/ Language: Latvia / Genre:child_prose

Vējš vītolos

Greiems Kenets

Greiems  Kenets Vējš vītolos Angļu rakstnieka Keneta Greiema garstāsts «Vējš vītolos» pieder pie bērnu literatūras klasikas. Vienkāršais un reizē poētiskais vēstījums par upes krasta dzīvnieciņiem Kurmi, Žurku un Krupi māca tā lasītājiem — gan maziem, gan lieliem — izjust dabas un dzīvības skaistumu. RīGA «LIESMA» 1987 NO ANGĻU VALODAS TULKOJIS MĀRTIŅŠ POIŠS DZIESMIŅAS ATDZEJOJUSI LAIMA LIVENA ERNESTA H. SEPARDA ILUSTRĀCIJAS ĒRIKAS OSAS VĀKA MĀKSLINIECISKAIS NOFORMĒJUMS © Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds,Izdevniecība«Liesma», 1987

Greiems  Kenets

Vējš vītolos

RĪGA «LIESMA» 1987

NO ANGĻU VALODAS TULKOJIS MĀRTIŅŠ POISS

DZIESMIŅAS ATDZEJOJUSI LAIMA LIVENA

ERNESTA H. SEPARDA ILUSTRĀCIJAS

ĒRIKAS OSAS VĀKA MĀKSLINIECISKAIS NOFORMĒJUMS

© Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds,Izdevniecība«Liesma», 1987

I. UPESKRASTS

Visu rītu Kurmis sparīgi strādāja, aizrāvies ar savas mājiņas pavasara tīrīšanu. Vispirms ar žagaru slotu, pēc tam ar putekļu lupatu, tad augšā pa trepēm, pakāpšļiem, krēsliem ar otu rokā un kaļķu baltuma spaini, līdz piepu­tēja pilna mute un acis, un melnais kažoks viss bija ap­šļakstīts baltajiem kaļķiem, un mugura smeldza, un pa­gura rokas. Pavasaris nāca pa gaisiem, pa zemes virsu, pa zemes apakšu, elpoja visapkārt, iespiezdamies arī Kur­mja tumšajā, jaukajā mājiņā ar savu dievišķo nemiera garu un ilgām. Vai tad kāds brīnums, ka viņš pēkšņi nosvieda otu uz grīdas, iesaukdamies: «Sasodīts!» — un: «Nolādēts!» — un: «Lai velns parauj balsināšanu!» — un izmetās no mājas, nepaguvis pat uzvilkt mēteli mugurā. Virszemē kaut kas viņu valdonīgi sauca, un dzīvnieks aizlīda auģšu^ pa kraujo aliņu, kas viņam kalpoja gluži kā grantētā iebraucamā gatve tiem, kuru lepnie mājokļi atrodas tuvāk saulei un gaismai. Te nu viņš rakās un kasās, un , . \ sprūdās un grūdās, un tad atkal grūdās un sprūdās, un kasās un ra- j kās, sirdīgi strādādams ar mazajām ķepām un murminādams sev zem deguna: «Uz augšu! Uz augšu!» — līdz beidzot — paukš! — degun­gals izsprāga saules gaismā un dzīvnieks kūleņiem vien aizvēlās pa lielas, plašas pļavas sasilušo zāli.

—   Nu, tas ir labi! — Kurmis teica pats sev. — Tas ir daudz labāk nekā balsināt māju!

Saules stari karsti cirtās kažokā, maiga vēsma glās­tīja kaistošo purniņu, un pēc tik ilgas noslēgtas dzīves pazemes pagrabā putnu treļji plēsa vai pušu nepieradu­šās ausis, piekliedza pilnu galvu. Palēkdamies gaisā ar visām četrām ķepām uzreiz — tik liels bija dzīvotprieks un tik jauks pavasaris, kad vairs nav jātīra māja, — viņš laidās tik pāri pļavai, kamēr nonāca otrā pusē pie dzīv­žoga.

—   Apstāties! — iesaucās vecīgs trusis pie cauruma žogā. — Seši pensi par tiesībām izlīst pa privāto ceļu!

Vienā mirklī Kurmis, nicīgs un nepacietīgs, notrieca augšpēdus cauruma sargu un kūleņoja tālāk, mēdīdams pārējos trušus — tie bija steigšus pabāzuši galvas no alām, lai re^fzētu, kas lēcies.

—   Sīpolmērcē! Sīpolmērcē!* — Kurmis tos apsaukāja un pro­jām bija, pirms vēl kāds attapa īsto atbildi.

Tad visi truši sāka šķendēties un pukstēt cits uz citu.

*Anglija uzskata, ka trusis vislabak garšojot, izsautēts sīpolu mērcē.

—    Kāds muļķis jūs esat! Kā­pēc jūs viņam nepateicāt, ka …

—   Ak tā! Un kāpēc jūs pats nekā neteicāt?

—    Un jūs atkal varējāt atgādināt šim, ka …

Un tā tālāk, kā jau parasti; taču īstais brīdis, protams, bija palaists garām, kā vienmēr tādās reizēs.

Viss bija pārāk labi, lai būtu patiesi. Brīvi pasviez- damies, kur kurubrīd deguns rāda, dzīvnieciņš veicīgi snāja tālāk — pāri pakalniem, pļavām, gar dzīvžo­giem —, un visur redzēja putnus ligzdas vijam, ziedus atveramies, lapas plaukstam, un visi dzīvnieki un stādi bija laimīgi, darbos iegrimuši, un auga lieli. Arī Kurmim sirdī vairs nedūrās urdīgie pašpārmetumi: «Izbalsini māju!» — un, vai nu tādēļ, vai kā cita dēļ, viņš tikai priecājās, cik jauki gan būt īstam sliņķim visu šo čaklo pilsoņu vidū! Brīvdienās galu galā pats galvenais varbūt ir nevis atpūsties, bet redzēt visus citus bēdubrāļus strā­dājam kā kurmjus.

Tā klaiņojot līču ločiem gluži bez jebkāda mērķa, Kurmim šķita, ka viņš ir pavisam laimīgs, bet tad piepeši dzīvnieks apstājās pie ūdeņiem bagātas upes. Nekad vēl savā mūžā viņš nebija redzējis upi, šo spīdīgo, viļņaino, lunkano vāravu, kas smēja un skrēja, ar plunkšķi kaut ko sagrāba un smiedamās palaida vaļā, lai mestos uz jauniem rotaļu biedriem; tie gribēja izrauties, bet upe tos atkal noķēra un turēja ciet. Tā saspringta visa dre­bēja, virmoja, zibēja, spīgoja un šalkoja, čaloja un gul- goja. Kurmis bija aizgrābts … savaldzināts . .. apburts! Viņš skrēja upei līdzi pa krastmalu, kā mazais skrien blakus lielajam, kas tur viņu brīnuma varā, aizraujošu pasaku teikdams; beidzot piekusis dzīvnieciņš apsēdās krastā, un upe, aizvien vēl gulgodama un lalinādama, čaloja viņam pašus skaistākos stāstus pasaulē — tie nāk no zemes sirds, lai tiktu aiznesti uz mūžam negausīgo jūru.

Ta sēžot zalē un raugoties pari upei, Kurmja skatienu piesaistīja melna ala pretējā krastā, turpat virs ūdens līmeņa, un viņš sāka sapņaini domāt, kādu gan jauku un omulīgu mājokli tur varētu ierīkot dzīvnieks ar pieticī­

gām vēlmēm, kas būtu lepns uz savu mazo, patīkamo upeskrasta mītni turpat virs palu ūdeņiem un tālu prom no putekļiem un trokšņiem. Kamēr viņš tā skatījās, kaut kas spožs un sīks, šķiet, nozibsnīja pašā alas melnumā, pazuda, tad pamirgoja atkal it kā maza zvaigznīte. Bet diezin vai tā varēja būt zvaigzne — tādā neparastā vietā; un stipri sīks bija stariņš un pārlieku spožs, lai būtu jāņtārpiņš. Un, kad Kurmis vēlreiz īsti ieskatījās, tas viņam pamirkšķināja, un atklājās, ka tā ir acs; un maziņš purniņš pamazītēm sāka iezīmēties acij apkārt, it kā ietvars izaugtu ap gleznu.

Mazs, brūngans purniņš. Ar ūsām.

Nopietns, apaļš ģīmītis ar tām pašām spožajām acīm, kas vispirms bija piesaistījušas viņa uzmanību.

Mazas, glītas austiņas un bieza, zīdaina spalva.

Tas tak Ūdensžurks!

Tad abi dzīvnieki piecēlās un brītiņu uzmanīgi vēroja viens otru.

— Sveiks, Kurmi! — sacīja Ūdensžurks.

—  Sveiks, 2urk! — atņēma Kurmis.

—   Vai tu negribētu pārnākt šaipusē? — Zurks tūlīt apvaicājās.

—   Oho! Runāt jau par to viegli, — drusku apvainots atteica Kurmis; viņš pirmoreiz bija pie upes, vēl nepazina upeskrasta dzīvi un paražas.

Zurks neko neatbildēja, tikai pieliecās, atraisīja virvi un pavilka aiz tās; tad viegli ielēca mazā laiviņā, ko Kurmis nemaz nebija pamanījis. Tā bija krāsota zila no ārpuses, iekšpusē balta un taisni kā radīta diviem dzīv­niekiem; Kurmis tai uzreiz pieķērās ar visu sirdi, lai gan vēl īsti netika gudrs, kam tāda laiviņa varētu noderēt.

Žurks veicīgi pārīrās pāri un piestāja. Kad Kurmis nedrošiem soļiem pienāca klāt, Žurks pastiepa pretī priekšķepu.

—   Pieturies, — viņš teica, — un tagad — lec iekšā!

Un, sev par lielu brīnumu un pārsteigumu, Kurmis

attapās, ka tiešām sēž īstā laivā, pakaļgala soliņā.

—   Šodien ir brīnumu diena! — viņš iesaucās, kad

Ūdensžurks atgrūdās no krasta un apsēdās atkal pie airiem. — Zini ko, es nekad savā mūžā vēl neesmu brau­cis laivā …

—    Ko-a? — Zurks iepleta muti. — Nekad neesi… tu nekad… Padomā ti… Ko tad tu tādā gadījumā esi darījis?

—   Vai laivā vienmēr tikpat jauki kā tagad? — Kur­mis pabailīgi bilda, lai gan bija pilnīgi gatavs tam noti­cēt, kad atlaidās atzveltnī, aplūkoja sēdekļa spilventiņus, airus, dullus un visas citas tik vilinošās lietas un juta, kā laiva slīd, viegli šūpodamās.

—   Jauki? … Laiva ir vienīgā īstā manta, — Ūdens­žurks svinīgi teica, airējot paliekdamies uz priekšu. — Tici man, jaunais draugs, nav nekā, absolūti nekā kaut uz pusi tik aizraujoša_ kā vienkārši klejot laivās pa pasauli. Vien klejot, — Zurks sapņoja, — klejot — pa pasauli — laiviņās — klejot…

—   Zurk, skaties, kas priekšā! — Kurmis piepeši iekliedzās.

Bet bija par vēlu. Laiviņa ar visu sparu ietriecās krastā. Un jūsmīgais airētājs, sapņotājs, gulēja laivas dibenā kājām gaisā.

—    … klejot — apkārt laivās — vai peldēt pakaļ — laivai, —- Zurks skandēja tālāk, celdamies augšā un sir­snīgi smiedamies. — Laivā vai ūdenī — tas ir viens pīpis! Viss tev liekas viens pīpis, un tur jau tā burvība. Vai nu tu aizbrauc kaut kur, vai neaizbrauc, vai nokļūsti pie sava nodomātā mērķa vai sasniedz gluži ko citu, vai arī neizkusties nemaz no vietas — vienmēr tu esi aiz­ņemts, lai arī patiesībā nedari neko; un, tiklīdz tu esi ko padarījis, allaž ir vēl kaut kas jādara, un tu vari to darīt, ja patīk, bet vislabprātāk jau nu ne. Paklau! Ja tev rīta pusei nekas nopietns nav padomā, varbūt palaižam lejup pa straumi abi kopā un aizvadām jauku dieniņu?

Kurmim no liela prieka sāka kustēties kāju pirksti, viņš apmierināts izrieza krūti un svētlaimīgs atlaidās mīkstajā sēdeklī.

—   Jauka, jauka mana brīnumu diena! — dzīvnieciņš gavilēja. — Laižamies tūdaļ ceļā!

—   Tikai pieturēsim vienu mirklīti! — Ūdensžurks uzsauca. Viņš veikli izvēra laivas virvi caur riņķi savā piestātnē, izlēca krastā un ielīda alā. Pēc brītiņa dzīv­nieks atkal parādījās, streipuļojot stiepdams smagu, resnu no klūdziņām pītu ciemakukuļu grozu.

—   Pabāz tur zem sola, — viņš sacīja Kurmim, nolik­dams grozu laivā, tad atraisīja virvi un satvēra airus.

—   Kas tur iekšā? — Kurmis jautāja, ziņkārīgi snaik­stīdamies ap grozu.

—   Tur iekšā ir auksts cālis, — Žurks aši nobēra, — auksta mēle auksts šķiņķis auksta vēršgaļa skābēti gurķīši lapiņsalāti frančmaizes krešu salāti sviestmaizes gaļas konservi ingveralus limonāde minerālūdens . . .

—   Nu jau gana, gana! — Kurmis sajūsmināts sau­ca. — Tas taču pārāk daudz!

—   Vai tu tiešām tā domā? — Ūdensžurks gluži no­pietni apjautājās. — Tas ir vienīgi tik daudz, cik es pa­rasti ņemu līdzi šādos mazos ceļojumos; un citi dzīvnieki

man vienmēr pārmet: es esot sīks zvēriņš un sīks mans mēriņš!

Taču Kurmis vairs nemaz nedzirdēja, ko saka Ūdens­žurks. Iejuties jaunajā dzīvē, kas viņam patlaban bija sākusies, saules gaismas, smaržu, skaņu un sīko vilnīšu ieaijāts, dzīvnieks vilka pa ūdeni priekšķepu un sapņoja garu garo sapni vaļējām acīm. Ūdensžurks, kā īstam puikam pienākas, airēja tikai vienmērīgi tālāk un sar­gājās draugu traucēt.

—   Man briesmīgi patīk tavs uzvalks, veco zēn, — pēc kādas pusstundas vai vēl ilgāka laika sprīža viņš piezīmēja. — Kādreiz es ari pasūtīšu sev melnu samta smokingu, tiklīdz varēšu tādu atļauties.

—   Piedod, lūdzu! — Kurmis atguvās; viņš visiem spēkiem centās būt uzmanīgs sarunu biedrs. — Tev var­būt liekas, es esmu pavisam nepieklājīgs, bet viss man te šķiet tik neparasts … Tātad šī ir … upe!

—   Dzīves upe! — Ūdensžurks iesaucās.

—   Un tu patiešām dzīvo kopā ar upi? Kas par vien­reizēju dzīvi!

—    Kopā ar upi, pie upes, uz upes un upē, — Ūdens­žurks sacīja. — Upe ir mans brālis, mana māsa, mana auklētāja, barotāja, dzirdinātāja, mana spēļu biedrene un, dabiski, arī mazgātāja. Tā ir visa mana pasaule, un

citu pasauli es sev nevēlos. Ko nevar upe dot, to nav vērts iegūt; ko upe nezina, to nav vērts zināt! Ak dievs! Ko gan mēs abi kopā neesam pieredzējuši! Gan ziemu, gan vasaru, gan pavasaros, gan rudeņos — vienmēr te gana prieku, pārsteigumu, jautru piedzīvojumu un uz­traukumu. Kad februārī uznāk pali, mani vīna pagrabi un apakšzemes noliktavas pieplūst pilni līdz malām ar dzērienu, kas it nemaz neiet pie dūšas, un brūngana straume paceļas līdz manas labākās guļamistabas lo­giem; tad atkal ūdens nokrītas, atstādams aiz sevis dubļu plāceņus, kas smaržo gluži kā ogumaizes mīkla, un kanāli aizsērē ar niedrēm un zālēm, un pa to gultni gandrīz viscaur var staigāt sausām kājām, atrodot svaigu barību, ko ieēst, un dažādas mantas, ko neuzma­nīgi ļaudis pārmetuši pāri bortam.

—    Bet vai reizēm tomēr nav skumīgi? — Kurmis uzdrīkstējās vaicāt. — Tikai tu un upe, un neviena, ar ko vārdu pārmīt? …

—   Un neviena, ar ko … Labi, nepārmetīsim tev tā­dēļ, — Zurks lēnprātīgi teica. — Nupat atnācis, tu, pro­tams, daudz ko vēl nevari zināt. Upeskrasts mūsdienās ir tā pārpildīts, ka daudzi to vienkārši pamet, un nepa­visam vairs nav tā, kā vajadzētu būt! Ūdri, zivju dzeņi, mazie dūkuri, dumbrvistiņas — visi iet un mudž tev apkārt augu dienu un to vien gaida, lai tu šiem pakal­potu … Itin kā dzīvniekam pašam savi darbi nebūtu darāmi!

—   Kas tas tur plešas visgarām? — Kurmis vaicāja, rādīdams ar ķepu uz roboto, tumšo līniju, kas pamalē aiz upes ieskāva klānu pļavas.

—   Tas tur? O, tas ir tikai Mūžamežs, — Zurks īsi noteica. — Mēs turp daudz neejam, mēs — upeskrasta iemītnieki.

—   Vai… — Kurmis drusku nervozi saminstinā- jās, — vai tur dzīvo labi zvēri?_

—   M-jā-m … — novilka Ūdensžurks, — kā to ņem. Pret vāverēm man nav nekas iebilstams. Bet truši…

vismaz daži no viņiem … jā, starp trušiem gadās visādi. Un tur ir Āpsis, nu, protams! Viņš dzīvo pašos meža dziļumos un nekur citur ari negribētu dzīvot, pat ja viņam piemaksātu. Vecais, krietnais Āpsis! Ar viņu neviens ne­grib sanākt naidā. Labāk jau ne! — Žurks zīmīgi pie­bilda.

—    Kurš gan gribētu saiet ar viņu naidā? — Kurmis brīnījās.

—   Tur jau … tur ir vēl citi _dzīvnieki, — vilcināda­mies un negribīgi skaidroja Ūdensžurks. — Zebiek­stes… sermuļi… lapsas un… Viņi jau arī… labi zvēri savā ziņā. Es ar viņiem lielos draugos: «Lab­dien!» — un: «Sveiki!» — kad gadās saskrieties, un tā tālāk. Bet dažreiz tie parāda savu īsto dabu, to nevar noliegt, turklāt… redz, nekad viņiem nevar īsti uzticē­ties, tur tas āķis!

Kurmis labi zināja, ka nemaz nedrīkst sīkāk iztirzāt šīs, cik noprotams, bīstamās lietas, — tas būtu pilnīgi pretrunā ar dzīvnieku paradumiem —, tālab mainīja sa­runas tematu.

—    Un tālāk, aiz Mūžameža? — viņš jautāja. — Kas tur ir tas — viss zilgans un dūmakains, tādi kā pakalni, bet varbūt nav nemaz pakalni; tā kā pilsētu dūmi, bet varbūt tikai mākoņi?

—   Aiz Mūžameža nāk plašā pasaule, — Zurks tei- ' ca. — Pasaule ir kaut kas tāds, kas nav vairs svarīgs ne man, ne tev. Es nekad neesmu bijis plašajā pasaulē un nekad tur nenokļūšu, un tāpat arī tu, ja vien tev ir kaut kripatiņa veselā saprāta. Nekad vairs nerunā par to, nekad! … Ahā! Te nu beidzot ir klāt mūsu klusā atteka, te mēs ieturēsim pusdienas.

Izgriezušies no galvenās teces, viņi ieslīdēja tādā kā mazā ezeriņā, ko ieskāva un atdalīja no upes sauszemes strēmele. Abās pusēs pletās nolaideni, zaļi sazēluši krasti, apakš mierīgā ūdens čūskaini vizēja brūnganas koku saknes, bet priekšā jau manīja ūdenskrituma čalu un

sidrabainā mirgā — aizsprosta plecu; tas balstīja nepārtraukti pilošu dzirnavu ratu, aiz kura tū­daļ iznira dzirnavu ēka ar pelēku divslīpņu jumtu; gaiss visapkārt pildījās ar mierinošu, glāstošu šalkoņu, klusinātu un monotonu, un tikai brīdi pa brīdim cauri tai

izlauzās sīkas, skanīgas balsis. Tas bija tik pasakaini, ka Kurmis varēja vienīgi pasist uz augšu priekšķepas un izdvest:

—   Ak tu dieviņ! Ak tu dieviņ!

žurks piegrieza malā, palīdzēja sajūsminātajam drau­gam izkāpt un saliekdamies ar vēzienu izcēla krastā cie- makukuļu grozu. Kurmis palūdza, lai uztic viņam kā goda pienākumu groza izkravāšanu, un Žurks mīļuprāt atvēlēja draugam to prieku un pats atlaidās zālītē atpūs­ties; iepriecinātais Kurmis tad sameklēja un izklāja zālē galdautu un vilka tik laukā noslēpumainos sainīšus, un saridāja tajos esošo cienastu pienācīgajā kārtībā, aizvien vēl jūsmīgi nopūzdamies: — Vai dieviņ! Vai dieviņ! — par katra jauna garduma parādīšanos. Kad viss bija gatavs, Zurks teica:

—    Nu tik sit māgā, veco zēn!

Kurmis ar lielāko prieku paklausīja šim aicinājumam, jo pavasara tīrīšanas darbus bija iesācis agrā rīta stundā un, kā jau parasti, nebija kavējis laiku brokastīm, tur-

klāt šodien bija pieredzēts tik daudz, ka šķita, kopš šī tālā rīta aizskrējušas neskaitāmas ilgas, garas dienas.

— Ko tu tur ieraudzīji? — Zurks pēc brītiņa vaicāja, kad pirmais izsalkums bija remdināts un Kurmja skatiens uz brīdi atrāvies no galdauta.

— Es skatos, — Kurmis teica, — uz burbuļu svītru, kas virzās šurpu pa ūdens virsu. Gaužām jocīgi…

—    Burbuļi? Ahā! — Un Zurks jautri iesvilpās, it kā aicinādams kādu ciemos.

Plats, slapji spīdīgs purns izlīda virs krasta krants, un krastā izrāpās Ūdrs, purinādams no kažoka slapjumu.

—      Bezkaunīgie rīmas! — viņš sacīja, dodamies taisnā ceļā pie uzkodām. — Zurciņ, kādēļ tu neielūdzi mani?

—     Tas bija negaidīts izbraukums, — ūdensžurks taisnojās. — Starp citu, iepazīstieties — mans draugs Kurmis.

—     Priecājos! — Ūdrs teica, un no šī brīža abi dzīv­nieki kļuva draugi.

—     Tāda burzma visapkārt, — ūdrs stāstīja. — Visa pasaule šodien šķiet izbraukusi pie upes. Atkūlos uz šo līcīti, lai būtu kaut brītiņš miera, un te jūs, puikas, jau priekšā! Ak, piedošanu, tik ļauni es nemaz nebiju domā­jis, paši saprotat!

Te piepeši viņiem aiz muguras kaut kas iečabējās dzīvžoga krūmos, kas vēl bija pilni aizpērnajām lapām;

vispirms parādījās strī­pota piere, tad līdzi tai uzkumpuši pleci.

—            Āpsīt! Nāc bariņā, veco zēn! — Ūdensžurks iesaucās.

Āpsis panācās soli uz priekšu, tad, norūcis:

—       M-jā . .. Vesels bars! — uzgrieza mu­guru un pazuda krūmos.

—            Lūk, tāds viņš ir, taisni tāds! — Zurks vī­lies noteica. — Vienkārši neieredz sabiedrību! Šo­dien mēs viņu vairs ne­redzēsim. Nu labi, pa­stāsti — kas tad šodien izbraucis pie upes?

—            Nul kaut vai Kru­pis, — Ūdrs atbildēja.

—    Savā jaunajā sacīkšu laivā. Jauns uzvalks, viss pārējais arī jauns — spīd un laistās!

Abi zvēriņi zīmīgi saskatījās un nosmējās.

—    Kādreiz viņu neinteresēja it nekas cits kā vienīgi burāšana, — Zurks teica. — Tad burulaiva viņam ap­nika — un zēns pieķērās plakandibena laivai. Un at­kal — nekas cits viņam vairs nebija prātā kā tikai stum- dīties plakandibenē diendienā no rīta līdz vakaram, un kur tikai viņš ar to neaizkūlās, ko neizdarījās! Pērn atkal sākās dzīvošana laivmājā, un mums visiem vaja­dzēja ierasties Krupja laivmājā, padzīvot kopā ar viņu un apliecināt, cik tas patīkami. Visu savu atlikušo mūžu zēns taisījās aizvadīt laivmājā! Lai Krupis dara ko darī­dams, allaž iznāk čiks, un viņš sāk atkal ko jaunu.

—    Un tāds jauks zēns, — Ūdrs dziļdomīgi teica. — Bet nekādas noturības! It īpaši laivā.

No savas apmešanās vietas pāri pussaliņai, kas zvē­riņus šķīra no upes, viņi varēja pārredzēt galveno teci, un taisni tobrīd redzeslokā parādījās kāda sacīkšu laiva. Airētājs, strups, plecīgs dzīvnieks, darbojās pilnā sparā — ar irkļiem briesmīgi kulstīja ūdeni un stipri zvalstījās laivā no vieniem sāniem uz otriem. Žurks pie­cēlās un uzsauca viņam, taču Krupis — jo tas bija viņš — tikai papurināja galvu un sirdīgi airējās tālāk.

—   Ja viņš tā zvalstīsies, būs pāri malai viens divi,— Zurks noteica, atkal apsēzdamies.

—    Kā gan citādi, — Ūdrs nosmējās ūsās. — Vai es jums kādreiz esmu stāstījis jautro atgadījumu ar Krupi un slūžu sargu? Tas notika tā. Krupis . ..

Tobrīd kāda palaidne viendienīte, apreibusi no sajūs­mas par saviem jaunajiem viendienas dzīves pielūdzējiem, streipuļu streipuļiem sijāja iešķērsām pāri straumei. Upe sagrieza virpuli, un — klunkš! — viendienīte pazuda kā nebijusi.

Un arī no Ūdra ne miņas.

Kurmis paskatījās sev blakām. Drauga balss vēl ska­nēja ausīs, taču zālītē, kur Ūdrs bija sēdējis, — tukša vieta. Līdz pašam apvārsnim Ūdrs nekur nebija redzams.

Tikai pa ūdens virsu atkal aizstiepās burbuļu svītra.

Zurks kaut ko klusi dungoja, un Kurmis atcerējās, ka pēc dzīvnieku likumiem nedrīkst bilst ne pušplēsta vārda, ja kāds no draugiem ņem un piepeši nozūd, vienalga, kad un kāpēc viņš to darījis.

—   Tā, tā … — Ūdensžurks skaļi domāja. — Tā vien liekas, laiks būtu kustēties. Nezin, kurš no mums labāk mācētu sakravāt ciemakukuļu grozu? -V Neizklausījās, ka Zurks pats būtu pēc šā darba briesmīgi noilgojies.

—   Atļauj, lūdzu, to man, — pieteicās Kurmis. Un, protams, Zurks bija ar mieru.

Groza sakravāšana nepavisam nebija tik patīkams darbs kā izkravāšana. Tā jau ir vienmēr. Taču Kurmis

bija nolēmis ar prieku paveikt katru darbu; kad grozs bija sakravāts, turklāt vēl cieši apņemts ar siksnu, viņš pamanīja šķīvi, kas bolīja no zāles apaļu aci, un, kad arī tas bija'ielikts pie pārējiem, Žurks rādīja ar pirkstu uz dakšiņu, kuru ikviens būtu ieraudzījis; un pašās bei­gās — paskat! — tas tak sinepju trauciņš, kam pats visu laiku tupējis virsū, nemaz to nezinādams … Galu galā viss bija kaut kā salasīts, turklāt daudz nesamaitājot priecīgo prātu.

Pēcpusdienas saule bija nolaidusies jau pazemu; Ūdensžurks sapņainā labsajūtā airēja laivu mājup, mur­minādams sevī jaukas dzejas un nepiegriezdams drau­gam īpašu vērību. Kurmis, pielicis pusdienās pilnu vēderu, pašapmierināts, lepns, jutās laivā tikpat kā savās mājās; brīdi viņš nemierīgi trinās, tad pēkšņi sacīja:

—   Žurciņ, lūdzu, es tagad gribu paairēt!

Ūdensžurks smaidīdams pakratīja galvu.

—    Šoreiz vēl ne, jauno draudziņ, — viņš teica. — Pa­cieties, līdz būsi mazlietiņ pamācījies. Tas nav tik viegli, kā izskatās.

Kādu laiciņu Kurmis palika mierā. Tad aizvien vairāk viņā radās skaudība pret Ūdensžurku, kurš tik spēcīgi, viegli dzina laivu uz priekšu, un pašlepnums sāka čuk­stēt, ka viņš, Kurmis, to spētu tikpat labi. Pielēcis kājās, viņš izrāva Zurkam airus — tik negaidīti, ka Zurks, kurš tobrīd bija lūkojies pār ūdeņiem tālē un skaitījis pats sev skaistākās vārsmas, aiz pārsteiguma novēlās no soliņa augšpēdus — šodien jau otro reizi; tad Kurmis līksmodamies iesēdās viņa vietā un nešaubīdamies sa­tvēra airus.

—   Liecies mierā, tu muļķatapa! — Žurks sauca no laivas dibena. — Tu nemāki! Mēs būsim apkārt!

Kurmis skaisti atvēzēja airus un slaidā lokā cirta tos lejup. Bet ūdeni viņš nemaz neaizķēra, kājas uzsitās pāri galvai, un dzīvnieks attapās, ka ir uzgāzies virsū Zurkam. Lielā apjukumā viņš sakampa laivas malu, rā­vās augšā, un nākamajā mirklī — švūks! — laiva jau bija apmetusies uz mutes un Kurmis izmisīgi kūlās pa upi.

Ak dievs, cik auksts bija ūdens, cik briesmīgi slapjš! Vai, kā zvanīja ausīs, kad viņš grima — dziļāk, dziļāk, dziļāk! Un cik aicinoša, gaiša raudzījās s«trfe, kad klepo­dams un rīstīdamies zvēriņš uznāca virspusē! Bet kāda melna bezcerība viņu pārņēma, jūtot, ka no jauna viņš paiet zem ūdens … Tad stingra ķepa nogrāba slīcēju aiz skausta — tas bija Žurks, draugs acīmredzot smējās, Kurmis juta, ka glābējs smejas, jo smiekli strāvoja pa ķepu, pa pirkstiem, sasniegdami viņa kumbru.

Žurks notvēra airi un pagrūda to Kurmim padusē, tad otru airi tāpat piestūrēja pie otra sāna un, peldēdams

nopaka|, aizstūma bezpalīdzīgo zvēriņu malā, izvilka no ūdens un apsēdināja krastā — slapju, slābanu nelaimes čupiņu.

Kaut cik viņu apslaucījis un izspaidījis no kažoka lieko slapjumu, Žurks norīkoja:

—    Nu, tagad saņemies, veco zēn! Laid rikšiem gar upi pa strūdzinieku taciņu turp un atpaka], cik ātri vien spēj, kamēr mugura sausa un pašam silti! Es pa tam ieniršu pēc ciemakukuļu groza.

Tā nu Kurmis, slapjš no ārpuses un iekšēji apkaunots, sadrūmis rikšoja pa taciņu, līdz kažoks metās jau sauss. 2urks ielēca atkal ūdenī, atstūma laivu, apgrieza to un izvilka krastā; tad dzīvnieks pamazām izzvejoja savas mantas, kas peldēja prom pa straumi, un visbeidzot ienira pēc ciemakukuļu groza un sekmīgi izkūlās ar to sausumā.

Kad viss no jauna bija sagatavots braukšanai, Kur­mis izvārdzis, nomākts ieņēma savu vietu uz soliņa pa­kaļgalā un, kad viņi atīrās no krasta, ierunājās klusā, aizlūzušā balsī:

—   Zurciņ, manu labo draudziņ! Man tiešām kauns par savu muļķīgo, nepiedienīgo rīcību! Vēl tagad sirds saraujas sāpēs, iedomājoties vien, ka es varēju aizlaist postā tik brīnišķīgu ciemakukuļu grozu! Es nudien esmu bijis īsts ēzelis, tagad es to zinu. Vai tu varētu šoreiz man to piedot un aizmirst, lai viss būtu atkal pa vecam?

— Kāda runa, ak tu tētīt! — Zurks, gaiši smaidī­dams, teica. — Kas gan ir tāda sīciņa pamērcēšanās Ūdensžurkam? Es tak caurām dienām vairāk pa ūdeni nekā uz sauszemes. Nelauzi vairs par to galvu! Apsvēr­sim, lūk, ko! Man šķiet, ja tā padomā, tev būtu labāk apmesties pie manis un padzīvot kādu laiciņu. Viss vien­kārši, protams, bez ērtībām, ne jau kā Krupja mājā, ne tuvu ne … bet tur jau tu neesi bijis; lai nu kā, pie manis tu jutīsies apmierināts. Un es iemācīšu tevi peldēt un airēt, un drīz vien ūdenī tu būsi tikpat veikls kā jebkurš no mums.

Žurka vārdi Kurmi tā aizkustināja, ka dzīvnieks nezi­nāja, ko atbildēt; ar ķepas virspusi viņš tikai norausa pāris asaru. Bet Zurks bija smalkjūtīgi pagriezis galvu sānis, un drīz vien Kurmis atguvās un spēja pat sulīgi aizbāzt muti divām dumbrvistiņām, kas aizrautīgi ķiķināja, zobodamās par viņa apskādēto ārieni.

Kad viņi pārradās mājās, Zurks sakurināja viesistabas kamīnu gaišās liesmās un iespieda draugu klubkrēslā iepretī ugunij, sameklēja arī viņam rītasvārkus un šļū­kātās un teica viņam upjustāstus, līdz pienāca vakariņu

laiks. Tie bija satraucoši stāsti tādam pazemē mītošam dzīvniekam, kāds ir Kurmis, — stāsti par aizsprostiem, pēkšņiem plūdiem un šaudīgām līda­kām, par tvaikoņiem, kas izmētā cietas, nesagraužamas pudeles … vismaz pudeles patiešām tika mestas, un tās krita no tvaikoņiem, tātad laikam jau tvaikoņi tās izmētāja; un par zivju gārņiem — cik smalki tie sev izvēlas sarunu biedrus; un par piedzīvojumiem notekgrāvjos un naktszvejā kopā ar Ūdru vai pārgājienos pa tīrumiem kopā ar Apsi.

Vakariņas pagāja ļoti jautri, tikai drīz pēc tam Kur­mis samiegojās un rūpīgais namatēvs pavadīja viņu augšā pa kāpnēm un ierādīja viņam pašu labāko guļam­istabu; tur Kurmis lika tūdaļ galvu uz spilvena, pilns miera un labsajūtas, zinādams, ka jaunatrastā māsa Upe visu nakti čalos tepat aiz loga.

No rūpēm un raizēm brīvajam dzīvniekam šī bija tikai pirmā no daudzām līdzīgām dienām, katra nākamā tapa garāka, interesantāka, cēlās un auga līdzi vasaras plaukumam. Viņš iemācījās peldēt un airēt un iepazina tekošo upes ūdeņu priekus, un, pielicis ausi pie niedres stiebra, brīžam spēja uztvert kādu mazumiņu no tā, ko, pa niedrēm staigādams, bez aprimas čukstēja vējš.

II. PLAŠAIS LIELCEĻŠ

— Žurciņ, — kādā saulainā vasaras rītā Kurmis ne­gaidot ieteicās, — vai es drīkstētu tev ko lūgt?

Žurks tupēja upes krastā un dziedāja dziesmiņu. Viņš tikko pats bija to sacerējis, tādēļ dziesma zvēriņam ļoti gāja pie sirds un viņš nemaz nevarēja pienācīgi uzklau­

sīt ne Kurmi, ne ari kādu citu. Jau agrā rītā kopā ar savām draudzenēm pīlēm Zurks bija krietni izpeldējies upē. Un, kad pīles pēc sava paraduma pēkšņi nostājās ūdenī ar galvu uz leju, asti gaisā, zvēriņš ienira un kuti­nāja tām kaklu — bužināja draudzenēm apakš zoda (ja putniem tāds vispār ir) —, līdz pīles bija spiestas ar steigu izraut galvu virspusē un pēkšķēdamas, dusmoda­mās purināja saboztas spalvas Zurkam turpat pie degun­gala, tāpēc ka nemaz nav iespējams kārtīgi izsacīt savas domas, ja galva ir zem ūdens. Galu galā viņas zvēriņam silti lika pie sirds, lai vācas prom un ķeras pats pie sa­vām darīšanām un ļauj šīm kārtot savējās. Un tā Ūdens­žurks aizvācās — izkāpa krastā sauļoties un sacerēja par savām draudzenēm dziesmiņu, ko tā arī nosauca:

PĪĻU DZIESMIŅA

Pa visu līci pīles slīd, Cauri niedrēm peld, Pēkšķ un meklē. Galvas lejup, Astes gaisā celt!

Astes šādas, astes tādas, Pleznas kuļas, ūdens jūk. Knābji dzeltētie zem ūdens Strādā, meklē, lūk!

Zemūdens dūņu mākoņos, Kur sārtas raudas slīd, Te mūsu pārtikas kambari Vēsā tumsībā mīt.

Lai katrs dara, kā viņam tīk! Lai dara, kā tīk!

Mums — galvām lejup, astēm gaisā — Nirt šobrīd!

Augstu debesīs čurkstes Brēc un šaudās, vakars vai rīts. Mēs — astēm gaisā, galvām lejup — Nirstam! Un tūlīt!

—    Nezinu, Žurk, — Kurmis piesardzīgi bilda, — ne­varētu sacīt, ka šī dziesmiņa mani pārāk aizkustinātu. — Pats viņš nebija dzejnieks un nemaz arī nebaidījās, ka citi to uzzinās; Kurmis bija atklātas dabas zēns.

—   Arī pīles to augstu nevērtē! — Zurks uzjautrināts atbildēja. — Viņas teic: «Kādēļ gan ļaudīm neļaut darīt to, kas viņiem patīk, — kad patīk un kā patīk? Un kādēļ dažam labam vajag tupēt uz krasta un visulaik izteikt piezīmes, sacerēt pantiņus, aplūrēt un apjokot citus? Cik tas muļķīgi!» Tā, lūk, spriež pīles.

—    Un tā tas ir, tā ir! — Kurmis no visas sirds pie­krita.

—    Nē, tā nav! — Zurks sašutis iekliedzās.

—   Nu labi, nav tā, nav! — Kurmis mierināja drau­gu. — Bet man gribējās tev lūgt — vai tu nevarētu paņemt mani līdzi ciemos pie Krupja? Tik daudz esmu dzirdējis par viņu, tik ļoti gribētos ar šo dzīvnieku iepa­zīties!

—   Vai dieniņ, kāpēc gan ne? — Zurks labsirdīgi at­saucās, trūkās tūlīt kājās un uz visu dienu izmeta dzejo­šanu no galvas. — Sadabū laivu, tūliņ mēs turp aizbrauksim. Ej kad iedams, pie Krupja tu vienmēr būsi īstajā laikā. Agri no rīta vai vēlu vakarā — viņš allaž ir puika uz goda! Vienmēr jaukā noskaņojumā un vien­mēr priecīgs, tevi redzot, un allaž apbēdināts, kad tu dodies projām!

—   Viņam tiešām jābūt jaukam dzīvniekam, — Kur­mis piekrita, kāpdams laivā un ķerdamies pie airiem, kamēr Ūdensžurks ērti atlaidās pakaļgalā.

—   Krupis neapšaubāmi ir pats labākais dzīvnieks! — atsaucās Ūdensžurks. — Tik vienkāršs, tik sirsnīgs, tik atsaucīgs! Varbūt viņš nav sevišķi gudrs — mēs visi jau

nevaram būt ģēniji —, un, iespējams, viņš ir gan plātīgs, gan iedomīgs. Bet Krupim nudien piemīt dažas lieliskas īpašības!

Izgriežoties no upes līkuma, skatam pavērās senat­nīga, cēla sarkanu ķieģeļu ēka ar labi koptu zālienu līdz pašai ūdens malai.

— Tā ir Krupjapils, — Zurks teica. — Un atteka pa kreisi, kur izlikts uzraksts «Privātīpašums. Izkāpt malā aizliegts!», — tā ved uz laivu novietni, mēs ari savu laivu tur atstāsim. Zirgu staļļi ir tālāk, pa labi. Tā, lūk, kas redzama taisni pretī, ir banketu zāle, jā, vēl veco laiku stilā. Krupis, zini, ir diezgan bagāts, un šī patiešām ir viena no skaistākajām mājām mūsu apvidū .. . taču mēs nekad to nesakām, Krupim dzirdot.

Viņi aizslīdēja pa atteku, un, kad nonāca plašā laivu šķūņa ēnā, Kurmis ievilka airus. Te viņi ieraudzīja dau­dzas lieliskas laivas — tās stāvēja, paceltas steķos vai uzvilktas augšup pa slīpni, bet nevienas nebija ūdenī, un laivu novietne likās tāda kā pamesta.

Žurks aplaida acis apkārt.

—            Skaidrs, — viņš secināja, — ar laivošanu ir cauri. Apnicis, lieta darīta. Es gribētu zināt, kāda uts viņam tagad būs iekodusi. Kāp malā, ejam ciemos! Drīz mēs to uzzināsim.

Viņi izkāpa krastā un pār spilgtiem ziediem rotāto zālienu aizgāja meklēt Krupi; gluži negaidot dzīvnieki pamanīja to dziļās pārdomās iegrimušu sēžam pītā dārza krēslā ar milzīgi lielu karti pār visu klēpi.

—    Urrā-ā! — nācējus pamanījis, viņš iekliedzās un pielēca kājās. — Tas tik ir vareni! — Krupis dedzīgi spieda abiem ķepu, nemaz negaidīdams, lai viņu iepazīs­tina ar Kurmi. — Cik jauki no jūsu puses! — viņš turpi­nāja, dancodams ciemiņiem apkārt. — Es nupat, nupat, Zurciņ, taisījos sūtīt pēc tevis laivu ar stingru piekodi­nājumu, lai tevi sameklē un reizi par visām reizēm atved šurp, vienalga, ar ko tu aizņemts. Man vajag tevi kā ēst… tas ir, jūs abus divus. Tā, ko varu jums piedāvāt? Nāciet iekšā un uzkodiet! Jūs pat nespējat iedomāties, kāda tā laime, ka iegriezāties pie manis!

—   Atvilksim, Krupīt, mazlietiņ elpu, — Zurks teica un veikli iemetās mīkstajā atzveltnī; Kurmis atlaidās blakuskrēslā, neaizmirsdams pasacīt dažus pieklājības vārdus par Krupja «burvīgo mītni».

—   Visskaistākā māja šīs upes krastos! — Krupis skaļi piekrita. — Vispār visskaistākā, — viņš nespēja noturē­ties nepiebildis.

Zurks piebikstīja Kurmim ar elkoni. Nelaimīgā kārtā Krupis to pamanīja un nosarka. Brīdi valdīja nepatīkams klusums, tad Krupim izlauzās skaļi smiekli.

—   Tas nekas, Zurciņ! — viņš sacīja. — Tu jau zini, es citādi nemāku. Bet māja nebūt nav no sliktākajām, vai ne? Un tev jau, zināms, arī tā patīk. Bet ķeramies nu pie

lietas! Pavisam nopietni. Jūs esat tieši īstie dzīvnieki, kuri man pašlaik vajadzīgi. Jūs nāksiet man palīgos. Tas ir šausmīgi svarīgi!

—    Runa, cik noprotams, ir par airēšanu, — Zurks tēloja vientiesi. — Tev jau sokas diezgan labi, tikai tu vēl tā pastiprāk šļakstini ūdeni. Ar uzcītību un krietniem tre­niņiem varē…

—   Airēšana! Pē-e! — Krupis nicīgi iekrita starpā. — Bērnišķīga, muļķīga aizraušanās! Sen esmu metis to pie malas. Visīstākā laika šķiešana, nudien. Dievgod- vārds, sirds man sāp, skatoties uz jums, tādiem prātīgiem puišiem, — cik bezmērķīgi jūs izšķiežat savus spēkus! Bet nu reiz ir gana! Esmu atklājis patieso mērķi, vienīgo īsto aizraušanos! Es domāju tai veltīt visu atlikušo mūžu un varu tikai nožēlot līdz šim nodzīvotos gadus, kas aiz­laisti tukšos niekos. Nāc, mīļo Zurciņ, jā, jā, nāciet abi ar savu patīkamo draugu, ja viņš būtu tik laipns, — aiz­iesim tepat līdz staļļu priekšai, un jūs ieraudzīsiet to, kas jums ir jāierauga!

Tā visi trīs dzīvnieki ar Krupi priekšgalā devās uz zirgu staļļiem; Zurks slāja pats pēdējais, ar skābu ģīmi. Un tur viņi ieraudzīja čigānu kulbu, kas bija izvilkta no ratnīcas pagalmā, — gluži jaunu un spīdīgu, kanārijput­niņu dzeltenumā, ar zaļiem rakstiem un sarkaniem rite­ņiem. /

—   Te nu tā ir! — skaļi paziņoja Krupis, ieplezdams kājas un piepūzdamies. — Lūk, īstā dzīve, ko iemieso šāda kulbiņa! Plašie lielceļi, putekļainās šosejas, veselība un dzīvesprieks, zaļās ganības, dzīvžogu rindas un viļ­ņainie pakalnu kumbri! Cilvēku apmetnes, ciemi, pilsētas, lielas un mazas! Šodien te — un rīt jau kur citur! Kus­tība, pārmaiņas, prieki un satraukumi! Visa plašā pasaule tavā priekšā un horizonts, kas mūžam mainās! Un neaiz­mirstiet — tā ir vislabākā šāda parauga kulba, kas jeb­kad uzbūvēta, tajā paredzēts itin viss. Kāpiet iekšā un apskatiet iekārtojumu! Pats esmu to izplānojis, visu es pats!

Kurmis bija bezgala satraukts un ieinteresēts; dedzīgi viņš sekoja Krupim augšup pa kāpnītēm un ielīda kulbā. Zurks tikai nošņaukājās vien, sabāza rokas dziļi kabatās un palika stāvam, kur stāvējis.

Iekārtojums tiešām bija ērts un parocīgs. Mazas, pie sienām piestiprinātas guļamlāviņas, atvāžams galdiņš; plītiņa, sienas skapīši, grāmatplaukti, putnu būrītis ar putniņu iekšā; katli, pannas, krūzītes, tējkannas — visvi­sāda veida un lieluma.

—    Pilns komplekts! — Krupis triumfēdams teica. — Te, lūk, sausiņi, cepumi, jūras vēžu konservi, Šķiņķis, sardīnes, ievārījums — viss, ko var vēlēties. Minerāl­ūdens — šeit, tabaka — tur, tad vēl vēstuļpapīrs, spēļu kārtis, domino . . . Jūs redzēsiet, — viņš turpināja stāstīt, kad abi iznāca no kulbas un nokāpa lejā, — it nekas, ne mazākais nieks nebūs aizmirsts, un šodien pat pēcpus­dienā mēs dosimies ceļā.

—   Lūgtum piedošanu, — košļādams zāles stiebru, Zurks rāmi iesāka, — es laikam būšu pārklausījies, man likās — tu minēji kaut kādus «mēs», kas došoties ceļā, turklāt vēl «šodien pat pēcpusdienā»?

 Nu, ko tu, mīļo, labo Zurciņ, veco zēn,— Krupis lūdzoši sacīja, — nerunā tik stīvā, nicīgā tonī, tu taču zini, jums ir jābrauc līdzi! Es nemaz nevaru iztikt bez jums, tāpēc, lūdzams, uzskatīsim, ka tas ir izlemts, un beigsim reiz strīdēties, es to nevaru ciest. Tu taču negri­bēsi apgalvot, it kā uz visiem laikiem būtu pielaulāts pie savas garlaicīgās, sasmakušās upes un to vien vēlētos kā pleknēt krastmalas alā un vizināties ar laivu? Es tev gribu parādīt pasauli! Es gribu no tevis iztaisīt kārtīgu dzīvnieku, manu zoniņ!

—   Man tas vienalga! — Zurks īgni teica. — Es nepie­dalos, un viss! Un palieku pie savas vecās upes un plek- nēju alā, un vizinos laiviņā, kā to esmu darījis līdz pat šim brīdim. Vēl vairāk — Kurmis turēsies kopā ar mani un rīkosies tāpat kā es, vai ne, Kurmīt?

—    Saprotams, es rīkošos tāpat, — Kurmis piekrītoši bilda. — Es vienmēr, Zurciņ, turēšos kopā ar tevi, un, kā tu teiksi, tā man jādara … tā man vajadzētu darīt. To­mēr izklausās . . . jā, pats saproti… tas varētu būt diez­gan interesanti, — viņš saskumis nobeidza.

Nabadziņš! Viņš tikko bija ieelpojis jaunās dēku dzī­ves vilinošo garu un no pirmā skata iemīlējis kanārij- dzelteno kulbu ar visiem tās sīkajiem sadzīves nieciņiem.

Zurks vilcinājās, labi redzēdams, kas norisinās drauga sirdī. Viņš nespēja noskatīties, kā dzīvnieks savās cerībās pieviļas, tusklāt Zurks bija pieķēries Kurmim un gatavs darīt visu, la^ viņu paturētu pie sevis.

Krupis cieši vēroja abus.

— Iesim istabā, paēdīsim pusdienas, — viņš diplomā­tiski izlēma, — un apspriedīsim to lietu. Nekas mūs ne­spiež izšķirties tādā steigā. Man jau patiesībā vienalga. Tikai jums, puikas, gribējās sagādāt prieku. «Ziedojies citu labā!» — tāds ir mans dzīves sauklis.

Iebaudot pusdienas — tās, protams, bija lieliskas, kā viss un vienmēr Krupjapilī, — mājastēvs meta diplomā­tiju pie malas un Jāva savai daiļrunībai pilnu vaļu. Ne­likdamies vairs ne zinis par Žurku, viņš spēlēja tik un spēlēja uz Kurmīša atsaucīgās sirds kā uz vijoles. Pēc dabas būdams valodīgs dzīvnieks ar neapslāpējamu fantā­ziju, viņš iztēloja brauciena iespējas, brīvās dzīves prie­kus un ce|a ainavas tik burvīgā gaismā, ka Kurmis, krēslā sēdēdams, aiz satraukuma tik tikko valdījās. Klau­sies tikai un brīnies — drīz vien iznāca tā, itin kā viņi visi trīs jau būtu vienojušies doties ceļā, un Ūdensžurks, lai gan vēl iekšēji pretodamies, ļāva labestībai pārmākt savus tīri personiskos iebildumus. Nevarēja taču pievilt abus draugus, kas tobrīd pamatīgi apsvēra un izplānoja visu ceļojumu, sīki paredzēdami jau daudzas nedēļas uz priekšu, ko darīs katru mīļu dieniņu.

Kad viņi bija pilnīgi sagatavojušies braucienam, Kru­pis triumfēdams aizveda savus ceļojuma biedrus pie ap­loka un lika tiem saņemt veco, pelēko zirgu; nemaz neap­runājies ar pelēci un tādējādi to briesmīgi apvainojis, Krupis uzvēla zirgam pašu smagāko, putekļaināko darbu

šinī putekļainajā braucienā. Skaidrāks par skaidru, zir­dziņš tad labāk gribēja palikt turpat aplokā, pasita gaisā asti un ilgi nedevās rokā. Krupis pa to laiku piepakoja skapīšus vēl pilnākus ar visādām nepieciešamām mantām, kulbas dibenā sakāra auzu zebeniekus, siena maisus, sīpolkroņus, grozus. Galu galā pelēcis tika sagūstīts, ielikts ilksīs, un viņi devās ceļā, dzīvi sarunādamies cits caur citu, čāpodami blakus pajūgam vai uzmezdamies uz kāpņu šķērskoka — kā nu kuram likās ērtāk. Bija zeltaina pēcpusdiena. Putekļi kņudēja viņiem nāsīs, tie vilnīja gana kupli, kā jau daždien īstiem ceļavīriem; no apkārtē­jiem dārziem viņiem jautri uzsvilpa putni, laipni ceļinieki garāmejot padeva labdienu vai arī apstājās un uzslavēja brīnišķīgo kulbu, un truši, tupēdami dzīvžogos pie savām alām, tik pasita uz augšu priekšķepas un sauca:

—   Vī man dieviņ! Vī man dieviņ! Vī man dieviņ!

Vēlu vakarā noguruši un laimīgi viņi daudzu jūdžu

tālumā no mājām apstājās vientuļās kopu ganībās, izjū­dza zirgu, palaida to pieguļā, apsēdās paši zālē pie ratiem un ieturēja vienkāršas vakariņas. Un, kamēr Krupis ņē­mās gari un plaši stāstīt, ko tikai viņš visu neizdarīšot turpmākajās dienās, zvaigznes vispāri debesjumā tapa aizvien lielākas, spožākas, un dzeltens mēness, atnācis nez no kurienes nemanīti un klusi, stāvēja turpat blakus un klausījās, ko viņi runā. Beidzot visi trīs dzīvnieki salīda kulbā, apgūlās uz lāviņām, un Krupis, izstiepdams piekusušās kājas, samiegojies vēl noteica:

—    Nu ar labunakti, zēni! Tā, lūk, dzīvo īsti džentl­meņi. Jtreu veco upi nav vērts pat pieminēt!

—    Savu veco upi es nemaz netiku pieminējis, — Zurks mierīgi atteica. — Un tu to zini, Krupīt. Es tikai domāju par viņu, — zvēriņš izjusti piebilda klusā balsī. — Tikai domāju .. . visu laiku domāju …

Kurmis sameklēja pa tumsu Žurka ķepu un cieši to paspieda.

—- Zurciņ, es darīšu vienmēr tāpat kā tu, — viņš

čukstēja. -V- Varbūt laižamies prom rit no rīta — agri, agri — un atgriežamies savā vecajā alā pie upes?

— Nē, nē, mēs paliksim te līdz beigām, — Zurks tāpat čukstus atbildēja. — Liels paldies, Kurmīt, bet man ir jāpaliek pie Krupja, kamēr šis brauciens būs galā. Ir bīs­tami atstāt viņu vienu pašu. Ilgi tas nevilksies. No Krupja untumiem nekad nekas neiznāk. Ar labunakti!

Braucienam gals īstenībā pienāca pat vēl ātrāk, nekā Zurks to bija paredzējis.

Pēc ilgās uzturēšanās svaigā gaisā, pēc visiem prie­kiem un satraukumiem Krupis gulēja kā nosists un otrā rītā nekādi nebija uzbukņījams no lāvas. Tā nu Kurmis un Ūdensžurks klusēdami, kā vīriem pieklājas, sāka dar­boties vieni paši, un, kamēr Zurks apraudzīja pelēci, iekūra uguni, noskaloja vakarvakara traukus un saklāja brokastgaldu, Kurmis aizkāpa līdz tuvākajam ciemam (tas bija krietni tālu) pēc piena un olām, un daudzām citām ēdamvielām, ko Krupis, protams, bija aizmirsis sagādāt. Kad visi šie nogurdinošie rūpesti bija galā un abi zvēriņi, galīgi noskrējušies, apsēdās atvilkt dvašu, Krupis arīdzan parādījās kulbas durvīs, svaigi izgulējies un omulīgs, priecādamies, cik gan jauka un viegla šāda

dzīve, kuru viņi patlaban uzsākuši, — nevar ne salīdzināt ar rūpēm un raizēm, ko mājās sagādā noņemšanās ar saimniecību un visādas citādas klapatas.

Todien dzīvnieki jauki izklejojās pa zāļainiem paugu­riem, izbraukājās pa zemesceļiem un apmetās, tāpat kā iepriekš, kopu ganībās, tikai šoreiz abi zvēriņi parūpējās, lai Krupis arī godīgi paveiktu savu darba daļu. Šā iemesla pēc nākamajā rītā viņš nepavisam vairs nelikās sajūsmināts par pirmatnīgās dzīves vienkāršību un par visām varēm gribēja palikt guļvietā, un tikai ar lielām pūlēm izdevās noraut viņu no lāviņas. Tāpat kā iepriekš, trīs draugi klīda pa lauku ceļiem, turklāt pēcpusdienā viņi sasniedza lielceļu — pirmoreiz mūžā uzbrauca uz šosejas, un tur viņiem uzbruka nelaime, negaidīta un strauja; tas bija posts un gals viņu ceļojumam, un šis notikums atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visu Krupja turpmāko dzīvi.

Dzīvnieki mierīgā garā čāpoja pa lielceļu, Kurmis pa­jūga priekšgalā pie pelēča galvas, runādamies ar zir­dziņu, jo ratu vilcējs bija sūdzējies, cik nežēlīgi viņš izstumts no sabiedrības, neviens ar viņu pat vārdu nepār- mijot; Krupis un Ūdensžurks tērzēdami nāca aiz ratiem, runāja visvairāk gan Krupis, Zurks tikai laiku pa laikam atsaucās: — Jā, pilnīgi pareizi, un ko tu viņam sacīji? — un risināja pats savu domu, līdz vienubrīd tālu aizmu­gurē viņi saklausīja klusu dundoņu, it kā tur dūktu kamene. Pametot acis atpakaļ, viņi ieraudzīja putekļu mākulīti un tā centrā — tumšu, kustīgu punktu, kas neti- camāiātrumā traucās šurp; no putekļu mākuļa vēlās ne­skaidra elsošana — pup-pup, pup-pup! — it kā tur smags, neveikls dzīvnieks stenētu sāpēs. Nepievērsdami tam uzmanību, viņi atgriezās pie pārtrauktās sarunas, bet tad mierīgā ceļa ainava mirklī pārvērtās, vēja brāzma un trokšņa vilnis lika viņiem parauties pašā malā pie grāvja. Zvērs brāzās virsū! Pup-pups nekaunīgi iebrēca viņiem ausīs ar misiņa tauri, tikai mirkli viņi manīja auto iek­šieni — spoguļu mirdzumu, košo safjānu —, tad varenais

limuzīns — milzīgs, žigls, satriecošs! — ar stingo šoferi pie stūres uz sekundes simtdaļu aprija visu apkārtni un gaisa telpu, uzsizdams mutuļojošu putekļu vālu, kas ietina dzīvniekus no astes līdz ausīm un padarīja aklus; tad auto saruka — kļuva par melnu plankumiņu tālē, pārvērtās atkal par dūcošu kameni.

Vecais pelēcis, kas bija gurdi vilcies pa ceļu, sapņo­dams par kluso aploku, jaunajā, neparastajā situācijā gluži vienkārši paļāvās uz saviem dzīvnieka instinktiem. Uzrāvies pakaļkājās, tas grūdās un kāpās atpakaļ, par spīti Kurmja izmisīgajām pūlēm noturēt to aiz apaušiem, nemaz neklausīdamies laipnajos vārdos, ar kādiem zvē­riņš griezās pie pelēča dvēseles maigākajām jūtām. Rati tuvojās dziļajam ceļmalas grāvim, nošūpojās uz krants, tad atskanēja sirdi plosošs brīkšķis un kanārijdzeltenā kulba, viņu lepnums un prieks, uz sāniem iegāzās grāvī, pārvērzdamās par nožēlojamu graustu.

Žurks šaudījās pa ceļa virsu, vai plīzdams aiz nik­numa.

— Ak jūs neģēļi! — viņš kliedza. — Nelieši jūs, liel­ceļa laupītāji, jūs . . . jūs vepri pie stūres! Es jums gan parādīšu! Es griezīšos tiesā! Sūdzību par jums uzrakstīšu! Visām tiesām jūs nodošu!

Ilgas pēc mājām zvēriņam nebija vairs ne prātā, pat­laban viņš bija kapteinis uz kanārijdzeltena kuģīša, kas bravūrīgu jūrnieku juceklīgās lavēšanas dēļ uzskrējis sēkli, un Žurks centās atcerēties pašas kodīgākās, asākās dzēlības, ar kādām viņš allaž apveltīja milzīgo liellaivu stūrmaņus, kad laivas saceltais vilnis, tai aizslīdot pārāk tuvu gar krastu, piešļāca viņa mājokli un viesistabā ap­plūdināja grīdsegas.

Bet Krupis apsēdās, kājas iepletis, putekļainās šosejas vidū un stingi lūkojās uz tālumā gaistošo automobili. Viņš satraukti elpoja, sejā rotājās kluss apmierinājums un gandarījums, un brīdi pa brīdim dzīvnieks izdvesa tikko dzirdamus pupstienus: «Pup-pup, pup-pup …»

Kurmis noņēmās ar satracināto pelēci, un pēc kāda laika zirgu izdevās nomierināt. Tad viņš piegāja apskatīt ratus, kas gulēja uz sāniem grāvī. Tas bija patiešām bēdīgs skats. Logi bija izsisti, asis bezcerīgi saliektas, viens ritenis norauts, visapkārt mētājās sardīņu bundžas, un putniņš žēli čiepstēja savā būrītī, lūgdamies, lai viņu laiž ārā.

Žurks nāca Kurmim palīgā, tomēr abu spēki bija par vājiem, lai atgāztu ratus uz riteņiem.

—    Ei, Krupi! — viņi uzsauca. — Nāc pieliec plecu, ko tu gaidi?

Krupis neatbildēja, sēdēja, kā sēdējis, ceļa vidū, tādēļ abi zvēriņi gāja lūkot, kas draugam lēcies. Dzīvnieks rā­dījās iegrimis tādā kā transā: sejā laimīgs smaids, ska­tiens aizvien vēl pievērsts putekļu mākulim, ko bija uzvil­nījuši nelaimes vaininieki; un aizvien vēl Krupis brīdi pa brīdim nobubināja: «Pup-pup, pup-pup

Zurks sakratīja dzīvnieku aiz pleca.

—    Krupi, vai tu nenāksi mums palīgā? — viņš stingri noprasīja.

—    Ak, brīnišķais, ak, apburošais skats! — Krupis murmināja, nemaz netaisīdamies celties. — Pati kustības poēzija! īstais ceļošanas veids! Vienvienīgais veids kā traukties un traukties! Šodien te, rīt — jau nākamnedēļas tālumā! Aizšaujas ciemati, aizjoņo pilsētas, lielas un ma­zas, bet apvārsnis .. . bet apvārsnis aizvien vēl priekšā! Ak, svētlaime! Pup-pup, pup-pup! Ak, debesu prieki!

—    Krupīt! — Kurmis izmisis iesaucās. — Nepaliec tak par ēzeli.

—    Un padomā tikai, es nekā tāda nezināju, — Krupis runāja rāmi kā sapnī. — Visa līdzšinējā dzīve aizlaista tukšos niekos. Nekad to nebūtu varējis iedomāties, pat nosapņot nekad nespētu! Bet tagad … bet tagad, kad es to.zinu, kad esmu pilnībā sapratis! Ak, kāds rozēm kaisīts ceļš no šī brīža man paveras priekšā! Kādi putekļu mā­koņi uzvirpuļos aiz manis, kad es traukšos kā vējš savā trakajā braucienā! Cik ratus es ieslaucīšu grāvī bez kā­dām bēdām, drāzdamies garām ar savu vareno virpuli! Pretīgus, sīkus vāģīšus, smagās ores un kanārijdzeltenas kulbas! .

—    Ko lai ar viņu iesāk? — Kurmis vērsās pie Žurka.

—    Itin neko! — Zurks cieti atbildēja. — Jo patiešām te neko nevar līdzēt. Zini, es viņu pazīstu jau sen. Viņš tagad ir apsēsts. Jauns dullums pārņēmis. Tādās reizēs

Krupis vienmēr tāds kļūst. Un tāds viņš tagad būs vairā­kas dienas, staigās kā jaukā sapnī, galīgi atjūdzies no īstās dzīves. Necel ne ausi! Iesim raudzīsim, ko varētu darīt ar kulbu.

Pec rūpīgas apskates viņi pārliecinājās — ja arī izdo­

tos pašu spēkiem dabūt ratus uz ceļa, braukt artiem tik un tā nevarētu. Asis iztaisnot nebija cerību, un norautais ritenis bija satriekts gabalu gabalos.

Žurks pārmeta grožus zirgam pār muguru un paņēma pelēci pavadā, otrā rokā nesdams putnu būrīti ar tā saēr­cināto iemītnieku.

—    Ejam! — viņš drūmi sacīja Kurmim. — Līdz tuvā­kajai pilsētiņai būs kādas piecas vai sešas jūdzes, mums tūlīt jādodas ceļā. Jo drīzāk, jo labāk.

—    Bet kā tad ar Krupi? — Kurmis satraukts ieteicās, kad viņi sāka soļot. — Mēs tak nevaram viņu tā pamest vienu uz ceļa, turklāt vēl tādā apdullumā! Tas ir bīstami. Ja nu parādās vēl kāds autobrīnums?

—    Lai velns rauj Krupi! — Žurks saniknots atcirta.

—   Kas man par daļu!

Bet necik tālu vēl abi zvēriņi nebija tikuši, kad aizmu­gurē atskanēja skrejošu pēdu plakšķieni; Krupis abus gājējus panāca, iegrūda vienam elkonī vienu ķepu, otram otru, aizvien vēl satraukti elpodams un apaļām acīm vēr­damies tukšumā.

—   Tagad darīsim tā, Krupīt, — Žurks stingri sacīja.

—   Kad sasniegsim pilsētu, tu dosies taisnā ceļā uz poli­ciju un noskaidrosi, kas viņiem zināms par to automobili, kam tas pieder, un iesniegsi sūdzību par mašīnas īpaš­nieku. Pēc tam tu aiziesi pie kalēja vai ratu meistara un sarunāsi, lai atved kulbu un sataisa to derīgu braukša­nai. Labošana aizņems zināmu laiku, bet salabot to var. Mēs ar Kurmi tikmēr iesim uz viesnīcu un pasūtīsim mums visiem ērtas istabas, kur dzīvot, līdz kulba būs saremontēta un tu būsi atkopies no nervu satricinājuma.

—   Uz policiju! Sūdzēties! — Krupis sapņaini murmi­nāja. — Lai es ietu un sūdzētos par šo burvīgo, dievišķo atklāsmi, kas nākusi pār mani? Un labotu ratus? Nekad un nemūžam! Ne par kādiem ratiem ne dzirdēt vairs ne­gribu! Ak, mīļo Zurciņ! Tu nezini, cik pateicīgs es esmu, ka tu piekriti braukt šinī ceļojumā! Bez tevis tas nebūtu noticis, bez tevis es nemūžam, nebūtu ieraudzījis šo . . . gulbi, saules atspulgu, zibens šautru! Un nekad nebūtu dzirdējis tik aizraujošus pukšķus, nekad nebūtu baudījis tik apburošas smaržas! Jūs visu to man dāvinājāt, ak, visdārgākie no maniem draugiem!

Žurks novērsās.

—    Redzi nu, kas iznāk! — pār Krupja skaustu viņš sacīja Kurmim. — Dzīvnieks beigts un pagalam. Es at­sakos, te nekas nelīdz! Kad nonāksim pilsētā, dosimies tūlīt uz staciju un, ja palaimējas, paspēsim vēl uz vil­cienu, kas šovakar pat aizvedīs mūs atpakaļ pie upes. Un lai es kaut reizi vēl ietu pavadīt laiku kopā ar šo velna apsēsto Krupi! — Zvēriņš skaļi nošņācās un, smagi soļo­dams, visu ceļu runāja tikai ar Kurmi.

Nonākuši pilsētā, viņi taisnā ceļā steidzās uz staciju un, atstājuši Krupi otrās klases uzgaidāmajā zālē, iespieda durvju sargam saujā divpensu ripiņu, piesacī- dami, lai dzīvnieku stingri tur acīs. Tad zvēriņi aizveda un nodeva pelēci viesnīcas staļļos un kā nu mācēdami deva norādījumus, ko darīt ar kulbu un tanī palikušajām mantām. Un pašās beigās, izkāpuši no nesteidzīgā bā- nīša kādā pieturā Krupjapils tuvumā, viņi pavadīja ap­māto, ērmīgo draugu līdz durvīm, iebīdīja iekšā un pie­teica namzinim, lai pabaro viņu, izģērbj un noliek gulēt. Tad nolaida no steķiem laiviņu, aizīrās līdz upeskrasta mājoklim un vēlā vakara stundā apsēdās ieturēt azaidu savā omulīgajā, pret upi pavērstajā viesistabā, un Zurks beidzot jutās bezgala priecīgs un atvieglots.

Nākamās dienas nokrēslā Kurmis, kas bija uzcēlies

vēlu un visu dienas cēlienu aizvadījis vienā dieva mierā, sēdēja patlaban ūdensmalā un makšķerēja, kad Žurks, izciemojies pie draugiem un izpļāpājies ar tiem krustu šķērsu, nāca lēnā garā draugu meklēt.

—   Vai dzirdēji jaunumu? — viņš uzsauca Kurmim.

—   Visam upeskrastam viens vienīgs runājamais mutē: Krupis šorīt ar agro vilcienu aizbraucis uz pilsētu. Un pasūtījis sev lielu un gaužām dārgu automobili.

III. MŪŽAMEŽS

Kurmis jau sen ilgojās iepazīties ar Āpsi. Pēc visa spriežot, Āpsis bija ļoti svarīgs zvērs un, lai gan reti redzams, tomēr atstāja savu neredzamo iespaidu uz ik­vienu, kas dzīvoja šinī apkaimē. Taču vienmēr, kad Kur­mis ieminējās Ūdensžurkam par savu vēlēšanos, draugs centās viņu atrunāt.

—    Nevajag steigties, — viņš parasti sacīja. — Kādā jaukā dienā, ja ne šodien, tad rīt, Āpsis pats iegriezīsies pie mums — viņš tā allaž mēdz iegriezties —, un tad es jūs iepazīstināšu. Āpsis ir viskrietnākais puika! Tomēr tev jāņem par labu ne vien tas, kāds viņš var likties, bet arī — kad izdodas tikties.

—   Bet vai mēs nevarētu viņu ielūgt pie sevis — uz pusdienām vai kā citādi? — Kurmis minēja.

—   Viņš jau nenāks, — Zurks vienkārši atbildēja.

—   Āpsis neieredz sabiedrību. Un ielūgumus, un pusdie­nas, un visādas šitādas būšanas.

—   Nu labi, tad varbūt mēs varam aiziet pie viņa? — Kurmis ierosināja.

—    N-nu n-nē, vai zini, tas viņam nepavisam vairs nepatiks! — Zurks sāka uztraukties. — Viņš ir tik kaut­rīgs, ka noteikti jutīsies neērti. Pat es nekad vēl neesmu riskējis iet pie Āpša mājās, lai gan mēs esam visai labi pazīstami. Nē, nē, par to nav nozīmes runāt, Āpsis taču mīt pašos Mūžameža dziļumos.

—  Lai viņš tur mīt, tas nekas, — Kurmis sprieda,

— tu pats teici, Mūžamežs nemaz nav tik briesmīgs, vai ne?

— J-jā, tā gan, — Žurks izvairīgi atsacīja. — Bet es domāju, mēs taču neiesim tūliņ pat. Nē, nē, tūliņ gan ne. Tas ir tālu, un vasaras laikā Āpsis nemaz nebūs mājās; turklāt viņš var iegriezties pie mums kuru katru dienu, vajag tikai mierīgi pagaidīt.

Un ar to Kurmim nācās samierināties. Bet Āpsis ne­nāca un nenāca, un katra jauna diena atnesa savus prie­kus, un viss palika pa vecam, un tikai tad, kad vasara sen bija pagājusi, kad aukstums un drēgnums, un dub­ļainie ceļi vairāk spieda dzīvot pa iekšu un uzmilzusī upe traucās gar logiem tādā ātrumā, ka smieklīgi būtu pat mēģināt sēsties laiviņā, — tad Kurmja domās atkal iemā­joja pelēkais vientuļnieks Āpsis, kas dzīvoja atšķirti viens pats savā alā Mūžameža dziļumos.

Ziemā Ūdensžurks vairāk tikai gulšņāja vien, agri likās uz auss un vēlu cēlās augšā. Pa īso gaismas brīdi viņš šad un tad uzskricelēja kādu dzejolīti vai paknibi­nājās ar citiem sīkiem mājas darbiem; un vienmēr daži dzīvnieki iegriezās papļāpāt, un tad nu, protams, aizsā­kās garu garās runas, ikviens centās izstāstīt un salīdzi­nāt savus pagājušās vasaras iespaidus ar citu darbiem un vērojumiem.

Kāds gan bagāts laika sprīdis likās aizritējis, kad pārcilāja to atmiņā! Tur bija bezgaldaudz spilgtu redzē­jumu, tik krāsainu, košu! īsta upeskrasta skaistuma parāde cēli aizsoļoja gar acīm, atsedzoties gleznainās ainās, kas svinīgā plūdumā pavērās cita pēc citas. Pirmie nāca mēļi sarkanie vītolu vējmietiņi, purinādami ūdens- spoguļa priekšā vēju samudžinātās krāšņās cirtas, un pašu sejas tad pasmējās pretim no atspulgiem. Kazrozes, klusas un skumjas kā saulrieta mākoņi, centās nepalikt iepakaļ. Tauksaknes — purpura mēļums rokrokā ar baltu — spraucās uz priekšu, lai ieņemtu rindā savu vietu; un beidzot kādurīt mežrozīte nosebojusies, apmul­susi, kautra nostājās visu priekšā, un tad ikviens

zināja — it kā stīgu orķestris to būtu pavēstījis, svinīgiem akordiem pārejot gavotes ritmā, — ka nu ir pienācis jū­nijs. Taču kāds svētku dalībnieks aizvien vēl tika gai­dīts — aitu gans, ko bildinās nimfas, bruņinieks, kuru ilgodamās pie saviem logiem gaida lēdijas, princis, kas ar skūpstu modinās vēl miegā dusošo vasaru dzīvei un mīlestībai. Un, kad vīgriezes — vējainas, smaržīgas — dzintardzeltenos ņieburos viegli aiztecēja puķu pulkā uz savām vietām, svētku uzvedums varēja sākties.

Un kas par jauku izrādi tā bija! Pusmiegainie dzīv­nieki, saritinājušies savās alās, ārā vējam un slapjdraņ­ķim bungojot pa durvīm, atsauca atmiņā vēsos, klusos rītus kādu stundu pirms saullēkta, kad balta migla, bieza kā vāks, klājās pār ūdeņiem; un tad pirmā agrā pelde — cik auksti drebuļi, kāds skrējiens pa krastmalu! — un mirdzošā, gaišā pārvērtība uz zemes un gaisos, pār ūde­ņiem, kad piepeši atkal pie viņiem atnāca saule, pelēcīgums pārtapa zeltā, un uz zemes vēlreiz pie­dzima krāsas. Un vēl tie at­sauca atmiņā diendusas tīksmīgo gurumu zem biezas lapotnes zaļā puskrēslā, kur iestīdza zeltaini gaismas dzīpari un kustējās sau- leszaķīši; un viņi brauca ar lai­vām un peldējās bula pēcpusdie­nās, klejoja pa smilšainiem ceļiem un labības laukiem; un beidzot pienāca garie, vēsie novakari, kad

tik daudz un ilgi tika spriests par dienas gaitām, kad savijās tik daudzas jaunu draudzību saites un kad tik daudzi bīstami un aizraujoši ceļojumi tika iecerēti nāka­majai dienai. Bez gala, bez malas bija ko stāstīt un pār­spriest šinīs īsajās ziemas dienās, dzīvniekiem sēžot pie rūcoša kamīna, un tomēr Kurmim palika pāri daudz brīva laika, un kādu pēcpusdienu, kad Ūdensžurks at­zveltnī pie uguns brīžam snauda, brīžam centās atskaņot dažas vārsmas, kuras nekādi negribēja sabalsoties, dzīv­nieciņam nobrieda lēmums doties ceļā vienam pašam un izpētīt Mūžamežu, un varbūt iepazīties ar misteru Apsi.

Bija auksta, mierīga pēcpusdiena, pār galvu pletās saltas, tēraudpelēkas debesis, kad Kurmis, izslīdējis no siltās viesistabas, izgāja laukā. Zeme visapkārt bija kaila, ne kokos, ne krūmos ne lapiņas, un dzīvnieks saprata — nekad viņš nav varējis tik tālu un dziļi ielūkoties apkār­tējā pasaulē kā šinī vēsajā ziemas dienā, kad daba dus dziļo gadskārtu miegu un šķiet nometusi vispēdējās drā­nas. Birzis un gravas, akmeņlauztuves un visas citas vasarā acij apslēptās vietas, kur zem lapotnes vijās no­slēpumainas ejas un alas, ko pētīt un izlodāt, gulēja atse- gušās pilnīgi kailas, piedāvādamas savus noslēpumus, itin kā lūgdamās, lai šobrīd ikviens ir augstsirdīgs pret viņu nabadzību, līdz tās atkal varēs līksmoties krāšņos maskarādes ģērbos kā agrāk un aizraus, un pievils, un kārdinās ar savām vecajām blēdībām. Tas modināja gan savādu līdzjūtību, gan silti skāra, pat satrauca sirdi. Kur­mim bija prieks, ka viņam mīļa šī neizskaistinātā zeme — tvirta, bez drānām un rotām. Viņam ausa atskārsme par tās kailajiem locekļiem — tie bija skaisti, spēka pilni un vienkārši. Un zemei nemaz nevajadzēja ne siltās āboliņa segas, ne vējā viļņojošu smilgu, ne sargājošu vilkābeļu žogu, un arī skābaržu un gobu kuplumu vislabāk bija nomest nost; un tā garā spirgts un priecīgs Kurmis spa­rīgi soļoja tik uz Mūžamežu, kas drūms un draudīgs pacē­lās viņa priekšā gluži kā tumša klints no ūdens kādā mie­rīgā dienvidzemju jūrā.

Bet nenotika nekas briesmīgs, pirmoreiz ieejot mežā. Zem kājām krakstēja zari, apkrituši stumbeņi stājās ceļā, piepes uz celmiem ņirdza kā smieklīgi ģīmji un pirmajā brīdī pat biedēja ar savu līdzību sen pazīstamām, pusaiz- mirstām sejām, bet tas taču bija interesanti un aizraujoši! Uzmundrināts un sparīgs dzīvnieks līda tik iekšā pašā meža melnumā, un koki spiedās apkārt ciešāk un ciešāk, un alas no visām pusēm mēdījās atbaidošām rīklēm.

Nu viss bija sastindzis klusumā. Tumsa biezēja acīm redzami, milža un klājās gan aizmugurē, gan priekšā, bet gaisma likās aizslīdam projām kā palu ūdeņi.

Tad sāka rādīties viepļi.

Vispirms pār plecu, kā šķita, viņš manīja spocīgu ērmu — sīku velnišķīgu ģīmīti, smailu kā ķīlis, — kas lūsinājās uz viņu no kādas alas. Kolīdz dzīvnieks pagrie­zās un pavērsās pretim, ērms izgaisa.

Kurmis pielika soli, jautrā garā pats sev piesacīdams nesākt nu iztēloties visādus mošķus, citādi miera no tiem vairs nebūs. Viņš pagāja garām vēl vienai alai, tad vēl vienai, vēl, bet piepeši — jā! … nē! … jā! — tiešām sīks vieplis uzzibsnīja niknām acīm no kādas alas un pazuda. Kurmis sastinga … tad saņēma dūšu un gāja tālāk. Un pēkšņi — it kā citādi nemaz nebūtu bijis —- visas alas, gan tuvākās, gan tālākās (un alu bija simtiem), likās, ieguva savus viepļus, kas ik mirkli parādījās un zuda, raidīdami viņam naida un ļaunuma pilnus skatus; un visi viepļi bija niknacaini, velnišķīgi un spici.

Kolīdz es aizietu prom no šīm alām uz upmalu, Kur­mis domāja, te nebūtu vairs neviena viepļa. Dzīvnieks pasviedās nost no takas un ienira biežņā, kur neviens vēl nebija kāju spēris.

Tad sākās vīvināšana.

Tā bija tikko dzirdama, spalga skaņa, kas vispirms aizsākās tālu aizmugurē un kaut kā savādi spieda steig­ties uz priekšu. Pēc tam, vēl aizvien tikpat vāja un spalga, skaņa atausa tālu priekšā, lika saminstināties, gribēja, lai viņš iet atpakaļ. Kad Kurmis neziņā apstājās,

tā ietrīsējās no visām pusēm, un šķita — kaut kādas būt­nes to padod tālāk, uztver un izvīvina cauri Mūžameža plašumiem līdz vistālākajām malu malām. Lai tās būtu kas būdamas, svešās radības nu bija uzrautas kājās,mod­ras un gatavas uz visu! Bet viņš .. .viņš bija viens pats, bez ieročiem, un palīdzību nebija no kā gaidīt; visapkārt kļāvās un biezēja nakts.

Tad sākās čabēšana.

Pirmajā brīdī šķita, no kokiem krīt lapas — tik bez­gala viegla un liega bija šī skaņa. Tad, pieaugot skaļāka, tā ieguva ritmu, un Kurmis zināja, ka tas nav nekas cits

kā sīku pēdiņu pakšķēšana — tipu-tapu, tipu-tapu—, tikai vēl attālu. Vai pakšķēja priekšā? Vai varbūt aizmugurē? Pirms likās — priekšā, pēc — aizmugurē, tad — abē­jādi. Čabēja aizvien spriegāk un neatlaidīgāk, čabēja ik­katra zemes pēda, Kurmis sasprindzis ieklausījās, pielie­cās šā un pieliecās tā, — čaboņa viņu ielenca un nāca klāt no visām pusēm. Kamēr dzīvnieks stāvēja klausīda­mies, starp kokiem parādījās trusis, tas drāzās lēkšiem taisni šurpu. Kurmis domāja — garausis palēninās gaitu vai sviedīsies sānis. Bet kas tev deva! Trusis nošvīkstēja garām, gandrīz viņu aizķerdams, stingu, niknu ģīmi, iz- velbtās acis bolīdams.

— Prom no šejienes, muļķi tāds, prom! — Kurmis dzirdēja garausi nošņācamies, kad tas meta cilpu ap kādu celmu un nozuda laipni pavērtā alas mutē.

Čabēšana tapa vēl skaļāka, līdz šķita, ka pēkšņi uznā­kušas krusas graudi pakšķētu pret sauso lapu segu, kas bija izklāta visapkārt mežā. Likās — viss mežs nu skrēja, dipšināja, kaut ko ķerdams, gūstīdams, lenkdams … Var­būt kādu dzīvnieciņu? Izbīlī Kurmis arī metās skriet, pats neaptverdams, kurp un kāpēc. Viņš brāzās kaut kam virsū, pār kaut ko klupa, krita, kaut kur vēlās iekšā, spraucās, izlīda kaut kam pa apakšu un kaut kam sviedās apkārt… Beidzot Kurmis paglābās dziļā, tumšā veca skābarža dobumā, kas sniedza pajumti un slēptuvi, iespē­jams, pat drošu; tikai kas to varēja zināt? Lai nu kā, dzīvnieks bija pārāk piekusis, lai vēl skrietu, tas spēja tikai ierušināties dobumā sakritušajās sausajās lapās, cerot, ka būs kādu laiku drošībā. Viņš gulēja ar skaļi pukstošu sirdi, drebēdams klausījās čaboņā un vīvinā- šanā aiz dobuma sienām un beidzot visā pilnībā izjuta milzīgās baismas, ko šeit bija pierediējuši citi sīki lauku un dzīvžogu iemītnieki, saprata, kāds tiem bijis vismel­nākais brīdis — tas pats, no kura žurks viņu veltīgi cen­ties izsargāt, — Mūžameža LIELĀS BAILES!

Ūdensžurks tobrīd silti, omulīgi snauda pie kamīna. Lapa ar aizsākto dzejoli bija noslīdējusi uz grīdas, galva

atslīdējusi uz atzveltņa, mute pavēr­ta — viņš klejoja pa zaļiem sapņu upju krastiem. Tad vienubrīd ogles sakritās, uguns nosprakšķēja un uz­sitās spoža liesma; Zurks satrūkda- mies pamodās. Atcerējies, ar ko bija nodarbojies pirms iemigšanas, viņš pasniedzās pēc lapas ar pantiņiem, pētīja to kādu brīdi, tad aplaida acis apkārt, meklēdams Kurmi, lai pavai­cātu, vai tas nezinās kādu skaistu atskaņu.

Taču Kurmi nekur neredzēja.

Zurks brīdi klausījās. Māja šķita savādi klusa.

Tad viņš nokliedzās vairākas reizes:

— Kurmi! . .. Kurmi! .. .

Atbildes nebija. Zurks piecēlās, izgāja priekšnamā.

Kurmja cepuri neredzēja parastajā vietā uz vadža. Bija nozudušas arī viņa kamašas, kas allaž tika atstātas pie lietussargu statņa.

Zurks devās ārā un rūpīgi apskatīja zemi visapkārt ap māju, cerēdams ieraudzīt pēdu nospiedumus. Jā, tepat jau tie bija, patiešām! Kamašas Kurmim vēl gluži jaunas, nupat šai ziemai pirktas, zoles cilnīšu raksts ass un tvirts. Pēdas redzēja aizstiepjamies pa valkano zemi taisni uz Mūžamežu.

Zurks sadrūma; brīdi viņš stāvēja, dziļās pārdomās iegrimis. Tad zvēriņš iemetās atpakaļ mājā, aplika ādas

jostu, aizbāza aiz tās divas pistoles, paķēra resnu milnu, kas stāvēja priekšnama kaktā, un raitā solī aiz­steidzās uz Mūžamežu.

Metās jau tumsa, kad Zurks sa­sniedza mežmalu. Viņš nekavējoties ienira biežņā, satraukti grozīdams galvu uz visām pusēm, vai nema­nīs kādu zīmi, kas liecinātu, ka te

gājis viņa draugs. Šur un tur no alām pašāvās Jauni vieplīši, bet pazuda vienā

mirklī, ieraugot brašo dzīv­ie nieku ar divām pistolēm un delnā sažmiegto bries­mīgo milnu; un vīvināšana, čabēšana un dipšināšana, kas, mežā ienākot, bija dzir­

dama gluži skaidri, nu apdzisa, izgaisa, līdz iestājās pilnīgs klusums. Zurks vīrišķīgi izbrida cauri mežam līdz pat visattālākajam nostūrim, tad, pametis takas, ņēmās iet krustu šķērsu, rūpīgi pārmeklēdams katru zemes pēdu un bez aprimas skaņi saukdams:

—     Kurmīt! Kurmīt! Kurmīt! Kur tu esi? Tas esmu es, tavs vecais Zurks!

Jau kādu stundu vai vēl ilgāk viņš bija pacietīgi lodā­jis pa mežu, kad, sev par lielu prieku, beidzot izdzirda vārgu atbildes saucienu. Vadīdamies pēc skaņas, zvēriņš nonāca pie veca skābarža ar izdubušu stumbru; no do­buma stīdzēja trīcoša balstiņa:

—    Zurciņ! Vai tiešām tas esi tu?

Zurks ielīda dobumā un atrada tur Kurmi — izvār­gušu, aizvien vēl drebošu.

—    Va-ai, Zurciņ! — tas ieraudājās. — Tu nevari ne iedomāties, kādas man bija bailes!

—     Kā nu ne, es tevi pilnīgi saprotu, — Zurks viņu mierināja. — Bet tev gan nevajadzēja tā darīt. Es taču centos cik spēdams izsargāt tevi no šāda soļa. Mēs, up- malieši, nekad nenākam šurp vieni jiaši. Ja nu vajadzība spiež, ejam, pats mazākais, divatā, tad parasti viss bei­dzas labi. Turklāt milzum daudz kas ir jāzina un jāprot, ko visi šai apkārtnē zina un prot, tikai tu vēl ne. Es domāju pazīšanās vārdus, zīmes un teicienus, kam ir burvju spēks un iespaids, un smaržīgas zālītes, ko nes azotē, skaitāmos vārdus, kas jāatkārto, un veiklus trikus un lēcienus; tas ir diezgan vienkārši, ja tikai māk, un

mazam dzīvniekam visas šīs gudrības jāzina sevišķi labi, citādi var iekulties nepatikšanās. Zināms, ja tu būtu Āp­sis vai Ūdrs, tad būtu gluži cita lieta.

—   Tāds drosminieks kā misters Krupis gan laikam nebaidītos nākt uz šejieni viens pats? — Kurmis gribēja zināt.

—   Vecais zēns Krupis? — sirsnīgi smiedamies, Ūdens­žurks pārvaicāja. — Viens pats viņš savas acis te nerā­dīs, kaut viņu ar zeltu apber, un tad arī ne!

Žurka bezrūpīgie smiekli Kurmi lieliski uzmundrināja, tāpat arī drauga izskats —- milna un tumši spīdīgās pistoles; dzīvnieks pārstāja drebēt, jutās jau drošāks un pašapzinīgāks.

—    Nu, ko tad vairs, -— Zurks pēc brīža sacīja, —- sa­ņemam tik spēkus un laižamies ceļā uz mājām, kamēr vēl turas vakara blāvums! Nakti gan mēs te nevaram pava­dīt, tas tev jāsaprot. Starp citu, ir arī pārāk auksts.

—      Mīļo Zurciņ, — ierunājās nabaga Kurmis, — lūdzu, piedod, bet es esmu galīgi beigts, tā nu ir! Ļauj man, lūdzams, atpūsties kādu brītiņu, atgūt spēkus, lai es vispār varētu tikt līdz mājām!

—   Ahā, nu, lai notiek, — labsirdīgais Zurks bija ar mieru, — pūties vien! Tik un tā drīz šeit kļūs tumšs kā kapā, taču pēcāk vajadzētu būt mazam gaišumiņam no mēness.

Kurmis nu ierakās pa īstam sausajās lapās, izstiepa kājas un uzreiz iekrita nemierīgā, satrauktā miegā; Zurks pa tam arī sasedzās ar lapām, cik vien labi varēdams, lai siltāk, un pacietīgi gulēja vaļējām acīm, ar pistoli ķepā.

Kad Kurmis beidzot pamodās, krietni atspirdzis un labā omā, Zurks viņam sacīja:

—   Nu gan iesim! Es tikai vēl pabāzīšu galvu un pa­skatīšos, vai ārā viss mierīgi, tad mums patiešām jālaižas prom no šejienes.

Viņš piegāja pie slēptuves cauruma un pabāza laukā galvu. Un tūlīt pat Kurmis dzirdēja viņu klusi pie sevis nosakām:

— E-he-he! Te tev nu bija iešana!

— Kas noticis, Zur­ciņ? — Kurmis iesau­cās.

— Snieg, — Zurks īsi teica. — Turklāt pa­matīgi.

Kurmis iespraucās viņam blakus un, pa­skatījies ārā, ierau­dzīja, ka pirmīt tik draudīgais mežs ir ga­līgi pārvērties. Alas, bedres, dobes, grambas un citas mazam ceļiniekam bīstamas, tumšas vietas izzuda acīm redzami, visam pāri sedzās balti mirdzošs burvju paklājs, pārlieku skaists, lai pa to staigātu raupjām pēdām. Sniega pūkām bija pielidojis pilns gaiss, tās trīcošas skārās pie vaigiem, bet koku melnie stāvi šķita ceļamies augšup no lejas plūstošās gaismas blāzmā.

— Nu, neko nevar darīt, — Zurks teica pēc pārdomu brīža. — Mums jāriskē, man tā liekas, un jādodas vien ceļā. Pats ļaunākais — es īsti nezinu, kur mēs atroda­mies. Un sniegs vēl tagad visu tā pārvērš …

Patiešām! Kurmis nemaz nebūtu spējis pasacīt, vai tas vairs ir tas pats mežs. Tomēr, par spīti visam, dzīv­nieki sadevās ķepās un sāka braši soļot uz to pusi, kur visticamāk varēja būt mājas, jautrā garā izlikdamies, ka ikvienu jaunu koku savā ceļā, kas tos sveicināja drūms un kluss, viņi pazīst kā senu draugu un ka vietumis starp koku vainagiem redz gaismas spraugas, stigas, dažu labu takas līčuloci šinī vienmuļajā baltajā telpā ar melnajiem stumbriem, kur aizvien vēl nemanīja nekādas pārmaiņas.

Pēc stundas vai divām — laika rēķins bija galīgi sajucis — gājēji apstājās kaut kur bezcerīgi tālu no mā­jām; piekusuši, sadrūmuši viņi apsēdās uz nolūzuša stum­

beņa atvilkt elpu un padomāt, ko lai dara. Viss augums zvēriņiem smeldza, sāpēja sasistās vietas, jo neskaitāmas reizes viņi bija krituši bedrēs un izmirkuši caur un cauri; sniegs bija sasnidzis tik dziļš, ka viņi tik tikko vairs jau­dāja pabrist ar savām mazajām kājām, un mežs tapa aiz­vien biezāks, un koki arvien vairāk līdzinājās cits citam. Likās, mežam nekad nebūs gala, nebūs sākuma, tas ne­kad nekļūs citāds un, visļaunākais, no tā nekad nebūs izejas.

—   Mēs nedrīkstam ilgi tā sēdēt, — Ūdensžurks ieru­nājās. — Mums jācenšas vēlreiz tikt malā, jādara kaut kas. Aukstums — tas ir pats briesmīgākais, arī sniegs drīz vien būs tik dziļš, ka nevarēsim to izbrist. — Viņš palūkojās apkārt un izlēma. — Lūk, kas man iešāvās prātā, — Zurks turpināja. — Tepat netālu priekšā — kur zeme vienās kumpās, kalniņos un kumbros — ir tāda kā noleja. Mēs dosimies turp un centīsimies atrast sev kādu slēptuvi — alu vai iedobi, kur būtu sauss zem kājām un varētu paglābties no sniega un vēja; tur kārtīgi atpūtī­simies, pirms no jauna dodamies ceļā, jo abi esam galīgi beigti. Turklāt sniegs pa tam var nokust vai arī var atga­dīties kaut kas cits.

Tā viņi uzslējās atkal kājās, aizbrida līdz nogāzei un lūkoja pēc kādas alas vai cita sausa stūrīša, kur patver­ties no sniegputeņa. Pārmeklējot kādu kumpainās piegā­zes nogabalu, Kurmim negaidot aiz kaut kā aizmetās kāja, un žēli iebrēkdamies, viņš nogāzās uz mutes.

—    Kāja, mana kā-āja! — dzīvnieciņš vaimanāja.

—  Va-ī, mana kāja!

Apmeties sēdu, viņš šūpoja kāju, sakampis to abām priekšķepām.

—    Nabaga veco zēn! — Zurks līdzjūtīgi iesaucās.

—   Nu neveicas gan tev šodien, nu it nemaz, vai ne? Rādi šurp, paskatīsimies, kas vainas kājai! Nūja, — viņš teica, noslīgdams ceļos, lai labāk redzētu, — būsi ievainojis paceli, diezgan nopietni. Pag, es paķeršu mutautiņu un pārsiešu.

—   Laikam aizķērās aiz kāda neredzama zara vai celma, — Kurmis izmisis vilka. — Va-ī dieviņ! Va-ī

—   Pārsteidzoši līdzena brūce,—

Zurks sprieda, vēlreiz uzmanīgi nopētīdams ievainojumu. — Tāda nevar rasties no zara vai celma. Izskatās iešņāpts ar asu dzelzi. Jocīgi gan!

Bridi padomajis, viņš ņemas pētīt apkartejas kumpas un iedobes.

—    Nav ko pētīt, vienalga, kas to izdarījis! — Kurmis iesaucās, aiz sāpēm nemanīdams, ko īsti runā. — Sāp tik un tā, vienalga, kas to izdarījis!

Taču Ūdensžurks, rūpīgi nosaitējis ar savu kabatlaka­tiņu draugam kāju, pameta viņu sēžam un sāka sirdīgi kašņāt sniegu. Zvēriņš to mēza un šķūrēja, darbodamies ar visām četrām ķepām, un pētīja zemi, kamēr Kurmis nepacietīgs gaidīja turpat netālu, ik pa brīdim novilk­dams:

—    Nu, ko tu, Zurk! Met taču mieru!

Bet Zurks pēkšņi iekliedzās:

—   Urrā-ā! — Tad vēlreiz: — Urrā-ā-āā! — un mēģi­nāja sniegā uzdancot džigu [1] .

—   Ko tu tur atradi, Zurciņ? — Kurmis nenocietās, arvien vēl auklēdams kāju.

—   Atnāc un paskaties! — Zurks dancodams priecīgi sauca.

Kurmis aizvilkās pie atkašņātā laukumiņa un uzma­nīgi to apskatīja.

—   Mjā-a, — beidzot viņš noteica, — es to redzu itin labi. Esmu tādus redzējis jau agrāk, turklāt daudzas rei­zes. Gluži parasta lietiņa, varētu sacīt. Kājskrāpis! Nu, un kas tad ir? Kāpēc ap kājskrāpi jādejo džiga?

—    Bet vai tu … tu, neattapīgais kustoni, neapjēdz, ko tas nozīmē? — Zurks saērcināts sauca.

—    Nu, protams, kas tur ko neapjēgt, — Kurmis at­teica. — Itin vienkārši: kāds gaužām aizmāršīgs un bez­rūpīgs dzīvnieks pametis savu kājskrāpi pašos Mūžameža dziļumos, kur noteikti kāds uz tā var paklupt. Gaužām aplams solis, man jāatzīst. Atgriezies mājās, es par to sūdzēšos … kādam, nu … vai kādam citam, gan redzēsi, tā es izdarīšu!

—   Apžēliņ! Apžēliņ! — Žurks tikai novaidējās vien par Kurmja bezcerīgo cietpaurību. — Beidz spriedelēt, nāc šurp un kašņā sniegu! — Un pats sāka tā darboties, ka balts vien griezās uz visām pusēm.

Pēc brīža smagais darbs tika atalgots — skatam atklājās vecs, izdilis kājslauķis.

—    Nu, ko es teicu? — Žurks lielā sajūsmā iesaucās.

—    Itin neko, — Kurmis patiesīgi atbildēja. — Cik noprotams, — viņš turpināja, — tu esi atradis vēl kādu sadzīves krāmu, nekam nederīgu un aizmestu, un, ja nemaldos, esi varen laimīgs. Labāk uzdanco tam apkārt džigu, ja jau tev tā patīk, un labi ātri, varbūt tad varēsim doties tālāk un netērēt velti laiku pie atkritumu čupām! Vai kājslauķis ir ēdams? Varbūt apsegsimies un pagulē­sim zem kājslauķa? Vai arī apsēdīsimies uz tā un aiz­brauksim mājās kā ar kamanām, tu, apnicīgais grauzēj?

—   Tu … tu gribi sacīt, —

Žurks pārskaities klie­dza, — ka šis kājslauķis vēl nerunā diezgan skaidru valodu?

—    Nudien, Žurciņ, — Kurmis sacīja gluži saērci­nāts, — man liekas, pietiks muļķoties! Kur tas dzirdēts, ka kājslauķi runātu, turklāt vēl skaidru valodu? Kājslauķi vispār nerunā! Tie zina savu vietu!

—    Paklau, tu … tu … apdauzītais aunapiere! — Žurks noskaitās pa īstam. — Pievaldi muti! Ne vārda vairāk! Kašā sniegu! Kašā, roc un rakā, un ošņā visriņķī un apkārt — jo sevišķi ap kumpām un pakalniņiem, ja

gribi šonakt novilkt slapjās drēbes un apgulties sil­tumā, — tā ir mūsu pēdējā iespēja!

Zurks ar skubu metās atpakaļ pie kupenas, izbakstīja to ar milnu, tad mēza prom sniegu, ka putēja vien. Kur­mis arīdzan rakās pa sniegu, vairāk gan tikai paklausī­dams Zurkam, jo viņam likās — draugam galvā kaut kas sagriezies šķērsām.

Kad zvēriņi labu brīdi bija rāvusies vaiga sviedros, Žurka milnas gals nobūkšķēja pret kaut ko dobu. Viņš parakās vēl mazliet, lai pabāztu ķepu un paraudzītu, kas tur ir; tad Zurks uzsauca Kurmim, lai nākot nu palīgos. Un abi divi strādāja, spēkus nežēlodami, līdz viņu darba augļi pilnībā atklājās pārsteigtā, aizvien vēl neticīgā Kur­mja acīm.

Nokalnes sānā, kas iepriekš šķita tikai sniega kupena, bija parādījušās solīda izskata tumšzaļi krāsotas durvis. Tām līdzās karājās tērauda zvana cilpiņa, un zemāk uz nelielas misiņa plātnītes bija glīti iegravēts taisnstūrai­niem lielajiem burtiem, kurus varēja izlasīt arī mēness gaismā:

MISTERS ĀPSIS

No prieka un pārsteiguma Kurmis augšpēdus atkrita kupenā^

— Žurciņ! — viņš vainīgs iesaucās. — Tu esi brī­nums! īsts brīnums, nudien! Nu es to saprotu! Savā gai­šajā galvā tu atklāji to soli pa solim, saprati jau tobrīd, kad es apvēlos un savainoju kāju; tu apskatīji brūci, un tavs atjautīgais prāts uzreiz teica: «Kājskrāpis!» — un tu ķēries klāt un atraki kājskrāpi, nelaimes vaininieku! Bet vai ar to bija diezgan? Nūja, dažs labs varbūt justos it lepns, bet tikai ne tu! Prāts tev turpināja strādāt. «Nu tikai jāatrod kājslauķis,» tu sev piekodināji, «tad būs pie­rādīts, ka mans domu gājiens ir pareizs!» Un, protams, tu atradi kājslauķi. Tu esi tik apķērīgs, ka, liekas, varētu atrast jebko, kas tikai iešaujas prātā. «Ahā,» tu sev teici, «tātad te jābūt durvīm, skaidrs kā diena! Atlicis vienīgi

tās atrakt.» Jā gan, ir gadījies lasīt grāmatās par šādiem atklājumiem, bet nekad nebija nācies kaut ko tādu piere­dzēt īstenībā. Zurciņ, tev būtu jādodas uz turieni, kur tevi spēj pienācīgi novērtēt! Tu vienkārši izšķied savas spējas, dzīvodams starp tādiem kā es. Ak, Zurciņ, ja vien man būtu tāda galva kā tev …

— Bet, tā kā tev tādas nav, — Zurks viņu diezgan asi pārtrauca, — tu, kā man šķiet, sēdēsi te sniegā un p|āpāsi līdz rītam. Rausies tūlīt augšā! Satver labi cieši, re, to zvana cilpu un rausti, cik jaudas, es pa tam uzbun­gošu ar milnu!

Kad Zurks sāka zvetēt pa durvīm ar savu cejabozi, Kurmis palēcās un iekārās zvana cilpā, airēdamies abām kājām pa gaisu krietnā gabalā no zemes; kaut kur tālos alu dziļumos apslāpēti, dobji iedundējās zvana mēle.

IV. MISTERS ĀPSIS

Viņi gaidīja vai veselu mūžību, mīņādamies pa sniegu, lai nesaltu kājas. Beigu beigās aiz durvīm varēja sadzir­dēt lēnus, šļūcošus soļus. Kāds laikam nāca, iekāpis pārāk lielās audekla čībās ar galīgi nomītiem papēžiem;

Kurmis pačukstēja to Ūdensžurkam, un — ko jūs domā­jat — kā Kurmis teica, tā arī bija.

Noklaudzēja aizšaujamais, durvis pavērās par dažām collām, un spraugā pavīdēja garš snauķis un divas miega apmiglotas acis.

—   Paklau, jūs tur, ja vēlreiz kaut kas tāds atkārto­sies, — ierūcās rupja, aizdomu pilna balss, — es noskai­tīšos pa īstam! Kas jūs esat, ka nedodat dzīvniekam mieru tādā naktī? Runājiet drīzāk!

—   Ak, Apsīt! — Žurks iekliedzās. — Ielaidiet mūs, lūdzu! Tas esmu es, Ūdensžurks, un mans draugs Kur­mis, mēs esam sniegos apmaldījušies!

—   Ohoi! Zurciņ, manu mīļo zvēriņ! — Āpša balss gluži pārvērtās. — Tūlīt iekšā, rakari tādi! Tavu trakumu,

un kā jūs neesat nosaluši? Nē, nudien! Apmaldīties snieg­putenī! Un vēl Mūžamežā, pašā nakts melnumā! Iekšā, iekšā, ko stāvat!

Lielā steigā klupdami krizdami viens pār otru, dzīv­nieciņi ievēlās alā un ar neizsakāmu prieku un atvieglo­jumu izdzirda aizcērtamies durvis.

Āpsis, ģērbies garos mājassvārkos, ar nomītām šļū­kātām kājās, turēja ķepā platu svečturi; viņš laikam bija taisījies doties pie miera, kad dzīvnieki bija skaļi pietei­kuši savu ierašanos. Āpsis noraudzījās abos no augšas un viegli paglaudīja viņiem galvu.

— Tādā naktī maziem dzīvnieciņiem gan nebūtu īs­tais laiks skraidīt pa āru, — viņš tēvišķi noteica. — Bai-

dos, Zurciņ, ka tās būs tavas kārtējās palaidnības … Bet iesim nu dziļāk, uz virtuvi! Tur pavards vēl kuras, ka prieks, vakariņas lai atradīsies, būs viss, kā nākas.

Kājas vilkdams, ar gais­mekli rokā namatēvs šļūca pa priekšu, un abi mazie viņam se­koja, ar elkoņiem priecīgi pie- grūzdami viens otram; zemze- mes eja — gara, drūma un, jāatzīst, stipri vien aplupusi — ieveda viņus tādā kā centrālajā hollā, no kura varēja neskaidri manīt atzarojamies citus tuneļveida gaiteņus, noslēpumainas alas, kas aizstīdza pazemes krēslībā. Tepat holla sienās bija arī vairākas ailes ar krietnām, stiprām ozola durvīm. Vienas no tām Āpsis atgrūda vaļā, un uzreiz viņus apņēma siltums un plašās virtuves pa­varda liesmu atblāzma.

Virtuvē bija kājām nodeldēts sarkano ķieģeļu klons, plašajā pavardā gailēja degošas šķilas, un abpus ugunij sienas iegropēs slēpās divi omulīgi siltummūrīši, sēdek- līši, pasargāti no visiem caurvējiem. Pa pārim krēslu ar augstiem atzveltņiem abās pusēs pavardam bija ērti sē­dekļi tiem, kas cienīja sabiedrību. Plāna vidu aizņēma garš, vienkāršs dēļu galds uz krusta skrāģiem ar soliem gar abām pusēm. Galda vienā galā, kur stāvēja atbīdīts krēsls, bija redzami Āpša vienkāršās, bet prāvās maltītes pārpalikumi. Virtuves skapī telpas dziļumos mirdzēja tīro šķīvju rindas, pie sijām karājās žāvēti šķiņķi, kaltētu zālīšu saišķi un sīpolu pīnes, un grozi ar olām. Tā vien šķita, te būtu īstā vieta, kur brašiem karotājiem sarīkot krietnas dzīres pēc uzvaras kaujā vai darbā nogurušiem pļāvējiem sanākt un sasēsties kuplā pulkā un ar dzies­mām un līksmību nosvinēt ražas svētkus; te varēja sa­nākt arī pulciņš draugu, kas ciena vienkāršību, pēc pati­

kas apsēsties, iekost, uzvilkt kuplu dūmu un vienā mierā aprunāties. Smaidīdams sarkanām ķieģeļzobu rindām, klons vērās apkvēpušajos griestos; ozola sēdekļi, nodel­dēti garā mūža gaitā, pārmija jautrus skatus; šķīvju virknes skapī šķielēja uz plauktā sasēdinātajiem katliņiem un podiem, un pavarda liesmas spīdinājās un dancoja, mezdamas siltus mirkļus visiem bez izņēmuma.

Āpsis viņus gādīgi nosēdināja uz sola, lai krietni sa­sildās pie uguns, lika novilkt slapjos apavus un drēbes. Tad saimnieks atnesa ciemiņiem šļūkātās un mājassvār- kus, pats apmazgāja Kurmim stilbu ar siltu ūdeni un uzlīmēja uz brūces plāksteri, līdz viss bija gods godam, ja ne vēl labāk. Tā sēžot drošā patvērumā, gaismā un siltumā, beidzot apžuvuši un sasiluši, pret uguni pacel­tām nogurušajām kājām, un dzirdot aiz muguras vilinošu trauku šķindu uz virtuves galda, nedienas pārcietušie dzīvnieki jau sāka domāt, ka drēgnais, neizbrienamais Mūžamežs, palikdams aiz Āpša mītnes durvīm, ir pagai­sis simtu jūdžu tālumā un viss, ko mežā bija nācies pār­ciest, noticis gaistošā nomoda sapnī.

Kad abi dzīvnieciņi bija izkarsējušies silti kā pīrāgi, Āpsis viņus aicināja pie galda, kur bija saklājis vakara maltīti. Jau labu brīdi mazie jutās krietni izsalkuši, bet patlaban, ieraugot galdā saliktos gardumus, vairs palika tikai viens jautājums — pie kā vispirms ķerties klāt, jo viss izskatījās tik garšīgs, ka nevarēja saprast, ko ēst uzreiz, ko atlikt uz beigām. Ilgi nebija iespējams ne vārdu pārmīt, un, kad valodas pamazām atsākās, tās nebija visai raitas — kā jau tad, kad runā ar pilnu muti. Bet Āpsis to nelikās manām, nepievērsa uzmanību arī tam, ka mazie dzīvnieki ēda, ar elkoņiem uzklupuši uz galda, un runāja abi reizē. Lielais dzīvnieks pats sabiedrībā ne­rādījās un turējās pie atziņas, ka tie ir tādi uzvedības sīkumi, kam nav būtiskas nozīmes. (Mēs, protams, zinām, ka Āpsim nebija taisnība, ka viņam pārāk šaurs redzes­loks, jo uzvešanās ir ļoti svarīga lieta, tikai vajadzētu pārāk daudz laika, lai to šeit izskaidrotu.) Āpsis sēdēja

savā krēslā galda galā un brīžam vien saprotoši pamāja ar galvu, kad abi mazie stāstīja savus piedzīvojumus, un nekas viņu nepārsteidza un nesatrauca, un ne reizi viņš neiekrita starpā ar izsaucieniem: «Tā jau es domāju!» — vai arī: «Un ko es jums sacīju?» — un arī neizteica aizrā­dījumus, ka būtu vajadzējis rīkoties, lūk, tā un šitā, bet nevis darīt, redz, šādi.. . Kurmim lielais dzīvnieks tādēļ it labi iepatikās.

Kad vakariņas beidzot bija galā un ikviens jutās pie­ēdis tik pilnu vēderu, cik pieklājīgam dzīvniekam tas vispār pieļaujams, un kad varēja beidzot uzšķaudīt visām vella bēdām un raizēm, viņi salasījās ap gailējošām og­lēm, kas bija izdegušas no lielajām malkas šķilām, un domāja, cik jauki būt nomodā tik vēlu naktī ar tik pilnu punci, būt citiem nepakļautam un brīvam; un pēc tam, kad dzīvnieki bija papļāpājuši kādu brīdi par šo un to, Āpsis sirsnīgi ieteicās:

—    Bet nu pastāstiet, kas jauns jūsu pusē! Kā sviežas vecajam puikam Krupim?

—   Ai, jo tālāk, jo trakāk, — Zurks drūmi teica, un Kurmis, uzrāpies uz sola, uguns atblāzmā gozēdamies, papēžus izslējis augstāk par degunu, centās izlikties pa­galam skumīgs. — Atkal apmeta kūleni, nupat pagājšne-

dēļ, turklāt smagi. Krupis jau ir kā uzburts uz braukšanu, lai gan viņam galīgi nav šofera dotību. Būtu salīdzis sev kādu nosvērtu, kārtīgu dzīvnieku, kas to lietu prot, maksā­jis tam pieklājīgu algu un ļāvis rīkoties — viss būtu gods godam. Bet nē, viņš ieņēmis galvā, ka ir dievišķīgs auto­braucējs kopš dzimšanas un ka neviens viņam neko nevar iemācīt; viss pārējais tad nāk pats no sevis.

—   Cik viņam to ir bijis? — Āpsis apmācies vaicāja.

—   Avāriju vai mašīnu? — jautāja Žurks. — Ak jā, tas jau viens pīpis, ja runā par Krupi. Sī ir septītā. Kas attiecas uz pārējām .. . Vai atceraties viņa ratnīcu? Tā ir piekrauta pilna, burtiski piebāzta līdz jumtam ar auto­mobiļu lūžņiem, dzelžu gabaliem, ne lielākiem kā jūsu cepure! Tāds, lūk, ir pārējo sešu liktenis … cik nu te vispār var vainot likteni.

—   Viņš jau trīs reizes bijis slimnīcā, — iesprauda Kurmis. — Un kādas soda naudas viņam vajadzējis mak­sāt — dieviņ tētiņ!

—   Jā, te ir ko palauzīt galvu, — Zurks turpināja. — Krupis ir bagāts, mēs visi to zinām, bet viņš tomēr nav miljonārs. Un viņš ir bezcerīgi vājš autovadītājs, neievēro ne likumus, ne noteikumus. Vai nu viņš lauzīs kaklu, vai izputēs — viens no diviem, agrāk vai vēlāk. Apsīt! Mēs esam viņa draugi; vai mums nebūtu kaut kas jādara?

Āpsis uz brītiņu iegrima domās.

—   Redziet, kas par lietu, — beidzot viņš diezgan cieti sacīja. — Jūs taču, protams, zināt, patlaban es neko ne­varu darīt.

Abi draugi tam piekrita, pilnīgi viņu saprazdami. Jo saskaņā ar dzīvnieku likumiem nav domājams, ka klusajā ziemas sezonā kāds varētu uzsākt lielus, varonīgus dar­bus vai vismaz mēreni pastrādāt. Visi dzīvnieki ir apmie­gojušies, daži arī patiešām guļ. Visi pakļauti laika mai­ņām, cits vairāk, cits mazāk; visi atpūšas no spriegajām dienām un naktīm, kad ikviens muskulis tika bargi pār­baudīts un kad nācās darboties ar pilnu sparu.

—  Nu, tad ir labi, — Āpsis turpināja. — Bet, kad pa

īstam pienāks gadalaiku grieži, naktis saruks īsākas … nu, un tā uz rīta pusi, tumsiņā, mostoties no miega, tu jūti nemieru un gribas celties, iet un strādāt līdz ar sau­les lēktu, ja ne vēl agrāk … jūs taču saprotat!

Abi dzīvnieciņi pamāja dziļā nopietnībā. Viņi to sa­prata!

—   Jā, un tad, — Āpsis runāja tālāk, — mēs … tas ir, mēs abi un mūsu draugs Kurmis, mēs visi trīs Krupi stingri paņemsim priekšā! Mēs necietīsim nekādas muļ­ķības! Mēs vedīsim viņu pie prāta, ja vajadzēs — ar varu! Mēs iztaisīsim viņu par apzinīgu Krupi. Mēs .. . Zurciņ, vai tu jau guli?

—   Nē, nē! — Zurks atsaucās, iztrūkdamies no snau­diena.

—    Pēc vakariņām viņš jau pāris trīs reizes ir aizsnau­dies, — Kurmis smējās. Pats viņš jutās itin sprigans un mundrs, lai arī nemācētu pasacīt, kāpēc. Iemesls, zināms, bija tāds, ka Kurmis, būdams īsts zemzemes iemītnieks, pazemē dzimis un uzaudzis, Āpša mājoklī jutās it omu­līgi, tikpat kā savās mājās, turpretim Ūdensžurkam, kurš bija radis gulēt istabā ar logu uz vējā čalojošo upi, šejie­nes gaiss, dabiski, likās pārlieku kluss un nospiedošs.

—   Jā, laiks doties pie miera, — Āpsis teica, celdamies no krēsla un sameklēdams gaismekļus. — Nāciet, es ierā­dīšu jums istabu. Un rīt no rīta izgulieties pēc sirds pati­kas, brokastis varat ieturēt, kad vien vēlaties.

Āpsis ieveda viņus plašā, garenā telpā, kuru acīmre­dzot izmantoja gan kā guļamistabu, gan kā pārtikas noliktavu. Pusi platības aizņēma dzīvnieka barības krā­jumi, tos redzēja izvietotus visapkārt — tur bija ābolu, rāceņu un tupeņu kaudzes, grozi, līdz malām pilni ar riekstiem, trauki ar medu —, taču abas baltās gultiņas brīvajā grīdas laukumā izskatījās mīkstas un aicinošas un uzklātie linu palagi, lai gan vienkārši un raupji, bija tīri un tīkami smaržoja pēc lavandas; un Kurmis ar Udensžurku, vienā mirklī izlēkuši no drēbēm, metās zem segas ar vislielāko baudu un apmierinājumu." '

Izmantodami namatēva laipno at­ļauju un piekodinājumu, abi dzīvnieki otrā rītā nokāpa uz brokastīm ļoti vēlu; virtuvē uguns kurējās rūkdama un pie galda sēdēja divi ežulēni, ēz­dami no koka bļodiņām auzu biez­putru. Ežubērni nolika tūdaļ karotes, piecēlās un rātni nolieca galviņas.

—   Ak, nu sēdiet, sēdiet vien un ķerieties atkal pie biez­putras! — Ūdensžurks laipni sacīja. — Kā jūs te, divi tādi jaunekļi, esat gadījušies? Sniegos apmaldījāties, vai?

—   Jā, ser, tā bija gan, — vecākais godbijīgi atbildēja. — Mēs ar mazo Billiju gājām uz skolu, meklējām ceļu … mamma tā lika, lai kāds laiks … un tā mēs aizmaldījā- mies, ser, un Billijs nobijās un sāka raudāt — viņš vēl mazs un zaķpastala. Un beigās tā iznāca, ka mēs bijām pie mistera Āpša sētasdurvīm un uzdrīkstējāmies pieklau­vēt, jo misters Āpsis … viņš ir labs, visi to zina …

—   Nu man viss skaidrs, — Žurks teica, nošņāpdams dažas šķēles no šķiņķa, un Kurmis pa to brīdi iesita pannā olas. — Un kāds ārā laiks? Nesaki tik daudz «ser», — viņš vēl piebilda.

—    Briesmīgs laiks, ser, briesmīgi dziļš sniegs, — ežulēns stāstīja. — Šodien džentlmeņi nevar iet laukā, tādi kā jūs.

—   Kur tad Āpsis? — Kurmis ieteicās, uzlicis uz uguns kafijas kannu.

—    Saimnieks aizgāja uz savu darba istabu, ser, — ezītis skaidroja. — Viņš piesacīja, ka šorīt būšot sevišķi aizņemts un viņu nekādā ziņā nedrīkstot traucēt.

Šāds izskaidrojums ikvienam no klātesošajiem, jāat­zīst, bija pilnīgi saprotams. Patiesība, kā jau zināms, ir tāda: pusgadu rosīgi strādājot, raujoties pilnā sparā un otru pusgadu aizvadot snaudienā vai īstā ziemas guļā, savā miega periodā tu nevari allaž aizbildināties ar gul- šņāšanu, kad ciemiņi mājās vai kāds darbs paveicams. Tāda atruna kļūst apnicīga. Un dzīvnieki itin labi to

saprata, ka namatēvs, ieturējis sātīgas brokastis, ir aiz­gājis uz savu kabinetu, atlaidies mīkstā sēdeklī, kājas sacēlis uz otra krēsla, acīm pārsedzis iesārtu kabatlaka­tiņu un tādā kārtā kļuvis «ļoti aizņemts» — kā parasti šinī gadalaikā.

Spalgi ietrinkšķējās ārdurvju zvans, un Ūdensžurks, kas bija noķēpājies taukains ar sviestainajām grauzdiņ- maizēm, aizsūtīja Billiju, mazo ežupuiku, paraudzīt, kas gan tur varētu būt. Pēc brītiņa priekšnamā kāds smagi nodauzīja sniegu no kājām; Billijam nopakaļ virtuvē ienāca Ūdrs un ar skaļu, sirsnīgu sveicienu metās apskaut Ūdensžurku.

—    Liecies tak mierā! — Zurks rīstījās ar piestūķētu muti.

—    Tā jau domāju, ka atradīšu jūs te sveikus un vese­lus, — Ūdrs skaļi priecājās. — Kad šorīt pārrados, viss upeskrasts bija kājās. Ūdensžurks neesot nakti bijis mā­jās, Kurmis tāpat; droši vien noticis kaut kas briesmīgs, tā visi sprieda. Turklāt sniegs galīgi izdzēsis jūsu pēdas! Bet es jau zinu — ja kāds ir iekūlies ķezā, viņš steidzas visbiežāk pie Āpša vai arī Āpsis pats kaut kā par to uz­zina, tāpēc es taisnā ceļā drāzos tik šurp — pa sniegiem, pa Mūžamežu! Ai, cik tas jauki — brist pa baltajām kupe­nām, kad sarkana saule lec aiz tumšajiem koku stum­briem! Tu ej, un visap­kārt dziļš klusums, ti­kai laiku pa laikam — blaukš! — sniega blā­ķis noslīd no zara un tu satrūksties un me­ties prom, meklēdams glābiņu! Un kādas sniegapilis, dobumi un alas, nez no kurienes pa nakti uzradušies sniega tilti, terases un vaļņi — es stundām

ilgi pa tiem varētu dzīvot un spēlēties. Gan te, gan tur zari nolūzuši zem smagajām sniega nastām, un sarkan­krūtīši laižas un lēkā pa tiem, lielīgi rosīdamies, it kā viņi paši tos būtu aplauzuši. Robains mežazosu kāsis aug­stu mākoņainajās debesīs aizsteidzās pāri mežam, un daži krauķi meta lokus turpat virs koku galotnēm, pēc kaut kā lūkodamies, tad vīlušies aizplivinājās uz māju pusi, bet neredzēja nevienu saprātīgu būtni, no kuras varētu ievākt ziņas. Pusceļā uzskrēju virsū trusim: skatos, tup uz celma un ar priekšķepām mazgā savu dumjo ģīmi… Na­badziņš aiz bailēm vai mēms palika, kad es, piezadzies no aizmugures, uzplāju šim uz pleca dzelžainu ķepu! Nā­cās vēl pāris reižu iedot pa ausi, lai nomierinās un atgūst sajēgu . .. Galu galā laimējās izspiest no viņa, ka vakar­vakarā kāds no šiem Mūžamežā manījis Kurmi. Tā bau­mojis alu telefons, šis teica, — ka Kurmis, mistera Ūdens- žurka draugs, bijis galīgā ķezā; tas mežā apmaldījies, un drīz vien «viņi» bijuši kājās un sākuši dipšināt, vīvi- nāt un trenkāt dzīvnieciņu pa mežu riņķī un apkārt. «Bet kāpēc neviens no jums neiejaucās?» es viņam jautāju. «Dieviņš jūs, protams, nav apveltījis ar prātu, bet jūsu te ir vai melnais tūkstotis — resnu, spēcīgu puišu, kas noēdušies kā vepri, — un alas jums dziļu dziļās, tās iziet uz visām septiņām debesu pusēm; jūs varējāt Kurmi ielaist pie sevis un pasargāt, vismaz jums vajadzēja cen­sties to darīt.» — «Kam — mums?» Šis tikai blisina. «Mēs lai tur iejauktos? Mēs, truši?» Tad uzmetu šim atkal pa pauri un laidos tālāk. Nekas tur vairāk nebija darāms. Šo to vismaz biju uzzinājis, un, ja vien gadītos sastapt kādu no «viņiem», es būtu dabūjis zināt krietni vairāk … vai arī «viņi» krietni vien būtu dabūjuši!

—   Bet vai tu nemaz … ē-ē .. . nebaidījies? — Kur­mis bilda, manīdams atgriežamies vakarnakts šausmu sajūtu, kad Ūdrs piemmēja Mūžamežu.

—   Baidīties? — Ūdrs atieza spēcīgu, balti spīdīgu zobu rindu. — «Viņiem» gan es iedzītu bailes —- lai tikai palūko ķerties man klāt! Kurmīt, uzcep arī man

dažas cūkgaļas šķēles, esi mīļš puika! Esmu briesmīgi izsalcis, bet man te jāparunā šis tas ar Ūdensžurku. Veselu mūžību neesmu viņu saticis.

Labsirdīgais Kurmis nošņāpa vairākas šķēles gaļas, norīkoja ezēnus, lai uzcep tās, bet pats atgriezās pie savām brokastīm; tikmēr Ūdrs ar Ūdensžurku, galvas kopā sabāzuši, aizrautīgi pārsprieda savus upes dzīv­nieku amata noslēpumus, un tie ir neizsmeļami noslē­pumi — kad par tiem iesāk runāt, valodas plūst un plūst bez apstājas kā pati upe.

Ceptās gaļas šķīvis pa tam bija noēsts tīrs un atkal pabīdīts pēc nākamās porcijas; tai brīdī žāvādamies, acis berzēdams, ienāca Āpsis un vienkārši, klusi ar visiem apsveicinājās, katram laipni kaut ko pajautādams.

—   Būtu tā kā pienācis pusdienlaiks, — viņš griezās pie Ūdra. — Labāk beidziet runas un nāciet iekost kopā ar mums! Droši vien būsiet krietni izsalcis šinī saltajā rīta cēlienā.

—   Ar lielāko prieku! — Ūdrs atsaucās un piemiedza Kurmim ar aci. — Vērojot šos mazos rīmas, kas piedzi- nušies līdz acīm ar ceptu šķiņķi, es jūtos gluži kā bada­cietējs.

Ezīši, kas pēc auzu putras un grūtā gaļas cepšanas darba atkal juta izsalkumu, bikli paraudzījās augšup uz misteru Āpsi, taču neuzdrīkstēja neko iebilst.

—    Nu, jaunekļi, jums jāiet mājās pie mammas, — Āpsis teica. — Kāds no vīriem izies līdzi un parādīs ceļu. Pusdienas jums šodien vairs nevajadzēs, tas ir skaidrāks par skaidru.

Viņš iedeva tiem katram pa sešpensu ripiņai un viegli uzplikšķināja pa galviņu, un ezīši devās ceļā, atsveicino­ties cienīgi pamādami ar cepurēm un atmezdami pār pieri sakritušos cekuliņus.

Pārējie nekavējoties sēdās visi kopā pie pusdienām. Kurmja vieta bija blakus Āpsim, un, tā kā Ūdrs ar Žurku aizvien vēl bija līdz ausīm iegrimuši upesrunās, no kurām

nekas tos nespēja iztraucēt, dzīvnieciņš izmantoja gadī­jumu, lai apliecinātu namatēvam, cik mājīgi un omulīgi viņš te jūtas.

—    Šis ir gan pamatīgs zemzemes mājoklis, — Kur­mis teica, — patiesi var just, kur tu atrodies. Nekas ļauns ar tevi te nevar notikt, un neviens tevi nevar atrast. Tu esi pilnīgi pats sev kungs, un tev nav jāklausās, ko kāds domā, ko runā par tevi. Pasaule tur augšā iet savu ceļu, un lai viņa iet, tev par to galva nav jālauza. Kad labpa­tīk, vari izrāpties virszemē — lūdzu! — tur viņa tevi gaida.

Āpsis vai staroja, Kurmī klausīdamies.

—   Taisni kā naglai uz galvas! — lielais dzīvnieks apstiprināja. — Tādas drošības sajūtas nav nekur, un nekur nevar baudīt tādu mieru, tādu klusumu kā zemze­mes mājoklī. Bet, ja tev rodas kāda jauna ideja, ja tu gribi savu dzīvokli paplašināt, — kāda bēda? — parocies tikai, izraus zemi, un gatavs! Ja jūti — māja par plašu, ņem un aizraus ciet pāris alu, un atkal viss kārtībā! Nav jāsauc ne celtnieki, ne amatnieki, un kaimiņi tev nelūr pār sētu un nenāk virsū ar savām gudrībām, bet pats galvenais — tev gluži vienalga, kāds ārā laiks! Paskat — kā tad ir Zurkam? Kolīdz ūdens ceļas par pāris pēdām, šis ņem kājas pār pleciem un pārvācas uz kādu īrētu mītni — apgrūtinoši, neērti un vēl šausmīgi dārgi. Vai ņemsim Krupi. Man nav nekādu iebildumu pret Krupja- pili, patiešām, labākais nams šinī apkaimē, bet — kā nams. Iedomājies — ja izceļas ugunsgrēks, kas notiek ar Krupi? Iedomājies — vējš noplēš jumta kārniņus, sabrūk vai nosēžas sienas, — kas notiek ar Krupi? Iedomājies — velk no logiem, no durvīm — es ciest nevaru caurvējus—, kas notiek ar Krupi? Nē, nav jau peļami savureiz uzkāpt virszemē, paklaiņot svaigā gaisā, sagādāt pārtiku, bet lai tev būtu zemzemes ala, kur beidzot atgriezties, — tikai tā, manuprāt, ir īsta mājvieta!

Kurmis no visas sirds tam piekrita, tādēļ Āpsim pret viņu modās jau gluži draudzīgas jūtas.

—    Pēc pusdienām iziesim abi divi un apstaigāsim manus nelielos apartamentus, — Āpsis teica. — Es ne­šaubos, tu tos pratīsi novērtēt. Tev ir priekšstats, kādai jābūt īstai mājokļa arhitektūrai, — to var redzēt.

Tā nu pēc pusdienām, kolīdz Zurks ar Ūdru apmetās uz mūrīša un iedegās karstā strīdā par zušiem, Āpsis iededza lākturi un pasauca Kurmi. Izgājuši caur hollu, dzīvnieki iegriezās kādā no galvenajiem tuneļiem. Lāk­tura gaismas šaudīgajos atspīdumos gan vienā, gan otrā pusē manīja lielākus un mazākus kambarus; daži bija šauri kā virtuves skapīši, citi gandrīz tikpat plaši un iespaidīgi kā Krupjapils ēdamzāle. Pa šauru sāneju, kas atzarojās taisnā leņķī, viņi nonāca citā gaitenī, un tā pati aina atkārtojās. Kurmi galīgi apmulsināja labirintu lielums, tuneļu skaits un apjoms, pārsteidza līdz griestiem piekrauto noliktavu pamatīgās velves; turklāt viss bija mūrēts no akmens — gan balsta stabi, gan arkas, gan bruģētie kājceļi.

—    Kur, Āpsīt, velns ar ārā, jūs ņemat laiku un spē­kus, lai visu to dabūtu gatavu? — viņš beidzot iesau­cās. — Tas taču kaut kas traks!

—    Tas patiešām būtu kaut kas traks, — Āpsis vien­kārši teica, —ja es to pats būtu izdarījis. Patiesībā es it neko te neesmu cēlis, vienīgi izmēzu šīs ejas un kamba­rus, cik nu man to bija vajadzīgs. Te to ir bez sava gala, virsriņķī un apkārt. Tas var likties nesaprotami, bet es tūda| paskaidrošu. Redzi, senos laikos tanī vietā, kur tagad šalko Mūžamežs — pirms vēl tas bija izsējis savas sēklas un izaudzis tāds kā patlaban —, te bija pilsēta, cilvēku apmetne, tu jau zini. Te, kur mēs stāvam, te viņi dzīvoja: staigāja, runāja, gulēja, strādāja; te viņi atbrau­kuši piesēja zirgus un svinēja svētkus, no šejienes jāja karā un ceļoja uz tālām zemēm, lai tirgotos. Tie bija stipri, bagāti ļaudis, lieliski celtnieki. Viņi cēla mājas mūžīgiem laikiem, jo domāja, ka viņu pilsēta pastāvēs mūžam.

—    Bet kas notika ar viņiem visiem? — Kurmis vai­cāja.

—    Kas to lai zina, — Āpsis teica. — Cilvēki šinī pa­saulē atnāk, dzīvo kādu brīdi, ceļ mājas … pēc tam aiz­iet. Tāds viņu ceļš. Bet mēs paliekam. Āpši, kā stāsta, bijuši šeit vēl pirms tās pilsētas. Un tagad te atkal mīt āpši. Mēs esam ļoti dzīvīgi — varam uz laiku aiziet, taču mēs gaidām, mēs esam pacietīgi, mēs atkal atgriežamies. Un tā būs mūžīgi mūžam.

—    Un, kad viņi beidzot aizgāja, kas notika tālāk? — jautāja Kurmis.

—    Kad viņi aizgāja, — turpināja Āpsis, — viesuļu vēji un lītavas ņēmās pilsētu ārdīt — neatlaidīgi, nepār­traukti, gadu pēc gada. Varbūt arī mēs, āpši, mazliet palī­dzējām — kas to lai zina … Pilsēta sabruka, nolīdzinājās ar zemi, pazuda nebūtībā. Tad pakāpeniski te modās un cēlās, un pletās dzīvība, no sēklām uzdīga jaunie kociņi, tie izauga par mežu, un papardes un kazenāji, pa apakšu ložņādami, nāca kokiem palīgā. Slāņiem gūlās trūdošās lapas, vēsas urdziņas nesa smiltis un augsni, lai segtu pāri trūdiem un piedzītu katru spraudziņu, un tā ar laiku mājvieta mums bija gatava un mēs tajā apmetāmies. Un

tas pats norisinājās virszemē, mums virs galvas. Ieradās dzīvnieki, tiem iepati­kās šī vieta, viņi izvēlējās sev mājokļus, iekārtojās un palika te uz dzīvi, un viņu pulks vairojās. Par pagātni viņi neraizējās — to dzīvnieki nekad nedara, jo ir pārlieku aizņemti. Vieta bija vi­sai pauguraina, ar daudzām alām un iedobēm, bet tieši tas bija izdevīgi. Dzīv­nieki neraizējās arī par nākotni, par to, ka cilvēki varētu atkal atnākt — uz Kauu iaiKu —, tas ir ļoti iespējams. Mūžamežs patlaban ir jo brangi apdzīvots, tajā mitinās visāda kustoņa, kā jau parasts, cits ir labs, cits ļauns, cits tā pa vidām — labāk jau nesaukt nevienu vārdā. Pasaulē katram ir sava vieta. Bet es manu, tev par šīm būšanām jau pašam šis tas ir zināms.

—    Patiešām, jā, — Kurmis teica, viegli nodrebēdams.

—    Nekas, nekas, — Āpsis sacīja, paplikšķinādams viņam pa plecu, — tā bija tava pirmā iepazīšanās ar šā­diem dzīvniekiem, tu jau saproti. Patiesībā viņi nebūt nav tik briesmīgi; ko lai dara — dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem. Bet jau rīt pat es laidīšu apkārt ziņu, un turpmāk tev nebūs vairs jābaidās. Mani draugi šai pusē lai staigā droši, kur tikai viņiem patīk, un, ja ne, — gan es zināšu, kā to nokārtot!

Kad viņi atgriezās virtuvē, Ūdensžurks mētājās šurpu turpu nemierīgs kā uz adatām. Pazemes gaisotne viņu nomāca, nepatīkami satrauca, turklāt zvēriņš juta patie­sas bažas, ka upe pa šo laiku aizskries nezin kur, ja viņš to neturēs acīs. Mētelis Žurkām jau bija mugurā, pistoles atkal aiz jostas.

—    Nāc, Kurmīt! — viņš satraukti iesaucās, abus dzīv­niekus pamanījis. — Mums jāiet, kamēr gaišs. Nevaram taču palikt Mūžamežā vēl otru nakti!

—    Viss būs kārtībā, mīļais, — ūdrs sacīja. — Es iešu kopā ar jums, katru taciņu es pazīstu aizsietām acīm.

Bet, ja tiešām ceļā gadīsies kāds nekaunīgs pauris, kas prasīsies pēc kāviena, tad droši paļaujieties uz mani — viņš dabūs, ko gribējis!

— Tiešām, Žurciņ, nevajag uztraukties, — Āpsis pie­bilda vienā mierā. — Mani zemzemes gaiteņi sniedzas daudz tālāk, nekā jūs varat iedomāties, man ir glābšanās alas, kurām izejas visās Mūžameža pusēs, tikai es tās vis nerādu kuram katram. Kad jūs īsti gribēsiet doties pro­jām, varēsiet iziet taisnā ceļā pa kādu no maniem tune­ļiem. Bet tikmēr sēdieties, jūtieties kā mājās!

Par spīti visam, Žurks tomēr palika satraukts un rai­zējās par upi, tādēļ Āpsis vēlreiz paņēma lākturi un bariņa priekšgalā devās prom pa kādu mitru, piesmakušu gaiteni, kas līkumot līkumoja, cēlās un grima; dažviet tam bija mūrētas akmens velves, dažviet tas bija izcirsts cietā klintī; gājiens bija nogurdinošs un likās jūdzēm garš. Beidzot atspīdēja dienas gaisma — tā nāca caur biezi saaugušajiem krūmiem un pērno zāļu ceriem, kas nokarājās pār izeju; lielā steigā atsveicinājies, Āpsis vei­cīgi izgrūda viņus no alas, tad nomaskēja atkal caurumu ar zariem un pērnajām lapām, lai izskatītos dabiski, un devās pats atpakaļ.

Nu viņi stāvēja pašā Mūžameža malā. Aiz muguras laukakmeņi, kazenāji, koku saknes kumuļojās, mezglojās un rāpās cits pāri citam, bet priekšā pletās tīrumi — plaši, mierīgi un balti, ar melnām dzīvžogu apvīlēm, un tur, tāltālu, vīdēja vecā, labā upe, un vēsā ziemas saule sar­kana sēdēja apvāršņa malā. Visu taku zinātājs Ūdrs uzņēmās vadību, un dzīvnieki aizsteidzās cits citam nopa­kaļ taisni kā pa diegu uz tālumā manāmajām kāpnītēm dzīvžogā. Uz mirkli tur apstājušies, viņi pameta acis atpakaļ un ieraudzīja visu milzonīgo Mūžamežu — blīvu, draudīgu, drūmu un tumšu tīrumu baltajā ielokā; tad viņi visi reizē novērsa skatu un veicīgi laidās uz mājām, kur silti dega pavards un liesmas meta blāzmu pār pierastām iedzīves mantām, kur aiz loga jautri čaloja upe — upe, kuru tie pazina, kurai uzticējās, vienalga, vai tā bija laipna vai barga, kura nekad viņus nepārsteidza un ne­biedēja.

Tā steigdamies tikai tālāk un jau iepriekš izjuzdams priecīgo brīdi, kad būs mājās starp savām mīļajām un pazīstamajām lietām, Kurmis atskārta itin skaidri, ka viņš ir iestrādātās tīrumu zemes un dzīvžogu iemītnieks, cieši saistīts ar uzarto lauku, ar tik pazīstamajām ganī­bām, ar vientuļām vakara pastaigu takām un rūpīgi iekoptiem dārziem. Lai cīnās citi ar neskarto dabu, lai spītē un iztur vai saiet atklātā naidā; viņam ir jābūt gud­ram, jāpaliek savā dāsnajā zemē, kur iestiepjas viņa alas un kur diezgan ir savdabīga prieka un gandarījuma, lai pietiktu visam mūžam.

V. MĪĻĀS MĀJAS

Aitas saskrēja barā, nāsis iepletušas, spiedās pret aploka kārtīm, dipšināja pa zemi ar tievajām priekškājām un skatījās izslietām galvām, un viegli garaiņi cēlās aukstajā gaisā virs aploka; abi zvēriņi palēkdamies vien

aizsteidzās tām garām, skaļi pļāpādami un smiedamies. Visu dienu viņi bija aizvadījuši, klejodami kopā ar Ūdru, pētīdami un izstaigādami plašo augšzemi, kur kā sīkas urdziņas aizsākās vairāki strauti, kas pēcāk ieplūda viņu upē, un nu pāri laukiem, pakalniem un lejām atgriezās mājup; īsā ziemas diena dzisa jau krēslainās ēnās, bet mājas vēl bija krietnā gabalā. Brizdami uz labu laimi pāri uzartam laukam, viņi bija pamanījuši aitas un svie- dušies uz to pusi, un patlaban, paskrējuši kādu gabaliņu gar žogu, atrada iemītu sliedi, un iešana kļuva par tīro prieku, it īpaši, kad vēl ierunājās visupētošais, sīkais Kautkas, ko katrs dzīvnieks nes savā iekšienē un kas pa­teica nekļūdīgi: «Jā, gluži pareizi, šis ceļš aizved mājup!»

—    Tā vien šķiet, ka priekšā būs ciemats, — Kurmis domīgi minēja un palēnināja soli, jo iemītā sliede jau pirmīt bija kļuvusi par taku, taka par lauku ceļu, un pat­laban tas uzveda uz īsta, bruģēta lielceļa. Dzīvniekiem it nemaz nepatika ciemati; viņu pašu lielceļiem, kas saza­rotā rakstā sedza šo zemi, bija savi neatkarīgi virzieni, tie neveda ne uz baznīcām, ne uz pasta kantoriem, ne uz krogiem.

—    Tas nekas, — Žurks mierināja, — ziemā cilvēki ap šo laiku ir salīduši istabās un sasēdušies ap kamīniem — gan vīri, sievas un bērni, gan arī suņi un kaķi. Mēs tiksim cauri ciematam bez bēdu, mēs varam pat, ja tu gribi, palūkoties pa logiem un pavērot, ko šie tur iekšā dara.

Kad zvēriņi, mīkstiem soļiem tecēdami pa plāno, pū­kaino pirmo sniegu, sasniedza ciematu, strauji tumstošā decembra nakts to jau ietina melnos autos. Tikpat kā neko vairs nevarēja redzēt, vien ielas abās pusēs no lampām vai kamīniem tumšajā ārpasaulē pa logu rūtīm krita oranžsarkanas gaismas četrstūrīši. Lielum liela daļa zemo sīkrūšu lodziņu bija bez aizkariem, un skatītājam no āra bija labi redzami māju iemītnieki — tie vai nu sēdēja pie galda, dzerdami tēju, vai strādāja kādu rok­darbu, vai arī sarunājās smiedamies un žestikulēdami, un ikviens darbojās ar tādu izteiksmīgu grāciju, kādu varētu

tikai vēlēties skoloti aktieri, ar to dabisko iznesību, kāda parādās vienīgi tad, ja cilvēks nezina, ka viņu novēro. Sev par prieku virzīdamies no viena skatu loga pie otra, abi zvēriņi, paši vēl tik tālu no mājām, ar ilgu pilnām acīm noraudzījās cilvēkos — kā tie noglāsta kaķi, kā paceļ un aiznes uz gultu samiegojušos bērnu vai kā noguris vīrs pastiepj roku un uz gruzdošas pagales gala izdauza pīpi.

Bet tad viņi ielūkojās kādā sīkā lodziņā ar aizvilktiem aizkariem, kuri naktī šķita gluži caurspīdīgi, un tur mājas iekšējā pasaule, norobežota ar sienām un logsegu, sevī aizmirsusies un izslēgusies no lielās, draudīgās ārpasau­les, likās pulsējam visdzīvāk. Cieši pie baltā aizkara bija redzams putnu būrītis, tas izgaismojās skaidri jo skaidri — stieplītes, laktiņa un pārējais, viss tik labi saskatāms, pat apknābātais vakardienas cukura graudiņš. Uz laktiņas būrīša vidū tupēja tā pūkainais iemītnieks, galvu dziļi ievilcis uzboztās spalviņās; putniņš bija tik tuvu, ka, likās, to varētu noglāstīt, ja vien pastieptu roku,

pat uzbužināto spalvu galiņu smalkais dzēlums skaidri izcēlās uz gaismā kūstošā aizkara. Kamēr viņi tā lūkojās, būrī snaudošais gaisa lidonis nemierīgi sakustējās, atmo­dās, noskurinājās un pacēla galvu. Viņi noskatījās, kā tas atvāza mazo knābīti, plati nožāvājās kā tāds miega- lācis, tad ievilka atkal galviņu plecos, uzbužinātās spal­viņas līgani nosēdās, sastinga . .. Asa vējbrāzma iecirtās viņiem aiz apkakles, ar saltām krusas adatiņām iedzēla skaustā un pamodināja no sapņainā stinguma, un zvēriņi apjauta, ka pirkstgali gluži nosaluši, kājās salijis sma­gums, bet līdz viņu pašu mājām vēl nogurdinošs ceļa gabals.

Tūlīt aiz ciemata, kad aizmugurē strauji pagaisa bei­dzamās mājas, no visām pusēm gājējus apņēma ar pazīs­tamām lauku smaržām pievilgusī tumsa, un viņi sasparo­jās pēdējam lielajam stiepienam, īstajam mājupceļam, kurš, kā zināms, noved pie mērķa, noslēdzas ar durvju aizbīdņa klaudzienu, steigā iekurtu kamīnu un pierasto lietu laipnajām sejām, kas mūs apsveic kā ilgā prombūtnē klīdušus tāljūru braucējus. Klusēdami, katrs savās do­mās iegrimuši, dzīvnieki tecēja vienmērīgi uz priekšu. Kurmis domāja galvenokārt par vakariņām, jo nakts bija melna kā ogle un apvidus gluži svešs; viņš tikai uzticīgi tipināja pa Žurka pēdām, pilnīgi paļaudamies uz draugu. Bet Ūdensžurks tecēja gabaliņu priekšā, plecus, kā pa­rasti, mazliet uzrāvis, acis pievērsis pelēksnīgajai, tais­najai ceļa lentei un pavisam aizmirsis nabaga Kurmi, kuru pēkšņi sasniedza pavēlošs signāls; tas ķēra dzīv­nieku kā zibens spēriens.

Mums — citādām būtnēm, kuras jau zaudējušas fi­zisko sajūtu smalkumu, nav pat atbilstošu vārdu, ar ko varētu izsacīt, kā dzīvnieki sazinās ar apkārtējo vidi, gan dzīvo, gan nedzīvo; mēs tikai varam pasacīt, piemēram, «viņš saoda», ietverot šinī vārdā visu to smalko uztveres nianšu kopumu, kas dienu un nakti liek drebēt dzīvnieka nāsīm, kas viņu aicina, mudina, brīdina un attur. Kāds no šiem noslēpumaini smalkajiem signāliem, nākdams it

kā no tukšuma, nakts tumsā sasniedza Kurmi, mijām, siltām trīsām izskrēja caur augumu vēl un vēlreiz, lai gan dzīvnieks nemaz nespēja mirklī skaidri atģist, kas tas īsti bija. Dzīvnieks apstājās kā iemiets, snaikstīja degunu uz vienu pusi, uz otru, cenzdamies kaut reizi vēl notvert sīko signāla drīksniņu, telegrāfisko plūsmu, kas tik spēcīgi bija viņu satraukusi. Viens mirklis — viņš atkal to uzķēra, un šoreiz smaržai līdzi atvēlās atmiņas kā palu ūdeņi.

Mājas! Lūk, ko nozīmēja šis liegais aicinājums, gaisā vibrējošie smalkie pieskārieni, neredzamās mazās rociņas, kas, likās, bīdīja un stūma, un vilktin vilka — turpu, turpu! Ak vai, tās taču kaut kur tepat līdzās, vecās, labās mājas, ko viņš tādā steigā toreiz bija pametis un nekad vairs nebija uzmeklējis kopš tās dienas, kad pirmo reizi bija ieraudzījis upi! Un tagad tās sūtījušas savus izlūkus un vēstnešus, lai tie gūstītu viņu un vestu atpakaļ. Kopš aizbēgšanas tanī gaišajā saules rītā viņš tās labi ja vis­pār kādreiz bija pieminējis — tik ļoti viņu bija aizrāvusi jaunā dzīve ar saviem priekiem, pārsteigumiem, vilino­šiem piedzīvojumiem un atklājumiem. Bet patlaban līdz ar veco atmiņu viļņiem mājas tik skaidras atdzīvojās acu priekšā, atnāca pie viņa caur tumsu! Applukušas, patie­šām, un šauras, un nabadzīgi mēbelētas, tomēr tās bija viņa mājas, kuras viņš pats sev iekārtojis un kurās tik laimīgs mēdza atgriezties pēc dienas darbiem. Un mājas acīmredzot arī bijušas laimīgas ar viņu; tagad tām nav saimnieka, tās vēlas viņu atpakaļ un tālab sūta smaržu vēstis — skumjas, pārmetumu pilnas, taču bez dusmām un rūgtuma, tik ar smeldzīgu atgādinājumu, ka mājas te ir un gaida . ..

Aicinājums bija skaidrs, nepārprotams. Viņam jā­klausa, tūlīt, bez kavēšanās jāiet uz savām mājām!

—   Žurciņ! — viņš iekliedzās, pilns priecīga satrau­kuma. — Apstājies! Nāc atpakaļ! Ātrāk, es gaidu!

—   Nu, ko tu, Kurmīt, pieliec soli! — Žurks uzmundri­noši atsaucās un naski čāpoja tālāk.

—   Apstājies, Zurciņ, lūdzu! — nabaga Kurmis lielās sirdssāpēs žēli sauca. — Kā tu nesaproti! Tās ir manas mājas, manas vecās mājas! Es nupat saodu smaržu, tās ir tepat tuvumā, pavisam, pavisam tuvu! Man jāiet turp, es nevaru citādi, nevaru! Ak, Zurciņ, griezies atpakaļ! Lūdzu, lūdzu, nāc atpakaļ!

Ūdensžurks tobrīd jau bija krietnā gabalā, pārāk tālu, lai skaidri saprastu, ko tas Kurmis klaigā, — tik tālu jau, ka nesaklausīja sāpīgo lūgumu drauga balsī. Turklāt Zurks saspringti pētīja, kāds būs laiks, jo viņš arī bija saodis kaut ko … kaut ko aizdomīgu — it kā taisītos snigt.

—    Kurmi, mēs patiešām vairs nevaram kavēties! — viņš uzsauca, pagriezies atpakaļ. — Vienalga, ko tu tur esi atradis, mēs atnāksim pēc tā rītu! Bet tagad mēs ne­drīkstam apstāties — vēls jau, un tūlīt sāks atkal snigt, un es vairs īsti nezinu ceļu! Te vajadzīgs tavs smalkais deguns, Kurmi, skrien ātrāk šurp, esi tik labs! — Un, atbildi nemaz nesagaidījis, Ūdensžurks pielika soli.

Nabaga Kurmis stāvēja viens ceļa vidū, sirdij vai lūs­tot aiz sāpēm, un neatturamas raudas krājās, krājās un milža kaut kur dziļi krūtīs, lai piepeši izlauztos uz āru — viņš to zināja — nevaldāmās asarās. Bet arī šādā smagā pārbaudījuma brīdī viņš palika uzticīgs savam draugam. Ne mirkli viņam pat prātā nenāca, ka Žurku varētu pa­mest. Bet tikmēr no mājām plūstošās ožasvēstis neatlai­dīgi lūdzās, čukstēja, ap­vārdoja dzīvnieku un galu galā sauca atpakaļ stingri un pavēloši. Bīs­tami bija vēl ilgāk kavē­ties šai burvju lokā. Ar spēju rāvienu, sirdij sā­pīgi salecoties, viņš no­dūra degunu uz leju un padevīgi tecēja Zurkam pa pēdām, lai gan vājas,

smalkas ožasvēstis arvien vēl dzinās pakaļ viņa bēgo­šajam degungalam, pārmezdamas jauno draudzību un to, ka dzīvnieks tik cietsirdīgi aizmirsis savas mājas.

Kurmis ar pūlēm panāca Ūdensžurku; tas, neko ne­nojauzdams, sāka jautrā garā mēļot, ko viņi darīs, kad pāries mājās, — cik jautri uguns liesmas sprēgās viesistabas kamīnā un ko viņš domā ēst vakariņās —, nemaz nemanīdams, ka ceļabiedrs, sāpju salauzts, neat­bild ne vārda. Tomēr beigu beigās pēc krietna ceļa ga­bala, kad viņi gāja gar koku skupsnu ar dažiem celmiem šosejas malā, Zurks apstājās un labsirdīgi teica:

—  Paklau, veco zēn Kurmīt, tu būsi laikam stipri vien apkusis — ne vārdiņš vairs nenāk pār lūpām un kājas smagas kā bluķi, vai ne? Apsēdīsimies te mazu brīdi, atņemsim elpu. Sniegs arī noturējās, nesnidzis līdz šim laikam, un lielākais ceļa gabals jau pieveikts.

Kurmis izmisīgi sakņupa uz celma un turējās visiem spēkiem, lai gan skaidri juta — raudas nāk virsū. Elsas, ko viņš bija visu laiku apspiedis, vairs nebija valdāmas. Tās kāpa un kāpa, lauzās uz āru, savilka kaklu ciešāk un ciešāk, līdz nabaga dzīvnieks vairs nespēja tām pretoties un ieraudājās — skaļi, atklāti, bezpalīdzīgi, jo saprata — nu jau ir palaists garām un zudis itin viss, ko viņš … nevarētu pat sacīt, ka bija atradis.

Pārsteigts un sabijies par Kurmja krampjainajām elsām, Ūdensžurks ilgi neuzdrīkstējās pat iepīkstēties. Beidzot viņš klusi un līdzjūtīgi teica:

—   Kas noticis, veco zēn? Kas gan tevi tā sāpina? Iz­stāsti savas bēdas, tad raudzīšu, kā varu palīdzēt.

Nabaga Kurmis nespēja ne vārda dabūt pār lūpām, elsas ik mirkli lika sarauties krūtīm, vēlās viļņu viļņiem, noslāpējot vārdus, ko viņš gribēja sacīt.

—    Es zinu, tas … tas ir šaurs, nabadzīgs mājoklī- tis, — viņš beidzot saraustīti izspieda, — ne jau tāds kā tavs … omulīgais dzīvoklis vai… Krupjapils, vai… Āpša plašās istabas … Bet tā ir mana … paša mā­jiņa … dārga man … un es aizgāju, pametu to, aiz­

miršu … tad es to pēkšņi saodu … tur uz ceļa … kad es saucu un tu neparko neklausījies, Zurciņ … tad es redzēju pēkšņi visu tik skaidri… un es gribēju mājās! Vai man dieviņ! Va-ī dieviņ! Bet tu jau negriezies atpa­kaļ, Zurciņ … un man vajadzēja visu pamest, bet es vēl saodu … visu laiku … likās, sirds man lūzīs! Mēs varē­jām aizskriet un tikai paskatīties, Zurciņ … tik uzmest acis … tas bija turpat līdzās … bet tu negribēji griezties atpakaļ, Zurciņ, tu jau negribēji! Vai man dieviņ! Va-ī dieviņ!

Atmiņas no jauna uzplēsa brūci, un raudas pilnīgi pārņēma dzīvnieku savā varā, aizžņaugdamas valodu.

Stingu skatienu Zurks vērās taisni sev priekšā un klu­sēja, viegliņām glāstīdams Kurmja plecu. Satumsušā balsī pēc brīža viņš nomurmināja:

—   Jā, nu viss ir skaidrs. Kāds cūka es esmu bijis! Pats īstākais cūka! Vepris, vairāk nekas!

Zurks pacietīgi nogaidīja, līdz Kurmja elsas pierima un kļuva ritmiskas; kad bija dzirdama vairs tikai šņau- kāšanās un žagošanās, viņš piecēlās un it kā bezrūpīgi teica:

—   Nu gan patiešām jāsāk kustēties, veco zēn! — Un izbrida pa vecajām pēdām uz ceļa.

—    Kur tad tu — ik! — domā iet, Zurciņ, — ik? — pacēlis asarainās acis, Kurmis satraukts iesaucās.

—   Mēs iesim un sameklēsim tavu mājiņu, veco zēn,— Zurks jautri atbildēja. — Tad nu esi tik labiņš un neka­vējies, visa meklēšana vēl priekšā, un bez tava šņukura mēs šoreiz neiztiksim.

—   Ak, ko nu vairs, Zurciņ, liecies mierā! — Kurmis iesaucās, pielēkdams kājās un steigdamies līdzi. — Es tev saku, tas nav uz labu! Pārāk vēls jau un tumšs, tā vieta tik tālu no šejienes, un atkal sāk snigt! Un es nemaz ne­gribēju, lai tu zinātu, ko tobrīd jutu … tā bija tikai saga­dīšanās, kļūda! Padomā labāk par upeskrastu, par vaka­riņām!

—    Pie velna upeskrastu un vakariņas! — Zurks apņē­mīgi teica. — Vari man ticēt, es iešu un atradīšu tavas mājas, kaut vai visa nakts būtu jāpavada zem klajas debess! Galvu augšā, veco zēn! Še roka, dosimies atpakaļ uz turieni!

Aizvien vēl iešņukstēdamies, Kurmis tomēr ļāvās, lai apņēmīgais ceļabiedrs viņu ved atpakaļ pa šoseju; savu­kārt Zurks ar neizsīkstošām jautrām valodām un nostās­tiem centās atgriezt draugam priecīgo prātu un īsināt grūto gājienu. Kad beidzot Zurkam šķita, ka viņi tuvojas tai pašai vietai uz ceļa, kur Kurmis bija saodis signālu «Apstāties!», viņš teica:

—    Nu, tagad runas pie malas! Sākas darbs! Šņukurē, osti — visu vērību smaržuvēstīm!

Viņi klusēdami nogāja kādu gabaliņu, tad Zurks pēk­šņi manīja, ka viņa ķepu, kas turējās Kurmja elkonī, ķer it kā smalka elektriskā dzirksts, kas izlec no drauga ķer­meņa. Viņš mirklī atlaida Kurmja ķepu, palēca solīti at­pakaļ un gaidīja kā uz adatām.

Ožasvēstis!

Dažus mirkļus Kurmis stāvēja kā sastindzis, vien aug­šup izslietais snauķis drebošām nāsīm filtrēja gaisa strāvas. Tad sekoja īss, ass rāviens uz priekšu — kļū­da!— viņš apcirtās, sviedās atpakaļ, pēc tam lēni, pār­liecināti uzņēma īsto virzienu.

Stipri satraukts, Zurks sekoja draugam; Kurmis lau­zās tik tālāk gluži kā mēnessērdzīgs, šķērsoja sauso ceļmalas grāvi, izspraucās cauri dzīvžogam un aizostīja sev ceļu pāri līdzenam laukam, kas kails un neskarts baloja zvaigžņu gaismā.

Piepeši bez kāda brīdinājuma viņš ienira zemē un pazuda, taču Zurks bija modrs un veikli iespruka drau­gam nopakaļ alā, kā to lika nekļūdīgais, uzticamais deguns.

Ala bija šaura, trūka gaisa, un zeme asi dvakoja; Zurkam šķita, ka pagājusi vesela mūžība, kad gaitenis

beidzās un varēja iztaisnot muguru, atliekt plecus un nopurināties. Kurmis uzšvirkstināja sērkociņu, un sīkās liesmiņas atplaiksnā Zurks pamanīja, ka viņi atrodas pa- plašā telpā ar rūpīgi uzslaucītu un smiltīm nokaisītu klonu, bet taisni pretī redzamas drauga mītnes parādes durvis ar gotu burtiem zīmētu uzrakstu «Kurmjagals» un blakus pie aplodas — zvana cilpiņa.

Pasniedzies Kurmis nocēla no naglas lākturi un iede­dza gaismu; Zurks aplaida acis visapkārt — viņi stāvēja tādā kā pagalmiņā. Tepat blakus pie durvīm vienā pusē bija novietots sols, otrā piesliets zemes veltnis, jo Kurmis bija kārtīgs saimnieks savās mājās, kad vēl te dzīvoja, un necieta, ka citu dzīvnieku izspārdītās zemes kukuržņi krājas čupās un pagalmā savelkas grambas. Pie sienām karājās stiepļu grozi ar papardēm, un starp tiem uz kon­solēm stāvēja ģipša skulptūras — Garibaldijs, svētais mazbērniņš Samuēls, karaliene Viktorija un citi jaunās Itālijas varoņu tēli. Tālāk pagalma vienā pusē aizstiepās ķegļu spēles celiņš ar soliem visgarām un maziem koka galdiņiem, kuru virsās raiboja alus kausu atstātie apļi. Plāna vidū bija mazs, apaļš dīķītis ar gliemežvāku apmali, tur peldēja zelta zivtiņa. Dīķīša centrā no ūdens slējās jokains veidojums gliemežvāku ietērpā ar sidrabaini spožu stikla lodes galvu, kurā visa apkārtne un ikviena dzīvā radība atspoguļojās dīvaini greizā, smiek­līgā izskatā.

Acis Kurmim spīdēja vien, uzlūkojot visu šo mīļo man­tību; viņš skubināja Žurku iet iekšā, aizdedza priekšnamā lampu un slepšus pārlaida skatienu savai mītnei. Vispāri klājās bieza putekļu kārta, pretī dvesmoja ilgi nekoptas mājas pamestība un tukšums; te bija šauri un nabadzīgi, viss apbružāts un noplušķojies … un zvēriņš sakņupa priekšnama krēslā, ar ķepām aizsegdams acis.

—   Va-ī, Zurciņ! — viņš izmisis ievaidējās. — Kālab man vajadzēja to darīt? Kāpēc es tevi atvilku šai naba­dzīgajā, aukstajā alā, un vēl naktī, kad tu varētu būt jau upeskrastā, savā skaistajā mājoklī, un sildīt pēdas pie sprakšķoša kamīna savu jauko, pierasto lietu vidū?

Taču Zurks nemaz neklausījās tādos puņķainos paš­pārmetumos. Viņš šaudījās pa māju kā divi deviņi, atrau­dams vaļā visas durvis, izošņādams skapjus un pielie­kamos, iedegdams lampas un svečturus un izlikdams tos pa malu malām.

—    Kāda lieliska mājiņa! — viņš priecīgi sauca. — Tik ērta! Tik spīdoši izplānota! Viss pa rokai, un viss savā vietā! Mēs sarīkosim te līksmu vakarēšanu. Bet vispir­mām kārtām jāiekur uguns, un par to parūpēšos es, jo Zurks vienmēr zina, kur kas atrodams. Ahā, šī te būs viesistaba! Nu brīnišķīgi! Un tā ir tava paša izdoma — šīs mazās guļamlāviņas sienas iedobumos? Pamatīgi! Tā, bet nu es aizskriešu pēc malkas un oglēm, un tu, mīļo draudziņ, ķeries pie putekļu lupatas — tā ir virtuves ska­pīša apakšējā atvilktnē —, pacenties mazliet uzpost visu šo mantību! Ar steigu, veco zēn!

Sava jūsmīgā drauga iedrošināts, Kurmis ņēmās cik vien spēdams slaucīt un spodrināt māju, bet Zurks pa tam šaudījās iekšā ārā, stiepdams kurināmo, un spožas liesmas drīz vien rūkdamas skrēja skurstenī. Viņš uzsauca Kurmim, lai nāk nu sasildās, taču dzīvniekam atkal bija

melnais brīdis — Kurmis bija apkritis uz dīvana un ga­līgā izmisumā aizsedzis seju ar putekļu lupatu.

—   Žu-urciņ, — viņš gaudulīgi vilka, — ar ko lai es tevi pabaroju, nabaga nosalušo, izsalkušo un piekusušo dzīvnieku? Man nav ko tev dot, it nekā … ne kripatiņas!

—    Kas tu par puiku, ka nolaid rokas? — Zurks pār­meta. — Pag, es tikko manīju uz virtuves skapīša kon­servu nazi, un ikviens zina, ka turpat tuvumā tad jābūt arī kādai sardīņu bundžai. Saņemies, nāc līdzi, sākam pārtikas medības!

Un tā viņi uzsāka mērķtiecīgu pārtikas sagādi, pār­meklēdami katru skapīti, izraudami ikvienu atvilktni. Iznākums nemaz nebija peļams, lai gan, jāatzīst, to va­rēja vēlēties arī labāku: sardīņu bundža, kārba ar sau­siņiem, gandrīz vēl pilna, un staniolā ietīta žāvētā desa.

—   Lūdzu, sanāk īsts mielasts! — sakrāvis atradumus uz galda, Zurks novērtēja. — Es zinu, dažs labs dzīvnieks atdotu diezin ko, lai varētu šovakar sēsties kopā ar mums pie šī galda!

—   Bet maizes nav! — Kurmis žēlīgi pūta. — Nav sviesta, nav …

—    … nav zosu aknu pastētes, nav šampanieša … — Zurks smaidīdams turpināja. — Ahā, man kaut kas

iešāvās prātā. Kas tās par durtiņām tur pašā gaiteņa galā? Pagrabs, kā gan citādi! Pacieties mirklīti!

Zurks metās uz pagraba durvīm un drīz vien atgrie­zās, mazlietiņ gan nosmērējies, bet katrā rokā pa alus pudelei un padusēs — vēl pa vienai.

—    Izrādās, Kurmīt, tu esi īsts uzdzīvotājs! — Zurks piezīmēja. — It neko tu sev neliedz. Šī nudien ir pati izcilākā mājiņa, kādā man gadījies būt! Saki, lūdzu, — kur tu ņēmi šīs gravīras, kas dzīvokli dara tik mājīgu? Nav nekāds brīnums, draudziņ, ka tev sava mītne tik mīļa. Kā tev izdevās tādu mājokli dabūt gatavu? Pastāsti par visu to kaut ko vairāk!

Kamēr Zurks lika galdā šķīvjus, nažus, dakšiņas un sinepes — tās viņš iejauca olu trauciņā —, Kurmis, kam krūtis gan vēl spieda pirmītējo pārdzīvojumu smagums, ņēmās stāstīt, iesākumā kautrīgi, pabailīgi, bet drīz iekšēji atdzīvodamies un iejuzdamies, kā izplānots tas un radies šis, un kā to dabūjis gatavu ar necerētu manto­jumu no krustmātes puses, un tas atkal esot laimīgs atradums, izdevīgs pirkums; bet, lūk, šīs mantas iegādā­tas tikai ar stingru taupīšanu, dzīvojot, tā teikt, «bez liekām izdošanām». Galu galā zvēriņš tiktāl atguva labo omu, ka nu vajadzēja iet un acīm apmīļot savu mītni un mantiņas, un tad bija jāņem rokā lampa un pa īstam viss jāizrāda un jāizstāsta ciemiņam, gluži aizmirstot tik ne­pieciešamās vakariņas; un Ūdensžurks, ciezdams gan briesmīgu izsalkumu, bet cenzdamies to neizrādīt, no­pietni māja ar galvu, apskatīja visu ar sarauktu pieri un laiku pa laikam, kad radās izdevība, iesprauda no savas puses: — Brīnišķīgi! — un: — Jā, tas ir ko vērts!

Beigās tomēr ciemiņam izdevās aizvilināt namatēvu pie galda, bet, kolīdz Zurks visā nopietnībā bija sācis darboties ar konservu nazi, no pagalma puses atjundīja aizdomīgi trokšņi — it kā sīki solīši tipinātos pa grantēto celiņu un iemurdētos smalkas, satrauktas balstiņas; un tad līdz viņiem nonāca aprautas frāzes:

—  … nu, stājieties rindā … Tomij, lākturi pacel

drusku augstāk … iztīriet rīkles, un neklepot vairs, kad es noskaitīšu: viens, divi, trīs … kur mazais Bils? … nāc šu, visi jau gaida …

—    Kas tad tur? — pametis sardīņu kārbu, Žurks ausījās.

—    Man domāt, tie būs lauka pelēni, — Kurmis ar lepnumu atbildēja. — Ap šo laiku tie parasti staigā ap­kārt, uzstādamies ar ziemassvētku dziesmām. Mūspusē pelēni ar to nodarbojas no laika gala. Un manai mājai viņi nekad nepaiet garām, allaž iegriežas pasērst arī Kur- mjagalā; un tad es tos pacienāju ar karstu tēju, dažreiz arī ar vakariņām, ja varu to atļauties. Un, klausoties viņu dziedāšanā, vecie laiki atkal uzaust acu priekšā …

—    Ejam paskatīties! — Zurks iesaucās, pietrūkās un metās pie durvīm.

Kad viņi tās atrāva vaļā, skatienam atklājās patiesi piemīlīga aina. Blāvas raga lāktura gaismas apspīdēti, sakārtojušies puslokā, pagalmā stāvēja kādi astoņi vai desmit lauka pelēni ar sarkanām vilnas šallēm ap kaklu, priekšķepām dziļi kabatās, sīki mīņādamies, lai sasildītos. Spīdīgām pērļu actiņām tie kautri pavērās cits uz citu, klusi iespurgdamies un šņaukādamies, un ar mētelīšu pie­durknēm izteiksmīgi norausdami gar degunu. Durvīm

atveroties, kāda no vecajām pelēm ar lākturi rokā patla­ban skaitīja: — Nu tad: viens, divi, trīs! — un tai pašā mirklī gaisā ietrīsējās viņu smalkās, pīkstīgās balstiņas, izlocīdamas kādu no veco laiku ziemassvētku dziesmām, ko sacerējuši peļu pelēkie senči, klīzdami pa salā sastin­gušām ziemas papuvēm vai, glābjoties no sniegputeņa, salīduši pazemē un saritinājušies uz mūrīša; vēlāk tās dzirdēja dziedam ziemassvētku vakaros arī dubļainās ielās zem apgaismotiem logiem.

ZIEMASSVĒTKU DZIESMA

Ļaudis it visi šai aukstajā laikā, jūs, Savas durvis jo plaši jums atdarīt būs, Gan vējš namā ieskries un sniegs līdzi grūs, Pie pavarda guns, lūdzu, ielaidiet mūs! Lai priecīgs jums austošais rīts!

Stāvam še salā un putenī stinguši mēs, Berzējam ķepiņas, mīņājam kājas, jo vēss; No sensenas tālienes nākam jums sveicienus nest, Jums, kas pie uguns, bet aukstumā — mēs. Lai priecīgs jums austošais rīts!

Jau pusnakts bij pāri, uz rītu jau pavērsās nakts, Te piepeši ceļu mums rādīja zvaigzne kā sākts, Tā lieglaimi lēja un svētību deva turklāt, To svētību — rītdienai, nākotnei — vēl simtkārt. Lai priecīgs jums austošais rīts!

Mūs' ciltstētiņš Jāzeps bij paguris sniegus brist, Skat, zvaigzne virs kūts spīd kā lākturis! Vairs Marija nejaudā tālāki klīst — Laipni lūdzam! — pajumts še gaida, salmiem te pakaisīts! Lai priecīgs tai austošais rīts!

Tad dzirdēja eņģeļus dziedam un sludinām tā:

Kurš iesaucās pirmais, ka ziemsvētki klāt?

Tie bija lopiņi kūtī, tie bija tur klāt;

Tie dzīvnieki bija, kas iesāka svētkus šos slavināt!

Lai priecīgs tiem austošais rīts!

Balsis noklusa, un dziedātāji, bikli, bet smaidīgi, ap­mainījās šķielējošiem skatiem; iestājās klusums, bet tikai uz īsu mirkli. Tāltālu no augšienes caur alu, pa kuru viņi pirmīt bija atnākuši, dzirdi aizsniedza viegla, melodiska dundoņa: tālumā spēlēja zvanu mēles, sasaukdamās skaņi un priecīgi.

—   Jūs brīnišķīgi nodziedājāt, bērni! — Zurks sirsnīgi teica. — Nāciet nu iekšā! Visi, visi, krietni sasildieties pie uguns, iedzeriet kaut ko siltu!

—   Jā, nāciet iekšā, pelēni! — Kurmis dedzīgi pievie­nojās. — Tas bija taisni kā vecajos laikos! Aizdariet dur­vis! Pievelciet solu pie uguns! Nu, brītiņu būs jāpaciešas, iekams mēs … Bet Zurciņ! — Viņš apjucis attapās un nošļuka krēslā, balsī jau manīja asaras. — Ko nu mēs iesāksim? Mums nav ko viņiem dot!

—   Atstāj to manā ziņā! — Zurks runāja kā īstens saimnieks. — Jūs tur, jūs ar to lākturi! Panāciet šurpu! Es gribētu jums kaut ko palūgt. Sakiet — vai kāds vei­kals vēl būtu atvērts tik vēlā stundā?

—    Kā gan citādi, ser, — pele godbijīgi atbildēja. — Ziemassvētkos mūsu veikali ir vaļā dienu un nakti.

—   Tad paklausieties! — Ūdensžurks sacīja. — Lūdzu, tūlīt aizejiet — lākturis jums ir — un atnesiet man …

Viņu saruna turpinājās čukstus, Kurmis dzirdēja vie­nīgi atsevišķas frāzes:

—    … ievērojiet, tikai svaigu … nē, nē, ar mārciņu pietiks … katrā ziņā pie Baginsa, es negribu, ka pie cita … nē, nē, tikai pašu labāko … ja tur nevar dabūt, pameklējiet citur . .. jā, nu, protams, pašu gatavotu, nevis konservus … nu tad labi, dariet, ko varat! — Sarunas beigās nošķindēja naudas ripiņas, pāriedamas no ķepas

ķepa, pelei tika pagadats krietns iepirkumu grozs, un ar lākturi rokā tā aizsteidzās.

Pārējie dziedātāji, sasēdušies uz sola rindiņā, sīkās kājeles šūpodami, priecājās par uguni un cepināja savas apsalumu čūlas, līdz tās degtin dega un sūrstēja; bet Kurmis, nemācēdams ar ciemiņiem tāpat vienkārši papļā­pāt, aizrāvās ar peļu dzimtas radu rakstiem, lika ikvie­nam no pelēniem minēt pēc vārda savus neskaitāmos brālīšus un māsiņas; tie bija vēl pārāk mazi, lai varētu staigāt apkārt un uzstāties ar ziemassvētku dziesmām, tomēr visai drīz cerēja saņemt no vecākiem šādu atļauju.

Žurks tobrīd visā nopietnībā pētīja alus pudeļu eti­ķetes.

—   Man jau tā likās, tas ir «Vecais Bērtons», — viņš atzinīgi noteica. — Kāds saprātīgs Kurmis! Pati labākā manta! Nu mēs varam uztaisīt siltalu. Kurmīt, sameklē sildāmkrūzi un glāzes, es tikmēr atraušu korķus!

Nevajadzēja nemaz daudz laika, lai iemaisītu dzērienu un skārda krūzi ieliktu kamīnā uz gailējošām oglēm, un tā pelēni drīz vien maziem malciņiem sūca siltalu, krek- stēja, kāsēja, slaucīja acis un smējās (jo siltaliņš krietni čūkstēja un kņudināja rīklē), un viņiem sāka piemirsties, ka jebkad mūžā būtu saluši.

—    Viņi arī teātri māk spēlēt, mazie aktieri, — Kurmis skaidroja Ūdensžurkam. — Paši iemācās visu, sagatavo un tad tikai laiž vaļā. Skaisti spēlē, nav vārdam vietas! Viengad, nupat nesen, uzveda tādu pamatīgu gabalu — par pelēnu, ko sagūstījuši visniknākie Āfrikas jūras lau­pītāji, piekaluši galerā, lai airē; kad viņš aizbēg no galerām un pārnāk mājās, viņa pelīte, līgaviņa, aizgājusi jau klosterī. Paklau, tas tak bijāt jūs! Es atceros, jūs toreiz spēlējāt. Nāciet priekšā, noskaitiet kādu gabaliņu!

Uzrunātais pelēns piecēlās, apjucis ieķiķinājās, ap­laida acis visapkārt istabai un palika kā ūdeni mutē ieņē­mis. Pārējie centās nabagu uzmundrināt, arī Kurmis drošināja un mudināja, Žurks pat saņēma viņu aiz ple­

ciem un viegli sapurināja, tomēr mazais aktieris nekādi nespēja pārvarēt lampu drudzi. Un nu jau visi barā dar­bojās ap mēmo pelēnu, gluži kā Karaliskās Slīcēju glāb­šanas biedrības laivinieki saskaņā ar priekšrakstiem rīko­jas gadījumos, kad cietušais ilgi atradies apakš ūdens, bet tad nograbēja kliņķis, durvis atdarījās un pele ar lākturi rokā iesteberēja istabā, salīkusi stiepdama smago grozu.

Par teātra spēlēšanu vairs nebija ne runas, jo no groza uz galda tika izbērti gluži reāli, taustāmi labumi. Ūdensžurks lieliski prata norīkot ikvienu pie darba, un visi nu kaut ko nesa, gādāja, kārtoja. Dažās minūtēs va­kariņas bija saklātas, un Kurmis, kā pa sapņiem ieņēmis saimnieka vietu galda galā, skatīja nupat vēl tukšo galdu pilnu ar garšīgiem labumiem, un mazo draugu sejas ma­nīja iedegamies jo gaišas un priecīgas, kad dzīvnieciņi bez vilcināšanās ķērās klāt azaidam, un ar lielu atvieglo­jumu arī Kurmis pats sāka baudīt tik brīnumainā kārtā sarūpēto pārtiku (jo tiešām jutās kā badu cietis), domā­dams, cik laimīga beigu beigās tomēr izrādījusies šī at­griešanās savās mājās. Mielodamies viņi atcerējās vecos labos laikus, peles izstāstīja Kurmim šī apvidus jaunākās tenkas un kā vien mācēdamas atbildēja uz simtiem jau­tājumu, ko viņām uzdeva namatēvs. Žurks nerunāja tik­pat kā nemaz, tikai raudzījās, lai ciemiņiem būtu viss, ko tie vēlas, un lai visa būtu papilnam, un lai Kurmim ne par ko nebūtu jārūpējas un jāuztraucas.

Beidzot viesi, saņēmuši pilnas kabatas gardu pārstei­gumu mājās palikušajiem mazajiem brāļiem un māsām, ziemassvētku un Jaungada laimes vēlēdami, trokšņaini aizkumurojās mājup. Kad aiz pēdējā pelēna aizvērās dur­vis un apklusa lākturu šķinda, Kurmis un ūdensžurks uzrušināja kamīnā uguni, atlaidās krēslos, iemaisīja uz nakti sev pa beidzamam siltalus kausam un pārsprieda šinī garajā dienā pieredzēto; vienubrīd, žāvādamies kā vilks, Ūdensžurks ieteicās:

— Kurmīt, veco zēn, es krītu no kājām; ka gribas gulēt — tas būtu pārāk mīksti sacīts. Vai tā tur viņā pusē

ir tava lāviņa? Brīnišķīgi, tad es ņemu šo. Cik ērta mā- jiņa— viss pa rokai un viss savā vietā!

Žurks ierausās lāviņā un pamatīgi satinās segās, un vienā mirklī viņu noplāja miegs, gluži kā pļaujmašīnas spārns noplāj labības vālu.

Arī Kurmis noguris un gandarīts devās tūdaļ uz savu lāviņu un ar lielu baudu un atvieglojumu nolika galvu uz spilvena. Tomēr pirms iemigšanas viņš pārlaida vēl ska­tienu savai vecajai istabai, kur sarkanīgi uguns atspīdumi spēlējās un dusēja uz viņa mīļajām, tuvajām iedzīves mantām, kuras tik ilgi bijušas neapzināta daļa no viņa paša un tagad bez ļaunuma, bez pārmetumiem uzņēmušas viņu savā vidū. Dzīvnieks bija tieši tādā dvēseles no­skaņā, kādu Zurks bija klusībā gribējis viņam sagādāt. Kurmis redzēja itin skaidri, cik te viss vienkāršs un ne­cils, pat šaurībā saspiests, bet tikpat skaidri saprata, cik liela tam nozīme, kāda neaizstājama vērtība ir šādai pa­tvēruma vietai visā viņa dzīvē. Viņš nepavisam netaisījās pamest jaunatrasto pasauli ar tās vilinošajiem plašu­miem, pagriezt muguru svaigam gaisam un saulei, un visam, ko tie dzīvniekam sniedza, lai ielīstu un čurnētu savā alā; virszemes pasaule bija pārāk spēcīga, tā sauca un aicināja — arī šeit, zemzemes alā, — un zvēriņš zi­nāja, ka viņam būs jāatgriežas, lai dzīvotu plašākos ap­vāršņos. Tomēr bija tīkami apzināties, ka tev ir, kur pār­nākt mājās, ka tev pieder šī vieta zem zemes, tāpat šīs mantas, kuras ir priecīgas, tevi atkal redzot, un uz kurām tu vari paļauties, ka tās vienmēr tevi saņems ar to pašu vienkāršo sirsnību.

VI. MISTERS KRUPIS

Tas notika gaišā, saulainā rītā pašā vasaras sākumā; upe bija atgriezusies savos krastos un atguvusi parasto plūdumu, un balta saule, tā vien likās, ar staru stīgām

vilka no zemes un stiepa uz savu pusi itin visu, kas tiecās asnot un zaļot, un kuplot. Uzcēlušies līdz ar gaismiņu, Kurmis un Žurks bija aizņemti darbos, kas saistīti ar laivām un ūdeņu sezonas atklāšanu; zvēriņi krāsoja, la­koja, pielaboja airus un sēdekļus, meklēja pazudušos āķus un cemmes un visādas citādas lietas; patlaban viņi abi sēdēja Žurka mazajā viesistabā, beigdami ēst bro­kastu un dedzīgi pārrunādami šīsdienas nodomus, kad pie ārdurvīm kāds smagi pieklauvēja.

—   Velns lai parauj! — iesaucās Zurks, kurš bija noķē- pājies ar mīksti vārītu olu. — Esi tik labs, Kurmīt, paska­ties, kas tur ir, tu esi paēdis.

Kurmis aizgāja atvērt, un Ūdensžurks dzirdēja viņu iekliedzamies aiz pārsteiguma. Tad atsprāga viesistabas durvis, un Kurmis ar lielu godbijību svarīgi pieteica:

—   Misters Āpsis!

Tas bija tiešām kaut kas nedzirdēts, ka Āpsis ierastos pie viņiem oficiālā vizītē vai vispār pie jebkura cita dzīv­nieka! Viņš bija allaž jānoķer, kad vajadzība spieda, jāpa­mana klusu slīdam kaut kur gar dzīvžogu agri rītā vai vēlu vakarā, vai arī viņu izdevās kādreiz sastapt mājās

pašos Mūžameža dziļumos, bet nokļūt tur, tas jau bija sarežģīts pasākums.

Āpsis smagi ielāčoja istabā un apstājās, nopietnu skatu lūkodamies abos dzīvniekos. Zurkam nokrita uz galda karotīte, ar ko viņš ēda olu, un pavērās mute.

—   Tā stunda ir situsi! — Āpsis beidzot svinīgi sacīja.

—    Kāda stunda? — Zurks nemierīgs saausījās, uz­mezdams acis kamīna pulkstenim.

—   Kam tā ir situsi, tā būtu labāk jautājis, — Āpsis atbildēja. — Krupim, kuram gan citam! Krupim tā stunda ir situsi! Es teicu, ka saņemšu viņu stingri rokās, kolīdz ziema būs cauri, un šodien es eju to izdarīt!

—    Krupim tā stunda situsi, nu, protams! — Kurmis sajūsmā iesaucās. — Urrā! Es tagad atceros! Mēs iztai­sīsim viņu par apzinīgu Krupi!

—    Kā man vakarnakt no drošiem avotiem kļuva zi­nāms, — sēzdamies atzveltnī, Āpsis turpināja, — taisni šorīt Krupjapilī atkal ierodas jauns, sevišķi spēcīgs auto­mobilis — uz izmēģināšanu, ar tiesībām sūtīt to atpakaļ. Iespējams, šo pašu brīdi Krupis jau tērpjas tajos briesmī­gajos kankaros, kas viņam tā patīk un kas . .. samērā pieklājīgu Krupi pataisa par gatavo sprukstiņu, kuru ieraugot vien īstam dzīvniekam vai trakam jāpaliek. Iekams nav par vēlu, mums jāiet un kaut kas jādara. Jūs abi tūlīt nāksiet man līdzi uz Krupjapili, un Krupja glāb­šanas operācija sāksies!

—   Jums pilnīgi taisnība! — trūkdamies kājās, Zurks iekliedzās. — Mēs izglābsim nabaga nelaimīgo dzīvnieku! Mēs atgriezīsim zudušo avi. Kad mēs to paveiksim, viņš būs pilnīgi pārvērties, tāds Krupis, kāds agrāk nekad nav bijis!

Ar Apsi priekšgalā viņi izgāja uz lielceļa un devas piepildīt savu cēlo misiju. Kad dzīvnieki ir vairāki kopā, viņi iet stingrā, nemainīgā kārtībā — virtenē cits aiz cita —, nevis klīst, izpletušies pa visu ceļu, tā ka pēkšņu briesmu vai nelaimju gadījumā nav iespējams sniegt palī­dzību un atbalstīt citam citu.

Sasnieguši Krupjapils ceļa galu, viņi ieraudzīja — kā Āpsis jau bija paredzējis — mājas priekšā stāvam jaunu, spīdīgu, varenu, spilgti sarkanu automobili. Kad dzīvnieki vairs nebija tālu no namdurvīm, tās atsprāga vaļā visā platumā un pats misters Krupis — aizsargbrilles uz de­guna, žokejcepure galvā, getras kājās, milzīgs platmē- telis mugurā — gāzelēdamies nāca lejā pa kāpnēm, vilk­dams rokās autobraucēja cimdus.

— Hei, puikas! Nāk tik šurpu! — viņus pamanījis, dzīvnieks sajūsmā iebrēcās. — Jūs ierodaties kā saukti, lai kopā ar mani dotos vienā varenā … var … ē-ē … va . ..

Brašā valoda sastomījās un noplaka, ieraugot cieto, nepielūdzamo izteiksmi drūmi klusējošo draugu sejās, un ielūgums uz kopīgu braucienu aizķērās, līdz galam neizsacīts.

Āpsis smagiem soļiem uzkāpa lievenī.

—   Vest iekšā! — viņš stingri teica saviem biedriem.

Kad Krupi, kurš protestēja un turējās pretī, iedabūja

pa durvīm, Āpsis griezās pie šofera, dodams norādījumus, ko darīt ar jauno automobili.

—   Man ļoti žēl, — viņš teica, — bet jūsu pakalpojumi šodien vairs nebūs vajadzīgi, misters Krupis ir grozījis savus nodomus. Viņš negrib vairs automobili. Saprotiet, lūdzu, tas ir galīgs lēmums. Jums te ilgāk nav jāuzka­vējas.

Tad arī viņš devās iekšā pie pārējiem un aizvēra durvis.

—    Nu un tagad, — viņš uzrunāja Krupi, kad visi bija iegājuši priekšnamā, — novelc vispirms šos smieklīgos kankarus!

—    Liecieties mierā! — Krupis saniknots ieaurojās. — Ko nozīmē šāda varmācība? Es pieprasu paskaidro­jumus — un tūlīt!

—   Jūs abi divi — novilkt viņam tās lupatas! — Āp­sis īsi pavēlēja.

Viņiem nācās Krupi nogāzt gar zemi, lai pienācīgi paveiktu savu uzdevumu; dzīvnieks spārdījās un lamājās visnekrietnākajiem vārdiem. Tad Zurks viņam uzsēdās virsū un Kurmis gabalu pēc gabala nodīrāja nost visus autobraucēja kankarus; pēc tam viņi nostādīja Krupi at­kal uz kājām. Līdz ar šķiršanos no lepnajiem apģērba gabaliem Krupim likās krietni vien izkūpējis arī brama­nīgais lielības gars. Patlaban, būdams vairs tikai Krupis, nevis Lielceļa Briesmonis, dzīvnieks iegrudzinājās dre­belīgu smiekliņu, pieglaimīgi uzlūkodams visus pēc kār­tas, un, kā šķita, gluži skaidri aptvēra situācijas no­pietnību.

—    Tev jāsaprot, Krupi, ka tā tam vajadzēja notikt agrāk vai vēlāk, — Āpsis skaidroja. — Tu neņem vērā nevienu mūsu brīdinājumu, šķiedies ar tēva atstāto naudu, un visā apkaimē tu izplati sliktu slavu par mums, dzīv­niekiem, drāzdamies trakā ātrumā, lauzdams mašīnas un ķildodamies ar policistiem. Neatkarība gan ir ļoti laba lieta, taču mēs, dzīvnieki, nekad neļaujam saviem drau­giem pārkāpt zināmas robežas un palikt par sprukstiņiem, un šīs robežas tu esi sasniedzis. Daudzējādā ziņā tu, pro­tams, esi labs puika, un es negribētu būt pārlieku bargs pret tevi. Es tikai pamēģināšu vēlreiz vest tevi pie prāta. Mēs ieiesim abi smēķējamā istabā un tur aprunāsimies par šo un to, kas attiecas uz tevi, un tad redzēsim, vai izejot tu vairs būsi tāds pats Krupis, kāds biji ieejot.

Viņš paņēma Krupi cieši pie rokas, ieveda smēķējamā istabā un aizdarīja aiz sevis durvis.

—   Tas nu nekur neder! — Zurks nicīgi teica. — Ar runām tu Krupi neizārstēsi. Viņš apsolīs itin visu!

Dzīvnieki ērtāk iegrozījās atzveltņos un sāka pacie­tīgi gaidīt. Caur aizvērtajām durvīm ilgi dzirdēja vien Āpša dobji dunošo balsi, kas cēlās un grima daiļrunības plūdos; bet piepeši viņi ievēroja, ka morāles sprediķī brīdi pa brīdim iekrīt aizvien raudulīgākas elsas — tās nepār­protami nāca no Krupja krūtīm, jo viņš bija mīkstsirdīgs un atsaucīgs zēns, kuru varēja pavisam viegli (uz īsu laiciņu) pievērst jebkādam viedoklim.

Pēc trim ceturtdaļstundām durvis atvērās un parā­dījās Āpsis, svinīgi vezdams pie rokas pagalam sašļu­kušo, nomākto Krupi. Āda dzīvniekam karājās uz kauliem kā maiss, kājas ļodzījās, vaigus bija savagojušas asaras, kurām dāsnā straumē bija licis pludot Āpša aizkustino­šais morāles sprediķis.

—   Apsēdies, Krupīt, šinī krēslā, — Āpsis gādīgi teica, pamādams uz atzveltnes krēslu. — Mīļie draugi, — viņš turpināja, — man ir liels prieks jums ziņot, ka Krupis beidzot ir saskatījis savas rīcības kļūdas. Viņš patiesi nožēlo līdzšinējo aplamo uzvedību un apņemas mest pie

malas autobraukšanu — pilnīgi un uz visiem laikiem. Viņš man to svinīgi apsolīja.

—   Tās patiešām ir labas ziņas, — Kurmis nopietni bilda.

—   J-ja, brīnumlabas, — Zurks aizdomīgs piezīmēja,

—  ja vien … ja vien .. .

To teikdams, viņš cieši raudzījās Krupī; viņam šķita, ka viņš ievēro kādu sīku, šķelmīgu dzirksti, kas tobrīd, likās, nozibsnīja dzīvnieka aizvien vēl padevīgajās acīs.

—   Mums atlicis nokārtot tikai vienu lietu, — Āpsis iepriecināts turpināja. — Krupīt, es vēlētos, lai tu, saviem draugiem dzirdot, svinīgi atkārto visu, ko nupat pirms brītiņa smēķējamā istabā apsolīji man vienam pašam. Vispirms — vai tu nožēlo savu rīcību, vai saproti, cik tā bijusi aplama?

Ilgi, ilgi biezēja klusums. Kā palīdzību meklēdams, Krupis pameta acis uz vienu pusi, uz otru, bet pārējie dzīvnieki sēdēja klusi un nopietni. Beidzot viņš atdarīja muti.

—   Nē! — viņš drusku īgni, bet nepiekāpīgi sacīja.

—   Es neko nenožēloju! Un tas nebūt nebija aplam! Tas bija gluži vienkārši vareni!

—    Ko-a? — ierēcās Āpsis, aizvainots līdz sirds dziļu­miem. — Tu glumais, nelabojamais rupuci! Vai tu nupat man nesolījies tur, tanī istabā …

—   Jā, jā, tur! — Krupis nepacietīgs iekrita starpā.

—   Tur es būtu apsolījis nezin ko. Jūs esat tik daiļrunīgs, mīļo Āpsīt, tik aizkustinoši, pārliecinoši visu mākat iz­skaidrot, ka … tur jūs varējāt darīt ar mani, kas vien jums ienāca prātā, un jūs pats to labi zināt. Bet kopš tā brīža es esmu rūpīgi pārmeklējis visus savas dvēseles stūrīšus, izpētījis savas domas caur un cauri un esmu sapratis, ka manī nav ne mazākās vainas sajūtas, ne kripatiņas nožēlas; un vai tādā gadījumā, godīgi runājot, es drīkstētu apgalvot pretējo — kā jums šķiet?

—   Tātad tu nesolies, ka ne pirkstu vairs nepiedursi automašīnām? — Āpsis noprasīja.

—   Zināms, ka ne! — Krupis pārliecināts atteica.

—   Gluži pretēji, es apsolu, ka pašā pirmajā automašīnā, ko manīšu rūcam: pup-pup, pup-pup! — metīšos iekšā — un sveiki!

—   Nu? Vai es neteicu? — pagriezies pret Kurmi, Zurks piezīmēja.

—   Ļoti jauki! — Āpsis cieti sacīja, celdamies kājās.

—   Ja nevar tevi pārliecināt ar vārdiem, mēģināsim pie­spiest ar varu. Es jau baidījos, ka varētu noiet tik tālu. Krupi, tu vairākkārt esi lūdzis mūs visus trīs, lai atnā­kam un padzīvojam kopā ar tevi šinī jaukajā namā, un nu mēs to darīsim. Un pēc tam, kad būsim tevi pievērsuši pareizajiem dzīvnieka uzskatiem, mēs aiziesim — tikai tad, bet ne agrāk. Jūs abi ņemiet viņu ciet, augšā pa tre­pēm un ieslogiet guļamistabā! Pēc tam sadalīsim savus pienākumus.

—   Tu jau saproti, Krupīt, tas ir tevis paša labā, — Zurks laipni runāja, kopā ar Kurmi, kā jau uzticīgam draugam piederas, stiepdams Krupi, kurš plēsās un spār-

dījā.s, augšā pa kāpnēm. — Iedomājies, cik jauki mums būs visiem kopā tāpat kā agrāk, kad tu būsi pārvarējis šo … šo ļauno slimību!

—   Mēs ļoti, ļoti rūpēsimies par tevi, Krupīt, kamēr tu izveseļosies, — teica Kurmis. — Un raudzīsimies, lai tava naudiņa netiktu šķērdēta, kā tas noticis līdz šim.

—   Un nekad vairs, Krupīt, nebūs to nožēlojamo sa­dursmju ar policiju! — Zurks sacīja, un zvēriņi iegrūda dzīvnieku viņa guļamistabā.

—    Un nebūs, Krupīt, vairs nedēļām jānīkst slimnīcā, kur tie sievišķi tevi varēja rāt un rīkot, — pagriezdams durvīs atslēgu, Kurmis vēl piebilda.

Viņi devās pa kāpnēm lejā, Krupja lamu pavadīti; lamas lidoja viņiem nopakaļ pa slēdzenes caurumu. Un tad trīs draugi sanāca kopā, lai apspriestos, kā rīkoties šādā gadījumā.

—   Tā būs apnicīga padarīšana, — Āpsis nopūtās. — Nekad neesmu redzējis Krupi tik apņēmīgu. Lai nu kā, bet galā mēs tiksim. Viņu nedrīkst ne mirkli atstāt bez uzraudzības. Mums pēc kārtas būs jādežurē pie viņa, līdz tā indeve izkūp zēnam no galvas.

Tā viņi arī izdarīja. Katrs no trim dzīvniekiem pēc kārtas nakti pārlaida Krupja guļamistabā, un draugi vie­nojās savā starpā arī par dienas dežūrām. Iesākumā Kru­pis stipri vien nogurdināja savus uzraugus. Kad viņam uznāca briesmīgās lēkmes, dzīvnieks sakrāva no guļam­istabas krēsliem automobilim līdzīgu grubuli, uzrāpās tam ragos, sakņupa uz priekšu un bolījās spīdīgām acīm tā­lumā, izgrūzdams dīvainus, baigus kurkstienus, līdz tie sasniedza visskaļāko noti, tad, palēcies un apmetis gaisā kūleni, izplestiem locekļiem nojāvās zemē un palika gu­ļam sagāzto krēslu kaudzē, laikam gan izbaudīdams uz brīdi pilnīgu apmierinājumu. Ar laiku šīs mokošās lēkmes tomēr atkārtojās retāk un retāk, un draugi centās ievirzīt dzīvnieka domas citā gultnē. Tomēr interese par kaut ko citu Krupim nepamodās, un dzīvnieks acīm redzami tapa gurdens un apātisks.

Kādā jaukā rītā Zurkam atkal pienāca kārta pildīt uzrauga lomu un viņš uzkāpa nomainīt Āpsi; tas jau nervozi trinās un grozījās vien, nespēdams sagaidīt, kad būs brīvs un varēs izlocīt kājas garu garajos klejojumos pa Mūžamežu un saviem apakšzemes īpašumiem.

—    Krupis vēl gultā, — izgājis aiz durvīm, Āpsis teica Zurkam. — Neko daudz no viņa nevar izdabūt, vienīgi — lai liekot šo mierā, nē, nekas neesot vajadzīgs, droši vien drīz kļūšot labāk, ar laiku tas varot pāriet, nevajagot pārāk uztraukties un tamlīdzīgi. Esi modrs, Zurk! Kad Krupis tik mierīgs un padevīgs un ņemas tēlot svētdienas skolas paraugzēnu, no viņa var sagaidīt visādus niķus un stiķus. Droši vien kaut ko perina savā galvā. Es viņu pazīstu. Tā, bet nu man jāiet.

—   Nu, kā sviežas, veco zēn? — apsēzdamies pie Krupja, Zurks moži vaicāja.

Ilgi valdīja klusums. Beidzot vāja balstiņa atbildēja:

—    Liels paldies, Zurciņ! Cik labi, ka tu tā apvaicājies! Bet saki vispirms — kā tu pats jūties un kā klājas jauka­jam zvēriņam Kurmim?

—   Ak, ko nu, mums iet labi, — Zurks atbildēja. — Kurmis aizgāja pastaigāties kopā ar Āpsi, — viņš vēl neapdomīgi piebilda. — Viņi būs projām līdz pusdien­laikam, un tā mēs jauku rīta cēlienu padzīvosimies abi divatā; es gādāšu, lai tev nebūtu garlaicīgi. Trūksties nu augšā, kā jau īsts puika, nav ko skumt tik saulainā rītā!

—   Mīļo, labo Zurciņ, — Krupis nomurmināja, — cik gan slikti tu izproti manu stāvokli, un cik tālu es esmu no tā, lai «trūktos augšā», ja vispār kādreiz … Bet ne­raizējies par mani! Es ciest nevaru, ka topu saviem drau­giem par nastu, un ceru, ka ilgi viņus vairs neapgrūti­nāšu. Jā, ilgi jau tas vairs nevilksies …

—   Es arī ceru, ka ilgi tas vairs nevilksies, — Zurks sparīgi teica. — Tu mums visu šo laiku esi bijis krietns apgrūtinājums, un man ir prieks dzirdēt, ka ar tevi iet uz labo pusi! Padomā tikai — tādā jaukā laikā, kāds ir patlaban, un laivu un ūdeņu sezona tikko sākusies! Tas

bija ļoti slikti, Krupīt, no tavas puses. Lai gan tas nav nekāds krusts, ko mēs nesam, bet tevis dēļ mums tik Daudz ir nācies palaist garām!

—   Baidos, tas tomēr ir krusts, ko jūs nesat, — Krupis gurdi atbildēja. — Es to pilnīgi saprotu. Un tas ir gluži dabiski. Jums apnicis rūpēties par mani. Es nevaru pra­sīt, lai jūs to darītu arī turpmāk. Es esmu apnicīgs rupu­cis, es to zinu!

—   Tāds tu esi, jā gan, — Zurks apliecināja. — Bet, raugi, ko es tev teikšu: tevis dēļ es uzņemtos jebkurus grūtumus, ja vien tu kļūtu kārtīgs un apzinīgs dzīvnieks.

—   Ak, ja tam varētu ticēt, Zurciņ … — Krupis bubi­nāja vēl vārgākā balstiņā nekā iepriekš, — tad man gri­bētos tevi palūgt. .. pēdējo reizi varbūt. .. Aizskrien uz ciematu, cik ātri vien vari … ja tikai nav par vēlu … un pasauc ārstu .. . Bet labāk gan neliecies ne zinis! Tas atkal ir apgrūtinājums, un varbūt labāk ir ļaut, lai viss iet savu ceļu …

—    Ko, kam tev vajadzīgs ārsts? — Žurks pieliecās tuvāk un pētīja savu gūstekni. Krupis gulēja kluss un slā­bans, balss bija slimīgi vārga un izturēšanās — galīgi dīvaina.

—    Tu droši vien esi pamanījis, ka pēdējā laikā … — Krupis murmināja. — Bet nē, nē … kālab gan kaut kas jāpamana? Ievērot, pamanīt — tas ir apgrūtinoši… Rītu, jā, tad gan varbūt teiksi pats sev: «Ja vien laikus to būtu pamanījis! Ja kaut ko būtu darījis!» Bet nevajag, tas ir apgrūtinājums … Neņem vērā . .. aizmirsti, ko es te runāju!

—    Lūk, ko, vecīt, — Žurks teica, sākdams patiešām uztraukties, — dakteri, protams, es varu pasaukt, ja tu patiesi domā, ka viņš tev vajadzīgs. Bet tad tev ir jābūt nopietni slimam, lai es to darītu. Parunāsimies par kaut ko citu!

—    Baidos, mīļo draudziņ, — Krupis teica un sāpīgi pasmaidīja, — runāšana te maz var līdzēt… šādā reizē… un dakteris arī, taisnību sakot, bet slīcējs jau ķeras pat pie salmiņa … Jā, pie reizes … tu ieminējies par iešanu … lai cik man nepatīkami uzvelt tev vēl pa­pildu nastu, bet ienāca prātā — vai tu garāmejot neva­rētu pie gadījuma paaicināt arī notāru, lai uzkāpj pie manis? Tad man kā slogs noveltos, jo ir tādi brīži. .. varbūt pareizāk sacīt — pienāk tāds brīdis, kad jāizpilda nepatīkami pienākumi, lai tas maksā ko maksādams kus­lajām miesām!

—    Notāru? Tad viņam patiešām nav labi! — steigda­mies laukā no istabas, Zurks sabijies nomurmināja, tomēr nepiemirsa rūpīgi aizslēgt durvis.

Ārpusē viņš apstājās un pārdomāja. Kurmis ar Apsi tālu no mājām, nav neviena, ar ko aprunāties.

—     Labāk tomēr iešu, drošs paliek drošs, — vēlreiz visu apsvēris, dzīvnieks noteica. — Es zinu, Krupis arī agrāk spēja piedomāt sev visādas briesmīgas kaites, to­mēr nekad nav gadījies dzirdēt, ka viņš sūtītu pēc notāra! Ja viņam tiešām nekas nekait, gan jau dakteris pasacīs,

ka viņš ir gatavais jokupē­teris, uzmundrinās viņu. Labāk iešu, viņam par prieku, daudz laika tas ne­prasīs. — Un tā, žēlsirdī­bas jūtu mudināts, Zurks aizsteidzās uz ciematu.

Tiklīdz Krupis dzirdēja ārdurvīs noskrapstam at­slēgu, viņš atsperīgi izlēca no gultas, pieskrēja pie loga un uzjautrināts noskatījās, kā Zurks aizsteidzas pa piebraucamo ceļu un izzūd no redzesloka. Tad, gardi nosmējies, viņš ātri apģēr­bās pašā smalkākajā uz­valkā, kāds tobrīd gadījās pa tvērienam, parāva vaļā tualetes galdiņa mazo at­vilktni un piestūķēja kaba­tas pilnas ar naudu; pēc tam, novilcis no gultas palagus, sasēja tos ar galiem kopā un tādējādi izgatavotās saites vienu galu apmeta loga vidusbalstam — šis Tjūdoru logs tik skaisti rotāja viņa guļamistabu —, izrāpās ārā un, bez pūlēm nošļūcis zemē, vieglu sirdi steigšus aiz- kātoja uz otru pusi, nekā bija gājis Ūdensžurks, turklāt uzsvilpodams jautru dziesmiņu.

Žurkam tās bija drūmas pusdienas, kad beidzot atgrie­zās Āpsis ar Kurmi un vajadzēja pie galda tiem darīt zināmu bēdīgo, gandrīz neticamo notikumu. Āpša dzēlī­gās, pat rupjās piezīmes mēs jau varam iedomāties un tāpēc šeit nepieminēsim; Zurkam sevišķi sāpīgi ķērās pie sirds, ka pat Kurmis — lai arī nostādamies viņa pusē un aizstāvēdams draugu, cik vien bija iespējams, — neno­turējās tomēr nepiebildis:

—    Šoreiz tu esi bijis pamuļķis, Zurciņ! Un tas Kru­pis arī — velns, kas par dzīvnieku!

—    Viņš to pastrādāja briesmīgi veikli! — Zurks sa­šļucis taisnojās.

—    Viņš tevi ir apstrādājis briesmīgi veikli! — Āpsis iekarsis atcirta. — Bet runas te neko nelīdz. Šobrīd Kru­pis jau ir gabalā, par to nav šaubu, bet, pats ļaunākais, viņš būs tik augstās domās par savu gudrību, ka var pa­strādāt vislielākās aplamības. Taču nav ļaunuma bez labuma: mēs esam brīvi, nav jāšķiež dārgais laiks, viņu sargājot. Bet labāk padzīvosim vēl Krupjapilī. Kuru katru brīdi Krupi var atgādāt mājās — vai nu uz nestuvēm, vai pāris policistu pavadībā.

To sacīdams, Āpsis pat nenojauta, ko nesīs nākotne un cik daudz ūdeņu aiztecēs — gaužām duļķainu ūdeņu —, līdz Krupis atkal varēs mierīgi apmesties savā senatnīgajā pilī.

* * *

Tikmēr Krupis, ne par pašu velnu nebēdādams, naski soļoja pa lielceļu jau vairāku jūdžu attālumā no mājām. Sākumā viņš bija lavījies pa sāncelītēm, bridis pāri lau­kiem un vairākkārt mainījis virzienu, baidīdamies no pakaļdzīšanās, taču patlaban, juzdams, ka neviens viņu netaisās gūstīt, ka saulīte uzsmaida gaiši jo gaiši un visa daba gavilēdama pievienojas slavas himnai, ko viņam dzied paša sirds, Krupis danceniski vien laidās pa ceļa virsu, varen apmierināts un piepūties.

—    Smalki nostrādāts darbiņš! — viņš smieklos no­kurkstēja sev zem deguna. — Prāta asums pret rupju spēku … un prāts ņem virsroku, kā tam ir jābūt! Nabaga vecais Zurciņš! Ak vai! Nu gan viņš dabūs, kad Āpsis pārnāks mājās! Vērtīgs puika tāds Ūdensžurks, simtiem labu īpašību, bet gaužām maz intelekta un itin nekādas izglītības! Kādudien būs jāņem viņš priekšā, jāpaskatās, varbūt kaut kas varētu iznākt no tāda zēna.

Šādām pašlepnām domām galvā, degunu gaisā izslē­jis, viņš tikai kāpa tālāk, līdz sasniedza kādu pilsētiņu un pusceļā uz centru ieraudzīja — pār šoseju šūpojas uz­raksts «Rudais Lauva»; tas viņam atgādināja, ka šodien vēl nav brokastojis un ka jūtas pagalam izsalcis pēc tāda gara ceļa. Dzīvnieks braši iesoļoja viesnīciņā un pasūtīja pašas labākās pusdienas, kādas varēja uzreiz dabūt, un apsēdās ēdamzālē tās iebaudīt.

Pusdienas bija vēl tikai pusēstas, kad Krupis izdzirda no ielas atlidojam vienvienīgo sirdij tuvo skaņu, kas viļņu viļņiem dzina viņam tirpas caur augumu. «Pup-pup, pup- pup!» nāca aizvien tuvāk un tuvāk, varēja dzirdēt, kā auto iegriežas viesnīcas pagalmā un apklust, un Krupim

vajadzēja stingri satvert ar ķepām galda kāju, lai slēptu savu neapvaldāmo satraukumu. Atbraucēju bariņš sa­bruka ēdamzālē, visi badaini, runātīgi un priecīgi, cits caur citu tie bēra par šārīta pieredzējumiem un vienreizē­jiem sacīkšu ratiem, kas atrāvuši viņus šurpu kā divi deviņi! Krupis brīdi klausījās sasprindzis, uzmanīgs un galu galā nespēja vairs to izturēt. Dzīvnieks piecēlās, klusībā izslīdēja no zāles, samaksāja pie letes rēķinu un, ticis aiz durvīm, lēnā solī kā pastaigādamies iegriezās ap stūri viesnīcas pagalmā.

—   Kas tur gan ļauns, ja es tikai paskatos uz ma­šīnu? — Krupis sevī noteica.

Auto stāvēja pagalma vidū gluži bez uzraudzības, staļļa puiši un citi dienderi bija sagājuši iekšā uz pusdie­nām. Krupis lēnām apgāja mašīnai apkārt, to pētīdams un kritiski vērtēdams un savā prātā kaut ko dziļdziļi pār­likdams.

—    Nezin, — viņš negaidot ierunājās, — vai šīs mar­kas mašīnas var viegli iedarbināt?

Nākamajā mirklī, nemaz īsti neapjauzdams, kā tas noticis, viņš jau bija satvēris kloķi un grieza to. Kad auto izgrūda tik bezgala mīļos pukšķienus, Krupi sagrāba vecā kaislība, apbūra un paņēma savā varā ar visu sirdi un dvēseli. Kā pa sapņiem viņš manīja, ka nezin kā ir jau šofera sēdeklī, kā pa sapņiem ieslēdza ātrumu, ap­grieza mašīnu pagalmā apkārt un izstūrēja pa vārtiem; un gluži kā sapnī izgaisa uz laiku itin viss — nebija vairs ne laba, ne ļauna, ne baiļu no acīm redzamām bīs­tamām sekām. Viņš palielināja ātrumu, un, kad auto ap­rija ielas bruģi un izšāvās ārā uz lielceļa, un aizjoņoja novada plašumos, līdz dzīvnieka apziņai nonāca vienīgi tas, ka nu viņš atkal ir īstens Krupis, visizcilākais, pilnī­gākais Krupis, pats Krupis Briesmīgais, satiksmes satrie- cējs, šoseju kungs un pavēlnieks, kuram ikkatrs lai dod ceļu, ja ne — to samals pīšļos un aizslaucīs mūžības tumsā! Viņš joņodams dungoja dziesmiņu, un motors rūkoja līdzi, un auto aprija jūdzi pēc jūdzes; viņš

nezināja, kurp traucas, bet, viss vienalga, pakļāvās sa­vām tieksmēm un baudīja mūža skaistākos mirkļus, ne­prātodams par rītdienu.

* * *

— Pēc manām domām, — jautri smīnēdams, sacīja tiesnesis, — vienīgās grūtības, kas mums jāpārvar šinī citādi pavisam vienkāršajā lietā, ir tādas: kā vislabāk pārmācīt šo nelabojamo palaidni, rūdīto blēdi, kurš tup šeitan sarāvies mūsu acu priekšā uz apsūdzēto sola? Lūk, kādi ir fakti: ar neapgāžamiem pierādījumiem apstipri­nāts, ka, pirmkārt, viņš ir piesavinājies dārgu automo­bili; otrkārt, braucis sabiedrībai bīstamā veidā; un, treškārt, sevišķi rupji un nekaunīgi izturējies pret mūsu policistiem. Mister Klārk, vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu, kāds ir pats bargākais sods, ko varētu pie­spriest par katru no šiem pārkāpumiem? Par apsūdzētā attaisnošanu pierādījumu trūkuma dēļ, protams, nevar būt ne runas, jo pierādījumi ir neapgāžami.

Misters Klārks pakasīja degunu ar spalvaskātu.

—    Automašīnas zādzību daudzi vērtētu kā visjaunāko pārkāpumu, un tāds tas ir, — viņš sprieda. — Taču par policijas apvainošanu neapšaubāmi pienākas pats bargā­kais sods, un tā tam arī ir jābūt. Ja nu jūs nospriestu tā: divpadsmit mē­nešus par zādzību — un tas ir mīksts sods; trīs gadus par braukšanu trakā ātrumā — un tas ir saudzīgs sprie­dums; un vēl piecpadsmit gadus par policijas apvainošanu, jo tā ir bijusi diezgan briesmīga apvainošana, spriežot pēc tā, ko mēs dzirdējām no liecinieku sola (ja arī mēs ticētu tikai desmitajai daļai no visa dzirdētā, un vairāk nekā par desmito daļu es neticu arī pats sev). Tātad, ja kār­tīgi saskaitām kopā, iznāk deviņpadsmit gadi…

—    Lieliski! — iesaucās priekšsēdētājs.

—   … bet jūs gan labāk piespriediet apaļus divdesmit, drošs paliek drošs, — misters Klārks nobeidza.

—    Izcils priekšlikums! — tiesnesis atzina. — Apsū­dzētais! Saņemiet spēkus un piecelieties! Jums šoreiz tiek piespriesti divdesmit gadi! Un lieciet aiz auss — ja vēl kādreiz nonāksiet mūsu tiesas priekšā, lai kāds būtu noda­rījums, mēs spersim pret jums ļoti stingrus soļus!

Tad rupjie varas kalpi uzklupa nelaimīgajam dzīvnie­kam, saslēdza važās un izgrūda no tiesas nama, lai kā viņš spiedza, lūdzās un pretojās; vilka prom pāri tirgus laukumam, kur ļautiņi — allaž tik nežēlīgi pret notvertu noziedznieku un tik līdzjūtīgi un izpalīdzīgi, kad policija vēl tikai «meklē», — izkliedza ņirdzīgas piezīmes, banā­lus un muļķīgus vēlējumus; aizrāva garām bariņam bļaustīgu skolēnu, kuru nevainīgie ģīmīši gluži vai iespī- dējās aiz apmierinājuma — kā vienmēr, kad viņi ierauga nelaimē nonākušu džentlmeni; pāri dobji dunošam ķēžu

tiltam, tad apakš smailām nolaižamo vārtu tapām, tad pa drūmu akmens velvi uz senu, bargu cietoksni, kura mūžvecie sargtorņi slējās de­besīs augstu pār galvu; ga­rām sardzes telpām, kas pil­nas ar smīnīgiem, no dienesta brīviem zaldātiem; garām pos­tenī stāvošiem sargkareiv­jiem, kuri apvainojoši, pretīgi noklepojās, jo tas ir vienīgais, ko tāds postenī nolikts karei­vis drīkst atļauties, lai izrā­dītu savu riebumu un nicinā­šanu pret noziedzību; tad augšā pa laika zoba sagrauz­tām vītņu kāpnēm, garām bruņuvīriem dzelzu kreklos, ar ķiverēm galvā, kuri meta uz viņu draudīgus zibšņus caur acuspraugām; pāri pagal- miņiem, kur, priekškājām gaisu kārpīdami, saitēs slaistī­jās milzīgi sargsuņi, gatavi gāzties dzīvniekam virsū; garām senatnīgiem cietumsargiem — karacirvjus pret sienu atslējuši, tie snauduļoja pie speķa pīrādziņiem un lielām, vēderainām pudelēm ar tumšbrūnu alu; un tālāk un tālāk — gar moku kambariem, gar sānejām, kas iz­gāja uz slepeniem ešafotiem, līdz viņi nonāca pie durvīm, kuras veda visdrūmākajos apakšzemes pagrabos zem galvenā torņa pašā cietokšņa sirdī. Te viņi beidzot apstā­jās blakus vecvecam cietumuzraugam, kas sēdēja, spēlē­damies ar milzum lielu atslēgu saišķi.

— Diejodvelnbūšana! — izgrūda policijas seržants, noņemdams bruņucepuri un pārbraukdams ar plaukstu pār pieri. — Slienies augšā, vecais sieksta, un saņem šito pretīgo Krupi, viszemiskāko no zemiskiem noziedznie­kiem, nepārspējamu krāpnieku un viltnieku! Sargā un glabā viņu kā aci pierē! Un liec aiz auss, tu, palsā bārda,

ja gadījumā sanāks kādas ziepes, tavs sirmais pauris tad noripos! … Un lai jods jūs visus parauj uz elli!

Cietumuzraugs drūmi pamāja, uzlikdams savu kau­laino roku sagumušajam dzīvniekam uz pleca. Sarūsējusī atslēga nočirkstēja slēdzenē, smagās durvis nošķindēda- mas aizcirtās, un Krupis — bezpalīdzīgs, vientuļš cietum­nieks — palika visstingrākajā apsardzībā aiz visbiezā­kajiem mūriem visvarenākajā cietoksnī, kāds vien bija atrodams vecās, labās Anglijas plašumos.

VII. STABULĒTĀJS RĪTAUSMAS VĀRTOS

Vītītis pīpināja savu smalko svilpīti, pats noslēpies upmalas krūmu tumšajā vālā. Lai gan jau bija pavēls vakars, debesīs aizvien vēl blāzmoja aizgājušās dienas gaismas kāvi; taču bula pēcpusdienas apdullinošais kar­stums bija nokrities, izdilis, tam cauri taustījās īsās vasa­ras nakts vēsie pirkstgali. Izlaidies upmalā, Kurmis vēl arvien smagi dvašoja, juzdams sevī spiedīgo dienu, kas bija turējusies bez neviena mākonīša no ausmas līdz rietam; viņš gaidīja pārnākam mājās draugu. Kopā ar citiem puikām Kurmis bija izdzīvojies pa upi, ļaudams Ūdensžurkam ilgas, garas stundas ciemoties pie Ūdra, bet, pārnācis mājās, atrada visas istabas tumšas un tuk­šas, nekur ne vēsts no Žurka — tas, bez šaubām, bija palicis pie sava vecā drauga līdz pašam vakaram. Rādī­jās tomēr pārlieku sutīgs, lai uzturētos četrās sienās, tālab zvēriņš apsēdās ārā, paklājis apakšā dažas vēsas skābeņu lapas, un domāja par aizvadīto dienu un tās darbiem, cik tie visi bijuši bezgala jauki.

Te piepeši kļuva dzirdami Žurka vieglo soļu švīksti apvītušajā zālē.

— Kāds svētīgs vēsumiņš! — Zurks noteica, apsēdas un, domās nogrimis, vēroja upes ūdeņus.

—   Tu, protams, paliki uz vakariņām? — Kurmis pēc brīža jautāja.

—   Vienkārši bija jāpaliek, — Zurks atbildēja. — Viņi ne dzirdēt negribēja, ka es aizietu agrāk. Tu jau zini, cik viņi allaž viesmīlīgi. Un ūdri darīja visu, lai es justos labi un jautri līdz pat atvadu brīdim. Bet man visu laiku bija smagi ap sirdi, jo nevarēju neredzēt, cik patiesībā šie nelaimīgi un kā pūlas to slēpt. Ūdriem uzbrukušas bēdasj mazais Portlijs atkal pazudis. Tu jau zini, kā ve­cais Ūdrs ar viņu lepojas, lai gan nekad par to nebildīs ne pušplēsta vārda.

—    Kurš, tas mazais brašulis? — Kurmis nevērīgi teica. — Nu, lai viņš zūd, kas tur ko uztraukties! Kuro reizi jau aizklīst un pazūd, un atkal pārrodas, viņam tā patīk visādi piedzīvojumi! Un nekad nekas briesmīgs nav atgadījies. Te viņu visi pazīst un mīl — tāpat kā veco Ūdru: vari būt drošs, kāds no dzīvniekiem uzskries bēglim virsū un nogādās mājās sveiku un veselu. Mēs paši viņu esam tā atraduši jūdzēm tālu no mājām un gluži mundru un spriganu.

—   Jā, bet šoreiz ir pavisam citādi, — Zurks nopietni sacīja. — Portlijs nav rādījies mājās jau vairākas dienas,

un vecīši viņu izmeklējušies itin visur, gan augšup, gan lejup pa upi, bet nekur nav atraduši pat mazuļa pēdas. Un izklaušinājuši ikkatru dzīvnieku jūdzēm plašā_ ap­kaimē, un neviens nav zinājis neko pasacīt. Vecais Ūdrs ir uztraucies daudz vairāk, nekā pats to gribētu atzīt. Es dabūju no viņa zināt, ka mazais Portlijs nemaz tik labi nemākot peldēt, un domās vecajam visulaik rādās dzir­navu aizsprosts. Ūdeņi patlaban vēl diezgan augsti, aug­stāki nekā parasti šinī laikā, un aizsprosts mazo allažiņ briesmīgi vilinājis. Tur ir caurumi, lūkas, pats saproti, visādas briesmas. Ūdrs nebūt nav tas vīrs, kas priekš­laikus uztrauktos par saviem dēliem. Bet šoreiz viņš pa­tiešām ir uztraucies. Kad devos prom, vecais iznāca līdzi — it kā paelpot svaigu gaisu, izlocīt kājas. Tomēr varēja skaidri manīt, ka tas ir tikai iegansts, es pieda- būju viņu izteikties atklāti un beigās visu izzināju. Viņš dosies naktī uzmanīt braslu. Vai zini to vietu, kur agrā­kos laikos pletās brasls, pirms uzcēla tiltu?

—    Kā nu nezināšu, — atteica Kurmis. — Bet kāpēc Ūdrs nospriedis uzmanīt tieši to sēkli?

—    Nu, redzi, šķiet, ka tur viņš Portliju sācis apmācīt peldēšanā, — Zurks stāstīja tālāk. — Uz tās seklās, smil­šainās zemes strēmeles netālu no krasta. Un turpat viņš dēlam ierādījis, kā zivis ķert, un Portlijs tur nomedījis savu pirmo zivi, ar ko milzīgi lepojies. Mazais iemīlējis to vietu, un Ūdrs nu domā — ja Portlijs savos klejojumos tur peldētu garām, vienalga, no kurienes nākdams, — ja vien šoreiz nav no tiesas pazudis, nabadziņš, — tad viņš varbūt apstātos pie sava iemīļotā brasla vai arī, ja ne­jauši tam uzdurtos, atcerētos to un gribētu varbūt paspē­lēties … Tā nu vecais iet un sēž tur ik nakti, un gaida … aklu laimi, saproti, aklu laimi!

Viņi klusēja krietnu brīdi, domādami vienu un to pašu — kā bēdu nomāktais dzīvnieks tup sakucis, vien­tuļš nomodā visu nakti pie sēkļa un gaida .. . aklu laimi.

—   Jā, tā nu ir, — Zurks pēc brītiņa sacīja. — Liekas, vajadzēs iet un likties uz auss.

Bet viņš palika sēžam, kā sēdējis.

—    Zurk, — Kurmis ieteicās, — es vienkārši nespēju iet un likties uz auss un gulēt un neko nedarīt, lai gan patiešām nezinu, ko mēs varētu līdzēt. Paņemsim laivu un pairsimies augšup pa upi. Drīz uzlēks mēness — pēc stundas_ vai drusciņ vēlāk —, un tad mēs arī varēsim pameklēt Portliju, cik nu tas mūsu spēkos … Tas tomēr būs labāk nekā likties gultā un nedarīt itin nekā.

—    Taisni manas domas! — Zurks piekrita. — Šī nakts patiešām nav tāda, lai to gluži vienkārši nogulētu, un rītausma arī nav nemaz vairs tik tālu; mēs varēsim ap­klaušināt tos dzīvniekus, kas pašā agrīnē ir jau kājās.

Viņi iesēdās laiviņā, un Ūdensžurks sāka piesardzīgi airēt. Upes vidū bija šaura gaismas josla, kurā neskaidri blāvoja debess, bet tur, kur ūdenī atēnojās krasti ar ko­kiem vai krūmu puduriem, to attēli rādījās gluži tādi paši kā īstie krasti, un tāpēc Kurmim vajadzēja stūrēt laivu ar lielu apdomu. Tumša un šķietami tuksnesīga, nakts tomēr bija pilna ar klusiem troksnīšiem — sanoņu, sīkšanu un čabēšanu —, ko saceļ nomodā esošie sīkie, darbīgie upes­krasta iemītnieki, bez aprimas kārtodami savas darīša­nas, līdz beidzot viņus apspīd saules gaisma, ļaudama baudīt krietnos pūliņos pelnīto atpūtu. Arī paša ūdens trokšņi bija dzirdami skaidrāk nekā dienā, tie likās pēk­šņāki, tuvāki un allaž šķita ieskanamies pēc kādas balss negaidīta uzsauciena.

Apvāršņa līnija skaidri un asi iezīmējās pret debesīm, vienā pusē tā rādījās sevišķi tumša pret sidrabaini blāz­mojošo debesmalu — tā ar katru mirkli pieņēmās spo­žumā. Beidzot pār gaidās sastingušo zemi lēni, svinīgi sāka celties mēness, izvēlās mirdzošs virs apvāršņa, atrai­sījies, brīvs no zemes skaujām; acīm atkal pavērās pla­šums — līdzenās pļavu tāles, mierīgie dārzi un upe no viena krasta līdz otram, visa maigi atsegta, bez noslēpu­miem un baidiem, tikpat vizmojoša kā dienā, tikai tas bija gluži cits vizmojums. Iemīļotās vietas nu sveica dzīvniekus gluži citā tērpā, it kā būtu nozudušas uz brīdi,

lai uzvilktu jaunas drānas, un atgriezušās patlaban kautri gaidītu, vai šādā izskatā viņas vairs varēs pazīt un ievērot.

Piesējuši laivu pie vītola, abi draugi izkāpa šinī klu­sajā, sudrabotajā valstībā, pacietīgi izlodāja dzīvžogus, koku dobumus, strautus un to šaurās caurtekas, grāvjus un izsusējušos ūdensceļus. Apsēdušies atkal laivā un pār­braukuši otrā pusē, viņi meklēdami īrās augšup pa upi, un mēness tikmēr spīdēja pie skaidrajām debesīm dzidrs un tāls, mirdzēja cik spēdams, lai no sava taluma dzīvnieciņiem palīdzētu; bet nāca jau norieta stunda, un spīdeklis negribīgi slīdēja pretī zemei, līdz pameta viņus vienus, un laukus un upi atkal ietina noslēpums.

Tad pakāpeniski kļuva manāmas pārvērtības. Apvār­snis sāka dzidrināties, jau skaidrāk varēja pārredzēt lau­kus un atšķirt kokus, un tie rādījās it kā citādi; noslēpu­mainība ap tiem ira un plēnēja. Kāds putniņš pēkšņi iesvilpās un apklusa; pamodās viegla vēsmiņa un čabi- nādamās staigāja pa niedrēm un meldriem. Ūdensžurks, kurš tobrīd sēdēja pakaļgalā, piepeši saslējās un sa­springti ieklausījās. Viegliem vēzieniem irdams laivu un rūpīgi vērodams krastus, Kurmis pārsteigts pavē­rās viņā.

—    Pazuda! — Zurks izdvesa, atslīgdams sēdeklī. — Tik skaista, savāda, tīra! Ja tik drīz tai vajadzēja beigties, es gandrīz vēlētos, kaut nebūtu to nemaz dzir­dējis! Tā atmodināja tik sāpīgas ilgas, ka tagad liekas — nekam vairs nav jēgas, tikai dzirdēt šo mūziku vēlreiz un mūžam to klausīties! Jā! Atkal tā pati! — viņš iesaucās, no jauna sasliedamies. Zurks klausījās krietnu laiciņu — sastindzis, gluži kā apburts.

—    Nu tā apklust, vairs nevaru sadzirdēt, — pēc brīža viņš ierunājās. —Ak, Kurmīt, kāds skaistums! Sie jautrie treļļi un līksmība, smalkais, dzidrais tālās stabules lai­mes sauciens! Tādu spēli pat sapnī nekad neesmu klau­sījies, un aicinošais sauciens tajā ir vēl stiprāks nekā mūzikas daile. Airē, Kurmīt, airē! Jo šī mūzika un šis aicinājums varbūt skan mums.

Kurmis paklausīja, stipri pārsteigts un izbrīnījies.

—   Es gan nedzirdu nekā cita, — viņš teica, — kā tikai vēja čalas niedrēs un meldros, un upmalas vī­tolos.

Zurks neatbildēja ne vārda, ja vispār dzirdēja Kurmja balsi. Viņš bija aizrauts citā pasaulē, pacelts ekstāzē un trīcēdams ar visu sirdi atdevās šīs jaunās, dievišķās izjū­tas varai, kura bija sagūstījusi viņa dvēseli, šūpoja un aijāja to savās stiprajās, drošajās rokās gluži kā bezpa­līdzīgu, bet svētlaimē tvīkstošu mazuli.

Kurmis tikai irās klusumā uz priekšu, un drīz viņi sa­sniedza vietu, kur nošķīrās plaša atteka. Sen pametis stūri likteņa ziņā,Zurks tikai pamāja ar galvu uz attekas pusi. Lēnlēni svīda gaisma, un pēc krāsām jau varēja atšķirt puķes, kas rotāja ūdensmalu.

— Arvien skaidrāk un tuvāk! — Zurks priecīgs iesau­cās. — Tagad tu varēsi sadzirdēt, noteikti! Ak .. . beidzot tu arī, es redzu!

Kurmis sastinga ar aizturētu elpu, pārstāja cilāt airus; kā dzidrs vilnis dzīvnieku aizsniedza līksmie treļļi, tie nobruka pār viņu un aizrāva sev līdzi bez spēka, bez gribas. Kurmis tikai manīja Zurkam pār vaigiem ritam asaras, palocīja galvu un visu saprata. Zvēriņi tā kavē­jās brīdi, un, lēni garām slīdot, viņus glāstīja mēļi sarkanie vītolu vējmietiņi, kas pušķoja krastmalu; tad nepārprotams aicinājums, kas bija atlidojis rokrokā ar neatvairāmo melodiju, pakļāva Kurmi savai varai un viņš ierasti noliecās pār irkļiem. Ar katru brīdi pieņēmās gaisma, tomēr it neviens putniņš nedziedāja, kā parasti, rītam svīstot, jo debesu mūzikas gaidās vispāri valdīja brīnumains klusums.

Viņi slīdēja laivā aizvien uz priekšu, un kupli sazēlusī pļavas skarene abos attekas krastos šorīt šķita nepārspē­jami svaiga un zaļa. Nekad viņi nebija manījuši rozes tik dzīvīgas, kazrozes tik nesavaldīgi kaislas un vīgriezes tik pārpilnas ar medus dvašu, ka tās pieelpoja visu apkārtni un telpu. Tad gaiss sāka pildīties ar tuvīnā aizsprosta šalkoņu, un zvēriņi juta, ka viņu ceļojums neizbēgami tuvojas beigām, vienalga, lai kādas tās arī būtu.

Putām klātais zaļgano ūdenskrituma gāzmu vizmai- nais pusloks, ko milzīgais dambis saturēja no viena krasta līdz otram, sarāva mierīgo attekas līmeni virpuļojošos mutuļos un burzgu grīstēs, pārmākdams visus pārējos trokšņus ar savu svinīgo, tumšo rūkoņu. Attekas vidū, vizmojošo aizsprosta roku apņemta, bija noenkurojusies neliela saliņa, kuras krastus ieskāva cieši saaugušu vī­tolu, sidrabaini baltu bērzu un alkšņu mūris. Atturīga, kautra, bet cieņas pilna, saliņa slēpās aiz sava koku priekškara, gaidīdama, līdz pienāks noliktā stunda un ieradīsies tie, kas aicināti un izredzēti.

Gluži lēnām, bet nešauboties un nevilcinoties, svinīgu gaidu varā dzīvnieki izīrās caur mutuļojošo ūdens joslu un piejstāja puķēm nosētajā saliņas krastā. Klusēdami viņi izkāpa malā un, brizdami pa ziedošo, smaržu pilno zāli, spraukdamies caur biežņu, devās uz saliņas lēzeno augšu, līdz negaidot iznāca mazā, kā pasaka zaļā pļa­viņā, ko ieskāva pašas dabas dēstīti augļu koki — mež­ābeles, savvaļas ķirši un dzeloņplūmes.

— Te mana sapņu dziesma mīt, šī ir tā vieta, ko mūzika man pauda … — Zurks čukstēja gluži kā transā. — Vienīgi šeit, šinī svētītā vietā … ja vispār kaut kur, tad šeit visdrošāk mēs sastapsim Viņu!

Tad Kurmis piepeši juta, ka liela svētbijība nolaižas pār viņu, miesas pielīst ar smagumu, galva noslīgst lejup un kājas šķiet ieaugam zemē. Tās nebūt nebija bailes no Pāna [2] — patiešām, viņš jutās neizsakāmi mierīgs un aplaimots —, tā bija pielūgsme, kas viņu sasaistīja un turēja ciet: neko neredzēdams, dzīvnieks tomēr zināja — tas var nozīmēt tikai vienu: kāda dižena atklāsme ir tepat gluži blakus. Ar pūlēm Kurmis pavērsās pret draugu un skatīja viņu sev līdzās padevīgas bijības pārņemtu, pie visām miesām trīcošu. Un vēl aizvien valdīja pilnīgs klu­sums, lai gan visapkārt koku zaros tupēja simtiem putnu un arvien gaišāka un gaišāka plauka rītausma.

Varbūt viņš tā arī neuzdrīkstētos pacelt acis, ja vien, stabules dziesmai apklustot, tās aicinājums nebūtu pali­cis tikpat varens un pavēlošs. Arī tad, ja pati Nāve gai­dītu viņu ar paceltu izkapti, dzīvnieks tomēr klausītu aici­nājumam un pavērstu savu mirstīgo skatu uz lietām, kam patiesībā ir jāpaliek apslēptām. Drebēdams viņš paklau­sīja un cēla savu noliekto galvu; un tad — nesaudzīgi,

nepielūdzami dzidrajā rītausmas gaisā, kad visa daba mazgājās pāri plūstošā krāsu skaidrībā un, elpu aizturē­jusi, gaidīja brīnuma parādīšanos, — zvēriņš tieši acīs ielūkojās savam draugam un palīgam, skatīja pār pieri atpakaļ izliekto ragu rokus,kas blāvi spīdēja dienas svī­dumā, redzēja vīrišķīgo, līko degunu un labsirdīgās acis, kas raudzījās viņam pretī, kamēr bārdainās mutes kaktiņi savilkās smaidā; redzēja stiegrainās, muskuļotās rokas, paceltas pret platajām krūtīm, un slaidos, lokanos pirk­stus — tie turēja Pāna stabules, kas tikko bija atņemtas no pavērtajām lūpām; redzēja spēcīgos, spalvainos stil­bus, kas majestātiskā mierā atpūtās zālē; un visbeidzot viņš pamanīja pie Pāna kājām saritinājušos bezgala mierā un labsajūtā šņākuļojošu mazu resnulīti — Ūdra bērnu. Vienā pašā satrauktā bezelpas mirklī zvēriņš visu to ieraudzīja rītausmas blāzmā jo skaidri, un, kamēr viņš raudzījās, tikmēr dzīvoja, un, kamēr viņš dzīvoja, tikmēr brīnījās.

—   Žurciņ, — viņš iečukstējās drebēdams, atguvis elpu, — vai tev nav bailes?

—    Bailes? — Zurks nomurmināja, un neizteicama mīlestība mirdzēja viņa acīs. — Bailes! No viņa! Ak, ne­mūžam, nemūžam! Vien tagad … tagad … Ai, Kurmīt, nu man ir bailes!

Tad abi zvēriņi, nometušies pie zemes, pielūgsmē no­lieca galvu.

Pēkšņs un varens, liels zeltā kvēlojošs saules gredzens izsprāga pār apvāršņa malu dzīvniekiem taisni pretī, un pirmie staru kūļi, šaudamies pāri līdzenajām klānu pļa­vām, iecirtās tieši acīs un pielēja tās ar žilbu gaismu. Kad dzīvnieki atguva redzesspēju, parādība bija zudusi un gaiss vai pušu plīsa no putnu dziesmām, ar kurām tie sveica rītausmu.

Kad dziļā izmisumā viņi tukšām acīm pavērās apkārt un sāka pamazām atskārst, ko bija redzējuši un zaudē­juši, draiskulīgs vējiņš, palēkdamies vien atskrējis pa ūdens virsu, sadrebināja apšu lapas, pakratīja rasotās

rozes un viegli, glāstoši iepūta viņiem sejā, un līdz ar šo maigo pieskārienu pār zvēriņiem nāca acumirklīga aiz­mirstība. Jo tā ir visupēdējā, cēlākā balva, ko labestīgais pusdievs allaž sūta tiem, kuriem ir parādījies par pestī­šanu, — pilnīgas aizmiršanas balva. Lai nepaliek un nevairojas plosīgas atmiņas un lai neaizklāj priecas un līksmības sauli, un spocīgi atceru tēli lai nedara drūmu pēcāko dzīvi mazajām radībām, kurām viņš līdzējis pār­varēt grūtas dienas, un lai dzīvnieciņi atkal ir tikpat jautri un laimīgi kā agrāk.

Kurmis izberzēja acis un paskatījās uz Žurku; draugs apmulsis vērās apkārt.

—   Piedod, lūdzu, bet ko tu sacīji, Zurciņ? — viņš jau­tāja.

—   Man liekas, — Zurks lēni vilka, — es tikai pie­bildu, ka šī ir īstā vieta un, ja vispār mēs viņu atradīsim, tad tikai šeit. Un raugi! Redz, kur viņš ir, mazais brašu­lis! — Un, priekā iekliedzies, viņš metās pie miegainā Portlija.

Bet Kurmis vēl palika, domās iegrimis, brīdi stāvam. Kā pēkšņi iztraucēts no brīnišķa sapņa un cenzdamies to vēl atsaukt, bet nespēdams saglabāt vairs neko, tikai neskaidru skaistuma nojautu, daiļuma smeldzi! Līdz arī tā zūd un izgaist un sapņotājs ar sūrstošu dvēseli pado­das bargajai, aukstajai atmodas tiesai. Tā Kurmis, brī­tiņu kāvies ar atmiņām, skumji papurināja galvu un sekoja Zurkam.

Portlijs pamodās ar līksmu iespiedzienu un priecīgs viļņaini locīja muguru, redzēdams tēva draugus, kuri beidzamajā laikā ar viņu tik bieži bija spēlējušies. Mirkli vēlāk tomēr acis mazajam apdzisa, un, žēli smilkstēdams, viņš metās skriet un meklēt kaut ko riņķu riņķiem visap­kārt. Gluži kā bērns, kas, laimīgs mierīgi aizmidzis auk­lītes rokās un piepeši uzmodies viens svešā vietā, skrien pa visiem kaktiem, telpām un gaiteņiem, sirdij vai lūstot aiz izmisuma, — tā Portlijs nepagurdams rikšoja tik un skrēja, pārmeklēdams saliņu no viena gala līdz otram, kamēr beigās viņu pārmāca melna bezcerība, zvēriņš ap­stājās un sabruka plosīgās raudās.

Kurmis piesteidzās mazo mierināt, bet Zurks ar sku­mīgu, ilgu pilnu skatu kavējās pie zīmīgām nagu pēdām, kas bija dziļi iespiedušās zālainajā velēnā.

—    Kāds liels . .. dzīvnieks … te bijis, — viņš lēnīgs, domās iegrimis, nomurmināja un gudroja un gudroja, un viņa prāts dīvaini malās pa apli.

—   Nāc, Zurk, iesim! — Kurmis sauca. — Padomā par nabaga Ūdru, kas tup un gaida pie sēkļa!

Portliju drīz vien izdevās apklusināt, solot jauku brau­cienu īstā, paša mistera Ūdensžurka laivā, un abi lielie

dzīvnieki aizveda mazuli uz krast­malu, apsēdināja drošā vietā lai­vas dibenā, kur paši viņu varēja uzmanīt, un īrās prom pa atteku. Saule jau bija gabalā un krietni karsēja, putni vīteroja kā aprei­buši, un attekas krastos puķes smaidīja viņiem un māja ar galvu, tomēr, kā dzīvnieki nodomāja, tām vairs nebija tik bagātu smaržu, tik sulīgu, košu krāsu, kādas viņi likās kaut kur tepat vēl nesen redzējuši; bet kur? — viņi brīnījās …

Sasnieguši galveno teci, zvēriņi pagrieza laivu pret straumi un īrās uz sēkli, kur draugs, viņi zināja, acu neaizvēris, tup savā vientulīgajā sardzē. Kad pazīstamā vieta vairs nebija tālu, Kurmis pagrieza laivu malā un viņi izcēla mazo Portliju krastā, nolika uz strūdzinieku takas, uzplikšķināja tam pa kumbru un lika iet taisni uz priekšu, tad paši atgrūdās upes vidū. No turienes abi draugi noskatījās, kā zvēriņš, pašapzinīgs un svarīgs, gāzelēdamies aiziet pa taku, kā viņa purniņš pēkšņi pa- slienas gaisā un svarīgā gaita nojūk lempīgā riksī; tad Portlijs izgrūda spalgus smilkstienus un viļņaini locīja muguru par zīmi, ka saodis savējos. Pavērsuši acis aug­šup, laivā sēdošie redzēja, kā vecais Ūdrs stīvs un nogai­dījies izlec no sekluma, kur tupējis trulā pacietībā, un, izgrūzdams pārsteiguma un prieka rējienus, kūleņiem vien aizdrāžas caur upmalas kārkliem uz strūdzinieku taku. Tad, iecirtis ūdenī vienu irkli, Kurmis ar spēcīgu vēzienu apgrieza laivu un ļāva straumei nest viņus lejup; meklēšana bija laimīgi beigusies.

— Zurciņ, man tāds dīvains gurdums nāk virsū, — Kurmis teica, bez spēka sašļucis pār airiem, laivai brīvi slīdot pa straumi. — Visu nakti neesam gulējuši, tu var­būt sacīsi, bet tas nav nekas. Tā mēs vasarā aizvadām daudzas naktis. Nē, tas nav īstais iemesls. Tāda sajūta, ka būtu pieredzēts kaut kas gaužām satraucošs un reizē

diezgan baismīgs un ka tagad viss jau aiz muguras; bet nekas īpašs taču nav noticis.

—    Kaut kas patiesi aizraujošs, varens un skaists …— pievērtiem plakstiem atlaidies sēdeklī, Zurks bubināja.

—   Es, Kurmīt, jūtos gluži tāpat, vienkārši beigts un pagalam, bet garīgi, nevis miesīgi. Tā ir laime, ka upe nāk līdzi un mūs aizšūpo mājup. Un vai nav jauka sajūta, kad silta saulīte atkal glāsta muguru! Ieklausies, kā vē­jiņš čabinās niedrājā!

—   Zuzina kā mūzika .. . kaut kur tālu, tālu, — Kur­mis snauzdams pamāja.

—   Jā, jā, tā gan, — Zurks sapņaini, gurdi runāja.

—    Dejas mūzika… ritmiska un bez apstājas… tajā skan arī vārdi … brīžam vārdi, brīžam bez vārdiem … Un atkal mūzika, deja … un beigās vairs nekā cita kā niedrāja klusie čuksti;

—   Tev asāka dzirde, — Kurmis skumīgi sacīja. — Es nevaru saklausīt vārdus.

—   Es tev tos noskaitīšu, — Zurks klusām teica, tāpat ar pievērtiem plakstiem. — Nu atkal sāk dziedāt ar vār-

diem … tikko dzirdami, bet skaidri… «Lai pielūgsme jūs nepiemeklē — un prieki nepārtop jums peklē — grūtā stundā savā garā jums jāpiesauc ir mana vara — un tad viss atkal jāaizmirst! . ..» Nu meldri pārņem melodiju. «Viss jāaizmirst, viss jāaizmirst,» tie nopūzdamies saka, un vārdi aizgrimst niedru čalās, čukstos … Balss atgrie­žas no jauna . . . «Lai kājas netop asiņainas — būs slaz­diem tukšiem aizcirsties — kad no cilpām topat brīvi, jūs jūtat manu dzīvi — bet tas jums tiešām jāaizmirst! …» Piegriez tuvāk, Kurmīt, tuvāk pie niedrēm! Vairs tikko var sadzirdēt, ar katru brīdi vājāk …

«Kā dziednieks un palīgs es daru tos mundrus — bēr­nus un zvēriņus — mežos un dumbros kas aizklīst un maldās — tos atrodu, dziedēju brūces — liekot tiem pēc visu aizmirst! …» Tuvāk, Kurmīt, tuvāk! Nē, vairs nekā, dziesma izzūd niedru čalās.

—    Bet ko nozīmē šie vārdi? — izbrīnījies vaicāja Kur­mis.

—    Nezinu, — Zurks vienkārši atbildēja. — Kā dzir­dēju, tā tev skaitīju. Vai! Nu atkal tie atnāk, tik skaidri un dziļi! Beidzot tik īsti, nepārprotami… vienkārši… aizkustinoši.. . pilnīgi …

—    Nu, kas tur sacīts? — pacietīgi nogaidījis vairākas minūtes, Kurmis vaicāja, snauduļodams karstajā saulē.

Bet atbildes nebija. Viņš paskatījās un saprata, kāpēc draugs neko nesaka. Ar laimes smaidu uz lūpām, vēl ar­vien it kā ieklausīdamies klusumā, Zurks bija saldi aiz­midzis.

VIII. KRUPJA PIEDZĪVOJUMI

Kad Krupis aptvēra, ka ir ieslodzīts drēgnā, smacīgā cietumā un viduslaiku pils mūru drūmā tumsa bieza no- gūlusies starp viņu un saulē mirdzošo pasauli ar gludi noklātajām šosejām, kur viņš nupat nesen bija izjutis

tādu laimi, tā līksmojies, it kā būtu ieguvis savā īpašumā vai visus Anglijas braucamos ceļus, — kad dzīvnieks to saprata, viņš nokrita visā augumā uz cietuma klona un lēja rūgtas asaras, un ļāvās melnam izmisumam. «Nu viss pagalam …» (tā viņš šņukstēja) «vismaz Krupim tikpat kā gals klāt — un tas jau ir viens un tas pats —, plaši pazīstamajam, cēlajam dzīvniekam, bagātajam, vies­mīlīgajam Krupim, kurš bija tik brīvs, tik bezrūpīgs un tik dāsnu sirdi! Kā gan vairs varu cerēt, ka mani jebkad vēl atbrīvos …» (tā viņš šņukstēja) «mani, kurš tik taisnīgi ieslodzīts par tik varena auto tik pārdrošu zagšanu un par tik izteiksmīgām un sulīgām lamām, ar kādām es apvel­tīju tik daudzus resnos sarkanģīmjus policistus!» (Te dzīvnieku sagrāba krampjainas elsas.) «Muļķa kustonis, lūk, kas es esmu,» viņš šņukstēja, «un man būs jānonīkst šinī bedrē, līdz ļaudis, kas lepojās, ka mani pazīst, pat Krupja vārdu būs aizmirsuši! Ak, vecais, gudrais Apsīt!» (Viņš šņukstēja.) «Ak, viedais, saprātīgais Žurciņ, apzi­nīgais Kurmīt! Cik jums veselīgi, pareizi spriedumi, kādas zināšanas par lietām un cilvēkiem! Un tu … ak, nelai­mīgais, pazudušais Krupi!»

Tā, sirdēstu plosīts, ieslodzītais vadīja savas dienas un naktis jau nedēļām ilgi, atteikdamies no ēdiena un pastarpām arī no daža laba atspirdzinoša dzēriena malka, lai gan drūmais vecūksnis cietumuzraugs, labi zinādams, ka Krupim kabatas pilnas ar naudu, vairāk­kārt lika manīt, kādus labumus — jā, pat īstenus gardu­mus — tas varētu pasūtīt no ārpasaules, protams, ja kār­tīgi samaksātu.

Cietumuzraugam bija meita, labsirdīga un jautra draiskule, kas palīdzēja tēvam apdarīt vieglākos darbus. Meitenei ļoti patika dzīvnieki, un bez kanārijputniņa — tā būrītis pa dienu karājās uz cietokšņa sienā iedzītas naglas par īstu sodību tiem ieslodzītajiem, kas gribēja gulēt diendusu, bet pa nakti to savīstītu dīvānsegā nolika viesistabā uz galda — viņai bija vēl vairākas melnraibās peles un vāvere, kas savā krātiņā skrēja bez aprimas. Šī jaukā meitene, kurai ķērās pie sirds Krupja bēdas, kā­dudien sacīja tēvam: — Pa­pu! Es nespēju noskatīties uz nabaga nelaimīgo kus- tonīti, kā gan viņš novājē! Atļauj man viņu ņemt savā ziņā! Tu zini, cik ļoti es mīlu dzīvniekus. Es piera­dināšu viņu ēst no rokas, celties pakaļkājās, visu, visu tam iemācīšu.

Tēvs tikai atsacīja, lai darot ar to dzīvnieku, ko gri­bot. Viņam līdz kaklam tas Krupis ar savu tiepšanos, augstprātību un skopumu. Un tā meitene to pašu dienu uzsāka savu žēlsirdības misiju, pieklauvēdama pie Krupja kameras durvīm.

— Nu, Krupīt, saņemies! — ienākdama meitene uz­mundrinoši teica. — Celies augšā, noslauki asaras un esi reiz prātīgs dzīvnieks! Pacenties iebaudīt kādu drusciņu pusdienās! Te tev būs kaut kas manis pašas gatavots, karsts vēl, tikko no plīts!

Šķīvī, kam otrs bija uzvāzts virsū, kaut kas čurkstēja un sīca, un smarža garoja pa visu kameru. Sautētu kā­postu vilinošais aromāts aizsniedza uz grīdas gulošā izmisušā dzīvnieka nāsis un uz brītiņu iedvesa domu, ka varbūt dzīve nav nemaz tik tukša un bezcerīga, kā viņam licies. Tomēr Krupis vēl arvien vaimanāja, spārdījās un neparko negribēja mest raudāšanu pie malas. Tad gudrā meitene aizgāja, lai nerādītos kādu laiku, taču milzum daudz kāpostu smaržas, protams, palika tepat kamerā (tā jau mēdz būt), un Krupis, brīžam dīkdams un šņukstē­dams, brīžam iegrimdams pārdomās, pamazām vien sāka apcerēt gluži iedvesmojošas domas: par bruņnieciskumu, par dzeju un varoņdarbiem, kādi vēl būtu jāpaveic; par plašām pļavām, kur govis plūc zāli un vējiņš tās glāsta un saule; par sakņu dārziem, par taisnajām puķu strīpām gar celiņiem un žogiem; par spilgti krāsainajām lauvmu­tītēm, kas pielidojušas pilnas ar bitēm; un par šķīvju mājīgo tankšķēšanu, kad Krupjapilī klāj galdu, par krēslu kāju skrapstēšanu pret grīdu, kad visi reizē pievirzās tuvāk, lai ķertos pie mielasta .. . Šaurā celle nu rādījās gluži vai rožainā gaismā, domas pievērsās draugiem — tie katrā ziņā varēs kaut ko darīt — un advokātiem — kā tiem patiktu uzstāties viņa lietā! — viņš nudien ir muļķa ēzelis, ka nav ataicinājis dažus no tiem; vispēdīgi dzīv­niekam ienāca prātā, cik pats taču ir gudrs un atjautīgs zēns, spējīgs uz itin visu, ja vien savu plašo gudrību liek lietā, un līdz ar šīm domām Krupis jutās tikpat kā pilnīgi atspirdzis.

Kad pēc dažām stundām meitene atgriezās, nesdama paplāti ar garojošu smaržīgas tējas krūzi un pilnu šķīvi ar gluži karstām, sviestu pārziestām grauzdiņmaizītēm, un lielas, zeltainas sviesta piles rietēja no čaganajām šķēlēm kā medus no šūnu kārēm — šo gardumu smarža sāka burtiski sarunāties ar Krupi un turklāt ne jau svešā mēlē: tā stāstīja par siltām virtuvēm, par brokastīm gaišos,

saltos rītos un par mīkstiem atzveltņiem viesistabā pie uguns ziemas vakaros, kad atkal kāds pārgājiens ir bei­dzies un šļūkātās ieautās kājas atpūšas uz kamīna res­tēm; par paēdušiem kaķiem, kas dzirnas maļ, un par kanā­rijputniņu miegaino čivināšanu. Krupis uzslēja ķermeņa augšdaļu no grīdas, noslaucīja asaras, iemalkoja tēju un piekoda klāt maizītes, un drīz vien sāka labprāt stāstīt par sevi, par māju, kas viņam pieder, par saviem darbiem un par to, cik viņš svarīga persona un cik visi draugi par viņu augstās domās.

Cietumuzrauga meita, redzēdama, ka šāda saruna spirdzina dzīvnieku tāpat kā tēja — un patiesi tā bija —, mudināja stāstīt vien tālāk.

—   Par Krupjapili es gribētu kaut ko dzirdēt, — mei­tene sacīja, — Krupjapils … tas skan tik brīnišķīgi!

—    Krupjapils, — dzīvnieciņš lepni iesāka, — ir īstena mūslaiku džentlmeņa rezidence, izcili unikāla; daļēji tā saglabājusi savas rašanās laika — četrpadsmitā gad­simta — arhitektūras vaibstus, taču ir apgādāta ar visām modernajām ērtībām. Visjaukākie luksusa sanitārie mez­gli. Piecu minūšu gājiens līdz baznīcai, pasta kantorim, golfa laukumam. Tā piemērota arī.. .

—   Ak tu dieniņ! — meitene smējās. — Es tak netai­sos pirkt to māju! Pastāsti kaut ko īstu par savu Krupja­pili! Bet, pag, vispirms es atnesīšu vēl tēju un grauzdiņ- maizes.

Meitene aizsteidzās un tūlīt atgriezās, stiepdama atkal pilnu paplāti, un Krupis, kāri mīcīdams iekšā mai­zītes, pilnīgi atguvis parasto labsajūtu, stāstīja viņai par laivu šķūni, zivju dīķi, sakņu dārzu vecās mūra sētas iežogā, par cūkkūti un zirgu staļļiem, baložu būriem, vistu kūti, govīm un veļasmāju; par trauku skapjiem un kumo­dēm, un veļas ruļļiem (par tiem meitenei sevišķi patika klausīties), par banketu zāli un par to, kādi jautri brīži tur aizvadīti, kad sanākuši citi dzīvnieki un sasēdušies ap galdu un Krupis bijis īsta sabiedrības dvēsele — viņš dziedājis, stāstījis anekdotes, un visi priecājušies uz ne­

bēdu. Tad meitene vēlējās kaut ko vairāk dzirdēt par viņa draugiem un ar milzīgu interesi klausījās Krupja stāstī­jumu par tiem — kā tie dzīvo, kā pavada brīvo laiku. Cie- tumuzrauga meita, zināms, noklusēja, ka dzīvnieki viņai patīk piejaucēti, tādi kā klēpja sunīši, jo labi manīja, ka Krupis tad justos briesmīgi apvainots. Kad pirms aizie­šanas viņa piepildīja ieslodzītā krūzi ar svaigu ūdeni, uzčubināja salmu cisas un pateica labunakti, Krupis bija gandrīz vai tikpat jautrs un pašapmierināts kā agrākos laikos. Viņš nodungoja pāris dziesmiņu no tām, ar kurām parasti uzstājās saviesīgās pusdienās, tad ierušinājās salmos un brīnišķīgi izgulējās, sapņodams visjaukākos sapņus.

Vienmuļajām dienām ritot, viņi pēc tam vēl daudzreiz iegrima interesantās sarunās, un cietumuzrauga meitai gauži sāka sāpēt sirds par Krupja likteni; meitene domāja, ka tas ir liels kauns — turēt ieslodzījumā nabaga dzīvnieciņu, kā viņai šķita, par gluži smieklīgiem nodarījumiem. Krupis, zināms, savā uzpūtībā iztēlojās, ka meitenes interese rodas no dziļākām maiguma jūtām, un mazliet nožēloja, ka viņu sabiedriskais stāvoklis tik loti atšķiras, jo tā bija mīlīga meiča un acīmredzot iegrā- busies viņā līdz ausīm.

Kādurīt meitene šķita pavisam domīga, atbildēja, kā pagadās, un neizrādīja pienācīgo interesi par Krupja gudrajiem teicieniem un dzirkstošajām asprātībām.

—   Krupīt. .. tagad paklausies, lūdzams! — viņa pēc brītiņa sacīja. — Man ir tante, veļassieva …

—   Tas nekas, — Krupis žēlsirdīgi un laipni atsau­cās, — nedomā vairs par to, nevajag! Man ir vairākas tantes, kurām vajadzētu būt veļassievām.

—   Apklusti kaut uz mirkli, tu Krupi tāds! — meitene iesaucās. -— Tu pārāk daudz runā, tas ir tavs lielākais trūkums. Es cenšos kaut ko izdomāt, bet tu man jauc galvu . . . Man ir tante, veļassieva; kā jau teicu, viņa visiem ieslodzītajiem šinī cietumā mazgā veļu .. . mēs cenšamies, saproti, paturēt savā ģimenē ikvienu darbu,

kur atlec kāda drusciņa naudas. Tante savāc veļu pirm­dienās rīta pusē un izmazgāto atnes piektdienās pieva­karē. Tā, šodien ir ceturtdiena. Redzi, kas man ienāca prātā: tu esi bagāts . .. vismaz pats man visu laiku tā stāsti … un viņa ir gluži nabaga. Dažas sterliņu mārci­ņas tev būtu tīrais nieks, toties tantei — milzīgs iegu­vums. Tā, redz, ja viņu, kā pieklājas, sagatavotu, uz­pirktu — tas, manuprāt, ir zvērīgāks, īsti dzīvniecisks vārds —, jūs varētu salīgt, ka viņa atdod tev savu kleitu, aubi un citas drēbes, un tad tu tiktu ārā no cietokšņa kā veļassieva. Tu esi ļoti līdzīgs manai tantei visādā ziņā .. . sevišķi jau pēc auguma.

—    Neesmu vis! — Krupis aizvainots iekliedzās. — Man ir ļoti izskatīgs augums… kā krupim!

—   Un krustmātei arī, — meitene atkliedza pretī, — kā veļassievai! Ak tu pretīgais, iedomīgais, nepateicīgais dzīvniek! Un man vēl bija žēl tevis, gribēju tev palīdzēt!

—   Jā, jā, tā jau ir, liels paldies, no visas sirds! — Krupis steidzīgi atsaucās. — Bet redzi, kas tad iznāk: vai tu patiešām domā, ka misters Krupis no Krupjapils ies vazāties apkārt pa pasauli, pārģērbies kā veļassieva?

—   Tad vari tupēt cietumā kā Krupis! — sašutusi at­kliedza uzrauga meita. — Nūja, tu jau gribētu aizbraukt no šejienes četrjūgā!

Kā daždien godprātīgs dzīvnieks Krupis vienmēr bija gatavs atzīt savas kļūdas.

—   Tu esi jauka, laba un gudra meitene, — viņš teica, — un es nudien esmu uzpūtīgs, iedomīgs krupis! Iepazīstini, lūdzu, mani ar savu lielisko tanti, esi tik laipna, un es nešaubos, ka mēs ar šo cienījamo lēdiju panāksim vienošanos, kas apmierinātu abas puses.

Nākamās dienas pievakarē cietumuzrauga meita ieveda Krupja kamerā savu tanti ar dvielī iesietu veļas sainīti pie rokas. Vecā lēdija jau iepriekš bija sagatavota uz šādu tikšanos un, pamanījusi uz galda zeltaini spīdam vairākas sterliņu mārciņu monētas, ko Krupis ar gudru ziņu tur bija nolicis, piekrita visam bez liekām runām.

Par savu naudu dzīvnieks pretī dabūja raibu katūna kleitu, priekšautu, plecu lakatu un apvalkātu melnu au- bīti; vecā dāma no savas puses tik vien pieprasīja, lai viņu sasien, iebāž mutē vīkšķi un pamet kameras kaktā. Ar tādu ne visai ticamu viltību, ko tante vēl izpušķotu ar pašizdomātu briesmu stāstu, viņa cerēja, par spīti visām aizdomām, saglabāt sev darbavietu.

Krupi tāds ierosinājums gluži sajūsmināja. Tas deva iespēju aizbēgt no cietuma smalkā stilā — par viņu pa- klīstu valodas kā par pārgalvīgu un bīstamu zēnu —, tālab dzīvnieks ar skubu palīdzēja meitenei sasiet tanti, lai tā jo pārliecinošāk izskatītos pēc upura, kas nav spējis pretoties pārspēkam.

—    Un tagad, Krupīt, tava kārta, — meitene sacīja. — Met nost svārkus un vesti, tu jau tā esi krietns res­nulis.

Smiedamās viņa ieģērba un iekņopēja dzīvnieku rai­bajā katūna kleitā, uzmeta plecos lakatu, pārkrustoja un sasēja to kā veļassievai un sasēja pušķī zem zoda vecās aubes lentītes.

—    Nu taisni kā mana tante! — viņa smējās. — Varu derēt, nekad savā mūžā tu vēl neesi bijis tik iespaidīgs! Nu, tad ar to dieviņu, Krupīt, laimīgi! Ej atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru te ieradies! Ja kāds no zaldātiem tevi uzbildīs, kā viņi to, vīrieši būdami, parasti dara, var jau, zināms, drusciņ pazoboties pretī, tikai atceries, ka tu esi

atraitne, gluži viena visā pasaulē, sieviete, kura baidās samaitāt savu labo slavu.

Ar pukstošu sirdi, taču sperdams jo drošākus soļus, Krupis ielaidās šinī aušīgajā un riskantajā pasākumā, tomēr drīz vien, priecīgi pārsteigts, atskārta, cik viegli viss izdodas, vienīgi dvēselē krājās tādas kā sūras mie­les: redz, viņš iedveš uzticību taisni tāpēc, ka neizskatās vairs pēc īsta vīra un nebauda agrāko cieņu! Veļasmazgā- tājas druknais stāvs pazīstamajos katūna brunčos kalpoja gluži kā caurlaide, lai atvērtos visas restotās durvis un dzelzu vārti; pat tanīs reizēs, kad gājējs saminstinājās, nezinādams, kurp griezties, sargs pie nākamajiem vār­tiem pats viņu izpestīja no kļūmīgā stāvokļa: baidīdamies nokavēt pēcpusdienas tēju, viņš uzsauca, lai tak nākot drīzāk un neliekot viņam gaidīt līdz vēlai naktij. Ķirci­nāšanās un zobgalības, ko nācās noklausīties un kas pra­sīt prasījās pēc ašām, trāpīgām atbildēm, tiešām bija gal­venās bēgļa briesmas, jo viņš bija dzīvnieks ar augsti attīstītu pašcieņas izjūtu, turklāt kacināšanās skanēja sekla un neveikla un zobgalībās nepavisam nebija hu­mora. Tomēr viņš savaldījās, lai gan tas nenācās viegli, piemērodams savas replikas šīs sabiedrības gara līmenim un savai lomai un turēdamies visnotaļ labas gaumes robežās.

Vairākas stundas likās aizritam līdz brīdim, kad viņš šķērsoja pēdējo cietuma pagalmiņu, atraidīja neatlaidī­gos aicinājumus iegriezties, kas skanēja no pēdējām sar­dzes telpām, izvairījās no beidzamā cietumsarga, kurš tēlotā sirdskvēlē plijās virsū, lūgdams vēl vienu vienīgu atvadu skāvienu . . . Tad galā dzīvnieks izdzirda noklink- stam aiz sevis milzīgo cietokšņa vārtu mazās izejas dur­tiņas, sajuta ārpasaules spirdzinošo vēsumu noglaužam karsto pieri un saprata — nu viņš ir brīvībā!

Gluži vai apreibis no apziņas, ka drosmīgais varoņ­darbs izrādījies tik vienkārši paveicams, viņš steigšus aizsoļoja pilsētas uguņu virzienā, nemaz īsti neaptver­dams, kas tagad vispirms būtu jādara, vien tas bija

skaidrs, ka pēc iespējas drīzāk jātiek projām no šīspuses, kur dzīvoja vecā lēdija, kuru viņš patlaban spiests tēlot un kuru visi te pazina vaigā un ieredzēja.

Steigdamies un bažīdamies viņš pamanīja kaut kādas zaļas un sarkanas ugunis pilsētas vienā malā, tad izdzirda lokomotīves pukšķus un šņācienus un sliežu pār­miju noklakstēšanu.

— Ahā! — dzīvnieks sevī noteica. — Nu tā tik ir cūkas laime! Nekas visā pasaulē man šobrīd nav tā

vajadzīgs kā dzelzceļa stacija! Un nebūs nemaz jākuļas cauri pilsē­tai, lai to sasniegtu, nebūs jāspēlē šī pazemojošā loma, bārstot veik­las atbildes, kuras gan izrādās iedarbīgas, bet nepavisam neceļ īsta dzīvnieka pašcieņu.

Tā viņš nonāca stacijā, izpētīja sarakstu un atrada vilcienu, kas gāja uz Krupjapils pusi un kuram pēc pusstundas vajadzēja atiet.

«Labāk vairs nevar būt!» Krupis nopriecājās un, omai strauji uzla­bojoties, devās pie kases pēc bi­ļetes.

Viņš nosauca staciju, kas atradās vistuvāk ciemam, kurā Krupjapils bija visiespaidīgākā celtne, un pēc para­duma taustīja tanī vietā, kur vajadzēja būt vestes kaba­tai. Un te nu katūna kleita, ko viņš tik augstprātīgi bija noniecinājis un galīgi piemirsis, atgādināja par sevi, visas viņa pūles darīdama veltīgas. Dzīvnieks grābstījās gluži kā murgos, it kā cīnītos ar briesmīgu lietuvēnu, kas sasaista rokas, visas pūles padara nesekmīgas un vēl bez aprimas smejas par tevi; citi braucēji tikmēr, sastājušies rindā aiz muguras, nervozi mīņājās, deva dažnedažādus padomus, bez lielas jēgas izspriezdamies par viņu. Galu galā — Krupis pats nemaz nespēja aptvert, kā tas no­tika — viņš pārvarēja apjukumu, attapās, ko īsti meklē, pataustīja tai vietā, kur taču vienmēr un mūžam ir bijusi vestes kabata, bet neatrada … ne tikai naudu — arī ka­batas nebija, kur varētu glabāties nauda, un visbeidzot — nebija pat vestes, nemaz nerunājot par kabatu!

Ar šausmām viņš atcerējās: gan veste, gan svārki — viss bija palicis kamerā, turpat arī kabatas portfelis, nauda, atslēgas, pulkstenis, sērkociņi — itin viss, ar ko daudzkabatu dzīvnieks, radības kronis, paceļas pāri zemā­kiem — vienkabatas un bezkabatu radījumiem, kuri gan

var lēkāt un skraidīt zināmā aplocē, taču nepavisam nav sagatavoti īstajai dzīves cīņai.

Tā savā nelaimē Krupis spēra izmisuma soli: atminē­jies labās manieres, viņš teica — pa pusei kā angļu muiž­nieks, pa pusei kā augstskolas profesors:

— Redziet, kāda lieta! Es konstatēju, ka esmu atstājis mājās naudas maku. Vai nevarētu, lūdzu, tagad izsniegt man biļeti, un rīt es atsūtītu naudu? Es esmu labi pazīs­tams šinī apkaimē.

Kasieris paskatījās uz viņu, uzmeta acis noplukušajai aubei, tad iesmējās.

— Man domāt, — viņš teica, — ja jūs tā biežāk uzsāktu šitādu spēlīti, jūs tiešām kļūtu labi pazīstama šinī apkaimē. Bet tagad, lūdzu, paejiet nost no lodziņa, kundzīt, jūs aizkavējat pārējos pasažierus!

Vecs džentlmenis, kurš jau kādu brīdi iepriekš bija sācis bikstīt Krupim mugurā, tagad pastūma to sānis un — kas pats briesmīgākais! — nosauca vēl par «labo sieviņu»; tas dzīvnieku aizskāra vairāk par visiem pārē­jiem šīvakara pazemojumiem.

Izmisis, iedzīts strupceļā, viņš klīda kā akls pa peronu, kur stāvēja vilciens, un abpus degunam pāri vaigiem tam ritēja lielas asaras. Cik briesmīgi, dzīvnieks domāja, tu jau tikpat kā esi izglābies, tikpat kā mājās, bet viss tev brūk un izjūk dažu draņķa šiliņu un daža laba algota ierēdņa pazemojošās neuzticēšanās dēļ! Bēgšanu drīz vien atklās, sacels kājās ķērājus un tevi notvers, lamās ļauniem vārdiem, saslēgs važās un iemetīs atpakaļ cie­tumā, un tu gulēsi atkal salmos, pie maizes un ūdens, un tev pieliks divkāršu apsardzi, dubultos sodus un — vai dieviņ! — cik dzēlīgi tevi izzobos cietumuzrauga meita! Ko te lai dara? Nekāds lielais skrējējs viņš nav, un visi pretimnācēji tādu krupi ievēro. Varbūt palīst vagonā zem sola? Viņš bija redzējis skolas puikas tā ceļojam, kad gādīgās mammas vai tēva iedotā nauda iztērēta citiem, daudz svarīgākiem mērķiem .. . Prātodams viņš bija aiz­klīdis līdz vilciena galam un apstājies iepretī lokomotīvei;

drukns vīrs ar eļļas kanniņu vienā, lupatvīkšķi otrā rokā patlaban to ar lielu mīļumu slaucīja, glāstīja, eļļoja un spodrināja.

—    Labsvakars, mammiņ! — mašīnists uzsauca svei­cienu. — Kas tad nu atgadījies? Jūs izskatāties tāda no­raudājusies.

—   Ak dievs, ser! … — Un Krupi no jauna sagrāba raudas. — Es esmu nabaga nelaimīga veļasmazgātāja, pazaudēju maku ar visu naudu un nevaru nopirkt vairs biļeti, bet man jātiek šovakar mājās par katru cenu, es nezinu, ko lai iesāk . .. Vai dieviņ! Vai dieviņ!

—    Bēdīgi, ja-ā … — mašīnists domīgi piekrita.

— Pazaudēt naudu … un netikt vairs mājās . .. Bērniņi laikam ari gaida, ja drīkstu zināt?

—    Ko nu, vesels pulks! — Krupis šņukstēja. — Un visi būs izsalkuši, spēlēsies ar sērkociņiem, mazie nejē­gas … Saplēsīsies, un tad ies vaļā! Vai dieviņ! Vai man dieviņ!

—   Zināt, ko es jums sacīšu, — mašīnists līdzjūtīgi ierunājās. — Jūs tātad strādājat pie veļas mazgāšanas, vai ne? Ļoti labi, un es esmu mašīnists, kā pati redzat, un nav ko liegties, tas ir gaužām netīrs darbiņš. Kreklu vien cik nav vajadzīgs, vai ne, un mana mīļā sieviņa noņemas ar tiem melnās miesās. Ja jūs varētu izmazgāt

man kādu mazumiņu to pašu kreklu, es paņemtu jūs līdzi un aizvizinātu mājās lokomotīvē. Tas gan ir pret dzelz­ceļu sabiedrības noteikumiem, bet šajos nomales ceļos neviens to tik ļoti neņem vērā.

Kamēr Krupis rāpās lokomotīves kabīnē, viņa izmi­sums pārtapa karstā sajūsmā. Zināms, dzīvnieks nekad mūžā nebija mazgājis kreklus, un droši vien, ja viņš mē­ģinātu, nekas labs tur nesanāktu, bet viņš arī nemaz netaisījās to darīt, viņš domāja: kad būšu sveiks un vesels atgriezies Krupjapilī un kad man atkal būs nauda un kabatas, kur to glabāt, es aizsūtīšu mašīnistam krietnu summu, ar ko samaksāt par milzum daudzu kreklu maz­gāšanu, un tas jau būs tas pats vai vēl labāk.

Dzelzceļa uzraugs pavēcināja signālkarodziņu, mašī­nists par atbildi jautri nosvilpināja dampi, un vilciens izripoja no stacijas. Ātrumam palielinoties, kad Krupis patiešām redzēja abpus ceļam traucamies garām tīrumus, kokus, dzīvžogus, zirgus un govis un kad iedomājās, ka ik mirklis nes viņu tuvāk mājām, tuvāk mīļajiem drau­giem un naudai, ko pašķindināt kabatā, un mīkstai gultai, kur atdusēties, un garšīgai maltītei, ko viņš ēdīs, un apbrīnai un sajūsmai, kad viņš stāstīs par saviem piedzī­vojumiem un izcilo atjautību, — kad Krupis to visu re­dzēja un iedomājās, viņš sāka lēkāt un klaigāt, un dziedāt jautru dziesmiņu rindas; mašīnists skatījās platām acīm, jo viņš bija gan agrāk redzējis veļasmazgātājas, tomēr nekad nebija sastapis tādu kā šī.

Jūdžu jūdzes klājās un izzuda aizmugurē, un Krupis jau sāka apsvērt, ko vislabāk būtu ēst vakariņās, kad pārradīsies mājās, bet tad viņš ievēroja, ka mašīnists ir izkāries sāniski laukā no lokomotīves un apmulsušu seju saspringti ieklausās. Pēc tam mašīnists metās tupu rāpu augšā tenderī uz ogļu blāķa un raudzījās pāri vagoniem tālumā; atgriezies viņš pavēstīja Krupim:

— Dīvainas lietas! Mēs esam pēdējais vilciens, kas šovakar brauc šinī virzienā, bet es varu apzvērēt, ka aiz­mugurē nāk vēl viens!

Muļķīgā jautrība pārgāja Krupim kā nebijusi. Dzīvnieks sarāvās drūms un nelaimīgs, trula sāpe iedūra krustos un aizstīdza pa stilbiem lejup, tā radīja vēlēšanos pie- plakt pie zemes un nedomāt, nedomāt par visu to, kas nu draudēja notikt.

Tobrīd uzlēca mēness, un mašīnists, nostājies uz ogļu kaudzes, varēja pārskatīt lielu ceļa gabalu vilcienam aizmugurē. Pēkšņi viņš iekliedzās:

—   Tagad redzu to skaidri! Tā ir lokomotīve, nāk mums pa pēdām milzīgā ātrumā! Izskatās, ka dzenas mums pakaļ!

Nelaimīgais dzīvnieks saguma ogļu putekļos, visiem spēkiem cenzdamies aptvert, ko nu lai dara, bet galvā bija tikai nožēlojams tukšums.

—   Viņi mūs strauji panāk! — mašīnists sauca. — Dampis pilns ar kaut kādiem dīvainiem ļaužiem! Tādi kā senlaiku cietumsargi tur vicina karacirvjus, policisti ar ķiverēm galvā, gumijas rundziņām rokās, kaut kādi tipi apnēsātās drānās, ar «katliņiem» galvā vicina revol­verus un nūjas — pat no šāda tāluma skaidri redzams,

ka tie ir privātdrēbēs pārģērbti okšķeri, un visi vici­nās, un visi kliedz vienu un to pašu: «Stāt! Stā-at! Stā-at!»

Tad Krupis nokrita pie ogļu kaudzes ar lūgšanā pacel­tām rokām un ievaimanājās:

—    Paglābiet, tikai paglābiet mani, mīļo, labo mister mašīnist, un es jums atzīšos visos savos grēkos! Es ne­maz neesmu vienkārša veļasmazgātāja, kāda izskatos! Un man nav bērnu, kas mani gaidītu mājās, ne palaid­nīgu, ne rātnu! Es esmu krupis … jā, visiem zināmais un pazīstamais zemes īpašnieks misters Krupis; pateico­ties savai drosmei un atjautībai, es tikko izbēgu no pre­tīga cietuma, kur naidnieki mani bija iegrūduši, un, ja tie tēvaiņi mani atkal noķers, tad nabaga nelaimīgais un nevainīgais Krupis atkal būs ķezā, atkal būs salmu cisās pie maizes un ūdens!

Mašīnists bargu skatu paraudzījās viņā no augšas, tad teica:

—    Bet tagad tu izstāsti man patiesību! Par ko tevi iebāza aiz restēm?

—    Gluži par niekiem, — teica nabaga dzīvnieks, no­sarkdams kā vēzis. — Es tikai aizņēmos automašīnu, kamēr tās saimnieki ēda pusdienas, viņiem tobrīd tā ne­maz nebija vajadzīga. Patiešām, mašīnu zagt man nenāca ne prātā, tikai citi … it sevišķi tiesneši … nezin kāpēc tik bargi nosoda patiesībā vien sīku izpriecu.

Krietni sadrūmis vilciena vadītājs teica:

—    Laikam gan tu tiešām esi ļoti slikts krupis, un, taisnību sakot, man vajadzētu tevi nodot bargo tiesnešu rokās. Tikai tu, kā redzams, esi lielās bēdās un izmisumā, un es tevi negribu pamest nelaimē. Automobiļi man bijuši nebijuši, tas ir viens, un otrs — es nekad nepieļaušu, ka šādi tādi policisti sāktu mani izrīkot, kad es braucu ar savu vilcienu, un trešais — kad redzu raudošu dzīvnieku, man vienmēr paliek ap sirdi tā jocīgi, žēl viņa .. . Saņe­mies nu, Krupīt! Es darīšu, ko vien varēšu, gan mēs viņiem vēl parādīsim!

Viņi piemeta krāsnī og­les, sirdīgi rīkodamies ar šķipelēm; kurtuve ierūcās, uzšāvās dzirksteles, un lo­komotīve salēkdamās un svaidīdamās rāvās uz priekšu, bet vajātāji tik un tā nāca tuvāk. Mašīnists pārvilka sev ar lupatvīkšķi pār pieri un nopūtās.

—    Baidos, Krupīt, ka tas nelīdzēs! Viņi, redzi, brauc tukšā, un tā ir labāka lokomotīve. Zini ko, mums palikusi vairs tikai viena iespēja, tālab klausies labi uz­manīgi, ko es tev sacīšu. Drīz mums būs jābrauc cauri garam tunelim, un aiz tuneļa abās pusēs sliedēm aug biezs mežs. Braucot pa tuneli, es uzdzīšu vislielāko āt­rumu, kādu vien varēšu, bet viņi, dabiski, piebremzēs, baidīdamies, ka neuzskrien mums virsū. Un, kolīdz iz­brauksim otrā galā ārā, es izslēgšu tvaiku, pievilkšu bremzes, cik vien iespējams, un, kad būs klāt īstais brī­dis un varēs izlēkt, tu metīsies lejup, mežā iekšā un — tutū! — iekams šie būs laukā no tuneļa un tevi pama­nījuši. Pēc tam es atkal laidīšu pilnā gaitā, un tad viņi varēs dzīties man pakaļ, cik ilgi un cik tālu viņiem pa­tiks. Bet nu esi uzmanīgs, sagatavojies, lai vari lēkt, kad es sacīšu!

Viņi piemeta atkal kurtuvē ogles, un vilciens iedrāzās tunelī; dampis krāca un rībēja, dārdēdams dārdēja, līdz izšāvās otrā galā laukā zem klusām mēnessgaismas pie­lietām debesīm, un abpus sliedēm melnēja glābējs mežs. Mašīnists izslēdza tvaiku, iedarbināja bremzes, Krupis nostājās uz pēdējā pakāpslīša, un, kad vilciens bija tiktāl palēninājis gaitu, ka dzīvnieks gandrīz varētu skriet tam līdzi, mašīnists iekliedzās:

—    Nu, aiz-iet!

Krupis lēca, nokūleņoja pa šauro uzbērumu, pietrūkās kājās — nekur nekas nesāpēja —, cirtās krūmos un pa­slēpās.

Pavēries pa zaru starpu, viņš noskatījās, kā vilciens, uzņemdams ātrumu, aiztraucas un nozūd naktī. Tad no tuneļa svelpdama un dārdēdama izbrāzās lokomotīve ar visu raibo varzu iekšā; vajātāji bļāva, vicinādami savus briesmīgos ieročus:

— Stāt! Stāt! Stā-at!

Kad viņi bija aizjoņojuši garām, Krupis smējās vai līdz asarām — pirmo reizi kopš tiem laikiem, kad tika ieslodzīts cietumā.

Bet drīz viņš noklusa, apjauzdams, ka ir vēls vakars, tumsa nāk virsū un vēsums, un viņš ir viens nepazīstamā mežā — kur lai ņem naudu, kur vakariņas? — draugi un mājas tik tālu, un kapa klusums, kas sabiezēja visapkārt pēc vilcienu klaudzoņas, dārdoņas, stindzināja asinis dzīslās. Neuzdrīkstēdamies pamest sargātāju mežu, viņš devās tajā dziļāk iekšā ar vienu domu: jātiek iespējami tālāk prom no dzelzceļa.

Pēc tik daudzu nedēļu ilgas uzturēšanās ieslodzījumā mežs likās naidīgs un svešs, it kā patiesi būtu gatavs izspēlēt ar viņu ļaunus jokus. Vakarlēpju sausā parkšķi- nāšana tā vien lika domāt, ka biezoknis ir pilns ar cietum-

sargiem un tie okšķerēdami saslēdzas viņam apkārt. Kāda pūce bez skaņas metās lejup, pāršāvās pāri, ar spārnu aizķerdama Krupja plecu, un dzīvnieks salēcās šausmās: likās, viņu tver kāda roka! — tad pūce nozuda tumsā kā naktstauriņš, nosmiedamās zemā rīkles balsī: — Ho-o, ho-o, ho-o! — «Cik prastas izdarības!» Krupis no­domāja. Un vēl viņš satika dižmanīgu lapsu tēvaini; tas apstājās, nicīgi nopētīja viņu no augšas un izmeta:

— Ohei, veļastantiņ! Šonedēļ trūkst puspāris zeķu un spilvendrāna! Skaties, lai tas nekad vairs neatkārtotos! — Un lepni aizlīgojās garām, smalko degunu šņaukādams. Krupis paskatījās apkārt, vai neredzēs kaut kur akmeni, ar ko mest viņam, bet akmens neatradās, un tas skumdi­nāja dzīvnieku vairāk par visu. Galu galā viņš, izbadējies un pārguris, sameklēja pajumti kādā izdubuša koka stum­brā, kur no zariņiem un pērnajām lapām uztaisīja sev guļasvietu, cik nu vien ērtu varēja, un saldi nošņācās līdz pat rītam.

IX. VISI LIELI CEĻINIEKI

Ūdensžurks juta savādu nemieru, bet nezināja īsti pasacīt, no kā tas ceļas. Vasara, pēc visa spriežot, dva­šoja vēl pilnā sparā, un, lai arī druvās un tīrumos zaļumu izdzēsa zeltaini toņi, pīlādži jau pietvīka ugunīgi un birzīs cirtās brūngandzeltaini lāsojumi, gaisma un siltums, un krāsas aizvien vēl staroja nenomākti, bez gadalaiku aizie­šanas saltās priekšnojautas. Bet izdzisis bija dārzu un dzīv­žogu pastāvīgais dziesmu koris, tikai dažas nenogurdinā­mas balsis noturēja pa reizei vēl vakara lūgšanu, un sarkanrīklīte atkal vēstīja skumjas; gaisā strāvoja gada­laiku maiņa un aiziešana. Dzeguze, zināms, sen vairs ne­kūkoja, un citi spārnotie lidoņi, mēnešiem ilgi mājojuši lauku ainavā kā tai piederīgi, tās mazā tauta, — arī tie bija nozuduši, un palicēju rindas šķita sarūkam ar katru mīļu dienu. Ūdensžurks, spārnoto lidoņu pastāvīgs vērotājs,

nu redzēja, ka lidošana jo dienas jo vairāk vēršas uz dien­vidu pusi; pat naktīs, atlaidies savā gultā, viņš juta, kā augstu pār galvu debesīs kuļas un vicinās nepacietīgi spārni, paklausot mūžīgajam aicinājumam.

Tāpat kā citām viesnīcām, arī lielajai dabas viesnīcai ir savs darbības un savs klusuma laiks. Kad iemītnieki cits pakaļ citam sāk pakot mantas, maksāt rēķinus un pazust un pie plašā kopgalda katrā ēdienreizē paliek vai­rāk un vairāk tukšu vietu, kad aizslēdz istabas, novāc grīdsegas, atlaiž viesmīļus, tie dzīvotāji, kas paliek tepat līdz nākamās sezonas atklāšanai, nevar nejusties mazliet sāpināti, redzēdami vieglprātīgo aizlaišanos un atvadas, klausīdamies dedzīgās runas par turpmākiem plāniem un ceļiem, un jauniem mājokļiem, pārdzīvodami draudzības saišu izirumu; tu, mājās palicējs, tad kļūsti nospiests un saīdzis, nekur vairs nevari atrast sev miera. Kālab šīs mūžīgās pārmaiņu alkas? Kādēļ nevar mierā un priekā dzīvot tepat, lūk, tā kā mēs? Jūs nemaz nepazīstat dabas viesnīcu klusajā gadskārtā, nezināt, cik jautri mēs savā vidū pavadām laiku — mēs, brašie zēni, kas paliekam te visu apaļu un aizraujošu gadu! Tas, bez šaubām, ir tais­nība, aizgājēji allažiņ atsaka, mēs jūs pat apskaužam un … citugad varbūt… jā, bet tagad mums jāiet… au­tobuss jau pie durvīm, tas brīdis ir klāt! … Un tā viņi aizlaižas, pamāj mums smaidīdami un nozūd, un tas mūs aizskar un sāpina. Zurks bija patstāvīgs, raksturā notu­rīgs zvēriņš, cieši saistīts ar šo zemi, un — lai jau tie citi skrien! — viņš palika; tomēr dzīvnieks nevarēja ne­manīt, kas strāvo gaisos, nevarēja nejust rudens elpu.

Grūti bija pieķerties pie kaut kā nopietnāka, kad sākās šis aizlidu laiks. Pagriezis muguru upei, kur meldri smuidri un cieši cits pie cita stāvēja rāmajā, seklajā straumē, Zurks aizklīda tālāk pa laukiem, šķērsoja ganību pļavas ar noputējušu, sausu zāli un ienira viļņainā, sanošā, dzel- tainā kviešu druvas jūrā, kas visa čaloja mierinošiem, glāstošiem čukstiem. Viņam bieži tikās šeit atnākt un staigāt pa labības mežu, starp stingrajiem, cietajiem

kviešu stumbriem, kuri paši savas debesis turēja sev augstu pār galvu — zeltainas debesis, kas bez apstājas dejoja, vizēja, paklusām runādamās, ar vilni paklanīda­mās garām skrejošam vējam un atvilnī izsliedamās un priecīgi nosmiedamās. Te Zurkam bija arī daudz mazu draugu, vesela sabiedrība, kas vadīja čaklu un darbīgu dzīvi, tomēr allaž prata atlicināt brīdi, lai patriektos un pārmītu jaunākās ziņas ar ciemiņu. Taču šodien lauka peles un stiebru peles, lai gan visai pieklājīgas, šķita pa­galam aizņemtas. Vienas sirdīgi vagoja alas un tuneļus, citas, salasījušās pulciņos, pētīja mazu dzīvoklīšu plānus un rasējumus, kur bija sacīts, ka istabas ir patīkamas, ērtas un izdevīgas — tuvu klētīm un pagrabiem. Vienas stiepa laukā apputējušus koferus un veļas grozus, citas rādījās līdz ausīm iegrimušas savu mantiņu saiņošanā; visapkārt kaudzītēs un kūlīšos stāvēja nokrauti kvieši, auzas, mieži, dižskābaržu augļi un rieksti, viss sagata­vots promvešanai.

—    Ehei, veco zēn Zurciņ! — peles iesaucās vienā mutē, tikko pamanījušas ciemiņu. — Nāc talkā, kaimiņ, neslaisties apkārt bez darba!

—    Ko tad jūs te esat sagudrojušas? — Ūdensžurks bargi noprasīja. — Labi zināt, nav vēl īstais laiks domāt par ziemas mājām, ne tuvu nav!

—    Jā, jā, to mēs zinām gan, — kāda pele ņēmās kau­nīgi skaidrot, — bet labāk jau vienmēr laikus, vai ne? Mēs esam spiestas ķert savas mēbeles, koferus, pārtikas saiņus un laisties projām no šejienes,

iekams tās briesmīgās pļaujmašīnas sāk tarkšķēdamas braukāt pa tīru­miem; un vēl kas — vai tad nezināms, glaunākos dzīvokļus tagad izķer viens divi, ja laikus nepamanīsies, var iz­nākt, ka jālien būs vai pažobelē; un cik pulka ņemšanās, kamēr tiek iekšā! Jā, jā, tā paagrāk ir, nu, protams, bet mēs nupat vēl tikai sākam.

—    Pie velna visu sākšanu! — Zurks atvēcinājās. — Tik brīnišķīga diena! Nāc, pelēn, pavizināsimies ar laiviņu! Vai varbūt pastaigāsimies gar dzīvžogiem, sarī­kosim pikniku mežā, nu, kaut ko tādu!

—    Liels paldies, bet šodien gan laikam nevarēšu! — Pelēns bija briesmīgi nevaļīgs. — Varbūt citreizīt.. . kad mums būs vairāk laika …

Zurks aizvainots nošņācās un griezās uz iešanu, bet kāja aizķērās aiz cepuru kārbas, viņš paklupa un nikni šķendējās.

—    Uzmanīgākam jābūt! — kāda cita pele dzedri aiz­rādīja. — Skaties, kur liec kāju, tad nekritīsi un nesasi- tīsies! Nekāp uz ceļasomas, Zurk! Būtu labāk tepat kaut kur apsēdies, pēc kādas stundiņas vai divām mēs būsim brīvas, tad mēs varētu tev piebiedroties.

—   Nekad jūs nebūsiet brīvas, tikai tā runājat, līdz ziemassvētkiem arī ne, es jau to zinu! — Zurks noskaities atcirta un metās projām no kviešu tīruma.

Gluži nomākts viņš atgriezās pie upes — pie savas uzticamās, rāmi plūstošās, vecās, labās upes, kura nekad nelaidās projām, nepārcēlās uz ziemas mitekļiem un kuras krastos varēja dzīvot visu cauru gadu.

Upmalas kārklos, kas ieskāva ūdens spoguli, Zurks pamanīja uz zariņa bezdelīgu. Mirkli vēlāk tai piebiedro­jās otra, treša, un putnusieviņas, nemierīgi grozīdamās uz zara, klusinātās balsīsnopietni sarunājās.

—   Vai tad jau? — Ūdensžurks ievaicājās, mierīgā solī tuvodamies pa krastu. — Kam tāda steiga? Es jums sacīšu, tas tak par traku!

—               O, nē, mēs jau vēl nelaižamies pro­jām, ja jūs to domājat, — sacīja pirmā bezdelīga. — Mēs tikai vēl kaļam plānus un gatavojamies. Aprunājamies, tā teikt, pa kādiem maršrutiem šogad lidosim, kur apmetīsimies atpūtai un tā tālāk. Un tas jau vien ir liels prieks!

—   Prieks? — Zurks pārjautāja. — Tieši

to, lūk, es nespēju saprast. Ja jums ir jāpa- j* met šīs jaukās vietas un draugi, sagādājot tiem sāpes, jāatstāj ērtie mājokļi, kuros nupat ne­sen esat ierīkojušās, — kad pienāks tāds brīdis, ko lai dara, jūs aiziesiet paceltu galvu, par to es nešaubos, un sastapsieties vaigu vaigā ar jaunumiem, rūpēm, neērtī­bām un smaidot visām nedienām tiksiet pāri. Bet, lai iepriekš izčivinātos vai tikai izprātotos par to, kad vēl nav īstas vaja …

—    Nē, jūs tiešām to nesaprotat, — otra bezdelīga iekrita starpā. — Vispirms tās dzimst mūsu krūtīs, šīs saldās nemiera alkas, tad pārnāk atmiņas kā pasta baloži cita pēc citas. Naktī, sapņos tās māj mums ar spārniem un dienā ceļas līdzi visos lidojumu virpuļos un lokos. Mēs alkstam izrunāties, salīdzināt iespaidus un pārlieci­nāties, vai tas ir tiesa, ka pamazām vien atdzimst senaiz­mirstu vietu vārdi, smaržas, balsis, kas sauc mūs un aicina.

—    Bet vai jūs nevarētu palikt tepat, tikai vienu pašu gadu? — Zurks ierosināja. — Mēs darīsim visu, lai jūs labi justos. Jūs nevarat iedomāties, cik jauki mēs te pava­dām laiku, kamēr jūs esat tālu projām!

—    Es viengad jau pamēģināju «palikt tepat», — iesāka trešā bezdelīga. — Biju tā iemīļojusi šo pusi, ka, gāju laikam pienākot, turējos iepakaļ un ļāvos, lai citas aizlido prom bez manis. Dažas nedēļas aizskrēja gluži bez bēdām, totie's pēc tam — brr! — šīs drausmīgi garās naktis! Un šīs drēgnās, nomākušās dienas! Auksts, stin­dzinošs gaiss, tajā neatrast nevienas mušiņas! Nē, nē, te nebija vairs it nekā jauka, man sašļuka dūša, un kādā saltā, vējainā naktī es pacēlos spārnos un, nepretodamās blīvajām austreņa brāzmām, lidoju tikai prom iekšzemē. Kad kūlos pāri milzīgajām augsto kalnu grēdām, sāka spēcīgi snigt, nācās cīnīties visiem spēkiem, lai tiktu uz priekšu. Bet līdz mūža galam nespēšu aizmirst to svēt­laimes brīdi, kad mugurai atkal pieskārās karstie saules stari, un kā es metos lejup uz klusiem, ziliem ezeriem, un kāda bija pirmās treknās mušas garša! Pagātne sa­ruka aiz manis kā šaušalīgs murgs, nākamība pletās priekšā kā priecīgi svētki, un es lidoju uz dienvidiem nedēļu pēc nedēļas, mierīgi, slinkojot vien, kavēdamās, kad to drīkstēja, bet allaž paklausīdama sirdsbalsij. Nē, nē, es jau reiz esmu brīdināta, un nekad man vairs ne­ienāks prātā neklausīt aicinājumam.

—   Ak jā, šis dienvidu aicinājums! — abas pārējās sapņaini iečivinājās. — Dziesmas, krāsas un zilgmainie gaisi! Jā, vai tu atceries… — Pavisam aizmirsušas Ūdensžurku, bezdelīgas iegrima atmiņās; zvēriņš klausī­jās savaldzināts, un sirds viņam krūtīs ietrīsējās. Arī visā augumā, likās, negaidīti sāka vibrēt kāda stīga, kas bija klusējusi kā apmiegā līdz pat šim brīdim. Tīrā vidžinā- šana, uz dienvidiem saposušos gāju putniņu nodrāztās, banālās valodas spēja tomēr atmodināt viņa dvēselē vēt­rainas izjūtas un trīsas, kas viļņiem vien skrēja caur au­gumu; un ko gan tad mirklī neizdarītu paši dienvidi —• patiesi kvēls dienvidu saules glāsts, īsts dienvidu smaržu vilnis? Pievērtām acīm Zurks brīdi ļāvās sapņiem, aiz­mirsdams itin visu, un, kad paraudzījās atkal apkārt, upe bija tēraudpelēka un salta, zaļie lauki — noplukuši un rēni. Zvēriņa uzticīgā sirds tad sarāvās sāpēs pati par savu vājuma brīdi un nodevību.

—    Kāpēc tad jūs vispār lidojat atpakaļ? — viņš neno­vīdīgi uzbruka bezdelīgām. — Ko jūs te atrodat pievil­cīgu, šai nabadzīgajā, pelēkajā zemes stūrītī?

—    Un jūs domājat, — iesaucās pirmā bezdelīga, — ka mēs nejūtam arī citu aicinājumu, kas ieskanas savā noliktajā laikā? Kur tad lekno pļavu sauciens, kur ābeļ­dārzu aicinājums, kur odu un mušiņu vilinošā sijāšana pār siltiem ūdeņiem, kur lopu ganāmpulki, siena pļauja un kūtis, laidari un mājas — visa plašā apkārtne, kas paveras no ciema baznīcas paspārnēm un dze- gām!

—   Un jums liekas, — ieteicās otra, — ka esat vienīgā dzīvā radība, kas neizsakāmi ilgojas atkal dzirdēt dzegu­zes kūkošanu?

—    Nolemtajā laikā, — trešā turpināja, — mūs no jauna apburs mājupsauksme, ilgas pēc klusi plaukstošām ūdensrozēm, kas māj ar ziediem no dzimtenes ezeriem. Turpretim šodien viss te šķiet apvītis, izbalojis, svešs mūsu sirdīm. Patlaban mūsu asinis strāvo citādas mūzi­kas ritmā.

Un bezdelīgas atkal ņēmās vidžināt, apčivināja zil- zilas jūras, brūngandzeltenus smiltājus un ķirzaku ap­sēstus vecus mūrus.

Nemierīgu sirdi Zurks vēlreiz devās projām, uzkāpa augšup pa nogāzi upes ziemeļu krastā un lūkojās uz Dauna kalnu plašo loku, kas noslēdza skatu dienvidu vir­zienā; tur līdz šim bija viņa pieticīgā debesmala, viņa Mēness kalni — apvāršņa līnija, aiz kuras vairs nebija nekā tāda, ko zvēriņam kādreiz būtu paticis redzēt un iepazīt. Bet šodien, tā raugoties, dienvidi kļuva dzimstoša tieksme, kas iesmeldzās sirdī, un skaidrā debess pār tālo, zemo apvāršņa malu likās trīsam cerību pilna un vili­noša — šodien, kad neiepazītais bija viss un nezinā­mais — vienīgā dzīves realitāte. Šaipus kalniem nu ple­tās īsts tukšums, bet viņpus — daudzkrāsaina, kustības un dzīvības pilna pasaule, kuru viņš tvēra savā iztēlē tik nepārprotami un skaidri. Kādas tur bija jūras — ar zaļga­niem, kāpjošiem, krēpjainiem viļņiem! Kādas saulstaros vizošas pludmales, kādas lieliskas, baltas villas zaļu olīvu birztalu ielokā! Un kādas mierīgas ostas, kur drūzmējas stalti tirdzniecības kuģi, posdamies ceļā uz mēļā dūmakā tītām, gurdenu viļņu apskalotām vīnu un garšvielu salām!

Zurks piecēlās un vēlreiz devās lejup uz upi, tad pār­domāja un apsēdās smilšainas takas malā pie dzīvžoga. Te viņš, pa pusei ieslīdzis zāles, zariņu un lapu vālā, dzīvžoga vēsajā zemsegā, domāja par plašo lielceļu un brīnumu pilno pasauli, kurā tas aizved, un par visiem lieliem ceļiniekiem, kas varētu būt pa to gājuši, par laimi un piedzīvojumiem, ko tie devušies meklēt vai arī atraduši, nemaz īpaši nemeklējot… tur, viņpus … aiz debesmalas, tālu, tālu!

Ausīs iekrita soļu troksnis, un noguruša ceļinieka stāvs iznira redzeslokā; viņš paskatījās un ieraudzīja kādu žurku, pagalam apputējušu ceļagājēju. Pienācis tuvāk, tas pieklājīgi pamāja sveicienu, un šinī žestā jau­tās kaut kas ārzemniecisks … Svešais saminstinājās mirkli, tad ar patīkamu smaidu nogriezās no takas un apsēdās turpat blakus vēsajā zālē. Ceļagājējs rādījās gluži piekusis, un Ūdensžurks viņam ļāva atvilkt elpu,

neuzmākdamies ar iztaujām, tāpat apjauzdams viņa domas un zinādams ari to, cik augstu dzīvnieki dažkārt vērtē vienkārši klusu klātbūtni, kad var atpūtināt gurušās miesas un noskaidrot prātu.

Ceļinieks bija kalsns, asiem vaibstiem, mazliet uzrau­tiem pleciem, slaikām, smalkām ķepiņām; no acu kakti­ņiem aizstīdza krunciņu raksti, un pie glītajām, pievilcīgi veidotajām austiņām mirdzēja mazi auskaru gredzentiņi. Viņa rupjvilnas džemperis bija tāds kā zilgani izbalējis, ari plankumaino, netīro dungriņu sākotnējā krāsa šķita zila, un visas savas mantiņas viņš nesa ietītas zilā katūna kabatlakatiņā.

Brīdi atvilcis elpu, svešinieks nopūtās, paostīja gaisu un paskatījās uz Ūdensžurku.

—    Pa vējam nāk āboliņa smarža, — viņš teica, — un aizmugurē, viņpus dzīvžoga, govis plūc zāli, brīžam no­pūzdamās pilnām mutēm. Tālumā dzird labības pļāvējus, un tur tā zilganā švīka, kas ceļas pret mežiem, tā ir dūmu grīste no lauku mājas skursteņa. Tepat kaut kur netālu plūst upe — var dzirdēt, kā sasaucas dumbrvistiņas, un jūs pats — pēc miesas būves redzams — esat saldūdens iemītnieks … Tāds miers valda vispāri, un tomēr pasaule neguļ, bet iet savu gaitu. Krietnu dzīvi jūs vadāt, mans draugs, nav šaubu, pašu labāko pasaulē, ja vien jums ir diezgan gara spēka, lai tā varētu nodzīvot…

—   Jā, tā ir dzīve, vienīgā, kādu vērts dzīvot, — aiz- sapņojies Ūdensžurks atbildēja gluži bez savas parastās sirdsdegsmes.

—    Nē, ne jau tieši to es gribēju sacīt, — svešais pie­sardzīgi bilda, — bet nevar būt šaubu, tā ir pati labākā dzīve. Es arī tā gribēju dzīvot, tāpēc to zinu. Un tieši tāpēc, ka centos tā dzīvot… veselu pusgadu … es zinu, tā ir vislabāk, bet, palūk, te nu es esmu — gurušāin kā­jām un izsalcis, paklausot vecajam aicinājumam, atgrie­žos pie savas agrākās dzīves, vienīgās, kas ir manējā un kas nekad vairs nelaidīs mani vaļā!

«Vai tad viņš arī būtu viens no tiem?» Zurks prātoja.

—    No kurienes patlaban jūs nākat? — viņš jautāja. Zvēriņš gandrīz vai baidījās vaicāt, uz kurieni svešais dodas, jo atbilde tāpat šķita pārlieku skaidra.

—   No kādām lauku mājām, — ceļinieks īsi atteica.

—   Tur, pāri uzkalnam, uz to pusi. — Un viņš pamāja ziemeļu virzienā. — Nevaru sūdzēties — man bija viss, ko es vēlējos, viss, ko drīkstēju cerēt no dzīves, pat vēl vairāk. Un, palūk, te nu es esmu! Laimīgs, ka jau šeit, par spīti visam, — tomēr laimīgs, ka tik tālu! Tik dau­dzas jūdzes jau nogājis un par tik daudzām jūdzēm tuvāk savas sirds aicinājumam!

Tvīkstošām acīm viņš tvēra tālo debesmalu, it kā ieklau­sīdamies kādā skaņā vai sauksmē, kas tanī apvidū bija zudusi, tāpat kā tas noticis ar ganu taurēm, dziesmām un stabulēm.

—   Jūs neesat no mūsējiem, — Ūdensžurks sacīja.

—  Nemaz nerunājot par lauku mājām — pat no šīs puses jūs neesat, cik noprotams.

—    Taisnība, — svešais atbildēja. — Es esmu kuģi­nieks, un ostu, no kuras es pirmoreiz devos jūrā, sauc par Konstantinopoli, lai gan arī tur es esmu tāds kā iebrau­cējs, ja tā varētu sacīt. Jūs taču, draudziņ, būsiet kaut ko dzirdējis par Konstantinopoli? Brīnumjauka pilsēta, ļoti senatnīga un slavena! Un varbūt esat dzirdējis arī par Norvēģijas karali Sigurdu — kā viņš aizburāja tur ar sešdesmit kuģiem, kā karalis un viņa ļaudis jāja pa ielām, kas viņiem par godu bija izrotātas ar purpuru un zeltu, un kā imperators ar savu sievu uzkāpa uz kuģa, lai kopā ar Sigurdu piedalītos banketā. Kad karalis devās atpakaļ­ceļā, daudzi viņa ziemeļu zemes ļaudis palika krastā un tika uzņemti imperatora miesassargos; kāds no maniem senčiem, dzimis Norvēģijā, arīdzan palika Konstantino- polē, kādā no kuģiem, kurus Sigurds uzdāvināja impera­toram. Mēs jau no sākta gala esam bijuši kuģinieki, par to nav ko brīnīties, un, ja runājam par mani, tad dzimtā pilsēta man ir tādas pašas mājas kā jebkura cita osta

ceļā no Konstantinopoles līdz lielajai Londonas upei. Man tās visas ir pazīstamas, un visur pazīst arī mani. Palai­diet mani jebkurā no šīm ostām — uz mola vai kaut kur piekrastes joslā —, un es esmu ieradies savās mājās!

—   Cik noprotams, jūs taisāties uz lielu ceļošanu, — Ūdensžurks jau ieinteresēts teica. — Mēnešiem neredzēt cietzemi… pārtikas krājumi izsīkst, aizvien mazākas sa­rūk dzeramā ūdens devas, un savā garā jūs saplūstat ar vareno okeānu, un … un tamlīdzīgi pārdzīvojumi, vai ne?

—   Ne uz to pusi! — Kuģužurks atklāti sacīja. — Tāda dzīve, kādu jūs nupat attēlojāt, man nepavisam neder. Es darbojos piekrastes tirdzniecībā un tikai retu reizi aiz­ceļoju tik tālu, lai neredzētu vairs cietzemi. Visjaukāk laiku var pavadīt krastā, tas ir mans īstais aicinājums, tikpat spēcīgs kā kuģošana. Ak, un dienvidi, kas tur ir par ostām! Kādas smaržas, kādas enkurugunis naktīs un burvība!

—    Jā, varbūt jūs esat izvēlējies labāku dzīves ceļu, — Ūdensžurks piekrita, tomēr vēl šaubīdamies. — Pastāstiet, lūdzu, par saviem piekrastes kuģojumiem, ja jums nekas nav pretī! Ar kādu guvumu īsts dzīvnieks var cerēt reiz pārnākt mājās, lai vecumdienās pie kamīna uguns grem­dētos jaukās atmiņās? Jo mana dzīve, varu jums atklāti sacīt, pašlaik šķiet tāda kā šaura, sevī norobežota …

—   Mans pēdējais ceļojums, kas galu galā noveda mani šinī pusē un bija saistīts ar ciešām cerībām dzīvot iekšzemes lauku mājās, — Kuģužurks sāka stāstīt, — šis ceļojums var derēt kā viens no labākajiem piemēriem, kas vienlaikus raksturo gan visus pārējos braucienus, gan atklāj manas patiesi daudzkrāsainās dzīves zīmīgu lap­pusi. Viss, kā jau parasti, sākās ar ģimenes ķildām. Mā­jās savilkās negaiss, un es uzkāpu uz kāda tirdzniecības kuģa, kas devās no Konstantinopoles uz Grieķijas salām un Levantes zemēm — pāri seno laiku jūrām, kur ik vil­nis atsauc atmiņā nemirstīgo klasiku. Tās bija zelta die­nas, bet naktis — kā dziedinošs balzams! No vienas ostas ārā un otrā iekšā, un atkal ārā — iekšā, un it visur tevi

sagaida veci draugi! Tu pārlaid dienas karstumu vēsā templī vai vecā cisternā, un, kad vakarā noiet saule, vari dziedāt un dzīrot zem lielām zvaigznēm nosēta samtaini melna debesjuma! Tad mēs pagriezām stūri un peldējām gar Adrijas krastiem, tie mirdzēja kā dzintars, kā pur­purs, kā akvamarīns; mēs piestājām plašās, cietzemes ieskautās ostās, klīdām pa senlaicīgām, slavenām pilsē­tām, līdz beidzot kādu rītu, no mugurpuses karaliska saullēkta apmirdzēti, pa zeltainu saules tiltu iebraucām Venēcijā. O, Venēcija, tā ir jaukākā pilsēta, kur žurks var klejot vienā dieva mierā un baudīt dzīvi! Vai arī, kad pagursti no staigāšanas, tu vari naktī apmesties Lielā kanāla malā un uzdancot ar draugiem, jo gaiss ir pilns ar mūziku, debesis — ar zvaigznēm, un lākturu gaismā šūpojas gondolu pulētie metāla snīpji, tik cieši cits pie cita, ka var bez bēdām pārskriet kanālam pāri, lecot no vienas laivas uz otru. Un kas par uzkodām … jā, vai jums garšo austeres? … Zināms, te mums par tām veltīgi sapņot!

Brīdi viņš pieklusa. Arī Ūdensžurks klusēja; kā ap­burts viņš peldēja pa sapņu kanāliem, iztēlē dzirdēdams

dziesmas, kas skanīgām šaltīm ceļas starp mitriem, pelē­kiem mūriem.

—    Tad uzņēmām atkal kursu uz dienvidiem, — Ku­ģužurks turpināja, — un slīdējām gar Itālijas krastiem, līdz izmetām enkuru Palermo, un tur es nokāpu no kuģa un paliku malā garu, laimīgu dzīves sprīdi. Nekad es ilgi neturos uz vietna un tā paša kuģa, jo tā vari palikt aiz­spriedumains un šaursirdīgs … Turklāt Sicīlija ir viena no manām vismīļākajām apmešanās vietām. Visi tur sa­vējie, un sicīliešu dzīvesveids man ir ļoti tuvs. Daudz priekpilnu dienu un nedēļu es aizvadīju šinī salā, ciemo­damies pie saviem iekšzemes draugiem. Bet, kad sirdī atkal sakrājās nemiers, es izmantoju kādu kuģi, kas gāja uz Sardīniju un Korsiku, un cik jauki bija atkal just svaigu brīzi un bangu migliņu noglāstām seju!

—    Bet vai nav pārāk smacīgi, karsti tur apakšā … tais ūķos, vai kā jūs teicāt? — Ūdensžurks vaicāja.

Kuģužurks pamirkšķināja viņam ar aci.

—   Man tā pierasta lieta, — viņš atteica itin pieticīgi. — Kapteiņa kajīte man laba diezgan.

—   Tomēr, skaties, kā gribi, tā ir grūta dzīve, — Zurks nomurmināja un iegrima dziļās pārdomās.

—   Matrožiem — jā, viņiem gan, — Kuģužurks no­pietni atbildēja un atkal tikko manāmi piemiedza aci.

—    No Korsikas, — viņš turpināja, — es aizbraucu ar kuģīti, kas veda uz kontinentu vīna mucas. Mēs sasnie­dzām Alasio vakarā, izmetām enkuru, uzvilkām mucas no tilpnēm un pārcēlām pār bortu, sasietas citu pie citas milzu garā tauvā. Tad matroži sēdās laivās un airēja uz krastu, ritmiski dziedādami un vilkdami aiz sevis garu garo mucu virteni, kas locījās kā gigantiska jūrasčūska. Krastmalā gaidīja zirgi, un mucas, jautri klabēdamas, rībēdamas, grabēdamas, tika aizvilktas augšup pa kraujo mazpilsētas ieliņu. Kad pēdējā muca bija nogādāta savā vietā, mēs aizgājām atspirdzināties — iedzērām, uzko­dām —, nosēdējām, līksmodamies ar draugiem, līdz vēlai naktij, un uz rīta pusi es iegriezos olīvu birzī nosnausties.

Ar to arī kuģošanai uz salām bija pielikts punkts — vis­maz uz kādu laiku; gan ostas, gan peldošās vāceles bija apnikušas līdz kaklam, un es vadīju mierīgas dienas zem­nieku vidū, rāmi vērodams, kā viņi strādā, vai arī pakāpos paugura mugurā un lūkojos uz dzidri zilo Vidusjūru tāl- tālu lejā zem manis. Tad beidzot, pamazītēm vien un bez steigas, brīžam kājām, brīžam atkal pa jūru aizklīdu līdz pašai Marseļai, un tur — tikšanās ar veciem draugiem kuģiniekiem, viesošanās uz lielajiem okeāna laineriem, svētki un dzīres! Un kādas austeres! Ak dievs, pat sapņos bieži vien redzu Marseļas austeres un pamostos pēc tam raudādams!

—    O, tas man liek kaut ko atcerēties, — Ūdensžurks laipni sacīja. — Jūs jau pirmīt ieminējāties par izsalkumu, man vajadzēja attapties agrāk. Jūs paliksiet, protams, pie manis uz pusdienām, vai ne? Mana ala ir tepat līdzās, diena griežas uz otru pusi, un jūs esat laipni lūgts, pacie­nāšu, kā varēšu!

—   Tas ir ļoti mīļi un brālīgi no jūsu puses, — atsau­cās Kuģužurks. — Tiešām, jau sākumā es jutos izsalcis, bet, kad tik nelaimīgi pieminēju tās austeres, vēders gluži čokurā sarāvās. Bet vai jūs nevarētu iznest ēdamo ārā? Man nekad netīk līst pazemes ūķos, ja vien tā nav spiesta lieta, un turklāt, iekams mēs pusdienojam, es vēl daudz

ko varētu pastāstīt par saviem ceļojumiem un jauko dzīvi… vismaz man pašam tā liekas ļoti jauka, un, cik noprotams pēc jūsu uzmanīgās klausīšanās, arī jūs tā saista un valdzina; turpretim, ja iesim iekšā, viens pret simtu, ka es turpat uz vietas aizmigšu.

— Nu tas tik ir brīnišķīgs priekšlikums! — Ūdens- žurks iesaucās un steidzās uz savu aliņu. Tur viņš sameklēja ciemakukuļu grozu un salika tanī vienkāršas ēdamlietas, tad, atcerējies viesa izcelšanos un gaumi, papūlējās ielocīt grozā vai jardu garu frančmaizi, ielika desu, no kuras cirtās ķiploku aroms, sieru, kas raudāja taukainas asaras, un paķēra krietnu garkakļa pudeli salmu pītenī; tajā bija sakrāts un iesprostots pats saules kvēlums no dienvidu kalnu piegāzēm. Tā apkrāvies, Zurks steidzās atpakaļ, cik ātri vien spēdams, un labsajūtā pie­tvīcis klausījās, kā vecais jūrasbraucējs uzteica viņa gaumi un attapību, kad abi kopā izkravāja grozu un sari- dāja visus labumus turpat zālē.

Salkumu kaut cik remdinājis, Kuģužurks turpināja stāstu par savu pēdējo braucienu, izvadāja kāro klausī­tāju pa Spāņuzemes ostām, izsēdināja krastā Lisabonā,

Oporto un Bordo, iepazīstināja ar skaistajām Kornvolas un Devonas piestātnēm, tad devās tālāk pa Lamanšu uz savu pēdējo ostu, kur, izkāpjot malā pēc nebeidzamās šūpošanās, vētrām un negaisiem, viņš sajutis pirmos spē­cīgos impulsus, iekšēju aicinājumu sākt kaut ko jaunu un, šīs idejas iekvēlināts, steidzies prom no piekrastes dziļi iekšzemē, ilgodamies izmēģināt dzīvi klusā lauku sētā tāltālu no jūras bangām, tik vienmuļām un apni­cīgām.

Stāstījuma apburts, satraukumā trīcēdams, Ūdens­žurks jūdzi pēc jūdzes sekoja lielajam dēkainim — pāri bangainiem jūraslīčiem, cauri pārpildītiem reidiem, pāri ostu barjerām paisuma viļņa mugurā, augšup pa līkumo­tām upēm, kur aiz spēja pagrieziena slēpjas mazas, rosī­gas pilsētiņas … līdz beidzot Kuģužurks pameta viņu, gauži noskumušu, kādā muļķīgā iekšzemes fermā, par kuru Ūdensžurks pat dzirdēt negribēja.

Tikmēr pusdienas jau bija paēstas, un kuģiniekam, kurš bija iestiprinājies un manāmi atžirdzis, balss ievib- rējās spriegāk un acis spīdēja kā tālīnas bākas ugunis; viņš piepildīja sev glāzi ar sarkano, dzirkstošo dienvidu saules dzērienu un, tuvāk pieliecies, sagūstīja Ūdensžurka skatienu savās kvēlajās acīs un runādams turēja klausī­tāju ar visu sirdi un dvēseli savā varā. Lielā dēkaiņa redzokļos cēlās un grima tēraudzili zaļganas Ziemeļjūru bangas ar putu krēpēm pār muguru un no glāzes pretī blāzmoja dedzinošs rubīns, kas šķita kā īstas dienvid- zemju sirdsasinis, un tās pulsēja viņam, Ūdensžurkam, kuram bija drosme atbildēt uz šiem sirdspukstiem. Abas radniecīgās stihijas — bangojošais tēraudzilums un ne­atlaidīgā rubīnkvēle — apbūra, sasaistīja un pakļāva dzīvnieku savai varai, laupot visus dvēseles spēkus. Miera pilnā apkārtējā pasaule spēcīgā staru kūļa priekšā atkā­pās un pārstāja būt. Un stāstījums, brīnišķais stāstījums pludot pludoja!… Vai tā bija viscaur tikai runa vai varbūt brīžam jau dziesma — ritmiska skandēšana, jūr­niekiem paceļot pilošu enkuru, ziemeļrīteņa melodiskā

sanoņa nospriegtās vantīs, zvejnieku dzies­ma, velkot tīklus uz aprikožu krāsas saul­rieta debesu fona, jeb varbūt ģitāras vai mandolīnas strinkšķi gondolā vai turku lai­viņā? Un vai tas viss nepārvērtās par vēju gaudām — sākumā tikko jaušamām, tad aizvien skaļākām, griezīgi spalgām, pāraugot ne­gantā svelpoņā — apdziestot, norimstot par klusu dzies­miņu, kad gaiss dūc gar piepūstās buras virveseģi? Visu to šķita dzirdam apburtais klausītājs Ūdensžurks, vēl arī izsalkušo kajaku un lielo ķīru klaigas, plīs­tošo bangu dobjo pērkonu un krastmalas oļu protesta šņukstus. Tad no jauna atdzima valoda, vārdi, un ar pukstošu sirdi viņš sekoja dēkainiem piedzīvojumiem ostās — kautiņiem, bēgšanām, draudzības slēgšanām un riskantām avantūrām —, meklēja salās apslēptus dārgu­mus, klusās lagūnās makšķerēja un augām dienām zvil­nēja baltās pludmales smiltīs; tad klausījās stāstus par dziļūdens zveju un sidrabainu zivju lomiem, ko izvelk ar jūdzi garu tīklu, par pēkšņām nāves briesmām, kad aklā bezmēness naktī tu dzirdi pret klintīm plīstošu bangu troksni vai piepeši augstu virs tevis no miglas iznirst okeānu lainera milzīgais snīpis; un beidzot — par lai­mīgu mājāspārnākšanu, kad zemesrags apbraukts un iemirdzas ostas ugunis, un uz mola neskaidri iezīmē­jas sagaidītāju bariņi; priecīgi noskan sveiku saucieni, tiem seko kabeļtauvas slapjais plakšķis, un smagiem soļiem tu aizkāp augšup pa kraujo ieliņu uz turieni, kur tevi sagaida mājīgi, gaiši logi, aizvilkti sārtiem aiz­kariem.

Beidzot, it kā sapnī, Zurkam šķita, ka lielais dēkainis ir piecēlies kājās, bet viņš aizvien vēl runāja, aizvien vēl turēja zvēriņu savu tēraudpelēko acu valgos.

— Un tagad, — balss klusi stāstīja, — es dodos atkal ceļā, prom un prom uz dienvidvakariem vēl daudzas ga­ras, putekļainas dienas, līdz sasniegšu jūras krastā mazu, pelēku pilsētiņu, kas man labi pazīstama un kas ar vienu sānu kraujā pieglaužas pie ostas. Caur tumšām vārtu velvēm tur var redzēt lejup aizstiepjamies akmens kāpnes, pār kurām karājas iesārteni baldriānu čemi: to galā spulgo dzidri zila ūdens lāsmiņa. Mazās laiviņas, kas stāv piesietas pie riņķiem vai paceltas uz vecā dambja, ir izkrāsotas tikpat spilgtas kā manā bērnībā, kad rāpoju tanīs iekšā un ārā bez sava gala; tur laši lēkā paisuma viļņa mugurā, makreļu bari spēlējas un šaudās aiz ostas moliem un dienunnakti gar logiem slīd lielie kuģi, ienāk­dami piestātnēs vai dodamies atklātā jūrā. Agrāk vai vēlāk tur iegriežas visu jūrasbraucēju tautu kuģi, un kādā jaukā dienā arī manim nolemtais tur izmetīs enkuru. Es nesteigšos, būšu pacietīgs, tveršu to stundu, to brīdi, kad īstais nostāsies, ilgodamies pēc manis, izgriezts upes vidū un piekrauts līdz lūpai, ar priekšbomi badīdams uz ostas lejasgalu. Un es nokļūšu uz šī kuģa — ielēkšu kādā laivā vai aizlīdīšu pa kabeļtauvu, un kādu rītu mani izraus no miega matrožu smagie soļi un dziesmas, enkur- trices klinkstoņa un ķēdes žvadzoņa, tai priecīgi skrienot iekšā uz klāja. Mēs pacelsim klīverus, fokburu, un, kuģim uzņemot gaitu, baltās mājiņas ostas pusē līgani aizslīdēs garām, un mūsu ceļojums būs sācies! Arvien ātrāk skrie­dams uz zemesragu, kuģis sa­plauks viss pilnās burās, un tad , - - uzreiz, pametot iekšējos ūdeņus, plašā, zaļganā atklātā jūra slapjām pļaukām sāks bliezt tam pa sāniem, un tas sasvēr­sies slīpi, ieguldams vējā un uzņemdams kursu — uz dien­vidiem!

Un jums, mans jaunais draugs, jums jānāk līdzi! Laiks

paiet un negriežas atpakaļ, un dienvidi arvien vēl jūs gaida! Riskējiet, paklausiet sirdsbalsij — tūlīt pat, vai arī īstais brīdis būs neatsaucami palaists garām! Aiz- cērtiet durvis aiz sevis ar blīkšķi, speriet drošu soli uz priekšu, un jūs būsiet pametis veco dzīvi un uzsācis jaunu! Pēc tam kādu dienu … pēc daudzām, nebeidza­mām jaukām dienām, ja labpatiks, varēsiet doties mājup; kad kauss būs izdzerts sauss un spēlīte nospēlēta, tad sēdiet mierīgs savas rāmās upes krastā un sildieties at­miņu saulē … Jūs bez pūlēm panāksiet mani, jo esat vēl jauns, bet mani spiež gadu nasta, solis jau gausāks. Es iešu nesteidzīgi, metīšu skatus atpakaļ un beidzot patie­šām ieraudzīšu jūs nākam priecīgu un bezbēdīgu, un dienvidi degs jums acīs!

Balss pamazām izdzisa, sarāvās kā aizlidojoša oda dzindziens un pārvērtās klusumā; Zurks palika sēžam ar stingu skatu, neredzēdams neko citu kā vien tālumā gaistošu tumšu plankumiņu uz lielceļa baltā paklāja.

Kā apmāts viņš uzslējās kājās un sāka rūpīgi, bez steigas kravāt grozu. Kā apmāts dzīvnieks pārgāja mā­jās, savāca dažas visnepieciešamākās mantas, arī sev īpaši dārgas un mīļas lietiņas, un salika tās visas mugur­somā; viņš darbojās rāmā nosvērtībā, gluži kā mēnessēr­dzīgs kustēdamies pa istabu un pavērtu muti visulaik ieklausīdamies klusumā. Viņš uzmeta mugursomu plecos, rūpīgi izvēlējās resnu ceļagājēja spieķi un bez mazākās steigas, bet arī nevilcinoties kāpa pār istabas slieksni… un tobrīd ārdurvīs parādījās Kurmis.

—    Ei, Zurciņ, kur tad tu? — galīgi pārsteigts viņš iesaucās, nogrābdams draugu pie rokas.

—    Uz siltām zemēm — tāpat kā citi… — Zurks monotoni kā miegā nodudināja, nemaz nepaskatījies uz Kurmi. — Pirmāk uz piekrasti, tad kuģī un uz tāljūru zemēm — tāds ir mans aicinājums!

Viņš apņēmīgi spiedās uz priekšu, vēl tāpat bez stei­gas, taču ar stūrgalvīgu mērķtiecību, bet Kurmis, sabijies ne pa jokam, aizstājās ceļā, cieši ielūkodamies gājējam

sejā: Zurkam bija stiklainas, sastingušas, pelēcīgi raibas acis; nē, nē, tās nebija vairs viņa vecā drauga, bet gluži cita dzīvnieka acis! Sagrābis Žurku ap vidu, Kurmis iegrūda viņu iekšā, nogāza gar zemi un turēja ciet.

Kādu brīdi Zurks izmisīgi cīnījās, tad piepeši spēki viņu pameta, dzīvnieks palika guļam pievērtiem plak­stiem, šļaugans un nevarīgs, trīcēdams kā drudzī. Drīz pēc tam Kurmis palīdzēja viņam uzcelties no grīdas un apsēdināja krēslā; Zurks sēdēja sadudzis, sevī ierāvies, trīcēdams pie visām miesām un ik brīdi saraudamies sausu, nevaldāmu šņukstu konvulsijās. Kurmis aizbultēja durvis, iemeta mugursomu skapī un apsēdās pie galda blakus draugam, gaidīdams, kad mitēsies dīvainā lēkme. Zurks pamazām iegrima palsā nomiedzī, no kura iztrūkās pa brīdim, bērdams juceklīgas frāzes par kaut kādām tra­kām, Kurmim nesaprotamām tālām un svešām lietām; tad murgošana noklusdama pārtapa dziļā miegā.

Pagalam nobažījies, Kurmis atstāja uz laiciņu draugu vienu un piekopa mājas soli. Kad viņš atgriezās viesis­tabā, metās jau krēsla; Zurks bija turpat atzveltnī, gan pamodies, bet gurdens, nomākts un kluss. Kurmis uzmeta viņam ašu skatu un, sev par prieku, pamanīja, ka acis zvēriņam atkal ir skaidras, tumši brūnas kā agrāk; tad viņš apsēdās un centās draugu uzmundrināt, palīdzēt atcerēties, kas īsti noticis.

Ūdensžurks, nabags, raudzīja izskaidrot visu pēc kār­tas, cik nu spēja; bet kā viņš varēja ietvert aukstos vār­dos to, kas lielākoties bija iztēles virmojums? Kā atsaukt, kā darīt otram saprotamas neatvairāmās dienvidjūru šal­kas, kuras skanēja ausīs, kā pārstāstot atdzīvināt burvju spēku, kas pulsēja Kuģužurka atmiņu ainās, kuru bija vai simtiem? Šobrīd, kad burvība bija zudusi un valdzinājums pagājībā grimis, pat pašam nācās grūti aptvert to, kas nupat pirms dažām stundām bija licies tik īsts un skaidrs, un nepārprotams. Jā, nav nekāds brīnums, ka Kurmim neradās necik skaidrs priekšstats par drauga šīsdienas pārdzīvojumiem. Viņam bija skaidrs vienīgi tas, ka prāta

aptumsums, iedomu lēkme nu jau pāri, draugs no jauna atgriezies pie sajēgas, tikai pārdzīvotais viņu vēl nospiež un moka. Tomēr uz laiku Zurks likās zaudējis jebkādu inte­resi par visu, ar ko parasti nodar­bojās, tāpat vairs negribēja omu- _ . līgi spriest par dienām un darbiem, kas neatvairāmi tuvojās līdz ar gadalaiku maiņu.

Šķietami vienaldzīgi Kurmis vairākiem lāgiem grieza valodas uz ražas novākšanu, ieminēdamies par pilnām orēm un vezumu vilcējiem zirgiem, par kaudzēm, kas aug arvien augstākas, un par milzīgu mēness ripu, kura mir­dzēdama paceļas pāri nokoptiem laukiem ar labības sta­tiņiem. Viņš stāstīja par āboliem, kas sārtojas no visām pusēm, par brūniem riekstiem, konservējamiem augļiem un saldu vīnu raudzēšanu, tā pamazām aizrunādamies līdz ziemas vidum — jautrai dzīvei omulīgās mītnēs —, pāriedams jau uz tīri poētiskiem toņiem.

Reizi pa reizei arī Zurks nu pacēla galvu, apsēdās taisnāk un iemeta starpā pa vārdam. Blāvās acis zvēri­ņam iedzirkstījās, viņš vairs nebija tikai klausītājs vien.

Vienā no tādām reizēm Kurmis smalkjūtīgi izslīdēja no istabas, atgriezās ar zīmuli un dažām baltām lapām, kuras piebīdīja draugam pie elkoņa.

— Tu tik sen neesi sacerējis nevienu dzejoli, — viņš teica. — Varbūt šovakar pamēģini, nevis… nevis kūko visu laiku kā … Manliekas, tu justos daudz labāk, ja uz­mestu šo to uz papīra, lai arī tie būtu tikai tādi pantiņi vien.

Zurks gurdeni atstūma papīru sānis, taču Kurmis iz­mantoja izdevību un pazuda no viesistabas, un, kad pēc laiciņa viņš palūkojās pa durvju šķirbu, draugs bija pil­nīgi iegrimis dzejošanā, akls un kurls pret apkārtējo pa­sauli; viņš pasūkāja zīmuļa galu un rakstīja, pasūkāja un rakstīja; tiesa gan, mazāk rakstīja, vairāk sūkāja zīmuli, tomēr Kurmis stipri pie sevis nopriecājās, ka atve­seļošanās vismaz ir sākusies.

X. KRUPJA TURPMĀKIE PIEDZĪVOJUMI

Izeja no koka dobuma bija uz austrumu pusi, un Kru­pis pamodās agrā rīta stundā — gan spožās saules dēļ, kura spīdēja taisni virsū, gan tāpēc, ka bija gaužām nosaluši kāju pirksti, un šo pirkstu dēļ viņš redzēja sapni: it kā būtu mājās, savā skaistajā guļamistabā ar Tjūdoru stila logu, un gulētu gultā, bet ārā salta ziemas nakts, un gultas veļa, piecēlusies no savas vietas, šķendēdamās un protestēdama, ka nevarot vairs ilgāk izturēt tādu auk­stumu, aizskrien lejā pa kāpnēm uz virtuvi, lai sasildītos pie pavarda liesmām, un viņš basām kājām rikšo tai nopakaļis pa jūdzēm garu, ledus gabaliem izklātu kori­doru, lūgdamies, pierunādams segas un palagus, lai taču nāk pie prāta … Dzīvnieks droši vien būtu uzmodies vēl daudz agrāk, ja iepriekš vairākas nedēļas nebūtu gulējis salmu cisās uz akmens klona un gluži aizmirsis segu mīlīgos pieskārienus, kad ietinies tajās līdz ausīm.

Uztrūcies sēdus, Krupis vispirmāk izberzēja acis, tad satrina smeldzošos kāju pirkstus; viņš nespēja uzreiz aptvert, kur atrodas — ne sīkā, aizrestotā lodziņa, ne mūra sienu … tad, sirdij salecoties, dzīvnieks atcerējās itin visu: kā bija izkļuvis no cietuma, kā bēdzis, kā viņam bija dzinušies pakaļ, un beidzot iešāvās prātā pats svarī­gākais un galvenais — ka viņš ir brīvībā!

Brīvība! Sis vārds un šī doma vien bija vairāk vērti nekā piecdesmit siltas segas! Karsts vilnis pārskrēja au­gumu no galvas līdz kājām, iedomājoties jauko ārpasauli, kas, nepacietībā degdama, gaida viņa svinīgo parādīša­nos, gatava pakalpot, izpatikt, palīdzēt un būt Krupja sabiedrībā tāpat kā tais labajos laikos, kad liktenīgā nelaime vēl nebija nākusi pār viņa galvu. Dzīvnieks nopu­rinājās, ar pirkstiem izķemmēja no matiem sausās lapas, sakārtoja apģērbu un stalti izgāja tīkamajā rīta saulē — nosalis, bet pašapzinīgs, izsalcis, bet cerību pilnu sirdi; vakarvakara baigā briesmu sajūta pēc miega un atpūtas spožajos, siltajos saules staros izgaisa kā nebijusi.

Šinī agrajā vasaras rītā pasaule visa piederēja viņam! Rasas pielijušais mežs, pa kuru dzīvnieks gāja, stāvēja vientulīgs un kluss; zaļie lauki, kas nāca aiz meža, bija dāvāti viņam, lai Krupis varētu rīkoties ar tiem pēc sirds patikas; pat lielceļš, kad dzīvnieks to sasniedza, — arī tas šinī tukšajā pamestībā šķita kā noklīdis suns, kas atsaucīgs luncinās pretī, viņa draudzību diedelēdams. Krupis tomēr lūkojās pēc kāda, kas mācētu runāt un spētu pasacīt, uz kuru pusi viņam jāiet. Ja sirdsapziņa tīra, prāts viegls, nauda kabatā un neviens nerikšo apkārt okšķerēdams, lai aizrautu tevi atkal uz cietumu, tad jau vienalga, tad jau var iet, nenieka nebēdājot, kur tikai ceļi rāda un aicina. Bet tādam saprātīgam dzīvniekam kā Krupim tas nepavisam nebija vienalga, viņš varēja vai iespert lielceļam ar kāju par to, ka tas tik bezpalīdzīgi kluss, kad katrs mirklis no liela svara!

Laucinieciski atturīgajam lielceļam drīz pievienojās tā kautrīgais mazais brālis ūdensceļš — kanāls; tas pa­stiepa roku un uzticīgi, paļāvīgi sāka tecēt blakus, tāds pats kluss un atturīgs pret svešiniekiem. «Pie velna tā­dus!» Krupis norūca zem deguna. «Bet viens tomēr skaidrs: no kaut kurienes tie abi nāk un kaut kur aiziet. Bet ko tu šiem padarīsi, krupis būdams?» Un viņš pacie­tīgi soļoja tālāk gar ūdensmalu.

No līkuma gar kanālmalu, strūgu vilkdams, iznāca vientulīgs darba zirgs; tas smagi kāpa uz priekšu, it kā grūtās domās nogrimis. No virves dzeņaukstīm, kas bija piesietas saku valgiem, aizstiepās šmauga trose, gan cieši nostiepta, bet lielā garuma dēļ nolīkusi, un izliekuma lejasdaļā no tās krita ūdens lāses kā pērles. Krupis pa­laida zirgu garām un apstājās, gaidīdams, ko liktenis viņam sūtīs.

Ar strupo priekšvadni slaidi saviļņodama kanāla mie­rīgo virsmu, šurpu slīdēja liellaiva; tās gaiši krāsotā augšmala bija vienā līmenī ar strūdzinieku taku, un uz klāja stāvēja tikai kāda drukna sieva linaudekla platmaļu cepuri galvā, ar muskuļotu roku turēdama stūres airi.

—   Jauks rītiņš, kundze! — piebraukusi blakus, viņa uzsauca Krupim.

—   Jauks, kundzīt, jauks, kā sacīt jāsaka! — Krupis laipni atsaucās, turēdamies pa strūdzinieku taku laivas stūrmanei līdzi. — Jauks rītiņš, sacīt jāsaka, visiem, kam nav lielas klapatas uz kakla kā man. Te, paraug, izpre­cētā meita man ātro ziņu atlaidusi, lai steidzoties pie viņas, un es ar skrienu, nemaz nezinādama, kas tur šai lēcies, kas ne, tak bīdamās no tā ļaunākā, — jūs jau zināsiet, kundzīt, varbūt pati esat māte. Tā es pametu savu soli… es pie mazgāšanas, pie veļas ruļļa, jūs jau redzat, kundzīt… un atstāju mazos vienus, lai darās paši, kā māk, takšu pasaulē nav lielāku dauzoņu un blēņ­daru par manējiem, kundzīt… un vēl pazaudēju naudu un apmaldījos … Kas gan noticis manai meitiņai, ak vai, manu kundzīt, par to pat bail domāt!

—   Kur tad, kundze, varētu būt jūsu precētās meitas mājas? — laiviniece ieteicās.

—    Pie upes viņa dzīvo, kundzīt, upes malā, — Krupis skaidroja. — Tur netāl tāda smuka māja lai, Krupjapili sauc, tas ir te šaipusē … Varbūt jūs zinātu, kundzīt?

—    Krupjapils? Kā nu ne, es pati braucu uz to pusi, — sacīja laiviniece. — Šis kanāls dažas jūdzes tālāk saplūst ar upi, tādu drusciņu augšpus Krupjapils, uz turieni viegli var aiziet kājām. Nāciet pie manis laivā, aizvizi­nāšu jūs to gabaliņu!

Viņa piestūrēja baržu gluži pie krasta, un Krupis, atzinības, pateicības pazemīgi murminādams, viegli uz­lēca uz klāja un apsēdās ar vislielāko gandarījumu. «Kru­pim atkal uzsmaida laime!» viņš nodomāja. «Es allažiņ tieku sveikā cauri!»

—   Tātad jūs, kundze, strādājat pie veļas mazgāša­nas? — laiviniece laipni teica, baržai slīdot tālāk pa ka­nālu. — Un tas laikam ir arī gluži pateicīgs darbs — ja vien es neizsakos pārāk vaļīgi, tā spriezdama?

—    Pats jaukākais darbiņš zemes virsū! — Krupis pacilāts atsaucās. — Visa zemākās kārtas muižniecība

nāk pie manis … negrib nevienu citu, kaut vai piemaksā, tik ļoti viņi atzīst mani! Redziet, kundze, savu amatu es māku caur un cauri, visam pati skatos pakaļ. Mazgāt, glu­dināt, cietināt, uztaisīt kungiem prīmā pletkreklus priekš viesīga vakara — viss tiek izdarīts manis pašas stingrākā uzraudzībā!

—   Jūs taču nemazgājat visu to pati savām rokām? — laiviniece ar cieņu vaicāja.

—    O, nē, man ir meitenes, — Krupis gaisīgi stās­tīja, — kādas divdesmit gabalas ik dienas lieku pie darba. Bet jūs jau zināt, kādas meitenes ir! Nekrietnas palaid­nes, nekas vairāk, es jums sacīšu!

—    Nūja, kā tad! — laiviniece dedzīgi piekrita. — Bet, man domāt, jūs taču turat viņas pie kārtības, šitās slin­kās izlaidenes! Un vai jums pašai ļoti patīk mazgāt veļu?

—   Veļas mazgāšana man trakoti patīk, es to vienkārši dievinu! — Krupis teica. — Lielāka prieka man nav kā iegremdēt abas rokas ūdens toverī! īsta bauda, kundzīt, varu jums apzvērēt!

—    Kāda laimīga sagadīšanās, ka jūs sastapu! — lai­viniece piebilda, kaut ko pārdomādama. — Pats liktenis mūs abas savedis kopā!

—    Kā, lūdzu … ko jūs gribējāt sacīt? — Krupis sabi­jies ievaicājās.

—    Redziet, kas man nupat ienāca prātā, — laiviniece runāja tālāk. — Man arī patīk mazgāt veļu, tāpat kā jums, bet redz, kas par lietu — patīk vai nepatīk, man viss ir jāizmazgā vienai pašai, saprotams, tepat uz bar­žas kā patlaban. Un tad mans vecais — viņš allaž manās izšmaukt no saviem pienākumiem, pamezdams šito laivu manā ziņā, tā ka es ne brītiņu nevaru atlicināt pati sa­vām darīšanām. Pēc tiesas un taisnības patlaban te vaja­dzētu stāvēt viņam — vai nu turēt stūri, vai uzmanīt zirgu; par laimi, zirgam sajēgas diezgan, pats zina ceļu. Bet vecais aizlaidās ar suni — gribot nomedīt pusdienām kādu trusēnu. Teicās gaidīt mani pie nākamām slūžām.

Jā, var jau iznākt, ka sagaida ari, bet es viņam vis ne­ticu, kad viņš aizlaižas ar to suni — tas ir vēl briesmī­gāks nekā saimnieks. Un kā pa to lāgu lai tieku galā ar mazgāšanu?

—    Ko nu lauzīt galvu par mazgāšanu! — Krupis attrauca; viņam nepavisam vairs nepatika par to ru­nāt. — Padomājiet labāk par trusēnu! Skaists, jauns, brangs trusis tas būs, varu derēt! Vai jums sīpoli ir?

—    Es nespēju domāt ne par ko citu, kad priekšā stāv veļas mazgāšana! — baržas stūrmane atsvieda. — Taisni brīnums, kā jūs varat runāt par kaut kādiem trušiem, kad jums te paveras tik vienreizēja izdevība! Tur, kajītē, pašā kaktā, jūs atradīsiet samestas čupā visas netīrās lupatas. Ja jūs paņemtu kādus pāris, trīs pašus steidzamākos apģērba gabalus — tādai zinātājai kā jums es neņemšos sīkāk tos apstāstīt, tik acis uzmetot, jūs mirklī redzēsiet, kas un kā, — sviediet tos iekšā toverī, izmazgājiet, kamēr mēs braucam; kālab ne, tā jums būs lielākā bauda, kā pirmīt sacījāt, un man krietns atspaids! Jūs redzēsiet — toveris ir ērts un parocīgs, turpat ari ziepes, katls uz plīts, spainis, ar ko pasmelt no kanāla ūdeni. Tad es zināšu, ka jums ir pašai savs laika kavēklis, nebūs vairs te jākvern dīkā, skatoties apkārt un žāvājoties.

—    Bet… varbūt ļaujiet man pastūrēt! — Krupis gluži sabijies ieteicās. — Tad jūs pati varētu ķerties pie veļas un izmazgāt to, kā jums tīk. Es varu vēl sabojāt jūsu drēbes, izdarīt kaut ko ne tā, kā vajag… Es ņemos vairāk ar vīriešu veļu un krekliem, tā ir mana specialitāte.

—    Lai es atļautu jums stūrēt? — sieva pārjautāja un smējās. — Te vajag drusku mākas, lai baržu pareizi no­stūrētu! Turklāt tas ir smags darbs, un man tā gribas jūs iepriecināt. Nē, nē, jums lai tiek veļas mazgāšana, tā jums patīk, bet es palikšu vien pie stūrēšanas — taču man zināma lieta. Mazgājiet vien — gan sev pašai, gan arī man par prieku!

Krupis nu bija iedzīts strupceļā. Dzīvnieks pameta acis uz vienu pusi, uz otru, lūkodams bēgt, tomēr viņi

atradās pārāk tālu no krasta, lai to aizsniegtu lēcienā, un dzīvnieks truli padevās liktenim. «Ja reiz tā sanācis,» viņš izmisis domāja, «jebkurš muļķis, manuprāt, var iz­mazgāt veļu!»

Dzīvnieks paņēma no kajītes toveri, ziepes, visu nepie­ciešamo, uz labu laimi izvēlējās dažus apģērba gabalus, cenzdamies atcerēties, ko bija redzējis darām veļasmājā, kad nejauši reiz ieskatījās pa logu, un stājās pie darba.

Pagāja krietna pusstunda, un tās laikā Krupis ar katru minūti saskaitās arvien vairāk un vairāk. Lai ko viņš darīja, likās, it nekas apģērba gabaliem nebija pa prātam un nespēja tiem palīdzēt. Dzīvnieks gan centās tos pierunāt, gan iepļaukāja, gan uzdeva tiem ar dūri — nekā! Veļa ņirdza pretim no tovera tāda pati kā iepriekš, aplipuši ar vecajiem grēkiem un laimīga savā netīrībā. Kādu reizi vai divas viņš pameta skatu pār plecu uz lai- vinieci, bet tā šķita raugāmies tikai uz priekšu, pilnīgi iegrimusi baržas stūrēšanā. Briesmīgi smeldza mugura, un Krupis ar izbailēm pamanīja, ka āda uz rokām savil- kusies krunkās. Un viņš tā lepojās ar savām ķepiņām! Dzīvnieks klusībā izgrūda tādus lāstus, kādi nekad ne­drīkstētu nākt pār lūpām ne veļasmazgātājām, ne krup­jiem, un ziepju gabals jau piecpadsmito reizi izslīdēja no rokām un pazuda toverī.

Skaļš smieklu rēciens lika dzīvniekam izslieties un paraudzīties apkārt. Laiviniece atgāzusies smējās, kratī­damās pie visām miesām, kamēr no acīm viņai izsprāga asaras un sāka tecēt pār vaigiem.

— Es visu laiku jūs vēroju, — smieklos rīstīdamās, baržas stūr­mane teica. — Tā jau domāju, ka jūs no sākta gala te velnu dzenat, tik puķaini izrunādamās. Ak, kāda veļasmazgātāja, vai dieviņ! Ne trauku lupatu savu mūžu nav izmaz­gājusi, varu saderēt!

Dusmas, kas Krupī vārīties vārījās jau krietnu brīdi, nu meta mutuli pāri malām, viņš pilnīgi zaudēja savaldī­šanos.

—   Ak jūs prastā, zemiskā, resnā baržasbāba! — viņš iekliedzās. — Kā jūs iedrošināties tā runāt ar augstāk stāvošām personām? Veļastantiņa, ak tā gan! Jums nāk­sies iegaumēt — es esmu Krupis, plaši pazīstamais, cie­nījamais un ievērojamais Krupis! Pašlaik varbūt esmu drusciņ kritis nežēlastībā, taču tādēļ kaut kādai baržas- bābai nebūs ļauts smieties par mani!

Laiviniece panācās tuvāk un no platmales apakšas ieurbās viņā ar vērīgu, ciešu skatu.

—   Ak, tad tāds jūs esat! — viņa iesaucās. — Kaut kas nedzirdēts! Pretīgs, glums un riebīgs krupis! Un vēl manā tīrajā, skaistajā laivā! Nu nē, to nu es necietīšu!

Viņa uz brīdi palaida vaļā stūres airi. Resna, mūsaina roka izšāvās uz priekšu, notvēra Krupi aiz priekškājas, otra mirklī sagrāba pakaļkāju. Tad pasaule apsviedās otrādi, barža likās viegliņām aizlidināmies pāri debess velvei, vējš iesvilpās ausīs, un Krupis juta, ka griezda­mies vien lido pa gaisu.

Kad viņš ar skaļu plunkšķi beidzot iekrita ūdenī, tas rādījās krietni vēss, tomēr aukstums nespēja apdzēst lep­nības garu, nespēja veldzēt briesmīgo dusmu karstumu. Sprauslodams dzīvnieks iznira virspusē un, kad bija no- rausis no acīm ūdenszāles, uzreiz pamanīja laivinieci — tā skatījās atpakaļ pār projām slīdošās baržas pakaļgalu un smējās pilnā kaklā, un Krupis klepodams, rīstīdamies nozvērējās par to viņai bargi atmaksāt.

Dzīvnieks enerģiski airējās ar visām četrām uz malu, taču katūna brunči stipri traucēja kustības, un, kad viņš beidzot samanīja zemi zem kājām, pagalam smagi bija paša spēkiem vien uzrāpties stāvajā krastā. Pēc tam pā­ris, trīs minūtes viņam vajadzēja pagaidīt, iekams atguva dvašu, bet tad viņš, saņēmis ar ķepām slapjos brunčus

uz augšu, metās skriet, joza, cik ātri vien varēja, sašu­tumā smakdams, pēc atriebes slāpdams.

Kad Krupis nonāca iepretī baržai, laiviniece aizvien vēl smējās.

— Veļastantiņ, — viņa sauca, — izlaidiet nu sevi caur veļas rulli! Izpletējiet grumbas no vaigiem un ielie­ciet ilgviļņus, tad būsiet diezgan izskatīgs krupis!

Bet dzīvnieks ij nedomāja apstāties, lai viņai atbil­dētu. īstā atmaksa, kādas viņš alka, nebija vis lēti vārdi, kas vējos izgaist, lai gan prātā iešāvās dažs labs teiciens, ko viņš labprāt būtu atsviedis pretī. Tas, ko viņam īsteni vajadzēja, bija vēl gabaliņu priekšā. Skriedams kā vējš, Krupis panāca zirgu, atmetināja strūgas virvi, nosvieda to zemē, bez pūlēm uzlēca lopiņam mugurā un, neprātīgi spārdīdams ar papēžiem sānos, uzdzina to aulekšos. Viņš laida rumaku pāri laukam — prom, tikai prom no strūdzi­nieku takas! — līdz uzgrieza uz grambaina zemesceļa. Pametis skatu atpakaļ, viņš vēl redzēja, ka barža uzsē­dusies kanāla pretējā krastā un sieva mežonīgi plivina pa gaisu rokas un kliedz:

—   Stāt! Stāt! Stāt!

—    Ir jau dzirdēta tāda dzies­miņa, — Krupis nosmējās, bukņī- dams zirgam sānos un lēkšiem vien laizdams tālāk.

Strūgas vilcējs tomēr nespēja ilgi aulekšot, viņa gaita drīz pār­tapa rikšos un rikši — lēnos soļos, bet Krupim ar to bija diezgan: dzīvnieks labi zināja, ka viņš vis­maz kustas uz priekšu, toties liel­laiva stāv uz vietas.

Garastāvoklis jūtami uzlabojās, jo tas bija smalks darbs, ko viņš paveicis. Apmierināts, saulītē sildīdamies, dzīvnieks kratījās zirga mugurā, vadīdams to pa sānce­ļiem un takām un cenzdamies nedomāt par to, cik ilgi nav dabūjis kārtīgi paēst, un kanāls tikmēr palika arvien tālāk un tālāk aizmugurē.

Daudz jūdžu viņš bija tā nojājis, snauduļodams siltajā saulē, kad zirgs piepeši apstājās, nolieca galvu un sāka plūkt zāli; trūkdamies no snaudiena, Krupis tik tikko no­turējās, nenovēlies no zirga muguras. Krupis pavērās apkārt un redzēja, ka atrodas plašās kopu ganībās, kuras, cik tālu sniedza skats, bija izraibinātas ar irbuleņu un kazenāju puduriem. Turpat netālu stāvēja putekļiem klāta kulba, tai blakus uz otrādi apvāzta spaiņa sēdēja čigāns, pīpi kūpinādams un vērdamies plašajā pasaulē. Viņam līdzās liesmiņas laizīja salauzītus žagarus, uz uguns karājās ķeta katliņš, kurā kaut kas burbuļoja un gulgoja, pūzdams gaisā vieglus garaiņu mākulīšus. Un smaržas — siltas, kuplas, treknas — virmoja, dancoja un griezās, lai beidzot savītos īstenā, garšīgā, vienotā kopsmaržā, kas šķita kā pašas dabas dvēsele, iemājojusi šinī veidolā un parādījusies saviem bērniem, — patiesa dievība, mājības un labsajūtas māte. Krupis nu skaidri saprata, ka iepriekš nemaz nav bijis īsti izsalcis. Tas, ko viņš bija izjutis rīta pusē, rādījās tikai kā sīks nelabumiņš. Bet

tagad nu gan viņu sagrāba salkums, patiess un neapšau­bāms, un tūlīt pat vajadzēja to remdināt, citādi varēja notikt kaut kas briesmīgs un nelabojams. Krupis pār­laida čigānam pētījošu skatienu, domās apsvērdams, kas būtu vieglāk: sadot vīram pa kaklu vai pieglaimoties? Tā viņš sēdēja zirga mugurā, ostīdams gaisu un skatī­damies uz čigānu, un sēdēja arī čigāns, kūpināja pīpi un lūkojās pretim.

Negaidot čigāns izņēma no mutes pīpi un it kā starp citu ieteicās:

—   Gribat izandelēt šamo sav zirdziņu?

Krupis galīgi apmulsa. Viņam nebija ne jausmas, ka čigāni ir ņipri uz zirgu pirkšanu un pārdošanu un ka šādu izdevību tie nekad nelaiž garām, un nebija ienācis prātā, ka to kulbas vienmēr taču ir kustībā un tām vaja­dzīgs kārtīgs vilcējspēks. Pārvērst zirgu naudā — kas to būtu domājis! Čigāna priekšlikums deva iespēju dabūt tieši to, kas viņam visvairāk nepieciešams, — skaidru naudu un krietnas brokastis.

—    Ko? — viņš iesaucās. — Lai es pārdotu savu brī­nišķo, jauno zirdziņu? Nu nē, par to nevar būt ne runas! Ar ko tad es ik nedēļas vedīšu veļu uz mazgātavu? Tur­klāt es esmu tam dikti pieķērusies un zirdziņš mani vien­kārši dievina.

—   Pamēģiniet, varbūt varat iemīļot arī ēzeli, — či­gāns ieteica. — Dažām tas izdodas.

—   Šķiet, jūs nesaprotat, — Krupis runāja tālāk, — ka šis lieliskais zirgs jums ir daudz par labu. Viņš ir tīr- asiņu, jā, jā, pa daļai, nevis tāds, kā jūs domājat, bet, saprotams, gluži citāds. Heknijs, godalgots savā laikā . .. tas gan bija krietni sen, tādu jūs viņu neesat redzējis, bet arī patlaban pēc izskata vien tas ir skaidri manāms, ja jūs ko saprotat no zirgiem. Tomēr, starp citu, cik jums nebūtu žēl par šo jauno, spirgto kumeliņu?

Čigāns rūpīgi nopētīja zirgu, tad Krupi, tad atkal zirgu.

—    šiliņš uz kāju, — viņš izmeta, novērsās un turpi­nāja sūkt savu pīpi, tādējādi vai visu pasauli gribēdams samulsināt un izvest no pacietības.

—    šiliņš uz kāju? — Krupis iesaucās. — Lūdzu, man brītiņu jāparēķina, cik tur kopā sanāk!

Viņš norausās no zirga, palaida to ganīties, apsēdās pats pie čigāna, saskaitīja uz pirkstiem un sacīja:

—   šiliņš uz kāju? Nūja, tad sanāk apaļi četri šiliņi un vairāk nekā. Nē, ij prātā nenāk par četriem šiliņiem iztir­got tādu jauku, spraunu zirdziņu!

—    Nu labi, — čigāns sacīja, — es pateikšu, cik es došu. Es maksāšu piecus šiliņus, un tas ir trīs šiliņi un vēl seši pensi vairāk, nekā tāds zirgs ir vērts. Tas ir mans pēdējais vārds.

Krupis ilgi sēdēja, smagi domāja. Viņš bija izbadējies un bez pensa kabatā, un droši vien vēl krietnu gabalu no mājām, cik tālu — to viņš nezināja, un naidnieki, iespē­jams, vēl arvien viņu meklēja. Šādā gadījumā pieci šiliņi nudien var izrādīties prāva naudas summa. Bet, no otras puses, tas nepavisam nelikās daudz par zirgu. Nūja, to­ties viņš šo rumaku dabūjis par baltu velti, tādējādi viss, ko viņš saņem, ir tīrais ieguvums! Beidzot viņš stingri sacīja:

—   Tā, čigānonkul! Tagad es sacīšu, kā esmu ar mieru, un tas būs mans pēdējais vārds. Jūs maksāsiet man sešus šiliņus un sešus pensus, tas būtu naudā; bez tam jums papildus jādod man krietnas brokastis, cik es spēju vienā piesēdienā apēst no šī katliņa, kas pūš visu laiku tik brī­numjaukus, vilinošus garaiņus. Par to es jums dodu pretī savu skaisto, gudro zirgu ar visām skaistajām sakām un slejām, kas viņam mugurā, — tās es piemetu klāt gluži bez maksas. Ja jums ar to nav diezgan, tad sakiet — un es jāšu tālāk. Tepat tuvumā man zināms kāds cilvēks, kas jau gadiem ilgi kāro šo lopiņu pirkt.

Čigāns sāka briesmīgi kurnēt un šķendēties, sak —ja viņš bieži tā rīkotos, tad paliktu pliks un nabags. Tomēr galā viņš izmakšķerēja no savu bikškabatu dziļumiem

zāniem, zaķiem un trušiem, pāvu vistiņām, pērļu vistiņām un vēl no kādiem pāris, trīs medījumiem. Gandrīz vai iebrēkdamies, Krupis paķēra šķīvi klēpī un nu tikai stūma vaigos, stūma vaigos, prasīja vēl un vēl, un vēl, un čigānonkulis viņam to nenoskauda. Dzīvniekam likās — savu mūžu viņš nav baudījis tik sātīgas brokastis.

Kad vēders bija tik pilns ar virumu, ka šķita — lie­lāku kravu tas vairs nevarēs uzņemt, Krupis cēlās kājās, teica čigānam «sveiki» un bezgala sirsnīgi atvadījās no strūgas vilcēja; čigāns, labi pazīdams apkārtni, izstāstīja viņam ceļu, un dzīvnieks no jauna devās tālāk visjaukā­kajā omā, kāda vien iespējama. Tagad viņš, jānudien, bija pavisam cits Krupis, pēdējās stundas laikā pārvērties vai līdz nepazīšanai. Saulīte gaiši staroja, samirkušie brunči metās tikpat kā sausi, kabatā atkal šķindēja nauda, un tuvāk un tuvāk nāca mājas un draugi, un dro­šība, un — kas visjaukākais — vēders bija pilns ar sātīgu barību, siltu un spēcinošu, un dzīvnieciņš jutās liels un stiprs, un bezrūpīgs, un gaužām apmierināts pats ar sevi.

Jautri soļodams, Krupis atcerējās savus pieredzēju­mus, bēgšanu, un raugi — ikreiz, kad bija sanācis pavi­sam ļauni, viņš allaž bija mācējis atrast izeju; prieks un lielīgs lepnums pildīja viņa sirdi.

naudas kulīti un noskaitīja Kru­pim ķepā sešus šiliņus un sešus pensus. Tad čigāns uz brīdi pa­zuda kulbā un atgriezās ar prāvu skārda šķīvi, nazi, dak­šiņu un karoti. Viņš piešķieba katliņu, un brīnumaina, karsta gaļas viruma straume salija šķīvī. Tas patiešām bija pats gardākais gaļas sautējums pasaulē, savārīts no irbēm, fa-

— O-ho-ho-o! — viņš pats sev uzsauca, maršēdams pa ceļu, degunu gaisā. — Kas es par varen gudru Krupi! Un nav patiesi neviena dzīvnieka pasaulē, kas gudrībā

varētu sacensties ar mani! Naidnieki mani iesloga cie­tumā, visapkārt sargi, uzraugi nomodā dienu un nakti — un es aizšmaucu viņiem visiem gar degunu ar milzu veik­lību, ko vēl dubulto drosme! Viņi drāžas man pakaļ ar lokomotīvi, nāk virsū ar policistiem un revolveriem — un es tiem pasitu knipi zem deguna un nozūdu, smiedamies pilnā kaklā. Kā par sodību mani ņem un iemet kanālā šitā negantā, resnā baržassieva! Nu, un kas iznāk? Es izpeldu krastā, notveru viņas zirgu un gavilēdams aizauļoju; pār­dodu zirdziņu, dabonu pilnas kabatas ar naudu un vēl paēdu karaliskas brokastis! O-ho-ho-o! Es tak esmu visu krupju Krupis, cēlais un slavenais veiksminieks Krupis!

Viņš piepūtās tik ļoti lepns, ka sacerēja dziesmiņu pats sev par godu un dziedāja to pilnā kaklā, lai gan nebija neviena, kas šo priekšnesumu varētu klausīties, tikai pats dziedātājs. Tā droši vien ir vislielīgākā dziesma, kādu dzīvnieks jebkad ir sacerējis.

Ir pasaulē bijuši varoņi diži, To vēstures grāmatas rāda, Tomēr neviens nav tik slavens Kā misters Krupis, pēc vārda.

Oksfordas gudrie, tie zina it visu, Ko vien ir iespējams zināt; Tomēr neviens no tiem nezin ne pusi, Kas misteram Krupim ir zināms!

Sēž dzīvnieki Noasa šķirstā un raud, Asaras straumēm tiem pludo. Kurš iesaucās: — Zeme! Priekšā ir zeme! — Tas misters Krupis bij — lūdzu!

Zib zobeni, armija salutē braši, Pa laukumu iedama garām. Vai karalis tas? Sers Kičeners? Nē! Tas — misters Krupis jo sparīgs.

Karaliene un galma dāmas pie loga Sēž savā pilī un rokdarbus strādā. Sauc karaliene: — Kas ir tas cēlais vīrs? — Teic dāmas: — Tas misters Krupis, pēc vārda.

Dziesma tādā garā turpinājās vēl krietnu brīdi, tomēr tā bija tik briesmīgi pašslavinoša, ka labāk atstāt to ne­uzrakstītu. Te ir tikai daži mērenākie pantiņi.

Viņš soļoja dziedādams un dziedāja soļodams un pie­pūtās ar katru mirkli resnāks. Taču dzīvniekam drīz nā­cās pieredzēt, ka lielība naudu nemaksā.

Pieveicis vēl dažas jūdzes pa lauku gatvēm, Krupis sasniedza plašo lielceļu un, uzgājis uz tā un pārlaidis skatienu baltajai ceļa lentei, pamanīja tālē iezīmējamies tumšu punktu, kas izpletās traipā, tad plankumā, līdz pārvērtās par kaut ko bezgala tuvu un mīļu, un divkāršs taures pūtiens, tik brīnišķīgs un labi pazīstams, sasniedza viņa ausis.

— Nu, tas ir ko vērts! — dzīvnieks satraukts iesau­cās. — Tā atkal reiz ir īstā dzīve, plašā pasaule, no kuras biju tik ilgi šķirts! Es sveikšu viņus, savus spēkrata brā­ļus, sastāstīšu viņiem visādas pasakas, tās pašas, kas līdz šim tik brīnišķīgi man palīdzējušas, un, protams, viņi pavedīs mani kādu gabaliņu, tad es viņiem vēl kaut ko sagudrošu un, iespējams, ja vien uzsmaidīs laime, bei­dzot iebraukšu Krupjapils pagalmā ar auto! Āpsim tas būs smags trieciens!

Viņš droši pagājās ceļa vidū un pacēla roku; mašīna lēnā gaitā, stādamās tuvojās lauku ceļa galam, bet tad piepeši Krupis kļuva bāls kā krīts, sirds aiz dvēseles aiz­krita, ceļi sāka trīcēt, tapa ļengani, viņš saliecās deviņos līkumos, juzdams vēderā sāpīgus krampjus. Un neveicās arī viņam, nelaimīgajam dzīvniekam! Jo auto, kas tuvo­jās, bija taisni tas pats, kuru viņš bija nozadzis «Rudā Lauvas» pagalmā tanī liktenīgajā dienā, kad bija sākušās visas šīs nepatikšanas! Un arī cilvēki izrādījās tie paši, ko viņš pusdienodams bija vērojis viesnīcas ēdamzālē!

Dzīvnieks sabruka ceļa putekļos kā nabaga nožēlo­jama nelaimes čupiņa, izmisumā pie sevis murminādams:

—    Nu viss pagalam! Kaps un krusts virsū! Atkal poli­cisti un rokudzelži! Un atkal cietumā! Pie maizes un ūdens! Ak, kāds es muļķis! Un kāpēc vajadzēja klīst apkārt kā uzpūtīgam gailim, dziedāt lielīgas dziesmas, gaišā dienas laikā plivināties pa lielceļu citiem acu priekšā — kāpēc? Gudrāk taču bija paslēpties, pagaidīt līdz nakts melnumam un pa sānceļiem vien aizslīdēt mā­jup, ka ne čiku, ne grabu! Ak es, nelaimīgais Krupis! Lik­teņa piemeklētais radījums!

Briesmīgais auto lēnām nāca tuvāk un tuvāk, līdz bei­dzot viņš dzirdēja to apstājamies gluži blakus. Izkāpa divi džentlmeņi un piegāja pie saplakušās, trīcošās nelai­mes čupiņas, kas gulēja ceļa putekļos, un viens no tiem ieteicās:

—   Ak dievs, kāda nelaime! Tā ir nabaga veca mā­miņa . .. šķiet, veļasmazgātāja … noģībusi ceļa vidū! Droši vien dabūjusi saulesdūrienu, nabaga cilvēks! Bet varbūt no bada, neko nav šodien mutē ņēmusi. .. Iecelsim viņu mašīnā un aizvedīsim uz tuvējo pilsētiņu, tur viņai katrā ziņā atradīsies draugi.

Džentlmeņi saudzīgi iecēla Krupi mašīnā, salika tam aiz muguras mīkstus spilventiņus un devās ceļā.

Dzirdēdams, cik maigi un gādīgi viņi runā, Krupis saprata, ka ir palicis nepazīts; dzīvniekam sāka atgriez­ties dūša, viņš piesardzīgi pavēra pirms vienu, pēc arī otru aci.

—    Skatieties! — sacīja viens no džentlmeņiem. — Vi­ņai kļuvis labāk. Svaiga vēsma ir īstas zāles. Kā tagad jūtaties, kundze?

—  Liels paldies, ser, — Krupis drebošā balsī izspieda. — Man jau daudz labāk.

—    Pareizi, — sacīja džentlmenis. — Nu tikai esiet gluži mierīga un, galvenais, nepūlieties runāt!

—    Es nerunāšu, — Krupis piekrita. — Man tikai lie­kas — ja es būtu priekšējā sēdeklī blakus šoferim, kur svaigs gaiss stiprāk pūš sejā, es drīz vien atspirgtu pavisam.

— Kas par atjau­tīgu māmiņu! — džentl­menis iesaucās. — Nu, protams, jums jāsēž priekšā!

Viņi gādīgi palī­dzēja Krupim pārcel­ties uz priekšējo sēdekli blakus šoferim, un auto ripoja tālāk.

Nu Krupis atkal bija tikpat kā savā ele­

mentā. Viņš sēdēja izslējies, apkārt skatīdamies un cenz­damies savaldīt iekšējās trīsas, vecās ilgas un alkas, kas aizvien pieņēmās spēkā, apsēda dzīvnieku no galvas līdz kājām un beidzot pilnīgi sagrāba savā varā. «Tas ir likte­nis!» viņš nodudināja sev zem deguna. «Kālab cīnīties, turēties tam pretī?» Un dzīvnieks paliecās uz šofera pusi.

—    Lūdzu, atvainojiet, ser, — viņš teica, — vai jūs nebūtu tik laipns un neatļautu man drusciņ pastūrēt? Es visu laiku jūs uzmanīgi vēroju; tas liekas tik viegli un aizraujoši, un tad es varētu stāstīt savām draudzenēm, ka reiz esmu vadījusi īstu automobili!

Šoferis par tādu ierosinājumu sāka tik sirsnīgi smie­ties, ka džentlmenis apjautājās, kas noticis. Saņēmis at­bildi, viņš, Krupim par lielu prieku, iesaucās:

—    Bravo, kundze! Jūsu drosme man patīk! Atļaujiet viņai pamēģināt, šofer, un skatieties pats līdzi! Neko ļaunu viņa neizdarīs.

Krupis nepacietīgs ierausās šofera sēdeklī, satvēra ar ķepām stūres ratu, mākslotā padevībā noklausījās visas pamācības un izkustināja auto no vietas; viņš vadīja to sākumā ļoti lēni un uzmanīgi, jo bija nolēmis būt pie­sardzīgs.

Džentlmeņi aizmugurē sasita plaukstas un aplaudēja, Krupis dzirdēja viņus sakām:

—    Cik labi viņai tas izdodas! Fantastiski — veļastan- tiņa pirmoreiz pie stūres un tik brīnišķīgi māk vadft auto­mašīnu!

Krupis sāka braukt mazliet ātrāk, tad vēl ātrāk, vēl … Viņš dzirdēja džentlmeņus brīdinoši iesaucamies:

—    Uzmanīgi, veļastantiņ!

Tas Krupi saniknoja, viņš vairs nespēja valdīties. Šo­feris dzīrās iejaukties, bet Krupis viņu ar elkoni atgrūda atpakaļ sēdeklī un piespieda gāzi līdz galam. Gan vēja brāzma, kas ietriecās sejā, gan motora rēciens, kas pie- dūca ausis, gan vieglais palēciens, ar kādu mašīna rāvās uz priekšu, — tas viss galīgi apdullināja dzīvnieka karsto galvu.

—    Veļastantiņa, ak tā gan! — viņš kā neprātīgs iekliedzās. — Ho-ho-ho! Es esmu Krupis, autolaupītājs, cietumbēglis, tas pats Krupis, kas allaž aizmūk un pazūd! Sēdiet mierā, un jūs ieraudzīsiet, kas ir īstena autobrauk­šana, jo tagad jūs esat visuslavenā, visizveicīgākā un pilnīgi bezbailīgā Krupja rokās!

Ar šausmīgu brēcienu visa kompānija trūkās kājās un gāzās dzīvniekam virsū.

—    Grābiet to ciet! — viņi kliedza. — Turiet to Krupi, trako dzīvnieku, kas nozaga mūsu auto! Sasiet viņu,

saslēgt važas un prom uz tuvāko policijas iecirkni! Nost ar šausmīgo, bīstamo Krupi!

Te tev nu bija! Par to vajadzēja padomāt agrāk, būt piesardzīgākiem un atcerēties, ka vispirms ir kaut kā jāaptur mašīna, tikai tad var izspēlēt šitādus pigorus! Ar stūres puspagriezienu Krupis iztrieca auto cauri zemajam dzīvžogam, kas stiepās gar ceļa malu. Sekoja milzu palē- ciens, varens grūdiens, un automobiļa riteņi jau kūlās pa zirgu dīķa staignajiem dubļiem.

Krupis manīja,ka spējš sviediens ar slaidu loku paceļ viņu gaisā kā vieglu bezdelīgu. Sī kustība likās tīkama, un dzīvnieks jau sāka domāt — varbūt lidojums turpinā­sies tik ilgi, līdz viņam izaugs spārni un viņš pārvērtīsies par Krupjaputnu, — bet tad ar mīkstu būkšķienu nogā­zās uz muguras biezā, leknā pļavas zālē. Pietrūcies sēdu, viņš ieraudzīja dīķī automobili, tas bija gandrīz nogrimis; abi džentlmeņi un šoferis, savu garo svārku stērbelēs pīdamies, bezpalīdzīgi spirinājās pa ūdens virsu.

Dzīvnieks veikli uzlēca kājās un, cik tik jaudas, laidās prom; viņš lauzās cauri dzīvžogiem, lēca pāri grāvjiem, smagi skrēja pa labības tīrumiem, līdz aizkrita elpa un viņš pagura un pārgāja uz lēniem soļiem. Mazliet atguvis dvašu un spēju sakarīgi domāt, Krupis sajūsmā iespur­dzās, tad sāka skaļi smieties un beidzot smējās, vēderu turēdams, kamēr no smiešanās galīgi zaudēja spēkus un bija spiests apsēsties turpat pie dzīvžoga.

— Ho, ho, ho! — viņš smējās asarām acīs, par sevi priecādamies. — Tas tik ir Krupis! Tas pats Krupis, kurš vienmēr tiek sveikā cauri! Kurš ieblēdījās pie viņiem ma­šīnā? Kurš izmanījās tikt priekšējā sēdeklī, lai paelpotu svaigu gaisu? Kurš pārliecināja viņus, ka mācēs vadīt automobili? Un kurš salidināja viņus zirgu dīķī un pats aizlaidās lapās, skaisti uzspurgdams gaisā un atstādams šitos nenovīdīgos aunapieres, smalkos autotūristus pera­mies pa dūņām, kur arī ir viņu īstā vieta? Nu, Krupis, protams! Gudrais, varenais un krietnais Krupis!

Tad viņam atkal uznaca dziedama reize, un viņš rava vaļā spalgā balsī:

— Auto aiziet — pup-pup-pup! — Pa lielceļu kā jupis! Kas gan to dīķī iestūrē? Tas meistarpuika Krupis!

Ak, kas es par gudrinieku! Tik gudrs, tik gudrs, tik varen gu …

Neliels troksnis kaut kur aizmugurē lika satrūkties un pagriezt galvu. Ak šausmas! Ak tu posts un negals!

Šoferis savās ādas getrās un divi liela auguma poli­cisti skrēja šurp, ko jaudāja, pār labības tīrumu.

Nabaga dzīvnieks uztrūkās no zemes un ņēma kājas pār pleciem, sirdij kūleņiem kūleņojot.

— Ak manu dieviņ, — viņš dvesa, — kāds es esmu ēzelis! Kāds uzpūtīgs un nepiesardzīgs ēzelis! Un atkal izlielījos! Un atkal dziedāju, klaigāju! Sēdēju un dzesi­nāju muti! Ak dieviņ! Vai manu dieviņ! Va-ī dieviņ!

Krupis paskatījās atpakaļ un pārbijies ieraudzīja, ka vajātāji viņu panāks. Dzīvnieks gan šausmīgi joza, taču visulaik šķielēja atpakaļ un redzēja, ka tie trīs neatlai­dīgi tuvojas. Viņš centās, cik spēja, bet krupis ir tukls dzīvnieks, kājas tam īsas, un naidnieki jau bija klāt. Bēg-

lis jau dzirdēja viņu soļus te­pat aiz muguras. Nevērodams vairs, kur drāžas, viņš mežo­nīgi, akli rāvās uz priekšu, šķielēdams pār plecu uz sa­viem priekā starojošiem ienaidniekiem, kad piepeši zeme apakš kājām pazuda un — plunkš! — dzīvnieks iegāzās līdz ausīm dziļos, te­košos ūdeņos, kas rāva līdzi ar tādu spēku, ka pretī turē­ties nebija iespējams, un tikai tad viņš saprata, ka, akli un izmisīgi skriedams, ir iedrā­zies taisni upē!

Dzīvnieks iznira virspusē, ķērās pie niedrēm un mel­driem, taču straume rāva tik stipri, ka tie izšļuka no ķepām.

— Au … — nabaga Krupis izelsa, — lai es jebkad vēl zagtu auto … Lai jebkad dziedātu kaut vienu lielīgu dziesmu! … — Viņš nogāja zem ūdens, tad uzkūlās atkal augšā — aizrijies un bez elpas; pēc brīža viņš pamanīja iepretī krastā turpat virs galvas prāvu, tumšu alu, un, kad straume viņu nesa tai garām, dzīvnieks izšāva no ūdens ķepu, iekrampējās alas krantī un nelaidās vaļā. Tad pamazītēm un ar milzu piepūli viņš tiktāl izvilkās no ūdens, lai atspiestos ar elkoņiem uz krants; tā bēglis elsdams un pūzdams karājās tur kādu brīdi, galīgi pagu­ris. Un, kamēr viņš tā elsa un kamēr viņš tā pūta, lūko­damies tumšajā alā sev pretī, sīka, spoža guntiņa uzdzirk­stīja un noplaiksnījās alas dziļumā, tuvodamās Krupim. Un, kamēr tā tuvojās, tai apkārt pakāpeniski izauga pur­niņš, tik mīļš un tik pazīstams. Brūngana, maza seja ar ūsiņām. Nopietns, ieapaļš ģīmītis ar glītām austiņām un zīdainu spalvu. Tas bija Ūdensžurks!

XI. «TAM ASARAS KĀ PĒRKONLIETUS LIJA»

Zurks pasvieda glīto, brūngano ķepiņu, cieši nogrāba Krupi aiz skausta, tad ar lielu spēku cēla un vilka, un smagais, piemirkušais dzīvnieks lēnītēm, bet droši pārvē­lās pāri alas apmalei un nostājās beidzot priekštelpā sveiks un vesels, gan, jāatzīst, dūņām un zālēm aplipis, un ūdens straumēm vien tecēja tam no drēbēm, tomēr laimīgs un pacilāts garā, tāds pats kā agrākos laikos, jo atkal reiz bija drauga mājā, triki un slapstīšanās beigu­sies, pārģērbšanos, izlikšanos un viltību varēja likt pie malas — tas viss bija viņa kārtas necienīgi un turklāt prasīja tik milzīgas pūles.

—   Ak, Zurciņ! — Krupis iesaucās. — Es esmu izgājis caur tādu elli, kopš pēdējoreiz redzējāmies, ka tu to ne­vari pat iedomāties! Kādas vajāšanas, kādas ciešanas, un tās visas es panesu kā patiesi dižciltīgs dzīvnieks! Tad pārģērbšanās un bēguļošana, slapstīšanās un izlikšanās, un tas viss tik smalki izdomāts un nostrādāts, ka … Būt cietumā — un izsprukt laukā, nu protams! Tikt iemestam kanālā — un izpeldēt krastā! Nolaupīt zirgu — un pār­dot par baltu naudu! Apvest visus ap stūri un likt, lai visi danco pēc tavas stabules! E-ek! Es gan esmu slīpēts Krupis, bez kļūdām un vainām! Un ko tu domā, kāds bija mans beidzamais varoņdarbs? Pag, vienu mirklīti, es tūlīt izstāstīšu …

—    Krupi, — Zurks nopietni un stingri sacīja, — tūlīt kāp augšā un novelc šitos apskretušos katūna kankarus, kas agrāk droši vien piederējuši kādai veļassievai, notī­ries kārtīgi un apvelc kādu no maniem uzvalkiem, lai, nonācis lejā, izskatītos atkal pēc džentlmeņa, ja tu to vēl spēj, jo tik notašķītu, noskrandušu apšaubāma izskata tipu es nudien pirmo reizi redzu! Beidz plātīties un runāt pretī un ej! Aprunāsimies vēlāk!

Sākumā Krupis gribēja viņu pārtraukt, atcirst ko pretī — gana jau bija cietis ieslodzījumā, ka citi izrīko,

un te viss atkal sākas no gala, padomā tikai, žurka tāds, nekas vairāk! Tomēr, ieraudzījis savu atveidu spogulī virs drēbju pakaramā — novazāta melna aube, pavedi­noši nošķiebušies uz vienas acs, — viņš aprāvās un pa­klausīgi, pazemīgi devās pa kāpnēm uz Žurka ģērbistabu. Tur dzīvnieks pamatīgi nomazgājās, sakārtojās, apmai­nīja drēbes un ilgi stāvēja spoguļa priekšā, lepni un tīk- smīgi aplūkodams sevi un brīnīdamies, kādi gan nožēlo­jami muļķi bijuši visi tie, kas jel vienu mirkli varējuši noturēt viņu par veļassievu!

Kad Krupis atkal nokāpa lejā, pusdienas bija galdā, un dzīvnieks jutās bezgala priecīgs, tās ieraugot, jo šķita krietni pūlējies, daudz ko pārdzīvojis un paveicis kopš tā laika, kad čigāns viņu bija pabarojis ar karaliskajām brokastīm. Pie galda viņš izstāstīja Zurkam visus savus piedzīvojumus, jo plaši pakavēdamies galvenokārt pie paša atjautības, prāta spējām kritiskos brīžos un mākas ar viltu izkļūt no sarežģītām situācijām, un iznāca gan­drīz tā, ka nekādu bēdu un likstu nemaz nav bijis, vieni vienīgi jautri piedzīvojumi. Bet, jo ilgāk viņš runāja un dižojās, jo Ūdensžurks vērtās drūmāks un klusāks.

Kad stāstītājs bija izrunājis sausu muti, brīdi valdīja klusums. Tad Ūdensžurks teica:

— Tā nu ir, Krupīt, man negribas tevi sāpināt, jo tu jau tāpat esi daudz pārcietis; bet vai tu patiesi neredzi, ka pats sevi padari par pēdējo ēzeli? Tu taču nevari no­liegt, ka paša vainas dēļ tevi piemeklējušas visas šīs ne­laimes — rokudzelži, bada ciešana, vajāšanas, izsmiekls un pazemojumi —, kuru dēļ tev tika laupīta normāla dzīve, — un kaut kāda baržassieva vēl apkaunojoši ņem un iemet tevi kanālā! Par ko te būtu jāpriecājas? Par ko jāuzjautrinās? Un tas viss tikai tādēļ, ka tev vajag iet un zagt automašīnu! Pats zini, ka no mašīnām tev nekad nav bijis nekā cita kā vienas vienīgas nepatikšanas, sākot ar brīdi, kad tu kādu no tām pirmoreiz ieraudzīji. Bet, ja tev tā patīk, ka automašīnas padara tevi traku — un tā notiek, tiklīdz tu tiec pie stūres, — tad kāpēc tev tās

jāzog? Lauz savus kaulus un paliec par kropli, ja tas tik aizraujoši, pārmaiņas pēc nodzīvojies līdz pēdējam krek­lam — bet kālabad jātop par cietumnieku? Kad tu reiz nāksi pie prāta, padomāsi par saviem draugiem, lai tiem nebūtu no tevis jākaunas? Tev varbūt liekas — man ir liels prieks dzirdēt, piemēram, citus dzīvniekus izsakā­mies, kad gadās iet garām: redz, kur aizkāpj tas Zurks, kas draudzējas ar karātavputniem? …

Te nu parādījās Krupja dvēseles jaukākā iezīme — pēc dabas viņš bija gaužām labsirdīgs dzīvnieks un nekad neņēma ļaunā morāles sprediķi, ko tam nolasa viņa īste­nie draugi. Un, pat ļoti aizrāvies ar kaut ko, viņš spēja saskatīt arī lietas otru pusi. Un tādēļ, lai gan pa to brīdi, kamēr 2urks tik nopietni runāja, Krupim lauzās no krū­tīm dumpīgi iebildumi: «Bet tas taču bija lieliski! Trakoti lieliski!» — un brīžam izspruka savādas apspiestas ska­ņas, kas atgādināja tādu kā iespurgšanos vai nošņākša- nos, kāda rodas, atverot minerālūdens pudeli, — kolīdz Zurks bija beidzis, dzīvnieks grūti nopūtās un dziļā pade­vībā gaiši teica:

— Pilnīgi pareizi, Zurciņ! Cik tu allaž labs un prā­tīgs! Nav vārdam vietas, es esmu uzpūtīgs ēzelis, nule to redzu pavisam skaidri; bet no šī brīža es atkal būšu kār­tīgs Krupis un vairāk tā nedarīšu! Un, kas attiecas uz

automašīnām, tad es nemaz vairs tik ļoti nekāroju pēc tām — kopš tā brīža, kad iegāzos šinī te tavā upē. Jā, jā, kamēr karājos tur pie alas ieejas, cīnīdamies pēc elpas, man iešāvās prātā kāda doma, patiesi spoža ideja, tā sais­tīta ar motorlaivām … Nu, neņem to tik stipri pie sirds, veco zēn, nelec kājās un negāz krēslus, tā vēl tikai ideja… un tagad nerunāsim vairs par to! Iedzersim kafiju, uzvilksim dūmu un papļāpāsim vienā mierā, un tad es lēnā garā aizkāpšu uz Krupjapili, pārģērbšos pats savās drānās un ievadīšu visu atkal vecajās sliedēs. Pie­dzīvojumi man ir līdz kaklam. Turpmāk tikai mierpilnu, rāmu, cienījamu dzīvi, paniekojoties pa saviem īpašu­miem, skatoties, kā tos palielināt, un laiku pa laikam pie­liekot roku Krupjapils dārza izdaiļošanā. Tāpat vienmēr varēs pasniegt mazas pusdienas draugiem, kas atnāks pie manis ciemos, un es atkal turēšu poniju pajūgu, ar ko izvizināties pa lauku gatvēm — gluži kā vecajos, labajos laikos, pirms mani pārņēma šitas nemiers un es nespēju vairs nosēdēt uz vietas.

—    Un aizkāpsi lēnā garā uz Krupjapili? — pagalam satraukts un pārsteigts 2urks iesaucās. — Vai tu pats apzinies, ko runā? Tu gribi sacīt, ka neko neesi dzirdējis?

—    Ko neesmu dzirdējis? — Krupis jautāja nobālē­dams. — Kas par lietu, Zurciņ? Saki drīzāk! Man neva­jag nekādu žēlošanu! Ko es neesmu dzirdējis?

—    Tu domā stāstīt pasakas, — Zurks iekliedzās, uz- triekdams pa galdu ar mazo dūrīti, — ka neko neesi dzirdējis par zebiekstēm un sermuļiem …

—    Ko, par tiem no Mūžameža? — iesaucās Krupis, un viņam sāka stipri trīcēt ķepas. — Nē, neviena vārda! Ko viņi pastrādājuši?

—   …un kā tie atnāca un ieņēma Krupjapili? — Zurks nobeidza jautājumu.

Krupis saduga ar elkoņiem uz galda, iespieda galvu plaukstās, un acīs dzīvniekam sariesās divas lielas asa­ras, pārvēlās pār plakstiem un nopilēja uz galda: pakš! pakš!

—    Pastāsti, Zurciņ, — pēc brīža viņš nomurmināja,

—   pastāsti man visu! Pats Jaunākais nu ir pāri. Es atkal esmu īsts dzīvnieks un spēšu to izturēt!

—   Kad tev gadījās … tās nepatikšanas … — Zurks lēnām, bet uzsvērti iesāka, — tas ir, kad tu … uz laiku pazudi no sabiedrības … to autolikstu dēļ, kā pats sa­proti …

Krupis tikai pamāja ar galvu.

—    … par to šeit, dabiski, tika pulka spriests un ru­nāts, — Zurks turpināja, — ne vien upeskrastā, bet arī Mūžamežā. Vieni bija tavā pusē, citi tevi nosodīja — kā jau parasti. Upmalieši tevi aizstāvēja, sacīdami, ka pret tevi ir nekrietni izturējušies un ka mūsu zemē šodien tiesu un taisnību nav kur meklēt. Turpretim mūžamež- nieki sarunāja briesmu lietas: tu esot dabūjis, ko pelnījis, un reizi par visām reizēm tādām izdarībām bijis jāpieliek punkts. Viņi tapa ļoti nekaunīgi, staigāja apkārt baumo­dami, ka nu gan ar tevi esot cauri! Tevi šaipusē vairs neredzēšot — nekad un nemūžam!

Krupis klusēdams atkal pamāja.

—   Tādi jau tie sīkie plēsoņas ir, — Zurks turpināja.

—    Bet Kurmis ar Āpsi nepadevās, stingri palika pie sava — ka tu drīz vien kaut kā pārnāksi mājās. Viņi ne­varēja pasacīt, kā tas varētu notikt… bet — kaut kā! …

Krupis atslējās krēslā taisnāk un tikko manāmi pa­smīkņāja.

—   Abi dzīvnieki minēja gadījumus no vēstures, — Zurks stāstīja tālāk, — paskaidroja, ka vēl nekad nav redzēti tādi soda likumi, kas varētu pastāvēt pretī tavai nekaunībai un spējām iedvest pret sevi uzticību, ja turklāt vēl svaru kausos met resnu naudas zutni. Tad viņi pār­cēlās uz Krupjapili ar visām mantām, dzīvoja tur, gulēja, vēdināja telpas, lai viss būtu kārtībā, kad tu atgriezīsies. Protams, ne viens, ne otrs nenojauta, kas viņus gaida, lai gan mūžamežniekus allaž turēja aizdomās. Te nu esam nonākuši pie pašas sāpīgākās, traģiskākās vietas

visā šinī stāstā. Reiz tumšā naktī — tā bija aplam akla nakts, vējš auroja, lietus gāzās kā traks — salasās vesels bars zebiekstu, visi nobruņojušies līdz zobiem, un piela­vās pa gatvi līdz pašam lievenim. Vienlaikus pārdrošu sesku nodaļa tuvojas caur sakņu dārzu, ieņem sētas pa­galmu un pils darba telpas; un sermuļu rota, uzbrukdama nelielās apakšvienībās un nesastapdama pretestību, sa­grābj savās rokās tukšo ziemas dārzu un biljarda istabu, kā ari verandas stiklotās durvis, kas iziet uz zālienu. Kur-

mis ar Apsi sēž istabā pie kamīna un mierīgi tērzē, neko ļaunu nenojauzdami, — jo tā bija tāda nakts, kad neviens dzīvnieks nelien laukā no sava mitekļa, — te piepeši atsi­tas durvis un pa galvu pa kaklu no visām pusēm sabrūk iekšā šie asinskārīgie neģēļi! Abi dzīvnieki kāvušies pretī kā nelabie, tikai kāds no tā labums? Viņiem nav bijis ieroču, pārsteigti nesagatavojušies, un ko var izdarīt di­vatā pret simtiem? Iebrucēji drausmīgi apstrādājuši abus ar milnām, nabaga uzticamos zvērus, iztriekuši lietū un aukstumā, noliedami vai melnus lamu straumēm un ne­pelnītiem apvainojumiem.

Te biezādainajam Krupim paspruka sīks, nicīgs smiek­liņš, bet viņš mirklī saņēmās un centās izlikties pavisam nopietns.

—   Un kopš tā laika Mūžameža bandīti saimnieko Krupjapilī, — Zurks stāstīja tālāk, — un uzvedas vien­kārši briesmīgi. Viņi vāļājas pa gultām vai līdz pusdie­nai, brokasto, kad ienāk prātā, un tur valda tāda nekār­tība (man ir ziņas par to), ka bail skatīties! Iebrucēji aprij tavus pārtikas krājumus, izlok dzērienus, piedevām vēl ņirgājas par tevi, dzied piedauzīgas kuplejas par … par cietumniekiem, tiesnešiem un policistiem, sacer pre­tīgus, aizskarošus pantiņus, kuros nav ne mazākā hu­mora, un stāsta pārtikas piegādātājiem un jebkuram sve­šam cilvēkam, ka esot ieradušies Krupjapilī, lai paliktu tur uz visiem laikiem.

—   Ak tā gan! — Krupis uzlēca kājās un pagrāba milnu. — To mēs vēl redzēsim!

—   Tas ir veltīgi, Krupi! — Zurks nokliedza viņam pakaļ. — Nāc atpakaļ, tu tikai iekulsies nelaimē!

Bet Krupis jau bija laukā pa durvīm, nekas viņu ne­spēja atturēt. Dzīvnieks steidzās prom pa ceļu ar milnu pār plecu, saniknots, sevī lādēdamies, līdz priekšā parā­dījās Krupjapils vārti; tad piepeši no aizžoga iznira lun­kans, dzeltenīgs sesks ar šauteni rokās.

—    Kas nāk? — sesks asi uzbļāva.

— Kas tās par muļķībām! — Krupis iekliedzās spējā niknumā. — Kā jūs ar mani runājat? Lieniet ārā tūlīt, citādi es …

Sesks neteica ne vārda, tikai piemeta plinti pie pleca. Glābdamies Krupis nokrita garšļaukus uz ceļa, un — blauks! dzing! — lode aizsvilpa pār galvu.

Pārbiedētais Krupis uztrūkās kājās un metās prom pa galvu pa kaklu; skriedams viņš vēl dzirdēja sesku skaļi smejamies, un šiem smiekliem pievienojās citi sīki, pretīgi

smiekliņi, augdami un vērsdamies plašumā.

Krupis sašļucis at­griezās pie Ūdensžurka un izstāstīja viņam visu, kas noticis.

— Un ko es tev sa­cīju? — Zurks teica. — Tas ir veltīgi! Vi­ņiem izlikti sargpos­teņi, un viņi visi ir ap­bruņoti. Vajadzēs vien pagaidīt.

Krupis tomēr nebija ar mieru tā uzreiz padoties. Viņš iekāpa laivā un aizīrās pa upi, domādams tikt savās mā­jās no otras puses, kur pils dārzs nolaidās līdz pašai ūdensmalai.

Kad bijusī mītne pavērās skatam, Krupis, uz airiem atspiedies, vērīgi iztaustīja ar acīm apkārtni. Nekur ne­vienas dzīvas dvēseles, miers un klusums. Viņš varēja labi redzēt visu nama fasādi, ko apmirdzēja vakara saule; uz jumta kores pa divi, trīs tupēja baloži; apakšā pletās dārzs ar puķu košajām krāsām, upes atteka, kura veda uz laivu šķūni, pāri tai koka tiltiņš — viss dusēja rāmā mierā un pamestībā un, likās, gaidīja viņu pārnākam. Vispirms jāieņem laivu šķūnis, Krupis domāja.

Lēni viņš ieslīdēja attekā, bija pabraucis jau turpat zem tiltiņa, kad — blāks! — prāvs akmens, lidodams no aug­šas, trāpīja laivā un iztriecās cauri tās dibenam. Laiva piesmēlās, nogrima, un Krupis attapās līdz kaklam ūdenī. Viņš pameta skatu augšup — tur divi sermuļi, pārkāru- šies pār tiltiņa margām, lielā tīksmībā viņu vēroja.

—   Nākamreiz, Krupīt, tev taisni uz galvas! — tie smēja.

Noskaities dzīvnieks peldēja uz krastu, bet sermuļi tikām smējās un smējās, viens skaļāk par otru, neģēļi tādi!

Krupis kājām pievārēja nogurdinošo atpakaļceļu un vēlreiz stāstīja savus bēdīgos piedzīvojumus Ūdens- žurkam.

—   Nu ko es tev sacīju, ko? — Zurks pārskaities klie­dza. — Tad redz, kāds viņš labiņais! Tu sajēdz, ko esi pastrādājis? Izputināt laivu, kas man tik ļoti patika, to tu māki, jā gan! Un galīgi sabojāt skaisto uzvalku, ko es tev aizlienēju! Tiešām, Krupi, tu esi pats neciešamā­kais dzīvnieks! Brīnums, ka tev vispār vēl ir kāds draugs!

Beidzot Krupis arī pats saprata, cik muļķīgi un aplam izrīkojies. Dzīvnieks atzina, ka ir maldījies, bijis ietiepīgs aunapiere, un no visas sirds lūdza piedošanu par postā aizlaisto laivu un uzvalku. Beidzot viņš sacīja ar to jauko atklātību, kas allaž atbruņoja kritiski noskaņotos drau­gus un lika tiem nostāties viņa pusē:

—    Zurciņ! Es saprotu, es esmu bijis cietpaurains, stūrgalvīgs Krupis! Bet no šīs dienas, tici man, būšu padevīgs, pieticīgs un it neko nesākšu bez tavas laipnas atļaujas un pilnīgas piekrišanas!

—   Ja vien tiešām tā būtu, — jau nomierinājies, sa­cīja labsirdīgais Ūdensžurks, — tad es tev ieteiktu sēs­ties pie galda, jo ir vēls, un paēst vakariņas, ko tūlīt pasniegs; un turpmāk tev jābūt ļoti pacietīgam. Jo es esmu pārliecināts, ka mēs neko nevaram darīt, iekams neesam tikušies ar Kurmi un Āpsi un noklausījušies viņu

pēdējos jaunumus, noturējuši apspriedi un dzirdējuši abu mūsu draugu domas šinī smagajā jautājumā.

—   Ak jā, nu, protams, ar Kurmi un Āpsi! — Krupis gaisīgi atsaucās. — Kā sviežas abiem jaukajiem zēniem? Es biju viņus gluži piemirsis.

—    Sen bija laiks apvaicāties! — Zurks pārmetoši teica, — Tikmēr, kamēr tu triecies apkārt ar dārgiem auto­mobiļiem, lepni aulekšoji ar tīrasiņu zirgiem, izēdies treknas brokastis un vispār izdzīvojies kā niere pa tau­kiem, abi nabaga uzticīgie zvēri visu laiku bija zem kla­jas debess: lai diena vai nakts, lietus vai vēji, iztikdami ārkārtīgi smagos apstākļos, viņi novēroja tavu namu, apstaigāja tavas robežas, neatlaidīgi sekoja sermuļu un zebiekstu izdarībām, gudrodami un kaldami plānus, kā dabūt atpakaļ tavus īpašumus. Tu, Krupi, nemaz neesi pelnījis tik uzticamus un krietnus draugus, jā, tas ir tiesa! Kādreiz varbūt, kad būs jau par vēlu, tev iesmelgsies sirdī, ka neesi mācējis novērtēt draugus, kādi tev bijuši. ..

—    Es saprotu, kāds nepateicīgs zvēralops es esmu! — Krupis elsoja, liedams rūgtas asaras. — Es iešu un sa­meklēšu viņus tur, klajā laukā, drēgnajā nakts tumsā, dalīšos visos grūtumos un pierādīšu, ka .. . Paga, klusu! Tiešām, es dzirdēju nošķindam šķīvjus uz paplātes! Va­kariņas beidzot ir galdā, urrā! Nāc, Zurciņ!

Zurks atcerējās, ka nabaga Krupis taču krietnu laiku sabijis kroņa maizē, tāpēc viņam daudz kas piedodams. Zurks tūlīt devās viņam līdzi pie galda un viesmīlīgi mudināja dzīvnieku pamatīgi ieturēties, lai jo drīzāk at­gūtu nesenās badošanās laikā nokavēto.

Kolīdz viņi bija piecēlušies no vakariņām un apsēdu­šies atkal klubkrēslos, pie durvīm kāds smagi pieklau­vēja.

Krupis sarāvās, taču Zurks, noslēpumaini pamājis, devās tūliņ pie durvīm, atvēra tās, un — paskat! — ienāca misters Āpsis.

Jau no izskata vien bija redzams, ka viņš vairākas naktis pārlaidis ārpus mājas bez jebkādām ērtībām: tupe­les nobristas dubļainas, pats apskretis un sapinkājies — lai gan viņš vispār nebija diez kāds smalkmanis, šis misters Āpsis, arī labākos laikos ne. Svinīgā nopietnībā lielais dzīvnieks piegāja pie Krupja, paspieda tam ķepu un sacīja:

—   Apsveicu tevi ar mājās pārnākšanu! Ak vai! Ko es pateicu? Mājās, nu tiešām! Gaužām bēdīga pārnākšana, nelaimīgais Krupi!

Tad viņš uzgrieza Krupim muguru, apsēdās pie galda, pievilkdams tuvāk krēslu, un nogrieza no atdzisušā pī­rāga sev pamatīgu gabalu.

Krupis gluži vai satrūkās no šādas drūmas apsvei­cināšanās, bet Zurks viņam pačukstēja:

—   Neņem vērā! Neliecies ne zinis un neko viņam tagad nejautā! Kad vēders tukšs, Āpsis vienmēr ir īdzīgs un parupjš; pēc pusstundas viņš būs gluži cits dzīvnieks.

Tā viņi sēdēja klusēdami, līdz piepeši atskanēja vēl viens klauvējiens, šoreiz daudz vieglāks. Pamājis Krupim, Zurks devās pie durvīm un ielaida Kurmi, gaužām novē­lušos un netīru, kažoks pilns ar salmiem un sienazālēm.

—   Urrā! Vecais puika Krupis! — Kurmis starodams iesaucās. — Ak tad mājās gan, kas par joku! — Viņš uzdancoja ap Krupja krēslu. — Mums ne sapņos nerā­dījās, ka tu varētu tik drīz pārrasties! Tu taču laikam būsi izbēdzis — tu apķērīgais, viltīgais, gudrais Krupi!

Zurks uztraucies parāva Kurmi aiz elkoņa, bet bija par vēlu. Krupis jau dīžājās piepūties, krūtis izriezis.

—   Gudrs? Nē, nē, kur nu! — viņš iesaucās. — Pēc dažu manu draugu domām, es esmu gandrīz vai pamuļ­ķis! Es tikai ņemu un izbēgu no visdrūmākā Anglijas cietuma, lūk, tā! Es sagrābju vilcienu un aizlaižos ar to lapās, lūk, tā! Es pārģērbjos svešās drēbēs un apvedu ap stūri it visus, lūk, tā! Bet nē, es esmu dumjš kā zābaks, tā gan! Es izstāstīšu tev, Kurmīt, pāris, trīs sīkus pie­dzīvojumus, tad tu varēsi spriest pats!

—    Labi, labi, — Kurmis piekrita, virzīdamies tuvāk vakariņu galdam, — tu varbūt pastāsti, kamēr es ēdu. Kopš brokastīm ne kripatiņu neesmu mutē ņēmis. Ak vai, ak vai! — Viņš apsēdās un uzkrāva sev uz šķīvja krietnu porciju aukstas liellopu gaļas un marinētu dār­zeņu.

Krupis piepūties, ieplestām kājām nostājās kamīna priekšā uz paklāja, iegrūda roku bikšu kabatā un izrāva pilnu sauju ar sudraba sīknaudu.

—   Paskat, kas tas! — viņš iekliedzās, rādīdams naudu. — Piecu minūšu darbiņš! Nav nemaz tik slikti, vai ne? Un ko tu domā, Kurmīt, kā es to dabūju gatavu? Pārdevu zirgu! Tā, lūk, tās lietas tiek darītas!

—    Izstāsti man to, Krupīt! — Kurmis iedegās.

—    Krupi! Apklusti, lūdzu! — sacīja Ūdensžurks.

—   Un tu, Kurmi, nekūdi viņu, labi zini, kas viņš par vīru! Labāk izstāsti pats, lūdzu, tikai īsi un aši, kā tur ir ar Krupjapili un ko vislabāk tagad būtu darīt, kad nu Krupis beidzot ir mājās.

—    Stāvoklis ir tik smags, cik vien smags var būt, — Kurmis atrūca. — Un kas būtu darāms … Lai mani jods parauj, ja es to zinātu! Abi ar Āpsi esam izložņājušies riņķī un apkārt gan dienā, gan naktī, un katrreiz viens un tas pats: visur izlikti sargposteņi, un visur tev pretī izslienas šauteņu stobri, akmeņi lido pāri galvai, un allaž kāds ir sardzē, un, tikko viņi mūs pamana, ņirdz tā kā traki! To man ir visgrūtāk panest!

—   Jā, sarežģīta situācija, — domās nogrimis, Zurks atbildēja. — Tomēr, man šķiet, es pamazām apjaušu, kas Krupim būtu jādara. Es jums teikšu, viņam vaja …

—    Nē, tā vis ne! — ar pilnu muti iesaucās Kurmis.

—    Nepavisam ne tā! Tu neko neesi sapratis! Zini, kas viņam būtu jādara, — viņam vajadz …

—    Nu nē, to es vienalga nedarīšu! — aizskarts ieklie­dzās Krupis. — Es nepieļaušu, ka mani komandē! Tā ir mana māja, par ko jūs te runājat, un es skaidri zinu, kas man jādara, un es to varu pasacīt. Es iešu un …

Tālāk viņi runāja visi trīs reizē, spiedza un ķērca, cik spēka; sacēlās briesmīgs troksnis, bet tad jezgai cauri izlauzās vēsa, nosvērta balss:

—    Klusāk, jūs tur!

Un viņi uzreiz palika mēmi.

Tas bija misters Āpsis. Notiesājis pīrāgu, lielais dzīv­nieks bija pagriezies krēslā atpakaļ un bargi uz viņiem lūkojās. Pārliecinājies, ka piesaistījis mazo dzīvnieku uzmanību un ka visi nu gaida, ko viņš sacīs, Āpsis aiz-« griezās atkal pie galda un pasniedzās pēc siera rituļa. Un bijāšana, kādu iedvesa šā izcilā dzīvnieka augstais sa­biedriskais stāvoklis, bija tik liela, ka neatskanēja vairs neviens vārds, iekams viņš nebija beidzis mieloties un notraucis no ceļgaliem ēdiena drupatas. Krupis gan briesmīgi dīžājās, taču Zurks viņu stingri nodrūkstīja.

Sakārtojies Āpsis piecēlās no krēsla un, dziļās pār­domās iegrimis, nostājās iepretim kamīnam. Beidzot viņš pārtrauca klusumu.

—    Krupi! — Āpsis bargi sacīja. — Tu nepaklausīgais, tiepīgais sīkais radījum! Vai tev nav kauns pašam par sevi? Kā tev šķiet, ko teiktu tavs tēvs, mans vecais draugs, ja viņš šovakar te būtu un uzzinātu par visām tavām izdarībām?

Krupis, kas tobrīd bija atlaidies uz dīvāna un sacēlis kājas gaisā, apmetās uz mutes un žēli ieraudājās.

—   Nu, nekas, nekas, — Āpsis jau pieļāvīgāk turpi­nāja. — Neņem nu pie sirds! Neraudi! Kas bijis, tas izbijis, sāksim tagad jaunu un citādu dzīvi! Tas, ko pa­stāstīja Kurmis, ir tīra patiesība. Sermuļi izlikti visapkārt par sargiem, un viņi ir vismodrākie sargi pasaulē. Nav nemaz ko domāt, ka mēs varētu iet uzbrukumā. Viņi ir pārāk stipri salīdzinājumā ar mums.

—   Tad viss pagalam! — Krupis raudāja, iespiedis seju dīvāna spilventiņā. — Jāiet un jāpiesakās tik zaldā­tos, un nekad man vairs neredzēt savu mīļo, jauko Krupjapili!

—   Galvu augšā, Krupīt, esi vīrs! — Āpsis sacīja. — Ir daudz citu ceļu, kā atgūt Krupjapili, ne jau tikai uzbru­kums vien. Es neesmu teicis vēl galavārdu. Un tagad es atklāšu jums lielu noslēpumu.

Krupis lēnām uzcēlās sēdus un norausa asaras. Noslē­pumi viņu bezgala vilināja, jo viņš tos nekad nespēja paturēt pie sevis — nespēja turēties pretī kārdinājumam izjust velnišķīgās trīsas, kad tu aizskrien un izstāsti ot­ram dzīvniekam to, par ko nupat esi svēti solījies nesacīt nevienam ne vārda.

—   Uz pili ved pazemes eja, — Āpsis ar uzsvaru teica. — Tā sākas upeskrastā un aizstiepjas līdz pat Krupjapils centram.

—    Ko nu, muļķības, Āpsīt! — Krupis diezgan bezrū­pīgi atmeta. — Jūs esat saklausījies krogus blēņas — ko tikai ļaudis nemelš, kad sanāk kopā pie alus glāzes! Es Krupjapilī pazīstu katru pēdu, gan iekšpusē, gan ārā. Nekā tamlīdzīga tur nav, varat man ticēt!

—    Mans jaunais draugs, — Āpsis stingrā tonī turpi­nāja, — tavs tētis — viņš bija lielisks dzīvnieks, krietni pārāks par dažiem citiem, kurus es pazīstu, — mēs ar tavu tēti bijām sirsnīgi draugi, viņš uzticēja man daudz ko tādu, ko nekad neuzdrīkstētos darīt zināmu tev.

Zemzemes eju viņš bija uzgājis, protams, ne jau pats to racis, tā ierīkota simtiem gadu iepriekš, pirms viņš te apmeties uz dzīvi; viņš tikai to iztīrījis un pielabojis, domādams — kādudien eja var noderēt, ja uzbrūk ne­laime vai briesmas, — un viņš man to parādīja. «Skaties, lai mans dēlēns par to neko neuzzina,» tavs tēvs pieteica. «Mazais ir krietns zēns, bet raksturā gaisīgs un paviegls un it nemaz nemāk turēt mēli aiz zobiem. Ja viņš kād­reiz būs iekūlies īstā ķezā un eja varēs glābt, tad atklāj viņam šo noslēpumu, taču agrāk — nekādā gadī­jumā!»

Pārējie zvēri cieši lūkojās Krupī, lai redzētu, kā viņš to uzņems. Mazais dzīvnieks gan sliecās uz īgnumu, taču drīz atkal atplauka, kā jau daždien labsirdīgs puika.

—   Jā, jā, — viņš piekrita, — varbūt es esmu gan pā­rāk liels runātājs. Tādam sabiedriskam zēnam kā man … Kad sanāk apkārt draugi, mēs pazobojamies, jokojam, stāstām jautras anekdotes … tad es kaut kā nevaru vairs apvaldīt mēli. Man jau patīk sabiedrībā parunāties. Citi saka, man vajagot savu salonu, tikai diezin kas tas tāds ir… Bet tas nav svarīgi. Turpiniet, Āpsīt! Kā šī eja mums varētu noderēt?

—    Pēdējā laikā esmu vēl šo to atklājis, — Āpsis stās­tīja. — Biju nosūtījis Ūdru, pārģērbtu par skursteņslauķi, ar sukām un kvēpu skrāpjiem pār plecu, lai pavaicā pēc darba pie Krupjapils sētasdurvīm. Rītvakar šie taisās uz lielām svinībām — kādam, liekas, pašam zebiekstu vir­saitim, būšot dzimšanas diena; visi zebiekstes tad sanāks kopā banketu zālē, ēdīs, dzers un līksmosies, neko ļaunu nedomādami. Viņiem nebūs pie rokas ne šauteņu, ne rungu, ne zobenu, vispār nekādu ieroču!

—   Bet sargi būs izlikti tāpat kā vienmēr, — Zurks piezīmēja.

—   Tieši tā, — teica Āpsis, — un tur jau tas āķis! Zebiekstes visā pilnībā paļausies uz saviem nepārspēja­miem sargiem. Un te, lūk, parādās ejas loma! Jo šis ār­

kārtīgi parocīgais tunelis iznāk virspusē zem pieliekamā kambara grīdas — taisni blakus ēdamzālei!

—    Ahā! — Krupis iesaucās. •— Tas čīkstošais dēlis pieliekamajā! Nu man viss skaidrs!

—    Mēs klusītēm izlienam pieliekamajā … — Kurmis iesāka.

—    … ar pistolēm, zobeniem, milnām! … — ieklie­dzās Ūdensžurks.

—    … un gāžamies viņiem virsū! — iesprauda Āpsis.

—    … un sitam un kaujam, un sitam un kaujam, un sitam un kaujam! — Krupis brēca, šaudīdamies riņķī pa istabu un lēkādams pāri krēsliem.

—    Nu, tad viss kārtībā! — Āpsis atgriezās pie sava parastā runas veida. — Kaujas plāns izstrādāts, nav ko vairāk spriest un prātot. Ir jau vēls, tādēļ jūs, puikas, tūlīt ejiet gulēt. Nepieciešamos sagatavošanās darbus paveiksim rīt pie dienas.

Krupis, zināms, līdz ar citiem paklausīgi likās gultā; viņš saprata — labāk jau nerunāt pretī, kaut gan jutās pārlieku uzbudināts, lai varētu aizmigt. Taču šī bija gara un bagāta diena ar milzum daudz notikumiem — gubu gubām cits uz cita, un segas un palagi — tie bija tik jauki un omulīgi pēc gulēšanas drēgnā būcenī uz akmens klona, kur pamests tikai sīks salmu klēpītis; nolicis galvu uz spilvena, dzīvnieks jau pēc pāris mirkļiem svētlaimīgi šņākuļoja. Un, protams, miegā viņš redzēja milzum daudz sapņu: gan ceļus, kas izgaisa taisni tai brīdī, kad dzīv­nieks grasījās spert uz tiem kāju, gan kanālus, kas dzinās pakaļ un ķēra viņu ciet, gan liellaivu, kas iepeldēja ban­ketu zālē ar nedēļas laikā sakrājušos netīrās veļas kau­dzi tieši tanī brīdī, kad viņš atklāja viesības; un tad viņš bija viens pats slepenajā alā, lauzās pa to uz priekšu, bet ala locījās, kratījās, griezās atpakaļ, līdz beidzot uzslējās gaisā uz viena gala; beigās, kā par brīnumu, viņš atkal sveiks un vesels bija Krupjapilī, un apkārt pulcējās visi vecie draugi, gluži nopietni apliecinādami, ka viņš tiešām ir varen gudrs Krupis.

Tā viņš nogulēja nākamajā rītā līdz lielai dienai, un, kad nokāpa lejā, pārējie dzīvnieki brokastis jau bija pa­ēduši. Kurmis, nevienam neko neteikdams, bija aizslīdējis no mājas kaut kādās viņam vien zināmās darīšanās. Āpsis sēdēja atzveltnī un lasīja avīzi, nelikdamies ne zinis par operāciju, kurai taču jāsākas vēl šo pašu vakaru. Ūdensžurks turpretī šaudījās pa māju kā sadedzis, pilnām ķepām visādu ieroču; viņš šķiroja tos istabas vidū četrās kaudzītēs, uzbudināts un aizelsies bērdams vārdus:

—   Te zobens Zurkam, te zobens Kurmim, te zobens Krupim, te zobens Āpsim! Te pistol Zurkam, te pistol Kurmim, te pistol Krupim, te pistol Āpsim!

Tā viņš tur ņēmās raiti un ritmiski, un četras sīkās kaudzītes tikmēr auga lielākas un lielākas.

—    Tas jau viss, Zurciņ, ir ļoti jauki, — Āpsis pēc brīža ieteicās, paraudzījies pār avīzes lapu uz darbīgo zvēriņu. — Taču, ja reiz mēs tiekam garām sermuļiem ar visiem viņu pretīgajiem šaujamrīkiem, ne zobeni, ne pistoles mums vairs nebūs vajadzīgi, varu tev apgalvot. Ja mēs, četri vīri, tiekam iekšā ēdamistabā — oho-ho! — ar milnām vien izslaucīsim to tīru piecās minūtēs! Es varētu visu paveikt viens pats, tikai jums, zēni, negribas laupīt to prieku!

—   Tā tomēr būs drošāk, — Zurks domīgi teica, aplū­kodams pistoli un ar piedurkni spodrinādams tās stobru.

Iekodis brokastu, Krupis paņēma resnu milnu un, spa­rīgi to griezdams ap galvu, ņēmās apstrādāt savus iedo­mātos pretiniekus.

—   Nu jūs man norausies, zagļi tādi! — viņš klie­dza. — Norausies! Norausies!

—    Nesaki «norausies», Krupi! — Zurks galīgi sašutis iesaucās. — Tas ir prasti!

—    Ko tu vienmēr piesienies Krupim? — Āpsis gana saīdzis noprasīja. — Kāda vaina viņa valodai? Es pats arī tā izsakos, un, ja tas ir smalki diezgan priekš manis, būs smalki diezgan arī priekš tevis!

—    Lūdzu, piedodiet! — Zurks padevīgi bilda. — Es tikai domāju, ka būtu jāsaka «es jūs pārmācīšu», nevis «jūs norausies».

—    Bet mēs negribam viņus ne mācīt, ne pārmācīt, — Āpsis atbildēja. — Viņi norausies — pa galvu, pa kaklu, pa ausīm! Nudien mēs iesim un to izdarīsim!

—    Nu tad ejiet un dariet, un runājiet, kā patīk! — Zurks atcirta. Viņam pašam jau sāka jukt, kas pareizi, kas nepareizi; zvēriņš ierāvās kaktā, un no turienes nu skanēja viņa murmināšana: — Pārmācīt — norauties, pārmācīt — norauties … — līdz Āpsis diezgan asi uz­kliedza, lai viņš apklust.

Piepeši istabā pa galvu pa kaklu iedrāzās Kurmis; zvēriņš izskatījās acīm redzami apmierināts ar sevi.

—   Trakus jokus iztaisīju! — viņš uzreiz klāja vaļā.

—   Galīgi satracināju sermuļus!

—    Kurmīt, tu taču, cerams, biji piesardzīgs? — Zurks uztraucies jautāja.

—   Domāju gan, — Kurmis pašapzinīgi atteica.

—   Tas man iešāvās prātā, kad izgāju virtuvē paraudzīt, vai brokastis Krupim noliktas siltumā. Skatos, plīts- priekšā uz dvieļu pakaramā nonēsātie veļastantiņas brunči, kuros Krupis vakar te ieradās. Rāvu lindrakus mugurā, aubīti galvā, ap pleciem apmetu lakatu — un prom uz Krupjapili, ne par pašu velnu nebēdādams! Sargi, protams, savās vietās ar šautenēm, izsaucieniem: «Kas nāk?» — un citām ākstībām. «Labsrītiņš, džentl­meņi!» es padodu sveicienu, tā ļoti pieklājīgi. «Vai šo­dien nebūtu kaut kas mazgājams?» Šie paskatās uz mani varen stīvi, lepni un iedomīgi, tad saka: «Ejiet vien tālāk, mammiņ! Sargpostenī stāvot, nekas mums nav mazgā­jams.» — «Vai neatnākt citreizīt?» es pavaicāju. Ha, ha, ha! Vai tas nebija jocīgi, Krupīt?

—   Ak tu nabaga vieglprātīgais dzīvnieks! — Krupis augstprātīgi izmeta. Patiesībā viņš beidzās vai nost aiz skaudības pret Kurmi, klausīdamies, ko zvēriņš bija dabū­

jis gatavu. Taisni tā viņam pašam būtu paticis izdarīt, ja vien pirmais to būtu iedomājies un nebūtu visu ņēmis un nogulējis!

—    Daži no sermuļiem nosarka, — Kurmis stāstīja tālāk, — un seržants, viņu sardzes priekšnieks, man saka ļoti stingri: «Un tagad lasieties, dārgā māmulīt, lasieties prom! Nepavediniet manus kareivjus dežūras laikā uz pļāpāšanu un slaistīšanos!» — «Lasīties prom?» es at­saku. «Neba nu es tā būšu, kas lasīsies projām — un vēl visdrīzākā laikā!»

—   Vai, Kurmīt, nu kā tu tā varēji? — Zurks izbijies ieteicās.

Āpsis nolika avīzi.

—   Vajadzēja redzēt, kā viņi uzslien ausis un saska­tās, — Kurmis turpināja. — Bet seržants uzkliedz: «Nav ko klausīties viņu, pati nesajēdz, ko runā!» — «Kā, un es lai nezinātu, ko pati runāju?» es iesaucos. «Es varu jums izstāstīt! Mana meita mazgā veļu misteram Āpsim, un tas jau vien rāda, ka es zinu, ko runāju, un jūs paši arī dikti drīz to dabūsiet zināt, jā, jā! Vesels simts asinskā­rīgu āpšu, ar šautenēm bruņoti, šo pašu nakti nāks uzbru­kumā uz Krupjapili, tur, no aploka puses. Sešas ūdens­žurku pilnas laivas, visi ār pistolēm un dunčiem, ieradīsies no lejas pa upi un izcelsies dārzā; pa to laiku liela nodaļa izlases krupju, kas pazīstami kā nāves nici­nātāji, kuri mirst vai uzvar, sturmēs sakņu dārzu, slāp-

dami pēc atriebes! Maz no jums paliks tādu, kam vaja­dzēs mazgāt veļu, kad viņi te būs pāri gājuši, ja vien jūs nepazūdat no šenes, kamēr vēl laiks …» Tad es laidos projām un, kad biju pagaisis no skata, paslēpos grāvī un aizlīdu pa to atpakaļ līdz dzīvžogam, uzmetu pa spraugu šiem aci. Viņi bija uzbudināti, satraukti līdz pēdējam, skraidīja kā apmāti, klupdami krizdami cits pāri citam, visi izrīkoja cits citu, un neviens neklausījās; seržants aizsūtīja sermuļu apakšnodaļas uz attālākiem dārza no­stūriem un lika tūlīt citiem skriet un saukt pirmos atpa­kaļ; un es dzirdēju, kā viņi sakliedzas savā starpā: «Gudri gan tie zebiekstes — paši uzdzīvo banketu zālē, dzīro, dzied un sauc tostus, mielojas un līksmojas, cik jaudas, bet mums tikmēr jāstāv sardzē nakts tumsā un aukstumā, un beidzot vēl asinskārīgie āpši ņems un sakapās mūs gabalos!»

—   Ak, Kurmi, tu muļķa ēzelis gatavais! — iesaucās Krupis. — Tu esi visu sabojājis!

—   Kurmīt, — Āpsis ierunājās savā mierīgajā, attu­rīgajā tonī, — var redzēt, ka tev mazajā pirkstiņā vairāk prāta nekā dažam labam visā viņa resnajā augumā. Tas ir smalki nostrādāts, es lieku uz tevi lielas cerības nā­kotnē. Malacis, Kurmi! īsts gudrinieks!

Krupis vai beidzās nost aiz nenovīdības, it īpaši tāpēc, ka nudien nespēja saprast, ko tādu sevišķi gudru Kurmis ir paveicis; bet laimīgā kārtā, pirms viņš paspēja atklāt savu skaudību un iemantot Āpša izsmieklu, ieskanējās zvans, kas aicināja uz pusdienām.

Maltīte bija vienkārša, bet sātīga: žāvēta gaļa ar cūku pupām un makaronu pudiņš. Kad viņi bija kārtīgi pa­ēduši, Āpsis atlaidās mīkstā krēslā, sacīdams:

—    Nu tā, mūsu šīvakara operācija ir sagatavota, to­mēr būs vēla nakts, iekams tiksim ar visu galā, tālab nenāktu par ļaunu brītiņu nosnausties, kamēr vēl laiks. — Un, pārklājis pār acīm kabatlakatiņu, lielais dzīvnieks drīz vien jau šņākoja.

Uzbudināts un apsviedīgs Zurks tūlīt atsāka savus sagatavošanās darbus, skraidīja starp četrām bruņurīku kaudzītēm, murminādams:

— Te siksna Zurkam, te siksna Kurmim, te siksna Krupim, te siksna Āpsim! — Tā zvēriņš apvārdoja katru jaunatnesto uzkabes priekšmetu, un šķita, tiem nekad nebūs gala; Kurmis tādēļ paņēma zem rokas Krupi, izgāja ar viņu ārā, svaigā gaisā, iespieda draugu pītajā dārza krēslā un lika izstāstīt visus piedzīvojumus no sākuma līdz galam; un Krupim to tikai vajadzēja! Kurmis bija lielisks klausītājs, un, kad stāstījumu nekas nepārtrauca un neviens nejaucās starpā ar kritiskām piezīmēm, tad tikai īsti varēja izvērsties. Un tiešām, lielākoties viss, ko dzīvnieks pavēstīja, piederēja pie tīriem medniekstās- tiem, kad runātājs iztēlojas, «kā būt bijis, ja es to būt iedomājies uzreiz, nevis pēc desmit minūtēm!». Tādi allaž ir paši labākie, paši krāšņākie piedzīvojumi; un kādēļ gan tie nevarētu būt mūsu īstie pieredzējumi un nevis tie visai pelēcīgie notikumi, kas patiesi atgadījušies?

XII. ODISEJA ATGRIESANAS

Metās jau krēsla, kad Ūdensžurks, noslēpumains un pacilāts, sasauca viņus viesistabā, nostādīja katru pie savas ieroču kaudzītes un sāka apbruņot šīvakara operā­cijai. Zvēriņš to darīja ļoti pamatīgi un ar vislielāko stin­grību, un gatavošanās ievilkās krietnu laiku. Vispirms te bija siksnas, ko ikvienam apjozt ap vidu, tad nāca zobens, kas jāpiekar sānos pie jostas, un otrā pusē līdzsvara labad jāaizbāž duncis. Tad nāca pāris pistoļu, policistu

Odisejs — sengrieķu mitoloģijā Itakas valdnieks, drošsirdīgs, gudrs un viltīgs karotājs. Atgriežoties no Trojas kara, ilgi maldās gan ar plostu, gan ar kuģi pa Vidusjūru; kad viņš beidzot pārro­das mājās, viņam tās vēl jāatkaro no ienaidniekiem.

gumijas nūjiņa, vairāki pāri rokudzelžu, daži marles rituļi un plāksteri, blašķe ar dzeramo un sviestmaižu kār­biņa. Āpsis labsirdīgi smējās un jokojās:

—    Lieliski, Zurciņ! Lai tā būtu — tev par prieku un mums par svētību! Bet visu, kas man būs darāms, es paveikšu ar šito te milnu.

Zurks tikai atteica:

—   Āpsīt, lūdzu! Jūs gan zināt, man būtu gaužām sāpīgi ap sirdi, ja vēlāk jūs man pārmestu, ka tas, lūk, bijis aizmirsts un tas . ..

Kad viss bija pienācīgi sagatavots, Āpsis vienā ķepā paņēma aptumšojamu lākturi, otrā satvēra savu lielo milnu un teica:

—    Nu, tad visi aiz manis! Kurmi, tu pirmais, uz tevi es varu paļauties, nākamais Zurks, beigās — Krupis. Un pielūko man, Krupīt, nedrīkst pļāpāt bez apstājas, kā tu esi paradis! Ja nē, iesi mājās kā likts!

Krupis ļoti baidījās, ka tikai viņu neatstāj mājās, tādēļ ieņēma norādīto vietu pašās beigās bez mazākās kurnēšanas, un dzīvnieki devās ceļā. Āpsis veda viņus kādu gabaliņu gar upmalu, tad piepeši pārmetās pār krasta kranti un ielēca alā turpat virs ūdens līmeņa. Kurmis un Zurks klusēdami viņam sekoja, ielēca alas mutē taisni tāpat kā Āpsis, bet, kad pienāca Krupja kārta, viņš, protams, paslīdēja un iebrēkdamies ar skaļu plunk­

šķi ievēlās upē. Draugi viņu izrāva no ūdens, lielā steigā noberza sausu, izgrieza drēbes, atkal apģērba, nomieri­nāja un palīdzēja piecelties kājās; tomēr Āpsis bija sa­skaities ne pa jokam un piedraudēja: ja Krupis vēlreiz izrādīsies tāds mūlāps, nekas cits neatliks, būs jāiet mājās!

Tā nu viņi beidzot bija slepenajā ejā, un Krupjapils atkarošanas operācija patiešām sākās!

Ala bija drēgna, tumša, šaura un zema, un nabaga Krupim uzmācās drebuļi, pa daļai aiz šausmām no tā, kas viņu gaida, pa daļai tāpēc, ka viņš bija izmircis līdz pēdējai vīlītei. Lākturis līpinājās kaut tur tālu gājiena galvgalā, tumsā dzīvnieks pamazām sāka atpalikt. Tad viņš izdzirda 2urka brīdinošo saucienu: — Nāc taču, Krupi! — un dzīvnieku sagrāba šausmas, ka viņš varētu palikt viens šinī tumsā, un viņš tā rāvās uz priekšu, ka notrieca gar zemi Žurku, tas krizdams — Kurmi un Kur­mis — Āpsi, un brīdi viss gāja juku jukām. Āpsim šķita — kāds uzbrūk no mugurpuses; ar milnu vai dunci te nebija kur atvēzēties, viņš izrāva pistoli un tik tikko neietrieca Krupim lodi ribās. Kad lielais dzīvnieks ap­tvēra, kas īstenībā noticis, viņš pārskaitās līdz pēdējam un teica:

—    Nu gan tam apnicīgajam Krupim jāiet mājās!

Krupis apspiesti ieraudājās, un abi pārējie zvēriņi ap­solīja, ka uzņemas atbildību par draugu un ka turpmāk viņš uzvedīsies labi; galu galā Āpsis nomierinājās un virtene kustējās tālāk, tikai Zurks nu gāja pēdējais un ar ķepu cieši turēja Krupi aiz pleca.

Tā viņi taustīdamies, stumdīdamies līda uz priekšu — ausis saspicētas, ķepa uz pistoles —, līdz vienubrīd Āp­sis ierunājās:

—   Nu jau mums tā kā vajadzētu būt apakš Krupja­pils. •

Tad piepeši viņu ausis aizsniedza apslāpēta, neskaidra murdoņa — tā varēja būt gan tālu priekšā, gan tepat kaut kur tuvumā —, it kā liels dzīvnieku bars klaigātu,

ālētos, mīdītos pa grīdu un sistu ar dūrēm pa galdiem. Krupi atkal pārņēma šausmas, bet Āpsis tikai mierīgā garā piezīmēja:

—    Skat, kā zebiekstes uzdzīvo!

Ala tagad slīpi cēlās augšup; paspraukušies vēl gaba­liņu, viņi no jauna izdzirdēja troksni, šoreiz jau gluži skaidri un tepat virs galvas: «Džimlai-rūdi, džimlai-rūdi, džimlai-rūdi, rallalā!» Sīkas pekas mīdījās pa grīdu, tankšķēja glāzes, un mazas dūrītes ducināja pa galdiem.

—   Ak, kas par priekiem! — Āpsis noteica un mudi­nāja: — Lienam nu tālāk!

Viņi steidzās uz priekšu, kamēr atdūrās strupceļā; nu dzīvnieki atradās zem lūkas, pa kuru varēja izlīst no alas pieliekamajā.

Banketu zālē patlaban gāja vaļā varens jandāliņš, un viņi varēja būt gandrīz pilnīgi droši, ka augšā neviens viņus nedzirdēs.

Āpsis teica:

—    Nāk nu klāt, zēni, visi kā viens!

Viņi četratā atspieda kumbrus pret lūkas vāku un atcēla to vaļā. Uzvilkuši cits citu augšā, dzīvnieki nu stāvēja pieliekamajā; tikai vienas vienīgas durvis tos šķīra no banketu zāles, kur dzīroja ienaidnieki.

Izlienot no pazemes ejas, troksnis burtiski apdulli­nāja. Pēc brīža tomēr, gavilēm un galda rībināšanai pa­kāpeniski norimstot, varēja izšķirt kādu balsi, tā sacīja:

—   Nu tā, es negribu ilgāk aizkavēt jūsu uzma­nību … — (briesmīgi aplausi) — bet, pirms no jauna apsēžos šinī krēslā … — (gaviļu un piekrišanas sau­cieni) — man būtu jāsaka daži vārdi par mūsu mīļo namatēvu misteru Krupi. Mēs visi pazīstam Krupi! — (Smieklu rēcieni.) — Mūsu labo, kautrīgo, godīgo Kru- pīti! — (Sajūsmas spiedzieni un brēcieni.)

—   Laidiet, es viņam parādīšu! — Krupis izspieda, zobus griezdams.

—   Stāvi mierā! Vēl brītiņu! — ar pūlēm viņu atturē­dams, sacīja Āpsis. — Visiem būt gataviem!

— …Atļaujiet man, — tā pati balss turpināja, — nodziedāt jums mazu dziesmiņu, ko pats esmu sace­rējis par godu Krupim … —(Ilgstoši aplausi.)

Tad zebiekstu virsaitis — jo tas bija viņš — iesāka augstā, spiedzīgā balsī:

— Krupīts lēca jautru danci, Raibi brunči mugurā …

Āpsis saslejas, abam ķepam sažmiedza milnu, nozib- snīja ar acīm un iekliedzās:

— Tā stunda ir situsi! Aiz manis! Urrā!

Durvis atsprāga visā platumā.

Ak manu dieniņ!

Kāda spiedzoņa, brēcoņa, kliedzoņa, ķērcoņa uzvēlās līdz zāles griestiem!

Nu tikai pārbiedētie zebiekstes kā jukuši slēpsies zem galdiem, lēks ārā pa logiem! Nu tikai seski kā traki muks iekšā kamīnā, bezcerīgi sprauksies un skrāpēsies augšup pa dūmvadu! Bet galdi gāzās, un krēsli krita, stikls un porcelāns šķīda drumslās pret grīdu tai panikas un izmi­suma brīdī, kad četri varoņi, bezgala nokaitināti, sabruka iekšā banketu zālē! Spēkavīrs Āpsis saboztām ūsām — briesmīgā milna svelpdama šķēla gaisu; Kurmis, nežēlīgs un melns kā velns, nūju vēzēdams un šaušalīgu kaujas saucienu kliegdams: — Kur-r-r ir-r-r! Kur-r-r ir-r-r! — Ūdensžurks, pārdrošs un apņēmīgs, ar visu laiku un visu marku ieročiem aiz jostas; visbeidzot Krupis, no niknuma un aizvainotās pašcieņas uzpūties divtik lielāks nekā pa­rasti, metās uz priekšu milzu lēcieniem, izgrūzdams šaus­minošus: — Kva-kva! Kva-kva! — naidniekiem no tiem asinis stinga dzīslās!

— Es jums gan rādīšu «Krupīts lēca jautru danci»! — viņš kvakšķi- nāja. — Nu es jums uzdancošu! — Un dzīvnieks metās taisni uz pašu zebiekstu virsaiti.

Viņi bija tikai četri, bet panikas pārņemtajiem zebiekstēm šķita, ka visa zāle ir pilna ar briesmīgiem nezvēriem — pelēkiem, melniem, brūnganiem, dzelteniem — un visi tie žvidzina, vicina baigas milnas; un zebiekstes joza un lēca spieg­dami, brēkdami gan šurpu, gan

turpu, ārā pa logiem un dūmvadu — kur vien varēja glābties no nesaudzīgajām milnām!

Kauja drīz bija galā. Četri draugi slaidiem lēcieniem drāzās pa zāli no viena gala līdz otram, uzžvidzinot kat­ram naidnieka paurim, kas uznira redzeslokā, un piecās minūtēs telpa bija kā izslaucīta. Tikai caur izsistajiem logiem no dārza puses vēl ieskanējās bēgošo zebiekstu attālie brēcieni; uz grīdas palika apkrituši kāds ducis vai vairāk ienaidnieku, un Kurmis veikli darbojās, uzlikdams tiem rokudzelžus. Piekusis pēc smagā darba, Āpsis atspiedās uz milnas un noslaucīja savu godavīra pieri.

—    Kurmīt, — viņš teica, — tu esi krietns zēns! Iz­skrien tagad ārā un paskaties, ko tie tavi sargi, tie ser­muļi, dara! Man domāt, pateicoties tev, mums ar viņiem šovakar vairs nevajadzēs nodarboties!

Kurmis tūliņ izlēca pa logu un nozuda, un abiem pārējiem zvēriņiem Āpsis lika piecelt apgāztos galdus, uzlasīt no lauskām nažus, dakšiņas, veselos šķīvjus un glāzes un paskatīties, vai tur nesanāktu kaut kas vaka­riņām.

—    Gribētos, vai zin, kaut ko uzlikt uz zoba, — viņš savā parupjā valodā sacīja, kā jau allaž. — Kusties nu, Krupi, veicīgāk! Mēs atkarojām tev veselu pili, bet tu mums nenoslieksi pat tik daudz kā maizes_garozu!

Krupis bija diezgan sāpīgi aizskarts: Āpsis neuzsla­vēja viņu, tikai Kurmi, nepateica, cik viņš krietns zēns un cik pamatīgi nupat kāvies, jo dzīvnieks jutās gaužām apmierināts ar sevi, it īpaši viņam patika atcerēties, kā bija uzklupis zebiekstu virsaitim un ar vienu pašu nūjas belzienu piespiedis to mukt pāri galdam. Tomēr Krupis, tāpat arī Ūdensžurks sāka rosīgi darboties, un drīz vien dzīvnieki atrada stikla trauciņu ar gvajāvu želeju, aukstu cāļa cepeti, tikpat kā neskartu mēli, nedaudz putukrē­juma tortes un jūras vēžu salātus krietnā vairumā; pielie­kamajā viņi uzgāja grozu ar frančmaizēm, kā arī sieru, sviestu, selerijas — cik tik sirds vēlas! Viņi taisījās jau

sēsties pie galda, kad pa logu, klusi sevī smiedamies, ierausās Kurmis; viņš stiepa veselu klēpi šauteņu.

—    Nu viss ir cauri, — viņš stāstīja. — Cik nu es varēju noskaidrot, tad, tiklīdz no banketu zāles atskanējis grautiņa troksnis, spiedzieni un brēcieni, daži no sermu­ļiem, kuri jau tā bijuši stipri uzbudināti un nervozi, nome­tuši uzreiz plintes un devuši kājām ziņu; citi palikuši vēl brītiņu savās vietās, bet, kad parādījušies bēgošie zebiek­stes, sargiem iešāvies prātā, ka tā ir nodevība, un viņi metušies zebiekstēm ceļā, saķērušies ar viņiem tuvcīņā, lauzušies un locījušies, apstrādādami cits citu ar dūrēm un veldamies kūleņu kūleņiem, līdz saripojuši lielākā daļa no krasta upē. Tā vai citādi, bet no viņiem vairs nav ne vēsts, un es savācu viņu šautenes. Tas nu ir kārtībā!

—    Kāds brašs un slavējams dzīvnieks! — Āpsis uz­teica, pilnu muti ēzdams cāli ar torti. — Tikai viena lie­tiņa vēl, Kurmīt, ko tev gribētos palūgt, pirms tu sēdies kopā ar mums pie vakariņām; es tevi neapgrūtinātu ne­kādā gadījumā, ja nebūtu pārliecināts, ka uz tevi var paļauties un viss būs izdarīts gods godam; un es vēlētos, lai tā varētu sacīt par katru dzīvnieku, ko es pazīstu! Es būtu sūtījis Žurku, bet viņš ir dzejnieks .. . Kurmīt, vaja­dzētu paņemt šos te zēnus, kas vāļājas uz grīdas, uzkāpt augšstāvā un likt, lai viņi iztīra, uzkopj un sakārto gu­ļamistabas, visu, kā nākas. Skaties, lai kārtīgi izslauka pagultes, uzklāj tīrus palagus, pārvelk spilvendrānas un atloka segas stūri ar virspalagu, tu zini, kā tam jābūt; un lai katrā istabā būtu karsts ūdens krūzē, tīri dvieļi un svaigi ziepju gabaliņi. Pēc tam uzdod ikvienam no šiem zēniem kādu reizi pa dibenu, ja patīk, un izmet viņus pa sētas durvīm, un varu derēt, ka šie zebiekstes mums acīs vairs nerādīsies! Un tad nāc šurp, nomēģināsi šo te auk­sto mēli, īsts gardums! Es esmu ļoti apmierināts ar tevi, Kurmīt!

Labsirdīgais Kurmis paķēra milnu, nostādīja gūstek­ņus rindā, deva komandu: — Soļos, marš! — un aizveda visu nodaļu uz augšstāvu. Pēc kāda laika viņš atgriezās

un smaidīdams teica, ka visas guļamistabas ir sakartotas, tīras, spīd un laistās.

—    Un iekaustīt viņus nemaz nebija vajadzības, — Kurmis piemetināja. — Kopumā ņemot, es domāju, šim- vakaram viņi jau gana dabūjuši pa ādu, un, kad mēs tā sirsnīgi aprunājāmies, zebiekstes pilnīgi piekrita man un apsolījās mani nekad vairs neaiztikt. Gūstekņi ļoti lūdza piedošanu par notikušo, tā esot zebiekstu virsaiša un ser­muļu vaina, un, ja vien varētu kaut ko izdarīt mūsu labā, lai atlīdzinātu zaudējumus, viņi esot gatavi pakalpot jeb­kurā laikā, tikai padodiet ziņu … Es nolauzu katram gabalu frančmaizes un izlaidu zēnus pa sētas durvīm, un viņi pazuda kā nebijuši.

Tad Kurmis pievilka krēslu pie galda un uzklupa auk­stajai mēlei; un Krupis, pārvarējis savu skaudību kā jau daždien īsts džentlmenis, sirsnīgi teica:

—    Liels paldies, mīļo Kurmīt, par visām, visām šīva­kara pūlēm un rūpēm, bet jo sevišķi par gudro, attapīgo šārīta gājienu!

Āpsim tas gauži gāja pie sirds, un viņš sacīja:

—   Te nu atkal runā mans vecais, brašais Krupis!

Tā dzīvnieki gandarīti un labā omā paēda vakariņas un drīz vien likās uz auss tīriem palagiem klātajās gultās, juzdamies droši senatnīgajā Krupja mājā, kas bija atka­rota ar neredzētu drošsirdību, ģeniālu stratēģiju un tai atbilstošu milnu vicināšanu.

Otrā rītā, kā allaž stipri aizgulējies, Krupis nokāpa uz brokastīm nepiedodami vēlu; uz galda bija ne mazums olu čaumalu, dažas grauzdētas maizes šķēlītes, aukstas un sīkstas kā āda, pustukša kafijkanna un vēl šādi tādi nieki; tas nu nekādi nespēja uzlabot garastāvokli, it īpaši, ja tā notika viņa paša mājā. Caur verandas stiklotajām durvīm no ēdamistabas varēja redzēt Kurmi un Žurku — zvēriņi sēdēja pītajos krēslos mauriņā, acīmredzot viens otram kaut ko jautru stāstīdami, jo abi skanīgi smējās un spirinājās pa gaisu ar īsajām kājelēm. Āpsis bija tepat mīkstajā atzveltnī, dziji iegrimis rīta laikrakstos; Krupim ienākot, viņš tikai pacēla acis un pamāja. Bet šo vīru Krupis pazina pārāk labi, tāpēc apsēdās un iekoda, kas bija atlicis, pie sevis klusībā domādams — gan viņš šiem dzīvniekiem atspēlēsies, agrāk vai vēlāk. Kad Krupis bija tikpat kā beidzis brokastot, Āpsis paskatījās uz viņu un diezgan strupi piezīmēja:

—   Man ļoti žēl, Krupīt, bet šorīt tev smagi darbi stāv priekšā. Redzi, mums patiešām vajadzētu tūlīt sarīkot īstu banketu un atzīmēt šo gadījumu. Tur nu tev jāprotas, neko darīt, tāds ir likums.

—    Nu jā, skaidrs, — Krupis labprāt piekrita. — Ja tāds likums, tad jārīko. Tikai kāda velna pēc tas jums vajadzīgs uzreiz, no rīta, to es nevaru saprast! Bet jūs jau zināt, es vis nedzīvoju savam paša priekam, bet vie­nīgi tālab, lai uzklausītu un censtos piepildīt manu draugu vēlmes, — tā, vai ne, mans cienījamais vecais Āpsi?

—    Neizliecies dumjāks, nekā tu patiesībā esi! — Āp­sis pikti atbildēja. — Un nešķied spurgalas kafijas tasē, kad runā, kas tā par uzvedību! Sarīkojumam, protams, jānotiek vakarā, arī es tā domāju, bet ielūgumi jāuzraksta un jāaizsūta nekavējoties, un tas ir jādara tev. Ej un tūlīt pat sēdies pie rakstāmgalda, tur ir vesela kaudze vēstuļpapīra ar ziliem un zeltītiem burtiem iespiestu vārdu «Krupjapils» lapas augšējā stūrī… Uzraksti ielu- gumus visiem mūsu draugiem; ja tu veicīgi ķersies klat,

mes tos paspēsim nosūtīt vel priekšpusdiena. Es arī nesē­dēšu, rokas klēpī salicis, es sarīkošu pašu banketu.

— Kā? — Krupis apjucis iesaucās. — Man būs jātup istabā un jāsacer tik daudzas draņķa vēstules tik jaukā rītā kā patlaban, kad es gribēju apstaigāt savus īpašu­mus, izrīkot ļaudis, visu nokārtot un padzīvoties sev par prieku? Nekā nebij! Vai es jucis, vai? Ejiet jūs visi.. . Nē, pag, pag! Katrā ziņā, mīļo Āpsīt! Kas gan ir mani prieki un ērtības salīdzinājumā ar citu vēlmēm? Ja jūs tā gri­bat — lai tā būtu! Ejiet, Āpsīt, sāciet rīkot banketu, kā pats to atzīstat par labu, un vēlāk varat pievienoties tur ārā mūsu mazajiem draugiem viņu nevainīgajā līksmībā, nebēdādams nenieka ne par mani pašu, ne par maniem pienākumiem un rūpestiem… Es nolieku šo saulaino rītu uz pienākuma un draudzības altāra!

Āpsis noskatījās uz viņu ar dziļām aizdomām, taču Krupja atklātajā, apskaidrotajā sejā grūti nācās izlasīt kādu zemisku iedomu, kas tik negaidīti būtu mainījusi dzīvnieka izturēšanos. Tā arī neko nesaskatījis, Āpsis izgāja no istabas un devās uz virtuvi, un, kolīdz aiz viņa aizkrita durvis, Krupis steidzīgi sēdās pie rakstīšanas. Brīnišķīga doma bija iešāvusies prātā, kamēr viņš tiepās un atrunājās. Ielūgumus viņš uzrakstīs, jā, jā, un parū­pēsies, lai netiktu aizmirsta viņa vadošā loma pils atkaro­šanas kaujā, lai visi zinātu, kā viņš notriecis gar zemi zebiekstu virsaiti; un viņš ieminēsies par saviem piedzī­vojumiem — ak, kāda spožu panākumu virkne tā bija, par to ir vērts pastāstīt! … Jā, un uz tīras lapas viņš uzmetīs kaut ko līdzīgu svinību vakara programmai ar jautriem priekšnesumiem . . . nu, kaut vai, piemēram, tā, kā tas zīmējas viņam galvā:

UZRUNA……………………………………… izpilda KRUPIS

(Vakara gaitā būs vēl citas KRUPJA runas.) RUNA izpilda KRUPIS

Tēmas. Mūsu cietumu sistēma. — Vecās Anglijas ūdensceļi. — Tirgošanās ar zirgiem; kā tos

izdevīgi pārdot. — Privātīpašums; privātīpa­šuma tiesības; pienākums pret privātīpa­šumu. — Atpakaļ pie zaļās zemes! — Tipisks Anglijas muižnieks. DZIESMIŅA izpilda KRUPIS

(Paša kompozīcija.) CITAS KOMPOZĪCIJAS …. izpilda KRUPIS (Vakara gaitā tās nodziedās pats… KOMPONISTS.)

Šāda doma Krupim bezgala patika, un viņš strādāja ar lielu neatlaidību, un līdz pusdienai visas vēstules bija uzrakstītas. Tobrīd viņam pateica, ka pie ārdurvīm gai­dot kāds sīks un nobridies zebiekstiņš, pazemīgi lūgdams, vai nevarētu būt džentlmeņiem noderīgs. Krupis lepni iznāca pa durvīm un redzēja, ka tas ir viens no vakar­vakara gūstekņiem, pagalam goddevīgs un gatavs izpa­līdzēt. Krupjapils saimnieks noglāstīja zebiekstu puikam galvu, iespieda ķepās vēstuļu sainīti, piesacīdams jozt labi veikli un iznēsāt ielūgumus pēc iespējas drīzāk; un vakarā, ja vēloties, varot atkal pieskriet, varbūt tad dabū­šot šiliņu, bet var gadīties arī, ka ne; tomēr zebiekstiņš jutās patiesi iepriecināts un lielā dedzībā aizskrēja izpildīt uzdevumu.

Kad pārējie dzīvnieki, visu rītu aizvadījuši pie upes, jautri un trokšņaini ieradās uz pusdienām, Kurmis, juz­dams sirdsapziņas pārmetumus, bažīgi uzlūkoja Krupi; viņš baidījās, ka draugs būs nomākts un saīdzis. Krupis tomēr bija tik pacilāts un runātīgs, ka Kurmim tas sāka likties aizdomīgi, bet Ūdensžurks un Āpsis apmainījās zīmīgiem skatieniem.

Kolīdz pusdienas bija paēstas, Krupis sabāza ķepas bikšu kabatās un izmeta it kā starp citu: —Nu labi, zēni, pakavējiet paši sev laiku! Ja kaut ko vajag, tad pasū­tiet! — un, to teicis, lepnā solī devās uz dārza pusi, kur taisījās apcerēt dažu labu ideju savām topošajām runām, taču Zurks sakampa viņu aiz rokas.

Krupis nojauta — labi nebūs, un par katru cenu gribēja tikt projām, bet, kad Āpsis cieši nogrāba viņu aiz otras rokas, zēnam atausa gaisma, ka spēlīte beigusies. Katrs savā pusē dzīvnieki aizvadīja viņu uz mazo smēķējamo istabu, kurai ieeja bija no priekšnama, aizvēra durvis un apsēdināja krēslā. Tad abi nostājās Krupim pretī; Krupis vērās draugos apvainots un aizdomu pilns.

—    Nu tā, Krupīt, — Zurks iesāka, — mums jāparunā par šīvakara banketu, un man ir ļoti žēl, ka tas jādara, bet citādi nevar. Mēs gribam, lai tu saprastu pilnīgi skaidri, ka šoreiz te nebūs nekādu runu un nekādas dzies­miņu dziedāšanas! Pacenties ielāgot to vienkāršo faktu, ka mēs nemaz netaisāmies apspriest ar tevi šo jautā­jumu — mēs tikai to darām tev zināmu.

Krupis saprata, ka ir iekritis lamatās. Āpsis un Zurks viņam redzēja cauri, visu zināja un bija aizsteigušies priekšā. Skaistais sapnis pagalam .. .

—   Vai nevarētu tomēr vienu vienīgu mazu dzies­miņu? — viņš pazemīgi lūdzās.

—    Nē, nevienu, pat ne vismazāko dziesmiņu! — Zurks cieti noskaldīja, lai gan sirds viņam asiņoja, ska­toties, kā nabaga izmisušajam dzīvniekam ietrīcas lūpa. — Tas nekur neder, Krupīt! Tu taču pats zini, visas tavas dziesmas ir pilnas ar lielību, dižošanos un uzpūtību, un visas tavas runas ir pašslavinošas un … jā, un .. . vulgāri pārspīlētas, un … un …

—    … un tukšas, — iesprauda Āpsis, kā parasti bez aplinkiem.

—   Tas tevis paša labā, Krupīt, — Zurks turpināja. — Tu saproti, tev jāsāk jauna dzīve, agrāk vai vēlāk, un patlaban, šķiet, ir vienreizējs gadījums, lai to izdarītu, savdabīgs pagrieziena punkts tavā ce|ā. Nedomā tikai, lūdzu, ka, šādi runājot, man nesāp sirds, varbūt vēl vai­rāk sāp nekā tev …

Krupis sēdēja krietnu bridi, smagu pārdomu nospiests. Beidzot dzīvnieks pacēla galvu; viņa sejā redzēja stipru pārdzīvojumu pēdas.

—    Jūs esat uzvarējuši, draugi, — viņš drebošā balsī teica. — Es jau gribēju izlūgties tikai tādu mazumiņu … šovakar vēl beidzamo reizi atvērties un uzplaukt kā zie­dam, ļaut sev vaļu un dzirdēt brāzmainos aplausus, kuri nezin kāpēc liek tomēr atmirdzēt manām vislabākajām spējām … lai gan taisnība ir jums, nevis man, jā, es to zinu. No šī brīža būšu pavisam cits Krupis, un jums, draugi, nebūs vairs manis dēļ jāsarkst. Bet… ak dievs, cik briesmīga ir šī pasaule! — Un, piespiedis mutautiņu pie acīm, dzīvnieks izstreipuļoja no istabas.

—   Apsīt, — Zurks ierunājās, — es jūtos kā slepkav- nieks. Un kā tev ap sirdi?

—    Es to saprotu . .. jā … saprotu, — Āpsis nomākts atbildēja. — Bet mums vajadzēja to izdarīt. Šim krietna­jam zēnam taču te jādzīvo, jānostiprina sava vieta sa­biedrībā, jāiegūst cieņa un atzinība. Vai tad tev labāk patiktu, ka viņš paliek par ēzeli, ko visādiem seskiem, zebiekstēm izsmiet un apsaukāt?

—    Nu, protams, nē, — Zurks teica. — Bet, runājot par zebiekstēm, — mums gaužām palaimējās, ka uzdūrā- mies tam sīkajam puikam, kad viņš tikko bija saņēmis no Krupja ielūgumu sainīti. Jau no tā, ko jūs teicāt, man bija radušās aizdomas, un es ielūkojos dažās vēstulēs; tās bija vienkārši apkaunojošas! Es tās visas paņēmu pie sevis, un godazēns Kurmis patlaban sēž zilajā buduārā un aizpilda vienkāršas, ikdienišķas ielūguma kartītes.

* * *

Tuvojās banketa sākums; atšķī­ries no pārējiem, Krupis vēl arvien sēdēja savā guļamistabā grūtsirdīgs un domīgs. Atspiedis galvu ķepās, viņš kaut ko ilgi un smagi apsvēra. Seja pamazām noskaidrojās, tanī iegūla viegls smaids un vairs neap- dzisa. Tad dzīvnieks iegrudzinājās bikli un nedroši, beidzot uzslējās kājās, pieslēdza durvis, aizvilka lo­giem aizkarus, savāca un sakārtoja visus istabā esošos krēslus puslokā, nostājās pats centrā tiem pretī un sāka acīm redzami piepūsties. Tad viņš palocījās, no­krekšķinājās pāris reižu un, ļaudamies iedvesmai, spalgā balsī dziedāja sajūsminātajiem klausītājiem — kurus kā dzīvus redzēja savā priekšā —

KRUPJA PĒDĒJO DZIESMIŅU!

Lūk, Krupis — mājās — nāk! Un bankets jūk un brūk, un visi seski mūk, Un kūtīs mauj un kviec, un staļļos spalgi zviedz, Kad Krupis — mājās — nāk!

Kad Krupis — mājās — nāk, Tad logi lūst un šķīst, un durvis pušu plīst, Un seski lēc un brēc, un zebiekstes tad ģībst, Kad Krupis — mājās — nāk!

Skan — trum-bum! — sist bungas — sāk! Un trompetrīkles dzied, un karavīri iet, Un lielgabali grauj, un autotaures mauj, Kad varons — mājās — nāk!

Lai dzīvo — sveiks! — Urrā!

Un visi pūlī spiedz un pilnā balsī kliedz:

— Lai dzīvo sveiks! Lai slava tam! Lai mūžam — sveiks!

Lai Krupis — sveiks! — Urrā!

Viņš dziedāja, cik skaļi spēja, ļoti izteiksmīgi, no visas sirds un, kad bija beidzis, sāka atkal no gala.

Tad dzīvniekam izlauzās nopūta, gara, gara un smaga, smaga nopūta.

Pēc tam viņš iemērca ķemmi krūzē ar ūdeni, pāršķīra uz celiņa matus, nosukāja nevainojami gludi un spīdīgi abās pusēs un, atslēdzis durvis, mierīgā solī devās lejā pa kāpnēm, lai saņemtu ciemiņus, kuriem — viņš zi­nāja — vajadzēja pulcēties viesistabā.

Krupim parādoties, visi dzīvnieki skaļi iegavilējās, saskrēja apkārt, lai cildinātu viņa drošsirdību, atjautību un izcilās kaujinieka spējas, bet namatēvs tikai kautrīgi smaidīja, murminādams: — Paldies! Nav par koļ — vai pārmaiņas labad: — Ko nu, gluži pretēji! — Ūdrs — viņš stāvēja uz paklāja kamīnpriekšā, aizrautīgu draugu pulciņam jo dedzīgi klāstīdams, kā viņš īsteni būtu rīko­jies, ja vien tur būtu bijis, — iekliegdamies metās uz priekšu un aplika Krupim ķepu ap pleciem, cenzdamies viņu aizvilkt goda gājienā apkārt zālei, bet Krupis tikai raisījās vaļā, mīļi un laipni atrunādamies:

— Āpsis, Āpsis bija tas galvenais prāts un darītājs, un Kurmis un Ūdensžurks iznesa uz saviem kamiešiem kaujas smagumu; es tikai turējos ierindā līdzi, nepaveicu patiesībā neko, tikpat kā neko.

Mājas saimnieka negaidītā izturēšanās dzīvniekus acīm redzami pārsteidza un mulsināja, un, iedams no viena ciemiņa pie otra, savas kautrīgās atbildes dāļā­dams, Krupis juta, ka visi uz viņu noraugās ar patiesu interesi.

Āpsis bija priekšzīmīgi parūpējies par itin visu, un bankets noritēja ar lieliem panākumiem. Straumēm bur­buļoja dzīvnieku valodas, dzirkstīja smiekli un zobgalī­bas, bet Krupis, sēdēdams, protams, saimnieka krēslā, visu laiku lūkojās sev priekšā un bārstīja pa labi, pa kreisi jaukas laipnības. Brīžam viņš paslepen uzmeta acis Zurkam un Āpsim un ikreiz redzēja, ka abi zvēri pavēr­tām mutēm blenž viens otrā, un tas bija Krupim pats

lielākais gandarījums. Kad vakars jau gāja uz beigām, daži jaunākie, spriganākie zvēriņi apstaigāja viesus, sa­čukstēdamies, ka sarīkojums nav tomēr tik jautrs kā daž­dien vecajos labajos laikos; un tad atskanēja skaļi klau­vējieni pa galdu un tūlīt arī saucieni:

— Kru-pīt! Ru-nu! Gribam — Krupja — runu! Kru­pīt! Dziesmu! Mistera — Krupja — dziesmu!

Bet Krupis tikai viegli papurināja galvu, atturīgā protestā pacēla ķepu un, uzstājīgi piedāvādams ciemiņiem dažādus gardumus, ievadīdams sarunas par ikdienas rai­bumiem, nopietni izprašņādams viesus par viņu bērniem, kas vēl nebija tik lieli, lai izietu sabiedrībā, — lika sa­prast, ka šis svinību vakars aizvadāms stingri vispār­pieņemto tradīciju garā.

Patiešām, tas bija gluži cits Krupis!

* * *

Pēc šiem lielajiem notikumiem četri draugi vadīja savu dzīvi, ko tik nežēlīgi bija izjaucis pilsoņkarš, patiesi laimīgi un apmierināti, bez turpmākiem asiem pavērsie­niem, dumpjiem un iebrukumiem. Kārtīgi apspriedies ar saviem biedriem, Krupis izvēlējās glītu zelta ķēdīti un pērlēm greznotu medaljonu un nosūtīja šīs rotaslietas cietumuzrauga meitai, pievienojot arī vēstuli, kuru pat Āpsis atzina par smalkjūtīgu un sirsnīgas pateicības pilnu. Arī lokomotīves mašīnists tika tencināts un pienā­cīgi atalgots par viņa pūlēm un rūpēm. Uz Āpša bargu pieprasījumu — un ne jau bez starpgadījumiem — tika sameklēta pat baržassieva, un piesardzīgā kārtā viņai atlīdzināja zaudētā zirga vērtību, lai gan Krupis ar visām četrām ķepurojās pretī, pastāvot uz to, ka viņš bijis paša likteņa sūtīts, lai pārmācītu tādas resnas tantes ar mūsai­nām rokām — tantes, kuras nemāk pazīt īstu džentlmeni, kad tas grozās turpat viņām acu priekšā. Nepieciešamā naudas summa, patiesību sakot, nemaz nebija liela, jo čigāna samaksāto cenu vietējie nodokļu inspektori atzina par gluži pareizu.

Garo vasaras dienu novakarēs draugi reizēm aizkāpa rēnā solī uz Mūžamežu, kas tagad uzņēma viņus gluži kā piejaucēts; un patīkami bija redzēt, ar kādu cieņu un godu viņus sveicināja Mūžameža iemītnieki, kā zebiekstu mam­mas izstiepa savus knēveļus alas priekšā un, pirkstiem rādīdamas, teica:

— Skaties, bērniņ, tas, lūk, kas tur aiziet, ir diženais misters Krupis! Bet tas atkal, kas nāk aiz viņa, ir dros­mīgais Ūdensžurks, nesaudzīgs kaujinieks! Un aizmugurē soļo slavenais misters Kurmis, par kuru jums tētis tik daudzreiz ir stāstījis!

Bet tanīs reizēs, kad mazie zebiekstēni saniķojās un ne druskas vairs neklausīja, tos nodrūkstīja šādiem vār­diem: «Ja nebeigsi ņerkstēt un gražoties, atnāks briesmī­gais Pelēkais Āpsis un tevi aiznesīs!» Tā Āpsis tika paga­lam apmelots: lai gan lielais dzīvnieks tikpat kā nelikās zinis par sabiedrību, bērnus viņš tomēr mīlēja; bet biedi­nājumam tik un tā bija milzīgs spēks.

DZĪVNIEKI UN DŽENTLMEŅI

Maskavas izdevuma priekšvārdā «Vējš vītolos» novērtēts šādi: «Pat visas pasaules literatūrā nebūs daudz tādu daiļdarbu, kurus ar tikpat lielu aizrautību lasītu gan bērni (kam tie sākumā tikuši adresēti), gan pieaugušie (kam tie nepavisam nav domāti), — tādu grāmatu, kuras lasa un pārlasa visu mūžu, piemin pamatoti un bez jebkāda pamata, citē vārdu pa vārdam vai arī tikai aptu­veni, ar kuru palīdzību vecāki audzina bērnus, lai tie savukārt atkal un atkal pie viņām atgrieztos. «Vējš vītolos» ir viena no šādām ārkārtīgi retām grāmatām.»

Un turpat sniegti arī dati par Keneta Greiema mazā šedevra milzīgo popularitāti lasītājos, proti: «…līdz 1951. gadam, tas ir, četrdesmit gadus pēc nākšanas klajā, tas jau bija pieredzējis ap simt jaunu izdevumu.» Priekšvārda autore N. Demurova pa­matoti secina: «Šādas popularitātes cēloņi acīmredzot slēpjas sižeta draiskajos pavērsienos, dziļajā dabas izjūtā, kas, laikam ritot, divdesmitā gadsimta cilvēkam kļūst aizvien nostalģiskāka, un liela loma te arī atjautīgajiem, trāpīgajiem raksturojumiem, daudzajām situācijām, kas līdzīgas parodijām, vēstījuma savda­bīgajam humoram un poēzijai. Bet, iespējams, lasītāju visvairāk piesaista rakstnieka labestīgais smaids, ko jūt ik vārdā un frāzes veidojumā un kas tik ļoti vajadzīgs cilvēkiem. Lūk, tāpēc, jādomā, K. Greiema garstāsts tagad pieder lielajai literatūrai, lai cik sīks un mazs tas iesākumā licies. Pieaugušajiem domātās grāmatas bieži vien sev paņem bērni, taču ar «Vēju vītolos» noticis gluži

pretējais — tas liecina, ka Keneta Greiema garstāsts ir izcils daiļdarbs un ka tā autoram piemitis reti sastopams talants.» [3]

Kenets Greiems (1859—1932) dzimis Skotijā, Edinburgā. Bēr­nība viņam bijusi neapskaužama: māte mirst, kad zēnam tikai pieci gadi; tēvs neiztur šo traģēdiju, sāk dzert, un viņam drīz jāatstāj Anglija. Bērni paliek pie vecmāmiņas un tiek aizvesti uz Bārkšīras grāfisti Temzas krastā. Tur vecmāmiņai pieder liela māja ar daudzām piebūvēm, tur plešas nekopts dārzs un pļavas, ko ieskauj Temzas līkums. Zēns stundām ilgi klīst vienatnē, vēro­dams apkārtējo lauku un meža iemītnieku dzīvi; augu dienu viņš ir ar mieru aizvadīt pie upes. Te, upes krastā, laukos un mežā, nākamais rakstnieks smēlies galvenos iespaidus savai turpmākajai literārajai jaunradei.

Pēc Oksfordas Sentedvarda skolas beigšanas jauneklis vē­lētos studēt universitātē, taču vecmāmiņa negrib par to ne dzirdēt, lai gan Kenets Greiems ir pirmais skolnieks savā klasē, it īpaši stiprs klasiskajās disciplīnās. Vecmāmiņa viņam ir nolūkojusi — un pēc trīsarpus gadiem arī izgādā — vietu An­glijas Bankā, kur nākamais rakstnieks aizvada visu savu oficiālā darba mūžu.

Ar pirmo grāmatu «Pagāna piezīmes» (Pagari Papērs, 1893) K. Greiems iekaro stabilu vietu sava laika literatūrā. Nākamo divu grāmatu «Zelta laikmets» (The Golden Age, 1895) un «Sapņu die­nas» (Dream Days, 1898) varoņi ir bērni, taču vēlākais mēģinā­jums tās ilustrēt un izdot mazajiem lasītājiem cieš neveiksmi — bērni šos stāstu un tēlojumu krājumus neatzīst par saviem. Toties pieaugušie un kritika abas grāmatas uzņem ar sajūsmu. Par autoru nostiprinās uzskats, ka viņš ir smalks literāru mi­niatūru meistars, kas prot dziļi ielūkoties gan pieaugušo, gan bērnu iekšējā pasaulē.

1904. gada maijā, kad dēls Alistērs top četri gadi vecs, Kenets Greiems sāk stāstīt viņam pasaku, kurā darbojas Kurmis un

Zurks. Kad vēlāk zēnu uz dažiem mēnešiem aizved pie jūras, K- Greiems turpina šo pasaku rakstīt vēstulēs. Draugu pierunāts un pamudināts, viņš šos pierakstus papildina, noslīpē un nosūta manuskriptu uz izdevniecību.

Bet te tev nu bija! Stāsts ir tik savdabīgs, tik atšķirīgs no visas pārējās literatūras, tik neparasts savam laikam, ka manuskripts apceļo veselu virkni izdevniecību gan Lielbritā­nijā, gan viņpus okeānam Amerikas Savienotajās Valstīs un atgriežas mājās, un tikai tad kāds angļu izdevējs 1908. gadā sa­dūšojās to iespiest.

Šoreiz bērni ir sajūsmā! Bet kritika un pieaugušie pārsteigti un apmulsuši klusē. Un ne jau bez pamata. Jo «Vējš vītolos» ne­iekļaujas itin nekādos literatūras pētnieku noteiktajos ietvaros — tēlaini izsakoties, K. Greiema garstāsts nosedz visus klasifikācijas plauktiņus no viena gala līdz otram un no augšas līdz apakšai, bet iekšā nav iebāžams nevienā no tiem. Taču bērniem tas bijis nebijis, viņi daiļdarbu uztver pēc būtības; ar katru savas atsau­cīgās dvēseles šķiedru mazais lasītājs jūt un mana paveramies priekšā brīnišķīgu, nepārspējamu pasauli, kurā veikli darbojas četri sirsnīgi un jautri zēni — Kurmis, Ūdensžurks, Āpsis un Krupis. Un kāds gan tur brīnums, ka pēc dzīvesveida un uzve­dības stāsta varoņi atgādina īstus, nekļūdīgus un nelabojamus angļu džentlmeņus? Pasakās notiek ne tādas vien pārvērtības! Un, ja stāstījums ir tik ietilpīgs, frāze tik dziļa un elastīga, ka vienā un tanī pašā ainā varoņi atklājas gan kā dzīvnieki, īsti savas sugas pārstāvji, gan kā pieklājīgi, atturīgi džentlmeņi, gan arī kā neapvaldīti un neapzinīgi bērni, kas nekādi nespēj turēties pretī mirkļa izjūtām un iegribām, — tas taču labi, tā jābūt! Jo tādi ir mazā Jānīša un Pēcīša draugi, ar tādiem viņš ķīvējas un rotaļājas diendienā! Un vai tad pārvērtību, piedzīvojumu, brī­numu un noslēpumu kādreiz var būt par daudz?

Bērnam K. Greiema daiļdarbs ir tikpat kā gaiss, ko elpot, kā ūdens, ar ko slāpes remdināt. Nav vajadzīgas ne piebildes, ne paskaidrojumi — ja gaiss ir tik svaigs, ūdens tik dzidrs! Viena paša aizraujoša impulsa mudināts, Kurmis nosviež otu, pamet pusratā visus darbus un pienākumus un aizkūleņo zaļajā pasaulē, nepaguvis pat mēteli uzvilkt mugurā. Viņš satiek Ūdensžurku, abi

dzīvnieki sasveicinās, iepazīstas un tajā pašā mirklī top draugi. Kas gan var būt vēl vienkāršāk, dabiskāk! Un 2urks tūlīt atraisa laiviņu, ieceļ tanī ciemakukuļu grozu, kas pilns ar dažnedažādiem gardumiem, un — aidā! — abi zvēriņi aizbrauc pa upi zaļumos. Un tad nāk ceļojums trijatā ar Krupi viņa jaunajā, skaistajā kulbā, tad baismīgais, gandrīz traģiskais gājiens pa Mūžamežu, pasakainā tikšanās ar Pānu, un kādā no turpmākajām stāsta no­daļām — «Visi lieli ceļinieki», kura caur un cauri dvesmo jau gluži globālā ceļojumu un piedzīvojumu romantikā, — Ūdens- žurks paliek tāds kā jocīgs un gandrīz vai aizklīst uz pasaules otru malu …

Tādējādi līdz ar grāmatas pirmo lappusi esam pametuši ik­dienu un iegājuši gluži citā pasaulē, kura … brīnumainā kārtā izrādās tā pati reālā īstenība — tā pati vecā, labā Anglija ar visiem šīs zemes paradumiem, ieražām un aizspriedumiem, kā arī ģeogrāfiju, vēsturi, augu un dzīvnieku valsti, kas atveidota pre­cīzi līdz pat detaļai, — tā ir Anglija, ko mēs jau sen pazīstam. Bet paradoksi ar šādu spriedumu tikai sākas, jo tikpat pareizs un patiesībai atbilstošs būs arī gluži pretējs secinājums par «Vēju vītolos», proti: tādas pasaules, kāda dzīvo un elpo šinī grāmatā, nav nekur, tā pastāv tikai cilvēka ilgās un sapņos no bērna kājas līdz sirmam vecumam. Detaļas, faktūra — jā, tas viss ir no īstenības, no pilnīgi konkrētas zemes un tautas: kamīni, mīkstie atzveltņi, grauzdu maizes, auzu biezputra, «Vecais Bērtons»… Pat Kurmītim — gluži mazturīgam zēnam — arī tam ir lepns melna samta smokings mugurā! Mazs, bet īsts džentl­menis!

Taču raksturi, kas ir kvalitatīvi augstāka literatūras struktūr­vienība salīdzinājumā ar detaļām, faktiem un notikumiem, — tie aiziet pāri vienas nācijas robežām, iesniedzas visas zemes un cilvēces apvāršņos, ikvienam daiļdarba lasītājam liek tieši un dzīvi uzņemt sevī autora idejas, domas un centienus; un raksturu analīze savukārt dod vislabākās iespējas saprast un vērtēt lite­rāru daiļdarbu. Ņemsim kaut vai «Vēja vītolos» galveno varoni Krupi, kas ir skaists, nelabojams un nepārspējams «grūti audzi­nāmais» puika K- Greiema pasaulē, vienlaikus bezgala mīļš un pilnīgi nepanesams dzīvnieks; palaidnis, viltnieks, trakulis un

džentlmenis — viss vienā personā, raksturs ar mutu|ojošu iekšēju spēku, neizsīkstošu fantāziju un atjautību. Sajā tēlā visizteiksmī- gāk dzīvo mākslas darba dialektika, jau iepriekš minētā para­doksālā pretruna, kad harmoniski tiek savienots šķietami neiespē­jamais: lasot K. Greiema stāstu, pat bērnam nāk smiekli, pat bērns jūtas gudrāks par Krupi, morāli pārāks un augstāks par neapvaldīto, lielīgo dzīvnieku, un daiļdarbs lappusi pēc lappuses uzkrāj un vairo lasītāja cenšanos būt pārākam, gudrākam un apzinīgākam — te slēpjas stāsta audzinošais spēks, jo stiprāks un iedarbīgāks tādēļ, ka tas ir neapzināts, — bet patiesībā Krupi nevar pārspēt neviens no mums! Viņš paliek neaizsniedzams! It īpaši ar savu mutuļojošo enerģiju, ar spēju bez jebkādām mazis­kām blakusdomām atzīties paša kļūdās un trūkumos un itin ne­vienu citu tajos nevainot, tikai sevi, un līdz ar to «celties pāri sev», kā teicis Rainis, kļūt pilnīgākam. Trakulim Krupītim šīs spējas ir vairāk, nekā vajadzīgs, tādēļ viņš — vai nu tas kādam patīk, vai nepatīk — jāatzīst par ideāla nesēju K- Greiema daiļ­darbā. Mazajiem lasītājiem tas ir skaidrs pats par sevi, bērna uztverē Krupis nenoliedzami ir pats galvenais, pats stiprākais un skaistākais raksturs. Viņš nav ne pozitīvais, ne arī negatīvais, bet īstais varonis, īstais cietējs un īstais darītājs. Vinnijs Pūks paliek tālu iepakaļ, tā ir tikai lellīte ar zāģu skaidām galvā. Turpretim Krupis ir veidots no mūsu pašu (gan lielo, gan mazo!) miesas un asinīm, mūsu pašu nepiepildītajām ilgām un centieniem, mūsu nesasniegtajiem un tālab mūžam dzīvajiem mērķiem un kaislībām. Autors gan par dzejnieku dēvē 2urku, bet — paraugieties paši! — nesalīdzināmi dedzīgāks un lielāks dzejnieks ir Krupis. Viņam dziesma laužas ārā spontāni, brīžam viņš vienkārši nevar nedze- jot, tas ir gandrīz vai dzīvības un nāves jautājums. Zurks sameklē atskaņas un tad rīmē; Krupis ieliek dzejolī savu sirdi un dvēseli, visu būtību.

Stāsta pēdējā nodaļā autors rāda, kā Krupis pārvērties. Bet es tam neticu. Nē, nē! Jautrais zēns tikai nospēlē viņam varmā­cīgi uzspiesto solīdā, stīvā angļa lomu, lai banketa ainā ik pa brīdim slepus pamestu skatu uz Āpsi un Žurku un redzētu abus pāraudzinātājus aiz brīnumiem plati pavērtām mutēm … Ne jau pirmoreiz Krupis notēlo rāmu jēriņu!

Bet piekritīsim Kenetam Greiemam, ka stāsta noslēgumā pa­tiešām esam dzirdējuši Krupja pēdējo dziesmiņu:

Lai dzīvo sveiks! Lai slava tam! Lai mūžam sveiks!

Lai Krupis — sveiks! — Urrā!

Tāpat kā nemirstīgais, jautrais un spēka pilnais dzīvnieks, mēs varam to atkārtot neskaitāmas reizes. Un, kamēr mēs šo dziesmu dziedam, kamēr vien to atceramies, tikmēr dzīvs un sveiks ir vecais Krupis, visi dzīvnieki un džentlmeņi.

Mārtiņš Poišs KĀ «VĒJŠ VĪTOLOS» TIKA ILUSTRĒTS

… Mātei Zemei ir daudz ko dot tiem, kas viņu cenšas saprast, kas tiecas iepazīt sīko kustonīšu dabu, kuri dzīvo uz zemes, kasa un rok tajā alas, krāj pārtiku, rāpo un peld un kuru īsais dzīvības brīdis tiek aizvadīts, gādājot sev iztiku, vienalga, kāda tā būtu,— tārpi vai vaboles, rieksti vai zivis. Gluži tāpat kā mēs, cilvēki, viņi ir mūžam aizņemti: Kurmis — lauku arājs un vagotājs; Zurks — īsts laivinieks, ūdens straumju, virpuļu un visa kā cita zinātājs; Āpsis, liels un drukns, un lempīgs, bet — skat! — uz viņu var paļauties, viņš ir sīkās radības aizstāvis; un Krupis — tik nepanesams un reizē mīļš, vienmēr kaut kādā ķezā līdz au­sīm, tomēr ne mirkli nezaudē savu lielības garu. Un šie tēli nav karikatūras, bet gan īstas dzīvas būtnes, ko radījis cilvēks, kurš mīl gan šīs būtnes, gan visu, ko tās mums simbolizē, un, lūk, šis cilvēks man pastāstīja, kur šīs radības dzīvo un kur tās var atrast.

Kenets Greiems jau bija vecs vīrs, kad es pie viņa ierados, īsti neuzticēdamies savas grāmatas jaunajam ilustratoram, viņš tomēr pacietīgi noklausījās manu stāstījumu par to, kā es esmu iecerējis paveikt savu darbu. Tad rakstnieks teica:

— Sīs mazās radības man ir mīļas, nenodariet tām pāri!

Un vairāk neko. Bet tad, atspiedies uz roku balstiem, viņš izslējās krēslā taisnāk un, pavērsis savu skaisto senā vikinga galvu sānis, arvien vairāk iejuzdamies, sāka stāstīt par netālo upi, par pļavām, kur Kurmis tanī pavasara rītā izlauza zemes virskārtu, par krastmalu, kur Zurks sev ierīkojis māju, par atva­riem, kuros slēpjas Ūdrs; un par Mūžamežu tālāk uz paugura, kas paceļas pār upi, — bīstamu briesmu vietu, ja vien tur nebūtu

patvērusies Āpša mītne; un visbeidzot — par Krupjapili. Viņš ļoti gribētu, rakstnieks sacīja, kopā ar mani aiziet un izrādīt man upes krastu, ko viņš tik labi pazīst, bet…

—   … es vairs nevaru aiziet tik tālu, jums jāatrod ceļš vie­nam pašam.

Tā es pametu Kenetu Greiemu un, staigādams gar upi pēc viņa stāstījuma, aizvadīju jauku pēcpusdienu ar skiču burtnīcu rokā. Pavisam viegli visu to varēju iedomāties, sēžot upes krastā vai ar skatienu sekojot burbulīšu svītrai, kura liecināja, ka Zurks nav nemaz tālu jāmeklē. Upes otrā pusē aizstiepās līdzenas pļa­vas, un es zināju: kaut kur tanīs pļavās — jā, arī patlaban — Kurmis sev kārto ziemas guļvietu, lai tajā gaidītu pirmo pava­sara elpu… un tur, tālumā aiz piekalnes, milzīgajos Mūžameža plašumos Āpsis pilda pārtikas noliktavas, gatavodamies ziemai. Krupi es iztēlojos mīkstā krēslā šņākuļojam diendusas nomiedzī savā Krupjapilī lejāk pa upi. Ilgi es snaikstīju kaklu gar ūdens- malu, lai atrastu Žurka laiviņas piestātni un vietu, kur Kurmis šķērsoja straumi un satikās ar Žurku, un, klausīdamies ūdens trokšņos, klusajā čalā un plunkšķos, kas mazajām radībām ir tik svarīgi, gandrīz vai redzēju mazo laiviņu, iebrauktu starp niedrēm.

Pār ūdeņiem sāka mesties krēsla, kūpēja migla, bet augstāk mežs vēl kvēloja pēdējos rieta staros, vieglā rudens vakara blāzmā, un es pagriezos mājup, uzmanīgi likdams soļus, lai ne- uzmītu virsū nevienai dzīvajai radībai.

Man vajadzēja vēlreiz tikties ar Kenetu Greiemu. Aizgājis pie viņa, es varēju rakstniekam parādīt savu pūliņu augļus. Lai gan viņš izteica kritiskas piezīmes, tomēr rādījās apmierināts un, pie sevis smaidīdams, teica:

—  Man patīk, ka jūs viņus esat zīmējis reālus.

Likās, mūs priecīgus dara kopīgs noslēpums: mēs abi zinājām, ka attēlos tvertas patiesās vietas pie upes, kur mazās radības dzīvo.

Ernests H. Separds

No priekšvārda «•Charles Scribner's Sons» (ASV) izdevumam.

SATURS

I. Upeskrasts 3 II. Plašais lielceļš 21

III.  Mūžamežs 38

IV.  Misters Āpsis 53 V. Mīļās mājas 70

VI. Misters Krupis 90 VII. Stabulētājs rītausmas vārtos 109 VIII. Krupja piedzīvojumi 122

IX.  Visi lieli ceļinieki 141

X.    Krupja turpmākie piedzīvojumi 163 XI. «Tam asaras kā pērkonlietus lija» 183

XII. Odiseja atgriešanās 204

Poišs M. Dzīvnieki un džentlmeņi 222

Separds E. H. Kā «Vējš vītolos» tika ilustrēts

Кеннет Грехем ВЕТЕР В ИВАХ Рига «Лиесма» 1987 На латышском языке

Перевел с английского Мартиньш Пойш Художник Эрнест X. Шепард

Vidējā skolas vecuma bērniem Kenets Greiems VEJS VĪTOLOS

Redaktore T. Liseka Mākslinieciskais redaktors V. Selkovs Tehniskā redaktore I. Soide Korektore L. Smilga Nodota salikšanai 30.04.86. Parakstīta iespiešanai 0541.86. Formāts 60 x 84/16. Tipo­grāfijās papīrs JVe 1. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 13,48 uzsk. iespiedi.; 13,99 uzsk. krasu nov.; 11,42 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Pašūt. JV° 102887. Cena 70 kap. Izdevniecība «Liesma», 226256 Rīgā, Pa­domju bulv. 24. Izdevn. Nu 208/32496/B-945. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Greiems K. Vējš vītolos Angļu rakstnieka Keneta Greiema garstāsts «Vējš vītolos» pieder pie bērnu literatūras klasikas. Vienkāršais un reizē poētiskais vēstījums par upes krasta dzīvnieciņiem Kurmi, Žurku un Krupi māca tā lasītājiem — gan maziem, gan lieliem — izjust dabas un dzīvības skaistumu.

paskaidrojumi

[1] džiga — jautra angļu (arī franču) tautasdeja.

[2] pāns — sengrieķu mitoloģijā ganību un mežu dievs. Pānu attēloja spalvainu un bārdainu, ar ragiem un āža kājām.

[3] demurova n. kenets Greiems un viņa garstāsts «Vējš vīto­los». Kenneth Grahame, «The Wind in the Willows». Moscow, 1981, 5.-6. Ipp.