/ Language: Latvia / Genre:sf_social

VIESIS NO BEZGALIBAS

Georgijs Martinovs

VIESIS NO BEZGALIBAS  Georgijs MARTINOVS IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1968 Tulkojusi SKAIDRĪTE CIELAVA Mākslinieki Oskars Bērziņš, Georgs Smelters Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redak­ciju un izdevumu padomes 1967. gada 23. marta lēmumu Nave ir fakts, kas jāizpētī M. Gorkijs Autora priekšvārds Romāns «Viesis no bezgalības» iecerēts un aizsākts 1951. gadā. Toreiz es biju pārliecināts, ka romānā aprakstītie zinātnes un tehnikas sasniegumi tiks īstenoti ļoti tālā nā­kotnē, tāpēc pārnesu darbību divtūkstoš gadu uz priekšu. Dzīve pierādījusi, ka man nebija taisnība. Un tagad es tikpat dziji esmu pārliecināts, ka zinātne un tehnika jau krietni agrāk sasniegs daudz vairāk, nekā esmu aprakstījis. Taču mainīt romāna darbības laiku, man šķiet, nebūtu lietderīgi, galvenokārt «faetoniskās» sižeta līnijas dēļ. Lai paliek viss tāpat, kā bijis. Lasītājs pats aprakstī­tajos notikumos pratīs saskatīt ne pārāk tālas nākotnes apveidus.

VIESIS NO BEZGALIBAS

G. MARTINOVS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1968

Tulkojusi SKAIDRĪTE CIELAVA

Mākslinieki

Oskars Bērziņš, Georgs Smelters

Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redak­ciju un izdevumu padomes 1967. gada 23. marta lēmumu

Nave ir fakts, kas jāizpētī

M. Gorkijs

Autora priekšvārds

Romāns «Viesis no bezgalības» iecerēts un aizsākts 1951. gadā. Toreiz es biju pārliecināts, ka romānā aprakstītie zinātnes un tehnikas sasniegumi tiks īstenoti ļoti tālā nā­kotnē, tāpēc pārnesu darbību divtūkstoš gadu uz priekšu.

Dzīve pierādījusi, ka man nebija taisnība. Un tagad es tikpat dziji esmu pārliecināts, ka zinātne un tehnika jau krietni agrāk sasniegs daudz vairāk, nekā esmu aprakstījis.

Taču mainīt romāna darbības laiku, man šķiet, nebūtu lietderīgi, galvenokārt «faetoniskās» sižeta līnijas dēļ.

Lai paliek viss tāpat, kā bijis. Lasītājs pats aprakstī­tajos notikumos pratīs saskatīt ne pārāk tālas nākotnes apveidus.

PROLOGS

Pāri Parīzei, gandrīz virs pašiem jumtiem, rietumu virzienā vēlās zemi, drūmi padebeši. Miklā migla slēpa skatienam trīs ceturtdaļas Eifeļa torņa, un ne­viļus gribējās domāt, ka tur augšā virs mākoņiem tā smaile iesniedzas mirdzošā zilgmē.

Bez mitas, augām diennaktīm pilsētā laiski sijājās neganti vienmuļš lietus.

Pa istabas logu labi varēja saskatīt torņa ažūrās konstrukcijas, un Volgins bija pieradis stundām ilgi tīksmināties ap to «gaisīgo» līniju smalkumu, likās, it kā tās uz debess fona kāds būtu ievilcis ar rasē­jamo velci.

Jau trešo dienu slimnieks neredzēja pierasto ainu, cauri slapjajam stiklam pat apakšējā stāva masīvās kontūras bija tikko atšķiramas. Tas izraisīja nepa­tiku, un garās stundas, kas bija vientuļi jāpavada gultā, likās vēl garākas un garlaicīgākas. Šķita, it kā no istabas kāds būtu izgājis, pie kura Volgins pa sli­mības laiku bija pieradis, un tagad spītīgi atsakās at­griezties.

Katru ritu, pavēris acis, viņš cerēja ieraudzīt pa­zīstamo torņa siluetu, taču gaidas bija veltīgas.

«Laikam jau es to vairs neredzēšu,» Volgins do­māja.

Viņš labi zināja, ka jāmirst, ka viņa dienas skaitītas.

Tādu spriedumu Volgins izlasīja apkārtējo cilvēku sejās, saklausīja uzsvērti možajā tonī, kādā visi ar viņu sarunājās, solīdami drīzu un pilnīgu izveseļo­šanos. Bet vēl labāk viņam to pateica iekšējā nojauta.

Nāves viņš nebaidījās. Viņš domāja par to mierīgi, izjūtot kaut ko līdzīgu parastai ziņkārei.

Kad par drīzo izveseļošanos runāja ārstējošie ārsti, Volgins klausījās ar apslēptu smaidu. «Cik dīvaini,» viņš prātoja, «ka tieši medicīna melus uzskata nevis par nosodāmiem, bet, gluži otrādi, par pilnīgi pieļau­jamiem un pat nepieciešamiem, kad jārunā ar bez­cerīgi slimiem. Un tikai tāpēc, ka vairums cilvēku baidās nāves … Bet kas gan var būt vienkāršāks un dabiskāks?»

Un tūlīt Volgins iztēlē skatīja nebeidzamu virkni cilvēku, kas bija miruši viņa acu priekšā, miruši bez bailēm un «mierinošajiem» meliem. Viņu bija daudz. Viņi devās nāvei pretim, zinādami, kāpēc tā vajag . ..

Bet neviens nekad neteiks slimniekam patiesību. Neviens neticēs, ka slimnieks ir vienkārši piekusis, ka viņš ar prieku uzņems vēsti par savu galu, ka viņam nemaz nav žēl šķirties no dzīves, kas sen kļu­vusi par slogu. Kaut tikai zinātu, kad, lai varētu tam sagatavoties.

Liktos, kas varētu būt vienkāršāks, bet neviens ne­sapratīs un neteiks …

Pēkšņi Volgina atmiņā atausa frāze, ko viņš bija dzirdējis šorīt: «Drīz, jaunais cilvēk, jūs varēsiet strādāt.»

To teica, izmeklējis Volginu, pazīstams Parīzes profesors.

Protams! Kā viņš to tūliņ nebija sapratis! . . .

Tieši tā ari bija gaidītā vēsts. Tā nemēdz sacīt smagi slimiem, kuri tiešām varēs celties pēc diviem vai trim mēnešiem. Tas būtu muļķīgi. Tā mēdz runāt tad, kad viss ir galā, kad atlikušas tikai dažas dienas un ārstam nav slimniekam nekā ko teikt.

Tātad jau drīz, varbūt pat šodien vai rīt. . .

Volgins pavērās logā. Cauri slapjajam stiklam jo­projām neko nevarēja saskatīt, izņemot koku galotņu neskaidros apveidus, — istaba, kurā gulēja Volgins, atradās augšējā stāvā.

«Arvien vēl nav un nav,» viņš nodomāja.

Neatkarīgi no Volgina gribas viņa vēlēšanās redzēt iemīļoto deviņpadsmitā gadsimta tehnikas pieminekli kļuva par uzmācīgu ideju. Tagad jau šķita neiedomā­jami šķirties no dzīves, nepametot atvadu skatienu uz torņa smaili.

Pastiepis roku, Volgins nospieda zvana pogu. Tūlīt ienāca sieviete, uzmetusi uz pleciem baltu halātu.

—   Kāpēc jūs? — Volgins brīnījās, pazinis sūtņa sievu. — Vai tad kopējas nav?

—   No šīsdienas viņa dežurēs tikai naktīs.

—   Man šķiet, — Volgins sacīja, — ka ari naktīs kopēja nav vajadzīga. Man ir daudz labāk, un drīz es varēšu sākt strādāt. — Viņš pavīpsnāja. — Tā šodien sacīja profesors, bet kurš gan to zina labāk nekā viņš, vai ne? Tātad, mīļā Vera Andrejevna, es palūgšu jūs piezvanīt, lai šovakar māsiņu nesūta.

—   To nekādā ziņā nedrīkst, Dmitrij Aleksandrovič. Profesors teica …

—   Es zinu, ko viņš teica, — Volgins pārtrauca.

—   Vismaz to, ko viņš teica šeit, šajā istabā. Aiz dur­vīm viņš varbūt runā ko citu… Tie ir viņa vārdi: man esot daudz labāk un vajagot vairāk gulēt. Esmu tieši nodomājis paklausīt šim padomam. Bet kopējas mani tikai traucē. Viņas uzskata par nepieciešamu izklaidēt mani ar sarunām … tas mani satrauc.

Vera Andrejevna pasmaidīja un pieliekusies rūpīgi sakārtoja segu.

—   Un tomēr, — viņa iebilda, — tas nav iespējams. Profesors noteica, ka naktīs obligāti jādežurē māsiņai. Jums var pēkšņi kļūt sliktāk. Ja viņa jūs traucē, mēs palūgsim, lai sēž blakusistabā.

Volgins sarauca pieri. Viņam gribējās sacīt: «Ļau­jiet jel pēdējos mirkļus nodzīvot mierīgi,» bet viņš pasacīja pavisam ko citu:

—    Tik un tā viņa ik pēc pusstundas nāks šeit iekšā skatīties, bet man ir ļoti trausls miegs … Būtu labāk, ja jūs izpildītu manu lūgumu. Slimniekam vajadzīgs miers.

—   Jūs sākat gražoties. Ļoti labi, tā ir izveseļošanās pazīme. Bet izpildīt jūsu kaprīzi nekādi nav iespē­jams. Māsiņai jādežurē. Viņa jūs netraucēs, viņai pa­teiksim, lai nenāk šeit. Bet, ja kaut kā ievajadzēsies, jūs pazvanīsiet. Labi?

—   Tā nav kaprīze, — Volgins nopūzdamies iebilda.

—   Jūs ļoti labi visu saprotat, bet tikai negribat atzī­ties. Lai notiek, kā jūs vēlaties.

—   Tātad norunāts?

—       Jā, slimam cilvēkam grūti apstrīdēt veselos. Lai notiek, kā jūs vēlaties, — Volgins atkārtoja. — Man pie jums cits lūgums … Lūdzu, piezvaniet un uzzi­niet, kāds rit būs laiks. Man tas ļoti svarīgi…

Vera Andrejevna bažīgi paskatījās slimniekā.

—   Kā jūs teicāt? — viņa jautāja, cerēdama, ka ir pārklausījusies.

Bet Volgins skaidri atkārtoja savu lūgumu.

—   Tas man ir ļoti svarīgi, — viņš nepiekāpās. — Var piezvanīt uz aerodromu, tur vienmēr zina, kāds būs laiks. — Slimnieks pamanīja savas sarunu biedrenes sejā pavīdam samulsumu un saprata tā cē­loni. — Tie nav murgi, kā jūs droši vien domājat. Lieta pavisam vienkārša. Man briesmīgi apnicis lie­tus, un tas ir viss. Jaukā laikā mirt ir patīkamāk nekā sliktā, — viņš pajokoja. — Un turklāt gribas vēlreiz redzēt torni…

Ar visiem slimniekiem piemītošu vērīgumu Volgins tūlīt pat pievērsa uzmanību tam, ka Vera Andrej evna neko neiebilda pret viņa vārdiem par tuvo nāvi. Sirds iepukstējās mazliet stiprāk. Jā, tā tas ir! Nāve pavisam tuvu, tā ir tepat, blakus!

—   Mihails Petrovičs vēl nav pārnācis, — sieviete nedroši ieminējās.

—    Kāds tam sakars ar viņu? Vai tad jūs vairs ne­protat runāt pa telefonu? Esat aizmirsusi franču va­lodu? Bet, starp citu, kur ir Mihails?

—    Labi, es piezvanīšu, — viņa piekāpās. — Mihails Petrovičs aizbrauca uz ministriju. Pamēģiniet iemigt, Dmitrij Aleksandrovič. Varbūt nolaist štoru?

—   Nē, vēl par agru iedegt gaismu.

Vera Andrejevna steidzīgi izgāja.

Volgins noskatījās viņai pakaļ ar neskaidru vainas apziņu. Vera Andrejevna noturēja viņa lūgumu par murgiem. Kas tur ko brīnīties? Katrs domātu tāpat. Kādēļ gan būtu vajadzīgas laika ziņas pie gultas saistītam, mirstošam cilvēkam?

«Patiešām, no kurienes radusies šī uzmācīgā vēlē­šanās redzēt vēlreiz Eifeļa torni?» viņš domāja. «Kaut kas man galvā nav kārtībā. Prāts sāk tumšoties — pats nelādzīgākais, kas vien varēja notikt.»

— Kaut drīzāk pienāktu gals … — Volgins no­čukstēja.

Bet viņa domas šodien darbojās skaidrāk nekā jeb­kad.

Volgins atcerējās savas slimības sākumu. Viņu gri­bēja sūtīt uz mājām. Taču viņš pats tam pretojās, būdams pārliecināts, ka drīz atveseļosies, bet vēlāk, kad kļuva skaidrs, ka stāvoklis ir bīstams, bija jau par vēlu. Tā nu būs jānomirst Parīzē un jāatdusās sve­šas zemes klēpī.

Nekad viņš vairs neredzēs dzimteni…

Patlaban tur ziema.

Volgins aizvēra acis …

Viņš iztēlē skatīja janvāra sniegu Ļeņingradas ielās — pilsētā, kur bija dzimis un uzaudzis, kur bija pirmoreiz saticis Iru.

Volgins atkal stāvēja Vasilija salā pie krastmalas granīta margām. Priekšā pletās ledū iekaltās skaistu­les Ņevas plašā panorāma. Tālu viņā pusē mirdzēja Izaka katedrāles kupols. Nedaudz pa labi uz Vēstures arhīva dzelteno sienu fona izcēlās Pētera lepnais siluets staltā zirgā. Vara jātnieks! Šo pieminekli viņš ļoti mīlēja kopš bērnības. Cik reižu skolas laikā Vol­gins nebija jūsmojis par šo dižo skatu — skaistāko visā pilsētā.

Viņš pārgāja pāri tiltam un nonāca plašajā Pils lau­kumā. Izgājis cauri dzeltenajai arkai, šķērsoja Ņevas prospektu.

Šeit māja, kurā viņš dzīvoja . ..

Kopš tā laika pagājuši sešpadsmit gadi, taču atmiņa glabāja katru dzimtās pilsētas sīkumu.

Vai gan bija iespējams aizmirst Ļeņingradu, vis­skaistāko, visdiženāko pilsētu pasaulē!

Cita pēc citas acu priekšā pavīdēja bērnības draugu, skolas biedru sejas. Cik viņu bija daudz! Un spilgtāk par visām izcēlās mātes seja. (Tēvu, kas bija miris, Volginam divus gadus vecam esot, viņš neatcerējās.)

Beidzās skolas gadi.

Universitāte!

Ira!

Viņu Volgins pēdējo reizi redzēja tajā aukstajā tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada februāra dienā, kad viņu pulks, triekdams atpakaļ vāciešus, ielauzās nelielā pilsētiņā.

Uz visiem laikiem atmiņā iespiedies šausmīgais laukums.

Stāvēdams kopā ar cīņas biedriem ierindā, Volgins klusēdams raudzījās, kā uzmanīgi noņēma no karā­tavām nomelnējušo, sastingušo Iras — viņa sievas — ķermeni.

rugājiem, ar uzblīdušiem vaigiem un blāvam, ne­spodrām acīm.

Cik labi, ka viņš ir tieši tāds — netīrs un izraisa pretīgumu un riebumu, it kā tavā priekšā būtu nevis cilvēks, bet rāpulis.

Tādam nav vietas virs zemes!

Binoklis noslīd lejup. Droši un stingri paceļas zil- ganmelnais stobrs.

Mirklis … un rīta skaidrajā klusumā kā kristāla šķinda noskan vientuļš šāviens.

Tūlīt pat tam piebiedrojas citi, uzliesmo apšaude, un kaut kur aiz apvāršņa smagi nodun lielgabali.

Sākas parastā cīņu diena.

Bet Dmitrijs Volgins, gvardes vienības snaiperis, nedzird pieaugošo kaujas dārdoņu. Visu pasauli aiz­ēnojusi līksma doma: zvērests izpildīts! Iznīcināts četrsimtais okupants!

Atmiņā ataust arī vēl cita neaizmirstama diena.

Starp nodegušās sādžas apsnigušajiem krāsmatu dūmeņiem parādes ierindā stāv gvardes pulks. Kara­vīri un komandieri saņem dzimtenes apbalvojumus.

Dziļš klusums. Tikai karoga samts švīkst stiprajā vējā.

Ne visai skaļi, tomēr ta, lai dzirdētu viss pulks, frontes pavēlnieka adjutants nosauc kārtējo uzvārdu: «Staršina Volgins!»

Un maršals piestiprina pie puskažociņa raupjās ādas Zelta Zvaigznes muarē lentīti.

Saviļņojošo tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada devīto maiju Dmitrijs Volgins sagaidīja Vīnē.

Karš bija beidzies, vajadzēja dzīvot tālāk. Ļeņin- grada likās tukša un skumja. Tur nebija un nekad nebūs Iras! Tāpēc Volgins aizbrauca strādāt uz peri­fēriju.

Toreiz viņš atkal sastapās ar Mihailu Petroviču Severski — Iras brāli. Senā un kara pārtrauktā drau­dzība atjaunojās.

Severskis strādāja Ārlietu ministrijā. Viņš ieteica Volginam, kas pēc izglītības bija jurists, pāriet diplo­mātiskajā dienestā. Volgins tam labprāt piekrita. Drīz vien kopā ar savu sievasbrāli viņš aizbrauca uz Fran­ciju.

Ta nu nāve, kas Volginu bija saudzējusi Liela Tēvi­jas kara frontēs, pārsteidza viņu Parīzē.

Dziļi nopūties, Volgins atvēra acis. Ar izbrīnu viņš ieraudzīja, ka istabā gandrīz pavisam satumsis. Acīm­redzot jau pienācis vakars. Tātad viņš ne tikai bija kavējies atmiņās, bet arī gulējis.

Lietus joprojām gurdi grabinājās logu rūtīs.

Volgins pastiepa roku, bet nepiezvanīja, izdzirdis blakusistabā stingrus vīrieša soļus.

Durvis atvērās.

Ienācējs apstājās uz sliekšņa.- Volgins saskatīja tikai tumšu siluetu gaišajā durvju četrstūrī, taču bez pūlēm pazina savu sievasbrāli. Mihails Petrovičs no­domāja, ka slimnieks aizmidzis, paspēra dažus soļus atpakaļ un gribēja aizvērt durvis.

— Es neguļu, Miša! — Volgins iesaucās. — Panāc šurp.

Severskis, klusi soļodams pa mīksto paklāju, pie­nāca pie gultas.

—   Kāpēc tu guli tumsa? — viņš jautaja.

—   Tumsa mani netraucē .. . Apsēdies šeit, uz gul­tas malas. Es tikko atcerējos savu dzīvi. Nekā ievē­rojama nav, bet nav arī par ko kaunēties. Un nav arī vairs ko nožēlot. Varu mierīgi mirt.. .

—   Kas tās par runām! — Mihaila Petroviča balsī ieskanējās nepatika. — Kur tu to ņēmi, ka noteikti mirsi? Ja visi slimnieki mirtu, tad visi cilvēki būtu apmiruši. Es labāk iedegšu gaismu.

Viņš piecēlās un, piegājis pie durvīm, nospieda slē­dzi. Istaba kļuva gaiša.

Kad viņš atgriezās pie gultas, slimnieks gulēja ar aizvērtām acīm. Mihails Petrovičs vērīgi palūkojās uz Volgina šausmīgi novājējušo, nomelnējušo seju un smagi nopūtās.

Viņš atcerējās profesora šorīt teiktos vārdus: «Slimnieks nedzīvos ilgāk par trim dienām.» Vecais, pieredzējušais ārsts nebija kļūdījies. Mihails Petro­vičs to redzēja arī pats.

Viņš pieliecās un viegli pieskārās rokai, kas atra­dās virs segas:

—   Dima, vai tu guli?

—   Nē, — Volgins atvēra acis. — Pasēdi mazliet pie manis.

—   Tev tūlīt atnesīs vakariņas, — Mihails Petrovičs apsēdās krēslā. — Vera Andrejevna man teica, ka tu esot sācis gražoties, — viņš gurdi un skumji pa­smaidīja.

—   Kāpēc tev vajadzīgas laika ziņas? Un kas tā par iedomu ar Eifeļa torni?

Volgins sarauca pieri.

—   Tāpat vien, — viņš negribīgi atbildēja. — Ne­pievērs uzmanību. Vai nu mazums kas ienāk prātā, kad cilvēks neko nedara.

2.

Augusta beigās kādu pēcpusdienu Možaiskas ap­kaimē pa asfaltēto šoseju traucās vaļēja automašīna.

Pakaļējais sēdeklis bija tukšs. Šoferim blakus sē­dēja pusmūža vīrietis. Viegls pelēks mētelis, mīksta platmale un brilles zeltītos ietvaros padarīja pasa­žieri līdzīgu ārzemju tūristam. Šo līdzību pastiprināja milzīgā interese, ar kādu viņš nolūkojās garām slīdo­šajās gleznainajās dabas ainavās. Iespaidu nedaudz mazināja tikai tas, ka trūka fotoaparāta tievā sik­sniņā.

—   Nekādu pēdu …

Šoferis jautājoši pagrieza galvu.

—   Es teicu, ka neredzu kara pēdas, — pusmūža vīrietis norādīja ar roku visapkārt. — Šajās vietās notika milzu kaujas.

—   Pagājuši astoņi gadi, Mihail Petrovič. Bet pēdas ir. Jūs tikai tās nepamanāt.

Severskis nopūtās.

—   Jā, — viņš teica, — astoņi gadi! Mūsu zemei tas ir milzīgs laika sprīdis. Pavisam nesen es biju Lon­donā. Tur vēl bieži sastopamas sagrautas mājas. Parī­zes apkaimē saskatāmas ne tikai otrā, bet pat pirmā pasaules kara pēdas. Taču pie mums vairs gandrīz nekas nav redzams. Vai vēl tālu, biedri Petrov?

—   Kilometru divpadsmit četrpadsmit, — šoferis at­bildēja, — un turpat jau ir arī U .. .

Mašīna strauji joņoja pa gludo, plato maģistrāli. Dzestrais vējiņš, pūzdams gar priekšējā stikla ma­ļam, patīkami kairināja seju. Garām drāzās pretī trau­cošās mašīnas, atstādamas aiz sevis vieglus putekļu un izdeguša benzīna mākonīšus.

Pie skaidrajām debesīm saule slīdēja uz rieta pusi.

—   Vēlu izbraucām, — Severskis ieteicās. — At­griezties vajadzēs tumsā.

—   Vai jūs tur ilgi būsiet?

—   Nē, nebūšu ilgi. Es braucu uz māsas un drauga kapu. Gribu pirms došanās uz ārzemēm no viņiem atvadīties. Var gadīties, ka tā būs šķiršanās uz visiem laikiem . ..

—   Jūsu māsa un draugs … — Petrovs līdzjūtīgi ierunājās. — Vai jūs nekad neesat bijis pie viņu kapiem?

—   Kaps ir viens . . . Neesmu bijis, biedri Petrov. Manu māsu apglabāja kara laikā. Vācieši viņu pa­kāra. Bet māsas vīrs, mans labākais draugs, nomira šoziem. Mēs toreiz abi bijām Francijā. Viņa mirstīgās atliekas uz dzimteni atsūtīja svina zārkā un apglabāja blakus sievai, vienā kapā. Bet es toreiz nevarēju at­stāt Parīzi. Ļoti gribēju, — Severskis piemetināja, — bet nevarēju. Tāpēc arī bērēs nebiju.

—   Kāpēc jūsu māsu pakāra? Starp citu, fašisti bieži kāra arī bez kāda iemesla.

—   Mana māsa bija partizāņu vienībā. Pēc profesi­jas viņa bija ārste. Slepus iekļuvusi pilsētā, viņa ārstēja trīs ievainotus vietējos pagrīdes cīnītājus. Gestapo atklāja slēptuvi. Ievainotos nogalināja tur­pat uz vietas, bet māsu saņēma ciet un spīdzināja, mēģinādami iegūt ziņas par partizāņu vienību. Neko nepanākuši, viņi māsu pakāra, — Mihails Petrovičs brīdi klusēja, valdīdams satraukumu. — Valdība pie­šķīra māsai Padomju Savienības Varoņa nosau­kumu, — viņš nobeidza.

—   Ak tā! — Petrovs teica.

—   Bet viņas vīrs saņēma šo augsto nosaukumu vēl dzīvs esot, — Severskis turpināja. — Atriebdams dzimteni un sievu, viņš personīgi iznīcināja vairāk nekā četrsimt fašistu.

Petrovs pat piebremzēja mašīnu. Viņa jaunajā, spirgtajā seja pavīdēja izbrīns un sajūsma.

—   Tie tik bijuši cilvēki! Jums jābūt lepnam, Mihail Petrovič! — viņš iesaucās.

Severskis pasmaidīja.

—   Ar viņiem lepojos ne tikai es vien, — viņš at­teica. — Ar viņiem lepojas visa mūsu tauta … Brauk­sim tālāk…

Kādu bridi klusējis, Severskis pēkšņi piemetināja: — Mans draugs, kaut arī viņš sevi nesaudzēja, iz­gāja neskarts cauri kara ugunīm, bet pēc nāves gandrīz sadega.

—   Kā tad tā?

—   Jā, iedomājieties tikai. Tajā dienā, kad nelaiķis bija iezārkots, istabā izcēlās ugunsgrēks. To pama­nīja tikai pēc kāda laika. Svins varēja izkust, bet, par laimi, tas nenotika.

—   Vai zārks bija no svina?

—   Jā. Lieta tāda, biedri Petrov, ka Dmitrija mir­stīgās atliekas — manu draugu sauca par Dmitriju — bija nolemts sūtīt uz Maskavu. To neatlaidīgi prasīja Dmitrija draugi, kolēģi no ministrijas un pulka biedri. Viņu ļoti mīlēja visi, kas vien pazina. Mēs pasūtī­jām hermētiski noslēgtu svina zārku un palūdzām Parīzes mediķus saglabāt ķermeni kaut vai uz vienu nedēļu. To apņēmās izdarīt pazīstams profesors, ievē­rojams zinātnieks. Mēs negribējām līķi balzamēt, bet tikai pasargāt no ātras sairšanas. Profesors ievadīja mirušā ķermenī kaut kādus preparātus, bet zārku pie­pildīja ar inertu gāzi zem liela spiediena. Profesors apgalvoja, ka Dmitrija ķermenis, kamēr zārku neat­vērs, ilgstoši saglabāsies nemainīgs. Bet zārks tā arī palika neatvērts.

—   Vai ugunsgrēka dēļ?

—   Jā. No karstuma vāks sakusa kopā ar pašu zārku. Nebija nekādas jēgas vērt to vaļā. Ķermenis droši vien bija stipri cietis.

—   Tiešām, ļoti dīvains gadījums, pat neparasts. Mihail Petrovič, kāpēc jūs man neteicāt, uz kurieni un kādā nolūkā mēs braucam? Es būtu nopircis Mas­kavā vainagu.

—   Mēs noliksim vainagus no mums abiem, — Se­verskis atbildēja. — Man ir līdzi divi.

Petrovs samazināja ātrumu, — mašīna jau slīdēja pa pilsētas ielām. Krustojumā tā apstājās. Šoferis iz­kāpa un apvaicājās dežurējošam milicim.

—   Te triju minūšu brauciens, — Petrovs teica, apsēzdamies savā vietā. — Tūlīt pagriezīsimies pa kreisi, un tad ielas galā būs parks. Šo kapu acīm­redzot pilsētā labi zina.

Automašīna lēnām atkal sāka slīdēt uz priekšu.

Mihails Petrovičs neatbildēja šoferim neko. Viņš bija stipri satraukts. Tūlīt viņš būs tur, kur mūžīgā mierā dus visdārgākie cilvēki. Savā iztēlē Mihails tos skatīja kā dzīvus. Mīļā Irinas seja ar lielajām, melna­jām acīm un kuplajiem, gaišajiem matiem virs skaid­rās pieres, bet blakus tādas pašas tumšas acis un Dmitrija raksturīgie vaibsti, šaurās, cieši sakniebtās lūpas.

Mašīna apstājās.

Plata aleja veda no vārtiem dziļāk parkā. Tās galā vīdēja balts obelisks.

— Tas ir kaps, — Petrovs noteica.

Viņi paņēma no puķēm darinātos vainagus, kas bija ietīti plānā, caurspīdīgā papīrā, un iegriezās alejā.

Ziediem klāto kapu iežogoja zema čuguna sētiņa. Daudzie gan apvītušie, gan gluži svaigie vainagi lie­cināja, ka pilsētas iedzīvotāji godina varoņu pie­miņu. Vairāki pionieru kaklauti, kas sārtoja uz iežo­gojuma, klusējot stāstīja, ka te bijušas skolēnu ekskursijas.

Uz baltā marmora obeliska zem zelta zvaigznes ar zelta burtiem bija iekalts uzraksts:

Padomju Savienības Varoņi

Dmitrijs Aleksandrovičs un Irina Petrovna VOLGINI

Petrovs un Mihails Petrovičs atsedza galvas. Klu­sēdami viņi kādu brīdi stāvēja, turot vainagus rokās. Tad noņēma papīru, un Severskis uzmanīgi nolika vainagus obeliska pakājē.

— Dusiet, dārgie draugi! — viņš čukstēja. — Jūs esat labi kalpojuši savai tautai. Dzimtene nekad ne­aizmirsīs savus slavenos bērnus!

3.

Milzīgā kvadrātveida kosmodroma stūros atradās četri starpplanētu kuģi un vērsa savu divdesmit četru prožektoru spilgto gaismu uz milzīgo kolosālo fotonu raķeti, kas bija sagatavota lidojumam kosmosā.

Pāri kosmodromam — gludam laukumam, kas ar neatlaidīgu darbu bija atkarots neviesmīlīgā Plutona bargajai dabai, pāri četriem palīgkuģiem, pāri raķe­tei pletās melna debess, kas bija nosēta ar neskaitā­miem sīkiem, stingiem zvaigžņu punktiem.

Pie šīm Zemes cilvēkam svešajām debesīm kā žil­binoši spilgta milzīga zvaigzne mirdzēja tālā Saule.

Tuvojās svinīgais un saviļņojošais brīdis, kad vaja­dzēja startēt.

Pēc dažām stundām četri zvaigžņu kuģi, kas bija nogādājuši uz Plutonu starpzvaigžņu ekspedīciju un tās pavadītājus, dosies atpakaļ uz Zemi un paņems līdzi Plutona kosmiskās stacijas personālu. Fotonu raķete startēs pretējā virzienā.

Pirmo reizi cilvēks gatavojās atstāt Saules sistēmu, traukties bezgalīgajā izplatījumā uz tālo zvaigzni; citu sauli — uz citas planētu sistēmas centru.

Cilvēks jau sen bija sācis apgūt kosmosu. Bet līdz šim viņš nebija tālu atvirzījies no Saules. Nu bija pienācis laiks doties Lielā Visuma plašumos!

Izņemot dežurantus, kas nekad neatstāja zvaigžņu kuģus, visas komandas sapulcējās salonā — starp­zvaigžņu kuģa kajītē.

Pēdējā atvadīšanas no biedriem, kas aizlidos. Atva­dīšanās uz visiem laikiem!

Divpadsmit cilvēku gatavojās ielauzties ne tikai telpas, bet arī laika bezgalībā. Viņiem priekšā bija ceļš uz nākamību.

Kad raķete atgriezīsies, neviens no tiem, kas šo­dien to pavada, nebūs vairs starp dzīvajiem.

Raķetes komanda — divpadsmit cilvēku — būs lidojumā tikai dažus gadus, dažus desmitus mēnešu, bet uz dzimtās planētas pagūs aizritēt gadsimti. No­mainīsies ne viena vien cilvēku paaudze. Tādi ir su- perlielo ātrumu likumi.

Skumja un reizē priecīga bija palicēju un aizbrau­cēju atvadīšanās.

Desmit vīrieši un divas sievietes nešaubījās un nenožēloja savu lēmumu. Viņi devās piepildīt gaišo mērķi — savienot divas pasaules, divas kultūras, pēc izcelšanās radniecīgas, bet viena otru pazaudējušas.

Cilvēks skumst šķiroties un priecājas, veikdams varoņdarbu nākotnes vārdā!

Uz Plutona nav atmosfēras.

Tā ir vistālākā Saules sistēmas planēta, un to neap­silda Saules stari. Tur trako kosmiskais aukstums un sasalst visas gāzes.

Šajā dienā mūžīgā kārtība tika izjaukta. Virs planē­tas milzīgajiem plašumiem uz dažiem mirkļiem radās gāzes apvalks.

Dzinējiem spēcīgi rūcot, no kosmodroma atdalījās un uz Zemi aizlidoja četri palīgkuģi.

Fotonu raķete palika viena. Tās startam bija jāno­tiek bez skatītājiem. Neviens nepaliktu dzīvs, atraz­damies pat tūkstoš kilometru no raķetes pacelšanās vietas. Tieši tāpēc kosmodromam bija izraudzīta tik tāla planēta. Uz tās vēl nebija nevienas zinātniskās stacijas, nevienas zinātnieku apmetnes. Tādu vietu Saules sistēmā vairs nebija palicis daudz.

Neviens neredzēja vareno un satriecošo fotonu ra­ķetes startu. Kopš mūžseniem laikiem sasalušie Plu­tona atmosfēras elementi, ultraspēcīgās gaismas sa­kaitēti, vienā mirklī izkusa un pārvērtās gāzēs. Mu­tuļojošā masa aizsedza starta laukumu, kuru raķete tikko bija atstājusi.

Bet tikai uz dažām minūtēm.

Aukstuma valdonīgā roka tūlīt ieveda kārtību. Uz planētas virsmas nobira krītot sastingušās «sniega» pārslas.

Un atkal dziļam miegam līdzīgs miers apņēma cil­vēka iztraucēto dabu.

Ļeņins!

Ar viņa vārdu uz lūpām un sirdīs devās iekarot kosmosu pirmie Zemes astronauti.

Viņa vaibstus, iemūžinātus granītā, bronzā un zeltā, uz visām planētām atstāja bezbailīgie Visuma ieka­rotāji.

Kādreiz pilsētā, kam bija dots Ļeņina vārds, tika nolaists ūdenī pasaulē pirmais atomledlauzis.

Vai tā būvētāji ilgi domāja, kā nosaukt kuģi, kādu vārdu tam izvēlēties?

Tikai šo vārdu varēja dot atomflotes pirmdzimta­jam.

Nemirstīgais vārds «Ļeņins» dega arī uz tā kos­mosa kuģa sāniem, kurš lauzās bezgalīgajos plašu­mos, pretī citai dzīvei, citam saprātam, kurš bija uz­sācis divkauju ar vēl nezināmiem Lielā Kosmosa spēkiem.

PIRMĀ DAĻA

ASTOŅI SIMTI SEŠDESMITAIS GADS

PIRMĀ NODAĻA

1.

Lēnām atgriezās apziņa.

Uzplaiksnīja neskaidras, nenoteiktas domas un tēli, tad atkal izzuda, neatstādami atmiņā nekādas pēdas. Smadzenes darbojās īsiem, aprautiem «grūdieniem», ik mirkli ieslīgstot nebūtībā.

Šos acumirklīgos apziņas uzplaiksnījumus nevarēja pat saukt par domām. Tās bija tikko jaušamas izjū­tas, cilvēka smadzeņu darbības vāja atblāzma.

Pēc tam «domāšanas» periodi pamazām kļuva ar­vien ilgāki un ilgāki. Neskaidrie tēli sāka iegūt reālu formu.

Un pienāca brīdis, kad viņš juta, ka mostas no dziļa miega.

Taču šis apziņas uzdzirkstī jums pavīdēja un tūliņ apdzisa. Viņš vēl joprojām neapzinājās sevi un neap­jauta neko.

Viņa acis bija aizvērtas, un cauri plakstiem neie- spiedās neviens gaismas stars. Dzirde neuztvēra ne­kādu skaņu. Viņš nejuta savu ķermeni un apkārtējā gaisa temperatūru. Laiks neeksistēja.

Tā it kā pa pusei miris, pa pusei dzīvs viņš bija ilgi. Atmiņa nebija neko saglabājusi. Viņš neskaidri uztvēra pašreizējos mirkļus un arī tos tikai tajos brī­žos, kad atgriezās nenoturīgā apziņa.

Tā aizritēja ilgs laiks.

Bet tad pamazām smadzenēs sāka veidoties arvien sarežģītāki priekšstati. Ļoti lēnām atgriezās sajūtas. Viņš sajuta savu galvu — vienīgi galvu, pārējā ķer­meņa it kā nebija .. .

Pēkšņi ausis uztvēra klusu skaņu.

Viņš sasprindzināja spēkus, lai ieklausītos šajā skaņā, bet tūlīt atkal iekrita nesamaņā.

Atguvis apziņu, viņš atcerējās, ka bija skaņa. Šo­reiz viņš skaidri apjauta, ka klausās, bet neko nesa­dzirdēja.

Ja viņš būtu varējis spriest, tad saprastu, ka pirmo reizi pēc ilga laika atmiņa bija kaut ko saglabājusi. Līdz tam visi ārējie iespaidi vai nu aizslīdēja garām nepamanīti, vai arī tika acumirklī uztverti un izzuda bez miņas. Skaņa bija pirmais ārējās pasaules kairinā­jums, kura iedarbība neizzuda un neaizmirsās.

Taču viņš atcerējās tikai pašu skaņu, nevis tās raksturu. Viņš nezināja, vai tā bija durvju čīkstēšana, cilvēka balss vai troksnis, kas radies, krītot kādam priekšmetam.

Ilgu laiku nekādi citi iespaidi viņu neskāra. Bet skaņa no atmiņas neizzuda, un ikreiz, atgūdams sa­maņu, viņš to atcerējās.

Reiz pamodusies, sakarīgas domāšanas spēja lēnām, bet nemitīgi pastiprinājās. Atmiņā saglabājušies iespaidi rosināja smadzenes, lika domām darboties intensīvāk. Beidzot pienāca laiks, kad viņš mēģināja atcerēties, kādu skaņu tieši pirmoreiz bija dzirdējis.

Nesekmīgais mēģinājums izraisīja nelielu sapī­kumu.

Bet smadzenes it kā to vien bija gaidījušas. Apziņa tūlīt strauji uzlabojās. Tikpat strauji pastiprinājās uztveres spēja. Pēkšņi gulētājs saprata, ka viņam ir ne tikai galva, bet arī rokas un kājas, ka viņš guļ un ka acis ir aizvērtas.

Viņam radās vēlēšanās (ne tūlīt, bet pēc ilgāka laika) tās atvērt, bet viņš nevarēja to izdarīt. Mēģi­nājums pacelt plakstus sagādāja sāpes.

Bet sāpju sajūta tūlīt deva impulsu tālākam apzi­ņas mošanās procesam.

Vēl pēc kāda laika viņš mēģināja pakustināt roku, arī tas neizdevās.

Tā tas atkārtojās daudz reižu.

Nemanot aizritēja mēnesis pēc mēneša.

No malas raugoties, viņš likās miris. Dzīvība, kas kaut kur dziļi tik tikko plēnēja, uz ārieni nekādi ne- izpaudās. Taču tā neatlaidīgi modās, kaut ari bezgala lēni un nemanāmi. Un tad kādreiz, pēc kārtējā ne­veiksmīgā mēģinājuma pakustēties, viņš iedomājās: «Kas ar mani notiek?»

Viņam šķita, ka tagad ir pilnīgi atmodies. Bet tā tas nepavisam nebija. Viņš nenojauta ilgos un bie­žos nemaņas periodus. Domu pavediens atsākās no tās vietas, kur tas tika pārrauts, bet viņš, to nemanī­dams, uzskatīja, ka domā nepārtraukti.

Galīgi pārliecinājies, ka nevar pakustēties, viņš iz­juta mulsas bailes.

Viņš skaidri apjauta savu stāvokli — ķermenis ne­pakļāvās gribai.

3 - 1666 33

«Ko tas nozīme?» viņš gluži noteikti domaja. «Pil­nīga paralīze vai pēdējās pirmsnāves sajūtas?»

Taču viņš apjauta, ka domas ar katru mirkli kļūst skaidrākas un skaidrākas. (Ļoti garus laika sprīžus viņš uztvēra kā mirkļus.) Ja tuvotos nāve, vajadzētu notikt kaut kam pilnīgi pretējam. Tātad paralīze! Visa ķermeņa paralīze! Viņam saglabājusies tikai dzirde un domāšanas spējas. Skaņa, kas atdeva viņam dzīves izjūtu, bija patvērusies atmiņā tik cieši, it kā būtu atskanējusi pirms mirkļa, un tomēr viņš nevarēja atcerēties šīs skaņas raksturu.

«Nomodā būdams», viņš visu laiku ieklausījās, mē­ģinādams uztvert kaut vismazāko troksni, taču vis­apkārt valdīja absolūts klusums. Arī tagad viņš bija pārliecināts, ka pareizi uztvēris to, ko smadzenēm raidījusi dzirde.

Patlaban visapkārt valdīja klusums, bet viņš taču bija dzirdējis kaut kādu skaņu! Par to nevarēja būt šaubu.

Tomēr reiz viņam iešāvās prātā: «Varbūt man tikai likās, ka es kaut ko dzirdu?»

Un viņu pārņēma jaunas, vēl stiprākas bailes. Skaņa — tā bija dzīvība, pierādījums tam, ka apkārt kaut kas eksistē. Ja skaņas nebūtu bijis, tas nozīmētu pilnīgu vientulību! «Varbūt es guļu zārkā un esmu kapā dzīvs aprakts!»

Bailes kļuva vēl stiprākas, un it kā no tām viņa smadzeņu darbība atkal kļuva rosīgāka. Pats neapzi­nādamies šā procesa labvēlīgo ietekmi, viņš ar savām bailēm, nemieru un neskaidro satraukumu palīdzēja smadzenēm arvien vairāk un vairāk mosties jaunai dzīvei.

Domas tagad darbojās gandrīz pilnīgi skaidri. Taču joprojām, pats to nenojauzdams, viņš bieži iekrita ilgā nesamaņā.

Reiz viņš atkal izdzirda kaut kādas skaņas.

Gribējās aizturēt elpu, lai saklausītu tās labāk…

Un tad pēkšņi… viņš saprata, ka neelpo.

Sākumā viņš pats sev neticēja, bet drīz vien pār­liecinājās, ka tiešām neelpo.

Šis neticamais, neiespējamais atklājums izraisīja apjukumu.

Viņš taču ir dzīvs! Dzird, skaidri apzinās savu nespēju kustēties, jūt un domā! Kā tas viss iespējams, ja viņš neelpo? Varbūt tas ir sapnis?

Viņš atcerējās, ka, mēģinādams atvērt acis, bija sajutis sāpes, un tūlīt pat atkārtoja šo mēģinājumu. Viņš atkal sajuta sāpes, kaut kur dziļi acu dobumos.

Tātad viņš neguļ — miegā sāpes nejūt. Tātad tas viss notiek īstenībā.

Bet ko tad tas nozīmē?! .. .

Viņš atcerējās dzirdētās skaņas. Tās nepārtrūka ta­jos mirkļos, kas viņam bija vajadzīgi, lai apzinātos savu jauno stāvokli.

Viņš skaidri dzirdēja un šoreiz noteikti pazina cil­vēka soļus.

Tie tuvojās un kļuva vēl skaidrāki. Kāds pienāca un apstājās gluži blakām … Atskanēja izsauciens, un soļi strauji attālinājās.

No jauna iestājās pilnīgs klusums.

Tomēr viņš neizbijās, bet sajuta atvieglinājumu. Lai arī ko tas nozīmētu — viņš nav viens. Ap viņu ir cilvēki, un tie atgriezīsies.

Tas bija pats galvenais.

Lai cik neticams šķita fakts, ka viņš neelpo, skaidrs bija — viņš ir dzīvs, un apziņa pilnīgi atgrie­žas. Sajūta, ka viņam ir ķermenis, reāls, ar svaru, kļuva parasta sajūta, pie kuras ātri pierada.

Volgins pievērsa uzmanību tam, ka sirds pukst vienmērīgi un spēcīgi. Tas viņu galīgi iedzina strup­ceļā, jo viņš taču joprojām neelpoja.

Domāšanas spēja atgriezās arvien straujāk. Viņa smadzenes it kā izplētās, aptverdamas arvien jaunas un jaunas domāšanas sfēras. Lēni, bet noteikti sāka mosties arī atmiņa.

Pienāca brīdis, kad viņš nebrīnīdamies un pat ne­pamanīdams, kā tas noticis, atcerējās visu, kas bijis pirms saslimšanas.

Kur gan viņš atrodas — mājās vai slimnīcā?

Mokoši gribējās atvērt acis, kaut uz mirkli pamest skatienu visapkārt, taču visi mēģinājumi sagādāja arvien stiprākas sāpes.

Ķermenis bija pilnīgi nekustīgs, bet jutekļu uz­tvere ļoti pastiprinājās. Viņš tagad zināja, ka kreisā kāja no gūžas līdz ceļgalam ir pārsieta. Tādu pašu apsēju viņš atklāja uz labās rokas no pleca līdz el­konim un uz kakla. Galva atradās vienā līmenī ar ķermeni un šķita, ka tā ir atmesta atpakaļ. Tātad spilvena zem tās nebija. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka nejūt sev pārklātu nekādu — pat ļoti vieglu pār­segu.

Viņš gulēja kails.

Pavīdēja doma par operācijas galdu, bet viņš gu­lēja uz kaut kā mīksta, elastīga, kas neatgādināja galda virsmu.

Smadzenes, kas nebija norūdījušās, nogura; sāka nākt miegs — parasts, veselīgs miegs, nevis nesa­maņa, kā tas bija visu pēdējo laiku.

Viņš jau bija tiktāl «pamodies», ka skaidri izjuta šo starpību un par to priecājās. Apmierināts viņš laidās snauda.

Kā caur dūmaku, kas pārņēma smadzenes, guļošais dzirdēja, ka pie viņa kāds pienāk. Juta sev uz sejas k<\da elpu, bet nepamodās …

Asas sāpes izskrēja cauri ķermenim. Viņš paguva apjēgt, ka viņā ieplūst spēcīga elektriskā strāva, un zaudēja samaņu.

Cik ilgs laiks bija pagājis, viņš nezināja, bet pēkšņi, it kā no grūdiena pamodies, acumirklī atce­rējās visu, kas bija noticis pirms aizmigšanas. Sāpes viņš neatcerējās, tomēr bažas, mulsās bailes un ne­noteiktais satraukums atgriezās.

Taču nākamajā mirklī viss izzuda, jo viņš saprata, ka krūtis cilā vienmērīgi elpas vilcieni.

Viņš elpoja!

Nesenās bailes šķita maldīgas.

Varbūt bija atgriezusies arī spēja kustēties?

Pamēģinājis pakustināt roku, viņš pārliecinājās, ka nav vis, — kustēties vēl nevarēja. Taču tas viņu sevišķi nesarūgtināja, — visa uzmanība bija pie­vērsta elpošanai.

Plaušās plūstošais gaiss sagādāja milzīgu labpatiku.

Viņš nedomāja, kāpēc elpošana sagādā tādu lab­sajūtu, kādu agrāk nekad nebija manījis. Viņš tikai baidījās, ka nepārstāj elpot, ka atkal nepārvēršas par pašam neizprotamu būtni, kurai, lai dzīvotu, nav nepieciešams gaiss. Taču laiks ritēja, bet viņa stā­voklī nekas nemainījās: dziļi ievelkot plaušās gaisu un to izelpojot, krūtis vienmērīgi cēlās un saplaka.

Elpas vilciens — izelpa! Elpas vilciens — izelpa!

Gluži tāpat, kā bija bijis vienmēr, visu mūžu.

Taču, elpodams ar pilnu krūti, viņš ne mirkli ne­šaubījās: neticamais fakts — elpas trūkums bijusi tiešamība, nevis tikai sapnis.

Tā bija! Viņš to atcerējās pilnīgi skaidri.

Kad tīksme, ko sagādāja elpošana, mazliet aprima, zaudēja asumu, viņš pamanīja, ka gulēšanas laikā bija notikušas pārmaiņas. Galva tagad atdusējās uz mīksta spilvena. Viņš labi atcerējās, ka roka, kāja un kakls iepriekš bijuši pārsieti. Tagad apsēju vairs nebija. Agrāk viņš gulēja kails,- tagad bija apklāts ar segu vai kādu citu pārsegu, virs kura atradās viņa rokas.

Pirmo reizi viņš pievērsa uzmanību tam, ka telpa bija ļoti silta. No augšas plūda kaut kas līdzīgs saul­stariem — viņš to skaidri sajuta.

Gulēt bija ērti. Guļvieta viscaur bija tik mīksta un elastīga, ka ķermeņa smagumu gandrīz nejuta, it kā gulētu uz ūdens.

Visas šīs sajūtas, kas acīmredzot bija saistītas ar pilnīgu apziņas atgriešanos, viņu nomierināja. Viņš vairs nekā nebaidījās un nolēma pacietīgi gaidīt, ka­mēr kāds atnāks.

Visapkārt valdīja klusums. Neviens — pat vismazā­kais troksnītis to nepārtrauca, un viņš skaidri sadzir­dēja savus sirdspukstus.

Tā aizritēja stundas, dienas, nedēļas, mēneši. Viņš nemanīja laiku. Tāpat kā agrāk, tas viņam neeksis­tēja. Parasti viņš atradās dziļā miegā. Pamodies ne­kustīgi gulēja aizvērtām acīm un domāja.

Domas tagad bija tik skaidras, ka viņš varēja sīku­mos atcerēties, kādos apstākļos pirmo reizi bija zau­dējis samaņu, un tagad mēģināja gūt skaidrību, kur atrodas.

Kādu brīdi ienāca prātā, ka pēc smaržas var no­teikt, vai atrodas mājās vai slimnīcā, taču gaiss bija ļoti tīrs un nekādu smaržu nevarēja sajust.

Nevienu reizi viņš vairs nedzirdēja skaņas.

Nomoda stundas pagāja nevarīgā nekustīgumā. Viņš nevarēja pateikt, cik ilgi pavadījis pilnīgā vien­tulībā, atrazdamies savu nemierīgo domu varā.

Viens bija skaidrs — pagājis ilgs laiks.

Miegs arvien bija tik dziļš, ka viņš ne reizi ne­dzirdēja, kā ienāca cilvēki un kā ar viņa nekustīgo ķermeni izdarīja dažādas procedūras. Šai laikā viņš ne reizi nepamodās.

Bet ar katru dienu viņš jutās labāk un labāk. Ja nebūtu nomācošā nekustīguma, varētu domāt, ka viņš ir pavisam vesels, veselāks nekā jebkad agrāk. Viņa ķermenis pilnīgi jūtami pielija ar dzīvību, ener­ģiju un spēku.

Un tad kādreiz, kad uzmācīgais jautājums: «Kur gan es esmu?» sevišķi stipri nodarbināja domas, bet atbildes, tāpat kā agrāk, nebija, viņš sajuta stipru uzbudinājumu, ar izmisīgām pūlēm centās pakustē­ties, un pēkšņi, pilnīgi negaidot… atvēra acis.

Pirmajā mirklī viņš pat neapjauta, kas noticis, bet nākamajā saprata …

Viņš neko nepaspēja saskatīt — gaisma sāpīgi iedzēla acīs, bet apziņa vien, ka var redzēt, ka var pēc savas patikas atvērt un aizvērt acis, bija viņam, tik ilgi gulējušam pilnīgā tumsā, liels atvieglojums un prieks.

«Beidzot!» viņš nodomāja.

Dažas minūtes pagaidījis, lai nomierinātos, viņš lēnām un piesardzīgi pavēra plakstus.

Tas izdevās tik viegli, it kā neskaitāmo nesekmīgo mēģinājumu nebūtu bijis.

Sākumā gaisma likās pārāk spilgta, taču viņš pie­spieda sevi ilgi lūkoties caur puspievērtiem plak­stiem, tā ka neko nevarēja saskatīt. Kad acis nedaudz pierada, pavēra plakstus mazliet platāk.

To viņš atkārtoja vairākas reizes, palaikam aizvēr­dams acis pavisam, lai tās atpūtinātu. Nebija viegli apvaldīt dabisko nepacietību redzēt ātrāk, bet viņš nepadevās kārdinājumam, baidīdamies, ka steiga va­rētu novest pie pilnīgas neveiksmes.

Beidzot nolēmis, ka mērķis sasniegts un acis pie­tiekami pieradušas pie gaismas, viņš atļāvās tās pa­visam atvērt.

Tas, ko viņš ieraudzīja, izraisīja vislielāko izbrīnu.

2.

Gulēdams ar aizvērtām acīm, nekā neredzēdams un bez panākumiem mēģinādams pacelt nepaklau­sīgos plakstus, viņš dažreiz bija iztēlojies, kas varētu būt visapkārt.

Viņš bija pārliecināts, ka atrodas pierastos apstāk­ļos.

Bet tagad acis atvērtas.

Kur gan viņš atrodas?

Tūlīt radās šaubas — vai tikai tas nav sapnis? Vai tikai viņš sapnī neskata vairāk nekā dīvaino, pil­nīgi nepazīstamo ainu, kas nebija līdzīga nekam ag­rāk redzētajam? . ..

Guļvieta atgādināja turku dīvānu, bet bez sānu atzveltnēm. Vai šī savādā guļvieta atradās milzīgas, augstas … istabas pašā vidū?

Nē, tā nepavisam neizskatījās pēc istabas.

It kā milzīga koši gaišzila bumba būtu pārgriezta uz pusēm un viena puse novietota uz zemes tā, lai tā veidotu griestus un sienas. Ģeometriski pareizais sfē­riskais kupols likās veidots no nepazīstama mono­līta materiāla, kas ļoti atgādināja metālu, bet kam nebija metāliskā spīduma.

Grīda, tādā pašā koši gaišzilā krāsā, bija gluda, bet nespīdēja, acīmredzot kupols tajā neatspoguļojās.

Ne mazākās miņas no logiem un durvīm! Izņemot «dīvānu», nekādu citu mēbeļu — istaba bija pilnīgi tukša!

Acis pierada pie gaismas, un tad viņš saprata, ka pēc ilgās pilnīgās tumsas apgaismojums tikai bija licies spilgts.

Nekur nebija manāma ne mazākā ēna. Cik varēja saskatīt, galvu nemaz nepakustinot, priekšmets, uz kura viņš gulēja, nemeta ēnu.

Dažas minūtes uzmanīgi vērojis, slimnieks nolēma, ka gaisma, lai cik tas savādi, laikam plūst no kupola un grīdas. Telpa bija vienlaikus apgaismota no visām pusēm.

Volgina izbrīns pieauga vēl vairāk, kad viņš pa­skatījās uz to, kas agrāk bija šķitusi sega.

Plats tumšzils pārklājs, krizdams mīkstās krokās, sedza viņu līdz pat krūtīm. Spilvens un guļvietas Virspuse, ko varēja saskatīt zem pleciem, arī bija zili. Uz šī fona viņš redzēja savas krūtis un rokas. Pēc paraduma viņš cerēja ieraudzīt baltus palagus, bet to nebija. Viss bija tumšzils, samtains un saplū­dis kopā.

Apģērba nekāda nebija.

Kailās rokas izraisīja jaunas domu straumes. Viņš atcerējās, cik ļoti pēdējā laikā pirms samaņas zau­dēšanas bija novājējis. Tagad no vājuma nebija pa­licis ne miņas. Rokas izskatījās kā veselam cilvēkam, tās klāja vienmērīgs, brūns iedegums, kāda agrāk nebija.

Šķielēdams ar vienu aci, viņš aplūkoja savus ple­cus un pārliecinājās, ka tie, tāpat kā rokas, ir apbrī­nojami pārvērtušies. Atslēgas kauli un plecu locī­tavas, kas agrāk spiedās ārā no ādas, tagad gandrīz nebija redzami.

Bet, ja nu slimību, kas viņu gandrīz noveda kapā, kaut kādā nesaprotamā veidā bija nomainījusi zie­doša veselība, kāpēc tad viņš nevar kustēties?

Izbrīnu nomainīja satraukums.

Kāpēc viņu tik ilgi atstāj vienu? Kāpēc neviens nenāk? Kas notiks ar viņu turpmāk?

Cilvēkiem, lai kas tie būtu, vajadzētu apjaust, ka «paviljona» iekārtojums (viņš nopriecājās par veik­smīgi atrasto nosaukumu) slimniekam nav saprotams un var viņu satraukt. Ja viņu ārstē, bet tas, bez šau­bām, tā ir, tad ārsti nevar ignorēt sava pacienta mieru. Tiem jāatnāk, turklāt pēc iespējas ātrāk.

Ķermeņa nekustīgums kļuva mokošs.

Slimniekam ārkārtīgi gribējās kliegt, pasaukt kādu, taču visi mēģinājumi beidzās ar to, ka caur sakos­tiem zobiem izdabūja tikko dzirdamu skaņu.

s

Niecīgais rezultāts tomēr viņu iepriecināja gandrīz tāpat kā atgūtā elpošana un redze. Nu bija skaidrs — ja šodien atgriezusies redze, tad rīt atgriezīsies va­loda.

Šoreiz viņš ilgi bija pie apziņas un, cik nu ļāva nekustīgais galvas stāvoklis, ar pieaugošu neizpratni aplūkoja dīvaino telpu.

Ļoti drīz viņš pārliecinājās, ka kupols patiešām iz­staro gaismu. Vērīgi ielūkojoties, varēja manīt, ka dažreiz tas kļūst gaišāks vai ari mazliet tumšāks nekā iepriekš. Pār «griestu» un «sienu» gludo, it kā ar plānu stiklu pārklāto virsmu pārskrēja dzirkstoši punkti vai tikko jaušamas, nespodras joslas.

Kādreiz, kad gandrīz kupola centrā sevišķi spoži iedzirkstīja mazai zvaigznītei līdzīgs punkts, viņš ieraudzīja uz grīdas tā atspīdumu.

Tātad grīda tikai likās matēta.

Acis, tikko atguvušas redzes spēju, nogura un sāka sāpēt. Viņš tās aizvēra.

Bet noslēpumainā telpa joprojām rēgojās arī aiz­vērtu acu priekšā, satraukdama un izraisīdama ne­mieru ar savu absolūto neizprotamību.

Kur viņš atrodas?

Atkal uzradās jautājums, kas tik bieži bija aizņē­mis prātu. Un, lai gan viņš beidzot ieraudzīja savu apkārtni, tas neviesa skaidrību, bet, gluži otrādi, sa­mulsināja vēl vairāk.

«Paviljons» bija tik dīvains, tik atšķirīgs no visa agrāk redzētā, ka neviļus radās doma, vai tikai viņš nesapņo, vai tikai tā nav slimības dezorganizēto sma­dzeņu halucinācija.

Viņš pat nopriecājās par «izskaidrojumu» un steig­šus atvēra acis, gandrīz pārliecināts, ka vairs ne­ieraudzīs fantastisko un neizprotamo kupolu, ka vis­apkārt būs ierastais, labi pazīstamais iekārtojums.

Tomēr nekas nebija mainījies.

Tāpat kā iepriekš, viņu apņēma «griestu» ģeomet­riski pareizās sfēriskās virsmas gaišzilais mirdzums. Ne sienu, ne durvju, ne logu!

Nevis sapnis, nevis halucinācija, bet reāla un ne­apšaubāma īstenība . . .

«Tomēr,» viņš nezin kāpēc nodomāja, «durvīm jā­būt. Kāds taču nāca pie manis. Iespējams, ka tās at­rodas aizmugurē, tur, kur es nevaru redzēt.»

Vairākas reizes viņš klusi atkārtoja šo frāzi, mie­rinādams sevi ar domām, ka kāds jau nāca pie viņa, tātad nāks atkal. Viņš nav viens, visapkārt ir cilvēki. Viņi, protams, zina, ko nozīmē viss apkārtējais, un izskaidros to, kad pienāks laiks . . .

Kaut tas notiktu ātrāk!

Un viņš nepacietīgi klausījās, gaidīdams soļus, ku­rus kādreiz jau bija dzirdējis.

Tomēr viss palika klusu, tik klusu, ka satrauktā sirds likās pukstam, skaļi kā sienas pulkstenis, kas atradās viņa dzīvoklī kopš neatminamiem laikiem un tā vienmērīgā tikšķēšana bija nesaraujami saistīta ar bērnības atmiņām.

Neviens nenāca.

Laiks ritēja bez kādām pārmaiņām. Daudzreiz viņš iemiga un atkal pamodās, lai turpinātu gaidīt bez panākumiem.

Visapkārt viss likās nekustīgi sastindzis uz mūžī­giem laikiem. Vienīgi tikko manāmas gaismas svār­stības kupolā, tajā uzliesmojošās dzirkstis liecināja, ka tur, aiz paviljona sienām, eksistē kustība un dzī­vība.

Pamazām viņu pārņēma izmisums. Cik ilgi vēl būs jāgaida mokošā vientulībā?

Beidzot taču vajadzēja atnākt cilvēkiem un atnest viņam kaut paēst.

«Bet kā mani var paēdināt,» viņš nodomāja, «ja es nespēju pakustināt lūpas? Laikam ēdina māk­slīgi.»

Tas, ka viņu kaut kā baro, bija skaidrs gan pēc ārējā izskata, gan tāpēc, ka viņš nejuta izsalkumu.

«Es neparko vairs neiemigšu,» viņš reiz nolēma. «Gaidīšu atnākam cilvēkus. Lai tur vai kas, bet man kāds jāredz.»

Cik ilgi vajadzēs gaidīt? To viņš nezināja.

Taču viņam neatlika nekas cits kā pacietīgi gaidīt nezināmo brīdi. Viņš bija pavisam bezpalīdzīgs un nekādi nespēja ietekmēt apkārtni, nevarēja to pār­veidot pēc sava prāta. Skaidrs, ka viņš bija pilnīgi atkarīgs no svešajiem cilvēkiem, kuri viņu ārstēja ar kaut kādiem neparastiem paņēmieniem. Nebija zināms, kad tie uzskatīs par vajadzīgu atnākt. Varbūt tie tīšām gaidīja, lai slimnieks iemieg, novērodami viņu no kaut kurienes, visdrīzāk no aizmugures.

Šoreiz viņš ilgi cīnījās ar miegu, nolēmis savu no­domu piepildīt, taču beigu beigās tomēr iemiga, ne­vienu nesagaidījis.

Atvēris acis, viņš ieraudzīja to pašu telpu, bet tū­līt arī saprata, ka notikušas krasas pārmaiņas.

Grīda un kupols, kas tik ilgu laiku šķita koši gaiš­zils (viņš bija pārliecināts, ka tā ir to parastā,

pastāvīgā krāsa), bija kaut kādā nesaprotamā veidā kļuvis pienbalts, un «paviljonā» likās daudz gaišāks.

Tas vēl nebija viss. Zilais pārklājs, zem kura viņš gulēja, un zilais spilvens bija nomainīts ar baltu. Tādā pašā krāsā tagad likās arī guļvietas virsma.

Viss bija kļuvis balts kā tikko uzkritis sniegs, tikai viņa paša ķermenis palicis tāds pats — zeltaini brūns.

Viņš vēl nebija paguvis pilnīgi apjaust notikušo pārmaiņu, kad izdzirda vāju, bet pavisam skaidru skaņu, — tieši tā, it kā tālumā būtu nošķindis zva­niņš.

Viņš tūlīt pazina šo skaņu, to pašu, ko bija dzir­dējis, kad vēl gulēja ar aizvērtām acīm, — skaņu, kas viņu atgrieza dzīvē un ko viņš cītīgi pūlējās at­cerēties. Šī bija tā pati skaņa, pēc kuras otro reizi atskanēja soļi.

Beidzot tomēr!

Tūlīt viņš visu uzzinās!

Un tieši viņam iepretī kupola apakšējā daļa pēkšņi atvērās, veidodama ieeju. Telpā kāds ienāca. Siena aiz ienācēja tūlīt sakļāvās, bet slimnieka acīs no ārienes paguva iespīdēt spoža gaisma, tik žilbinoša, ka acis pašas no sevis aizvērās.

Un atkal, tāpat kā tajā senajā dienā, viņš izdzirda tuvojamies soļus. Gluži tāpat kā toreiz!

Nē, šoreiz viņš nezaudēs samaņu!

Slimnieks atvēra acis.

Ienācējs stāvēja pāris soļu atstatumā.

Vienā mirklī gulošais paguva aplūkot savu viesi, pareizāk sakot, namatēvu, no galvas līdz kājām.

Viņš nevis izjuta atvieglojumu, ka piepildījusies

ilgotā vēlēšanās un beidzot atnācis otrs cilvēks, bet gan pēkšņu nemieru.

Visā ienācēja izskatā un augumā, katrā sejas vaibstā, katrā neparastā apģērba detaļā gulošais sa­skatīja kaut ko svešu. Viņš uzreiz ar visu savu būtību, ar katru ķermeņa šūnu sajuta, ka nepazīsta­mais ir pilnīgi svešs, ka šai būtnei, kam piemīt visas parasta cilvēkā ārējās pazīmes, nav ar viņu pašu nekā kopēja, ka viņi ir pilnīgi atšķirīgi, tāpat kā at­šķirīgiem vajadzētu būt dažādu planētu iedzīvotā­jiem.

Nepazīstamais bija ļoti liela auguma, ar spēcīgu atlētisku stāvu. Uz pleciem, kas būtu Herkulesa cie­nīgi, atradās galva, kas gulētājam pirmajā mirklī šķita gandrīz vai pusotras reizes lielākā nekā paras­tam cilvēkam. Vēlāk viņš saprata, ka tā ir tikai pro­porcionāla nepazīstamā augumam.

Iedegušajai sejai bija tik pareizi un skaisti vaibsti, ka radās pat kaut kāds nedabiskuma iespaids, it kā tā būtu klasiskas statujas, nevis dzīva cilvēka seja.

Mati bija īsi apgriezti. Zods un augšlūpa gludi no­skūti, bet varbūt uz tiem vispār neauga bārda.

Visneparastākais bija apģērbs. Tas atgādināja tērpu, kādu eiropieši valkā tropos, un acīmredzot bija šūts no plāna un viegla auduma. Krekls, īsām piedurknēm un bez apkaklītes, atsedza kaklu un spē­cīgās, muskuļainās rokas. Vidukli cieši apņēma ļoti plata josta. Bikses tik tikko sniedzās līdz ceļgaliem.

Šis tērps dīvainā veidā harmonēja ar neparastā cilvēka vareno augumu. Grūti bija viņu iedomāties citādā apģērbā. Tik dabiski cilvēkam piestāv tautas tērps. No pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka ienā­cējs pie tā pieradis.

Ikviena kustība neapšaubāmi kaut kā tikko ma­nāmi atšķīrās no parasto cilvēku kustībām — to vingrums un precizitāte atgādināja meža zvēru kustības, un tai pašā laikā tās bija graciozas un spor­tiskas.

Visu to gulošais saskatīja vienas divu sekunžu laikā. Tādos mirkļos smadzenes strādā neparasti ātri un precīzi.

. . . Ieraudzījis slimā aizvērtās acis, nepazīstamais nedroši apstājās. Bet, kad gulošais atvēra acis, sve­šinieks priecīgi iesaucās, steigšus pienāca klāt un noliecās pār guļvietu.

Viņa iedegusi seja mazliet nobāla.

Gandrīz veselu minūti viņš vērīgi lūkojās slim­nieka acīs. Šajās acīs, tumšās un dziļās, bija sastin­dzis mēms jautājums.

Nepazīstamais saprata.

Viņš noliecās vēl zemāk un jautāja krievu valodā, bet ar kaut kādu savādu akcentu:

—   Vai jūs mani redzat?

Slimā lūpas nodrebēja, un caur tām izlauzās tikko dzirdama skaņa.

—   Jūs mani dzirdat, bet nevarat atbildēt. Bet kus­tināt plakstiņus jūs varat. Aizveriet acis, ja jūs mani redzat.

Slimā plakstiņi uz mirkli sakļāvās.

Nepazīstamais izslējās taisni. Viņa seja nobāla vēl vairāk, dūres drudžaini sažņaudzās, it kā/viņš tādē­jādi censtos apvaldīt augošo saviļņojumu. Pāris mi­nūtes viņš smagi elpoja. Tad, acīmredzot mazliet no­mierinājies, atkal noliecās pār slimo.

—   Es jums uzdošu dažus jautājumus, — ienācējs teica. Pat viņa balss atšķīrās no visu to cilvēku bal­

sīm, kuras slimajam bija nācies dzirdēt. — Jūs man atbildēsiet ar acīm. Ja gribēsiet teikt «jā», pamirk­šķiniet vienu reizi, bet, ja gribēsiet teikt «nē», — di­vas reizes. Jūs mani sapratāt?

«Jā,» — acis atbildēja.

—   Vai jūsu redze ir pilnīgi normāla?

«Jā.»

—   Bet dzirde?

«Jā.»

—   Vai jūs varat pakustināt mēli?

«Nē.»

—   Vai jūs varat pakustināt roku?

«Nē.»

—   Bet kāju?

«Nē.»

—- Vai jūs jūtat kaut kur sāpes?

«Nē.»

—   Vai jūs jūtat izsalkumu?

«Nē.»

—   Bet slāpes?

«Nē.»

—   Vai jūs jūtat kaut kādas neērtības?

«Nē.»

Iestājās neliels klusuma brīdis. Nepazīstamais sa­rauca uzacis un iegrima domās. Gulošais raudzījās viņā, gaidīdams citus jautājumus, bet vēl vairāk — paskaidrojumus. Ļoti mokoši bija tas, ka viņš pats nevarēja jautāt.

—        Vai jums ir atgriezusies atmiņa? — nepazīsta­mais atkal jautāja, tāpat kā agrāk noliecies pār guļ­vietu, it kā neuzticēdamies slimā dzirdei. — Vai jūs atceraties savu dzīvi?

«Jā.»

—   Pilnīgi skaidri? -

«Jā.»

—   Vai jūs zināt, kur atrodaties?

Beidzot bija uzdots jautājums, kuru ar tādu nepa­cietību gaidīja slimais^

«Nē . . . nē … nē!» Atrā acu mirkšķināšana pateica vairāk nekā vārdi.

—   Jūs nezināt, kur atrodaties un kāpēc. Vai jūs to gribat zināt?

«Jā.»

—   Jūs to uzzināsiet, tikai ne tūlīt, bet mazliet vē­lāk. Tagad es to nevaru teikt, jo tas jums būs kai­tīgi. Jūs esat pie draugiem. Viņi jūs mīl un gaida, kad varēsiet piebiedroties. Pacietieties vēl mazlietiņ, un viss jums kļūs skaidrs. Nebaidieties. Nedomājiet par tām dīvainībām, kas ar jums notikušas un var vēl notikt. Viss ar laiku noskaidrosies. Jūs redzat un dzirdat, jūs esat atguvis atmiņu, bet smadzenes vēl nav pilnīgi atbrīvojušās no .. . bezsamaņas stā­vokļa sekām. Tāpēc jūs vēl nevarat kustēties. Bet tas nevilksies ilgi. Mēs nedomājām, ka tā notiks, un man ļoti žēl, ka esat atguvis samaņu, pirms ārstēša­nās process vēl nav beidzies. Tas jums radīs dažas neērtības, bet tur, diemžēl, neko nevar darīt. Cerē­sim, ka šīs neērtības drīz beigsies. Jūs ātri atvese­ļojaties, tāpēc drīz vien būsiet pavisam vesels. Vai sapratāt visu, ko es teicu?

«Jā.»

—   Es tūlīt no jums aiziešu. Ārstēšanās procesu nedrīkst uz ilgu laiku pārtraukt, bet, kad es esmu šeit, tas jādara. Viss, kas derīgs jums, ir kaitīgs man. Mēs jūs patlaban ārstējam ar apstarošanu. Nebrīnie­ties, ka sienu un grīdas krāsa mainās. Tās tiek ap­

gaismotas no ārpuses jums nepieciešamajā elektro­magnētisko viļņu secībā. Vislabāk būtu, ja jūs iemigtu. Pēc noteikta laika es atkal ieradīšos pie jums. — Ienācēja lielā roka ar neparasti gariem, smal­kiem un lokaniem pirkstiem (nekad nevienam slim­nieks nebija redzējis tādas rokas) maigi pieskārās viņa plecam. — Vai jums nekas nesagādā neērtī­bas? — viņš atkal iejautājās. Acīmredzot šī doma viņu sevišķi satrauca.

«Nē.»

—   Vai jūs tagad esat mierīgs?

Slimajam ļoti ļoti gribējās atbildēt «nē», viņš nav mierīgs un nevar būt mierīgs, kamēr neuzzinās, kas šī par dīvainu telpu un kas ir viņa ne mazāk dīvai­nais namatēvs. Bet viņš nevarēja neko jautāt, neva­rēja prasīt paskaidrojumus un atbildi.

«Jā, es esmu mierīgs,» acis atbildēja.

—   Palieciet sveiks uz neilgu laiku. Kad es atkal atnākšu, jūs jutīsieties vēl labāk nekā pašlaik, un mēs parunāsimies ilgāk.

Viņš pasmaidīja (pamirdzēja nevainojamu zobu rinda), noglāstīja slimā roku un lēnām virzījās uz sienas pusi. Likās, viņam ļoti negribējās tik ātri aiz­iet. Un tiešām, paspēris tikai dažus soļus, viņš ap­stājās, gluži kā šaubīdamies, un atgriezās atpakaļ.

—   Man jums ir viens jautājums, — viņš teica re­dzami satraukts. — Ļoti svarīgs mums visiem. Man negribētos atlikt tā noskaidrošanu. Ja esat pilnīgi atguvis atmiņu, vai jūs atceraties, kā jūs sauc?

«Nu, protams,» slimajam gribējās atbildēt, bet viņš varēja tikai lēnām aizvērt acis:

«Jā.»

-— Jūs man savu vārdu nevarat nosaukt, bet eš pats jums nosaukšu kādu, visticamāko. Mums ir hi­potēze … tiesa, tā ir gandrīz ticama, bet tomēr … Visa planēta gaida šā noslēpuma atrisinājumu, — viņš apklusa, it kā sakopodams spēkus, lai varētu izteikt savu jautājumu. Pēc tam lēnām, pa balsienam izrunāja: — Dmitrijs Volgins?

Slimnieka acis atbildēja: «Jā.»

3.

Atveseļošanās norisa arvien straujāk. Katru dienu Volgina ķermenī notika jūtamas pārmaiņas.

Viņš jau varēja, tiesa, ar pūlēm un ne gluži brīvi, kustināt rokas un kājas. Mēle vēl īsti neklausīja, taču vārdi skanēja pietiekami skaidri, lai būtu saprotami.

Vēl arvien vajadzēja gulēt gandrīz nekustīgi. Or­ganisms fiziski nefunkcionēja — Volginam neko nedeva ēst, bet izsalkumu un slāpes viņš nejuta.

Vairākas reizes ķermenī ievadīja kaut kādu gaišu, acīmredzot barojošu šķidrumu, un viņš. pamanīja, ka kļūst spēcīgāks un pilnīgāks. Cilvēki, kas Volginu aprūpēja, tagad negaidīja, kamēr viņš iemigs, bet nāca iekšā arī nomoda laikā. Tie veica ar viņa ķer­meni dažādas pilnīgi nesaprotamas, bet īslaicīgas un nesāpīgas procedūras.

Taču pa lielākai daļai Volgins gulēja viens, un uz viņu iedarbojās gaisma, kas lēnām un pamazām mai­nīja nokrāsu.

Sākumā Volgins šīm skaistajām krāsu pārejām sekoja ar ziņkāri, bet vēlāk pierada un nepievērsa tām uzmanību.

Bija ļoti garlaicīgi. Vajadzēja nekustīgi gulēt un domāt. Cita nekā nebija ko darīt. Lūgumam iedot grāmatu sekoja atbilde, ka tas pagaidām ir pilnīgi neiespējami.

Viss, kas bija ar viņu noticis kopš atmošanās no nesamaņas, palika Volginam noslēpums. Sarunas ar cilvēku, kuru viņš ieraudzīja pirmo, bija īsas un sa­mērā retas.

Volgins jau zināja, ka nepazīstamo sauc par Lūciju.

Šis dīvainais vārds, kas uzvedināja atmiņā seno Romu, pārsteidza Volginu, bet pēc tam izrādījās, ka arī citiem cilvēkiem te bija ne mazāk dīvaini vārdi. Vienu no viņiem sauca par Cēziju, otru par Jo.[1]kopā ar viņiem nāca divi jauni cilvēki ar parastiem, Volginam labi pazīstamiem vārdiem — Sergejs un Vladilens.

Uz jautājumu, kāda ir šo cilvēku tautība, Lūcijs smaidīdams atbildēja, ka visi esot krievi, taču sav­starpēji viņi sarunājās valodā, ko Volgins saprata ar lielām grūtībām. Pamatā tai, bez šaubām, bija krievu valoda, taču gandrīz puse vārdu nebija pazīstama, kaut arī viņš tajos saklausīja atsevišķas ieskaņas no citām pazīstamām valodām.

Tikai Lūcijs vienīgais sarunājās ar Volginu pa­rastajā krievu valodā, taču ar manāmu akcentu, kura izcelsmi Volgins nevarēja uztvert.

Viņš nespēja ticēt, ka tie ir viņa tautieši. Šo cil­vēku ārējais izskats liecināja pilnīgi pretējo. Tāpat kā Lūcijs, viņi visi nepavisam neatgādināja paras­tos divdesmitā gadsimta cilvēkus. Viņu varenās figū­ras, lielās galvas, neparasti pareizie sejas vaibsti, augums, kustības — viss bija citāds nekā tiem, ko Volgins bija redzējis agrāk.

Viņš neizpratnē jautāja sev, no kurienes radušies- šie milži? Kur tie bijuši līdz šim, ja viņš ne tikai nav ticies ar tādiem, bet pat nav dzirdējis par tiem? Šeit slēpās neatrisināma mīkla, jo Lūcijs acīm redzami iz­vairījās no jebkādiem paskaidrojumiem. Radās iespaids, ka viņš gluži vienkārši baidās no Volgina jautājumiem. Bet kāpēc viņam jābaidās?

Izņemot Jo, visi cilvēki, ar ko Volginam iznāca saskare, acīmredzot bija jauni, bet, kad Volgins kād­reiz iejautājās, cik viņiem gadu, Lūcijs atkal izvai­rījās no tiešas atbildes, pateikdams tikai to, ka viņi neesot tik jauni, kā izskatoties.

Jo bija sirmgalvis, vēl stiprs un spēka pilns, bet ar pilnīgi baltu galvu un dziļām grumbām pierē un uz vaigiem. Augumā viņš bija garāks par visiem pārējiem, un Volgins jutās jocīgi, redzot pie gultas stāvošā cilvēka galvu divu metru attālumā no sevis. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pats Volgins gulēja nevis uz grīdas, bet apmēram uz četrdesmit piecdesmit centi­metru augsta «dīvāna».

Acīmredzot Jo bija slavens ārsts, jo, viņam izmek­lējot Volginu, Lūcijs un visi pārējie ar lielu uzma­nību un dziļu cieņu klausījās sirmgalvja vārdos. Taču galvenais Volgina ārsts bija nevis Jo, bet Lūcijs. Tas Volginam kļuva pilnīgi skaidrs dažas dienas pēc iepazīšanās.

Pamazām viņš sāka pierast pie noslēpumaino cil­vēku neparastās ārienes un savdabīgā apģērba, un to ārējais izskats Volginā vairs neizraisīja izbrīnu un ziņkāri.

Viņu savstarpējās sarunās un arī attieksmē pret sevi Volginu nepatīkami pārsteidza tas, ka viņi ne­kad nelietoja vārdu «biedrs», saukdami cits citu vārdā, bet viņu pašu par Dmitriju.

Kādreiz Volgins jautāja Lūcijam, kāds viņam uz­vārds, bet Lūcijs it kā apjuka un neatbildēja nekā.

Tas, ka viņu leksikā trūka vārda «biedrs», Vol­ginu satrauca, un viņš tieši pajautāja Lūcijam, kāpēc viņi, būdami krievi, nelieto šo uzrunu.

Jautājums Lūciju acīmredzot pārsteidza, jo viņš brīdi padomāja, pirms sniedza atbildi.

—   Mēs visi, — viņš beidzot teica, — esam tuvi draugi un tāpēc uzrunājam cits citu vārdā. Arī jūs mēs mīlam kā sev tuvu cilvēku.

Atbilde bija ticama, taču Volgins redzēja, ka viņu māna, kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ nevēlo­ties teikt taisnību. Aiz tā visa kaut kas slēpās. Vēl varēja noticēt, ka Lūcijs un viņa jaunie draugi uz­runā cits citu vārdā, draudzības jūtu mudināti, taču attiecībā pret veco Jo tas likās savādi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi visi uzrunāja cits citu ar «jūs».

Pieklājības dēļ Volgins izlikās, ka noticējis, un tikai pajautāja, kādā zemē atrodas. Lūcijs nekavējo­ties atbildēja, ka Padomju Savienībā, bet Volgins pamanīja, ka Vladilens, kas tajā brīdī atradās pavil­jonā, izdzirdis šādu atbildi, ziņkārīgi atskatījās.

Tas viss bija pietiekami dīvaini, lai modinātu ne­mieru.

Drīz vien notika vēl dīvaināka saruna.

—   Tātad mani atveda šurp no Parīzes? — Volgins jautāja, kad Lūcijs kādreiz bija atnācis pie viņa viens. — Vai tiešām es tik ilgi atrados nesamaņas stāvoklī, ka pat nejutu pārvešanu?

Viņš redzēja, ka Lūcijs galīgi apjuka.

—   Jūs ļoti ilgi neatguvāt samaņu, lai gan tika da­rīts viss iespējamais — viņš atbildēja.

—   Kur tagad atrodas mans draugs un kolēģis Mi­hails Petrovičs Severskis? — Volgins vaicāja.

—   Mihails …

—   Petrovičs, — Volgins piebilda. — Severskis. PSRS Ārlietu ministrijas darbinieks, mūsu vēstniecī­bas pirmais sekretārs Francijā.

—   Viņa šeit nav, — Lūcijs atbildēja.

Pēkšņi Lūcijs kļuva steidzīgs un teica, ka nepie­ciešams atjaunot apstarošanu. Procesu nedrīkstot pārtraukt uz pārāk ilgu laiku.

—   Šo sarunu mēs pabeigsim vēlāk, — Lūcijs pa­skaidroja, bet viņa acīs Volgins pamanīja mulsumu un apjukumu. — Mēģiniet aizmigt.

—   Labi, — Volgins atbildēja.

Palicis viens, viņš iegrima dziļās pārdomās. Lūcija atbildes, tā nepārprotamais apjukums, steiga, ar kādu tika pārtraukta saruna, liecināja, ka Volgina jautā­jumi bija negaidīti un sarunu biedrs nezināja, kā uz tiem atbildēt. Lūcijam acīmredzot nebija ne jaus­mas, kas ir Severskis, un tas bija visdīvainākais. Mi­hails taču nevarēja neinteresēties par Volgina vese­lību. Nē, viņam vajadzēja izjautāt ārstus, un Lūcijs nevarēja nezināt Severska vārdu. Bet tomēr … Kā lai izskaidro dīvainības, kas sekoja cita citai?

Nākamajās dienās Volgins nejautāja neko. Lūcija acīs viņš redzēja saspringtas gaidas un pat neslēptas bailes. Volgins negribēja sagādāt nepatikšanas savam ārstam, kuru bija gandrīz vai iemīlējis tā rūpības un sirsnības dēļ.

Viņš nolēma, un šis lēmums bija pats prātīgākais, ka visiem noslēpumiem agri vai vēlu tik un tā jāat­klājas.

Volgins redzēja un saprata, ka pamošanos no miega, kas bija saistīts ar viņa slimību, tin kāds no­slēpums, ko pagaidām negrib atklāt. Bez šaubām, tam bija nopietni iemesli. Kaut gan viņš tos nezināja, tomēr nolēma pakļauties cilvēkiem, kas tik sekmīgi bija viņu ārstējuši un, kā Volgins bija pilnīgi pār­liecināts, glābuši viņam dzīvību.

Viņš visu gribēja saprast pats.

Ilgajās piespiestās vientulības stundās Volgins centās sasaistīt vienkopus atsevišķos noslēpumainos notikumus, kas bija risinājušies, viņam uzturoties šai kupolveida paviljonā, bet neko sakarīgu un pat da­ļēji ticamu nevarēja izdomāt.

Reizēm viņš atkal sāka šaubīties, vai viss notie­košais tiešām ir īstenība. Vai tas tikai nav viņa sli­mīgās fantāzijas auglis? Kad Volgins izteica Lūcijam šaubas par savām spriešanas spējām, tas tikai iesmē­jās un, laipni noglāstījis viņam plecu, sacīja, ka ar laiku viņš noteikti pārliecināšoties par visa notiekošā realitāti.

Sevišķi bieži Vglgins domās apstājās pie mīklainās frāzes, kuru Lūcijs bija izteicis viņu pirmās sarunas laikā. Viņš labi atcerējās to: «Mums ir hipotēze . .. tiesa, tā ir gandrīz ticama, tomēr. .. visa planēta gaida šā noslēpuma atrisinājumu.»

Ko varēja nozīmēt šie vārdi?

Kāda planēta? Acīmredzot Zeme! Viņš taču ne­varēja nokļūt uz citas . . .

Volgins lā sapinās savos prātojumos, ka sāka pie­ļaut pat tamlīdzīgu fantastisku iespēju, taču tieši jau­tāt par to Lūcijam šķita pārāk muļķīgi. Tomēr viņš nevarēja atturēties un, kad pie viņa guļvietas kār­tējai nesaprotamai procedūrai novietoja kādu pavi­sam savādu aparātu vai mašīnu, it kā jokodams pa­jautāja.

Lūcijs acīmredzot joku nesaprata un nopietni atbildēja:

— Uz Zemes.

To viņš pateica tādā tonī, it kā uzskatītu Volgina jautājumu par pilnīgi dabisku.

«Visa planēta gaida noslēpuma atrisinājumu . . .»

Noslēpums, kas saistīts ar viņa vārdu. Kāpēc tieši vārds varēja tā interesēt visu planētu? Kas izraisījis tik ārkārtīgu visas Zemes interesi par viņu — Vol­ginu?

Uz šo jautājumu viņš nerada atbildi.

Reiz Volgins atcerējās, ka bija lasījis angļu rakst­nieka Velsa romānu «Kad pamostas guļošais», kur tika aprakstīts, kā cilvēks, kas nogulējis divus vai trīs gadsimtus, pamodies, būdams Zemes valdnieks, kuram piederējis viss, kas uz tās atrodas. Romāna varonis bija gulējis letarģiskajā miegā.

Varbūt arī ar viņu, Volginu, bija noticis kaut kas tamlīdzīgs?

Un tūlīt pat no atmiņas dzīlēm uzpeldēja seni notikumi. Pašā slimības sākumā sarunā ar vecu Parī­zes ārstu Volgins bija jautājis, kas ir letarģija un cik ilgi tā var turpināties. Profesors toreiz bija atbildē­jis, ka letarģiskais miegs nevar būt pārāk ilgs un, ja aizmigušais nepamostas, pāriet nāvē.

Bet Volgina «letarģija», ja tāda tiešām bijusi, vil- kusies ļoti ilgi. Citādi nevarēja izskaidrot visas pār­steidzošās pārmaiņas, sākot ar cilvēku ārējo izskatu, it kā tie piederētu pie līdz šim nezināmas «piektās» rases, ar viņu apģērbu, nesaprotamo «krievu valodu» un beidzot ar «paviljona» arhitektūru un ārstēšanas paņēmieniem. Viss liecināja, ka Volgins atrodas pil­nīgi citā pasaulē.

Bet kur tā varēja rasties, šī pasaule? . . .

Ja pat pieļautu, ka Volgins nogulējis vai atradies bezsamaņas stāvoklī ārkārtīgi ilgu laiku, tomēr neva­rēja saprast, kāpēc «visa planēta» cenšas atminēt kādu ar viņa vārdu saistītu noslēpumu.

Volgins labi atcerējās, ka mēmā apstiprinošā at­bilde uz jautājumu, vai viņu sauc par Dmitriju Vol­ginu, bija atstājusi uz Lūciju stipru iespaidu.

Kāpēc hipotēzi, ka viņu sauc tieši tā, Lūcijs apzī­mēja par «gandrīz ticamu»? Ja ilgā bezsamaņas stā­vokļa dēļ Volgina vārds būtu aizmirsts, kas šķita neticami (slimnīcās neaizmirst slimnieku vārdus), kāpēc tad Lūcijs nosauca tieši šo vārdu un nevis kādu citu? Kur viņš toreiz to ņēma?

Volgins paraustīja plecus un atteicās no cerībām kaut ko izprast visā šajā juceklī.

Taču vislielākais noslēpums, bez šaubām, saistījās ar telpu, kurā viņš atradās, ar cilvēkiem, kas bija visapkārt, un ar to valodu. Dažu gadu un pat gadu desmitu laikā uz Zemes nevarēja rasties pilnīgi jauna, agrāk nepazīstama valoda, kas bija dīvains visu Eiro­pas valodu sajaukums.

Lūcijs nevarēja (vai arī negribēja) atklāt noslē­pumu. Atlika pacietīgi gaidīt to pašu «mazliet vēlāk», kam vajadzēja noraut no Volgina acīm neziņas tumšo plīvuru.

Pagāja vairākas nedēļas.

Apaļajā paviljonā, kur gulēja Volgins, nebija die­nas un nakts maiņas. Tajā nepārtraukti valdīja vien­mērīgs, no nezināma gaismas avota plūstošs ap­gaismojums, kas mainīja krāsu. Par laika ritumu sli­mais uzzināja tikai no Lūcija, kas tagad nāca pie viņa katru dienu.

Fiziski Volgins jutās lieliski. No slimības, kas viņu gandrīz bija novedusi kapā, vairs nebija ne miņas, ja neievēroja, kā Lūcijs teica, dabiskās sekas, kas vēl nebija novērstas. Vislielāko izbrīnu Volginā izraisīja tas, ka sirds, kas bija slimības cēlonis, acīmredzot tagad darbojās normāli.

Viņš bieži sev vaicāja: pie kāda brīnumārsta viņš ir nokļuvis? Kas ir šie Jo un Lūcijs, kuri neslēpa, ka tieši viņi izārstējuši Volginu, uzcēluši to no slimības gultas? Kāpēc viņš nekad agrāk nebija dzirdējis par ārstiem ar tik dīvainiem vārdiem? Kur, kādā valstī atrodas šī celtne?

Lūcijs teica, ka Padomju Savienībā, bet Volgins nespēja viņam ticēt.

Vai Lūcijs negrib Volginu tikai nomierināt, zinā­dams, ka viņš ir krievs?

Pilnīga atveseļošanās, tiesa, lēnām, tomēr nemitīgi turpinājās. Tas bija manāms, ja tā varētu izteikties, pat ar «neapbruņotu aci». Kustības spēja bija gandrīz atgūta. Volgins varēja piecelties un staigāt, viņam to atļāva, taču tikai tajos īsajos brīžos, kad griesti un sienas kļuva balti… Tas nozīmēja, ka tie vairs netiek apgaismoti ar īpašiem stariem, un tieši tad pie Volgina nāca cilvēki.

Kad bija apgaismojums jeb, kā Lūcijs teica, slim­nieku apstaroja, tad vajadzēja gulēt zem dīvainā pār­sega, kas mainīja krāsu vienlaicīgi ar kupolu. Vol­gins uzzināja no Lūcija (tikai viņš vienīgais prata parasto krievu valodu, un tikai ar viņu Volgins va­rēja sarunāties), ka pārsegs īstenībā ir pilnīgi bez­krāsains un noder, lai pasargātu no apstarojuma tās ķermeņa daļas, kurām tas nav vajadzīgs. Volginam paskaidroja: ja viņš piecelsies vai nometīs pārsegu, tad sagādās sev lielu ļaunumu, kas var iznīcināt visu iepriekš sasniegto.

Bet neatkarīgi no paša vēlēšanās Volgins to neva­rētu izdarīt pat tad, ja gribētu, jo viņu nepārtraukti novēroja. Kad reiz, gribēdams pārmainīt ķermeņa stāvokli, viņš neuzmanīgi sakustējās, kupola tumš­zaļā krāsa acumirklī kļuva balta. Ienāca Vladilens un rūpīgi sakārtoja pārsegu. Pēc tam noglāstīja Vol­ginam galvu kā bērnam un teica, centīgi izrunādams katru zilbi:

—   Esiet uzmanīgs, tas ir bīstami.

Volgins zināja, ka visi apkārtējie cenšas novērst jebkuras neērtības, bet, no kuras vietas viņu novēro, to nespēja uzminēt. Šeit laikam darbojās televīzijas iekārta vai kāda cita optiska sistēma.

Uz Volgina jautājumu Lūcijs atbildēja, ka viņam seko ar ekrāna palīdzību.

—   To uzstādīja tad, kad jūs atguvāt kustību spēju, — Lūcijs piebilda. — Agrāk, kad jūs neva­rējāt kustēties, tas nebija vajadzīgs.

Visi, kas atradās Volgina tuvumā («klīnikas per­sonāls», kā viņš domās tos sauca), izturējās pret viņu uzmanīgi un laipni smaidīja. Likās, ka tiem sagādā prieku noglāstīt viņa matus vai plecu. Volgins daž­reiz domāja, ka uz viņu raugās kā uz slimu mīļu bērnu, un tas nebija nepatīkami. Lūcijs izrādīja tādu maigumu, ko varēja salīdzināt tikai ar mātes mīles­tību.

Kādreiz Volgins to pateica Lūcijam.

—   Jums taisnība, — tas atbildēja. — Jūs esat mūsu bērns. Bet sevi es varu uzskatīt ja ne par jūsu māti, tad par tēvu gan.

Lūcija vārdi Volginam nelikās ne smieklīgi, ne pretenciozi. Viņš nezin kāpēc tūlīt noticēja, ka Lūci­jam ir tiesības tā runāt.

Volginam bija apnicis gulēt augām dienām, un viņš gandrīz vai katru dienu lūdza Lūcijam atļauju iziet no šejienes kaut uz īsu brīdi. «Es nespēju vairs skatīties uz šo kupolu,» viņš apgalvoja.

Taču ārsts bija nepielūdzams.

Visi Volgina jautājumi, kas bija saistīti ar mīk­lainās «pamošanās» apstākļiem, palika bez atbildes. Noslēpums netika atklāts. «Ar laiku uzzināsiet visu, kas jūs interesē,» — tāda bija stereotipā atbilde.

Laiks kļuva tirānisks un vilkās mokoši vienmuļi.

Par spīti tam, ka Volgins, kā to apgalvoja Jo un Lūcijs, jau bija gluži vesels, viņam stingri noliedza lasīt grāmatas.

—   Pagaidām vēl nedrīkst. Lasīšana jums ir kai­tīga.

—   Tātad es vel neesmu pilnīgi vesels? — neatlai­dīgi tincināja Volgins.

—   Vesels, bet nepieciešami daži ierobežojumi. Piemēram, jūs taču pats zināt, ka jūs vēl baro māk­slīgi.

Tiešām, visu laiku Volgins nebija norijis nevienu kumosu, nebija izdzēris nevienu malku ūdens. To visu aizstāja gaišs šķidrums. Kaut gan Volgina vēders bija gluži tukšs, tas neizraisīja nepatīkamas sajūtas.

—   Man būs grūti pierast pie normālas barības, — viņš teica.

—   Nē, nekas, — Lūcijs atbildēja, — jūs ātri pie­radīsiet. Pacietieties vēl mazliet.

—   Kaut tas būtu ātrāk! — Volgins nopūtās.

4.

Un tad pilnīgi negaidīti, bez jebkāda brīdinājuma, ieslodzījums beidzās.

Pamodies šajā neaizmirstamajā rītā, Volgins ierau­dzīja, ka atrodas tajā pašā paviljonā, taču guļ nevis telpas vidū, bet pie sienas. Dīvainais pārsegs, spil­vens, pati guļvieta — viss bija kaut kur nozudis.

Zemo, plato gultu klāja balti zīda palagi, kuru krāsa nepavisam neatbilda kupola krāsai, kas šoreiz bija zeltaini dzeltena. (Tas bija tik neparasti, ka Volgins dažus mirkļus ar interesi gaidīja, ka arī palagi kļūs dzelteni, tomēr tas nenotika.) Tāds pats balts spilvens atradās zem galvas. Viņš bija apsegts ar smalku, pūkainu sudrabainas krāsas segu.

Pie gultas galvgaļa atradās galdiņš, kas bija izga­tavots, kā Volginam likās, no ziloņkaula vai kāda cita tam ļoti līdzīga materiāla. Uz galdiņa, ko klāja gaišzila sedziņa, stāvēja kristāla trauks ar puķēm. Volginu pārsteidza, ka starp tām bija dažas ļoti skaistas, bet līdz šim nekur neredzētas. «Skaidrs, es atrodos kādā tālā, visticamāk — dienvidu zemē,» viņš nosprieda.

Kājgalī stāvēja krēsls, uz tā bija nolikta veļa, uz atzveltnes atradās rūpīgi sakārtots tāda paša piegrie­zuma pelēks uzvalks, kādu vienmēr valkāja Lūcijs. Uz paklājiņa bija zamšādas kurpes.

Volgina sirds priekā iepukstējās. Beidzot pienācis brīdis, kuru viņš tik ilgi bija gaidījis!

Viņš nelauzīja galvu, kā visas šīs pārmaiņas notikušas. Tajā faktā, ka paviljona iekārta, kamēr viņš gulēja, arī šoreiz bija pārmainīta, Volgins saska­tīja apkārtējo parasto uzmanību un rūpes, pie kurām jau" bija paguvis pierast.

Pat ziedi nebija aizmirsti!

Viņš gribēja lēkt ārā no gultas, bet pēc paraduma paskatījās vispirms augšup. Kupols nebija balts, bet tajā pašā zeltaini dzeltenajā nokrāsā, kas bija līdzīga saules gaismai.

Bet pārsega taču vairs nav. Vai tas nenozīmē, ka viņš var neievērot apgaismojumu?

Kamēr Volgins prātoja, kupola apakšējā daļa pa­vērās un ienāca Lūcijs. Saviem parastajiem, viegla­jiem soļiem (Volginu vienmēr pārsteidza šā lielā cil­vēka apbrīnojami vieglā gaita) viņš pienāca un ap­sēdās uz gultas malas. Lūcija pelēkās acis raudzījās laipni kā vienmēr, taču Volgins pamanīja tajās ne­mieru. Viņš bija labi izpētījis vismazākās nianses sava ārsta sejas izteiksmē un tūlīt saprata, ka tas ir par kaut ko stipri noraizējies.

Lūcijs vērīgi, ar saspringtu uzmanību raudzījās Volginā. Pēc tam pasmaidīja un pieskārās viņa rokai.

— Kā jūs šodien jūtaties? — viņš sāka ar jautā­jumu, kuru bija uzdevis katru dienu un kuru kopš

neatminamiem laikiem uzdod visi ārsti saviem pa­cientiem.

—   Ko nozīmē šīs pārmaiņas? — atbildes vietā Vol­gins uzdeva pretjautājumu.

—    Tās nozīmē, ka jūsu ārstēšanās beigusies. Jūs varat celties un atstāt šo telpu. Sākot ar šodienu, jūs varēsiet ēst parasto barību, un pēc dažām dienām, kad būsiet pie tās pieradis, jums vairs nevajadzēs ārsta uzraudzības. Jūs esat pilnīgi vesels cilvēks.

—   Man par to jāpateicas jums, Lūcij. Jūs mani izglābāt no drošas nāves, kurai mani bija nolēmuši Parīzes ārsti. Es nezinu, kas jūs esat, taču ceru, ka ar laiku … uzzināšu.

—    Šis laiks ir pienācis. Jūs varat uzzināt visu, ko vēlaties. Bet par savu izveseļošanos jums nav jāpa­teicas man vienam. Daudzi cilvēki nežēloja spēkus, lai jūs kļūtu vesels. Mums tas izdevās ar kolektīvām pūlēm. Visa cilvēce lepojas ar zinātnes lielisko uz­varu. Bet mēs nezinām, ko jūs pats teiksiet par to, kas ar jums ir izdarīts. Šis jautājums jau sen visus satrauc. Ja jūs mūs nosodīsiet, tad man iepriekš jāat­zīstas, ka galvenā vaina gulstas uz mani.

Volgins neticēja savām ausīm. Ārsts savam pacien­tam, ko bija izārstējis, varēja teikt daudz ko, bet tikai ne to, ko sacīja Lūcijs. Paskaidrojumu vietā, kurus Volgins ar tādu nepacietību bija gaidījis, radās jauni, vēl neskaidrāki minējumi.

Ak, kā tie viņu bija nogurdinājuši!

—   Lūcij! — Volgins lūdza. — Jūs nupat sacījāt, ka esot pienācis brīdis, kad es varu uzzināt visu, ko vēlos. Tad, lūk, es vēlos uzzināt patiesību, vienīgi tikai patiesību un vairāk nekā. Runājiet! Kur es atrodos? Kas jūs esat? Kāpēc visa Zeme interesējas par mani? Kas galu galā ar mani ir noticis? Un kāpēc jūs nāvei nolemta cilvēka izārstēšanu nosaucāt par savu «vainu»? Tie ir jautājumi, uz kuriem es lūdzu dot skaidru atbildi. Ja jūs nevarat atbildēt, tad tā arī pasakiet.

—   Es negribu jūs mocīt, Dmitrij, — Lūcijs atteica. — Esmu atnācis tikai tādēļ, lai jums paskaidrotu visu, pirms jūs atstājat šo telpu. Taču tas nav tik viegli, ticiet man. Vēlāk jūs to sapratīsiet! Es jau teicu, ka esmu galvenais vaininieks. Personiski es tam nepiekrītu, bet ļoti daudzi man pārmet to, ko es ar jums esmu izdarījis. Jūs domājat, ka esat man pateicību parādā par izārstēšanu, taču jūs maldā­ties — izārstēšanas nebija. Jūs neesat pacients, bet gan upuris.

Volgins bija tik ļoti pārsteigts, ka pat aizmirsa vi­sus savus mokošos jautājumus. Viņš redzēja, ka sa­runu biedrs tikko valda satraukumu. Lūcija nopiet­najā sejā bija sastindzis nedabisks, saspringts smaids.

•— Jūs, Dmitrij, — Lūcijs turpināja tajā pašā ne­dabiski stingajā balsī, — esat kļuvis par upuri neap­mierināmai zinātniskai ziņkārei. Tas pierāda, ka pat gadsimti nespēj mainīt cilvēku, padarīt viņu prātī­gāku, kad jautājums skar izziņas alkas. Tās ir bezga­līgas un bieži vien cietsirdīgas.

Viņš pietrūkās kājās un sāka strauji soļot pa pavil­jonu līdz durvīm un atpakaļ. Volgins redzēja, cik stipri Lūcijs sažņaudz pirkstus dūrēs un cik smagi elpo. Lūcija satraukums pārgāja arī uz viņu.

—   Izsakieties skaidrāk, — Volgins palūdza. — Kāpēc jūs mokāt mani un sevi ar šiem pusvārdiem? Man šķiet, jums nav ko pārmest savai sirdsapziņai.

Jūs man esat atdevis veselību. Es tagad esmu vese­lāks, nekā biju pirms slimības. Un es esmu jums par to ļoti pateicīgs. Esiet jel apņēmīgāks, Lūcij! Jūs taču runājat ar vīrieti.

—   Jūs esat man pateicīgs? — Lūcijs apsēdās uz Volgina gultas malas. — Tas tāpēc, ka nekā nezināt. Bet vai jūs būsiet tikpat pateicīgs, kad visu uzzi­nāsiet?

—   Domāju, ka jā. Jūs baidāties teikt, ka atrodos tālu no dzimtenes un ka pagājis ļoti ilgs laiks, kopš es zaudēju samaņu. Bet es to zinu. Ja būtu pagājuši pat daudzi gadu desmiti, tas mani nebiedē..

Lūcijs skumji pasmaidīja.

—   Ja būtu pagājuši pat daudzi gadu desmiti… — viņš atkārtoja. — Es saprotu, ka tas jūs nebiedētu. Bet… — viņš apklusa, smagi nopūtās un aši, gluži kā baidīdamies, ka var pietrūkt spēka, lai sakāmo pabeigtu, izmeta: — Ko jūs sacīsiet, ja būs pagājuši nevis daudzi gadu desmiti, bet daudzi gadsimti?

Volgins sarāvās. Līdzjūtības izteiksme, kas parādī­jās Lūcija sejā, likās vēstījam ļaunu. Zibenīgi ātri atmiņā uzplaiksnīja viss neizskaidrojamais, ko viņš veltīgi bija pūlējies izprast. Viss dīvainais un svešā­dais, kas bija visapkārt kopš tā brīža, kad viņš nāca pie samaņas, ieguva baismīgu jēgu.

Nē, to viņš nebija gaidījis!

—   Ko jūs teicāt? — Volgins nočukstēja.

—   Patiesību, — savā parastajā balsī atbildēja Lū­cijs. Šķita, ka, beidzot pateicis taisnību, viņš tūlīt bija nomierinājies. — Agri vai vēlu, bet jūs tik un tā to būtu uzzinājis. Tieši mans pienākums jums to pateikt. Tas ir tik grūti, bet mana vaina ir vislielākā,

un man jāatbild par savas rīcības sekām. Jūs patie­šām … esat pamodies ne tikai citā gadsimtā, bet arī citā vēsturiskā laikmetā.

Volgins aizvēra acis.

Viņa saprāts ne tikai atteicās tam ticēt, bet pat nespēja dzirdēto uzreiz aptvert. Tas bija pārāk neti­cami! Taču Volginam ne uz mirkli prātā neienāca doma, ka Lūcijs varētu viņu mānīt…

—   Kāds tagad ir gads?

Atbildes nebija.

Volgins atvēra acis.

Pavisam tuvu viņš redzēja skaisto, cēlo galvu ar augsto pieri un biezajiem, tumšajiem matiem. Lūcija uzacis bija sarauktas, un viņš saspringtu skatienu raudzījās tieši sev priekšā.

Volgins ar gluži citādām jūtām nekā iepriekš uzlū­koja sava ārsta vareno augumu. Viņš to ieraudzīja it kā pirmo reizi.

Tad tāpēc viņi neizskatījās līdzīgi parastajiem cil­vēkiem. Tie nebija divdesmitā gadsimta cilvēki, kā iepriekš bija domājis. Tie bija tāli to cilvēku pēc­teči, kuru vidū Volgins piedzimis un uzaudzis. Tie bija jauna vēsturiska laikmeta cilvēki!

—     Kāds tagad ir gads? -— Volgins atkārtoja savu jautājumu.

Lūcijs pagriezās.

Viņā mierīgi un tieši raudzījās Volgina tumšās acis. Tajās nebija manāms sevišķs satraukums. Plā­nās lūpas bija cieši sakniebtas.

Redzot Lūcija sejā pavīdam priecīgu izbrīnu, Vol­gins pasmaidīja.

—  Jūs domājāt, ka es, dzirdot jūsu vārdus, zaudēšu samaņu vai arī kritīšu histērijā, — viņš teica. — Jūs nepazīstat mūsu paaudzes cilvēkus. Esmu pārcietis savā mūžā daudz likteņa triecienu, bet tie mani nav salauzuši, — viņš paņēma Lūcija roku un uzlika to sev uz krūtīm. — Redziet, man sirds pukst mierīgi, tāpēc varat runāt bez bailēm. Sakiet man visu patie­sību un beidziet spēlēt ar mani paslēpes. Kāds pie jums tagad gads?

Lūcijs satvēra viņa rokas un cieši paspieda tās.

—   Jūs esat apbrīnojams cilvēks! — viņš saviļņots iesaucās. — Man bezgala liels prieks, ka jūs esat tieši tāds. Mani brīdināja… man sacīja… es baidījos no visļaunākā.

—   Cilvēki, kas tā varēja runāt, — Volgins teica, — acīmredzot nav raduši panest smagus likteņa trie­cienus. Bet mēs dzīvojām vētru laikmetā, mēs bijām pieraduši pie grūtībām un iemācījušies tās pārva­rēt. Sakiet taču beidzot, kāds tagad ir gads?

—   Uz šo jautājumu, — Lūcijs atteica, — nevar atbildēt tieši. Ja es jums nosaukšu gadskaitli, tas jums neko neizteiks, un jūs tik un tā nezināsiet patie­sību. Jūs mani tā iepriecinājāt, Dmitrij, ka nu man ir pavisam viegli izpildīt savu pienākumu, kas šķita tik grūts. Kad jūs esat dzimis? — viņš pēkšņi ievai­cājās.

—   Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitajā gadā, — Volgins atbildēja. — Bet kāds tam sakars ar manu jautājumu?

—   Kristiānisma ēras tūkstoš deviņi simti četrpad­smitajā gadā?

—   Neesmu par tādu ēru dzirdējis. Bet vienalga!

Esmu dzimis, ja jums tā tīk, tūkstoš deviņi simti četrpadsmitajā gadā pēc Kristus dzimšanas. Jūs nevis atbildat uz maniem, bet gan uzdodat man pašam dī­vainus jautājumus, — Volgins piebilda.

Šķita, Lūcijs Volgina vārdus nedzirdēja. Viņš rau­dzījās tajā ar savādu skatienu, kurā bija izbrīns, sa­jūsma un neticība.

—   Trīs gadus pirms Lielās revolūcijas… — viņš klusu sacīja. — Tas nevar būt!

—    Tas tomēr ir neapšaubāms fakts, — Volgins ne­piekāpās. — Tikpat ticams kā tas, ka mani sauc par Dmitriju Volginu, bet es atceros, ka arī tam jūs gan­drīz vai neticējāt, lai gan es nesaprotu, kāpēc.

—    Kad es jums visu pastāstīšu, jūs sapratīsiet. Pat­laban es runāju ne to, ko domāju, Dmitrij, bet es ne­spēju sakarīgi domāt. Tas nav tik viegli… Es zinu, ka jūs esat Dmitrijs Volgins un esat dzimis daudzus gadsimtus pirms mūsu ēras. Bet saprotiet, mūsdienu cilvēkam grūti… psiholoģiski grūti ticēt, ka viņš redz savā priekšā vienu no leģendārajiem Padomju Savienības varoņiem.

—   Jūs teicāt «leģendārajiem»? — Volgins pacēlās sēdus. — Lūcij! Ja jūs esat mans draugs, tad sakiet tieši un bez aplinkiem, kāds tagad gads?

Lūcijs pēkšņi piecēlās un pārlaida skatienu pavil­jona sienām. Viņš it kā gribēja pārliecināties, ka atrodas pazīstamajā telpā, ka saruna ar Volginu nav sapnis. Pēc tam viņš atkal apsēdās. ' — Nu tad sāksim pēc kārtas, — viņš teica gan­drīz lūdzoši. — Tātad jūs esat dzimis trīs gadus pirms Komunisma ēras sākuma?

—   Komunisma ēras? …

—        Jā, veco laika skaitījumu tagad beidz ar tūkstoš deviņi simti septiņpadsmito gadu. Pēc Lielās revolū­cijas sākās tā sauktā Komunisma ēra.

Volgins ievilka elpu un, cenzdamies runāt pēc iespējas mierīgāk, iejautājās:

—   Un cik ilgi tā turpinājās?

—        Tieši tūkstoš gadu, — Lūcijs atbildēja. — Pēc tam sākās jauns gadu skaitījums, kas turpinās arī tagad.

Volgins saprata, ka vēl mazlietiņ — un viņš zau­dēs samaņu no smacējošā uztraukuma. Viņš kram­pjaini saspieda Lūcija plecu:

—   Un kāds pie jums tagad gads? …

—   Astoņi simti sešdesmitais!

«Vai tas ir sapnis vai murgi?» viņš domāja. «Tā nevar būt īstenība.»

Taču viņš ar visu savu būtni sajuta un saprata, ka Lūcijs runā patiesību.

Volgina bezsamaņas stāvoklis bija ildzis gandrīz divtūkstoš gadu . ..

—        Lūcij! — viņš teica. — Šeit kaut kas nav īsti kārtībā. Cilvēks nevar nodzīvot divtūkstoš gadu ne­kādos apstākļos. Tas ir pretrunā ar dabas likumiem. Vai tie tagad ir citādi, nekā bija mūsu laikā?

—        Nē, jums taisnība, Dmitrij! Cilvēks, bez šau­bām, nevar nodzīvot tūkstoš deviņsimt gadu.

Lūcijs saspringti ielūkojās Volginam tieši acīs un, saņēmis viņa roku savējās, pabeidza: — Bet jūs jau arī nebijāt dzīvs, Dmitrij. Jūs visu šo laiku bijāt miris.

OTRĀ NODAĻA

Desmit gadu pirms iepriekš aprakstītajiem notiku­miem pār Zemi ātri un klusi lidoja oranžsarkans lid­aparāts, uzņemdams kursu uz ziemeļaustrumiem.

Zem tā gludā, iegarenā korpusa, kam nebija ne spārnu, ne kādu ārēju dzinēju, strauji aizslīdēja Ze­mes virsma, saulstaros saplūzdama mirdzošās joslās.

Tālu priekšā iznira pazemu, ar mežu apaugušu pakalnu virkne, pēc dažiem mirkļiem tie zibenīgi pavīdēja lejā un nozuda pretējā pusē aiz apvāršņa.

Lidaparāts pacēlās augstāk un sāka lidot ātrāk.

Zeme pletās zem tā kā smaragdzaļš paklājs ar upju sudrabainajām lentēm un zilajiem ezeru spo­guļiem. Milzīgos skuju koku mežu masīvus viegli varēja nojaust pēc raksturīgās zilganās nokrāsas.

Visur vīdēja neskaitāmas ēkas, kas bija izkaisītas starp mežu masīviem bez jebkādas noteiktas kārtības un nokrāsotas galvenokārt baltā un gaišzilā krāsā.

No augšas šī aina šķita bez dzīvības. Lejā nevarēja manīt nekādu kustību, neviena dūmu strūkliņa neat­dzīvināja ainavu. Nekur neredzēja apstrādātu zemi, nekur nelīgojās zeltainas druvas. Visu rēdzamo pla­tību klāja viens vienīgs zaļums. Zem mašīnas kor­pusa aiztraucās desmitiem un simtiem kilometru, bet ainava joprojām palika tāda pati.

Retumis ēkas stāvēja puduros, it kā būtu satecē­jušas vienuviet, veidodamas ciematu ar dažām lielām celtnēm vidū, un atkal izklīda uz visām pusēm.

Lidaparāts arvien retāk lidoja virs milzīgām celt­nēm, kas katra aizņēma vairāku kvadrātkilometru lielu platību. Tās bija ļoti zemas un neizturami mir- dzināja savus stikla jumtus. Tos varētu noturēt par ezeriem, ja nebūtu ģeometriski pareizo līniju un taisno stūru, kas nav raksturīgi dzīvajai dabai.

Zināmā attālumā cits no cita pacēlās līdz astoņ­simt metru augsti metāla masti, to galā pat dienā spilgti dega sarkanas ugunis, lai brīdinātu par bries­mām neskaitāmos visdažādāko izmēru un visdažādā­kās krāsas gaisa kuģus, kuri nevienādā augstumā gaisā šaudījās visos virzienos.

Lidaparāts pacēlās vēl augstāk. Tur bija mazāk pretimbraucēju, tāpēc ātrums atkal tika palielināts.

Priekšā pavērās plašs, līdzens ūdens klajš, un pēc pusminūtes mašīna jau atradās virs atklātas jūras. Zeme izzuda skatienam.

Pusdienas saule pie skaidrajām debesīm lēja karstu spozmi. Mašīnā sēdošais cilvēks noslaucīja seju ar mutautu. No visām pusēm noslēgtajā kabīnē bija karsti.

Viņš paskatījās pulkstenī.

Pēkšņi mašīna samazināja ātrumu. Pilots nekam nepieskārās, viņš sēdēja tajā pašā pozā, atlaidies pret mīkstā sēdekļa atzveltni. Viņa priekšā atradās tikai maza, glīta mēraparātu pults ar divām miniatū­rām ciparnīcām. Kabīnē nebija nekā, ko varētu saukt par vadīšanas sistēmu: ne stūres, ne pedāļu, ne jeb­kādu rokturu.

Bet mašīna arvien vairāk un vairāk palēnināja āt­rumu, nesamazinot augstumu, līdz palika karājamies gandrīz nekustīgi virs jūras.

Tad pilots atbīdīja sānu stiklu un pavērsa seju pret vēju.

Bija skaidrs, ka viņš gribēja atvēsināties, neizman­tojot iekšējo ventilāciju, un ka lidaparāts apstājās pēc viņa gribas.

Tas bija cilvēks jau pusmūža gados. Viņa biezie, īsi apgrieztie mati bija gluži sirmi. Augsto pieri vagoja grumbas. Tomēr viņš izskatījās stiprs un vesels. Pelēkās acis, kas nebija zaudējušas mirdzumu, raudzījās skaidri un stingri. Enerģiskā lūpu līnija un izvirzītais zods liecināja par stipru gribu.

Viņš bija ģērbies vieglā, gaišā uzvalkā. īsās krekla piedurknes atsedza viņa rokas, gludas un spēcīgas kā jauneklim. Bikses, kas nesniedzās līdz ceļiem, ļāva aplūkot iedegušās kājas ar labi attīstītiem mus­kuļiem. Vidukli apņēma ļoti plata, zila josta.

Cilvēks dažas minūtes ieelpoja svaigo, ozona un ūdenszāļu smaržas pilno gaisu, pēc tam aizbīdīja stiklu.

Mašīna sāka lidot ar iepriekšējo ātrumu un pagrie­zās tieši uz austrumiem.

Pagriezienā tā gandrīz sadūrās ar kādu milzīgu putnu. Lidojot lielā ātrumā, šāda sadursme varēja būt diezgan bīstama, taču lidaparāts apbrīnojami viegli pavirzījās sāņus, sagriezās un izvairījās no sadursmes. Ikviens divdesmitā gadsimta lidotājs iz­nīcinātājs varētu apskaust šā manevra nepiespiesto vieglumu un precizitāti.

Un atkal pilots nekur nepieskārās, pat nemaz ne­pakustējās. Viņš it kā nemanīja ne briesmas, ne arī to, ka mašīna pati izvairījās no tām. Likās, it kā kaut kur blakām būtu otrs pilots, kas, paliekot neredzams, vadītu lidojumu.

Mašīna lidoja pavisam bez skaņas. Tās iekšpusē nebija jūtama ne mazākā vibrācija. Ja nelūkotos lejā, varētu domāt, ka tā stāv uz vietas.

Pilots sēdēja ērtā, mīkstā sēdeklī, kas bija ierīkots lidaparāta korpusa vidū. Visa priekšējā mašīnas daļa bija caurspīdīga, tas braucējam pavēra ļoti plašu redzesloku, pakaļējā daļa pamazām sašaurinājās, no­beigdamās ar samērā nelielu bultveida stabilizatoru. Mašīnas garums sasniedza četrus metrus, turpretim tās platums vidusdaļā nebija lielāks par astoņdesmit centimetriem.

Cilvēks, kas nepazina tās konstrukciju, nevarēja iedomāties, kāds spēks šo mašīnu turēja gaisā un ļāva tai tik plašā intervālā mainīt ātrumu.

Rādītāja bulta grozījās ap skaitli «6000».

Tālu pie apvāršņa iznira krasta josla, un tad ma­šīna jau atkal lidoja virs Zemes zaļās panorāmas.

Bija pagājusi apmēram stunda.

Mašīna samazināja ātrumu un sāka nolaisties.

Pilots izņēma no kabatas nelielu, plakanu kastīti, atvēra vāciņu un nospieda kastītes iekšpusē dažas pogas, kas bija sakārtotas divās rindās. Kabīnē atska­nēja klusa čaukstoņa. Pēc tam kāda balss skaļi un skaidri sacīja:

—   Lūcijs klausās.

Šķita, ka balss īpašnieks atrodas turpat kabīnē, skaņa it kā plūda no priekšējās mēraparātu pults.

—      Es atrodos kaut kur netālu no jums, — pilots teica. •— Uzrādiet virzienu. Mans indekss 1637-M-2.

—     Dodu, — balss atbildēja. — Pārslēdzieties uz 33. numuru, indekss 8889-L.

Pilots noliecās pie mēraparātu pults un pārbīdīja

mazo bultiņu uz vienas ciparnīcas. Gandrīz tūlīt aparāta centrā iedegās mazs, zils punktiņš.

—   Lidoju pareizi, — pilots sacīja. — Neizslēdziet!

Pēc dažām minūtēm zilais punkts pēkšņi pārvērtās

sarkanā. Tad pilots sāka aplūkot apkārtni, vērīgi meklēdams vajadzīgo vietu. Mašīna lēnām meta lokus.

Drīz vien viņš pamanīja nelielu noru, bet uz tās divus cilvēkus, kas māja ar kabatlakatiņiem.

Mašīna apstājās. Tā palika nekustīgi karājamies gaisā apmēram divsimt metru augstumā, pēc tam, it kā neredzama izpletņa nesta, vertikāli nolaidās zemē.

Līdzko pilots piecēlās, lidaparāta sānu siena pie paša sēdekļa atsprāga vaļā. Taču viņš nebija pieskā­ries ne pogai, ne kaut kam citam, kas varētu iedar­bināt «durvju» mehānismu. Šķita, ka neredzamais aparāts, «redzēdams», ka pienācis laiks, sāk darboties pats. Pilots izkāpa no kabīnes.

Sagaidītāji piesteidzās viņam klāt, priecīgi sveik­dami.

Pilots stiepa tiem pretī abas rokas.

—   Sveiki, draugi! — viņš teica mīksti skanošā valodā, kuras pamatā bija pārveidota un ar citām Eiropas tautu valodām papildināta krievu valoda. — Atvainojiet mani. Bija ļoti karsti, un es ceļā apstājos, lai ieelpotu svaigu gaisu. Tā kā es lidoju ar vislielāko ātrumu, tad nokavēto laiku neizdevās iedzīt. Nu, panāc tuvāk, Lūcij! — viņš piemetināja, pievilkdams sev klāt vienu no sagaidītājiem. — Mēs sen neesam redzējušies. Kā klājas Mērijai?

-7- Viss kārtībā, tēv! — Lūcijs atbildēja. — Tava mazmeita ilgojas pēc tevis un ļoti grib tevi redzēt.

Viņa gaidīs mūs mājās. Mēs ceram, ka tagad tu padzīvosi pie mums ilgāk nekā pagājušo reizi.

—   Tas atkarīgs no tevis paša, mans draugs, — sirmgalvis šķelmīgi pasmaidīja. — Pa telefonu tu man sastāstīji daudzko, bet, kā būs īstenībā… to redzēsim! Ja tas būs tik interesanti, kā tu apgalvoji, tad es palikšu. Iepazīstini taču mani ar savu biedru, — viņš piebilda.

Tas, uz ko attiecās šie vārdi, pienāca tuvāk. Pie­nācējs bija jauns, gara auguma, kalsns cilvēks ar bronzas krāsā iedegušu seju. Par spīti karstumam viņš bija ģērbies zilā, līdz kaklam aizpogātā kom­binezonā ar garām piedurknēm.

Godbijīgi palocījies sirmgalvim, viņš ar lielu cieņu paspieda tā spēcīgo roku.

—   Mans vārds ir Vladilens, — viņš teica apbrī­nojami skaidrā un skanīgā balsī, kurā mīkstā izruna apvienojās ar metālisku pieskaņu. — Man liels prieks iepazīties ar jums personiski. Liels prieks, — viņš atkārtoja, — redzēt Munciju, mūsdienu izcilo zināt­nieku.

Sirmgalvis pasmaidīja.

—   Kur jūs tik stipri esat iededzis, Vladilen? — viņš jautāja. — Jūs izskatāties gluži melns.

—   Viņš nesen atlidoja no Venēras, — biedra vietā atbildēja Lūcijs.

—   Tad ir skaidrs. Esmu bijis uz šīs planētas, Vla­dilen. Tas bija ļoti sen, vairāk nekā pirms simt četrdesmit gadiem, bet es labi atceros, ka īsā laikā biju iededzis tikpat brūns kā jūs tagad. Pēc tam kad mēs izklīdinājām mūžīgos mākoņus virs planētas, tur nevar neiedegt.

—   Jā, es ar mokām pabeidzu savu darbu uz Venē­ras. Brīnos, kā daži tur var dzīvot gadiem ilgi.

—   Kāpēc jūs esat ieradies šeit?

—   Esmu nodevies meteorītu pētīšanai, — Vladi- lens atbildēja. — Pirms trim nedēļām šeit nokrita liels aerolīts. Gribu to atrast, bet pagaidām tas man nav izdevies. Acīmredzot aerolīts iegrimis dziļi zemē, un, lai gan nokrišanas vieta, pateicoties Lūcijam, zināma pilnīgi precīzi, atrast to ļoti grūti. Bet es noteikti atradīšu.

—   Vai jūs strādājat viens?

•—■ Nē, kopā ar trim biedriem. Bet viņi šeit ne­dzīvo, tikai atlido man palīgā.

—   Bet kāpēc jūs pats apmetāties šeit, tik tālā vien­tuļā nostūrī?

—   Man tā patīk, — Vladilens vienkārši atbildēja. — Man tāds raksturs.

—   Meklējot aerolītu, — Lūcijs teica, — viņi šim­brīžam ir atraduši, man šķiet, kaut ko daudz inte­resantāku. Sakarā ar to mēs arī nolēmām izsaukt tevi, tēv.

—   Zinu. Mani ieinteresēja jūsu paziņojums — un tā nu es esmu šeit, — Muncijs atbildēja.

Sarunādamies viņi bija nonākuši līdz mežmalai. Zeme šeit bija daudzās vietās izrakņāta krietni dziļi. Kādas bedres malā stāvēja milzīga automātiskā zemes rokamā mašīna, saulē mirdzinādama metāla daļas.

Netālu no mašīnas biezu koku paēnā bija uzcelta ērta telts, kurai blakus atradās divi tieši tādi paši lidaparāti kā tas, ar kuru bija atlidojis Muncijs, tikai citā krāsā — viens dzeltens, otrs brūns ar sudrabainu svītru visapkārt korpusam.

—   Tā ir mūsu zemes racēja mītne, — Lūcijs sa­cīja. — Viņš šeit dzīvo pilnīgā vientulībā un neatlai­dīgi meklē savu aerolītu.

—   Es to atradīšu, — Vladilens apgalvoja, un viņa pierē starp uzacīm ievilkās spītīga rieva. — Atradīšu, lai tur vai kas!

—• Pareizi, — Muncijs uzmundrināja jauno zināt­nieku. — Katrs iesākts darbs vienmēr jānobeidz. Viena no visvecākajām parunām uz Zemes skan «Darbs un pacietība uzvar visu». Tie ir jauki vārdi.

Vladilens pavēra telts ieeju.

—   Ienāciet, — viņš teica. — Iekārtojieties pēc iespē­jas ērtāk un atpūtieties. Tēvam un dēlam vienmēr būs par ko runāt, ja viņi nav ilgi redzējušies. Es jūs atstāšu kādu brīdi vienus. Man jāaizlido uz optikas noliktavu pēc jauna stikla videoskopam, bet pie viena arī pēc produktiem. Nepaies ir stunda, kad būšu atpakaļ.

Viņš devās pie viena no lidaparātiem, kas stāvēja zem kokiem. Līdzko viņš piegāja klāt, sānu siena, kas kalpoja par durvīm, atsprāga vaļā. Mašīna līgani pacēlās gaisā un drīz vien izzuda skatienam aiz koku galotnēm.

Tēvs un dēls noskatījās tai pakaļ.

—   Vai viņam tiešām vajadzēja braukt uz nolik­tavu, vai arī viņš to darīja pieklājības dēļ? — Mun­cijs jautāja.

Lūcijs paraustīja plecus.

—   Drīzāk gan pieklājības dēļ, — viņš atbildēja.

—   Stikls un produkti, protams, vajadzīgi, tikai viņš varēja lidot pēc tiem arī rīt, — Lūcijs iesmējās.

—   Vladilens domā, ka mums nepieciešams patērzēt divatā. Vajadzēja viņu atrunāt.

—       Tas nekas, — Muncijs mierināja. — Pieklājība pat aiz pārpratuma jau pati par sevi ir jauka.

—   Tu droši vien esi noguris, — Lūcijs bažījās.

—  Atgulsties un atpūties. Pēc tam es tevi pacienāšu.

—   Nē, es neesmu noguris, — Muncijs atbildēja.

—  Bet labprāt kaut ko iebaudīšu.

Viņi iegāja teltī. Tur bija vēsi un ļoti tīri. Grīda, ko klāja rupjš, elastīgs audekls, tīkami smaržoja pēc sveķiem.

Vienīgās mēbeles bija rūpīgi saklāta brezenta gulta, galds un daži krēsli, kas šķita izgatavoti no ziloņkaula vai tam ļoti līdzīga materiāla. Uz galda atradās milzīgs ziedu pušķis.

—        Kur tie te gadījušies? — Muncijs brīnījās. — Tie taču ir siltumnīcas, nevis meža ziedi.

—        Mērija ļoti rūpējas par Vladilenu, — Lūcijs atbildēja. — Tā ir viņa, kas izdaiļo Vladilena mītni.

Muncijs sirsnīgi pasmaidīja.

—   Tāda jau ir mana mazmeita, — viņš sacīja.

—   Ziedus viņa mīl kopš agras bērnības. Un tas ir dabiski, ka jauna meitene rūpējas par jaunekli, kas dzīvo tik vientuļi. Bet kāpēc Vladilens neapmetās pie tevis? Ja nekļūdos, līdz tavai mājai nav pārāk tālu.

—       Pavisam tuvu. Apmēram simt kilometru. Divu minūšu lidojums. Es Vladilenam piedāvāju, bet viņš atteicās.

Abi apsēdās.

—   Kamēr mēs brokastosim, — Muncijs teica,

—   izstāsti man visu no sākuma. Par atradumu es zinu, bet kā tas viss notika? Kas pamudināja Vladi­lenu sākt meteorīta meklēšanu? Es atceros, viņš

sacīja, ka nokrišanas vieta precīzi zināma, pateico­ties tev. Es gribu zināt visu sīkāk.

—   Labi, — Lūcijs pievienojās.

Viņš ielēja glāzēs kādu karstu dzērienu un sāka savu stāstu.

—   Tas notika pirms trim nedēļām. Reiz es nostrā­dāju savā mājas laboratorijā visu nakti. Biju aizrā­vies, gadījās interesanta problēma. Apmēram piecos no rīta, pirms došanās gulēt, izgāju ārā ieelpot svaigu gaisu. Bija jau pavisam gaišs, bet saule vēl nelēca. Tu atminies tādas agrīnas stundas. Tām piemīt kaut kāds īpašs burvīgums, vai ne? Es pastaigājos pa dārzu, pilnīgi aizmirsis miegu. Pēkšņi es izdzirdu klusu svilpienu, kas atskanēja it kā no augšas un no ļoti liela attāluma. Es nepaguvu pat apdomāt, kas tā varētu būt par skaņu, kad skaņa, ik mirkli tuvoda­mās, kļuva stiprāka un tieši pāri manai galvai pār­lidoja nokaitēts bolīds. Tas virzījās samērā lēni, ne augstāk par puskilometru. Acīmredzot tas atradās sava lidojuma beigu posmā. Vienā mirklī viss dārzs pielija ar zaļganu gaismu, tad bolīds nozuda aiz ap­vāršņa. Es paguvu precīzi ievērot tā lidojuma vir­zienu. Es zinu, cik retas ir šādas parādības un cik vērtīgi zinātnei ir šie debesu viesi, ja tie atlido pie mums no telpas, kas sniedzas aiz Saules sistēmas robežām. Kas zina, varbūt arī šis viesis ir no kos­mosa. Bez tam es atcerējos, ka bolīdi dažreiz izraisa meža ugunsgrēkus. Vārdu sakot, es tūlīt skrēju pie sava lidaparāta, iesēdos tajā un ar maksimālu ātrumu devos uz to pusi, kur bija nozudis bolīds. Pa ceļam izdzirdu dobju dārdienu, bet pēc tam vēl dažus vājā­kus. Tas bija gaisa vilnis, kas radās, bolīdam krītot. Kādus simt kilometrus no mājām es pamanīju liesmas. Tātad es nebiju kļūdījies, bolīds tiešām bija aizdedzinājis mežu. Es nolaidos šajā pašā norā, tikai tās austrumu malā. Krītot meteorīts bija nogāzis da­žus kokus un aizdedzinājis krūmāju. Uguns nebija spēcīga, tāpēc man izdevās to viegli nodzēst. Pašu bolīdu nekur neredzēju. Tas bija dziļi ietriecies smil­šainajā norā. Brīnums, ka tas, atsitoties pret zemi, nebija uzsprādzis. Šis apstāklis ļoti interesē Vladilenu. Tajā pašā rītā es ziņoju par visu Astronomijas insti­tūtam. Izrādījās, ka bez manis bolīdu bija redzējuši vēl daži cilvēki, tikai neviens nebija ievērojis tā lidojuma virzienu. Pēc dažām dienām pie manis iera­dās Vladilens ar veselu astronomu komisiju. Es vi­ņiem izstāstīju visu, ko biju redzējis, un parādīju bolīda nokrišanas vietu. Viņi nolēma akmeni atrast. Ar to sāka nodarboties Vladilens. Viņš ir jauns zināt­nieks, no kura ar laiku, šķiet, varēs gaidīt lielas lietas. Apmeties šajā teltī, viņš uzsāka meklējumus. Pagaidām akmeni nav izdevies atrast. Grūti pateikt, cik dziļi tas varētu būt iegrimis. Augsne šeit — mālaina smilts. Vladilens meklējumiem izmanto 30. numura videoskopu, bet arī tas nepalīdz, lai gan grūti iedomāties, ka meteorīts varēja ietriekties dzi­ļāk par trīsdesmit metriem. Ar šā aparāta palīdzību Vladilens ir atradis daudzus akmeņus, bet visi tie radušies tepat uz Zemes. Pirms trim dienām, pārceļo­ties uz citu vietu, viņš ieraudzīja dažus akmeņus tikai piecu metru dziļumā. Kad tie bija izcelti, Vla­dilens tūlīt saprata, ka šie akmeņi ir vērtīgs arheolo­ģisks atradums. Viņš par to ziņoja man.

— Kāpēc viņš nolēma, ka tie nav vienkārši ak­meņi? — Muncijs jautāja, ar interesi klausīdamies dēla stāstu.

—  Tāpēc, ka tie ir marmora gabali, bet marmors šai apvidū nav sastopams.

—   Tas jau attiecas uz ģeoloģiju. Kāpēc gan Vladi­lens nolēma, ka marmors var interesēt arheologu?

—  Tāpēc, ka uz tā skaidri saskatāmas apstrādes pēdas un acīmredzot uzraksti. Kaut kas līdzīgs sena monumenta atliekām. Ja vēlies, aiziesim, pats redzēsi.

2.

Lūcijs devās uz noras rietumu malu. Tur pie kādas nesen izraktas bedres atradās krietni daudz marmora gabalu, starp tiem daži itin prāvi.

—    Redzi, — Lūcijs rādīja. — Šeit ir astoņpadsmit vienādas krāsas marmora gabalu. Kādreiz tas bijis balts, bet laika gaitā stipri nomelnējis. Acīmredzot šie akmeņi ir ļoti seni. Mēs ar Vladilenu maz ko sajēdzam arheoloģijā, tāpēc ataicinājām tevi. Visin­teresantākais tas, ka uz dažiem gabaliem samanāmi uzraksti.

Muncijs ievēroja, ka sadaudzītie marmora gabali guļ zemē nevis kā pagadās, bet zināmā kārtībā. Acīm­redzot tie bija salikti kopā šķēluma vietās.

—    Izskatās pēc nošķeltas piramīdas, — viņš teica, i— Visdrīzāk tās ir sena pieminekļa paliekas. Tas tie­šām ir ļoti interesanti, un esmu pateicīgs tev, ka tu mani ataicināji. Tūlīt mēs tos aplūkosim rūpīgāk. Palīdzi man!

Viņš izņēma no kabatas lupu un vērīgi aplūkoja katru marmora gabalu. Dažus viņš apmainīja vietām,

citus ar Lūcija palīdzību apgrieza otrādi. Beidzot viņš izslējās taisni, acīmredzot apmierināts ar padarīto.

—   Sākumā, — Muncijs teica, — es domāju, ka marmora gabalus vajadzēs vest uz laboratoriju un tikai tur varēs izlasīt uzrakstu. Bet tas ir pietiekami labi saglabājies, lai to varētu izdarīt tepat uz vietas.

Lūcijs ar šaubām palūkojās uz marmora gabaliem. Uz dažiem no tiem viņš saskatīja kaut ko līdzīgu burtiem, bet viņam nebija ne jausmas, kā tamlīdzīgas izdzisušas zīmes var salasīt.

—   Jo labāk … — viņš iesāka un apklusa.

Muncijs saklausīja dēla balsī klaju neticību un

iesmējās.

—   Burti pavisam izdzisuši, vai ne? — viņš ieteicās. — Un tomēr tu varēji pateikt, ka tie ir tieši burti, nevis nejaušas līnijas. Tātad no mana viedokļa tie ir saglabājušies lieliski. Mums reizēm jāatšifrē uzraksti, kas nespeciālistiem liekas pilnīgi nesaredzami. — Muncijs vērīgi ielūkojās tikko manāmajos izciļņos uz marmora virsmas, un tie acīmredzot viņu ieinte­resēja arvien vairāk. — Atnes man kādu mērinstru­mentu, vislabāk parasto metra mēru. Tas tieši šai gadījumā ir piemērotākais, — viņš paskaidroja, kad Lūcijs pasniedza lokanu metāla lineālu. — Pacelsim tur to gabalu. Tā… vēl mazliet… Tagad ir labi!

Pagāja stunda. Muncijs, nometies ceļos un ne uz mirkli neatņemdams no acīm lupu, līkņājās ap mar­mora gabaliem. Dažās vietās viņš attīrīja marmora virsmu ar naža asmeni; turklāt viņš izrunāja atse­višķus vārdus un frāzes, acīmredzot nedomādams par to, vai kāds viņā klausās vai ne. Vecais arheologs bija aizmirsis visu un aizrautīgi nodevās darbam.

—       Ir pirmais burts, — viņš pie sevis runāja, — — un vēl divi aiz tā, protams, ja tas ir pirmais vārds,' bet acīmredzot tā tas ir … Liela gabala trūkst… 2ēl!… Atkal pieci burti blakus … Tas ir viss, kas palicis no veselas garas rindas… Otrā rinda. Jā, tieši otrā … Nejēdzība … Tikai četri burti… Pa­maz! Jā, ļoti maz! Šīs otrās rindas garumu nevar noteikt. Un tas ir vēl sliktāk! … Bet nekas! … Tagad zemāk. Lielie burti… bet tikai trīs… toties bla­kus … Ļoti labi! Noslēpums sāk atklāties … Tagad pilnīgi skaidrs! Lieliski! Tā jau es domāju … Neliela atstarpe un viens burts … Bet tas? … Brīnišķīgi! … Vairāk nekā.

Viņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un nokopēja visas līnijas, kuras varēja atšifrēt. Pēc tam ar lineāla palīdzību sāka mērīt atstatumus starp tikai viņam vien saprotamiem punktiem.

Lūcijs ar interesi vēroja, kā tēvs strādā.

Beidzot Muncijs piecēlās un notrauca no ceļgaliem smiltis.

—   Esmu mazliet vīlies, Lūcij, — viņš teica. — Uz­devums, izrādās, bija pavisam vienkāršs. No šā uz­raksta saglabājies tik daudz, ka nav vajadzīga nekāda gudrība, lai to izlasītu. Tas ir pavisam vienkārši. Paklausies! — viņš piemetināja, apsēzdamies sāņus zālē.

—   Es tev tūlīt paskaidrošu, kas tas ir.

—   Nē, nē! — Muncijs strauji iesaucās. — Uz šiem akmeņiem nevajag sēdēt. Tas ir sens kapa piemi­neklis.

Lūcijs pietrūkās kājās.

—    Nu redzi, — Muncijs turpināja, kad dēls bija novietojies viņam blakus, — mūsu atradums ir — kaps. Tu zini, ka mirušos vairs zemē neapglabā kopš vai­rāk nekā tūkstoš septiņsimt gadiem. Pēc manām do­mām, šie akmeņi ir apmēram divtūkstoš gadu veci.

—   Cik žēl, ka nav paša mirušā… — nopūtās Lūcijs.

—    Jā, protams! Bet mirušais jau sen satrūdējis. Varbūt var atrast galvaskausa un lielo kaulu atlie­kas.

—   Tas nav tas!

—   Skaidrs, bet to, ko jums, biologiem, gribētos, jūs nekad neatradīsiet. Atgriezīsimies pie mūsu temata. Arheologam šādos gadījumos pats svarīgā­kais ir noteikt, kādā valodā iegravēts uzraksts. Pārē­jais — laika un pacietības jautājums. Šajā gadījumā gan viena, gan otra nevajag daudz. Agrākajos laikos, kas mūs interesē, bija daudz dažādu valodu, un tas bieži apgrūtina uzrakstu atšifrēšanu. Tā kā šis apvi­dus atrodas bijušās Krievijas teritorijā, var pieņemt, ka arī uzraksts izdarīts vecajā krievu valodā. Un tā tam tiešām arī vajadzētu būt. Vai tu vēl šo valodu atceries?

—   Slikti, bet atceros, — Lūcijs atbildēja. — Tavas mācību stundas nav bijušas veltīgas. Jocīgi, ka tās noderēs. Es domāju, ka man krievu valoda nekad nebūs vajadzīga.

—   Zināšanas vienmēr noder, — Muncijs atteica. Viņš atšķīra piezīmju grāmatiņu un nolika to sev uz ceļgala. — Paskaties. Uzrakstam trīs rindas. Saglabā­jies pirmās rindas pirmais burts. Tas ir lielais «P». Aiz tā seko divi mazāki burti — «a» un «d». Mēs da­būjam vārda sākumu — «Pad…». Pēc tam ir liels izlaidums, un atkal vairāki burti blakus: «a», «r», «o», «ņ», «i» — «aroņi». Spriežot pēc burtu lieluma un visas rindas garuma …

—    Pagaidi, — Lūcijs pārtrauca. — Varbūt rinda nebeidzas ar «aroņi».

—    Beidzas. To var droši sacīt. Aiz burta «i» ir mar­mora piramīdas šķautne. Tā skaidri redzama. Tātad, spriežot pēc rindas garuma, jāsecina, ka atstarpē vēl varētu būt sepiņpadsmit burtu. Bet viens vārds nevar būt tik garš. Tātad šeit ir vairāki vārdi un atstarpes starp tiem. Piecpadsmitā un sešpadsmitā burta vietā ļoti neskaidri var atšķirt dažas līnijas, kas dod pa­matu domāt, ka šeit viens otram blakus varētu būt bijuši burti «ī» un «b». Ņemot to vērā, var droši apgalvot, ka pirmā rinda lasāma — «Padomju Savie­nības Varoņi». Tu, protams, zini, ka šo nosaukumu Komunisma ēras pirmajos gadsimtos piešķīra cilvē­kiem par izcilu varonību. Pāriesim pie otrās rindas. Tajā, kā redzi, saglabājušies tikai četri burti, kas neatrodas blakus. Turklāt nav iespējams noteikt rin­das garumu un vietu, kuru tā ieņēmusi attiecībā pret pirmo. Mēs droši varam apgalvot tikai vienu, ka šī tiešām ir otrā, nevis trešā rinda. Un tas ir ļoti svarīgi. Redzi lielo «I», pēc tam mazos «n», «v» un «a». Ja pirmo rindu mēs esam izlasījuši pareizi, bet par to es nešaubos, tad šajā te varētu būt varoņa vārds un tēva vārds. Ne vienu, ne otru mēs izlasīt nevaram. Lielais «I» dod zināmu pamatu domāt, ka varonis saukts par Ivanu; šis vārds bija ļoti izplatīts kā pirms divtūkstoš gadiem, tā arī tagad. Pāriesim pie trešās rindas. Tā ir visinteresantākā un svarīgākā. Rinda iegravēta ar lielajiem un, ievēro, vienāda lieluma burtiem. Trīs burti blakām — «V», «O» un «L», pēc tam trīs intervālu liela atstarpe un burts «I». Iznāk «VOL… I». Bet, mums par laimi, nav apstrīdams tas, ka no trešās rindas burta «V» līdz pirmās rindas burtam «P» un no trešās rindas burta «I» līdz pir­mās rindas burtam «I» ir pilnīgi vienāds atstatums.

Muncijs izrunāja pēdējos vārdus ar neslēptu uzva­ras prieku balsī. Lūcijs izbrīnījies paraudzījās viņā.

—   Par ko gan tas liecina? — viņš jautāja.

—   Tas ļauj mums atrisināt noslēpumu. Parasti uz­rakstus uz kapu pieminekļiem gravēja tā, ka rindas kārtojās simetriski. No tā izriet secinājums, ka tre­šajā rindā mums ir īss vārds, kas sastāv no septiņiem burtiem, tas sākas ar «VOL» un beidzas ar burtu «I». Tas ir uzvārds! Vai tu zini, kas ir uzvārds?

—   Jā, atceros, — Lūcijs atbildēja un pasmaidīja. Viņš labi zināja sava tēva paradumu runāt ar visiem kā ar skolēniem.

—   Bet, — Muncijs turpināja, — šis uzvārds uzrak­stīts daudzskaitlī, uz to norāda beidzamais burts «I». Divi varoņi ar vienādu uzvārdu. Trīs nevarētu būt. Iespējams, ka viņi bijuši brāļi. Kā varēja gadīties, ka divi brāļi vienlaicīgi ieguva varoņa nosaukumu un tika apglabāti blakus? Uz šo jautājumu mēs itin droši varam atbildēt, ka tas visvairāk bija iespējams kara laikā. Viņi kopā karoja un kopā veica izcilu varoņ­darbu. Vēsture zina tādus piemērus. Lielajā Tēvijas karā, kas notika Komunisma ēras divdesmit piek­tajā — divdesmit devītajā gadā, bija gadījums, kad varoņdarbu veica uzreiz divdesmit astoņi karavīri. Tev to vajadzētu atcerēties.

—   Es to atceros, — Lūcijs atbildēja. — Tie bija divdesmit astoņi panfilovieši. Bet kāpēc tu domā, ka brāļi, kas apglabāti zem šā kapa pieminekļa, varoņa nosaukumu ieguvuši vienlaicīgi?

—   Par to, protams, var strīdēties, — Muncijs atbil­dēja. — Taču man šāda iespēja liekas visticamākā.

Šo jautājumu mēs noskaidrosim ļoti ātri. Es izskatīšu arhīva materiālus un sameklēšu varoņdarba aprakstu. Man palīdzēs tas, ka ir zināma kapa vieta, kā arī da­ļēji viena brāļa uzvārds un vārds. Un, protams, laiks, kad veikts varoņdarbs, — apmēram pirms divtūkstoš gadiem. Precīzāk, pirms tūkstoš deviņsimt gadiem, jo nosaukumu «Padomju Savienības Varonis» ieviesa, tikai sākot ar Komunisma ēras divdesmitajiem ga­diem. Vai jūs esat ziņojuši kādam par šo atradumu?

—   Pagaidām ne. Es gribēju, lai tu pirmais apskati šos marmora gabalus. Es domāju, ka ar tiem saistīsies lielāks noslēpums.

—   Viss, ko es teicu, pagaidām ir tikai hipotētisks izskaidrojums, nekas vairāk, — Muncijs atbildēja.

—   Visus šos marmora gabalus vajag no šejienes pār­vest uz arheoloģijas institūtu un rūpīgi izpētīt ar optikas līdzekļu palīdzību. Tikai tad varēs galīgi pa­teikt, ka uzraksts izlasīts pareizi.

Muncijs piecēlās. Lūcijs sekoja viņam.

—   Es palūgšu, lai Vladilens paaicina kādu pa­līgā, — viņš teica.

Izņēmis no kabatas mazu, plakanu kārbiņu, gluži tādu pašu kā tā, ko lidojuma laikā bija lietojis Mun­cijs, Lūcijs nospieda vajadzīgās podziņas.

Pēc dažām sekundēm atskanēja Vladilena balss tik skaidri, it kā jaunais astronoms atrastos divu soļu atstatumā:

—   Es klausos.

—   Kur jūs atrodaties? — Lūcijs jautāja. — Uz Zemes vai gaisā?

—   Produktu noliktavā, —■ atbildēja Vladilens.

—  Tas esat jūs, Lūcij?

—       Jā. Sameklējiet kādus, kas būtu ar mieru palī­dzēt pārvest visus jūsu atrastos marmora gabalus, un paņemiet lielo lidaparātu.

—   Labi! Gaidiet apmēram pēc stundas.

—   Pagaidām iesim teltī, — Muncijs ierosināja.

Nepagāja ne stunda, kad norā nolaidās liels, tumšs

ķiršu krāsas lidaparāts, kas atšķīrās no vienvietīga­jiem tikai ar izmēriem. No tā izkāpa Vladilens un četri jauni, veselīgi vīrieši, ģērbušies vienveidīgos, tikai krāsas ziņā atšķirīgos uzvalkos ar īsām biksēm un īsām piedurknēm.

Acīmredzot viņi labi zināja, kas ir Muncijs, jo sa­sveicinājās ar viņu, izrādot dziļu cieņu. Ne mazāk godbijīgi viņi sveicināja arī Lūciju.

Pēc Vladilena lūguma, Muncijs izstāstīja par atra­dumu visu, ko pats zināja.

Marmora gabali (daudzi no tiem draudēja sabirzt vēl sīkākās daļās) ļoti piesardzīgi tika iekrauti gaisa kuģī.

Vladilens apsolījās darīt visu, lai atrastu trūkstošos marmora gabalus, ja tikai tie ir zemē saglabājušies un nav laika gaitā sadēdējuši. Viņš draudzīgi atvadī­jās no saviem viesiem.

—   Noteikti ceru ar jums tikties tuvākajā nā­kotnē, — viņš teica Muncijam. — Mani ļoti interesē jūsu pētījumu rezultāti.

—   Būšu priecīgs jūs redzēt, — atbildēja vecais vēs­turnieks. — Jūsu atradums ir ļoti vērtīgs un intere­sants. Novēlu ātrāk sameklēt meteorītu.

Viņš stingri paspieda astronomam roku un devās uz savu lidaparātu. v

—   Lūcij, — Vladilens teica, — atstājiet man savu lidaparātu. Es aizmirsu savējo noliktavā. Ja jums pa­tīk tieši šis, es jums to atdošu.

Lūcijs iesmējās.

— Man vienalga, — viņš atbildēja, — ar kādu lidaparātu braukt. Paturiet šo pavisam. Es aizbraukšu ar lielo. Uz redzēšanos, Vladilen! Vēlu sekmes!

Viņi atvadījās, un drīz vien abas mašīnas pacēlās gaisā un nozuda aiz meža ieloka.

3.

Jaunās ēras astoņi simt piecdesmitajā gadā pēc sa­vas nozīmes viena no vadošām bija veca zinātne, kuras lomu cilvēces attīstībā saprata un novērtēja jau Komunisma ēras pirmajā gadsimtā, — bioloģija.

Gandrīz divtūkstoš gadu laikā neskaitāmas zināt­nieku paaudzes bija centušās «dzīvībai zinātni» iz­prast līdz pašiem pamatiem, sasniegt tās galējo ro­bežu, aiz kuras vairs nav ko atklāt un pētīt, piespiest visvarenākos dabas spēkus absolūti un pilnīgi kalpot cilvēkam.

Aizritēja gadsimti. Daudz reižu šķita, ka «pamati» jau sasniegti! Bet šķietamais gala punkts atkal un atkal pārvērtās par sākumu. Bioloģija bija neap­tverama, tāpat kā neaptverams ir atoms —- vļsas ne­dzīvās un dzīvās dabas pamats.

Starp citu, astoņi simti piecdesmitajā gadā robeža starp dzīvo un nedzīvo dabu bija gandrīz izzudusi.

Viena problēma izraisīja nākamās, un tā bez gala. Jautājumu skaits, kuri gaidīja atrisinājumu, nesama­zinājās, bet ar katru noieto ceļa posmu palielinājās. Taču bioloģijas nozīme cilvēka dzīvē nemitīgi pie­auga.

«Dzīvības zinātne» izvirzīja saviem adeptiem ar­vien augstākas un augstākas prasības. Jo vairāk zinātnieki iedziļinājās dzīvības un nāves noslēpumos, jo sarežģītāki tie izrādījās. Darbs kļuva arvien grū­tāks. Taču biologu armijas uzbrukums bija sīvs. Mil­zīgās, ar katru gadu pieaugošās zināšanas, neatlai­dīgais darbs bija ieroči nebeidzamajā cīņā par Cil­vēku. '

Noslēpums lēnām, bet nemitīgi atkāpās. Un atkal šķita — galīgā uzvara ir pavisam tuvu. Mūžīgais un jaukais pašapmāns!

Lūcijs bija viens no sava laika izcilākajiem biolo­giem. Būdams slavenā septiņsimto gadu zinātnieka skolnieks un sekotājs, viņš, tāpat kā viņa lielais sko­lotājs, vairāk interesējās nevis par dzīvību, bet par tās pretmetu — nāvi, uzskatīdams: jo tālāk cilvēce iedziļināsies nāves noslēpumos, jo ātrāk tā sasniegs savu mērķi — pagarinās cilvēka mūžu līdz tā dabis­kajai robežai.

Pašreizējā cilvēka vidējais mūža ilgums — divsimt gadu — astoņi simti piecdesmitā gada zinātniekiem biologiem šķita aizvainojoši mazs.

Lūcijs, tāpat kā viņa kolēģi, bija pārliecināts, ka zinātne atrodas uz «lielā atklājuma» robežas un ka pavisam tuvu (pēc zinātnes mēroga, protams) ir laiks, kad skaitli «divsimt» nomainīs vēlamais skaitlis «trīs­simt».

Tieši pēc tā, pēc šā skaitļa, taču bija tiekušās vai­rākas biologu paaudzes daudzu gadsimtu laikā.

«Bet kas būs tālāk?» Lūcijs nereti sev jautāja. «Vai gan zinātne pie tā apstāsies? Mēs domājam, ka trīs­simt gadu — tā ir cilvēka organisma galējā robeža. Tā domāja arī pirms divtūkstoš gadiem. Vai tiešām tas tā ir? Varbūt daudzšūnu organisma vielu maiņas spēja ir bezgalīga? Varbūt paies kāds laiks un skaitli «trīssimt», pēc kura mēs tā tiecamies, atmetīs un no­mainīs ar citu? Bet ja nu šā cita vispār nav?»

Daudzi tamlīdzīgi jautājumi nodarbināja zinātkārā biologa prātu. Atbildi varēja sniegt tikai nākotne un … neatlaidīgs darbs tagad.

Lūcijs prata strādāt un mīlēja darbu. Būdams zi­nātnieka dēls, viņš kopš bērnības bija pieradināts pie neatlaidības un sistemātiska darba. Zinātnes pasaulē viņš aizmirsa visu, un tad, kad izvirzījās jauns, inte­resants uzdevums, gadi aizritēja nemanot.

Jaunās ēras devītajā gadsimtā Lūcijs bija rets izņē­mums — viņš strādāja viens. Tādi recidīvi vēl retu­mis bija sastopami.

Viņa iegūtie rezultāti lika citiem zinātniekiem pār­vērtēt savus iepriekšējos uzskatus, mainīja daudzu pētījumu virzienu, bet Lūcijs pats nedomāja, cik viņa darbs nozīmīgs zinātnei.

Viņa slava auga, visa planēta zināja Lūcija vārdu, bet viņš, strādādams savā mājas laboratorijā, domāja, ka ir tikai maza skrūvīte lielajā zinātnes mašīnā.

Tomēr tā ilgi nevarēja turpināties. Lielā zinātnieka nedabiskajai vientulībai pienāca gals.

Lūciju negaidīti pārsteidza tas, ka viņu ievēlēja par Zinātnes padomes locekli. Viņš ilgi nevarēja attap­ties, kā tas varējis notikt, kas bija pamudinājis zināt­niekus izvirzīt viņu tik augstā godā, kuru tikai ne­daudziem izdevās sasniegt.

Vajadzēja atteikties no pierastajiem apstākļiem, vadīt citus, iedalīt laiku arī pedagoģiskajam darbam.

Mācīt citus! Ne katrs bija šādas uzticības cienīgs!

Pretēji gaidītajam Lūcijs pie jaunā stāvokļa pie­rada ātri. Darba ietvaru paplašināšanās viņam pat patika, kolektīvie pētījumi bija interesantāki un pro­duktīvāki nekā atsevišķie. Taču vecāku pieļautā kļūda — individuālā audzināšana, kas attīstīja da­bisku tieksmi pēc vientulības, — bija likusi viņam sevi uzskatīt par necienīgu strādāt pasaules mēroga institūtos un laboratorijās.

Tagad to durvis Lūcijam plaši atvērās, varētu sa­cīt — pretēji viņa gribai. Viņš nevarēja pa tām ne­ieiet. Un Lūcijs gāja, sākumā neticēdams pats sev, pēc tam — ar prieku un aizrautību.

Bet vecais, iesīkstējušais paradums laiku pa laikam lika sevi manīt, un, lai atrisinātu kādu interesantu atsevišķu uzdevumu, Lūcijs atgriezās savā laborato­rijā. Jaunas domas nezin kāpēc viņam radās galvā tieši tur, mājās.

Biedri jokoja, dēvēdami šīs periodiskās nozušanas par «gliemeža periodiem». Bet Lūcijs drīz vien atgrie­zās, katru reizi izraisīdams zinātnes pasaulē izbrīnu ar jaunu problēmu> pie kuras atrisināšanas vajadzēja nekavējoties ķerties vienoti, pulcējot visas pasaules bioloģijas spēkus.

Laiks ritēja, un «gliemeža periodus» sāka gaidīt ar nepacietību. Tie atnesa kaut ko jaunu. Tie jūtami vir­zīja zinātni uz priekšu!

Lūcijs bija vēl jauns. Astoņi simti piecdesmitā gada cilvēku izpratnē deviņdesmit — simt trīsdesmit gadi bija brieduma laiks, nevis krietns vecums. Bet Lūci­jam bija tikai astoņdesmit.

Neviens vēl uz viņa vārdu nebija attiecinājis apzī­mējumu «nemirstība», taču Muncijs, jau aizmirsis, kad pats ticis ievēlēts par Padomes locekli, redzēja un saprata, ka agri vai vēlu viņa dēla vārds tiks iecirsts

Panteona sienā, — jaunās ēras cilvēkam tas bija vis­lielākais gods.

Cilvēki negaidīja zinātnieka nāvi, lai iemūžinātu viņa vārdu. Tas bieži tika darīts, vēl viņam dzīvam esot.

Kurš gan no zinātniekiem klusībā nesapņoja sa­sniegt tik lielu godu? Cildena godkārība ir cilvēka greznums!

Lūcijs, pašam nemanot, bija kļuvis par ievēroja­māko visas zemes biologu. Jau daudzi atzīti zināt­nieki, kaut arī vēl aizmuguriski, sauca viņu par «sko­lotāju». Bija skaidrs, ka ļoti drīz šis vārds tiks izru­nāts atklāti.

Tajā laikā, kad nokrita bolīds, kas izraisīja visus tālākos notikumus, kuru nozīmi neviens vēl nevarēja pat nojaust, Lūcijam bija kārtējais «gliemeža pe­riods». Bet, lai gan viņa smadzenes nodarbināja ļoti nopietna problēma, zinātnieks nevarēja neinteresēties par ļoti reto Vladilena atradumu.

Senatnes pieminekļi tika glabāti ļoti rūpīgi. Cilvēce neaizmirsa pagātni. Tikai speciāla Zinātnes padomes vēstures sekcijas komisija varēja izlemt jautājumu par kāda monumenta noņemšanu. Tiesa, kapu piemi­nekļi tika noņemti visi reizē pirms daudziem gad­simtiem, kad likvidēja visas kapsētas, bet izcilāko cilvēku vārdus iegravēja zelta plāksnēs, un tās no­vietoja Panteona iekšpusē uz sienām vai apkārt tām. Taču dīvaini bija, ka uz varoņa kapa uzstādītais pie­mineklis laika gaitā varēja sabrukt un iegrimt zemē. Tas šķita neizskaidrojams.

Kad Muncijs aizlidoja, lai Arheoloģijas institūtā rūpīgi izpētītu marmora gabalus un savāktu materiā­lus par varoņiem ar uzvārdu «VOL… I», Lūcijs atsāka pārtraukto darbu. Taču aizmirst, izmest no galvas visu, izņemot savus pētījumus, šoreiz nekādi neizdevās. Viņš visu laiku atcerējās pieminekli un gaidīja ziņas no tēva.

Beidzot Muncijs izsauca dēlu pie teleofa..

Tomēr neko interesantu Lūcijs šīs pirmās sarunas laikā neuzzināja.

Muncijs stāstīja, ka darbs virzoties uz priekšu lē­nām, jo viss, izrādās, esot grūtāk, nekā sākumā licies. Komunisma ēras rašanās vētrainais laikmets bija at­stājis nepārskatāmus arhīvu materiālu kalnus. Kaut gan šie dokumenti tika saglabāti ideālā kārtībā, at­rast šai daudzumā vajadzīgo nepavisam nebija viegli.

Uz Panteona zelta plāksnēm izdevās atrast trīs­desmit divus uzvārdus, kas bija līdzīgi pēc garuma un pirmajiem trim burtiem. Vajadzēja sameklēt ma­teriālus par visiem trīsdesmit diviem un noskaidrot, kurš no viņiem bija apglabāts tajā vietā, kur atrada pieminekļa paliekas.

—   Man palīdz septiņi cilvēki, — Muncijs stāstīja. — Bet darbs virzās uz priekšu burtiski bruņurupuča tempā. Pagaidām ir tikai izdevies droši konstatēt, ka brāļu varoņu, kuru uzvārds sāktos ar «VOL …», nav bijis ne pirmajā, ne otrajā Komunisma ēras gad­simtā. Bet, sākot ar trešo gadsimtu, šis nosaukums vispār vairs nav piešķirts. Šeit mēs, liekas, esam kļūdījušies. Kā veicas Vladilenam?

—   Pagaidām neko nav izdevies atrast, — Lūcijs atbildēja.

Trūkstošo pieminekļa gabalu meklēšana nevaina­gojās ar panākumiem. Norā un tuvākajos meža iecir­kņos to nebija. Cerības uzzināt varoņu vārdus un tēva vārdus, kas ievērojami atvieglotu meklējumus,

sabruka. Vajadzēja arī turpmāk meklet gandrīz ka ar aizsietām acīm.

—   Es sāku pieļaut domu, — Muncijs teica kādā no nākamajām teleofa sarunām, — ka uzvārds uz pieminekļa bijis uzrakstīts nesimetriski. Tādā gadī­jumā burts «I» varētu arī nebūt pēdējais. Uz kādas no Panteona plāksnēm es, piemēram, redzēju Padomju Savienības Varoņa Ivana Arhipoviča Volodniha uz­vārdu. Bet, ja burts «I» nav pēdējais, tad uzvārds uz­rakstīts nevis daudzskaitlī, bet vienskaitlī. Mūsu uz­devums, dabiski, kļūst stipri sarežģītāks. Vēl sliktāk, ja burts «V» nav pirmais un pirms tā bijuši citi. Tad būs jāmeklē nevis pēc uzvārda, bet pēc kapa atraša­nās vietas. Vai vari iedomāties, cik grūta būs tāda meklēšana?

—   Bet ko gan lai dara? — Lūcijs jautāja, skatī­damies tēva nogurušajā sejā. — Varbūt pārtraukt meklēšanu?

—  Meklēt! Vēl un vēlreiz meklēt! Es tagad nelik­šos mierā, kamēr nebūšu guvis panākumus.

Pagāja mēnesis.

Un tad kādu ritu Muncijs izsauca dēlu pie teleofa un paziņoja, ka atlidos dienas vidū. Un nevis viens, bet kopā ar ārstu Jo.

Lūcijs nepievērsa uzmanību vārdam, ko nosauca tēvs.

—   Vai dokumenti atradās? — viņš jautāja.

Neatbildējis Muncijs uzdeva citu jautājumu:

—   Kur Vladilens?

—   Viņš vēl ir šeit.

—   Palūdz, lai viņš atlido pie tevis. Viņa palīdzība var noderēt. Mēs būsim drīz, gaidiet mūs!

Un Muncijs izslēdza teleofu, tā arī neapmierinājis dēla ziņkārību.

Lūcijs saprata, ka tēvam ir lielisks noskaņojums. Tas liecināja, ka viņš guvis sekmes.

Vladilens atlidoja tūlīt, līdzko uzzināja par Mun- cija gaidāmo ierašanos.

—        Mani ļoti interesē šā pieminekļa vēsture, — viņš sacīja, sasveicinādamies ar Lūciju. — Vai jūs nezināt, kādā ziņā es varu būt noderīgs?

—        Nav ne mazākā priekšstata. Mans tēvs dažreiz mīl būt noslēpumains. Tā arī šoreiz. Viņš man neko prātīgu nepateica.

—   Bet kas ir šis Jo?

—        Kāds ārsts. Droši vien tēva paziņa, kas, tāpat kā mēs, interesējas par atradumu.

—   Vai jūs viņu pazīstat?

—        Acīmredzot nē! Es pazīstu, turklāt ļoti labi pa­zīstu citu Jo. Bet tas ir tik pazīstams, ka arī jūs neva­rat viņu nezināt.

—       Vai jūs runājat par Jo — Zinātnes padomes locekli?

—   Jā.

—        Viņu visi pazīst. Tāpat kā jūs, Lūcij. Bet vai tas nav viņš?

—        Protams, nē. Jo taču nav tāds cilvēks, kas pa­ļausies parastai tukšai ziņkārībai. Vēstures piemi­nekļi viņu neinteresē.

—        Bet jūs tie interesē, — Vladilens piezīmēja. — Un tas ir ļoti labi. Nedrīkst noslēgties tikai kādas vienas zinātnes ietvaros, vai nav tiesa?

Lūcijs klusēja.

Brīdi vēlāk laukumiņā Lūcija mājas priekšā no­laidās blāvi zils divvietīgs lidaparāts. No tā izkāpa

Muncijs, bet aiz viņa ļoti gara auguma kalsnējs cil­vēks sirmiem matiem.

Lūcijs sarāvās, to ieraudzījis.

—       Jums bija taisnība, — viņš teica. — Bet ko tas nozīmē? Kāpēc viņš atbraucis?

—        Izrādās, viņš ir ziņkārīgāks, nekā jūs domā­jat, — Vladilens klusu atteica, dodamies līdzi nama­tēvam sagaidīt atbraucējus.

Lūcijs kā šaubīdamies pakratīja galvu.

Jo nekādi neizrādīja prieku par šo sastapšanos. Viņš izklaidīgi paspieda roku Lūcijam un Vladilenam un aprauti izmeta:

—   Prieks redzēt!

«Gluži tāds pats, kā bijis,» Lūcijs nodomāja. «Ne­maz nav mainījies.»

—        Es pat nevarēju iedomāties, — viņš skaļi teica, — ka tēvs runā tieši par jums. Tāpēc man jo lielāks prieks par tik negaidītu un patīkamu pārsteigumu.

—        Šķiet, — Jo atbildēja, nereaģēdams uz Lūcija vārdiem, — ka mūsu sapņi «draud» piepildīties. Tā­pēc arī esmu šeit.

—   Kādi sapņi?

—        Tūlīt visu uzzināsi, — neapmierinātā tonī at­bildēja Muncijs. — Nekad nevajag steigties notiku­miem priekšā.

Lūcijs uzaicināja viesus apsēsties verandā vai arī doties zālē. Viņi izvēlējās verandu

Kad visi bija apsēdušies pie apaļā galda, Lūcijs bija gatavs pacietīgi gaidīt paskaidrojumus. Viņš labi zināja, ka Munciju steidzināt ir veltīgi. Vladilens ne­uzdrošinājās pirmais uzdot jautājumus .cilvēkiem, kuri bija krietni vecāki par viņu. Bet Jo netaisījās ilgi gaidīt.

—   Runājiet, Muncij! — viņš teica. — Laiks stei­dzas. Vajag sākt meklējumus.

—   Ja jautājums ir par trūkstošo marmora gabalu meklēšanu, tad to zemē nav. Tagad es droši varu to apgalvot, — Vladilens iebilda.

—   2ē\, protams, — Muncijs viņam atbildēja. — Bet mūs tagad interesē kas cits. Redzi, Lūcij, — viņš tur­pināja, pievērsdamies dēlam, — esmu kļūdījies. Taču kļūda, izrādās, nav pārāk liela. Es domāju, ka zem marmora pieminekļa apglabāti divi brāļi varoņi. Šā­dam secinājumam bija pietiekams pamats. Taču izrā­dījās, ka nevis divi brāļi, bet vīrs un sieva. Vīrs un sieva, — viņš atkārtoja, — Dmitrijs Volgins un Irina Volgina.

—   Irina Volgina! — Lūcijs iesaucās. — Cik savādi! Katru reizi, kad esmu sešdesmit ceturtajā laborato­rijā, es redzu viņas bisti, kas novietota vestibilā. Irina Volgina taču bija ārste. Vai nav tiesa, tas ir ļoti savādi, ka viņas vārds ir tieši saistīts ar šo noslē­pumu?

—   Es tur neredzu nekā savāda, — Jo noteica.

—   Tātad arī Irinas vīrs bijis Padomju Savienības Varonis?

—   Jā. Tieši viņa dēļ arī esmu ieradies pie jums, — Jo atbildēja.

Lūcijs un Vladilens paskatījās viņā ar izbrīnu.

—   Tūlīt sapratīsiet, — Muncijs sacīja. — Es tur­pinu. Zem marmora pieminekļa vispirms tika pagla­bāta Irina, bet pēc tam, citā laikā … Dmitrijs Volgins. Kapi atradušies kādas nelielas pilsētiņas parka centrā. Šī pilsētiņa likvidēta Komunisma ēras trešā gadsimta vidū, un tās vietā iestādīts mežs, kas aug arī vēl ta­gad. Piemineklis palicis biezā mežā un pamazām aiz­mirsts. Domājams, uzskatījuši, ka tas noņemts. Tagad vairs nav iespējams uzzināt patiesību, bet tā arī nav tik svarīga. Fakts ir tas, ka pieminekli aizmirsuši un tas laika gaitā pamazām sabrucis. Piekrītu, tas ir rets gadījums, — Muncijs turpināja, gluži kā atbildēdams uz piezīmi, kuru neviens no klātesošajiem nebija iz­teicis. — Pat ļoti rets gadījums. Bet fakts paliek fakts. Mūs tagad interesē pavisam kas cits. Irina gā­jusi bojā kara laikā un apglabāta, kā tajos laikos bijis parasts, koka zārkā. Protams, no viņas nav palicis pāri itin nekas. Bet ar Dmitriju ir citādi. Viņš miris Parīzē — agrākās Francijas galvaspilsētā. Viņa mie­sas aizlodētas svina zārkā. Tas ir, zārks aizlodēts, — Muncijs pārlaboja, — un nosūtīts uz dzimteni, uz bijušo PSRS. Vīrs apglabāts blakus sievai. Toreiz arī radies uz pieminekļa uzraksts, kas mūs maldināja. Ikviens var kļūdīties. Nekā neparasta šeit nav. Tā ir! Zem. pieminekļa bijuši divi zārki: viens koka, otrs cinka, cieši aizlodēts …

Lūcijs pietrūkās kājās.

—   Skaidrs, — viņš iesaucās, pārtraukdams Mun- ciju. — Tagad es zinu, par kādiem sapņiem jūs runā­jāt, Jo. Jāpamēģina atrast šo svina zārku.

—   Tieši tā! — Jo pirmo reizi pasmaidīja. — No­teikti jāatrod, jo tas nekur nevarēja pazust. Svins nav koks, un ja zārks bijis labi aizlodēts …

Stipri saviļņotais Lūcijs otrreiz pārtrauca sarunu biedru.

—   Kādas ir jūsu domas, Vladilen? — viņš jautāja.

—   Es varu teikt tikai to, ka noras tuvumā nekāda zārka nav, — jaunais zinātnieks pārliecināti atbil­dēja. — Mēs nevarējām nepamanīt tik lielu priekš­metu.

— Rīt ieradīsies divi ģeologi, — Muncijs paziņoja. — Ir taču skaidrs, ka zārks sakarā ar apakšzemes ūdeņu darbību vai, iespējams, augsnes kustībām pār­nests uz citu vietu. Nāksies ne mazums pūlēties, taču ir vērts meklēt. Tik laimīgs gadījums varbūt vairs nekad neatkārtosies.

Ar to Lūcijam (bet ne Jo, kurš nekad nenožēloja padarīto) beidzās neaizmirstamā saruna.

Nākamajā dienā sākās meklējumi.

Tas nebija viegls uzdevums — atrast zemē, pilnīgi nepazīstamā vietā svina zārku, kas divu gadu tūk­stošu laikā pārvietojies augsnē nezin kur un iegrimis nezin kādā dziļumā.

Bet cilvēku neatlaidība bija pārvarējusi ne tādas vien grūtības. Līdzko kļuva zināms par četru zināt­nieku nodomu, palīgā ieradās vairāki desmiti cilvēku. Darbi izvērsās plašā frontē.

Apvidus ģeoloģiskā izpēte nedeva nekādus noteik­tus rezultātus. Apakšzemes avotu pēdas neatrada. At­tiecībā par divos gadu tūkstošos notikušajām augsnes kustībām zinātnieku ģeologu domas dalījās.

Vajadzēja ķerties pie meklējumiem bez jebkādiem norādījumiem, sistemātiski pārlūkojot zemes dzīles ar videoskopu palīdzību un paceļot virspusē visu, kas izraisīja kaut mazākās aizdomas. Nav jāpaskaidro, ka šāda metode prasīja daudz laika un spēka.

Meklējumi notika koncentriskos lokos, kuru rā­diuss pamazām palielinājās. Pagātnes izlūki attālinā­jās no noras arvien vairāk un vairāk.

Aizritēja nedēļas, bet viss velti. Dmitrija Volgina zārku atrast neizdevās.

Daudzi zaudēja pacietību un darbu pārtrauca. Viņu vietā, pēc Jo un Lūcija aicinājuma, ieradās citi.

Un tad nāca veiksme, kā apbalvojums par neatlai­dīgo darbu.

Pusotra kilometra no tās vietas, kur tika atrasti pie­minekļa fragmenti, divdesmit metru dziļumā uzgāja garu, akmenim līdzīgu priekšmetu. Kad «akmeni» iz­cēla virspusē, izrādījās, ka tas ir svina zārks, kas no visām pusēm bija aplipis ar kaļķa nogulsnējumiem.

Likās, neapšaubāma veiksme.

Bet zinātnieki savos secinājumos vienmēr ir pie­sardzīgi.

Ap šo laiku vēstures institūta līdzstrādnieki bija izvilkuši no arhīviem U .. . pilsētas un tās apkaimes vecās kartes. Un atklājās, ka zārks uziets tieši tajā vietā, kur pirms Komunisma ēras trešā gadsimta bijusi pilsētas kapsēta.

Kas gan gulēja atrastajā zārkā?

Vai tas bija Dmitrijs Volgins, vai kāds cits nezi­nāms cilvēks, kas arī apglabāts svina, bet nevis paras­tajā koka zārkā?

Kā rast atbildi uz šo jautājumu? Vai gan mazums varēja būt cēloņu, kāpēc senie cilvēki lietoja zārkam svinu …

Izbeigt meklējumus vai tos turpināt?

Lūciju un Jo ne tik daudz interesēja jautājums, kas ir zārkā. Pats galvenais bija iegūt pirms apmēram divtūkstoš gadiem miruša cilvēka vairāk vai mazāk saglabājušos līķi.

Taču citādāk uz visu to raudzījās šā laikmeta mo­rāles likums.

No kapa izcelto cilvēka ķermeni pēc zinātnieku biologu izmeklēšanas vajadzēja apglabāt otrreiz, paš­reiz pieņemtajā veidā — sadedzināt to. Kādu vārdu gan nosaukt šai ceremonijā? Kādu vārdu ierakstīt grāmatā?

—   Jāturpina meklējumi, — Muncijs nolēma. — Tikmēr, kamēr atradīsim otru svina zārku vai pār­liecināsimies, ka tāda nav, un atrastais tātad ir Dmit­rija Volgina zārks.

Un meklējumi turpinājās ar iepriekšējo cītību. Tos vadīja Muncijs un Vladilens.

Bet Lūcijs un Jo aizlidoja, aizvezdami sev līdzi at­rasto zārku, kurā bija kāds ķermenis, kas varēja vi­ņiem palīdzēt iegūt skaidrību par dažiem vēl zinātnes neatminētiem šūnas dzīvības noslēpumiem.

Bet, kas tas bijis, — vai nav vienalga!

Kaļķa nogulsnējumus, kas ilgu gadsimtu gaitā bija kļuvuši tik cieti kā akmens, no zārka uzmanīgi un rūpīgi notīrīja. Spožajā laboratorijas zāles gaismā svina virsma blāvi spīdēja, un cilvēkiem likās, ka zārks ir gluži jauns, izgatavots nesen, nevis pirms divtūkstoš gadiem.

Ar spēcīgu optikas instrumentu palīdzību aplūkoja šuvi. Tā bija līdzena, bez neviena defekta.

—   Dīvaini! — teica Jo. — Izskatās, ka šuve būtu nevis aizlodēta, bet aizkausēta, pie tam diezgan ne­vērīgi.

Visiem šķita, ka zārks ir pārāk mazs. Nevienam no tagadējiem pieaugušajiem cilvēkiem tas nederētu. Bet viņi zināja, ka Komunisma ēras pirmajā gadsimtā cilvēki bijuši mazāki nekā jaunās ēras devītajā gad­simtā.

—   Tur atrodas pieauguša cilvēka līķis, — pārlieci­nātā tonī sacīja Lūcijs. — Atveriet!

Tad četri cilvēki pacēla un nolika sāņus zārka vāku.

Zinātnieki ieraudzīja lieliski saglabājušos vīrieša līķi. Viņa sejas un roku delnu gandrīz melnā, krun­kainā un sažuvusi āda cieši piekļāvās kauliem, bet bija pilnīgi vesela. Pārējo ķermeni sedza pa pusei izdēdējis pārklājs, kas kādreiz bija bijis balts.

—   Aizvērt! — Lūcijs pavēlēja.

Caurspīdīgs kupolveida futrālis nolaidās virs zārka, cieši ieguldams paliktņa gropēs.

—   Nezinu, kāpēc, — Lūcijs teica, — bet man lie­kas, ka tas, bez šaubām, ir Dmitrijs Volgins.

—   Kāda tur starpība, — Jo paraustīja plecus, — viņš vai viņa laikabiedrs? Mūsu pētījumos, tam nav nekādas nozīmes. Kad jūs, Lūcij, ķersieties pie darba?

4.

Otrā bioķīmijas laboratorija atradās plaša dārza vidū. Milzīgā, baltā ēka, ko sedza matēta stikla ku­pols, pacēlās apkārtējo koku zaļajā jūrā kā sniegota kalnu virsotne.

Dārza dziļumā bija izkaisītas nelielas mājiņas, tā­das pašas baltas kā laboratorija. Arī dažas no tām sedza mazi kupoli. Šīs mājiņas it kā slēpās biezajos zaļumos no cilvēka acīm.

Dārzs bija ļoti liels — tas aizņēma vairākus kvad­rātkilometrus. Tajā bija pārstāvētas visas augļu koku sugas: bumbieres, ābeles, ķirši, citronkoki, mandarīni, kokospalmas un vēl daudz citu augu, kas divdesmitā gadsimta botāniķiem nebija pazīstami.

Gar rūpīgi koptajiem celiņiem garās rindās stiepās daždažādu puķu stādījumi, likās, ka tās būtu savestas no visām pasaules malām. Tur bija visos laikos labi pazīstamās rozes, tulpes, dālijas, magones. Blakus tām auga jaunas, pēdējos gados izaudzētas šķirnes.

Celiņu krustojumos pacēlās milzīgas egles, kas ar saviem smagajiem zariem skāra vieglos un šmaugos tropisko palmu stumbrus. Smagu augļu pilno mango koku zaru paēnā skatienu priecēja bezgala dažādas dīvainas formas orhidejas.

Šeit kopā bija pārstāvēti dienvidi un ziemeļi, austrumi un rietumi — ar visskaistākajām un derīgā­kajām augu valsts šķirnēm.

Gaiss, ko pildīja ziedu aromāts un tropisko augļu asā smarža, bija tik tīrs un dzidrs, ka likās, — tajā nav neviena puteklīša.

Starp citu, tā tas tiešām arī bija.

Neviena netraucēts klusums valdīja šai krāšņās da­bas stūrītī. No zieda uz ziedu lidinājās dažādas krā­sas tauriņi, mirdzēdami saulstaros kā dārgakmeņi. Nebija redzams neviens kukainis, izņemot tauriņus un vēl zeltaini brūnās bites. Pa celiņiem nerāpoja ne skudras, ne vaboles. Gaisā nelidoja ne odi, ne knišļi — parastie karsto vasaras dienu pavadoņi.

Reizēm no zara zariņā palaidelējās mazi, skaisti putniņi, ar savām spilgtajām spalvām atgādinādami kolibrijus. Citu putnu dārzā acīmredzot nebija.

Pa vienu celiņu, ko klāja smalki, labi noblietēti jūras oļi, gāja divi cilvēki. Abiem bija smuidri, labi veidoti augumi. Gājēju kustības bija vingras un pre­cīzas, elegantas un skaistas, kādas mēdz būt vingro­tājiem.

Vīrietis, ģērbies šais laikos parastajā uzvalkā — gaišpelēkā kreklā un īsās biksēs, bija Vladilens. Kopš meteorīta un Dmitrija Volgina zārka meklēša­nas jaunais astronoms bija iededzis vēl vairāk, un viņa āda tagad gandrīz vai melni lāsmoja.

Šis iedegums, kas ikvienam citam būtu licies pār­mērīgs, ļoti piestāvēja Vladilena kalsnējai sejai, viņa raksturīgajiem vaibstiem, kas liecināja, ka viņa senču dzīslās ritējušas arābu asinis.

Viņa sarunu biedrene bija jauna sieviete īsā, tumš­sarkanā kleitā, ar lielu kakla izgriezumu mugurpusē, bet augstu noslēgumu priekšpusē. Kailie ceļgali un stilbi spīdēja zeltainā iedegumā. Kājas, ieautas ķirš­sarkanās kurpītēs, likās ļoti mazas salīdzinājumā ar augumu. Pēc šā laika modes, mati brīvi krita uz mu­guras un pleciem.

Sieviete bija gaiša blondīne un, par spīti sievišķīgi smalkajiem sejas vaibstiem, ļoti līdzīga Lūcijam.

Viņa dzīvi kaut ko stāstīja, bet Vladilens, mazliet paliecies uz viņas pusi, uzmanīgi klausījās.

—   Galu galā, — sieviete runāja, — viņam atļāva arī šo eksperimentu. Iebildumu bija daudz, tika iz­teikti visdažādākie viedokļi, taču tēvs ar sava domu­biedra Jo palīdzību prata pārliecināt pretiniekus. Jo uzskata: ja esi iesācis, vajag būt drosmei arī turpināt. Ja veikts viens eksperiments, nav pamata atsacīties no nākamā. Tēvs saka, ka nedrīkstot palaist garām tik laimīgu izdevību, neizmantojot to līdz galam; tas re­zumēšot kā viņa paša, tā arī daudzu viņa priekšteču paveikto darbu. Jūs pazīstat manu tēvu, Vladilen. Viņš ir liels zinātnieks un liels zinātnes entuziasts. Es viņu mīlu un cienīju, bet šajā gadījumā nevaru būt ar viņu vienis prātis.

—   Ak tā! Bet kāpēc?

—- Man šis jaunais eksperiments liekas neglīts. Pir­mais eksperiments neprasīja ķermeņa sadalīšanu, un tāpēc tam bija vienkārša novērojuma raksturs. Tas ir viens. Bet tagad … Nedrīkst aizmirst, ka tēvam ir darīšana nevis ar dzīvnieku, bet ar cilvēku. Lai arī tas miris, tomēr pelna cieņu. Kādas tiesības ir tēvam, Jo vai kādam citam zinātniekam izdarīt ar viņa ķer­meni eksperimentus? Viņa piekrišanu tie nav saņē­muši. Ne jau es viena tā domāju. Mans vectēvs Mun­cijs, jūs viņu pazīstat, arī bija pretī.

Vladilens uz mirkli iegrima pārdomās.

—    Man šķiet, — viņš sacīja, — ka jums, Muncijam un visiem pārējiem, kas domā tāpat kā jūs, nav tais­nība. Jūsu tēvs spriež pilnīgi loģiski. Ļoti senos laikos mirušos apraka zemē. Tie it kā turpināja eksistēt, neizzuda bez pēdām. Ļaudis pierada pie domām, ka cilvēks, lai gan miris, taču kaut kur atrodas. Tā arī radās šis nesaprotamais mirušo kults, kas cilvēku ap­ziņā saglabājies līdz pat mūsdienām …

—   Jūs šajā jautājumā kaut ko jaucat, — jaunā sie­viete viņu pārtrauca. — Vēsture stāsta pavisam ko citu …

—   Iespējams, ka es tiešām jaucu, — Vladilens viņu savukārt pārtrauca. — Taču ne tas ir galvenais. Es gribu pateikt, ka, lai gan mēs nesaglabājam mirušo miesas, bet iznīcinām tās, no cilvēku piemiņas ne­izgaist tie, kas to pelnījuši. Mēs godājam nevis cil­vēka miesu, bet viņa saprāta darbību. Ja tiešām tas ir Padomju Savienības Varoņa Dmitrija Volgina ķer­menis, tad viņa vārds kopā ar sievas vārdu iegravēts zelta plāksnē pie Panteona sienas. Un tas, pēc ma­nām domām, ir pilnīgi pieliekami. Esmu pārliecināts, ja būtu iespējams pajautāt, viņš ar prieku piekristu arī pēc nāves kalpot zinātnei, kalpot cilvēces labā.

Es viņa vietā būtu laimīgs. Un, protams, arī jūs, Mērij . ..

Viņa iesmējās.

—   Jūs spriežat gluži tāpat kā mans tēvs, it kā būtu norunājuši. Un ar jums ir grūti strīdēties. Ikviens no mums būtu ar mieru kalpot zinātnei ne tikai pēc nāves, bet arī dzīvam esot. Es būtu ar mieru kļūt par sava tēva eksperimenta objektu pat tajā gadījumā, ja jāzaudē dzīvība. Tas ir dabiski. Bet tā ir pavisam cita lieta.

—   Es neredzu starpības.

—   Viņš nav devis savu piekrišanu … — Mērija iesāka, bet Vladilens atkal pārtrauca.

—   Tie visi ir formāli spriedumi, kam nav praktis­kas jēgas, — viņš teica iekaisdams. — Abstrakti spriedumi, ka katram cilvēkam ir tiesības noteikt par sevi, dzīvam esot, un par savu ķermeni pēc nāves. Sholastika! — viņš gandrīz iekliedzās. — Esmu vie­nis prātis ar Lūciju, ka šis ir pilnīgi ārkārtējs un vienreizējs gadījums. Ķermenis nogulējis iekonser­vēts svina zārkā gandrīz divtūkstoš gadu un saglabā­jies labāk nekā slavenās Ēģiptes mūmijas. Tas ir pil­nīgi sažuvis, bet visi iekšējie orgāni palikuši savā vietā. Konstatējumamr vai ķermeņa audu šūnas mi­rušas uz visiem laikiem, vai arī tās spējīgas atdzīvo­ties, zinātnē ir kolosāla nozīme. Līdz šim visi eksperi­menti ir pierādījuši, ka audu šūnām ir ārkārtējas spē­jas atjaunoties, bet veikt šāda mēroga eksperimentu vēl nevienam nav gadījies.

—   Kā jūs to visu zināt? — Mērija jautāja. — Jūs taču esat nevis biologs, bet astronoms.

—   Ja jūsu tēvs, — Vladilens turpināja, savā uzbu­dinājumā nepievērsdams viņas replikai nekādu uz­manību, —būdams lielākais Zemes biologs, palaistu garām šo gadījumu, neizmantojot to līdz galam, tad viņš noziegtos pret zinātni. Bet, par laimi, viņam ir skaidrs un gaišs prāts. Un es tiešām nespēju saprast, kā jūs varat domāt citādi. Pēc jūsu ieskatiem, šo ķer­meni vajag sadedzināt, kā to arvien dara. Kas to ap­strīd? Tā arī tiks izdarīts. Bet pirms tam ķermenim jākalpo zinātnei.

—   Tas jau ir kalpojis un turklāt pilnīgi pietiekami. Tēvs pats saka, ka iegūtajiem rezultātiem esot mil­zīga nozīme. Taču nedrīkst ņirgāties par mirušo. Viņi grib tam nogriezt galvu, izņemt smadzenes. Pēc tam ķersies pie sirds un tā tālāk, — viņa nodrebinājās.

—  Tas jau ir pārāk traki. Visam vajag būt savām ro­bežām. Tādas ir manas domas.

—   Arī šai ziņā jums nav taisnība, — Vladilens teica. — Nav taisnība ne formāli, ne pēc būtības. At­dalīt galvu, cik es zinu, neviens netaisās. Bet izņemt smadzenes, — kas gan tur slikts vai apvainojošs? Vai tad neizdara sekciju cilvēkiem, kas miruši nezināmu iemeslu dēļ… vai arī pētniecības nolūkos? Es zinu, jūs teiksiet, ka šie cilvēki devuši savu piekrišanu, vēl dzīvi būdami, bet Dmitrijs Volgins, vai arī ja tas būtu kāds cits, šādu piekrišanu nav devis. Bet tas taču vistīrākais formālisms. Un šāda formālisma dēļ atteikties no derīgiem un vajadzīgiem eksperimen­tiem … Nesaprotu! Iznāk, ka mūsu individuālā brī­vība var nodarīt ļaunumu. Absurds!

Mērija jautri viņā paskatījās.

—   Ar jums ir grūti strīdēties, — viņa atkārtoja.

—   No jūsu viedokļa jums un manam tēvam ir tais­nība. Ne jau velti visi galu galā bija spiesti pievie­noties, un Dmitrija Volgina ķermenis, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas ir tieši viņš, tagad atrodas šai ēkā, kur ar viņu jau trīs gadus nodarbojas visi vai gandrīz visi mūsu izcilākie zinātnieki vecā Jo un mana tēva vadībā.

—   Vai jūs esat viņu redzējusi? — Vladilens jau­tāja.

—   Ko tad, tēvu?

—   Nē, ķermeni.

Mērija sarauca pieri.

—   Neesmu redzējusi, — viņa atteica. — Neesmu ne reizi redzējusi. Un neskatīšos. Uzlūkojiet to, ja gribat, par sievišķīgu untumu, bet man nepatīk «lie­lais eksperiments», kā to dēvē. Tajā ir kaut kas drūms un neizsakāmi nospiedošs. Bet es mīlu puķes un sauli. Es mīlu dzīvību un nekad neieiešu tēva laboratorijā, kamēr tur atradīsies mirušā ķermenis. Ejiet viens pats. Starp citu, esam atnākuši, te ir šīs durvis. Es domāju, ka tēvu jūs atradīsiet otrajā stāvā, durvis tieši pretī kāpnēm. Viņš zina, ka esat atlidojis, un būs priecīgs sastapties ar sev līdzīgu entuziastu.

Mērija pamāja ar galvu. Gaišie mati noslīdēja uz pieres, un viņa tos ar vieglu rokas kustību atmeta atpakaļ.

—   Pasakiet tēvam, ka es jūs abus gaidīšu brokas­tīs tieši pēc divām stundām. Viņš, protams, to ir aiz­mirsis. Neaizmirstiet arī jūs. Pēc divām stundām. Ceru, ka šis laiks būs pietiekams jūsu pirmajai sa­runai.

Mērija apgriezās un devās pa dārza celiņu atpakaļ. Vladilens noskatījās viņai pakaļ, kamēr vien sarka­nais tērps bija redzams starp kokiem. Pēkšņi viņš ievēroja, ka Mērijai nav jostas.

«Savādi!» viņš nodomāja. «Vai tiešām viņa tik jauna? Vai ari josta paslēpta zem tērpa. Tādā gadī­jumā viņa koķetē. Katrā ziņā Mērija kļuvusi skais­tāka, nekā bija pirms trim gadiem. Interesanti tomēr, cik viņai var būt gadu?»

Vladilens gaidīja, ka Mērija sajutīs viņa ciešo ska­tienu un atskatīsies. Bet jaunā sieviete neatskatījās.

Vladilens iegāja ēkā.

Lielo vestibilu rotāja daudzas seno un tagadējo laiku izcilo biologu bistes. Vladilens ievēroja, ka Lūcija bistes šeit nav.

«Viņš ir kautrīgs, kā jau lielam zinātniekam pie­deras,» jaunais astronoms nodomāja.

Viņš devās augšup uz otro stāvu pa gaišzilajām trepēm, kur uz katra pakāpiena atradās akmens vāze ar ziediem.

Mērijai bija taisnība: Vladilens šeit tūlīt ieraudzīja to, ko meklēja. Pa stiklotajām durvīm bija redzams Lūcijs, kas sēdēja pie galda un rakstīja. Viņš likās pilnīgi iegrimis darbā, un Vladilenam bija žēl viņu traucēt. Vladilens nolēma pagaidīt, kamēr Lūcijs at­brīvosies, bet tas, it kā juzdams viesa klātbūtni, pa­cēla galvu.

Pēc dažiem mirkļiem viņi jau cieši spieda viens otram roku.

— Man prieks, ka jūs beidzot atcerējāties savu so­lījumu, — Lūcijs teica. — Kāpēc jūs tik ilgi nerādī­jāties?

Biju ļoti aizņemts, — Vladilens atbildēja. — Vaja­dzēja vēlreiz doties uz Venēru. Es tikko kā atgriezos no turienes ar reisa raķetoplānu. Neizturama planēta! Karstuma dēļ vai smadzenes kūst ārā. Atcerējos, ka solījos jūs apciemot. Un tā nu esmu šeit. Starp citu, man jāsaka, — pirms aizlidošanas uz Venēru es pie­

dalījos sanāksmē, kur jūs lasījāt referātu par pirma­jiem rezultātiem, kas gūti ķermeņa pētījumos, bet jūs bijāt tik aizņemts, ka es neuzdrīkstējos pie jums pieiet.

—   2ēl, — Lūcijs sacīja. — Bet kā ar meteorītu? Vai atradāt to?

—   Atradu. Līdzko pārtrauca meklēt otro svina zārku, kuru, kā jūs zināt, tā arī neatrada, es atsāku savu darbu. Akmens bija iegrimis piecdesmit divus metrus dziļi. Tas bija pilnīgi vesels un svēra četri simti trīsdesmit astoņus kilogramus. Taču, diemžēl, tas ir Saules meteorīts.

—   Ko tas nozīmē — «Saules»?

—   Mēs saucam par «Saules» meteorītiem tos, kas veidojušies Saules sistēmas ietvaros, — Vladilens pa­skaidroja, — atšķirībā no «kosmiskajiem», kas atlido pie mums no ārienes. Mūs vairāk interesē kosmiskie meteorīti.

—   Tātad jūs velti pūlējāties?

—   Nē, kāpēc velti? Saules meteorīti arī noderīgi, tikai mazākā mērā. Taču tas nav šim brīdim piemē­rots temats un diezin vai var jūs interesēt. Un arī mani. Patlaban man gribas parunāt par jūsu darbu. Esmu atlidojis šurp ar vienu vēlēšanos — sastapt jūs.

—   Es jūs tik drīz nelaidīšu prom, — Lūcijs sa­cīja. — Esmu pilnīgi pārcēlies uz šejieni un visus trīs gadus ne reizi neesmu nekur aizlidojis. Ar mani kopā dzīvo Mērija.

—   Es viņu satiku. Mēs tikko šķīrāmies. Bet kur ir jūsu tēvs?

—   Savās mājās. Viņš aizbrauca no mums pirms diviem gadiem. Mēs ar viņu mazliet sastrīdējāmies. Un kopš tā laika neesam tikušies.

—   Jūsu meita man šo to pastāstīja. Turklāt es uzma­nīgi sekoju visai polemikai, kas sākās sakarā ar jūsu priekšlikumiem. Man jāteic, esmu pilnīgi vienis prā­tis ar jums, lai gan manas domas, protams, neko ne­nozīmē. Kā veicas?

—   Ļoti labi, — Lūcijs atbildēja, un viņa acis iemir­dzējās. — Daudz labāk, nekā mēs varējām vēlēties. Jūs redzējāt ķermeni pirms trim gadiem. Iesim, es to parādīšu tagad. Brīdinu, jūs būsiet pārsteigts.

—   Es nezin kāpēc esmu par to pilnīgi pārlieci­nāts, — Vladilens smaidot atbildēja. — Jūs taču par savu darbu sniedzat ļoti skopas ziņas.

—   Tā vajag, — Lūcijs atbildēja. — Arī tāpat ārkār­tējā interese par to slikti ietekmē perspektīvas.

—   Saprotu, par ko jūs runājat, — Vladilens sa­cīja. — Bet es domāju, ka jūs galu galā panāksiet visu, ko esat iecerējuši.

—   Paldies, — Lūcijs atbildēja.

Viņi pacēlās ar vaļējo liftu milzīgās ēkas paša aug­šējā stāvā un iegāja laboratorijas zālē, ko sedza ku­pols. Stikla velves sniedzās līdz pašai grīdai, un zāle bija pielieta ar Saules gaismas straumēm, kas brīvi plūda caur matēto stiklu. Bet no ārpuses nekas ne­bija redzams.

Laboratorijas iekārta — skapji ar instrumentiem un aparātiem, galdi un pat soli un krēsli — bija izgata­voti vienīgi no stikla, tāpēc viss likās nereāls. Mir­dzošā grīda kā spogulis atainoja visu, kas uz tās at­radās.

Vairāki cilvēki baltos virsvalkos pie galdiem kaut ko darīja, bet viens no viņiem, Lūcijam ienākot, de­vās pretī, tik skaidri atspoguļodamies grīdas virsmā, ka šķita — viņš soļo pa caurspīdīgu ledu.

—   Vai šķīdumu apmainījāt? — Lūcijs jautāja.

—   Protams, bet Jo lika pastiprināt «vladilīna» kon­centrāciju par pieciem procentiem.

—   Labi! — Lūcijs atteica.

Viņš paņēma Vladilenu zem rokas un pieveda pie priekšmeta, kas atradās pašā zāles vidū.

Tā bija liela stikla kaste, novietota uz tieviem, augstiem balstiem. Kaste no visām pusēm bija no­slēgta un piepildīta ar dzidru, mazliet iesārtu šķid­rumu.

Šajā šķidrumā, nepieskaroties kastes dibenam, pil­nīgi iegremdēts nekustīgi peldēja cilvēka ķermenis.

No apakšas, augšas un visām četrām pusēm pret viņu bija pavērsti plati metāla reflektoru atvari. No tiem stiepās lokanas, akurāti sakārtotas caurulītes, aiztecēdamas caur grīdu kaut kur lejā.

Reflektorus un stikla kasti iežogoja sarkana aukla, kas bija novilkta trīs metru attālumā no tiem.

—   Aiz šīs auklas iet nedrīkst, — Lūcijs teica. — Tad nokļūsiet apstarotāju darbības zonā, bet tie ir ļoti spēcīgi, un to izstarojums normālām šūnām kaitīgs. Bet jūs arī no šejienes labi redzēsiet.

Vladilens piegāja cieši klāt pie auklas un, dabiska satraukuma pārņemts (tas, kas atradās viņa priekšā, bija pārāk neparasts), sāka vērīgi aplūkot nekustīgo, kailo ķermeni.

Jo ilgāk viņš skatījās, jo satraukums kļuva lielāks. Lūcijam taisnība, — šis skats nevarēja nepārsteigt iztēli.

Vladilens labi atcerējās, kā pirms trim gadiem, pēc Lūcija uzaicinājuma, viņi kopā ar Munciju bija atli­dojuši uz laboratoriju, lai palūkotos uz līķi, kas bija gandrīz divtūkstoš gadu nogulējis zārkā. Toreiz viņš

redzēja laika gaitā nomelnējušu, sažuvušu, krunkainu «mūmiju», kurā nebija nekā, ko pat pie vislabākās gribas varētu nosaukt par «dzīvu». Parasti miruša­jiem diezgan ilgu laiku saglabājas dzīva cilvēka ārē­jais izskats. Sevišķi āda un mati mēmi stāsta par to, ka mirušajā organismā vēl ir dzīvība. Taču šeit, šajā no kapa izceltajā līķī, viss bija bezcerīgi miris. Pat mati uz galvas likās pārakmeņojušies, šķita, no vis­mazākā pieskāriena tie salūzis.

Bija pagājuši trīs gadi. Un tagad Vladilena acu priekšā atkal tas pats līķis.

—   Vai tiešām tas pats? .. .

Pilnīgi negribot prātā iezagās šaubas, — vai tikai Lūcijs nedomā viņu izjokot, parādīdams nesen mi­rušu cilvēku un teikdams, ka tas ir tas pats, kas iz­celts no divtūkstoš gadu veca kapa? …

Kur palikusi sažuvusi melnā āda un «pārakmeņo- jusies» mūmija? Tā izskatās cilvēki dažas dienas pēc nāves. No šķidruma, kurā ķermenis iegremdēts, vaska dzeltenā āda šķita pat iesārta. Tas piešķīra līķim dzī­vības «siltumu». Mati vairs nebija pielipuši pie gal­vaskausa, tie bija «sacēlušies», un nevajadzēja nemaz pieskarties, lai būtu skaidrs, ka tie ir mīksti un zī­daini.

—   Kaut kāda burvestība! — Vladilens papurināja galvu, it kā vēl nebūtu pārliecināts par to, ka tas viss ir īstenība, nevis sapnis. — Kas tas ir, Lūeij? Kas šeit noticis? Kad es to redzēju pirms trim gadiem, tas, bez šaubām, bija līķis. Bet tagad tas gandrīz atdzīvojies.

Lūcijs pasmaidīja.

—   Nu, tas, protams, ir stipri pārspīlēti teikts, — viņš sacīja. — Līķis joprojām ir līķis. Bet ādas šūnas ir atdzīvojušās, tas tiesa, tāpēc ari tik milzīga ārēja pār­maiņa. Tas panākts, ķermeni trīs gadus nepārtraukti apstarojot un turot to barojošā vidē.

Vladilens saķēra Lūcija roku.

—    Tagad jūs var apsveikt? — viņš vaicāja. — Jūs esat sasniedzis mērķi?

Lūcijs noraidoši pakratīja galvu.

—   Vēl nav par ko apsveikt, — viņš atbildēja.

—   To, kas patlaban notiek, mēs zinājām pirms tam, kad pētījumus sākām. Tas ir veco eksperimentu at­kārtojums, tikai laika ziņā lielākā mērogā. Adas ārē­jās šūnas viegli nokļūst dziļas anabiozes stāvoklī un samērā ātri no tā izkļūst. Mēs esam pierādījuši, ka pat divtūkstoš gadu nav pietiekams laika sprīdis, lai šūnas nomirtu galīgi, tas ir, lai galīgi zaudētu vielu maiņas spējas. Tas ir viss. Tas vēl nav pārāk daudz.

—    Jūs ļoti labi zināt, ka tas tā nav, — viņiem aiz muguras atskanēja kāda balss.

Lūcijs un Vladilens atskatījās. Viņiem blakus stā­vēja Jo.

—   Prieks redzēt! — viņš teica, sniegdams viesim ' roku. — Kādi vēji jūs te atpūtuši? — Un, nenogaidī­jis atbildi, pievērsās savam biedram: — Kāpēc tāds pesimisms, Lūcij? Atdzīvojušās taču ne tikai ādas ārējo slāņu šūnas. Kas noticis?

—   Es to pagaidām neredzu, — Lūcijs teica.

—   Jūs neticat tam, ko rāda aparāti?

—   Es gribu par to pārliecināties pats savām acīm.

—   Kas jums to liedz? — Jo paraustīja plecus.

—  Sadūrušās divas pretējas vēlēšanās. Jūs zināt, Vla- dilen, viņš ir apjucis. No vienas puses, viņam gribas turpināt eksperimentu — piespiest atdzīvoties visas ķermeņa šūnas, lai cik dziļi tās atrastos. No otras puses, gribas drīzāk uzšķērst ķermeni un paskatīties,

kādā stāvoklī ir iekšējie orgāni. Šīs vēlēšanās nav savienojamas. Tāpēc mūsu Lūcijs ir tik drūmā noska­ņojumā.

Lūcijs pasmaidīja.

—   Bet arī pats Jo nav labākā stāvoklī, — viņš teica.

—   Es dzirdēju, ka jūs esot dabūjis atļauju anato- mēt ķermeni, — Vladilens sacīja.

—   Jā, protams! — Lūcijs ironiski atbildēja. — Mums atļāva izņemt smadzenes. Bet, ja runājam nopietni, tad vajag izņemt visus orgānus un eksperi­mentēt ar katru no tiem atsevišķi. Bet tad nebūs ko apglabāt.

—   Nekas, Lūcij! — mierinošā tonī teica Jo. — Mēs arī tā neesam paveikuši maz. Bet varbūt panāksim, ka mums atļaus vairāk. Nav pamata nokārt galvu.

Lūcijs pēkšņi sāka dedzīgi un aizrautīgi runāt:

—   Morāles principi! Personības tiesības uz neiero­bežotu brīvību. Dzīvam esot un pēc nāves. Mūsu iecerētā darba rezultāts — uzvara pār tām nedaudza­jām slimībām, kas cilvēcei vēl palikušas. Tas attais­notu izšķiestās pūles un sabiedrības morāles normu pārkāpšanu.

—   Es nepiederu pie tiem, kas jūs apvaino to pār­kāpšanā, — iebilda Vladilens. — Es uzskatu, ka jums taisnība no visiem viedokļiem. Jūsu darbs mani sa­jūsmina, un es būtu laimīgs, ja varētu jums palīdzēt. Es neesmu mediķis un arī ne biologs. Bet, ja jums va­jadzīgas darba rokas, tad paļaujieties uz mani.

—   Ak jaunība, jaunība! — ne nu gluži atzinīgi, ne gluži nopaļādams Vladilena jūtu uzplūdumu, teica Jo.

—   Paldies! — Lūcijs atbildēja. — Ja jums ir laiks, pastrādājiet pie mums. Darbs vienmēr atradīsies.

—   Tādā gadījumā uzskatiet mani par savu līdz­strādnieku, — priecīgi iesaucās Vladilens.

—   Mēs jūs pārkvalificēsim, — Jo sacīja. — No astronoma jūs kļūsiet par biologu. No makropasaules pievērsīsieties mikropasaulei. Ticiet man, tā ir ne mazāk interesanta.

TREŠA NODAĻA 1.

Brokastojot mazajā, omulīgajā mājiņā, ko apdzī­voja Lūcijs ar savu meitu, sarunu temats visu laiku bija Dmitrija Volgina ķermenis un ar to saistītās pro­cedūras. Vladilena zinātkāre bija bezgalīga. Viņam gribējās uzzināt visu uzreiz. Lūcijs pacietīgi viņam atbildēja.

—   Kas tagad notiek ar ķermeni? — Vladilens jau­tāja. — Kāpēc tas iegremdēts šķidrumā?

—   Tagad, — Lūcijs atbildēja, — tāpat kā visus šos trīs gadus, organisma mirušās jeb, pareizāk sakot, savu darbību pārtraukušās šūniņas aktivizējas. Dzī­vām šūnām šī darbība izpaužas vairošanās, dalīšanās spējā, vielu maiņā ar apkārtējo vidi. Šķidrums, ko jūs redzējāt, ir īpašs barojošs šķīdums, kas iesūcas porās, tagad tas aizpilda visu ķermeņa dobumu. Šo šķīdumu, kas ir ideāla vide dzīvības procesu stimu­lēšanai, mēs sistemātiski bagātinām. Šķīdumu sauc par «vladilīnu», un to pirms trīssimt gadiem sintezējis izcilais biologs un ķīmiķis, kuru, tāpat kā jūs, sauca par Vladilenu. Viņa bisti jūs varat redzēt mūsu labo­ratorijas pirmajā stāvā. Šis zinātnieks visu mūžu pē­tīja audu sairšanu un ir atstājis mums mantojumā vairākus desmitus apbrīnojami iedarbīgu preparātu. Vislieliskākais no tiem ir preparāts «V-64», par kuru, ja vēlaties, es jums kādreiz pastāstīšu. Bez šķīduma mēs lietojam arī apstarošanu. Jūs redzējāt apkārt ķermenim metāla reflektorus?

—   Jā, protams. Jūs vēl brīdinājāt, ka tiem nedrīkst pieiet pārāk tuvu.

—   Re nu! Lietojot šos reflektorus, ķermenis vis­caur tiek apstarots, tas nodrošina dzīvības procesu atjaunošanai nepieciešamo augsto temperatūru.

—   Bet kas tā par apstarošanu?

—   To īsos vārdos grūti paskaidrot. Labāk kādu citu reizi. Piekrītat? •

—   Protams, piekrītu, — Vladilens iesmējās. — Es jau tā ļaunprātīgi izmantoju jūsu pacietību.

—   Itin nemaz. Nu redziet, apstarošana un šķīdums rada tādus apstākļus, kādos šūnām jāatdzīvojas. Tas jāsaprot tā, kā es teicu, — šūnām jāatsāk vielu maiņa, ja tās ir saglabājušas šādu spēju.

—   Bet šūnas taču ir jau atdzīvojušās, — Vladilens ar izbrīnu teica. — Kāpēc tad jūs sakāt «jāatdzīvo­jas»?

—   Tāpēc, ka es visu laiku runāju par tām šūnām, kas atrodas ķermeņa iekšpusē, .— Lūcijs pasmaidīja. — Jūs redzējāt ķermeni, tā sakot, no ārpuses, ārēji. Jo uzskata, ka arī iekšējās šūnas ir atdzīvojušās. Aparātu rādījumi viņa domu it kā apstiprina. Kaut kas jau notiek, bet kas? Neviens aparāts nevar atvie­tot nazi un skalpeli.

—   Ko jūs esat nodomājis darīt tuvākajā nākotnē?

—   Pagaidām turpināt tagadējo režīmu, taču tam nepakļaut smadzenes. Šinīs dienās mēs tās izņemsim no galvaskausa. Bet ķermenis paliks šķīdumā. Pēc mūsu aprēķiniem, jāpienāk brīdim, kad visas ķer­meņa šūnas atdzīvosies.

—   Un ķermenis būs dzīvs?!

Lūcijs paraustīja plecus.

—   Kā lai saprot vārdu «dzīvs»? — viņš jautāja, it kā gaidīdams atbildi no sarunu biedra. — Lai cik tas būtu savādi, bet uz šo jautājumu vēl nevar dot no­teiktu atbildi. Ķermeņa šūnas, varbūt atsevišķi audi atdzīvosies, bet organisms visumā, protams, paliks miris tādā nozīmē, kā to saprot tagad. Vispār daudz­šūnu organisma dzīvības procesiem raksturīga visu tā daļu mijiedarbība, ko izraisa smadzeņu un nervu sis­tēma. Varbūt tā ir robeža, kas šķir «dzīvo» no «mi­rušā»? Mums, biologiem, šī robeža kļuvusi tik ne­skaidra, ka bieži nevar pateikt, kas atrodas mūsu priekšā, — dzīvais vai mirušais. Saprātīgas būtnes — cilvēka organisma dzīvības procesu norisei nepiecie­šama galvas smadzeņu apzinīga darbība. Tā ir vēl viena «robeža». Varbūt pieņemt to par pamatu? Tā rīkojas Jo. Bet atgriezīsimies pie ķermeņa, kas atro­das laboratorijā. Mēs gribam to sagatavot līdz tādam stāvoklim, kādā atrodas tikko nomiruša cilvēka ķer­menis, kad vēl tas nav sācis sairt. Ar to mēs it kā pārvilksim svītru tiem divtūkstoš gadiem, kad ķer­menis atradās sairšanas stadijā.

Lūcijs apklusa un iegrima domās. Vladilens gai­dīja turpinājumu, bet, redzēdams, ka sarunu biedrs viņu it kā aizmirsis, sadūšojās un uzdeva nākamo jautājumu:

—   Bet, ja šo ķermeni izņemtu no šķīduma, kas tad ar to notiktu?

—   Tad sāktos parastais audu sairšanas process.

Volgina ķermenī, sauksim to tā, šis process apstājās tāpēc, ka ķermenis bija ieslēgts hermētiskā apvalkā, bet savā laikā šis process tomēr organisma audus ir skāris. Cik dziļi tas paguvis iespiesties, mēs nezi­nām, bet esam pārliecināti, gandrīz pārliecināti, — Lūcijs pārlaboja, — ka vladilīnam tā sekas jālikvidē. Par to liecina tas, ka nav redzamas un nebija redza­mas nekādas ārējas sairšanas pazīmes. Bet pilnīgi ~ iespējams … tam nekādā ziņā Jo negrib piekrist… ka šādas pazīmes ir ķermeņa iekšienē. Tad mums ne­kas nevar izdoties. Bet aparāti… tiešām … ļoti sa­vādi … — Lūcijs apklusa. Pēc mirkļa viņš atkal ieru­nājās parastajā balsī, kā vienmēr, precīzi formulē­dams savas domas: — Man jāteic, ka ar Volgina ķermeni ir noticis kaut kas tāds, ko mēs nekā neva­ram saprast. Lai arī cik ātri viņu pēc nāves iezārkoja, lai arī cik ātri aizlodēja zārku, sairšanas procesam va­jadzēja atstāt daudz lielākas pēdas, nekā tas ir īste­nībā. Pēc tam kad zārks bija aizlodēts, sairšanas pro­cess, izmantojot ķermeņa audos esošo skābekli, taču kādu laiku turpinājās. Volginu taču neiezārkoja dzīvu! Ko tas nozīmē? Varētu domāt, ka aizlodētais zārks stipri karsēts. Mūsu eksperimentam šis apstāk­lis bija ļoti labvēlīgs. Bet kā tas varēja notikt? Nevar taču pieļaut, ka zārku tiešām kaut kādā nolūkā kar­sējuši. Mēs konsultējāmies ar ģeologiem, — visus šos gadsimtus attiecīgajā vietā zemes dzīlēs nav notikuši nekādi procesi, kuros būtu varējis izdalīties siltums. Tātad zemē zārks nevarēja sakarst.

—  Varbūt… ugunsgrēks? — nedroši piebilda Vladilens.

—   Iespējams. Tajā laikā tas bija pilnīgi iespējams. Bet galu galā tas nav tik svarīgi. Fakts ir tāds, ka

sadalīšanās process ķermeni gandrīz nav skāris. Uz šo faktu pamatojas visi mūsu plāni.

—    Vai jūs vispārējos vilcienos varētu pastāstīt par šiem plāniem?

—     Vai jūs esat jau pabrokastojis? — atbildes vietā Lūcijs iejautājās.

—   Jā, esmu, paldies! — Vladilens atbildēja.

Viņš mazliet paliecās uz Mērijas pusi, kura visu

laiku klausījās klusēdama un neteikdama ne vārda. Jaunais astronoms pamanīja: viņas garastāvoklis, kas bija lielisks, sēžoties pie galda, sabojājās dzirdot Lūciju sakām, ka šinīs dienās no ķermeņa izņems smadzenes.

Mērija atbildēja ar galvas mājienu.

—     Tad iesim dārzā, — Lūcijs ierosināja. Viņš pa­skatījās uz meitu, piegāja un noskūpstīja to uz pie­res. — Ikvienai profesijai, — viņš teica, — ir savi patīkamie un nepatīkamie aspekti.

Lūcijs izgāja pirmais no istabas. Vladilens sekoja.

Nokāpis lejā pa verandas kāpnēm, Lūcijs piegāja pie sola, kas atradās mango koka ēnā.

—      Man patīk šī vieta, — viņš teica, ar žestu aici­nādams Vladilenu apsēsties sev blakus. — Šeit ir se­višķi tīrs un patīkams gaiss. Jūs gribat uzzināt mūsu plānus? Mēs necenšamies tos slēpt. Bet, lai jūs labāk saprastu, man vajadzēs sākt no paša gala.

»— Esmu ar mieru klausīties jūs līdz pat rītam, — Vladilens atteica.

Dažas minūtes Lūcijs klusēja, it kā sakopodams domas. Bet Vladilens saprata, ka Lūcija domas atkal pārņēmuši kaut kādi jautājumi, kuriem nebija ne­kāda sakara ar to, par ko viņš gribēja stāstīt. Tik nekvalificētam klausītājam kā Vladilens Lūcijs varēja nolasīt veselu lekciju bez jebkādas sagatavošanās.

— Nāve! — Lūcijs domīgi iesāka. : — Daudz no­slēpumu, ko līdz šim vēl nav noskaidrojusi zinātne, slēpj sevī šis vienkāršais un visiem zināmais vārds. Viens no pirmajiem vārdiem cilvēka valodā. Ārēji nāve ir vienkārša. Tā iestājas tad, kad sirds pārstāj darboties, kad tā vairs nenodrošina asinsriti un līdz ar to nepiegādā audu šūnām skābekli. Es runāju par cilvēka un citu mugurkaulaino zīdītāju nāvi. Nesa­ņemdamas skābekli, šūnas nomirst, audi sāk sairt. Tas ir viss. Redziet, cik vienkārši. Vienkāršāk vairs nevar būt. Bet tas tā liekas tikai pirmajā mirklī. Jau­tājums par to … starp citu, nenovirzīsimies no te­mata. Medicīnā izšķir klīnisko un bioloģisko nāvi. Pirmā vēl nav galīga nāve. To raksturo tikai sirds apstāšanās. Cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve, vēl var atgriezt dzīvē. Pirmoreiz tas izdevās profeso­ram Ņegovskim, kas dzīvoja Komunistiskās ēras pir­majā gadsimtā. «Profesors» tajā laikā bija zinātnisks nosaukums. Tagad tas gandrīz aizmirsts, — Lūcijs paskaidroja. — Tad uzskatīja, ka klīnisko nāvi no bioloģiskās, tas ir, galīgās nāves, šķir sešas minūtes, pēc tam galvas smadzeņu un centrālās nervu sistē­mas šūnās notiek neatgriezeniskas pārmaiņas. Profe­soram Ņegovskim eksperiments izdevās tāpēc, ka gadījuma dēļ viņu aizveda pie miruša cilvēka vienu minūti pēc sirds apstāšanās un viņa rīcībā vēl bija pietiekami daudz laika. Kopš tā laika intervālu starp klīnisko un bioloģisko nāvi sauc par «šķietamo nāvi». Šeit tad arī meklējams neskaitāmais daudzums no­slēpumu, par kuru atrisināšanu cīnās zinātnieku pa­audzes līdz pat mūsdienām. Jo dziļāk zinātne iespiedās šūnu noslēpumā, jo ilgāks kļuva «šķietamās nāves» periods. Biologi ar neatlaidīgu un pašaizliedzīgu darbu ir pagarinājuši to no sešām minūtēm līdz trim stundām. Mēs esam panākuši, ka trīs stundu laikā pēc sirds apstāšanās cilvēku var atgriezt dzīvē, — Lūcija balsī skanēja lepnums. — Tiesa, tagad, kad uzvarētas visas sirds slimības un sirds ir pats izturīgākais cil­vēka ķermeņa orgāns, tādu gadījumu, kad sirds ap­stāšanās dēļ vajadzētu atdzīvināt mirušu cilvēku, sen vairs nav. Tas, protams, ir ļoti labi, taču līdz ar to mums nav vairs iespēju pārbaudīt praksē jaunākos atklājumus. Bet tas jau ir slikti. Mums jāzina, kur atrodas «šķietamās nāves» robeža. Nevar taču būt, ka šī robeža ir trīs stundas, par kurām es stāstīju. Tā atrodas krietni vien tālāk, bet kur? .. . Cilvēkam jā­uzvar nāve. Tas nenozīmē, ka cilvēki kļūs nemir­stīgi, tāda hipotēze būtu bezjēdzīga. Bet viņiem jā­dzīvo tik ilgi, cik ilgi to pieļauj viņu organisms, tas ir trīssimt — trīssimt piecdesmit, varbūt četrsimt gadu, bet nekādā ziņā ne divsimt gadu kā tagad. Tā ir mūsu zinātnes, un arī mana vaina, ka cilvēki mirst ātrāk. Mēs maz strādājam. Lai tur vai kas, mums jā­panāk, lai cilvēks dzīvotu tik ilgi, cik organisms ļauj. Un mēs to panāksim!

Lūcijs paskatījās Vladilenā tā, it kā tikai nupat būtu atcerējies viņa klātbūtni.

— Atvainojiet! — viņš teica. — Es novirzījos no temata… Jūs jautājāt par mūsu plāniem. Šodien esmu mazliet izklaidīgs, man nedod mieru kāda doma. Un visinteresantākais — es pats ļoti labi apzi­nos, ka tā ir absurda. Volgins ir nomiris nevis pirms trim stundām, bet gandrīz pirms divtūkstoš gadiem … Jā, atgriezīsimies pie mūsu sarunas. Vispirms, kas ir dzīvība? Uz to visvienkāršāk atbildēt ar seno laiku lielā domātāja vārdiem: «Dzīvība ir olbaltuma ķer­meņu eksistences veids, kura būtiskais moments ir pastāvīga vielu maiņa ar apkārtējo ārējo dabu, pie kam līdz ar šās vielu maiņas izbeigšanos izbeidzas arī dzīvība.»[2] Te viss pateikts. Tas attiecas uz vienkār­šākajām dzīvajām šūnām, uz ko pamatojas visi sa­režģītie dabas organismi, tātad arī cilvēka orga­nisms. Atšķirība starp dzīvu un mirušu organismu ir sarežģītāka, jo daudzšūnu, piemēram, cilvēka, orga­nismam ir ļoti daudz dažādu dzīvības izpausmju. Kad organisms kā vesela vienība mirst, atsevišķi orgāni var dzīvot, tas ir, vielu maiņas procesi tajos var tur­pināties. Vai jums ir skaidrs?

—   Jā, protams, pateicos.

—   Un tagad, r— Lūcijs turpināja, — mēs esam no­nākuši pie uzdevumiem, kurus izvirzījām eksperi­mentā ar Volgina ķermeni. Deviņpadsmit gadsimtus atrazdamās zemē, šūnas ir mirušas, ja tā var izteik­ties, līdz galējai robežai. Bet visi orgāni atrodas savās vietās. Sākumā mēs izvirzījām tādu jautājumu: vai šīs it kā galīgi mirušās šūnas var atkal atdzīvoties, vai starp tām un apkārtējo ārējo vidi var atjaunoties vielu maiņa? Tagad mēs varam droši atbildēt: «Jā, var!» Jūs pats redzējāt, ka āda ir atdzīvojusies. Vaja­dzēja tikai sagādāt šūnām iespēju atdzīvoties, un tās atdzīvojās. Pats par sevi šis eksperimenta rezultāts ir lielisks. Taču ādas atdzīvošanās vēl nav viss. Mēs izvirzījām sev uzdevumu pierādīt to pašu attiecībā uz visiem ķermeņa audiem, lai kur tie atrastos. Kā apgalvo Jo, mēs jau esam to sasnieguši. Priecājos, ja tas tā ir. Bet pats vēl pagaidām neesmu par to pār­liecināts. Ir vietas, kur nekādas pārmaiņas laikam nav notikušas. Tās ir smadzenes. Mēs nolēmām tās izņemt no galvaskausa un eksperimentēt ar tām at­sevišķi. Būtu labi, ja varētu to pašu izdarīt ar visiem iekšējiem orgāniem, taču to mums neļauj. Necienība pret mirušo! Mums neesot viņa piekrišanas! — Lūcijs sacīja, un viņa balsī bija jaušams dziļš īgnums.

—   Jums darbu laikam ļoti traucē tas, ka ķermenis atrodas kastē ar šķīdumu? — Vladilens jautāja, gri­bēdams novirzīt Lūciju no nepatīkamajām domām.

—   Jūs uzminējāt, — Lūcijs atbildēja un smagi nopūtās. — Ne tikai traucē, bet zināmā mērā pat darbu kavē. Ja ķermenis nebūtu šķīdumā, mēs, ne- anatomējot līķi, tas ir, nepārkāpjot aizliegumu, ļoti viegli varētu pārliecināties, kādā stāvoklī ir orga­nisma iekšējie audi. Bet izņemt ķermeni no šķīduma pagaidām nedrīkst.

—   Kāpēc?

—   Es jau jums teicu, ka tad audi sāks sairt. Šūnas dzīvības norises — tas ir process, kas zināmā mērā analoģisks degšanai. Ogleklim jāsavienojas ar skā­bekli, izdalot siltumu. Ja ķermeni izņemtu no šķī­duma, tad skābekļa pieplūdums šūnām izbeigtos. Dzīvā organismā to nodrošina sirds, asinis un plau­šas, bet nedzīvā šie orgāni nedarbojas. Man tomēr jāsaka, ka pēc pāris gadiem, ja viss ritēs tā, kā mēs domājam, ķermeni varēs izņemt no šķīduma.

—   Kādā veidā?

—   Visā ķermenī ir artērijas un vēnas. Līdzīgi ādai un citiem audiem tām jāatgūst sākotnējais stā­voklis. Mēs tās varēsim atbrīvot no vecajām, sarecē­jušajām un sakaltušajām asinīm. Tas nebūs tik grūti, ja tikai asinsvadi kļūs pietiekami elastīgi. Bet es do­māju, ka tā arī būs. Tad ar «mākslīgās sirds» jeb, vienkārši runājot, ar speciāla sūkņa palīdzību mēs laidīsim tajos šķīdumu, kas aizstās asinis, bagātinot to ar skābekli. Starp citu, šis šķīdums pazīstams jau sen, apmēram no kristiānisma ēras deviņpadsmitā gadsimta, un tāpat kā toreiz saucas par Ringera- Lokova šķīdumu, kaut gan, protams, kopš tā laika ir stipri mainījies.

Klausīdamies Lūcijā, Vladilens nepārtraukti pūlē­jās atcerēties kādu domu, kas pavīdēja un tūlīt iz­gaisa. «Liekas, tas bija tad,» viņš domāja, «kad Lūcijs stāstīja par smadzenēm.»

—   Es tikai nesaprotu vienu, — viņš teica, cerē­dams, ka, atgriezdamies pie sarunas par tām, atcerē­sies izgaisušo domu. — Kāpēc jūs gribat ņemt ārā smadzenes? Vai nebūtu labāk tās atstāt galvaskausā? Artērijas un vēnas taču iespiežas arī tajās.

—   Es saprotu jūsu domu, — Lūcijs piekrītoši teica. — Bet tas mums neko nedos. Ja mēs izņemsim sma­dzeņu vielu, pareizāk sakot, to, kas tur palicis, tad varēsim uz to iedarboties ar spēcīgākiem līdzekļiem. Mums taču nav cerību, ka smadzeņu šūnas, tāpat kā pārējie orgāni, varētu atdzīvoties.

—   Kāpēc? ■— Vladilens aši iejautājās.

Viņš atlieca augumu taisni, saspringti gaidīdams atbildi. «Tūlīt atcerēšos. Tas ir tieši tas pats.»

—   Tāpēc, — Lūcijs atbildēja, neievērodams sava sarunu biedra satraukumu, — ka ir notikušas neat­griezeniskas pārmaiņas.

«Atcerējos!»

—   Šķietamā nāve?

—   Jā. Šķietamās nāves periods beidzies pirms tūk­stoš deviņsimt gadiem.

1 — Kā jūs to zināt? Kā jūs to zināt, Lūcij? Jūs pats sacījāt, ka ar Volgina ķermeni noticis kaut kas tāds, ko jūs nekā nevarat saprast. Kas zina, varbūt viņu …

Biologa sejas izteiksmes pārsteigts, viņš nepabeidza frāzi. Lūcijs raudzījās Vladilenā ar dīvainu stingu skatienu. Pēc tam viņa seja piesārta no asins pieplū­duma. Saķēris jaunā astronoma roku, Lūcijs nezin kāpēc čukstus teica:

—   Iesim … Iesim tūlīt pat pie Jo … Tas … tas ir grandiozi!

Lūcijs saņēma galvu rokās un nosēdēja tā vairākas minūtes, it kā cīnīdamies ar uzplūdušajām domām. Pēc tam viņš strauji pietrūkās kājās. Acis mirdzēja. Seja bija svinīga un kāda dziļa prieka pilna.

—   Vladilen! — viņš sacīja. — Paturiet prātā šo brīdi. Ja tikai jūs zinātu, uz kādu domu jūs mani uzvedinājāt!

.. .— Šī doma radās pēkšņi, kā atklājums. Vladi- lena vārdi, kuriem viņš pats nepiešķīra vajadzīgo no­zīmi, atsauca man atmiņā frāzi no cita Vladilena — sestā un septītā gadsimta izcilā zinātnieka — grāma­tas. Es jums atgādināšu, bet varbūt jūs neesat to pat lasījis. Vladilens rakstīja: «Preparāta V-64 īpašības vēl nevienam pilnīgi nav zināmas. Iespējams, ka tās galīgi atklāsies tikai tad, kad šo preparātu lietos ob­jektam, kura šķietamā nāve, liekas, būs iestājusies sen.» Vai tas "nav pārsteidzoši, ka neviens no mums

neatcerējās šo norādījumu, kas tieši attiecas uz mūsu eksperimentu? Ne es, ne kāds cits nekad nav domājis par V-64 tādā aspektā .. .

—   Vai tiešām? — Jo pārtrauca Lūciju. — Bet, kad jūs šo preparātu pilnveidojāt, vai jūs tad nedomājāt par tā iespējamo lietošanu? Neīsta kautrība nav va­jadzīga, Lūcij. Visi zina jūsu darbu. Ļoti daudzi pre­parātu V-64 sauc par preparātu VL-64.

Lūcijs sarauca pieri un nepatikā atmeta ar roku, it kā atgaiņādams neredzamu kukaini.

—   Ne jau tas ir svarīgi, Jo, — viņš atbildēja.

—    Tas, ka es pats strādāju, lai uzlabotu Vladilena preparātu, un strādāju ne vienu gadu vien, padara manu paviršību vēl dīvaināku. Jā, es to uzskatu par paviršību, ka mēs neatskārtām agrāk, bet nogaidījām, kamēr mums pateiks, ka jālieto V-64. Nu, labi, — viņš piebilda, redzēdams, ka Jo atkal taisās iebilst,

—  lai būtu VL-64. Vai nav vienalga, ne jau nosaukums ir galvenais. Es tā arī sacīju, ka neviens nav domā­jis par šo preparātu sakarā ar mūsu eksperimentu. Mēs taču gatavojāmies izņemt smadzenes. Bet ta­gad … Es atzīstu, tā ir ļoti pārdroša, tomēr realizē­jama ideja!

Lūcijs bija stipri satraukts. Viņš runāja, platiem soļiem nemitīgi soļodams pa Muncija mājas plašo terasi, kas bija apaugusi ar meža vīnogulāju zaļajām vītnēm. Māja atradās pie pašas jūras bijušās Franci­jas dienvidu piekrastē.

Viņā klausījās četri.

Viens bija pats Muncijs, otrs — vecāks vīrs ar gluži sirmiem matiem, kuplām, spurainām uzacīm un tumšām vērīgām acīm, trešais — platiem pleciem ar gandrīz melni iedegušu mongoļu tipa seju, šaurām,

ieslīpām acīm. Ceturtais bija Jo. Viņš sēdēja mazliet atstatu un sekoja katram sava drauga vārdam, jo bija stipri satraukts, tāpat kā draugs. Daudz kas bija atkarīgs no tā, vai Lūcijs pratīs pārliecināt šos trīs cilvēkus. Ideja, kas bija radusies viņu laboratorijas klusumā, pirmoreiz tika nodota atklātai apsprieša­nai. To cilvēku uzskatiem, kuri patlaban uzmanīgi klausījās Lūcijā, varēja būt izšķiroša nozīme.

Ko viņi domāja? Kurā svaru kausā viņi metīs visu savas autoritātes svaru? …

Sirmgalvis sēdēja nekustīgi. Muncijs bija sadrūmis un bungoja ar pirkstiem pa krēsla rokturi. («Viņš ir pret mums,» Jo domāja.) Mongolim līdzīgais cilvēks, neslēpdams sajūsmu, sekoja Lūcija vārdiem ar sa­springtu uzmanību. Viņa acis mirdzēja.

— Mūsu sākotnējais uzdevums jums ir zināms, -— Lūcijs turpināja. — Pārbaudīt, vai ķermeņa šūnas var atdzīvoties pēc tik ilgstošas atrašanās pilnīgi sažu- vušā stāvoklī. Mēs bijām pārliecināti, ka var. Man nav jums jāskaidro, cik svarīgi zinātnei bija iegūt pierādījumus. Tieši tāpēc, ka tam bija milzīga prak­tiska nozīme, tika nolemts šos pētījumus turpināt. Jūs zināt, ka daudzi iebilda, motivēdami savu pro­testu ar cieņu pret cilvēku un viņa personisko brī­vību. Un jūs zināt, ka mums izdevās pierādīt savu uzskatu pareizību. Ne tikai pirms divtūkstoš gadiem miruša cilvēka ķermeņa šūnas, bet arī audi tagad dzīvo. Kad pirms trim gadiem, pēc sarunas ar astro­nomu Vladilenu, kurš nebūdams biologs, pamanīja to, kas stūrgalvīgi arvien paslīdēja garām mūsu uzmanī­bai, es izteicu savu ideju, mani biedri man tūlīt pie­vienojās. Pat Jo! Nedusmojieties, mans draugs! Vi­siem zināms, ka jūs reizēm ir grūti pārliecināt. Bet ari jūs gandrīz tūlīt pievienojāties. Viss mūsu kolek­tīvs sāka apzinīgi virzīt darbu pa jauno, vēl līdz ga­lam neapzināto ceļu. Būtībā nevienam pret mūsu ideju nebija iebildumu. Tā aizrāva visus. Jūs zināt, kāda tā bija. Izmantojot atdzīvojušās artērijas un vēnas, ievadīt smadzenēs preparātu VL-64, atdzīvināt smadzeņu šūnas, neizņemot smadzenes no galvas­kausa. īstenībā tas bija grandiozs eksperiments! Un nu, kad zinātnei radusies iespēja gūt milzīgu uzvaru, atskan balsis, kas saka: «Pietiek! Uzdevums paveikts, vajag ļaut dabai pabeigt tik sen aizsākto darbu.» Mums ieteic pārtraukt darbu un parādīt, kā viņi saka, nomirējam pēdējo godu, tas ir, iznīcināt tā ķer­meni. Mēs nevaram, mēs nedrīkstam tam pievieno­ties. Mēs esam sasnieguši vairāk, krietni vairāk, nekā cerējām sākumā. Ne tikai audi, bet arī viss organisms atguvis pašatjaunošanās spēju. Smadzenes no sažu­vušas matērijas piciņas kļuvušas par parastu sma­dzeņu vielu. Komisija, kurā ietilpst izcilākie Medi­cīnas institūta zinātnieki, atzinusi, ka rezultāti pār­spējuši gaidītos. Kāda ir atšķirība starp šo un dzīvu ķermeni? Tāda pati, kāda starp ikvienu tikko nomi­rušu un dzīvu organismu, — elpošanas un smadzeņu centralizējošās darbības trūkums. Organisms nedar­bojas kā vienots vesels. Taču parastam līķim nav asinsrites, tā audi ar katru mirkli sairst arvien vairāk un vairāk. Šeit tā nav. Asinis cirkulē normāli, tiesa, pagaidām vēl ne caur sirdi, bet mākslīgā ceļā. Taču tam nav izšķirošas nozīmes. Sirdi var atjaunot un likt tai strādāt, jo sirdsdarbība nav atkarīga no sma­dzeņu darbības. Tagadējā stāvoklī šis ķermenis var atrasties … neierobežotu laiku. Visi bija pārsteigti, kad to ieraudzīja. Cilvēks it kā guļ…

Lūcijs apstājās pie balustrādes malas un sāka iz­klaidīgi plūkāt vīnogulāju lapas. Plašo terasi pār­ņēma klusums, bija dzirdama tikai vienmērīga bangu čala. Lūcijs atkal ierunājās nepagriezdamies:

— Atlicis spert pēdējo soli. Iedarbināt sirdi, pie­spiest strādāt smadzenes un atjaunot elpošanu. Pār­vērst nāvi bezsamaņas stāvoklī, dziļā miegā. Bet pēc tam … uzmodināt mirušo. Starp citu, tas jau nav pa­reizi — ķermenis nebūs miris. Pirms divsimt gadiem lielais Vladilens ierosināja veikt tādu eksperimentu, bet viņam negadījās piemērots objekts. Mēs nesa­glabājam līķus. Neticams gadījums, ļoti reta veiksme devusi mums iespēju viskonsekventākajā veidā pa­veikt to, par ko sapņojušas vairākas zinātnieku pa­audzes. Un tagad nu saka: «Pietiek!» Bet kāpēc? «Aiz cieņas pret cilvēku,» mums atbild. Vājš arguments! Mums cenšas iegalvot: «Tas ir cietsirdīgi un neva­jadzīgi!» Bet ir taču bijuši un būs nejauši, pēkšņi, priekšlaicīgi nāves gadījumi. Tie izrauj no dzīves cilvēkus, kas būtu varējuši dzīvot ilgi. Kā gan var runāt, ka eksperiments nav vajadzīgs, ja tas izglābs cilvēku no nejaušas nāves draudiem, lai ari cik reta ir šāda nāve mūsu laikos?

Lūcijs pievērsās klausītājiem. Pēc to sejas izteik­smes viņš centās atminēt, kādu iespaidu atstājusi runa. Ar nepatiku Lūcijs domāja, ka viņam trūkst daiļrunāšanas talanta, kas tagad būtu tik vajadzīgs.

Viņš bija dziļi pārliecināts par savu taisnību, bet vajadzēja pārliecināt par to arī citus, un pirmkārt tos, kuri patlaban atradās viņa priekšā.

Kā to izdarīt? …

Muncijs uztvēra dēla skatienu un sarauca uzacis. Viņš ar pirkstiem sāka vēl stiprāk un biežāk bungot pa krēsla roku balstiem. Atklātā nevienprātība, kas bija lasāma tēva sejā, Lūciju sarūgtināja.

—   Tu, tēv, — viņš teica ar rūgtumu, — esi nostā­jies to priekšgalā, kuri mums saka «pietiek!». Kad es ierosināju veikt pirmo eksperimentu, lai atdzīvinātu šūnas, arī tad tu biji pret mani. Tāpēc tu arī tagad nevari atzīt, ka šis eksperiments ir liela zinātniska uzvara.

Muncijs atmeta atpakaļ lepno galvu. Likās, viņš asi atbildēs uz dēla vārdiem. Taču, apvaldījis uzliesmo­jušās dusmas, viņš ārēji mierīgi teica:

—   Es runāju to, ko domāju. Es balstījos uz morāles un ētikas principiem. Vairākums, man par dziļu no­žēlu, pieņēma citu viedokli. Un tad mēs, palikuši ma­zākumā, arī to pieņēmām. Tāpēc nav jāpiemin biju­šais. Es no visas sirds priecājos par tavām sekmēm. Bet tagad runa ir gluži par ko citu. Tu saki, un tas ir absolūti pareizi, ka jums izdevies pilnīgi restaurēt ķermeņa sākotnējo izskatu un pat atjaunot tajā asins­riti, kas, protams, ir izcils zinātnisks sasniegums. Šai ziņā tev taisnība. Taču, par spīti visām jūsu pūlēm, tas tomēr ir līķis. Tāpēc man, un ne tikai man, bet ļoti daudziem, šķiet cietsirdīgi un nevajadzīgi atdot tam dzīvību. Tas, ko jūs jau esat sasnieguši, ir pil­nīgi pietiekami. Bet, ja jums tomēr nepieciešams no­vest'atdzīvināšanu līdz galam, tad to var izdarīt ar citu objektu, iepriekš saņemot piekrišanu no tā, kuru jūs gribat pēc nāves atdzīvināt. Kad pienāks mana nāves stunda, bet tā vairs nav tik tālu, es pirmais esmu ar mieru atdot savu ķermeni jūsu rīcībā. Taču šajā gadījumā jūs nevarat dabūt piekrišanu. Cilvē­kam, lai kas viņš būtu, lai cik izcils zinātnieks viņš būtu, nav tiesību rīkoties ar otru cilvēku bez tā pie­krišanas. Liekas, tas ir absolūti skaidrs. Rīkoties ar sevi var pats cilvēks vai visa sabiedrība kopumā.

Kamēr viņš runāja, iedegušais «mongolis» ar kāju nepacietīgi bungoja grīdu. Kad Muncijs apklusa un ar aizvērtām acīm atslīga pret krēsla atzveltni, it kā nevēlēdamies dzirdēt nekādus iebildumus, šis cilvēks līdzjūtīgi paskatījās Lūcijā un skarbā balsī teica:

—   Muncijs šo eksperimentu uzskata par nevaja­dzīgu, cietsirdīgu un, cik var saprast no viņa vār­diem, par neētisku. Vai es jūs pareizi sapratu?

—   Jā, pareizi, — Muncijs atbildēja, neatvērdams acis.

—    Kāpēc gan? Runāt par dižajiem personiskās brī­vības principiem ir ļoti skaisti, bet šajā ārkārtējā gadījumā pilnīgi neloģiski. Muncijs ierosina pabeigt šo eksperimentu ar citiem, dabiski mirušiem objek­tiem, iepriekš saņemot no tiem piekrišanu. Bet cil­vēki mūsdienās nemirst jauni. Tātad Lūcijam, Jo un viņu biedriem būtu jāveic vēsturē pirmais atdzīvinā­šanas eksperiments un jāmēģina atdzīvināt veca cil­vēka ķermeni. Tas tiešām būtu nevajadzīgs un pat, ja gribat, cietsirdīgs eksperiments. Tieši tāpēc Vladilens, kuru jūs, Lūcij, pieminējāt, nolēma atteikties no at­dzīvināšanas, bet nevis tāpēc, ka viņam nebija ob­jekta. Šādi objekti, kādus piedāvā Muncijs, būtu at­radušies. Taču atgriezīsimies pie mūsu strīda. Pie­ņemsim, ka nāve kādu nejauši pārsteigs jaunībā. Viņa piekrišanas tik un tā nebūs — tieši tāpēc, ka nāve būs nejauša, tātad arī pēkšņa. Nevar taču Lūcijs un Jo saņemt iepriekšēju piekrišanu no visiem cilvēkiem, kas dzīvo uz Zemes. Pat ja tas būtu iespējams, nav zināms, cik ilgi būtu jāgaida, kamēr tāds rets nāves gadījums radīsies. Ko tad darīt, — izejas nav? Pro­tams, tas nav pareizi — izeja ir! Un pats Muncijs to minēja. Ar cilvēku var rīkoties vai nu viņš pats, vai visa sabiedrība kopumā. Tie ir jūsu vārdi, Muncij, vai nav tiesa? Jums, Lūcij, jāgriežas pie visas cilvēces pārstāvjiem — pie Zinātnes padomes. Lai jūsu labo­ratorijā esošā cilvēka likteni izlemj visa planēta. Tā kā arī es esmu Padomes loceklis un manai balsij būs nozīme, apsolos balsot jums par labu. Citas izejas es neredzu.

—   Paldies, Josi! — Lūcijs saviļņots teica. — Man prieks, ka jūs mani saprotat.

—   Es jūs saprotu, Lūcij. Bet atļaujiet man atbildēt jūsu tēvam vēl uz vienu jautājumu. Iepriekš es gribu prasīt: vai jūs, Muncij, ticat, ka cilvēks, kas atrodas jūsu dēla laboratorijā, ir Dmitrijs Volgins?

—   Tas pilnīgi iespējams, — Muncijs atbildēja, pa­raustīdams plecus. — Bet kāds tam sakars ar strīda būtību?

—    Ir sakars, pie tam vistiešākais. Jūs tūlīt par to pārliecināsieties. Jūs teicāt, ka nav iespējams uzzināt eksperimenta objekta domas. Acīmredzot jūs neesat drošs, kādas tās būtu. Bet es tās zinu. Pirms divtūkstoš gadiem cilvēki mira jauni, daudz agrāk par dabiskās dzīvības robežas sasniegšanu. Nāve viņiem likās ne­taisnīgs un ļauns likteņa izsmiekls, tāpēc ka tā pie­nāca tad, kad pēc dabas likumiem vajadzēja būt tikai dzīves plaukumam. Mums ir darīšana ar cilvēku, kurš nomira daudz agrāk nekā varēja vēlēties mirt…

—   To mēs nevaram zināt, — Muncijs iebilda. — Dažreiz cilvēks ilgojas pēc nāves jaunībā.

—   Es tādu gadījumu nezinu.

—       Es domāju pagājušos gadsimtus, — Muncijs paskaidroja. — Tajā laikā dzīve ne vienmēr" bija laimīga un viegla.

—    So iebildumu es nepieņemu, — Josi atteica. — Bet es to paredzēju un tāpēc jautāju, vai jūs ticat, ka tas ir tieši Dmitrijs Volgins. Viņš bija Padomju Savienības Varonis un tātad stiprs cilvēks ar lielu gribasspēku. Viņš nevarēja mazdūšīgi vēlēties nāvi kaut kādu personisku neveiksmju dēļ. Bez tam viņš bija jauns. Es atceros, Muncij, jūsu publicētos arhīva materiālus. Volgins nomira trīsdesmit deviņu gadu vecumā. Vai varēja vēlēties mirt cilvēks, kas bija tik maz dzīvojis? Es atbildu — nē un vēlreiz nē! Dabai vajadzēja protestēt pret tik pāragru galu. Esmu pil­nīgi pārliecināts: ja mēs varētu Volginam pajautāt, tad viņš dotu piekrišanu.

Visvecākais no sarunu biedriem, kas līdz šim bija tikai klausījies, sacīja mierīgā, klusā balsī:

—    Es varu papildināt Josi argumentus ar šādu domu. Cilvēks, par kuru ir runa, nomira lielajos cīņas gados par pasaules pārveidošanu — gados, kad cil­vēces briesmīgā pagātne cīnījās pret tās gaišo nā­kotni. Viņš bija cilvēks, kurš dzīvoja pirmajā sociā­listiskajā valstī, kas lika pamatus mūsu pasaulei, kurā mēs dzīvojam nu jau gandrīz divtūkstoš gadu. Iedo­māsimies sevi viņa vietā. Viņš cīnījās par nākotni, cīnījās pašaizliedzīgi, citādi viņš nebūtu varonis. Pat ja tas nebūtu Dmitrijs Volgins, arī tad būtība nemai­nās. Vai viņš nebūtu vēlējies redzēt šo nākotni savām acīm? … Es uzskatu, ka Lūcijam, Jo un viņu domu­biedriem ir taisnība. Eksperiments jānobeidz.

Muncijs piecēlās. Likās, ka viņš grib aiziet. Viņš taču bija palicis viens, visi klātesošie izteicās pretī. Tomēr viņš savaldījās.

—   Es nepiederu pie stūrgalvīgajiem, — Muncijs teica, — un vienmēr esmu ar mieru atzīt savu kļūdu. Taču pagaidām man nav ko atzīt. Iespējams, ka man nav taisnība, nezinu. To rādīs nākotne. Mani uzskati atšķiras no jūsējiem. Es domāju par to šausmīgo trie­cienu, ko pārdzīvos šis cilvēks, ja Jo un Lūcijam izdosies veiksmīgi pabeigt savu eksperimentu. Viņš atradīsies citā, pilnīgi svešā pasaulē, laika bezgalības atrauts no visa, kas bijis dārgs. Un viņš jutīsies bez­gala vientuļš. Viss apkārtējais būs nepazīstams un nesaprotams. Mēs nezinām, vai viņam bija ģimene, bērni, tuvinieki. Droši vien bija. Visi tie viņam no­mirs vienā mirklī. Tās ir lielas sāpes. Man saka, — Muncijs turpināja, neskatīdamies ne uz vienu no sarunu biedriem, — ka viņam vajadzētu vēlēties re­dzēt savām acīm to pasauli, par kuru cīnījās un mira viņa paaudze. Bet ziņkāres apmierināšana vien neat­svērs viņa traģisko vietulību starp cilvēkiem, kuri viņu nesapratīs un kurus viņš pats nesapratīs. Es esmu vēsturnieks. Es labi zinu pagātnes cilvēku psi­holoģiju un to, cik stipri viņi atšķīrās no mūsu laika­biedriem. Es gandrīz nešaubos, ka šajā jautājumā uz­varu gūs jūsu viedoklis, un ļoti to nožēloju. Tāpat es nešaubos, ka eksperiments izdosies, jo zinu, cik va­rena ir zinātne.

Muncijs apklusa, bet neviens viņam neiebilda, un, brīdi šaubījies, pabeidza, pievērsdamies tieši dēlam:

—   Tu vari būt mierīgs, Lūcij. Mans viedoklis ne­uzvarēs, un jūs, diemžēl, sasniegsiet to, ko gribat. Mani uzskati radušies, izpētījot pagājušos gadsimtus, un tajos dalīties var tikai tas, kas dziļi izpratis pagāt­nes cilvēku dzīvi un dvēseles pasauli. Atceries manus vārdus. Pienāks diena, kad cilvēks, ko jūs būsiet at­devuši jaunai dzīvei, sagādās jums prieku, jo tas būs liels zinātnes sasniegums, bet pienāks arī cita diena, kad tas pats cilvēks, nomocījies un dvēselē tukšs, jums pārmetīs.

Tad bez mazākās svārstīšanās Muncijs apgriezās un straujiem soļiem atstāja terasi.

—   Jūsu tēvs, — Josi teica, — maldās, bet viņš to dara ar lielu atklātību. Jūs atlidojāt, lai pārliecinātu viņu nostāties jūsu pusē, taču baidos, ka tas nav izde­vies. Nākamajās debatēs Muncijs būs jums un Jo ļoti bīstams pretinieks.

Lūcijs neko neatbildēja. Viņš stāvēja, galvu nodū­ris, dziļās pārdomās, un šķita pat nedzirdam, ko Josi viņam saka.

—   Jā, tā tas ir, — drauga vietā atbildēja Jo.

Arī sirmgalvis piecēlās no krēsla, gatavodamies aiziet.

—   Muncija vārdiem, — viņš ierunājās, — man šķiet, ir zināms pamats. Šis jautājums prasa ne tikai Padomes locekļu, bet arī visu cilvēku vis­saspringtāko uzmanību. Es jums ieteiktu padomāt par to, kas,šeit tika runāts. Iedomājieties, ja nu Muncijam būs taisnība. Atdot cilvēkam dzīvību, lai sagādātu viņam ciešanas .. . nē, tas ir absudrs!

—   Kāpēc jūs ierosināt padomāt tikai viņiem abiem? — Josi strauji pietrūkās kājās. — Visai Zemei jāizšķir šis jautājums. Muncija vārdi, lai cik tie bija daiļrunīgi, mani nepārliecina.

—   Jā, — teica Jo, •— nekas cits neatliek — jāgrie­žas pie Padomes. Tā var strīdēties bez gala, un es paredzu, ka šis strīds kļūs bezgalīgs, ja Padome to neizbeigs.

Pēc sešus gadus ilga eksperimenta ar Dmitriju Vol­ginu, kas bija nomiris gandrīz pirms divtūkstoš ga­diem, zinātniekiem reāli izvirzījās jautājums par dzī­vības atdošanu mirušajam.

Ziņojumi, kas par to tika plaši publicēti, saviļņoja visu Zemi.

Vēl nekad par tamlīdzīgām lietām nebija runāts kā par pašreizēju praktisku uzdevumu, un pat trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki, pieraduši pie zinātnes un tehnikas brīnumiem, bija pārsteigti par šā nodoma drosmīgumu.

Tomēr nevienam neradās šaubas par šā eksperi­menta iespējamību. Ja jau izcilākie zinātnieki to ieteic, tad tas nozīmē, ka viņu rīcībā ir pietiekami daudz līdzekļu, lai šo ārkārtējo eksperimentu sekmīgi veiktu. Neskaidrs bija tikai tas, vai Muncija apgalvo­jums, ka pretēji savai gribai atdzīvinātais cilvēks būs dziļi nelaimīgs, ir pareizs vai ne.

Sevišķi spēcīgu iespaidu uz cilvēkiem atstāja hipo­tēze, ka Volginam (vai arī kas viņš būtu) bijusi ģi­mene, bērni, mīļi draugi un radinieki, kuri viņam it kā nomirs vienā mirklī, nomirs visi līdz pēdējam. Tas tiešām varēja kļūt par cēloni smagai traģēdijai, un cilvēkiem, kas bija pieraduši pie savstarpējas mīles­tības un rūpēm, šī doma iedvesa šausmas.

Muncijam, kas bija pārliecināts par savu taisnību, izdevās ietekmēt ļaužu prātus un pagaidām gūt uz­varu pār savu galveno oponentu — Josi, kurš bija uzņēmies Lūcija un Jo projekta aizstāvja lomu.

Protesta balsu bija tik daudz, ka nevarēja būt ne runas par eksperimenta patvaļīgu turpināšanu bez visu Zemes iedzīvotāju piekrišanas.

Tajā laikā vairs nepastāvēja nekāda administratīva vara, visas valsts pārvaldes formas sen bija atmiru­šas, un vienīgie autoritatīvie orgāni, ka^ saskaņoja nobriedušos jautājumus un plānošanu, bija Zinātnes padome un Tehnikas padome. To lēmumus parasti pieņēma bez ierunām un uzskatīja par visas cilvēces lēmumiem. Šo padomju locekļi bija izcili zinātnieki un slaveni inženieri.

Pie Zinātnes padomes arī griezās Lūcijs un Jo ar lūgumu izskatīt un izlemt jautājumu par Volgina at­dzīvināšanu.

Pirms sēdes izraisījās ilgstoša un dedzīga diskusija.

Domas dalījās.

Vieni atbalstīja projekta autoru viedokli un pierā­dīja, ka zinātnes interesēs jāriskē sagādāt cilvēkam ļaunu. Viņu argumenti galu galā reducējās uz patie­sību, kas ir tikpat veca kā pasaule: mērķis attaisno līdzekļus.

Otri, kas pievienojās Muncija domām, uzskatīja, ka veikt šādus eksperimentus bez paša objekta pie­krišanas nav tiesību nevienam un ka nekādi zināt­niski vai citi apsvērumi nevar attaisnot brīvas gribas apspiešanu. Visā pēdējo pusotra tūkstoša gadu ilgajā cilvēces vēsturē nebija bijis neviena gadījuma, kad kāds būtu rīkojies ar citu cilvēku bez tā piekrišanas.

«Kas devis tiesības Lūcijam vai arī citam ievēro­jamam zinātniekam,» runāja un rakstīja šie cilvēki, «savas zinātnes interesēs graut nesatricināmos sabied­rības likumus? Tā var atgriezties pie aizvēsturiskajiem laikiem, kad cilvēks ekspluatēja cilvēku.»

Josi, kurš bija galvenais Lūcija piekritējs, uz to atbildēja, ka mēdz būt gadījumi, kad jālauž ierastie priekšstati. Tagadējās sabiedrības likumus nedrīkst piemērot pašreizējiem ārkārtējiem apstākļiem bez būtiskām korektivām. Cits jautājums, kā cilvēks pats uztvers savu atdzimšanu. Josi dedzīgi centās pierādīt, ka nekāds ļaunums netiks nodarīts.

—   Ģimene un mīļotie draugi? Jā, tas ir nopietns arguments. Bet cilvēkam ir saprāts. Volgins sapratīs, ka viņš pats ir nomiris agrāk nekā viņa tuvinieki un draugi.

Muncija apgalvojumu, ka cilvēks, atrazdamies vi­ņam svešā pasaulē, jutīsies ļoti vientuļš, Josi arī kri­tizēja.

—   Par kādu vientulību var būt runa mūsu pasaulē, kur visa cilvēce ir viena draudzīga ģimene? Vai gan visi cilvēki nesagaidīs atnācēju no laika bezgalības kā mīļotu dēlu vai brāli? Ieraudzīt savām acīm nākot­nes pasauli (mūsu pasaule taču Volginam būs nākot­nes pasaule), kas gan var būt, vilinošāk? Atcerieties, Volgins nomira trīsdesmit deviņu gadu vecumā. Ko gan citu, izņemot kvēlu pateicību, var sagaidīt Lūcijs un Jo no cilvēka, kas miris tik pāragri un kam viņi būs atdevuši dzīvību?

Vēl nekad cilvēka psiholoģija nebija apspriesta ar tādu interesi. Sen nebija izvirzījies jautājums, kas tik ļoti būtu nodarbinājis burtiski visu Zemes cilvēku prātus. No Venēras, no Marsa un citām planētām ziņoja, ka arī tur dedzīgi apspriež visus «par» un «pret». Vienīgi tie, kas atradās kosmiskajā lidojumā, tālu no Saules sistēmas, palika neiesaistīti šai vispa­saules disputā.

Lēmumu gaidīja ar milzīgu nepacietību. Visi sa­prata, ka tikai Zinātnes padome var izbeigt strīdu, kas, kā jau teica Jo, draudēja kļūt bezgalīgs.

Abas puses stūrgalvīgi palika pie sava.

Sēdes dienā grandiozā zāle, kas bija paredzēta seš­desmit tūkstošiem cilvēku, bija tā pārpildīta, ka ne­varēja uzņemt visus, kas vēlējās personiski piedalī­ties tik neparasta priekšlikuma apspriešanā. Bija zi­nāms, ka gatavojas uzstāties daudzi izcili zinātnieki, un, lai gan viņus varēja redzēt un dzirdēt, neizejot no mājas, visiem nezin kāpēc gribējās redzēt un dzirdēt tos tieši šeit.

Jo ne par ko nešaubījās. Viņš bija pilnīgi pārlieci­nāts, ka viņiem ir taisnība, un tāpēc nešaubījās par to, kāds lēmums tiks pieņemts. Viņš ieradās uz sēdi lieliskā garastāvoklī.

Toties gluži citādā noskaņojumā bija Lūcijs.

Būdams atdzīvināšanas idejas iniciators un autors, viņš izjuta dīvainas, divējādas jūtas. Ilgās sarunas ar tēvu galu galā bija viņu ietekmējušas, un brīžiem viņš izjuta pat sirdsapziņas pārmetumus. Reizēm viņu pārņēma žēlums pret cilvēcisko būtni, ar kuru gri­bēja izdarīt tik šausmīgu eksperimentu. Viņš sāka baidīties no sekām. Laboratorijas klusumā apsvēr­dams tēva un viņa pretinieka Josi vārdus, Lūcijs mē­ģināja iedomāties sevi tā cilvēka vietā, kurš gulēja viņa priekšā uz laboratorijas galda. Stundām ilgi viņš raudzījās tik labi pazīstamās sejas nekustīgajos vaib­stos un, ieklausoties mākslīgās sirds vienmērīgajā dar­bībā, mēģināja rast atbildi. Bet atbildes nebija un nevarēja būt.

«Tā būs,» Lūcijs domāja, «tā būs tad, kad zem šīs augstās, skaidrās pieres iedzirkstīsies cilvēciska doma, kad aizvērtās acis atvērsies un paskatīsies uz mani. Ko es tajās izlasīšu? Pateicību vai rūgtu pārmetumu? Kas es būšu šā cilvēka acīs — labdaris vai bende?»

Bija brīži, kad Lūcijs vēlējās, lai Padomes lēmums būtu negatīvs, tad vairs nevajadzētu domāt par atdzī­vināšanas sekām, bet zinātnieka prāts tūlīt pat sāka protestēt pret tādu lēmumu.

Lūcijs nogura, sanervozējās un uz sēdi ieradās iekšēji vienaldzīgs un inerts pret jebkuru lēmumu, ko viņam vajadzēs uzklausīt.

Pirmajam deva vārdu viņam.

Pēc Padomes priekšsēdētāja uzaicinājuma Lūcijs uzkāpa augstajā tribīnē.

Daudzie teleofi, kas bija izvietoti pa visu zāli, pa­rādīja visiem viņa satraukto un novājējušo seju.

Stāvot milzīgās, piecdesmit metru augstās Ļeņina statujas pakājē, Lūcija priekšā pavērās grandiozās zāles neaptveramais plašums. Pēdējās rindas izzuda tāles neskaidrajā dūmakā, kam cauri lauzās saules stari, kas brīvi iespīdēja telpā pa caurspīdīgo jumtu.

Lūcijs pārlaida skatienu Padomes locekļiem — izci­lākajiem Zemes zinātniekiem, kas bija šeit sapulcē­jušies, lai paziņotu viņam savu spriedumu.

Josi, sastapdams šo skatienu, uzmundrinoši pasmai­dīja. Muncijs neskatījās uz Lūciju. Viņš sēdēja, atlai­dies pret krēsla atzveltni, ar aizvērtām acīm un kā parasti klusi bungoja ar pirkstiem pa galdu. Tēva pozā Lūcijs samanīja klusu nosodījumu, un viņa sirds skumjās sažņaudzās. Viņš labi pazina Muncija skaidro prātu un bagāto, dzīves pieredzi, tāpēc bija pieradis viņam visos jautājumos ticēt. Pirmo reizi viņu domas krasi dalījās.

Šai mirkli Lūcijam likās neiespējami uzstāties un aizstāvēt savu ideju, viņš bija gandrīz pārliecināts, ka viņi ar Jo tagad milzīgi kļūdās un pēc tam to va­jadzēs nožēlot. Viņam gribējās atstāt tribīni, bet bija jau par vēlu.

Lūcijs sāka runāt.

Visi gaidīja kyēlu runu un bija pārsteigti par tās atturīgumu. īsi un objektīvi Lūcijs izklāstīja eksperimenta norisi ar cilvēka ķermeni, kas pirms se­šiem gadiem izņemts no svina zārka, kur tas bija no­gulējis gandrīz divtūkstoš gadu, sīkāk paskaidroja, kādā stāvoklī ķermenis atrodas tagad, un nobeidza savu runu ar lūgumu atļaut viņam un viņa biedriem turpināt mēģinājumu atdzīvināt šo cilvēku. Ne ar vienu vārdu Lūcijs nepieskārās saviem uzskatiem par šā jautājuma morālo un psiholoģisko aspektu.

Viņa runas vispārējais tonis bija tāds, ka Jo tikai izbrīnā saskatījās ar Josi un pikti paraustīja plecus. Šķita, ka Lūcijs no projekta autora kļuvis ja ne par tā pretinieku, tad par cilvēku, kas nezina, kurā pusē šai strīdā nostāties.

—   Vairāk nekā dīvaini! — piebilda Cēzijs, kas sēdēja netālu no tribīnes blakus Vladilenam un Mērijai.

—   Muncija ietekme, — meitene atbildēja dusmīgi un lik skaļi, ka viņas vectēvs izdzirda šos vārdus, atvēra acis un, ar skatienu sameklējis publikā savu mazmeitu, pārmetoši pašūpoja galvu.

Beidzis runu, Lūcijs palocījās Padomei un nokāpa no tribīnes, dodams vietu Jo, kuru priekšsēdētājs, pārsteigts par atdzīvināšanas galvenā iniciatora dī­vaino toni, uzaicināja uzstāties kā otro

Lūcijs atgriezās savā vietā un visu laiku, kamēr jautājumu apsprieda, sēdēja nekustēdamies, aizklājis acis ar roku un ne reizi nepārmainījis pozu.

Ne dedzīgā runa, ko teica Jo, cenzdamies izkliedēt sava domubiedra runas iespaidu, ne Josi lieliskā uz­stāšanās nespēja likt viņam pakustēties. Tikpat ne­kustīgi viņš noklausījās arī iebildumus. Lūcijs atvēra acis tikai tad, kad tika paziņots, ka debates beigušās un sāksies balsošana.

īsos vārdos priekšsēdētājs atgādināja Padomei par cilvēku milzīgo morālo atbildību un pienākumu būt iejūtīgiem pret citu cilvēku.

— Mēs dzirdējām, — viņš teica, — abu pušu vie­dokļus. Pats idejas iniciators atzina par labāku neiz­teikt savas domas. Mums jāprot novērtēt viņa attu­rību. Acīmredzot Lūcijs negribēja ietekmēt Padomi ar savas autoritātes spēku. Viegli nodarīt cilvēkam ļaunu, bet grūti arī atteikties no tik diža eksperi­menta. Gadsimtiem ilgais, panākumiem vainagotais zinātnes ceļš ir sagatavojis tam augsni. Ja Jo un Lūci­jam izdosies realizēt savus nodomus, tad tas būs mil­zīgs notikums, kas pavērs cilvēcei jaunu izziņas lap­pusi. Vienā svaru kausā ir zinātnes sasniegumi, otrā — iespējama cilvēciskas būtnes traģēdija. No mums ir atkarīgs, kuram no svaru kausiem ļaut no­svērties. Nododot savu balsi, lai ikviens no mums iedomājas sevi tā cilvēka vietā, kura likteni mēs izlemjam. Mūsu pasaulē cilvēks ir dabas visvērtīgākā balva, bet mums dārga arī zinātne. Jautājums ir grūts, un ne velti visa cilvēce tā interesējas par to. Es ticu objektivitātei un dzīves pieredzei, tās palīdzēs jums pieņemt arī pareizo lēmumu.

Lūcijs ievēroja, ka tēvs, kas bija uzstājies debatēs,

nebalsoja. Muncijs, šķita, uzmanīgi sekoja balsoša­nas norisei, bet pēc viņa sejas izteiksmes dēls redzēja, ka viņš domā par citu. Reizēm viņš skumji pasmai­dīja, un tad Lūcijam gribējās, lai Padomes locekļi balsotu pret eksperimentu.

Lūcijs gaidīja Padomes spriedumu, iegrimis drū­mās pārdomās.

Kad priekšsēdētājs uzrunāja Lūciju, viņš nostājās blakus Jo. Viņiem teica vārdus, ko abi tā bija gribē­juši dzirdēt, taču Lūcija sirdī tie vairs nerada atbalsi. Jo seja pauda apmierinātību un prieku, turpretim Lūcijs tai pašā laikā bija tik drūms, ka kluss troksnis pāršalca milzīgo zāli. Sešdesmit tūkstoši cilvēku re­dzēja viņa sejas izteiksmi un nevarēja apvaldīt izbrīnu.

— Lūcijs un jūs, Jo, — priekšsēdētājs teica, — Zinātnes padome, vadīdamās no savas sirdsapziņas balss un cilvēces vispārējām interesēm (tā bija pie­rasta, pirms tūkstoš gadiem pieņemta runas ievad- forma), atļauj jums veikt šo eksperimentu. Tādējādi jūs tiekat atbrīvoti no morālas atbildības — to uz­ņemas visa cilvēce. Bet uz jums gulstas cita, varbūt vēl smagāka atbildība. Jums jāatdod savam pacien­tam, citādi mēs to tagad nevaram nosaukt, visi fizis­kie un garīgie spēki vai arī jāatsakās no eksperi­menta. Padome izvirza šo nosacījumu kā obligātu, vienīgo un vissvarīgāko. Jūsu darbs nedrīkst palikt pusceļā. Lēmums atkarīgs no jums. Apsveriet savus spēkus un iespējas vēlreiz. Mēs jums dosim palīgā ikvienu zinātnieku un visas laboratorijas un institū­tus. Zeme ir nolēmusi atgriezt šo cilvēku dzīvē, un jums tiek uzdots izpildīt šo lēmumu. Zinātnes padome, kas pārstāv visu cilvēci, novēl jums sekmes.

Lūcijs klusēja. Jo, mazliet vilcinājies, atbildēja pats:

—    Mēs pateicamies Padomei. Mums uzlikta mil­zīga atbildība, bet mēs ticam saviem spēkiem un esam pārliecināti, ka ar savu biedru palīdzību pabeigsim darbu sekmīgi.

—    Jūs atbrīvojāt mūs no morālās atbildības, — negaidot ierunājās Lūcijs, — bet es pats neatbrīvoju sevi no tās un esmu ar mieru atbildēt par sekām savai sirdsapziņai. Es neesmu vienis prātis ar šeit izteikta­jām domām un neticu, ka sekas būs traģiskas.

Lūcijs pats nezināja, kas viņu pamudināja sniegt šādu paziņojumu un vēl tik nepiemērotā brīdī. Kaut kas pretēji paša gribai it kā izlauzās un izskanēja šajos vārdos.

—    Jūs mazliet par vēlu nolēmāt izteikties, — laipni piebilda Padomes priekšsēdētājs. — Jautājums ir iz­lemts. Bet man prieks dzirdēt, ka jūs esat pārliecināts par panākumiem.

Lūcijs attapās. Vaigos ielija kauna sārtums. Klusē­dams palocījies, viņš pavirzījās sāņus. Lūcijs redzēja, ka tēvs nāk uz viņa pusi. Viņš gaidīja ar neskaidru vainas apziņu.

Muncijs paņēma dēlu zem rokas un veda uz zāles izeju.

—    Kas ar tevi notiek? — viņš jautāja. — Izskatās, ka tu nemaz nepriecājies par saņemto atļauju.

—   Es pats nezinu, — Lūcijs atbildēja. — Varbūt tev taisnība. Es tiešām nepriecājos. Būtu bijis labāk, ja mums būtu atteikuši. Tu dzirdēji, — viņš pieme­tināja, pēkšņi pasmaidījis, — Mērijas repliku? Tu pats esi mana sliktā garastāvokļa vaininieks.

Muncijs vērīgi palūkojās dēlā.

—   Apsēdīsimies! — viņš teica, pievezdams Lūciju pie viena no dīvāniem, kas bija novietoti gar vestibila sienām un paredzēti Padomes locekļu atpūtai. — Uz­klausi mani! Liekas, es nekad neesmu devis tev slik­tus padomus. Pieņemto lēmumu vairs nevar atcelt. Ja tas ir ļaunums, tad tas ir izdarīts, un vajag tikai domāt, kā to mazināt. Kā redzi, es nešaubos par jūsu panākumiem un domāju par turpmāko — kā atvieg­lināt šā cilvēka likteni. Kad jūs pabeigsiet savu darbu un atdzīvināsiet mirušo, tad sākšu rīkoties es. Es labi protu krievu valodu, un viss tā laika dzīves veids man pazīstams. Es runāšu viņam saprotamā va­lodā un sagatavošu viņu mūsu dzīvei. Kad viņš būs pilnīgi vesels, bet es atkārtoju, ka nešaubos par to, tu viņu atvedīsi pie manis. Mana vientuļā māja jūras krastā būs viņam ļoti piemērota. Tas ir viss, ko es tev gribēju sacīt. Pārdomā manus vārdus. Bet tagad brauc mājā un saved kārtībā savus nervus.

Muncijs cieši paspieda dēlam roku. Viņa pelēkās acis raudzījās Lūcijā laipni un pārliecināti. Pēkšņi viņš dēlu apkampa un pievilka sev cieši klāt.

—   Atceries, tev jāgūst panākumi. Tev tiek dāvāta liela uzticība, tāpēc esi tās cienīgs. Es gribu, lai man būtu tiesības lepoties ar savu dēlu.

Ar joprojām vēl spēcīgo roku viņš viegli pastūma Lūciju uz izejas pusi: '

—   Ej strādāt! Es drīz būšu pie tevis.

Pamājis ar galvu, Muncijs iegāja sēžu zālē. Lūcijs noskatījās tēvam nopakaļ: «Viņam kā arvien tais­nība. Bet tagad jau ir par vēlu!»

Izgājis no Padomes zāles, Lūcijs sēdās savā lid­aparātā un, ne par ko vairs nedomādams, devās mājup.

Lūcijs apstājās pie gultas, uz kuras vēl arvien neapģērbies sēdēja Volgins, un saviļņots dedzīgi nobeidza:

— Tas arī ir viss stāsts, Dmitrij. Zinātnes padome izvirzīja obligātu nosacījumu, ka mums pilnīgi jāat­dod jums fiziskie un garīgie spēki. Mēs to esam izda­rījuši. Tam bija vajadzīgi vēl četri gadi ļoti saspringta darba. Ne vienreiz vien mums likās, ka viss velti, ka mūs gaida neveiksme. Ne vienreiz vien bijām gatavi atkāpties kolosālo grūtību priekšā, kuras cita pēc citas st,ājās mums ceļā. Bet mēs meklējām un izman­tojām arvien jaunus un jaunus paņēmienus, kā iedar­boties uz jūsu ķermeni, galvenokārt uz smadzenēm. Jums draudēja briesmas — jūs varējāt zaudēt atmiņu. Mēs to nedrīkstējām pieļaut un stingri nolēmām, ka jums jāpamostas no nāves miega ar tādu atmiņu, kāda bijusi pirms nāves. Vislielākās grūtības bija tieši tās. Šai ziņā esam guvuši vislielāko uzvaru. Eksperimentējot ar jums, mēs galu galā esam jūs iemīlējuši kā savu bērnu. Kad šķita, ka viss velti un jūs nekad neatdzīvosieties, mūs pārņēma tādas jūtas, it kā jūs būtu dzīvs cilvēks un jums jāmirst, tad mēs atkal sasprindzinājām visus spēkus, lai jūs glābtu. Tās bija savādas jūtas, pretējas tām, kādām vajadzēja būt īstenībā. Iznāca tā, ka zinātniskā problēma mums atvirzījās otrajā vietā un mēs cīnījāmies par jūsu dzī­vību kā par mums tuva cilvēka dzīvību. Kādu ne ar ko nesalīdzināmu prieku jūs mums sagādājāt, kad aparāti pirmo reizi parādīja, ka jūsu smadzenēs rodas domas. Tas notika pirms pusotra gada. Paziņojums par to satricināja visu pasauli. Tā bija diena, kas atalgoja visas mūsu pūles, jo tieši tad jūs pa īstam kļuvāt atkal dzīvs. Nāve bija uzvarēta! Kopš tā laika mums katru nedēļu bija jāsniedz sīks ziņojums par jūsu stāvokli. Cik daudz nemiera un satraukuma nā­cās pārdzīvot visai cilvēcei, kad pēc īsa apziņas brīža jūs atkal pēkšņi ieslīgāt nemaņā. Visa Zeme aiztu­rētu elpu gaidīja — vai tā atgriezīsies vai ne. Ar saspringtu uzmanību mēs sekojām, kā dzīvība palē­nām uzveic nāvi. Mēs esam bezgala laimīgi, ka jūs beidzot esat mūsu vidū. Jūs mīl un gaida visā pasaulē. Bet bažas, par kurām es stāstīju, vēl joprojām pastāv. Tās nospiež mani un manus kolēģus kā smags slogs, un tikai jūs varēsiet novelt no mums šo smagumu. Kādreiz, ja jūs vēlēsieties, es jums izstāstīšu visu sīkāk, bet arī tagad jūs zināt pietiekami daudz. Tie­sājiet mūs!

Turpinot savu garo stāstījumu, Lūcijs lēnām soļoja pa milzīgo paviljonu. Viņš runāja paklusu, bet Vol­gins dzirdēja katru vārdu, tik saasināta bija dzirde. Neparasto stāstījumu par fantastiskajiem notikumiem ar viņu pašu Volgins klausījās kā brīnišķīgu pasaku, un bija brīži, kad viņš sāka šaubīties, vai dzird to īstenībā vai drudža murgos. Divdesmitā gadsimta cil­vēka saprāts tādas lietas iztvēra ar grūtībām.

— Es varu piebilst tikai vienu, — Lūcijs teica. — Es gribēju jūs aizvest pie sava tēva, kā mums bija norunāts, un tikai tur pastāstīt jums visu patiesību. Bet apbrīnojamā vīrišķība, ar kādu jūs uzņēmāt manu paziņojumu, ka esat bijis miris, spieda mani pastāstīt visu tūlīt. Tas, protams, ir daudz labāk, jo pasargās jūs no daudziem negaidītiem pārsteigumiem un ne­auglīgiem minējumiem, kas jums neizbēgami rastos, izejot ārā no šīs telpas. Tagad jūs nebrīnīsieties, zinā­dams, kur atrodaties. Jūs esat cilvēks ar spēcīgu raksturu, Dmitrij, un man prieks, ka jūs esat tieši tāds. Vēlreiz teikšu — jūs zināt visu. Tiesājiet mūs!

Volgins klusēja.

Lūcijs paskatījās Volginā, un viņu pārsteidza tā sejas izteiksme. Viņš saprata, ka stāstījums radījis pavisam citādu iespaidu, nekā bija gaidījis viņš pats, Jo un Muncijs. Šai sejā, kurā viņš tik labi pazina pat vissīkāko vaibstu, nebija manāms ne satraukums, ne izmisums vai bēdas. Tā bija ļoti nopietna un mazliet skumja.

Divas trīs minūtes valdīja pilnīgs klusums.

Volgins kaut ko domāja. Pēc tam viņš paskatījās uz Lūciju, kas stāvēja pie gultas.

—   Jūs nedusmojieties uz mani, — viņš teica, — ja es jūs tagad palūgšu aiziet. Man jāpaliek vienam. Man vajag, kā lai to pasaka, nu, kaut vai sagremot jūsu stāstu …

Lūcijs klusēdams devās uz izeju.

—   Pagaidiet mirkli, — Volgins teica. — Es ne­gribu, lai jūs mocītu nevajadzīgas aplamas domas un bažas. Ja es sapratu pareizi, jums personiski galvenais ir tas, vai atdzīvošanās jeb atdzimšana varētu kļūt man traģiska tādēļ, ka visi mani draugi un tuvie cil­vēki sen miruši. Es gribu jums pateikt, ka neredzu iemesla traģēdijai. Bet tagad ejiet un atgriezieties pie manis pēc stundām trim. Un vēl viens lūgums. Es gribētu, lai šai laikā mani neviens nenovērotu. Es zinu, ka jūs to kaut kā darāt.

Kā arvien, klusi, melodiski noskanot, it kā kaut kur tālumā iešķindētos zvaniņš, siena Lūcija priekšā pa­vērās, veidodama šauru eju, un, izlaidusi viņu, atkal aizvērās.

Volgins palika viens.

Tajā noskaņojumā, kāds viņam tagad bija, spožā , gaisma likās nepatīkama, un, it kā paklausīdama viņa domām, gaisma apdzisa, paviljonā iestājās patīkama puskrēsla.

Volgins nepievērsa tam nekādu uzmanību un pat nepamanīja, ka viņa vēlēšanās brīnišķīgā veidā pie­pildījās. Apmierināti nopūties, viņš atlaidās uz mīkstā spilvena.

Volgins bija pilnīgi pārliecināts, ka lūgums neno­vērot viņu tiks svēti izpildīts. Pirmo reizi viņš atra­dās pilnīgā vientulībā, bet šis apstāklis bija tieši tas, kā viņam briesmīgi vajadzēja pēc visa no Lūcija dzirdētā.

Domas un atmiņas pārņēma viņu, un, aizvēris acis, Volgins ieslīga pagātnē, meklēdams tajā spēkus dī­vainajai un pagaidām vēl nesaprotamajai tagadnei.

Izgājis no paviljona, Lūcijs apstājās pie pašām «durvīm». Pati par sevi ļoti lielā kupolveida telpa pilnīgi atradās citā, vēl lielākā telpā, pieblīvētā ar neskaitāmām visdažādākā veida un lieluma mašīnām un aparātiem. Pie sienām un griestiem koncentriskos lokos karājās ierīces, kas pēc izskata atgādināja pro­žektorus. To atvērtās «mutes» bija pagrieztas pret iekšējā paviljona sienām.

Tieši pretī durvīm atradās milzīgs stends, kas mir­dzēja neskaitāmu daudzkrāsainu spuldzīšu ugunīs. To līdz pēdējai iespējai aizpildīja vairāki dažāda lie­luma un krāsas ekrāni, liels daudzums kustīgu, aiz stikla novietotu diagrammu un apaļu disku, pa ku­riem ātri slīdēja krāsaini rādītāji.

Stenda priekšā mīkstā, dziļā krēslā sēdēja Jo un uzmanīgi vēroja lielo ekrānu, kurā skaidri bija

redzama paviljona iekšpuse, gulta un tajā gulošais Volgins.

Lūcijam ienākot, Jo pagrieza galvu uz viņa pusi.

—   Nu? — viņš jautāja.

—        Jūs taču redzējāt un dzirdējāt, — Lūcijs atbil­dēja. — Dniitrijs noklausījās manī bez mazākā izmi­suma un pat bez stipra satraukuma.

—   Jūs domājat. ..

—        Es nezinu, ko lai domā. Nevar taču pat pie­ņemt, ka viņš nesaprot, kas noticis.

—   Paskatieties! — Jo sacīja, pievērsies ekrānam.

Lūcijs ieraudzīja, ka paviljona iekšpusē apdziest

gaisma un to nomaina puskrēsla.

—        Viņš grib palikt vienatnē ar sevi, koncentrē­ties, — Jo paskaidroja. — Gaisma traucē. Vai jūs pateicāt, ka apgaismojuma spožums atkarīgs no viņa paša?

—   Nē, liekas, neteicu, — Lūcijs atbildēja.

—        Tātad viņš pats to noskārtis vai arī tas noticis nejauši.

—        Man liekas, ka Dmitrija miers ir nedabisks, — Lūcijs atkal uzsāka. — Vai tikai tur neslēpjas kaut kas cits, nevis ārkārtīga pašsavaldīšanās? Varbūt Dmitrija prāts, viņa psiholoģija eksperimenta gaitā neglābjami mainījusies?

—        Nē, — Jo atbildēja, — tas nevarēja notikt, un jūs pats to ļoti labi zināt. Dmitrija psihiskās spējas un domāšana ir tāda pati kā pirms nāves. Iespējams, ka pats laiks, kad viņš dzīvoja, visi pārbaudījumi, ko nācies pārciest, tā norūdījuši šo cilvēku, ka viņš pat tagad nezaudē pašsavaldīšanos.

—   Es ļoti gribētu tam ticēt, — Lūcijs atteica.

Jo pieskārās ekrāna virsmai. Pēkšņi attēls uz tā palielinājās. Volgina seja aizņēma visu ekrānu.

—       Paskatieties! — Jo sacīja. — Viņš ir pilnīgi mierīgs.

Lūcijs ātri piegāja pie stenda un izslēdza ekrānu.

—        Dmitrijs lūdza viņu trīs stundas nenovērot, — Lūcijs atbildēja uz Jo neizpratnes pilno skatienu. — Viņš grib palikt pilnīgi viens.

Abi, nebilzdami ne vārda, lūkojās uz apdzisušo ekrānu.

Milzīgajā telpā valdīja pilnīgs klusums, to traucēja vienīgi tikko dzirdami kāda aparāta tikšķi. Lūcijs paskatījās uz aparātu un norādīja uz to ar roku:

—        Dmitrija sirds, — viņš teica, — pukst pavisam mierīgi. Bet, ja nu Dmitrijs lūdza nenovērot, tad ne­vajag kontrolēt arī sirds darbību.

Aparāta lente aiz plānā stikla pārstāja slīdēt.

Pirmo reizi desmit gadu laikā cilvēki izlaida no redzesloka pašu atdzīvināto cilvēku.

Ko viņš darīja savā vientulībā? Kādas domas un jūtas pārņēma to, kas bija atgriezies dzīvē no nāves saltajām skavām?

Aizritēja stunda …

Taču Jo vēl tāpat nekustīgi sēdēja krēslā, pie­vērsis skatienu apdzisušā ekrāna baltajam četrstūrim, un tāpat viņam blakus stāvēja Lūcijs.

Viņš nespēja ne par ko runāt. Nav vārdos izsa­kāms tas, ko viņi juta.

Grandiozais uzdevums, ko viņi uzņēmušies, bija izpildīts. Jaunās ēras devītā gadsimta zinātne bija veikusi to, par ko agrāk tikai sapņoja, tā bija guvusi uzvaru pār dabas spēkiem tās visnepieejamākajā un visnoslēpumainākajā jomā. Kopš šā brīža nāve pakļausies cilvēkam. No nesaprotama un cietsirdīga ienaidnieka tā pārvērtusies par draugu, kas atsva­bina cilvēku no dzīves, kad dabiskās vecuma robežas padarījušas šo dzīvi nevajadzīgu un smagu.

Kaut arī šā gadsimta cilvēkiem neapzinīgā tieksme pēc personiskas nemirstības bija kļuvusi vājāka, tomēr tā vēl bija jūtama, jo cilvēki vēl nedzīvoja tik ilgi, cik ļāva viņu organisms. Lūcijs un Jo zināja, ka tagad drīz vien tiks sasniegta cilvēka mūža nor­mālā robeža, tad izzudīs no apziņas vēlēšanās dzīvot mūžīgi, un, nodzīvojis noteikto laiku, cilvēks ar prieku sagaidīs nāvi.

Viņi saprata, ka šie panākumi iezīmēs vēstures griežus, aiz tiem paliks ilgie gadsimti, kad cilvēks padevīgi nolieca galvu nāves priekšā. Tagad tā būs atkarīga no cilvēku vēlēšanās. Zinātniskā doma attīs­tīsies, izmantos zinātnieku sasniegumus un ziedos cilvēces labklājībai iegūto pieredzi un zināšanas.

Apziņa, ka desmit gadi nav bijuši veltīgi un ka pienākums ir veikts, pildīja viņu sirdis ar prieku un lepnumu.

Viņi ar saviļņojumu gaidīja, kad paies noteiktās trīs stundas un viņi atkal ieraudzīs Volginu, dzirdēs tā balsi, jo viņi mīlēja to vairāk, nekā vecāki mīl savu bērnu, kam devuši dzīvību.

«Nāve ir fakts, kas jāizpētī,» pirms divtūkstoš ga­diem teica Maksims Gorkijs.

Vai gan šie vārdi nebija ceļa rādītāja zvaigzne daudzām zinātnieku paaudzēm, kas neatlaidīgi cen­tās atklāt visus nāves noslēpumus? Vai gan viss viņu veikums nedeva Lūcijam un Jo iespēju uzvarēt nāvi? Vai gan Lūcija un Jo izcīnītā uzvara nebija uzvara, ko guvusi visa Zemes zinātne visa savas vēsturiskas attīstības gaitā?

Nevienam nav tiesības sacīt: «Es to izdarīju!» Ikviens atklājums, ikviens zinātnes sasniegums iespē­jams, tikai izmantojot agrāk dzīvojušo zinātnieku darbus. Cilvēkam ir tiesības vienīgi teikt: «Es to pabeidzu!» Cilvēks, it īpaši zinātnieks, viens pats ir bezspēcīgs. Viņa spēks ir citu veikumā, ko viņš izmanto visas cilvēces interesēs.

Lūcijs un Jo labi zināja un saprata šo lielo pēc­tecības likumu. Nevienu mirkli viņi nepiedēvēja lie­los panākumus tikai sev. Ar pateicību viņi domāja par tiem, kas bija strādājuši visu mūžu, virzīdami zinātni uz priekšu, un ar savu darbu sagatavojuši augsni, kurā aizmetās un izauga viņu panākumu brī­nišķīgais auglis.

Viņiem likās, ka laiks rit vienmuļi un lēni. Visas šīs trīs stundas viņus nemitīgi satrauca un mocīja nemiera pilnas domas.

Viņi zināja, ka nevienu mirkli pirms noteiktā laika Lūcijs neieies pie Volgina, un, klusējot cīnīdamies katrs ar savām bažām, gaidīja.

5.

— Jūsu stāstījumā, Lūcij, es klausījos ar aizrau­tību un interesi. Protams, arī tagad vēl nesaprotu, kā jūs varējāt mani atdzīvināt tūkstoš deviņsimt gadu pēc nāves, taču, es ceru, jūs man to ar laiku izskaid­rosiet, ja vien spēšu to saprast. Jūsu pasaulē, kur es tik negaidīti esmu nokļuvis, man viss būs nesapro­tams un daudz laika vajadzēs izskaidrojumiem, atkār­toju, ja es vispār spēšu ko saprast…

Volgins runāja rāmi un nosvērti. Viņa sejas vaibsti bija gluži mierīgi, bet Lūcijam šķita, ka šī seja, kuru tik labi pazina, kaut kā nepasakāmi izmainījusies. It kā laiks tai būtu uzspiedis savu zīmogu, it kā viņi būtu tikušies nevis pēc trim stundām, bet pēc ilgiem atšķirtības gadiem. Seja nebija novecojusi, uz tās nebija ne asaru, ne izmisuma, ne smagu pārdzīvo­jumu pēdu. Tā bija stinga, un savāds miers dvesa no tās nekustīgajiem vaibstiem.

—   «Tas pāries,» ar smagu sirdi vērodams Volginu, Lūcijs domāja.

—   … Tūkstoš deviņsimt gadu — tas ir neaptve­rami milzīgs laika sprīdis. Zinātne un tehnika, sa­dzīve un sabiedriskās attiecības — viss noteikti ir tik­tāl attīstījies, ka diezin vai man izdosies to saprast pilnīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neesmu ne zinātnieks, ne inženieris, ne ārsts. Esmu jurists, un mana bijusī profesija diezin vai man tagad noderēs. Šajā ziņā jums nav veicies. Nekāda labuma jūsu laikabiedriem no manis nebūs. Lai nedzīvotu bezdarbībā, man vaja­dzēs apgūt kādu vienkāršu darbu, kas man būs pa spēkam. Bet par to tagad vēl agri runāt. Jūs teicāt, lai es jūs «tiesājot». Es to saprotu tā: jūs gribat zināt, vai es būtu atļāvis sevi atdzīvināt vai ne. Noteikti atbildēt uz tādu jautājumu grūti. Es vēl neesmu ielū­kojies jūsu pasaulē. Izņemot šo paviljonu, vēl neko neesmu redzējis. Pat ja es vēlāk nožēlotu, ka esmu «atdzīvināts», tad tomēr nenosodītu jūs, kā to pare­dzēja jūsu tēvs. Es jūtu, ka cilvēki pa šo laiku pār­mainījušies un raugās uz daudz ko citādāk, nekā raudzījāmies mēs. Jūs teicāt, ka jūsu tēvs labi izpē- lijis mūsu gadsimtu, bet es varu jau tagad sacīt, ka viņš nav izpratis mūsu laikmeta raksturu. Mēs bijām reāli cilvēki un nepavisam nebijām noskaņoti uz traģēdijām un psiholoģisku rakņāšanos dvēselē. Mums tam vienkārši neatlika laika. Jums ir cita psiholoģija nekā manas paaudzes cilvēkiem. Par to pietiekami liecina kaut vai tas, ka manu jautājumu izskatīja Zinātnes padome. Iespējams, ka es kaut ko nesa­protu, tas droši vien tā ir, taču man pēc bijušās dzīves, bet tā man liekas vēl pavisam tuva, pēc visa, ko nācies pārdzīvot, savādi klausīties, ka visa cil­vēce apspriež jautājumu, kā es uztveršu savu atgrie­šanos dzīvē. Varbūt, kad ieskatīšos dziļāk un piera­dīšu pie jaunajiem apstākļiem un jaunajām cilvēku savstarpējām attiecībām, es to sapratīšu. Galu galā jūsu pasaule ir mūsu cīņu un pūliņu tiešs rezultāts, un man būs prieks to redzēt un sveikt jūsu cilvēkus viņu tālo senču vārdā. Ar jūsu un jūsu draugu palī­dzību, kuri, es ceru, kļūs arī mani draugi, es atradīšu savu vietu dzīvē. Tādēļ metiet prom visas savas šau­bas. Man ir lemts ļoti dīvains, neparasts liktenis, un, vai es gribētu vai negribētu to izbaudīt, tam nav ne­kādas nozīmes. Jūs mani atgriezāt dzīvē pēc visas cilvēces lēmuma, Vai tad es, komunists, varu pret to protestēt? Zināms, ne. Es lepojos, ka esmu bijis node­rīgs zinātnei, un man pietiek ar šo apziņu. Protams, man ir smagi, ka visi cilvēki, kurus es pazinu, viss, pie kā biju pieradis, nozudis no Zemes virsas. Šās šķiršanās sāpes es tikko pārdzīvoju un par tām vairs nekad nerunāšu. Sāksim jaunu dzīvi. Vienā ziņā jūsu tēvam taisnība: pirms iepazīstos ar pasauli, man vajadzētu kādu laiku padzīvot pie viņa. Aizvediet mani pie viņa, tā ir laba doma. Es gribu palasīt, kāda ir bijusi cilvēces vēsture šo divtūkstoš gadu laikā un, cik tas manos spēkos, iepazīties ar zinātnes un teh­nikas sasniegumiem kaut vai vispārējos vilcienos. Un, protams, vispirms jāiemācās jūsu valoda. Tas viss prasīs laiku. Man negribētos rādīties cilvēkos, pirms es visu to neesmu padarījis. Man tā ir laimīga saga­dīšanās, ka jūsu tēvs ir vēsturnieks. Un arī viņš varēs daudz ko gūt no sarunas ar mani. Esmu daudzu tādu notikumu līdzdalībnieks un aculiecinieks, par kuriem viņš varēja tikai izlasīt grāmatās. Mums būs par ko runāt.

—   Esmu laimīgs, ka jūs tik vienkārši raugāties uz visu, — Lūcijs sacīja. — Jūsu vietā es droši vien būtu satriekts daudz stiprāk.

—   Tas tāpēc, ka jūs nav dzīve rūdījusi, — Volgins atbildēja. — Bet jūs maldāties, ja domājat, ka mani jūsu stāsts nepārsteidza. Tas mani dziļi saviļņoja, bet pa šīm trim stundām es nomierinājos. Mūsu laikos dzīve bija barga skola. Tagad acīmredzot tas tā nav. Jums nekas nedraud. Nekas nevar mainīt jūsu dzīves mierīgo plūdumu — es runāju par cilvēces dzīvi visumā, nevis par atsevišķu cilvēku. Trūkums, bads, slimības, karš, pēkšņa nāve — viss, kas gadsimtiem ilgi plosīja cilvēci, jums laikam nemaz nav pazīs­tams.

—   Jums ir un nav taisnība, Dmitrij. Mums tiešām nedraud tas, ko jūs nupat minējāt. Taču cīņa ar dabu vēl nepavisam nav beigusies. Kad jūs iepazīsieties ar mūsu dzīvi, tad redzēsiet, ka mēs nedzīvojam tik mie­rīgi, kā jums liekas pēc mana stāstījuma. Taču mūsu rūpes un nemiers nepavisam nav tādi, kādi bija jūsu laikabiedriem.

—       Tas ir neapstrīdami, — Volgins atteica, — un

likumsakarīgi. Ēs gribu iziet ārā no šejienes Un ap­skatīt jūsu pasauli. Ceru, ka šī saruna jūs nomierināja un jūs vairs nemocīs sirdsapziņas pārmetumi. Jūs zie­dojāt desmit gadus no savas dzīves, lai atdotu man dzīvību. Vai es to varu nenovērtēt?

Viņš pastiepa roku. Lūcijs to strauji satvēra.

—- Paldies jums, Dmitrij! — viņš teica. — Jūs man novēlāt no sirds lielu smagumu. Gadsimtu gaitā ļau­dis pamazām pieraduši par visu vairāk cienīt cilvēku un viņa brīvo gribu. Lai gan bija Padomes lēmums, apziņa, ka mēs rīkojāmies ar jums bez jūsu piekriša­nas, mani nomāca.

—   Es saprotu. Manā laikā tikai pie mums, Padomju Savienībā, cilvēks domāja par citiem cilvēkiem. Ta­gad tas tā ir visā pasaulē. Tā tam arī vajadzēja būt, mēs to zinājām jau divdesmitajā gadsimtā. Esmu lai­mīgs, ka vēstures attīstība virzījusies pa to ceļu, par kuru mēs nešaubījāmies. Vai pēc manas nāves uz Zemes vēl bijuši kari?

Lūcijs pasmaidīja. Viņš priecājās, redzēdams, ka Volgina seja mazliet atdzīvojas, zaudējot savu stin­gumu. Viņš jautri atbildēja:

—   Jūsu jautājumiem, Dmitrij, nebūs gala. Tā mēs nekad netiksim no šejienes ārā. Ģērbieties un pame­tīsim šo telpu, kas jums tā apnikusi. Visu uzzināsiet pamazām, cilvēki, kuri zina vairāk nekā es, jūs iepa­zīstinās ar to, kas jūs interesē. Ikviens zinātnieks būs priecīgs izskaidrot jums visu, ko vien vēlēsieties. Visa cilvēce jūs gaida ar nepacietību. Jūs esat vis­populārākais cilvēks uz Zemes.

Volgins neviļus iesmējās. Lūcija vārdi, kā par brī­numu, sagādāja viņam gandrīz vai patiku.

«Interesanti,» viņš nodomāja, «vai cilvēkiem ir saglabājusies godkārība? Spriežot pēc tā, ka no ik­dienas dzīves izzuduši uzvārdi, diezin vai.»

Viņš sāka ātri ģērbties. Nejauši viņa skatiens pie­vērsās skaidri redzamai rētai krūšu kreisajā pusē. Rēta, kuras agrāk nebija, sen interesēja Volginu, bet Lūcijs uz šo jautājumu nekad negribēja atbildēt.

—   Varbūt tagad, — Volgins iejautājās, — jūs man paskaidrosiet, kā radusies šī rēta?

—   Es jums jau teicu, ka atbildēšu uz jebkuru jau­tājumu, ja tikai tas būs manā kompetencē. Šī rēta ir operācijas sekas, bet tā drīz izzudīs pavisam. Pusotra gada jūs. gulējāt bez sirds, kuru Jo restaurēja atse­višķi no pārējā ķermeņa.

Viņš to pateica mierīgi, tādā tonī, it kā nekā se­višķa šeit nebūtu, bet Volgins juta spēcīgu saviļņo­jumu. Bezdibenis, kas šķīra šo pasauli no agrākās, pavērās visā savā neaptveramībā.

«Man jāpierod pie tādām lietām,» viņš nodomāja. «Tas, kas likās neiedomājams divdesmitajā gadsimtā, tagad ir dabisks. Tamlīdzīgus pārsteigumus nāksies sastapt ik uz soļa.»

Apģērbies Volgins paskatījās spogulī, kas, izrādās, karājās pie gultas. Viņš palika apmierināts ar savu ārieni. Savdabīgais devītā gadsimta uzvalks viņam piestāvēja. Tikai bārda, kas pa šo laiku bija izaugusi un stipri pārvērtusi seju, nepatika.

■— Es negribētu iziet no šejienes tādā izskatā, — viņš teica. — Vai jums nav bārdas nazis?

Lūcijs pasniedza viņam kādu priekšmetu, kas ne­maz neatgādināja bārdas nazi. Tā bija plastmasas nūjiņa ar tāda paša materiāla veltnīti galā.

—   Kas tas tāds? — Volgins jautāja, ar interesi aplūkodams viņam pilnīgi nepazīstamo priekšmetu.

—   Tas ko jūs lūdzāt, — Lūcijs atbildēja. — Bārdas nazis. Tiesa, pie mums to sauc citādi. Paredzēdams jūsu jautājumu, es speciāli iegaumēju vārdu «bārdas nazis».

—   Mūsu laikā, — Volgins teica, — tādām lietām nebija nosaukuma, jo mums to nebija. Mūsu bārdas nazis izskatījās pavisam citādāk. Kā ar šo rīkojas?

—   Pārvelciet ar veltnīti pār tām vietām, kuras gri­bat noskūt.

—   Un viss? … Volgins vaicāja.

Skūšanās ar jaunās ēras astoņi simti sešdesmitā gada bārdas nazi aizņēma ne vairāk par pusminūti un viņam ļoti patika. Veltnītim pieskaroties bārdai, tā nozuda kā uz burvja mājienu.

Pabeidzis šo vienkāršo procedūru, viņš pēdīgi ap­lūkoja sevi no galvas līdz kājām. Volgins saprata, ka viņa parādīšanās piesaistīs milzīgu uzmanību, tāpēc gribēja atstāt uz jauno cilvēku, cik iespējams, labu iespaidu. Viņš palūdza Lūcijam ķemmi un bija mazliet vīlies, saņemdams visparastāko, ierasto priek­šmetu.

—   Es jau domāju, ka jūs atkal dosiet man kaut ko neparastu, — viņš smaidīdams sacīja. — Baidos, ka mani gaida pārāk lielas pārvērtības. Pat parasts bār­das nazis manī izraisa izbrīnu. Kas būs tālāk?

—   Jūs drīz pieradīsiet. Ja esat gatavs, ejam.

Šo vienkāršo, nemāksloto vārdu sekas bija pilnīgi negaidītas. Volgins pēkšņi juta, ka viņu sagrābj bai­les. Kas viņu gaida aiz šīm sienām? Kāda nepazīs­tama pasaule tur pavērsies? Viņš nesekoja vis Lūci­jam, bet apsēdās gultā.

—   Mazliet pagaidiet, — viņš lūdza, — es nezinu, kāpēc, bet man bail iziet no šejienes.

Lūcijs uzlika viņam uz pleca roku.

— Tas pāries, 1 — viņš laipni mierināja. — Es sa- . protu jūsu stāvokli. Bet tagad jūs negaida nekas neparasts. Šis paviljons tika uzcelts speciāli jums, un vieta, kur tas atrodas, ir ļoti vientuļa. Izgājis no šejienes, jūs ieraudzīsiet tikai dārzu un māju, kurā es pašlaik dzīvoju. Tajos nav nekā ievērības cienīga. No cilvēkiem — Jo, kuru jūs pazīstat, manu meitu un vairāk nevienu. Visu to mēs paredzējām jau sen un esam darījuši visu, lai atvieglotu pāreju no jūsu pasaules mūsu pasaulē. Šodien pat es aizvedīšu jūs pie sava tēva, un, kad apradīsiet ar jaunajiem ap­stākļiem, tad ieraudzīsiet visu, ko gribēsiet.

—   Esmu jums ļoti pateicīgs, — Volgins atteica, — par rūpēm, kādas man veltījat. Bet pasakiet, kur atrodas šī ēka? Kādā valstī un pasaules daļā?

—   Kipras salā, — Lūcijs atbildēja.

—   Kiprā? — Volgins brīnījās. — Bet jūs sacījāt, ka es atrodos Padomju Savienībā?

—   Toreiz es nevarēju atbildēt citādi. Bet es teicu patiesību. Ikvienu vietu uz Zemes var saukt par bijušo Padomju Savienību. Jūs atveda šurp pirms trim gadiem. Agrāk jūs atradāties mūsu laboratorijā bijušās Krievijas teritorijā.

—   Kādā vietā?

—   Tur, kur agrāk bija Malojaroslavecas pilsēta.

—   Bija? Tātad tagad vairs nav?

—   Tās nav vairs sen. Atkal paredzēdams jūsu jautājumu, es uzzināju, kā tā saucās.

—   Bet U … pilsēta? — Volgins jautāja. — Vai tās arī vairs nav?

—   Neesmu dzirdējis tādu nosaukumu, — Lūcijs atbildēja. — Vai jūs tur dzīvojāt?

—   Tur mira mana sieva, — Volgins atbildēja. — Un tur atradās viņas kaps.

Viņš atspieda galvu rokā un ilgi tā sēdēja. Skum­jas un šausmas ar milzu spēku sagrāba viņu. Pilsēta nozudusi no Zemes virsas, bet viņš, Volgins, dzīvo pretēji visiem dabas likumiem, it kā nebūtu pagājis bezgala ilgs laiks. Iepriekšējā dzīve, kas bija likusies tik tuva, pēkšņi aizslīdēja kaut kur tumšā pagājības bezdibenī, ar katru savas būtības daļiņu Volgins juta, ka viņu atrāvis no tās vēl neatvairāmāks spēks nekā nāve, — pagājībā nogrimušā laika spēks. Nāve viņam bija ļāvusi atgriezties atpakaļ, laiks neļaus. Nekādi zinātnes sasniegumi neatgriezīs viņu ieras­tajā, iemīļotajā pasaulē, kas zaudēta uz visiem lai­kiem.

Volginam pēkšņi gribējās pietrūkties kājās un pra­sīt, lai Lūcijs viņu atgriež agrākajā miera un nema­ņas stāvoklī, kur nav un nebūs ne atmiņu par pagātni, ne ilgu pēc tās. Taču šī jūtu brāzma uzplūda un no­rima. Spēcīgā griba viegli pieveica mazdūšību. Vol­gins atņēma roku no sejas un piecēlās.

—   Es laikam jums liekos smieklīgs? — viņš bilda un piespiesti smaidīja. — Bet, tiesa, es nevaru apvaldīt savu vētraino satraukumu. Nav tik vienkārši doties ļaudīs tieši no kapa. Jūsu bērni baidīsies no manis kā no rēga.

Lūcijs nepasmaidīja par šo izmocīto joku. Viņš pats bija uztraucies ne mazāk par Volginu. Kaut kā nepa­rasti skaidri Lūcijs saprata, cik nozīmīgs šis brīdis ir viņu abu dzīvē. Viņa priekšā stāvēja cilvēks, kas burtiski bija izrauts «no viņpasaules», cilvēks, kas bija dzimis un dzīvojis sen pagājušos laikos, kuri pieder jau vēsturei, tas bija to leģendāro cilvēku pēctecis, kuri likuši pirmos akmeņus tagadējās pa­saules ēkā.

Ģērbies modernā uzvalkā, ar gludi skūtu seju, Vol­gins šķita Lūcijam pavisam citāds. Atmiņā pavīdēja krunkainais, sažuvušais ķermenis, kas peldēja stikla kastē ar šķīdumu …

Paklausīdams savas sirds aicinājumam, Lūciis strauji piegāja un apskāva Volginu. Tas viņam atbil­dēja. Dažādu laikmetu cilvēki, viņi bija vienas Zemes bērni.

Tad, palaiduši viens otru vaļā, abi saprata, ka šī apkampšanās bijusi nepieciešama, ka viņi jau sen neapzinīgi tiekušies pēc tās.

—   Man ir deviņdesmit gadu, — saviļņots teica Lūcijs. — Es tev, Dmitrij, devu dzīvību, otru dzīvi. Atļauj jel man tevi uzskatīt par savu dēlu.

—   Man bija trīsdesmit deviņi gadi, kad nomiru, — Volgins atbildēja. — Un, lai gan esmu dzimis gan­drīz divtūkstoš gadu pirms tevis, tev ir tiesības sauk­ties par manu tēvu. Ja tu to gribi, es ar prieku pievienojos. Mans pirmais tēvs nomira, kad biju vēl bērns, un es viņu neatceros.

Lūcijs izvilka no kabatas mazu kārbiņu.

—   Saskaņā ar visas cilvēces vēlēšanos, — viņš teica, — es atdodu tavu apbalvojumu. To izņēma no muzeja, lai nodotu īpašniekam.

Lūcijs izņēma no kārbiņas Zelta Zvaigzni ar sar­kanu muarē lentīti un piesprauda to pie Volgina uz­valka ar tādu pašu žestu, ar kādu to bija darījis mirušais komandieris Lielā Tēvijas kara laikā.

Labi pazīstamā zvaigzne, kas gadsimtu gaitā kaut kādā brīnumainā veidā bija saglabājusies, atstāja tādu iespaidu, ka viņš uzreiz pilnīgi nomierinājās.

—        Iesim! — viņš aicinaja. — Dosimies man jau­najā pasaulē.

—   Pamēģini to iemīlēt, — Lūcijs sacīja.

—        Es jau mīlu. Tā ir pasaule, pēc kuras mēs tie­cāmies, par kuru cīnījāmies un mirām.

Sienā apslēptās durvis atvērās.

Tieši aiz tām stāvēja Jo, stiepdams Volginam pre­tim abas rokas.

—        Visas Zemes vārdā, — viņš teica, — es apsveicu jūsu ierašanos pie mums.

—• Paldies! — Volgins atbildēja, apkampdams veco zinātnieku. — Paldies par visu, ko jūs manā labā esat darījuši!

Iedams cauri zālei, kuru pildīja mašīnas un apa­rāti, kas bija uzstādīti tikai tādēļ, lai atdotu viņam dzīvību un veselību, Volgins neko nepamanīja. Viņš neko neredzēja. Nepārvarams spēks vilka viņu uz priekšu — iziet no šīs telpas pasaules plašumā.

Un tad bez trokšņa atvērās otras durvis.

Spoža zilgme iesitās atdzimušā cilvēka acīs.

Pirmo reizi pēc tūkstoš deviņsimt gadu ilga pār­traukuma Volgins ieraudzīja debesis un pie tām mir­dzošo saules disku.

OTRĀ daĻa

LAIKABIEDRI

PIRMĀ NODAĻA

1.

Zeme maina savu seju. Jūra — ne!

Nemainīga tā palikusi visos vēstures posmos, kad cilvēce apdzīvoja tās krastus. Tā redzējusi plakanās feniķiešu galeras, ko vēlāk nomainīja grieķu kuģi. Tā palikusi tāda pati visos Romas valdīšanas laikos, redzējusi mauru kultūru un krusta karus. Tā piedzī­vojusi Bizantijas impērijas krišanu, šūpojusi uz savām varenajām krūtīm uzvarētāju turku kuģus un vienal­dzīgi tos aprijusi Lepanto kaujā. Tā nolūkojusies Abukiras un Trafalgāras kaujā, apglabādama tum­šajās dzīlēs kā franču, tā angļu kuģus. Divdesmitā gadsimta bruņukuģu milzīgie tērauda korpusi pazu­duši tās viļņos tikpat ātri kā romiešu koka kuģi. Gadu no gada, ilgus gadsimtus jūra vākuši no cilvēces bagātīgus meslus — kuģus, cilvēkus, asinis…

Bet dzīve ritēja uz priekšu, un cilvēks uzvarēja stihiju. Izbeidzās asins mesli. Arvien retāk un retāk jūra saņēma cilvēku upurus. Milzīgie laineri smējās par viļņu niknumu.

Komunisma ēras trešajā gadsimtā cilvēki galīgi pameta jūru. Par viņu vienīgo satiksmes ceļu kļuva bezgalīgā un brīvā gaisa stihija.

Nu jau pusotra tūkstoša gadu jūra ir vientuļa. Retumis tajā parādās elegantās atpūtnieku jahtas vai kāda atomlidmašīna, kas, pakļaudamās iekšā sēdošā cilvēka kaprīzei, nolaižas ūdenī un slīd pa to, ar savu ārieni atgādinādama draudīgo pagātnes ieroci — torpēdu.

Izzuduši milzīgie kuģi, aizmirsusies jūrnieku pro­fesija, arī pats vārds «jūrnieks» kļuvis cilvēkiem svešs.

Bet jūra palikusi tāda pati.. .

Neapklusdamas čalo mūžsenās krasta bangas. Cits pēc cita pret krastu veļas zilganzaļie viļņi, ceļas augstāk, ietērpjas baltu putu cepurēs un, ar apslāp­stošu troksni uzšļākušies uz piekrastes oļiem, aizve­ļas atpakaļ, dodami vietu citiem.

Vilnis aiz viļņa!

Gadiem, gadsimtiem, gadu tūkstošiem!

«Tā bija, ir un būs,» Volgins nodomāja.

Viņš sēdēja guļamkrēslam līdzīgā sēdeklī uz pla­šas terases, ko apvija meža vīnogulāji un, nolicis grāmatu klēpī, domīgi vēroja nemitīgo bangu čalu. Tās joprojām bija tādas kā divdesmitajā gadsimtā. Tikai tās un vēl debesis virs galvas palikušas tādas pašas kā senāk. Viss pārējais izmainījies.

Māja un terase nav ne no koka, ne arī no mūra. Mēbelēm un visiem iedzīves priekšmetiem saglabā­jies tikai nosaukums, bet ne forma. Augi, kas aug dārzā apkārt mājai, kaut kādi citādi — lielāki un sulīgāki. Grāmata, kuru viņš lasa, izskatās tāda pati, kā grāmatas viņa jaunībā, taču tā uzrakstīta agrāk nebijušā valodā.

Viss pārmainījies, viss kļuvis citāds pa šiem tūk­stoš deviņsimt gadiem, kurus viņš nogulējis savā kapā. Viss ir līdzīgs agrākajam, bet būtībā cits.

Volgins stundām ilgi raudzījās uz ūdens klaidu, domās kavēdamies tālajā, bet viņam tik tuvajā pagātnē. Acu priekšā iznira sen mirušo tuvinieku tēli, pavīdēja pilsētas un ciemi, ceļi un tilti, vilcieni un tvaikoņi, visa dzimtā gadsimta daudzveidīgā teh­nika, lai arī no tagadējā viedokļa primitīva un naba­dzīga, taču sirdij mīļa un dārga. Nemanot Volginu pārņēma skumjas, tomēr viņš centās tām nepadoties. Tā arī šodien, juzdams neizprotamu grūtsirdību, viņš novērsa skatienu no jūras un atkal ķērās pie grā­matas.

Viņš lasīja tehnikas vēsturi. Talantīgi uzrakstītā grāmata bija domāta bērniem, un Volgins, kam nekad nebija bijis dziļu zināšanu pat sava gadsimta teh­nikā, izvēlējās to, jo ne bez pamata uzskatīja, ka netiks galā ar nopietnāku sacerējumu. Nezināma autora darbs — titullapā nebija nekāda vārda — populārā veidā stāstīja par tehnikas līdzekļiem, kādus cilvēki izmantojuši no kristiānisma ēras piecpadsmitā gadsimta līdz pat šim laikam.

Ar sevišķu interesi Volgins izlasīja divdesmitā gad­simta tehnikas aprakstu, uzmanīgi sekodams autora kritiskajām piezīmēm. Tās bija vienkāršas un viegli saprotamas, šķita pat savādi, ka tas viss nebija ienā­cis prātā viņa gadsimta inženieriem un zinātniekiem. Bet Volgins saprata, ka tas, kas ir pats par sevi saprotams trīsdesmit devītajā gadsimtā, nevarēja būt zināms divdesmitajā.

«Bet es taču saprotu..".» viņš tomēr domāja.

Divdesmit pirmais gadsimts nesagādāja Volginam sevišķas grūtības, bet tālāk lasīšana kļuva grūtāka. Zinātne un tehnika bija attīstījusies ārkārtīgi strauji. Jo tālāk Volgins lasīja, jo vairāk apziņā nostiprinā­jās pārliecība, ka pat bērnu grāmatas viņam pārāk smagas. Un tur nebija vainojams autors, bet tikai tas, ka Volgins nepārzināja izklāstīto priekšmetu pašos pamatos.

«Cik žēl,» viņš domāja, «ka esmu jurists, bet nevis inženieris! Acīmredzot vajadzēs ķerties pie pamat­skolas mācību grāmatām.»

Valodas ziņā Volgins neizjūta nekādas grūtības. Dzīvodams četrus mēnešus Muncija mājā Vidusjūras krastā, viņš bija iemācījies tagadējo valodu tā, ka varēja tajā brīvi runāt un lasīt. Šās valodas pamatā bija krievu leksika. Tās gramatika bija vienkārša un loģiska. Labi protot vācu un franču valodu, Volgins viegli un ātri apguva tagadējo, ar to izraisīdams savā skolotājā Muncijā neviltotu izbrīnu.

Vecajam vēsturniekam tādējādi radās reta izde­vība pārbaudīt savas zināšanas agrākajās valodās, kuras tas bija iemācījies nevis dzīvās sarunās, bet pēc grāmatām. Un viņi abi bieži sarunājās vāciski un franciski.

Volgins zināja, ka tagad už Zemes pastāv vēl viena — austrumtautu valoda — ķīniešu, japāņu un indiešu valodu sajaukums. To lietoja teritorijā, kur kādreiz atradās Dienvidaustrumāzijas valstis, kuru senā kultūra nevarēja izzust pat divos gadu tūksto­šos. Bet arī tur visi saprata «oficiālo» Zemes valodu.

Volgins centās ne tikai runāt, bet arī domāt jau­najā valodā, un tas viņam izdevās. Viņš arvien retāk notvēra sevi domājam krieviski. Viņš zināja, ka dzimtā valoda nekad vairs nebūs vajadzīga.

Pretēji savai gribai, gandrīz neapzināti, Volgins izturējās pret visu apkārtējo ar slēptu neticību, taču nevarēja neatzīt, ka vārdu bagātības un izteiksmī­guma ziņā jaunā valoda daudzkārt pārspēj visas vecās.

Līdzko Volgins bija pietiekami • labi apguvis va­lodu, viņš tūlīt ķērās pie sabiedriskās vēstures, kas viņu, dabiski, interesēja vairāk par visu pārējo. Viņš uzzināja, kas noticis uz Zemes pēc pirmās nāves. (Volgins sauca savu nāvi Parīzē par pirmo, tāpēc ka agri vai vēlu bija jāpienāk otrajai.) Tas bija skaidrs bez jebkādām grāmatām. Tās aizstāja sarunas ar Munciju, kas stāstīja par pagātni, ilustrēdams šos stāstījumus ar vēsturiskām un hronikālām filmām, ko speciāli Volgina vajadzībām saņēma no planētas Cen­trālā arhīva.

Vairums šo filmu bija krāsainas un trīsdimensiju, tikai pašas senākās, Volgina jaunības laika filmas, bija melnbaltas, veidotas plaknē.

Šīs filmas palīdzēja Volginam ne vien ar vārdiem uztvert, .bet arī redzēt vēstures notikumus, kas it kā atdzīvojās acu priekšā. Viņš redzēja cilvēkus, kas bija dzīvojuši pēc viņa nāves un tai pašā laikā ļoti sen no šīsdienas skatījuma, un tas radīja dīvainu sajukumu priekšstatos par tiem. Tagadējai pasaulei tie bija pagātnes, bet Volginam — nākotnes cilvēki.

Kinotehnikai nebija nekā kopīga ar to, ko pazina Volgins. Pierastā ekrāna trūka. Filmu demonstrēja parastā istabā ar parastām mēbelēm. Aparāts bija neliela metāla kaste, ko novietoja nevis skatītājiem aizmugurē, bet priekšā.

Gaismu nenodzēsa. Filmu demonstrēja parastajā apgaismojuma, kas plūda nezin no kurienes. Šķita, ka šo gaismu izstaro istabas sienas un griesti.

No grāmatas, kuru Volgins pašlaik lasīja, viņš uz­zināja, ka «elektrības gadsimts» beidzies drīz vien pēc viņa pirmās nāves, to nomainījis «atoma gad­simts», kam sekojuši citi, kuru nosaukumi kļuva ar­vien vairāk nesaprotami. Jaunās ēras astoņi simti sešdesmitajā gadā visa tehnika balstījās uz Volginam nepazīstamiem un pilnīgi nesaprotamiem «katro- niem».

Muncijs ielika aparātā mazas kasetes, kas Volgi­nam atgādināja tās, kuras viņa laikā izmantoja FED tipa fotoaparātos. Pēc tam Muncijs apsēdās blakus Volginam, un seanss sākās.

Aparāts un pati istaba izzuda, kļuva neredzami. Tieši kā īstenībā parādījās filmas darbojošās perso­nas, to apkārtējā vide, meži, kalni, okeāna plašumi, upes un ezeri. Kad divu soļu attālumā viļņoja ļaužu pūlis vai pavērās plašās jūras tāles, bija dzirdamas viļņu čalas un seju ap vēdī ja jūras vējš, tad nebija iespējams atbrīvoties no iespaida, ka redzi īstus cil­vēkus un dabu, nevis to attēlu. Tikai kinematogrāfijai raksturīgā acumirklīgā kadru maiņa atgādināja, ka tā nav īstā dzīve.

Redzot savā priekšā pagātnes darbiniekus, dzirdot tos tik tuvu sev runājam, Volgins neviļus baidījās, ka tie ieraudzīs viņu pašu. Viņš pieķēra sevi bieži aizmirstam notiekošo un izturamies tā, it kā piedalī­tos sarunās. Attapies viņš slepus paskatījās uz Mun­ciju — vai tas par viņu nesmejas. Bet viesmīlīgā namatēva seja arvien bija nopietna. Muncijs uzma­nīgi sekoja tam, kas notika uz ekrāna, un retumis pusbalsī paskaidroja, ja sižetu Volgins varēja nesa­prast.

«Ja man būtu bijuši bērni,» viņš domāja, «es redzētu savus pēctečus, kas dzīvoja tūkstoš gadu pēc manis un tai pašā laikā pirms tūkstoš gadiem.»

Filma beidzās, un,acumirklī kā pasakā parādījās atkal istabas sienas un mazs, brīnišķīgs kinoaparāts.

Muncijs apmainīja kaseti, un atkal nedaudzu soļu attālumā no viņiem dzīvie rēgi uzsāka reālu un tai pašā laikā ar savu nesaprotamību brīnumainu dzīvi.

Kad vajadzēja demonstrēt vecu filmu, Muncijs piespieda aparātā pogu, un viņu priekšā tieši gaisā parādījās balts taisnstūris, blīvs un nekustīgs kā īsts divdesmitā gadsimta ekrāns.

Pēc seansa, kas parasti turpinājās stundas trīs, Volgins ilgi nevarēja atbrīvoties no neskaidra satrau­kuma. Tas viss bija tik neparasti, tik maz atgādināja to, ko viņš zināja. Jaunā tehnika, kas viņam negai­dīti bija kļuvusi par tagadējās dzīves sastāvdaļu, izraisīja pārsteidzošu iespaidu, jo vairāk tāpēc, ka Volgins pilnīgi neizprata tās pamatus.

«Ja pie mums divdesmitajā gadsimtā,» viņš bieži domāja, «būtu nokļuvis mūsu ēras otrā gadsimta cil­vēks, viņš droši vien, redzot telefonus, radio un kino, izjustu to pašu, ko pašreiz izjūtu es.»

— Tas ir pilnīgi nepareizi, — Muncijs teica, kad Volgins bija pastāstījis viņam savas domas. — Jūs pienācīgi nenovērtējat divdesmitā gadsimta nozīmi zinātnes un tehnikas attīstībā. Jūs pēc noteikta laika varēsiet saprast visu, kas tagad izraisa izbrīnu, taču ne vien otrā, bet pat piecpadsmitā gadsimta cilvēks neko nesaprastu divdesmitā gadsimta tehnikā. Visi mūsdienu zinātnes pamati tika likti deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā. Mēs, vēsturnieki, saucam tos par «sākuma gadsimtiem» ne tikai tāpēc, ka to­reiz sākās mūsu zinātne, bet ari tāpēc, ka toreiz tika likti pamati sabiedriskajai dzīvei, kas ir zinātnes pamatu pamats. Jūsu nelaime, Dmitrij, ir tā, ka jums nav tehniskas izglītības un jūs slikti esat pazinis sava laika tehniku. Tāpēc jums tik grūti uzreiz orientē­ties mūsējā.

Šie vārdi sagādāja Volginam lielu apmierinājumu. Viņš nešaubījās, ka Muncijs runā atklāti, runā to, ko domā. Dažreiz vecais zinātnieks atklāti un tieši izteica savas domas, kaut arī Volginam tās nevarēja būt patīkamas. Volgins jau zināja, ka atklātība ir viņa jauno laikabiedru atšķirīga iezīme, ka viņi vienmēr un visos gadījumos saka cits citam patiesību. Un kur gan viņu dzīvē varēja rasties meli? Tiem nebija pa­mata, nebija rosinošu cēloņu.

Aizritējušajos mēnešos Volgins bieži domāja par savu stāvokli svešajā pasaulē, kurā viņš drīz iekļau­sies kā jaunās sabiedrības pilntiesīgs loceklis. Vai viņš nešķitīs pārāk atpalicis, pārāk mežonīgs? Viņš saprata, ka nekad neizvirzīsies jautājums par eksis­tences līdzekļiem. Un ne jau tāpēc, ka viņam būtu sevišķas «viesa» tiesības, bet vienkārši tāpēc, ka šis jautājums uz Zemes vairs neeksistēja. Taču Volgins negribēja aprobežoties ar novērotāja lomu, viņš gri­bēja strādāt tāpat kā citi.

Kā iegūt līdzīgu stāvokli? Tikai ar darbu, cita ceļa nebija.

Ar vēl lielāku neatlaidību viņš «urbās» tehniskajās grāmatās, nekautrēdamies lūgt Muncijam paskaidro­jumus. Bet, būdams vēsturnieks un arehologs, Mun­cijs ne ikreiz spēja ar savām atbildēm apmierināt

Volginu, kad jautājumi skāra maz pazīstamas jomas. Šādos gadījumos, kas kļuva arvien biežāki, Volgins izjuta savdabīgu apmierinājumu — trīsdesmit devītā gadsimta zinātnieks nezina visu, tātad atšķirība starp viņiem intelektuālā ziņā nav tik bezgala liela!

«Mūs šķir nevis bezgalīgs bezdibenis,» Volgins domāja, «bet tikai dziļš grāvis, kuram pāri var pār­mest tiltu. Un es to izdarīšu.»

Nekas Volginu netraucēja īstenot savu nodomu. Viss, kas varēja noderēt «pašizglītībai», bija viņa rīcībā. Ikviens zinātnieks būtu sniedzis viņam vis­pusīgu konsultāciju, ikviens inženieris ar prieku būtu nācis palīgā. Bet Volgins nevienam negribēja jautāt, vienīgi tikai Muncijam un retumis Lūcijam, kad tas ieradās viņus apciemot. Saprazdams, ka pats rada sev šķēršļus un padara uzdevumu grūtāku, Volgins nevarēja pārvarēt maldīgo patmīlību. Viņš stingri nolēma, ka rādīsies pasaulē tikai tad, kad «tilts» būs pāriets.

Fiziski Volgins jutās lieliski, viņa prāts darbojās skaidri un precīzi. Nekad agrāk viņa atmiņa nebija bijusi tik asa. Jo un Lūcijs Volgina ķermeni bija padarījuši «jaunāku», nekā tas bijis īstajās jaunības dienās. Dzīvība viņā kūsāja.

Viņš strādāja divpadsmit stundas diennaktī, izrai­sīdams ar to Lūcija neapmierinātību. Taču uz visiem sava «tēva» pārmetumiem Volgins atbildēja ar vienu frāzi: «Es gribu ātrāk iekļauties dzīvē» — tam Lūcijs nevarēja atrast pārliecinošus iebildumus.

Volgina «vientuļnieka dzīve» radīja Lūcijā un Muncijā izbrīnu, bija nesaprotama, bet viņi pat nemē­ģināja Volginu pierunāt no tās atteikties. Tāda bija

Dmitrija vēlēšanās, un nevienam nenāca ne prātā apstrīdēt viņa tiesības rīkoties, kā patīk.

Bet Volginu pārsteidza tas, ka visus četrus mēnešus neviens pat nebija mēģinājis viņu redzēt. Neviens- cilvēks neieradās pie viņiem, lai gan itin nekas ne­kavēja to darīt jebkuram ziņkārīgajam. Pat Lūcijs katrreiz pirms savas ierašanās lūdza Volginam at­ļauju.

Muncija māja bija vienmēr atvērta. Nekādi žogi vai sētas nenošķīra brīnišķīgo dārzu no pārējā ap­vidus. Volgins zināja, ka šis dārzs pieder ne tikai Muncijam, bet arī visiem apkārtējo māju iemītnie­kiem. Visi varēja to izmantot, tas bija, runājot pa vecam, kolektīvs dārzs. Bez šaubām, pirms Volgina ierašanās dārzā pastaigājās un atpūtās daudzi cilvēki. Bet tagad nebija neviena. Neviens netraucēja Volgina vientulību, neviena atomlidmašīna nepārlidoja zemu virs mājas, nevienam neradās kārdinājums apmieri­nāt savu ziņkārību (bet tāda, protams, bija) pirms laika.

Domājot par visu novēroto, Volgins sāka saprast to, kas sākumā likās tik dīvains, — vispārējo satrau­kumu par viņa atdzīvināšanu bez viņa paša piekriša­nas. Volgins saprata, ka šai sabiedrībā cilvēka perso­niskā vēlēšanās ir svēta visiem pārējiem, ka cieņa citam pret citu kļuvusi par cilvēka otru dabu. Katr­reiz, kad Volgins gribēja palikt viens, viņa vēlēšanās tika izpildīta vienkārši un dabiski. Šie cilvēki pat nevarēja iedomāties izturēties savādāk.

Volgins zināja, ka viņa parādīšanos sabiedrībā gaida ar nepacietību. Visi planētas iedzīvotāji gribēja viņu redzēt. Arī viņš pats tiecās pēc tā. Ar katru dienu grūtāk bija ievērot paredzēto mācīšanās laiku.

Volgins centās paātrināt šīs ievērojamās dienas tuvo­šanos. Vēl mēnesis vai pusotra — un viņš varēs parā­dīties saviem jaunajiem laikabiedriem.

2.

Visam, ko Volgins izlasīja grāmatās, — zinātnes un tehnikas sasniegumiem, cilvēku dzīves apstāk­ļiem, — visam no viņa viedokļa bija abstrakts rak­sturs. Viņš vēl nekā nebija redzējis savām acīm, par visu zināja tikai teorētiski. Taču tagadējā dzīve uz katra soļa lauzās iekšā viņa vientulībā. Muncija māja, kaut arī tā atradās atstatu no citām, bija trīsdesmit devītā gadsimta māja, un dzīves apstākļi tajā bija tādi paši kā citās mājās uz Zemes.

Šie apstākļi bija Volginam neparasti un izraisīja izbrīnu.

Viņi dzīvoja divatā, bet, kad Muncijs aizlidoja, dažreiz pat uz vairākām dienām, Volgins palika pil­nīgi viens.

Māja nebija liela un atradās kupla dārza vidū, kur auga visdažādākās koku sugas, kā likās, savāktas no visām pasaules malām. Mājā bija piecas istabas — divas guļamistabas, kabinets, ēdamistaba un tualetes istaba, kur atradās vingrošanas aparāti un neliela apstarošanas ierīce, kuru Volgins, pēc Lūcija piepra­sījuma, lietoja divas reizes dienā — no rīta un pirms gulētiešanas. Taču Volgins domāja, ka arī tādu dzī­vokli nevar uzturēt kārtībā bez cilvēku līdzdalības. Bet ne Muncijam, ne viņam pašam nekad par to ne­vajadzēja domāt. Mājā arvien bija apbrīnojami tīri. Logi vienmēr bija atvērti — bet. nekur neviena puteklīša. Laiku pa laikam Volgins pamanīja, ka grī­das izskatās it kā tikko mazgātas, bet to, kā un kad tas tika darīts, viņš ne reizi neredzēja. Tāpat bija ar terases grīdu un pat ar mājas sienām. Dārza celiņi arvien bija kārtīgi noslaucīti, bet krūmi un koki ap­laistīti.

Uz Volgina jautājumu Muncijs atbildēja, ka to visu darot automātiski, ar speciālām mašīnām.

—   Bet kāpēc tās nav redzamas? — Volgins jau­tāja.

—   Un kapec tās būtu jāredz? Mašīnas veic savu darbu, netraucējot cilvēkus.

—   Kas tās vada?

—   Katras mājas apkopšanas mehānismu, — Mun­cijs atbildēja, — vada viens galvenais aparāts. Starp citu, ne tikai mājas, bet arī katras apdzīvotas vietas, katras pilsētas galvenais aparāts. Šādi aparāti uzstā­dīti visur, uz visas Zemes. To uzdevums — sekot kār­tībai. Aparāti saistīti ar tiem pakārtotām mašīnām, kas, saņēmušas komandu, rūpīgi un kārtīgi veic visus vajadzīgos darbus.

Kādreiz Volginam izdevās ieraudzīt «dārznieku». Pamodies agrāk nekā parasti, viņš izgāja uz terases. Starp dārza kokiem kustējās kaut kas nenoteikts un, kā Volginam šķita, caurspīdīgs. Šis «kaut kas» ātri nozuda un vairs neparādījās. Apstaigājis visu dārzu, Volgins tā arī nenoskaidroja, kur paslēpies noslēpu­mainais mehānisms.

Iztaujāt Munciju sīkāk Volginam negribējās. Viņš baidījās, ka vēl nevarēs saprast «apkopēja» uzbūves principus.

«Visam savs laiks,» viņš nodomāja. «Vispirms jā­iegūst pamatzināšanas, bet pēc tam varēs iepazīties ar visu sīkāk, neriskējot ar savu nezināšanu izraisīt smaidu.»

Pieņēmis šādu lēmumu, Volgins uztvēra visu jauno ar ārēju nesatricināmu mieru. Viņš gandrīz nekad ne­jautāja, kas, kā un kāpēc, tikai uzmanīgi novēroja un iegaumēja, lai jautātu pēc tam.

Brokastis, pusdienas un vakariņas viņi ēda mājās. Katru vakaru Muncijs jautāja Volginam, ko viņš vē­lētos ēst nākamajā dienā, un ne reizi nebija gadī­juma, kad pasūtītais ēdiens netiktu likts galdā.

No kurienes radās ēdieni, kur palika netīrie trauki, kas un kā klāja galdu, bet pēc tam to nokopa, Vol­gins nezināja.

Viss, kas bija pasūtīts, tūlīt tika pasniegts. Un, ka­mēr viņi ēda pirmo ēdienu, otrais neatdzisa, jo trauki vienmēr bija karsti.

Vairākas reizes Volgins mēģināja notvert «ofici­antu» strādājam, bet ne reizes neguva panākumus. Ja viņš atradās ēdamistabā, galds palika neapklāts, ja viņš pēc maltītes ar nolūku aizkavējās, galdu ne­viens nenovāca.

Tas pats attiecās uz istabu uzkopšanu. Nekādi neiz­devās ieraudzīt mašīnas, kas cītīgi slēpās. Gulta tika saklāta, kad viņa nebija klāt, bet vakarā tā jau bija sagatavota gulēšanai.

Dažreiz virsējais apģērbs kaut kur nozuda un tā vietā bija nolikts tāds pats jauns. Muncijam gar visu to nebija nekādas daļas — par segām un veļu tāpat rūpējās automāti.

Muncijs pamanīja Volgina mēģinājumus ieraudzīt darbojošos mehānismus un teica:

— Nepūlieties novērot mehānismu darbu, tik un tā tur nekas neiznāks. Galvenais aparāts nedos signālu, ja telpā, kur jāstrādā, kāds atradīsies. Jūs, pro­tams, varat notvert mirkli un, tā sakot, pārsteigt me­hānismus. Taču tādā gadījumā tie tūlīt paslēpsies. Tas darīts drošības apsvērumu dēļ. Mehānismi taču nedomā un nespriež. Viņi strādā akli, nekam nepie­vēršot uzmanību. Piesardzības trūkuma dēļ var dabūt zilumus un pat ievainojumus, sevišķi, ja mājā ir arī bērni. Ja jums šos mehānismus tā gribas redzēt, tad vajag izslēgt kontrolierīci, bet es nezinu, kā to dara. Vajadzēs izsaukt mehāniķi.

— Nē, — Volgins atbildēja. — Pagaidām nevienu nevajag izsaukt. Es varu pagaidīt.

Kad Muncijs bija izbraucis, Volgins neko nepasū­tīja un ēda to, ko atrada uz galda. Bet drīz viņš ievē­roja, ka visi pasniegtie ēdieni ir tieši tādi, kādus viņš agrāk visbiežāk mēdza pasūtīt. Kaut kas bija ielāgojis viņa gaumi.

Māja bija pilna ar tehniku, kas radīja tās iemīt­niekiem maksimālu komfortu. Viss tika padarīts pats no sevis un padarīts tieši tā, kā vajadzēja. Radās iespaids, ka neredzamie automāti uzmanīgi un rūpīgi vēro cilvēkus, zina viņu vēlēšanās un pat saklausa viņu domas.

Volginu ilgu laiku pārsteidza istabu apgaismojuma «triks». Gaismas avots nekur nebija redzams, mir­dzēja sienas un griesti. Bet gaismas intensitāte bija pilnīgi atkarīga no cilvēka vēlēšanās. Vajadzēja tikai nodomāt, ka istabā nav pietiekami gaišs, un tūlīt gaisma kļuva spēcīgāka. Tikko vēlējās tumsu, sienas «apdzisa».

Durvis atvērās pašas, līdzko kāds pie tām piegāja, un kad cilvēks bija izgājis, pašas aizvērās. Bet, ja kaut kāda iemesla dēļ durvis vajadzēja atstātvaļā, tad tieši tā arī notika, — neredzamie mehānismi pre­cīzi «uzminēja» savu saimnieku nodomus. Mazgājo­ties ūdens radās kā uz burvja mājienu un tūdaļ pār- staja tecēt, tiklīdz cilvēkam tas vairs nebija vaja­dzīgs.

Muncija kabinetā atradās vairāki pilnīgi caurspī­dīgi, ar acīm gandrīz nesaskatāmi grāmatu skapji. Volgins zināja, ka šis «greznums» nav parasta parā­dība, bet izņēmums. Parasti grāmatas mājās neturēja, tās jebkurā mirklī varēja dabūt no daudzajām grā­matu krātuvēm. Bet Muncijam savas nodarbošanās dēļ bija vajadzīga personīgā bibliotēka. Tur bija gan daudzas Volginam labi pazīstamas grāmatas parastā iesējumā, gan arī citas, neparastas un dīvainas — ma­zas metāla caurulītes, centimetrus astoņus garas. Uz katras no tām bija virsraksts un ļoti reti autora vārds.

Kabineta stūrī uz neliela galdiņa atradās aparāts, kas bija izgatavots no kaut kā līdzīga kalnu kristā­lam un plastmasai. Caurulītes-grāmatas ielika šā aparāta speciālā atverē; līdzko pagrieza mazu roktu- rīti, skaidra, patīkama balss sāka lasīt grāmatu. Lasī­šanas skaļumu un ātrumu regulēja ar to pašu rok­turi.

Bez teksta «caurulītē» bija arī attēli — grāmata bija ilustrēta. Ja «lasītājs» vēlējās, viņš varēja ne tikai klausīties, bet arī sekot tekstam, skatoties «dzī­vās» ilustrācijas, kas slīdēja uz aparāta sieniņas, līdzīgi tam, kā divdesmitajā gadsimtā cilvēki skatījās kinofilmas uz televīzijas ekrāniem.

Volgins nevarēja saprast, kādā veidā izdevās asto­ņus centimetrus garajā caurulītē ievietot diezgan lielu grāmatu un tai atbilstošu «filmu».

„ Viņš bieži savās nodarbībās izmantoja šīs cauru­lītes un drīz pie tām pierada. Viņam šīs svešās pasau­les tehnika kļuva saprotamāka, ja ne tikai par to lasīja, bet mašīnas un aparātus redzēja pats savām acīm.

Tādā pašā veidā viņš iepazinās ar daudzām pilsē­tām, kuru aprakstus atrada Muncija bibliotēkā, redzēja jauno transportu un pat «devās» lidojumā uz Mēnesi, ar milzīgu interesi «izlasīdams» aprakstu par kādu zinātnisku ekspedīciju uz Zemes pavadoni. Šajā ekspedīcijā bija piedalījies pats Muncijs, un Volgins varēja redzēt viņu darbā.

Turpat kabinetā atradās aparāts, ko sauca par «te- leofu», tas bija tāls telefona pēctecis.

Visā mājā nebija paklāju, portjeru un tamlīdzīgu priekšmetu — cilvēki negribēja radīt putekļu krā­tuves, kas apgrūtinātu darbu uzkopšanas mašīnām, taču vienā kabineta stūrī bija paklājs vai kaut kas tam ļoti līdzīgs. Uz tā atradās atzveltnes krēsls, bet pie sienas karājās neliels disks ar koncentriski izvie­totiem cipariem.

Aparāta darbība Volginu tik ļoti pārsteidza un bija tik nesaprotama, ka viņš, par spīti četriem aiz­ritējušajiem mēnešiem, tā ir nevarēja pilnīgi pie tā pierast un katru reizi, gatavodamies izmantot šo «te­lefonu», izjuta satraukumu. „

Arēji viss bija vienkārši. Viņš apsēdās atzveltnes krēslā (izmantot teleofu, stāvot kājās, nedrīkstēja) un, nospiezdams pēc kārtas ciparus, uzgrieza Lūcija personisko numuru. Izņemot savu «tēvu», ne ar vienu citu Volgins nesarunājās. Pagāja kāds brīdis — un diska centrā iemirdzējās zaļš punktiņš. Tas nozīmēja, ka Lūcijs ir savās mājās dzirdējis izsaukumu, piegā­jis pie aparāta un apsēdies tādā pašā krēslā. Tad vajadzēja nospiest zaļo punktiņu.

Katru reizi Volgins, sasprindzinot visu gribasspēku, piespieda sevi izpildīt šo pēdējo darbību. Tas, kas notika pēc tam, viņam šķita līdzīgs halucinācijai.

Līdzko viņš bija nospiedis zaļo punktu, divu soļu atstatumā, otrā «paklāja» galā, parādījās cits krēsls, kurā sēdēja Lūcijs.

Viņi varēja sarunāties tieši tāpat, kā atrodoties vienā istabā, nevis tūkstošiem kilometru viens no otra. Pat, Lūcijam runājot, balss skaņas plūda no tās vietas, kur Volgins redzēja viņa lūpas.

Attēls bija tik reāls un tik blīvs, ka aizēnoja priek­šmetus, kas atradās aiz tā.

—   Piecelies! — Lūcijs teica, kad viņi pirmo reizi sarunājās pa teleofu. — Paej uz priekšu, un tu pār­liecināsies, ka attēla blīvums ir tikai šķietams. Līdzko tu piecelsies no krēsla, es tevi vairs neredzēšu, bet tu mani redzēsi tāpat kā iepriekš. Drošāk!

Volgins piecēlās un izdarīja tā, kā bija ieteicis Lūcijs. Viņš it kā izgāja cauri krēslam un tajā sēdo­šajam cilvēkam. Atskatījies viņš neredzēja ne vienu, ne otru. Bet, kad Volgins atgriezās savā vietā, attēls atkal parādījās.

—   Man grūti aptvert tādas lietas, — Volgins sa­cīja. — Es tās pilnīgi neizprotu.

—   Nav nekāds brīnums — Lūcijs atbildēja. — Veikt laika ziņā tādu lēcienu, kā tev to nācies darīt, nav joks. Bet pienāks brīdis, un tu beigsi brīnīties.

—   Vai tiešām pienāks? — Volgins nopūtās.

Ja izsauca pats Lūcijs, Volgins to uzzināja pēc klusa, melodiska zvana, kas atskanēja visās istabās un uz terases. Tad vajadzēja tikai pieiet pie teleofa un apsēsties krēslā. Sarunu biedra attēls parādījās tūlīt, un Volgins lieliski zināja, ka Lūcijam tai pašā mirklī parādījās arī viņš — Volgins.

Daudzas reizes viņi bija tādā veidā sarunājušies, bet Volgins vēl joprojām nespēja pierast un rīkoties ar teleofu mierīgi.

Sarunāties varēja ar jebkuru cilvēku, lai kurā Zemes malā tas atrastos. Un ikviena uz sarunu iz­sauktā attēls parādījās jebkurā mājā. Šādu radioki- notehniku Volgina saprāts nespēja aptvert.

Teleofs bija ieviesies sadzīvē jau pirms vairākiem gadsimtiem. Cilvēki pie tā bija pieraduši un neva­rēja iedomāties, kā bez tā varētu iztikt. Šai sakarā bija radies un iesakņojies izteiciens, ko Volgins bieži dzirdēja: «redzēties īstenībā». Tas nozīmēja, ka cil­vēki ir redzējuši cits citu nevis pa teleofu, bet īstenībā.

Stacionārās teleofa iekārtas bija ierīkotas tikai mā­jās. Tās izmantoja tad, kad gribēja savu sarunu biedru redzēt. Ja saruna bija īsa un notika ārpus mājas, cilvēku rīcībā bija kabatas aparāts, ko arī sauca par teleofu, bet kas darbojās pēc cita principa. Tas atgādināja nelielu, plakanu kastīti, ko varēja ielikt kabatā. Kastīte nebija atverama, tai nebija ne spraugu, ne pogu.

Katram cilvēkam pasaulē bija savs personiskais numurs, kas viņam tika piešķirts no dzimšanas līdz nāvei. Piemēram, Lūcijam bija numurs 8889-L-33, Muncijam — 1637-M-2. Pirmos četrus ciparus sauca par «indeksu», bet tos, kas atradās aiz vārda pirmā burta, — par «numuru». Volginam piešķīra perso­nisko numuru tūlīt pirmajā dienā pēc ierašanās Mun­cija mājā. Izņēmuma veidā, bet varbūt tādēļ, lai iz­celtu tā īpašnieka neparastību, viņa numuram nebija indeksa un tas sastāvēja no divām zīmēm — D-l.

Lai izsauktu vajadzīgo cilvēku, pietika izņemt te­leofu no kabatas un nosaukt numuru. Izsaukšanas signāls bija skaņa, līdzīga zummera dūkšanai. Sarunā­joties aparātu vajadzēja turēt rokā, un, lai dzirdētu, ko sarunu biedrs saka, to nevajadzēja likt pie auss. Bez paredzētās sarunas nekādas citas skaņas nebija dzirdamas, jo katram numuram bija savs stingri no­teikts viļņa garums.

Savu tagadējo izskatu kabatas teleofs bija ieguvis pavisam nesen. Vēl pirms desmit gadiem tam, tāpat kā stacionārajam, bija ciparnīca un, lai kādu izsauktu uz sarunu, vajadzēja nospiest pogu.

Kad Volgins jautāja, kas pilnveidojis teleofu, ne Muncijs, ne Lūcijs nevarēja atbildēt, viņi paši to ne­zināja. Tamlīdzīgi «sīki» uzlabojumi notika arvien visur un visās vietās, un to autori neuzskatīja par vajadzīgu paziņot savu vārdu. Patenti, protams, ne­eksistēja.

Maziņais «radiotelefons» ar savu pilnību izraisīja sajūsmu. Tas bija mūžīgs. No dzimšanas līdz nāvei tas uzticīgi kalpoja cilvēkam, bieži pāriedams no mi­rušā tā draugiem un radiniekiem, kuri vēlējās iegūt to piemiņai no agrākā īpašnieka. Ja kabatas teleofs pazuda vai nejauši sabojājās, tā vietā viegli varēja dabūt citu tuvākajā noliktavā, kur dežurējošais me­hāniķis dažās minūtēs pielāgoja izraudzīto eksem­plāru vajadzīgajam numuram, ja jaunais īpašnieks neprata to izdarīt pats.

Kad Volgins pirmo reizi iepazinās ar šiem aparā­tiem, viņš pajautāja Lūcijam, kāds ir to darbības attālums.

—   Pietiekams sakariem ar ikvienu cilvēku, —• Lūcijs atbildēja, — neatkarīgi no tā, kādā zemeslodes vietā tas atrodas. Ja tev vajadzīgais cilvēks ir uz Marsa vai Venēras, tad iepriekš jāpaziņo teleostaci- jai. Sarunājas ar šā paša aparāta palīdzību, pasakot vārdu «nulle». Tas pats jādara, ja grib sarunāties ar kādu, kas atrodas uz Mēness.

—   Bet Venēra, Marss un Mēness taču maina savu stāvokli attiecībā pret Zemi?

—   Tam nav nozīmes. Teleofs, vienalga, kabatas vai stacionārais, sakariem enerģiju iegūst no teleostaci- jas, kuras mastus tu redzēji, lidojot šurp no Kipras. Tie paceļas visur un izstaro milzīgas jaudas enerģiju. Ar cilvēku, kas atrodas uz Venēras, Mēness vai Marsa, var sarunāties jebkurā laikā, pat tad, kad Venēra, piemēram, atrodas vienā pusē Saulei, bet Zeme — otrā. Tikai tādā gadījumā saruna ir ļoti ne­ērta.

—   Kāpēc?

—   Tāpēc, ka tad, kad starp Zemi un Venēru ir vislielākais atstatums, vilnis trauc uz vienu pusi gan­drīz divpadsmit minūtes. Nav pārāk ērti, ja starp jau­tājumu un atbildi paiet gandrīz pusstunda. Taču daž­reiz nākas sarunāties arī tādā veidā.

—   Bet vai paātrināt nav iespējams? — Volgins jautāja.

—   Nezinu, — Lūcijs atbildēja. — Vai nu tas nav iespējams, vai arī mūsu tehnika vēl nav pietiekami spēcīga.

Vēlāk, atcerēdamies šos vārdus, Volgins neviļus pasmaidīja. «Mūsu tehnika nav pietiekami spēcīga.» Savādi skanēja šāda frāze pasaulē, kur Volginam viss šķita pilnības galējā robeža.

—   Galējās robežas nav, — teica Muncijs. — Zi­nātne ir bezgalīga.

—   Jā, protams! — Volgins pievienojās. — To­mēr … Ko viena jūsu atomlidmašīna vien nozīmē …

Kopš tās dienas, kad Volginu atveda uz Muncija māju, viņš ne reizi vairs nebija sēdies šai brīnišķīgajā aparātā, kas ne ar ko neatgādināja viņa laika lid­mašīnas.

Kādi spēki deva atomlidmašīnai iespēju nekustīgi karāties gaisā, it kā smejoties par gravitācijas liku­miem? Kas piešķīra tai baismīgo ātrumu? No Kipras salas līdz Francijas dienvidu piekrastei viņi taču bija atlidojuši nepilnās četrdesmit minūtēs.

Pats vārds «atomlidmašīna» liecināja, ka to dar­bina atomreaktīvie spēki, taču Muncijs kādreiz iztei­cās, ka lidaparāta nosaukums neatbilstot tā.tagadējai uzbūvei, tas saglabājies no tālas senatnes. Atkal Vol­gins izdzirda viņam nesaprotamo vārdu «katrons».

Arī atomlidmašīnas vadīšana Volginam bija noslē­pums. Tiesa, lidojot no Kipras, Lūcijs paskaidroja, ka atomlidmašīnu vadot ar biostrāvu, taču šis «paskaid­rojums» toreiz neko nepadarīja skaidrāku. Tagad, pēc četriem mēnešiem, Volgins pamazām sāka orientēties varenajā biotehnikā, kas atradās viņam visapkārt un bija sastopama ik uz soļa šai mājā, kur viņš dzīvoja.

Pamazām viņam kļuva skaidrs, ka katronu enerģija un biostrāvas ir visas tehnikas pamats.

3.

Nolicis grāmatu sāņus, Volgins devās pa terases kāpnēm lejā. Taisnā aleja, ko no abām pusēm ap­ņēma puķu stādījumi, veda no mājas tieši uz plud­mali. Virs galvas bija savijusies koku biezie zari, vei­dodami zaļu velvi. Jūra šķita kā tumšzila siena, kas sedza izeju, un gandrīz nemanāmi saplūda ar debesu zilgmi.

Volgins nolēma izpeldēties, jo diena bija ļoti karsta.

Līdzko viņš iznāca no alejas, plašais klaids it kā pavērās viņa priekšā. Volgins nogāja pašā ūdens malā.

Nepārredzamā tāle mirdzēja kā spogulis. Svelmainā dienvidu debess lēja versmīga gaisa šaltis. Brīnišķīga kā arvien bija ši piekraste, agraka Francijas perle — bagātā Rivjēra.

Volgins atcerējās, ka bija šeit kādreiz atbraucis no Parīzes. Toreiz nebeidzama virkne greznu hoteļu un privātu villu stiepās gan krastu, kas tagad šķita viens vienīgs dārzs.

Aizritējuši divtūkstoš gadu!

Bez miņas nozudusi bijusī Rivjēra di Ponente. Sub- tropiskie augi pienākuši līdz pašai jūrai. Šajos zaļu­mos slēpās nelielas mājiņas. Tajās dzīvoja zinātnieki, kuri strādāja mācību kombinātos, kas bija ierīkoti tajās vietās, kur kādreiz atradās Nica un Mentona.

No šīm divām pilsētām nebija palicis ne miņas.

Volgins aizvēra acis, pavērsdams seju pret Sauli.

Un pēkšņi viņam likās, ka viss, kas ar viņu noti­cis, — slimība, nāve, atdzimšana, ■— viss bijis tikai sapnis, acumirklīga iztēles kaprīze, halucinācija.

Tūlīt viņš atvērs acis, un atkal atgriezīsies īstenība. Viņš ieraudzīs agrāko Rivjēru, grezni ģērbušos cilvē­kus, baltās jahtu buras, izdzirdēs visapkārt interna­cionālā, daudzās valodās runājošā pūļa čalas…

Pagātnes aina bija tik spēcīga, ka Volginu atkal, tāpat kā toreiz — bijušajā dzīvē, sagrāba dziļš sašu­tums. Tikai bagātie dīkdieņi ar pilnajām kabatām varēja šeit pavadīt «ziemas sezonu», izmantot plud­mali, glāsaino jūru, izsmalcināto kūrorta komfortu. Rivjēra ar savu lielisko klimatu nebija pieejama strādnieku un vispār mazturīgo šķiru bērniem. Savām acīm Volgins bija redzējis Parīzes graustus un neskai­tāmos bērnus, kuriem vajadzēja apmierināties ar ne­tīriem pagalmiem un skopi saules apspīdētiem bul­vāriem, kur auga vārguļojoši kociņi un zāle.

Viss, kas Volginu šeit apņēma, bija viņam svešs un naidīgs.

«Uz Parīzi!» viņš nodomāja. «Atpakaļ pie saviem cilvēkiem, pie sava iemīļotā darba!»

Augsts vilnis ar troksni uzbangoja krastā, apšļāk- dams Volgina kājas ar putām.

Viņš satrūkās un attapās.

Visapkārt joprojām pletās jaunās Rivjēras tukšā krastmala.

Bet kāpēc tukšā? . .. Kāpēc viņam tā likās? … Tur­pat pa kreisi, pa labi, visur redzami cilvēki. To gan nav tik daudz kā agrāk, taču krastmala nepavisam nav tukša.

Divsimt metru attālumā no Volgina trīs cilvēki skriešus metās jūrā. Viņam likās, ka tās ir trīs jaunas meitenes. Jautrie, sudrabainie smiekli, kas atlidoja līdz viņa ausīm, minējumu apstiprināja.

Nav vairs vecās Rivjēras!

Tā izgaisusi laika bezgalībā un nekad neatgriezī­sies. Jaunā Rivjēra pieder visiem Zemes ļaudīm. Un vai gan tā nav skaistāka par agrāko?

«Izsmalcinātais kūrorta komforts,» Volgins atcerē­jās savu neseno domu, un pirmo reizi pēc tam, kopš apzinājās sevi jaunajā un līdz šim laikam vēl jopro­jām svešajā pasaulē, uz viņa lūpām pavīdēja nicinošs smaids.

Šis smaids attiecās uz pagātni, uz to, kas Volginam bija saprotams, mīļš un tuvs, — uz viņa laika dzīves apstākļiem. Šai brīdī viņš domāja par jauno bez greizsirdības pret pagātni. Tās vietā bija radušās citas jūtas — lepnums par cilvēku un viņa darbiem. Pa­saule ir brīnišķīga, un brīnišķīgi ir cilvēki, ja viņi var tik pārsteidzoši pārveidot pasauli!

Netālu no Volgina trīs Zemes jaunās paaudzes pār­stāves jautri draiskojās ūdenī. Ik mirkli līdz Volginam atlidoja to bezrūpīgie smiekli. Ko viņas, šīs meitenes, zina par divdesmito gadsimtu? Kā viņas to iedomā­jas? Viņām viss, kas tik tuvs un saprotams Volginam, ir senatnes vēsture. Droši vien viņas zina to tāpat, kā pats Volgins zina senās Romas dzīvi.

Bet viņš …

Šīs meitenes nevar nezināt, ka atdzimušais div­desmitā gadsimta cilvēks dzīvo turpat, viņām blakus. Viņas nevar neredzēt vietuļo stāvu krastmalā pie Muncija mājas, ko droši vien labi pazīst. Arī pēc ārējā izskata, galvenais, pēc auguma, viņas jau sen noskārst, kas ir šis vientuļais cilvēks. Bet kāpēc gan meitenes nepiepeld tuvāk, lai paskatītos uz viņu? Vai tiešām ziņkārība, kas tik raksturīga jaunībai, tām sveša?

«Peldiet šurp, meitenes, ja jums tas tīk! Nāciet tu­vāk! Jūs taču esat mani jaunie laikabiedri. Ja jūs varētu iedomāties, cik vajadzīgas man jūsu jaunās, laimīgās sejas, cik grūti kļuvis dzīvot atrautībā no cilvēkiem, jūs, protams, tūlīt būtu klāt. Bet jūs to nekad neizdarīsiet. Es pats esmu uzcēlis starp mums

biezu sienu, un tikai es pats varu to nojaukt. Bet ja nu es aizpeldētu pie jums? Kā jūs mani saņemsiet? Izbīsieties? Vai draudzīgi uzsmaidīsiet?»

Vienu mirkli Volginam briesmīgi gribējās mesties ūdenī un peldēt pie viņām, šīm meitenēm — jaunās pasaules cilvēkiem, bet viņš apspieda savu dziņu. Ne­kas tur nevarēja iznākt, izņemot neveiklu situāciju. Viņu sagaidīs ar izbrīna pilnu smaidu, un visas trīs tūlīt aizpeldēs prom.

Volgins dziļi maldījās un nespēja vēl apjaust, cik dziļi ir viņa maldi. Viņš nepazina jaunās pasaules cil­vēkus. Tikai daudz vēlāk, atcerēdamies šo epizodi, Volgins varēja pilnīgi pareizi iztēloties, kā šīs meite­nes būtu uzņēmušas viņa ierašanos.

Viņš uzgrieza meitenēm muguru.

Pēdējās dienās arvien biežāk un biežāk viņam radās vēlēšanās tuvināties cilvēkiem, izbeigt vientuļ­niekā dzīvi.

«Laiks izbeigt!» viņš noteica pats pie sevis. «Pie­tiek! Lai raugās uz mani, kā grib, bet es vairs nevaru palikt viens.»

Noģērbies Volgins ar tīksmi ļāvās vēsajām bangu skavām. Viņš labi prata peldēt un studiju gados nereti bija piedalījies sacensībās. To atcerējies, viņš nodo­māja: «Vai pasaulē vēl ir saglabājies sports un sporta spēles?» Sarunās ar Munciju viņš šim jautājumam nezin kāpēc ne reizi nebija pieskāries.Volgins aizpeldēja tālu no krasta. Ar skaudru prieku viņš sajuta, kāds spēks ir rokās, kas, peldot kraulā, strauji nesa ķermeni uz priekšu. Tikai jaunī­bas dienās viņš varēja peldēt tik ilgi un tādā tempā. Dzīvodams Parīzē, viņš reizēm bija peldējies baseinā un pamazām pārliecinājies, ka noveco, ka peldēt ilgi un strauji kļūst arvien grūtāk.

Bet tagad viņš atkal bija spēcīgs un jauns. Kāds burvju spēks bija atgriezis jaunību? Kā Mefistofelis Gētes poētiskajā pasakā Lūcijs bija atdevis viņam ne tikai jaunību, bet arī pašu dzīvi.

«Patiešām cilvēks ir visspēcīgs!» Volgins nodo­māja.

Viņš peldēja arvien tālāk un tālāk. Jūra bija mie­rīga. Aizmugurē no krastmalas skanēja tikko dzir­dama bangu čala. Palūkojies atpakaļ, Volgins skaidri saskatīja pie apvāršņa Monako ragu. Viņa laikā tur bija bijis spēļu nams — Montekarlo. Kas tur tagad atrodas?

Sajutis nogurumu, Volgins pagriezās uz muguras un ilgi tā gulēja, viegli šūpodamies līganajā viļņu ņirbā. Tā laikam nāca no Gibraltāra, no Atlantijas okeāna plašumiem.

Nezin no kurienes uzradies, sauli aizsedza māko­nis, un tās svelošie stari zaudēja savu spēku.

Volgins laiski ļāvās jaukajai atpūtas tvīksmei.

No krasta puses šurp devās kāda atomlidmašīna un zemu pārlaidās pāri Volginam. Viņš ar smaidu nodo­māja, ka pilots droši vien nezina, kas ir šis vientuļais peldētājs, kas tik tālu aizpeldējis jūrā, citādi nebūtu lidojis tieši pāri viņam. Kur lido šis cilvēks? Uz Sicī­lijas salu vai Āfriku?

Neviens netraucē brīviem cilvēkiem lidot, kurp vien vēlas un kad vēlas. Uz Zemes nav robežu un kordonu, nevienam nevajag lūgt atļauju apmeklēt jebkuru vietu.

Bet atomlidmašīna griezās atpakaļ un šoreiz vēl zemāk pārlidoja pāri Volginam, likās, ka mašīnā sē­

došais cilvēks uzmanīgi paskatās uz viņu. Vienu mirkli atomlidmašīna pat apstājās, paliekot karāja­mies tieši virs Volgina. Pēc tam aizlidoja tālāk un nozuda.

Un Volgins saprata, ka šis cilvēks nekur nebija do­mājis lidot, ka ieradies šeit tikai viņa dēļ. Ļaudis, kas turējās atstatu, bija pamanījuši, ka viņš aizpeldēja jūrā, redzējuši, ka viņš arvien vairāk un vairāk attā­linās no krasta, un sākuši uztraukties.

«Patiešām,» Volgins nodomāja, «ja es noslīktu, tā viņiem būtu šausmīga katastrofa.»

Desmit minūtēs, kuras bija nogulējis nekustīgi, spēki pilnīgi atgriezās. Volgins peldēja atpakaļ tajā pašā straujajā tempā.

Muncijs gaidīja krastā. Parasti viņš to nekad neda­rīja. Laikam kāds bija ziņojis, ka «mazdēls» riskē ar savu dzīvību.

Taču vecais zinātnieks neko neteica, kad Volgins iznāca no ūdens, ne ar ko neizrādīja nemieru, kas visu laiku bija viņu mocījis.

—   Jūs ilgi peldējāties, — viņš piezīmēja. — Pus­dienas jau gaida.

—   Bet kāpēc jūs nepeldaties? — Volgins jautāja. — Diena ir ļoti karsta.

—   Es to jau šodien esmu darījis, — Muncijs vien­kārši atbildēja, un Volgins juta šajā atbildē slēptu pārmetumu.

«Nevajag viņus uztraukt,» Volgins nodomāja. «Turpmāk peldēšu tikai gar krastu. Patiešām, kādas man tiesības riskēt ar savu dzīvību, pārāk dārgi esmu tiem izmaksājis.»

Pie pusdienu galda Muncijs paziņoja Volginam, ka ir spiests viņu atstāt uz ilgu laiku.

—   Mani aicina uz Marsu, — viņš teica tādā toni, it kā runa būtu par kaimiņu pilsētu. — Tur atrastas divas apakšzemes krātuves ar ļoti senām lietām. Iespējams, ka tās ir pirmo starpplanētu ekspedīciju pēdas. Bet varbūt arī vēl senākas.

—   Ko tas nozīmē — vēl senākas?

—   Vai tad jūs vēl neesat lasījis grāmatu, kurā ap­rakstīts pirmais lidojums uz Marsu un Venēru? — Muncijs atbildēja uz jautājumu ar pretjautājumu.

•—• Pagaidām neesmu lasījis. Es vispār vēl neesmu skāris kosmosa tematiku.

—   Izlasiet. Manā bibliotēkā ir laba grāmata par šo tematu. Tā saucas «Piektā planēta». Jūs to viegli atradīsiet un daudz ko no tās uzzināsiet.

—   Uz cik ilgu laiku jūs aizlidojat, Muncij?

—   Apmēram uz pusgadu. Mani interesē ne tikai paredzamais darbs, bet vilina arī vēlēšanās satikties ar meitu. Neesmu viņu ilgi redzējis. Bet, ja esmu jums vajadzīgs, Dmitrij …

—   Nē, Muncij, — Volgins atbildēja, — tieši šodien esmu nolēmis izbeigt savu vientuļnieka dzīvi. Pie­tiek! Lai jūsu laikabiedri uzskata mani par mežoni, bet es iesaistīšos sabiedrības dzīvē.

—   Un ļoti labi darīsiet. Neviens neuzskata un ne­var uzskatīt jūs par mežoni. Es sen esmu pamanījis šo dīvaino, pilnīgi aplamo iedomu. Gan manī, gan Lūcijā tā arvien izraisījusi izbrīnu.

—   Jums ir pavisam cita psiholoģija … Cik jums ir bērnu, Muncij? — Volgins jautāja, strauji mainīdams sarunas tematu.

—   Tikai Lūcijs.

—   Bet jūs tikko teicāt…

—   Ka gribu satikties ar meitu? Tā ir Lūcija sieva

un Mērijas māte. Viņa man tikpat dārga kā paša meita.

—   Ko viņa dara uz Marsa?

—        Ēra strādā tīrīšanas vienībā. Viņu bāze atrodas uz Marsa. Viņa tur strādā jau divus gadus.

—   Un viņu sauc par Ēru. •

—   Jā. Vai tas jūsos rada izbrīnu?

—        Nē. Es jau esmu pieradis pie jūsu dažādajiem vārdiem. Cik viņai gadu?

—        Astoņdesmit divi. Jūs taču, Dmitrij, zināt, ka pie mums šis vecums atbilst jūsu trīsdesmit gadiem. Tieši tāpat cilvēks arī jūtas.

Volgins pamāja ar galvu. Viņš zināja, ka tagadē­jiem cilvēkiem ir garš mūžs un ilga jaunība, bet nekādi nespēja pie šīs domas pierast.

—   Vai Lūcijs zina par jūsu aizbraukšanu?

—   Zina. Jūs sacījāt, ka vēl divi mēneši…

—   Pusotra.

—        Lai būtu pusotra. Lūcijs uztraucas par to, kas notiks ar jums. Jūs taču nevarat dzīvot gluži viens, bet viņš pats nekādi nevar pamest savu darbu. Taču Mērija piedāvāja savus pakalpojumus.

—   Tas ir?

—        Viņa var dzīvot šeit. Manā vietā. Protams, ja jums nebūs nekas pretī.

Volgins zināja, ka Mērija nav precējusies un viņai tikai trīsdesmit gadu. Volgina laikā šāds priekšlikums būtu viņu mulsinājis, bet trīsdesmit devītā gadsimta cilvēku priekšstati stipri atšķīrās no tiem, pie kādiem viņš bija pieradis. Turklāt Mērija taču bija viņa «māsa».

—        Es būtu priecīgs par Mērijas sabiedrību, — viņš iesaucās. — Bet es, kā jau jums teicu, izbeidzu vien­tuļo dzīvi. Es iesaistos sabiedrības dzīvē, — viņš at­kārtoja, no šīs domas vien jau izjuzdams satraukumu.

— Ja jūs to esat stingri izlēmis, — Muncijs ierosi­nāja, — ejiet pie teleofa. Ieprieciniet ar savu lēmumu visu Zemi. Sen jau cilvēki gaida šo dienu.

4.

Pēc tā, cik priecīgs kļuva Lūcijs, uzzinājis par dēla lēmumu, pēc sajūsmas, ar kādu Mērija un Vladilens pieņēma ielūgumu atlidot uz Muncija māju, Volgins juta, ar kādu milzīgu nepacietību bija gaidīts šis no­tikums. Muncijam taisnība — visa Zeme gribēja re­dzēt Volginu. Vladilens atzinās, ka jau mēnesi dzīvo pie Lūcija un katru dienu gaida, ka Volgins viņu aicinās. «Darbs nemaz neveicas,» viņš teica.

—   Vai tev nebūs iebildumu, ja kopā ar mums pie tevis atlidos Jo? — Lūcijs jautāja.

—   Protams, ne, — Volgins atbildēja, — Būšu ļoti priecīgs, viņu sastopot.

Un tā nu četri cilvēki, kuriem bijusi tik liela no­zīme Volgina likteņgaitās, sēž viņam blakus, un viņš redz šo cilvēku acīs patiesu mīlestību pret sevi.

—   Man ir bail tikties ar cilvēkiem, — Volgins teica, — taču esmu stingri izlēmis to darīt.

—   Pareizs lēmums, — Jo atbildēja. — Jūs varētu sēdēt ieslēdzies vēl vienu gadu, taču tik un tā ar dzīvi nāktos iepazīties pašā dzīves burzmā. Cita ceļa nav.

—   Uzrunājiet mani ar «tu», — Volgins lūdza. — Man tas būs patīkami. Un jūs arī, — viņš pie­vērsās Mērijai un Vladilenam.

—   Tikai tajā gadījumā, ja jūs darīsiet tāpat, —

Jo pasmaidīja. — Lūcijs jūs uzskata par savu dēlu. Esmu krietni vecāks par viņu, uzskatiet mani par savu otro vectēvu. Bet Mērija būs jūsu māsa.

Muncijs sēdēja turpat līdzās. Volgins apmulsis pa­lūkojās uz viņu. Savas nesmalkjūtības dēļ, kuru Jo, protams, nevilšus pastiprināja, Volgins jutās gluži izmisis. Kā viņš varēja aizmirst cilvēku, kuram bija tik daudz pateicības parādā, kuru pazina labāk par visiem, — Lūcija tēvu! Kāpēc viņš līdz šim nebija iedomājies pasacīt Muncijam to, ko nupat pateica citiem? Ko darīt, kā izkļūt no šā stāvokļa?

Muncijs labi saprata Volgina domas. Viņš labsir­dīgi pasmaidīja un, it kā kaut ko atcerējies, devās pie sava rakstāmgalda. Iedams garām Volginam, Muncijs pieliecās un noskūpstīja viņu uz pieres. Un Volgins saprata, ka vecais zinātnieks nav apvainojies, ka tas saprot visu un piedod.

Viņš juta atvieglojumu un bija dziļi pateicīgs Mun­cijam par tā smalkjūtību.

Neviens, liekas, nebija pamanījis šo īso, mēmo scēnu.

—   Bet es būšu jūsu brālis, — Vladilens teica. — Tavs brālis, — viņš izlaboja, un Volginu pār­steidza viņa balss neparasti skaistais, sulīgais tembrs.

Viņš jau agrāk bija ievērojis, ka Vladilena balss atšķiras no citu balsīm ar dzidrumu un sevišķu, it kā metālisku pieskaņu.

—  Man šķiet, ka tu labi dziedi, — Volgins ieru­nājās.

—   Vladilens, — sacīja Lūcijs, — ir viens no labā­kajiem mūsdienu dziedātājiem. Viņam ir izcili skaista un spēcīga balss.

—   Bet viņš taču ir astronoms!

—   Nu, un kas par to? — Vladilens neliekuļoti brī­nījās. — Vai tad astronoms nevar dziedāt?

—   Es saprotu Dmitriju, — Muncijs teica. — Tu brīnies par to, ka Vladilens, kuram ir tāda balss, nav profesionāls dziedātājs, vai ne?

—   Jā.

—    Viņš nav izņēmums, bet drīzāk gan parasta pa­rādība. Tavā laikā cilvēki gāja uz teātri, kas atradās pilsētā, kur viņi dzīvoja. Pilsētu bija daudz, bet teātru vēl vairāk. Mākslinieki bija dažādi — vieni vairāk, citi mazāk talantīgi. Izcilie talanti dzīvoja lie­lajās pilsētās, un tiem cilvēkiem, kas dzīvoja tālāk no lielajām pilsētām, vajadzēja apmierināties ar ma­zāk talantīgu izpildījumu. Pie mums stāvoklis ir pa­visam citāds. Izrādē, lai tā būtu opera vai dramatisks uzvedums, piedalās labākie planētas mākslinieki. Un ikviens var noskatīties un noklausīties jebkuru uzve­dumu jebkurā laikā. Tāpēc radies tāds stāvoklis, ka daudzi, tāpat kā Vladilens, dzied kādu partiju tikai vienu reizi. Dabiski, ka māksla nepiepilda visu viņu dzīvi. Viņiem ir cita iemīļota profesija.

—   Tātad jums nav teātru?

—   Ir. Teātru ir daudz. Tiešas saites starp māksli­niekiem un skatītājiem ir nepieciešamas. Mums ir profesionāli izpildītāji, kuri pilnīgi nododas mākslai. Taču viņu priekšnesumus neiemūžina. Citādi tas ir ar Vladilenu un citiem sevišķi apdāvinātiem. Viņi izpilda to, kas saglabāsies gadsimtiem ilgi. Tas vairs nav teātris parastā izpratnē.

—   Vai tu varētu kaut ko nodziedāt? — Volgins uzrunāja Vladilenu.

—   Tiklīdz tu vēlēsies. Esmu dziedājis apmēram astoņdesmit lomas divpadsmit operās. Vari noklausī­ties jebkuru no tām. Ja tu vēlēsies, es dziedāšu tikai tev. Duetiem palūgsim Mēriju.

—   Vai jūs arī dziedat?

—   Kāpēc «jūs»? — meitene iesmējās.

•— Pārteikšanās dēļ, — Volgins nopietni atbildēja. — Es vairs tā nedarīšu. Tātad — tu arī dziedi?

—        Es nevaru līdzināties Vladilenam, — Mērija atteica. Taču, ja viņš dziedās pusbalsī, centīšos pārāk netraucēt viņu.

—        Tēvs aizbrauc, — Lūcijs teica. — Kur tu sākumā domā dzīvot?

—   Man vienalga.

—   Visa pasaule ir tavā rīcībā.

—        To es zinu. Vispirms es gribētu redzēt pašu šo pasauli.

—   Vai tu gribi apceļot visu Zemi?

• — Ja tas iespējams.

—        Kāpēc gan ne? Man ļoti žēl, bet es nevaru tevi pavadīt. Man pašlaik jāveic liels un atbildīgs darbs.

—        Vai tad mēs nevaram? — sarunu pārtrauca Mērija. — Vladilens tagad nav aizņemts, arī es esmu brīva. Ja Dmitrijam nav iebildumu …

Volgins stiepa viņiem pretim abas rokas.

—        Neko labāku nevarēju vēlēties, — viņš saviļ­ņots sacīja.

—   Kad mēs dosimies ceļā? — Vladilens jautāja.

—   Tiklīdz aizvadīsim Munciju.

—        Tas nebūs tik drīz, — Muncijs iebilda. — Man vēl darīšanas uz Zemes. Negaidiet mani un posieties ceļā rīt.

—   Bet es taču ilgi jūs neredzēšu.

—   Tevi, — Muncijs pārlaboja. — Es atgriezīšos

pēc sešiem mēnešiem. Bet, ja tu sāc pēc manis ilgoties ļoti, brauc uz Marsu.

—   Kur nu uz Marsu — tas jau par daudz! — Vol­gins atteica. Viņam šķita par traku dzirdēt tādu uz­aicinājumu. Starpplanētu lidojums Volginam likās kaut kas pārdabisks, vienkāršam mirstīgajam nesa­sniedzams. Viņš nespēja raudzīties uz visu to tik mie­rīgi kā viņa sarunu biedri, kuriem lidojumi uz kai­miņu planētām bija pierasta un ikdienišķa parādība.

Volgins zināja, ka Muncijs atstājis Zemi divdesmit septiņas reizes, ka Vladilens, lai gan gados vēl jauns, krustām šķērsām izbraukājis visu Saules sistēmu, ka pat Mērija paguvusi divas reizes aizlidot uz Marsu un vienreiz — uz Venēru. Mēnesi trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki pazina tikpat labi kā Zemi un uzska­tīja par kaut ko līdzīgu Zemes nomalei.

Viņš to uztvēra kā faktu, kā raksturīgu šīs nepa­zīstamās dzīves iezīmi.

Zeme tagad bija tikai dzimtā māja, ne vairāk. Cil­vēki devās no mājas prom un atgriezās tajā, nesaska­tīdami tur neko neparastu.

Bet Volgins vēl arvien bija divdesmitā gadsimta cilvēks. Viņš bija nomiris pirms tam, kad uz Zemes sākās kosmiskā ēra, neko nezinādams par Zemes māk­slīgajiem pavadoņiem, kas tika radīti drīz pēc tam; par tiem viņš izlasīja pēc divtūkstoš gadiem. Viņa acīs visi šie cilvēka pirmie kautrīgie mēģinājumi iespiesties kosmosā saplūda ar nākamo notikumu vēsturi. Ja viņš būtu toreiz nodzīvojis vēl piecpa­dsmit vai divdesmit gadu, viņam būtu vieglāk saprast un apjaust visu to, kas tagad sagādāja tik lielas grū­tības īstenības uztverē.

—   Uz Marsu — tas jau par daudz! — viņš atkārtoja,

Neviens nepasmaidīja. Volgina sarunu biedri sa­prata viņu varbūt pat labāk, nekā viņš saprata pats sevi. Taču arī viņi tūlīt neattapa, ko atbildēt šim cilvēkam, kura priekšstati un uzskati bija veidoju­šies bezgalīgā laika tālē.

Ar sievietēm piemītošo iejūtību Mērija atrada pa­reizo toni.

—        Vai tu gribi redzēt manu māti? — viņa jautāja. — Mamma atrodas uz Marsa, un es zinu, ka viņa ļoti grib iepazīties ar tevi. Tāpat kā visi. Bet man būs patīkami, ja viņa ar tevi iepazīsies pirmā.

—   Vai tas ir iespējams? — Volgins jautāja.

Vilinošā doma «tikties» ar cilvēku, kas atradās

miljoniem kilometru no Zemes, aizrāva viņu ar savu pasakainību.

»— Marsa bāzē ir ierīkots teleofs.

—   Ja tā ir, priecāšos par šo tikšanos.

—       Tad es tūlīt pieteikšu stacijai, un mūs savienos ar Marsu. — Šos vārdus teikdama, Mērija pieskrēja pie teleofa.

«Vai tiešām,» Volgins nodomāja, «šī sieviete tur uz Marsa ieraudzīs mani un pati parādīsies man, kā līdz šim parādījās Lūcijs?»

Viss notika tieši tāpat.

Gaidīt vajadzēja apmēram pusstundu. Un tad Mērija aicināja Volginu apsēsties krēslā. Diska centrā jau dega sarkanā uguntiņa.

—        Tev veicas, — Mērija teica. — Mamma bija bāzē, un nevajadzēja ilgi gaidīt. Izsauc viņu pats.

Volgins nedroši pastiepa roku. Tas, kam tūlīt vaja­dzēja notikt, šķita neticams un vēl noslēpumaināks nekā iepriekš.

—   Kāpēc uguntiņa ir sarkana, nevis zaļa kā vien­mēr? — Volgins pajautāja, cenzdamies iegūt laiku, lai nomierinātos.

—       Tāpēc, ka tie nav vietējie, bet starpplanētu sa­kari, — Lūcijs atbildēja.

—       Kāds šai brīdī ir attālums no Zemes līdz Mar­sam?

—       Apmēram deviņdesmit miljoni kilometru, — Vladilens tūlīt pateica.

—        Informācija tiek pārraidīta ar gaismas ātru­mu, — Volgins piebilda. — Tātad nāksies gaidīt mi­nūtes desmit?

—        Nemaz nebūs jāgaida. Sakari ir jau nodibināti, un Era ir šeit, — Lūcijs norādīja uz tukšo vietu iepretī Volginam. — Tu viņu ieraudzīsi tūlīt. Bet viņa ierau­dzīs tevi tikai pēc piecām minūtēm.

—   Nospied taču! — Mērija teica. — Mamma gaida.

Volgins nospieda sarkano punktu.

Pie tā, ka parādās krēslā sēdošs cilvēks, viņš jau bija pieradis, taču tagad sirdi pildīja sevišķas jūtas. Viņa apziņu nospieda milzīgais attālums.

Šī sieviete taču bija uz Marsa!

Pirmajā mirklī viņam šķita, ka tā ir Mērija, tik apbrīnojama bija mātes un meitas līdzība. Tikai vē­lāk viņš ievēroja gadu starpību. Tomēr sieviete izska­tījās pārāk jauna.

«Astoņdesmit gadu, neiedomājami!»

—        Mamma, — Mērija teica, — tas ir Dmitrijs Vol­gins. Viņš nolēmis atstāt Muncija māju un iesaistīties sabiedrības dzīvē. Es palūdzu, lai viņš sastopas ar tevi pirmo.

Krēslā sēdošā sieviete pasmaidīja. Viņa skatījās tieši Volginā, un viņš atcerējās, ka nevienu citu Era šās sarunas laikā neieraudzīs, lai gan viņu redzēja visi, kas atradās istabā pie teleofa. Volginam tikko bija pateikts, ka Era ieraudzīs viņu un izdzirdēs to, kas šeit tiek runāts, tikai pēc piecām minūtēm. Tātad viņas smaids atbilda Mērijas vārdiem nejauši. Era pasmaidīja, zinādama, ka viņu jau redz, un šis smaids nebija domāts Volginam, bet vienkārši ikvienam, kas bija viņu izsaucis. Droši vien viņa domāja, ka runās Lūcijs vai Mērija.

—   Runā, — Mērija čukstēja.

—   Ļoti priecājos jūs redzēt, — Volgins iesāka. Viņa balss aiz uztraukuma aizrāvās. — Lūcijs uzskata mani par savu dēlu, bet Mērija par brāli. Tātad es varu jūs saukt par māti. Lūdzu, izturieties pret mani kā pret dēlu . ..

Viņš bezpalīdzīgi paraudzījās uz Lūciju, it kā lūg­dams pateikt, ko runāt tālāk. Ja sieviete atrastos šeit, šajā istabā, viņš saņemtu tās roku, un vārdi rastos paši no sevis. Bet šāda saruna pāri izplatījuma bezga­lībai, kad starp jautājumu un atbildi jāpaiet desmit minūtēm, laupīja viņam dvēseles līdzsvaru, neļāva koncentrēt domas.

Klātesošie labi saprata Volgina stāvokli un nāca palīgā.

—   Vai tev patīk mana mamma? — Mērija jautāja.

Jautājums skanēja gluži bērnišķīgi. Volgins pa­smaidīja. Viņš saprata, ka arī šos vārdus Era izdzir­dēs .tikai pēc piecām minūtēm.

—   Ēra ir ļoti līdzīga tev, — viņš teica. — Pareizāk sakot, tu esi līdzīga viņai. Man liekas, viņa ir nevis tava māte, bet gan vecākā māsa.

Visi iesmējās.

—   Kā tev tas patīk, mamma? — Mērija jautāja.

Viņa runāja ar mātes attēlu tā, it kā māte patiešām būtu šeit, nemaz nesamulsdama par attālumu, kas viņas šķīra.

Cilvēki arvien uztver dzīves apstākļus, kādos tie piedzimuši, par ikdienišķiem, nevarēdami iedomāties, ka iespējami arī citi apstākļi. Viss, kas atrodas ap viņiem kopš bērnu dienām, šķiet pats par sevi sa­protams. Tehnika nav izņēmums. Vēlāk viņi var ap­brīnot cilvēces ģeniālos sasniegumus, sajūsmināties par jaunajiem izgudrojumiem un atklājumiem, taču tas, kas radies pirms viņiem, nekad neizraisa apbrīnu un sajūsmu. Cilvēkiem liekas, ka tā arī vajag būt.

Tie, kas piedzima deviņpadsmitā gadsimta beigās, pamazām pierada pie elektriskās apgaismošanas, tele­fona, radio, televizoriem, lidmašīnām, bet pēc tam pie starpplanētu raķetēm. Taču tie, kas nāca pasaulē div­desmitā gadsimta otrajā pusē, uzņēma visu to kā pašu par sevi saprotamu.

Teleofs atradās mājā, kur Mērija dzīvoja, kamēr vien viņa atcerējās. Mācīdamās skolā, viņa varēja sajūsmināties ar teleofā izmantoto tehnisko domu, varēja pat apbrīnot to cilvēku ģenialitāti, kuri bija šo ierīci izgudrojuši, bet nekad nespēja raudzīties uz teleofu tā, kā uz to raudzījās Volgins. Teleofs viņai bija pārāk pierasts.

Volgins to saprata un nebrīnījās par meitenes iztu­rēšanos.

Pagāja piecas minūtes.

Viss, kas šeit tika pateikts, bija aizskanējis līdz Marsam. Bet kā uz to reaģēja Era? Volgins varēs to redzēt tikai pēc piecām minūtēm. Bet pēc tam izdzir­dēs viņas atbildi.

Viņš vērīgi aplūkoja savu «sarunu biedreni».

Era nebija ģērbusies parastajā tērpā. Augumam cieši piegula blīvs ādas kombinezons. Rokās viņa tu­rēja ķiveri, acīmredzot tā bija tikko noņemta no galvas. Zeltainie mati brīvi krita uz pleciem. Muncijs bija runājis patiesību: Erai nekādi nevarēja dot vai­rāk par trīsdesmit.

Ķivere pievērsa Volgina uzmanību. Bija skaidrs, ka tā nosedza pilnīgi visu galvu. Acu vietā bija caur­spīdīga plāksnīte.

Astronomija Volginam bija arvien bijusi tāla un abstrakta zinātne. Tomēr viņš šo to zināja. Volgins bija lasījis vai dzirdējis, ka viņa laika astronomi Marsa atmosfēru uzskatīja par nepiemērotu brīvai elpošanai. Viņiem bija taisnība. Un skaidrs, ka cil­vēki, pakļāvuši sev planētu, nebija izmainījuši tās atmosfēras sastāvu. Tā palika tāda pati, un atrasties ārpus bāzes varēja tikai speciālā ķiverē, kas acīm­redzot bija apgādāta ar skābekļa ierīci.

Viņš atcerējās Lūcija vārdus, ka uz Venēras vairs neesot blīvo mākoņu, kas neļāva planētu saredzēt no Zemes. Vai tas nozīmēja, ka uz Venēras veikti lie­lāka mēroga darbi nekā uz Marsa? …

Istabā atskanēja nepazīstama balss un iztraucēja Volginu no domām. Runāja Ēra:

—   Man prieks, dārgo Dmitrij, ka jūs esat iekļāvies mūsu ģimenē. Paldies, ka izsaucāt mani un sagādājāt iespēju jūs redzēt. Ceru, ka drīz atgriezīšos uz Zemes un tad apkampšu jūs kā savu dēlu. Domāju, ka at­griezīšos kopā ar tēvu.

«Ar Munciju,» Volgins saprata.

—   Mērija teica, ka jūs esot nolēmis iesaistīties sabiedrības dzīvē. Ieteicu jums mazliet paceļot un iepazīties ar cilvēku dzīvi. Esmu pārliecināta, ka jums pie mums patiks. Ņemiet sev līdzi Mēriju. Bet tagad palūgšu atļaut viņai apsēsties jūsu vietā. Gribu uz viņu paskatīties.

5.

Ja neizglītotam cilvēkam, kas nekad nav neko mā­cījies, bet visu mūžu nodzīvojis visnostākajā zemes­lodes nostūrī, tālu no civilizācijas, parādītu, kā dar­bojas divdesmitā gadsimta televizors, tad ļaudīm, kas atrastos blakus šādam cilvēkam, būtu ļoti grūti viņam izskaidrot, kāpēc no koka kastes plūst sarunas un mūzika, bet uz plakanā stikla redzamas kustības un dzīves ainas. Mēģinājums stāstīt par radioviļņiem, par raidītājām un uztvērējām antenām, par telecen­triem ar to studijām un ģeneratoriem šādu cilvēku tikai samulsinātu vēl vairāk. Lai izprastu teletehniku, viņam vispirms vajadzētu apgūt pašus tās pamatus, bet vēlāk izlasīt daudz mācību grāmatu: elektroteh­niku, optiku, elektroniku, izprast vakuuma jēgu un nozīmi, fotogrāfijas un radiotehnikas pamatus. Viņam vajadzētu sākt ar elementāro fiziku, un tikai pēc ilgāka laika, pēc smaga un saspringta darba, viņš sāktu saprast dinamikas, kā arī kineskopa darbības principus. Bet arī tad viņam būtu tikai paviršas un vispārīgas zināšanas.

Tā notiks ikreiz, kad cilvēks sev svešā civilizāci­jas pasaulē sastapsies ar kaut ko nepazīstamu.

Parastos apstākļos bērni samērā viegli apgūst zinātnes pamatus tajā līmenī, kādu zinātne sasniegusi līdz viņu piedzimšanai. Viņu smadzenes pēc kvalitā­tes ir it kā sagatavotas pašreizējo zinātņu uztveršanai.

Līdz ar cilvēces progresu mainās un pilnveidojas arī smadzenes. Šīs pārvērtības notiek pakāpeniski un nemanāmi, taču nepārtraukti. Vecāku fiziskās kvalitā­tes un tātad arī smadzeņu kvalitātes iedzimst bērnos. Tāpēc jaunajai paaudzei vairs nevajag šķiest tik daudz laika, lai sasniegtu iepriekšējo paaudžu zinā­šanu līmeni. Zināšanu pārmantojamība virzās uz priekšu dabiski un bez apstājas. Evolūcijas līkne slaidi kāpj augšup.

Taču būtu pavisam citādi, ja starp paaudzēm izvei­dotos pārtraukums laika ziņā.

Normālos apstākļos tāds pārtraukums nevar rasties. Bet ar Dmitriju Volginu bija noticis tieši tā. Viņš «piedzima» trīsdesmit devītajā gadsimtā ar divdesmitā gadsimta cilvēka smadzenēm, kas spējīgas saprast un vieglr apgūt visu to, ko sasniegusi cilvēce deviņpa­dsmit gadsimtos. Taču zināšanu kopums, kas bija uz­krāts nākamajos gadsimtos, viņam bija aizvērta grā­mata. Viņš mēģināja sākt lasīt šo grāmatu, ar lielām pūlēm izurbās cauri.tās pirmajām lappusēm un… bezspēkā apstājās. Viņa smadzenes no dzimšanas ne­bija sagatavotas uztvert šīs zināšanas. Intelekta attīs­tības pakāpe neatbilda zinātnes attīstības pakāpei.

No «pirmās nāves» līdz brīdim, kad viņš otrreiz tika atdots dzīvei, bija aizritējuši deviņpadsmit gad­simti. Šajos gadsimtos uz Zemes bija mainījušās ļoti daudzas paaudzes.

Un kas tie bija par gadsimtiem?

Cilvēku sabiedrības jaunības periodā, kad dzīves apstākļi nemainījās vai mainījās tikko manāmi, vai­rākiem gadsimtiem nebija nozīmes. Pat kristiānisma ēras vidējā posmā, tā saucamajos viduslaikos, starpība, teiksim, starp astotā gadsimta un sešpadsmitā gadsimta cilvēka smadzenēm bija nenozīmīga.

Bet, kad cilvēki pārvarēja pirmo, visgrūtāko dabas izzināšanas posmu, kad izvērsās frontāls uzbrukums tās noslēpumiem, kad cilvēce piegāja gluži klāt zi­nātnes bezgalīgajām un stāvajām kāpnēm un sāka doties pa tām augšup, — vispirms lēnām, bet pēc tam arvien ātrāk un drošāk, stāvoklis mainījās pašos pamatos.

Cilvēkam pavērās jauni, plaši apvāršņi un ar katru kāpienu, ar katru soli tie kļuva plašāki un neaptve- ramāki. Vecais ierocis vairs nederēja, bija vajadzīgs jauns.

Šis ierocis bija smadzenes. Un tās pielāgojās kus­tības tempam, pārgāja uz citu — augstāku attīstības līkni. No slaidas, nolaidenas, kāda tā bija agrāk, šī līkne kļuva arvien stāvāka. Ar katru gadsimtu mai­nījās vectēvu un mazdēlu intelektuālā attīstība. Starp viņiem bija skaidri nojaušama kvalitatīva atšķirība.

Ja Volginam būtu bijis dēls un tā dzimta nebūtu pa šo laiku izbeigusies, viņš varētu sastapties ar savu tālo pēcteci, un, par spīti tiešajai asinsradniecībai, starpība starp viņu smadzeņu svaru un kvalitāti būtu milzīga. Pārtraukums laika ziņā tad būtu pilnīgi acīm redzams.

Volgins to saprata (vai arī domāja, ka saprot) un neprasīja paskaidrojumus, kurus neviens nespētu vi­ņam sniegt. Viņš uzskatīja, ka visu izšķirs laiks. Viņš sāks mācīties no pašiem pamatiem un pamazām visu sapratīs. /

Sākt nodarbības pašlaik nebija laika. Viņu gaidīja pavisam citas «mācības» — vajadzēja izstudēt taga­

dējās sabiedrības dzīvi. Un šī zinātne viņam šķita svarīgāka un vajadzīgāka.

Bija apbrīnojami, kā Muncijs par spīti visai savai bagātīgajai dzīves pieredzei līdz šim laikam nebija sapratis, ka tagadējā zinātne Volginam nav aptve­rama, un no sirds centās iegalvot, ka panākumi atka­rīgi no laika un viņa paša. Taču Lūcijam un Jo sen viss bija kļuvis skaidrž. Un viņi ar bažām domāja par to brīdi, kad Volgins sapratīs savu stāvokli, apzi­nāsies, ka viņam uz visiem laikiem nolemts palikt malā, aprobežoties ar pasīva novērotāja lomu.

Viņiem pašiem tāds stāvoklis būtu nepanesams. Kā pret to izturēsies Volgins? Vai šī apziņa nekļūs par lielāku traģēdiju nekā tā, no kuras viņi baidījās pirms Volgina atdzīvināšanas? Vai šeit neslēpās vientulības briesmas, par kurām Muncijs viņus bija tik neatlai­dīgi brīdinājis?

Jau tagad viņi sāka pārdomāt, kā nodarbināt Vol­ginu pēc viņa atgriešanās no ceļojuma pa Zemi, kurp un kā virzīt viņa uzmanību, lai novērstu domas par atgriešanos pie grāmatām. Kaut vai uz dažiem ga­diem — tālāk būs vieglāk.

Sirds dziļumos viņi loloja cerību, ka Volgins tā ir paliks neziņā.

Bet viņi kļūdījās.

Volgins bieži domāja par nākotni. No Lūcija viņš bija uzzinājis, ka dzīvos ļoti ilgi. Ne gluži tik ilgi, kā tagad dzīvoja citi cilvēki, tomēr krietni ilgāk, nekā varētu nodzīvot pirmajā dzīvē. Un jautājums, kā aiz­pildīt šo dzīvi, viņu nemitīgi satrauca. Viņš arvien bija bijis zinātkārs un darbīgs cilvēks un bija pār­liecināts, ka šīs rakstura īpašības pilnīgi atraisīsies, kad viņš būs iejuties un pieradis pie visa apkārtējā.

Bet ko viņš tad darīs?

Jurista profesija vairs neeksistēja, vajadzēja apgūt jaunu. Šai ziņā bija viens ceļš — mācīties, un Volgins stingri nolēma sākt mācīties pēc iespējas ātrāk, tik­līdz atgriezīsies mājā no pasaules apceļošanas.

Viņš gribēja veltīt sevi radošam darbam, vēl pil­nīgi skaidri neapjauzdams dziļo bezdibeni, ko vaja­dzēja pārvarēt. Volginam vēl likās, ka starpība starp viņa agrāko gadsimtu un tagadējo ir tikai kvantita­tīva, — cilvēki tagad vairāk zina un vairāk prot. Kva­litatīvās pārmaiņas viņš neievēroja.

Iepriekšējā dzīvē komunists Volgins bija izstudējis marksisma-ļeņinisma klasiķu darbus un zināja, kāda galvenajos vilcienos būs nākamā komunistiskā sa­biedrība uz Zemes. Viņš saprata, ka komunisma ap­stākļos jebkurš darbs ir radošs darbs un ka cilvēks, lai ar ko viņš nodarbotos, kalpo visai cilvēcei. Taču sarežģītais un ilgstošais process, kas pakāpeniski bija pārveidojis cilvēku psiholoģiju un viņu attiek­smi pret darbu, bija pagājis Volginam garām. Viņa psihe bija divdesmitā gadsimta psihe un viņa izpratne par tā vai cita darba vērtību bija divdesmitā gad­simta līmenī.

Komunistiskās sabiedrības cilvēks varēja visu mūžu strādāt visvienkāršāko darbu, kas neprasīja sevišķas spējas, un izjust radošu baudu un gūt pilnīgu apmie­rinājumu, apzinoties, ka ir noderīgs. Doma, ka viens darbs augstāk vērtējams nekā cits, viņam nevarēja ienākt prātā. Katrs darbs, ko viņš veica, bija vienādi vērtīgs un vienādi derīgs.

Cilvēki sen bija aizmirsuši darba samaksu atkarībā no tā kvalitātes. Jau pusotra tūkstoša gadu uz Zemes nebija nekādas naudas vai citu cilvēka darba «ekvi­valentu». Lai ar ko cilvēks nodarbojas, viņš saņēma no sabiedrības visu, kas vajadzīgs, neierobežotā dau­dzumā. Tā tas turpinājās gadsimtu pēc gadsimta, un cilvēki vairs nemanīja nekādu starpību starp izpildā­majiem darbiem.

Arī trīsdesmit devītā gadsimta cilvēku psiholoģijai bija maz kopīga ar divdesmitā gadsimta cilvēku psi­holoģiju. Darbs bija viņu dabiska prasība, bet jautā­jums, kas mocīja Volginu, — kādu profesiju izvēlē­ties, likās bezjēdzīgs. Cilvēkam jādara tas, kas viņam patīk, kas ir pa prātam, bet, kas tieši, — pilnīgi vienalga.

Taču Volgins domāja citādi. Veikt gandrīz auto­mātisku darbu, kas neprasa no cilvēka radošu (pēc viņa ieskatiem) domu, viņam nelikās apkaunojoši (Volgins bija pieradis cienīt jebkuru darbu), bet nesa­vienojami ar viņa ārkārtējo stāvokli sabiedrībā. Vol­gins domāja, ka tā gadsimta gods un slava, kuru viņš šeit, jaunajā pasaulē, pārstāvēja, prasa no viņa kaut ko citu. Zemapziņā viņam gribējās pierādīt, ka var darīt visu, ko cilvēki dara tagad.

Un viņš nemaz nešaubījās par gala rezultātiem. Vajadzēja daudz un uzcītīgi papildināt savas zinā­šanas. Viņš bija ar mieru to darīt.

Ar vieglu sirdi Volgins gatavojās ceļojumam, ku­ram vajadzēja noderēt par savdabīgu zināšanu uzkrā­šanas veidu.

Par pagātni Volgins domāja arvien retāk un retāk. Ilgas pēc sava gadsimta radās, tikai lasot tagadējās grāmatas, un viņš bija pat apmierināts, ka var uz laiku atbrīvoties no nepieciešamības lasīt un salī­dzināt. Tiesa, visu laiku, ceļojot pa Zemi, viņš salī­dzinās esošo ar bijušo, bet tas izraisīs citas sajūtas.

Tās viņš pazina pēc saviem agrākajiem braucieniem no Padomju Savienības uz ārzemēm. Ari toreiz viņš salīdzināja svešu dzīvi ar savas zemes dzīvi.

Volgins zināja, ka viss redzētais būs pilnīgāks par iepriekšējo, bet viņš no tā nebaidījās. Psiholoģiski viņš jau bija sagatavojies uz to, ka salīdzinājums ne­nāks par labu bijušajam. No tā izbēgt nevarēja.

Ārējie dzīves apstākļi, cik nu Volgins tos pazina, viņu nemulsināja. Četru mēnešu laikā viņš bija pie tiem pieradis un sāka uzskatīt tos par dabiskiem. Tā bija cilvēkiem raksturīgā spēja piemēroties jebku­riem apstākļiem. Nesaprazdams, uz ko pamatojas ap­kārtējās dzīves komforts un ērtības, Volgins izman­toja tās kā pašas par sevi saprotamas. Viņš pat iemā­cījās pārvaldīt savu smadzeņu biostrāvas — iemācī­jās neapzinīgi, kā bērni iemācās kustināt rokas un staigāt. Jaunās ēras biotehnika, vismaz tā, kas atradās Muncija mājā, netraucēti klausīja viņam, tāpēc ka bija ļoti vienkārša.

Sākumā, piegājis pie durvīm un vēlēdamies, lai tās atveras, Volgins katru reizi sarāvās, kad durvis tie­šām atvērās, tagad viņš nepievērsa tam uzmanību. Viņam neviens nebija paskaidrojis, kā tieši vajag iedarbināt neredzamo mehānismu, šī iemaņa nāca pati no sevis un ātri pārvērtās nosacījuma refleksā. Pie­iedams pie durvīm vai noliekdamies pie krāna, lai nomazgātos, viņš nedomāja par to, ka durvīm jāat- veras, betf ūdenim jātek. Viņš tikai vēlējās to, pat nemanīdams savu vēlēšanos. Pēc attiecīgās vēlēšanās viņa smadzenēs radušos biostrāvu uztvēra sienā iemontētais uztvērējs, pārvērta to citā enerģijas veidā, kura jauda bija pietiekama vajadzīgās darbī­bas izpildei, un ūdens tecēja, bet durvis atvērās.

Tas viņam vairs nelikās dīvaini, bet, gluži otrādi, dabiski, lai gan pagaidām nesaprotami.

Nesasniedzis savu sākotnējo mērķi, Volgins tomēr bija pietiekami sagatavots, lai orientētos pasaulē, kas viņu gaidīja, lai nebrīnītos uz katra soļa par to, ko tajā ieraudzīs.

OTRA NODAĻA 1.

—   Vai tu esi nospraudis kādu maršrutu? — Vladi­lens jautāja.

—   Jā, i— Volgins atbildēja. — Es nedomāju apce­ļot visus Zemes kontinentus. To varēs darīt vēlāk. Tagad es vispirms gribu paciemoties savā dzimtenē, tur, kur agrāk bija Krievija, — viņš paskaidroja. — Es zinu, ka Ļeņingrada un Maskava pastāv arī tagad. Ar tām arī sāksim. Pēc tam es gribētu apmek­lēt vietu, kur atradās mans kaps. — Volgins redzēja, kā Mērija, dzirdot šos vārdus, sarāvās. — Pēc tam mēs dosimies uz Parīzi, apmeklēsim Ņujorku, San­francisko, Japānu … — Viņš ievēroja, ka sarunu biedri saskatās, un paskaidroja: — Bija tāda zeme Āzijas austrumos. Kā tā tagad saucas, nezinu. Un caur Sibīriju … nu, kā gan lai jums pasaka? Caur Āziju vai dosimies uz Ēģipti. .. Vai arī šo vārdu jūs nezināt?

—   Kāpēc ne? — Vladilens atbildēja. — Mēs esam mācījušies seno Zemes ģeogrāfiju. Sibīrija, Ēģipte, — tagad es atceros,,. Tu tik viegli izrunā šos nosau­kumus. No tevis varētu iznākt brīnišķīgs senās ģeogrāfijas lektors.

Volgins iesmējās.

—   Esmu nodomājis izvēlēties citu profesiju, — viņš teica. — Bet no Ēģiptes mēs atgriezīsimies šurp. Tas ir viss. Pārējais mani pārāk neinteresē.

i— Šis maršruts aizņems maz laika, — Mērija teica. Viņa atcerējās sava tēva lūgumu — aizkavēt Volginu ceļojumā pēc iespējas ilgāk. — Bez tām, ko tu minēji, uz Zemes ir vēl daudz vietu, kas tevi var interesēt. Tu neesi ņēmis vērā mūsdienu pārvietoša­nās līdzekļus. Atomlidmašīna mūs aizvedīs ļoti āti5 !.

—   Bet katrā jaunā vietā mēs pakavēsimies neno­teiktu laiku, — Volgins iebilda. — Ar tām pilsētām, kuras nosaucu, es iepazīšos pamatīgi. Tā ka mēs neat- griezīsimies tik drīz.

—   Kā vēlies, — Vladilens atteica.

Viņš arī zināja par Lūcija lūgumu un šā lūguma motīviem, kurus Lūcijs bija izskaidrojis. Bet ko viņi varēja darīt? Volgins izteica savu vēlēšanos pietie­kami skaidri. Palika cerība, ka ceļā viņš pārdomās.

«Viņu aizraus ceļojums, un viņam gribēsies redzēt vairāk,» domāja Mērija.

Izlidošana bija norunāta nākamās dienas rītā. Trīs­vietīgā atomlidmašīna, skaistā, ķiršbrūnā krāsā, ele­ganta un glīta kā rotaļlieta, jau stāvēja pie mājas verandas priekšā. Cilvēks, kas to pēc Lūcija lūguma bija atgādājis šurp, paņēma, nevienam neko nepra­sījis, kādu no Muncija atomlidmašīnām un aizlidoja atpakaļ, it kā nepievērsdams Volginam nekādu uz­manību. Droši vien viņš domāja, ka Volgins vēl nav izlēmis iepazīties ar pasauli.

Nekautrība, ar kādu šis cilvēks bez atļaujas pa­ņēma svešu mantu, pārsteidza Volginu, bet viņš neko neteica un neko nevaicāja, lai gan jautājums bija mēles galā. Laikam tā rīkojās visi. Muncijam bija trīs atomlidmašīnas. Viņš pats varēja izmantot tikai vienu, bet Muncijs taču dzīvoja kopā ar citiem cilvē­kiem, piemēram, ar Volginu. Cilvēks, kas atlidoja, nevarēja zināt, cik atomlidmašīnas vajadzīgas mājas iedzīvotājiem, tāpēc viņa pienākums bija apjautāties par to.

Tā atklājās viena no tagadējās, Volginam nepazīs­tamās dzīves iezīmēm, un viņš ilgi domāja, cenzda­mies to izprast. Beigu beigās viņš visu saprata. Lūcijs, lūgdams atomlidmašīnu, nebija neko teicis, kādā veidā atbraukušais atgriezīsies atpakaļ. Tāpēc atbrau­cējs secināja, ka var izmantot mājas saimnieka lid­aparātu, un rīkojās saskaņā ar savu secinājumu. Vai Lūcijs gan bija domājis, ka cilvēks dosies atpakaļ kājām?

Cilvēki vienmēr un visos gadījumos domāja par citiem, rūpējās par tiem, bet ne tikai par sevi. Un pierada pie uzmanības. Neviens nešaubījās, ka ik­viens cilvēks, izteicis kādu lūgumu, rūpēsies par tā izpildītāju. Tā bija arvien bijis daudzu gadsimtu gaitā. Tā rīkojās visi.

Lidojuma priekšvakarā Volgins jutās satraukts un naktī slikti gulēja. Ne kupolveida paviljonā Kiprā, ne arī Muncija mājā, kur viņš pavadīja laiku vientu­lībā, nesāksies viņa otrā dzīve. Tai bija jāsākas tieši rīt, kad, ne ar ko nesaistīts, brīvs kā putns, viņš me­tīsies dzīvē līdzīgi tam, kā metās Vidusjūras viļņos. Ar jūru viņš prata labi tikt galā, bet vai pratīs tikt galā ar dzīves okeānu?

Viņam bija mīļi un uzticami draugi, uz kuriem sā­kumā varēja balstīties. Tie neļaus «noslīkt», iemācīs «peldēt», kā nākas. Un parādīs pareizo virzienu.

«Viss būs labi,» Volgins nodomāja, iemigdams pašā rīta pusē.

Diena atausa skaidra un bez mākoņiem. Debesis šeit arī iepriekš reti kad bija apmākušās, taču Vol­gins jau zināja, ka laiks uz visas Zemes atkarīgs no saraksta. Visur izvietotās spēcīgās laika stacijas regu­lēja mākoņu daudzumu, nokrišņus un gaisa tempera­tūru atkarībā no visas planētas saimnieciskajiem plā­niem. Lietus lija iepriekš nosacītā vietā un iepriekš noteiktā laikā, vējš pūta tajā vietā un tad, kad bija nepieciešams novirzīt sablīvējušās siltā vai aukstā gaisa masas uz citurieni. Tādas parādības kā krusu, pēkšņu salnu vai negaidītu atkusni cilvēki vairs ne­pazina. Nekas viņus netraucēja. Katrs cilvēks zināja gadu uz priekšu, kāds būs laiks tajā vai citā vietā jebkurā dienā. Pat dodamies pastaigā, cilvēki ielū­kojās laika kalendārā, lai uzzinātu, kas gaidāms, — aukstums, siltums vai vējš. Nepieciešamības gadī­jumā cilvēks varēja pēc vajadzības pasūtīt, piemē­ram, lietu dārza aplaistīšanai, ja lietus nebija pare­dzēts pēc saraksta. Vairākas reizes Volgins bija re­dzējis, kā Muncijs pieprasīja lietu tuvākajā stacijā. Dažreiz viņam ieteica pagaidīt, citreiz paziņoja, ka tajā pašā dienā nevar izveidot lietus mākoni, un ap­solīja dot to nākamajā dienā no rīta. Un no rīta lija lietus, lija tik ilgi, cik bija vajadzīgs. Bet pēc tam debesis atkal noskaidrojās.

Uz visas Zemes klimats bija pakļauts cilvēka gri­bai. Vasara un ziema, pavasaris un rudens iestājās tikai tad, kad to «atļāva» laika stacijas. Daudzās vie­tās, kur agrāk bija neganti plosījies sals, ziema vispār neiestājās. Atvietojot ziemas mēnešos Saules staru trūkumu, virs milzīgām platībām mirdzēja mākslīgās saules. Tās sildīja Zemi tikpat spēcīgi kā īstā Saule vasarā, naktīs apdzisdamas un ļaudamas cilvēkiem mierīgi gulēt, bet rītā agri sākdamas atkal spīdēt. Kad pienāca īstais pavasaris, šīs saules nodzisa un palika karāties pie debesīm kā aukstas bumbas vai arī tika pārvietotas citur.

Tas viss Volginam likās kā pasakā. Taču viņš zi­nāja, ka tagadējie cilvēki nav apmierināti ar sa­sniegto. Viņi saskatīja trūkumus tur, kur Volginam viss likās pati pilnība. Reiz viņš noklausījās kāda zinātnieka lekciju, kas bija domāta visas Zemes skolu audzēkņiem, un uzzināja daudz ko interesantu. Izrā­dījās, ka laika regulēšanas sistēma novecojusi, ka tā jāpārveido. Vislielākais pārsteigums viņu gaidīja lek­cijas beigās. Nevis kā par fantastisku hipotēzi, bet gan kā par pilnīgi reālu iespēju, kas līdz šim nav īstenota tikai aiz «zinātniskās domas konservatīvis­ma» (tieši tādi bija lektora vārdi), zinātnieks pastās­tīja klausītājiem par detalizēti izstrādātu projektu … par Zemes orbītas, planētas attāluma no Saules un tās ass nolieces leņķa izmainīšanu.

«Tad,» sacīja lektors, «pašas par sevi izzudīs dau­dzās grūtības laika staciju darbā, samazināsies to enerģijas patēriņš. Planētas klimats visumā būs tāds, kādu mēs tagad iegūstam mākslīgi. Tieši jābrīnās, cik ilgi Zinātnes padome un Tehnikas padome nevar izlemt tik vienkāršu un skaidru jautājumu.»

«Vienkāršs un skaidrs jautājums» — šie vārdi vēl ilgi skanēja Volginam ausīs.

Cilvēks bija pakļāvis sev Zemi. Tagad viņš ar valdonīgu roku gatavojās iejaukties planētu dzīvē.

Cilvēki jau sen bija Saules sistēmas valdnieki, kāpēc gan viņi nevarēja pārvietot «mēbeles» šai savā lie­lajā mājā tā, kā gribēja, kā viņiem bija ērtāk? …

«Vienkārši un skaidri!» Volgins pasmaidīja, bet viņa domās valdīja juceklis. Zeme nav galds, ko var pārnest, kurp vajag. Un arī ne ēka, ko tāpat var pārvietot, izmantojot zemi par atbalsta punktu. Bet pati Zeme? Uz ko balstīties, lai pārvietotu planētu? Kur rast atbalsta punktu? Reaktīvie spēki? Bail pat iedomāties, cik daudz enerģijas vajadzēs tik «vien­kāršai» lietai.

«Ja Saules sistēmas uzbūves pārveidošana viņiem ir šīsdienas uzdevums,» Volgins domāja, «par ko tad gan viņi sapņo? Kas viņiem ir fantastika?»

Daļēju atbildi viņš saņēma no Muncija, kuram iz­stāstīja par dzirdēto lekciju.

— Es zinu par šo uzstāšanos, — Muncijs teica, — un uzskatu, ka Josi, tu klausījies zinātnieka Josi lekciju, ir pilnīga taisnība. Zinātnes padome jautā­jumu apspriedusi vairākas reizes. Projekts ir realizē­jams, taču vairākums Padomes locekļu uzskata, ka enerģija tagad vairāk vajadzīga citiem mērķiem. Bet projekts, bez šaubām, tiks realizēts samērā drīz. Tas sola lielas priekšrocības. Jūs jautājat, par ko sapņo fantasti? Es reti lasu fantastisko literatūru. Pēdējā laikā bieži parādās darbi, kuros runāts par visas Sau­les sistēmas pārvietošanu uz citu vietu, augstāk par Galaktikas putekļu slāni. Daži ierosina pārvietot Sauli ar tās planētu saimi tuvāk Galaktikas centrāla­jiem apgabaliem. Fantastika arvien nosaka zinātnes uzdevumus. Jācer, ka šie jautājumi briest, ja jau par tiem domā.

—       Kas ir šis Josi? — Volgins jautāja. — Vai tas, kas oponēja jums diskusijā par mani?

■— Nē, cits. Jūsu aizstāvis, — Muncijs pasmai­dīja, — ir ķīmiķis. Starp citu, viņš bieži man apvai­cājas par jums. Viņš, protams, grib ar jums tikties.

Diena bija skaidra bez mākoņiem. Debess it kā aici­nāja pacelsies zilgmē.

Jegājis ēdamistabā, Volgins tur sastapa Jo un Lū­ciju), kas Ijija atbraukuši viņu pavadīt. Mērija un Vla­dilens jau stāvēja saģērbušies ceļam. Viņiem bija vienādi tērpi: garas bikses ar atlokiem un krekli, g'a- rām piedurknēm.

—        Ļeņingradā ir auksti, — Mērija paskaidroja. — Tev arī vajag pārģērbties.

—       Bet kur es Ķemšu citas drēbes? — Volgins jau­tāja.

—   Es tās atvedu, — Lūcijs atbildēja.

Pēc brokastīm Jo paņēma Volginu zem rokas un ievada guļamistabā. Lūcijs viņiem sekoja.

—   Izģērbies, — Jo sacīja. — Es gribu tevi izmeklēt.

Iepriekšējo mēnešu laikā Lūcijs bija izdarījis šo

procedūru vairākas reizes, un Volgins labi zināja, ko tas nozīmē.

Izģērbies Volgins nostājās Jo priekšā, nelielā attā­lumā no viņa. Dažreiz ārsts lūdza pagriezt muguru.

Jo nenāca tuvāk Volginam, bet stāvēja vienā vietā, turēdams rokā nelielu ierīci un uzmanīgi sekodams tās bultiņām un miniatūrajām slīdošajām lentēm. Viņš bieži grozīja mazas sviriņas un nospieda sīkas po­dziņas.

Ko viņš redzēja un kā saprata redzēto, Volgins nezināja, taču nebija grūti nojaust, ka ierīces nere­dzamie stari «izklausa» un «izmeklē» pēc kārtas visus viņa ķermeņa orgānus.

—   Tu pēdējā laikā esi ļoti atspirdzis, — Lūcijs pie­zīmēja. — Arī rēta uz krūtīm gandrīz vairs nav redzama.

i— Labi! — Jo teica, iebāzdams ierīci kabatā. — Es neatrodu Dmitrijam vairs neviena defekta. Viņš ir absolūti vesels. Viņš var nēsāt jostu.

Volgins jautājoši paskatījās Lūcijā. Pēdējie, Jo vārdi nebija saprotami.

«. Volgins sen zināja, ka visi Jaunās ēras cilvēki nēsā ļoti platas jostas, taču uzskatīja tās tikai par tērpa piederumu. No viņam tuvajiem cilvēkiem tikai Mērija nenēsāja jostu. Arī paša Volgina uzvalkam bija šī acīmredzot obligātā apģērba detaļa. Bet te nu Jo runā, ka Volgins varot «nēsāt jostu». Kā to lai saprot, ja viņš to nēsā jau sen?

—   Josta, kuru tu nēsā, — Lūcijs teica, — ir pa­rastas drēbes, turpretim mūsējās izgatavotas no īpaša auduma.

—   No kāda?

—   Vai tu kādreiz esi dzirdējis par antigravitāciju?

—   Kaut ko esmu, tikai ļoti sen. Apmēram pirms tūkstoš deviņsimt gadiem, — Volgins iesmējās.

—   Antigravitācija, — Lūcijs paskaidroja, — ir prin­cipā tas pats, kas antipievilkšana. Tehnika izmanto šo spēku visur. Piemēram, atomlidmašīnās. Zinātni, kas pētī, kā cīnīties pret smaguma spēkiem, sauc par graviloģiju. Tā derīga nē tikai tehnikā, bet arī medi­cīnā. Tu, protams, zini, ka cilvēks vislabāk atpūšas guļus stāvoklī. Kāpēc? Tāpēc, ka ķermeņa smaguma spēka spiediens uz skeletu ir mazāks. Cilvēka ķer­meņa vissmagākā daļa ir augšdaļa. Dabiski, radās doma par antigravitācijas jostām. Krūtis, rokas, galva sver mazāk, ja cilvēkam ir tāda josta. Tā, izrādās, ir ļoti noderīga veselībai. Var pat sacīt, ka jostu ievie­šana pagarinājusi cilvēka mūžu. Tagad tās valkā visi kā obligātu apģērba piederumu.

—    Es domāju, ka tā tikai mode, — Volgins pie­bilda.

—    Šī «mode» pastāv jau sešsimt gadu. Un diezin vai kādreiz izzudīs. Varbūt atklās iespējas šīs jostas izgatavot šaurākas.

—   Bet kāpēc Mērija nenēsā jostu?

—    Nēsā, tikai zem kleitas. Tā dara daudzas sievie­tes.

—   Tu arī vari to nēsāt zem apģērba, — teica Jo,

—  ja tev tā patīk labāk.

—   Es ģērbšos tāpat kā visi, — Volgins atbildēja.

—  Bet kāpēc es līdz šim valkāju drēbes jostu?

—    Tāpēc, ka tavam organismam vajadzēja nostip­rināties tev parastajos apstākļos.

Palikdams uzticīgs savam lēmumam, Volgins ne­vaicāja sīkāk par antigravitāciju. Diezin vai kāds spētu izskaidrot to tā, lai viņš saprastu. Tas bija kār­tējais nesaprotamais fakts, un viņš to uztvēra tāpat kā visu pārējo. Tā bija — un viss!

Ļoti senos laikos cilvēki uztvēra visu, kas bija pasaulē, uz Zemes un Visumā, gluži tāpat kā tagad Volgins. Viņi neizprata parādības un uztvēra tās kā pašas par sevi saprotamas, nemeklēdami izskaidro­jumu.

Tāds salīdzinājums Volginam bieži ienāca prātā. Viņa lepnums no tā cieta, tomēr vajadzēja izturēt, šobrīd viņš tik un tā nespēja daudz ko saprast.

—   Tātad, — viņš teica, — es jau esmu pilnīgi vesels?

—   Jā, pilnīgi, — Jo atbildēja.

—   Kur ir josta?

Lūcijs norādīja uz krēslu pie gultas. Tur jau bija nolikts gaišpelēks sporta tērps. Mērijai un Vladile- nam bija tādi paši, tikai tumšzili.

—   Bet kāpēc man citā krāsā?

—   Tev patīk pelēks, — Lūcijs atbildēja. — Vai tad tā nav?

Tas tā, bez šaubām, bija. Trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki bija visu ievērojuši.

Pie krekla mirdzēja Zelta Zvaigzne. Atbraucis Muncija mājā, Volgins to bija noņēmis un noglabājis naktsgaldiņa atvilktnē. Tagad kāds, droši vien Lūcijs, bija uzskatījis par vajadzīgu to atkal piestiprināt. Kāpēc?

—   Tev jāparādās cilvēkiem tādam, kādu viņi tevi pazīst, — Lūcijs paskaidroja. — Zvaigzne ir tikai tev vienam uz visas Zemes. Tu esi Padomju Savie­nības Varoņu leģendārās plejādes pārstāvis, un neva­jag par to kautrēties. Protams, tu vari, ja vēlies, noņemt zvaigzni, bet es neieteicu to darīt.

—   Es to nēsāšu, — Volgins pievienojās.

Saruna par zvaigzni atkal uzvēdīja domu, kas Vol­ginu sen interesēja, — kā tagadējie cilvēki uztver Padomju Savienības Varoņa nosaukuma piešķiršanu viņam? Naidu viņi nepazina, karš bija kļuvis par senu nostāstu. Visi cilvēki izturējās cits pret citu kā brāļi. Nogalināt cilvēku — viņu acīs tam vajadzēja būt kaut kam neiedomājamam. Bet viņš, Volgins, taču bija iznīcinājis vairāk nekā četrsimt cilvēku! Vai

Lūcijs, Jo, Mērija spēja saprast skaudro nepiecieša­mību, kas viņu spieda to darīt?

—   Es sen gribēju jautāt, — viņš teica, — vai jums neliekas briesmīgs tas iemesls, kāpēc mani apbalvoja ar šo zvaigzni?

—   Briesmīgs? — Jo brīnījās. — Nē, itin nemaz. Lielais Tēvijas karš, kas notika Komunistiskās ēras pirmajā gadsimtā, bija tavai zemei taisnīgs karš. Un tam bija milzīga nozīme visā turpmākajā cilvēces vēsturē. Mēs zinām un saprotam visu, kas toreiz no­tika. Tu un tāpat daudzi citi, visa jūsu tauta ne jau aiz laba prāta ķērās pie ieročiem. Jums nebija citas izejas kā tikai iznīcināt iebrucējus. Un cilvēks, kas piedalījies šai karā, turklāt vēl ļoti aktīvi, mums ir jo dārgāks.

—   Tajā ziņā, ka tu esi tieši tāds cilvēks, — Lūcijs piebilda, — mums ir veicies.

—   Nu, ar mani jums nav sevišķi veicies, — Vol­gins pasmaidīja. — Būtu daudz labāk, ja manā vietā bijis kāds zinātnieks.

—   Ģērbies taču! — Lūcijs teica. — Mērija un Vla­dilens tevi gaida.

Volgins ātri apģērbās. Paņēmis rokā jostu, kas, kā viņam nupat teica, bija antigravitācijas josta, viņš brīnījās, ka nejūt šā auduma gabala tieksmi pacel­ties augšā. Jostai taču vajadzēja atgrūsties no Zemes, nevis pievilkties pie tās? . ..

—   Kāpēc tā nepaceļas gaisā, — Volgins jautāja, — kad nav aplikta cilvēkam?

—   Tāpēc, ka nav aiztaisīta aizdare, — Lūcijs atbil­dēja.

Viņš izņēma Volginam no rokam jostu un aiztai­sīja aizdari. Josta rāvās uz augšu, bet Lūcijs to neizlaida no rokām. Bija skaidrs, ka, atstāts savā ziņā, auduma gabals būtu acumirklī uzlidojis līdz griestiem.

—    Pēc noņemšanas nekad netaisi to ciet, — Lūcijs paskaidroja.

Atvienojis jostas galus, viņš pasniedza to Volgi­nam.

—   Vai tas nav briesmīgi?

Jo un Lūcijs iesmējās.

—    Tu jutīsies neparasti viegli, — Jo sacīja, — bet drīz pieradīsi. Tu redzēsi, ka nogurumu sajutīsi krietni retāk.

Pārvarēdams instinktīvās bailes, Volgins aplika sev jostu.

Līdzko viņš to bija izdarījis, visu ķermeni pārņēma apbrīnojama viegluma sajūta. Josta manāmi pacēla viņu uz augšu, bet ne tik daudz, lai kājas neskartos pie grīdas. Rokas it kā zaudēja svaru.

Šai brīdī viņš saprata, kāpēc visi apkārtējie cilvēki staigā tik apbrīnojami viegli. Līdz tam viņš nekādi nebija varējis izprast, kāpēc tik liela auguma un līdz ar to diezgan smagi cilvēki var kustēties tā, it kā Zemes pievilkšanas spēka nemaz nebūtu.

—    Man šķiet, — viņš teica, — ka es tūlīt uzlēkšu līdz griestiem.

—    Nē, — Jo nopietni atbildēja. — Josta samazina tava ķermeņa augšējās daļas svaru divas reizes. Daži cilvēki nēsā jostas, kuru iedarbības koeficients ir viens pret trīs, viens pret četri un pat — viens pret pieci. Bet tev sākumam pietiks ar viens pret divi..

Bet kā jostas nēsāšana ietekmē ķermeņa iekšējo orgānu, piemēram, sirds darbību?

—       Tikai pozitīvi. Sirdij ir daudz vieglāk. Bez šīm

jostām mūsu zinātnei būtu bijis daudz grūtāk paga­rināt cilvēka mūžu līdz divsimt gadiem.

Viņi atgriezās ēdamistabā. Volginam likās, ka viņš pie katra soļa palecas, un tāpēc jautāja Vladilenam, vai tas tā ir.

— Itin nemaz, — Vladilens atbildēja. — Tu ej tāpat kā visi.

2.

Atomlidmašīna tuvojās Ļeņingradai.

Ar satraukumu Volgins raudzījās caur mašīnas caurspīdīgo sienu uz miglainā dūmakā tīto tālo ap­vārsni.

Iepriekšējā dzīvē viņam daudz reižu bija nācies braukt uz dzimto pilsētu ar vilcienu, lidot ar lidma­šīnu, un arvien viņš, tuvojoties tai, izjuta satrau­kumu. Tā bija arī tagad, tikai viņš uztraucās daudz vairāk.

Volginam arvien likās, ka šai diženajai pilsētai nav citas līdzīgas uz Zemes.

Ļeņina pilsēta! Oktobra revolūcijas šūpulis! Cik tuvi un saprotami Volginam bija šie vārdi…

Vai tagadējie cilvēki saprot Ļeņingradas nozīmi? Ko izsaka viņiem šis lepnais vārds?

Varbūt viņu uztverē pilsēta Ņevas krastā ne ar ko neatšķiras no citām? Varbūt divi gadu tūkstoši izdzēsuši atmiņas, kas Volginam saglabājušās tik spilgtas? …

Nē, tā tas nebija!

Volgins izdzirda, kā Mērija saka Vladilenam:

—   Sen neesmu šeit bijusi. Vai nav tiesa, ka, tuvo­joties Ļeņingradai, pārņem sevišķas jūtas?

—   Jā, — Vladilens atbildēja. — Un tas ir pilnīgi saprotams. Tieši šeit tika likti pamati cilvēces vēs­turei.

—   Pēdējo divu gadu tūkstošu vēsturei.

—   Ak! Viss, kas bijis pirms Lielās revolūcijas, man liekas viena vienīga tumsa. Šeit iedegās pirmais gais­mas stars.

—   Un cik spoži šī gaisma iedegusies tagad, — Vol­gins piebilda.

Viņš noprata, ka cilvēki neko nav aizmirsuši. Cil­vēce svēti glabāja atmiņā slavenos pagātnes notiku­mus, un pateicība tiem, kas radīja un uzcēla brīniš­ķīgo pasauli, kurā viņi dzīvoja, nebija izgaisusi. Volgins un abi viņa pavadoņi pārdzīvoja vienas un tās pašas jūtas, kuru atšķirība bija tikai nenovērša­majā laika mērogā. Viņiem tā bija vēsture, neaiz­mirstama un saviļņojoša. Volginam — dzīves vakar­diena.

Ļeņingradai tūlīt tūlīt vajadzēja pavērties skatie­nam. Līdz pilsētai vēl bija trīssimt kilometru. Vladi­lens, kas vadīja mašīnu, arvien vairāk un vairāk pa­lielināja ātrumu.

Jaunais zinātnieks lieliski saprata, kādas jūtas sa­viļņo Volginu. Viņš ievēroja, ka Dmitrijs gandrīz nekādu uzmanību neveltī vietām, kurām viņi lidoja pāri. Kad iepriekš atomlidmašīna, palielinājusi ātrumu līdz galējai robežai, pacēlās augstāk un Zemes reljefa detaļas tikko vairs varēja saredzēt, Dmitrijs pret to neiebilda: viņa domas acīmredzot bija kaut kur tālumā, tās tiecās uz priekšu — pie tā, kas viņus gaidīja ceļojuma gala punktā. Ar visu savu sirdi viņš jau bija Ļeņingradā un tikai Ļeņingradā.

Pat lidojot ar vidēju ātrumu, pilsētas iznira pie apvāršņa, bija redzamas tieši lejā un izzuda skatienam tik ātri, ka tās aplūkot nebija iespējams. Vladilens negribēja, lai Ļeņingradu varētu saredzēt, pirms Dmitrijs nebūs izjutis un pārdzīvojis tās parādīšanos. Viņš zināja, ka lēna tuvošanās dzimtenei ir tieši tas, kas tagad draugam vajadzīgs.

Un viņš «pavēlēja» atomlidmašīnai lidot arvien lēnāk un lēnāk.

Volgins pamanīja un saprata šo rīcību. Viņš bija pateicīgs Vladilenam par iejutību un rūpēm, bet šai brīdī izteikt to vārdos nebija spējīgs.

Viņš nomira Francijā, Parīzē, arī nāves stundā viņa domas traucās šurp, un nu viņš bija šeit, atkal dzīvs un vesels, ar atdzimušām ilgām pēc dzimtās pilsētas.

Kādu viņš to ieraudzīs?

Kādreiz uz Zemes bija «mūžīgā pilsēta». Volgins bija savām acīm redzējis šīs pilsētas grandiozās cel­tnes, pa pusei laika zoba nepielūdzami sagrautas. Kristiānisma ēras astoņdesmit otrajā gadā uzceltais Kolizeja amfiteātris daļēji bija saglabājies pat līdz divdesmitajam gadsimtam. Bet nebija nevienas ēkas, kas būtu varējusi divtūkstoš gadu laikā saglabāties pilnīgi.

«Kāpēc mani ar tādu spēku pievelk tā vieta, kur atradās Ļeņingrada?» Volgins skumji domāja. «Tās taču nav. Mana Ļeņingrada, kādu es to pazinu un mīlēju, neeksistē. Tur viss ir citāds, viss jauns un nepazīstams. Bet nevarēja taču izzust Ņeva? Tātad es redzēšu kaut to.»

—   Kāds laiks ir Ļeņingradā? — Mērija jautāja.

—    Jābūt stipri mākoņainam, — Vladilens atbil­dēja. — Bet Muncijs runāja ar Ļeņingradas laika staciju un brīdināja par Dmitrija atlidošanu. Patla­ban debesis virs pilsētas skaidras, tāpat kā šeit.

—   Tas ir brīnišķīgi!

Volgins dzirdēja un arī nedzirdēja šo sarunu, kas aizslīdēja garām viņa apziņai. Viņš nevarēja acu novērst no apvāršņa.

Un pēkšņi tāltālu saules staros sāpīgi pazīstami iemirdzējās zeltains punkts. Gluži tāpat, kā tas iznira pirms divtūkstoš gadiem, kad lidmašīna lielā aug­stumā lidoja pāri pilsētai, — Ļeņingradas pirmais sveiciens, saulstaru atspīdums uz Izaka katedrāles zeltītā kupola.

Kāda gan celtne tagad sūtīja savu pirmo sveicienu atomlidmašīnai? Kas nomainījis ar savu mirdzumu veco draugu?

Volgins nevaicāja par to.

Atomlidmašīna nolaidās pavisam zemu un lidoja lēnām, it kā negribēdama. Volgins labi pārredzēja zemi.

Un pamazām viņš sāka pazīt apvidu.

Bez šaubām … viņi atradās netālu no Puškinas. Kur gan palikusi šī gleznainā Ļeņingradas piepilsēta?

Lejā pletās milzīgās pilsētas panorāma. Neparastās, tagadējās ēkas, ko Volgins bija iepazinis pēc grā- matām-filmām, celtas it kā vienīgi no stikla, bezga­līgās, taisnās ielas, milzīgās tiltu arkas, kas stiepās pāri veseliem kvartāliem, daudzās strūklakas un apstādījumi, pilsētas spirālveida ceļu sudrabainās līnijas, kas it kā karājās gaisā, milzīgs daudzums da­žāda lieluma atomlidmašīnu, — viss norādīja, ka zem viņiem atrodas nevis vienkārša apdzīvota vieta, bet viens no lielākajiem pasaules centriem.

Līdz Ļeņingradai, pēc Volgina iepriekšējiem priekš­statiem, bija vēl apmēram trīsdesmit kilometru. Divas tik lielas pilsētas nevarēja atrasties blakus. Tātad šī pati ir Ļeņingrada, milzīgi izaugusi, ietvērusi sevī visu, kas agrāk atradās tai visapkārt krietnā attā­lumā.

Volgins neredzēja nevienu augstceltni, bet tas viņu nepārsteidza. Viņš zināja, ka cilvēki jau sen bija pār­stājuši kraut bezgalīgi daudzus stāvus citu uz cita. Tagadējās divstāvu, retumis arī trīsstāvu mājas bija izvietotas brīvi, un apkārt katrai zaļoja vai nu dārzs, vai kuplu koku joslas.

Tā kā cilvēkus vairs nenodarbināja lielo attālumu problēmas, jo viņu rīcībā bija ātri un ērti satiksmes līdzekļi, tad arhitekti nebaidījās izvietot apdzīvotās vietās namus milzīgā platībā. Bija pilnīgi izzudusi agrāko laiku lielajām pilsētām tik raksturīgā iedzīvo­tāju sablīvētība.

Jā, šī bija Ļeņingrada, un Vladilena vārdi, ko viņš teica Volginam, to apstiprināja:

—   Kur tu gribi nolaisties?

—  Tur, kur atradās agrākā Ļeņingrada. Kaut kur Ņevas krastā.

—   Bet tur taču nav pilsētas. Tur ir Oktobra parks.

—   Lai arī tā! Tātad nolaidīsimies parkā, — Volgins atteica, un viņa balss drebēja no dziļa pārdzīvojuma.

Ļeņingradas nav! Viņa bažas piepildījušās — pil­sēta pārvietojusies uz dienvidiem. Viss agrākais bija nozudis no Zemes virsas. Tur, kur kādreiz "pacēlās Volginam tik labi pazīstamās, brīnišķīgās ēkas, tagad bija kāds parks, kura nosaukums viņam bija sapro­tams, taču sirdij neko neizteica.

Viņai laikabiedri Voroņihina, Rosi, Baženova un Rastrelli darbus uzskatīja par nemirstīgiem. Likās, ka nav iespējams Ļeņingradu iedomāties bez Ermitā- žas, Smoļnija, Marmora pils ēkām, bez Kazaņas un Izaka katedrālēm.

«Bet vara jātnieks? …» Volgins iedomājās, un viss atkalredzēšanās prieks nobāla.

Kas viņam jaunā Ļeņingrada!

Volgins apvaldīja lūgumu, kas jau bija uz mēles, — griezties atpakaļ, lidot uz citu vietu, kaut vai uz Maskavu. Lai arī kā būtu pārmainījusies bijusī PSRS galvaspilsēta, tas nesagādās viņam tādas sāpes.

—   Tevi gaida Ļeņingradas iedzīvotāji, — Vladi­lens sacīja. — Viņi vēlas tevi sastapt pirmie.

«Ļeņingradas iedzīvotāji…»

Kaut vai neizrunātu šos vārdus!

—   Mēs atgriezīsimies šņrp nedaudz vēlāk, — Vol­gins teica. — Es vispirms gribētu redzēt Ņevu.

—   Labi, lidosim uz parku.

Atomlidmašīna pacēlās mazliet augstāk un sāka lidot ātrāk. Mērija izņēma kabatas teleofu un kaut ko teica. Droši vien brīdināja, lai viņus tūlīt ne­gaida.

Apakšā stiepās bezgalīgi plašā pilsēta. Atkal aiz muguras palika uz pakalniem iekārtots milzīgs dārzs vai parks. Volgins pazina šo vietu. Pulkovas augstie­nes. Tālumā mirdzēja Somu jūras līča gludais spo­gulis.

Ko nozīmē dabai divtūkstoš gadu? Viens mirklis! Tāpat kā tajos laikos, kad nebija Krievijas, tā arī tagad diženā Ņeva veļ savus viļņus, nepievērsdama uzmanību tam, ko dara cilvēki tās krastos. Bija pil­sēta, pēc tam nozuda, varbūt radīsies jauna, bet var­būt ne .. . Dabai viss vienalga!

Nav Ļeņingradas!

Bet kas gan tur joprojām laistās zeltainā mirdzā, pamazām pieņemdams skaidri jaušamu kupola formu? Tieši tur, kur vajadzētu atrasties varenajai katedrā­lei. Bet, rau, vairāk pa labi debesīs trauc zeltīta smaile!

Vai tiešām! …

Taču skaudrās gaidas, kas jaucās ar vilšanās ne­mieru, ilgi nemocīja Volginu. Snaipera vērīgās acis jau redzēja …

Platā, gaišzilā Ņevas galvenā straume… Tuvējā krastā no biezi saaugušajiem kokiem paceļas Izaka katedrāles augšējās joslas slaidās kolonas … Bet tur, tālāk, aiz smalkajām tilta kontūrām, no ūdens slejas pelēkie Pētera-Pāvila cietokšņa bastioni.

Viss tāpat, kā bijis!

Ar kādiem brīnumlīdzekļiem cilvēkiem izdevies saglabāt neskartus sirmās senatnes pieminekļus? …

Vecās pilsētas vietā viena vienīga zaļumu jūra. Un kā klintis šai jūrā paceļas bijušo laiku majestātiskās celtnes.

Jo vairāk mašīna tuvojās Ņevai, jo labāk un labāk Volgins pazina agrākās vietas. Tās nebija grūti at­rast. Tur, kur kādreiz bija Ņevas prospekts, stiepās gara, plata aleja — lielisks orientieris viņam, kas tik labi pazina pilsētu.

Bet tur otra aleja, kas ved uz Ņevu, un tās galā baltā Smoļnija ēka.

Volgins vairs nešaubījās, ka ieraudzīs visu, ko nesen vēl bija gatavojies ar sāpēm izdzēst no atmi­ņas. Arī kopš bērnu dienām mīļajai Falkonē un Kollo skulptūrai vajadzēja atrasties vecajā vietā. To neva­rēja pārvietot uz jauno pilsētu. Vara jātniekam ne­bija vietas citur kā vien Ņevas krastā!

Volgins it kā redzēja acu priekšā savas bērnības pilsētas — Ļeņingradas — pārveidošanos par milzīgu Oktobra parku.

No atmiņas dzīlēm iznira dzīvokļu celtniecības ainas nomalēs. Pilsēta auga, paplašinājās ar katru gadu, ar katru gadsimtu. Tās centrs pārvietojās uz dienvidiem. Sociālistiskā pilsēta, gaismas un apstādī­jumu pārpilna, tiecās uz Pulkovu, bet vēlāk uz Puš- kinu, kamēr ietvēra tās sevī. Viborgas un Petrogra- das puses, Vasilija salas un Ņevas prospekta tuvumā esošie vecie kvartāli kļuva arvien tālāka nomale. Mājas novecoja, tās nojauca, un to vietā ierīkoja dārzus un skvērus.

Bet cilvēki modri uzmanīja pilsētas vēsturiski un mākslinieciski vērtīgās ēkas, neļāva tām sabrukt. Un pamazām katra no tām ieslīga dārzu zaļumā un palika tur stāvam majestātiskā vientulībā.

Tā radās Oktobra parks — apmēru ziņā milzīgs senatnes piemineklis, arhitektūras, tēlniecības un slaveno pagātnes notikumu vēstures muzejs.

Volginam nevajadzēja par to izjautāt savus pava­doņus. Viņš zināja, ka nekļūdās, ka tieši tā ir noticis īstenībā. Tas bija dabisks ceļš, kuram sākumu licis viņa laiks.

Vēl atrazdamies gaisā virs pilsētas, Volgins juta, ka tas, ko viņa acis ieraudzīs uz Zemes, būs daudz­reiz skaistāks, diženāks un vienkāršāks, nekā bija agrāk.

Ļeņingrada, vienīgā no visām Zemes pilsētām, ar­vien bija pārsteigusi cilvēkus ar savas arhitektūras skaudro skaistumu. Ne velti visu laikmetu labākie arhitekti bija ieguldījuši tajā savas varenās ģeniali­tātes spēku. Bet viņu radītās celtnes bieži daudz ko zaudēja viduvēju ēku tiešā tuvumā. Pils laukuma, Marsa laukuma, Kazaņas katedrāles, Aleksandra teātra un Dekabristu laukuma ansambļu nepārspē­jamie šedevri pazuda starp daudzajām dzīvojamām mājām. Tos nevarēja aplūkot kā vienotu veselu, pil­nīgi izjust to projektētāju ieceri. Tagad, it kā nome­tušas važas, uz simtgadēju koku zaļā fona tās varēja parādīties Volginam visā savā diženumā, monolītā un nobriedušā skaistumā.

Volgins redzēja tās no augšas, un viņam likās, ka vēl nekad vecā Ļeņingrada nav bijusi tik brīnišķīga. Viņš nemanīja, ka tajā nav pierasto ielu. Galvenās no tām viegli varēja sazīmēt garajās un platajās alejās, kas šķērsoja parku visos virzienos.

Volginam pilsētas jaunajā sejā šķita kaut kas pa­zīstams. It kā viņš jau kaut ko tamlīdzīgu būtu redzē­jis savā iepriekšējā dzīvē. Bet kur?

Pēc tam viņš atcerējās.

Katrīnas parks Puškinā, Pavlovskas arhitektūras un parka ansamblis. Tur, tāpat kā tagad pašā Ļeņin­gradā, zaļumos slīga pilis un paviljoni, ko bija cēluši Kvarengi, Rastrelli, Stasovs un Rosi. Un cik apburoši izskatījās šīs zaļojošo koku ieskautās ēkas!

Volginam iegribējās lidot zemu virs zemes, virs pašas zemes — ne augstāk par metru — gar bijušo Ņevas prospektu, no tās vietas, kur atradās Sacelša­nās laukums, līdz Ņevai.

Viņš atskatījās, lai pateiktu to Vladilenam, bet mašīna jau pēkšņi slaidi pagriezās pa labi un sāka slīdēt lejup. Ka Vladilens varēja nojaust Volgina domas? …

Vladilens uzmeta Mērijai skatienu, un meitene neizpratnē paraustīja plecus — tā bija klusa, nolie­dzoša atbilde. Tā lika Volginam saprast, ka viņa pava­doņi šai ziņā paši neko nebija darījuši. Pēc tam Vla­dilens un Mērija abi paskatījās uz Volginu un atzi­nīgi pasmaidīja.

Un Volgins saprata, ka mašīna bija mainījusi vir­zienu pēc viņa «pavēles». No vēlēšanās bija izveido­jies noteikts impulss, un jutīgās ierīces uz to re­aģēja.

—   Atvaino, ka es iemaisījos vadīšana, — Volgins teica. — Rīkojies, citādi mēs ietrieksimies zemē.

—   Ja esi sācis, turpini! —Vladilens iesmējās.

Mašīna slīpi slīdēja lejup. Zeme tuvojās.

—   Es nezinu, ko darīt! — Volgins lūdzās.

—   Neko nevajag darīt. Lido, kurp gribi, — Mērija teica, uzsvērdama pēdējo vārdu.

—   Un ne no kā nebaidies, — Vladilens piebilda. — Atomlidmašīna nekad nenokritīs.

Principā Volgins zināja, kā mašīnai jādarbojas. Lūcijs ne vienreiz vien bija viņam skaidrojis, ka atomlidmašīna klausa nevis domām, bet vēlmēm, kuras neatkarīgi no cilvēka gribas pašas rada sma­dzenēs vajadzīgo biostrāvu. Lai gan tas viss Volgi­nam bija kā ķīniešu ābece, taču viņš, dzīvodams pie Muncija, jau bija izgājis biotehniskās automātikas skolu un, tiesa, neskaidri, tomēr uztvēra starpību starp tiešo domu un to, ko Lūcijs sauca par «vēl­mēm».

Divdesmitā gadsimta lidotāji iznīcinātāji centās pilnīgi saplūst ar mašīnu, automātiski izpildīt vaja- n ■ i

dzīgo manevru. Un labākie no tiem sasniedza tādu pilnību, ka viņu kāju un roku muskuļi darbojās it kā paši no sevis, neprasot, lai lidotāja domas tos pastāvīgi kontrolētu. Jo mazāk tāds lidotājs domāja, kā vfeikt to vai citu manevru, jo paklausīgāka bija viņa lidmašīna.

Atomlidmašīnā muskuļu piepūle nebija vajadzīga. Mašīnu vadīja automāts. Taču atšķirībā no automā­tiskā pilota tas paklausīgi un zibeņātri pakļāvās jeb­kurai mašīnā sēdošā cilvēka vēlmei. Vajadzēja tikai vēlēties, un atomlidmašīna tūlīt pat mainīja lido­juma virzienu, ātrumu un augstumu.

Bet, ja cilvēkam nebija nekādu vēlēšanos (viņš varēja pat gulēt), automāti vadīja mašīnu paši, jutīgi reaģēdami uz jebkuru šķērsli vai traucējumu. Sa­dursme starp divām atomlidmašīnām, kuras vadīja automāti, nevarēja notikt. «Piloti» sekundes simtdaļā spēja savā starpā «vienoties» un sastopoties nekad nepagriezās uz vienu pusi.

Bez cilvēka gribas mašīna lidotu bezgala ilgi reiz nospraustajā virzienā. Enerģija, kas mašīnu iedarbi­nāja, nevarēja izsīkt, to piegādāja neskaitāmas sta­cijas, kas bija izvietotas visur un kas radīja gaisā visapkārt Zemei nepārtrauktu trīsdesmit kilometru biezu enerģētisko lauku. Šajā enerģijas piesātinā­tajā atmosfērā atomlidmašīnas varēja lidot, kurp vien un cik vien ilgi vajag. Antigravitācijas slānis uz mašīnas apakšējās sienas kompensēja gandrīz kā pašas mašīnas, tā arī pasažieru svaru. Apstādināta un atstāta savā vaļā, atomlidmašīna lēnām slīdēja lejup un atdūrās pret zemi nemanāmi, bez mazākā grū­diena.

Pat ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ virzītu atom- lidmašīnu pilnā ātrumā tieši lejup, tā atsacītos pa­klausīt. Kontrolierīce momentāni izslēgtu sakarus starp automātiem un lidotāju. Tādā gadījumā, kas, starp citu, nekad vēl nebija noticis, atomlidmašīna nolaistos pirmajā piemērotajā vietā un, lai atkal atjaunotu sakarus, mašīnu vajadzētu nosūtīt uz rūp­nīcu, kur tā izgatavota.

Labi zinādams, ka lidojums vienmēr un visos gadī­jumos ir pilnīgi drošs, Vladilens bez šaubīšanās ļāva Volginam rīkoties, kā patīk. Ir Vladilens, ir Mērija, lai netraucētu Volginam, izslēdza no apziņas visas domas par mašīnas kustības virzienu. Viņi kļuva tikai pasažieri un, lai nejauši neietekmētu mašīnas gaitu, sāka savā starpā dzīvi sarunāties.

Bet mašīna tuvojās zemei, arvien vairāk un vairāk samazinādama ātrumu, kamēr atradās gandrīz virs koku galotnēm. Metra atstatumā no tām gudrā ma­šīna it kā neziņā apstājās. Viņa gaidīja cilvēka lēmumu.

«Kibernētika,» Volgins atcerējās no atmiņas dzīlēm uzpeldējušo vārdu, «kas pilnveidota līdz virtuozitā­tei. Nu, uz priekšu! Uz to laukumiņu!»

Bet mašīna nekustējās.

Neviļus Volginam radās vēlēšanās virzīt mašīnu viņam vajadzīgajā virzienā. Tās nebija domas, bet drīzāk gan jūtas.

Un mašīna paklausīja. Volgins pie sevis noprie­cājās. Rokā ir! Tagad viņš droši zina, kā vadīt ma­šīnu.

Tas atgādināja braucienu ar velosipēdu. Labs velo­sipēdists nedomā, kā pagriezt velosipēdu, viņš tikai vēro ceļu, bet rokas automātiski groza stūri. Te neva­jadzēja kustināt rokas — pietika raudzīties uz priekšu, izvēloties ceļu. Viss pārējais notika it kā pats no sevis. '

Pagāja vairākas minūtes, un Volgins aizmirsa, ka vada mašīnu. Tāpat kā iepriekš, viņš pievērsa savu uzmanību apkārtnei, meklēdams nepazīstamajā mežā kaut ko pazīstamu. Un pazīstamais parādījās.

«Ņevas prospekts» — parka platā aleja — tāpat kā agrāk aizstiepās tālumā — uz Admiralitātes ēku. Tikai māju vietā «ielu» ietvēra milzīgi, biezi sa­auguši koki.

Seit plūda daudz cilvēku. Automašīnas un trolej­busus bija nomainījušas atomlidmašīnas, trotuārus — dažādas krāsas slīdošas lentes. Netālu no alejas vidus stiepās gaišzila josla, aiz tās — tumšzila, bet trešā bija tumši violeta. Varēja redzēt, ka lentes slīd ar dažādu ātrumu.

Cilvēki, kas pastaigājās, pazina ķiršsarkanās atom­lidmašīnas pasažierus. Viņi zināja, ka Volgins iera­dies Ļeņingradā. Volginu sveicināja ar smaidiem un rokas mājieniem, bet viņš neko neredzēja. Viņa uz­manība bija pievērsta vienīgi ainavai.

3.

«Ņevas prospekta» un «Ļiteinija prospekta» stūrī Volgins lidaparātu apstādināja. Pa kreisi nebija re­dzams nekas, izņemot apstādījumus, pa labi tālumā vīdēja tilta arka. Volgins nolēma lidot taisni uz priekšu, lai nokļūtu Ņevas krastmalā pie Pils lau­kuma.

Pēc mirkļa mašīna atkal apstājās.

Fontanka bija mainījusi savu izskatu. Tā bija kļu­vusi šaurāka, un tās akmenī kaltās krastmalas vietā stiepās slīpas nogāzes no mirdzoša, tumšzaļa mate­riāla, kas mazliet atgādināja marmoru. Tāpat kā ķei­zarienes Elizabetes laikā, abos upes krastos auga skuju un lapu koku mežs.

Bet Aņičkova tilts bija saglabājies. Volginam likās, ka tā platums nav tāds kā agrāk un tilta margām ir citāds raksts. Klota veidotās zirgu statujas atradās savās vietās.

Volgins skatījās uz tām kā uz zudušiem un atkal atgūtiem draugiem. Mežonīgie zirgi bija izslējušies pakaļkājās, un tos apvaldīja spēcīga vīra roka. Vējā plīvoja sajukušās krēpes. Bet lejā pa kristāldzidra­jiem upes ūdeņiem, kuriem mākslīgā gultne piešķīra zaļganu nokrāsu, slīdēja vieglas laiviņas. Šī zaļojošo koku ieskautā aina, kam pāri sniedzās skaidrais de­bess jums, bija ļoti skaista.

«Patiešām, tā ir daudz labāk,» Volgins domāja. «Bet kā viņi pamanījušies pasargāt skulptūras no laika zoba iedarbības?»

Cilvēki, raudzīdamies Volginā, apstājās uz tilta. Pamazām izveidojās pūlis. Viņš to neredzēja.

Aņičkova pils bija nozudusi. Vecajā vietā vientuļi snauda Rosi darinātais čuguna žogs ar dienvidu un ziemeļu paviljonu katrā galā. Aiz tā vajadzēja pavēr­ties Aleksandra teātra ansambļa panorāmai. Pat no augšas Volgins saskatīja tā raksturīgos apveidus un šauro Rosi ieliņu.

Atomlidmašīna devās tālāk.

Cilvēki, kas pastaigājās Oktobra parkā, droši vien brīnījās par to, ka Volgins absolūti nepievērš viņiem uzmanību, neatbild uz sveicieniem pat ne ar rokas

mājienu. Vai gan viņi varēja saprast Volgina izturē­šanās cēloņus?

Mērija pateica to Vladilenam. Tas par atbildi klu­sēdams paraustīja plecus.

Paklausīdama Volgina gribai, atomlidmašīna ap­meta loku ap Aleksandra teātri, šķērsoja Rosi ielas dzeltenās, citu citai līdzīgās mājas un atkal apstā­jās — tieši pie Lomonosova pieminekļa.

Laukums bija tāds pats kā divdesmitajā gadsimtā. Tikai tilts pār Fontanku bija cits un pretējā krastā neredzēja nevienu māju.

Pēc tam viņi atgriezās uz «Ņevas prospektu».

Volgins pats brīnījās, cik viegli un ātri viņš pie­rada pie jaunās Ļeņingradas. It kā tāda šī pilsēta būtu bijusi arvien. Viņam jau vairs nelikās savāds un nepierasts zaļais fons, uz kura tik krasi izcēlās pazīs­tamās ēkas. Uz šī fona tās izskatījās ļoti skaistas.

Lūk, arī Kazaņas katedrāle, tāpat kā agrāk tas ir reliģijas vēstures muzejs. Un tāpat Voroņihina kolo­nādes galos stāv Orlovska skulptūras. Un pat Tomona strūklaka, kas uzcelta kristiānisma ēras 1808. gadā, darbojas tāpat kā senāk.

Aizmirsis visu, Volgins tīksminājās par ainavu, kas bija pazīstama kopš bērnības. Atomlidmašīna nekus­tīgi karājās gaisā vienu metru virs zemes.

Ievērojuši, ar kādu uzmanību Volgins aplūko mu­zeja ēku, alejā esošie cilvēki sāka virzīties uz otru pusi, lai viņu netraucētu. Starp ķiršsarkano atom- lidmašīnu un katedrāli izveidojās tukša telpa. Citas mašīnas apstājās vai nu augstāk par Volgina mašīnu, vai arī tai aizmugurē. Atkal, tāpat kā uz Aņičkova tilta, sapulcējās simtiem cilvēku.

'Un tad beidzot Volgins ievēroja pulcēšanos.

—       Vai ta notiek vienmēr, — viņš jautāja, — vai tas ir manis dēļ?

—        Domāju, ka tevis dēļ, — Vladilens piesardzīgi atbildēja, sen būdams par to pārliecināts.

—        Protams, tevis dēļ, — Mērija teica. — Visi zina, ka tu esi šeit.

Volgins pagriezās.

Simtiem acu raudzījās viņā, simtiem smaidu sveica viņu. Bija skaidrs, ka visi šie cilvēki jūt patiesas sim­pātijas un priecājas, viņu redzot.

Volgins pacēla virs galvas sakrustotas rokas — tas bija sens viņa laika sasveicināšanās paņēmiens.

Pūlis atbildēja tāpat. Cauri mašīnas stiklam varēja dzirdēt balsu čalu.

—        Varbūt tu pateiksi viņiem dažus vārdus? — Vladilens ierosināja.

—        Negribētos, — Volgins atbildēja. — Es nekad neesmu pratis runāt, un, jāatzīstas, man tas nepatīk.

—   Vai lidosim tālāk? — Mērija jautāja.

Viņa nekādi neizrādīja savu attieksmi pret Volgina atteikumu, uzņemdama to tāpat kā Vladilens, tāpat kā viņi visi vienmēr uzņēma ikvienu Volgina lē­mumu, — bez jebkādas nepatikas vai kritikas.

Viņi atradās gaisā jau vairākas stundas. Volgins redzēja, ka Mērija ir piekususi. Viņam gribējās vēl ilgi, ilgi lidot šeit, kur kādreiz atradusies dzimtā pil­sēta, bet vajadzēja padomāt arī par atpūtu.

Ļeņingradā nedzīvoja neviens no tiem, kurus Vol­gins pazina vai par kuriem bija dzirdējis. Viņš zināja, ka būtu gaidīts viesis visur, ka ikkatrā māja viņu uzņems kā savējo, bet viņam negribējās nevienu traucēt. Volginam pašreiz bija nepieciešams palikt

uz brīdi vienatnē, pat bez saviem tagadējiem pava­doņiem, kurus viņš mīlēja.

«Kur gan mēs varētu apmesties?» viņš nodomāja. «Vai šeit ir kaut kas līdzīgs viesnīcām?»

Atomlidmašīna ātri pārlidoja pāri atlikušajai ale­jas daļai. Volgins ar nolūku nepievērsa uzmanību Pils laukumam, jo zināja, ka šeit atkal neizbēgami aizkavēsies ilgāku laiku. Viņš pagrieza mašīnu tieši uz Dekabristu laukuma pusi.

Volgins tā ari nepajautāja, vai Vara jātnieks tur stāv tāpat kā agrāk, viņš bija par to pilnīgi pārlie­cināts un gribēja pabeigt šīsdienas apskati tieši tur.

Viņa priekšā pavērās Ņeva. Plašais ūdens klajš, kas viņam arvien bija licies neaptverams, viņējā krasta Universitātes — «Divpadsmit kolēģiju» smel­dzīgi pazīstamās ēkas, Meņšikova nams, rostrālās ko­lonas un Strelkas granītā kaltā krastmala, kas nolai­deni piekļāvās Ņevai, bija tādas pašas kā agrāk. Trūka Jūras kara muzeja ēkas.

Arī šeit, šajā krastā, viss bija pa vecam. Tāpat kā pirms divtūkstoš gadiem, augšup slējās Vēstures arhīvs, aiz zaļojošajiem kokiem, kas šķita tādi paši kā agrāk, debesis aizsedza grandiozais Monferāna dari­nājums. Volgins neredzēja, vai aiz tā vēl arvien ir piemineklis Nikolajam Pirmajam. Laukumu noslēdza Admiralitātes sienas.

Atomlidmašīna nolaidās zemē.

Volgins izkāpa ārā un apstājās brīnišķīgā piemi­nekļa priekšā, kas šeit stāvēja jau divdesmit vienu gadsimtu; tas bija Ļeņingradas simbols, un visos lai­kos to bija pazinusi visa pasaule.

Pūlis apstāja Volginu, bet viņš nevienu nemanīja.

Šajā gadalaikā cilvēki parasti nenēsāja cepures.

Bet, ja tās būtu, cilvēki būtu atseguši galvas. Vol­gina sejas izteiksme lika apklust sarunām. Visi, kas bija klāt, tūlīt nojauta, ka šim brīdim, kad Komunisma ēras pirmā gadsimta cilvēks sastopas ar gandrīz vai sava laika mākslas darbiem, piemīt īpaša, viņiem nezināma jēga.

Pār Volgina vaigiem ritēja asaras. Viņš tās nema­nīja un nenoslaucīja.

Šai mirklī viņš skaudri izjuta savu drausmīgo vien­tulību starp cilvēkiem. Visā pasaulē nebija neviena, ar kuru viņš varētu dalīties savās domās, savās atmiņās.

Nē, šie cilvēki viņu nesapratīs! Nevarēs saprast!

Volgins aizgriezās un kā akls devās uz mašīnu, tieši virsū kādai cilvēku grupai, kas steigšus pašķīra viņam ceļu.

Viņš apsēdās nevis savā vietā, bet aizmugurē, ar to rādīdams, ka negrib vairs vadīt mašīnu un ļauj, lai Mērija un Vladilens rīkojas pēc sava prāta.

Atomlidmašīna strauji pacēlās un nozuda pūļa ska­tieniem.

Pavecāks vīrietis, kas bija stāvējis tuvu Volginam un paguvis cieši ieskatīties tā sejā, domīgi noteica:

—   Nelaimīgs cilvēks! Es arvien esmu uzskatījis, ka Lūcija eksperiments ir cietsirdīgs un nevajadzīgs.

—   Kāpēc nelaimīgs? — kāds iebilda. — Viņš atkal dzīvo.

—   Jā, protams. Bet es personīgi negribētu būt viņa vietā.

Atomlidmašīna lidoja ātri. Aizritēja dažas minūtes, un zem viņiem atkal parādījās jaunā Ļeņingrada.

—   Kur tu gribētu apmesties? — Mērija jautāja.

—   Viesnīca, — Volgins atbildēja vecaja krievu valodā.

Mērija un Vladilens izbrīnījušies saskatījās. Pēc vārdu līdzības viņi saprata, ko Volgins teica, bet šai atbildei viņu izpratnē nebija jēgas.

Viņi vairs neko nevaicāja, bet sāka savā starpā sarunāties par citiem jautājumiem, ļaudami Dmitri- jam atģisties. Pēc minūtēm trim Mērija atkārtoja jautājumu.

—   Vienalga, — Volgins atbildēja. — Tur, kur apmetīsieties jūs. Tikai… labāk, lai nebūtu cilvēku.

—   Vai tu esi noguris? — Mērija laipni vaicāja.

Volgins nopūtās.

—   Jā, esmu noguris. Esmu ļoti noguris. Nē, es neesmu izsalcis, — viņš piebilda, paredzēdams Mēri­jas nākamo jautājumu. — Starp citu, jūs varat mani paēdināt, ja gribat. Man .. . vienalga.

Mērija un Vladilens otrreiz saskatījās. «Kas ar viņu noticis?» Mērijas skatiens vaicāja. «Nezinu, bet skaidrs, ka viņš nav tāds kā arvien,» tāpat klusēdams, Vladilens viņai atbildēja.

Volgins saprata Mērijas un Vladilena mēmo sa­runu.

«Ja šeit kopā ar mani būtu Jo, Lūcijs vai Muncijs, tie mani saprastu,» viņš nodomāja. «Bet šie abi… viņi pārāk jauni.»

Viņš pašlaik jutās kā nevarīgs vecis. It kā visi šie tūkstoš deviņsimt gadi kopš viņa pirmās nāves būtu uzgūluši plecos kā smaga nasta.

Mērija atkal ar kādu runāja pa kabatas teleofu.

—   Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitais nams Vol­gina ielā ir brīvs, — viņa sacīja.

—   Kā tu teici? — Volgins iejautājās. — Volgina iela? Kas bija mans uzvārda brālis?

•— Kāpēc uzvārda brālis? — Mērija pasmaidīja. — Tas esi tu pats. Visu Padomju Savienības Varoņu vārdos nosauktas ielas tajās pilsētās, kur viņi dzi­muši. Ir iela …

—   Ielas, — Vladilens pārtrauca, saprazdams, ko Mērija gribēja pateikt, — kas nosauktas tava laika zinātnieku, rakstnieku, mākslinieku vārdos.

•— Mēs neaizmirstam cilvēkus, ja viņi to pelnī­juši, — Mērija piebilda, lai izlabotu savu kļūdu.

Taču Volgins labi saprata, ko meitene gribēja teikt. Šeit, Ļeņingradā, bija ne tikai Volgina, bet arī Vol- ginas iela. Arī Irina taču bija Padomju Savienības Varonis. Arī viņa bija dzimusi Ļeņina pilsētā — Ļe­ņingradā.

Viņš skumji un mulsi pasmaidīja:

—   Tātad Volgins apmetīsies Volgina ielā. Intere­santi. Bet te ir vēl viena dīvaina sagadīšanās. Mājas numurs ir tieši tāds pats kā mans dzimšanas gads.

—   Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitais, — Mērija teica.

Viņa to zināja arī agrāk. Bet, kad Volgins, kas vienkārši un dabiski sēdēja viņas priekšā, ģērbies modernā uzvalkā tāds parasts, tāds pats kā visi citi, to pateica, viņa nodrebēja. 1914!

Nevis Jaunās, bet kristiānisma ēras gads!

Tajā gadā dzimis šis cilvēks, ko viņa vienkārši sauca vārdā … sauca par brāli!

Asinis sakāpa Mērijai sejā, un, milzīga satraukuma pārņemta, viņa novērsās.

—       Tas tev droši vien būs jo patīkamak, — Vladi­lens teica.

—       Jā, protams, patīkama sagadīšanās, — Volgins mazliet ironiski atbildēja.

Protams, tā nebija nedz sagadīšanās, nedz nejau­šība. Pilsētā zināja, ka agri vai vēlu Volgins ieradī­sies. Iespējams, ka šī māja jau sen bija brīva vai arī to atbrīvoja tikai tagad, kad Volgins patiešām atli­doja.

Šādu sagadīšanos nemēdz būt.

Bet šiem cilvēkiem bija taisnība. Viņam bija patī­kama to izsmalcinātā uzmanība. Tomēr vēl patī­kamāk būtu bijis apmesties citā ielā, kas nosaukta Irinas vārdā.

«To viņi nevarēja zināt,» Volgins nodomāja.

—        Tu tagad negribi tikties ar cilvēkiem? — Mērija ievaicājās. v

—   Ja var, atliksim uz rītdienu.

—   Protams, var.

Atomlidmašīna nolaidās dārzā kādas nelielas vien­stāva mājas aizmugurē. Volgins paguva ievērot, ka uz ielas pulcējās daudz cilvēku. Viņu bija iznākuši sa­gaidīt.

Volginu sāka mocīt kaut kas līdzīgs sirdsapziņas pārmetumiem. Viņu gaida! Viņu grib redzēt! Vai bija labi pievilt šo cilvēku gaidas?

Bet viņš tiešām nebija spējīgs tagad tikties ar cil­vēkiem, runāt ar tiem.

—        Izej pie viņiem, — Volgins palūdza Vladilenu, — un paskaidro.

—   Esi linerīgs, viņi visu sapratīs.

Pēc tā, cik droši Vladilens vadīja mašīnu tieši uz šo māju, Volgins galīgi pārliecinājās, ka viņam bija taisnība. Māja sen gaidīja Volginu, bija sen pare­dzēta viņam, nevis gadījuma pēc bija brīva. Un Vla­dilens labi zināja, kur atrodas vajadzīgā māja.

«Ja tā būtu bijusi Irinas iela …» Volgins vēlreiz nodomāja, izkāpdams no mašīnas.

Eka izskatījās ļoti savdabīga — nebija redzams neviens logs. Milzīgo verandu, tāpat kā Muncija mājā, apvija meža vīnogulāju vītnes. Jumts bija plakans.

—   Vai mājā ir mākslīgais apgaismojums? — Vol­gins jautāja.

—   Nē, kāpēc gan? — Mērija izbrīnījusies atbil­dēja. — Parastais.

—   Stikla jumts? — Volgins mēģināja noģist.

—   Nē. Jumts arī parastais. Tā ir visvienkāršākā, parastākā māja, tāda, kādu ir simtiem un tūkstošiem.

Volgins apklusa. Jauns noslēpums! Bet pēc pusmi­nūtes tas noskaidrosies, nebija vērts iztaujāt.

Māja bija lielāka par Muncija māju — droši vien šeit bija desmit vai divpadsmit istabu.

Pirmajā — plašajā viesistabā, kuras durvis veda uz verandu, viņus sagaidīja jauns cilvēks, gadus trīsdesmit vecs. Tā seja Volginam likās pazīstama. Ieskatījies viņš pazina, ka tas ir Sergejs, viens no Jo un Lūcija palīgiem, kuru bieži bija redzējis apaļajā paviljonā Kipras salā.

Istaba bija saules gaismas pielieta, tā brīvi plūda pa caurspīdīgajiem griestiem un ārējo sienu.

Bet Volgins taču tikko redzēja šo pašu sienu no dārza, un tā nebija caurspīdīga . ..

Viņam gribējās iziet verandā un vēlreiz paskatī­ties no ārpuses, taču viņš atturējās. Skaidrs, ka Mē­rija runājusi taisnību, un jumts, kas izskatījās tāds pats caurspīdīgs kā siena, nebija no stikla. Māja bija celta no materiāla, kas laida cauri ārējo gaismu, bet aizturēja iekšējo.

«Ārkārtīgi gaišs,» Volgins nodomāja.

Skaļi viņš neko neteica. Volgins jau bija labi ap­guvis manieri pret neparastām parādībām izturēties ārēji vienaldzīgi, it kā nesaskatītu tur nekā mīklaina; viņš pievērsās Sergejam:

—   Sveicināti! Priecājos jūs redzēt.

—        Bet es vēl vairāk, — Sergejs atbildēja, ar abām rokām spiezdams Volgina pastiepto roku. — Man uzdots jūs sagaidīt un izrādīt māju.

—        Vai tad jūs dzīvojat Ļeņingradā? — Volgins šķelmīgi vaicāja.

Jaunais cilvēks apmulsa.

—        Es dzīvoju Maskavā, — viņš atbildēja. — Taču tas ir tik tuvu. Mēs domājām, ka jums būs patīkamāk sastapt pazīstamu cilvēku.

—   Jums taisnība, — Volgins nopietni atteica.

— Es jums visu parādīšu un atstāšu vienu.

—   Pasēdiet kopā ar mums.

Volgins nevarēja citādi sacīt. Viņā stingri mājoja agrākie priekšstati par pieklājību.

Bet Volginam par lielu atvieglojumu Sergejs at­teicās, sacīdams, ka labprāt atnākšot rīt.

—        Jums labi jāatpūšas, — viņš piebilda. — Ir bijis pārāk daudz jaunu iespaidu.

—       Jā, jums taisnība, — Volgins nopūzdamies pie­vienojās.

Viņš alka pilnīgas vientulības. Beidzot būt vienam pašam, tikt skaidrībā par visu redzēto …

Volgina nepacietība bija tik izteikta, ka Mērija tūlīt ierosināja aplūkot māju vēlāk, bet tagad at­pūsties.

—       Šo istabu mēs esam paredzējuši jums, — Ser­gejs teica, apstādamies pie kādām durvīm mājas krei­sajā spārnā. — Bet ja jums nepatiks …

—       Esmu pārliecināts, ka patiks, — Volgins atbil­dēja. — Pateicos jums.

Viņš pagriezās uz durvju pusi. Tās atvērās, kā arvien, it kā pašas no sevis, un Volgins iegāja. Dur­vis aiz viņa aizvērās.

Viņš dzirdēja attālināmies soļus. Beidzot viņš bija viens!

Istaba bija liela, iekārtota ar parasto komfortu. Griesti nebija caurspīdīgi, bet cauri sienai, kas atra­dās dārza pusē, plūda blāvi saules stari, kurus klie­dēja koku zari.

Volgina skatiens apstājās pie pretējās sienas.

Viscaur nodrebēdams, viņš piesteidzās tuvāk, neti­cēdams pats savām acīm.

Spēcīga saviļņojuma pēkšņi pārņemts, pārsteigts un neizpratnes pilns, viņš stāvēja un raudzījās tajā, ko nekad nebija cerējis ieraudzīt.

Uzgleznots ar eļļas krāsām, pie sienas karājās Iras portrets!

Volgins labi zināja, ka tāda portreta agrāk nebija. Irinai nepatika pat fotografēties, un viņa nekad ne­bija pozējusi māksliniekam.

No kurienes šis portrets radies, kas to uzgleznojis un kad?

Ritēja dienas. Volgins arvien atlika un atlika aiz­braukšanu no Ļeņingradas. Viņš nekādi nevarēja saņemties un šķirties no vietas, kur kādreiz bija atradusies viņa dzimtā pilsēta, no Oktobra parka. Kopā ar Vladilenu vai Mēriju, bet visbiežāk viens pats viņš katru rītu sēdās mašīnā un devās uz Ņevas krastiem. Atstājis mašīnu kaut kur netālu no Vara jātnieka, no kurienes viņš arvien sāka savus klaiņo- jumus un kur atgriezās vakarā, lai lidotu mājup, viņš klīda pa pazīstamajām vietām, meklēdams pagātnes pēdas.

Tā viņš uzgāja vietu, kur kādreiz atradās māja, kurā viņš bija piedzimis un uzaudzis. Un viņam šķita, ka viens no tur augošajiem milzīgajiem kokiem bija tas pats, kas agrāk auga pagalmā. Vietu, kur pirms apprecēšanās bija dzīvojusi Ira, viņš atrada bieziem brikšņiem aizaugušu.

Vladilens sadabūja Volginam parka plānu, bet ari bez tā viņš viegli orientējās aleju labirintos, kas atgā­dināja agrākās ielas, pa kurām tik bieži bija staigājis savas pirmās dzīves laikā.

Gandrīz katrā alejā Volgins sastapa kaut ko labi pazīstamu. Vēsturiski nozīmīgu arhitektūras piemi­nekļu Ļeņingradā arvien bijis ļoti daudz, un visus tos rūpīgi saglabāja.

Dažreiz Volgins devās ilgstošos braucienos pa Ņevu un tās daudzajām attekām. Atomlidmašīna slīdēja pa ūdeni ātri un klusi. Tikai viļņu šļaksti un garās putu grīstes, kas vijās uz abām pusēm no smailā priekš­gala, atgādināja, ka lidaparāts pārvērties par laivu.

Kaut kā pavisam nemanot, Volgins bija pilnīgi ap­guvis vadīšanas māku. Viņam vairs nevajadzēja domāt., kā pagriezt atomlidmašīnu vajadzīgajā vir­zienā, tas notika automātiski. Jutīgā mašīna, paklau­sīdama sava pasažiera mazākajai vēlmei, nolaidās zemē vai ūdenī, mainīja ātrumu un virzienu, it kā cilvēka gribai šeit nebūtu nekādas nozīmes, bet mašīna izvēlētos ceļu pati.

Lidot vai arī braukt ar atomlidmašīnu pa ūdeni bija bauda. It kā pēkšņi būtu izauguši spārni vai cil­vēks pārvērties par zivi. Mašīna varēja pārvietoties arī zem ūdens: tās hermētiski noslēgtā fizelāža nelaida cauri mitrumu.

Visas šīs dienas pieturējās brīnišķīgs laiks, debesis bija skaidras. Volgins zināja, ka tas notiek pretēji sarakstam, speciāli par godu viņam. Kalendārs netika ievērots — droši vien pirmo reizi pēc daudziem gadiem.

Oktobra parks arvien bija ļaužu pilns. Volginu tūlīt pamanīja, bet vairs nekad ap viņu nesapulcējās pūlis, kā pirmajā dienā, kad viņš iebrauca Ļeņin­gradā. Volgins nezināja, vai par to bija kāds parū­pējies, vai arī tas notika tāpēc, ka Jaunās ēras cilvē­kiem piemita liela smalkjūtība, kas tos bija atstājusi tikai vienu vienīgu reizi.

Volgins redzēja, ka cilvēki raugās uz viņu ar ziņ­kārību, bet ne uzbāzīgi. Daudzi smaidīja vai sveici­nāja ar draudzīgu rokas mājienu.

Šī uzmanība bija patīkama.

Dažreiz Volgins vaicāja, kā aizkļūt līdz tai vai citai vietai. Viņam atbildēja laipni un vienkārši, ne ar ko neizrādot, ka vaicātājs nav parasts cilvēks.

Volgins redzēja, ka cilvēki labprāt būtu ar viņu parunājušies, bet neviens neizrādīja ne mazāko sliek- smi sākt sarunu. Iniciatīvu gaidīja no Volgina.

Bet viņš pats nekādi nevarēja sevi piespiest sākt runāt ar viņiem par kādiem blakus jautājumiem. Vol­ginam arvien bija bailes nokļūt smieklīgā stāvoklī, izrādīties par neizglītotu mežoni.

Un cilvēki, šķita, to labi saprata.

Katru dienu viņš nolēma, ka šodien obligāti ar kādu iepazīsies, bet katru reizi atgriezās mājās, šo lēmumu neizpildījis.

Pat ar Mēriju un Vladilenu viņš nerunāja par visu. Viņš atklāja sirdi tikai retajās sarunās ar Lūciju pa teleofu. No sava tēva Volgins nekautrējās un spēja ar to sarunāties brīvi.

Apkārtējie pamanīja, ka Volgina raksturs sāk bojāties. Arvien jaušamākas kļuva ilgas pēc pagāt­nes. Dmitrijs pats to redzēja.

Arvien biežāk viņu kaitināja mājas komforts. Daž­reiz mokoši gribējās ar savu roku pagriezt mazgāja­mās ierīces krānu, pašam atvērt durvis. Viņš palūdza Vladilenu izsaukt mehāniķi, lai tas guļamistabā iz­slēgtu automātu. Tas tūlīt tika izpildīts, un Volgins ar labpatiku uzkopa istabu un saklāja gultu.

Volginam nebūtu bijis nekas pretī aizvākt no mājas visus automātus, bet viņš atturējās, negribēdams sa­gādāt neērtības Mērijai un Vladilenam.

Bet viņi abi garlaikojās šai piespiedu bezdarbībā. Uzturēšanās Ļeņingradā kļuva arvien mokošāka. Mērija un Vladilens ar nepacietību gaidīja, kad Dmitrijs beidzot nolems turpināt ceļojumu.

Viņi redzēja, ka Volgins ar katru dienu kļūst ar­vien drūmāks un nervozāks, un satraukti ziņoja par to Lūcijam.

Taču pat Lūcijs neuzskatīja, ka viņam būtu tiesī­bas Iejaukties Volgina personiskajā dzīvē.

Tā aizritēja divas nedēļas.

Sergejs vēl arvien nebija aizlidojis uz mājām. Vol- gins domāja, ka Sergejs vēlas uzturēties viņa tuvumā, bet īstenībā bija citādi. Sergejs, izpildīdams Lūcija lūgumu, sekoja Volgina veselībai un regulāri infor­mēja par to kā Lūciju, tā arī Jo.

Arēji Volgins bija pilnīgi vesels. Valkādams anti- gravitācijas jostu, viņš nejuta nekādu nogurumu. Nostaigājis dienā vairākus desmitus kilometru, viņš atgriezās mājā spirgts un mundrs. Pavirši skatoties, viss likās labākajā kārtībā.

Bet Sergejs nebija vienkāršs mediķis. Viņš bija viens no labākajiem izcilā ārsta Jo skolniekiem. Un viņš redzēja, ka Volgina veselīgums ir tikai šķietams, ka aiz tā slēpjas progresējoša slimība.

Trīsdesmit devītā gadsimta medicīna vispirms gal­veno uzmanību veltīja cilvēka dvēseles stāvoklim. Mazākais nervu sistēmas darbības traucējums tika uzskatīts par pazīmi, kas prasa ārsta iejaukšanos. Bet Volginam šādas pazīmes parādījās arvien biežāk.

—   Viņam jāaizbrauc no šejienes un pēc iespējas ātrāk, — jaunais zinātnieks kategoriski pieprasīja kārtējā sarunā ar Lūciju. — Tikai jūs varat viņu ietekmēt.

—   Labi, mēģināšu aprunāties, — Lūcijs atbildēja, — bet jūs nelieciet manīt, ka esat kaut ko nelāgu nojautis. Lai Dmitrijs uzskata sevi par veselu.

—   Fiziski viņš ir vesels, — Sergejs nopūtās. —Vi­ņam kaitīga tieši Ļeņingrada un tikai Ļeņingrada. Līdzko viņš to atstās, viss ieies normālās sliedēs.

Lūcijs pievienojās šīm domām. Arī Jo atbalstīja sava skolnieka uzskatus. Vienis prātis ar viņiem bija Vladilens un Mērija.

Un visi četri kļūdījās.

Volgina nervozitātes un drūmā garastāvokļa cēlo­nis nebija Ļeņingrada. Jaunajai un svešajai pilsētai viņš nepievērsa lielu uzmanību, bet Oktobra parks viņam patika. Tur visas ievērojamākās vietas bija saglabājušās neskartas, un viņš parkā labprāt pava­dīja laiku.

Pati par sevi vieta, kur atradās vecā Ļeņingrada, kaut arī tā izraisīja domas par pagātni, nevarēja būt cēlonis arvien pieaugošajai grūtsirdībai.

Cēlonis bija Iras portrets, kas karājās viņa istabā.

Šai ziņā bija pieļauta milzīga kļūda. Takta izjūta Lūciju šoreiz pievīla. Portretu bija licis gleznot Lūcijs pēc bistes, kas atradās sešdesmit ceturtajā laborato­rijā. Viņš bija gribējis sagādāt savam dēlam prieku, bet nebija iedomājies, ka tuva cilvēka portrets iz­cels un saasinās Volgina vientulību jaunajā pasaulē.

Neviens nezināja, cik satriecošu iespaidu uz Vol­ginu atstāja negaidītā dāvana, cik smagi un grūti viņam bija redzēt portretu katru dienu.

Ik vakarus Volgins ilgi lūkojās mīļajos vaibstos.

Tā bija Ira un tajā pašā laikā ne gluži viņa, un atšķirība, ko Volgins viegli saskatīja, nospieda vēl vairāk nekā pats portrets. Ja Ira būtu bijusi «kā dzīva», viņam būtu vieglāk.

Tagad viņš katru dienu pilnīgi nogrima atmiņās par pagātni un arvien vairāk atsvešinājās no tagad­nes.

Ja Lūcijs to zinātu, viņš censtos jebkādā veidā por­tretu aizvākt no Volgina istabas, izlabot pieļauto kļūdu. Bet bija jau par vēlu, Volgins neparko nebūtu ar mieru šķirties no portreta. Viņš bija pieradis pie tā, kas sagādāja ir sāpes, ir prieku.

Volgins nolēma sameklēt mākslinieku, kas glez­nojis portretu, palūgt izmainīt atsevišķas detaļas un sejas izteiksmi, kas nepavisam neatbilda Irinas rak­sturam. Viņa nekad nebija tāda — «zināšanās» noslē­gusies, stingra zinātnes priesteriene, kādu to uz audekla bija attēlojis mākslinieks.

Sevišķi nepatīkama Volginam bija viena detaļa. Uz Iras pelēkā tērpa mirdzēja Varoņa Zelta Zvaig­zne.

«Vai tiešām viņi nevarēja uzzināt par Iras dzīvi sīkāk?» Volgins nepatikā domāja. «Viņa taču nekad netika nēsājusi zvaigzni. Viņu apbalvoja pēc nāves!»

Zvaigzne uz Irinas krūtīm, gluži tāda pati, kādu arvien nēsāja pats Volgins, izcēla starpību starp viņiem. Ira nomira, gāja bojā, nezinādama, ka apbal­vota ar augstāko balvu, bet viņš dzīvo, un visa pa­saule godina viņu kā agrāko laiku varoni.

Ira mirusi, bet viņš dzīvo!

Pamazām šī doma Volginam kļuva nepanesama.

Ar savu rīcību, uz ko bija pamudinājušas vislabā­kās jūtas, Lūcijs bija panācis to, no kā gan viņš, gan Jo baidījās visvairāk, — viņš bija pamodinājis Vol- ginā gandrīz apdzisušās atmiņas par pagātni.

Bet Lūcijs to pat neapjauta.

Kādreiz, kad Volgins nogarlaikojies izsauca viņu pie teleofa, Lūcijs it kā starp citu apvaicājās, vai viņš domā kādreiz turpināt ceļojumu. Jautājums bija izteikts jokojošā tonī, un Volgins nemanīja tajā neko neparastu.

— Jā, — viņš atbildēja, — tuvākajās dienās do­

māju izlidot uz Maskavu. Bet man grūti šķirties no Ļeņingradas.

—   Vai tevi tur moka smagi pārdzīvojumi?

—    Nē, ne smagāki, kā tie būs jebkurā citā vietā. Man bija labi Muncija mājā, — Volginam izlauzās.

—  Tur es dažreiz biju pat laimīgs.

Lūcijs vērīgi palūkojās dēlā:

—   Vai tu gribi teikt, ka jūties nelaimīgs?

—    Nē, bet ļoti vientuļš. Man trūkst biedra, pava­doņa, kas mani labi saprastu. Tāda, kas varētu sa­prast un dalīties manos pārdzīvojumos. Mērija un Vladilens ir brīnišķīgi cilvēki, es viņus ļoti mīlu, bet… viņi ne vienmēr spēj mani saprast. Viņi taču ir tik daudz jaunāki par mani. Visi mani mīl, — Vol­gins skumji turpināja, — visi rūpējas par mani, visi ir pret mani uzmanīgi. Bet, kad visapkārt draugi, — īsta drauga nav. Tu zini, — viņš smaidot piemetināja,

—   dažreiz satrauc ārkārtīgā uzmanība, kas man tiek izrādīta.

—    Vai tu ievēro režīmu, ko es parakstīju? — Lū­cijs piepeši iejautājās. — Vai apstarojies?

—    Vai tu baidies, ka man nervi nav kārtībā? Iespējams, ka tā tas ir. Jā, es daru visu. Ļoti precīzi. Vladilens var to apliecināt.

Pēdējos vārdus Volgins izteica mehāniski. Viņš zi­nāja, ka Lūcijam ne prātā nenāca šaubīties par viņa vārdiem.

—    Ieteicu tev braukt prom no Ļeņingradas, — Lūcijs sacīja. — Pašam nemanot, tavu garastāvokli ietekmē dzimtās vietas.

—    Nedomāju vis, — Volgins atbildēja. — Bet es braukšu ļoti drīz.

Nākamajā rītā viņš Mērijai un Vladilenam teica, ka laiks doties tālāk.

Jaunie cilvēki nopriecājās.*

—   Kad tad mēs lidosim? — Mērija jautāja.

—   Rīt, — Volgins pēkšņi izlēma. — Šodien es pē­dējo reiz aizlidošu uz parku. Un tad uz Maskavu! Nebaidieties, es vairs nekur neuzkavēšos tik ilgi.

—   Mēs nesteidzamies, — Vladilens teica. — Uzka­vējies, kur gribi un cik ilgi gribi.

Nejaušā sarunā Volgins kādreiz pateica Mērijai, ka zvaigzne pie Irinas krūtīm viņu kaitina, un paskaid­roja — kāpēc. Nākamajā rītā portretā zvaigznes vairs nebija. Tā bija aizgleznota un tik meistariski, ka no tās nevarēja manīt ne mazāko pēdu.

—   Kas to izdarījis? — Volgins jautāja.

—   Es, — Mērija atbildēja. — Kas ir, vai tik slikti?

—   Gluži otrādi, ļoti labi. Tātad tu esi māksliniece?

—   Itin nemaz. Es mācījos zīmēšanu tāpat kā visi, bet man nav talanta.

Bez šaubām, viņa runāja patiesību. Taču darbs bija veikts ļoti meistarīgi. Tērpa krokas šķita gluži ne­skartas. Bija jūtams, ka te darbojusies talantīga mākslinieka roka.

Mērijas atbilde uzvedināja Volginu uz pārdomām.

Viņa runāja atklāti, par to nebija nekādu šaubu. No tagadējo cilvēku viedokļa viņai patiešām nebija mākslinieces talanta. Reiz Volgins palūdza Vladile­nam izpildīt solījumu un kaut ko nodziedāt. Jaunais astronoms tūlīt bija ar mieru un divatā ar Mēriju nodziedāja ainu no kādas vecas operas (tā bija uzrak­stīta tūkstoš gadu pēc Volgina nāves). Vladilena spē­cīgā un skaistā balss nepārsteidza Volginu — viņš jau iepriekš zināja, ka dzirdēs vienu no labākajiem gadsimta dziedātājiem, bet Mērija … Viņa dziedāja tā, ka varētu būt primadonna ikvienā divdesmitā gadsimta operteātri.

Taču Mērija uzskatīja, ka viņai nav un nekad nav bijušas vokālas dotības.

Tātad tā zīmēt un dziedāt varēja visi.

Tas cilvēkam bija kļuvis par normu.

Volgins atcerējās seno ēģiptiešu zīmējumus, tie atgādināja bērnu darbus. Taču tos nebija zīmējuši bērni, bet gan senās Ēģiptes mākslinieki, īpaši apdā­vināti cilvēki. Tas, ko otrajā un trešajā gadu tūkstotī pirms kristiānisma ēras sauca par talantu, divdesmi­tajā gadsimtā bija norma. Tā iznāca arī tagad.

Jēdziena «talants» izpratne bija mainījusies. Cil­vēka spējas pilnveidojās kopā ar tā vispārējo attīs­tību. Tādas balss kā Vladilenam vispār agrāk ne­varēja būt, bet Mērija visiem šķita visparastākā sieviete, kas «prot dziedāt», un vairāk nekas.

Volgins atcerējās bērnu grāmatu par tehniku, kuru viņš tā arī nespēja apgūt. Šī bija tāda paša veida parādība. Volginam nesaprotamā grāmata tagadē­jiem bērniem, bez šaubām, bija viegli lasāma, pre­tējā gadījumā tā nebūtu viņiem rakstīta.

«Vai es spēšu viņus panākt?» Volgins satraukti domāja. «Ja nu manā priekšā ir nevis tilts, bet nepār­varams bezdibenis?»

Tās dienas vakarā Volgins no Oktobra parka tā ir neatgriezās mājās. Visu nakti viņš klaiņoja pa ale­jām, mēness gaismā apjūsmodams pazīstamākās ēkas.

Uztrauktā Mērija uzņēma ar viņu sakarus pa te­leofu, bet, uzzinājusi aizkavēšanās iemeslu, kā arvien neiebilda ne vārda.

Jau uz rīta pusi Volginam iegribējās pēdējo reizi

pavizināties pa Ņevu. Aizbraucis pa upes straumi augšup līdz Smoļnija ēkai, viņš pagrieza mašīnu atpakaļ un devās uz Somu jūras līča pusi.

«Jāapskata Kronštate,» viņš nolēma, «es taču vēl neesmu redzējis, kas ar to noticis.»

Ar šo salu Volginam saistījās atmiņas par Lielā Tēvijas kara pirmajiem mēnešiem. Tur viņš bija sācis karadienestu, tur beidzis snaiperu skolu, no turienes devies uz fronti.

Atomlidmašīna viegli un ātri slīdēja uz priekšu. Līdz Kronštatei bija ko braukt minūtes piecpadsmit. Volgins ierīkojās ērtāk mīkstajā sēdeklī.

Ūdens vienmuļie šļaksti sāka viņu ieaijāt, un, ne­gulētās nakts nogurdināts, Volgins nemanot aizsnau­dās.

Viņš atvēra acis, kad bija jau diena. Visapkārt ne­kas neliecināja, ka tuvumā varētu būt sauszeme.

Volgins atradās atklātā jūrā.

5.

Atomlidmašīnā, kas, tāpat kā iepriekš, šāvās uz priekšu, bija karsti un smacīgi.

Volgins atbīdīja stiklu, bet spēcīgs vējš tūlīt viņu piespieda to aizbīdīt. Tad Volgins apstādināja ma­šīnu.

Tā sāka šūpoties viļņos. Jūra bija drūma un ne­mierīga. Bet tas Volginu nemulsināja — jebkurā mirklī viņš varēja pacelties gaisā.

Cik ilgi viņš bija gulējis?

Pulksteņa Volginam nebija. To jau sen vairs nelie­toja — cilvēki laiku uzzināja ar teleofa palīdzību.

Pietika mazliet piespiest tā augšējo vāciņu. Auto­māts nosauca stundu un minūti. Viss notika gluži tāpat kā divdesmitajā gadsimtā, kad pa telefonu uz­grieza ciparu 003, tikai teleofs arvien atradās kabatā, pilnīgi atvietodams pulksteni.

Volgins uzzināja, ka ir jau pusvienpadsmit.

Tātad viņš bija nogulējis vairāk nekā piecas stun­das. Volgins labi atcerējās, ka bija atgriezies pie atomlidmašīnas apmēram piecos no rīta.

Kur gan viņš atrodas?

Piecās stundās atomlidmašīna, lidojot ar pilnu jaudu, varēja nokļūt ļoti tālu. Tiesa, ūdenī tās kustī­bas ātrums bija mazāks nekā gaisā, tomēr nesalīdzi­nāmi lielāks nekā visātrākajiem gliseriem.

Pirms iemigšanas Volgins bija pagriezis atomlid­mašīnu uz Kronštates pusi. Kronštate sen bija garām, mašīna, bija automātiski apbraukusi salu. Kurp gan tā traucās pēc tam?

Volgins zināja, ka, atstāta savā vaļā, atomlidma­šīna gaisā lido tieši nospraustajā virzienā. Bet ūdenī tā izturējās kā parasta laiva. Vējš un ūdens straumes varēja mainīt tās kursu.

«Vai tiešām esmu aiznests Baltijas jūrā?» Volgins nodomāja.

Viņš nevarēja pateikt, kur ziemeļi un kur dien­vidi. Sauli sedza smagi mākoņi. Ļeņingradā Volgina dēļ uzturēja skaidru laiku, bet uz šejieni acīmredzot novirzīja mākoņus.

Tie bija zemu. Tātad pacelties un mēģināt palūko­ties uz zemi no augšas nebija jēgas. Uz kuru pusi virzīt mašīnu?

Volgins nejuta satraukumu, bailes. Viņa rīcībā bija droša un gudra mašīna.

Viņš tikai bija noraizējies par Mēriju un Vladilenu. Tie droši vien ļoti uztraucas.,

«Jāpaziņo viņiem un pie reizes jāapjautājas, ko darīt.»

Viņš atkal izņēma teleofu un tikai tad atcerējās, ka nezina ne Vladilena, ne Mērijas numuru. Volginam nebija nācies pirmajam saistīties ar viņiem, līdz šim Vladilens un Mērija bija viņu izsaukuši paši.

Viņam bija teikts, ka ikvienu indeksu un numuru var uzzināt ziņu birojā. Bet kā to izsaukt? Arī to Volgins nezināja.

«Nav liela nelaime! Es pateikšu Lūcijam, bet viņš paziņos Vladilenam un Mērijai,» Volgins sevi mie­rināja.

Teleofs bija pilnīgā kārtībā, taču pagāja minūtes, bet Lūcijs neatsaucās. Un tad Volgins atcerējās to, ko varēja apjaust jau tūlīt. Strādājot savā laborato­rijā, tēvam bija paradums paslēpt teleofu galda at­vilknē, lai kāds nejaušs izsaukums netraucētu ekspe­rimentu. Protams, Lūcijs bija laboratorijā un nevarēja dzirdēt aparāta kluso dūkšanu.

«Nepatīkams gadījums,» Volgins nodomāja.

Viņš enerģiski pacēla mašīnu gaisā. Pagriezis to par simt astoņdesmit grādiem, viņš sāka lidot uz labu laimi.

Atomlidmašīnai neviens Baltijas jūras krasts nebija pārāk tāls. Pēc dažām minūtēm Volginam vajadzēja sasniegt zemi. Bet tur arvien gadīsies kāda māja, kurā dzīvo cilvēki, un viss būs kārtībā.

Volgins nebrīnījās, ka Mērija un Vladilens viņu neizsauc. Droši vien viņi to darīja visu rītu un, nesa­ņēmuši atbildi, iztēlojās diezin ko. Varbūt Ļeņingradā tagad daudzus cilvēkus nodarbina pazudušās atom­lidmašīnas meklēšana.

Volgins sadrūma, domādams par satraukumu, kādu pats bija sacēlis. Nevajadzēja, tik stipri nogurušam, doties jūrā. Kronštati varēja apskatīt, kad vien vēlas. Neviens neliedza atlikt aizlidošanu no Ļeņingradas vēl uz vienu dienu.

Visu iepriekšējo dienu Volgins nebija neko ēdis, tāpēc izsalkums lika sevi manīt. Bet Volginam, pro­tams, iedos ēst jebkurā mājā. «Un nevienam tas ne­būs nekas sevišķs,» viņš smaidot domāja.

Lejā parādījās sala. Pielidojis tuvāk, Volgins sa­prata, ka kļūdījies, tā nebija sala, bet gan kuģis, ļoti liels kuģis, kas nekustīgi stāvēja jūras vidū. Tam nebija ne mastu, ne skursteņu, tāpēc tas sākumā arī izskatījās pēc nelielas saliņas.

Uz klāja varēja saskatīt daudz cilvēku. Tie māja ar rokām, it kā signalizēdami uz viņu pusi lidojošajai atomlidmašīnai. Bet varbūt tikai sveicināja.

Volgins nolēma, ka droši vien viņu sveicina, un lidoja garām.

Bet pēc dažiem mirkļiem 110 kuģa klāja pacēlās lid­aparāts un ātri panāca viņu. Mašīnā sēdošais cilvēks enerģiski un izteiksmīgi žestikulēja, kas varēja nozī­mēt tikai vienu: viņš pieprasīja, lai Volgins griežas atpakaļ. * '

Kas noticis? Vai gan šis cilvēks varēja zināt, ka ķiršsarkanajā atomlidmašīnā atrodas tieši Volgins? Bet, ja arī zināja, kāpēc gan pieprasīja griezties atpakaļ?

Volgins paklausīja. Droši vien bija nopietni iemesli, kāpēc neļāva lidot tālāk.

Sekojot mazajai vienvietīgajai atomlidmašīnai, viņš nolaidās uz kuģa klāja.

Pienāca gara auguma pusmūža cilvēks, ģērbies impregnētās drēbēs, kas atgādināja ādu. Viņa skarbā seja bija drūma.

Līdzko Volgins atbīdīja stiklu, šis cilvēks diezgan skarbi noprasīja:

—        Uz kurieni lidojat? Vai tad nezināt, ka šeit nedrīkst lidot ar atomlidmašīnām?

Cilvēks apklusa, vērīgi lūkodamies Volgina sejā, un viņa drūmumu nomainīja galējs izbrīns.

—        Kas tad tas? — viņš teica. — Vai jūs neesat Dmitrijs Volgins? — Viņš pasmaidīja tik labsirdīgi, mirdzinādams sniegbaltos zobus, ka tūlīt zaudēja visu savu skarbumu. — Tad redz, kur jūs esat atkļuvis. Bet Ļeņingradā nezina, kā lai izskaidro jūsu pazu­šanu. Kas noticis? Kurp jūs devāties?

Ap atomlidmašīnu drūzmējās visi divdesmit kuģa komandas locekļi.

v — Tas nu gan ir laimīgs gadījums! — kāds naivi un priecīgi iesaucās.

Volgins izkāpa no mašīnas.

—        Esmu ļoti izsalcis, — viņš teica. — Ceru, ka jūs man iedosiet paēst.

—   Bet kā jūs nokļuvāt šeit?

Volgins izstāstīja savu piedzīvojumu. Pēc viņa stāsta visi sāka smieties. Arī Volgins pats iesmējās. Starp cilvēkiem, kas juta pret viņu patiesas simpāti­jas, kļuva labi un mierīgi. Epizode bija galā, pēc da­žām minūtēm Mērija un Vladilens uzzinās, kur viņš atrodas, un uztraukums pāries. Visi nomierināsies.

—   Bet kāpēc jūs nenosaucāt pirmo uz mēles paga­dījušos indeksu un numuru? Arvien varēja atrasties šā numura īpašnieks, un tas būtu jums atbildējis.

—   Neienāca prātā.

Un atkal visi iesmējās.

Šajos smieklos nebija nekā apvainojoša. Tāpat viņi būtu smējušies, ja tamlīdzīgs muļķīga notikums atga- dītos ar kādu citu.

Cilvēks ādas drēbēs bija kuģa komandieris.

—        Iesim kajītē, — viņš teica. — Es jūs paēdinā­šanu un paziņošu jūsu atrašanās vietu.

Volgins gaidīja, ka šoreiz Mērija un Vladilens nebūs vairs tik izturēti kā vienmēr un vismaz izteiks savu sašutumu. Bet maldījās.

—        Kad tevi gaidīt? — Mērija jautāja, it kā nekas nebūtu bijis.

Viņas balss bija mierīga un nosvērta.

—   Tūlīt uzzināšu.

Kuģa komandieris uz Volgina jautājumu atbildēja, ka no šejienes līdz Ļeņingradai esot apmēram astoņu minūšu ilgs lidojums.

—        Gaidiet mani mājās pēc pusstundas, — Volgins teica. — Ja nu esmu šeit nokļuvis, tad mazliet uz­kavēšos …

—        Tu gribēji izlidot uz Maskavu ne vēlāk par vienpadsmitiem, — Mērija piemetināja.

—   Ko lai dara! Nedusmojieties uz mani.

Mērija iesmējās, un ar to saruna beidzās.

Pie brokastu galda Volgins uzzināja savas «aiztu­rēšanas» iemeslus.

Kuģis bija Ļeņingradas laika stacijas filiāle. Viena no trijām. Vēl kopā ar diviem tādiem pašiem kuģiem tas veidoja trīsstūri pašā Baltijas jūras vidū, nedaudz uz dienvidiem no bijušā Rīgas jūras līča.

Laiku pa laikam vajadzēja izlādēt atmosfērā uzkrā­jušos elektrību — tās elektrības pārpalikumu, ko izmantoja praktiskiem mērķiem. Šim nolūkam arī bija paredzēti kuģi. l/z tiem atradās lieljaudas ierīces, kas no milzīgas platības sakopoja, sakoncentrēja vienā vietā negaisa mākoņus, un trīsstūra centrā vei­dojās briesmīgi spēcīga vētra. Neviena atomlidmašīna neuzdrošinājās šai vietai tuvoties. Ieraudzījis jūrā laika stacijas kuģi, pilots tūlīt pat griezās atpakaļ un meta bīstamajai vietai pieklājīgu līkumu.

—   Jūs lidojāt tieši uz trīsstūra centru, — kuģa komandieris teica (viņš bija arī stacijas vecākais inženieris). — Sākumā mēs domājām, ka pilots ma­šīnā aizsnaudies. Bet, kad atomlidmašīna nereaģēja uz briesmu signālu, sapratām, ka jūs neguļat. Neņe­miet ļaunā, Dmitrij, bet es nodomāju, ka ar mašīnu lido kāds bezprātis.

—   Tā tam arī vajadzēja būt, — Volgins atbildēja. — Citādi jūs nevarējāt domāt. Bet kas notiktu, ja es tomēr būtu lidojis tālāk? Es taču varēju lidot virs vai cauri mākoņiem?

—   Augstāk briesmas nedraud. Bet mākoņos ma­šīna nevarētu paslēpties no mūsu lokatoriem. Simt kilometru no šejienes notiek izlādēšanās. Jūsu ma­šīna zibeņu ugunīs sadegtu.

Volginu interesēja, kā stacijā rīkojas, ja kādam draud briesmas, un viņš atkal iejautājās:

—   Labi. Bet, ja nu es tomēr būtu lidojis tālāk, ko jūs darītu?

Inženieris pasmaidīja.

—   Mūsu stacija, — viņš teica, — ir tieši saistīta ar visām enerģētikas ierīcēm, kas izvietotas visapkārt divtūkstoš kilometru lielā rādiusā, Tas ir mūsu rajons.

Mākoņu koncentrēšanas ierīces patērē milzum daudz enerģijas. Kad notiek izlādēšanās, mūsu rokās ir visu enerģētikas staciju vadība. Ja mēs redzētu, ka jūs nemaināt virzienu, vajadzētu vienlaicīgi izslēgt ener­ģijas padevi visā rajonā. Jūsu mašīna būtu nolaidu­sies ūdenī. Tāpat arī visas pārējās, kas atrastos mūsu rajonā, būtu spiestas nolaisties.

Volgins pastiepa savam sarunu biedram roku.

—        Paldies par izglābšanu, — viņš teica samulsis. — Un atvainojiet, ka manis dēļ gandrīz vai radās lielas nepatikšanas.

—       Bet jūs taču tās nesagādājāt, — inženieris lab­sirdīgi atbildēja.

—   Tomēr varēju sagādāt.

—        Nē, nevarējāt. Jūs esat karavīrs, tātad discipli­nēts.

Vārdu «karavīrs» viņš pateica krieviski. Tagadējā valodā tāda vārda nebija.

—   Vai jūs protat mūsu valodu? — Volgins brīnījās.

—       Nē, neprotu. Bet es klausījos, kā uzstājās Mun­cijs, kas stāstīja par jums visiem cilvēkiem, un atce­rējos šo vārdu. Tas ir līdzīgs vārdam «karš». To viegli iegaumēt.

Volgins pirmo reizi dzirdēja par šādu sava «vec­tēva» uzstāšanos.

«Ko lai dara, tas ir dabiski,» viņš nodomāja, «ka viņi tik ļoti interesējas par mani.»

—        Bet kā jūs zināt vārdu «karš»? Pie jums taču sen vairs karu nav.

—   Tas man pazīstams no vēstures kursa.

>— Un tomēr, — Volgins domīgi teica, — jūs ne­pareizi sapratāt Munciju. Es nebiju pēc profesijas ka­ravīrs. Es par to kļuvu tikai kara laikā. Droši vien es jūs aizkavēju? — viņš piemetināja, atcerējies, ka uz kuģa pašlaik darba laiks.

—   Jā, es, labāk atgriezīšos augšā, — ar parasto vaļsirdību atbildēja inženieris. — Es gribētu ar jums par daudz ko parunāt.

—   Kādu citu reizi. Es priecāšos, ja jūs mani ap­ciemosiet. Starp citu, es līdz šim nezinu, kā jūs sauc.

—   Mani sauc par Dmitriju, tāpat kā jūs.

Viņi iznāca uz klāja.

Visu skatieni tūlīt pievērsās Volginam, tomēr cil­vēki nenāca viņam klāt.

Volgins atcerējās kāda izmestu frāzi, ka viņa iera­šanās uz kuģa esot apkalpei laimīga sagadīšanās. Protams, viņi visi interesējās par Volginu un nebija cerējuši redzēt to tuvumā. Notikušais patiešām bija laimīga sagadīšanās: ne jau katru dienu uz Zemes ierodas no jauna atdzimuši cilvēki.

—   Vai nevarētu redzēt, — Volgins jautāja savam pavadonim, — negaisa rajonu, to vietu, kurp es pirmīt lidoju.

—   Lūdzu. Dosimies uz novērošanas posteni.

Viņi nokāpa pa citām kāpnēm lejā un iegāja pus- apaļā kajītē, kuras vidū atradās arī pusapaļš galds. Tas bija no vienas vietas nosēts ar neskaitāmām po­gām un ierīcēm. Pie griestiem mierīgi dega vai ne­pārtraukti mirguļoja daudzkrāsainas spuldzītes.

Pie galda saspringtās pozās sēdēja trīs cilvēki. Viņi atskatījās uz ienācējiem, bet tūlīt atkal pievērsās sienai, kur atradās ļoti liels ekrāns. Acīmredzot no darba nedrīkstēja atrauties.

Volginu apdullināja ellišķīgs troksnis. Nevarēja aptvert, kāpēc tas nebija dzirdams ne tikvien uz klāja, bet pat pie pašām kajītes durvīm.

Taču Volgins tūlīt saprata, ka troksnis — tie ir pēr­kona, spēcīga un gandrīz nepārtraukta pērkona grā­vieni, un tie nāk no turienes, kur trakoja vētra — apmēram simt kilometru attālumā no šejienes.

Ekrāns šķita kā atvērums sienā. Tā dziļumā valdīja ūdens un uguns haoss. Negaisam, kas summējās no visiem negaisiem, kurus sakopoja četrtūkstoš kilo­metru lielā rādiusā, nebija nekā kopēja ar visspēcī­gākajām vētrām, ko Volginam kādreiz bija gadījies novērot. Uz zemes un jūrā lija nepārtraukta ugunīgas lavas masa. Zibeņi saplūda cits ar citu, un ūdens straumes izskatījās dzelteni sarkanas.

«Cik daudz gan gaisā ir elektrības!» Volgins no­domāja, atcerēdamies sava vārdabrāļa teikto, ka tas ir tikai atmosfērā esošās izmantotās elektrības pār­palikums.

Volgins pat nodrebēja, atcerēdamies, ka pavisam nesen lidojis tieši uz šo haosu, un, ja nebūtu stacijas personāla …

Viņam gribējās vēlreiz pateikties par izglābšanu, bet šeit runāt bija pilnīgi neiespējami.

Inženieris pieskārās Volgina plecam un ar zīmēm aicināja doties no šejienes prom. Volgins sekoja viņam.

Līdzko durvis aizvērās, troksnis aprima un iestā­jās absolūts klusums. Skaņas izolācija bija pilnīga.

—   Tagad es saprotu, kādas briesmas man drau­dēja, — Volgins teica. <— Vēlreiz paldies!

—   Ieraudzījis negaisu, — inženieris atbildēja, — jūs būtu pagriezies sāņus. Taču tuvoties tā rajo­nam tomēr ir ļoti bīstami. Kādreiz gadās, ka zibeņu grupas nepakļaujas un izšaujas sāņus. Ko jūs vēl gribētu redzēt?

—   Ja iespējams, es gribētu aplūkot jūsu ierīces mākoņu sakopošanai.

—   To gan nevar, — inženiera balsī bija dzirdama nožēla. — Ieiet telpā, kur atrodas darbojošās ierī­ces, ir tikpat bīstami kā lidot uz negaisa joslu. Tās darbosies vēl ilgi.

—   Tad es došos no jums projām. Cerēsim, ka man vēl būs izdevība tās kādreiz aplūkot.

—   Ja ne pie mums, tad jebkurā citā stacijā. Man gribētos, lai jūs atlidotu pie mums.

—- Apsolu, ka atlidošu, — Volgins sacīja.

Viņš nojauta, ka uz kuģa esošie cilvēki gaida kādu uzmanības pierādījumu. Turklāt viņam gribējās per­soniski pateikties cilvēkam, kas bija devies viņam pakaļ atomlidmašīnā un piespiedis griezties atpakaļ. Viņš teica komandierim, ka gribētu iepazīties ar komandas locekļiem.

—   Visi ir augšā, — tas atbildēja, — izņemot trijus, kurus redzējāt postenī.

—   Pasveiciniet viņus no manis.

Volgins ar visiem stacijas darbiniekiem apmainījās spēcīgiem, draudzīgiem rokas spiedieniem. Trīs no viņiem nenoturējās un apkampa Volginu.

Tā bija viņa pirmā tuvākā saskarsme ar saviem jaunajiem laikabiedriem. No šā brīža Volgins beidzot atmeta savrupību, kas traucēja dzīvot. Viņš kļuva parasts cilvēks, tāds, kāds arvien bija bijis, — mīlēja cilvēkus un sabiedrību.

Viņš iesēdās savā atomlidmašīnā, un inženieris Dmitrijs paskaidroja to, ko Volgins vēl nezināja, — kā orientēties pēc virziena rādītāja. Viņš arī agrāk uz nelielās aparātu pults bija ievērojis mazu, spī­dīgu, zaļu punktiņu, bet nekad nebija pajautājis, kas tas ir.

Pēc inženiera norādījuma, Volgins izsauca pa tele­ofu Mēriju un palūdza, lai nopeilē. Zaļais punktiņš tūlīt iemirdzējās.

—     Tagad lidojiet taisni, — kuģa komandieris vi­ņam teica. — Mašīna pati aizvedīs līdz tai vietai, kur atrodas jūsu māsas teleofs un tātad arī viņa pati. Kad jūs būsiet klāt, zaļais punktiņš pārvērtīsies sarkanā. Tad skatieties lejā un izraugieties nolaišanās vietu.

—   Uz redzēšanos, draugi! — Volgins teica.

Visu sejās viņš redzēja skumjus smaidus, un viņam pēkšņi kļuva žēl atstāt šos cilvēkus.

Atomlidmašīna slaidi pacēlās augšup.

Drīz vien stacija nozuda skatienam.

Zinādams, ka mašīna lido pareizi un ka tā neprasa viņa iejaukšanos vadībā, Volgins nodevās savām domām.

Viņš domāja par kabatas teleofu. Šai mazajā kār­biņā, kas no ārpuses izskatījās tik vienkārša, atradās ne tikai telefons un pulkstenis, bet vēl arī atomlid­mašīnu peilēšanas ierīce. Kas vēl tajā varētu slēpties?

Vai viņš spēs kādreiz izprast visu šā gadsimta vel­nišķīgo tehniku? Tehniku, kas tā atšķīrās no iepriek­šējās.

«Bet arī agrāk tehniku es gandrīz nepazinu,» Vol­gins satraukts nodomāja.

Zaļais punktiņš kļuva sarkans, kad mašīna jau bija virs Ļeņingradas. Palūkojies lejā, Volgins viegli at­rada savu māju. Nolaižoties viņu pārsteidza tas, ka verandā bija Lūcijs.

Vai tiešām Lūcijs bija pametis darbu un steidzies uz Ļeņingradu, uzzinot par sava dēla pazušanu? Kādu gan jezgu viņš sacēlis ar savu vieglprātību!

Volgins bija gatavs saņemt no tēva vienalga cik stipru bārienu. Krietna galvas mazgāšana bija pil­nīgi pelnīta.

Nolaidies ar mašīnu pie pašas verandas, Volgins izkāpa.

Lūcijs, Vladilens un Mērija metās viņam pretī.

Bet viņiem ir prātā nenāca bārt Volginu. Gluži cits iemesls bija spiedis viņus tik nepacietīgi gaidīt pazu­dušo dēlu un brāli.

Tas, ko Lūcijs viņam tūlīt pateica, bija tik negai­dīti, tik satraucoši neparasti, ka Volgins no sākuma nemaz neticēja. Bet, pārliecinājies, ka viņam stāsta patiesību, juta vētrainu, aizraujošu prieku. Un, ne­spēdams apvaldīt līksmo sajūsmu, saķēra Mēriju un metās ar viņu mežonīgā dejā.

Lūcijs un Vladilens smējās. Viņiem bija prieks par Volginu, viņi saprata Dmitrija izjūtas un dalījās tajās.

TREŠĀ NODAĻA 1.

Zeltainu matu viļņi krita uz pleciem, ko ieskāva brūns ādas kombinezons. Meitene domīgi raudzījās ekrānā. Saules stari vēl bija vāji, tāpēc nevajadzēja nēsāt aizsargbrilles, lai skatītos uz Sauli.

Kuģi joprojām apņēma tumšs bezdibenis. Stingie zvaigžņu punkti bija pierasti un nesaistīja uzmanību, kā pirms astoņiem gadiem. Tikai viena zvaigzne bija

mainījusies — tā nelikās vairs kā punkts, kam nav izmēra, bet mirdzēja līdzīgi mazam diskam. Šī zvaig­zne bija Saule — vecā, pazīstamā Saule, kuras gaismā bija ritējusi visa dzīve.

Visa, izņemot pēdējos astoņus gadus.

Meitene skatījās tieši Saulē, nemirkšķinot acis un nenovēršot skatienu, jau apmēram stundu.

Viņai bija lielas, gluži melnas acis ar garām skrop­stām, virs kurām augstu pacēlās melni uzacu loki. Tas dīvaini kontrastēja ar matu krāsu.

Viņa sēdēja mīkstā sēdeklī pie pults, uz kuras mir­dzēja neskaitāmas daudzkrāsainas signālspuldzīšu uguntiņas. No daudzajām uz pults esošajām ierīcēm plūda tikko dzirdama zuzoņa, kas bija atšķirīga pēc skaņas augstuma un toņa. Radās iespaids, ka kabīnē skan klusa mūzika. Reizēm to pārtrauca dziedoša skaņa, īsa kā iekliedziens vai gara un pamazām iz­dziestoša.

Meitene nepievērsa šīm skaņām uzmanību. Viņa uztvēra tās un mehāniski fiksēja smadzenēs, ka neka uztraucoša nav, viss kārtībā.

Astoņu gadu laikā viņa bija pieradusi pie ierīču dziesmas. Tā pavadīja viņus visā kuģa ceļojuma laikā, neapklusdama ne uz mirkli. Apturēt to varēja tikai katastrofa, pēdējā un neglābjamā.

Pirms astoņiem gadiem meitene vēl nebija tik ne­satricināmi mierīga kā tagad. Viņa ar drebošu sirdi domāja par iespējamo katastrofu — nebaidījās no tās, bet tieši domāja par to satrauktā ziņkārībā.

Cilvēks baidās nāves, kad negrib šķirties uz visiem laikiem no mīļotiem cilvēkiem. Meitenei nebija mī­ļotu un tuvu cilvēku. Tie visi bija nomiruši jau sen sen, tajos īsajos, tik ātri aizritējušajos mēnešos, kad kuģis sāka sava ceļojuma otro gadu.

Meitene un tās biedri toreiz bija pārdzīvojuši sma­gas dienas.

Nē, viņi neko nenožēloja! Viņi zināja, ko izvēlē­jušies, un mazdūšībai viņu sirdīs nebija vietas. Viņi tikai skuma, cilvēciski skuma par pagātni, kas nebija atgriežama. Katrs mirklis aiznesa viņus tālāk un tālāk no visa, kas bija dārgs, no tā, ko pazina un mīlēja.

Katra nodzīvotā sekunde kļuva par vēl nepārvara­māku šķērsli starp viņiem un Zemi nekā izplatījums. Viņi bija pieveikuši izplatījumu un atgriezās atpakaļ. Taču laiku nevarēja pieveikt. Viņu lidojums bija ildzis astoņus gadus. Visi komandas locekļi bija kļu­vuši vecāki par astoņiem gadiem. Tas nav pārāk daudz! Bet viņi zināja, ka atgriežoties nesastaps ne­vienu pazīstamu cilvēku, nevienu ierastu lietu. Tur, uz dzimtās Zemes, viss jau bija citāds.

Tagad meitene nebaidījās no nāves. Viņa to būtu sagaidījusi ar smaidu. Pie dzīves saistīja tikai pie­nākuma apziņa. Vajadzēja paziņot ekspedīcijas rezul­tātus. Bet tie cilvēkiem bija ļoti svarīgi un vajadzīgi. Lai arī kas notiktu, lai arī paliktu tikai viens koman­das loceklis, katrā ziņā jāatgriežas uz Zemes.

Tā domāja viņi visi lidojuma pēdējos gados.

Agrāk meitene neskaidri cerēja, ka nelaimes gadī­jumā pati būs šis pēdējais cilvēks. Tagad tas viņai bija vienaldzīgi.

Uz pults iemirgojās viena lampiņa. Meitene nepie­vērsa tam uzmanību — viņa zināja, ka ir atvērušās kabīnes durvis.

Ienāca gara auguma vīrietis, ģērbies brūnā ādas

kombinezonā. Viņam bija tumšas acis un melnīgsnēja sejas krāsa. Pāri pierei un vaigam stiepās dziļa rēta.

Viņš piegāja pie pults un nostājās aiz sēdekļa.

Meitene neatskatījās. Viņa tikai sacīja bez jautājo­šas intonācijas balsī, jo bija pārliecināta, ka nekļūdās:

—   Tas esi tu, Viktor.

Vīrietis neko neatbildēja. Viņš paliecās uz priekšu, vērīgi raudzīdamies dzeltenīgi zaigajā Saulē, kas mir­dzēja starp daudzām citām zvaigznēm.

Meitene mazliet pagrieza galvu, paskatījās uz Vik­tora profilu blakus savai sejai un tik tikko atvirzījās nostāk. Viņa seja atgādināja plēsīgu putnu, smalkās kumpā deguna nāsis nervozi drebēja.

—   Saule! — meitene noteica.

—   Ir gan prieks, — viņš ironiski atbildēja.

—  Mums vajadzīga nevis Saule, bet Zeme.

—       Zeme ir tur, blakus Saulei, — meitene pastiepa roku uz ekrāna pusi.

—        Jā, — viņš atliecās taisni, — tur ir planēta, trešā planēta, skaitot no Saules sistēmas centra, bet nevis Zeme. Tā nav mūsu Zeme, kuru mēs atstājām pirms astoņiem gadiem. Tā ir sveša un nepazīstama planēta. Tikai planēta un vairāk nekas.

Meitene noglaudīja ar pirkstu galiņiem viņa roku.

—   Nevajag, Viktor! — viņa lūdzošā balsī teica.

—  Kāpēc mocīt sevi? Vai tad tu to nezināji, kad mēs lidojām prom no Plutona? Tur, uz Zemes, ir cilvēki.

Viņš iesmējās, un meitene sarāvās. Šajos klusajos smieklos viņa saklausīja asaras, aizturētas asaras: tā raud stiprs cilvēks, kam neizturami sāp sirds.

—        Nu, ej! — viņš mierīgi atteica. — Es atnācu tevi nomainīt. Tev taisnība, tur uz Zemes, tāpat kā agrāk, dzīvo cilvēki. Tikai.. . viņi nepavisam nav līdzīgi mums abiem. Un es nevaru iedomāties, kādā valodā mēs sarunāsimies.

t— Nu, tu jau pārspīlē! — meitene iebilda. — Vai tad tur nekas no agrākā nebūs saglabājies?

Meitene domāja tāpat kā Viktors, taču gribēja viņu nomierināt, iedvest ticību tam, kam pati neticēja.

— Pēc tūkstoš astoņsimt gadiem? — Viktors pa­raustīja plecus.

Viņa vairs neko nesacīja, piecēlās un devās uz durvīm. .

Viktors apsēdās viņas vietā un tūlīt izslēdza ekrānu.

Meitene iekāpa liftā. Braukdama lejā uz kuģa apak­šējām telpām, viņa domāja par Viktora pēdējiem vārdiem. Tūkstoš astoņsimt gadu! Jā, viņa zināja, ka tieši tādu laika sprīdi cilvēce bija nodzīvojusi uz Zemes to astoņu gadu laikā, kurus viņi pavadīja lido­jumā. Astoņpadsmit gari gadsimti!

Vienaldzīgā valodā par to runāja matemātika. Ne­apstrīdamo faktu apstiprināja vairākkārtējas pārbau­des. Astoņi gadi — astoņpadsmit gadsimtu! 8 un 1800! Nevarēja šaubīties par aprēķinu pareizību, jo tos veica ar absolūti precīzām mašīnām.

Un tomēr! Cilvēka sirds nav mašīna. Tā gribējās redzēt dzimto Zemi — nevis to, par kuru ar tādu rūgtumu runāja Viktors, bet agrāko. Tāpēc meitene gribēja šaubīties un šaubījās. Nevis par cipariem, ko izmeta elektronu skaitļojamā mašīna, bet par to, uz ko pamatojās aprēķins. Vai gan cilvēki teorētiskajos aprēķinos nevarēja kļūdīties? Uz Zemes viss bija pa­reizi, bet kosmosā?

Viņi bija pirmie cilvēki, kas paši praktiski izmēģi­nāja, kā iedarbojas gaismas superātrumi. Viņi dzīvoja tādos apstākļos, kādu uz Zemes nav un nekad nav bijis. Un ne tikai uz Zemes, bet arī.starpplanētu tra­sēs. Vai tad nevarēja gadīties, ka tas, kas bija pareizs Saules sistēmas ietvaros, nav pareizs Galaktikas pla­šumos?

Viņa bija nevis matemātiķe, bet ārste. Ilgās saga­tavošanās laikā, līdzīgi citiem komandas locekļiem, viņa bija apguvusi astronavigācijas un raķetes vadī­šanas praktiskās metodes. Viņa, tāpat kā citi, dežu­rēja pie pults, tiesa gan, tikai mierīgos ceļa posmos. Bet viņai nepiemita matemātiķa vēsais, loģiskais prāts. Un viņa vienīgā no visiem uz kuģa pieļāva, ka varbūt iespējama kļūda, pieļāva nevis ar prātu, bet ar sirdi, nevēlēdamās pieņemt prāta secinājumus.

Tās bija kaut kādas divējādas jūtas. Viņa zināja un tomēr cerēja! Bija pārliecināta un šaubījās.

Ja noskaidrotos, ka jāgriežas atpakaļ un atkal jā­lido uz Galaktikas dziļumiem, viņa šo vēsti būtu uz­ņēmusi ar prieku un tūlīt pārstātu domāt par Zemi, tik stipri viņa baidījās tikties ar to. Baidījās, ka, iz­kāpusi uz Zemes, zaudēs interesi par dzīvi.

Viņai bija trīsdesmit viens gads.

«Vai tūkstoš astoņsimt trīsdesmit viens,» viņa rei­zēm domāja.

Lifts apstājās.

Izkāpusi no tā, viņa aci pret aci sadūrās ar jaunu cilvēku, kuram pēc izskata varēja dot gadu div­desmit. Īstenībā viņam bija divdesmit deviņi, un viņš bija komandā visjaunākais.

—   Kliedz «urā!», — viņš teica. — Mihails tikko pieņēma radiogrammu!

—   Radiogrammu …

Dzirdot šo negaidīto vēsti, viena mirklī visas iepriekšējās domas izlidoja no galvas.

Raķete vēl bija tālu no Saules sistēmas robežas. Novērošanas punkti uz Plutona nevarēja to saskatīt, bet pati raķete vēl neraidīja signālus …

—   Kādu radiogrammu? Kas tajā teikts?

—   Tā nav mums. Un Mihails neko tajā nesaprata. Laid mani! Es steidzos pie Viktora.

Meitene mehāniski pavirzījās sāņus, palaizdama jaunekli garām. Viņš kā viesulis iedrāzās lifta kabīnē, un durvis aizcirtās.

Viņa pašūpoja galvu un pasmaidīja. Mehāniķis Vsevolods Križevskis arvien bija tāds — straujš, aiz­rautīgs, trauksmains.

«Radiogramma .. . Mihails neko nesaprata . .. Kas tas varētu būt?» viņa domāja, ātri iedama pa tukšo koridoru, kas veda uz radiokabīni.

Iegājusi viņa redzēja, ka šeit sapulcējušies visi deviņi komandas locekļi. Viņi bija noliekušies pār operatora galdu un kaut ko pētīja.

Mihails Krivonosovs, vecākais radioinženieris, pa­grieza pret viņu savu mūžam mierīgo, ironisko seju.

—   Nu, Mašeņka, — viņš teica, — pamēģini atmi­nēt šo rēbusu.

Morzes ābece, starpplanētu sakaru signāli — tas viss Marijai Aleksandrovnai bija labi pazīstams. Viņa piegāja pie galda.

Taču tas, ko viņa ieraudzīja uz radioaparāta lentes, neko neizteica. Bezjēdzīgs punktu sakopojums un ne­vienas domu zīmes. Tikai intervāli starp punktu rin­dām rādīja, kur beidzas nesaprotamie vārdi. Ja tie vispār bija vārdi.

Viņa tūlīt pateica savu domu skaļi.

—   Gudriniece! — Mihails uzlielīja. — Es ari nodo­māju — vai tik tie ir vārdi? Taču mans peilētājs dar­bojas automātiski. Es noraidīju atbildi «atkārtojiet», protams, ar Morzes ābeces palīdzību. Un saņēmu atbildi: astoņus punktus bez intervāliem. Bet, ko tie nozīmē, tas ir jautājums!

—   Cik ilgs laiks pagāja starp tavu signālu un atbildi?

—   Iedomājies, Mašeņka, — kā parasti arvien joko­dams, Krivonosovs atbildēja, — man arī tas ienāca prātā. Dīvaina sagadīšanās, vai ne? Es jautāju Igoram Zaharovičam .. .

Marija Aleksandrovna pagriezās pret kuģa koman­dieri, kurš stāvēja turpat.

—   Tieši tik daudz, cik vajadzīgs, lai radiovilnis pārvarētu attālumu no mums līdz Marsam turp un atpakaļ, — Igors Zaharovičs atbildēja uz viņas ne­izteikto jautājumu.

Tas bija neliela auguma drukns, gadu četrdesmit vecs vīrietis. Augstā piere, prāvais deguns un masī- vais zods, šaurās, iegarenās acis, ko pa pusei sedza piemiegti plakstiņi, cieši sakniebto lūpu līnija lieci­nāja, ka tas ir stipras gribas, liela prāta un nelokāma rakstura cilvēks. Viņš bija ģērbies tāpat kā visi pā­rējie — brūnā ādas kombinezonā, kura apkaklītes atvērumā varēja redzēt sniegbaltu kreklu un rūpīgi sasietu kaklasaiti. Mati bija gludi sasukāti un sānos izšķirti celiņā.

—   No Marsa! Nevar būt!

—   Kāpēc nevar? Vai jūs mulsina attālums? .— Kuģa komandieris visus uzrunāja ar «jūs». — Patie­šām, tādiem sakariem, no mūsu viedokļa, vajadzīga fantastiski spēcīga raidstacija. Taču uz Zemes paga- juši tūkstoš astoņsimt gadu, to nevajag aizmirst.

—   Bet mūsu radiogramma?

—    Esmu pārliecināts, ka tā ir tikai sagadīšanās. Pat ja mūsu raidījums būtu uztverts, par to nav ko brīnīties. Peilētājs precīzi novirzīja vilni uz mums nezināmu staciju. Ja uz Zemes ir superjutīgi uztvē­rēji, tie varēja raidījumu pieņemt. Pat ja uztvērēju jauda ir tāda kā mūsu ģeneratoriem. Tas, ka mēs varējām uztvert viņu pirmo raidījumu, kas nebija adresēts mums, liecina, ka viņu ģeneratoriem nav nekā kopīga ar agrākajiem.

—   Bet varbūt viņi sūtījuši radiogrammu tieši mums? Ja pie viņiem viss ir citādāks, daudz varenāks, tad varbūt ir arī teleskopi, ar kuriem iespējams mūs saskatīt.

—   Domāt var visādi, — komandieris paraustīja plecus. — Tomēr tas ir maz ticami. Ja viņi gribēja runāt ar mums, tad velti bija lietot jauno ābeci, kuru mēs nezinām un nevaram saprast.

—    Ir vēl cita hipotēze, — Krivonosovs teica. — Viņi varēja runāt nevis ar mums, bet ar citiem kosmiskajiem kuģiem, kas atrodas šajā virzienā.

Kā atbilde uz radioinženiera teikto sekoja atkār­tota plecu paraustīšana.

—   Vai nav vienalga, — pēc brīža ierunājās Igors Zaharovičs, — ar ko viņi runā -— ar kosmisko kuģi, Zemi, Mēnesi vai Venēru. Tikai ne ar mums.

Deviņi cilvēki bija stipri satraukti. Lai arī radio­gramma nav viņiem domāta, tomēr tā ir Zemes cil­vēku balss pēc astoņu gadu prombūtnes. Vienīgi komandieris bija pilnīgi mierīgs, vismaz ārēji,

—   Tikai ne ar mums, — viņš atkārtoja, iziedams no kabīnes.

Pēkšņi visi saklausīja raksturīgo skaņu, kāda ro­das, radioaparātam automātiski ieslēdzoties.

—   Ar mums! — Mihais Krivonosovs uzvaroši iesaucās, strauji pagriezdamies uz uztvērēja pusi. — Pasauciet komandieri! Raidījums! Morze!

Uz lentes cita pēc citas parādījās domu zīmes un punkti. Nepazīstamais operators strādāja precīzi.

Desmit cilvēki lasīja katrs pie sevis: «Kas runā? Kas runā? Atbildiet!»

Igors Zaharovičs, galīgi bāls un koncentrētu seju, tikko dzirdami pateica.

—   Atbildiet, Mihail Fiļipovič!

Kabīnē atskanēja droši Morzes aparāta piesitieni, veidodami vārdus:

—   Kosmiskais kuģis «Ļeņins» … Kosmiskais kuģis «Ļeņins» … Tuvojamies Plutona orbītai… Dodiet norādījumus … Pieņemu atbildi.

2.

Tīrīšanas vienību galvenā bāze atradās uz asteroīda Cereras, pašā darbu centrā, kurus cilvēki veica jau sešdesmit piecus gadus.

Sākumā par bāzi noderēja viena no raķetēm, kas atradās uz planētas. Bet ar laiku šeit izveidojās vesela pilsētiņa. Darba kuģu startam un finišam bija ierīkots milzīgs laukums, kuram visapkārt grupējās pazemas ēkas, celtas no caurspīdīga plastiskā stikla, kas bija tik stiprs kā staļinīts. Tajās gadiem ilgi dzīvoja vie­nību darbinieki, vieni paši vai arī ar ģimenēm. Pilsē­tiņā bija visas ērtības, kādas pazina Jaunās ēras devī­tais gadsimts. 4

Ar Zemi un Marsu Cereru savienoja starpplanētu sakaru līnijas, pa kurām regulāri «kursēja» pasa­žieru raķetes.

Planētu ieskāva blīva atmosfēra, kas pēc sastāva bija līdzīga Zemes atmosfērai. Mazā gravitācijas lauka dēļ šī atmosfēra nemitīgi izkliedējās izplatī­jumā, un to tāpat nemitīgi papildināja daudzās auto­mātiskās «gaisa rūpnīcas». Spēcīgas iekārtas pārstrā­dāja gāzē pašas planētas dzīles, tāpēc izejvielas ne­vajadzēja gādāt kaut kur no ārpuses. Granīts, bazalts, metāli — viss tika pārvērsts ūdeņradī, slāpekli, skā­bekli, hēlijā.

Cerera lēnām, bet nenovēršami «kusa». Tomēr tās masa bija tik liela, ka pārstrādei izejvielu pietiktu simtiem gadu .. .

Cilvēki nedomāja šeit dzīvot tik ilgi. Pēc plāna darbu vajadzēja pabeigt pēc astoņdesmit gadiem. Ap šo laiku visai asteroīdu joslai starp Marsa un Jupitera orbītām vajadzētu izzust. Cereru bija pare­dzēts iznīcināt pēdējo.

Mazo planētu sildīja un apgaismoja mākslīgā saule, kas apriņķoja ap Cereru cilvēkiem ierastā laikā — divdesmit četrās stundās.

Uz Cereras varēja dzīvot bez aizsargtērpiem. Tikai apaviem vajadzēja biezas un smagas svina pazoles, lai cilvēki pie katra soļa nepalēktos augstu gaisā.

Tie, kas te dzīvoja ilgāku laiku, bija tā pieraduši, ka jutās tikpat kā uz Zemes. Pat uz Marsa dzīves apstākļi daudz mazāk atgādināja apstākļus uz Zemes.

Atmosfēra daļēji pasargāja planētas iedzīvotājus no meteorītiem. Taču neatkarīgi no tā meteorītu no­krišana uz Cereras virsmas tika uzskatīta par ārkār­tēju notikumu, par sava veida brāķi darbā. Pēdējos četrdesmit gados tas bija atgadījies tikai trīs reizes, un ziņojums par šo notikumu uz Zemes skanēja tā­pat, kā senos laikos varētu skanēt ziņojums par ugunsgrēku ugunsdzēsēju depo.

Tāpat kā visur un visās vietās, kur dzīvoja tagadē­jais cilvēks, atomlidmašīnas šķēla Cereras debesis un spēja aplidot tai apkārt pusstundā.

Tādas pašas bāzes kā uz Cereras, tīrīšanas vienību darbinieki bija ierīkojuši arī uz asteroīdiem Pallādas, Vestas un Einomijas.

Uz Junonas, Hēbes, Irisas un dažiem citiem lielā­kiem vai mazākiem asteroīdiem atradās starpplanētu raķetodromi, ko apkalpoja automātiskas ierīces. Tā kā ap šiem asteroīdiem nebija iespējams izveidot atmosfēras joslu, cilvēki tur nedzīvoja, taču katram gadījumam bija ierīkotas hermētiski noslēgtas paze­mes telpas, kur darba kuģu komandas nepieciešamī­bas gadījumā varēja atpūsties.

Cilvēki uz kādreiz kailās, neapdzīvotās Cereras, kur trūka gaisa, bija radījuši tik ērtus dzīves apstāk­ļus, ka pavisam nesen uz šejieni nolēma pārvietot kosmisko dispečeru staciju, kas līdz tam atradās uz Jupitera pavadoņa Ganimēda.

Lai darbā netraucētu spēcīgās teleofa sakaru staci­jas un daudzās radiosakaru ierīces starp ostu un darba kuģiem, dispečeru staciju pārvietoja uz Cere­ras otro puslodi. Tur tā atradās haotiski sablīvējušos klinšu vidū, kuru asās radzes izskatījās kā zemē iegrimušu senu baznīcas torņu smailes.

Stacijas dzīvojamās un darba telpas atradās tuvu cita citai un veidoja it kā vienu ēku. Visapkārt aug­stu debesīs slējās masti ar raidītājām un uztvērējām antenām, kas darbojās nepārtraukti. Vairāk nekā septiņsimt metru augstās konstrukcijas apveidi tikko bija saskatāmi uz tumšzilā, gandrīz vai violetā, vien­mēr skaidrā debess fona.

Stacijas «vērīgās» ausis dienu un nakti uztvēra no kosmosa plūstošās skaņas un gaidīja, vai neatskanēs kāda kosmosa kuģa signāls.

Apmēram kilometru no malējiem mastiem klin­šainā līdzenumā varēja redzēt dīvainu priekšmetu, kura izlietojuma iespējas grūti bija iedomāties.

Tur zeltaini, metāliski spīdēja trīs milzīgi gredzeni, kas bija ievietoti cits citā un savienoti ar tievu šķērs- cauruli. Arējā gredzena diametrs sasniedza divsimt metru. Acīmredzot šiem gredzeniem nebija nekāda sakara ar kosmiskās stacijas iekārtu.

Stacijā pastāvīgi dzīvoja divpadsmit dežurējošie dispečeri. Divi no tiem atradās darba telpās, pārējie atpūtās. Viss personāls mainījās katru pusgadu.

Tā bija vienmēr. Cilvēki neatcerējās tos laikus, kad kosmiskās dispečeru stacijas nebūtu bijis. Tā bija šeit, uz Cereras, tā bija uz Ganimēda, bet vēl agrāk — uz Plutona. Tā tas bija jau pusotra tūkstoša gadu.

Tā bija īpaša profesija, savā ziņā vienīgā. Par dis­pečeriem varēja būt cilvēki ar speciālām zināšanām. Cilvēki, kas bija izvēlējušies šo darbu, parasti to vairs nekad nemainīja. Viņi palika par kosmosa dispeče­riem visu mūžu.

Stacijas uzdevums bija sagaidīt kosmiskās ekspe­dīcijas. Šo darbu bija aizsākuši tagadējo cilvēku tāli senči.

Pirmā fotonu raķete «Ļeņins», kas tagad šķita arhaiska, bija atstājusi Saules sistēmu pirms astoņ­padsmit gadsimtiem, kristiānisma ēras divdesmit pirmā gadsimta sākumā. Precīzu tās atgriešanās laiku neviens nezināja. Stacijas sarakstā tā figurēja kā pir­mais numurs.

Pēc «Ļeņina» Zemi un Sauli bija atstājuši citi kuģi.

Astoņpadsmit gadsimtu laikā izplatījuma bezgalībā cita pēc citas bija devušās sešsimt četrdesmit ekspe­dīcijas ar dažādiem mērķiem un uzdevumiem. Vairāk nekā puse no tām jau bija atgriezusies. Četras, kuras gaidīja pirms divsimt un trīssimt gadiem, acīmredzot bija gājušas bojā, divsimt sešpadsmit atradās kos­mosā.

Divsimt piecu ekspedīciju atgriešanās laiks bija aptuveni zināms. Par vienpadsmit pašām pirmajām nezināja neko.

Tomēr gaidīja — tāpat kā gaidīja tās divsimt pie­cas, kas kosmosā bija devušās krietni vēlāk.

Kosmonautikas tehnika mainījās un pilnveidojās ar katru gadsimtu. Zvaigžņu kuģu vecās konstruk­cijas, to darbības principi novecoja. Radās jauni. Pē­dējam kuģim, kas atstāja Zemi pirms gada, nebija vairs nekā kopēja ar to pirmo, ko uzbūvēja kosmo­nautikas rītausmā.

Bet, lai arī cik novecojuši bija kosmosa kuģi, to­mēr tie bija un tiem vajadzēja atgriezties Saules sistēmā, un tos vajadzēja sagaidīt.

Gluži kā kosmisko lidojumu vēstures muzejā, iz­platījumā atradās visvisādu konstrukciju kuģi. Tie uzskatāmi liecināja, kā zvaigžņu kuģi būvēti astoņ­padsmit gadsimtu laikā.

Šajos kuģos atradās cilvēki. Viņi bija dzimuši un uzauguši dažādā laikā, runāja dažādās valodās un pārstāvēja gandrīz katra pagājušā gadsimta Zemes civilizāciju.

Kuģu sakaru ierīces atšķīrās cita no citas, tām bija dažāda jauda, dažādi darbības principi, dažāda sig­nalizācijas ābece un sistēma.

Kuģu piedziņai bija izmantoti dažādi enerģijas avoti: sākot no fotonu izstarojumiem un beidzot ar antigravitāciju. To lielums, svars un nolaišanās ātrums bija atšķirīgs.

Visu to pilnīgi vajadzēja pārzināt kosmosa dis­pečeriem.

Gravitācijas kuģi varēja nolaisties jebkurā vietā, kaut vai Cereras ostā, bet fotonu raķete bija jāno­virza uz turieni, kur tās nolaišanās nenodarītu postu. Jaunākās konstrukcijas kuģis nolaistos nemanāmi, vecākas konstrukcijas kuģis varēja ar reaktīvās strā­vas vareno spēku sagraut tuvējās ēkas.

Katram kuģim vajadzēja norādīt nolaišanās vietu, nosūtīt pretī sagaidītājkuģi, nogādāt atbraucējus pēc obligātās karantīnas uz Zemi, ja apkalpe bija apmek­lējusi citas planētas ārpus Saules sistēmas.

To visu pārzināja dispečeri.

Viņiem bija jāprot visas valodas, kādās runāja gaidāmo kuģu komandas, jāprot izmantot visu gad­simtu sakaru veidi, jāzina, kur, kad un kas tieši būvēts uz visām Saules sistēmas planētām un to pa­vadoņiem, kur un kādā laikā tur var būt cilvēki.

Dažreiz aizritēja gadi, bet no kosmosa neatgriezās neviens kuģis. Taču dispečeri arvien bija pilnīgā gatavībā sagaidīt ikvienu no tiem. Jebkurā brīdī «pie apvāršņa» varēja parādīties kuģis, un tad lēmums bija jāpieņem ātri, precīzi, nekļūdīgi.

Stacija atradās uz Cereras, bet tās «acis» — super- spēcīgās lokācijas ierīces — bija izvietotas tālu no tās, uz Plutona un uz Saules sistēmas otrās, ārējās joslas lielajiem asteroīdiem.

Tur cilvēku nebija, tikai ideāli automāti — tie modri vēroja apkārtējo izplatījumu, gaidīdami kos­miskā kuģa tuvošanos. Nepārtrauktie sakari ļāva dis­pečeriem tieši redzēt uz ekrāniem visu «apvidu» ap Sauli un tās planētām.

Ja viens no lokatoriem pamanīja tikko jaušamu kosmisko kuģi, tad neizlaida to vairs no «redzes loka». Ar lokatoru saistītā vadāmā antena, kas atra­dās uz Cereras, automātiski pagriezās pret pamanīto objektu. Sakaru kanāls izveidojās ātri un precīzi. Atlika tikai gaidīt, kamēr kuģis pienāks tik tuvu, ka varēs apmainīt ar to pirmos vārdus.

«Ļeņinu» pamanīja sen pirms radiogrammas nosū­tīšanas, kuras nesaprotamie punkti tā pārsteidza visu komandu.

Tādā attālumā atšķirt kosmiskā kuģa kontūras un konstatēt tieši, kurš no tiem tuvojas, bija neiespējami. Kuģis izskatījās kā blāvi spīdošs punkts. Dispečeri nevarēja zināt, kas tas ir.

Līdzko konstatēja, ka pamanītais objekts tiešām ir kosmosa kuģis, nevis liels meteorīts, ziņa par to nekavējoties tika noraidīta uz Zemi un Marsu. Maz­liet vēlāk par kosmosa kuģa tuvošanos uzzināja visi cilvēki, lai kurā Saules sistēmas vietā tie arī atradās.

Kosmosa ceļotāju pārrašanās arvien bija saviļņo­jošs notikums. Kādus jaunus Visuma noslēpumus tiem bija izdevies atklāt? Ko tie dos cilvēkiem? Ar kādām atziņām kļūs bagātāka zinātne? Šie jautājumi vienādā mērā interesēja visus.

Telpā, kurā atradās stacijas galvenā pults, sapul­cējās visi divpadsmit dispečeri. Viņi visi ļoti gribēja novērot, kā nolaidīsies šis kuģis. Pēc tradīcijas, kas bija izveidojusies kopš neatminamiem laikiem, tiem, kas pirmie pamanīja tuvojošos kuģi, bija pašiem jā­nodibina ar to sakari, pašiem jārūpējas par tā no­laišanos.

Lai gan šiem dispečeriem vairākas stundas, bet dažreiz pat vairākas diennaktis vajadzēja nogurdi­noši nepārtraukti strādāt, tomēr visi uz tiem raudzījās ar skaudību.

Šīs dežūras bija viņu darba jēga. To dēļ cilvēki visu mūžu ziedoja kosmosa dispečera profesijai. Agrākajos laikos daudzi no viņiem tā arī nomira, nesagaidījuši nevienu kuģi.

Pieņemt kosmosa kuģi! Tas ikvienam bija senlolots sapnis.

Tajā dienā, kad uz Cereras bija agrs rīts, kā arvien dežurēja divi — Rādijs un Lēda. Viņi bija vēl gluži jauni, tikai pirms trim gadiem beiguši dispečeru skolu. Un tieši viņu dežūras laikā parādījās kosmosa kuģis. Kāda laime!

Stacijas personāla vidū bija pavecāki, pieredzes bagāti dispečeri. Viens no tiem pirms astoņiem ga­diem bija sagaidījis Jaunās ēras ceturtā gadsimta kuģi. Bet Rādijs un Lēda zināja, ka neviens neatcels tos rīkojumus, kurus viņi dos kuģa komandierim. Viņi vieni paši atbildēja par visu, kas gaidāms tuvā­kajā laikā.

Aizritēja divas stundas pēc pirmā no Plutona sa­ņemtā signāla. Sestā masta šauri orientētā antena jau bija pagriezusies uz kosmosa kuģa pusi. Viss bija sagatavots sakaru nodibināšanai.

Taču kuģis vēl atradās ļoti tālu — uz ekrāna tik tikko bija saskatāms sudrabains punkts. Attāluma rādītāja smalkā bultiņa it kā stāvēja uz vietas.

—        Viņi tuvojas ar sen ieslēgtiem bremzēšanas dzi­nējiem, — Rādijs teica. — Tātad tas nav jaunākas konstrukcijas kuģis.

—        Man šķiet, — Lēda atbildēja, raudzīdamās ekrānā, — ka mēs redzam nevis pašu kuģi, bet tikai tā sprauslu.

—       Sprauslu? — Rādijs brīnījās. — Vai tu domā, ka, tas ir tik sens kuģis?

—        Man tā šķiet. Paskaties pats, punkts nav skaidri konturēts. Tas it kā šūpojas.

—        Jā, tas tiesa, — atbildēja viens no dispečeriem, dažas minūtes uzmanīgi vērojis ekrānu. — Pamēģi­niet ieslēgt maksimālo inhaliskopu.

—■ Vai nav par agru?

—   Nē, īstais laiks.

Rādijs paklausīja vecākā biedra padomam.

Punkts uz ekrāna palielinājās, izplūda, pārvērtās par neskaidru plankumu. Visi uzreiz pārliecinājās, ka Lēdai bijusi taisnība. Bija redzams nevis kuģis, bet bremzēšanas dzinēju izpūstās liesmas atblāzma. Taču nē … tā nebija liesma, bet gaisma … gaisma!

—        Fotonu raķete! — Rādijs iesaucās, vairs neslēp­dams savu sajūsmu.

Padomā tikai! Sagaidīt nevis parastu kuģi, bet vienu no tiem pirmajiem vienpadsmit, kas jau kļu­vuši par leģendāriem kosmonautikas pionieriem.

—   Tūlīt paziņot visiem! — Lēda pavēlēja.

Trīs cilvēki metās izpildīt viņas pavēli.

Sensācija! Neparasta sensācija! Tur, kur bija re­dzams tikai neskaidrs gaismas plankums, atradās,

tuvojās Saulei, atgriezās uz dzimteni kuģis, kurā bija …

—   Taja ir Dmitrija Volgina laikabiedri, — no sa­traukuma drebošā balsī teica Rādijs.

Pēc stundas nebija vairs nekādu šaubu. Atgriezās cilvēki, kas bija atstājuši Zemi pirms astoņpadsmit gadsimtiem.

Ja tie arī nebija Volgina laikabiedri šā vārda tiešā nozīmē, tad tomēr viņam tuvi cilvēki, kas dzimuši apmēram tajā pašā laikā. Simt gadu — tas nebija pārāk daudz.

Dažādā veidā ieradušies Jaunās ēras devītajā gad­simtā, sastapsies divdesmitā un divdesmit pirmā gad­simta cilvēki. Tā būs jauna pasaule, vienlīdz jauna kā Volginam, tā arī tiem no fotonu kuģa!

—   Volgins mūsu vidū vairs nejutīsies vientuļš, — Lēda teica.

—   Jā, tā ir viņa laime, — Rādijs atsaucās.

—   Labi būtu paziņot viņam to personiski!

-— Vai tiešām tas nebūtu vēl izdarīts? Esi mierīga, viņš jau visu zina.

Kosmosa kuģis tuvojās. Tagad viņi varēja tam se­kot pēc attāluma rādītāja. Tuvojās sakaru uzņem­šanas laiks.

Kosmosa dispečeri zināja, ka četrām pirmajām fotonu raķetēm — «Ļeņinam», «Komunistam», «Ze­mei» un «Saulei» — ir vecās radiotelegrāfa sistēmas, pēc Morzes ābeces. Ar septiņām pārējām varēja sa­zināties pēc vienotās vizuālā telegrāfa kosmisko sig­nālu sistēmas. Lai nodibinātu sakarus ar četrām pir­majām, vajadzēja lietot veco krievu vai angļu va­lodu. Rādijs un Lēda prata šīs valodas tik daudz, cik

bija nepieciešams, lai dotu norādījumus kuģu koman­dieriem.

«Ļeņinam» un trim nākamajām raķetēm radiogram- mas teksts bija detalizēts, iepriekš sagatavots un to vajadzēja tikai automātiski noraidīt, izdarot tajā ne­pieciešamās korektīvas. Sarunām ar visiem pārējiem kosmosa kuģiem nekādi sagatavoti teksti nebija va­jadzīgi. Dispečeri zināja signālu sistēmu no galvas.

Lai gan Rādijam un Lēdai pat prātā nenāca, ka viņiem tā veiksies, un viņi bija pārliecināti, ka pa­manītais kuģis nepieder pie četriem pirmajiem, viņi tomēr izpildīja visu, ko paredzēja instrukcija, — sa­dabūja radiogrammas tekstu un sagatavoja pārraidei automātus. Lēda ķērās pie teksta pārbaudes.

—   Kur tu domā nozīmēt tam nolaišanos? — Rādijs jautāja. — Uz Plutona vai uz Ganimēda?

Lēda pacēla galvu un pavīpsnāja.

—   Ko tas nozīmē? — viņa jautāja. — Vai tā ir kārtējā pārbaude, cik es esmu kompetenta, vai arī tu tiešām nezini, ka uz Plutona strādā vairākas ekspe­dīcijas, par kuru atrašanās vietu mums nav ziņu? Labi, es nedusmojos uz tevi, — viņa piebilda, redzē- dzama Rādija sejā apmulsumu. — Uz Ganimēda ir daudz jaunceltņu. Tas nozīmē, ka arī tur nedrīkst. Tā taču ir fotonu raķete.

—   Tātad uz Eiropas?[3]

—   Protams, es jau tekstā «Plutona» vietā ierakstīju «Eiropa». Domāju, ka kuģa komandieris zina šo no­saukumu. Tas ir ļoti sens. Kā tu domā?

—   Ko tas nozīmē? — Rādijs šķelmīgi vaicāja.

•— Vai tā ir manu zināšanu kārtējā pārbaude, vai ari tu tiešām nezini, ka planētu un to pavadoņu nosau­kumi nav mainījušies vairāk nekā divtūkstoš gadu?

Visi, kas atradās galvenās pults telpās, sāka smie­ties.

—   Tagad mēs esam norēķinājušies! — Lēda sacīja. — Tātad uz Eiropu. Sāc izsaukt! Bet es nodibināšu sakarus ar Marsu. Tur ir piemērots raķetoplāns. Tas izlidos viņiem pretī.

—   Bet kur būs karantīna?

—   Kā vienmēr, uz Ganimēda.

Kosmosa kuģim pretī trauca vienotā kosmosa koda signāli. Uz kuģa uztvērēja ekrāna tiem vaja­dzēja pārvērsties par daudzkrāsainiem aplīšiem un punktiem. Apsveikuma vārdi un galvenais jautā­jums — kas?

Stacijā vēl neapjauda īstenību. Pārāk neticami li­kās, ka tā varētu būt viena no pirmajām raķetēm, par kurām visi domāja, ka tās palikušas izplatījumā uz mūžīgiem laikiem. Tās gaidīja, bet neticēja, ka sagai­dīs. Starp četriem pirmajiem un septiņiem pēdējiem fotonu kuģiem bija milzīga atšķirība jaudas ziņā.

Visi divpadsmit dispečeri bija cieši pārliecināti, ka kuģis, kas tuvojas, nav ne «Zeme», ne «Saule», bet viens no septiņiem.

Viņi gaidīja atbildi, uzmanīgi vērodami ekrānu, nezinādami, ka tur, kosmosa kuģa radiokabīnē, viņu sūtītie vārdi pārvērtās par neko neizteicošiem vienā­diem melniem punktiem.

Taču neziņa nebija ilga.

Kad pienāca laiks, kas bija nepieciešams, lai radio­vilnis sasniegtu kuģi un atgrieztos atpakaļ, negaidot sāka darboties jaunākās konstrukcijas aparāts, kas

bija paredzēts radiogrammu pieņemšanai un raidīša­nai pēc visvecākās, kādreiz pastāvējušās radiosakaru sistēmas —pēc Morzes ābeces.

Rādijs metās pie aparāta tik steidzīgi, ka tikko ne­nogāza no kājām kādu, kas gadījās ceļā.

Visi steidzās viņam nopakaļ.

Uz uztvērēja matētā stikla jau bija salasāmi vārdi… vecajā krievu valodā: «Atkārtojiet! Atkār­tojiet! Atkārtojiet!»

Radiogrammas domu zīmes un punkti automātiski pārvērtās burtos. Taču visiem kļuva skaidrs, ka nezi­nāmais kosmosa kuģa radists strādāja nevis ar tele­taipu, bet ar parasto kodu.

—        Viens no četriem… — Lēdai aiz muguras kāds nočukstēja.

No uztraukuma Rādijs aizmirsa noraidīt tradicio­nālos apsveikuma vārdus.

—   Kas runā? Kas runā? Kas runā? Atbildiet!

Lēda metās pie aparāta «AJ» («Ārkārtējs jaunums

visai Zemei»).

Pusstunda! Un visu Zemi aplidoja sensacionālā vēsts.

Cilvēki pārtrauca parastās sarunas. Mājas ekrāni, kas bija nomainījuši sen izzudušās avīzes un žurnā­lus, acumirklī kļuva balti. Saspringtās gaidās sastinga miljoniem un miljoniem cilvēku. Tiešie Zemes un Cereras sakari, kurus uztvēra Marsa spēcīgā stacija, kas tūlīt pārtrauca visus raidījumus, it kā sastinga gaidās.

Kas?! …

«Ļeņins», «Komunists», «Zeme» vai «Saule»? . <.

Kosmosa dispečeriem vēl nekad nebija nācies pie­dzīvot tādu sasprindzinājumu. Pats viņu dienests, kas likās izveidots teiksmainā pagātnē, taču bija radies vairākus gadsimtus pēc šā kuģa izlidošanas!

Viena no pirmajām cilvēku radītajām fotonu raķe­tēm! Nepilnīga, mazas jaudas, blakus tagadējiem kos­mosa kuģiem tā izskatījās pēc aizvēsturiskas dīzeļ­lokomotīves, un tieši šī raķete ar panākumiem atgriezās no kosmosa, no tālajām Galaktikas dzīlēm!

—   Savādi un pat baigi iedomāties, — teica viens no dispečeriem, — ka atgriežas tikai viena trīstūk­stošā daļa no sākotnējās raķetes. Visu pārējo viņi pārvērtuši fotonu izstarojumā.

—   Toreiz vēl nezināja citus anihilācijas izmanto­šanas paņēmienus, — cits atsaucās.

■— Uzmanību! — Rādijs teica. — Tūlīt būs.

Matētais stikls vēl bija tukšs. Bet viņi skatījās tajā tik saspringti, ka šķita redzam uz Cereru trauk­smaini lidojošo radiovilni.

Satraukums bija tik liels, ka visi divpadsmit cilvēki bez jebkādas ārējas jūtu izpausmes uzņēma vārdus, kas beidzot parādījās uz ekrāna: «Kosmosa kuģis «Ļeņins» … Kosmosa kuģis «Ļeņins» …»

3.

Trīs reizes pēc kārtas no Cereras tika saņemta gara telegramma, tās pēdējais burts uz šaurās papīra strē­meles nogula kā skaidra, melna svītriņa.

Aparāts apklusa.

Kosmosa kuģa komanda trīs reizes izlasīja katru vārdu. Ar tādu pašu saspringtību viņi būtu varējuši izlasīt ilgi gaidīto radiogrammu arī ceturto un piekto reizi. Sausais, tehniskais teksts viņiem, kas tik ilgi bijuši šķirti no cilvēkiem, šķita skaists un skanīgs kā liriska poēma.

Viktoram Ozerovam, kas atradās pie vadības pults, Zemes ziņojumu pārraidīja trīs reizes pa iekšējo sa­karu līniju.

Divpadsmit cilvēki ilgi klusēja. Katrs no viņiem šo saviļņojošo brīdi pārdzīvoja citādi.

Sakari nodibināti! Kosmiskais reiss pabeigts!

Viņi šo stundu bija gaidījuši astoņus gadus.

Aiz muguras palika nogurdinošie lidojuma gadi Visuma tumsā un tukšumā, izplatījuma aukstumā. Pagājībā aizslīdēja vientulības sajūta, kas pārņēma neierobežotajā bezgalībā, un reizēm šaušalīgās do­mas, ka ikviena viņu nodzīvotā diena tur uz Zemes līdzinās septiņarpus mēnešiem.

Viss nostājās savā vietā, viss ieguva ikdienas reali­tāti.

«Cerera. Kosmosa dispečeru stacija. 860. gada 18. septembris. Pēc jūsu skaitījuma — 3860. gads.

Kosmosa kuģa «Ļeņins» komandierim Vtorovam.

Ziņojam jūsu kuģa nolaišanās koordinātes …»

Tā sākās radiogramma.

3860! Viņi to zināja, bet ikviens nodrebēja, kad radiokabīnes klusumā vienaldzīgajā domu zīmju un punktu salikumā «atskanēja» šis skaitlis.

Tātad tas noticis! Nebija vairs ne ko cerēt, ne šau­bīties. Nodzīvojuši pēc kuģa pulksteņa, pēc savas sirds pukstiem astoņus gadus, viņi, izkāpuši uz Zemes, tūlīt kļūs vecāki par astoņpadsmit gad­simtiem!

Viņi zināja, kas gaidāms. Tas, kas notiks tagad, viņiem bija zināms arī starta dienā. Kāpēc gan sirds sāpīgi sažņaudzās un neviļus pār muguru pārskrēja baiļu trīsas? Viena lieta bija teorija, bet pavisam kas cits — prakse! Viegli ir spriest — grūti izjust uz savas ādas!

Datums, kas tika paziņots dispečeru stacijas pavē­les lietišķajā valodā, pārvilka svītru visai bijušajai dzīvei, atsvieda to atpakaļ gadsimtu tālē, nostājās kosmosa kuģa «Ļeņins» ikviena komandas locekļa dzīves ceļā kā ļaunu vēstījošs robežstabs, no kura varēja iet tikai uz priekšu — atpakaļceļa nebija!

Bet priekšā — jauna, nepazīstama dzīve!

3860!

—   Esmu dzimusi divi tūkstoši desmitajā gadā, — tikko dzirdami teica Marija Aleksandrovna Meļņi- kova.

Mihails Krivonosovs palika sev uzticīgs pat šai brīdī.

—   Tu nu gan esi veca večiņa! — viņš teica.

Un, lai cik savādi, šis ne visai izdevies joks izklie­dēja smago iespaidu, ko radīja sen gaidītais un tomēr pēkšņais radiogrammā minētais skaitlis. Cilvēki it kā atdzīvojās.

—   Nu mēs esam mājās, — Križevskis teica.

—   Mājās? — no pults atskanēja Viktora balss. Šajā vārdā skanēja grūtsirdība un sāpes. — Nekad un nekur mēs vairs nebūsim mājās. To atcerieties.

Kuģa komandieris pievērsās ekrānam, bet tas pēk­šņi apdzisa: Viktors negribēja neko klausīties. Vtorovs klusēdams paraustīja plecus.

—   Protams, mājās, — ar neizpratnes pieskaņu balsī iebilda Križevskis. — Lidojums beidzies.

Inženieris Džordžs Vilsons pasmaidīja un teica angliski (astoņu gadu laikā viņš tā arī nebija iemācī­jies krieviski):

—   Atlicis «sīkums». Izlidot cauri visai Saules sistēmai…

Tomēr Križevskim bija taisnība. Viņi varēja jau uzskatīt, ka ir mājās. Starp kuģi un Zemi pastāvēja droši radiosakari. Viņi vairs nebija tālu no cilvēkiem, viņi apmainījās ar tiem domām.

Divpadsmit cilvēki atgriezās cilvēces klēpī.

Lai arī ziņojums vēl nav noraidīts no pašas Zemes, bet tikai no Cereras, — tam nav nozīmes. Viņi to uztvēra kā Zemes balsi.

Un vai gan varēja būt citādi?

Jau pirms astoņiem … nē, pirms tūkstoš astoņsimt gadiem cilvēki bija apguvuši Saules sistēmu un tajā visur jutās gandrīz kā «mājās». Kad «Ļeņins» uzsāka savu tālo ceļu, jēdziens «dzimtene» pamazām beidza saistīties tikai ar planētu Zeme, tas ieguva plašāku jēgu — Saules sistēma. Astoņpadsmit gadsimtos šim gandrīz vai kosmiskajam priekšstatam vajadzēja no­stiprināties vēl vairāk.

—   Mēs esam Saules bērni! — Igors Zaharovičs mīlēja atkārtot.

Viņa biedri šo frāzi bija arvien dzirdējuši visus astoņus gadus. Bet tikai tagad, sastopoties ar šo jē­dzienu tieši vaigu vaigā, viņi sāka nojaust, ka kuģa komandieris un ekspedīcijas priekšnieks ar nolūku, ar noteiktu mērķi bija atkārtojis šo patiesību. Vtorovs labi saprata, saprata kopš pirmās lidojuma dienas, cik smagi būs pārdzīvot nenovēršamās pārmaiņas, kas notikušas uz Zemes, cik grūti būs apzināties, ka agrāko Zemi viņi vairs nekad neredzēs, un centās visus pie­radināt pie domas: lai arī kādas pārmaiņas būtu no­tikušas, viņi atgriezīsies dzimtenē — Saules sistēmā.

Attiecībā uz komandas deviņiem locekļiem viņš bija mērķi sasniedzis. Deviņi cilvēki uztvēra atgrie­šanos Saules sistēmā kā atgriešanos dzimtenē. Desmi­tais bija pats Vtorovs.

Bet divi nevarēja sevi pārvarēt.

Viktors Aleksejevičs Ozerovs un Marija Alek- sandrovna Meļņikova mokoši ilgojās pēc pagātnes. Gaidāmā tikšanās ar jauno Zemi viņus neiepriecināja.

Sevišķi krasi tas izpaudās Viktora izjūtās.

Jo vairāk kosmosa kuģis tuvojās Saulei, jo drū­māks kļuva vecākais stūrmanis, jo vairāk viņu kaiti­nāja sarunas par Zemi.

Pirms radiosakaru nodibināšanas viņš neizturēja un izteica visu, kas bija sakrājies sirdī.

r— Nesaprotu, par ko jūs priecājaties, — viņš ar rūgtumu sacīja. — Mēs redzējām Veģu un 61. Gulbja planētu. Tikai vienu no tām apdzīvoja saprātīgas būtnes. Pārējās planētas bija neapdzīvotas, bez dzī­vības. Mēs ar prieku tās atstājām, pat Sapni. Vai jūs gribētu atgriezties atpakaļ? Nē? Kāpēc gan jūs tieca­ties pēc Zemes? Tā jums būs tikpat sveša kā Sapnis. Jums liekas, ka Zemes cilvēki būs tikpat tuvi kā agrāk. Bet tas nepavisam tā nebūs. Viņi jūs nesapra­tīs, un jums ar viņiem nebūs nekā kopēja. Būtu la­bāk, ja Zemes vietā mūsu priekšā atkal būtu Sapnis. Tā iedzīvotāji mums bija sveši, un mēs no viņiem arī negaidījām nekā kopēja. Es gribētu atgriezties pie viņiem … — Viktoram izlauzās. — Vismaz tik krasi neizjustu svešatnību, kas radusies, bet uz Zemes tā tikai pastiprināsies. Saprotiet, mūs gaida nevis Zeme, bet sveša, nepazīstama planēta!

Neviens neiebilda Viktoram ne vārda. Runāt ar viņu par šo tematu bija bezcerīgi.

Mazliet vēlāk Igors Zaharovičs teica Meļņikovai;

—   Ne jūs, ne Ozerovu nevajadzēja ieskaitīt mūsu komandā. Tā tika pieļauta kļūda, psiholoģiska pār­skatīšanās. Bet jūs paši esat vainīgi. Kāpēc jūs uzstājāt, kāpēc bijāt ar mieru? Jūs labi zinājāt…

—   Attiecībā uz mani stāvoklis nav tik bries­mīgs, — Marija Aleķsandrovna atbildēja komandie­rim. — Esmu samierinājusies ar to, kas mūs sagaida. Man nav prieka par atgriešanos uz Zemi, tas tiesa, bet man tā arī nav traģēdija.

—   Ļoti baidos par Viktoru, — Vtorovs norūpējies teica.

—   Gan pāries. Tā ir viena no kosmiskās traumas formām. Mēs visi esam ar to lielākā vai mazākā mērā slimojuši. Izņemot jūs, — viņa piebilda ar cieņas pieskaņu balsī. — Jūs vienīgais bijāt imūns pret kos­mosa ietekmi. Viss pāries, kad mēs nokļūsim uz Ze­mes. Esmu dziļi pārliecināta, ka pārmaiņas nebūs tik ievērojamas. Viktors iedzīvosies un vairs neilgosies pēc jauna lidojuma.

—   Vai viņš ilgojas atpakaļ?

—   Jā, viņš par to runāja. Viktors uzskata, ka viņam uz Zemes nebūs ko darīt. Viņš grib tūlīt lūgt, lai sūta jaunā ekspedīcijā. Kur tīk, kaut vai uz kai­miņu Galaktiku vai vēl tālāk.

—   Ak tā! — Vtorovs domīgi atkārtoja.

—   Viktoram, — Meļņikc>va turpināja, — rodas dīvainas idejas. Vai jūs zināt, par ko viņš visbiežāk domā? Par satikšanos ar mūsu laikabiedriem. Viņš man ir vairākas reizes teicis, ka tikai cerība tos satikt dod viņam spēku.

—   No kurienes gan uz Zemes var rasties mūsu laikabiedri?

—       Piemēram, «Komunista» vai kāda cita kos­miskā kuģa komanda, kas atstājis Zemi pēc mums. Mēs taču esam pirmie, nevis pēdējie.

—   Vai tad viņš ir aizmirsis… —■ Igors Zaharovičs iesāka, bet pēkšņi apklusa, vērīgi lūkodamies savas sarunu biedrenes sejā. Pēc tam nedroši iejau­tājās: — Bet jūs pati… vai ari jūs cerat uz tādu tikšanos?

—   Tas, protams, būtu ļoti patīkami, bet es negaidu nekā tamlīdzīga.

—   Kāpēc?

r— Tāpēc, ka nākamais kosmosa kuģis var atgriez­ties ļoti ļoti vēlu.

—   Jums taisnība, — Vtorovs apstiprināja. — Ar «Komunista» komandu mēs nekā nevaram sastapties. Vai tiešām Viktors ir aizmirsis, ka šis kuģis saņēma pavisam citu uzdevumu? Viņiem vajadzēja doties nevis astoņus gadus ilgā ceļojumā kā mums, bet vien­padsmit gadus ilgā ceļojumā. Spriediet pati, kādas ir mūsu izredzes sastapties. Neviens no mums nebūs dzīvs, kad, atgriezīsies šis kosmosa kuģis. Turpmāko mūža daļu mēs visi taču pavadīsim uz Zemes, paras­tos apstākļos.

•— Acīmredzot viņš to nav ievērojis. Nabaga Vik­tors! '— Marija Aleksandrovna nočukstēja.

Astoņus gadus ilgais lidojums kosmosa kuģa no­slēgtajā pasaulītē, ārpus pārējās cilvēces, bija saistījis komandas locekļus lielā un stiprā draudzībā. Divpad­smit cilvēki, tik dažādi pēc rakstura, apvienojās cīņai pret kosmosu vienotā saimē. Viņus uz mūžiem sais­tīja kaut kas lielāks nekā radniecības saites. To, ko nācies kopā pārdzīvot, nekad nevar izdzēst no atmi­ņas. Un viena prieki bija visu prieki, viena bēdas — kopīgas bēdas.

Visi no sirds mīlēja Viktoru, žēloja viņu, juta līdzi, bet nespēja palīdzēt. Tikai laiks un cilvēki — jā, cil­vēki tur, uz Zemes — varēja izkliedēt mokošo grūt­sirdību, kas arvien stiprāk pārņēma stūrmani.

Neviens uz «Ļeņina» nešaubījās, ka astoņpadsmit gadsimtos cilvēce nogājusi garu un slavas pilnu ceļu. Cilvēki, protams, ir pārvērtušies, kļuvuši citādi — ne vien morāliski, bet, iespējams, arī fiziski. Viņiem bija jākļūst daudz labākiem, cēlākiem, atsaucīgākiem nekā agrāk. Vai tiešām viņi neradīs iespējas, kā iz­kliedēt domas par bijušo cilvēkam, kas iekļuvis viņu vidē no tālas pagātnes? Protams, var rast un radīs!

Uz to cerēja visi.

—   Marija Aleksandrovna, — Vtorovs atkal iejau­tājās, — vai var jums uzdot kādu nedelikātu jautā­jumu? Jūs esat ļoti tuva draudzene Ksenijai Nikola- jevnai. Kāda ir viņas attieksme pret Viktoru?

—   Es domāju, tāda pati kā visiem.

—   Ne vairāk?

Meļņikova brīdi domāja.

—   Es jūs saprotu, Igor Zaharovič, — viņa teica. — Tas, protams, varētu atstāt labvēlīgu ietekmi. Bet es nezinu, Ksenija ir ļoti noslēgta. Kādu laiku man šķita, ka viņa un Viktors viens otru mīl. Bet šai pē­dējā gadā viņu ceļi it kā šķīrušies.

—   Tas varētu būt par iemeslu Viktora tagadējam noskaņojumam.

—   Diezin vai. Tomēr tad būtu izredzes uz izvese­ļošanos, jums taisnība. Mēģināšu aprunāties ar viņu, panākt, lai atklāj sirdi. Bet kad to lai izdara? Šobrīd taču nav īstais laiks sarunām … Visi domā par Zemi.

—   Tieši tā, par Zemi. Dzīve, parastā Zemes dzīve ieņem savas tiesības. Labs iegansts.

—   Es pamēģināšu.

—   Nav obligāti to darīt uz kuģa. Mūs gaida neiz­bēgama karantīna. Var tajā laikā. Bet tikai pirms izlidošanas uz Zemi.

—   Labi, Igor Zaharovič.

Viņai bija saprotamas un tuvas komandiera rūpes. Lai tur vai kas, bet saslimušo biedru vajadzēja at­griezt dzīvei! Mīlestība? Tas ir iedarbīgs līdzeklis. Visi zināja, ka šo astoņu gadu laikā Viktors bija izrādījis sevišķu uzmanību Ksenijai Nikolajevnai — otrajam stūrmanim. Šī uzmanība ļoti atgādināja mī­lestību. Bet vai Ksenija mīlēja Viktoru? To neviens nezināja.

Bija tāds gadījums. Uz Sapņa notika smaga avārija ar pašgājēju ekipāžu (mazliet līdzīgu Zemes automo­bilim), tajā smagi cieta Viktors. Vairākas dienas viņa dzīvība karājās mata galā. Ksenija pašaizliedzīgi kopa Viktoru. Viņa pa šīm dienām manāmi novājēja, it kā sakritās; atlaba tikai tad, kad Meļņikova pateica, ka Viktoram vairs briesmas nedraud. Šķita, ka viņa ne­laimi Ksenija pārdzīvo vairāk nekā visi pārējie. Bet vai tā cēlonis bija mīlestība, vai arī Ksenijas maigais raksturs un labā sirds? Pēc tam kad Viktors bija pa­visam atveseļojies, viņu attiecības kļuva tādas pašas kā agrāk. It kā pat mazliet vēsākas no Ksenijas pu­ses. Piemiņai no katastrofas Viktoram sejā palika dziļa rēta. Meļņikova tomēr nešaubījās, ka tas nebija meitenes vēsuma iemesls. Viņu ar Kseniju Staņislav- sku saistīja ne tikai biedriskas, bet arī tiešas radnie­ciskas attiecības: viņas bija māsīcas un draudzējās kopš bērnības.

Vtorovs zināja, kam var uzdot risināt delikātu sarunu.

Pagāja diennakts, un negaidīti ātri nodibin