/ Language: Latvia / Genre:prose_classic

DIVPADSMIT KRĒSLU

IļjaUnJevgeņijs ILfsUnPetrovs

DIVPADSMIT KRĒSLU IĻJA I LFS un JEVGEŅIJS PETROVS LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA • RĪGA 1958 Sīs grāmatas uzrakstījuši cilvēki, kas mīl visu, ko mēs mīlam, un nīst visu, ko mēs nīstam, tās uzrakstījuši cilvēki, kas nešaubīgi ticēja gaišās, so­ciālistiskās pasaules uzvarai pār kroplo un iznīkstošo kapitālistisko pasauli. Bez tam šīs grāmatas uzrakstītas ļoti talantīgi un ar lielu humora izjūtu. Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs savu pirmo romānu uzrakstījuši pa vaka­riem, sēdēdami avīzes «Gudok» redakcijā, kur viņi tai laikā strādāja par lite­rārajiem līdzstrādniekiem vēstuļu, strādnieku korespondenču un feļetonu no­daļā. Viņu literārās darbības attīstības ceļš — no satiriskiem rakstiem avīzē «Gudok», kuros izmantoti ārkārtīgi plašie strādnieku korespondenču materiali, līdz romāniem «Divpadsmit krēsli» un «Zelta teļš» un pēc tam līdz darbībai «Pravdā», kur viņi uzrakstījuši desmitiem lielisku feļetonu. Ilfs un Petrovs savu satīriskā talanta spēku, lai rakstītu ko rakstīdami, vienmēr vērsuši pret pagātnes paliekām, pret stulbumu, trulumu un mant­rausību.

DIVPADSMIT KRĒSLU

IĻJA ILFS un JEVGEŅIJS PETROVS

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA • RĪGA 1958

DIVPADSMIT KRĒSLU

PIRMĀ DAĻA

STARGORODAS LAUVA

I nodaļa BEZENČUKS UN «NIMFAS»

Apriņķa pilsētā N. bija tik daudz frizētavu un apbedīšanas bi­roju, ka likās, pilsētas iedzīvotāji dzima tikai tāpēc, lai noskūtos, apcirptu matus, atsvaidzinātu galvu ar vežetalu un tūlīt arī no­mirtu. Bet patiesībā apriņķa pilsētā N. cilvēki dzima, skuvās un mira visai reti. N. pilsētas dzīve ritēja ļoti klusi. Pavasara vakari bija reibinoši, dubļi mēness gaismā mirdzēja kā antracits, un visi pilsētas jaunieši bija tik šausmīgi iemīlējušies komunālās saim­niecības darbinieku vietējās komitejas sekretārē, ka tas pat trau­cēja viņai iekasēt biedru naudu.

Mīlas un nāves jautājumi nesatrauca Ipolitu Matvejeviču Vo- robjaņinovu, kaut gan viņš ar šiem jautājumiem, pildot savus dienesta pienākumus, noņēmās katru dienu no pulksten deviņiem rītā līdz pieciem vakarā ar pusstundas pārtraukumu brokastīs.

Rītos no matētas, svēdrainas glāzes izdzēris savu porciju karsta piena, ko pasniedza Klaudija Ivanovna, viņš no krēslai­nās mājiņas izgāja plašajā, neparasti spilgtas pavasara gaismas pielietajā biedra Gubernska vārdā nosauktajā ielā. Tā bija viena no vistīkamākajām ielām, kādas vien sastopamas apriņķu pil­sētās. Kreisajā pusē aiz viļņotiem, zaļganiem stikliem sidraboja apbedīšanas biroja «Nimfa» zārki. Pa labi aiz maziem logiem ar izdrupušu ķiti drūmi zvilnēja noputējušie un nepievilcīgie zārku meistara Bezenčuka ozola zārki. Tālāk «Friziermeistars Pjers un Konstantins» solīja saviem klientiem «nagu kopšanu» un «ondu- lation ar meistara ierašanos mājās». Vēl tālāk bija novietojusies viesnīca ar frizētavu, bet aiz tās lielā, neapbūvētā laukumā stavēja palss telēns un maigi laizīja sarusejušu, pie nomaļiem vārtiem pieslietu izkārtni:

APBEDĪŠANAS KANTORIS »Laipni lūdzam"

Lai gan apbedīšanas biroju bija daudz, taču klientūra tiem bija stipri knapa. «Laipni lūdzam» bija izputējis vēl trīs gadus pirms tam, kad Ipolits Matvejevičs apmetās N. pilsētā, bet meistars Bezenčuks dzēra sīvo un reiz pat mēģināja ieķīlāt lom­bardā savu labāko skatloga zārku.

Cilvēki N. pilsētā mira reti, un Ipolits Matvejevičs to zināja labāk par jebkuru citu, jo strādāja dzimtsarakstu birojā, kur pār­zināja miršanas un laulību reģistrācijās lietas.

Galds, pie kura sēdēja Ipolits Matvejevičs, atgādināja vecu kapa plāksni. Tā kreiso stūri bija nograuzušas žurkas. Galda vār­gās kājiņas ļodzījās zem reģistrācijās lapu pietūcinātām tabakas krāsas mapēm, kurās varēja smelties ziņas par N. pilsētas iedzī­votāju izcelšanos, par viņu ģenealoģijas saknēm, kas bija ieaugu­šas apriņķa nabadzīgajā augsnē.

Piektdien, 1927. gada 15. aprilī, Ipolits Matvejevičs kā pa­rasti pamodās pusastoņos un tūlīt iebāza degunu vecmodīgā pensnejā ar zelta kniebi. Brilles viņš nelietoja. Reiz gan, nodo­mājis, ka pensneju nēsāt nav higiēniski, Ipolits Matvejevičs devās pie optika un nopirka brilles bez ietvariem, ar apzeltītiem turētā­jiem. Brilles viņam tūlīt iepatikās, bet sievai (tas bija neilgi pirms viņas nāves) likās, ka brillēs viņš izskatoties kā izspļauts Miļu- kovs, un tādēļ Ipolits Matvejevičs tās atdeva sētniekam. Sētnieks, kaut arī nebija tuvredzīgs, pie brillēm pierada un labprāt tās nēsāja.

— Bonžur! — pats sevi sveica Ipolits Matvejevičs, izbāzdams kājas no gultas. «Bonžur» norādīja, ka Ipolits Matvejevičs pamo­dies labā garastāvoklī. Ja pamostoties viņš sacīja «gut morgen», tad tas parasti nozīmēja, ka aknas niķojas, ka piecdesmit divi gadi nav joka lieta un ka laiks šodien drēgns.

Ipolits Matvejevičs iebāza savas kalsnās kājas pirms kara pirktās biksēs, sasēja tās pie potītēm ar lentītēm un iekāpa īsos, mīkstos zābakos ar šauriem, kvadrātveidīgiem purniem. Pēc pie­cām minūtēm Ipolits Matvejevičs jau dižojās mēness krāsas vestē, kas bija nobērta sīkām, sidrabainām zvaigznītēm, un lāsmojošos listriņa svārķeļos. Noslaucījis no saviem sirmajiem matiem pēc mazgāšanās palikušās ūdens lāses, Ipolits Matveje­vičs kā jūras lauva pakustināja ūsas, nedroši pataustīja ar roku savu saraino zodu, pārbrauca ar suku pār īsi apcirptajiem, sudra­bainajiem matiem un, laipni smaidīdams, devās pretī istabā ienā­košajai sievasmātei Klaudijai Ivanovnai.

—   Epole-ēt, — viņa nodārdināja, — es šonakt redzēju sliktu sapni.

Vārdu «sapni» viņa izrunāja ar franču akcentu.

Ipolits Matvejevičs paskatījās sievasmātē no augšas uz leju. Viņa augums sasniedza simt astoņdesmit piecus centimetrus, un no tāda augstuma viņam bija viegli un ērti pret sievasmāti iztu­rēties zināmā mērā nevērīgi.

Klaudija Ivanovna turpināja:

—   Es redzēju nelaiķi Marī ar vaļējiem matiem un zelta jostu.

Klaudijas Ivanovnas balss grāva kā no lielgabala, tā ka dre­bēja čuguna lampa ar skrotīm piepildīto atsvaru un noputējušiem stikla karekļiem.

—   Es esmu ļoti uztraukusies. Baidos, ka tik kas nenotiktu.

Pēdējos vārdus viņa pateica ar tādu sparu, ka matu sakār­tojums uz Ipolita Matvejeviča galvas pašķīrās uz visām pusēm. Viņš savieba seju un, skaidri izrunādams katru vārdu, sacīja:

—   Nekas nenotiks, maman. Par ūdeni jūs jau samaksājāt?

Izrādījās, ka nav samaksāts. Galošas arī nebija nomazgātas.

Ipolits Matvejevičs nemīlēja savu sievasmāti. Klaudija Ivanovna bija dumja, un viņas sirmais vecums nedeva nekādas cerības, ka kādreiz tā kļūs gudrāka. Viņa bija skopa līdz nejēdzībai, un ti­kai Ipolita Matvejeviča nabadzība neļāva izvērsties šīm valdonī­gajām tieksmēm. Klaudijas Ivanovnas balss bija tik spēcīga un sulīga, ka to varētu apskaust pat Richards Lauvas Sirds, no kura kliedziena, kā zināms, pat zirgi pietupušies. Bez tam — un tas bija pats šausmīgākais, — Klaudija Ivanovna redzēja sapņus. Viņa tos redzēja vienmēr. Sapņos tai rādījās meitenes ar jostām, zirgi, greznoti dzeltenām dragunu apšuvēm, uz arfām spēlējoši sētnieki, ercenģeļi, kas naktssargu kažokos pa naktīm staigāja ar klabekļiem rokās, un adāmadatas, kas pašas no sevis lēkāja pa istabu, žēli šķindēdamas. Klaudija Ivanovna bija aprobežota ve­cene. Turklāt viņai zem deguna bija izaugušas ūsas, kas līdzi­nājās divām bārdas skūšanas otām.

Ipolits Matvejevičs mazliet uzbudināts izgāja no mājas.

Pie sava paputējušā uzņēmuma ieejas, atspiedies pret durvju stenderi un sakrustojis rokas,, stāvēja zārku meistars Bezenčuks. No sistemātiskiem viņa komercpasākumu bankrotiem un no ilgstošas alkoholisku dzērienu iekšķīgas lietošanas meistara acis bija kļuvušas spilgti dzeltenas kā kaķim un kvēloja nedziestošās ugunīs.

—   Lai godināts dārgais viesis! — viņš ātri nobēra, ieraudzī­jis Ipolitu Matvejeviču. — Labu rītu!

Ipolits Matvejevičs pieklājīgi pacēla nosmulēto kastora plat­mali.

—   Kā sievasmātei ar veselību, atļaujiet pavaicāt?

—   Mr^nr-mr, — nenoteikti noburkšķēja Ipolits Matvejevičs un, taisnos plecus paraustījis, gāja tālāk.

—   Nu, lai dievs dod veselībiņu, — vīlies noteica Bezen­čuks, — zaudējumus vien ciešam, kaut viņu jupis! Un atkal, sa­krustojis rokas uz krūtīm, atslējās pret durvīm.

Pie apbedīšanas biroja «Nimfa» vārtiem Ipolitu Matvejeviču atkal aizkavēja.

«Nimfai» bija trīs īpašnieki. Viņi visi reizē paklanījās Ipoli- tam Matvejevičam un korī apvaicājās par sievasmātes veselību.

—   Vesela, vesela, — Ipolits Matvejevičs atbildēja, — kas šai lēksies! Šonakt redzējusi zeltotu meiteni vaļējiem matiem. Tāds sapnis parādījies.

Trīs «nimfas» saskatījās un skaļi nopūtās.

Visas šīs sarunas aizkavēja Ipolitu Matvejeviču, un viņš pre­tēji ieradumam atnāca darbā, kad pulkstenis, kas karājās virs lozunga «Dari, kas tev darāms, lieki neaizkavē!», rādīja piecas minūtes uz desmitiem.

Ipolitu Matvejeviču lielā auguma un jo sevišķi ūsu dēļ darbā bija iedēvējuši par Macistu, kaut gan īstajam Macistam nekādu ūsu nebija.

Izņēmis no galda atvilktnes zilu filca spilventiņu, Ipolits Matvejevičs nolika to uz krēsla, saglauda ūsas pareizā virzienā (paralēli galda līnijai) un apsēdās uz spilventiņa, mazliet pacel­damies pāri saviem trim darba biedriem. Ipolits Matvejevičs ne­baidījās no hemoroidiem, viņš baidījās izsēdēt bikses un tāpēc lie­toja zilo filcu.

Visas šīs padomju kalpotāja manipulācijās kautrīgi vēroja divi jauni cilvēki — vīrietis un sieviete. Vīrieti vatētos vadmalas svārkos bija pilnīgi nomākusi šī atmosfēra — alizarina tintes smaka, pulkstenis, kas bieži un smagi elsoja, bet it sevišķi bar­gais plakats «Dari, kas tev darāms, lieki neaizkavē!». Un, kaut gan vīrietis svārkos savu vajadzību vēl nemaz nebija minējis, taču viņam jau gribējās iet prom. Viņam likās, ka vajadzība, ku­ras dēļ nācis, ir tik nenozīmīga, ka taisni kauns traucēt tādu ievē­rojamu, sirmu pilsoni, kāds bija Ipolits Matvejevičs. Ipolits Mat­vejevičs arī saprata, ka atnācējam ir niecīga vajadzība, ka tā neaizbēgs, un tāpēc, atvēris ātršuvēju Nr. 2 un saraucis pieri, iegrima papīru lasīšanā. Jaunava ar spīdošu, melnu lentu apšūtā garā žaketē sačukstējās ar vīrieti un, no kauna sarkdama, lēnām tuvojās Ipolitam Matvejevičam.

—   Biedri, — viņa sacīja, — kur te varētu …

Vīrietis svārkos atviegloti nopūtās un, pašam pilnīgi negaidot, iesaucās:

—   Salaulāties?

Ipolits Matvejevičs uzmanīgi paskatījās uz barjeru, aiz ku­ras stāvēja jaunais pāris.

—   Dzimšana? Miršana?

—   Salaulāties, — atkārtoja vīrietis svārkos un samulsis pa­skatījās apkārt.

Jaunava iespurdzās. Viss gāja kā pa taukiem. Ipolits Mat­vejevičs ar burvju mākslinieka veiklību ķērās pie darba. Vecīgā rokrakstā biezās grāmatās ierakstīja jaunlaulājamo vārdus, stingri nopratināja lieciniekus, pēc kuriem līgava izskrēja pa­galmā, ilgi un maigi pūta elpu uz kvadrātveidīgiem spiedogiem un, piecēlies kājās, iespieda zīmogus apdriskātās pasēs. Saņēmis no jaunlaulātajiem divus rubļus un izsniedzis kvīti, Ipolits'Mat­vejevičs smīnēdams sacīja: «Viss tapis piepildīts,» — un izslējās savā lieliskajā augumā, pēc paraduma izgāzis krūtis (savā laikā viņš valkāja korseti). Plata, dzeltena saules strēle mirgoja uz viņa pleciem kā zelta uzpleči. Viņš izskatījās mazliet smieklīgs, toties neparasti svinīgs. Bikonkavie pensneja stikli izstaroja spožu gaismu kā prožektori. Jaunlaulātie stāvēja kā jēriņi.

—  Jaunie cilvēki, — svinīgi sacīja Ipolits Matvejevičs, — at­ļaujiet jūs apsveikt, kā agrāk mēdza teikt, ar došanos likumīgā laulībā. Ļoti ļo-oti patīkami redzēt tādus jaunus cilvēkus kā jūs, kas, rokās sadevušies, dodas pretī mūžīgajiem ideāliem. Ļoti ļo-oti patīkami!

Norunājis šo tirādi, Ipolits Matvejevičs paspieda jaunlaulāta­jiem rokas, apsēdās un ļoti apmierināts pats ar sevi turpināja lasīt ātršuvēja Nr. 2 papīrus.

Kalpotāji pie blakus galda nolīka pār tintnīcām.

Darba diena ritēja savā mierīgajā gaitā. Neviens netraucēja

miršanas un laulību reģistrācijās galdu. Pa logu varēja redzēt, kā pilsoņi, pavasara aukstumā sarāvušies, izklīda pa savām mā­jām. Tieši dienas vidū kooperativā «Arkls un āmurs» iedziedājās gailis. Neviens par to nebrīnījās. Tad atskanēja metāliskā čīkstē­šana un motora sprauslošana. No biedra Gubernska vārdā no­sauktās ielas izvēlās blīvs violetu dūmu mutulis. Sprauslošana pastiprinājās. Drīz cauri dūmiem iznira apriņķa izpildkomitejas automobiļa GOS Nr. 1 kontūras, tam bija niecīgs radiators, bet liela un smaga kravas kaste. Automobilis, ķepurodamies dubļos, šķērsoja Staropanskas laukumu un līgodamies izgaisa kodīgajos dūmos. Kalpotāji vēl ilgi stāvēja pie loga, komentēdami notikumu un saistīdami to ar iespējamo štatu samazināšanu. Pēc kāda laika pa koka laipām uzmanīgi pārgāja meistars Bezenčuks. Viņš augām dienām slaistījās pa pilsētu, okšķerēdams, vai kāds nav miris.

Darba diena tuvojās beigām. Tepat kaimiņos dzelteni un balti krāsotajā zvanu tornī pilnā sparā iešķindējās zvani. Drebēja logu rūtis. No zvanu torņa izspurdza kovārņu bars, tie paplosījās virs laukuma un aizlaidās. Vakara debesis zaļgani blāzmoja pār tukšo laukumu.

Ipolitam Matvejevičam bija laiks doties prom. Visi, kam šajā dienā jādzimst, bija piedzimuši un ierakstīti biezās grāmatās. Visi, kas vēlējās laulāties, bija salaulāti un arī ierakstīti biezās grāmatās. Un tikai nebija neviena nāves gadījuma, kas zārku taisītājiem draudēja ar nenovēršamu izputēšanu. Ipolits Matveje­vičs nolika lietas, noslēpa atvilktnē filca spilventiņu, uzbužināja ar matu suku ūsas un, sapņodams par svelmaini karstu zupu, jau taisījās doties mājās, kad pēkšņi atsprāga kancelejas durvis un uz sliekšņa parādījās zārku meistars Bezenčuks.

—   Lai godināts dārgais viesis, — pasmaidīja Ipolits Matve­jevičs. — Ko labu pateiksi?

Un, kaut gan meistara mežonīgais mūlis puskrēslā staroja priekā, taču pateikt viņš nekā nespēja.

—   Nu? — jau stingrāk jautāja Ipolits Matvejevičs.

—  «Nimfa», — kaut viņu jupis, vai tad tai ir kāda prece? — mīklaini ierunājās zārku meistars. — Vai tā var apmierināt pir­cēju? Zārks — cik tas kokmateriala vien prasa …

—   Ko? — Ipolits Matvejevičs nesaprata.

—  Nu tā pati «Nimfa» … Trīs ģimenes tur pārtiek no tirdz­niecības vien. Viņiem vairs nav īsta materiala, un nostrādājurns sliktāks, arī bārkstis šķidras, kaut viņus jupis. Bet man — veca

firma. Dibināta tūkstoš deviņi simti septītajā gadā. Man zārks kā bilde, vienreizējs, iecienīts …

—   Ko tu mels, vai prātā esi jucis, vai? — rāmi jautāja Ipo­lits Matvejevičs un virzījās uz izeju. —• Sajēgu ar saviem zār­kiem esi zaudējis.

Bezenčuks iztapīgi atvēra durvis, palaida Ipolitu Matveje­viču pa priekšu un pats sekoja tam pa pēdām, trīcēdams ne­pacietībā.

—   Kad vēl bija «Laipni lū­dzam», tad cita lieta. Viņu glazē- jumam neviena firma nevarēja pretī stāties, pat pašā Tverā ne, kaut viņu jupis. Bet tagad, teikšu atklāti, par manu preci labākas nav. Un nemaz nemeklējiet.

Ipolits Matvejevičs nikni atskatījās, mirkli dusmīgi norau­dzījās Bezenčukā un sāka iet mazliet ātrāk. Kaut gan darbā šo­dien nekādas nepatikšanas nebija atgadījušās, taču viņš jutās visai riebīgi.

«Nimfas» trīs īpašnieki stāvēja pie sava uzņēmuma tanīs pa­šās pozās, kādās Ipolits Matvejevičs tos bija šorīt atstājis. Likās, kopš tā mirkļa viņi nav teikuši viens otram ne vārda, taču spilgti izteiktā pārmaiņa viņu sejās, noslēpumainā apmierinātība, kas neskaidri spīdēja viņu acīs, liecināja, ka tiem zināms kaut kas no­zīmīgs.

Ieraugot savus komercienaidniekus, Bezenčuks izmisīgi at­meta ar roku, apstājās un čukstēja aizejošajam Vorobjaņinovam:

—   Atdošu par trīsdesmit diviem rubulīšiem.

Ipolits Matvejevičs saviebās un pielika soli.

—  Var arī uz kredita, — Bezenčuks piemetināja.

«Nimfas» trīs īpašnieki neteica nekā. Tie klusēdami sekoja

Vorobjaņinovam, ejot nepārtraukti cilāja savas naģenes un laipni klanījās.

Galīgi pārskaities par zārcinieku muļķīgo uzmācību, Ipolits Matvejevičs ātrāk nekā parasti ieskrēja lievenī, īgni noberzēja gar kāpnītēm dubļus un, sajuzdams stipru izsalkumu, iegāja

priekšnamā. Viņam pretī, smagi tusnīdams, no istabas iznāca Frola un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors. Ar labo roku pacēlis talaru un nepievērsdams uzmanību Ipolitam Maīvejevičam, svētais tēvs Fjodors joza uz izeju.

Pēkšņi Ipolits Matvejevičs pamanīja pārāk lielu tīrību, jaunu, acīs krītošu nekārtību nedaudzo mēbeļu izvietojumā un sajuta kairinājumu degunā, ko radīja stiprā zāļu smaka. Pirmajā istabā Ipolitu Matvejeviču sagaidīja kaimiņiene, agronoma sieva Kuzņe- cova. Tā čukstēja un māja ar rokām:

—  Viņai ir sliktāk, viņa tikko izsūdzēja grēkus. Neklaudziniet ar zābakiem.

—   Es jau neklaudzinu, — padevīgi atbildēja Ipolits Matveje­vičs. — Bet kas tad noticis?

Kuzņecova madama saknieba lūpas un ar roku norādīja uz otrās istabas durvīm:

—   Ļoti stipra sirds lēkme.

Un, acīm redzot atkārtodama cita sacītus vārdus, kas tai iepa- tikušies ar savu nozīmīgumu, piemetināja:

—  Nav izslēgts nāves gadījums. Es šodien visu dienu uz kā­jām. Atnāku šorīt pēc gaļas mašīnas, skatos — durvis vaļā, vir­tuvē nevienas dzīvas dvēseles un šinī istabā arī ne, nu, es nodo­māju, Klaudija Ivanovna būs aizgājusi pēc kuliču miltiem. Vakar viņa tā kā taisījās iet. Milti tagad, pats zināt, ja laikā neno­pirksi …

Kuzņecova madama vēl ilgi būtu stāstījusi par miltiem, dār­dzību un par to, ka viņa atradusi Klaudiju Ivanovnu guļam pie podiņu krāsns bez mazākām dzīvības zīmēm, ja vaids, kas atska­nēja no blakus istabas, nebūtu sāpīgi ķēris Ipolita Matvejeviča dzirdi. Viņš ar viegli notirpušu roku steidzīgi pārmeta krustu un iegāja sievasmātes istabā.

II nodala MADAMAS PETUCHOVAS NAVE

Klaudija Ivanovna gulēja uz muguras, pabāzusi vienu roku zem pakauša. Galvā tai bija spilgtas aprikožu krāsas aube; šī krāsa senāk — diezin kādā tur gadā bija modē, kad damas ne­sāja «šanteklerus» un tikko sāka dejot Argentinas tango.

Klaudijas Ivanovnas seja bija svinīga, taču absolūti neko ne­izteica. Acis raudzījās griestos.

—   Klaudija Ivanovna, — Vorobjaņinovs pasauca.

Sievasmātes lūpas ātri sakustējās, bet parastās bazunīgās

balss vietā, pie kuras tik joti bija pieradusi Ipolita Matvejeviča auss, viņš izdzirda klusu, vāju un tik žēlīgu vaidu, ka viņam sa­žņaudzās sirds. Pēkšņi acīs ātri sariesās mirdzoša asara un kā dzīvsudrabs noritēja pār vaigu.

—   Klaudija Ivanovna, — atkārtoja Vorobjaņinovs, — kas jums kaiš?

Bet viņš atkal nesaņēma atbildi. Vecene aizvēra acis un maz­liet sagāzās uz sāniem.

Istabā klusi ienāca agronoma sieva un aizveda Ipolitu Mat­vejeviču pie rokas kā zēnu, kuru ved mazgāties.

—  Viņa ir aizmigusi. Ārsts teica, lai netraucējot. Jūs, mīļais, ziniet ko — aizejiet uz aptieku. Ņemiet kvīti un uzziniet, cik maksā ledus pūšļi.

Ipolits Matvejevičs visos šajos jautājumos pilnīgi pakļāvās Kuzņecova madamai, sajuzdams tās neapstrīdamo pārākumu tam­līdzīgās lietās.

Līdz aptiekai bija tālu. Un Ipolits Matvejevičs, kā ģimnāzists sažņaudzis recepti saujā, steidzīgi izgāja uz ielas.

Bija jau gandrīz tumšs. Dzirkstošās vakara blāzmas fonā rē­gojās zārku meistara Bezenčuka vārgais stāvs, kurš, piespiedies pie egļu koka vārtiem, uzkoda maizi ar sīpoliem. Turpat viņam līdzās pietupušās sēdēja trīs «nimfas» un, karotes aplaizīdamas, ēda no čuguna poda griķu biezputru. Pamanījuši Ipolitu Matve­jeviču, zārcinieki izstiepās kā zaldāti. Bezenčuks aizvainoti pa­raustīja plecus un, izstiepis roku konkurentu virzienā, norūca:

—   Pinās, kaut viņus jupis, pa kājām.

Staropanskas laukumā pie dzejnieka 2ukovska bistes, kuras cokolā bija izcirsts uzraksts «Poēzija ir dievs zemes svētajos sap­ņos», risinājās dzīvas pārrunas, ko bija radījusi ziņa par Klau­dijas Ivanovnas smago slimību. Sapulcējušos pilsētnieku kopējās domas bija tādas, ka «visi tur nonāksim» un «dievs devis, dievs ari ņēmis».

Frizieris «Pjers un Konstantins», kas, starp citu, labprāt at­saucās arī uz «Andreja Ivanoviča» vārda, ari šeit nepalaida ga­rām izdevību parādīt savas zināšanas medicīnas nozarē, smeltas no Maskavas žurnālā «Ogoņok».

—   Mūslaiku zinātne, — teica Andrejs Ivanovičs, — ir sasnie­gusi neiespējamo. Ņemiet, teiksim, tādu gadījumu, pacientam uz zoda uzmetusies pūtīte. Agrāk beidzās ar asins saindēšanos, bet tagad, stāsta, Maskavā esot — nezinu tikai, vai tā ir taisnība vai ne — katram pacientam paredzēta sava sterilizēta otiņa.

Pilsoņi smagi nopūtās.

—   Nu gan tu, Andrej, mazliet šauj pār strīpu …

—   Kur tad tas ir redzēts, ka katram cilvēkam ņemtu savu otiņu? Ko tik visu neizdomā!

Bijušais garīgā darba proletārietis, bet tagadējais stenda tir- " gotājs kļuva pat nervozs:

—   Piedodiet, Andrej Ivanovič, Maskavā pēc pēdējām iedzīvo­tāju skaitīšanas ziņām vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju. Tātad tas nozīmē, ka vajag vairāk par diviem miljoniem otiņu? Diezgan oriģināli.

Saruna kļuva aizvien dedzīgāka, un velns zin, kur tas būtu novedis, ja Osipnas ielas galā neparādītos Ipolits Matvejevičs.

—   Atkal aizskrēja uz aptieku. Tātad stāvoklis bēdīgs.

—   Vecene mirs. Ne jau velti Bezenčuks kā prātu zaudējis bizo pa pilsētu.

—   Bet ko tad ārsts saka?

—   Ko nu ārsts! Vai tad apdrošināšanas kasē ir ārsti? Tur ve­selu par slimu pataisīs!

«Pjers un Konstantins», kas jau sen tiecās sniegt ziņojumu medicinas jautājumos, bailīgi atskatījies, sacīja:

—   Tagad viss spēks ir hemoglobinā …

To pateicis, «Pjers un Konstantins» apklusa.

Apklusa arī pilsētnieki, klusībā katrs pie sevis apsvērdams hemoglobinā noslēpumainos spēkus.

Kad uzlēca mēness un blāvā gaisma apspīdēja Zukovska mi­niatūro bisti, uz tā vara muguras skaidri varēja salasīt ar krītu uzrakstītu īsu lamu vārdu.

Pirmoreiz tamlīdzīgs uzraksts parādījās uz bistes 1897. gada 15. jūnijā, tūlīt pirmajā naktī pēc pieminekļa atklāšanas. Un, lai kā policijas, vēlāk milicijas pārstāvji centās ievest kārtību, peļo­šais uzraksts akurati atjaunojās katru dienu.

Koka mājiņās ar ārējiem slēģiem jau sīca patvāri. Bija vaka­riņu laiks. Pilsoņi velti vairs neuzkavējās un izklīda. Sacēlās vējš.

Bet Klaudija Ivanovna pa to laiku dzisa. Viņa te prasīja dzert, te sacīja, ka esot jāceļoties augšā un jāejot pēc labošana nodo­tajiem Ipolita Matvejeviča izejamiem puszābakiem, te žēlojās par putekļiem, no kuriem, viņas vārdiem runājot, varēja vai galu da­būt, te lūdza aizdegt visas lampas.

Ipolits Matvejevičs, kas jau bija piekusis uztraukdamies, stai­gāja pa istabu. Galvā līda nepatīkamas domas par saimniecis­kiem jautājumiem. Viņš domāja par to, ka vajadzēs ņemt avansu pašpalīdzības kasē, skriet pēc popa un atbildēt uz radinieku līdz­jūtības vēstulēm. Lai mazliet izklaidētos, Ipolits Matvejevičs iz­gāja lievenī. Mēness zaļajā gaismā stāvēja zārku meistars Be­zenčuks.

—   Nu, kā tad pavēlēsiet, Vorobjaņinova kungs? — jautāja meistars, spiezdams naģeni pie krūtīm.

—   Ko lai dara, laikam taču vajadzēs, — drūmi atbildēja Ipo­lits Matvejevičs.

—   Bet «Nimfa», kaut viņu jupis, vai tad tai ir kāda prece! — Bezenčuks uztraucās.

•— Vācies pie velna! Apnicis!

—   Es jau neko. Es par bārkstīm un glazējumu. I<ā taisīt, kaut viņu jupis? Vai pirmās šķiras, primā? Vai kā citādi?

—   Bez jebkādām bārkstīm un glazējumiem. Vienkāršu koka zārku. Priedes koka. Vai saprati?

Bezenčuks pielika pirkstu pie lūpām, ar to rādīdams, ka visu sapratis, pagriezās un, balansēdams ar savu naģeni, bet tomēr streipuļodams, devās mājup. Un tikai tagad Ipolits Matvejevičs pamanīja, ka meistars nāvīgi piedzēries.

Ipolitam Matvejevičam atkal kļuva neparasti riebīgi ap sirdi. Viņš nevarēja iedomāties, kā tas būs, kad vajadzēs pēc darba pār­nākt tukšā, piegružotā dzīvoklī. Viņam likās, ka reizē ar sievas­mātes nāvi zudīs arī visas mazās ērtībiņas un ieražas, kuras viņš ar tādām pūlēm bija radījis pēc revolūcijas, kas viņam laupīja lielas ērtības un plaša vēriena parašas. «Apprecēties?» Ipolits Matvejevičs domāja. «Bet ar ko? Ar milicijas priekšnieka brāļa­meitu Varvaru Stepanovnu, Prūša māsu? Vai varbūt nolīgt mājkalpotāju? Kur nu! Pa tiesām novazās. Un pie tam sā­līti iznāk.»

Dzīve Ipolita Matvejeviča acīs uzreiz kļuva drūmāka. Sašu­tuma un riebuma pilns pret visu pasauli, viņš atgriezās istabā.

Klaudija Ivanovna vairs nemurgoja. Gulēdama augsti uzbu- žinātos spilvenos, viņa pavisam saprātīgi un, kā viņam likās, pat bargi noraudzījās iekšā nākošajā Ipolitā Matvejeviča.

—   Ipolit, — viņa skaidri sadzirdami nočukstēja, — apsēdieties man blakus. Mans pienākums ir jums pastāstīt. ..

Ipolits Matvejevičs neapmierināts apsēdās, lūkodamies sie­vasmātes novājējušajā, ūsainajā sejā. Viņš centās pasmaidīt un pateikt kaut ko uzmundrinošu. Bet no smaida iznāca ķemīga gri­mase, un uzmundrinošie vārdi vispār nerādās. Ipolits Matvejevičs izdvesa tikai neveiklu pīkstienu.

—   Ipolit, — sievasmāte atkārtoja, — vai jūs atceraties mūsu viesistabas garnituru?

—   Kādu? — Ipolits Matvejevičs jautāja tik laipni, kā tas iespējams tikai pret ļoti slimiem cilvēkiem.

—   To … Ar angļu katunu pārvilkto …

—   Ak to, kas bija manā mājā?

—  Jā, Stargorodā …

—  Atceros, ļoti labi atceros .. . Dīvāns, ducis krēslu un apaļš galdiņš uz sešām kājām. Bija lieliskas mēbeles. Gambsa ražo­tas… Bet kāpēc jūs tās atcerējāties?

Taču Klaudija Ivanovna nespēja atbildēt. Viņas seja pamazām pieņēma vitriola krāsu. Nez kāpēc arī Ipolitam Matvejevičam aiz­rāvās elpa. Viņš spilgti atcerējās viesistabu savā savrupmājā, si­metriski izvietotās riekstkoka mēbeles ar izliektām kājiņām, ar vasku uzspodrināto grīdu, brūnās veclaiku klavieres un ovālos, melnos bilžu rāmīšus ar dagerotipijā uzņemtām dižciltīgo radi­nieku ģīmetnēm pie sienām.

Šai mirklī Klaudija Ivanovna kokainā, vienaldzīgā balsī sacīja:

—   Krēsla sēdeklī es iešuvu savus briljantus.

Ipolits Matvejevičs pablenza uz veceni.

—   Kādus briljantus? — viņš automatiski jautāja, bet tūdaļ apķērās. — Vai tad tos neatņēma toreiz kratīšanas laikā?

—   Es paslēpu briljantus krēslā, — ietiepīgi atkārtoja vecene.

Ipolits Matvejevičs pielēca kājās un, paskatījies uz Klaudijas

Ivanovnas petrolejas lampas apgaismoto, pārakmeņojušos seju„ saprata, ka viņa nemurgo.

—  Jūsu briljanti? — viņš iekliedzās, izbīdāmies pats savas balss spēka. — Krēslā! Kur jums prāts? Kāpēc jūs tos neatdevāt man?

—   Kā es jums varēju dot briljantus, ja jūs izputinājāt manas meitas muižu? — vecene mierīgi un naidīgi iebilda.

Ipolits Matvejevičs apsēdās un tūdaļ atkal piecēlās. Viņa sirds joņaini trenca asinis pa visu miesu. Galva džinkstēja.

—   Jūs taču izņēmāt briljantus no turienes? Tie ir šeit?

Vecene noraidoši papurināja galvu.

—   Es nepaguvu. Jūs atceraties, cik ātri un negaidīti mums vajadzēja bēgt? Tie palika krēslā, kas stāvēja starp terakota lampu un kaminu.

—  Bet tas taču ir ārprāts! Cik jus esat līdzīga savai meitai! — ska]ā balsī kliedza Ipolits Matvejevičs.

Un, vairs nekautrēdamies no tā, ka atrodas pie mirējas gultas, viņš ar troksni atgrūda krēslu un sīkiem solīšiem sāka tipināt pa istabu. Vecene vienaldzīgi vēroja visas Ipolita Matvejeviča izda­rības.

—  Bet vai jums ir jel kāda jēga, kur tie krēsli varētu būt? Vai jūs varbūt domājat, ka tie mierīgi stāv manas mājas viesistabā un gaida, kamēr jūs nāksiet pēc savām regalijām?

Vecene nekā neatbildēja.

Dzimtsarakstu nodaļas lietvedim aiz dusmām nokrita no de­guna pensnejs un, pazibšņojis zelta kniebi virs ceļiem, triecās pret zemi.

—   Kā? Iebāzt krēslā briljantus par septiņdesmit tūkstošiem! Krēslā, par kuru pat nav zināms, kas uz tā sēž! …

Te Klaudija Ivanovna iešņukstējās un ar visu ķermeni sagā­zās uz gultas malas. Viņas roka, apvilkusi gaisā pusloku, mēģi­nāja satvert Ipolitu Matvejeviču, bet tūdaļ nokrita atpakaļ uz vio­letās, vatētās segas.

Ipolits Matvejevičs, no bailēm spiegdams, metās pie kaimi­ņienes.

—   Liekas, viņa mirst!

Agronoma sieva lietišķi pārmeta krustu un, neslēpdama savu ziņkāri, kopā ar vīru — bārdainu agronomu skrēja uz Ipolita Mat­vejeviča māju. Pats Vorobjaņinovs, kā sajēgu zaudējis, iemaldījās pilsētas dārzā.

Kamēr agronomu laulātais pāris kopā ar savu kalponi piekopa nelaiķes istabu, Ipolits Matvejevičs klīda pa dārzu, uzgrūzdamies soliem un noturēdams agrā pavasara mīlā sastingušos pārīšus par krūmiem.

Pats velns zina, kas notika Ipolita Matvejeviča galvā. Skan­dēja čigānu kori, apaļīgu dāmu orķestri nepārtraukti izpildīja «tango-amapa», acu priekšā atainojās Maskavas ziema un slaids, melns rikšotājs, kas nicinoši sprauslāja par kājāmgājējiem. Daudz kas atainojās Ipolita Matvejeviča iztēlē: ir reibinoši dārgās oranž- krāsas apakšbikses, ir sulaiņu padevība, ir iespējamais brauciens uz Kannām.

Ipolits Matvejevičs palēnināja soli un pēkšņi paklupa par gu­ļošo zārku meistaru Bezenčuku. Meistars, kažokā satinies, gulēja šķērsām pāri dārza celiņam. No dunkas viņš pamodās, nošķau­dījās un mundri piecēlās kājās.

—   Esiet bez rūpēm, Vorobjaņinova kungs, — viņš dedzīgi teica, it kā turpinādams pirmīt sākto sarunu. — Zārks paģērē darbu.

—   Nomira Klaudija Ivanovna, — pavēstīja pasūtītājs.

—   Nu, lai viņai debesu valstība, — piekrita Bezenčuks. — Aiz­gājusi tātad vecenīte … Vecenītes, viņas vienmēr aiziet… Vai arī dievam dvēseli atdod, — raugoties, kāda vecenīte. Jūsējā, pie­mēram, sīciņa miesās, — tātad aizgājusi. Bet, ja, piemēram, kāda lielāka un vēl vājāka, tad skaitās, ka dievam dvēseli atdevusi.. .

—   Kas tas ir — skaitās? Kam tad tā skaitās?

—   Pie mums tas tā skaitās. Pie meistariem. Jūs, piemēram, esat izskatīgs vīrs, pagarāka auguma, kaut arī pavājš. Ja jūs, lai dievs nedod, nomirtu, tad skaitītos, ka esat karoti nolicis. Bet, ja nu kāds no tirgotājiem, no bijušās kupču ģildes, nomirtu, tas tātad būtu aizgājis uz mūžīgu dzīvošanu. Turpretim, ja kāds dienesta pakāpē zemāks, piemēram, sētnieks vai arīdzan kāds no zemnie­kiem, tad par tādu saka: izlaidis garu vai atstiepis kājas. Bet, ja mirst visu varenie, dzelzceļa konduktori vai kāds no priekš­niecības, tad skaitās, ka aizgājis uz mūža māju. Tā arī par viņiem saka: «Bet mūsējais, vai esat dzirdējuši, aizgājis uz mūža māju.»

Satriekts no šāda dīvaina cilvēku nāves klasificējuma, Ipolits Matvejevičs jautāja:

—   Nu, bet, kad tu pats nomirsi, kā par tevi meistari sacīs?

—   Es esmu mazs cilvēciņš. Teiks: «Bezenčuks nostirinājis kājas.» Un vairāk neko neteiks.

Un nopietni piebilda:

—  Man aiziet uz mūža māju vai nolikt karoti nav iespējams: miesas būve par sīku .. . Bet kā tad paliek ar zārku, Vorobjaņi­nova kungs? Vai tiešām pavēlēsiet taisīt bez bārkstīm un glazē- juma?

Taču Ipolits Matvejevičs, atkal iegrimis savos žilbinošajos sapņos, neatbildēja nekā un devās uz priekšu. Bezenčuks, seko­dams viņam, uz pirkstiem kaut ko rēķināja un pa paradumam pie sevis murmināja.

Mēness jau sen bija nozudis. Bija auksts kā ziemā. Peļķes atkal pārklāja ledus, trausls kā vafele. Biedra Gubernska vārdā nosauktajā ielā, kur iznāca abi ceļa biedri, vējš spēkojās ar izkārt­nēm. No Staropanska laukuma puses rībēdams un žvadzēdams izbrauca ugunsdzēsēju pajūgs ar izkāmējušiem zirgiem.

Ugunsdzēsēji, pārkāruši savas buraudekla biksēs tērptās kājas par pajūga maļam, šūpoja kaskotas galvas un tīšam pretīgas balsīs dziedāja:

Mūsu brandmeisteram slava,

Mūsu dārgajam biedram Pumpim sla-ava!…

—   Brandmeistara dēla Kojkas kāzās uzdzīvojuši, — Bezen­čuks vienaldzīgi sacīja un pakasīja zem kažoka krūtis. Vai tad patiešām bez glazējuma un bez visa kā taisīt?

Tieši šai brīdī Ipolits Matvejevičs jau visu bija izlēmis. «Braukšu,» viņš nolēma, «atradīšu. Un tad paskatīsimies.» Un sapņos par briljantiem pat nelaiķe sievasmāte viņam likās tīka­māka, nekā bija īstenībā. Viņš pagriezās pret Bezenčuku:

—   Velns ar tevi! Taisi arī! Glazētu! Ar bārkstīm!

III nodala GRĒCINIEKA SPOGULIS

Pieņēmis mirstošās Klaudijas Ivanovnas grēksūdzi, Frola un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors Vostrikovs iz­nāca no Vorobjaņinova mājas galīgi apjucis un visu ceļu līdz sa­vai mājai nogāja, izklaidīgi raudzīdamies apkārt un mulsi smai­dīdams. Ceļa beigu posmā viņa izklaidība bija sasniegusi tādu pakāpi, ka viņš, cik tur trūka, būtu pakļuvis zem apriņķa izpild­komitejas automobiļa GOS Nr. 1. Izkūlies no mēļās miglas, kuru bija uzlaidusi ellišķīgā mašīna, svētais tēvs Vostrikovs pilnīgi zaudēja pašsavaldīšanos un, neraugoties uz cienījamo amatu un gadu nastu, atlikušo ceļa gabalu noskrēja frivolos pusaulekšos.

Cienīgmāte Katrina Aleksandrovna klāja vakariņu galdu. Die­nās, kad nebija vakara dievkalpojuma, svētais tēvs Fjodors mīlēja agri vakariņot. Bet tagad, noņēmis platmali un silto, vatēto talaru, svētais tēvs ātri iespruka guļamistabā, cienīgmātei par izbrīnu tur ieslēdzās un klusinātā balsī sāka vilkt «Svētīgam būt».

Cienīgmāte atsēdās uz krēsla un bikli čukstēja:

— Atkal kaut ko uzsācis . ..

Svētā tēva Fjodora trauksmainā dvēsele nepazina miera. Ne­kad tā nezināja miera. Ne toreiz, kad viņš bija garīgās skolas audzēknis, ne arī toreiz, kad jau bija ūsains seminārists Fjodors Ivaničs. Pārgājis no seminārā uz universitāti un nomācījies juri­diskajā fakultatē trīs gadus, Vostrikovs 1915. gadā nobijās no iespejamas mobilizācijas un atkal pievērsās garīdzniecībai. Sā­kumā viņu ieveda diakonu kārtā, bet pēc tam iesvētīja garīdznieka amatā un nozīmēja darbā apriņķa pilsētā N. Un vienmēr visos garīgās un civilās karjeras etapos svētais tēvs Fjodors bija un palika ierāvējs.

Svētais tēvs Vostrikovs sapņoja par savu privātu sveču fab­riku. Viņam acu priekšā rēgojās fabrikas ruļļi, uz kuriem tinās resnas vaska virves; un tas tik ļoti plosīja viņa dvēseli, ka svētais tēvs Fjodors izgudroja dažādus projektus, kurus realizējot vaja­dzētu iegūt pamata un apgrozības kapitalu, lai nopirktu Samarā jau sen noskatītu fabriciņu.

Idejas svētajam tēvam Fjodoram iešāvās prātā pilnīgi negai­dīti, un viņš tūlīt ķērās pie darba. Svētais tēvs Fjodors uzsāka vārīt raibās veļas ziepes; savārīja tās pudiem, bet ziepes, kaut gan saturēja milzīgu tauku procentu, neputoja un pie tam vel maksāja trīsreiz dārgāk nekā «Arkla un āmura» ražotās. Ziepes pēc tam ilgi mirka un trūdēja priekšnamā, un Katerina Aleksandrovna, tām garām iedama, reizēm pat apraudājās. Bet vēl pēc kāda laika ziepes izmeta atkritumu bedrē.

Izlasījis kādā lopkopības žurnālā, ka trušu gaļa esot tikpat maiga kā cālim, ka tie ātri vairojoties un trušu audzēšana rūpī­gam saimniekam varot dot krietnu peļņu, svētais tēvs Fjodors nekavējoties iegādājās pusduci vaislinieku, un jau pēc diviem mē­nešiem suns Nerka, izbijies no garausaino radījumu pulkiem, kuri piepildīja visu sētu un māju, nezin kur aizmuka. Nolādētie N._pil­sētas iedzīvotāji izrādījās ārkārtīgi konservativi un vienprātīgi nepirka Vostrikova trušus. Tad svētais tēvs, aprunājies ar savu cienīto, nolēma kuplināt pats savu ēdienkarti ar trušu gaļu, kas garšojot labāk pat par cāļu gaļu. No trušu gaļas gatavoja cepe­šus, siteņus, ātros klopšus; vārīja trušu zupu, pasniedza vaka­riņās aukstā veidā un sacepa kuličos. Tas viss neka nelīdzeja. Svētais tēvs Fjodors aprēķināja, ka, ēdot vienīgi trušu gaļu,_ ģi­mene mēnesī var patērēt ne vairāk par četrdesmit dzīvniekiem, kamēr ikmēneša pieaugums ir deviņdesmit gabalu, pie kam šis skaits ar katru mēnesi pieaugs ģeometriskā progresijā.

Tad Vostrikovi nolēma tirgoties ar majas pusdienām. Svētais tēvs Fjodors visu vakaru ar ķīmisko zīmuli uz rūpīgi sagrieztam rūtiņu papīra lapām rakstīja sludinājumus par garšīgam majas pusdienām, kas pagatavotas vienīgi un tikai svaiga sviesta. Slu­dinājums sākās ar vārdiem: «Lēti un garšīgi.» Cienīgmāte emal­jētu bļodiņu sataisīja pilnu ar miltu klīsteri, un svētais tēvs

Fjodors vēlu vakarā izlīmēja sludinājumus uz visiem telegrāfā stabiem un padomju iestāžu tuvumā.

Jaunajam pasākumam bija lieli panākumi. Jau pirmajā dienā ieradās septiņi cilvēki, tanī skaitā arī kara komisariata lietvedis Bendins un labierīcību apakšnodaļas pārzinis Kozlovs, ar kura gādību pilsētā nesen tika noārdīts vienīgais senatnes pieminek­lis — Elizabetes laiku triumfa arka, kas, viņa vārdiem izsakoties, traucējot ielu satiksmi. Viņiem visiem pusdienas ļoti iepatikās. Otrā dienā ieradās četrpadsmit cilvēku. Trusīšus nespēja piedīrāt vien. Veselu nedēļu šim pasākumam bija lieliski panākumi, un svētais tēvs Fjodors jau sapņoja par nelielas bezmotora kažok­ādu apstrādāšanas darbnīcas atvēršanu, kad atgadījās pilnīgi ne­paredzēts notikums.

Kooperativs «Arkls un āmurs», kas bija slēgts jau trīs nedēļas sakarā ar preču inventarizāciju, tika atvērts, un veikala darbinieki, elsdami aiz piepūles, izvēla pagalmā mucu ar sapuvušiem kāpos­tiem un izgāza tos atkritumu bedrē; puse pagalma piederēja svē­tajam tēvam Fjodoram. Pikantās smakas valdzināti, pie bedres saskrēja truši, un jau nākošās dienas rītā maigo grauzēju vidū sākās sērga. Tā plosījās tikai trīs stundas, bet noguldīja divi simti četrdesmit vaislinieku un neskaitāmu daudzumu jaundzimušo.

Satriektais svētais tēvs Fjodors izturējās pavisam rāmi vese­lus divus mēnešus, un viņa dvēsele bija atspirgusi tikai tagad, atgriežoties no Vorobjaņinova mājas un cienīgmātei par izbrīnu ieslēdzoties guļamistabā. Visas zīmes rādīja, ka svēto tēvu Fjo­doru apmirdzējusi jauna ideja, kas pārņēmusi visu viņa dvēseli.

Katrina Aleksandrovna, saliekusi pirkstu, pieklauvēja pie gu­ļamistabas durvīm. Atbildes nebija, tikai dziedāšana kļuva ska­ļāka. Pēc brītiņa durvis pavērās un spraugā parādījās svētā tēva Fjodora jaunavīgā sārtumā kvēlojošā seja.

—  Iedod man, māt, šķēres, tikai labi veikli, — ātri nobēra svētais tēvs Fjodors.

—   Bet kā tad ar vakariņām?

—   Nekas. Vēlāk.

Svētais tēvs Fjodors paķēra šķēres, atkal ieslēdzās un piegāja pie sienas spoguļa melnā, saskrambātā rāmī.

Līdzās spogulim karājās veca tautiska bilde «Grēcinieka spo­gulis», iespiesta vara gravējumā un ar roku jauki izkrāsota. «Grē­cinieka spogulis» sevišķi nomierināja svēto tēvu Fjodoru pēc ne­veiksmes ar trušiem. Bilde skaidri parādīja visa pasaulīgā mirstī­gumu. Tās augšējā daļā bija četri zīmējumi, parakstīti ar slavu burtiem, tie bija nozīmīgi un dvēseli mierinoši: «Sems lūdz no svētā gara, Kams kviešu druvu ara, Javets iraid vīrs, kam vara, nāve visiem savu dara.» Nāve bija ar spārniem, tā turēja rokā izkapti un smilšu pulksteni. Viņa bija iztaisīta it kā no protēzēm un ortopēdiskām detaļām un stāvēja, plati ieplētusi kājas, uz kai­las, paugurainas zemes. Tās izskats runāja nepārprotamu valodu, ka neveiksme ar trušiem tāds nieks vien ir.

Pašreiz svētajam tēvam vairāk patika bildīte «Javets iraid vīrs, kam vara». Nelielā telpā resns, bagāts cilvēks ar bārdu sē­dēja troņkrēslā.

Svētais tēvs Fjodors pasmaidīja un, uzmanīgi vērodams sevi spogulī, sāka apcirpt savu cienīgo bārdu. Bārdas šķipsnas bira uz grīdas, šķēres šņakstēja, un pēc piecām minūtēm svētais tēvs Fjodors pārliecinājās, ka apgriezt bārdu viņš galīgi neprot. Bārda bija apcirpta šķībi, tā izskatījās piedauzīga un pat aizdomīga.

Pagrozījies spoguļa priekšā vēl kādu brīdi, svētais tēvs Fjo­dors noskaitās, pasauca sievu un, sniegdams tai šķēres, saīdzis sacīja:

—  Palīdzi man kaut tu, rnāmuliņ. Nekādi, redzi, nevaru tikt galā ar savām krēpēm.

Cienīgmāte izbrīnā pat sasita plaukstas.

—   Ko tu ar sevi esi izdarījis? — beidzot viņa izdvesa.

-— Nekā neesmu izdarījis. Matus apgriežu. Palīdzi man, esi tik labiņa. Lūk, šeit tā kā greizi nogājis .. .

—  Ak kungs, — iesaucās cienīgmāte, ķerdamās pie svētā tēva Fjodora matu sprogām, ■— vai tiešām, Fedjeņka, tu taisies pāriet obnovļencos?

Par tādu sarunas virzienu svētais tēvs Fjodors ļoti nopriecājās.

—■ Ber kāpēc es, māt, nevarētu pāriet ticības atjaunotāju pusē? Vai tad obnovļenci nav cilvēki?

—  Cilvēki, protams, ka cilvēki, — dzēlīgi piekrita cienīgmāte, •— kā tad: miglas bildes skatās, alimentus maksā . . .

—   Nu, un ari es skraidīšu uz miglas bildēm.

—   Lūdzu, skrien vien!

—   Un skriešu ar.

—   Gan saskriesi sev nelaimi. Tu paskaties uz sevi_ spogulī!

Un tiešām, no spoguļa svētajā tēvā Fjodorā raudzījās žirgta,

melnacaina fizionomija ar nelielu, mežonīgu bārdeli un nejedzīgi garām ūsām.

Sāka apcirpt ūsas, tās proporcionāli samazinot.

Turpmākie notikumi cienīgmāti pārsteidza vēl vairāk. Svētais

tēvs Fjodors pavēstīja, ka jau šo­vakar viņam vajagot izbraukt da­rīšanās, un pieprasīja, lai Kat- rina Aleksandrovna aizskrien pie brāļa maiznieka un palien no viņa uz vienu nedēļu mēteli ar jērādas apkakli un tumšbrūno cepuri ar pīļknābja nagu.

—   Es nekur neiešu! — cienīg­māte pretojās un sāka raudāt. Pusstundu svētais tēvs Fjodors staigāja pa istabu un, biedēdams sievu ar savu pārvērsto seju, muldēja visādus niekus. Cienīg­māte saprata tikai vienu: svētais tēvs Fjodors ne no šā, ne no tā apcirpis bārdu, grib ar muļķīgo naģeni galvā nezin uz kurieni braukt un viņu pamest.

-— Es tevi nepametu, — svē­tais tēvs Fjodors atkārtoja, — ne­pametu, pēc nedēļas būšu atpakaļ. Var taču cilvēkam gadīties kādas darīšanas. Var vai nevar?

—   Nevar, — teica popiene.

Svētajam tēvam Fjodoram, kas pret saviem tuviniekiem iztu­rējās lēnprātīgi, vajadzēja pat sist ar dūri pa galdu. Un, kaut gan viņš sita piesardzīgi un nemākulīgi, jo nekad agrāk to nebija da­rījis, tomēr popiene ārkārtīgi nobijās un, uzmetusi lakatu, aiz­skrēja pie brāļa pēc civilā tērpa.

Palicis viens, svētais tēvs Fjodors mirkli padomāja un noteica:

«Sievietēm ari ir grūti,» — un izvilka no gultas apakšas ar skārdu apsistu lādīti. Tādas lādītes pa lielākai daļai sastopamas sarkanarmiešiem. Tās izlīmētas ar strīpainām tapetēm, virs kurām lepojas Budjonija portrets vai papirosu kārbas «Pludmale» vāks ar trim skaistulēm, kas izstiepušās oļiem nobērtajā Batumi plud­malē. Vostrikovu lādīte svētajam tēvam Fjodoram par nepatiku arī bija izlīmēta ar bildītēm, bet tur nebija ne Budjonija, ne Ba­tumi skaistuļu. Popiene bija izlīmējusi visu lādītes iekšieni ar foto­grāfijām, kas izgrieztas no žurnālā «1914. gada kara kronika». Te bija ir «Peremišļas ieņemšana», ir «Silto apģērbu sadale pozicijās zemāko dienesta pakāpju karavīriem», un kas tik tur vēl nebija.

Izlicis uz grīdas gramatas, kas atradas pašā virsū: žurnālā «Krievu svētceļnieks» 1903. gada komplektu, biezo «Šķelšanās vēsturi» un brošureli «Krievs Itālijā», uz kuras vāka bija iespiests kūpošais Vezuvs, svētais tēvs Fjodors iebāza roku līdz pašam lā­dītes dibenam un izvilka vecu, apbružātu sievas kapuci. Viebda­mies no naftalina smakas, kas pēkšņi izplūda no lādītes, svētais tēvs Fjodors, saplēsdams mežģines un šuves, izņēma no kapuces smagu linu audekla desu. Desā bija divdesmit zelta desmit­nieku — viss, kas palicis pāri no svētā tēva Fjodora tirdzniecības avantūrām.

Ar pierastām kustībām viņš pacēla talara stūri un iebāza desu strīpaino bikšu kabatā. Tad viņš piegāja pie kumodes, izņēma no konfekšu kārbas trijniekus un piecniekus, pavisam piecdesmit rub­ļus. Kārbiņā palika vēl divdesmit rubļu.

— Saimniecībai pietiks, — viņš nolēma.

IV nodaļa TĀLO CEĻOJUMU MUZA

Stundu pirms vakara pasta vilciena pienākšanas svētais tēvs Fjodors īsā mētelī knapi pāri ceļiem, ar pītu grozu uz rokas stā­vēja pie kases rindā un raidīja bailīgus skatienus uz ieejas dur­vīm. Viņš baidījās, ka cienīgmāte pretēji viņa stingrajam aizlie­gumam varētu atskriet uz staciju viņu pavadīt, un tad stenda pār­devējs Prūsis, kas sēdēja bufetē un cienāja ar alu finansu aģentu, tūlīt viņu pazītu. Svētais tēvs Fjodors ar izbrīnu un kaunu rau­dzījās uz savām svītrainajām biksēm, kas bija atklātas visas pa­saules skatieniem.

Iekāpšana vilcienā bez plackartēm kā parasti bija trokšņaina. Pasažieri, salīkuši zem pārlieki lielo maisu smaguma, skraidīja gar vilcienu turp un atpakaļ no viena gala uz otru. Svētais tēvs Fjodors izmisis skraidīja visiem līdz. Viņš, tāpat kā visi, glaimīgā balsī iztaujāja pavadoņus, tāpat kā visi baidījās, ka kasieris iede­vis «nepareizu» biļeti, un tikai beidzot, ticis iekšā vagonā, atguva savu parasto mieru un kļuva pat jautrs.

Lokomotive pilnā balsī ieaurojās, un vilciens sakustējās, aiz­vezdams sev līdzi svēto tēvu Fjodoru nezināmā tālē pretī mīklai­nam pasākumam, kas acīm redzot laikam solīja lielus labumus.

Sāda dzelzceļa vajadzībām atsavināta teritorija ir dīvaina. No­kļuvis tanī, visparastākais pilsonis sajūt zināmas raizes un ne­mieru un drīz vien kļūst vai nu par pasažieri, vai par kravas sa­ņēmēju, vai arī vienkārši par dauzoni bezbiļetnieku, kas sarūgtina dzīvi un dienestu konduktoru brigādēm un peronu kontrolieriem.

No tā mirkļa, kopš pilsonis ieiet šajā teritorijā, kuru viņš dile­tantiski sauc par staciju vai uzgaidāmām telpām, viņa dzīvē no­tiek straujš pagrieziens. Tūlīt viņu aplido Jermaki Timofejeviči baltos priekšautos ar niķelētiem bļendukiem uz sirdīm un pakal­pīgi paķer bagažu. No šā mirkļa pilsonis vairs nepieder pats sev. Viņš ir pasažieris un sāk izpildīt visus pasažiera pienākumus. Sie pienākumi ir lielā skaitā un sarežģīti, taču patīkami.

Pasažieris ļoti daudz ēd. Vienkāršie mirstīgie naktī neēd, bet pasažieris ēd arī naktī. Viņš ēd sautētu cāli, kas viņam ir par dārgu, cieti novārītas olas, kas kaitīgas kuņģim, un olives. Kad vilciens šķērso pārmijas, plauktos šķind neskaitāmas tējkannas un lēkā avīzēs ietītie cāļi bez kājām, kuras tiem pasažieri izrāvuši ar visām saknēm.

Taču pasažieri nekā no tā nemana. Viņi stāsta anekdotes. Re­gulāri pēc katrām trim minūtēm viss vagons vai plīst no smiek­liem. Pēc tam iestājās klusums, un kāda samtaina balss stāsta nākošo anekdoti:

—  Mirst vecs ebrejs. Pie gultas stāv sieva, bērni. «Vai Moņa ir šeit?» ebrejs ar mokām izdveš. «Ir gan.» — «Un vai tante Brana ir atnākusi?» — «Atnākusi gan.» — «Bet kur tad vecmā­miņa? Es viņu neredzu.» — «Rau, kur viņa stāv.» — «Bet Izaks?» — «Izaks tepat vien ir.» — «Un bērni?» — «Lūk, visi bērni.» — «Bet kas tad palika bodē?!»

Un tai pašā mirklī sāk šķindēt tējkannas un augšējos plauktos lakstīt cāļi, pērkonīgo smieklu iztraucēti. Bet pasažieri to nemana. Katram uz sirds ir kāda iemīļota anekdote, kura satraukti gaida savu kārtu. Jaunais teicējs, ar elkoņiem grūstīdams kaimiņus, lū­dzošā balsī saukdams: «Bet man stāstīja!» — ar grūtībām saista klausītāju uzmanību un iesāk:

—  Kāds ebrejs atnāk.mājās. un liekas..guM,.i>Jakus say.aL.sier vai. Pēkšņi viņš dzird — zem gultas kads grabinas. Ebrejs pabāž roku zem gultas un jautā: «Vai tas esi tu, Džek?» Bet Džeks no­laiza roku un atbild: «Tas esmu es.»

Pasažieri vai mirst no smiekliem. Nakts tumsa aizsedz laukus, no lokomotives dūmeņa virpuļo gaistošas dzirksteles, un garam aizslīd klīrīgi tievi semafori ar zaļām, spīdošam brillēm, no aug­šas noraudzīdamies uz vilcienu.

Jocīga ir tāda dzelzceļa vajadzībām atsavināta teritorija! Uz visām valsts malām joņo gari, smagi tālsatiksmes vilcieni. Ceļš visur ir brīvs. It visur deg zaļas uguntiņas — ceļš brīvs. Polarais ekspresis dodas uz Murmansku. Sakumpis un izliecies uz pārmi­jas, no Kurskas stacijas izdrāžas «Pirmais-K», lauzdams ceļu uz Tiflisu. Tālo Austrumu ātrvilciens apbrauc Baikala ezeru, ar pilnu tvaiku tuvodamies Klusajam okeanam.

Tālo ceļojumu muza vilina cilvēku. Tā jau aizrāvusi svēto tēvu Fjodoru no klusā apriņķa klostera un iemetusi diezin kādā gu­berņā. Arī bijušais muižniecības vadonis un pašreizējais dzimt­sarakstu nodaļas lietvedis Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs jau satraukts līdz dvēseles dziļumiem un velns zina, ko nolēmis darīt.

Ļaudis klaiņo pa pasauli. Viens desmit tūkstošu kilometru tālu no darba vietas atrod sev smaidošu līgavu. Otrs, dzīdamies pēc dārglietām, pamet pasta un telegrāfā nodaļu un kā skolnieks skrien uz Aldanu. Bet trešais mierīgi sēž mājās, mīlīgi glauda savu vecu veco bruku un lasa grafa Saliasa rakstus, kas maksā rubli, taču viņš tos nopircis par piecām kapeikām.

Otrā dienā pēc bērēm, kuru vadību laipni uzņēmās zārku meis­tars Bezenčuks, Ipolits Matvejevičs devās darbā un, izpildīdams savus pienākumus, pašrocīgi iereģistrēja, ka mirusi Klaudija Iva­novna Petuchova, piecdesmit deviņus gadus veca, mājsaimniece, bezpartejiska, ar dzīves vietu apriņķa pilsētā N. un izcelšanos no Stargorodas guberņas muižniekiem. Pēc tam Ipolits Matvejevičs izlūdzās likumīgi pienākošos divnedēļu atvaļinājumu, saņēma četrdesmit vienu rubli atvaļinājuma naudas un, atvadījies no darba biedriem, devās mājās. Pa ceļam viņš iegriezās aptiekā.

Provizors Leopolds Grigorjevičs, kuru mājnieki un draugi sauca par Lipu, stāvēja aiz sarkanas, lakotas letes starp piena baltām, ar indi pildītām burkām un nervozēdams pārdeva brand- meistara svainienei «Ango krēmu pret iedegumu un vasaras rai­bumiem, kas ādu padara sevišķi baltu». Brandmeistara svainiene turpretī pieprasīja «Rašeļa zeltainās krāsas pūderi, kas piedod ādai vienmērīgu, dabiski nesasniedzamu iedegumu». Taču aptieka bija tikai Ango krēms pret iedegumu, un tik pretēju parfimērijas produktu cīņa ilga pusstundu. Tomēr uzvarēja Lipa, kas pārdeva brandmeistara svainienei lūpu krāsu un pēc patvāra principa pa­gatavotu blakšu izplucināšanas ierīci, kas no ārpuses izskatijas kā lejkanna.

—   Ko jūs vēlaties?

—   Matu līdzekli.

•— Vai augšanas veicināšanai, iznīdēšanai, krāsošanai?

—   Ko nu par augšanu! — sacīja Ipolits Matvejevičs. — Krā­sošanas līdzekli.

—   Krāsošanai ir brīnišķīgs līdzeklis «Titaniks». Saņemts no muitas. Kontrabandas prece. Nav nomazgājama ne ar aukstu, ne karstu ūdeni, ne ar ziepju putām, ne petroleju. Radikali melna krāsa. Flakons pusgadam maksā trīs rubļi divpadsmit kapeikas. Ieteicu kā labam paziņam.

Ipolits Matvejevičs pagrozīja rokās «Titanika» četrkantaino flakonu, nopūzdamies apskatīja etiķeti un nolika naudu uz letes.

ipolits Matvejevičs atgriezās mājās un riebuma pilns ņēmās aplaistīt galvu un ūsas ar «Titaniku». Dzīvoklī izplatījās nelaba smirdoņa.

Pēcpusdienā smirdoņa samazinājās, ūsas apžuva un salipa kopā, tās izsukāt varēja tikai ar lielu piepūli. Radikali melnā krāsa zaļgani lāsmoja, bet otrreiz krāsot vairs nebija laika.

Ipolits Matvejevičs izņēma no sievasmātes lādītes iepriekšējā vakarā atrasto dārglietu sarakstu, saskaitīja visu naudu, noslēdza dzīvokli, noslēpa atslēgas dziļi kabatā, iesēdās ātrvilcienā Nr. 7 un brauca uz Stargorodu.

V n o d a 1 a LIELAIS KOMBINATORS

Pulksten pusdivpadsmitos no ziemeļrietumiem, no Cmarovkas sādžas puses, Stargorodā ienāca kāds apmēram divdesmit astoņus gadus vecs jauneklis. Viņam pakaļ skrēja bezpajumtnieks.

—   Onkulīt, — viņš jautri sauca, — dod desmit, kapeikas! — Jauneklis izņēma no kabatas sasilušu ābolu un pasniedza bezpa­jumtniekam, bet tas neatlaidās. Tad gājējs apstājās, ironiski pa­skatījās uz zēnu un klusi sacīja:

—   Varbūt tu vēl gribētu atslēgas no dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Mēra sajūtu zaudējušais bezpajumtnieks saprata savu preten­ziju nepamatotību un likās mierā.

Jauneklis meloja: viņam nebija nedz naudas, nedz dzīvokļa, kur tā varētu atrasties, nedz atslēgas, ar kuru varētu dzīvokli at­slēgt. Viņam nebija pat mēteļa. Pilsētā jauneklis ienāca zaļa uzvalka ar pieguļošu vidukli. Viņa spēcīgo kaklu vairākkārt ap­ņēma veca vilnas šalle, kājās bija lakādas puszābaki ar apelsinu krāsas ziemišķādas virsu. Zeķu kājās nebija. Rokā jauneklis turēja astrolabu.

«O, bajadera, tri-ri-rim, ti-ri-ra!» viņš dziedāja, tuvodamies tirgum.

Te viņam bija daudz darīšanu. Viņš iespraucās pārdevēju rindā, kuri tirgojās uz drupu kaudzes, nolika sev priekšā astrolabu un nopietnā balsī sauca:

—  Kam vajag astrolabu? Lēti pārdodu astrolabu! Delegācijām un sieviešu nodaļām atlaide.

Negaidītais piedāvājums ilgu laiku nerada pieprasījumu. Māj­saimnieču delegācijās vairāk interesējās par deficitām precēm un drūzmējās pie manufaktūras stendiem. Astrolaba pārdevējam jau divreiz pagāja garām Stargorodas guberņas krimina!izmeklēša­nas aģents. Bet, tā kā astrolabs nekādi nelīdzinājās vakar nozag­tajai Sviesta centra kancelejas rakstāmmašīnai, aģents beidza ar skatieniem magnetizēt jaunekli un aizgāja prom.

Ap pusdienas laiku astrolabs tika pārdots atslēdzniekam par trim rubļiem.

—  Tas ir instrumentiņš, kas pats mērī, — teica jauneklis, at­dodams astrolabu pircējam, — būtu tikai ko mērīt.

Atbrīvojies no komplicētā instrumenta, jauneklis ēdnīcā «Gar­dais stūrītis» paēda pusdienas un devās apskatit pilsētu. Viņš izstaigāja Padomju ielu, izgāja uz Sarkanarmijas ielas (bijušās Lielās Puškina ielas), šķērsoja Kooperativa ielu un atkal atradās Padomju ielā. Bet šī vairs nebija tā Padomju iela, pa kuru viņš nupat bija staigājis: pilsētā bija divas Padomju ielas. Ne ma­zums par to pabrīnījies, jaunais cilvēks nokļuva Ļenas notikumu ielā (bijusī Deņisova iela). Līdzās skaistai divstāvu savrupmājai Nr. 28 ar izkārtni

PSRS, KPFSR STARGORODAS GUBERŅAS SOCIĀLĀS NODROSINASANAS NODAĻAS INVALIDU NAMS Nr. 2

jaunais cilvēks apstājās un palūdza sētniekam, kas sēdēja uz akmens soliņa pie vārtiņiem, atļauju piesmēķēt.

—   Sakiet man, tētiņ, — ievilcis dūmu, jautāja jaunais cil­vēks, — vai līgavas jūsu pilsētā ir?

Vecīgais sētnieks par šādu jautājumu nemaz nebija izbrīnījies.

—   Dažam ari ķēve ir lī­gava, — viņš atbildēja, lab­prāt ielaizdamies sarunā.

—   Vairāk man jautājumu nav, — ātri noteica jaunais cilvēks.

Un tūlīt uzdeva jaunu jau­tājumu:

—  Tāda māja un bez lī­gavām?

—  Mūsu līgavas, — sēt­nieks iebilda, — jau sen viņ­pasaulē ar lukturiem meklē. Pie mums te ir valsts nabag­māja: vecenes dzīvo pilnā pansijā.

—   Sa'protu. Tās, kuras dzi­mušas vēl pirms vēsturiskā materialisma?

—   Tas gan tiesa. Kad nu piedzimušas, tad arī piedzimušas.

—   Bet kas šai mājā bija pirms vēsturiskā materialisma?

—   Kad bija?

—   Nu toreiz, vecos laikos.

—   Ahā, vecos laikos šeit dzīvoja mans kungs.

—   Buržujs?

—   Pats tu buržujs! Es tev saku ■— muižniecības vadonis.

—   Tātad proletārietis.

—   Pats tu proletārietis! Es taču sacīju — vadonis.

Saruna ar gudro sētnieku, kas vāji orientējās sabiedrības šķiriskajā uzbūvē, būtu turpinājusies vēl dievs zin cik ilgi, ja jaunais cilvēks tūlīt negrābtu vērsi aiz ragiem.

—   Ziniet ko, vectētiņ, — viņš teica, — nebūtu slikti iedzert kādu lāsīti sīvā.

—   Nu pacienā.

Uz stundu abi pazuda, bet, kad atgriezās, sētnieks jau bija jaunā cilvēka visuzticamākais draugs.

—   Nu, tad es pie tevis pārnakšņošu, — jaunais draugs_ teica.

—   Manis pēc kaut vai visu mūžu dzīvo, tu esi labs cilvēks. _

Tik ātri sasniedzis savu mērķi, viesis izveicīgi nokāpa_ set-

nieka dzīvoklī, noāva apelsina krāsas puszābakus un izstiepās uz sola, pārdomādams rītdienas darbības plānu.

Jauno cilvēku sauca — Ostaps Benders. No savas biogrāfijās viņš parasti pastāstīja tikai vienu detaļu: «Mans tēvs,» viņš teica, «bija Turcijas pavalstnieks.» Turcijas pavalstnieka dēls savā dzīvē bija mainījis daudzas nodarbības. Rakstura možums, kas viņam traucēja veltīt sevi kādam noteiktam darbam, pastāvīgi viņu mētāja no vienas valsts malas uz otru un tagad bija novedis Stargorodā bez zeķēm, bez atslēgas, bez dzīvokļa un bez naudas.

Gulēdams smacīgi siltajā sētnieka dzīvoklī, Ostaps Benders domās noslīpēja divus viņa iespējamās karjeras variantus.

Varēja apprecēt daudz sievu un mierīgi braukāt no pilsētas uz pilsētu, stiepjot līdzi jaunu čemodānu ar kārtējai sievai nogran- tētām dārgām mantām. Bet varēja arī jau rīt aiziet uz Stargo- rodas bērnu komisiju un ierosināt viņiem uzņemties vēl neuzglez­notās, bet toties ģeniāli iecerētās gleznas «Boļševiki raksta vēstuli Cemberlenam» izplatīšanu pēc mākslinieka Repina populārās gleznas parauga «Aizkrācieši raksta vēstuli sultanam». Izdoša­nās gadījumā šis variants varētu ienest kādus četrsimt rubļus. Abus variantus Ostaps bija izdomājis, pēdējo reizi uzturoties Maskavā. Variants par daudzsievību radās pēc vakara avīzē izla­sītās tiesu chronikas, kur skaidri bija teikts, ka kāds poligamists sodīts tikai ar diviem gadiem bez stingras izolācijās. Variants Nr. 2 dzima Bendera galvā, kad viņš ar kontramarku bija iekļuvis RKMA [1] izstādē un to apskatījis.

Tomēr abiem projektiem bija savi trūkumi. Iesākt poligamista karjeru bez brīnišķīga, pelēki lāsumota uzvalka bija neiespējami. Bez tam vajadzīgi kaut vai desmit rubļi, lai varētu paspīdat un savaldzināt. Varēja, protams, apprecēties ari zaļajā ceļojuma uz­valkā, jo Bendera vīrišķīgais spēks un skaistums bija pilnīgi ne­atvairāms provinciālajām Grietiņām precību gados, bet tā būtu, kā izteicās pats Ostaps, «zemākā klase, melnstrādnieka darbs». Ar gleznu arī nebija nemaz tik vienkārši — varēja rasties_ tīri techniskas grūtības. Vai būs ērti gleznot b. Kaļiņinu kažokādas cepurē un baltā tūbas apmetnī un b. Cičerinu — līdz jostas vietai kailu? Drošības pēc, protams, varētu visas personas gleznot pa­rastos uzvalkos, bet tas vairs nebūtu tas.

— Nebūs tāda efekta! — Ostaps skaļā balsī noteica.

Te viņš pamanīja, ka sētnieks jau labu brīdi kaut ko dedzīgi runā. Izrādījās, ka sētnieks nogrimis atmiņās par bijušo majas īpašnieku:

—_ Policijas priekšnieks viņu sveicināja … Tu atnāc pie viņa, nu tapat, kā sacīt,apsveikt ar Jauno gadu — tev trijnieku iedod … Uz lieldienām tāpat, kā sacīt — atkal trijnieku. Ja vēl dzimšanas diena viņu, kā sacīt, apsveic … Un skaties, apsveikuma naudas vien gadā sanāk rublīšu piecpadsmit… Solījās mani pat ar medali apbalvot. «Es,» viņš saka, «vēlos, lai mans sētnieks butu ar medali.»

—   Nu un kā tad iznāca, vai iedeva?

—   Tu pagaidi . .. «Man,» viņš saka, «sētnieka bez medaļas nevajag.» Uz Sanktu Pēterburgu aizbrauca pēc medaļa. Nu, pir­moreiz, kā sacīt, neizdevās. Cinavnieku kungi negribēja. «Cars,» saka, «uz ārzemēm aizbraucis, tagad nevar.» Kungs pieteica gai­dīt. «Tu,» saka, «Tichon, gaidi, bez medaļas nepaliksi.»

—   Bet tavu kungu nožmiedza, vai? — Ostaps pēkšņi pa­vaicāja.

—   Neviens nav žmiedzis. Pats aizbrauca. Ko viņš te ar zal­dātiem būtu iesācis… Bet vai tagad par sētnieka darbu dod medaļas?

—   Kā tad, ka dod. Varu tev izgādāt.

Sētnieks ar cieņu paskatījās Benderā.

—   Es bez medaļas nevaru. Man tāds dienests.

—   Uz kurieni tad tavs kungs aizbrauca?

—   Kas to lai zin! Cilvēki stāsta — uz Parizi aizbraucis.

—  Ahā! . . . Baltās akacijas ziedi emigrācijā . . . Tātad viņš ir emigrants?

—   Pats tu esi emigrants… Uz Parizi, cilvēki stāsta, aiz­braucis. Bet māju paņēma vecenēm. Tās kaut vai katru dienu vari apsveikt — ne griveņiku nedabūsi! .. . Ek! Tas tik bija kungs! …

Šai mirklī virs durvīm ieklinkšķējās sarūsējušais zvans. Sēt­nieks krekšķēdams aiztenterēja līdz durvīm, atvēra tās un ārkār­tīgā uzbudinājumā kāpās atpakaļ.

Uz augšējā pakāpiena stāvēja melnūsains un melnmatains Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs. Viņa acis zem pensneja mir­dzēja agrākā spožumā.

—   Kungs! — dedzīgi iebļāvās Tichons. — No Parizecl

Ipolits Matvejevičs, apmulsis, ka sētnieka dzīvoklī mi* kāds

sveša persona, kuras kailās, violetās pēdas viņš tikai tagad bij< ieraudzījis aiz galda malas, galīgi apjuka un gribēja begt_ prom bet Ostaps Benders veikli pielēca kājās un zemu paklanījas Ipo lita Matvejeviča priekšā.

—   Kaut ari pie mums nav Parize, tomēr laipni lūdzam mūsu būdā!

—   Labdien, Tichon, — Ipolits Matvejevičs bija spiests atbil­dēt, — es nemaz neesmu ieradies no Parizes. Kas tev nāk prātā?

Bet Ostaps Benders, kura garais, dižciltīgais deguns skaidri juta cepeša smaržu, neļāva sētniekam ne iepīkstēties.

—   Lieliski, — pamirkšķinājis ar aci, viņš sacīja, — jūs ne­esat ieradies no Parizes. Protams, jūs esat atbraucis no Kologri- vas aociemot savu nelaiķi vecomāti.

Tā runādams, viņš maigi apņēma ap vidu galīgi apstulbušo sētnieku un izbīdīja viņu aiz durvīm, pirms tas bija sapratis, kas noticis, bet, kad viņš atguvās, tad apjēdza tikai to, ka no Parizes atbraucis kungs, ka viņu, Tichonu, izlikuši no sētnieka dzīvokļa un viņam kreisajā rokā sažņaugts papīra rublis.

Runīgi noslēdzis aiz sētnieka durvis, Benders pagriezās pret Vorobjaņinovu, kas vēl arvien stāvēja istabas vidū, un sacīja:

—   Neuztraucieties, viss ir kārtībā. Mans uzvārds Benders? Varbūt esat dzirdējis?

—   Neesmu dzirdējis, — nervozi atbildēja Ipolits Matvejevičs.

—   Nu jā, no kurienes tad Parizē būtu pazīstams Ostapa Ben­dera vārds? Vai Parizē tagad ir silts? Laba pilsēta. Mana māsīca uz turieni izprecēta. Nesen ierakstītā vēstulē man atsūtīja zīda lakatiņu . . .

—   Kas par blēņām! — Ipolits Matvejevičs iesaucās. — Kādi lakatiņi? Es atbraucu nevis no Parizes, bet no …

—   Brīnišķīgi, brīnišķīgi! No Moršanskas.

Ipolitam Matvejevičam vēl nekad nebija bijušas darīšanas ar tik temperamentīgu jaunu cilvēku kā Benders, un tāpēc viņš ju­tās slikti.

—   Nu, ziniet, es iešu, — viņš sacīja.

—   Uz kurieni tad jūs iesiet? Jums nav kur steigties. GPU pati pie jums atnāks.

Ipolits Matvejevičs nezināja, ko atbildēt, atpogāja mēteli ar noplukušu samta apkakli un apsēdās uz sola, naidīgi raudzīda­mies Benderā.

—   Es jūs nesaprotu, — viņš sacīja vārgā balsī.

—   Tas nav nekas briesmīgs. Tūlīt sapratīsiet. Acumirkli! — Ostaps uzvilka basajās kājās apelsina krāsas puszābakus un, staigādams pa istabu, sāka tincināt:

—   Kādu robežu jūs pārgājāt? Polijas? Somijas? Rumanijas? Droši vien dārgs prieks. Kāds mans paziņa nesen pargaja robežu,

viņš dzīvo Slavutā mūsu pusē, bet viņa sievas vecāki — otrā pusē. Ģimenes domstarpību dēļ viņš sastrīdējies ar sievu, bet šī bijusi viegli aizvainojama. Iespļāvusi viņam ģīmī un aizmukusi pāri robežai pie vecākiem. Sis mans paziņa padzīvojis dienas trīs viens pats un skatās — slikti būs: pusdienu nav, istaba netīra un nolēmis salīgt mieru. Izgājis naktī un devies pāri robežai pie sievastēva. Robežsargi viņu saņēmuši ciet, piesējuši lietu, ietupinājuši uz sešiem mēnešiem, bet vēlāk izslēguši no arodbied­rības. Tagad, stāsta, sieva, muļķe tāda, atskrējusi atpakaļ,, bet vīrs sēž aiz restēm. Viņa tam paciņas nesot… Vai jūs arī pār­gājāt poļu robežu?

—   Goda vārds, — izdvesa Ipolits Matvejevičs, pēkšņi juzda­mies atkarīgs no runīgā jaunā cilvēka, kas bija nostājies viņam ceļā uz briljantiem, — goda vārds, es esmu K.PFSR pavalstnieks. Galu galā es varu uzrādīt pasi…

—   Pie pašreizējās poligrāfijas attīstības Rietumos iespiest padomju pasi ir tāds nieks, ka par to runāt smieklīgi… Kāds mans paziņa nonāca tik tālu, ka iespieda pat dolārus. Jūs taču zināt, cik grūti viltot amerikaņu dolārus? Tur papīrs ar tādām, ziniet, daudzkrāsainām dzīsliņām. Spīdoši jāpārzin technika. Viņš tos sekmīgi ieplūdināja Maskavas melnajā biržā, bet vēlāk izrādī­jās, ka viņa vectētiņš, slavens valūtas specs, tos uzpircis Kijevā un galīgi izputējis, jo dolāri taču tomēr bija viltoti. Tā ka jūs ar savu pasi arī varat pārrēķināties.

Ipolits Matvejevičs, noskaities, ka kavējas enerģiska briljantu meklēšana un viņš spiests nīkt sētnieka smirdošajā mitekli un klausīties bezkaunīga jaunekļa tarkšķēšanā par savu paziņu tum­šajiem darījumiem, tomēr nekādi neuzdrošinājās iet prom. Viņš jutās stipri neērti, iedomājoties vien, ka nepazīstamais jaunais cil­vēks var izpļāpāt visai pilsētai, ka atbraucis bijušais muižniecī­bas vadonis. Tad visam beigas, un varbūt pat vēl ietupinās.

—  Jūs tomēr nevienam nestāstiet, ka esat mani saticis, — lūdzoši sacīja Ipolits Matvejevičs, — var vēl patiešām iedomāties, ka esmu emigrants.

—  Tā! Tā! Tas ir konģeniali! Vispirms aplūkosim aktivu: tur ir emigrants, kas atgriezies savā dzimtajā pilsētā. Pasivā: viņš baidās, ka viņu varētu paņemt ciet GPU.

—   Es taču jums jau tūkstoškārt esmu teicis, ka neesmu ne­kāds emigrants.

—   Bet kas tad jūs esat? Kādēļ uz šejieni atbraucāt?

—   Nu, es atbraucu no N. pilsētas darīšanās.

—   Kādās darīšanās?

—   Personiskās darīšanās.

—   Un pēc visa tā jūs vēl apgalvojat, ka neesat emigrants? … Kāds mans paziņa arī atbrauca …

Ipolitu Matvejeviču Bendera stāsti par saviem paziņām bija noveduši līdz izmisumam, un viņš, redzēdams, ka Benderu no sliedēm nevarēs izsist, pēkšņi padevās.

… ak >,.

—   Labi, — viņš teica, — es jums visu paskaidrošu. «Galu galā bez palīga grūti,» Ipolits Matvejevičs nodomāja, «un blēdis, kā rādās, viņš ir liels. Tāds var noderēt.»

VI nodaļa BRILJANTU TVANS

Ipolits Matvejevičs noņēma lāsumaino kastora platmali,, sasu­kāja ūsas, no .kurām, sukai pieskaroties, izlēca spriganas elek­triskās dzirksteles, un, apņēmīgi noklepojies, pastāstīja Ostapam Benderam, pirmajam garāmgājējam, ko bija saticis, itin visu, ko vien viņš par briljantiem zināja no mirstošās sievasmātes iztei­cieniem.

Stāsta laikā Ostaps vairākkārt pietrūkās kājās un, griezdamies pie dzelzs krāsns, jūsmīgi sauca:

—   Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi! Ledus sakustējies.

Un jau pēc stundas abi sēdēja pie ļodzīgā galdiņa un, saspie­duši galvas kopā, lasīja garu dārglietu sarakstu, kuras kādreiz rotājušas sievasmātes pirkstus, kaklu, ausis, krūtis un matus.

Ipolits Matvejevičs, ik brīdi sakārtodams uz deguna slīdošo pensneju un uzsvērdams katru vārdu, runāja:

—  Trīs pērļu vītenes … Labi atceros. Divās pa četrdesmit pēr­lēm, bet trešajā, garajā — simt desmit. Briljanta kaklarota .. . Klaudija Ivanovna teica, tā maksājot četri tūkstoši, veclaiku darbs…

Tālāk nāca gredzeni: ne jau resnie, muļķīgie un lētie laulības gredzeni, bet gan tievi, viegli, ar tanīs ielodētiem tīriem, spodri­nātiem briljantiem; smagi, žilbinoši auskari, kas uz mazo, sieviš­ķīgo austiņu meta daudzkrāsainas ugunis; čuskveidīgas rokas­sprādzes ar smaragda zvīņām; kaklarota ar slēdzeni, kuras iegū­šanai izdeva ienākumus no piecsimt desetinu ražas; pērļu kakla­

rota, kuru būtu pa spēkam iegādāties tikai slavenai operas pri- madonai; visu vainagoja četrdesmit tūkstošus vērtā diadēma.

Ipolits Matvejevičs atskatījās. Tumšajos, piesūbējušos sēt­nieka mitekļa kaktos uzliesmoja un drebēja smaragdzaļa pavasara gaisma. Briljantu dūmaka spiedās pie pašiem griestiem. Pērles ripoja pa galdu un lēkāja uz grīdas. Istabu bija pārņēmusi dārg­lietu miraža.

Uzbudinātais Ipolits Matvejevičs attapās tikai no Ostapa balss, skaņas.

—   Nav slikta gaume. Dārgakmeņi, es redzu, lietpratīgi izve­lēti. Cik tas viss joks maksāja?

—   Kādus tūkstošus septiņdesmit vai septiņdesmit piecus.

—   M-jā … Tagad tas maksā apmēram pusotra simta tūkstošu.

—  Vai patiešām tik daudz? — iepriecināts jautāja Vorobja­ņinovs.

—   Ne mazāk. Tikai jūs, dārgais biedri no Parizes, uzspļaujiet tam visam.

—   Kā tad tā — uzspļaut?

—   Ar siekalām, — Ostaps atbildēja, — tāpat kā spļāva līdz vēsturiskā materialisma laikmetam. Nekas tur neiznāks.

—   Kālab tad tā?

—   Nu tapat vien. Cik krēslu bija?

—   Ducis. Viesistabas garnitūra.

—   Jūsu viesistabas garnitūra droši vien jau sen sadegusi krāsnis.

Vorobjaņinovs tā izbijās, ka pat piecēlās no krēsla.

—   Tikai bez uztraukumiem, bez uztraukumiem. Pie šī pasā­kuma ķeršos es pats. Sēde turpinās. Starp citu, mums abiem ne­pieciešams noslēgt nelielu līgumiņu.

Smagi elsojošais Ipolits Matvejevičs ar galvas mājienu iz­teica savu piekrišanu. Tad Ostaps Benders ņēmās izstrādāt notei­kumus.

—   Slepenās bagātības realizacijas gadījumā es kā 'koncesi­jas tiešs dalībnieks un pasākuma techniskais vadītājs saņemu sešdesmit procentus, bet sociālās apdrošināšanas naudu par mani varat nemaksāt. Tas man ir vienalga.

Ipolits Matvejevičs kļuva pelēks.

—   Tā ir laupīšana gaišā dienas laikā.

— Un cik tad jūs domājat man piedāvāt?

—   N-n-nu, piecas procentes, nu galu galā desmit. Jūs sapro­tat, tas taču ir piecpadsmit tūkstošu rubļu!

—   Vairāk jūs nekā nevēlaties?

—   N-nē.

—   Bet varbūt jūs vēlaties, lai es strādātu par velti un pie tam vēl iedotu jums dzīvokļa atslēgu, kur glabājas nauda?

—   Tādā gadījumā atvainojiet, — Vorobjaņinovs nomurmi­nāja zem deguna. — Man ir pilnīgs pamats domāt, ka es arī viens pats tikšu galā ar šo pasākumu.

—   Ahā! Tādā gadījumā atvainojiet, — iebilda lieliskais Ostaps, — man ir ne mazāks pamats, kā sacīja Endi Takers, domāt, ka arī es viens pats varētu paveikt jūsu pasākumu. •

—   Krāpnieks! — drebēdams iekliedzās Ipolits Matvejevičs.

Ostaps bija nesatricināms.

—   Klausieties, kungs no Parizes, vai to jūs zināt, ka jūsu bril­janti man tikpat kā kabatā! Un jūs mani interesējat tikai par tik, par cik es vēlos nodrošināt jūsu vecumdienas.

Tikai tagad Ipolits Matvejevičs saprata, kādas dzelzs ķetnas viņu sagrābušas aiz rīkles.

—   Divdesmit procentus, — viņš drūmi sacīja.

—   Un mans uzturs?,— Ostaps zobgalīgi jautāja.

—   Divdesmit piecus.

—   Un dzīvokļa atslēgu?

—  Tas taču trīsdesmit septiņi ar pusi tūkstoša!

-— Kāpēc tāda precizitāte? Nu, lai notiek — piecdesmit pro­centus. Puse jūsu, puse — mana.

Tirgošanās turpinājās. Ostaps vēl piekāpās. Viņš aiz cienības pret Vorobjaņinova personību piekrita strādāt par četrdesmit pro­centiem.

—• Sešdesmit tūkstoši, — kliedza Vorobjaņinovs.

—  Jūs esat visai banals cilvēks, — Benders iebilda, — jūs pārlieku mīlat naudu.

—   Bet vai jūs nemīlat naudu? — fleitas balsī iespiedzās Ipo­lits Matvejevičs.

—   Nemīlu vis.

—   Kāpēc tad jums vajadzīgi sešdesmit tūkstoši?

—   Principa pēc!

Ipolits Matvejevičs tikai smagi elsa.

—   Nu, kā ir, vai ledus sakustējies? — Ostaps kala dzelzi, kamēr tā vēl karsta.

Vorobjaņinovs tusnīdams padevīgi sacīja:

—   Sakustējies gan.

—   Nu, sit saujā, apriņķa mēroga indiāņu virsaiti! Ledus sa­kustējies! Ledus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Ipolits Matvejevičs, apvainojies par «indiāņu virsaiša» titulu, pieprasīja, lai Ostaps atvainotos, un pēc tam, kad Ostaps, notu­rēdams atvainošanās runu, bija viņu nosaucis par feldmaršalu, varēja stāties pie dispozicijas izstrādāšanas.

Pusnaktī sētnieks Tichons, ķerdamies pie visiem dārziņu žo­giem un ilgstoši pieglauzdamies stabiem, vilkās uz savu pagraba mitekli. Viņam par nelaimi spīdēja jauns mēness.

—  Ahā! Garīgā darba proletārietis! Slotas darbinieks! — iesaucās Ostaps, pamanīdams ritenī saliekušos sētnieku.

Sētnieks ieīdējās zemā un baismīgā balsī, kādā reizēm nakts klusumā dedzīgi un norūpējušās pēkšņi sāk murmināt izlietnes.

—   Tas ir konģeniali, — Ostaps sacīja Ipolitam Matvejevi- čam, — jūsu sētnieks tomēr ir diezgan liels pļēgurs. Vai tad tā var piedzerties par rubli?

—   V-var, —- sētnieks pēkšņi sacīja.

—   Klausies, Tichon, — Ipolits Matvejevičs ieteicās, — vai tu, draudziņ, nezini, kas noticis ar manām mēbelēm?

Ostaps uzmanīgi pieturēja Tichonu, lai runa varētu brīvi plūst no viņa plati atplestās mutes. Ipolits Matvejevičs sasprin­dzināti gaidīja. Bet no sētnieka mutes, kurā zobi auga nevis cieši kopā, bet reti kā redeles, paspruka apdullinošs kliedziens:

—   Reizzzz bija dienas jautrrrajās .. .

Sētnieka mājokli piepildīja dārdoņa un šķindoņa. Sētnieks ar īstu darba mīlestību un centību dziedāja dziesmu, neizlaizdams nevienu pašu vārdu. Viņš auroja, streipuļodams pa istabu, te ne­apzinīgi panirdams zem galda, te atsizdamies ar naģeni pret sie­nas pulksteņa cilindrisko vara bumbu, te nomezdamies uz viena ceļa. Viņš jutās šausmīgi jautri.

Ipolits Matvejevičs bija galīgi izmisis.

—   Vajadzēs liecinieka nopratināšanu atlikt līdz rītam, — Ostaps sacīja. — Iesim gulēt.

Sētnieku, miegā smagu kā kumodi, pārnesa uz sola.

Vorobjaņinovs un Ostaps nolēma gulēt kopā sētnieka gultā. Ostapam zem svārkiem bija kovboja krekls ar melnām un sarka­nām rūtīm. Zem tā nebija vairāk nekā. Toties Ipolitam Matveje- vičam zem lasītājam jau pazīstamās mēness krāsas vestes atra­dās vēl otra — spilgta, gaiši zila adīta veste.

—   Veste kā radīta pārdošanai, — Benders skaudīgi sacīja, — tā man noteikti piestāvētu Pārdodiet!

Ipolitam Matvejevičam bija neērti atsacīt savam jaunajam kompanjonam un tiešajam koncesijas līdzdalībniekam.

Viņš viebdamies piekrita pārdot vesti par to pašu naudu, ko pats bija maksājis, — par astoņiem rubļiem.

—   Naudu saņemsiet pēc mūsu slepenās dārglietu krātuves realizarijas, — Benders sacīja, saņemdams no Vorobjaņinova vēl silto vesti.

—   Nē, tā es nevaru, — sarkdams pretojās Ipolits Matveje­vičs. — Lūdzu, dodiet vesti atpakaļ!

Ostapa delikātā daba sašuta.

—   Nu tā taču ir sīkumainība! — viņš iesaucās. -— Ķerties pie pasākuma par pusotra simta tūkstošiem un strīdēties par asto­ņiem rubļiem! Mācieties dzīvot ar plašāku vērienu!

Ipolits Matvejevičs piesarka vēl vairāk, izvilka mazu blokno- tiņu un kaligrafiski ierakstīja:

25.1 IV-27. g.

Izdots b. Benderam R.-8

Ostaps ielūkojās grāmatiņā.

—• Oho! Ja jau jūs man atverat personīgo rēķinu, tad kaut vediet to pareizi. Ievediet debetu, ievediet kreditu. Debetā neaiz­mirstiet ierakstīt sešdesmit tūkstošus rubļu, kurus jūs man esat parādā, bet kreditā — vesti. Saldo man par labu — piecdesmit deviņi tūkstoši deviņi simti deviņdesmit divi rubļi. Vēl var dzīvot.

Pēc tam Ostaps iemiga maigā bērna miegā. Bet Ipolits Mat­vejevičs novilka vilnas apročus, barona zābakus un, palicis salā­pītā, smalkā veļā, stenēdams palīda zem segas. Viņam bija ļoti neērti. Arējam sānam, kuru nenosedza sega, bija auksti, bet otru sānu dedzināja lielā kombinatora jaunais, svelošo ideju pilnais augums.

Visi trīs redzēja sapņus.

Vorobjaņinovam rādījās drūmi sapņi: mikrobi, kriminalnodaļa, samta tolstojiešu krekli un zārku meistars Bezenčuks smokingā, bet neskuvies.

Ostaps redzēja Fudzijamas vulkānu, Sviesta tresta vadītāju un Tarasu Buļbu, kas pārdeva atklātnes ar Dņeprostroja skatiem.

Bet sētnieks sapnī redzēja, ka no staļļa bija aizgājis zirgs. Viņš to meklēja līdz pašam rītam un neatradis pamodās galīgi salauzts un drūms. Viņš ilgi ar izbrīnu noraudzījās uz savā gultā guļošajiem vīriem. Neko nesapratis, viņš paņēma slotu un devās uz ielu, lai izpildītu savus tiešos pienākumus: novāktu zirgābolus un lamātu ubadzes . . .

VII noda]a «TITANIKA» PĒDAS

Ipolits Matvejevičs pa ieradumam pamodās pusastoņos, no­teica «gut morgen» un devās pie mazgājamā trauka. Viņš maz­gājās ar baudu: sprauslāja, šņaukājās un purināja galvu, lai pa­sargātos no ūdens, kas tecēja ausīs. Slaucīties bija patīkami, taču, atņēmis dvieli no sejas, Ipolits Matvejevičs ieraudzīja, ka tas no­smērēts ar radikali melno krāsu, ar kuru kopš aizvakardienas bija nokrāsotas viņa horizontālās ūsas. Ipolita Matvejiča sirds vai pa­mira. Viņš paķēra savu kabatas spogulīti. Tanī atspoguļojās lieļs deguns un kreisā ūsa zaļa kā jauna zālīte. Ipolits Matvejevičs steigšus pavirzīja spogulīti pa labi. Labā ūsa arī bija tada paša riebīgā krāsā. Noliecis galvu, it kā grasīdamies sabadīt spogulīti, nelaimīgais ieraudzīja, ka radikali melnā krāsa vel dominēja ti­kai pašā pakausī, bet malas ieskāva tā pati zaļaina apmale.

Visa Ipolita Matvejeviča būtne izgrūda tik skaļu noputu, ka Ostaps Benders atvēra acis.

—   Jūs esat prātā jucis! — Benders iesaucās un tūlīt atkal aizvēra miegainos plakstus.

—   Biedri Bender, — lūdzoši iečukstējās «Titanika» upuris.

Ostaps pamodās pēc daudzām dunkām un lūgumiem. Viņš uz­manīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču un jautri iesmējās. No­vērsies no direktora koncesijas nodibinātāja, galvenais darbu va­dītājs un techniskais direktors kratījās smieklos un ķērās pie gultas gala, izsaukdamies: «Nevaru!» — un atkal vai plīsa no smiekliem.

—   No jūsu puses tas nav glīti, biedri Bender, — sacīja Ipolits Matvejevičs, drebelīgi kustinādams zaļās ūsas.

Tas deva jaunus spēkus Ostapam, kas bija pārsmējies līdz ne­maņai. Viņa atklātie, sirsnīgie smiekli turpinājās vēl kādas des­mit minūtes. Atguvies viņš uzreiz kļuva ļoti nopietns.

—   Ko jūs skatāties manī ar tik niknām acīm kā zaldāts U7 uti? Labāk paskatieties pats uz sevi!

—   Bet man taču aptiekars sacīja, ka tā būšot radikali me.'ua krāsa. Nevarēšot nomazgāt ne ar aukstu, ne karstu ūdeni, ne ziepju putām, ne petroleju . . . Kontrabandas prece.

—   Kontrabandas? Visu kontrabandu taisa Odesā, Mazajā Arnautu ielā. Parādiet flakonu … Un bez tam paskatieties, — vai to jūs esat lasījis?

—   Lasīju.

—   Bet, lūk, šo — ar maziem burtiņiem? Tur skaidri sacīts, ka pēc mazgāšanas ar karstu un aukstu ūdeni vai ziepju putām un petroleju matus nepavisam nedrīkst slaucīt, bet tie jāžāvē saulē vai uz primusa .. . Kādēļ jūs nežāvējāt? Kur jūs tagad tāds iesiet kā zaļā vārna?

Ipolits Matvejevičs jutās nomākts. Ienāca Tichons. Ieraudzījis kungu ar zaļām ūsām, viņš pārkrustījās un palūdza naudu pa­ģiru lāpīšanai.

—   Izsniedziet rubli šim darba varonim, — Ostaps ierosināja, — un, lūdzu, nerakstiet to manā rēķinā. Tā ir jūsu intima darī­šana ar bijušo darba kolēģi… Pagaidi, vecīt, neej prom, man maza darīšana pie tevis.

Ostaps ar sētnieku ievadīja sarunu par mēbelēm, un jau pēc piecām minūtēm koncesionari zināja visu. Visas mēbeles 1919. gadā aizveduši uz dzīvokļu daļu, izņemot vienu viesistabas krēslu, kas vispirms atradies Tichona pārziņā, bet vēlāk to paņēmis so­ciālās nodrošināšanas otrā invalidu nama saimniecības vadītajs.

—   Tad kur tas ir, vai šai pašā mājā?

—   Seit pat stāv.

—   Bet saki, draudziņ, — ar aizturētu elpu jautāja Vorobja­ņinovs, — kad krēsls bija pie tevis, tu to … netiki labojis?

—   Labot nebija nekādas vajadzības. Vecos laikos mantu labi nostrādāja. Tāds krēsls vēl trīsdesmit gadus var izturēt.

—   Nu, ej vien, draudziņ, še vēl rublis, klausies — tikai nevie­nam nesaki, ka es esmu atbraucis.

—   Mēms kā kaps, pilsoni Vorobjaņinov.

Aizsūtījis sētnieku un izsaucies: «Ledus sakustējies!» — Ostaps Benders atkal pievērsās Ipolita Matvejeviča ūsām.

—   Vajadzēs no jauna nokrāsot. Dodiet naudu, es aiziešu uz aptieku. Jūsu «Titaniks» ne velnam neder, ar tādu tikai suņus krāsot… Vecos laikos, tā tik bija krāsiņa! … Man kāds skriešāv nās sacīkšu profesors pastāstīja aizraujošu notikumu. Jūs intere­sējaties par zirgu skriešanās sacensībām? Nē? 2ēl. Aizraujoša nodarbošanās. Nu, lūk . . . Bijis tāds slavens kombinators, grafs Druckis. Viņš zirgu skriešanās sacensībās pazaudējis piecsimt tūkstošus. Zaudēšanas karalis! Un brīdī, kad viņam bez parādiem vairāk nekā nebijis un grafs jau apcerējis pašnāvības iespējas, kāds zibenszellis par piecdesmit rubļiem viņam devis lielisku pa­domu. Grafs aizbraucis un pēc gada atgriezies ar Orlova rikšo­tāju, trīsgadnieku. Tagad grafs atguvis ne tikai savu naudu, bet pat vēl vinnējis kādus trīssimt tūkstošus. Viņa orlovietis «Mak- īers» ar teicamu atestatu vienmēr pienācis pirmais. Derbijā viņš pa veselu auguma tiesu aizgājis priekšā «Makmagonam». Ak tu vētra! . .. Bet te Kuročkins (vai pazīstat?) pamana, ka visi orlo- vieši sāk mainīt krāsu, tikai «Maklers» viens pats kā balodītis — nemaina krāsu. Izcēlās milzīgs skandals! Grafu ietupināja uz trim gadiem. Izrādījās, ka «Maklers» nav nekāds orlovietis, bet pār­krāsots metiss, bet metisi taču daudz straujāki par orloviešiem un tos pie orloviešiem pa versti tuvāk nelaiž. Ko tu neteiksi? … Tā tik bija krāsiņa! Kur nu jūsu ūsas! …

—   Bet atestats? Viņam taču bija teicams atestats?

—   Tāds pats kā etiķete uz jūsu «Titanika» — viltots! Dodiet naudu krāsai!

Ostaps atgriezās ar jaunu miksturu.

—   «Najada». Iespējams, ka labāka par jūsu «Titaniku». Vel­ciet nost svārkus!

Sākās pārkrāsošanas ceremonija. Bet «brīnišķīgā kastaņbrūnā krāsa, kas matiem piedod maigumu un kuplumu», sajaukusies ar zaļo «Titaniku», negaidot nokrāsoja Ipolita Matvejeviča galvu un ūsas saules spektra krāsās.

No rīta vēl neko neēdušais Vorobjaņinovs nikni lamāja visas parfimērijas rūpnīcas, kā valsts, tā arī pagrīdes, kas atradās Odesā Mazajā Arnauta ielā.

—   Tādu ūsu droši vien nav pat Aristidam Brianam, — Ostaps mundri piezīmēja, — un ar tādiem ultravioletiem matiem dzīvot Padomju Krievijā nav ieteicams. Vajadzēs noskūt.

—   Es nevaru, — skumīgi atbildēja Ipolits Matvejevičs, — tas nav iespējams.

—   Ko, vai ūsas jums ir dārga piemiņa?

—   Nevaru, — atkārtoja Vorobjaņinovs, bēdīgi nokāris galvu.

—   Nu tad palieciet arī visu mūžu šai sētnieka miteklī, bet es iešu pēc krēsliem. Starp citu, pirmais krēsls atrodas virs mūsu galvām.

—   Skuj iet nost!

Sameklējis šķēres, Benders vienā mirklī nocirpa ūsas, tās klusi nokrita uz grīdas. Beidzis griezt, techniskais direktors izņēma no kabatas apdzeltējušu žileti, bet no kabatas portfeļa — rezerves 'asmeni un sāka skūt gandrīz raudošo Ipolitu Matvejeviču.

—   Pēdējo asmeni jums iztērēju. Neaizmirstiet ierakstīt manā debetā divus rubļus par skūšanu un matu griešanu.

Drebēdams aiz bēdām, Ipolits Matvejevičs tomēr pajautāja:

—   Kāpēc tad tik dārgi? Visur maksā tikai četrdesmit ka­peikas!

—   Par konspirāciju, biedri feldmaršal, — Benders ātri at­bildēja.

Cilvēka ciešanas, kuram skuj galvu ar žileti, ir neiedomāja­mas. To Ipolits Matvejevičs saprata jau pašā operācijās sākumā

Bet gals, kas visam pienāk, pienāca arī šīm ciešanām.

—   Kārtībā. Sēde turpinās! Cilvēkus ar vājiem nerviem lū­dzam neskatīties! Tagad jūs esat līdzīgs Boborikinam, pazīsta­majam kupleju autoram.

Ipolits Matvejevičs nopurināja riebīgās pinkas, kuras vēl tik nesen bija skaistas sirmu matu cirtas, nomazgājās un, juzdams, ka visa galva spēcīgi sūrst, šodien vai simto reizi ielūkojās spo­gulī. Redzētais viņam pēkšņi iepatikās. Ipolitam pretī raudzījas ciešanās izmocīta* bet diezgan jauna, bez angažementa palikuša aktiera seja.

—   Uz priekšu trauc, jau taure sauc! — iesaucās Ostaps.

— Es — pa karstām pēdām uz dzīvokļu daļu vai, pareizāk, uz to māju, kur kādreiz bija dzīvokļu daļa, bet jūs — pie vecenēm!

—   Es nevaru, — sacīja Ipolits Matvejevičs, — man būs ļoti smagi ieiet paša mājā.

—   Ak jā! .. . Satraucošs notikums! Barons trimdinieks! Labi. Ejiet uz dzīvokļu daļu, bet šeit pastrādāšu es. Sapulcēšanās vieta — sētnieka istabā. Parade aller!

VIII nodala KAUNĪGAIS ZAGLĒNS

Stargorodas sociālās nodrošināšanas nodaļas otrā invalidu nama saimniecības pārzinis bija kaunīgs zaglītis. Visa viņa bū­tība protestēja pret zādzībām, bet nezagt viņš nevarēja. Viņš zaga, un viņam bija kauns. Zaga viņš pastāvīgi, pastāvīgi kau­nējās, un tāpēc viņa gludi skūtajos vaigos vienmēr dega samul­suma, kauna un neveiklības sārtums. Saimniecības pārzini sauca par Aleksandru Jakovļeviču, bet viņa sievu — Aleksandru Jakov- ļevnu. Viņš viņu sauca par Sašchenu, viņa viņu par Aļchenu. Pasaule vēl nebija redzējusi tik kaunīgu zaglēnu kā Aleksandrs Jakovļevičs.

Viņš bija ne tikai saimniecības pārzinis vien, bet pārzinis vis­pār. Iepriekšējo par rupju izturēšanos pret audzēknēm atcēla no darba un nozīmēja par simfoniskā orķestra kapelmeistaru. Aļchens nekādi nelīdzinājās savam neaudzinātajam priekšniekam. Koncentrējot darba dienu, viņš pats uzņēmās nama pārzināšanu un pret pensionārēm izturējās sevišķi laipni, izvezdams namā svarīgas reformas un jauninājumus.

Ostaps Benders pavilka Vorobjaņinova savrupmājas smagās ozolkoka durvis un iegāja vestibilā. Šeit oda pēc piedegušas biez­putras. No augšējām telpām atskanēja balsu jūklis, kas atgādi­nāja kareivju ierindā uzsauktu «urā». Neviena nebija, un neviens arī nenāca. Uz augšu veda divi ozolkoka kāpņu posmi ar kādreiz lakotiem pakāpieniem. Tagad tur atradās tikai riņķi, bet misiņa stieņu, kuri agrāk piespieda paklāju pie pakāpieniem, vairs nebija.

«Indiāņu virsaitis tomēr dzīvojis banalā greznībā,» Ostaps domāja, kāpdams augšā.

Jau pirmajā gaišajā un plašajā istabā sēdēja pulciņš sirmu vecenīšu, ģērbušās vislētākā pelēcīgā tualdenora auduma kleitas.

došo vīrieti, vecenes dziedaja:

Atskan zvaniņu šķindas iz tāles, Tā ir mīļotā trijjūga balss. Ietin kalnus un lejas, un āres Dzirkstošs sniegpārslu pllvuris palss!…

Kora diriģents pelēkā tolstojietī no tā paša tualdenora un tualdenora biksēs ar abām rokām sita takti un, grozīdamies ap­kārt, uzsauca:

—   Diskanti, klusāk! Kokuškina, ne tik spēcīgi!

Viņš ieraudzīja Ostapu, bet, nespēdams apturēt savu roku kustības, tikai īgni paskatījās uz ienācēju un turpināja diriģēt. Koris ar pūlēm apslāpēti noskandēja:

Ta-ta-ta, ta-ta-ta, ta-ta-ta, To-ro-rom, tu-ru-rum, tu-ru-rum …

—   Sakiet: kur šeit varētu sastapt saimniecības pārzini? — Ostaps vaicāja, izmantodams pirmo pauzi.

—   Bet ko jūs gribējāt, biedri?

Ostaps sniedza diriģentam roku un draudzīgi jautāja:

—  Vai tautas dziesmas? Ļoti interesanti. Es esmu ugunsdzē­sības apsardzes inspektors.

Saimniecības pārzinis nokaunējās.

—  Jā, jā, — viņš mulsdams sacīja, — jūs esat ieradies īsta reizē. Es pat ziņojumu gatavojos rakstīt.

—   Jums nav ko uztraukties, — Ostaps augstsirdīgi teica, — es pats uzrakstīšu ziņojumu. Nu, sāksim apskatīt telpas.

Aļchens ar rokas mājienu atlaida kori, un vecenes sīkiem, mundriem solīšiem izklīda.

—   Lūdzu, sekojiet man, — aicināja saimniecības pārzinis.

Pirms devās tālāk, Ostaps ar acīm nopētīja pirmās istabas

mēbeles. Istabā stāvēja galds, divi dārza soli uz dzelzs kājām (vienam no tiem atzveltnē bija dziļi iegriezts vārds «Koļa») un sarkanbrūns harmonijs.

—   Vai šajā istabā primusus nededzina? Pagaidu krāsnis vai kaut ko līdzīgu neizmantojat?

—   Nē, nē, šeit mums nodarbojas pulciņi: koris, dramatiskais, tēlojošās mākslas un mūzikas pulciņš …

Pateicis vārdu «mūzikas», Aleksandrs Jakovļevičs nosarka Sākumā iekvēlojās zods, pēc tam piere un vaigi. Aļchens ļoti kau­nējās. Viņš jau sen bija pārdevis visus pūtēju kapelas instrumen­tus. Tā kā tā veceņu vājās plaušas varēja no tiem izpūst tikai kuslu kucēnu smilkstus. Bija smieklīgi redzēt tādu milzumu me­tālā tik nožēlojamā stāvoklī. Aļchens nevarēja nenozagt kapelu. Un tagad viņam bija ļoti kauns.

Pie sienas, izstiepies no loga līdz logam, karājās lozungs, uz­rakstīts ar baltiem burtiem uz pelēcīga tualdenora gabala:

«Pūtēju orķestris ir ceļš uz kolektivu daiļradi.»

—   Ļoti labi, — Ostaps sacīja, — pašdarbības pulciņu no­darbības istabai no ugunsdrošības viedokļa nekādas briesmas ne­draud. Iesim tālāk.

Atri izstaigājot Vorobjaņinova savrupmājas priekšējās ista­bas, Ostaps nekur nemanīja riekstu koka krēslu ar izliektām kā­jiņām, apvilktu ar gaišu, puķainu angļu katunu. Uz gludajām marmora sienām bija izlīmētas Stargorodas sociālās nodrošinā­šanas nodaļas otrā invalidu nama pavēles. Ostaps tās lasīja, laiku pa laikam enerģiski jautādams: «Vai dūmvadus regulāri tīra? Krāsnis kārtībā?» Un, saņēmis izsmeļošas atbildes, devās tālāk.

Ugunsdzēsības apsardzes inspektors cītīgi meklēja maja kaut vai vienu kaktu, kas nebūtu ugunsdrošs, bet šai ziņā viss bija kār­tībā Toties meklēšana bija nesekmīga. Ostaps iegāja guļamis­tabās. Viņam parādoties, vecenes piecēlās un zemu klanījas. Šeit stāvēja gultas, apklātas ar plūksnainām kā suņu spalva segām, kurām vienā pusē fabrikā bija ieausts vārds «Kājas». Zem gul­tām stāvēja lādītes, kuras pēc Aleksandra Jakovļeviča iniciati- vas, kurš mīlēja militāru kārtību, bija izvilktas ārā tieši par vienu trešo daļu.

Namā Nr. 2 itin viss pārsteidza aci ar savu pārliecīgo pieti­cību: ir no Aleksandra, tagadējā Proletārisko sestdiennieku bul- vara atvestie soli, kas šeit pārstāvēja mēbeles, ir petrolejas kaķ- acītes, ir pašas segas ar atbaidošo vārdu «Kājas». Un vienīgais, kas šai mājā bija ierīkots stipri un grezni, bija durvju atsperes

Durvju piederumi bija Aleksandra Jakovļeviča kaislība. Iegul­dījis milzīgu darbu, viņš apgādāja visas durvis bez izņēmuma ar visdažādāko sistēmu un fasonu atsperēm. Seit bija visvienkār­šākās stieņveidīgās atsperes. Bija pneimatiskās .atsperes ar ci­lindriskiem misiņa sūkņiem. Bija ierīces ar blokiem un smagiem skrošu atsvaru maisiņiem. Bija arī tik sarežģītas konstrukcijas atsperes, ka sociālās nodrošināšanas nodaļas atslēdznieks izbrī­nījies tikai šūpoja galvu. Visiem šiem cilindriem, atsperēm un atsvariem bija varens spēks. Durvis aizcirtās ar tādu sparu kā peļu slazdu durtiņas. No mechanismu darba drebēja visa māja. Vecenes, žēli pīkstēdamas, glābās no uzbrūkošajām durvīm, taču izbēgt izdevās ne vienmēr. Durvis panāca bēgles un deva dunku mugurā, bet no.augšas, dobji ķērkdami, jau laidās lejā pretsvari, aizšaudamies garām deniņiem kā lode.

Kad Benders un saimniecības pārzinis apstaigāja māju, dur­vis salutēja ar šausmīgiem dārdiem.

Aiz visas -šīs dzimtbūtnieciskās dižmanības nekas nepalika apslēpts — krēsla nebija. Meklējot ugunsgrēka apdraudētās vie­tas, inspektors nokļuva virtuvē. Tur lielā veļas katlā vārījās biez­putra, kuras smaku lielais kombinators bija jutis jau vestibila Ostaps paostīja gaisu un sacīja:

—   Vai mašīneļļā vārāt, vai?

— Jānudien, tīrā sviestā! — Aļchens sacīja, sarkdams līdz asarām. — Mēs fermā pērkam.

Viņam bija ļoti kauns.

—   Starp citu, tas nav uguns nedroši, — piezīmeja Ostaps

Arī virtuvē krēsla nebija. Bija tikai ķeblītis, uz kura sēdēja

pavārs tualdenora priekšautā un cepurē.^

—  Kāpēc pie jums visi apģērbi ir pelēka krāsa, ja, un arī logu aizkari tādi paši, tie derētu tikai logu slaucīšanai?

Kautrīgais Aļchens vēl vairāk nodūra galvu.

—   Kreditus nepiešķir pietiekamā daudzumā.

Viņš izjuta riebumu pats pret sevi.

Ostaps aizdomīgi paskatījās uz viņu un sacīja:

—   Uz ugunsdrošību, kuru es šai brīdī pārstāvu, tas neat­tiecas.

Aļchens nobijās.

—   Pret ugunsgrēku, — viņš pavēstīja, — mēs esam spēruši visus soļus. Ir pat ugunsslāpētājs «Eklers».

Inspektors, pa ceļam ielūkodamies pieliekamos kambarišos, negribīgi gāja pie ugunsslāpētāja. Sarkanais skārda konuss, lai gan tas bija mājā vienīgais priekšmets, kam bija kāds sakars ar aizsardzību pret ugunsgrēku, padarīja inspektoru sevišķi ērcīgu.

—   Utenī pirkāt?

Un, nesagaidījis kā zibens spēriena ķertā Aleksandra Jakov- ļeviča atbildi, noņēma «Ekleru» no sarūsējušās naglas, nebrīdi­nādams sasita kapseli un ātri pagrieza konusu uz augšu. Bet gai­dītās putu strūklas vietā konuss izdvesa smalku šņākoņu, kas atgādināja veclaicīgo meldiju «Lai slavēts mūsu kungs Cionā».

—   Nu, protams, utenī, — Ostaps apstiprināja pats savu domu un pakarināja ugunsslāpētāju agrākajā vietā, kur tas turpināja dziedāt.

Šņākoņas pavadīti, viņi gāja tālāk.

«Kur tas krēsls varētu būt?» Ostaps domāja. «Man tas sāk krist uz nerviem.» Un viņš nolēma nepamest tualdenora pili tik ilgi, kamēr viss būs noskaidrots.

Kamēr inspektors un saimniecības pārzinis lodāja pa bēni­ņiem, iedziļinādamies visos pretugunsgrēku aizsardzības sīku­mos un dūmvadu izvietojumā, Stargorodas sociālās nodrošināša­nas otrā invalidu namā ritēja ierastā, ikdienišķā dzīve.

Pusdienas bija gatavas. Piedegušās biezputras smaka ma­nāmi pastiprinājās un pārspēja visas pārējās skābās smakas, kas piemita mājai. Gaiteņos atskanēja soļu švīka. Vecenes, abās ro­kās saņēmušas, nesa skārda bļodiņas ar biezputru, uzmanīgi iz­nāca no virtuves un sēdās pusdienot pie kopējā galda, cenzdamās neskatīties uz ēdnīcā izkārtajiem lozungiem, kurus bija sacerējis personīgi pats Aleksandrs Jakovļevičs un mākslinieciski uzzīmē­jusi Aleksandra Jakovļevna. Lozungi bija šādi:

«BARĪBA IR VESELĪBAS AVOTS» «VIENA OLA SATUR TIKPAT DAUDZ TAUKVIELU, CIK 1/2 MĀRCIŅĀ GAĻAS» «RŪPĪGI SAKOŠĻĀDAMS BARĪBU, TU PALĪDZI SABIEDRĪBAI» un

«GAĻA IR KAITĪGA»

Visi šie svētie vārdi vecenēm atsauca atmiņā vēl pirms revolū­cijas zaudētos zobus, olas, kas bija pazudušas apmēram tanī pašā laikā, gaļu, kas tauku ziņā atpaliek no olām, un varbūt ari sabied­rību, kurai viņas nevarēja palīdzēt, rūpīgi sakošļājot barību.

Bez vecenēm pie galda sēdēja Izidors Jakovļevičs, Afanasijs Jakovļevičs, Kirils Jakovļevičs, Oļegs Jakovļevičs un Paša Emil- jevičs. Ne pēc vecuma, ne dzimuma šie jaunie cilvēki neatbilda sociālās nodrošināšanas mērķiem, toties četri Jakovļeviči bija Aļ- chena jaunākie brāļi, bet Paša Emiljevičs — Aleksandras Jakov- ļevnas māsasdēls. Jaunie cilvēki, no kuriem vecākajam Pašam Emiljevičam bija 32 gadi, neuzskatīja savu dzīvi sociālās nodro­šināšanas namā par kaut ko nenormālu. Viņi dzīvoja namā ar vecenīšu tiesībām, arī viņiem bija valsts gultas ar segām, uz ku­rām lepojās uzraksts «Kājas», tērpās viņi tāpat kā vecenes peļu krāsas tualdenorā, bet, pateicoties jaunībai un spēkam, jaunekļi ēda labāk nekā iemītnieces. Viņi šeit zaga visu, ko nebija paspē­jis nozagt Aļchens. Paša Emiljevičs varēja vienā rāvienā notie­sāt divus kilogramus reņģu, ko ari vienreiz izdarīja, atstādams visu namu bez pusdienām.

Vecenes vēl nebija paguvušas pamatīgi nogaršot biezputru, kad Jakovļeviči kopā ar Emiljeviču, notiesājuši savas porcijas, atraugādamies piecēlās no galda un devās uz virtuvi meklēt kaut ko viegli sagiemojamu.

Pusdienas turpinājās. Vecenes brēkāja:

—   Tagad pierīsies, sāks dziesmas klaigāt!

—   Un Paša Emiljevičs šorīt pārdeva krēslu no sarkanā stū­rīša. Pa sētas durvīm iznesa uzpircējam.

—   Redzēsiet, šodien pārnāks piedzēries . ..

Sai brīdī iemītnieču sarunu pārtrauca skaļš šņāciens, kas pārspēja pat ugunsslāpētāja dziedāšanu, un neizteiksmīga balss iesāka:

—   … gudrojums . . .

Vecenes, salīkušas un nepagriezdamās pret skaļruni, kas stā­vēja kaktā uz mazgātās parketa grīdas, turpināja ēst, cerēdamas, ka viņām paies secen šis kauss. Bet skaļrunis mundri turpināja:

—  Viņakrrrahhh sakarar . . . vērtīgs izgudrojums. Murman- skas dzelzceļa ceļu meistars biedrs Sokuckis, —■ Samara, Orla, Kleopatra, Ustina, Caricina, Klementijs, Ifigenija, Samara, — So-kuc-kis . . .

Taure sēkdama ievilka gaisu un aizsmakušā balsī atjaunoja raidījumu:

—   … Izgudrojis gaismas signalizāciju uz sniega tīrītājiem. Izgudrojumu atzinis Dorizuls, —- Darja, Oņega, Raimonds..

Vecenes kā pelēkas pīles aizklumpačoja uz savām istabām. Taure, palēkdamās no iekšēja sprieguma, turpināja klaigāt tukšā istabā:

—   .. . Bet tagad paklausieties Novgorodas častuškas.

Tālu tālu pašā zemes centrā kāds pieskārās balalaikas stīgām, un melnzemes Batistīni iedziedājās:

Blakts, uz sienas sēdēdama Un uz sauli lūrēdama, Fininspektoru pamanīja — Tūlīt ar pagalam bija . . .

Zemes centrā šīs častuškas radīja vētrainu darbību. Taurē at­skanēja šausmīga krākšana. Tie vai nu bija pērkoņdārdīgi ap­lausi, vai arī bija sākuši darboties pazemes vulkāni.

Pa to laiku sadrūmušais ugunsdrošības inspektors atmugu­riski rāpās lejā pa bēniņu kāpnēm un, atkal nokļuvis virtuvē, ieraudzīja piecus pilsoņus, kas tieši no mucas ar rokām ķeselēja ārā skābus kāpostus un čammāja pilnām mutēm. Viņi ēda klu­sēdami. Vienīgi Paša Emiljevičs kā gardēdis grozīja galvu un, slaucīdams no ūsām kāpostu sulas lāses, ar pūlēm izdvesa:

—   Tādus kāpostus grēks ēst bez sīvā.

—   Vai tā ir jauna vecenīšu partija? — Ostaps jautāja.

—   Tie ir bāreņi, — Aļchens atbildēja, ar plecu bīdīdams in­spektoru ārā no virtuves un paslepus draudēdams bāreņiem ar dūri.

—   Vai tie ir Pievolgas bērni?

Aļchens apjuka.

—   Cariskā režima smagais mantojums?

Aļchens noplātīja rokas: sak, ko tur lai dara, ja tāds tas man­tojums ir.

—• Abu dzimumu kopēja audzināšana pēc kompleksās me­todes?

Kaunīgais Aleksandrs Jakovļevičs nekavējoties uzaicināja ugunsdzēsības inspektoru iebaudīt pusdienas, ko dievs devis.

Tai dienā Aleksandram Jakovļevičam pusdienās dievs deva pudeli zubrovkas, mājās ietaisītas sēnītes, siļķu sacepumu, Uk­rainas boršču ar pirmās šķiras gaļu, vistu ar rīsiem un žāvētu ābolu kompotu.

—   Sašchen, — sacīja Aleksandrs Jakovļevičs, — iepazīsties ar biedru no guberņas ugunsdzēsības.

Ostaps iznesīgi paklanījās mājas saimniecei un pateica viņai tik garu un divdomīgu komplimentu, ka nevarēja pat nobeigt. Sašchena — solida auguma dāma, kuras piemīlīgumu mazliet bojaja pusvaigubārda ā la Nicolas, klusu iesmējās un sadzēra ar vīriešiem.

—- Dzeru par jūsu komunālo saimniecību! — Ostaps uzsauca.

Pusdienas pagāja jautri, un tikai pie kompota Ostaps atce­rējās sava apmeklējuma mērķi.

—   Kāpēc, — viņš jautāja, -— jūsu kefira iestādē tik naba­dzīgs inventārs?

—   Eita nu, — Aļchens uztraucās, — bet harmonijs?

—  Zinu, zinu, vox humanum. Bet pasēdēt pie jums ar baudu pilnīgi nav iespējams. Ir tikai parku krāģi.

—   Sarkanajā stūrītī ir krēsls, — Aļchens apvainojās, — angļu krēsls. Stāsta, tas esot saglabājies vēl no vecās iekārtas laikiem.

—   Bet es, starp citu, neesmu redzējis jūsu sarkano stūrīti. Kā tur ar ugunsdrošību? Viss kārtībā? Vajadzēs paskatīties.

—   Laipni lūdzam.

Ostaps pateicās saimniecei par pusdienām un devās dienesta darīšanās.

Sarkanajā stūrītī primusus nededzināja, pagaidu krāšņu ne­bija, dūmvadi bija kārtībā un tika regulāri tīrīti, bet krēsla Aļchenam par ārkārtīgu pārsteigumu nebija. Metās meklēt krēslu. Ielū­kojās zem gultām un soliem, diez kāpēc atbīdīja harmoniju, cen­tās izzināt no vecenītēm, kuras piesardzīgi šķielēja uz Pašu Emiljeviču, bet krēslu tā arī neatrada. Paša Emiljevičs krēsla meklēšanai nodevās ar lielu aizrautību. Visi jau bija nomierinā­jušies, bet Paša Emiljevičs vēl aizvien klaiņoja pa istabām, lūko­jās zem karafēm, grūstīja skārda tējas krūzītes un murmināja:

—   Kur tas varētu būt? Šodien tas vēl bija, es to redzēju pats savām acīm! Vienkārši smieklīgi.

—   Bēdīgi, skuķiši, — ledainā balsī sacīja Ostaps.

—  Tas ir vienkārši smieklīgi! — nekaunīgi atkārtoja Paša Emiljevičs.

Pēkšņi visu laiku dziedošais ugunsslāpētājs «Eklers» uzņēma pašu augstāko fā, ko spēj vienīgi republikas Tautas māksliniece Ņeždanova, tad uz mirkli apklusa un iebrēkdamies izmeta pirmo putu strūklu, kas aplaistīja griestus un notrieca pavāram no gal­vas tualdenora mici. Tūlīt pēc pirmā_s strūklas ugunsslāpētājs izlaida otru strūklu tualdenora krāsā, kas notrieca no kajam nepilngadīgo Izidoru Jakovļeviču. Tagad «Eklers» strādāja bez pārtraukuma.

Notikuma vietā atskrēja Paša Emiljevičs, Aļchens un visi ve­seli palikušie Jakovļeviči.

—   Pamatīgi nostrādāts! — Ostaps sacīja. — Idiotiska iz­doma!

Vecenes, palikušas vienatnē ar Ostapu un bez priekšniecības, tūlīt sāka klāstīt savas pretenzijas:

—   Savus radus namā iemitinājis. Ēd kā negauši.

—   Sivēnus ar pienu baro, bet mums grūž biezputru.

—  Visu no šejienes aizvazā prom.

—   Tikai mieru, meičas, — Ostaps atkāpdamies sacīja, — šai jautājumā pie jums atnāks darba inspekcija. Mani senāts nav pilnvarojis.

Vecenes viņā neklausījās.

—   Bet Paša Melentjevičs to krēslu šodien aiznesa un pār­deva. Pati redzēju.

—   Kam? — Ostaps iekliedzās.

—   Pārdeva — un viss. Manu segu gribēja pārdot.

Gaitenī notika nikna cīņa ar ugunsslāpētāju. Pēdīgi cilvēka ģēnijs uzvarēja, un ugunsslāpētājs, Pašas Emiljeviča dzelžaino kāju samīdīts, izlaida pēdējo vājo strūklu un apklusa uz visiem laikiem.

Vecenes aizsūtīja mazgāt grīdu. Ugunsdzēsības inspektors pielieca galvu un, viegli gurnos šūpodamies, piegāja pie Pašas Emiljeviča.

—   Kāds mans paziņa, — svarīgi sacīja Ostaps, — arī pār­deva valsts mēbeles. Tagad viņš iestājies mūkos — sēž aiz restēm.

—   Man jūsu nepamatotie apvainojumi liekas savādi, — iebilda Paša Emiljevičs, no kura nāca spēcīga putu strūklas smaka.

—   Kam tu pārdevi krēslu? — skanīgā čukstā jautāja Ostaps.

Sai mirkli Paša Emiljevičs, kam piemita pārdabiskas nojautas

spējas, saprata, ka tūlīt viņu sitīs, varbūt pat spārdīs ar kājām.

—   Uzpircējam, — viņš atbildēja.

—   Adrese?

—   Es viņu redzēju pirmo reizi mūžā.

—   Pirmo reizi mūžā?

—  Jānudien.

—   Es tev kārtīgi iegāztu pa purnu, — sapņaini ieteicās Ostaps, — tikai Zaratustra neļauj. Nu, vācies pie velna.

Paša Emiljevičs iztapīgi pasmaidīja un devās prom.

—   Ei tu, kretīn, — Ostaps augstprātīgi uzsauca, — panāc šurp, nelaidies lapās. Kāds tas uzpircējs bija, blondins, brūnēts?

Paša Emiljevičs sīki jo sīki skaidroja. Ostaps viņu vērīgi uz­klausīja un interviju nobeidza ar vārdiem:

—   Tas, bez šaubām, neattiecas uz ugunsdrošību.

Gaitenī pie aizejošā Bendera pienāca kaunīgais Aļchens un iedeva viņam červoncu.

—   Tas ir pēc Kriminālkodeksā simt četrpadsmitā panta, — Ostaps sacīja, — kukuļdošana dienestpersonai dienesta pienā­kumu izpildīšanas laikā.

Taču naudu paņēma un, neatvadījies no Aleksandra Jakov- jeviča, devās uz izeju. Durvis, apgādātas ar varenu ierīci, ar grūtībām atvērās un deva Ostapam pa dibenu pusotras tonnas smagu beizienu.

—   Trieciens izdarīts, — Ostaps sacīja, berzēdams cietušo vietu, — sēde turpinās!

IX nodaļa KUR JŪSU CIRTAS?

Pa to laiku, kamēr Ostaps apskatīja Stargorodas sociālās no­drošināšanas otro invalidu namu, Ipolits Matvejevičs, iznācis no sētnieka dzīvokļa un ar skūto galvu juzdams dzestrumu, devās pa dzimtās pilsētas ielām.

Pa bruģi guldzēja gaišs pavasara ūdens. Nepārtraukti plīk­šķēja un būkšķēja no jumtiem pilošās briljanta palāses. Zvirbuļi nodevās mēslu medībām. Saule ripoja pa namu jumtiem. Zelta vērtie darba zirgi tīšām skaļi klaudzināja ar pakaviem pa kailo bruģi un, nokāruši ausis, ar patiku klausījās pašu soļu rakstā. Pie mitrajiem telegrāfu stabiem čokurojās slapji paziņojumi ar iz­plūdušiem burtiem: «Mācu spēlēt ģitāru pēc skaitļu sistēmas» un «Pasniedzu sabiedrisko zinātņu stundas tiem, kas gatavojas ie­stāties tautas konservatorijā.» Sarkanarmiešu vads ar ziemas ce­purēm galvās šķērsoja peļķi, kas sākās pie S t a r g i ko [2] veikala un stiepās līdz pat guberņas plānu komisijas ēkai, kuras ģēveli greznoja ģipša tīģeri, Nlkas tēli un kobras.

Ipolits Matvejevičs gāja, ar interesi raudzīdamies pretimnā­cējos un garāmgājējos. Viņš, kas Krievijā bija nodzīvojis visu mūžu un pārdzīvojis revoluciju, redzeja, kā lūza, pārveidojās un mainījās sadzīve. Viņš bija pieradis pie tā, bet izrādījās, ka bija pieradis tikai vienā zemeslodes punktā — apriņķa pilsētā N. At­braucis dzimtajā pilsētā, viņš redzēja, ka neko nesaprot. Viņš ju­tās neērti un jocīgi, it kā patiešām būtu emigrants un tikai tagad atbraucis no Parizes. Agrākos laikos, ekipāžā braucot pa pilsētu, viņš noteikti satika paziņas vai arī redzēja pavirši pazīstamu ļaužu sejas. Tagad viņš bija nogājis jau četrus kvartalus pa Ļenas noti­kumu ielu, bet pazīstamus negadījās satikt. Viņi bija nozuduši vai arī tā novecojuši, ka viņus vairs nevarēja pazīt, vai varbūt pārvei­dojušies līdz nepazīšanai, jo valkāja citu apģērbu, citas platmales. Varbūt viņi bija mainījuši gaitu. Lai nu šā vai tā, bet viņu nebija.

Ipolits Matvejevičs gāja bāls, nosalis, bēdīgs. Viņš bija pa­visam aizmirsis, ka jāmeklē dzīvokļu daļa. Viņš pārgāja no tro­tuārā uz trotuāru un nogriezās šķērsielās, kur izlaidīgie darba zirgi jau gluži tīšām klaudzināja ar pakaviem. Šķērsielās bija vēl paglābusies ziema, un šur tur patrāpījās pat izburbis ledus. Visa pilsēta bija mainījusi krāsu. Zilās mājas kļuvušas zaļas, dzeltenās — pelēkas, no sargtorņa nozudušas bumbas, pa torni vairs nestaigāja ugunsdzēsējs, un ielas, kā šķita Ipolitam Mat- vejevičam, bija daudz trokšņainākas nekā agrāk.

Lielajā Puškina ielā Ipolitu Matvejeviču izbrīnīja Stargorodā nekad neredzētās sliedes un tramvaja stabi ar vadiem. Ipolits Matvejevičs nelasīja avīzes un nezināja, ka uz Pirmo Maiju Star­gorodā gatavojas atklāt divas tramvaja līnijas: Stacijas un Pie- vedu. Lāgiem Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš Stargorodu nekad nav pametis, lāgiem Stargoroda šķita pavisam nepazīs­tama vieta.

Tādās domās iegrimis, viņš nonāca līdz Marksa un Engelsa ielai. Šai vietā viņu pārņēma bērnišķīga sajūta, ka kuru katru mirkli aiz divstāvīgās mājas ar garo balkonu noteikti parādīsies kāds paziņa. Ipolits Matvejevičs gaidīdams pat apstājās. Bet pa­ziņa nenāca. Vispirms aiz stūra parādījās stiklinieks ar Bērna stiklu kasti un kapara krāsas ķites piku. No stūra iznāca frants ziemišķādas cepurē ar dzeltenu ādas nagu. Aiz viņa izskrēja bērni, pirmās pakāpes skolas skolnieki ar siksniņās iesietām gra- matām.

Pēkšņi Ipolits Matvejevičs sajuta karstumu delnās un vē­sumu vedera. Tieši viņam pretī nāca nepazīstams pilsonis ar labsirdīgu seju, nesdams krēslu kā violončellu. Ipolits Matveje­vičs, kam negaidīti piemetās žagošanās, ieskatījās vērīgāk un uzreiz pazina savu krēslu.

Jā! Tas bija Gambsa krēsls, pārvilkts ar revolūcijas vētrās nomelnējušu, puķainu angļu katunu, tas bija riekstkoka krēsls ar izliektām kājiņām. Ipolits Matvejevičs jutās tā, it kā viņam kāds būtu izšāvis pie auss.

—   Uzasinu nažus, šķēres, bārdas nažus! — tuvumā iesaucās baritonisks bass.

Un tūlīt atskanēja smalka atbalss:

—   Lodē, izlabo! . . .

—   Maskavas avīze «Izvestija», žurnāls «Smechač», «Kras- naja Ņiva»! . . .

Kaut kur augšā nošķindēja izsists stikls. Rībinādama pilsētu, aizbrauca Dzirnavu celtniecības kravas automašīna. Iesvilpās mi­licis. Dzīve mutuļoja un meta augstu vilni. Laiku nedrīkstēja zaudēt.

Ar leoparda lēcienu Ipolits Matvejevičs uzbruka nekrietnajam svešiniekam un klusēdams parāva krēslu uz savu pusi. Sveši­nieks rāva krēslu atpakaļ. Tad Ipolits Matvejevičs, ar kreiso roku turēdamies pie kājiņas, ar varu atlieca svešinieka resnos pirkstus no krēsla.

—   Laupa, — čukstot sacīja svešinieks, vēl ciešāk turēdamies pie krēsla.

—   Atļaujiet, atļaujiet, — šļupstēja Ipolits Matvejevičs, tur­pinādams atlipināt svešinieka pirkstus.

Apkārt lasījās ļaudis. Cilvēki trīs jau stāvēja tuvumā, ar vis­dzīvāko interesi sekodami konfliktam.

Tad abi cīkstoņi piesardzīgi paraudzījās apkārt un, viens uz otru neskatīdamies, taču neizlaizdami krēslu no sīkstajām ro­kām, ātri devās uz priekšu, it kā nekas nebūtu noticis.

«Ko tas nozīmē?» izmisīgi domāja Ipolits Matvejevičs.

Ko domāja svešinieks, nevarēja saprast, bet viņa gaita bija ļoti noteikta.

Viņi gāja aizvien ātrāk un, ieraudzījuši nomaļā sķērsieliņa ar šķembām un celtniecības materialiem nobērtu tukšu laukumu, kā pēc komandas nogriezās turp. Seit Ipolita Matvejeviča spēki četrkāršojās.

—   Atļaujiet taču! — viņš nekautrēdamies iekliedzās.

—   Palīgā! — tikko dzirdami izdvesa svešinieks.

Un, tā kā rokas abiem bija aizņemtas, turot krēslu, viņi sāka* viens otru spārdīt ar kājām. Svešinieka zābaki bija apkalti, un Ipo­litam Matvejevičam sākumā klājās diezgan plāni. Bet viņš drīz piemērojās un, lēkādams te uz labo, te kreiso pusi, it kā krakov- jaku dejodams, izvairījās no pretinieka triecieniem, un centās trāpīt ienaidniekam pa vēderu. Pa vēderu trāpīt viņam neizde­vās, jo traucēja krēsls, toties viņš iegāza pa pretinieka ceļa skrie­meli, un tagad svešinieks varēja spert tikai ar kreiso kāju.

—   Ak kungs! — iečukstējās svešinieks.

Tagad Ipolits Matvejevičs pazina, ka svešinieks, kas visne­krietnākā kārtā nozadzis viņa krēslu, nav neviens cits kā Flora un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors Vostrikovs.

Ipolits Matvejevičs apstulba.

—    Ko es redzu! — viņš iesaucās, izbrīnā palaizdams krēslu vaļā.

Svētais tēvs Vostrikovs kļuva violets un pēdīgi arī atlaida pirkstus. Krēsls, neviena neturēts, nokrita uz sadrupušiem ķie­ģeļiem.

—   Kur tad jūsu ūsas, cienījamais Ipolit Matvejevič? — cik vien iespējams dzēlīgi jautāja garīgā persona.

—   Bet kur jūsu cirtas? Jums taču bija cirtas?

Ipolita Matvejeviča vārdos skanēja neizsakāma nicināšana. Viņš apveltīja svēto tēvu Fjodoru ar neparastas augstsirdības pilnu skatienu un, paņēmis padusē krēslu, pagriezās un devās prom. Bet svētais tēvs Fjodors, jau atguvies no apmulsuma, ne­jāva Vorobjaņinovam tik viegli uzvarēt. Iekliedzies: «Nē, esiet tik laipns!» — viņš atkal pieķērās krēslam. Atjaunojās pirmā pozi- cija. Pretinieki stāvēja, ieķērušies krēsla kājiņās, un kā kaķi vai bokseri mēroja viens otru ar skatieniem, paiedamies no vienas puses uz otru.

Sirdi mokošā pauze ilga veselu minūti.

—  Tad tāds jūs esat, svētais tēv, — Ipolits Matvejevičs grieza zobus, — dzenaties pēc mana īpašuma?

Pie šiem vārdiem Ipolits Matvejevičs spēra svētajam tēvam pa gurnu.

Svētais tēvs izmanījās un nikni iebelza ar kāju muižniecības vadonim pa cirksni, tā ka tas saliecās līkumā.

—   Tas nav jūsu īpašums.

—   Bet kā tad?

—   Nav jūsu.

—   Bet kā tad?

—   Nav jūsu, nav jūsu.

—   Bet kā tad, kā?

—   Nav jūsu.

Tā šņākdami, viņi nikni raustīja krēslu un spārdījās.

—   Bet kā īpašums tad tas ir? — spalgi kliedza muižniecības vadonis, trāpīdams ar kāju svētajam tēvam pa vēderu.

Pārvarēdams sāpes, svētais tēvs stingri sacīja:

—  Tas ir nacionalizēts īpašums.

—   Nacionalizēts?

—   Jā, jā gan, nacionalizēts.

Viņi runāja tik neparasti ātri, ka vārdi saplūda.

—   Kas nacionalizēja?

—   Padomju vara' Padomju vara!

—   Kāda vara?

—   Darbaļaužu vara.

—  A-h-ā! — stingdams dvesa Ipolits Matvejevičs. — Strād­nieku un zemnieku vara?

—   Jā-ā-ā!

—   Hm-m-m! . . . Tad varbūt jūs, svētais tēv, esat partijnieks?

—   V-varbūt!

Te Ipolits Matvejevičs vairs neizturēja un, izsaukdamies: «Varbūt!» — sulīgi iespļāva svētā tēva Fjodora labsirdīgajā sejā. Svētais tēvs nekavējoties spļāva Ipolitam Matvejevičam sejā un arī trāpīja. Siekalas nevarēja noslaucīt: rokas bija aiz­ņemtas. Ipolits Matvejevičs izdvesa čīkstoņu kā virinātas dur­vis un no visa spēka pagrūda ienaidnieku ar krēslu. Ienaidnieks nokrita, paraudams sev līdzi aizelsušos Vorobjaņinovu. Cīņa tur­pinājās parterī.

Pēkšņi nokrakšķēja un reizē atlūza abas priekšējās kājiņas. Aizmirsuši viens otru, pretinieki ņēmās plosīt riekstkoka dār­gumu glabātavu. Plīsdams skumīgi kā kaija novaidējās puķainais angļu katūns. Atzveltne, varena spēka rauta, aizlidoja sānis. Dār­gumu glabātavas meklētāji plēsa nost mašu kopā ar misiņa po­dziņām un, rakņādamies starp atsperēm, iegremdēja pirkstus vil­nas popējumā. Skartās atsperes dziedāja. Pēc piecām minūtēm krēsls bija apgrauzts. No tā bija palikuši tikai radziņi un nadziņi. Uz visām pusēm ripoja atsperes. Vējš pa laukumu dzenāja satru­nējušu vilnu. Izliektās kājiņas mētājās bedrē. Briljantu nebija.

—   Nu kā tad ir, vai atradāt? — aizelsdamies jautāja Ipolits Matvejevičs.

Svētais tēvs Fjodors, viscauri aplipis ar vilnas pinkām, elsa un klusēja.

—  Jūs esat afērists! — Ipolits Matvejevičs iesaucās. — Es jums, svēto tēv Fjodor, sadošu pa mūli.

—   Rokas par īsām, — atbildēja svētais tēvs.

—   Kur jūs tāds iesiet — viss vienās pūkās?

—   Kas jums par daļu?

—   Kaunēties vajadzētu, svēto tēv! Jūs vienkārši esat zaglis!

—   Es jums nekā neesmu nozadzis!

—   Kā jūs to uzzinājāt? Izmantojāt savās interesēs grēksū­dzes noslēpumu? Ļoti labi! Ļoti skaisti!

Ipolits Matvejevičs ar sašutuma pilnu «fui» pameta laukumu un, ejot tīrīdams mēteļa piedurknes, devās mājup. Uz Ļenas noti­kumu ielas un Jerofejeva šķērsielas stūra Vorobjaņinovs ierau­dzīja savu kompanjonu. Techniskais direktors un koncesijas gal­venais vadītājs stāvēja, pacēlis kreiso kāju, — viņam tīrīja kurpju ziemišķādas augšējo daļu ar kanarijkrāsas krēmu. Ipolits Matve­jevičs pieskrēja pie viņa. Direktors bezrūpīgi dudināja «šīberi».

Agrāk visi dejoj tikai valcerus, Tagad visi dejo tikai šīberus …

—   Nu, kas dzīvokļu daļā? — viņš lietišķi jautāja un tūlīt pie­metināja: — Pagaidiet, nestāstiet, jūs esat ļoti uztraukts, nomie­rinieties!

Iedevis kurpju tīrītājam septiņas kapeikas, Ostaps paņēma Vorobjaņinovu zem rokas un aizvilka pa ielu. Visu, ko stāstīja uztrauktais Ipolits Matvejevičs, Ostaps noklausījās ar lielu uz­manību.

—   Ahā! Neliela, melna bārdele? Pareizi! Mētelis ar jērādas apkakli? Saprotu. Tas krēsls ir no nabagmājas. Šorīt nopirkts par trim rubļiem.

—   Nu pagaidiet taču . . .

Un Ipolits Matvejevičs pastāstīja galvenajam koncesionaram visas svētā tēva Fjodora nelietības.

Ostaps sadrūma.

—   Draņķīga lieta, — viņš sacīja, — Leichtveisa ala. Noslē­pumains konkurents. Mums viņam jāaizsteidzas priekšā, bet sa­dot pa mūli mēs vienmēr paspēsim.

Kamēr draugi alus bodē «Steņka Razins» iekoda un Ostaps uzzināja, kādā mājā agrāk atradusies dzīvokļu daļa un kādas iestādes tur atrodas tagad, diena bija beigusies.

Zeltainie darba zirgi atkal kļuva brūni. Briljanta palāses sa­sala un sašķīda drumstalās, atsizdamās pret zemi. Dzertuvēs un restorānā «Fenikss» cēlās alus cena: bija iestājies vakars. Lielajā Puškina ielā iedegās elektriskās spuldzes, un, atgriezdamās mā­jās no pirmās pavasara pastaigas, bungas rībinādama, garām aizgāja pionieru nodaļa.

Guberņas plānu komisijas tīģeri, Nīkas tēli un kobras noslē­pumaini mirgoja mēness, gaismas pielietajā pilsētā.

Ejot mājā kopā ar pēkšņi apklusušo Ostapu, Ipolits Matveje­vičs paskatījās uz guberņas plānu komisijas tīģeriem un kobrām. Viņa laikā šeit atradās guberņas zemstes valde, un pilsoņi ļoti lepojās ar kobrām, uzskatīdami tās par Stargorodas ievērības cie­nīgu vietu.

«Atradīšu,» nodomāja Ipolits Matvejevičs, ielūkodamies ģipša Nīkā.

Tīģeri mīlīgi luncināja astes, kobras priecīgi locījās, un Ipo­lita Matvejeviča sirds pildījās ar paļāvību.

X nodaļa ATSLĒDZNIEKS, PAPAGAILIS UN ZĪLĒTĀJA

Pereļešinskas šķērsielas māja Nr. 7 nepiederēja pie Stargoro­das labākajām ēkām. Tās divi stāvi, būvēti Otrās impērijas stilā, bija greznoti ar aplupušiem lauvu purniem, kas ļoti atgādināja savā laikā slavenā rakstnieka Arčibaševa seju. Arčibaševa sejas bija tieši astoņas, tikpat, cik logu, kas iznāca uz šķērsielu. Sie lauvu purni bija novietojušies vidū virs logiem.

Mājai bija vēl divi izgreznojumi, bet jau tīri komerciāla rak­stura. Vienā pusē karājās gaiši zila izkārtne:

ODESAS KLIŅĢERI

Maskavas baranku artelis

Uz izkārtnes bija attēlots jauns cilvēks ar kaklasaiti, ģērbies īsās franču biksēs. Viņš paceltā rokā turēja pasakainu pārpilnī­bas ragu, no kura kā lavina vēlās ārā okera krāsas Maskavas baranki, kurus vajadzības gadījumā reklamēja arī par Odesas kliņģeriem. Un pie tam jaunais cilvēks saldkaisli smaidīja. Otrā pusē iesaiņošanas kantoris «Atrsaiņotājs» cienījamiem pilsoņiem pasūtītājiem vēstīja par savu eksistenci ar melnu izkārtni un apa­ļiem zelta burtiem.

Neraugoties uz izkārtņu un apgrozības kapitala lielumu ievē­rojamu atšķirību, abi šie dažāda veida uzņēmumi nodarbojās ar vienu un to pašu pasākumu: spekulēja ar visāda veida manufak- turu — rupjvilnas, smalkvilnas, kokvilnas un, ja pa rokai gadī- jās labas krāsas vai puķots zīds, tad arī ar zīdu.

Izejot caur vārtiem, kas bija pielijuši ar tuneļa tumsu un tīdeni, un nogriežoties pa labi — pagalmā ar cementa aku, kļuva redzamas divas durvis bez lieveņiem, tās veda tieši akmeņiem bruģētajā pagalmā. Uz labajām durvīm bija pienaglota apsūbē­jusi vara plāksnīte, kur ar rakstītiem burtiem bija iegravēts:

v. M. POĻESOVS

Kreisajām bija piestiprināts bālgans skārds:

MODES un PLATMALES

Arī tā bija tikai izlikšanās.

Platmaļu un modes darbnīcā nebija ne tūka, ne rotājumu, ne bezgalvainu manekenu ar virsnieku stāju, ne arī veidņu krāšņām dāmu cepurēm. Visas šās greznības vietā trīsistabu dzīvoklī mā­joja nevainojami balts papagailis sarkanās apakšbiksēs. Papa­gaili mocīja blusas, bet izsūdzēt savas bēdas viņš nevienam ne­varēja, jo nerunāja cilvēka balsī. Augas dienas papagailis grauza sēkliņas un spļāva čaumalas uz grīdsegas pa torņveidīgā būra stienīšu starpām. Viņam trūka tikai ermoņiku un jaunu, čīkstošu kamašu, lai atgādinātu iereibušu privatamatnieku. Pie logiem, viļņojās tumšbrūni aizkari ar metala karekļiem. Dzīvoklī valdīja tumšbrūni toņi. Virs pianino tumšzaļā, pulētā ozolkoka rāmī zem stikla karājās Beklina gleznas «Miroņu sala» reprodukcija. Viens, stikla stūris jau sen bija nodrupis, un gleznas neapsegtā daļa bija tik ļoti mušu notraipīta, ka pilnīgi saplūda ar rāmi. Kas no­tika šajā miroņu salas stūrī, — to uzzināt vairs nebija ie­spējams.

Guļamistabā uz gultas sēdēja pati saimniece un, ar elkoņiem atbalstījusies pret astoņstūrainu, ar netīru rišeljē galdautu pār­klātu galdiņu, lika kārtis. Viņai priekšā sēdēja atraitne Gricacu- jeva puķainā šallē.

—   Man jūs jābrīdina, meitenīt, ka es par seansu mazāk par piecdesmit kapeikām neņemu, — saimniece sacīja.

Atraitne, nepazīdama šķēršļu savai vēlmei sameklēt jaunu vīru, piekrita maksāt noteikto cenu.

—  Tikai es jūs lūgtu arī par nākotni, — vina žēlā balsī pie­bilda.

—   Jums jāzīlē pēc kreiču dāmas.

Atraitne pretojās:

—   Es vienmēr esmu bijusi ercena dāma.

Saimniece vienaldzīgi piekrita un sāka izlikt kārtis.

Melnrakstā atraitnes liktenis tika nosacīts jau pēc dažam

minūtēm. Atraitni gaidīja lielas un mazas nepatikšanas, un viņas sirdī mājoja kreiča kungs, ar kuru draudzējās kāravu dāma.

Tīrrakstā zīlēja pēc rokas. Atraitnei Gricacujevai rokas līnijas bija tīras, spēcīgas un bez kādas vainas. Dzīvības līnija sniedzās tik tālu, ka tās gals aizsniedza pulsu, un, ja līnija pauda patie­sību, atraitnei vajadzēja nodzīvot līdz pastardienai. Prāta un mākslas līnijas deva tiesības cerēt, ka atraitne atmetīs tirdznie­cību ar pārtikas precēm un dāvās cilvēcei nepārspētus šedevrus jebkurā mākslas, zinātnes vai sabiedrisko zinātņu nozarē. Vene­ras pauguriņi atraitnei bija kā Mančžurijas sopkas un atklāja lie­liskas mīlestības un maiguma rezerves.

To visu zīlētāja paskaidroja atraitnei, izmantodama vārdus un terminus, kādi pieņemti starp grafologiem, hieromantiem un zirgu mijējiem.

—   Liels paldies jums, madamiņ, — sacīja atraitne, — tagad es zinu, kas ir kreiča kungs. Un kāravu dāma arī man joti labi pazīstama. Bet vai tas karalis vēl dabūnams?

—• Dabūnams, meitenīt, dabūnams.

Atraitne kā spārnos aizsoļoja uz mājām. Bet zīlētāja, iemetusi kārtis atvilktnē, nožāvājās, parādīja piecdesmitgadīgas sievietes muti un iegāja virtuvē. Tur viņa mazliet noņēmās ar pusdienām, kas sila uz petrolejas plīts «Grec», kā ķēkša noslaucīja rokas priekšautā, paņēma spaini, kuram vietām bija atlupusi emalja, un izgāja pagalmā pēc ūdens.

Viņa gāja pa pagalmu, smagi likdama plakanās pēdas. Viņas noļukušās krūtis laiski kuļājās zem pārkrāsotās blūzītes. Uz gal­vas kā pirts slotiņa slējās iesirmu matu ērkuls. Viņa bija visai netīrīga vecene, uz visiem raudzījās ar aizdomām un mīlēja sal­dos ēdienus. Ja šo sievu tagad būtu ieraudzījis Ipolits Matveje­vičs, viņš nekad tajā nebūtu pazinis Helenu Bouru, savu veco mīlestību, par kuru tiesas sekretārs reiz dzejā bija teicis, ka viņa esot «uz skūpstiem aicinoša, visa tāda kairinoša». Pie akas ma- damu Bouru sveicināia kaimiņš Viktors Michailovičs Poļesovs, atslēdznieks inteliģents, kurš lēja ūdeni benzina kannā. Poļeso- vam bija operas velna seja, kuru pirms laišanas uz skatuves rū­pīgi nosmērē ar sodrējiem.

Sasveicinājušies kaimiņi sāka runāt par notikumu, kas nodar­bināja visu Stargorodu.

•— Tik tālu nu ir nonākuši, — ironiski sacīja Pojesovs, — va­kar visu pilsētu apskrēju, trīs astotdaļcollu vītņgriezi nevarēju dabūt. Nav un nav! Un vēl taisās tramvaja satiķsmi ierīkot.

Helena Staņislavovna, kurai par trīsastotdaļcollu vitņgriezi bija tāda pati jēga kā par lauksaimniecību Leonardo da Vinči vārdā nosaukto horeogrāfisko kursu klausītājai, kura domā, ka biezpienu iegūst no biezpiena pīrādziņiem, tomēr izteica līdz­jūtību:

—   Kas nu tagad par veikaliem! Tagad ir tikai rindas, bet vei­kalu nav. Un nosaukumi šiem veikaliem vienkārši šausmīgi. Stargiko! .. .

—   Nē, ziniet, Helena Staņislavovna, tas vēl nav nekas!

Viņiem palikuši četri «Vispārējās Elektrības kompānijās» motori. Nu, tie vēl kaut kā kustēsies, lai gan karoserijas ir īstas graba­žas! . . . Stikli nav iestiprināti gumijās. Es pats redzēju Viss šķindēs vien . . . Tumsonība! Bet pārējie motori — charkoviešu darbs. Viscauri tikai valsts krāsaino metālu rūpniecības darbs. Ne versti nepavilks. Es tos apskatīju . ..

Atslēdznieks sakaitināts apklusa. Viņa melnā seja spīdēja saulē. Acu baltumi bija dzeltenīgi. Starp mechanizētnjiem maj- amatniekiem, ar kādiem bija pilna visa Stargoroda, Viktors Michailovičs Poļesovs bija pats neizmanīgākais un biežāk par citiem negaidīti iekrita. Tam par iemeslu bija viņa pārlieku de­dzīgā daba. Tas bija kvēls sliņķis. Viņš pastāvīgi meta dzirkste­les. Personīgajā darbnīcā, kas atradās Pereļešinskas šķērsielas Nr. 7 otrajā pagalmā, viņu sastapt nebija iespējams. Nodzisusī pārvietojamā ēze vientulīgi stāvēja akmens šķūņa vidū, kakti bija piemētāti ar pārdurtām kamerām, saplēstiem • protektoriem «Treugoļņik», aprūsējušām, tik milzīgām atslēgām, ka ar tām varētu noslēgt pilsētu vārtus, gludām degvielu tvertnēm ar uz­rakstiem «Indian» un «lVanderer», bērnu atsperu ratiņiem, uz mūžu apklusušu dinamo mašīnu, satrūdējušām jēlāda? siksnām, eļļas piesūcinātām pakulām, noberztu smilšpapīru, austriešu durkli un veselu kaudzi salauztu, saliektu un saspiestu lūžņu. Pasūtītāji nevarēja sastapt Viktoru Michailoviču. Viktors Michai­lovičs jau kaut kur rosijās. Kad gan lai viņš strādātu. Viņš ne­varēja mierīgi noskatīties, ja viņa vai citu pagalmā iebrauca sma­gais ormanis ar kravu. Poļesovs tūlīt izgāja ārā un, salicis rokas uz muguras, nievājoši vēroja ormaņa darbību. Pēdīgi viņa sirds neizturēja.

—   Kas tad tā brauc iekšā? — viņš šausminādamies sauca. — Pagriez!

Ormanis nobijies pagrieza.

—   Kur tu griez, mūlis tāds? — uztraucās Viktors Michailo­vičs, pieskriedama pie zirga. — Vecos laikos tev būtu cirtuši tādu pliķi, ka tu tūlit attaptu, kā jāgriež.

Pusstundu tā pakomandējis, Poļesovs jau taisījās atgriezties darbnīcā, kur gaidīja neizlabots velosipeda sūknis, bet pēkšņi pil­sētas mierīgo dzīvi atkal iztraucēja kāds pārpratums. Te uz ielas ar asu galiem saāķējās divi rati, un Viktors Michailovičs nojā­dīja, kā vislabāk un ātrāk tos atāķēt, te mainīja telegrāfā stabu, un Poļesovs pārbaudīja staba perpendikularitati pret zemi ar per­sonīgu, speciāli no darbnīcas iznestu svērteni; vai arī garām

brauca ugunsdzēsēji, un Poļesovs, tauru skaņu satraukts, deg­dams nemiera ugunīs, skrēja pakaļ ugunsdzēsēju ratiem.

Tomēr lāgiem Viktoru Michailoviču pārņēma reālās darbības stichija. Uz vairākām dienām viņš pazuda darbnīcā un klusē­dams strādāja. Bērni brīvi skraidīja pa pagalmu un klaigāja, cik vien patikās, smagie ormaņi pagalmos grieza pajūgus, kā gri­bēja, rati uz ielas vispār vairs nesaāķējās, un ugunsdzēsēju rati un katafalki vientuļi ripoja uz ugunsgrēkiem, — Viktors Michai­lovičs strādāja. Reiz pēc tāda aizrautīga darba viņš kā aunu aiz ragiem izveda pagalmā motocikletu, kas bija samontēts no auto­mobiļu, ugunsslāpētāju, velosipedu un rakstāmmašīnu detaļām. Pusotra zirgu spēka motors bija Vanderera, riteņi Davidsona, bet pārējās nozīmīgās daļas jau sen zaudējušas firmu. Pie segliem aukliņā piesiets karājās papes plakats «Mēģinājums». Salasījās pūlis. Ne uz vienu neskatīdamies, Viktors Michailovičs ar roku sagrieza pedāli. Dzirksteles nebija minūtes desmit. Tad atskanēja dzelzs šmakstināšana, ierīce nodrebēja un ietinās duļķainos dū­mos. Viktors Michailovičs metās seglos, un motociklets, uzņēmis ārprātīgu ātrumu, iznesa viņu caur tuneli ielas vidū un spēji ap­stājās kā lodes ķerts. Viktors Michailovičs jau taisījās nokāpt un izrevidēt savu noslēpumaino mašīnu, bet tā pēkšņi deva atpakaļ- gājienu un, iznesdama savu radītāju caur tuneli, apstājās tanī pašā vietā, kur bija sākusi braucienu — pagalma vidū, pikti ie­vaidējās un eksplodēja. Taisni brīnums, kā Viktors Michailovičs palika dzīvs, bet no motocikleta drupām viņš nākošajā aizrautīga darba periodā izgatavoja stacionaru motoru, kas bija ļoti līdzīgs īstajam, tikai nestrādāja.

Atslēdznjeka-inteliģenta akadēmiskās darbības kronis bija epopeja ar blakus mājas Nr. 5 vārtiem. Sīs mājas dzīvokļu bied­rība noslēdza ar Viktoru Michailoviču līgumu, pēc kura Poļesovs apņēmās pilnīgi izlabot mājas dzelzs vārtus un nokrāsot tos kādā ekonomiskā krāsā pēc paša ieskatiem. No otras puses dzīvokļu biedrība apņēmās samaksāt V. M. Poļesovam, kad darbu būs pie­ņēmusi speciālā komisija, divdesmit vienu rubli septiņdesmit piecas kapeikas. Zīmogmarku naudu ieskaitīja darba izpildītāja rēķinā.

Viktors Michailovičs kā Samsons aizstiepa vārtus. Darbnīcā viņš ar entuziasmu ķērās pie darba. Divas dienas pagāja, kamē tos atkniedēja. Vārtus izjauca sastāvdaļās. Čuguna riņķīšus sa lika bērnu ratiņos; dzelzs stieņus un šķēpus pabāza zem ēvel- sola. Vēl dažas dienas pagāja, apskatot bojājumus. Un tad

pilsētā notika lielas nepatikšanas: Malkas ielā pārplīsa maģistralā ūdensvada caurule, un Viktors Michailovičs nedēļas atlikušās dienas pavadīja avarijas vietā, ironiski smīnēdams, klaigādams uz strādniekiem un ik brīdi ielūkodamies iebrukumā.

Kad Viktora Michailoviča organizatoriskā kaisle bija daudz­maz nomierinājusies, viņš atkal stājās pie vārtiem, bet bija par vēlu: pagalma bērni jau spēlējās ar mājas Nr. 5 vārtu čuguna riņķīšiem un šķēpiem. Ieraudzījuši saniknoto atslēdznieku, bērni izbailēs pameta spēlītes un aizmuka. Ļoti daudz riņķīšu trūka, un tos atrast neizdevās. Pēc tam Viktora Michailoviča interese par vārtiem galīgi atsala.

Bet mājā Nr. 5, kas tagad bija visiem pieejama, notika draus­mīgas lietas. No bēniņiem zaga slapju veļu, un reiz kādā vakarā no pagalma aiznesa verdošu patvāri. Viktors Michailovičs perso­nīgi piedalījās zagļa ķeršanā, bet zaglis, izstieptajās rokās nes­dams verdošo patvāri, no kura skārda dūmeņa rāvās ārā liesmu mēles, tomēr skrēja ļoti strauji un, pagriezdamies atpakaļ, ne­ķītriem vārdiem paļāja visiem priekšā skrejošo Viktoru Michailo­viču. Taču par visiem vairāk dabūja ciest mājas Nr. 5 sētnieks. Viņš pazaudēja savu iknakts peļņu — vārtu nebija, nebija ko at­vērt, un vēlīnājiem mājā nācējiem nebija iemesla dot sētniekam griveņiku. Sākumā sētnieks ieradās uzzināt, vai vārti drīz būšot samontēti, vēlāk jau lūdzās dieva tā kunga vārdā, bet uz beigām sāka pat draudēt. Dzīvokļu biedrība aizsūtīja Viktoram Michailo- vičam rakstisku atgādinājumu. Oda pēc tiesas. Stāvoklis kļuva aizvien saspīlētaks.

Stāvēdami pie akas, zīlētāja un atslēdznieks entuziasts turpi­nāja sarunu.

—   Pie tādiem apstākļiem, kad nav impregnētu gulšņu, — Viktors Michailovičs kliedza, ka skanēja viss pagalms, — tas ne­būs nekāds tramvajs, bet tīrā nelaime!

—   Kad reiz tas viss beigsies! — iesaucās Helena Staņisla­vovna. — Dzīvojam kā mežoņi.

—   Gala neredz … Jā! Zināt, ko es šodien redzēju? Vorobja- ņinovu.

Helena Staņislavovna atspiedās pret aku, pārsteigumā turē­dama paceltu pilnu spaini ar ūdeni.

—   Es ierodos komunalsaimniecībā pagarināt darbnīcas rentes līgumu, eju pa koridoru. Pēkšņi divi vīri pienāk man klāt. Es ska­tos — tāds kā pazīstams. Tā kā būtu Vorobjaņinova seja. Un

jautā: «Sakiet, lūdzu, kāda iestāde šai ēkā bija agrāk?» Es atbildu, ka agrāk šeit bija sieviešu ģimnāzijā, bet pēc tam dzīvokļu daļa. «Kam tas jums vajadzīgs?» es jautāju. Bet viņš saka «pateicos» un aizgāja tālāk. Tad es skaidri sapratu, ka tas ir pats Vorob­jaņinovs, tikai bez ūsām. No kurienes viņš šeit radies? Un tas otrs, kas bija viņam līdzi, ārkārtīgi skaists vīrie­tis. Skaidri redzams — biju­šais oficieris. Un tad es iedo­mājos . . .

Sai brīdī Viktors Michailo­vičs pamanīja kaut ko nepatī­kamu. Pārtraucis sarunu, viņš paķēra savu kannu un ātri noslēpās aiz atkritumu kastes. Pagalmā lēnām ienāca mājas Nr. 5 sētnieks, apstājies pie akas, viņš ņēmās aplūkot pagalma celtnes. Nekur nemanījis Viktoru Michailoviču, viņš kļuva bēdīgs.

—   Atslēdznieka Vitjkas atkal nav? — viņš jautāja Helenaii Staņislavovnai.

—   Ak, es neko nezinu, — zīlniece atsaucās, —- es neko nezinu..

Un neparasti uzbudināta, šļakstinādama ūdeni no spaiņa,

viņa steidzīgi aizgāja uz savu dzīvokli.

Sētnieks noglāstīja akas cementa bloku un aizgāja pie darb­nīcas. Divus soļus tālāk aiz izkārtnes:

IEEJA

ATSLĒDZNIEKU DARBNĪCA

lepojas izkārtne:

ATSLĒDZNIEKU DARBNĪCA UN

PRIMUSU IZLABOŠANA

zem kuras karajas smaga atslēga. Setnieks iespera ar kaļu pa atslēgu un naidīgi izsaucās: „».

—   Uh, mēris tāds!

Sētnieks vēl minūtes trīs pastāvēja pie darbnīcas un, visindī­gāko naida jūtu pārņemts, ar troksni noplēsa izkārtni, aiznesa pagalma vidū pie akas un, uzkāpis tai virsū ar abām kājām, sa­cēla traci.

—   Zagļi pie jums septītajā numurā dzīvo! — sētnieks ārdījās Visādi salašņas! Septiņgalvainais odžu dzimums! Tādam vēl

vidējā izglītība!… Es neskatīšos uz tavu vidējo izglītību!… Mēris nolādētais! . ..

Šajā laikā septiņgalvainā odze ar vidējo izglītību sēdēja aiz atkritumu kastes uz kannas un garlaikojās.

Ar troksni atvērās logi, un tajos parādījās jautri iedzīvotāji. No ielas pagalmā nesteigdamies ienāca ziņkārīgie. Pamanījis auditoriju, sētnieks vēl vairāk iedegās dusmās.

—- Atslēdznieks mechaniķis! — iesaucās sētnieks. — Aristo­krātiskais cūka!

Parlamentaros izteicienus sētnieks bagātīgi mija ar necenzē­jamiem vārdiem, kuriem viņš deva priekšroku. Vājais sieviešu dzimums, gubām pielipis pie palodzēm, ļoti sašuta par sētnieku, bet no logiem nost negāja.

—   Purnu sašķaidīšu! — sētnieks plosījās. — Izglītotais! Kad skandals sasniedza zenitu, ieradās milicis un klusēdams

aizvilka trača cēlēju uz iecirkni. Milicim palīdzēja zeļļi no «Ātr- saiņotāja».

Sētnieks padevīgi apķērās' milicim ap kaklu un sāka raudāt. Briesmas bija garām.

Tad aiz atkritumu kastes pietrūkās kājās iztvīkušais Viktors Michailovičs. Auditoriju pāršalca čala.

—   Bezgodis! — Viktors Michailovičs uzsauca svinīgajam gā­jienam. — Bezgodis. Es tev parādīšu! Nelietis!

Rūgti raudošais sētnieks nekā no tā nedzirdēja. Viņu uz ro­kām ienesa nodaļā. Turp kā lietišķu pierādījumu aizstiepa arī iz­kārtni «Atslēdznieku darbnīca un primusu izlabošana». Viktors Michailovičs vēl ilgi nevarēja nomierināties.

—   Cūku bērtuļi, — viņš teica, griezdamies pie skatītājiem, — diezin ko no seVis iedomājas. Bezgoži!

—   Rimstieties'jel, Viktor Michailovič! — pa logu uzsauca Helena Staņislavovna. — Ienāciet pie manis uz brītiņu.

'Viņa nolika Viktoram Michailovičam priekšā bļodiņu ar kom­potu un, staigādama pa istabu, ņēmās iztaujāt.

—   Nu es taču jums saku, ka tas ir viņš, bez ūsām, bet tomēr viņš, — kā agrāk kliedza Viktors Michailovičs, — es taču viņu |oti labi pazīstu! Kā izspļauts Vorobjaņinovs!

—   Klusāk, ak kungs! Kāpēc viņš atbraucis, kā jūs domājat?

Viktora Michailoviča melnajā sejā iezagās ironisks smīns.

—   Nu, bet kā jūs domājat?

Viņš iesmējās ar vēl lielāku ironiju.

—   Katrā ziņā ne jau līgumus ar boļševikiem parakstīt.

— Jūs domājat, ka viņam draud briesmas?

Ironijas rezerves, kuras Viktors Michailovičs bija uzkrājis pa desmit revolūcijas gadiem, bija neizsmeļamas. Viņa sejā atspogu­ļojās dažādas pakāpes skeptisku smīnu sērija.

—   Kam gan Padomju Krievijā nedraud briesmas, vēl jo vai­rāk cilvēkam tādā stāvoklī kā Vorobjaņinovs? Ūsas, Helena Sta­ņislavovna, bez iemesla nenoskuj.

—   Vai viņš atsūtīts no ārzemēm? — jautāja Helena Staņisla­vovna, gandrīz vai aizelsdamas.

—   Bez šaubām, — atbildēja ģenialais atslēdznieks.

—   Kāds viņam varētu būt mērķis?

—   Neesiet tāds bērns.

—   Vienalga. Man vajag viņu redzēt.

—   Vai jūs zināt, ar ko riskējat?

—   Ak, vienalga! Pēc desmit gadu ilgas šķiršanās es nevaru netikties ar Ipolitu Matvejeviču.

Viņai patiešām likās, ka liktenis viņus izšķīris tanī laikā, kad viņi viens otru mīlējuši.

—   No sirds jūs lūdzu, sameklējiet viņu! Uzziniet, kur viņš ir! Jūs visur mēdzat apgrozīties! Jums tas nebūs grūti! Pasakiet, ka vēlos viņu redzēt. Dzirdat?

Papagailis sarkanās apakšbiksēs, snauzdams laktā, izbijās no skaļās sarunas, pagriezās ar galvu uz leju un palika tādā stāvoklī,.

—   Helena Staņislavovna, — atslēdznieks mechaniķis sacīja, paceldamies un piespiezdams roku pie krūtīm, — es viņu atra­dīšu un saistīšos ar viņu.

—   Varbūt jūs vēl gribētu kompotu? — zīlniece jutās aiz­grābta.

Viktors Michailovičs apēda kompotu, nolasīja niknu lekciju par nepareizu papagaiļa būra konstrukciju un atvadījās no He- lenas Staņislavovnas, ieteikdams viņai visu turēt visstingrākā slepenībā.

XI nodala ALFABĒTS «DZĪVES SPOGULIS»

Otrā dienā kompanjoni pārliecinājās, ka turpināt dzīvot sēt­nieka miteklī ir neērti. Tichons burkšķēja, pavisam apdullis no tā, ka sākumā ieraudzījis kungu ar melnām ūsām, pēc tam ar za­ļām ūsām un vispēdīgi pavisam bez usam. Nebija uz ka gulēt. Sētnieka istabā smirdēja pēc pūstošiem mēsliem, šo smaku iz­platīja Tichona jaunie velteņi. Vecie velteņi stāvēja kaktā un arī ■gaisu neozonēja.

—   Uzskatu atmiņu vakaru par slēgtu, —• sacīja Ostaps, — mums vajag pārcelties uz viesnīcu.

Ipolits Matvejevičs nodrebēja.

—   To nevar.

—   Kāpēc tad?

—   Tur vajadzēs pierakstīties.

—   Vai jums pase nav kārtībā?

—   Nē jau, pase ir kārtībā, bet pilsētā manu uzvārdu labi pazīst. Sāksies valodas.

Koncesionari, domās iegrimuši, klusēja.

—   Bet vai uzvārds Michelsons jums patīk? — pēkšņi jautāja lieliskais Ostaps.

—   Kāds Michelsons? Senators?

—   Nē. Padomju tirdzniecības kalpotāju biedrības loceklis.

—   Es jūs nesaprotu.

—   Tas tāpēc, ka jums trūkst techniskas iemaņas. Neesfēt tāda dievgosniņa.

Benders izņēma no zaļajiem svārkiem arodbiedrības biedra karti un iedeva Ipolitam Matvejevičam.

- Konrāds Karlovičs Michelsons, četrdesmit astoņi gadi, bez­partejiskais, neprecējies, arodbiedrības biedrs no 1921. gada, augstākā mērā tikumīga personība, mans labs paziņa, liekas, liels bērnu draugs .. . Bet jūs varat nedraudzēties ar bērniem — to no jums milicija neprasīs.

Ipolits Matvejevičs pietvīka.

—   Bet vai būs ērti?

—   Salīdzinot ar mūsu koncesiju,' šī rīcība, lai gan paredzēta Kriminālkodeksā, tomēr ir tikai nevainīga bērnu paslēpju spēlīte.

Vorobjaņinovs tomēr sastomījās.

—    Jūs esat ideālists, Konrād Karlovič. Jums vēl ir laimējies, iedomājieties tikai, ja jums pēkšņi vajadzētu kļūt par kaut kādu Papā-Kristozopulo vai Zlovunovu.

Sekoja drīza piekrišana, un koncesionari, neatvadījušies no Tichona, izgāja uz ielas.

Viņi apmetās mēbelētās istabās «Sorbona». Ostaps sacēla kājās visu nelielo viesnīcas kalpotāju štatu. Vispirms viņš apska­tīja septiņrubļu numurus, bet bija neapmierināts ar to iekārto­jumu. Piecrubļu numuru iekārtojums viņam patikās jau labāk, bet tepiķi bija tādi kā apdiluši, un sašutumu radīja uzbāzīgā smaka. Trīsrubļu numuros viss bija labi, izņemot gleznas.

—- Es nevaru dzīvot vienā istabā ar dabas ainavām, — Ostaps sacīja.

Vajadzēja apmesties numurā par rubli astoņdesmit. Tur ne­bija dabas ainavu, nebija tepiķu, istabas iekārta bija tīri sparta- niska: divas gultas un naktsgaldiņš.

—   Akmens laikmeta stils, — atzinīgi piezīmēja Ostaps. — Bet vai aizvēsturiskie dzīvnieki matračos nemājo?

—   Raugoties, kāda sezona, -— atbildēja viltīgais apkopējs, — ja, piemēram, sanāk kāds guberņas kongress, tad, protams, nav, jo pasažieru ir daudz un pirms tam notiek liela tīrīšana. Bet pārējā laikā tiešām gadās, ka arī iemājo. Ielaužas no kaimiņu «Livadijas» numuriem.

Tanī pašā dienā koncesionari ieradās Stargorodas komunal- saimniecības nodaļā, kur dabūja visas nepieciešamās ziņas. Iz­rādījās, ka dzīvokļu daļa bija izformēta 1921. gadā un tās plašais archivs apvienots ar Stargorodas komunalsaimniecības nodaļas archivu.

Pie darba ķērās lielais kombinators. Pievakarē kompanjoni jau zināja archiva pārziņa Bartolomeja Korobeiņikova, bijušā pilsētas priekšniecības kancelejas ierēdņa, tagad kantordarbi- nieka mājas adresi.

Ostaps ietērpās dzīparu vestē, izdauzīja pret gultas galu svār­kus, izprasīja no Ipolita Matvejeviča rubli un divdesmit kapeikas reprezentācijai un devās vizitē pie archivara. Ipolits Matvejevičs palika «Sorbonā» un satraukumā staigāja spraugā starp divām gultām. Šajā zaļajā un aukstajā vakarā izšķīrās visa pasākuma liktenis. Ja izdosies dabūt orderu kopijas, pēc kuriem sadalītas no Vorobjaņinova savrupmājas paņemtās mēbeles, tad pasākumu varēja uzskatīt pa pusei izdevušos. Nākotnē, protams, vēl gaidītu neiedomājamas grūtības, bet pavediens jau būtu rokās.

—  Ja tikai dabūtu orderus, — čukstēja Ipolits Matvejevičs, vārtīdamies pa gultu, ja tikai būtu orderi! . . .

Izgulētā matrača atsperes dzēla viņu kā blusas. Viņš to ne­juta. Viņš vēl visai miglaini nojauta, kas notiks pēc orderu sa­ņemšanas, bet bija pārliecināts, ka tad viss norisēs iabi: «Bet labs,» diezin kāpēc viņam neizgāja no prāta, «labu nemaitā.»

īstenībā ievārījās lielas ziepes. Rožaino sapņu pārņemts, Ipo­lits Matvejevičs grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem. At­speres vaidēja zem viņa smaguma.

Ostapam bija jāšķērso visa pilsēta. Korobeiņikovs dzīvoja Gusiščē Stargorodas nomalē.

Tur pa lielākai daļai dzīvoja dzelzceļnieki. Reizēm virs mā­jām, pa uzbērumu, kas norobežots ar plānu betona žogu, atpakaļ- gājienā pabrauca garām šņācošas lokomotives. Māju jumtus uz mirkli apgaismoja lokomotives kurtuves liesmojošā uguns. Rei­zēm ripoja tukši vagoni, reizēm sprāga petardes. Starp būdām un pagaidu barakām stiepās garie, vēl neizžuvušie, kooperativu celtie ķieģeļu ēku korpusi.

Ostaps pagāja garām mirdzošai salai — dzelzceļnieku klu­bam, pēc papīrīša pārbaudīja adresi un apstājās pie archivara mājiņas. Viņš pagrieza durvju zvanu ar reljefiem burtiem «lūdzu griezt».

Pēc garas iztaujāšanas, «pie kā viņš nākot» un «kāpēc», dur­vis atvērās, un viņš atradās tumšā, ar skapjiem piebāztā priekš­namā. Tumsā kāds elpoja Ostapam sejā, bet neko nesacīja.

—  Kur šeit varētu sastapt pilsoni Korobeiņikovu? — jautāja Benders.

Elpoiošais cilvēks paņēma Ostapu aiz rokas un ieveda ēdam­istabā, kuru apgaismoja petrolejas griestu lampa. Ostaps ierau­dzīja savā priekšā mazu, ārkārtīgi tīrīgu vecīti ar neparasti lo­kanu muguru. Nebija šaubu, ka šis večuks ir tas pats pilsonis Korobeiņikovs. Ostaps bez uzaicinājuma paņēma krēslu un ap­sēdās.

Večuks drosmīgi skatījās viņa patvarīgajās izdarībās un klu­sēja. Ostaps pirmais laipni uzsāka sarunu:

—   Es pie jums darīšanās. Vai jūs strādājat Stargorodas komunalsaimniecības nodaļas archivā?

Večuka mugura sakustējās un apstiprinoši izliecās.

—   Bet agrāk jūs strādājāt dzīvokļu daļā?

—   Es visur esmu strādājis, — večuks jautri atsaucās.

—   Pat pilsētas priekšnieka kancelejā?

To sakot, Ostaps piemīlīgi pasmaidīja. Večuka mugura ilgi izlocījās un pēdīgi apstājās tādā stāvoklī, kas liecināja, ka die­nests pilsētas priekšniecībā ir veca lieta un visu atcerēties nav nemaz iespējams.

—   Bet varbūt jūs tomēr būtu tik laipns un pateiktu, ar ko varu pakalpot? — jautāja saimnieks, ar interesi vērodams viesi.

—   Lūdzu, — atbildēja viesis. — Es esmu Vorobjaņinova dēls.

—   Kura Vorobjaņinova? Muižniecības vadoņa?

—   Tā paša.

—   Vai viņš vēl dzīvs?

—   Miris, pilsoni Korobeiņikov. Aizgājis dieva miera.

—   Jā, — bez sevišķām skumjām sacīja večuks, — bēdīgs no­tikums. Bet, liekas, viņam taču bērnu nebija?

—   Nebija gan, — Ostaps laipni apstiprināja.

—   Kā tad jūs? . ..

—   Nekas. Es no morganatiskām laulībām.

—   Vai nebūsiet Helenas Staņislavovnas dēliņš?

—   Jā. Tieši tā.

—   Un kā viņai ar veselību?

—   Memmīte sen kapā.

—   Tā, tā, ah, kādas bēdas!

Un vēl ilgi večuks ar asarām acīs līdzjūtīgi skatījās uz Ostapu, kaut gan vēl šodien bija redzējis Helenu Staņislavovnu tirgū, gaļas rindā.

—   Visi esam mirstīgi, — viņš sacīja. — Bet tomēr atļaujiet zināt, kādā lietā esat nācis, cienījamais, jūsu vārdu gan ne­zinu …

—   Voldemārs, — ātri atsaucās Ostaps.

—   Vladimirs Ipolitovičs? Ļoti labi. Tā. Es jūs klausos, Vla­dimir Ipolitovič.

Večuks apsēdās pie galda, ko klāja musturota vaska drāna, un ieskatījās Ostapam tieši acīs.

Ostaps ar izmeklētiem vārdiem izteica savas skumjas par vecākiem. Viņš ļoti nožēloja, ka tik vēlu iebrucis ļoti cienījamā archivara mājoklī un traucējis viņu ar savu viziti, bet cerot, ka ļoti cienījamais archivars piedošot, kad uzzināšot, kādas jūtas viņu uz to mudinājušas.

—   Es gribētu, — ar neizsakāmu dēla mīlestību nobeidza Ostaps, — sameklēt kaut ko no tētuka mēbelēm, lai saglabātu viņa piemiņu. Vai jums nav zināms, kur nodotas tētiņa nama mē­beles?

—    Sarežģīts uzdevums, — padomājis atbildēja večuks, — tas ir pa spēkam tikai nodrošinātam cilvēkam . .. Bet jūs, atvaino­jiet, ar ko nodarbojaties?

—   Brīva profesija. Personīga lopkautuve un saldētava Sa­mara, dibināta pēc arteļa principiem.

Večuks aizdomīgi paskatījās uz jaunā Vorobjaņinova zaļo ietērpu, bet iebildumus necēla.

«Izveicīgs jauns cilvēks,» viņš nodomāja.

Ostaps, kas šai brīdī bija beidzis Korobeiņikova novērošanu, nolēma, ka «večuks ir tipisks nelietis».

—   Tā nu tas ir, — sacīja Ostaps.

—   Tā gan, — archivars atbildēja, — grūti, bet izdarīt var . . .

—   Būs vajadzīgi līdzekļi? — palīdzēja lopkautuves un sal­dētavas īpašnieks.

—   Neliela suma …

—   Tuvāk pie miesas, kā saka Mopasans. Par ziņām tiks sa­maksāts …

—   Nu labi, lieciet galdā septiņdesmit rubļus.

—   Kāpēc tad tik daudz? Vai auzas tagad dārgas?

Večuks, izlocīdams mugurkaulu, smalkā balstiņā noskandēja:

—   Atļaujaties jokot…

—   Piekrītu, tētiņ. Nauda pret orderiem. Kad lai es pie jums pienāku?

—   Vai nauda jums līdz?

Ostaps tūlīt uzsita sev pa kabatu.

—   Tad lūdzu kaut vai tūlīt, — Korobeiņikovs svinīgi sacīja.

Viņš iededzināja sveci un aizveda Ostapu blakus istabā. Tur

bez gultas, kurā acīm redzot gulēja mājas saimnieks, stāvēja ar grāmatvedības grāmatām pierūķēts rakstāmgalds un garš kan­celejas skapis ar vaļējiem plauktiem. Pie plauktu šķautnēm bija pielīmēti drukāti burti: A, B, C un tālāk līdz arjergarda burtam 2. Plauktos atradās ar jaunu auklu pārsieti orderu sainīši.

—   Oho! — Ostaps sajūsmināts izsaucās. — Pilnīgs mājas archivs.

—   Pavisam pilnīgs, — kautri atbildēja archivars. — Es, zi­niet, katram gadījumam … Komunalsaimniecības nodaļai tas nav vajadzīgs, bet man uz vecumdienām var noderēt. . . Mēs dzīvojam, ziniet, kā uz vulkānā . . . viss kas var notikt. . . Ļaudis tad metīsies meklēt savas mēbeles, bet kur tās ir, šīs mēbeles? Ače, kur tās ir? Seit tās ir! Skapī. Un kas saglabāja, kas pasar­gāja? Korobeiņikovs. Tad kungi paldies vecītim pateiks, palīdzēs vecuma dienās . .. Bet man daudz nevajag — iedos pa desmitnie- ciņam par orderīti — un paldies par to pašu .. . Bet bez manis lai pamēģina, tas būs tikpat kā meklēt adatu siena kaudzē. Bez manis neatradis!

Ostaps ar sajūsmu skatījās uz večuku.

—   Brīnišķīga kanceleja, — viņš sacīja, — pilnīga mechani- zacija. Jūs esat īsts darba varonis!

Glaimotais archivars ņēmās viesi iepazīstināt ar mīļotā darba sīkumiem. Viņš atvēra biezās uzskaites un sadales grāmatas.

—   Šeit ir viss, — viņš sacīja, — visa Stargoroda! Visas mē­beles! No kā un kad paņemtas, kam un kad izsniegtas. Bet šī te ir alfabēta grāmata, dzīves spogulis! Kādas mēbeles jūs interesē? Pirmās ģildes tirgoņa Angelova? Lū-ūdzu! Skatieties uz burtu A. Burts A, Ak, Am, An, Angelovs . . . Kāds numurs? Lūk, 82742 Tagad dod šurp uzskaites grāmatu. Lappuse 142. Kur ir Ange­lovs? Te ir Angelovs. No Angelova 1918. gada 18. decembrī pa­ņemts: klavieres «Bekker» Nr. 97012, mīkstais ķeblītis pie tām, rakstāmgaldi, divi gabali, drēbju skapji četri (divi no sarkan­koka), šifonjers, viens, un tā tālāk… Un kam iedots?… Pa­skatīsimies sadales grāmatā. Tas pats numurs 82742 . .. Iz­sniegts. Šifonjers — pilsētas kara komisariatam, drēbju skapji, trīs gabali, — bērnu internatam «Cīrulītis» … Un vēl viens drēbju skapis — Stargorodas pārtikas kombinātā sekretārā per­sonīgā lietošanā. Bet kur palikušas klavieres? Klavieres aizvestas uz sociālās nodrošināšanas otro invalidu namu. Un klavieres tur atrodas līdz šai dienai.

«Es tā :kā netiku tur redzējis tādas klavieres,» Ostaps nodo­māja, atcerējies Aļchena kaunīgo ģīmīti.

—   Vai, piemēram, pilsētas valdes kancelejas pārvaldniekam Murinam . . . Tātad jāmeklē burts M. Te ir itin viss. Visa pilsēta. Te ir klavieres, visādas kušetītes, trimo, krēsli, dīvaniņi, pufi, lustras . . . Servizes, pat tās arī ir . . .

—   Jā! — sacīja Ostaps. — Jums vajadzētu uzcelt pieminekli, kas mūžos cildinātu jūsu darbu. Tomēr tuvāk pie lietas. Piemē­ram, burts V.

— Lūdzu, burts V, — labprāt atsaucās Korobeiņikovs. — Tū­līt. Vor, Vor, Vorickis, Nr. 48238. Vorobjaņinovs Ipolits Matveje­vičs, jūsu tētiņš, lai viņam debesu valstība, bija cilvēks ar plašu dvēseli. . . Klavieres «Bekker» Nr. 54809, četras marķētas ķīniešu vāzes, franču rūpnīcas «Sevra» ražojums, astoņi dažāda lieluma Obisonas tepiķi, gobelēns «Ganiņš», gobelēns «Gans», divi Teki- nas tepiķi, viens Chorezmas tepiķis, lāča izbāznis ar bļodu — viens, guļamistabas garnitūra — divpadsmit priekšmeti, ēdam­istabas garnitūra — sešpadsmit priekšmeti, viesistabas garni­tūra — četrpadsmit priekšmeti — riekstkoka, meistara Gambsa darbs…

—   Bet kam izdots? — Ostaps nepacietīgi jautāja.

— To mēs tūlīt redzēsim. Lāča izbāznis ar bļodu — otrai mi­licijas nodaļai. Gobelens «Gans» — mākslas vērtību fondā. Gobe- lens «Ganiņš» — ūdensceļu transporta_ darbinieku klubā. Obiso- nas, Tekinas un Chorezmas tepiķi — Arējās tirdzniecības tautas komisariatā. Guļamistabas garnitūra — mednieku biedrībā, ēdam­istabas garnitūra — Tējnīcu galvenās pārvaldes Stargorodas no­daļā. Viesistabas riekstkoka garnitūra — dažādās vietās. Apaļais galds un viens krēsls — sociālās nodrošināšanas nodaļas otrajā invalidu namā, dīvāns ar izliektu atzveltni — dzīvokļu daļas rīcībā (līdz šim laikam stāv priekštelpā, visu pārvalku, nelieši tādi, nospeķojuši) un vēl viens krēsls — biedram Gricacujevam kā imperiālistiskā kara invalidam, izsniegts uz viņa lūguma un dzīvokļu daļas vadītāja b. Burkina rezolūcijas pamata. Desmit krēsli aizsūtīti uz Maskavu uz mēbeļu amatniecības muzeju sa­skaņā ar Izglītības tautas komisariata apkārtrakstu .. . Ķīniešu vāzes, marķētas …

—   Cildinu, — gavilēdams iesaucās Ostaps, — tas ir konģe­niāli! Būtu patīkami ieskatīties arī orderos.

—   Tūlīt, tūlīt tiksim ari pie orderiem. Nr. 48238, burts V.

Archivars piegāja pie skapja un, pacēlies uz pirkstgaliem, pa­ņēma vajadzīgo sainīti.

—   Are. Seit ir visas jūsu tētiņa mēbeles. Vai jūs vēlaties visus orderus?

—   Kur nu visus … Tā … Bērnības atmiņas — viesistabas garnituru … Atceros, kā es viesistabā lēkāju pa Chorezmas te­piķi un skatījos gobelenā «Ganiņš».. . Skaists bija tas laiks, zelta bērnība! … Tātad ar viesistabas garnituru mēs, tēvocīt, ari ap­robežosimies.

Archivars rūpīgi tina vaļā zaļo pasakņu sainīti un meklēja pieprasītos orderus. Korobeiņikovs atlasīja piecus gabalus. Viens orderis par desmit krēsliem, divi — pa vienam krēslam, viens — par apaļo galdu un viens — par gobelenu «Ganiņš».

—  Varbūt jums labpatiktos paskatīties. Viss kārtībā. Kur kas atrodas — viss zināms. Uz pasakņiem pierakstītas visas adreses un saņēmēja pašrocīgs paraksts. Tā kā, ja rodas vajadzība, neviens nevarēs noliegt. Varbūt vēlaties ģeneralienes Popovas garnituru? Ļoti laba. Ari Gambsa darbs.

Bet Ostaps, vienīgi vecākus bezgalīgi mīlēdams, paķēra orde­rus, iebāza dziļi sānkabatā, bet no ģeneralienes garnitūras atsa­cījās.

—  Vai var kvītīti izrakstīt? — apjautājās archivars, veikli izliekdamies.

—   Var, — Benders laipni sacīja, — rakstiet, idejiskais cī- nītāj.

—- Tad es rakstīšu.

—   Sukājiet tik vaļā!

Viņi aizgāja atpakaļ pirmajā istabā. Korobeiņikovs ar kaligra- fisku rokrakstu uzrakstīja kvīti un smaidīdams pasniedza viesim. Galvenais koncesionars neparasti pieklājīgi paņēma papīrīti ar labās rokas diviem pirkstiem un ielika tanī pašā kabatā, kur jau atradās dārgie orderi.

—  Nu, visu labu, — piemiedzis acis, viņš sacīja, — liekas, es jūs stipri iztraucēju. Neuzdrošinos vairāk apgrūtināt ar savu klāt­būtni. Sniedziet roku, kancelejas pārvaldnieki

Pārsteigtais archivars vārgi paspieda Ostapa pastiepto roku.

—   Visu labu! — Ostaps atkārtoja.

Viņš devās uz izeju.

Korobeiņikovs neko nesaprata. Viņš pat paskatījās uz galdu, vai tikai ciemiņš tur nav atstājis, naudu, bet arī uz galda naudas nebija. Tad archivars ļoti klusi jautāja:

—   Bet nauda?

—   Kāda nauda? — Ostaps pārvaicāja, atvērdams durvis. — Jūs, liekas, jautājāt par kaut kādu naudu?

—   Jā, protams! Par mēbelēm! Par orderiem!

—   Draudziņ, — nodziedāja Ostaps, — jānudien, zvēru pie ne­laiķa tētiņa goda. No visas sirds dotu, bet naudas nav, aizmirsu izņemt no tekošā rēķina.

Večuks nodrebēja un pastiepa uz priekšu savu vārgo ķepu, grasīdamies aizturēt nakts apmeklētāju.

—   Lēnāk, muļķi, — Ostaps draudoši iesaucās, — ja tev krievu valodā saka — rītā, tas nozīmē rītā. Nu, uz redzi! Rakstiet vēstules! . . .

Durvis ar troksni aizcirtās. Korobeiņikovs atkal tas atvēra un izskrēja uz ielas, bet Ostapa vairs nebija. Viņš ātri gāja pari til­tam. Caur viaduktu braucošā lokomotive apgaismoja viņu ar sa­vām ugunīm un ietīstīja dūmos.

—   Ledus sakustējies! — Ostaps uzsauca mašīnistam. — Le­dus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Mašīnists nesaklausīja viņa vārdus un atmeta ar roku, mašī­nas riteņi spēcīgāk saraustīja kloķu tērauda elkoņus, un lokomo- tive aizdrāzās.

Korobeiņikovs pastāvēja pāris minušu ledainajā vējā un, ne­ganti lamādamies, atgriezās savā mājelē. Viņu pārņēma nepa­nesams rūgtums. Viņš nostājās istabas vidū un niknumā ņēmās spārdīt galdu. Palēcās galošveidīgais pelnu trauks ar sarkanu uzrakstu «Treugojņik», un glāze pieskandināja karafei.

Vēl nekad Bartolomeju Korobeiņikovu nebija tik neģēlīgi pie­krāpuši. Viņš varēja apkrāpt, ko vien gribētu, bet šeit viņu pašu apveda ap stūri ar tādu ģeniālu vienkāršību, ka viņš vēl ilgi - stā­vēja, spārdīdams pusdienu galda resnās kājas.

Gusiščā Korobeiņikovu sauca par Bartolomeiču. Pie viņa grie­zās tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumos. Bartolomeičs ņē­ma ķīlā mantas un pieprasīja necilvēcīgi augstus procentus. Viņš ar to nodarbojās jau vairākus gadus un vēl ne reizes nebija iekri­tis. Bet tagad viņam paslīdējusi kāja labākajā komercpasākumā, no kura viņš gaidīja lielu peļņu un nodrošinātas vecumdienas.

—   Vai tas kāds joks! — viņš iesaucās, atcerēdamies bojā gāju­šos orderus. — Tagad naudu tikai iepriekš. Un kā es tā varēju kļū­dīties? Ar savām rokām atdevu riekstkoka viesistabas garnituru?… Viens pats gobelens «Ganiņš», cik tas nemaksā! Roku darbsf

Zvaniņu «lūdzu griezt» jau sen grieza kāda nedroša roka, un Bartolomeičs vēl nebija paspējis atcerēties, ka ieejas durvis pali­kušas vaļā, kad priekštelpā atskanēja smagi soļi un skapju labi­rintos nomaldījusies cilvēka baiss iesaucās: '

—   Kur šeit durvis?

Bartolomeičs izgāja priekštelpā, sagrābstīja kādu mēteli (cik varēja sataustīt, — drapa) un ieveda ēdamistabā svēto tēvu Fjodoru.

—  Piedodiet, jūsu augstsirdība, — sacīja svētais tēvs Fjodors.

Pēc desmit minūtēm, kad: abi bija izteikuši viens otram aplin­kus mājienus un viltības, noskaidrojās, ka pilsonim Korobeiņiko- vam ir kādas ziņas par Vorobjaņinova mēbelēm un svētais tēvs Fjodors neatsakās par šīm ziņām samaksāt. Un bez tam archiva- ram par lielu apmierinājumu apmeklētājs izrādījās bijušā muiž­niecības priekšnieka miesīgs brālis un dedzīgi vēlējās saglabāt viņa piemiņu, iegūstot riekstkoka garnituru. Ar šo garnituru Vo­robjaņinova brālim bija saistītas vissiltākās zēna dienu atmiņas.

Bartolomejs pieprasīja simt rubļu. Apmeklētājs brāļa piemiņu vērtēja ievērojami zemāk — ap trīsdesmit rubļiem. Vienojās par piecdesmit.

—  Naudu gan es palūgšu iemaksāt tūlīt, — archivars pavēs­tīja, — tādi ir mani noteikumi!

—  Un tas nekas, ja es maksāšu ar zelta desmitniekiem? — strauji sacīja svētais tēvs Fjodors, atplēsdams svārku iedrēbi.

—   Pieņemšu pēc kursa. Par deviņarpus. Pašreizējais kurss.

Vostrikovs izpurināja no zuteņa piecus dzeltenos, piebēra vēl

divarpus sudrabā un piebīdīja visu kaudzīti archivaram. Bartolo­meičs divas reizes pārskaitīja naudu, sagrāba to saujā, palūdza ciemiņu brītiņu uzkavēties un aizgāja pēc orderiem. Savā slepe­najā kancelejā Bartolomejs ilgi nedomāja, atvēris alfabētu — dzī­ves spoguli uz burta P, ātri atrada vajadzīgo numuru un paņēma no plaukta ģeneralienes Popovas orderu sainīti. Attaisījis sainīti, Bartolomeičs izņēma no tā vienu orderi, izdotu b. Brunsam, dzī­vojošam Vīnogu ielā 34, par divpadsmit Gambsa fabrikas riekst­koka krēsliem. Brīnīdamies par savu atjautību un prasmi izlocī­ties, archivars iesmējās un aiznesa pircējam orderi.

—   Visi vienā vietā? — iesaucās pircējs.

—  Visi kā viens. Visi tur stāv. Brīnišķīga garnitūra. Pirksti­ņus aplaizīsiet. Starp citu, ko tur stāstīt! Jūs pats zināt!

Svētais tēvs ilgi un jūsmīgi kratīja archivara roku un, neskai­tāmas reizes priekštelpā uzgrūzdamies skapjiem, pazuda nakts tumsā.

Bartolomeičs vēl ilgi smējās par piemuļķoto pircēju. Zelta mo­nētas viņš nolika rindā uz galda un ilgi sēdēja, miegaini blenz­dams piecās spīdīgās ripiņās.

«Un kāpēc viņus tā pievelk Vorobjaņinova mēbeles?» viņš no­domāja. «Vai prātā jukuši, vai?»

Viņš noģērbās, pavirši pielūdza dievu, ielikās šauraja gultiņa un noraizējies aizmiga.

XII nodaļa UGUNĪGA SIEVIETE — DZEJNIEKA SAPNIS

Aukstums pa nakti bija pazudis bez pēdām. Kļuva tik silts, ka agrīnajiem gājējiem smeldza kājas. Zvirbuļi čivināja ka ne­gudri. Pat vista, izgājusi no virtuves viesnīcas pagalma, sajuta spēku pieplūdumu un mēģināja pacelties gaisa. Debess bija nosēta ar sīku mākoņu klimpām, no atkritumu kastes plūda vijo­līšu un zemnieku zupas smarža. Vējš atpūtās zem karnizēm. Kaķi valstījās pa jumtu un, acis mīlīgi piemieguši, lūkojās pagalmā, pār kuru skrēja apkopējs Aleksandrs ar netīras veļas klēpi.

«Sorbonas» gaiteņos modās dzīvība. Uz tramvaja atklāšanas svinībām no apriņķiem bija sabraukuši delegāti. No viesnīcas līnijdroškas ar uzrakstu «Sorbona» izbira vesels pūlis.

Saule sildīja pilnā sparā. Pacēlās augšup veikalu rievotie dzelzs aizvirtņi. Padomju darbinieki, kas bija izgājuši uz darbu vatētos mēteļos, smaka nost un pogājās vaļā, juzdami pavasara smagumu.

Kooperativa ielā pārkrautajai Dzirnavu celtniecības automa­šīnai bija pārlūzusi atspere un, ieradies notikuma vietā, Viktors Michailovičs Poļesovs deva padomus.

Ar lietišķu greznību iekārtotā numurā (divas gultas un nakts­galdiņš) atskanēja zirdziska sprauslošana un zviegšana: Ipolits Matvejevičs jautri mazgājās un tīrīja degunu. Lielais kombinators gulēja gultā, aplūkodams puszābaku bojājumus.

—   Starp citu, — viņš sacīja, — lūdzu, atdodiet savu parādu!

Ipolits Matvejevičs iznira no dvieļa un paskatījās uz kompan­jonu ar izvalbītām acīm bez pensneja.

—   Ko jūs uz mani blenžat kā zaldāts uz uti? Par ko jūs brī­nāties? Parāds? Jā! Jūs man esat parādā naudu. Es vakar aiz­mirsu jums pateikt, ka par orderiem saskaņā ar jūsu pilnvarām es samaksāju septiņdesmit rubļu. Par ko pievienoju kvīti. Dodiet šurp trīsdesmit piecus rubļus. Koncesionari, es ceru, izdevumus sedz uz vienlīdzības principiem?

Ipolits Matvejevičs uzlika pensneju, izlasīja kvīti un negribīgi atdeva naudu. Taču pat tas nespēja apēnot viņa prieku. Bagātība bija rokās. Trīsdesmit rubļu puteklītis pagaisa briljantu kalna mirdzumā.

Ipolits Matvejevičs, starojoši smaidīdams, izgāja gaitenī un pastaigājās šurp un turp. Jaunās, dārglietu apmirdzētās dzīves plāni viņu ielīksmoja. «Bet svētais tēvs?» domās viņš ļauni zo­bojās. «Muļķis paliek muļķis. Neredzēt viņam krēslus kā savas ausis.»

Aizgājis līdz gaiteņa galam, Vorobjaņinovs atskatījās. Baltās, saplaisājušās durvis Nr. 13 atvērās, un viņam tieši pretī iznāca svētais tevs Fjodors zilā krievu kreklā, apjoztā ar melnu, nobru­žātu auklu, kurai galā karājās kupls pušķis. Viņa labsirdīgā seja staroja laimē. Viņš arī bija iznācis gaitenī pastaigāties. Sāncenši

vairākkārt satikās un, uzvaroši paskatījušies viens otrā, turpināja savu ceļu. Gaiteņa galos abi reizē apgriezās un atkal tuvojās viens otram . . . Ipolita Matvejeviča krūtīs kūsāja sajūsma. Tās pašas jūtas pārņēma arī svēto tēvu Fjodoru. Abus pārņēma žē­lums par uzvarēto pretinieku. Pēdīgi piektā gājiena laikā Ipolits Matvejevičs neizturēja.

—• Sveicināts, tētiņ, — viņš neizsakāmi saldi sacīja.

Svētais tēvs Fjodors sakoncentrēja visu viņam piemītošo sar­kasmu un atsaucās:

—   Labrītiņ, Ipolit Matvejevič.

Ienaidnieki aizgāja katrs uz savu pusi. Kad viņu ceļi atkal krustojās, Vorobjaņinovs izmeta:

—   Vai es jūs nepiekāvu pēdējās tikšanās laikā?

—   Nē, kāpēc gan, ļoti patīkami bija tikties, — atbildēja ga­vilējošais svētais tēvs Fjodors.

Viņi atkal šķīrās. Svētā tēva fizionomija sāka uztraukt Ipolitu Matvejeviču.

—   Dievkalpojumus droši vien vairs nenoturat? — nākošās tik­šanās laikā viņš jautāja.

—  Kur nu tagad dievkalpojumi! Draudzes locekļi pa pilsētām izklīduši, dārglietu krātuves meklē.

—   Iegaumējiet — savas dārglietas! Savas!

—   Es nezinu, kam pieder, bet meklēt meklē.

Ipolits Matvejevičs gribēja pateikt kaut ko riebīgu un šādā nolūkā atvēra pat muti, bet neko nevarēja izdomāt un sakaitināts atgriezās savā numurā. Pēc mirkļa no turienes iznāca Turcijas pavalstnieka dēls Ostaps Benders debeszilā vestē un, mīdams pats uz savu kurpju saitēm, devās pie Vostrikova. Rozes svētā tēva Fjodora vaigos novīta un pārvērtās pelnos.

—    Uzpērciet vecas mantas? — Ostaps bargi noprasīja. — Krēslus? Atkritumus? Zābaku krēma bundžiņas?

—   Ko jūs vēlaties? — nočukstēja svētais tēvs Fjodors.

—   Es vēlos jums pārdot vecas bikses.

Garīdzniekam pār muguru pārskrēja saltas tirpas, un viņš atkāpās.

—   Ko jūs klusējat kā archierejs pieņemšanas laikā?

Svētais tēvs Fjodors lēni devās uz savu numuru.

—   Vecas mantas uzpērkam, jaunas zogam! — nokliedza vi­ņam pakaļ Ostaps.

Vostrikovs ierāva galvu plecos un apstājās pie savam durvīm. Ostaps turpināja ņirgāties:

—  Kā tad paliek ar biksēm, augsti cienījamais baznīcas kalp? Ņemsiet? Vēl dabūnamas vestes piedurknes, kliņģera caurums un sprāguša ēzeļa ausis. Ņemiet vairumā — iznāks lētāk. Un krēslos tie nav noslēpti, meklēt nevajag! Nu?!

Aiz baznīcas kalpa muguras aizvērās durvis.

Apmierinātais Ostaps, ar kurpju saitēm plikšķinādams pa te­piķi, lēni aizgāja atpakaļ. Kad viņa masivais stāvs bija pietiekami tālu, svētais tēvs Fjodors žigli pabāza galvu pa durvīm un ilgt aizturētā sašutumā iespiedzās:

•—• Tu pats esi muļķis!

—   Ko? — iesaucās Ostaps, mezdamies atpakaļ, bet durvis jau bija aizslēgtas, un rioskrapstēja atslēga.

Ostaps noliecās pie atslēgas cauruma, pielika pie mutes delnu kā ruporu un, skaidri izrunādams vārdus, vaicāja:

—   Cik maksā opijs priekš tautas?

Aiz durvīm klusēja.

—   Tētiņ, jūs esat triviāls cilvēks! — Ostaps nokliedza.

Tajā pašā brīdī pa atslēgas caurumu izšāvās un grozījās zī­mulis, ar kura aso galu svētais tēvs Fjodors centās iedzelt ienaid­niekam. Koncesionars laikā atlēca nost un satvēra zīmuli. Durvju šķirti, ienaidnieki klusēdami sāka vilkt zīmuli katrs uz savu pusi. Uzvarēja jaunība, un zīmulis, pretodamies kā skabarga, lēni iz­līda no cauruma. Ar šo trofeju Ostaps atgriezās savā numurā. Kompanjoni kļuva vēl jautrāki.

—  Un naidnieks ļekas vaļā laiž! — Ostaps nodziedāja.

Uz zīmuļa šķautnes viņš ar kabatas nazīti iegrieza apvaino­jošu vārdu, izskrēja koridorā un, iebāzis zīmuli atslēgas ambra- zurā, tūlīt atgriezās.

Draugi izvilka gaismā orderu zaļos pasaknīšus un ņēmās rū­pīgi studēt.

—   Orderis par gobelenu «Ganiņš», — sapņaini sacīja Ipolits Matvejevičs. — Es šo gobelenu nopirku Pēterburga pie an- tikvara.

—  Pie velna ganiņu! — iesaucās Ostaps, saplēsdams orderi smalkās driskās.

—   Apaļš galds . . . Acīm redzot no garnitūras …

—   Dodiet šurp to galdiņu. Pie velna šo galdu!

Palika divi orderi: viens — par 10 krēsliem, izdots mēbeļu mākslas muzejam Maskavā, otrs — par vienu krēslu b. Gricacujevam, Stargorodā, Pļechanova ielā 15.

—  Gādājiet naudu, — Ostaps sacīja, — varbūt vajadzēs braukt uz Maskavu.

—   Bet ari šeit taču ir krēsls?

—   Izredzes viens pret desmit. Tīra matematika. Jā, un tikai tad, ja pilsonis Gricacujevs ar to nav izkurinājis taupības krāsni.

—   Nejokojiet, tā nevajag.

—   Nekas, nekas, līber fater Konrād Karlovič Michelson, at­radīsim! Svēts pienākums! Valkāsim batista autus, ēdīsim Margo krēmu.

—   Man nezin kāpēc liekas, — Ipolits Matvejevičs piezīmēja, — ka dārglietām vajag būt tieši šinī krēslā.

—   Ak! Jums liekas? Kas jums vēl liekas? Nekas? Nu labi. Strādāsim marksistiski. Debesis atstāsim putniem, bet paši pie­vērsīsimies krēsliem. Mani nomocījusi vēlēšanās jo ātrāk tikties ar imperiālistiskā kara invalidu pilsoni Gricacujevu Pļechanova ielas piecpadsmitā numurā. Neatpalieciet, Konrād Karlovič. Plānu sastādīsim ceļā.

Iedams garām svētā tēva Fjodora durvīm, atriebīgais Turcijas pavalstnieka dēls iespēra tanīs ar kāju. No numura atskanēja no- tramdītā konkurenta klusa rūkšana.

—   Ka tik viņš nesadomātu mums sekot! — nobijās Ipolits Matvejevičs.

—   Pēc šīsdienas ministru tikšanās uz jachtas nekāda tuvinā­šanās nav iespējama. Viņš no manis baidās.

Draugi atgriezās tikai vakarā. Ipolits Matvejevičs bija norai­zējies. Ostaps staroja. Viņam kājās bija jaunas aveņkrāsas kur­pes, pie kuru papēžiem bija pieskrūvētas apaļas gumijas, rūtainas zeķes kā šacha galdiņš ar zaļiem un melniem kvadrātiņiem, krēma krāsas žokene un rumāņu stila puszīda šalle.

—   Būt jau tas ir, — sacīja Ipolits Matvejevičs, atcerēdamies vizīti pie atraitnes Gricacujevas, — bet kā lai dabū? Nopirkt?

—   Ko nu, — Ostaps atbildēja, — nemaz jau nerunājot par neracionāliem izdevumiem, tas radīs valodas. Kāpēc vienu krēslu? Kāpēc tieši šo krēslu? …

—   Ko tad lai dara?

Ostaps ar patiku aplūkoja jauno puszābaku kapes.

—   Šiki un moderni, — viņš sacīja. — Ko darīt? Neuztraucie­ties, priekšsēdētāj, operāciju veikt uzņemos es. So apavu priekšā neviens krēsls nenoturēsies.

—   Nē, vai ziniet, — Ipolits Matvejevičs kļuva možs, — kad jūs sarunājāties ar Gricacujevas kundzi par plūdiem, es apsēdos

uz musu krēsla un, goda vārds, sajutu zern sevis kaut ko cietu. Tie ir tur, nudien, tur . .. Nu patiešām, jānudien, es jūtu.

—   Neuztraucieties, pilsoni Michelson.

—   Krēslu vajag nakti nozagt! Nudien, nozagt!

—   Tomēr kā muižniecības priekšniekam jums ir pārāk mazs vēriens. Un vai šāda pasākuma techniku jūs zināt? Varbūt jums čemodānā paslēpts līdz paņemams nesesers ar mūķīzeru kom­plektu? Izmetiet to no galvas! Tā ir tipiska pintiķu padarīšana — apzagt nabaga atraitni.

Ipolits Matvejevičs atjēdzās.

—   Gribas taču ātrāk, — viņš lūdzoši sacīja.

—   Atri tikai blusas ķer, — pamācoši piezīmēja Ostaps. — Es viņu precēšu.

—   Ko?

—   Madamu Gricacujevu.

—   Kāpēc?

—   Lai mierīgi un bez trača varētu parakņāties pa krēslu.

- Bet jūs taču sevi saistīsiet uz mūžu!

—   Uz visu ko jābūt gatavam koncesijas labā!

—   Uz visu mūžu, — čukstēja Ipolits Matvejevičs.

Ipolits Matvejevičs galīgā izbrīnā noplātīja rokas.

Viņa sārtā garīdznieka seja saviebās. Kļuva redzami zili zobi, kas nebija tīrīti kopš aizbraukšanas dienas no pilsētas N.

—   Uz visu mūžu! — čukstēja Ipolits Matvejevičs. — Tas ir liels upuris.

—   Mūžs, dzīve! — sacīja Ostaps. — Upuris! Ko jūs zināt par dzīvi un uzupurēšanos? Jūs domājat, tālab, ka jūs izlika no sav­rupmājas, jūs pazīstat dzīvi? Un, ja jums rekvizēja viltotu ķī­niešu vāzi, tad tas ir upuris? Dzīve, zvērināto piesēdētāju kungi, ir sarežģīta būšana, bet, zvēiināto piesēdētāju kungi, šī sarežģītā būšana atklājas pavisam vienkārši. Tikai vajag mācēt to atklāt. Kas neprot atklāt, tas ir pagalam. Vai jūs esat dzirdējis par vien­tuļnieku huzaru?

Ipolits Matvejevičs nebija dzirdējis.

—   Bulānovs! Vai esat dzirdējis? Par aristokrātiskās Pēter­burgas varoni? Tūlīt dzirdēsiet.

Un Ostaps Benders izstāstīja Ipolitam Matvejevičam noti­kumu, kura dīvainais sākums bija satraucis visu Pēterburgas aug­stāko sabiedrību, bet tā vēl jo dīvainākais beigu gals pagaisis un pēdējos gados risinājies, pilnīgi neviena nemanīts.

STĀSTS PAR VIENTUĻNIEKU HUZARU

Lepnais huzars grafs Aleksejs Bulānovs, kā pareizi pavēstīja Benders, patiešām bija aristokrātiskās Pēterburgas varonis. Lie­liskā kavalerista un plītnieka vārdu vienmēr daudzināja Angli­jas krastmalas pi|u klīrīgie iemītnieki un augstākās sabiedrības avīžu chronika. Ļoti bieži ilustrēto žurnālu lappusēs parādījās skaistuļa liuzara fotoattēls — ar tresēm un sīki sprogotu kara­kulu apšūts mundieris, augsti, nolaizīti deniņi un strups, brašs deguns.

Slavas oreols ap grafa galvu vēstīja, ka viņš piedalījies dau­dzās slepenās divkaujās, kas liktenīgi beigušās, ka viņam bijuši acīm redzami romāni ar visskaistākajām, nepieejamākajām aug­stākās sabiedrības dāmām, trakulīgi izlēcieni pret sabiedrībā cie­nījamām personām un dziļi izbaudīta uzdzīve, kas nenovēršami beidzās ar civilpersonu piekaušanu.

Grafs bija skaists, jauns, bagāts, laimīgs mīlestībā, laimīgs kāršu spēlē un mantojumu saņemšanā. Viņa radinieki mira bieži, un mantojumi palielināja jau tā milzīgo huzara bagātību.

Viņam bija asa mēle un varonīga rīcība. Viņš palīdzēja Abe- sinijas negusam Menelikam karā pret itāliešiem. Viņš sēdēja zem lielajām Abesinijas zvaigznēm, ietinies baltā burnusā, un skatījās trīsverstīga jā [3] apvidus kartē. lāpu uguns meta kustīgas ēnas uz grafa nolaizītajiem deniņiem. Pie grafa kājām sēdēja viņa jau­nais draugs abesiniešu zēns Vasjka.

Sakāvis Italijas karaļa karaspēku, grafs atgriezās Pēterburgā kopā ar abesinieti Vasiku. Pēterburga varoni sagaidīja ar zie­diem un šampanieti. Grafs Aleksejs atkal iegrima bezrūpības baudu atvarā, kā mēdz rakstīt augstākās sabiedrības romānos. Par viņu runāja ar divkāršu apbrīnu, sievietes viņa dēļ indējās, vīrieši apskauda. Kad grafa kariete drāzās pa Miljonu ielu^ tas aizmugurē neiztrūkstoši stāvēja abesinietis, radot garāmgājēju izbrīnu ar savu melno ādu un smuidro augumu.

Un pēkšņi viss beidzās. Grafs Aleksejs Bulānovs pazuda. Kņaze Beloruskaja-Baltijskaja, grafa pēdējā aizraušanās, nebija nomierināma. Grafa pazušana sacēla lielu traci. Avīzes bija pil­nas ar minējumiem, detektivi rāvās melnās miesās. Bet viss bija veltīgi Grafa pēdas nebija sadzenamas.

Kad troksnis jau bija apklusis, no Averkija tuksneša pienāca vēstule, kas visu noskaidroja. Lieliskais grafs, aristokrātiskās

Petei burgas varonis, XIX gadsimta Belzacars, bija uzsācis askēta dzivi Ziņoja visšausmīgākos sīkumus. Runāja, ka grafs-mūks nē­sājot vairāku pudu smagas važas, ka viņš, kas pieradis pie smal­kiem franču edieniem, tagad pārtiek tikai no kartupeļu mizām. Izceļas dažādu minējumu virpulis. Stāstīja, ka grafam parādī­jusies mirusī māte. Sievietes raudāja. Pie kņazes Beloruskajas- Baltijskajas parādes durvīm stāvēja kariešu virknes. Kņaze ar vīru pieņēma līdzjūtības apliecinājumus. Paklīda jaunas baumas. Gaidīja grafu atgriežamies. Gāja valodas, ka tas esot pārejošs prāta aptumsums uz reliģiska pamata. Apgalvoja, ka grafs bēdzis no parādiem. Tāpat vēstīja, ka pie visa vainīgs esot nelaimīgs romāns.

Bet patiesībā huzars bija aizgājis pie mūkiem, lai atklātu dzī­ves noslēpumu. Viņš vairs neatgriezās. Pamazām viņu aizmirsa. Kņaze Baltijskaja iepazinās ar itāliešu dziedoni, bet abesinietis Vasjka aizbrauca uz dzimteni.

Klosterī grafs Aleksejs Bulānovs, pieņēmis vārdu Jevpla, no­vārdzināja sevi ar lieliem varoņdarbiem. Viņš patiešām nēsāja važas, bet viņam likās, ka tas ir nepietiekami dzīves izzināšanai. Tad viņš sev izgudroja īpašu mūka formas tērpu: augstu mūka cenuri ar nokārušos nagu, kas aizsedza seju, un talaru, kas ap­grūtināja kustības. Ar klostera priekšnieka svētību viņš sāka val­kāt šo tērpu. Bet arī tas vēl viņam likās par maz. Lepnības ie­ņemts, viņš devās vientulība meža zemnīcā un sāka dzīvot ozola zārkā.

Klostera iemītnieki apbrīnoja eremita Jevpla varoņdarbu. Viņš ēda tikai sausiņus, kuru krājumus atjaunoja ik pa rrīs mēne­šiem reizi.

Tā pagāja divdesmit gadi. Jevpla uzskatīja savu dzīvi par gudrības apdvestu, pareizu un vienīgi īstu. Dzīvot viņam kļuva neparasti viegli, domas risinājās kristaltīras. Viņš izprata dzīvi un bija pārliecināts, ka citādi dzīvot nevar.

Reiz viņš ar izbrīnu pamanīja, ka tai vietā, kur viņš veselus divdesmit gadus bija pieradis atrast sausiņus, nekā nav. Viņš nekā nebija ēdis četras dienas. Piektajā dienā pie viņa atnāca ne­pazīstams večuks vīzēs un sacīja, ka boļševiki mūkus izlikuši no klostera un tur ierīkojuši padomju saimniecību. Atstājis nedaudz sausiņu, vecis raudādams aizgāja. Askēts nesaprata večuku. Kluss un gaišu domu pārņemts, viņš gulēja zārkā un priecājās par dzīves izpratni. Vecais zemnieks turpināja nest sausiņus.

Tā pagāja vēl daži neviena netraucēti gadi.

Tikai reizi atvērās zemnīcas durvis un tanī ienāca vairāki cil­vēki, galvas pieliekuši. Viņi piegāja pie zārka un klusēdami ņē­mās aplūkot veci. Tie bija pieauguši cilvēki zābakos ar piešiem, milzīgās galifē biksēs un ar mauzeriem pulētās koka makstis. Ve­cais mūks gulēja zārkā, rokas izstiepis, un ar starojošu skatienu raudzījās ienācējos. Garā un vieglā sirmā bārda aizsedza pusi no zārka. Nepazīstamie sašķindināja piešus, paraustīja plecus un aizgāja, uzmanīgi aiz sevis aizvērdami durvis.

Laiks gāja. Dzīve askēta priekšā atklājās visā tās pilnībā un saldmē. Naktī, kas iestājās pēc tās dienas, kad eremits bija pil­nīgi sapratis, ka viņa izzinībā viss ir skaidrs, viņš negaidot pa­modās. Tas viņu izbrīnīja. Viņš naktī nekad nebija pamodies. Prā­todams par to, kas viņu pamodinājis, viņš atkal aizmiga un tūlīt atkal pamodās, juzdams, ka stipri deg mugura. Sapratis šīs de­dzināšanas cēloni, viņš centās aizmigt, bet nevarēja. Kaut kas viņu traucēja. Viņš nevarēja aizmigt līdz rītam. Nākošā naktī viņu atkal kaut kas pamodināja. Viņš grozījās līdz rītam, klusi stenēdams un pašam nepamanot kasidams rokas. Dienā piecēlies, viņš nejauši ieskatījās zārkā. Tad viņš visu saprata: pa viņa drū­mās gultas stūriem žigli tecēja ķiršu brūnās blaktis. Askētam apšķebināiās dūša.

Tajā pašā dienā atnāca ^ečuks ar sausiņiem. Un raugi, askēts, kas bija klusējis divdesmit piecus gadus, sāka runāt. Viņš lūdza, lai atnesot mazliet petrolejas. Padzirdējis lielā klusētāja runu, zemnieks apstulba. Tomēr, kaunēdamies un pudelīti slēpdams, viņš petroleju atnesa. Tikko večuks bija aizgājis, eremits ar trī­cošu roku iesmērēja visas zārka šuves un gropes. Pirmo reizi pēc trīs dienām Jevpla mierīgi aizmiga. Viņu nekas netraucēja. Ari nākošajā dienā viņš zārku iesmērēja ar petroleju. Bet pēc diviem mēnešiem saprata, ka ar petroleju blaktis iznīdēt nevarēs. Naktīs viņš strauji grozījās pa gultu un skaļi lūdza dievu, bet lūgšanas palīdzēja vēl mazāk nekā petroleja.

Neizsakāmās mokās pagāja pusgads, pirms eremits atkal vēr­sās pie večuka. Otrais lūgums večuku pārsteidza vēl vairāk. As­kēts lūdza atnest viņam no pilsētas blakšu pulveri «Aragacs». Bet arī «Aragacs» nepalīdzēja. Blaktis vairojās neparasti atri. Askēta ziedošā veselība, kuru nebija varējusi salauzt divdesmit piecu gadu gavēšana, jūtami pasliktinājās. Sākās drūma, izmi­sīga dzīve. Zārks eremitam Jevplam šķita riebīgs un neērts. Naktī, klausīdams zemnieka padomam, viņš dedzināja blaktis ar ska­liņu. Blaktis mira, bet nepadevās.

Izmēģināja pēdējo līdzekli: brāļu Gliku ražojumu — rožainu šķidrumu, kas smaržoja kā saindēts persiks un saucās «Blak- tins». Bet arī tas nelīdzēja. Stāvoklis pasliktinājās. Divus gadus kopš lielās cīņas sākuma eremits nejauši atskārta, ka pavisam pārstājis domāt par dzīves jēgu, jo cauras dienas noņēmās ar blakšu iznīdēšanu.

Tad viņš saprata, ka ir kļūdījies. Dzīve tāpat kā pirms div­desmit pieciem gadiem bija tumša un mīklaina. Aiziet no pasau­līgās trauksmainības nebija izdevies. Dzīvot ar miesu virs ze­mes, bet ar dvēseli — debesīs izrādījās neiespējami.

Tad vecais mūks piecēlās un ņipri izgāja no zemnīcas. Viņš stāvēja ēnaina, zaļa meža vidū. Bija agrs, sauss rudens. Pie pa­šas zemnīcas no zemes bija izlīdusi vesela dzimta resnvēderainu baraviku. Sīks putniņš tupēja uz zara un dziedāja solo. Atska­nēja garām ejoša vilciena troksnis. Zeme nodrebēja. Dzīve bija brīnišķīga. Vecais mūks neatskatīdamies devās uz priekšu.

Tagad viņš strādā par braucēju Maskavas komunālās saim­niecības zirgu transporta bazē.

Izstāstījis Ipolitam Matvejevičam šo augstākā mērā pamāco­šo notikumu, Ostaps ar svārku piedurkni notīrīja savas aveņ- krasas kurpes, nosvilpoja tušu un devās prom.

Rīta pusē viņš iedrāzās numurā, noāva kājas, nolika aveņ­krāsas apavus uz nakts galdiņa, glāstīja to spīdīgo ādu un maigā sajūsmā dvesa:

—   Mani mazie draugi.

—   Kur jūs bijāt? — pamozdamies jautāja Ipolits Matveje­vičs.

—   Pie atraitnes, — Ostaps dobji atbildēja.

—   Nu?

Ipolits Matvejevičs atbalstījās uz elkoņa.

—   Un jūs viņu precēsiet?

Ostapa acis iemirdzējās.

—   Tagad man kā godīgam cilvēkam ir pienākums viņu precēt.

Ipolits Matvejevičs apjucis ieurkšķējās.

—   Ugunīga sieviete, — Ostaps sacīja, — dzejnieka sapnis. Provinciāls dabiskums. Centrā tādu subtropu jau sen vairs nav, bet periferijā vēl var sastapt.

—   Kad tad būs kāzas?

—   Parīt. Rīt nevar: Pirmais Maijs — viss slēgts.

—   Bet kā tad būs ar mūsu pasākumu? Jūs apprecēsieties . .. Bet mums varbūt vajadzēs braukt uz Maskavu.

—   Nu ko jūs uztraucaties? Sēde turpinās.

—   Bet sieva?

—   Sieva? Briljanta atraitnīte? Pēdējais jautājums! Pēkšņa aizbraukšana pēc izsaukuma no centra. Neliels iesniegums Ma­zajā Tautas Komisāru Padomē. Atvadīšanās aina un cālēns ce­ļam. Brauksim ar komfortu. Guliet! Rīt mums brīva diena.

XIII nodala ELPOJIET DZIĻĀK: JUS ESAT UZTRAUKTS!

Pirmā maija rītā Viktors Michailovičs Poļesovs, parastās dar­bošanās dziņas dīdīts, izskrēja uz ielas un aizdrāzās uz centru. Sākumā viņa dažādie talanti nevarēja atrast pienācīgu nodar­bību, jo laužu vēl bija maz, svētku tribines, ko apsargāja jāt­nieku milicija, bija tukšas. Bet ap pulksten deviņiem dažādās pil­sētas malās ieņurrājās, ieelsās un iesvilpās orķestri. Pa vārtiem izskrēja mājsaimnieces.

Mūzikas darbinieku kolona mīkstās, atliektās apkaklītēs mīk­lainā kārtā bija iespraukusies dzelzceļnieku gājiena vidū, pinās tiem pa kājām un visus traucēja.

Smagā automašīna, uz kuras bija uzmaukta «š» sērijas zaļā finiera lokomotīve, visu laiku uzmācās mūzikas darbiniekiem no mugurpuses. Pie tam no pašiem lokomotives dziļumiem atska­nēja oboju un fleitu darbiniekiem domāti izsaucieni:

—   Kur jūsu izrīkotājs? Vai tad jums jāiet pa Sarkanarmijas ielu?! Vai jums acu nav, vai, ielīduši un tagad drūzmējas!

Te mūzikas darbiniekiem par postu iejaucās Viktors Michai­lovičs.

—   Nu, bez šaubām, jums taču vajag nogriezties šeit, šai šķērsielā! Pat svētkus nevar noorganizēt! — histēriski klaigāja Poļesovs. — Seit! Seit! Apbrīnojama nekārtība!

Stargorodas komunālās saimniecības un Dzirnavu celtniecī­bas smagās automašīnas vadāja bērnus. Paši mazākie stāvēja pie automašīnu bortiem, bet augumā lielākie — vidū. Nepilnga­dīgo armija vicināja papīra karodziņus un nevaldāmi smējās.

Rībēja pionieru bungas. Jauniesaucamie izrieza krūtis un centās ieturēt kopsoli. Bija saspiesti, trokšņaini un karsti. Ik brīdi radās ļaužu sablīvējumi un ik brīdi atkal pagaisa. Lai ka­vētu paši sev laiku, meta gaisā vecīšus un aktivistus. Vecīši vai- manaja sievišķīgās balsīs. Aktīvisti lidoja klusēdami ar nopiet­nam sejām. Kādā jautrā kolonā Viktoru Michailoviču, kas lau­zās cauri uz otru pusi, noturēja par izrīkotāju un ņēmās mest gaisa. Poļesovs kā ķipars kūļāja kājas.

Aiznesa angļu ministra Cemberlena izbāzni, kuram atlētisks strādnieks sita ar papes āmuru pa cilindru. Automobilī garam pabrauca trīs komjaunieši frakās un baltos cimdos. Viņi apmul­suši raudzījās pūlī.

—   Vasjka! — sauca no ietves. — Buržuji Atdod bikšturus!

Meitenes dziedāja. Sociālās nodrošināšanas darbinieku pūlī

gāja Aļchens ar lielu, sarkanu lentu pie krūtīm un domīgi caur degunu vilka:

— Pasaulē tomēr visvarenākā Strādnieku Armija Sarkanā! …

Fizkultūrieši pēc komandas kliedza kaut ko nesaprotamu.

Visi gāja, brauca un maršēja uz tramvaju depo, no kurienes tieši pulksten vienos dienā vajadzēja izbraukt pirmajam Stargo­rodas elektriskā tramvaja vagonam.

Neviens precizi nezināja, kad sāka būvēt Stargorodas tram­vaju.

Reiz, divdesmitajā gadā, kad sākās sestdienas talkas, depo un virvju rūpnīcas strādnieki ar muziķu ieradās Gusiščā un visu dienu raka kaut kādas bedres.

Izraka ļoti daudz dziļu un lielu bedru.

Starp strādājošiem rosījās biedrs inženiera cepurē. Aiz viņa ar raibi nokrāsotām maikstīm rokās staigāja desmitnieki. Nāko­šajā sestdienas talkā strādāja tanī pašā vietā. Divas bedres, kas nebija izraktas tur, kur vajag, vajadzēja atkal aizbērt. Biedrs inženiera cepurē uzbruka desmitniekiem un prasīja paskaidroju­mus. Jaunās bedres raka vēl dziļākas un platākas.

Vēlāk atveda ķieģeļus un ieradās īsti celtniecības strādnieki. Viņi lika pamatus. Pēc tam viss apklusa. Biedrs inženiera cepurē vēl pāris reižu atnāca uz tukšo celtniecības laukumu un ilgi stai­gāja pa ķieģeļiem apmūrēto bedri, murminādams:

—   Saimnieciskais aprēķins.

Viņš padauzīja ar nūju pamatus un joza mājup uz pilsētu, apsegdams ar delnām nosalušās ausis.

Inženiera uzvārds bija Treuchovs.

Tramvaja staciju, kuras celtniecība apstājās pie pamatiem, Treuchovs bija iecerējis jau sen, vēl 1912. gadā, bet pilsētas valde projektu noraidīja. Pēc diviem gadiem Treuchovs atjaunoja uzbrukumu pilsētas valdei, bet aizkavēja karš. Pēc kara aizka­vēja revolūcija. Tagad kavēja neps, saimnieciskais aprēķins, paš- atmaksa. Pamati pa vasaru aizauga ar puķēm, bet ziemā bērni tur ierīkoja ledus kalniņus.

Treuchovs sapņoja par lielu darbu. Viņam bija apnicis strā­dāt Stargorodas komunālās saimniecības labiekārtojumu noda|ā, remontēt trotuārus, sastādīt afišu stabu iekārtošanas tāmes. Bet lielu pasākumu nebija. Tramvaja projekts, atkal iesniegts caur­skatei, klīda guberņas augstākās instancēs, tika atzīts un neat­zīts, pārgāja caurskatei centrā, bet neatkarīgi no atzīšanas vai neatzīšanas pārklājās ar putekļiem, jo ne vienā, ne otrā gadī­jumā naudu nedeva.

—   Tas ir barbarisms! — kliedza Treuchovs savai sievai. — Naudas nav? Bet pārmaksāt pārvadāšanas uzņēmumiem par preču nogādāšanu stacijā ar zirgu transportu nauda ir? Stargo­rodas ormaņi plēš septiņas ādas! Protams, marodieru monopols! Pamēģini kājām aiziet piecas verstis līdz stacijai un stiept man­tas! . . . Tramvajs atmaksātos sešos gados!

Viņa izbalējušās ūsas dusmīgi nokārās. Seja ar strupo de­gunu raustījās. Viņš no galda izņēma uz zila papīra pārfotogra­fētos rasējumus un tūkstošo reizi dusmīgi rādīja sievai. Tur bija stacijas, depo un divpadsmit tramvaja līniju plāni.

—   Nu, velns lai parauj, lai nebūtu divpadsmit. Gan piecietis. Bet trīs līnijas! Bez tām Stargoroda smok nost.

Treuchovs saniknots izgāja virtuvē zāģēt malku.

Visus mājas saimniecības darbus viņš darīja pats. Viņš kon­struēja un pagatavoja bērna šūpuli un veļas mazgājamo mašīnu. Sākumā pats mazgāja veļu, skaidrodams sievai, ķā jāapietas ar mašīnu. Vismaz piektā daļa Treuchova algas aizgāja ārzemju techniskās literatūras abonēšanai. Lai savilktu galus kopā, viņš atmeta smēķēšanu.

Viņš savu projektu aizstiepa arī pie jaunā Stargorodas ko­munālās saimniecības vadītāja Gavrijina, kuru uz btargorodu bija pārcēluši no Samarkandas. Turkmenijas saulē iededzis gluži melns, jaunais vadītājs ilgi, bet bez sevišķas intereses klau­sījās Treuchovā, pavirši pārskatīja visus rasējumus un pēdīgi sacīja:

—   Bet, lūk, Samarkandā nekādu tramvaju nevajag. Tur visi uz išakiem jāj. Išaks maksā trīs rubļi — lēta manta. Bet var panest kādus desmit pudus! . . . Tāds mazs išaciņš, taisni brī­nums!

—   Tā taču ir Āzija! — Treuchovs dusmīgi iesaucās. — Ēze­lis maksā trīs rubļus, bet gadā apēd trīsdesmit rubļus.

—   Bet vai jūsu tramvajā daudz varēs izbraucāties par trīs­desmit rubļiem? Trīssimt reizes. Pat ne katru dienu gadā.

—   Nu tad pasūtiet sev savus išakus! — Treuchovs iesaucās un izskrēja no kabineta, aizcirzdams durvis.

No tā laika jaunais vadītājs, tiekoties ar Treuchovu, ieņēmās viņam uzdot zobgalīgus jautājumus:

—   Nu. kā tad paliek, pasūtīsim išakus vai būvēsim tramvaju?

Gavriļina seja atgādināja labi nomizotu turnepsi. Acis viltīgi

smīnēja.

Pēc pāris mēnešiem Gavriļins izsauca pie sevis inženieri un nopietni sacīja:

—   Man te tāds plānelis uzmests. Viens man ir skaidrs, ka naudas nav, bet tramvajs nav išaks — to par trijnieku nevar no­pirkt. Tur vajag sagatavot materialo bazi. Kā to praktiski atrisi­nāt? Akciju sabiedrība! Un vēl kāda? Aizņēmums! Par procen­tiem. P?c cik gadiem tramvajs atmaksāsies?

—  Trīs pirmās kārtas līnijas sešos gados pēc nodošanas eks­pluatācijā.

—   Nu rēķināsim — pēc desmit gadiem. Tālāk — akcionaru sabiedrība Kas tanī iestāsies? Pārtikas trests. Taukvielu centrs. Virviniekiem tramvajs vajadzīgs? Vajadzīgs! Mēs līdz stacijai laidīsim preču vagonus. Tātad virvinieki! SCTK* varbūt nedaudz dos. Nu, guberņas izpildkomiteja dos. Tas jau noteikti. Rot, ja sāksim. — Valsts banka un Komunālā banka neliegs aizdevumu. Tads nu ir tas mans plānelis. Piektdien guberņas izpildkomitejas prezidijā par to būs runa. Ja nolems, — tālākais jūsu rokās.

Treuchovs līdz vēlai naktij satraukts mazgāja veļu un skaid­roja sievai tramvaja transporta priekšrocības, salīdzinot ar pa­jūgu transportu.

Piektdienā jautājums tika izlemts labvēlīgi. Un sākās mokas. Akcionaru sabiedrību organizēja ar lielām grūtībām. SCTK te iestājās, te neiestājās akcionaru sabiedrībā. Pārtikas trests visādi centās piecpadsmit procentu akciju vietā saņemt tikai desmit.

Pēdīgi visa akciju pakete bija sadalīta, kaut arī neiztika bez sa­dursmēm. Gavriļinu par uzspiešanu izsauca uz Guberņas Kontrol- komisiju. Gaiu galā viss beidzās labi. Atlika tikai sākt.

— Nu, biedri Treuchov, — Gavriļins sacīja, — sāc. Kā tu pats domā — varēsi uzbūvēt? Jā-ā. Tas nav vis tik viegli kā išaku nopirkt.

Treuchovs iegrima darbā. Bija pienācis lielā darba laiks, par ko viņš sapņoja ilgus gadus Viņš rakstīja tāmes, sastādīja celt­niecības plānu, izdarīja pasūtījumus. Grūtības radās tur, kur tās vismazāk gaidīja. Izrādījās, ka pilsētā nebija speciālistu betonē­tāju un tos vajadzēja aicināt no Ļeņingradas. Gavriļins steidzi­nāja, bet rūpnīcas solīja dol mašīnas tikai pēc pusotra gada. Bet tās bija nepieciešamas vēlākais pēc gada. Līdzēja tikai draudi, ka mašīnas pasūtīs ārzemēs. Pēc tam sākās sīkākas nepatikšanas. Te nevarēja sadabūt vajadzīgā izmēra profilēto dzelzi, te impreg­nētu gulšņu vietā piedāvāja neimpregnētus.

Pēdīgi deva visu vajadzīgo, bet Treuchovs, pats aizbraucis uz gulšņu impregnēšanas rupnīcu, izbrāķēja 60% gulšņu. Čuguna daļas bija dobuļainas. Kokmateriāli bija zaļi. Sliedes bija labas, bet to piegādāšana nokavējās par mēnesi. Gavriļins bieži iera­dās stacijas celtniecības laukumā ar vecu «fiatu», kas šķaudīja kā apaukstējies. Seit starp Gavriļinu un Treuchovu iedegās strīdi.

Kamēr būvēja un montēja staciju un depo, stargorodieši allaž palaida kādu jociņu.

«Stargorodas Pravdā» ar tramvaja jautājumu nodarbojās vi­sai pilsētai pazīstamais feļetonists Dāņu Princis, kas tagad rak­stīja ar pseidonimu «Spara Rats». Ne mazāk kā trīs reizes ned jā Spara Rats deva lielu sadzīves aprakstu par celtniecības gaitu. .Avīzes trešā lappuse, ko pārplūdināja rakstiņi ar skeptiskiem virsrakstiem: «Maz vēl jūtams klubu aromats», «Vājās vietas», «Pārbaude vajadzīga, bet kāds lai sakars ar spīdošiem panāku­miem un garām rindām», «Labi un… slikti», «Par ko mis prie­cājamies un par ko ne», «Piespiest izglītības kaitniekus» un «I aiks izbeigt oapiru plūdus» — sāka'aplaimot lasitāius ar Spara Rata saulainajiem, mundrajiem virsrakstiem: «Kā ceļam, kā dzī­vojam», «Gigants drīz strādās», «Pieticīgais celtnieks» un tālāk tādā pašā garā.

Treuchovs trīsēdams atvēra avīzi un, juzdams riebumu pret visu rakstnieku slaku, lasīja možas rindas par savu personu:

… Ce|os augšā pa spārēm. Vējš šalc ausīs.

Augšā — viņš, šis neuzkrītošais mūsu varenās tramvaju stacijas celt­nieks, šis pēc izskata kalsnais strup- degunis vienkāršā cepurē ar āmuri­ņiem.

Nāk prātā: «Kur krastā drūmi viļņi šalc, viņš stāja, lielu domu māts.»

Pieeju klāt. Ne mazākās vēsmiņas. Spāre nekustas.

Jautāju:

— Kā pildāt uzdevumu?

Celtnieka inženiera Treuchova ne­glītā seja atplauka …

Viņš paspiež man roku.

Viņš stāsta:

— Septiņdesmit procentu darba jau paveikts.

Raksts beidzās šādi:

Atvadoties viņš spiež man roku… Aiz manis dun spāres.

Strādnieki tekalē šurp un turp.

Kas var aizmirst šīs strādnieku celtnes kūsāšanu, šo mūsu celtnieka ļ neizskatīgo stāvu?

Spara Rats

Treuchovu paglāba vienīgi tas, ka avīžu lasīšanai neatlika laika un reizēm izdevās palaist garām b. Spara Rata sacerē­jumus.

Reiz Treuchovs neizturēja un uzrakstīja rūpīgi pārdomātu, dzēlīgu atsaukumu.

«Protams,» viņš rakstīia, «bultas ļ tikai tad, kad celtne taisās sabrukt,

var nosaukt par transmisijām, bet to Rakstīt par spārēm tāda garā ir tas

dara cilvēki, kas nekā nesaprot no pats, kes apgalvot, ka violončells

celtniecības. Un tāpēc es gribēju pie- dzemdē bērnus. Ņemiet vērā utt.» zīmēt b. Spara Ratam, ka spāre dun

Pēc tam nerimtīgais Princis celtn^ vairs nerādījās, bet sadzī­ves apraksti tāpat kā agrāk greznoja trešo lappusi, spilgti izcel- damies pelēcīgajā fonā: «Rūsē 15 000 rubļu», «Dzīvokļu sarežģī jumu kamo's», «Materiali raud» un «Kuriozi un asaras».

Celtniecība tuvojās nobeigumam. Sliedes metināja av termi ko paņēmienu, un tās stiepās bez atstarpēm no pašas stacijas līdz lopkautuvēm un no tirgus laukuma līdz kapsētai.

Sākumā tramvaja atklāšanu gribēja pieskaņot Oktobra revo­lūcijas devītajai gadadienai, bet vagonu rūpnīca, atsaukdamās uz «armaturu», laikā neiztaisīja vagonus. Atklāšanu vajadzēja atlikt līdz Pirmajam Maijam. Līdz šai dienai viss bija pilnīgi gatavs.

Koncesionari pastaigādamies kopā ar demonstrantiem nonāca līdz Gusiščai. Tur bija sapulcējusies visa Stargoroda. Jauno depo ēku ieskāva skuju vītņu loki, plandījās karogi, vējš purināja lo­zungus. Jātnieku milicis aulēkšoja pakaļ pirmajam saldējuma pār­devējam, kas diezin kā bija iekļuvis tukšajā, tramvajnieku ielenk­tajā lokā. Starp depo diviem vārtiem pacēlās visai niecīga, vēl tukša tribine ar skaļruni. Tribinei tuvojās delegāti. Komunālās

saimniecības darbinieku un virvju fabrikas apvienotais orķestris izmēģināja savu plaušu spēku. Bungas atradās turpat zemē.

Pa depo gaišo zāli, kur stāvēja desmit gaišzili vagoni, sanu­murēti no 701 līdz 710, slaistījās Maskavas korespondents pū­kainā žokenē. Viņam uz krūtīm karājās fotoaparats, kurā viņš bieži un nopietni ielūkojās. Korespondents meklēja galveno inže­nieri, lai uzdotu viņam dažus jautājumus par tramvaju būšanām. Lai gan apraksts par tramvaja atklāšanu, ieskaitot pat vēl neru­nāto runu konspektus, korespondentam galvā jau bija gatavs, ko­respondents godīgi turpināja savus meklējumus, atrazdams, ka vienīgais trūkums ir tas, ka nav bufetes.

Pūlis dziedāja, klaigāja, grauza sēkliņas, gaidīdams, kad pa­laidīs tramvaju.

Tribinē uzkāpa guberņas izpildkomitejas prezidijs. Dāņu Prin- • cis šļupstēdams pārmija dažus vārdus ar spalvas brāli. Gaidīja atbraucam Maskavas kinochronikas vīrus.

—  Biedri! — sacīja Gavriļins. — Svinīgo mītiņu, veltītu Star­gorodas tramvaja atklāšanai, atļaujiet uzskatīt par atklātu.

Misiņa taures salīgojās, nopūtās un trīs reizes pēc kārtas no­spēlēja «Internacionāli».

—   Vārds ziņojumam biedram Gavriļinam! — Gavriļins uz­sauca.

Dāņu Princis-Spara Rats un Maskavas viesis nesarunāju­šies pierakstīja savās piezīmju grāmatiņās:

«Svinīgo mītiņu atklāja Stargorodas komunālās saimniecības priekšsēdētājs b. Gavriļins ar referātu. Pūlis sastinga uzmanibā.»

Abi korespondenti bija pilnīgi dažādi cilvēki. Maskavas kores­pondents bija neprecējies un jauns. Princis-Spara Rats bija lielas ģimenes apgādnieks, jau sen pārsniedzis ceturto gadu desmitu. Viens vienmēr dzīvoja Maskavā, otrs Maskavā nekad nebija bijis. Maskavietis mīlēja alu, Dāņu Spara Rats, izņemot degvīnu, neko citu ne mutē neņēma. Taču, neraugoties uz raksturu, vecuma, ieradumu un audzināšanas dažādību, savus iespaidus abi žurnā­listi izteica vienās un tais pašās nodrāztajās, apnicīgajās, bana- lajās frāzēs. Viņu zīmuļi iešvīkstējās, un grāmatiņās parādījās jauns ieraksts: «Svētku dienā Stargorodas ielas kļuvušas it kā platākas …»

Gavriļins savu runu iesāka labi un vienkārši:

—  Tramvaju uzbūvēt, — viņš sacīja, — tas vis nav tik viegli kā nopirkt išaku.

Pūlī pēkšņi atskanēja Ostapa Bendera skaļie smiekli. Viņš prata novērtēt šo frāzi. Atsaucības uzmundrināts, Gavriļins, pats nesaprazdams, kāpēc, pēkšņi sāka runāt par starptautisko stā­vokli. Viņš vairākas reizes centās ievirzīt savu referātu tramvaja sliedēs, bet ar šausmām manīja, ka nevar to izdarīt. Vārdi paši no sevis pret oratora gribu iznāca ar starptautisku saturu. Pēc Cemberlena, kam Gavriļins veltīja pusstundu, starptautiskajā arēnā parādījās amerikaņu senators Bora. Klausītājiem kļuva gari ģimji. Korespondenti reizē pierakstīja: «Orators tēlainos izteicie­nos parādīja mūsu Savienības starptautisko stāvokli . . .» Iekar­sušais Gavriļins slikti atsaucās par rumāņu bajariem un pārgāja pie Musolini. Un tikai runas beigās viņš uzvarēja savu otro starp­tautisko dabu un teica labus, lietišķus vārdus:

—    Un es domāju tā, biedri, kas šo tramvaju, kurš tagad iz­brauks no depo, kas to ir uzcēlis? Protams, biedri, tas uzcelts,

pateicoties tieši jums, pateicoties visiem strādniekiem, kuri pa­tiešām strādājuši no visas sirds. Un vēl, biedri, tas uzcelts, pateicoties godīgajam padomju speciālistam — galvenajam inže­nierim Treuchovam, arī viņam paldies! . . .

Nomeklējās Treuchovu, bet neatrada. Taukvielu centra pār­stāvis, kas jau sen dīdījās savā vietā, izlauzās pie tribines mar­gām, pamāja ar roku un skaļi sāka runāt par starptautisko stā­vokli. Pēc viņa runas abi korespondenti, ieklausīdamies šķidrajā plaukšķināšanā, ātri pierakstīja: «Vētraini aplausi, kas pāriet ovā­cijās . . .» Pēc tam viņi prātoja, ka «pāriet ovācijās . . .» droši vien būs par daudz stipri teikts. Maskavietis saņēmās un ovācijās iz­svītroja. Spara Rats nopūtās un atstāja.

Saule ātri ripoja pa nolaideno debess jumu. No tribines atska­nēja apsveikumi. Orķestris ik brīdi spēlēja tušu. Gaiši zilgoja va­kars, bet mītiņš aizvien vēl turpinājās. Ir runātāji, ir klausitāji jau sen juta, ka te kas misējies, ka mītiņš ievilcies, ka pēc iespē­jas ātrāk jāpāriet pie tramvaja atklāšanas. Bet visi bija pieraduši tā runāt un nevarēja apstāties.

Pēdīgi atrada Treuchovu. Viņš bija galīgi nosmērējies un pirms iziešanas uz tribines kantorī ilgi mazgāja seju un rokas.

—  Vārds galvenaiam inženierim biedram Treuchovam! — prie­cīgi pasludināja Gavriļins. — Saki nu tu vienu īstu vārdu, es sa­runāju pavisam nevajadzīgas lietas, — viņš čukstus piemetināja.

Treuchovs gribēja pateikt daudz ko Ir par sestdienas talkām, ir par smago darbu, par visu, kas paveikts un ko vēl varētu pa­veikt. Bet paveikt varētu daudz: varētu atbrīvot pilsētu no infek­ciju perēkļa — pajūgu tirgus, varētu uzcelt slēgtus stikla korpu­sus, varētu uzbūvēt pastāvīgu tiltu pagaidu tilta vietā, kuru ik gadus aiznes pavasara ledus, varētu, beidzot, realizēt milzīgas lopkautuves un saldētavas celtniecības projektu.

Treuchovs atvēra muti un stostīdamies sacīja:

— Biedri! Mūsu valsts starptautiskais stāvoklis …

Un tālāk sarunāja tādas visiem zināmas patiesības, ka ļau­žu pūlim, kas par starptautisko stāvokli klausījās jau sesto runu, pārskrēja salts pār kauliem. Tikai beidzis, Treuchovs saprata, ka arī viņš ne vārda nav bildis par tramvaju. «Ir gan posts,» viņš nodomāja, «mēs absolūti neprotam runāt, absolūti.»

Un viņš atcerējās franču komunista runu, kuru bija dzirdējis sanāksmē Maskavā. Francūzis runāja par buržuāzisko presi. «Šie spalvas akrobati,» viņš izsaucās, «šie farsa virtuozi, šie rotāciju mašīnu šakaļi . . .» Pirmo runas daļu francūzis norunāja lā tonī, otro daļu — do tonī un pēdējo, patētisko — mī tonī. Viņa žesti bija apvaldīti un skaisti.

«Bet mēs tikai muldam,» nolēma Treuchovs. «Labāk nebūtu nemaz runājuši.»

Bija jau pavisam tumšs, kad guberņas izpildkomitejas priekš­sēdētājs ar šķērēm pārgrieza sarkano lentu, kas aizsprostoja de­po izeju. Strādnieki un sabiedrisko organizāciju pārstāvji trok­šņodami sēdās vagonos. Iešķindējās sīki zvaniņi, un pirmais tramvaja vagons, kuru vadīja pats Treuchovs, izripoja no depo, apdullinošu izsaucienu un orķestra dvesienu pavadīts.

Apgaismotie vagoni likās vēl žilbinošāki nekā dienā. Tie visi zosu gājienā aizslīdēja pa Gusišči; pabraukuši zem dzelzceļa til­ta, vagoni jautri devās uz pilsētu un nogriezās pa Lielo Puškina ielu. Otrā vagonā brauca orķestris, un muzikanti, izbāzuši tau­res pa logiem, spēlēja Budjonija maršu.

Gavriļins konduktora formas svārkos ar somu plecā, lēkdams no vagona vagonā un mīlīgi smaidīdams, nevietā zvanīja un iz­sniedza pasažieriem ielūgumus:

SVINĪGS VAKARS,

kas notiks

komunālās saimniecības darbinieku klubā

ar sekojošu programu:

1.

1.

Biedra Rosina referāts

maijā

2.

Komunālās saimniecības darbinieku arodbiedrība»

9-os

Goda rakstu izsniegšana

vakarā

3.

Neoficiālā daļa : liels koncerts,

ģimenes vakariņas ar bufeti.

Pēdēja vagona platformā stāvēja Viktors Michailovičs, nezin ka iekļuvis goda viesu skaitā. Viņš blenza uz motoru. Poļeso- vam par lielu izbrīnu motors izskatījās lielisks un acīm redzot strādāja kārtīgi. Rūtis nedrebēja. Pamatīgāk tās apskatījis, Vik­tors Michailovičs pārliecinājās, ka rūtis tomēr iestiklotas gumi- jasjetvarā. Viņš jau bija izteicis dažus aizrādījumus vagona va­dītajiem, un pasažieri Viktoru Michailoviču uzskatīja par Rie­tumu tramvaju speciālistu.

—   Gaisa bremze nedarbojas visai labi, — Poļesovs pavēs­tīja, uzvaroši paskatīdamies uz publiku, — nesūknē gaisu.

—   Kas tev par daļu, — atbildēja vagona vadītājs. — Gan suknēs.

Izdarījuši svētku braucienu pa pilsētu, vagoni atgriezās depo, kur tos gaidīja ļaužu pūlis. Treuchovu uravoja, kad jau dega vi­sas elektriskās spuldzes. Pašūpoja arī Gavriļinu, bet, tā kā viņš svēra kādus sešus pudus un augstu nelidoja, viņu drīz palaida vaļā. Meta gaisā arī b. Mosinu, techniķus un strādniekus. Otro reizi šai dienā meta gaisā Viktoru Michailoviču. Tagad viņš vairs netirināja kājas, bet, stingri un nopietni raudzīdamies zvaigžņo­tajās debesīs, lidoja gaisā un plivinājās nakts tumsā. Noplanē­jis pēdējo reizi, Poļesovs pamanīja, ka viņu tur aiz kājas un sme­jas nekrietnus smieklus neviens cits kā bijušais muižniecības priekšnieks Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs. Poļesovs laipni atbrīvojās, atgāja mazliet sāņus, bet muižniecības vadoni vairs neizlaida no redzes loka. Pamanījis, ka Ipolits Matvejevičs kopā ar jauno nepazīstamo cilvēku, neapšaubāmi bijušo oficieri, do­das prom, Viktors Michailovičs tiem uzmanīgi sekoja.

Kad viss jau bija beidzies un Gavriļins savā viegli viole­tajā «fiatā» gaidīja vēl arvien rosīgo Treuchovu, lai kopā ar viņu brauktu uz klubu, pie depo vārtiem pieripoja pussmagais for- diņš ar kinochronistiem.

Pirmais no mašīnas veikli izlēca vīrietis divpadsmitstūrainās raga brillēs un elegantā ādas vamzī bez piedurknēm. Vīrietim zēla tieši uz ādamābola smaila, gara bārda. Otrs vīrietis stiepa kinoaparatu, pīdamies garā šallē, šādu stilu Ostaps Benders pa­rasti dēvēja par «šiki un moderni». Pēc tam no fordiņa rausas ārā asistenti, apgaismotāji un meitenes.

Visa grupa kliegdama iedrāzās depo.

—   Uzmanību! — sauca bārdainais vamža īpašnieks. — Koja! Uzstādi jupiterus!

Treuchovs piesarka un devās pie nakts viesiem.

—   Vai jūs esat no kino? — viņš jautāja. — Kāpēc tad jūs dienā neatbraucāt?

—   Un kad tad notiks tramvaja atklāšana?

—   Tas jau atklāts.

—   Jā, jā, mēs mazliet aizkavējāmies. Makten laba ainaviņa pagadījās. Milzums darba. Saulriets! Starp citu, mēs ari tagad visu paveiksim. Koļa! Dod gaismu! Ripojošs ritenis! Priekšplānā! Ejoša pūļa kājas priekšplānā. Ļuda! Mīlulīt! Pastaigājieties! Ko­ļa, sākam! Sākam. Ejiet! Ejiet, ejiet, ejiet… Pietiek. Pateicos Tagad uzņemsim celtnieku. Biedrs Treuchovs? Esiet tik laipns, biedri Treuchov! Nē, ne tā. Trīs ceturtdaļas .. . Lūk, tā, tā būs ori ģinalāk, tramvaja fonā .. . Koļa! Sākam! Sakiet kaut ko!…

—   Nu, man patiešām ir neērti! . . .

—   Lieliski! .. . Labi! . . . Runājiet vēl.. . Tagad jūs sarunā­jaties ar pirmo tramvaja pasažieri .. . Ļuda! Izejiet fokusā. Tā. Elpojiet dziļāk: jūs esat uztraukts! … Koļa! Kājas priekšplā­nā! . . . Sākam! .. . Tā, tā . . . Liels paldies .. . Stop! …

No drebošā «fiata» smagi izkāpa Gavriļins un atnāca pasaukt aizkavējušos draugu. Režisors ar mataino ādamābolu pavisam atplauka.

—   Koļa! Surp! Lielisks tips. Strādnieks! Tramvaja pasažie­ris! Elpojiet dziļāk! Jūs esat satraukts. Jūs agrāk nekad neesat braucis ar tramvaju. Sākam! Elpojiet!

Gavriļins niknumā iešņācās.

—   Lieliski! … Mīlulīt! … Nāc šurp! Sveiciens no komjaunie­šiem! . . . Elpojiet dziļāk. Jūs esat uztraukts … Tā . .. Lieliski. Koļa, beidzam.

—  Vai tramvaju neuzņemsiet? — kautrīgi ieprasījās Tre­uchovs.

—   Redziet,— iedīcās ādainais režisors, — apgaismošanas ap­stākļi neļauj. Maskavā vajadzēs uzņemt papildus. Skūpstu!

Kinochronika zibenīgi pagaisa.

—   Nu brauksim, draudziņ, atpūsties, — sacīja Gavriļins. — Kas tad tev lēcies, esi sācis smēķēt?

—   Sāku gan, — atzinās Treuchovs, — neizturēju.

Svinīgajā vakarā Treuchovs izsalcis un sasmēķējies izdzēra

trīs glāzītes degvīna un galīgi noreiba. Viņš bučojās ar visiem, un visi bučoja viņu. Viņš gribēja kaut ko sirsnīgu pasacīt savai sievai, bet tikai iesmējās. Vēlāk ilgi kratīja Gavriļina roku un skaidroja:

—    Tu gan esi savādnieks! Tev vajag iemācīties projektēt

dzelzcē|a tiltus! Tā ir brīnišķīga zinātne! Un galvenais — abso­lūti vienkārša. Tiltu pār Hudsonu …

Pēc pusstundas viņš bija pilns kā mārks un skandēja pret buržuāzisko presi vērstu filipiku:

—   Sie farsa akrobati, šie spalvas hiēnas! Sie rotāciju mašīnu virtuozi! — viņš kliedza.

Sieva viņu aizveda mājās ormaņa ratos.

—   Es gribu braukt ar tramvaju, — viņš sacīja sievai, — nu kā tu to nesaproti? Ja ir tramvajs, tas nozīmē, ka ar to vajag braukt. .. Kāpēc? Pirmkārt, tas ir izdevīgi . . .

Poļesovs gāja cieši aiz koncesionariem, ilgi pūlējās saņemt dūšu un, nogaidījis, kad tuvumā neviena nebija, piegāja pie Vo­robjaņinova.

—   Labvakar, Ipolit Matvejeviča kungs! — viņš godbijīgi sacīja.

Vorobjaņinovam pārskrēja auksts pār kauliem.

—   Nav tas gods pazīt, — viņš nomurmināja.

Ostaps izrieza krūtis un piegāja pie atslēdznieka inteliģenta.

—   Nu-nu, — viņš teica, — ko jūs vēlaties sacīt manam draugam?

—  Jūs neuztraucieties, — Poļesovs čukstēja, raudzīdamies ap­kārt. — Es nāku Helenas Staņislavovnas uzdevumā . ..

—   Kā? Vai tad viņa ir šeit?

—   Seit, jā. Un ļoti vēlas jūs redzēt.

—   Kāpēc? —- Ostaps jautāja. — Bet kas jūs tāds esat?

—   Es … Jūs, Ipolit Matvejevič, nedomājiet neko sliktu. Jūs mani nepazīstat, bet es jūs atceros ļoti labi.

—  Es gribētu apmeklēt Helenu Staņislavovnu, — nedroši ieteicās Vorobjaņinovs.

—  Viņa ļoti ļoti lūdza, lai jūs viņu apciemotu.

—  Jā, bet kā viņa uzzināja, ka esmu šeit?…

Es jūs satiku komunālās saimniecības pārvaldes gaitenī un ilgi domāju: pazīstama seja. Pēc tam atcerējos. Jūs, Ipolit Matvejevič, neuztraucieties! Viss būs pilnīgi slepeni.

- Vai pazīstama sieviete? — Ostaps lietišķi jautāja.

—   M-jā, veca paziņa . ..

—   Tad varbūt apciemosim viņu un iekodīsim vakariņas pie vecas paziņas? Es, piemēram, neprātīgi gribu rīt, bet visas bodes ir ciet.

—   Varētu gan.

—   Tad iesim! Vediet mūs, noslēpumainais svešinieki

Un Viktors Michailovičs caur māju pagalmiem un ik bridi at­skatīdamies, veda kompanjonus uz zīlnieces māju Pereļešinskas šķērsielā.

XIV nodaļa «ZOBENA UN SPIĻARKLA SAVIENĪBA»

Kad sieviete kļūst vecāka, ar viņu var notikt daudz nepatik­šanu: var izkrist zobi, nosirmot un :kļūt retāki mati, piemesties aizdusa, var uzbrukt korpulence, var pārvarēt galējs kalsnums, bet balss viņai nemainās. Tā paliek tāda pati, kāda bija viņai kā ģimnāzistei, līgavai vai jauna nebēdņa mīļākai.

Tāpēc, kad Poļesovs pieklauvēja pie durvīm un Helena Sta­ņislavovna jautāja: «Kas tur ir?» — Vorobjaņinovs notrīsēja. Viņa mīļākās balss bija tāda pati kā deviņdesmit devītajā gadā pirms Pa­rizes izstādes atklāšanas. Taču, iegā­ji? istabā un gaismā miegdams acis, Ipolits Matvejevičs ieraudzīja, ka no bijušā skaistuma vairs nav palicis ne pedu.

—   Kā jūs esat pārvērtusies! — viņš neviļus iesaucās.

Vecene metās viņam ap kaklu.

—   Paldies, — viņa sacīja, -— es zinu, ar ko jūs riskējat, nākdams pie manis. Jūs vēl aizvien esat tas pats augstsirdīgais bruņinieks. Es nevai- cāju, kālab jūs esat atbraucis no Pa­rizes. Redziet, es neesmu ziņkārīga.

—   Bet es nemaz neesmu atbraucis no Parizes, —- Vorobjaņinovs sacīja apjucis.

—   Mēs ar kolegu ieradāmies no Berlines, — Ostaps izlaboja, saspiez­dams Ipolita Matvejeviča elkoni,

- par to nav ieteicams skaļi runāt.

—   Ak, cik es esmu laimīga, jūs

redzot! — zīlētājā iespiedzās. — Nāciet šeit, šajā istabā … Bet jūs, Viktor Michailovič, atvainojiet, vai jūs nepienāktu pēc pus­stundas?

—  Oho! — Ostaps iesaucās. — Pirmā tikšanās! Aizkustinošs brīdis! Atļaujiet arī man pazust. Vai jūs atļautu, viscēlais Vik­tor Michailovič, iet jums līdzi?

Atslēdznieks nodrebēja aiz prieka. Abi aizgāja Poļesova dzī­voklī, kur Ostaps, sēdēdams uz Pereļešinskas šķērsielas Nr. 5 vārtu atliekām, klāstīja apstulbušajam mājamatniekam vieninie­kam fantasmagoriskas idejas ar dzimtenes glābšanas nokrāsu.

Pēc stundas viņi atgriezās un atrada abus vecos ļautiņus gau­žām gurdenus.

—  Un vai jūs atceraties, Helena Staņislavovna? — sacīja Ipolits Matvejevičs.

—  Un vai jūs atceraties, Ipolit Matvejevič? — sacīja Helena Staņislavovna.

«Liekas, ir iestājies psicholoģiskais moments, lai ēstu vaka­riņas,» Ostaps nodomāja. Un, pārtraukdams Ipolitu Matvejeviču, kas atcerējās pilsētas valdes vēlēšanas, Ostaps sacīja:

—  Berlīnē ir savāda ieraša: tur ēd tik vēlu, ka nevar sa­prast, kas tas ir — agras brokastis vai vēlas pusdienas.

Helena Staņislavovna satrūkās, novērsa no Ipolita Matveje­viča savu trusenes skatienu un aizslāja uz virtuvi.

—  Bet tagad darboties, darboties un vēlreiz darboties! — Os­taps sacīja, pazeminājis balsi līdz pilnīgas nelegalitates pakāpei.

Viņš paņēma Poļesovu aiz rokas.

— Vai vecene mūs neiegāzīs? Uzticama sieviete?

Poļesovs kā lūgšanā salika rokas.

—   Kāds ir jūsu politiskais credo?

—   Vienmēr ar jums! — Poļesovs jūsmīgi atbildēja.

—  Jūs, es ceru, esat kirilovietis?

—   Tieši tā.

Poļesovs izstiepās kā stīga.

—   Krievija jūs neaizmirsīs! — Ostaps nobļāva.

Ipolits Matvejevičs, turēdams rokā saldu pīrādziņu, nesa­pratnē klausījās Ostapa vārdos, bet pārtraukt viņu nebija iespē­jams. Ostapu dīdīja nemiers. Lielais kombinators juta iedvesmu . un noreibumu pirms pamatīgas šantažas. Viņš staigāja pa istabu i kā pantera.

Tādā satrauktā stāvoklī viņu pārsteidza Helena Staņisla­vovna,"smagi stiepdama no virtuves patvāri. Ostaps galanti pie­skrēja viņai klāt, izņēma no rokām patvāri un nolika uz galda. Patvāris sīca. Ostaps nolēma darboties.

—   Madam, — viņš sacīja, — mēs esam laimīgi jūsu personā redzet…

Viņš nezināja, ko ir laimīgs redzēt Helenas Staņislavovnas personā. Vajadzēja atsākt no gala. No visiem cara režima lep­najiem izteicieniem prātā bija palicis tikai šāds «visžēlīgi lab­patika pavēlēt». Bet tas nederēja. Tāpēc viņš lietišķi sacīja:

—   Stingri slepeni! Valsts noslēpums!

Ostaps norādīja ar roku uz Vorobjaņinovu:

—   Kas, pēc jūsu domām, ir šis varenais sirmgalvis? Nerunā­jiet, jūs to nevarat zināt. Tas ir domas gigants, krievu demokrā­tijās tēvs un persona, kas tuvu stāv ķeizaram.

Ipolits Matvejevičs piecēlās visā savā lieliskajā augumā un apjucis paskatījās apkārt. Viņš neko nesaprata, bet, no pieredzes zinādams, ka Ostaps Benders nekad velti netērē vārdus, klusēja. Poļesovu viss notiekošais ārkārtīgi saviļņoja. Viņš stāvēja, pa­stiepis zodu pret griestiem, tāda cilvēka pozā, kas gatavs soļot ceremonialmaršā. Helena Staņislavovna apsēdās uz krēsla, izbai­lēs raudzīdamās uz Ostapu.

—   Vai mūsējo pilsētā daudz? — Ostaps tieši pavaicāja. — Kāds noskaņojums?

—   Ja viss būtu tā, kā tas nav … — ieteicās Viktors Michailo­vičs un miglaini klāstīja savas bēdas. Tur bija ir nama Nr. 5 sēt­nieks, iedomīgais nekrietnelis, ir trīsastotdaļas collu vītņgriezis, ir tramvajs, ir citas lietas.

—   Labi! — Ostaps nodārdināja. — Helena Staņislavovna! Ar jūsu palīdzību mēs gribam saistīties ar pilsētas labākajiem ļau­dīm, kurus ļaunais liktenis nodzinis pagrīdē. Ko varētu paaicinat pie jums?

—   Ko varētu paaicināt! Varbūt Maksimu Petroviču ar sievu?

—   Bez sievas, — izlaboja Ostaps, — bez sievas! Jūs būsiet vie­nīgais patīkamais izņēmums. Ko vēl?

Apspriedē, kur darbīgi piedalījās arī Viktors Michailovičs, no­skaidrojās, ka aicināt var to pašu Maksimu Petroviču Carušņi- kovu, bijušo pilsētas domnieku, bet pašreiz brīnišķīgā kaita pie­skaitītu padomju darbinieku pulkam, «Atrsaiņotaja» saimnieku Djadjevu, Odesas kliņģeru arteļa «Maskavas baranki» priekšsē­dētāju Kisļarski un divus jaunus cilvēkus bez uzvārdiem, bet pil­nīgi uzticamus.

—   Tādā gadījumā lūdzu viņus tūlīt uzaicināt uz mazu ap­spriedi. Vislielākā slepenībā.

Tagad runāja Poļesovs:

—   Es aizskriešu pie Maksima Petroviča, Nikeša un Vlada, bet jūs, Helena Staņislavovna, papūlieties un aizejiet uz «Ātrsaiņo- lāju» un pie Kisļarska.

Poļesovs aizdrāzās. Zīlētāja godbijīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču un ari aizgāja.

—   Ko tas nozīmē? — jautāja Ipolits Matvejevičs.

—   Tas nozīmē, — Ostaps atbildēja, — ka jūs esat atpalicis cilvēks.

—   Kāpēc?

—  Tāpat vien! Atvainojiet manu banaio jautājumu: cik jums ir naudas?

—   Kādas naudas?

—   Visādas. Ieskaitot sudrabu un kaparu.

—   Trīsdesmit pieci rubļi.

—   Un ar šo naudu jūs taisāties samaksāt visus mūsu pasāku­ma izdevumus?

Ipolits Matvejevičs klusēja.

—   Ziniet ko, dārgais patron. Man šķiet, ka jūs mani saprotat. Jums vajadzēs kādu stundiņu pabūt par domas gigantu un per­sonu, kas stāv tuvu ķeizaram.

—   Kādēļ?

—   Tadeļ, ka mums nepieciešams apgrozības kapitals. Rīt man kāzas. Es neesmu nekāds nabags. Es šai ievērojamā dienā gribu dzīrot.

—   Kas tad man jādara? — Ipolits Matvejevičs dvesa.

—   Jums jāklusē. Laiku pa laikam pieputiet vaigus, lai izska­tītos cienīgāk.

—   Bet tā taču ir . . . krāpšana.

—   Kas to saka? Vai grafs Tolstojs? Vai varbūt Darvins? Nē. Es to dzirdu no cilvēka mutes, kurš vēl vakar taisījās naktī ielauz­ties Gricacujevas dzīvoklī un nozagt nabaga atraitnei mēbeles. Neprātojiet! Klusējiet! Un neaizmirstiet piepūst vaigus.

—   Kāpēc ieķēpāties tādā bīstamā pasākumā? Var taču de­nuncēt.

—   Par to nerūpējieties. Kur sliktas šanses, tur es nemaz nezve- joju. Pasākumu noorganizēsim tā, ka neviens nekā nesapratīs. La­bāk dzersim tēju.

Kamēr koncesionari dzēra un ēda, bet papagailis sprakšķināja saulpuķu čaumalas, dzīvoklī ienāca viesi.

Nikešs un Vlads atnāca reizē ar Poļesovu. Viktors Michailovičs neuzdrošinājās jaunos cilvēkus stādīt priekšā domas gigantam. Viņi apsēdās kaktā un ņēmās vērot, kā krievu demokrātijās tēvs ēd aukstu teļa gaļu. Nikešs un Vlads bija pilnīgi nobrieduši nejē­gas. Katram no tiem bija ap trīsdesmit gadu. Viņiem acīm redzot ļoti patika, ka paaicināti uz apspriedi.

Bijušais pilsētas domes loceklis Carušņikovs, resns vecis, ilgi kratīja Ipolita Matvejeviča roku un cieši raudzījās acīs.

Pilsētas ilggadīgie iedzīvotāji dalījās savās atmiņās, kamēr Ostaps tos vērīgi noskatīja. Devis viņiem iespēju izrunāties, Os­taps vērsās pie Carušņikova:

—   Kādā pulkā jūs dienējāt?

Carušņikovs sastomījās.

—   Es … es, kā sacīt, vispār neesmu dienējis, jo sabiedrība man allaž dāvājusi uzticību, un es tiku ievēlēts.

—   Vai jūs esat muižnieks?

—   Jā. Biju.

—   Jūs, es ceru, tāds esat ari tagad? Tikai stipru garu! Būs ne­pieciešama jūsu palīdzība. Vai Poļesovs jums paskaidroja? Ār­valstis mums sniegs palīdzīgu roku. Viss atkarīgs no sabiedriskās domas. Pilnīgi slepena organizacija. Uzmanību!

Ostaps atšķīra Poļesovu no Nikeša un Vlada un ar īstu bar­dzību jautāja:

—   Kādā pulkā dienējāt? Vajadzēs kalpot tēvzemei. Vai jūs esat muižnieki? Ļoti labi. Rietumi mums palīdzēs. Esiet stipri garā! Ieguldījumi pilnīgā slepenībā, tas ir, iemaksas organizacijai. Uzmanību!

Ostaps bija aizrāvies. Pasākums it kā ievirzījās pareizās slie­dēs. Kad Helena Staņislavovna bija viņu iepazīstinājusi ar «Atr- saiņotāja» īpašnieku, Ostaps to paveda sāņus, ieteica būt stipram garā, painteresējās, kādā pulkā viņš dienējis, apsolīja aizrobežu atbalstu un organizācijās pilnīgu slepenību. «Atrsaiņotāja» īpaš­nieka pirmā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk bēgt prom no sa­zvērnieku dzīvokļa. Viņš savu firmu uzskatīja par pārāk solidu, lai ielaistos riskantā pasākumā. Bet, noskatījies Ostapa veiklo stā­vu, viņš sāka šaubīties un apsvērt: «Bet ja nu pēkšņi! … Starp citu, viss ir atkarīgs no tā, ar kādu mērci to liks galdā.»

Draudzīgā saruna pie tējas galda kļuva spraigāka. Uzticību iemantojušie svēti glabāja noslēpumu un tērzēja par pilsētas jau­numiem.

Pēdējais atnāca pilsonis Kisļarskis, kas, nebūdams muižnieks un nekad nedienējis gvardes pulkos, no īsās sarunas ar Ostapu tūlīt noskaidroja, kāds ir stāvoklis.

—   Esiet stiprs garā, — Ostaps pamācoši sacīja.

Kisļarskis apsolījās.

—   Jūs kā privātā kapitala pārstāvis nevarat palikt kurls pret tautas vaimanām.

Kisļarskis kļuva skumīgs.

—  Vai jūs zināt, kas te sēž? — Ostaps jautāja, norādīdams uz Ipolitu Matvejeviču.

—   Kā tad, — atbildēja Kisļarskis, — tas ir Vorobjaņinova kungs.

—   Tas ir, — Ostaps sacīja, — domas gigants, krievu demokrā­tijās tēvs, ķeizaram tuvu stāvoša persona.

«Labākajā gadījumā — divi gadi ar stingru izolāciju,» Kisļar­skis nodomāja, sākdams trīcēt. «Kādēļ es šeit atnācu?»

—   Zobena un spīļarkla slepenā savienība! — Ostaps draudoši nočukstēja.

«Desmit gadi,» Kisļarskim iešāvās prātā.

—   Starp citu, jūs varat iet prom, bet, es brīdinu, mums ir ga­ras rokas!

«Es tev rādīšu, ķēms tāds,» Ostaps nodomāja. «Lētāk par simt rubļiem tu vis prom netiksi.»

Kisļarskis kļuva balts kā krīts. Vēl šodien viņš tik garšīgi un mierīgi bija pusdienojis, ēdis vistas šķilteri un buljonu ar rieksti­ņiem un neko nezināja par briesmīgo «zobena un spīļarkla savie­nību». Viņš palika: «garās rokas» uz viņu bija atstājušas nelabu iespaidu.

—   Pilsoņi! — atklādams apspriedi, Ostaps sacīja. — Dzīve diktē savus likumus, savus nepielūdzamos likumus. Es jums ne­stāstīšu par mūsu sanāksmes mērķi, — tas jums ir zināms. Svēts mērķis. Visās malās mēs dzirdam vaimanas. Visās mūsu plašās zemes malās sauc pēc palīdzības. Mūsu pienākums sniegt palī­dzīgu roku, un mēs to sniegsim. Vieni no jums strādā un ēd maizi ar sviestu, citi iet ienesīgā peļņā un ēd sviestmaizi ar ikriem. Kā vieni, tā otri guļ savās gultās un sedzas ar siltām segām. Vienīgi mazi bērni, bezpajumtes bērni, atrodas bez uzraudzības. Sie ielas ziedi vai, kā izsakās garīgā darba proletārieši, ziedi uz asfalta, ir pelnījuši labāku likteni. Mums, zvērināto piesēdētāju kungi, viņiem jāpalīdz. Un mēs, zvērināto piesēdētāju kungi, viņiem palī­dzēsim.

Lielā kombinatora runa klausītājos radīja dažādas jūtas.

Poļesovs nesaprata savu jauno draugu, jauneklīgo gvardu.

«Kādi bērni?» viņš domāja. «Kāpēc bērni?»

Ipolits Matvejevičs pat necentās neko saprast. Viņš jau sen bija atmetis visam ar roku un sēdēja kluss un vaigus piepūtis.

Helena Staņislavovna kļuva bēdīga.

Njkešs un Vlads padevīgi blenza uz Ostapa debeszilo vesti.

«Ātrsaiņotāja» īpašnieks bija ārkārtīgi apmierināts.

—   «Skaists sniegums,» viņš nolēma, «par tādu mērci var arī naudu dot. Ja izdosies, — būs gods un slava! Neizdosies — ne mana cūka, ne mana druva. Palīdzēju bērniem, un viss.»

Carušņikovs ar Djadjevu apmainījās zīmīgiem skatieniem un, pienācīgi novērtējis referenta konspirativo veiklību, turpināja ri­pināt pa igaldu maizes bumbiņas.

Kisļarskis jutās kā septītajās debesīs.

«Zelta galva,» viņš domāja. Kisļarskim šķita, ka viņš vēl ne­kad nav mīlējis bezpajumtes bērnus tik ļoti kā šinī vakarā.

—   Biedri! — Ostaps turpināja. — Nepieciešama tūlītēja palī­dzība. Mums jāizrauj bērni no ielas nagiem, un mēs tos izrausim. Palīdzēsim bērniem. Vienmēr jāatceras, ka bērni ir dzīves ziedi. Es lūdzu jūs tūlīt iemaksāt zināmu sumiņu, lai palīdzētu bērniem, tikai bērniem un nevienam citam. Vai jūs mani saprotat?

Ostaps no sānu kabatas izvilka kvīšu grāmatiņu.

—  Lūdzu sākt iemaksas! Ipolits Matvejevičs apliecinās manas pilnvaras.

Ipolits Matvejevičs piepūtās un nolieca galvu. Tagad pat apro­bežotais Nikešs ar Vladu un delverīgais atslēdznieks saprata Ostapa alegorijas būtību.

—   Kungi, vecuma kārtībā, — Ostaps sacīja, — sāksim ar cie­nījamo Maksimu Petroviču.

Maksims Petrovičs nemierīgi sagrozījās un ar mokām iedeva trīsdesmit rubļus.

—   Kad pienāks labāki laiki, došu vairāk! — viņš piebilda.

— Labāki laiki pienāks pavisam drīz, — Ostaps iesaucās.

Starp citu, uz bezpajumtes bērniem, kurus es šai brīdī pārstāvu, tas neattiecas.

Nikešs un Vlads deva astoņus rubļus.

—   Par maz, jaunie cilvēki.

Jaunie cilvēki pietvīka.

Poļesovs aizskrēja uz mājārn un atnesa piecdesmit rubļu.

—  Bravo, huzar! — Ostaps iesaucās. — Huzaram vieniniekam ar motoru pirmai reizei tas ir pilnīgi pietiekami. Ko sacīs tirgoņi?

Djadjevs un Kisļarskis ilgi kaulējās un sūdzējās par nonive'lē- šanu. Ostaps palika nepielūdzams:

—   Paša Ipolita Matvejeviča klātbūtnē uzskatu šo izrunāšanos par lieku.

Ipolits Matvejevičs nolieca galvu. Kupči bērniņu labā ziedoja pa divsimt rubļu.

— Pavisam, — Ostaps pavēstīja, — četri simti astoņdesmit astoņi rubļi. Ek! Trūksit divpadsmit rubļu, lai iznāktu apaļa sumiņa.

Helena Staņislavovna, ilgi stiprinājusies garā, aizgāja uz gu­ļamistabu un atnesa iztrūkstošos divpadsmit rubļus.

Pārējā apspriedes daļa bija sasteigta, un tai vairs nepiemita tik svinīgs raksturs. Ostaps sāka staigāt pa istabu. Helena Staņis­lavovna pavisam saduga. Viesi pamazām izklīda, godbijīgi atva­dījušies no organizatoriem.

—   Nākošās apspriedes dienu jums paziņos īpaši, — atvadoties sacīja Ostaps, — visstingrākais noslēpums. Pasākums par palī­dzību bērniem jātur slepenībā … Tas, starp citu, ir jūsu pašu per­sonīgajās interesēs.

Pie šiem vārdiem Kisļarskim gribējās iedot vēl piecdesmit rubļu un vairs nenākt ne uz kādām apspriedēm. Viņš tik tikko at­turējās no šā soļa.

—   Nu, — Ostaps sacīja, — tad kustēsimies. Jūs, Ipolit Matve­jevič, es ceru, izmantosiet Helenas Staņislavovnas viesmīlību un pārnakšņosiet pie viņas. Starp citu, mums arī konspirācijas nolū­kos lietderīgi uz laiku šķirties. Es eju.

Ipolits Matvejevičs izmisīgi mirkšķināja Ostapam ar aci, bet tas izlikās, ka neko nemana, un izgāja uz ielas.

Nogājis vienu kvartalu, viņš atcerējās, ka kabatā atrodas pieci simti godīgi nopelnītu rubļu.

—   Ormani — viņš uzsauca. — Ved uz «Feniksu»!

—   To var, — ormanis atsaucās.

Viņš nesteigdamies pieveda Ostapu pie slēgta restorānā.

—   Ko tas nozīmē? Slēgts?

—   Sakarā ar Pirmo Maiju.

—   Ek, kaut jupis viņus parāvis! Naudas atliku likām, bet nav kur palīksmoties! Nu tad laid uz Pļechanova ielu. Vai zini?

Ostaps nolēma braukt pie savas līgavas.

—   Bet ikā šī iela saucās agrāk? — ormanis jautāja.

—   Nezinu.

—   Kur tad lai brauc? Es ari nezinu.

Ostaps tomēr lika braukt un meklēt.

Kādas pusotras stundas viņi braukāja naktī pa tukšajām pil­sētas ielām, iztaujādami naktssargus un miličus. Kāds milicis ilgi prātoja un pēdīgi pavēstīja, ka Pļechanova iela nebūšot neviena cita kā bijusī Gubernatora iela.

—   Ak Gubernatora iela! Gubernatora ielu es labi zinu. Div­desmit piecus gadus vadāju pasažierus uz Gubernatora ielu.

—   Nu tad brauc!

Aizbrauca uz Gubernatora ielu, bet tā izrādījās nevis Pļecha­nova, bet Kārļa Marksa iela.

Saniknotais Ostaps sāka no jauna meklēt nozaudēto ielu un tomēr neatrada.

Rītausma bāli apgaismoja bagātā cietēja seju, kurš tā arī ne­dabūja izklaidēties.

—   Ved uz «Sorbonu»! — viņš uzsauca. — Kas tu par ormani! Pļechanova ielu nezini!

Atraitnes Gricacujevas mītne mirdzēja. Kāzu mielasta galda galā sēdēja sirdskungs — Turcijas pavalstnieka dēls. Viņš bija elegants un pilns kā mārks. Viesi čaloja.

Jaunuve vairs nebija jauna. Viņai bija nemazāk par trīsdesmit pieciem gadiem. Daba bija viņu bagātīgi apveltījusi. Tur bija viss: krūtis kā arbūzi, deguns kā cirvja piets, krāšņi vaigi un varens skausts. Jauno vīru viņa dievināja un bijāt bijājās. Tāpēc vīru viņa sauca nevis vārdā un pat ne tēva vārdā, kuru tā nekad ari neuzzināja, bet uzvārdā: biedrs Benders.

Ipoliis Matvejevičs atkal sēdēja uz ilgotā krēsla. Visu kāzu mielasta laiku viņš dīdījās uz tā, mēģinādams sataustīt kādu cietu priekšmetu. Reizēm viņam tas izdevās. Tad Ipolitam Matvejevičam šķita mīļi visi klātesošie, un viņš nevaldāmi kliedza «rūgts».

Ostaps visu laiku teica runas, uzrunas un tostus. Dzēra par tautas izglītību un Uzbekijas irigāciju. Pēc tam viesi sāka izklīst. Ipolits Matvejevičs uzkavējās priekšistabā un iečukstēja Ben- deram:

—   Nevelciet garumā! Tie ir tur.

—   Jūs esat mantrausis, — atbildēja piedzērušais Ostaps, — gaidiet mani viesnīcā. Nekur neejiet. Es varu ierasties kuru katru brīdi. Samaksājiet viesnīcas rēķinu. Lai viss būtu sagata­vots. Adjē, feldmaršali Novēliet man saldu dusu.

Ipolits Matvejevičs novēlēja un devās uz «Sorbonu» nervozēt.

Piecos no rīta ieradās Ostaps ar krēslu rokās. Ipolitam Mat- vejevičam palika mute vaļā. Ostaps nolika krēslu istabas vidū un apsēdās.

—   Kā tas jums izdevās? — pēdīgi Vorobjaņinovs pavaicāja.

—   Ļoti vienkārši, kā jau ģimenē. Atraitnīte guļ un redz sapni. Žēl viņu modināt. «Ausmā viņu nemodini.» Ak vai! Vaja­dzēja mīļotai atstāt zīmīti: «Aizbraucu uz Novochopersku lasīt referātu. Pusdienās negaidi. Tavs Susļiks.» Bet krēslu paķēru ēdamistabā. Tramvajs šajās rīta stundās neiet, atpūtos pa ceļam uz krēsla.

Ipolits Matvejevičs ņurdēdams metās pie krēsla.

—   Klusāk, — Ostaps apsauca, — vajag darboties bez trokšņa.

Viņš izvilka no kabatas platknaibles, un darbs sākās.

—   Vai durvis jūs aizslēdzāt? — Ostaps jautāja.

Atstūmis nepacietīgo Vorobjaņinovu, Ostaps rūpīgi atplēsa

krēslu, cenzdamies nesabojāt puķaino angļu katunu.

—   Tāda auduma tagad nav, to vajag saglabāt. Preču bads, neko nevar darīt.

Tas viss noveda Ipolitu Matvejeviču līdz galīgam uzbudinā­jumam.

—   Gatavs, — Ostaps klusu sacīja.

Viņš pacēla pārsegus un abām rokām sāka čamdīt starp at­sperēm. Uz viņa pieres pietūka vēnas.

—   Nu? — Ipolits Matvejevičs dvesa dažādās intonacijās. — Nu? Nu?

—   Ko jus te nuninat, — Ostaps sakaitināts atbildēja, — viena iespēja pret vienpadsmit. Un šī iespēja …

Viņš pamatīgi parakņājās krēslā un nobeidza:

—   Un šī iespēja pagaidām nav mums labvēlīga.

Viņš piecēlās visā augumā un sāka tīrīt ceļus. Ipolits Mat­vejevičs metās pie krēsla.

Briljantu nebija. Ipolitam Matvejevičam nolaidās rokas. Bet Ostaps bija tikpat mundrs kā agrāk.

—   Tagad mūsu iespējas kļuvušas lielākas.

Viņš staigāja pa istabu.

—   Nekas! Šis krēsls atraitnei izmaksāja dārgāk nekā mums.

Ostaps no sānkabatas izvilka zelta brošu ar pērlītēm, zelta

aproci ar tukšu vidu, pusduci apzeltītu karotīšu un tējas sietiņu.

Ipolits Matvejevičs bēdās pat neaptvēra, ka kļuvis parastas zādzības līdzdalībnieks.

—  Pretīga padarīšana, — Ostaps piezīmēja, — bet saprotiet, es taču nevarēju pamest mīļoto sievieti, nesaglabājis par viņu kādu piemiņu. Tomēr laiku zaudēt nedrīkst. Tas ir tikai sākums. Beigas būs Maskavā. Un mēbeļu muzejs — tā vis nav nieka atraitne; tur būs grūtāk!

Kompanjoni pabāza krēsla lūžņus zem gultas un, saskaitījuši naudu (kopā ar ziedojumiem par labu bērniem izrādījās pieci simti trīsdesmit pieci rubļi), brauca uz staciju ķert Maskavas vilcienu.

Bija jābrauc ar ormani cauri visai pilsētai.

Uz Kooperativa ielas viņi ieraudzīja Poļesovu, kas skrēja pa trotuāru kā izbiedēta antilope. Viņam dzinās pakaļ Perelešinska šķērsielas Nr, 5 sētnieks. Pagriežoties ap stūri, koncesionari pa­manīja, ka sētnieks panācis Viktoru Michailoviču un ņemas to test. Poļesovs kliedza «glābiet!» un «nekrietnelis!».

Līdz vilciena atiešanai abi sēdēja atejā, baidīdamies no tikša­nās ar mīļoto sievieti.

Vilciens draugus aiznesa uz trokšņaino centru. Draugi cītīgi skatījās pa logu.

Vilciens drāzās garām Gusiščai.

Pēkšņi Ostaps izsaucās un sagrāba Vorobjaņinovu aiz bicepsa.

—   Skatieties, skatieties! — viņš kliedza. — Ātrāk! Aļchens, šis riebeklis! …

Ipolits Matvejevičs paskatījās lejup. Pie uzbēruma zaļoksnējs ūsains malacis vilka rateļus ar rūsganu harmoniju un pieciem logu rāmjiem. Rateļus stūma kaunīga izskata pilsonis pelēcīgā tolstojietī.

Saules stari lauzās cauri mākoņiem. Mirdzēja baznīcu krusti.

Ostaps, skaļi smiedamies, izliecās pa logu un uzbrēca:

—   Paška! Vai uz uteni brauc?

Paša Emiljevičs pacēla galvu, viņš pamanīja tikai pēdējā va­gona buferi un vēl spēcīgāk sāka strādāt ar kājām.

—  Vai redzējāt? — Ostaps priecīgi jautāja. — Vareni! Lūk, kā strādā ļaudis!

Ostaps uzklapēja noskumušajam Vorobjaņinovampa muguru.

—   Nekas, tētiņ! Nenokariet degunu! Sēde turpinās. Rītvakar mēs būsim Maskavā!

OTRĀ DAĻA MASKAVĀ

XV nodaļa KRĒSLU OKEĀNĀ

Statistika zina visu.

Precizi uzskaitīta PSRS aramzemes platība ar sadalījumu melnzemē, smilšmāla un lesa zemē. Visi abu dzimumu pilsoņi rū­pīgi ierakstīti biezās grāmatās, kuras tik labi pazina Ipolits Mat­vejevičs, — dzimtsarakstu nodaļas grāmatās. Tāpat zināms, cik un kādu pārtiku gada laikā patērē republikas caurmēra pilsonis. Zināms arī tas, cik šāds caurmēra pilsonis vidēji izdzer degvīnu un patērē uzkožamos. Zināms arī, cik valstī ir mednieku, balerinu, revolvervirpu, visu sugu suņu, velosipedu, pieminekļu, meiteņu, bāku un šujmašīnu.

Kāda plaša dzīve, pilna degsmes, kaislību un domu, raugās uz mums no statistiskajām tabulām!

Kas ir šis sārtvaidzis individs, kas sēž pie galdiņa ar salveti uz krūtīm un ar baudu notiesā kūpošu ēsmu? Ap viņu drūzmējas veseli ganāmpulki miniaturu vēršu. Treknās cūkas saspiedušās tabulas stūrī. Speciālā statistikas baseinā plunkšķinās neskaitāms daudzums storu, vēdzeļu un citu zivju. Uz individa rokām un galvas tup vistas. Pūkainos mākoņos lidinās mājzosis, pīles un tītari. Zem galda slēpjas divi trusīši. Pie apvāršņa paceļas mai­zes piramidas un bābeles torņi. Pasīku ievārījuma cietoksni ap­skalo piena upe.

Pie apvāršņa kā Pizas tornis paslējies varens gurķis. Aiz cie­tokšņa piparu un sāls vaļņiem pusrotās soļo vīni, degvīni un liķieri. Arjergardā nožēlojamā barā velkas bezalkoholiskie dzē­rieni: ārrindnieki narzani, limonādes un šifoni stiepļu tīklos.

Kas tad īsti ir šis sārtvaidzis individs — nesātīgs izēdājs,

iemetējs un dzīves baudītājs? Gargantia, dipsodu karalis? Silaf» Foss? Leģendarais zaldāts Jaška Sarkanais Krekls? Lukulla?

Tas nav Lukulla. Tas ir Ivans Ivanovičs Sidorovs vai SidOrs Sidorovičs Ivanovs, caurmēra pilsonis, kas savā mūžā vidēji ap­ēd visu tabulā attēloto ēsmu. Tas ir normāls kaloriju un vitaminu patērētājs, kluss četrdesmitgadīgs vecpuisis, kas strādā valsts galantēriju un trikotažas veikalā.

No statistikas nekur nevar paglābties. Tai ir precizas ziņas ne vien par to, cik ir zobārstu, desu pārdotavu, šļirču, sētnieku, kinorežisoru, prostituetu, salmu jumtu, atraitņu, ormaņu un baz­nīcas zvanu, bet arī par to, cik valsti statistiķu.

Bet vienu tā nezina.

Tā nezina, cik PSRS ir krēslu..

Krēslu ir ļoti daudz.

Pēdējā iedzīvotāju statistiskā skaitīšana atklāja, ka savieno­tajās republikās ir simt četrdesmit trīs miljoni iedzīvotāju. Ja at­ņemam nost deviņdesmit miljonus zemnieku, kas priekšroku dod soliem, lāvām un zavoliņiem, bet Austrumos — apdilušiem tepi­ķiem un paklājiem, tad tomēr vēl paliek piecdesmit miljonu cil­vēku, kuru mājas dzīvē krēsls ir pirmās nepieciešamības priekš­mets. Ja vēl ņemam vērā iespējamās aprēķinu kļūdas un dažu Savienības pilsoņu ieradumu sēdēt starp diviem krēsliem, tad, uz labu laimi samazinājuši kopējo skaitu divas reizes, atradīsim, ka krēsliem visā valstī jābūt ne mazāk par divdesmit seši ar pusi miljona. Drošības pēc vēl varam atteikties no sešarpus miljoniem krēslu. Palikušie divdesmit miljoni būs minimalais skaits.

Sajā riekstkoka, ozola, oša, palisandra, sarkankoka un Kare- lijas bērza krēslu okeānā, starp egļu un priežu krēsliem romana varoņiem jāatrod riekstkoka Gambsa darinātais krēsls ar liektām kājiņām, kas savās ar angļu katunu apvilktajās dzīlēs slēpj ma- damas Petuchovas dārglietas.

Koncesionari gulēja uz augšējiem plauktiem un vēl bija aiz­miguši, kad vilciens uzmanīgi pārbrauca pār Oku un, paātrinājis gaitu, tuvojās Maskavai.

XVI nodala

MŪKA BERTOLDA ŠVARCA VĀRDA NOSAUKTA KOPMĪTNE

Ipolits Matvejevičs un Ostaps, spiezdamies viens otram virsū, stāvēja pie cietā vagona atvērtā loga un uzmanīgi aplūkoja govis,

kas lēnām kāpa lejā no uzbēruma, egļu dzīvžogu, vasarnīcu ra­jona staciju dēļu platformas.

Visas ceļa anekdotes jau bija izstāstītas. Otrdienas «Stargo­rodas Pravda» izlasīta līdz pat sludinājumiem un izraibināta ar tauku plankumiem. Visi cālēni, olas un olives apēstas.

Atlicis pats mokošākais ceļa gabals — pēdējā stunda pirms Maskavas.

No retajiem mežu puduriem un birzīm tuvu uzbērumam iznira gaišas vasarnīcas. Starp tām bija īstas koka pilis, kas mirdzināja stiklu verandas un svaigi krāsotus skārda jumtus. Bija arī vien­kāršas apaļkoku mājiņas ar niecīgiem, kvadrātveidīgiem lodzi­ņiem. īsti vasarnieku slazdi.

Kamēr pasažieri ar lietpratēju kkatienu pētīja apvārsni un, pārcilādami saglabājušās atmiņas par kauju pie Kalkas, stāstīja viens otram par Maskavas pagātni un šodienu, Ipolits Matveje­vičs neatlaidīgi centās iedomāties, kāds varētu izskatīties mēbeļu muzejs. Muzejs viņam likās kā vairāku verstu garš gaitenis, pie kura sienām rindās stāv krēsli. Vorobjaņinovs redzēja sevi ātri ejam starp tiem.

—  Nevar vēl zināt, kā tur būs ar to mēbeļu muzeju. Kā veik­sies? — viņš uztraucies prātoja.

—   Jums. priekšniek, ir jau laiks ārstēties ar elektrības palī­dzību. Nekrītiet histērijā priekšlaicīgi. Ja jūs vairs nespējat sa­glabāt mieru, tad vismaz pārdzīvojiet klusēdams.

Vilciens uz pārmijām salēcās. Semafori raudzījās uz to, mutes ieplētuši. Sliežu ceļi sazarojās. Bija jūtams, ka tuvoias milzīgs dzelzceļmezgls. Zāle izzuda, to nomainīja izdedži. Svilpa manev­rējošās lokomotives. Pārmijnieki pūta taures. Troksnis pēkšņi auga augumā. Vilciens ieripoja gaitenī starp tukšiem vagoniem un, klakšķinādams kā turnikets, skaitīja vagonus.

Ceļi šķīrās.

Vilciens izripoja no gaiteņa. Saule žilbināja. Gandrīz pie pa­šas zemes šaudījās pārmijnieku lukturi, kas atgādināja cirvīšus. Vēlās dūmi. Lokomotive elsodama izpūta sniegbaltu vaigubārdu. Depo aplī valdīja skaļš troksnis. Strādnieki dzina lokomotivi steliņģī.

Strauji bremzējot, nokrikšķēja vilciena locītavas. Visa ap­kārtne smilkstēja, un Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš no­kļuvis zobu sāpju valstībā. Vilciens pietauvojas pie asfaltēta perona.

Tā bija Maskava. Tā bija Rjazaņa — pati svaigākā un jau­nākā no visām Maskavas stacijām.

Un nevienā citā no astoņām Maskavas stacijām nav tik plašu un augstu telpu kā Rjazaņas stacijā. Rjazaņas stacijas lielajā bufetē restorānā viegli varētu novietoties visa Jaroslavas stacija ar tās pseidokrieviskajām korēm un heraldiskajām vistiņām.

Maskavas stacijas ir pilsētas vārti. Katru dienu tās ielaiž un izlaiž trīsdesmit tūkstošus pasažieru. Caur Aleksandra staciju Maskavā ieiet ārzemnieks ar kaučuka zolēm un golfa spēlētāja uzvalkā (platas bikses un biezas vilnas zeķes līdz ce]iem). No Kurskas stacijas Maskavā nokļūst kaukazietis brūnā jērādas ce­purē ar ventilācijas caurumiņiem un varena auguma voldzinieks ar kuplu jo kuplu bārdu. No Oktobra stacijas izlec pusatbildīgs darbinieks ar brīnišķīgu cūkādas portfeli. Viņš atbraucis no Ļeņin- gradas koordinēšanas, saskaņošanas un konkrētas sadarbības da­rīšanās. Kijevas un Odesas pārstāvji galvaspilsētā iekļūst caur Brjanskas staciju. Jau Tichonova Klostera stacijā kijevieši sāk nicinoši smīnēt. Viņi lieliski zina, ka Kreščatiks ir vislabākā iela virs zemes. Odesieši stiepj līdzi grozus un plakanas kārbas ar žāvētām skumbrijām. Arī viņiem zināma labākā iela virs zemes. Bet tā, protams, nav Kreščatiks, tā ir Lasala, bijusī Deribasova iela. No Saratovas, Atkarskas, Tambovas, Rtiščevas un Kozlovas Maskavā iekļūst caur Paveļeckas staciju. Visniecīgākais ļaužu skaits Maskavā ierodas caur Savelovsku. Tie ir Taldomas kurp­nieki, Dmitrova pilsētas iedzīvotāji, Jachromas manufaktūras strādnieki vai sapīcis vasarnieks, kas ziemu un vasaru dzīvo Chļebņikovas staciiā. No šejienes līdz Maskavai vairs nav ilgi ko braukt. Pats lielākais attālums uz šīs līnijas — simt trīsdesmit verstis. No Jaroslavas stacijas galvaspilsētā nokļūst ļaudis, kas iebraukuši no Vladivostokas, Chabarovskas, Citas, no tālām un lielām pilsētām.

Paši savdabīgākie pasažieri tomēr ir Rjazaņas stacijā. Tie ir uzbeki baltās muslina čalmās un puķainos chalatos, sarkanbār- dainie tadžiki, turkmēņi, chivieši un bucharieši, pār kuru repub­likām savus st§rus lej mūžīgā saule.

Koncesionari ar grūtībām izlauzās līdz izejai un nonāca Ka- lančevas laukumā. Pa labi no viņiem pacēlās Jaroslavas stacijas heraldiskās vistiņas. Tieši viņiem pretī nespodri mirgoja Oktobra stacija, ar eļļas krāsām nokrāsota divos toņos. Tās pulkstenis rādīja piecas minūtes uz vienpadsmitiem. Jaroslavas stacijas pulkstenis rādīja tieši desmit. Paskatījušies uz tumšzilo, ar

Zodiaka zīmēm rotāto Rjazaņas stacijas pulksteņa ciparnīcu, ce­ļotāji ievēroja, ka tas rāda bez piecām desmit.

—   Ļoti izdevīgi šeit norunāt randiņus! — Ostaps sacīja. — Vienmēr desmit minūtes rezervē.

Ormanis skaļi nošmaukstināja ar lūpām. Viņi pabrauca zem tilta, un ceļinieku priekšā pavērās galvaspilsētas diženā pano- rama.

—   Kurp mēs galu galā braucam? — jautāja Ipolits Matve­jevičs.

—   Pie labiem cilvēkiem, — Ostaps atbildēja, — Maskavā viņu ir milzīgi daudz. Un visi man pazīstami.

—   Un mēs pie viņiem apmetīsimies?

—   Tā ir kopmītne. Ja ne pie viena, tad1 pie otra vieta vien­mēr atradīsies. — Ochotnajā rjadā drūzmējās ļaudis. Uz visām pusēm ar savām preču kastēm uz galvas kā zosis bēguļoja ielu tirgotāji, kuriem nebija patentes. Aiz viņiem laiskā, sīkā riksītī tipināja milicis. Bezpajumtnieki sēdēja pie asfalta kubla un ar baudu ieelpoja verdošās darvas smaku.

Izbrauca uz Arbata laukumu, tālāk laida pa Prečistenskas bul­vāri un, nogriezušies pa labi, apstājās Sivcevo Vražkā.

—   Kas tā par māju? — jautāja Ipolits Matvejevičs.

Ostaps paskatījās uz rožaino namiņu ar mezoninu un at­bildēja:

—   Mūka Bertolda Svarca vārdā nosauktā studentu ķīmiķu kopmītne.

—   Vai patiešām mūka vārdā?

—   Nu, es pajokoju, pajokoju. Semaško vārdā nosauktā.

Kā tas Maskavā mēdz būt ar parastu studentu kopmītni, stu­dentu ķīmiķu namu jau sen apdzīvoja tādi ļaudis, kuriem ar ķīmiju bija visai tāls sakars. Studentu skaits bija sarucis. Daļa no vi­diem pabeiguši kursu un aizbraukuši darbā, daļa izslēgta par akadēmisku nesekmību. Tieši šī daļa, gadu no gada pieaugot, ro­žainajā namiņā veidoja kaut ko vidēju starp dzīvokļu koopera­tīvu un feodālu miestiņu. Studentu jaunā maiņa veltīgi centās ie­lauzties kopmītnē. Eksķīmiķi bija neparasti veikli izgudrotāji un visus uzbrukumus atsita. Namiņam pēdīgi atmeta ar roku. To sāka uzskatīt par bezsaimnieka īpašumu, un tas izzuda no vi­siem MUNI plāniem. Namiņa it kā nemaz vairs nebija. Un tomēr tas bija, tanī dzīvoja cilvēki.

Koncesionari uzkāpa pa kāpnītēm otrajā stāvā un iegaja pa­visam tumšā gaitenī.

— Gaisma un gaiss, — Ostaps sacīja.

Piepeši tumsā pie Ipolita Matvejeviča elkoņa kaut kas iešņācās.

—   Nebīstieties, — Ostaps drošināja, — tas nav gaitenī. Tas ir aiz sienas. Finiers, kā no fizikas zināms, ir labākais skaņas va­dītājs. Uzmanīgāk! Turieties pie manis! Seit kaut kur jābūt ugunsdrošam skapim.

Kunkstiens, ko tūlīt izdvesa Vorobjaņinovs, atsities ar krū­tīm pret asu dzelzs stūri, pierādīja, ka šeit patiešām kaut kur atrodas skapis.

—   Ko, vai sāp? — painteresējās Ostaps. — Tas vēl nav ne­kas. Tās ir fiziskas mokas. Bet, cik šeit pārdzīvots morālisku moku, baigi pat atcerēties. Tepat līdzās stāvēja skelets, studenta Ivanopulo personīgs īpašums. Viņš to nopirka Sucharevkā, bet istabā turēt baidījās. Tā ka apmeklētāji vispirms atsitās pret kasi, bet pēc tam viņiem virsū gāzās skelets. Sievietes grūtnie­ces bija ļoti neapmierinātas.

Pa kāpnēm, kas vītņveidīgi veda augšup, kompanjoni nonāca mezoninā. Mezonina lielo istabu finiera starpsiena sadalīja garās, divas aršinas platās strēlēs. Istabas atgādināja penaļus, tikai ar

to atšķirību, ka bez zīmuļiem un spalvaskātiem šeit mājoja arī cilvēki un primusi.

—  Vai tu, Koļa, esi mājā? — klusi jautāja Ostaps, apstājies pie centralajām durvīm.

Par atbildi visos piecos penaļos iemītnieki sāka rosīties un čalot.

—   Mājā gan, — atbildēja aiz durvīm.

—   Atkal pie tā dumiķa tik agri atnākuši viesi! —čukstēja sievietes balss no galējā kreisā penaļa.

—  Ļaujiet taču cilvēkam pagulēt! — nomurkškēja penalis Nr. 2.

Trešajā penalī priecīgi čukstēja:

—   Pie KoJkas no milicijas atnākuši. Par vakardienas stiklu.

Piektais penalis klusēja. Tur šķaudīja primuss un skūpstījās

iemītnieki.

Ostaps ar kāju pagrūda durvis. Visa finiera celtne nodrebēja, un koncesionari ielīda Kojkas spraugā. Aina, kas atklājās Osta­pa skatienam un ārēji šķita pilnīgi nevainīga, bija šausmīga. Is­tabā no mēbelēm atradās tikai sarkani svītrots matracis, kas stāvēja uz četriem ķieģeļiem. Taču ne jau tas satrauca Ostapu. Kolkas mēbeles viņš jau sen pazina. Neizbrīnīja viņu arī pats Kolka, kas ar visām kājām sēdēja uz matrača. Bet viņam līdzās sēdēja tik debešķīga būtne, ka Ostaps uzreiz sadrūma. Tādas meitenes nekad neder par biedriem nopietnos pasākumos, šādiem darījumiem viņām pārlieku debeszilas acis un maigs kakls. Tās ir mīļākās vai, vēl ļaunāk, sievas — un mīlamas sievas. Un pa­tiešām Koļa šo būtni uzrunāja par Līzu, sacīja tai «tu» un rādīja radziņus.

Ipolits Matvejevičs noņēma savu kastora platmali. Ostaps pa­aicināja Kolu gaitenī. Tur viņi ilgi sačukstējās.

—   Lielisks rīts, jaunkundzīt, — ieteicās Ipolits Matvejevičs.

Zilacainā jaunkundzīte iesmējās un bez kāda redzama sakara

ar Ipolita Matvejeviča piezīmi sāka stāstīt, kādi muļķi dzīvojot blakus penalī.

—   Viņi ar nolūku aizdedzina primusu, lai nevarētu dzirdēt, ka viņi skūpstās. Bet saprotiet taču, ka tas ir muļķīgi. Mēs visu tāpat dzirdam. Bet viņi gan — patiešām sava primusa dēļ neka vairs nedzird. Vēlaties, es jums tūlīt parādīšu. Klausieties!

Un Koļkas sieva, apguvusi visus primusa noslēpumus, skaļi sacīja:

—   Zvērevi ir muļķi!

Aiz sienas bija dzirdama primusa ellišķīgā dziesma un skūp­stu šmaukstieni.

—   Redzat? Viņi neko nedzird. Zvērevi ir muļķi, stulbeņi un psichopati. Redziet! . . .

—   Jā, — sacīja Ipolits Matvejevičs.

—   Bet mēs primusu neturam. Kam mums tas vajadzīgs? Mēs ejam pusdienot veģetāriešu ēdnīcā, lai gan es esmu pret veģeta- riskiem ēdieniem. Bet, kad mēs ar Kolu apprecējāmies, viņš sap­ņoja par to, kā mēs kopīgi iesim uz veģetāriešu ēdnīcu. Nu, un mēs arī ejam. Man ļoti garšo gaļa. Bet tur dod nūdeļu kotletes. Tikai jūs, lūdzu, neko nesakiet Koļam …

Sai brīdī atgriezās Koļa ar Ostapu.

—   Ko lai dara, ja pie tevis nepavisam nevar apmesties, mēs iesim pie Panteleja.

—   Pareizi, zēni! — iesaucās Koļa. — Ejiet pie Ivanopulo! Tas ir pašu puika.

—   Nāciet pie mums ciemos, — sacīja Kojas sieva, — mēs ar vīru būsim ļoti priecīgi.

—   Atkal aicina ciemos! — sašuta malējā penalī. — Vēl vi­ņiem maz viesu!

—   Bet jūs, muļķi, stulbeņi un psichopati, turiet muti, nav jūsu darīšana! — sacīja Kojas sieva, nepaceļot balsi.

—   Vai dzirdi, Ivan Andrejevič, — satraucās malējā penalī, — apvaino tavu sievu, bet tu klusē.

Savas balsis pacēla neredzami komentatori arī no citiem pe- naļiem. Vārdu kauja pastiprinājās. Kompanjoni nogāja lejā pie Ivanopulo.

Studenta nebija mājā. Ipolits Matvejevičs uzvilka sērkociņu. Pie durvīm bija piesprausta zīmīte: «Būšu ne ātrāk par 9',iiem . Pantelejs.»

—   Nav liela bēda, — Ostaps sacīja, — es zinu, kur glabājas atslēga.

Viņš pačamdījās zem ugunsdrošās kases, atrada atslēgu un atvēra durvis.

Studenta Ivanopulo istaba bija tieši tikpat liela kā Koļas bū­cenis, bet toties stūra istaba. Istabai bija viena mūra siena, ar ko students ļoti lepojās. Ipolits Matvejevičs sarūgtināts manīja, ka studentam nav pat matrača.

—   Lieliski iekārtosimies, — Ostaps sacīja, — Maskavas ap­stākļos pilnīgi pieklājīga kubatura. Ja mēs visi trīs nogulsimies uz grīdas, pat brīva vieta paliks pāri. Bet Pantelejs ir īsts spruk­stiņš! Kur viņš licis matraci, interesanti zināt?

Logs izgāja uz šķērsielu. Tur staigāja milicis. Pretējā mājiņā ar gotiskiem tornīšiem bija iekārtojusies mazas valsts sūtniecība. Aiz stiepļu žoga spēlēja tenisu. Lidoja balta bumbiņa. Bija sa­klausāmi īsi izsaucieni.

— Auts, — Ostaps sacīja, — spēles iklase nav augsta. Laiks doties pie miera.

Koncesionari noklāja uz grīdas avīzes. Ipolits Matvejevičs iz­vilka mazu spilventiņu, kuru vienmēr vadāja sev līdzi.

Ostaps nolikās uz telegramām un aizmiga. Ipolits Matveje­vičs jau sen šņāca.

XVII nodaja PILSOŅI, CIENIET MATRAČUS!

—   Liza, iesim pusdienās!

—   Man negribas. Es jau vakar pusdienoju.

•— Es tevi nesaprotu.

—   Es neiešu ēst viltoto zaķi.

—   Muļķības!

—   Es nevaru pārtikt no veģetāriešu cīsiņiem.

—   Šodien ēdīsi maizes pudiņu.

—   Man lāgā negribas.

—   Runā klusāk. Visu var dzirdēt.

Un jaunie cilvēki pārgāja uz dramatiskiem čukstiem.

Pēc divām minūtēm Koļa pirmo reizi trīs mēnešu laulības dzī­ves laikā saprata, ka mīļotā sieviete burkānu, kartupeļu un zirņu cīsiņus mīl daudz mazāk nekā viņš pats.

—   Tātad tu dod priekšroku draņķīgai gaļai, nevis diētiskai pārtikai? — kliedza Koļa, strīda karstumā nemaz neievērodams kaimiņus, kas visu var noklausīties.

—   Runā taču klusāk! — Līza skaļi iesaucās. — Un bez tam tu slikti izturies pret mani. Jā! Man garšo gaļa! Pa reizei. Kas tur slikts?

Koļa pārsteigts apklusa. Tādu pavērsienu viņš nebija gaidījis. Gaļa iesistu Koļas budžetā lielu, neaizpildāmu robu. Staigādams gar matraci, uz kura, sarāvusies čokurā, sēdēja piesarkusi Līza, jaunais vīrs izdarīja izmisuma pilnus aprēķinus.

Kopēšana uz pauspapīra rasēšanas birojā «Technikas spēks» Koļam Kalačovam pat visizdevīgākajos mēnešos ienesa ne vat^ rāk par četrdesmit rubļiem. Par dzīvokli Koļa nemaksāja. Šai dī­vainajā ciematā nebija namu pārvaldnieka, un maksa par dzī­vokli tur skaitījās abstrakts jēdziens. Desmit rubļu aizgāja par Līzas apmācīšanu piegriešanas un šūšanas kursos ar celtniecības technikuma tiesībām. Pusdienas divām personām (viens pirmais ēdiens — paplāns borščs un viens otrais ēdiens — viltotais za­ķis jeb īstās nūdeles), godīgi uz pusēm apēstas veģetāriešu ēd­nīcā «Nezodzi», no laulātā pāra budžeta izplēsa trīspadsmit rubļu mēnesī. Pārējā nauda izkusa nezin kādām vajadzībām. Tas Koju mulsināja visvairāk. «Kur tā nauda paliek?» viņš domāja, vilk­dams ar vilci uz debeszilā pauspapīra garu un smalku līniju. Tā­dos apstākļos pāriet pie gaļas ēdieniem nozīmētu bojā eju. Tādēļ Koļa dedzīgi iesaucās:

—   Iedomājies tikai — locīt iekšā nogalinātu dzīvnieku līķus! Tas ir kanibalisms zem kulturas maskas! No gaļas ceļas visas slimības.

—   Protams, — ar kautru ironiju sacīja Līza, — piemēram, angina.

—  Jā, jā, arī angina! Un kas tur par brīnumu? No mūžīgas gaļas lietošanas novājinātais organisms nav spējīgs pretoties in­fekcijai.

—   Cik tas ir muļķīgi!

—   Tas nemaz nav muļķīgi. Muļķis ir tas, kas cenšas piebāzt vēderu, nerūpējoties par vitaminiem.

Koļa pēkšņi apklusa. Aizvien vairāk un vairāk aizēnodama pliekano un jēlo nūdeļu pudiņu, biezputru un lieso kartupeļu ēdienu fonu, Kojas gara acu priekšā nostājās pamatīga cūkga­ļas kotlete. Tā acīm redzot nupat bija nākusi no pannas. Tā vēl čurkstēja, švirkstēja un izplatīja kairinošu smaržu. No kotletes rē­gojās ārā kauls kā duelanta pistole.

—   Saproti taču, — Koja iesaucās, — tāda nieka cūkas kotlete saīsina cilvēka dzīvi par veselu nedēju!

—   Lai saīsina! — sacīja Līza. — Viltotais zaķis saīsina par pusgadu. Valkar, kad mēs ēdām burkānu ēdienu, es jutu, ka mir­stu. Es tikai negribēju tev sacīt.

—   Kāpēc tad tu negribēji sacīt?

—   Man nebija spēka. Es baidījos, ka sākšu raudāt.

—   Un tagad tu nebaidies?

—   Tagad man jau viss vienalga.

Līza apraudajas.

—   Ļevs Tolstojs, — trīcošā balsī sacīja Koļa, — arī neēda gaļu.

—   Ja-a, — asaras rīdama, atbildēja Liza, — grafs ēda spar­ģeļus.

—- Sparģeļi nav gaļa.

—   Bet, rakstot «Karu un mieru», viņš ēda gaļu! Ēda, ēda, ēda! Un, rakstot «Annu Kareņinu,» ari gaļu locīja, locīja, locīja!

—   Turi muti!

— Locīja! Locīja! Locīja!

—   Un, kad «Kreicera sonāti» rakstīja, arī tad locīja gaļu? — Koļa dzēlīgi jautāja.

—   «Kreicera sonāte» ir maziņa. Būtu pamēģinājis uzrakstīt «Karu un mieru», ēdot vienīgi veģetariskos cīsiņus!

—   Ko tu galu galā man piesienies ar savu Tolstoju?

—    Es tev piesienos ar Tolstoju? Es? Es jums piesienos ar Tolstoju?

Koļa arī pārgāja uz «jūs». Penaļos skaļi gavilēja. Līza steig­šus uzmauca galvā zilu adītu cepurīti.

—   Kur tu iesi?

—   Liec mani mierā! Iešu darīšanās.

Un Līza aizskrēja.

«Kur viņa varētu iet?» Koļa nodomāja. Viņš ieklausījās.

—    Par daudz brīvības sievišķiem dod padomju vara, — sa­cīja kreisajā malējā penalī.

—   Aizskrēja slīcināties! — nolēma trešajā penalī.

Piektais penalis aizdedzināja primusu un nodevās dienišķa­jiem skūpstiem.

Līza satraukta skraidīja pa ielām. .

Bija tā svētdienas stunda, kad laimīgie pa Arbata ielu no tirgus ved matračus.

Jaunlaulātie un padomju vidusslāņi ir galvenie atsperu mat­raču pircēji. Viņi tos ved stāvus un apkampuši ar abam rokam. Jā, kā lai viņi neapkamptu debeszilo, ar lāsainam puķītēm no­sēto savas laimes pamatu!

Pilsoņi! Cieniet atsperu matraci ar debeszilam puķītēm! Tas ir ģimenes centrs, dzīvokļa iekārtošanas alfa un omega, visne­pieciešamākais un galvenais mājas omulībai, mīlestības bāze, pri­musa tēvs! Cik saldi gulēt, klausoties atsperu demokratiskaja džinkstēšana! Kādus brīnišķīgus sapņus redz cilvēks, iemigdams uz matrača rupjā audekla! Kādu cienību bauda katrs matrača īpašnieks!

Cilvēks, kam nav matrača, ir nožēlojams. Viņš neeksistē. Viņš nemaksā nodokļus, viņam nav sievas, paziņas neaizdod naudu «līdiz trešdienai», taksometru šoferi sauc pakaļ apvainojošus vār­dus, meitenes par viņu zobojas: tās nemīl ideālistus.

Cilvēks, kam nav matrača, pa lielākai daļai raksta dzejoļus:

Pie Burē pulksteņa maigās škindas Tīkami šupuļtīklā dusēt kā zālē. Sniegpārsliņas lido virs akas vindas, Un sapņi kā kovārņi aizlido tālē.

Viņš sacerē savus ražojumus, stāvēdams pie telegrāfā augsta­jiem galdiem, kavēdams darbīgos matrača īpašniekus nosūtīt te- legramas.

Matracis pārvērš cilvēka dzīvi. Matrača apveidā un atsperēs slēpjas kāds valdzinošs un līdz šim neizpētīts spēks. Atsperu šķindoņas aicināti, pulcējas ļaudis un mantas. Ierodas finansu aģenti un meitenes. Viņi vēlas draudzēties ar matrača īpašnieku. Finansu aģents to dara fiskalos nolūkos, no kā labumu gūst valsts, bet meitenes — nesavtīgi, pakļaudamās dabas likumiem.

Sākas jaunības plauksme. Finansu aģents, savācis nodokļus kā bite pavasara ienesumu, priecīgi dūcot, aizlido uz sava iecir­kņa stropu. Bet aizejošās meitenes nomaina sieva un primuss «Juvel Nr. 1.».

Matracis nav piepildāms. Viņš prasa upurus. Naktīs viņš iz­dveš krītošas bumbas skaņas. Viņam vajadzīga etažere. Viņam vajadzīgs galds ar muļķīgiem postamentiem. Džinkstinot savas atsperes, viņš pieprasa aizkarus, portjeras un virtuves traukus. Viņš neliek cilvēku mierā un saka tam:

— Ej! Nonērc veļas dēli un vangali!

—   Man kauns par tevi, cilvēk, tev līdz pat šim laikam nav tepiķa!

—   Strādā vien! Es drīz tev sagādāšu bērnus! Tev vajadzīga nauda autiņiem un bērnu ratiņiem.

Matracis visu atceras un visu dara pēc sava prāta.

Pat dzejnieks nevar izbēgt no vispārējā likteņa. Lūk, viņš ved no tirgus matraci, ar šausmām spiezdamies pie viņa mīkstā vēdera.

—   Es salauzīšu, dzejniek, tavu iecirtību! — saka matracis. — Tev vairs nevajadzēs skraidīt uz telegrāfu, lai rakstītu dzejo- ]us. Jā, un vai vispār ir nozīme tos rakstīt? Strādā! Un saldo vienmēr būs tev labvēlīgs. Padomā par sievu un bērniem.

—   Man nav sievas! — kliedz dzejnieks, atstreipuļodams no atsperīgā skolotāja.

—   Sieva būs. Un es negalvoju, ka tā būs pati skaistākā mei­tene pasaulē. Es pat nezinu, vai viņa būs laba. Esi gatavs uz visu. Tev būs bērni.

—   Es nemīlu bērnus!

—   Tu tos iemīlēsi!

—   Jūs mani baidāt, pilsoni matraci!

—   Klusē, muļķi! Tu visu vēl nemaz nezini! Tu vēl «Maskavas kokā» paņemsi kreditu mēbeļu iegādei.

—   Es tevi, matraci, nositīšu!

—   Kucēns tāds! Ja tu to uzdrošināsies darīt, kaimiņi par tevi ziņos namu pārvaldē.

Tā katru svētdienu, matračiem līksmi zvanot, Maskavā apgro­zās laimīgie.

Un, protams, ne tikai ar to vien ir brīnišķa Maskavas svēt­diena. Svētdiena ir muzeju diena.

Maskavā ir īpaša cilvēku kategorija. Viņi neko nesaprot no glezniecības, neinteresējas par architekturu un nemīl senatnes pieminekļus. Sī kategorija apmeklē muzejus vienīgi tāpēc, ka tie atrodas lieliskās celtnēs. Sie ļaudis klīst pa žilbinošajām zālēm, ar skaudību pētīdami apgleznotos griestus, aizskardami to, ko nedrīkst aizskart, un nepārtraukti murmina:

—   Ek! Kā cilvēki reiz dzīvojuši!

Kas viņiem daļas gar to, ka sienas gleznojis francūzis Pivi de Šavans. Viņiem svarīgi uzzināt, cik tas izmaksājis bijušajam savrupmājas īpašniekam. Viņi dodas augšup pa kāpnēm, uz kuru podestiem stāv marmora statujas, un rēķina, cik sulaiņu šeit agrāk bijis, kāda alga maksāta un cik dzeramnaudas saņēmis katrs no tiem. Uz kamina izvietots porcelāns, bet viņi, nepievērsdami tam nekādas uzmanības, spriež, ka kaminu kurināt nav izdevigi, tas patērē pārāk daudz malkas. Ar ozolkoka paneļiem apšūtajā ēdam­istabā viņi neapbrīno lieliskos grebumus. Viņus moka viena doma: ko šeit ēdis bijušais saimnieks tirgonis un cik tas izmak­sātu pie pašreizējās dārdzības?

Jebkurā muzejā var sastapt šādus cilvēkus. Kamēr ekskursi­jas mundri soļo no viena šedevra pie otra, tāds īpatnis stāv zāles vidū un, ne uz ko neskatīdamies, skumdams ņurd:

—   Ek! Kā cilvēki dzīvojuši!

Asaras rldama, Līza skrēja pa ielu. Domas viņu dzina uz priekšu. Viņa domāja par savu laimīgo un nabadzīgo dzīvi.

«Kaut būtu vēl galds un divi krēsli, tad būtu pavisam labi. Un arī primusu galu galā vajag iegādāties. Kaut kā jāiekār­tojas.» .

Viņa sāka iet lēnāk, jo pēkšņi atcerējās strīdu ar Koļu. Bez tam viņai ļoti gribējās ēst. Pēkšņi viņu pārņēma naids pret vīru.

—  Tā vienkārši ir nejēdzība! — viņa skaļi sacīja.

Est gribējās vēl vairāk.

—   Labi jau, labi. Es pati zinu, kas man jādara.

Un Līza sarkdama nopirka no tirgones sviestmaizi ar vārītu desu. Lai gan viņa bija ļoti izsalkusi, tomēr ēst uz ielas likās nepieklājīgi. Kā nekā viņa tomēr bija matrača īpašniece un smalki pazina dzīvi. Viņa paskatījās apkārt un iegāja divstāvu savrupmājas parādes durvīs. Tur, izbaudīdama lielu tīksmi, viņa ņēmās notiesāt sviestmaizi. Desa bija apburoša. Pa parādes dur­vīm ienāca liela ekskursantu grupa. Iedami garām pie sienas stāvošajai Līzai, ekskursanti lūrēja uz viņu.

«Lai redz!» nolēma saniknotā Līza.

XVIII nodaļa MĒBEĻU MUZEJS

Līza ar drāniņu noslaucīja muti un nopurināja no blūzes dru­patas. Viņai kļuva jautrāk ap sirdi. Viņa stāvēja pie izkārtnes:

ļ MĒBEĻU MEISTARĪBAS MUZEJS ļ

Atgriezties mājās bija neērti. Nebija arī pie kā aiziet. Kabatā atradās divdesmit kapeiku. Un Līza nolēma sākt patstāvīgu dzīvi ar muzeja apmeklēšanu. Pārbaudījusi, cik kabatā naudas, Līza iegāja vestibilā.

Tur viņa tūlīt ievēroja vīru ar noplukušu bārdu. Tas stāvēja, pievērsis malachita kolonai moku pilnu skatienu, un dvesa caur ūsām:

— Cik gan grezni dzīvojuši cilvēki!

Līza ar cieņu paskatījās uz kolonu un uzgāja augšā.

Mazās, četrstūrainās istabiņās ar tik zemiem griestiem, ka katrs tanīs ieejošais cilvēks šķita kā milzis, Līza paklaiņoja kādas desmit minūtes.

Sajās istabās bija izstādītas Pavlova ražotās ampira, sar­kankoka un Karelijas bērza mēbeles — simetriskām formām, brī­nišķīgas un kareiviskas. Divi četrstūraini skapji, kuru stikla dur­vis šķērsoja sakrauti šķēpi, stāvēja pretī rakstāmgaldam. Galds bija milzīgs. Nosēsties aiz tā būtu tikpat kā nosēsties aiz Teatra laukuma, pie kam Lielais teātris ar kolonādi un bronzas zirgu- četrinieku, kas velk Apolonu uz «Sarkanās magones» pirmizrādi, uz galda izskatītos kā rakstāmpiederumu komplekts. Tā vismaz šķita Līzai, kas bija audzināta ar burkāniem kā trusītis. Stūros stāvēja krēsli ar augstām atzveltnēm, kuru augšdaļas bija izliek­tas kā aunu ragi. Saule rotājās uz krēslu persiku krāsas apvalka.

Tādā krēslā tūlīt gribējās apsēsties, bet sēdēt uz tā bija aiz­liegts.

Līza domās iztēlojās, kā izskatītos neiedomājami dārgais Pavlova ampira krēsls līdzās viņas sarkanstrīpainajam matracim. Izskatījās tīri labi. Pie sienas viņa izlasīja plāksnīti ar zinātnisku un ideoloģisku paskaidrojumu par Pavlova ampiru un, nobēdā­jusies par to, ka viņai ar Koļu nav istabas šai pilī, nejauši izgāja gaitenī.

Kreisajā pusē no pašas grīdas pacēlās zemi, pusapaļi logi. Pa tiem Līza lejā ieraudzīja milzīgu, baltu zāli ar divrindu lo­giem un kolonām. Arī zālē bija mēbeles un klīda apmeklētāji. Līza apstājās. Vēl nekad viņa nebija redzējusi šādu zāli.

Izbrīnā sastingusi, Līza ilgi noraudzījās lejā. Pēkšņi viņa pamanīja, ka tur starp krēsliem un rakstāmgaldiem staigā viņas šīs dienas paziņas — Benders un tā pavadonis — reprezentab­lais vecis ar skūto galvu.

— Nu tas ir jauki! — Līza iesaucās. — Nebūs tik garlaicīgi.

Viņa ļoti nopriecājās, skrēja lejā un tūlīt apmaldījās. Viņa nokļuva sarkanā viesistabā, kur atradās ap četrdesmit priekš­metu. Tās bija riekstkoka mēbeles ar izliektām kājām. No vies­istabas nebija izejas. Vajadzēja skriet atpakaļ caur apaļo istabu ar griestu gaismu, mēbeiētu, kā likās, tikai ar puķainiem spil­veniem.

Viņa skrēja garām itāliešu Renesanses brokātā krēsliem, ga­rām holandiešu skapjiem, garām lielai gotiska stila gultai ar baldachinu uz melnām, vītām kolonām. Cilvēks šai gultā izskatī­tos ne lielāks par riekstu.

Pēdīgi Liza izdzirda ekskursantu čalas; tie neuzmanīgi klau­sījās vadītāja stāstā, kas atmaskoja Katrīnas II imperiālistiskos nodomus sakarā ar nelaiķes ķeizarienes aizraušanos ar Ludviķa XVI stila mēbelēm.

Tā bija lielā zāle ar kolonām un daudzajiem logiem. Līza aizgāja uz zāles viņējo galu, kur viņas paziņa biedrs Benders dedzīgi sarunājās ar savu skūto pavadoni.

Pienākdama klāt, Līza saklausīja skanīgu balsi:

—   Mēbeles šiki un moderni stilā. Bet tas, liekas, nav tas, kas mums vajadzīgs.

—   Jā, taču šeit acīm redzot ir vēl arī citas zāles. Mums va­jag visu sistemātiski aplūkot.

—   Labdien, — sacīja Līza.

Abi pagriezās un uzreiz sarauca pieres.

—   Labdien, biedri Bender. Labi, ka es jūs atradu. Citādi vie­nai garlaicīgi. Skatīsimies visi konā.

Koncesionari saskatījās. Ipolits Matvejevičs pieņēma brašu stāju, lai gan viņam nepatika, ka Līza varētu viņus aizkavēt sva­rīgajā briljantu mēbeļu meklēšanas darbā.

—   Mēs esam tipiski provincieši, — Benders nepacietīgi iesau­cās, — bet kā šeit nokļuvāt jūs, maskaviete būdama?

—   Pilnīgi nejauši. Es sastrīdējos ar Koļu.

—   Ak tā? — piebilda Ipolits Matvejevičs.

—   Nu, atstāsim šo zāli, — Ostaps sacīja.

—   Bet es to vēl neesmu apskatījusi. Tā ir tāda jauka zālīte.

—   Sākas! — Ostaps iečukstēja Ipolitam Matvejevičam ausī. Un, vērsdamies pie Līzas, piemetināja: — Seit galīgi nav ko ska­tīties. Pagrimuma stils. Kerenska laikmets.

—   Te kaut kur, man stāstīja, esot meistara Gambsa mēbe­les, — ieteicās Ipolits Matvejevičs, — labāk dosimies turp.

Līza piekrita un, paņēmusi Vorobjaņinovu zem rokas (viņš tai likās apbrīnojami mīļš zinātnes pārstāvis), devās uz izeju. Neraugoties uz stāvokļa nopietnību un izšķirošo brīdi dārgumu krātuves meklēšanā, Benders, iedams aiz pārīša, līksmi ķiķināja. Viņu uzjautrināja indiāņu virsaitis kavaliera lomā.

Līza koncesionarus stipri traucēja. Viņi, tikai acis uzmetuši, tūlīt aptvēra, ka istabā vajadzīgo mēbeļu nav, un neviļus steidzās nākošajā, bet Līza ilgi aizkavējās katrā nodaļā. Viņa skaļi izla­sīja visas drukātās atsauksmes par mēbelēm, izteica trāpīgas piezīmes par apmeklētājiem un ilgi stāvēja pie katra eksponātā. Neviļus un pašai nemanot, viņa visas redzētās mēbeles pielāgoja savai istabai un savām vajadzībām. Gotiskā gulta viņai galīgi nepatika. Tā bija pārlieku liela. Ja Koļam brīnumainā kārtā arī

Izdotos dabūt trīs kvadratasu lielu istabu, arī tad šo viduslaiku ložu istabā nevarētu novietot. Tomēr Līza ilgi staigāja ap gultu, ,ar soļiem mērodama tās patieso platību. Līza jutās ļoti jautri. Viņa nemanīja savu pavadoņu skābos ģīmjus, bet to bruņnie­ciskie raksturi neļāva pa kaklu pa galvu mesties uz meistara Gambsa istabu.

—' Pacietīsimies, — Ostaps čukstēja, — mēbeles nekur neaiz­bēgs, bet jūs, virsaiti, negrābstieties gar meiteni. Es esmu greiz­sirdīgs.

Vorobjaņinovs pašapmierināti pasmaidīja.

Zāles lēni mijās cita aiz citas. Tām nebija gala. Aleksandra laikmeta mēbeles bija izstādītas daudzos komplektos. To samērā nelielie apjomi sajūsmināja Līzu.

—   Skatieties, skatieties! — viņa uzticīgi sauca, satverdama Vorobjaņinovu aiz piedurknes. — Redziet šo rakstāmgaldu? Tas •brīnišķīgi iederētos mūsu istabā. Vai ne?

—  Burvīgas mēbeles! — Ostaps dusmīgi sacīja. — Tikai pa­grimuma stilā.

—   Bet šeit es jau biju, — sacīja Līza, ieiedama sarkanajā viesistabā, — šeit, es domāju, nav vērts uzkavēties.

Viņai par izbrīnu pret mēbelēm vienaldzīgie Līzas pavadoņi pie durvīm apstājās kā zemē ierakti.

—  Ko jūs stāvat? Iesim. Es jau esmu nogurusi.

—  Pagaidiet, — sacīja Ipolits Matvejevičs, atbīdīdams viņas roku, — vienu mirklīti.

Lielā istaba bija mēbeļu pārpilna. Gar sienu un ap galdu stāvēja Gambsa krēsli. Dīvānu kaktā arī ielenca krēsli. To liek­tās kājiņas un ērtās atzveltnes Ipolitam Matvejevičam bija bez­gala pazīstamas. Ostaps pētījoši vēroja viņu. Ipolits Matvejevičs piesarka.

—   Jūs, jaunkundz, esat nogurusi, — viņš sacīja Līzai, — pie­sēdiet šeit un atpūtieties, bet mēs abi mazliet pastaigasim. Sī, liekas, ir interesanta zāle.

Līzu apsēdināja.

Koncesionari aizgāja pie loga.

—   Vai tie ir tie paši? — Ostaps jautāja.

—  Tā kā būtu. Jāapskata rūpīgāk.

—   Vai šeit ir visi krēsli?

—   Tūlīt es saskaitīšu. Vienu mirklīti…

Vorobjaņinovs ar acīm sāka skaitīt krēslus.

— Paga, paga, — viņš pēdīgi sacīja, — divdesmit krēslu. Tas nevar būt. Pavisam te taču jābūt tikai desmit krēsliem.

— Nu apskatiet labi! Varbūt tie nav tie krēsli.

Viņi sāka staigāt starp krēsliem.

—   Nu? — Ostaps steidzināja.

—   Atzveltne tā kā būtu citādāka nekā manējiem.

—   Tātad nav īstie?

—   Nav vis.

—   Liekas, es veltīgi esmu ar jums sasējies.

Ipolits Matvejevičs bija pavisam nospiests.

—   Labi, — Ostaps sacīja, — sēde turpinās. Krēsls nav adata. Gan atradīsies. Dodiet šurp orderi! Vajadzēs stāties nepatīkamā kontaktā ar muzeja administrāciju. Sēdieties līdzās meitenei un gaidiet. Es tūlīt atgriezīšos.

—   Kāpēc jūs esat tik skumīgs? — Līza vaicāja. — Jūs esat noguris?

Ipolits Matvejevičs klusēja.

—   Vai jums galva sāp?

—   Jā, mazliet. Rūpes, saprotiet. Trūkst sievietes maiguma, tas viss atsaucas uz dzīves veidu.

Līza vispirms pabrīnījās, bet vēlāk paskatījās uz savu saru­nas biedru ar skūto galvu, un tai patiešām kļuva viņa žēl. Vo­robjaņinovam bija cietēja acis. Pensnejs nenoslēpa krasos maisi­ņus zem acīm. Straujā pāreja no mierīgās apriņķa dzimtsarakstu nodaļas darbveža dzīves uz neērto, rūpju pilno briljantu med­nieka un avantūrista dzīvi bija atstājusi savas pēdas. Ipolits Mat­vejevičs bija kļuvis stipri vien vājāks, un viņam lāgiem sāpēja aknas. Bendera bargajā uzraudzībā Ipolits Matvejevičs bija zau­dējis savu stāju un seju un pilnīgi pakļāvies Turcijas pavalst­nieka dēla varenajam intelektam. Tagad, uz brīdi palicis divatā ar apburošo pilsoni Kalačovu, viņš tiecās tai izstāstīt visas sa­vas nedienas ifn satraukumu, bet viņš neuzdrošinājās to darīt.

—   Jā, — viņš sacīja, maigi raudzīdamies sarunas biedrē, — tā tas ir. Kā tad jūs dzīvojat, Elizabete…

—   Petrovna. Bet kā jūs sauc?

Viņi nosauca viens otram vārdus un tēva vārdus.

«Mīlas pasaka maigā,» Ipolits Matvejevičs nodomāja, rau­dzīdamies Līzas vientiesīgajā sejiņā. Vecajam muižniecības priekšniekam tik kaisli, tik nevaldāmi iekārojās sievietes mai­guma, kura trūkums tik smagi atsaucās uz dzīves veidu, ka viņš nevilcinādamies paņēma Līzas rociņu savā krunkainajā ķepā un

kvēli sāka stāstīt par Parizi. Viņam gribējās būt bagātam, iz­šķērdīgam un neatvairāmam. Viņam gribējās valdzināt sabied­rību un pie orķestra mūzikas atsevišķā kabinetā dzert redereri kopā ar skaistuli no dāmu orķestra. Par ko lai runā ar šo mei­teni, kas, bez šaubām, nekā nezin ne par redereriem, ne par dāmu orķestriem un pēc savas dabas nav spējīga pat apjēgt visu šā žanra jaukumu. Taču būt valdzinošam tik ļoti gribējās! Un Ipo­lits Matvejevičs Līzu apbūra ar stāstiem par Parizi.

—  Vai jūs esat zinātnes darbinieks? — Līza jautāja.

—  Jā, savā ziņā tā ir, — atbildēja Ipolits Matvejevičs, juz­dams, ka pazīšanās laikā ar Benderu viņš atkal atguvis pēdējos gados novārtā pamesto nekaunību.

—   Cik jums gadu, atvainojiet par jautājumu?

—   Ar zinātni, kuru es šai brīdī pārstāvu, tam nav nekāda sakara.

Ar šo ātro un trāpīgo atbildi Līza bija uzvarēta.

—   Bet tomēr? Trīsdesmit? Četrdesmit? Piecdesmit?

—   Gandrīz. Trīsdesmit astoņi.

—   Oho! Jūs izskatāties daudz jaunāks.

Ipolits Matvejevičs jutās laimīgs.

—   Kad jūs man sagādāsiet to prieku atkal ar jums tikties? — Ipolits Matvejevičs jautāja, vilkdams vārdus caur degunu.

Līza ļoti nokaunējās. Viņa dīdījās uz krēsla un jutās neomu­līgi.

—   Kur tas biedrs Benders tik ilgi kavējas? — viņa ieteicas smalkā balstiņā.

—   Sakiet lūdzu: kad gan? — Vorobjaņinovs nepacietīgi jau­tāja. — Kad un kur mēs atkal tiksimies?

—   Nu, es nezinu. Kad vēlaties.

—   Vai šodien varētu?

—   Šodien?

—   Es jūs lūdzu.

—   Nu, labi. Lai būtu šodien. Nāciet pie mums!

—   Nē, labāk satiksimies svaigā gaisā. Tagad tik lielisks laiks. Vai zināt dzejoli: «Maijs šis draiskais, maijs šis burvīgais sa­vas spirgtās ziedoņdvesmas dveš.»

—   Vai tās ir Zarova vārsmas?

—   M-m . . . Liekas gan. Tātad šodien? Bet kur?

—   Kāds jūs esat jocīgs! Kur vēlaties. Varbūt gribat pie ugunsdrošā skapja? Ziniet? Kad satumsīs …

Ipolits Matvejevičs tikko bija paspējis noskūpstīt Līzai roku,

ko viņš izdarīja visai svinīgi — trīs tūrēs, kad atgriezās Ostaps. Ostaps bija ļoti darbīgs.

—   Piedodiet, mademoiselle, — viņš ātri sacīja, — bet mēs ar draugu jūs nevarēsim pavadīt. Izrādās, mums veicams neliels, bet ]oti svarīgs pasākums. Mums steidzīgi jādodas uz kādu vietu.

Ipolitam Matvejevičam aizrāvās elpa.

—   Uz redzēšanos, Elizabete Petrovna, — viņš steidzīgi sa­cīja, — atvainojiet, atvainojiet, atvainojiet, bet mēs briesmīgi steidzamies.

Un kompanjoni aizskrēja, pamezdami izbrīnījušos Līzu ar Gambsa mēbelēm bagātīgi mēbelētajā istabā.

—   Ja es nebūtu iejaucies, — Ostaps sacīja, kad viņi devās lejā pa kāpnēm, — mēs ne velna nebūtu panākuši. Klanieties man līdz zemei! Klanieties, klanieties vien, nebaidieties, galva nenolūzīs! Klausieties! Jūsu mēbelēm nav mākslas vērtības. To vieta nav vis muzejā, bet soda bataljona kazarmās. Vai esat apmierināts ar šādu situāciju?

—   Kas tā par ņirgāšanos! — iesaucās Vorobjaņinovs, kas bija sācis atbrīvoties no Turcijas pavalstnieka dēla varenā inte­lekta 'kundzības.

—   Klusējiet, — Ostaps vēsi sacīja, — jūs nesaprotat, kas notiek. Ja mēs tūlīt neiegūsim jūsu mēbeles, tad viss pagalam. Nekad jūs tās neredzēsiet. Kantori man nupat bija smaga saruna ar šīs vēsturiskās atkritumu bedres vadītāju.

—   Nu un kā? — iekliedzās Ipolits Matvejevičs. — Ko tad jums vadītājs sacīja?

—   Pateica visu, kas vajadzīgs. Neuztraucieties! «Sakiet,» es viņam jautāju, «kā tas izskaidrojams, ka no Stargorodas pēc or­dera atsūtītās mēbeles šeit nav atrodamas?» Es jautāju, pro­tams, laipni, biedriski. «Kas tās par mēbelēm?» viņš atvaicn. «Pie manis muzejā šādi gadījumi nav novēroti.» Es viņam tūlīt pabāžu orderi. Viņš sāk rakties grāmatās. Meklēja pusstundu un pēdīgi nāk atpakaļ. Nu, kā jūs domājat? Kur ir šīs mēbeles?

—   Pazudušas? — iepīkstējās Vorobjaņinovs.

—   Iedomājieties, tomēr ne. Iedomājieties tikai, ka tādā varzā tās tomēr saglabājušās. Kā es jums jau sacīju, mākslas vērtības tām nav. Tās iegrūduši noliktavā, un tikai vakar, iegaumējiet, vakar, pēc septiņiem gadiem (tās atradušās noliktavā septiņus, gadus!) mēbeles nosūtījuši pārdošanai vairāksolīšanā. Zinātņu Galvenās pārvaldes ūtrupju namā. Un, ja tās nav nopirktas va­kar vai šodien no rīta, tās ir mūsu! Vai esat apmierināts?

—  Ātrāk! — iekliedzās Ipolits Matvejevičs.

—   Ormani! — ieaurojās Ostaps.

Nekaulēdamies par maksu, viņi iesēdās pajūgā.

— Skūpstiet pateicībā manas kāju pēdas! Nebaidieties, hof- rnaršal! Vīns, sievietes un kārtis mums nodrošinātas. Tad norē­ķināsimies arī par debeszilo vesti.

Pctrovkas pasažā, kur atradās ūtrupju zāle, koncesionari ieskrēja mundri kā ērzeļi. Jau pirmajā ūtrupju nama istabā viņi ieraudzīja to, ko iik ilgi bija meklējuši. Visi desmit Ipolita Mat­vejeviča krēsli stāvēja rindā pie sienas uz savām izliektajām kā­jiņām. Pat pārvalki nebija kļuvuši nedz tumšāki, nedz izbalojuši, nedz saplīsuši. Krēsli izskatījās svaigi un tīri, it kā nupat būtu atradušies Klaudijas Ivanovnas gādīgajā uzraudzībā.

—   Vai tie ir īstie? — Ostaps jautāja.

—   Ak dievs, ak dievs, — dvesa Ipolits Matvejevičs, — īstie, īstie. Tie paši. Šoreiz nav nekādu šaubu.

—   Drošības pēc pārbaudīsim, — Ostaps sacīja, cenzdamies palikt mierīgs.

Viņš piegāja pie pārdevēja:

—   Sakiet, lūdzu, šie krēsli, liekas, atvesti no mēbeļu muzeja?

—   Šie? Sie — jā.

—  Un tos pārdod?

—   Pārdod gan.

—   Kāda cena?

—   Cenas vēl nav. Tie mums ies vairāksolīšanā.

—   Ahā. Vai šodien?

- Nē. Šodien izsole jau beigusies. Rītā no pulksten pieciem.

—  Bet tagad tos nepārdod?

— Nē. Rītā no pulksten pieciem.

Taču tā uzreiz aiziet no krēsliem nebija iespējams.

—   Atļaujiet, — nošļupstēja Ipolits Matvejevičs, — apskatīt. Vai drīkst?

Koncesionari ilgi aplūkoja krēslus, sēdās tiem virsū, pieklā­jības pēc apskatīja arī citas mantas. Vorobjaņinovs sēca un visu laiku ar elkoni bikstīja Ostapu.

—   Dieviniet mani! — čukstēja Ostaps. — Dieviniet, muižnie­cības priekšniek.

Ipolits Matvejevičs bija gatavs Ostapu ne tikai dievināt, bet pat skūpstīt viņa aveņkrāsas puszābaku zoles.

—   Rītā, — viņš skaitīja, — rītā, rītā, rītā.

Viņam gribējās dziedāt.

XIX nodaļa EIROPEISKAS VELĒŠANAS

Kamēr draugi nodevās kulturāli izglītojošam dzīves veidam: apmeklēja muzejus un centās iepazīties ar meitenēm, Stargorodā, Pļechanova ielā divkārtējā atraitne Gricacujeva, miesās pilnīga un neaizsargāta sieviete, apspriedās un konspirēja ar savām kai­miņienēm. Visas kopīgi aplūkoja Bendera atstāto zīmīti un pētīja to pat pret gaismu. Taču nekādas ūdenszīmes nebija redzamas, un, ja tās arī būtu bijušas, tomēr tādā gadījumā iznesīgā Ostapa noslēpumainais krecelējums nekļūtu daudz saprotamāks.

Pagāja trīs dienas. Pie apvāršņa vēl aizvien nekas neparā­dījās. Neatgriezās ne Benders, ne tējas sietiņš, ne rokassprādze ar tukšo vidu, ne krēsls. Visi šie dzīvie un nedzīvie priekšmeti bija pazuduši vismīklainākā kārtā.

Tad atraitne spēra radikalus soļus. Viņa devās uz «Stargo­rodas Pravdas» kantori, un tur viņai visai ātri sabrūvēja sludi­nājumu:

 Loti lūdzu :

personas, kas zinātu atrašanās vietu.

No mājas aizgājis b. Benders, 25—30 gadu vecs.

Ģērbies za]ā uzvalkā, dzeltenās kurpēs un debeszilā vestē. :

Brunets. Atrad. lūdzu paziņ. pret pieklājīgu atlīdz.

Pļechanova ielā 15, Gricacujevai.

—   Vai tas ir jūsu dēls? — kantorī līdzjūtīgi painteresējās.

—   Tas ir mans vīrs! — aizsegdama seju ar lakatiņu, at­bildēja cietēja.

—   Ak vīrs!

—   Likumīgs. Un kas tad ir?

—   Tāpat vien. Jums tomēr vajadzētu griezties milicijā.

Atraitne satrūkās. No milicijas viņai bija bail. Dīvainu ska­tienu pavadīta, atraitne aizgāja.

Trīs reizes atskanēja sauciens no «Stargorodas Pravdas» sle­jām. Bet milzīgā valsts klusēja. Tādas personas neatradās, kas zinātu, kur meklējams brūnētais jauneklis dzeltenos puszābakos. Neviens arī neieradās pēc pieklājīgā atalgojuma. Kaimiņienes trina mēles.

Atraitnes seja ar katru dienu stiepās garāka un garāka. Un dīvaini: vīrs pazibēja kā raķete, aizraudams sev līdz melnajās debesīs labu krēslu un ģimenes sietiņu, bet atraitne vēl aizvien viņu mīlēja. Kas gan spēj saprast sievietes sirdi, sevišķi at­raitnes?

Stargorodā visi jau bija pieraduši pie tramvaja un bez bai­lēm kāpa tajā iekšā. Konduktori skaļās, vēl nepagurušās balsīs sauca: «Vietu nav!» — un viss noritēja tā, it kā tramvajs pilsētā brauktu jau kopš Vladimira Spožās Saulītes laikiem. Visu grupu invalidi, sievietes ar bērniem un Viktors Michailovičs Poļesovs kāpa vagonā no priekšējās platformas. Uz aicinājumu: «Saņe­miet biļetes!» — Poļesovs augstprātīgi atbildēja: «Gada bi­ļete!» — un palika līdzās tramvaja vadītājam. Gada biļetes vi­ņam, protams, nebija un arī nevarēja būt.

Vorobjaņinova un lielā kombinatora uzturēšanās pilsētā bija atstājusi dziļas pēdas.

Sazvērnieki rūpīgi glabāja viņiem uzticēto noslēpumu. Klu­sēja pat Viktors Michailovičs, kuram tā vien niezēja mēle ar kādu cilvēku parunāties par notikumiem, kas viņu tik ļoti satrauca. Taču, atceroties Ostapa varenos plecus, Poļesovs valdījās. Savu sirdi viņš izkratīja tikai sarunās ar zīlnieci.

—   Kā jums liekas, Helena Staņislavovna, —'viņš vaicāja, — kā lai izskaidro mūsu vadītāju prombūtni?

Arī Helenu Staņislavovnu tas ļoti interesēja, taču viņai ne­bija nekādu ziņu.

—   Bet vai jums neliekas, Helena Staņislavovna, — turpināja nemierīgais atslēdznieks, — ka viņi pašreiz veic kādu sevišķu uzdevumu?

Zīlniece bija pilnīgi pārliecināta, ka tieši tā tas arī esot. Tā­dās pašās domās acīm redzot bija arī papagailis sarkanajās apakšbiksēs. Tas skatījās uz Poļesovu ar savu gudro, apaļo aci, it kā teikdams: «Dod sēkliņas, un es tev tūlīt visu izstāstīšu. Viktor, tu būsi gubernators. Tev būs padoti visi atslēdznieki. Bet mājas Nr. 5 sētnieks, tas iedomīgais nekrietnelis, tā arī paliks par sētnieku.»

— Bet vai jūs, Helena Staņislavovna, nedomājat, ka mums darbs būtu jāturpina? Nedrīkstam taču sēdēt, rokas klēpī salikuši!

Zīlniece piekrita un vēl piemetināja:

—   Bet Ipolits Matvejevičs ir varonis!

—   Protams, varonis, Helena Staņislavovna! Un šis brašais

virsnieks, kas bija kopā ar viņu? Saprātīgs cilvēks! Sakiet, ko gribat, Helena Staņislavovna, bet šo pasākumu nedrīkst atstāt pašplūsmā. Nekādā ziņā nedrīkst.

Un Poļesovs sāka darboties. Viņš regulāri apmeklēja visus slepenās biedrības «Zobens un spīļarkls» biedrus, sevišķi apnik- dams Odesas kliņģeru arteļa «Maskavas barankas» piesardzīga­jam īpašniekam pilsonim Kisļarskim. Ieraugot Poļesovu, Kisļar­skis kļuva pelēks kā zeme. Bet runas par to, ka jāsāk darboties, padarīja bailīgo kliņģernieku vai ārprātīgu.

Nedēļas beigās visi sapulcējās Helenas Staņislavovnas istabā, kur mita arī papagailis. Poļesovs dega nepacietībā.

—   Tu, Viktor, nepļurksti, — viņam teica saprātīgais Djad- jevs, — ko tu augām dienām bizo pa pilsētu?

—   Vajag rīkoties! — kliedza Poļesovs.

—   Rīkoties vajag, bet, lūk, klaigāt nav nekādas vajadzības. Es, kungi, domāju tā. Ja Ipolits Matvejevičs ko teicis, tātad tas ir droši. Un jācer, ka gaidīt mums ilgi nevajadzēs. Kā tas viss noritēs, mums nemaz nav jāzina: priekš tā ir militārās personas. Bet mēs esam civili ļaudis — pilsētas inteliģences un tirgotāju pārstāvji. Kas mums jādara? Mums jābūt gataviem. Ko mēs esam paveikuši? Vai mums ir savs centrs? Nav. Kas stāsies pil­sētas priekšgalā? Nav neviena. Bet tas, kungi, ir pats galvenais. t Angļi, mani kungi, šķiet, boļševikus vis neglaudīs. Tas mums ir pirmais ceļrādis. Viss mainīsies, kungi, un ļoti drīz. Dodu savu goda vārdu.

—   Par to mēs nemaz nešaubāmies, — Carušņikovs uzpūtīgi piebilda.

—   Un lieliski, ka nešaubāties. Kādas ir jūsu domas, Kisļarska kungs? Un jūsējās, jaunie cilvēki?

Nikeša un Vlada izskats nepārprotami pauda, ka pārmaiņām jānāk visai drīz. Bet Kisļarskis, no tirdzniecības firmas «Ātrsai- ņotājs» priekšnieka vārdiem sapratis, ka viņam nebūs jāņem ak- tiva līdzdalība bruņotās sadursmēs, iepriecināts piebalsoja.

—- Bet kas mums tagad jādara? — nepacietīgi jautāja Vik­tors Michailovičs.

—   Nesteidzieties, — Djadjevs apsauca, — ņemiet piemēru no Vorobjaņinova pavadoņa. Kāda veiklība! Kāda piesardzība! Vai jūs manījāt, cik viņš veikli sāka runāt par palīdzību bezpajumt­niekiem? Tā arī mums vajag rīkoties. Mēs tikai palīdzam bēr­niem. Tātad, kungi, izraudzīsim kandidatūras!

—   Mēs muižniecības priekšnieka amatam ieteicam Ipolita

Matvejeviča Vorobjaņinova kandidaturu! — iesaucās jaunie cil­vēki Nikešs un Vlads.

Carušņikovs nicīgi ieklepojās.

- Kur nu! Viņš būs vismaz ministrs. Bet varbūt pat vēl augstāk — diktators!

—   Nu ko jūs, kungi, — Djadjevs teica, — muižniecības priekšnieks nav tik steidzami vajadzīgs. Par gubernatoru mums vajag domāt, nēvis par muižniecības priekšnieku. Sāksim no gu­bernatora. Es domāju . . .

—   Djadjeva kungu! — jūsmīgi sauca Poļesovs. — Kas gan cits varētu saņemt visas guberņas vadības grožus?

— Es jūtos Joti glaimots par uzticību … — Djadjevs dzīrās runāt. Bet pēkšņi iejaucās sasarkušais Carušņikovs.

—- So jautājumu, kungi, — viņš sarūgtināts sacīja, — vaja­dzētu apspriest.

Viņš centās neskatīties uz Djadjeva pusi.

«Ātrsaiņotāja» īpašnieks lepni raudzījās uz saviem zābakiem, kas bija aplipuši ar ēveļskaidām.

—   Es neiebilstu, — viņš nomurmināja, — balsosim. Aizklāti vai atklāti?

—   Padomju parašas mums nav vajadzīgas, — Carušņikovs aizvainots sacīja, — balsosim godīgi, kā eiropieši — aizklāti.

Balsoja ar papīrīšiem. Par Djadjevu tika nodotas četras zī­mītes, par Carušņikovu — divas. Kāds bija atturējies. Pēc Kisļarska sejas bija redzams, ka tas ir viņš. Viņam negribējās maitāt attiecības ar nākošo gubernatoru, lai tas būtu kas būdams.

Kad Poļesovs, drebēdams aiz satraukuma, pasludināja go­dīgo, eiropeisko vēlēšanu rezultātus, istabā iestājās mokošs klu­sums. Uz Carušņikova pusi centās neskatīties. Neveiksmīgais gubernatora kandidats sēdēja kā apspļaudīts.

Helenai Staņislavovna! Carušņikova bija ļoti žēl. Viņa bija balsojusi par Carušņikovu.

Otru balsi Carušņikovs, kam balsošanas būšanās bija bagā­tīga pieredze, ieguva, balsodams pats par sevi. Labsirdīgā Helena Staņislavovna tūlīt ierosināja:

—   Bet par pilsētas galvu es tomēr ieteicu ievēlēt mosjē Ca­rušņikovu.

—   Kāpēc tad — tomēr? — ieteicās augstsirdīgais guberna­tors. — Nevis tomēr, bet katrā ziņā viņu un nevienu citu. Caruš­ņikova kunga sabiedriskā darbība mums labi zināma.

—   Lūdzam, lūdzam! — visi klaigāja.

—   Tātad uzskatīt ievēlēšanu par apstiprinātu?

Apspļaudītais Carušņikovs atplauka un sāka pat protestēt:

—   Nē, nē, kungi, es lūdzu balsot.' Par pilsētas galvu jo vai­rāk vajag nobalsot nekā par gubernatoru. Ja jau jūs, kungi, vē­laties man parādīt tādu uzticību, tad lūdzu, ļoti lūdzu jūs — lie­ciet uz balsošanu!

Tukšajā cukurtraukā sabira papīrīši.

—   Sešas balsis — par, — sacīja Poļesovs, — un viena at­turējusies.

—   Apsveicu jūs, galvas kungs! — teica Kisļarskis, pēc kura sejas varēja redzēt, ka ari šoreiz viņš atturējies. — Apsveicu jūs!

Carušņikovs atplauka.

—   Atliek tikai atveldzēties, jūsu augstdzimtība, — viņš sa­cīja Djadjevam. — Aizteci, Poļesov, uz «Oktobri». Vai nauda ir?

Poļesovs ar roku pamāja noslēpumainu žestu un aizskrēja.

Vēlēšanas uz laiku pārtrauca, un tās turpinājās jau pie va­kariņu galda.

Par mācību apgabala kuratoru nozīmēja bijušo muižnieku' ģimnāzijās direktoru, pašreizējo bukinistu Raspopovu.

Viņu loti slavēja. Tikai Vlads, iedzēris trīs glāzītes degvīna, pēkšņi cēla iebildumus:

—   Viņu nedrīkst ievēlēt. Viņš man gala pārbaudījumos lo­ģikā ielika divnieku.

Visi uzklupa Vladam.

—   Tik izšķirošā brīdī, — viņu apsauca, — nevar domāt par personīgo labklājību! Padomājiet par tēvzemi!

Vladu tik ātri saaģitēja, ka pat viņš balsoja par savu mocī­tāju. Raspopovu ievēlēja vienbalsīgi, vienai atturoties.

Kisļarskim piedāvāja biržas komitejas priekšsēdētāja amatu. Viņš pret to neko neiebilda, bet balsojot drošības pēc tomēr at­turējās.

Neaizmirsdami radus un draugus, viņi ievēlēja: policijas priekšnieku, proves palatas vadītāju, akcizes, nodokļu un fab­riku inspektorus; aizpildīja apgabala prokurora, priekšsēdētāja, sekretārā u. c. tiesas locekļu vakances, izraudzījās priekšsēdētā­jus zemstes un tirdzniecības valdēm, bērnu aizgādnības un, bei­dzot, sīkpilsoņu valdei. Helenu Staņislavovnu ievēlēja par bied­rības «Piena piliens» un «Baltais ziediņš» aizgādni. Nikešu un Vladu, tā kā viņiem trūka pieredzes, nozīmēja par sevišķu uzde­vumu ierēdņiem pie gubernatora.

—   Pie-iedodiet! — pēkšņi iebļāvās Carušņikovs. — Guberna­toram veselus divus ierēdņus! Bet man?

—   Pilsētas galvam, — gubernators maigi teica, — pēc šta­tiem sevišķu uzdevumu ierēdņi nav paredzēti.

—   Nu, tādā gadījumā sekretāru.

Djadjevs piekrita. Kļuva rosīgāka arī Helena Staņislavovna.

—   Vai nevarētu, —- viņa kautrīgi ieteicās, — man te ir kāds jauns cilvēks, ļoti simpātisks un labi audzināts zēns. Cerkasova kundzes dēls . . . Ļoti ļoti simpātisks, ļoti spējīgs . . . Viņš paš­reiz ir bez darba. Sastāv uzskaitē darba biržā. Viņam ir pat bi­ļete. Sajās dienās viņu apsolījuši iekārtot arodbiedrībā … Vai jūs viņu nevarētu ņemt pie sevis? Māte būs ļoti pateicīga.

—   Droši vien, ka varēs, — Carušņikovs žēlsirdīgi sacīja. — Kā jūs uz to skatāties, kungi? Nu, labi. Vispār, es domāju, ka tas mums izdosies.

—   Labs ir, — Djadjevs piezīmēja, — liekas, vispārējos vil­cienos … viss? Tā kā viss būtu izdarīts?

—   Bet es? — pēkšņi atskanēja spiedzoša, satraukta balss.

Visi atskatījās. Kaktā\ līdzās papagailim galīgi satraukts stā­vēja Poļesovs. Viktoram Michailovičam tumšajos plakstiņos mir­dzēja asaras. Visi ļoti nokaunējās. Ciemiņi pēkšņi atskārta, ka dzer Poļesova degvīnu un ka viņš vispār ir viens no galvenajiem Stargorodas nodaļas «Zobens un spījarkls» organizatoriem.

Helena Staņislavovna saķēra galvu un izbijusies iekliedzās.

—  Viktor Michailovič! — visi novaidējās. — Dārgais! Mīļais! Nu kā jums nav kauna? Nu kāpēc jūs esat ielīdis kaktā? Tūlīt nāciet šurp!

Poļesovs pienāca. Viņš cieta. Viņš nebija gaidījis no saviem «Zobena un spīļarkla» biedriem tādu nesmalkjūtību.

Helena Staņislavovna neizturēja.

—   Kungi, — viņa sacīja, — tas ir šausmīgi! Kā jūs varējāt aizmirst mums visiem tik dārgo Viktoru Michailoviču?

Viņa piecēlās un noskūpstīja atslēdznieku aristokratu uz no­kvēpušās pieres.

—   Vai tiešām, kungi, Viktors Michailovičs nav cienīgs būt par mācību apgabala kuratoru vai policijas priekšnieku?

—   Kā jūs domājat, Viktor Michailovič? — jautāja guberna­tors. — Vai vēlaties būt par kuratoru?

—   Nu, protams, viņš būs lielisks, humāns kurators! — mari­nētu sēnīti ēzdams un viebdamies, atbalstīja pilsētas galva.

- Bet Raspo-opovs? — aizvainoti novilka Viktors Michailo­vičs. — Jūs taču jau iecēlāt Raspopovu?

—   Jā, tik tiešām, kur lai liek Raspopovu?

—   Vai brandmeistaros, vai?.. .

—   Brandmeistari! — pēkšņi satraucās Viktors Michailovičs.

Un tūlīt viņa acu priekšā iznira ugunsdzēsēju rati, uguņu mir­gošana, tauru skaņas un bungu rīboņa. Zibēja cirvji, viļņojās lā­pas, zeme pavērās, un melni, lidojoši pūķi viņu aiznesa uz vietu, kur plosījās ugunsgrēks.

—   Par brandmeistaru? Es gribu būt par brandmeistaru!

—   Nu lieliski! Apsveicu jūs. Kopš šā brīža jūs esat brand- meistars.

—   Par ugunsdzēsēju družinas plauksmi! — ironiski sacīja biržas komitejas priekšsēdētājs.

Kisļarskim visi bruka virsū.

—  Jūs vienmēr esat bijis kreisais! Pazīstam jūs!

—   Kungi, kas nu es par kreiso?

—   Zinām, zinām! . . .

- Kreisais!

—   Visi ebreji ir kreisie.

—   Nu goda vārds, kungi, šos jokus es nesaprotu.

—   Kreisais, kreisais, nemaz neliedzieties!

—   Naktī guļ un sapņo par Miļukovu!

—   Kadets! Kadets!

—   Kadeti Somiju pārdeva, — pēkšņi ieīdējās Carušņikovs, -— no japaņiem ņēma naudu. Zuļikiem ļāvuši savairoties.

Kisļarskis neizturēja šo nepamatoto apvainojumu straumi. Bāls, spīdošām acīm biržas komitejas priekšsēdētājs ieķērās krēsla atzveltnē un skanīgā balsī sacīja:

—   Es vienmēr esmu bijis oktobrists un tāds arī palikšu.

Ņēmās noskaidrot, kādai partijai katrs jūt līdzi.

—   Par visām lietām, kungi, demokrātijā, — teica Carušņi­kovs, — mūsu pilsētas pašvaldībai ir jābūt demokrātiskai. Bet bez kadeteļiem. Tie pietiekami mums brūvējuši mēslus septiņpa­dsmitajā gadā!

—   Ceru, — dzēlīgi painteresējās gubernators, — ka starp mums nav tā saucamo sociāldemokrātu?

Kreisāku par oktobristiem, kurus šinī sanāksmē pārstāvēja Kisļarskis. nebija neviena. Carušņikovs sevi pasludināja par «cen­tru». Galēji labējā flangā stāvēja brandmeistars. Viņš bija tik ļoti labējais, ka pat nezināja, pie kādas partijas pieder.

Valodas ievirzījās par karu.

—  Ja ne šodien, tad rīt, — teica Djadjevs.

—   Būs karš, noteikti.būs.

—   Ieteicu šo to iegādāties, kamēr vēl nav par velu.

— Jūs domājat? — uztraucās Kisļarskis.

—   Bet kā jums liekas? Jūs domājat, ka kara laikā varēs kaut ko dabūt? Tūlīt milti no tirgus pazudis! Sudraba nauda būs kā ūdenī iekritusi, apgrozīsies visādi papīrīši, izlaidīs pastmarkas, kas apgrozībā būs līdzvērtīgas naudai, un visādas tamlīdzīgas blēņas.

—   Ka būs karš, tas jau nu ir pilnīgi skaidrs.

—  Jūs darāt, kā zināt, — teica Djadjevs, — bet es visus sa­vus brīvos līdzekļus ieguldīšu pirmās nepieciešamības priekšmetu iegādei.

—   Bet kā jums veicas ar manufakturu?

—- Manufaktura pati par sevi, bet tagad kārta cukuram un miltiem. Ieteicu arī jums. Silti ieteicu.

Poļesovs pasmaidīja.

—   Kā tad boļševiki k.aros? Ar ko? Ar ko viņi karos? Ar vecām šautenēm? Bet kur ir gaisa flote? Man kāds ievērojams komunists stāstīja, ka viņiem — nu, kā jūs domājat, cik viņiem ir aeroplanu?

—   Kādi divi simti!

—   Divi simti? Nevis divi simti, bet trīsdesmit divi! Bet Fran­cijai astoņdesmit tūkstošu kaujas lidmašīnu.

Izklīda tikai pēc pusnakts.

—   Jā-ā . . . Boļševiki noveduši līdz pēdējam.

Gubernators aizgāja pavadīt pilsētas galvu. Abi gāja pārspī­lēti cienīgi.

—   Gubernators! — Carušņikovs novilka. — Nu, kas tu par gubernatoru, ja neesi ģenerālis?

—   Es būšu civilģeneralis, bet tev skauž, vai ne? Ja gribēšu, ietupināšu tevi tuptūzī. Sēdēsi kā ausainis.

—   Mani nevar iesēdināt. Es esmu ievēlēts, man dāvāta uz­ticība. .

—   Par vienu ievēlēto divus neievēlētos dod.

—   Pa-alūgšu ar mani nejokot! — Carušņikovs pēkšņi iebļā­vās, ka visa iela noskanēja.

— Ko tu, muļķi, kliedz? — jautāja gubernators. — Vai gribi milicijā pārnakšņot?

— Es nedrīkstu milicijā pārnakšņot, — atbildēja pilsētas galva, — es esmu padomju kalpotājs .. .

Mirdzēja zvaigznes. Nakts bija burvīga. Otrajā Padomju ielā turpinājās gubernatora un pilsētas galvas strīds.

XX nodaļa NO SEVIĻAS LĪDZ GRENADAi

Piedodiet, bet kur tad ir svētais tēvs Fjodors? Kur palicis Frola un Laura baznīcas apcirptais garīdznieks? Viņš, liekas, tai­sījās doties uz Vīnogu ielu Nr. 34 pie pilsoņa Brunsa? Kur ir šis apslēpto bagātību meklētājs eņģeļa izskatā, šis niknākais ienaid­nieks Ipolitam Matvejevičam Vorobjaņinovam, kas pašreiz dežurē tumšā gaitenī pie ugunsdrošā skapja?

Pazudis svētais tēvs Fjodors. Pats nelabais viņam sagrozījis galvu. Stāsta, ka esot redzēts Popasnajas stacijā uz Doņecas ceļa. Esot skrējis pa peronu ar tējkannu rokā pēc vārīta ūdens .. .

Svēto tēvu Fjodoru bija pārņēmusi alkatība. Viņam šausmīgi gribējās kļūt bagātam. Viņš joņoja pa Krievzemi, dzīdams pēdas ģeneralienes Popovas garnitūrai, kurā, jāatzīstas, neslēpjas ne­kādi dārgumi.

Svētais tēvs klaiņo pa Krieviju. Tikai sievai raksta vēstules.

SVĒTĀ TĒVA FJODORA VĒSTULE,

AR VIŅA ROKU SARAKSTĪTA CHARKOVA, STACIJA, SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTA N.

Mana drostaliņa, Katerina Aleksandrovna!

Esmu ļoti nogrēkojies tavā priekšā. Pametu tevi, nabadzīti, vienu pašu tādā brīdī.

Mans pienākums tev visu izstāstīt. Tu mani sapratīsi un, ce­rams, arī piekritīsi man.

Nekādos baznīcas pārveidotājos es, protams, neesmu iestājies un nedomāju iestāties, lai dievs mani no tā pasarga.

Tagad lasi uzmanīgi. Drīz mēs dzīvosim citādu dzīvi. Atce­ries, es tev kādreiz tiku stāstījis par sveču fabriku. Mums tā pie­derēs un varbūt vēl kas vairāk.

Un tev vairs nevajadzēs pašai pusdienas gatavot un vēl pus- dienotājus turēt. Brauksim uz Samaru un nolīgsim kalponi.

Zini ko, tikai tu to turi lielā slepenībā, nevienam, pat Marjai

Ivanovnai, nestāsti. Es meklēju apslēptas bagātības. Vai atceries nelaiķi Klaudiju Ivanovnu Petuchovu, Vorobjaņinova sievasmāti? Pirms nāves Klaudija Ivanovna man atklāja, ka viņas mājā, Star­gorodā, kādā no viesistabas krēsliem (pavisam to ir divpadsmit) esot paslēpti viņas briljanti.

Tikai tu, Katiņ, nedomā, ka esmu kāds zaglis. Sos briljantus viņa novēlēja man un lika pasargāt no Ipolita Matvejeviča, viņas sensenā spīdzinātāja.

Lūk, kāpēc es tevi, nabadzīti, tik pēkšņi pametu.

Neturi uz mani ļaunu prātu.

Es iebraucu Stargorodā, un vai tu vari iedomāties — šis ve­cais sieviešu pavedējs jau priekšā. Kaut ikā uzzinājis. Acīm redzot veceni pirms nāves vēl spīdzinājis. Drausmīgs cilvēks! Viņam līdz braukā kāds kriminālnoziedznieks — nolīdzis sev palīgā īstu banditu. Viņi man uzbruka, gribēja aizraidīt uz viņpasauli. Bet es neesmu ar pliku roku ņemams, nepadevos vis.

Sākumā es nokļuvu uz maldu ceļa. Tikai vienu krēslu atradu Vorobjaņinova mājā (tur tagad labdarības iestāde); nesu šo mē­beli pie sevis uz «Sorbonas» numuru, un pēkšņi no stūra kāds vīrs, rūkdams kā lauva, metās man virsū un ieķērās krēslā. Gan­drīz vai sakāvāmies. Gribēja mani apkaunot. Pēc tam es ieskatos vērīgāk — Vorobjaņinovs. Noskuvies, iedomājies tikai, pat galva plika, īsts afērists, vecumdienās kritis negodā.

Mēs salauzām krēslu, bet tur nekā nebija. To es sapratu tikai vēlāk, ka esmu nokļuvis uz maldu ceļa. Bet tai mirklī biju ļoti sarūgtināts.

Man bija ļoti sāpīgi, un es tam izvirtulim visu taisnību acīs pateicu.

«Kāds kauns,» es saku, «vecumdienās, kāda,» es saku, «me­žonība Krieviju piemeklējusi; lai muižniecības priekšnieks kā lauva kluptu virsū dieva kalpam un vēl pārmestu bezpartejis­kumu! Jūs,» es saku, «esat zemisks cilvēks, Klaudijas Ivanovnas spīdzinātājs un svešas mantas mednieks, mantas, kas tagad pie­der valstij, nevis jums.»

Viņš apkaunējās un no manis aizgāja, droši vien uz atklāto māju.

Bet es devos uz savu numuru «Sorbonā» un sāku apdomāt tālākās darbības plānu. Un es izdomāju to, kas šim skūtajam dul- buram nekad ir prātā nebūtu ienācis: es nolēmu atrast to cilvēku, kas sadalījis rekvizētās mēbeles. Iedomājies tikai, Katiņ, ne jau velti es juridiskajā fakultatē esmu mācījies — dzīvē tas noderēja.

Es atradu šo cilvēku. Jau otrā dienā atradu. Bartolomejičs ir ļoti kārtīgs vecītis. Dzīvo ar savu vecenīti, smagā darbā dienišķo maizīti pelnīdams. Viņš man iedeva visus dokumentus. Tiesa, par tādu pakalpojumu nācās atlīdzināt. Esmu palicis bez naudas (bet par to vēlāk). Izrādījās, ka visi divpadsmit viesistabas krēsli no Vorobjaņinova mājas ir nokļuvuši inženiera Brunsa rokās, Vīn­ogu ielā Nr. 34. Ievēro — visus krēslus saņēmis viens cilvēks, ko es nekādi negaidīju (baidījos, ka krēsli būs nokļuvuši dažādās vietās). Es par to ļoti nopriecājos. Bet «Sorbonā» es atkal satikos ar šo nelieti Vorobjaņinovu. Es viņam kārtīgi sadevu un nežēloju arī viņa draugu, to banditu. Es ļoti baidījos, ka viņi varētu izok­šķerēt manu noslēpumu, un tāpēc paslēpos viesnīcā līdz tam lai­kam, kamēr viņi aizbrauca.

Brunss, izrādās, no Stargorodas 1923. gadā aizbraucis uz Charkovu, kur nozīmēts darbā. No sētnieka es izdibināju, ka viņš aizvedis sev līdz visas mēbeles un ļoti tās saudzējot. Viņš esot, tā stāsta, ļoti nosvērts cilvēks.

Es tagad sēžu Charkovas stacijā un rakstu, raugi, kādā saka­rībā. Pirmkārt, es tevi ļoti mīļoju un daudz par tevi domāju, otr­kārt, Brunsa šeit vairs nav. Bet tu neskumsti. Brunss, kā es uz­zināju, tagad strādā Rostovā, Novorosijskas cementa trestā. Nau­das ceļam man pietiek līdz ar nagiem. Pēc stundas braukšu tālāk ar preču un pasažieru vilcienu. Bet tu, mana labiņā, lūdzu, aizej pie svaiņa un paņem no viņa piecdesmit rubļus (viņš man ir pa­rādā un solījās atdot) un atsūti uz Rostovu: galvenajā pastā, uz pieprasījumu Fjodoram Johanovičam Vostrikovam. Pārvedumu taupības labad sūti pa pastu. Tas maksās trīsdesmit kapeikas.

Kas labs dzirdams mūsu pilsētā? Kas jauns?

Vai pie tevis ir bijusi Kondratjevna? Svētajam tēvam Kirilam pasaki, ka drīz atgriezīšos: esmu aizbraucis uz Voroņežu pie krust­mātes, kura guļ uz nāves gultas. Dzīvo taupīgi. Vai Jevstigņejcvs vēl pusdieno? Pasveicini viņu no manis! Saki, ka esmu aizbraucis pie krustmātes.

Kāds pie jums pieturas laiks? Seit, Charkovā, pilnīgi kā va­sarā. Pilsēta trokšņaina — Ukrainas republikas centrs. Pēc dzī­ves provincē liekas, ka esmu nokļuvis ārzemēs.

Izdari sekojošo:

1) manu vasaras talaru nodod tīrīšanā (labāk samaksāt 3 rbļ. par tīrīšanu nekā tērēties, jaunu pērkot), 2) sargā veselību, 3) kad rakstīsi Guļeņkai, it kā starp citu ieminies, ka esmu aizbraucis uz Voroņežu pie krustmātes.

Pasveicini visus no manis. Saki, ka drīz atbraukšu. Maigi skūpstu, apkampju un dodu savu svētību.

Tavs vīrs Fedja. Nota bene: diez kur tagad klīst Vorobjaņinovs?

Mīla kaltē cilvēku. Bullis kaislē bauro. Gailis nekur nerod sev mieru. Muižniecības priekšnieks zaudē apetiti.

Pametis Ostapu un studentu Ivanopulo traktierī, Ipolits Mat­vejevičs ielavījās rožainajā mājiņā un ieņēma poziciju pie uguns­drošās kases. Viņš dzirdēja sprauslājam uz Kastiliju aizejošu vilcienu un šļakstinām aizpeldošu tvaikoni.

Alpuchara zelta zaigums Tālē nobālēt jau sāk.

Sirds šūpojās kā pulksteņa pendelis. Ausīs džinkstēja.

Ģitara kad atskan maigi, Mana mī|ā, laukā nāc!

Gaiteņos valdīja satraukums. Nekas nespēja atkausēt uguns­drošā skapja saltumu.

No Sevijas līdz Grenadai Nāk kad vakars, ielas tumst…

Penaļos stenēja gramofoni. Kā bites dūca primusi.

Atskan liegas serenādes, Cīņā šķēpu tērauds dun.

Vārdu sakot, Ipolits Matvejevičs līdz neprātam bija iemīlējies Līzā Kalačovā.

Pa gaiteni Ipolitam Matvejevičam pagāja garām daudzi cil­vēki, bet viņi oda pēc tabakas vai degvīna, vai aptiekas, vai arī­dzan pēc skābiem kāpostiem. Gaiteņa tumsā cilvēkus vareja pa zīt tikai pēc smaržas vai gaitas. Līza vēl nebija gājusi garam. Par to Ipolits Matvejevičs bija pārliecināts. Viņa nesmēķēja, nedzēra degvīnu un nenēsāja arīdzan ar dzelzs pakaviem apkaltus zāba­kus. Joda vai zivju smaka viņai nevarēja piemist. No viņas varēja uzvēsmot vienīgi maiga rīsu biezputras vai arī garšīgi pagatavotu salātu smarža, ar ko Nordmane-Severova kundze tik ilgu laiku ēdināja slaveno mākslinieku Iļju Repinu.

Un pēkšņi atskanēja viegli, bikli soļi. Kāds nāca pa gaiteni, uzgrūzdamies tā elastīgajām sienām un saldi purpinādams.

—   Vai tā esat jūs, Elizabete Petro^na? — maigā balstiņā jautāja Ipolits Matvejevičs.

Kāds rupjā balsī norūca:

—   Sakiet, lūdzu: kur te dzīvo Pfeferkorni? Seit tumsā ne velna nevar saprast.

Ipolits Matvejevičs izbijies apklusa. Pfeferkornu meklētājs ne­saprašanā gaidīja atbildi, bet nesagaidījis aizvilkās tālāk.

Līza atnāca tikai ap pulksten deviņiem. Viņi izgāja uz ielas zem stingi zaļajām vakara debesīm.

—   Kur tad mēs iesim? — jautāja Līza.

Ipolits Matvejevičs paskatījās uz viņas balto, starojošo seju un, kur viņam vajadzēja vienkārši pateikt: «Es esmu šeit, Inezila, zem tava loga stāvu,» — ņēmās gari un apnicīgi stāstīt par to, ka viņš sen neesot bijis Maskavā un Parize esot nesalīdzināmi labāka nekā Belokamena, kas, lai gudrotu kā gudrodams, tomēr esot un paliekot tikai slikti plānota, liela sādža.

—   Maskavu es, Elizabete Petrovna, atceros pavisam citādu. Tagad uz katra soļa jūtama skopulība. Bet mēs savā laikā naudu nežēlojām. «Dzīvojam mēs tikai reiz» —- ir tāda dziesmiņa.

Viņi izstaigāja visu Prečistenskas bulvāri un iznāca krast­malā pie Pestītāja tempļa.

Aiz Maskavas upes tilta no skursteņiem vēlās dūmi kā kuplas sudrablapsu astes. Maskavas elektriskās stacijas dūmoja kā es­kadra. Pāri tiltiem rāpās tramvaji. Upē peldēja laivas. Sērīgi dziedāja harmonikas.

Paņēmusi Ipolitu Matvejeviču zem rokas, Līza viņam izstās­tīja visus savus sirdsēstus. Par strīdu ar vīru, par grūto dzīvi starp kaimiņiem — bijušajiem ķīmiķiem, kas visu noklausās, un par veģetarisko ēdienu vienmuļību.

Ipolits Matvejevičs klausījās un apsvēra. Viņā modās dēmo­niski spēki. Acu priekšā tēlojās lieliskas vakariņas. Viņš nāca pie slēdziena, ka tādu meiteni vajag ar kaut ko pārsteigt. •

—   Iesim uz teātri, — ierosināja Ipolits Matvejevičs.

—   Labāk uz kino, — Liza sacīja, — kino iznāk lētāk.

—   O! Kāds tam sakars ar naudu! Tik burvīga nakts — un pēkšņi diezin kāda nauda.

Un galīgi atraisījušies demoniskie spēki nekaulēdamies iesē­dināja pārīti važonī un aizveda uz kino «Ars». Ipolits Matvejevičs bija lielisks. Viņš paņēma visdārgākās biļetes. Taču nesagaidīja, kamēr seanss beigsies. Līza bija radusi sēdēt lētās vietās, ekrana tuvumā, un slikti redzēja no dārgās trīsdesmit ceturtās rindas.

Ipolita Matvejeviča kabatā atradās puse sumas, ko koncesio­nari bija dabūjuši no Stargorodas sazvērniekiem. Tā no greznī­bas atradušajam Vorobjaņinovam bija liela nauda. Tagad, vieglas mīlas iespējas apskurbināts, viņš gatavojās Līzu apžilbināt ar savu plašo vērienu. Tādam uzdevumam viņš sevi uzskatīja par lieliski sagatavotu. Viņš ar lepnumu atcerējās, cik viegli kādreiz bija iekarojis skaistās Helenas Bouras sirdi. Viņam piemita ieradums viegli un bagātīgi šķiesties ar naudu. Stargorodā viņu daudzināja kā labi audzinātu cilvēku, kas prot risināt sarunas ar jebkuru dāmu. Viņam likās smieklīgi izlietot visu savu vecā režima spo­žumu mazās padomju meitenes iekarošanai, kura vēl nekā prātīga nebija redzējusi.

Pēc īsas pierunāšanas Ipolits Matvejevičs aizveda Līzu uz «Prāgu», Maskavas patērētāju biedrības pirmklasīgu ēdnīcu — «labāko vietu Maskavā», kā viņam teica Benders.

«Praga» Līzu pārsteidza ar daudzajiem spoguļiem, gaismu un puķu podiem. Līzai tas bija piedodams, jo viņa vēl nekad nebija apmeklējusi lielus, pirmklasīgus paraugrestoranus. Bet spoguļu zāle pēkšņi pārsteidza arī Ipolitu Matvejeviču. Viņš bija atpalicis, aizmirsis, kā iekārto restorānus. Tagad viņš gaužām apkaunējās par saviem barona zābakiem ar kvadrātveidīgajiem purniem, par atsevišķi pirktajām pirmskara biksēm un ar sidrabainām zvaig­znēm nobārstīto vesti.

Abi apmulsa un palika ar vaļā mutēm visas šīs raibās pub­likas priekšā.

— Iesim tur, kaktā, — ierosināja Vorobjaņinovs, kaut gan pie pašas estrādes, kur orķestris zāģēja «Bajaderas» nodrāzto popu- riju, bija brīvi galdiņi.

Juzdama, ka viņai pievērsti visu skatieni, Līza ātri piekrita. Viņai apmulsis sekoja augstākās sabiedrības lauva un sieviešu siržu lauzējs Vorobjaņinovs. ^Augstākās sabiedrības lauvas izsē­dētās bikses nokarājās kā maiss uz viņa vājā dibena. Sieviešu siržu lauzējs uzmeta kūkumu un, lai kaut kā pārvarētu apmul­sumu, sāka slaucīt pensneju.

Galdu neviens neapkalpoja. To Ipolits Matvejevičs nebija gaidījis.

Un viņš nevis galanti tērzēja ar savu dāmu, bet gan klusēja, mocījās, bikli klaudzināja ar pelntrauku pa galdu un nepārtraukti atklepojās. Līza ziņkārīgi skatījās apkārt, klusēšana kļuva arvien nospiedošāka. Bet Ipolits Matvejevičs nespēja izrunāt ne vārda. Viņš bija aizmirsis, ko tādās reizēs mēdz runāt.

—   Esiet tik laipni! — viņš lūdza garāmejošos tautas ēdinā­šanas darbiniekus.

—  Acumirklīti! — skrienot atsaucās viesmīli.

Beidzot ēdienkarte tika atnesta. Ipolits Matvejevičs, juzda­mies atvieglināts, iedziļinājās tās saturā.

—   Hm, — viņš purpināja, — teļa kotletes — divi divdesmit piecas, fileja — divi divdesmit piecas, degvīns — pieci rubļi.

—   Par pieciem rubļiem lielā karafe, — pavēstīja viesmīlis, nepacietīgi lūkodamies apkārt.

«Kas ar mani notiek?» šausminājās Ipolits Matvejevičs. «Es kļūstu smieklīgs.»

—  Lūdzu, — ar nosebotu laipnību viņš vērsās pie Līzas, — vai jums nelabpatiktos kaut ko izvēlēties? Ko jūs ēdīsiet?

Līzai bija kauns. Viņa redzēja, ar kādu pārākuma apziņu vies­mīlis skatījās uz viņas pavadoni, un saprata, ka tas dara kaut ko tā, kā nevajag.

—  Es nemaz negribu ēst, — viņa sacīja drebošā balsī. — Jeb varbūt.. . Sakiet, lūdzu, biedri, vai jums nav kaut kas no veģe- tariskiem ēdieniem?

Viesmīlis sāka mīņāties kā zirgs.

—   Veģetariskus ēdienus negatavojam. Varbūt vienīgi omleti ar šķiņķi.

—  Tādā gadījumā, — izšķīries sacīja Ipolits Matvejevičs, — dodiet mums cīsiņus. Jūs taču ēdīsiet cīsiņus, Elizabete Pet- rovna? _

—   Ēdīšu.

—  Tātad — cīsiņus. Lūk, šos. Par rubli divdesmit piecām. Un pudeli degvīna.

—   Būs karafītē.

—   Tad lielo karafi.

Tautas ēdināšanas darbinieks paskatījās uz nevarīgo Līzu ar izbrīnās pilnām acīm.

—   Ko uzkodīsiet pie degvīna? Vai svaigu kaviaru? Lasi? Vai pīrādziņus?

Ipolita Matvejeviča rīcību vēl aizvien vadīja dzimtsarakstu nodaļas darbvedis.

—   Nevajag, — viņš rupji atbildēja. — Cik jums maksā skābi gurķi? Nu labi, dodiet divus.

Viesmīlis aizskrēja, un pie galdiņa atkal iestājās klusums. Pirmā sarunu atsāka Līza:

—   Es šeit nekad neesmu bijusi. Šeit ir ļoti jauki.

—   Jā-ā, — novilka Ipolits Matvejevičs, aprēķinādams, cik būs jāmaksā par pasūtīto.

«Nekas,» viņš domāja, «iedzeršu degvīnu, un viss pāries. Bet tā patiešām kļūst neērti.»

Taču, kad bija iedzēris degvīnu un uzkodis gurķi, viņš ne tikai nekļuva jautrāks, bet, gluži otrādi, vēl vairāk sadrūma. Līza ne­dzēra. Saspīlētā atmosfēra neizzuda. Un vēl kā par nelaimi pie galdiņa pienāca kāds cilvēks, kas, mīlīgi skatīdamies uz Līzu, piedāvāja ziedus.

Ipolits Matvejevičs izlikās neredzam ūsaino puķu pārdevēju, bet tas negāja projām. Viņa klātbūtnē, runāt mīļus vārdus bija pilnīgi neiespējami.

Uz brīdi paglāba koncerta programa. Uz estrādes iznāca pū­pēdim līdzīgs vīrelis vizitsvārkos un lakādas kurpēs.

—   Nu, lūk, mēs atkal esam satikušies, — viņš familiari sacīja publikai. — Mūsu koncerta programas nākošajā numurā jūs klau­sīsieties slaveno krievu tautas dziesmu izpildītāju, kuru jūs labi pazīstat Marjas Birzī, Varvaru Ivanovnu Godļevsku. Varvara Iva­novna! Lūdzu!

Ipolits Matvejevičs dzēra degvīnu un klusēja. Un, tā kā Līza nedzēra un visu laiku lauzās uz mājām, tad vajadzēja pasteigties, lai izdzertu visu karafi.

Kad uz skatuves krokotā samta tolstojietī iznāca kupletists, kas nomainīja Marjas Birzī pazīstamo dziedātāju un sāka dziedāt: Staigājiet,

Jūs visur klaiņājiet, It kā jūsu apendicits No staigāšanas k|ūtu cits, Staigājiet, Ta-ra-ra-ra, —

Ipolits Matvejevičs, jau krietni vien iesilis, kopā ar visiem paraug- ēdnīcas apmeklētājiem, kurus pirms stundas viņš vēl bija uzska­tījis par rupjiem un skopulīgiem padomju banditiem, plaukšķināja ar rokām takti un vilka līdzi vārdus:

Staigājiet, Ta-ra-ra-ra …

Viņš bieži pielēca kājās un neatvainojies devās uz ateju. Pie kaimiņu galdiņiem viņu jau sauca par tēvoci un aicināja izdzert kausu alus. Bet viņš negāja. Viņš pēkšņi bija kļuvis lepns un pie­sardzīgs. Līza apņēmīgi piecēlās no galda:

—   Es iešu prom. Bet jūs palieciet. Es aiziešu viena pati.

—   Nē, kāpēc? Kā muižnieks es to nedrīkstu pieļaut! SenjorI Rēķinu! Ne-kauņas! . . .

Šūpodamies uz krēsla, Ipolits Matvejevičs ilgi lūkojās rēķinā.

•— Deviņi rubļi divdesmit kapeikas? — viņš murmināja.

—  Varbūt jums vēl iedot atslēgu no dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Beidzās ar to, ka, saudzīgi turot zem padusēm, Ipolitu Matve­jeviču noveda lejā. Līza nevarēja aizbēgt, jo garderobes numuriņš atradās pie augstākās sabiedribas lauvas.

Jau pirmajā šķērsielā Ipolits Matvejevičs ar plecu uzgūlās Līzai un sāka grābstīties ar rokām. Līza klusēdama atgaiņājās.

-      — Paklausieties! — viņa sacīja. — Paklausieties! Paklau­sieties!

—   Brauksim uz numuru! — centās pierunāt Vorobjaņinovs.

Līza ar spēku izrāvās un netēmēdama iekrāmēja sieviešu pa­vedējam ar dūri pa degunu. Tūlīt nokrita pensnejs ar zelta kniebi un, pakļuvis zem kvadrātveidīgā baronu zābaka purna, čirkstē­dams sašķīda.

Nakts sumināts, Gaiss klusi šņāc . ..

Līza, asaras rīdama, pa Sudraba šķērsielu skrēja uz mājām. Gvadalkvivira skrej un krāc.

Redzes spēju zaudējušais Ipolits Matvejevičs sīkiem solīšiem tipināja uz pretējo pusi, saukdams:

— Turiet zagli!

Pēc tam viņš ilgi raudāja un, asaras slaucīdams, nopirka no vecenītes barankas kopā ar visu kurvi. Viņš izgāja Smoļenskas tirgus laukumā, tas bija tukšs un tumšs, tur viņš ilgi staigāja uz priekšu un atpakaļ, sēdams barankas kā sējējs sēklu. Pie tam viņš nepatīkamā balsī bļaustījās:

Staigājiet,

Jūs visur klaiņājiet, Ta-ra-ra-ra …

Vēlāk Ipolits Matvejevičs sadraudzējās ar kādu pārgalvīgu važoni, izkratīja viņam sirdi un juceklīgi pastāstīja par bril­jantiem.

— Jautrs kungs! — važonis iesaucās.

Ipolits Matvejevičs patiešām jutās jautrs. Acīm redzot viņa jautrībai bija mazliet piedauzīgs raksturs, jo ap pulksten vien­padsmitiem rītā viņš pamodās milicijas nodaļā. No divsimt rubļiem, ar kuriem viņš tik apkaunojoši bija iesācis baudu un izpriecu nakti, kabatā bija palikuši tikai divpadsmit.

Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš mirst. Sāpēja mugura, smeldza aknas, bet galvā, kā viņam likās, bija uzmaukts svina katls. Bet visšausmīgākais tomēr bija tas, ka viņš pilnīgi neat­cerējās, kur un kā varējis iztērēt tik lielu naudu. Pa ceļam uz mājām nācās iegriezties pie optika un ielikt pensneja kniebll jau­nus stiklus.

Ostaps ilgi izbrīnījies pētīja Ipolita Matvejeviča izkāmējušo stāvu, bet nekā nesacīja. Viņš bija atturīgs un cīņai gatavs.

XXI nodala EKSEKŪCIJA

Otrupes nams tika atvērts pulksten piecos. Pilsoņu ielaišana mantu apskatei sākās jau no četriem. Draugi ieradās pulksten trijos un veselu stundu apskatīja mašīnbūves izstādi, kas atradās turpat līdzās.

—   Tā rādās, — teica Ostaps, — ka jau rītā, ja labi gribam, mēs varam nopirkt šo lokomotivīti. Zēl, ka cena nav izlikta. To­mēr patīkami, ja ir pašam sava lokomotive.

Ipolits Matvejevičs cieta. Vienīgi krēsli spēja viņu mierināt.

No tiem viņš atgāja tikai tai mirklī, kad katedrā uzrāpās ūtrupnieks rūtainās «simtgadu» biksēs un ar tik kuplu bārdu, ka tā aizsedza visu tolstojieša priekšu.

Koncesionari ieņēma vietas ceturtajā rindā pa labi. Ipolits Matvejevičs bija stipri uztraucies. Viņarn likās, ka tūlīt pārdos krēslus. Taču tiem bija četrdesmit trešais numurs, un sākumā pārdošanā nāca parastie ūtrupju nieki un krāmi: nepilnas servi- zes ar ģerboņiem, mērces trauks, sudraba glāžturis, mākslinieka Petuņina ainava, stikla pērļu rokas somiņa, pilnīgi jauns primusa deglis, Napoleona krūšutēls, linaudekla krūšturi, gobelens «Med­nieks šauj meža pīles» un dažādi citi krikumi.

Vajadzēja paciesties un gaidīt. Gaidīt bija ļoti grūti: visi krēsli tepat; mērķis tik tuvu, to jau varēja ar roku aizsniegt.

«Bet kāda te sāktos kņada,» Ostaps pie sevis nodomāja, ap­skatīdams ūtrupes publiku, «ja viņi dabūtu zināt, kādu treknu kumosiņu šodien pārdos ar šiem krēsliem.»

—   Taisnības dieves statuja, — pasludināja ūtrupnieks.

—   Bronzas. Pilnīgi vesela. Pieci rubļi. Kas sola vairāk? Sešar- pus — pa labi, pēdējā rindā — septiņi. Astoņi rubļi, pirmajā rindā, vidū. Vidū astoņi rubļi — otrreiz. Vidū pirmajā rindā — trešoreiz. Pie pilsoņa pirmajā rindā tūlīt aizsteidzās jaunava ar kvīti, lai saņemtu naudu.

Klaudzēja ūtrupnieka āmuriņš. Pārdeva pelnu trauku, kas lepojies pils istabās, kristālā traukus, porcelānā pūdernlcu.

Laiks vilkās mokoši gausi.

—  Aleksandra Trešā bronzas krūšutēls. Var noderēt kā prese. Citur gan, liekas, nekur nederēs. Par iepriekš noteikto cenu pār­došanā iet Aleksandra Trešā krūšutēls.

Publika iesmējās.

—   Nopērciet, muižniecības priekšniek, — Ostaps iedzēla,

—  jums, liekas, tas patīk.

Ipolits Matvejevičs nenovērsa acis no krēsliem un klusēja.

—   Neviens nevēlas? Aleksandra Trešā bronzas krūšutēls tiek noņemts no solīšanas. Taisnības dieves statuja. Liekas, tāda pati kā nupat nopirktā. Vasilij, parādiet publikai «Taisnības dievi». Pieci rubļi. Kas sola vairāk?

Pirmajā rindā vidū atskanēja sēkšana. Acīm redzot pilsonim gribējās, lai viņam piederētu pilns taisnības dieviešu komplekts.

—   Pieci rubļi — bronzas «Taisnības dieve»!

—   Seši! — pilsonis cieti noteica.

—   Seši rubļi vidū. Septiņi. Deviņi rubļi, pēdējā rindā pa labi.

—   Deviņarpus, — klusi, paceldams roku, sacīja «Taisnības dieves» cienītājs.

—   Deviņarpus, vidū. Otrreiz deviņarpus, vidū. Trešoreiz de­viņarpus.

Āmuriņš noklaudzēja. Pilsonim pirmajā rindā uzklupa jaun­kundze.

Viņš samaksāja un aiztenterēja uz blakus istabu saņemt savu bronzu.

—   Desmit pils krēsli! — ūtrupnieks pēkšņi nosauca.

—   Kāpēc pils? — klusi izsaucās Ipolits Matvejevičs.

Ostaps saskaitās:

—   Ejiet pie velna! Klausieties un neurķējieties!

—   Desmit pils krēsli. Riekstkoka. Aleksandra Otrā laikmeta stilā. Pilnīgā kārtībā. Gambsa mēbeļu darbnīcas izstrādājums. Vasilij, nolieciet vienu krēslu zem reflektora.

Vasilijs tik varmācīgi sagrāba krēslu, ka Ipolits Matvejevičs pielēca kājās.

—  Sēdiet taču, nolādētais idiots, īsta dieva sodība! — Ostaps šņāca. — Sēdieties, es jums saku!

Ipolitam Matvejevičam sāka drebēt apakšžoklis. Ostaps sa­springa. Viņa acis spīdēja.

—  Desmit riekstkoka krēsli. Astoņdesmit rubļu.

Zāle sarosījās. Pārdeva mantu, kas nepieciešama saimniecībā. Viena pēc otras pacēlās rokas. Ostaps visu mierīgi vēroja.

—   Kāpēc jūs nesolāt? — viņam uzklupa Vorobjaņinovs.

—  Vācieties prom, — zobus sakodis, atbildēja Ostaps.

—   Simts divdesmit rubļu, aizmugurē. Simt trīsdesmit pieci, turpat. Simt četrdesmit.

Ostaps mierīgi pagriezās ar muguru pret katedru un smīnē­dams ņēmās aplūkot savus konkurentus.

Solīšana gāja pilnā sparā. Brīvu vietu vairs nebija. Un tieši Ostapam aiz muguras kāda dāma, aprunājusies ar savu vīru, iekāroja krēslus («Brīnišķīgi atzveltnes krēsli! Lielisks darbs! Soņa! Tie taču ir pils krēsli!») un pacēla roku.

—   Simt četrdesmit pieci, piektajā rindā pa labi. Pirmoreiz

Zāle pamira. Pārāk dārgi.

—   Simt četrdesmit pieci. Otrreiz.

Ostaps vienaldzīgi aplūkoja karnizes izveidojumu. Ipolits Mat­vejevičs. galvu nodūris, sēdēja un trīsēja.

—   Simt četrdesmit pieci. Trešoreiz.

Un, pirms vēl melnais, lakotais āmuriņš paspēja noklaudzēt uz finiera katedras, Ostaps pagriezās, pastiepa uz augšu roku un paklusām sacīja:

—  Divsimt.

Visu skatieni pievērsās koncesionariem. Sportenes, žokenes, naģenes un platmales sakustējās. Ūtrupnieks pacēla garlaikotu seju un paskatījās uz Ostapu.

—   Divsimt, pirmoreiz, — viņš teica, — divsimt, ceturtajā rindā pa labi, otrreiz. Vairāk nav solītāiu? Divsimt rubļu, riekst­koka garnitūra, desmit pils priekšmeti. Divsimt rubļu —• trešoreiz, ceturtajā rindā pa labi.

Roka ar āmuriņu sastinga virs katedras.

—  Maman! — Ipolits Matvejevičs skaļi iesaucās.

Ostaps sārts un pašpārliecināts smaidīja. Āmuriņš nokrita, izdodams debešķīgu skaņu.

—   Pārdots, — ūtrupnieks sacīja. — Jaunkundzi Ceturtajā rindā pa labi.

—   Nu, priekšsēdētāj, vai nebija efektīgi? — jautāja Ostaps.

—   Interesanti zināt, ko jūs būtu iesācis bez techniskā vadītāja?

Ipolits Matvejevičs laimīgi norūcās. Viņiem rikšus tuvojās

jaunkundze.

—   Vai jūs nopirkāt krēslus?

—- Mēs paši! — ilgi aizcieties, iesaucās Ipolits Matvejevičs.

—  Mēs, mēs. Kad tos varēs saņemt?

—   Kad vēlaties. Kaut vai tūlīt!

Ipolita Matvejeviča galvā trakoja «Staigājiet, jūs visur klai- ņājiet» meldija. «Mūsu krēsli, mūsu, mūsu, mūsu!» To brēca katra viņa cīpsliņa. «Mūsu!» sauca aknas. «Mūsu!» apstiprināja aklā zarna.

Viņš kļuva tik priecīgs, ka pēkšņi visneparastākajās vietās viņam sāka pulsēt asinis. Viss vibrēja, virmoja un sprakšķēja no nedzirdētās laimes. Viņš redzēja vilcienu, kas trauca uz Sankt Gothardu. Uz pēdējā vagona vaļējās platformas stāvēja Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs baltās biksēs un smēķēja cigāru. Uz viņa galvas, kuru atkal rotāja mirdzoši sirmi mati, liegi kaisījās Alpu zvaigznītes. Viņš traucās uz Ēdeni.

—   Bet kāpēc divsimt trīsdesmit, nevis divsimt? — Ipolits Mat­vejevičs dzirdēja vārdus.

To teica Ostaps, kvīti rokās grozīdams.

—  Pieskaitīti piecpadsmit procenti komisijas naudas, — jaun­kundze atbildēja.

—  Nu, ko lai dara! Ņemiet!

Ostaps izvilka kabatas portfeli, noskaitīja divsimt rubļus un pagriezās pret uzņēmuma galveno direktoru:

—   Dodiet šurp, dārgumiņ, trīsdesmit rubļus un pasteidzie­ties — vai neredzat — kundzīte gaida. Nu?

Ipolits Matvejevičs nemaz nemēģināja meklēt naudu.

—   Nu? Ko jūs skatāties uz mani kā zaldāts uz uti? Vai aiz laimes prātu esat zaudējis?

—   Man nav naudas, — beidzot nomurmināja Ipolits Matve­jevičs.

—   Kam nav? — Ostaps ļoti klusu jautāja.

—   Man.

—   Bet divsimt rubļi?

—   Es … m-m-m … p-pazaudēju.

Ostaps paskatījās uz Vorobjaņinovu un ātri novērtēja viņa no- šņurkušo seju, zaļganos vaigus un piepampušos maisiņus zem acīm.

—   Dodiet naudu! — viņš naidīgi čukstēja. — Vecais nelietis!

. — Vai jūs maksāsiet vai ne? — jautāja jaunkundze.

—  Vienu mirklīti! — Ostaps iesaucās, burvīgi smaidīdams,

—  mazs starpgadījums.

Vēl bija maza cerība. Varēja pierunāt, lai naudu mazliet pa­gaida. Pēkšņi, atguvis valodu, Ipolits Matvejevičs, siekalas šļak­stinādams, iejaucās sarunā.

—   Piedodiet! — viņš iebrēcās. — Kāpēc komisijas nauda? Mēs nekā nezinām par tādu naudu. Vajag brīdināt. Es atsakos maksāt šos trīsdesmit rubļus.

—   Labi, — jaunkundze kautri sacīja, — es tūlīt visu nokārtošu. Paņēmusi kvīti, viņa aizskrēja pie ūtrupnieka un pasacīja tam

dažus vārdus. Ūtrupnieks tūlīt piecēlās. Viņa bārda mirdzēja spē­cīgo elektrisko spuldžu gaismā.

—   Pēc ūtrupju izsoles noteikumiem, — viņš skaļi paziņoja,

—   personai, kas atteikusies maksāt pilnu sumu par nopirkto priekšmetu, jāatstāj zāle. Krēslu izsole tiek atcelta.

Pārsteigtie draugi sēdēja kā sasaluši.

—   Es jūs palūgšu atstāt zāli! — ūtrupnieks iesaucās. Efekts bija milzīgs. Publika ļauni sminēja. Ostaps tomēr ne­cēlās kājās. Tādus triecienus viņš sen nebija saņēmis.

—   Es jūs pa-alūg-šu!

Ūtrupnieks nodziedāja tādā balsī, kas necieš iebildumus. Smiekli zālē kļuva skaļāki.

Un viņi izgāja. Reti kāds izgājis no ūtrupju zāles tik ļoti sa­rūgtināts. Pirmais gāja Vorobjaņinovs. Uzrāvis taisnos, kaulai­nos plecus, paīsajos svārķeļos un muļķīgajos barona zābakos viņš gāja kā dzērve, juzdams aiz muguras maigo, draudzīgo lielā kom­binatora skatienu.

Koncesionari apstājās istabā, kas atradās blakus ūtrupju zālei. Tagad viņi varēja vērot solīšanu tikai caur stikla durvīm. Ceļš uz turieni viņiem bija slēgts. Ostaps draudzīgi klusēja.

—   Riebīgi noteikumi, — bailīgi ieminējās Ipolits Matvejevičs,

—   pilnīga nejēdzība! Milicijā viņus vajag nosūdzēt. Ostaps klusēja.

—   Nē, patiešām, velns zina, kas tas ir! — šķendējās Vorobja­ņinovs. — Darbaļaudīm dīrā vai trīs ādas. Nudien! . . . Par lie­totiem nieka desmit krēsliem prasa divsimt trīsdesmit rubļu. Prātā var sajukt. ..

—  Jā, — Ostaps kokaini sacīja.

—   Vai nav taisnība? — pārjautāja Vorobjaņinovs. — Prata var sajukt!

—   Var gan.

Ostaps piegāja Vorobjaņinovam cieši klāt un, apskatījies ap­kārt, deva muižniecības vadonim asu, spēcīgu un svešai acij ne­manāmu belzienu sānos.

—   Še tev milicija! Še tev dārgie krēsli visas zemes darba­ļaudīm! Še tev nakts pastaigas ar skuķiem! Še tev sirmā bārda! še tev, sātans, pa ribām!

Ipolits Matvejevičs visas eksekūcijas laikā neizdvesa nevienu skaņu.

No sāniem raugoties, varētu likties, ka godbijīgs dēls sarunā­jas ar tēvu, tikai tēvs pārāk spēcīgi purina galvu.

—   Nu, tagad vācies prom!

Ostaps pagriezās ar muguru pret uzņēmuma direktoru un sāka lūkoties ūtrupes zālē. Pēc brīža viņš atskatījās.

Ipolits Matvejevičs vēl arvien stāvēja turpat aiz muguras, nostiepis rokas gar sāniem.

—   Ak, jūs vēl aizvien esat šeit, sabiedrības dvēsele? Vācie­ties prom! Nu?

—   Bie-iedri Bender, — Vorobjaņinovs lūdzās. — Biedri Bender!

—   Ej! Ej! Un pie Ivanopulo nenāc! Izdzīšu!

—   Bie-iedri Bender!

Ostaps vairs neatskatījās. Zālē kaut kas notika, un tas tik ļoti ieinteresēja Ostapu, ka viņš pavēra durvis un sāka klausīties.

—   Viss pagalam! — viņš nomurmināja.

—   Kas pagalam? — iztapīgi jautāja Vorobjaņinovs.

—   Krēslus pārdod pa vienam, lūk, kas. Varbūt vēlaties kādu iegādāties? Lūdzu. Es jūs neturu. Tikai šaubos, vai jūs ielaidīs. Un arī ar naudu jums, kā liekas, diezgan plāni.

Šai laikā ūtrupes zālē notika sekojošais: ūtrupnieks, juzdams, ka no publikas izspiest uzreiz divsimt rubļu neizdosies (pārāk liela suma tiem sīkajiem ļautiņiem, kas palikuši zālē), nolēma dabūt šos divsimt rubļus pa daļām. Krēsli atkal nāca solīšana, bet nu jau pa vienam.

—   Četri pils krēsli. Riekstkoka. Mīkstie. Gambsa izstrādā­jums. Trīsdesmit rubļu. Kas dod vairāk?

Ostaps ātri atguva savu agrāko noteiktību un aukstasinību.

—   Ei, jūs, dāmu mīluli, stāviet šeit un nekur neaizejiet! Es pēc piecām minūtēm atgriezīšos. Bet jūs te skatieties ar abam, kas un kā. Lai neviens krēsls nepazustu.

Bendera galvā uzreiz nobrieda plāns, vienīgais realais plāns šajos smagajos apstākļos, kādos viņi bija nokļuvuši.

Viņš aizskrēja uz Petrovku, devās pie tuvākā asfalta katla un uzsaka lietišķas pārrunas ar bezpajumtniekiem.

Viņš, kā solījies, atgriezās pie Ipolita Matvejeviča pēc piecām minūtēm. Bezpajumtnieki pilnīgā gatavībā stāvēja pie ūtrupju zāles ieejas.

—   Pārdod, pārdod, — čukstēja Ipolits Matvejevičs, — četrus un divus jau pārdeva.

—  Tas ir jūsu lāča pakalpojums, — Ostaps sacīja, — prie­cājieties. Viss bija tikpat kā rokā, saprotiet — rokā. Vai jūs to spējat saprast?

Zālē skanēja ķērkstoša balss, ar kādu daba apveltī vienīgi ūtrupniekus, krupjē un stikliniekus.

—   Pusrublis klāt, pa kreisi. Trešoreiz. Vēl viens pils krēsls. Riekstkoka. Pilnīgā kārtībā. Pusrublis klāt, vidū. Pirmoreiz — pusrublis klāt, tieši pretī.

Trīs krēslus pārdeva katru atsevišķi. Ūtrupnieks pieteica pār­došanai pēdējo krēslu. Ostapu smacēja dusmas. Viņš atkal metās virsū Vorobjaņinovam. Viņa apvainojošās piezīmes bija žultaina naida pilnas. Kas to lai zina, cik tālu Ostaps būtu aizgājis sa­vos satiriskajos vingrinājumos, ja viņu neiztraucētu kāds stei­dzīgs vīrietis, tērpies brūnā Lodzas auduma uzvalkā. Viņš žesti­kulēja ar tuklajām rokām, pieliecās, lēkāja uz vietas un atsprāga atpakaļ, it kā tenisu spēlēdams.

—  Sakiet, — viņš ātri vaicāja Ostapam, — vai šeit patiešām notiek ūtrupe? Jā? Ūtrupe? Un šeit patiešām pārdod mantas? Lieliski!

Nepazīstamais atlēca nost, un viņa sejā atplaiksnījās daudz sīku smaidiņu.

—   Un patiešām šeit pārdod mantas? Un patiešām var lēti nopirkt? Augsta klase! Ļoti, ļoti! Ah! . . .

Nepazīstamais, resnās gūžas gorīdams, garām pārsteigtajiem koncesionariem iedrāzās zālē un tik ātri nopirka pēdējo krēslu, ka Vorobjaņinovs paspēja tikai nokrekšķēties. Nepazīstamais ar kvīti rokās pieskrēja pie letes, kur izsniedza mantas.

—   Sakiet, — vai krēslu var tūlīt saņemt? Brīnišķīgi! . .. Ah! . . . Ah! . . .

Nepārtraukti blēdams un visu laiku kustēdamies, nepazīsta­mais iecēla krēslu ormaņratos un aizlaidās. Viņam pa pēdām skrēja bezpajumtnieks.

Pamazām izklīda un aizbrauca prom visi krēslu jaunie īpaš­nieki. Tiem pakaļ joņoja nepilngadīgie Ostapa aģenti. Prom <levās ari viņš pats. Ipolits Matvejevičs bikli sekoja Ostapam nopakajus. Sī diena viņam likās kā sapnis. Viss norisinājās ātri un pavisam citādi, nekā cerēja.

Sivcevo Vražkā klavieres, mandolinas un harmonikas svinēja pavasari. Logi bija atvērti. Palodzes aizpildīja māla puķu podi. Resns vīrs ar kailām, spalvainām krūtīm, bikšturus spidinādams, stāvēja pie loga un kaisli dziedāja. Gar sienu lēni zagās kaķis. Pārtikas preču stendos kvēloja petrolejas lampiņas.

Gar sārto mājiņu pastaigājās Koja. Ieraudzījis Ostapu, kas nāca pa priekšu, viņš pieklājīgi ar viņu sasveicinājās un piegāja pie Vorobjaņinova. Ipolits Matvejevičs sirsnīgi viņu sveicināja. Taču Koļa nezaudēja laiku.

— Labvakar, — viņš stingri sacīja un, nespēdams valdīties, iegāza Ipolitam Matvejevičam pa ausi.

To darot, Koļa, pēc Ostapa domām, kurš vēroja šo sadursmi, pateica diezgan banalu frāzi:

—  Tā dabūs visi, — Koļa smalkā balstiņā sacīja, — kas uz­bruks . ..

Kam īsti uzbruks, to Koļa nepateica. Viņš pacēlās uz pirkst­galiem un, aizmiedzis acis, cirta pliķi Vorobjaņinovam pa vaigu.

ipolits Matvejevičs pacēla elkoni, bet neuzdrošinājās pat iepīkstēties.

—  Pareizi, — Ostaps sauca, — tagad gāziet pa kaklu. Div­reiz. Tā. Nekā nevar darīt. Dažkārt olai nākas pārmācīt mēra sajūtu zaudējušu vistu . . . Vēl vienu reizīti . . . Tā. Nekautrējie­ties! Pa galvu vairāk nesitiet. Tā ir viņa visvārīgākā vieta.

Ja Stargorodas sazvērnieki šai kritiskajā mirklī būtu redzējuši gigantu un krievu demokrātijās tēvu, tad, jādomā, slepenā savie­nība «Zobens un spīļarkls» izbeigtu savu pastāvēšanu.

—  Nu, šķiet, ka pietiks, — Koļa sacīja, iebāzdams roku ka­batā.

—  Vēl vienu reizīti, — lūdzās Ostaps.

—   Nu velns ar viņu! Citreiz zinās!

Koļa aizgāja. Ostaps uzkāpa pie Ivanopulo un paskatījās leja. Ipolits Matvejevičs stāvēja iepretī mājai, atspiedies pie sūtniecī­bas čuguna žoga.

—  Pilsoni Michelson! — Ostaps uzsauca. — Konrād Karlo­vič! Nāciet iekšā! Es atļaujul

Istabā Ipolits Matvejevičs ienāca jau mazliet atžilbis.

—  Nedzirdēta bezkaunība! — viņš dusmīgi sacīja. — Es tik tikko savaldījos.

—   Ai-ai-ai, — Ostaps līdzjūtīgi runaja, — kāda tagad jau­natne! Šausmīga jaunatne! Apceļ citu sievas! Noplītē svešu naudu… Pilnīgs pagrimums. Bet sakiet: kad sit pa galvu, vai patiešām sāp?

—   Es viņu izaicināšu uz divkauju.

—   Brīnišķīgi. Varu jums rekomendēt savu paziņu kā speciā­listu. Divkauju kodeksu zina no galvas, un viņam pieder divas pirts slotas, kas piemērotas cīņai ne uz dzīvību, bet uz nāvi. Par sekundantiem var paņemt Ivanopulo un kaimiņu, kas dzīvo pa labi. Viņš ir bijušais Kologrivas pilsētas goda pilsonis un vēl līdz šim laikam dižojas ar šo titulu. Bet var arī sarīkot divkauju ar gaļas mašīnām — tas ir elegantāk. Katrs ievainojums katrā ziņā nāvējošs. Sakautais ienaidnieks mechaniski pārvēršas kotletē. Vai tas jūs apmierina, muižniecības priekšniek?

Šai mirklī uz ielas atskanēja svilpiens, un Ostaps aizgāja ievākt aģentūras ziņas no bezpajumtniekiem.

Bezpajumtnieki lieliski izpildīja viņiem uzticēto uzdevumu. Četri krēsli bija nokļuvuši Kolumba teātrī. Bezpajumtnieks sīki pastāstīja, kā šos krēslus veduši ar ķerru, kā tos izkrāvuši un pa aktieru ieeju ievilkuši iekšā. Teatra atrašanās vietu Ostaps labi zināja.

Divus krēslus aizveda ar ormani «šika šmare», kā stāstīja otrs jaunais dzinējs. Puika acīm redzot neizcēlās ar lielām gara dāvanām. Varsonofjeva šķērsielu, uz kurieni krēsli aizvesti, viņš zināja, atcerējās pat, ka dzīvokļa numurs septiņpadsmit, bet mā­jas numuru nekādi nevarēja atcerēties.

—  Pārāk ātri skrēju, — bezpajumtnieks sacīja, — izkrita no prāta.

—   Nesaņemsi naudu, — pavēstīja darba devējs.

—   On-nkulīt! … Bet es tev parādīšu.

—   Labi! Paliec. Iesim reizē.

Blējošais pilsonis, kā izrādījās, dzīvoja Sadovaja-Spaskas ielā. Ostaps bloknotā pierakstīja precizu viņa adresi.

Astotais krēsls aizbrauca uz Tautību namu. Puikiņš, kas se­koja šim krēslam, izrādījās veikls okšķeris. Pārvarēdams šķēršļus, kā, piemēram, komandantūru un daudzus kurjerus, viņš ielavījies mājā un pārliecinājies, ka krēslu nopircis redakcijas «Darbgalds» saimniecības pārzinis.

Divu zēnu vēl nebija. Tie atskrēja gandrīz vienlaikus aizelsu­šies un noguruši.

—   Kazarmju šķērsielā, pie Dzidrajiem Dīķiem.

— Numurs?

—   Deviņi. Un ari dzīvoklis deviņi. Tur blakus dzīvo tatari. Sētas mājā. Es viņam krēslu aiznesu. Kājām gājām.

Pēdējais pēdu dzinējs atnesa bēdīgas ziņas. Sākumā viss bijis labi, bet pēc tam viss kļuvis slikti. Pircējs ar krēslu iegājis Oktobra stacijas preču pagalmā, un iespraukties viņam līdzi ne­kādi nevarējis — pie vārtiem stāvējuši dzelzceļa apsardzes strēl­nieki.

—   Laikam kaut kur aizbrauca, — bezpajumtnieks nobeidza savu ziņojumu.

Tas Ostapu ļoti satrauca. Karaliski apbalvojis bezpajumtnie­kus — iedevis rubli katram pēdu dzinējam, neskaitot ziņnesi, kas bija aizmirsis Varsonofjeva šķērsielas mājas numuru (viņam bija pavēlēts ierasties otrā dienā labi agri no rīta), techniskais direktors atgriezās mājās un, neatbildēdams uz jautājumiem, ar ko uzmācās caurkritušais valdes priekšsēdētājs, sāka kombinēt.

—   Vēl nekas nav zaudēts. Adreses ir, bet, lai iegūlu krēslus, pastāv daudz vecu, pārbaudītu paņēmienu: 1) vienkārša iepazīša­nās, 2) mīlestības intriga, 3) iepazīšanās ar ielaušanos, 4) ap­maiņa un 5) nauda. Pēdējais ir visdrošākais. Bet naudas maz.

Ostaps ironiski paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču. Lielais kom­binators bija atguvis parasto domu svaigumu un garīgo līdz­svaru. Naudu, protams, varēs dabūt. Krājumā vēl bija: glezna «Boļševiki raksta vēstuli Cemberlenam», tējas sietiņš un neapro­bežota iespēja turpināt daudzsievības karjeru.

Rūpes sagādāja tikai desmitais krēsls. Šādas tādas pēdas, protams, bija, bet kas nu tās par pēdām — izplūdušas un ne­skaidras.

—   Nav nemaz tik slikti, — Ostaps skaļi sacīja. — Ar tādām izredzēm var zvejot. Dodu desmit pret vienu. Sēde turpinās! Vai dzirdat? Jūs! Zvērinātais piesēdētāji

XXII nodala ELLOCKA NO KANIBALU CILTS

Viljama Sekspira lietotais vārdu krājums pēc pētnieku aprē­ķiniem sasniedz apmēram 12 000 vārdu. Nēģera vārdu krājuma no kanibalu cilts «Mumbo-Jumbo» ir 300 vārdu.

Elločka Sčukina viegli un brīvi iztika ar trīsdesmit vārdiem.

Lūk, vārdi, frāzes un izsauksmes vārdi, kurus viņa, rūpīgi atsijājot, izvēlējusies no lielās, bagātās un varenās krievu va­lodas:

1.  Nerunā blēņas.

2.   Ho-ho! (Atkarībā no apstākļiem izsaka: ironiju, izbrīnu, sajūsmu, naidu, prieku, nicināšanu un apmierinātību.)

3.  Vienreizēji!

4.  Draņķīgs. (Lietojams visos gadījumos. Piemēram, «draņ­ķīgais Petja atnācis», «draņķīgs laiks», «draņķīgs atgadījums», «draņķīgs kaķis» utt.)

5.  Tumsonība.

6.  Baigi. (Baigais, piemēram, tiekoties ar labu paziņu: «baiga tikšanās».)

7.  Cālītis. (Attiecībā uz visiem pazīstamiem vīriešiem neatka­rīgi no vecuma un sabiedriskā stāvokļa.)

8.  Nemāciet mani dzīvot.

9.  Kā puiku. («Es viņu sukāju kā puiku,» — kārtis spēlējot. «Es viņam kā puikam aizbāzu muti,» —• acīm redzot sarunā ar dzīvokļa atbildīgo īrnieku.)

10. Br-r-rīnišķīgi.

11.  Resns un smuks. (Lietojami nedzīvu un dzīvu priekšmetu raksturošanai.)

12. Brauksim ar ormani. (Saka vīram.)

13. Brauksim ar taksi. (Vīriešu kārtas pazīstamiem.)

14. Jums visa mugura balta. (Joks.)

15. Ak tu mūžs!

16.  Ulis. (Mīlināmo vārdu galotne. Piemēram: Mišulis, Zi- nulis.)

17.  Oho! (Ironija, izbrīna, sajūsma, naids, prieks, nicināšana un apmierinātība.)

Tie pavisam nedaudzie vārdi, kas vēl palika pāri, noderēja par sazināšanās starpposmu starp Elločku un universālveikalu komijiem.

Ja papētītu Elločkas Sčukinas fotogrāfijās, kas karājas virs viņas vīra inženiera Ernesta Pavloviča Sčukina gultas (vienu — pretskatā, otru — profilā), tad nebūtu grūti pamanīt patīkamu, augstu un apaļu pieri, lielas, valgas acis, vismīlīgāko degun- tiņu Maskavas guberņā un smakru ar mazu tušas plankumiņu.

Elločkas augums glaimoja vīriešiem. Viņa bija'maziņa, un viņai līdzās pat visnoplukušākie vīreļi likās lieli un spēcīgi vīri.

Kas attiecas uz sevišķām pazīmēm, tad tādu viņai nebija. Elločkai tās arī nemaz nebija vajadzīgas. Viņa bija skaista.

Divsimt rubļi, kurus ik mēnesi saņēma viņas vīrs rūpnīcā «Elektrolustra», Elločku apvainoja. Tie nekādā ziņā nesekmēja to grandiozo cīņu, kuru Elločka veda jau četrus gadus, no tā mirkļa, kopš viņa ieņēma mājsaimnieces, Sčukina sievas sabied­risko stāvokli. Cīņa risinājās ļoti sasprindzināti. Tā aprija visus materialos resursus. Ernests Pavlovičs ņēma uz mājām darbu, atteicās no apkalpotājas, pats aizdedzināja primusu, iznesa atkri­tumus un pat cepa kotletes.

Bet viss bija veltīgi. Bīstamais ienaidnieks ar katru gadu vai­rāk izputināja saimniecību. Elločka pirms četriem gadiem atklāja, ka aiz okeana viņai ir sāncense. Nelaime Elločku piemeklēja tieši tai laimīgajā vakarā, kad viņa pielaikoja ļoti glītu krepdešina blūzīti. Sinī tērpā viņa bija dievišķīga.

—   Ho-ho! — viņa iesaucās, ielikdama šai mežonīgajā sau­cienā apbrīnojami sarežģītas jūtas, kas to pārņēma.

Vienkāršākos vārdos šīs jūtas varētu izteikt šādā teikumā: «Vīrieši, mani ieraudzījuši šai blūzītē, kļūs vai traki. Sāks trīcēt pie visām miesām. Viņi, mīlestībā šļupstēdami, sekos man kaut vai līdz pasaules galam. Bet es palikšu salta. Vai tad viņi ir ma­nis vērti? Es esmu visskaistākā. Tik elegantas blūzītes nav ne­vienai visā pasaulē.»

Taču krājumā bija tikai trīsdesmit vārdu, un Elločka izvēlējās visizteiksmīgākos no tiem — «ho-ho».

Un šai izšķirošajā brīdī pie viņas atnāca Fimka Sobaka. Viņa atnesa sev līdz janvara salto elpu un franču modes žurnālu. Elločka ilgi aplūkoja pirmo lappusi. Krāšņa fotogrāfijā rādīja amerikaņu miljardiera Vanderbilda meitu vakarkleitā. Tur bija kažokādas un spalvas, zīds un pērles, neparasti viegls piegrie­zums un prātus reibinoša frizūra. Tas izšķīra visu.

—   Oho! — Elločka pie sevis nodūca.

Tas nozīmēja: «Vai nu es, vai viņa.»

Nākošās dienas rīts Elločku jau pārsteidza frizētavā. Šeit viņa pazaudēja savu brīnišķo, melno bizi un matus nokrāsoja sarkan­brūnus. Izdevās pacelties vēl par vienu pakāpienu augstāk pa tām trepēm, kas Elločku tuvināja mirdzošai paradizei, kur pastai­gājas miljardieru meitas, kas nebija mājsaimnieces Ščukinas pa­zoļu vērtas. Par strādnieku savstarpējā palīdzības kasē saņemto naudu Elločka nopirka suņādu, kas atgādināja bizamžurku. Ar to tika izrotāta vakarkleita.

Misters Sčukins, kas sen jau loloja sapni — nopirkt jaunu rasēšanas dēli, mazliet sadrūma.

Ar suņādu apšūtā kleita augstprātīgajai Vanderbildietei deva pirmo trāpīgo triecienu. Pēc tam lepnā amerikāniete saņēma vēl trīs triecienus pēc kārtas. Elločka pie kažoku šuvējas Fimočkas Sobakas nopirka šinšila palantinu (krievu zaķis, nogalēts Tulas guberņā), iegādājās Argentinas filca baložkrāsas cepuri un no vīra jaunajiem svārkiem pašuva sev modernu dāmu žaketi. Mil- jardiere sagrīļojās, bet viņu acīm redzot izglāba mīlestības jūtu pārpilnais tētiņš Vand'erbilds.

Nākošajā modes žurnālā numurā bija ievietoti nolādētās sān­censes četri portreti: ■!) sudrablapsās, 2) ar briljanta zvaigzni pierē, 3) lidotājas tērpā (gari zābaciņi, vissmalkākās drānas zaļa žakete un ar vidēja lieluma smaragdiem inkrustēti cimdi) un 4) balles tērpā (dārglietu kaskades un mazliet zīda).

Elločka mobilizēja visus spēkus. Tētuks — Sčukins aizņēmās naudu pašpalīdzības kasē. Vairāk par trīsdesmit rubļiem viņam nedeva. Jaunais, spēcīgais spēku sasprindzinājums pašos pama­tos sašķobīja saimniecību. Nācās cīnīties visās dzīves jomās. Ne­sen bija saņemtas mis fotogrāfijās, kur viņa atradās savā jaunajā pilī Floridā. Arī Elločkai vajadzēja iegādāties jaunas mēbeles. Ūtrupē viņa nopirka divus mīkstos krēslus. (Izdevīgs pirkums! Nekādi nevarēja palaist garām!) Nekā nesakot vīram, Elločka paņēma no iztikas naudas. Līdz piecpadsmitajam palika desmit dienas un četri rubļi.

Elločka šiki veda krēslus pa Varsonofjeva šķērsielu. Vīra ne­bija mājās. Starp citu, viņš drīz vien ieradās, stiepdams sev līdz lielu portfeli.

—   Draņķīgais vīrs pārnācis, — Elločka skaidri noteica.

Visus vārdus Elločka izrunāja skaidri, un tie bira no viņas

mutes kā zirņi.

—  Sveicināta, Helenīt, bet ko tas nozīmē? Kā šie krēsli te radušies?

—   Ho-ho!

—   Nē, patiešam?

—   Br-rīnišķīgi!

—  Jā. Krēsli ir labi.

—   Vien-rei-zē-ji!

—   Vai kāds uzdāvināja?

—   Oho!

—   Kā?! Vai tu patiešām nopirki? Kur ņēmi naudu? Vai patie­šām no saimniecības naudas? Es taču tev tūkstošreiz esmu teicis .. .

—   Ernestuli! Nerunā blēņas!

—   Nu kā tā var rīkoties?! Mums taču nebūs ko ēst!

—   Ak tu mūžs!

—   Bet tas taču nav ciešams! Tu dzīvo pāri mūsu iespējām!

—   Jokojat!

— Jā, jā. Jūs dzīvojat pāri mūsu iespējām …

—   Nemāciet mani dzīvot!

—   Nē, parunāsim nopietni. Es saņemu divsimt rubļu…

—   Baigais!

—   Kukuļus neņemu, naudu nezogu un viltot to neprotia …

—   Tumsonība!

Ernests Pavlovičs apklusa.

—   Ziniet ko, — viņš pēdīgi sacīja, — tā dzīvot nevar.

—   Ho-ho, — sacīja Elločka, apsēzdamās uz jaunā krēsla.

—   Mums jāšķiras.

—   Ak tu mūžs!

—   Mūsu raksturi nesader kopā. Es …

—   Tu esi resns un smuks čalītis.

—   Cik reizes esmu tevi lūdzis nesaukt mani par čalīti!

—   Jokojat!

—   Un no kurienes tev tas idiotiskais žargons!

—   Nemāciet mani dzīvot!

—   Velns ar ārā! — iesaucās inženieris.

—   Jūs runājat blēņas, Ernestuli.

—   Labāk šķirsimies ar labu.

—   Oho!

—   Tu man nekā nepierādīsi. Sis strīds …

—   Es tevi nosukāšu kā puiku.

—   Nē, tas ir galīgi neciešami. Tavi argumenti mani nespēj atturēt no tā soļa, ko esmu spiests spert. Es tūlīt iešu pasaukt smago ormani.

—   Jokojat!

—   Mēbeles mēs sadalīsim vienlīdzīgi.

—   Baigais!

—   Tu saņemsi simt rubļus mēnesī. Pat simt divdesmit. Istaba paliks tev. Dzīvo, kā tev patīk, bet es tā nevaru …

—   Vienreizēji, — Elločka nicinoši sacīja.

—   Bet es pārvākšos pie Ivana Aleksejeviča.

—   Oho!

—   Viņš aizbrauca uz vasarnīcu un man pa vasaru atstāja visu dzīvokli. Atslēga pie manis … Tikai mēbeļu nav.

—   Br-rīnišķīgi!

Ernests Pavlovičs pēc piecām minūtēm atgriezās kopā ar .sētnieku.

—   Nu, drēbju skapi es neņemšu, tev tas vairāk vajadzīgs, bet rakstāmgaldu, esi tik laba … Un vienu šo krēslu, sētniek, paņemiet. Es ņemšu vienu no šiem diviem krēsliem. Es domāju, ka man uz to ir tiesības?

Ernests Pavlovičs sasēja savas mantas lielā sainī, ietina zā­bakus avīzē un pagriezās pret durvīm.

—   Tev visa mugura balta, — gramofona balsī sacīja Elločka.

—   Uz redzēšanos, Helena!

Viņš gaidīja, ka sieva kaut šai mirklī atturēsies no parasta­jiem nodrāztajiem vārdeļiem. Elločka arī sajuta brīža svarīgumu. Viņa sasprindzināja visus garīgos spēkus un meklēja šķiršanās brīdim atbilstošus vārdus. Tie ātri atradās:

—   Brauksi ar taksi? Br-rīnišķīgi.

Inženieris kā lavīna drāzās lejā pa kāpnēm.

Vakaru Elločka pavadīja kopā ar Fimku Sobaku. Viņas ap­sprieda neparasti svarīgu notikumu, kas draudēja sašķobīt pa­saules ekonomiku.

—   Kā rādās, tad turpmāk valkās garus un platus tērpus, — teica Fimka, kā vista ievilkdama galvu plecos.

—  Tumsonība.

Un Elločka ar cieņu paskatījās uz Fimu Sobaku. Mademoiselle Sobaku daudzināja kā kulturālu meiteni: viņa lietoja ap simt astoņdesmit vārdu. Turklāt viņa zināja tādu vārdu, kas Elločkai ne sapnī nevarēja ienākt prātā. Tas bija ļoti izteiksmīgs vārds: homoseksuālisms. Fima Sobaka, bez šaubām, bija kulturālā meitene.

Dzīvās pārrunas ievilkās tālu pāri pusnaktij.

Pulksten desmitos no rīta lielais kombinators iegriezās Var- sonofjeva šķērsielā. Pa priekšu skrēja vakarējais zēns bezpajumt­nieks. Viņš parādīja māju.

—   Tu nemelo?

—   Ko jūs, tēvocīt… Lūk, šinīs parādes durvīs.

Benders izsniedza zēnam godīgi nopelnīto rubli.

—   Vajag pielikt, — sacīja zēns, tielēdamies kā ormanis.

—   Sprāguša ēzeļa ausis. Saņemsi no Puškina. Uz redzēša­nos, defektivais.

Ostaps pieklauvēja pie durvīm, pilnīgi nedomādams par to, ar kādu ieganstu viņš ieies iekšā. Sarunā ar dāmām viņš deva priekšroku iedvesmai.

—   Oho? — jautāja aiz durvīm.

—   Darīšanās, -— Ostaps atbildēja.

Durvis atvērās, Ostaps iegāja istabā, kuru varēja iekārtot ti­kai būtne ar dzeņa iztēli. Pie sienām karājās kinoatklātnes, lel­lītes un Tambovas gobeleni. Sai raibajā fonā, kas ņirbēja acīs, bija grūti pamanīt istabas mazo saimnieci. Tai mugurā bija rīta- kleitiņa, pašūta no Ernesta Pavloviča tolstojieša un izrotāta ar dīvainu kažokādu.

Ostaps uzreiz saprata, kā jāizturas augstākā sabiedrībā. Viņš piemiedza acis un atkāpās soli atpakaļ.

—   Brīnišķīga kažokāda! — viņš iesaucās.

—  Jokojat! — maigi sacīja Elločka. — Tā ir Meksikas lēcēļ- pele.

—   Tas nevar būt. Jūs esat piekrāpta. Jums ir iedevuši daucfa labāku kažokādu. Tas ir Sanhajas panteris. Nūja! Panteris! Es to pazīstu pēc nokrāsas. Vai redzat, kā akots saulē dzirkstī! … Smaragds! īsts smaragds!

Elločka Meksikas lēcējpeli pati bija nokrāsojusi ar zaļu akva- reļkrāsu, un tāpēc šā rīta apmeklētāja uzslava viņai it sevišķi gāja pie sirds.

Neļaudams saimniecei atjēgties, lielais kombinators pateica visu, ko vien kādreiz bija dzirdējis par kažokādām. Vēlāk valodas ievirzījās par zīdu, un Ostaps solījās burvīgajai saimniecei uz­dāvināt dažus simtus zīda kokonu, kurus viņam esot atvedis Uzbekijas CIK priekšsēdētājs.

—   Jūs esat čalītis uz goda, — Elločka piezīmēja, apkopo­dama pirmo iepazīšanās mirkļu rezultātus.

—  Jums, protams, ir brīnums par tik agru nepazīstama vī­rieša viziti?

—   Ho-ho!

—   Esmu pie jums ieradies kādā delikātā jautājumā.

—   Jokojat!

—  Jūs vakar bijāt ūtrupē un atstājāt uz mani ārkārtīgu iespaidu.

—   Nerunājiet blēņas!

—   Apžēlojieties! Stāstīt blēņas tik valdzinošai sievietei ir ne­cilvēcīgi.

—   Baigais!

Saruna turpinājās tādā pašā garā, tomēr atsevišķos gadīju­mos tā deva lieliskus rezultātus. Bet Ostapa komplimenti ar katru reizi kļuva šķidrāki un īsāki. Viņš pamanīja, ka otra krēsla istabā nav. Vajadzēja sadzīt tam pēdas.

Jaukdams iztaujāšanu ar austrumnieciskiem glaimiem, Ostaps caur puķēm uzzināja visus notikumus, kas vakar bija piemeklē­juši Elločku.

«Dīvaini gan,» viņš nodomāja, «krēsli kā tarakani aizlien katrs uz savu pusi.»

—   Mīļo meitenīt, — Ostaps pēkšņi sacīja, — pārdodiet man šo krēslu. Man tas ļoti patīk. Tikai jūs ar savu sievišķīgo skaistu­ma izjūtu varējāt izvēlēties tik māksliniecisku priekšmetu. Pār­dodiet, meitenīt, un es jums došu septiņus rubļus.

—   Runājat blēņas, čalīt, — Elločka viltīgi atsaucās.

—   Ho-ho, — centās ieskaidrot Ostaps.

«Ar viņu jārīkojas citādi,» Ostaps nolēma, «piedāvāsim ap­maiņu.»

—   Vai ziniet, pašreiz Eiropā un Filadelfijas labākajās aprin­dās atjaunojuši seno parašu — tēju lej glāzē caur sietiņu. Ārkār­tīgi efektīgi un ļoti eleganti.

Elločka kļuva uzmanīga.

—   Pie manis pašreiz atbraucis kāds pazīstams diplomāts no Vīnes un atveda kā dāvanu. Interesanta mantiņa.

—   Jādomā, vienreizēja, — Elločka kļuva ziņkārīga.

—   Oho! Ho-ho! Apmainīsimies! Jūs man dosiet krēslu, bet es jums — sietiņu. Vai gribat?

Un Ostaps izņēma no kabatas mazu, apzeltītu sietiņu.

Saule kā ola valstījās sietiņā. Pa griestiem lēkāja zaķīši. Pēkšņi iegaismojās istabas tumšais kakts. Uz Elločku šī mantiņa atstāja tikpat neatvairāmu iespaidu, kādu atstāj veca konserv- bundža uz cilvēkēdāju no Mumbo-Jumbo cilts. Tādos gadījumos cilvēkēdājs bļauj pilnā kaklā, bet Elločka tikai klusi izdvesa:

—   Ho-ho!

Neļaudams viņai atjēgties, Ostaps nolika sietiņu uz galda, paņēma krēslu un, uzzinājis no burvīgās sievietes viņas vīra ad­resi, galanti atvadījās.

XXIII nodaļa ABSOLONS VLADiMIROVIČS IZNURENKOVS

Koncesionariem bija sācies pļaujas laiks. Ostaps apgalvoja, ka krēslus vajag kalt, kamēr tie vēl karsti. Ipolits Matvejevičs bija amnestēts, kaut gan laiku pa laikam Ostaps tomēr viņu no­pratināja:

—   Un kāda velna pēc es ar jums sapinos? Kālab jūs man īsti esat vajadzīgs? Būtu braucis labāk uz mājām, uz dzimt­sarakstu biroju. Tur jūs gaida mirušie un jaundzimušie. Nemokiet mazuļus. Brauciet!

Bet sirdī lielais kombinators bija stipri pieķēries notramdīta- jam muižniecības priekšniekam. «Bez viņa dzīve nebūtu tik jautra,» Ostaps domāja. Un viņš līksmi paskatījās Vorobjaņinovā, kam uz galvas jau bija sazēlusi sidrabaina jaunaudze.

Darba plānā Ipolita Matvejeviča iniciatīvai bija ierādīta ievē­rojama vieta. Kolīdz klusais Ivanopulo bija prom, Benders ņēmās iekalt kompanjonam galvā, kā pa visīsāko ceļu atrast dārglietas.

—   Rīkoties droši. Nevienu neiztaujāt. Vairāk cinisma. Cilvē­kiem tas patīk. Ar trešo personu starpniecību — nekā neuzsākt. Muļķu vairs nav. Neviens jums nevilks briljantus no cita kaba­tas. Bet tikai bez kriminalpārkāpumiem. Kodekss mums ir jā- cienī.

Un tomēr meklēšanai nebija sevišķu panākumu. Traucēja Kri­minālkodekss un milzīgs daudzums buržuāzisku aizspriedumu, kas vēl bija saglabājušies pilsētas iedzīvotājos. Viņi, piemēram, ne acu galā necieta nakts vizites caur vēdlodziņu. Nācās strādāt tikai legāli.

Tai dienā, kad Ostaps apmeklēja Elločku Sčukinu, studenta Ivanopulo istabā parādījās mēbele. Tas bija pret tējas sietiņu apmainītais krēsls — ekspedicijas trešā trofeja. Jau sen bija ga­rām tas laiks, kad briljantu medības kompanjonos radīja spēcī­gas emocijas, kad tie ar nagiem plēsa krēslus un skrāpēja to at­speres.

—   Pat ja krēslos nekā nav, — Ostaps teica, — uzskatiet, ka mēs tomēr esam nopelnījuši vismaz desmit tūkstošus. Katrs caur­skatītais krēsls palielina mūsu izredzes. Kas par to, ka damiņas krēslā nekā nav? Tāpēc jau tas nav jās_alauž. Lai Ivanopulo me- belē istabu. Mums pašiem arī patīkamāk.

Tai pašā dienā koncesionari izspurdza no sārtās mājiņas un aizgāja katrs uz savu pusi. Ipolitam Matvejevičam bija uzticēts blējošais svešinieks Sadovoja-Spaska ielā, iedoti divdesmit pieci rub(i dažādiem izdevumiem, stingri pieteikts alus bodēs nespert ne kāju un bez krēsla neatgriezties. Sev lielais kombinators iz­vēlējas Elločkas viru.

Ipolits Matvejevičs šķērsoja pilsētu autobusā Nr. 6. Kratīda­mies ādas sēdeklī un ar galvu atsizdamies līdz pat karietes lako­tajiem griestiem, viņš domāja, kā uzzināt blējošā pilsoņa uz­vārdu, ar kādu ieganstu pie viņa ieiet, ko sacīt un kā pāriet pie lietas būtības.

Izkāpis pie Sarkanarmijas vārtiem, viņš pēc Ostapa iedotās adreses atradp vajadzīgo māju un ņēmās staigāt ap to riņķī un apkārt. Ieiet viņš neuzdrošinājās. Tā bija veca, netīra Maskavas viesnīca, nodota dzīvokļu biedrībai, un to apdzīvoja, spriežot pēc mājas apdrupušās fasades, ļaunprātīgi īres nemaksātāji.

Ipolits Matvejevičs ilgi stāvēja pretim parādes durvīm, pie­gāja pie tām pavisam tuVU, tur iekala no galvas pie durvīm pie­sprausto, ar roku rakstīto paziņojumu, kas draudēja nevīžīgajiem īrniekiem, un, nekā nedomādams, uzkāpa otrajā stāvā. No gai­teņa varēja ieiet atsevišķās istabās. Lēnām, it kā dodamies pie klases tāfeles, lai pierādītu neiemācītu teoremu, Ipolits Matveje­vičs tuvojās istabai Nr. 41. Uz durvīm vienā piespraudītā, ap­griezušies ačgārni, karājās vizitkarte:

■ sguiOJļluļpvjA SNOLOSBA SVOKNERUNZI

Pilnīgā prāta aptumsumā Ipolits Matvejevičs aizmirsa pie­klauvēt, atvēra durvis, kā mēnessērdzīgais spēra trīs soļus un at­radās istabas vidū.

—- Piedodiet, — viņš sacīja apslāpētā balsī, — vai varētu šeit sastapt biedru Iznurenkovu?

Absolons Vladimirovičs neatbildēja. Vorobjaņinovs pacēla galvu un tikai tagad pamanīja, ka istabā neviena nav.

Pēc istabas ārējā izskata nekādi nevarēja noteikt tās saim­nieka dzīves veidu. Skaidrs bija tikai viens, ka viņš ir neprecējies un mājkalpotājas viņam nav. Uz palodzes stāvēja papīrītis ar desu ādiņām. Tachta pie sienas bija piekrauta ar avīzēm. Uz maza plauktiņa stāvēja dažas noputējušas grāmatas. No sienām raudzījās krāsainas runču, kaķīšu un kaķeņu fotogrāfijās. Ista­bas vidū līdzās netīriem nomestiem puszābakiem stāvēja riekst­koka krēsls. Pie visām mēbelēm, arī pie Stargorodas savrupmā­jas krēsla karājās aveņkrāsas lakas zīmogi. Bet Ipolits Matve­jevičs tam nepievērsa uzmanību. Tai mirklī viņš bija aizmirsis Kriminālkodeksu un Ostapa pamācības un metās pie krēsla.

Šai brīdī avīzes uz tachtas sakustējās. Ipolits Matvejevičs no­bijās. Avīzes slīdēja un nokrita uz grīdas. No avīžu apakšas iz­līda samiegojies kaķēns. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču un sāka mazgāties, ar ķepiņu aizķerdams ausi, vaU dziņu un ūsas.

—   Fui! — Ipolits Matvejevičs nospļāvās un stieņa krēslu uz durvīm. Durvis pašas atvērās. Uz sliekšņa parādījās #tabas saim­nieks — blējošais svešinieks. Viņš bija mētelī, no kura apakšas rēgojās violetas apakšbikses. Rokā viņš turēja bikses.

Par Absolonu Vladimiroviču Iznurenkovu varētu sacīt, ka otra tāda cilvēka nav visā republikā. Republika viņu vērtēja pēc nopelniem. Viņš tai bija ļoti noderīgs. Un tomēr, neraugoties uz visu to, viņš nebija slavens, kaut gan savā mākslā bija tāds pats meistars kā Šaļapins dziedāšanā, Gorkijs — literatūrā, Kapa- blanka — šachā, Melņikovs — slidskriešanā un kāds ārkārtīgi brūns asirietis ar ļoti lielu degunu, vīrs, kas ieņēma vislabāko vietu uz Tveras un Kamergerskas ielu stūra — zābaku spodrinā­šanā ar dzeltenu ziedi.

Šaļapins dziedāja. Gorkijs rakstīja lielu romānu. Kapablanka gatavojās sacīkstēm ar Aļechinu. Melņikovs uzstādīja jaunus re­kordus. Asirietis tā nospodrināja pilsoņu puszābakus, ka tie spīdēja kā saule. Absolons Iznurenkovs bārstīja asprātības.

Viņš asprātības nekad nebārstīja bezmērķīgi, tikai skaistu vārdu dēļ. Viņš bija asprātīgs humoristisko žurnālu uzdevumā. Uz saviem pleciem viņš iznesa visatbildīgākās kampaņas, piegā­dāja tematus zīmējumiem un feļetoniem Maskavas satirisko žur­nālu lielākajai daļai.

Izcili cilvēki ir asprātīgi divreiz mūžā. Šīs asprātības pavairo viņu slavu un ieiet vēsturē. Iznurenkovs laida klajā ne mazāk ka sešdesmit pirmklasīgas asprātības mēnesī, kuras smaidot atkar- toja visi, un tomēr autors palika nezināms. Ja ar Iznurenkova asprātībām parakstīja zīmējumus, tad slavas laurus plūca māk­slinieks. Mākslinieka vārdu ievietoja virs zīmējuma. Iznurenkova vārda nebija nekur.

—   Tas ir šausmīgi! — viņš kliedza. — Nav iespējams parak­stīties. Kur lai es parakstos? Zem divām rindiņām?

Un viņš dedzīgi turpināja cīnīties ar sabiedrības ienaidnie­kiem: ar sliktiem kooperatoriem, izšķērdētājiem, Čemberlenu, bi­rokrātiem. Ar savām asprātībām viņš šaustīja pielīdējus, namu pārvaldniekus, privātuzņēmējus, vadītājus, huligānus, pilsoņus, kas nevēlas pazemināt cenas, un saimnieciskos darbiniekus, kas izvairās no taupības režima.

Pēc žurnālā iznākšanas šīs asprātības skandēja no cirka arē­nas, pārdrukāja vakara avīzēs, neuzrādot pirmavotus, un no estrādes tās publikai sniedza kupletisti.

Iznurenkovs bija iemanījies ar savām asprātībām uzstāties arī tādās nozarēs, kur, likās, vairs nekā smieklīga nevarētu pa­teikt. Pat no tāda izkaltuša tuksneša kā pašizmaksas nesamērīga paaugstināšana Iznurenkovs prata izspiest ap simt humora še­devru. Heinem būtu nolaidušās rokas, ja viņam liktu pateikt kaut ko smieklīgu un reizē ari sabiedriski noderīgu par nepareizo tari­fikāciju kravas pārvadāšanā ar preču vilcieniem. Marks Tvens, saklausījis tādu tematu, laistu ļekas vaļā. Bet Iznurenkovs palika savā postenī.

Viņš tekāja pa redakciju istabām, uzgrūzdamies atkritumu ur­nām un blēdams. Pēc desmit minūtēm temats jau bija izstrādāts, izdomāts zīmējums un sameistarots virsraksts.

Ieraudzījis savā istabā cilvēku, kas dzīrās nest prom apzīmo­goto krēslu, Absolons Vladimirovičs pavicināja ar nupat pie drēb­nieka izgludinātajām biksēm, salēcās un iespiedzās:

—   Jūs esat prātu zaudējis! Es protestēju! Jums nav tiesību. Galu galā eksistē taču kādi likumi! Kaut gan muļķiem tie bijuši nebijuši, bet jūs varbūt vismaz esat dzirdējis, ka mēbeles var stā­vēt vēl divas nedēļas! … Es sūdzēšos prokuroram! … Beigu bei­gās es samaksāšu!

Ipolits Matvejevičs nekustējās ne no vietas, bet Iznurenkovs nometa mēteli un, neatiedams no durvīm, uzvilka bikses savās resnajās Cičikova kājās. Iznurenkovs izskatījās patukls, taču seja viņam bija kalsnēja.

Vorobjaņinovs nešaubījās, ka viņu tūdaļ saķers un vilks uz miliciju. Tāpēc viņš bija ārkārtīgi pārsteigts, kad istabas saim­nieks, ticis galā ar savu tualeti, pēkšņi nomierinājās.

—   Pamēģiniet saprast, — saimnieks ieteicās samierinoša balsī, — es taču nevaru tam piekrist.

Ipolits Matvejevičs, būdams Iznurenkova vietā, arī beigu bei­gās nevarētu piekrist, ka viņam skaidrā dienas laikā zog krēslus. Bet viņš nezināja, ko sacīt, un tāpēc klusēja.

—   Estur neesmu vainīgs. Vainīgs ir pats mūzikas fonda priekšsēdētājs. Jā, es atzīstos. Es astoņus mēnešus neesmu mak­sājis par īrēto pianino, bet es taču to nepārdevu, kaut gan tas bija pilnīgi iespējams. Es rīkojos godīgi, bet viņi kā īsti blēži. Paņēma instrumentu, vēl iesniedza prasību tiesā un aprakstīja mēbeles. Man nekā nedrīkst aprakstīt. Sīs mēbeles ir ražošanas rīki. Un krēsls arī ir ražošanas rīks!

Ipolits Matvejevičs sāka kaut ko apjēgt.

—   Nolieciet krēslu! -— pēkšņi iespiedzās Absolons Vladimiro- vičs. — Vai dzirdat? Jūs! Birokrāts tāds!

Ipolits Matvejevičs padevīgi nolika krēslu un iešļupstējās:

—   Piedodiet, pārpratums, man tāds darbs.

Tagad Iznurenkovs kļuva ārkārtīgi priecīgs. Viņš tekalēja pa istabu un dziedāja: «Allažiņ rītos, kad saule viz logā, pretī man vērās tavs smaidošais vaigs.» Viņš nezināja, kur likt savas ro­kas. Tās viņam šaudījās kā atspoles. Viņš ņēmās siet kaklasaiti un nometa, to nesasējis. Tad paķēra avīzi un, nekā neizlasījis, nosvieda zemē.

—   Tātad šodien jūs mēbeles neņemsiet? — … Labi! … Ah! Ah!

Ipolits Matvejevičs, izmantodams labvēlīgo situāciju, virzī­jās uz durvīm.

—   Pagaidiet! •— Iznurenkovs pēkšņi iesaucās. — Vai jūs kād­reiz esat redzējis tādu kaķi? Sakiet, — tas taču patiešām ir ār­kārtīgi pūkains kaķis, vai ne?

Kaķēns nokļuva Ipolita Matvejeviča trīcošajās rokās.

—   Augsta klāse! — murmināja Absolons Vladimirovičs, ne­zinādams, kā izlietot enerģijas pārpalikumu. — Ah! … Ah!._..

Viņš pieskrēja pie loga, sasita plaukstas un veikli klanījas divām meitenēm, kas skatījās uz viņu no pretējā nama loga. Viņš mīņājās uz vietas un bārstīja ilgu pilnas nopūtas:

—   Priekšpilsētas meitenes! Vilinošākais auglisļ… Augsta klase! … Ah! .. . «Allažiņ rītos, kad saule viz logā, pretī man vērās tavs smaidošais vaigs . ..»

—   Nu tad es iešu, pilsoni, — dumji sacīja koncesijas direk­tors.

—   Pagaidiet, pagaidiet! — pēkšņi Iznurenkovs sarosījas. — Acumirkli! … Ah! … Bet kaķēns? Vai nav taisnība — viņš ir ārkārtīgi pūkains? … Pagaidiet! Es tūlīt! …

Viņš apjucis rakņājās pa kabatām, aizskrēja, atkal atgriežas, nostenējās, paskatījās pa logu, atkal aizskrēja un atkal atgriežas.

—    Piedodiet, sirsniņ, — viņš sacīja Vorobjaņinovam, kas visu šo manipulāciju laiku stāvēja kā zaldāts, rokas gar sāniem nostiepis.

Pie šiem vārdiem viņš iedeva muižniecības priekšniekam pusrubli.

—   Nē, nē, lūdzu neatsakieties! Katrs darbs ir jāsamaksā.

—   Ļoti pateicos, — sacīja Ipolits Matvejevičs, brīnīdamies par savu izveicību.

—   Paldies, dārgumiņ, paldies, sirsniņ!…

Iedams pa gaiteni, Ipolits Matvejevičs dzirdēja, ka Iznuren­kova istabā skanēja blēšana, spiegšana, dziedāšana un kaislīgi iz­saucieni.

Uz ielas Vorobjaņinovs atcerējās Ostapu un sāka drebēt aiz. bailēm.

Ernests Pavlovičs Sčukins lēni staigāja pa tukšo dzīvokli,, kuru viņam draugs pa vasaru laipni bija atvēlējis, un apsvēra jautājumu: iet vannā vai neiet.

Trīsistabu dzīvoklītis atradās deviņstāvu namā zem paša jumta. Tajā bez rakstāmgalda un Vorobjaņinova krēsla bija tikai trimo. Saule atstarojās spogulī un nepatīkami svēla acīs. Inženie­ris atlaidās uz rakstāmgalda, bet tūlīt pielēca kājās. Viss bija sakarsis.

«Iešu nomazgāties,» viņš nolēma.

Viņš noģērbās, atdzesējās, paskatījās uz sevi spogulī un de­vās uz vannas istabu. Dzestrums pārņēma vīlu augumu. Viņš iekāpa vannā, iesmēla gaiši zilā krūzītē ūdeni, aplaistījās un pa­matīgi ieziepējās. Visu ķermeni pārklāja ziepju putas, un viņš kjuva līdzīgs vates jaungada vecim.

— Lieliski! — Ernests Pavlovičs iesaucās.

Viss bija labi. K)uva vēsi. Sievas nebija. Nākotnē gaidīja pil­nīga brīvība. Inženieris pietupās un atgrieza krānu, lai nomaz­gātu ziepes. Krāns nogārdzās un lēnām penterēja kaut ko nesa­protamu. Ūdens netecēja. Ernests Pavlovičs krāna caurumā iebāza glumo mazo pirkstiņu. Iztecēja sīka, tieva strūkliņa un vai­rāk nekā. Ernests Pavlovičs saviebās, izkāpa no vannas, uzma­nīgi izceldams vienu kāju aiz otras, un aizgāja pie virtuves krāna. Bet arī tur neko neizdevās izslaukt.

Ernests Pavlovičs ielāčoja istabās un apstājās spoguļa priekšā. Putas koda acīs, mugura niezēja, ziepju putas krita uz parketa. Klausīdamies, vai vannas istabā netek ūdens, Ernests Pavlovičs nolēma pasaukt sētnieku.

«Lai viņš kaut vai ūdeni atnes,» nolēma inženieris, berzēdams acis un pamazām saniknodamies, «velns zina, kas te notiek.»

Viņš izliecās pa logu. Pagalmā dziļi lejā spēlējās bērni.

—   Sētnieki — iesaucās Ernests Pavlovičs. — Sētnieki

Neviens neatsaucās.

Tad Ernests Pavlovičs atcerējās, ka sētnieks dzīvo pie parā­des durvīm, patrepē. Viņš nostājās uz aukstajām flizēm un, ar vienu roku pieturēdams durvis, pārliecās pār margu. Kāpņu lau­kumiņā bija tikai viens dzīvoklis, un Ernestam Pavlovičam ne­bija ko baidīties, ka viņu kāds varētu ieraudzīt dīvainajā ziepju putu tērpā.

—   Sētnieki — viņš sauca lejup.

Vārds nodunēja un ar troksni aizvēlās pa kāpnēm.

—   Niek! — atbildēja kāpnes.

—   Sētnieki — Sētnieki

—   Niek-niek! Niek-niek!

Pēkšņi, nepacietīgi mīņājoties, inženierim paslīdēja kāja, un viņš, lai noturētu līdzsvaru, izlaida no rokām durvju rokturi.

Noklakšķēja amerikaņu slēdzenes vara mēlīte, un durvis aiz­cirtās. Siena nodrebēja. Ernests Pavlovičs, vēl neaptvēris savu bezizejas stāvokli, pavilka durvju rokturi. Durvis nekustējās.

Inženieris apstulbis paraustīja tās vēl dažas reizes un ar uz­traukumā pukstošu sirdi klausījās. Valdīja krēslas pilns klusums kā baznīcā. Caur milzīgā loga daudzkrāsainajiem stikliem tik tikko lauzās iekšā gaisma.

«Ir gan situācija,» nodomāja Ernests Pavlovičs.

—   Velna mātīte! — viņš nolamāja durvis.

Apakšā kā petardes sāka dunēt un sprakšķēt cilvēku balsis. Pēc tam kā skaļrunis ierējās istabas šunelis.

Pa kāpnēm stūma augšā bērnu ratiņus.

Ernests Pavlovičs sāka bailīgi staigāt pa kāpņu laukumiņu.

—   Prātā var sajukt!

Viņam likās, ka tas viss ir pārāk nejēdzīgi, lai notiktu īste­nībā. Viņš atkal piegāja pie durvīm un klausījās. Viņš sadzir­dēja kaut kādas jaunas skaņas. Sākumā viņam likās, ķa pa dzī­vokli kāds staigātu.

«Varbūt kāds ir atnācis pa virtuves kāpnēm?» viņš nodomāja, kaut gan zināja, ka virtuves kāpņu durvis ir aizbultētas un dzī­voklī neviens nevar iekļūt.

Vienmuļās skaņas nenoklusa. Inženieris aizturēja elpu. Tad viņš saprata, ka šo troksni rada ūdens šļaksti. Tas acīm redzot gāzās no visiem dzīvokļa krā­niem. Ernests Pavlovičs tik tik­ko nesāka skaļi raudāt.

Stāvoklis bija šausmīgs. Maskavā, pilsētas centrā, devītā stāva kāpņu telpā stāvēja pilnīgi kails pieaudzis, ūsains cilvēks ar augstāko izglītību, notriepies ar žūstošām ziepju putām. Viņam nebija kur iet. Viņš labāk būtu ar mieru iet cietumā nekā tādā izskatā rādīties cilvēkiem. Atlika tikai viens — iet bojā. Putas žuva un dedzināja muguru. Uz rokām un sejas tās jau bija sa­stingušas un atgādināja kraupi, kas savilka ādu kā alauns.

Tā pagāja pusstunda. Inženieris trinās gar kaļķainajām sie­nām, vaidēja un vairākkārt nesekmīgi mēģināja uzlauzt durvis. Viņš kļuva netīrs un atbaidošs.

Lai tas maksātu ko maksādams, Sčukins nolēma noiet pie sētnieka.

«Citas izejas nav, nē, nav. Tikai paslēpties pie sētnieka!»

Saraustīti elpodams un ar roku aizsegdamies tā, kā to dara vīrieši, kad iet peldēties, Ernests Pavlovičs lēnām sāka zagties gar margām uz leju. Viņš jau atradās kāpņu laukumiņā starp astoto un devīto stāvu.

Viņa stāvu apgaismoja loga daudzkrāsainie rombi un kvad- rati. Viņš kļuva līdzīgs arlekinam, kas noklausās Kolombīnas sarunu ar Pajaco. Viņš jau pagriezās, lai dotos nākošajā kāpņu posmā, kad pēkšņi noskrapstēja apakšējā dzīvokļa durvju at­slēga un no dzīvokļa iznāca jaunkundze ar sportistu koferīti. Jaunkundzīte nebija paguvusi ne soli paspert, kad Ernests Pav­lovičs jau atradās devītā stāva laukumiņā. Viņš gandrīz vai ap­dulla no briesmīgi skaļajiem sirds pukstiem.

Tikai pēc pusstundas inženieris bija atguvies un varēja doties jaunā pārgājienā. Šoreiz viņš stingri apņēmās strauji mesties

lejā un, absolūti nekam nepievēršot uzmanību, aizskriet līdz ilgo­tajam sētnieka dzīvoklim.

Tā viņš arī izdarīja. Lēkdams pāri četriem pakāpieniem un kunkstēdams, inženieru un techniķu sekcijas biroja loceklis aulek­šoja lejā. Sestā stāva laukumā viņš uz mirkli apstājās. Tas viņu pazudināja. No apakšas kāds nāca.

—   Neciešams zeņķis! — kāpņu reproduktora daudzkārt pa­stiprināta, skanēja sievietes balss. — Cik reizes es viņam neesmu teikusi!

Ernests Pavlovičs, paklausīdams nevis saprātam, bet gan instinktam, kā suņu vajāts kaķis joza uz devīto stāvu.

Attapies savā ar slapjajām pēdām pielāčotajā laukumiņā, viņš klusi sāka raudāt, plēsdams sev matus un konvulsivi šūpodamies. Karstas asaras ieurbās ziepju garozā un izdzina tur divas līku­motas vadziņas.

—  Ak kungs! — inženieris vaimanāja. — Mans dievs! Mans dievs!

Dzīves vairs nebija. Bet tai pašā laikā viņš skaidri dzirdēja pa ielu garām braucošās smagās automašīnas troksni. Tātad kaut kur vēl kūsāja dzīve!

Viņš vēl vairākkārt mudināja sevi noiet lejā, bet nespēja — nervi neizturēja. Viņš bija iekļuvis kapu velvē.

—   Piebradājuši kā cūkas! — viņš izdzirda apakšstāvā kādas vecītes balsi.

Inženieris pieskrēja pie sienas un vairākkārt iebadīja tai ar galvu. Visprātīgākais, protams, būtu kliegt tik ilgi, kamēr kāds atnāk, un tad padoties atnācējam gūstā. Bet Ernests Pavlovičs bija pilnīgi pazaudējis domāšanas spējas un, smagi elsodams, kūņājās pa laukumiņu.

Izejas nebija.

XXIV nodala AUTOMOBILISTU KLUBS

Lielas dienas avīzes «Darbgalds» redakcijā, kas atradās Tau­tību nama otrajā stāvā, steidzīgi cepa materialus, lai varētu no­dot salikšanai.

No rezerves (materiali, kas jau salikti, bet nav ievietoti pa­gājušajā numurā) cēla ārā informācijās un rakstus, skaitīja, cik rindas tie aizņems, sākās parastā tirgošanas par vietām.

Pavisam avīze savās četrās lappusēs varēja ievietot 4400 rindu. Tur vajadzēja ietilpināt visu: telegramas, rakstus, kroniku, strād­nieku korespondentu vēstules, paziņojumus, vienu feļetonu dzejā un divus prozā, karikatūras, fotogrāfijās, speciālās nodaļas: teatra, sporta, šacha dzīve, ievadrakstu un otru ievadrakstu, pa­domju, partijas un arodbiedrību organizāciju paziņojumus, ro­mānā turpinājumu, mākslinieciskus aprakstus par galvaspilsētas dzīvi, sīkumus ar nosaukumu «No visa pa druskai», populāri zi­nātniskus rakstus, radio un dažādus gadījuma rakstura materia­lus. Pavisam no nodaļām sanāca ap desmit tūkstošu rindu. Tā­pēc vietu sadali lappusēs parasti pavadīja dramatiski skati.

Pirmais pie redakcijas sekretārā atskrēja šacha nodaļas va­dītājs maestro Sudeikins. Viņš uzdeva pieklājīgu, bet sarūgtinā­juma pilnu jautājumu:

—   Kā? Šodien šacha nebūs?

—   Nav Vietas, — atbildēja sekretārs. — Garš zemsvītras raksts. Trīssimt rindu.

—   Bet šodien taču sestdiena. Lasītājs gaida svētdienai pare­dzēto nodaļu. Man ir uzdevumu atbildes, man ir lieliska Neuni- vako etide, man, beidzot. ..

—   Labi. Cik jūs vēlaties?

—   Ne mazāk par simt piecdesmit.

—• Labi. Ja jums ir uzdevumu atbildes, dosim sešdesmit rindu.

Maestro mēģināja izlūgties vēl trīsdesmit rindas, kaut vai Neunivako etidei (brīnišķīga Tartakovera-Bogoļubova indiešu par­tija jau gulēja pie viņa vairāk nekā mēnesi), bet viņu atbīdīja nost.

Bija atnācis reportieris Persickis.

—   Vai iespaidus par plēnumu vajag dot? — viņš jautāja ļoti klusi.

—   Protams! — sekretārs iesaucās. — Jau aizvakar taču to norunājām.

—   Plēnums notiek, — Persickis sacīja vēl klusāk, — un divas skicītes jau gatavas, bet viņi man nedod vietu.

—   Kā nedod? Ar ko jūs runājāt? Ko viņi iedomājas, prātā sajukuši, vai?

Sekretārs aizskrēja lamāties. Viņam pakaļ purpinādams slāja Persickis, bet vēl aiz tā skrēja sludinājumu daļas līdzstrādnieks.

—   Bet mums Sekara šķidrums! — viņš skumjā balsī sauca.

Aiz viņiem tenterēja saimniecības pārzinis, stiepdams redak­toram ūtrupē nopirkto mīksto krēslu.

—   Šķidrumu otrdien. Šodien publicējam mūsu pielikumu!

—   Kāds tur labums no jūsu bezmaksas sludinājumiem, bet par šķidrumu jau saņemta nauda.

—   Labi, nakts redakcijā noskaidrosim. Nododiet sludinājumus Pašai. Viņa pašreiz tieši brauc uz nakts redakciju.

Sekretārs atsēdās lasīt ievadrakstu. Bet viņu tūlīt atrāva no šās aizrautīgās nodarbošanās. Bija atnācis mākslinieks.

—   Ahā, — sacīja sekretārs, — ļoti labi. Mums te ir temats karikatūrai sakarā ar pēdējām telegramām no Vācijas.

—   Es domāju tā, — teica mākslinieks. — «Tērauda kaska» un Vācijas vispārējais stāvoklis …

—   Labi. Tad mēģiniet kaut kā sakombinēt un pēc tam pa­rādiet man.

Mākslinieks aizgāja uz savu nodaļu. Viņš paņēma gabaliņu Vatmana papīra un ar zīmuli uzskicēja izkāmējušu suni. Sunim galvā viņš uzlika vācu bruņu cepuri ar smailu galu. Bet pēc tam ņēmās sacerēt uzrakstus. Uz dzīvnieka ķermeņa viņš ar drukā­tiem burtiem uzrakstīja vārdu «Vācija», uz ritenī saliektās as­tes — «Dancigas koridors», uz žokļiem — «sapņi par revanšu», uz kakla siksnas — «Dauesa plāns» un uz izkārtās mēles — «Stre- zemans». Suņa priekšā mākslinieks nostādīja Puankarē, kas rokā turēja gaļas gabalu. Arī uz gaļas gabala mākslinieks bija iecerējis kaut ko uzrakstīt, bet gaļas gabals bija mazs, un uzrakstam nepie­tika vietas. Ja tas būtu mazāk apķērīgs cilvēks un nevis avīzes karikatūrists, tas noteikti apjuktu, bet mākslinieks, daudz nedomā­dams, piezīmēja gaļai klāt kaut ko līdzīgu zāļu pudeles receptei un uz tās sīkiem burtiņiem uzrakstīja: «Francijas priekšlikumi par drošības garantijām.» Lai Puankarē nevarētu samainīt ar kadu citu valsts darbinieku, mākslinieks tam uz Vēdera uzrakstīja: «Puankarē.» Skice bija gatava.

Uz mākslas nodaļas galdiem atradās ārzemju žurnāli, lielas šķēres, trauciņi ar tušu un baltu krāsu. Uz grīdas mētājās fotogrā­fiju apgriezumi: kāda cilvēka plecs, kājas un dabas ainavas gabaliņi.

Pieci mākslinieki kasīja uzņēmumus ar žiletēm, padarīdami tos gaišākus un piedodami tiem asumu, atsevišķas vietas pārkrāsoja ar tušu un balto krāsu, rakstīja otrā pusē uzrakstus un norādīja izmērus: 33 /-i kvadrata, 2 slejās un tā tālāk — norādījumus, kas nepieciešami cinkogrāfijai.

Redaktora istabā sēdēja ārzemju delegācijā. Redakcijas tulks

skatījās runājošā ārzemniekā sejā un, griezdamies pie redaktora, teica:

—   Biedrs Arno vēlas zināt. . .

Runāja par padomju avīzes redakcijas strukturu. Kamēr tulks skaidroja redaktoram, ko vēlas zināt biedrs Arno, pats Arno, ģēr­bies samta sporta biksēs, un visi pārējie ārzemnieki ziņkārīgi ap­lūkoja sarkano spalvaskatu un spalvu Nr. 86, kas bija ieslieta ista­bas kakta. Spalva gandrīz aizsniedza griestus, bet spalvaskāts bija vidēja cilvēka resnumā. Ar šo spalvaskātu varētu arī rakstīt: spalva bija gluži īsta, kaut gan apjomā pārspēja prāvu līdaku.

—   Oho-ho! — smējās ārzemnieki. — Kolosāli!

So spalvu redakcijai uzdāvināja strādnieku korespondentu kongress.

Redaktors, sēdēdams Vorobjaņinova krēslā, smaidīja un, veikli madams ar falvu te uz spalvaskāta pusi, te uz ciemiņu pusi, jautri stastija par dāvanu.

Klaigāšana sekretariātā turpinājās. Persickis atnesa Semaško rakstu, un sekretārs steidzīgi izsvītroja šacha nodalu maketa tre­šajā lappusē. Maestro Sudeikins vairs necīnījās par Neunivako brī­nišķīgo etidi. Viņš centās saglābt kaut vai uzdevumu atrisinā­jumus. Pēc cīņas, kas bija daudz spriegāka nekā viņa cīņa ar Laskeru San Sebastjanas turnirā, maestro izkaroja vietu uz «Tie­sas un sadzīves» rēķina.

Semaško nosūtīja salikšanai. Sekretārs atkal nogrima ievad­raksta lasīšanā. Viņš bija nolēmis to izlasīt aiz tīri sportiskas intereses, lai tur plīst vai lūst.

Kad viņš bija nokļuvis līdz vietai: «. .. Taču pēdējā pakta sa­turs ir tāds, ka, ja Tautu Savienība to reģistrēs, tad nāksies atzīt, ka …» — pie viņa pienāca «Tiesa un sadzīve», spalvains vīrs. Sekretārs turpināja lasīt, tīšām neskatīdamies uz «Tiesas un sa­dzīves» pusi un izdarīdams ievadrakstā nevajadzīgas atzīmes.

«Tiesa un sadzīve» piegāja no otras puses un aizvainoti sacīja:

—   Es nesaprotu.

—- Nu, nu, — sekretārs nomurmināja, cenzdamies novilcināt laiku, — kas tad lēcies?

— Lieta tāda, ka trešdien «Tiesas un sadzīves» nebija, piekt­dien «Tiesas un sadzīves» nebija, ceturtdien no rezerves ievietoja tikai par alimentiem, bet sestdien izņem tiesas prāvu, par kuru jau sen raksta visās avīzēs, un tikai mēs . . .

—   Kur raksta? — iekliedzās sekretārs. — Es neesmu lasījis.

—   Rīt būs visās avīzēs, un tikai mēs atkal nokavēsim.

—   Bet, kad jums uzdeva Cubarovu lietu, ko jūs tad1 rakstījāt? Ne rindiņas no jums nevarēja izspiest. Es zinu. Jūs par čubaro- viešiem rakstījāt vakara avīzē.

—   Kā jūs to zināt?

—   Zinu. Man stāstīja.

—   Tādā gadījumā es zinu, kas jums stāstījis. Jums stāstīja Persickis, tas pats Persickis, kas visas Maskavas acu priekšā iz­manto redakcijas aparatu, lai dotu materialus Ļeņingradai.

—   Paša! — sekretārs klusi sacīja. — Pasauciet Persicki. — «Tiesa un sadzīve» indiferenti sēdēja uz palodzes. Aiz viņa mu­guras bija redzams dārzs, kur čaloja putni un gorodku spēlētāji. Sūdzību ilgi izmeklēja. Sekretārs to izbeidza ar veiklu paņēmienu; izmeta šachu un tā vietā ielika «Tiesu un sadzīvi». Persickim iz­teica brīdinājumu.

Redakcijā bija viskarstākais darba laiks — pulkstenis pieci. Sakarsušās rakstāmmašīnas kūpēja. Darbinieki steigdamies ne­patīkamās balsīs diktēja savus rakstus. Vecākā mašīnrakstītāja rājās par neliešiem, kas nemanot iebāzuši savus materialus ār­pus kārtas.

Pa gaiteni soļoja redakcijas dzejnieks. Viņš izrādīja sevišķu uzmanību mašīnrakstītājai, kuras slaidās gūžas rosināja viņa dze­jiskās jūtas. Viņš to aizveda gaiteņa galā un pie loga teica mīlas vārdus, uz kuriem meitene atbildēja:

—  Man šodien jāstrādā virsstundas, un es esmu ļoti aizņemta.

Tas nozīmēja, ka viņa mīl citu.

Dzejnieks pinās pa kājām un pie visiem paziņām griezās ar apbrīnojami vienmuļu lūgumu:

—   Iedodiet desmit kapeikas tramvajam!

Pēc šīs sumas viņš iemaldījās arī strādnieku korespondentu daļā. Pagrozījies starp galdiem, pie kuriem sēdēja vēstuļu lasītāji, un aptaustījis korespondenču kaudzes, dzejnieks atsāka savus centienus. Vēstuļu lasītāji, šie visdrūmākie cilvēki redakcijā (tos par tādiem bija padarījusi nepieciešamība dienā izlasīt simt vēs­tuļu, ko rakstījušas rokas, kas vairāk radušas rīkoties ar cirvi krāsotāja otu vai ķerru nekā ar spalvu), klusēja.

Dzejnieks apmeklēja arī ekspedīciju un galu galā ieklīda kan­torī. Bet tur viņš ne vien nedabūja desmit kapeikas, bet viņam pat uzbruka komjaunietis Avd'otjevs: lai dzejnieks iestājoties automo­bilistu pulciņā. Dzejnieka iemīlējušos dvēseli ietina benzina tvaiki.. Viņš spēra divus soļus sānis un, uzņēmis trešo ātrumu, pazuda no redzes loka.

Avdotjevs nemaz nezaudēja drosmi. Viņš ticēja automobiļu idejas uzvarai. Sekretariātā šo cīņu viņš izcīnīja viltus ceļā. Un tieši tāpēc sekretaram neizdevās izlasīt ievadrakstu līdz galam.

—   Klausies, Aleksandr Josifovič. Paga, ir ļoti nopietna lieta, — Avdotjevs sacīja, sēzdamies uz sekretārā galda. — Pie mums ir nodibinājies automobilistu klubs. Vai redakcija mums nevarētu aizdot piecsimt rubļu uz astoņiem mēnešiem?

—   Vari nepūlēties.

-— Kā? Tu domā, ka tas ir neauglīgs darbs?

—   Nevis domāju, bet zinu. Cik tad jūsu pulciņā ir biedru?

—  Jau iestājušies ļoti daudzi.

Pulciņā pagaidām bija tikai organizators viens pats, taču Av­dotjevs to nevienam neizpauda.

—   Par piecsimt rubļiem mēs «kapsētā» nopirksim mašīnu. Jegorovs jau nolūkojis. Remonts, viņš saka, maksāšot ne vairāk par piecsimt rubļiem. Pavisam tūkstotis. Un es domāju savervēt divdesmit cilvēku, pa pussimtniekam no katra. Tas būs lieliski! Iemācīsimies vadīt mašīnu! Jegorovs būs mūsu šefs. Un pēc trim mēnešiem — ap augustu — mēs visi protam vadīt, mašīna ir, un katrs pēc kārtas brauc, kur vien patīk.

—   Bet kur piecsimt rubļu mašīnas pirkšanai?

—   Uz procentiem aizdos pašpalīdzības kase. Atmaksāsim. Nu kā, vai tevi pierakstīt?

Bet sekretārs jau bija ar papliku pauri, daudz strādāja, pil­nīgi atradās ģimenes un dzīvokļa varā, mīlēja pēc pusdienām pa­gulēt uz dīvana un pirms aizmigšanas palasīt «Pravdu». Viņš padomāja un atteicās.

—  Tu, — Avdotjevs sacīja, — esi īsts vecis!

Avdotjevs gāja pie katra galda un atkārtoja savas kvēlās ru­nas. Večos, par kādiem viņš uzskatīja visus darbiniekus, vecākus par divdesmit gadiem, viņa vārdi radīja apšaubāmu efektu. Tie taisīja skābus ģīmjus un izvairīdamies atrunājās ar to, ka jau esot bērnu draugi un regulāri maksājot divdesmit kapeikas gadā labdarīgam pasākumam — palīdzībai nabaga mazulīšiem. Viņi, atklāti runājot, būtu ar mieru iestāties jaunajā klubā, bet . ..

—  Kas par «bet»? — kliedza Avdotjevs. — Ja automobilis jau būtu nopirkts? Jā? Ja jums par piecpadsmit kapeikām gadā no­liktu uz galda zilu sešcilindru «pakardu», bet benzinu un smēr­eļļas ņemtu uz valdības rēķina?!

—   Lasies vien, lasies prom! — atrunājās vecīši. — Pašreiz gatavojam pēdējos materialus, tu mums traucē strādāt!

Automobiļu ideja dzisa un kūpēja. Beidzot atradās jaunā pa­sākuma pionieris. Persickis atsprāga no telefona, ka nobrikšķēja vien, uzklausīja Avdotjevu un sacīja:

—  Tev nav pareiza pieeja, dod lapu. Sāksim no gala.

Un Persickis kopā ar Avdotjevu sāka visus apstaigāt no jauna.

—   Tu vecais matraci, — Persickis teica zilacainam jauneklim,

—   šim nolūkam pat nauda nav jādod. Vai tev ir divdesmit septītā gada aizņēmuma obligācijās? Par kādu surnu? Par piecdesmit? Jo labāk. Tu atdod tās obligācijās mūsu klubam. No obligācijām veidosies kapitals. Ap augustu mēs varēsim realizēt visas obli­gācijās un nopirkt automobili.

—   Bet ja mana obligācijā laimē? — aizstāvējās jauneklis.

-— Kādu sumu tu vēlies laimēt?

—   Piecdesmit tūkstošus.

—   Par šiem piecdesmit tūkstošiem nopirksim automobiļus. Un, ja es laimēšu, darīsim tāpat. Un, ja Avdotjevs, — arī tāpat. Vārdu sakot, lai laimētu kāda obligācijā laimēdama, naudu iz­lietosim mašīnām. Vai tagad tu saprati? Savādnieks! Ar perso­nīgu mašīnu brauksi pa Gruzijas Kara ceļu! Kalni! Saprati, muļķi tāds! . . . Bet aiz tevis personīgās mašīnās trauksies «Tiesa un sadzīve», kronika, informācijās daļa un tā dāmiņa, zini, kura raksta par kino . .. Nu? Nu? Samīlēsies vēl! …

Ikviens obligāciju īpašnieks sirds dziļumos netic laimēšanas iespējai. Toties viņš ļoti greizsirdīgi izturas pret savu kaimiņu un pazīstamu obligācijām. Viņš vairāk nekā no uguns baidās no tā, ka tie varētu laimēt, bet viņš, mūžīgais neveiksminieks, atkal paliks tukšā. Tāpēc cerības uz kāda redakcijas darbinieka lai­mestu neatvairāmi grūda obligāciju īpašniekus jaunā kluba ap­kampienos. Mulsināja tikai bažas, ko darīt, ja nelaimēs neviena obligācijā. Bet tas nezin kāpēc likās neticami, un bez tam auto­mobilistu klubs nekā nezaudēja: no obligāciju izveidotā kapitala viena «kapsētas» mašīna bija nodrošināta.

Piecās minūtēs iestājās divdesmit cilvēku. Kad pasākums bija vaiņagojies panākumiem, izdzirdis par automobilistu kluba vili­nošajam perspektivām, ieradās sekretārs.

— Nu, zēni, — viņš sacīja, — vai neierakstīties arī man?

—   Ieraksties, vecīt, kāpēc gan ne, — atbildēja Avdotjevs,

—  tikai pameklē citu vietu. Mums par nožēlošanu ir jau pilns kom­plekts un jaunu biedru uzņemšana pārtraukta līdz tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajam gadam. Bet tu labāk ieraksties bērnu draugos. Lēti un mierīgi. Divdesmit kapeikas gada un nekur nav jābrauc.

Sekretārs sastomījās, atcerējies, ka viņš tik tiešām jau labi gados, nopūtās un aizgāja izlasīt līdz galam aizraujošo ievad­rakstu.

— Sakiet, lūdzu, biedri, — viņu gaitenī apturēja kāds skais­tulis, pēc izskata čerkess, — kur šeit atrodas laikraksta «Darb­galds» redakcija?

Tas bija lielais kombinators.

XXV nodala SARUNA AR KAILO INŽENIERI

Pirms Ostaps Benders parādījās redakcijā, bija atgadījusies vesela virkne svarīgu notikumu.

Nesaticis Ernestu Pavloviču dienā (dzīvoklis bija slēgts un saimnieks acīm redzot atradās darbā), lielais kombinators nolēma pie viņa iegriezties vēlāk, bet pagaidām klaiņoja pa pilsētu. Slāp­dams pēc darbības, viņš šķērsoja ielas, uzkavējās laukumos, pa­mirkšķināja miličiem, palīdzēja dāmām iekāpt autobusos un vis­pār izturējās tā, it kā visa Maskava ar tās pieminekļiem, tramva­jiem, ielu tirgotājiem, baznīciņām, stacijām un afišu stabiem būtu ieradusies pie viņa rautā. Viņš uzkavējās starp viesiem, mīļi ap­runājās ar tiem un katram atrada siltu vārdu. Tāda milzīga viesu skaita uzņemšana lielo kombinatoru mazliet nogurdināja. Un bez tam pulkstenis jau rādīja pāri sešiem un laiks bija doties pie in­ženiera Sčukina.

Taču liktenis lēma tā, ka pirms tikšanās ar Ernestu Pavloviču Ostaps uz pāris stundām aizkavējās, lai parakstītu sīku protokolu.

Teatra laukumā lielais kombinators pakļuva zem zirga. Pil­nīgi negaidot viņam uzdrāzās virsū nevainīgs, balts lopiņš un pagrūda ar savām kaulainajām krūtīm. Benders, sviedriem no- plūdis, pakrita. Bija ļoti karsts. Baltais lopiņš skaļi lūdza piedo­šanu. Ostaps steidzīgi pielēca kājās. Viņa spēcīgais augums ne­bija dabūjis nekādus miesas bojājumus. Bet tālab jo vairāk bija iēmesls sacelt skandalu.

Viesmīlīgo un laipno Maskavas saimnieku vairs nevarēja pa­zīt. Viņš gāzelēdamies piegāja pie apjukušā vecīša ormaņa un iezvela viņam ar duri pa vatēto muguru. Vecītis pacietīgi panesa sodu. Atskrēja milicis.

—   Es pieprasu protokolu! — Ostaps satraukts kliedza.

Viņa balsī ieskanējās tāda cilvēka satraukums, kas apvainots

savās vissvētākajās jūtās. Un, stāvēdams pie Mazā teatra sienas, tai pašā vietā, kur vēlāk tiks uzcelts piemineklis lielajam krievu dramaturgam Ostrovskim, Ostaps parakstīja protokolu un sniedza mazu interviju pieskrējušajam Persickim. Persickis nenicināja melno darbu. Viņš rūpīgi pierakstīja bloknotā cietušā uzvārdu un vārdu un aizskrēja tālāk.

Ostaps lepni devās ceļā. Arvien vēl pārdzīvodams baltā zirga uzbrukumu un izjuzdams nosebotu nožēlu, ka nepaguva orma­nim sadot arī pa kaklu, Ostaps, lēkdams pa diviem kāpieniem, sasniedza Sčukina mājas septīto stāvu. Seit viņam uz galvas uz­krita smaga pile. Viņš paskatījās uz augšu. No augšējā lauku­miņa viņam tieši acīs iešļācās neliels netīrs ūdenskritumiņš.

«Par tādiem jokiem jādod pa purnu,» Ostaps nolēma.

Viņš drāzās augšā. Pie Sčukina dzīvokļa durvīm ar muguru pret viņu sēdēja kails, ar baltām ēdēm noklāts vīrs. Viņš sēdēja tieši uz fližu grīdas un, saķēris galvu, šūpojās uz vienu un otru pusi.

Ap kailo cilvēku pludoja ūdens, kas tecēja pa dzīvokļa durvju šķirbām.

—   O-o-o, — stenēja kailais, — o-o-o . . .

—   Sakiet, — vai jūs šeit lejat ūdeni? — Ostaps īgni jau­tāja. — Vai šī ir kāda vannas istaba? Jūs esat prātā jucis!

Kailais paskatījās uz Ostapu un klusi iešņukstējās.

—   Paklausieties, pilsoni, vai nebūtu labāk, ja jūs nevis rau­dātu, bet ietu uz pirti? Paskatieties, kāds jūs esat! Mats mata īsts pikadors!

—   Atslēga, — šņukstēja inženieris.

—   Kas par atslēgu? — Ostaps jautāja.

—   Dzī-ī-īvok-kļa atslēga.

—   Dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Kailais cilvēks apbrīnojami ātri žagojās.

Ostapu nekas nespēja samulsināt. Viņš sāka aptvert, kas no­ticis. Un, kad beidzot visu saprata, viņš tik tikko nenovelas pār margām aiz smiekliem, pret kuriem cīnīties butu bijis veltīgi.

—   Tātad jūs netiekat dzīvoklī? Bet tas taču tik vienkārši!

Cenzdamies nenotraipīties gar kailo, Ostaps piegāja pie dur­vīm, iebāza amerikaņu atslēgas caurumā lielā pirksta garo, dzelteno nagu un uzmanīgi saka to grozīt no labas puses uz kreiso un no augšas uz leju.

Durvis_klusi atvērās, un kailais, priecīgi izsaukdamies, ieskrēja pārplūdinātajā dzīvoklī.

Šņāca krāni. Ūdens ēdamistabā veidoja atvaru. Guļamistabā bija rāms dīķis, pa kuru kā gulbji rāmi peldēja rīta kurpes. Kā rāms zivju bariņš kaktā drūzmējās papirosu gali.

Vorobjaņinova krēsls stāvēja ēdamistabā, kur ūdens straume bija visspēcīgākā. Ap visām četrām krēsla kājiņām ņirbēja balti vilnīši. Krēsls viegli drebēja, un likās, tas grasījās aizpeldēt no sava vajātāja. Ostaps apsēdās uz tā un pievilka kājas. Atguvies Ernests Pavlovičs ar saucienu «pardon! pardon!» aizgrieza krā­nus, nomazgājās un nostājās Bendera priekšā kails līdz jostas vietai, slapjās, līdz ceļiem uzlocītās biksēs.

—   Jūs mani izglābāt! — viņš satraukti kliedza. — Atvaino­jiet, es jums nevaru paspiest roku, esmu viscaur slapjš. Jūs zi­niet, es tikko prātā nesajuku.

—   Acīm redzot uz to pusi gan bija.

—   Es atrados šausmīgā stāvoklī.

Un Ernests Pavlovičs, vēlreiz pārdzīvodams šausmīgo noti­kumu, te sadrūmis, te nervozi smiedamies, lielajam kombinato­ram sīki jo sīki izstāstīja par nelaimi, kas viņu bija piemeklējusi.

—  Ja negadītos jūs, es aizietu bojā, — inženieris nobeidza savu stāstu.

—  Jā, — sacīja Ostaps, — man reiz tāpat gadījās. Pat maz­liet ļaunāk.

Inženieri pašreiz tik ļoti interesēja viss, kam sakars ar līdzī­giem notikumiem, ka viņš pat nometa spaini, ar kuru smēla ūdeni, un sāka ārkārtīgi uzmanīgi klausīties.

—   Gadījās tieši tāpat kā jums, — iesāka Benders, — tikai tas notika ziemā un nevis Maskavā, bet Mirgorodā deviņpadsmi­tajā gadā, tādā jautrā starpbrīdī starp Machno un Tjutjuņiku. Es dzīvoju kādā ģimenē. Šausmīgi chocholi! Tipiski privātīpašnieki: vienstāva mājiņa un vesels lēvenis dažādu grabažu. Man jums jāsaka, kas attiecas uz kanalizaciju un pārējām ērtībām, tad Mirgorodā bija tikai atkritumu bedres. Nu, un es izskrēju vien­reiz naktī sniegā vienā apakšveļā: no saaukstēšanās es nebaidī­jos: viens mirklis — un gatavs. Izskrēju un mechaniski aizcirtu aiz sevis durvis. Sals — ap divdesmit grādu. Es klauvēju — ne­atver. Uz vietas nevar stāvēt: nosalsi! Klauvēju un skraidu, klau­vēju un skraidu — neatver. Un galvenais, iekšā, sātani, neviens neguļ. Baiga nakts. Suņi kauc. Kaut kur šauj. Bet es skraidu pa sniega kupenām vasaras apakšbiksēs. Veselu stundu klauvēju. Gandrīz vai nobeidzos. Un kālab, pēc jūsu domām, viņi neat­vēra? Mantu slēpa, kerenkas šuva spilvenos. Domāja, ka ieradu­sies kratīšana. Es viņus pēc tam gandrīz vai nositu.

Inženieris to visu ļoti labi saprata.

—   Jā, — Ostaps sacīja, — tātad jūs esat inženieris Sčukins?

—   Es pats. Tikai jūs, lūdzams, nevienam nestāstiet. Neērti, nudien.

—   O, lūdzu! Entre-nous, tete-ā-tete. Zem četrām acīm, kā saka franči. Bet es pie jums, biedri Ščukin, ierados darīšanās.

—   Būšu ārkārtīgi priecīgs, ja varēšu jums pakalpot.

—   Grand mērci. Nieka lieta. Jūsu laulātā draudzene lūdza, lai es ienākot pie jums un paņemot šo krēslu. Viņa teica, ka tas esot nepieciešams, lai būtu pāris. Bet jums viņa taisās atsūtīt atzveltnes krēslu.

—   Jā, lūdzu! — iesaucās Ernests Pavlovičs. — Es esmu ļoti priecīgs. Kāpēc jums tā pūlēties? Es varu aiznest pats. Jau šodien pat.

—   Nē, kāpēc! Man tas ir tīrais nieks. Es netālu dzīvoju, man tas nav grūti.

Inženieris sarosījās un pavadīja lielo kombinatoru līdz pašam slieksnim, kuru pārkāpt viņš tomēr neuzdrošinājās, kaut gan at­slēga jau ar gudru ziņu bija iebāzta slapjo bikšu kabatā.

Bijušajam studentam Ivanopulo tika uzdāvināts vēl viens krēsls. Tā apšuvums, tiesa, bija mazliet bojāts, bet tomēr tas bija lielisks krēsls un pie tam uz mata tāds pats kā pirmais.

Ostapu neuztrauca neveiksme ar šo krēslu, ceturto pēc kārtas. Viņš pazina visus likteņa trikus.

Viņa prāta secinājumu stingrajā sistēmā kā tumšs mākonis rēgojās vienīgi tas krēsls, kas iepeldēja Oktobra stacijas preču pagalma dziļumos. Domas par šo krēslu bija nepatīkamas un uzvēdīja mokošas šaubas.

Lielais kombinators bija tādā pašā stāvoklī_ kā ruletes spēl­manis, kas liek tikai uz numuriem, viens no tas sugas ļaudīm, kas tūlīt vēlas laimēt trīsdesmit sešas reizes vairāk neka paša likme. Stāvoklis bija vēl sliktāks: koncesionari spēlēja tadu ru­leti, kur no divpadsmit numuriem uz vienpadsmit krīt zero. Un pie tam divpadsmitais numurs pazudis no redzes loka, atradas velns zina kur un iespējams slēpa sevī brīnišķīgo laimestu.

So bēdīgo pārdomu virkni pārrāva galvenā direktora atnāk­šana. Jau viņa izskats vien Ostapā radīja nepatīkamas jūtas.

—   Oho! — sacīja techniskais vadītājs. — Es redzu, ka jums ir panākumi. Tikai nejokojiet ar mani. Kāpēc jūs atstājāt krēslu aiz durvīm? Lai paņirgātos par mani?

—   Biedri Bender, — nomurmināja muižniecības priekšnieks.

—   Ai, kāpēc jūs spēlējat uz maniem nerviem! Nesiet to āt­rāk šurp, nesiet! Jūs redzat, ka jaunais krēsls, uz kura es sēžu, daudzkārt pavairo jūsu ieguvuma vērtību.

Ostaps pašķieba galvu uz sāniem un piemiedza acis.

—   Nemociet bērnu, — viņš beidzot norūca, — kur ir krēsls? Kāpēc jūs to neatnesāt?

Ipolita Matvejeviča juceklīgo ziņojumu vairākkārt pārtrauca starpsaucieni, ironiski aplausi un āķīgi jautājumi. Vorobjaņinovs nobeidza savu ziņojumu, visai auditorijai nevaldāmi smejoties.

—   Bet manas instrukcijas? — Ostaps bargi jautāja. — Cik reizes es jums esmu teicis, ka zagt ir grēks! Jau toreiz, kad jūs Stargorodā gribējāt apzagt manu sievu, Gricacujeva kundzi, es sapratu, ka jums ir sīka kriminālistā raksturs. Vislielākais, pie kā var novest šīs jūsu spējas, ir seši mēneši bez stingras izolā­cijās. Domu gigantam un krievu demokrātijās tēvam tāds mē­rogs nav nekāds lielais, un, lūk, rezultāti. Krēsls, kas jums jau bija rokās, izslīdējis. Tas vēl nebūtu nekas, jūs samaitājāt viegli veicamu pasākumu! Pamēģiniet tur ierasties otrreiz. Jums šis pats Absolons galvu noraus. Jūsu laime, ka izpalīdzēja šis idiotiskais gadījums, citādi jūs jau tupētu aiz restēm un veltīgi gaidītu no manis pienesumus. Nekādus pienesumus es jums ne­piegādāšu, to ņemiet vērā. Kas man daļas gar Hekati? Jūs man galu galā neesat ne māte, ne māsa, nedz arī mīļākā.

Ipolits Matvejevičs, apzinādamies savu niecīgumu, stāvēja, galvu nodūris.

—   Ziniet ko, dārgais, es redzu, ka mūsu kopējam darbam nav nekādas jēgas. Katrā ziņā sastrādāt ar tik nekulturālu kompan­jonu kā jūs man par četrdesmit procentiem liekas pilnīgs ab­surds. Gribot negribot es esmu spiests izvirzīt jaunus notei­kumus.

Ipolits Matvejevičs ievilka elpu. Līdz šim viņš centās ne­elpot.

—   Jā, mans vecais draugs, jūs slimojat ar organizatorisku nespēku un bāluma kaiti. Atbilstoši tam samazinās jūsu pajas. Saku jums godīgi, vai vēlaties — divdesmit procentus?

Ipolits Matvejevičs kategoriski purināja galvu.

—   Kāpēc tad jūs negribat? Par maz?

—   M-maz.

—   Bet tas taču ir trīsdesmit tūkstoši rubļu! Cik tad jūs vē­laties?

—   Esmu ar mieru par četrdesmit.

—   Laupīšana gaišā dienas laikā! — Ostaps iesaucās, atda­rinādams muižniecības priekšnieka intonāciju vēsturiskā līguma noslēgšanas laikā sētnieka dzīvoklī. — Jums nepietiek ar trīsdes­mit tūkstošiem? Jums vēl vajadzīga dzīvokļa atslēga?!

—   Jums vajadzīga dzīvokļa atslēga, nevis man, — nošļup­stēja Ipolits Matvejevičs.

—- Ņemiet divdesmit, kamēr nav par vēlu, es vēl varu pār­domāt. Izmantojiet apstākli, ka man ir labs garastāvoklis.

Vorobjaņinovs sen jau bija zaudējis to pašapmierinātā cilvēka izturēšanos, ar kādu viņš savā laikā uzsāka briljantu meklēšanu.

Ledus, kas sakustējās jau sētnieka dzīvoklī, ledus, kas brīk­šķēja, sprakšķēja un atsitās pret granita krastmalu, jau sen bija sadrupis un izkusis. Ledus vairs nebija. Bija plaši palu ūdeņi, kas nevērīgi rāva līdzi Ipolitu Matvejeviču, mētādami no vienas puses uz otru, gan iebelzdami viņam ar baļķi, gan ^iespiezdami pie krēsliem, gan aiznesdami prom no krēsliem. Ipolits Matveje­vičs sajuta neizsakāmas bailes. Viss viņu biedēja. Upē peldēja atkritumi, naftas plankumi, salauztas vistu kūtis, sprāgušas zi­vis un kāda šausmīga platmale. Varbūt tā bija svētā tēva Fjodora platmale, pīļknābainā naģene, ko Rostovā vējš tam norāvis no galvas? Kas zin! Ceļam gals nebija saskatāms. Pie krasta nepie­stāja, bet peldēt pret straumi bijušajam muižniecības priekšnie­kam nebija ne spēka, ne gribas.

Straume viņu nesa piedzīvojumu atklātajā jūrā.

XXVI n o d aĻa DIVAS VIZĪTES

Tāpat kā no autiņiem iztīts mazulītis ne mirkli nepaliek mierā, savelk un atver savas rožainās dūrītes, kustina kājiņas, groza inicītē ieģērbto galviņu, kas tik liela kā prāvs antonovkas ābols, un no mutes izpūš burbulīšus, tā arī Absolons Iznurenkovs_ atra­dās mūžīgā nemiera stāvoklī. Viņš kustinaja tuklas kajeles, grozīja noskūto zodiņu, bezgala stenēja un ar savām spalvaina­jām rokām taisīja tādus žestus, it kā vingrotu ar gumijas apli.

Viņš dzīvoja rūpju pilnu dzīvi, visās vietās ieradās un kaut ko piedāvāja, traukdamies pa ielu kā izbiedēta vista, ātri un skaļi purpināja, it kā aprēķinādams ar skārdu apjumtās mūra ēkas apdrošināšanas maksu. Viņa dzīves un darbības būtība bija tā, ka viņš organiski nespēja ilgāk par vienu minūti koncentrēt uz­manību pie kāda pasākuma, priekšmeta vai domas.

Ja asprātība nepatika un par to tūlīt nesmējās, Iznurenkovs necentās redaktoru pārliecināt, kā citi to dara, ka asprātība ir laba un, lai to pilnīgi novērtētu, vajag tikai mazliet padomāt. Viņš tūdaļ piedāvāja citu asprātību.

^ — Kas slikti, tas slikti, — viņš piekrita, — tas ir jāsaprot.

Veikalos Absolons Vladimirovičs radīja īstu jucekli, tik pēkšņi viņš parādījās un pazuda pārsteigto komiju acīm, tik ekspansivi pirka šokolādes kārbiņu, ka pārdevēja cerēja saņemt vismaz trīs­desmit rubļus. Bet Iznurenkovs, piedejodams kasei un nemitīgi raustīdams kaklasaiti, it kā tā viņu žņaugtu, nometa uz stikla plāksnītes saņurcītu trijnieku un, pateicīgi blēdams, aizskrēja.

Ja šis cilvēks spētu apvaldīt savu raksturu kaut vai uz divām stundām, notiktu visneparastākās lietas.

Varbūt Iznurenkovs apsēstos pie galda un uzrakstītu lielisku stāstu vai arī lūgumu pašpalīdzības kasei par neatmaksājama pabalsta izsniegšanu, vai jaunu paragrafu likumam par apdzī­vojamās platības izmantošanu, vai grāmatu «Gaumīgas ģērbša­nās un labas uzvešanās māksla».

Bet tas nebija viņa spēkos. Trakojošās kājas viņu nesa prom, no kustīgajām rokām kā bulta izlidoja zīmulis, un domas šau­dījās.

Iznurenkovs skraidīja pa istabu, un mēbelēm piesietie zīmogi drebēja kā auskari dejojošai čigānietei. Krēslā sēdēja viegli sa­smīdināma priekšpilsētas meitene.

—   Ah, ah! — izsaucās Absolons Vladimirovičs, — debešķīgi! «Tu, karalien, ar saviem skatiem pie dzīru galda apburt spēj . ..» Ah, ah! Augsta klase! … Jūs esat karaliene Margo.

Nekā no tā nesaprazdama, priekšpilsētas karaliene cienīgi smējās.

—   Nu ēdiet šokolādi, nu, es jūs lūdzu! . .. Ah, ah! … Burvīgi!

Viņš ik mirkli skūpstīja karalienei rokas, jūsmoja par viņas

pieticīgo apģērbu, sēdināja klēpi kaķi un glaimīgi jautāja:

—  Vai nav taisnība, viņš ir līdzīgs papagailim? Lauva! Lauva! īsts lauva! Sakiet, — viņš taču patiešām ir ārkārtīgi pū­kains? .. . Bet aste! Aste! Tā taču patiešām ir varena aste, vai ne? Ah!

Kaķis ielidoja kaktā, un Absolons Vladimirovičs, rokas pie­spiedis pie tuklajām, baltajām krūtīm, kādam klanījās pie loga. Pēkšņi viņa ņiprajā galvā noknakšķēja kāds vārstulis, un viņš sāka izaicinoši zoboties par savas viešņas fiziskajām un garīga­jām īpašībām.

—   Sakiet: vai šī broša patiešām ir no stikla? Ah! Ah! Kāds mirdzums! … Jūs mani esat apžilbinājusi, goda vārds! Bet sa­kiet, — vai Parize tiešām ir liela pilsēta? Vai patiešām tur atro­das Eifela tornis? . .. Ah! Ah! . .. Kādas rokas! .. . Kāds deguns! Ah!

Viņš neapskāva meiteni. Viņam pietika ar komplimentiem. Un viņš runāja bez mitas. Vārdu straumi pārtrauca pēkšņā Ostapa ierašanās.

Lielais kombinators grozīja rokās papīra lapu un bargi jautāja:

—   Vai šeit dzīvo Iznurenkovs? Vai jūs pats tas esat?

Absolons Vladimirovičs satraukti ielūkojās apmeklētāja ledai­najā sejā. No tā acīm viņš centās nolasīt, kādas pretenzijas tagad uzstādīs. Vai tas būs sods par tramvajā izsisto logu, pavēste no Tautas tiesas par dzīvokļa īres nemaksāšanu vai parakstu vāk­šana neredzīgo žurnalam.

—   Ko tas nozīmē, biedri, — Benders sausi sacīja, — kur tas redzēts — izdzīt valsts kurjeru.

—   Kādu kurjeru? — šausminājās Iznurenkovs.

—   Pats zināt — kādu. Tūlīt vedīšu prom mēbeles. Palūgšu jūs, pilsone, atbrīvot krēslu, — Ostaps stingri noteica.

Pilsone, kurai nupat lasīja priekšā visliriskāko dzejnieku vārsmas, piecēlās no savas vietas.

—   Nē! Sēdiet! — kliedza Iznurenkovs, aizstādamies krēs­lam priekšā. — Viņiem nav tiesību.

—   Par tiesībām, pilsoni, labāk klusējiet. Jābūt apzinīgam. Atbrīvojiet mēbeli! Likumus vajag ievērot.

Pie šiem vārdiem Ostaps paķēra krēslu un pakratīja to gaisa.

—  Vedīšu prom mēbeles! — Ostaps stingri paziņoja.

—   Nē, nevedīsiet!

—   Kā tad nevedīšu, — Ostaps iesmējās, iziedams ar krēslu gaitenī, — ka noteikti vedīšu.

Absolons noskūpstīja karalienei roku un, galvu nodūris, me­tās pakaļ bargajam tiesnesim. Tas jau kāpa lejā pa trepēm.

—   Bet es saku, ka jums nav tiesību. Pēc likuma mēbeles var stāvēt divas nedēļas, bet tās ir stāvējušas tikai trīs dienas! Var­būt es vēl samaksāšu!