/ Language: Latvia / Genre:det_irony

MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Gunārs Cīrulis

GUNĀRS CĪRULIS MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ Ironisks detektīvstāsts Rīga «Liesma» 1986 Recenzente LIJA BRIDA KA Mākslinieks JURIS PETRAŠKEVIČS

GUNĀRS CĪRULIS

MAGNOLIJA CĪRUĻPUTENĪ

Ironisks

detektīvstāsts

Rīga «Liesma» 1986

Recenzente LIJA BRIDA KA Mākslinieks JURIS PETRAŠKEVIČS

 (Piedzīvojumi., fant., ceļoj.).

Sešiem Augstākās milicijas skolas absolventiem rodas iespēja «klusajā sezona» atpūsties zinātnes darbinieku jaunrades nama, kas atrodas netālu no nomaļa zvejnieku ciemata. Tur viņus sagaida dīvains atgadījums: zinātniekam, kas ieradies pabeigt doktora disertāciju, noslēpumainā karta pazūd mape ar nozimigu zinātnisku darbu. Turklāt uz mapes vāka vēl bijis uzrakstīts «Slepeni»…

ATKLĀTNE

Nams elpoja ar noskaitāmiem atvērtiem logiem. Rīts bija saulains un termometru stabiņi tādēļ krietni pa­stiepusies garumā. Augšējo stāvu izlutinātie iemītnieki beidzot varēja bez bažām izlaist no istabām laukā lab­sajūtai tik nepieciešamo siltumu, ko līdz šim bija glabājuši kā savu privilēģiju. Tuvāk pie zemes izvietotie atpūtnieki cerēja, ka saules stari tiem dos sen kāroto mājīgumu. Un vienīgi vidējo stāvu iedzīvotāji rīkojās kā katru rī­tu— izvēdināja telpas, apmainot naktī sastāvējušos gaisu pret jūras elpas atsvaidzināto un priežu ozonēto.

Pavasaris bija atnācis tieši Jurģos, un šobrīd neviens nedomāja, cik mānīgs ir šis saulainais rīts. Atvaļinājumā jātic savai veiksmei, nevis kalendāram.

«Magnolija»—vēstīja izkārtne pie stiklotajām virpuļ- durvīm. Viss pārējais pat šajā skaidrajā dienā palika miglā tīts. Sīkākiem burtiem akmenī kaltais komentējošais teksts diemžēl neko daudz nepaskaidroja, un šeit strā­dājošās vietējās sievietes dēvēja savu darbavietu par «inkubatoru». Tālu no patiesības viņas nebija. Ideju, at­klājumu, atziņu inkubators — kādus vien argumentus neiz­virzīja projekta autori, lai izspiestu no VissavienībasV Zi­nātņu akadēmijas naudu divpadsmit stāvu nama celtnie­cības finansēšanai. Turklāt ar gudru ziņu izvēlējās nevis Jūrmalu, bet nomaļo Priežciemu, kur pat sīkas bodītes nebija, kur nu vēl kafejnīcas vai ēdnīcas… Pēc iespējas

tālāk no kārdinājumiem, kas varētu sagrozīt zinātniekiem galvas, atraut viņus no domāšanas procesa!

Šīs šķietamās priekšrocības tomēr radīja arī sarež­ģījumus. Līdzās topošajam galvenajam korpusam vis­pirms vajadzēja uzcelt būvstrādniekiem kopmītni, kurā vēlāk dzīvotu apkalpojošais personāls. Bet, tā kā tuvākās apkaimes sievietes nebija ar mieru pamest ģimeni, māj­lopus, iekoptus dārzus, lai zinātnieki būtu paēduši un viņu istabas uzpostas, liels autobuss divreiz dienā veda no attāliem jūrmalas ciciniem arī ZTR laikmetā nepie­ciešamās izpalīdzēs.

Namu atklāja nemīlīgā rudens dienā. Pirmajā «Mag- . nolijas» pastāvēšanas mēnesi ceļazīmes izsniedza kā prē­mijas par ievērojamiem ieguldījumiem zinātnē, otrajā tās izlozēja Arodbiedrības komitejas plenārsēdē, bet jau trešajā brīvprātīgus braucējus šurp atvilināja tikai Jaun­gada pārsteigumu balles perspektīva, jo neslava par Lat­vijas untumaino klimatu bija sasniegusi pat Vladivostokas zinātnieku sievu ausis. Lai nams nestāvētu pustukšs, di­rekcija tagad ķlusajā sezonā iznomāja istabas arī ogļ­račiem, divus stāvus — nejaušiem vientulības un ērtību cienītājiem un tikai trīs augšējos atstaja institūta rīcībā.

Ja drīkstēja ticēt ierakstiem reģistrācijas grāmatā, tāds arī patlaban bija kūrviesu sastāvs. Lejā ogļrači, kam tādējādi tika samazinātas adaptēšanās grūtības, Olimpa augstumos — zinātnes spīdekļi, vidū — neizprotams starp­slānis, kura spektra analīze sniegtu ieskatu nama di­rekcijas draudzīgajās attiecībās ar daždažādām ietekmī­gam organizācijām un sagādes uzņēmumiem…

No pirmā acu uzmetiena varēja likties, ka vērienīgais vestibils ir tukšs un pamests. Tomēr gluži tā vis nebija. Dziļā klubkrēslā pusguļus snauduļoja nama direktora vietnieks, atvaļinātais apakšpulkvedis Gunārs Apsitis. Kopš demobilizācijas bija aizritējuši gandrīz divi gadi, bet ieradums vienmēr atrasties kaujas postenī lika viņam te tupēt arī šajā klusajā stunda starp brokastīm un bāra atvēršanas laiku. Viņš taču atbild par visu — sevišķi šobrīd, kad direktors Vilis Igaunītis aizbraucis atvaļi­nājumā, uz atvadām skopi, toties daudznozīmīgi pieko­dinādams:

«Dzīvo godīgi un skaties, lai viss būtu…»

Ka lai skatās, ja paša kabinets atrodas pasaules viņā mala, bet priekšnieks savējo aizslēdzis un aizzīmogojis? Atlika vienīgi iekārtot sev novērošanas pozīciju iepretī liftiem.

Šobrīd Apsītis tikpat labi varētu gulēt arī savā ērtajā dzīvoklī rajona pilsētas galvenajā ielā. Nekas netraucēja «Magnolijas» mieru — zemāko stāvu atpūtnieki bija aiz­braukuši tradicionālajā ekskursijā pa Vecrīgas vēsturis­kajām vietām, pārējie vai nu tupēja savās istabās, nolikuši pār skaitļiem un formulām izraibinātiem manuskriptiem, vai meklēja iedvesmu vientuļās pastaigās pa saules staru pielijušo liedagu un mežu. Apsīša kontemplāciju netrau­cēja ne biljarda bumbu klikšķi, ne galda tenisa bumbiņas neritmiskā pakšķēšana, kas atlidoja no pagraba telpām. Bet pietika lifta motoram klusi iedūkties, lai direktora vietnieks tūdaļ atvērtu acis, ne velti tik daudzi gadi bija modri aizvadīti dienestā. Kā par spīti, šoreiz kabīne līdz vestibilam nenokļuva.

«Ko viņi tur vizinās?» Apsītis nodomāja un atkal laidās snaudā.

Aicinoši mirgoja gar ugunsdrošo sienu uzstādīto spēļu automātu raibas spuldzītes, ik pēc minūtes ar tikšķi pa ciparnīcu pārvietojās elektriskā pulksteņa rādītājs. Taču laiks «Magnolijā» šķita stāvam uz vietas…

Viktors Kundziņš nespēja izprast, kā beidzot tomēr laimējies izrauties no agonijai līdzīgā miega. Naktī ne vienu reizi vien likās, ka tulit sirds apstāsies, ka dzīves loks noslēgsies šeit, pavisam netālu no lauku mājām, kurās viņš pirms pusgadsimta bija piedzimis trūcīga Kur­zemes jaunsaimnieka ģimenē. Uzmācās vēlā nožēla un melni pašpārmetumi — vai tiešām šī neprātīgā iedzeršana, darba nobeiguma tradicionālā svinēšana pārvilks svītru visiem pēdējo gadu pūliņiem, kuros sakausēta pieredze, novērošanas spējas un analītiķa dotības? Vai bija vērts censties, mācīties Rīgā un Maskavā, vairākus gadus pa­pildināt zināšanas ārzemēs, pēc tam vadīt institūtā sektoru un izsvīst šo doktora disertāciju, lai vienā vakarā iemītu dubļos mūža darba augļus — gaidamo zinātnisko grādu un sūri nopelnīto paaugstinājumu?

«Paldies dievam, esmu dzīvs!»— tā bija pirmā doma, kas parvarēja galvassāpju barjeru un izurbās līdz tru­lajām smadzenēm. Viņš paskatījās pa logu un, skaļi iekunkstējies, atkal atslīga spilvenos. Spilgta gaisma dur- stija kā nokaitētas adatas. Kundziņš ar ierastu kustību sniedzās pēc tabletēm, kas glabājās pa rokai naktsskapīša atvilktnē, nekļūdīgi sataustīja sirdszāļu ripiņas un mē­ģināja norīt. Bet mēle neklausīja. Tā likās nekustīga. Tikai trešais ūdens malks noskaloja zāles, tomēr oāzi mutes tuksnesī neradīja. Jāguļ nekustīgi, jāļauj tabletēm iedarboties…

Tačū domas iemidzināt neizdevās. Tās spītīgi atgriezās pie vakardienas notikumiem. Kas tad īsti pamudināja rīkot šo nolādēto rautu bāriņā? Kopš Kundziņš pirms vairākiem gadiem bija šķīries no sievas, viņš uz banketiem vairs negāja, bet vienatnē no laika gala nemēdza dzert. Pat tajā vakara ne, kad Austra bija paziņojusi, ka aiziet pie cita, jo tas likās vienīgais pareizais kopdzīves at­risinājums. Pats arī vainīgs — ja jau baidījās, ka ārzemēs bez ģimenes būs vientuļi, vajadzēja bildināt kādu no darba mārītēm, nevis šo divpadsmit gadus jaunāko spārīti, kuru vilināja tikai žilbinošās komandējuma izredzes.

Atmiņas par Austru ncizkliedēja smago noskaņu, gluži pretēji — padziļināja savrupības mokas. Bailes no neiz­bēgamā vientuļnieka likteņa, kas draudīgi iezīmējās tajā mirkli, kad viņš pielika disertācijai punktu un redzēja nākotnē divas ne ar kādiem pienākumiem neaizpildītas atvaļinājuma nedēļas, laikam notikumu gaitu bija tieši paātrinājušas. Faktiski jau kopš pirmās Priežciema dienas gribējās ielūgt Rūtu Grošu kaut kur kopā pasēdēt, un ar katru pastaigu gar jūras malu šī vēlēšanās kļuva spēcīgāka. Varbūt pie kafijas tases viņš beidzot uzveiks biklumu un uzdrošināsies runāt ari par savām jūtām, ne tikai par dabas aizsardzības problēmām vien. Protams, kuram vīrietim gan nepatīk, ka viņu uzklausa un ar saprotošiem galvas mājieniem atbalsta visfantastiskākos viņa iecerētos projektus? Tomēr pēdējā laikā Kundziņam ar to vairs nepietika — viņš alka iedragāt pievilcīgās sie­vietes klusēšanas bruņas, ieskatīties viņas dvēselē vai vis­maz domu pasaulē.

Bārā Kundziņš patiešām šo to uzzināja. Izrādījās, ka Rūta ir nesen mirušā akadēmiķa Groša vienīgā meita tin jau desmit gadus bijusi viņa vienīgā aprūpētāja. Pēc visiem ar bērēm saistītajiem rūpestiem tagad saņēmusi so Ihi /.maksas ceļazīmi, lai kaut mazliet atgūtos. Nos­kaidrojas ari, kāpēc Rula reiz bija stūrgalvīgi atteikusies kopā noskatīties kādu filmu. Kinozinatniece būdama, viņa tas visas jau sen bija redzējusi. Bet, tiklīdz Kundziņš mēģināja uzsākt intīmāku sarunu, viņa piecēlās, atbīdīja krēslu un rezigneti pasmaidīja.

«Nokavētu vilcienu nenoķersi. Un es šaubos, vai vērts braukt ar nākamo,— nav taču zināms, kurp tas aizvedis… Paldies par jauko vakaru!»

Kundziņš gribēja viņu pavadīt. Ne tikai atvadīties pie durvīm, bet censties iekļūt Rūtas istabā vai aicināt pie sevis. Varētu uzvārīt tēju, kopā paklausīties mūziku. Likās, arī viņa baidās no vientulības.

Tomēr Rūtai līdzi viņš negāja. Pieklājīgi atvadījās un palika bārā. Kundziņš nebaidījās atraidījuma, viņš baidījās neizpratnes vēsuma, korektās vienaldzības, kuru tik bieži bija lasījis bijušās sievas acīs. Turpinājums bez abpusēja valdzinājuma-… Un kāds pamats cerēt, ka Rūta saskata viņā vairāk nekā neuzbāzīgu pastaigu partneri? Nē, viņam nav nekādu tiesību pārkāpt biedriskuma slieksni, vismaz pagaidām ne.

Viņš pasūtīja tēju. Pēc brīža viņam piebiedrojās mel­nīgsnējais Mehti Taļimovs, kuram arī bija izjukusi kom­pānijā, jo institūta direktora sekretārei Irinai Vladirni- rovnai bija jāapgulda un jāiemidzina ar kārtējo pasaku meita. Labi vien, ka Rūta aizgāja,— vakara otro pusi Kundziņš atcerējās tikai kā nepārtrauktu kausu cilāšanu un tostu saukšanu.

«Vai tu vari iedomāties?» Taļimovs tutināja, kaut līdz šim Kundziņu bija tikai pa gabalu sveicinājis. «Man, vis­uzticamākajam «Magnolijas» patriotam, ierāda deviņdes­mit trešo istabu, nevis tūkstoš simt vienpadsmito, manējo, pie kuras esmu pieradis! Kurā uzrakstīju populārzināt­nisko grāmatu «Es, tu un mūsu robots», kas drīz iznāks atkārtotā izdevumā. Es, šajā istabā biju iecerējis sākt darbu pie doktora disertācijas! Mani gribēja iespundēt kamerā ar skatu uz mežu! Mani, vecu jūrnieku, kurš nevar dzīvot bez skata uz jūru! Zini, parasti esmu lēns kā jers. Bet sev pāri darīt nevienam neļauju. Tad manī pamostas lauva — īstais Taļimovs, kara laiku mičmanis. Varbūt esi dzirdējis, ka pie Staļingradas dienēju Volgas flotilē, pats pavēlnieks savos memuāros atceras, kā nokāpu krastā un atvedu viņam «mēli». Un šie cerēja, ka es tik vienkārši padošos…» Viņš bramanīgi uzsita pa žilba 1 ti svītraina kuģinieka kreklā iespīlēto plato krūšukurvi, tad īgni pabraucīja mucīgo vēderu. «Nē, manās miesās jo­projām mājo cīnītāja gars. Ar dunci uzlauzu atslēgu, okupēju savu istabu un pieteicu sēdstreiku. Ārā negāju

un nevienam durvis vaļā netaisīju. Šie pa šķirbu bāza iekšā vēstules — sākumā draudēja, vēlāk lūdzās. Laikam baidījās, ka es nenosprāgstu badā, nezināja taču, ka man produktu krājumi veselai nedēļai. Bet tas glumais pielīdējs Vilis netiek atvaļinājumā, kamēr visi nav salikti pa plauktiem, prom braukt neuzdrīkstas — nevar taču atstāt vestibilā uz čemodāniem to Lietuvas nelaimes putnu, kura istabā aizbarikādējies dullais Taļimovs un iekārtojis tur otru Brestas cietoksni. Nu, beidzot bija pielauzuši šo iet uz devīto stāvu, nav jau cilvēks ar manām iekšām.»

Vēl Kundziņš atminējās, ka arī pats bija dižojies ar saviem panākumiem—esot pabeidzis disertāciju un nā­kamreiz šurp atbraukšot kā zinātņu doktors.

Nez no kurienes pie galdiņa bija uzpeldējis sirmais profesors Vobļikovs un, kā parasti, dāsni bārstīja paša diedzētus domugraudus.

«Cilvēka vērtību nosaka nevis tituls pirms viņa vārda, bet gan viss pēc šī titula sarakstītais.»

Kundziņš vēl tagad juta, kā pēc šī aizrādījuma sāka svilt vaigi, bet ar to tad arī iepriekšējā vakara notikumu filma aprāvās. Vienīgais, kam drīkstēja droši ticēt,— viņš atradās savā istabā un pulkstenis rādīja vienpadsmito rīta stundu.

Kāda laime, ka nosebotas brokastis! No domas vien, ka būtu jāēd mūžīgais cukurotais biezpiens un diētiskais burkānu sacepums, uznāca nelabums, sāka spiest pakrūtē.

Viņš uzmanīgi pārkarināja kāju pār gultas malu, pie­cēlās, pamanīja uz krēsla pidžamu un secināja, ka gulējis kails. Tad ieraudzīja uz grīdas izmētātos apģērba gabalus. Piesardzīgiem soļiem Kundziņš iegāja darba istabā. Kājas gan šķita ļoganas, tomēr ķermeņa svaru turēja. Varbūt atvieglojumu sniegs rīta rosme, pie kuras organisms pie­radis ka pie dienišķa stimulatora?

Kundziņš nostājās atvērto balkona durvju priekšā, pa- (cl.r. 11/ pirkstgaliem un dziļi ieelpoja. Smadzenēs ieplūda .l ini., un vii,r. gandrīz zaudēja līdzsvaru, tomēr roku atiriur. izpildīja n ilgos gados iemantotu izveicību. Pat dio inigi pjaajas pietupties, šajā mirklī kāds atvēra un tūdaļ aizvēra istabas durvis, pēkšņs caurvējš uzvir- puļoja uz rakstamg ilda atstatos papīrus un izrāva tos , uz balkona. Kundziņš metās tiem pakaļ. Ar spalgu troksni aiz viņa aizcirtās balkona durvis, ar klusu klikšķi nokrita krampītis.

Pirmajā brīdī tas Kundziņu neuztrauca — likās daudz

svarīgāk uzlasīt pie margām un starp grīdas nelīdzenajām flīzītēm aizķērušās piezīmju bloka lapiņas. Tikai dažas bija pārlidojušas pāri un tagad kā milzīgas pārslas planēja virs košuma krūmiem. Ātrāk jāsaģērbjas un jānobrauc lejā — kamēr tās nav pievācis ar spodruma māniju ap­sēstais dārznieks. Kundziņš atliecās. Pār muguru pārskrēja saltas tirpas — izrādījās, ārā nemaz nav tik silti, kā bija licies iekšpusē. Un kāds tur brīnums? šķebinoši zilajā jūrā kā «peldošas salas» melleņu ķīselī vēl šūpojās aizvakardienas vētras atpūstie ledus gabali. Kundziņš pa­raustīja rokturi, bet tas nepakustējās. Viņš ielūkojās istabā un ieraudzīja, kā lēnām aizveras durvis uz gaiteni.

Kā tad tā? Viņš taču mēdza katru vakaru ieslēgties. Vēsums jau bija izdzinis no galvas durnuma atliekas, atmiņā atplaiksnīja pārnākšanas aina: pareizi, tikai augšā viņš atģidās, ka istabas atslēgu no administratora nav paņēmis; vēlreiz kāpt liftā negribējās, tāpēc viņš nolēma uzbungot stāva apkopēju Astru, kas šad tad, īpaši ki- novakaros, nakšņoja mazajā veļas kambarītī; Taļimova skaļās balss uzmodināta, meiča atslēdza durvis, ielaida Kundziņu apartamentos un novēlēja saldu dusu. Diez cik salda tā gan nav bijusi, bet salīdzinājumā ar paš­reizējām sprukām šķita laimes kalngals.

Un tad viņš spēji nosvīda. Vai tiešām uz galda bija tikai tās dažas lapiņas, kas patlaban rokā? Kundziņš vēlreiz pieplaka pie norasojušās rūts, paskatījās. Ma­nuskriptu nekur nemanīja, stiklā spoguļojās vienīgi paša izspūrušie mati un pārbīlī izvalbītās acis.

— Mierīgi, tikai mieru! — Kundziņš vēlreiz centās at­cerēties visu, kas bija atgadījies starp vakariņām un brīdi, kad viņš iekļuva šajā nejēdzīgajā slazdā. Vakar, pabeidzis rakstīt, viņš bija uzvilcis mugurā rūtaino žaketi, pasitis padusē manuskriptu un, gluži kā pikadors ar asu pīķi, devies kaitināt likteņa vēršus. Bārā Kundziņš visu laiku bija sēdējis manuskriptam virsū, jo baidījās apliet ar vīnu vai tēju. Un vēlāk? Negribējās pieļaut, ka viņš to aizmirsis lejā, tad jau ticamāk — iebāzis dip­lomātā, kura noslēpumus sargā patentatslēga ar šifru…

Lai arī kā Kundziņš pūlējās, viņš patlaban nespēja atcerēties skaitļu savirknējumu. Ciparu kombinācijām pa vidu jaucās pilnīgi nejēdzīga un neaizgaiņājama iedoma: un ja nu kāds manuskriptu nozadzis? Kas viņu, Kundziņu, dīdīja trekniem burtiem uzrakstīt uz pirmās lappuses maģisko vārdu «slepeni»! Viņš bija gribējis, lai māte neķeras klāt un nesajauc nesanumurētās lappuses,— kāda bērnišķība! Tikpat naivi bija cerēt, ka uzraksts piešķirs viņa disertācijai lielāku nozīmi, ietekmēs nākamos oponentus. Sevišķi tagad, kad atklājumi jau reģistrēti kā starptautiski patenti… Pagaidām šis uzraksts bija iedarbojies tikai uz garnadzi, kuram pat nevajadzēja atmūķēt durvis.

Absurds! Tā var aizdomāties nez cik tālu. Jātiek drīzāk istabā, jāpārbauda diplomāts, tad jāpameklē bārā. Gan jau atradīsies, kam tad vajadzīgs manuskripts, kura for­mulu izvedumu brikšņos apmaldītos pat sektora mašīn­rakstītāja? Jau ievaddaļā atsistos kā pret sienu un uz priekšu netiktu. Tāpat kā tagad viņš.

Kundziņam nežēlīgi sala. Viņš pa otram lāgam pār­baudīja krampīša pretestību. Nekā. Ar tukšām rokām durvis neizdosies atvērt. Tāpat nav cerību izsist logu dubultstiklus. Saukt palīgā? Kauns pa visu pagastu. Bet klauvējieni diez vai sasniegs dzirdīgas ausis. Pārliecies par treliņiem, viņš mēģināja iemest acis kaimiņu balko­na varbūt Irina ir mājās un izpestīs? Arī veltīgi. Mūris divu ķieģeļu platumā neļāva nekā saskatīt. Pavēries apkārt, Kundziņš atviegloti uzelpoja: glābiņa ceļš iezīmējās tepat — zem čībām.

Ja, viņš stāvēja uz lūkas, kas šo balkonu savienoja ar apakšējo, no turienes pa kāpnēm varēja nokļūt vēl zemāk—līdz pat otrajam stavam, kuru nelaimes ga­dījumā aizsniegtu ugunsdzēsēju mašīnas izbīdāmās trepes. Jādodas tikai lejā, nevar būt, ka nekur negadīsies kāda dzīva dvēsele. Un, ja visi striķi trūks, viņš ielavīsies svešā istabā un izsauks palīdzību pa telefonu.

Kundziņš pietupās un mēģināja ar aukstumā trīcošiem pirkstiem pacelt dzelzs vāku. Tas neizkustējās, droši vien visā nama pastāvēšanas laikā nebija ne reizi cilāts. Viņš mēģināja vēl un vēlreiz. Beidzot smagā plātne padevās, •.akuma leni, tad arvien vieglāk cēlās virās, līdz nostājās stateniski.

Kund/.iņs nometas uz ceļgaliem, kā kurmis iesprauca galvu luka un tuda| atrāvās atpakaļ. Tad sadūšojās un atkal pablen/.a. Tur, slavu zemāk, atlaidusies aizvēnī nobīdītā guļamkrēsla pagriezusi glāstošajiem saules sta­riem visus savus sievišķīgos krāšņumus, pilnīgi kaila gozējās Ruta Groša, aizsegusi ar dvieli acis un degunu.

♦ Ne velti apgalvo, ka sievietes daudz izturīgākas par vīriešiem I . le salstu nost, pat zobi klab, bet viņa vienā mierā sauļojas,»— šīs Kundziņa domas ar joni nomainīja daudz vairāk satriecoša atziņa: viņš pats taču ari ir pliks, tātad ceļš uz leju slēgts. Rūtai vēl nez kas ienāks prātā, kad ieraudzīs viņu tādā izskatā sev līdzās. Beidzot viņa trulajās smadzenēs radās slēdziens: «Es taču uzvedos nepieklājīgi. Ja Rūta pieķers mani glūnēšanā, nekad vairs nespēšu skatīties viņai acīs.» Pū­lēdamies netrokšņot, Kundziņš nolaida lūkas vāku. . Izmisums uzbangoja ar jaunu spēku. Lai nolādēta Priež- ciema vientulība un klusums, i par kuru viņš vēl vakar bija jūsmojis! Cilvēks iet bojā, bet tuvumā nav neviena, kas nāktu palīgā. Ilgi viņš vairs nespēs izturēt, sāks kaukt vai gāzīsies bezdibenī… Interesanti, ko viņa kolēģi rakstīs nekrologā: «Pēkšņā un smieklīgā nāvē, radošo spēku briedumā no mums šķīries…» Viņš negribeja šķirties. Ne no tuksnešainās pludmales, ne no saltās jūras, kas vienaldzīgi elpoja kāpu piekājē. Vismazāk no dzīvības!

Dzeltenīgajā smilšu klaidā Kundziņš ieraudzīja tādu kā pieblīdušu pingvīnu, pavērās vēlreiz un apjēdza, ka tas ir Mehti Taļimovs, kuram, kā zobgalis Vobļikovs apgalvoja, vieglāk esot pārlēkt pāri nekā apiet apkārt. Bet Kundziņš viņā patlaban redzēja klasiska daiļaudža iemiesojumu.

Viņš jau grasījās ūjināt, tomēr laikus aprāvās un pa­muka sienas aizsegā. Taļimovs nedrīkstēja pamanīt, ka tiek novērots. Uz tādu nelietību Kundziņš, kuram no aukstuma vairs zobs uz zoba neturējās, tomēr nebija spējīgs. Izrituļojis savu bumbveida rumpi no peldmēteļa, Taļimovs iebrida ūdenī. Pēc dažiem soļiem apstājās, pa grieza galvu uz vienu un otru pusi un, pārliecinājies, ka skatītāju nav, ātri apšļakstināja matus, tad steigšu*, likās laukā. «Bet vakar lielījās, ka ir zvērināts «ronis;» un peldas cauru ziemu,» Kundziņš rūgti pasmīkņāja.

Pagaidījis, kamēr Taļimovs iznirst no priežu ēnas,, viņš uzsauca:

—  Klausies, draugs, ienāc pie manis! Tikai nekur pa ceļam neiegriezies!

…Izrādījās, ka Taļimovs ir īsts draugs, ar kuru, lietojot viņa iemīļoto izteicienu, var mierīgi divatā doties izlūk­gājienā. Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts — laikam pašam skurbulī bija atgadījušies vēl trakāki piedzīvojumi.

—  Tagad žigli zem karstas dušas!— Taļimovs pavē­lēja.— Kad sākšu rīvēt muguru, tu vēl nožēlosi, ka esi palicis dzīvs.

—  Man būtu ārkārtīgi svarīgi zināt — vai tu šorīt virināji manas durvis?— Kundziņš, atguvis valodu, ap­vaicājās.

—  Es nekad neuzmācos slimam cilvēkam,— Taļimova mutē tas skanēja kā bauslim pielīdzināta uzvedības prin­cipu deklarācija.— Bet tev deretu padakterēties.

—  Lūdzams, pagaidi… Neatsakies atbildēt vel uz vienu jautājumu: vai naktī, kad braucām ar liftu, man rokās bija tāds pabiezs manuskripts?

—  Prasi ko vieglāku. Vienīgais, ko varu teikt ar pilnu atbildību: tev kāds mēriņš par navi nebutu. Un man arī — lai uzlabotu asinsriti pēc aukstās peldes. Laipni lūdzu manos apartamentos!

Taļimova istaba atgādinaja drīzāk iesācēja kolekcionāra trofeju izstādi nekā zinātniekā kabinetu. Pārsvarā bija suvenīri ar jūrniecisku noslieci, bet pat sauszemes žurkai Kundziņam radās iespaids, ka tie masveidā ražoti tūristu plānajiem naudas makiem: stilizēti burinieku modeļi ar pergamentpapīra zēģelēm, termometri uz enkura pamatnes, visādu lielumu takelāžas naži. Un raibi padomju un ārzemju kūrvietu suvenīri: lellītes matrožu izskatā, kom­pasi, gliemežvāki, stūresrati uz slēdzeņu karekļiem, krelles.

—  Ja jau zāles, tad iedarbīgas,— lepni sacīja Taļimovs un atnesa no ledusskapja plakanu, zaļganu pudeli ar caurspīdīgu šķidrumu. Tajā bija iegremdeta čūska, kas locījās viņa solu rakstā.

Malks apdedzināja rīkli, pēc brīža sažņaudza kuņģi un tūdaļ prasījās uz āru.

—  Tas taču medicīniskais,— prastā šņabī rāpulis jau sen būtu sapuvis… Uzdzer ūdeni! Tā, tā, tūlīt kļūs la- bāk, mudināja un mierināja Taļimovs.

Pēc Taļimova «zāļu» lietošanas patiešām radās apbrī­nojama viegluma sajuta, tāda ka prata apskaidrība, kas brīdināja: vairāk ne mutes! Bet līdz ar spēju sakarīgi domāt spēcīgi uzviļņoja raizes par pazudušo manuskriptu.

—  Tā ir diversija!— Taļimovs kategoriski pavēstīja savu spriedumu un tūdaļ piebilda:— Spiegu būšana, tici man — vecam izlūkam… Tu jautāsi, kāpēc tādā gadījumā manuskripts netika nolaupīts agrak, teiksim, Maskavā, kur daudz vieglāk noslēpt galus ūdenī? Un es tev at­bilde .11 tāpēc, ka viņi ir muļķi — nezinātu, ko iesākt ai pīisļ.*aIa vu darbu. Un vispār — zog tikai tas, kurš pats nespēj ne izdomāt, ne uzrakstīt, tikko tu pabeidzi, šie klat un nosper uz karstām pēdām.

—  Bet varbūt es aizmirsu bārā?— Kundziņš vāri pro­testēja.

— Tieši tur parasti sākas visas nelaimes… Pietiek man parādīties krogā, lai tūlīt piecirstu visādi plaģiatori: «Meh- ti Aļijevič, dargais, pastāstiet par saviem radošajiem plāniem! Kā sauksies jūsu nākamā grāmata?» Kara gados tāpat: kur es, tur ap mani luncinās vismaz četri okšķeri, mēģina izvilkt noslēpumus. Bet Taļimovs ir ciets kā krams.— Un, savu dzelžaino modrību apliecinādams, viņe ar dūrēm norībinaja pa vareno krūšukurvi.

Nu tikai Kundziņam atausa, ka Taļimovs lāpa paģiras jau no paša rīta.

—  Lūdzu piedošanu, man tomēr gribas pārbaudīt, vai tik neesmu to atstājis bārā. Pēdējā laikā esmu kļuvis mazliet aizmāršīgs, pat neatceros čemodāna atslēgas šif­ru…

—  Ej vien,— Taļimovs vēlīgi atļāva.— Es tai akcijai pievienošos, kad vajadzēs pieņemt izšķirošus lēmumus. Taļimovs nekad nenokavē īsto brīdi…

Bārā nebija neviena apmeklētāja. Kafijas .automāts vēl tikai sila, un bārmenis tikmēr rūcināja dzirnaviņas, slaucīja putekļus no dekoratīvajām dārgdzērienu pudelēm, skaloja mērtrauciņus, ikkatrā atstājot vismaz desmit pilienu tīra ūdens, — kas kapeiku ietaupa, tiek pie rubļa.

— Piedodiet — vai vakar te nestrādāja sieviete?— Kun­dziņš sastomījās.— Neņemiet ļaunā, es vēlējos…

—  Džozefīnei brīvdiena. Darbs nav atpūta, tas jāstrādā uz maiņām,— kalsenais Jēkabs Kalnietis, kurš ar savu vecmodīgo degunkniebi un tautisko prievīti vairāk līdzi­nājās lauku kapelas diriģentam nokā krodziniekam, bargi uzlūkoja Kundziņu.— Bet, ja esat palicis viņai parādā, no sirds iesaku nokārtot jau šodien. Parāds nav brālis, tāpēc labs, kas padarīts.

Kalnietis izmantoja katru gadījumu, lai pamācītu citus, uzskatīdams nodrāztus teicienus par visiedarbīgāko audzi­nāšanas līdzekli.

— Tieši otrādi,— Kundziņš taisnojās.— Es ļoti cerēju, ka viņa kaut ko atstājusi man.

— Mēs dzērienu atlikumus neglabājam. Nekad nedrīkst atlikt līdz rītam to, ko…

— Vai tad es izskatos pēc tāda?— Kundziņš apzinājās, ka uzņēmis nepareizu toni, tomēr nespēja tikt vaļā no vainas apziņas.— Vakar mēs te tā mazliet ilgāk pasēdējām, un šodien nekur nevaru atrast savu doktora disertāciju.

—  Par nodzertām muižām esmu dzirdējis, bet… Jūs esat pārliecināts, ka tā vispār ir uzrakstīta?— Kalnietis stingri pratināja. — Varbūt cerējāt to atrast pudeles dibenā?

—  Ko jūs, ko jūs! — Kundziņš iegremdēja joprojām nodevīgi trīcošās rokas dziļi kabatās. — Man tikai šķiet, ka esmu aizmirsis manuskriptu bārā. Tādas ap­rakstītas papīra loksnes, paskatieties, lūdzami, iespējams,) ka jūsu kolēģe kaut kur nolikusi…

Kalnietis pašūpoja galvu.

—  Padomājiet pats — ko viņa iesāktu ar jūsu krice- lējumu? Ieķīlātu lombardā, vai? Bet pamēģiniet piezvanīt Džozefīnei uz mājām. Ko tikai sievietes neizmanto zivju ietīšanai…

Kad Kundziņš jau nervozi spaidīja lifta izsaukuma pogu, viņš, protams, zināja, kā būtu vajadzējis atcirst bārmenim, kā atsēdināt šo rupuci. Diemžēl šādas atziņas allaž no­sebojās — arī domu apmaiņās ar institūta direktoru un darbabiedriem. Trāpīgākie argumenti vienmēr iešāvās gal­vā pēc apspriedēm. Arī tagad viņš prātā parcilāja iz­nīcinošas atbildes.

— Vai jums kādas pretenzijas, biedri Kundziņ?—ieru­nājās pieglaimīga balss. Blakus stāvēja direktora viet­nieks.— īsti nesaklausīju, ko jūs teicāt.

—  Tā ir bezkaunība!— Kundziņš pēc inerces turpināja savu monologu.— Piedodiet, biedri Apsīt, tas neattiecas uz jums.

—  Kas noticis? Runājiet taču!—Apsītim pamazām pie­lipa Kundziņa uzbudinājums.— Vai jūs kāds aizvainojis?

—  Pārāk maigi teikts-. Iespļāva acīs! Bet vissāpīgākais, ka neko labāku neesmu pelnījis. Es patiešām vakar uz- vedos kā pēdējais stulbenis. Un tagad četru gadu darbs vēj ā.

—  Saprotu…— Apsītis līdzcietīgi nolieca galvu, kaut gan nebija sapratis nekā.— Jūsu hipotēzes nokļuvušas strupceļā… Nenokariet degunu, pastaigājieties saulītē, pēc tam paguliet stundiņu, un viss rādīsies pavisam citādā gaismā,— viņam likās, ka ar zinātniekiem jādūdo kā ar maziem bērniem.

—  Palūgšu jūsu praktisku palīdzību. — Kundziņš sa­slējās.— Vai ir kāda iespēja sazvanīt vakardienas bu­fetnieci? Varbūt viņa atradusi manu manuskriptu vai vis­maz to kur manījusi?

— Tiks izdarīts!

Pec brīža viņš jau grieza telefona aparāta ripu. Beidzot atsaucās samiegojusies sievietes balss.

—  Direktora vietnieks traucē. Vai pati 2ozīte?

—       Un kur tad pats direktors? Es nekādus vietniekus neatzīstu, man vajag priekšnieku vai nevienu,— viņa ķir­cinājās.

—      Klausies uzmanīgi, mums te pazuduši svarīgi do­kumenti.

—  Kas runā?

—       Beidz velnu dzīt! Nu, «Magnolijas» Gunārs, ja tu citādi nevēlies atbildēt.

—      Ak tad Gunārs gan! Un kāds dokuments tev pazudis? Laulības apliecība, ja zvani tadā rīta agrumā?

—      Pasakiet viņai, ka uz titullapas bija atzīme «sle­peni»,— Kundziņš iestarpināja.

Apsīša pirksti vēl stingrāk sažņaudza klausuli.

—      Vakar tev padotaja barā, par kuru tu esi atbildīga, kavējās vairaki zinātnieki, mūsu nama viesi,— viņš tagad skaldīja vārdus kā ar cirvi.— Pacenties atcerēties!

—      Ak tie pletlzeri un plātīzeri? Kas spēj tikai muldēt un neko vairāk… Pasūti viņus vienu māju tālāk!— Bu­fetnieci, dzirdams, Apsīša pavēlošais tonis nebiedeja.

—      Es tev jautāju pedejo reizi. Vai neesi pievākuši tādu brangāku papīra žūksni?

—      Man svešas mantas nevajag, to tu labi zini, mī­ļumiņ.— Klikšķis nepārprotami liecinaja, ka bufetniece nolikusi klausuli.

—      Viņa nav vēl pamodusies, bet drīz jau pusdienlaiks,— Kundziņš sašutis konstatēja.

—      Ārpus darbalaika es viņai nekā nevaru liegt.— Ap­sītis noplātīja rokas.— Līgavainis jūrnieks, jau trīs mē­nešus nav rādījies krastā, varbūt viņa ārstē ilgas ar miega terapiju. Bet citādi — sievišķis uz goda, nekad neatsakās izpalīdzēt…— Pēkšņi viņš atskarta, ka tas pat­laban nav būtiski.— Kopš es te strādāju, mūsu namā pat bikšu poga nav nozagta. Un tagad — slepeni do­kumenti! Jūs esat pārliecināts?

—  Ne gluži.

—  Ne gluži — par ko? Ka slepeni vai ka izčibējuši?

—      Pastav alternatīva, ka esmu tos ieslēdzis savā dip­lomātā,— Kundziņš atzinās.

—      Un es jau baidījos, ka būs jāziņo milicijai. Direktora prombūtnē! Viņš man nekad to nepiedotu… Ko tad mēs vēl gaidam? Ejam pārbaudīt!

Viņi uzbrauca augšā, atslēdza 1116. istabu. Tai pašā mirkli blīkšķēdamas aizkrita balkona durvis, un Kundziņš atcerējās rīta mocības.

— Taisiet vaļā!—skubināja Apsītis un piebīdīja viņam plakano, četrstūraino čemodāniņu.

Kundziņš mulsi lūkojās atslēgas rituļos. Nez kādēļ skait­ļu kombinācija likās dīvaini pazīstama. 1812… Pareizi, tas taču viņa paša dzimšanas datums — astoņpadsmitais decembris. Vai tiešām diplomāts visu laiku stāvējis vaļā?

Viņš pacēla vāku. Diplomāts bija tukšs.

—  Ko nu?— Apsitis izmisis vaicāja.

Direktora vietnieks jau dziļi nožēloja, ka savas lab­sirdības dēļ iejaucies svešās nepatikšanās. Administrācija atbildīga vienīgi par glabāšanā nodotām vērtslietām. Kāda velna pēc viņš iekūlies pilnīgi nevajadzīgā ķezā? No visa, kas saistīts ar jebkādiem noslēpumiem, taču jāturas pēc iespējas tālāk. Visvairāk Apsīti nomāca nepieciešamība pīties ar amatpersonām. Tiesa, viņu neviens nevainos, un tomēr nelādzīgi — jau pirmajā dienā pēc direktora aiz­braukšanas «Magnolijā» ārkārtējs gadījums…

—  Nekaitētu vispirms aprunāties ar kādu prātīgu cil­vēku,— Kundziņa klusēšanas iedrošināts, ierosināja. Ap­sītis.— Izsludināt trauksmi pagūsim arī pēc tam.

— Tikai bez publiska skandāla!—Kundziņš iesaucās. — Vai tā nu būs, ka neatradīsies? Kam vajadzīga mana disertācija, kuru pēc dažiem mēnešiem tik un tā būtu izsūtījis visiem radniecīga profila institūtiem?

— Bet tajā ir slepenas ziņas un secinājumi,— Apsītis atgādināja.

—  Nonsenss! Nekāpiet arī jūs Taļimova jājamzirdziņā: viņam visur rēgojas galma intrigas.

— Mehti Aļijevičs ir gudrs un atsaucīgs cilvēks. Ar lielu dzīves pieredzi,— Apsītis domīgi teica.— Viņš nekad nepamet draugus nelaimē.

Taļimova istabā skanēja austrumnieciska mūzika. Galds vēl nebija nokopts. Pats saimnieks gulēja uz dīvāna un, balstīdams finiera dēlīti uz sakrustotām kājām, aiz­rautīgi rakstīja.

Aināram apelēt pie jūsu racionālā saprāta,— Kun- d/ii,i . Iru a Iv'ad.r., ka bārā es neko nebūtu atstājis.

I. ui'iiiol iiaiidu Taļimovs sacīja, tad jautāja Ap- sītim: Dežurantes un apkopējas nopratinātas?

—      Tiks izdarīts! Apsitim tads komandiera tonis bija kā balzams dvēselei, tagad vairs nevajadzēja pašam lauzīt galvu.

—  Nekavējoties sasaukt un izklaušināt!— Taļimovs pa­vēlēja.

—  Varbūt vispirms aprunāties ar profesoru Vobļiko- vu?— Kundziņš ieminējas.— Ja nemaldos, viņš kopā ar mums brauca liftā.

—  Tikai pēc tam!—Taļimova seja staroja darbošanās priekā. Šķita, no plikā pakauša ceļas tvaiki, izveidojot virs galvas tādu kā domu enerģijas staru vainagu.— Tas vecis man jau sen liekas aizdomīgs: dzimis aiz Urāliem, dzīvo Maskavā, bet runā latviski.

—  Pirmajos pēckara gados profesors Vobļikovs strā- daja Rīgas augstskolā, pats mācījos pie viņa un vēl apbrīnoju…

Taļimovs neļāva Kundziņam pabeigt.

—  Un tagad vecajam skauž bijušā studenta panāku­mi — tas jau ir motīvs. Varbūt man atmest ar roku kibernētikai un rakstīt psiholoģiskus kriminālromānus? Ek, būtu vairāk laika… Viktoram Janovičam taisnība, papriekš jāuzklausa Vobļikova liecība, iegaumējiet, Apsīt!

—  Bet ar kādām tiesībām? Neesmu taču milicijas iz­meklētājs ar pratināšanas orderi,— direktora vietnieks izvairīgi iebilda. Izredzes stāties vārdu divkaujā ar vīp- snīgo profesoru viņu nemaz nesajūsmināja. Tomēr Apsītis apvainojās, izdzirdējis Taļimova uzsaucienu:

—  Jūs tur pat tuvumā nerādieties, salaidīsiet visu grīstē! Šai namā taču miliču ir, ka čum un mudž. Lai pieliek roku, citādi vēl aptaukosies valsts maizē.

Direktora vietnieks nespēja slēpt pārsteigumu. Ir gan nags šim Taļimovam! Laikam no tiesas dienējis par izlūku. Tikai otro dienu atpūtas namā un jau uzostījis visu! Apsītis taču bija jo stingri piekodinājis brāļameitai — ne viņa, ne viņas biedri nedrīkst nēsāt formas tērpu. Vai Apsītim varēja pārmest nelikumību? Bija taču oficiāls iesniegums, direktora pozitīva rezolūcija, kvītis. Vai tad milicijas darbinieki nav cilvēki? Kāpēc viņi nedrīkstētu atpūsties un papriecāties pēc nule noliktajiem valsts ek­sāmeniem? Vienalga — Apsītis justos mierīgāk, ja neviens neuzzinātu, ka Gunta Apsīte viņam tik tuvs radagabals, vasarā būs vieglāk atkauties no citiem pazīšanās mek­lētājiem.

Patlaban tas bija ideāls atrisinājums. Novelt visus sirdēstus uz miliču pleciem! Kam vajadzīga pašdarbība, ja tuvumā ir profesionāļi ar Minskas Augstākās milicijas skolas diplomu, uz kura vēl nav nožuvusi tinte?

— Ja nepieciešama mana konsultācija, pēcpusdienā bū­šu jūsu rīcībā,— Taļimovs laipni paziņoja,— bet tagad atstajiet mani divatā ar muzu.— Viņš pagriezās pret sienu un izlikās aizmidzis.

Vladimiram Zaicim — gluži kā Viktoram Kundziņam — šī saulainā diena iesākās nelāgi. Viņš gan nebija iepriekšējā vakarā uzdzīvojis, tomēr pamodās neizgulejies un ar stīvu kaklu.

Gultu ar visiem palagiem un spilveniem Zaicis bija atvēlējis vēlīnajām viešņām, bet pats iekārtojies uz šaura dīvana, apsedzies ar lietusmēteli un pabāzis zem galvas cietu dekoratīvo rullīti. Bet arī tas nebūtu laupījis viņam miegu. Uztrūkties ik pēc brīža lika bailes, vai tikai viņš nekrāc. Sieva nemēdza pārmest, jo parasti iemiga pirmā, bet biedri, pietiekami nomocījušies Minskas kopmītnē, šeit visi kā viens piedāvāja Vladimiram vienvietīgo istabu. Un tagad viņš nolādēja gan šo istabu, gan arī negaidīto apciemoj urnu.

Pirmajā brīdī kapteinis Zaicis jutās vai gandarīts, ka darbabiedrenes viņu atcerējušās un atbraukušas apsveikt ar augstskolas beigšanu. Zaicis viņas iepazīstināja ar draugiem un aicināja pastaigāties. Vēlāk izrādījās, ka meitenes nav redzējušas arābu divsēriju melodrāmu, un visi kopā gāja uz kino, pēc tam bija jāpavada viešņas uz autobusa pieturu. Sākumā likās, ka laika papilnam un var izmest līkumu gar jūru, tad atklājās, ka pietura nemaz nav tik tuvu, un viņi nokavēja pēdējo autobusu. Tas nevienu īpaši neuztrauca — rīt brīvdiena, mā­jiniekus var brīdināt pa telefonu. Kad draugi izklīda, nekas cits neatlika kā piedāvāt dāmām naktsmājas Vla­dimira istabā.

Viņš ilgi nespēja aizmigt. Uzbudināja sieviešu tuvums, kaut gan, diendienā tiekoties ar viņām darbā, Vladimirs nekad neizjūta ne mazāko satraukumu. Taču tagad vili­nāja itin viss — gan vieglā smaržu dvesma, gan vien­mērīgie elpas vilcieni.

Kad atskanēja klauvējieni, Vladimirs vannasistabā tīrīja zobus.

—  Kas tur ir?— viņš sauca un ar stindzinošām šaus­mām pazina sievas balsi.

—  Es, mīļais! Atbraucām ar Andrīti pārbaudīt, vai neesi mūs aizmirsis.

Vladimirs iemeta skatienu istabā. Viešņas joprojām ne­bija piecēlušās. Kā pēdējais stulbenis viņš izšāva pirmo, kas ienāca prātā:

—  Pagaidiet, man jānodzen bārda!

—  Nedzen jokus, taisi vaļā!— sieva, jau mazliet pikta, uzstāja.

Ielaist Marutu šādā brīdī nozīmētu neizbēgami izraisīt ģimenes traci, sieva nemūžam neticēs, ka viņš ir bez vainas. Un Vladimirs iespītējās.

—  Nevar. Es vel neesmu saģērbies.

Uz pirkstgaliem viņš iezagas istabā, klusi aizvēra starp- durvis un pietipināja pie telefona aparāta.

—  Imant, esmu mēslos līdz ausīm. Sieva uzkritusi kā pērkons no skaidrām debesīm… Pamēģini ievilināt pie sevis, lai es varu izdabūt dāmas laukā. Vai izdomā ko citu. Tikai ātrāk, kamēr Maruta nav uzlauzusi durvis!

Viešņas drudžaini ģērbās. Ari viņas nejutās vainīgas, tomēr saprata situācijās nejēdzību un gribēja izvairīties no konflikta. Tāda iespēja bija: ar milicijas darbinieču trenēto aci viņas gandrīz vienlaikus ieraudzīja glabšanas ceļu — ugunsdzēsēju kāpnes, kas savienoja balkonus. Nā­kamajā mirkli meitenes jau sūtīja caur logu gaisaskūpstus un viena pēc otras ienira lūkā.

—  Sveika, Maruta!— aiz durvīm atskanēja Imanta pār­spīlēti bezbēdīgā balss.— Tu pa šo mēnesi esi kļuvusi vēl smukāka. Bet troņmantnieks — izspļauts papucītis… Butu es nojautis, ka jūs atbrauksiet, tad vel divas tasītes… Ak, pareizi, sīkais laikam dzer tikai pienu. Toties manas draudzenes jau no paša rīta pumpē kafiju. Viņas atskrēja ar iepriekšējo autobusu, kad mans kaimiņš vēl gulēja, tāpēc tikmēr meitenes deponeju Vladimira istabā, tavējais no paša rīta kājās, laikam tevi gaidīja…

Vladimira izmisums pieauga ar katru drauga vārdu. Izdarījis lāča pakalpojumu, bet pats droši vien lepojas ar savu attapību. Vladimirs palūkojās balkona virzie­nā — tur no viešņām nebija ne miņas. Lielāku idiotismu grūti iedomāties! Tomēr vilcināties vairs nedrīkstēja, va­jadzēja atvērt durvis.

Nesasveicinājusies ar vīru, Maruta, svildama aizvai­nojuma dusmas un tāpēc ar varu raudama sev līdzi četrgadīgo dēlēnu, iebruka istabā un izaicinoši pārlaida acis tukšajai telpai.

—  Tavas viešņas aizgāja izpeldēties,— apgalvoja Vla­dimirs un tūlīt aptvēra, ka galīgi sapinies melos: kurš tad aprīli kaps ledainā jūrā?

—  Roņu mātītes!— Maruta nošņāca, izvilka no somas limonādes pudeli, nolika uz Imanta atnestās paplātes un dzēlīgi piebilda:— Laikam drīzāk derēja kas grādī­gāks…

Kādu brīdi neviens nezināja, ko teikt. Klusēja arī An- drītis, droši vien jauzdams, ka gaisā virmo draudīgas strāvas. Beidzot Imants nolēma izkliedēt neveiklības at­mosfēru.

— Tad korķēsim vaļā,— viņš ierosināja un, kaut arī skaidri juta, cik nedabiski skan viņa vārdi, aicinaja:— Un varbūt uzdziedāsim kādu tautasdziesmu… uz trim balsīm…

Klusums kļuva arvien vairāk nomācošs. Bet Vladimirs nedabūja ne vārda pār lūpām. Beidzot Maruta atbīdīja krēslu un piecēlās.

—  Nu, paldies par viesmīlību, vismaz esam pārlieci­nājušies, ka dzīvs vēl esi… Braukuši, Andri! Nē, pavadīt nevajag, ceļu atradīsim.

Durvis viņa atstāja pusvirus, tomēr Vladimiram radās tāds iespaids, it kā starp viņu un ģimeni būtu nolaidies dzelzs aizkars.

—  Cerēji, ka es izstrēbšu putru,— Imants pārmeta, — pats kā ūdeni mutē ieņēmis.

Tikai tagad Vladimirs atskārta, ka visu šo laiku nebija pateicis sievai ne vārda. Varbūt vajadzēja skriet pakaļ? Bet arī tam pietrūka vīrišķības.

Pie brokastu galda incidents tika iztirzāts no visādiem viedokļiem — gan no morālā, gan no tiesiska aspekta.

—  Laikam iesniegs šķiršanās pieprasījumu,— Gunta Apsīte sausi konstatēja.— Pat nenomutēja miesīgo bērnu! Tas vien jau ir iemesls, lai neturpinātu kopdzīvi.

— Un ar ko tu to pamatotu? Ar raksturu nesade­rību?— Vladimirs-Zaicis vaicaja, ne pa jokam nobažījies.

—  Kamēr nav pieķerts, nav vainīgs,— Imants Priedītis drošināja draugu.— Marutai nav it nekādu pierādījumu.

—  Tipiska vīriešu pieeja: grēko, cik uziet, ka tik gailis pakaļ nedziedātu!— Apsīte bija tā uztraukusies, it kā būtu aizskarts pašas gods.— Kā var jaukt divus dažādus jēdzienus—jūtas un jurisprudenci! Vai zināt, kāpēc esmu stingri nolēmusi nelaist bērnus pasaulē? Tāpēc, ka pietiek nelaimīgo radījumu, kas nekad nav redzējuši savu tēvu skaidrā.

—  Par manu Andri vari neuztraukties,— Vladimirs Zaicis aizstāvējās.— Un vispār — tu taču vakar pati iero­sināji, lai dāmas paliek pa nakti. Ja uzskati, ka esmu tāds izvirtulis, kāpēc neaicināji viņas savā istabā?

Gunta Apsīte bija strādājusi Liepājā, kur viņas uz­raudzībā bija galantērijas kombināta strādnieču kopmītnes, bet savā pieredzē nedalījās ne ar vienu, tikai allaž vilka vienlīdzības zīmi starp abu dzimumu tikumiem. Tagad viņa drīkstēja cerēt uz jaunu norīkojumu — citādi taču nebūtu bijis vērts ziedot visu brīvo laiku mācībām. Vēl nebija skaidrs, kādas pārmaiņas sagaidāmas, taču viņa neskuma. Pat rakstu darbi pilsētas pasu galdā vilināja kā leiputrija. Lai tikai nevajadzētu atgriezties apnikušajā sieviešu valstībā! Tieši tāpēc Gunta bija izgudrojusi šo kopīgo divu nedēļu atvaļinājumu Priežciema kāpās, iz­kaulējusi no tēvoča septiņas ceļazīmes un pierunājusi atbraukt arī diplomdarbu vadītāju, kriminālistikas pro­fesoru Berezineru. Bet ielaist divas svešas sievietes savā istabā — to neviens nedrīkstēja no viņas prasīt. Durvis naktī netika aizslēgtas pavisam cita apmeklētāja gaidās…

—  Pareizi izdarīji, ka neskrēji sievai pakaļ. Viņa vēl nodomātu, ka patiešām jūties vainīgs,— Vladimiru uz­slavēja Jāzeps Murjāns, kura diezgan apšaubāmās po­pularitātes cēlonis bija māka ātri atrast kopēju valodu ar visiem, arī ar noziedzniekiem, vietā un nevietā katram piebalsojot.

—  Savas sievas jūs vienmēr vērtējat zemāk nekā sve­šas,— Gunta turpināja karagājienu pret vīriešu nepa­stāvību.

Gunta grasījās attīstīt šo domu, bet kapteinis Nahodko ar grupiņas vecākā un vietējās varas pārstāvja tiesībām neļāva viņai pacelties vispārinājuma augstumos.

—  Kā jums neapnīkst deldēt mēli! Ejam, Sašiņ, mūs gaida biljarda kaujas!

—  Tik dievīgā laikā…— Gunta uzmeta lūpu.

— Tikai vienu partiju,— Aleksandrs Voitkuss centās pielabināties,— kamēr gaiss vēl nav sasilis. Tad aizstai­gāšu ar tevi kaut vai līdz bākai un atpakaļ.

Nevienam nebija noslēpums, ka Guntas cerības pār­celties uz Rīgu balstās arī uz gaidāmajām kāzām ar šo bārdaino valsts īpašuma izlaupīšanas apkarošanas inspektoru. Gan pēc tam pagūs izlaist nagus, tagad prā- tlgak neliegt viņam sikos priekus. Viņa devās vīriešiem līdzi uz pagrabu, kur atradās «Magnolijas» galda spēju zāle.

Šeit Gunārs Apsītis beidzot ieraudzīja brāļameitu, kuru pirms tam bija velti izmeklejies pa istabām un dārzā. Viņš sazvērnieciski pameta Guntai ar aci — pēc visiem konspirācijas noteikumiem.

— Aprunāšos ar puišiem,— Gunta tūdaļ piekrita. — Vi­ņi noteikti būs ar mieru palīdzēt, liekēžu dzīve pat man sāk apnikt. Bet tu tikmēr pasūti visiem kafiju.

—  Nē, nē, mani tu iekšā nejauc! Ne pa kādu līni­ju,— direktora vietnieks atgaiņājās.— Es esmu amatper­sona, pie milicijas drīkstu griezties tikai oficiāli.

— Tad izmaksā mums kā nezināms labvēlis — citādi es savus puišus nemaz nesaukšu,— viņa ķircināja tēva- brali.

Par savu Sašiņu un Imantu Priediti Gunta nešaubī­jās — tie allaž atbalstīja visus dēkainos plānus. Ari Mur­jāņu droši vien izdosies pielauzt. Viņa baidījās vienīgi no Vladimira, kurš pēc sievas apmeklējuma likās tāds kā no ratiem izsviests, un no Leonīda Nahodko, kurš diez vai gribēs rīkoties priekšniecībai aiz muguras,— beigu beigās «Magnolija» taču atradās viņa rajona robežās. Tāpēc nedrīkstēja pārsteigties.

—   Kur tad šodien mūsu profesors? — Gunta vaicāja, kad visi bija izvietojušies pie kopā sabīdītajiem gal­diņiem.

—  Kopā ar manv priekšnieku rītausmā aizbraucis mak­šķerēt. Uz kaut kādam simtprocentīgām vimbu vietām,— kapteinis Nahodko skaudīgi nopūtās.

Gunta jutās vīlusies. Viņas plānā profesora jauneklī­gajam entuziasmam bija paredzēta izšķiroša loma.

— Jā, mūsu Bereziners prot iekārtoties. Laikam Sa­vienībā nav tādas pilsētas, kur nestrādātu viņa bijušie studenti,-— no Kamčatkas līdz Kaļiņingradai.

—  Un Latgale nebūs nekāds izņēmums,— M u r j a n a m uzklupa šodien īpaši nīgrais Vladimirs Zaicis.— Pamēģini tikai neatminēties, kā viņš veselu nakti laboja tavus krievu valodas stila ziedus, un es tev uzrīdīšu virsu visus savas apsardzes daļas suņus. Cits prastos ar akvalangu dzīvot pa dzelmi un pieāķet sava labvēļa makšķerei visresnākos zušus…

— Vai tad es ko saku?—Murjāns uzreiz piekāpās. — Gribējās tikai atgādināt, ka viņš daudz prātīgāks par mums. Neiznieko laiku, bet dzīvo,— pēdējo vārdu viņš izrunāja sevišķi svinīgi.

—  Jā, tā bumbiņas trenkāšana man arī līdz kaklam,— Imants negaidot sadumpojās.— Un mūžīgā «zolēšana» pa vakariem.

—  Ja esi noilgojies pēc saviem noziedzniekiem, tevi neviens te netur,— Gunta patiesi apvainojās, bet tad atcerējās savu diplomātisko misiju.— Tomēr nenāktu par ļaunu mazliet uzsist asinis.

—  Tev tiešām tā šķiet?— Voitkuss neizrādīja īpašu sajūsmu.

—  Klausieties, puiši, šis rāmais ezeriņš ir daudz dziļāks, nekā jūs domājat,— izmetusi āķi, Gunta apklusa.

Piesaistīt vīriešu uzmanību Guntai tomēr neizdevās. Kā par spīti, tieši šajā mirklī bārā ienāca «Magnolijas» nekronētā skaistuma karaliene Irina Perova, vedot pie rokas savu sprigano un visu lutināto atvasi Tatiņu. Tēr­pusies spīdīgi melnās «diskobiksēs» un pieguļošā, baltā īspiedurkņu džemperī, viņa izskatījās gandrīz kā sveš­ķermenis atputnieku tradicionālo treniņtērpu nēsātāju sa­biedrībā. Bet uzvedībā nebija nekā izaicinoša, vairāk tada kā atvainošanās, ka viņa ir spiesta vilkt mugurā drēbes, ko vīrs piegādā no ārzemēm, jo institūta sekretāres algas nepietiek, lai pati iegādātos mazāk uzkrītošas. Priecīgais smaids, ar kādu viņa sveica klātesošos, bija atklāts un vilšanās, ka netiek aicināta bariņā,— pavisam dabiska.

Glezni atbalstījusi elkoņus uz letes, Perova vēlīgi ļāva apbrīnot savu smuidro augumu, sejas svaigo iedegumu, kas tumšo matu ielokā piešķīra viņas ārienei dienvid- niecisku smulgumu.

«Tāda spējīga sagrozīt galvu pat manam Sašiņam,» īgni nosprieda Gunta un demonstratīvi pagrieza Irinai muguru.

—  Ja jums labāk patīk mēmais kino, es varu ari klusēt,— Gunta pikti sacīja.

—  Runā!— visu vārdā sacīja kapteinis Nahodko.

Jau pēc pirmajiem Guntas teikumiem neviens vairs neraudzījās Perovas virzienā.

—  Un tu gribi, lai mēs kā pionieri piedalītos šajā kara spēlītē?—Vladimirs skeptiski vaicāja.— Paldies, man pašlaik daudz nopietnāki kreņķi.

—  Bet ja nu patiešām?— Voitkuss nostājās Guntas pusē.— To pat iedomāties nevar, kādas nelaimes atgadas, kad nodzer prātu.

—  Tad jo vairāk nav ko bāzt galvu cilpā. No tiem dullajiem zinātniekiem jāturas pēc iespējas tālāk. Izvē­dinās galvu, un izrādīsies, ka vispār tādas disertācijas nekad nav bijis,— Nahodko centās vērst dzirdēto par joku.

Taču piemānīt Priedlti viņam neizdevās.

—  No kā tu rausties?

—  Labi, pateikšu skaidri un gaiši. Pieņemsim, Kundziņš runā patiesību un manuskripts, kaut nozīmīgs, tomēr tikai nosacīti ir slepens. To zina viņš, tam ticam mēs. Visi pārejie domā, ka tas satur valsts noslēpumu, pie­mēram, nejaušs atradējs, zaglis, ja tads vispār pastāv, vai Guntas onkulis, kurš jau izstājies no spēles…

—  Un tagad tu gribi, lai mēs sekojam viņa paraugam un arī piekopjam strausa politiku?

Imanta Priedīša izaicinājums izšķīra jautajumu.

DĀMU GAMBĪTS

—  Es jus pēdējoreiz brīdinu — ordeņus mums par to neviens nepiešķirs,— Leonīds Nahodko teica, kad viņi vien­padsmitajā stāva izkāpa no lifta.

—  Ir jau dzirdēts!— Priedītis atvēcinājās ar abām rokām.— Ko tu sīc ka tāds apnicīgs nakts ods. Paskaties labāk, vai manuskripts nevareja iegāzties šajā šķirba.— Viņš noradīja uz spraugu starp kabīnes grīdu un stāva slieksni.

—  Nav taču akmens,— Gunta iebilda.— Kā zināms, papīra lapas krītot lido uz dažadām pusēm. Pat ja tās vieno kopēja doma.

—  Un ja tās bija mapītē?— šoreiz Murjāns nezināja, kurā pusē nostāties.— Jāuzprasa Kundziņam.

—  Vienkāršāk nobraukt leja un pārbaudīt,— nadzīgais Priedītis mudināja viņu un jau pastiepa roku, lai nospiestu pogu.— Tīri neticami, kas tik gadu gaitā neuzkrājas šahtas dibenā.

—  Pagusim izvizināties vēlāk. Vakar izrēķināju, ka šajos gliemežtempa liftos mēs pavadām gandrīz piecus procentus no ceļazīmē paredzētā atpūtas laika. Un, jo augstāk cilvēks dzīvo, jo vairāk zaudē. Mēnesī sanāk vesela diena. Ja turklāt gadās iesprūst, var iesniegt tiesā civilprasību un saņemt -kompensāciju,— arī ikdienā Alek­sandrs Voitkuss bija pieradis izteikt savus slēdzienus terminu valodā.

Detektīvi sasniedza gaiteņa galu, kur kreisajā pusē atradās Kundziņa istabas durvis. Pirms pieklauvēšanas viņi brīdi pakavējās pie loga — skats no augšas tiešām bija iespaidīgs, daudz plašāks nekā no viņu stāva, kur balkoni šķita balstāmies uz priežu galotnēm. Šeit nekas nesaistīja pie zemes, iztēlei pavērās jūras klaids, kuru ierobežoja tikai apvāršņa dūmakainā svītra.

— Pēc pusdienām aizstaigāsim līdz tiem akmens blu­ķiem,— Gunta atgādinaja.— Redzi melnos punktiņus aiz bakas? Tur esot noenkurots vecā Raubiņa slavenais zušu murds.

— Vai tiešām stāvvadus izliek tik tuvu krastam?— taujāja Murjāns, attiecinot arī uz zveju līdz sakāmvārda goda līmenim paaugstināto aplamību: «Jo tālāk, jo labāk.»

—  Pie mums — tieši aiz trešā sēkļa,— jūrmalnieks Vla­dimirs Zaicis paskaidroja.— Reņģes pavasarī stūrē taisni uz upes muti.

— Ja es šeit dzīvotu, neuzrakstītu ne rindiņu,— Gunta sapņaini sacīja.— Augu dienu skatītos skaistumā.

Nahodko vīpsnīgi noraudzījās biedros.

— Tad varbūt no disertācijas meklēšanas atteiksi­mies — kamēr nav par vēlu?

Priedītis piegrabināja pie durvīm, pēc brīža piedauzīja ar dūri, paraustīja rokturi, bet tās neatvērās.

— Nāku, nāku!— no iekšpuses atskanēja aizsmakusi balss.

Slēdzenē pagriezās atslēga. Uz sliekšņa stāvēja Viktors Kundziņš.

«Vai tāds cilvēks var būt arī izklaidīgs?» prātoja Prie­dītis, «bet varbūt ārējā disciplīna ir viņa vienīgais līdzeklis pret aizmāršību?»

— Ātrā palīdzība!— Murjāns bramanīgi pavēstīja. — Piedodiet, ja iztraucējām nelaikā.

— Tieši otrādi, man jāatvainojas jums,— Kundziņš ar mulsu smaidu aicināja apmeklētājus istabā.— Pēkšņi uz­nāca nespēks. Tas laikam no gaisa spiediena maiņas…

—  Drīzāk jau atslabums pēc visiem uztraukumiem,— Voitkusam gribējās ātrāk rast skaidrību.— Tātad ma­nuskripts laimīgi atradies, ja tik mierīgi gulējāt?

Kundziņa sejas izteiksme spēji pārvērtās. Likās, no- miedzī aizmirstā šā rīta liksta atkal izspieda no apziņas visu pārējo, pat smalkajā audzinašanā iemantotos pieklājī­bas refleksus. Nepiedāvājis ciemiņiem apsēsties, viņš ie­steidzās guļamtelpā, no kurienes atgriezās tajā pašā nakts- tērpā, vienīgi uzlicis brilles.

—  Palīdziet, biedri, es kompensēšu…

Priedītis nejāva viņam turpināt:

— Vispirms mums jāzina, kā tas noticis. Stāstiet visu, ko atceraties. Arī šķietami mazsvarīgus notikumus.

Kundziņš atkal izgāja. Pa durvju spraugu Gunta redzēja, kā viņš izņem no atvilktnes vairākas medikamentu kārbiņas, saber saujā dažādu krāsu tabletes, norij tās, kāriem malkiem tieši no pudeles uzdzerot virsū «Fantu». «Divas zilganas, divas baltas un viena melna,» Gunta drošības dēļ ielāgoja, «vai tikai nav narkomāns?» Viņa vērīgi nopētīja Kundziņa acu zīlītes, mēģināja saskatīt uz kreisās rokas atsegtā apakšdelma injekcijas adatas pēdas. «Nē, laikam vēl nav tik zemu kritis, tomēr bez stimulējošiem preparātiem vairs nespēj dzīvot…»

Viņš stāstīja saraustīti — vairāk savas izjūtas un hi­potēzes nekā faktus, jo tos atcerēties spēja visai miglaini. Bet neviens viņu nepārtrauca. Imants Priedītis, kurš bija apsēdies pie rakstāmgalda, atzīmēja uz vēstuļu bloka lapas iespējamo liecinieku vārdus. Pārējie stāvēja ne­kustīgi, neizrādot ne līdzjūtību, ne nosodījumu.

—  Tad es izsūdzēju savas bēdas direktora vietniekam, un ar viņa laipno gādību jūs…— Kundziņš apklusa pus­vārdā un cerību pilns uzlūkoja viesus, it kā gaidīdams: tūlīt kāds izvilks no azotes pazudušo manuskriptu.

—  Ugunsdzēsēji vienmēr atbrauc par vēlu,— Priedītis konstatēja.

—  Ar jūsu atļauju mēs tagad centīsimies šo to precizēt, uzdosim jautājumus,— sapratis, ka Nahodko neparko ne­ņems iniciatīvu savās rokās, beidzot ierunājās Voitkuss, pūlēdamies izteikties iespējami smalki.— Likuma priekšā visi ir nevainīgi — iekams tiesā nav pierādīts pretējais. Toties šinī gadījumā, kamēr neatklāsies patiesība, mūsu acīs visi ir aizdomīgi. Arī jūs.

—  Es esmu cietušais,— Kundziņš protestēja.

—  Simtprocentīgi vainīgs, sevišķi tāpēc, ka viss noticis dzērumā. Turklāt jau bībelē paredzēts pants par vešanu kārdināšanā,— drūmi pamācīja apsardzes speciālists Zai­cis, bet Nahodko ar savu piezīmi īelēja eļļu ugunī:

—  Mums ir tāds izteiciens: «Kas pats sargājas, to arī milicija sargā.» Un vēl mēs sakām: cietušā no­pratināšana, nevis iztaujāšana. Jūsu laime, ka šoreiz es tajā nepiedalīšos — pēc ieņemamā amata nav brīv. Bet man nejauši ir līdzi izmeklētāja soma, un es palīdzēšu biedriem kā bezkaislīgs eksperts. Palūkošu, vai nav pirkstu nospiedumu, citu ielaušanās pēdu.

Viņš piecēlās un, neprasot saimniekam atļauju, iebāza kabatā neiztukšoto «Fantas» pudeli un klusi izslīdēja gaitenī.

—  Esmu jūsu rīcībā,— Kundziņš teica.

—  Kas vēl zināja, ka jūsu disertācija ir slepena?— Priedītis vaicāja.— Pēdiņās vai pa īstam, tam pašlaik nav nozīmes.

—  Mana māte.

— Tātad arī visi kaimiņi,— Priedītis pārliecināti se­cināja.

—  Es jūs palūgtu!…— Kundziņš apslāpēja sašutumu un rāmā balsī piebilda:—Viņa tikai otro gadu Maskavā, slikti runā krieviski un ne ar vienu nekontaktējas.

— Un kam devāt pārrakstīt ar mašīnu?— Imants Prie­dītis neatlaidās.

—  Pagaidām nevienam. Oriģinālu driķēju pats ar di­viem pirkstiem. Racionālāk nekā pēc tam labot mašīn­rakstītājas kļūdas. Turklāt man tāda mašīna ar nomai­nāmiem burtu kodoliem. Ir pat garnitūra ar matemātiskām zīmēm un grieķu burtiem. Ja vēlaties, varu demonstrēt.

—  Pieņemsim… Tagad paskaidrojiet, lūdzu,— kāpēc stiepāt rokrakstu uz krogu? Parasti taču nenēsājat to visur līdzi?

—  Kā lai to pasaku?…— Kundziņš izskatījās apjucis. — Tas ir no psiholoģijas sfēras. Divu gadu nepārtraukta darba rezultāts. Paņēmu to kā mana triumfa simbolu, kā uzvarētāja vimpeli…

—  Ne visai loģiski, bet saprotami, — Priedītim ne­gribējās bez nepieciešamības traumēt Kundziņu.— Un kur jus to turējāt? Uz galda?

—  Sākumā gan. Tad nobijos, ka apliesim, un pabāzu zem… vārdu sakot, uzsēdos virsū.

— Un visu vakaru nepiecēlāties?— apslēpis smīnu, Priedītis taujāja.

—  Kā nu ne! Pieslējos kājās, kad atvadījos no biedrenes Grošas, uztrūkos stāvus, kad Taļimovs uzsauca tostus, kad sasveicinājos ar profesoru Vobļikovu.

—  Pie letes ne reizes nepiegājāt? «Degvielu» pienesa Žozīte?

—      Kad pienāca mana kārta pasūtīt, laikam pats gāju pakaļ. Kālab apgrūtināt sievieti? Bet tā ir tikai hipotēze, kuru apzvērēt neuzdrošinos, jo īsti neatceros…

—  Varbūt atceraties atceļu?—jautāja Gunta.

—  Taļimovs apgalvo, ka atbraucām kopā, tātad liftā bijām trijatā — viņš, Marats Makarovičs un jūsu pade­vīgais kalps,— Kundziņš samocīti pasmaidīja.— Bet, kad profesors uzlūdza pie sevis uz zaļo tēju, mēs bijām jau tikai divatā. Laikam Taļimovs bija devies atlaisties…

—  Vai arī aizstiepa…— pirmoreiz ierunājās Murjāns.

—  Lai paliek!— Gunta nepacietīgi viņu pārtrauca. — Jūs iegājāt pie profesora?

—  Piedošanu, bet man arī gribējās pēc iespējas ātrāk nokrist uz pāris stundiņām. Tad gaitenī parādījās Astra, laikam mūsu skaļās balsis bija viņu uzmodinājušas, un atslēdza manu istabu.

—  Pagaidiet, tas ir ļoti būtiski! Kad jūs pamanījāt, ka atslēga palikusi lejā? Izmeklējāties pa kabatām, vai ne? Pacentieties koncentrēties — vai tajā mirklī manu­skripts bija jums rokās?

Kundziņš sarauca pieri, izmisīgi cenzdamies atcerēties, tad bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

—  Neņemiet ļaunā…

—  Iziesim gaitenī! Gadās, ka situācijas rekonstrukcija palīdz atsvaidzināt atmiņu,— Voitkuss ierosināja. Turpi­nādams atdarināt Kundziņa runas veidu un manieres, viņš piebilda:— Neliels izmeklēšanas eksperiments, ja jums nav iebildumu.

Durvis nevērās. Kaa Voitkuss pagrūda tās ar plecu, ārā kaut kas ar dobju būkšķi apgāzās. Tas bija Nahodko darba portfelis, kuru viņš bija paņēmis līdzi atvaļinājumā tikai tāpēc, ka tajā ietilpa arī fotoaparāts ar zibspuldzi un dažādu leņķu objektīviem. Tagad viņš bija tik nikns, ka pat nejaudāja no sirds izlamāties.

Nācās sākt visu no jauna. Viņš atskrūvēja pudelīti, ar otu uztriepa durvju tumšajam rokturim sudrabainu pulveri, tad uzlīmēja virsū plēvīti.

—  Kurš no mums pirmīt pieskārās kliņķim, liekas, tu, Imant?—viņš bargi noprasīja.— Te vismaz pieci dažādi nospiedumi…

— Viss saskan. Biedra Kundziņa, Astras, Mehti Ta­ļimova, manējais un noslēpumainā rīta apmeklētāja.

—  Kundziņa paraugs man jau ir, tu arī nekur ne- pazudīsi,— Nahodko apmierināti pasmīkņāja.— Tagad ņemšu priekšā diplomātu.

Arī gaitenī Kundziņam neizdevās sasiet pārtrūkušo at­miņu pavedienu. Viņš skatījās durvīs, griestos, iebāza rokas kabatās — nekas nelīdzēja. Beidzot visi atgriezās istabā.

— Vai esat pārliecināts, ka manuskriptu nav piesa­vinājusies Rūta Groša?

—  Ja vispār šai pasaulē esmu par kaut ko pārliecināts, tad tas ir biedrenes Grošas godīgums. Lieku galvu ķīlā! Un kāpēc gan mana doktora disertācija būtu viņai va­jadzīga?

—  Šeit jautājumus uzdodam mēs,— Murjāns mehā­niski izšāva repliku, tad kļuva domīgs.— Tiešām, kāda joda pēc?… No otras puses, varbūt viņa ielaidās ar jums tikai manuskripta dēļ?

—  Sakiet, biedri Kundziņ,— Voitkuss steidzās glābt neērto situāciju,— kādas ir jūsu versijas? Jūs, būdams zinātnieks, taču esat pieradis pētīt mīklainas parādības, analizēt likumsakarības… Vai kāds te meklēja jūsu draudzību? Ar ko pavadāt brīvo laiku? Kas sēž pie jūsu galda ēdienreizēs?

—  Labi, atbildēšu arī uz šiem jautājumiem,— Kundziņš pārvarēja iekšējo pretestību.— Draudzējos vienīgi ar dā­mu, par kuru' jūsu biedrs uzdrīkstējās tik nekorekti izteikties. Pie mūsu galda sēž vēl igauņu zinātnieku pā­ris — Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Karels Le- piks ar kundzi, ļoti cienījami cilvēki. Justos pagodināts, ja viņš iepazītos ar manu disertāciju, kaut gan cerību maz. Viņa vecumā tas būtu lieks apgrūtinājums.

Voitkuss domās izsvītroja Lepikus no aizdomīgo personu saraksta. Pie labākās gribas neizdevās iztēloties zagļu lomā šos aizkustinošos sirmgalvjus, kas likās kā sen vēsturē aizgājušu laiku pārstāvji, ausīs ieskanējās Vob- ļikova dzēlīgā prātula par viņu vecīgo kurlumu: «Bez laika zoba defektiem antīkās statujas zaudētu pusi no savas vērtības.»

— Tad te vēl atpūšas mans senais paziņa profesors Vobļikovs, mūsu institūta daiļā sekretāre Irina Vladimi- rovna Perova, pirmīt pieminētais zinātņu kandidāts Mehti Taļimovs. Ir vēl daži kolēģi, ar kuriem sasveicinos tikai pa gabalu, piemēram…

—  Draugi, mēs mīņājamies uz vietas,— Murjāns ap­rāva Kundziņu.— Jāsāk darboties!

Viņi atvadījās, palūdza, lai Kundziņš nekur tālu neaiziet,

un piekodinaja pagaidām nevienam nestāstīt par zaudējumu.

—       Bet Taļimovs un biedrs Apsitis?— Kundziņš dinaja.— Vajadzētu brīdināt.

—  To mēs paši izdarīsim.

* * *

«Ražošanas apspriede» notika jumta stāva solārijā. Iz­rādījās, ka arī atvaļinājuma laika viņi nespēj atmest birokrātiskos netikumus — viss jāiesāk pēc iepriekš ap­stiprinātā plāna. Tomēr izdaudzināta koleģiālā lemšana šoreiz būtu tikai brīvprātīga pakļaušanās priekšniecībai, kuras lomu joprojām neviens negrib uzņemties, kaut gan klusībā katrs, protams, uzskatīja, ka ir gudrāks par citiem…

Jā, tikai domās Gunta uzdrošinājās sev atzīties, ka ir prātīgāka par sava kursa vīriešiem. Gan pienāks laiks, kad neglītajam pīlēnam izaugs vērienīgie un baltie gulbja spārni. Tad viņa ar Sašiņu pacelsies tādos augstumos…

Gunta novilka vilnas jaku.

—  Karsti.

Lai arī vējš te pūta ar divkāršu spēku un brīžiem radās iespaids, it kā nams līgotos, tomēr plcksistikla vairogu aizsegā valdīja īsti tropiska sutoņa.

—  Es gan būšu spiests jūs šoreiz pievilt,— negaidot ierunājās Zaicis un piecēlās.— Paša sieva tomēr tuvāka nekā sveši noslēpumi, un Rīgas autobuss atiet pēc pus­stundas. Ar mani varat rēķināties tikai kā ar pilnvarotu sūtni ārkārtējiem uzdevumiem.

Pārējie atviegloti uzelpoja, jo sirds dziļumos baidījās no Vladimira privātdetektīva pašdarbības.

—  Pasaki Marutai, ka šārīta jezga saistīta ar mūsu jauno uzdevumu,— Priedītis ieteica.— Miliču sievas nav pārāk izlutinātās, sevišķi tavējā… Bet arī es steidzos. Jāaprunājas ar dāmām, kamēr nav atdzisušas pēdas.

— Zozīti atstaj manā ziņā,— Murjāns lūdza.— Tik un ta grasījos šodien izķemmēt rajona universālveikalu. Un pie reizes…

—  īsta sieviete nekad nepiedos, ka viņu apciemo tikai «pie reizes»,— Gunta brīdināja.— Mēs ar Sašiņu ķersi­mies pie personāla, vai ne, mīļumiņ?

savu atga-

Voitkuss saviebās, bet neiebilda.

—  Ja disertācija patiešām nozagta, nevis pazaudēta, tā jau atrodas aiz trejdeviņiem kalniem. Nav taču kniep­adata, ko var tepat paslēpt,— viņa teica.

—  Pēc tavām domām, darbojies kāds cilvēks no malas? Nemaz nav zemē metama versija…— Zaicis piekrita.

—  Tas met ēnu uz jūsu dievināto Zozefīni. Neredzu neviena cita, kas nepamanīta varētu te iekļūt,— Apsīte ar ļaunu prieku atgādināja.

—  Bet jēga, jēga? Pasakiet man priekšā motīvu, un es pateikšu, kas ir zaglis,— Murjāns uzstāja.

—  Pirmām kārtām jānoskaidro — kā, pēc tam lauzīsim galvu — kāpēc? —Voitkuss prātīgi ierosināja. —Manu­prāt, visticamākais ir apvienotais variants: manuskriptu ievilcis nāsīs kāds no nama iemītniekiem, bet aiztran­sportējis svešinieks.

—  Ar abām rokām balsoju par šo hipotēzi,— Zaicis atdzīvojās.— Atcerieties, vakar, kad atvedām atpakaļ ma­nas nelaimīgās viešņas, pie durvīm stāvēja sarkans zapiņš. Bet šorīt vairs nebija.

—  Nu, svešu mašīnu te netrūkst. Katru dienu pie durvīm ir melna volga, laikam noliktavas pārzinei vīrs brauc no Rīgas pakaļ. Vajadzēs mums abiem, Guntiņ, izpētīt šo ģimenes dzīvi uz riteņiem.— Un Voitkuss smagi nopūtās.

Vobļikova istabas likās neapdzīvotas. Uz galda — vienā kaudzē laikraksti, otrā — grāmatas, pašā vidū — atvērta klade un vairāki uzasināti zīmuļi. Bet uzšķirtajā lappusē nebija neviena ieraksta. Tikpat sterila — gandrīz kā slim­nīcas reanimācijas palāta — izskatījās arī guļamtelpa ar sanitārajiem priekšrakstiem atbilstoši uzklāto gultu. Vie­nīgā dzīvības pazīme — gaisīgais saules stars, kurā dejoja neiznīdējamie puteklīši.

Dienas pirmajā pusē Vobļikovs vienmēr valkāja tumšzilu treniņtērpu, it kā vēlēdamies pasvītrot savu mūžīgo spor­tisko formu. Uh patiešām — stiegrainais profesors nemaz neatgādināja sagrabējušos večus, kādus Priedītis iztēlojās trīs gadsimta ceturkšņus nodzīvojušus vīriešus. Vienīgi nosliece uz monologiem, kas atkal un atkal meta as­prātībām izrotātas cilpas, liecināja par vecuma sklerozi, bet iespējams arī, ka atspoguļoja garajā universitātes

pasniedzēja praksē par otro dabu pārvērtušos iekš'ējd nepieciešamību apžilbināt auditoriju.

—  Atnācu aprunāties par Viktoru Janoviču Kundziņu. Ja nemaldos, jūs viņu pazīstat jau sen,— nosaucis savu uzvārdu, bet aizmirsis pieminēt darbavietu un dienesta pakāpi, sacīja Imants Priedītis.

Vobļikovs tādiem sīkumiem nepievērsa uzmanību. Viņš priecājās par katru apmeklētāju, par katru ieganstu, kas attaisnotu slinkuma lāpīšanu.

—  Sēdieties, jaunais cilvēk, sēdieties un jūtieties kā mājās. Bet uzvedieties kā ciemos un — galvenais — ne­smēķējiet,— profesors piebilda, ieraudzījis, ka Priedītis automātiski noliek uz galda cigarešu paciņu.— Vīsi in­teliģenti cilvēki sen atmetuši, ieteiktu to darīt arī jums, tikai tādējādi ir cerības saglabāt radošās potences līdz sirmam vecumam… Jā, mans draugs Kundziņš… Kad iepazināmies, viņu dēvēja par talantīgu, jaunu zinātnieku. Tagad kļuvis slavens, bet par viņa talantu neviens vairs nerunā. Pēc daudziem gadiem vakar gadījās izdevība atkal sirsnīgi patērzēt. Tomēr izrādījās, ka varam viens otram pateikt vienīgi: «Kāds prieks jūs redzēt!» Atlikām sirsnīgo sarunu vēl uz pieciem gadiem, it kā mums visa dzīve būtu priekšā. Kaut gan — ja baumas attais­nosies un viņš patiešām kļūs par mūsu zinātnisko sek­retāru — šo apšaubāmo prieku nāksies izbaudīt krietni biežāk…

Priedītim profesors iepatikās uzreiz. Citkārt viņš ar baudu klausītos, pat censtos iegaumēt vienu otru prātulu, lai atstāstītu biedriem, bet šodien vajadzēja ievirzīt sarunu vēlamajā gultnē.

—  Ko jūs domājat par Kundziņa darbu? Vai viņa doktora disertāciju jau izlasījāt?

—  Izcils praktiķis, bet diemžēl ne vairāk… Zināt, iespēja būt atklātam ir vienīgā privilēģija, kas tiek piešķirta mūža novakarē. Ja padomājam — ko jaunu iespējams pateikt, teorētiski analizējot ārzemju sasniegumus šajā pielietojamās zinātnes nozarē? Bet viņš pietiekami ilgi dzīvojis rietumos, lai būtu pārliecinājies par lietderības koeficientu un attīstītu perspektīvas idejas. Ar to Kundziņš noteikti būs spīdoši ticis galā, nemaz nešaubos. Taču viņa disertāciju neesmu redzējis.

—  Vai tad viņš jūs nelūdza būt par oponentu?

—  Pagaidām tikai piedraudēja. Opozīcija pat gadu gaitā nekļūs par pozīciju, vai jums tā neliekas? Tāpēc

nesteidzos piekrist, man pilnīgi pietiek, ka šeit jānoņemas ar Rīgas aspirantu. Vakar atkal bija klāt…

— Vakar Kundziņš laikam bija krietni kunga prātā. Viņš īsti neatceras, kā atgriezies savā istabā.

—  Kas tur ko neatcerēties! Vispirms pavadījām līdz mašīnai manu aspirantu. Tas gan bija pilnās burās, ne­parko negribēja palikt pa nakti. Vicināja somu un vienā laidā atkārtoja: «Ripošu uz mājām, jūs mani nemāciet!» i Galu galā — kur teikts, ka students nedrīkst būt gudrāks i par savu profesoru?

—  Un pēc tam?

—  Pēc tam uzbraucām augšā… Vai ar Kundziņu kas noticis? Brokastīs viņu neredzēju. Kundziņš parasti ierodas ' tik punktīgi, ka pēc viņa var pārbaudīt pulksteni.

— Vēl viens jautājums, biedri profesor… Vai viņam bija rokās kāds tīstoklis vai aktu vāki, kad jūs kopā izgājāt no bāra?

—  Klausieties, jaunais cilvēk,— vai tikai neesat no profesora Berezinera kompānijas, ka tik uzstājīgi iztau- ! jājat mani? Ja Kundziņam atgadījies kas ļauns, neslēpiet patiesību!

— Viss kārtībā. Viņš vienīgi neatceras, kur atstājis svarīgu dokumentu, es cerēju, ka jums būs palicis atmiņā.

— Atmiņu valstībā katrs pats ir kungs un valdnieks. Pie labākās gribas nevaru jums palīdzēt.

—  Iespējams, ka jūsu aspirants ko pamanījis?

—  Uldis Vecmeistars?… Cik varu spriest pēc uzrakstītā, viņš tālāk par savu degunu neko nesaredz. Vai zināt, kāds ir mūsdienu analfabētisms? Cilvēki prot gan lasīt, gan rakstīt, bet nedara ne vienu, ne otru.

—  Paldies, biedri profesor!— Priedītis grasījās piecel­ties.

—  Jūs esat ļoti bikls. Gribat aiziet, neizstāstījis savu biogrāfiju… Tas taču visizplatītākais hobijs. Sen nebiju bijis Latvijā, tādēļ neesmu īsti iegaumējis jūsu modernos jaunvārdus — visus šos «vaļaspriekus» un «gaisotnes», «segumus» un «labestības»… Manā laikā «aizlika priekšā kāju», tagad «paklupina», bet cietušajam no tā vieglāk nekļūst.

Būtu nepieklājīgi neizteikt Vobļikovam komplimentu par latviešu valodas zināšanu. Diemžēl uzslava pavēra jaunas daiļrunības slūžas:

— Daži krāj suvenīrus. Es uzskatu, ka šīs piemiņas lietiņas nespēj aizstāt piemiņu. Un, tā kā nekad neesmu

bijis tūrists un arī nebūšu, no katras vietas pārvedu tautu lielāko bagātību — valodu. To manā kolekcijā jau četrpadsmit… Nu labi, jaunais cilvēk, skrieniet, jūsu darbā panākumi laikam vairāk atkarīgi no kājām nekā no galvas, kaut gan sena gudrība iesaka: «Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.»

Pēdējoreiz iedzēlis Priedītim, Vobļikovs sirsnīgi pa­kratīja viņa roku un novēlēja sekmes darbā, ģimenes un arī personiskajā dzīvē.

Perovas istabā diemžēl neviens neatsaucās, tāpēc Prie­dītis nokāpa stāvu zemāk un pieklauvēja pie Rūtas Grošas durvīm. Arī šeit viņu neviens neaicināja istabā, bet iekšā šalkoja ūdens, un Priedītis nekautrēdamies iegāja. Viņš drīkstēja to atļauties, jo Grošu pazina sen — sākumā kā kaimiņu skuķi, kas labprāt palīdzēja pirmziemniekiem tikt galā ar mājas uzdevumiem, tad kā rneiču, kuru gandrīz katru vakaru redzēja tumšajā kāpņu telpā skūp­stāmies ar izstīdzējušu jaunekli, vēl pēc tam kā Rūtastanti, kas bieži nāca aizņemties sāli un sērkociņus, jo nekādi nespēja apgūt patstāvīgas saimniekošanas iemaņas. Bet tagad? Bija pagājuši seši gadi, kopš Priedīši no savām komunālajām istabām bija pārvākušies uz atsevišķu dzī­vokli citā pilsētas rajonā, un nu, sastapdams Rūtu Priež- ciemā, Imants īsti nezināja, kā viņu uzrunāt — ar «tu» vai ar «jūs».

Istaba šķita tiešs Vobļikova apartamentu pretstats. Vi­sur mētājās sieviešu tualetes piederumi. Uz krēsla at­zveltnes bija nomestas biksītes un krūšturis, bet sau­ļošanās kostīms gulēja uz rakstāmgalda starp krēmu kārbiņām, nagu lakas pudelītēm, losjona flakoniem, skrop­stu tušas dozītēm un dezodorantiem.

Aiz muguras atskanēja soļu švīkoņa. Priedītis pagriezās un ieraudzīja Rūtu. Viņa bija ietinusies baltā frotē palagā, un seja bez smiņķa sargslāņa izskatījās pārsteidzoši jau­navīga. Ātri aplēsis, ka viņai jau ap trīsdesmit pieciem gadiem, Priedītis nespēja slēpt apbrīnu.

—  Domāju, ka apkopēja,— Rūta līksmi iesaucās. — Cik jauki, beidzot sadomāji mani apciemot! Un tieši šodien, kad pirmoreiz jūtos kā atvaļinājumā. Sēdies!

Priedītis piesliciināja viņai čības un ērti iekārtojās at­zveltnes krēslā.

—  Vai drīkst pīpēt?

—  Piedāvā man arī!

Viņi aizsmēķēja, tad Priedītis ievadīja sarunu ar tiem pašiem vārdiem kā nupat pie Vobļikova:

—  Atnācu aprunāties par Viktoru Kundziņu.

Rūta ievilka dziļi dūmu, aizvēra acis un izpūta tievu strūklu. Bet atbildēt nesteidzās. Kad Priedītim jau šķita, ka viņa nolēmusi laist šos vārdus gar ausīm tomēr klusi apvaicājās:

—  Un ko tu par viņu domā? Vai ieteiktu iziet pie Kundziņa par sievu?

— Vai tad viņš ir ņēmējs? Piedāvā sirdi un roku?

—  Ko tu taisi lielas acis, vai tad nekā neredzi? Es pat tev varētu sagrozīt galvu, ja vien neatcerētos, kā skraidīji pa pagalmu īsās bikšelēs…

—  Nopietni — viņš tevi bildināja?

—  Pagaidām ne. Bet mēs, sievietes, to nojaušam, pirms vīrieši līdz galam izdomājuši. Būtu pamājusi ar mazo pirkstiņu, viņš jau vakar atklātu savas jūtas.— Un Rūta pašapzinīgi pasmaidīja.

—  Par vakardienu runājot,— Priedītis ātri pārgāja uz nāciena mērķi, jo mīlestības jautājumos neuzskatīja sevi par lietpratēju,— vai tu neatceries — viņam bārā bija līdzi doktora disertācija?

—  Ar kaut kādu mapīti viņš visu laiku noņēmās kā ubags gar maizes kuli… Beigās kļuvu pavisam nervoza.

—  Un tāpēc tik agri aizgāji?

—  Mani aizvainoja viņa skopums. Esmu pieradusi pie svinībām, kur nepārtraukti paukšķ šampanieša korķi. Bet šis cienāja mani ar skābuli, pats dzēra tēju un runāja par dvēseļu radniecību.

—  Un tad tu vēl prasi man padomu! Braucam lejā iedzert kafiju — tās pašas vecās draudzības vārdā.

—  Tur tas joks, ka man Kundziņš patīk.— Rūtas zilajās acīs iegūla siltums.— Viņš ir tik neaizsargāts, tik aiz­kustinošs. Un tik ļoti atgādina manu tēvu.

—  Tad preci viņu, ko vēl gaidi!—Priedītis jutās kā vējrādis svešu jūtu viesuļvētrā.

—  Varbūt tieši šī līdzība mani biedē,— ar viņai vien zināmu loģiku sūdzējās Rūta.— Atkal būs jāauklējas kā ar zīdaini, jāupurē personiskās intereses, jo viņa darbs, protams, svarīgāks par visām manām kinoskatēm, re­cenzijām un intervijām… Zini, tagad man šķiet, ka līdzši­nējo dzīvi esmu nodzīvojusi nepareizi. Vajadzēja gādāt tēvam mazdēlu, tas viņu turētu pie dzīvības daudz stiprāk nekā visa mana aprūpēšana.

—  Emancipācijas medaļas otrā puse. Bet es skatos: vēl nekas nav nosebots.— Tu šo laimi vari nest Kundziņam, ja vien viņš nav par vecu.

— Mani biedē laulības ikdiena, nevis iknakts… Es šos zinātniekus pazīstu kā savus piecus pirkstus — viņi ir stipri ar nevarību un neizdarīgumu. Ja jau iziet pie vecāka vīra, tad gribas, lai viņš tevi lutina, nolasa no lūpām katru vēlmi, nevis otrādi.

— Tu taču neceri, ka izdosies mīlestības svaros no­dibināt līdzsvaru,— -Priedītis atkārtoja mātes iemīļoto frāzi.— Un vispār — šajā jomā neesmu tev nekāds kon­sultants. Atnācu, lai palīdzētu Kundziņam.

—  Sūta tevi par starpnieku?— Rūta nicīgi vaicāja. — Tipiski…

— Viņš iekūlies tādās nepatikšanās, ka laikam aizmirsis, vai tu vispār esi šai pasaulē vai neesi.

—  Kāpēc uzreiz to neteici? Es tūlīt!

Rūta uzvilka peldmēteli un izsteidzās no istabas.

* * *

Perovas istabas durvis vēl arvien bija aizslēgtas, un Priedītis nolēma pameklēt pludmalē. Sev viņš nebaidījās atzīties, ka patiesībā 'dzen pēdas nevis diezgan noslē­pumainajai disertācijai, bet daiļajai Irai, kuras pievilcību vērtēja augstāk par visiem zinātnes atklājumiem. Nekur tālu viņa nevarēja būt — parasti Tatiņa noenkuroja savus spaiņus un lāpstiņas tuvējās kāpas smiltīs.

Vestibilā viņš ieraudzīja Guntu iznākam no kinozāles, kur viņa bija aptaujājusi apkopējas un oficiantes.

—  Neviena nekā nav manījusi,— viņa paklusu teica.

—  Kādi jaunumi tavā frontē?

—  Bārā mape viņam vēl bijusi, to apliecina Groša. Bet pēc tam — kā akā. Tagad Zozīte ir mūsu vienīgā reālā cerība.

—  Brauksi Murjānam līdzi?

— Ne prātā nenāk! Apvienošu lietderīgo ar patīkamo un došos pie melnās Iras.

Iemīta taciņa aizveda viņu ieplakā, kuru atpūtnieki bija nokristījuši par pannu, jo te varēja cepināties arī vējainas dienās. Un tiešām — kāpas nogāzē uz raiba peldpalaga gulēja Perova, līdzās knosījās Tatiņa idīgi cenz­

damās aprakt mātes kājas smiltīs.  bija silti

apģērbta un nežēlīgi svīda, taču tas negausināja viņas darbošanos.

Saklausījusi soļus, Perova pagrieza galvu nācēja vir­zienā un atvēra acis. Tad mēģināja uz muguras sasiet peldkostīma lences, bet, velti nopūlējusies, tādā kā bez­spēkā atslīga atpakaļ.

—  Vai palīdzēt?— Priedītis piedāvājās.

—  Šausmīgi neieredzu šīs baltās svītras. Ja jūs ne- šokēju, varat nogruntēties blakām,— Perova teica, pa­virzījās sānis un atbrīvoja viņam šauru palaga strēme­li.— Tikai neguliet uz smiltīm!

Priedītis aši nometa drēbes, ievēroja, cik pretīgi bāls salīdzinājumā ar Perovas brūngani matēto ādu izskatās viņa augums, un tūlīt juta, kā pār muguru skrien tādas kā vēsas tirpas—Tatiņa bārstīja smiltis.

—  Liec onkuli mierā! Viņš atnācis aprunāties ar mani.

Bet Priedītim prāts šobrīd nebūt nenesās uz runāšanu.

Bija labi. Visapkārt tāds klusums, it kā viņi atrastos vientuļā tuksnesī, nevis dažus soļus no dzelzsbetona augst­celtnes, kas bāztin piebāzta ar tehnikas progresa sa­sniegumiem — no putekļu sūcējiem līdz gaisa kondicio­nēšanas iekārtām. Gribējās ļauties tīksmīgajam siltumam un ne par ko nedomāt. Vismazāk par pazudušo ma­nuskriptu. Kāda viņam daļa? Lai Kundziņš meklē pats, ja nespēj bez tā dzīvot. Pēkšņi riebās nepieciešamība iztaujāt, izlikt slazdus, laipot uz atklātības robežas. Viņš nespēja turēt Irinu aizdomās. Kāda vajadzība viņai pie­savināties garlaicīgu traktātu? Tāda sieviete .varbūt no­čieps ārzemju modes žurnālu, bet disertāciju…

—  Par ko jūs domājat?—jautāja Perova.

—  Par jums.

—  Un tas palīdz aizgaiņāt miegu?—viņa ķircināja.— Bet dots pret dotu. Es priecājos, ka atnācāt pakavēt man laiku. ,

— Vai tad jūs nemeklējāt vientulību? Man šķita: jūs izvairāties no sabiedrības.

— Tikai no mūsu institūta ļaudīm. Viņiem vienmēr kaut kas aiz ādas, pat neapzināti cenšas piebraukt, lai piemērotā brīdī aizlieku pie šefa labu vārdu. Zina, slīmesti, ka viņš man uzticas… Bet jums taču no manis nekas nav vajadzīgs, vai ne? Varbūt vienīgi es pati… Un tas glaimo katrai sievietei. Nē, nē, nesāciet tūlīt laist rokas darbā, es taču neteicu, ka esmu gatava uzsākt ar jums tradicionālo kū'rvietas romānu, es tikai esmu par atklātību.

—  Arī tā ir veca spēle — piecas minūtes atklātības.

— Ar mieru. Jūsu gājiens pirmais.

—  Kāpēc atbraucāt šajā klusajā sezonā?

—  Varu atbildēt. Tāpēc, ka neesmu pati sev saimniece, esmu tehniskā sekretāre, kaut arī ar skanīgu referentes titulu. Un man jāpieskaņojas šefa untumiem. Viņš gan formulē smalkāk: «Es nevaru, iztikt bez jums, ergo jums bez manis nav ko darīt.» Par bezmaksas ceļazīmi pa­rūpējās arodkomiteja, un te mēs esam… Vai vēl kāds jautājums?

—  Kāpēc reizēm esat tik skumja?

—  Tikai aušas vienmēr smaida. Un par ko būtu jā­priecājas, pasakiet man! Par to, ka esmu varena ar šefa pilnvaru? Par to, ka mūžīgi esmu viena? Ka vīriņš ārzemēs dzīvo kā pa taukiem un divreiz gadā atved mums glītas mantiņas?— viņa pamazām iekaisa.— Bet es vairs neesmu Tatiņas vecumā, kad prieks par skaistu rotaļlietu liek aizmirst visas pārestības. Tieši otrādi: cik ilgi manos gados var gaidīt? Nav vairs tie laiki, kad sievas gaidīja vīrus pārnākam no kara.

—  Bet jūs mīlat viņu?

—  Pareizāk sakot, mīlēju. Tagad vairs nezinu. Viņam tur ir cita. Vai tad citādi būtu atteicies no starptautiskās daļas vadītāja posteņa Maskavas redakcijā? Pats allaž deklarē, ka nevēlas atteikties no savas brīvības. Bet man ar Tatu sasaistījis rokas un kājas. Un tad vēl runā par sieviešu vienlīdzību. Smieklīgi!

—  Tātad jūs joprojām mīlat vīru un tomēr gribat šķirties?

—  Kāpēc uzreiz tā? Iekams to daru, labi jāapdomā, vai nepalikšu tukšā. Ar manu algu un alimentiem mēs ar Tatiņu neizvilksim. Esam pieradušas pie Sergeja ho­norāriem. Tādu vīrieti, kura dēļ es būtu gatava no tiem atteikties, pagaidām neesmu sastapusi… Nē, labāk at­spēlēties viņam citādi — tās pašas līdztiesības ietvaros.

Priedītis netika skaidrībā, vai Perova patiesi ir dēku meklētāja, kas klaji piedāvā flirtu, vai arī, nejauši uzsāktās spēles pamudināta, nolēmusi izkratīt sirdi. Bet kādēļ tieši viņam, ar kuru līdz šim bija pārmijuši tikai dažus pie­klājības vārdus, ne vairāk? Visticamāk tāpēc, ka viņi drīz atvadīsies uz neredzēšanos. Nejauši paziņas reizēm ir vislabākie sarunu biedri — nenosoda, rfelien dvēselē un neko nepārmet. Un tomēr vīrieša patmīļa justos gan­darīta, ja Irinas pēdējie vārdi būtu adresēti tieši viņam.

Lai butu kā būdams, viņš justos brīvāk, ja varētu kaut uz mirkli aizmirst, ka arī pats nespēlē ar atklātām kārtīm.

To viņam atgādināja Perovas pamudinājums:

—  Pēc divām minūtēm pienāks mana kārta jums vaicāt.

— Jautājums no citas dziesmas. Kādas ir jūsu domas par Kundziņu?

—  Institūtā uzskata, ka viņš ir perspektīvs zinātnieks, šefs daudz ko gaida no Kundziņa disertācijas, atlaidis radošā atvaļinājumā, lai viņš beidzot pieliek punktu. Bet jāatzīstas, ka Viktors Janovičs ir nevarīgs organizators — viņu spēj apvārdot kura katra laborante. Neesmu greiz­sirdīga, bet man nepatīk viņa romāns ar šo blondo Rūtu. Viņas dēļ vēl pazaudēs galvu, ne tikai disertāciju.

—  Kā jūs to zināt?

—  Stop! Jūsu laiks galā, tagad vaicāšu es. Un ne­mēģiniet mānīties — sekretāres vienmēr zina visu. Arī to, ka jūs esat kriminālinspektors un gribat izvilkt no manis informāciju… Pirmais jautājums: vai vīrieši atvaļinājumā spēj aizmirst darba pienākumus un paflirtēt ar pievilcīgu sievieti? Bez nopietniem nolūkiem, tikai prieka pēc.

—  Tad jau es neuzskatītu jūs par šarmantu.

—  Smalks kompliments, kaut gan pārāk sarežģīti iz­teikts. Atvaļinājumā man. patiktos daudz tiešāks… Vai esat precējies?

—  Šķirtenis.

— Tas nav nekāds nopelns. Sakiet — vai noziedznieku medības sagādā jums prieku?

—  Tas ir mans darbs, kuru nolādu ik dienas, bet bez kura tomēr nevaru iedomāties savu dzīvi. Gandrīz katru dienu mūsējie apcietina kādu noziedznieku. Vai drīkst to dēvēt par prieku? Daudz svarīgāk apzināties, ka tādējādi mēs cīnāmies pret noziedzību vispār. Atņemam tādam cilvēkam iespēju izdarīt vēl citus noziegumus: slep­kavību, izvarošanu, zādzību. Profesors Vobļikovs apgalvo, ka pūķim nocirstas galvas vietā rodas vairākas jaunas, bet vai tāpēc jāmet šautene krūmos? Ārsti arī neizglābj visū cilvēci, tikai atsevišķus cilvēkus.

—  Un jums nekad nav ienācis prātā, ka tā var zaudēt ticību sev pašam? Jums nav nākotnes…

—  Jā, nemirstīgu slavu milicijas darbā neiemantosi. Mūsu mērķis ir pieticīgāks — strādāt tā, lai visi saprastu, ka sods ir neizbēgams. Tad riskēs tikai vājprātīgie.

—      Labi, atgriezīsimies uz šīs grēcīgās zemītes. Vai jūs pie|aujat iespēju, ka esmu mūsdienu Mata Hari? Ka ar vira starpniecību nogādāju ārzemēs slepenu informāciju par institūta atklājumiem? Uz televizora ekrāna tāda versija taču liktos tīri pieņemama, vai ne?

Priedītis nosarka un kļuva liekvārdīgs:

—  Irina, tas nav godīgi… tas ir sitiens zem jostasvietas… es jus lūgtu…

—  Lūgt nevajag, atbildiet uz pēdējo jautājumu: kāpēc tadā gadījumā vēl neesat pacenties mani noskūpstīt?

—  Mammuk, man gribas ēst,— atskanēja Tatiņas balss.

—  Nu, vai es neteicu, ka man rokas un kajas sais­tītas?— Perova bezbēdīgi iesmejās, un Priedītim uzmācās aizdomas, ka viņš visu laiku ticis āzēts.

…Ēdamtelpā Priedītis neapsēdās pie sava galda, bet brīvajā vietā pie loga — tieši aiz Kundziņa krēsla.

Viņš bija ieradies pirmais un tagad kā no orķestra ložas varēja pārskatīt visu «skatuvi», novērot darbojošos personu uznākšanu. Ogļrači vēl bija Rīgā, tāpēc zāle pildījās sīkām straumītēm, kas, virpuļodamas ap galdiņiem, aizplūda dažādos virzienos. Par redzes atmiņas trūkumu Priedītis nemēdza sūdzēties un pa gabalu pazina gandrīz visus. Lūk, sakumpis vīrietis adītā bezrocī, viņš pat šurp nāca ar nodzisušu smēķi tuklajās lūpās, daudzās ārzemju akadēmijās ievēlēts par goda locekli; negribēdams ieman­tot augstprāša neslavu, viņš klanījās pa labi un pa kreisi, kaut arī droši vien katrreiz pat neapzinājās, ko sveicina. Turpretī brangais plikgalvis ar darba veterāna nozīmīti pie rūtainās žaketes atloka ij nedomāja šķērdēt pieklājības žestus, un pēc viņa laipnā smaida varēja nekļūdīgi spriest, kuram no pusdienotājiem ir ietekme institūta dzīve. Ka vienmēr vicinādams rokā termosa pudeli, iesteidzās pa­jauns lietuviešu zinātnieks un, vēl kājās stāvot, bera mutē aukstās uzkodas, it kā baidīdamies zaudēt pat minūti sava vērtīgā laika. Rokas uz krūtīm sakrustojis, šļūcinot rītakurpēs ieautās kājas, institūta Vidusāzijas filiāles saimniecības pārzinis ieveda zālē ģimeni — sievu un divas bižainas knīpas.

Tikai tagad Priedītis pēkšņi apjēdza, kādu bezcerīgu pienākumu brīvprātīgi uzņēmies: kurš no šīs raibās sa­biedrības spējīgs tīšuprāt vai aiz pārpratuma pievākt svešu rokrakstu? Viņš atviegloti uzelpoja, kad telpā kā svaiga vēja brāzma iebruka biedri.

Un tad, gandrīz neviena nepamanīti, ēdamzālē ienāca Maija un Karels Lepiki. Viņa — melnā zīda kleitā un augstpapēžu šņorzābaciņos, viņš — līdz gāmuram sapogā­tos svārkos, kādi krievu inteliģences aprindās bija modē pirms revolūcijas, četrstūrainu samta cepurīti galvā. Ar vienu roku balstīdamies uz spieķa, ar otru pieturēdamies pie sievas elkoņa, vecais akadēmiķis lēnām un cienīgi aizvilkās līdz galdiņam, bet tur spītīgi izslējās, atbīdīja savas dāmas krēslu un, galanti palocījies, negaidīti skaļā balsī novēlēja viņai labu ēstgribu. Pirms apsēdās, vēl pagriezās pret Priedīti.

— Mums ir jauns kaimiņš? Ļoti patīkami… Atļaujiet stādīties priekšā: Karels Lepiks, universitātes profesors, Tartu. Ar ko man tas gods?

Priedītis uzlēca kājās un, atcerējies, ko bija dzirdējis par vecīšu kurlumu, pilnā balsī atbildēja:

—  Imants Priedītis, Rīgā.

Lepiks sarāvās kā no strāvas lādiņa pa ausi. Droši vien viņš nebija izslēdzis raga brillēs iemontēto dzirdes aparātu.

Pie blakusgalda Priedītis ievēroja līdz šim neredzētu atpūtnieku. Sagumzītais apģērbs, nesukāto matu ērkulis, smagie maisiņi un zilganie loki zem acīm liecināja, ka viņa noskaņojums nebija īpaši optimistisks. Izzvejojis no zupas dažus marinēta gurķa gabaliņus, viņš nolika karoti un ēdienam vairs nepieskārās.

—  Pazudušais dēls atgriezies,— oficiante pačukstēja Priedītim, pamanījusi viņa ziņkāri.— Vakar ar pēdējo auto­busu. Šorīt, atnākusi uz darbu, pamodināju bārā pie galda. Aizmirsis savas istabas, numuru. Viņš te bija pa­vadījis tikai dažas minūtes — pabīdījis neizkravāto če­modānu zem gultas, nometis kaklasaiti uz krēsla atzvel­tnes un izgaisis nezināmā virzienā. Laikam uz Rīgu pie draudzenes — tā vismaz domāja direktors, mierinādams vietnieku, kurš taisījās celt trauksmi.

Vēlreiz uzlūkojis svešinieku, Priedītis no tūlītējas no­pratināšanas nolēma atturēties.

Rūta un Kundziņš pusdienās ieradās kopā, bet Priedītim bija grūti spriest par pārmaiņām viņu savstarpējās at­tiecībās. Rūta, kā parasti, bija tērpusies savās neaiz­skaramības bruņās, ko stingā smaidā pavērtās lūpas vērta neiedragājamas. Kundziņa skatiens bija nodurts, viņš kaut ko klusi murmināja.

—  Šodien sekojām jūsu priekšzīmei,— Rūta apsēdusies uzrunāja kaimiņieni.— Nebraucām ar liftu, bet no vien­padsmitā stāva nokāpām kājām.

—  Uz augšu, mīļais bērns, uz augšu vajag, ja gribat nodzīvot līdz mūsu vecumam,— Maija Lepika pamācī­ja.— Tas nekas, ka neiet tik ātri, toties nostiprinās sirds muskulis.

—  Patlaban norūdās tikai raksturs,— Karels Lepiks piemetināja.— Un mums tas no dzimšanas ir nelokāms. Bet nākamgad tomēr vajadzēs apmesties kādu stāvu ze­māk. Sevišķi pēc pusdienām pagrūtāk: kamēr tiekam līdz istabai, jau laiks kāpt lejā uz launagu.

— Tāpēc šodien paņēmu līdzi saulessargu un mēs pēc pusdienām iesim pastaigāties… Nieres!— bēres!— viņa brī­dinoši iesaucās.

Lepiks paklausīgi nolika etiķa karafi atpakaļ uz galda un paskaidroja:

—  Atšifrējumā šis skaitāmais pantiņš skan daudz ie­spaidīgāk: «Kas nesaudzē nieres, pats tuvina savas bēres.» Oriģinālā gludi rīmējas… Bet, mīļā, vai vajadzēja tik jaunas dāmas klātbūtnē atgādināt, ka man vairs nav sešdesmit?

Beidzot balsi pacēla arī Kundziņš:

—  Piedodiet, bet es, piemēram, justos pagodināts, ja sieva par mani tā rūpētos.

—  Nodzīvojiet līdz maniem gadiem, tad sapratīsiet, ka reizēm tas sarežģī dzīvi. — Un Karels Lepiks no­skūpstīja sievai roku.

«Divi mīlas pārīši pie viena galda. Vai nav par daudz? Es te noteikti esmu lieks,» nodomāja Priedītis.

Tomēr visnepatīkamākais vēl bija priekšā. Kā sarkanu drānu ieraudzījis vērsis šķērsām pāri zālei uzbrukumā galdiņam trauca Mehti Taļimovs. Caur pieri uzlūkoja Priedīti un nikni šņāca:

—  Ar tevi pie viena galda es nesēdēšu. Cienītais, ja esat paēdis, staigājiet! Baidos, ka jūsu klātbūtne sabojās man ēstgribu.

Priedītim ne prātā nenāca uzkavēties. Augšā viņu gaidīja biedri.

— Tieši laikā!— iesaucās Nahodko, kad Imants at­vēra istabas durvis.— Padod šurp labo roku, ja vēl neesi to kopā ar sirdi piedāvājis kādai no savām dāmām. Nevis Šerloks Hotms, bet īsts Kazanova ar miliča uz­plečiem.

Viņš caur lupu ilgi pētJja Imanta pirkstu galus, tad lepni paziņoja:

—      Tavējie, viss saskan! Līdz ar to neidentificēta paliek tikai tulznainā roka ar zigzagveida rētu uz platā īkšķa. Ideāla pazīme — kā no mācību grāmatas.

—  Tu taču negribi, lai mēs staigātu apkārt un pēc kārtas visiem atpūtniekiem spiestu roku,— Voitkuss pro­testēja.

—  Ja ticat manam degunam, šajā namā nav ko meklēt. Tāds kampiens var būt tikai zvejniekam, pateikšu vēl precīzāk, tādam, kas uzplēsis pirkstu uz zušu āķa. Tas, protams, vēl nenozīmē, ka viņš nozadzis manuskriptu.

—  Ko citu viņš varēja meklēt svešā istabā?— Voitkuss bija gatavs piekrist kapteiņa versijai.

—  Varbūt gribēja piedāvāt zivis. Vai es zinu…

—  Parasti tās piegādā Dzirnavnieku Toms, «Latvijas» šoferis,— zināja Apsīte.— Bet. šodien fiksais zellis pār- sēdies uz lielā autobusa un aizlaidies uz Rīgu.

—  Jo spiedīgāks iemesls pašiem lūkot kundes… No sirds iesaku tev, Sašiņ, paskaties, kurā sētā kūp namiņš, un aizej iepazīties.

—  Noteikti,— Apsīte labprāt apsolīja.— Mēs tieši po­šamies uz ciemu, varbūt kaut ko uzzināsim no kino- mehāniķa Oļega. Viņš esot «Magnolijā» biežs viesis.

—  Pārāk viņu netinciniet. Vismaz pagaidām, kamēr nav atgriezies Murjāns. Manuprāt, bez Žozītes liecības mēs grābstīsimies kā aklie,— Priedītis sacīja.

— Tad tev arī pa tukšo?

—  Kāpēc arī?— Apsīte tūdaļ atcirta.— Mūsu rokās vismaz četri pavedieni.

—  Drošāk būtu, ja tikai viens,— Voitkuss pašūpoja galvu.— Bet kaut kādas blēdības uzraksim, esiet mierīgi! Un tad varēs uzsūtīt revīziju.

—  Ko tad jūs vēl gaidāt?— Nahodko priekšnieka tonī norīkoja:— Pie darba, biedrīši!

UZBRUKUMS KARAĻA SPĀRNĀ

Ja skaitļotu pēc minūtēm, vienpadsmitajā stāvā darba būtu nepilnām četrām stundām. Tomēr Astra nekad agrāk par pulksten trim no nama neizgāja. Viņa uzskatīja, ka jāpielāgojas atpūtnieku dzīves ritmam, nevis jāievieš sava kārtība. Tāda viņai likās apkalpošanas dziļākā jēga. Cil­vēks atbraucis pavaļoties, tāpēc jāļauj viņam mierīgi izgulēties vai strādāt, kad ienāk prātā. Viņa var uzkopt istabu arī pusdienlaikā, pat vakarā, ja nepieciešams. Tikai dažos jautājumos Astra nekad nepiekāpās: reizi dienā putekļi jānoslauka, gulta jāuzklāj, vanna jāizmazgā, pilnie pelnu trauki un papīrgrozi jāiznes. Kāda tad izskatījās Taļimova palāta pēc viņa divu diennakšu streika? Neie­domājami! Tādas nebūšanas viņa savā stāvā vairs necietīs! Šajā ziņā Astras pārliecību nespēja iedragāt arī 1115. istabas iemītnieks, kaut gan katru rītu atsāka veltīgu cīņu pret meitenes spodrības akcijām.

Citādā ziņā Zubkovs bija lāga vecis — to Astra saprata ātrāk nekā pārējie personāla locekļi, nācās vienīgi pierast, ka istaba jāuzpoš saimnieka klātbūtnē, jo viņš pat uz maltītēm nedevās lejā. Kā atbrauca, tā laukā vairs neiz­kustējās, lika uznest sev ēdienu augšā, svaigu gaisu elpoja uz balkona.

— Kāpēc man šeit jāredz tie paši ģīmji, kas jau institūtā apriebušies?— viņš pirmajā dienā izklāstīja Astrai savu viedokli.— Tad nebija vērts izkaulēt radošu atvaļinājumu. Man jāstrādā, kamēr vēl galva uz pleciem.— Pamanījis, ka meitene neizpratnē raugās uz tukšo galdu, viņš kautrīgi piebiida:— Man maksā algu par domāšanu.

Astra šajā namā ne par ko vairs nebrīnījās. Viens caurām dienām neiztaisnoja pār manuskriptu nolīkušo muguru, otrs cēlās ap pusdienlaiku, toties viņa istabā līdz rītausmai dega gaisma un skanēja soļu dipoņa. Daži devās tālās pastaigās, lai izvēdinātu plaušas un smadzenes, citi nepārtraukti indēja savas iekšas ar nikotīnu un kofeīnu, jo spēja strādāt tikai uzbudinājuma stāvoklī.

«Zini, kad es jūtos vislaimīgāks?» kāds zinātnieks viņai reiz bija atzinies. «Kad būtu jāstrādā, bet es lāpu slinkumu. Tad atpūta sagādā vislielāko baudu. Toties likumīgajā atvaļinājumā parasti garlaikojos un vienmēr paķeru līdzi kādu darbiņu — nerēķinoties ar visiem sievas kreņķiem.»

Cik nebija dzirdēts atpūtnieku sievu pārmetumu un traģisku nopūtu!

«Ja jau tu par sevi nerūpējies, būtu vismaz padomājis par ģimeni. Ko mēs bez tevis iesāksim?»

Vasarā sievas diezgan ātri nomierinājās — rītus pa­vadīja pludmalē, pēcpusdienās lūdza Astru parādīt la­bākās ogu un sēņu vietas. Un prasmīgākas pavadones viņas nebūtu atradušas visā Priežciemā. Tiesa, uz savu slepeno beku plantāciju meitene nevienu neveda, tomēr pilsētnieces mulsa arī gaileņu silos un zemeņu laukos. Pateicības uzplūdā kāda kaislīgā sēņotāja mēģināja iebāzt viņai kabatā salocītu desmitnieku.

«Nopērc konfektes! Un vēlreiz paldies par visu.»

Astra apjuka un rupji atgrūda roku.

«Es dzeramnaudu neņemu!» Viņa pagriezās un pameta sievieti uz meža takas.

Savu rupjību nožēloja nākamajā dienā, kad aizbraukušo atpūtnieku istabā atrada sev adresētu vēstuli un paciņu.

«Nepieminiet ar Jaunu un pieņemiet mazu suvenīru kā talismanu veiksmīgai sēņošanai.»

Vīstoklī bija daždažādiem vārdiem izraibināts trikotāžas krekls ar asinssārtiem burtiem veidotu love sirds rajonā. Kaut arī Astra skolā bija mācījusies vācu valodu, viņa tomēr zināja, ka angliski tas nozīmē mīlestību, bet cerēja, ka māte to nesapratīs, jo ļoti gribējās tūdaļ vilkt mugurā glīto apģērba gabalu.

Šo pirmo dāvanu Astra labi atcerējās tāpēc, ka tās dēļ sākās viņas domstarpības ar māti. Dievbijīgā atraitne, kas svētdienās centīgi dziedāja baznīcas korī, nekādi nespēja samierināties ar to, ka meita staigā apkārt kā tāds pārvietojams afišu stabs, piesaistot ļaužu uzmanību nevis ar tiklumu, bet ar tik laicīgiem reklāmas paņēmieniem. Nesaskaņas pārauga atklātā konfliktā, kad Astra reiz atļāva Oļegam pavadīt sevi līdz mājām un pat aicināja puisi istabā. Nē, tādu apgrēcību māte necietīs, tad labāk izsaukt tā kunga dusmas par cietsirdību pret pašas bērnu.

«Ka viņš kāju pār manu slieksni vairs nespertu — šis gaišmatainais pavedējs! Ja vēlreiz nāksiet kopā, durvis neatvēršu, dievs ir mans liecinieks!»

Toties viņai nebija nekādu iebildumu pret to, ka Astra nekad nepārradās no darba ar tukšām rokām. Treknās viras samazgas noderēja cūka-i, kāds cukura grauds — tru­šiem, zupas kauls — mājas sargam, kurš zivju ķidas jau sen atēdies.

Šķita, ka mātes bardzība ir piespiedusi meitu atgriezties uz pareizā ceļa. Patiesībā Astra tagad katru vakaru pārnāca mājās tikai tāpēc, ka viņas veļas un darbarīku kambarī nakšņoja Oļegs Davidovs. Un tiešām — ko lai ziemas laikā iesāk kinomehāniķis, kuram tajā pašā Priež- ciemā paredzēts arī dienas seanss? Nav jēgas dzīt mašīnu četrdesmit divus kilometrus līdz rajona centram un atpakaļ.

«Tā būtu valstiski nepareiza pieeja,» viņš starp diviem skūpstiem vārdoja Astru, cenzdamies maskēt savus in­tīmos mērķus. «Laid mani iekšā un paliec arī pati, es tev pāri nedarīšu.»

Iespējams, ka Astra būtu palikusi, ja šajā brīdī neizjustu līdzību ar tik bieži apdziedāto Ķemermiestiņa Anniņu. Pa­gāja vēl mēnesis, pirms viņa saprata, ka apsviedīgais kinomehāniķis, kas it kā rūpējās tikai par personiskiem labumiem, būtībā ir pāraudzis bērns bārdaina milža izskata. Bērns, kurš savās klejotāja gaitās meklē nevis piedzīvojumus, bet vienīgi laimi. Gribēdama viņam to sniegt, Astra pati kļuva laimīga.

Oļegs bija pirmais vīrietis viņas dzīvē, un Astra ļoti cerēja, ka arī vienīgais. Tapec jadara viss, lai patiktu puisim. Lāsumaino seju ar uzrauto degunu nepārtaisīsi, bet rudajiem matiem gan var piešķirt ugunīgu spīdumu un nogriezt laucinieciskās peļastes. Tāpat vairs nedrīkst ģērbties, kā pagadās.

Pirmo dāvanu Astra saņēma pret savu gribu. Taga<l viņa rīkojās viltīgāk: draudzenes zināja stāstīt, ka at- pūtnieces bieži notērē apkārtējos universālveikalos pēdējas kapeikas, pat atpakaļceļa biļetes naudu, un tad lēti pār­dodot šo to no atvestajām drānām.

«Vai tad šī kleita ir labāka par to, ko jūs vakar valkājāt?» aicinata apbrīnot kārtējo pirkumu, Astra naivi vaicāja.

«Labāka? Diez vai. Bet katrā ziņā citāda,» skanēja atbilde. «Ja gribi sev piesaistīt vīrieti, jābūt allaž mainīgai. Mans vīrs, piemēram, to pat "nepamana, bet zemapziņā jūt, ka pēc katra mana pirkuma viņam darīšana ar citu sievieti. Un tas laulības dzīvei nāk tikai par labu, tici manai pieredzei.»

5o pamācību Astra iegaumēja, un drīz arī viņai piemetās mūsdienīgā pirkšanas un pārdošanas sērga. Džinsu bikses nomainīja pret baltām stilbenēm, kas sniedzās tikai līdz ikriem, burtiem izrakstīto kreklu — pret batikota auduma blūzi, rūtainus brunčus — pret zvanveida svārkiem. Vie­nīgi no augstajiem papēžiem vai platforrnenēm viņa ne­šķīrās nekad, jo baidījās līdzās Oļegam izskatīties smiek­līga-

Oļegs labprāt ļava sevi lutināt. Apzinādamies, ka sie­viešu vēlību viņam nodrošina neprecēta puisieša stāvoklis, viņš negribēja zaudēt priekšrocības un jau iepazīšanās brīdī mēdza brīdināt:

«Zvērināts vecpuisis bez jebkādiem precību nolūkiem.»

Arī Astrai viņš pirmajā kopējā pastaigā gari un plaši izklāstīja uzskatus par mīlestības brīvību, kuru nedrīkst ierobežot dzimtsarakstu nodaļā apzīmogoti dokumenti. Ru­nāja par jūtu .notrulināšanos ikdienas rutīnas ietekmē, par romantiku un dvēseļu unisonu, kas neatzīst biro­krātiskus šķēršļus. Nomierinājis sirdsapziņu, Oļegs ņēmās risināt praktiskus jautājumus un jau otrajā viņu sakaru nedēļā izgādāja meitenei biļešu pārdevējas un vietu ierā- dītājas darbu. Tagad Astra, varēja ar' pilnām tiesībām četrreiz nedeļa palikt «Magnolijā» pa nakti, bet kino­mehāniķis — bez kautrēšanās notiesāt par viņas papildu algu nopirktos gardumus.

…Pirms Astras izprašņāšanas Gunta un Voitkuss nolēma ievākt par meiteni šādas tādas papildu" ziņas no sava stāva apkopējas — kāpēc gan neizmantot viņas garo mēli, ja tādējādi būtu iespējams atrast kopīgu valodu ar lie­cinieci? Un šajā sarunā tūdaļ uzpeldeja Oļega Davidova vārds.

«Tā nabaga zoss pat nenojauš, ka šim katrā ciemā pa brūtei. Tikai pucējas un tērē pēdējo grasi, lai izdabātu garajam tēvainim. Ek, būtu es divdesmit piecus gadus jaunāka, gan zinātu, kā aplauzt viņam ragus…»

Pusmūža apkopēja lepni izpūta kuplu dūmu, izlingoja cigareti pa atvērto logu un tūdaļ iesprauda zeltzobainajā mutē jaunu smēķi.

«Citādi te var nosprāgt aiz garlaicības… Bet direktors kā tāds niķīgs puika—jāsēž no septiņiem līdz trim, ja nav ko darīt, ķeriet mušas. It kā mājās negaidītu darbs…»

«Šo to laikam piepelnāt ar veļas mazgāšanu,» Voitkuss, kurš bija izmantojis viņas pakalpojumus, mēģināja aiz- dambēt vārdu plūdus.

«Cik tad? li kā jūs nezinātu, ko tagad maksā vis­parastākie suļķi… Būtu man Astras gadiņi, es arī mācētu atrast izdevīgu robu. Tikai vienreiz man paveicās izgriezt viņai pogas. Kad te dzīvoja tāds pusjucis pindzelmanis, kurš par diviem rubļiem stundā vervēja modeļus. Viņa baidījās, ka būs jāpozē pa pliko, un nepieteicās. Bet kas man — nav jau žēl, ka tikai samaksā! Un ko domājat? Šis mani pielika pie tīklu lāpīšanas un pat nepieskārās. Notupās pa labu gabalu un vienā laidā mālēja… Tik priecīgu viņu mūžsen netiku redzējusi…»

«Kādā veidā Astra piepelnās?» Gunta taujāja.

«Tāpat ka mēs, pārējās,» apkopēja izvairīgi atbildēja. «Nes ārā visu, kas nav pienaglots… Jūs pat iedomāties nevarat, kādu mantu šie profesori met laukā — no tukšām pudelēm un makulatūras vien varētu izdzīvot. Viņai tas ķinītis arī šo to ienes — aizmirst noplēst biļeti, un trīs­desmit kapeikas ķešā kā likts. Un vispār — meitietis, pil­nīgi galvu pazaudējis, darīs visu, ko tas bandīts gribēs.»

Vai kāds brīnums, ka viņiem par Astru bija radies pavisam nelāgs priekšstats? Pirmajā mirklī negribējās ticēt,, ka meitenīgā rudmate, kas ar adīkli sēdēja vien­padsmitā stāva atpūtas istabas atzveltnes krēslā, ir nule aprunātā vējgrābsle. Vasaras raibumi, zilo acu naivā izteiksme, aizkustinoši zobos iekostā apakšlūpa, sakrustoto kāju nobrāztie ceļgali—labāku tipiska lauku skuķa mo­deli mākslinieks šajā namā nez vai būtu atradis, pieglezno klāt pļavmalu, un bilde gatava, turklāt objekts daudz pateicīgāks par lejas tenku vāceli.

—  Ko tad jūs, Astriņ, tik jaukā laikā pa istabu dzī­vojat?— Saša sāka risināt valodas.— Adīt var arī pie­saulē.

—  Nevar,— Astra neslēpa īgnumu.— Manējie šodien tādi kā prātā sajukuši. Vajadzētu skriet kā uz rumulēm, bet šie ieslēgušies. Kundziņš aizliedza uzkopt, Taļimovs atkal nelaiž iekšā, pat vecais Vobļikovs ir atteicies no rīta pastaigas un pieņem apmeklētājus. Gatavais trako- nams…

—  Jo labāk,— Gunta nesaprata Astras raizes.— Es jūsu vietā sen būtu gabalā.

—  Tāpēc ka jūs manā vietā nestrādājat.

—  Vai tiešām uzskatāt šo darbu par sevis cienīgu?

—  Manam vecākajam brālim ir universitātes izglītība, bet kadru uzskaitē viņu sauc par kalpotāju. Es esmu beigusi vidusskolu, un man nākuši klāt veseli divi burti. Apkalpotāja — skan pieklājīgi, nekādas vainas.

—  Bet tā taču nav specialitāte. Man, piemēram, netīkas uzkopt pat savu istabu.

—  Redzat nu! Tātad vajadzīgs kāds cits, kas to darītu. Un man sagādā prieku štrādāt citu labā. In­ternātskolā mani sauca par mūžīgo dežuranti…— Astra pasmaidīja.

—  Vai arī tur jūs par tadu nākotni vien sapņojāt?

—  Sapņi ir pārāk cēls vārds. Visas mēs sapņojam kļūt par aktrisēm vai ārstēm, bet pēc tam strādājam par pārdevējām un uzskaitvedēm. Jūs laikam arī cerējāt kļūt par tādu gudru sievieti detektīvu, kādu nesen rādīja filmā… Tā jau nav, ka man nebija izvēles. Aicināja mācīties kursos, tomēr tas nozīmētu atkal dzīvot prom no mājām. Un es bez jūrmalas nevaru, smoku nost,

kaut reizi dien;-, : līdz kāpām… Nekad neesmu sapratusi, kādēļ cilvēki tā tiecas uz pilsētu — kādu laimi viņi tur meklē? Es grasos atrast savu laimi šeit.

Voitkuss grozīja galvu te uz vienas, te uz otras sievietes pusi. Sava taisnība abām, bet viņš par sievu gan ņemtu drīzāk meiteni ar Astras uzskatiem, lai ari tāds vecmodīgs raksturs nesolītu rožlapām kaisītu kopceļu. Iejaukties strīdā likās bīstami, jo vairāk tāpēc, ka šādās reizēs sievietes diezgan negaidīti mēdz apvienoties pret stipro dzimumu.

— Vai šī šalle arī ir viens no jūsu pakalpojumu vei­diem?— viņš norādīja uz Astras rokdarbu. — Kādam atpūtniekam?

—  Nevajag apcelties, lūdzu! Neko tādu neesmu jums nodarījusi.

—  Dāvana Oļegam?— Gunta piedāvāja pamieru.

Astra, virpinādama adatas, pamāja ar galvu.

—  Skaties tikai, lai nav jāgatavo pūrs sīkajam. Šo­dienas vīriešus ar tādiem paņēmieniem nepiesiesi.

—  Un ja es nemaz negribu viņu piesiet?—Astra pēkšņi iespītējās.— Ja es gribu viņu tieši tādu — kas ierodas, lai dalītos ar mani priekos, un pazūd, kad sākas atplūdi? Ja es viņu pārāk mīlu, lai uzbāztos ar savām prasībām?

—  Vakar pēc kino viņš palika pie tevis?— Gunta lietišķi vaicāja.— Viņš taču bija tavā kambarī, kad pārnāca Kun­dziņš, vai ne?

—  Bija. Kas tur ļauns, es nesaprotu! Vai māte jūs uzrīdījusi man kaklā?

Juzdams, ka saruna atkal draud nokļūt strupceļā, Voit­kuss metās starpā:

—  Dievs ar viņu!… Mūs interesē tikai manuskripts, kuru Kundziņš savā aizmāršībā kau kur iegrūdis. Vai neesat to vakar,redzējusi?

—  Ko jūs, es pat neuzdrošinājos paskatīties uz viņa pusi. Kad izskrēju gaitenī, man nekas nebija mugurā, tikai tas īsais uzsvārcis. Bet aiz durvīm vesela vīriešu kompānija. Labi, ka nedega lielā gaisma, citādi būtu tūdaļ aizmukusi. Atslēdzu Kundziņa durvis un aizšmaucu atpakaļ. Ļoti baidījos, ka tik Oļegs nepamostas.

—  Viņš gulēja, kad atgriezāties?

— Viņa vairs nebija. Bet es neuztraucos. Aukstās naktīs Oļegs šad tad nobrauc lejā un padarbina motoru, lai radiatorā nesasalst ūdens.

—  Cik ilgi viņš bija prom?

—      Nepateikšu. Kad viņš ir blakus, man vienmēr ļoti ciešs miegs,— Astra, kā atbalstu meklējot, lūdzoši uz­lūkoja Guntu.— Oļega paspārnē jūtos tāda aizsargāta… Nogulēju līdz pašam rītam, un tad jau viņš vairs nedrīkst te būt, jau ar pirmajiem gaiļiem direktora vietnieks sāk apgaitu… Paskatījos pa logu, mašīnas arī nav, tātad viss normāli.

—  Tu uzskati par normālu, ka viņš pazūd neatvadī­jies?— Gunta nenocietās nepajautājusi.

—  Kāpēc jūs viņu tā neieredzat? Drīz būs dienas seanss, un tur mēs satiksimies.

…Rītos lauku cilvēku pat ar mietu uz kino neaizdzīsi. Par tādām izpriecām var domāt tikai pēc tam, kad aprūpēti lopi un apdarīti darbi mājā un dārzā. Tāpēc Oļegs parasti izsludināja seansu pulksten trijos, bet sāka pusčetros, kad zuda pēdējā cerība, ka vēl kāds varētu ierasties.

Filmas rādīja Priežciema vecajā tīklu šķūnī, kas stāvēja tukšs kopš tiem laikiem, kad piekrastes brigāde ar mo­torlaivām un visām spailēm bija pārcēlusies uz jauno ostu Līčupīteš grīvā. Tagad šķūnī bija iekārtota skatītāju «zāle» ar ekrānu, ducis solu rindu un paaugstinājumu telpas galā, kur nelielā, ar azbesta plāksnēm apsistā būdā atradās projicēšanas aparatūra.

Pat vispopulārāko filmu demonstrēšanas reizēs solos sēdēja tikai bērni. Sievietes un nedaudzie vīriešu kārtas apmeklētāji no mājām nesa līdzi krēslus un nolika tos, kur pagadās. Ja jau skatīties, tad ar ērtībām, četrdesmit kapeikas ir nauda. Un Oļegs atļautu arī lielākas vaļības, ja vien tas palīdzētu piepildīt zāli,— viņa izpeļņa bija atkarīga no plāna.

Šoreiz skatītāju pieplūdums bija visai niecīgs. Pat trekni ierāmētais filmas žanra apzīmējums «melodrāma», kas parasti atvēra zvejnieku sievu asžļru. slūžas un naudas­makus, nespēja konkurēt ar pirmās saulainās dienas aici­nājumu, un Astra, sēdēdama tieši uz robežas starp šķūņa kapličas vēsumu un dabas atmodas siltumu, jau uzdro­šinājās cerēt, ka nepārdos nevienu biļeti. Tad varētu atcelt seansu un piedabūt Oļegu aizbraukt uz murķeļu vietām. Sēņu, protams, vēl nebūs, bet vai tas ir galvenais? Pastaigāsies pa mežmalu un izbaudīs kluso laimi, kas atsver visas kaislības filmas varoņu gaumē.

Kā par spīti, atskrēja divi bezmaksas biļešu vecuma zeperi, nolika uz galda saņurcītu rubli un sauju kapara monētu.

—  Vecāmāte drīz būs klāt, lūdza bez viņas nesākt.

—  Tad jau manīs,— Astra nenoteikti atbildēja un pa- gaidam naudai nepieskaras.

Cerības galīgi izkūpēja, kad meitene ieraudzīja kino­teātrim tuvojamies Kundziņu, kurš nekad neizlaida nevienu filmu. Kāpēc viņš nebija vakar atnācis? Tad šodien ne­sāpētu galva un nevajadzētu slēpties no saules… Bet varbūt Rūta atrunās, viņa nekad neskatījās filmas, vai tiešām neaizvilks Kundziņu prom?

Viņi pirmoreiz gāja zem rokas, un pēc visiem- šiem vientulības gadiem Kundziņš, kuru sieva ari šajā ziņā nebija lutinājusi, apzinājās, cik jauki just blakām cilvēku. Cilvēku, kas grūtā brīdī atnāk mierināt un arī pēc pus­dienām nepamet viņu vienu. Ja tagad pēkšņi vēl atrastos manuskripts, Kundziņš uzskatītu šo dienu par laimīgāko savā dzīvē.

—  Nu, kā lai jums to pasaku?— viņš mēļoja.— Auto­matizācija nav pašmērķis, tā nenesīs cilvecei bezdvese- liskuma briesmas, no kurām jūs tā baidāties. Drīzāk otrādi — atraisīs radošos spēkus. Ta nenomāks cilvēku, bet atbrīvos… nu,- kaut vai mūsu mīļo Astriņu. Tas vien­kāršāk par vienkāršu: viens automāts par attiecīgām kapeikām izsniegs žetonu, un ieejot to iemetis… Katrā metro stacijā ir šāda automatizācija, kāpēc to nevarētu ieviest arī šeit?

—   Un es cerēju, ka pabeigsiet disertāciju un vismaz līdz mēneša beigām aizmirsīsiet vārdu «automatizācija»… Kāpēc laupīt cilvēkiem personīgās saskares prieku,— Ruta iebilda.— Es pat pieļauju, ka tas ekonomiski izdevīgi, un tomēr — nē, pat trīsreiz nē! Jusu nozares dižgari spējīgi daudz ko izgudrot — konveijerus, pa kuriem gar mūsu galdiņiem slīdētu šķīvji ar ēdieniem. Bet es gribu, • lai tās kotletes pienes klāt Aina, ar mīļu smaidu novēl labu ēstgribu un katrreiz nosauc tās citā vārdā — par maltu bifšteku, šniceli vai brizoli. Pašapkalpošanās vei­kalos es neprotu iepirkties — labāk pastāvu rindā, bet man ar kādu jāaprunājas. Arī tagad patiktos pārmīt dažus vārdus ar Astru — apjautāties, vai vērts skatīties šo filmu, kaut gan labi zinu, ka tā ir draņķis, palūgt viņai, lai ierāda labāku vietu…

—  Tad jūs esat ar mieru?— Kundziņš nopriecājās.

—  Viktor, mīļais draugs, tādu upuri no manis gan neprasiet, šajā kinomākslas templī jūsu disertāciju taču neatradīsim, vai ne? Kāda tad jēga atkal ieslēgties četrās sienās? Jūs šodien, ja nemaldos, vēl neesat bijis pie juras, bet diena ir vienreizēji skaista…— Viņa uzlūkoja Kundziņu un atskārta, ka tas pat lāgā neklausās.— Galu galā tā ir jūsu darīšana, bet pasakiet vismaz — kāpēc katru vakaru, kopš esam pazīstami, kā pielīmēts sēžat ķinītī? Laikam iemiegat pēc piecām minūtēm, atzīstieties!

— Maskavā netieku. Tur iebraucēji izpērk visas biļetes.

—  Maskavā daudz ko nevarat, piemēram, pavadīt laiku kopā ar mani… Bet es jums kaklā nekaros, ejiet vien, aizmirstiet visas savas nepatikšanas.— Viņa izrāva roku no Kundziņa elkoņa slazda un tik strauji devās prom, ka gandrīz uzskrēja virsū Guntai un Voitkusam.— Arī jums es ieteiktu velti netērēt laiku!

Šis ne ar ko neattaisnotais sašutuma izvirdums patiesībā bija pirmais solis ceļā uz kapitulāciju — vai tad viņa nesaprata, ka dažiem cilvēkiem pēc intensīva garīga darba nepieciešama atslodze, ko sniedz pārcelšanās citā pasaulē? Pati tieši šī iemesla dēļ uz kino negāja — gribējās iz­slēgties no ikdienas vides, no ieraduma analizēt režijas paņēmienus, operatora meistarību un aktieru sniegumu. Kundziņā Rūtu visstiprāk pievilka bērnišķīga atklātība, kas reizēm robežojās ar vientiesību un pēc kinoaprindu izsmalcināto intrigu pārsātinātās atmosfēras ļāva justies pilnīgi atraisītai. Arī tagad aizkustināja viņa apmulsums, tomēr spert vēl vienu soli viņai negribējās —tas līdzinātos galīgai sakāvei. Un Rūta atstāja viņu.

Pie ieejas radās negaidīti sarežģījumi. Astru mulsināja fakts, ka viņas stāva zinātnieks, savā veidā pašu cilvēks, gandrīz trīs stundas kā gailis uz laktas tupēs uz šaura sola, turklāt par savu naudu. Vēl aizmigs un nogāzīsies… Un meitene uzstājīgi piedāvāja Kundziņam savu krēslu, no kura viņš tikpat enerģiski atteicās.

Atstājis Guntu pie durvīm, Voitkuss uzkāpa kinome- hāniķa valstībā. Šķita, ka vīriešu saruna būs īsākais ceļš uz vaļsirdību.

Oļegs Davidovs bija varbūt sprīdi īsāks par apmeklētāju, bet izskatījās daudz raženāks, jo ar saviem svarcēlāja pleciem piepildīja visu šauro telpu starp aparātiem un filmas kārbu piramīdu. Zem melnās ādas žaketes un tikpat cieši pieguļošajām melnajām biksēm bija jaušama ikviena muskuļainā ķermeņa kustība, un no muguras va­rēja rasties iespaids, it kā pustumšajā būdā rosītos gaiš­matains nēģeris. Kādu laiku Saša vēroja mehāniķi un, nekā viņa darbā nejēgdams, tomēr nosprieda, ka puisis ir īsts speciālists — tik mērķtiecīga likās katra kustība.

Beidzot Davidovs pagrieza galvu un draudzīgi uzlūkoja apmeklētaju.

—  Atnāci izpētīt, kā rodas pasaules septītais brīnums?

Balss skanēja mazliet aizsmakusi, bet nepauda ne ma­zāko pārsteigumu — acīmredzot laukos šādi apciemojumi ietilpa kinomehāniķa darba ikdienā. To apliecināja Oļega nākamie teikumi:

— Neceri — no mākslas te nav ne smakas. Tīrā tehnika. Un pārcilvēciskā izturība. Gribi vai negribi, jāskatās — kaut pašam līdz kaklam un pirksti tā vien niez sajaukt daļu secību, kā to darījām, kad vēl braucu uz kuģiem. Zini, kas mūsu profesijā galvenais? Pareizais fokuss, rupji izsakoties — asums. Un, protams, plāns.

— Tas taču nav atkarīgs no tevis,— Voitkuss labprāt ielaidās sarunā.— It kā tu pats uzņemtu filmas… Jārada tas, ko tev dod.

— Ja es ņemtu tikai to, ko man mēģina iesmērēt, sen jau būtu pakāris zobus vadzī,— pierādīdams pretējo, Da­vidovs plati pasmaidīja.— Kases gabalus grib visi. Taču katram no mums ir savs triks — fokuss, krievu valodā izsakoties.

—  Kāds ir tavs slepenais ierocis?— puisis Voitkusam iepatikās arvien vairāk.

—  Psiholoģija. Žēl, ka tas stingri aizliegts, citādi no­mainītu pusi nosaukumu — un zāle būtu pārpildīta. Pret skatītājiem jāizturas ar cieņu, tad viņi brīvprātīgi atva­dīsies no savam kapeikām un vēl paldies teiks. Kas zinātniekam svarīgāk — laiks vai nauda? Nu lūk! «Mag- nolijā» es vienmer izsludinu pagarinātu seansu, galu galā tām dokumentālajām filmām ari jānokļūst līdz tau­tai… Šie sten un pūš: nav laika, jāstrādā. Vai tad es nesaprotu, bet man arī darbs un kases plāns. Un te stājas spēkā matemātikas likums par saskaitāmo vietu maiņām — vai nav vienalga, kurā galā pagarināt seansu? Svarīgi, lai nemainītos ienākumu summa. Un es rādu vispirms mākslas filmu, pēc tam apmaksātās piedevas. Kam nav laika, lai iet prom, izeja par brīvu. Tu pat iedomāties nevari, kā šis racionalizācijas priekšlikums palīdz dzīvot! Un visa pamatā — psiholoģija.

—  Bet ja zālē nepaliek neviens?

— Tad ietaupu arī elektroenerģiju. Par to tāpat pie­nākas prēmija.

—  Un pusstundu ātrāk tiec pie savas sirdsdāmas…—

Voitkuss pasmaidīja un nolēma, ka pret tādiem pārkā­pumiem gan nekad nekaros.

Davidovs nedomāja ne liegties, ne protestēt pret tādu jaukšanos privātās dzīves jautājumos. Drīzāk otrādi, likās — viņš jūtas glaimots.

—  Kas vainas, kamēr jauni mēs? Astra apgalvo, ka latvieši visu protot attaisnot ar dziesmu tekstiem. Ikvienam ne tikai sava daina, bet arī savs moto.

—  Tūlīt tu mēģināsi man iestāstīt, ka tāds dzīvesveids tevi pilnīgi apmierina.

—  Protams. Dienestā gandrīz divus gadus biju kā piesiets pie kuģa. Toties tagad redzu pasauli divkārši — dabā un uz ekrāna. Filmās ceļo ar fotoaparātiem ap­kārušies pensionāri, es gribu baudīt dzīvi ar savām acīm, nevis caur kameras objektīvu. Gan pienāks stundiņa, kad pašam negribēsies kustēties no mājām ārā un ģimenes miera ķīla būs televizors…

—  Iznāk, ka tev tas romāns ar Astru nav nopietns… Žēl, otru tādu meiteni būs grūti atrast.

—  Klausies — tevi Astra sūtījusi, vai?—Davidovs beidzot attapās apvaicāties.— Tu esi viņas aģents, atzīsties!

No atbildes Voitkusu izpestīja Guntas balss:

—  Ei, jūs tur, vīrieši! Astra lūdza pateikt, ka varēs sākt pēc desmit minūtēm. Pārdotas trīsdesmit divas biļetes. Tik ziķerīgu meiteni redzu pirmoreiz mūžā, īsts velna pulveris! Un tik smukiņa…

Pamanījis, ka Davidova seja kļūst arvien drūmāka, Voitkuss enerģiski aprāva Guntas jūsmīgo tirādi:

—  Izbeidz! Un, ja es tev, Oļeg, tagad jautāšu, kur tu naktī noziedēji, tad arī vienīgi tāpēc, ka šai pašā laikā vienam zinātniekam nozudis manuskripts. Un, lai tu nedomātu, ka esam ieradušies izspiegot tavas mīlas dēkas, izpaudīšu vēl vienu noslēpumu: kad neatpūšamies, tad abi strādājam milicijā. Skaidrs?

—  Kur nu vēl skaidrāk,— Davidovs it nemaz neap­mulsa.— Jūs pārbaudāt kinomehāniķa versiju… Diem­žēl — lai cik tā liktos vilinoša, tomēr ir tikai visprimitīvākā sagadīšanās. Pat acīs neesmu redzējis ne jūsu zinātnieku, ne viņa manuskriptu. Un, ko nevar celt, to nevar arī nozagt,— viņš paspīdēja ar pārfrāzētu idiomu.

—  Tomēr jāpārliecinās par tavu alibi.— Voitkuss ne­maldīgi juta, ka juridiskā terminoloģija Oļegam pa prā­tam — viņš pazina to no kriminālfilmām.

Patiešām, daudz netielēdamies, kinomehāniķis pastāstīja par savām tālākajām naktsgaitām.

— Jā, izslīdēju no Astras kambarīša. Ceļš uz liftu bija brīvs, un es nobraucu lejā. Gribējās mazliet pasildīt motoru, lai no rīta neniķojas, naktis vēl aukstas. Un tur viens nelaimes putns jau priekšā — Zozīte. Zāģē un zāģē, bet nevar iedarbināt savu glauno ārzemju dampi. Sākumā domāju, ka pārsūknējusi benzīnu. Pēc kāda laiciņa pats izmocījos. Velti mīlēts — kā nepielec, tā nepielec, un ej nu tumsā saproti, vai aizsērējusi dīzīte vai ūdens kādā caurulē sasalis. No ievilkšanas arī nekāda labuma, beidzot vajadzēja aizšlepēt Zozīti līdz pašām mājām. Un tur noņēmos līdz rītam, kamēr atradu īsto vainu… Nav manā dabā atstāt darbu pusratā.

— Bet atstāt sievieti neziņā? Tas jūsu kavaliera godam nerīvē kanti?— Gunta viņam uzklupa.

—  Kāpēc atteikties no izdevīgas haltūras?— kinome­hāniķis neveikli taisnojās.— Vietējais meistars vispār bai­dās pieskarties tam ārzemju vāģim. Un kājām Zozīte nespēj izskriet tādu gaisa gabalu.

— Tu esi drošs, ka nekādus citus pakalpojumus Zozītei nesniedzi?— šādā divdomīgā jautājumā Voitkuss ietērpa pret bufetnieci vērstās aizdomas.

Jā, Džozefīnes vārds šajā lietā uzpeldēja visdažādākajās sakarībās, un būtu tuvredzīgi noliegt, ka viņai bija ne tikai izdevība piesavināties bārā aizmirsto manuskriptu, bet, ja tam patiešām ir valsts noslēpuma raksturs, arī iespēja nogādāt disertāciju uz ārzemēm, izmantojot par starpnieku savu draugu tālbraucēju jūrnieku, kura mašīnā pati vizinājās.

Netīrā sirdsapziņa lika Davidovam uztvert jautājumu burtiski.

—  Un tomēr jūs esat Astras aģenti. Godīgi sakot, ja man nebūtu bail no viņas greizsirdības, šodien pat vestu uz dzimtsarakstu nodaļu…

— Kā tu domā, viņam kaut kas bija ar jūsu sirdsmīļo Džozefīni?— Gunta vaicāja Voitkusam, kad viņi jau soļoja pa Priežciema vienīgo ielu.

Voitkuss pasmīnēja, tomēr neatbildēja. Patlaban bija svarīgi tikt skaidrībā par kinomehāniķa paskaidrojumiem.

Ar visām nejaušajām sakritībām tie skanēja it kā ticami. Bet tikai «it kā». Galīgā atbilde būtu jāmeklē Oļega raksturā, kurš pagaidām šķita visai pretrunīgs. Acu iz­teiksme, Davidovam runājot par Astru, lika domāt, ka viņš meiteni iemīlejis no sirds un tīšuprāt izgudrojis stāstu par naksnīgo mīlas dēku, lai slēptu to, kas saistīts ar Kundziņa manuskriptu. Viņa paskaidrojumu pirmo pusi, protams, varēs pārbaudīt, bet diez vai Džozefīne ielaidīsies sarunās par savu intīmo dzīvi. Tatad atkal jāpaļaujas uz nojautu un cilvēku pazīšanu… Ar ko bufetniece ieka­rojusi vīriešu simpātijas? Ar smaidu, ar gluži vai neiz­sīkstošu asprātību straumi, ar gatavību iedzert kādu lāsi, ar divdesmit četru stundu kredītu, ko viņa allaž labprāt atvēra pat mazpazīstamiem atpūtniekiem. Par to viņai piedeva ieradumu ieliet alkoholiskos dzērienus bez mērglāzites un gandrīz nebaudāmo gaišbrūno dziru, ko pat optimistiski daltoniķi nedēvētu par pupiņu kafiju.

—  Varbūt beidzot pateiksi, uz kurieni ejam?— nesa­gaidījusi atbildi, Gunta nepacietīgi jautāja.

—  Atmaskot laupītāju ar rētu uz labās rokas īkšķa.

«Magnolijas» projekta autori bija izvēlējušies Priež-

ciemu galvenokārt tāpēc, ka atšķirībā no citiem zvejnieku ciemiem šoseja meta slaidu līkumu ap māju puduri lielās kapas piekāje. Bet, tāpat kā citur, arī šejienieši bija sacēluši savus mitekļus gari stieptā virtenē vienīgās ielas abās pusēs, precīzi atveidodami līča krasta ieliekumu. Pēdējos gados tika apbūvētas arī lankas, kas stiepās līdz pašam liedagam, neatstājot brīvu ne šaurāko, celt­niecībai noderīgo zemes strēmeli. Ap augstceltni kā rieksti, kas no lazdas tālu nekrīt, atradās kopmītne un dažu turīgāku darbinieku vasarnīcas. Viens otrs celtnieks tāpat bija laidis saknes Priežciema smilšainajā augsnē, vakaros un nedēļas nogalēs likdams lietā darbalaikā ietaupīto enerģiju un būvmateriālus. Šis tas bija atlēcis arī zvej­nieku ģimenēm, un tagad vai katru sētu, reizēm diemžēl izjaucot etnogrāfisko harmoniju, izdaiļoja silikātķieģeļu un putu betona piebūves, jumtistabas no spundētiem dēļiem un dekoratīviem paneļiem, no armatūras sametināti žogi, aiz kuriem varēja saskatīt īpašnieka radu un paziņu par lapenēm nosauktos vasaras mājokļus.

Arī pati iela bija pārmainījusies līdz nepazīšanai. Pār­vērtības skāra ne tikai ar asfaltu noklāto brauktuvi, no kuras motorizētie satiksmes līdzekļi sen bija padzinuši pajūgus un divriteņus, bet vēl lielākā mērā ietves, pa kurām tagad kustējās bikšainas sievietes, jaunekļi sie­višķīgi izrakstītos kreklos, skuķēni šortos un garmataini puišeļi augstpapēžu puszābakos. Tomēr šī unificētā mode bija tikai ārējā «Magnolijas» ietekmes izpausme, daudz- krasāk tā iezīmējās sadzīves tikumu plāksnē, kur ma­teriālais stimuls arvien biežāk kļuva par noteicošo rīcības motīvu.

Gunta pirmā sajuta dūmu smaku. Pagrozīja galvu uz visām pusēm, ievilka gaisu nāsīs, tad noradīja uz iegarenu, sarkanu ķieģeļu ēku.

—  Tur! Vējš visu laiku maina virzienu, tāpēc pagājām garām.

—  Tev gan ir deguns! Mazs, bet nemaldīgs. Tavā vietā es ietu uz parfimērijas fabriku par ekspertu.

—  Cik var liet?… Paskaties labāk, ar kādu joni tuvojas šis melnais mākonis. Ka tik neuznāk negaiss.

—  Par agru pat mūsu kosmiskajā laikmetā. Drīzāk cīruļputenis…— Voitkuss apstājās pie atvērtajiem vārtiem un ņēmās bungot pie pastkastītes ar māju nosaukumu «Raubiņi».— Saimniek, atsaucies!

Atskanēja ķēdes žvadzoņa un skaļas rejas. Pārvarējis nepatiku, Voitkuss iegāja sētā un pēc dažiem soļiem ieraudzīja aiz mājas stūra baltā dūmu mutuli tinušos namiņu, ko veidoja kopā saslietas vidū pārzāģētas airlaivas puses. Kūts priekšā piesietais melnais suns bezspēcīgā niknumā atkal un atkal grasījās mesties virsū un ik reizi, važas apstādināts, slējās pakaļkājās. Beidzot pa­rādījās saimniece.

—  Nav vēl nožāvētas, nav vēl,— atņēmusi Voitkusa labdienas un pat neapjautājusies par apmeklējuma mērķi, viņa paziņoja.— Atkāpiet pēc stundiņas vai atstājiet naudiņu. Ja jūs no lielās mājas, mans vecais pēcāk aizvedīs.

— Vai viņš mācēs atrast?—Voitkuss it kā šaubījās.

—  Kurš vīrietis tad nezinās ceļu uz krogu? Tāpēc saku — atstājiet naudiņu man.

Ir sievietes, kuras līdz sirmam vecumam saglabā kād­reizējā glītuma iezīmes. Raubiņu saimniece sava gada­gājuma ļaužu vidū laikam nekad nebija izcēlusies ar īpašu skaistumu, tomēr šai pusmūža sievietei piemita pievilcība, kuras pamatā ir labestība. Spriežot pēc apģērba, viņa vēl nesen bijusi krietni slaidāka, bet tad bija uz- barojusies apmēram par divdesmit iiekiem kilogramiem. Tas droši vien bija noticis tik strauji, ka viņa joprojām nevēlējās samierināties ar šo bēdīgo faktu un joprojām valkāja līdzšinējās kleitas. Bet kaut kur tiem taukiem jāpaliek, tāpēc brunči bija uzrāvušies virs apaļīgajiem ceļgaliem un atgādināja no modes izgājušos minisvārciņus. Pašauro vilnas jaku viņa bija atstājusi nesapogātu, tomēr nemitīgi centās savilkt malas pār kuplajām krūtīm.

Raubiņienes zilās acis raudzījās pasaulē jautri un ar tādu kā izaicinājumu: «Tāda, raugiet, esmu, ņemiet par labu…»

Voitkuss necieta zivis no tās tālās bērnības dienas, kad viņu ar kaklā iestrēgušu karpas asaku veda uz slim­nīcu. Pat nēģus neēda. Tomēr izvilka naudasmaku — gan draugi notiesās.

—  Baidaties, ka viņš tur notrieks visu lomu?

—  Mans vīrs? Kā jūs varat tik nesmuki izrunāties! — Raubiņu Lavīze aizstāvēja ģimenes godu.— Nu, iegriežas, kad tur parādās tas ārzemju bairītis vai Džozefīne izgādā kādu citu smalku pamielojumu. Izskalo rīkli un allažiņ pārnes man kādu šokolādes konfekti.

—  Iznāk, ka jūs nemaz nenolādat lielo māju?

—  Pasarg dies! Vai tad var nolādēt cilvēkus, kas no tālienes brauc pie mums atpūsties? Un cik ilgi ciems būtu izdzīvojis tumsonībā? Pat uz bodi bija jāskrien seši kilometri. Pašas bērns, kamēr skolā gāja, tikai pa svētdienām mājās rādījās. Bet tagad dzīvo pie mums — strādā lielajā mājā par elektriķi, arī vedekla iekārtojusies darbā… Agrāk aiz vientulības gribējās vai kārties augšā, nu mājās man vismaz ir ar ko paru­nāties — i mazmeita, i lopiņi…

—  Uz mata kā Amerikā, kad atklāja zelta āderi,— Voitkuss zobojās.

—  Vai nu gluži zelta? Tā tērēšana reizēm gan lielāka par visiem labumiem. Bet cenšamies, un tas arī uztur pie dzīvības. Mans vecais lai. Pirms pieciem gadiem par ģikti vien zūdījās, pat nejaudāja piecelties, kad tupeņi nāca rokami. Tagadiņ viņu tai pensionāru posmā iecēla priekšnieka kārtā, un nu tīri žirgts šiverē. Šorīt vēl pa tumsu aiztarkšķināja.

—  Un ko pārveda?

—  Uz laika maiņām kūrs jau nekad nav tukšs,— saim­niece izvairīgi atbildēja.— Ko tad jūsējā tuvāk nenāk, no Lāča nav ko drebelēties, tam tikai tā balss tāda parupja…

Saimnieces rokas mājiena iedrošināta, Gunta viņiem piebiedrojās un uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.

—  Kur tad pats? Jūrā nemanījām nevienas laivas.

—  Sis mājās nemaz vairs nesēž,— kā jaunu plati uz­likusi, Raubiņu Lavīze pēkšņi sāka sūdzēties.— Teicās vakarā būt atpakaļ, pa televizoru rādīs hokeju. Bet pirms tam vēl aizvest uz kantori priekšnieku tiesu — citādi tikai uz šiltes tāds zvejnieku kolhozs skaitoties. Pie šiem tokš arī no malu malām brauc pēc smeķīgākas zacenes. Nebūtu man modinātājs sabojājies, es akurāt pateiktu, vai tagadiņ vel sēž ar vīriem uz steķiem vai sūc alutiņu jūsu vīnūzī.

—  Kāpēc tev nepaņemt un nesalabot?— piepeši iero­sināja Gunta, kā allaž jūtot līdzi vientuļām sievietēm.

Pirms Voitkuss apjēdza, kas viņai padomā, saimniece paguva iesaukties:

—  Tad jūs esat pulksteņmeistars! Tūdaliņ atnesīšu… Ņemiet naudu atpakaļ un manējam pasakiet, lai palūko, vai nav kāds zutis priekš labiem cilvēkiem aizķēries, šorīt plātījās, ka veselu duci dabūjuši. Pa kuru laiku tad paguvuši izandelēt? Sakiet vien, ka Lavīze likusi!

Vecie zvejnieki patiešām vēl kavējās krastmalā — dažs bija iekārtojies uz laivas tilaudām, dažs uz laipām. Turpat stāvēja motocikli un mopēdi, bez kuriem viņi nespēja iedomāties pārvietošanos pat ciema robežās. Iztālēm visi izskatījās puslīdz vienādi savos brezenta un gumijas apmetņos, kas pašreiz, debesīm strauji apmācoties, vairs nelikās nepiemēroti. Tomēr tuvumā krasi atšķīrās cits no cita — dažs uz vecumdienām bija izkaltis un kļuvis līks kā pīpes kāts, ko turēja bezzobainajā mutē, cits gadu gaitā neveselīgi uztūcis un slēpa asarojošās acis aiz briļļu tumšajiem stikliem. Rokas gan bija dzīslainas un sastrādātas visiem. Un tieši tām vajadzētu pievērst uzmanību — kā tad citādi sazīmēsi Kundziņa nelūgto viesi? Pret Jāni Raubiņu vērstās aizdomas pagaidām bija tikai minējums, turklāt pēc iepazīšanās ar Lavīzes tanti — diezgan apšaubāms.

—  Jā, gandrīz kā vecajos, labajos laikos,— it kā pie­liekot punktu pirms laba brīža aizsāktai sarunai, sacīja sīks un sausnējs vīriņš, kuru, likās, pat pavasara sīpa aizpūstu pār bortu.

—  Un ko tas līdz!—ar neslēptu sarūgtinājumu errojās blakām sēdošais plikgalvis.— Neaizmirsti, cik tagad mak­sā brandvīns. Rēķini, kā gribi, polšs vien par zuti sanāk. Ar «Magnoliias» uzcenojumu mēs galīgi izputēsim.

—  Ko neatvedi no veikala?— dīvaini raudulīgā balsī,

ne pie viena tieši negriežoties, vaicāja omulīgs dižvēderis.

—  Priekšnieks atkal par paldies paņēma?

—  Nesāc vilkt veco dziesmu!— asi attrauca joprojām stalts un pārsteidzoši spēkpilns sirmgalvis.— Ja tā labi padomā, viņam pat paldies nebūtu jāsaka. Ierakstīja lomu mūsu vērtīgo zivju nozvejas plānā un apsolīja ceturkšņa prēmiju, ja turpināsim tādā garā… Kam nepatīk, lai paliek malā, nav spiesta lieta.

—  Pareizi, uz tām divām laivām tāpat jau par daudz esam,— tūdaļ piebalsoja pirmais runātājs.— Šodien pat. Trīsdesmit zušu, ko vēl tu vari prasīt? Nevis zivju par maz, bet mūsējo par daudz!

— Varbūt vēl pateiksi, ka vispār par daudz pensionāru saradies…— apvainojās gaudonis.

—  Nečīksti, brāl, kas ir, tas ir. Mūsu ciemā vien trešā daļa pensijas vecumā… Bet par varas mākti tevi kapā nedzīs. Kamēr man tā teikšana, ņemšu līdzi sel­gā,— posmvedis apsolīja, tad pievērsās Guntai un Voit- kusam:

—  Un kas jaunajiem cilvēkiem uz sirds?

— Mūs Lavīzes tante sūtīja,— teica Voitkuss, vairs nešaubīdamies, ka viņam darīšana ar Jāni Raubiņu.

—  Jāaprunājas.

—  Zem četrām acīm?— zvejnieks pasmīnēja, tomēr ar puisi sarokojās.

Lai cik savādi, rokas spiediens nebūt nebija tik ciešs kā varēja gaidīt. Patiesībā viņa sastrādātā plauksta tik tikko pieskārās Voitkusa pirkstiem, pakustināja tos kā ar rupju smilšpapīru, un nebija iespējams noteikt, kāds ir viņa īkšķis. Nācās izgudrot viltīgu gājienu.

—  Mana draudzene jums pazīlēs,-— piedāvāja Voitkuss, aizvedis Raubiņu nostāk.— Tas viņai asinīs no vecmāmiņas čigānietes.

īsti nesaprazdams, ko no viņa grib, Raubiņš sniedza kreiso roku.

—  Labo!— pavēlēja Gunta, apbrīnojami viegli iekļā­vušies spēlē.— Iesākšu ar pagātni, jo uz tās balstās katra cilvēka nākotne.

Beidzot Raubiņš apjēdza, ka tiek izmuļķots, un ātri atrāva roku.

— Ja vajag kādu asaku, tad tā arī pasakiet un nejauciet prātu. Tāpat atdodam par pusvelti.

Bet Gunta jau bija paguvusi ieraudzīt rētu uz labās rokas īkšķa, un nu viņu varētu apstādināt vienīgi dzelzceļa pārbrauktuves šķērskoks.

—  Šorīt, cienītais, ceļā uz debesīm, kur agri vai vēlu nokļūsim visi, jūs apstājāties lielā nama vienpadsmitajā stāvā un, zemisku kaislību varā būdams, ielauzāties sava tuvinieka istabā, kārojot pēc laicīgiem labumiem…

—  Kas tie par. .labumiem? Par tādu zuti tavas ciskas resnumā man pat melnsvārcis to pašu piecīti iedotu un vēl grēkus atlaistu. Bet viņreiz šis profesors izbrāķēja manas vecās žāvējumu — v'ai tik neesot iemīlējusies, ka tā pārsālījusi? Nu, aiznesu zaļu, lai pats izvāra vai uzcep, ja tik izvēlīgs, vai man žēl? Kur tas teikts, ka viss loms caur sievas špārkasi jālaiž? Uzbraucu augšā un iegāju pie šimā. Bet, kā taisu durvis, tā elle vaļā, viss iet pa gaisu — papīrīši un driskas. Aizlidoja pat cedele, kas bija šķirbā iebāzta. Provēju savaņģot, bet kur tu dieviņ — taisnā ceļā izvilka pa logu kā pērnās ziemas pēdējo sveicienu. Vēlāk vedeklai lūdzu palūkot dārzā, bet šī tikai atņirdz — kam vajag, uzrakstīs vēl vienu. Vecis vakar esot bijis krietni pielicies. Laikam taisnība, vai tad skaidrā prātā pliks pa balkonu dzīvotu?

Raubiņa zīmētā aina likās fantastiska, un Voitkusam uzmācās šaubas, vai tikai zvejnieks nebija no rīta ieturējies. Lai nu kurš, bet Kundziņš bez biksēm…

—  Raubiņtēv, neņemiet ļaunā, vai aiz pārpratuma ne- pakērāt līdzi Kundziņa disertāciju?

—  Ko?

—  Tādu paprāvu žūksni aprakstīta papīra,— kā mā­cēdams skaidroja Voitkuss.— Ar burtiem un skaitļiem.

—  Reiz jau aprakstīts, kam vēl vajadzīgs?— Raubiņš paraustīja plecus.— Pat žāvētas plekstes neietīsi, nav vairs tie laiki.

Viņš strupi pagriezās un stīvām kājām aizkātoja pie posma vīriem.

Atceļā Guntai un Voitkusam nācās cīnīties pret arvien pieaugošu austrumu vēju, kas meta sejā asus smilšu graudus. Sargādami acis, viņi puspievērtiem plakstiem raudzījās tikai zem kājām un nebūtu pamanījuši Kundziņu, ja viņš neierunātos pirmais.

— Cerēju kinoteātrī aizmirst savas bēdas, bet nav miera arī zem Ēģiptes olīvkokiem, ja drīkstu atļauties šo vārdu spēli.

—  Pagaidām nevaram ne ar ko iepriecināt,— sapratis, ka Kundziņš neuzdrošinās uzdot izšķirošo jaut/: unu, Voit- kuss devas viņam talkā.— Bet gan jau. Kad beigsim atsijāšanu, patiesība pati nāks gaismā.

—  Kaut atrak! Es jūtu, ka drīz sajukšu prātā.

Kundziņš abām rokām ieķērās gaišajā platmalē, ko

spējš brāziens bija pacēlis virs galvas, un, it kā pie­saukdams debesis par liecinieku, iekunkstējās:

—  Un par ko man tāds sods, par ko?

ROKĀDES UZ DAŽĀDĀM PUSĒM

Teorētiski Gunta, protams, zināja, cik lielā mērā vie­doklis atkarīgs no skatpunkta, tomēr praktiski par to pārliecinājās tikai šodien. Pirmoreiz mūžā viņa kinozālē sēdēja nevis ar seju pret ekrānu, bet uz skatuves un no paaugstinājuma vērās telpā sapulcinātajos atpūtas nama darbiniekos. Kad tie iznira no pagrabstāva, kur atradās virtuve un dažādas noliktavas, kad pa parka celiņiem no kantora vai garāžu puses virzījās uz centrālo korpusu, likās, baltos un pelēkos uzsvārčos tērpušos cil­vēku plūsma nekad nepārtrūks. Pat uzmācās iespaids, ka apkalpojošā personāla te vairāk nekā atpūtnieku. Toties patlaban visas šīs apkopējas un oficiantes, pavāres un trauku mazgātājas, administratores un sanitāres, šie mon­tieri un transportstrādnieki, ārsti un grāmatveži, dārznieki un santehniķi tikko aizņēma pirmās septiņas rindas — tās pašas, kas vakara seansos allaž palika tukšas. Mazliet savrup turējās nešķiramo draudzeņu trijotne. Pirmā bija melnmataina dentiste, kura tā juta līdzi saviem slim­niekiem, ka zoba raušanas reizēs pati dzēra sirdszāles. Blakus sēdēja sārtvaidze veļas pārzine. Nespēdama vīra dzimtajā zvejniekciema rast savai augstākajai filoloģis­kajai izglītībai atbilstošu pielietojumu, viņa lika stāvu apteksnem sevi dēvēt par kastcļjaunkundzi. Trešā bija izdilusi māsa dietoloģe, kuras vargulīgais izskats viesa iebraucējos šaubas par viņas medicīnisko padomu liet­derību. Šai trijotnei, kā parasti, bija pievienojies sirmais biljarda zāles marķieris, kas uzskatīja sevi par zobārstes mūžīgu parādnieku un savu pateicību par jaunajām pro­tēzēm centās izteikt ar ziediem un kafiju. Vēl īsti neapradis ar mākslīgajiem zobiem, viņš tos valkāja tikai īpaši svi­nīgos gadījumos, bet darbdienās slēpa skapī, kur aiz divām atslēgām glabājās ziloņkaula bumbu komplekts un kija, ko pats bija izvirpojis no melna ozola. Perlamutra

spīdums muti greznoja arī taga-d, jo, gluži tāpat kā visi pārējie, marķieris uzskatīja, ka kolektīvs saaicināts uz pirmssvētku sanāksmi. Uz šiem maldiem vedināja ekrāna priekšā novietotais galds, pie kura sēdēja tāds kā svinīgā mītiņa prezidijs: Gunārs Apsītis, viņa brāļameita Gunta, Aleksandrs Voitkuss un — iesānis pret publiku pie vēl mazāka galdiņa — bibliotekāre, kurai bija uzdots protokolēt visas kaut cik saturīgas liecības.

«Tēvocis pārcenties,» pie šādas atziņas vienlaikus nonāca gan Gunta, gan Voitkuss. Un ko par Kundziņa nozudušo disertāciju var zināt pavāra palīdze, kas vakar aizgājusi vēl pirms launaga un vispār tikpat kā neiegriežas augšējo stāvu telpās? Kādas vērtīgas ziņas var sniegt garāžas autoatslēdznieks vai krāvējs, kas augu dienu dzīvo pa āru? Vajadzēja sasaukt tos, kas dežurēja vakarā un naktī, un apklaušināties, vai nav manīts kas aizdomīgs. Bet tieši viņi pašreiz atpūtās… Tāpēc Gunta bija lūgusi iespēju aprunāties ar agrīno rīta maiņu — apkopējām un viesmīlēm, kas varbūt pievākušas kaut kur uz grīdas vai krēsla izmētātas rokraksta lapas. Bet — še tev!— di­rektora vietnieks izmanto ieganstu, lai izrādītu savu varu, ko uzsvēra katra vārda galā:

— Es jūs sasaucu tāpēc, ka gribu aprunāties par ne­vēlamām parādībām, kas met ēnu uz «Magnolijas» labo slavu. Kad biedrs Igaunītis aizbrauca, es palūdzu, lai viņš ieslēdz sūdzību grāmatu seifā un aizved līdzi atslēgu. Tādējādi es apņēmos strādāt tā, lai atkristu jebkāda nepieciešamība pēc tās. Un tagad nepatīkams starpga­dījums var izjaukt manus labos nodomus, apdraud sais­tības, kuras gan nav ierakstītas nevienā dokumentā, bet par kurām mēs visi atbildam savas sirdsapziņas priekšā. Tāpēc es palūgšu katru darbinieku tikt ar to skaidrībā, pirms mēs pārejam pie konkrēta notikuma iztirzāšanas.

Piecos milicijas dienesta gados leitnants Aleksandrs Voitkuss bija kļuvis par izcilu fizionomistu. Draugi ap­galvoja, ka viņam tikai jāuzmet skatiens tirdznieka vaib­stiem, lai nemaldīgi spriestu par tā godīgumu. Diemžēl tiesā ar pārliecību vien nepietiek — nepieciešami neap­strīdami pierādījumi. Un nācās sevi radināt pie domas, ka tie savācami rūpīgā, nogurdinošā darbā, cilājot un pārbaudot tūkstošiem pavadzīmju, pieņemšanas vai no­došanas aktu, algu sarakstu, citu grāmatvedības vai preču uzskaites dokumentu, pārrēķināt pat divi plus divi, līdz fakti apstiprina vai apgāž pieņēmumu. Bet šoreiz Voitkuss

nesteidzās izveidot savu priekšstatu par klātesošajiem', jo saprata, ka šajā nomaļajā atpūtas namā par apkalpēs darbiniekiem strādā daudz «nejaušu» cilvēku — tuvāko ciemu iedzīvotāji, kuriem viņa profesionālā mēraukla neder.

Pirmais vārdu lūdza trešo reizi par arodbiedrības ko­mitejas priekšsēdētāju ievēlētais administrators, kurš šo pašu amatu bija ieņēmis arī būvdarbu laikā. Toreiz gan viņam par to maksāja arodbiedrība, tagad vajadzēja pelnīt iztiku aiz pults un ik pēc trim diennaktīm censties izsniegt atpūtniekiem pareizās istabu atslēgas, vēstules un naudas pārvedumu pasakņus. īsti nezinādams, kas būtu jāsaka, viņš atkārtoja tēzi par tiesībām uz atpūtu, pārvietodams uzsvaru uz nama iemītniekiem, kuru radošā potence tieši proporcionāli atkarīga no personāla saliedētā darba, tad, it kā pēkšņi atjēdzies, pateicās klausītājiem par uzmanību un apsēdās.

Kad kājās slējās nama kultūras dzīves organizatore, Guntai radās iespaids, ka šo kustību var apturēt vienīgi zāles griesti — tik gara bija izaugusi Skaidrīte Krūmiņa. Liktos, meitenes dzīvei jābūt nesaraujami saistītai ar sportu, bet pat izcilākajiem TTT un izlases treneriem nekādi neizdevās izmantot viņas auguma priekšrocības republikas basketbola interesēs. Trūka godkāres, sportiskā cīņas gara. Diemžēl nācās atteikties arī no baleta no­darbībām un citām skatuves mākslas nozarēm, uz kurām tiecās Skaidrītes jūtīgā sirds un muzikālais talants, jo neviens režisors nevarēja sameklēt viņai piemērotu partneri. Atlika tikai mācīties par diriģenti. Bet drīz tomēr izrādījās, ka raksturs nav piemērots karognesēja pienākumiem,— Skaidrīte neprata ne iejūsmināt, ne izrīkot citus. Viņa pat nemēģināja protestēt, kad pēc kultūras darbinieku tehnikuma beigšanas tika nosūtīta uz^Priežciemu. Un šeit bez iebildumiem centās izpildīt visus rajona priekš­niecības norādījumus, kaut gan allaž mainīgais atpūtnieku kontingents vērsa par absurdu galvenos apkārtrakstu punktus.

— Atļaujiet man tāpat no vietas,—- viņas dziļā un daiļ­skanīgā balss lika visu galvām pagriezties.— Mums šo­reiz gadījusies sevišķi veiksmīga maiņa: starp ogļračiem ir vairāki dejotāji, viens prot spēlēt balalaiku, sāk veidoties ukraiņu tautasdziesmu dubultkvartets. Arī zinātnieku vidū atklāju dažus apdāvinatus cilvēkus: profesors Vobļikovs žonglē ar tenisa bumbiņām, tas jaunais lietuvietis Dzin- dziļausks apsolīja publiski risināt reizināšanas un da­

līšanas uzdevumus ar trīsciparu skaitļiem, biedrs Taļimovs, kā vienmēr, lasīs savus dzejoļus. Vēl neesmu aprunājusies ar milicijas darbiniekiem, bet vai nu tā būs, ka viņi pa visiem kopā nemācēs parādīt kādu triku. Vienīgi ar apvienoto kori mums joprojām neveicas. Tāpēc palūgšu pēc sapulces neizklīst — noturēsim pirmo mēģinājumu un, kad no ekskursijas atgriezīsies ogļrači,— kopīgo. Citādi nevarēsim rajona skatē izpildīt obligāto repertuāru. Vis­maz «didam» visiem jānodzied, tad jau manīsim, kā tālāk dzīvot… Tas man bija viss, biedri direktora vietniek, piedodiet…

Tāda kā neapmierinātības rūkoņa pārskrēja rindas. Va­rēja just, ka papildslodze nevienam nav pa prātam un tūdaļ atskanēs sašutuma pilnas balsis. Tomēr Gunta laikus pārtvēra iniciatīvu. Cenzdamās neskatīties uz tēvoča pusi, viņa piecēlās.

—  Kolektīva iekšējie jautājumi laikam nav svešām ausīm domāti,— viņa kā atvainodamās sacīja.— Mēs gri­bējām izmantot izdevību tikties ar visiem darbiniekiem reizē, lai izlūgtos jūsu palīdzību. Tūkstoš simt sešpa­dsmitās istabas iemītniekam Viktoram Kundziņam vakar pazudusi viņa doktora disertācija. Apmēram simt piec­desmit mašīnraksta lappušu ar diagrammām un skaitļiem pa vidu. Pelēkos aktu vākos, uz kuriem ar sarkanu tinti atzīmēts, ka saturs ir slepens. Bet tam šobrīd nav izšķirošas nozīmes, galvenais — atrast manuskriptu, kurā zinātnieks ieguldījis vairāku gadu darbu. Autoram ar to saistīti visi nākotnes plāni. Tāpēc viņš piedāvā atlīdzināt atradējam par pūlēm. Pēc viņa domām, būtu jāmeklē ēdnīcā, bārā vai vestibilā, varbūt arī kāpņu telpās vai lifta šahtā. Iespējams, kāds vākus pamanījis, bet nav zinājis, ko ar tiem iesākt…

Viņa aplaida skatienu zālei, bet nemanīja ne mazāko sakustēšanos. Cilvēki sēdēja, kā sēdējuši, un lūkojās tuk­šumā, it kā gaidīdami, kad beidzot uz ekrāna sāks ri­sināties filmas notikumi. Nervozēja vienīgi virtuves dar­binieces, kas bija atstājušas uz karstās plīts zupas katlus, bet cepeškrāsnī — sautējumu, un tas tagad draudēja pie­degt.

—  Musu nama nekas nevar pazust!— no otras rindas malas atskanēja izaicinoša balss, un Voitkuss pazina saucējā pēdējā stāva apkopēju Astru Rozi.

— Tā tikai tev šķiet. Pa savu augšu dzīvodama, tu pat iedomāties nevari, kā mēs te lejā sitamies. Man,

piemēram, vakar izčibēja divi šķīvji, dakšas un naЈ|, Un pamēģini tādus nopirkt mūsu ciema bodē,— vaimanāja, aizdusas mocīta, resna oficiante.

—  Nomierinies. Tikko Taļimovam pāries kārtējā dze­jošanas lēkme, es tev nonesīšu visus traukus, kuros viņš stiepj uz istabu uzkožamos,— Astra apsolīja.—Pa šīm dienām tur būs vesela noliktava sakrājušies.

—  Ko nu par to, tas tikai piliens jurā,— sūkstījās ēdamzāles pārzine.— Man katru vakaru pietrūkst vismaz desmit glāžu. It kā nevarētu kā cilvēki izdzert kefīru un nolikt atpakaļ. Nē, stīvē prom un strebj pa kak­tiem—cits nakts vidū, cits no rīta tukšā dūšā. Ceturkšņa beigās mēneša algas nepietiek, lai segtu iztrūkumu.

— Tu gan neizskaties pēc tādas, kas dzīvotu pusba­dā,— viņai iedzēla dežurējošais elektriķis.— Citādi taču kaut reizi būtu redzēta pie mūsu kopgalda strādnieku virtuvē.

— Jā, kopgalda jautājums beidzot jāatrisina,—«Mag- nolijas» galvenā ārste Sviridova pacēla balsi.— Manos pienākumos ietilpst trīsreiz dienā nogaršot ēdienus. Gribi vai negribi, ar apetīti vai bez. No domas vien, ka man vēl jāpiedalās kopējās maltītēs, gribas pieteikt badastreiku. Bet direktoram to neiestāstīsi — vispārējas disciplīnas vār­dā piespiež pierakstīties.

—  Un katru mēnesi atvelk no algas par pilnu uz­turu,— piebalsoja ēdnīcas pārzine.

— Tev žēl to štrunta kapeiciņu?-1 -nicinoši izmeta šef- pavāre Vizbulīte Landovska, kura vietā un nevietā dižojās ar to, ka vēl no kulinārijas tehnikuma laikiem saglabājusi slaido figūru.

—  Ne jau naudas man žēl, bet produktu,— ēdnīcas pārzine nerimās.— Kāpēc sviest laukā? Lai man izsniedz graudā, un es aiznesīšu mājiniekiem.

— Vari neuztraukties, zudumā nekas neiet,— negaidot ierunājās galvenais grāmatvedis.— Tava tiesa nemaz ne­nokļūst līdz strādnieku virtuvei… Es atļāvos izdarīt ap­tuvenu kalkulāciju…

Viņš piecēlās, vecīgi drebulīgiem pirkstiem izmakšķerēja no tumšā uzvalka krūšu kabatas četrkārt salocītu papīra lapu un piebāza to cieši klāt pie biezajiem briļļu stikliem. Vajās redzes deļ Pāvils Alnis tieši sešdesmitajā dzimšanas dienā bija juties spiests aiziet no bankas, kaut gan viņam tur solīja maksāt pensiju un nodrošināt atvieglotus darba noteikumus. Arī patlaban kinozāles apgaismojums bija nepietiekams, lai saburtotu paša uzrakstītās piezīmes. At­lika vienīgi cerēt — visi noticēs viņa līdz šim nekad neap­traipītajam godavārdam.

—  Pēc maniem virspusējiem novērojumiem, apmēram puse mūsu kolektīva locekļu ik dienas ēdienreizēs neie­rodas — daži ir izbraukumā vai atpūšas pēc nakts dežūras, citi vispār nekad nenāk vai arī aizņemti svarīgākās da­rīšanās par šo maltīti piecdesmit kapeiku vērtībā. Bet pareiziniet to ar divdesmit, un sanāk apaļi desmit rubļi valsts cenu izpausmē. Man, protams, nav ne jausmas, ar kādu virspejņu tirgū var realizēt, teiksim, griķus, kuri mums jau apnikuši kā rūgta nāve, bet kurus veikalos pat ar lukturi neieraudzīsi, par cik rubļiem var pārdot sviestu, gaļu, olas. Vārdu sakot — salmiņš pie salmiņa, un putniņam ligzdiņa…

—  Biedri, vai tiešām mums netīrā veļa jāmazgā svešu cilvēku klātbūtnē?

Voitkuss tikai tagad ievēroja augumā pasīko tumšmati, kuras pārsteidzoši skaļā balss šķita piepildām visu kinozāli.

— Ja kāds atradis pazaudēto disertāciju, lai nekaut­rējas atzīties. Nenoraus galvu par to, ka taisījies pa kluso nodot makulatūrā un saņemt deficīta grāmatu talonu. Mēs laupām pilsoņiem izdevību tik smukā dienā pastai­gāties pa pludmali…

Zāle klusēja. Sapratusi mājienu, kā arī savas sākotnējās ieceres izgāšanos, Gunta atkal piecēlās. Produktu no­liktavas pārzinei Olgai Grīnbergai taisnība — kurš pub­liski atzīsies, ka grasījies atradumu piesavināties? Va­jadzēja aprunāties ar katru iespējamo atradēju atsevišķi, paskaidrot manuskripta valstisko nozīmi, nevis rīkot šo izrādi, kas pamazām pāraug vecu rēķinu kārtošanas farsā. Pēdējais laiks atkāpties ar godu.

Bet Voitkuss satvēra viņas roku.

—  Sēdies!—viņš pavēloši čukstēja, iededzies mednieka kaislībā.— Mēs te uzzināsim daudz lietderīga.

Zālē viņiem neviens vairs nepiegrieza vērību.

— Tev nav pamata sūdzēties,— kliedza veļas nolik­tavas pārzine Marija Kazanoviča.— Pārtikas precēm var piemērot tūkstoti un vienu atlaidi: ja nesagrauž peles, tad sapelē tāpat, zudumi no mitruma un sausuma, veikls prečzinis prot nopelnīt pat ar dūmu desas šņorītēm. Bet ko lai daru es? Kopš īgaunītis saslimis ar modrības māniju, bez viņa rezolūcijas nedrīkstu apmainīt pat spil- vendrānu. Agrāk savu laiku nokalpojušos palagus sa­griezu lupatās un izdalīju apkopējām. Tagad jāsastāda akts par katru lanckaru, ko vējš norauj no auklas, un jādod apstiprināt personiski direktoram.

—  Tu vēl neesi pastāstījusi par dvieļiem,— Olga Grīn- berga ironizēja.— Arī par to, ka baidies bez direktora piekrišanas izšņaukt degunu dienesta ķiteļa stērbelē.

—  Tāpēc ka man ar viņu nav tādas draudzības kā tev,—Marija Kazanoviča nepalika atbildi parādā.— At­zīsties, ko visu tavs vīriņš pa ceļam uz Rīgu izkrauj direktora pagalmā!

—  Nemēģini duļķot ūdeni,— Grīnberga neapjuka. — Pasaki skaidri un gaiši, vai esi piesavinājusies doktora disertāciju vai neesi. Un ej kaisīt naftalīnu uz saviem vateņiem. Citādi atkal nāksies sacerēt paskaidrojumus — pavasaris taču nak virsū ar joni, neredzi, vai?

—  Prātīga sieva!— Gunta piebikstīja Voitkusam un ar acīm norādīja uz Grīnbergu.

—  Drīzāk gluma kā dūņās izvārtījies zutis,— tikpat klusu atteica Voitkuss.— Te kļūst aizvien interesantāk.

— Tu taču nedomā, ka tāda dziļūdens haizivs smērēsies ar kaut kādu disertāciju?

—  Tāda nepalaidīs garām nevienu izdevību iebāzt ka­batā lieku kapeiku. Un slepenas ziņas apkārt nemētājas, par tām var izspiest smuku kapitālu. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mums darīšana ar zinātnisku atklājumu.

—  Bet es atceros, ka tu apsolīji aizstaigāt ar-mani līdz bākai,— Gunta uzmeta lūpu.— Varu aiziet arī viena. Kamēr vēl saule.— Viņa pagriezās un neatskatījusies vir­zījās uz izeju.

Voitkuss grasījās sekot, bet tad nosprieda, ka tādu kolektīvu aiziešanu var iztulkot kā kernonstratīvu žestu.

«Brīnums, ka Apsītis nepārtrauc šo nebeidzamo ķīviņu,» viņš nodomāja. «Bet varbūt tīko pēc direktora krēsla un tīšuprāt izprovocē kaislības?… Jāizprot tikai motīvi: lai pats tiktu pie solīšanas vai arī lai beidzot nodibinātu kārtību?» Voitkuss vērtējoši nopētīja direktora vietnieka vaibstus, tomēr tie viņam neizteica neko.

Uztvēris inspektora skatienu, Apsītis sarosījās. Pār­liecinājies, ka bibliotekāre pieraksta katru vārdu, viņš paziņoja:

—  Pateicos jums par apsveicamu atklātību. Nešaubos, ka tikpat atklāti būtu apspriests arī nozudušās disertācijas jautājums, tāpēc uzdrīkstos secināt, ka neviens no mū­sējiem nav šo manuskriptu ne acu galā manījis.

>! Gunta joprojām gaidīja vestibilā. Viņa nebūt nebija tāda ārstniecības terenkūra piekritēja, kā centās izlikties, mudinot Voitkusu uz tālām pastaigām. Bet divatā viņa ar saderēto sapratās daudz labāk nekā draugu sabiedrībā, kur pēkšņi izrādījās, ka arī viņam ir savi uzskati un savs sakāmais. Gluži kā dzīvsudraba lodīte, kas tiecas savienoties ar sev līdzīgām, Saša izslīdēja caur pirkstiem un aizmirsa visu, ko bija solījis, kad atradās viņas tiešajā ietekmes sfērā; to, ka nekad vairs nejauksies bezcerīgās lietās, kas var apdraudēt karjeru, un darīs visu, lai saņemtu norīkojumu uz kādu mierīgu mazpilsētu, uzcels ģimenes mājiņu, iekops dārzu, vārdu sakot, dzīvos kā cilvēks, nevis kā milicis, kuram nav laika atvilkt elpu, kur nu vēl rūpēties par sievas labklājību. Pati viņa par to domāja arvien biežāk. Dzīvodama svešos ļaudīs, Gunta juta līdzi kopmītnes sievietēm, kas bija ar mieru atdot pēdējo kapeiku, lai tiktu pie atsevišķa, pie s a v a mājokļa. Nēsādama formas tērpu, kas drīzāk atbaidīja nekā pievilka pielūdzējus, viņa saprata, ka meitenes gatavas uz kom­promisiem ar sirdsapziņu, ja vien tie palīdz neatpalikt no jaunākās modes. Negodīgi paņēmieni, protams, atkrita, bet tagad Gunta Apsīte bija saskatījusi līdzekli un ceļu, kā sasniegt savu pieticīgo mērķi, un viņa soļos pa to, ne par sprīdi nenovirzīdamās, pat ja vajadzēs upurēt daļu no lepnuma.

Lūk, tādēļ viņa nekur tālāk par vestibilu nebija aizgājusi. Sēdēja tēvoča iemīļotajā klubkrēslā un gaidīja Voitkusu.

Pa gabalu viņš neatgādināja ceļvedi, kas spējīgs pār­varēt šķēršļus, lauzties caur puteni, atrast pareizo virzienu arī miglā. Bet Gunta no pieredzes zināja, ka šis šaur- plecainais grāmatu tārps, kura sportiskās ambīcijas tālāk par biljarda partiju nesniedzās, neapmaldīsieš* pat vis­sarežģītākajā rīkojumu un papildlēmumu labirintā. Arī patlaban viņš stūrēja tieši uz nākamo mērķi — vecākās administratores kabinetu — un, garām ejot, izmeta Guntai:

— Pārbaudīsim iemītnieku sarakstu, man tā nejaušā atradēja versija īsti nepielec.

—  Ko tu ar to gribi teikt?— Gunta sekoja viņam bez ierunām.

—  Redzi, ja Kundziņa manuskripts tiešām tik nozīmīgs, tad pilnīgi pieļaujams, ka cilvēks īpaši atbraucis to no­laupīt — iekārtojies šajā namā, novērojis Viktoru Janoviču un beidzot sagaidījis izdevību.

—  Bet mēs taču īsti nezinām, vai zaglis ielauzies istabā vai darbojies bārā…

— Tur jau tā nelaime. Tāpēc jāmēģina atklāt motīvus, un tie bieži vien slēpjas biogrāfijās. Cilvēks, kuram Kun­dziņa disertācija tik nepieciešama, ka viņš gatavs pārkāpt likumu, pats nesmērēs pirkstus. Līdz ar to uzpeld starp­nieka variants. Protams, varēja uzpirkt kādu apkopēju vai vietējo iedzīvotāju, bet man šķiet, ka šoreiz vēriens ir plašāks.

Vecākā administratore, kurā šo skanīgo titulu un ar to saistīto piemaksu bija ieguvusi sakarā ar rudenī pa­redzēto aiziešanu pensijā, par negaidīto apmeklējumu likās gluži priecīga. Tā tik bija dieniņa! Vispirms šī aizraujošā sapulce, kurā viņa uzzināja daudz interesanta, tagad saruna ar diviem kriminālinspektoriem… Būs ko pastāstīt direktoram, kad tas atgriezīsies no atvaļinājuma, nevajadzēs izzīst jaunumus no pirksta vai atkārtot ciema sievu tenkas… Bet par savām administratīvajām funkcijām viņa nespēja pasacīt nekā sakarīga.

— Mani te visi sauc par «buferi». Mans galvenais uzdevums — atvieglot direktora dzīvi. Būt par aizsargval- ni un atvairīt uzbrukumus. Viņš pieņem apmeklētājus reizi nedēļā, es — katrā laikā. Caur manām rokām iet visi lūgumi un sūdzības. Vienīgi es zinu, ko nozīmē tas, ka datums zem direktora paraksta uzkricelets nevis arābu, bet romiešu cipariem. Un pat jums to neteikšu, tas ir amata noslēpums.

— Tātad bez viņa rezolūcijas jūs nedrīkstat pat no­šķaudīties,— piemērotāku izteicienu Voitkuss šobrīd neat­rada.

— Tā gluži nav. Es nesu pases uz pierakstīšanu, ierādu atbraucējiem tās istabas, kas atzīmētas ceļazīmēs, ap­rēķinu maksu par uzturu un naktsmītni…

—  Bet akceptu dod vienīgi biedrs Igaunītis?

—  Protams. Republikā mums augstākas priekšniecības nav. Uz Maskavu viņš zvana tikai ārkārtējos gadījumos.

To liecināja arī aktu vāki, kuros glabajās šāgada ie­sniegumi. Už visiem bija rezolūcija ar Igaunīša nesa- burtojamo parakstu. Iesniegumi bija gan ar mašīnu rak­stīti, gan ar lodīšu spalvu uzšņāpti, gan uz iestādes veidlapas ar naudas pārveduma garantijas zīmogu, gan uz vienkāršām vēstuļu bloka lappusēm. Pēdējās īpaši interesēja Voitkusu, jo sniedza ieskatu direktora draugu un paziņu lokā.

Augšējo un apakšējo stāvu iemītnieki neizraisīja nt mazākās šaubas: zinātniekus atsūtīja institūta direkcija un arodkomiteja, ogļračiem ik mēnesi bija atvēlēts noteikts istabu skaits, kuru grozīt varēja tikai pie gadskārtējā līguma slēgšanas. Atlika vienīgi vidējie stāvi — te bija meklējama atslēga Igaunīša rīcības motīviem.

Luk, kolhoza valdes vēstule ar lūgumu šefības kārtā piešķirt ceļazīmi priekšsēdētājam, kam pēc sirds operācijas- nepieciešama atpūta. Pozitīva attieksme liktos dabiska, jo saimniecība atradās kaimiņos un apgādāja «Magnoliju» ar svaigiem dārzeņiem. Kāpēc tad vajadzēja pierakstīt «izņēmuma kārtā»? Taču drīz īzrādījas, ka šī piebilde grezno itin visus direktora lēmumus — it kā labvēlība viņa parastajā darba stilā iekļautos tikai ārkārtējos ga­dījumos.

—  Kāda tev patika rakņāties pa veciem papīriem! — Gunta pārmeta.— Tobrīd pat Kundziņš vēl nezināja, vai dabūs šo atvaļinājumu un kur to pavadīs.

—  Iebildums pieņemts,— Voitkuss nopūtās un negribīgi pāršķīra lappusi.— Tomēr vajadzētu gūt priekšstatu par Igaunīša veidolu… Tātad — aprīlis. Kas tie par pārīšiem septītā stāva dubultistabās?

Viņš ar diviem pirkstiem, kā aptraipīties baidīdamies, pacēla no klades izplēstu rūtiņpapīru.

—  Lūdz iekārtot četras personas, bet paraksts tikai viens. Kas tas par ievērojamu kukaini, šis Līvsalnieks Tautmīlis Sergeja dēls?

—  Mūsu piekrastes slavenākais ekstrasenss,— godde­vīgi čukstēja sirmā administratore.— Pietika ar vienu seansu, lai atpestītu mani no kaulu lauzēja, ar kuru mocījos visus pēdējos gadus.

—  Pareizāk sakot, pūšļotājs.

—  Kur nu! Viņš ir medicīnas zinātņu kandidāts ar milzīgu pozitīvu biostrāvas lādiņu.— Varēja just, ka viņa pilnībā apguvusi suģestijas terapijas terminoloģiju. — Doktors Līvsalnieks ārstē pat pa telefonu — bez mik­stūrām, bez ziedem. Šoziem man tik drausmīgi sāpēja galva — rāpies kaut stāvus pa sienu. Nelīdzēja ne pi­ramidons, ne izdaudzinātais baralgins. Beidzot neizturēju un piezvanīju dakterim uz mājām, šis piekodināja nekā vairs nedarīt, vienīgi domāt par viņu un apsolīja atsūtīt iztālēm magnētisku impulsu. Un ko jūs teiksiet — pēc pusstundas sāpes bija kā ar roku noņemtas. Viņš arī to juta, jo tūdaļ piezvanīja un apjautājās par rezultātiem. Redziet nu!

—  Un aiz pateicības jūs pierunājāt direktoru pārdot viņam četras ceļazīmes,— Voitkuss lietišķi secināja.

— Man pat iepīkstēties nevajadzēja,— administratore atzinās.— Vai tad direktoram sava veselība nav dārga?

—  Laikam gan, jo viņš, aci nepamirkšķinot, iedeva diviem neprecētiem pāriem divus apartamentus.

—  Nevar būt!— bez iekšējas pārliecības iebilda ad­ministratore.— Manos rakstos skaitās, ka vienā dzīvo abi vīrieši, bet otrā — sievietes.

—  Tad viens no mums kritis par upuri Līvsalnieka hipnozes izraisītajai halucinācijai,— Voitkuss pavīpsnā­ja,— jo īstenība krasi atšķiras no jūsu dokumentācijas.

—  Klausies, Saša,— pēkšņi ierunājās Gunta, un viņas balsī jautās tikko valdāms niknums.— Es pamazām sāku ticēt, ka tu arī esi apveltīts ar biostrāvas lādiņu. Tikai ar negatīvu! Taisni apbrīnojami, kā tev vienmēr izdodas uztaustīt nebūšanas.

—  Kāpēc tev šķiet, ka tas met ēnu uz tava onkuļa darba stilu? Pat uz mūsu iesniegumiem nav viņa paraksta.

—  Par savu reputāciju lai rūpējas viņš pats. Es gribu tikt uz priekšu,— Gunta errojās.— Šķir tālāk, vai kāds nav iebraucis vakar, aizvakar — katrā ziņā pēc Kundziņa. Tai daktera kompānijai ceļazīmes beidzas rīt, viņi šovakar rīko atvadu balli.

—  Še, skaties pati,— Voitkuss sirdīgi atstūma doku­mentu mapi.— Ja es esmu tāds neciešams pedants…

— Pasaules lāpītājs, kurš par citiem domā tikai vis­ļaunāko.

— Arī džungļos nepieciešami sanitāri,— Voitkuss aiz­stāvēja savu viedokli.— Citādi es nestrādātu milicijā.

—  Bet vecumdienās rakstīsi anonīmas sūdzības. Kā es to izturēšu!

—  Neviens tevi nespiež…

Šai mirklī atvērās kabineta durvis. Spraugā parādījās dežuranta galva.

—  Zvana tāds kapteinis Zaicis, lūdz paaicināt kādu no jūsējiem. Pateikt šo numuru vai arī pienāksiet pie mana aparāta?

Viņi aizgaja uz dežuranta istabu. Gunta pirmā satvēra klausuli, tad pārdomāja un ar mulsu smaidu pasniedza to Voitkusam.

r> — Vladimir, te Voitkuss, no kurienes zvani? Kā jūtas Maruta, vai atlaidusi tavus grēkus?

—  Tik tālu nemaz netiku. Pa ceļam apdzinām milicijas «gaziku», kas vilka uz Jūrmalas pusi galīgi sadauzītu sarkanu zapiņu. Es, protams, izkāpu un vēl tagad esmu autoinspekcijā. Tas Vobļikova aspirants, kā viņu tur sauc… pareizi, Uldis Vecmeistars, naktī ietriecies kokā. Labi, ka braucis viens, pasažiera pusē no bleķiem lauskas vien palikušas. Pats dzīvs. Bet samaņu vēl neesot atguvis.

—  Noteikti aprunājies ar viņu.

—  Tālab arī taisos uz slimnīcu. Viņu tur nogādāja ar visām mantām.

—  Ko saka ārsti?— apvaicājās Voitkuss.

—  Būs dzīvotājs. Aplipinās ar ģipsi, uzliks šuves un ļaus izgulēt smadzeņu satricinājumu. Disertācijas aizstā­vēšanu gan vajadzēšot pārcelt uz rudeni, tomēr citā­di— nekādas vainas. Un bez vadītāja tiesībām arī bojā neaizies. Kājāmgājēji katrā ziņā būs vinnējuši… Uzprasi Vobļikovam, vai tam Vecmeistaram nebija vēl citu mantu. Kāds tīkliņš vai polietilēna kule? Es drošības dēļ vēl piezvanīšu no slimnīcas.

—  Ja aizveda uz traumatoloģisko, tad laikam nekas spožs nav,— teica Gunta, kas bija dzirdējusi katru Vla­dimira vārdu.— Pasaki, lai neaizmirst ievākt ziņas par Olgas Grīnbergas vīru.

Voitkuss ar pateicīgu smaidu pieņēma šo pamiera pie­dāvājumu, bet viņa, paņēmusi klausuli, piebilda:

—  Marutu brīdini gan! Lai nerastos iespaids, ka tu neliecies ne zinis.

—  Pamēģināju, bet mājās neviens neatbild. Kad sa­strīdamies, viņa vienmēr paķer sīko un aizlaižas pie savas mammas, kur nav telefona. Nekas, puiši apsolīja, ka pados ziņu, tā būs vēl iespaidīgāk… Pasveicini pārējos, viņiem arī laikam nav nekā jauna…

—  Tagad braucam uz augšu!—Gunta aicināja Voit­kusu, kad bija pabeigusi telefona sarunu ar Zaici.

—  Pie profesora lai aiziet Imants, mums abiem te lejā pietiekami daudz darba.

—  Atkritumu kastēs tu vari bāzt savu degunu viens pats,— Gunta atkal iekaisa.— Es atsakos! Patlaban, kad iezīmējas pavisam reāla versija, man ne prātā nenāk krāmēties ar virtuves pabirām.

—  Turpretī man ir tāda nojauta, ka tie nav nekādi sīkumi. Ne jau algas dēļ Olga Grīnberga pārcēlusies no Rīgas uz šejieni. Un arī galvenā pavāre nav ar pliku roku ņemama. Sajūt, sajūt mana nāss, smaržo te pēc afēras.

— Tad pieprasi, lai tevi atsauc no atvaļinājuma un uztic izmeklēšanu. Bet es negrasos sabojāt brīvdienas. Sevišķi tagad, kad uzspīdējusi saulīte,— Gunta iespītē­jas.— Aprunāšos ar Vobļikovu un iešu uz jūru.

Viņa apcirtās un devās uz lifta pusi. Vēlreiz piekāp­ties — to nu ne! Lai tup pagrabā kaut vai līdz ceļazīmes termiņa beigām! Lai cilā lietvedības papīrus kaut vai līdz mūža pēdējai stundiņai! Ja nemainīs principus, lai meklē citu sievu! Viņa šai spēlē nepiedalīsies, neļaus sevi dzīvu aprakt revīzijas aktu kaudzē. Gunta drīzāk nokostu sev mēli nekā atzītos, ka tā bijusi viņa, kas izraudzījusies Sašu par nākamo laulāto draugu, bet Voit­kuss vienīgi nav pretojies…

Apmēram tādas pašas pārdomas šai brīdī risināja arī Imants Priedītis. Lūkodamies istabas biedra Voitkusa tuk­šajā gultā, viņš nezināja — apskaust draugu vai priecāties par savu neatkarību. Pēc īsas un neveiksmīgas kopdzīves ar klases glītāko meiteni, kura abos dienesta gados bija viņam ik nedēļu sūtījusi vēstuli ar maniakāli precīzu savu gaitu atskaiti, patstāvība likās laimes kalngals. Pēc sievas ieviestās pedantiskās kārtības Priedīšu saimniecībā atkal valdīja draudzīga saticība, katrs ģimenes loceklis nāca un gāja pēc saviem ieskatiem, kad vajadzēja, uz­sildīja cepeškrāsnī atstāto ēdienu, brīvdienās izgulējās pēc sirds patikas, neliekoties ne zinis par atdzisušajām brokastīm. Sašu, tā Imantam likās, gaida līdzīgs liktenis, Voitkuss nav no tiem vīriešiem, kas prot uzspiest savu gribu citiem, un demokrātija Guntas izpratnē ir brīv­prātīga pakļaušanās viņas patvaldības režīmam. Par to Imants pārliecinājās, kad dzima šī atvaļinājuma ideja. Patiesa braukt gribētāja bija tikai Apsīte, arī profesors Bereziners, kurš cerēja lauku klusumā pabeigt sen iesāktu kriminoloģijas apceri. Bet Guntai izdevās pierunāt visus, pat Vladimiru un Marutu, kaut gan Zaicu ģimene allaž pavadīja brīvo laiku pie vīra vecākiem, kur palīdzēja savākt sienu.

Kāpēc cilvēki tā baidās no vientulības? Šodien pat, piemēram, par to tika runāts vairākkārt. Ar prātu Rūta Groša apjēdza, ka jāturas drošā atstatumā no Kundziņa, tomēr neatteiks, ja vien biklais zinātnieks sadūšosies bil­dināt, pametīs visu un sekos viņam. Un Irina Perova?

Kāpēc nesarauj formālās saites ar neuzticīgo vīru? Ma­teriālie apsvērumi bija tikai iegansts, patiesībā biedēja šķirtenes liktenis, viņa laikam saprata, ka starp pašrei­zējiem pielūdzējiem nav neviena nopietna precinieka. Ne velti apgalvo, ka sieviete pēc vīra nāves kļūst par atraitni, toties vīrietis, kuram sieva mirusi, pārvēršas iekarojamā līgavainī… Kāpēc Oļegs I>avidovs tik bieži nakšņoja Astras smacīgajā kambarī, kur pat nespēja izstiept garās kājas? Tās bija ilgas pēc siltuma, cita cilvēka tuvuma, pēc sirsnīga sarunbiedra. Un viņš pats? Vai nebija priecājies, satiekot jaunības paziņu, vai viņu nevaldzināja skaistā Irina, ar kuru varēja tik atjautīgi tērzēt?

Labi vien, ka pieklauvēja Gunta.

Berezinera istabā bija neparasti daudz apmeklētāju. Juzdami respektu vai nu pret profesora amatu, vai per­sonību, tie stāvēja gar sienām un pat diskusijas karstumā daudz pa telpu vis nestaigāja. Smēķēt uzdrošinājās tikai šoferis Toms Dzirnavnieks, kurš pēc atgriešanās no Rīgas vēl nebija pārģērbies. Un arī viņš to nedarīja istabā, bet, stāvot balkona atvērtajās durvīs, pūta dumus juras virzienā.

—  It kā es bez Vecmeistara nezinātu ceļu. Ne jau pirmoreiz vedu uz šo pirti, varu aizbraukt pat aizsietam acīm,— šoferis bramanīgi paziņoja.

—  Ko tad mēs vēl gaidām? Rullējam!— nepacietīgi mudināja advokāts Kaufmanis, četrdesmit gadus vecs vidēja auguma vīrs ar mazliet izplūdušiem sejas pantiem, bet apbrīnojami kupliem, cirtainiem matiem, kas virs gludās pieres veidoja melnu mūžamežu.

—  Bez aspiranta butu tā kā neērti,— iebilda trauslā gaišmate, kuru Imants vienmēr jauca ar viņas draudzeni, tikpat neizteiksmīgu sievieti ar skatloga manekena ārie­ni.— Galu gala Uldis sarunājis somu pirti par godu profesoram Vobļikovam un mēs tikai pievienojamies.

—  Un viņš apsolīja visu sagādāt un atvest,— piebalsoja draudzene.— Cikos viņš teicās te būt?

—  Tūlīt pēc pusdienām, bet tas ir stiepjams jēdziens. Kad sieviete .stāsta, ka viņai knapi pāri trīsdesmit, tas vēl maz ko nozīme,— Vobļikovs sacīja.— Protams, par mūžīgi jaunajām klātesošajam es nerunāju.— Profesors paklanījās Rūtai Grošai, tādējādi aizvainojot viņu vēl sāpīgāk.— Vismaz es bez Vecmeistara nekur nebraukšu.

—      Ilgāk gaidīt nav jēgas,— Līvsalnieka vārdi ska­nēja kā galīgā diagnoze.— Man tāds iespaids, ka viņš vispār neieradīsies. Nekādi neizdodas nodibināt kontaktu.

Gunta un Imants saskatījās — vai tiešām šim druk­najam plikpaurim ar spalvainajām namdara rokām piemīt gaišreģa spējas? Bet varbūt viņš vadās no tā, ka pe­simistam nepareizas prognozes piedod drīzāk nekā op­timistam neizpildītus solījumus? Lai nu kā, vairs ne­drīkstēja vilkt garumā.

—  Uldis Vecmeistars vakar ceļā uz mājām cietis ka­tastrofā un atrodas slimnīcā. Smagā stāvoklī. Morāli atbildīgi ir visi, kas atļāvuši viņam dzērumā sēsties pie stūres.— Priedītim pašam riebās didaktiskais tonis, bet viņš nemācēja atrast citus vārdus.— Šobrīd man tikai viens jautājums biedram profesoram. Pamēģiniet, lūdzu, atminēties, kas jūsu viesim bija līdzi. Portfelis, ceļasoma, kāds vīstoklis?

—  Senajiem romiešiem nekad nebija bagāžas, jo visu vērtīgo viņi glabāja smadzenēs. Mūsdienu jauniešiem galvā ir tukšums, tāpēc…— Vobļikovs pēkšņi apjēdza, ka viņa tradicionālās, dzēlīgās piezīmes šoreiz ir nevietā.— Visu, kas bija portfelī, viņš te atstāja, bet tajā iebāza tukšo tīkliņu, bez kura mūsdienās neviens nedodas ceļā. Sa­kiet — viņš taču nav bezcerīgs, tas ir, veselības ziņā?

—  Kāds mēnesis būs jāgulšņā, varbūt vairāk,— Gunta atbildēja.

— Droši vien lūzumi,— Līvsalnieks teica,— un sma­dzeņu satricinājums.

—  Tādā gadījumā var cerēt, ka viņš galu galā tomēr uzrakstīs puslīdz jēdzīgu kandidāta disertāciju,— ar to Vobļikova interese par aspirantu bija izsmelta.— Lai pieprasa akadēmisko pagarinājumu un sāk no gala. Bet es gan par vadītāju vairs neiešu.

— Un kā paliek ar somu pirti?— atgādināja advo­kāts.— Atvaļinājuma beigas kaut kā jānosvin. Pamāt ar roku, novēlēt panākumus darbā, laimi ģimenes dzīvē un pazust uz neredzēšanos—tas nav manā garā.

Juzdams, ka vienam beidzot jāsaka izšķirošais vārds, atkal ierunājās «Magnolijas» šoferis:

—  Man domāt, nav ko raustīties. Pirts kuras jau vismaz stundu. Gādājiet atspirdzinošos dzērienus, es tikmēr aiz­šaušu pie večiem pēc kādas asakas.

— Jūs piedalītos?—Irina klusi vaicāja Imantam. — Tad mēs ar Tatiņu arī, skuķis jums ļoti pieķēries.

Viņš bija tik pārsteigts, ka jaudāja vienīgi pamāt. Vai tiešām ekstrasensa klātbūtnē arī citi prata lasīt domas? Imants tikko gribēja ierosināt, lai Irina uztic meitu Guntas gādībai un pievienojas.

— Un jus, Rūtiņ?— Irina griezās pie Grošas.— Sa­gaidīsim Kundziņu no kino un brauksim pasildīt kaulus!

Groša enerģiski papurināja galvu:

— Viņš ir tādā omā, ka visiem sabojās garastāvokli, pirmām kārtām — man. Tad jau labāk paaicināt Taļimovu.

— Ja profesors patiešām atsakās, tad manā orē ir vēl divas brīvas vietas,— Dzirnavnieks skubināja.

—  Klau, Imant,— Gunta čukstēja.— Es tev varēšu būt tur noderīga. Tu vēl neesi izdibinājis, vai Vecmeistara disertācijai un Kundziņa pētījumiem nav kādu saskares punktu?

— To es jau sen noskaidroju,— Priedītis tikpat klusi atvairīja viņas uzbrukumu.— Vecmeistaram pietiktu no- špikot divas Kundziņa tēzes, lai savā institūtā iemantotu ģēnija slavu. Tieši tādēļ tev jāpaliek šeit. Uzturēsi sakarus starp Vladimiru un Sašiņu. Arī Olgas Grīnbergas un viņas vīra versija vēl karājas gaisā. Tā ka «Magnolijā» nāksies pasvīst.

* * *

Taļimovs tūdaļ ņēma grožus savās rokās.

—  Es neesmu skops, bet tam kolhoza priekšsēdim jāpiezvana,— viņš deklarēja.— Pērn palīdzēju automati­zēt pirts iekārtu, vai tad viņš neatvedis tehniskajam kon­sultantam muciņu alus? Un siltumnīcā noteikti jau no­gatavojušies pirmie gurķīši. Ar medu tie nemaz nav sliktāki par arbūziem.

— Dzen sviedrus,— lietpratīgi piemetināja parasti maz­runīgais Līvsalnieks.

Taļimovs, pievērsies Imantam, saviebās.

—  Un kāds būs milicijas ieguldījums kopējā katlā? Nav jau tramvajs, ka var izšlīherēt par brīvu.

—  Gādāšu par dāmu drošību,— Imants neapjuka.

Rūta sāka nožēlot, ka ierosinājusi uzlūgt ekspansīvo

dienvidnieku, kurš uzvedās kā bēdīgi slavenais ^ģenerālis provinces radu kāzās un izrīkoja visus pārējos. Turklāt bija skaidrs, ka uz Priedīti nav ko cerēt — tas nenovērsa sajūsmas pilnus skatienus no melnās Irinas. Un pareizi darīja. Ja viņa būtu vīrietis, tad noteikti izraudzītos šc apburošo skaistuli. Jā, tomēr žēl, ka pati atteikusies no Kundziņa sabiedrības…

Vestibils sagaidīja viņus ar dīvaini pazīstamu me­lodiju. Kaut kas dzirdēts un tai pašā laikā tik svešāds plūda no kinozāles, ka pagāja labs laiks, iekams Imants Priedītis apjēdza, ka tā ir no bērna kājas pazīstamā lībiešu dziesma, tikai ukraiņu temperamentīgajā izpildī­jumā. Jūras vienmērīgo elpu, vēja kluso šalkoņu bija aizstājusi krāčainās Dņepras straujā plūsma, kazaku zirgu aulekšiem piemērots ritmiskais raksts.

Pietika nogriezties no šosejas, lai vairs nejustu jūras tuvumu. Ceļš kā strauts vijās pa ieplaku starp kailiem ošiem un bērziem apaugušiem pakalniem, kuru ziemeļu nogāzēs vēl baltoja sniegs.

«Vai tik šī nav Astras slavenā beku vieta?» Imants nodomāja un iztēlojās ainavu, kas piebārstīta sarkanām kundziņu cepurēm. Diemžēl Irina bija caur un cauri pil­sētniece, un saruna par sēņošanas priekiem nevedās.

—  Līdz rudenim tālu,— viņa* atmeta ar roku.— Pa­stāstiet labāk, kā jums veicas ar izmeklēšanu. Bet varbūt to nemaz nedrīkst atklāt aizdomās turētai personai?— Šī asprātība nez kādēļ skanēja nedabiski.

—  Un es cerēju, ka jūs ielūdzāt mani kā vīrieti, nevis kā informācijas avotu,— Imants izvairījās no tiešas at­bildes.— Gribat mani atmiekšķēt uz pirts lāviņas? Neaiz­mirstiet — saunā ir sauss gaiss.

—  Siltums nekad nav par ļaunu. Es tikai šaubos, vai izturēšu simt grādu temperatūru. Lūdzu nesmejieties, šo­dien būšu saunā pirmoreiz mūžā.

Ceļš sazarojās, pārvērtās šaurā meža takā, beidzot grūti caurbraucamā stigā. Dzirnavnieku tas nemulsināja:

—  Lauku viltība. Cer, ka neviens neatradīs viņu foreļu upīti un dīķi ar iebarotiem brekšiem. Bet paši ved uz šejieni visādus komponistus un rakstniekus. It kā tie būtu spējīgi pieturēt muti…

Koki pēkšņi atkāpās, un skatienam pavērās plaša līču pļava, kuru divās daļās sadalīja satiksmes vajadzībām īpaši nograntēts uzbērums. Tā galā—ezerkrastā — dū­moja iegarena guļbaļķu ēka.

—  Neizdevās pierunāt, lai silda ar elektrību,— Taļi­movs vīlies nopūtās.

—  Pirts bez dūmiem ir tas pats, kas kaukāziešu anek­dote bez akcenta. Nav sāls,— iebilda advokāts un tīksmi izstaipījās.— Pa kreisi var pērties senlatviešu vīzē — ar slotiņu.

Iekša kontrasts bija pārsteidzošs — acīmredzot kolhoza celtnieki bija likuši lietā Taļimova racionalizācijas priekš­likumus, sākot jau ar stikla durvīm, kas atdalīja vējtveri no atpūtas telpas. Tās atvērās automātiski, pirms kāds bija paguvis pieskarties rokturim.

—  Kā Maskavas starptautiskajā lidostā!— Irina prie­cājās.

— Tāpat atveras arī visas pārējās. Pat dušas telpas apgādātas ar fotoelementu,— dižojās Taļimovs.

— Vai!— uzspēlētās šausmās iespurdzās ekstrasensa draudzene.

Pat tāds tehnikas analfabētisms nespēja sabojāt Ta- ļimovam garastāvokli — blakus kamīnam stāvēja pa te­lefonu pasūtītā alus muciņa.

—  Un bez kādām biostrāvām, — viņš centās aizķert Līvsalnieku. — Varētu sacīt — draudzības tilts starp Azerbaidžāņu un Latviju. Tā balsti iebetonēti labu cilvēku sirdīs.

—  Ka tik netrāpītos uz ūdens āderes. Kā šī istaba, piemēram. Nekādā ziņā neieteiktu jums ilgstoši sēdēt pie galda,— ekstrasenss atriebās.— Ar visu savu būtni jūtu, kā zem pamatiem burbuļo avots.

— Tikai nesāciet vēl meklēt naftu, tas ir vibrators, ko liku iemontēt baseinā. Viļņu masāža pēc Chaltubas parauga,— smējās automatizācijas apoloģēts, tomēr kat­ram gadījumam steidzās pazust.

—  īsts hidroflirts,— Priedītis pavīpsnāja un satvēra Tatiņas roku.— Nāc, aiziesim līdz ezeram.

Pareizi uztvērusi, ka aicinājums domāts arī viņai, Irina Perova pievienojās.

Līdz krastmalai viņi nokļuva pa laipām, kas no pirts durvīm iesniedzās krietnu gabalu ezerā un beidzās ar tādu kā slīdreni. Odens klaids bija nemīlīgs; atspogu­ļodams apmākušās debesis, tas vēla pelēkus vilnīšus, kas viegli tricināja steķa koka pāļus. Irina noskurinājās.

—  Un šeit būs jālaižas iekšā?

— Nav spiesta lieta. Var atdzesēties arī zem dušas vai baseinā. Bet visi uzskata to par galveno kaifu.

— Un jūs?—negaidīti asi jautāja Irina.— Vai vienmēr darāt tā kā visi?

—      Parasti cenšos nepakļauties masu psihozei. Tā sau- cāmās vispārpieņemtās normas man derdzas. Tomēr kaut kāds racionāls kodols ir katrā indevē.

—  Nav dūmu bez uguns, vai ne?

—  Tas attiecas uz ļaužu valodām…

—  Par cilvēku uzvedību, pareizi. Jūs pat nevarat iedo­māties, kādas baumas paklīdis mūsu institūtā par šodienas ekskursiju,— Irina atkal nošerminājās un ciešāk ietinās savā milzīgajā tamborētajā lakatā.

—  Tad nevajadzēja mani aicināt,— Priedītis saērcināts teica.

—  Bet man gribējās! Ar ko lai es te pavadu laiku? Ar brīnumdaktera kvartetu? No Taļimova jau Maskavā grūti atkratīties. Viņš man veltījis nepabeigtu poēmu, un nu trūkstot tikai apogeja, lai uzrakstītu himnisku finālu. Ar jums vismaz jūtos droši.

—  Smalks mājiens ar slotas kātu, lai neceru uz kūr­vietas flirtu…

—  Jūs laikam vispār nespējat iztikt bez tādiem no­drāztiem štampiem. Kāda nozīme vietai un laikam, ja jutas nāk no sirds?

—  To es nenoliedzu. Divi jauni un brīvi cilvēki satiekas atvaļinajuma laikā, lai pēc tam paliktu kopā uz mūžu. Ar abām rokām balsoju par! Man tikai nepatīk tie mīlas romāniņi, kas ilgst divdesmit četras dienas.

—  Dzirdu vīra valodu,— Irina veikli pārslēdzās uz Imanta viļņu garumu.— Viens graķītis pirms iziešanas orbītā? Kad draud bezsvara stāvoklis? Kad pie apvāršņa sabiezē negaisa mākoņi? Bērna klātbūtnē?— Irinas balsī aizvien pieauga sašutums. Tad viņa negaidot pasmaidīja, ieķērās Imanta elkonī un vilkšus vilka pārsteigto leitnantu atpakaļ uz pirti.— Neatteikšos!

Atpūtas istabas kamīnā kūrās uguns. Gaisu tas gan bija sasildījis, bet gaisotni?… Tā likās dīvaini sasprin­dzināta, it kā cilvēki runātu vienu, bet domātu kaut ko citu. Droši vien par to, ka dzīves ceļi teju, teju šķirsies, drīz viņi aizmirsīs šīs divdesmit četras bezbēdīgās diennaktis un nekad vairs nesatiksies. Vīrieši mierināja sevi ar to, ka jau iepriekš bija brīdinājuši, lai nelolo nekādas cerības, sieviešu domas riņķoja ap tradicionālo «vai bija vērts?».

Taļimovs jau bija saunā. Paņēmis no galda divus kausus ar putojošu alu, viņam pievienojās advokāts — varbūt izdosies izsviedrēt grūtsirdību? Arī Līvsalnieks labprāt būtu aizmucis, bet Rūta Groša neizlaida viņu no jautājumu krustuguns.

—  Kāpēc jūs domājat, ka vienīgi jūsu ārstēšanas me­tode palīdz cilvekiem atgūt veselību?

—  Nevis es, bet mani slimnieki tā domā. Diemžēl daudzi nāk pie manis, kad vaina ielaista un viņi jau stāv ar vienu kāju kapā.

—  Un kā tas iesākās? Ja nemaldos, jūs strādājāt slimnīcā par neiropatologu, pat aizstāvējāt kandidāta di­sertāciju par elektroakupunktūras un magnetofoni izman­tošanas iespējām neiralģijas ārstēšanā…

—  Patīkami, ka mana slava aizsniegusi arī humanitāro zinātnieku aprindas,— Līvsalnieks glaimots pasmaidī­ja.— Tieši šai sakarībā pārliecinājos, ka manām rokām ir lielāks iedarbības spēks nekā elektriskajam vai mag­nētiskajam laukam. Nu, kā lai labāk jums to paskaidroju…

—  Pēc būtības, tikai ar kailiem faktiem,— Groša mu­dināja.— Ja ko nesapratīšu, pati pavaicāšu.

—  Redzat, katrai dzīvai būtnei ir savs enerģijas krā­jums, biostrāvas lādiņš,— Līvsalnieks pamazām iejutās pravieša lomā.— To mēs redzam pat bērna vecumā. Viens ir miegains un vienaldzīgs, otrs nevaldāms palaidnis, jo viņam jātiek vaļā no pārmērīgā iekšējā sprieguma. Arī es pēkšņi aptvēru, ka notiks īssavienojums, ja ne­novadīšu liekās rezerves. Un kādēļ pie viena nepalīdzēt tiem, kuri cieš sāpes?

—  Kā jūs zinātniski pamatotu šo parādību?

—  Ļoti vienkārši. Ar magnētiskajām funkcijām, kas nav vēl līdz galam izpētītas. Es taču neesmu šarlatāns, man ij prātā nenāk šādā veidā ārstēt aklās zarnas iekai­sumu vai dzelteno kaiti. Savu metodi izmantoju tajos gadījumos, kad sāpes izraisa asins vai citu vadu sa­šaurināšanās. Un arī psihoterapeitiskā plāksnē.

—  Vārdu sakot, vienmēr* kad maksā?—juzdama, ka nokļūst ekstrasensa pārliecības ietekmē, Groša meklēja glābiņu rupjībā.

—  Nekādā ziņā! Man nauda nav vajadzīga,— Līvsal­nieks atgaiņājās.

— Jā, esmu dzirdējusi, ka pēdējā laikā slavenības pieprasa honorāru tikai graudā vai pretpakalpojumu veidā.

—  Bet vai esat dzirdējusi, ka starp debesīm un zemi notiek daudz kas neizprotams, ko sauc par septīto pasaules brīnumu vai par sesto maņu?—tagad Līvsalnieks pārgāja uzbrukumā.— Par to pat uzņemta filma. Es allažiņ jūtu, kad izdodas nodibināt kontaktu, un, piemēram, ar jums neielaistos ari tad, ja jūs pati to ļoti lūgtu! Bet šim jauneklim, kurš patlaban mēģina apvārdot «Magnolijas» skaistuma karalieni, esmu ar mieru kaut vai tūdaļ adresēt biostrāvas lādiņu. Pēc manas izjūtas viņš ari ir ekstrasenss, lai gan pats to vēl īsti neapzinās.

— Un kā tas izpaudīsies?—kā jau kinematogrāfiste, Groša.vairak paļāvās uz acīm nekā uz ausīm.

—  Lai pāriet no vārdiem pie darbiem.— Un Līvsalnieks cieši uzlūkoja Priedīti.

— Otro kausu jūs saņemsiet tikai pēc pirts, citādi pro­cedūra zaudē jēgu,— Priedītis teica Irinai.— Ejam pār­ģērbties.

Pirmajā brīdī Irinai aizsitās elpa. Ķermeni un galvu apņēma tik sakarsēts gaiss, ka bija bail vilkt to plau­šās — galu galā te nav cirks ar uguns rīšanu. Kā pa­līdzību meklējot, viņa pavērās apkārt un ieraudzīja pašā augšējā lāvā Priedīti.

—.Salstu,—viņš pārmeta.— Aiztaisi durvis," noliec te dēlīti un apsēdies.— Saunā nebija pieņemts jūsoties.

Viņa atlaidās guļus, un tūdaļ kļuva mazliet vieglāk, varēja pat uzmanīgi ievilkt elpu, izbaudīt, kā svelme nokaitētām adatām masē ādu un atver poras. Vienīgi acis sūrstēja, jo tajās koda izkususī skropstu tuša. Varbūt līdzīgs liktenis piemeklējis arī matu laku un izjukušas pirms pāris stundām veidotās cirtas? Viņa ar ierastu, glāstošu kustību pieskārās frizūrai un tūdaļ atrāva ap­dedzinātos pirkstgalus.

—  Simt un piecpadsmit grādu,— no augšas komentēja Priedītis, kurš nenolaida no viņas skatienu.

—  Brīnums, kā to var izturēt.

—  Tūlīt sāksi svīst. Kad no pieres pāri degunam noritēs piecdesmitā pērle,, pirmajai reizei pietiks. Ja baidies no ezera, skriesim uz baseinu.

—  Un vižu laiku jāskaita līdzi?

— Varam arī patērzēt. Tikai neko būtisku, lūdzu. Es neticu pasaciņām, ka Somijas valstsvīri risina saunā sva­rīgas problēmas.

—  It kā mēs vispār kaut reizi būtu nopietni aprunājušies. Tu taču, cerams, neņēmi par pilnu manas deklarācijas par emancipāciju?

Priedītis palika atbildi parādā. Ko viņš varēja sacīt? Ka patiešām noskaņojies uz bezbēdīgu mīlas dēku? Tagad viņš pēkšņi apjēdza, ka tāda sieviete kā Irina iegūstama tikai ar smagiem upuriem, lielu dvēseles spēku, ka mut­vārdu flirts var pāraugt dziļās jūtās, kas turpināsies līdz mūža beigām un pārveidos viņa dzīvi pašos pamatos. Neatkarīgi no tā, vai gūs pretmīlu, tā būs pielūgšana, un uz to viņš nebija gatavs. Jau tā viņš aizgājis par tālu, aizmirsis savus pienākumus pret biedriem un ne­laimīgo Kundziņu, kam apsolīta palīdzība. Tajā laikā, kad varēja nopratināt naktī pārradušos «Magnolijas» «pa­zudušo dēlu», kurš varbūt redzējis ko aizdomīgu vai vismaz sastapis Berezineru, viņš tagad gozējās uz lāvas un tēloja iemīlējušos muļķi…

—  Piecdesmit,— Irina līksmi paziņoja.— Ko tagad pa­vēlēsi darīt?

Priedītis notenterēja lejā.

— Ja nav drosmes, var noskaloties arī zem dušas,— viņš piedāvāja, jo apzinājās, ka tāda nolaide tikai divkāršos Irinas spītu.

Viņa skrēja pa priekšu, baseina malā atspērās un, sa­ritinājusies tādā kā kamolā, ar rokām apķērusi ceļgalus, lēca. Kad pēc mirkļa galva atkal iznira virs ūdens, viņas acīs bija aicinājums, un Priedītis aizmirsa tikko pārdomāto atturēšanās politiku. Prātu neatvēsināja pat ledusaukstais ūdens — viņš piepeldēja klāt, apskāva Irinu un cieši no­skūpstīja uz lūpām, kas vēl glabāja pirts tvīksmi.

«Magnolijā» viņi atgriezās agri un ne tikai tādēļ, ka Tatiņa, palikusi bez diendusas, kaprīzi prasījās čučēt. Nez kādēļ neizdevās atraisīties, un pat jokupēteris Taļimovs, jūtot, ka viņa daudzkārt pārbaudītās humoristiskās pa- rabolas, neatradušas dzirdīgas ausis, krīt tukšumā, drūmi klusēja un dzēra bez tostiem. Nebija viegluma, kas parasti iestājas pēc saunas krasajām temperatūras maiņām, no­māca pēkšņais melnums aiz loga, kur sabiezēja draudīgi negaisa mākoņi. Vējš nikni tricināja rūtis un beidzot atrada spraugu, pa kuru iekļūt istabā,— ielauzās caur kamīnu, nesot līdzi krietnu riekšavu rūgtu dūmu, it kā gribēdams izkvēpināt viesus. Vienīgi Irina un Imants būtu labprāt uzkavējušies, jo nezināja, kā izveidosies viņu attiecības pēc atgriešanās atpūtas namā. Bet Dzir­navnieks skubināja:

— Braukuši, biedrīši! Ja uznāks lietusgāze, mēs šai dumbrājā iestigsim, tas ir kā āmen baznīcā.

—  Ceļakāju?—nedroši ierosināja Taļimovs.

—  No dieva puses!— nobijās Groša.— Kad latvieši saka «met un braucam», tad īstā žūpošana tikai sākas.

—  Varbūt tu autobusā apsēstos Rūtai līdzās?— Irina teica.— Visu vakaru neesi ar viņu ne vārda pārmijis. Jaunības draudzene taču…

—  Arī tas visiem zināms?— Priedītis neslēpa pārstei­gumu.

—  Sekretāres vienmēr zina visu… Nopietni, Imant, es baidos, ka Tatiņa pa ceļam aizmigs.

Patiešām, pie «Magnolijas» nācās iznest saldi guļošo bērnu no mašīnas. Priedītis grasījās piedāvāt savus pa­kalpojumus, bet, redzot, cik cieši meitenes rociņas apvijušās ap mātes kaklu, atturējās. Turklāt vestibilā viņu jau nepacietīgi gaidīja.

Nervoziem soļiem mērodams plašo telpu, šurpu turpu staigāja Vladimirs Zaicis, kurš milicijas kapteiņa formas tērpā šeit izskatījās pavisam nevietā.

—  Biji mājās,— Priedītis saprotoši pamāja ar galvu. — Salīgi mieru ar Marutu?

—  Pazudusi bez vēsts… Bet man ir daudz svarīgāki jaunumi.

— Vecmeistars?

—  Domāju, ka šī versija atkrīt. Portfelī Torričelli tuk­šums, tīkliņam var cauri redzēt, vienvirziena pārvadājumu tara. Dakteris neieteica nopratināt, un es īpaši neuzstā­ju.— Zaicis paraustīja plecus.— Viņš pat neatceroties, kā nokļuvis slimnīcā, ko tad vēl es ar jautājumiem pa vidu maisīšos…

—  Un* kur apsolītā sensācija?

—  Uziesim manā istabā.— Viņš paņēma Priedīti zem rokas.— Kā tu domā, Imant,— vai man ir izredzes pāriet uz operatīvo darbu? Tomēr pavisam kas cits nekā izrīkot apsardzes tantiņas un pārbaudīt trauksmes signālus.

Pēc šī ievada Priedītis vairs negaidīja nekā iepriecinoša. Viņš vēl labi atcerējās laikus, kad kriminālmeklēšanas darbinieki skaitīja dienas līdz Zaiča kapteiņa zvaigznītei, kas ļautu pārcelt centīgo detektīvu jaunajai pakāpei at­bilstošā amatā, kur no ārzemju kriminālromāniem aiz­gūtās dedukcijas teorijas nevienam nejauktu prātu. Bet šoreiz šķita, ka Zaiča uztaustītais pavediens tiešām velk aiz sevis atmudžināšanas vērtu kamolu.

Milicijas pārvaldē Zaicim paveicās. Dežurēja kopš Rīgas dienesta laikiem pazīstams majors, kurš bez liekiem jau­tājumiem parakstīja izziņas pieprasījumu. Par laimi, bija tikai viens agrāk sodīts Grīnbergs —1939. gadā dzimušais Raimonds ar visai raibu biogrāfiju un sievu Olgu. Iecirkņa inspektora kabinetā Zaicis pārliecinājās, ka nokļuvis uz pareizām sliedēm.

—  Atkal Grīnbergs,— nopūtās pajaunais leitnants, kurš šajā rajonā bija uzaudzis un tāpēc labi pazina apkartnes iedzīvotājus.— Tas, ko varu pateikt, nevienu neinteresē, bet to, ko zinu, nevaru pierādīt. Sēdējis par līdzdalību spekulācijas afērā, lietā par kulinārijas ceha kreiso produkciju. Pēc soda izciešanas iekārtojies darbā sabiedriskās ēdināšanas tīklā. Pieņemts par santehniķi, kaut gan uz tirdzniecības kuģa braucis par pavāru, un mēdz lielīties, ka ir vienīgais Latvijā, kurš prot gatavot austeres un vīna gliemežus. Saņem simt divdesmit rubļu mēnesī, bet vizinās volgā un vasarā dzīvo uz mātes vārda noformētā vasarnīcā. Parasti nakšņo pie brūtēm, pēdējā laikā pie vienas un tās pašas, kurai pa dienu, kamēr Olga darbā, pamazām stiepj prom visu vērtīgo — japāņu radio un stereomagnetofonu, svētbildes un mākslas grāmatas. Tomēr šķirties no sievas baidās, šī laikam pārāk daudz zina par viņa tumšajām šeptēm. Viņš katru vakaru dzen vāģi uz Priežciemu un atpakaļ, nedomāju, ka svilina benzīnu aiz tīras mīlestības. Preci izkrauj kaut kur pa ceļam, ja būtu mana iecirkņa robežās, es noteikti zinātu, kur.— Pašpārliecinātības inspektoram ne­trūka.

—  Domājat, viņš pārdod tirgū?

—  Ar tādiem sīkumiem liktenīgais Raimondo nekrā- mējas,— leitnants pakratīja galvu.— Piegādā vairumā an-gro, kā saka vietējie biznesmeņi, un porto-franko — ar cenā ierēķinātiem transportizdevumiem. Viņiem visiem pie­mīt viena kopēja kaite — neprot laikus mest mieru. Esmu gatavs saderēt, ka Grīnbergs sarausis pietiekamu kapitālu, lai līdz mūža beigām dzīvotu svilpodams. Bet nē! Kaut kāds nēsāts dzen uz priekšu, jāgrābj viss, kas nav pie­naglots. Būtu man viņa galva un enerģija, es jau sen staigātu ar priekšnieka portfeli padusē.

—  Un, kā jums šķiet, Grīnbergs spējīgs pastrādāt arī smagu noziegumu?—taujāja Zaicis.

— Visu, kas ienes skanošo, izņemot slepkavību. Kaut gan dusmu uzplūdumā vai dzērumā… Es ne par ko negalvoju… Ko jūs sacītu, piemēram, par šo cilvēku?

Leitnants caur logu norādīja uz plecīgu gaišmati, kurš laiskā soli šķērsoja skvēru. Mugurā tam bija pēc jaunākās modes šūdināts puskažoks, galvā — zvērādas cepure.

— Tipisks spekulants,— Zaicis piekrita.— Tieši tādu, pēc jūsu stāsta, iztēlojos Grīnbergu.

—  Redzat nu,— leitnants apmierināts pasmīnēja. — Raimondo ir tas briļļainais ar riebīgo takšeli pavadā.

Neizskatīgs vīrelis nobružātā lietusmetelī ar varu vilka nabaga šuneli pāri laukumam, kur katrs koks likās kā radīts, lai paceltu pakaļķepu.

—  Neceriet, Grīnbergs likuma burtu nepārkāps. Uz- trenējis lopiņu čurāt tikai izpildkomitejas lēmumā norā­dītajās vietās.

Tieši šis pēdējais piesitiens viesa Zaicī stingru pārliecību, ka Grīnbergs nozadzis Kundziņa disertāciju.

Zaicis izskatījās tik apmierināts ar sevi, ka Priedītis neuzdrošinājās ne ar vaibstu izrādīt skepsi. Kapteinis laikam bija īpaši iegriezies mājās un uzvilcis mundieri, lai pilnā formas tērpā apcietinātu ļaundari. Bet krimi- nālmeklētāja pieredze brīdināja, ka Zaiča versija ir visai apšaubāma. Profesionālie noziedznieki — un tāds pēc visām pazīmēm bija Raimonds Grīnbergs — tikai retumis maina specialitāti: kas pieradis spekulēt, nepalaiž nagus sveša mēteļa kabatā, dzīvokļu uzlauzējs neaplaupa bankas inkasentu, precību afērists nelieto ieročus.

—  Sašiņam pastāstīji?— Priedītis apjautājās.

—  Tur tas joks, ka viņš no savas puses izracies līdz tādam pašam slēdzienam,— Zaicis neslēpa gandarīju­mu.— It kā mēs .no abiem galiem būtu būvējuši tuneli un precīzi nonākuši satikšanās punktā.

— Vai zināms, cikos Grīnbergs vakar atbrauca pēc Olgas?

— Tas ir ķēdes vājākais posms,— Zaicis piekāpās. — Pirms vakariņām. Un vairs nav te redzēts… Bet varbūt maldās Kundziņš, varbūt viņš sācis svinēt jau pēc pus­dienām? Tu taču zini, kāda caura galva šiem pro­fesoriem. Un vēl pastāv iespēja, ka manuskripts pa­gaidām tikai paslēpts un uz Rīgu tiks nogādāts šovakar vai rīt.

—  Arī par to Voitkuss ar tevi ir vienisprātis?

— Tam rūp noliktavā atklātās nebūšanas, nekas cits. Pat grasās piemērot kādu pantu un uzsūtīt Grīnbergu pārim Nahodko kantora vīrus ar ārpuskārtas revīziju.

Vari iedomāties, visus šos ziemas mēnešus viņa izrakstījusi vasaras sezonas produktu normu.

—  Un Kundziņa disertācijas dēj likusi uz spēles tādu zaļu dzīvi?

—  Iespējams, ka viņš bez sievas ziņas,— Zaicis vēl mēģināja iebilst, tad negaidīti viegli samierinājās ar sa­kāvi:— Droši vien tev taisnība…— Pēkšņi viņa sejā pa­vīdēja jauna atraduma atspīds:— Un ja šai lietā iejauktas manas vakardienas viešņas? Vai tad citādi būtu tā aiz­laidušās pa galvu pa kaklu?

Šai mirklī Priedītis cieši nolēma, ka darīs visu iespējamo, lai Zaicis pat ar pulkveža uzplečiem nepārkāptu krimi­nālmeklēšanas nodaļas slieksni. Viņš uzlika biedram roku uz pleca un saudzīgi, kā ar bezcerīgu slimnieku runādams, sacīj a:

—  Nepārsteigsimies ar galīgiem secinājumiem. Vēl nav atgriezies- Murjāns, vēl nav zināms, ko atklājuši Voitkuss un Gunta. Nobrauksim lejā un vienā mierā iedzersim kafiju. Gan ar laiku tur salasīsies visi mūsējie.

Viņš pats cereja, ka bārā parādīsies Irina Perova.

LAIKA TRŪKUMA DRAUDI

Izgājis uz ceļa, Jāzeps Murjāns ātri vien nožēloja, ka uzvilcis zilpelēko velveta žaketi, ko Minskā bija nopircis par godu diplomdarba aizstāvēšanai. Šeit, aizvējā, saule nežēlīgi cepināja un, atstarodamās šosejas tumšajā asfalt- betonā, uzvēdīja smacējošus karstuma viļņus. Kā par spīti, nekur neredzēja nevienas mašīnas, rīta satiksmes paisums jau sen bija noplacis, tagad drīkstēja cerēt tikai uz nejaušu braucēju. Bet privātīpašnieki nelabprāt ap­stājās — avārijas gadījumā viņiem taču jāatbild par svešā pasažiera veselību. Arī viņš pats mēdza brīdināt paziņas, iai aptur vienīgi pēc autoinspektora zižļa mājiena: auto­stopa ziedu laiki piederēja tālai pagātnei.

Droši vien būtu prātīgāk atgriezties atpūtas namā, pār­ģērbties un līdz autobusa reisam atlikušo stundu pa­kavēties biljarda zālē. Taču negribējās izrādīt biedriem, cik lepni viņš uzcirties. Vēl nodomās, ka taisās apžilbināt Džozefini — vai tad šie spējīgi saprast, ka reizēm balts krekls, kaklasaite un izskatīgs uzvalks ir iekšējās ne­pieciešamības ārējā izpausme? Cieņa pret sevi un savu apkārtni.

Rūkoņa vēstīja, ka tuvojas mašīna, ceļa līkumā pa­rādījās platkrūtains kamazs un, paklausot Murjāna pa­celtajai rokai, nobremzēja blakām.

—  Ja uz rajona centru, tad kāpiet iekšā,— šoferis aicināja.— Tikai veicīgi!

Murjāns ierāpās kabīnē. Spēcīgais motors iedārdējās apvaldītā niknumā, mašīna pakāpeniski uzņēma gaitu.

Šoferis bija apmēram divdesmit divus gadus vecs mel­nīgsnējs puisis. Kājās gumijas zābaki un armijas drānas bikses, mugurā — zils vatenis, iaspūrušie piķa krāsas mati krita uz pieres. Murjāns palūkojās uz priekšu un pēkšņi ieraudzīja, ka arī šoferis pēta viņu spogulī ar labsirdīgu smīnu lūpu kaktiņos.

—  Vai nav par karstu tādā klozē?—Murjāns apvai­cājās. Kaut ko taču vajadzēja sacīt.

—  Divus gadus dienēju Turkmēnijā, pieradu,— puisis atbildēja.— Bet zivtiņām šis laiciņš gan par labu nenāk. Tāpēc tā steidzos.

Mašīna tiešām traucās deviņdesmit kilometru ātrumā, nežēlīgi svaidot līdz malām piekrauto piekabi, kas pa­griezienos draudēja ieraut grāvī.

—  Varējāt kādu daļu atstāt mūsu namā. Visu šo nedēļu ne reizi neesam svaigu zivi baudījuši.

—  Ar šodienas lomu pietiktu pusei republikas. Kolhoza saldētavas pilnas, un es jau otro reizi vedu. Tā dumjā pavasara reņģe nenojauš, ka mums tagad limits un jau rīt celsim stāvvadu laukā,— pēc azartiskā toņa Murjāns noprata, ka šoferis šai pusē dzīvo nesen.

—  Paldies par pakalpojumu,— viņš teica, kad mašīna apstājās tirgus laukumā, un tradicionālā rubļa vietā iz­vilka no kabatas dienesta apliecību.— Kad apniks trans­portēt zivju līķus, nāc pie mums.

Murjāns pameta skatienu apkārt. Pirmajā mirklī likās, ka viņš atrastos dzimtajā mazpilsētā — tik ļoti mūsdienīgā tipveida arhitektūra unificējusi urbānistiskās ainavas. Un laikam tiešām Leonīdam Nahodko šai Kurzemes nomalē tādas pašas rūpes kā viņam Latgales pusē, kur varbūt vienīgi pašbrūvētais alus saldāks un stiprāks, lamas — sulīgākas, skurbulis — kausligāks. . !

Preču izvēle universālveikalā maz atšķīrās no mājās ierastās. Suvenīru nodaļā noslēpumaini smaidīja tās pašas masveidā ražotās ģipša nefretetes, skuma kokā grebti kaķi un suņi, nīka bezvējā kuģu modeļu plastmasas buras, pārklājās ar putekļiem nevienam sen vairs nevajadzīgi korķu viļķi, kurus dizaineru fantāzija ietērpa aizvien ek­sotiskākās formās. Prātīgāk iegādāties kādu piemiņas velti pie sieviņām, kas vakaros piedāvāja savus darinājumus «Magnolijas» vestibilā. Tām bija dzintara saktiņas, dūraiņi ar etnogrāfisku rakstu, no krāsotiem plūmju kauliņiem veidotas krelles, ar gliemežnīcām aplīmētas kārbiņas ro­taslietu glabāšanai, retumis pat kāda stabule vai svilpīte.

Apvaicājies par ceļu uz Džozefīnes Noriņas māju, Mur­jāns uzzināja, ka pirms brīža pabraucis tai garām. Pro­tams — Meža iela varēja atrasties tikai priekšpilsētā, nevis centrā, kriminālmeklētājam tāda kļūme godu nedarīja. Par sodu tagad nācās kātot krietnu gabalu līdz ģimenes mājiņu rajonam.

Tas vēl atradās tapšanas stadijā un uz katra soļa atspoguļoja iedzīvotāju raksturu un būvprincipus. Tiesa, sētas bija uzcēluši visi — lai nenosper ķieģeļus, šīferi un dēļus, kā nekļūdīgi nosprieda Murjāns, kurš atkal bija mobilizējis savas novērošanas iemaņas. Bet aiz tām… Vieni, pēc iekoptajiem dārziem spriežot, pagaidu nojumēs mitinājās jau ceturto vai piekto gadu. Otri savu māju uzskatīja par tādu kā piebūvi siltumnīcai un citiem iene­sīgiem kapitālieguldījumiem — galdnieka vai automobiļu remonta darbnīcai, smēdei vai vistu un trušu audzētavai. Trešie rūpējās vienīgi par savām ērtībām un it visu bija pakārtojuši skaistdzīvošanas principiem, kādus slu­dināja ilustrētie prospekti — mājas ar atklātu terasi un stiklotu verandu, pagrabā iebūvētu garāžu un segtu pāreju uz baseinu, kura dziļums labākajā gadījumā bija piemērots kāju vannošanai.

Septiņpadsmitajā gruntsgabalā valdīja pilnīgs juceklis, jo te iezīmējās divas atšķirīgas tendences: iepriekšējā īpašnieka tieksme pasvītrot savu solīdo sabiedrisko stā­vokli, kas gan sabruka pēc pirmās revīzijas, bet vēl izpaudās pīlāru balstītajā jumolā virs ieejas un sīkrū- totajos pirmā stāva logos. Ļaunas mēles melsa, ka tā viņš pieradinājis sevi pie neizbēgamā cietuma, tomēr no Džozefīnes saņemtās naudas summas pieticis, lai segtu iztrūkumu. Jaunā īpašniece sākumā netaisījusies ne pirk­stu pakustināt — sak, dzīvos, kamēr strādā «Magnolijā», bet pēc tam māju pārdos ar uzviju, jo nekustamā īpašuma cenas, kā zināms, nav nekustīgas. Bet uzradās piedzīvotājs, kas nolēma ieguldīt mājā naudu un savas ambīcijas. Desmit mēnešus gadā kuģodams gar Vidusjūras krastiem, stūrmanis Eldars Zotovs sapņoja dzīvot vienā no .tām gaisīgajām ēkām, kas slīga zaļumos. Un tagad pēkšņi redzēja reālu iespēju īstenot ieceri. Tāpēc bija atvesti kokmateriāli un dekoratīvi ķieģeļi, logu rāmji un flīzes, bija izrakti pamati mājas piebūvei, izbetonēts pagrabs, uzmūrēta garāža, kuras priekšā stavēja koši zilais fords — Džozefīnes labklājības simbols, bet vienlaikus arī visādu ikdienas sarežģījumu cēlonis. Priežciemā, pie­mēram, bija tikai viena vieta, kur viņa jaudāja apgriezt mašīnu, un nācās katru dienu izmest likumu līdz kū­pināšanas ceha asfaltētajai piebrauktuvei, lai varētu doties atpakaļ uz mājām.

Murjāns nospieda zvana pogu. No vārtiņiem bija grūti spriest, vai tas atbalsojas mājas iekšienē. Viņš jau grasījās vēlreiz piezvanīt, kad otrā stāva logā sakustējās aizkars.

—  Parausti kliņķi un nāc iekšā!— atskanēja elektriskas skaņu ierīces izķēmota ķērkstoša balss, kurā Murjāns pirmajā brīdī pat nepazina Džozefīnes parasti pieglai- mīgās intonācijas.

Klikšķis liecināja, ka ierīce iedarbināta. Viņš iegāja dārzā. Gar jumta papes pārsegto būvmateriālu grēdu gluži kā gar valni viņš nokļuva līdz ieejas durvīm, kurās stāvēja saimniece, un Murjāns atskārta, ka līdz šim bija Džozefīni redzējis vienīgi aiz letes, kur laikam taču viņa stāvējusi uz paaugstinājuma. Patiesībā viņa bija sīciņa un krietni lunkanāka, nekā tas varēja likties zem stīvinātā virssvārča. Mati, kurus darbā sedza balta aubīte, bija nobriedušu rudzu krāsā un puiciski īsi apcirpti, nesmiņķētā seja — pelēcīga un dīvaini neizteiksmīga, pat acis izska­tījās tādas kā apdzisušas, droši vien viņa vēl nebija īsti pamodusies.

— Vesels, Jāzep!— viņa nebūt nešķita pārsteigta.— Ja atnāci paciemoties, vajadzēs mazliet uzgaidīt. Sakopšu istabu, uzspodrināšu savu fasādi, tad izdzersim tasīti kafijas. Manuprāt, tā mums abiem nebūs par nāvi.

— Vai drīkst tikmēr apskatīt tavu vāģi? Savā mūžā neesmu sēdējis tik glaunā dampī.

— Jūties kā mājās.— Viņa noņēma no naglas atslēgas un pasvieda Murjānam.— Pie viena atnes man somu, vakar atbraucu tik vēlu, ka nebija spēka izkravāties.

Ne salonā, ne bagāžniekā Murjāns, protams, neatrada Kundziņa disertāciju. Neizpratni radīja vienīgi apstāklis, ka soma, kas smaržoja pēc pupiņu kafijas, bija pilnīgi tukša, pat tāda kā izkratīta un pēc tam ar mitru lupatu izslaucīta. Kad viņa to paguvusi? Naktī, šorīt? Un kāpēc neātceras? Vai tiešam Oļegs Davidovs arī šai ziņā sniedzis izpalīdzīgu roku? Jautājums jautājuma gala, un uz visiem jāmēģina neuzkrītoši rast atbildi. Šī nepieciešamība no­māca Murjāņu, un tomēr bija patīkami vēl kādu brīdi uzkavēties greznajā mašīnā, atgāzties dziļāk sēdekli, just mīkstās ādas pieskārienu un iztēloties, kā viņš trakā ātrumā trauc pa piejūras šoseju, apdzenot volgas un žiguļus, par tarkšķošajiem zaporožeciem nemaz nerunājot

Turpretī .mājas iekārtojums likās visai pieticīgs. Radās iespaids, ka to uzskata par pagaidu mītni, gaidot labakus laikus, kad varēs pa īstam izvērsties — aplīmēt sienas ar gobelēntapetēm nopirkt čehu kristāla lustras, somu mēbeles.

—  Man no rīta stipra pupiņu kafija ir brokastu vie­ta,— kā atvainodamas sacīja Džozefīne un novietoja ta­sītes uz elkoņbalstiem,—^ bez tās nespēju atgūt formu.

Jau tagad, gatavojoties pirmā malka apdedzinošajai baudai, viņas acis spīdēja gaidīšanas priekā. Citu pārmaiņu ārienē nemanīja — tie paši garie rītasvārki, kas atsedza šļūtenēs autās kajas ar izaicinoši mēļi nolakotajiem nadzi­ņiem, tā pati nekrāsotā seja, kurai dzīvīgumu bija pie­šķīrušas dušas strūklas. Dīvainā kārtā šī Džozefīne, kaut izskatā vecaka un gurdāka, šķita Murj-ānam jaukāka par kairo bāra saimnieci ar asinssārfajārri lūpām pielīmēto valšķīgo smaidu.

—  Pašapkalpošanās,— viņa teica, piebīdīdama kanniņu viesim pa tvērienam.— Atpūšos pēc kontrastu metodes, tāpēc mājās nekad nedaru to, ko darbā.

—  Un otrādi?— vaicāja Murjāns, ieliedams sev pilnu tasīti. Patiesībā viņam garšoja tikai tēja, bet bija bail aizvainot Džozefīnl.— Ja tu mēģinātu būt darbā tāda kā tagad? Dabiska un atraisīta, bez pakalpiņa stiķiem…

—  Un man likās, ka jums tieši patīk šie Ietie jo­ki,— Džozefīne runāja nopietni,— ka atvaļinājumā vīrieši grib justies kā svešā pasaulē nokļuvuši. Rīgas naktsbārā uzvedos pavisam citādi, tur centos radīt mājīguma atmosfēru — lai veči atceras sievas un nepārdzeras.

—  Ko tad pārnāci uz šo dieva aizmirsto aizkaktu? Zeme svila zem kājām, vai?

—  Kādreiz taču jāmet miers, visu pasaules mantu, vienalga, nevar saraust. Turklāt vēl uzradās draugs ar nopietniem precību nolūkiem.

—  Tas tālbraucējs jūrnieks?

—      Kad sapinos ar viņu, pat prātā neienāca, ka Eldarā pēkšņi pamodīsies senču aicinājums. Pats savā mūžā zemes iekšienē nekur tālāk par Siguldu nav ticis un — še tev!— grib rušināties sakņu dobēs, audzēt gurķus un tomātus. Vārdu sakot, gatavo augsni laimīgiem pensijas gadiem.— Viņa iztukšoja tasīti un tūlīt ielēja sev vēl.— Viņš pat vairs neved man dāvanas no ārzemēm. Iedomājies — ne smaržas pudelīti, ne smuku panckiņu. Pēdējo kapeiku iegulda būvmateriālos, kad grib iemest kraķīti, izfektē no manis. Un reisā paņem līdzi mūsmāju dzeramo, lai tur iemainītu pret izdevīgu preci, ko liek man realizēt. Un ar visu to — naudas kā nav, tā nav, tu nenoticēsi, ja teikšu, cik tāda māja aprij!…

—  Cik tad šim gadu?— Murjāns pēc mazas pauzes taujāja un nopētīja Džozefīnes smuidro augumu. Varbūt šai apstāklī slēpās viņas dzīvesveida izskaidrojums.

— Viņš ir tāds vīrietis, ka dievs dod jums visiem. Bet krastā nokāpj reizi pa četriem mēnešiem. Un tad te raujas melnās miesās. Braukā apkārt un meklē spun­dētus dēļus, visādus stiklus, vai es zinu, ko… Martā pirms aiziešanas reisā visu pēdējo nakti veda melnzemi. Sešas autokravas, kad nokusa sniegs, pāri palika labi ja puse. Kad pārradīsies, pārmetīs, ka nenovaktēju. Mani viņš uzskata tikai par tādu bezmaksas gruntsgabala sar­dzi,— Džozefīne jocīgi saviebās, tomēr viņas balsī jaudās drīzāk siltums nekā dusmas.

—  Es tur nekā ļauna nesaskatu,— Murjāns prātīgi iebilda.— Cilvēks ilgojas pēc normālas sievas, nevis pēc bārdārnas. Sareģistrējušies vismaz esat?

—  Kur nu! Mums jau tāpat domstarpību pietiek. Es gribu vispirms bērnu, viņš grib pabeigt māju, kāda te vēl var būt runa par saskanīgu ģimenes dzīvi… Tā arī pateicu viņam, ka viena šai sasodītajā būdā nesēdēšu, kamēr šis pa pasaules jūrām blandās. Lai gādā sīko, tad gaidīšu krastā. Bet gaišmataino Emiju lai tēlo citas, greizsirdīga jūrnieka sievas loma man nav piemērota…

— Ja tik vien tās nelaimes! Galu galā es esmu amat­persona, — Murjāns atgādināja. — Ja tu zinātu, Žozīt, mīļā…

— Zinu, zinu,— Džozefīne atvēcinājās ar nevīžīgu ro­kas kustību.— Piemērs ne visai veiksmīgs, neņem ļaunā. Bet naktī te bija iemaldījies Oļegs, nu, tas garais ki- nornehāniķis, varbūt pazīsti… Gandrīz divas stundas no­ņēmās ar manu mašīnu, pēc tam vēl pusstundu mazgājās. Ko pavēlēsi darīt, nedzīsi taču nakts vidū laukā?… Nu,

aicināju pārgulēt. Būtu man mājās normāls vīrs — tā laikam tu izteicies — un nevis tāds pasaules apceļotājs, tad visi zinātu, ka uzklāju Oļegam gultu viesistaba. Tagad to zina tikai viņš un es.

—  Un kā tad bija patiesībā?

Šo jautājumu Murjānam gan nevajadzētu uzdot tik klaji. Džozefīnes vaibstr apmācās, acis aizvērās ka negaisa brāziena aizcirsti slēģi, pirksti sažņaudza tukšo kafijas tasīti.

— Tas nevienam nav jāzina, vispēdīgokārt — tev! — viņa gandrīz kliedza.—Un vispār — ko tev no manis' vajag? Dzert nedzer… Tikai mēģini ielīst dvēselē kā tāds baptistu sludinātājs.

—  Brīdināju taču, ka atnācu kā amatpersona,— Mur­jāns nolēma runāt bez aplinkiem.— Vai tad Apsitis tev neteica pa telefonu, ka pazudis dokuments, kura dēļ visiem var sanākt lielas ziepes? Neviens īsti nenojauš, kādus noslēpumus Kundziņš atklāj tai savā disertācijā. Vai citādi būtu uzrakstījis virsū «slepeni»? Tomēr nosargāt nejaudāja. Un tagad mums ar tevi jācenšas izprast, kur tā palikusi.

—  Nopratināšana?—Džozefīne^ pavīpsnāja un ar klusu svilpoņu ievilka elpu plaušās.— Ar parakstu zem katras protokola lappuses…

—  Iztiksim tāpat,— Murjāns mierināja.— Tu taču pa- sacīji direktora vietniekam, ka neesi ņēmusi. Bet varbūt izdosies atcerēties, kas vakar notika bāra. Stāsti pēc kārtas, būtisko es pats atsijāšu.

Džozefīne bija laba stāstītāja — ne velti apgalvo, ka krodziniekiem jābūt smalkiem novērotājiem un iejūtīgiem cilvēku pazinējiem. Un Murjāns ieraudzīja vakaru ar viņas acīm.

Tas iesākās kā parasti, un nekas nevēstīja, ka tur­pinājums izvērtīsies tik juceklīgs. Vispirms bārā iegriezās tie, kuriem bija slinkums starp vakariņām un filmu uz­braukt savās istabās. Pasūtīja saldējumu vai tāpat vien apsēdās pie galdiņiem, lai pakavētu laiku līdz kinoseansa sākumam. Viņu vidū bija arī igauņu akadēmiķis ar sievu, kaš neizprotamā kārtā vēlējās noskatīties tieši ēģiptiešu melodrāmu. Tad Murjāns pie letes saskatīja arī sevi un citus izlaiduma biedrus, sadzirdēja Guntas balsi, kas lūguma formā izteica pavēli aprobežoties ar piena kokteili… «Divas sērijas,» sprieda Džozefīne, «tad šodien nekāds

viesu pieplūdums nav gaidāms. Katram gadījumam no­likšu malā dažas pudeles un sagatavošos maiņas nodošanai. Tikšu ātrāk mājās un varēšu iemērkt lielo veļu.»

Bet jau pēc nepilnas pusstundas no kinozāles sāka birt laukā apmeklētāji. Vispirms pa vienam, tad, it kā no ugunsgrēka bēgot, bariņiem vien. Daļa no viņiem ki­nozālē sagandēto omu centās uzlabot bariņā.

—  Zini, ir tādi,— Džozefīne stāstīja,— kas miega zāļu vietā dzer kafiju. Kad grib uzpulverēties, pasūta stipru teju. Vai tiesa, ka mēs no pupiņām izvelkam daļu kofeīna un izlietojam tabletēs?

Murjāns to nezināja. Toties labi atcerējās Voitkusa aprēķinu, cik Džozefīne dienā iebāž kabatā, gaunerēdamās ar kafijas normām. Iznāca, ka var ievilkt nāsīs turpat puskilogramu, turklāt bez tādām iekrišanas briesmām, kā manipulējot ar alkoholiskiem dzērieniem, kuru «kris­tīšanu» nepiedotu neviens.

—  Pēc tavas kroņa kafijas es arī ātri aizmiegu. Bet pēc dažām stundām atkal pamostos un domāju, par ko gan esmu maksājis naudu,— Murjāns iedzēla.

—  Rūpes par tavu dārgo veselību,— Džozefīne nemaz nejutās aizskarta.— Klausies tālāk, reiz esi pamudinājis mani uz runašanu… Visādi ļautiņi vakar bija noskaņoti uz tādu mērenu plītēšanu. Varbūt slāpes uzrodas pirms laika maiņas, nezinu, bet pat tavs Kundziņš pasūtīja pudeli skābuļa.

—  Un tā aktu mapīte viņam bija padusē, neatceries?

—  Kā tad! Viņš visu laiku ar to plātījās…

—  Ne tik strauji! Vai tu varētu apzvērēt, ka redzēji barā viņa disertāciju?

—  Ne vien redzēju, bet pat turēju rokā,— Džozefīne kategoriski apgalvoja.— Viņš grasījās atstāt to ķīlā, kad nevarēju izdot no simtnieka. Ar varas mākti gribēja man uzspiest, apvainojās, kad teicu, ka viņa godavārds dārgāks par visādiem papīrīšiem. «Ar šiem te papīrīšiem, kā jums labpatikas izteikties, var nopirkt visu jūsu no­žēlojamo bufeti un vēl tikpat daudz importa pudeļu!»— kā tāds uzpūties tītars, kad es tev saku. Pat nezināju, kā tikt vaļā. Beidzot izgudroju, ka baidos uzliet viņa acu­raugam balzamu, un šis paņēma atpakaļ. Nolika uz krēsla un uzsēdās virsū kā perētāja kalkūnmātīte.

—  Kad tas. bija? Vismaz aptuveni — pirms atnāca Ta­ļimovs vai pēc tam?

—  Resnais Mehti jau pēc launaga vispār nekur neizgāja.

Svinēja savu uzvaru un cienāja visus, kas pagadījās tuvumā… Es pulkstenī neskatījos, bet ārā vēl bija gaišs. Katrā ziņā — pirms atvadījās tā klīrīgā sirdsdāmiņa. Vari iedomāties, šī pienāca klāt un piedāvājās samaksāt Kun­dziņa rēķinu. Ar tādu šķērmu ģīmi, it kā būtu etiķi dzērusi… Bet man tobrīd kasē jau bija pietiekami naudas, lai atteiktos,— Vecmeistars bija uzstājies ar viskiju. Sa­lēja glāzēs un iznēsāja apmeklētājiem. Tik dusmīgu es veco Vobļikovu nekad nebiju redzējusi, šķita, viņš spējīgs nožņaugt savu aspirantu. Un ne tikai aiz iedzimtā skopuma, bet aiz kreņķiem, ka nu šis pagalam izgāzīsies.

Bufetniece prata tēlaini stāstīt, inspektors — klausīties un iedzīvoties uzburtajā noskaņā. Kad biedriem jautāja, kāds cilvēks īstenībā ir Murjāns, viņi parasti raustīja plecus un atbildēja: «Nekāds. Ne cepts, ne vārīts. Vienmēr nokļūst kārtējā sarunas biedra ietekmē un tikai pēcāk jūt sirdsapziņas pārmetumus — vai tik nevajadzēja iebilst.» Šī tieksme pielāgoties nebija karjeras apsvērumu diktēta, bet izrieteja no rakstura mīkstČaulības, no vēlēšanās izpatikt, vienalga, kam,— priekšniekam, nejaušam lieci­niekam, aizdomās turētai personai. Diemžēl uz viņa se­cinājumiem nedrīkstēja dzelžaini paļauties, tāpēc Jāzeps Murjāns arī trīsdesmit gadu vecumā joprojām staigāja leitnantos.

—  Lai jau paliek,— Murjāns pārtrauca Džozefīnes pā­rāk izplūdušo stāstu.— Pasaki labāk — kur bija Kundziņa disertācija, kad Rūta Groša aizvilkās uz savu migu?

—  Pārceļoja uz galdu un greznojās pašā vidū. Tā paģērēja Taļimovs — lai redz, kam par godu dzer. Viņš pat gribēja apslacināt katru lapiņu atsevišķi. Kundziņš jau arī bija pamīksts, bet, par laimi, Vobļikovam pietika saprāta dullos savaldīt.

—  Kā profesors gadījās pie tā paša galda?

—  Vai tad nezini, ka veči jau pēc dažām glāzītēm to vien grib kā parunāties? Par skuķiem vai par savu darbu. Un meklē kompāniju pēc profesionālām pazīmēm. Un šie visi bija tai stadijā, kad sajauc vēl pietrūkstošo ar jau lieko… Tu pat iedomāties nevari, ko profesors pateica par savu aspirantu. Nosauca to par saputrotu vārdnīcu.

—  Trāpīgāk pateikt būtu grūti. Un ko šis?

—  Apsolīja laboties un lūdza Kundziņu uzņemties šefību. Viņš parādā nepalikšot. Un avansā cēla galdā vēl vienu trauku. Bet to pat Taļimovs vairs negribēja.

—  Un kas notika pēc tam?

—  Viņi aizgaja, protams,— Džozefīne noplātīja ro­kas.— Ko tupēsi barā, ja nedzer…

—  Un manuskripts?

Murjāns tīšuprāt iesāka katru jautājumu ar vārdiņu «un»— lai piešķirtu sarunai slīdlentes suģestējošo spēku un nerimtību.

—  Palika turpat zem pudeles.

—  Un ko tad nepievāci, ja tas tik vērtīgs?

—  Dzīros, nudien grasījos noglabāt. Bet man tikai divas rokas. Tieši tai mirkli pa durvīm iepeldēja «pa­zudušais dēls», laikam ar pēdējo autobusu atlīgoja. Pie­ķērās bāra lenterim ka slīcējs glabšanas riņķim un pasūtīja kafiju ar konjaku.

—  Un tu?

—  Iedevu pliku konjaciņu. Kafija neļauj aizmigt, viņš būtu atguvis enerģiju un kļuvis kašķīgs. Šo gudrību izlobīju vienā amerikāņu romānā: dzērājiem jāļauj mierīgi aizmigt. Mūsējais arī ātri vien nolūza pie Kundziņa galdiņa, pat nepaguva iztukšot savu mēriņu.

—  Nolicis galvu uz Kundziņa disertācijas…— Murjāns palaida dzēlīgu smiekliņu.— Dievīgs skats.

—  Nezinu, nepalūkojos. Tikmēr visa akadēmiskā kom­pānija bija atgriezusies pēc aspiranta portfeļa. Varbūt pakampa arī tavu dārgo mapīti… Es apkalpoju jūsu Berezineru un nepagriezu galvu uz to pusi. Ar viņu nav joki. Pasniedza termosu un pasūtīja astoņas tasītes melnas kafijas, ko paņemt līdzi uz zveju. Pats saproti, ka kri- minālprofesoram jānomēra kā aptiekā. Iedos rubli dze­ramnaudas, bet, ja nospriedis, ka apšmaukts kaut par vienu kapeiciņu, sacels traci. Vai tik nav kādreiz strādājis tirdzniecības sistēma?

—  Un viņš bija tavs pēdējais kunde?

'— Kur nu! Administrators iegriezās pēc cigaretēm, pēc tam atnāca Jāņonkulis, tad divi ogļrači pirms gulētiešanas uztankoja minerālūdeni.

—  Un vel?

—  Vai tad nepietiek vienam vakaram? Jau tā Kalniešu Jēkabs nervozēja, it kā varētu nokavēt vilcienu.

— Varbūt patiešām steidzās?

—  Vakarējo dienu meklēt, vai?— Džozefine pavīpsnā­ja.— Tādu sausiņu pat nāve nelabprāt ņemtu pretī… Nu, aizklapēs bufeti pusstundu vēlāk, liela muiža, viņš taču

tepat tuvumā īrē istabu, kur pārlaist nakti pēc maiņas. Uzkāps divritenī un aizkleberēs…

—  Un vairāk neviens?— Murjāns uzstājīgi vaicāja.

—  Pareizi, gandrīz aizmirsu Oļegu,— Džozefīne ne visai ticami notēloja aizmāršību.— Iebāza galvu, kad jau biju saģērbusies uz promiešanu. Viņš ārā darbināja motoru un gribēja sasildīties. Esot ievērojis gaismu logā. Kopā izgājām laukā, bet tālāko tu zini…

—  Pag, pag! Kad nodzēsi elektrību, vai nepamanīji: manuskripts vēl bija uz galda?

—  Vajadzēja agrāk brīdināt, tad būtu divreiz pārbau­dījusi,— Džozefīne izmisīgi pūlējās atcerēties.— Bet ne­tīros traukus taču novācu, vai tad nebutu ieraudzījusi?

«Ierobežotas ticamības liecība, tiesā to apgāzīs pat viszaļākais advokāts,» bēdīgi konstatēja Murjāns un jau grasījās atvadīties. Bet arī Džozefīne gribēja apmierināt savu ziņkāri:

—  Dieva dēļ, saki beidzot — kas tai disertācijā tik svarīgs, ka tu tās dēļ mēroji tādu tālu ceļu?

Pirmajā brīdī likās prātīgāk izlocīties ar komplimentu, ka manuskripts bijis iegansts, lai apciemotu sievieti, par kuru jau sen sapņojis. Tad Murjāns tomēr nolēma spēlēt ar atklātām kārtīm:

—  Nav ne jausmas. Bet virsū bija rakstīts «slepeni». Un tas vien var sajaukt prātu visādiem šaubīgiem tipiem… Kas, pēc tavām domām, spējīgs to nozvejot?

—  Neviens!—nešaubīdamās atbildēja Džozefīne. — Nočiept nazi, kas noderēs sēņošanā, aiznest uz istabu glāzi — kurš katrs, tici manai pieredzei, arī tu. Bet apzagt privātpersonu taču ir noziegums.

—  Tieši par to es runāju. Ja manuskriptā ir valsts noslēpumi, tad tā ir spiegošana.

—  Tu domā?— Džozefīne neslēpa pārsteigumu. Pēkšņi viņas seja apmācās.— Varbūt tu pat domā, ka es arī esmu iejaukta?—viņas balsī jautās uzbudinājums, kurš nesolīja nekā laba.— Klausies, Jāzep, uz līdzenas vietas pārmeklē manu dzīvokli! Tas nekas, ka tev nav prokurora sankcijas, tas ir mans lūgums. Brīvprātīgs, dzirdi! Ne­cietīšu, ka uz mani krīt kaut mazākās aizdomas. Vai tad nepazīstu jūsu primitīvo loģiku: brūtgānam sakari ar ārzemēm, pašai raduraksti miglā tīti, ne velti par Džozefīni nokristīta…— viņa kliedza aizvien skaļāk, tomēr kājās necēlās un arī citādi neizrādīja gatavību atvērt skapjus, vest leitnantu uz augšstāva istabām.

—  Nomierinies, Zozīt, drīzāk nocirtīšu sev roku nekā vandīšos pa tavām mantiņām. Es tev atklāju sirdi, bet tu skrien ar pieri sienā,— Murjāns kā mācēdams at­spēkoja Džozefīnes pārmetumus.— Un vispār.— mans autobuss atiet pēc piecpadsmit minūtēm. Kāda velna pec šīs nolādētās disertācijas dēļ nokavēt pusdienas?

Šis pēdējais arguments ar savu ikdienišķumu šķita pārliecinām bufetnieci. Vēl neuzsitusi augstāko vilni, his­tērija noplaka tikpat strauji, kā bija sacēlusies, tomēr balss joprojām skanēja naidīgi:

— Ja tava apciemojuma programma izsmelta, tad dzīvo vesels. Bet es likšos uz auss — pirmajā brīvdienā vienmēr gulšņāju līdz vakariņām. Viena, liec aiz auss!

Atvadīties tik vēsā noskaņā? Nē, tas neatbilda Murjāna dzīves stilam. Pavēries logā, viņš protesteja:

— Tik smukā.laikā tas būtu grēks. Kāpēc tev neizbaudīt pavasara jaukumus?

—  Piedāvājums pieņemts!— Džozefīnes garastāvokļa maiņas nepareģotu pat pieredzējušākais psihologs. Pat­laban viņa staroja kā saulīte visoptimistiskākā laika pro­gnozes pavadbildītē.— Uzkurbulēsim vāģi un brauksim apceļot dzimto zemi.

—  Ar tevi — līdz pasaules galam!—piebalsoja Mur­jāns, arvien vēl neticēdams, ka Džozefīne runā nopietni.

—  Tik tālu nevajag. Aizrullēsim līdz Rīgai un atpakaļ. Man tur ir visādas darīšanas. Bet tu iestumsi mašīnu, kad tai vēlreiz uznāks vakardienas niķi… Tūlīt paska­tīsimies, vai motors vispār ar mieru pielekt.

—  Vai tad tu pirms tam nepārģērbsies?

Džozefīne atmeta ar roku, un Murjānam nekas cits neatlika kā sekot viņai.

Tā sanāca, ka viņš nokavēja ne tikai pusdienas, bet arī vakariņas un atgriezās «Magnolijā» vel pec vēlīnajiem pirts apmeklētājiem.

* * *

Par spīti murgu pilnajai naktij, Kundziņš kinoteātrī tomēr neaizmiga — tik ļoti viņš joprojām pārdzīvoja divu gadu darba zaudējumu.. Tādēļ nespeja dzīvot līdzi filmas varoņu likteņiem, tāpēc aizgāja pirms otrās sērijas sākuma.

«Magnolijā» izmisums kļuva daudz dziļāks, sevišķi pēc tam, kad administrators nez kādēļ uzskatīja par savu pienākumu paziņot, ka Rūta Groša aizbraukusi uz saunu un būšot vēlu. Lūk, arī sveši ļaudis domā, ka viņi ir tuvi draugi, nešķirams pāris, bet patiesībā viņš ir viens, palicis viens kā… Kundziņš nespēja atrast piemērotu sa­līdzinājumu, jo līdz šim nekad nebija zinājis, kas ir vientulība vai garlaicība. Pat tajās melnajās dienā?, kad aizgāja sieva, viņš nejutās īsti nelaimīgs—bija darbs, kas sniedza iekšēju gandarījumu. Tagad nekā vairs nebija. Tikai mazpazīstami cilvēki, ar kuriem var kopā līksmot, nevis dalīt bēdas; bija šīs nemājīgās istabas un aiz loga gaudojošais vējš, kas svieda rūtīs mitras sniega pārslas. Tās pielipa pie stikla, izveidoja baltas žalūzijas, atdalīdamas no ārpasaules un ieslodzidamas tādā kā cietumā. No tā gan varēja jebkurā brīdī izbēgt, tomēr viņš apzinājās, ka aizbēgt no sevis, savām drūmajām domām — neizdosies. Tās sekos kā ēna, kas sarūk vienīgi dienas vidussaulē. Vai arī izzūd nakts tumsā.

Pareizi, derētu iedzert miegazāles un meklēt glābiņu aizmirstībā^ Taču nē — tad viņš nesagaidīs Rūtu, kuras durvīs bija iespraudis zīmīti ar lūgumu piezvanīt — vie­nalga, cikos. Kundziņš atvēra naktsskapīša atvilktni un pārlūkoja medikamentu krājumu. Vienā polietilēna kulītē glabājās nomierinoši līdzekļi, citā — uzbudinoši, kas pa­līdz atraisīt garīgo enerģiju. Viņš norija tableti, pēc brīža vēl otru. Tagad miegs neuzmāksies līdz vēlam vaka­ram — pēc nostāstiem Kundziņš zināja, ka saunas ap­meklējumi var ievilkties līdz rīta pusei.

Kas īsti nospieda vairāk — ilgas pēc Rūtas vai sirdēsti par pazaudēto doktora disertāciju? To taču varēja uz­rakstīt no jauna, galu galā visi izejas dati saglabājušies, smadzenes vēl nebija pārkaļķojušās. Varbūt pat labāku, jo viņš tagad skaidri redzēja apjomīgā manuskripta vājās vietas. Bet vai pietiks uzņēmības? Vienatnē — diez vai, divatā — noteikti!

Un domas atkal atgriezās pie Rūtas. Otru tādu sievieti, kas valdzināja gan jūtas, gan prātu, viņš savu mūžu nesastaps. To Kundziņš apzinājās skaidri. Kopā ar Rūtu viņš atgūs jaunību un jaunrades prieku. Zāļu ietekmē likās neizprotami, kā gan drīkstēja tik ilgi vilcināties šonakt pat jāatzīstas mīlestībā! Citādi nav vērts dzī­vot — ne ar zinātņu doktora diplomu kabatā, nedz arī ar institūta zinātniskā sekretāra mēnešalgu.

…Tobrīd Rūta Groša jau atradās «Magnolijas» vestibilā, kurā vakaros centās uzkavēties iespējami retāk, jo necieta dienasgaismas spuldžu radīto operācijas zāles sterilo at­mosfēru — viņas gados sievietei,siltums nepieciešams visur un vienmēr. Tomēr šoreiz fznaca aizķeršanās. Pirmajā lifta kabīnē viņa neiekļuva — to ar ekskursijas rīkotāju tiesībām okupēja ekstrasensa kvartets. Otrajā tūdaļ ie­spraucās Taļimovs, un, nojaušot neizbēgamo uzaicinājumu turpināt vakarēšanu viņa istabā, Rūta uzskatīja par prā­tīgāku šajā kabīnē neiekāpt. Apstājoties trešajam liftam, vestibilā iepeldēja Karels Lepiks, un tas bija tik negaidīti, ka viņa ļāva durvīm aizcirsties.

—  Laikam gaisa spiediens mainās,— sirmais akadē­miķis jutās spiests paskaidrot.— Septītajā stāvā galva pēkšņi sāka griezties, un Maija uzstāja, lai turpinu ceļu liftā. Izsauca kabīni un ar varu iestūma mani šai būrī.

—  Un kur tad pati cienmāte?

—  Kāpj uz augšu. Bez manis viņa attīsta daudz spa­rīgākus apgriezienus, tā ka drīz būs klāt…

—  Bet jūs taču nobraucāt lejā.

Lepiks palūkojās apkārt un atviegloti pasmaidīja:

—  Patiesi. Un es bažījos par savu vestibulāro aparātu, visu laiku likās, ka grimstu pazemē, pat ausīs iedūrās!…— Pēkšņi viņa vaigā iegūla rūpju izteiksme.— Dies tēv ā varu iedomāties, kā Maija uztraucas! Viņa man allaž bijusi tāda panikas cēlāja, laikam redz mani nedzīvu šahtas dibenā. Bet es te apmainos laipnībām ar daiļo galda dāmu,— viņš sarosījās.— Lūdzu, ja tas jūs pārāk neapgrūtina, palīdziet tikt uz augšu. Istabas atslēgas manā kabatā, viņa pat netiek pie savām sirdszālēm.

Viņš vēl tikai grasījās iekāpt liftā, kad blakām atvērās durvis un no kabīnes iztecēja apaļīgā Maija Lepika. Ieraudzījusi vīru, nopūtās un tūdaļ ņēmās pātarot:

—  Redzēju taču, ka tu nospiedi nepareizo pogu — kā tāds mazs bērns, kas nespēj aizsniegt pareizo. Saucu, saucu, bet vai tu kaut reizi mūžā esi mani klausījis?

Viņa skatījās vīrā, un acīs sariesās asaras. Izmisuma vai aizkustinājuma — to Rūta nevarēja pateikt, bet arī tāpat bija skaidrs, ka viņa ir laimīga. Tik laimīga, ka šai mirklī šķita pareizāk nebraukt līdzi un atstāt viņus divatā. Un Rūta atkal palika lejā.

Vai viņai gribējās būt Maijas Lepikas vietā, vai ir sapņojusi par tādu nākotni? Tik tālu Rūta nespēja aiz­domāties, jo pazina sevi pārāk labi, tādēļ neticēja mī­lestībai no pirmā acu uzmetiena, savu jūtu noturībai. Pārāk ilgi bija grozījusies aprindās, kur kopēju jūsmu

par Fellīni asociāciju plūsmu vai Antonioni krāsu efektiem* uzskatīja par pietiekamu priekšnoteikumu pavadīt nakti kopā. Un tomēr Taļimova neaizpllvurotie piedāvājumi derdzās. Varbūt aiz snobisma, varbūt tāpēc, ka tēva nāve izsitusi pamatu zem kājām un likusi pārvērtēt līdzši­nējo dzīvi… Vienalga, bet patlaban Kundziņa kautrīgums un biklie simpātijas apliecinājumi bija vienīgais gaišums, kā bākas stars pirts gara radītajā miglā, kā droša osta, kur pēc visiem maldu reisiem var mest enkuru un rast patvērumu.

Rūta Groša iekāpa lifta kabīnē un nospieda pogu.

…Apmēram tai pašā laikā pie «Magnolijas» saimniecības ieejas piestāja kinomehāniķa mašīna. Šovakar seanss ne­bija paredzēts, tāpēc Oļegs negribēja rādīties pie gal­venajām durvīm, nevelējās, lai viņu redz administrators, kura dienesta pienākumos, šķiet, ietilpa arī ziņkārība. Vēl nez ko nodomās… Palaidīs baumas, ka Oļegs sailgojies pēc Astras.

Kad puisis bija veltīgi izklauvejies pie veļas kambarīša aizslēgtajām durvīm, viņš saprata, ka tās būtu nevis tenkas, bet neapgāžama patiesība. Nu vairs nebija jēgas slapstīties. Un izrādījās, ka šķietamais noslēpums zināms visiem.

— Guļ pie mātes. Un atslēgu paķēra līdzi, it kā tur glabātos nez kādi noslēpumi,— administrators pavēstī­ja.— Vienam arī tev tai pažobelē.nav ko meklēt. Nosalsi kā tai gaudu ziņģē ormanis stepē. Skaties, kas notiek laukā!

To Oļegs labi zināja. Pēdējos kilometrus viņš bija taus­tījies uz priekšu kā akls, jo sniega noķepušo prožektoru stari aprāvās mašīnas priekšā. Nācās vārda burtiskā nozīmē urbties krītošās sniega ķepas sašvīkātajā tumsā, metru pa metram lauzties cauri puteņa uzceltajiem aiz­sprostiem. Un tomēr viņš nerimās. Svarīgāk par visu šķita satikt Astru, mieru nedeva jautājums, kāpēc viņa pirmīt aizgāja, nesagaidījusi seansa beigas. Parasti mei­tene uzkavējās līdz pēdējai minūtei, palīdzēja iekraut mašīnā filmu kārbas, uzkopa zāli un tikai pēc tam at» vadījās ar atkalredzi sološu skūpstu. Vai tiešām tas garais milicis pačukstējis Astrai, ka viņš pavadījis nakti

pie' Džozefīnes? Tādā gadījumā būtu gudrāk nogaidīt un ļaut greizsirdības vētrai norimt. Bet gaidīt viņš pēkšņi vairs nespēja, likās, pasaule ies bojā, ja šovakar pat nesastaps meiteni. Tieši pagājušajā naktī viņš bija pa īstam sapratis, ka mīl Astru, ko viņam nozīmē meitenes paļāvības pilnais skatiens, glāsmainās lūpas. Vai tiešām viens vieglprātīgs solis izpostīs šo saskaņu, kuras dēļ viņš pašlaik bija gatavs atteikties no visiem agrāk slu­dinātajiem brīvās mīlestības postulātiem? Un Oļegs tik pārgalvīgi dzina mašīnu pa slideno šoseju, it kā ar dzīvības risku būtu iespējams izpirkt vainu.

Un nu izrādījās, ka ceļa galā viņu neviens negaida. Spējā spīts uzliesmojumā Oļegs atrāva bāra dunvis. Aiz letes saimniekoja Kalniešu Jēkabs, citādi nekas nešķita mainījies — pie galdiņiem, tinušies tabakas dūmu mutuļos, sēdēja apmeklētāji un uzbudināti pārsprieda problēmas, kas būtu pelnījušas daudz nopietnāku risinājumu.

— Saldējumu,— viņš noburkšķēja.— Pa vienai bumbi­ņai no katras zortes.

Oļegam garšoja saldumi, un viņš nekautrējās to publiski izrādīt. Smēķēt liedza profesijas specifika, šņabi viņš lietoja tikai augstos svētkos, kāpēc neatļauties tādu vājību? Ja kāds apšauba viņa vīrišķību, lai pamēģina mēroties spē­kiem. Oļegs izaicinoši pavērās apkārt, bet neviens viņam nepievērsa uzmanību.

Oļegā pamazām nobrieda lēmums aizbraukt pie Astras. Kāpēc lai neuzdrīkstētos rādīties mātei acīs, ko viņš tai nodarījis? Ja dievbijīgā sieviņa citādi nebūs ar mieru, Oļegs vedīs meitu pie altāra, viņam nav žēl… Par Astras piekrišanu puisis nešaubījās, viņš taču bija pārvarējis sevi un gatavs pateikt tos vienkāršos trīs vārdus, no kuriem līdz šim bija vairījies kā no vecmodīgiem un salkaniem,—«es mīlu tevi». Un Oļegs strauji pielēca kājās…

Guntas un Aleksandra attiecības turpretī bija nokļu­vušas strupceļā. Tiesa, Voitkuss to vēl tikai neapzināti nojauta, jo patlaban prātu nodarbināja daudz būtiskāks jautājums: kā izspiest atzīšanos no noliktavas pārzines Olgas Grīnbergas, par kuras noziedzīgajām izdarībām viņš vairs nešaubījās. Bet Gunta ar sievietēm piemītošu intuīciju jau bija sapratusi, ka viņu raksturi ir diametrali pretēji, ka dzīves uzskati nesaskan nevienā jautājumā. Labāk izdarīt secinājumu tagad nekā pēc kāzām, kad šī nesaderība izpaudīsies ik uz soļa, pat tādos šķietamos sīkumos kā mēbeļu iegāde vai tapešu izvēle. Šai ziņā «Magnolijā» pavadītais laiks bija devis nepārprotamus rezultātus. Un tomēr sirds sāpēja.

Kāpēc? Lai to noskaidrotu, Gunta nolēma pastaigāties pa iemīļoto maršrutu līdz bakai un atpakaļ. Kas par to, ka pēkšņi uzradušies negaisa mākoņi brīdināja nekur tālu neiet, ka no selgas atlidojis pūtiens neganti plosīja matus? Daudz stiprāka vētra plosījās apziņā: vai tiešam viņa nemīl Sašu, ja tagad ar tik vesu prātu spēj apsvērt visus savas nākotnes «par» un «pret»? Bija taču kvēli skūpsti, aizrautīgi čuksti, tas tuvums starp sievieti un vīrieti, ko mēdz uzskatīt par mīlas augstāko apliecinā­jumu… Vai vispār viņa spējīga kādu iemīlēt pa īstam, ja no tā visa tik viegli atsakās? Laikam taču, jo negribēja turpināt attiecības ar Sašu, atskārtusi, ka tās neparaugs laimīgā ģimenes dzīvē…

Par to Gunta bija galīgi pārliecinājusies pirmīt, kad viņi bija gājuši vakariņās — pa paradumam roku rokā. Vestibilā, patvērušās no nejaukā laika, stāvēja apkārtnes ciema iedzīvotājas, arī dažas nama darbinieces un pie- davāja atpūtniekiem savus rokdarbus. Gunta pat nepa­skatījās uz viņu pusi, bet Voitkuss nolasīja kārtējo sprediķi, uzkapa augstos plauktos un apsūdzēja mietpilsoņus spe­kulācijas veicināšanā. «Bet viņas taču nezog, pārdod pašu izstrādājumus, kam no tā kāds ļaunums?» Gunta bija iebildusi. «Bez mākslas padomes atļaujas, bez finansu inspekcijas ziņas. Nē, tā ir kaitniecība!»—«Vai nav vien­alga?»—«Vienaldzība ir pirmā pagrimuma pazīme,» Voit­kuss bija paziņojis.

Tomēr Guntai patlaban viss bija vienaldzīgs. Rit viņa no šejienes aizbrauks, atlikušo atvaļinājuma nedēļu pa­vadīs laukos pie vecāsmātes. Un pēc tam atgriezīsies Liepājā vai dosies uz jaunu norīkojuma vietu — Rīgu, kaut kādu Indru vai Ainažiem, vienalga! Ka tikai nenāktos strādāt vienā nodaļā ar Sašu, to viņa neizturēs!

Asaras jaucās ar sniega pārslām, kuras virpuļvējš trieca sejā. Kā lai aizskalo šīsdienas rūgtumu?

Viņa šķērsoja vestibilu un atvēra bāra durvis.

Aleksandrs Voitkuss arvien vēl atradās produktu no liktavā. Viņš, protams, apzinajās, ka nav tiesīgs pēc dar balaika aizkavēt un vēl jo mazāk nopratināt pārzini, bet gribējās gūt skaidrību. Un — dīvainā kārtā — Olga Grin- berga neprotestēja, kaut tikpat labi zināja, ka inspektoram nav oficiāla uzdevuma, kur nu vēl prokurora sankcijas

Arī viņai bija no svara pēc iespējas ātrāk likvidēt derdzīgo pārpratumu. Aizbrauks uz Rīgu pusnaktī, toties ar mierīgu prātu.

Puspagraba telpa bija plaša, ar diviem lieliem logiem, kas gan īpašu gaismu nesniedza, jo atdūrās kāpas nogāzē. Maisi ar putraimiem, miltiem, rozīnēm un žāvētiem ābo­liem, kārbas ar visdažādāko dārzeņu konservu bundžām, kartupeļu un burkānu aizgaldi, cukura un sāls paciņu grēdas, makaronu bunduļu krauja, garšvielu trauku piramīda, raibu pudeļu rindas. Bet galvenā bagātība glabājās aiz dzelzs apkaltām durvīm, kas veda uz sal­dētavu: gaļa un desas, sviests un siers, kā arī delikateses, kuras lika galdā lielos svētkos.

Šeit, pēc Voitkusa domām, slēpās visu mahināciju mez­gla punkts, šeit jāmeklē atslēga nelikumību atsegšanai. Nav iespējams līdz pēdējai saujai izsekot, cik patērēts mannas vai grūbu, izskaitļot, cik olīvu iebērts zupas katlā vai olu iemīcīts pankūku mīklā. Turpretī katram gaļas vai sviesta kilogramam jāatspoguļojas dokumen­tācijā, jo ikdienas devas bija stingri normētas. Instrukcijā ierakstīts, cik gramu taukvielu pienākas katram atpūt­niekam brokastīs, pusdienās, vakariņās. Tikpat smalki aplēšams, kādas summas var noblēdīt, manipulējot ar svariem. Tomēr visprāvāko «kreiso» atlikumu nešaubīgi veidoja produkti, kurus izdevās ietaupīt uz vēl neatbrau- kušu vai pirms termiņa aizbraukušu, vārdu sakot, uz promesošu personu rēķina. Šie ietaupījumi nemaz neno­kļuva virtuvē, bet taisnā ceļā melnajā tirgū.

Kā ikviens jauns milicijas darbinieks Aleksandrs Voit­kuss bija cerējis strādāt nodaļā, kas apkaro sevišķi bīs­tamus noziegumus, tvarsta slepkavas un laupītājus, iz­varotājus un automobiļu zagļus. Likās, tas prasa visu gara spēju koncentrāciju, zināšanas psiholoģijā, analītiķa dotības. Bet ar laiku viņš nāca pie atziņas, ka tikpat bīstami ir arī valsts naudas izsaimniekotāji, kuri darbojas ar vēsu prātu, pēc sīki izstrādātiem plāniem, nevis afekta stāvoklī, slimīgu vai zemisku tieksmju varā. Pieķert tos reizēm ir vēl grūtāk, jo jāzina ne tikai kriminālistikas pamati, bet arī tautsaimniecības fineses — sākot ar grā­matvedību, beidzot ar inventarizācijas sistēmu.

Darbs, lai arī cik tas nepatīkams būtu, ir darbs, un tas jāveic pēc iespējas labāk — ja pie arkla esi pieķēries, tad neskaties atpakaļ. Gadu gaitā vecākais inspektors Voitkuss iemantoja izcila speciālista slavu, un viņam uz­ticēja vissarežģītākos uzdevumus, pat tā samudžinātus, ka šķita bezcerīgi savākt pierādījumus. Savu izdaudzināto neatlaidību viņš centās likt lietā arī patlaban.

—  Sakiet — pēc kādiem principiem jūs izrakstāt, pa­reizāk sakot, izsniedzat produktus?

—  Pēc skaitliskā sastāva, ko iepriekšējā dienā saņemu no direkcijas,— kā no galvas iemācītu pantiņu jau kuro reizi atkārtoja Olga Grīnberga.— Un saskaņā ar ēdien­karti…

—  Tātad jūs zinājāt, ka šodien apmēram puse atpūt­nieku brauks ekskursijā uz Rīgu un pusdienlaikā neat­griezīsies?

—  Tādus sīkmus nevar iekalkulēt. Pēdējā brīdī daudzi atsakās vai arī Dzirnavniekam mašīna saiet dēlī un brau­cienu vispār atceļ.

—  Pareizi. Bet šodien to neatcēla. Kur palika ekskur­santu nenotiesātie produkti?

Grīnberga paraustīja plecus, it kā pasvītrojot, ka tādi nieki viņu maz uztrauc.

—  Vai es zinu? Aukstās uzkodas un desertu laikam atstāja uz galda — lai ēd launaglaikā, ja Rīgā palikuši badā. Pārējais aizgāja kopējā katlā: oficiantēm, trauku mazgātājām, citiem izsalkušajiem.

—  Bet varēja arī noriskēt un paturēt attiecīgo produktu daudzumu noliktavā,— Voitkuss neatlaidās.— Sanāktu taču pieci kilogrami šīrgaļas, ducis olu, kilograms sviesta, ja nemaldos. Par citām piedevām un saldumiem es nemaz nerunāju. Un pēc darba to visu aiztransportēt uz Rīgu… Par vakariņām es nekā nesaku, pirts apmeklējumu jūs nevarējāt paredzēt.

—  Ko jūs piesienaties?— Grīnberga beidzot attapās iebilst.— Produktus nododu virtuvei pret parakstu, par tālāko es neatbildu. Ne par to, cik maizes viņi tur iejauc kotletēs, ne par kāpostu zupas tauku saturu.

—  Jā, bez galvenās pavāres līdzdalības jums neiz­tikt,— Voitkuss piekrita.— Droši vien arī direktoram jā­maksā mesli, bet ar jūsu apgriezieniem tā ir sīka vienība… Labi, nerunāsim vairs par šodienu, nerunāsim arī par Kundziņa disertāciju, man pašam skaidrs, ka tas nav jūsu žanrs. Bet varbūt vīra kungs ieinteresējās?…

Nepabeigtais teikums tā arī palika gaisā karājamies. Izlikdamās, ka nesaprot, par ko inspektors runā, Grīn­berga klusēja, it kā taupītu savu daiļskanīgo balsi pie­mērotākam gadījumam. Un Voitkuss bija spiests ievirzīt nopratināšanu jaunās sliedēs.

—  Sāksim citu dziesmu. Ceļā no Rīgas uz šejieni un atpakaļ jūsu ģimenes volga nosvilina apmēram divdesmit piecus litrus benzīna, nedēļā tas naudas izteiksmē būtu vairāk nekā sešdesmit rubļi. Iznāk, ka ar jūsu abu algām pat transporta izdevumiem nepietiek. Jo jūsu vīrs, kā zināms, arī nepelna tūkstošus. Kā jūs savelkat galus kopa?— vaicāja Voitkuss un pats juta, ka nošāvis greizi.

—  Tā, piedodiet par atklātību, nav jūsu darīšana,— Grīnberga saslējās, un šķita, ka viņa tūdaļ metīsies in­spektoram virsū.— Varbūt es strādāju te aiz patriotiska entuziasma un katru mēnesi pārdodu no mātes mantotus briljantus, lai nevajadzētu kratīties autobusā… Labāk būtu, ja jūs neuzdotu tik muļķīgus jautājumus, bet pie­prasītu man personālu piemaksu, tad jūsu sirdsapziņa varētu but mierīgāka.

«Tā es nekur tālu netikšu, jāatgriežas uz zemes, kur var operēt ar faktiem, nevis ar minējumiem.» Voitkuss atšķīra piezīmju bloku.

— Atvainojiet, ja esmu aizskāris jūsu svētākās jūtas. Mīlestība, kā redzu, patiešām neatzīst materiālus šķēršļus… Man te ir daži izraksti no viesu reģistrācijas grāmatas, kas liecina, ka iebraukšanas un aizbraukšanas dienās nams praktiski ir tukšs. Izejot no ēdināšanas nomināla, ik mēnesi būtu iespējams ietaupīt vai — ar jūsu atļauju runāšu atklātu valodu — iebāzt kabatā summu, kas pār­sniedz jūsu algu par…

—  Neturpiniet!— Grīnberga viņu pārtrauca.— Man šis skaitlis tāpat ilgu laiku nedeva mieru. Bet tad izdalīja to ar apkalpojošā personāla skaitu, un tāda dzeramnaudiņa vien sanāca. Lai taču reizi mēnesī cilvēciski paēd… Un tomēr jums taisnība — kaut kas te nav īsti, kā vajag. Neizrakstīt produktus nedrīkstu, man taču jāatskaitās pēc ceļazīmju datumiem. Tai pašā laikā žēl produktu. Ietaupīt jau nebūtu grūti, bet kā tos pēc tam izmantot? Padomājiet kopā ar direktoru, vai nav pareizāk atjaunot kādreizējo tradīciju — dot atpūtniekiem līdzi ceļamaizi. Mans prāts te par īsu.

Voitkuss neticēja viņas īsajam prātam, taču trūka pie­rādījumu. Ar tādu kā sesto maņu nojautusi inspektora mulsumu, Grīnberga pārgāja pretuzbrukumā:

— Vai jūs nevēlētos kādu nedēļu pastrādāt manā vietā? Tad redzētu—jāsvaidās kā ķīsim pa pelniem. Es kā tāds uzvilkts pulkstenis — no rīta līdz vakaram prātoju tikai par to, kā izpildīt atpūtnieku pasūtījumus. Mūsu ēdienkarte taču ir ar izvēli. Plānots, ka zivi poļu gaumē grib katrs piektais pusdienotājs, bet pēkšņi izrādās, ka to vēlas gandrīz visi. Un Oļai prasa zandartu. Kur es to izraušu, par to nevienam nav nekādas daļas. Varētu, protams, apmainīt bāzē pret gaļu un atteikties no kom­pensācijas par cenu starpību… Jūs pirmīt iepazināties ar mūsu galveno grāmatvedi, tāpēc iztikšu bez komen­tāriem. Tomēr es šeit strādātu līdz pat pensijai, ja nebūtu šo mūžīgo apvainojumu un pārmetumu — reiz noliktavas pārzine, tad noteikti krāpniece, ja vīrs atbrauc pakaļ, tad ne jau bez savtīga nolūka. Arī jūs, lūk, neticat, ka viņš žēlo sievu… Bet ko es te tik daudz — pavaicājiet Raimondam!

Tiešām, laukumā aiz noliktavas logiem slapjdraņķa plan- čkā nobremzēja antracīta krāsas volga un nozibsnīja ar tālajām ugunīm. Tad motora dūkoņa apklusa, dobji noklaudzēja mašīnas durvis, un pēc brīža bez pieklau­vēšanas ienāca pārzines vīrs, vidēja auguma pieCdesmit- g-ad nieks ar rūpīgi sasukātiem tumšiem matiem un gludi skūtu seju, kuras neizteiksmīgie panti saistīja uzmanību jau tāpēc vien, ka neatklāja nevienu giņa rakstura iezīmi. Slaucīdams norasojušos briļļu stiklus, Grīn­bergs nepamanīja, ka sieva nav viena, un pat nevīžoja sasveicināties.

—  Šitādā suņu laikā neatmaksājas kustēties no garāžas laukā, divreiz gandrīz iekūlos grāvī. Izglāba jaunās riepas, ko atveda tas aptaurētais tālbraucējs. Bet tev bija žēl naudas…

— Varbūt pie viena izstāstīsi biedram arī savu bio­grāfiju?— Grīnbergai beidzot izdevās apraut vīra mo­nologu.— Milicijas inspektors būs ļoti pateicīgs.

— Jūs no Rīgas? Tad varbūt pa ceļam patērzēsim,— Grīnbergs neapmulsa.— Bet patlaban nedrīkst zaudēt ne mirkli —ja piesals, es par jūsu dzīvību negalvoju.

—  Līdz ar to man nav morāiu tiesību jūs aizkavēt,— Voitkuss tūdaļ saprata, ka viņam darīšana ar viltīgu pretinieku.— Viss atkarīgs no jūsu atbildēm. Jo tās būs kodolīgākās, jo ātrāk tiksim galā. Tātad: ko jūs katru vakaru vedat no «Magnolijas» uz Rīgu?

—  Visvērtīgāko, kas man ir,— sievu.

—  Bet es dzirdēju, ka jūs nemaz tāds paraugvīrs neesot. Iesniedzāt laulības šķiršanas pieprasījumu…

—  Tieši tādēļ. Viņai taču tiesības uz pusi no man­tības,— Grīnbergs nekaunīgi pasmaidīja.

—  Un ceļa uz Rīgu nekur neiegriežaties?

— Jūsu jautājumā ieprogrammēta atbilde, kuru pats labi zināt. Kad izdodas izrauties agrāk, allaž apstājamies bāzē vai kolhozā. No kurienes, kā jums liekas, uz jūsu galda gurķi un lociņu salāti? Nebūtu Olga tik apsviedīga, atpūtnieki sen sirgtu ar avitaminozi. Un par pliku paldies neviens nekā nedod. Visur šis tas jāatstāj — vismaz kon­fekšu kārba vai ziedu pušķis.

—  Skaidrs,— Voitkuss gluži negaidīti mainīja sarunas tēmu.— Vai nepateiksiet, cikos jūs vakar braucāt uz Rīgu?

—  Tā ap četriem. Pusē piecos mēs jau bijām pie «Rī­tausmas» priekšsēdētāja. Ja vajag, viņš apliecinās.

— Vairs nevajag, es ar viņu jau sazinājos. Un dzirdēju, ka no kolhoza kantora braucāt nevis uz Rīgu, bet atkal Priežciema virzienā. Varbūt jūs pastastītu, ko bijāt «Mag­nolijā» aizmirsis?

—  Es?!— Grīnbergs atzina par pareizu neliegties. — Es nekad neko neaizmirstu. Sieva gan spējīga pat galvu pazaudēt,— viņš centās pārvērst šo starpgadījumu lēta jokā.— Šoreiz, par laimi, tā bija tikai rokassoma ar visām pavadzīmēm.

—  Un tās dēļ šeit uzkavējāties gandrīz līdz pusnaktij…

—  Uz tiem kreņķiem, paši saprotat…— Viņš pakasīja zodu.—Bet es — ne lāsītes, pie stūres nekad nebrūķēju. Un tik vēls nemaz nebija.

—  Tad jau bufetniece var apliecināt, cikos atvadījaties.

—  Ko jūs!—sarunā iejaucās Olga Grīnberga.— Tik bagāti neesam, lai dzertu ar Zozītes uzcenojumiem. Ne­laimes gadījumiem man ir sava rezerve. Eksportvariants. Ja Raimonds tā nesteidzinātu, es jūs labprat…

—  Pilnīgi izslēgts,— Voitkuss atkal pievērsās Olgas vīram.— Un kur jūs ieraudzījat Kundziņa slepeno di­sertāciju?

—  Pirmā dzirdēšana. Sveši noslēpumi satrauc tikai babas.

—  Neesat ne acu galā redzējis? Tādi kartona aktu vāki, sasieti ar baltu auklu…

— Vairāk par «nē» diemžēl pasacīt nevaru. Labprāt pakalpotu, bet šoreiz tas nav manos spēkos.

Paldies par to pašu. Ja tomēr kaut ko atcerēsieties, noteikti dodiet ziņu. Mans vārds ir Aleksandrs Voitkuss, un es te dzīvošu vēl veselu nedēļu. Laimīgu ceļu!

Atvadījies arī no Olgas Grīnbergas, viņš devās uz bāru.

—  Šis liktenīgais Raimondo nav pirmoreiz ar pīpi uz jumta. Tāpēc bija no svara radīt iespaidu, ka jautājumi par produktu aizvešanu bija tikai manevrs, lai novirzītu viņa uzmanību no galvenā — Kundziņa disertācijas.

—  Bet tas patiešām ir galvenais,— nesaprata Zaicis.

—  Ko tu ar to panāci?

—  Ka viņš nejauks pēdas, ka nebrīdinās Igaunīti, kurš var no atvaļinājuma arī neatgriezties. Un bez direktora tā kopaina nebūs pilnīga.

—  Tu esi pārliecināts, ka direktors?…— Priedītis šau­bījās.— Tad jau iznāk, ka vairs nedrīkst ticēt itin ne­vienam.

—  Varbūt ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāv9kli… Pastāv tāds formulējums. Vai paviršība, kas robežojas ar kaitniecību,— to noskaidros revīzija. Kur pazudis» Na- hodko? Vakariņās netika manīts.

—  Starp citu, arī tavas Guntas te nav,— Zaicis teica ar traģisku zemtekstu.

—  Laikam atkal pastaigājas, viņa kā traka uz svaigu gaisu.— Voitkuss vienaldzīgi paraustīja plecus.

—  Pats esi traks!— Imants neizturēja.— Paskaties, kas ārā notiek!

—  Tu doma, ka jāiet viņu meklēt?— Voitkuss negribīgi cēlās kājās.

—  Vari necensties.— Priedītis atsēdināja viņu krēslā.

— Viņa ir aizbraukusi. Uz neatgriešanos. Ar Žozīti, kas atveda mūsu lielo siržu lauzēju Murjāņu. Lika pateikt, lai tu viņu nemeklē! Un lai neturi ļaunu prātu. Ja gribi zināt, ko viņa par tevi domā, pacienājies ar kafiju! Tā ir Guntas neizdzertā krūzīte.

Voitkuss mehāniski izstiepa roku, tomēr tasītei nepie- skārās. Tiesa, pēdējos mēnešos Guntas pastāvīgā klāt­būtne, neatlaidīgie mēģinājumi stumdīt viņu un bīdīt, vietā un nevietā uzbāzties ar padomiem un vadošiem norā­dījumiem reizēm sakaitināja līdz baltkvēlei, un tad gri­bējās gandrīz vai skaļi kaukt, triekt dūri pret galdu, paslēpties vai aizmukt uz pasaules galu, lai atgūtu rīcības brīvību un pašcieņu. Guntas argumenti, kurus allaž ieva­dīja palīgteikums «Ja tu mani mīli…», ar laiku izraisīja šaubas, vai viņa mīlestība pietiekami stipra, lai tās dēļ butu jānes visi šie nebeidzamie upuri. Pat tagad Voitkuss nespēja īsti saprast, kas viņā gūst pārsvaru — atvieglojuma sajūta vai sāpes? Bija tikai aizvainota patmīļa un tukšums. Un arī nožēla, ka šo izšķirošo soli nav -spēris viņš,— tad varbūt būtu izdevies saglabāt draudzī­gas attiecības. Nekas, gan sadzīs arī šī brūce — vai tad maz draugu visapkārt?

— Klausies, Sašiņ,— Zaicis stomīgi sacīja.— Mēs ar Guntu jau bijām pie viņas tēvoča. Ja arī tev nav iebildumu, Guntas vietā atbrauks Maruta un Andris un mēs šo pēdējo nedēļu pavadīsim kopā. Bet tu pārietu uz manu istabu un dzīvotu viens kā kungs, varētu netraucēti pētīt noliktavas papīriņus.

To laikam nevajadzēja piemetināt, jo tūdaļ visu domas atkal pievērsās bez vēsts pazudušajai doktora disertācijai. Apritējusi vesela diena, atklātas dažādas nebūšanas, izjukušas šķietami noturīgas attiecības un dibinātas jau­nas, izkristalizējušās, svaigas atziņas, pārbaudītas četras hipotēzes, bet katra novedusi strupceļā. Atlika vienīgi cerēt, ka drīz atgriezīsies Leonīds Nahodko un paziņos: viņa zinātniskā metode vainagojusies ar panākumiem.

Citādi būs jāsamierinās ar neveiksmi un jālūdz pie­redzējušā kriminālistikas profesora Grigorija Berezinera palīdzība.

GALOTNE

Kapteinis Nahodko sevi uzskatīja par ugunīm un ūde­ņiem cauri gājušu un rūdītu kriminālinspektoru, ko nekas nevar satraukt. Pēdējā laikā viņš pārliecinājās, ka tomēr spēj pārdzīvot. Pirms katra valsts eksāmena viņš bija uztraucies kā zaļknābis un tikko valdīja aizkustinājuma asaras, kad no Minskas augstākās milicijas skolas priekš­nieka saņēma diplomu un žetonu, kuram vēlāk pat pasūtīja dublikātu, lai arī civiluzvalkā varētu lepoties ar augstāko izglītību. Tagad, viens sēdēdams savā istabā; viņš mocījās pašpārmetumos. Biedri tēloja indiāņus uz kara takas un bija aizņemti ar pēdu dzīšanu, nopratināšanu, varbūt pat kratīšanu, līdz ausīm iestiguši meklēšanas procesā, ie­kvēlojušies dažādu variantu cilāšanā. Tikai Nahodko bija atteicies piedalīties šajā pašdarbībā. Kāpēc? Biedri taču bija lūguši uzņemties vadību. Vai tiešām viņš jūtas par vecu spontānai rīcībai, kas neiekļaujas nekādu reglamentu ietvaros? Tātad trīsdesmit četru gadu vecumā kļuvis par iesīkstējušu formālistu un birokrātu? Pirmā vecuma pa­li 2 zīme? Diez vai — tēvs noteikti būtu atbalstījis Guntas ierosmi, kaut gan sen saņem pulkveža pensiju, kas ļauj dzīvot, rokas klēpī salikušam. Leonīds Nahodko, seniors, neaizraujas ne ar ģimenes dārziņa kultivēšanu, ne ar makšķerēšanu, nedz ar citu par vaļasprieku pārkristītu ienesīgu nodarbību. Kara beigās viņš bija piedalījies rajona centra atbrīvošanā, bet šodien pilda tajā brīvprātīgo kār­tības sargu vienību štāba priekšnieka pienākumus, kas itin labi saderas ar hronisko bezmiegu, taču vēl vairāk ar jauneklīgo entuziasmu.

Tāpat kā tēvs, Leonīds, jaunākais, neatzina aplamo apgalvojumu, ka lieli notikumi neskarot klusās mazpilsētas, viņš ticēja jūrnieku pieredzei — vētra seklumā ir daudz bīstamāka nekā selgā. Un ļoti cerēja, ka arī dēls, protams, dēls, kura piedzimšana gaidāma vasaras beigās, tāpat iemīlēs kluso provinces pilsētu ar tās šķietamo miegainību.

Milicijas kapteinis Nahodko no paša sākuma bija no­raidoši izturējies pret «Magnoliju» un visu, kas saistīts ar milzīgā atpūtas kompleksa celtniecību un ekspluatāciju. Protams, būtu tuvredzīgi noliegt labumus, ko tas atnesa rajona tautsaimniecībai. Pirmām kārtām nams deva darba iespējas zivju ieguvē un apstrādē neiesaistītajiem zvej­niekciemu iedzīvotājiem. Tomēr viņš nepiekrita oficiālajam viedoklim, ka pasākums nostiprinās ģimeni. Atpūtas namā nopelnītā nauda nepaplašināja kopējo budžetu, bet tika notērēta Maskavas un Rīgas modes ietekmē pieaugušajām vajadzībām — pat dārzā rušināties vietējām jaunavām gribējās vienīgi firmas džinsos un safari kreklos. Un kurš vīrietis gan spēja turēties pretī kārdinājumam no­baudīt konservēto somu alu, ko bārā pārdeva par pusotru rubli bundžā?

Agrāk viņš neparko nebūtu noticējis, ka rajonā var pazust kāds slepens dokuments. Vairākums iedzīvotāju pat īsti nezināja, ko tas nozīmē — disertācija. Šai ziņā Prieditim taisnība: vainīgais jāmeklē upura tuvākajā ap­kārtnē— starp atpūtniekiem un cilvēkiem, kas saistīti ar «Magnoliju».

Diemžēl līdzšinējie rezultāti liecināja, ka viņš nepareizi «aizāķējies». Zinātnieki nav bērni, kuri nesaprot, ka meliem īsas kājas. Ja kāds no viņiem — Rīgas aspirants Vec­meistars vai kāds Maskavas institūta līdzstrādnieks — būtu piesavinājies Kundziņa doktora disertāciju cerībā izmantot tās tēzes paša darbā, plaģiāts drīz neizbēgami nāktu gaismā. Tikpat absurds šķita variants, ka iejaukts

ogļracis vai kāds «Magnolijā» iemaldījies cilvēks — ki- nomehāniķis, zvejas vīrs, garām braucošs automobilists. Tiesa, ir tāds sakāmais, ka labā saimniecībā noder itin viss. Bet ne jau izlietots rakstāmpapīrs, nav taču pirmie pēckara gadi, kad to būtu satinuši kulītēs, kur iebērt mellenes vai meža avenes. Patlaban tirgū drīzāk ieraudzīsi skaitļojamās aparatūras perfoloksnes. Līdzīgu iemeslu dēļ atkrīt arī nama personāls — nav jēgas, nav materiālā stimula… «Vai iespējams cits motīvs?» Leonīds Nahodko prātoja. «Psiholoģisks, personisks? Varbūt atriebība? Var­būt tas ir bezgaumigs joks no tā saucamas apcelšanas sērijas? Pat egocentriskais Taļimovs nebūtu tik ilgi āzējis kolēģi. Un ciniskais profesors Vobļikovs? Viņš taču atzīst vienīgi sevi un ik reizi, ieraugot savu veidolu spoguli, paklanās, katrā sarunā pasaka ne tikai pēdējo vārdu, bet vismaz pēdējos piecdesmit.» Nahodko neapskauda viņa ēnu, kurai mūžīgi jāuzturas profesora sabiedrībā. Profesors jau sen bija iekarojis to virsotni, no kuras sveši sasniegumi vairs nešķiet apskaužami. Aiz matiem pievilkt'a rādījās fantastiskā hipotēze, ka disertācija iz­nīcināta, lai laupītu Kundziņam izredzes ieņemt augsto amatu, pēc kura tīkoja cits kandidāts. Nē, jāatmostas no murgainiem sapņiem!

Atlika secināt, ka šeit tomēr darbojies cilvēks no malas, noziedznieks, kurš rūpīgi plānojis šo laupīšanu, nevis nevilšus ieraudzījis disertāciju un, izmantodams gadījumu, piesavinājies. Tāds rfepaļausies uz improvizāciju, necerēs, ka Kundziņš kaut kur pametīs manuskriptu vai atstās durvis neaizslēgtas. Tāds būs iepriekš izpētījis, kā var iekļūt istabā. Būs pats vai ar pakalpiņa starpniecību uzzinājis, ka Kundziņš ik vakaru dzer miega zāles un allaž guļ pie atvērta loga. Lūk, vienīgais drošais ceļš, pa kuru iespējams iegūt disertāciju, ja tā patiešām tāda riska vērta.

Nahodko piecēlās un izgāja uz balkona. Nemaz nav jābūt alpīnistam, lai pa ugunsdzēsēju kāpnēm uzrāptos līdz vienpadsmitajam stavam, pie labas gribas arī viņš nokļūtu galā. Versija šķita aizvien ticamāka, vēl tikai jāpārliecinās, vai apartamenta pusē tāpat aug zarainas priedes, kas, rāpjoties augšup, atvieglotu pirmos soļus. Un tad dzima neatvairāma ideja pašam izmēģināt, vai šis teorētiskais pieņēmums ir reāls, veikt «izmeklēšanas eksperimentu». Ne jau velti viņš no rīta bija pieteicies par ekspertu.

Šoreiz Kundziņš atvēra durvis pēc pirmā klauvējiena, bet, ieraugot Nahodko, viņa seja apmācās.

—  Atnācāt iepriecināt ar labām ziņām?— viņš jautāja dīvaini vienaldzīgā balsī, pat necenzdamies slēpt vilšanos.

—  Zinātnes mērķis — izdibināt patiesību, ja nemal­dos,— Nahodko savam mērķim tuvojās aplinkus.— Gribu pārbaudīt vienu versiju, ja jums nav iebildumu… Vai pagājušo nakti gulējāt cieši?

Kundziņš saviebās — acīmredzot atgadījums nebija pa­tīkams.

—  Parasti man ir ļoti caurs miegs. Pat ar miega zālēm pamostos vismaz reizi naktī. Bet vakar bija īpaši apstākļi…

—  Saprotu. Tātad nav izslēgts, ka istabā kāds ielavījies un paņēmis manuskriptu, ko tomēr uznesāt no lejas?

—  Es vienmēr atstāju spraugu vaļā. Bet jus taču nedomājat: kāds nolaidies pa virvju kāpnēm no helikoptera? Citas pieejas manam . balkonam nav — vienpadsmitais stāvs, nevis otrāis vai trešais.

—  Un no kaimiņu balkona?

—  Cik garš, tik plats — es šorīt pārliecinājos,— Kun­dziņš pamazām iesila.— Ja nu vienīgi cirka akrobats ar drošības jostu…

—  Tad paliek stateniskais ceļš. Ar jūsu atļauju es pa to nokāpšu un atkal uzrāpšos augšā.

Nenogaidījis atbildi, Nahodko grasījās pacelt žalūziju, ar kuru Kundziņš bija papildus izolējies no nemīlīgās ārpasaules, bet istabas saimnieks aizsteidzās priekšā — vēl pārāk dzīvi iztēlē glabājās šorīt Rūtas balkonā redzē­tais.

—  Vienu mirkli, tā var pārbiedēt cilvēku. Tūlīt pa- brīdināšu dāmu, kas dzīvo zem manis…— Viņš uzgrieza Rūtas istabas telefona numuru, bet zvans izskanēja tuk­šumā. Vīlies nolika klausuli un paspēra soli sānis. — Laip­ni lūdzu! Tikai paturiet prātā, ja kas notiks, es jums pakaļ nelēkšu.

Plastmasas aizkars pacēlās ar klusu švīkoņu, pa at­vērtajām durvīm istabā ielidoja sniega pārslas, kuras brāzmainais aprīļa vējš sagrieza vērpetēs. Durvis tūdaļ atkal aizkrita, atdalīdamas kapteini no mājīgās telpas, un viņš saprata, ka tikai tēlo darbīgumu. Kam šis lētais teātris vajadzīgs, ja ne pašam, lai atjaunotu šorīt pa­zaudēto kopību ar biedriem? Tumsā taču neieraudzīsi nedz pirkstu nospiedumus, nedz citas pēdas. Vienīgi ne­vīžīgi aizvērts lūkas vāks varētu pastāstīt, ka pirms viņa šo ceļu staigājis kāds cits.

Viņš palūkojās lejup, bet nespēja nekā saskatīt. Snieg­putenis auroja un gaudoja, baltiem plīvuriem sitot, dejoja riņķa danci ap namu, izveidojot tādu kā punktainu bez­dibeni, no kurienes arī viņu, protams, redzēt nevarēja. Veltīgs bija ari mēģinājums saklausīt, vai no istabām neatlido kads troksnis — ausīs skanēja tikai vētras vaidi, kas brīdināja neielaisties šai riskantajā pasākumā. Bet atgriezties būtu vēl nejēdzīgāk — ko teiksi Kundziņam, kā raudzīsies acīs biedriem, kuri gaida no viņa vismaz kaut kādu versiju?

Nahodko piespieda sevi atliekt sastingušos pirkstus, kas bija krampjaini ieķērusies margās, un satvēra dzelzs skavu, pacēla sveloši auksto vāku. Tas, it kā nesen ieeļļots, viegli pagriezās eņģēs. Labi vien ir, ka viņš uzāvis kedas, tikpat lieti būtu noderējuši arī cimdi, jo jau pirmajā «pieturā»— Rūtās Grošas balkonā — nācās sildīt rokas zem vilnas kamzoļa.

Šoreiz lūkas vāks izrādīja spīvu pretestību, viešot Na­hodko apziņā šaubas. Kaut gan iespējams, ka no apakšas to ar muguru un pleciem vieglāk pacelt…

Devītajā stāvā kāds bija mājās. Caur oranžkrāsas aizkariem spraucās silta gaisma, kā rietoša saule iezīmējās galda lampas apaļais abažūrs, spocīgi — te saraujoties, te augot augumā — šurpu turpu slīdēja cilvēka ēna, lai­kam urdoša doma neļāva iemītniekam sēdēt uz vietas. Arī te Nahodko lieki nekavējās, baidīdamies iztraucēt darbā nogrimušo zinātnieku. JāCer, ka tas neiznāks uz balkona, kur pēdas miklajā sniegā varētu radīt iespaidu par neidentificēta lidojoša ķermeņa pasažiera apciemojumu. Putenis pēkšņi bija mitējies, sals pieņēmās, uzspīdēja mē­ness.

Vel trīs stāvus zemāk no tumšas istabas plūda klusa simfoniskā mūzika. Tikai pēc brīža Nahodko aptvēra, ka te dzīvo Imants Priedītis, kas droši vien aizmirsis izslēgt radiotranslāciju. Un arī durvis atstājis pusvirus. Kap­teinim tā sala, ka viņš nolēma pārtraukt kapelēšanu — tāpat skaidrs, ka fiziski normāli attīstītam vīrietim ie­spējams tāda veidā arī naktī iekļūt pat vienpadsmitā stāva istabā. Ja vien pa ceļarn nesasalst ragā — kā pat­laban viņš, kurš gatavs pārkāpt visus pieklājības likumus un treniņuzvalka palīst zem drauga pēļu segas, lai tikai asinis atsāktu riņķot. Viņš pārliecās pār margām un pa­manīja krietni zemāk uz treliņiem baltojam it kā drēbes gabalu, it kā sniegu, bet tā varēja būt arī paprāva papīra driska.

Vēlāk Nahodko nemācēja izskaidrot, kāds hipnotizējošs spēks piespieda atteikties no vilinošā patvēruma un tur­pināt mokpilno ceļu.

Taustāmais mērķis iedvesa jaunu sparu, un atlikušo gabalu Nahodko veica samērā ātri. Viņš piesardzīgi at- lipināja papīru no slapjās margas, iebāza kabatā un devās atceļā. Priedīša istabā Nahodko aizdedzināja gaismu un mēģināja saburtot izplūdušo rakstu. Kā par brīnumu, nesamirkušas bija palikušas locījuma vietas, un izdevās izlasīt uzrunu «Cien. biedri Kundziņ», kā ari skaitli zem neatšifrējamā paraksta—«1105». Paga, paga, vai tik tas nebija profesora Berezinera istabas numurs? Nahodko pacēla telefona klausuli.

—  Biedri Kundziņ, kapteinis Nahodko traucē… Vai jūs neatceraties, ko jums rakstīja Grigorijs Iļjies Bereziners. Vabūt paziņoja, kad būs atpakaļ no makšķerēšanas?

—  Man?— Kundziņa pārsteigums bija neliekuļots. — Mēs pat īsti pazīstami neesam. Pirmajā dienā viņš pienāca pie mūsu galdiņa, stādījās priekšā, bet kopš tās reizes esam tikai sasveicinājušies… Nē, draugs mīļais, jūs kaut ko jaucat. Un kur jūs vispār esat — vēl starp debesīm un zemi?

—  Priežciema sakaru kantorī.

Kundziņš nesaprata kapteiņa sarkasmu un možā balsī, kas it nemaz neatbilda deklarētajai miegainībai, atvadījās:

—  Nu tad paldies dievam! Jo es gribēju aizslēgt balkona durvis un doties pie miera.

Nahodko domīgi uzlūkoja atrasto zīmīti, kas žāvējās uz lampas plastmasas abažūra un viegli kūpēja. Svītras gan kļuva arvien violetākas, tomēr burti sākotnējās aprises neatguva. Kaut arī viņš nebija pārliecināts, vai tas ir Berezinera rokraksts, intuīcija teica priekšā, ka sūtītājs ir 1105. istabas iemītnieks. Kādu informāciju tas gribēja pavēstīt Kundziņam, kāpēc nepiezvanīja vai nenodeva tam vēstuli — uz šiem jautājumiem varēja atbildēt vienīgi profesors pats. Nahodko uzgrieza Berezinera telefona nu­muru, tad piezvanīja administratoram un uzzināja, ka makšķernieki vēl nav pārradušies. Brīdi vilcinājies, viņš palūdza sameklēt Priedīti un pateikt, lai tas uzbrauc savā istabā,— pēkšņi bija zudusi jebkura vēlēšanās atsākt naksnīgo eksperimentu.

Kad īsi pēc četriem atskanēja elektroniskā modinātāja uzstājīgie pīkstieni, Grigorijs Bcreziners nolādēja savu spītīgo raksturu, kas nebija atļāvis atzīties, ka viņa gados makšķerēšana rītausmā vairs nav nekāds patīkams piedzī­vojums, bet gan ierastā dzives ritma traucējums. Tagad līdz pat pusdienām sāpēs galva… Ja uzskata, ka bezmiegs ir pirmā vecuma pazīme, tad profesors vēl bija jauns, jo varēja ar baudu sust divpadsmit stundas no vietas. Bet rajona milicijas priekšnieks bija iestāstījis, ka zandarti ķeroties tikai rīta mijkrēslī, un viņš kā pēdējais muļķis neuzdrošinājās atteikties.

Pēc aukstās dušas, kuru Bereziners neieredzēja kā zobu sāpes, tomēr uzskatīja par vienīgo līdzekli jau­neklīgas formas saglabāšanai, ap sirdi kļuva mazliet vieglāk, un, kad viņš pēc desmit minūtēm ierausās iekšlietu nodaļas zaļajā gazikā, bija grūti pasacīt, kurš no abiem braucējiem ir kādreizējais students, kurš profesors. Arī neizgulējies viņš izskatījās jaunāks par saviem sešdesmit septiņiem gadiem — slaids, ar šauru galvu, kuru vainagoja īsi apcirpti sirmi mati, un urbjošu skatienu aiz brillēm baltmetāla rāmjos. Kalsna seja, kuras ādas krāsa atsauca atmiņā auzu pārslu tumi un raksturoja viņu kā kabineta darbinieku. Bereziners neapšaubāmi bija viens no tiem cilvēkiem, kas, nepaceļot balsi, vienmēr panāca to, ko vēlējās. Rajona milicijas priekšnieks Ralfs Klinškalns tur­pretī bija miesās izplūdis un pirms laika par plikpauri pārvērties četrdesmitgadnieks ar aizdusu, plakanpēdu, al­laž sasvīdušām padusēm un citām trafaretām komiskā tēla iezīmēm. Arī viņš nebija nekāds kaislīgais makšķer­nieks, ezeru un tā īpatnības pazina tikai pēc kolēģu nostāstiem, bet ko vien cilvēks nedara, lai izdabātu kādreiz dievinātajam pasniedzējam, kuram labi sakari pat visaug­stākajās ministrijas aprindās!

Ezermalā viņi nebija pirmie. Bāzes atpūtas istabā jau rosījās iepriekšējā vakarā sabraukušie spiningotāji: klās­tīja savu pieredzi, dižojās ar importa spolēm un paš­taisītiem vizuļiem. Kad izrādījās, ka starp nakšņotājiem ir arī dažas sievietes, Berezinera oma uzlabojās — varbūt tomēr bija vērts tik agri celties… Pēc brokastu kafijas profesors pilnīgi samierinājās ar likteni. Gan pagūs iejus­ties vectētiņa lomā, ierobežot savu interešu loku ar kri­minālistikas katedras problēmām — kamēr rīta agrumā garšo stiprāks kafijas malks un satrauc daiļais dzimums, nekas nav zaudēts. Un pareizi vien ir, ka viņš izrāvās no savas ikdienas, atbrauca uz šo Latvijas nostūri un tagad gatavs ar badapātagu rokā atcerēties jaunību.

Bereziners pieprasīja atsevišķu laivu. Ne tāpēc, ka viņam ļoti gribētos airēt, bet likās neērti vizināties kā tādam nevarīgam pasažierim. Turklāt Klinškalna sabiedrība nekā iepriecinoša nesolīja — provinces kriminālistu pieredzes izklāsti no slavenajiem makšķernieku stāstiem atšķīrās ar pelēcīgu vienveidību. Toties vienatnē profesors nekad negarlaikojās. Aizirsies līdz tuvākajam ezerlīcim, no­snaudīsies līdz saullēktam, tad nesteidzīgi risinās kādu domu, ļaunākajā gadījumā pat reizi vai divas pamētās vizuli — tā sakot, sirdsapziņas nomierināšanai.

Rīts uzausa nemanāmi — dzestrums pamazām atlaidās, tumsa soli pa solim atkāpās, krasts iezaigojās dažādās krāsās. Pamodušos putnu dziesmas vēstīja, ka diena būs saulaina. Šo gudrību Bereziners bija izlasījis kādā bērnu grāmatā, neko vairāk viņš no dabas nejēdza. Apzinājās tās jaukumus, bet, ja būtu jāapraksta, nekas cits kā notikuma vietas apskates protokols nesanāktu.

Noenkurojis laivas pīķi meldros, viņš piecēlās kājās, laiski atvēzējās un meta. Vizuļa lidojums aprima pavisam netālu un ar nicīgu plunkšķi šķēla ūdens virsmu. Va­jadzēja pavilkt, kamēr tas dziļumā nav kaut kur aizķēries, bet arī to Bereziners darīja tikai formas pēc. Pagrieza spoli, notīrīja āķi no ūdenszālēm, vēlreiz aizsvieda. Tad apsēdās un aizkūpināja resnu Havanas cigāru — priekš­pēdējo no greznās kārbas, ko diplomandi bija viņam pasnieguši izlaiduma ballē.

Tiešām, šoziem viņam bija gadījusies īpaši jauka ne- klātnieku grupa — un ne tikai tāpēc, ka saskarsme ar šiem studentiem uzvēdīja patīkamas atmiņas par darbu Latvijas PSR prokuratūrā. Tā nebija sentimentāla no­stalģija, kas pamudināja piekrist šai kopējai atpūtai, vai vēlēšanās «pirms nāves» vēlreiz redzēt vietas, kurās pa­vadīti «dzīves labākie gadi». Nē, profesora atmiņā palika katrs atsevišķi un arī visi kopā, jo viņš apbrīnoja viņu draudzību un savstarpējo izpalīdzību, kas allaž pārvarēja atšķirīgo raksturu radītos šķēršļus* Tomēr izskaidrot viņu saliedētību ar vienotu mērķi būtu primitīvi. Laikam taču labestīgo gaisotni radīja kas cits—saknes, šis grūti iz­protamais jēdziens, kas liek rīdziniekiem, nejauši satie­koties Maskavā, Gorkija ielā, cauriem vakariem tupēt kopā viesnīcas istabā vai maskaviešiem, kas sastapušies cita pilsētā, kopīgi izstaigāt ekskursiju ceļus. Un arī tas nav gluži precīzi—tad jau «Magnolijā» šīs saites būtu sairušas… Droši vien atbilde jāmeklē personiskās simpātijās pret katru no šī Latvijas seksteta.

Ar Guntu viss likās skaidrs, izskatīgas meitenes Be- rezineram no laika gala bija patikušas, un, jo tas maz­runīgākas, jo labāk. Gunta, protams, bija diezgan sa­režģīta dāmiņa. Aiz glītas sejiņas un zilo acu neizteiksmīgā skatiena slēpās ļoti izteikta patmīļa, kas ikvienu parādību un lēmumu reducēja līdz praktiskajam jautājumam: «Vai tas man izdevīgi?» Minskā viņai bija izdevīgi draudzēties ar visiem, «Magnolija» Gunta pārslēdzās uz Voitkusu, tomēr centas nesabojat attiecības ar iespējamiem nāka­majiem darbabiedriem un priekšniekiem. Diemžēl šada tipa sievietes bieži apsēžas starp diviem krēsliem, bet jācer, ka Guntu nepiemeklēs tāds liktenis.

Pec visām pazīmēm spriežot, Aleksandrs Voitkuss tomēr norausies no āķa. Tieši viņam Bereziners bija piedāvājis mācīties aspirantūrā, jo imponēja censoņa neatlaidība un apņēmība izurbties līdz katras lietas kodolam.

Tomēr vistuvāk profesora sirdij bija nelielās sabiedrības dvēsele Imants Priedītis, daudzpusīgi apdāvinātais spēl­manis, kurš, ja apstākļi to prasa, spēj gandrīz visu: iesaistīties filozofiskā diskusijā un «uzkāpt uz divdienu plosta», slēpni pacietīgi gaidīt noziedznieka ierašanos un kompānijas pec piedalīties trešās grūtību pakāpes turistu pārgājienā.

Viņam līdzās Jāzeps Murjāns izskatījās kā bāla ena, jo tā izrīcībām trūka individualitātes. Kādu laiku, protams, var dižoties ar svešām spalvām, kuģot zem sveša karoga, tomēr ko nozīmīgu tādā ceļā nesasniegsi. Tad jau vieglāk satikt ar Vladimiru Zaici, kurš nepretendē uz spīdekļa slavu. Viņš ir ierindnieks vārda labākajā nozīmē, bez kura neiztiek neviena armija, cilvēks, uz kuru, zinot viņa dotību diapazonu, drīkst paļauties. Tapat kā uz Leonīda Nahodko zemniecisko stradīgumu un kārtības mīlestību. Nekada iztēles lidojuma, nekāda azarta, toties sistemātiski meklējumi pec sen pārbaudītām metodem.

Garām aizslīdēja Klinškalna laiva. Ar ādu apsistie duļļi čīkstēja tikko dzirdami, tomēr rīta klusuma izskanēja kā junda. Tiešām, balganais saules ritulis jau bija pakāpies līdz koku galotnēm, bet profesors aizvien vel slinkoja un uz milicijas nodaļas priekšnieka diviem gaisā pacel­tajiem pirkstiem nespēja atbildēt ne ar vienu. Tā var nogulēt vislabāko «copēšanas» laiku!

Bereziners negribīgi piecēlās un izstaipīja notirpušās rokas. Iesmeldzās tenisa spēlē savainotā elkoņa "locītava, tāpēc metiens padevās vēl tuvāks nekā pirmīt. Aši jāuz- spolē aukla, lai galīgi neizblamētos Klinškalna acis! Bet jau pie otra apgrieziena jautās pretestība. Butu paša vizulis, viņš pat nepūlētos atāķēt — pārkostu valgu, un miers mājās. Tagad turpretī jāmēģina ar mānīšanu at­brīvot niedrājā aizķērušos āķi. Bereziners pacēla spininga kātu gaisā, atlaida auklu vaļīgāk, atkal pievilka. Kā par brīnumu, šoreiz izdevās atkarot dzelmei dažus metrus, un viņš pēkšņi apjēdza, ka necīnās pa tukšo — otrajā galā uzkodusies zivs, turklāt paprāva, spriežot pēc pret­spara. Profesors centās atcerēties jaunību un ar viltīgiem paņēmieniem, no uztraukuma viscaur nosvīdis, atvilka lomu līdz laivas bortam. Ieraugot līdakas asos zobus, visa gudrība pēkšņi bija vējā. Kā dabūt šo nezvēru laivā, ja viņam pat tauriņtīkla nav, kur nu vēl kārtīga smeļama rīka. Viņš belza zivij ar airi, bet tas atsitās pret ūdens virsmu un tikai- apšļakstīja nemākulīgo makšķernieku. Varētu, protams, izcelt līdaku ar rokām, bet Bereziners — nav ko slēpt — baidījās pieskarties glumajām zvīņām.

—  Ralf!— viņš kliedza aizlustošā balsī.— Skaties, kā­du davanu tev sagatavoju!

Arī Klinškalnam nebija piemērotas ķeseles, bet kopējiem spēkiem viņi iedzina līdaku trīsstūrī starp enkura ķēdi un airi, tad izķeksēja laukā.

—  Vismaz četri kilogrami,— uzslavēja Klinškalns, ne­maz neslēpdams skaudību, kuru makšķernieku aprindās uzskata par visaugstāko atzinību.— Mana sieva neno­ticētu, ka paši esam izvilkuši, tūdaļ taujātu, cik par to tirgū samaksāts.

— Tad metam mieru un vedam viņai,— Bereziners no­priecājās, ka tik ātri tiek sveikā cauri.— Neko labaku tik un tā vairs nenoķersim.

Klinškalns uzreiz piekrita — arī viņam makšķerēšana bija drīzāk sabiedriskā slodze nekā vaļasprieks. Brīžiem pat uzmācās ķecerīgā doma, ka dažam labam ciemiņam šī nodarbība tāpat nesagādā īpašu baudu. Bet pēdējā laikā makšķerēšana un medības bija iekļautas viesmīlības rituālā, šīs izklaidēšanās tika uzskatītas par smalkākām nekā goda mielasti somu pirtis, modei pakļāvās gan saimnieki, gan visaugstākā ranga atbraucēji.

Toties Klinškalna virtuvē abi nudien jutās labi. Apakš­pulkveža sieva rīta agrumā bija aizbraukusi uz Rīgu, un viņi varēja pa īstam izvērsties plašajā telpā, kas drīzāk atgādināja lauku mājas ķēķi, nevis ar modernām mēbelēm pārblīvēto ēdienu gatavošanas cehu ar niķīgajiem kombainiem, par kuriem sapņo visas šodienas jaunlaulātās. Pat naži, tavu brīnumu,, bija asi, un līdakas tīrīšana nesagādāja īpašas grūtības. No zivju pildīšanas gan viņi vienprātīgi atteicās — tā tomēr bija sieviešu darīšana. Tāpat uzsviedīs uz pannas un uzceps.

Drīz vīri izmetās līdz apakškrekliem, un valodas tūlīt kļuva vaļsirdīgākas, it kā žaketes būtu kavējušas izkratīt sirdi.

— Vakar mani nomocīja viens galvaspilsētas žurnā­lists,— Ralfs Klinškalns stāstīja.— Šogad mūsu rajonu uzskata par labāko republikā, un viņš bija atbraucis iz­dibināt, kā es to panāku. Mēģināju pierādīt, ka tas nav mans nopelns,— likuma pārkāpēji kļuvuši dumjāki, tāpēc tos vieglāk noķert. Bet viņš uzskatīja, ka mans paziņojums ir cildenākās īpašības — kautrības — izpausme. Galigi pie­spieda mani, kā saka, pie sienas, lai es dodot materiālu literārajam portretam. Lai sanākot pilnasinīgs milicijas darbinieka tēls ar individuāliem piesitieniem… Beidzot man izspruka teikums par monētu kolekciju, ko glabāju, atceries, vēl no tiem laikiem, kad nācās nodarboties ar numismātu afērām. Lai iejustos, toreiz sāku krāt arī pats… Tu būtu redzējis, cik pacilāts viņš bija, pat izlikās nemanām, ka uz kārbām vismaz desmit gadus veca putekļu kārta. Un tagad es avīzē figurēšu kā kaislīgs numismāts, man rakstīs citi aptaurētie, dalīsies pieredzē, piedāvās maiņas… Nu pasaki — vai tā nav bezdievīga krāpšana?

—  Ir dzirdēti ļaunāki gadījumi,— Bereziners nepūlējās liekuļot līdzcietību.— Tāds jau pozitīvo varoņu liktenis… Zini, kāpēc neaizeju no katedras, kur darbs man jau sen apnicis? Tāpēc, ka vairāk par visu baidos kļūt par nevienam nevajadzīgu pensionāru, tāpēc, ka negribu zau­dēt sakarus ar studentiem, kuru sabiedrība uztur manī jaunības ilūziju.

—  Jā, par tavām mīlas dēkām joprojām stāsta leģendas.

—  Pilnīgi pareizs vārds, jo patiesības tajās nav pat tik, cik melns aiz naga. Un tieši tāpēc es tas neapstrīdu, pret grēciniekiem visi izturas ar tādu kā apbrīnu,— Bereziners viltīgi pasmīkņāja.— Arī tu taču īpaši aizsūtīji sievu uz Rīgu — gadījumam, ja man iešautos prātā šeit sarīkot mērenu ballīti, nemaz neliedzies, Ralf.

—  Un kā mēs pavadīsim dienas atlikušo pusi?— tāds kā vīlies vaicāja Klinškalns.— Varbūt aizbrauksim uz somu pirti, kur pērsies tavi draugi atpūtnieki?

—  Tikpat labi varētu pasēdēt «Magnolijas» peldbasei­nā… Nē, labāk tepat mazliet nosnausties.— Bereziners plati nožāvājās.

* * *

—  Un kur kratīšanas orderis?— atslēdzis durvis un pamanījis savā istabā Leonīdu Nahodko, jautāja Prie­dītis.— Tev, protams, tiesības turēt aizdomās mani un Sašiņu, bet likumība tomēr jāievēro.

Tam bija jāskan kā jokam, taču Nahodko ar vērīgu ausi drauga balsī saklausīja aizvainojuma dzeloni un savukārt ņēma ļaunā. ~

—  Ja tu nebūtu mani pārsteidzis notikuma vietā, tā arī nomirtu neziņā,— viņš atkoda.— Mans mūķīzeris neat­stāj nekādas skrambas. To neviens nevarēja prognozēt, ka tu pēkšņi atskriesi no bāriņa. Naudu aizmirsi izvilkt no zeķes, vai?

—  Administrators pateica priekšā,— Priedītis mulsi paskaidroja, tad pavīpsnāja.— Laikam sajauca tevi ar sniega cilvēku. Ko tu spokojies pa namu tādā izskatā, it ka būtu sataisījies iekarot Elbrusa virsotni un uzspraust tur rajona vimpeli?

—  Katram savas izmeklēšanas metodes, nevar jau visi sildīties saunā. Kādam arī melnais darbs jāpadara. Un es nolēmu pārbaudīt, vai iespējams iekļūt Kundziņa istabā no ārpuses.

—  Atradis piemērotu laiciņu!— Priedītiš ar neslēptu aizrautību uzlūkoja Nahodko.— Nav nekāds brīnums, ka nolūzi pusceļā, es droši vien pat līdz ceturtajam stāvam nebūtu ticis.

— Jā, tā nebija viegla pastaiga,— Nahodko glaimots piekrita un, paraudzījies logā, teatrāli nodrebinājās.

—  Un bija vērts?— neticēdams drauga panākumiem, diezgan vienaldzīgi apjautājās Priedītis.— Nē, tagad ne­stāsti nekā, vispirms tev jāiedzer pamatīgs groks, citādi rīt gulēsi ar plaušu karsoni… Nobrauksim lejā, pārējie arī grib dzirdēt pēdējos jaunumus.

Bārā bija pārsteidzoši maz apmeklētāju. Nezinādama labāka ceļa, kā savervēt brīvprātīgos apvienotajam korim, Skaidrīte Krūmiņa bija mobilizējusi visus, kuriem nesās prāts uz dziedāšanu, un ievilinājusi kinozālē. Tur patlaban notika mēģinājums, caur puspievērtajām durvīm lauzās skaņas, kas drīzāk atgādināja čigānu romanci nekā ob­ligātajā repertuārā iekļauto lībiešu dziesmu.

—  Ieteicu dziedāt pēc kanona sistēmas, tas ir vienīgais glābiņš, — pašapmierināti paziņoja profesors Vobļikovs.

—  Vieni iesāk, tad to pašu meldiņu uzņem citi, visubeidzot pieslēdzas trešie. Ne tur tekstu var izlobīt, ne mūzikai izsekot, un žūrijai kritikas ieroči būs izsisti no rokām. Redzēsiet, vēl piešķirs punktus par izpildījuma ori­ģinalitāti.

Leonīdam Nahodko neļāva izteikties, pirms viņš nebija līdz pēdējam malkam iztukšojis «pretnāves līdzekli», ko Kalnietis pēc vecās, labās kuģinieku receptes pagatavoja no verdošas tējas, citrona un krietnas devas ruma. Juz­dams, ka grādīgais dzēriens negaidīti ātri sakāpj galvā, Nahodko nolēma izteikties īpaši piesardzīgi.

—  Man tāda nojauta, ka Kundziņa disertācija varētu atrasties profesora Berezinera istabā…

Tālāk viņš netika — protesta vilnis noslīcināja ver­sijas pamatojumu. Visskaļāk smējās parasti atturīgais Zaicis:

—  Protams, vai tad citādi viņš būtu mums atbraucis līdzi! Džeimss Bonds no Minskas, tas tik ir numurs!

—  Džozefīne vakar apkalpoja profesoru, bet, izņemot termosu, nekā nepamanīja,— Murjāns zināja stāstīt.

—  Un, ticiet man, tam sievišķim acis kā rentgena stari, redz drēbēm cauri,— viņš pašapmierināti piebilda.

—  Laikam esam nokavējušies ar ārstēšanu, viņš jau murgo,— Priedītis norūpējies sacīja.

—  Jā, lēti joki parasti nav bijuši Leonīda gaumē,— piebalsoja Voitkuss.

Nahodko no tiesas sadusmojās — par viņu runāja tre­šajā personā kā par cilvēku, ar kuru vairs nav vērts strīdēties, jo tas jau ar vienu kāju kapā. Bet tik ātri viņš neizstāsies no spēles!

—  Ko tev, Saša, pirmīt iegalvoja Jāņonkulis, nu, tas zvejnieks, kurš atzinās, ka šorīt virinājis Kundziņa istabas durvis? Ka pa balkona logu izlidoja šķirbā iespraustā ārsta pavēste, vai ne?— Sagaidījis Voitkusa apstiprinošo mājienu, viņš turpināja:— Tad, raugi, man šķiet, ka esmu

to atradis. Un tas ir aicinājums ierasties profesora Be­rezinera istabā, nevis daktera kabinetā vai kaut kādā laboratorijā.

— Viņš teica, ka caurvējš pacēlis gaisā visādus pa­pīrus,— Voitkuss piebilda.— Varbūt tā Berezinera vēs­tule nogulējusi uz Kundziņa galda veselu nedēju.

— Arī pārbaudīts variants. Viņi pazīstami tik pavirši, ka ne par kādu saraksti nevar būt ne runas.

—  Ko māžojies! Pasaki beidzot — kas tai cedelē bi­ja?— uzstaja praktiskais Zaicis.

— Tur tā nelaime, ka nekā neizdevās salasīt,— Na­hodko atzinās.— Bet kapec minēt, ja var pārbaudīt?

—  Un ' ko tu ierosini?—Priedītis vaicāja.— Atkal gribi ielauzties svešā istabā? Pa logu vai pārmaiņas pēc pa durvīm?

—  Tavs priekšlikums pieņemts.— Nahodko piecēlās. — Tika-i vispirms paskatīsimies, vai Bereziners nav at- stajis atslēgu pie administratora.

Tā patiešām gulēja 1105. istabas plauktiņā — ievīstīta aprakstītā papīrā.

— Te sacīts, lai izsniedz to Viktoram Kundziņam,— šaubījās administrators.

—  Pilnīgi pareizi. Viņš mus gaida augšā,— neļaudams vecajam virām atjēgties, Nahodko pakampa atslēgu.

Liftā viņi brauca klusēdami. Tagad neviens vairs ne­šaubījās, ka atradīs disertāciju profesora istabā. Bet kādā ceļā tā tur nokļuvusi, kāpēc? Vai tiešām Grigorijs Iļjičs nodomājis sarīkot pēceksāmenu un tādā veidā pārlieci­nāties, vai viņi prot pielietot teoriju praksē? Maz ticams, ka cienījamais katedras vaditajs šajā nolūkā būtu iz­vēlējies kara rotaļu pionieru vecuma gaumē… Te jābūt citam āķim.

Kapteinis Nahodko atslēdza durvis, atgrūda tās vaļā. Gaismas šaltī, kas no gaiteņa ielauzās istabā, viņi ieraudzī­ja uz galda pelēkus vākus un uz tiem ar sarkanu tinti veidoto brīdinājumu: «Slepeni».

Pēc brīža viņi jau dauzījās pie Kundziņa durvīm. Bet tās neveras. Iekšā bija tumšs un tik kluss, it kā viņš būtu aizturējis elpu, lai ne ar ko nenodotu savu klātbūtni. Kad darbā laida dūres, istabā kaut kas sakustejas, atskanēja tādi kā čuksti, kuros Priedītis saklausīja arī Rūtas Grošas balsi. Beidzot Kundziņš atsaucās:

—  Ar ko varu pakalpot?

—  Taisiet vaļa! Disertācija atradusies,— Murjāns pasteidzās pavēstīt, it kā savus personiskos nopelnus uz­svērdams.

—  Paldies… Sirsnīgs paldies!— Kundziņš apklusa, tad, kā sankciju saņēmis, ierunājās daudz raitāk:—Vai drīkstu jūs palūgt noglabāt to līdz rītam?

—  Pie jums būs drošāk…—Zaicis arvien vēl nekā nesaprata.— Derētu arī pārbaudīt, vai kāda lappuse nav pazudusi.

Pēkšņi aiz durvīm atskanēja Grošas gražīgā balss:

—  Imant, tu arī tur esi? Tad izbeidz, ludzu, šo ne­piedienīgo jampadraci!

—  Labi, un uzskati atradumu par mūsu kāzu dāvanu.

Tomēr pazust bez lieka trokšņa neizdevās — gaiteņa

galā atvērās citas durvis un spraugā parādījās Irinas Perovas melnā galva.

—  Klusāk!— viņa skaļi sauca.— Tikko ar pūlēm aiz­midzināju Tatiņu. Ja viņa vēlreiz pamodīsies, nebūs miera līdz rītam… Dzirdēju, ka jums ir satriecoši jaunumi, pastāstiet!

—  Tikai ne šeit, vēl saskries ļaudis no visa vienpadsmitā stāva,— Priedītis pielika pirkstu pie lūpām un, atļauju neprasīdams, iemanījās Irinas istabā.

Ar klusu šņākoņu atvērās lifta durvis, no kabīnes izkāpa profesors Bereziners. Vatenī un garos ūdenszābakos, ar sporta somu plecā viņš šķita kā parādība no citas pasaules.

—  Administrators teica, ka jūs esat paņēmuši manu atslēgu. Bet, ka tik svinigi sagaidīsiet, necerēju. Trūkst vienīgi orķestra un tautumeitu ar ziediem…— pamanījis Nahodko padusē mapīti ar Kundziņa manuskriptu, viņš sarauca uzacis:— Kāpēc joprojām neesat atdevuši? Cil­vēks varbūt grasījās pa dienu pastrādāt…

—  Ja jūs zinātu, Grigorij Iļjič,- kādus kreņķus mums sagādāja šī disertācija!—Gunta neizturēja.— Visu dienu to vien darījam, kā dzinām tai pēdas.

- Neka nesaprotu,— Bereziners pakratīja galvu. — Es taču atstāju vjņam zīmīti, lai paņem manā istabā.

—  Tas ir garš stāsts…— Voitkuss iesāka.

—  Tad ejam pie manis, uzkarsēsim patvāri, un pie tējas glāzes jūs visu izklāstīsiet.

—  Un jūs mums,— Nahodko piebilda.

Odens vēl īsti nesīca, kad profesors jau bija beidzis savu stāstījumu. Tas skanēja gaužām vienkārši. Gaidī­dams bārā, kamēr Džozefīne piepilda lielo termosa pudeli, Bereziners bija pamanījis uz galda pamesto Kundziņa

manuskriptu un drošības dēļ picvācis, lai nenoklīst,— galu gala disertācijai valstiska nozīme. Velti izklaudzi- nājies pie Kundziņa durvīm, viņš uzrakstījis zīmīti, ka rītausmā braukšot projām, tāpēc ieslēgšot atradumu savā istabā un atstāšot atslēgu pie administratora. īsi, skaidri, loģiski — brīnums gan, ka tāds atrisinājums nevienam nebija ienācis prātā. Bet tā jau bieži gadās, ka virspusē peldošais nepiesaista dziļumā nirēju uzmanību.

Inspektoru piedzīvojumu pārstāsts prasīja daudz vairāk laika. Profesors prata pacietīgi klausīties, un pie vārda tika visi, arī Imants Priedītis, kurš bija viņiem pēdējā mirklī pievienojies un tagad savus novērojumus saistīja ar Irinas neatvairāmo šarmu.

—  Priecājos par jums,— Bereziners sacīja. — Manu­prāt, šodien visi esat kaut ko ieguvuši. Arī tie, kuri pagaidām jūtas zaudētāju lomā.

— Jūs runājat tā, profesor, it kā par varītēm gribētu notikumiem «Magnolijā» piekabināt kādu morāli,— Prie­dītis pasmīkņāja.— Tā sakot, no šitā jums būs mācīties…

—  Tādā gadījumā ņemu savus vārdus atpakaļ,— Be­reziners tūdaļ piekāpās, tomēr gluži bez pedagoģiskā piesitiena iztikt nespēja:—Jo vairāk tāpēc, ka ikviens jau būs izdarījis šīs pēcdiploma prakses secinājumus…

» Paldies un neņemiet ļaunā, bet man pēc visiem jūsu šodienas uztraukumiem mācas virsū miegs.

SATURS

Atklātne

Dāmu gambīts

Uzbrukums karaļa spārnā

Rokādes uz dažādām pusēm

Laika trūkuma draudi

Galotne

Gunārs Cīrulis

«MAGNOLIJA» CĪRUĻPUTENI

Redaktors A. Rijnieks. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniskā redaktore S. Balode. Korektore M. Tirzite

Nodota salikšanai 17.08.85. Parakstīta iespiešanai 04.12.85. JT 04560. Formāts

84X108/32. Avīžu papīrs. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 6,72 uzsk. iespiedi.; 7,51 uzsk. krāsu nov., 7,73 izdevn. I. Metiens 30 000 cks. Pašūt. M> 803-5. Cena 65 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīga, Padomju bulv. 24. Izdevn.

.Ne 21/32246/J-2835. Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DIS. piedaloties Nozares kolektīvās lietoša­nas informatīvajam skaitļošanas centram. Programmists 1. Bulkins

Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipografija, 226004 Rīgā, Vienības gatve II