri atjēdzās un precizi, kā jūrnieks atbildēja:

—   Tieši tā, Arsen Davidovič! Virziens — sūd-sūd-ost, dziļums — no astoņdesmit līdz astoņdesmit pieciem met­riem, svārstību biežums — divdesmit tūkstoši kilociklu, jauda — astoņdesmit vatu.

Viņš steidzīgi noņēma no jostas plakanu ultraskaņas pistoli', pēc kompasa, kas atradās uz kreisās rokas, no­teica virzienu, bet pēc dziļummēra — augstumu. Tad, pa­cēlis pistoli un nospiedis uz tās pogu, sāka ar to vilkt lo­kus, lēnām, acij gandrīz nemanāmi laizdams stobru aiz­vien zemāk un zemāk..»

* *

*

Pavļiks bija uzaudzis svešumā, tālu no dzimtenes prie­cīgās dzīves, aizraujošās cīņas ar bargajiem' dabas spe­ķiem un pagātnes verdzisko laiku paliekām, tālu no tas uzvarām un sasniegumiem. Sešus bērnības gadus, kas ir tik svarīgi cilvēka veidošanā, viņš pavadīja kapitālistis­kajā Amerikā, atmosfērā, kur cilvēks ir cilvēka ienaid­nieks, strādnieki — kapitalistu, nabagie — bagāto ienaid­nieki. Pavļiks dzīvoja vientuļi, bez mātes, kas bija mirusi jau pirmajā gadā pēc viņu ierašanās klusajā, patriarcha- lajā Kvebekā, bez brāļiem un māsām, bez draugiem un biedriem.

Negaidot pēc pārdzīvotām nāves briesmām Pavļiks nokļuva uz padomju zemūdens kuģa, drosmīgu ļaužu vidū, saliedētu biedru saimē, kas pieraduši pie briesmām, prot ar tām cīnīties un uzvarēt. Viņi Iekaroja zēna sirdi ar savu dzīves prieku, ar biedrisko saliedētību, jautro draudzību, vieglo un reizē dzelžaino disciplinu. Dzim­tene — stipra, maiga, vīrišķīga — uzņēma Pavļiku «Pio­niera» šaurajās telpās. Tā še ieguva Pavļika acīs dzīvu, reālu formu, tā iedvesa viņā jaunas jūtas, modināja karstu vēlēšanos būt tās cienīgam, kvēlas ilgas atdarināt un būt līdzīgam tās labākajiem dēliem, pie kuriem viņš tik laimīgi bija nokļuvis.

Šais nedaudzajās dienās pēc neaizmirstamajām un laimīgi pārlaistajām briesmām Pavļiks bija daudz ko mācījies. Viņš pamatīgi iepazinās ar savu skafandru, ko viņam no zemūdenes krājumā esošajiem vismazākajiem izmēriem bija izmeklējis Skvorešņa, iepazinās ar ultra­skaņas pistoli, uzzināja, kā lietot to kā ieroci un kā pielā­got sakaru uzturēšanai un signalizacijai. Viņš iemācījās orientēties jūras dziļumos pēc dziļummēra un kompasa; iemācījās peilēt un pieņemt peilēšanu ar savu radioapa- ratu, uznirt un nolaisties dibenā, regulējot gaisa maisiņu uz skafandra muguras; iedarbināt un apturēt skrūvi, vadīt stūri un palīdzēt tai ar rokām un visu ķermeni.

Tāpēc viņš tik veikli vajāja bruņurupuci un tik droši peilēja saviem draugiem ar ultraskaņas pistoli.

Ar ultraskaņas staru vajadzēja trāpīt membrānā, kas atradās uz krūtīm kādam no viņa draugiem. Tur stars pārvērtās dzirdamā skaņā un pēc tās skaidruma un asuma tika noteikts virziens, kādā jāturas, lai nokļūtu pie skaņas avota.

Pēc trim minūtēm, griezdams ar dunci udensaugus uz Pavļika skrūves, zoologs runāja:

—   Sis bruņurupucis, Pavļik, man nav vajadzīgs. La­bāk tu būtu meklējis manu Lammelibranchiata cephala. Es vairs neiedrošinos pievienot savu vārdu pie tādas kla­ses nosaukuma, kura pagaidām eksistē tikai viena vienīga individa personā. Kāda nejēdzība!

Viņš bēdīgi nopūtās.

—  Arsen Davidovič, neskumstiet, — Pavļiks mēģināja viņu iepriecināt. — Jūs redzēsiet, ja ne še, tad citur mēs katrā ziņā jums atradīsim šo cefalu .. .

—   Tā, nu tu esi brīvs, Pavļik. Citā reizē… Pag, kas tad tas? — zoologs pēkšņi pārtrauca pats sevi.

Pavļiks pavērās uz to pusi, kur lūkojās zoologs. Caur ūdensaugu stiebriem Pavļiks pamanīja ar muguras skrūvi iramies augšup lielu cilvēka augumu zilganā skafandrā. Cilvēks turēja rokās trīs elastīgas, spilgti sarkanas lok­veida šļūtenes. Aiztraucies garām zoologam un Pavļikam kādu divdesmit metru attālumā un izbiedējis baru sud­rabotu zivtiņu, kuras kā lietus šaltis aizšāvās lejup, cil­vēks ātri nozuda augšā aiz biezās augu sienas.

—   Savādi, kas še varēja būt? — domīgi vaicāja zoo­logs, joprojām cieši raudzīdamies augšup. — Man prātā, ka šodien bez mums diviem zemūdeni vajadzēja atstāt vienīgi Selavinam, Skvorešņam, Cojam un Maratam . .. Sī cilvēka skafandrs droši vien bija nulles izmēra, bet tik liela auguma vīri mums ir tikai divi — Skvorešņa un Go­relovs … Bet Skvorešņa ir aizņemts … Vai tiešām Go­relovs? …

—  Arsen Davidovič! — Pavļiks pārtrauca zoologu. — Kāpēc gan viņš būtu pacēlies augšup? — Pēc kapteiņa pavēles taču nevienam nav tiesību atrasties dziļumā, kas mazāks par piecdesmit pieciem metriem no ūdens vir­smas …

Zoologs skafandrā paraustīja plecus:

—   Nesaprotu. Starp citu, viņš, pirms nozuda no mūsu acīm, šķiet, mainīja virzienu un nogūlās horizontāli. Pa­vaicāšu viņam pa radio. Drīz taču būs pusdienas….

XI nodala SPĀŅU KARAVELA

Savdabīgā zummera zuzoņa — izsaukums pa radio­telefonu — novērsa zoologu no viņa nodoma. Tikko viņš ar Pavļiku paguva pārslēgt savus aparatus uz vajadzīgo vilni, kad atskanēja Marata satrauktā balss:

—   Arsen Davidovič, Arsen Davidovič! Biedri Lord, atbildiet! Vai jūs reiz atbildēsiet, vai ne?

—   Jā, es klausos! Klausos, Marat! — zoologs tikko paguva iebilst šai vārdu straumē. — Kas noticis, Marat?

—   Nāciet ātrāk šurp, biedri Lord! Brīnišķīga lieta! Kāds atradums! Kāds rets atradums! Jūs nākat, vai ne?

—   Kag tad tur ir? — zoologs vaicāja. — Kas noticis? Kur tu esi? No kurienes tu runā?

—   Ātrāk, ātrāk! Paši redzēsiet, — Marats steidzināja. — Ašāk peldiet west-nord-west no jūsu darbu vietas; dzi­ļums simt četri metri; jūs sastapsiet daudz klinšu … vienu milzīgi lielu, līdzīgu katedralei. Aiz tās degs mana la­terna. Tikai ātrāk, citādi es te sajukšu prātā …

—   Labi, labi, tūlīt peldam! — uztraucies līdzi Mara- tam, zoologs sauca. — Mēs ar Pavļiku tūlīt būsim pie tevis.

—   Ak, ar Pavļiku! — Marats iesaucās. — Tas ir gau­žām labi! Tev būs briesmīgi interesanti, Pavļik!

Zoologs ar Pavļiku gandrīz guļus joņoja zili zaļga­najā nokrēslā, ar ķiverēm un pleciem šķeļot ūdeni un laiku pa laikam uzmetot acis kompasam un dziļummēram.

—   Ko tas ērms tur atradis? Kā tu domā, bičo? — zoo­logs vaicāja. — Nu, vai tev grūti to pasacīt, Marat! Kas tur ir, ko?

—   Nav laika, biedri Lord, — aizelsies atbildēja Ma­rats. — Es še nupat izdaru izrakumus. Gan redzēsiet paši… Tūlīt te ieradīsies Cojs un Skvorešņa. Arī viņus es izsaucu.

v,sii

Lejā parādījās jūras dibens, kas lēnām, acīm nema­nāmi cēlās augšup pretī peldētājiem, nosēts tumšiem ak­mens bluķiem, biezi noaudzis jūras lilijām, jūras spalvām, gorgonarijām, kaļķa aļģēm jeb nuliporām. Lai neuzdrāz- tos virsū klintīm, nācās pārslēgt skrūvi uz piecām dešmit-

daļām, bet pēc tam uz divām desmitdaļām ātruma. No biezās, zaļganās krēslas iznira augsta, drūma klints, lī­dzīga tornim. To cieši ielenca vairākas citas klintis — tievas, izstieptas, smailas.

—   Droši vien še? — zoologs ieminējās,

Lavierēdami starp akmens bluķiem un vairīdamies no

ūdensaugiem, viņi lēnām appeldēja apkārt milzīgai klin­tij, aiz kuras atklājās neliela zemūdens noriņa.

Pie tumša kalna, kas pacēlās noriņas viņējā malā, no vienas puses uz otru kustējās spilgts, mazliet izplūdis gaismas plankums.

—   Nu esam klāt! — iededzinādams laternu pie savas ķiveres, sacīja zoologs.

Pavļiks iededzināja arī savu laternu. Kļuva diezgan gaišs. Ar spilgtu zvaigzni, kas dega virs viņa .pieres, no­guris atspiedies uz lāpstas, pie tikko izraktu smilšu un šķembu kaudzes stāvēja Marats. Bija redzama viņa svied­riem klātā seja, sajūsmas un prieka pilnās acis un galv­vidū saslējies matu ērkulītis — skafandrā Marats ar to nespēja cīnīties: ērkulītis, kā aizvien šādos gadījumos, slējās stāvus sevišķi triumfējoši, gandrīz bezkaunīgi.

—   Nu, kas tev te ir? Rādi šurp! — nepacietīgi uz­sauca zoologs.

Jūras spalvas, Marata kustību saviļņotas, līgojās kā dzīvs strausa vēdeklis. Pa viņu stiebriem un skarām jo­ņiem pārskrēja zaļas un zilgas dzirkstis, drīz nodzisda- mas, drīz atkal iedegdamās. Bronzas zeltainās gorgonari- jas uz gariem, tieviem stiebriem, kas atgādināja auklas, slēja augšup spirālveidīgās grīstēs savus smalcin smalkos un maigos sānzarus. Visur sastopamie jūras eži, jūras zvaigznes, lioloturijas, ofiuras, moluski gulēja vai rāpoja pa jūras dibenu, ķepurojās uz klintīm, pa tumšo dīvaino paaugstinājumu, pie kura stāvēja Marats.

Lai gan šis paaugstinājums visnotaļ bija apaudzis kaļķu aļģēm jeb nuliporām, vienīgajiem ūdensaugiem, kas spējīgi attīstīties pat šajos, gandrīz pilnīgi tumšajos dzi­ļumos, — zoologam pietika uzmest tam skatienu, lai aiz sajūsmas priecīgi iesauktos:

—   Kuģis! Spāņu karavela!

Viņš piesteidzās pie šī sen bojā gājušā kuģa atliekām un sāka steidzīgi raut nost visu, kas kuģi bija pārklājis

daudzu gadsimtu laikā, kopš tas gulēja skaidrajos Sar- gasu jūras ūdeņos.

—   Notīriet, notīriet drīzāk šo vraku! Uzmeklējiet sū­ces caurumu, lai varam iekļūt iekšā! — viņš satraukts kliedza. — Tas ir pasaulslavens atradums! Marat! Tu kļūsi slavens visā pasaulē! Kā tu uzgāji šo brīnišķīgo kuģi? Kā tu to tādā izskatā pazini?

—   Ahā, es jau jums teicu! — Marats gavilēja, nikni tīrīdams ar lāpstu kuģa sānus. — Biju pārliecināts, ka jūs to novērtēsiet… Kā es to pazinu? Tāpat kā jūs: pēc pa­kaļgala un priekšas. Redziet, kā tie pacelti un kā starp tiem nolaižas zemāk izliektie borti.

Vispārējās sajūsmas aizrauts, Pavļiks ar rokām plēsa nost ūdensaugus, rāva jūras spalvas, nebaidīdamies sa­ņemt dzeldienus, ko katrā ziņā dabūtu, ja strādātu ar kailām rokām.

—   Kas te par steigu? — piepeši atskanēja Skvoreš- ņas zemā balss. — Vai jūs traki esat palikuši?!

Skvorešņa un Cojs nolaidās līdzās visiem, un labu brītiņu, gaidot atbildi, pārsteigti noskatījās savos drau­gos.

—   Ko tu stāvi, mākoņu stumej? — darbu nepārtrauk­dams, Skvorešņam uzbruka Marats. — Palīdzi notīrīt kuģi! Neredzi, vai!

—   Ehē! — Cojs iesaucās. — Se ož pēc archeoloģijas. Žigli pie darba, Andrej Vasiļjevič! — Un viņš enerģiski pievienojās zoologam, kas plēsa nost resnos ūdensaugu stublājus.

—   Kuģis? … Archeoloģija? … — vēl aizvien neko nesaprazdams, ņurdēja Skvorešņa. — Patiešām atgādina kuģi. Bet ko tad jūs ar to esat nodomājuši darīt? Kālab tas jāattīra no šiem mēsliem?

—   Kā jums nav kauna, biedri Skvorešņa! — zoologs uzbudinājās, atspēries ar kāju pret kuģa sānu un no visa spēka raustīdams sīkstu jūras liliju pušķi. — Tas taču ir sens spāņu kuģis no Kolumba un Kortesa laikiem. Tas ir nenovērtējams archeoloģisks atradums. Varbūt tā kajitēs un kravas telpās mēs atradīsim visdārgākos vēsturiskos materialus.

—   Ko tad jūs tūlīt neteicāt? — milzis sarosījās. — Kuģis, kuģis, bet kāds kuģis — nesaka ..<

Viņš aizdedzināja savu laternu, izņēma dunci, un darbs šķīrās ar divkāršu sparu.

— Marat, uzkāp uz klāja, — zoologs sacīja, — varbūt no turienes vieglāk iekļūt iekštelpās.

Ielaidis mazliet gaisa savā mugursomā, Marats pacē­lās augšup un drīz atradās uz bakborta. Tomēr izrādījās, ka tur strādāt ir pilnīgi neiespējami. Kājas iebruka lauzmu gubā, kas bija apaugušas ar korāļiem, nuliporām, pilnas dažādiem polipiem, adataiņiem, moluskiem. Tomēr Ma­rats pamēģināja novākt lauzmas, meklēdams ieeju kap­teiņa kajitē, kas tā laika karavelās vienmēr atradās uz bakborta līdzās stūrei. Lejā karavelas pakaļgalā strādāja Skvorešņa, vidū — zoologs, bet priekšgalā — Pavļiks. Karavelas pakaļgals bija uzsēdies uz kādas klints līdzās noriņai un izslējies gaisā, bet kuģa priekšgals bija pa pu­sei ieracies smiltīs. Starp priekšvadni un klintīm atradās kādus piecus metrus plata brīva sprauga. Tālāk klinšu grēda novirzījās sānis un, laternu vāji apgaismota, no­zuda dziļumu biezajā tumsā.

Pavļiks iemeta tur skatienu. Viņam šķita, ka pie klin­tīm sakustas kaut kas garš, palsens. Viņš palūkojās uz­manīgāk, taču nekā aizdomīga nepamanīja.

«Jāpaskatās no otras puses,» viņš nodomāja. «Varbūt sūces caurums ir tur …»

Kuģa otrā pusē atradās neliels laukumiņš ar izmētā­tiem atsevišķiem klinšu bluķiem un sīku lauzmu kaudzēm. Laukumu arī šeit noslēdza ne visai augsta pusapaļa klinšu grēda, kurā melnoja nelielas grotas un alu ieejas, aiz­augušas ar ūdensaugiem un dažādu jūras dibena faunu.

Pavļiks uzmanīgi virzījās gar kuģa sāniem, apiedams apkārt un pārrāpdamies pāri noglemējušiem klinšu blu­ķiem; laiku pa laikam viņš ar dunci iecirta kuģa koka sā­nos, kas laika zoba un jūras ūdens ietekmē bija gandrīz pārakmeņojušies.

Tā viņš aizgāja gandrīz līdz kuģa pakaļgalam, kad pēkšņi roka ar dunci, nesastapdama pretestību, viegli iegrima kaut kur kuģa iekšienē. Aiz prieka Pavļikam vai apstājās sirds. «Sūces caurums,» viņš nodomāja. «Vai sacīt? … Nē, papriekš apskatīšu pats! …»

Ar dažiem dunča cirtieniem viņš apgrieza ūdensaugu vijas un iebāza ķiveri ar laternu caurumā. Gaisma krita nelielā telpā. Kreisajā pusē atradās kaut kādu četrstūrainu un apaļu priekšmetu kaudze, visnotaļ klāta sīkiem ūdens­augiem un gliemežnīcām. Sājos priekšmetos Pavļiks sa­zīmēja kastes un mucas. Pīdamies ar kājām ūdensaugu un jūras spalvu biezoknī, kuras no pieskārieniem nemitīgi mirgoja zaļām un dzeltenām uguntiņām, Pavļiks iespēra soli kuģa iekšienē. Caurums izrādījās milzīgs, un zēns tam viegli tika cauri. Viņš uzkāpa uz tuvākās kastes, taču uz zaļganrūsganā, smalkām sūnām līdzīgā kaļķu ūdens­augu un polipu paklāja Pavļiks paslīdēja, un viena kāja iemuka starp kaudzē sagāztajiem priekšmetiem.

Ar pūlēm viņš atbrīvoja kāju no slazda un piecelda­mies pamanīja, ka tukšajā telpā no ieejas pa labi augšup un lejup kustas un lokās kaut kādi gari, resni čūskveidīgi ķermeņi. «Droši vien kuģa tauvas,» Pavļiks nodomāja. Viņš nokāpa no kastes un, apiedams kaudzi, sāka uzma­nīgi virzīties dziļāk kravas telpā. Pēc pāris soļiem viņš uzdūrās kāpnēm, kas veda uz klāju. Tikko viņš bija uzli­cis kāju uz pirmā pakāpiena, atskanēja Skvorešņas balss:

—  Ahā! Re, kur ir tas sūces caurums! Tikai pavisam neliels. Pakaļējais vadnis sadragāts!

—   Parādiet, parādiet! — atsaucās zoologa balss un tūdaļ piebilda: — Bet kur tad Pavļiks?

Viņš nepaguva teikumu nobeigt, kad atskanēja Marata skaļais, baiļu pilnais kliedziens:

—   Astoņkāji! Astoņkāji lien! Sargieties!

—   Nu, kas tur, dosimies kaujā, bet atradumu nepa- metīsim, — mierīgi atbildēja zoologs. — Uzvilkt cimdus! Marat, kāp zemē pie mums! Jābūt visiem kopā. Pavļik! Pavļikl Ātrāk pie manis! Kur tu esi?

Sastingums, kas bija pārņēmis Pavļiku, atskanot pir­majam Marata izbaiļu kliedzienam, pārgāja. Viņš at­saucās:

—   Esmu šeit, šeit! Skrēju pie jumsi

Pavļiks metās uz izeju, bet kaut kur sapinās, pakrita un, drebošām rokām cenzdamies atbrīvot kāju, murmi­nāja:

—   Eju … Es tūlīt… Pagaidiet mani…

Tai pašā mirklī viņš izdzirda Skvorešņas dobjo balsi:

—    Velns parāvis! Nozaudēju cimdus! Bet šo zvēru te rāpo vairāk nekā desmit. Ak tu riebekļi? Nieki!… nieki! … Nē, ar mani tik viegli galā netiksiet!

Atbrīvojis kāju un uz abām rokām aiz muguras at­spiedies, Pavļiks jau grasījās piecelties. Pēkšņi viņš sa­juta, ka rokas aiz muguras tiek ar kaut ko stipri sasietas, aptītas.

Vēl neko nesaprazdams, Pavļiks pietrūkās kājās, at­brīvoja labo roku un tvēra pēc dunča roktura. Taču kaut kas garš, lokans sagrāba roku un ar nepārvaramu spēku piespieda pie krūtīm. Dažās sekundēs pār Pavļika krūtīm, vēderu, muguru, kājām locīdamās un staipīdamās pār- rāpoja citas resnas un lunkanas čūskas; acumirklī viss Pavļika augums bija cieši apvīts, un viņš vairs nespēja pakustināt ne kājas, ne rokas. Pavļiks pacēla acis un šaus­mās iekliedzās:

—   Astoņkājis! …

Virs viņa resnu, stiegrainu, uz visām pusēm izstieptu tauvu gredzenā rēgojās milzīgs, melns knābis ar asu, sa­liektu galu. Pāri gredzenam spīdīgi brūnā, ieapaļā masā zaļgani zvēroja divas acis, milzīgas, kā tējas tasītes. Tās vienaldzīgi un nekustīgi lūkojās Pavļikam sejā, un viņš juta, ka no šā saltā skatiena viņa asinis sasalst, miesa notirpst, smadzenes sastingst. Viņš gribēja iekliegties, saukt palīgā, taču spēja izdvest tikai aizsmakušas, nesa­karīgas skaņas. Tad viņš sajuta, ka nepārvarams spēks viņu velk uz izeju.

Visā šai īsajā laikā Pavļiks dzirdēja Skvorešņas ska­ļās elsas, lamāšanos un kliedzienus.

—   Mērķē viņam acīs, Marat! Acīs, acīs! Rumpī nav nozīmes! Receklis … želeja … Re … tā! … A-ā-ah! A-ā- ah' Se tev! Taustekļiem nepretojies! Lai viņš pats tevi pie­velk tuvāk acīm …

—   Viņš man vienu roku piespiedis pie vidukļa, — bija dzirdama Marata aizsmakusī balss. — Cik viņu … cik viņu … Nāk vienmēr jauni klāt. Coj! Coj, palīdzi! …

—   Tieši tā, palīdzēt, — mierīgi atbildēja Cojs.

—  Ahā!… Mīlīšiem elektriskā strāva nepatīk. Sačokuro­jas kā tāss ugunī.

—   Turieties pie sienas, pie borta! — kliedza zoologs.

—   Neizklīstiet! Pavļik! Pavjik! Kur tu esi?

—     Arsen Davidovič! — atkal bija dzirdama Coja mierīgā balss. — Bez cimdiem Skvorešņa še maz node­rīgs. Lai viņš labāk pameklē Pavļiku . . .

Un pēkšņi viss apklusa. Laterna uz ķiveres nodzisa. Biezajā tumsā, kas apņēma Pavļiku, neko neredzēja, iz­ņemot divas zaļām liesmām spīgojošas, šķiet, viltīgas acis un visapkārt uz jūras spalvām mirgojošas uguntiņas. Pavļiks tikai juta, ka viņu lēnām velk turp, kur tik tikko blāvo vāja gaismas svītra — izeja no kuģa kravas telpām.

Trakās, nepārvaramās izbailēs viņš sāka skafandrā raustīties un skaļā, izmisīgā balsī iekliedzās:

— Glābiet!… Arsen Davidovič!… Marat!…

Atbildes nebija. Prātā iešāvās saraustītas domas un starp tām pazibēja: «Radio sabojājies … Kāpēc? … Un laterna … Abi reizē. Kāpēc?»

Pēkšņi Pavļika apziņā pavīdēja cerību dzirkstīte: «Bet varbūt astoņkājis skafandram neko nevar izdarīt. Zoben­zivs to nespēja sadragāt. Kašalotam nav pa spēkam …»

Un paliesi, tikai tagad viņš atskārta, ka nesajūt ne­kādu spiedienu, nekādu-^āpju, < lai gan atrodas milzīgā galvkāja, jādomā, varenajos žņaugos. Pavļiks uzreiz ju­tās žirgtāks. Acis jau bija pieradušas pie tumsas, un Pav­ļiks apskatījies ieraudzīja, ka astoņkājis, paceldamies pār viņu kā divus metrus augsts paugurs, tur viņu apvijis ar trim lokanajām rokām, bet ar pārējām atspiežas pret kuģa dibenu un lien uz izeju. Briesmoņa gludais ķermenis un taustekļi viegli pašķīra ūdensaugu režģi un kopā ar laupījumu izslīdēja laukā.

Ārpusē bija gaišāks. Pavēries augšup, Pavļiks pama­nīja virs kuģa vieglu, sudrabotu blāzmu.

«Viņi vēl ir tur .. .» Pavļiks nodomāja. «Cīnās . ..»

Atkal viņu pārņēma bailes. Kas notiks, ja viņi cīņā krīt? Marats teica, ka šo briesmoņu esot tik daudz… Kas tad viņam nāks palīgā? Un ko ar viņu darīs astoņ­kājis, ja nevarēs tikt galā ar skafandru? Bet ja nu pēkšņi tomēr astoņkājis skafandru sadragā? Pavļiks bažīgi pa­vērās uz galvkāja milzīgo, aso knābi. Arsens Davidovičs nesen viņam bija stāstījis, ka astoņkāji spējīgi sagrauzt un saberzt druskās viscietākās gliemežnīcas … Muļķī­bas! … Tik ciets metāls! …

Astoņkājis aizrāpās no kuģa kādus desmit metrus un

apstājās. Acīm redzot viņš nespēja nociesties, viņu mocīja izsalkums. Milzīgie taustekļi, vijīgi locīdamies, sarau- darnies kamolos un izstiepdamies, pievilka Pavļiku tuvāk knābim. Astoņkājis neapšaubāmi sasprindza visus savus spēkus, lai pirms šā savādā laupījuma aprīšanas salauztu tā čaulu. Tomēr visas viņa pūles bija veltīgas. Tas acīm redzot dzīvnieku saniknoja. Gaisma viņa acīs no zaļganas vērtās iedzeltenā, pār rumpi, mainot notoņus, pārskrēja dažādu krāsu viļņi: violetam vilnim, nemanāmi ar to sa­plūstot, sekoja pelēks, rūsgans, aiz tā brūns, tad pēkšņi uzliesmoja un pār visu ķermeni pārskrēja it kā balti un melni zibeņi, un atkal, cita citu panākdamas, pārņirBēja krāsainas joslas. Par spīti savam šausmīgajam stāvoklim Pavļiks dažus acumirkļus raudzījās kā apburts.

Pēkšņi viņš sajuta, ka pret paša gribu kājas ceļos sāk liekties un aizvien vairāk un vairāk tiek piespiestas pie rumpja. Iesmeldzās sāpes. Ar katru mirkli tās kļuva skaudrākas un nepanesamākas. Tai pašā laikā astoņkāja taustekļi viegli kā riekstu pārvēla Pavļiku ar galvu uz leju un sāka pieliekt galvu pie vēdera. Tā skafandra īpa­šība, ar ko Krepins bija tā lepojies, — elastība — tagad kļuva par šā tērpa vājo vietu un draudēja Pavļikam ar bojā eju. Astoņkājis valstīja Pavļiku, piespiezdams kājas pie muguras un galvu pie vēdera.

Pavļiks neizturēja un šausmīgās sāpēs iekliedzās. Un tai pašā mirklī, it kā kliedziena nobijies, astoņkājis savus briesmīgos apkampienus palaida vaļīgāk un pacēla augstu pār sevi — gandrīz desmit metru — milzīgās, žņaudzēj­čūskām līdzīgās rokas.

Pavļiks novēlās smiltīs un, vēl neatjēdzies no pārcies­tajām bailēm, pirmajā brīdī neko nesaprata. Taču jau nākamajā mirkli viņš redzēja gluži tuvu pavīdam milzīgu neticami lielas zivs ēnu; tā apstājās virs Pavļika, bet zivs aste vārtu lielumā, plakaniski vēzēdamās no augšas uz leju, nemaz nesniegdamās līdz zēnam, tikai ar ūdens viļ­ņošanos vien atsvieda viņu atpakaļ pie cauruma kuģa bortā. Pavļiks viegli apmeta kūleni un apsēdās ar muguru pret kuģi.

«Kašalots!» viņš nočukstēja, tiklīdz bija paguvis pil­nīgi apskatīt savu negaidīto glābēju.

Viņa priekšā bija lielisks zobaino valzivju plēsīgās

apakškārtas pārstāvis, ne mazāk kā divdesmit piecus met­rus garš. Tā milzīgā, strupā, it kā no priekšas vertikāli no­šķeltā galva aizņēma apmēram vienu trešdaļu no visa ķermeņa garuma un bija gandrīz divus metrus resna. Gandrīz taisnā leņķī apakšā nokarājās garš, šaurs žoklis, pilns ar milzīgu, konusveidīgu zobu rindām. Mazās vērša ačeles abās pusēs galvai, redzot gardo medījumu, nikni zvēroja.

Jau visa kašalota galva bija apvīta ar astoņkāja res­najām rokām. Tās lāgiem atrāvās nost, un tad piesūcekļu izrautie kašalota ādas lēveri lidoja uz visām pusēm vai lāgiem atkal pielipa ienaidnieka ķermenim, to žņaudzot. Viens astoņkāja tausteklis — desmit metrus gara čūska — trāpījās kašalota atvērtajā rīklē un, it kā no­griezta ar šķērēm, konvulsivi raustīdamās, nogāja dibenā.

Kašalots laikam bija vecs pieredzējis cīnītājs. Viņa melno, zīžaini spīdīgo ādu kā milzīgas baku rētas klāja apaļas, dziļas iedobes, lielumā no pieckapeiku gabala līdz tējas tasītei — kolosālo galvkāju piesūcekļu pēdas. Dažas lielas rētas — valzivju mednieku harpunu pēdas — šķēr­soja zivs plato muguru un stāvos sānus. Pie pašas galvas vēl rēgojās atlūzis harpūnas gals, kas bija dziļi iecirties kašalota miesā. Otrs harpūnas gals, mazāks un tievāks, bija redzams milzīgā dzīvnieka sānos, tuvāk astei.

Tomēr šoreiz viņš bija sastapis acīm redzot ne mazāk piedzīvojušu un bīstamu pretinieku. Pazaudējis vienu taustekli, astoņkājis tikai uz mirkli palaida vaļīgāk pārē­jās un, izgrūdis no savas piltuves stipru ūdens strūklu, pārvirzījās kašalotam zem vēdera. Se viņš bija zināmā drošībā, jo kašalota briesmīgie žokļi nevarēja viņu aiz­sniegt. Atlikušās septiņas rokas apvija ienaidnieka ķer­meni un žņaudza to ar agrāko spēku. Cita pēc citas kā tērauda atsperes tās pašāvās gaisā, izraujot kašalotam ādas ripuļus un strēmeles un atkal pretinieku apvijot. As­toņkāja acis nekustīgas un niknas dega dzeltenām ugu­nīm, loki ap tām uzpampa. Viņš dziļi un spēcīgi elsoja, ūdens ieplūda galvkāja mantijā, draudoši piepūzdams viņa rumpi, un izšļāca no piltuves kā no spēcīga sūkņa, saceldams apkārt vērpetes, kurās virpuļoja sīkie jūras di­bena dzīvnieki, tukšas gliemežnīcas, ūdensaugu lēveri, oļi, smiltis un duļķes.

Vairs neredzēdams ienaidnieku un veltīgi klakšķinā­dams apakšžokli, kašalots sāka griezties uz vietas, ar asti aizķēra kuģa bortu un norāva no tā veselu blāķi ūdensaugu. Turklāt ūdens šalts nogāza Pavļiku zemē, taču viņš tūliņ atkal piecēlās sēdus un piespiedās pie kuģa zem tā korpusa apakšējā izliekuma, baidīdamies pakustē­ties. Nākamajā mirklī, acīm redzot sapratis, kur astoņkā­jis noslēpies, kašalots nolaidās dibenā un ar visu savu smagumu piespieda pie zemes ienaidnieka divus metrus garo ķermeni. Tomēr, saplacis zem kašalota vēdera, astoņ­kājis joprojām viņu žņaudza un plosīja viņa ādu. Tad ka­šalots, lēnām virzīdamies atpakaļ, sāka vilkt astoņkāji pa okeana dibena asajiem akmeņiem. Drīz astoņkājis sa­juta šā manevra postošās sekas. Viņa ļumīgo, recekļaino miesu klāja dziļi griezumi un rētas, atrāvās āda un gaļas gabali, un pats viņš pamazām aizšļūca no kašalota vēdera pie galvas, tuvāk tā briesmīgajiem žokļiem.

Lēni un nāvējoši kašalots virzījās tieši uz kuģi, uz to vietu, kur, šausmīgās bailēs sastindzis, Pavļiks vēroja šo zemūdens milžu kauju. Dzīvais kalns sāniski tuvojās zē­nam, draudot viņu piespiest pie kuģa sāniem. Viņš gribēja skriet uz kuģa priekšgalu, bet baidījās pat pirkstiņu pa­kustināt, lai nepievērstu sev satrakoto cīnītāju uzmanību. Pavļiks atskatījās atpakaļ, cerēdams iešmaukt sūces cau­rumā un noslēpties kuģa korpusā, taču caurums atradās pārāk tālu. Kašalotam vēl tikai mazliet jāpavelk savs me­dījums, un viņa briesmīgā rīkle un ne mazāk briesmīgās astoņkāja rokas atradīsies Pavļikam pavisam tuvu.

Pavļiks beidzot neizturēja, pielēca kājās un izmisumā sāka tvarstīties gar ūdensaugu, jūras liliju un hidropolipu stublājiem, cenzdamies uzrāpties pa tiem augšā. Viņš lū­koja atsperties ar kājām pret kuģa sāniem pieaugušajām gliemežnīcām, roku pirksti ieurbās nez kādās spraugās. Nāves šausmās, slīdēdams un krizdams atpakaļ, viņš ne­atlaidīgi rausās augšup, ar pūlēm iekarodams katru centi­metru. Viņš jau bija aizsniedzis gandrīz pusi no kuģa augstuma, kad kašalots viņu panāca. Ar briesmīgu spēku tas ietrieca viņam pa kājām. Kājas no nedrošā atbalsta nošļuka, ūdens augu pušķis no rokām izslīdēja, un, ap­griezies kā ap asi, Pavļiks ar seju un krūtīm uzkrita uz kašalota glumās muguras. Krītot viņš pamanīja, ka dažas astoņkāja rokas sakamptas milzīgajos žokļos un lielais galvkājis kā nevarīgs maiss palicis karājamies zem ka­šalota galvas. Pavļiks slīdēja gar kašalota sāniem lejup, bet tūlīt nezin kāpēc apstājās un palika uz vietas. Tai pašā brīdī kašalots nodrebēja, nikni metās no kuģa nost, aizsviezdams sakropļoto, tomēr vēl dzīvo astoņkāji, un neprātīgās dusmās sāka riņķot uz laukumiņa līdz ar Pav­ļiku, kas karājās pie viņa sāniem.

Nevarēja saprast, kas noticis. Pavļiks, neko nesajēg­dams un instinktivi turēdamies pie kašalota glumās mu­guras, pats to neapzinādamies, rūpējās tikai par to, lai nenokristu un nenokļūtu zem briesmīgās astes, kura ar drausmīgu spēku sitās pavisam tuvu.

Nākošajā mirklī kašalots šāvās augšup, tad metās le­jup, ar neticamu ātrumu drāzās šķērsām pār kuģi un aiz­joņoja okeana tumšajos dziļumos. Pēdējais, ko Pavļiks paguva ievērot, bija spilgtie gaismas stari no četrām la­ternām un četri cilvēku stāvi, vijīgo, čūskām līdzīgo taus­tekļu biezajā mudžeklī. Tad viss nozuda. Pavļiku apņēma bieza tumsa, kas ar nepārvaramu spēku spieda viņa krūtis un galvu, atsviežot atpakaļ kājas, it kā cenšoties viņu no­raut no zivs sāniem un iemest briesmīgajā, milzīgajā ga­ļasmašīnā aiz muguras . .. Pavļiks ar pūlēm piespieda galvu pie kašalota un nevarīgs, galīgi zaudējis spēkus, aizdarīja acis :..

XII nodala pakaļdzīšanās

Marats atvēra acis un vienaldzīgi palūkojās apkārt. Tad viņš strauji pacēlās un atsēdās uz gultas.

— Viņš aiznesa Pavļiku! — Marats izmisīgi ieklie­dzās. — Viņš to aiznesa! Glābiet Pavļiku, kapteini Ātrāk! Ātrāk!

Viena veļa Marats pietrūkās no gultas un metās uz durvīm, grasīdamies kaut kur skriet, kaut ko darīt. Ne kapteinis, ne zoologs, ne attālāk stāvošais komisārs nepa­guva viņu aizturēt. Bet tai brīdī durvīs parādījās Gore- lOvs, un Marats nokļuva viņa garajās, stiprajās rokās.

—   Ko tu runā, Marat? Kas aiznesis? Kā tu to zini? — satraukti vaicāja kapteinis un zoologs, atvezdami slim­nieku atpakaļ.

—   Es redzēju, — Marats murmināja, nespēcīgi atlaiz­damies atpakaļ gultā. — Kašalots … milzīgs … drāzās mums pāri… Pavļiks bija viņam mugurā …

Marats atkal noguris aizvēra acis. Viņa parasti mel­nīgsnējā seja kļuva pelēka un šķita — apziņa vēlreiz viņu atstāja.

Zoologs baltā uzsvārcī no jauna noliecās pār Maratu.

—   Ko tas varētu nozīmēt? — kapteinis vaicāja.

—   Protams, murgi, nekas vairāk, — sacīja Gorelovs.

—   Jā, laikam gan, — zoologs piekrita, berzēdams Ma- ratam krūtis. — Un tas rada man bažas, ka viņam ir smadzeņu satricinājums. Laikam no elektriskā cimda trie­ciena astoņkājis nāves konvulsijās sviedis Maratu pret kuģa sienu. Vismaz ne es, ne Skvorešņa kašalotu neti­kām redzējuši.

Slimnīcas kajītē ienāca okeanografs Selavins.

—   Jūs runājat par kašalotu? — viņš jautāja, caur šķībi uzliktajām brillēm palūkodamies zoologā. — Patie­sību sakot, arī es tādu eksemplāru visā savā mūžā abso­lūti nekad nebiju redzējis. Absolūti nekad!

Visi nesapratnē pavērās Šelavinā un pēc tam saska­tījās.

—   Par kādu kašalotu jūs runājat, Ivan Stepanovič? — zoologs jautāja.

—   Nu, par to pašu kašalotu, kas aizjoņoja man pāri kā traks, sajauca visus manus balonus, norāva boju ar batometriem … Vispār izjauca man šodien visu straumju pētīšanas darbu. Viņš tā drāzās, it kā viņam mugurā būtu ietriekta harpūna.

—   Kad tad jūs viņu redzējāt? — žigli iejautājās kap­teinis.

—   Pirms kādām trim stundām.

—   Kur jūs tai laikā bijāt?

—   Hidrofiziskajā stacijā numur trīs, dziļums trīssimt metru, astoņpadsmit kilometru uz dienvidaustrumiem no bāzes.

—   Kādā virzienā kašalots peldēja?

—   Varu pateikt precizi: no ziemeļiem uz dienvidiem.

—   Tiešā virzienā no astoņkāju noras uz staciju numur trīs! — pārsteigts sacīja zoologs. — Vai tā varētu būt vienkārša sagadīšanās?

Šai brīdī Marats dziļi ievilka elpu un lēni atvēra acis. Viņš mierīgi uzlūkoja visus apkārtējos un vājā, aprautā balsī sacīja, it kā turpinātu sarunu:

—   Es ļoti labi… skaidri redzēju — Pavļiks karā­jās … kašalotam pie sāniem. Kašalots aizdrāzās mums pāri… ne vairāk kā desmit, piecpadsmit metru … Viņam uz muguras… pie galvas… rēgojās nolūzis harpūnas gals.

—   Pareizi! — rokas noplatīdams, iesaucas Selavins. — Absolūti pareizi! Rēgojās! Patiesi harpūnas gals rēgo­jās! Tātad mēs esam redzējuši vienu un to pašu nelieti. Viņš man visu staciju sabojāja.

—   Bet kāpēc tad jūs neredzējāt Pavļiku kašalotam pie sāniem? — satraukts vaicāja zoologs.

—   Gluži vienkārši, kašalots varēja aizdrāzties garām, pavērsis pret Ivanu Stepanoviču otrus sānus, — kapteinis sacīja, tai pašā laikā domādams par ko citu.

—   Ko tagad lai darām? Nabaga zēns! — zoologs no­čukstēja, sažņaugdams dūrē bārdu. — Nabaga zēns! …

—   Protams, nevar būt šaubu: viņš jau sen paga­lam, — piebilda Gorelovs. — Ko tur var darīt?

Lieliem soļiem viņš staigāja starp gultām: četri soļi uz priekšu, četri — atpakaļ.

Komisārs strauji pagrieza sirmo galvu pret Gorelovu, un viņa jauneklīgajā sejā ar možajām acīm atspoguļojās patiess izbrīns.

Arī kapteinis tikpat pārsteigts pavērās Gorelovā un vaicāja zoologam:

—   Vai jūs, Lord, esat pārliecināts, ka zēns nav palicis uz kuģa vai tā tuvumā?

—   Pilnīgi pārliecināts! — zoologs atbildēja. — Iznī­cinājuši lielāko daļu astoņkāju un pārējos izgaiņājuši, mēs abi ar Skvorešņu rūpīgi apskatījām kuģi. Mēs redzējām sūces caurumu, ko Pavļiks bija atradis, redzējām neiedo­mājamu apmēru sakropļotu astoņkāji… — Un, it kā ne­gaidītas domas pārsteigts, viņš iesaucās: — Nu es sāku saprast! Kā tas tūlīt man neienāca prātā? Astoņkāji un vispār galvkāji taču ir iecienīta kašalotu barība. Un vie­nīgi kašalots spēja sakropļot, saplosīt tik milzīgu astoņ­kāji. Viss sakrīt, kapteini Nav šaubu, mums līdzās kuģa otrā pusē vienlaikus ar mūsu kauju notikusi kašalota kau­ja ar astoņkāji. Un mūsu nabaga Pavļiks kaut kādā veidā tajā piedalījies… to pārtraucis. Kašalots taču savu uz­varu nav pat izmantojis. Viņš medījumu atstājis, to pat nenogaršodams.

—  Tad ir skaidrs, ka Ivans Stepanovičs redzējis to pašu kašalotu, ko Marats, — domīgi sacīja kapteinis.

Gorelovs mitējās staigāt un, joprojām klusēdams, raudzījās kapteinī, juzdams, ka tūlīt izšķirsies Pavļika liktenis.

—   Nu, nekas! — beidzot, pacēlis galvu, sacīja kap­teinis. — Kašalots mums neizbēgs.

Gorelovs paskatījās pulkstenī — bija jau sešpadsmit ar dažām minūtēm — un steigā vērsās pie kapteiņa:

—   Atvainojiet, Nikolaj Borisovič. Es še ienācu, lai jums ziņotu, ka man jāiziet ārpus zemūdenes un jāpār­bauda, kā darbojas divas kreisās dīzes. Es šodien tās ap­skatīju no iekšpuses un no ārpuses. Dīzes liekas viegli aiz­sērējušas, un iespējams, ka vajadzēs izjaukt un iztīrīt. Atļaujiet, es tūliņ to izdarīšu.

—   Divas dīzes sabojājušās? — kapteinis strauji pie­vērsās Gorelovam. — Kad gan tas varēja notikt? Mēs taču še ieradāmies ar nebojātām dīzēm?

Gorelovs apjuka. Viņš smagi pamīņājās no vienas kā­jas uz otru un gausi sacīja:

—   Es jau agrāk ievēroju to darbībā kaut ko aizdo­mīgu …

—- Biedri kara inženier, — salti ierunājās kapteinis,

—   kāpēc jūs man to neziņojāt agrāk? Jūs neesat izpildījis viselementārākos kara kuģa kārtibas noteikumus kaujas apstākļos. Esmu spiests jums to aizrādīt! Biedri kara in­ženier, vai šīs dīzes pilnīgi sabojājušās vai ne? Un, ja ne, tad cik procentu jaudas tās zaudējušas?

Gorelova seju klāja sarkani plankumi.

—   Dīzes nav pilnīgi sabojājušās, biedri kaptein, un jaudas zaudējums niecīgs — pieci līdz astoņf procenti.

—   Labi! — kapteinis pievērsās abiem zinātniekiem.

—  Vai jūs varat uz kādu laiku atstāt bez uzraudzības sa­vus aparatus un ierīces?

—   Varam! — vienā balsī sekoja atbilde.

—   Zemūdene dzīsies pakaļ kašalotam. Sagatavo­jieties!

—   Urā, komandieri — vājā balsī iesaucās Marats. — Urā, dārgais komandieri

Kapteinis viņam uzsmaidīja un pievērsās Gorelovam.

—   Fjodor Michailovič, — viņš sacīja pieļāvīgākā batsī, — nekavējoties sagatavojiet dzinējus. Pat desmit procentu jaudas zaudējumam šai gadījumā nav nozīmes.

Gorelovs nobāla tā, kā tas reizēm noliek ar ļoti melnīg­snējiem cilvēkiem: viņa seja pieņēma pelēkdzeltenu vaska krāsu, bet vaigu kauli sakustējās un acis raudzījās stingri un apņēmīgi.

—   Biedri komandier, — viņš teica aiz uztraukuma mazliet aizsmakušā balsī, — kā vecākais mechaniķis uz­skatu par savu pienākumu jums ziņot, ka zemūdenei jā­paliek uz vietas. Doties ceļā ar neiztīrītām dīzēm ir pārāk riskanti. Sevišķi… kaut kāda puišeļa dēļ, kurš patiesībā droši vien jau sen pagalam …

Disciplinas sajūta, ar ko tā lepojas padomju jūrnieki, uzvarēja, un pēc pirmās neviļus kustības, kas atgādināja sagatavošanos lēcienam, Marats, izstiepies kā uzvilkta stīga, ar plaši ieplestām acīm palika nekustīgi guļam gultā. Zoologs kaut ko nomurmināja, lai gan nesaprotami, taču noteikti nikni. Komisārs klusēja, toties cieši lūkojās uz Gorelovu. Selavins samulsis mirkšķināja tuvredzīgās acis, kas skraidīja no Gorelova uz kapteini un atpakaļ, satriekts par tādu brīvu apiešanos ar «zemūdens dievu», kāds aizvien viņa acīs bija zemūdenes komandieris.

Kapteiņa seja palika salta, bet acis raudzījās stingri, tieši, un, kā aizvien šādos retos gadījumos, tas atstāja neparastu iespaidu.

—   Mums nav apspriede, kurā varētu kritizēt manus rīkojumus, — balsi nepaaugstinot, sacīja kapteinis. — Pa­pūlieties nekavējoties izpildīt manu pavēli. Dīzu darbība par desmit procentu pazeminātas jaudas robežās pilnīgi gulstas uz jūsu atbildību. Par kaujas apstākļos nepie­ļaujamu diskusiju jums tiks uzlikts disciplinārs sods. Jus varat doties uz savu posteni, biedri kara inženier.

Kapteinis cieši raudzījās Gorelovam sejā. Pēc tikko jaušama šaubu mirkļa, Gorelovs klusēdams palocījās un, galvu nolaidis, ar lielajām kājām sļūkdams, lēni izgāja no slimnīcas kajites.

* *

*

Stāvēdams centralajā postenī līdzās sardzes priekšnie­kam vecākajam leitnantam Bogrovam, zoologs sajiita vieglu grūdienu, ko izraisīja pirmais sprādziens zem­ūdenes priekšgala dīzē. Tas bija pulksten sešpadsmitos un piecpadsmit minūtēs. «Pionieris» mazliet nodrebēja un devās ceļā. Vecākais leitnants pagrieza vadības pults svi- riņu uz nākošo iedaļu. Sekoja jauni sprādzieni — cits pēc cita, aizvien biežāki, un zoologs jau sajuta vairs nevis atsevišķus grūdienus, bet sīkas, gandrīz nepārtrauktas trīsas.

No radiokabines caur atvērtajām durvīm atskanēja ve­cākā radista Pļetņeva balss:

—   Pavļikl … Pavļik! … Atbildi! . . . Runā «Pionie­ris» … Runā «Pionieris» …

Līdzās labajā pusē uz neliela galdiņa kursografs au­tomātiski atzīmēja uz kartes zemūdenes noieto ceļu. Tāds pats kursografs atradās uz galda pie vadības pults.

Posteņa vidū pie apaļa galda pār Sargasu jūras dibena reljefa zilgano karti bija noliecies kapteinis. Galvu nepa­celdams, viņš sacīja:

—   Aleksandr Leonidovič! Pamatvirziens — dienvidi, kurss līkloču, pēc katrām piecām minūtēm mainīt no sūd- west uz sūd-ost un atpakaļ. Izsūtīt izlūkus no abiem bor­tiem pilnā distancē. Korpusu sakarsēt, braukt tvaika ap­valkā, dziļums — piecsimt metru, ātrums — astoņas desmitdaļas. Jāņem vērā dīzes …

—   Klausos, biedri komandieri — atbildēja vecākais leitnants Bogrovs un precizi atkārtoja saņemto rīkojumu.

—  Lord, kādu ātrumu spēj attīstīt kašalots? — noklau­sījies leitnanta atbildi, vaicāja kapteinis.

—   Tas, kaptein, atkarīgs no iemesliem, — zoologs at­bildēja, — kas spieduši viņu bēgt, kā arī no dzimuma, vecuma, attiecīgā eksemplārā lieluma un spēka. Nobiedēts, pieaudzis, vidēji stiprs kašalota tēviņš nopeld no astoņām līdz desmit un pat līdz divdesmit jūdzēm stundā, bet ar harpunu mugurā, sāpju, izbaiļu un niknuma trenkts, viņš rauj laivu ar trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā. Spriežqt pēc Marata un Ivana Stepanoviča nostāstiem, cik liels bijis mūsu kašalots, viņš tagad, jādomā, noskrien ne ma­zāk kā trīsdesmit jūdzes stundā.

—- Tātad, — izsliedamies taisni, secināja kapteinis, — kašalots mums priekšā kādas sešdesmit vai septiņ­desmit piecas jūdzes. Ja vien viņš nav strauji mainījis vir­zienu, mums viņš jāpanāk ne vēlāk kā pēc divām vai div­arpus stundām.

Radiokabinē Pļetņeva balss monotoni atkārtoja:

—   Runā «Pionieris» … Runā «Pionieris» … Atbildi, Pavjik!… Atbildi!… Pavļik!… Pavļik!… Runā «Pio­nieris» …

Uz loka un jumola ekrana ņirbēja lielu un mazu zivju ēnas. Tās virzījās no zemūdenes priekšgala puses uz pakaļgalu un tur izgaisa kā nelieli bezveidīgi mākonīši. Zoologs nejuta ne mazāko pazīmju, ka zemūdene kustē­tos: pilnā gaitā nemanīja vairs ne kuģa korpusa satrici­nājumu, ne arī vieglas trīsas.

Pa to laiku, kā rādīja ierīces uz vadības pults, zem­ūdens kuģis, tinoties karsta tvaika apvalkā un izdarot ap astoņsimt sprādzienu minūtē, joņoja jau ar septiņdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā.

Ikkatrās piecās minūtēs «Pionieris», viegli pagriezda­mies, mainīja virzienu. Kursografs šos pagriezienus tūlīt atzīmēja kartē. Piepeši uz ekrana labā borta priekšā parā­dījās bieza, tumša masa, kas ātri virzījās zemūdenei šķēr­sām priekšā. Uz ekrana zem šās vietas tūlīt iedegās sar­kana spuldzīte un atskanēja automatisks trauksmes sig­nāls. Kā kapteinis, tā leitnants neko nedarīja, lai izvairī­tos no sadursmes ar šo masu, tikai uzmanīgi vēroja tās tuvošanos. Tieši pēc piecām sekundēm zemūdene pati pie­lieca priekšgalu un, mainot dziļumu, panira tieši zem blīva lielu zivju bara.

—  Arī automatizacija? — zoologs pārsteigts ievai­cājās.

Viņš pirmoreiz novēroja tik patstāvīgu zemūdenes rīcību.

—< Protams! — kapteinis atbildēja. — Ja piecās se­kundēs ultraskaņas prožektora membrānā kuģa priekš­galā nepārtraukti uztver signālus no kāda šķēršļa, kas atrodas tieši ceļā, tad automatisks mechanisms noraida signālu loka dīzēm, kuras mums aizstāj stūri, un zem­ūdene automatiski maina kursu brīvajā virzienā. Bet, kad otras membrānās priekšā, kas jaunajā kursā nomainījusi priekšgala membrānu, šķērslis izzūd, automatisks mecha­nisms ievada zemūdeni iepriekšējā kursā.

—   Lieliski! — iesaucās sajūsminātais zoologs. — Bet kāpēc tad tādā gadījumā vajadzīgs trauksmes signāls un sarkanā spuldzīte?

—   Tam gadījumam, ja zemūdenes komandierim ir kādi citi nolūki un nevis tikai vēlēšanās šo šķērsli apiet. Tāpēc arī automats gaida piecas sekundes.

Kapteinis atkal iegrima savos aprēķinos. Iestājās ilgstošs klusums.

Pēc īsiem starpbrīžiem no radiokabines atskanēja it kā nogurusī, vienmuļā Pļetņeva balss.

—   Pavļik! Atbildi, Pavļik! Runā «Pionieris» .. . Runā «Pionieris» .. . Pavļik! . .. Pavļik! …

—   Cik mēs esam nobraukuši taisnā līnijā, Aleksandr Leonidovič? — zoologs klusu vaicāja vecākajam leitnan­tam. — Mēs jau esam ceļā apmēram trīsdesmit piecas minūtes.

Leitnants uzmeta acis kartei zem kursografa un no­brauktā attāluma rādītājam.

—   Trīsdesmit vienu jūdzi, Lord. Ja mēs kašalotu pa­nāksim, tad, domāju, ne ātrāk kā sešdesmitajā jūdzē.

Zoologs sāpīgi saviebās un, nenovērsdams acis no ek­rana, jautāja:

—   Jūs šaubāties, vai mēs viņu panāksim?

Leitnants paraustīja plecus.

Smalki iepīkstējās tālruņa aparats.

Kapteinis ieslēdza reproduktoru un televizora ekrānu. Uz ekrana parādījās blāvi apgaismots tuneļa posms, apaļš kā nošķelts konuss. Daudzas taisnas caurules horizontāli stiepās no konusa pamatnes uz nošķelto virsotni. Šā tu­neļa krēslā starp caurulēm bija redzams cilvēka stāvs. Cilvēks, saliecies visneērtākā pozā, tur kaut ko darīja.

No reproduktora atskanēja aizelsusies, taču apmieri­nāta Gorelova balss:

—    Atļaujiet ziņot, biedri komandier. Es pamēģināju dīzes iztīrīt braucot, tās neizjaukdams. Tas man izdevās, un jūs varat kuģa ātrumu palielināt līdz maksimalajam.

Kapteiņa sejā pavīdēja pārsteigums un prieks.

—   Pateicos, Fjodor Michailovič! Tomēr jūs veltīgi riskējāt, dodamies šajā kamerā. Galu galā šie desmit pro­centi jaudas nav nemaz tik svarīgi. Nu, nāciet ātrāk lau­kā un, lūdzu, ierodieties pie manis.

—   Klausos, biedri komandier!

Izslēdzis reproduktoru un ekrānu, kapteinis pavērsās pret vecāko leitnantu un smaidīdams sacīja:

—   Nostādiet uz desmit desmitdaļām, Aleksandr Leo­nidovič! — un turpināja: — Tas ir gan mechaniķis! Viņš acīm redzot organiski nevar samierināties kaut vai ar vis­mazāko defektu savu mechanismu darbā. Tādēļ viņš bija gatavs pat uz nežēlību … uz tādu nežēlību! Manuprāt, tā jau ir kroplība, nedabiski izvērtusies profesionālā goda sajūta.

—  Vismaz padomju cilvēkam tas tiešām ir kas nenor­māls, — zoologs piekrita. Un, mirkli klusējis, piebilda: — Bet cilvēks, kas ir cietsirdīgs pret bērniem, allaž paliks man antipatisks. Jā!

Tērpies zilā kombinezonā, ar sarkanu, kvēpu planku­miem klātu seju un gandrīz melnām rokām ienāca Gore­lovs. Mazliet samulsis, taču jautri un atklāti viņš lūkojās kapteinim acīs.

Kapteinis sagaidīja viņu ar draudzīgu smaidu.

—   Nelāgi, nelāgi, Fjodor Michailovič! — viņš sacīja, paspiezdams Gorelovam roku. — Tur taču ir briesmīga temperatūra. Var izcept! Bet liekas astoņas vai desmit jūdzes pašlaik «Pionierim» nav tik svarīgas.

—   Lūdzu piedošanu, Nikolaj Borisovič! Es nevarēju pieļaut tādu stāvokli brauciena laikā. Bet sirds man ir laba, un karstuma es nebīstos.

Kapteinis brītiņu klusēja, tad lēni sacīja:

—   Jūs, Fjodor Michailovič, laikam gribējāt teikt, ka sirds jums vesela … Nu labi! Atgriezieties savā vietā. Un tomēr, — viņš pavīpsnādams piebilda, — rīt pavēlē gaidiet parādāmies savu vārdu …

Gorelovs klusēdams palocījās un izgāja. Kapteinis iegrima okeana dibena reljefa un straumju kartes aplū­košanā.

Augšā, ekrana jumolā, parādījās liela, gara ēna ar pareiziem un slaidiem apveidiem, iesmaila no priekšas un viegli noapaļota pakaļgalā. Mazs, līgans mākonītis figū­ras pakaļgalā ļāva precizi noteikt, kas īsti tā ir.

—   Virs mums tvaikonis, — sacīja vecākais leitnants. — Brauc uz Trinidadu vai Karakasu.

—  Vai arī to jums ziņo ultraskaņas prožektors? — neuzticīgi ievaicājās zoologs.

—   Nē! — vecākais leitnants pasmaidīja. — Bet šajā Atlantijas okeana tuksnesīgajā daļā tai virzienā, kurp ku­ģis brauc, ir tikai viens vairāk vai mazāk dzīvas satik­smes ceļš — no Londonas uz Dienvidamerikas ziemeļu krastiem: Trinidada—Džordžtauna—Karakasa.

Iestājās ilgstošs klusums. Ja uz ekrana nekustētos ēnas, varētu likties, ka zemūdene stāv uz vietas. Pat mo­notonie, apnicīgie Pļētņeva izsaucieni, šķila, saplūstam ar klusumu centralajā postenī un to netraucēja.

«Kas noticis ar Pavļiku?» zoologs domāja. «Kur viņš tagad atrodas? Vai viņš vēl dzīvs, nabaga zēns? Kāds brīnums, kāda nejaušība viņu noturēja uz kašalota. Ja taisnība, ka viņš uz tā atradies . .. Vai Maratam tikai ne­būs tā licies? Varbūt nelaimīgais bērns tagad guļ kaut kur pavisam citur — bezspēcīgs, nevarīgs, varbūt ievainots — un gaida glābiņu? . . .»

—  Atbildi, Pavļik! . .. Atbildi, Pavļik! … Runā «Pio­nieris» …

Zoologs nevarēja palikt mierīgi uz vielas. Viņam va­jadzēja kaut ko darīt, kaut kur steigties, skriet, meklēt… Šī bezdarbība, šis nedzīvais klusums un kuģa šķietami pilnīgi nekustīgais stāvoklis viņu nomāca.

—   Pavļik! Pavļik! Runā «Pionieris» … Runā «Pio­nieris» … Atbildi, Pavļik!

—   Piecdesmit minūtes, Aleksandr Leonidovič, — zoo­logs uzmeta acis pulkstenim. — Cik mēs esam nobraukuši taisnā līnijā?

—   Piecdesmit vienu jūdzi, Lord.

—   Un nekā neredz… Nekā neredz, — zoologs nopū­tās, sākdams atkal staigāt pa kajiti.

Bet pēc mirkļa viņš strauji apstājās.

—    Kaptein, ko jūs domājat darīt, ja, nobraucot vēl piecpadsmit, divdesmit un beidzot trīsdesmit jūdzes, mēs šo kašalotu neatradīsim?

Kapteinis pacēla galvu un klusēdams pavērās zoologā. Tad atbildēja:

—    Es krustām šķērsām pārmeklēšu tuvāko okeana ra­jonu, taču šo zvēru atradīšu. Man jāpārliecinās, vai zēns ir uz tā vai ne … Ja vien viņš nav no kašalota nokritis.. 7

Mirkli klusējis, viņš piebilda:

—   Es nesaprotu vienu: kāpēc Pavļiks nelaiž darbā ieročus? Viņa rīcībā taču ir ultraskaņas pistole un elek­triskie cimdi. Viņš taču teicami prata ar tiem rīkoties. Ko tas nozīmē? Varbūt viņš ievainots …

Zoologs, galvu nodūris, stāvēja uz vietas. Šķita, katrs kapteiņa vārds pārrāva kādu pavedienu viņa sirdī. Ai Pavļik, Pavļik . .. Tik jauks, tik labs zēns!

—   Atbildi, Pavļik! Atbildi, Pavļik! Runā «Pionieris»! Runā «Pionieris» … Runā «Pi. ..»

Piepeši radiokabinē rībēdams apgāzās krēsls, Pļetņeva apnicīgā balss aptrūka pusvārdā, uz acumirkli pārgāja neskaidrā murmināšanā, aizrāvās, un radists satraukti iekliedzās!

—   Runā, Pavļik! Es dzirdu! Es dzirdu!… Nāciet šurp! Šurp! Viņš runā!… Kur tu esi, Pavļik? Kur tu esi? Runā, es dzirdu!

Pa galvu pa kaklu visi, izņemot sardzes priekšnieku, metās no centrālā posteņa uz radiokabini.

XIII nodaļa UZ KAŠALOTA MUGURAS

Acis atdarījis, Pavļiks ieraudzīja to pašu tumsu, ko ar aizvērtām acīm.

Spēks, kas spieda Pavļiku lejup, bija kļuvis mazliet vājāks, un zēns ar pūlēm pacēla galvu. Kāds smags, melns priekškars bieži vien cirtās un nedzirdami dauzījās pret ķiveres priekšējo daļu, galva līdz ar ķiveri svaidījās uz priekšu un atpakaļ, brīžiem sāpīgi atsitoties ķiveres iekšienē.

Ūdens strūkla mīksti, tomēr spēcīgi spieda krūtis un galvu, atsviezdama atpakaļ brīvi kuļājošās kājas, tiecās aizraut zēnu prom un iemest melnajā bezdibenī. Zem Pav- ļika ritmiski šūpojās milzīga, gluma masa, pie kuras viņš tik neizprotami turējās, it kā pielipināts.

Pēkšņi viss noskaidrojās: viņš atrodas uz kašalota … Joņo okeana plašumos uz satracināta milzeņa, kas ar vienu varenās astes belzienu var pārvērst viņu pulverī, pat nesadragājot skafandru . ..

Pavļiku pārņēma šausmas, likās, ka samaņa atkal viņu atstāj. Izmisumā viņš ar krūtīm un galvu pieplaka pie zvēra. Spiediens un brāzmainie pretstraumes triecieni aiz kašalota stāvajiem sāniem atslāba. No zēna krūtīm izlau­zās vaids, taču jau pirmā skaņa, kas dobji atskanēja ķi­verē, viņu atskurbināja.

Viņš iekoda lūpā. Galvā pazibēja doma: varbūt dar­bojas radio un kāds viņu sadzirdēs? Patiesi: varbūt dar­bojas radio? Varbūt tas pats no sevis izlabojies? Un tai pašā mirklī no viņa lūpām izrāvās skaļš kliedziens — ce­rības un izmisuma sauciens:

— Viktor Abramovič! «Pionier»! Klausies, «Pionier»! Tas esmu es! Pavļiks! Glābiet! Palīdziet!

Lūpām drebot, Pavļiks sasprindzināti klausījās, cenz­damies uztvert kaut visvājāko atbalsi.

Tukšums un briesmīgs klusums, tāpat kā agrāk, viņu apņēma no visām pusēm .. .

Tad viņš atkal nolaida galvu uz kašalota muguras, aizvēra acis un sāka rūgti raudāt.

Tas nevilkās ilgi — tikai vienu vai divas minūtes. Raudas aprima pēkšņi un uzreiz. Negaidīta doma uzlies­moja tik spilgti, ka, likās, apgaismoja apkārtējo dzīļu tumsu.

Kašalots aiziet no zemūdenes aizvien tālāk un tālāk … Tā ir nāve … nāve … Un, jo tālāk, jo nāve drošāka. Ne­drīkst še palikt. Jātiek projām no kašalota. Kurp? Kur ir zemūdene? Kur to meklēt? Apkārt neizmērojami dziļumi. Bez gala! Bez malas! Bet augšup, augšup! … Tas ir pavisam tuvu! Pacelties augšā! Tur ir glābiņš! Tur brauc kuģi, tvaikoņi. Viņu ieraudzīs, izzvejos, izcels lau­kā … «No kurienes tu esi, puis? Kāds tev brīnišķīgs skafandrs! .. .»

Skaudrā izmisumā Pavļiks tikko neiekliedzās.

Nedrīkst . . . Nedrīkst. .. «No kurienes tu esi, puis?» «No PSRS. No padomju zemūdenes «Pionieris».» — «A, no PSRS? No padomju zemūdenes. Pastāsti, pastāsti.» Nedrīkst! Tad labāk mirt! Bet varbūt Pļetņeva patlaban radiokabinē nebija? Varbūt viņš bija izgājis un tagad at­griezies?

— Viktor Abramovič! . . . «Pionier»! Klausies, «Pio­nier»! Palīdziet! Tas esmu es! Pav|iks! Pavļiks! Palīdziet!

Viņam kļuva sevis tik žēl, ka lūpas atkal notrīsēja un sašķobījās gatavas raudām, un acis pildījās karstām, de­dzinošām asarām. Viņš iešņukstējās, bet tūdaļ atkal sa­valdījās un saspringti klausījās.

Atbildes nebija.

Nē, radio galīgi sabojāts. Ko nu darīt? Ko darīt? Pa­likt uz kašalota? Bet kur viņš aiznesīs? Apturēt viņu? Kā? Ar ko? Cimdi … Pistole .. . Tie ir nederīgi: laterna apdzi- susi, radio nedarbojas — tātad nav elektrības …

Pretim gluži tuvu garām aiztraucās milzīga ēna ar divām izliektām blāvi dzeltenu, spīdīgu zobu rindām. Uz mirkli pavīdēja baismīgā, lokveidīgā haizivs rīkle zem gara, uz priekšu izstiepta snuķa un gaišais, grubuļainais vēders. Pēc brītiņa tāda pati, bet varbūt jau redzētā hai­zivs parādījās no mugurpuses un sāniem, ātri panāca ka­šalotu un, pasitusies augšup, izliekusies lokā, appeldēja apkārt gluži tuvu Pavļikam, aizšāvās priekšā un griezās atpakaļ. Pēc pirmās haizivs no dziļumu tumsas, it kā tum­sas radītas, cita aiz citas parādījās aizvien jaunas zivis ar atplestām rīklēm un blāvi spīdīgām, trulām cūkas acīm. Mēmā rotaļā viņas šaudījās ap kašalotu un Pavļiku, sakļaudamās aizvien tuvākā un ciešākā lokā.

Kļuva tik gaišs, ka Pavļiks aiz sevis skaidri saredzēja milzīgu, sešus metrus garu asti, kas plakaniski cilājās uz augšu un leju — pavisam citādi nekā parastajām zivīm, kurām astes plakne stāv uz šķautnes vertikāli un kustas no labās uz kreiso pusi un atpakaļ. Tikai tagad, ieraudzī­jis, kā asti kustina kašalots, Pavļiks saprata, kāpēc tas virzījās uz priekšu tādiem asiem, straujiem lēcieniem.

Sev priekšā Pavļiks skaidri izšķīra nelielu, pavisam kādus divus metrus garu un apmēram metru augstu spuru, kas jocīgi kā cūkas auss slējās sānos, vidū starp muguru un vēderu. Pavļiks zināja, ka tur pie šīm

spurām atradās kašalota mazās vērša ačeles, sākās viņa nezvēra galva un briesmīgā rīkle.

Šķita, ka kašalots sāk uztraukties. Viņa milzīgā ķer­meņa kustības kļuva asākas, straujākas, varenā aste vē- zējās ar jaunu enerģiju, un straume sitās Pavļikam pretī ar tādu spēku, ka viņš tikai ar pūlēm jaudāja pieplakt pie kašalota muguras un noslēpt galvu aiz tauku paugura.

Haizivis neatstājās. Vai nu viņas nojauta milzeņa no­gurumu, vai paļāvās uz savu skaitlisko pārākumu, bet varbūt arī šās dziļūdeņu plēsoņas vispār mēdz izturēties citādi kā viņu virsūdeņu radinieces, kas nekad neiedro­šinās uzbrukt kašalotam, — taču bija redzams, ka vajā­šana turpinās ar pieaugošu neatlaidību.

Kašalots mainīja stāvokli. Viņš mazliet paslēja ķer­meņa priekšdaļu ar galvu un pa slīpu līniju devās aug­šup, strādādams ar asti kā ar milzīgu skrūvi. Varbūt vi­ņam bija jau laiks ieelpot svaigu gaisu, lai gan iespējams, ka viņš centās izvairīties no haizivju uzbrukuma un izkļūt no šiem bīstamajiem dziļumiem.

Haizivis laikam saprata kašalota nodomu. Jau pir­majā mirklī, kad tas izliecies traucās augšup, kāda no haizivīm, uzpeldēdama no apakšas, viegli pārmainīja vir­zienu, apsviedās uz muguras un palēkdamās ieķērās ka­šalotam spurā zem acs. Taču tai pašā mirklī milzenis ar tikko jaušamu kustību pagriezās un haizivi, kas karājās pie spuras, pēc inerces ierāva tieši kašalota atvēr­tajā rīklē.

Mirklis — un briesmīgie žokļi sacirtās, milaīgā hai­zivs tika pārgriezta kā zīmulis, un abas tās puses lēnām nogāja dibenā. Tai pašā brīdī otra haizivs nejauši no­kļuva zem kašalota astes un no tās belziena ar pārsistu mugurkaulu, saliekusies kā salauzta lelle, arī sāka grimt dibenā.

Pietika ar šiem diviem upuriem, lai novērstu visa bara uzmanību. Rijīgās plēsoņas nekavējoties metās virsū savu bojā gājušo ciltsmāsu ķermeņiem, kas vēl locījās.

Pa to laiku kašalots strauji peldēja augšup. Kļuva aizvien gaišāks un gaišāks.

Pēkšņi ūdeņi pašķīrās, un ar diviem spēcīgiem astes vēcieniem kašalots kā milzīga, melna svece_ gandrīz ar divām trešdaļām sava auguma izšāvās virs ūdens.

Uz īsu mirkli Pavlika galva parādījās virs kašalota saceltajiem viļņiem un tūdaļ atkal nozuda zem ūdens. Taču pietika ar šo mirkli, lai ieraudzītu virs ūdens vaira- kus kašalotiem raksturīgus fontānus, divas laivas ar cil­vēkiem un nelielu tvaikoni, kas pilnā gaitā brauca tieši uz Pav|ika pusi.

Kašalots gulēja virs ūdens gandrīz nekustīgi, izgrūz­dams nevis augšup kā visas valzivis, bet uz priekšu un sāniem smalku ūdens pilienu un tvaika fontānus, it kā garas, sniegbaltas strausa spalvas. Laikam viņš bija ļoti noguris, gribēja atpūsties un atgūt spēkus. Pavļika ķi­vere mazliet pacēlās virs ūdens, ai pukstošu sirdi zēns pagrieza galvu un pa acu galam pavērās atpakaļ.

Tvaikonis, palēninādams gaitu, uzmanīgi tuvojās. Pavļiks pamanīja kuģa priekšgalā harpunu lielgabalu.

Šeit virs okeana Pavļiks beidzot pirmoreiz varēja ap­skatīties un apjēgt savu neparasto stāvokli uz kašalota. Viņš aiz pārsteiguma iekliedzās.

Tagad Pavļiks saprata, kāpēc viņš tik cieši turējās uz kašalota. Neliels harpūnas gals, kas rēgojās kašalota sā­nos, nejauši bija iesprūdis gredzenā, kurā pie jostas bija karājusies cīņa ar astoņkāji pazaudētā dunča maksts. Harpūna tik cieši bija iespiedusies gredzenā, ka pat ūdens milzīgā pretestība kašalota trakajā skrējienā nevarēja no­raut Pavļiku nost. Tāpat vienīgi tagad Pavļiks pama­nīja, ka vadības pults vāciņš pie jostas nokarājās lejup, atsegdams pogas un sviriņas, ar kurām vadāmi skafandra mechanismi un aparati. Acīm redzot Pavļiks, vēl atraz­damies karavelas kravas telpās, steigā bija iegrūdis dunci nevis tur, kur vqjag, un nejauši nospiedis vāka pogu. Vāks atsities vaļā, atsedzot vadības pulti. Tagad, mechaniski aizvēris vāku, Pavļiks to tūlīt piemirsa, aizņemts ar vēro­jumiem virs okeana. Atskatījies viņš ieraudzīja, ka tvaiko­nis joprojām nedzirdami tuvojas kašalotam un ka tā priekšgalā pie harpunu lielgabala rosās ļaudis, laikam gatavodamies izšaut.

Pavļiks aizturēja elpu.

Tūlīt sekos šāviens. Kašalotu nogalinās. Viņu, Pav­ļiku, noņems.. . «No kurienes tu esi, puis?» Viņš taču nav vainīgs. Viņu virs ūdens uznesis kašalots. «Cik tev lielisks skafandrs, puis!» Svešie novilks skafandru.

«Pavļik, tā ir nodevība! Tā ir nelietība.» Tā sacīs kapteinis un visi… Tā teiks visi … Bet ko lai dara? Kašalots piej kusis — tas atpūšas, guļ, un briesmas nenojauš. Atāķēties no kašalota? Palikt vienam? Bet ko viņš darīs dziļumā bez gaismas, bez ieročiem, bez mechanismiem? Viņš aiz­ies bojā! Labāk kopā ar kašalotu: tas jau divi reizes Viņu Izglābis. Tikai neatdot skafandru, neatklāt…

— A-ā-āh!

Un nedomādams, neapsvērdams Pavļiks izmisīgi iekliedzās un no visa spēka trieca dūri pa harpūnas galu, pie kura viņš karājās.

Kašalots nodrebēja, metās sānis un, augstu pacēlis asti, cirta ar to plakaniski pa ūdeni ar tādu spēku un pēr­konīgu dārdu, it kā kaut kur līdzās pie pašas auss būtu atskanējusi apdullinoša zalve no vairākiem lielgabaliem. Nākamajā acumirklī, aiz sāpēm satracināts, milzīgais dzīvnieks strauji ienira dziļumā, paceldams virs ūdens vertikāli asti un ķermeņa pakaļējo daļu lidz ar Pavļiku, kas pie tās karājās.

Kā sastindzis, gandrīz bez samaņas Pavļiks gulēja uz kašalota muguras, slēpdams galvu aiz tauku paugura.

Pēdējā, varbūt vienīgā glābšanās iespēja bija zudusi! Viņš, Pavļiks, pats bija no tās atteicies, pats no tās aiz­bēdzis. Kur tagad traucas satracinātais kašalots? Cik ilgi vēl viņš, Pavļiks, spēs uz tā noturēties? Vai ilgi vēl pie­tiks gaisa skafandra balonā? Un pārtikas?

Domas par ēdienu negaidot atgādināja Pavļikam, ka viņš ir izsalcis. Pirms atstāja zemūdeni, viņš bija paēdis garšīgas un labas brokastis, bet kopš tā laika droši vien jau pagājušas kādas astoņas stundas. Viņa termoss pilns ar karstu kakao. Ar šo krājumu jāiztiek cik iespējams il­gāku laiku. Viņš ieņems tikai trīs četrus malkus — ne vai­rāk. Jātaupa.

Kašalots strauji devās uz priekšu nelielā dziļumā. Viņš vēl nebija nomierinājies un peldēja asiem, straujiem lēcieniem, dziļi zem sevis pavilkdams milzīgo asti un spēcīgi izmezdams to uz augšu. Bija diezgan gaišs, cik gaišs mēdz būt dienā Sargasu jūrā simt līdz simt div­desmit metru dziļumā: valdīja gaiša, koši dzeltena nokrēsla.

Pavļiks atvēra vadības pults vāciņu un nospieda ter­mosa aparata pogu. Tūlīt viņš sajuta pie lūpām pieskā­rāmies apa|u, gludu caurulīti. Pavļiks ar baudu norija dažus malkus.

lebididams savā vietā termosa pogu, Pavļiks pēkšņi palika ar atvērtu muti. Kāda nepiedodama muļķība! Viņš I.u'ii gribēja i/s;mkl «Pioniera» radiostaciju, bet viņa paša i'.uliii.ipai .iI . ieslēgts uz zoologa, Skvorešņas un Marata viļņiem I'ir nogrimušās spāņu karavelas viņš taču tikai ai tiem bija sarunājies! Ka viņš to nebija ievērojis?! Kā viņš varēja to aizmirst un izsaukt zemūdeni, nepārslē­dzies uz tās radiostacijas vilni?!

Drebošam rokām Pavļiks pataustījās pa vadības pulti  vienreiz… tad vēlreiz… Radioaparata sviriņa neatradiis sava vietā. Neparasti satraukts, Pavļiks salie­cas mii mēģināja saskatīt visu, kas atradās uz pults. Taču gaisma, kas šķita pietiekami spilgta, izrādījās mānīga: pusmetra atstatumā no pults neko nevarēja izšķirt.

«Kur gan tomēr palikusi sviriņa? Vai tiešām salauzta un norauta nost? Kā? Kad? Astoņkājis… Jā, jā, pro­tams … to izdarījis viņš . . .»

Pavļiks lēnām pārlaida metala pirkstus pār tukšo vietu starp skrūves svlriņu un laternas slēdzi. Pēkšņi sirds pamira. Stienītis, uz kura turējās slēdzis, bija sa­liekts, un slēdzis piespiests pie pults starp «iesi.» un «izsl.» pozicijām. Varbūt'tikai tāpēc nedeg arī laterna? Pavļiks sāka uzmanīgi atliekt un iztaisnot slēdzi. Tad vēl piesardzīgāk bīdīja to pa rievu uz poziciju «iesi.».

Spilgta gaismas strēle izšāvās no ķiveres laternas. Un tai pašā brīdī, it kā ar to saplūzdams, no Pavļika krū­tīm izlauzās prieka sauciens.

Kašalots, gaismas izbijies, metās sānis, bet Pavļiks šo lēcienu pat nepamanīja. Viņš skaļi un priecīgi smējās.

Kāda laime — gaisma! Kāds prieks — gaisma! Cik viegli un jautri ap sirdi! Bet tas taču nozīmē, ka ir elek­trība! Skrūvei ir enerģija! Arī radioaparatam! Urā! Urā!

Pavļiks atkal sāka jautri, laimīgi smieties, taču pie­peši apklusa, un viņa seja kļuva nopietna un norūpējusies.

«Radio laikam nestrādās, jo nav vadības sviriņas un viļņu pārslēdzēja. Jāpamēģina skrūve. Bet, ja tā darbo­sies, uz kurieni tad doties? Nu, par to domās vēlāk. Sā­kumā skrūvi.»

Pavļiks mēģinaja pārbīdīt skrūves vadības sviriņu pa loku uz «lēnas gaitas» pozieiju. Sviriņa nekustējās no vietas.

Pavļiks uzspieda stiprāk. Sviriņa gludi slīdēja, ne- knikšķēdama un neielēkdama dažādo pozieiju ligzdiņās. Noņēmis no jostas rezerves laterniņu, kas karājās auklā, Pavļiks nospieda pogu un pavērsa gaismu uz vadības pulti.

Palūkojies ciešāk, viņš ieraudzīja, ka radioapārata sviriņa atrauta tālu sānis un pagrūsta zem skrūves svi­ras, kas tāpēc pacelta augstu virs pozieiju loka un virzās brīvi, neieslēdzot ātrumus.

«Ak tu, nolādētais astoņkājis! Re, ko viņš izdarījis. Kā viņš dabūjis to gatavu?»

Pēc dažu minušu uzmanīga, pacietīga darba abas svi- riņas bija atvienotas un nostādītas savās vietās.

Pavļiks gribēja vispirms pārbaudīt radioaparatu — un nespēja. Izšķirošajā mirklī, pilns baiļu un cerību, viņš baidījās no šā pēdējā mēģinājuma. Beidzot ar drebošu sirdi Pavļiks tik tikko pieskārās radioaparata sviriņai un pārslēdza to uz «Pioniera» vilni.

—   Runā «Pionieris»! Pavļik! Atbildi, Pavļik! Pavļika acu priekšā viss sašūpojās. Viņš gribēja kaut

ko atbildēt, kliegt, taču asaras saskrēja acīs, kakls aiz­žņaudzās, un vienīgi aizsmakušas, neskaidras skaņas iz­lauzās no atvērtās mutes.

—   Atbildi, Pavļik! Atbildi! Runā «Pionieris»!

—  Tas esmu es! Tas esmu es, Pavļiks! Esmu šeit! Esmu šeit! .. . Palīdziet! . .. Palīdziet! .. .

Asaras plūda pār smaidošo, līksmo seju, viņa kliedzie­nus pārtrauca laimīgi smiekli.

—   Esmu šeit, Viktor Abramovič! Uz kašalota! Viņš

nes mani prom! Kur jūs esat? Kur jūs esat? Palīdziet!

*

*

Zemūdene izrāvās no tumšajām dzīlēm, vilkdama sev līdz īsu, ātri izklīstošu miglas asti. Kuģis traucās klusu un viegli, kā visuma bezgaisa telpā laikam traucas planētas.

Paniskās bailēs, sasprindzinādams visus savus milzu spēkus, gandrīz konvulsiviem lēcieniem kašalots metās atpakaļ dzi|umā.

Ķiverē atskanēja kapteiņa balss:

—   Pavļik! šī pakaļdzīšanās var vilkties nezin cik ilgi . . . Kašalots jānogalina, lai tevi no viņa noņemtu .. . Vai tu spēsi to izdarīt?

Pavļikam sažņaudzās sirds. Neatrazdams vārdus, viņš brītiņu klusēja, tad atbildēja:

—   Spēšu, biedri komandier! Tikai man viņa žēl . ..

—   Neko nevar darīt, Pavļik, — kapteinis sacīja. — Mēs taču nešausim uz viņu no ultraskaņas lielga­bala …

Iejaucās satrauktā Marata balss:

—   Atjaujiet, biedri komandier! Atļaujiet sacīt…

—   Runājiet, Marat, runājiet!

—   Patiešām, ļoti žēl. Kašalots divas reizes izglābis Pavļiku — no astoņkāja un no haizivīm. Lai viņš dzīvo, biedri komandier. Bet Pavļikam lieciet iedarbināt skrūvi ar pilnu ātrumu virzienā uz priekšu gar kašalota ķermeni Pav|iks viegli atrausies un aizlaidīsies no viņa astes.

Atkal atskanēja kapteiņa balss.

—   Pavļik, vai Marata priekšlikumu dzirdēji?

—   Dzirdēju, biedri komandier. Tas ir ļoti labi. Es tū­līt tā izdarīšu …

Pavļiks atvēra vadības pulti un izbīdīja ārpusē skrūvi un stūres. Tad sataustīja skrūves sviriņu un strauji pabī­dīja to uz galējo poziciju pa kreisi — «desmit desmitda­ļas» — pilnu ātrumu.

No negaidītā, stiprā rāviena Pavļikam acu priekšā viss satumsa un sagriezās. Tad viņš ieraudzīja strauji le­jup dzīlēs aiztraucam milzīgo kašalota ēnu, bet aizmu­gurē lēni tuvojamies zemūdeni kā kalnu ar daudzām pareizām, gareniskām rievām.

Zemūdenes labajos sānos atsitās vaļā platforma, at­vērās metala durvis. Pāriedams uz nelielu ātrumu un saliecies lokā, Pavļiks kā zivs ieslīdēja elektrisko spuldžu dzeltenīgās gaismas spilgti apgaismotajā, pla­šajā atverē.

XIV nodala DZIĻUMU BOMBARDĒŠANA

Centralajā postenī sardzes leitnants Kravcovs sēdēja pie vadības pults, domīgi vērodams ekrānu un tā jurnolu. Ekrana lauka zilgajā nokrēslā ņirbēja pretim traucošo zivju, galvkāju, visdažādākā veida un lieluma molusku tumšie silueti.

Zemūdene brauca ar sešu desmitdaļu ātrumu; piec­desmit piecas jūdzes stundā — tas bija vidējais kreisējo- šais ātrums, kuru ieturot nevajadzēja pārslogot eksploziju dīzes, sakarsēt kuģa korpusu un ietvert to tvaika apvalkā. Laiku pa laikam leitnants uzmeta acis mazo, zaļo spul­dzīšu zvaigznājiem, kas mierīgi spulgoja uz vadības pults un pie centrālā posteņa izliektās sienas un mierinoši vēs­tīja par normālu, netraucētu visu zemūdenskuģa mecha- nismu un agregatu gaitu.

Pēkšņi leitnants atģidās, pastiepa roku pie tālruņa pults, un viņa mierīgā seja atdzīvojās. Viņš nospieda pogu zem divpadsmitā numura, un tūlīt pultij līdzās iede­gās neliels, blāvi sudrabots ekrāns. Uz tā parādījās slim­nīcas kajite, vairākas gultas, divi guloši slimnieki un baltā uzsvārcī tērpies zoologs, kas pret blāvstikla spul­dzes gaismu vēroja kādu mēģeni. Zoologs pagrieza galvu un uzmeta ekranam jautājošu skatienu.

—   Piedodiet, Lord, — klusu, gandrīz čukstus vaicāja leitnants, — nevaru nociesties, neuzzinājis, kā iet Pav­ļikam.

Zoologs pamāja ar galvu.

—   Guļ, — viņš atbildēja tikpat klusu, pienākdams gluži tuvu pie ekrana un gandrīz pilnīgi to aizsegdams ar savu bārdu. — Guļ, taču ne visai mierīgi. Laikam nervi satricināti: brīžiem iekliedzas, pusmiegā paceļas sēdus, kaut ko murmina un atkal iemieg.

—   Nu, nekas … — ieteicās leitnants, bet nepaguva teikumu nobeigt.

Ārpusē pēkšņi atskanēja dobjš, taču spēcīgs grāviens, ko pavadīja īsi dārdi, kas nāca no hidrofona rupora. Ne leitnants, ne zoologs vēl nebija paguvuši no šī pārstei­guma atjēgties, kad milzīgais zemūdens kuģis pasitās ar priekšgalu uz augšu, tūlīt ienira atpakaļ dziļumā, tad, ātrumu nesamazinādams, atskanot nemitīgiem, dārdošiem grāvieniem, sāka drudžaini svaidīties, it kā neizprotams spēks to mētātu augšup, lejup un uz visām pusēm.

Zoologu no ekrana atsvieda uz tuvāko gultu. Leit­nants, instinktivi pieķēries pie grīdai pieskrūvētā galda kājas, noturējās savā vietā. Viņa skatiens krita uz nelielo, apaļo pulksteni, kas karājās pie sienas: bija tieši astoņ­padsmit. Mechaniski, vēl neapzinādamies, kas noticis, viņš ar brīvās rokas pirkstu nospieda trauksmes signālu: «Uzmanību! Visi savās vietās!»

Acumirklī visus zemūdenes gaiteņus piepildīja soļu dipoņa, tad uzreiz iestājās klusums, ko pārtrauca vie­nīgi bieži, dobji dārdieni.

Vēl turēdams pirkstu uz trauksmes signālā, leitnants pameta acis uz loka ekrānu un neizpratnē sastinga. Uz ekrana dziļā perspektivā, tajā joslā, kur no tālajām dis­tancēm sūtīja ziņojumus infrasarkanie kuģa izlūki, mutu­ļodams un augdams augumā, ar neparastu ātrumu «Pio­nierim» pretim brāzās milzīgs, melns mākonis. Mākonim pa priekšu, it kā ugunsgrēka triektas, joņoja neskaitāmu jūras dzīvnieku masas. Zemūdenei tuvākās zivis arī spēji pagriezās un vispārējā panikā traucās kuģim pretī.

—   Piedodiet, Lord … signāli … — ātri izmeta leit­nants un izslēdza tālruni un televizoru, atstādams zoo­logu pilnīgā neizpratnē un apjukumā.

Tūliņ pēc tam leitnants uz vadības pults vienu otrai pretī pagrieza divas sviras; uz vienas bija redzams uz­raksts: «Labā borta izlūks», uz otra — «Kreisā borta iz­lūks».

Mākonis uzreiz aizklāja šauru joslu ekrana priekšda­ļas augšpusē un jumola lejasdaļu.

—   Jods parāvis! Ko tas nozīmē? Vai tiešām zemūdens izvirdums? — pusbalsī nočukstēja leitnants, pārslēgdams zemūdeni uz atpakaļgaitu un tūlīt pilnīgi apturēdams dīzu darbību.

Gentralajā postenī aši ienāca kapteinis un, kuģim spēji apstājoties, sagrīļojās.

—   Kas noticis, biedri leitnant? — viņš jautāja, vēl stāvēdams durvīs.

—     Pēc aparatu ziņojumiem, biedri komandier, priekšā kaut kas nesaprotams un katrā ziņā draudošs. Tāpēc līdz jūsu rīkojumam es zemūdeni apturēju.

Kapteinis ieraudzīja uz ekrana ātri tuvojošos mākoni. Ārpusē joprojām atskanēja dobji dārdi, un tos pavadīja dunoņa hidrofona ruporā. Kuģi nemitīgi mētāja.

—   Labi darījāt, — kapteinis piekrita leitnanta rīcī­bai. — Kāds atstatums līdz skaņu avotam? Skaņu vir­ziens? — Viņš uzdeva steidzīgus jautājumus, turēdamies pie galda un uzmanīgi vērodams uz ekrana mutuļojošo miglu un neskaitāmos dzīvnieku pulkus, kas joņoja tai pa priekšu.

—   Trīsdesmit astoņas jūdzes! Tieši pretī! — ātri at­bildēja leitnants, uzmetis skatienu hidrofonam.

—    Izsauciet šurp Arsenu Davidoviču! Še viņam ļoti -daudz interesanta, — kapteinis sacīja, noliekdamies pār karti; viņš uzvilka uz kartes dažas līnijas, pavērās aparatos un izdarīja īsus aprēķinus. — Ko tas nozīmē? — viņš pēkšņi saslējās, un viņa seja uzreiz kļuva cieta kā akmens. — Skaņas taču nāk no mūsu apmetnes. No mūsu dziļūdeņu stacijas!

Šai mirklī centralajā postenī steidzīgi ienāca zoologs un vecākais leitnants Bogrovs.

Izdzirduši kapteiņa pēdējos vārdus, viņi ātri novērtēja stāvokli.

—   Nav nekādu šaubu, biedri komandier, — sacīja ve­cākais leitnants, — grāvieni nāk no mūsu apmetnes ra­jona. Tas viss ļoti atgādina zemūdens vulkānā izvirdu­mus ar dūņu, pelnu, sasmalcināta šūnakmens mākoni, kas paceļas no jūras dibena.

—   Jā, jā. .. — apstiprināja leitnants Kravcovs. — Tas arī man vispirms iešāvās prātā.

Kapteinis šaubās pagrozīja galvu un iegrima domās. Zoologs, acis nenovērsis, klusēdams raudzījās ekrānā.

Pirmie prātu zaudējušo jūras iemītnieku pulki tuvojās zemūdenei, jau divdesmit kilometru attālumā tos uztvēra ultraskaņas prožektori, kas pārraidīja viņu attēlus uz ek­rana apakšējās joslas.

Visiem priekšā, tuvāk ūdens virsai, kā bulta traucās smailpurņi delfini. Rotaļas viņiem tagad nebija prātā. Tikai paretam viņi strauji pacēlās augšā, palēcās virs ūdens, lai plaušās atjaunotu gaisa krājumu, un atkal aši devās tālāk. No viņiem neatpaliekot, joņoja tādi veikli pel­dētāji kā zelta makreles, bonitas, zobenzivis, barakudas, haizivis un daži prāvi kalmari. Izstiepuši kā caurules vi­sus desmit taustekļus, viņi traucās atmuguriski, iesūk­dami savās piltuvēs un pēc tam izgrūzdami spēcī­gas ūdens strūklas. Kādi trīsdesmit kašaloti, peldēdami bara, ar savām lielajām galvām kā ar taraniem izsvaidīja apkārtējos sīkos dzīvniekus, pēc tam aizmugurē kulstīja tos ar varenajām astēm. Aiz šiem plēsoņām un dziļumu valdniekiem zināmā attālumā, vienkopus vai izklaidus, cik jaudas joņoja pārējo pārbiedēto dzīvnieku masa, un katra grāviena dārdoņa it kā piešķīra tiem jaunu spēku un ātrumu. Viņu pēdējās rindas pamazām ietina draudī­gais mākonis, kas viņus bija panācis.

Jau dziļi šai mākonī iespiedušies izlūki pārraidīja no turienes uz ekrana daudzu bojā gājušo dzīvnieku ķermeņu neskaidros apveidus — šie dzīvnieki peldēja ar vēderiem uz augšu vai arī tos uz visām pusēm nesa neredzamas zemūdens strāvas un straumes, kas pēkšņi te bija ra­dušās.

Beidzot kapteinis pacēla galvu, acīm redzot pieņēmis kādu lēmumu.

— Lai arī ko tas maksātu, mums jāuzzina, kas tur notiek, — viņš vērsās pie visiem klātesošajiem centralaj[ā postenī. — Skaņu avots paliek vienā un tai pašā vietā. Tātad mums jāpiebrauc tam tuvāk vismaz vēl par desmit kilometriem — tādā distancē, no kuras varēs izmantot mūsu izlūkus, zemūdenei paliekot pietiekamā drošībā . . . Dodiet trīs desmitdaļas ātruma uz priekšu, Jurij Pavlo- vič, — viņš pavēlēja leitnantam Kravcovam.

Nepārtraukti šūpodamies, kuģis devās uz priekšu un drīz iekļuva paniski bēgošo dzīvnieku jūklī. Vēl pēc da­žām minūtēm mutuļojoša migla piepildīja visu ekrana loku un jumolu. Uz ekrana neaptveramās masās parādījās beigtas zivis, jūras eži, jūras zvaigznes, holoturijas, ofiu- ras, jūras lilijas, krabji, vēži, medūzas un sifonoforas. To vidū milzīgā daudzumā atradās sakropļoti, saplosīti dziļ­ūdeņu gorgonariju un jūras spalvu ķermeņi, ūdensaugu pušķi, kurus bija notraucis un aizrāvis līdz saviļņoto ūdeņu neparastais spēks.

Grāvieniem nemitīgi dunot, «Pionieris» lēnām virzī­jās cauri šim nāves un posta chaosam. Ar katru kilometru migla k[uva aizvien biezāka, aizvien necaurredzamāka abu izlūku infrasarkanajiem uztvērējiem. Kad izlūki at­radās vairs tikai divu kilometru attālumā no «Pioniera» agrākās apmetnes, grāvieni pēkšņi apklusa. Visi palika savās vietās, sasprindzināti klausīdamies un nogaidīdami, taču klusums joprojām palika netraucēts. Ar katru mirkli cilvēku sejas aizvien vairāk noskaidrojās, aizvien mierī­gāk pukstēja sirdis.

Klusumu pārtrauca leitnants Kravcovs.

—   Es saskaitīju simt četrdesmit divus grāvienus, — viņš sacīja kapteinim. — Pirmais atskanēja tieši pulk­sten astoņpadsmitos.

—   Labi! — kapteinis atbildēja. — Neaizmirstiet ierak­stīt to kuģa žurnālā.

Pa to laiku izlūki arvien vairāk tuvojās kuģa iepriek­šējai apmetnei.

—   Nolaidiet labā borta izlūku tuvāk dibenam, — kapteinis pavēlēja. — Lieciet tam labi izpētīt grunti.

Leitnants Kravcovs ievirzīja labo stūrratu jaunā pozicijā.

Ekrana labās puses augšējā josla kļuva aizvien tum­šāka, un tikko varēja izšķirt neskaidrās ēnas, kas slīdēja tai pāri. Beidzot tumsa tā sabiezēja, ka viss tajā izkusa un saplūda aklā vienveidībā. Šūpošanās neredzamajos zemūdens viļņos pa to laiku pamazām pierima, un kuģis mierīgi devās uz priekšu, pie kam tā kustība gandrīz ne­bija jaušama.

Leitnants tagad nenoņēma roku no stūrrata, uzmanīgi virzīdams izlūku gan uz vienu, gan otru pusi. Visi uz­manīgi raudzījās uz ekrānu, cenzdamies uztvert kaut jel kādu vieglu ēnu vai kustības zīmi. Taču uz ekrana vis­caur tumšā fona nerādījās nekas, ko varētu pamanīt cil­vēka acs. Bija skaidrs, ka infrasarkanie izlūki šajās duļ- ķēs ir pilnīgi bezspēcīgi.

—   Pacelt izlūku virs ūdens! — kapteinis komandēja. — Braukt ar ultraskaņas prožektoriem!

—  Tieši tā, pacelt izlūku virs ūdens! — atkārtoja leit­nants Kravcovs, pagriezdams un paceldams uz augšu kreiso stūrratu!

—   Sešas desmitdaļas ātruma — uz priekšu!

, — Tieši tā, sešas desmitdaļas ātruma uz priekšu! — noskaldīja leitnants, vienu pēc otra nospiezdams vairākus taustiņus uz vadības pults apakšējās klaviatūras un pār­bīdīdams sarkano sviriņu par trim loka iedaļām.

Ar divkāršu ātrumu «Pionieris» tagad traucās uz priekšu. Pēc piecpadsmit minūtēm prožektoru ultraskaņas stari iespiedās bijušajā zemūdenes apmetnes rajonā. Ek­rana apakšējā josla atguva savu parasto iezilgano krāsu — tiesa, mazliet tumšāku. Pēc kapteiņa pavēles zemūdenes ātrumu atkal samazināja līdz trim desmit­daļām, un prožektori sāka rūpīgi pārlūkot okeana dibenu. Uz ekrana parādījās pilnīgi nepazīstama aina. Tur, kur agrāk dibenu klāja jūras liliju, gorgonariju, vizošo jūras spalvu, dziļūdens korāļu saaudzē, kurā lodāja asinssar- kani vai bālgani krabji un vēži, mēļās holoturijas, zilās un sarkanās jūras zvaigznes, trauslās ofiuras, ar vese­lām daudzkrāsaino aktiniju rozetēm pušķotie vēži vien­tuļnieki, tur, kur agrāk tumsā nedzirdami kūsāja sav­dabīga dzīve, — tagad klājās vienmuļš, nedzīvs dūņu auts, pār kuru vietvietām pacēlās nelieli pauguri vai at­sevišķi pusapbērti un aplauzīti nodzisušo jūras spalvu pušķi.

Saraucis biezās, kuplās uzacis un saņēmis dūrē bārdu, zoologs klusēdams vēroja šo skumjo, nedzīvo tuksnesi.

—   Ja še bijis vulkānā izvirdums, — viņš beidzot sa­cīja, — kur tad lava? Kur ir pumeks un pelni? Kāpēc ārē­jie termometri nerāda ūdens temperatūras celšanos? Un beidzot, — kur tad ir krāteris?

—   Rau, kur krāteris! Un nevis viens, bet vairāki! — ieteicās vecākais leitnants, norādīdams uz tumšiem plan­kumiem ar neskaidriem apveidiem, kas bija redzami tā­lumā uz ekrana.

—   Skat, skat! To še ir daudz! — iesaucās leitnants Kravcovs. /

Un tiešām, kuģim virzoties uz priekšu, uz ekrana pa­rādījās aizvien vairāk un 'vairāk plankumu.

Tuvojoties priekšplānam, to apveidi kļuva mazliet skaidrāki, tomēr vēl nenogulušo dūņu mākuļi traucēja ultraskaņas prožektoru darbību. Taču bija pietiekami skaidri redzams, ka šo plankumu malas izveido gandrīz pilnīgu apli un plankumu centrā tumsa sabiezē kā dziļā piltuvē vai akā.

Drīz visu ekrana priekšējo daļu klāja plankumi, aiz­slīdēdami tam garām gan bieži cits pie cita, vietumis saplūzdami kopā un izveidodami milzīgus krāterus ar izrobotām, nevienādām malām, gan izkaisīti kā zirņi pa ekrana zilgano audeklu.

—   Taisni še atradās mūsu «Pionieris», — klusu sa­cīja zoologs, un, it kā atcerējies ko, strauji pagriezās pret kapteini. — Bet Gorelovs tik neatlaidīgi prasīja, lai zem­ūdene paliktu uz vietas . . . Kāda laime, ka jūs viņu nepa­klausījāt!

Neviens viņam neatbildēja.

Kapteinis stāvēja pie galda ar sažņaugtām dūrēm, pie­liecies ekranam un nenovērsdams no tā skatienu. Viņa nā­sis aiz apvaldīta iekšēja satraukuma iepletās, un viņš nobāla. Beidzot viņš asi un sausi uzsita ar sažņaugto pirkstu kauliņiem pa galdu un pagriezās pret aizmugurē stāvošajiem leitnantiem un zoologu.

—   Jūs sakāt — vulkāns? Izvirdums? — viņš jautāja skaļā, aiz uzbudinājuma dobjā balsī. — Se notikusi bom­bardēšana! Jūs saprotat? Bombardējuši mūsu zemūdeni, mūsu «Pionieri».

Un, it kā pēkšņi izjuzdams kaujas versmi, viņš strupi uzsauca leitnantam Kravcovam:

—   Pacelt abus izlūkus virs okeana! Piecus pacēlie- nus minūtē! Pacēlienu augstums — desmit metru! Pār­lūkot debesis!

Kamēr leitnants, cik ātri spēdams, darbojās gar izlūku stūrratiem un vadības pults klaviaturu, kapteinis piegāja pie tālruņa pults un nospieda kādu pogu.

Iedegās televizora ekrāns, un tajā parādījās kuģa priekšgala lielgabala telpa. Galvenais akustiķis Ci- žovs sēdēja savā krēslā bāls, tomēr mierīgs, uzmanīgi vē­rodams televizora ekrānu, kur parādījās kapteiņa attēls.

—   Sagatavoties kaujai! — līdz Cižovam nonāca kap­teiņa pavēlošā balss. — Mērķis — metāls, organika, stikls. Lidmašīnas vai kuģis. No ūdens — gaisa vidē. At­tālums un leņķis — pēc ekrana. Gaidīt manus rīkojumus!

Šai mirklī ekrana jumols uzreiz kļuva gaišāks, uz tā parādījās skaidras, zilas debesis virs rāmā okeana,

daži izklaidus mākonīši zenitā, uz rietumiem slīgstošs, mirdzoši dzeltens saules disks, tāls apvāršņa loks un mazliet augstāk, rietumos, trīs sīki krustiņi, bet zem tiem gandrīz gar pašu apvāršņa malu klājās viļņaina dūmu * svītra.

—   Ienaidnieks redzes lokā, — no televizora ekrana atskanēja mierīgā Cižova balss, — trīs lidmašīnas un zem tām acīm redzot viņu baze. Pašreizējā leņķī ultra­skaņas lielgabals mērķi neaizsniegs. Nepieciešams pie­braukt tuvāk.

Tas bija skaidrs arī pašam kapteinim. Tomēr nekādus rīkojumus par pretinieka vajāšanu viņš nedeva. Mirkli šaubījies, kamēr okeana virsma nozuda un atkal parā­dījās uz ekrana, viņš pārlaida roku pār matiem un ko­mandēja:

—   Ultraskaņas lielgabalu atlikt!

Abi leitnanti neizpratnē pavērās kapteinī.

—   Biedri komandier! — vecākais leitnants Bogrovs beidzot saņēmās, redzams, ar lielām pūlēm cenzdamies piešķirt savai balsij cik iespējams vairāk miera. — Mūs bombardēja. Mūs gribēja iznīcināt. .. Bez mazākā iemesla no mūsu puses! Un jūs atstāsiet šo nelietīgo uzbrukumu bez soda? Mums pietiek ar pusstundu, lai no šiem bandi- tiem paliktu pāri vienīgi putekļi!

Kapteinis silti pasmaidīja.

—   Es jūs, biedri, pilnīgi saprotu. Pilnīgi piekrītu jūsu sašutumam. Bet mums vissvarīgāk ir neatklāt ne sevi, ne savus ieročus līdz izšķirošajam brīdim, kas varbūt pie­nāks, kad ieradīsimies Vladivostokā. Ja ienaidnieks domā, ka mūs iznīcinājis, — jo labāk: varbūt viņš nomierināsies un vairs mums nesekos. Mūsu uzdevums, mūsu pienā­kums Dzimtenes priekšā ir pilnīgā slepenībā un pilnīgi neskartu nogādāt zemūdeni noteiktā termiņā Vladivos­tokā. Acīm redzot noslēpumu pilnīgi saglabāt mums nav izdevies. Bet, kā ienaidnieks uzzinājis mūsu precizās ko­ordinātes, tas ir galīgi nesaprotami.

—   Es zinu … — negaidot atskanēja vārga balss.

Visi strauji pavērsās pret durvīm un pārsteigti ierau­dzīja Pavļika tievo stāvu baltā, gandrīz līdz papēžiem garā kreklā. Atspiedies pret durvju stenderi, Pavļiks stā­vēja ar pusnolaistiem plakstiem un it kā miegā vērās uz

priekšu, cauri kapteinim, cauri centrālā posteņa sienai, cauri okeana ūdeņu dzīlēm — neizprotamā, nezināmā tālē.

—   Tagad es saprotu, — zēns klusu atkārtoja, kā laiz­damies snaudā. — Viņš man visu izskaidroja. Koordinā­tes … tās … tās … nosaka atrašanās vietu … vietu telpā … To man paskaidroja …

Viņš runāja nogurušā, dziestošā balsī, slīgdams aiz­vien zemāk un zemāk, un kad, gandrīz jau pavisam no­slīdējis, draudēja nokrist uz grīdas, līdzās ar troksni at­vērās durvis, apslāpējot viņa pēdējos vārdus. No galvenā mechaniķa dispečera kajites izsteidzās Gorelovs un metās pie Pavlika, skaļi iekliegdamies:

—   Pavļik mīļais! Kā tu še nokļuvi?

Viņš uztvēra krītošo Pavļiku, pacēla uz savām stip­rajām rokām un, spiezdams samaņu zaudējušo zēnu pie krūtīm, nesa viņu garām savai dispečera kajitei, garām galvenā elektriķa dispečera kajitei, cauri bioloģijas kabi­netam uz slimnīcas kajiti.

Viņam pakaļ aizsteidzās zoologs, kas pirmais atjēdzās pēc šā negaidītā skata.

Centralajā postenī vairākus mirkļus valdīja klusums.

—   Nobiedēja gan viņš ar savu ierašanos! — beidzot izmeta vecākais leitnants Bogrovs.

—   Jā… — lēni noteica kapteinis, joprojām lūkoda­mies uz durvīm. — Bet kādēļ pēkšņi kādam bija ievaja­dzējies skaidrot zēnam par koordinātēm?

Viņš pavērsās pret leitnantu Kravcovu un lietišķā balsī turpināja dot pavēles:

—    Aizvadīt zemūdeni piecdesmit kilometrus no tās bijušās apmetnes. Šai atstatumā, kuģi neapturot, kreisēt dažādos virzienos. Trauksmes stāvokli atcelt. Abus izlū­kus atstāt virspusē. Palēcieni — ne biežāk kā piecreiz minūtē, palēcienu augstums — ne vairāk par trim met­riem. Ja parādās kas aizdomīgs, uzmanīgi novērot ar iz­lūkiem un izsaukt mani. Lieciet vērā, biedri: mums tagad jābūt allaž modriem! Mūs meklē. Mums kaut kādā veidā seko viltīgs, stiprs un ļauns ienaidnieks. Ne mirkli ne­drīkstam aizmirst, ka šis ienaidnieks mums kaut kur uz­glūn, kgut kur gatavo slazdus. Mums tagad jābūt sevišķi modriem un uz visu gataviem. Tas jāpaziņo visai zem­ūdenes ekipažai, visiem zinātniskās ekspedicijas locek­ļiem. Pēc divi stundām, ja viss būs mierīgi, es sūtīšu vi­sus zinātniskos darbiniekus un daļu komandas savākt pēc bombardēšanas saglabājušās ekspedicijas mantas. Darbus nobeiguši, mēs brauksim tālāk pēc noteiktā maršruta.

pirmās daļas beigas

OTRĀ DAĻA O K E A N A NOSLĒPUMS

O K E A N A

NOSLĒPUMS

I nodaļa ekskursija

Ja paraugās uz Atlantijas okeana dibena reljefa karti ar gaiši zilgano, seklo ūdeņu joslu gar triju kontinentu piekrastēm, ar platām, zilām lielo dziļumu joslām un tumšziliem visdziļāko okeana vietu plankumiem, — tūdaļ duras acīs garā, zilā vidējo dziļumu lenta. Turoties okeana vidū un gandrīz precizi sekojot abu Ameriku lī­kumotajai krasta līnijai, šī lenta nepārtraukti stiepjas no okeana ziemeļu robežām pie Islandes salas līdz dienvi­diem, kur Atlantijas ūdeņi saplūst ar Antarktikas ūdeņiem.

Pie ekvatora šajā lentā iespiežas tumšzils plankums, iegarens kā artilērijas lādiņš, — tā ir viena no dziļākajām Atlantijas ieplakām. Sās ieplakas augšgalā atrodas ievē­rojamā Romanšas bedre, kas it kā piespiež zilgano joslu aizlūzt un krasi pagriezties no ekvatora tieši uz dienvi­diem. Šī zilganā lenta ir pazīstamā Atlantijas kalnu grēda jeb slieksnis. Tā paceļas divus līdz trīs tūkstošus metrus virs līdzenā, mazliet ieslīpā okeana dibena, kas plešas ab- pus kalnu grēdai pieci līdz seši tūkstoši metru dziļumā no ūdens virsas.

Reizēm šajās zilajās ieplakās sastopami tumšzili plan­kumi, tas ir, vēl lielāki dziļumi — seši, septiņi un pat vai­rāk nekā astoņi tūkstoši metru.

Kas tad īstenībā ir šī zemūdens kalnu grēda? Ar ko tā līdzinās un ar ko atšķiras no kontinenta kalnu grēdām? Kāda tai nozīme dziļumu temperatūras un sāļuma sadalē? Kā tā ietekmē virsējo un dziļumu straumju virzienu? Vai vienādi dzīves apstākļi abās šās kalnu grēdas pusēs — austrumos un rietumos?

Uz visiem šiem jautājumiem zinātne varēja atbildēt ļoti nepilnīgi un ļoti nedroši. Okeāns stūrgalvīgi un neat­laidīgi glabāja savas dzīves un savas strukturas noslēpu­mus. Cilvēka acij tie nebija pieejami. Lai noteiktā vietā uzzinātu okeana dziļumu, pētniekam vajadzēja no kuģa klāja uzmanīgi atritināt kilometriem garu dziļumu lotes tērauda trosi, kurai galā smaga gremde un gara caurule grunts paraugu noņemšanai, kā arī pašnoslēdzējs bato- metrs ūdeņu paraugiem un apkritīgs termometrs ūdens temperatūras mērīšanai.

Sī operācijā vilkās stundām ilgi, prasīja sarežģītas, speciālās ierīces, ilgstošas kuģu pieturas, prasmīgu ma­nevrēšanu un tomēr dažreiz, pēkšņā viesulī vai kļūmīgi manevrējot, pārtrūka trose un pazuda lote. Cik gan šādu mērījumu varēja izdarīt visu valstu okeanografu ekspedi­cijas, sākot no Kuka līdz mūsu dienām? Un cik gan pre- cizi un pilnīgi varēja būt šie pētījumi, ja īsti drošas meto­des, mašīnas un instrumenti radušies tikai pēdējos piec­desmit vai septiņdesmit piecos gados? Pat desmit tūkstoš mērījumu visai astoņdesmit divu miljonu kvadrātkilo­metru lielajai Atlantijas okeana platībai ir niecīgs dau­dzums: viens mērījums uz astoņtūkstoš kvadrātkilomet­riem! Bet tādu mērījumu visos okeānos un jūrās bija izda­rīts pavisam tikai kādi piecpadsmit tūkstoši. Par okeana dibena reljefu tas var dot tādu pašu priekšstatu, kādu pa­staigā gūtu akls milzis, kura solis līdzinās vairākiem sim­tiem kilometru: viņš pārkāps pār Uralu kalnu grēdu, to pat nepamanīdams, un vēl arvien domās, ka pastaigājas pa lielo Eiropas-Azijas līdzenumu," gludu kā galds.

Tikai samērā nesen līdz ar eholotes rašanos stāvoklis ievērojami uzlabojās, taču vienīgi tajās okeana joslās, ku­ras vairāk vai mazāk šķērso regulārās kuģu satiksmes līnijas. Pārējās okeana daļas — nepārredzamas un tuk­snesīgas — vēl gaida speciālās ekspedicijas un pētniekus Bet vai drīz sagaidīs — nav zināms. Kapitālistiskās val­stis, kam pieder okeānu krasti, tik ļoti aizņemtas, nemitīgi gatavojoties kariem vai piedaloties bruņotos «incidentos», ka zinātniskiem darbiem, kam nav tiešas militāras nozī­mes, tām «trūkst» līdzekļu.

Padomju zemūdene «Pionieris» jau piekto diennakti, ieturēdama trīs desmitdaļas maksimalā ātruma, uzmanīgi soli pa solim pēta Atlantijas okeana zemūdens kalnu grēdu tās lielajā lokā, kas stiepjas no Sargasu jūras līdz ekvatoram. Gan paceļoties virs kalnu grēdas, gan braucot gar tās rietumu vai austrumu nogāzēm, gan metot plašus lokus gandrīz virs paša okeana dibena milzīgos, pieci līdz seši tūkstoši metru lielajos dziļumos, zemūdene ar ultra­skaņas prožektoru un infrasarkano izlūku palīdzību re­dzēja daudz ko tādu, par ko zinātniekiem okeanogrāfiem bija tikai neskaidra nojauta vai arī pilnīgi aplams priekš­stats.

Regulāri ik pēc sešām stundām zemūdene pietuvojās okeana dibenam vai kalnu grēdas nogāzei, zemūdenes me­tālā borts atvērās un laukā izgāja profesors Lordkipani- dze un okeanografs Šelavins, kurus pavadīja brīvprātīgi palīgi no zemūdenes komandas. Viņi izdarīja dažādus pētījumus: Šelavins ņēma grunts un ūdens paraugus, mē­rīja temperaturu, pētīja straumju stiprumu un virzienu; zoologs novēroja, okeana dibena un dziļūdens iemītnieku dzīvi, ķēra un kolekcionēja tos. Reizēm visi apvienojās un devās nelielās pastaigās pa okeana dibenu vai kalnu grē­das nogāzēm, saceldami savā ceļā vieglos mutuļos globi- gerina dūņas, kas še lēnām veidojas — viens centimetrs tūkstoš gados — galvenokārt no foraminiferu grupas mik­roskopisko dzīvnieku — globigerinidu kaļķa skeletiem.

Okeana dibenā nereti gadījās šauras, garas un dziļas iegruves, lai gan visumā pilnīgi pareizs izrādījās nodibi­nājies uzskats, ka lielos dziļumos zemes virsma ir līdzena. Zemūdens kalnu grēda savā miljoniem gadu ilgajā pastā­vēšanas laikā okeana dziļumos pārklājās ar biezu sīko dzīvnieku palieku slāni, kas nogludināja visus nelīdzenu­mus, smailās virsotnes, bezdibeņus un aizas, padarot kal­nus par augstieni ar nolaidenām, acij nepamanāmām no­gāzēm. Tāpēc visi bija pārsteigti, kad ultraskaņas prožek­tori pirmoreiz atspoguļoja uz ekrana kailu peizažu, kas at­gādināja aizu izvagotu kalnu zemi. Šis atklājums ārkār­tīgi satrauca Šelavinu, un viņš lūdza kapteini apturēt zemūdeni netālu no kalnu grēdas un iekārtot še staciju.

No izejkameras iznāca septiņi cilvēki: zoologs, Šela­vins, Marats, Pavļiks, Matvejevs, Skvorešņa un Gorelovs. Kuģa komandā katram zinātniekam tagad bija savi seko­tāji: Matvejevs un Skvorešņa aizrāvās ar okeanografijas jautājumiem un kļuva cītīgi Šelavina skolnieki un paligi; ne mazāk dedzīgi jūras bioloģijas un zooloģijas pie­lūdzēji kļuva Marats, Pavļiks un visiem par izbrīnu Gorelovs.

Jāteic, ka cienījamais zoologs bija visai pārsteigts par to uzmanību, kādu viņa mīļajai zinātnei aizvien atklātāk izrādīja Gorelovs. Pēc tam kad zemūdene bija aizbraukusi no Sargasu jūras, jau pirmajā dziļūdeņu stacijā, kad zoo­logs kopā ar Ma'ratu un Pavļiku atstāja «Pionieri» un devās ekskursijā pa okeana dibenu, viņi sastapa Gorelovu, kas atgriezās zemūdenē pēc dīzu ārējās apskates. Gore­lovs īsi sveicināja zoologu, paceldams roku, un jau apstā­jās uz platformas, gatavodamies ieiet kamerā. Bet tad, piepeši pārslēdzis savu radiotelefonu uz zoologa vilni, viņš vislaipnākā tonī lūdza atļauju pievienoties zinātnieku sabiedrībai, paskaidrodams, ka patlaban viņam esot daudz brīva laika un būtu liels prieks piedalīties tik interesantā zinātniskā ekspedicijā.

Antipātijās pret Gorelovu taisnprātīgajam zoologam bija visai stabilas, un saskarē ar šo cilvēku viņš vienīgi centās nepārkāpt pieklājības robežas, tomēr atteikt Gore­lovam nebija nekāda pamata. Ar smagu sirdi zoologs pie­krita viņa līdzdalībai ekskursijā.

Pievienojies ekskursijai un nepārtraukti sajūsmināda­mies par savdabīgo, drūmo ainavu, kur visapkārt mirgoja daudzkrāsainas zivju uguntiņas, Gorelovs cītīgi meklēja zoologam jaunus okeana dibena dzīvnieku eksemplārus. Viņš izspieda okeanografam grunts paraugu stabiņus, jo­kojās ar Maratu un Pavļiku un ekskursijas beigās ārkār­tīgi iepriecināja zoologu, veikli noķerot pilnīgi jaunas su­gas meduzu, kura, pamanīdama draudošās briesmas, iera- kās dūņās un jau divas reizes bija aizlaidusies no paša zoologa. Zinātnieku šis atradums sajūsmināja, un viņš par to Gorelovam ļoti pateicās.

No šās dienas Gorelovs ar neslēptu interesi un patiku sāka piedalīties visās zoologa zemūdens ekskursijās Vēl vairāk — viņš sāka pat lasīt grāmatas par jūras zooloģiju un bioloģiju, katru brīvu brīdi pavadīja bioloģijas labo­ratorijā un interesējās par visu, ko darīja zoologs. Pēdē­jais, redzēdams, cik jautras un draudzīgas attiecības no­dibinājušās starp Gorelovu un Pavļiku, brīžam domāja, vai nav bijis pārāk pārsteidzīgs savos slēdzienos par Go­relovu un viņa nežēlību pret bērniem.

«Visādi jau atgadās!» zinātnieks domāja. «Karavīri ir skarbi, taisni cilvēki. Viņi spriež citādi. Viņiem pirmā vietā darbs, zemūdenes labklājība, bet cilvēks, pat bērns var dažreiz atrasties otrā vietā . .. Tāda ir viņu profesija,» viņš nopūtās.

Galu galā Gorelovs kļuva ne vien ciešams, bet pat vē­lams zoologa zemūdens ekskursiju dalībnieks. Šodien, kad zemūdene apstājās, — jeb, kā hidrologi mēdz teikt, ieņēma dziļūdeņu staciju, — pie kalnu grēdas, kas še bija aizu un bezdibeņu izrobota, Gorelova līdzdalība ekskursijā iz­rādījās ne vien vēlama, bet arī liktenīgi nozīmīga.

Labā garastāvoklī visi gatavojās atstāt zemūdeni. Še­lavins jau bija paguvis pastāstīt, cik liela zinātniska no­zīme ir šāsdienas ekskursijai.

— Mēs tagad varēsim pierādīt, — viņš priecīgs un satraukts stāstīja, uzvilkdams izejkamerā skafandru, — ka arī okeana dibenā darbojas postoši spēki! Jā, jā! Vai jūs varat to iedomāties? Jūras dibens ir nogulumu un nevis postījumu valstība, teica vecais Zupans. Kate­goriski apgalvoja. Absolūti! Okeana dibenā, viņš teica, valda mūžīgs miers, nekustība. Še nav, viņš apgalvoja, ūdens cirkulācijās, kas uz sauszemes izskalo un pārnes veselas kalnu grēdas. Jūras dibena straumes nav ņema­mas vērā, jo ir pārāk gausas. Še nav arī atmosfēras cir­kulācijās, kas šīs kalnu grēdas izvējotu. Še miljonu gadu ritumā no okeana virsējiem ūdens slāņiem kā rāms, ne­pārtraukts lietus līst vienīgi sīksīko augu un dzīvnieku organismu paliekas. Un vienīgi šis nogulumu process raksturīgs jūras dibenam — apgalvoja Zupans.

—- Bet pēc būtības viņam taisnība, — zoologs piebilda.

ar elektrisko adatu cieši savienodams smagā zābaka virsu. — Jāiziet tikai uz cieta pamata, un mēs tūdaļ par to pārliecināsimies …

Vēl nebeidzis savu repliku, zoologs to tūliņ nožēloja: Selavina seja viņš saskatīja dedzīgus iebildumus.

—   Jā, jā, jā! Tūlīt mēs izkāpsim uz cieta pamata. Bet par ko mēs pēc pusstundas pārliecināsimies, atļaujiet jau­tāt? Mēs pārliecināsimies, ka jūras dibens nav tikai no­gulumu valstība, bet tur notiek ari postījumu procesi! Mēs to jau redzējām uz ekrana, bet tūliņ ieraudzīsim paši sa­vām acīm. Jā-a!

—   Bet kas tad šajos procesos vainojams, jo okeana dibenā patiesi nav ne vēju, ne upju? — Gorelovs jautāja, pārbaudīdams savu mugursomu ar skābekļa krājumu, iekams uzvilka skafandra vesti.

—    Vēju nav, bet upju vietā ir straumes! — Šelavins atcirta, sašūdams ar elektrisko adatu bikses. — Jautājums tikai par šo straumju stiprumu un pastāvību. Atļaujiet jums atgādināt, biedri Gorelov, ka okeanogrāfijā zina pie­tiekami daudz gadījumu, kas atļauj spriest par dziļūdeņu straumju ietekmi uz jūras dibena reljefu.

Gorelovs paklanījās ar komisku nopietnību, uzskatī­dams šo atgādinājumu kā cieņas pierādījumu viņa erudi- cijai okeanogrāfijā, starp citu, diezgan apšaubāmai vis- siem un arī viņam pašam. Zoologs smaidīja, Marats iesānis klusu iespurdzās, bet Šelavins, vērsdamies pie Go­relova, turpināja tikpat iekaisis.

—   Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit trešajā gadā Bike- nens jūras šaurumos starp Kanariju salām divtūkstoš metru dziļumā atrada dibenu pilnīgi bez dūņām, kamēr ap šīm vietām divtūkstoš piecsimt metru dziļumā viņš šīs dūņas konstatēja visur. Tur sastopami zemūdens bezdi­beņi un stāvas klintis, gluži tādas pašas kā uz sauszemes. Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit sestajā gadā līdzīgus no­vērojumus izdarīja admiralis Makarovs ar kuģi «Vitjaz» Laperūzas jūras šaurumā. A'ī Indijas okeānā starp Se- šelu salām un Saiadamala sēri tūkstoš septiņsimt metru dziļumā dibens izrādījās piln gi bez dūņām, lai gan citās vietās, turpat tuvumā, okeana dibenu klāja dūņas. Ko pierāda visi šie un daudzi cili novērojumi, atļaujiet jums jautāt? … Tie pierāda, ka šajās vietās, pat šādos dziļu­mos plūst kaut kādas straumes — nevis virsējās vēju straumes, bet tieši paisuma un bēguma straumes, kas darbojas gan augšā, gan dzijumā, nevis gadījuma rak­stura, bet pastāvīgas, mūžīgas . . .

—   Piedodiet, ka jūs pārtraucu, biedri Seiavin, — iejaucās Skvorešņa, stāvot pie savas atvērtās mugurso­mas, kas vēl karājās pie kameras sienas. — Cik stundām paredzēts skafandros uzlādētais skābeklis? — viņš jau­tāja Matvejevam, kura pienākums bija uzraudzīt visus ūdenslīdēju piederumus.

—   Kā vienmēr, Andrej Vasiļjevič: sešām stundām — sešas patronas.

—   Tātad ar saspiesto gāzi?

—   Saspiesto …

—   Pārmainīt! Pielādēt katru skafandru ar sešām šķidrā skābekļa patronām. Žiglāk!

Matvejevs gan brīnījās, taču skriešus atstāja izejka- meru.

Skvorešņu apbēra ar jautājumu krusu:

—   Kāpēc, Andrej Vasiļjevič? Kāpēc tik lielas rezer­ves? Vai vērts tādēļ aizkavēties?

Ar plašu žestu Skvorešņa šos jautājumus pāradresēja Selavinam.

—   Lūdzu, — viņš noducināja, pavīpsnādams garajās ūsās, — pēc paskaidrojumiem griezieties pie Ivana Ste- pano,viča …

Šelavins, uzģērbis vienīgi metala bikses, stāvēja, mulsi mirkšķinādams gaišās skropstas.

—   Nesaprotu . . . Absolūti! Kāpēc pie manis?

—   Atļaujiet, Ivan Stepanovič! Nupat taču tieši jūs tik dedzīgi mūs brīdinājāt, kādas kalnu augstienes, bezdi­beņi, klintis un aizas mūs sagaida! Jābūt uz visu gata­viem. Sajās zemūdens Svebēs laikam arī apmaldīties nav grūti. Ko? Kā jūs domājat?

Šelavins, viegli smaidīcams, pamāja ar galvu.

—   Es pilnīgi atbalstu jūsu iniciativu, Andrej Vasiļ­jevič.

* * *

Pēc piecpadsmit minutēn visi izgāja uz platformas, kas atradās desmit metru virs dibena. Ultrajaudas pro­žektora stars ar pūlēm izlauzās caur duļķem, ko, zem­ūdenei apstājoties, bija sacēluši dizu sprādzieni.

Sāka strādāt skrūves, un visi lēnām aizpeldēja pār okeana dibenu ar vienu desmitdaļu tnaksimalā ātruma. Duļķes drīz palika aiz muguras. Ķiveru laternas ar spilg­tiem, dzelteniem konusiem apgaismoja tumšo plašumiJ vairākus desmit metrus uz priekšu.

Laiku pa laikam zoologs aši nolaidās dibenā, izrāva kaut ko no dūņām un ar gaviļu saucieniem savā milzīgajā ekskursiju somā iebāza ieguvumu — vijīgu, trīcošu vai ļumīgu kā želeja.

Attālāk labajā un kreisajā pusē zibēja Gorelova, Ma­rata un Pavļika zvaigznītes. Šelavins ar Skvorešņu un Matvejevu bija aizgājuši priekšā un vīdēja kā neskaidri, dzelteni miglāji.

Paretam atskanēja izsaucieni un zoologa palīgu jau­tājumi. Pēkšņi Marats iesaucās:

—   Ascidija, Arsen Davidovič! Milzīga, balta ascidija! Pirmo reizi tādu redzul Vai to paņemt?

—   Kāda tā izskatās?

—   Ļoti skaista! Atgādina grieķu krūzi bez kakliņa Un uz gara stiebra …

—   Ko tu saki, Marat? — zinātnieks sāka uztraukties.

—  Ja tā ir Hipobitija kalikoda, tad es tevi par tādu atra­dumu tūlīt nobučošu!

Visu ekskursijas dalībnieku smieklu pavadīts, viņš traucās pie Marata.

—   Pusvalsts atdotu, lai šo skūpstu ieraudzītu, — Go­relovs smējās, — skūpstu caur divām ķiverēm!

—   Sliktākā gadījumā Marats man uzticēsies uz kre- dita, — zoologs atjokoja. — Par sūkļveidīgo, visdziļāko ūdeņu ascidiju, kāda līdz šim atrasta vienīgi Klusā okea­na ziemeļu daļā, man nav žēl pat. . . persiešu ķēniņa pusvalsts. Nu, protams! — viņš iesaucās, pienācis pie Marata un nolaizdamies gandrīz līdz pašam dibenam.

—  Tā ir viņa! Tā ir viņa — skaistule! Padomju zinātnes vārdā izsaku tev pateicību, /Varat. Dod, dod to šurp! Uz­manīgi! Apejies uzmanīgāk ar kājiņu, tā ir ļoti trausla . ..

—   Stāvi! Stāvi! — šai mirklī atskanēja Gorelova sa­trauktais bass. — Turu aiz astes! Ātrāk šurp, Arsen Da­vidovič! Liekas, jaunums! Ierakās dūņās. Ašāk! …

Zoologs ātri aizlrauca uz pretējo pusi, kur Gorelova gavilējošā balss solīja viņam jaunus priekus.

Tādā rosmē ātri un nemanāmi aizlidoja divas stundas, un, pilnīgi negaidot, atskanēja Skvorešņas balss:

—   Ko tad jūs tā atpaliekat, biedri? Mēs jau esam uz kalnu grēdas. Ir gan še brīnumi! Ātrāk šurp! Peilēju vir­zienu . . .

Vēl pēc kādas pusstundas visi sapulcējās uz augsta, apaļa laukumiņa, ko no visām pusēm kā sargi ielenca kāda cieta kalnu ieža kolonas.

—   Pievērsiet uzmanību, biedri, — Šelavins paskaid­roja, — uz laukumiņa dūņu nav! Tas ir līdzens un tīrs kā galds. še, tūkstoš pieci simti sešdesmit metru virs okeana dibena līmeņa, neapšaubāmi plūst straume un šīs dūņas aiznes. Un tā, protams, ir paisuma un bēguma straume, jo ūdens virsslāņu straumes tādā dziļumā vairs nav ma­nāmas, bet dziļumu straumes tādam darbam ir pārāk vā­jas. Paisuma un bēguma straumes izskalo visus bezdibe­ņus, aizas un ieplakas, nomazgā kalnu smailes, virsotnes un klintis. Ir ļoti svarīgi, biedri, labi izpētīt šo rajonu. Ierosinu izklīst uz visām pusēm — uz ziemeļiem, dienvi­diem un rietumiem. Austrumos nav ko meklēt: no turienes mēs nākam un nekā, izņemot līdzenu jūras dibenu, tur neredzēsim.

Tā arī izdarīja. Uz rietumiem dziļāk kalnu grēdā, tās eju labirintos trijatā aizgāja Šelavins, Gorelovs un Pav­ļiks; uz ziemeļiem — zoologs un Matvejevs; uz dienvi­diem — Skvorešņa un Marats.

Zoologs ar Matvejevu tūlīt izzuda no redzes loka, iegriezdamies pirmajā ejā pa labi. Skvorešņa un Marats pacēlās dažus desmit metrus augstāk gar stāvu sienu un arī drīz nozuda.

Šelavins lēnām apgāja apkārt platformai, ar cirvīša pietu izklaudzinādams akmens kolonas un sienas.

—   Interesanti, — viņš murmināja, — interesanti. Hm… Hm…

—   Kas jus tur ieinteresējis? — Gorelovs vaicaja.

—   Vai jūs zināt, kas tas ir, atļaujiet jautāt? — Šela­vins vaicāja, nošķēlis kalnu ieža gabaliņu un uzmanīgi to aplūkodams laternas gaismā. — Granits, mīļais! Abso­lūti! Acīm redzot kalnu grēdi izcēlusies vissenākos laikos magmas izvirduma rezultātā . . . Nu, nu . .. Ļoti intere­santi!

Viņš iebāza granita gabaliņu somā, kas karājās aiz muguras, un devās tālāk gar līdzeno, blāvi spulgojošo, it kā nopulēto melno sienu.

Pavērās plaša eja tieši uz rietumiem.

— Lieliski! — Šelavins noteica. — Tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Iesim pa šo aizu, kamēr varēsim. Ska­tieties zem kājām — ka neiekrīt . ..

Viņš pirmais iegāja ejā, kuras platums še sasniedza apmēram trīsdesmit metru. Abās pusēs bija redzamas melnas granita sienas — tīras, blāvi vizmojošas, ar gaiša kvarca graudiņiem. Reizēm pāri ceļiniekiem kā daudzkrā­sainas uguntiņas pārlaidās dziļūdens dzīvnieki — zivis, vēzīši, moluski. No dūņām tīrajā aizas akmens dibenā uz nelieliem izciļņiem un sienu grumbuļiem zvilnēja dziļ­ūdeņu aktinijas, lēni rāpoja jūras zvaigznes un ofiuras ar stariem, kas bija biezi sazarojušies un atgādināja mež­aines. Tomēr ne holoturiju, ne jūras ežu, ne citu dūņu dzīvnieku neredzēja.

Vietvietām sienas sanāca tuvāk, pārkārās pār gājēju galvām, nogriezās te uz vienu, te otru pusi. Tad šajās melnajās, drūmajās spraugās kļuva baisi. Vispār aizas dibens bija diezgan stāvs, vietām to klāja milzīgi klints- bluķi, kuriem vajadzēja rāpties pāri, turoties pie izciļņiem. Klintis mijās ar dziļām gravām vai plašām ieplakām, ku­rās Pavļiks nolaidās, sirdij neviļus sažņaudzoties bailēs. Dzīvās, krāsainās uguntiņas pamirgoja arvien retāk, aiza kļuva aizvien drūmāka un tuksnesīgāka.

Cilvēki gāja klusēdami, sarunājās maz. Reizēm bija dzirdamas aprautas frāzes, ar kurām apmainījās zoologs ar Matvejevu un Skvorešņa ar Maratu. Šelavins ātri so­ļoja pa priekšu, un tikai paretam atskanēja viņa vārdi: «Uzmanīgi! Krauja! Pagrieziens! Kritums!» Pēc katriem divi vai trīs simti metriem Silavins apstājās, iedarbināja hidrometriskos sparniņus straumes noteikšanai, tad gāja tālāk. Gāja cits aiz cita — priekšā Šelavins, aiz viņa Pav­ļiks; gājienu noslēdza Gorelovs. Dodamies pāri kādai ne visai augstai kraujai, Pav^k' uzrāpās uz liela klintsbluķa, kas gulēja ceļā, un atgrūiies lēca pakaļ Selavinam.

Klintsbluķis sašūpojās, un tūdaļ aiz muguras atskanēja Gorelova apspiestais kliedziens:

—   Ak, velns parāvis!

Pavļiks atskatījās. No aizas dibena pacēlās vieglas duļķes.

—   Ko jūs sacījāt, Fjodor Michailovič? — viņš ievai­cājās.

Atbildes nebija, dzirdēja tikai elsas un neskaidru mur­mināšanu.

—    Kas jums noticis, Fjodor Michailovič? — nobažījies jautāja Pavļiks, uzkāpdams atpakaļ uz paugura.

—   Pavļik! — beidzot atskanēja Gorelova aizsmakusi balss. — Panāc šurp! Palīdzi!

Pavļiks izbijās. Pieturēdamies pie paugura nelīdzenās virsmas, viņš ātri uzrāpās virsotnē. Lielā akmens, pār kuru viņš tikko bija pārrāpies, vairs nebija. Apakšā ne­skaidri rēgojās milzīgs bluķis, un zem tā zilgani spīguļoja metāls.

—   Kas jums gadījās? Vai esmu jums vajadzīgs? — atskanēja Šelavina balss.

—   Nekas sevišķs, — aizelsdamies atbildēja Gorelovs. — Mani notrieca zemē akmens. Man tūlīt palīdzēs Pav­ļiks. Pavļik, nāc ašāk šurp!

Pavļiks ātri noskrēja np paugura un no visa spēka uz­gūlās akmenim, kas bija piespiedis Gorelovu pie kraujas. Kopīgām pūlēm viņi nogrSda smago bluķi, un Gorelovs vaidēdams un tusnīdams piecēlās kājās.

—   Jā! — Gorelovs sacīja, sakārtodams savu ska­fandru. — Pamatīgs akmen iņš! … Uz sauszemes no ma­nis būtu palicis vienīgi slapjums. Un arī te, zem ūdens, man būtu klājies plāni, ja nebijis skafandra. Nu, Pavļik, paldies! Mēģināsim panākt fyanu Stepanoviču.

Acīm redzot Šelavins jau bija gabalā, jo viņa uguntiņa vēl ilgi nerādījās. Gorelovs laizdams laikam bija satriecis kāju pret savu metala apvalku un tagad gāja lēnām, maz­liet klibodams. Tomēr par sāpēm viņš nežēlojās.

Laiku pa laikam pavērās sānejas — gan platas, gan šauras kā spraugas. Piepeši io kādas sānejas izlēca mil­zīgs, sarkans krabis uz garān, stiprām kājām un augšup paceltām varenām spīlēm. Krabja lielais, bruņu plāksnēm klātais rumpis uz posmainajān kājām šūpojās kā šūpulis

Melnās, tālu uz priekšu izbīdītās acis raudzījās spīvi, it kā saniknotas par neaicinātajiem viesiem. Nobīlī Pavļiks sa­stinga uz vietas, un vienā mirklī plata un resna spīle sa­žņaudza viņa kāju zem ceļgala kā tērauda knaiblēs. At­skanēja skaudra metala šņirkstoņa un gurksti. Likās, ka skafandrs nokrakšķēja. Krabis ar visām astoņām kājām atspērās un strauji parāva Pavļika kāju. Pavļiks ieklie­dzās un, līdzsvaru zaudējis, pakrita.

Gorelovs, kas bija aizgājis dažus soļus priekšā, pa­griezās atpakaļ un, izrāvis cirvīti, metās krabim virsū. Nelaizdams vajā Pavļika kāju, krabis pacēlās uz savām izstieptajām kājām vēl augstāk un draudīgi paslēja pretī Gorelovam otru spīli. Cirvītis sparīgi nolaidās un ar vienu cirtienu to nocirta pavisam nost. Tikai pēc tam krabis Pavļiku atlaida un neiedomājami ātri iešmauca tai pašā ejā, no kuras tik negaidīti bija parādījies. Tas viss ilga ne vairāk par minūti, un, ja nebijis nocirstās spīles, kas vā­ļājās uz akmeņainā dibena, Pavļikam tas viss būtu šķitis kā smags murgs.

—   Kāds briesmonis! — viņš nomurmināja ar nobā- lušām lūpām. — Viņš mani nogāza … nogāza . ..

—   Nieki, Pavļik, — Gorelovs viņu mierināja. — Es domāju, ka tu pakriti drīzāk aiz pārsteiguma nekā no krabja rāviena. Nu, kā tu jūties? Mums jāsteidzas.

—   Raug, raug, Fjodor Michailovič! — nobijies ieklie­dzās Pavļiks, piespiezdamies pie Gorelova un rādīdams uz eju, kur tikko bija noslēpies krabis.

Starp klintsbluķiem, kas bija sablīvēti pie ieejas šau- 'rajā aizā, Gorelovs ieraudzīja vairākus pārus spīdošu acu un virs tām daudz kustīgu spīļu.

—   Iesim ātrāk no šejienes projām, Pavļik, — Gore­lovs sacīja. — So riebekļu te laikam daudz. Labāk ar vi­ņiem neielaisties.

—   Nu, ko jūs tur velkaties, atļaujiet jums jautāt! — pēkšņi viņu sarunā iejaucās Selavina balss. — Kas tie par krabjiem? Neesat tos redzējuši, vai, atļaujiet vaicāt? Nāciet ātrāk šurp! Esmu atklājis ko ārkārtīgu! Ļoti bagā­tas zelta atradnes! Milzīgi, brīnišķīgi tīrradņi. Paziņošu kapteinim un palūgšu šurp ļaudis no zemūdenes. Es uz brītiņu jūs izslēgšu un savieiošos ar vadības centrālo pos­teni. Bet jūs skrejat šurp pie manis …

—   Bet… atļaujiet, atļaujiet! — Gorelovs iesaucās.

—  Ivan Stepanovič! Vai jūs tālu no mums esat aizgājis?

Atbildes nebija. Acīm redzot Šelavins jau bija atvieno­jies un pārslēdzies uz zemūdenes vilni.

—   Nu kā tā var! — Gorelovs pukojās. — Un ja nu viņš iegriezies kaut kur sānejā? Kur viņu tagad lai meklē?

—   Pagaidiet brītiņu, — .atskanēja zoologa balss.

—  Viņš parunās ar zemūdeni un atkal savienosies ar jums.

—   Nu labi, — Gorelovs piekrita. — Iesim lēnām uz priekšu, Pavļik.

Viņi devās tālāk. Pavļiks tagad tik tikko spēja tikt lī­dzi Gorelovam, kas kliboja viņam pa priekšu. Zēns jau sāka pagurt.

Piepeši kaut kur priekšā labajā pusē atskanēja dobjš dārdieris, tad aizdunēja tālumā un ātri noklusa.

Gorelovs ar Pavļiku neizpratnē apstājās.

—   Kas tas varētu būt? — Gorelovs klusu ieteicās.

Satraukti viņi devās tālāk. Gāja klusēdami, neviļus

palēninādami soļus, bažīgi atskatīdamies uz melnajām akmens sienām, uz klinšu grēdām, kas šķila mānīgi dro­šas, uz vietumis nokarenām akmens sienāņi- Dibens bija akmeņains, bez dūņām, bet ūdens apkārt neizprotamā kārtā kļuva manāmi duļķaināks. Zeltaini dūņu mākoņi viļņiem plūda pa aizu pretī Gorelovam un Pavļikam, aiz­vien biezāk ietinot visu apkārtni. Iešana kļuva aizvien grūtāka, divu triju metru attālumā vairs neko nevarēja saskatīt. . .

Gorelovs apstājās. Pavļiks bailēs piespiedās pie viņa.

—   Kāpēc ivans Stepanovičs klusē? — gandrīz čuk­stus ievaicājās Gorelovs. — Vai tiešām viņš vēl nav bei­dzis sarunu ar zemūdeni? Es viņu izsaukšu. Tā ir nejē­dzība — tā novilcināt!

Viņš nospieda pogu uz vadības p.ults sava patronsomā un klausījās. Atbildes nebija. Gorelovs pasa'uca pie tāl­ruņa zoologu un pastāstīja, kas noticis.

—   Ko tas varētu nozīmēt? — domīgi atbildēja zoologs.

—   Jāsavienojas ar zemūdeni. Varbūt viņi vēl sarunājas ar Ivanu Stepanoviču.

Uz zoologa izsaukumu atbildēja sardzes priekšnieks vecākais leitnants Bobrovs. Tas paziņoja, ka esot sarunā­jies ar Selavinu pirms desmit minūtēm un uz viņa pieprasījumu gatavojoties aizsūtīt viņam piecus cilvēkus no ko­mandas.

Uzzinājis, ka Šelavins uz izsaukumu neatbild un ka tieši pirms desmit minūtēm bijis dzirdams kāds grāviens, vecākais leitnants pavēlēja nekavējoties pārtraukt zinātniskos darbus, visiem ekspedicijas dalībniekiem sapulcē­ties kopā un uzsākt okeanografa meklēšanu. Turklāt ve­cākais leitnants piebilda ka viņš pamudināšot norikoto nodaļu atrak atstāt zemūdeni un lūdza nozīmēt cilvēku, kas viņiem peilētu no tās vietas, kur sapulcēsies visi eks­pedicijas dalībnieki.

Drīz augstienē virs aizas starp dūņu mākoņiem parā- dījas divi miglaini oranžas krāsas plankumi. Tie ātri lai­dās lejup, kļūdami arvien gaišāki, un pēc mirkļa aizas di­benā līdzās Gorelovam un Pavļikam stāvēja zoologs ar Matvejevu.

Lai cik uztraukts bija zinātnieks, viņš vairākkārt lika Gorelovam un Pavļikam aprakstīt krabja ārieni, lielumu, krāsu un uzbūvi, nožēlodams, ka viņam pašam nav izde­vies šo briesmoni redzēt.

—   Tu saki, krabis bija tev līdz ceļiem? Tātad apmē­ram četrdesmit centimetru augsts … Liels liels .. . Tiesa, pie Japanas krastiem dzīvo krabis piknogons, kura aug­stums sasniedz metru. Bet spēks! Drosme! Nē, nē! Tas ir tiešām neparasts gadījums! Ai, cik žēl, ka man neizdevās viņu redzēt! Starp citu, tie ir ļoti gudri dzīvnieki. Taču visinteresantākais, ka pie šā drosminieka drīz ieradās viņa biedri. Vai par to jūs esat pilnīgi pārliecināti? Vai neesat kļūdījušies? Varbūt jums tikai tā likās?

—    Nē, nē, Arsen Davidovič, mēs abi skaidri redzē­jām! — aši apliecināja Pavļiks.

—   Ak, cik-interesanti! Cik žēl!

Augšā parādījās vēl divi oranži plankumi, un dibenā nolaidās Skvorešņa ar Maratu. Drīz pēc viņiem ieradās no zemūdenes izsūtītā nodaļa komisārā Sjomina vadībā. Nodaļai bija līdzi kapļi, lāpstas, terenita patronas, kā arī spēcīgs rotējošs prožektors, kas varēja noderēt par tālu saredzamu bāku, un kaste ar akumulatoriem. Vadību pār apvienoto nodaļu uzņēmās komisārs.

Pēc Gorelova ziņojuma varēja spriest, ka laikā, kamēr Pavļiks atsvabināja Gorelovu no klintsbluķa un cīnījās

ar krabi, Šelavins nav varējis pārāk tālu aiziet no saviem ceļabiedriem. Viņš katrā ziņā atradās kaut kur tuvumā — galvenajā vai kādā no tuvākajām sānaizām, rietumos no sapulcēšanās vietas.

 Komisārs ātri noorganizēja meklēšanu. Desmit cilvekiem vajadzēja pārmeklēt tuvākās sānaizas — piecas no labās puses un piecas no kreisās, katrā aizā pa vienam cilvēkam. Komisārs pats uzņēmās galvenās aizas pārmek­lēšanu tālāk uz rietumiem. Uz vietas vajadzēja palikt Pav­ļikam — darboties ar prožektoru un peilēt no sapulcēša­nās vietas.

Visi aši izklīda norādītajos virzienos.

II n o d a ļa NEGAIDĪTS UZBRUKUMS

Prožektors uz metala statņa ar platu pamatni vien­mērīgi griezās ap savu asi, un tā staru zilganie kūļi lēni pārvietojās, gan slīdot pār melnajām sienām, gan tālu iespiežoties aizā. Duļķes jau sen bija nogulušās, un ūdens šķita rāms un dzidrs kā brīnišķi tīrs kristais.

Apkārt viss bija kluss un tukšs. Tikai paretam pavī­dēja dziļūdeņu zivs ar krāsainu uguntiņu rindām vai aiz- trauca pulciņš mirgojošu vēzīšu, un atkal melnajās dzilēs iestājās nesatricināms miers.

Pavļiks sēdēja uz vientuļas klints, kas pacēlās gandrīz pašā aizas vidū, pāri šur tur izkaisītiem akmens bluķiem.

Garastāvoklis viņam bija nelāgs. Tiklīdz pavīdēja kāda ēna, viņš nodrebēja un saausījās.

Bija pagājušas jau kādas desmit minūtes, kopš visi" izklīda meklēt okeanografu.

No nemitīgā nervu sasprindzinājuma, gaidot kaut ko briesmīgu un draudošu, Pavļiks jutās noguris. Laiku pa laikam viņa ķiverē ielauzās vecākā leitnanta Bogrova un zoologa balsis, kas jautāja, vai ap klinti viss mierīgi, vai nav atgriezies kāds no biedriem. Taču balsis atskanēja aizvien retāk un retāk: iespējams, ka ceļš, gājiena grūtī­bas, rūpes par Šelavinu spieda jautātājus vairāk domāt par meklējumiem nekā par zēnu, kurš sēdēja drošībā uz augstas, vientuļas klints.

Kad nogurums sāka pārāk mākties virsū, Pavļiks ar savu metala cimdu satvēra prožektora statni, un tad kļuva dzirdama prožektora mazā rotacijas motora ritmiskā, mu­zikālā dūkoņa. Sī skaņa zēnu nomierināja un uzmun­drināja.

Tālumā tumsā parādījās neliela, vājas fosforiskas blāzmas apņemta ēna. Tā bija kāda lielos dziļumos mī­toša zivs, kas pa aizu lēnām tuvojās Pavļika klintij. Pavļi­kam no šīs zivs nebija bail, un viņš ar interesi vēroja tās ķermeni, kas slīdēja, šķiet, bez jebkādas piepūles. Prožek­tora stars pagāja zem zivs un mirkli ar savu gaismu pār­māca tās vāro atblāzmu. Tad zivs parādījās atkal un kļuva redzams viņas apaļais, apmēram metru garais mus­kuļainais ķermenis, lielās sirpjveidīgās spuras un prāvā, spēcīgā aste. Tagad tā atradās jau biezā, dzirkstošā mig­lājā, kas sastāvēja no daudziem mirguļojošiem dziļūdeņu dzīvniekiem — ne īsti vēzīšiem, ne moluskiem. Negaidīti veikli zivs metās šā pulciņa gūzmā un ar plati izplestu rīkli sāka aprīt šos dzīvnieciņus desmitiem vien.

Piepeši, it kā iznirusi no tumsas, parādījās vēl viena zivs samtaini melnā krāsā. Tās tievais, sausnējais rumpis ar spēcīgo, plato asti, garo, plakano galvu un rīkli, pilnu sīkiem, atpakaļ atliektiem zobiem, varēja kā viegls medī­jums drīzāk iekārdināt pirmo zivi, nekā iedvest tai bailes. Tomēr, būdama trīsreiz mazāka nekā pirmā, otrā zivs tai droši tuvojās un sāka riņķot ap lielo zivi, izlocīdamās tās priekšā, mezdama straujus lokus, parādīdamās brīžiem no muguras, brīžiem no sāniem, taču visbiežāk atrazda­mās tās rīkles priekšā, it kā cieši un neatlaidīgi ielūkotos savas milzīgās pretinieces acīs. Lielā zivs, nelikdamās par to ne zinis, joprojām rija savu acīm redzot vieglāko un garšīgāko medījumu.

Pavļiks ar pieaugošu interesi vēroja šo savādo skatu, nesaprazdams, ko grib panākt mazā, veiklā zivs.

Un pēkšņi tai mirklī, kad lielā zivs, piekampusi pilnu rīkli ar medījumu, sakļāva žokļus, lai to norītu, mazā vējgrābsle pašāvās tieši pretī lielās zivs galvai un ar plaši atplestu rīkli zibenīgi ieķērās savas pretinieces purna priekšdaļā.

Pārsteigtais Pavļiks pat iekliedzas izbrīnā un pietrū­kās kājās. Acis nenovērsdams, muti iepletis un kramp­jaini apķēris prožektora statni, viņš noskatījās visā, kas sekoja šim negaidītajam uzbrukumam.

Lielā zivs, pirmajā mirklī apjukusi no negaidītā uz­brukuma, spēcīgi pakratīja galvu kā suns, kas no deguna nopurina lapseni. Taču mazā bezkauņa, stipri iecirtuši līkos zobus ienaidnieces purnā, ne par matu neatkāpās. Gluži otrādi, Pavļikam pat šķita, ka pēc sakratīšanas plē­soņa, piepalīdzot ar asti, vēl tālāk uzspiedās virsū preti­nieces galvai. Tad lielā zivs, nespēdama lietot savu vie­nīgo ieroci — zobus, gluži kā mēma, ar žokļiem piekārtu atslēgu, negantās dusmās sāka locīties, uz visām pusēm cirzdama ar asti, savilkdamas gredzenā un atkal izstiep­damās taisni. Viņa strauji metās dziļumā, uzšāvās aug­šup, trakumā mētāja galvu, cenzdamās atvērt rīkli, taču mazā, samtaini melnā plēsoņa, it kā saliedēta ar ienaid­nieces galvu, karājās pie tās cieši jo cieši. Vēl vairāk: Pavļika acu priekšā tā aizvien tālāk un tālāk uzvāzās pre­tinieces galvai, aizvien platāk atplezdama savu, likās, kaučuka rīkli. Šajā briesmīgajā bezdibenī jau nozuda lie­lās zivs acis, rīklē, kas piepūtās kā kaučuka šļūtene, jau ieslīdēja upura platā, apaļā galva. It kā elastīgs gumijas cimds, izstiepdamās un piepūzdamās mazā plēsoņa uz- maucās sava laupījuma cilindriskajam ķermenim, un katra lielās zivs negantā kustība to tikai paātrināja. Un, jo_ tālāk mazajā plēsoņā ielīda laupījums, jo vairāk izstie­pās tās vēders un, pieņemoties apjomā, slīdēja aizvien ze­māk un zemāk.

Apbrīnojamā cīņa tuvojās beigām. Acīm redzot bez svaiga ūdens pieplūduma žaunās zivs ienaidnieces vēderā smaka nost un pamira. No plēsoņas rīkles rēgojās laukā vairs tikai upura pakaļējā daļa ar asti, kas bezspēcīgi kuļājās. Mazās laupītājas vēders pieblīda kā milzīgs, plāns, caurspīdīgs maiss, daudzreiz lielāks par savu īpaš­nieču Prožektora platajā starā Pavļiks caur šo apvalku redzeja upura lokā saliektā milzīgā ķermeņa neskaidros apveidus un viņa lielo galvu ar nedzīvām, stiklainām acīm. Pec brītiņa plēsoņas rīklē beidzot nozuda arī aste. Mazā, trīsdesmit centimetru garā zivs ar nesamērīgi mil­zīgu, caurspīdīgu vēderu lēni pacēlās augšā un nozuda necaurredzamaja tumsa.

Pagāja labs laiks, iekams Pavļiks atģidās no pārstei­gurna. Viņš domāja par šo pasauli, kur nežēlīgais eksis­tences likums tik atklāti un cieši savijas ar nāvi.

Zoologa balss lika viņam atjēgties.

—   Kas dzirdams, bičo? Vai nav kas jauns?

—   Nav, Arsen Davidovič .. . Bet jums?

—   Arī nekā, Pavļik. Man šķita aizdomīga liela ak­meņu čupa, un es ilgi noņēmos, to izmētādams. Tagad iešu tālāk .. .

Atkal iestājās klusums. Pavļiks palūkojās apkārt. Tā­lumā pavīdēja dažas zaļas un dzeltenas uguntiņas un ātri nozuda. Prožektora gaiši zilais konuss slīdēja augstu virs aizas dibena, ar savu atstaroto, izkliedēto gaismu ne­skaidri apgaismoja atsevišķus klintsbluķus un lēni taustī­jās tālāk pār aizas melnajām sienām. Tomēr parastajā mierā, kāds še valdīja, Pavļiks tagad drīzāk nojauta, nekā redzēja starp akmeņiem un klintsbluķiein kādu neno­teiktu kustību. Pavļiks nogaidīja, kamēr prožektora stars atgriežas šajā pusē, un, pavērsdams to uz zemi, cieši pa­lūkojās lejup. Apspiesti iekliedzies, zēns tūdaļ šausmās un apjukumā atrāvās atpakaļ.

Divdesmit, divdesmit piecu metru attālumā no klints un cik tālu vien sniedzās acis visu aizas dibenu klāja asinssarkans neskaitāmu sešstūrainu bruņu plākšņu par­kets un cieša, kustīga stāvus saslietu, milzīgu, masīvu spīļu saaudzē.

Gigantisku krabju pulki piepildīja visu telpu starp akmeņiem un klintsbluķiem, viņi stāvēja vai karājās uz tiem, ar nagiem pieķērušies katram izcilnim un dobumam. Tālu uz priekšu izbīdītās acis prožektora gaismā spīdēja kā lielas agata zīles. Krabji nekustīgi stāvēja uz garajām, posmainajām kājām spilgtās, zilganās prožektora gais­mas apžilbināti.

Sis skats ilga tikai dažas sekundes, bet bailēs sastin­gušajam Pavļikam šķita, ka pagājusi mūžība. Gaismas konuss slīdēja pār aizas dibenu un pavērsās pret sienu. Tumsa, liekas, sabiezēja vēl vairāk. Pavļiks stāvēja, nespē­dams pakustēties, baiļu un apjukuma stindzināts. Ko krabji grib? Kurp viņi dodas? Ja nu viņi uzrāpjas še uz klints pie Pavļika? Pavļiks iztēlojās klints, sava patvē­ruma, augstumu, tās gandrīz svērteniskās, gludās sienas un mazliet nomierinājās, joprojām lūkodamies tumsā. Ap­vilcis loku, prožektors atgriezās un atkal ar savu zilgano staru kūli atsitās pret dibenu.

Šajā īsajā laika sprīdi krabji jau bija nonākuši gan­drīz pie pašas klints un atkal sastinga, spilgtās gaismas apžilbināti. Tomēr viņu pirmās rindas gaismas konusa ne­skartajā krēslā kustējās pie klints pakājes, un Pavļiks re­dzēja, kā tie cenšas uzrāpties augšā pa stāvajām noka- rēm. Pavļikam pamira sirds. Tātad krabji grib nokļūt pie viņa! Tie meklē viņu, Pavļiku! Prožektora gaisma viņus apžilbina … Tā jāraida viņiem virsū! „ Pavļiks nospieda statņa pogu, un gaismas konuss sa­stinga uz vietas, izraudams no melnās tumsas pie aizas dibena milzīgu loku, ko viscaur klāja sarkanas bruņas un kustīgu spīļu mežs, bet izklaidus gaismā gar malām, tuvāk abām aizas sienām, Pavļiks samanīja, ka kustība joprojām turpinās. Krabji devās apkārtceļā! Viņu tumšā masa aši vēlās pa dibenu, ielencot klinti no abām pu­sēm. Pavļiks strauji pagriezās un tikko nenokrita, aizķer­damies ar kāju aiz vada, kas savienoja akumulatoru kasti ar prožektoru.

Ar pūlēm noturēdamies kājās, Pavļiks paskatījās lejup un apstulba: krabji nāca uzbrukumā! Viņi rāpās cits uz cita, celdami piramidu ar plašu pamatni, un pakāpiens pēc pakāpiena ātri cēlās augšup uz klinti.

Redzot šo ienaidnieka viltību un neatlaidību, Pavļiks, šausmu pārņemts, stāvēja kā sastindzis, viņa smadzenēs šaudījās nekārtīgas domas: «Jāizsauc palīgā biedri. . . Bet viņi droši vien aizgājuši jau tālu . . . Kamēr atskries, būs par vēlu… Krabji uzrāpsies klints virsotnē… Ko darīt? Ko darīt? Bet Šelavins? Viņš varbūt ievainots, no­asiņo? Vienalga … Pie viņa var vēlāk .. .» Pavļiks jau bija gatavs iekliegties, pasaukt komisāru.

Te negaidot galvā pazibēja kāda doma, un uzreiz kļuva vieglāk un priecīgi iepukstējās sirds.

«Skrūve! . .. Mugursoma! . .. Pacelties virs klints . . . Tas jau gluži vienkārši! … Neviens krabis neaizsniegs!»

Pavļiks ātri nolaida roku pie patronsomas, taču pirksti tūliņ sastinga uz glābējas pogas, to nenospiežot.

«Bet prožektors? .. . Atstāt prožektoru? Aizbēgt no posteņa? Nedrīkst! Krabji var pārraut vadus. Nodaļa pa­liks bez bākas. Nē, nē! Neparko! Bet ko darīt?»

Pavļiks pameta skatienu lejup.

Piramida ātri auga aizvien augstāk, aizvien tuvāk klints virsotnei.

Kā dzīva, nepārtraukta straume augšup plūda krabji ar draudoši paceltu, milzīgu, briesmīgu spīļu mežu. Vēl divi kāpieni — un viņi pārpludinās klints virsotni, apgā­zīs Pavļiku un …

Pēkšņi Pavļiks pat izlamāja sevi: «Ak, kāds muļķis! Kā es varēju to aizmirst!… Kā varēju tā apjukt?»

Viņš norāva no jostas ultraskaņas pistoli, pavērsa to pret krabju piramidu un nospieda pirmo virsējo pogu «or- ganika». Virsējās krabju rindas uzreiz sastinga, garās posmainās kājas saļodzījās, bezspēcīgi nošļuka paceltās spīles. Nākamajā mirklī visa piramida sagruva kā kāršu namiņš, un krabji ar čokurā sarautām kājām bez dzīvī­bas vēlās zemē. Pavļiks klusu, pats to neapzinādamies, smējās un aizrāvies virzīja pistoles stobru no labās uz kreiso pusi, no kreisās uz labo, aizvien tālāk un tālāk no klints. No pistoles stara sastingušās krabju rindas kā no­pļautas nogrima dibenā. Aizmirsis visu pasaulē, atrieb­damies par savām izbailēm un pārdzīvotajām šausmām, Pavļiks ar neredzamo izkapti nesaudzīgi pļāva uzbrucēju pulkus.

Pēkšņi visu Pavļika ķermeni caururba asa, metāliskā čirkstoņa. No spēcīga rāviena aiz kājas viņš sagrīļojās un tikko nepakrita. Pavļiks atskatījās. Milzīgs krabis, vai­rāk nekā pusmetru augsts, sažņaudzis spīlēs Pavļika celi un atsperdamies ar kājām pret klinti, ar neiedomājamu spēku vilka viņu uz klints virsotnes otru malu. No turie­nes apakšā bija redzamas paceltas spīles un kā tērauda stieples tievas kājas ar asiem nagiem. Pirms Pavļiks pa­guva apķerties, uz klints parādījās vēl daži krabji un de­vās viņam virsū. Atkal atskanēja briesmīga, smadzenes caururbjoša čirkstoņa, stiprs rāviens aiz otras kājas, un Pavļiks, krampjaini žņaugdams pistoli, nokrita uz viena ceļgala. Pirmais krabis, palaidis vaļā kāju, aši ar spīli sa­ķēra Pavļika rokas locītavu. Pistoles stobrs atradās tieši pret krabja krūšu bruņām. Tikai vienu mirkli cilvēka un dzīvnieka skatieni sastapās, un tūlīt pat krabja spīles at­laidās, viņa kājas sašļuka, un viņš, gurdi kustinādams

garās ūsas, saplaka uz klints. Pavļiks pavērsa pistoles stobru pret jauniem uzbrucējiem, un, nepaguvusi pienākt viņam klāt, it kā neredzama spēka piespiesti, tie padevīgi un klusi krita viņa priekšā ceļos, lai vairs neceltos. Dru­džaini virzīdams pistoli, Pavļiks pat nemanīja, kā atsva­binājās no briesmīgajām knaiblēm ari viņa otra kāja. Viņš uzlēca augšā un pieskrēja pie klints malas. Izrādī­jās, ka tur ir otra piramida un pa to neatlaidīgi rāpjas augšup aizvien jauni un atkal jauni uzbrucēju pulki. Nā­vējošie skaņu viļņi dažos acumirkļos sagrāva ari šo pira- midu. Joprojām līkloču virzīdams pistoles stobru pa krabju klājienu, Pavļiks ar otru roku pārslēdza prožektora motoru uz maksimalu apgriezienu skaitu. Gaismas konuss ātri pārslīdēja pār aizas dibenu ap klints piekāji, un tam tūdaļ uz pēdām sekoja nāvējošās skaņas stars. Bei­dzot uzbrūkošo pulku vidū parādījās pirmās apjukuma zimes. Drīz še, drīz tur krabji, staram tuvojoties, metās uz visām pusēm, rāpdamies cits citam virsū, aši aizbēg­dami pār pēdējo rindu mugurām tumsā, tālāk no nāvi nesošā stara.

Prožektors aplaida vēl dažus, aizvien plašākus lokus ap klinti, un beidzot Pavļiks ieraudzīja tikai līķiem klāto aizas dibenu un tālumā malējo, vājo prožektora staru no­krēslā pēdējās, ātri bēgošās krabju rindas …

Pavļiks nolaida pistoli. Trīcēja rokas un kājas, drebuļi skrēja pār visu sviedriem klāto miesu. Pavļiks tikko tu­rējās uz noguimšajām, ļimstošajām kājām. Pilnīgi bez spēka, gandrīz zaudējot samaņu, viņš atkrita uz akumu­latoru kastes un aizvēra acis . ..

—   Peilē taču, Pavļik! — pēkšņi atskanēja tāla, apslā­pēta, kā caur vali izlauzusies Skvorešņas balss. — Aiz­midzis esi, vai?

Pavļiks atjēdzās.

—  Tieši tā .. . peilēju, — ar pūlēm pieceldamies kājās, lēni atbildēja Pavļiks.

Viņa smadzenes vēl bija it kā tītas miglā, viņš nespēja domāt un darbojās kā sapnī.

Drīz pār aizas dibenu slīdošajā prožektora staru kult parādījās Skvorešņas varenais stāvs. Noguris viņš tuvo­jās klintij un pēkšņi kā sastindzis apstājās.

—   Kas tad te, Pavļik? — viņš pārsteigts iekliedzās, norādīdams uz līķiem klāto dibenu.

—   Krabji … — nogurušā balsī atteica Pavļiks un at­kal atslīga uz kastes. — Viņi man uzbruka . .. Vai jūs nekā neatradāt, Andrej Vasiļjevič?

—   Nē! Bet izstāsti sakarīgi, kas te notika?

Taču stāstīt nebija laika. Viens pēc otra lika peilēt Matvejevs, Marats, zoologs un nodaļas ļaudis. Pēkšņi no tumsas parādījās komisārs, kurš bija ieradies bez izsau­kuma. Visi nāca lēnām, noguruši un veltīgo meklējumu sarūgtināti. Neviens Selavinu nebija atradis, neviens ne­bija redzējis pat viņa pēdas .. . Tuvojoties klintij un dzir­dot satrauktos Skvorešņas izsaucienus un jautājumus, visi uztraukti un neizpratnē steidzās uz sapulcēšanās vietu. Un pēc tam nebija gala izbrīnai, kad Pavļiks, kas jau bija atjēdzies, aizgūtnēm un nesakarīgi izstāstīja, kādu aplenkumu izturējis.

Zoologa nemiers par Šelavina likteni sasniedza aug­stāko pakāpi. Viņš nevarēja samierināties ar domām par nelabojamo nelaimi, kas varbūt ķērusi viņa draugu un zinātnieku. Tam pievienojās slepens rūgtums, ka viņam atkal pašam ar savām acīm nav izdevies redzēt dzīvus un darbīgus šos neparastos, līdz šim zinātnei nepazīstamos krabjus. Pat to līķus viņš nevarēja labi apskatīt, jo, tik­līdz tiem pieskārās, krabji pirkstos izšķīda un pārvērtās bezveidīgā, šķidrā masā. Ultraskaņas viļņi bija iznīcinā­juši jebkādu saistību starp viņu ķermeņu molekulām, radot pilnīgu vielas sairumu.

Un šī Chiasmodon niger>. … «Melnā dzīvrijēja»! … Mazā niecīgā zivtiņa, kura līdz šim zinātnei neizskaidro­jamā veidā pieveic'un aprij medījumu, kas trīsreiz lielāks par pašu mednieku! Un šīs noslēpumainās, neparas­tās medības zoologs nav varējis novērot pats, bet tikai uzzināt par tām, turklāt varbūt ne visai precizi, no zēna, gandrīz vēl bērna mutes! Neveiksmīga diena! Bries­mīga . . . briesmīga diena!

Zoologs paraudzījās apkārt, pārlaida aizmiglotu ska­tienu biedriem, kas bija sapulcējušies pie klints un de­dzīgi apsprieda šīsdienas neparastos notikumus, un pēkšņi satraukts iekliedzās:

- Biedri, bet kur ir Gorelovs? Gorelovs vē! nav at­griezies! .. .

Visi apjukuši pavērās viņā, tad pārlaida skatienu apkārt.

Gorelova tiešām viņu vidū nebija.

III noda|a DŪŅĀS APRAKTIE

Sāpes kājā bija pārgājušas, un Gorelovs, ar plecu šķeldams ūdeni, viegli soļoja pa akmeņaino eju, kas jū­tami veda lejup, lavierējot starp klints šķembām. Aizas nelīdzenās sienas ar daudziem izciļņiem gan tuvojās, gan attālinājās.

Pēc ceturtdaļstundas nemitīga gājiena Gorelovs pa­manīja savu kļūdu: aiz pagrieziena viņa priekšā negai­dot pacēlās gluda, it kā ar milzīgu cirvi aptēsta siena. Tā­lāk nebija, kur iet, un viņš pagriezās atpakaļ. Nonācis pie izejas, Gorelovs apstājās un iegrima domās. Kamēr no meklēšanas atgriezīsies pārējie biedri, paies vēl labs laiks. Nebūtu slikti izmantot šo laiku un pārmeklēt citas aizas Jā, tas nebūtu slikti .. . visādā ziņā … Un ja turklāt at­rast Šelavinu izdotos tieši viņam, Gorelovam? . .. Viņš spilgti iztēlojās, kāds triumfs tad viņu sagaidītu. Bez tam, ja saka taisnību, viņam bija žēl šā vienkāršā, dedzīgā cil­vēka, kas bija paļāvīgs kā bērns. Protams, tie ir nieki, bet tomēr žēl …

Gorelovs apņēmīgi pagriezās pa labi, pagāja garām ceturtajai un piektajai ejai, ko vajadzēja pārmeklēt Matvejevam un Belogolovijam, un iegriezās nākamajā, sestajā ejā.

Drīz Gorelovs ievēroja, ka ūdens viņam apkārt kļūst duļķains, bet laternas gaisma aizvien vairāk pieņem dzel­teni oranžu nokrāsu. Dibenā, sākumā tikai ieplakās un iedobumos, vēlāk arī līdzenās vietās parādījās dūņas — blīvas, nogulsnējušās. Ar katru soli dūņu slānis pieauga un ejot saceltās duļķes vērtās arvien biezākas.

«Bet straume? …» Gorelovam iešāvās prātā. «Vai tad šeit straumes nav?»

Sienas tuvinājās aizvien vairāk, to izciļņi aizvien tā­lāk iespiedās aizā un reizēm cieši sakļāvās Gorelovam virs galvas. Starp citu, bija redzams, ka klintis augstākas un varenākas padara dūņu noslāņojumi, kas guļ uz tām kā milzīgas cepures. Reizēm Gorelovam, ejot zem izciļņiem, uzkrita virsū dūņu pikas, kas, nenogrimstot līdz dibenam, turpat izšķīda.

Gorelovs tam nepievērsa uzmanību. Viņam radās pār­liecība, ka tieši še jāmeklē Selavins. Viņš spraucās starp aizas sienu ciļņiem, rāpās pāri klintsbluķiem. Galva vi­ņam dega, seju klāja sviedri, elpa kļuva smaga, nevien­mērīga.

No oranžās miglas negaidot izauga augsts, dūņām klāts pakalns. Gorelovs ar pūlēm sāka kāpt augšā. Dūņas še nezin kāpēc nelikās tādas, kādas bija sastaptas līdz šim. Kājas, neatrodot atbalstu, grima mīkstā, bezdi- benīgā dziļumā. Ar neticamu piepūli Gorelovs beidzot iz­rāpās pakalna virsotnē un nostājās uz kājām, līdz ceļiem iegrimdams dūņās. Aizelsdamies viņš pavērās apkārt un, pacēlis acis, pēkšņi virs galvas ieraudzīja velvi. Tās iz­skats Gorelovu pārsteidza. Velve nebija vis no granita — melna, laternas gaismā blāvi vizoša, bet pelēka, kā no mitra cementa, ar lieliem, nepareizas formas dobumiem. Likās, ka laiks vēl nebija paguvis nolīdzināt iedobumu asos, stūrainos apveidus, un tie rēgojās velvē kā svaigas, vaļējas brūces.

Gorelovs pagriezās šaurajā tunelī un ar metala elkoni stipri atsitās pret sienas cilni, ka nošķindēja vien. Tai pašā mirklī viņš ar šausmām ieraudzīja, ka velvē piepeši pavērās šaura, līkumota sprauga. Pirms viņš paguva pa­kustēties, milzīgs, pelēks blāķis ar mīkstu troksni atlūza no velves un nogāzās zemē. Gorelovs sajuta stipru trie­cienu, kas notrieca viņu no kājām, un negantas sāpes deniņos.

«Nobrukums .. .» galvā pazibēja gandrīz vienaldzīga doma. Un viss izzuda melnā miglā, kas ietina apziņu . . .

* *

*

Gulēdams uz sāniem tai pašā stāvoklī, kādā viņu bija piespiedis nobrukušais klintsbluķis, Gorelovs pūlējās pie­celties, taču tūlīt nespēkā atkrita atpakaļ.

«Liekas, esmu ievainots… Laikam ne visai no­pietni … No trieciena pret tālruņa izcilni… Ko darīt? Vai virs manis bieza dūņu kārta? … Jāsauc palīgā … Pats laukā neizkulšos! . . .»

Nespēks viņu pārņēma vēl stiprāk, galva atslīga li­pīgā, siltā asins paltī. Gorelovs aizvēra acis un dažas mi­nūtes gulēja bez spēka un domām.

«Bu-bu-bu … bu-bu-bu … bu-bu-bu …» nezin no ku­rienes atskanēja neskaidra murdoņa.

«Jāsauc palīgā. ..» Gorelovam atgriezās iepriek­šējā doma, taču trūka spēka, lai izteiktu kaut vienu vārdu. Viņš varēja tikai klausīties šais nesaprotamajās skaņās, kas šķita rodamies deniņos pulsējošo asiņu šalkoņā. Pēkšņi murmināšana apklusa, taču džinkstoņa galvā ne­mitējās.

Gorelovs mēģināja runāt.

—   Hallo!… — vāji un dobji atskanēja ķiverē. — Hallo! Runā .. . Gorelovs …

Viņš apklusa un sāka klausīties. Atbildes nebija.

«Nedzird . . . Pārāk klusu .. . Jārunā skaļāk . . .» Go­relovs nodomāja, cenzdamies nomierināties. Brītiņu klu­sējis un saņēmis spēkus, viņš iekliedzās, kā viņam likās, no visa spēka:

—   Biedri! … Nāciet palīgā … mani apbēris … no- brukums…

Pēc šīs piepūles viņš atkal apklusa un ar pukstošu sirdi ilgi klausījās.

Klusums — bezgalīgs, nesatricināms — valdīja vis­apkārt.

Gorelovs gulēja nekustīgi, ar aizvērtām acīm. Domas atgriezās lēnām.

«Nedzird . .. Kāpēc? . . . Radio sabojājies? … Ko da­rīt? … Ko tagad darīt?» Domas darbojās aizvien raitāk un neatlaidīgāk.

«Bu-bu-bu . . .» atkal dobji atskanēja kaut kur no apakšas. Gorelovs bailēs pacēla galvu, atrāva to no ķiveres. Nesaprotamās skaņas apklusa. Gorelovs tagad bija pārlie­cināts, ka tā nav halucinacija, nav asins šalkoņa un pul- sēšana galvā, kā viņam šķita pirmīt. Nē, skaņas nāca kaut kur no ārienes, no apakšas, it kā kāds dzīvotu, kus­tētos, kaut ko strādātu zem viņa, Gorelova. Viņš, aizturē­jis elpu, ilgi klausījās. Taču klusums bija nesatricināms.

Gorelovs nogurumā nolaida galvu. Ko jaunu viņam sola šīs skaņas? Kādas jaunas briesmas var slēpties še, nezināmajos, viltīgajos dziļumos? Jaunu briesmu priekšā Gorelovs aizmirsa, ka ir atrauts no biedriem, ka ir viens. Prātā ienāca krabis … Ari okeana dūņās dzīvo, rokas, barojas un vairojas daudz dzīvnieku . . . Dažādas holo- turijas, jūras eži . . . Tie visi ir nieks, bet vai arī še nevar parādīties kaut kas draudošs un pilnīgi negaidīts jauna­jai, vēl aklajai jūras zinātnei? Ko tā, piemēram, zināja par šiem milzīgajiem krabjiem? …

«Bu-bu .. . bu-bu … bu-bu … bu!»

Gorelovs tagad neatņēma pie ķiveres cieši piespiesto ausi. Skaņas bija dobjas, taču tās noteikti nāca no apak­šas ar nelieliem pārtraukumiem — gan apklustot, gan atkal atjaunojoties. Tiklīdz Gorelovs pacēla galvu, tās izzuda, bet tūlīt, tikko auss vai deniņi pieskārās ķiverei, atkal kļuva dzirdamas.

Gorelova domas tagad pastiprināti darbojās tikai vienā virzienā: kā izvairīties no sastapšanās ar šiem jaunajiem, nezināmajiem draudiem? Bet kāpēc gan jādomā, ka tur katrā ziņā ir kas briesmīgs? Varbūt tāpat vien kāds ne­kaitīgs radījums grauž vai kaļ granita dibenu, un viņš gluži veltīgi no tā baidās. Kādreiz taču Lords stāstīja, ka esot tādi moluski, kas sev izgrauž dobumus, pat veselas alas viscietākajās piekrastes klintīs. Varbūt tur atbalsojas gliemežnīcas zobu nevienmērīgā trīšanās vai arī kāds cits dzīvnieks grauž cietos iežus ar šim nolūkam pielā­gotiem orgāniem . ..

Pret aizdomīgajām skaņām Gorelovs izturējās jau daudz mierīgāk. Pa visu laiku, kamēr viņš tās dzird, šīs skaņas nebija kļuvušas skaidrākas, stiprākas … Tātad to izcelšanās avots viņam netuvojas un necenšas to darīt. Jā, jā . . . Visdrīzāk tur mierīgi savā nodabā strādā kāds dzīvnieks. Būtu labi par to pārliecināties . .. Bet kā?

Šo pārdomu laikā Gorelovs bija paguvis krietni atpūs­ties. Viņš sajuta jaunus spēkus un mēģināja piecelties, bet laikam viņam virsū gulēja pārāk smaga un bieza dūņu kārta, ko pacelt viņš nespēja. Tcties sānos slapjā, mīkstā masa viegli padevās.

Gorelovs nolēma izrausties no dūņām, kas gulēja tam virsū, taču nevis uz augšu, bet uz sāniem, kur tās likās ir­denākas. Juzdamies daudz spirgtāks un žirgtāks — cik nu var būt žirgts tādā stāvokli — viņš vairs nedomāja par reizumis vēl dzirdamajām skaņām. Viņu tās vairs neuz­trauca. Viņš sāka spēcīgi strādāt ar rokām, rausdams sev klāt, ar platajām metala plaukstām saspiezdams un sa­mīcīdams zem sevis dūņu pikas, kas bija šķidras kā dubļi. Jau pirmo darba minušu rezultāti viņu ļoti iepriecināja. Viņa priekšā izveidojās neliels, dūņu nošķiestās laternas blāvi apgaismots dobums, kur viņš ar jaunu enerģiju sāka rakties iekšā. Pēc pusstundas neatlaidīga darba Go­relovs bija aizrāpies gandrīz pusmetru. Viņš pat izmanī­jās atvērt pie jastas piestiprināto patronsomu ar vadības pulti un, nospiedis pogu «pārtika», paguva norīt dažus malkus karsta kakao. Cik viņš tagad bija pateicīgs Skvo- rešņam par tā tālredzību un rūpēm. Gaiss skafandrā bija lielisks, un šķidrā skābekļa vajadzēja pietikt ilgam laikam …

Brīdi atpūties, viņš ar jaunu enerģiju ķērās pie darba, taču nebija vēl paguvis pavirzīties par dažiem centimet­riem uz priekšu, kad pēkšņi viņa metala pirksti iečirkstē­jās, sastopot cietu akmens šķērsli. Pirmajā mirklī viņš apstulba, bet, nodomājis, ka tas ir kāds neliels, dūņām klāts klintsbluķis, sāka izlauzt sev ceļu uz augšu, akme­nim garām. Viņš strādāja cītīgi, atļaudamies tikai īsus pārtraukumus atpūtai, taču akmens šķērslis neizzuda un taisni, bez izciļņiem slējās augšup. Tad viņš saprata, ka priekšā ir tuneļa granita siena. Viss viņa darbs izrādījās veltīgs.

Gorelovu pārņēma izmisums. Viņš nolaida galvu ar ķiveri uz dūņām un bezspēcīgi gulēja, brīžiem nodrebē­dams kā mēmās elsās.

Pēkšņi viņš satrūkās. Cik viņam vēl palicis skābekļa? Viņš taču pat nezina, cik ilgi pēc nobrukuma nogulējis bez samaņas .. . Desmit minūtes vai desmit stundas? Un ar katru aizritošo minūti aizrit arī viņam atlikušās dzīves mirkļi! Viņam nav tiesību palikt bezdarbībā. Viņam jācī­nās līdz galam!

«Bu-bu-bu . . . bu-bu-bu .. .» no apakšas atskanēja pa­zīstamā murdoņa.

Ar izmisīgu enerģiju Gorelovs atkal stājās pie darba. Bet kādēļ viņš tagad rakās lejup? Kādēļ? Viņš pats to ne­varēja sev izskaidrot.

Viņš jau uz galvas bija ielaidies izraktajā alā gandrīz līdz viduklim. Ar dubļiem aizlipuši laterna tik tikko ap­gaismoja niecīgo telpu priekšā. Rokas sāpēja. Seju klāja sviedri, darot acis aklas. Vēl dažas kustības — un būs jā­atpūšas. Piepeši Gorelova pirksti sāka slīdēt pa kaut ko gludu, un zem viņa atskanēja smalka, tikko sadzirdama čirkstoņa. Pirksti notrauca no šķēršļa dūņas … Un Gore­lova sirds pēkšņi sāka neprātīgi sisties, it kā gribēdama izlēkt no krūtīm. Kas tas? Lāpstiņa? Nevar būt! Iekams viņš spēja ko apsvērt, negaidot gluži tuvu apakšā atska­nēja pazīstamā murmināšana un pa starpām dobji, tomēr pietiekami skaidri:

—   Velns! …

It ka dabūjis triecienu, Gorelovs atgazas atpakaļ un no visa spēka iekliedzās:

—   šelavin! . . . Šelavin! . . . Tas esat jūs?

—   Bet kas tad cits, atļaujiet jautāt? Kas tur ir?

—   Tas esmu es! Es . . . Gorelovs. Mans dievs! Mēs jūs meklējām . . . Mani apbēra . . .

—   Tāpat kā mani! Lieliski!

Selavina vārdi caur skafandru bija dz'rdami lai gan dobji, taču pilnīgi saprotami un liecināja par viņa ap­skaužamo mieru un pat zināmu humora iijūtu. Redzams, varonīgais zinātnieks bija tālu no izmisuma un nepavi­sam nezaudēja aukstasinību pat tik bēdīgos apstākļos. Gorelovs atcerējās okeanografa paražu sarunāties skaļi pašam ar sevi, kad viņš bija aizrāvies ar Kādu interesantu darbu, balsī pukoties par neveiksmēm un jūsmot par pa­nākumiem. Acīm redzot šī paraža Sela\inu neatstāja arī tagad, kad viņš atradās zem milzīga, nobrukuša dūņu blāķa un rosījās zem tā, meklējot glābņu. Tas neapšau­bāmi bija Selavina monologs, kas nonīča līdz Gorelovam un sākumā viņu tā nobiedēja ar savu murdoņu. Gorelovs pat iesmējās .. .

—   Kā jūtaties, Ivan Stepanovič? Vai nobrukumā jūs neievainoja?

—   Nemaz! Rokos uz izeju . . . Var teikt, esmu pārvēr­ties kurmī. Bet ko jūs darāt?

—   Esmu viegli ievainots … Nekā nopietna. Ari ro­kos, bet atdūros pret granita sienu. Tagad nezinu, kurp virzīties.

—   Uz kuru pusi jūs dodaties?

—   Tas ir — kā? Nu . . . taisni uz priekšu.

—   Vai tad jums nav kompasa, atļaujiet jautāt? Jeb jūs neprotat to lietot? — atskanēja okeanografa jautājumi pazīstamā, bet tagad taisni apburošā, errīgā balsī.

Patiesi, kā gan viņš varēja aizmirst tik vienkāršu un šādā stāvoklī visnepieciešamāko lietu! Klusēdams Gore­lovs cauri dūņām pievilka roku pie acīm un paskatījās kompasā.

—   Siena no manis ziemeļos, Ivan Stepanovič.

—   Nu, lieliski! Rocieties uz rietumiem, gar sienu. Tur ir izeja no tuneļa. Velve man uzgāzās tuneļa vidū, netālu no izejas. Tātad izveidojies uzkalns, kas pie sienām ir zemāks. Virzieties metra attālumā no sienas, citādi uzdur- sieties uz ciļņa un to nāksies apiet. Tieši zem šī ciļņa es arī atradu lieliskās zelta smilšu nogulsnes.

Zinātnieks apvidu pētījumos bija pieradis visu ievē­rot, un viņa ietrenētās novērošanas spējas tagad solīja glābiņu.

Dūņu gūstekņi atjaunoja darbu. Tusnīdams un atels- damies Selavns gandrīz nepārtraukti runāja, drīz sūro­damies par pazaudētajām zelta atradnēm, drīz jūsmīgi stāstīdams par neparastas oktaedra formas zelta tīrrad­ņiem ar neapšaubāmi hidrotermalu izcelsmi.

—   Tā ir ļoti reta parādība, — šelavins sacīja. — Vai jūs saprotat, kādu interesi tas radīs zinātnieku aprindās? Tpū, velns! Dūņas ir tik slapjas, ka bez skafandra ar tām varētu aizrīties! Absolūti! Laikam mēs tuvojamies uzkalna ārējiem slāņiem izejai … Starp citu, es tomēr paguvu ielikt somā dažus lieliskos tīrradņus. Skaisti, tīri, astoņšķautnaini kristali, turklāt neparasta lieluma …

—   Ivan Stepmovič, — Gorelovs pārtrauca okeano­grāfu, — kāpēc jūs neatbildējāt uz izsaukumu? Vai jums sabojājies radio?

—   Nobrukums notika tai pašā mirklī, kad beidzu sa­runu ar zemūdeni un gribēju atjaunot sakarus ar jums. Mana vadības pults bija vaļā, to apņēma dūņas un ieslēdzēji aizsērēja. Bet vai jums ari radio nedarbojas?

 Jā. Nevaru saprast, kāpēc. Iespejams, ka, atsiz­damies ar deniņiem pret klausāmo aparatu, esmu to sa­bojājis.

—   Iespejams, iespejams … Ko dara jusu brūce?

—   Asinis sen vairs nesūcas. Sajūtu tikai smeldzošas sāpes deniņos. Nekas nopietns . . .

—   Ko jūs sacījāt? Pēdējos vārdus nesadzirdēju. Jus laikam atraujat galvu no ķiveres, un skaņas līdz manim nenonāk.

—   Jā . .. Nejauši.

—   Tā gan . .. Tūlīt laikam izkulšos. Dūņas kļuvušas gluži šķidras. Bet kā jums?

—   Ap mani tās bez pārmaiņām. Biezas tāpat kā agrāk. Es nespēju ātri strādāt… Vājums … Aizsmoku …

—   Nu, nekas! Pacietieties, mīļais! Tikko izrāpšos, sākšu rakties jums pretī. Bet jūs atpūtieties, nav kur steigties. Iestiprinieties ar kakao …

Ak nē! Gorelovs steidzās, steidzās, cik bija spēka. Jo tuvāk likās glābiņš, jo dedzīgāk, nepacietīgāk viņš pēc tā tiecās. Viņš strādāja, sasprindzinādams visu savu jau izsīkstošo enerģiju. Brīžam apziņu ietina migla, Selavina. balss viņu neaizsniedza, taču viņš joprojām gandrīz me- chaniski kustināja gurstošās rokas un centimetru pēc cen­timetra rāpās uz priekšu, atkarodams dzīvību.

—   Nu tā! Uh! Beidzot! Izrāpos gan!  Gorelovu aiz­sniedza mierīgā, gavilējošā okeanografa balss.

Likās, viņš uzlūkoja savu izglābšanos kā kaut ko jau iepriekš zināmu, bet visu šo traģisko notikumu — kā zi­nātnisku eksperimentu, kura iznākums ne mirkli nav mo­dinājis viņā šaubas. Viss noritēja, kā tam vajadzēja nori­tēt, eksperiments norisinājās normāli. Novērošanas spē­jas, pašsavaldīšanās, aprēķins — viss bija savā vietā, un tagad varēja ar gandarījumu izstaipīties un noteikt «uh!».

Gorelovs ieraudzīja zinātnieku pavisam citādā gaismā. Viņš bija sajūsmināts un izjuta dziļu pateicību. Iznācis tā, ka lomas mainījušās: viņš gāja glābt >elavinu, bet izrā­dījās, ka tas izglābis viņu.

—   Ivan Stepanovič . .. dārgais .. . negaidot klusu nočukstēja Gorelovs.

Atbildes nebija. Neatraudams pakausi no ķiveres, Go­relovs saspringti klausījās. Vai tiešām aizgājis?! Noprie­cājās un pameta?! Gorelovu pārņēma neprātīgas bailes, bet nākamajā mirklī viņš izdzirda Selavina ātro runu — mīļo, pierasto ātro runu.

— Nu, kā jums sviežas, biedri Gorelov? Ķivere jāie­bāž paugurā, lai varētu ar jums sarunāties … Sāku rak­ties jums pretī. Turēšos metru no sienas un metru augstāk par manu izejas vietu. Varat nepūlēties, atpūtieties. Man tagad darbs veiksies ātri. Ek, žēl, ka nav manas lāpstiņas!

Tomēr pagāja ne mazāk kā stunda, līdz dūņās parādī­jās Gorelova ķivere. šelavinam nācās vienam izlauzt ceļu līdz Gorelovam, bet pēdējo pusstundu viņš pat vairs ne­atbildēja uz okeanografa jautājumiem. Kad šelavins no­kļuva pie viņa, Gorelovs bija bez samaņas. Pats gluži bez spēka, Šelavins ar neizsakāmām pūlēm izvilka Gorelovu no dūņu paugura un nolika tā pakājē. Atvēris pie Gorelova jostas piestiprināto patronsomu, viņš ielaida tā skafandrā pastiprinātu skābekļa strāvu. Taču arī šis, parasti maģis­kais līdzeklis nedeva nekādus rezultātus. Gorelovs pie sa­maņas nenāca. Tad okeanografs, atpūties un iestiprinājies ar dažiem kakao malkiem, paņēma Gorelovu uz pleciem un izvilka no aizas. Taču Šelavinu drīz pārņēma neizsa­kāms nogurums: milzīgā piepūle lika sevi manīt. Pārva­rēdams ūdens pretestību, virzīdamies pa nelīdzeno, ak­meņaino dibenu starp daudzajiem klintsbluķiem, ar Go­relova nedzīvo ķermeni plecos spraukdamies starp aizas sienu izciļņiem, viņš ar pūlēm vilka kājas. Šelavins nebija vairs spējīgs neko domāt un pat nejuta prieku, kad tālumā pazibēja prožektora stars un viņam pretī, dedzīgi žesti­kulēdami, steidzās vairāki cilvēki. īstu prieku, gandrīz svētlaimi viņš izjuta tikai tad, kad viņam no pleciem no­ņēma Gorelovu un viņš, acis aizvēris, gandrīz vai zaudē­dams samaņu, ieslīga draugu rokās …

IV nodaļa DIVI ATKLĀTI NOSLĒPUMI

Pēc bombardēšanas Sargasu jūrā zemūdene pavadīja gandrīz divdesmit dienas nemitīgā kustībā. Pa šo laiku tā izpētīja milzīgus okeana dibena apgabalus starp zem­ūdens kalnu grēdu un Āfrikas kontinenta nogāzi. Tika atrasti vairāki visai augsti zemūdens kalni, dibena pa­augstinājumi, dziļas ieplakas un gravas. Daudzas Sela­vina atzīmes deva pilnīgu dziļūdeņu temperatūras režima, tā blīvuma, sāļuma un ķīmiskā sastāva ainu. Se­lavina iegūtie kalnu ieži un dibena dūņu slāņu paraugi ta­gad daudz ko apgaismoja Atlantijas ģeoloģijas vēsturē.

Zoologa bioloģijas kabinetā draudošā ātrumā auga jaunu, līdz šim nepazīstamu dziļūdeņu un okeana dibena faunas pārstāvju kolekcijas.

Taču cienījamā zinātnieka sirds katrreiz iesāpējās, kad viņš uzmeta skatienu burkai, kas vienmēr stāvēja redzamā vietā uz viņa darba galda, un lielai, neizskatīgai gliemež­nīcai, kas gulēja blakus. Burkā, draudīgi izslējusi vare­nus, robotus asmeņus, stāvēja asinssarkana, kārpām un retiem sariem klāta milzu krabja spīle, ko bija nocirtis Gorelova cirvītis. Gliemežnīca piederēja vienīgajam pār­stāvim no pasaulē vēl nepazīstamas, bet mūsu zinātnieka acīs jau slavenas, jaunas, padomju zinātnieka Lordkipa- nidzes vārdā nosauktas lapžauņu klases. Visrūpīgākie zoologa, Coja, Marata, Skvorešņas, Gorelova un Pavļika meklējumi katrā dziļūdeņu stacijā palika bez rezultātiem. Sis neparastais molusks kļuva ne vien par zoologa un viņa uzticamo līdzgaitnieku, bet gandrīz vai visas koman­das māniju un uzmācīgu ideju. Interese par noslēpumaino molusku pieauga vēl vairāk, kad zoologs paziņoja-, ka, iz­pētot moluska miesas būvi un ķīmisko asins sastāvu, Cojs atradis viņa asinīs milzīgu daudzumu kausēta zelta, kālab arī moluska svars bijis neparasts.

Cojs nenogurdams joprojām dedzīgi strādāja pie rū­pīgi uzglabātām moluska paliekām.

Likās, jau viss šai moluskā bija izpētīts. Viņa uzbūve un ķīmiskais sastāvs, gremošanas kanals ar barības pa­liekām, viņa muskuļu, asinsriņķošanas un nervu sistēma, vairošanās aparats — visu Cojs zoologa uzraudzībā bija izpētījis. Kas attiecas uz zeltu asinīs, tad zinātnieks at­zina, ka šie moluski savā izplates rajonā okeana dibenā droši vien dzīvo starp plašām zelta smilšu nogulsnēm, kas līdzīgas tām, kādām nesen uzdūrās okeanografs savos pēdējos nelaimīgajos piedzīvojumos. «Laikam,» sprieda zoologs, «šis zelts nezināmu iemeslu pēc šeit stipri izšķī- dis jūras ūdenī un tā pārgājis dzīvnieka asinīs.»

Cojs turpināja neatlaidīgi pētīt noslēpumainā moluska paliekas, neko nevienam par saviem nolūkiem nesacīdams, cenzdamies strādāt tikai vienatnē, kad laboratorijā ne­viena nav. Tomēr bija arī dienas, kad viņš pie šā darba nepieskārās un drūmi soļoja pa laboratoriju vai arī, at­stājis visu, ietērpās skafandrā un aizgāja klejot pa okeana dibenu — viens vai arī Marata un Pavļika sabiedrībā.

Arī šodien, kad viņš, izmisuma mirklī aizmetis trij- kāju ķeblīti, piecēlās un, matus bužinādams, sāka staigāt pa laboratoriju, Marata ierašanās viņu ļoti iepriecināja.

—   Nu, ko tu te viens pats klirnsti, Coj? — Marats vaicāja, uzmezdams skatienu laboratorijas galdam ar ne­pabeigta, pārtraukta darba pazīmēm. — Ja darbs nesokas, iziesim kopā uz jūras dibenu. Man ir šādi tādi Skvorešņas uzdevumi . . .

—   «Nesokas»!… — saniknots atkārtoja Cois un, it kā zaudējis pašsavaldīšanos, izmisuma pilnā balsī iesau­cās: — Tas nav darbs, bet mocība! …

—   Es jau sen esmu ievērojis, ka tev lāgiem ir riebīgs garastāvoklis, — Marats piesardzīgi izmeta.

—   Kad galvā iezogas kāda ideja un ne dienu, ne nakti nedod tev miera … — Cojs ierunājās, atsēzdamies uz ķeblīša un saņemdams galvu plaukstās, — kad šī ideja gan dodas tev rokās, gan izslīd, it kā ņirgādamās par tevi … Ja tu zinātu, Marat, cik tas grūti! Man likās, ka es esmu uz liela atklājuma sliekšņa.

—  Atklājuma? — Marats sarosījās kā kaujas zirgs, kas ausās, izdzirdis pirmās taures skaņas. — Ak Coj! Ja tas nav noslēpums . . .

Viņa acis iezibējās, balsī izskanēja lūgums, pat nepa­devīgais ērkulītis galvvirsū, šķita, saslējās vēl augstāk, gluži kā materializēts jautājums.

Cojs rūgti pasmīnēja un sacīja:

—   Diemžēl, tas drīzāk ir tikai paredzams atklā­jums … Jauna, nepiedzīvojuša, aizrautīga cilvēka sapņi.

—   Nezaudē dūšu, Coj mīļais, — Marats mierināja, piesēzdamies līdzās uz ķeblīša un uzlikdams roku drau­gam uz ceļgala. — Vienīgi aizrautīgi cilvēki izdara īstus, lielus atklājumus. Kas par lietu? Pastāsti …

Cojs atkal brītiņu klusēja un tad pēc īsa šaubu brīža klusi iesāka:

—   Kad Arsens Davidovičs zelta atrašanos šā Lordki- panidzes vārdā nosauktā nolādētā moluska asinīs izskaid­roja ar nejaušību, es sirds dziļumos viņam nepiekritu. Nejaušības dabā ir retas. Uz tām nevar balstīties. Viss izskaidrojams likumsakarīgi. Vai tiešām šīs zelta smilšu nogulsnes tik bieži izkaisītas okeana dibenā?! Un es at­cerējos, ka viss Pasaules okeāns ir milzīgas zelta smilšu nogulsnes … Visi tūkstoš trīssimt miljonu kubikkilometru okeana ūdeņu ir piesātināti ar zeltu! Tev tas jāzina. Jūras ūdeni taču mēs atrodam ļoti daudz elementu, kas sasto­pami zemes garozā. Lielākā vai mazākā daudzumā, daudz kas tikai mikroskopiskās procenta daļās, tomēr atrodams. Se ir viss, sākot ar skābekli, ūdeņradi, vienkāršu vārāmo sāli, līdz dzelzij, sudrabam, zeltam un pat radijam. Vai

v nu tīrā veidā, vai dažādu ķīmisku elementu savienojumos ar citiem elementiem. Jūras ūdenī galvenā nozīme, pro­tams, ir skābeklim un ūdeņradim, no kā arī sastāv pats ūdens. Ja tas šos elementus satur deviņdesmit sešu ar pusi procentu apmērā no sava svara, tad chlora tajā pavisam ir divi procenti, nātrijā viens un četrpadsmit simtdaļas procenta, magnija, sēra, kalcija, broma, rubidija — simtās un tūkstošās daļas procenta, bet, teiksim, zelta — visnie­cīgākās miljondaļas procenta. Bet, ja pareizina šo ār­kārtīgi niecīgo zelta daudzumu ar Pasaules okeana miljardiem tonnu ūdens, tad izrādīsies, ka tajā atrodas simtiem miljonu tonnu zelta!

—   Ja nu iemācītos šo zeltu iegūt, — domīgi piebilda Marats. — Kas tad būtu valūtas! Grandiozs, neizsmeļams Padomju Savienības zelta fonds! Kāds jau droši vien šo zeltu mēģinājis iegūt, Coj?

—   Nu, protams! Cik reižu! Tikai nekas nav iznācis. Visi mēģinājumi beigušies neveiksmīgi. Tas ir, iegūt jau gan to ieguva, taču pūles neatmaksājās. Ja ieguva mili­gramu zelta, tad tas izmaksāja — salīdzinājuma pēc sa­cīšu — veselu gramu zelta. Ieguvums izrādījās neizde­vīgs. Ja cilvēks ar sarežģītu metodu palīdzību nevar pie­tiekamā daudzumā iegūt zeltu no jūras, tad es izdomāju, ka to varētu izdarīt molusks.

— Re, kā . . . — lēni novilka Marats. — Bet… bet okeānā taču, tu pats sacīji, zelts ptrodas niecīgā dau­dzumā izšķīdis ūdenī, turpretī molrska asinīs tas sasto­pams stipri koncentrēta veida. Tas taču nav viens un tas pats …

—    Protams, ka nav viens un tas pats. Bet vai tad visi okeana dzīvnieki un augi neizlieto okeana ūdenī izšķī­dušo elementu visniecīgākās da|iņas, lai uzbūvētu vese­las sava organisma daļas? Ņemsim, piemēram, kalciju. Jūras ūdenī tā pavisam ir tikai piecas simtdaļas procenta, bet madreporu un noritovu korāļos kalcija oksids jeb kaļķis sasniedz līdz piecdesmit trīs procentus no šo būtņu svara; dažos moluskos tā pat vairāk nekā sešdesmit procentu. Vai silicijs. Jūras ūdenī tas atrodams no vienas lidz divām desmittūkstošdaļām procenta, bet silicija sūk­ļos tā ir deviņdesmit procentu no sūkļu svara! Ir ūdens organismi, kuros viena vai otra elementa koncentrācijā tūkstošreiz lielāka nekā šā paša elementa koncentrācijā apkārtējā ūdenī.

—   Ahā! Ahā! Nu, nu? — Marats satraukts rosījās uz ķeblīša. — Es sāku saprast! . .. Runā, Cojiņ, runā …

—   Kā gan tas notiek? — Cojs turpināja, aizraudamies līdz ar Maratu. — Dažādo elementu sāļi viegli izspiežas caur ūdens organismu plāno apvalku un tur savienojas ar organiskām vielām. Pie tam tie pāriet koloidālā formā un tādējādi zaudē iespēju atgriezties atpakaļ apkārtējā ūdenī. Organisms šos elementus sevī aiztur, izlietodams tos barībai, gliemežnīcas skeleta uzbūvei, bet reizēm pagaidām vēl nezināmiem nolūkiem. Tad nu es arī nodomāju…

—   Urā! Sapratu! Sapratu, lai velns mani parauj! — iesaucās Marats, pietrūkdamies kājās. — Lieliski! Ģe­niāli! Sie nolādētie moluski izsūc no jūras ūdens zeltu! . . . Mēs viņus piespiedīsim izsūkt šo zeltu mūsu vajadzībām' Mēs tos pārvērtīsim par zelta fabrikām! Par padomju zelta fabrikām! Coj! Coj, tev šis darbs jāturpina! Tā ir ģeniālā ideja! Tev nav tiesību to pamest! Tas ir nepiecie­šams mūsu valstij! Uz tevi gulstas atbildība …

—   Marat, es pats to labi saprotu … — gandrīz kā atvainodamies sacīja Cojs. — Tas taču būtu īsts sociā­lismā zelta cietoksnis! Bet ko es varu darīt? Es jau piec­padsmit dienas mokos ar šo problēmu, bet nekas neiz­nāk … Man jau gandrīz nav vairs materiala, no šā no­lādētā moluska gandrīz nekas vairs nav palicis pāri. Ja bijis vēl kaut jel viens eksemplārs!

—   Es to atradīšu! — Marats iesaucās, pacēlis roku.

—   Zvēru tev! Lai arī man vajadzētu zaudēt roku vai kāju! Bet galvu, šķiet, esmu jau zaudējis … Taču tādam atklājumam pat dzīvības nav žēl!

—   Atkal no tevis, kaco, sācis šļākt ideju un atklā­jumu fontāns, — durvīs atskanēja zoologa balss. Viņš raiti ienāca laboratorijā un sāka uzvilkt savu zilo darba virsvalku. — Nu, nu … Pastāsti … Man patīk klausī­ties tavus sensacionālos atklājumus …

Cojs, nosarcis pārlikdams mēģenes un kolbas uz sava galda no vienas vietas otrā, meta uz Maratu lūdzošus skatienus. Marats priecīgi un satraukti iesmējās.

—   Nē, nē, Arsen Davidovič! Ideja vēl atrodas tap­šanas stadijā … Bet, kad uzdevums būs atrisināts, jūs pirmais to uzzināsiet!

Zoologs noplātīja rokas, tēlodams visdziļāko iz­brīnu.

—   Ko es dzirdu, Marat? Tik solida, nopietna pieeja? Tev ir milzīgi panākumi zinātniskajā darbā, kaco. Lie­liski, draudziņ, lieliski! Es apbruņošos ar pacietību un gaidīšu klusēdams …

—  Jūs nenožēlosiet, Arsen Davidovič! — Marats tur­pināja tai pašā tonī un, pavērsdamies pret Coju, sacīja:

—   Vai tev nekā steidzama nav, Coj? Nāc man līdz. Man vēl daudz kas ar tevi pārrunājams .. .

—  Vai jūs atļaujat, Arsen Davidovič?— Cojs vaicāja zoologam.

Atļauju saņēmuši, jaunie draugi noauda aiz durvīm.

Zoologs vēl nebija paguvis stāties pe darba, kad pie viņa laboratorijā ienāca Gorelovs.

—   Ā, mans dārgais pacients! — zitātnieks viņu prie­cīgi apsveica. — Ienāciet, ienāciet! Vienmēr priecājos jus redzēt. Kā jūtaties? Labāk? Sēstieties rau, še, lūdzu!

Gorelovs bija tērpies garā, svītrainā ritasvārkā, ar pārsēju ap galvu. Viņa dzeltenbrūrujā seja vel bija re­dzamas slimības pēdas. Viņš piemetis uz ķeblīša. _

—    Paldies, Arsen Davidovič! fas ir jūsu rupju un gādības nopelns. Bet patiesi — līdz nāvei jau apnicis pa gultu vāļāties. Kad jūs mani atlaidīsiet?

—   Pagūsiet, pagūsiet, dārgais! Nesteidzieties. Mēs jūs pamatīgi paārstēsim, izremontēsim, tad iziesim elek- trizacijas kursu, dažus masažas seansus, dažas karstas dubļu vannas. Esmu pamanījis, ka jums ir neliela sliek- sme uz reimatismu un aptaukošanos … Ziniet, tas mēdz būt iedzimts … — satriektā balsī piebilda zinātnieks, laipni uzlikdams roku savam pacientam uz ceļgala.

Viņš ar baudu uzskaitīja procedūras, un bija redzams, ka nedomā visai drīz izlaist no rokām tik retu gadījumu savā trūcīgajā ārsta praksē.

Gorelovs sasita milzīgās plaukstas un taisni iebrēcās:

—   Dieva dēļ, Arsen Davidovič! Apžēlojieties! … No kurienes tad man aptaukošanās? Kas par reimatismu? Pa­žēlojiet manas nelaiķes mātes piemiņu! Viņa taču nomira ar plaušu karsoni.

—   Nu, redziet .. . redziet… — apjucis murmināja zoologs,'noliekdamies pār mikroskopu. — Nomira … Ar tādām būšanām jābūt uzmanīgākam.

—   Goda vārds, Arsen Davidovič, es neizturēšu! Jūs tik daudz reizes devāties ekskursijā bez manis, bet man še jānīkst un aiz skaudības jāgrauž nagi. Droši vien re­dzējāt daudz interesanta! Nē! Apgalvoju jumš, es neiz­turēšu. Es no tā vien nopietni savārgšu. Droši vien būtu bijis jums noderīgs. Jūs taču zināt, kā mani interesē jūsu ekskursijas!

—   Nu nevajag tā izsamist, mans draugs, — sacīja aizkustinātais zinātnieks. — Mēs abi vēl vareni pastrādā­sim. Pēc trim cienām ierīkosim ilgstošu dziļūdeņu staciju uz dienām pieclm. Tas ir paredzēts pēc mūsu jaunā darba plāna. Apsolu, la bez jums es kāju ārpus zemūdenes ne­speršu!

Gorelovs saslējās kā no negaidīta sitiena un, šķiet, kļuva vēl dzeltenīgāks. Viņa melnās, iekritušās acis uz mir­kli pārklāja brūni- plaksti. Viņš brītiņu klusēja, tad pie­liecies dobji ievaicājās:

—   Bet vai līdz šai stacijai… no šejienes tālu? . ..

—   Nē, mīļais! — uzsmaidīdams kā gražīgam bērnam, kas nevar sagaidīt apsolīto rotaļlietu, atbildēja zoologs. — Pavisam divsimt divdesmit kilometru uz dienvidiem pa pašreizējo meridiānu … Ap šo punktu ir pilnīgi neiz­pētīts apgabals. Tur mūs gaida daudz interesanta, jauna . .. Tikai, lūdzu, — zinātnieks apķērās, — nevienam par to nesakiet.. . Kapteinis negrib, ka šis plāns būtu kādam zināms … Atcerieties … pēc notikuma Sargasu jūrā . . . Bet es zinu, jūs neesat no pļāpīgajiem.

Gorelovs neko neatbildēja. Viņš sēdēja klusēdams, sagumis un nolaidis galvu. Tad smagi piecēlās.

—   Labi … — viņš neskaidri nomurmināja un, šļūk­dams ar lielajām rītakurpēm, lēni devās uz durvīm.

Zinātnieks noraudzījās viņam pakaļ, uz viņa kaulaino, sakumpušo muguru ar cauri ritasvārkiem redzamām lāp­stiņām un nedroši, ar zināmu nemieru noteica

—   Galu galā, es domāju, tas jau nav tik svarīgi, Fjodor Michailovič. . . Varbūt mēs iztiksim arī bez dubļu vannām…

Bet Gorelovs laikam nesadzirdēja. Nepagriezdamies un neatbildēdams, ar nodurtu galvu viņš atstāja labora­toriju un aizvēra aiz sevis durvis.

Pēc zināmā piedzīvojuma zemūdens kalnu grēdas aizās zoologa attiecības pret Gorelovu bija radikali mai­nījušās. Starp citu, visa zemūdenes komanda, sākot ar kapteini un beidzot ar apkopēju, nezināja, ko vairāk apbrīnot: drosmīgo Pavļika cīņu ar krabju pulkiem vai arī drūmā Gorelova negaidīto pašaizliedzību, meklējot pa­zudušo okeanografu. Visi bija ļoti uzmanīgi un gādīgi pret vecāko mechaniķi, kas tik nopietni cietis, palīdzot biedram nelaimē. It kā kautrēdamies, Gorelovs samulsis pieņēma visus šos cieņas un uzmanības apliecinājumus un neveikli atjokojās, vairīdamies no zoologa rūpīgās gā­dības. Gorelovs nemēģināja un nevarēja noslēpt prieku, kas šajā sirsnības un draudzīgas līdzjūtības atmosfērā bieži apmirdzēja un pārvērta viņa parasti skarbo, drūmo seju. Un tomēr ne vienreiz vien gadījās, ka tie, kas ap­meklēja slimo biedru, atrada viņu nospiestā garastāvoklī, kad viņš, redzams, no sirds vēlējās tikai vientulību, kad agrākais nesabiedriskums un drūmums atgriezās, un tad, sagumis sēžot uz gultas ar zemu nokārtu, rokās sa­žņaugtu galvu, uz visiem jautājumiem, raižu pilniem un līdzjūtīgiem, Gorelovs atbildēja pikti un aprauti, un na­baga zoologs mulsa minējumos par sava vienīgā pacienta slikto garastāvokli, piedēvēdams šis piepešās garastā­vokļa maiņas nepareizai ārstēšanai. Tomēr, Gorelovam arvien vairāk izveseļojoties, šās grūtsirdības un sapīkuma lēkmes zoologam par lielu apmierinājumu parādījās aiz­vien retāk un pēdējās dienās, kopš slimais piecēlās no gultas un sāka iziet no slimnīcas kajites, gandrīz izbei­dzās pavisam.

Tāpēc nav grūti saprast nemieru, ar kādu zoologs pa­vadīja Gorelovu, kad tas pēkšņi atstāja laboratoriju, un kāpēc viņš ilgi nevarēja koncentrēties iesāktajā darbā.

V nodaļa LORDS BRIESMĀS

Jaunie ļaudis izspurdza no zemūdenes izejkameras gluži kā draiskulīgi skolnieki starpbrīdī pēc garlaicīgas mācību stundas. Marats smiedamies nogrūda no platfor­mas Coju, kas vēl nebija paguvis iedarbināt savu skrūvi, un Cojs, nejēdzīgi plātīdamies ar rokām un kājām un neganti lādēdamies, nogāja dibenā.

—   Iekriti, zelta meklētāj — gavilējoši kliedza Ma­rats un, iedarbinādams skrūvi, metās pakaļ Cojam, sa­tvēra viņu aiz kājām un uzšāvās augšup.

—   Laid vaļā, velns tāds! — Cojs neganti brēca, ka­rādamies ar galvu uz leju un no visa spēka spārdīdamies. Viņš rīstījās smieklos un tikko jaudāja laiku pa laikam apveltīt Maratu ar visniknākām lamām un draudiem: — Nelietis! Neģēlis! Es tev sprandu apgriezīšu! Labāk laid vaļā! Huligāns! Es tevi gabalos saraustīšu, līdz ko tu parādīsies pie manis laboratorijā! Palīgā!!!

Marats, aurodams un skali smiedamies, joņoja ar visu piecdesmit zirgspēku motora jaudu, cieši turēdams savu upuri aiz kājām, un Cojs zem. viņa nevarīgi kūļājās, no visa spēka cenzdamies atsvabināties.

Pavļiks, kas sekoja saviem draugiem, redzot Coja iz­misīgo stāvokli, nevarēja vairs izturēt. Viņš iedarbināja skrūvi ar visu desmit desmitdaļu ātrumu, kā putns uz- spurdza virs Marata un, mežonīgi spiegdams, uzkrita zemūdens huliganam uz pleciem, apvija ar kājām viņa kaklu un, pārliecies pāri ar galvu lejup, sāka raut nost Marata rokas no viņa upura kājām,

—   Turies, Coj! — viņš spiedza. — Turies! Mēs viņu sasiesim! Un — prom uz miliciju! …

Triju metālisku ķermeņu kamols te samudžinājās, te atšķetinājās. Trīs spilgtas, zilganas zvaigznītes griezās neiedomājamā dejā. To gaismas pievilināti, dziļumu iemītnieki no visām pusēm steidzās uz trača vietu, mir­guļodami daudzkrāsainām uguntiņām un tūlīt kā ilu­minācijā aizlidoja uz visām pusēm. Aizvien vēl karāda­mies ar galvu lejup, Cojs atcerējās savu dīkā stāvošo skrūvi. Vienā mirklī viņš atvēra patronsomu, spēcīga ūdens strūkla ietriecās Maratam krūtīs, un tas, negaidot pārsteigts, aizlidoja kopā ar Pavļiku vairākus metrus lejup, griezdamies un kūleņodams ūdens virpulī. Sākās jauna pakaļdzīšanās.

—   Turi viņu! Turi! … — kliedza Cojs, strauji trauk­damies pakaļ Marata zilganajai zvaigznītei.

—   Turi! … — sajūsmā spiedza Pavļiks.

Viņš bija daudz vieglāks par Maratu, un skrūve nesa viņu uz priekšu ar lielāku ātrumu. Tāpēc Pavļiks pirmais panāca pretinieku un uzkārās viņam kaklā.

—   Pavļik, laid! — piekusis un aiz smiekliem aizelsda­mies, lūdzās Marats. — Viņš mani nositīs! Goda vārds! …

Kamēr viņi ķepurojās, bija klāt arī Cojs. Cojs ar Pav­ļiku no abām pusēm ieķērās Maratam plecos un sāka viņu purināt, atskanot žēlām vaimanām, lūgumiem, nožēlām un solījumiem. No purināšanas Marata galva svaidījās, un viņš visiem spēkiem sasprindza kaklu, lai neatsistos ar galvu pret ķiveri.

Beidzot Pavļiks iežēlojās un palaida Maratu vaļā. Pie­kusuši, taču priecīgi visi trīs lēnām aizpeldēja, reižu rei­zēm skaļi iesmiedamies, atceroties, cik jocīgi Cojs bija karājies ar galvu lejup, kā atsprādzis nost Marats ar Pavļiku un cik smieklīgi ķiverē kūļājās Marata galva. Marats peldēja pa priekšu, lāgiem pavērdamies kompasā

—   Bet kur gan tu īsti gribi nokļūt? — beidzot vaicāja Cojs.

—   Pie šelavina . .. Viņš pārlūko izliktos aparatus un lūdza Skvorešņu viņam atsūtīt jaunu dziļūdeņu terrnometru, jo veco satrieca ūdens. Neizturēja spiedienu . .. Jādomā, ka,tā apvalkā bija kāds defekts.

—   Jā, ar gandrīz piecsimt atmosfēru lielu spiedienu jokot nevar. Nabaga Ma-tvejevs tagad visu mūžu to atmi­nēsies!

—   Vai tu biji klāt? Kā tas notika?

—   Es arī biju! Es arī biju, Marat! — Pavļiks steidzās pastāstīt. — Es pats redzēju. Ai, cik .briesmīgi! Ivanam Stepanovičam ievaj.adzējās ūdens parauga. Matvejevs piegāja pie krāna un tikai pagrieza kloķ'ti . .. Kr.āns droši vien bija sabojājies . . i'ai ari es nezinu, kāpēc . . .

—   Caurule bija vāji pieskrūvēta, — Cojs paskaidroja.

—   Nūjā … .Caurule bija vāji pieskrūvēta, un, tikko Matvejevs atgrieza krānu, kad pēkšņi tas ar briesmīgu svilpienu, tādu svilpienu, ka taisni šausmas . .. pēkšņi atrāvās nost — un kā lode! . . . Neviens pat viņu gaisā neredzēja. Un kā triecās starpsienā! . . .

—   Vai starpsienu izsita cauri? — Marats vaicāja.

.— Nē, neizsita. Bet no caurules izšāvās ūdens strūkla,

tieva, taisna, cieta kā tērauda stienis. Visa vienos tvai­kos … Un visa telpa piepildījās ar tvaiku.

—   Ūdens izplešanās, piepeši pazeminoties spiedie­nam, — atkal piemetināja Cojs

—   Jā, piepeši pazeminoties spiedienam … — mechaniski atkārtofa Pavļiks. — Matvejevs steidzās aizgriezt rezerves krānu pie apšuvuma un nejauši ar roku pieskā­rās ūdens stienim … Un es pats redzēju, Marat, pats re­dzēju, kā no viņa rokas pēkšņi atrāvās divi pirksti. Nu zini, gluži kā ar nazi nogriezti! .. . Matvejevs uzreiz pat neko nejuta, viņš tikai sagrīļojās. Tad izšļācās asinis, viņš nobāla. Skvorešņa viņu aizveda, bet Ivans Stepanovičs metās pie krāna un pats to aizgrieza. Vai, cik tas bija briesmīgi, Marat! . ..

Priekšā parādījās sarkans, miglains plankums, kas drīz pārvērtās sarkanā spuldzītē, bet pēc tam arī peldošās bojas vertikāli izvilktā, tievā tauva; uz tās karājās dziļūdeņu termometrs un augstāk Ekmana-Merca hidrometriskie spārniņi. Spārniņu skrūve lēni griezās savā vara gredzenā, stūres četrstūrainā lāpstiņa norādīja straumes virzienu — no dienvidiem uz ziemeļiem. Tauvas gali no­zuda tumsā, bet augšā un apakšā kā miglaini, sarkani Jā­irsumi izlauzās pārējo spuldzīšu gaisma, norāde uz tauvas turpinājumu abos virzienos.

Draugi tuvojās tauvai un šelavinam, kas tur trādāja.

Negaidot atskanēja zummera zuzoņa: visus četrus iz­sauca zemūdene.

—    Klausieties, klausieties! Šelavin! Coj! Bronštein! Buņak! Runā «Pionieris», sardzes priekšnieks leitnants Kravcovs. Uzdodu nekavējoties atgriezties zemūdenē. Pārslēdzieties uz zinātniskās daļas priekšnieka Lordkipanidzes vilni. Viņš ziņo par nelaimi. Uzturiet ar viņu sakarus. Atgriežoties uz zemūdeni — izvērsties ķēdē- tā, lai saredzētu cits cita ugunis. Varbūt jūs viņu satiksiet. Atgriezieties ar desmit desmitdaļu ātrumu . . . Zemūdene gatavojas ceļam.

—   Vai aparatus atstāt? — uztraukts jautāja šelavins.

—   Atstāt! — leitnants atbildēja un jokodamies pie­bilda: — Mūsu bārdainis, iekļuvis ķezā! Var sacīt; nonā­cis maigos apkampienos …

Leitnantu skarbi pārtrauca kapteiņa balss.

—   Tagad nav laika mēļot, biedri leitnant Jūs atro­daties sardzē un visai nopietnos apstākļos.

—    Esmu vainīgs, biedri komandier, — leitnanta balss bija samulsusi.

—   Zemūdenes vilni neizslēdzu, — ziņoja centralajam postenim šelavins un griezās pie saviem ceļabiedriem: — Izvērsties ķēdē pa kreisi No manis pirmais — Pav­ļiks, otrais — Marats, pēdējais — Cojs. Ieslēdziet Arsena Davidoviča vilni. Uz priekšu ar desmit desmitdaļu āt­rumu! Virziens — ost-sūd-ost. Līdzināties pēc manis.

Visi četri garā ķēdē traucās uz priekšu melnajos zem­ūdens dziļumos.

Pēc dažām minūtēm ķiverēs atskanēja mierīgā, skaidrā zoologa balss:

—   Dzīvnieks palaidis žņaugus mazliet vaļīgāk. Mē­ģinu uzmanīgi pievilkt kreiso roku ar kompasu pie acīm

—   Tātad virzienu jūs arvien vēl nezināt? — jautāja kapteiņa balss.

—   Nē, Nikolaj Borisovič.

—   Ātrumu nojaušat? — turpināja iztaujāUkapteinis.

—   Domāju, ka ātrums līdzinās apmēram piecdesmit kilometriem stundā …

—   Pacentieties, Lord, ātrāk noteikt virzienu. Tikko visi atgriezīsies zemūdenē, mes brauksim jums pakaļ.

—   Labi, kaptein …

Saruna beidzās. Brītiņu nogaidījis, Šelavins, tikko val­dīdams uztraukumu, izsauca zoologu.

—   Arsen Davidovič mīļais! Kas ar jums noticis?

—   Ā! Ivans Stepanovičs! Tas esat jūs? Re nu, sapro­tiet, nepatikšanas. Tādas nepatikšanas! Pārtraucu visus darbus, izsaucu palīgā zemūdeni. Un viss, saprotiet, ma­nas neuzmanības pēc. Atstājot zemūdeni, devos virzienā nord-west-nord, — ziniet, uz to gorgonariju smalci? .. .

—   Jā, jā. Atceros, jūs gatavojāties doties uz turieni.

—   Nu, tā . . . peldu, iegrimis domās, apkārt neskatos. Un pēkšņi, saprotiet, taisni kā ūdenskritums man uzgā­zās. Es pat neievēroju, no kuras puses. Vienā mirklī viss biju apvīts kā ar resnu tauvu kādus trīsdesmit centimet­rus diametrā. Rokas, saprotiet, piespiestas klāt rumpim, kājas sasietas, nevar ne pagriezties … ne vispār pakus­tēties . . .

—   Ak, kāda nelaime! .. . Bet kas tad jums tā uz­klupis?

—   Nekā nesaprotu, Ivan Stepanovič .. Kaut kas ne­jēdzīgs, par ko mēs, zoologi, nedrīkstam pat domāt . . . Es pat nezinu, kas tieši man apvijies: it kā viss dzīvnieka ķermenis, it kā tikai viņa garais, lokanais kakls … Ja viss ķermenis, tad iznāk kaut kas līdzīgs noslēpumaina­jam, trīskārt leģendārajam un tūkstoškārt izsmietajam gigantiskajam jūras pūķim … Ja tikai viņa kakls, tad, atklāti sakot, dārgais Ivan Stepanovič, baidos pat domāt un izvirzīt hipotēzēs.

—   Briesmīgi . . . briesmīgi… Kā jūs, mīļais, jūta­ties? Vai neesat ievainots?

—   Nemaz, Ivan Stepanovič! Viss kārtībā. Skafandrs nav pievīlis un ceru, arī nepievils. Tādās skavās, es do­māju, pat ziloni varētu nožņaugt! Bet es tās pat nejūtu. Visu spiedienu iztur skafandrs. Un tagad uz priekšu mani nes nezināms spēks . ..

—   Neuztraucieties, Arsen Davidovič. Kapteinis darīs visu iespējamo … Ka tikai jums nenotiktu kāda nelaime.

—   Diezin vai kas notiks … Bet mūsu zinātnei šis pie­dzīvojums taisni ieguvums. Iedomājieties tikai, kāds atKLĀJUMS. Dzīvnieks,protams zinātnei pilnīgi nepazīstams. . Es ar neparastu interesi pētu to nelielo miesas daļu, kas at­rodas tieši manu acu priekšā. To klāj milzīgas kaulļa plāk­snes ar piramidaliem pauguriņiem vidū. Sīs plāksrtes guļ kā kārniņi cita uz citas un ir kustīgas. .. Izveido nepār­trauktu zvīņveida apvalku. Plāksnes klāj bieza fosforis- cējošu gļotu kārta. Tādas domas, salīdzinājumi, analo­ģijas nāk prātā, ka neuzdrošinos ne sacīt. Pat jums, ļnans draugs …

—   Runājiet, runājiet, mīļais! Nekautrējieties! Trijās nedēļās esmu še redzējis tādus brīnumus, ka mani nekas vairs nepārsteigs.

—   Ivan Stepanovič! Es nojautu… Vēl vairāk — es zināju, kāda raža, kāda bagāta pļauja mani še sagaida! Nevaru jums izteikt, mans draugs, cik esmu laimīgs, ka man piekritis gods tik tuvu, tik tiešā tuvumā izpētīt šo dziļumu nezvēru! …

Ne Cojs, ne Marats, pat ne Pavļiks neatļāvās ne ar vienu skaņu traucēt šo divu zinātnieku neparasto sarunu, kuri abi bija kvēli nodevušies zinātnei un nenogurdināmai izziņas kārei. Cojs klusēja, juzdams, ka sauss, dzeļošs kamols iespiežas kaklā, un domāja, vai arī viņš būtu spē­jīgs tik pašaizliedzīgi, varonīgi izturēties tik šausmīgos apstākļos, kad draud nāves briesmas. Vai arī viņš varētu, aizmirstot sevi, aizmirstot draudošās briesmas, tik vīriš­ķīgi, tik pašaizliedzīgi nodoties zinātnei — darbam, kas viņam uzdots, mērķim, ko viņš sev spraudis?

Zoologa līksmais sauciens viņu atrāva no šīm domām.

—   Esmu pievilcis kompasu pie acīm! — viņš iesaucās. — Kapteini Kaptein! Vai jūs mani dzirdat?

—   Esmu pie aparata, Lord.

—   Virziens nord-nord-ost. Tuvāk austrumiem. Dzīv­nieka ātrums ievērojami palielinājies. Viņa ķermeņa gre­dzeni iepretim manām acīm mazliet pašķīrušies, un mana laterna apgaismo tumšos ūdeņus …

—   Vai jūs tur kaut ko redzat, Lord? — dzīvi jautāja kapteinis. — Tas ir ļoti svarīgi.

—    Nē, kaptein. Tālumā pavīd vienīgi mirgojošo dzīv­nieku uguntiņas. Jau ilgi pirms mūsu tuvošanās tās strauji pasitas sāņus, it kā atbrīvojot mums ceļu . .. Ivan Stepa­novič, dzirdiet, Ivan Stepanovič!

 — Es klausos . . . klausos, Arsen Davidovič.

—          Ziniet, man nupat iešāvās prātā doma … Ir tāds iespaids, it kā tumšo dziļumu iemītniekiem būtu kāds pa­pildu maņu orgāns, kas tos brīdina, kad tuvojas dzīvas būtnes vai priekšmeti .. .

— Lūk, kā? Interesanti . . . Bet, ja tā nav ne redze, ne dzirde, tad kādas objektivas parādības, izņemot gaismu un skaņu, šī jaunā maņa ūdens vidē spēj uztvert?

—          Spiedienu! Domāju, ka šis maņu orgāns, protams, nav pilnīgi un principiāli jauns, bet vienīgi izsmalcināta, tūkstošreiz vairāk attīstīta spiediena sajūta, kas lielākā vai mazākā mērā raksturīga katrai dzīvai būtnei.

—          Ak, redz kā! Jūs domājat, ka kustīgs priekšmets, jo ātrāk un spēcīgāk tas kustas, izdara spiedienu uz priekšā gulošiem ūdens slāņiem, un šo spiedienu, tam pār­ejot no vielas daļiņas uz daļiņu, no slāņa uz slāni, jau iz­tālēm uztver ūdens organismu izsmalcinātie jutekļi?

Vai tā?

—          Gluži pareizi. Jūs mani pilnīgi sapratāt. Jūs . . . Kaptein! Kaptein! — piepeši iekliedzās zoologs.

—   Klausos! Klausos, Lord!

—          Kreisajā pusē gluži tuvu pavīdēja augsta un tieva smaile gluži kā minarets. Parādās uzkalni un klintis. Mēs joņojam gar kalnu grēdas atzarojumiem . . . Tas ir pilnīgi skaidrs. Mana laterna tos spoži apgaismo. Bet tagad mil­zīga, gandrīz kubiska klints, līdzīga viduslaiku pilij ar tornīšiem, bastioniem un robotām sienām . ..

—          Lieliski, Lord! Aprakstiet sīkāk, tas mums noderēs meklējot.

—          Labi, kaptein. Es tikai neesmu pārliecināts par vir­zienu. Pirms tam, kad man izdevās paskatīties kompasā, dzīvnieks taču varēja vairākkārt mainīt virzienu.

—          Tagad tas vairs nav svarīgi. Mēs uzņemsim kursu tieši uz austrumiem, uz zemūdens kalnu grēdu un pēc tam gar to uz ziemeļiem. Mēs meklēsim jūsu apzīmēto smaili un pili. Pazīmes paziņojiet mums biežāk.

—   Klausos …

—          Ahā! Arī Šelavins atgriežas ar saviem ceļabied­riem. Signāli uz pults rāda, ka atveras izejkameras borts. Pēc dažam minūtēm dosimies ceļā.

Uzņēmusi Selavinu un viņa biedrus, zemūdene brauca

vairāk nekā pusstundu, līdz uz centrālā posteņa ekraria beidzot mrādījās tumšās zemūdens kalnu grēdas masas, kas pamazām cēlās augstāk un aizsedza visu ekrānu. Ultraskaņas prožektori jau iztālēm uz kalnu grēdas fona sataustīja atsevišķu izciļņu, pakalnu, ieplaku un aizu ne­skaidras apveidus. Lai labāk tos novērotu, zemūdene pie­gāja ļalnu grēdai pavisam tuvu, pēc tam pagriezās pret ziemeļiem un lēni virzījās uz priekšu. Laiku pa laikam zoologs ziņoja jaunas un atkal jaunas pazīmes: ieeja aizā varenas arkas veidā, divi pakalni ar seglieni starp virsot­nēm, divas klintis — mazākā uz lielākās. Visu to leit­nants Kravcovs pierakstīja stingrā secībā, aprēķinot aptuveni attālumus starp šiem punktiem.

Ar neizprotamu neatlaidību dzīvnieks nesa zoologu ar milzīgu un it kā pieaugošu ātrumu aizvien tālāk un tā­lāk uz ziemeļiem. Turpretī zemūdene bija spiesta braukt tikai ar divām desmitdaļām ātruma, lai varētu saskatīt pazīšanas zīmes, tikko tās parādās uz ekrana.

Bija pagājušas jau četras stundas kopš brīža, kad zi­nātnieku tika sagrābis briesmonis. Zemūdene noteikti at­palika no šī briesmoņa, un bija skaidrs, ka atstatums starp viņiem aizvien palielinās. Leitnantu Kravcovu sar­dzē nomainīja vecākais leitnants Bogrovs, taču kapteinis joprojām palika centralajā postenī.

Vēl pēc stundas zoologs ziņoja, ka dzīvnieka gredzeni atkal cieši sakļāvušies ap ķiveri un viņš vairs neko nere­dzot. Pazīšanas zīmes vairs netika ziņotas. Palika zināms vienīgi vispārējais virziens — tieši uz ziemeļiem. Bet zoologs žēlojās, ka roka ar kompasu, elkonī saliekta un piespiesta pie krūtīm, satūkusi un notirpusi, viņš to gan­drīz nfejūtot. Tā pagāja vēl pāris stundas.

Zemūdene joprojām lēni virzījās gar kalnu grēdu.

Kapteinis Voroncovs, visas šīs septiņas stundas ne­pārtraukti atrazdamies centralajā postenī, vienmērīgiem soļiem (staigāja pa kabini, salicis rokas uz muguras un paretart uzmezdams skatienu ekranam, no kura sardzes priekšnbks nenovērsa acis.

Zooltiga satrauktā balss lika kapteinim apstāties.

—   Divnieks krasi mainīja virzienu, — zinātnieks zi­ņoja. — No norda gandrīz taisnā leņķī pārgāja uz ostu . . .

—    Tagad tas dodas dziļāk zemūdens kalnu grēdā, kapteinis teica. — Jādomā, pa kādu aizu … Atzīmējiet to kā pazīšanas zīmi, — viņš vērsās pie vecākā eitnanta.

—   Aptuveni aprēķiniet līdz tai attālumu no iepriekšējās zīmes.

—  Tieši tā, atzīmēt pazīšanas zīmi un aprēķināt at­tālumu! atkārtoja vecākais leitnants un, pēkšņi pietrūkdamies kājās un norādīdams uz ekrānu, skaļi iekliedzās:

—  Smaile! . .. Priekšā smaile!…

Uz kalnu grēdas tumšā fona aizvien skaidrāk iezīmējās augsta, slaida klints, kuru izveidoja vairākas cita uz citas sakrautas varenas kolonas — stāvi, kas pakāpēm slējās augšup un nobeidzās ar apaļu jumolu un tievu, augstu smaili.

—   Tiešām, gluži kā minarels, — kapteinis sacīja.

—   Tūlīt jānāk arī pilij, — piebilda vecākais leitnants, pierakstot pēdējo zoologa paziņoto pazīšanas zīmi — ieeju aizā.— un aprēķinot attālumu līdz tai. — Pēc šīs pils mēs varēsim būt pilnīgi droši, ka zemūdene ir uz pareiza ceļa.

Pils parādījās pēc desmit minūtēm un ar visām deta­ļām pilnīgi apstiprināja apraksta pareizību.

Kapteinis lika palielināt zemūdenes ātrumu uz piecām desmitdaļām. Visas kuģa telpas aplidoja priecīgs satrau­kums. Skvorešņam ar desmit vīru lielu komandu bija pavēlēts sagatavoties, lai pilnā apbruņojumā izietu no zemūdenes.

—   Nu tagad tas sumpurnis no mums vairs neaizšmauks, kaut arī tas būtu kašalota lielumā un ar kašalota zobiem. — Skvorešņa sacīja Matvejevam, kas, ar pārsēju uz kreisās rokas, palīdzēja viņam izejkamerā sagatavot skafandru un kaujas piederumus.

—  Dzīvnieks skrien, bieži mainot kursu, — pa to laiku ziņoja zoologs. — Aiza acīm redzot ir līkumota … Kustības ātrums stipri samazinājies .. .

—   Lieliski, Lord! — kapteinis atbildēja. — Jādomā, tas tuvojas savam midzenim. Mēs viņu tur arī panāksim. Gatavojieties, dārgais Lord, pārbaudījumam. Nav šaubu, dzīvnieks tur ķersies jums klāt un mēģinās riekstu pārkost.

—   Lai mēģina … Interesanti būs paskatīties uz viņa mājas pavardu un dzīves veidu. Midzenis ir diezgan reta parādība lielo jūras dzīvnieku vidū. Tikai astoņkāji un vē! pāris sugas iekārto sev vairāk vai mazāk pastāvīgu mājvietu Ļoti interesanti! .. . Ātrums pavisam samazinā­jies .. . Mēs esam gandrīz apstājušies . . . Gredzeni ap ķi­veri sākuši kustēties, izplešas. . . Laterna apgaismo augstu velvētu sienu . . . Ala, vai? … Pavīdēja kaut kādas milzīgai, gaišas ēnas . .. Dīvainas ēnas .. . Resni, gareni rumpji un gari, lokani kakli. Atkal aši sakļaujas gredzeni ap ķiveri… Laikam laternas spilgtā gaisma dzīvnieku uztrauc. .. Viņš skraida ar mani no vienas puses uz otru . .. Piepeši apstājās. Ak velns! . .. Gredzeni uz ķi­veres ātri pašķīrās un ķivere nokļuva garā, briesmīgā rīklē … daudz garākā nekā krokodiļa rīkle . .. Apdullina milzīgo zobu šņirkstoņa . . . Zobi ir koniskas formas, maz­liet atliekti atpakaļ. Žokļos tie izvietoti pareizās rindās. Tie ir milzīgas zvīņu ķirzakas žokļi! … Va-ai! . . .

Pēdējais vaids atskanēja centralajā postenī kā vāja, sāpīga, mokpilna balss. Tad iestājās klusums.

Kapteinis un vecākais leitnants stāvēja klusēdami, bā­lām sejām.

—    Kas tur notika? — beidzot nočukstēja vecākais leit­nants.

Metala zīmulis viņam izkrita no pirkstiem un atsitās pret grīdu. Kapteinis atskatījās.

—   Virzīties pēc pazīšanas zīmēm! — viņš pavēlēja klusā, mazliet aizsmakušā balsī.

Izņēmis kabatas lakatiņu, viņš noslaucīja pieri.

—   Tieši tā, virzīties pēc pazīšanas zīmēm, — nomur­mināja vecākais leitnants, mechaniski pacēla zīmuli un neko neredzošām acīm pavērsās pret ekrānu.

—   Lord! … — kapteinis pasauca. — Lord . .. atbil­diet … Kas ar jums noticis?…

īss klusums. Tad atskanēja vēja, aprauta zoologa balss:

—   Ne . .. nekas … nekas, kaptein .. . Esmu nomests zemē… Ar ķiveri … uz akmens . . Galva . .. Migla … Ar nagiem plēš skaf… Teleskopiskas acis .. .

Balss aizrāvās un apklusa.

—   Lord! . . . Lord! … — kapteinis sauca. — Lord! … Atbildiet! . .

Atbildes nebija.

VI nodala CIŅA ALĀ

Gāja cits aiz cita, cenšoties netraucēt dziļuma klu­sumu. Blīvās, nogulušās dūņas apslāpēja biezo metala pa­zoļu atsitienus pret okeana dibenu.

Priekšā ar ultraskaņas pistoli rokā gāja vecākais leit­nants Bogrovs.

Viņam sekoja Skvorešņa, paceldamies citiem pāri kā metālā iekalts tornis ar spilgtu bākas zvaigzni virsotnē. Aiz Skvorešņas gāja Cojs, Marats, tad pārējie — visi tā­pat apbruņoti, visi tikpat piesardzīgi, kaujas gatavībā kā vecākais leitnants. Skvorešņa stiepa uz muguras lielas jaudas pārnesamo prožektoru.

Aiza bija ļoti plata, un ķiveru laternu gaisma tikai pa­retam aizsniedza tās sienas. Daudzie pagriezieni liecināja, ka ekspedicija ir uz pareiza ceļa. Tomēr aiz katra pagrie­ziena varēja parādīties nezvēru ala, un tas visus turēja sasprindzinājumā. Soļi kļuva piesardzīgāki, rokas ciešāk sažņaudza pistoļu spalus, stiprāk sitās sirdis . . .

Viņi gāja jau vairāk nekā stundu, pagriezieni sekoja cits citam. Likās, šim nogurdinošajam ceļam nav gala.

Piepeši vecākais leitnants apstājās un klusēdams pa­cēla pirkstu, norādīdams uz kaut ko augšā. Atmetuši gal­vas un pacēluši laternas, visi ieraudzīja virs sevis augstu; tumsā izzūdošu velvi.

Vecākais leitnants klusu, gandrīz čukstot sacīja:

—   Uzmanīgi! . .. Mēs tuvojamies alai. Pēc pirmās pa­vēles visiem izslēgt gaismu. Uz priekšu! . . .

Eja tagad veda taisni, bez pagriezieniem, aizvien vai­rāk un vairāk sašaurinādamās, bet velve zemāka nekļuva, palika tāpat kā agrāk milzīgā, tikko saskatāmā augstumā.

Pēc dažām minūtēm vecākais leitnants atkal apstājās: eja sadalījās divās daļās. Mirkli šaubījies, vecākajs leit­nants pasauca Coju. Sekoja īsa pavēle:

—   Izpētīt abas ejas! Izvēlēties ceļu! Jūs vienīgais mūsu vidū spējat ievērot arī bioloģiska rakstura pazīmes.

Cojs devās kreisajā ejā un iegāja gandrīz simt metrus, uzmanīgi raudzīdamies uz abām pusēm. Tuneļa sienas manāmi sašaurinājās, tās bija nelīdzenas, ar ciļņiem un iedobumiem, un tās veselām grupām klāja dziļūdeņu ascidijas uz gariem kātiem, zeltainās gorgonarijas, jūras li­lijas. Visur — dibenā, pie Coja kājām, uz sienām — bija redzams milzīgs daudzums molusku čaulu. Sīs savītās, izliektās gliemežnīcas Cojam likās pazīstamas. Sirds vi­ņam strauji iepukstējās. Viņš steigšus saķēra vienu, ap­gaismoja ar laternu un tikko neiekliedzās. Tā bija viņa! Noslēpumainā, nenotveramā Lammelibranchiata cephala Lordkipanidze!

Cojs stāvēja nekustīgi, baidīdamies elpot, nenovērs­dams acis no brīnišķīgās gliemežnīcas. Viņu še bija tūk­stoši! Varbūt miljoni! Te bija viņu noslēpumainā dzim­tene — iespējams, viena no daudzajām. Bet kur tad ir zelta smilšu nogulsnes? To tuvumā neredz. No kurienes gan šo molusku asinīs varēja iekļūt zelts? Varbūt tālāk?

Aizmirsis apdomu, aizmirsis biedrus, briesmas, kas varbūt slēpās turpmākajā ceļā, Cojs steidzās tālāk tu­nelī, ar laternu apgaismodams visas malas un vērīgi ap­lūkodams dibenu un sienas. Viņš neatrada nekā, kas at­gādinātu zeltu un zelta smilšu nogulsnes. Apkārt bija re­dzami vienīgi neskaitāmi moluski un paretam ascidijas un jūras lilijas. Galvā pazibēja gavilējoša, priecīga doma: «Man taisnība! Izšķirošās nav zelta smilšu nogulsnes!»

Pēkšņi Cojs apstājās. Sienas strauji tuvinājās. Acīs dūrās velve — stipri pazeminājusies, skaidri saredzama, slīpa velve. «Tas nav nezvēru ceļš, tie še cauri netiks,» viņš nosprieda un tūliņ doma par biedriem, kuri gaida viņu atgriežamies, par skolotāju zoologu, kam vajadzīga palīdzība, lika viņam steigties atpakaļ. Taču vispirms viņš pievāca vairākus moluskus, paķēra no okeana dibena da­žas saujas dūņu un, izņēmis no nešķiramās ekskursiju somas pudelīti, piepildīja to ar ūdens paraugu.

Viņš izšāvās laukā no tuneļa, it kā viņam kāds dzītos pa pēdām.

Nodaļa nekustīgi un klusēdama stāvēja iepriekšējā kārtībā.

—   Kas ar jums noticis, Coj? — satraukts vaicāja ve­cākais leitnants. — Jūs uzdūrāties nezvēram?

—   Nē, biedri vecākais leitnant, — stostīdamies galīgi apjucis atbildēja Cojs. — Es steidzos atpakaļ, baidījos, ka aizkavēju nodaļu …

—   Nu, ko jūs sakāt! Jūs bijāt prom pavisam tikai kā­das desmit minūtes. Ātrāk es jūs arī negaidīju. Rezultāti?

—   Kreisā eja nav īstā! Ceļš uz nezvēru alu — pa labi! — Cojs atbildēja, juzdams, ka viņam it kā kalns no­vēlies no pleciem.

—   Lieliski! Ieņemiet savu vietu … Uz priekšu, biedri! Esiet uzmanīgi!

Nodaļa klusu devās ceļā. Jo tuvāk viņi nāca alai, jo vairāk pieauga nepacietība un uztraukums zoologa dēļ.

—  Atvieglināt savu svaru ar gaisa maisu palīdzību! Paātrināt soļus! — pavēlēja vecākais leitnants.

Sāka iet ātrāk. Melnās tuneļu sienas nedaudz tuvinā­jās un visu laiku nodaļai palika saredzamas. Sienas un dibens bija gludi, gandrīz līdzeni, ar retiem, it kā pulē­tiem ciļņiem. Tikai dibenā paretam gadījās zemas jūras li­lijas un gorgonarijas. Pa pusei dūņu apņemtas, rēgojās Cojam pazīstamo gliemežnīcu paliekas.

«Te laikam tās iznīcinājuši šie nezvēri,» Cojs no­domāja. «Kreisajā, šaurajā ejā moluski atraduši nezvē­riem nepieejamu patvērumu un tur saglabājušies …»

Uz dažiem sienu ciļņiem Cojs ievēroja nepareizas for­mas blāvi vizošus, miglainus- plankumus. Viņš vērsa uz tiem vecākā leitnanta uzmanību.

—   Tās ir vizošās gļotas, kas klāj nezvērus, — Cojs klusu paskaidroja. — Peldēdami še cauri un pieskarda- mies ciļņiem, viņi atstājuši uz tiem pēdas. Gļotas ir svai­gas . .. drīz nāks ala . ..

—   Labi, Coj . . . Uzmanību, biedri! Tiklīdz ieiesim alā, izvērsties ķēdē abpus prožektoram gar alas sienām un raidīt skaņu uz tuvākajiem mērķiem. Skvorešņa, kad bū­siet uzstādījis prožektoru, nododiet to Maratam. Cīņas laikā neaizmirst skrūves un gaisa maisus. Lietot tos at­karībā no apstākļiem. Neizklīst! Turēties tuvāk nodaļai! Paātrinātā gaitā — uz priekšu!

Ar viegli pildītiem gaisa maisiem, spiežot rokās pisto­les, nodaļa klusu un aši virzījās pa tuneli. Aiz milzīga klints ciļņa sienas pēkšņi krasi atkāpās un izzuda no re­dzes loka. Vecākais leitnants, iedams pa priekšu, acu­mirklī izslēdza savu laternu.

—   Laternas izslēgt! Ķēdē! Uzstādīt prožektoru!

Melnajā tumsā tālumā parādījās milzīgi, blāvi vizoši,

iezilgani ķermeņi. To bija kādi paris desmiti: vieni milzīga apmēra, citi mazāki. Vairums nekustīgi gulēja dibenā, augstākās vietās un uz klintīm, izstiepusies, it kā baismīgi koku stumbri, viduklī resni kā mucas. Citi šaudījās uz priekšu un atpakaļ dažādā augstumā, vienmērīgi kustinā-' dami vizošās pleznas. Vidū, tuvāk izejai, gulēja milzīgs, spīdīgs siluets, augstu pacēlis kaklu, garu kā kuģa masts un lokanu kā šausmīgi resna liana, milzīga, plakana galva satraukti grozījās uz visām pusēm.

—   Sakārtoties rindā! — klusu atskanēja komanda.

—   Neizlaist no acīm savu kaimiņu! Šaut uz spīdošajiem mērķiem! Vispirms uz kustīgajiem. Sev paturu vidējo. Ga­tavību! Mērķēt! Skaņu! . ..

Alā pēkšņi izcēlās apjukums. Baismīgas, gaišas ēnas sāka svaidīties it kā krampjos. Zibens ātrumā nezvēri šau­dījās uz visām pusēm, gan saritinādami gredzenā savus garos, lokanos kaklus, gan tos strauji izstiepdami. Garās, kā krokodiliem plakanās astes spēcīgi dauzīja pa mucvei- dīgo rumpju sāniem. Nezvēri krita zemē, traucās augšup, metās sānis, un šāvēji tikai ar pūlēm paguva nomērķēt. Ultraskaņas pistoles izrādījās pārāk vājas šiem milzīga­jiem, varenajiem organismiem. Nebija gandrīz iespējams uzreiz atrast un trāpīt viņu svarīgākajos dzīvības centros.

Gigants, ko uz grauda bija ņēmis vecākais leitnants, pirmajā mirklī nodrebēja, tad ar vienu spēcīgu astes vē­zienu kā spīdoša bulta uzšāvās pret alas velvi. Zem ne­zvēra, viņa vājajā atblāzmā, kaut kas metāliski pazibēja un pacēlās augšup, sažņaugts nezvēra apakšējās, resnās kakla da]as spirālē.

Atskanēja izmisuma pilnais Coja kliedziens:

—   Arsens Davidovičs! Arsens Davidovičs! .. .

Tai pašā laikā stiprs ūdens strūklas trieciens gandrīz nogāza no kājām Cojam līdzās stāvošo Maratu. Marats neviļus pamāja ar roku.

Viņam līdzās vairs neviena nebija!

—   Biedri vecākais leitnant! — bailēs iesaucās Marats.

—   Cojs iedarbināja skrūvi un nozuda!

Pa to laiku paniskais apjukums peldošo dzīvnieku vidū bija pārgājis arī uz tiem, kas mierīgi gulēja dibenā. Cits pēc cita tie pacēlās no zemes un uzšāvās augšup, pastip­rinot vispārējo satraukumu.

Dzīvnieki meklēja ienaidnieku, bet neatrada. Kas no­tiks ar Coju, ja viņš nok|ūs šo satracināto briesmoņu bai­sajā jūkli?

Pēkšņi viens no milzeņiem sagriezās gredzenā, tad sparīgi atliecās un, izstiepis kaklu, drudžaini kuldams ar asti, kā akmens nogāja dibenā un nekustīgi sastinga. Kāds stars laikam bija ķēris viņa smadzenes vai citu nervu centru un nogalinājis uz vietas. Tūdaļ nokrita arī otrs nezvērs. Dažiem bija paralizētas pleznas vai aste un, pa­lēninādami kustības, viņi svaidījās gandrīz uz vietas.

Chaotiskajā nezvēru jūklī visi šāvēji bija izlaiduši no acīm milzīgo dzīvnieku, kas aiznesa zoologu. Kaut kur nezvēru vidū tagad peldēja Cojs, un ik mirkli viņam drau­dēja briesmas — viņš varēja tikt saspiests, nogrūsts di­benā, dabūt neiedomājami stipru belzienu.

Vecākais leitnants šo neziņu neizturēja.

—   Coj, kur jūs esat?

—   Es sekoju dzīvniekam, kas aiznesa Arsenu Davido- vicu, — atskanēja Coja aizelsusies balss. — Mani pastā­vīgi atgrūž no viņa citi. Bet es viņu neizlaižu no acīm. Esmu spiests pastāvīgi manevrēt. Es paralizēju vienu viņa pleznu, bet viņš traki svaidās. Turos tālāk no bara .. . Tālāk no viņu gaismas … Lai neieraudzītu …

Sai brīdī kāds nezvērs negaidot nošķīrās no pārējiem, kas drūzmējās alas dziļumā, un strauji devās uz izeju, redzams, meklēdams glābiņu atklātā okeānā. Uz viņa spī­došā, zilganā ķermeņa fona pavīdēja tumša cilvēka ēna, un gandrīz tai pašā mirklī atskanēja Coja kliedziens:

—   Ak velns! Kā iebelza! Atsvieda atpakaļ!

Nezvērs piepeši mainīja kursu, strauji pagriezās pakaļ

cilvēka ēnai un, plaši atplētis milzīgo, gandrīz divus met­rus dziļo rīkli, metās tai pakaļ.

—   Visiem mērķēt uz priekšējo! … Skaņu … — at­skanēja steidzīga komanda.

Visas nodaļas koncentrētais šāviens ķēra nezvēru tieši tai mirklī, kad gandrīz taisni viņa rīkles priekšā pavīdēja Coja augums, kas veikli aizlocījās tumsā. Briesmonis dru­džaini nodrebēja, tad nokrita zemē un izstiepās netālu no nodaļas.

Bet ceļš bija parādīts. Viss bars metās uz izeju. Likās,

nekas nevar pretoties šai satriecošajai milzīgo ķermeņu gāzmai.

— Ieslēgt prožektoru! — atskanēja skaļa komanda.

Spilgtas, žilbinošas gaismas kūlis ieurbās tumsā, mil­zīgo rumpju, staipīgo kaklu, vareno astu jūklī, kas trauk- smīgi brāzās uz priekšu, lielo, zvērojošo, teleskopisko acu zvaigžņājā. Un to, ko, šķiet, nebūtu izdarījusi nekāda gra- nita siena, izdarīja gaisma! It kā dabūjusi nedabiski stipru triecienu, nezvēru lavina ar plaši atplestām rīklēm reizē atmeta atpakaļ galvas ar gari izstieptajiem kakliem, ap­sviedās apkārt ar izplestām, augšup paceltām, asiem na­giem bruņotām pleznām un, parādījuši astes, lēni peldēja atpakaļ. Apstulboti, apžilbināti, uzreiz zaudējuši spēkus, nezvēri purināja galvas. Daži ar noļukušiem kakliem lēni nolaidās dibenā. Gaismas strāvā virs nezvēru bara riņ­ķoja Coja metaliskais stāvs, meklēdams dzīvnieku, kas bija aiznesis zinātnieku.

Nodaļa bēgošo baru pavadīja ar ultraskaņas staru kūļiem. Te viens, te otrs milzenis pēkšņi sāka neganti svaidīties un pēc mirkļa strauji nogāja dibenā.

—   Atradu! Atradu! … — atskanēja Coja gavilējošā balss. — Se tev, riebekli! Še tev! … Še tev! . ..

Lēni peldošās kolonas vidū izcēlās neparasta rosme. Paslējās milzīga aste, cirzdama uz visām pusēm ar sa­triecošiem zvēlieniem. Pēkšņi no nezvēru tumšās masas atdalījās neliels, zilgani spīdošs metala ķermenis un, šū­podamies no vienas puses uz otru, grima dibenā. Apmez­dams loku ap nezvēru baru, kā lode lejup šāvās Coja me­tāliskais stāvs, gandrīz pie paša dibena uzķēra krītošo ķermeni un tūlīt, kopā ar to uzšāvies augšup, pagriezās un strauji aizjoņoja pie nodaļas.

—   Te ir! … — aizelsies izdvesa Cojs, pēkšņi apturē­dams skrūvi un ieslēgdams atpakaļgaitu. — Te ir! … — viņš atkārtoja grīļodamies, nokrita uz viena ceļgala un uz abām rokām sniedza Skvorešņam zoologa nekustīgo augumu.

Nodaļa steidzīgi atstāja alu, vīrs pēc vīra. Pa priekšu gāja Skvorešņa, nesdams zoologu. Vecākais leitnants Bogrovs palaida visus sev garām. Marats prožektora gais­mas lokā it kā gūstā turēja vairākus nezvērus — milzīgā bara paliekas — kas drūzmējās alās pretējā galā un slēpa galvas no nāvīgās, nepielūdzamās gaismas strāvas.

—- Prožektoru izslēgt! — vecākais leitnants deva ko­mandu.

Viņš palīdzēja Maratam ātri uzcelt plecos prožektoru.

—   Marš, pakaļ nodaļai!

Vecākais leitnants pēdējo reizi iemeta skatienu alas tumsā, vecās planētas mūžā nedzirdētas kaujas arēnā. Tad viņš iedarbināja skrūvi un drīz pievienojās spožo, zilgano uguņu virknei, kas ātri devās projām atklātajā okeānā.

VII nodaļa MELI

Ar vārgu roku zoologs mechaniski nobraucīja bārdu un, pārlaidis acis pār mirdzoši spodro slimnīcas telpu, skumji pasmaidīja.

—  Jā, dārgais Marat, rau, ari pašam iznāca izmantot visu, ko esmu še iekārtojis. Varu apliecināt, ka visumā nav slikti… var pat sacīt, gluži labi.

Pacēlis galvu, Marats Izklaidīgi pavērās zinātniekā un pēc tam sāka lūkoties kaut kur tālē.

Viņš bija atnācis apciemot zoologu, kas pēc pārdzīvotā satricinājuma vēl nebija atžirdzis, taču saruna ritēja diez­gan garlaicīgi un gausi.

Pēc traģiskā notikuma ar zinātnieku Marats pilnīgi pārvērtās. Cik agrāk viņš bija jautrs, žirgts, runīgs, tik tagad noslēdzās sevī, izvairījās satikties ar biedriem, brī­vajā laikā kavējās viens savā kajitē, un viņa kajites biedrs Kramers nezināja, kā viņam tuvoties. Bet tai pašā laikā visi redzēja un nojauta, ka Maratu moka kāda neatlaidīga doma, ka viņa galva nodarbināta ar jaunu problēmu, ko viņš sevišķi ņem pie sirds un kas viņu uztrauc tik stipri, kā nav gadījies novērot nekad agrāk, kad viņš bija aizrā­vies ar kādu izgudrojumu.

Joprojām iegrimis savās domās, Marats, mazliet pa­griezies pret zoologu, sacīja:

—   Nē, nē, Arsen Davidovič, nerunājiet. . . Pēc ma­nām domām, slikti . .. Vajadzēs kaut ko pārlabot… .

Cienījamais zoologs acīm redzot jutās aizskarts.

— 'Kas slikti?— viņš jautāja, kļūdams uzmanīgs, ga­tavs atvairīt uzbrukumu.

—   Ķivere, nederīgā ķivere!

—   Ķivere?

—   N'ujā! Ķivere, kas jūs tā sakropļojusi!

Zoologs, pacēlies uz elkoņa, platām acīm vērās Maratā.

—   Ķivere?! Bet es domāju, ka tu runā par slimnīcas kajiti!

Viņš atlaidās spilvenos un sāka kā bērns skaļi smie­ties.

—   Ko tad tu domā par ķiveri, kaco? — smiedamies jautāja zoologs. — Un kas tevi spiež domāt par tādiem niekiem? Ko nozīmē ķivere, salīdzinot ar Saharas apūde­ņošanas problēmu vai Golfa strāvas pagriešanu?

—   Vispirms atļaujiet jūs pārlabot, Arsen Davido­vič … Nevis Golfa strāva, bet Golfa straume …

—   Atvaino, atvaino, kaco. . . Zini, paradums. No bērnu dienām . .. Nu, un otrkārt?

—    Un otrkārt, par ķiveri… Ziniet, Arsen Davido- vič … — Marats uz acumirkli sastostījās. — Es nezin kāpēc jūtu, ka varu runāt atklāti. Ziniet, man tiešām kauns. Nav nekur miera. Nevaru sev piedot, ka neesmu par to padomājis agrāk … kad vēl strādāju ar Krepinu pie ķivere's telefonizācijas. Vissliktākais tas, ka jau tad man iešāvās prātā doma tieši par šīm neērtībām. Bet es pie tās neuzkavējos, neizdomāju to līdz galam. Un tikai tagad saprotu, kāda tā bija bērnišķība, kāda nepiedodama vieglprātība …

Marats satraukts pietrūkās no krēsla un, strauji žesti­kulēdams, izsaucās:

—- Jā, jā! Jūs pareizi sacījāt. Sahara! … Golfa straume! . . . Pasaules problēmas! . .. Bet deguna galā pa­laidu garām vienkāršu, mazu un tik svarīgu uzdevumu — uzlabot ķiveri. Jūs taču tādēļ varējāt aiziet bojā, Arsen Davidovič! Dārgais! Jūs taču tikko neaizgājāt bojā! Kad es par to domāju, esmu gatavs sev plēst matus …

Zoologs uzmanīgi klausījās, nenovērsdams no Marata sirsnīgo skatienu.

—   Tikai neuztraucies, kaco! Esi aukstasinīgs! Tu taču nevarēji paredzēt, ka mēs sastapsimies ar tādiem bries­moņiem. Bet tu tomēr esi brašs zēns, kaco! Teikšu patie­sību, man patīk, ka tu sāc saprast ari tā saukto mazo prob­lēmu lielo nozīmi. . . Mazu problēmu nav, mīļais! Katra maza problēma ir daļa no lielas problēmas. Un, neatrisi­nājis mazo, samaitāsi lielo! Tā … Nu, bet ko tad tu iz­domāji?

Nokāris galvu, Marats atsēdās uz krēsla. Mazliet pa­vērsies pret zoologu un acīm redzot joprojām domādams savas domas, viņš iesāka:

—   Jā, Arsen Davidovič . . . Tai nelaimīgajā dienā, kad jums izgāja tik slikti…

—    Nu, nu, nu … — neapmierināts noņurdēja zoo­logs, — nebūt ne nelaimīgā. Tik ievērojami atklājumi! Ve­sela kolonija Lammelibranchiata cephala Lordkipanidze! Es domāju, tā ar šo nosaukumu tagad ieies zinātnē! — ar zināmu pašapmierinātību piebilda zinātnieks. — Un, beidzot, šis aizvēsturiskais nezvērs! Tas taču ir atklājums ar vispasaules nozīmi! Bet tu saki — nelaimīga diena .. . Kaut vairāk man būtu tādu nelaimju … Nu labi, turpini.

—    Nu tā … Todien mēs ar Coju un Pavļiku izgājām no zemūdenes. Sākām draiskoties. Viņi mani noķēra, sa­tvēra no abām pusēm un sāka purināt. Mana galva ķivere svaidījās kā rieksts pudelē. Lai kā centos, lai kā sasprin­dzināju kaklu, tomēr vairākas reizes sāpīgi atsitos ar pa­kausi. Un tad es atkal nodomāju, ka būtu labi ķivere iz­darīt dažus uzlabojumus.

—   Un ko tu izdomāji?

—   Manuprāt, ķiveri iekšpusē aiz pakauša vajadzētu mīksti izoderēt. Ķiveres mugurpuses caurspīdīgumu mes tik un tā neizmantojam. Bet pret deniņiem un pieri jā­ierīko elastīgas spirāles, apmēram tādas kā matraču at­speres. Pēdējā iekšējo spirāļu vītne jāaptin ar mīkstu izo­lāciju …

—   Labi, Marat! — nopietni atsaucās zoologs. — Lie­liska ideja! Pa ceļam to labi pārdomā, bet, kad atgriezīsi­mies mājās, katrā ziņā parunāsim ar Krepinu. Es atbal­stīšu.

Šķiet, šīs sarunas nomierināts, Marats atvadījās un aizgāja, iepriekš palaidis garām Coju, kas ienāca slimnī­cas kajitē.

Cojs bija tērpies sniegbaltā uzsvārcī, ar kārtīgi sasie­tām lentītēm un izskatījās pēc īsta — tiesa, vēl jauna un aiz jaunības mazliet samulsuša ārsta. Žigliem soļiem viņš piegāja pie zoologa gultas.

—    Kā iet, Arsen Davidovič? Kā mēs jūtamies? Atļau­jiet jūsu pulsu. Lieliski. Labi pildīts pulss. Septiņdesmit astoņi sitieni minūtē. Jūs ātri atspirgstat…

Cojs uzmanīgi, gandrīz maigi sakārtoja spilvenu zināt­niekam zem galvas, apspraudīja segu.

—   Bet no kā tad lai atspirgst? — zoologs viņam lab­sirdīgi uzsmaidīja. — Nieki vien ir! Domāju rīt, parīt cel­ties — un pie darba! Mūs gaida lielisks darbs!

Cojs sāka vēcināt ar rokām, tēlodams vislielākās šaus­mas.

_ — Ko jūs! Ko jūs, Arsen Davidovič! Pat nedomājiet! Ātrāk par piecām dienām nekādi nevar! Pēc tam jums katrā ziņā jāizņem kvarca apstarošanas kurss. Daži elektrizacijas seansi. Nē, nē… Kā to var!

Zoologs acumirklī iedegās dusmās.

— Tu esi traks, Coj! Nē, tu esi galīgi prātu zaudējis!

Ko tu man stāsti pasaciņas! Kādas tur elektrizacijas un  kvarci! Man vajag cik vien iespējams ātrāk atgriezties alā un nofotografēt šos nezvērus. Es taču nevaru tos ievie­tot zemūdenē. Es paņemšu līdz kaut vienu galvu. Par to ja'u esmu norunājis ar kapteini: zemūdene še aizkavējas speciāli šai nolūkā. Bet tu te ar savu elektrizaciju un kvarcu! «Apstarošanas kurss»! — zinātnieks sašutis iz­medīja Coju. — Edz kāds! Priecājas!

—   Vienalga .. . Varat lamāties, Arsen Davidovič, — lēnīgi, taču aizvainotā balsī noteica Cojs. — Tad es zi­ņošu kapteinim, ka jūs neklausāt. . .

—   «Neklausāt»! Atradies ārsts!

Zoologa baritons bija dzirdams visā augšējā gaitenī, iespiedās dzīvojamās kajitēs un dienesta telpās, aizsnie­dzot pat visattālākos kaktiņus mašīnu nodaļā. Starp citu, zemūdene stāvēja uz vietas un nodaļā valdīja pilnīgs' klusums.

No kajitēm izskrēja komandas locekļi, kas neatradās sardzē, klausījās un smējās:

—   Mūsu Lords plosās.

—   Tas viņam kā pīlei ūdens.

—   Plucina nabaga Coju! Spalvas vien put!

—   Ar tādu pacientu tīrais negals!

No centrālā vadības posteņa iznāca kapteinis un devās uz slimnīcas kajiti. Kapteinim nācās negaidot uzņemties arbitra lomu strīdā starp ārstu un pacientu. Lēmums bija kā pašam Zālamanam, un to ar gandarījumu pieņēma abas puses: zoologs apsolīja, ka trīs dienas gulēšot ne- dumpodamies, pēc tam, ja viss noritēšot normāli, viņam atļaušot strādāt laboratorijā, bet piektā dienā pat iziet no zemūdenes, lai strādātu alā. Kvarca starus viņš pieņem­šot strādādams. Kas attiecas uz elektrizaciju, tad pagai­dām jautājums paliekot atklāts — tālāk redzēšot, kā būs.

Tomēr, redzēdams, cik ļoti zoologs ir satriekts, ka viņa slimības dēļ visi darbi okeana dibenā un dziļumu pētīšanā šai rajonā pilnīgi apstājušies, kapteinis gāja vēl tālāk. Tā kā Cojs bija pilnīgi aizņemts laboratorijas darbā ar moluskiem un citiem jau savāktiem materialiem, kapteinis apsolīja pēc zoologa izvēles pagaidām komandēt kādu kuģa apkalpes locekli, kas viņa vadībā un pēc viņa in­strukcijām turpinātu materialu vākšanu.

—   Es būšu |oli pateicīgs, ja šo darbu jūs atļausiet uzņemties man, — pēkšņi atskanēja dobja balss.

Gorelovs jau sen bija ienācis slimnīcas kajitē, dzirdēja, kā kapteinis izšķīra jautājumu un viņa lēmumu, un tagad stāvēja pie durvju stenderes, lūdzošām acīm raudzīda­mies zoologā.

—   Es jau vairākkārt esmu izpildījis šādus uzdevumus jūsu uzraudzībā, Arsen Davidovič,— viņš turpināja, smai­dīdams tuvodamies zinātnieka gultai. — Mani šis darbs tā aizrāva, man šķiet, Arsen Davidovič, ka arī tagad jūs būsiet apmierināts … Manam galvenā mechaniķa dar­bam, Nikolaj Borisovič, — viņš vērsās pie kapteiņa, — tas itin nemaz nekaitēs. Jo vairāk tāpēc, ka mēs laikam vairāk stāvēsim uz vietas, nekā kustēsimies.

—   Lūdzu, Fjodor Michailovič! — draudzīgi Gorelo- vam uzsmaidīdams, piekrita kapteinis. — Ja tas apmie­rina Arsenu Davidoviču, tad no manas puses nekādu iebildumu nebūs. Taču lieciet vērā, ka atbildība par dzi­nēju stāvokli un darbu arī turpmāk gulstas uz jums.

—   Lieliski, lieliski! Tas mani pilnīgi apmierina, — skaļi priecājās zoologs. — Fjodors MichaHovičs zina, par ko es visvairāk interesējos, kur meklēt un kā meklēt. Mēs abi jau ne mazums esam pastrādājuši kopā. Viss nokār­tots! Pateicos jums, kaptein! Pateicos jums, Fjodor Mi­chailovič!

Ja cienījamais zinātnieks nebūtu tik līksmā garastā­voklī, viņš droši vien būtu ievērojis Gorelova neparasto bālumu, slimīgo, nedabisko smaidu, to, cik bieži tas pār­vilka ar roku pār pieri, it kā noslaucītu nespēka sviedrus. Bet entuziasti, nežēlojot paši sevi, bieži vien tā izturas arī pret citiem. Katrā ziņā bija pilnīgi skaidrs, ka zināt­nieks gluži aizmirsis gan elektrizaciju, gan masažu, gan dubļu vannas, ko viņš vēl pavisam nesen tik neatlaidīgi ieteica savam bijušajam pacientam. Rezultātā visi palika ļoti apmierināti ar sarunu, kas bija sākusies tik vētraini un beigās visus apmierinājusi.

—   Coj mīļais, — kad kapteinis bija izgājis, zinātnieks draudzīgi griezās pie sava ārsta un palīga, — iedod, lū­dzu, Fjodoram Michailovičam to sarakstu ar dzīvniekiem, kurus mēs esam paredzējuši sevišķi rūpīgi meklēt dziļu­mos. Iepriekš izsvītro tos, ko u atraduši. Iepazīs­

tini viņu ar visiem mūsu albumiem, zīmējumiem, atlasiem. Sameklē Fjodoram Michailovičam arī pastāvīgu ekskur­siju somu ar instrumentiem un palīgierīcēm.

* *

*

Pēc divu stundu ilgas sarunas ar Coju, iznācis no la­boratorijas, smagi apkrāvies ar materialiem un piederu­miem, Gorelovs aši devās uz savu kajiti. Viņš steidzīgi atslēdza durvis, pēc tam rūpīgi tās aizslēdza un atvieglots nometa visu atnesto uz apaļā galda, kas stāvēja kajites vidū. Kajite bija neliela, iegarena, ar koju un drēbju skapi pie labās sienas un ar mazgājamo trauku, tualetes gal­diņu un lielu spoguli pie kreisās sienas. Virs kojas karā­jās skaists, akvareļa krāsās gleznots portrets — jauna sieviete ar maigu, dai|u seju un lielām, melnām, valdonī­gām acīm. Pie sienas pretī durvīm zem liela, apaļa ilumi­natora, kam tagad no ārpuses bija cieši nolaists priekšā aizlaidnis, stāvēja neliels rakstāmgalds ar piederumiem, tās pašas jaunās sievietes ģīmetni un lielu, vecmodīgu rakstāmmašīnu.

Atbrīvojies no nastas, Gorelovs smagi atlaidās krēslā un, iespiedis galvu plaukstās, ilgi sēdēja ar aizvērtām acīm, paretam sašūpodamies, it kā ciešot mocošas zobu sāpes. Beidzot viņš piecēlās, brītiņu stāvēja, galvu nokā­ris un ar dūri atspiedies pret galdu, tad nodrebinājās un apņēmīgi ķērās pie tikko atnestām grāmatām, albumiem, atlasiem. Kādas trīs stundas viņš neatraudamies ar tiem cītīgi noņēmās, uzmanīgi iegaumēdams zemūdens faunas un floras pārstāvju mākslinieciskos attēlus, izdarīdams izrakstus, pagatavodams no zīmējumiem kopijas, sastādī­dams sarakstus, klasificēdams.

Pēc tam viņš piecēlās, izstaipījās un ķērās pie ekskur­siju somas. Viņš vērīgi pārskatīja visas somas ārējās un iekšējās kabatas ar instrumentiem un piederumiem, atbrī­voja vienu no iekšējām kabatām, pārlikdams tās saturu otrā. Tad devās pie rakstāmgalda, bet pusceļā apstājās, atskatījās un piegāja pie durvīm. Pamēģināja, vai tās labi noslēgtas, paklausījās un, redzams, apmierināts ar klu­sumu gaitenī, atgriezās pie rakstāmgalda un ķērās pie rakstāmmašīnas. Ilgi darbodamies, viņš to izjauca un no­nāca līdz plāksnes centram zem burtu sviriņu loka. Tur atradās neliela, mašīnas iezilganajā krāsā nokrāsota me­tālā kastīte. Gorelovs atskrūvēja to no plāksnes, atlika sānis, atkal samontēja mašīnu un pamēģināja, kā tā strādā. Viss atradās savā vielā, mechanisms darbojās kār­tīgi kā vienmēr, — prāvās detaļas trūkums nemaz nebija jūtams. Gorelovs paņēma metala kastīti un, domīgi pa­svārstījis to rokās, nomurmināja:

—   Spiediens ellišķīgs. Vai izturēs? Nav vis tā kā Sar- gasu jūrā, tuvu ūdens virsai…

No šīm paša balss skaņām viņš nodrebēja, izbijies pa­vērās apkārt, tad atgriezās pie ekskursiju somas, ielika kastīti tukšajā iekškabatā, uzlika virsū dažus sīkus instru­mentus un kabatu rūpīgi aizpogāja. Somu aizslēdzis, Gorelovs to pabāza zem kojas un aizgāja uz ēdamistabu brokastis.

Pēc pusstundas atgriezies savā kajitē, viņš pārģērbās darba tērpā, izvilka līdz galam vienu no rakstāmgalda atvilktnēm un atlieca atpakaļ tās dibensienu. Aiz tās at­vērās šaura, slepena kastīte. Izņēmis no turienes dažus dīvainas formas sīkumus un smalku vadu kamoliņu, viņš visu to sabāza ekskursiju somas kabatās.

Ar plecos uzmestu maisu Gorelovs iegāja vadības centralajā posteni un, pie sardzes priekšnieka leitnanta Kravcova noformējis caurlaidi, devās uz slimnīcas kajiti.

—   Dod savu svētību, valdniek, — viņš smiedamies nodūca zemā diakona basā, tuvodamies zoologa gultai. — Atnācu pie jums pēc laba ceļa novēlējuma, Arsen Davidovič. Kā saka, jūsu mazuļa pirmais patstāvīgais iz- lidojums!

Priecīgi iesmiedamies, zoologs pagriezās pret viņu:

—   Dodu savu svētību! Dodu savu svētību! Vēlu labu veiksmi! Vai Cojs jums visu nodeva? — Viņš pastiepa Go- relovam roku. lai atsveicinātos.

Tikai tagad Gorelovs pamanīja attālāk sēdošo kapteini un viņam palocījās:

—   Atvainojiet, Nikolaj Borisovič! Es jūs neredzēju!

Kapteinis laipni pasmaidīja.

—' Nekas, nekas, Fjodor Michailovič! Pievienojos Ar- sena Davidoviča novēlējumiem.

—   Ejiet, ejiet, Fjodor Mjchailovič! — satraukts ieru­nājās zoologs. — Ek, apskaužu jūs! Nu, nekas! Drīz il­gāku laiku strādāsim kopā dziļūdeņu stacijā.

Kapteinis nodrebēja un pacēla acis. Viņš cieši pavērās zoologā un Gorelovā, tad nolaida plakstus,-aši noglauz- dams savu zeltaino bārdiņu.

Vēlreiz atvadījies un saņēmis no zoologa vēl daudz norādījumu, Gorelovs atstāja slimnīcas kajiti, pavirši pie­vēris aiz sevis durvis un, it kā iegrimis domās, sastinga uz vietas. \

Viņš dzirdēja klusinātus, taču diezgan skaidri sadzir­damus vārdus:

—   Arsen Davidovič, ceru, ka jūs nevienam neesat sa­cījis, kur zemūdene turpmāk apstāsies uz ilgāku laiku?

īsais klusuma brīdis liecināja, ka šis jautājums zoo­logu pārsteidzis negaidot. Gorelovam sirds sastinga.

—   Ko jūs, ko jūs, kaptein, — beidzot viņš izdzirda zoologu steidzīgi murminām. — Kāpēc es to sacīšu! Es taču zinu . . . Jūs taču mani brīdinājāt. . .

Gorelovs atviegloti nopūtās un sausi pasmaidīja. Kap­teinis klusēja. Tad atskanēja viņa mierīgā balss:

—   Nu labi! Arī uz priekšu +o neaizmirstiet.

Gorelovs atgāja no durvīm un ar to pašu sauso smaidu

stingriem, noteiktiem soļiem ātri devās uz izejkameru.

—   Vai kāds no komandas pašreiz atrodas ār­pus kuģa? — viņš vaicāja Matvejevam, kas ar pārsietu roku tomēr ātri un veikli palīdzēja viņam ietērpties ska­fandrā.

—   Tieši tā, biedri kara inženieri Selavins un kopā ar viņu Marats un Pavļiks.

—   Vai sen jau aizgājuši?

—   Kādu pusstundu, ne vairāk.

—   Kurp viņi devās?

—   Noteikti nezinu, biedri kara inženier… Kaut kur uz dienvidiem.

—   Ahā! Nu labi. Pateicos.

Atstājis zemūdeni, Gorelovs iedarbināja skrūvi ar piecu desmitdaļu ātrumu un uzņēma kursu tieši uz zieme­ļiem. Aizpeldējis savus divdesmit kilometrus no zemūde­nes, viņš kādu laiku cītīgi medīja okeana dibenā un da-

žādā augstumā virs tā. Viņš ķēra visu, kas likās nepazīs­tams, un piepildīja somu ar zivīm, jūras vēžiem, holotu;- rijām, hidropolipiem, dziļūdeņu vēžiem, moluskiem. Pēc stundas viņš acīm redzot nolēma, ka diezgan padarījis. Cieši aizvēris somu, Gorelovs pa radio sazinājās ar zem­ūdeni, ar leitnanta palīdzību nosacīja savu atrašanās vietu un paziņoja viņam, ka nodomājis vēl kādu stundu pa­strādāt, pēc tam atkal sazināšoties ar zemūdeni un at­griezīšoties mājās.

Novirzījies no zemūdenes, Gorelovs uzvilka rokās elektriskos cimdus, pārbaudīja ultraskaņas pistoli un, • iedarbinājis skrūvi ar desmit desmitdaļu ātrumu, aizjo­ņoja uz austrumiem, paceldamies aizvien augstāk un aug­stāk. Viņam priekšā no dienvidiem un ziemeļiem stiepās lielā zemūdens kalnu grēda. Kaut kur še, augsti pacelda­mās pār līdzeno kalna muguru, atradās Šelavina atklātā virsotne. Gorelovs to meklēja ilgi un veltīgi. Beidzot at­rada un, ielaidis gaisa maisā skābekli, pacēlās virsotnē. Spriežot pēc dziļummēra, no tās līdz okeana virsmai bija pavisam tūkstoš un simt metru.

Gorelovs pamanīja virsotnē atsevišķi stāvošu klinti ar plašai nišai līdzīgu iedobumu. Iedarbinājis gaisa maisa iekšējo mechanismu, viņš iedzina skābekli atpakaļ pat­ronā un apsēdās uz neliela klintsbluķa. ~Kad viņa saceltais dūņu mākulis izklīda un apkārtējais ūdens ieguva savu parasto skaidrumu un dzidrumu, Gorelovs nomauca elek­triskos cimdus, sameklēja somā no rakstāmmašīnas iz­ņemto metala kastīti un, izraudzījies uz klintsbluķa lī­dzenu vietu, nolika kastīti sev līdzās. Tad pielāgoja tai garas, tievas detaļas, un kastīte ieguva dīvaina jūras eža izskatu — uz visām pusēm no tās stiepās neparastas for­mas adatas. Starp šīm adatām viņš izvilka tievu vadu un vienu tā galu aptina ap kreisās rokas pogu, pie kuras parasti piesprādzē cimdu. Pēc tam Gorelovs nospieda pogu uz kastītes virsējā vāka. Daļa kastītes priekšējās sienas atsprāga vaļā, nogūlās horizontāli, un uz tās at­klājās rakstāmmašīnas klaviatūra miniatūrā. Sienas aug­šējā daļā iedegās garš, šaurs lodziņš. Aiz lodziņa bija redzama izstiepta papīra lenta.

Ar milzīgajiem metala pirkstiem Gorelovs sāka lēnām sist pa sīkajiem klaviatūras taustiņiem.

Ūdens un gaisa okeānu bezgalīgajos plašumos aiz­klīda nesaprotami signāli:

«ECIT . .. ECIT .. Klausies, ECIT … Runā INA 2 . … Runā INA 2 … ECIT . .. ECIT …»

VIII nodala profesora Lordkipanidzes ciešanas

Jau ceturto dienu ekspedicija strādāja jaunajā dziļ­ūdeņu stacijā.

Likās, divdesmit četru stundu diena Šelavinam ir par īsu. Bez parastajiem darbiem, pētot okeana dibena tuvumā ūdens fiziskās un ķīmiskās īpašības, temperaturu, sāļumu, blīvumu, ķīmisko un gāzu sastāvu, viņš nodarbojās ar problēmu, kuru bija sācis risināt jau Sargasu jūrā. bet ne­bija paguvis to nobeigt, kā viņš izteicās, viņa darbu ra­jona «nekrietnās» bombardēšanas dēļ. Šis uzdevums bija — izpētīt okeana dibena gruntsūdeņus, to iespiešanās dziļumu, to izcelšanos, īpašības un sastāvu. Sis darbs prasīja daudz pūļu un laika, bija jāuzstāda sarežģītas urbjamās mašīnas un dziļi sūkņi, kuri strādāja caurspīdī­gos un 'reizē necaurlaidīgos apvalkos, kas pasargāja ma­šīnas no okeana milzīgo ūdens slāņu spiediena.

Ciešā saistībā ar šo bija vēl otra problēma, pie kuras arī tagad ķērās Šelavins. Viņš pētīja elektriskās strāvas, kuras rodas jūras dibena slāņos un kuras pirmoreiz atklā­juši padomju ģeologi Arktikā.

Šelavins tiešām strādāja aizelsdamies. Nepietika pat ar rosīgā Skvorešņas un jau pilnīgi^atspirgušā Matvejeva palīdzību Kapteinis viņam piekomandēja vēl divus cilvē­kus no komandas, un tomēr okeanografs strādāja, aiz­mirsdams atpūtu un ēšanu.

Tikko pabrokastojis, Šelavins jau steidzināja savus palīgus, uztraucās par mazāko aizkavēšanos un nomieri­nājās tikai tad, kad atradās ārpus kuģa, pie savām mīļa­jām mašīnām un ierīcēm. Pusdienās viņu no zemūdenes vajadzēja neatlaidīgi aicināt vairākas reizes, pie kam ik reizi viņš saniknots purpināja par «darba jaukšanu» un «neciešamu izturēšanos pret ārkārtīgi svarīgām zinātnis­kām problēmām».

Ari zoologam bija ieplānoti daudzi darbi, kas veicami šajā dziļūdeņu stacijā Līdzās parastajiem, jaunu, vēl ne­pazīstamu materialu meklējumiem zoologs domāja šeit galvenokārt pētit dziļūdeņu un okeana dibena organismu dzīvi un darbību. Bija paredzēts ilgāku laiku novērot viņu izturēšanos, medību paņēmienus, barības iegūšanas vei­dus un avotus, fosforiscējošo orgānu nozīmi un funkcijas. Tas viss sen saistīja zinātnieka uzmanību, un jau ilgi pirms šīs pieturas viņš sapņoja par šiem darbiem un tiem gatavojās.

Tomēr tagad, kad varēja sagaidīt, ka zoologa parastā enerģija te izpaudīsies sevišķi aktivi, visus pārsteidza apatija, kas viņu pēkšņi bija pārņēmusi. Katru reizi viņš gluži kā negribot gatavojās iziet no zemūdenes un, bei­dzot to atstājis, stundām ilgi nekustīgi nosēdēja pie pirmā vēža vientuļnieka vai holoturijas.

Kas gan bija noticis? Šķiet, viss ritēja tik jauki un sek­mīgi. Nogalināto nezvēru pētīšana deva lieliskus rezul­tātus. Acīm redzot šie bija pēdējie dzīvnieki no tām su­gām, kuras kādreiz pirms miljoniem gadu valdījušas pār visu seno okeana dzīvi. Krīta laikmeta relikti! Mainījās apkārtējā-dzīve, mainījās daba, klimats, augi un dzīvnieki. Jauni, dzīves spējīgāki, attīstītāki un jauniem dzīves ap­stākļiem piemērotāki organismi nobīdīja pie malas mil­zīgās zvīņu ķirzakas, iepriekšējo laikmetu valdones, un tās pakāpeniski atdeva savas pozicijas. Zinātnei likās, ka šie dzīvnieki pilnīgi nozuduši no mūsu planētas, atstā­dami atmiņai par sevi tikai dīvainus skeletus, kuri tagad visā savā varenībā pārsteidz cilvēku iztēli vienigi paleon­toloģijas muzejos. IJn, lūk, izrādās, ka neliels šo nezvēru atzarojums, izspiests no okeana virsas, nolaidies aizvien zemāk un zemāk neapdraudētajos okeana dziļumos, pa­mazām piemērojoties jaunajiem dzīves apstākļiem, iz­strādājis spējas izturēt milzīgu spiedienu, elpot tikai ūdenī, redzēt tumsā, spīdēt ar savu gļotu gaismu .., Cik neparasts, aizraujošs atklājums! Tas vien var pasaules zinātnes vēsturē padarīt nemirstīgu tā cilvēka vārdu, kas šo atklājumu izdarījis. Un viņa Lammclibranchiata cep- hala! Vai šis molusks, kas ieies zinātnē ar viņa, padomju profesora Lordkipanidzes, vārdu, — vai tas nenozīmē re­volūciju mīkstmiešu nodalījumā? Bet zelts moluskos? Vai šo atklājumu vien par maz, lai uz ilgu laiku sirdi pildītu prieks par sevi, par zinātni, prieks par lielo Dzimteni, par vareno valsti, kas devusi savam zinātniekam pasaulē vie­nīgo izdevību nokļūt līdz šim nepieejamos okeana dziļu­mos un sākt īstu, patiesu to pētīšanu.

Bet kas tad noticis? Kāpēc tas' viss uzreiz zaudējis savu spožumu, pievilcību, savu burvību?

Zoologs izdarīja strauju protesta žestu .. . Nē, nē! At­kal šīs idiotiskās domas! Tas taču galu galā ir muļķīgi! Nu kas tur . . .

Viņš īgni skafandrā paraustīja plecus.

Nu labi! Viņš neiebilst. To nevajadzēja darīt. Izpļāpā­jies, vecais muļķis! Jā, jā, muļķis. Nelga! Trīskārt nelga!

Sai brīdī viņš sevi ienīda.

Ar kājas spērienu viņš aizmeta prom holoturiju, kura mierīgi rija dūņas un kuru viņš novēroja.

— Nu labi, — viņš centās sevi nomierināt. — Lai arī tā. Izpļāpājos. Tas ir fakts — tur neko nevar darīt! Bet kas tur galu galā par nelaimi? Jāspriež aukstasinīgi. Kāda tam galu galā nozīme? Viņš taču to nestāstīja pirmajam pretimnācējam . .. Tas pat nav vienkāršs zemūdenes ko- mfndas loceklis. Tas taču ir galvenais mechaniķis! Gal­venais mechaniķis uz kaujas kuģa, kas pēc savas jaudas un nozīmes ir vienīgais pasaulē. Tas vis nav nekāds nieks — galvenais mechaniķis, un vēl uz tāda kuģa! At­bildīgs cilvēks! Jādomā, daudzkārt pārbaudīts. Savaldīgs cilvēks, pat mazliet drūms, noslēdzies, nekādas pļāpības pazīmes. Viņa dēļ jau nu gan nav jāuztraucas . . .

Zoologs iedomājās Gorelovu, viņa garo, kaulaino, sa- kumpušo augumu, viņa iegareno, kailo galvaskausu ar lielām, atkarenām, sikspārņa spārniem līdzīgām ausīm, viņa garās rokas, kas kā gorillam sniedzās līdz ceļgaliem, un atkal uzliesmoja vecā, apslāpētā antipatija pret šo cilvēku. Tomēr taisnības sajūta, pastāvīgais godīgums pret sevi un citiem — zinātnieka dvēseles organiskās īpa­šības — uzvarēja antipatiju.

Kāda nozīme še Gorelovam? Vainu visvieglāk uzvelt citam. Nav jāmeklē atvieglinājums savai vainai, uzveļot to otram. Jo vairāk tādēļ, ka cilvēks, kam viņš to izstāstī­jis, nenodarīs nekādu nelaimi. Gorelovs taču neizpaudīs, neizpļāpās, viņš nav no tādiem.

Bet kas tad noticis? Kāpēc šī neapmierinātība ar sevi? Tik mocoša, tik pazemojoša …

Meli! Lūk, kur slēpās visa nelaime!

Jā, viņš bija samelojis. Viņš nekad nemeloja. Meli aiz­vien bija pretīgi viņa būtībai. Tie bija viņam organiski pretīgi, vienmēr likušies kā kaut kas sevišķi pazemojošs, netīrs, gļēvs. Un tomēr viņš bija samelojis! Turklāt kam? Savam kapteinim!

. .. Mīļais Nikolajs Borisovičs! Viņš nes tik lielu at­bildību. Par neizsakāmi vērtīgo kuģi, par to cilvēku dro­šību, kurus dzimtene viņam uzticējusi. Un viņu apmānījis cilvēks, kam viņš uzticējies vairāk kā jebkuram citam . . . Nav svarīgi, ka šiem meliem nebūs nekādu seku. Svarīgi tas, ka samelots. Kā lai tagad raugās kapteinim acīs? Kā lai atgriež pagājušo? Neiespējami. Visu izstāstīt? Vaļsir­dīgi atzīties? Nieki! Kam tas vajadzīgs? Kam no tā būs kāds labums? Meli kā bijuši, tā arī paliks meli.

Stundas ritēja. Zummera dūcošā skaņa kā uzbāzīga kamenes zuzoņa ilgi nespēja atraut zinātnieku no viņa smagajām domām. Ar pūlēm viņš atjēdzās un saprata, ka -viņu izsauc zemūdene.

— Arsen Davidovič! — atskanēja sardzes leitnanta Kravcova balss. — Kā tad jūs tā? Visi jau ēdamzālē. Pat Ivans Stepanovičs atgriezies .. . Bet jūsu kā nav, tā nav! Ko tad jūs šodien tā aizkavējāties? Steidzieties šurp, Ar­sen Davidovič! Ar pilnu desmit desmitdaļu ātrumu!

Ēzdams pusdienas, sēžot pie viena galda ar kapteini, zoologs jutās kā uz inkvizīcijas sārta un vairāk klusēja, ne­paceldams acis no šķīvja. Patiesībā kapteinis viņu maz traucēja ar sarunām un jautājumiem, tikai paretam un pa­virši uzmezdams viņam zilo, starojošo acu skatienu, kurā skaidri bija lasāma nožēla un nemiers.

Toties pēc pusdienām . .. Varēja domāt, ka Cojs cieši apņēmies zoologu galīgi izvest no pacietības! Viņš ņeat- laidīgi iztaujāja Arsenu Davidoviču par tā labsajūtu^ par ēstgribu, tad jūsmīgi sāka stāstīt par savu darbu ar i mo­luskiem. Viņa domas par molusku kā dabisko zeltradi pēc preciziem, rūpīgiem pētījumiem aizvien vairāk apstiprino­ties. Sis mīkstmiesis neapšaubāmi iegūstot no jūras ūdens

tur izšķīdušo zeltu un neparasti intensivi koncentrējot to savās asinis. Cojam pat šķita, ka viņš nācis uz pēdām organam, ar kura palīdzību moluska audos norisinoties šis process. Tie esot kādi dziedzeri, kas izvietoti gar mantijas malām un izstrādājot pagaidām nezināma sastāva sulu.

Cojs apgalvoja, ka šim atklājumam, ja tas pilnībā apstiprināšoties, varot būt milzīga praktiska nozīme. Tādā gadījumā patiesi varēšot sākt interesēties par Marata ierosināto projektu — aklimatizēt un audzēt šos moluskus padomju jūru iekšējos ūdeņos, kā to patlaban darot japaņi ar pērlenēm.

Tā tiešām būšot padomju zelta fabrika. Ko par to do­mājot profesors?

Zoologam vajadzēja piespiesties, lai uzmanīgi klau­sītos Cojā. izteiktu savu prieku, dotu norādījumus tālā­kam darbam, taču viņš no sirds priecājās, kad laborato­rijā ienāca Gorelovs un aicināja kopā doties vākt materiā­lus ārpus zemūdenes. Šodien līdz pusdienai viņš, Gore­lovs, bijis aizņemts pats savā darbā gāzu sajaukšanas ka­merā, bet tagad esot brīvs un gribētu parādīt zinātniekam ļoti interesantas, nepazīstamas šķirnes dziļūdeņu jūras liliju saaudzēs. Viņa rīcībā tagad esot apmēram trīs stun­das un, ja profesors vēloties viņam pievienoties, tad jā- pasteidzoties.

Bija redzams, ka Gorelovs tiešām steidzas. Runājot viņš bieži pavērās pulkstenī, noraizējies atgādināja, ka šīs saaudzēs atrodoties loti tālu un paiešot krietns laiks, ka­mēr līda turienei aizkulšoties.

Zoologs tūlīt piekrita un aicināja Gorelovu labi ātri noformēt caurlaidi.

—   Ak nē, Arsen Davidovič, — it kā samulsis, pār­laizdams roku pār skūto galvvirsu. atbildēja Gorelovs, — lūdzu, uzņemieties to jūs pats. Man vēl šis tas darāms kajitē. Bet es ātri tikšu galā un gaidīšu jūs izejkamerā. Labi? Tikai, lūdzu, neaizkavējieties.

Viņš atkal paskatījās pulkstenī un, pietrūcies kājās, izsteidzās no laboratorijas.

—   Pasteidzieties, Arsen Davidovič! Laiks negaida! — viņš iedams izmeta un nozuda aiz durvīm.

Pa gaiteni Gorelovs aizgāja parastajiem, nesteidzīga­jiem, lielajiem soļiem, ritmiski čīkstinādams zābakus, bet, nonācis savā kajitē aiz slēgtām durvīm, negaidot sāka drudžaini rīkoties. Izvilka vairākas rakstāmgalda atvilk­tnes, izrāva no turienes naudu, kaut kādus dokumentus, Vēstules un visu to steidzīgi sabāza kabatās. Pēc tam at­vilktnes iebīdija atpakaļ, izslējās taisni un it kā pēdējo reizi pārlaida skatienu kajitei. Acis uz mirkli pakavējās pie jaunās sievietes ģīmetnes, kas karājās pie sienas virs kojas. Gorelovs nodrebēja, paspēra soli uz kojas pusi, tad aizgriezās un paķēra no rakstāmgalda tās pašas sievietes fotogrāfiju un rūpīgi noglabāja to svārka sānkabatā. Vairs neatskatīdamies, viņš izgāja no kajites, aizslēdza durvis un steidzīgi devās lejā, uz izejkameru.

Zoologa tur vel nebija. Gorelovs paskatījās pulkstenī un nervozi pžraustija plecus.

-     Kāds skābeklis skafandrā? — viņš strauji jautāja Matvejevam.

—   Saspiestais, biedri kara inženier.

—   Pārlādēt! — Gorelovs pavēlēja. — Šķidro skābekli!

Klausos, biedri kara inženier! Pēc notikušā nobrukuma daudzi prasa pārlādēt, saprotoši piebilda Mat- vejevs.

Nav brīnums, — viņa minējumu apstiprināja Go­relovs. Bet akumulatori? Pilns komplekts?

Tieši tā!

-   Parādiet! Kas ir termosos?

—   Karsts kakao.

—   Parādiet! Piepildiet līdz augšai!

Gorelovs jau bija gandrīz pilnā ietērpā, vēl tikai va­jadzēja uzlikt un piestiprināt ķiveri, kad kamerā, kā pē­dējās dienās parasts, iegrimis domās, gandrīz vienaldzīgs ienāca zoologs un pasniedza Matvejevam caurlaidi sev un Gorelovam. Gorelovs, redzams, tikko atturēdamies no asākiem vārdiem, viņam uzbruka:

—  Nu patiesi, Arsen Davidovič! Vai tā nu var tūļā­ties! Mums tikko pietiks laika, lai apskatītos un atgrieztos atpakaļ. Man katrā ziņā jāatgriežas laikā uz zemūdenes.

Tikko nonācis līdz nolaižamās platformas malai, Go­relovs skaudrā, pavēlošā balsī nokomandēja:

—   Desmit desmitdaļas ātruma! Žiglāk! Sekojiet man!

* *

*

Tikko viņi bija atstājuši zemūdeni, platforma pacēlās, un zemūdene, strauji palielinādama ātrumu, aizpeldēja uz dienvidiem. Kad pēc brītiņa Gorelovs atskatījās, zem­ūdene jau izzuda no redzes loka. Tomēr tas viņu ne ma­zākā mērā neuztrauca. »

Vēl pirms šīs dziļūdeņu piestātnes kapteinis bija brī­dinājis komandu, sevišķi zinātniskos darbiniekus, ka zem­ūdenei pastāvīgas apmetnes še nebūs, bet tā atradīsies pa­stāvīgā kustībā. Atgriežoties uz zemūdeni, visiem, kas at­radās ārpusē, vajadzēja iepriekš sazināties ar vadības cen­trālo posteni un pēc radio bākas noteikt atpakaļceļu. Pēc notikumiem Sargasu jūrā visi šo piesardzības soli sa­prata. Zināja ari to, ka šās kreisēšanas laikā ap zinātnisko darbu rajonu pastiprināti un nepārtraukti riņķo infrasar­kanie izlūki: viens okeana virspusē, otrs — dažādos dzi­ļumos zemūdenei pa priekšu.

Izstiepušies gandrīz horizontāli, Gorelovs un zoologs klusēdami traucās pretējā virzienā no zemūdenes, dziļumu melnajā tumsā, panākot un aizsteidzoties priekšā okeana iemītnieku daudzkrāsainām uguntiņām un mirdzošiem miglājiem: Gorelovs pa priekšu, zoologs — dažus metrus aiz viņa. Tā viņi traucās kādu stundu, nepārmainīdami neviena vārda, taisni uz ziemeļiem. Gorelovs reizēm pa­vērās pulkstenī, satraukti atskatīdamies, ielūkojās tālē, it kā cenzdamies ar skatieniem izlauzties cauri mēļajam aizsegam, kas laternas zilganajā gaismā klājās viņu priekšā. Iegrimis savās nomācošajās domās, zoologs se­koja Gorelovam, nepievērsdams uzmanību ceļam, laikam, itin nekam, kas bija visapkārt. Tikai reiz viņš pacēla gal­vu, paraudzījās apkārt, gribēja kaut ko pavaicāt savam ceļabiedram, bet acīm redzot tūlīt šo nodomu atmeta un atkal nolaida galvu, iegrimdams smagajās domās vai pilnīgā vienaldzībā.

IX n o d a ļ a magneta torpēdu uzbrukums

Gorelovs pēkšņi satrūkās. Tālumā, tieši viņa priekšā, laternas platajā gaismas strēlē, it kā no tumsas izšāvies, parādījās gara, gluda, gandrīz cilindriskas formas ķer­meņa siluets, kas strauji lidoja pretī. Nākamajā acumirklī

parādījās ķermeņa paka|daļa ar metāliski vizošu apli, kas griezās trakā ātrumā, ar vertikālām un horizontālām stū­rēm un diviem horizontāliem stabilizatoriem — labā un kreisā pusē. No ķermeņa vidus uz visām četrām pusēm stiepās stingri savilkti, spīdoši metala pavedieni.

Zoologa laterna šai mirklī apgaismoja tuvāko apkār­tni: visur — augšā un lejā, pa labi un pa kreisi — stiepās milzīgs metala tīkls ar trīs metri lielām acīm, un šo acu mezglos turējās tikpat dīvaini cilindriski ķermeņi, kas at­gādināja zivis. Tīkls ātri traucās pretī cilvēkiem kā siena, kuras malas izzuda tumsā.

—   Lejup! — izmisīgi iekliedzās Gorelovs. — Ašāk uz dibenu!

Pilnā gaitā strauji pagriezuši stūres, viņi metās ar galvu uz leju un, nepaguvuši atjēgties, gandrīz līdz jostas vietai iegrima biezā mīkstu dūņu slānī. Gorelovs tūlīt viegli vien no tām izrāpās. Viņam līdzās dūņās ķepurojās zoologs. Piecu sešu metru augstumā ar negantu troksni, kas pārgāja rēkoņā, ātri tuvojās tīkls ar virknē izstieptiem cilindriskiem ķermeņiem, ko spilgti apgaismoja Gorelova un zoologa laternas. Kad tie brāzās jau tieši pāri dibenam pieplakušajiem cilvēkiem, tuvākie ķermeņi šai virknē pie­peši sašūpojās savos valgos. To apaļīgās galvas tuvojo­ties strauji slīga aizvien zemāk, it kā kaut kas vilktu uz dibenu, un četras lielas, apaļas, zilināta tērauda krāsas acis katrā no šīm galvām traucās uz cilvēkiem, it kā tos cieši aplūkodamas. Viens vai divi no šiem briesmoņiem negaidot brāzās ar galvām uz leju, gandrīz vertikāli saslējuši augšup savas rotējošās astes, taču tūlīt pat, citu līdzi rautas, izlīdzinājās un aizšāvās prom kopā ar visu tīklu.

—   Kas tas? Ko tas nozīmē? — pārbijies čukstēja zoologs un tūlīt skaļi iekliedzās: — Tās taču ir torpēdas! Fjodor Michailovič, torpēdas! …

—   Klusāk! — draudoši nošņāca Gorelovs. — Ko jūs rēcat kā ārprātīgs? Varbūt tām ir skaņu detonatori, un tās samals mūs putekļos.

Zoologs sēdēja, ar šausmās ieplestām acīm pavadī­dams tumsā nozūdošo tīklu Beidzot viņš atkal ierunājās, klusinājis balsi gandrīz līdz čukstam:

—   Bet tās bražas uz dienvidiem, Fjodor Michailovič. Zemūdene var uzdurties tīklam.

Gorelovs iesmējās aprautiem, rejošiem smiekliem.

—   Nu, kas jums nāk prātā, Arsen Davidovič! Ultra­skaņas prožektori paziņos zemūdenei par tīklu jau div­desmit kilometru pirms satikšanās ar to. Un infrasarkanie izlūki? Nieki, Arsen Davidovič! Steigsimies labāk uz mūsu saaudzēm .. .

Zoologam kaut kas nepatika Gorelova smieklos, viņa nervozi nobērtajos vārdos. Atkal uzliesmoja vecā antipa- tija, slepenā, neskaidrā neuzticība. Zoologs gribēja atbil­dēt, iebilst, taču klusēja. Viņš stāvēja, raudzīdamies tālē; tumsā, uz to pusi, kur vajadzēja atrasties zemūdenei, uz kurieni tagad, varbūt tai tieši pretī, nesot postu un nāvi, traucās draudošā siena . . .

—   Labi, — beidzot piespiedies sacīja zoologs, pavērs- damies pret Gorelovu. — Peldēsim uz saaudzēm .. .

Neatbildējis Gorelovs steidzīgi iedarbināja skrūvi, pa­cēlās dažus metrus augstāk un uzņēma agrāko kursu. Ne­tālu aiz viņa peldēja zoologs. Tagad viņš vairs nenovērsa ne acis, ne laternas gaismu no Gorelova stāva, kas trau­cās pa priekšu. Pēc brītiņa zoologs uzmanīgi uzlika roku uz patronsomas un to atvēra. Mirkli šaubījies, viņš sa­taustīja vienu no pogām, nospieda to, noņēma no pozici- jas un atbīdīja parastā vietā: Gorelova telefons tika iz­slēgts. Tad zoologs nospieda otru pogu un pārbīdīja to uz poziciju. Tūlīt atskanēja pazīstamā, mierīgā balss:

—   Klausos, Lord. Runā vecākais leitnants Bogrovs.

—   No zieme|iem uz dienvidiem, — sekodams Gorelo- vam, pusbalsī sacīja zoologs, — traucas milzīgs, vertikats tīkls, pilns ar torpēdām. Mēs no tā izvairījāmies, nomez^ damies pie dibena. Baidos, ka tas neuzduras jums.

—   Ko? — satraukts pārjautāja vecākais leitnants. — Jūs sakāt — torpēdas? Kādā attālumā jūs tās sastapāt?

—   Nezinu … - - zoologs sāka stostīties. — Iznāca tā, ka to neievēroju. Tomēr domāju, kādus sešdesmit vai sep­tiņdesmit kilometrus no tās vietas, kur jūs mūs izlaidāt.

—   Aha! Labi. Pastiprināsim novērošanu. Paldies jums! Uz zemūdeni bez rīkojuma neatgriezieties. Aizpel­diet tālāk. Esiet uzmanīgi!

Izslēdzis zoologa telefonu, vecākais leitnants nekavē­joties izsauca kapteini Pec tam viņš savienojās ar Sela- vinu un Skvorešņu, kas atradās darbā ārpus zemūdenes, un arī viņiem ieteica pirms izsaukuma neatgriezties un nekavējoties ar desmit desmitdaļu ātrumu doties tālāk uz rietumiem, turoties tuvāk dibenam.

Pirms dažām minūtēm «Pionieris» bija pārmainījis kursu un tagad gāja pa to pašu ceļu atpakaļ no dienvi­diem uz ziemeļiem.

Nenovērsdams acis no ekrana, vecākais leitnants sa­mazināja kuģa ātrumu līdz četrām desmitdaļām un novir­zīja tā kursu par dažiem rumbiem uz austrumiem.

Ienāca kapteinis. Vecākais leitnants viņam raportēja par zoologa ziņojumu un paša spertajiem soļiem.

Pirmo mirkļa pārsteigumu kapteiņa sejā strauji no­mainīja skarbs smaids. Nepaceldams pusnolaistos plak­stus kā vienmēr, kapteinis sacīja:

—   Labi, Aleksandr Leonidovič! Visus jūsu spertos so­ļus un rikojumus atzīstu par pareiziem Komandu uzņe­mos pats. Palieciet pie vadības pults un novērojiet kuģa pakaļgala ekrana pusloku Priekšgalu atstāju sev.

—   Klausos, biedri komandieri

—   Dodiet trauksmes signālu.

—   Tieši tā, — trauksmes signālu!

Visas kuģa telpas aplidoja skaļa, trauksmaina zvana šķindoņa, gaitenī bija dzirdama daudzu soļu apslāpētā dipoņa un švīkoņa, pēc tam uzreiz iestājās kapa klusums.

Nenolaizdams acis no ekrana, plaši iepletis kājas un salicis rokas aiz muguras, kapteinis klusēdams nekustīgi stāvēja spilgti apgaismotā posteņa vidū.

—   Medības turpinās? — klusu, it kā vērsdamies pie1 neredzama sarunu biedra, viņš sacīja pēc īsa klusuma briža. — Labi! Bet tagad, draudziņi, jums par to nāksies dārgi samaksāt.

Vecākais leitnants kā nedzīvs tēls sēdēja pie vadības pults, uzlicis pirkstus uz apakšējās klaviatūras.

—   Kreisā borta izlūku — uz priekšu! — atskanēja kapteiņa komanda — Virzīt to pa priekšgala pusloku zem­ūdenes apvārsni Distance — piecdesmit kilometru. Krei- sēt no vesta uz ostu un atpakaļ.

Vecākā leitnanta pirksti ātri pārskrēja pār vadibas pults taustiņiem un pogām un sastinga, gaidot jaunu ko­mandu.

Kabinē iestājās sasprindzināts klusums.

Pēc dažām minūtēm ekrana priekšējā puslokā, to pa­mazām piepildot, strauji parādījās neskaidrs, izplūdis tīkls ar lielām, tumšām punktīm acu mezglos. Ar katru sekundi tīkls aizvien asāk iezimējās uz ekrana, tumšās punktis izauga par ieapalām, trulām galvām, aiz tām pa­rādījās ņirboši dzinējskrūvju apji, kas griezās trakā āt­rumā. Ekrana priekšdaļā torpēdu tīkls bija saredzams precizi un skaidri, jo atradās gandrīz jau pie paša izlūka. Bet abos pusloka spārnos, tiklīdz izlūks pagriezās pa labi vai pa kreisi, tīkla kontūras ātri satumsa un izdzisa.

—   Skaidrs, — mierīgi sacīja kapteinis. — Pat intere­santi. Tīkls virzās kā vienmērīga siena, aptverdams mil­zīgu platību. Tā ātrums piecdesmit līdz sešdesmit kilo­metru stundā. — Kapteinis negaidot iesmējās. — Šķiet, ka mūsu dēļ viņi grib pārķemmēt visu okeānu!… Lie­liski! … Un deva pavēli vecākajam leitnantam: — Virzīt Jzlūku uz zemūdeni. Lai iet tīklam pa priekšu, simt metru attālumā no tā.

—   Tieši tā: virzīt izlūku uz zemūdeni tīklam pa priek­šu simt metru attālumā no tā.

—   Tā turēties!

—   Klausos: tā turēties!

Tīkla siluets ar tā baismo ēsmu — noteikts un skaidrs ekrana vidū, aizvien neskaidrāks un tumšāks sānos, ek- ' rana apakšdaļā un jumolā, — tagad turējās zemūdenei priekšā nemainīgā stāvoklī. Izlūks pārraidīja uz ekrana tīkla attēlu no viena un tā paša attāluma, un tāpēc likās, ka gan tīkls, gan zemūdene stāv nekustīgi vai kustas ar vienādu ātrumu vienā virzienā.

—   Kāds attālums līdz tīklam? — pēc kāda brītiņa jautāja kapteinis.

—   Četrdesmit kilometru.

—   «Pionieris» tuvojas ar sešdesmit kilometru lielu ātrumu, tīkls — gandrīz ar tādu pašu, — klusu, it kā sevī apsvēra kapteinis. — Pēc dažām minūtēm stāvoklis uz ek­rana mainīsies. Gatavoties manevram.

Vecākais leitnants saslējās. Galvā pazibēja doma: «Kāpēc.jātuvojas? Var taču viegli aizlaisties prom.» Taču šī doma izgaisa, kad pēkšņi tīkla attēls kuģa priekšgala puslokā it kā izdarīja lēcienu un drāzās uz priekšu pretī zemūdenei.

Sāka darboties ultraskaņas prožektori.

Izlūku ligzdā! — atskanēja skarba komanda.

Priekšgala lielgabalu gatavībā!

«Ahāl Redz, kā!» nodomāja vecākais leitnants. «Iz­nicināt torpēdas… Bez trokšņa …»

Ar neticamu ātrumu acu priekšā aizvien skaidrāks iz­auga tīkla attēls. Savādi likās vienīgi tas, ka ar vēl lie­lāku ātrumu šis attēls k|uva skaidrāks ekrana spārnos. Ja tikls virzītos kā taisna, vertikālā siena, tad tā sānda- |am, kuras atrodas tālāk no zemūdenes, vajadzētu palikt miglainākām un neskaidrākām nekā tuvākajai cenlralajai daļai, kas virzījās tieši pretī zemūdenei . . . Bet ekrana spārnos tīkla attēls traucās it kā ar divkāršu ātrumu, un tā kontūras jau bija gandriz tikpat skaidras kā ekrana priekšdaļā. Šķita, ka tīkls apņem zemūdeni no abām pu­sei ii, ķa tā sānu daļas tuvinās … Ko tas nozīmēja? Kap­teinis meklēja šās miklas izskaidrojumu.

Pēkšņi kapteinim aiz muguras atskanēja vecākā leit­nanta satrauktā balss:

—   Tīkls parādās uz pakaļgala ekrana abiem spārniem!

—   Ak velni! — piespēris kāju un pavērsdamies pret ekrana pakaļdaļu, ārkārtīgi uztraukts iekliedzās kapteinis. —- Magneta torpēdas! Tās ielenc mūs!

Viņš pameta skatienu uz ekrana jumolu. Tīkla augšējā mala liecās lejup, pagaidām vēl tikko manāmi, miglaini iczimējot acu pavedienus.

—   Lielgabalu atlikt! Pagrieziens uz vietas! Simt as­toņdesmit grādu!

Zemūdene strauji apgriezās uz vietas — ar priekšgalu uz dienvidiem un pakaļgalu — uz ziemeļiem, pret tīklu.

—   Tā turēties! Sešas desmitdaļas ātruma!

—   Klausos — tā turēties! Sešas desmitdaļas!

Priekšā uz ekrana pusloka tagad bija tumša, tukša telpa, ko ātri, it kā knaiblēs ietvēra tīkla sānu daļas.

Jau abus ekrana spārnus gandrīz pilnīgi aizsedzis tīkla audums ar tajā melnojošajiem draudošo «pogu» planku­miem. Aizvien zemāk un skaidrāk tas iezīmējās uz jumola.

Koridors priekšā sašaurinās acīm redzami. Nāvi nesošais loks ap zemūdeni sakļaujas …

«Izrauties! Vai pagūsim? … Vai pagūsim?» uztrau­cās vecākais leitnants. Bet viņa pirksti nekustīgi gulēja uz klaviatūras.

—   Astoņas desmitdaļas ātruma! — kā šāviens vecākā leitnanta ausīs atskanēja komanda.

Zemūdene drāzās uz priekšu.

Uz pakaļgala ekrana pusloka tīkls redzami zaudēja līniju skaidrību, taču koridors priekšā joprojām sakļāvās. Milzīgais zemūdenes metala ķermenis ar nepārvaramu spēku pievilka, rāva sev klāt simtiem un tūkstošiem nāvi nesošas tērauda briesmoņu magneta galvas, divkāršojot to trakā skrējiena ātrumu . . .

—   Desmit desmitdaļas! …

Kapteinis vairs neatskatījās. Viņš viss tiecās uz priek­šu, viņa degošās acis ieurbās ekrānā un tur redzamajā tīkla koridorā.

Zemūdene lidoja zibens ātrumā, šķeldama okeana tum­šos dziļumus.

Cik tālu stiepjas šā nolādētā tīkla spārni? Cik ilgi tos zemūdenei pretī izmetīs okeana dzīles?

Tas atgādināja rotaļu ar nāvi.

Kapteinis sažņaudza dūres. Viņa vaigos iesitās tumšs sārtums. Un, spriežot pēc viņa liesmojošām, triumfa un pārliecības pilnajām acīm, varēja domāt, ka par šo rotaļu maksās kāds cits.

—   Vienpadsmit desmitdaļas! — skanīgā balsī sauca kapteinis.

Tīkla koridors pārvērtās par šauru spraugu un tā arī palika …

—   Divpadsmit! Divpadsmit desmitdaļas un visu, kas iespējams!!!

Tas bija kaut kas pārdabisks! Visas rezerves tika iz­mantotas. Ietverta tvaika apvalkā, zemūdene lidoja kā no­kaitēts meteors kosmiskos starpplanētu plašumos.

Ekrana sānos tīkls pārvērtās biezā, miglainā audumā. Panākt zemūdeni tas nespēja! Tīkls bezcerīgi palika ie­pakaļ!

Vēl daži mirkļi — un šā auduma pelēkais auts saka atkāpties uz ekrana spārniem. Sprauga paplašinājās, koridora sienas pašķīrās. Vēl mirklis, un kuģa priekšgala ekrāns, ii kā noslaucīts, atbrīvojās no briesmīgā tīmekļa.

Priekšā, okeana nepārredzamajos dziļumos, pavērās skaidrs brīvs ceļš,

pēkšņi aiz, zemūdenes nogranda neparasti stiprs pēr­kona dārdiens. Kā milzīga, ievainota valzivs zemūdene saslējās stāvus, gāzās lejup un atkal uzšāvās vairāku simtu inetru augstumā. Pēc tam, it kā briesmīgas katapultas mesta, triecās uz priekšu un ar divkāršu ātrumu alztraucās dzīlēs. Pērkonīgie grāvieni sekoja cits citam, saplūstot nemitīgā satricinošā dārdoņā. Balti zibeņu kūļi visos virzienos šķērsoja kuģa pakaļgala ekrana joslu, šķila, ka iegruvis okeana dibens, eksplodējusi pati pla­nētas garoza un tūkstošiem vulkānu savienojuši savu rēkoņu vienā pārdabiskā, cilvēka ausij nepanesamā skaņā.

Ar pūlēm noturējies kājās pēc grūdiena, vecākais leit­nants nobaledams pavērās kapteinī.

Kapteinis nekustīgi stāvēja kabines vidū un ar stingu, nežēlīgu, gavilējošu smaidu raudzījās leitnantā.

Torpēdas pēc inerces no abām pusēm traucās pretī cilā citai. Tas sadūrušās un tagad eksplodē. Mūsu ma­nevrs izdevies! Pustonnas mašīneļļas — pār bortu! Div­desmit kubikmetru ūdeņraža aizdedzināt — un pār bortu!

Pēc dažiem mirkļiem uz ekrana jumola parādījās mil­zīgs, liesmojošs virpulis. Pēc tam virs okeana rāmā limeņa augstu gaisā uzšāvās kolosāls ūdens un liesmu kalns, it kā bulu izvirdis zemūdens vulkāns. Kalns sa­plaka un augsti, koncentriski viļņi sāka savu tālo skrē­jienu pār rāmo ūdens līmeni.

—- Nu tā, mēs esam pagalam! — vīpsnādams sacīja kapteinis. — Tagad neviens vairs par to nešaubīsies .,:..—- Un, pavērsies pret vecāko leitnantu, pavēlēja: — Astoņas desmitdaļas ātruma! Kreiso bortu uz priekšu! Tā turētiesl

Zemūdene apvilka milzīgu loku pret austrumiem

—    Kurss tieši uz ziemeļiem! Pacelt virspusē labās pu­ses izlūku!

Eksploziju grandi apklusa. No dibena sacelto dūņu mutuļi sāka pamazām aizklāt loka ekrānu. Visur bija re­dzami jūras iemītnieku nedzīvie ķermeņi.

—   Pacelt kuģi līdz piecsimt metru dziļumam!

Uz ekrana skaidrā jumola zenitā mirdzēja gaišais saules disks. To ietvēra vairāki miglaini mākoņu vāli. Makoņainās debesis, brīžiem saraukdamās, krita zemāk, it kā tās būtu savilcis apvāršņa loks, brīžiem atkal strauji pacēlās, izplezdamās bezgalībā. Tur uzlidoja aug­šup vai pieplaka ūdenim infrasarkanais izlūks.

Okeāns bija skaidrs.

—   Pacelt izlūku augstāk! — kapteinis pavēlēja.

Pret ziemejiem, tālu tālu pie apvāršņa pavīdēja sīki

divu kuģu silueti ar rotaļīgām dūmu strūkliņām.

—   Tieši tā! — apmierināts noteica kapteinis, it kā pārliecinājies, ka viss norisinās tā, kā viņš vēlējies.

—   Trīs rumbus uz rietumiem! Tā turēties. Tagad izrēķi­nāsimies …

Drīz infrasarkanais izlūks vairs nebija vajadzīgs. Kuģi atradās ultraskaņas prožektoru redzes lokā.

Viens no kuģiem bija lieliskais piecpadsmit tūkstoš tonnīgais skaistulis kreiseris «Idzumo», karakuģu būvnie­cības pēdējais vārds, ar trim spēcīgiem kaujas torņiem, divpadsmit smagiem trīssimt četrdesmit milimetru lielga­baliem, kas trāpīgi šauj trīsdesmit divus kilometrus tālu, sešiem torpēdu aparatiem, četrām lidmašīnām un piecdes­mit mezglu lielu ātrumu stundā.

Kapteinis to pazina.

Sānis, mazliet tālāk no kreisera pacēlās milzīgs okeana tvaikonis ar četriem dūmeņiem.

—   Izlūku novākt! Trīs desmitdaļas ātruma! — kap­teinis komandēja.

Viņš nospieda pogu līdzās nelielajam, ovalajam ek- ranam zem vadības pults. Uz ekrana parādījās kuģa priekšgala ultraskaņas lielgabala kamera. Galvenais akustiķis resnītis Cižovs sēdēja krēslā. Viņa priekšā ple­tās gaišais ekrāns, un uz tā precizi iezīmējās kreisera un tvaikoņa silueti, ap tiem šaudījās daudzi kuteri, glābšanas un zvejas laivas. Augstu debesīs kā plēsoņa riņķoja liela, balta lidmašīna ar spilgti sarkaniem apļiem zem spārniem.

—   Gatavoties kaujai! — kapteinis deva komandu.

—   Uz kreiseri! Mērķis — metāls! Tikai metāls! Ļaudis neaiztikti

—  Tieši tā, gatavoties kaujai, tikai uz metālu, — ap­stiprināja Cižovs, kaut ko steidzīgi pieskrūvēdams, pacel­dams un pārbīdīdams.

Šaut uz apakšējo daļu līdz ūdenslīnijai! Ar piecu desmitdaļu jaudu! Uzmanību!

Piecsimt metru dziļumā zemūdene klusu tuvojās tē­raudā kaltajam kuģim, kas uz visām pusēm draudoši slēja varenos lielgabalu stobrus.

Uz ekrana varēja skaidri saskatīt sīkos cilvēku stā­vus, kas rosījās uz klāja, virsnieku siluetus, kas no ko­mandas tiltiņa vēroja okeana virsmu tai pusē, no kurie­nes patlaban klusu tuvojās «Pionieris».

Uz tvaikoņa divas vinčas vienā malā vilka laukā no ūdens un saritināja cilindrā platu gandrīz visa kuģa ga­rumā metala tīkla strēmeli ar milzīgām, tukšām acīm. Varēja redzēt, ka arī kuģa otrā pusē divas citas vinčas dara to pašu. Bija skaidrs, ka kuģis — kreisera techniskā bāze — ievilka neizmantotā tikla paliekas.

— Stāt! — kapteinis pavēlēja, un zemūdene tūdaļ uz vietas apstājās. — Uzmanību! — kapteinis deva komandu Cižovam. — Mērķēt! Skaņu!

Ultraskaņas lielgabala telpa, pēc tam centralais va­dības postenis un beidzot viss milzīgais zemūdens kuģis pildījās ar apslāpētu muzikālu dūkoņu, kas atgādināja spēcīgas dinamo mašīnas dunu. -»

Pirmajā acumirkli kreisera ārējā izskata nekas ne­mainījās. Ultraskaņas lielgabals darbojās tikai ar piecu desmitdaļu jaudu.

Pēkšņi uz kreisera komandtiltiņa virsnieki sarosījās. Kā vēja nesti, viņi ātri noskrēja zemē. Kreisera priekš­gals un pakaļgals pamazām slējās uz augšu, tā vidus­daļa ieliecās un slaidie, elegantie borti aizvien redzamāk pieņēma loka formu. Ļaudis paniski skraidīja pa klājiem.

Viss kuģa siluets — no ķīla līdz radioantenai bija skaidri redzams uz zemūdenes ekrana. Kapteiņa un vecākā leitnanta acu priekšā kreisera zemūdens daļas vidus sāka stiepties un irt kā māli. Jau pēc pirmās ultraskaņas uzbrukuma minūtes kuģa borts zemūdenes pusē uzreiz ieliecās uz iekšu, tad kā milzīgs burbulis pēkšņi pār­sprāga pušu un varena ūdens straume ieplūda kravas telpās, mašīnu nodaļā un artilērijas pagrabos.

Kreiseris, dažās minulēs uzņēmis milzīgu ūdens vai­rumu, uzreiz iegrima. Nelīdzēja ne zemūdens prelmīnu bortu biezums, ne daudzās, ūdeni necaurlaidošās starp­sienas. Stiprā ūdens straume kļuva par sava upura — lie­liskā kreisera, ķeizariskās Austrumazijas flotes goda un lepnuma — neaprobežotu valdnieci . . .

—   Pārtraukt skaņu! — kapteinis deva komandu un, pavērsis bālo seju pret vecāko, leitnantu, piebilda: — Jā­ļauj cilvēkiem nolaist laivas.

Kreiseris lēni iegrima ar vidusdaļu, aizvien augstāk izsliedams priekšu un pakaļgalu. Cits pēc cita uz ūdens nolaidās kuteri, motorlaivas, zvejas laivas, glābšanas laivas un ātri pildījās ar ļaudīm. No visām pusēm uz bojā ejošo kuģi steidzās daudzi nelieli kuģīši, kas līdz šim at­radās attālāk jūrā, kā ari tvaikoņa glābšanas laivas.

—  Atļaujiet ziņot, — kapteinim aiz muguras atska­nēja Pļetņeva balss.

Radists stāvēja durvīs ar radiogramu žūksni rokā.

—   Kas jums tur ir? — strauji jautāja kapteinis.

—   Kreiseris «Idzumo» nepārtraukti noraida briesmu signālus. Ziņo, ka grimstot. Nezināmu iemeslu dēļ la­bais un kreisais borts izirstot, ieplūstot ūdens.

—   Labi. Pieņemiet tālākos ziņojumus.

Kapteinis atkal pievērsās okeanam. Ļaudis jau bija atstājuši visus klājus. Vienīgi kreisera komandiera vien­tuļais, druknais stāvs joprojām nekustīgi stāvēja uz aug­šējā tiltiņa. Tad viņš atvadoties pielika roku pie cepures naga. Visa sīko kuģīšu drūzma, kas pulcējās ap lēni grim­stošo kuģi, uzreiz plašā vēdeklī izklida tālu apkārt.

—   Skaidrs, — kapteinis sacīja. — Visi kuģi atstājuši. Lai tagad par visu norēķinās šis vilks! Skaņu! — viņš skarbi deva komandu akustiķim. — Pilnu jaudu!

Visas zemūdens kuģa telpas piepildīja diženās sim­fonijas varenās skaņas.

* *

*

Pēc pusstundas «Pionieris» strauji joņoja uz dienvi­diem un reizē lejup, saaicinādams sapulcēšanās vietā vi­sus komandas locekļus, kas kaujas laikā ar viltīgo ienaid­nieku bija atstāti okeana dziļumos.

X n o d a ļ a divas sarunas

Atsitusi viltīgo uzbrukumu, ekspedicija vēl septiņas dienas palika kaujas vietā un sekmīgi nobeidza sāktos pētījumus. Sevišķi apmierināts ar iegūtajiem rezultātiem bija Šelavins.

Apstiprinājās, ka okeana dibena slāņos sastopama elektriskā enerģija, kas tika vispusīgi izpētīta, un tas ār­kārtīgi uzkurināja Marata izdomas bagāto fantaziju. Viņu jau nodarbināja projekti — organizēt milzīgas elektrisko akumulatoru baterijas, kuras savāc un uzkrāj jūras di­bena slāņos nemitīgi rodošos elektrisko enerģiju un pēc tam aizvada to uz sauszemi rūpniecības, transporta un sadzīves vajadzībām. Marats ar savu entuziasmu prata aizraut pat Selavinu un padarīt viņu par sava projekta dedzīgu piekritēju un aizstāvi. Sienas avīzē parādījās Selavina raksts, kurā viņš uzbruka skeptiķiem un mazti­cīgajiem, kas šaubījās par projekta praktisko nozīmi.

Diskusija iedegās kā ugunsgrēks, un Marats jutās laimes augstumos.

Zemūdene tagad peldēja divu paralēlu straumju sa­skares joslā — še savienojās siltā, transversālā straume, kas nāk no rietumiem, no Falklendu salām uz austru­miem, uz Dienvidafrikas krastiem, un Horna raga auk­stā, platā straume, kas plūst tai pašā virzienā, cieši sa­skaroties ar silto, un izveido Atlantijas daļu austrumu straumes lielajā, noslēgtajā lokā, kas šajOs augstajos platuma grādos apjož visu zemeslodi.

Tāpat kā visos gadījumos, sadur6ties aukstajārti Un siltajām straumēm, šie apgabali kā okeana virspusē, tā dziļumos atšķiras ar daudzām fiziskajām un bioloģiska­jām īpatnībām. Seit atmosfērā visbiežāk novērojamas aukas, m'iglas, liels mākoņu daudzums, lieti, bet okeana ūdeņos — ārkārtēja dzīvības bagātība un attīstība, Sākot ar planktonu (mikroskopiski organismi, kas pasivi peld pa ūdens virsu un ir ūdens faunas barības pamats) un beidzot ar jūras dzīvnieku vislielākajiem pārstāvjiem.

Cik tālu šo apstākļu iespaids izpaužas okeana dziļu­mos? Kādas jaunas, zinātnei vēl nepazīstamas ūdens or-

ganismu sugas tur sastopamas? Kā še izplatās aukstas straumes, kas izceļas pie ledū iekaltā Antarktidas konti­nenta, kūstot šļūdoņiem, un pastiprinātas siltuma izsta­rošanas ietekmē Atlantijas okeana dienvidu antarktiska- jos apgabalos? Kāds še īstenībā dibena reljefs un kā tas ietekmē dziļumu ūdeņu kustību un temperaturu tajos?

Visas šīs un daudzas līdzīgas problēmas nodarbināja zemūdenes zinātnisko ekspediciju. Rosīgs darbs norisi­nājās ne vien biežajās, lai arī īslaicīgajās pieturās, bet arī zemūdenes brauciena laikā — laboratorijās-kabinetos un pat pie borta logiem. Lēni virzoties ar triju desmit­daļu lielu ātrumu un iededzinot neapdraudētos dziļumos spēcīgus prožektorus, zemūdene pievilināja savā tuvumā daudzus ūdens organismus, un Selavina palīgam Sidle- ram, kas reizē bija mākslinieks un ekspedicijas kinoope­rators, sākās ļoti saistošs darbs.

Šajās dienās Pavļiks neatkāpās no Sidlera, jūsmo­dams par visu, kas parādījās prožektora spēcīgajā gaismā, kā ari par ātrumu un mākslu, ar kādu tas viss nekavējoties tika uztverts kinolentā vai attēlots albumā ar zīmuli un krāsām.

Vispār garastāvoklis Pavļikam pēdējās dienās bija sevišķi līksms: kapteinis viņam pastāstīja, ka pēc Gal­venā jūras štaba ziņām Pavļika tēvs esot jau pilnigi at­žirdzis no «Diogena» avarijā dabūtajiem ievainojumiem un drīz atstāšot slimnīcu. Lai gan tēvs Pavļika izglāb­šanas sīkumus nezinot, taču visas Pavļika radiogramas viņam nodotas un viņš tagad par dēla dzīvību esot pilnīgi bez rūpēm.

Visas šīs dienas Pavļiks aiz laimes jutās kā spārnos. Ši laimes sajūta un nemitīgā sajūsma par visu, kas bija apkārt, galu galā noveda pie negaidīta rezultātā. Ieslē­dzies veselu dienu Pļetņeva kajitē, kur viņš dzīvoja kopš savas ierašanās uz zemūdenes, Pavļiks vienā paņēmienā, no galda nepieceldamies, uzrakstīja garu jo garu poēmu, kurā svinīgi apdziedāja okeana diženumu, tā skaistumu, bagātības, tā noslēpumaino dzīvi un padomju cilvēku uzvaru pār to …

Radists todien savā kajitē staigāja uz pirkstgaliem, tikko uzdrīkstēdamies elpot, un kā lielāko noslēpumu pa­stāstīja Maratam, Skvorešņam, intendantam Orechovam un pavāram Belogolovijam, ka «zēns sacer kaut kācļas dzejas» un ka «viņš taisni kā jucis un iededzies iedvesmā …».

Pievakarē jau visa zemūdenes komanda zināja par poēmu un ar pieaugošu nepacietību gaidīja' tās parādī­šanos.

Vēlu naktī, kad Pļetņevs, atgriezies no sardzes, klusu kā pelīte izģērbās un gatavojās likties gulēt, Pavļiks bei­dzot pielika punktu, nometa spalvu, atgāzās pret krēsla atzveltni un, aizvēris acis, tīksmi izstaipījās. Pēc visa bija redzams, ka pabeigts liels darbs un iztukšotā, spē­kus zaudējusī dzejnieka dvēsele ilgojas vienīgi mieru un atpūtu …

Tomēr jau pēc dažām minūtēm, radistu iepriekš bries­mīgi nozvērinājis, ka tas «nevienam, nevienam nestāstīs», Pavļiks, stāvēdams kajites vidū, aizvien vairāk un vairāk iekaisdams un kratīdams pacelto roku, lasīja viņam priekšā savu sacerējumu. Dziļām rievām klātā, it kā trak­tora izvagotam laukam līdzigā Pletņeva seja nemitīgi mainījās. Aiz sajūsmas viņš nespēja palikt mierā, ik mirkli pārtrauca lasītāju jūsmīgiem saucieniem:

—   Kā, kā? …

… Un tavu varenību drūmo Ir padomjzemes cilvēks drupās triecis.

—    Lieliski! Es tev saku, tas ir lieliski, Pavļik! Tev tas jāieliek mūsu sienas avīzē! Jā, jā .. . Katrā ziņā. Neka­vējoties! Nekavējoties!

—   Vai patiesi, Viktor Abramovič? — mazliet samul­sis, taču laimē starojošām acīm jautāja Pavļiks. — Jūs tiešām tā domājat?

—   Katrā ziņā, Pavļik! Katrā ziņā! Tūdaļ ej pie Ore- chova un palūdz viņu pārrakstīt uz mašīnas. Bet pēc tam nodosim sienas avīzes redakcijai.

Pavļiks brītiņu šaubijās, tad sacīja:

—   Ziniet, Viktor Abramovič … un ja nu tomēr ne­pieņem? Bet no Orechova visi dabūs zināt. ..

—   Ko tas nozīmē — nepieņems? Pieņems. Es tev saku, ka pieņems! Tādu darbu? Katrā ziņā ievietos! Es pats pateikšu redakcijai! Tā ja!

Taču Pavļiks noraidoši purināja galvu: dzejnieks pa­lika pie sava.

Pļetņevs piekāpās:

—   Nu, tad zini ko? Uz zemūdenes ir vēl viena rak­stāmmašīna — Gorelovam. Ej, palūdz viņu. Viņš tev ne­atteiks.

Pavļiks atplauka.

—   Tā ir ideja! Fjodors Michailovičs man neatteiks. Es pats pārrakstīšu! Es protu rakstīt uz mašīnas. Un Fjodors Michailovičs jau nu gan nevienam nestāstīs.

Tā arī nolēma.

Pavļiks pārlaida gaužām nemierīgu nakti un jau labu laiku pirms modināšanas bija kājās.

Pēc brokastīm, aiz pieklājības pakavējies vēl stundas ceturksni — bezgala ilgas piecpadsmit minūtes! — viņš ar gurstošu sirdi pieklauvēja pie Gorelova kajites durvīm. Neviens neatbildēja, un Pavļiks pieklauvēja otrreiz.

Gorelovs parādījās durvīs saīdzis, it kā satraukts, taču, i( raudzījis Pavļiku, pasmaidīja:

—   Nāc iekšā, Pavļik, nāc iekšā! Sēsties. Ko pa­stāstīsi?

Viņš aizslēdza durvis un nosēdināja Pavļiku sev iepretim.

—   Fjodor Michailovič, — sarkdams un stostīdamies iesāka Pavļiks, — es te esmu ko uzrakstījis — dzejoli… sienas avīzei. Bet tas jāpārraksta uz mašīnas. Atļaujiet man izmantot jūsu rakstāmmašīnu. Es pats pārrakstīšu. Es protu. Vai atļausiet, Fjodor Michailovič?

Smaids Gorelova sejā nodzisa. Viņš pietrūkās no krēsla un divas reizes ātriem soļiem pagājās pa kajiti, to­mēr jau nākamā acumirklī smaidīdams pavērās Pavļikā.

—   Nu labi, sēdies klāt, Pavļik! Nevar taču dzejnie­kam atteikt. Es pats gribēju nupat pastrādāt, bet tādam mērķim . . .

—   Paldies, Fjodor Michailovič! — Pavļiks nosarka. — Liels paldies! Tikai, lūdzu, nevienam nesakiet.

—   Vari būt mierīgs.

Pēc brītiņa kajiti piepildīja rakstāmmašīnas mīkstie klikstieni.

—   Tik vecs «Undervuds», bet tik viegli strādā! — Pavļiks pa starpām jūsmoja. — Es domāju, ka jums ir maza portativa mašīniņa, bet, rau, cik šī liela!

—   Jā … — Gorelovs atbildēja, atraudamies no grā­matas, kurā šķita iegrimis. — Tā man jau sen. Es pie tās esmu ļoti pieradis.

Mašīna atkal sāka klikstēt. Bet Pavļiks bija pieklājīgs zēns. Viņam šķita, ka Gorelovam ir garlaicīgi klusēt, un viņš delikāti sacīja.

—   Es Amerikā pieradu pie «Undervudiem». Gan rak­stīju, gan arī izjaucu un tīrīju. Tikai tur šīs mašīnas tagad mazas, kompaktas. Bet vecus modeļus es gandrīz nesa­stapu. Tām droši vien daudz lieku detaļu?

—   M-hm, — no grāmatas neatraudamies, nomurmi­nāja Gorelovs.

 — Re, piemēram, te zem sviriņām kaut kāda kas­tīte, — laipni turpināja Pavļiks. — Interesanti, kāpēc ta vajadzīga? Ko?

Gorelovs strauji nometa grāmatu uz galda, un, mirkli klusējis, caur zobiem novilka:

—   Tur … ir rezerves daļas. Tu, Pavļik, labāk neat­raujies no darba. Es steidzos, un man pašam jāstrādā ar mašīnu.

Pavļiks samulsa.

—   Labi, labi, Fjodor Michailovič, — viņš attrauca, — atvainojiet, man vairs nav daudz, es ātri. . .

Vieglie mašīnas klikstieni tagad plūda nemitīgi, tos pārtrauca vienīgi īsa švīkoņa un atsitieni intervālos un pārnesumos. Gorelovs nespēja nosēdēt uz vietas: viņš ik mirkli trūkās kājās un, dažus soļus pagājies pa kajiti, at­kal apsēdās. Viņš drīz ķērās pie grāmatas, drīz atkal to aizmeta. Viņa vaigu kauli nemitīgi kustējās.

* *

*

Tai pašā rītā, kad Pavļiks ar drebošu sirdi klauvēja pie Gorelova kajites durvīm, gaiteņa otrā galā kapteiņa kajitē iegāja profesors Lordkipanidze. Samulsums, kas pēdējās dienās zoologu pārņēma, sastopoties un sarunājo­ties ar kapteini, viņu neatstāja arī šodien.

—   Labrīt, Lord! — kapteinis viņu sirsnīgi saņēma, pieceldamies viņam pretī, tērpies sniegbaltā, neaizpogātā formas svārkā. — Lūdzu, sēdieties . . . Nē, nē, lūk, šeit. Te jums būs ērtāk.

Viņš piebīdīja pie galda vienīgo atzveltni, kas stāvēja kajites kaktā, bet pats apsēdās uz viegla, pīta krēsla.

—   Gribēju ar jums parunāties, Lord, par jūsu dar­biem tuvākā laika un par to, kā mēs tos iekārtosim.

— Lūdzu, Nikolaj Borisovič, es klausos.

—   Pēc mūsu pieņemtā plāna, nākamā dziļūdens stāv­vieta, kur uzturēsimies ilgāku laiku, būs pie Ugunsze- mes. Man gribētos tagad precizēt, kur tieši darbi notiks, rajonu, kādu esat nodomājuši aptvert, cik daudz cilvēku tur strādās.

— Atvainojiet, Nikolaj Borisovič. .. Vai iūs ne­esat aizmirsis īslaicīgo stāvvietu, ko mēs paredzējām pie Berdvuda sēkļa, pusceļā starp Falklendu salām un Ugunszemi! Man ļoti gribētos šo rajonu izpētīt un datus salīdzi­nāt ar rezultātiem, kādi iegūti, izdarot pētījumus «Valdi- viejas» Agulas sēklī, kas atrodas dienvidos no Adatas raga.

—    Protams, Lord! Bet šī vienu dienu ilga pietura ne­prasa tādu sagatavošanos un tādu piesardzību kā pietur­vieta pie Ugunszemes. Tieši tur mums jāsper visnopiet­nākie soļi, lai pasargātu ekspedīciju no jebkādiem pārstei­gumiem. Lai cik stipri mēs esam, lai cik nodrošināti pret uzbrukumu, tomēr mēs nezinām, ko vēl var izdomāt ienaidnieks. Pēdējais torpēdu uzbrukums šai ziņā diezgan raksturīgs. Un tā, dārgais Lord, pirmais jautājums: kur tieši un cik lielā apgabalā jūs esat nodomājis izdarīt pētī­jumus Ugunszemes rajonā?

—   Gribētos izpētīt šā archipelaga piekrastes dien­vidu joslu, — sacīja zoologs, pieceldamies un pieiedams pie kartes. — Pirmkārt, tā visai maz pētīta; otrkārt, tur ļoti reti parādās kuģi, un tāpēc tā daudz drošāka nekā Magelana jūras šaurums . ..

—   Sis apsvērums sevišķi svarīgs, — kapteinis apstip­rināja. — Mans uzdevums ar to kļūst daudz vieglāks. Kādu rajonu jūs domājat še aptvert?

—    Es domāju sākt no Nasavas līča, — zoologs atbil­dēja, vilkdams ar zīmuli pa karti, — pēc tam, skarot Ve- lestona salu ziemeļu piekrasti, nobraukt gar Hardi pussa­las dienvidu krasta līniju, aizkļūt līdz Kuka līcim Hesti salas rietumu krastā un beidzot, ja laiks atļaus, izpētīt šeit Londonderi salu labirintu. Domāju, ka ar divām nedēļām, ko esam paredzējuši šai stacijai, pilnīgi pietiks.

—    Nu, lai notiek! — labprāt piekrita kapteinis. — Jums tas labāk zināms. Tagad atļaujiet apskatīt jūsu apzīmēto joslu no navigacijas viedokļa. Visa šī josla pār­pilna apakšzemes klintīm, akmeņiem, rifiem, bagāta sē- rēm, pakļauta nejaušiem un kapriziem vējiem, aukām, vētrām un stiprām straumēm. Tā ir ārkārtīgi grūta un bīs­tama kuģniecībai — tiklab virs ūdens, bet it sevišķi zem­ūdens kuģniecībai. Mums tas viss, tiesa, nav bīstams: mēs neesam akli kā parastās zemūdenes, un mūsu dzinēji ir pietiekami spēcīgi. Tomēr kuģošana še prasa lielu sasprin­dzinājumu un uzmanību. Vai daudz cilvēku jums vajadzēs, Lord?

—  Viss ekspedicijas zinātniskās da|as sastāvs un visi, ko atvēlēs jūsu devība, Nikolaj Borisovič, — pasmai­dīdams vienīgi ar lūpām, atbildēja zoologs un devās uz savu krēslu.

—   Daudz jums nedošu, dārgais Lord, bet vienu otru gan varēs laist jums līdz, sevišķi tos, ko jūs un Ivans Ste- panovičs jau esat paguvuši savaldzināt. Varēs dot Skvo- rešņu un Maratu, Matvejevu, nu, protams, Pavļiku. Ko vēl? … Redz, Gorelovu — nez vai varēs. Man, protams, ļoti žēl jūs sarūgtināt, bet… brauciens būs grūts, un vi­ņam jāatrodas savā postenī.

—   Protams, Nikolaj Borisovič, lūdzu! — zoologs pēkšņi atdzīvojās. — Es nepavisam neuzstājos par Go­relovu, lūdzu … Mēs tiksim galā arī bez viņa. Patiesil

—   Nu, nu . . . Kāda neparasta pašaizliedzība, — kap­teinis iesmējās. — Tomēr, Lord, laiku pa laikam, tiklīdz vien būs iespējams, es jums viņu atdošu. Arī viņam tas būs mazs atalgojums par teicamu darbu. Bet tagad uz­klausieties darbu kārtību, kādu gribu jums ieteikt. Nasa- vas līcī zemūdene izsēdinās visu ekspedicijas zinātniskās daļas sastāvu ar visiem tās piederumiem. Šajā rajonā jūs strādāsiet pēc jau iepriekš šai stacijai izstrādāta gra­fika — divas trīs dienas vai arī ilgāk, ja vajadzēs. Jūs izsēdinājusi, zemūdene izies atklātā okeānā un tur kreisēs, netuvojoties krastiem. Ik dienas brokastis jūs ēdīsiet uz zemūdenes pirms došanās ceļā, pusdienās atgriezisieties uz zemūdeni peilējot; pēc atpūtas atkal dosieties darbā, bet vakariņās un uz naktsguļu atkal atgriezisieties mājās. Kad visi darbi Nasavas līcī būs pabeigti, zemūdene aizve­dīs jūs uz plānā norādīto nākamo punktu, izsēdinās tur jūs, un darbi noritēs tādā pašā kārtībā. Atzīstu, ka tāda kartība būs jums diezgan nogurdinoša, taču to prasa zemūdenes drošība. Vai tas jūs apmierina?

—   Neko nevaru iebilst, Nikolaj Borisovič! Jūsu priekš­likums ir ļoti prātīgs. Neko labāku neizdomāsim! — de­dzīgi apstiprināja zoologs. Viņš mirkli apklusa un, acis nolaidis, lēni sacīja: — Ziniet, Nikolaj Borisovič .. . Man vienkārši nav miera katru reizi, tiklīdz sāku domāt par nākamajām ilgākajām pieturvietām. Pats nezinu, kāpēc. Kļūst baisi, un es … baidos, vienkārši nezin kāpēc baidos.

Kapteiņa seja kļuva nopietna, negaidot viņš pacēla

savus allaž pusnolaislos plakstus, un it kā divi dedzinoši zili stari ieurbās zoologa skumju un mulsuma pilnajās acīs.

—   Es jūs pilnīgi saprotu, dārgais Lord, — sacīja kap­teinis. — Pārāk daudz rūgtas pieredzes mums bijis divās tādās stacijās. Ne tik briesmīga ir sastapšanās ar ienaid­nieku, cik briesmīgi tas, ka nav iespējams šo sastapšanos izskaidrot. Kā viņš tik pārsteidzoši precizi uzzina mūsu zemūdenes atrašanās vietu? Un ne tikai šo niecīgo punktu visā milzīgajā, bezgalīgajā okeana plašumā, bet arī laiku, kad zemūdene tur atrodas? Vēl vairāk: ienaidnieks uzzina to pietiekami savlaicīgi, lai pagūtu sagatavoties un ieras­ties, kur vajag! Netieku gudrs . ..

—   Acīm redzot viss mūsu maršruts kaut kādā veidā kļuvis zināms mūsu ienaidniekam, — zoologs piebilda.

—   Viss vai tikai daļēji — nevar pateikt, — domīgi at­bildēja kapteinis.

—   Daļēji? — zoologs lēni pārjautāja. — Jūs domājat, ka ienaidnieks varēja maršrutu uzzināt pa daļām?

—   Kāpēc gan ne? — kapteinis paraustīja plecus.

—   Tad … tad … — zoologs apjucis pavērās kapteinī. — Kā tad tā? … Vai tiešām? Vai tiešām tas varētu būt?

Viņam aizrāvās elpa, un sejā lēnām izzuda sārtums.

—   Ko jūs gribat sacīt, Lord? — acis nepaceldams, vienaldzīgi vaicāja kapteinis.

Zoologs atņēma elpu un brītiņu klusēja. Tad, it kā sa­ņēmis dūšu, apņēmīgi sacīja:

—   Es … es nezinu, Nikolaj Borisovič, vai tam var būt kāda nozīme vai ne, taču uzskatu par savu pienākumu jums paziņot, ka reiz … es pasacīju Gorelovam mūsu pēdējās ilgākās piestātnes vietu . . .

—   Vai tiešam? — kapteinis strauji palūkojās zināt­niekā. — Kā tad tas gadījās?

mmm

—   Viņš tad vel nebija pilnīgi atveseļojies t>ēc noti­kuma ar Šelavinu. Pēc nobrukuma. Reiz viņš ienāca pie manis un lūdza atlaist viņu kā veselu, lai ātrāk varētu at­stāt zemūdeni un piedalīties mūsu zinātniskajā darbā. Es viņam atsacīju, taču, redzot viņa lielo sarūgtinājumu, mierinājumam apsolīju pirmajā ilgākajā pieturas vietā ņemt viņu līdzi. Uz viņa dabisko jautājumu, vai līdz šai pieturai vēl tālu, es minēju tās vietu. Vai tiešām tam varēja būt kāda nozīme, Nikolaj Borisovič? — satraukts jau­tāja zinātnieks.

Kapteinis ilgi klusēja, ar pirkstiem ritmiski bungo­dams pa galdu. Beidzot viņš nopūtās un pacēla acis uz zoologu. Mirkli ielūkojies šajās acīs, zinātnieks sajuta ta­jās asu pārmetumu un vēsumu.

—   Neatkarīgi no sekām, Arsen Davidovič, jūsu rīcība ir bijusi absolūti nepieļaujama. Sevišķi kaujas apstākļos. Es jums uzticēju kara noslēpumu, bet jūs to izpaudāt. Tā no jūsu puses bija liela neuzmanība, ja nesaka vēl vairāk. Nešaubos, ka šī rīcība bijusi vienkārši vieglprātība kara noslēpumu jautājumos, kas vēl diezgan bieži sastopama civilo iedzīvotāju vidū. Varbūt šai gadījumā tā nav nove­dusi pie kādām bīstamām sekām, nav saistīta ar pēdējo dienu notikumiem. Nezinu. Bet jūsu vieglprātība, ja to būtu izmantojis ienaidnieks, varēja nest visšausmīgākās sekas. Tā varēja nozīmēt bojā eju mūsu ekspedīcijai, bojā eju mūsu kuģim, uz ko valdība liek tik lielas cerības mūsu Dzimtenes aizsardzībā.

Kapteiņa vārdi izskanēja uzsvērti skarbi un neparasti spēcīgi. Viņš piecēlās un saviļņots dažas reizes pagājās pa kajiti.

—   Es pilnīgi . . . saprotu … — nodūris galvu, aprautā balsī klusu sacīja zoologs. — Es nemeklēju sev attaisno­jumu. Un esmu gatavs uzņemties . ..

—   Pagaidām par to nerunāsim, — pārtrauca viņu ' kapteinis. — Es, protams, par visu ziņošu Galvenajam

Štābam, bet tagad runa nav par to. Mums vēl priekšā tāls ceļš, kurā mūs varbūt sagaida daudz briesmu un slazdu. Mums jāizpilda mūsu darbu programa un mūsu zemūdene pilnīgi neskarta noteiktā laikā jānogādā Vladivostokā. Svarīgi, lai jūs turpmāk neaizmirstu, ka atrodaties uz karakuģa, ka jums jāseko katram savam vārdam, katrai kustībai. Un sevišķi jāglabā mūsu maršruta noslēpums.

Kapteinis apsēdās uz krēsla un, brītiņu klusējis, tur­pināja:

—   Bet tagad par Gorelovu. Es, Arsen Davidovič, ne­domāju, ka Gorelovs spējīgs uz nodevību. Taču šīs ma­nas personīgās domas nebūt nav pietiekamas noteiktam, drošam spriedumam. Lielāka nozīme šajā gadījumā ir tīri objektiviem apsvērumiem. Kā vispār kāds no zemūdenes

ekipāžā var sazināties ar kādu personu, kas atrodas virs ūdens? Mūsu ce|š neiet taisnā virzienā, mēs nebraucam ar vienādu ātrumu, bieži izdarām negaidītas pieturas. Un jūs, un pat es nevarētu no rīta noteikt, kur, kādā okeana vietā zemūdene būs pusdienas laikā. Kā gan var sastap­ties kāds no mūsu ļaudīm ar savu līdzzinātāju ārpusē, ja nevar iepriekš vienoties par satikšanās vietu?

Zoologs vērīgi sekoja kapteiņa domu gājienam, prie­cīgi mādams ar galvu.

—   Varētu domāt, — kapteinis turpināja, — ka no­ziedznieks sakariem izmanto radio. Bet mūsu zemūdenes radioaparati tūlīt reaģētu, uz tik tuvu kaimiņu un atklātu svešu aparatu uz zemūdenes.

—   Bet radioaparati mūsu skafandros? — jautāja zoo­logs.

—   Jūs taču zināt, ka tic darbojas tikai uz divdesmit astoņiem dažādiem, tomēr precizi noteiktiem viļņiem, — sarunām ar zemūdeni un ar katru mūsu komandas lo­cekli. Ja sarunas notiktu ar kādu citu personu uz kāda no šiem viļņiem, tad to dzirdētu attiecīgs skafandrs vai auto­mātiski arī zemūdene, ja skafandrā neviena nebūtu. Tur­klāt šo radioaparatu darbības attālums nepārsniedz divi simti kilometru.

—  Jā . .. — domīgi sacīja zoologs. — Tātad sakari ar ienaidnieku netiek uzturēti no zemūdenes. Ko tad lai domā? Kas vēl zina mūsu maršrutu?

Mirkli padomājis, ar acīm redzamu nedrošību kaptei­nis negribīgi ieteicās:

—   Protams, Galvenais štābs.

Zoologs plati iepleta acis:

Kā?! Vai tiešām tur butu varējis iekļūt spiegs?

Kapteinis īsi un nervozi pabungoja pa galdu, tad dobji atbildēja:

—   Labāk vērosim to, kas notiek še, mūsu deguna priekšā. Protams, es ziņoju Galvenajam štabam visu, kas attiecas uz zemūdeni. — Un, mirkli klusējis, lēni, it kā ar milzīgu smagumu plecos, piecēlās. — Tātad mēs esam vienojušies par nākamo darbu kārtību. Neaizmirstiet, Ar­sen Davidovič, manus brīdinājumus. Un sekojiet uzma­nīgi visam, kas noliek ap jums. Uz mums visiem, kā uz partijas biedriem, tā bezpartejiskiem bo|ševikiem, gulstas milzīga atbildība.

Zoologs piecēlās un, klusēdams palocījies, devās uz izeju.

Kapteinis stāvēja, atspiedies ar roku pret galdu, un pavadija zinātnieku ar ilgu, vērīgu skatienu.

Tā nekustīgi viņš nostāvēja dažas minūtes, lūkoda­mies kaut kur tālumā. Tad, salicis pēc mājas ieraduma rokas aiz muguras zem atpogātā svārka, viņš ar nolaistu galvu sāka lēni staigāt pa kajiti.

Vieglas, tikko jaušamas, gandrīz nemanāmas trīsas nāca no kuģa korpusa, atbalsodamās kapteiņa augumā, un smadzenes pierasti un meclianiski fiksēja: divas des­mitdaļas ātruma. Kuģis reizumis mazliet sašūpojās, un smadzenes neapzinigi atzīmēja: kaut kas liels pašāvās garām. Beidzot, apstājies un pārvilcis roku pār matiem, viņš nopūtās un atlaidās krēslā pie galda. No slepenas at­vilktnes galdā kapteinis izņēma nelielu kartotēku, nolika sev priekšā, pārcilāja no bieza, cieta papīra izgatavotās kartītes un izvilka vienu no tām. Kartītei augšpusē lie­liem, melniem burtiem bija iespiests:

ZEMŪDENES «PIONIERIS» EKIPĀŽĀ PERSONALAIS SASTĀVS

Un tālāk sekoja:

GORELOVS FJODORS MICHAILOVICS

Tālāk nāca īsas, iespiestas rindiņas, bet tām līdzās ar roku uzrakstītas atbildes.

Kapteinis iegrima lasišanā, neizlaizdams nevienu rin­diņu, nevienu atbildi.

1.  Uzvārds, vārds, tēva vārds — Gorelovs Fjodors Michailovičs.

2.  A m a t s — galvenais mechaniķis.

3.  Vecums — 32 gadi.

4.  Partijas piederība — partijas biedra kan- didats no 19 . . . gada.

Kapteinis apstājās, padomāja, paņēma smaili noasi­nātu zīmuli un pretī šai rindiņai uz kartītes malas uzrak­stīja: «5 gadi.»

Tad lasīja tālāk:

5.  Tautība — krievs.

6.  Dienesta pakāpe — 2. ranga kara inže­nieris.

7.  I z g i ī t ī b a — nobeidzis Aviobūvniecības insti­tūta motorbūves nodaļu, pēc tam Kara inženieru akadē­miju raķešdzinēju sekciju.

8.  Iepriekšējā darba vieta — rūpnīcas Nr.189 inženieris, projektēšanas biroja priekšnieks; vien­laikus — Stratosfēras lidojumu institūta docents.

9.  Vai ir ti.esāts vai atradies izmeklē­šanā, vai arī sodīts disciplinārā kārtī­bā? — Nē.

10.  Vai ir apbalvojumi, kādi, par ko? — Ordenis «Goda zīme» par teicamu uzdevumu izpildi pir­majā ārzemju komandējumā.

Kapteinis ar sarkanu zīmuli pielika malā izsaukuma zīmi.

11.  Vai pārvalda valodas? — Brīvi angļu, franču un vācu, mazliet japaņu valodu.

12.  Vai bijis ārzemēs? Kur, kad, kādā sakarā? — Japanā, resora komandējumā, pirmoreiz —

no 19…. g. līdz 19……. g., otrreiz — 19…….. g. un trešo

reiz — 19…. g.

Kapteinis atkal apstājās un ar zīmuli rokā ilgi do­māja. Tad malā atzīmēja: «1) pirms 5 gadiem, 2) pirms 2 gadiem, 3) pirms gada.»

13.  Vai ir radinieki ārzemēs? Kur, kas, radniecības pakāpes? — Jā, Japanā. Tēvocis trešajā augumā Nikolajs Petrovičs AbrosimovS un viņa meita Anna Nikolajevna Abrosimova.

Kapteinis pielika malā ar sarkanu zīmuli divas izsau­kuma zīmes.

14.  V a i ir zinātniski darbi? Kādi? — Jā. Skat. pievienoto sarakstu.

15.  Paraksts.

Plašiem vilcieniem bija parakstīts: «F. Gorelovs.»

Izlasījis līdz galam, kapteinis atlaidās pret krēsla at­zveltni un ar puspievērtām acīm ilgi iegrima domās. Tad paņēma lielu bloknotu ar augšā iespiestu blanku: «Zem­ūdenes «Pionieris» komandieris.» Noteiktā, skaidrā rok­rakstā viņš uzrakstīja:

«RADIOGRAMA. Stingri slepeni. Maskava. PSRS Kara Jūras Spēku Politpārvaldei. Lūdzu steidzami noskaidrot sikāk un paziņot man par zemūdenes «Pionieris» galvenā mechaniķa Gorelova die nesta komandējuma laiku Japanā. Tāpat par viņa izturēšanos tur, par attiecībām ar radiniekiem, kas atrodas Japanā, — Nikolaju Pet- roviču Abrosimovu, viņa meitu — Annu Nikolajevnu — un citiem, kas tur atrastos. Zemūdenes «Pionieris» komandieris !. ranga kap­teinis Voroncovs.»

Uzrakstījis šo radiogramu^ kapteinis no tās pašas at­vilktnes izņēma šifru grāmatu, un pēc dažām minūtēm radiograma pārvērtās vairākās vienmuļā