ZELTA TEĻŠ I. I l f s, J. P e t r o v s NO AUTORIEM Parasti sakarā ar mūsu sabiedriskoto literāro saimniecību pie mums griežas ar pilnīgi pamatotiem, bet visai vienveidīgiem jautājumiem: «Kā tad jūs rakstāt divatā?» Sākumā mēs cītīgi atbildējām, iedziļinoties sīkumos, izstāstī­jām pat par lielo strīdu, kas izcēlās aiz sekojoša iemesla: vai no­galināt romana «Divpadsmit krēsli» varoni Ostapu Benderu vai atstāt dzīvu. Neaizmirsām atgādināt, ka varoņa likteni izšķīrām ar lozēšanu. Cukura traukā ielikām divus papīrīšus, uz viena no tiem ar trīcošu roku bija uzvilkts miroņa galvaskauss un divi sakrustoti stilba kauli. Izvilkām galvaskausu — un pēc pusstun­das lielais kombinators pārstāja eksistēt. Viņa dzīvību izdzēsa bārdas nazis. Vēlāk mēs vairs neatbildējām tik izsmeļoši. Par strīdu vairs nestāstījām. Vēl pēc kāda laika pārtraucām izklāstīt sīkumus. Un pēdīgi jau atbildējām bez kādas iedvesmas: —   Kā mēs rakstām divatā? Nu tāpat vien rakstām. Kā brāļi Gonkuri. Edmunds skraida pa redakcijām, bet Žils apsargā ma­nuskriptu, lai paziņas nenozog. Un pēkšņi jautājumu vienveidība pārtrūka. —   Sakiet, — jautāja kāds bargs pilsonis, viens no tiem, kas padomju varu atzina nedaudz vēlāk nekā Anglija un mazliet ag­rāk nekā Grieķija, — sakiet: kāpēc jūs rakstāt tā, ka jāsmejas? Kas tie par jokiem rekonstrukcijas periodā? Kas ar jums no­tiek — vai prātā esat jukuši, vai? Pēc tam viņš ilgi un dusmīgi mūs pārliecināja, ka smiekli pašreiz ir kaitīgi. —   Smieties ir grēks! — viņš teica. — Jā, smieties nedrīkst! Un smaidīt nedrīkst! Kad es redzu šo jauno dzīvi, šos sasniegu­mus, man negribas smaidīt, man gribas skaitīt lūgšanas! —   Bet mēs taču nesmejamies vienkārši tāpat, — mēs iebildām. — Mūsu mērķis — satira tieši par tiem cilvēkiem, kuri ne­saprot rekonstrukcijas periodu. —   Satira nevar būt smieklīga, — sacīja bargais biedrs un, paķēris zem rokas kādu baptistu — sīkamatnieku, kuru noturēja par simtprocentīgu proletārieti, aizveda pie sevis mājās. Aizveda, lai garlaicīgi aprakstītu, aizveda, lai iepītu sešsējumu romānā ar nosaukumu «Nost izsūcējus, liekēžus!». Viss šeit sacītais nav izdomājums. Izdomāt varētu ari smiek­līgāk. Dodiet tādam pilsonim pātarniekam vaļu, un viņš uzliks pa- randžu pat vīriešiem, bet pats no rīta pūtīs ar trompeti himnas un psalmus, domādams, ka tieši tādā veidā vajag palīdzēt celt sociālismu. Un visu laiku, kamēr mēs sacerējām «Zelta teļu», mums acu priekšā rēgojās bargā pilsoņa vaigs. —   Bet ja nu šī nodaļa iznāk tāda, ka jāsmejas? Ko sacīs bargais pilsonis? Un galu galā mēs nolēmām: a)   romānu uzrakstīt iespējami jautrāku, b)   ja bargais pilsonis atkal paziņos, ka satira nedrīkst būt tāda, ka jāsmejas, — lūgt republikas prokuroru, lai sauc šo pil­soni pie kriminālatbildības pēc panta, kurā paredzēts sods par ielaušanos aiz prāta stulbuma. I. I l f s, J. P e t r o v s

ZELTA TEĻŠ

I. I l f s, J. P e t r o v s

NO AUTORIEM

Parasti sakarā ar mūsu sabiedriskoto literāro saimniecību pie mums griežas ar pilnīgi pamatotiem, bet visai vienveidīgiem jautājumiem: «Kā tad jūs rakstāt divatā?»

Sākumā mēs cītīgi atbildējām, iedziļinoties sīkumos, izstāstī­jām pat par lielo strīdu, kas izcēlās aiz sekojoša iemesla: vai no­galināt romana «Divpadsmit krēsli» varoni Ostapu Benderu vai atstāt dzīvu. Neaizmirsām atgādināt, ka varoņa likteni izšķīrām ar lozēšanu. Cukura traukā ielikām divus papīrīšus, uz viena no tiem ar trīcošu roku bija uzvilkts miroņa galvaskauss un divi sakrustoti stilba kauli. Izvilkām galvaskausu — un pēc pusstun­das lielais kombinators pārstāja eksistēt. Viņa dzīvību izdzēsa bārdas nazis.

Vēlāk mēs vairs neatbildējām tik izsmeļoši. Par strīdu vairs nestāstījām. Vēl pēc kāda laika pārtraucām izklāstīt sīkumus. Un pēdīgi jau atbildējām bez kādas iedvesmas:

—   Kā mēs rakstām divatā? Nu tāpat vien rakstām. Kā brāļi Gonkuri. Edmunds skraida pa redakcijām, bet Žils apsargā ma­nuskriptu, lai paziņas nenozog.

Un pēkšņi jautājumu vienveidība pārtrūka.

—   Sakiet, — jautāja kāds bargs pilsonis, viens no tiem, kas padomju varu atzina nedaudz vēlāk nekā Anglija un mazliet ag­rāk nekā Grieķija, — sakiet: kāpēc jūs rakstāt tā, ka jāsmejas? Kas tie par jokiem rekonstrukcijas periodā? Kas ar jums no­tiek — vai prātā esat jukuši, vai?

Pēc tam viņš ilgi un dusmīgi mūs pārliecināja, ka smiekli pašreiz ir kaitīgi.

—   Smieties ir grēks! — viņš teica. — Jā, smieties nedrīkst! Un smaidīt nedrīkst! Kad es redzu šo jauno dzīvi, šos sasniegu­mus, man negribas smaidīt, man gribas skaitīt lūgšanas!

—   Bet mēs taču nesmejamies vienkārši tāpat, — mēs iebildām. — Mūsu mērķis — satira tieši par tiem cilvēkiem, kuri ne­saprot rekonstrukcijas periodu.

—   Satira nevar būt smieklīga, — sacīja bargais biedrs un, paķēris zem rokas kādu baptistu — sīkamatnieku, kuru noturēja par simtprocentīgu proletārieti, aizveda pie sevis mājās.

Aizveda, lai garlaicīgi aprakstītu, aizveda, lai iepītu sešsējumu romānā ar nosaukumu «Nost izsūcējus, liekēžus!».

Viss šeit sacītais nav izdomājums. Izdomāt varētu ari smiek­līgāk.

Dodiet tādam pilsonim pātarniekam vaļu, un viņš uzliks pa- randžu pat vīriešiem, bet pats no rīta pūtīs ar trompeti himnas un psalmus, domādams, ka tieši tādā veidā vajag palīdzēt celt sociālismu.

Un visu laiku, kamēr mēs sacerējām «Zelta teļu», mums acu priekšā rēgojās bargā pilsoņa vaigs.

—   Bet ja nu šī nodaļa iznāk tāda, ka jāsmejas? Ko sacīs bargais pilsonis?

Un galu galā mēs nolēmām:

a)   romānu uzrakstīt iespējami jautrāku,

b)   ja bargais pilsonis atkal paziņos, ka satira nedrīkst būt tāda, ka jāsmejas, — lūgt republikas prokuroru, lai sauc šo pil­soni pie kriminālatbildības pēc panta, kurā paredzēts sods par ielaušanos aiz prāta stulbuma.

I. I l f s, J. P e t r o v s

PIRMĀ DAĻA «ANTILOPES» EKIPĀŽA

Pārejot pār ielu, palūkojies apkārt.

(Satiksmes noteikums)

I n o d a ļ a

PAR TO, KA PAŅIKOVSKIS PĀRKĀPA KONVENCIJU

Kājāmgājējus vajag mīlēt.

Kājāmgājēji sastāda cilvēces lielāko daļu. Vēl vairāk — tās labāko daļu. Kājāmgājēji radījuši pasauli. Tie ir viņi, kas uz­cēla pilsētas, uzbūvēja daudzstāvu namus, ierīkoja kanalizaciju un ūdensvadu, nobruģēja ielas un apgaismoja tās ar elektriska­jām spuldzēm. Tie ir viņi, kas izplatīja kulturu pa visu pasauli, izgudroja grāmatu iespiešanu, atklāja pulveri, uzcēla tiltus pāri upēm, atšifrēja eģiptiešu hieroglifus, sāka lietot žiletes, iznīci­nāja vergu tirdzniecību un konstatēja, ka no sojas pupām var pagatavot četrpadsmit garšīgus, barojošus ēdienus.

Un, kad tas viss bija paveikts, kad mūsu planēta jau bija diezgan labi iekārtota, parādījās automobilisti.

Jāatgādina, ka ari automobili izgudroja kājāmgājēji. Bet auto­mobilisti to drīz vien aizmirsa. Lēnprātīgos un gudros kājāmgā­jējus mašīnas sāka bendēt nost. Ielas, pašu kājāmgājēju izbūvē­tas, nonāca automobilistu varā. Bruģis kļuva divreiz platāks, ietves sarāvās tik šauras kā tabakas bandrole. Un gājēji sāka tramīgi spiesties pie namu sienām.

Lielā pilsētā kājāmgājējiem ir mocekļu dzīve. Viņiem ievests kaut kas līdzīgs transporta geto. Viņiem atļauj pāriet pār ielu tikai krustojumos, tas ir, tieši tanīs vietās, kur kustība visdzīvākā

un kur visvieglāk parraut matu, kurā parasti karajas tāda gājēja dzīvība.

Mūsu plašajā zemē parastais automobilis, kas, pēc kājāmgā­jēju domām, paredzēts mierīgai pasažieru un kravas pārvadāša­nai, ieguvis draudošu cilvēku nogalināšanas līdzekļa izskatu. Tas veselām virknēm izsit no ierindas arodbiedrības biedrus un viņu ģimenes locekļus. Ja gājējam kādreiz arī izdodas izsprukt no ma- šīnas sudrabotā deguna apakšas, viņu soda par ielas katķisma neievērošanu.

Un vispār kājāmgājēju autoritate ir stipri iedragāta. Viņi, kas devuši pasaulei tādus lieliskus cilvēkus kā Horacijs, Boils, Ma- riots, Lobačevskis, Gutenbergs un Anatols Franss, tagad spiesti ākstīties visbanalākā veidā, lai tikai atgādinātu par savu eksis­tenci. Ak dievs, ak dievs, — tu, kas būtībā nemaz neesi, — cik tālu tu, — kas tik tiešām nemaz neeksistē, — esi novedis vien­kāršu gājēju!

Lūk, viņš iet no Vladivostokas uz Maskavu pa Sibirijas trak­tu — vienā rokā karogs ar uzrakstu «Pārveidosim tekstilnieku dzīves apstākļus», pār plecu pārmesta nūja, kuras galā kūļājas rezerves sandales «Tēvocis Vaņa» un skārda tējas trauks bez vāka. Tas ir padomju kājāmgājējs — fizkultūrietis, kas izgāja no Vladivostokas kā jauneklis, bet mūža vakarā pie pašiem Mas­kavas vārtiem to sabrauks smagā mašīna, kuras numuru neviens nepagūs ievērot.

Vai arī kāds cits — Eiropas kājnieku kustības mohikānis. Viņš iet apkārt pasaulei, veldams sev pa priekšu mucu. Viņš lab­prāt ietu tāpat bez mucas, bet tad neviens nepamanītu, ka viņš patiešām ir tālsatiksmes kājāmgājējs, un par viņu nerakstītu avīzēs. Tādēļ visu mūžu sev pa priekšu jāripina nolādētā tara, uz kuras pie tam (ak, kauns, kauns!) lieliem, dzelteniem burtiem uzkrāsots uzraksts, kas slavina mašīneļļas «Šofera sapņi» nepār­spējamās īpašības.

Tik tālu degradējies vienkāršs gājējs.

Un tikai mazās Krievijas pilsētiņās vēl cienī un mīl kājām­gājējus. Tur viņš vēl ir ielu saimnieks un var bezrūpīgi klejot pa pašu ielas vidu un šķērsot to jebkurā virzienā un kā vien vi­ņam ienāk prātā.

Pilsonis cepurē ar baltu virsu, kādas pa lielākai daļai valkā vasaras dārzu administratori un konferansjē, nepārprotami pie­der pie cilvēces lielākās un labākās daļas. Viņš gāja kājām pa Arbatovas pilsētas ielām un ar nevērīgu ziņkāri raudzījās uz visām pusēm. Rokā viņš turēja nelielu ceļasomu, kādas parasti lieto vecmātes. Pilsēta, kā redzams, ne ar ko nepārsteidza gājēju ar māksliniecisko cepuri galvā.

Viņš ieraudzīja duci, pusotra zilu, rezedkrāsas un bāli rožainu zvanu torņu; acīs dūrās noplukušie, ar amerikaņu zeltu apzeltītie baznīcu kupoli. Virs oficiālās ēkas plīvoja karogs.

Pie provinciālā kremļa baltajiem vārtiem divas drūmas vece­nes tērgāja franciski, sūrojās par padomju varu un atcerējās savas mīļās meitas. No baznīcas pagraba plūda auksta vēsma un uzvēdīja skāba vīna dvinga. Tur acīm redzot glabājās kartupeļi.

—  Glābšanas templis virs kartupeļiem, — klusā balsī noteica gājējs.

Pagajis zem finiera arkas, ko rotāja ar kaļķiem svaigi uzkrā­sots lozungs

«Sveiciens sieviešu un meiteņu piektajai apgabala konferen­cei», viņš nokļuva garas alejas galā. Aleja saucās «Jauno talantu bulvāris».

—  Nē, — viņš sarūgtināts sacīja, — te nav Riodežaneiro, te ir daudz sliktāk.

Gandrīz uz visiem Jauno talantu bulvara soliem sēdēja vien­tuļas jaunavas ar atvērtām grāmatām rokās. Enu raksti krita uz grāmatu lapām, uz kailajiem elkoņiem, uz valdzinošajām cirtām, kas slīga pār pieri. Kad iebraucējs iegāja vēsajā alejā, sēdētājas sarosījās. Meitenes, paslēpušās aiz Gladkova, Elizes Ožeško un Seifulinas grāmatām, meta uz iebraucēju biklus skatienus. Pa­rādes solī viņš pagāja garām satrauktajām lasītājām un iznāca pie izpildkomitejas ēkas — savas pastaigas mērķa.

Sajā brīdī ielas stūrī parādījās ormanis. Turoties pie ekipāžās putekļiem klātā un aplupušā spārna, vicinot izspīlētu mapi ar iespiestu uzrakstu «Musique», viņam līdzās steidzīgi soļoja cil­vēks garā tolstojieša virskreklā. Viņš dedzīgi kaut ko centas iestāstīt pasažierim. Pasažieris, pavecs vīrs ar nokārušos, bana- nam līdzīgu degunu, žņaudza starp kājām čemodānu un laiku pa laikam grūda sejā savam sarunas biedram pigu. Strīda karstuma viņa inženiera cepure, ko rotāja ar zaļu dīvana plīšu apšūta ap­male, bija nošķiebušies uz sāniem. Abas strīdīgās puses bieži un sevišķi skaļi daudzināja vārdu «alga».

Drīz kļuva dzirdami arī pārējie vārdi.

—   Jūs par to atbildēsiet, biedri Talmudovski! — kliedza gar- kreklainis, atvairot no sava deguna inženiera pigu.

—    Bet es jums saku, ka uz tādiem noteikumiem pie jums ne­brauks neviens kārtīgs speciālists, — atbildēja Talmudovskis, cenzdamies pigu noturēt agrākajās pozicijās.

—  Jūs atkal tik par to loni? Vajadzēs saukt pie atbildības kā ierāvēju.

—   Uzspļaut man jūsu algai! Lai par velti strādāju! — klie­dza inženieris, satraukti vilkdams gaisā ar pigu visdīvainākos lokus. — Ja gribēšu, — vispār aiziešu pensijā. Jūs tos dzimtlaiku paņēmienus izbeidziet! Paši visur rakstāt: «Brīvība, vienlīdzība un brālība», bet mani grib piespiest strādāt šajā žurku alā.

Te inženieris Talmudovskis atžmiedza delnu un ņēmās skaitīt uz pirkstiem:

—   Dzīvoklis — īsta cūkkūts, teatra nav, alga … Orman! Laid uz staciju!

—   Tpru-u! — iesmilkstējās garkreklainis, aši metās uz priek­šu un mēģināja saķert zirgu aiz iemauktiem. — Es kā inženieru un techniķu sekcijas sekretārs… Kondrat Ivanovič! Saprotiet, rūpnīca paliek bez speciālistiem. Bīstieties dieva … Sabiedrība to nepieļaus, inženier Talmudovski… Man portfelī ir protokols.

Un sekcijas sekretārs, ieplētis kājas, žigli raisīja vaļā savas «Musique» saitītes.

Sī neuzmanība izšķīra strīdu. Pamanījis, ka ceļš brīvs, Tal­mudovskis pietrūkās kājās un no visa spēka uzsauca:

—   Laid uz staciju!

—   Kur? Kur? — iešļupstejās sekretārs un joza ekipažai pa­kaļ. — Jūs esat darba frontes dezertieris!

No mapes izlidoja zīdpapīra lapas ar violetiem rezoluciju uz­rakstiem «Klausījās — nolēma».

Atbraucējs, ar interesi novērojis incidentu, vēl brītiņu pastā­vēja tukšajā laukumā un pārliecināti noteica: — Nē, te nav Riodežaneiro.

Pēc mirkļa viņš jau klauvēja pie izpildkomitejas priekšsēdē­tāja kabineta durvīm.

—   Ko jūs vēlaties? — jautāja sekretārs, kas sēdēja aiz galda līdzās durvīm. — Kāpēc jums vajadzīgs priekšsēdētājs? Kādā jautājumā?

Acīm redzot apmeklētājs smalki zināja, kā apieties ar valdī­bas, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju sekretāriem. Viņš nesāka pārliecināt, ka ieradies steidzīgās kroņa darīšanās.

—   Personiskā, — viņš sausi sacīja, nepaskatīdamies uz sek­retāru un iebāzdams galvu durvju spraugā. — Vai atļauts ieiet?

Un, nenogaidot atbildi, tuvojās rakstāmgaldam:

—   Labdien, vai jūs mani nepazīstat?

Priekšsēdētājs, melnacains vīrs ar lielu galvu, tērpies zilā ža­ketē un tādās pašās biksēs, kas bija iebāztas zābakos ar augstiem «Skorochoda» papežiem, visai izklaidīgi paskatījās uz apmeklē­tāju un paziņoja, ka nepazīstot.

—   Vai tiešām nepazīstat? Daudzi taču apgalvo, ka es esot pārsteidzoši līdzīgs savam tēvam.

—   Es arī esmu līdzīgs savam tēvam, — nepacietīgi sacīja priekšsēdētājs. — Kas jums, biedri, vajadzīgs?

—   Sajā gadījumā svarīgi, kāds tēvs, — skumji ieminējās ap­meklētājs. — Es esmu leitnanta Smidta dēls.

Priekšsēdētājs samulsa un piecēlās. Viņš dzīvi atcerējās revo­lucionāro leitnantu, viņa bālo seju un melno apmetni ar bronzas lauvu sprādzēm. Kamēr viņš sakārtoja domas, lai uzdotu Melnās jūras varoņa dēlam šim gadījumam piemerotu jautājumu, apmek­lētājs aplūkoja kabineta mēbeles ar izvēlīga pircēja skatienu.

Senāk, vēl cara laikos, kroņa iestāžu telpas iekārtoja pēc zi­nāma trafareta. Bija izaudzēta īpaša kroņa mēbeļu šķirne: pla­kani skapji līdz pašiem griestiem, koka dīvāni ar triscoliīgiem pulētiem sēdekļiem, galdi uz resnām kājām un ozola margas, kas atdalīja kroņa kanceleju no ārējās nemiera pilnās pasaules. Re­volūcijas laikā šis mēbeļu tips gandrīz pilnīgi izzuda un tā ražo­šanas noslēpums nogrima aizmirstībā. Cilvēki vairs nezināja, kā iekārtojamas amatpersonu telpas, un dienesta kabinetos parādī­jās tādi priekšmeti, kurus līdz šim uzskatīja par personiskā dzī­vokļa neatņemamu piederumu. Iestādēs ieviesās advokatu kabi­netu mīkstie dīvāni ar spoguļplauktiņu septiņiem porcelānā ziloņiem, kas nesot laimi, trauku plaukti, etažerītes,_ izvelkami ādas atzveltnes krēsli reimatiķiem un zilas japaņu vāzes. Arba- tovas izpildkomitejas priekšsēdētāja kabinetā bez parastā rak­stāmgalda bija iemitinājušies vēl divi pufi, apvilkti ar ieplīsušu, sārtu zīdu, strīpains dīvaniņš, atlasa gobelens ar Fudzijamas un ziedoša ķirša atveidiem un rupji darināts slavu spoguļskapis.

«Bet skapītis gan pēc «Hei, slāvi, mostieties!» tipa,» nodo­māja apmeklētājs. «Te daudz nav ko cerēt. Nē, te nav Riodežaneiro.»

—   Ļoti labi, ka jūs iegriezāties, — pēdīgi sacīja priekšsēdē­tājs. — Jūs droši vien no Maskavas?

—   Jā, caurbraucot, — atbildēja apmeklētājs, aplūkodams dīvaniņu un aizvien vairāk pārliecinādamies, ka izpildkomitejas finansu stāvoklis nav no spīdošajiem. Viņš deva priekšroku izpildkomitejām ar jaunām Ļeņingradas koktrestā ražotām zviedru mēbelēm.

Priekšsēdētājs gribēja apjautāties, kādā nolūkā leitnanta dēls ieradies Arbatovā, bet, pašam negaidot, žēli pasmaidīja un sacīja:

—   Baznīcas mums brīnišķīgas. Te jau bija atbraukuši no Zinātņu galvenās pārvaldes, taisās restaurēt. Sakiet, lūdzu, — vai jūs pats ari atceraties sacelšanos uz bruņu kuģa «Očakovs»?

—   Pavisam miglaini, — atbildēja apmeklētājs. — Tanī varo­nīgajā laikā es vēl biju gluži maziņš. Es biju bērns.

—   Atvainojiet — kā jūsu vārds?

—   Nikolajs… Nikolajs Šmidts.

—   Un tēva vārds?

«Eh, cik dumji!» nodomāja apmeklētājs, arī pats nezinādams sava tēva vārdu.

—  Jā-ā, — viņš novilka, izvairoties no tiešas atbildes, — tagad daudzi nezina varoņu vārdus. Nepa dvinga. Nav vairs tā entu­ziasma. Es, taisnību sakot, nokļuvu jūsu pilsētā pilnīgi nejauši. Ceļā gadījās nepatikšanas. Paliku bez kapeikas.

Priekšsēdētājs ļoti nopriecājās par šādu sarunas pavērsienu. Viņš jutās apkaunots, ka varējis tā aizmirst očakoviešu varoņa vārdu.

«Patiešām,» viņš domāja, ar patiku raugoties varoņa apgaro­tajā sejā, «ieracies darbā un nekā cita vairs neredz. Diženākie notikumi sāk aizmirsties.»

—   Ko jūs sakāt? Bez kapeikas? Tas ir interesanti.

—   Bez šaubām, es varētu griezties pie privātpersonās, — sa­cīja apmekletājs, — man katrs dotu, bet jūs saprotiet, tas nebūtu visai ieteicami no politiskā redzes viedokļa. Revolucionāra dēls — un pēkšņi lūdz naudu no privātuzņēmējā, no nepmaņa . . .

Pēdējos vārdus leitnanta dēls izdvesa jau histēriski. Priekšsē­dētājs satraukts ieklausījās apmeklētāja balss jaunajās intonacijās. «Bet ja nu epileptiķis?» viņš iedomājās. «Var iekulties īstā ķezā.»

—   Un ļoti labi darījāt, ka negriezāties pie privātiem, — sa­cīja galīgi apjukušais priekšsēdētājs.

Pēc tam Melnās jūras varoņa dels laipni, bez kādas uzstājības pārgāja pie galvenā. Viņš lūdza piecdesmit rubļu. Priekšsēdētājs, ierobežots vietējā budžeta šaurajos rāmjos, varēja dot tikai asto­ņus rubļus un trīs pusdienu talonus kooperativa ēdnīcā «Vēdera bijušais draugs».

Varoņa dēls noglabāja naudu un talonus apnēsātās, pelēki

svītrotās žaketes dziļajā kabatā un jau grasījās piecelties no sārtā pufa, kad aiz kabineta durvīm atskanēja soļu dipoņa un sekre-"> tara protestējošā balss.

Durvis ātri atvērās, un uz sliekšņa parādījās jauns apmek­lētājs.

—   Kurš šeit ir galvenais? — smagi elpodams, viņš nopra­sīja. Viesa nekautrīgās acis žigli izčamdīja istabu.

—   Nu, pieņemsim, ka es, — sacīja priekšsēdētājs.

—   Sveika būšana, priekšsēdētāj, — iebļāvās jaunpienākušais, pastiepdams lāpstai līdzīgu delnu. — Būsim pazīstami! Leitnanta Šmidta dēls.

—   Kas? — acis ieplētis, jautāja pilsētas galva.

—   Dižā, neaizmirstamā varoņa leitnanta Smidta dēls, — at­kārtoja svešinieks.

—   Bet te jau biedrs sēž — varoņa Smidta dēls, Nikolajs Smidts.

Un priekšsēdētājs galīgā apjukumā norādīja uz pirmo ap­meklētāju, kura seja pēkšņi pieņēma sapņainu izteiksmi.

Divu blēžu dzīvē bija iestājies kutelīgs mirklis. Vienkāršā un lētticīgā izpildkomitejas priekšsēdētāja rokās katru brīdi varēja pazibēt garais, netīkamais Nemezidas zobens. Liktenis dāvāja tikai mirkli, lai glābtu situāciju. Leitnanta Smidta otrā dēla acīs- atspoguļojās šausmas.

Viņa stāvs, ietērpts vasarīgā «Paragvajas» kreklā, matrožu/, piegriezuma biksēs un zilganās buraudekia kurpēs, vēl pirms, mirkļa kustīgs un stūrains, pēkšņi sašļuka, zaudēja savus drau­dīgos apveidus un vairs neiedvesa ne mazāko cienību Priekšsē­dētāja sejā paplaiksnījās nelabs smīns.

Un, lūk, kad otrajam leitnanta dēlam jau likās, ka viss zau­dēts, ka tūlīt pār viņa rudo galvu gāzīsies priekšsēdētāja šausmī­gās dusmas, no sārtā pufa nāca glābšana.

—   Vasja! — pietrūkdamies kājās, izsaucās leitnanta Smidta pirmais dēls. — Mīļais brāļuk! Vai pazīsti Koļu — savu brāli?

Un pirmais dēls slēdza savos apkampienos otro dēlu.

—   Pazīstu! — atsaucās Vasja, sapratis veiklo gājienu. Pa­zīstu brāli Koļu!

Laimīgā tikšanās beidzās ar vētrainiem glāstiem un tik ne­parasti spēcīgiem apkampieniem, ka Melnās jūras revolucionārā otrais dēls izkļuva no tiem ar sāpēs nobālušu seju. Brālis Koļa no priekiem bija viņu saņurcījis diezgan pamatīgi.

Apkampjoties abi brāļi šķielēja uz priekšsēdētāju, no kura

sejas nenozuda etiķskābi izteiksme. Tāpēc glābšanas kombinā­ciju turpat uz vietas vajadzēja padarīt ticamāku, papildināt ar sadzīves dētajām un jauniem, Partijas vēsturē neminētiem sīku­miem par jūrnieku sacelšanos 1905. gadā. Saķērušies rokās, brāļi atsēdas uz dīvaniņa un, nenolaižot no priekšsēdētāja lišķīgās •acis. nogrima atmiņās.

—   Kāda apbrīnojama tikšanās! — māksloti izsaucās pirmais dēls, ar skatienu aicinādams priekšsēdētāju pievienoties ģimenes svinībām.

—   Jā, — priekšsēdētājs sacīja saltā balsī. — Visādi gadās.

Redzēdams, ka priekšsēdētājs vēl aizvien atrodas šaubu varā,

pirmais dēls noglāstīja brāļa rudās sprogas, kas atgādināja se- tera pinkas, un maigi vaicāja:

—   Kad tu ieradies šeit no Mariopoles? Tur tu dzīvoji pie mūsu vecmāmiņas.

—   Jā, es dzīvoju, — nomurmināja leitnanta otrais dēls, — pie viņas.

—   Kāpēc tu man tik reti rakstīji? Es biju ļoti norūpējies.

—   Biju aizņemts, — drūmi atbildēja rudmatis.

Un, baidīdamies, ka nerimtīgais brālis tūlīt sāks interesēties, ar ko viņš bijis aizņemts (bet aizņemts viņš lielākoties bija ar to, ka atradās labošanas darbu nometnēs dažādās autonomās re­publikās un apgabalos), leitnanta Smidta otrais dēls pārņēma iniciativu savās rokās un pats uzdeva jautājumu:

—   Bet kāpēc tu nerakstīji?

—   Es rakstīju, — brāļuks pēkšņi atbildēja, juzdams nepa­rastus jautrības uzplūdus, — ierakstītas vēstules sūtīju. Man sa­glabājušās pat kvītis.

Un viņš iebāza roku sānkabatā, no kurienes patiešām izvilka saņurcītu papīrīšu žūksni, taču diezin kāpēc rādīja tos nevis brā­lim, bet priekšsēdētājam, turklāt iztālēm.

Taisni dīvaini, ieraudzījis papīrīšus, priekšsēdētājs mazliet no­mierinājās, un brāļu atmiņu pavediens vērpās grodāk. Rudmatis bija pilnīgi iejuties situācijā un diezgan saprātīgi, lai arī visai vienmuļi, izstāstīja masu brošūras «Dumpis uz Očakova» saturu. Brālis viņa sauso stāstījumu izpušķoja ar tik gleznainiem sīku­miem, ka priekšsēdētājs, jau sācis nomierināties, no jauna sa- ausījās.

Tomēr viņš atlaida brāļus ar labu, un viņi izskrēja uz ielas, juzdamies ļoti atviegloti.

Aiz izpildkomitejas ēkas stūra viņi apstājās.

—   Starp citu, bērnībā, — sacīja pirmais dēls, — bērnībā es tādus kā jūs uz vietas nogalēju. Ar kaķeni.

—   Kāpēc? — līksmi jautāja slavenā tēva otrais dēls.

—   Tādi ir šīs bargās dzīves likumi. Vai arī, īsāk izsakoties, dzīve mums diktē savus bargos likumus. Kāpēc jūs lidāt kabi­netā? Vai tad jūs neredzējāt, ka priekšsēdētājs nav viens?

—   Es domāju .. .

—   Ak jūs domājāt? Tātad jūs šad tad arī domājat? Jūs esat domātājs. Kā jūs sauc, domātāj? Spinoza? 2ans Zaks Ruso? Marks Aurelijs?

Dibināto pārmetumu nospiests, rudmatis klusēja.

—    Bet es jums piedodu. Dzīvojiet vien tālāk. Bet tagad iepa­zīsimies. Mēs kā nekā esam brāļi, bet radniecība uzliek pienā­kumus. Mani sauc Ostaps Benders. Esiet tik laipns un pasakiet arī jūs savu pirmo uzvārdu.

—    Balaganovs, — rudmatis stādījās priekšā, — Šura Balaganovs.

—    Par arodu netaujāju, — pieklājīgi sacīja Benders, — bet varu iedomāties. Droši vien kaut kas intelektuāls? Cikreiz šogad esat sodīts?

—   Divas, — Balaganovs vaļsirdīgi atbildēja.

—   Tas nu gan slikti. Kāpēc jūs pārdodat savu nemirstīgo dvēseli? Cilvēks nedrīkst nonākt tiesā. Tā ir necienīga nodarbo­šanās. Es domāju zādzības. Par to nemaz nav runa, ka zagt ir grēks, — māmuļa droši vien jūs jau bērnībā būs iepazīstinājusi ar šo doktrinu, turklāt zagšana ir bezmērķīga spēku un enerģi­jas izšķiešana.

Ostaps vēl ilgi būtu klāstījis savus uzskatus par dzīvi, ja viņu nepārtrauktu Balaganovs.

—   Skatieties! — viņš iesaucās, norādot uz Jauno talantu bulvara zaļajām dzīlēm. — Redziet, tur nāk cilvēks ar salmu platmali galvā!

—   Redzu, — Ostaps augstprātīgi atrūca. — Nu un tad? Vai tas ir pats Borneo salas gubernators?

—   Tas ir Paņikovskis, — Sura sacīja. — Leitnanta Šmidta dēls.

Pa aleju diženo liepu ēnā, mazliet uz sāniem sasvēries, soļoja kāds pilsonis jau krietni gados. Cietā salmu platmale ar rievotam malām bija pastumta uz vienas auss. Bikses bija tik īsas, ka va­rēja redzēt apakšbikšu baltās saites. Zem pilsoņa ūsām kā papi­rosa uguntiņa kvēloja zelta zobs.

—   Kā, vēl viens dēls? — Ostaps izsaucās. — Tas ir amizanti.

Paņikovskis aizgāja līdz izpildkomitejas ēkai, domās nogri­mis vairākkārt noso|oja gar ieeju, ar abām rokām saņēma plat­mali aiz malām un sagrieza galvā taisni, saraustīja svārku stēr­beles un, smagi nopūties, devās iekšā.

—   Leitnantam bija trīs dēli, — Benders piezīmēja, — divi gudri, trešais muļķītis. Viņu vajag brīdināt.

—   Nevajag, — sacīja Balaganovs, — lai citreiz zina, kā tas ir, kad pārkāpj konvenciju.

—   Kas tā tāda par konvenciju?

—   Pagaidiet, vēlāk pastāstīšu. Iegāja, iegāja iekšā!

—   Es nu reiz esmu nenovīdīgs cilvēks, — atzinās Benders, — bet te gan nav ko apskaust. Jūs nekad neesat redzējis vēršu cīņu? Iesim paskatīsimies.

Jau kļuvuši draugi, leitnanta Šmidta dēli iznāca uz ielas un piegāja pie priekšsēdētāja kabineta loga.

Aiz nokvēpušā, nemazgātā loga sēdēja priešsēdētājs. Viņš ātri rakstīja. Seja viņam bija sērīga kā visiem, kas raksta. Pēkšņi viņš pacēla galvu. Durvis atvērās, un istabā ienāca Pa­ņikovskis. Piespiedis platmali pie nospeķotās žaketes, viņš ap­stājās pie galda un ilgi čapstināja ar biezajām lūpām. Pēkšņi priekšsēdētājs salēcās krēslā un plati atplēta muti. Draugi sa­klausīja gari stieptu kliedzienu.

Izsaucies «pilnā gaitā atpakaļ», Ostaps parāva sev līdz Balaganovu. Viņi ieskrēja alejā un noslēpās aiz kokiem.

—   Noņemiet cepures, — Ostaps sacīja, — atsedziet galvas! Tūlīt tiks iznestas mirstīgās atliekas.

Viņš nebija kļūdījies. Gaisā vēl skanēja priekšsēdētāja vare­nās balss grandi, kad izpildkomitejas portālā parādījās divi zaļoksnēji darbinieki. Viņi nesa Paņikovski. Viens to turēja pie rokām, otrs pie kājām.

—  Nelaiķa pīšļus, — Ostaps komentēja, — tuvinieki un draugi iznesa laukā uz rokām.

Darbinieki izstiepa uz lievenēM leitnanta Šmidta trešo dēlu muļķīti un lēnām ņēmās iešūpot. Paņikovskis klusēja un pade­vīgi raudzījās zilajās debesīs.

—   Pēc īsa sēru mītiņa … — Ostaps dzirās turpināt.

Šajā mirklī darbinieki, piedevuši Paņikovska ķermenim pie­tiekamu atvēzienu un inerci, izmeta to uz ielas.

—  … miesas atdeva zemei, — Benders nobeidza.

Paņikovskis plakšķēdams atsitās pret zemi kā krupis. Viņš aši pietrūkās kājās un, vēl stiprāk sasvēries uz sāniem, neticami ātri aizļekoja pa Jauno talantu bulvāri.

— Nu, bet tagad stāstiet, — Ostaps teica, — kādā veidā šis rāpulis pārkāpa konvenciju un kas tā par konvenciju bija.

II nodaja LEITNANTA ŠMIDTA TRĪSDESMIT DĒLI

Rūpju pilnais rīta cēliens bija beidzies. It kā norunājuši, Ben­ders un Balaganovs ātri devās prom no izpildkomitejas. Pa gal­veno ielu izbīdāmos zemnieku ratos veda garu, zilu sliedi. Pār visu ielu trizujoja tāda šķindoša melodija, it kā vedējs, tērpies zvejnieku tipa brezenta darba ģērbā, vestu nevis sliedi, bet ska­nīgu muzikālu noti. Saules stari lauzās uzskates līdzekļu vei­kala stikla vitrinās, kur virs globusiem, galvaskausiem un spilg­tās krāsās izkrāsotām dzērāja aknām draudzīgi apskāvās divi skeleti. Spiedogu un zīmogu darbnīcas trūcīgi iekārtotajā logā visvairāk vietas aizņēma emaljētas plāksnītes ar uzrakstiem: «Pusdienas pārtraukums», «Pusdienas pārtraukums no pīkst. 2 līdz 3 dienā», «Slēgts pusdienas pārtraukumam», vienkārši «Slēgts», «Veikals slēgts» un pēdīgi melna pamatīga plāksne ar zelta burtiem: «Slēgts sakarā ar inventarizāciju.» Acīm redzot šiem kategoriskajiem tekstiem Arbatovas pilsētā bija vislielākais noiets. Uz visām citām dzīves parādībām spiedogu un zīmogu darbnīca atsaucās tikai ar vienu vienīgu zilu plāksnīti: «Dežu­rējošā māsa».

Tālāk cits aiz cita atradās trīs muzikaliju veikali, kur dižo­jās pūšamie instrumenti, mandolinas un balalaikas basi. Misiņa taures, valšķīgi zibsnīdamas, laiski zvilnēja ar sarkanu kalikonu apvilktajā vitrinā. Sevišķi valdzinošs izskatījās bass — helikons. Tas bija tik varens, tik slinki sildījās saulē, sagriezies gredzenā, ka to vajadzētu turēt nevis vitrinā, bet galvaspilsētas zooparkā, novietotu starp ziloni un milzu čūsku. Un lai atpūtas dienās ve­cāki vestu pie tā bērnus un stāstītu: «Lūk, bērniņ, šis ir lielikona paviljons. Helikons pašreiz guļ. Bet, kad pamodīsies, viņš no­teikti sāks taurēt.» Un lai bērni raudzītos uz apbrīnojamo tauri ar lielām, izbrīnās pilnām acīm.

Citā reizē Ostaps Benders būtu pievērsis uzmanību gan nu­pat izgatavotajām dižin dižajām balalaikām, gan saules svelmē uzkumpušajām gramofona platēm, gan pionieru bungām, kas ar savu brašo izkrāsojumu pavedināja uz domām, ka lode ir muļķe, bet durklis īsts brašulis, — taču šobrīd viņa prātus aizņēma citas domas. Viņš gribēja ēst.

—  Jūs, protams, stāvat finansu bezdibeņa malā? — viņš uz­prasīja Balaganovam.

—   Jūs domājat naudu? — Šura atsaucās. — Naudas man nav jau veselu nedēlu.

—  Tādā gadījumā jūs, jaunais cilvēk, sagaida bēdīgs gals, — Ostaps pamācoši piezīmēja. — Finansu bezdibenis ir pats dziļā­kais no visiem bezdibeņiem, tajā var krist visu mūžu. Nu labi, neskumstiet! Kā nekā uz manas makšķeres tomēr uzķērās trīs pusdienu taloni. Izpildkomitejas priekšsēdētājs mani iemīlēja no pirmā skatiena.

Bet piena brāļiem neizdevās izmantot pilsētas galvas labsir­dību. Pie ēdnīcas «Vēdera bijušais draugs» durvīm karājās liela atslēga, ko klāja tā kā rūsa, tā kā griķu biezputra.

—   Nu kā tad, — ar rūgtumu sacīja Ostaps, — sakarā ar šni­ceļu inventarizāciju ēdnīca slēgta uz visiem laikiem. Nāksies no­dot savu miesu privātuzņēmēju nagos.

—   Privātuzņēmējiem tīk vienīgi skaidra nauda, — Balaga­novs klusi iebilda.

—   Nu labi, nelikšu jums mocīties. Priekšsēdētājs mani apbēra ar zelta lietu astoņu rubļu vērtībā. Bet iegaumējiet, cienījamais Sura, par velti jūs ēdināt es nedomāju. Par katru vitaminu, ko es jums izbarošu, es prasīšu no jums daudz sīku pakalpojumu.

Tomēr izrādījās, ka privatīpašnieciskā sektora pilsētā nebija, un brāli pusdienoja kooperativa vasaras dārzā, kur īpašs plakats pilsoņiem ziņoja Arbatovas jaunievedumu tautas ēdināšanas no­vadā:

ALU PĀRDOD TIKAI ARODBIEDRĪBAS BIEDRIEM

—   Mums pietiks ar kvasu, — Balaganovs noteica.

—   Jo vairāk tāpēc, — piemetināja Ostaps, — ka kvasu izga­tavo privatartelis, kura biedri ir padomju varas līdzjutēji. Bet tagad pastāstiet, ko nodarījis rīkļu rāvējs Paņikovskis. Man pa­tīk stāsti par sīkām blēdībām.

Sātīgi paēdis, Balaganovs pateicīgi paskatījās uz savu glā­bēju un sāka stāstu. Stāsts ilga stundas divas un ietvēra ārkār­tīgi interesantas ziņas.

Visās cilvēka darbības sfērās darba pieprasījumu un piedāvā­jumu regulē speciālās iestādes. Aktieris brauks uz Omsku tikai tad, ja skaidri zinās, ka viņam nav ko baidīties no konkurences un ka uz viņa amplua — vienaldzīgā mīlētāja vai «lūdzu pie galda» lomu nav citu pretendentu. Par dzelzceļniekiem gādā viņu pašu iecirkņu arodbiedrību konfliktu komisijas, rūpīgi publicējot avīzēs ziņojumus, ka bezdarbnieki bagažas izsniedzēji nevar rēķināties ar darba dabūšanu uz Sizraņas—Vjazmas ceļa vai ari ka Vidusazijas ceļam vajadzīgi četri pārbrauktuvju sargi. Eksperts-prečzinis ievieto avīzē sludinājumu, un visa valsts uzzina, ka pasaulē ir tāds eksperts-prečzinis ar desmitgadīgu stāžu un ka ģimenes apstākļu dēļ viņš maina dienestu Maskavā pret darbu provincē.

Viss tiek izkārtots un plūst pa iepriekš sagatavotu gultni, veic savu apriti pilnīgā saskaņā ar likumu un likuma aizsardzībā.

Un tikai viens īpašas kategorijas blēžu tirgus, blēžu, kas dē­vējās par leitnanta Smidta bērniem, atradās chaotiskā stāvoklī. Anarchija plosīja leitnanta bērnu korporāciju. Viņi nevarēja no savas profesijas gūt tos labumus, kādus neapšaubāmi spēja dot pavirša pazīšanās ar administratoriem, saimnieciskiem un sabied­riskiem darbiniekiem, pa lielākai daļai apbrīnojami lētticīgiem ļaudīm.

Pa visu zemi izspiežot un diedelējot klaiņo Kārļa Marksa vil­tus mazbērni, neeksistējoši Fridricba Engelsa brāļu un māsu bērni, Lunačarska brāli, Klāras Cetkinas māsīcas vai sliktākā ga­dījumā slavenā anarchista kņaza Kropotkina pēcnācēji.

No Minskas līdz Beringa jūras šaurumam un no Nachičevanas Araksas krastā līdz Franča Jozefa zemei iegriežas izpildko­mitejās, izkāpj dzelzceļstacijās un norūpējušies kratās ormaņu ratos diženo cilvēku radinieki. Viņi steidzas. Darīšanu viņiem daudz.

Vienu laiku radinieku piedāvājums tomēr pārsniedza piepra­sījumu un šajā savdabīgajā tirgū iestājās depresija. Bija skaidrs, ka nepieciešamas reformas.

Savu darbību pamazām nokārtoja Kārļa Marksa mazbērni, kropotkiniešu, engelsiešu un visi citi, izņemot vienīgi brāzmaino leitnanta Smidta bērnu korporāciju, ko tāpat kā poļu seimu mūžīgi plosīja anarchija. Bērni bija sagadījušies tādi rupji, alkatīgi un stūrgalvīgi, viņi traucēja cits citam ievākt sieriņus.

Sura Balaganovs, kas sevi uzskatīja par leitnanta pirmdzimto, ne pa jokam uztraucās par radušos konjunktūru Aizvien biežāk un biežāk nacas sadurties ar korporācijās biedriem, kas pilnīgi sa­gandēja Ukrainas auglīgos laukus un Kaukāzā kurortu augstie­nes, kur viņš bija pieradis tik ienesīgi strādāt.

—   Un jums nolaidās rokas šo jauno grūtību priekšā? — Ostaps zobgalīgi ievaicājās.

Taču Balaganovs nesaklausīja ironiju. Maziem malciņiem dzerdams violeto kvasu, viņš turpināja savu stāstu.

Izeja no šī saspīlētā stāvokļa bija tikai viena — konference. Ar konferences sagatavošanas darbiem Balaganovs noņēmās visu ziemu. Ar personiski pazīstamiem konkurentiem viņš sarakstījās. Nepazīstamiem ielūgumus nodeva ar nejauši sastaptu Marksa mazbērnu starpniecību. Un, lūk, beidzot 1928. gada agrā pavasari gandrīz visi uzskaitē esošie leitnanta Smidta bērni sapulcējās Maskavā, krogā pie Suchareva torņa. Kvorums bija liels — leit­nantam Smidtam sanāca trīsdesmit dēlu, vecumā no astoņ­padsmit līdz piecdesmit diviem gadiem, un četras meitas — ap­robežotas, jau krietni gados un nesmukas.

īsā ievadrunā Balaganovs izteica pārliecību, ka brāļi atradīšot kopēju valodu un galu galā izstrādāšot konvenciju, kuras nepie­ciešamību diktējot pati dzīve.

Pēc Balaganova projekta visa Republiku Savienība jāsadala pēc sapulcējušos skaita trīsdesmit četros ekspluatācijās iecirkņos. Katrs iecirknis uz ilgiem gadiem jānodod viena bērniņa rīcībā. Nevienam no korporācijās locekļiem nav tiesību pāriet robežu un peļņas nolūkā iebrukt cita teritorijā.

Pret jaunajiem darba principiem neviens nekā neiebilda, iz­ņemot Paņikovski, kas jau toreiz paziņoja, ka iztikšot arī bez kon­vencijas. Toties, valsti sadalot, norisinājās ļoti nejaukas scēnas. Augstās līgumslēdzējas puses salamājās jau pirmajā mirklī un vairs citādi viens otru neuzrunāja, kā vien piekarinot lamu vārdu epitetus.

Strīds izcēlās par iecirkņu sadalīšanu.

Neviens negribēja ņemt universitāšu centrus. Nevienam ne­bija vajadzīga visās ugunīs ārdētā Maskava, Ļeņingrada un Charkova.

Ļoti slikta slava bija arī tālajiem, smiltīs slīgstošajiem aus­trumu apgabaliem. Tos apvainoja leitnanta Smidta personības ne­pazīšanā.

—   Atraduši muļķus! — spiedza Paņikovskis. — Dodiet man Viduskrievijas augstieni, tad es parakstīšu konvenciju.

—   Kā? Visu augstieni? — Balaganovs izsaucās. — Vai tev piedevām nepiešķirt arī Melitopoli? Vai Bobruisku?

Pie vārda «Bobruiska» sapulce sāpīgi iestenējās. Visi bija ar mieru kaut vai tūlīt braukt uz Bobruisku. Bobruisku uzskatīja par brīnišķīgu, augsti kulturālu vietu.

—   Nu ja ne visu augstieni, — neatlaidās alkatīgais Paņikov­skis, — tad kaut vai pusi. Es galu galā esmu ģimenes cilvēks, man divas ģimenes.

Bet viņam nedeva arī pusi.

Pēc ilgas bļaustīšanās nolēma iecirkņus izlozēt. Sagatavoja trīsdesmit četrus papīriņus un uz katra no tiem uzrakstīja ģeo­grāfisku nosaukumu. Auglīgā Kurska un šaubīgā Chersona, maz izpētītā Minusinska un gandrīz bezcerīgā Ašchabada, Kijeva, Petrozavodska un Cita — visas republikas, visi apgabali atradās diez kam piederošā ausainā zaķenē un gaidīja saimniekus.

Izlozi pavadīja priecīgi izsaucieni, dobjas nopūtas un lamas.

Paņikovska ļaunā zvaigzne atstāja iespaidu uz izlozes rezul­tātiem. Viņam krita Pievolga. Viņš pievienojās konvencijai, aiz dusmām vai plīsdams.

—   Es braukšu, — viņš kliedza, — bet brīdinu — ja pret mani izturēsies slikti, es konvenciju pārkāpšu, es pāriešu robežu!

Balaganovs, kam krita zelta vērtais Arbatovas iecirknis, uz­traucās un jau toreiz paziņoja, ka necietīšot ekspluatācijās normu pārkāpšanu.

Lai nu šā vai tā, šī lieta tomēr bija nokārtota, un leitnanta Smidta trīsdesmit dēli un četras meitas izbrauca uz saviem ra­joniem darbā.

—   Nupat jūs, Bender, pats redzējāt, kā tas riebeklis parkāpa konvenciju, — savu stāstu nobeidza Sura Balaganovs. — Viņš jau sen ložņāja pa manu iecirkni, tikai līdz šim es to nevareju notvert.

Pretēji tam, ko sagaidīja stāstītājs, Ostaps Paņikovska no­darījumu nenosodīja. Benders atgāzās krēslā un izklaidīgi blenza pretējā sienā.

Uz augstās dārza restorānā sienas bija uzzīmēti koki ar kup­lām un līdzenām lapotnēm, kā chrestomatijas grāmatā fstu koku dārzā nebija, bet ēna, kas krita no sienas, deva spirdzinošu vē­sumu un pilnīgi apmierināja pilsoņus. Pilsoņi acīm red/ot visi kā viens bija arodbiedrības biedri, jo dzēra vienīgi alu un pat neko neuzkoda.

Pie dārza vārtiem, nemitīgi sprauslādams un rīstīdamies, pie­brauca zaļš automobilis, uz durtiņām balts, lokveidīgs uzraksts solīja: «Eh, kā izvizināšu!» Zem tā atradās jautrās mašīnas iz­braukumu noteikumi. Par stundu — trīs rubli. Līdz brauciena gala punktam — pēc vienošanās. Pasažieru mašīnā nebija.

Dārza apmeklētāji uztraukti sačukstējās. Kādu brītiņu šoferis lūdzoši skatījās caur dārza sētu un, acīm redzot zaudējis cerību dabūt pasažieri, izaicinoši uzsauca:

—   Taksis brīvs! Lūdzu, sēdieties!

Bet neviens pilsonis neizrādīja vēlēšanos sēsties mašīnā «Eh, kā izvizināšu!». Un arī šofera aicinājums uz viņiem iedarbojās pa­visam dīvaini. Viņi nodūra galvas un centās neskatīties uz mašī­nas pusi. Šoferis nogrozīja galvu un lēni aizbrauca. Arbatovieši skumīgi noskatījās tam paka). Pēc piecām minūtēm za]ais auto­mobilis trakā ātrumā aizdrāzās gar dārzu pretējā virzienā. Šofe­ris, kratīdamies savā sēdeklī, kaut ko nesaprotamu kliedza. Ma­šīna joprojām bija tukša.

Ostaps to pavadīja ar acīm un sacīja:

—  Ziniet ko, Balaganov, jūs esat pintiķis. Neapvainojieties! Ar to es gribu precizi norādīt vietu, ko jūs ieņemat zem saules.

—   Ejiet pie velna! — Balaganovs rupji izlamājās.

—  Jūs tomēr apvainojāties? Tātad, pēc jūsu domām, leitnanta Smidta dēla amats nav pintiķība?

—   Bet jūs taču pats esat leitnanta Smidta dēls! — izsaucās Balaganovs.

—  Jūs esat pintiķis, — Ostaps atkārtoja. — Un pintiķa dēls. Un jūsu bērni būs pintiķi. Manu puisīt' Tas, kas notika šorīt no rīta — tā nav pat epizode, tā ir tīrā nejaušība, mākslinieka kap- rize. Džentlmenis meklē desmitnieku. Nav manā raksturā mak­šķerēt tur, kur ķeras tik nožēlojams loms. Un kas tas par arodu, dievs lai pasargā! Leitnanta Smidta dēls! Nu vēl gadu, nu divus. Bet kas būs vēlāk? Vēlāk jūsu rudās sprogas kļūs šķidras un jūs vienkārši sāks kaustīt.

—   Bet ko tad lai dara? — Balaganovs kļuva nemierīgs. — Kā lai sagādā dienišķās maizes kumosu?

—   Vajag domāt, — bargi sacīja Ostaps. — Es, piemēram, pārtieku no idejām. Es nestiepju ķepu pēc izpildkomitejas plānā rubuļa. Mani plāni ir plašāki. Jūs, es redzu, nesavtīgi mīlat naudu. Sakiet, — kāda suma jums patīk?

—   Pieci tūkstoši, — Balaganovs ātri attrauca.

—   Mēnesī?

—   Gadā.

—   Tad man ar jums nav pa ceļam. Man nepieciešams piec­simt tūkstošu. Un pēc iespējas visu uzreiz, nevis pa daļām.

—   Varbūt tomēr jūs ņemtu arī pa daļām? — Balaganovs atriebīgi ievaicājās.

Ostaps vērīgi paskatījās uz sarunas biedru un pavisam no­pietni atbildēja:

—   Es labprāt ņemtu arī pa daļām. Bet man nepieciešams visu reizē.

Balaganovs dzīrās paironizēt arī par šo frāzi, bet, pacēlis acis uz Ostapu, uzreiz aprāvās. Viņa priekšā sēdēja atiets ar pareizu, kā marmorā izcirstu seju. Melnīgsnējo kaklu šķērsoja sīka, balta rēta. Acis mirdzēja draudīgā līksmē.

Balaganovs pēkšņi juta nepārvaramu vēlēšanos nostiept rokas gar sāniem. Viņam pat iegribējās atklepoties, kā to dara vidēji at­bildīgu posteni ieņemoši cilvēki, sarunājoties ar kādu no augstāk­stāvošiem biedriem. Un, patiešām atklepojies, viņš mulsi jautāja:

—   Kāpēc jums vajag tik daudz naudas … un visu reizē?

—   Vispār man gan nepieciešams vairāk, — Ostaps teica, — piecsimt tūkstoši — tas ir mans minimums, — es orientējos uz piecsimt tūkstošiem pilnvērtīgu rubļu. Es gribu braukt prom, biedri Sura, aizbraukt ļoti tālu, uz Riodežaneiro.

—   Vai jums tur radinieki? — jautāja Balaganovs.

—   Ko, vai tad es izskatos pēc cilvēka, kam var būt radinieki?

—   Nē, bet man . . .

—   Man nav radinieku, biedri Sura, es esmu pilnīgi viens visā pasaulē. Bija man tētis, Turcijas pavalstnieks, un tas pats sen miris drausmīgos krampjos. Un ne jau tas ir galvenais. Es kopš bērna kājas sapņoju par Riodežaneiro. Jūs, protams, nezināt, ka tāda pilsēta vispār eksistē.

Balaganovs sērīgi pašūpoja galvu. No pasaules kulturas cen­triem viņš bez Maskavas zināja tikai Kijevu, Melitopoli un Zme- rinku. Un vispār viņš bija pārliecināts, ka zeme ir plakana.

Ostaps nometa uz galda no grāmatas izplēstu lapu. — Tas ir izgriezums no «Padomju mazās enciklopēdijas». Lūk, kas te rak­stīts par Riodežaneiro: «Viens miljons trīs simti sešdesmit tūk­stošu iedzīvotāju . . .», tā . .. «ievērojams skaits mulatu . . . pie At­lantijas okeana plašā līča . . .». Skat, skat! «Veikalu pārpilnības un lielisko namu ziņā pilsētas galvenās ielas neatpaliek no pa­saules krāšņākajām pilsētām.» Vai jūs saprotat, Sura? Neatpa­liek! Mulati, līcis, eksporta kafija, kā saka, kafijas dempings, čarl- stons ar nosaukumu «Manai meitiņai ir maza lietiņa» un… ko tur runāt! Jūs pats redzat, kas notiek. Pusotra miljona cilvēku, un visi kā viens baltās biksēs. F.s gribu no šejienes braukt prom. Man ar padomju varu pēdējā gadā radušās visnopietnākās dom­starpības. Viņa vēlas celt sociālismu, bet es nevēlos. Man ir gar­laicīgi celt sociālismu. Tagad jums ir skaidrs, kāpēc man vajag tik daudz naudas?

—   Kur tad jūs ņemsiet piecsimt tūkstošus? — klusi ievaicā­jās Balaganovs.

—  Vienalga, kur, — Ostaps atbildēja. — Parādiet man tikai bagātu cilvēku, un es viņam naudu atņemšu.

—   Kā? Slepkavība? — vēl klusāk jautāja Balaganovs un uz­meta skatienu blakus galdiņiem, kur arbatovieši sauca tostus un cilāja kausus.

—   Ziniet ko, — sacīja Ostaps, — jums nevajadzēja parakstīt tā saucamo Suchareva konvenciju. Šis garīgais vingrinājums acīm redzot jūs stipri novājinājis. Jūs taisni taustāmi k|ūstat muļķīgāks. Iegaumējiet — Ostaps Benders nekad nevienu nav nogalinājis. Viņu gan ir galinājuši — tas ir gadījies. Bet viņš pats likuma priekšā ir tīrs. Es, bez šaubām, neesmu ķerubs. Man nav spārnu, bet es cienu Kriminālkodeksu. Tā ir mana vājība.

—   Kā tad jūs domājat naudu atņemt?

—   Kā es domāju atņemt? Naudas atņemšanas vai aizvešanas paņēmieni variējas atkarībā no apstākļiem. Man personiski pa­domā ir četri simti godīgu paņēmienu, kā atņemt naudu. Bet ne jau par paņēmieniem ir runa. Runa ir par to, ka pašreiz nav ba­gātu cilvēku. Un šeit slēpjas mana stāvokļa drausmīgums. Cits, bez šaubām, mestos virsū kādai neaizsargātai valsts iestādei, bet tas neatbilst maniem noteikumiem. Jūs zināt, ka es ar cieņu iz­turos pret Kriminālkodeksu. Nav nekāda aprēķina aplaupīt kolek­tīvu. Dodiet man iespējami bagātāku individu. Bet viņa — šā in- dividiuma — nav.

—   Ko jūs! — Balaganovs iesaucās. — Ir ļoti bagāti ļaudis.

—   Un jūs viņus pazīstat? — Ostaps strauji vaicāja. — Vai varat nosaukt kaut viena padomju miljonārā uzvārdu un precizu adresi? Bet viņi taču ir, viņiem jābūt. Reiz valstī ir kaut smaka no naudas, tad jābūt arī ļaudīm, kam tās ir daudz. Bet kā lai atrod šādu veiklu zelli?

Ostaps pat nopūtās. Laikam ilgas pēc bagāta individiuma viņu jau sen satrauca.

—   Cik patīkami, — viņš domīgi sacīja, — strādāt ar legāliem miljonāriem labi organizētā buržuāziskā valstī, kur valda senas kapitālistiskās tradicijas. Tur miljonārs ir populārā figūra. Viņa adrese zināma. Viņš dzīvo savrupmājā, kaut kur Riodežaneiro. Ej tieši pie viņa uz pieņemšanu un jau priekšnamā pēc pirmās apsveicināšanās atņem naudu. Un visu to, paturiet prātā, pa la­bam, laipni: «Hallo, ser, neuztraucieties! Vajadzēs jūs mazliet ap­grūtināt. Ollrait. Kārtībā.» Un viss. Kultūra! Kas var būt vien­kāršāk? Džentlmenis džentlmeņu sabiedrībā taisa mazu biznesu. Tikai nevajag šaut lustrā, tas ir lieki. Bet pie mums … ak dievs, ak dievs! . . . Kādā skarbā zemē mēs dzīvojam! Pie mums viss noslēpts, viss pagrīdē. Padomju miljonāru nevar atrast pat Tautas Finkoms ar savu lieljaudas nodokļu aparatu. Bet miljo­nārs varbūt pašreiz sēž šajā pašā tā saucamajā vasaras dārzā pie blakus galdiņa un par četrdesmit kapeikām dzer «tip-top» alu. Redziet, kas ir tas bēdīgākais.

—   Tātad jūs domājat, — Balaganovs vilcinādamies jautāja, — ja atrastos, lūk, tāds slepens miljonārs, tad? . ..

—   Neturpiniet! Es zinu, ko jūs gribat sacīt. Nē, tas nav tas, nepavisam ne tas. Es viņu nesmacēšu ar spilvenu un arī nesitīšu ar melni spīdošu naganu pa galvu. Un vispār nedarīšu nekādas muļ­ķības. Ak, ja vien atrastu indivīdu! Es jau nu gan tā visu izkār­totu, ka viņš pats man atnestu savu naudu uz paplātes ar zilu apmali.

—   Tas ir ļoti labi, — Balaganovs vientiesīgi iesmējās. — Piec­simt tūkstošu uz paplātes ar zilu apmali.

Viņš piecēlās un sāka staigāt ap galdiņu. Viņš žēli šmauk­stināja ar mēli, apstājās, pavēra pat muti, it kā vēlēdamies kaut ko sacīt, bet neko nesacīja, apsēdās un atkal piecēlās. Ostaps vienaldzīgi sekoja Balaganova izdarībām.

—   Pats atnesīs? — čerkstošā balsī pēkšņi iejautājās Bala­ganovs. — Uz paplātes? Un ja neatnesīs? Kur atrodas šī Riode­žaneiro? Vai tālu? Nevar būt, ka tur visi staigātu baltās biksēs. Ko jūs melšat, Bender! Par piecsimt tūkstošiem arī pie mums var labi padzīvot.

—   Nestrīdos, nestrīdos, — Ostaps jautri atsaucās, padzīvot var. Bet jūs bez iemesla netiriniet spārnus. Jums taču piecsimt tūkstošu nav.

Balaganova bezrūpīgajā, gludajā pierē ievilkās dziļa rieva. Viņš nedroši paskatījās uz Ostapu un teica:

—   Es tādu miljonāru zinu.

No Bendera sejas acumirklī pagaisa visa jautrība. Viņa seja uzreiz kļuva cieta un atkal šķita kā marmorā izcirsta.

—   Ejiet vien, ejiet, — viņš sacīja, — es dāvanas dodu tikai sestdienās, nav te ko pūst pīlītes.

—   Goda vārds, monsieur Bender . ..

—   Klausieties, Sura, ja jau jūs galīgi esat pārgājis uz franču valodu, tad sauciet mani nevis par monsieur, bet citoyen, tas no­zīmē — pilsonis. Starp citu, kāda ir jūsu miljonārā adrese?

—- Viņš dzīvo Cernomorskā.

—   Nu kā tad, tā jau es domāju. Cernomorskā! Tur pat pirms kara cilvēks ar desmit tūkstošiem jau tika dēvēts par miljonāru. Bet tagad … varu iedomāties! Nē, tie ir nieki!

—  Taču nē jau, ļauj iet man izstāstīt! Tas ir īsts miljonārs. Saprotiet, Bender, man nesen gadījās pabūt turienes tuptūzī…

Pēc desmit minūtēm piena brāļi pameta kooperativa vasaras dārzu, kur pasniedz alu. Lielais kombinators jutās kā ķirurgs pirms visai nopietnas operācijās. Viss ir sagatavots. Elektriskos kastroļos sutinās salvetes un saites, žēlsirdīgā māsa baltā togā nedzirdami slīd pa fližu grīdu, spīd medicīnas fajanss un ni­ķelis, slimais guļ uz stikla galda, gurdu skatienu pievērsis gries­tiem, speciāli sasildītajā gaisā jūtama vācu košļājamās gumijas smarža. Ķirurgs ar izplestām rokām pieiet pie operācijās galda, paņem no asistenta sterilu somu dunci un sausi saka slimniekam: «Nuka, novelciet burnusu [1] !»

—   Man vienmēr tā gadās, — dzirkstošām acīm sacīja Ben­ders, — pie pasākuma, kas sola miljonus, jāķeras tādos apstāk­ļos, kad pie dvēseles nav ne graša. Viss mans kapitals — pamata, apgrozāmais un rezerves — ir pieci rubļi . .. Kāds, jūs teicāt, ir pagrīdes miljonārā uzvārds?

—   Koreiko, — Balaganovs atbildēja.

—  Jā, jā, Koreiko. Brīnišķīgs uzvārds. Un jūs apgalvojat, ka neviens nekā par viņa miljoniem nezina.

—   Neviens, "tikai es un Pružanskis. Bet Pružanskis, es jums jau teicu, sēdēs cietumā vēl gadus trīs. Ja jūs būtu redzējis, kā viņš plosījās un raudāja, kad es izgāju uz vaļas! Viņš laikam juta, ka nevajadzēja man stāstīt par Koreiko.

—  Tas, ka viņš atklāja savu noslēpumu jums, ir tīrie nieki. Ne jau tāpēc viņš plosījās un raudāja. Viņš droši vien nojauta, ka jūs to visu izstāstīsiet man. Un tas patiešām nabaga Pru-

žanskim ir tīrs zaudējums. Ap to laiku, kad Pružanskis iznāks no cietuma, Koreiko varēs sevi mierināt tikai ar nodrāzto sakām­vārdu: «Nabadzība nav netikums.»

Ostaps norāva savu žokeni un, pavicinājis gaisā, jautāja:

—   Vai man ir sirmi mati?

Balaganovs ievilka vēderu, ieplēta kājas šautenes laides pla­tumā un labajā flangā stāvoša zaldāta balsī atbildēja:

—   Nebūt ne!

—   Tātad būs. Mūs gaida lielas kaujas. Jūs, Balaganov, ari nosirmosiet.

Balaganovs pēkšņi pamuļķīgi ieķiķinājās.

—   Kā jūs teicāt? Pats atnesīs naudu uz paplātes ar zilu apmali?

—   Man uz paplātes, — sacīja Ostaps, — bet jums uz šķīvīša.

—   Bet kā ar Riodežaneiro? Es arī gribu staigāt baltās biksēs.

—   Riodežaneiro — tas ir kristaltīrs manas bērnības sapnis, — bargi atbildēja lielais kombinators, — nepieskarieties tam ar sa­vām ķepām. Tuvāk pie lietas. Izsūtīt līnijniekus manā rīcībā. Vis­īsākajā laikā daļām ierasties Černomorskas pilsētā. Ietērps — sardzes. Nu, putiet maršu! Parādi komandēšu es!

III n o d a Ļ a BENZĪNS JŪSU — IDEJAS MUSU

Gadu pirms tam, kad Paņikovskis pārkāpa konvenciju un iela­vījās svešā ekspluatācijās iecirknī, Arbatovā bija parādījies pir­mais automobilis. Automobilniecības pamatlicējs bija šoferis, uz­vārdā Kozļēvičs.

Viņu pie stūresrata noveda lēmums sākt jaunu dzīvi. Ādama Kozļēviča agrākā dzīve bija grēcīga. Viņš nepārtraukti pārkāpa KPFSR Kriminālkodeksu, proti, 162. pantu, kurā traktēti jautā­jumi par slepenu svešas mantas piesavināšanos (zādzību).

Šim pantam ir daudz punktu, bet grēcīgajam Ādamam bija svešs punkts «a» (zādzība, izdarīta bez jebkādu technisku līdzekļu pielietošanas). Tas viņam likās pārlieku primitivi. Punkts «e», pēc kura sodīja ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem ga­diem, arī nebija viņam piemērots. Viņš nemīlēja ilgi sēdēt cie­tumā. Un, tā kā no bērnības viņu valdzināja technika, tad viņš ar visu dvēseli nodevās punktam «c» (slepena svešas mantas pie­savināšanās, izdarīta, pielietojot techniskus līdzekļus, vai vairākkārtēji, vai pēc iepriekšējas vienošanās ar citām personām, kā arī kaut bez norādītiem apstākļiem, bet stacijās, ostās, tvaikoņos vagonos un viesnīcās).

Bet Kozļēvičam nelaimējās. Viņu tvarstīja ir tad, kad viņš pie­lietoja savus iemīļotos techniskos lidzekļus, ir tad, kad viņš izlika bez tiem. Viņu tvarstīja stacijās, ostās, uz tvaikoņiem un viesnī­cās. Vagonos arī viņu tvarstīja. Viņu ķēra rokā pat tad, kad viņš pilnīgā izmisumā grāba ciet svešu mantu pēc iepriekšējas noru­nas ar citām personām.

Kopsumā nosēdējis gadus trīs, Ādams Kozļēvičs nāca pie tā­das domas, ka daudz patīkamāk nodarboties ar atklātu sava īpa­šuma vairošanu nekā ar slepenu svešas mantas piesavināšanos. Šī doma nomierināja viņa dumpīgo dvēseli. Viņš kļuva priekš­zīmīgs ieslodzītais, rakstīja atmaskojošus dzejoļus cietuma avīzē «Saule lec, un saule noriet» un centīgi strādāja pārmācības nama mechaniskajā darbnīcā. Penitenciarā sistēma atstāja uz viņu lab­vēlīgu iespaidu. Kozļēvičs Ādams Kazimirovičs, četrdesmit sešus gadus vecs, cēlies no zemniekiem Censtochovas apgabalā, nepre­cējies, vairākkārt sodīts, iznāca no cietuma kā godīgs cilvēks.

Pēc divu gadu nostrādāšanas kādā no Maskavas garažām viņš gadījuma pēc nopirka tik vecu automobili, kura parādīšanos tirgū varēja izskaidrot vienīgi ar automobiļu muzeja likvidēšanu. Reto eksponātu Kozļēvičam pārdeva par simt deviņdesmit rubļiem. Au­tomobili diez kāpēc pārdeva kopā ar mākslīgu palmu zaļā toverī. Vajadzēja nopirkt arī palmu. Palma bija vēl cik necik ciešama, bet ar mašīnu vajadzēja ilgi noņemties: pa visiem tirgiem jāmeklē iztrūkstošās daļas, jālāpa sēdekļi, no jauna jāuzstāda elektro­iekārta. Remontu nobeidza ar mašīnas nokrāsošanu ķirzakzaļā krāsā. Mašīnas firma nebija zināma, bet Ādams Kozļēvičs ap­galvoja, ka tā esot «lorens ditrichs». Kā pierādījumu viņš pie au­tomobiļa radiatora piestiprināja vara bļenduku ar fabrikas «Lo­rens Ditrichs» marku. Atlika tikai uzsākt tās privātu ekspluatā­ciju, par ko Kozļēvičs bija jau sen sapņojis.

Tajā dienā, kad Ādams Kazimirovičs sataisījās pirmo reizi iz­vest savu lolojumu tautā, automobiļu biržā, visus privatšoferus piemeklēja bēdīgs notikums. Maskavā ieradās simt divdesmit mazi, melni, brauniņiem līdzīgi «reno» taksometri. Kozļēvičs pat necentās ar tiem konkurēt. Palmu viņš nodeva glabāšanā ormaņu tējnīcā «Versaļa» un aizbrauca darbā uz provinci.

Šoferim iepatikās Arbatova, kurai trūka automobiļu transporta, un viņš nolēma šeit palikt uz visiem laikiem.

Ādams Kozļēvičs iztēlojās, kā viņš mīlēs darbu, cik jautri un galvenais godīgi pūlēsies auto transporta pakalpojumu druvā. Viņš sapņoja, kā agrā, spalgi saltā rītā dežurēs pie stacijas, gai­dot Maskavas vilcienu. Ietinies rudā govsādas kažokā un atbīdījis uz pieres lidotāja brilles, viņš vēlīgi uzcienā nesējus ar papiro­siem. Kaut kur aizmugurē spiežas bariņā nosalušie ormaņi. Vi­ņiem aiz aukstuma no acīm vai asaras sprāgst, un viņi purina platos, zilos paltrakus. Pēkšņi atskan stacijas zvana satrauktā džinkstēšana. Tas ir signāls. Vilciens pienācis. Pasažieri iznāk stacijas laukumā un ar apmierinātu smaidu sejā apstājas pie ma­šīnas. Viņi nav gaidījuši, ka arbatoviešu nomali jau sasniegusi auto transporta pakalpojumu ideja. Pūšot signaltauri, Kozļēvičs lielā ātrumā aizvizina pasažierus uz Zemnieku namu.

Darba pietiek visu dienu, katrs priecīgs izmantot mechanizē- tās ekipāžās pakalpojumus. Kozļēvičs un viņa uzticamais «lorens ditrichs» ir neiztrūkstoši visu pilsētas kāzu, ekskursiju un svinibu dalībnieki. Bet visvairāk darba vasarā. Svētdienās Kozlēviča ma­šīnā ārpus pilsētas izbrauc veselas ģimenes. Skan bērnu bezrū­pīgie smiekli, vējš plivina kaklautus un lentas, sievietes jautri čalo, ģimenes tēvi ar cienību noraugās uz šofera ādas jakā ietērpto muguru un iztaujā viņu par to, kā automobiļu rūpniecība nostā­dīta Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs (piemēram, vai tas ir taisnība, ka Fords sev katru dienu pērkot jaunu automobili?).

Tādu Kozļēvičs iedomājās savu jauno, brīnišķigo dzīvi Arba- tovā. Bet dzīves īstenība ļoti ātri sagrāva Ādama Kazimiroviča iztēles uzcelto gaisa pili ar visiem tās tornīšiem, paceļamiem til­tiem, vēja rādītājiem un standartiem.

Vispirms piekrāpa dzelzceļa grafiks. Ātrie un kurjervilcieni gāja Arbatovas stacijai garām nepieturējuši, tāpat pilnā gaitā saņemdami zižļus un izmēzdami steidzamu pastu. Jaukta sastāva vilcieni pienāca tikai divreiz nedēļā. Tie vairumā atveda prastus ļaudis: staiguļus un kurpnieķeļus ar somām, liestēm un dažādiem lūgumiem. Tas bija kā likums — šo vilcienu pasažieri mašīnu ne­izmantoja. Ekskursijas un svinības nerīkoja, bet kāzās Kozļēviču nelūdza. Arbatovā bija pieraduši kāzu procesijām nolīgi ormaņus, kuri tādos gadījumos zirgu krēpēs iepina papīra rozes un cliri- zantemas, kas ļoti patika vedējtēviem.

Tomēr piepilsētas izbraukumu bija daudz. Taču tie nepavisam nebija tādi, par kādiem tika sapņojis Ādams Kazimirovičs. Nebija ne bērnu, ne plīvojošu kaklautu, ne jautru čalu.

Jau pirmajā vakarā, petrolejas lukturu vāji apgaismoti, pie

Ādama Kazimiroviča, kas visu dienu veltīgi bija nostāvējis uz Spasa Kooperativa laukuma, pienāca četri vīri. Ilgi viņi klusēdami raudzījās uz automobili. Tad viens no viņiem, kuprainis, nedroši jautāja:

—   Vai visi var vizināties?

—- Visi, — atbildēja Kozļēvičs, izbrīnījies par Arbatovas pil­soņu kautrīgumu. — Pieci rubļi par stundu.

Vīri sačukstējās. Šoferis saklausīja savādas nopūtas un vār­dus: «Varbūt pavizināsimies, biedri, pēc sēdes? Bet vai būs ērti? Rublis divdesmit pieci no cilvēka, tas nav dārgi. Kas tur par ne- crtumu? …»

Un pirmo reizi ietilpīgā mašīna uzņēma savā kalikona klēpī arbatoviešus. Straujā brauciena, karstās benzina smakas un vēja svilpienu nomākti, pasažieri brītiņu klusēja. Pēc tam neskaidrā, ilgu pilnā priekšnojautā viņi klusām sāka vilkt: «Strauji kā viļņi rit mūsu mūža dienas.» Kozļēvičs uzņēma trešo ātrumu. Pazibēja tukša pārtikas preču kioska drūmais siluets, un mašīna izjoņoja ārā no pilsētas uz mēness apspīdētā ceļa.

«Jo dienas jo tuvāk iet kapam mūsu ceļš,» sapņaini vilka pa­sažieri. Tiem kļuva žēl pašiem sevis, ka nekad nav bijuši studenti. Piedziedājumu viņi auroja skaļās balsīs:

«Jel pildi, jel pielej, draugs, smagajo kausu» . ..

—  Stāt! — pēkšņi iesaucās kuprainis. — Brauc atpakaļ! Dvē­sele deg.

Pilsētā braucēji paķēra līdz daudz dzidru pudelīšu un kādu druknu sieviešu kārtas pilsoni. Aiz pilsētas viņi iekārtoja nometni, vakariņoja un iešņaboja, bet vēlāk bez mūzikas dejoja papil- jonu.

Nakts piedzīvojumu izmocīts, Kozļēvičs visu dienu nosnauda pie stūres savā stāvvietā. Bet pievakarē ieradās vakarējā kompā­nijā jau iereibuši, atkal iesēdās mašīnā un visu nakti braukalēja pilsētas apkārtnē. Trešajā dienā atkārtojās tas pats. Jautrās kom­pānijās nakts dzīres kupraiņa vadonībā turpinājās divas nedēļas pēc kārtas. Automobilizacijas prieki uz Ādama Kazimiroviča klien­tiem atstāja dīvainu iespaidu: viņu sejas piepampa un tumsā balti spīdēja kā spilveni. Kuprainis ar desas gabalu zobos izskatījās pec vilkača.

Viņi kļuva nemierīgi un jautrības uzplūdos dažkārt raudāja. Reiz izmanīgais kuprainis ar ormani atveda pie automobiļa rīsu maisu. Gaismiņai austot, rīsus aizveda uz sādžu, tur apmainīja pret kandžu un tanī dienā pilsētā vairs neatgriezās. Sēžot siena stirpās, sadzēra ar zemniekiem tubrālību. Bet naktī sakūra uguns­kurus un raudāja sevišķi žēlabaini.

Nākošajā rītā, kas atausa pavisam pelēks, dzelzceļnieku koope- rativs «Līnijnieks», kur kuprainis bija vadītājs, bet viņa jautrie biedri — valdes un veikala komisijas locekļi, tika slēgts inventa­rizācijās dēļ. Cik revidenti jutās rūgti izbrīnījušies, kad viņi vei­kalā neatrada ne miltus, ne piparus, ne saimniecības ziepes, ne lopu siles, ne tekstilpreces, ne rīsus! Plaukti, lete, atvilktnes, to­verīši — viss bija iztīrīts. Tikai veikala vidū uz gridas, tiekdamies- pretī griestiem, stāvēja milzīgi četrdesmit devītā numura med­nieku zābaki ar dzeltenām pazolēm, un stikla būdā blāvi mirgoja automatiskā kase «National», tās niķelētā dāmas biste bija kā nosēta dažādas krāsas spiedpodziņām. Bet Kozļēvičam uz dzīvokli tautas tiesas izmeklētājs piesūtīja pavēsti: šoferi izsauca par lie­cinieku kooperativa «Līnijnieks» lietā.

Kuprainis un viņa draugi vairs neieradās, un zaļā mašīna trīs dienas nostāvēja bez darba. r

Jauni pasažieri tāpat kā pirmie ieradās tumsas aizsegā. Viņi arī iesāka ar nevainīgu izbraukumu ārpus pilsētas, bet doma par šņabi viņiem radās, tikko mašīna bija nobraukusi pirmo puskilo­metru. Acīm redzot arbatovieši nespēja iedomāties, kā var skaidrā prātā izmantot automobili, un uzskatīja Kozļēviča autoratus par izvirtības perēkli, kur noteikti jāuzvedas bramanīgi, jāmētājas ar jēliem vārdiem un vispār zaļi jāuzdzīvo. Tikai tagad Kozļēvičs saprata, kāpēc vīrieši dienā, iedami garām viņa stāvvietai, sa­mirkšķinājās un nelabi smīnēja.

Viss norisa pavisam citādi, nekā Kozļēvičs bija sapņojis. Nak­tīs viņš drāzās ar iedegtiem prožektoriem garām tuvējām birzīm, klausījās aizmugurē sēdošo piedzērušo pasažieru kņadā un klai­gās, bet dienā, apdullis no bezmiega, sēdēja pie izmeklētājiem un deva liecības. Arbatovieši diezin kāpēc zaļi uzdzīvoja ar naudu, kas piederēja valstij, sabiedrībai un kooperativiem. Un Kozļēvičs pret savu gribu no jauna iegrima Kriminālkodeksā atvarā, tā tre­šās daļas pasaulē, kas pamācoši runā par amatpersonu nozie­gumiem.

Sākās tiesu procesi. Un katrā no tiem kā apsūdzības galvenais liecinieks uzstājās Ādams Kozļēvičs. Viņa patiesie stāsti galīgi satrieca apsūdzētos, un tie, smokot asarās un šņukstos, visā atzi­nās. Viņš pazudināja daudzas iestādes. Par viņa pēdējo upuri krita apgabala kinoorganizacijas filiāles nodaļa, kas Arbatovā uz­ņēma vēsturisku filmu «Steņka Razins un kņaze». Visu filiāli ietupinaja uz sešiem gadiem, bet filmu, kas izsauca interesi tikai tiesas procesā, nodeva lietišķo pierādījumu muzejam, kur jau atradās kooperativa «Līnijnieks» mednieku zābaki.

Pēc šiem notikumiem iestājās sabrukums. No za|ā automobi|a sāka baidīties kā no mēra. Pilsoņi ar lielu līkumu apgāja Spasa Kooperativa laukumu, kur Kozļēvičs bija ieracis strīpainu stabu ar plāksnīti «Automobiļu birža». Vairākus mēnešus no vietas Ādams nenopelnīja ne kapeikas un dzīvoja no nakts braucienu ietaupījumiem.

Beidzot viņš bija gatavs nest upurus. Uz automobiļu durtiņām parādījās balts un, pēc viņa domām, visai vilinošs uzraksts: «Eh, kā izvizināšu!» Viņš pazemināja arī cenu no pieciem rubļiem par stundu uz trim. Bet pilsoņi arī tagad nemainīja taktiku. Šoferis lēni ripināja pa pilsētu, piebrauca pie iestādēm un sauca logos:

—   Kas par lielisku gaisu! Varbūt pavizināsimies?

Amatpersonas izliecās uz palodzēm un, undervudu klaboņas

pavadītas, atbildēja:

—   Vizinies pats! Slepkava!

—   Kāpēc tad slepkava? — gandrīz raudot, jautāja Kozļēvičs.

—   Slepkava un vairāk nekas, — kalpotāji atbildēja, — tiesas izbraukuma sesijā ievizināsi.

—   Būtu par savu naudu vizinājušies! — aizsvilies kliedza šoferis. — Par savu naudu.

Pie šiem vārdiem amatpersonas uzjautrinātas saskatījās un aizvēra logus. Vizināšanās mašīnā par savu naudu viņiem likās vienkārši dumjība.

«Eh, kā izvizināšu!» īpašnieks sanāca naidā ar visu pilsētu. Viņš ne ar vienu vairs nesasveicinājās, kļuva nervozs un nikns. Pamanījis kādu padomju kalpotāju garā kaukazieša kreklā ar kuplām piedurknēm, viņš no muguras piebrauca tam klāt un, rūgti smejoties, sauca:

—  Blēži! Es jūs tūlīt paraugprocesā ievizināšu. Pēc simt de­vītā panta.

Padomju kalpotājs satrūkās, vienaldzīgi sakārtoja savu vidus- jostu ar sudraba izrotājumiem, ar kādiem parasti izdaiļo smago ormaņu zirgu aizjūgus, un, izlikdamies, ka šie saucieni neattiecas uz viņu, pielika soli. Bet atriebīgais Kozļēvičs turpināja braukt līdzās un kaitināt ienaidnieku, vienmuļā balsī lasot kabatas for­mātā kriminalsprediķnieku:

— «Amata personas, kas piesavinās naudu, vērtslietas vai citu mantu, kura saskaņā ar viņu dienesta stāvokli atrodas viņu pār­ziņā, sodāmas…»

Padomju kalpotājs bailīgi steidzās prom, augsti gaisā pamez­dams savu no ilgas kantorī sēdēšanas saplacināto dibenu.

—   «… ar brīvības atņemšanu,» — nokliedza vēl pakaļ Kozļē­vičs, — «uz laiku līdz trim gadiem.»

Taču tas viss šoferim deva tikai morālu apmierinājumu. Viņa materialais stāvoklis bija ļauns. Ietaupījumi izsīka. Vajadzēja pieņemt kādu lēmumu. Tā turpināties vairs nevarēja.

Reiz tādā uzbudinātā noskaņojumā Ādams Kazimirovičs sē­dēja savā mašīnā un ar riebumu lūkojās uz muļķīgo strīpaino sta­biņu «Automobiļu birža». Viņš miglaini noprata, ka godīgā dzīve nav izdevusies, ka automobiļu mesija ieradies pirms laika un pil­soņi viņam nav noticējuši. Kozļēvičs bija tā nogrimis savās bēdu pilnajās pārdomās, ka pat nepamanīja divus jaunus cilvēkus, kas jau diezgan ilgi tīksminājās ap viņa mašīnu.

—   Oriģināla konstrukcija, — pēdīgi viens no viņiem sacīja, — automobilisma rītausma. Redzat, Balaganov, ko var iztaisīt no vienkāršas «Singera» šujmašīnas? Neliela ierīce — un iznācis jauks kolchozu kūlīšsējējs.

—   Vācies prom, — drūmi sacīja Kozļēvičs.

—   Ko tas nozīmē — «vācies prom»? Kāpēc tad jūs uz savas kuļmašīnas liekat tādu reklāmu «Eh, kā izvizināšu»? Varbūt mēs ar draugu vēlamies izbraukt, lai kārtotu darīšanas? Varbūt mēs gribnm tieši eh, kā izvizināties?

Pirmo reizi Arbatovas dzīves periodā automobilniecības mo­cekļa sejā parādījās smaids. Viņš izlēca no mašīnas un naski pie­laida smagi pukšķinošo motoru.

—   Lūdzu, — viņš sacīja, — kurp vest?

—   Šoreiz nekur, — noteica Balaganovs, — naudas nav. Ko lai dara. biedri mechaniķi, nabadzība.

—   Vienalga sēdies! — Kozļēvičs izmisīgi iesaucās. — Vedīšu par velti. Nedzersiet? Kaili mēness gaismā nedejosiet? Eh! Iz­vizināšu!

—   Lai notiek, izmantosim viesmīlību, — Ostaps atsaucās, no­sēdies blakus šoferim. — Jums, kā redzu, ir labs raksturs. Bet kāpēc jūs domājat, ka mēs esam spējīgi kaili dejot?

—   Ir jau tādi redzēti, — atbildēja šoferis, Iegriezdams mašīnu galvenajā ielā, — valsts noziedznieki.

Viņu mocīja vēlēšanās aprunāties ar kādu par savām bedam. Vislabāk, protams, būtu izstāstīt par savām ciešanām maigajai māmuļai ar grumbaino vaigu. Viņa pažēlotu. Bet Kozļēviča ma- dama jau sen mirusi aiz bēdām, kad bija uzzinājusi, ka viņas dēls Ādams sāk iegūt zagla-recidivista slavu. Un šoferis izstāstīja jau­najiem pasažieriem visu Arbatovas pilsētas krišanas vēsturi, zem kuras drupām pašreiz ķepurojās viņa zaļais automobilis.

—   Kurp tagad lai brauc? — Kozļēvičs skumīgi nobeidza. — Kurp lai dodas?

Ostaps bridi vilcinājās, tad nozīmīgi paskatījās uz savu rudo kompanjonu un sacīja:

—   Visas jūsu bēdas ceļas no tā, ka jūs esat taisnības meklē­tājs. Jūs vienkārši esat jēriņš, neizdevies baptists. Skumīgi vērot starp šoferiem tādu dekadenci. Jums ir automobilis, un jūs nezi­nāt, kurp braukt. Mums ir daudz sliktāks stāvoklis — nav auto­mobiļa. Toties mēs zinām, kurp braukt. Ja vēlaties, brauksim kopā?

—   Uz kurieni? — šoferis jautāja.

—   Uz Cernomorsku, — Ostaps sacīja. — Mums tur nelielas intimas darišanas. Arī jums darbs atradīsies. Cernomorskā vec­laiku priekšmetus ciena un labprāt ar tiem vizinās. Brauksim!

Sākumā Ādams Kazimirovičs tikai smaidīja kā atraitne, kam dzīvē vairs nekas nav mīļš. Bet Benders nežēloja krāsas. Viņš sa­mulsušā šofera priekšā uzbūra brīnišķīgas tāles un uz vietas tās izkrāsoja debeszilā un rožainā krāsā.

—   Bet Arbatovā jums nav ko zaudēt, izņemot savas važas. Ceļā badoties nevajadzēs. Par to es atbildu. Benzins jūsu — ide­jas mūsu.

Kozļēvičs apturēja mašīnu un, vēl aizvien atrunādamies,.drūmi sacīja:

—   Benzina maz.

—   Vai piecdesmit kilometriem pietiek?

—   Pietiks astoņdesmitiem.

—   Tādā gadījumā viss kārtībā. Es jums jau teicu, ka ideju un domu man netrūkst. Tieši pēc sešdesmit kilometriem pašā ceļa vidū mūs sagaidīs liela dzelzs muca ar aviacijas benzinu. Jums patīk aviacijas benzins?

—   Patīk, — Kozļēvičs kautri atbildēja.

Dzīve pēkšņi viņam šķita viegla un jautra. Viņam nekavējoties gribējās braukt uz Cernomorsku.

—   Un to mucu, — nobeidza Ostaps, — jūs saņemsiet pilnīgi par velti. Sacīšu vēl vairāk. Jūs lūgs, lai jūs to benzinu ņemat.

—   Kādu benzinu? — Balaganovs čukstēja. — Ko jūs muldat?

Ostaps svarīgi paskatījās uz oranžkrāsas vasaras raibumiem piena brāļa sejā un tāpat klusu atbildēja:

—  Cilvēkus, kas nelasa avīzes, vajag morāli uz vietas noga­lināt. Jums es dāvinu dzīvību tikai tāpēc, ka ceru jūs pāraudzināt.

Ostaps nepaskaidroja, kāds sakars starp avīzes lasīšanu un lielo benzina mucu, kas it kā guļot uz ceļa.

—   Pasludinu lielās braukšanas sacīkstes Arbatova—Cerno­morskā par atklātām, — Ostaps svinīgi sacīja. — Par brauciena komandoru nozīmēju sevi. Par mašīnas vadītāju tiek iecelts .. . kā jūsu uzvārds? Ādams Kozļēvičs. Pilsoni Balaganovu apstiprinu par bortmechaniķi, uzliekot viņam visus apkalpes pienākumus. Tikai ziniet ko, Kozļēvič: uzrakstu «Eh, kā izvizināšu!» nekavējo­ties vajag aizkrāsot. Mums nav nepieciešamas sevišķas pazīmes.

Pēc divām stundām mašīna ar svaigu tumšzaļu plankumu uz sāniem lēni izrāpoja no garažas un pēdējo reizi aizripoja pa Ar- batovas ielām. Kozļēviča acīs gailēja cerība. Blakus viņam sēdēja Balaganovs. Viņš rūpīgi ar lupatiņu berza misiņa daļas, dedzīgi izpildīdams savus jaunos bortmechaniķa pienākumus. Brauciena komandors atlaidās sarkanbrūnajā sēdeklī, apmierināti noraugo­ties uz saviem jaunajiem apakšniekiem.

—   Adam! — viņš uzsauca, pārkliedzot motora spurkšķēšanu.

—  Kā sauc jūsu rateļus?

—   «Lorens ditrichs» — Kozļēvičs atbildēja.

—   Nu kas tas par nosaukumu? Mašīna kā kara kuģis, tādai nepieciešams savs īpašs vārds. Jūsu «lorens ditrichs» izceļas ar lielisku ātrumu un līniju cēlu skaistumu. Tālab lieku priekšā ma­šīnai piešķirt nosaukumu — «Antilope Gnu». Kas pretī? Vien­balsīgi.

Grabēdama pie visām miesām, zaļā «Antilope» aizjoņoja pa Jauno talantu bulvara malējo ceļu un iedrāzās tirgus laukumā. Tur «Antilopes» apkalpes skatienam pavērās savāda aina. No tir­gus laukuma šosejas virzienā ar baltu zosi padusē skrēja sa­kumpis cilvēks. Ar kreiso roku viņš pieturēja uz galvas cietu salmu platmali. Aiz viņa kliegdams skrēja liels pūlis. Bēdzējs bieži atskatījās, un viņa aktieriski cienīgajā sejā varēja manīt šausmu izteiksmi.

—   Tas taču Paņikovskis! — Balaganovs izsaucās.

—   Zoss zādzības otrā-*stadija, — Ostaps auksti piezīmēja.

—  Trešā stadija sāksies pēc vainīgā notveršanas. To pavada sā­pīgi sitieni.

Par trešās stadijas tuvošanos Paņikovskis, jādomā, noģida,

tāpēc skrēja, ko nagi nes. Aiz bailēm viņš zosi tomēr nepalaida, un tas vajātājus satracināja.

—    Simt sešdesmitais pants, — Koz­ļēvičs no galvas atcerējās. — Slepena, kā ari atklāta liellopu nozagšana darba­ļaudīm — zemkopjiem un lopkopjiem.

Balaganovs iesmējās. Viņu uzjautri­nāja doma, ka konvencijas pārkāpējs saņems likumīgu atmaksu.

Mašīna izkūlās uz šosejas, izsprauku- sies caur klaigājošo pūli.

—    Glābiet! — Paņikovskis iekliedzās, kad «Antilope» nonāca viņam līdzās.

—    Dieviņš palīdzēs, — atbildēja Ba­laganovs, pārkāries pār bortu.

Mašīna ietina Paņikovski sarkanīgu putekļu mutuļos.

—    Ņemiet mani līdz! — Paņikovskis vaimanāja, ar pēdējiem spēkiem turēdamies līdzās mašīnai. — Es esmu labs cilvēks.

Ķērāju balsis saplūda vispārējā, ļaunu vēstošā dunoņā.

—   Varbūt paņemsim šo riebekli? — Ostaps jautāja.

—    Nevajag, — Balaganovs cietsirdīgi atbildēja, — lai citreiz zin, kā pārkāpt konvencijas.

Bet Ostaps jau bija izlēmis.

—    Met prom putnu! — uzkliedza viņš Paņikovskim un, grie­žoties pie šofera, piebilda: — Lēnā gaitā.

Paņikovskis tūlīt paklausīja. Zoss neapmierināti piecēlās kā­jās, paknosījās un, it kā nekas nebūtu noticis, aizčāpoja atpakaļ uz pilsētu.

—    Rāpieties iekšā, — Ostaps mudināja, — velns ar jums! Bet vairāk negrēkojiet, citādi samalšu miltu miltos.

Paņikovskis tipinādams pieķērās mašīnai, uzgūlās ar vēderu uz borta un ievēlās iekšā kā peldētājs laivā un, manšetēm grabot, nogāzās uz grīdas.

—  Pilnu gaitu, — Ostaps nokomandēja. — Sēde turpinās.

Balaganovs saspieda «bumbieri», un no misiņa raga spēji at­skanēja vecmodīgas, jautras un aprautas skaņas:

Matčišs ir viens burvīgs dancis. Ta-ra-ta!

Matčišs ir viens burvīgs dancis. Ta-ra-ta!

Un «Antilope Gnu» izjoņoja klajā laukā, lai steigtos pretī mu­cai ar aviacijas benzinu.

IV nodaļa PARASTS ČEMODĀNELIS

Cilvēks bez cepures pelēkās buraudekla biksēs, kā mūkam ba­sās kājās uzvilktās ādas sandalēs un baltā kreklā bez apkaklītes, noliekdams galvu, iznāca pa mājas Nr. 16 zemajiem vārtiem. No­kļuvis uz zilganām akmens platēm izklātā trotuārā, viņš apstājās un paklusām noteica:

— Šodien piektdiena. Tas nozīmē, ka atkal jāiet uz .staciju.

Pateicis šos vārdus, cilvēks sandalēs ātri apgriezās. Viņam likās, ka aiz muguras stāv pilsonis ar okšķera uzblīdušo purnu. Taču Mazā sakaru iela bija pilnīgi tukša.

Jūnija rīts vēl tikko plauka. Akācijās trīsēja, purinot uz pla­kanajiem akmeņiem auksto rasu kā spodras alvas lāses. Putniņi ielās draiskodamies jautri vīteroja. Ielas lejas galā aiz māju jum­tiem kā kausēts metāls kvēloja smaga jūra. Jauni suņi, skumīgi atskatīdamies un skrāpēdamies ar nagiem, rausās augšā uz atkri­tumu kastēm. Sētnieku stunda jau pagājusi, piena sievu stunda vēl nav sākusies.

Bija tas brīdis starp pieciem un sešiem, kad sētnieki, pēc sirds patikas izvicinājuši asās slotas, jau izklīda pa savām pajumtēm; pilsētā gaiši, tīri un klusi kā valsts bankā. Tādā brīdī gribas rau­dāt un ticēt, ka rūgušpiens patiešām noderīgāks un garšīgāks par sīvo; bet jau saklausāms tāls troksnis — no vasarnieku vilcieniem piena sievas krauj ārā kannas. Tūlīt viņas drāzīsies uz pilsētu un sētas kāpņu laukumos uzsāks parasto kņadu ar mājsaimniecēm. Uz mirkli parādīsies strādnieki ar maizes kulītēm un tūlīt nozudis rūpnīcu vārtos. No fabriku dūmeņiem mutuļos dūmi. Bet mazliet vēlāk, aiz niknuma palēkdamies, uz naktsgaldiņiem ietralnnāsies modinātāju pulksteņu miriades (firmas «Pāvels Bure» — klusāk, precizās mechanikas tresta — skaļāk) un pusmiegā ieņurdēsies padomju kalpotāji, veldamies ārā no augstajām, šaurajām gul­tām. Piena sievu stunda beigsies, sāksies dienesta ļaužu stunda.

Bet bija vēl agrs, kalpotāji vēl gulēja zem saviem gumijko- kiem. Cilvēks sandalēs izgāja caur visu pilsētu, gandrīz nevienu nesaticis savā ce]ā. Viņš gāja zem akacijām, kas Cernomorskā izpildīja dažas sabiedriskas funkcijas: pie vienām karājās zilas pastkastes ar resora ģerboni (aploksne un zibens), pie otrām bija piekalti skārda trauciņi ar ūdeni suņiem.

Jūrmalas stacijā cilvēks sandalēs ieradās brīdī, kad no turie­nes nāca ārā piena sievas. Vairākas reizes sāpīgi atsities pret viņu dzelžainajiem pleciem, viņš piegāja pie rokas bagažas glabātavas un pasniedza kvīti. Bagažas uzraugs ar nedabisku stingrību, kāda pieņemta tikai uz dzelzceļa, paskatījās kvitē un tūdaļ izmeta uz­rādītājam viņa čemodānu. Uzrādītājs savukārt, attaisījis ādas naudas maku, ar nopūtu izņēma desmitkapeiku naudas gabalu un nolika uz bagažas letes, kas bija pagatavota no sešām vecām, ar elkoņiem nopulētām sliedēm.

Nonācis stacijas laukumā, cilvēks sandalēs nolika čemodānu uz bruģa, uzmanīgi aplūkoja to no visām pusēm un pat pieskārās ar roku spožajai slēdzenītei. Tas bija parasts koka čemodanelis, aplīmēts ar mākslīgu fibru.

Tādos čemodaneļos gados jaunāki pasažieri glabā kokvilnas zeķes «Skečs», divas kārtas tolstojiešu virskreklu, vienu matu tīk­liņu, peldbiksītes, brošuru «Komjaunatnes uzdevumi laukos» 'un trīs cieti novārītas, saspiestas olas. Bez tam stūrī noteikti atrodas netīras veļas murskulis, savīstīts laikrakstā «Ekonomiskā Dzīve». Gados vecāki pasažieri tādā čemodānā glabā veselu uzvalku un tam pieskaņotas atsevišķas bikses no rūtainas drēbes, pazīstamas ar nosaukumu «Odesas simt gadi», bikšturus ar skritulišiem, ista­bas kurpes ar mēlītēm, trīskārtējā odekolona pudelīti un baltu Marseļas segu. Jāpiezīmē, ka arī šajā gadījumā čemodānā stūri kaut kas atrodas savīstīts «Ekonomiskajā Dzīvē». Taču tā vairs nav netīrā veļa, bet bālgana vārīta vista.

Apmierinājies ar paviršo apskati, cilvēks sandalēs paķēra če­modānu un ielīda baltajā, tropiskas svelmes pilnajā tramvaja va­gonā, kas viņu aizvizināja pilsētas otrā galā līdz Austrumu sta­cijai. Seit viņš rīkojās pretēji tam, ko bija darījis Jūrmalas stacijā. Viņš nodeva savu čemodānu glabāšanā un saņēma kvīti no viņa augstības — bagažas uzrauga.

Ticis galā ar šīm dīvainajām izdarībām, čemodānā saimnieks pameta staciju tieši tajā laikā, kad ielās jau parādījās paši priekš­zīmīgākie kalpotāji. Viņš ienira to juceklīgajās rindās, un viņa uzvalks tūlīt zaudēja jebkuru oriģinalitāti. Cilvēks sandalēs bija kalpotājs, bet Cernomorskas kalpotāji gandrīz visi ģērbās pēc ne­rakstītas modes: kreklā ar pāri elkoņiem atrotītām piedurknēm, vieglās, apbružātās biksēs, tādās pašās sandalēs vai buraudekla kurpēs. Neviens nenēsāja platmali vai naģeni. Tikai retumis bija manāma kāda žokene, bet biežāk melnas, stāvus sacēlušās matu pinkas, un vēl biežāk kā melone uz lauka saulē spīdēja iededzis, pliks pauris, uz kura ar ķīmisko zīmuli ļoti gribējās uzrakstīt kādu vārdu.

Iestāde, kurā kalpoja cilvēks sandalēs, saucās par «Herku- lesu», un tā atradās bijušās viesnīcas telpās. Stikla virpuļdurvis ar misiņa rokturiem kā uz kuģa iegrūda viņu lielā rožaina mar­mora vestibilā. Kādreizējā lifta kabinē novietojies ziņu birojs. No turienes jau raudzījās smaidoša sievietes seja. Pēc inerces paskrē­jis dažus soļus uz priekšu, ienākušais apstājās večuka-šveicara priekšā, kura cepures apmali rotāja līkloču zelta uzšuve, un brašā balsī jautāja:

—   Nu kā, vecīt, laiks doties uz krematoriju?

—   Laiks gan, draudziņ, — līksmi smaidot, atbildēja šveicars, — uz mūsu padomju kolumbariju.

Viņš pat savicināja rokas. Viņa labsirdīgajā sejā atspoguļo­jās pilnīga gatavība kaut vai tūlīt nodoties kremacijas ugunīm.

Cernomorskā gatavojās celt krematoriju ar atbilstošām telpām, kur novietot apglabājamo urnas, tas ir — kolumbariju, un šis kapu lietu apakšnodaļas jauninājums diez kāpēc ļoti uzjautrināja pilsoņus. Varbūt viņus smīdināja neparastie vārdi — krematorija un kolumbarijs vai arī sevišķi uzjautrināja pati doma par to, ka cilvēku var sadedzināt kā pagali, — taču viņi tramvajos un uz ielas piesējās visiem večiem un vecenēm, uzsaukdami: «Kur tu, vecenīt, lien? Uz krematoriju steidzies?» Vai: «Palaidiet večuku priekšā, viņam laiks doties uz krematoriju.» Un taisni apbrīno­jami, ideja par apglabāšanu ugunīs večiem ļoti iepatikās, tā ka jautrie joki guva viņu pilnīgu atzinību. Un vispār sarunas par nāvi, kas līdz tam tika uzskatītas par nepiedienīgām un nepieklā­jīgām, tagad Cernomorskā tika kotētas tādā pašā vērtībā kā anekdotes no ebreju un kaukaziešu dzīves un izraisīja vispārēju interesi.

Apgājis pie kāpnēm novietoto kailo marmora meiteni, kas pa­celtā rokā turēja elektrisku lāpu, un ar nepatiku paskatījies uz plakatu ««Herkulesa» tīrīšana sākusies. Nost klusēšanas sazvē­restību un kopatbildību», kalpotājs uzkāpa otrajā stāvā. Viņš strādāja finansu uzskaites daļā. Līdz darba sākumam vēl paliku­šas piecpadsmit minūtes, bet pie saviem galdiem jau sēdēja Sa- charkovs, Dreifuss, Tezoimeņickis, Muzikants, Cevaževska, Ku- kuškinds, Borisohļebskis un Lapidus-jaunākais. No tīrīšanas viņi it nemaz ar nebaidījās, ko ne vienreiz vien cits citam apliecinaja, bet pēdējā laikā nez kāpēc sāka ierasties darbā pēc iespējas agrāk. Izmantojot nedaudzās brīvās minūtes, viņi skaļi sarunājās. Viņu balsis dūca milzīgajā zālē, kas agrākos laikos bijis viesnīcas restorāns. To atgādināja griesti ar izgrebtiem ozolkoka kesoniem un apgleznotās sienas, kur ar šausminošiem smaidiem sejās kūle­ņoja menadas, najadas un driadas.

—   Vai jūs, Koreiko, dzirdējāt jaunumu? — ienācējam jau­tāja Lapidus-jaunākais. — Vai tiešām neesat dzirdējis? Nu? Jūs būsiet pagalam pārsteigts.

—   Kas par jaunumu? … Sveicināti, biedri! — Koreiko uz­sauca. — Sveicināta, Anna Vasi|jevna!

—   Jūs pat iedomāties nevarat! — ar patiku sacīja Lapidus- jaunākais. — Grāmatvedis Berlaga nokļuvis vājprātīgo namā.

—   Ko jūs sakāt? Berlaga? Viņš taču ir visnormālākais cil­vēks!

—   Līdz vakardienai bija visnormālākais, bet ar šodienu kļu­vis visnenormālākais, — sarunā iejaucās Borisohļebskis. — Tas ir fakts. Man piezvanīja viņa svainis, Berlagam ļoti nopietna psichiska slimība — pēdas nerva iekaisums.

—   Taisni brīnums, ka šis nervs vēl nav iekaisis mums vi­siem, — īgni piezīmēja vecais Kukuškinds, raudzīdamies savos darba biedros caur ovālām, niķelētām brillēm.

—   Nekvakšķiet, — Čevaževska apsauca. — Mūžīgi viņš uz­dzen grūtsirdību.

—   Un tomēr žēl Berlagas, — atsaucās Dreifuss, pagriezies uz sava grozāmā sēdekļa ar seju pret sabiedrību.

Sabiedrība klusēdama piekrita Dreifusam. Vienīgi Lapidus- jaunākais mīklaini pasmīnēja. Saruna ievirzījās par garīgi slimo uzvešanos; pārrunāja par maniakiem, tika pastāstīti daži noti­kumi par slaveniem plānprātiņiem.

—   Ziniet, — iesaucās Sacharkovs,.— man bija prātā jucis tēvocis, kas vienlaicīgi sevi iedomājās par Ābramu, Izaku un Jēkabu! Iedomājieties, kādu troksni viņš sacēla!

—   Atliek tikai pabrīnīties, — čerkstošā balsī sacīja večuks Kukuškinds un gausi slaucīja briļļu stiklus svārku malā, — at­liek tikai pabrīnīties, ka mēs tomēr vēl neesam sevi iedomājušies par Ābramu, — večuks aizelsās, — Izaku …

—   Un Jēkabu? — izsmejoši papildināja Sacharkovs.

—   Jā! Arī Jēkabu! — Kukuškinds pēkšņi iespiedzās. — Ari Jēkabu! Tieši par Jēkabu! Jādzīvo tādā nervozā laikā . . . Ziniet, kad es strādāju «Sikomorskis un Cezarevičs» bankas kantori, to­reiz nekādas tīrīšanas nebija.

Pie vārda «tīrīšana» Lapidus-jaunākais satrūkās, paņēma Koreiko zem rokas un aizveda pie milzīga loga, kurā no dažā­diem krāsainiem stikliņiem bija izveidoti divi gotiski bruņinieki..

—   Pašu interesantāko par Berlagu jūs vēl nezināt, — viņš čukstēja. — Berlaga vesels kā vērsis.

—   Kā tad tā? Vai tad viņš nav vājprātīgo namā?

—   Nē, ir gan.

Lapidus visgudri pasmaidīja.

—   Tur jau ir tas joks. Viņš vienkārši izbijās no tīrīšanas un nolēma satraukuma pilno laiku nogaidīt. Izliekas par vājprātīgu. Pašreiz viņš droši vien auro un smejas. Lūk, cik glums! Taisni apskaužami!

—   Kas iad viņam, vai radu būšanas nav kārtībā? Tirgotāji? Svešs elements?

—   Jā, radinieku būšanas nav kārtībā un ari pats, starp mums runājot, turējis aptieku. Kas tad varēja zināt, ka būs revolūcija? Ļaudis iekārtojās, kā prata, kam bija aptieka, kam pat fabrika. Es personiski tur neredzu nekā slikta. Kas varēja zināt?

—   Vajadzēja zināt, — Koreiko auksti sacīja.

—   Es taisni to pašu saku, — ātri attapās Lapidus, — tādiem nav vietas padomju iestādē.

Un, paskatījies uz Koreiko ar platām acīm, viņš aizgāja pie sava galda.

Zāli jau pildīja kalpotāji, no atvilktnēm tika izņemti elastīgie metala lineāli, vizuļojoši kā siļķu sudrabs, skailuli ar palmas koka kauliņiem, biezas grāmatas, sagrafētas ar gaišzilām un ro­žainām līnijām, un milzums citu sīku un prāvu kancelejas piede­rumu. Tezoimeņickis noplēsa kalendaram vakardienas lapu, — sākās jauna diena, un kāds no kalpotājiem spēcīgiem zobiem jau iekodās garā sviestmaizē ar jēra pastēti.

Atsēdās pie sava galda arī Koreiko. Atspiedis iedegušos elko­ņus uz rakstāmgalda, viņš ņēmās izdarīt ierakstus kontokorentu grāmatā.

Aleksandrs Ivanovičs Koreiko, viens no visneievērojamākiem «Herkulesa» kalpotājiem, bija cilvēks pēdējā jaunības atplau­kumā — viņam palika trīsdesmit astoņi gadi. Sarkanajā, spīdī­gajā sejā mājoja kviešu dzeltenas uzacis un baltas acis. Ari angļu parauga ūsiņas pēc krāsas atgādināja ienākušos labību. Viņa seja liktos gluži jauna, ja nebijis rupjo jefreitorisko krunku, kas šķēr­soja vaigus un kaklu. Darbā Aleksandrs Ivanovičs izturējās ka virsdienesta zaldāts: viņš neprātoja, bija centīgs, darbu mīlošs, pazemīgs un pastulbs.

—   Viņš tāds kā kautrīgs, — runāja par viņu finuzskaites priekšnieks, — kā pārlieku pazemīgs, kā par daudz padevīgs.

Tikko paziņo parakstīšanos uz aizņēmumu, tā viņš jau lien ar

savu mēnešalgu. Pirmais parakstās. Bet visa alga nieka četrdes­mit seši rubļi. Gribētos zināt, kā viņš pārtiek no šīs naudas .. .

Aleksandram Ivanovičam piemita apbrīnojamas spējas. Viņš vienā mirklī varēja galvā pareizināt un izdalīt lielus trīszīmju un četrzīmju skaitļus. Taču tas neatbrīvoja Koreiko no pastulba puiša reputacijas.

—   Klausieties, Aleksandr Ivanovič, — jautāja kaimiņš, — cik būs astoņsimt trīsdesmit seši reiz četrsimt divdesmit trīs?

—   Trīssimt piecdesmit trīs tūkstoši sešsimt divdesmit astoņi, — Koreiko pēc īsa brītiņa atsaucās.

Un kaimiņš nepārbaudīja reizināšanas rezultātu, jo zināja, ka pastulbais Koreiko nekad nekļūdās.

«Cits viņa vietā būtu taisījis karjeru,» tā domāja ir Sachar­kovs, ir Dreifuss, ir Tezoimeņickis, ir Muzikants, ir Cevaževska, ir Borisohļebskis, ir Lapidus-jaunākais, ir vecais stulbenis Ku­kuškinds, kā arī uz vājprātīgo namu aizbēgušais grāmatvedis Berlaga, «bet šis jau ir tīrais lutausis! Visu mūžu nosēdēs ar saviem četrdesmit sešiem rubļiem.»

Un, bez šaubām, Aleksandra Ivanoviča darba biedri, arī pats finansu uzskaites daļas priekšnieks biedrs Arnikovs un ne tikai viņš vien, bet pat Serna Michailovna, visa «Herkulesa» priekš­nieka biedra Polichajeva personīgā sekretāre, — vārdu sakot, visi būtu ārkārtīgi izbrīnījušies, ja uzzinātu, ka Aleksandrs Ivanovičs Koreiko, visrāmākais no visiem kantora darbiniekiem, tikai pirms stundas diezin kāpēc pārstiepa no vienas stacijas uz otru čemo­dānu, kurā vis neglabājās bikses «Odesas simt gadi», ne arī bāl­gana vista vai šādi tādi «Komjaunatnes uzdevumi laukos», bet desmit miljoni rubļu ārzemju valūtā un padomju nauda.

1915. gadā sīkpilsonis Saša Koreiko bija divdesmit trīs gadus vecs dīkdienis, viens no tiem, kurus ar pilnām tiesībām godā par ģimnāzistiem bez portfeļa. Reālskolu viņš nebeidza, nekādu darbu nestrādāja, slaistījās pa bulvāriem un pārtika no vecāku galda. No karadienesta viņu paglāba tēvocis, kara priekšnieka lietvedis, un tālab Koreiko bez bailēm klausījās pusplānprātīgā avīžnieka izsaucienus:

—   Pēdējās telegramas! Mūsējie uzbrūk! Lai slavēts dievs! Daudz kritušo un ievainoto! Lai slavēts dievs!

Tajā laikā Saša Koreiko savu nākotni iedomājās tādu: viņš iet pa ielu — un pēkšņi pie cinka zvaigznītēm nobārstītas ūdens notekcaurules pie pašas sienas atrod ķiršsarkanu naudas maku,

kura āda čīkst kā segli. Makā ļoti daudz naudas, divi tūkstoši pieci simti rubļu … Bet tālāk viss būs ārkārtīgi labi.

Viņš tik dzīvi iztēlojās naudas atrašanu, ka pat skaidri zināja, kur tas notiks. Poltavas uzvaras ielā pie nama izbūves, asfaltētā kaktā, pie zvaigžņotās notekcaurules. Tur tas gulēs, šis ādas lab­daris, mazliet apbiris ar sažuvušiem akaciju ziediem, līdzās sa­zelētam papirosa galam. Pa Poltavas uzvaras ielu Saša staigāja katru dienu, bet pašam par vislielāko izbrīnu — maka nebija. Viņš bakstīja atkritumus ar ģimnāzistā steku un stulbi skatījās pie parādes durvīm pakārtajā emaljētajā plāksnītē ar uzrakstu: «Nodokļu inspektors J. M. Soloveiskis.» Un Saša apjucis vilkās mājās, nokrita uz sarkanā plīša dīvana un, brāzmojošo asiņu ap­dullināts, sapņoja par bagātību. Asinis brāzmoja nikni, apval­dīti, nepacietīgi.

Septiņpadsmitā gada revolūcija piecēla Koreiko no plīša dī­vana. Viņš saprata, ka varētu kļūt par viņam nepazīstamu ba­gātnieku laimīgu mantinieku. Viņš noģida, ka visā valsti tagad milzums zelta, dārglietu, lielisku mēbeļu, gleznu un tepiķu, ka­žoku un servižu, kam nav saimnieku. Vajag tikai nepalaist ga­rām izdevību un ātrāk sagrābt bagātību.

Bet toreiz viņš vēl bija jauns un dumjš. Viņš sagrāba lielu dzīvokli, kura īpašnieks saprātīgi darīja, aizbraucot ar franču kuģi uz Konstantinopoli, un atklāti sāka dzīvot tajā. Veselu ne­dēļu viņš laida saknes pazudušā komersanta svešajā bagātnieka dzīves veidā, dzēra bufete atrasto muskatu un piekoda uz karti­ņām saņemto siļķi, stiepa uz tirgu dažādus nieciņus un bija gau­žām izbrīnījies, kad viņu arestēja.

No cietuma viņš iznāca pēc pieciem mēnešiem. No domas kļūt bagātam viņš neatsacījās, bet saprata, ka tāds pasākums prasa slepenību, tumsu un pakāpenību. Vajadzēja ietērpties aizsargādā, un to Aleksandrs Ivanovičs saskatīja pārtikas sagādes darbinieka garajos oranžkrāsas zābakos, dižen platās, zilās bridža biksēs un garstērbeļainā frencī.

Tanīs nemierīgajos laikos visi cilvēka roku darinājumi kal­poja sliktāk nekā agrāk: mājas nepasargāja no aukstuma, ēdiens nepaēdināja, elektrība iedegās tikai brīžos, kad rīkoja dezertieru un banditu lielo ķeršanu, ūdensvads deva ūdeni tikai pirmajiem stāviem, bet tramvajs negāja nemaz. Tomēr stichijas spēki kļuva vēl niknāki un bīstamāki: ziemas bija aukstākas nekā agrāk, vējš spēcīgāks, un saaukstēšanās, kas agrāk noguldīja cilvēku gultā uz dienām trim, tagad tajās pašās trīs dienās to galīgi sabendēja.

Un jauni cilvēki bez noteiktas nodarbošanās bariem blandījās pa ielām, bezrūpīgi skandinot dziesmiņu par naudu, kas zaudējusi savu vērtību:

Bufetē es drāžos iekšā,

Nav ne kapeikas man riekšā,

Izmainiet man desmit mil-jonus …

Aleksandrs Ivanovičs satraukts vēroja, kā nauda, kuru viņš ieguva ar lielu veiklību, pārvēršas par nulli.

Tifs nop|āva tūkstošiem cilvēku. Saša tirgojās ar noliktavā zagtiem medikamentiem. Tifs viņam deva piecsimt miljonus peļ­ņas, bet naudas kurss vienā mēnesī tos pārvērta par pieciem mil­joniem. Ar cukuru viņš nopelnīja miljardu. Kurss šo naudu sa­mala miltos.

Viens no šī perioda visizdevīgākiem pasākumiem bija marš­ruta pārtikas vilciena nolaupīšana, kurš gāja uz Volgu. Koreiko bija vilciena komandants. Vilciens izbrauca no Poltavas uz Sa- maru, bet līdz Samarai neaizgāja, taču arī Poltavā neatgriezās. Tas bez pēdām bija pazudis pa ceļam. Kopā ar to pazuda Alek­sandrs Ivanovičs.

V nodaļa PAZEMES VALSTĪBA

Maskavā oranžkrāsas zābaki uznira 1922. gada beigās. Virs zābakiem lepojās zaļgans bekešs [2] ar zeltainu lapsādu iekšpusi. Paceltā jērādas apkakle, kas no kreisās puses atgādināja vatētu segu, pasargāja no sala bravurīgo purnu ar Sevastopoles pus- bakenbārdu. Aleksandra Ivanoviča galva nesa brīnišķīgu, spro­gainu papachu.

Bet Maskavā tanī laikā jau braukāja jauni motori ar kristālā lukturiem, ielas pildīja nepmaņi kotika benītēs un ar garnitūras ādu «Lira» oderētos kažokos. Modē nāca gotiskie puszābaki ar smailu purnu un portfeļi ar čemodānā siksnām un rokturiem. Vārds «pilsonis» sāka izspiest pierasto vārdu «biedrs», un jauni ļaudis, ātri aptvēruši, kur slēpjas dzīves prieks, restorānos jau dejoja var.stepu «Diksī» un pat fokstrotu «Saules zieds». Pār pil­sētu skanēja trakuļu klaigas, un lielajā Ārlietu tautas komisariata

namā drēbnieks Zurkēvičs dienu un nakti šuva frakas padomju diplomātiem, kas devās uz ārzemēm.

Aleksandrs Ivanovičs izbrīnījies pamanīja, ka viņa ietērps, ko provincē uzskatīja par vīrišķības un bagātības pazīmi, šeit, Maskavā, ir īsta veco laiku palieka un met sliktu ēnu uz savu īpašnieku.

Pēc diviem mēnešiem Sretenskas bulvārī tika atvērts jauns uzņēmums ar izkārtni «Ķīmisko produktu rūpniecības artelis «Re­vanšs»». Artelim bija divas istabas. Pirmajā karājās sociālismā pamatlicēja Fridricha Engelsa portrets, zem kura, nevainīgi smai­dot, sēdēja pats Ķoreiko pelēkā angļu uzvalkā ar ieaustu sarkana zīda svītriņu. No oranžkrāsas kavalerijas zābakiem un rupjajām pusbakenem nebija ne vēsts. Aleksandra Ivanoviča vaigi bija gludi skūti. Dibenistabā atradās ražošana. Tur stāvēja divas ozol­koka mucas ar manometriem un ūdens mērījamiem stikliem, viena uz grīdas, otra — uz paaugstinājuma. Mucas savienoja tieva klistira caurule, pa kuru, vienmuļi guldzēdams, tecēja šķidrums. Kad viss šķidrums no augšējā trauka bija satecējis apakšējā, ražošanas telpā ieradās puika velteņos. Smagi nopūzdamies, zēns ar spaini smēla šķidrumu no apakšējās mucas, stiepa uz paaugsti­nājumu un izlēja augšējā mucā. Pabeidzis šo sarežģīto ražošanas procesu, zēns gāja kantori sildīties, bet klistira caurule atkal šņurkstēja: šķidrums veica savu parasto ceļa gabalu — no aug­šējā rezervuārā uz apakšējo.

Aleksandrs Ivanovičs arī pats skaidri nezināja, kāda veida ķimikālijās izgatavo artelis «Revanšs». Ķimikālijās viņam nebija prātā. Viņa darba diena jau tā bija pārslogota. Viņš braukāja no bankas uz banku un zvejoja aizdevumus ražošanas paplašināša­nai. Trestos viņš slēdza līgumus par ķīmisko produktu piegādi un saņēma izejvielas par cietām cenām. Viņš saņēma arī aizdevumus. Ļoti daudz laika aizgāja, atkalpārdodot saņemtās izejvielas valsts rūpnīcām par desmitkārtēju cenu, un tāpat milzumu enerģijas prasīja valūtas operācijās melnajā biržā — Pļevnas varoņu pie­minekļa pakājē.

Kad gads bija pagājis, bankām un trestiem radās vēlēšanās uzzināt, cik labvēlīgu iespaidu uz rūparteļa «Revanšs» attīstību atstājusi viņu finansialā palīdzība un izlīdzēšana ar izejvielām un vai zaļoksnējais privātuzņēmējs neilgojas vēl pēc kādas pa­līdzības. Komisija, ko rotāja īstas zinātnes vīru bārdas, ieradās trīs vienjūga ratos. Tukšajā kantorī komisijas priekšsēdētājs ilgi lūkojās Engelsa vienaldzīgajā sejā un ar nūju klauvēja pa egles

(lēļu leti, saucot arteļa vadību un locekļus. Pēdīgi ražošanas tel­pas durvis atvēras un komisijas acu priekšā nostājās noraudājies zens ar spaini rokā.

No sarunas ar «Revanša» jauno pārstāvi noskaidrojās, ka ražošana ritot pilnā sparā un saimnieks jau nedēļu neesot acu rādījis. Ražošanas telpās komisija uzturējās īsu brīdi. Šķidrums, kas tik svarīgi guldzēja klistira caurulē, pēc garšas, krāsas un ķīmiskā sastāva atgādināja parastu ūdeni, kas tas patiesībā arī bija. Pārliecinājies par šo neticamo faktu, komisijas priekšsēdē­tājs noteica «hm» un paskatījās uz locekļiem, kas arī novilka «hm». Pēc tam priekšsēdētājs ar baigu smīnu paskatījās uz zēnu un jautāja:

—   Cik tev gadiņu?

—   Pilni divpadsmit, — atbildēja zēns.

Un sāka tā raudāt, ka komisijas locekļi grūstīdamies izskrēja uz ielas un, sasēdušies savos vienjūga ratos, aizbrauca galīgi ap­jukuši. Kas attiecas uz arteli «Revanšs», tad visas tā operācijās banku un trestu grāmatās bija ierakstītas «Peļņas un zaudējumu kontā» un tieši šā konta tajā daļā, kur ne ar vārdu nepiemin peļņu, bet kas pilnībā veltīta zaudējumiem.

Tajā pašā dienā, kad komisija sāka daudznozīmīgo sarunu ar izēnu «Revanša» kantorī, Aleksandrs Ivanovičs Koreiko izkāpa no tiešās satiksmes vilciena guļamvagona nelielā vīnogām svētītā republikā, kas atradās trīs tūkstoši kilometru no Maskavas. : Viņš atvēra logu viesnīcas islabā un ieraudzīja pilsētiņu oāzē ar bambuka ūdensvadu, ar draņķīgu māla cietoksni, pilsētiņu, no­žogotu no smiltīm ar papelēm, pilnu austrumnieciska trokšņa.

Otrā dienā viņš jau zināja, ka republika sākusi būvēt elektro­staciju. Viņš uzzināja arī to, ka naudas pastāvīgi trūkstot un celtniecība, no kuras atkarīga visa republikas nākotne, varot ap­stāties.

Un zaļoksnējais privātuzņēmējs nolēma palīdzēt republikai. Viņš atkal apāvās oranžkrāsas zābakus, uzlika galvā tjubeteiku un, paķēris resnvēderainu portfeli, devās uz celtniecības pār­valdi.

Viņu nesagaidīja pārlieku laipni, bet viņš izturējās visai cie­nījami, neko nelūdza pats sev un galvenokārt uzsvēra to, ka at­palikušu nomaļu elektrifikacijas ideja esot ārkārtīgi tuva viņa sirdij.

—  Jūsu celtniecībai, — viņš runāja, — nepietiek naudas. Es to dabūšu.

Un viņš Jika priekšā organizēt pie elektrostacijas celtniecības ienesīgu palīguzņēmumu. 1

—   Kas var būt vienkāršāk! Mēs pārdosim atklātnes ar celt­niecības skatiem, un tas dos ienākumus, kas tik ļoti nepieciešami būvei. Iegaumējiet: jums nekas nebūs jādod, jūs tikai saņemsiet.

Aleksandrs Ivanovičs enerģiski žestikulēja, viņa vārdi likās pārliecinoši, projekts bija pareizs un izdevīgs. Nodrošinājies ar līgumu, pēc kura viņš saņēma ceturto daļu no visiem ienākumiem] ko dos atklātņu uzņēmums, Koreiko sāka strādāt.

Vispirms bija nepieciešami apgrozības līdzekļi. Tos vajadzēja ņemt no elektrostacijas celtniecībai asignētās naudas. Citas nauj das republikā nebija.

—   Tas nekas, — viņš mierināja celtniekus, — iegaumējiet: nd šā brīža jūs tikai saņemsiet.

Aleksandrs Ivanovičs jāšus uz zirga noinspicēja aizu, kurā jau pacēlās nākošās stacijas betona paralelepidedi, un ar vienu skatienu novērtēja gleznainās porfira klintis. Aiz viņa linijdroškā uz aizu atbrauca fotogrāfi. Viņi ielenca celtniecības objektu ar salokāmiem, garkājainiem stativiem, slēpās zem melniem laka­tiem un ilgi knikšķināja aizslēgus. Kad viss bija nofotografēts, kāds no fotogrāfiem nolaida lakatu un dziļdomīgi sacīja:

—   Labāk, protams, būtu bijis šo staciju celt pa kreisi, klostera drupu fonā, tur daudz gleznaināks skats.

Atklātņu iespiešanai nolēma celt, cik vien ātri iespējams, paši savu tipogrāfiju. Naudu tāpat kā pirmoreiz ņēma no celtniecības līdzekļiem. Tālab elektrostacijā nācās dažus darbus pārtraukt. Bet visi sevi mierināja ar domu, ka ienākumi no jaunā pasākuma' ļaus iedzīt nokavēto laiku.

Tipogrāfiju būvēja tajā pašā aizā, pretim stacijai. Un drīz vien netālu no stacijas betona paralelepipediem parādījās tipo­grāfijās betona paralelepipedi. Pamazām cementa mucas, dzelzs stieņi, ķieģeļi un grants pārvietojās no aizas viena gala uz otru. Pēc tam vieglu pārgājienu pa aizu veica arī strādnieki — jaunajā būvē vairāk maksāja.

Pēc pusgada visās dzelzceļstacijās parādījās aģenti — izplatī­tāji strīpainās biksēs. Viņi tirgojās ar atklātnēm, kas rādīja vīn­ogām svētītās republikas klintis, starp kurām tika veikti gran­diozi darbi. Vasaras dārzos, teātros, kino, uz kuģiem un kūrortos jaunkundzītes-sprogainītes grieza iestiklotu labdarības loterijas kulbu. Loterijā visi laimēja, — katrs laimests deva atklātni ar elektrificētās aizas skatu.

Koreiko vārdi piepildījās, — ienākumi plūda no visām pusēm. Bet Aleksandrs Ivanovičs tos neizlaida no savām rokām. Ceturto da|u viņš paturēja sev pēc līguma, tikpat daudz piesavinājās, at­saucoties uz to, ka no visām aģentu karavanām vēl nav ienākušas atskaites, bet pārējos līdzekļus izlietoja labdarības kombinātā pa­plašināšanai.

—   Jābūt labam saimniekam, — viņš lēnīgi runāja, — sākumā kārtīgi nostādīsim savu pasākumu, tad arī gūsim īstus ienā­kumus.

Sajā laikā ekskavators «Marions», atsaukts no elektrostacijas, raka dziļu būvbedri jaunam tipogrāfijās korpusam. Darbs elektro­stacijā tika pārtraukts. Celtniecība pamira. Tur rosījās vienīgi fotogrāfi un vīdēja melnie lakati.

Pasākums plauka, un Aleksandrs Ivanovičs, no kura sejas ne­nozuda godīga padomju cilvēka smaids, sāka iespiest atklātnes ar kinoaktieru portretiem.

Kā jau tas mēdz būt, kādā vakarā ar sačabējušu mašīnu at­brauca pilnvaroto komisija. Aleksandrs Ivanovičs netūļājās, uz­meta atvadu skatienu elektrostacijas saplaisājušajam pamatam un grandiozajam, gaismas pilnajam palīguzņēmumam un laida ļekas vaļā.

—   Hm! — priekšsēdētājs norūca, ar nūju bakstīdams funda­menta plaisas. — Kur tad elektrostacija?

Viņš paskatījās uz komisijas locekļiem, kuri savukārt norūca «hm». Elektrostacijas nebija. Toties tipogrāfijās ēkā komisija at­klāja, ka darbs rit pilnā sparā. Spīdēja dienas gaismas spuldzes, un plakanās iespiedmašīnas norūpējušās plaukšķināja spārnus. Trīs no tām cepa vienkrāsainu aizu, bet ceturtā — daudzkrāsu iespiedmašīna kā kārtis no blēža piedurknes birdināja atklātnes ar Duglasa Ferbenksa ģīmetni melnā pusmaskā un resnu, apaļu mūli un apburošās Lia de Putti ģīmetnes. Atklātņu ražā cienīgu vietu ieņēma jauks puisis, pazīstams ar vārdu Monti Benks, ar izbolītām acīm.

Un vēl ilgi pēc šā neaizmirstamā vakara aizā zem klajas de­bess iztiesāja paraugprāvas. Bet Aleksandrs Ivanovičs papildi­nāja savu kapitalu ar pusmiljona rubļu.

Asinis tāpat kā agrāk brāzmoja nikni, apvaldīti un nepacie­tīgi. Viņš juta, ka tieši tagad, kad vecā saimniecības sistēma brūk kopā, bet jaunā tikko sāk pieteikt savas tiesības, iespējams iedzī­voties milzu bagātībā. Taču to viņš jau zināja, ka atklāti cīnīties, lai iedzīvotos, Padomju zemē nav domājams. Un ar pārākumā smīnu viņš noskatījās uz savrupiem nepmaņiem, kas nīka zem izkārtnēm:

«Tirdzniecība ar ķemmdziju tresta precēm B. A. Leibedevs», «Brokāts un inventārs baznīcām un klubiem» vai arī «H. Robin- sona un M. Piektdieņa pārtikas preču bode».

Zem valsts preses spiediena krakšķ ir Leibedeva, ir Piekt­dieņa, ir viltus mūzikas arteļa «Kur tamburins trinkšķ» finansu baze.

Koreiko saprata, ka tagad iespējama tikai pagrīdes tirdznie­cība, pamatota uz visstingrāko slepenību. Visas nelaimes, kas sa­tricināja jauno saimniecību, nāca viņam par labu, viss, uz ko valsts zaudēja, nesa viņam peļņu. Viņš ielīda katrā spraugā, kur oda pēc naudas, un aiznesa no turienes savus simt tūkstošus. Viņš tirgojās ar maizes izstrādājumiem, vadmalu, cukuru, tekstil­precēm — ar itin visu. Un viņš bija viens, pilnīgi viens ar sa­viem miljoniem. Dažādos valsts stūros viņa labā strādāja lieli un mazi blēži, bet tie nezināja, kā labā strādā. Koreiko darbojās tikai ar starppersonu palīdzību. Un tikai pats zināja, cik gara ķēde, pa kuru pie viņa nāca nauda.

Tieši pulksten divpadsmitos Aleksandrs Ivanovičs pabīdīja sāņus kontokorentu grāmatu un ieturēja brokastis. Viņš izņēma no atvilktnes notīrītu zaļu rāceni un, cienīgi blenzdams galdā, noēda to. Pēc tam viņš norija aukstu pusjēlu olu. Auksta pusjēla ola ir ļoti negaršīgs ēdiens, un kārtīgs, dzīvespriecīgs cilvēks ne­kad tādu neēdīs. Taču Aleksandrs Ivanovičs nevis ēda, bet uz­ņēma barību. Viņš nevis brokastoja, bet izpildīja fizioloģisku pro­cesu — ievadīja organismā nepieciešamo tauku, ogļhidrātu un vitaminu daudzumu.

Visi herkulesieši savas brokastis vainagoja ar tēju, Alek­sandrs Ivanovičs izdzēra glāzi vārīta ūdens, piekožot cukurgrau- diņu. Tēja uzbudina sirdsdarbību, bet Koreiko sargāja savu ve­selību.

Desmit miljonu īpašnieks atgādināja bokseri, kas ar aprēķinu kaldina savu uzvaru. Viņš pakļaujas īpašam režimam — ne dzer, ne smēķē, cenšas izvairīties no uztraukumiem, trenējas un agri liekas gulēt — tiek darīts viss, lai nozīmētā dienā iznāktu gais­mas pielietajā ringā kā laimīgs uzvarētājs. Aleksandrs Ivanovičs gribēja būt jauns un svaigs tajā dienā, kad atgriezīsies vecā ie­kārta un viņš, bez bailēm atvēris savu parasto čemodaneli, varēs iziet no pagrīdes. Par to, ka vecā pasaule atgriezīsies, Koreiko nebija nekādu šaubu. Viņš glabāja sevi kapitalismam.

Un, lai neviens neatminētu viņa otro un galveno dzīvi, Ko­reiko veģetēja kā ubags, cenšoties nepārsniegt četrdesmit sešu rub|u algas rpjomu, kuru saņēma par nožēlojamu un apnicīgu darbu finuzskaites nodaļā, ko greznoja menadas, driadas un na- jadas.

VI nodaja «ANTILOPE GNU»

Zaļā kaste ar četriem blēžiem palēkdamās nesās pa putekļaino ceļu.

Mašīna bija padota tādu pašu stichisku spēku iedarbībai, kā­dus izjūt peldētājs, kas peldas vētrainā laikā. Mašīnu gan ietrieca ceļa grambā, gan rāva bedrē, gan mētāja no vienas puses uz otru, gan apšļāca ar rieta saules apspīdētiem, sarkaniem ceļa putekļiem.

—   Klausieties, student, — Ostaps griezās pie jaunā pasa­žiera, kas, atguvies no nesenā satricinājuma, jau bezrūpīgi sēdēja līdzās komandoram, — kā jūs iedrošinājāties pārkāpt Suchareva konvenciju, šo cienījamo paktu, ko apstiprinājis Tautu Savienības tribunāls?

Paņikovskis izlikās, ka nav dzirdējis, un pat pagriezās sāņus.

—   Un vispār, — Ostaps turpināja, — jums ir netīri paņē­mieni. Nupat mēs bijām riebīgas ainas liecinieki. Jums dzinās pa­kaļ arbatovieši, kam jūs bijāt nočiepis zosi.

—   Nožēlojami, niecīgi ļaudis! — dusmīgi nomurkšķēja Paņi­kovskis.

—   Ak tā! — Ostaps izsaucās. — Bet sevi jūs acīm redzot uz­skatāt par pašu ministru? Džentlmeni? Tad iegaumējiet: ja jums, kā īstam džentlmenim, ienāks prātā doma izdarīt savas piezīmes uz manšetēm, jums nāksies rakstīt ar krītu.

—   Kāpēc? — jaunais pasažieris īgni jautāja.

—   Tāpēc, ka tās jums pavisam melnas. Varbūt no pārliekas spodrības, vai ne?

—  Jūs esat nožēlojams, niecīgs cilvēks! — ātri noteica Paņi­kovskis.

—   Un to jūs sakāt man — savam glābējam? — Ostaps lēn­prātīgi jautāja. — Adam Kazimirovič, apturiet uz brītiņu savu mašīnu. Pateicos jums. Sura, dārgais, atjaunojiet, lūdzu, status- quo!

Balaganovs nesaprata, ko nozīmē «status-quo». Bet viņš orien­tējās pēc intonacijas, kādā šie vārdi tika izrunāti. Ar riebuma pilnu smīnu sejā viņš paņēma Paņikovski zem padusēm, iznesa no mašīnas un nosēdināja ceļa putekļos.

—   Student, ejiet atpakaļ uz Arbatovu, — sausi sacīja Ostaps, — tur jūs ar nepacietību gaida zoss īpašnieki. Bet mums rupji tēviņi nav vajadzīgi. Mēs paši esam rupji. Braucam!

—   Es vairāk tā nedarīšu! — lūdzās Paņikovskis. — Es esmu nervozs!

—   Metieties ceļos! — Ostaps uzsauca.

Paņikovskis tik steidzīgi nokrita ceļos, it kā viņam būtu aiz­cirstas kājas.

—   Labi! — Ostaps sacīja. — Jūsu poza mani apmierina. Jūs esat pieņemts nosacīti — līdz pirmajam disciplīnas pārkāpumam, uzliekot par pienākumu visus apkalpošanas darbus.

«Antilope Gnu» pieņēma aprimušo rupjo tēviņu un aizripoja tālāk, šūpojoties kā bēru rati.

Pēc pusstundas mašīna nogriezās uz lielā Jaunzaķu ceļa un, nesamazinot ātrumu, iebrauca ciematā. Pie koka mājas, uz kuras jumta auga zarains un līks radiomasts, pulcējās ļaudis. Pūlī krasi izdalījās vīrs bez bārdas. Bezbārdis turēja rokā papīra lapu.

—   Biedri, — viņš dusmīgi uzkliedza, — uzskatu svinīgo sa­nāksmi par atklātu! Atļaujiet, biedri, uzskatīt šos aplausus …

Viņš, kā redzams, gatavojās runāt un jau ieskatījas papīrā, bet, pamanījis, ka mašīna neapstājas, nelaida vaļā savus runas plūdus.

—   Stājieties visi Autodorā [3] ! — viņš steidzīgi teica, skatīda­mies uz Ostapu, kas atradās viņam tieši pretī. — Organizēsim padomju automobiļu serijveida ražošanu! Dzelzs rumaks lai no­maina zemnieka zirģeli!

Un vēl nopakaļus aizbraucošam automobilim, pārkliedzot pūļa apsveikuma dunoņu, izsauca pēdējo lozungu:

—   Automobilis nav greznuma priekšmets, bet pārvietošanas līdzeklis!

Izņemot Ostapu, pārējie antilopieši bija visai satraukti par svinīgo sagaidīšanu. Neko nesaprazdami, viņi grozijas mašīnā kā zvirbulēni ligzdā. Paņikovskis, kas vispār necieta, ka vienu­viet pulcējas daudz godīgu ļaužu, piesardzīgi notupās, lai lauci­nieki varētu saskatīt vienīgi viņa salmenes netīro virsu. Bet

Ostaps ne kripatiņas nesamulsa. Viņš noņēma cepuri ar balto virsu un apsveicējiem atbildēja, lepni pamājot ar galvu te pa labi, te pa kreisi.

—   Uzlabojiet ceļus! — atvadoties viņš nokliedza. — Mersi par sagaidīšanu!

Un mašīna atkal atradās uz baltā ceļa, kas šķērsoja milzīgu, klusu lauku.

—   Vai viņi mums nedzīsies pakaļ? — norūpējies jautāja Pa­ņikovskis. — Kāpēc tāds pūlis? Kas noticis?

—   Ļaudis vienkārši nekad nav redzējuši automobili, — Bala­ganovs sacīja.

—   Domu apmaiņa par gūtajiem iespaidiem turpinās, — Ben­ders secināja. — Vārds mašīnas vadītājam! Kā jūs domājat, Adam Kazimirovič?

Šoferis nogrima domās, ar matčiša skaņām pabaidīja suni, kas aiz muļķības bija izskrējis uz ceļa, un izteica varbūtību, ka pūlis sapulcējies sakarā ar baznīcas svētkiem.

—   Tāda veida svētki, — «Antilopes» vadītājs paskaidroja, — laukos notiek bieži.

—   Jā, — Ostaps novilka. — Tagad es skaidri redzu, ka esmu nokļuvis nekulturālu cilvēku sabiedrībā, tas ir, starp klaidoņiem bez augstākās izglītības. Ak bērni, mīļie leitnanta Smidta bērni, kāpēc jūs nelasāt avīzes? Tās vajag lasīt. Tās visai bieži sēj gudrību, cēlsirdību, mūžību.

Ostaps izvilka no kabatas «Izvestiju» un skaļā balsī nolasīja «Antilopes» ekipāžām rakstiņu par automobiļu braucienu Mas­kava—Charkova—Maskava.

—   Pašreiz, — viņš pašapmierināti sacīja, — mēs atrodamies uz autobrauciena līnijas apmēram pusotra simta kilometru pirms vadošās mašīnas. Ceru, ka jūs jau būsiet noģiduši, ko es domāju?

«Antilopes» zemās činas klusēja. Paņikovskis atpogāja svār­kus un pakasīja kailās krūtis zem netīrās zīda kaklasaites.

—   Tātad jūs nekā nesaprotat? Acīm redzot dažos gadījumos pat avīžu lasīšana nelīdz. Nu labi, paskaidrošu sīkāk, lai gan tas neatbilst maniem principiem. Pirmkārt: zemnieki «Antilopi» noturēja par autobrauciena vadošo mašīnu. Otrkārt: mēs neatsa­kāmies no šī nosaukuma, vēl vairāk — mēs griezīsimies pie visām iestādēm un personām ar lūgumu sniegt mums pienācīgu palī­dzību, tieši to uzsverot, ka esam vadošā mašīna. Treškārt.. . Nu, pietiks jums arī ar diviem punktiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka zināmu laiku mes noturēsimies autobrauciena priekšgalā un nosmelsim putas un krējumu, vārdu sakot, — putukrējumu no šī augsti kul­turālā pasākuma.

Lielā kombinatora runa atstāja milzīgu iespaidu. Kozļēvičs veltīja komandoram padevības pilnus skatienus. Balaganovs bu- žināja savu rudo matu cekulu un aizrautīgi smējās. Paņikovskis, jauzdams, ka nupat varēs bez briesmām iedzīvoties, sauca «urā».

—   Pietiek emociju, — Ostaps sacīja, — sakarā ar tumsas iestāšanos paziņoju vakaru par atklātu. Stop!

Mašīna apstājās, un nogurušie antilopieši izkāpa. Briestošajā labībā sienāzīši kala savu mazo laimi. Pasažieri jau nosēdās aplī pie paša ceļa, bet vecā «Antilope» vēl aizvien nevarēja rimties: šad un tad pati no sevis iekrakšķējās karoserija, reizem motorā atskanēja īsi sprakšķi.

Tūļīgais Paņikovskis sakurināja tik lielu ugunskuru, ka li­kās — deg vesela sādža. Uguns šņākdama metās uz visām pu­sēm. Kamēr ceļotāji cīnījās ar uguns stabu, Paņikovskis saliecies aizdiedza uz lauku un atgriezās ar saulē sasilušu, līku gurķi rokā. Ostaps ātri izrāva to Paņikovskim no rokām, sacīdams:

—   Nepārvērtiet ēšanu par kultu!

To sacījis, viņš pats apēda gurķi. Vakariņās notiesāja desu, kuru no mājām bija līdz paķēris saimnieciskais Kozļēvičs, un aiz­miga zem zvaigžņotās debess.

—   Nu, brālīši, — gaismai austot, sacīja Ostaps Kozļēvičam, — sagatavojieties kārtīgi! Tādu dienu, kāda mums stāv priekša šodien, jūsu mechaniskā ķerra vēl nav redzējusi un nekad vairs neredzēs.

Balaganovs paķēra cilindrisko spaini ar uzrakstu «Arbatovas dzemdību nams» un aizskrēja uz upīti pēc ūdens.

Ādams pacēla mašīnas pārsegu, svilpodams iebāza rokas mo­torā un sāka rakņāties pa tā kapara zarnām.

Paņikovskis atspiedās ar muguru pret automobiļa riteni un nobēdājies, acis nemirkšķinādams, skatījās uz apvārsni, kur sar­kana kā dzērvene parādījās saules ripa. Paņikovskim bija grum­baina seja ar daudzām sīkām vecuma pazīmēm: maisiņiem, pul­sējošām dzīsliņām un vecišķu sārtumu. Tāda seja ir cilvēkam, kas nogājis garu, solidu dzīves ceļu, izaudzinājis bērnus, rītos dzer veselīgu kafiju «Ozolzīle» un skribelē iestādes sienas avīzē ar pseidonimu «Antikrists».

—  Vai pastāstīt jums, Paņikovski, kā jūs nomirsiet? — ne­gaidīti ierunājās Ostaps.

Večuks nodrebēja un atskatījas.

—   Jūs nomirsiet tā. Reiz, kad jūs atgriezīsieties tukšā, aukstā viesnīcas «Marseļa» numurā (tas notiks kaut kur kādā apriņķa pilsētā, kur iemaldīsieties amata darīšanās), jūs pēkšņi jutīsieties slikti. Jums atmirs kāja. Izbadojies un neskuvies jūs gulēsiet uz dēļu lāvas, un neviens jūs neapmeklēs. Paņikovski, neviens jūs nepažēlos. Bērnu jums nebija aiz ekonomiskiem aprēķiniem, bet sievas pamētāt. Jūs mocīsieties veselu nedēļu. Agonija būs draus­mīga. Jūs mirsiet ilgi, un tas visiem apniks. Jūs vēl nebūsiet pat godīgi nomiris, bet birokrāts — viesnīcas pārzinis jau uzrakstīs komunālās saimniecības nodaļai pieprasījumu izsniegt bezmaksas zārku. . . Kā jūsu vārds un tēva vārds?

—   Michaiis Samuelevičs, — atbildēja satriektais Paņikovskis.

—   … izsniegt bezmaksas zārku pilsonim M. S. Paņikovskim. Starp citu, nav ko raudāt, pāris gadiņu jūs vēl vilksiet garu. Ta­gad pie lietas. Vajag parūpēties par mūsu gājiena kulturāli aģi- tatorisko pusi.

Ostaps izcēla 110 automobiļa savu ceļa somu un nolika zālē.

—  Mana labā roka, — sacīja lielais kombinators, uzklapē­dams ceļa somai pa resnīgo, apaļo sānu. — Te ir viss, kas vien var būt nepieciešams elegantam mana vecuma un vēriena pil­sonim.

Benders pietupās pie čemodānā kā apkārt klīstošs ķīniešu burvju mākslinieks pie sava burvju maisa un citu pēc citas ņēma ārā dažādas mantas. Vispirms viņš izvilka sarkanu piedurknes apsaiti, uz kuras ar zeltu bija izšūts vārds «Rīkotājs». Pēc tam zālē izvēlās milicijas formas cepure ar Kijevas pilsētas ģerboni, četri spēļu kāršu komplekti ar vienādiem rakstiem un paka doku­mentu ar apaļiem ceriņkrāsas zīmogiem.

Visa «Antilopes Gnu» ekipāžā ar cienību raudzījās uz ceļa somu. Bet no turienes nāca ārā aizvien jauni priekšmeti.

—   Jūs esat nevainīgi cālīši, — Ostaps runāja, — jūs, bez šau­bām, nekad nesapratīsiet, ka godīgs padomju svētceļotājs pili- grims, tāds kā es, nevar iztikt bez daktera chalata.

Bez chalata ceļa somā atradās arī stetoskops.

—   Es neesmu chirurgs, — piezīmēja Ostaps. — Es esmu nei- ropatalogs, es esmu psichiatrs. Es pētu savu pacientu dvēseles. Un man vienmēr nezin kāpēc patrāpās ļoti glupas dvēseles.

Pēc tam dienas gaismā tika izvilkta kurlmēmo ābece, labda­rīgas atklātnes, emaljētas krūšu nozīmes un afiša ar paša Ben- dera ģīmetni, kurā viņš nofotografēts čalmā un platās austrum­nieku biksēs. Afiša vēstīja:

Ieradies Priesteris (Slavenais Bombejas tramins jogs) Spēkoņa dēls Rabindranata Tagores mīlulis

JOKANAANS MARUSIDZE (Savienoto republiku Nopelniem bagātais mākslinieks)

Triki Šerloka Holmsa garā.

Indijas fakirs. Neredzamā vistiņa.

Sveces no Atlantidas. Sātana telts.

Pareģis Samuils ctbild uz publikas jautājumiem.

Garu materializēšona un ziloņu izsniegšana.

Ieejas bi[eles no 50 k. lidz 2 r.

Tūlīt aiz afišas izvēlās netīra, pa rokām saviļāta čalma.

—   šo laika kavēkli es izmantoju ļoti reti, — Ostaps sacīja. — Iedomājieties tikai, uz priestera āķa visvairāk ķeras tādi prog- resivi cilvēki kā dzelzceļnieku klubu vadītāji. Darbs jau viegls, bet riebīgs. Man personīgi ir pretīgi būt par Rabindranata Tago­res mīluli. Bet pareģim Samuilam uzdod vienus un tos pašus jau­tājumus: «Kālab pārdošanā nav sviesta?» jeb arī: «Vai jūs neesat ebrejs?»

Galu galā Ostaps atrada, ko meklēja: lakotu skārda kārbiņu ar tumšām, dzintarainām krāsām porcelānā trauciņos un divas otiņas.

—   Kolonas vadošo mašīnu nepieciešams izgreznot kaut vai ar vienu lozungu, — sacīja Ostaps.

Un uz garas, dzeltenīgas bjaza strēmeles, ko viņš izvilka no tās pašas ceļa somas, Ostaps ar iespiedburtiem izzīmēja brūnu uzrakstu:

AUTOBRAUCIENĀ PRET CEĻU DANGAM UN  SLAISTU BANDĀM!

Plakatu piestiprināja virs automobiļa pie diviem žagariem. Tiklīdz mašīna sāka kustēties, plakats izliecās no vēja spiediena un ieguva tik brašu izskatu, ka nevarēja vairs būt nekādu šaubu par to, ka nepieciešams ar automobili nīdēt ceļu dangas un slaistu bandas, un pie viena varbūt arī pat birokrātismu. «Antilopes» pa­sažieri pieņēma cienīgu stāju. Balaganovs uzstīvēja savā rudajā galvā žokeni, ko pastāvīgi nēsāja kabatā. Paņikovskis apgrieza manšetes uz kreiso pusi un izlaida divus centimetrus no piedur­knēm. Kozļēvičs vairāk rūpējās par mašīnu nekā par sevi. Pirms braukšanas viņš to nomazgāja ar ūdeni, un «Antilopes» grum­buļainajos sānos spoguļojās saule. Pats komandors jautri miedza acis un kašķējās ar pavadoņiem.

—   Pa kreisi no borta sādža! — Balaganovs izsaucās, pacēlis plaukstu virs acīm. — Vai apstāsimies?

—   Mums no muguras, — sacīja Ostaps, — seko piecas pirm­klasīgas mašīnas. Satikšanās ar tām neietilpst mūsu plānos. Mums jo ātrāk jānoņem krējums. Tāpēc pieturēsim tikai Udojevas pilsētā. Tur mūs, starp citu, gaida muca ar degvielu. Lai ripo, Kazimirovič!

—   Vai uz apsveikumiem atbildēt? — norūpējies jautāja Bala­ganovs.

—  Atbildēt paklanoties un uzsmaidot. Mutes lūdzu turēt ciet. Citādi velns zin ko jūs vēl samuldēsiet.

Sādža vadošo mašīnu sagaidīja laipni. Bet parastajai vies­mīlībai šeit piemita visai jocīgs raksturs. Acīm redzot sādžas sa­biedrība bija brīdināta, ka šeit kaut kas brauks cauri, bet, kas tieši un kādā nolūkā, — to neviens nezināja. Tāpēc katram gadī­jumam bija celti dienas gaismā visi pēdējos gados pagatavotie lozungi un devizes. Gar ielas malām stāvēja skolnieki ar dažāda kalibra vecmodīgiem plakatiem: «Sveicinām Laika Savienību un tās dibinātāju dārgo biedru Keržencevu», «Nav bailes mums no buržuja ne par matu, tā atbildam Kerzonam uz viņa ultimātu», «Lai mūsu bērni neizdzistu, gādāsim, lai novietnēs tie mistu».

Bez tam bija daudz plakatu, pa lielākai daļai rakstītu ar sen­slāvu burtiem, ar vienu un to pašu aicinājumu «Laipni lū­dzam!»

Tas viss paslīdēja'ceļotājiem garām. Šoreiz viņi droši vicināja ar cepurēm. Paņikovskis nenocietās un, neraugoties uz aizlie­gumu, pielēca kājās un uzsauca nesaprotamu, politiski analfa- betisku apsveikumu. Bet, pateicoties motora troksnim un pūļa kliedzieniem, neviens nekā nesaprata.

—   Hip, hip, urā!,— uzsauca Ostaps.

Kozļēvičs atvēra trokšņa slāpētāju, un mašīna izgrūda zilu dūmu šleifi, no kuras sāka šķaudit aiz automobiļa skrejošie suņi.

—   Kā ar benzinu? — jautāja Ostaps. — Vai līdz Udojevai pietiks? Mums tikai trīsdesmit kilometri jānobrauc. Bet tur visu paņemsim.

—   Vajadzētu pietikt, — šauboties atbildēja Kozļēvičs.

—   Ņemiet vērā, — Ostaps sacīja, bargi uzlūkojis savu armiju. — Parādi komandēšu es.

Paņikovskis un Balaganovs apmulsa.

—   Visu, kas mums vajadzīgs, udojevieši paši dos. To jūs sa­vām acīm redzēsiet. Sagatavojiet vietu sālsmaizei.

Trīsdesmit kilometrus «Antilope» noskrēja pusotrās stundās. Pēdējā kilometrā Kozļēvičs kļuva ļoti nemierīgs, piedeva gāzi un satriekts grozīja galvu. Bet visas pūles un tāpat arī Balaganova uzkliedzieni un skubinājumi palika bez rezultātiem. Ādama Kazi­miroviča iecerētais spīdošais finišs neizdevās, jo pietrūka benzina. Mašīna apkaunojoši apstājās pašā ielas vidū simt metrus no ka­tedras, ko par godu drosmīgajiem automobilistiem greznoja skuju vītnes.

Sapulcējušies ar skaļiem saucieniem metās sagaidīt no gad­simtu miglas iznirušo «lorenu ditrichu». Tanī pašā mirklī ceļi­nieku cēlās pieres skāra slavas ērkšķi. Viņus ar varu izvilka no mašīnas un meta gaisā ar tādu niknumu, it kā viņi būtu slīkoņi un par katru cenu viņus vajadzētu atdzīvināt.

Kozļēvičs palika pie mašīnas, bet pārējos aizveda pie kated­ras, kur pēc plāna bija paredzēts trīs stundas ilgs skrejošs mītiņš. Pie Ostapa izspraucās jauns šoferu tipa cilvēks un jautāja: — Kur pārējās mašīnas?

—   Atpalikušas, — vienaldzīgi atbildēja Ostaps. — Plīsumi, lūzumi, iedzīvotāju sajūsma. Tas viss aizkavē.

—   Vai jūs no komandora mašīnas? — nerimās šoferis ama­tieris. — Vai Kleptunovs kopā ar jums?

—   Kleptunovu es diskvalificēju, — Ostaps neapmierināts sacīja.

—   Bet profesors Pesočņikovs? Vai ar «pakardu»?

—   Ar «pakardu» gan.

—   Un rakstniece Vera Kruca? — interesējās pusšoferis. —Ai, kā gribētos viņu redzēt! Viņu un biedru Nežinski. Vai viņš arī brauc kopā ar jums?

—   Ziniet, — Ostaps atgaiņājās, — es esmu noguris no brau­ciena.

—   Un jūs ar «studbekeru»?

—   Varat uzskatīt mūsu mašīnu par «studbekeru», — Ostaps nikni sacīja, — bet līdz šim tā saukusies «lorens ditrichs». Vai tas jūs apmierina?

Bet šoferis amatieris nebija apmierināts.

—   atvainojiet, — viņš izsaucās ar jauneklīgu neatlaidību, — bet braucienā taču nepiedalās nekādi «loreni ditriehi»! Es lasīju avīzē, ka braucot divi «pakardi», divi «fiati» un viens «stud- bekers».

—   Ejiet pie visiem velniem ar savu «studbekeru»! — Ostaps iebrēcās. — Kas tas Studbekers tāds ir? Vai tas ir jūsu radinieks Studbekers? Vai jūsu papiņš ir Studbekers? Ko jūs uzmācaties cilvēkam? Skaidrā krievu valodā viņam saka, ka «studbekeru» pēdējā brīdī samainīja ar «lorenu ditrichu», bet viņš te jauc prā­tus! «Studbekers!»

Jaunieti jau sen bija atbīdījuši malā rīcības vīri, bet Ostaps vēl ilgi plātījās ar rokām un murmināja:

—   Zinātāji! Nosist vajag tādus zinātājus! Lai viņam gādā «studbekeru»!

Autobrauciena sagaidīšanas komisijas priekšsēdētājs savā ap­sveikuma runā iepina tik garu virkni palīgteikumu, ka veselu pus­stundu vairs nevarēja gala atrast. Visu šo laiku brauciena ko- mandors bija stipri satraukts. No tribines augstumiem viņš se­koja Balaganova un Paņikovska aizdomīgajai rīcībai, tie pārlieku rosīgi šaudījās pūlī. Benders izbolīja briesmīgas acis un galu galā ar savas signalizacijas palīdzību pienagloja leitnanta Smidta bēr­nus pie vienas vietas.

—   Biedri, es esmu priecīgs, — Ostaps paziņoja savā atbildes runā, — ka varu ar automobiļa sirēnu iztraucēt Udojevas pilsētas patriarchalo klusumu. Automobilis, biedri, nav greznuma priekš­mets, bet pārvietošanās līdzeklis. Dzelzs rumaks lai nomaina zem­nieka zirģeli. Organizēsim padomju automobiļu serijveida ražo­šanu. Ar autobraucienu dosim triecienu ceļu dangām un slaistu bandām. Biecfri, es beidzu. Mazliet iekoduši, mēs turpināsim mūsu tālo ceļu.

Kamēr pūlis cieši lenca tribini un uzklausīja komandora vār­dus, Kozļēvičs izvērsa plašu darbību. Viņš piepildīja benzina tver­tni ar benzinu un nekautrēdamies paņēma rezervē vēl trīs lielas kannas degvielu, kas, kā jau Ostaps bija teicis, izrādījās aug­stākā labuma, apmainīja kameras un protektorus visiem četriem riteņiem, paķēra līdzi sūkni un pat domkratu. Tādējādi viņš pil­nīgi iztukšoja Autodora Udojevas nodaļas pastāvīgo un operativo noliktavu.

Ceļš līdz Cernomorskai bija materiali nodrošināts. Tiesa, ne­bija naudas. Bet tas komandoru neuztrauca. Udojevā ceļotāji iebaudīja lieliskas pusdienas.

—   Par kabatas naudu nav ko galvu lauzīt, — Ostaps teica. — tā mētājas ceļmalā, un mēs to salasīsim pēc vajadzības.

Sirmo Udojevu, dibinātu 794. gadā, un Cernomorsku, dibinātu 1794. gadā, šķīra tūkstoš gadu un tūkstoš kilometru šosejas un zemesceļu.

So tūkstoš gadu laikā uz maģistrales Udojeva—Melnā jūra bija mainījušies visdažādākie [audis.

Pa to virzījās ce|ojoši komiji ar Bizantijas tirdzniecības firmu* precēm. Viņus sagaidīt no šalcošā meža iznāca Svilpis-Lupis, rupjš vīrs karakula cepurē. Preces viņš atņēma, bet pašus komi­jus norakstīja zaudējumos. Pa šo ceļu siroja iekarotāji ar savām družinām, brauca zemnieki, dziedādami vilkās svētcelotāji.

Dzīve valstī mainījās ar katru gadsimtu. Mainījās ģērbi, tika uzlaboti ieroči, apspiesti kartupeļu dumpji. Cilvēki iemācījās skūt bārdas. Gaisā pacēlās pirmais gaisa balons. Tika izgudroti dzelzs dvīņi — tvaikonis un lokomotive. Sāka taurēt automašīnas.

Bet ce|š palika tāds pats kā Svilpja-Lupja laikos.

Kumpains, klāts ar vulkāniskiem dubļiem vai nobārstīts ko­dīgiem putekļiem, gluži kā ar blakšu pulveri, aizvijās tēvzemes ceļš gar sādžām, pilsētiņām, fabrikām un kolchoziem kā tūkstoš verstu garas lamatas. Ceļmalās dzeltējošajā, apgānītajā zālē mē­tājās ratu ģindeņi un nomocīti, pusdzīvi automobiļi.

Varbūt kāds emigrants, zaudējis prātu, pārdodams avīzes Pa- rizes asfaltētajos klajumos, atceras Krievzemes lauku ceļa peiza- žas apburošos sīkumus: peļķītē tup mēness, skaļu lūgšanu skaita circenis un pie zemnieka ratiem piesiets žvakst tukšs spainis.

Bet mēness gaismai jau sen cits uzdevums. Mēness lieliski var vizmot virs gudronu šosejām. Automobiļu sirēnas un taures aiz­stās zemnieka spaineļa simfonisko zvanīšanu. Bet circeņus.varēs klausīties speciālās audzētavās: tur būs izbūvētas tribines, un pil­soņi, kāda sirma circeņkopēja ievadvārdu attiecīgi sagatavoti, varēs pēc sirds patikas baudīt iemīļoto kukaiņu dziesmas.

VII nodala SLAVAS SALDA SMAGME

Brauciena komandors, mašīnas vadītājs, bortmcchanlķis un apkalpotājs jutās lieliski.

Rīts bija vēss. Zalgojošās debesīs maldijās bāla saule. Zālē čivināja sīki putneļi.

Ceļu putniņi «čunčiņi» lēnām šķērsoja šoseju gar pašiem

automobiļa riteņiem. Plašā stepe dvašoja tik ierosinošas smar­žas; ja Ostapa vietā būtu kāds zemnieku rakstnieks — puskoka lēcējs no «Tērauda tesmens» grupas, viņš nenociestos, izkāptu no mašīnas, apsēstos zālē un uz vietas sāktu rakstīt kabatas blok­notā jaunu stāstu, kuru ievadītu šādiem vārdiem: «Sasabrieda ziemāji. Saulīte apsajoza zelta jostu un izbārstīja savus stariņus pa balto pasaulīti. Večuks Romualdičs paostīja savu kājautu un teju teju sasalīgojas .. .»

Bet Ostapa un viņa pavadoņu sirdīs nemita liriska jūtoņa. Jau veselu diennakti viņi nesās autobraucienam pa priekšu. Vi­ņus sagaidīja ar muziķu un runām. Bērni viņiem par godu sita bungas. Pieaugušie cienāja ar pusdienām un vakariņām, apgā­dāja ar iepriekš sameklētām autodetaļām, bet kādā ciematā pa­sniedza sālsmaizi izgrebtā ozolkoka bļodā, kas bija pārsegta ar krustdūrieniem izšūtu dvieli. Sālsmaize stāvēja mašīnā uz grī­das starp Paņikovska kājām. Viņš visu laiku knieba no klaipa pa. drupatiņai un galu galā iegrauza īstu peļu caurumu. Ostaps, kam no tā apšķebinājās dūša, vēlāk izmeta sālsmaizi uz ceļa. Nakti antilopieši pavadīja sādželē, kur par viņiem rūpējās un gā­dāja sādžas aktivs. No turienes viņi aizveda lielu krūzi ar kar­sētu pienu un saldas atmiņas par brīnum smaržīgo sienu, kurā bija gulējuši.

 — Piens un siens, — Ostaps izsaucās, kad «Antilope», gais­mai austot, pameta sādžu, — kas var būt vēl labāks. Cilvēks vienmēr domā tā: «To es vēl paspēšu. Vēl daņdz manā dzīvē būs piena un siena.» Bet patiesībā tā nekad vairs nebūs. To lieciet vērā, mani nabaga draugi: šī bija labākā nakts mūsu dzīvē. Bet jūs to pat nemanījāt.

Bendera pavadoņi skatījās uz viņu ar cienību. Viņus sajūsmi­nāja vieglas dzīves perspektiva.

—   Cik labi dzīvot pasaulē! — Balaganovs izsaucās. — Re­dziet, mēs braucam, mēs esam paēduši. Varbūt mūs gaida laime …

—   Vai jūs par to esat cieši pārliecināts? — jautāja Ostaps. — Mūs gaida laime uz ceļa? Varbūt vēl vicina spārniņus aiz ne­pacietības? «Kur,» tā taujā, «kavējas admiralis Balaganovs? Kā­pēc viņš tik ilgi nerādās?» Jūs esat ķerts, Balaganov! Laime nevienu negaida. Tā klīst pa zemi, tinusies garos, baltos plīvu­ros un skandēdama bērnu dziesmiņu: «Ak Amerika, tā tik ir ze­me, tur uzdzīvo, iemet bez uzkožamā.» Bet šo naivo bērniņu vajag notvert, viņš jāsavaldzina, viņam jāparāda uzmanība. Bet

jums, Balaganov, ar šo bērniņu romāns nesanāks. Jūs esat īsts lupatlācis. Paskatieties, kam jūs līdzināties! Cilvēks jūsu uzvalka nekad nesasniegs laimi. Un vispār visa «Antilopes» ekipāžā eki­pēta riebīgi. Brīnos, ka mūs vēl atzīst par autobrauciena da­lībniekiem!

Ostaps ar nožēlu aplūkoja savus pavadoņus un turpināja:

—   Paņikovska platmale mani pilnīgi mulsina. Vispār viņš apģērbts izaicinoši grezni. Šis dārgmetālā zobs, šīs apakšbikšu saitītes, šī spalvainā krūts zem kaklasaites… Vajag ģērbties vienkāršāk, Paņikovski! Jūs esat godājams večuks. Jums nepie­ciešami melni svārki un mīksta' platmale. Balaganovam piestāvēs rūtains kovboja krekls un ādas stulpiņi. Viņš uzreiz iegūs stu­denta izskatu, kurš nodarbojas ar fizkulturu. Bet tagad viņš atgādina tirdzniecības flotes matrozi, kas par dzeršanu atlaists no darba. Par mūsu cienījamo šoferi es nemaz nerunāju. Likteņa uzsūtītie smagie pārbaudījumi viņam nav devuši iespēju tērpties atbilstoši savam amatam. Vai tiešām jūs neredzat, cik joti viņa apgarotajai, ar eļļu viegli nosmērētajai sejai piestāvētu ādas kombinezons un melna chromādas naģene? Jā, bērniņi, mums nepieciešams ekipēties.

—   Naudas nav, — pagriezies sacīja Kozļēvičs.

—   Šoferim taisnība, — Ostaps laipni atsaucās, — naudas pa­tiešām nav. Nav to mazo metala ripiņu, kuras man tik mīļas.

«Antilope Gnu» ripoja lejā no uzkalniņa. Lauki abās mašīnas pusēs lēnām slīdēja garām. Liela, ruda pūce tupēja pie paša ceļa, piešķiebusi galvu un muļķīgi izbolījusi dzeltenās, stulbās acis. «Antilopes» čīkstoņas iztraucēta, tā izpleta spārnus, pacēlās virs mašīnas un drīz vien aizlidoja savās garlaicīgajās pūces darīšanās. Vairāk nekas ievērības cienīgs ceļā neatgadījās.

—   Skatieties! — pēkšņi iekliedzās Balaganovs. — Auto­mobilis!

Katram gadījumam Ostaps deva rīkojumu novākt plakatu, kas pamācīja pilsoņus ar autobraucienu dot triecienu slaistu bandām. Kamēr Paņikovskis izpildīja pavēli, «Antilope» tuvojas pretī braucošai mašīnai.

Mazliet sašķiebies, ceļmalā stāvēja slēgts, pelēks «kadilaks». Viduskrievijas daba, kas atspoguļojās tā biezajos, pulētajos stik­los, izskatījās tīrāka un skaistāka, nekā bija īstenībā. Šoferis, nometies uz viena ceļa kā līgavas priekša, vilka nost riepu no prIēkseja"TiteņaAp" viņu nepacietīgi mīņājās tris stāvi smilšu krāsas putekļu mēteļos.

—   Kada liksta jūs piemeklējusi? — Ostaps jautāja, JaipHi pacēlis cepuri.

Šoferis pavērsa saspringto seju pret runātāju un, neko neat­bildējis, no jauna iegremdejās darbā.

Antilopieši izlīda no sava za|ā tarantasa. Kozļēvičs vairākas reizes apgāja apkārt lieliskajai mašīnai, skaudīgi nopūtās, tad notupās līdzas šoferim un drīz vien uzsāka ar viņu amata pār- funas. Paņikovskis un Balaganovs ar bērnišķīgu ziņkāri aplū- V koja pasažierus, no kuriem diviem bija visai uzpūtigu ārzemnieku j v izskats. Trejais, spriežot pēc šķebinošās galošu smakas, kas nāca no viņa gumijlresfa ražotā apmetņa, bija pašu zemes pilsonis.

—   Vai nelaime piemeklējusi? — atkārtoja Ostaps, delikāti pieskaroties pašu zemes pilsoņa gumijotajam plecam un tanī pašā laikā pievēršot domīgu skatienu ārzemniekiem.

Pašu zemes pilsonis īgni atrūca kaut ko par pārplīsušo riepu, bet viņa murmināšana nenonāca līdz Ostapa ausim. Simt trīs­desmit kilometrus no tuvākā apgabala centra, pašā Krievijas Eiropas daļas vidienē pa lielceļu pie sava automobiļa pastaigājās divi paresni ārzemju cālēni. Tas satrauca lielo kombinatoru.

—   Sakiet, — viņš pārtrauca, — vai šie divi nav no Riode­žaneiro?

—   N'ē, — atbildēja pašu zemes pilsonis, — viņi no Cikago. Bet es esmu «Inturista» tulks.

—   Ko tad viņi šeit dara, ceļa jūtīs, pirmatnēji mežonīgā laukā, tālu no Maskavas, no baleta «Sarkanā magone», no antik- variatiem un mākslinieka Repina slavenās gleznas «Ivans Bar­gais nogalina savu dēlu»? Nesaprotu! Kāpēc jūs viņus šeit esat ievedis?

—   Rauj viņus piķis! — tulks nikni attrauca. — Jau trešo dienu dauzāmies pa sādžām kā apsviluši. Galīgi mani nomocī­juši. Man ir bijis daudz darīšanu ar ārzemniekiem, bet tādus vel neesmu redzējis, — un viņš pamāja uz savu sārto pavadoņu pusi. — Visi tūristi kā tūristi, skraida pa Maskavu, mājamatnie­cības veikalos iepērkas senlaicīgus kausus. Bet šie divi atšķiras nost. Sāka pa sādžām braukāt.

—   Tas ir apsveicami, — Ostaps sacīja. — Plašas miljardieru masas iepazīstas ar jauno padomju lauku dzīvi.

Cikago pilsoņi augstprātīgi vēroja automobiļa remontēšanu. Tiem galvās bija sidrabotas platmales, kaklus apņēma stīvas stērķelētas apkaklītes, kājas ieautas sarkanās, nespīdīgās kurpes.

Tulks sašutis paskatījās uz Ostapu un iesaucas:

—   Kā tad! Briesmīgi viņiem vajadzīgi jaunie īdināja ma- kandža viņiem vajadzīga, nevis lauki! ar ļS u ap-

Pie vārda «kandža», kuru tulks izrunāja ar uzs\\stiprināju- meņi nemierīgi atskatījās un lēnām tuvojās runātāji^ noska-

—   Skatieties! — tulks sacīja. — Pat vārdu vien nēviņkārīrīgi noklausīties. '■'aldo

—   Jā. Te ir kāds noslēpums, — Ostaps novilka, — vaiVs, izvirtusi gaume. Nesaprotu, kā var patikt kandža, kad mūsu tēv zemē lielā izvēlē ir stipri un cēli dzērieni.

—   Viss ir daudz vienkāršāk, nekā jums liekas, — tulks teica. — Viņi meklē labas kandžas pagatavošanas recepti.

—   Nu pareizi! — iesaucās Ostaps. — Pie viņiem taču «sau­sais likums». Viss skaidrs .. . Dabūjāt recepti? … Ak nedabū­jāt? Tā jau es domāju. Tā tik vēl trūka, lai jūs atbrauktu trijos automobiļos! Skaidrs, jūs uzskata par priekšniecību. Varu galvot, ka recepti tā arī nedabūsiet.

Tulks sūdzējās par ārzemniekiem:

—   Ticiet vai ne, bet viņi pat man bruka virsū: izstāsti un iz­stāsti viņiem kandžas noslēpumu. Bet es neesmu kandžas dzi­nējs. Es esmu izglītības darbinieku savienības biedrs. Maskavā man veca māmuļa.

—   Un jums ļoti gribas tikt atpakaļ Maskavā? Pie māmuļas?

Tulks žēli nopūtās.

—   Tādā gadījumā sēde turpinās, — Benders bilda. — Cik jūsu šefi maksās par recepti? Pusotra simta dos?

—   Dos divi simti, — tulks čukstēja. — Bet vai jums patie­šām ir recepte?

—   Tūlīt jums nodiktēšu, tas ir, tūlīt pēc naudas saņemša­nas. Kādu vien vēlaties: kartupeļu, kviešu, aprikožu, miežu, zid- koka ogu, griķu biezputras. Pat no parastas taburetes var dzīt kandžu. Dažiem patīk taburetietis. Var arī vienkāršu rozinletl vai plūmieti. Vārdu sakot, jebkuru no pusotra simta kandžas recep­tēm, kuras man zināmas.

Ostapu stādīja priekšā amerikaņiem. Gaisā ilgi slaidus lokus meta laipni paceltās platmales. Pēc tam stājās pie darba.

Amerikāņi izvēlējās kviešu kandžu, kas viņus savaldzināja ar ražošanas vienkāršību. Recepti ilgi pierakstīja bloknotos. Kā bezmaksas prēmiju Ostaps amerikaņu okšķeriem pastāstīja, kā izgatavot vislabākās konstrukcijas kandžas dzenamo aparatu, ko var turēt kabinetā un viegli noslēpt no nevēlamiem skatieniem rakstāmgalda atvilktnē. Okšķeri Ostapam apliecināja, ka ar amerikāņu techniku izgatavot tādu aparatu nebūšot nekādu grūtību.

—   savukart apliecināja amerikaņiem, ka viņa konstrukcijas aparāts dodot spaini lieliski smaržojoša ļurļaka.

0 lurlak — amerikaņi izsaucās, bildējis, šo vārdu jau bija dzirdējuši kādā godājamā ģimenē Ci-

An'Un tur par «loorluck'u» bija dotas lieliskas atsauksmes, reiz' ģimenes galva savā laikā bija ar amerikaņu okupacijas kor­pusu uzturējies Archangeļskā, dzēris «loorluck'u» un kopš tā laika nebija spējis aizmirst brīnišķīgo sajūtu, kādu viņš tad iz­baudījis.

Sagurušo turistu lūpās rupjais vārds «ļurļaks» skanēja maigi un vilinoši.

Amerikāņi netielēdamies iedeva divsimt rubļu un ilgi kratīja Bendera roku. Arī Paņikovskim un Balaganovam izdevās atsvei­cināties, paspiežot rokas aizokeana republikas «sausā likuma» izmocītajiem pilsoņiem. Tulks aiz priekiem nošmaukstināja Os­tapu uz kaulainā vaiga un lūdza iegriezties, piemetinādams, ka vecā māmiņa būšot ļoti priecīga. Taču adresi diez kāpēc neatstāja.

Nule kļuvuši draugi, ceļotāji sasēdās savās mašīnās. Kozļē­vičs uz' šķiršanos nospēlēja matčišu, un, jautro skaņu pavadīti, automobiļi aizjoņoja katrs uz savu pusi.

—   Redziet, — Ostaps sacīja, kad amerikaņu mašīnu ietina pu­tekli, — viss notika tā, kā es jums teicu. Mēs braucām. Uz ceļa inētāiās nauda. Es to pievācu. Skatieties, tā nav pat noputējusi.

Un viņš nospurkšķināja naudas žūksni.

—   Patiesību sakot, nav ko lielīties, kombinācijā pavisam vien­kārša. Bet kārtība, godīgums — lūk, kas man dārgi. Divsimt rubļu. Piecās minūtēs. Un es ne tikai nepārkāpu likumus, bet pat izdarīju labu darbu. «Antilopes» ekipāžu apgādāju ar naudu. Vecai māmuļai atdevu tulku dēlu. Un pēdīgi dzesēju garīgās slā­pes tās zemes pilsoņiem, ar kuru mums kā nekā tomēr ir tirdz­niecības sakari.

Tuvojās pusdienas laiks. Ostaps iedziļinājās brauciena marš­rutā, ko bija izplēsis no automobilistu žurnālā, un pavēstīja, ka tuvojoties Lučanskas pilsēta.

—    Ļoti maza pilsētiņa, — sacīja Benders, — un tas ir slikti. Jo mazāka pilsēta, jo garākas apsveikumā runas. Tālab palūgsim viesmīlīgos pilsētas saimniekus vispirms pacienāt ar pusdienām un tad ar runām. Pārtraukumā es jūs apgādāšu ar apģērbiem. Paņikovski! Jūs sākat aizmirst savus pienākumus. Uzvelciet pla- katu agrākajā vietā!

Iemanījies svinīgos finišos, Kozļēvičs braši apstādināja ma­šīnu pašā tribines priekšā. Šeit Benders aprobežojās ar īsu ap­sveikumu. Vienojās mītiņu pārcelt uz pulksten diviem. Stiprināju­šies ar bezmaksas pusdienām, automobilisti vispatīkamākā noska­ņojumā devās uz gatavu apģērbu veikalu. Viņus ielenca ziņkārī­gie. Antilopieši cienīgi nesa viņu pleciem uzgulušo slavas saldo smagmi. Viņi gāja pa ielas vidu, rokās saķērušies un līgodamies, kā matroži svešzemes ostā. Rudais Balaganovs, kas patiešām lī­dzinājās jaunam bocmanim, uzvilka jūrnieku dziesmu.

«Vīriešu, dāmu un bērnu apģērbu» veikals mājoja zem mil­zīgas izkārtnes, kas aizņēma visu divstāvu ēku. Uz izkārtnes le­pojās desmitiem figuru: vīrieši ar dzeltenām sejām un smalkām ūsiņām, ietērpušies kažokos ar vaļā pasistām seskādas malām, dāmas ar uzročiem rokās, īskājaini bērni matrožu uzvalciņos, komjaunietes sarkanos lakatiņos un drūmi saimnieciskie darbi­nieki, līdz pašām gūžām iegrimuši filca zābakos.

Visa šī greznība sašķīda pret mazu, pie veikala durvīm pie­spraustu papīrīti:

Ūzu nav

—   Fui, cik rupji, — ieiedams sacīja Ostaps, — tūlīt redzams, ka province. Būtu uzrakstījuši, kā raksta Maskavā: «Bikšu nav» — pieklājīgi un cēli. Pilsoņi apmierināti izklīstu pa mājām.

Veikalā automobilisti ilgi neuzkavējās. Balaganovain atradās kovboja krekls ar lielām, dzeltenām rūtīm un platmalaina plat­male ar caurumiņiem. Kozļēvičam vajadzēja apmierināties ar ap­solīto chromādas naģeni, ar tādu pašu jaku, kas laistījās kā pre­sēti ikri. Ilgi noņēmās ar Paņikovski. No garstērbeļaina gariilz- nieciska svārka un mīkstās platmales, kam pēc Bendera ieceres vajadzēja konvencijas pārkāpēja izskatu padarīt cildenu, nācās atsacīties jau pirmajā mirklī. Veikals varēja piedāvāt vienīgi ugunsdzēsēja tērpu: svārkus ar zeltotiem sūkņiem uz uzšuvēm, pūkainas pusvilnas bikses un cepuri ar zilu aploci. Paņikovskis ilgi grozījās viļņotā spoguļa priekšā.

—   Nesaprotu, — Ostaps sacīja, — kāpēc jums nepalīk uguns­dzēsēju forma? Tā tomēr labāka par karaļa trimdinieki tērpu, ko jūs valkājat pašreiz. Pagriezies nu, dēls! Lieliski! Sacīšu atklati. Šis tērps jums labāk piestāv nekā mani agrāk projektētie virs- svārki un platmale.

Uz ielas izgāja jaunos tērpos.

.— Man vajadzīgs smokings, — Ostaps teica, bet šeit tā nav. Pagaidīsim labākus laikus.

Ostaps atklāja mītiņu pacilātā noskaņojumā, nenojauzdams, kāds negaiss savelkas pār «Antilopes» pasažieru galvām. Viņš jokoja, stāstīja smieklīgus ceļa piedzīvojumus un ebreju anekdo­tes, ar ko ieguva nedalītu publikas piekrišanu. Runas nobeigumu viņš veltīja sen nobriedušai autoproblemai.

—  Automobilis, — viņš iesaucās pērkonīgā balsī, — nav grez­numa priekšmets, bet. ..

Šajā brīdī viņš ieraudzīja, ka sagaidīšanas komisijas priekš­sēdētājs paņem puikas atnestu telegramu.

Izrunādams vārdus «Nav greznuma priekšmets, bet pārvie­tošanās līdzeklis», Ostaps paliecās pa kreisi un pār priekšsēdētāja plecu ieskatījās telegramas veidlapā. Izlasītā ziņa viņu satrieca. Viņš domāja, ka priekšā vēl vesela diena. Acumirklī viņa atmiņā atplaiksnījās daudzas sādžas un pilsētas, kur «Antilope» bija iz­mantojusi svešus materialus un līdzekļus.

Priekšsēdētājs vēl kustināja ūsas, pūlēdamies izprast depešas saturu, bet Ostaps, pusvārdā pārtraucis savu runu, nolēca no tri- bines un lauzās cauri pūlim. «Antilope» stāvēja krustcelēs. Par laimi pasažieri sēdēja savās vietās un garlaikodamies gaidīja brīdi, kad Ostaps liks stiept uz mašīnu pilsētas dāvanas. Tas pa­rasti notika pēc mītiņa. Pēdīgi priekšsēdētājs aptvēra telegramas saturu. Viņš pacēla acis un ieraudzīja bēgošo komandoru.

—   Tie ir blēži! — viņš izmisis iekliedzās.

Viņš visu nakti nopūlējās, sacerot apsveikuma runu, un tagad autora patmīļa bija aizvainota.

—   Ķeriet viņus, puiši!

Priekšsēdētāja sauciens sasniedza antilopiešu ausis. Tie ner­vozi sarosījās. Kozļēvičs pielaida motoru un ar vienu rāvienu ie­krita sēdeklī. Mašīna rāvās uz priekšu, nesagaidījusi Ostapu. Steigā antilopieši pat neaptvēra, ka pamet savu komandoru briesmās.

—   Stāt! — Ostaps kliedza, milzu lēkšiem jozdams uz priekšu.

—   Kad panākšu, — visus atlaidīšu!

—   Stāt! — kliedza priekšsēdētājs.

—   Stāt, muļķa desa! — Balaganovs uzkliedza Kozļēvičam

—  Vai neredzi — šefu esam pazaudējuši.

Ādams Kazimirovičs nospieda pedāli, «Antilope» žvakstēdama apstājās. Ķomandors iekūleņoja mašīnā ar izmisuma kliedzienu: «Pilnu gaitu!» Neraugoties uz sava rakstura daudzpusību un

aukstasinību, viņš ciest nevarēja fizisku izrēķināšanos. Izbailēs vai prātu zaudējušais Kozļēvičs pārslēdza trešo ātrumu, mašīna rāvās uz priekšu, un pa durtiņām, kas atsprāga vaļā, izvēlās Bala­ganovs. Tas viss notika vienā mirkli. Kamēr Kozļēvičs atkal no­bremzēja, Balaganovu jau skāra ķērāju pūļa ēna. Jau pastiepās īstu spēka mitriķu rokas, kad ar atpakaļgājienu pie viņa nokļuva «Antilope», un komandora dzelzs roka satvēra Balaganovu aiz kovboja krekla.

—   Visātrākā gaitā! — Ostaps ieaurojās.

Un šeit Lučanskas iedzīvotāji pirmo reizi saprata, kādas priekšrocības ir mechaniskajam transportam, salīdzinot ar zem­nieka kleperi. Mašīna nobrakšķēja visos stūros un ātri nesās prom, paglābjot no taisnīga soda četrus likuma pārkāpējus.

Pirmo kilometru blēži smagi elsoja. Norūpējies par savu skaistumu, Balaganovs kabatas spogulītī aplūkoja krītot dabūtās aveņkrāsas skrambas sejā. Paņikovskis drebēja savā ugunsdzē­sēja tērpā. Viņš baidījās komandora atriebības. Un tā nāca neka­vējoties.

—   Jūs trencāt mašīnu, pirms es nebiju paguvis iesēsties? — komandors bargi noprasīja.

—   Nudien … — Paņikovskis dzīrās taisnoties.

—   Nē, nē, nespirinieties pretī! Tie ir jūsu triki. Tātad jūs bez visa tā esat ari zaķapastala? Es esmu nokļuvis vienā kompānijā

ar zagli un zaķapastalu? Labi! Es jūs pazeminu. Līdz šim jūs manās acīs bijāt brandmeistars. Kopš šā brīža jūs esat prasts ugunsdzēsējs.

Un Ostaps svinīgi norāva no Paņikovska sarkanajām uzšu- vēm zelta sūkņus.

Pēc šīs procedūras Ostaps iepazīstināja savus ceļa biedrus ar telegramas saturu.

—   Mēs esam tintē. Telegramā prasa aizturēt zaļo mašīnu, kas ejot autobraucienam pa priekšu. Mums tūlīt vajag nogriezties kaut kur sāņus. Pietiek triumfu, palmu zaru un bezmaksas pus­dienu ar augu eļļām. Ideja pārdzīvojusi savu laiku. Nogriezties mēs varēsim tikai uz Grjažskas šosejas. Bet līdz tai vēl stundas trīs ko braukt. Esmu pārliecināts, ka mums kvēlu sagaidīšanu gatavo visās tuvākajās apdzīvotajās vietās. Nolādētais telegrāfs visur iebāzies ar saviem stabiem un stieplēm.

Komandors nekļūdījās.

Tālāk pa ceļam atradās pilsētiņa, kuras nosaukumu antilo- pieši tā arī neuzzināja, bet būtu gribējuši zināt, lai pie reizes pie­minētu ar ļaunu vārdu. Pie pašas ieejas pilsētā ceļš bija aiz­sprostots ar smagu baļķi. «Antilope» nogriezās sāņus un ložņāja kā akls kucēns, meklējot apbraucamu ceļu. Bet neatrada.

—   Braucam atpakaļ! — Ostaps sacīja, kļuvis ļoti nopietns.

Un pēkšņi blēži saklausīja ļoti tālu motoru rūkoņu, kas atgā­dināja odu sīkšanu. Acīm redzot nāca īstā autobrauciena mašīnas. Doties atpakaļ vairs nevarēja, un antilopieši atkal metās uz priekšu.

Kozļēvičs sarauca pieri un strauji laida mašīnu taisni baļķim virsū. Apkārtstāvošie pilsoņi izbailēs atsprāga katrs uz savu pusi, paredzēdami katastrofu. Bet Kozļēvičs pēkšņi samazināja ātrumu un lēni pārrāpās pār šķērsli. Kad «Antilope» brauca caur pilsētu, gājēji nikni lamāja mašīnā sēdošos, bet Ostaps pat ne­atbildēja.

Kad «Antilope» tuvojās Grjažskas šosejai, vēl neredzamo automobiļu rūkoņa aizvien pastiprinājās. Tikko antilopieši bija paguvuši nogriezties no nolādētās maģistrales un vakara krēslā noslēpt mašīnu aiz uzkalniņa, kad atskanēja motoru sprakšķi un rūkoņa un gaismas kūļos mirdzēdama parādījās vadošā mašīna. Blēži noslēpās zālē pie paša ceļa un, pēkšņi zaudējuši savu pa­rasto nekaunību, klusēdami vēroja garāmbraucošo kolonu.

Žilbinošās gaismas strēle viļņojās uz ceļa. Mašīnas mīksti skrapstēja, skrejot garām satriektajiem antilopiešiem. Putekļi sa- vērpēs zem riteņiem. Gari stiepti auroja signāli. Vējš brāzās uz visām pusēm. Pēc brīža viss pagaisa, un tumsā ilgi šūpojās un lēkāja vienīgi pēdējās mašīnas rubina lukturītis.

īstā dzīve aizlidoja garām, priecīgi taurējot un zibsnījot la­kotos spārnus.

Piedzīvojumu meklētājiem palika tikai benzina smaka. Un vēl ilgi viņi Sēdēja zāle, šķaudīdami un purinādamies.

— Jā, — Ostaps sacīja, — tagad arī es pats redzu, ka auto­mobilis nav greznuma priekšmets, bet pārvietošanās līdzeklis. Vai jūs, Balaganov, viņus neapskaužat? Es apskaužu.

VIII nodala žANRA KRĪZE

Ap pulksten četriem notramdītā «Antilope» apstājās stāvas kraujas malā. Lejā kā uz šķīvīša gulēja nepazīstama pilsēta. Tā izskatījās rūpīgi sadalīta kā torte. Pār pilsētu lidinājās dažādas krāsas rīta garaiņi. Nevaļīgajiem antilopiešiem likās, it kā viņi saklausītu tikko dzirdamus sprakšķus un ļoti vieglu svilpošanu. Acīm redzot tur krāca pilsoņi. Robainais mežs stiepās līdz pat pilsētai. Ceļš meta cilpas no kraujas lejā.

—   Paradīzes ieleja, — sacīja Ostaps, — tādas pil sētas,patī­kami izlaupīt agri no rīta, kad vēl necepina saule. Mazāk no­gurst.

—   Pašreiz tieši ir agrs rīts, — Paņikovskis ieminējās un glai­mojoši paskatījās komandoram acīs.

—  Turi muti, zelta vedēj! — Ostaps uzkliedza. — Ir gan ne­piepildāms vecis. Jokus nesaprot.

—   Ko darīt ar «Antilopi»? — Kozļēvičs vaicāja.

—   Tiesa, — sacīja Ostaps, — pilsētā ar šo zaļo vannu tagad nevar rādīties. Arestēs. Vajadzēs pielietot visprogresīvāko valstu paņēmienus. Piemēram, Riodežaneiro zagtus automobiļus pār­krāso citā krāsā. To dara aiz tīri humāniem principiem lai iepriekšējais saimnieks neuztrauktos, ieraudzījis, ka viņa mašīna braukā svešs cilvēks. «Antilope» izpelnījusies draņķīgu slavu, viņu vajag pārkrustīt.

Tika nolemts kājām iesoļot pilsētā un dabūt krāsas, bet ma­šīnai pameklēt drošu patvērumu aiz pilsētas robežas.

Ostaps steigšus aizgāja pa ce|u līdztekus kraujai un drīz ieraudzīja sašķiebušos ba|ķu namiņu, kura mazie lodziņi spīdēja zilgi kā upes ūdens. Aiz namiņa atradās šķūnis, kas likās piemērota paslēptuve «Antilopei».

Kamēr lielais kombinators pārdomāja, kā visērtāk iekļūt mājiņā un sadraudzēties ar tās iemītniekiem, durvis atvērās un lievenī iz­skrēja cienījams kungs zaldāta apakšbiksēs ar melnām skārda pogām. Viņa nāves bālos vaigus klāja solida sirma vaigubārda. Pagā­jušā gadsimtā līdzīga fizionomija būtu bijusi parasta parādība. Tanīs laikos vairums vī­riešu audzēja savās sejās šādus kronim uzti­camu pavalstnieku spalvainos pušķus. Bet ta­gad, kad zem vaigubārdas nebija ne zilā vic- mundiera, ne civilā ordenīša ar muarē lentīti, ne uzšuvju ar slepenpadomnieka zelta zvaig­znēm, šī seja likās nedabiska.

— Ak kungs, — čāpstināja baļķu mājiņas iemītnieks, pastiepis rokas pretī uzlecošai saulei. — Ak dievs, ak dievs! Aizvien tie paši sapņi! Tie paši sapņi!

Izsacījis šo sūdzību, večuks apraudājās un, švīkājot kājas, .skrēja pa taciņu apkārt mājai. Parasts gailis, šai brīdī sagata­vojies dziedāt trešo reizi un šinī nolūkā iznācis pagalma vidū, metās prom; steigā viņš žigli spēra dažus soļus un izmeta pat spalvu, bet drīz savaldījās, uzrausās uz zedeņu žoga un jau no šīm drošajām pozicijām pavēstīja pasaulei, ka pienācis rīts. Taču viņa balsī ieskanējās satraukums, ko izsauca mājiņas saimnieka necienīgā uzvedība.

—   Nolādētie, rādās sapņos, — Ostaps saklausīja večuka balsi.

Izbrīnījies Benders vēroja savādo cilvēku ar vaigubārdu, kādu tagad varētu redzēt laikam tikai konservatorijas šveicara minis- triskajā sejā.

Pa tam neparastais kungs bija beidzis pirmo riņķi un atkal parādījās pie lieveņa. Seit viņš piestāja un ar vārdiem: «Iešu pa­mēģināšu vēlreiz,» — nozuda aiz durvīm.

—   Es mīlu večukus, — nočukstēja Ostaps, -— ar viņiem nekad nav garlaicīgi. Nāksies pagaidīt noslēpumainā mēģinājuma re­zultātus.

Ostapam nevajadzēja ilgi gaidīt. Drīz mājiņā bija saklausāma raudulīga vaimanāšana, un, kāpdamies atpaka| kā Boriss Godu- novs Musorgska operas pēdējā cēlienā, lievenī izvēlās večuks.

—   Atkāpies no manis, atkāpies! — viņš iesaucās ar šaļapi- nisku balss intonāciju. — Aizvien tas pats sapnis! Vai — vai — vai!

Viņš pagriezās un klupdams tenterēja tieši Ostapam virsū. Nolēmis, ka nu ir laiks darboties, lielais kombinators iznāca no savas paslēptuves aiz koka un uztvēra vaigbārdaini savās vare­najās rokās.

—   Ko? Kas? Kas te notiek? — iekliedzās satrauktais večuks. — Ko?

Ostaps uzmanīgi atbrīvoja viņu no saviem apkampieniem, sa­tvēra večuka roku un sirsnīgi pakratīja.

—   Es jūtu jums līdz! — viņš iesaucās.

—   No visas tiesas? — jautāja mājiņas saimnieks, pieplacis pie Bendera pleca.

—   Protams, no visas tiesas, — Ostaps atbildēja. — Man pa­šam bieži rādās sapņi.

—   Kādi sapņi?

—   Dažādi.

—   Tomēr kādi tad? — neatlaidās večuks.

—   Nu dažādi. Juku jukām. Kā avīzes noda|ā «Pasaules rai­bumi» vai «Pasaules ekrāns». Aizvakar, piemēram, es sapnī re­dzēju mikado bēres, bet vakar — Suščevskas ugunsdzēsēju ju­bileju.

—   Mans dievs! — izdvesa večuks. — Mans dievs! Cik jūs esat laimīgs cilvēks! Cik laimīgs! Bet sakiet, - vai jums' sapni nekad nav rādījies kāds ģenerālgubernators vai … pat ministrs?

Benders netiepās.

—   Esmu redzējis, — viņš jautri sacīja. — Kā tad. Ģenerāl­gubernatoru. Pagājušā piektdienā. Visu nakti par viņu nosap­ņoju. Un atceros — blakus viņam stāvēja policijas priekšnieks izrakstītās, platās biksēs.

—   Ah, cik brīnišķīgi! — večuks izsaucās. — Bet vai jūs ne­esat sapņojis, kā ķeizars iebrauc Kostromā?

—   Kostromā? Arī tāds sapnis ir sapņots. Paga, paga, kad tas bija? Ak jā — šā gada trešajā februārī. Ķeizars, un viņam blakus, cik atceros, vēl stāvēja grafs Frederiks, ziniet, ir tāds galma ministrs.

—- Ak tu kungs! — satraucās večuks. - Ko tad mēs te stā­vam? Laipni lūdzu manā mājā! Piedodiet, vai jūs neesat sociā­lists? Partijnieks?

—   Eita nu! — Ostaps labsirdīgi sacīja. — Kas es par par­tijnieku? Es esmu bezpartejisks monarchists. Caram kalps, zal­dātiem tēvs. Un vispār — lidojiet, varoņi, ērgļa lidojumu, pietiek bēdu bēdāties . ..

—   Tēju, vai tēju neiebaudīsiet? — murmināja večuks, stumjot Benderu uz durvīm.

Mājiņā bija viena istaba ar priekšnamu. Gar sienām karājās formās ietērptu kungu portreti. Spriežot pēc uzšuvēm, šie kungi savā laikā bija kalpojuši tautas izglītības ministrijā. Gulta bija savandīta un liecināja, ka saimnieks tajā pavadījis savas dzīves pašus nemierpilnākos brīžus.

—• Vai jūs jau sen dzīvojat tik vientuļi? — jautāja Ostaps.

—   No pavasara, — večuks atbildēja. — Mans uzvārds Hvo­robjovs. Seit, es domāju, sāksies jauna dzīve. Bet kas ir iznācis? Jus tikai padomājiet.. .

Fjodors Ņikitičs Hvorobjovs bija monarchists un ienīda pa­domju varu. Šī vara viņam bija pretīga. Viņam, kādreizējam mā­cību apgabala kuratoram, vajadzēja strādāt par vietējā prolet- kulta metodoloģiski pedagoģiskā sektora vadītāju. Tas viņam riebās.

Līdz pat sava darba pēdējai dienai viņš tā arī neuzzināja, ko nozīme vārds «proletkults», un tālab to nīda vēl vairāk. Vietejās komitejas locekļu, darba biedru un metodoloģiski pedagoģiskā sektora apmeklētāju izskats vien viņā viesa pretīguma trīsas. Viņš ienīda vārdu «sektors». Oh, šis sektors! Fjodoram Ņikitičam, kas cienīja visu graciozo un tanī skaitā ari ģeometriju, nekad nevarēja ne prātā ienākt, ka tāds brīnišķīgs matematisks jēdziens kā sektors, kas apzīmē līklīnijas figūras laukuma daļu, tik ļoti tiks vulgarizēts.

Darbā Hvorobjovu vai traku padarīja sēdes, sienas avīzes, aizņēmumi. Bet arī mājā viņš nerada mieru savai lepnajai dvē­selei. Arī mājās bija sienas avīzes, aizņēmumi, sēdes. Paziņas, pēc Hvorobjova domām, runāja tikai par nepiedienīgām lietām: par loni, ko viņi sauca par darba algu, par palīdzības mēnesi bērniem un par lugas «Bruņuvilciens» sociālo nozīmi.

Nekur nevarēja glābties no padomju iekārtas. Kad sarūgtinā­tais Hvorobjovs vientuļš klaiņāja pa pilsētas ielām, arī te no staigājošo ļaužu pūļa atskanēja apkaunojošas frāzes:

—   … Tad mēs nolēmām viņu izslēgt no valdes sastāva…

—   … Es tā arī sacīju: par jūsu VKK [4] ir ari augstākas in­stances — samierkamera!

Un, īgni raugoties uz plakatiem, kas aicināja pilsoņus izpildīt piecgadi četros gados, Hvorobjovs sakaitināts ņurdēja:

—   Izslēgt! No sastāva! Samierkamera! Četros gados! Nelie­tīga iekārta!

Kad metodoloģiski pedagoģiskais sektors pārgāja uz nepār­trauktu darba nedēļu un īstās svētdienas vietā par Hvorobjova atpūtas dienām kļuva nezin kādi violeti piektie datumi, viņš ar riebumu izgādāja sev pensiju un apmetās tālu aiz pilsētas. Viņš tā rīkojās tādēļ, lai aizbēgtu no jaunās iekārtas, kas ielauzās viņa dzīvē un nedeva miera.

Vienpatis monarchists caurām dienām sēdēja pie kraujas, rau­dzījās uz pilsētu un centās domāt patīkamas domas: par svinīgu aizlūgumu sakarā ar kādas visaugstās personas vārdadienu, par ģimnāzijās eksāmeniem un par radiniekiem, kas kalpoja tautas izglītības ministrijā. Bet kā par brīnumu viņa domas tūlīt pievēr­sās nepatīkamajai padomju dzīvei.

«Kas tur tagad notiek — tai nolādētajā proletkultā?» viņš domāja.

Pēc proletkultā viņš atcerējās galīgu sašutumu radošas epi­zodes: Pirmā Maija un Oktobra demonstrācijās, ģimenes vakarus klubos ar lekcijām un alu, metodoloģiskā sektora pusgada tāmi.

«Visu man atņēma padomju vara,» domāja bijušais mācību apgabala kurators, «pakāpes, ordeņus, godu un naudu bankā. Viņi piedevuši citu viizienu pat manām domām. Bet ir tāda sfēra, kur boļševikiem nepiekļūt, — tie ir sapņi, dieva balva cil­vēkam. Nakts nesīs man mierinājumu. Savos sapņos es redzēšu to, ko man ir tīkami redzēt.»

Bet jau pirmajā naktī dievs sūtīja Fjodoram Ņikitičam baigu sapni. Viņš sapņoja, ka sēž ar petrolejas lampu apgaismotā ie­stādes gaitenī. Sēž un zina, ka kuru katru brīdi viņu izslēgs no valdes sastāva. Pēkšņi atveras dzelzs durvis un pa tām ieskrien kalpotāji, kliegdami: «Hvorobjovu vajag noslogot!» Viņš grib bēgt, bet nevar.

Fjodors Ņikitičs pamodās nakts vidū. Viņš brītiņu lūdza dievu, aizrādīdams, ka acīm redzot esot noticis nepatīkams parpratums un sapnis, kas paredzēts atbildīgam, varbūt pat partijas bied­ram, noklīdis nece|ā. Viņam — Hvorobjovam — vispirms gri­bētos redzēt cara iznākšanu no Uspenskgs katedrales.

Nomierinājies viņš atkal iemiga, bet dievinātā monarcha se­jas vietā tūlīt ieraudzīja vietējās komitejas priekšsēdētāju biedru Suržikovu.

Un katru nakti Fjodoru Ņikitiču ar neizprotamu precizitāti ap­meklēja vieni un tie paši visnotaļ padomju sapņi. Viņam stādījās priekšā biedru naudas, sienas avīzes, padomju saimniecība «Gi­gants», pirmās ēdienu fabrikas svinīga atklāšana, kremacijas draugu biedrības priekšsēdētājs un lielie padomju pārlidojumi.

Monarchists sapnī kunkstēja. Viņš negribēja redzēt krema­cijas draugus. Viņam gribējās redzēt Valsts domes galēji labā spārna deputātu Puriškeviču, patriarchu Tichonu, Jaltas pilsētas priekšnieku Dumbadzi jeb arī kaut vai pavisam necilu tautskolu inspektoru. Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Padomju iekārta lau­zās pat monarchista sapņos.

—   Vieni un tie paši sapņi! — raudulīgā balsī nobeidza Hvo­robjovs. — Nolādētie sapņi!

—   Jums klājas slikti, — Ostaps līdzjūtīgi sacīja, — kā sme­jies — dzīves veids nosaka apziņu. Reiz jūs dzīvojat Padomju zemē, tad arī sapņiem jābūt padomiskiem.

—   Ne mirkli nav miera, — sūdzējās Hvorobjovs. — Kaut vai kas rādītos. Es ar visu būtu mierā. Lai nebūtu Puriškeviča. Lai kaut vai Miļukovs. Tomēr cilvēks ar augstāko izglītību un savā sirdī monarchists. Bet pat tā nav! Vienmēr tie paši padomju an­tikristi.

—   Es jums palīdzēšu, — sacīja Ostaps. — Es esmu ārstējis draugus un paziņas pēc Freida metodes. Sapnis — tas vēl nav nekas. Galvenais — novērst sapņa cēloņus. Un pamatcēlonis ir pati padomju varas pastāvēšana. Taču šajā brīdī es to nevaru novērst. Man vienkārši nav laika. Es, ziniet, esmu sportists tū­rists, šobrīd man nepieciešams mazliet pielāpīt savu automobili, tātad atļaujiet to iebraukt pie jums šķūnī. Bet, kas attiecas uz cēloni, tad jūs varat būt mierīgs. Atce|ā es to novērsīšu. Ļaujiet tik nobeigt braucienu.

No smagiem sapņiem apdullušais monarchists jaukajam un atsaucīgajam jaunajam cilvēkam labprāt atļāva izmantot šķūni. Viņš uzmeta virs krekla mēteli, uzāva basās kājās galošas un se­koja Benderam pagalmā.

—   Tātad var cerēt? — viņš prasīja, tipinādams aiz sava agrā viesa.

■— Nešaubieties, — nevērīgi atbildēja komandors, — tiklīdz, padomju varas nebūs, jums uzreiz kļūs daudz vieglāk. Pats re­dzēsiet!

Pēc pusstundas «Antilope» bija paslēpta pie Hvorobjova un atstāta Kozļēviča un Paņikovska uzraudzībā. Benders Balaga­nova pavadībā devās uz pilsētu pēc krāsām.

Piena brāļi gāja saulei pretī, lavīdamies uz pilsētas centru. Pa māju karnizēm pastaigājās pelēki baloži. Ar ūdeni apslacītas dēļu ietves bija tīras un vēsas.

Cilvēkam ar tīru sirdsapziņu patīkami tādā rītā, iznākot no mājas, pakavēties brītiņu pie vārtiem, izņemt no kabatas sēr­kociņu kārbiņu ar lidmašīnas attēlu un pigu propellera vietā un parakstu «Atbilde Kerzonam», papriecāties par svaigo papirosu kastīti un piesmēķējot aizbaidīt ar vīraka dūmiem biti Li ar zeltī­tām pūciņām uz vēderiņa.

Benders un Balaganovs padevās rīta, uzposto ielu un lēnprā­tīgo baložu iespaidam. Bridi viņiem likās, ka viņu sirdsapziņu nekas nenospiež, ka visi viņus mīl, ka viņi ir līgavaiņi, kas dodas tikties ar līgavām.

Piepeši brāļiem ceļu aizsprostoja cilvēks ar saliekamu mol­bertu un pulētu krāsu kasti rokās. Viņa izskats bija tik satraukts, it kā viņš nupat būtu izsprucis no degošas majas un paguvis no uguns izglābt vienīgi molbertu un krāsu kasti.

—   Atvainojiet, — viņš skaļi sacīja, — te nupat vajadzēja būt biedram Plotskim-Pocelujevam. Vai jūs viņu neesat satikuši? Vai viņš šeit nepagāja garām?

—   Mēs tādus nekad nesatiekam, — rupji atbildēja Balaga­novs.

Mākslinieks iegrūdās Benderam krūtīs, norūca «pardon» un aizsteidzās tālāk.

—   Plotskis-Pocelujevs? — purpināja lielais kombinators, kas vēl nebija brokastojis. — Man pašam bija pazīstama vecmāte, uzvārdā Meduza-Gorgonera, un es tāpēc necēlu traci, neskraidīju pa ielām, kliegdams: «Vai jūs gadījumā neesat redzējuši pilsoni Meduzu-Gorgoneru? Viņa, kā sacīt jāsaka, šeit pastalgajas.» Liela muiža — Plotskis-Pocelujevs!

Benders vēl nebija beidzis savu svinīgo vēstījumu, kad viņam tieši virsū uzdrāzās divi cilvēki ar melniem molbertiem un pulē­tām skiču mapēm. Tie bija pavisam dažādi cilvēki. Viens no vi­ņiem acīm redzot turējās pie tāda ieskata, ka māksliniekam obli­gāti jābūt matainim, un pēc spalvu audzelības savā sejā viņš

bija cienīgs Navaras Indriķa vietnieks PSRS. Ūsas, matu sprogas un bārdele ļoti atdzīvināja viņa neizteiksmīgo seju. Otrs bija vienkārši plikpauris, un viņa galva bija slidena un gluda kā stikla kupols.

—   Biedri Plotski … — aizelsdamies izdvesa Navaras Indriķa vietnieks.

—   Pocelujevu, — papildināja kupols.

—  Vai neesat redzējuši? — izkliedza navarietis.

— Viņam šeit vajadzēja pastaigāties, — paskaidroja kupols.

Benders atbīdīja sānis Balaganovu, kas jau vēra vaļā muti, lai sulīgi nolamātos, un ar aizvainojošu laipnību sacīja:

—   Biedri Plotski mēs neesam redzējuši, bet, ja minētais biedrs jūs patiesi interesē, tad pasteidzieties. Viņu meklē kāds darba cilvēks, pēc izskata īsts pindzelmanis.

Molbertiem ķeroties un viens otru grūstīdami, mākslinieki aiz­joza tālāk. Sai brīdī pagriezienā parādījās ormaņa ekipāžā. Tanī sēdēja resnvēderis, un zem zilā tolstojieša virskrekla krokām jau­dās sasvīdis vēders. Pasažiera izskats kopumā sauca atmiņā vecu patentētas ziedes reklāmu, kas sākās vārdiem: «Kails, matiem ap­audzis ķermenis atstāj atbaidošu iespaidu.» Noteikt rešņa arodu nebija grūti. Viņš ar roku pieturēja lielu stacionaru molbertu. Pie ormaņa kājām gulēja pulēta kaste, kur, bez šaubām, atradās krāsas.

—   Hallo! — Ostaps uzsauca. — Vai jūs Pocelujevu meklējat?

—  Tieši tā, — apstiprināja treknais mākslinieks, žēli skatīda­mies uz Ostapu.

—   Steidzieties! Steidzieties! Steidzieties! — iekliedzās Ostaps. — Jums priekšā jau trīs mākslinieki. Kas te par lietu? Kas noticis?

Bet zirgs, pakaviem klaudzot pa apaļo akmeņu bruģi, jau aizrāva ceturto tēlojošās mākslas pārstāvi.

—   Kāda kulturālā pilsēta! — Ostaps sacīja. — Jūs, Balaga- nov, droši vien ievērojāt, ka no četriem pilsoņiem, ko mēs sati­kām, četri izrādījās mākslinieki. Interesanti.

Kad piena brāļi apstājās drogu veikala priekšā, Balaganovs čukstēja Ostapam:

—• Vai jums nav kauna?

—   Par ko? — jautāja Ostaps.

—   Par to, ka jūs par krāsām taisāties izdot dzīvu naudu.

—   Ak jūs par to, — Ostaps sacīja. — Atzīstos, mazliet ir kauns. Protams, muļķīgs stāvoklis. Bet ko lai dara? Neskriesim taču uz izpildkomiteju, lai palūgtu krāsas «Putnu dienas» organi­zēšanai. Viņi jau gan dotu, bet mēs taču zaudētu veselu dienu.

Sausajām-krāsām bundžās, stikla cilindros, maisos, mučeles un saplīsušās papīra turziņās bija pievilcīgi spilgti toņi, un tās drogu veikalam piešķīra svētku izskatu.

Komandors un bortrnechaniķis ļoti izvēlīgi izmeklējās krāsas.

—   Melna krāsa pārlieku atgādina sēras, — Ostaps prātoja. — Zaļa arī nav piemērota: tā ir irstošu cerību krāsa. Violeta — arī neder. Violetā mašīnā lai braukā kriminalizmeklēšanas priekš­nieks.'Rožaina — salkani, zila — banali, sarkana — pārlieku uz­ticību apliecinoša. Vajadzēs «Antilopi» nokrāsot dzeltenā krāsā. Spilgtāk būs, toties skaisti.

—   Bet kas jūs tādi būsiet? Vai mākslinieki? — jautāja pār­devējs, kura zods bija viegli iepūderēts ar cinobru.

—   Mākslinieki gan, — Benders atbildēja, — batalisti un marinisti.

—   Tādā gadījumā jums šeit nav ko meklēt, — sacīja pārde­vējs, novākdams no letes turzas un bundžas.

—   Kā tad tā! — Ostaps iesaucās. — Bet kur tad?

Komijs pieveda draugus pie durvīm un norādīja ar roku uz izkārtni pāri ceļam. Tur bija attēlota brūna zirga galva un mel­niem burtiem uz debeszila fona uzrakstīts: «Auzas un siens.»

—   Tas viss ir pareizi, — sacīja Ostaps, — cietā un mīkstā barība lopiem. Bet kāds tam sakars ar mums — māksliniekiem? Es neredzu nekāda sakara.

Izrādījās, ka sakars tomēr ir — un pie tām ļoti būtisks. Ostaps to apjauda jau komija runas sākumā.

Pilsēta vienmēr bija cienījusi glezniecību, un četri mākslinieki, kuri sensenis šeit mitinājās, nodibināja grupu «Dialektiskā stāj­glezniecībā». Viņi gleznoja atbildīgu darbinieku portretus un iesmērēja vietējam mākslas muzejam. Ar laiku neuzgleznoto at­bildīgo darbinieku skaits stipri samazinājās, kas ievērojami paze­mināja dialektisko stāj gleznotāju ienākumus. Bet to vel varēja pieciest. īstie ciešanu gadi sākās no tā laika, kad pilsētā ieradās jauns mākslinieks — Teofans Muchins.

Viņa pirmais darbs pilsētā sacēla lielu troksni. Tas bija vies­nīcu tresta vadītāja portrets. Teofans Muchins stājgleznotajus at­stāja tālu aiz sevis. Viesnīcu tresta vadītājs nebija gleznots ne ar eļļas krāsām, ne akvareļkrāsām, ne ogli, ne temperu, ne pasteli, guašu un ne ar svina zīmuli. Viņš bija izlikts no auzām. Un, kad

mākslinieks Muchins ar ormani veda gleznu uz muzeju, zirgs ne­mierīgi lūrēja atpakaļ un zviedza.

Ar laiku Muchins sāka izmantot ari citas graudzāles.

Milzīgi panākumi bija portretiem no prosas un magoņu sēk­lām, drosmīgiem uzmetumiem no kukuruzas un griķu putraimiem, ainavām no rīsiem un klusajām dabām no prosas putraimiem.

Pašreiz viņš strādāja pie grupas portreta. Liels audekls rādija novada plānu komisijas sēdi. Šo gleznu Teofans veidoja no pupi­ņām un zirņiem. Bet dvēseles dziļumos viņš palika uzticīgs au­zām, kas bija viņam pavērušas ceļu uz karjeru un izsitušas no segliem dialektiskos stājglezniekus.

—   Ar auzām, protams, ir talantīgāki — iesaucās Ostaps.

—   Kādi muļķi bijuši Rubenss un Rafaels — nopūlējās ar eļļas krāsām. Mēs arī esam muļķi, tādi paši kā Leonardo da Vinči. Do­diet mums dzeltenu emaljas krāsu!

Norēķinoties ar runīgo pārdevēju, Ostaps uzjautāja:

—  Jā, starp citu, kas tas Plotskis-Pocelujevs tāds ir? Mēs, ziniet, neesa'm šejienieši un neesam lietas kursā.

—   Biedrs Pocelujevs ir ievērojams centra darbinieks, izaudzis mūsu pilsētā. Tagad atbraucis no Maskavas pavadīt atvaļinā­jumu.

—   Viss skaidrs, — Ostaps sacīja. — Pateicos par informā­ciju. Uz redzēšanos!

Uz ielas piena brāļi pamanīja dialektiskos stājglezniekus. Visi četri stāvēja ielu krustojumā ar bēdīgām un ilgu pilnām sejām kā čigāni. Viņiem līdzās rēgojās molberti, saslieti piramidā kā ieroči.

—   Nu, mākslas kalpi, vai slikti klājas, ko? — jautāja Ostaps.

—   Izspruka jums Plotskis-Pocelujevs?

—   Izspruka, — novaidējās mākslinieki. — Tikpat kā rokā bija.

—   Vai Teofans nogrāba? — Ostaps jautāja, uzrādot labas zi­nāšanas šajā laukā.

—   Jau pindzelē, haltūrists tāds, — atbildēja Navaras Indriķa vietnieks. — Ar auzām. Atgriežos, šis saka, pie vecās manieres. Sūdzas, bodnieks tāds, par žanra krizi.

—   Kur atrodas šā darboņa ateljē? — Ostaps painteresējās.

—  Gribas aci uzmest.

Mākslinieki, kuriem bija daudz brīva laika, labprāt aizveda Ostapu un Balaganovu pie Teofana Muchina. Teofans strādāja savā dārziņā zem klajas debess. Viņa priekšā uz ķeblīša sēdēja biedrs Plotskis, pēc visa spriežot, kautrīgas dabas cilvēks. Viņš, elpu aizturējis, skatījās uz mākslinieku, kas tāpat kā sējējs uz trīsčervoncu naudas gabala saujām grāba auzas no sētuves un meta uz audekla. Muchins rauca pieri. Viņu traucēja zvirbu|i. Viņi nekaunīgi lidoja klāt pie gleznas un izknābāja atsevišķas detaļas.

—   Cik jūs saņemsiet par šo gleznu? — kautrīgi ieprasījās Plotskis.

Teofans pārtrauca sēju, kritiski pavēroja savu darbu un do­mīgi atbildēja:

—   Nekas! Ap divsimt piecdesmit rubļu muzejs dos.

—   Tomēr dārgi.

—   Bet auzas vien tagadējos laikos, — dziedoši sacīja Mu­chins, — nevar piepirkt. Tās dārgas, šīs auzas!

—   Nu, kā ar vasarāju platībām? — Ostaps jautāja, pabāzis galvu caur žoga režģi. — Sējas kampaņa, es redzu, veicas sek­mīgi. Par simt procentiem! Bet tas viss ir nieki, salīdzinot ar to, ko es redzēju Maskavā. Tur kāds mākslinieks iztaisīja gleznu no matiem. Lielu gleznu ar daudzām figūrām, un ievērojiet, ideolo­ģiski izturētu, lai gan mākslinieks izmantojis arī bezpartejisko matus, — tāds trūkums bija. Bet ideoloģiski, es atkārtoju, glezna bija brīnišķīgi izturēta. Tā saucās «Tēvocis Pachoms, traktors un viņu nakts loms». Tā bija tik spītīga glezna, ka vienkārši nezināja, ko ar to iesākt. Reizēm mati uz tās sa­cēlās stāvus. Bet vienā jaukā dienā tā pilnīgi nosirmoja, un no tēvoča Pachoma un viņa traktora nepalika ne pēdas. Bet mākslinieks par izdomu jau bija paguvis nogrābt tūk­stoša pusotra. Tā ka jūs, biedri Muchin, pārāk neaiz- raujieties! Auzas var pēkšņi sadīgt, jūsu gleznas savārpos, un jūs vairs nekad nevarēsiet ievākt ražu.

Dialektiskie stājgleznieki līdzjūtīgi iesmējās. Bet Teo­fans nesamulsa.

—  Tas izklausas paradoksali, — viņš piezimeja, atjaunodams sējas manipulācijās.

Lai nu paliek, — Ostaps noteica atsveicinoties. — sējiet saprātīgo, labo, mūžīgo un tad paskatīsimies! Palieciet sveiki arī jūs, mākslās kalpi. Metiet prom savas  krāsas! Pārejiet uz mozaiku no uzgriežņiem, āķiem un skrūvītēm. Portrets no uz­griežņiem. Lieliska ideja!

Visu dienu antilopieši krāsoja savu mašīnu. Uz vakarpusi tā kļuva nepazīstama un spīdēja visās olas dzeltenuma niansēs.

Nākošās dienas rītausmā pārveidotā «Antilope» pameta vies­mīlīgo šķūni un uzņēma kursu uz dienvidiem.

—   Žēl, ka neizdevās atvadīties no saimnieka. Bet viņš tik saldi gulēja, ka negribējās modināt. Varbūt tieši tagad viņš pē­dīgi redz sapni, ko tik ilgi bija gaidījis: metropolits Dvulogijs svētī tautas izglītības ministrijas darbiniekus sakarā ar Roma- novu nama trīssimto gadadienu.

Un šajā brīdī aizmugurē, no baļķu mājiņas, atskanēja Osta­pam jau pazīstamā raudulīgā vaimanāšana.

—   Atkal tas pats sapnis! — kunkstēja vecais Hvorobjovs. — Ak dievs, ak dievs!

—   Es kļūdījos, — Ostaps piezīmēja. — Viņam droši vien sapnī parādījies nevis metropolits Dvulogijs, bet literātu grupas «Kalve un sēta» paplašināts plēnums. Tomēr velns ar viņu! Darī­šanas mūs aicina uz Cernomorsku.

IX nodaļa ATKAL ŽANRA KRĪZE

Ar ko tikai ļaudis nenodarbojas!

Līdzās lielajai pasaulei, kurā dzīvo lieli cilvēki un notiek lieli notikumi, pastāv maza pasaule ar maziem ļaudīm un sīkiem no­tikumiem. Lielajā pasaulē izgudrots dizeļmotors, uzrakstītas «Mi­rušās dvēseles», uzcelta Dņepras hidroelektrostacija un paveikts lidojums apkārt zemeslodei. Mazajā pasaulē izgudrots piepūšams pīkstulis, uzrakstīta dziesmiņa «Ķieģelīši» un sameistarotas «Ār­zemju pārstāvja» fasona bikses. Lielajā pasaulē cilvēkus vada centieni aplaimot cilvēci. Mazā pasaule stāv tālu no tik augstām idejām. Tās iemītniekus vada viena vienīga tieksme — censties mūžu nodzīvot, neiepazīstot trūkumu un badu.

Mazie ļaudis steidzas aiz lielajiem. Viņi saprot, ka viņu rīcī­bai jāsaskan ar laikmetu un tikai tad viņu prece var atrast sev tirgu. Padomju laikā, kad lielajā pasaulē uzcelti ideoloģiski cie­tokšņi, mazajā pasaulē vērojama rosme. Visus skudru pasaules mazos izgudrojumus balsta granitcieta «komunistiskās» ideoloģi­jas baze. Uz piepūšamā pīkstuļa uzmālēts Cemberlens, ļoti lī­dzīgs tam, kādu viņu zīmē «Izvestijā». Populārā dziesmiņā gudrs atslēdznieks, lai iegūtu komjaunietes mīlestību, trīs refrenos iz­pilda un pat pārsniedz rūpnieciski finansialo plānu. Un, kamēr lielajā pasaulē nikni diskutē par to, kā iekārtot jauno sadzīvi, ma­zajā pasaulē jau viss gatavs: ir kaklasaite «Trieciennieka sapnis», virskrekls «tolstojietis — gladkovietis», «ģipša statuete «Peldošā kolchozniece» un dāmu korķa sviedru lapas «Darba bišu mī­lestība».

Rēbusu, šaradu, šaradoidu, logogrifu un minamu kartīšu sa­stādīšanā pūta jauni vēji. Darbs pa vecam vairs nebija modē. Laikrakstu un žurnālu nodaļu «Vaļas brīžos» vai «Kustini sma­dzeņu krokas» sekretāri noteikti atsacījās ņemt pretī preci bez ideoloģijas. Un, kamēr milzīgā zeme dunēja, kamēr cēla traktoru rūpnīcas un radīja grandiozas maizes klētis — sovchozus, večuks Siņickis, pēc nodarbošanās rēbusu sastādītājs, sēdēja savā istabā un, raidot stiklaino acu skatienus griestos, sacerēja šaradi, izman­todams modē nākušo vārdu «industrializācijā».

Siņickis izskatījās pēc rūķīša. Tādus rūķīšus krāsotāji parasti mālēja uz lietussargu veikalu izkārtnēm. Izkārtņu rūķīši ar sar­kanām turku cepurēm galvās vēlīgi mirkšķināja garāmgājējiem, it kā aicinot tos ātrāk nopirkt zīda lietussargu vai spieķi ar sudraba rokturi, kas atgādina suņa galvu. Siņicka garā, iedzel­tenā bārda nokarājās tieši papīrkurvī zem galda.

—   Industrializācijā, — viņš skumji čukstēja, čāpstinot bālās veca cilvēka lūpas, kas izskatījās kā jēlas kotletes.

Un viņš pa ieradumam sadalīja šo vārdu šarades daļās:

—   Indus. Tria. Liza. Cija.

Viss iznāca brīnišķīgi. Siņickis jau redzēja kuplu šaradi, no­zīmīgu pēc satura, viegli lasāmu un grūti atminamu. Šaubas ra­dīja pēdējā daļa — «cija».

«Kas tā tāda par «ciju»?» večuks saspringti domāja. «Luk, ja butu «akacija». Tad lieliski iznāktu: industrializakacija.»

Pamocījies pusstundu un neizdomājis, ko iesāki ar kaprizo ga lotni, Siņickis nolēma, ka nobeigums nāks pats par sevi, un stājās pie darba. Savu poēmu viņš saka rakstīt uz papīra lapas, kas izplesta no grāmatvedības gramatas, ar uzrakstu «debets».

Pa balkona stikla durvīm bija redzamas ziedošās akacijas, sa- lapitie māju jumti un žilbinoši zilā jūras strēle. Cernomorskas pusdienas tveice lēja pār pilsētu lipīgu svelmi.

Večuks padomāja un uzskrāpēja uz papīra pirmās rindas:

Pirmai zilbei čalma galvā gan, Tā par austrumzemju iemītnieci kļutu.

— Tā par austrumzemju iemītnieci kļūtu, — apmierināti bu- binaja večuks.

Viņam iepatikās paša sacerējums, tikai grūti bija atrast at­skaņas vārdiem «gan» un «kļūtu». Rebusnieks pastaigājās pa istabu, plūkādams bārdu. Pēkšņi viņam iešāvās prātā:

Ir otr ā zilbe pazT stama man, Ar dziesmu it kā saistīta tā būtu

Arī ar «Liza» izdevās viegli tikt galā:

Ar dieva palīgu mēs zilbes kopā liekam Un pie it sievišķīga vārda tiekam No kādas traģēdijas skumji cēlas, Ko atcerēties var, kas vien tik vēlas.

Noguris no pārliekās piepūles, Siņickis atgāzās atzveltnes krēslā un aizvēra acis. Viņam jau bija septiņdesmit gadu. Piec­desmit no tiem viņš sacerēja rēbusus, šarades, minamas kartiņas un šaradoidcs. Bet vēl nekad godājamajam rebusniekam nebija bijis tik grūti strādāt kā tagad. Viņš bija atpalicis no dzīves, po­litiski neizglītots, un jaunie konkurenti viņu viegli uzveica.Viņi nesa uz redakciju uzdevumus ar tik brīnišķīgu ideoloģisku no­stādni, ka večuks raudāja aiz skaudības, tos lasot. Kā lai viņš sacenšas, piemēram, ar tādu uzdevumu:

UZDEVUMS ARITMOMOIDS

Trijās stacijās: Zvirbuļos, Krauķos un Strazdos bija dažāds kalpotāju skaits. Strazdu stacijā komjauniešu bija sešas reizes mazāk nekā abās pārējās kopā, bet Zvirbuļos partijnieku bija par divpadsmit cilvēkiem vairāk nekā Krau­ķos. Bet Krauķos bezpartejisko bija par sešiem cilvēkiem vairāk nekā pirmajās divās kopā. Cik kalpotāju bija katrā stacijā, un kāds tajās bija partijas un komjaunatnes īpat­svars?

Attapies no savām bēdu pilnajām domām, večuks atkal ņēma rokā papīra lapu ar uzrakstu «debets», bet šai brīdī istabā ienāca meitene ar slapjiem, īsi apgrieztiem matiem un melnu peldkostimu pār plecu.

Viņa klusēdama izgāja balkonā, izžāva uz apdrupušajām mar­gām mitro peldkostimu un paskatījās lejā. Meitene ieraudzīja na­badzīgu pagalmu, ko bija skatījusi jau daudzus gadus, — nožē­lojamu pagalmu, kur mētājās salauztas kastes, blandījās oglēs novārtījušies kaķi un skārdnieks, skaļi klapēdams, laboja spaini. Apakšējā stāvā namamātes sūrojās par savu smago dzīvi.

Ij šīs sarunas meitene dzirdēja ne jau pirmo reizi, ij kaķiem viņa zināja pat vārdus, ij skārdnieks, kā viņai likās, laboja vienu un to pašu spaini jau daudzus gadus. Zosja Siņicka atgriezās istabā.

—   Ideoloģija mani nomocījusi, — viņa saklausīja vectēva murmināšanu, — bet kāda rēbusos var būt ideoloģija? Rēbusi…

Zosja ieskatījās vecīgajos ķeburos un tūlīt iesaucās:

—   Ko tu tur esi uzrakstījis? Kas tas ir? «Ar dieva palīgu mēs zilbes kopā liekam un pie it sievišķīga vārda tiekam.» Kāpēc ar dieva? Tu taču pats sacīji, ka redakcijas tagad nepieņem šarades ar reliģioziem izteicieniem.

Siņickis ievaidējās. Izsaukdamies: «Kur ir dievs, kur? Tur nav nekāda dieva,» — ar drebošām rokām viņš uzlika uz deguna bril­les metala ietvarā un satvēra lapu.

—   Ir dievs, ir, — viņš skumji izdvesa. — Iezadzies gan . .. Atkal esmu nošāvis buku. Vai, cik žēl! Un visa rinda izjūk.

—  Bet tu «dieva palīgu» nomaini ar «prāta palīgu», — Zosja pamācīja.

Taču pārbiedētais Siņickis atsacījās no «prāta palīga».

—  Tā arī ir mistika. Es zinu. Ak, nošāvu gan buku! Zoseņka, kas tagad notiks?

Zosja vienaldzīgi paskatījās uz vectēvu un deva padomu sa­cerēt jaunu šaradi.

—  Tā kā tā, — viņa sacīja, — vārds ar galotni «cija» tev ne­izdodas. Atceries, kā tu mocījies ar vārdu «termofikacija»?

—   Kā nu ne, — večuks atplauka, — es vēl par trešo zilbi iz­dalīju «kac» un uzrakstīju šādi: «Trešajā zilbē, kad tēju dzersi gardu, tu bez pūlēm uzzināsi ebreja uzvārdu.» Nepieņēma šo ša­radi. Sacīja, par vāju esot, nederot. Nošāvu bukul

Un večuks, nosēdies pie galda, ņēmās izstrādāt lielu, ideolo­ģiski izturētu rēbusu. Vispirms viņš ar zīmuli uzskicēja zosi, kurn turēja knābī apgrieztu burtu «L», lielu un smagu kā karātavu stabu. Darbs iegāja sliedēs.

Zosja klāja pusdienu galdu. Viņa staigāja no spoguļstikliem greznotās bufetes pie galda un lika uz tā traukus. Parādījās fa­jansa zupas bļoda ar nosistām osām, šķīvji ar ziediņiem un bez ziediņiem, apdzeltējušas dakšiņas un pat kompota trauks, lai gan pusdienā nekāds kompots nebija paredzēts.

Vispār Siņickiem klājās slikti. Rēbusi un šarades mājā ienesa vairāk satraukuma nekā naudas. Ar pusdienām, kuras vecais re- busnieks deva pazīstamiem pilsoņiem un kuras bija galvenais ģi­menes ienākuma avots, ari neveicās. Podvisockis un Bomze aiz­brauca atvaļinājumā, Stuljans apprecēja grieķieti un sāka pusdie­not mājā, bet Pobiruchinu no iestādes «iztīrīja» pēc otrās kate­gorijas noteikumiem, un viņš no uztraukuma zaudēja apetiti un atsacījās no pusdienām. Tagad viņš staigāja pa pilsētu, aizturēja paziņas un izteica vienu un to pašu slēpta sarkasma pilno frāzi: «Vai esat dzirdējuši jaunumu? Mani «iztīrīja» pēc otrās katego­rijas.» Un daži paziņas līdzjūtīgi atbildēja: «Tad ir gan sagādā­juši galvas sāpes tas Markss un Engelss!» Bet citi neatbildēja neko, pašķielēja uz Pobiruchinu ar ugunīgu skatienu un aiznesās garām, savus portfeļus vēcinādami. Galu galā no visiem ēdājiem palika tikai viens, un arī tas pats jau nedēļu nemaksāja, aizbildi­nādamies ar to, ka algas izmaksa aizkavējusies.

Neapmierināti paraustījusi plecus, Zosja devās uz virtuvi, bet, kad atgriezās, pie pusdienu galda sēdēja pēdējais pusdienotājs — Aleksandrs Ivanovičs Koreiko.

Ārpus dienesta Aleksandrs Ivanovičs nelikās bikls un paze­mīgs. Un tomēr sasprindzinātā sejas izteiksme neizzuda ne uz mirkli. Pašreiz viņš uzmanīgi aplūkoja Siņicka jauno rēbusu. Starp citiem mīklainiem zīmējumiem izcēlās maiss, no kura bira laukā burti «T», egle, kas slēpa lecošu sauli, un uz nošu līnijas tupošs zvirbulis. Rēbuss beidzās ar augšpēdus apgrieztu komatu.

•— Pie šā rēbusa atminēšanas vajadzēs pasvīst, — priecājās Siņickis, šurp turp staigādams gar pusdienotāju. — Vajadzēs galvu palauzīt!

— Kā tad, vajadzēs gan, — Koreiko izsmiedams atbildēja,

tikai tā zoss mani mulsina. Ko tada zoss varētu nozīmēt? Ahā! Roka ir' Atminēts: «Cīņā tu iegūsi tiesības savas.»

- Jā, — večuks vīlies gari stiepa vārdus, — kā jūs tik ātri atminējāt? Izcilas spējas. Uzreiz var pazīt pirmās kategorijas rē­ķinvedi.

—   Otrās kategorijas, — Koreiko izlaboja. — Bet kam jūs sa­stādījāt šo rēbusu? Vai iespiešanai?

—   Kā tad, ka iespiešanai.

—   Gluži veltīgi, — Koreiko sacīja, ar interesi vērodams boršču, kurā peldēja zeltainas tauku zīlītes. Sai borščā bija kas nozīmīgs, kas unteroficierisks. — «Cīņā tu iegūsi tiesības sa­vas» — tas ir eseru lozungs. Iespiešanai neder.

—   Ak dieviņ tētīt! — iestenējās večuks. — Debesu valdniece! Atkal nošāvu buku. Dzirdi, Zoseņka? Buku nošāvu. Ko lai tagad dara?

Večuku mierināja. Steigā ieturējis pusdienas, viņš tūlīt pie­cēlās, savāca nedēļas laikā sacerētās mīklas, uzlika galvā milzīgi lielu salmu platmali un sacīja:

—   Nu, Zoseņka, es iešu uz «Jaunatnes Ziņām». Drusku esmu norūpējies par algebroidu, bet vispār — naudu es tur dabūšu.

Komjaunatnes žurnālā «Jaunatnes Ziņas» večuka ražojumus bieži brāķēja, viņam pārmeta atpalicību un tomēr pāri nedarīja. Sis žurnāls bija vienīgā vieta, no kurienes pie večuka tecēja sīks naudas strautiņš. Siņickis paķēra līdz šaradi, kas sākās ar vār­diem «Zilbe mana pirmā jūras dibenā», divus kolchozu lotogrifus un vienu algebroidu, kurā ar ļoti sarežģītas reizināšanas un dalī­šanas palīdzību pierādīja padomju varas pārākumu par visām ci­tām varām.

Kad rebusnieks bija aizgajis, Aleksandrs Ivanovičs drūmi ņē­mās aplūkot Zosju. Sākumā Aleksandrs Ivanovičs pusdienoja pie Siņickiem tādēļ, ka pusdienas tur bija lētas un garšīgas. Bez tam viņš bija sev uzstādījis pamatnosacījumu — ne mirkli neaizmirst, ka ir sīks ierēdnītis. Viņam patika parunāties par iztikas grūtī­bām lielā pilsētā, ja saņem niecīgu aldziņu. Bet kopš kāda laika pusdienu cena un garša bija zaudējusi to abstrakto un demonslra tivo nozīmi, kādu viņš tām piešķīra agrāk. Ja no viņa pieprasītu un viņš to varētu darīt neslēpjoties, tad maksātu par pusdienām nevis sešdesmit kapeikas kā tagad, bet trīs vai pat pieci tūkstoši rubļu. Mūžīgais klejotājs Aleksandrs Ivanovičs, kas apzinīgi sevi iespīlēja finansu važās, liedza sev visu, kas maksā dārgāk par pusrubuli, un tai pašā laikā, saērcināts par to, ka atklāti nevar iztērēt pat simt rubļu, nebaidoties pazaudēt miljonus, bija iemīlē­jies tik kaisli, kā spēj vienīgi stiprs, drūms un bezgalīgas gaidas saniknots cilvēks.

Šodien viņš pēdīgi nolēma Zosjai atklāt savas jutas un piedā­vāt roku, kurā dauzījās pulss, mazs un ļauns kā sesks, un savu sirdi, iekaltu teiksmainās stīpās.

—  Jā, — viņš sacīja, — tā nu tas ir, Zosja Viktorovna.

To pavēstījis, pilsonis Koreiko paķēra no galda pelnu trauku, uz kura pirmsrevolūcijas lozungs brīdināja: «Vīrs, nekaitini savu sievu», un ņēmās vērīgi aplūkot.

Te nepieciešams paskaidrot, ka nav pasaulē tādas meitenes, kas vismaz nedēļu iepriekš nezinātu, ka gaidāma jūtu atklāšana. Tālab Zosja Viktorovna, apstājusies spoguļa priekšā, noraizēju­sies nopūtās. Viņai piemita tāds pats sportisks izskats, kādu pē­dējos gados bija ieguvušas visas skaistās meitenes. Pārbaudījusi šo faktu, viņa nosēdās pretī Aleksandram Ivanovičam un sagata­vojas klausīties. Bet Aleksandrs Ivanovičs neko nesacīja. Viņš prata tikai divas lomas: kalpotāja un pagrīdes miljonārā. Trešo viņš neprata.

—   Vai jūs esat dzirdējis «jaunumu»? — jautāja Zosja. — Po­biruchinu «iztīrījuši».

—   Pie mums arī sākusies tīrīšana, — Koreiko atbildēja, — daudzi izlidos. Piemēram, Lapidus-jaunākais. Jā, un Lapidus- vecākais arī ir labais …

Šeit Koreiko pamanīja, ka soļo pa nabadzīgā kalpotāja taciņu. Atkal viņu pārņēma svina smags domīgums.

—   Jā, jā, — viņš sacīja, — un tā es nīkstu vientulībā, nebau­dot dzīvē nekāda prieka.

—   Ko, ko nebaudot? — Zosja atdzīvojās.

—   Nebaudot sievietes maigos glāstus, — nospiestā balsī pie­bilda Koreiko.

Neredzot nekādu atbalstu no Zosjas puses, viņš attīstīja savu domu tālāk.

Viņš jau esot vecs. Tas ir, ne jau nu vecs, bet neesot ari vairs jauneklis. Un ne jau tā tā bēda, ka vairs neesot jauneklis, bet vienkārši laiks ritot, gadi paejot. Gadi ejot. Un šis laika ritms viņam uzdzenot dažādas domas. Piemēram, par precēšanos. Lai nedomājot, ka viņš esot šāds tāds. Viņš vispār esot labs. Pavi­sam nevainojams cilvēks. Viņu vajagot pažēlot. Un viņam pat liekoties, ka viņu varētu mīlēt. Viņš neesot frants kā daudzi citi :un nemīlot vārdus kaisīt vējā. Kāpēc kāda meitene nevarētu nākt pie viņa par sievu?

Izklāstījis savas jūtas tādā nedrošā formā, Aleksandrs Ivano­vičs dusmīgi paskatījās uz Zosju.

—   Vai Lapidusu-jaunāko patiešām var «iztīrīt»? — jautāja rebusnieka mazmeita.

Un, nesagaidījusi atbildi, ieminējās par lietas būtību. Viņa visu ļoti labi saprotot. Laiks patiešām ritot šausmīgi ātri. Vēl pa­visam nesen viņai bijuši deviņpadsmit gadi, bet tagad jau div­desmit. Bet vēl pēc gada būšot jau divdesmit viens. Viņa nekad neesot domājusi, ka Aleksandrs Ivanovičs būtu šāds tāds. Gluži otrādi, vienmēr bijusi pārliecināta, ka viņš esot labs cilvēks. La­bāks par daudziem citiem. Un, protams, daudz kā cienīgs. Bet Zosju tieši pašreiz nodarbinot meklējumi, kādi — viņa pati vēl nezinot. Vispār, šobrīd iziet pie vīra viņa nevarot. Jā, un kāda viņiem varot būt dzīve? Viņu nodarbinot meklējumi. Bet Koreiko, ja runā godīgi un atklāti, pavisam tikai četrdesmit seši rubļi mē­nesī. Un bez tam viņa Koreiko vēl nemīlot, kas, starp citu, esot ļoti no svara.

—   Kas par nieka četrdesmit sešiem rubļiem! — Aleksandrs Ivanovičs pēkšņi iesaucās baigā balsī un izslējās visā augumā. — Man ir . . . man …

Vairāk viņš neko nesacīja. Viņš nobijās. Sākās miljonārā loma, un tā varēja beigties tikai ar bojā eju. Viņa izbailes bija tik lielas, ka viņš apjucis purpināja par to, ka laime neesot naudā meklējama. Bet šai brīdī aiz durvīm atskanēja sēkšana. Zosja iz­skrēja gaitenī.

Tur stāvēja vectēvs savā lielajā platmalē ar spīdošajiem salmu kristāliem. Viņš neuzdrošinājās nākt istabā. No bēdām viņa bārda bija izspūrusi kā pirts slota.

—   Kāpēc tik ātri? — Zosja iesaucās. — Kas noticis?

Večuks pievērsa viņai savas asaru pilnās acis.

Zosja nobijusies satvēra večuku aiz kaulainajiem pleciem un žigli ievilka istabā. Siņickis pusstundu gulēja uz dīvana un drebēja.

Pēc ilgas pierunāšanas vectēvs sāka stāstīt.

Viss bijis lieliski. Līdz pašai «Jaunatnes Ziņu» redakcijai viņš nokļuvis bez kādiem traucējumiem. Nodaļas «Prāta vingrinā­jumi» vadītājs sagaidījis rebusnieku ārkārtīgi laipni.

—   Roku pasniedza, Zoseņka, — večuks nopūtās. - - «Sēdie­ties,» saka, «biedri Siņicki.» Un tad viņš mani kā ar aukstu ūdeni aplēja. «Bet mūsu nodaļu taču,» viņš stāsta, «klape ciet.» Ieradies jauns redaktors un pateicis, ka mūsu lasītājiem prāta vingrinā­jumi neesot vajadzīgi, bet viņiem, Zoseņka, vajagot speciālu dam­bretes nodaļu. «Kas tagad notiks?» es vaicāju. «Nu nekas,» saka vadītājs, «jūsu materialus neievietos, un viss.» Bet manu šaradi ļoti slavēja. «Tīri puškiniskas rindas,» viņš saka, «sevišķi šī vieta: «Zilbe mana pirmā jūras dibenā, jūras dibenā otrā mana zilbe.»»

Vecais rebusnieks vēl ilgi drebinājās uz dīvana un sūdzējās par padomju ideoloģijas uzkundzēšanos.

—• Atkal jauna drama! — iesaucās Zosja.

Viņa uztupināja sev gaivā cepuri un steidzās uz durvīm. Alek­sandrs Ivanovičs devās viņai līdz, lai gan saprata, ka nevaja­dzētu iet.

Uz ielas Zosja paņēma Koreiko zem rokas:

—   Mēs taču paliksim draugi. Vai ne?

—   Būtu bijis labāk, ja jūs nāktu man par sievu, — Koreiko vaļsirdīgi noburkšķēja.

Pie mākslīgo minerālūdeņu kiosku līdz galam atvērtajām dur­vīm drūzmējās jauni cilvēki bez cepurēm, baltos kreklos ar pāri elkoņiem atrotītām piedurknēm. Plauktos stāvēja zili šifoni ar me­tālā krāniem. Garie stikla cilindri ar sīrupu uz grozāmas pamat­nes mirdzēja kā aptiekā. Persieši ar skumīgām sejām grauzdēja pannās riekstus, un sviluma dūmi kārdināja garāmgājējus.

—  Gribas kino paskatīties, — kaprizi ieteicās Zosja. — Gribas riekstus, zelteri ar sīrupu.

Zosjas dēļ Koreiko bija gatavs uz visu. Viņš pat būtu ar mieru mazlietiņ apiet savu konspirāciju un iztērēt kādus rubļus piecus uzdzīvei. Pašreiz viņam kabatā plakanajā papirosu «Kaukazs» skārda kārbiņā atradās desmittūkstoš rubļu papīrnaudas, divdes­mit pieci červonci katra naudas zīme. Bet, ja nu viņš pat sajuktu prātā un liktu lietā kaut vai vienu naudas zīmi, to tā kā tā nevienā kinoteātrī nevarētu izmainīt.

—  Algu aizkavē, — viņš sacīja galīgi izmisis, — šausmīgi ne­kārtīgi izmaksā.

Sajā brīdī no pastaigājošos ļaužu pūļa iznāca jauns cilvēks ar brīnišķām sandalēm basajās kājās. Viņš, paceldams roku, svei­cināja Zosju.

—    Sveicināta, sveicināta, — viņš sacīja, — man ir divas kino ' kontramarkas. Vēlaties? Tikai momentali.

Un jaunais cilvēks brīnišķīgajās sandalēs aizvilka Zosju zem blāvās kino izkārtnes «Kurp ej i?», bijušās «Quo vadis»._

Sai naktī kantora darbinieks miljonārs negulēja mājās. Līdz pašam rītam viņš klaiņāja pa pilsētu, stulbi aplūkoja kartiņas ar kailiem zīdaiņiem fotogrāfu stikla vitrinās, ar kājām irdināja bulvara granti un raudzījās ostas tumšajā bezdibenī. Tur sasaucas neredzami kuģi, atskanēja miliču svilpieni un mirkšķināja bākas sarkanā uguntiņa.

—  Nolādēta zeme! — Koreiko burkšķēja. — Zeme, kur miljo­nārs nevar savu līgavu aizvest uz kino.

Tagad Zosja viņam likās jau līgava.

Rīta pusē bāls aiz bezmiega Aleksandrs Ivanovičs aizklīda pil­sētas nomalē. Iedams pa Besarabijas ielu, viņš saklausīja «mat- čiša» skaņas. Viņš izbrīnījies apstājās.

Viņam pretī no kalna lejup brauca dzeltens automobilis. Pie stūres salīcis sēdēja noguris šoferis chromādas virsjakā. Viņam līdzās snauda plecīgs zellis, nosvēris galvu ar caurumoto platmali uz sāniem. Aizmugures sedeklī izlaidušies vēl divi pasažieri: ugunsdzēsējs pilnā formā un atlētiska auguma vīrs jūrnieka for­mas cepurē ar baltu virsu.

—   Sveiciens pirmajam černomorskietim! — uzsauca Ostaps, kad mašīna, dārdēdama kā traktors, aiznesās garām Koreiko. — Vai siltās jūras vannas vēl darbojas? Vai pilsētas teātris funk­cionē? Vai Cernomorskā jau izsludināta par brīvpilsētu?

Bet Ostaps nesaņēma atbildes. Kozļēvičs atvēra slāpētāju, un «Antilope» noslīcināja pirmo černomorskieti zilā dūmu mākonī.

—  Nu, — sacīja Ostaps Balaganovam, — kas nupat bija pa­modies, — sēde turpinās. Dodiet šurp jūsu pagrīdes Rokfelleru! Uz vietas es viņu izģērbšu. Ek, man jau līdz kaldam tie prinči un ubaga zēni.

OTRA DAĻA

DIVI KOMBINATORI

X nodaļa BRĀĻU KARAMAZOVU TELEGRAMA

Kopš kāda laika pagrīdes miljonārs juta, ka viņam pievērsta nenogurstoša uzmanība. Sākumā nekā noteikta nebija. Vienīgi iz­zuda pierastā un mierīgā vienatnes sajūta. Vēlāk sāka atklāties bīstamāka rakstura parādības.

Reiz, kad Koreiko savā parastajā, nosvērtajā solī gāja uz darbu, pie paša «Herkulesa» viņu apstādināja uzmācīgs ubags ar zelta zobu. Mīdams uz savām atrisušajām apakšbikšu saitēm, ubags satvēra Aleksandru Ivanoviču aiz rokas un ātri murmināja:

—   Dod miljonu, dod miljonu, dod miljonu!

Tad ubags parādīja resnu, netīru mēli un murkšķēja galīgus niekus. Tas bija parasts ubags pusidiots, kādi dienvidu pilsētās bieži sastopami. Un tomēr Koreiko iegāja savā finuzskaites zālē gluži apjucis.

No šīs pašas tikšanās sākās īsti sātaniski notikumi.

Trijos naktī Aleksandru Ivanoviču pamodināja. Bija pienākusi lelegrama. Klabinot zobus rīta aukstumā, miljonārs pārplēsa ban­droli un izlasīja:

«Ar pārvērstu ģīmi grāfiene skrien uz dīķi.»

—   Kas par grāfieni? — kā apdullis nočukstēja Koreiko, ar ba­sām kājām stāvēdams gaitenī.

Bet neviens viņam neatbildēja. Pastnieks aizgāja. Pagalma dārziņā kaisli dūdoja baloži. Mājas iedzīvotāji gulēja. Aleksandrs Ivanovičs pagrozīja rokās pelēko veidlapu. Adrese pareiza. Uz­vārds arī.

«Mazā Sakaru 16 Aleksandram Koreiko ar pārvērstu ģīmi grāfiene skrien uz dīķi».

Aleksandrs Ivanovičs neko ne­saprata, bet tā uztraucās', ka tele- gramu sadedzināja pie sveces.

Pulksten septiņpadsmitos trīs­desmit piecās minūtēs tajā pašā dienā pienāca otra depeša:

«Sēde turpinās punkts miljons buču».

Aleksandrs Ivanovičs aiz dus­mām nobāla un saplēsa telegramu sīkos gabaliņos. Bet tajā pašā naktī atnesa vēl divas zibens tele- gramas.

Pirmā:

«Kraujiet apelsinus' mucās brāļi Karamazovi».

Un otrā:

«Ledus sakustējies punkts pa­rādi komandēšu es».

Pēc šā notikuma Aleksandram Ivanovičam darbā lēcās aizvai­nojošs negadījums. Izpildot Cevaževskas lūgumu — galvā parei­zināt deviņsimt astoņdesmit pieci ar trīspadsmit, — viņš kļūdījās un deva nepareizu iznākumu, kas vēl nekad viņa mūžā nebija at­gadījies. Bet pašreiz viņa prātus nebūt nenodarbināja aritmētiski vingrinājumi. Prātā stāvēja trakās telegramas.

— Mucās, — viņš čukstēja, pievērsis skatienu večukam Ku- kuškindam. — Brāļi Karamazovi. Vienkārši nedzirdēta cūcība.

Viņš centās sevi nomierināt ar domu, ka tie ir nevainīgi draugu joki, bet šī versija žigli atkrita. Draugu viņam nebija. Kas attiecas uz darba biedriem, tad tie bija nopietni ļaudis un jokoja tikai reizi gadā — pirmajā aprilī. Un arī šajā jautru pārgalvību un priecīgu mistifikāciju dienā viņi operēja tikai ar vienu bēdīgu joku: fabricēja uz rakstāmmašīnas viltus pavēles par Kukuškinda atlaišanu un lika viņam uz galda. Un septiņu gadu laikā večuks katrreiz ar roku ķēra pie sirds, kas visus ļoti smīdināja. Bez tam viņi nebija tādi bagātnieki, lai izmestu naudu par depešām.

Pēc telegramas, kurā nezināms pilsonis ziņoja, ka parādi ko­mandēšot tieši viņš un neviens cits, iestājās mierīgāks periods.

Veselas trīs dienas Aleksandru Ivanoviču lika mierā. Viņš jau sāka pierast pie domas, ka viss notikušais viņu itin nemaz neskar, kad pienāca bieza ierakstīta bandrole. Tanī bija gramata ar no­saukumu «Kapitālistiskās haizivis» un apakšvirsrakstu: «Ameri­kaņu miljonāru biogrāfijās».

Citā reizē Koreiko pats būtu nopircis tādu interesantu grāma­tiņu, bet tagad viņš pat saviebās no šausmām. Pirmais teikums bija pasvītrots ar zilu zīmuli un skanēja:

«Visas mūslaiku lielās bagātības iegūtas visnegodīgākā ceļā.» Aleksandrs Ivanovičs drošības pēc nolēma pagaidām nebraukt uz staciju pie slēpjamā čemodānā. Viņam bija visai uzbudināts garastāvoklis.

—   Pats galvenais, — Ostaps prātoja, soļodams pa viesnīcas «Karlsbade» plašo numuru, — radīt sajukumu pretinieka nometnē. Ienaidniekam jāzaudē dvēseles līdzsvars. To panākt nav nemaz tik grūti. Galu galā cilvēki par visu vairāk bīstas no nesaprota­mām izdarībām. Es pats kādreiz biju vienpatis mistiķis un nonācu līdz tādam stāvoklim, ka mani varēja nobaidīt ar vienkāršu somu dunci. Jā, jā. Vairāk nesaprotamu izdarību. Es esmu pārliecināts, ka mana pēdējā telegrama «garā mūžam kopā» atstāja uz mūsu kontraģentu satriecošu iespaidu. Tas viss ir superfosfāts, mēslo­jums. Lai uztraucas. Klientu vajag pieradināt pie domas, ka būs jāatdod nauda. Viņu vajag morāli atbruņot, iznīcināt reakcionāros privatīpašnieciskuma instinktus.

Noturējis šo runu, Benders stingri paskatījās uz saviem pado­tajiem. Balaganovs, Paņikovskis un Kozļēvičs cienīgi sēdēja sar­kanajos plīša krēslos ar bārkstīm un pušķiem. Viņi kautrējās. Tos mulsināja komandora plašais dzīves veids, mulsināja zeltītie lamb- rekeni, spilgtās ķīmiskās krāsās mirdzošie tepiķi un gravira «Kristus parādīšanās ļaudīm». Viņi paši kopā ar «Antilopi» bija apmetušies iebraucamā vietā un viesnīcā ieradās tikai, lai saņemtu instrukcijas.

—   Paņikovski, — Ostaps sacīja, — jums bija uzdots šodien otrreiz tikties ar mūsu aizstāvamo un palūgt viņam miljonu, pa­vadot šo lūgumu ar idiotiskiem smiekliem?

—  Tiklīdz viņš mani ieraudzīja, viņš pārgāja uz pretējās pu­ses trotuāru, — pašapmierināti atbildēja Paņikovskis.

—  Tā. Viss norit pareizi. Klients sāk nervozēt. Pašreiz viņš pāriet no trulas neizpratnes uz beziemesla bailēm. Es nešaubos,

ka pa naktīm viņš trūkstas augšā un žēlabaini šļupst: «Māmiņ, māmiņ.» Vēl sīks, gluži niecīgs pēdējais trieciens — un viņš ga­līgi nogatavosies. Raudādams viņš dosies pie bufetes un izņems no turienes šķīvīti ar zilu apmali…

Ostaps pamirkšķināja Balaganovam, Balaganovs pamirkšķi­nāja Paņikovskim, Paņikovskis pamirkšķināja Kozļēvičam, un, lai gan godīgais Kozļēvičs pilnīgi nekā nesaprata, arī viņš sāka mirk-> šķināt ar abām acīm.

Un vēl ilgi viesnīcas «Karlsbāde» numurā turpinājās drau­dzīga samirkšķināšanās, ko pavadīja smiekliņi, mēles klakšķinā- šana un pat pietrūkšanās kājās no sarkanajiem plīša krēsliem.

—   Pietiek līksmot, — Ostaps apsauca. — Pagaidām šķīvītis ar naudu Koreiko rokās, ja tikai tas vispār eksistē, šis burvju šķīvītis.

Benders Paņikovski un Kozļēviču aizsūtīja uz iebraucamo vietu, pavēlot turēt «Antilopi» gatavībā. i

—   Nu, Šura, — viņš sacīja, palicis divatā ar Balaganovu, — telegramu vairāk nevajag. Sagatavošanas darbu var uzskatīt par pabeigtu. Sākas aktiva cīņa. Tagad mēs iesim paskatīties uz dārgo teliņu, kā viņš izpilda dienesta pienākumus.

Turoties vieglajā akaciju ēnā, piena brāļi šķērsoja pilsētas dārzu, kur augšup šāvās strūklakas resnais ūdens stabs kā note­cējusi svece, pagāja garām vairākām spoguļotām dzertuvēm un apstājās Meringa ielas stūrī. Puķu pārdevējas ar sarkanām sejām kā matrožiem emaljētās bļodās peldināja savu trauslo preci. Saulē sakarsušais asfalts švīkstēja zem kājām. No gaišziliem podiņiem apšūtā piena restorānā nāca ārā pilsoņi un steigā slaucīja ar ke- firu nosmērētās lūpas. Vilinoši mirgoja apaļīgie, zeltītie koka burti, kas veidoja vārdu «Herkuless». Saule spoguļojās virpuļ- durvju milzīgajos stiklos. Ostaps un Balaganovs iegāja vestibilā un iejuka darbīgu cilvēku pūlī.

XI nodala HERKULESIEŠI

Lai kā centās bieži mainošies priekšnieki izdzīt no «Herkulesa» viesnīcas garu, to panākt viņiem tomēr neizdevās. Lai kā saimnie­cības vadītāji aizsmērēja vecos uzrakstus, tic tomēr lūrēja no visiem kaktiem. Te tirdzniecības daļā izspraucās ārā vārds

«Kabineti», te pēkšņi uz mašīnbiroja matētā stikla durvīm varēja samanīt ūdenszīmes «Dežurējošā istabene», te uz sienām atklājās zeltīti rādītājpirksti ar franču uzrakstiem «Dāmām». Viesnīca ar varēm spraucās ārā.

Sīkākie kalpotāji strādāja ceturtā stāva rubļa numuros, kur savā laikā apmetās lauku garīdznieki, kas iebraukuši uz epar- c.hijas kongresiem, vai mazi komivojažeri ar varšaviešu Osiņām. Tur vēl smirdēja pēc sviedriem un stāvēja rožaini skārda mazgā­jamie trauki. Tīrākajos numuros, kur sabrauca biljarda karaļi un provinces teātru aktieri, bija izvietojušies nodaļu vadītāji, viņu palīgi un saimniecības pārzinis. Šeit jau bija labāk iekārtots: drēbju skapji ar spoguļiem un ar rudu linoleju noklāta grīda. Lep­najos numuros ar vannām un nišām bija ieperinājusies priekšnie­cība. Baltajās vannās mētājās mapes ar dokumentiem, bet pus­tumšajās nišās karājās diagramas un schemas, kas uzskatāmi pa­rādīja «Herkulesa» strulduru un tā sakarus ar perifēriju. Tur bija saglabājušies spocīgie, zeltītie dīvaniņi, tepiķi un naktsgaldiņi ar marmora virsām. Dažās nišās stāvēja pat niķelētas dzelzs gultas ar bumbiņām. Gultās arī mētājās mapes un dažāda nepieciešama korespondence. Tas bija ārkārtīgi ērti, jo papīri vienmer atradās pie rokas.

Kādā no tādiem numuriem —• piektajā numurā 1911. gadā bija apmeties slavenais rakstnieks Leonids Andrejevs. Visi herkulesieši to zināja, un iestādē piektais numurs diezin kāpēc bija ieguvis sliktu slavu.

Ar visiem atbildīgajiem darbiniekiem, kas šeit iekārtoja savu kabinetu, noteikti gadījās kāda nelaime. Piektais numurs vēl ne­bija kārtīgi paguvis ne degunu apsildīt, kad viņu jau atcēla un pārsvieda uz citu darbu. Labi, ja vēl bez rājiena. Bet gadījās arī ar rājieniem, ar publicēšanu presē un vēl ļaunāk, ko pat pieminēt nav patīkami.

— Dēmonisks numurs, — vienā balsī apgalvoja cietušie. — Nu kas to varēja iedomāties?

Un pār rakstnieka, šausmīgā «Stāsta par septiņiem pakārta­jiem» autora galvu gāzās visbriesmīgākie apvainojumi, it kā tieši viņš būtu vainīgs pie tā, ka biedrs Lapšins pieņēmis darbā sešus miesīgus brāļus, īstus spēkavīrus, ka biedrs Spravčenko koku mizu sagādē paļāvies pašplūsmai un ar to pašu izgāzis visu pasākumu un ka biedrs Indokitaiskis poļu bankā paspēlējis 7384 rubļus 03 kap. valsts naudas. Lai kā Indokitaiskis izlocījās, lai kā centās attiecīgās iestādēs pierādīt, ka 03 kap. viņš izmantojis valsts labā un varot uzrādīt attaisnojošus dokumentus par minēto sufnu, nc+ kas viņu neglāba. Nelaiķa rakstnieka ēna bija nepielūdzama, un kādā rudens vakarā Indokitaiski aizveda atsēdēt. Patiešām, šis piektais numurs nesa postu.

Visa «Herkulesa» priekšnieks b. Polichajevs novietojas biju­šajā ziemas dārzā, vitļa sekretāres Sernas Michailovnas stāvs pa­stāvīgi vidēja starp palmām un sikomorēm, kas vēl bija saglabā­jušās. Turpat stāvēja arī garš galds kā stacijas perons, pārklāts ar aveņkrāsas audeklu; pie šā galda notika biežās un ilgstošās valdes sēdes. Bet kopš neilga laika istabā Nr. 262, kur kādreiz bija izvietojusies mazā bufete, sēdes noturēja tīrīšanas komisija, sastāvoša no astoņiem pēc izskata ne ar ko neievērojamiem bied­riem ar pelēcīgām acīm. Viņi akurati ieradās katru dienu un lasīja diezin kādus dienesta papīrus.

Kad Ostaps un Balaganovs kāpa augšā pa kāpnēm, ieskanējās trauksmains zvans, un tūlīt no visām istabām izskrēja kalpotāji. Šā manevra straujums atgādināja trauksmi uz kuģa. Taču tā ne­bija trauksme, bet brokastu pārtraukums. Daži kalpotāji aizstei­dzās uz bufeti, lai paspētu paķert sviestmaizītes ar sarkanajiem ikriem. Citi promenadeja pa koridoriem un iekoda pastaigājoties.

No plānu daļas iznāca viscēlākā izskata kalpotājs. Viņa bālo, maigo seju rotāja jauna, apaļa bārda. Rokā viņš turēja aukstu kotleti, ko dziļā nopietnībā lika pie mutes, katru reizi uzmanīgi aplūkojis.

Šajā nodarbībā kalpotāju gandrīz iztraucēja Balaganovs, kas vēlējās uzzināt, kādā stāvā atrodoties finuzskaites nodaļa.

—  Vai tad jūs, biedri, neredzat, ka es iekožu? — kalpotājs ar sašutumu novērsās no Balaganova.

Un, vairs nepievērsdams piena brāļiem nekādas uzmanības, viņš nogrima pēdējā kotletes gabaliņa aplūkošanā. No visām pu­sēm ļoti uzmanīgi aplūkojis un uz šķiršanos pat paostījis, kalpo­tājs to iemeta mutē, izrieza krūtis, nopurināja no žaketes drupatas un lēni piegāja pie otra kalpotāja, kas stāvēja pie savas daļas durvīm. — Kā klājas, — atskatījies viņš jautāja, kāda paš­sajūta?

—  Labāk nejautājiet, biedri Bomzc, — tas atbildēja un, arī at­skatījies, piemetināja: — Vai tā ir dzīve? Individualitātei nav kur izvērsties. Vienmēr viens un tas pats — piecgadi četros gados, piecgadi trīs gados.

—  Jā, jā, — iečukstējās Bornze, — vienkārši tīrās šausmas. Es ar jums esmu pilnīgi vienis prātis. Tieši tā — nav individua- litatei kur izvērsties, nekādu stimulu, nekādas personiskas per- spektivas. Sieva, pats saprotiet, mājsaimniece, un ari viņa saka, ka neesot stimulu, neesot personiskas perspektivas.

Nopūties Bomze devās pretim citam kalpotājam.

—   Kā klājas, — viņš jautāja, jau iepriekš bēdīgi smaidot, — kada pašsajūta?

—  Tāpat vien, — alsaucās sarunas biedrs, — šodien no rīta atgriezos no komandējuma. Izdevās paskatīties padomju saimnie­cību. Grandiozi. Maizes klēts! Jūs ne iedomāties nevarat, drau­dziņ, ko nozīmē piecgade, ko nozīmē kolektiva griba!

—  Nu, vārds vārdā, es nupat to pašu sacīju! — dedzīgi izsau­cās Bomze. — Tieši kolektiva griba! Piecgade četros gados, pat trijos — lūk, stimuls, kas … Piemēram, kaut vai mana sieva. Mājsaimniece — un arī viņa prot pienācīgi novērtēt industriali­zāciju. Velns lai parauj, acu priekšā izaug jauna dzīve!

Atiedams sānis, viņš priecīgi pašūpoja galvu. Pēc brītiņa viņš jau turēja aiz piedurknes rāmo Borisohjebski un runāja:

—  Jums taisnība, es arī tā domāju. Kāpēc celt Magņitogorsku, padomju saimniecības, visādus kombainus, kad nav personiskās dzīves, kad nomāc individualitāti?

Un vēl pēc brītiņa viņa dobjā balss burbuļoja kāpņu telpā:

—  Nu tas ir tieši tas pats, ko es nupat sacīju biedram Boriso- hļebskim. Kāpēc raudāt par individualitāti, par personisko, dzīvi, kad mūsu acu priekšā aug maizes klētis, Magņitogorskas, visādi kombaini, betonmaisītāji, kad kolektivs …

Pārtraukuma laikā Bomze, kas mīlēja garīgus sakarus, paspēja paklačot ar kādiem desmit darbiniekiem. Katras sarunas sižetu varēja noteikt pēc viņa sejas izteiksmes, kurā bēdas par indivi­dualitātes nomākšanu ātri pārgāja gaišā entuziasta smaidā. Bet, lai kādas bija jūtas, kas saviļņoja Bomzi, viņa seju nepameta iedzimta cēluma izteiksme. Un visi, sākot ar vietējās komitejas nosvērtajiem biedriem un beidzot ar politiski nenobriedušo Ku- kuškindu, uzskatīja Bomzi par godīgu un galvenais principiālu cilvēku. Starp citu, viņš pats par sevi arī bija tādās pašās domās.

Jauns zvans paziņoja trauksmes beigšanos un raidīja kalpo­tājus atpakaļ savos numuros. Darbs turpinājās.

Patiesību sakot, vārdiem «darbs turpinājās» nebija sakara ar «Herkulesa» tiešo darbību, kas pēc statutu noteikumiem sastāvēja no dažādām tirdzniecības operācijām ar kok- un zāģmateriāliem. Pēdējo gadu herkulesieši, atmetuši katru domu par garlaicīgajiem baļķiem, starpsienu plāksnēm, eksporta ciedriem un citām neinte­resantām lietām, nodevās ļoti aizraujošai nodarbībai: viņi cīnījās par telpām, par savu iemīļoto viesnīcu.

Viss sākās no maza papīrīša, ko brezenta pasta grāmatā at­nesa laiskais komunālās daļas kurjers.

«Ar šā saņemšanu,» vēstīja papīrītis, «liekam priekšā jums nedēļas laikā atbrīvot bij. viesnīcas «Kaira» telpas un nodot tās ar visu bij. viesnīcas inventāru viesnīcu tresta pārziņā. Jums tiek nodotas bij. akc. sab. «Skārds un bekons» telpas. Pamats: Pilsētas padomes 12./I929. g. lēmums.»

Vakarā šo papīrīti nolika priekšā uz galda biedram Polichaje- vam, kas sēdēja zem palmām un sikomorēm elektriskās gais­mas ēnā.

—   Kas vēl nebūs! — nervozi iekliedzās «Herkulesa» priekš­nieks. — Viņi man raksta «liekam priekšā»! Man, kas pakļauts tieši centram! Kā viņi uzdrīkstas, prātā sajukuši, vai? Ko?

—   Brīnums, kā nav vēl uzrakstījuši «pavēlam», — piemeta garu Serna Michailovna. — Lauki tādi!

—   Tā ir tīrā anekdote, — drūmi smaidīja Polichajevs.

Nekavējoties tika nodiktēta atbilde ārkārtīgi noraidošā stilā.

«Herkulesa» priekšnieks kategoriski atsacījās atbrīvot telpas.

—   Lai citreiz zina, ka es viņiem neesmu nekāds naktssargs un visādus «liekam priekšā» man rakstīt nedrīkst, — murmināja biedrs Polichajevs un, izvilcis no kabatas gumijas spiedogu ar savu faksimilu, satraukumā nospieda parakstu augšpēdus.

Un atkal laiskais kurjers, šoreiz herkulesiešu, aizslāja pa sau­lainajām ielām, apstājoties pie kvasa būdām, iejaucoties visos ielas tračos un bravurīgi vicinot pasta grāmatu.

Veselu nedēļu herkulesieši apsprieda radušos stāvokli. Kalpo­tāji vienojās par to, ka Polichajevs necietīs tādu savas autoritates graušanu.

—  Jūs vēl nepazīstat mūsu Polichajevu, — sprieda finuzskai- tes malači. — Viņš nav ar pliku roku ņemams. To ar kailu lē­mumu vis nepievārēs.

Drīz pēc šiem notikumiem biedrs Bomze iznāca no priekšnieka kabineta, turēdams rokā izredzēto darbinieku sarakstu. Viņš soļoja no nodaļas nodaļā un, noliecies pie sarakstā uzrādītās personas, noslēpumaini čukstēja:

—   Mazs saviesīgs vakariņš. Trīs rubļi no deguna. Atvadīšanās no Polichajeva.

—   Kā? — izbijās darbinieki. — Vai tad Polichajevs aiziet? Viņu atcēluši?

—  Ta nē jau. Brauc uz nedēju uz centru cīnīties par telpām. Pielūkojiet, ka nenokavējaties! Tieši astoņos pie manis.

Izvadīšana pagāja ļoti jautri. Darbinieki padevīgi skatījās uz Polichajevu, kas sēdēja ar Lafitas vīna kausu rokā, ritmiski plauk­šķināja rokas un dziedāja:

- Izdzer tukšu, izdzer tukšu, izdzer tukšu, izdzer tukšu, iz­dzer tukšu, izdzer tukšu!

Dziedāja tik ilgi, kamēr mīļotais priekšnieks iztukšoja prāvu skaitu Lafitas vīna kausu un augstās sevastopoliešu degvīna glā­zītes, tad viņš savukārt drebošā balsī uzņēma dziesmu «Pa veco Kalugas ceļu, tā četrdesmit devītā verstē». Taču neviens neuzzi­nāja, kas šajā verstē noticis, jo Polichajevs pēkšņi uzsāka pavi­sam citu dziesmu:

Brauca tramvajs numur deviņ, Aizgāja tur kāds pie dieviņ. Stiepa, stiepa mirušo, Lanica-drica. šo-šo.

Pēc Polichajeva aizbraukšanas darba ražīgums «Herkulesa» mazliet pazeminājās. Būtu smieklīgi strādāt pilnā sparā, nezinot, vai varēs palikt šajās telpās vai vajadzēs ar visiem kancelejas piederumiem pārvākties uz «Skārdu un bekonu». Bet vēl smiek­līgāk būtu strādāt pilnā sparā pēc Polichajeva atgriešanās. Viņš, Bomzes vārdiem izsakoties, atgriezās kā uzvarētājs, telpas palika «Hcrkulesam», un darbinieki ziedoja savas dienesta stundas ko- munalnodaļas izzobošanai.

Sakautā iestāde lūdza, lai tai atdodot kaut vai mazgājamos traukus un dzelzs gultas, bet panākumu apreibinātais Polichajevs pat neatbildēja. Tad cīņa atjaunojās ar jaunu spēku. Uz centru lidoja sūdzības. Tās atspēkot aizbrauca Polichajevs personīgi. Aiz­vien biežāk Bomzes dzīvoklī skanēja uzvarošais «izdzer tukšu», un aizvien plašākas darbinieku aprindas ieslēdzās cīņā par tel­pām. Pamazām aizmirsās kok- un zāģmateriāli. Kad Polichajevs negaidot atrada uz sava galda papīrīti, kas atgādināja par eks­porta ciedriem vai starpsienu plāksnēm, viņš bija tā pārsteigts, ka brīdi pat nesaprata, ko no viņa grib. Pašreiz viņš bija pilnīgi no­grimis ārkārtīgi svarīga uzdevuma izpildē — divu sevišķi bīstamu komunalnodaļnieku pārvilināšanā pie sevis, solot augstāku at­algojumu.

—  Jums laimējies, — Ostaps sacīja savam pavadonim. — Jūs esat komiska notikuma liecinieks — Ostaps Benders iet pa karstām pēdām. Mācieties! Tāds kraķis kriminalsīkmanis kā Paņikovskis būtu uzrakstījis Koreiko vēstuli: «Nolieciet pagalmā zem mēslu kastes sešsimt rubļu, citādi būs slikti,» — un apakšā uzzīmētu krustu, galvaskausu un sveci. Soņa Zeltrocīte, kuras nopelnus es nebūt nevēlos mazināt, galu galā ķertos pie parastās savu mīlas klientu aptīrīšanas, kas tai dotu tūkstoša pusotra. Sievišķu pada­rīšana. Piemēram, kaut vai kornets Savins. Izcils afērists, tā sakot, augstākās markas. Bet kā viņš būtu rīkojies? Būtu atbraucis pie Koreiko uz dzīvokli, uzdevies par Bulgarijas caru, būtu sacēlis skandalu namu pārvaldē un visu sagandējis. Taču es, kā redzat, nesteidzos. Cernomorskā mēs tupam jau nedēļu, bet es tikai šo­dien eju uz pirmo tikšanos . . . Ahā, tepat ir tā finuzskaites zāle! Nu, bortmechaniķi, parādiet man slimo! Jūs taču esat speciālists Koreiko jautājumā.

Viņi iegāja dūcošajā, apmeklētāju pilnajā zālē, un Balaganovs aizveda Benderu stūrī, kur aiz dzeltena nožogojuma sēdēja Ceva- žavska, Koreiko, Kukuškinds un Dreifuss. Balaganovs jau pacēla roku, lai uzrādītu miljonāru, kad Ostaps dusmīgi pačukstēja:

—   Tā tik vēl trūka, lai jūs pilnā rīklē iebļautos: «Te viņš ir, šis bagātnieks! Turiet viņu!» Tikai mieru. Es pats uzminēšu. Kurš gan no šiem četriem?

Ostaps atsēdās uz vēsās marmora palodzes un, kā bērns šū­podams kājas, ņēmās spriedelēt:

—   Meitene nav ņemama vērā. Paliek trīs: sarkanpurnainais pielīdējs ar baltajām acīm, sarukušais večukiņš ar brillēm skarda ietvarā un ļoti nopietna izskata resnais bonza. Sarukušo večukiņu es ar sašutumu noraidu. Izņemot vati, ar ko viņš aizbāzis savas spalvainās ausis, nekādu ciiii vērtību viņam nav. Paliek divi- bonza un baltacainais pielīdējs. Kurš gan no viņiem varētu būt Koreiko? Jāpadomā.

Ostaps izstiepa kaklu un sāka salīdzināt kandidatus. Viņš tik ātri grozīja galvu, it kā sekodams tenisa spēlei un acīm pavadi dams katru bumbu.

—• Ziniet, bortmechaniķi, — pēdīgi viņš sacīja, — resnais bonza vairāk piemērots pagrīdes miljonārā lomai nekā baltacai­nais pielīdējs. Jūs tikai pavērojiet satraukuma mirdzumu bonzas acīs. Viņam grūti nosēdēt uz vietas, viņam trūkst pacietības, vi ņam gribas ātrāk skriet mājā un iegremdēt savas ķepas Červonctl sainīšos. Bez šaubām, tas ir viņš, dārgakmeņu un dolāru vācējs, Vai tad jūs neredzat, ka šis resnais purns nav nekas cits ka demokrātiskā kombinācijā no Seiloka, Skopā bruņinieka un Har- pagona sejām. Bet tas baltacainais ir vienkārši nulle, padomju pelēns. Viņam, bez šaubām, ir bagātība — divpadsmit rubļi krājkasē. Viņa kluso ilgu kalngals — nopirkt pūkainu mēteli ar teļādas apkakli. Tas nav Koreiko. Tā ir pele, kas . .

Bet šeit lielā kombinatora spīdošo runu pārtrauca vīrišķīgs uzbrēciens, kas atskanēja no finuzskaites zāles dziļumiem un ne­pārprotami piederēja darbiniekam, kam tiesības uzkliegt:

—  Biedri Koreiko! Kur skaitliskās ziņas par komunalnodaļas parādu mums? Biedrs Polichajevs steidzīgi pieprasa.

Ostaps piegrūda Balaganovam ar kāju. Bet bonza mierīgi tur­pināja skripstināt ar spalvu. Viņa seja, kurai piemita Seiloka, Harpagona un Skopā bruņinieka raksturīgākie vaibsti, neizmai- nījās. Toties sarkanpurnainais blondins ar baltajām acīm, tas nulle, tas padomju pelēns, kas ieņemts no sapņa par mēteli ar teļādas apkakli, izrādīja neparastu dzīvīgumu. Viņš norūpējies klaudzināja galda atvilktnes, paķēra kaut kādu papīreli un žigli aizskrēja pie priekšnieka.

Lielais kombinators nokrekšķinājās un pētījoši paskatījās uz Balaganovu. Sura iesmējās.

—  Jā, — pēc īsa klusuma brīža norūca Ostaps. — Sis naudu uz šķīvīša vis nepienesīs. Varbūt vienīgi tad, ja es ļoti palūgšu. Objekts pelna visu cienību. Tagad jo ātrāk svaigā gaisā. Manās smadzenēs dzimusi interesanta kombinācijā. Šovakar ar dieva pa­līgu mēs Koreiko kungam pirmo reizi pataustīsim tesmeni. Taus­tīsiet jūs, Sura.

XII nodaļa HOMĒRS, MILTONS UN PAŅIKOVSKIS

Instrukcija bija ļoti vienkārša:

1)   Nejauši satikties ar pilsoni Koreiko uz ielas.

2)   Nekādā gadījumā viņu nesist un nepielietot fizisku spēku.

3)   Atņemt visu, ko atradīs minētā pilsoņa kabatās.

4)   Par izpildīšanu ziņot.

Neraugoties uz lielā kombinatora norādījumu ārkārtīgo skaid­rību un vienkāršību, Balaganovs un Paņikovskis uzsāka dedzīgu strīdu. Leitnanta dēli sēdēja uz zaļa sola pilsētas dārzā, vērīgi uzmanot «Herkulesa» parādes durvis. Strīda karstumā viņi pat nemanīja, ka vējš, nošķiebis strūklakas brāzmaino šalti, apsmi- dzina viņus ar smalkiem ūdens putek|iem. Viņi tikai purināja gal vas, stulbi blenza skaidrajās debesīs un turpināja strīdēties.

Paņikovskis, kas sakarā ar karsto laiku bija apmainījis biezos ugunsdzēsēja svārkus pret katūna krekleli ar atlokāmu apkaklīti, izturējās augstprātīgi. Viņš ļoti lepojās ar doto uzdevumu.

—   Tikai zādzība, — viņš teica.

—   Tikai laupīšana, — pretojās Balaganovs, kas arī bija lepns par komandiera uzticību.

—   Jūs esat nožēlojama, niecīga personība, — Paņikovskis ar riebumu noraudzījās uz sarunas biedru.

—   Bet jūs esat tīrais kroplis, — Balaganovs nepalika atbildi parādā. — Pašreiz priekšnieks esmu es!

—   Kas ir priekšnieks?

—   Es esmu priekšnieks. Man uzdots.

—   Jums?

—   Man.

—   Tev?

—   Nu kam tad vēl? Taču ne jau tev, ko?

Un saruna pārsviedās uz tādu novadu, kam nebija nekā kopēja ar saņemto instrukciju. Blēži tā iekarsa, ka pat sāka vieglītēm viens otru apstrādāt ar dūrēm, viens par otru izsaukdamies: «Bet kas tu tāds esi?» Tādas izdarības parasti ievada ģenerālo kautiņu, kur pretinieki met cepures zemē, aicina garāmgājējus par lieci­niekiem un rauš no saviem sarainajiem purniem bērnišķīgas asaras.

Bet kautiņš nenotika. Kad bija pienācis vispiemērotākais brī­dis pirmajai pļaukai, Paņikovskis pēkšņi atvilka rokas un bija ar mieru atzīt Balaganovu par savu tiešo priekšnieku.

Viņš droši vien atcerējās, ka viņu bieži tika slānījuši gan atse­višķas personas, gan veseli kolektivi un viņam pie tam bija ļoti sāpējis. Sagrābis varu savās rokās, Balaganovs tūlīt kļuva pie­kāpīgāks.

—    Kāpēc nevarētu aplaupīt? — viņš sacīja bez agrākas uz- stājības. — Vai tas tik grūti? Koreiko vakarā iet pa ielu. Tumšs. Es pieeju no kreisās puses. Jūs pieejat no labās. Es grūžu viņam kreisajā sānā, jūs grūžat labajā. Tas dumiķis apstājas un saka: «Huligāns!» Man! «Kas ir huligāns?» es jautāju. Un jūs arī jau­tājat, kas ir huligāns, un mācaties virsū no labās puses. Tad es viņam dodu pa mūl … Nē, sist nedrīkst!

—   Lūk, tur jau ir tā lieta, ka sist nedrīkst, — liekulīgi nopūtās Paņikovskis. — Benders neatļauj.

—  To es pats zinu .. . Vārdu sakot, es saķeru viņu aiz rokām, bet jūs raugat, vai kabatās nav kas lieks. Viņš kā jau vienmēr tādos gadījumos kliedz: «Milicija!» — un tur es viņu … Ak tu velns lai parauj, sist nedrīkst. Vispār, mēs ejam mājā. Nu, kāds ir plāns?

Bet Paņikovskis izvairījās no tiešas atbildes. Viņš izņēma no Balaganova rokām izrotātu kurortu spieķīti ar zaru roktura vietā un, ievilcis smiltīs taisnu līniju, sacīja:

—   Skatieties! Pirmkārt — jāgaida līdz vakaram. Otrkārt. ..

Un Paņikovskis no taisnes labā gala uz augšu vilka viļņotu

perpendikulu.

—   Otrkārt — viņš šovakar var vienkārši neiziet uz ielas. Un, ja pat izietu, tad .. .

Te Paņikovskis abas līnijas savienoja ar trešo, tā ka smiltīs radās kaut kas līdzīgs trīsstūrim, un nobeidza:

—  Kas viņu zin? Varbūt viņš pastaigāsies lielā kompānijā. Kā jums tas patīk?

Balaganovs ar cienību paskatījās uz trīsstūri. Paņikovska ar­gumenti viņam nelikās sevišķi pārliecinoši, bet trīsstūrī jaudās tik patiesa bezcerība, ka Balaganovs sāka šaubīties. To pamanījis, Paņikovskis vairs nevilcinājās.

—   Brauciet uz Kijevu! — viņš pēkšņi sacīja. — Un tad jūs sapratīsiet, ka man taisnība. Noteikti brauciet uz Kijevu!

—   Kas par Kijevu! — murmināja Sura. — Kāpēc?

—  Brauciet uz Kijevu un pajautājiet, ko Paņikovskis darījis pirms revolūcijas. Noteikti pajautājiet!

—   Ko jūs piesienaties? — Balaganovs drūmi vairīļās.

—   Nē, jūs pajautājiet! — uzstāja Paņikovskis. — Brauciet un pajautājiet! Un jums pateiks, ka pirms revolūcijas Paņikovskis bija akls. Ja nebijis revolūcijas, vai tad es būtu gājis leitnanta Smidta dēlos, kā jūs domājat? Es taču biju bagāts cilvēks. Man bija ģimene un uz galda niķelēts patvāris. Un kas mani uzturēja? Zilas brilles un spieķītis.

Viņš izvilka no kabatas kartona futrāli, aplīmētu ar melnu pa­pīru, ko rotāja palsas sudraba zvaigznītes, un parādīja zilas brilles.

- Lūk, ar šīm brillēm es pelnīju maizi ilgus gadus, — viņš sacīja'ar nopūtu. — Es izgāju ar brillēm un spieķīti uz Kreščatika un lūdzu kādu turīgāku kungu palīdzēt nabaga neredzīgajam pār­iet pār ielu. Kungs ņēma mani zem rokas un veda. Ielas otrā puse viņam vairs nepiederēja pulkstenis, ja vien tāds bija bijis, vai ari kabatas portfelis. Daži nēsāja sev līdzi kabatas portfeļus.

—   Kāpēc jūs atmetāt šo pasākumu? — Balaganovs ar dzīvu interesi vaicāja.

—  Revolūcija, — atbildēja bijušais aklais. — Agrāk es mak­sāju gorodovojam, kas stāvēja uz Kreščatika un Proreznojas stūra, pieci rubļi mēnesī, un mani neviens neaiztika. Gorodovojs pat sekoja, lai man neviens nedarītu pāri. Labs cilvēks bija! Viņu sauca Nebaba, Semjons Vasiļjevičs. Es viņu nesen satiku. Viņš tagad ir mūzikas kritiķis. Bet šajos laikos? Vai tad iespējams sais­tīties ar miliciju? Sliktāku tautu es neesmu redzējis. Viņi tādi pārlieku idejiski kļuvuši, īsti kulturtrēģeri. Un tā nu, Balaganov, man vecuma dienās vajadzēja kļūt par afēristu. Nu, bet šādā izņē­muma gadījumā var laist apgrozībā manas vecās brilles. Tas ir daudz drošāk par laupīšanu.

Pēc piecām minūtēm no sabiedriskās atejas, ko iekļāva kupli sazēlusi tabaka un piparmētras, iznāca akls cilvēks zilās brillēs. Pacēlis zodu pret debesīm un ar kūrorta spieķīti taustīdams ceļu, viņš devās uz dārza izeju. Viņam pa pēdām sekoja Balaganovs. Paņikovski ne pazīt nevarēja. Plecus atgāzis atpakaļ, uzmanīgi likdams kājas uz ietves, viņš cieši piegāja mājām klāt un, klau­dzinādams ar spieķīti pa vitrinu margām, sadurdamies ar pretim­nācējiem, skatīdamies tajos kā tukšā gaisā, svinīgi virzījās tālāk. Viņš strādāja tik apzinīgi, ka pat izjauca lielu rindu, kuras sā­kums balstījās pret stabiņu ar uzrakstu «Autobusa pietura». Ba­laganovs nevarēja nobrīnīties vien, raugoties uz brašo neredzīgo.

Paņikovskis darīja savas ļaundarības tik ilgi, kamēr pa her- kulesiešu parādes durvīm iznāca Koreiko. Balaganovs satraukumā nezināja, kur likties. Vispirms viņš piesteidzās pārāk tuvu noti­kuma vietai, tad atsprāga nost pārāk tālu. Un tikai pēc tam ieņēma ērtu novērošanas poziciju pie augļu kioska. Mutē viņam diez kāpēc radās riebīga garša, it kā pusstundu būtu sukājis dur vju misiņa rokturi. Taču, paskatījies uz Paņikovska Izdarībām, viņš nomierinājās.

Balaganovs ieraudzīja, ka aklais pagriezās ar seju pret miljo­nāru, aizķēra viņu ar spieķīti aiz kājas un pagrūda ar plecu. Pēc tam viņi acīm redzot apmainījās ar dažiem vārdiem. Koreiko pa­smaidīja, paņēma aklo zem rokas un palīdzēja viņam nokāpt uz ielas. Lielākas ticamības labad Paņikovskis no visa spēka klau- dzināja ar spieķīti pa akmeņiem un rāva galvu atpakaļ, it kā viņš būtu iegrožots. Neredzīgā turpmākā darbība izcēlās ar tadu smalkumu un precizitāti, ka BalaganoVs sajuta pat skaudību. Pa­ņikovskis apņēma savu pavadoni ap viduci. Viņa rokas slīdēja pa Koreiko kreiso sānu un kādu sekundes daļu uzkavējās virs miljo­nārā kantora darbinieka buru audekla kabatas.

—   Nu-nu, — čukstēja Balaganovs. — Rīkojies, vecīt, rīkojies!

Un tieši šajā acumirklī paspīdēja stikli, trauksmaini ieaurojās

signaltaure, nodrebeja zeme, un liels, balts autobuss, tikko notu­rējies uz riteņiem, strauji nobremzēja pašā ielas vidū. Vienlaicīgi atskanēja divi kliedzieni:

—   Idiots! Autobusa neredz! — spiedza Paņikovskis, izlēcis no riteņa apakšas, un, norāvis no deguna brilles, draudēja ar tām pavadonim.

—  Viņš nav akls! — izbrīnījies iekliedzās Koreiko. — Zaglis!

Viss ietinās zilos dūmos, autobuss aizripoja tālāk, un, kad ben-

zina aizkars izklīda, Balaganovs ieraudzīja, ka Paņikovski ielencis neliels pilsoņu bariņš. Ap viltus neredzīgo sākās kņada. Balaga­novs pieskrēja tuvāk. Paņikovska sejā kavējās ķēmīgs smaids. Viņš izturējās dīvaini vienaldzīgi pret visu notiekošo, kaut gan viena viņa auss kvēloja tik rubinsarkana, ka droši vien tumsā spīdētu un tās gaismā varētu pat attīstīt foto plates.

Izgrūstīdams no visām malām saskrējušos pilsoņus, Balaga­novs joza prom uz viesnīcu «Karlsbade».

Lielais kombinators sēdēja pie bambuka galdiņa un rakstīja.

—  Paņikovskim gals klāt! — Balaganovs izdvesa, visai izteik­smīgi parādīdamies durvīs.

—  Jau? — lietišķi pārvaicāja Benders. — Tā kā drusku par ātru.

—   Paņikovskim gals klāt! — izmisis atkārtoja rudais Sura. — Pie «Herkulesa».

—   Ko jūs baurojat kā ledus lācis siltā laikā? — Ostaps stingri norāja. — Vai sen jau gals klāt?

—   Minūtes piecas.

—  Tā tūlīt būtu sacījis. Ir gan kašķīgs večuks! Nu tad iesim papriecāties. Pa ceļam izstāstīsiet.

Kad lielais kombinators ieradās notikuma vietā, Koreiko vairs nebija, bet ap Paņikovski viļņojās milzīgs pūlis, kas aizsprostoja ielu. Automobiļi, atdūrušies pret ļaužu masu, nepacietīgi pēkšķēja. Pa ambulances logiem skatījās sanitares baltos chalatos. Skraider lēja suņi, uzslējuši astes kā zobenus. Pilsētas dārzā pārstāja dar­boties strūklaka. Apņēmīgi nopūties, Benders iespraucās pūlī.

—  Pardon, — viņš teica, — vēlreiz pardon! Piedodiet, kundze, vai jūs uz stūra nepazaudējāt marmelades talonu? Skrieniet ātrāk, tas vēl tur guļ. Palaidiet ekspertu, ei jūs, vīrieši! Dod ce|u, kad tev saka, vazaņķis tāds!

Tādā kārtā, izmantodams pātagas un cukurgraudiņa politiku, Ostaps izlauzās līdz centram, kur mocījās Paņikovskis. Tagad jau arī konvencijas pārkāpēja otrās auss gaismā varētu veikt dažādus fotogrāfiskus darbus. Ieraudzījis komandoru, Paņikovskis žēli nokāra galvu.

—  Vai šitas? — Ostaps sausi jautāja, iebakstīdams Paņikov­skim mugurā.

—  Tas pats ir, — priecīgi apstiprināja daudzie taisnības mīlē­tāji, — paši savām acīm redzējām.

Ostaps aicināja pilsoņus nomierināties, izvilka no kabatas pie­zīmju grāmatiņu un, paskatījies uz Paņikovski, valdonīgi sacīja:

—   Lūdzu lieciniekus uzrādīt uzvārdus un adresi. Liecinieki, pierakstieties!

Varētu likties, ka pilsoņi, izrādījuši tādu aktivitati Paņikovska notveršanā, nekavēsies atmaskot noziedznieku arī ar savām liecī­bām. Taču īstenībā jau pie'vārda «liecinieki» visi taisnības mīlē­tāji atsala, kļuva nemierīgi un sāka kāpties atpakaļ. Pūlī radās plaisas un robi. Tas saruka acīm redzot.

—  Kur tad liecinieki? — Ostaps pārvaicāja.

Sākās panika. Strādājot ar elkoņiem, liecinieki lauzās prom, un īsā brīdī iela atguva savu agrāko izskatu. Automobiļi izkustē­jās, ambulances logi aizcirtās, suņi ņēmās uzmanīgi aplūkot tro­tuāru stabu pamatus, un pilsētas dārzā, šņācot kā narzans, no jauna uzspurdza strūklaka.

Pārliecinājies, ka iela tīra un Paņikovskim briesmas vairs ne­draud, lielais kombinators īdzīgi sacīja:

—  Glupais vecis! Stulbais plānprātiņš! Vēl viens dižens nere­dzīgais atradies — Paņikovskis! Homērs, Miltons un Paņikovskis! Jauka kompānijā! Bet Balaganovs? Arī labais, īsts matrozis no avarējuša kuģa. Paņikovskim gals klāt, Paņikovskim gals klāt! Bet pats … Iesim uz pilsētas dārzu! Es jums sarīkošu pirti pie strūklakas.

Pie strūklakas Balaganovs tūlīt visu vainu uzvēla Paņikov­skim. Izblamējies aklais aizrādīja uz saviem bēdu gados satrici­nātajiem nerviem un, starp citu, atklāja, ka pie visa vainīgs esot Balaganovs, kas, kā zināms, esot nožēlojama un niecīga perso­nība. Brāļi uz karstām pēdām ņēmās viens otru grūstīt. Jau

atskaņoja vienmuļi izsaucieni: «Bet kas tu tāds esi?». No Paņikov­ska acu dzīlēm jau izlauzās liela asara, ģenerālās plūkšanās vēst­nese, kad lielais kombinators uzsauca «brek» kā tiesnesis ringā un izšķīra pretiniekus.

—  Boksēties varēsiet izejamās dienās, — viņš noteica. — Bur­vīgs pāris: Balaganovs gaiļa svarā, Paņikovskis vistas svarā! To­mēr, kungi čempioni, strādāt kopā ar jums ir tikpat kā sietā ūdeni nest. Tas slikti beigsies. Es jūs atlaidīšu, vēl jo vairāk tādēļ, ka neko sociāli vērtīgu jūs sevī neiemiesojat.

Paņikovskis un Balaganovs, aizmirsuši strīdu, sāka dievoties un apliecināt, ka šodien pat pievakarē, lai notiktu kas notikdams, pārmeklēšot Koreiko kabatas. Benders tikai smīnēja.

■— Nu redzēsiet, —- Balaganovs dižojās, — uzbrukums uz ielas. Nakts tumsas aizsegā. Vai ne tā, Michail Samuilevič?

—   Goda vīra vārds, -— atbalstīja Paņikovskis. — Mēs ar Suru . . . esiet bez rūpēm! Jums ir darīšana ar Paņikovski.

-— Tieši tas mani skumdina, — sacīja Benders, — lai gan, lūdzu … Kā jūs sakāt? Nakts tumsas aizsegā? Iekārtojieties kaut vai aizsegā. Ideja, bez šaubām, visai šķidra. Jā, un izpildījums arī droši vien būs nabadzīgs.

Pēc vairāku stundu dežūras uz ielas pēdīgi radās nepiecieša­mie apstākļi: nakts tumsas aizsegs un pats pacients, kas kopā ar meiteni iznāca no mājas, kur dzīvoja vecais rebusnieks. Meitene plānā nebija paredzēta. Pagaidām vajadzēja sekot pastaigas mī­ļotājiem, kas devās uz jūrmalu.

Kvēlošs mēness sirpis zemu karājās pār vieglas vēsmas ap­dvesto krastu. Uz klintīm sēdēja melni, kā bazaltā izcirsti uz mūžu apkampušies pārīši. Jūra čukstēja par mīlu līdz kapa malai, „ par zaudētu laimi, par dvēseles mokām un tamlīdzīgiem neaktuā­liem sīkumiem. Zvaigzne ar zvaigzni sarunājās pēc Morzes sis­tēmas, iedegdamās un atkal nodzisdamas. Prožektora gaismas tu­nelis savienoja jūras līča krastus. Kad tunelis nodzisa, tā vietā vēl ilgi čurnēja melns stabs.

—   Es esmu noguris, — činkstēja Paņikovskis, vilkdamies pa nelīdzeno krasta krauju aiz Aleksandra Ivanoviča un viņa dāmas. •— Es esmu vecs. Man grūti.

Viņš klupa pār susliku alām un krita, ķerdamies ar rokām sau­sos govju plāceņos. Viņam gribējās atgriezties iebraucamā vietā pie saimnieciskā Kozļēviča, ar kuru tik patīkami iedzert tēju un papļāpāt par visu, kas tik ienāk prātā.

Un tajā brīdī, kad Paņikovskis jau cieši bija apņēmies iet mājā, ierosinot Balaganovam pabeigt sākto pasākumu vienam, priekšā sacīja:

—  Cik silti! Vai jūs naktī nepeldaties, Aleksandr Ivanovič? Nu tad pagaidiet šeit! Es tikai ieniršu — un tūlīt ārā.

Bija dzirdams pa krauju birstošo akmentiņu, troksnis, baltā kleita nozuda, un Koreiko palika viens.

—  Ātrāk! — čukstēja Balaganovs, raustīdams Paņikovski aiz rokas. — Tātad — es pieeju no kreisās puses, bet jūs — no labās. Tikai veicīgāk!

—  Es — no kreisās, — bailīgi atsaucās konvencijas pārkāpējs.

—  Labi, labi, jūs — no kreisās puses. Es viņu grūžu kreisajos sānos, nē, labajos, bet jūs uzmācaties no kreisajiem.

—   Kāpēc no kreisajiem?

—   Atkal nav labi! Nu, no labajiem. Viņš saka: «Huligāns,» — bet jūs atbildat: «Kas ir huligāns?»

—   Nē, jūs pirmais atbildiet!

—   Labi. Visu Benderam pateikšu. Ejam, ejam! Tātad jūs no kreisās …

Un drošsirdīgie leitnanta dēli, drausmīgi pārbijušies, tuvojās Aleksandram Ivanovičam.

Plāns izjuka jau pašā sākumā. Kur saskaņā ar dispoziciju va­jadzēja pieiet no labās puses un iegrūst miljonaram dunku labajā sānā, Balaganovs pamīņājās uz vietas un pēkšņi sacīja:

—   Atjaujiet piesmēķēt.

—   Es nesmēķēju, — Koreiko salti atbildēja.

—  Tā gan, — muļķīgi nomurmināja Sura, atskatīdamies uz Paņikovski. — Bet vai jūs nezināt, cik pulkstenis?

—   Ap divpadsmitiem.

—   Divpadsmit, — Balaganovs atkārtoja. — Hm … nebija ne jausmas.

—   Silts vakars, — lišķīgi iesmējās Paņikovskis.

Iestājās pauze, visu apkārtni pieskandēja sienāžu skaļās dzies­mas. Mēness kļuva spodrāks, un tā gaismā varēja samanīt Alek­sandra Ivanoviča spēcīgos plecus. Paņikovskis neizturēja sasprin­dzinājumu, viņš aizgāja Koreiko aiz muguras un spiedzoši uzsauca:

—   Rokas augšā!

—   Ko? — izbrīnījās Koreiko.

—   Rokas augšā, — saplakušā balsi atkārtoja Paņikovskis.

Tajā pašā mirklī viņš saņēma asu, ļoti sāpīgu sitienu pa plecu un nokrita zemē. Kad viņš piecēlās, Koreiko jau bija saķēries ar Balaganovu. Abi smagi elsoja, kā klavieres pārnesdami. No apak­šas atlidoja nāras smiekli un ūdens šļaksti.

—   Kāpēc jūs mani sitat? — histēriski atgaiņājās Balaganovs. — Es taču tikai pavaicāju, cik pulkstenis! …

—  Es tev parādīšu, cik pulkstenis! — šņāca Koreiko, ielikdams savos sitienos bagātnieka mūžseno naidu pret laupītāju.

Paņikovskis četrrāpus pielīda kautiņa vietai un no mugurpu­ses iebāza abas rokas herkulesieša kabatās. Koreiko iespēra viņam ar kāju, bet bija jau par vēlu. «Kaukāzā» papirosu skārda kārbiņa pārce|oja no kreisās kabatas Paņikovska rokās. No otras kabatas izbira zemē papīrīši un biedru kartes.

—  Bēgsim! — no tumsas dziļumiem uzsauca Paņikovskis.

Pēdējo sitienu Balaganovs saņēma mugurā.

Pēc īsa brītiņa saņurcītais un satrauktais Aleksandrs Ivano­vičs augstu virs sevis ieraudzīja divus mēness apspīdētus zilganus stāvus. Tie na kalna kori skrēja uz pilsētu.

Svaigā, pēc joda smaržojošā Zosja pārsteidza Aleksandru Iva­noviču savādā nodarbībā. Viņš tupēja uz ceļiem un, drebošiem pirkstiem raudams sērkociņus, uzlasīja no zāles nobružātos papī- rīšus. Bet, pirms vēl Zosja paguva pajautāt, kas noticis, viņš jau bija atradis kvīti par čemodaneli, kas dusēja rokas bagažas uz­glabāšanas kamerā starp niedru groziņu ar ķiršiem un flaneļa portpledu.

—  Nejauši izmetu, — viņš sacīja, samocīti smaidīdams un rū­pīgi noglabādams kviti.

Par papirosu «Kaukazs» kārbiņu ar desmit tūkstošiem, ko ne­bija paspējis pārlikt čemodānā, viņš atcerējās tikai pilsētā.

Kamēr jūras krastā norisa titāniskā cīņa, Ostaps Benders no­lēma, ka uzturēšanās viesnīcā visas pilsētas acu priekšā neiekļau­jas uzsāktā pasākuma rāmjos un piešķir tai nevajadzīgi oficiālu raksturu. Izlasījis černomorskas vakara avīzē sludinājumu: «Iz. j. ist. v-, ērt. skat. jūr. vient. nepr. int. vīr.» un uzreiz aptvēris, ka šis sludinājums nozīmē: «Izīrēju jauku istabu ar visām ērtībām un skatu uz jūru vientuļam, neprecētam, inteliģentam vīrietim,» — Ostaps nodomāja: «Es pašreiz, kā liekas, esmu neprecējies. Nupat nesen Stargorodas laulību reģistrācijās birojs man atsūtīja pazi­ņojumu par to, ka mana laulība ar pilsoni Gricacujevu šķirta uz viņas iesnieguma pamata un man piešķirts pirmslaulības uzvārds O. Benders. Ko lai dara, atliek turpināt pirmslaulības dzīvi. Es

esmu neprecējies, vientuļš un inteliģents. Istaba man pienākas bez vārda runas.»

Un, uzvilcis vēsās, baltās bikses, lielais kombinators devās uz sludinājumā uzrādīto adresi.

XIII nodaļa VASISUALIJS LOCHANKINS UN VIŅA LOMA KRIEVIJAS REVOLŪCIJA

Tieši pulksten sešpadsmitos un četrdesmit minūtēs Vasisualijs Lochankins pieteica bada streiku.

Viņš gulēja uz vaska drānu pārklāta dīvana, novērsies no vi­sas pasaules, ar seju pret apaļīgo dīvana atzveltni. Viņš gulēja ar bikšturiem un zaļas zeķēs, kuras Cernomorskā devēja arī par kap- zeķēm.

Šādā stāvoklī pabadojies minūtes divdesmit, Lochankins ieste­nējās, pagriezās uz otriem sāniem un paskatījās uz sievu. Šās iz­darības laikā zaļās kapzeķes apvilka gaisā nelielu loku. Sieva krāsotā ceļojuma maisā meta savas mantas: figuriņu flakonus, gumijas masažas rullīti, divas kleitas ar astēm un vienu vecu bez astes, filca ķiveri ar stikla pusmēnesi, misiņa čaulas ar lūpu po- madi un triko jātniekbikses.

—   Varvara! — Lochankins dvesa caur degunu.

Sieva klusēja, skaļi elpodama.

—   Varvara! — viņš atkārtoja. — Vai patiešām tu no manis aizej pie Ptiburdukova?

—   Jā, — atbildēja sieva. — Es aizeju. Tā vajag.

—   Bet kāpēc, kāpēc gan? — kā govs šņāca Lochankins.

Viņa jau tā lielās nāsis bēdās piepūtās. Nodrebēja faraona

bārdele.

—   Tāpēc, ka es viņu mīlu.

—   Bet kas būs ar mani?

—   Vasisualij! Es vēl vakar tev darīju zināmu. Es tevi vairs nemīlu.

—   Bet es! Es taču tevi milu, Varvara!

—  Tā ir tava personīgā darīšana, Vasisualij. Es aizeju pie Ptiburdukova. Tā vajag.

—   Nē! — iesaucās Lochankins. — Tā nevajag! Cilvēks nevar aiziet, ja otrs viņu mīl!

—   Var gan, — sakaitināti sacīja Varvara, skatīdamās kabatas spogulītī. — Un vispār, Vasisualij, izbeidz tiepties!

—   Tāda gadījumā es turpinu bada streiku! — iekliedzās ne­laimīgais vīrs. — Es badošos tik ilgi, kamēr tu atgriezīsies. Dienu. Nedēju. Gadu badošos!

Lochankins atkal aizgriezās un atspieda degunu pret auksto, slideno vaska drānu.

—   Tā arī gulēšu ar visiem bikšturiem — un beigas, — atska­nēja no divana, — kamēr nomiršu. Un pie visa būsi vainīga tu flr inženieri Ptiburdukovu.

Sieva padomāja, sakārtoja pār balto, saules neskarto plecu no­slīdējušo lentīti un pēkšņi, skaļi raudādama, izsaucās:

Tu nedrīksti tā runāt par Ptiburdukovu! Viņš stāv augstāk par tevi!

To Lochankins neizturēja. Viņš nodrebēja, it kā cauri visam augumam — no bikšturiem līdz pat zaļajām kapzeķēm — būtu izskrējusi elektriskā strāva.

—   Tu esi mātite, Varvara, — viņš stiepti iesmilkstējās. — Tu esi ielas meita!

—   Vasisualij, tu esi glups! — sieva mierīgi atbildēja.

—   Tu esi vilku mātīte, — Lochankins turpināja tādā pašā stieptā balsī. — Es tevi nīstu. No manis aizeji pie mīļākā. Pie Ptiburdukova no manis aizeji. Pie sūda Ptiburdukova tu tagad, nekrietnā, no manis aizeji. Tad, lūk, pie kā tu aizeji no manis! Tu gribi miesas kārībām ar viņu nodoties. Tu vecā vilku mātīte un netikle turklāt.

Tīksminādamies ar savām bēdām, Lochankins pat nemanīja, ka runā piecpēdu jambos, kaut gan dzejoļus nerakstīja un nemī­lēja tos lasīt.

—  Vasisualij! Izbeidz māžoties! — sacīja vilku mātīte, aizsie- dama maisu. — Paskatips, pēc kā tu izskaties! Kaut nomazgājies būtu. Es aizeju. Paliec sveiks, Vasisualij! Tavu maizes kartīti es atstāju uz galda.

Un Varvara, paķērusi maisu, gāja uz durvīm. Redzēdams, ka lāsti nepalīdz, Lochankins žigli pietrūkās no dīvana, pieskrēja pie galda un, kliegdams: «Glābiet!» — saplēsa kartīti. Varvara no­bijās. Viņa iedomājās vīru no bada izdilušu, ar palēninātu pulsu un aukstiem locekļiem.

—   Ko tu izdarīji? — viņa iesaucās. — Nemēģini badoties!

—   Es badošos! — iespītējās Lochankins.

—   Tas ir muļķīgi, Vasisualij. Tas ir individa dumpis.

—   Ar to es lepojos, — atbildēja Lochankins jambam aizdo­mīgi līdzīgā ritmā. — Tu neproti novērtēt individualitātes nozīmi

un vispār inteliģenci.

—   Bet sabiedrība taču tevi nosodīs.

—   Lai soda tā, — kategoriski sacīja Vasisualijs un atkal no­vēlās uz dīvana.

Varvara klusēdama nometa maisu uz grīdas, žigli norāva no galvas salmu kapuci un, murminādama: «satracinātais tēviņš», «tirāns», «privātīpašnieks», steigšus pagatavoja sviestmaizi ar baklažanu ikriem.

—   Ed! — viņa sacīja, liekot ēdienu pie vīra koši sarkanajām lūpām. — Vai dzirdi, Lochankin? Ēd tūlīt uz vietas! Nu!

—   Liec mani mierā, — viņš sacīja, atbīdot sievas roku.

Izmantodama brīdi, kad bada cietējam uz mirkli pavērās mute,

veidodama spraugu starp faraona bārdeli un pēc maskaviešu par rauga apcirptajām Osiņām, Varvara veikli tur iebāza sviestmaizīti. Bet bada cietējs sparīgi ar mēli izgrūda barību ārā.

—   Ed, nelieti! — izmisusi kliedza Varvara un bakstīja ar sviestmaizīti. — Inteliģents!

Bet Lochankins novērsa seju un noliedzoši mauroja. Pēc kāda brītiņa sakaitinātā, ar zaļiem ikriem notrieptā Varvara atkāpās. Viņa atsēdās uz sava maisa un raudāja ledainas asaras.

Lochankins nopurināja no bārdas pielipušās drupatas, uzmeta piesardzīgu, greizu skatienu sievai un apklusa uz sava dīvana. Viņam ļoti negribējās šķirties no Varvaras. Bez daudziem trūku­miem Varvarai piemita divas nozīmīgas, labas īpašības: lielas, baltas krūtis un darbs. Pats Vasisualijs nekad un nekur nebija strādājis. Darbs viņam traucētu domāt par krievu inteliģences no­zīmi, un šim socialajam slānim viņš pieskaitīja arī pats sevi. Tāda kārtā Lochankina ilgstošās pārdomas noveda pie patīkamas un tuvas tēmas: «Vasisualijs Lochankins un viņa nozīme», «Lochan­kins un krievu liberālismā traģēdija», «Lochankins un viņa loma Krievijas revolūcijā». Par visu to bija viegli un tīkami domāt, staigājot pa istabu par Varvaras naudu pirktos filca zābaciņos un raugoties uz mīļoto skapi, kur baznīcas zeltā mirdzēja Brokhausa enciklopēdisko vārdnīcu muguriņas. Vasisualijs mēdza ilgstoši kavēties skapja priekšā, raidot skatienu no muguriņas uz mugu­riņu. Tur pēc lieluma bija salikti brīnišķīgi iesiešanas mākslas pa­raugi: «Lielā medicinas enciklopēdija», «Dzīvnieku dzīve», pudu smagais «Vīrietis un sieviete» sējums un ari Elizeja Reklija «Zeme un ļaudis».

—   Līdzas šai domu krātuvei, — gausi sprieda Vasisualijs,

cilvēks kļūst tīrāks, savā ziņā garīgi aug.

Nonācis pie tāda slēdziena, viņš laimīgi nopūtās, izvilka no skapja apakšas 1899. gada «Rodinu», iesietu putojoša un šļaka- taina juras viļņa krasas vākos, apskatīja angļu-būru kara bildītes, nezināmas dāmas sludinājumu ar nosaukumu «Lūk, tā es palie­lināju savas krūtis par sešām collām» un citus interesantus gabaliņus.

Ar Varvaras aiziešanu sabruktu materialā bāze, uz kuras bal- stījas viscienījamākā domājošās cilvēces pārstāvja labklājība.

Vakarā atnāca Ptiburdukovs. Viņš ilgi nevarēja saņemt dūšu un ieiet Lochankinu istabās un mīņājās virtuvē starp garliesmai- najiem primusiem un krustām izvilktajām virvēm, uz kurām kā ieģipsēta karājās sausa veļa ar satecējušām zilumu svītrām. Dzī­voklis atdzīvojās. Klaudzēja durvis, slīdēja ēnas, spīdēja iemīt­nieku acis, un kāds kaisli nopūtās: — Vīrietis atnācis.

Ptiburdukovs noņēma cepuri, saraustīja savas inženieriskās ūsas un pēdīgi saņēmās.

—   Varja, — viņš lūdzoši sacīja, ieiedams istabā, — mēs taču vienojāmies …

—   Papriecājies, Sašuk! — Varvara'iesaucās, sagrāba viņu aiz rokas un stūma pie dīvana. — Te viņš ir! Guļ! Tēviņš! Zemiskais privātīpašnieks! Saproti, šis feodālis pieteica bada streiku tālab, ka es gribu no viņa aiziet.

Ieraudzījis Ptiburdukovu, bada cietējs tūlīt lika lietā piecpēdu jambu.

—   Ptiburdukov, es tevi nicināju, — viņš gaudās. — Tu sievai manai pirkstu nedur klāt. Tu maita, nelietīgais Ptiburdukov! Kur sievu tu no manis projām ved?

—   Biedri Lochankin, — apstulbis sacīja Ptiburdukovs, ķer­damies pie ūsām.

—   Ej prom, ej prom, es tevi neieredzu, — turpināja Vasisua­lijs, klanīdamies kā vecs ebrejs, pātarus skaitot, — tu gnīda nici­nāms un nekrietnis turklāt. Ne inženieris tu, bet vepris, āzis un bullis, kuilis, suteners turklāt!

—   Kā jums nav kauna, Vasisualij Andrejič, — sacīja ap­nikušais Ptiburdukovs, — tas taču ir vienkārši dumji. Nu pado­mājiet, ko jūs darāt? Piecgades otrajā gadā …

—   Viņš uzdrošinās teikt, ka tas ir dumji! Viņš, viņš, kas tikko sievu zadzis man! Ej prom, Ptiburdukov, ja ne, es jums pa spran­du, tas ir, pa kaklu sadošu, jā gan!

—   Slims cilvēks, — sacīja Ptiburdukovs, cenzdamies noturē­ties pieklājības rāmjos.

Bet Varvarai šie rāmji bija par šauriem. Viņa paķēra no galda jau sažuvušu zaļu sviestmaizīti un tuvojās bada cietējam. Lochan­kins aizstāvējās ar tādu izmisuma spēku, it kā viņu taisītos kas­trēt. Ptiburdukovs novērsās un skatījās pa logu uz zirgu kastani, kas ziedēja baltām ziedu svecēm. Sev aiz muguras viņš dzirdēja Lochankina riebīgo smilkstēšanu un Varvaras uzbrēcienu: «Ēd, nelietīgais cilvēk! Ed, feodāli!»

Otrā dienā, negaidīto šķēršļu satraukta, Varvara neaizgāja darbā. Bada cietējam kļuva sliktāk.

—   Lūk, jau sākušās kuņģa graizes, — viņš apmierināts pa­ziņoja, — un drīz radīsies cinga no neēšanas, izkritīs mati un zobi.

Ptiburdukovs atveda brāli — kara ārstu. Ptiburdukovs-otrais ilgi turēja ausi pie Lochankina rumpja un viņa orgānu darbībā klausījās ar tādu uzmanību, kā kaķis klausās cukurtraukā ielīdu­šas peles skribināšanos. Apskates laikā Vasisualijs raudzījās ar asaru pilnām acīm uz savām krūlīm, pinkainām kā rudens mētelis. Viņam sevis bija ļoti žēl., Ptiburdukovs-otrais paskatījās uz Pti- burdukovu-pirmo un pavēstīja, ka slimniekam dietu ieverot neva­jagot. Ēst varot visu. Piemēram, zupu, kotletes, kompotu. Varot arī — maizi, dārzeņus, augļus. Nav jāvairās arī no zivs. Smēķēt varot, bez šaubām, ievērojot mēru. Dzert nav ieteicams, taču ape- tites veicināšanai nebūtu par ļaunu ievadīt organismā glāzīti laba portvīna. Vispār doktors slikti orientējās Lochankina dvēseles drāmā. Cienīgi sēkdams un klaudzinādams zābakus, viņš aizgāja, atvadoties noteicis, ka slimniekam neesot aizliegts peldēties jūrā un braukt ar velosipedu.

Bet slimnieks nedomāja uzņemt organismā ne kompotu, ne zivis, ne kotletes, ne citas marinades. Viņš negāja uz jūru peldē­ties, bet turpināja gulēt uz dīvana, apberot savus tuvākos ar lamu jambiem. Varvarai kļuva viņa žēl. «Manis dēļ badojas,» viņa ar lepnumu domāja, «cik tomēr liela kaisle. Vai Sašuks būtu spējīgs tik cildenām jūtām?» Un viņa uzmeta nemierpilnu skatienu uz paēdušo Sašuku, kura izskats rādīja, ka mīlas pārdzīvojumi viņu netraucē regulāri ievadīt organismā pusdienas un vakariņas. Un reiz, kad Ptiburdukovs bija izgājis no istabas, viņa Vasisualiju nosauca pat par «nabadziņu». Turklāt pie bada cietēja mutes atkal parādījās sviestmaizīte — un atkal tika atraidīta. «Vēl mazliet

izturības,» domāja Lochankins, «un Ptiburdukovam nekad neredzēt' manu Varvaru.»

Viņš ar labpatiku ieklausījās blakus istabā dzirdamajās balsīs.

— Viņš nomirs bez manis, — sacīja Varvara, — mums vajadzēs pagaidīt. Tu taču redzi, ka es paš­reiz nevaru aiziet.

Naktī Varvara redzēja baigu sapni. Cildeno jūtu dēļ izkāmēju­šais Vasisualijs grauza bnllos pie­šus pie kara ārsta zābakiem. Tas bija šausmīgi. Ārsta sejā atspogu­ļojās tāda padevības izteiksme kā govij, ko slauc sādžas zaglis. Pieši šķindēja, zobi klabēja. Izbailēs Var­vara pamodās.

Saule, dzeltena kā japanis, spī­dēja tieši virsū, visus savus spēkus izšķiezdama tāda nieka ap­gaismošanai kā odekolona «Turandota» pudelītes šķautnainais korķis. Vaska drānas dīvāns bija tukšs. Varvara pārlaida ska­tienu istabai un ieraudzīja Vasisualiju. Viņš stāvēja pie atvērtas bufetes ar muguru pret gultu' un skaļi šmaukstināja. Aiz nepacie­tības un rijības viņš klanījās, mīņājās ar zaļajām zeķēm, izpūta caur degunu svelpjošas un šņakstinošas skaņas. Iztukšojis prāvu konservbundžu, viņš piesardzīgi noņēma katliņam vāku un, iegremdējis pirkstus aukstajā borščā, izvilka no turienes gabalu gaļas. Ja Varvara būtu notvērusi vīru šādā nodarbībā pat lau­lības dzīves labākajā laikā, arī tad Vasisualijam klātos slikti. Tagad viņa liktenis bija izlemts.

—   Lochankin! — viņa baigā balsī uzsauca.

Bada cietējs pārbijies palaida vaļā gaļu, tā nošļakstēja atpa­kaļ katliņā, uzsitot kāpostu un burkānu šļakatas kā zvaigznes. Žēlabaini vaimanādams, Vasisualijs metās pie dīvana. Varvara klusēdama ātri apģērbās.

—   Varvara! — viņš dvesa caur degunu. — Vai patiešām tu no manis aizej pie Ptiburdukova?

Atbilde izpalika.

—   Tu, vilku mātīte, — nedroši ieteicās Lochankins, — es tevi nīstu, pie Ptiburdukova no manis aizej tu …

Bet bija jau par vēlu. Velti Vasisualijs činkstēja par mīlu un bada nāvi Varvara aizgāja uz visiem laikiem, stiepjot sev līdzi ceļojuma maisu ar krāsainajām jātniekbiksēm, filca cepuri, figū­riņu flakoniem un citiem dāmu iedzīves priekšmetiem.

Un Vasisualija Andrejeviča dzīvē iestājās mocošu pārdomu un morālu ciešanu periods. Ir ļaudis, kas neprot ciest, kuriem tas nepadodas. Un, ja arī cieš, tad cenšas to izdarīt pēc iespējas ātrāk un neuzkrītošāk. Taču Lochankins cieta atklāti, majestātiski, viņš dzēra savas bēdas ar tējas glāzēm, viņš baudīja tās. Lielās sēras deva viņam iespēju lieku reizi padomāt par krievu inteliģences nozīmi un tāpat arī par krievu liberālismā traģēdiju.

«Bet varbūt tā vajag,» viņš domāja, «varbūt tā ir grēku iz­pirkšana un es no tās iziešu šķīstīts? Vai tāds nav visu ļaužu lik­tenis, kam smalka konstitūcija un kas stāv pāri pūlim? Galilejs, Miļukovs, A. F. Koni. Jā, jā, Varvarai taisnība, tā vajag!»

Garīgā depresija tomēr netraucēja viņu ielikt avīzē sludinā­jumu par otras istabas izīrēšanu.

«Tas tomēr man pirmajā laikā dos materialu atbalstu,» nolēma Vasisualijs. Un no jauna iegrima irealās apcerēs par miesīgām ciešanām un dvēseles kā visa skaistā pirmsākuma nozimi.

No šās nodarbības viņu nevarēja atraut pat kaimiņu katego­riskie aizrādījumi, ka esot nepieciešams nodzēst atejā gaismu pēc tās lietošanas. Būdams uzbudināts, Lochankins pastāvīgi aizmirsa to izdarīt un tādējādi ļoti satrauca ekonomiskos iemītniekus.

Bez tam lielajā komunalajā dzīvoklī Nr. 3, kur mitinājās ari Lochankins, apdzīvotāji tika uzskatīti par savdabīgiem ļaudīm un visā mājā bija pazīstami kā biežu traču cēlāji un briesmīgi mēl­neši. Dzīvokli Nr. 3 pat iedēvēja par «Vārnu brīvciemu». Ilg­stošā kopdzīve bija norūdījusi šos ļaudis, un viņi nepazina baiļu. Līdzsvaru dzīvoklī uzturēja atsevišķi iemītnieku bloki. Reizēm «Vārnu brīvciema» iemītnieki visi apvienojās pret kādu vienu īrnieku, un slikti tad klājās tādam īrniekam. To satvēra tiesāšanās centrtieces spēks, ievilka juriskonsultu kancelejās, kā viesulis iz­nesa cauri piesmēķētajiem tiesu koridoriem un iegrūda biedru un tautas tiesu kamerās. Un vēl ilgi apkārt klīda nepakļāvīgais īr­nieks; meklēdams taisnību, viņš aizkūlās pie paša Vissavienības vecākā biedra Kaļiņina. Un līdz pašai nāvei īrnieks bārstis juri­diskus vārdiņus, ko būs saklausījies dažādās kancelejās, sacīs ne­vis «sods», bet «sodāmība», nevis «rīcība», bet «nodarījums». Sevi sauks nevis par «biedru Zukovu», kā tas viņam klātos kopš dzim­šanas, bet «cietušā puse». Taču visbiežāk un ar sevišķu baudu viņš minēs vārdus «ierosināt prasību». Un viņa dzīve, ko arī agrāk nav apskalojušas piena un medus upes, kļūs pavisam draņķīga.

Vēl ilgi pirms Lochankina ģimenes dramas lidotājs Sevrju- govs, kas sev par nelaimi mita dzīvoklī Nr. 3, bija aizlidojis stei­dzamā Osoaviachima komandējumā aiz polārā loka. Visa pasaule satraukti sekoja Sevrjugova lidojumam. Bija pazudusi bez vēsts ārzemnieku ekspedicija, kas devās uz polu, un Sevrjugovam vaja­dzēja to atrast. Pasaule dzīvoja ceribās, ka lidotājam izdosies at­rast ekspediciju. Visu kontinentu radiostacijas uzturēja savā starpā sakarus, meteorologi brīdināja drošsirdīgo lidotāju no mag­nētiskām vētrām, īsviļņnieki piepildīja eteri ar svilpieniem, un poļu laikraksts «Kurier Poranny», kas stāvēja tuvu ārlietu ministrijai, jau pieprasīja Polijas paplašināšanu līdz tās 1772. gada robežām. Veselu mēnesi Sevrjugovs lidoja virs ledus tuksneša, un viņa mo­tora rūkoņa bija dzirdama visā pasaulē.

Pēdīgi Sevrjugovs paveica to, kas pavisam sajauca prātus avī­zei, kura tuvu stāvēja poļu ārlietu ministrijai. Viņš starp ledus blāķiem atrada nomaldījušos ekspediciju, paspēja paziņot precizu tās atrašanās vietu un tad pēkšņi pazuda pats. To uzzinājusi, vaimanāja visa zemeslode. Sevrjugova vārdu daudzināja trīs­simt divdesmit valodās un izloksnēs, ieskaitot melnādaino indiāņu valodu. Kažokotā Sevrjugova ģīmetnes parādījās uz katras brīvas papīra lapas. Sarunā ar preses pārstāvjiem Gabriels d' Annuncio paziņoja, ka nupat esot pabeidzis savu jauno romānu un tūlīt iz­lidošot meklēt drošsirdīgo krievu. Parādījās čarlstons «Pat Zie­meļpolā man silti ar savu drostaliņu». Un vecie Maskavas hal­tūristi Usliškins-Verters, Leonīds Trepetovskis un Boriss Ammia- kovs, kas kopš seniem laikiem praktizēja literatūras dempingu un savu produkciju laida tirgū par pabiru cenām, jau rakstīja ap­rakstu ar nosaukumu «Un jums nav auksti?». Vārdu sakot, — mūsu planēta pārdzīvoja lielu sensāciju.

Bet vēl lielāku sensāciju šis paziņojums sacēla trešajā dzī­voklī, kas atradās Citronu šķērsielā numur astoņi un plašāk pa­zīstams ar nosaukumu «Vārnu brīveiems».

-ļ- Pazuda mūsu īrnieks, — līksmi tērgāja pensionēts sētnieks Ņikita Prjachins, žāvēdams virs primusa filca zābaku. — Pazuda čabulītis. Bet lai nelido, lai nelido! Cilvēks radīts staigāšanai, nevis lidošanai. Staigāšanai radīts, jā gan.

Un viņš pagrieza velteni uz sēcošās uguns.

— Postā pats ielidoja, vanadziņš, — murmināja vecenīte, kuras vārdu un uzvārdu neviens nezināja. Viņa dzīvoja virtuvē ierīkotā luktā, un, kaut arī visu dzīvokli apgaismoja elektrība, ve­cenīte pie sevis augšā dedzināja petrolejas lampu ar spožu turekli. Elektrībai viņa neuzticējās. — Skaties, arī istaba atbrīvojusies, lieka platība!

Vecenīte pirmā bija izteikusi vārdu, kas jau sen nomāca «Vār­nu brīvciema» iemītnieku sirdis. Par pazudušā lidotāja istabu ta­gad runāja visi: ir bijušais kalniešu kņazs, bet nu Austrumu darba cilvēks pilsonis Gigienišvili, ir Dūņa, kas īrēja gultasvietu tantes Pašas istabā, ir pati tante Paša — tirgus sieva un baiga ieme- tēja, ir Aleksandrs Dimitrijevičs Suchoveiko — bijušais viņa augstības imperatora galma kambarkungs, kuru dzīvoklī sauca vienkārši par Mitriču, un citi dzīvoklī mītošie sušķi ar atbildīgo īrētāju Lūciju Francevnu Pferdu priekšgalā.

—   Ko tad citu, — sacīja Mitričs, sakārtodams savas zelta bril­les, kad virtuvē bija sanākuši visi iemītnieki, — reiz biedrs pazu­dis, vajag rīkoties. Piemēram, man jau sen ir tiesības uz papiid- platibu.

—   Kālab tad vīrietim platību? — iebilda gultasvietas īrētāja Dūņa. — Vajag sievietei. Man varbūt otra tāda gadījuma dzīvē vairs nebūs, kad vīrietis pēkšņi pazūd.

Un vēl ilgi viņa grozijās sapulcējušos vidū, minot dažādus iemeslus sev par labu un bieži daudzinot vārdu «vīrietis».

Iemītnieki vienojās vismaz par to, ka istabu vajag paņemt ne­kavējoties

Bet tajā pašā dienā pasauli satrauca jauna sensācijā. Dros­mīgais Sevrjugovs atradās. Ņižņijnovgoroda, Kvebeka un Reikja- vika bija saklausījusi Sevrjugova signālus. Viņš ar saliektu ša­siju sēdēja uz astoņdesmit ceturtās paralēlēs. Ēteri tricināja ziņojumi: «Drosmīgais krievs jūtas lieliski», «Sevrjugovs sūta sveicienu Osoaviachima prezidijam!», «Carls Lindbergs uzskata Sevrjugovu par labāko lidotāju pasaulē», «Septiņi ledlauži iz­braukuši glābt Sevrjugovu un viņa atrasto ekspediciju». Starp­laikā starp šiem ziņojumiem avīzes iespieda tikai visādas ledus- gabalu un krastu fotogrāfijās. Bez gala skanēja vārdi: «Sevrjugovs, Nordkaps, paralēlē, Sevrjugovs, Franča Jozefa Zeme, Spicber- gena, Kingsbeja, pimi, degvielas, Sevrjugovs».

Grūtsirdību, kas pēc šīs ziņas pārņēma «Vārnu brīvciema» iemītniekus, drīz nomainīja mierīga paļāvība. Ledlauži virzījās lēni, ar grūtībām lauzdamies cauri ledus laukiem.

—   Ņem tik istabu ciet un cauri, — ieteica Ņikita Prjachins.

—   Viņam tur labi uz ledus tupēt, bet šeit, piemēram, Dūņai ir visas tiesības. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēc likuma īrniekam nav tiesību atrasties prom ilgāk par diviem mēnešiem.

—   Kā jums nav kauna, pilsoni Prjaehin! — norāja Varvara, toreiz vel Lochankina, vicinādama «Izvestiju». — Viņš taču ir va­ronis. Viņš taču pašreiz atrodas uz astoņdesmit ceturtās paralēlēs!

—   Kas tā tāda par paralēli, — uzbudināti atsaucās AAitričs.

—   Varbūt tādas paralēlēs vispār nav. To mēs nezinām. Ģimnā­zijās neesam mācījušies.

Mitričs runāja skaidru patiesību. Ģimnāzijā viņš nebija mācī­jies. Viņš bija beidzis Pažu korpusu.

—   Vai jūs saprotat, — iekaisa Varvara, bāzdama kambar­kungam zem deguna avīzes lapu. — Te ir raksts. Redzat? «Starp ledus blāķiem un aisbergiem.»

—   Aisbergi! — izsmejoši atsaucās Mitričs. — To mēs varam saprast. Desmit gadi, kopš nav vairs nekādas dzīves. Tikai Aisbergi, Vaisbergi, Aizenbergi, visādi tur Rabinoviči. Prjachins taisnību saka. Atņemt — un viss. Bez tam ari Lūcija Francevna apstiprina, ka likums mūsu pusē.

—   Bet mantas izmest uz trepēm pie visiem velniem! — krūšu balsī iesaucās bijušais kņazs, tagadējais Austrumu darba cilvēks pilsonis Gigienišvili.

Varvarai uzbruka visi kā vārnas, un viņa aizskrēja žēloties vīram.

—   Bet varbūt tā vajag, — atbildēja vīrs, izsliedams savu fa­raona bārdu, — varbūt ar vienkāršā vīra Mitriča muti runā lielā, skarbā dzīves patiesība. Iedziļinies vien krievu inteliģences lomā un tās nozīmē.

Un tanī lielajā dienā, kad ledlauži pēdīgi sasniedza Sevrju­gova teltis, pilsonis Gigienišvili uzlauza Sevrjugova durvju at­slēgu un izmeta koridorā visas varoņa mantas, starp tām arī pie sienas piekārto sarkano propeleru. Istabā ievācās Dūņa un tūlīt pret samaksu ielaida pie sevis sešus gultasvietu īrētājus. Ieka­rotajā platībā visu nakti dzīroja. Ņikita Priachins spēlēja ermo­ņikas, un kambarkungs Mitričs ar piedzērušos tanti Pašu lēca īstu krievu danci.

Ja Sevrjugova slava būtu kaut mazliet mazāka par to vispa­saules slavu, ko viņš bija ieguvis ar saviem lieliskajiem Arktikas lidojumiem, viņš nekad vairs neredzētu savu istabu, viņu savā mutulī ierautu prāvošanās centrtieces spēks un līdz pat nāves stundai viņš nesauktos vis par «drošsirdīgo Sevrjugovu», «ledus varoni», bet gan par «cietušo pusi». Bet šoreiz «Vārnu brīvciemu» pamatīgi paplucināja. Istabu atdeva atpakaļ (Sevrjugovs drīz pārcēlās uz jaunu namu), bet brašais Gigienišvili par patvaļu no­sēdēja cietumā četrus mēnešus un no turienes atgriezās nikns kā velns.

Tieši viņš deva sērdienītim Lochankinam pirmo rīkojumu, ka nepieciešams atejā pēc tās lietošanas regulāri nodzēst uguni. Pie šiem vārdiem viņa acis spīdēja īsti sātaniski. Izklaidīgais Lochan­kins nenovērtēja šā demarša svarīgumu, ko bija uzsācis pilsonis Gigienišvili, un tālab palaida garām konflikta sākumu, kas drīz noveda pie visšausmīgākajiem, dzīvokļu praksē pat nebijušiem notikumiem.

Lūk, kā tas viss norisa. Vasisualijs Andrejevičs tāpat kā agrāk aizmirsa nodzēst gaismu kopējās lietošanas telpās. Jā, un vai tad viņš varēja atcerēties tādus sadzīves sikumus, kad viņu pametusi sieva, kad palicis bez kapeikas, kad vēl nebija pilnīgi noskaidrota krievu inteliģences tik daudzveidīgā nozīme? Vai tad viņam va­rēja ienākt prātā, ka nožēlojamā astoņu sveču gaismas lampele izsauks kaimiņos tik spēcīgas jūtas. Sākumā viņu brīdināja vairā­kas reizes dienā. Tad piesūtīja vēstuli, kuru sastādīja Mitričs un parakstīja visi iedzīvotāji. Un pēdīgi pārtrauca brīdināt un ari vēstules vairs nesūtīja. Lochankins vēl neaptvēra notikušā no­zīmi, bet jau neskaidri noskārta, ka ap viņu savelkas kāds nere­dzams loks.

Otrdienas vakarā atskrēja tantes Pašas meitēns un viena elpas vilcienā nobēra:

—   Viņi pēdējo reizi saka, lai dzēšot nost gaismu.

Taču atkal sagadījās tā, ka Vasisualijs Andrejevičs aizmirsās, un spuldze noziedzīgi turpināja spīdēt cauri zirnekļu tikliem un putekļiem. Dzīvokli pāršalca nopūta.

Pēc kāda brīža Lochankina istabas durvīs parādījās pilsonis Gigienišvili. Viņš bija zilos brezenta zābakos un apaļā brūnas jērādas cenurē.

—   Nāc šurp! — viņš sacīja, mādams Vasisualijam ar pirkstu.

Viņš to cieši paņēma pie rokas, veda pa tumšo koridoru, kur

Vasisualijs diezin kāpēc kļuva skumīgs un pat viegli spirinājās pretī, un ar dunku mugurā izgrūda virtuves vidū. leķe- ries veļas virvēs, Lochankins noturējās līdzsvarā un izbijies pa­skatījās apkārt. Seit bija sapulcējies viss dzīvoklis. Klusēdama stāvēja Lūcija Francevna Pferda. Atbildīgās irētājas valdonīgajā sejā bija iegūlušās violetas ķīmiskas krunciņas. Līdzās viņai uz plīts krietnā žvingulī noskumusi sēdēja tante Paša. Smīnēdams uz nobijušos Loehankinu skatijās baskājainais Ņikita Prjachins. No luktas nokarājās vientu|ās vecmāmiņas galva. Dūņa deva zī­mes Mitričam. Bijušais galma kambarkungs smaidīja, slēpdams kaut ko aiz muguras.

—   Kas te notiek? Vai būs kopsapulce? — biklā balstiņā jau­tāja Vasisualijs Andrejevičs.

—   Būs, būs, — tuvodamies Lochankinam, sacīja Ņikita Prja­chins, — viss kas tev būs. Kafija būs, kakaviņš arī' Gulsties zemē! — pēkšņi viņš uzbrēca, uzpūzdams Vasisualijam tā kā deg­vīna, tā kā terpentina smaku.

—   Kā tas domāts — gulsties zemē? — Vasisualijs Andreje­vičs trīcēdams vaicāja.

—   Ko tur ar viņu vēl runāt, ar šo nelietīgo cilvēku! — izsau­cās pilsonis Gigienišvili. Un notupies ņēmās aptaustīt Lochankina vidukli, pogādams vaļā bikšturus.

—   Paligā! — čukstus izdvesa Vasisualijs un raidīja neprāta pilnu skatienu Lūcijai Francevnai.

—  Vajadzēja dzēst nost gaismu! — bargi atbildēja pilsone Pferda.

—   Mes neesam buržuji, lai atļautos elektrisko enerģiju velti dedzināt, — piemetināja kambarkungs, kaut ko iemērkdams ūdens spainī.

—   Es neesmu vainīgs! — iepīkstējās Lochankins, raudamies ārā no bijušā kņaza, tagadējā Austrumu darba cilvēka rokām.

—   Neviens nav vainīgs! — murmināja Ņikita Prjachins, pie­turēdams drebošo iemītnieku.

—   Es taču neko sliktu neesmu izdarījis.

—   Neviens neko sliktu nav izdarijis.

—   Mani māc garīga depresija.

—   Visus māc garīga depresija.

—   Jūs nedrīkstat mani aiztikt. Es esmu mazasinīgs.

—   Visi, visi ir mazasinigi.

—   Mani sieva atstājusi! — histēriski iekliedzās Vasisualijs.

—   Visus sieva atstājusi, — atbildēja Ņikita Prjachins.

—   Sadod, sadod viņam, Ņikituška! — norūpējies iesaucās kambarkungs Mitričs, iznesdams gaismā slapjas, spīdošas rīkstes. — Ar pļāpāšanu vien Iidz gaismai netiksim galā.

Vasisualiju Andrejeviču noguldīja ar vēderu uz grīdas. Baltas kā piens paspīdēja viņa kājas. Gigienišvili no visa spēka atvēzē­jās, un rīkste asi nošņāca gaisā.

—   Māmucīt! — iesmilkstējās Vasisualijs.

—   Visiem ir māmucīte! — pamācoši noteica Ņikita, piespiez­dams Lochankinu ar celi.

Un Vasisualijs pēkšņi apklusa.

«Bet varbūt tā vajag,» viņš domāja, raustīdamies no sitieniem un aplūkodams melnos Ņikitas kāju nagus, kas atgādināja bru­ņas, «varbūt taisni iekš tā pastāv izpirkšana, atzīšana, dižens upuris …»

Un, kamēr viņu pēra, kamēr Dūņa kaunīgi smējās un vien­tuļā vecmāmiņa no luktas sauca: «Dod tik pa mizu mūsu ciešu- lītim! Dod tik cālītim!» — Vasisualijs Andrejevičs saspringti do­māja par krievu inteliģences nozīmi un par to, ka arī Galilejs cietis patiesības vārdā.

Pēdējais rīkstes ņēma Mitričs.

—   Do' šu', es pamēģināšu, — paceldams roku, viņš sacīja. — Sadošu viņam stibas pa filē vietām.

Taču Lochankins neizbaudīja kambarkunga stibas. Pie virtu­ves durvīm klauvēja. Dūņa metās atvērt («Vārnu brīvciema» pa­rādes durvis jau sen stāvēja aiznaglotas, jo iemītnieki nekādi nevarēja vienoties, kam pirmajam jāmazgā kāpnes. Tāda paša iemesla dēļ bija noslēgta arī vannas istaba).

—   Vasisualij Andrejevič, pēc jums jautā kāds svešs vīrietis, — sacīja Dūņa, it kā nekas nebūtu noticis.

Un visi patiešām ieraudzīja durvīs stāvošu svešu vīrieti bal­tās, džentlmeniskās biksēs. Vasisualijs Andrejevičs žigli pielēca kājās, saposa savu tualeti un ar muļķīgu smaidu sejā pieversās ienākušajam Benderam.

—   Vai es jūs netraucēju? — acis piemiedzis, pieklājīgi jautāja lielais kombinators.

—   Jā, jā, — nošļupstēja Lochankins, kā puišelis pievilkdams kāju, — redziet, es biju, kā lai jums to pasaku, mazliet aiz­ņemts . . . Bet. .. liekas, es jau esmu brīvs? — Un viņš vaicājoši paskatījās apkārt. Bet virtuvē vairs neviena nebija, izņemot tanti Pašu, kas eksekūcijas laikā bija uz plīts aizmigusi. Uz dēļu grī­das mētājās stibu gali un baita veļas poga ar diviem cauru­miņiem.

—   Lūdzu, nāciet manā istabā! — aicināja Vasisualijs.

—   Bet varbūt es jūs tomēr iztraucēju? — jautāja Ostaps, ie­gājis Lochankina pirmajā istabā. — Jūs sakāt, ka ne? Nu labi. Tātad pie jums «Iz. j. ist. v. ērt. skat. jūr. vient. nepr. int. vīr.»? Un tā patiešām ir «j.» ar «v. ērt.»?

—   Pilnīgi pareizi, — Vasisualijs dzīvi atsaucās, — brīnišķīga istaba ar visām ērtībām. Un lēti izdodu Piecdesmit rubļu mēnesī.

—   Es nekaulēšos, — laipni sacīja Ostaps, — bet kā ar kaimi­ņiem, kādi viņi ir?

—   Brīnišķīgi ļaudis, — Vasisualijs slavēja, — un vispār vi­sas ērtības. Un par lētu cenu.

—   Bet viņi taču, kā liekas, šeit ieveduši miesas sodus?

—   Ak, — izjusti sacīja Lochankins, — galu galā ko tur var zi­nāt? Varbūt tā vajag. Varbūt tieši tur slēpjas lielā, raupjā dzīves patiesība.

—   Raupjā? — domīgi atkārtoja Benders. — Tā pati arī nātna, trīskārt šķeterēta un pašausta? Ta, ta. Vispār sakiet, — no kādas ģimnāzijās klases jūs izmeta par nesekmību? No sestās?

—   No piektās, — Lochankins atbildēja.

—   Zelta klase. Tātad līdz Krajeviča fizikai jūs nemaz neno- kļuvāt? Un kopš tā laika vedat tikai intelektuālu dzīves veidu? Starp citu, man vienalga Dzīvojiet, kā vēlaties! Rīt es pārvācos pie jums.

—   Bet rokasnauda? — jautāja bijušais ģimnāzists.

—   Jūs neesat baznīcā, jūs neviens netaisās piekrāpt, — no­zīmīgi sacīja lielais kombinators. — Bus arī rokasnauda. Ar laiku.

XIV nodala PIRMĀ TIKŠANAS

Kad Ostaps atgriezās viesnīcā «Karlsbade» un, neskaitāmas reizes atspoguļojies vestibilu, kāpņu telpu un gaiteņu spoguļos, ar kuriem tik ļoti mīl izgreznoties šāda veida iestādes, iegāja savā istabā, viņu pārsteidza šeit valdošā nekārtība. Sarkanais plīša krēsls gulēja ar strupajām kājelēm gaisā, atklādams savu nepievilcīgo džuta ačgārno pusi. Bārkstainais samta galdauts bija noslīdējis no galda. Pat glezna «Kristus parādīšanās ļau­dīm», arī tā bija nošķiebušies uz sāniem un šādā izskatā zaudē­jusi lielāko daļu savas audzinošās nozīmes, kuru tanī bija ielicis mākslinieks. No balkona pūta svaigs, dzestrs vējš, lidinādams pa gultu izmētātās naudas zīmes. Starp tām zvilnēja papirosu «Kau- kazs» skārda kārbiņa. Uz grīdsegas saķērušies, kājas mētādami, klusi valstījās Paņikovskis un Balaganovs.

Lielais kombinators ar riebumu pārkāpa pāri kaušļiem un izgāja balkonā. Lejā uz bulvāra čaloja ļaudis, zem viņu kājām čirkstēja grants, virs melnajām kļavām lidinājās simfoniskā or­ķestra melodiskā elpa. Ostas tumšajā dziļumā dižojās ai uguņiem un dārdināja dzelžus saldētavas jaunceltne. Aiz mola prasīgi rēca neredzams kuģis, laikam gribēja tikt ostā.

Atgriezies istabā, Ostaps ieraudzīja, ka piena brāļi jau sēž viens otram pretī uz grīdas un gurdi atvairās ar dūrēm, murmi­nādami: «Bet kas tu tāds esi?»

—   Nevarējāt sadalīt? — jautāja Benders, aizvilkdams port­jeru.

Paņikovskis un Balaganovs ātri pietrūkās kājās un ņēmās stāstīt. Katrs no viņiem visus panākumus piedēvēja sev un no­melnoja otra darbību. Kā norunājuši, viņi noklusēja tādus sīku­mus, kas bija viņiem apvainojoši, toties minēja milzumu tādu epizodu, kas izdevīgā gaismā parādīja viņu brašumu un izveicību.

—   Nu, pietiek! — iebilda Ostaps. — Nedauziet savus plikos paurus pret parketu! Kaujas aina man skaidra. Tātad jūs sakāt — kopā ar viņu bija meitene? Tas ir labi. LJn tā sīks ierēdnītis nēsā sev līdz vienkārši kabatā … jūs, liekas, jau esat saskaitījuši? Cik tur ir? Oho! Desmit tūkstoši! Koreiko kunga divdesmit gadu alga par nevainojamu darbu. Dievīgs paskats, kā raksta gudrāki pirm­rindnieki. Bet vai es jūs neiztraucēju? Jūs te uz grīdas kaut ko darījāt? Vai naudu dalījāt? Turpiniet, turpiniet, es paskatīšos.

—   Es gribēju godīgi, — sacīja Balaganovs, savākdams naudu no gultas, —• taisnīgi. Visiem līdzīgi ■— pa divarpus tūkstošiem!

Un, salicis naudu četrās līdzīgās kaudzītēs, viņš kautri atgāja sāņus, sacīdams:

—   Jums, man, viņam un Kozļēvičam.

—   Ļoti labi, — piezīmēja Ostaps. — Bet tagad lai dala Paņi­kovskis, viņam acīm redzot ir savas īpašas domas.

Palicis pie savām īpašām domām, Paņikovskis ņēmās dalīt ar lielu aizrautību. Noliecies pār gultu, viņš čapstināja biezās lupas, slapināja ar siekalām pirkstus un bezgalīgi pārcilāja papīrīšus no vienas vietas uz otru, it kā izlikdams lielo pasjansu. Pec šim veiklajām manipulācijām uz segas izveidojās trīs kaudzītes: viena liela no tīrām, jaunām naudas zīmēm, otra — tādi pati, tikai no netīrākiem papīrīšiem un trešā — maza un pavisam netīra.

—   Man un jums pa četri tūkstoši, — viņš sacīja Benderam, — bet Balaganovam divi. Viņš pat tos divus nav nopelnījis.

—   Bet Kozļēvičam? — dusmās aizmiegdams acis, jautāja Balaganovs.

—   Par ko tad Kozļēvičam? — iespiedzās Paņikovskis. -— Tā ir laupīšana! Kas tas Kozļēvičs tāds ir, lai ar viņu dalītos? Es nekāda Kozļēviča nepazīstu.

—   Vai jūs beidzāt? — jautāja lielais kombinators.

—  Jā, — atbildēja Paņikovskis, nenolaižot acis no kaudzītes ar tīrajiem papīrīšiem. — Kāda šajā brīdī var būt runa par Koz- ļēviču?

—   Bet tagad es dalīšu, — saimnieciski sacīja Ostaps. — Viņš gausi apvienoja visas kaudzītes vienā, ielika naudu skārda kār­biņā un iebāza balto bikšu kabatā.

—  Visa šī nauda, — viņš nobeidza, — tūlīt tiks atdota cietu­šajam pilsonim Koreiko. Vai jums patīk tāds dalīšanas paņē­miens?

—   Nē, nepatīk vis, — Paņikovskim paspruka.

—  Jokus pie malas, Bender, — neapmierināts ieteicās Bala: ganovs. — Jāsadala taisnīgi.

—  Tas nenotiks, — vēsi atbildēja Ostaps. — Un vispār šai pusnakts stundā es ar jums jokot netaisos.

Paņikovskis sasita savas vecīgās, zilganās plaukstas. Viņš šausmās paskatījās uz lielo kombinatoru, ielīda kaktā un apklusa. Paretam tikai pazibēja konvencijas pārkāpēja zelta zobs.

Balaganova seja mirklī norasoja un sasarka kā saulē ap­svilusi.

—   Kāpēc tad mēs pūlējāmies? — viņš sēkdams runāja. — Tā nedrīkst. To … paskaidrojiet.

—   Jums, — laipni sacīja Ostaps, — leitnanta mīļotajam dē­lam, es varu atkārtot tikai to pašu, ko tiku teicis Arbatovā. Es cienu Kriminālkodeksu. Es neesmu uzbrucējs, bet naudas iegūša­nas idejisks cīnītājs. Manos četrsimt godīgajos naudas atņemša­nas paņēmienos laupīšana nav paredzēta, tā tur neiederas. Un* bez tam mēs šeit neesam ieradušies pēc desmit tūkstošiem. Tādus tūkstošus man personīgi vajag vismaz pieci simti.

—   Kāpēc tad jūs mūs sūtījāt? — atvēsis jautāja Balaga­novs. — Mēs centāmies.

—   Citiem vārdiem sakot, jūs gribat jautāt, vai cienījamais komandors pats arī zina, kādā nolūkā viņš organizējis pēdējo operāciju? Uz to varu atbildēt — jā, zina. Lieta tāda …

Šai brīdī kaktā nodzisa zelta zobs. Paņikovskis sakopoja visus savus spēkus, ievilka galvu plecos un ar kliedzienu: «Bet kas tu tāds esi?» — vairs nevaldīdams par sevi, metās virsū Ostapam. Nemainīdams pozu un pat nepagriezdams galvu, lielais kombina­tors gāza ar dūri, ka vai dzirksteles šķīst, atsvieda satracināto konvencijas pārkāpēju atpakaļ agrākajā vietā un turpināja:

—   Tur jau ir tas suns aprakts, Sura, ka tā bija tikai pār­baude. Kalpotājam ar četrdesmit rubļu algu kabatā atradās des­mit tūkstošu rubļu, tas ir mazliet savādi un dod mums lielākas izredzes, atļauj, kā saka zibens zeļļi, cerēt uz pamatīgu ķērienu. Piecsimt tūkstošu — tas bez vārda runas ir pamatīgs ķēriens. Un to mēs dabūsim šādi. Es atdošu Koreiko desmit tūkstošus, un viņš tos paņems. Es gribētu redzēt tādu cilvēku, kas neņemtu atpakaļ savu naudu. Un te nu viņš iekritīs. Viņu pazudinās alkatība. Un; tiklīdz viņš atzīsies savā bagātībā, es viņu paņemšu ar kailām rokām. Būdams gudrs cilvēks, viņš sapratīs, ka daļa ir ma­zāka par veselu, un atdos man daļu, baidīdamies pazaudēt visu. Un tad, Sura, dienas gaismā parādīsies kāds šķīvītis ar zilu maliņu . ..

—   Pareizi! — iesaucās Balaganovs.

Kaktā birdināja asaras Paņikovskis.

—   Atdodiet man manu naudu, — viņš svepstēja, — es esmu pavisam nabags! Veselu gadu neesmu bijis pirtī. Es esmu vecs. Mani meitenes nemīl.

—   Griezieties Vispasaules seksuālo reformu savienībā, — ieteica Benders, — varbūt tur jums palīdzēs.

—   Mani neviens nemīl, — Paņikovskis elsoja.

—   Un kāpēc lai jūs mīlētu? Tādus kā jūs meitenes nemīl. Vi­ņas mīl jaunus, slaidus, politiski izglītotus cilvēkus. Bet jūs drīz mirsiet. Un neviens par jums avīzē nerakstīs: «Vēl viens sadedzis darbā.» Un uz kapa nesēdēs apburoša atraitne ar persietes acīm. Un noraudājušies bērni nejautās: «Tēti, tēti, vai tu mūs dzirdi?»

—   Nerunājiet tā! — pārbijies iekliedzās Paņikovskis. — Es jūs visus pārdzīvošu. Jūs nepazīstat Paņikovski. Paņikovskis jums visiem vēl parādīs garu degunu. Atdodiet manu naudu!

—   Labāk sakiet — gribat ar mums kopā strādāt vai ne? Pēdējo reizi jautāju.

—   Gribu, — atbildēja Paņikovskis, slaucīdams lēni ritošas veča asaras.

Nakts, nakts, melna nakts ieskāva visu zemi. Cernomorskas ostā viegli grozījās celtņi, tie nolaida tērauda troses ārzemju kuģu dziļajās kravas telpās un atkal pagriežas, lai uzmanīgi, ar īstu kaķes mīlestību, izceltu piestātne prie/u

kastes ar traķtorrūpnīcas iekārtu. No augstajiem silikātu rūpnīcu dūmeņiem kā komētas šāvās ārā rožainas uguns mēles. Kvēloja Dņeprostroja, Magņitogorskas un Staļingradas zvaigžņu pulki. Ziemejos uzlēca Sarkanā Putilovieša zvaigzne, un drīz iedegās liels daudzums citu pirmā lieluma zvaigžņu. Tur bija fabrikas, kombināti, elektrostacijas, jaunceltnes. Mirdzēja visa piecgade, aizēnojot ar savu spīdumu veco, jau eģiptiešiem ierasto debesi.

Un jaunais cilvēks, aizkavējies ar savu mīļoto strādnieku klubā, steigšus iededzināja eiektrificēto piecgades karti un čukstēja:

— Paskaties, lūk, uz šo sarkano uguntiņu! Tur būs «Sibirijas Kombains». Mēs brauksim turp. Vai vēlies?

Un mīļotā klusi smējās, atsvabinādama rokas.

Nakts, nakts, melna nakts, kā jau sacīts, ieskāva visu zemi. Miegā stenēja monarchists Hvorobjovs, kas sapnī redzēja mil­zīgu arodbiedrības biedra karti. Vilcienā uz augšējā plaukta krāca inženieris Talmudovskis, kas devās no Charkovas uz Rostovu, kur to vilināja lielāka alga. Plašajos Atlantijas viļņos šūpojās ame­rikaņu džentlmeņi, vezdami līdz uz dzimteni lieliskās kviešu kan­džas recepti. Uz sava dīvana grozījās Vasisualijs Lochankins, ar roku braucīdams cietušās vietas. Vecais rebusnieks Siņickis velti tērēja elektrību, sacerot žurnalam «Ūdensvadu ierīkošana» zīmē­jumu mīklu: «Kur ir šīs strādnieku un kalpotāju kopsapulces priekšsēdētājs, kura sanākusi, lai ievēlētu sūkņu stacijas vietējo komiteju?» Pie tam viņš centās netrokšņot, lai neuzmodinātu Zosju. Polichajevs gulēja gultā ar Sernu Michailovnu. Pārējie herkulesiēši gulēja satrauktā miegā dažādās pilsētas malās. Alek­sandrs Ivanovičs Koreiko nevarēja aizmigt, viņu mocīja doma par savu bagātību. Ja šīs bagātības nebūtu vispār, viņš gulētu mierīgi. Ko darīja Benders, Balaganovs un Paņikovskis, — jau zināms. Un tikai par Kozļēviču, «Antilopes Gnu» vadītāju un īpašnieku, pašreiz nekas netiks sacīts, lai gan viņu jau piemeklē­jusi nelaime ar stipri politisku piegaršu.

Agri no rīta Benders atvēra savu ceļa somu, kādas parasti lieto vecmātes, izvilka no turienes milicijas formas cepuri ar Kije­vas pilsētas ģērboni un, iebāzis to kabatā, devās pie Aleksandra Ivanoviča Koreiko. Pa ceļam viņš ķircināja piena sievas, jo bija iestājusies šo veiklo sievu stunda, kamēr kalpotāju stunda vēl ne- ,bija sākusies, un dungoja romances vārdus: «Un pirmās tikšanās prieki vairs nesatrauc asinis manas.» Lielais kombinators drusku liekuļoja. Pirmā tikšanās ar miljonāru kantora darbinieku viņu satrauca. Iegājis mājā Mazajā Sakaru ielā Nr. 16, viņš uzmauca galvā dienesta cepuri un, saraucis uzacis, pieklauvēja pie durvīm,

Istabas vidū stāvēja Aleksandrs Ivanovičs. Viņš bija ģērbies tīkliņkreklā bez piedurknēm un jau paspējis uzvilkt sīkā kalpotāja bikses. Istaba bija iekārtota priekšzīmīgi nabadzīgi, kā tas pirms revolūcijas bija pieņemts bāriņu patversmēs un tamlīdzīgās or­ganizācijās, kas atradās ķeizarienes Marijas Fjodorovnas aizgād­nībā. Seit atradās trīs priekšmeti: slimnīcas parauga dzelzs gulta,, virtuves galds ar durtiņām un koka sprūdu, ar kādiem parasti aiztaisa vasarnīcu ateju durvis, un aplupis Vīnes krēsls. Kaktā gulēja hanteles un starp tām divas lielas svaru bumbas, smag- atleta vienīgais prieks.

Milicim parādoties, Aleksandrs Ivanovičs smagi paspēra soli uz priekšu.

—   Vai pilsonis Koreiko? — jautāja Ostaps, starojoši smai­dīdams.

—   Es pats, — atbildēja Aleksandrs Ivanovičs, arī izrādīdams, prieku par tikšanos ar varas pārstāvi.

—   Aleksandrs Ivanovičs? — ar vēl starojošāku smaidu apvai­cājās Ostaps.

— Tieši tā, — apstiprināja Koreiko, cik spēdams iekvēlinot savu prieku.

Pēc tam lielajam kombinatoram nekas cits neatlika kā ap­sēsties uz Vīnes krēsla un uzplāt sejai pārdabisku smaidu. To pa­veicis, viņš paskatījās uz Aleksandru Ivanoviču. Bet miljonārs kantora darbinieks sakopoja visus spēkus, un viņa sejā atplauka velns zina kas: ir aizkustinājums, ir apbrīna, ir sajūsma, ir mēma dievināšana. Un tas viss par laimīgo tikšanos ar varas pārstāvi.

Sis smaidu un jūtu kāpinājums atgādināja komponista Franča Lista manuskriptu, kur pirmajā lappusē norādīts spēlēt «ātri», otrajā — «ļoti ātri,» trešajā — «daudz ātrāk,» ceturtajā - «cik vien ātri var» un piektajā tomēr — «vēl ātrāk».

Pamanījis, ka Koreiko sasniedzis piekto lappusi un tālāka sa­censība vairs nav iespējama, Ostaps ķērās pie lietas.

—   Es ierados pie jums ar uzdevumu, — viņš sacīja, kļūdams nopietns.

—   Lūdzu, lūdzu, — Aleksandrs Ivanovičs ari sadrfima.

—   Gribam jūs iepriecināt.

—   Ļoti interesanti.

Un, bezgalīgi skumdams, Benders bāza roku kabatā. Koreiko sekoja viņa kustībām ar tik sadrūmušu seju ka bērēs. Gaismā parādījās papirosu «Kaukazs» skārda kārbiņa. Tomēr Ostapa gai­dītais izbrīnās sauciens nesekoja. Pagrīdes miljonārs skatījās uz kārbiņu galīgi vienaldzīgi. Ostaps izņēma naudu, rūpīgi pārskai­tīja un, pievirzījis žūksni Aleksandram Ivanovičam, sacīja:

—  Taisni desmit tūkstoši. Papūlieties uzrakstīt kvīti par sa­ņemšanu!

—   Jūs esat kļūdījies, biedri, — ļoti klusi sacīja Koreiko. — Kas par desmit tūkstošiem? Kādu kvīti?

—   Kā — kādu? Jūs taču vakar aplaupīja?

—   Mani neviens nav aplaupījis.

—   Kā tad neaplaupīja? — uztraucās Ostaps. — Vakar pie jūras. Un paņēma desmit tūkstošus. Laupītāji arestēti. Rakstiet kvīti!

—   Nu janudien mani neviens nav aplaupījis, — Koreiko die­vojās, un sejā viņam pazibēja gaišs saules zaķītis. — Tā ir ne­pārprotama kļūda.

Vēl neaptvēris savas sakāves dziļumu, lielais kombinators pie­ļāva nepiedienīgu uzmācību, ko vēlāk vienmēr atcerējās ar kaunu. Viņš uzstājās, dusmojās, bāza naudu Aleksandram Ivanovičam rokās un vispār, kā saka ķīnieši, nebija vairs savā ģīmī. Koreiko raustīja plecus, ļoti laipni smaidīja, bet naudu neņēma.

—   Tātad jūs neesat aplaupīts?

—   Mani neviens nav aplaupījis.

—• Un desmit tūkstošus no jums nav paņēmuši?

—   Protams, ka nav. Nu padomājiet pats, kur man varētu rasties tik daudz naudas!

—   Tiesa, tiesa, — Ostaps nomierinājies sacīja. — Kur sīks kalpotājs lai ņemtu tādu lērumu naudas?. .. Tātad jums viss kārtībā?

—   Kārtībā gan, — atbildēja miljonārs ar apburošu smaidu.

—   Un arī vēders kārtībā? — jautāja Ostaps, smaidīdams vēl valdzinošāk.

—   Vislabākajā. Jūs zināt, es esmu ļoti veselīgs cilvēks.

—   Un smagi sapņi jūs nemoka?

—   Nē, nemoka.

Un tālāk ar smaidiem viss norisa pilnīgi kā Lista manus­kriptā, ātri, ļoti ātri, daudz ātrāk, cik vien ātri iespējams un pat vēl ātrāk. Jaunie paziņas atvadījās tā, it kā viņu dvēseles jau sen ilgotos viena pēc otras.

—   Formas cepuri neaizmirstiet, — sacīja Aleksandrs Ivano­vičs. — Tā palika uz galda.

—   Neēdiet pirms gulētiešanas zaļus tomātus, — deva padomu Ostaps, — lai nekaitētu vēderam.

—  Visu labu, — Koreiko līksmi paklanījās un pievilka kāju …

—   Uz redzēšanos, uz redzēšanos, — Ostaps atsaucās, — jūs esat interesants cilvēks. Jums viss ir kārtībā. Apbrīnojami, tik laimīgs — un brīvībā.

Un, vēl arvien saglabādams sejā muļķīgo smaidu, lielais kom­binators izmetās uz ielas. Ātrā solī viņš nogāja dažus kvartalus, pie tam aizmirsis, ka viņam galvā dienesta cepure ar Kijevas pil­sētas ģerboni, kas Cernomorskā bija pavisam nevietā. Un, tikai nokļuvis godājamu veču pūlī, kas čaloja iepretim tautas ēdnīcas Nr. 68 slēgtajai verandai, viņš attapās un sāka mierīgi apsvērt visas izredzes.

Kamēr viņš nodevās savām pārdomām, izklaidīgi pastaigāda­mies turp un atpakaļ, veči turpināja nodarboties ar savām ikdie­nas darīšanām.

Tie bija jocīgi un mūsu laikos smieklīgi ļaudis. Gandrīz visi bija baltās pikē vestēs un plakandibena salmenīcās. Daži pat nē­sāja platmales no apsūbējušiem Panamas salmiem. Un visiem, protams, bija sadzeltējušas stērķelētas apkaklītes, no kurām rē­gojās spalvaini, tievi kakli kā vistām. Seit, pie ēdnīcas Nr. 68, kur agrāk atradās slavena kafejnīca «Florida», pulcējās pirmskara komerciālās Cernomorskas lauskas: bez saviem kantoriem pali­kuši mākleri, panīkuši komisionāri, jo trūka komisijas, labības aģenti, prātu izdzīvojuši gramatveži un citi plukatas. Kādreiz viņi šeit pulcējas, lai noslēgtu darījumus. Tagad viņus vilka šurp šai saulainaja stūrī ilggadīgais ieradums un nepieciešamība patrīt vecas meles. Viņi katru dienu pārlasīja Maskavas «Pravdu», — vietējo presi tie necienīja, — un visu, kas vien pasaulē notika, večuki uzskatīja par preludiju Cernomorskas izsludināšanai par brīvpilsētu. Tālā senatnē, kādus simt gadus atpakaļ, Cernomorskā patiešam bija brīvpilsēta, un tas bija tik jautri un ienesīgi, ka leģenda par «portofranco» vēl līdz šai dienai meta zelta mir­dzumu uz gaišo kaktiņu pie kafejnīcas «Florida».

—   Vai lasījāt par atbruņošanās konferenci? — griezās viena pikē veste pie otras pikē vestes. — Grafa Bernstorfa uzstāšanos?

—   Bernstorfam, tam tik ir galva! — uzrunātā veste atbildēja tādā tonī, it kā būtu par to pārliecinājies, ilgus gadus pazīstoties ar grafu. — Bet vai jūs lasījāt Snoudena runu vēlētāju sapulcē Birminghemā, šajā konservatoru citadelē?

—   Ko nu par to runāt… Snoudenam, tam tik ir galva! Klau­sieties, Valiadis, — viņš vērsās pie trešā večuka Panamas plat­malē, — ko jūs domājat par Snoudenu?

—   Es jums teikšu pilnīgi atklāti, — panama atbildēja,

—   Snoudenam pirkstu mutē labāk nebāzt. Es personiski savu pirkstu nebāztu.

Un, it nemaz nemulsdams par to, ka Snoudens ne par kādu maksu neļautu Valiadim bāzt pirkstu savā mutē, večuks tur­pināja:

—   Un, lai jūs runātu ko runādami, es jums atklāti saku — tomēr Cemberlenam arī, tam tik ir galva uz pleciem!

Pikē vestes uzrāva plecus. Viņi nenoliedza, ka arī Cemberle­nam galva ir īstajā vietā. Bet vairāk par visiem viņus sajūsmi­nāja Brians.

—   Brians! — viņi dedzīgi prātoja. — Lūk, tam nu gan ir ģeniālā galva! Viņš ar savu Paneiropas projektu …

—   Sacīšu jums atklāti, mosjē Funt, — čukstēja Valiadis,

—   viss kārtībā. Benešs jau piekritis Paneiropai, bet zināt, ar kādu noteikumu?

Pikē vestes salīda bariņā un izstiepa savus vistu kaklus.

—  Ar noteikumu, ka Cernomorskā tiks izsludināta par brīv­pilsētu. Benešs ir vīrs ar galvu īstajā vietā. Viņiem taču vajag kaut kur aizgrūst savas lauksaimniecības mašīnas? Un tieši mēs arī būsim tie pircēji.

Dzirdot šo vēsti, večuku acis iespīdējās. Viņiem jau daudzus gadus gribējās pirkt un pārdot.

—  Brianam, tam tik ir galva! — viņi nopūzdamies dvesa. — Benešs arī vīrs ar galvu īstajā vietā.

Attapies no savām domām, Ostaps ieraudzīja, ka viņu aiz svārku stērbeles cieši satvēris nepazīstams vecis saņurcītā salmu platmalē ar melnu, nospeķotu lentu. Viņa pieāķējamā kaklasaite bija nošķiebušies uz sāniem, un tās misiņa poga raudzījās Osta­pam tieši virsū.

—   Bet es jums saku, — vecis kliedza lielajam kombinatoram pie pašas auss, — ka Makdonalds uz tādas makšķeres neuzķer- sies! Viņš neuzķersies uz tādas makšķeres! Vai dzirdat?

Ostaps ar roku atbīdīja iekarsušo večuku un izspraucās no pūļa.

—   Huveram, tam tik ir galva! — aiz muguras vel noskanēja veču klaigas. — Un Hindenburgs arī ir vīrs ar galvu īstajā vietā.

Ap šo laiku Ostaps jau bija pieņēmis lēmumu. Viņš galvā pār­cilāja visus četrsimt godīgos paņēmienus, kā atņemt naudu, un, lai gan starp tiem bija tādas pērles kā akciju sabiedrības dibinā­šana Krimas karā nogrimušā kuģa izcelšanai, kurš bija vedis zeltu, vai lielu meteņa svētku sarīkošana par labu kapitala mo­cekļiem, vai koncesija veikalu izkārtņu apmaiņai, — neviens no tiem šajā gadījumā nederēja. Un Ostaps izdomāja četrsimt pirmo paņēmienu.

«Ieņemt cietoksni ar spēju triecienu neizdevās,» viņš domāja, «vajadzēs uzsākt pareizu aplenkšanu. Pats galvenais ii* noskaid­rots. Nauda aizstāvamajam ir. Un, spriežot pēc tā, ka viņš, ne aci nepamirkšķinājis, atsacījās no desmit tūkstošiem, milzīga nauda. Tātad sakarā ar to, ka puses nav vienojušās, — sēde turpināsi»

Pa ceļam nopircis cietu, dzeltenu mapi ar kurpju saitītēm, viņš atgriezās mājā.

—   Nu? — vienā balsī iejautājās gaidās iztvīkušie Balaganovs un Paņikovskis.

Ostaps klusēdams piegāja pie bambuka galdiņa, nolika sev priekšā mapi un lieliem burtiem izveidoja uzrakstu:

«Aleksandra Ivanoviča Koreiko lieta. Sākta 1930. gada 25. jū­nijā. Pabeigta … jā datumā 193…. g.»

Pāri Bendera plecam uz mapi raudzījās piena brāļi.

—   Kas tur iekšā? — jautāja ziņkārīgais Paņikovskis.

—   Oho! — Ostaps izsaucās. — Tur iekšā ir viss: palmas, mei­tenes, ekspreši gaišzilā formā, zila jūra, balts kuģis, tikpat kā jauns smokings, sulainis japanis, personisks biljards, platina zobi, veselas zeķes, pusdienas, gatavotas tīrā sviestā, un galve­nais, mani mazie draugi, slava un vara, ko dod nauda.

Un viņš izbrīnīto antilopiešu priekšā atvēra tukšu mapi.

XV nodaļa RAGI UN NAGI

Dzīvoja pasaulē kāds nabaga privātīpašnieks. Viņš bija diez­gan bagāts cilvēks; viņam piederēja galantērijas veikals iepretim kino «Kapitolijs». Viņš mierīgi tirgojās ar veļu, mežģinēm, kakla­saitēm, pogām un citām sīkām, ienesīgām precēm. Kādā vakarā viņš pārnāca mājā gluži pārvērties. Viņš klusēdams piegāja pie bufetes, izņēma no turienes veselu aukstu vistu un, staigādams pa istabu, visu apēda. To veicis, viņš atkal atvēra bufeti, izvilka veselu līkumu Krakovas desas, kas svēra tieši puskilogramu, at­sēdās uz krēsla un, stiklainām acīm raudzīdamies vienā punktā, lēnām nogremoja visu puskilogramu. Kad viņš sniedzās pēc cieti novārītajām olām, kas atradās uz galda, sieva izbijusies jautāja:

—   Kas noticis, Borja?

—   Nelaime! — viņš atbildēja, stampādams mutē olu, cietu kā gumija.

—   Man uzlika šausmīgu nodokli. Tu to pat iedomāties nevari.

—   Kāpēc tad tu tik daudz ēd?

—   Man vajag izklaidēties, — atbildēja privātīpašnieks. — Man ir baigi.

Un privātīpašnieks visu nakti staigāja pa savām istabām, kur veļas skapīšu vien bija veseli astoņi, un ēda. Viņš apēda visu, kas vien mājā bija ēdams. Viņam bija baigi.

Otrā dienā viņš pusi no veikala telpām atdeva rakstāmlietu tirgotājam. Tagad vienā vitrinā karājās kaklasaites un bikšturi, bet otrā — divās aukliņās iesiets milzīgs, dzeltens zīmulis.

Vēlāk iestājās vēl ļaunāki laiki. Veikalā parādījās trešais līdz­īpašnieks. Tas bija pulksteņmeistars, viņš pabīdīja zīmuli sānis, un tagad puslogu ieņēma pulkstenis ar Psiches figuru, bet bez minušu rādītāja. Un pretim nabaga galantērijas preču tirgonim, kura seju vairs neatstāja ironisks smīns, bez apnicīgā zīmuļnieka vēl sēdēja pulksteņmeistars ar melnu lupu acī.

Galantērijas privātīpašnieku posts un bēdas piemeklēja vēl ■divas reizes. Veikalā papildus ievācās ūdensvadu meistars, kas tūlīt iededzināja kaut kādu lodēšanas primusu, un gluži savāds tirgonis, kas iedomājās, ka tieši 1930. gadā pēc Kristus dzimša­nas Cernomorskas iedzīvotāji ķertin izķers viņa preci — stērķe­lētas apkaklītes.

Un tā kādreiz lepnā, cēlā galantērijas tirgotavas izkārtne ieguva riebīgu izskatu.

TIRDZNIECĪBA AR GALANTĒRIJAS PRECĒM LĒTUNLAB B. ĶULTURTRIGERS

IZLABOJU

DAŽĀDUS B. PAVĒLA BURE FIRMAS PULKSTEŅUS GLAZIUSS ŠENKERS

KANCELERIJAM

VISS PRIEKS MĀKSLINIEKA UN PADOMJU KALPOTĀJA ĻEVS SOKOLOVSKIS

REMONTĒ

CAURULES. IZLIETNES,

VATERKLOZETUS M. N. FANATJUKS

SPECIALITĀTE STERĶELETAS ĻEŅINGRADAS APKAKLĪTES KĀRLIS PAVIAINENS

Pircēji un pasūtītāji ar šausmām apmeklēja kādreiz tīkama aromata pilno veikalu. Pulksteņmeistars Glaziuss Senkers, rite- nīšu, pensneju un atsperu ielenkts, sēdēja zem pulksteņiem, kuru skaitā bija arī viens torņu pulkstenis. Veikalā bieži un griezīgi Kvanīja modinātāji. Telpas viņā galā drūzmējās skolnieki, intere­sēdamies par deficita burtnīcām. Kārlis Paviainens ar šķērēm pie­līdzināja savas apkaklītes, pasūtītāju gaidās kavēdams laiku. Un laipnais B. Kulturtrigers nepaguva pajautāt pircējai: «Ko jūs vē­laties?» — kad ūdensvadu "meistars Fanatjuks bija iebelzis pa sarūsējušu cauruli, ka nodārdēja viem un lodējamās lampas kvēpi gūlās uz maigajām galantērijas precēm.

Galu galā spocīgais privātīpašnieku kombināts sabruka, uo Kārlis Paviainens, sēdēdams ormaņa ratos, pagaisa miglā, aiz­vezdams sev līdzi laikmeta garam neatbilstošo preci. Pēc viņa nebūlībā nogrima Lētunlabs un Kancelerijas, kurus ķerstīja ar zirgiem apgādātie fininspektori. Fanatjuks galīgi nodzērās. Gla~ ziuss Šenkers iestājās pulksteņlabotāju kolektivā «Jaunais laiks». Ar troksni aizkrita gofrētie dzelzs aizvirtņi. Nozuda ari amizantā izkārtne.

Tomēr drīz vien aizvirtņi atkal pacēlās, un virs bijušā privāt­īpašnieku glābšanās šķirsta parādījās neliela, glīta plāksnīte:

RAGU UN NAGU UZPIRKŠANA

Arbatovas kantora Cernomorskas nodaļa

Dikdienīgais černomorskietis, ielūkojies veikalā, būtu pama­nījis, ka letes un plaukti nozuduši, grīda tīri izmazgāta, telpās dzeltenīgi kantora galdi, bet pie sienām karājas parastie iestāžu plakati par pieņemšanas stundām un rokas sniegšanas kaitīgumu. Jaunradušos iestādi jau šķērsoja barjera, kas atdalīja apmeklē­tāju telpas, tomēr apmeklētāji vēl nenāca. Pie maza galdiņa, uz kura dzeltens patvāris pūta garaiņus un žēlabaini sīca par savu patvāra likteni, sēdēja kurjers ar zelta zobu. Slaucīdams tējas krūzītes, viņš īgni dziedāja:

Kas par laikiem tagad tādi, Kas par laikiem tagad tādi, — Dievam netic vairs nekādi, Dievam netic vairs nekādi.

Aiz barjeras klaiņāja ruds zellis. Viņš paretam piegāja pie rakstāmmašīnas, uzsita ar resnu, stīvu pirkstu pa taustiņu un skali smējās. Pašās kantora dzīlēs zem plāksnītes «nodaļas priekšnieks», galda lampas apgaismots, sēdēja lielais kombi­nators.

Viesnīca «Karlsbade» sen bija pamesta. Visi antilopieši, izņe­mot Kozļēviču, apmetās «Vārnu brīvciemā» pie Vasisualija Lo­chankina, kas par to sacēla ārkārtīgu traci. Viņš centās pat pro­testēt, aizrādīdams, ka istabu esot izdevis nevis trim, bet vie­nam — vientuļam, inteliģentam, neprecētam vīrietim. — Mans kungs, Vasisualij Andrejič, — Ostaps bezrūpīgi atbildēja, — ne­mociet sevi. Inteliģents no visiem trim taču esmu es viens pats, tā ka noteikumi ir ievēroti. — Uz turpmākām saimnieka gaudām Benders lietpratīgi iebilda: «Mein Gott, dārgais Vasisualij! Var­būt tieši te slēpjas lielā, skarbā dzīves patiesība.» Un Lochankins tūlīt nomierinājās, izlūdzies no Ostapa divdesmit rubļu. Paņi­kovskis un Balaganovs lieliski iedzīvojās «Vārnu brīvciemā», un viņu balsis droši skanēja dzīvokļa kopīgajā korī. Paņikovski pat paspēja apvainot par to, ka viņš pa naktīm nolejot petroleju no citu primusiem. Mitričs nekautrējās izteikt Ostapam kādu kodīgu piezīmi, uz ko lielais kombinators klusēdams iegrūda viņam dunku krūtīs.

Ragu un nagu uzpirkšanas kantori atvēra daudzu un dažādu apsvērumu dēļ.

— Koreiko lietas izmeklēšana, — sacīja Ostaps, — var aprīt daudz laika. Cik — dievs viens to zina. Bet, tā kā dieva nav, tad nezina neviens. Šausmīgs stāvoklis. Varbūt — gadu, bet varbūt tikai mēnesi. Lai nu šā vai tā, mums nepieciešama legalitate. Mums jāiejūk mundro kalpotāju masā. To visu dos kantoris. Mani jau sen vilina administratīva darbība. Savā dvēselē es esmu biro­krāts un nejēga. Mēs uzpirksim kaut ko ļoti smieklīgu, piemēram, tējkarotītes, suņu numuriņus vai pozamentistu ražojumus, vai arī­dzan ragus un nagus. Lieliski! Ragi un nagi matu suku un iemutu rūpniecībai. Kas iestādei vainas? Turklāt manā čemodāniņā ir brī­nišķas veidlapas, piemērotas katram dzīves gadījumam, un apa­ļais, tā saucamais mastikas zīmogs.

Nauda, no kuras Koreiko atsacījās un kuru pedantiskais Ostaps uzskatīja par iespējamu ierakstīt ieņēmumos, bija noguldīta bankā uz jaunās iestādes tekošā rēķina. Paņikovskis atkal buntojās un pieprasīja sadalīt naudu un par sodu tika nozīmēts maz atalgotā un viņa brīvību mīlošai dabai pazemojošā kurjera amatā. Balaga- novam iedalīja atbildīgo nagu sagādes pilnvarotā posteni ar deviņ­desmit divi rubļi lielu algu. Tirgū nopirka vecu rakstāmmašīnu «Adler», kurai trūka burta «k», un to vajadzēja^ atvietot ar burtu «g». Tāpēc jau pirmais raksts, ko Ostaps nosūtīja rakstāmlietu veikalam, skanēja šādi:

Piešgiriet šā dogumenta uzrādītājam gurjeram b. Paņlgovskim I Cernomorsgas gantora vajadzībām ragstāmlietas par 150 rubļiem (simt piecdesmit) un greditu uz Pārvaldes rēgina Arbatovas pilsētā.

Pieligumā: Pez pieliguma.

Gadījies gan man dieva dots antiņš par pilnvaroto nagu sagā-^ des jautājumos! — dusmojās Ostaps. — Nekādu uzdevumu nevar uzticēt. Nopircis mašīnu ar jods zin kādu akcentu. Tātad es esmu gantora priegšniegs. Pēc tādām izdarībām jūs, Šura, esat īsts lops!

Bet pat rakstāmmašīna ar dīvaino izrunu nevarēja aptumšot liela kombinatora gaišo prieku. Viņam ļoti patika jaunais darba lauks. Katru stundu viņš ieskrēja kantorī ar jauniem iepirkumiem. Vi ņš atveda tik sarežģītas kancelejas mašīnas un piederumus, ka kurjers un pilnvarotais aiz brīnumiem mutes vien plātīja. Tur bija caurumotāji, kopēšanas preses, vītņu taburete un dārga bronzas tintnīca ar vairakiem nodalījumiem dažādas krāsas tintēm. Šis ra­žojums saucās «Ar seju pret laukiem» un maksāja pusotra simta rubļu. Vaiņagu visam uzlika čuguna biļešu kompostieris, kuru Os­taps bija izprasījis pasažieru stacijā. Pēdīgi Ostaps atstiepa žubu­rotus brieža ragus. Paņikovskis, stenēdams un žēlodamies par savu mazo algu, tos pienagloja virs priekšnieka galda. Viss gāja labi un pat lieliski. Plānveidīgo darbu traucēja tikai automobiļa un ta slavenā vadītāja Ādama Kozļēviča prombūtne.

Kantora trešajā pastāvēšanas dienā ieradās pirmais apmeklē­tājs. Visiem par izbrīnu tas bija pastnieks. Viņš atnesa astoņas paketes un, par šo un to papļāpājis ar kurjeru Paņikovski, aizgāja. Paketēs jau bija trīs pavēstes, kas kantora priekšsēdētāju steidzīgi izsauca uz apspriedēm un sēdēm, pie kam visas trīs pavēstes uz­svēra, ka ierašanās esot obligātā. Pārējie papīri izteica nepazīs­tamu, bet acīm redzot nasku iestāžu prasības par dažāda veida ziņu, tāmju un sarakstu iesniegšanu daudzos eksemplāros, un tas viss arī jādarot steidzami un obligāti.

—   Ko tas nozīmē? — kliedza Ostaps. —Vēl pirms trim dienām-' es biju brīvs kalnu ērglis, kur gribēju, tur plivināju spārnus, bet tagad, lūdzu, — ierašanās obligātā! Izrādās, šajā pilsētā ir mil­zums ļaužu, kuriem Ostaps Benders nepieciešams kā gaiss. Un' bez tam, kas tad sarakstīsies ar šiem draugiem. Būs jāpiecieš iz­devumi un jāpārskata štati. Vajadzīga prasmīga kantoriste. Lai sēž un raksta.

Pēc divi stundām notika jauna nelaime. Atnāca zemnieks ar smagu maisu.

—   Kas te tos ragus pieņem? — viņš jautāja, izgāzdams uz grī­das savu bagātību.

Lielais kombinators šķībi paskatījās uz apmeklētāju un viņa mantu. Tie bija mazi, līki, netīri ragi, un Ostaps uz tiem raudzījas ar riebumu.

—   Bet vai prece ir laba? — uzmanīgi jautāja nodaļas priekš­nieks.

—   Nu paskaties pats, kas par radziņiem! — iekaisa zemnieks, bāzdams dzeltenu ragu pie lielā kombinatora deguna. — Radziņi pirmā numura. Atbilst kondicijai.

Kondicijas preci nācās nopirkt. Zemnieks ilgi dzēra tēju kopā ar Paņikovski un stāstīja par lauku dzīvi, radot Ostapā pilnīgi sa­protamu niknumu par veltīgi pazaudētiem piecpadsmit rubļiem.

—   Ja Paņikovskis ielaidīs vēl kādu ragu nesēju, — sacīja Os­taps, kad apmeklētājs bija aizgājis, — Paņikovskis pie mums vairs nestrādās. Atlaidīšu bez uzteikšanas. Un vispār pietiek nodoties valsts darbam. Laiks ķerties pie lietas.

Izkāris uz stikla durvīm plāksnīti «Pusdienas pārtraukums», nodaļas priekšnieks izvilka no skapja mapi, kurā it kā mājoja zilā jūra un baltais kuģis, un, uzsitis pa to ar delnu, sacīja:

—   Lūk, pie kā strādās mūsu kantoris. Pašreiz šai «lietā» nav nevienas lapiņas, bet mēs dabūsim rokā pavedienu, ja vajadzēs, pat komandēsim Paņikovski un Balaganovu uz Karakuma smil­tājiem vai kaut kur uz Kremenčugu pēc izmeklēšanas materialiem.

Sai brīdī kāds paraustīja kantora durvju rokturi. Aiz stikla dur­vīm mīņājās vecis baltiem diegiem salāpītā panamas platmalē un platos čičunča svārkos, zem kuriem rēgojās pikē veste. Vecis stai­pīja savu vistas kaklu un piespieda stiklam lielu ausi.

—   Slēgts, slēgts! — steidzīgi uzsauca Ostaps. — Nagu uz­pirkšana uz laiku pārtraukta.

Taču vecis turpināja rādīt ar rokām dažādas zīmes.

Ja Ostaps nebūtu ielaidis veco baltvesti, tad varbūt romana galvenā līnija būtu gājusi pavisam citā virzienā un nekad nebūtu risinājušies tie apbrīnojamie notikumi, kuros nācās piedalīties gan lielajam kombinatoram, gan viņa ērcīgajam kurjeram, gan arī bez­rūpīgajam pilnvarotajam nagu sagādes jautājumos un vēl dau­dziem citiem cilvēkiem, tanī skaitā arī kādam austrumu gudrajam, rebusnieka mazmeitai, ievērojamam sabiedriskam darbiniekam, «Herkulesa» priekšniekam un tāpat arī lielam skaitam citu pa­domju un ārvalstu pilsoņu.

Bet Ostaps atvēra durvis. Vecis, sērīgi smaidīdams, aizgāja aiz barjeras un atlaidās krēslā. Viņš aizvēra acis un klusēdams nosēdēja minūtes piecas. Bija dzirdami tikai īsi svilpieni, ko laiku pa laikam izpūta viņa bālais deguns: Kad kantora darbinieki bija nākuši pie pārliecības, ka apmeklētājs nekad vairs nerunas, nu

sāka čukstus apspriesties, kā lai ērtāk iznes viņa miesas uz ielas, vecis pacēla brūnos plakstus un zemā balsī sacīja:

—   Mans uzvārds Funts. Funts.

—    Un tas, pēc jūsu domām, ir pietiekams iemesls, lai ielauz­tos iestādē, kas slēgta pusdienas pārtraukumam? — jautri iesau­cās Benders.

—   Jums labi smieties, — atbildēja vecis, — bet mans uzvārds Funts. Man ir deviņdesmit gadu.

—• Ko tad jūs vēlaties? — jautāja Ostaps, sākdams zaudēt pa­cietību.

Bet pilsonis Funts atkal apklusa un klusēja diezgan ilgu laiku.

—  Jums ir kantoris, ■—■ viņš pēdīgi sacīja.

—   Jā, jā, kantoris, — uzmundrināja Ostaps. — Tālāk, tālāk.

Bet vecis tikai glaudīja ar roku celi.

—   Vai jūs redzat šīs manas bikses? — pēc ilgas klusēšanas viņš izdvesa. •— Tās ir lieldienu bikses. Agrāk es tās uzvilku tikai lieldienās, bet tagad valkāju katru dienu.

Un, neraugoties uz to, ka Paņikovskis iegāza vecim pa muguru, lai vārdi neaizķertos, Funts atkal apklusa. Vārdus viņš izrunāja ātri, bet starp teikumiem ieturēja pauzes, kas reizēm ilga pat trīs minūtes. Cilvēkiem, kas nebija pieraduši pie šīs Funta īpatnības, saruna ar viņu bija neizturama. Ostaps jau grasījās grābt Funtu aiz stērķelētās apkakles un parādīt durvis, kad vecis atkal at­vēra muti. Tālākā saruna pieņēma tik interesantu raksturu, ka Ostaps samieri­nājās ar Funta runāšanas manieri.

—    Vai jums nevajag priekšsēdē­tāja? — jautāja Funts.

—    Kāda priekšsēdētāja? — izsaucās Benders.

—   Oficiālā. Vārdu sakot, iestādes galvas.

—   Es pats esmu galva.

—   Tātad jūs pats taisāties sēdēt? Tā tūlīt būtu sacījis. Kāpēc tad jūs man jau divas stundas jaucat prātus?

Vecis lieldienu biksēs sadusmojās, bet pauzes starp frāzēm nekļuva īsākas.

—    Es esmu — Funts, — viņš izjusti atkārtoja. — Man deviņdesmit gadu. Es

visu mūžu esmu sēdējis citu vietā. Tāds mans amats — ciest citu vietā.

—   Ak jūs esat viltus amatpersona?

—   Jā, — sacīja vecis, cienīgi mājot ar galvu. — Es esmu zicpriekšsēdētājs Funts. Es vienmēr esmu sēdējis. Es sēdēju Alek­sandra Otrā «Atbrīvotāja», Aleksandra Trešā «Miermīlīgā», Niko­laja Otrā «Asiņainā» valdīšanas laikā.

Un vecis lēni salieca pirkstus, skaitot carus.

—   Kerenska laikā arī es sēdēju. Kara komunisma laikā, tiesa, es itin nemaz nesēdēju, iznīka tīrā komercija, nebija darba. Bet toties kā es sēdēju nepa laikā! Kā es sēdēju nepa laikā! Tās bija manas dzīves labākās dienas. Četru gadu laikā es biju brīvībā ne vairāk pār trim mēnešiem. Es izprecināju mazmeitu Holkondu Jevsejevnu un viņai pūrā iedevu koncertklavieres, sudraba put­niņu un astoņdesmit rubļu zelta desmitniekos. Bet tagad es eju un vairs nepazīstu mūsu Cernomorsku. Kur tas viss palicis? Kur privatais kapitals? Kur pirmā savstarpējā kredītbiedrība? Kur, es jums vaicāju, otrā savstarpējā kreditbiedrība? Kur uzticības sabiedrība? Kur akciju sabiedrība ar jauktu kapitalu? Kur tas viss ir? Nejēdzība!

Sī īsā runa vilkās samērā neilgi — pusstundu. Klausoties Funta vārdos, Paņikovskis jutās aizkustināts. Viņš paveda Bala­ganovu sānis un ar cienību čukstēja:

—   Tūlīt redzams, agrāko laiku cilvēks. Tādu tagad nav un drīz nepavisam nebūs.

Un viņš vecim laipni pasniedza krūzi saldas tējas.

Ostaps aizvilka zicpriekšsēdētāju aiz sava priekšniecības galda, lika aiztaisīt kantori un ņēmās pacietīgi iztaujāt mūžīgo cietumnieku, kas savu mūžu veltījis «brāļiem savējiem». Zic­priekšsēdētājs runāja ar dziļu gandarījumu. Ja viņš tik ilgi neat- pūstos starp frāzēm, varētu pat sacīt, ka viņš tarkšķēja bez apstājas.

—   Vai jūs nepazīstat tādu Koreiko Aleksandru Ivanoviču? Ostaps jautāja, paskatījies uz mapi ar kurpju saitēm.

— Nepazīstu gan, — atbildēja vecis, — tādu nepazīstu.

—   Bet vai ar «Herkulesu» jums ir bijusi darīšana?

Pie vārda «Herkuless» zicpriekšsēdētājs maķenīt sarāvis. So vieglo kustību Ostaps pat nemanīja, bet, ja viņa vietā būtu jeb kura kafejnīcas «Florida» pikē veste, kas Funtu sen pazīst, pie­mēram, Valiadis, tas būtu nodomājis: «Funts šausmīgi uztraucies, viņš vienkārši vairs pār sevi nevalda.»

Kā lai Funts nezinātu «Herkulesu», ja viņa pēdējās četras sē­dēšanas bija saistītas tieši ar šo iestādi! No «Herkulesa» pārtika vairākas privātās akciju sabiedrības. Bija, piemēram, sabiedrība «Intensivists». Par priekšsēdētāju uzaicināja Funtu. «Intensi- vists» saņēma no «Herkulesa» solidu avansu kaut kādu kokma­teriālu iepirkšanai — zicpriekšsēdētājam tas nav precizi jāzina. Un tūlīt arī izputēja. Kāds sagrāba naudu, bet Funtu uz pusgadu ietupināja. Pēc «Intensivista» noorganizējās uzticības sabiedrība «Darba ciedrs» — protams, cienījamā Funta vadībā. Un, protams, avanss 'no «Flerkulesa» nostāvējušos ciedru piegādei. Bez šau­bām, pēkšņs bankrots, kāds grāba naudu, bet Funts pelna savu priekšsēdētāja algu — sēž cietumā. Pēc tam «Gaterapgāds» — «Herkuless» — avanss — sabrukums — kāds sagrābj naudu — sēdēšana. Un atkal: avanss — «Herkuless» — «Dienvidu mežacir- tējs» — Funtam sēdēšana — kādam naudas žūksnis.

—   Bet kam? — centās izdibināt Ostaps, staigādams ap veci. — Kas faktiski vadīja?

Vecis klusēdams sūca tēju no krūzes un ar pūlēm pacēla sma­gos plakstus.

—   Kas to lai zin? — viņš bēdīgi sacīja. — No Funta visu slēpa. Man tikai jāsēž, tāda mana profesija. Es sēdēju pie Alek­sandra Otrā, pie Trešā, pie Nikolaja Aleksandroviča Romanova, pie Aleksandra Fjodoroviča Kerenska. Un nepa laikā, līdz nepa dvingai, dvingas laikā un pēc dvingas. Bet pašreiz es esmu bez darba un esmu spiests valkāt lieldienu bikses.

Ostaps vēl ilgi kā ar knīpstangām vilka no veča vārdiņus. Viņš darbojās kā zelta skalotājs, nenogurstoši izskalodams ton­nām dubļu un smilšu, lai dibenā atrastu dažus zelta graudiņus. Viņš piegrūda Funtam ar plecu, modināja augšā un pat kutināja paduses. Pēc visām šīm izdarībām viņam izdevās uzzināt, ka, pēc Funta domām, aiz visām šīm izputējušām sabiedrībām un biedrībām, bez šaubām, slēpjoties viena persona. Kas attiecas uz «Herkulesu», tad no tā izslaukuši ne vienu vien simttūkstoti.

—   Katrā ziņā, — piemetināja nīkulīgais zicpriekšsēdētājs, katrā ziņā šis nezināmais cilvēks ir vīrs ar galvu. Vai jus pa­zīstat Valiadi? Valiadis tam cilvēkam pirkstu mutē nebulu bāzis.

—   Bet Brianam? — smaidot jautāja Ostaps, atcerejies pikē vestu sapulci pie bijušās kafejnīcas «Florida». — Vai Valiadis Brianam bāztu pirkstu mutē? Kā jūs domājat?

—   Nekādā ziņā! —- Funts atbildēja. — Brians ir vīrs ar galvu.

Trīs minūtes viņš bez skaņas čāpstināja lūpas un tad pieme­tināja:

—   Huveram, tam tik ir galva. Un Hindenburgam galva uz pleciem. Huvers un Hindenburgs — tie tik ir vīri ar galvu uz pleciem.

Ostapu pārņēma izbailes. Vecākais no pikē vestēm iegrem­dējās augstās politikas slīkšņā. Kuru katru brīdi viņš varēja sākt runāt par Kelloga paktu vai par spāņu diktatoru Primo de Ri- veru, un tad nekādi spēki viņu nevarētu atraut no šīs goda pil­nās nodarbības. Viņa acīs jau parādījās idiotisks spīdums, virs dzeltenīgās stērķelētās apkaklītes jau iedrebējās ādamābols, vēs­tīdams par jaunas frāzes dzimšanu, kad Benders izgrieza elek­trisko spuldzi un nometa uz grīdas. Spuldze saplīsa, auksti no- sprakšķēdama kā šautenes šāviens. Un tikai šis notikums novir­zīja zicpriekšsēdētāja domas no starptautiskiem jautājumiem. Ostaps to veikli izmantoja.

—   Bet ar kādu no «Herkulesa» jūs taču satikāties? — viņš jautāja. — Avansu lietās?

—   Ar mani bija darīšanas tikai herkulesiešu grāmatvedim Berlagam. Viņš no tiem saņēma algu. Bet es nekā nezinu. No ma­nis visu slēpa. Es ļaudīm esmu nepieciešams tikai sēdēšanai. Es sēdēju cara laikā, sociālismā apstākļos, pie hetmaņa un pie franču okupantiem. Brianam, tam tik ir galva.

No veča vairāk neko nevarēja izspiest. Bet ari tas, ko vecis pa­teica, deva iespēju uzsākt meklēšanu.

«Te jūtama Koreiko ķepa,» Ostaps nodomāja.

Ragu un nagu iepirkšanas Arbatovas kantora Cernomorskas nodaļas priekšnieks atsēdās pie galda un pierakstīja zicpriekšsē­dētāja Funta runu. Prātojumus par Valiada un Briana savstarpē­jām attiecībām viņš izlaida.

Pagrīdes izmeklēšanas pirmā lapa par pagrīdes miljonāru tika sanumurēta, pienācīgās vietās caurdurta un piešūta pie lietas.

—   Kā tad paliek, vai ņemsiet priekšsēdētāju? vecis jau­tāja, likdams galvā SSVU S8 lāpīto panamieti. — Es redzu, ka jūsu kantorim vajadzīgs priekšsēdētājs. Es dārgi neprasu: simt divdesmit rubļu mēnesī, kamēr brīvībā, un divsimt četrdes­mit — cietumā. Simtprocentīga piemaksa par kaitīgiem darba ap­stākļiem.

—   Droši vien ņemsim, — Ostaps atbildēja. Iesniedziet lū­gumu pilnvarotajam nagu jautājumos.

XVI nodaļa JAHRBUCH FCR PSYCHOANALYTIK

Darba diena «Herkulesa» finansu uzskaites nodaļā kā parasti sākās tieši pulksten deviņos.

Kukuškinds jau pacēla svārku stūri, lai noslaucītu briļļu stik­lus un pie viena saviem darba biedriem pavēstītu, ka strādāt «Si- komorska un Cezareviča» bankas kantorī bijis nesalīdzināmi mie­rīgāk nekā herkulesiešu Sodomā; Tezoimeņickis jau pagriezās uz sava grozāmā sēdekļa pret sienu un pastiepa roku, lai no­rautu kalendara lapu, Lapidus-jaunākais jau atplēta muti, lai nokostu ar siļķu sacepumu noziestu maizes kumosu, kad atvērās durvis un uz sliekšņa sveiks un vesels parādījās grāmatvedis Berlaga.

Viņa negaidītā ierašanās radīja finuzskaites zālē apjukumu. Tezoimeņickis paslīdēja uz sava grozāmā šķīvīša, un kalendara lapiņā laikam pirmoreiz pa trīs gadiem palika nenoplēsta. Lapi­dus-jaunākais, aizmirsis iekost sviestmaizē, tāpat tukšā kustināja žokļus. Dreifuss, Cevaževska, Sacharkovs bija bezgalīgi izbrīnī­jušies. Koreiko pacēla un atkal nolaida galvu. Bet večuks Kukuš­kinds žigli uzlika brilles, aizmirsis tās noslaucīt, kas ar viņu trīs­desmit dienesta darbības gados nekad nebija noticis. Berlaga, it kā nekas nebūtu noticis, apsēdās pie sava galda un, neatbildē­dams uz Lapidusa-jaunākā dzēlīgo smīnu, atvēra savas grā­matas.

—   Kā ar veselību? — Lapidus tomēr pajautāja. — Kā jūtas pēdas nervs?

—  Viss pārgājis, — atbildēja Berlaga, nepacēlis galvu. — Es pat neticu, ka tāds nervs cilvēkam vispār ir.

Līdz pusdienas pārtraukumam visa finuzskaites daļa, ziņkā­rības mocīta, trinās uz savām taburetēm un spilventiņiem. Un, kad atskanēja trauksmes zvans, viss uzskaitvedības zieds ielenca Berlagu. Bet bēglis uz jautājumiem gandrīz neatbildēja. Viņš pa­veda sānis četrus pašus uzticamākos un, .pārliecinājies, ka tu­vumā neviena nevēlama nav, izstāstīja tiem par savām nepa­rastajām gaitām vājprātīgo namā. Savu stāstu izbēgušais grā­matvedis pavadīja ar daudziem pārgudriem izteicieniem un izsaukuma vārdiem, kuri šeit izlaisti, lai stāstījums iznāktu sakarīgāks.

GRĀMATVEŽA BERLAGAS STĀSTS, VISSTINGRĀKĀ SLEPENĪBA PAVĒSTĪTS

BORISOCHĻEBSKIM, DREIFUSAM, SACHARKOVAM UN LAPIDUSAM-JAUNĀKAM PAR TO, KAS AR VUV1U NOTICIS VĀJPRĀTĪGO NAMĀ

Kā jau iepriekš sacīts, grāmatvedis Berlaga bēga uz vājprā­tīgo namu, lai paglābtos no tīrīšanas. Sinī ārstniecības iestādē viņš cerēja nosēdēt satraukuma pilno laiku un atgriezties «Her- kulesā», kad pērkons būs noklusis un astoņi biedri ar pelēcīga­jām acīm pārcēlušies uz kaimiņu iestādi.

Visu šo putru bija ievārījis svainis. Viņš sameklēja grāmatu par garīgi slimo tikumiem un ierašām un pēc ilgiem strīdiem no visām uzmācīgajām idejām izvēlējās lielummāniju.

—   Tev nekas nebūs jādara, — ieskaidroja svainis, — tev ti­kai vajadzēs visiem un katram piekliegt pilnas ausis: «Es esmu Napoleons!» vai: «Es esmu Emils Zolā!», vai: «Muchameds!», ja vēlies.

—   Bet vai Indijas vicekarali arī var? — ticīgi jautāja Berlaga.

—   Var, var. Vājprātīgais visu var. Tātad — Indijas vice- karalis?

Svainis runāja tik svarīgi, it kā viņš būtu vismaz psichiatris- kās slimnīcas jaunākais ordinators. Bet patiesībā tas bija vien­kāršs aģents, kas izplatīja Valsts izdevniecības greznos parakstā­mos izdevumus, un no pagātnes komerciālā dižuma viņam bija saglabājies lādītē tikai Vīnes katliņš ar baltu zīda oderi.

Svainis aizskrēja pie telefona izsaukt karieti, bet jaunais In­dijas vicekaralis novilka tolstojieti, saplēsa uz krūtīm madapola- mas kreklu un drošības pēc izlēja sev uz galvas pudelīti pirmās šķiras labākās Gallusa kopējamās tintes. Tad viņš nogulās uz vēdera un, sagaidījis sanitarus, ņēmās kliegt:

—   Es esmu vismaz Indijas vicekaralis! Kur mani uzticamie naibi, macharadžas, mani abreki, mani kunaki, mani ziloņi?

Klausoties šajos dižmanības murgos, svainis šaubās šūpoja galvu. Pēc viņa domām, abreki un kunaki neietilpa Indijas karaļa darbības sfērā. Bet sanitari tikai noslaucīja ar slapju lakatu grā­matveža seju, kas bija nosmērēta ar pirmās šķiras tinti, un, spa­rīgi viņu saķēruši, iesēdināja karietē. Aizcirtās lakotās durtiņas, atskanēja trauksmains mediciniskais signāls, un automobilis ar vicekarali Berlagu aizjoņoja uz viņa jaunajiem īpašumiem.

Pa ceļam slimais vicināja rokas un kaut ko muldēja, ar šaus­mām nemitīgi domādams par pirmo tikšanos ar īstiem vājpratigajiem. Viņš ļoti baiļojās, ka tie varētu viņam darīt pāri un var­būt pat nosist.

Slimnīca izrādījās pavisam citāda, nekā Berlaga to bija iedo­mājies. Garā, gaišā telpā sēdēja uz dīvāniem, gulēja gultās un pastaigājās ļaudis zilganos chalatos. Grāmatvedis pamanīja, ka vājprātīgie cits ar citu gandrīz nesarunājas. Viņiem nav laika. Viņi domā. Viņi visu laiku domā. Viņiem milzums domu, kaut kas jāatceras, jāatceras pats galvenais, no kā atkarīga laime. Bet domas jūk, un pats galvenais pazūd, astīti luncinādams. Un atkal vajag visu apdomāt un galu galā saprast, kas īsti noticis, kāpēc tagad tik slikti, kad agrāk viss bija labi.

Berlagam garām jau vairākas reizes bija pagājis nopinkojies un nelaimīgs vājprātīgais. Aptvēris ar pirkstiem zodu, viņš so­ļoja pa vienu un to pašu maršrutu — no loga līdz durvīm, no durvīm līdz logam, atkal līdz durvīm un atkal līdz logam. Un tik daudz domu granda viņa nabaga galvā, ka viņš pielika otru roku pie pieres un paātrināja soli.

—   Es esmu Indijas vicekaralis! —- atskatījies uz sanitaru, kliedza Berlaga.

Plānprātis pat nepaskatījās uz grāmatveža pusi. Sāpīgi rauk­dams seju, viņš atkal pūlējās sakopot savas domas, ko bija iz­kliedējis Berlagas mežonīgais kliedziens. Bet toties pie vicekaraļa piegāja zema auguma idiots un, uzticīgi apņēmis viņu ap viduci, sacīja dažus vārdus putnu valodā.

—   Ko? — pārbijies Berlaga iztapīgi jautāja.

—   Ene, bene, plauks, kvinter, finter, žvauks, — skaidri izru­nāja jaunais paziņa.

Iesaucies «oi», Berlaga metās prom no idiota. Veicis šo ma­nevru, viņš savā priekšā pamanīja cilvēku ar citrondzeltenu pliku pauri. Tas tūlīt pagriezās pret sienu un piesardzīgi paska­tījās uz grāmatvedi.

—   Kur mani macharadžas? — Berlaga viņam pajautāja, juz­dams nepieciešamību uzturēt vājprātīgā reputāciju.

Bet pēkšņi telpas viņā galā gultā sēdošais slimnieks piecēlās uz tievām un dzeltenām kājām, kas izskatījās kā baznīcas sve­ces, un mocekļa balsī iekliedzās:

—   Laidiet brīvībā! Laidiet brīvībā! Uz pampasiem!

Kā grāmatvedis vēlāk uzzināja, uz pampasiem prasījās vecs ģeografijas skolotājs, pēc kura mācību grāmatas jaunais Berlaga savā laikā iepazinās ar vulkāniem, zemes ragiem un jūras šau­rumiem. Ģeogrāfs sajuka prātā pilnīgi negaidot: reiz viņš paska- tljās uz abu pusložu karti un neatrada uz tās Beringa jūras līci. Visu dienu vecais skolotājs gramstījās pa karti. Viss bija savā vietā: Ņufaundlenda, Suecas kanals, Madagaskara, Sendviču sa­las ar galveno pilsētu Honolulu un pat Popokatepetlas vulkāns, bet Beringa juras šauruma nebija. Un turpat pie kartes vecis sa­juka prātā.* Tas bija labsirdīgs plānprātiņš, kas nevienam neda­rīja nekā ļauna, bet Berlaga šausmīgi pārbijās. Kliedziens plo­sīja viņa dvēseli.

—   Laidiet'brīvībā! — ģeogrāfs joprojām kliedza. — Uz pam­pasiem!

Viņš labāk par visiem pasaulē zināja, kas ir brīvība. Viņš bija ģeogrāfs un pazina tādus plašumus, ko parastie, ar garlai­cīgām darīšanām aizņemtie ļaudis pat iedomāties nevar. Viņam gribējās būt brīvībā, gribējās auļot cauri brikšņiem uz putās sa- skrieta mustanga.

Palatā ienāca jauna ārste ar žēlīgām zilām acīm un devās tieši pie Berlagas.

—   Nu, kā jūs jūtaties, dārgais? — viņa jautāja, ar siltu roku pieskardamās grāmatveža pulsam. ■— Jums taču ir labāk, vai ne?

—   Es esmu Indijas vicekaralis! — viņš nosarkdams rapor­tēja. Atdodiet manu mīļoto ziloni!

—   Tie ir murgi, — maigi sacīja ārste, — jūs atrodaties ārst­niecības iestādē, mēs jūs izārstēsim.

—   O-o-o! Mans zilonis! — Berlaga izaicinoši kliedza.

—   Klausieties, dārgais, — vēl maigāk sacīja ārste, — jūs ne­esat nekāds vicekaralis, tas viss ir murgi, saprotiet, murgi!

—   Nē, nav murgi, — pretojās Berlaga, zinādams, ka pirm­kārt vajag tiepties.

—   Nē, murgi!

—   Nē, nav murgi!

—   Murgi gan!

—   Nav vis murgi!

Grāmatvedis, redzēdams, ka dzelzs ir karsta, ņēmās kalt. Viņš pagrūda labsirdīgo dakterieni un izdvesa tādas stieptas gaudas, ka satrauca visus slimniekus, jo sevišķi mazo idiotu, tas nosēdās uz grīdas un siekalodamies penterēja:

* Pēc autoru rīcībā esošajām ziņām, uz kartes, kas noveda no prfltn na­baga ģeogrāfu, Beringa jūras līča patiešām nebija. Un nebija Izdevniecība* «Grāmata un pols» nevīžīgā darba dēļ. Vainīgie saņēma pelnīto sodu Udo' niecības direktors tika atcelts no darba un nosūtīts pie melndarblem, p|rejU< izkūlās ar rājieniem un brīdinājumiem.

—   En, den, truakatr, madmazele Zurovatr.

Un Berlaga apmierināts aiz muguras saklausīja dakterienes balsi, kas sacīja sanitaram:

—   Vajadzēs viņu pārvest pie tiem trim, citādi viņš visu pa- latu pārbaidīs.

Divi pacietīgi sanitari ieveda ķildīgo vicekarali nelielā palatā, kur atradās slimie, kas nemierīgi uzvedas; tur rāmi gulēja trīs cilvēki. Tikai šeit grāmatvedis saprata, kādi ir īstie vājprātīgie. Ieraudzījuši apmeklētājus, slimnieki izrādīja neparastu aktivitati. Resns vīrs izvēlās no gultas, veikli nostājās četrrāpus un, augstu pacēlis kā mandolinu izspīlēto pakaļu, sāka aprauti riet un ar pa­kaļējām ķepām, ieautām slimnīcas čībās, kārpīt parketu. Otrs sa­tinās segā un klaigāja: «Un arī tu, Brut, esi pārdevies boļševi­kiem!» Šis cilvēks acīm redzot bija iedomājies, ka viņš ir Gajs Jūlijs Cezars. Reizēm gan, starp citu, viņa uzbudinātajā galvā paspruka kāda skrūvīte un viņš putrodams kliedza: «Es esmu Heinrichs Jūlijs Cimmermanis!»

—   Ejiet prom! Es esmu kaila! — spiedza trešais. — Neska­tieties uz mani! Man kauns. Es esmu kaila sieviete.

Bet īstenībā viņš bija vīrs ar ūsām un pilnīgi apģērbies.

Sanitari aizgāja. Indijas vicekarali pārņēma tādas bailes, ka viņš vairs ir nedomāja pieprasīt, lai viņam atdotu mīļoto ziloni, macharadžas uzticīgos naibus un tāpat mīklainos abrekus un ku- nakus.

«Tie nožmiegs kā cāli,» viņš stingdams domāja.

Un viņš rūgti nožēloja, ka bija sacēlis brēku klusajā palatā. Tik labi tagad būtu sēdēt pie labsirdīgā ģeografijas skolotāja kā­jām un klausīties mazā idiota maigos šļupstus: «Ene, bene, plauks, kvinter, finter žvauks.» Tomēr nekas briesmīgs nenotika. Cilvēks suns ievaukšķējās vēl dažas reizes un ņurdēdams ierau­sās savā gultā. Gajs Jūlijs nometa segu, plati nožāvājās un pa­matīgi izstaipījās. Sieviete ar ūsām aizsmēķēja pīpi, un tabakas «Mūsu kapteinis» saldā smarža nomierināja Berlagas nemier­pilno dvēseli.

—   Es esmu Indijas vicekaralis, — kļuvis drošāks, viņš stādī­jās priekšā.

—   Turi muti, nelieti! — Gajs Jūlijs uz to slinki atbildēja. Un ar romieša atklātību piemetināja: — Nositīšu! Dvēseli izpu­rināšu!

Šī piezīme, ko izteica visdrošsirdīgākais no imperatoriem un karavīriem, atskurbināja bēguļojošo grāmatvedi. Viņš palīda zem

segas un, skumīgi pārdomājot savu uztraukumiem pilno dzīvi, iesnaudās.

No rīta pusmiegā Berlaga saklausīja dīvainus vārdus:

—   Uztupināja mums uz kakla šo trako. Tik labi bija trijatā — un pēkšņi… Noņemies nu ar viņu! Tā vien tik skaties, tas no­lādētais vicekaralis mūs visus nokodīs.

Pēc balss Berlaga pazina, ka šos vārdus teica Gajs Jūlijs Cezars. Pēc kāda laika, atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka uz viņu ar visdzīvāko interesi skatās cilvēks suns.

«Beigas,» nodomāja vicekaralis, «tūlīt iekodīs!»

Bet cilvēks suns pēkšņi sasita plaukstas un cilvēka balsī jautāja:

—   Sakiet, — vai jūs neesat Fomas Berlagas dēls?

—   Dēls gan, — atbildēja grāmatvedis un attapies tūlīt iegau­dojās: — Atdodiet nelaimīgajam vicekaralim viņa uzticamo ziloni!

—   Paskatieties uz mani, — palūdza cilvēks mājas sargs. — Vai tiešām jūs mani nepazīstat?

—   Michail Aleksandrovič! — iesaucās sapratu atguvušais grāmatvedis. — Tā tik ir tikšanās!

Un vicekaralis sirsnīgi sabučojās ar cilvēku suni. Pie tam viņi atvēzienā sasitās ar pierēm, kas izklau­sījās kā sitiens pa biljarda bumbu. Michaila Alek- sandroviča acīs bija asaras.

—  Tātad jūs neesat vājprātīgs? — jautāja Ber­laga. — Kāpēc tad jūs velnu dzenat?

—   Bet kāpēc jūs velnu dzenat? Iedomājies! Lai dod viņam ziloņus! Un bez tam varu jums sacīt, dārgais Berlaga, ka vicekaralis kārtīgam vājprātī­gajam daudz par vāju.

—   Bet svainis man sacīja, ka varot, — noskuma Berlaga.

—- Paraugieties, piemēram, uz mani, — sacīja Michails Aleksandrovičs, — smalka spēle. Cilvēks suns. Šizofrē­niski murgi, ko sarežģī ma- niakala depresiva psichoze, un pie tam, iegaumējiet, Berlaga, krēslains dvēseles stāvoklis. Jūs domājat, ka man tas viegli padevās? Es strādāju pie pirm­

avotiem. Vai jūs esat lasījis profesora Bleilera grāmatu «Autis- tiskā domāšana»?

—   N-nē, — Berlaga atbildēja tādā vicekaraļa balsī, kuram norauts Bikšu lenču ordenis un pats pazemināts par denščiku.

—   Kungi! — iesaucās Michails Aleksandrovičs. — Viņš nav lasījis Bleilera grāmatu! Nebaidieties taču, nāciet šurp! Viņš ir tāds pats karalis kā jūs Cezars.

Mazās nemierīgo palatas pārējie divi iemītnieki pienāca tuvāk.

—   Jūs neesat lasījis Bleileru? — izbrīnījies jautāja Gajs Jū­lijs. — Atvainojiet, pēc kādiem materialiem tad jūs gatavojāties?

—- Viņš droši vien izrakstīja vācu žurnālu «Jahrbuch fūr Psychoanalytik und Psychopathologik», — izsacīja savas domas nepilnvērtīgais ūsainis.

Berlaga stāvēja kā ar aukstu ūdeni apliets. Bet speciālisti bēr- tin bēra gudrus izteicienus no psichoanalizes teorijas un prakses novada. Visi vienojās par to, ka Berlagam klāsies jauni, ka gal­venais ārsts Titanuškins, kura atgriešanos no komandējuma gai­dīja kuru katru dienu, atmaskos viņu piecās minūtēs. Ka Titanuš- kina atgriešanās rada bažas arī viņos pašos, to viņi noklusēja.

—   Varbūt var izmainīt murgojumu? — Berlaga bailīgi jau­tāja. Kā izklausītos, ja es būtu Emīls Zolā vai Muchameds?

— Par vēlu, — sacīja Gajs Jūlijs. — Slimības vēsturē jau ierakstīts, ka jūs esat vicekaralis, bet vājprātīgais nevar mainīt savu māniju kā zeķes. Tagad jūs visu mūžu būsiet muļķīgajā ka­raļa stāvoklī. Mēs šeit sēžam jau nedēļu un kārtību zinām.

Pēc stundas Berlaga visos sīkumos zināja savu palatas kai­miņu patiesās slimību vēstures.

Michaila Aleksandroviča parādīšanās vājprātīgo namā iz­skaidrojama ar diezgan vienkāršām, ikdienišķām lietām. Viņš bija plaša vēriena nepmanis un nejauši nesamaksāja četrdesmit trīs tūkstošus ienākuma nodokļa. Draudēja piespiedu brauciens uz ziemeļiem, bet darīšanas neatlaidīgi prasīja Michaila Aleksan­droviča klātbūtni Cernomorskā. Duvanovs, tā sauca vīrieti, kas uzdevās par sievieti, acīm redzot bija sīks kaitnieks, kas ne bez pamata sargājās no aresta. Bet gluži citāds bija Gajs Jūlijs Cezars, kas pēc pases skaitījās bijušais zvērinātais advokats I. N. Starochamskis.

Gajs Jūlijs Starochamskis gāja vājprātīgo namā aiz augsti idejiskiem apsvērumiem.

—    Padomju Krievijā, — viņš runāja, vīstīdamies segā, — vājprātīgo nams ir vienīgā vieta, kur normāls cilvēks var dzīvot. Viss pārējais ir supertrako māja. Nē, kopā ar boļševikiem es dzīvot nevaru. Tad jau labāk padzīvošu šeit blakus parastiem vājprātīgiem. Viņi vismaz neceļ sociālismu. Bez tam šeit dod ēst. Bet tur, viņu trako mājā, vajag strādāt. Taču es viņu sociālismā labā nestrādāšu, un pēdīgi šeit man ir personiska brīvība. Sirds­apziņas brīvība. Vārda brīvība . ..

Ieraudzījis garām ejošo sanitaru, Gajs Jūlijs Starochamskis spiedzoši iekliedzās:

—   Lai dzīvo Satversmes sapulce! Visi uz forumu! Arī tu, Brut, esi pārdevies atbildīgiem darbiniekiem! — Un, pagriezies pret Berlagu, piemetināja: — Vai redzējāt? Ko gribu, to ari klie­dzu. Bet pamēģiniet uz ielas.

Visu dienu un lielāko daļu nakts četri slimnieki no nemierīgo palatas rāva vaļā «sešdesmit seši» bez divdesmit un četrdesmit saukuma, viltīgu spēli, kas prasa pašsavaldīšanos, atjautību, dvē­seles tīrību un skaidru prātu.

Rīta cēlienā no komandējuma atgriezās profesors Titanuš- kins. Viņš ātri apskatīja visus četrus un tūlīt lika tos izmest no slimnīcas. Nelīdzēja ne Bleilera grāmata, ne maniakalas depresi- vas psichozes sarežģītā dvēseles krēsla, ne «Jahrbuch fūr Psy- choanalvtik und Psychopathologik». Profesors Titanuškins necie­nīja simulantus.

Un viņi aizļekoja pa ielu, ar elkoņiem grūstīdami garām­gājējus. Pa priekšu svinīgi soļoja Gajs Jūlijs. Aiz viņa rikšoja sieviete vīrietis un cilvēks suns. Visiem aizmugurē tenterēja atmaskotais vicekaralis, lādēdams savu svaini un ar šausmām domādams par to, kas tagad būs.

Beidzis šo pamācošo stāstu, grāmatvedis Berlaga skumīgi pa­skatījās vispirms uz Borisochļebski, tad uz Dreifusu, pēc tam uz Sacharkovu un pēdīgi uz Lapidusu-jaunāko, kuru galvas, kā vi­ņam likās, līdzjūtīgi šūpojās koridora pustumsā.

—   Nu redzat, ko jūs panācāt ar savām fantazijām, — teica cietsirdīgais Lapidus-jaunākais, — jūs gribējāt izkulties no vie nas tīrīšanas, bet nokļuvāt otrā. Tagad jums klāsies slikti. Ja jūs iztīrīja no vājprātīgo nama, tad no «Herkulesa» kā likts iztīrīs.

Borisochļebskis, Dreifuss un Sacharkovs neteica nekā. Un, ne­bilduši ne vārda, pamazām ienira tumsā.

—   Draugi! — vārgi iesaucās grāmatvedis. — Uz kurieni jūs?

Bet draugi jau joza prom, cik spēka, un viņu apdriskātas bik

ses, pēdējo reizi pazibējušas uz kāpnēm, pagaisa skatienam.

—   Nav labi, Berlaga, — salti sacīja Lapidus, — veltīgi jūs mani pinat savās netīrajās pretpadomju blēdībās. Adieut

Un Indijas vicekaralis palika viens.

Ko tu esi izdarījis, grāmatvedi Berlaga? Kur bija tavas acis, grāmatvedi? Un ko sacītu tavs tētis Foma, ja uzzinātu, ka viņa dēls vecumdienās līdis vicekaraļos? Lūk, kur tevi, grāmatvedi, noveduši tavi savādie sakari ar Funta kungu, šo priekšsēdētāju daudzās akciju sabiedrībās ar jauktu un netīru kapitalu. Baigi pat iedomāties, ko būtu sacījis vecais Foma par sava mīļotā dēla ne­darbiem. Bet jau sen Foma guļ otros kristiešu kapos zem akmens eņģeļa ar nosistu spārnu, un tikai puikas, kas šurp mēdz skriet ceriņus zagt, šad tad uzmet vienaldzīgu skatienu kapa uzrak­stam: «Tavs ceļš ir galā. Vīrs tu lāga. Dusi saldi, visu mīlēts F. Berlaga.» Bet varbūt večuks neko nebūtu teicis. Nu, protams, ka nekā nebūtu sacījis, jo pats bija dzīvojis ne sevišķi taisnīgu dzīvi. Vienkārši būtu devis padomu izturēties uzmanīgāk un no­pietnās lietās nepaļauties uz svaini. Jā, pats velns tikai zina, ko tu esi pastrādājis, grāmatvedi Berlaga!

Smagās pārdomas, kas bija pārņēmušas Džordža Piektā eksvietvaldi Indijā, pārtrauca saucieni no kāpņu telpas:

—   Berlaga! Kur viņš ir? Pēc viņa kāds taujā. Re, tur jau viņš stāv! Ienāciet, pilsoni!

Gaitenī parādījās pilnvarotais nagu jautājumos.

Militāri vicinādams milzīgās rokas, viņš piesoļoja Berlagam klāt un pasniedza pavēsti:

«Bied. Berlagam. Ar šīs pavēstes saņemšanu liegu priegšā negavējoties ierasties, lai nosgaidrotu dažus apstāgļus.»

Uz papīrīša bija uzspiesta Arbatovas ragu un nagu uzpirkša­nas kantora Cernomorskas nodaļas štempele un apaļais zīmogs, kura uzrakstu gan būtu bijis pagrūti salasīt, pat ja Berlagam tas būtu ienācis prātā. Bet izbēgušo grāmatvedi tā nomāca visas vi­ņam uzkritušās nelaimes, ka viņš tikai pajautāja:

—   Vai drīkstētu uz mājām piezvanīt?

—   Ko tur vēl zvanīt, — saīdzis sacīja nagu vadītājs.

Pēc divām stundām pūlis, kas stāvēja pie kino «Kapitolijs» un gaidīja pirmo seansu, aiz bezdarbības blenzdams apkārt, pama­nīja, ka pa ragu un nagu sagatavošanas kantora durvīm iznāca cilvēks un, ar roku ķerdams pie sirds, lēnām vilkās prom. Tas bija grāmatvedis Berlaga. Sākumā viņš gurdeni cilāja kājas, bet pa­mazām viņa gaita kļuva arvien straujāka. Ticis aiz stūra, grāmat­vedis neuzkrītoši pārmeta krustu un aizskrēja pa galvu pa kaklu. Drīz vien viņš jau sēdēja finuzskaites zālē pie sava galda un kā sajēgu zaudējis skatījās «galvenajā grāmatā». Skaitļi ņirbēja un lēkāja acu priekšā.

Lielais kombinators aizsita «Koreiko lietas» mapi, paskatījās uz Funtu, kas sēdēja zem jaunā uzraksta «Valdes priekšsēdētājs», un sacīja:

—   Kad es biju ļoti jauns, ļoti nabags un pārtiku no tā, ka Chersonas gada tirgū rādīju resnu mūku ar lielām krūtīm, uzdo­dams to par sievieti ar bārdu — neizskaidrojamu dabas feno­menu, — pat toreiz es morāli nenolaidos tik zemu kā šis lupata Berlaga.

—  Nožēlojams, niecīgs cilvēks, — apstiprināja Paņikovskis, piedāvādams visiem tēju. Viņam bija patīkami apzināties, ka pa­saulē ir vēl niecīgāki ļaudis nekā viņš pats.

—   Berlaga nav vīrs ar galvu uz pleciem, — pavēstīja zic­priekšsēdētājs ar viņam piemītošu gausumu. — Makdonalds — tas ir vīrs ar galvu īstā vietā. Viņa ideja par šķiru mieru rūpniecībā . ..

—  Pietiek, pietiek, — Benders pārtrauca. — Mēs noorgani­zēsim speciālu sēdi, lai noskaidrotu jūsu uzskatus par Makdonaldu un citiem buržuāziskajiem darbiniekiem. Pašreiz man nav laika. Berlaga patiešām nav vīrs ar galvu uz pleciem, bet šo to viņš mums tomēr pastāstīja par pašeksplodējošo akciju sabied­rību dzīvi un darbību.

Pēkšņi lielais kombinators kļuva jautrs. Viss gāja lieliski. Smirdošos ragus vairs neviens nepienesa. Cernomorskas nodaļas darbu varēja uzskatīt par apmierinošu, lai gan kārtējais pasts kantorī piegādāja kaudzi jaunu oficiālu rakstu, cirkulāru un pie­prasījumu, un Paņikovskis jau divas reizes skrēja uz darba biržu pēc kantoristes.

—  Jā! — pēkšņi Ostaps iesaucās. — Kur ir Kozļēvičs? Kur «Antilope»? Kas tā par iestādi bez automobiļa? Man jābrauc uz sēdēm. Visi aicina, bez manis iztikt nevar. Kur ir Kozļēvičs?

Paņikovskis nolaida acis un ar nopūtu sacīja:

—   Ar Kozļēviču nav labi.

—   Kā to saprast — nav labi? Vai viņš piedzēries, vai?

—   Daudz sliktāk, — atbildēja Paņikovskis, — mēs baidījā­mies jums sacīt. Viņa prātu aptumšojuši ksendzi.

Pie šiem vārdiem kurjers paskatījās uz pilnvaroto nagu jau­tājumos, un viņi abi bēdīgi pašūpoja galvu.

XVII nodala PAZUDUŠAIS DELS ATGRIEŽAS MĀJĀ

Lļelais kombinators nīda ksendzus. Tikpat noliedzoši viņš iz­turējās pret rabiniem, dalai-lamām, popiem, muedziniem, šama- ņiem un citiem kulta kalpiem.

— Es pats sliecos uz krāpšanu un šantažu, — viņš sacīja. — piemeram, pašreiz es nodarbojos ar prāvas sumas izvilināšanu kadam iecirtīgam pilsonim. Bet es savas šaubīgās izdarības ne­pavadu ne ar dziesmu dziedāšanu, ne ērģeļu rēkšanu, ne ar dumju apvārdošanu latiņu vai senslāvu valodā. Un vispār es, dodu priekšroku darbam bez vīraka un astraliem zvaniņiem.

Un, kamēr Balaganovs un Paņikovskis, viens otru pārtrauk­dami, stastīja par ļauno likteni, kas piemeklējis «Antilopes» vadī- taju, Ostapa vīrišķīgā sirds pārplūda dusmās un īgnumā.

Ksendzi Ādama Kozļēviča dvēseli nozvejoja iebraucamā vietā', kur starp divzirgu vācu furgoniem un moldaviešu augļu noviet­nēm mēslu putrā stāvēja «Antilope». Ksendzs Kušakovskis ap­meklēja iebraucamo vietu, lai izvestu ētiskas pārrunas ar katoļu kolonistiem. Pamanījis «Antilopi», kulta kalps apgāja tai apkārt un ar pirkstu pieskārās riepai. Viņš parunāja ar Kozļēviču un uz­zināja, ka Ādams Kazimirovičs pieder pie Romas katoļu baznīcas, bet jau gadus divdesmit nav sūdzējis grēkus. Pateicis: «Nav labi, nav labi, pan Kozļēvič,» — ksendzs Kušakovskis aizgāja, ar abām rokām pacēlis melnos brunčus un lēkādams pār peļķēm, kas pu­toja kā alus.

Otrā dienā, gaismiņai svīstot, kad smagie ormaņi aizveda uz tirgu Košaru miestiņā mūžam nemierīgos sīkos spekulantus, sa­sēdinot tos pa piecpadsmit cilvēku katrā orē, atkal parādījās- ksendzs Kušakovskis. Šoreiz viņu pavadīja vēl viens ksendzs — Aloizijs Morošeks. Kamēr Kušakovskis sasveicinājās ar Ādamu Kazimiroviču, ksendzs Morošeks uzmanīgi aplūkoja automobili un ne tikai pieskārās ar pirkstu riepai, bet pat saspieda bumbieri, izvilinot matčiša skaņas. Ksendzi saskatījās, piegāja Kozļēvičam katrs no savas puses un ņēmās viņu apvārdot. Viņi to apvārdoja veselu dienu. Tiklīdz apklusa Kušakovskis, sāka Morošeks. Un viņš vēl nebija pārtraucis savus runas plūdus, lai noslaucītu sviedrus, kad pie Ādama glābšanas atkal ķērās Kušakovskis. Rei­zēm Kušakovskis pacēla pret debesīm dzeltenu rādītājpirkstu, bet Morošeks pa to laiku pārskaitīja pātaru krelles. Reizēm atkal:

pātaru krelles pārskaitīja Kušakovskis, bet uz debesīm rādīja Morošeks. Vairākas reizes ksendzi uzsāka latiņu valodā klusi dziedāt, un jau pirmās dienas pievakarē Ādams Kazimirovičs vilka viņiem līdzi. Pie tam abi svētie tēvi lietišķi paskatījās uz mašīnu.

Pēc kāda laika Paņikovskis manījis, ka «Antilopes» saimnieks pārvērties. Ādams Kazimirovičs kaut ko penterējis par debesu valstību. Paņikovska vārdus apstiprināja arī Balaganovs. Vēlāk Kozļēvičs lāgiem uz ilgāku laiku pazudis un pēdīgi pavisam aiz­braucis no pagalma.

— Kāpēc tad jūs man neziņojāt? — sašuta lielais kombi­nators.

Viņi gribējuši ziņot, bet baidījušies komandora dusmu. Viņi cerējuši, ka Kozļēvičs attapsies un pats atgriezīsies. Bet tagad visas cerības zudušas. Ksendzi viņu galīgi ievilkušl savos tīklos. Pavisam nesen — tikai vakar kurjers un nagu sagādes pilnvaro­tais nejauši satikuši Kozļēviču. Viņš sēdējis mašīnā pie baznīcas ieejas. Viņi nepaspējuši Ādamam Kazimirovičam pieiet klat.

No baznīcas iznācis ksendzs Aloizijs Morošeks ar mežģinēs tērptu zēnu.

—  Saprotiet, Bender, — sacīja Sura, — visi šie ķēmrauši iesē­dās mūsu «Antilopē», Kozļēvičs, nabadziņš, noņēma cepuri, zēns paklindzināja ar zvaniņu, un" viņi aizbrauca. Taisni žēl bija ska­tīties uz mūsu Ādamu. Neredzēt mums vairs «Antilopi»!

Lielais kombinators klusēdams uzlika galvā savu kapteiņa ce­puri ar lakoto nagu un devās uz izeju.

—   Funt, — viņš sacīja, — jūs palieciet kantorī! Ragus un na­gus nepieņemiet nekādā ziņā. Ja atnesīs pastu, izgāziet to kurvī. Kantoriste vēlāk izšķiros. Sapratāt?

Kad zicpriekšsēdētājs atvēra muti, lai atbildētu (tas notika tieši pēc piecām minūtēm), sērdienīgie antilopieši jau bija gabalā. Procesijas priekšgalā ar milzu soļiem nesās komandors. Viņš pa­retam pagrieza galvu atpakaļ un murmināja: «Nenosargājāt maigo Kozļēviču, melancholiķi tādi! Visus degradēšu! Man tie melnie un baltie dieva kalpi līdz kaklam!» Bortmechaniķis gāja klusēdams, izlikdamies, ka pārmetumi uz viņu neattiecas. Paņi­kovskis lakstīja kā pērtiķis, uzkurinot atriebības jūtas pret Koz- ļēviča nolaupītājiem, lai gan viņa sirdī bija ieplētusies liela, auk­sta varde. Viņš bijās no melnajiem ksendziem, jo uzskatīja, ka tiem piemīt daudzas brīnumdaru īpašības.

Tādā kārtībā visa ragu un nagu sagādes nodaļa ieradās pie baznīcas. No spirālēm un krustiem sapītā dzelzs režģa priekšā stāvēja tukšā «Antilope». Baznīca bija milzīga. Tā dūrās debesīs smaila un asa kā asaka. Tā sprūda rīklē. Glazētie sarkanie ķie­ģeļi, dakstiņu jumti, skārda karodziņi, aklie kontrforsi un skais­tās akmens statujas, kas no lietus slēpās nišās, — visa šī slaikā, kareiviskā gotika ar savu varenību tūlīt .nomāca antilopiešus. Viņi jutās pavisam maziņi. Ostaps ielīda mašīnā, ievilka degunā gaisu un ar riebumu sacīja:

—   Pfu! Cik pretīgi! Mūsu «Antilope» jau smird pēc svecēm, ziedojumu ķeselēm un ksendzu zābakiem. Protams, braukāt ap­kārt ar svēto sakramentu automobilī ir daudz patīkamāk nekā or­maņa pajūgā. Pie tam vēl par velti! Nu nē, dārgie svētie tēvi, mūsu sakramenti ir svarīgāki!

Ar šiem vārdiem Benders iegāja baznīcas pagalmā un, izgājis caur bērnu baru, kas, uz asfalta ar krītu savilkuši rūtis, lēca kla­ses, pa masivām granita kāpnēm devās uz svētnīcas durvīm. Uz biezajām, dzelzīs kaltajām durvīm kvadratiņos izsēdinātie svēto bareljefi apmainījās ar gaisa skūpstiem vai rādīja ar rokām uz

dažādām pusēm, vai ari izklaidējās, lasot pabiezas grāmatas, uz kurām apzinīgais kokgriezējs bija iegravējis pat latiņu burtiņus. Lielais kombinators parāva durvis, bet tās nepadevās. No iekšas atskanēja lēnprātīgas harmonija skaņas.

—  Izmet tīklus! — iesaucās Ostaps, nākdams pa kāpnēm lejā. — Vaņģošana rit pilnā sparā! Saldu mandolinas čukstu pavadī­jumā.

—  Varbūt iesim prom? — cepuri rokās burzīdams, jautāja Pa­ņikovskis. — Kā nekā svētnīca ir dieva iestādījums. Neērti.

Bet Ostaps, neklausīdamies viņa vārdos, piegāja pie «Antilo­pes» un ņēmās nepacietīgi spaidīt bumbieri. Viņš tik ilgi spēlēja matčišu, kamēr aiz biezajām durvīm atskanēja atslēgu žvadzē­šana. Antilopieši pacēla galvu. Durvis atvērās uz abām pusēm, un jautrie priesteri savos ozola kvadraliņos lēnām iebrauca dziļāk. No portālā tumsas uz augstā, gaišā baznīcas lieveņa iznāca Ādams Kazimirovičs. Viņš bija bāls. Viņa konduktoriskās ūsas bija kļuvušas valgas un bēdīgi nokarājās zem nāsīm. Rokās viņš turēja lūgšanu grāmatu. Viņu no abām pusēm pieturēja ksendzi. No kreisās puses — ksendzs Kušakovskis, no labās Aloizijs Mo­rošeks. Svēto tēvu acis spīdēja lišķīgā lēnprātībā.

—   Hallo, Kozļēvič! — no apakšas uzsauca Ostaps. — Vai jums vēl nav apnicis?

—   Labdien, Adam Kazimirovič, — nekautrīgi sacīja Paņikov­skis, tomēr slēpdamies aiz komandora muguras.

Balaganovs sveicinot pacēla roku un savieba ģīmi, kas acīm redzot nozīmēja: «Ādam, metiet šos trikus pie malas!»

«Antilopes» vadītāja miesa spēra soli uz priekšu, bet viņa dvē­sele, no abām pusēm Kušakovska un Morošeka caururbjošo ska­tienu sasaistīta, kāpās atpakaļ. Kozļēvičs skumji paskatījās uz draugiem un nolaida acis.

Un sākās dižena cīņa par šofera nemirstīgo dvēseli.

—   Ei jūs, ķerubi un serafimi! — Ostaps iesaucās, izaicinā­dams ienaidniekus uz disputu. — Dieva nav!

—   Nē, ir gan, — protestēja ksendzs Aloizijs Morošeks, ar savu augumu aizsegdams Kozļēviču.

—   Tas ir vienkārši huligānisms, — murmināja ksendzs Kuša­kovskis.

— Nav, nav dieva, — turpināja lielais kombinators, — un ne­kad nav bijis. Tas ir mediciniski pierādīts fakts.

—   Es šādu sarunu uzskatu par lieku, — sirdījās Kušakovskis.

—   Bet mašīnu pievākt — nav lieki? — iekliedzās netaktiskais Balaganovs. — Adam! Viņi vienkārši grib iegūt «Antilopi».

To padzirdējis, šoferis pacēla galvu un jautājoši paskatījās uz ksendziem. Ksendzi kļuva nemierīgi un, zīda sutanām čaukstot, dzīrās Kozļēviču vest atpakaļ. Bet viņš neļāvās.

—   Kā tad galu galā paliek ar dievu? — neatlaidās lielais kombinators.

Ksendzs bija spiests uzsākt diskusiju. Bērni pārtrauca lēkāt uz vienas kājas un pienāca tuvāk.

—   Kā jūs varat tā apgalvot, ka dieva nav, — aizgrābtības pilnā balsī sacīja Aloizijs Morošeks, — kad visa dzīvība viņa radīta!…

—   Zinu, zinu, — Ostaps attrauca, — es pats esmu vecs kato­lis un latinists. Puer, socer, vesper, gener, liber, miser, asper, tener.

Šie latiņu valodas izņēmumi, ko Ostaps bija iekalis Iliadas privatģimnazijas trešajā klasē un kas vēl līdz šim bez kādas sajē­gas turējās atmiņā, atstāja uz Kozļēviču magnētisku iespaidu. Viņa dvēsele pievienojās ķermenim, un šās apvienošanās rezul­tātā šoferis bikli pagājās uz priekšu.

—  Mans dēls, — sacīja Kušakovskis, ar naidu skatīdamies uz Ostapu, — jūs maldāties, mans dēls. Tā kunga brīnumdarbi lie­cina .. .

—   Ksendz! Beidziet pļurkstēt! — bargi uzsauca lielais kombi­nators. — Es pats esmu darījis brīnumus. Tikai pirms četriem gadiem kādā pilsētiņā man vairākas dienas vajadzēja būt par Jēzu Kristu. Un viss bija kārtībā. Es pat ar pieciem maizes rie­cieniem paēdināju vairākus tūkstošus ticīgo. Paēdināt jau es vi­ņus paēdināju, bet kas tā bija par burzmu!

Disputs turpinājās tādā pašā dīvainā veidā. Nepārliecinošie, bet jautrie Ostapa argumenti atstāja uz Kozļēviču visspirdzino­šāko iespaidu. Šofera vaigos atplauka sārtums un ūsas pamazām vien slējās uz augšu.

—   Sadod, sadod! — atskanēja uzmundrinoši saucieni no spi­rālēm un krustiem restotā žoga otrās puses, kur jau bija sapul­cējies krietns pūlis ziņkārīgo. — Tu viņiem par Romas pāvestu pasaki, par krusta karu.

Ostaps pateica arī par pāvestu. Viņš pienagloja pie kauna staba Aleksandru Bordžiju par sliktu uzvedību, ne no šā, ne no tā pieminēja Serafimu Sarovski un īpaši šaustīja inkviziciju, kas vajājusi Galileju. Viņš tā aizrāvās, ka visās lielā zinātnieka ne­laimēs vainoja tieši Kušakovski un Morošeku. Tas bija pēdējais piliens. Padzirdis par Galileja drausmīgo likteni, Ādams Kazi­mirovičs veikli nolika lūgšanu grāmatu uz pakāpiena un iekrita kā vārti plašajos Balaganova apkampienos. Turpat trinās Paņi­kovskis, glāstīdams pazudušā dēla raupjos vaigus. Šmaukstēja laimīgas bučas.

—   Pan Kozļēvič! — ievaidējās ksendzi. — Kurp pans iet? Atjēdzieties, pan!

Bet autobrauciena varoņi jau sēdās mašīnā.

—   Redziet nu, — uzsauca Ostaps noskumušajiem ksendziem, ieņemdams komandora vietu, — es taču jums sacīju, ka dieva nav. Zinātniski pierādīts fakts. Palieciet sveiki, ksendzi! Uz redzē­šanos, svētie tēvi!

Pūļa atzinīgu saucienu pavadīta, «Antilope» aizbrauca, un drīz vien baznīcas skārda karodziņi un dakstiņu jumti pazuda no re­dzes loka. Aiz priekiem antilopieši apstājās pie alus bodes.

—   Paldies, paldies, brālīši, — Kozļēvičs tencināja, turēdams rokās smagu kausu. — Būtu pavisam postā aizgājis. Ksendzi mani ievilka" savos tīklos. Sevišķi Kušakovskis. Ū, kur viltīgs, sātans tāds! Ticiet vai neticiet, piespieda gavēt! Citādi, saka, es debesīs neiekļūšot.

—   Debesīs! — Ostaps novilka. — Debesis tagad galīgi no­laistas. Nav tas laikmets. Nav tas laika posms. Eņģeļiem tagad gribas nokļūt uz zemes. Uz zemes tagad labi, ir gan komunālie pakalpojumi, gan planetarijs, var paskatīties zvaigznes antireli- ģiskas lekcijas, pavadījumā.

Pēc astotā kausa Kozļēvičs pieprasīja devīto, augstu pacēlis to virs galvas un pasūkājis savas konduktoriskās ūsas, viņš jūsmīgi jautāja:

—   Dieva nav?

—   Nav, — atbildēja Ostaps.

—   Tātad nav? Nu, uz veselību!

Tā viņš tagad dzēra, pirms katras krūzes pavaicādams:

—   Dievs ir? Nav? Nu, uz veselību!

Paņikovskis dzēra tāpat kā pārējie, bet par dievu neizteicās. Viņš šai strīdīgajā lietā negribēja iepīties.

Ar pazudušā dēla un «Antilopes» atgriešanos Arbatovas ragu un nagu sagādes kantora Cernomorskas nodaļa ieguva vajadzigo spožumu. Pie bijušā piecu privātīpašnieku kombinātā durvīm tagad pastāvīgi dežurēja mašīna. Protams, tā nevarēja līdzināties zilajiem «buikiem» un garrumpjainajiem «linkolniem», tā stāvēja tālu pat no Forda karietēm, un tomēr tā bija mašīna, automobilis, ekipāžā^ kas, runājot Ostapa vārdiem, neraugoties uz visiem sa­viem trūkumiem, reizēm tomēr spēja kustēties pa ielām bez zirgu palīdzības.

Ostaps strādāja aizrautīgi. Ja viņš savus spēkus būtu veltījis patiesai ragu vai arī nagu sagādei, tad droši vien matu suku un iemutu rūpniecība būtu nodrošināta ar izejvielām vismaz līdz te­košā budžeta gadsimta beigām. Bet kantora priekšnieks nodarbo­jās ar pavisam citām lietām.

Ticis galā ar Funtu un Berlagu, kuru sniegtās ziņas bija ļoti interesantas, bet tieši Koreiko pagaidām neskāra, Ostaps lietas labā nolēma sadraudzēties ar Zosju Siņicku un starp divām mīlī­gām bučām zem naksnīgajām akacijām pārrevidēt jautājumu par Aleksandru Ivanoviču un ne tik daudz par viņu, cik par viņa naudas lietām. Bet nagu sagādes pilnvarotā ilgstošie novērojumi rādīja, ka starp Zosju un Koreiko mīlestības nav un pēdējais, kā izteicās Sura, par velti deldē zoles.

— Kur nav mīlestības, — ar nopūtu komentēja Ostaps, — tur par naudu nav pieņemts runāt. Pagaidām atstāsim meiteni mierā.

Un laikā, kad Koreiko ar smaidu atcerējās blēdi miliča cepurē, kas bija izdarījis nožēlojamu trešās šķiras šantažas mēģinājumu, nodaļas priekšnieks braukāja pa pilsētu dzeltenā automobilī un sameklēja ļaudis un ļautiņus, par kuriem miljonārs kantorists jau sen bija aizmirsis, bet kuri labi atcerējās viņu pašu. Ostaps vai­rākkārt sarunājās ar Maskavu, izsaucot pie telefona pazīstamu privātuzņēmēju, populāro specu komercnoslēpumos. Tagad kan­torī pienāca vēstules un telegramas, ko Ostaps veikli atšķīra no pārējā pasta, kas tāpat kā agrāk bija pārpildīts ielūgumiem, ragu pieprasījumiem un rājieniem par nepietiekami enerģisku nagu sagādi. Dažas no šīm vēstulēm un telegramām nokļuva mapē ar kurpju saitītēm.

Jūlija beigās Ostaps taisījās komandējumā uz Kaukāzu. Lie­tas labā lielajam kombinatoram vajadzēja personīgi ierasties ne­lielā, vīnogām svētītā republikā.

Priekšnieka aizbraukšanas dienā nodaļā atgadījās skandalozs notikums. Paņikovskis, kas bija aizsūtīts ar trīsdesmit rubļiem uz piestātni pēc biļetes, pēc pusstundas atgriezās piedzēries, bez nau­das un bez biļetes. Viņš nekā nevarēja sacīt sevis attaisnošanai, tikai izgrieza kabatas, kas nokarājās kā biljarda luzas, un nemi­tīgi smējās. Viss viņu smīdināja: ir komandora dusmas, ir pār­metumu pilnais Balaganova skatiens, ir viņam uzticētais patvāris, ir pie sava galda snaudošais Funts ar dziļi pār acīm uzmaukto panameni. Kad Paņikovskis paskatījās uz brieža ragiem — kan­tora lepnumu un rotu — viņu pārņēma tāda smieklu lēkme, ka viņš nogāzās uz grīdas un drīz vien aizsnaudās ar priecīgu smaidu violetajās lūpās.

—  Tagad mums ir patiesi īsta iestāde, — sacīja Ostaps, — ir pašiem savs izšķērdētājs, kas ir arī šveicars un žūpa. Abi šie tipi padara reālus visus mūsu pasākumus.

Ostapa prombūtnes laikā zem kantora logiem vairākas reizes parādījās Aloizijs Morošeks un Kušakovskis. Pamanījis ksendzus, Kozļēvičs slēpās iestādes pašā tālākajā kaktā.

Ksendzi atvēra durvis, raudzījās iekšā un klusi pasauca:

— Pan Kozļevič! Pan Kozļēvič! Vai tu nedzirdi debesu tēva balsi? Atjēdzies, pan!

To sacīdams, ksendzs Kušakovskis pacēla pirkstu pret debe­sīm, bet ksendzs Aloizijs Morošeks pārskaitīja pātaru krelles. Tad kulta kalpiem pretī izgāja Balaganovs un klusēdams parādīja sarkaniem matiem apaugušu dūri. Un ksendzi pazuda, skumīgi noraudzīdamies uz «Antilopi».

Ostaps atgriezās pēc divām nedēļām. Viņu sagaidīja visa iestāde. Kamēr kuģis pietauvojās, lielais kombinators pār augsto, melno bortu draudzīgi un maigi nolūkojās uz saviem apakšnie­kiem. No viņa dvesa jēra gaļas un Imeretijas vīna smarža.

Cernomorskas nodaļā bez kantoristes, kura bija pieņemta vēl pirms Ostapa aizbraukšanas, sēdēja divi jauni cilvēki zābakos. Tie bija studenti, atsūtīti no lopkopības technikuma uz šejieni praksē.

—  Tas ir labi! — skābi sacīja Ostaps. — Maiņa aug. Tikai pie manis, dārgie biedri, būs jāpastrādā. Jūs, protams, zināt, ka ragi, tas ir, ar spalvām vai cietu raga kārtu klāti izaugumi, tie ir galvaskausa piedēkļi, kas sastopami galvenokārt pie zīdītājiem.

—   To mēs zinām, — noteikti sacīja studenti, — mums nepie­ciešams iziet praksi.

No studentiem izdevās tikt vaļā ar sarežģītu un diezgan dārgu paņēmienu. Lielais kombinators tos nosūtīja komandējumā uz kal- miku stepēm organizēt tur sagādes punktus. Tas kantorim izmak­sāja sešsimt rubļu, bet citas izejas nebija: studenti būtu izjaukuši sekmīgi ievirzītā pasākuma nobeigšanu.

Kad Paņikovskis uzzināja, kādu sumu izmaksājuši studenti, viņš paveda sānis Balaganovu un uzbudināts čukstēja:

—   Bet mani vis nesūta komandējumā. Un atvaļinājumu nedod. Man jābrauc uz Esentukiem ārstēties. Un izejamās dienas man nav un spectērpu nedod. Nē, Sura, man tādi noteikumi neder. Un vispār, es uzzināju, ka «Herkulesā» maksā lielākas algas. Iešu tur par kurjeru. Goda vārds, aiziešu.

Vakarā Ostaps atkal izsauca pie sevis Berlagu.

—   Uz ce|iem! — Ostaps uzkliedza Nikolaja Pirmā balsī, tik­līdz ieraudzīja grāmatvedi.

Neskatoties uz to, sarunai bija draudzīgs raksturs, un tā ilga divas stundas. Tad Ostaps pavēlēja nākošajā rītā piebraukt «An­tilopi» pie «Herkulesa» parādes durvīm.

XVIII nodaļa KĀ JŪRĀ, TĀ VIRS ZEMES

Biedrs Skumbrijevičs ieradās pludmalē ar dāvinātu portfeli rokā. Portfelim bija piekalta sudraba vizitkarte ar saritinātu stūri un uzrakstu smailiem kursīva burtiem, no kura kļuva skaidrs, ka Jegors Skumbrijevičs jau paspējis nosvinēt piecu gadu darba jubi­leju «Herkulesā».

Viņa seja bija tīra, atklāta, vīrišķīga — kā labi skūtam anglim reklāmās plakatā. Skumbrijevičs pastāvēja pie plāksnes, kur ar krītu tika atzīmēta ūdens temperatūra, un, ar pūlēm izvilcis kājas no karstajām smiltīm, aizgāja pameklēt ērtāku vietiņu.

Pludmalē ņudzēt ņudzēja ļaudis. Pludmales vieglās celtnes iz­auga rītos, lai nozustu reizē ar saules rietu, atstājot smiltīs dažā­dus atkritumus: savītušās meloņu mizas, olu čaumalas un avīžu skrandas, kas visu nakti tukšajā krastā dzīvo noslēpumainu dzīvi, par kaut ko sačukstas un lidinās klinšu pakājē.

Skumbrijevičs izlavījās starp frotē dvieļu, saulessargu un uz nūjām izstieptu palagu teltīm. Tajās slēpās meitenes peldbruncī- šos. Arī vīrieši bija peldkostimos, taču ne visi. Daži no viņiem aprobežojās tikai ar vīģes lapu, un arī tā nebūt nesedza bībeliskās vietas, bet Cernomorskas džentlmeņu degunus. Darīja to tāpēc, lai no deguniem nenoluptu āda. Tā iekārtojušies, vīrieši gulēja vis­brīvākās pozās, paretam ar roku aizseguši bībelisko vietu, viņi gāja ūdenī, pamērcējās un ātri skrēja atpakaļ uz savām smiltīs

iespiestajām bedrītēm, lai nezaudētu nevienu kubikcentimetru ār­stējošo saules vannu.

So pilsoņu apģērba trūkumu ar uzviju kompensēja pavisam cita tipa džentlmenis. Viņš bija ģērbies kroma puszābakos ar po­gām, vizitbiksēs, cieši aizpogātos svārkos, kaklu ieskāva apkak­līte un kaklasaite, pār vēderu nokarājās pulksteņķēde, galvā filca platmale. Sā cilvēka ārējo izskatu papildināja biezās ūsas un logu vate ausīs. Līdzās viņam rēgojās smiltīs perpendikulāri iedurta nūja ar stikla rokturi.

Tveice viņu smacēja. Apkaklīte piepampa no sviedriem. Džentl­meņa padusēs bija tāds karstums kā domnā; tur varētu vai rūdu kausēt. Bet viņš nekustīgi gulēja vien tālāk.

Katrā pludmalē jebkurā pasaules malā var satikt vienu tādu cilvēku. Kas viņš tāds, kāpēc šeit atnācis, kāpēc guļ pilnā ietērpā, — nekas nav zināms. Bet tādi cilvēki pa vienam atrodami katrā pludmalē. Varbūt tie ir kādas slepenas dumiķu savienības locekļi vai kādreiz varenā rozenkreiciešu ordeņa paliekas, vai arī pussajukuši vecpuiši, — kas to lai zin …

Jegors Skumbrijevičs novietojās līdzās dumiķu savienības lo­ceklim un žigli izģērbās. Kailais Skumbrijevičs uzkrītoši atšķīrās no apģērbtā Skumbrijeviča. Pasīkā angļu tipa galva pacēlās virs balta, sievišķīga ķermeņa ar nolaideniem pleciem un ļoti platām gūžām. Jegors piegāja pie ūdens, iemērca kāju un iespiedzās. Tad

iemērca ūdenī otru kāju un atkal iespiedzās. Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu, ar īkšķiem aizbāza ausis, ar rādītājpirkstiem aiz­spieda acis, ar vidējiem saspieda nāsis, izgrūda dvēseli plosošu kliedzienu un četras reizes pēc kārtas apmērcējās ūdenī. Tikai pēc visām šīm izdarībām viņš ar plašiem atvēzieniem aizpeldēja uz priekšu, pie katra roku vēziena pagriežot galvu atpaka|. Un ņirbu vilnīši savās skavās uzņēma Jegoru Skumbrijeviču, priekšzīmīgo herkulesieti un izcilo sabiedrisko darbinieku. Pēc piecām minūtēm, kad piekusušais sabiedriskais darbinieks pagriezās uz muguras un viņa apaļais vēders kā globuss šūpojās virs jūras, no kraujas pār liedagu atskanēja «Antilopes» matčišs.

No mašīnas izkāpa Ostaps Benders, Balaganovs un grāmat­vedis Berlaga, kura seja pauda pilnīgu padevību liktenim. Visi trīs devās lejā un, nekautrīgi aplūkodami peldētāju fizionomijas, ņēmās kaut ko meklēt.

—   Tās ir viņa bikses, — pēdīgi sacīja Berlaga, apstādamies pie Skumbrijeviča drēbēm, kurš nekā nenojauta.

—   Viņš droši vien tālu aizpeldējis.

—   Diezgan! — iesaucās lielais kombinators. — Es vairāk ne­gaidīšu. Vajadzēs darboties ne tikai virs zemes, bet arī jūrā.

Viņš nometa uzvalku un kreklu, kas atsedza peldbiksītes, un, rokas vicinādams, ielīda ūdenī. Uz lielā kombinatora krūtīm bija zils tetovējums, kas rādīja Napoleonu trīsstūrainā cepurē, ar alus krūzi īsajā rokā.

—   Balaganov! — jau no ūdens uzsauca Ostaps. — Izģērbiet un sagatavojiet Berlagu. Varbūt viņš būs vajadzīgs.

Un lielais kombinators aizpeldēja uz sāniem, šķeļot ūdeni ar kapara brūno plecu un turot kursu uz ziemeļ-ziemeļaustrumiem, kur šūpojās Jegora Skumbrijeviča perlamutra vēders.

Pirms varēja gremdēties jūras dzelmē, Ostaps bija nopieini pastrādājis virs zemes. Galvenās pēdas lielo kombinatoru noveda zem «Herkulesa» zelta burtiem, un viņš šai iestādē pavadīja lie­lāko laika daļu. Viņu vairs neizbrīnīja istabas ar alkoviem un mazgājamiem traukiem, statujas un šveicars cepurē ar zelta līk­ločiem, kuram patika patērzēt par apglabāšanu ugunīs.

No izmisušā Berlagas juceklīgajiem paskaidrojumiem iznira pusatbildīgā biedra Skumbrijeviča tēls. Viņš ieņēma lielu istabu ar diviem logiem, kur kādreiz mēdza apmesties ārzemju kapteiņi, lauvu dresētāji vai bagātie Kijevas studenti.

Istabā bieži un īgni zvanīja telefoni, reizēm katrs atsevišķi, bet reizēm abi kopā. Taču klausules neviens nenoņēma. Vēl biežāk pavērās durvis un istabā pabāzās kāda kalpotāja apcirptā galva, tā apmulsusi pabolīja acis un pazuda, lai tūlīt dotu vietu citai galvai un šoreiz nevis apcirptai, bet ar asiem sariem apaugušam vai vienkārši kā sīpols kailam ceriņkrāsas paurim. Bet arī sīpo- liskā galva durvju spraugā neiesprūda uz ilgu laiku. Istaba bija tukša.

Kad durvis atkal atvērās, varbūt jau piecdesmito reizi tai dienā, istabā ielūkojās Benders. Viņš, tāpat kā iepriekšējie, pa­grozīja galvu no kreisās puses uz labo un no labās uz kreiso un tāpat kā visi pārliecinājās, ka biedra Skumbrijeviča istabā nav. Asi izteicis savu neapmierinātību, lielais kombinators klīda pa no­daļām, sekcijām, sektoriem un kabinetiem, taujājot, vai kāds nav redzējis biedru Skumbrijeviču. Bet visās šais vietās viņš saņēma vienu un to pašu atbildi: «Skumbrijevičs nupat šeit bija» vai arī: «Skumbrijevičs tikko kā izgāja.»

Pusatbildīgais Jegors piederēja pie plaši izplatītā kalpotāju slāņa, kuri vai nu «nupat šeit bija», vai arī «tikko kā izgāja». Daži no viņiem pa visu darba dienu nevar pat nokļūt līdz savam kabi­netam. Tieši pulksten deviņos tāds cilvēks ienāk iestādes vestibilā un cildenu nodomu pārpilns liek kāju uz kāpņu pirmā pakāpiena. Viņu gaida diženi darbi. Viņš norunājis savā kabinetā astoņas svarīgas tikšanās, divas plašas un vienu šauru sēdi. Uz rakstām­galda guļ kaudze papīru, kas prasa nekavējošu atbildi. Vispār da­rīšanu milzums, diena par īsu. Un pusatbildīgais vai atbildīgais pilsonis mundri ceļ kāju uz marmora pakāpiena. Taču uzlikt nav tik viegli. «Biedri Parusinov, uz vienu mirkli,» atskan dūdojoša balss, «es taisni gribēju ar jums pārspriest kādu jautājumiņu.» Parusinovu vieglītēm paņem zem rociņas un aizved vestibila kak­tiņā. Un no šā brīža atbildīgais vai pusatbildīgais darbinieks ir zudis valstij — viņš iet no rokas rokā. Viņš vēl nav paguvis ap­spriest jautājumiņu un uzskriet trīs pakāpienus, kad viņu atkal satver, aizved pie loga vai tumšā gaitenī, vai kādā tukšā kambari, kur nevīža saimniecības vadītājs sametis tukšas kastes, un kaut ko viņam skaidro, kaut ko cenšas panākt, kaut ko pieprasa un lūdz kaut ko izdarīt steidzamā kārtā. Līdz pulksten trijiem diena viņš tomēr nokļūst līdz kāpņu pirmajam laukumam. Līdz pieciem viņam izdodas izlauzties pat līdz otrā stāva laukumam. Un, tā ka viņš mitinās trešajā stāvā, bet darba diena jau beigusies, viņš žigli dodas lejup un pamet iestādi, lai laikā paspētu uz starpre- soru apspriedi. Bet šai laikā kabinetā trako telefoni, izjūk noru­nātās tikšanās, vēstules stāv bez atbildes, bet divu plašo un

vienas šaurās apspriedes dalībnieki vienaldzīgi dzer tēju un tērgā par nekārtībām tramvaju satiksmē.

Jegoram Skumbrijevičam visas šīs īpatnības vēl ārkārtīgi sa­asināja sabiedriskais darbs, kam viņš nodevās ar pārliecīgu kvēli. Viņš prasmīgi un izdevīgi izmantoja savstarpējo un vispusīgo krāpšanu, kas pavisam nemanot bija ieperinājusies «Herkulesā» un nezin kāpēc nesa sabiedriskās slodzes nosaukumu.

Herkulesieši sēdēja sapulcēs pa trim stundām no vietas un klausījās Skumbrijeviča pazemojošā muldēšanā.

Viņiem visiem dikti gribējās saķert Jegoru aiz resnajām cis­kām un izmest pa logu no pieklājīga augstuma. Brīžiem viņiem pat likās, ka nekādas sabiedriskās darbības vispār nav un nekad nav bijis, lai gan viņi zināja, ka aiz «Herkulesa» sienām rit kāda cita, pareiza sabiedriskā dzīve. «Ir gan lops,» viņi domāja, garlai­koti grozīdami rokās zīmuļus un tējkarotītes, «nolādētais simu- lants!» Bet piesieties Skumbrijevičam un to atmaskot nestāvēja viņu spēkos. Jegors turēja pareizas runas par padomju sabiedrību, par kultūras darbu, par arodmācībām un par pašdarbības pulci­ņiem. Bet aiz visiem šiem dedzīgajiem vārdiem slēpās tukšums. Piecpadsmit politiskie un muzikāli dramatiskie pulciņi jau divus gadus izstrādāja savus perspektivos plānus; brīvprātīgo biedrību šūniņas, kas sprauda sev par mērķi pasteidzināt aviacijas, ķīmi­jas zināšanu, automobilisma, zirgu sporta un ceļu būves attīstību un tāpat arī lielvalstiskā šovinisma drīzāku iznīdēšanu, pastāvēja tikai vietējās komitejas locekļu sakarsētajā iztēlē. Bet arodmācī- bas skola, kuras noorganizēšanu Skumbrijevičs uzskatīja par se­višķu nopelnu, visu laiku pārkārtojās, kas, kā zināms, nozīmē pil­nīgu bezdarbību. Ja Skumbrijevičs būtu godīgs cilvēks, viņš droši vien pats sacītu, ka viss šis darbs ir «tikai miraža». Bet vietējā komiteja šo mirāžu ietina atskaitēs, un jau nākošajā arodbiedrī­bas instancē muzikāli politisko pulciņu eksistence vairs neradīja nekādas šaubas. Arodmācības skolu tur iedomājās kā lielu mūra māju, kur sarindoti skolas soli, un rosīgs skolotājs ar krītu velk uz tāfeles līkumotu līniju, parādīdams bezdarba pieaugumu Sa­vienotajās Valstīs, bet ūsainie skolnieki politiski aug taisni acīm redzot. No visa tā vulkāniskā sabiedriskās darbības loka, ar kuru Skumbrijevičs apņēma «Herkulesu», darbojās tikai divi uguni iz- verdoši punkti: sienas avīze «Priekšsēdētāja balss», kas iznāca reizi mēnesī un tika sagatavota darba laikā ar Skumbrijeviča un Bomzes spēkiem, un finiera plāksne ar uzrakstu: «Tie, kas atmetuši dzeršanu un dzeršanas atmešanā tiz sociālistisko sacensību uzaicina citus», taču zem šī uzraksta nebija neviena uzvārda.

Skumbrijeviča pēdu dzīšana pa «Herkulesa» stāviem Bende- ram apnika līdz kaklam. Lielais kombinators nekādi nevarēja no­tvert slaveno sabiedrisko darbinieku. Viņš izspruka no rokām. Lūk, šeit, vietējā komitejā, viņš tikko runājis pa telefonu, pat membrānā nav vēl atdzisusi un no telefona klausules melnās la­kas nav nozudis viņa elpas apmiglojums. Lūk, tur uz palodzes vēl sēdēja cilvēks, ar kuru viņš nupat bija sarunājies. Reiz Ostaps pat ieraudzīja Skumbrijeviča attēlu kāpņu telpas spogulī. Viņš strauji metās uz priekšu, bet spogulis jau bija tukšs, tur spoguļojās vienīgi logs ar tālu mākoni.

— Svētā sargātāja, milicija visuvarenā! — iesaucās Ostaps, dzi]i nopūzdamies. — Kas par banalu un visiem apriebušos biro­krātismu! Mūsu Cernomorskas nodaļā arī ir savas ēnas puses, proves palatā vēl sastopamas nekārtības, bet nu tādas cūcības kā «Herkulesā» … Vai ne, Sura?

Nagu sagādes pilnvarotais kā sūknis izdvesa smagu nopūtu. Viņi atkal atradās otrā stāva vēsajā gaitenī, kur šai dienā bija bijuši savas reizes piecpadsmit. Un atkal, jau piecpadsmito reizi, viņi pagāja garām koka dīvanam, kas stāvēja pie Polichajeva kabineta.

Uz dīvana kopš paša rīta sēdēja no Vācijas par lielu naudu ataicinātais vācu speciālists inženieris Heinrichs Marija Zauze. Viņš bija tērpies parastā eiropiešu uzvalkā, un tikai ar aizkrā- ciešu ornamentiem izšūtais ukrainieša krekls norādīja, ka inže­nieris Krievijā uzturas jau nedējas trīs un paspējis apmeklēt amat­niecības ražojumu veikalu. Viņš nekustīgi sēdēja, atmetis galvu pret dīvana koka atzveltni un pievēris acis kā cilvēks, kam tūlīt skūs bārdu. Varētu likties, ka viņš snauž. Bet piena brāļi, Skum- brijeviču meklējot, vairākkārt paskriedami viņam garām, paspēja ievērot, ka ārzemju viesa nekustīgās sejas krāsa nepārtraukti mainās. Darba dienas sākumā, kad inženieris ieņēma savas pozi- cijas pie Polichajeva durvīm, viņa seja bija mēreni sārta. Ar katru stundu tā iekvēlojās aizvien spožāk un brokastu pārtrau­kuma laikā ieguva sarkanās pasta lakas krāsu. Jādomā, ka biedrs Polichajevs šai laikā bija nokļuvis tikai līdz otrajam kāpņu pos­mam. Pēc pārtraukuma krāsa mainījās pretējā kārtībā. Lakas krāsa pārgāja tādos kā šarlaka plankumos. Heinrichs Marija kļuva bāls, un dienas vidū, kad «Herkulesa» priekšniekam acīm redzot bija izdevies nokļūt iidz kāpņu otrajam laukumam, ār­zemju speciālistā seja kļuva balta kā krīts.

—   Kas ar to cilvēku notiek? — Ostaps čukstēja Balagano- vam. Kāda pārdzīvojumu gamma!

Tikko viņš bija izrunājis šos vārdus, kad Heinrichs Marija Zauze pietrūkās kājās no dīvana un nikni paskatījās uz Policha­jeva durvīm, aiz kurām, neviena neuzklausīti, skanēja telefona zvani. «Birokrāts!» viņš diskantā iespiedzās un, pieskrējis liela­jam kombinatoram, sāka to no visa spēka purināt aiz pleciem.

—   Genosse Polichajev! — viņš kliedza, lēkādams Ostapa priekšā. — Genosse Polichajev!

Viņš izvilka pulksteni, bāza to Balaganovam zem deguna, raustīja plecus un atkal uzbruka Benderam.

—  Was machen Sie? — pārsteigts jautāja Ostaps, parādī­dams zināmas vācu valodas zināšanas. — Was wollen Sie no na­baga apmeklētāja?

Bet Heinrichs Marija Zauze nelikās mierā. Joprojām turēdams kreiso roku uz Bendera pleca, ar labo viņš pievilka tuvāk Bala­ganovu un noturēja viņiem garu, dedzīgu runu, kuras laikā Ostaps nepacietīgi skatījās apkārt cerībā notvert Skumbrijeviču, bet nagu sagādes pilnvarotais klusām žagojās, godbijīgi aizseg­dams muti ar roku un stulbi blenzdams uz ārzemnieka kurpēm.

Inženieris Heinrichs Marija Zauze bija uz gadu parakstījis kontraktu par strādāšanu PSRS vai, kā izsacījās pats precizitāti mīlošais Heinrichs, — koncernā «Herkuless». «Ņemiet vērā, Zau- zes kungs,» viņu brīdināja paziņa — matematikas doktors Bern­hards Herngross, «par savu naudu boļševiki liks jums kārtīgi pa­strādāt.» Bet Zauze atbildēja, ka darba nebīstoties un jau sen esot meklējis plašu darba lauku, kur likt lietā savas zināšanas mežsaimniecības mechanizacijā.

Kad Skumbrijevičs ziņoja Polichajevam par ārzemju speciā­listā ierašanos, «Herkulesa» priekšnieks zem savām palmām kļuva ārkārtīgi rosīgs.

—   Viņš mums vajadzīgs kā ēst! Kur jūs viņu likāt?

—   Pagaidām viesnīcā. Lai atpūšas pēc ceļa grūtībām.

—   Par atpūtu nevar būt ne runas! — iesaucās Polichajevs. — Tāds milzums naudas par viņu samaksāts, īstas valūtas! Jau rīt tieši pulksten desmitos viņam jābūt šeit.

Bez piecām minūtēm desmitos Heinrichs Marija Zauze, lepo­damies savās kafijas krāsas biksēs un smaidot domādams par plašo darbības lauku, iegāja Polichajeva kabinetā. Priekšnieka vēl nebija. Viņš neieradās ari pēc stundas un divām stundām. Heinrichs sāka garlaikoties. Viņu izklaidēja vienīgi Skumbrije­vičs, kas laiku pa laikam parādījās un ar nevainīgu smaidu sejā jautāja:

—   Ko, vai tad genosse Polichajevs vēl nav atnācis? Savādi.

Vēl pēc divi stundām Skumbrijevičs gaitenī apturēja brokasto­jošo Bomzi un čukstēja viņam:

—   Taisni nezinu, ko darīt. Polichajevs vācieti izsauca pulksten desmitos no rīta, bet pats aizbrauca uz Maskavu cīnīties par tel­pām. Ātrāk par nedēļu nav ko gaidīt. Izpalīdziet, Ādolf Nikola- jevič! Man ir sabiedriskie pienākumi, tās pašas arodmācības ne­kādi nevaram pārkārtot. Pasēdiet pie vācieša, mēģiniet kaut kā izklaidēt. Par viņu taču nauda samaksāta, īsta valūta!

Bomze pēdējo reizi paostīja savu neiztrūkstošo kotleti, norija to un, nopurinājis drupatas, gāja iepazīties ar viesi.

Nedēļas laikā inženieris Zauze Ādolfa Nikolajeviča laipnajā vadībā paspēja apskatīt trīs muzejus, noskatīties baletu «Apburtā princese» un nosēdēt stundas desmit viņam par godu sarīkotā svinīgā sanāksmē. Pēc sēdes notika neoficiālā daļa, kurā izre­dzētie herkulesieši bija ļoti jautri, skandināja Lafitas vīna kausus, Sevastopoles degvīna glāzītes un, vērsdamies pie Zauzes, sauca: «Izdzer sausu!»

«Dārgā Tīli,» inženieris rakstīja savai līgavai Achenē, «jau desmit dienas dzīvoju Cernomorskā, bet darbā «Herkulesa» kon­cernā vēl neesmu stājies. Baidos, ka šīs dienas man izrēķinās no līguma sumas.»

Tomēr piecpadsmitajā datumā kasieris izsniedza Zauzem pus­mēneša algu.

—   Vai jums neliekas, — Heinrichs sacīja savam jaunajam draugam Bomzem, — ka man naudu izmaksāja par velti? Es taču nedaru nekādu darbu.

—   Metiet pie malas, kolega, šīs drūmās domas! — iesaucās Ādolfs Nikolajevičs. — Starp citu, ja vēlaties, var novietot jums speciālu galdu manā kabinetā.

Tagad Zauze rakstīja līgavai vēstuli, sēdēdams aiz speciālā personīgā galda:

«Mīļā drostaliņa! Es dzīvoju savādu un neparastu dzīvi. Es burtiski neko nedaru, bet naudu saņemu precizi līguma paredzē­tajos termiņos. Par visu to man liels brīnums. Pastāsti par to mūsu draugam doktoram Bernhardam Herngrosam. Tas viņam būs interesanti.»

Atgriezies no Maskavas un uzzinājis, ka Zauzem jau ir galds, Polichajevs nopriecājās.

—   Nu tas ir lieliski! — viņš sacīja. — Lai Skumbrijevičs ievada vācieti mūsu darbā.

Bet Skumbrijevičs, ar visu kvēli nodevies spēcīga harmoniku spēlētāju un bajanistu pulciņa organizēšanai, pameta vācieti Ādolfa Nikolajeviča ziņā. Bomzem tas nepatika. Vācietis viņam traucēja iekost un vispār bāza degunu citu darīšanās, un Bomze viņu nodeva ekspluatācijās daļai. Bet, tā kā šī daļa tai laikā pār­kārtoja savu darbu, kas izpaudās bezgalīgā galdu pārvilkšanā no vienas vietas uz otru, tad Heinrichu Mariju aizsūtīja uz fin­uzskaites zāli. Seit Arnikovs, Dreifuss, Sacharkovs, Koreiko un Borisochļebskis, neprazdami vācu valodu, nodomāja, ka Zauze ir ārzemju tūrists no Argentinas, un cauras dienas skaidroja viņam herkulesiešu grāmatvedības sistēmu. Sim nolūkam viņi izman­toja kurlmēmo ābeci.

Pēc mēneša ļoti satrauktais Zauze notvēra Skumbrijeviču bu­fetē un kliedza:

—   Es nevēlos par velti saņemt naudu! Dodiet man darbu! Ja tā vēl turpināsies, es sūdzēšos jūsu patronam!

Ārzemju speciālistā runas nobeigums Skumbrijevičam nepa­tika. Viņš izsauca pie sevis Bomzi.

—   Kas noticis ar vācieti? — viņš jautāja. — Ko viņš trako?

—  Ziniet ko, — sacīja Bomze, — man liekas, viņš vienkārši ir tenkotājs. Nudien. Sēž cilvēks pie galda, ne velna nedara, sa­ņem veselu žūksni naudas un vēl sūdzas.

—   Patiešām īsta tenkotāja daba, — Skumbrijevičs piekrita, — nemaz nav kā vācietis. — Pret viņu vajag pielietot represijas. Es pateikšu Polichajevam. Tas viņam ātri aplauzīs ragus.

Taču Heinrichs Marija bija nolēmis pats piekļūt pie Policha­jeva. Bet, tā kā «Herkulesa» priekšnieks bija ievērojams to dar­binieku pārstāvis, kuri «tikko kā izgāja» vai «nupat šeit bija», šis mēģinājums noveda tikai pie sēdēšanas uz koka dīvana un eksplozijas, par kuras upuriem kļuva nevainīgie leitnanta Smidta bērni.

—  Birokratismus! — kliedza vācietis, uzbudinājumā pār­iedams uz grūto krievu valodu.

Ostaps klusēdams paņēma eiropeisko viesi aiz rokas, pieveda pie sienas, kur karājās sūdzību kastīte, un sacīja kā kurlam:

—    Seit! Saprotat? Kastītē. Schreiben, schrieb, geschrieben. Rakstīt. Saprotat? Es rakstu, tu raksti, viņš raksta, viņa raksta.

Saprotat? Mēs, jūs, viņi raksta sūdzības un met šajā kastītē. Mest! Darbības vārds mest. Mēs, jūs, viņi met sūdzības … Un neviens tās neizņem. Izņemt! Es neizņemu, tu neizņem…

Bet šai brīdi lielais kombinators gaiteņa galā ieraudzīja Skumbrijeviča platās gūžas un, nepabeidzis gramatikas stundu, metās pakaļ nenotveramajam sabiedriskajam darbiniekam.

—  Turies, Vācija! — uzmundrinoši vācietim uzsauca Balaga­novs un aizdrāzās pakaļ komandoram.

Bet Ostapam par vislielāko vilšanos Skumbrijevičs atkal pa­gaisa, it kā pēkšņi būtu dematerializējies.

—  Tā taču ir tīrā mistika, — Ostaps nogrozīja galvu, — nu­pat bija cilvēks — un viņa vairs nav.

Izmisumā piena brāļi ņēmās virināt visas durvis pēc kārtas. Bet jau no trešās istabas Balaganovs izsprāga ārā kā no āliņģa. Seja viņam bija nervozi sašķobīta.

—   Vai, vai, — atspiedies pie sienas, dvesa nagu pilnvarotais,

—  vai, vai, vai.

—   Kas jums lēcies, mans bērns? — jautāja Benders. — Jūs kāds apvainoja?

—  Tur, — murmināja Balaganovs, pastiepdams drebošo roku. Ostaps atvēra durvis un ieraudzīja melnu zārku.

Zārks svinīgi stāvēja istabas vidū uz kancelejas galda ar at­vilktnēm. Ostaps noņēma savu kapteiņa cepuri un uz pirkstga­liem piegāja pie zārka. Balaganovs bailīgi vēroja viņa darbību. Pēc brītiņa Ostaps paaicināja Balaganovu un parādīja lielu, baltu uzrakstu uz zārka sāniem.

—   Vai redzat, Sura, kas šeit uzrakstīts? — viņš sacīja,

—  «Nāve birokrātismam!» Vai tagad jums vairs nav bail?

Tas bija lielisks aģitacijas zārks, ko lielos svētkos herkulesieši izvilka uz ielas un dziedādami nēsāja pa visu pilsētu. Parasti zārku uz pleciem balstīja Skumbrijevičs, Bomze, Berlaga un pats Polichajevs, kas bija demokrātiski noskaņots cilvēks un nekau­nējās dažādos gājienos un politkarnevalos iet līdzās padotajiem. Skumbrijevičs ļoti cienīja šo zārku un piešķīra tam lielu nozīmi. Reizēm, aizsējies priekšautu, Jegors pašrocīgi pārkrāsoja zārku no jauna un atsvaidzināja antibirokratiskos lozungus, kamēr viņa kabinetā aizsmakuši rēca telefoni un visdažādākās galvas, paba- zušās pa durvju spraugu, skumīgi bolīja acis.

Jegors tā arī neatradās. Šveicars ar līkločoto cepuri Benderam pateica, ka biedrs Skumbrijevičs nupat šeit bijis un tikko ka aizgājis, aizbraucis uz Komandanta pludmali peldēties, kas, kā Jegors izteicās, viņam deva kūsājošu enerģiju.

Drošības pēc paķēruši līdz Berlagu un sapurinājuši pie stūres snaudošo Kozļēviču, antilopieši devās ārpus pilsētas.

Kas tur par brīnumu, ka visa notikušā sakaitinātais Ostaps bez vilcināšanās līda ūdenī pie Skumbrijeviča, it nemaz neuz­traukdamies, ka svarīgo sarunu par netīrajām akciju padarīša­nām vajadzēs vest Melnajā jūrā.

Balaganovs precizi izpildīja komandora rīkojumu. Viņš iz­ģērba padevīgo Berlagu, pieveda pie ūdens un, ar abām rokām pieturēdams aiz vidukļa, sāka pacietīgi gaidīt. Jūrā acīm redzot notika smaga izskaidrošanās. Ostaps kliedza kā jūras ķeizars. Vārdus nevarēja saprast. Varēja tikai redzēt, ka Skumbrijevičs mēģināja ņemt kursu uz krastu, bet Ostaps nogrieza viņam ceļu un iedzina atklātā jūrā. Balsis kļuva skaļākas, un varēja saklau­sīt atsevišķus vārdus: «Tntensivists!» —- «Bet kas ņēma? Romas pāvests ņēma? …» — «Kāds man ar to sakars? . . .»

Berlaga jau ilgi mīņājās ar basajām kājām, atstādams slap­jajās smiltīs indiāņu pēdas. Pēdīgi no jūras atskanēja sauciens:

—   Var laist!

Balaganovs palaida jūrā grāmatvedi, tas aizpeldeja ar nepa­rastu ātrumu, suņu stilā ar rokām un kājām kuldams ūdeni. Ieraudzījis Berlagu, Jegors Skumbrijevičs šausmas ienira ūdenī.

Bet nagu pilnvarotais izstiepās smiltīs un aizsmēķēja papi­rosu. Viņam vajadzēja gaidīt minūtes divdesmit. Pirmais atgrie­zās Berlaga. Viņš pietupās, izņēma no bikšu kabatas mutautiņu un, slaucīdams seju, sacīja:

—   Mūsu Skumbrijevičs atzinās. Konfrontēšanu neizturēja.

—   Ak nodeva gan pats sevi, rāpulis tāds? — labsirdīgi jau­tāja Sura. Un, ar īkšķi un rādītājpirkstu atņēmis no lūpām papi­rosa galu, noklakšķināja ar mēli. Pie tam no viņa mutes izlidoja spļāviens, ātrs un garš kā torpēda.

Lēkādams uz vienas kājas un otru tēmēdams bikšu starā, Berlaga mīklaini paskaidroja:

—   Es to darīju nevis patiesības, bet gan taisnības vārdā.

Kā otrais ieradās lielais kombinators. Viņš tūdaļ nostiepās uz vēdera un, piespiedis vaigu siltajām smiltīm, ilgi un daudznozī­mīgi raudzījās no ūdens iznākošajā zilajā Skumbrijevičā. Pēc tam viņš paņēma no Balaganova rokām mapi un, slapinādams zīmuli ar mēli, ņēmās ierakstīt grūtā darbā iegūtās jaunās ziņas.

Jegors Skumbrijevičs bija apbrīnojami pārvērties. Vēl pirms pusstundas vilnis bija apskāvis visaktivāko sabiedrisko darbi­nieku, cilvēku, par kuru pat vietējās komitejas priekšsēdētājs biedrs Niderlandjuks sacīja: «Lai nu kas, bet Skumbrijevičs gan nepievils.» Taču Skumbrijevičs pievīla. Un kā vēl pievīla! Vasa­rīgie ņirbu vilnīši iznesa krastā vairs nevis brīnišķu sievišķīgu augumu ar skūtu angļu galvu, bet gan bezformīgu ādas maisu, pildītu ar sinepēm un mārrutkiem.

Tai laikā, kamēr lielais kombinators strādāja savus pirata dar­bus jūrā, Heinrichs Marija Zauze, beidzot sadzinis Polichajeva pēdas un ļoti nopietni ar viņu aprunājies, iznāca no «Herkulesa» galīgā nesaprašanā. Dīvaini smaidīdams, viņš devās uz pastu un, stāvot pie augsta, ar stikla plāksni pārklāta kantora galda, uzrakstīja vēstuli līgavai Achenē:

«Dārgo meitenīt! Steidzos Tev paziņot priecīgu vēsti. Beidzot mans patrons Polichajevs mani sūta ražošanas darbā. Bet, lūk, kas mani pārsteidz, dārgā Tili, — koncernā «Herkuless» to sauc par ragu aplaušanu (applauBt raggus!). Mans jaunais draugs Bomze uzsver, ka ražošanas darbā mani sūtot par sodu. Vai Tu vari to iedomāties? Un vai to jebkad spēs saprast mūsu kriet­nais draugs matematikas doktors Bernhards Herngross?»

XIX nodala UNIVERSĀLAIS SPIEDOGS

Nākošajā dienā ap pulksten divpadsmitiem «Herkulesā» pa­klīda baumas, ka priekšnieks ar nezin kādu apmeklētāju ieslēdzies savā palmu zālē un jau veselas trīs stundas neatsaucoties ne uz Sernas Michailovnas klauvējieniem, ne uz iekšējā telefona zva­niem. Herkulesieši mulsa minējumos. Viņi bija pieraduši, ka Po- lichajevu visu dienu vadā zem rokas pa koridoriem, sēdina uz palodzēm vai ievelk kāpņu telpā, kur ari izlemj visus jautājumus. Radās pat tāds minējums, ka priekšnieks aizklīdis no «tikko kā izgāja» darbinieku kategorijas un pievienojies iespaidīgajai «ieslēgto» grupai, kuri parasti ielavās savos kabinetos agri no rīta, ieslēdzas, atvieno telefonu un, tādā vīzē norobežojušies no visas pasaules, sacerē visdažādākās atskaites.

Taču darbs turpinājās, papīri prasīja parakstus, atbildes un rezolūcijas. Serna Michailovna neapmierināta gāja pie Polichajeva durvīm un ieklausījās. Pie tam viņas lielajās ausīs šūpojās vieglas pērļu bumbiņas.

—  Tas ir fakts, kuram nav precedenta, — dziļdomīgi sacīja sekretāre.

—   Bet kas tad, kas pie viņa sēž? — jautāja Bomze, izplatī­dams jauktu odekolona un kotletes smaržu. — Varbūt kāds no inspekcijas?

—   Nē jau, es taču teicu — vienkāršs apmeklētājs.

—   Un Polichajevs sēž ar viņu jau trīs stundas?

—   Tas ir fakts, kuram nav precedenta, — atkārtoja Serna Michailovna.

—   Kur tad ir izeja no šā stāvokļa? — uztraucās Bomze. — Man steidzīgi nepieciešama Polichajeva rezolūcija. Man saga­tavots sīks ziņojums par «Skārda un bekona» bijušo telpu nepie­mērotību «Herkulesa» darba apstākļiem. Es bez rezolūcijas nekā nevaru iesākt.

Sernu Michailovnu no visām pusēm ielenca darbinieki. Visi turēja rokās lielus un mazus papīrus. Nogaidījusi vēl vienu stundu, kuras laikā dunoņa aiz durvīm neapklusa, Serna Michai­lovna nosēdās pie sava galda un lēnprātīgi sacīja:

—   Labi, biedri. Dodiet šurp savus papīrus!

Viņa izcēla no skapja garu koka stativu, kur šūpojās trīsdes­mit seši spiedogi ar apaļām, lakotām galviņām, un, veikli ņem­dama laukā no ligzdām vajadzīgos zīmogus, sāka spiest uz pa­pīriem, ko nedrīkstēja novilcināt.

«Herkulesa» priekšnieks jau sen vairs neparakstīja papīrus pats ar savu roku. Vajadzības gadījumos viņš izņēma no vestes kabatas zīmodziņu, mīlīgi uzpūta elpu un pretim titulam uz­spieda ceriņkrāsas faksimilu. Sis darba process viņam ļoti iepa­tikās un pat uzvedināja uz domām, ka nebūtu slikti iegriezt gu­mijā arī dažas visvairāk lietojamās rezolūcijas.

Tā dienas gaismā parādījās pirmie kaučuka domu graudi:

„Neiebilslu. Polichajevs"

,.Piekrītu. Polichajevs."

„lieliska doma. Polichajevs."

Jzvest dzīvē. Polichcjevs."

Pārbaudījis jauno ierīci praksē, «Herkulesa» priekšnieks se­cināja, ka tā ievērojami vienkāršo viņa darbu un nepieciešams arī turpmāk veicināt tās attīstību. Drīz tika laista darbā jauna gumijas partija. Šoreiz rezolūcijas bija izsmeļošākas:

Jzteikt rājienu ar pavēli. Polichajevs."

Jzteikt brīdinājumu. Polichajevs."

„Nosūtit uz periferiju. Polichajevs."

„Atlaist, neizmaksājot algu uz priekšu. Polichajevs."

Cīņa, ko «Herkulesa» priekšnieks veda ar komunālo daļu par telpām, iedvesmoja viņu jaunu standartizētu tekstu sacerēšanai.

„Es komunaldaļai neesmu pakļauts. Polichajevs."

„Ko viņi trako, vai prātā sajukuši. Polichajevs."

„Netraucējiet darbu. Polichajevs".

„Es jums neesmu nekāds naktisargs. Polichajevs."

«Viesnīca pieder mums - un beigta balle. Polichajevs."

„Es pazīstu jūsu trikus. Polichajevs".

„Un nedošu nedz gultas, nedz mazgājamos traukus. Polichajevs/'

So sēriju pasūtīja veselus trīs komplektus. Bija gaidāma ilgstoša cīņa, un vērīgais priekšnieks ne bez pamata baidījās, ka ar vienu komplektu neiztiks.

Vēlāk pasūtīja rezoluciju komplektu herkulesiešu iekšējām vajadzībām.

«Pavaicājiet Sernai Michailovnai. Polichajevs."

«Nejauciet man prātus. Polichajevs."

«Lēnāk brauksi — tālāk tiksi. Poiichajevs."

„Rauj piķis jūs visus! Polichajevs."

Priekšnieka radošā doma, protams, neaprobežojās tikai ar administratīviem jautājumiem vien. Būdams cilvēks ar plašu re­dzes loku, viņš nevarēja apiet tekošās politikas jautājumus. Un viņš pasūtīja lielisku universālu spiedogu, pie kura teksta bija nopūlējies vairākas dienas. Tā bija brīnišķa gumijas doma, ko Polichajevs varēja piemērot katram dzīves gadījumam. Tā ne ti­kai deva iespēju nekavējoties atsaukties uz notikumiem, bet arī atbrīvoja no nepieciešamības katru reizi nomocīties ar domāšanu. Spiedogs bija izveidots tik ērti, ka pietika tikai aizpildīt tanī at­stāto atstarpi, lai rastos aktuala rezolūcija:

Atsaucoties uz -……………………………….. ………. ……….. ………… mēs, herkulesieši,

visi kā viens ^atbildam :

a)   uzlabojot dienesta sarakstīšanās kvalitati,

b)   paaugstinot darba ražīgumu,

c)   pastiprinot cīņu pret birokrātismu, ķēpāšanos, radu būšanu un pielīšanu.

d)   izskaužot darba kavējumus un vārda dienu svinēšanu,

e)  samazinot pieskaitāmos izdevumus por kalendariem un portretiem,.

I) ar vispārēju arodbiedrības aktivitates pacēlumu,

g)    atsakoties no ziemsvētku, lieldienu, vasarsvētku, Marijas pasludināšanas dienas, kristību, kurban-bairama, jom-kipura, ramazana, purima un citu reliģisko svētku svinēšanas,

h)   nesaudzīgi cīnoties pret nevīžību, huligānismu, žūpošanu, bezatbildību, bezmugurkaulainību un izšķērdēšanu,

i)     itin visiem bez izņēmuma iestājoties biedrības „Nost rutinu no operu skatuvēm" rindās,

j) visiem bez izņēmuma pārejot uz soju,

kļ visiem bez izņēmuma lietvedībā pārejot uz latiņu alfabētu un tāpat pie­krītot visam, ko ievajadzēsies turpmāk.

Punktēto atstarpi Polichajevs aizpildīja pats ar savu roku pēc vajadzības, vadoties no tekošā momenta prasībām.

Pamazām šis jaunizgudrojums Polichajevam iepatikās arvien vairāk, un viņš aizvien biežāk un biežāk laida darbā universālo rezoluciju. Nonāca pat tik tālu, ka viņš ar to atbildēja uz paša darbinieku izlēcieniem, intrigām, uzbrukumiem un ālēšanos.

Piemēram: «Atsaucoties uz grāmatveža Kukuškinda nekau­nīgo ālēšanos, kurš pieprasīja viņam samaksāt virsstundas, at­bildēsim . ..» Vai arī: «Atsaucoties uz darbinieka Borisochļebska neģēlīgajām intrigām un nelietīgajiem izlēcieniem, lūdzot ārpus­kārtas atvaļinājumu, atbildēsim…» — un tā tālāk.

Un uz visu to nekavējoties vajadzēja atbildēt, «paaugstinot, pa­lielinot, pastiprinot, izskaužot, samazinot, ar vispārēju pacēlumu, atsakoties no, nesaudzīgi cīnoties, visiem bez izņēmuma iestājo­ties, visiem bez izņēmuma pārejot, visus bez izņēmuma pārceļot, un tāpat piekrītot visam, ko ievajadzēsies turpmāk».

Un tikai šādi nostrostējis Kukuškindu un Borisochļebski, priekšnieks laida darbā īsiņo gumiju: «Izteikt brīdinājumu. Poli­chajevs.» Vai: «Nosūtīt uz periferiju. Polichajevs.»

Pirmo reizi iepazīstoties ar gumijas rezoluciju, daži herkule- sieši noskuma. Viņus biedēja pārlieku daudzie punkti. Sevišķi mulsināja punkts par latiņu alfabētu un par pilnīgi visu darbi­nieku iestāšanos biedrībā «Nost rutinu no operu skatuvēm!». Taču viss beidzās mierīgi. Tiesa gan, Skumbrijevičs kļuva darbīgs un bez minētās biedrības organizēja vēl pulciņu «Nost Chovan- ščinu [5] !», bet ar to arī viss aprobežojās.

Un, kamēr aiz Polichajeva durvīm kā ventilators dūca balsis, Serna Michailovna naski strādāja. Stativs ar spiedogiem, kas bija novietoti pēc lieluma — no paša mazākā: «Neiebilstu. Policha­jevs», līdz pašam lielākajam — universālajam atgādināja asprā­tīgu cirkus instrumentu, uz kura balts klauns ar sauli uz dibena ar nūjiņām spēlē Braga serenādi. Sekretāre izvēlējās aptuveni saturam piemērotu spiedogu un zīmogoja papīrus. Visvairāk viņa uzticējās piesardzīgajai gumijiņai: «Lēnāk brauksi — tālāk tiksi»„ atcerējusies, ka tā bija priekšnieka visiemīļotākā rezolūcija.

Darbs šķīrās. Gumija teicami aizvietoja cilvēku. Gumijas Po­lichajevs ne par matu nebija sliktāks par dzīvo Polichajevu.

Jau bija apklusis darbīgais «Herkuless», un baskājainas ap­kopējas ar netīriem spaiņiem staigāja pa gaiteņiem, jau aizgāja pēdējā mašīnrakstītāja, uz stundiņu aizkavējusies, lai pati sev pārrakstītu Jeseņina rindas: «Un dzejas rindu pītos zelta grozos es gribētu jums maigus vārdus sniegt», jau Serna Michailovna, kam bija apnicis gaidīt, piecēlās un pirms iziešanas uz ielas ar vēsajiem pirkstiem sāka masēt plakstiņus, kad Polichajeva kabi­neta durvis nodrebēja, atvērās un no turienes laiski iznāca Ostaps- Benders. Viņš miegaini paskatījās uz Sernu Michailovnu un de­vās prom, vicinādams dzelteno mapi ar kurpju saitītēm. Tūlīt aiz Ostapa no palmu un sikomoru spirdzinošās ēnas iznira Policha­jevs. Serna paskatījās uz savu augsto draugu un, neizdvesusi ne skaņas, atslīga uz četrstūraina spilventiņa, kas mīkstināja viņas krēsla cietību. Cik labi, ka darbinieki jau bija izklīduši un šai brīdī nevarēja redzēt savu priekšnieku! Viņa ūsās kā putniņš za­ros slēpās dimanta asara. Polichajevs apbrīnojami ātri mirkšķi­nāja acis un tik enerģiski berzēja rokas, it kā gribēdams ar ber­zes palīdzību iegūt uguni, kā to dara Okeanijas mežoņi. Viņš skrēja Ostapam pakaļ, kaunīgi smaidīdams un locīdamies.

— Kas tagad notiks? — viņš murmināja, pieskriedams gan no vienas, gan otras puses. — Es taču neaiziešu bojā? Nu, sakiet taču, mans zelta, mans sudraba gabaliņ: es neaiziešu bojā? Vai varu būt mierīgs?

Polichajevam gribējās piemetināt, ka viņam ir sieva, bērni, Serna, bērni no Sernas un vēl vienas sievietes, kura dzīvo Ros- tovā pie Donas, bet rīklē kaut kas aizmetās, un viņš noklusa.

Raudulīgi vaimanādams, viņš pavadīja Ostapu līdz pašam vestibilam. Tukšajā ēkā viņi sastapa tikai divus cilvēkus. Kori­dora galā stāvēja Jegors Skumbrijevičs. Ieraudzījis lielo kombi­natoru, viņš saķēra žokli un atkāpās nišā. Lejā uz kāpnēm aiz marmora meitenes ar elektrisko lāpu rokā lūrēja grāmatvedis Berlaga. Viņš verdziski paklanījās Ostapam un pat bilda: «Svei­cināti!» — bet Ostaps neatņēma vicekaraļa sveicienu.

Pie pašas izejas Polichajevs satvēra Ostapu aiz piedurknes un šļupstēja:

—   Es itin nekā neslēpu. Goda vārds! Vai es varu būt mierīgs? Taisnība?

—   Pilnīgu mieru cilvēkam var dot tikai apdrošināšanas po­lise, — neapstādamies atbildēja Ostaps. — To jums pateiks katrs dzīvības apdrošināšanas aģents. Personīgi man jūs vairs neesat vajadzīgs. Bet valsts — tā gan droši vien drīz par jums sāks in­teresēties.

XX nodala KOMANDORS DEJO TANGO

Mazajā mākslīgo minerālūdeņu bufetē, uz kuras izkārtnes bija uzkrāsoti zili šifoni, pie balta galdiņa sēdēja Balaganovs un Pa­ņikovskis. Nagu sagādes pilnvarotais gremoja krēma tīteni, uz­manīdams, lai krēms pa pretējo galu neizspiestos ārā. Pie šā dievu ēdiena viņš piedzēra zelteri ar zaļu sīrupu «Svaigais siens». Kurjers dzēra ārstniecisko kefiru. Viņa priekšā jau stāvēja sešas tukšas pudelītes. No septītās Paņikovskis noraizējies purināja glāzē biezu šķidrumu. Šodien kantorī jaunā rakstvede izmaksāja algu pēc saraksta, kuru bija parakstījis Benders, un draugi bau­dīja dzestrumu, kas plūda no bufetes itāliešu marmora platēm, no ugunsdrošā ledusskapja, kur glabājās valgais aitu siers, no apsūbējušajiem, cilindriskajiem baloniem ar šņācošu ūdeni un no marmora letes. No skapja izslīdēja ledus gabals un kusa uz grī­das, izplūzdams peļķītē. Bija patīkami uz to raudzīties pēc no­gurdinošās ielas ainavas ar īsajām ēnām, ar svelmes novārdzi­nātajiem gājējiem un slāpēs sajēgu zaudējušiem suņiem.

—   Jauka pilsēta šī Cernomorskā! — aplaizīdamies sacīja Pa­ņikovskis. — Kefirs labi palīdz sirdij.

Sis secinājums diezin kāpēc sasmīdināja Balaganovu. Viņš neuzmanīgi saspieda tīteni, un no tā izlīda resna krēma desiņa, kuru pilnvarotais teju teju paspēja uztvert jau kritienā.

—   Zināt ko, Sura, — turpināja Paņikovskis, — es Benderam vairs diez kā neuzticos. Viņš nedara tā, kā vajag.

—   Nu, nu! — draudoši sacīja Balaganovs. — Tev padoma ne­viens neprasa.

—   Nē, nopietni. Es ļoti cienu Ostapu Ibrachimoviču: viņš ir tik gudrs cilvēks! .. . Pat Funts, — jūs zināt, kā es cienu Funtu, — par Benderu sacīja, ka tam tik esot galva. Bet es jums teikšu at­klāti, Sura: Funts ir ēzelis! Nudien, viņš ir tāds muļķis. Vienkārši nožēlojama, niecīga personība! Bet pret Benderu man nav nekādu iebildumu. Taču šis tas man pie viņa nepatīk. Jums, Sura, es visu pateikšu kā savam tuviniekam.

Kopš pēdējās sarunas ar kriminalizmeklēšanas subinspektoru pie Balaganova neviens nebija griezies kā pie tuvinieka. Tāpēc viņš ar labpatiku uzklausīja kurjera vārdus un vieglprātīgi atļāva turpināt.

—   Jūs zināt, Sura, — Paņikovskis čukstēja, — es ļoti cienu Benderu, bet man jums jāsaka: Benders ir ēzelis! Nudien, nožēlo­jama, niecīga personība!

—   Nu, nu! — brīdinoši iesaucās Balaganovs.

—   Kas te ko nunināt? Jūs tikai padomājiet, kādiem pasāku­miem viņš tērē mūsu naudu! Atcerieties vien! Priekš kā mums tas muļķīgais kantoris? Tik daudz izdevumu! Vienam pašam Funtam mēs maksājam simt divdesmit. Un kantoriste. Tagad atkal diezin kādus divus ķēmus atsūtīja, es pats redzēju — viņi šodien saņēma algu pēc saraksta. Smurguļpuikas! Kam tas viss vajadzīgs? Viņš saka — legalitates dēļ. Es spļauju virsū legalitatei, ja viņa tādu naudu maksā. Un brieža ragi par sešdesmit pieciem rubļiem! Un tintnīca! Un visi tie caurumšuvēji!

Paņikovskis atpogāja svārkus, un pusrubļa krūteža pie kon­vencijas pārkāpēja kakla sakāpa uz augšu, saritinādamās kā per­gamenta vīstoklis. Bet Paņikovskis bija tā aizsvilies, ka nepie­vērsa tam uzmanību.

—   Jā, Sura. Mēs abi saņemam nabaga grašus, bet viņš dzīvo greznībā. Un kāpēc, es jautāju, viņš brauca uz Kaukāzu? Viņš stāsta — komandējumā. Neticu! Paņikovskim nav visam jā­tic. Un es vēl skrēju uz piestātni viņam pēc biļetes. Iegaumējiet — pēc pirmās klases biļetes. Sis Ņevas bulvara frants nevar braukt otrajā! Lūk, kur aiziet mūsu desmit tūkstoši! Viņam mūžīgās tāl­sarunas, pa visu pasauli jāsūta zibens telegramas. Vai jūs zināt, cik tāds zibens maksā? Četrdesmit kapeikas vārds. Bet es esmu spiests atteikties pat no kefira, kas man nepieciešams veselības uzlabošanai. Es esmu vecs, slims cilvēks. Sacīšu jums atklāti: Benders nav vīrs ar galvu uz pleciem.

—   Jūs tomēr mazliet pievaldiet mēli, — šaubīdamies piezīmēja Balaganovs. Benders taču jūs pataisīja par cilvēku. Atcerieties vien, kā Arbatovā jūs bēgāt ar zosi azotē. Bet tagad jūs strādājat, saņemat algu, jūs esat sabiedrības loceklis.

—   Es negribu but sabiedrības loceklis, — pēkšņi deklarēja Paņikovskis un, pazeminājis balsi, piemetināja: — Jūsu Benders ir idiots. Uzsācis šo muļķīgo izmeklēšanu, kad naudu jau šodien var paņemt ar kailām rokām.

Te nagu sagādes pilnvarotais, vairs nedomādams par mīļoto priekšnieku, pievirzījās Paņikovskim tuvāk. Un tas, nepārtraukti liekdams uz leju nepaklausīgo krūtežu, pavēstīja Balaganovam visnopietnāko izlukošanu, ko viņš bija izdarījis pats uz savu galvu.

Tai dienā, kad lielais kombinators un Balaganovs dzinuši pē­das Skumbrijevičam, Paņikovskis patvarīgi pa'metis kantori vecā Funta ziņa, slepus ielavījies Koreiko istabā un, izmantodams saimnieka prombūtni, izdarījis rūpīgu apskati. Protams, nekādu naudu viņš istabā neesot atradis, bet atklājis kaut ko labāku — svaru bumbas, ļoti lielas, melnas svaru bumbas, puda pusotra katra.

—   Jums, Sura, es to pasaku kā tuviniekam. Es atklāju šo bumbu noslēpumu.

Paņikovskis pēdīgi notvēra krūtežas kustīgo astīti, piepogāja pie bikšu pogas un uzvaroši paskatījās uz Balaganovu.

—   Kāds tur var būt noslēpums? — vīlies iebilda nagu sagādes pilnvarotais. — Parastas svaru bumbas.

—   Jūs zināt, Sura, cik ļoti es jūs cienu, — iedegās Paņikov­skis, — bet jūs esat īsts ēzelis. Tās ir zelta bumbas! Vai saprotat? Bumbas no tīra zelta! Katra bumba pusotra puda. Trīs pudi tīra zelta. To es tūlīt sapratu, man taisni kā zviņas no acīm nokrita. Es nostājos to bumbu priekšā un smējos kā ārprātīgs. Kāds ne­lietis tas Koreiko! Mierīgi atlējis zelta bumbas, nokrāsojis melnā krāsā un domā, ka neviens nekā neuzzinās. Jums, Sura, es to stāstu kā tuviniekam, — vai tad es būtu stāstījis šo noslēpumu, ja varējis bumbas aiznest viens pats? Bet es esmu vecs, slims cil­vēks, un bumbas smagas. Es jūs aicinu palīgā kā tuvinieku. Es neesmu Benders. Es esmu godīgs!

—   Bet ja nu tās nav zelta? — jautāja leitnanta mīļotais dēls, kam ļoti gribējās, lai Paņikovskis pēc iespējas ātrāk izkliedētu viņa šaubas.

—  Bet no kā tad tās ir, pēc jūsu domām? — ironiski vaicaja konvencijas pārkāpējs.

—  Jā, — mirkšķinādams rudās skropstas, sacīja Balaganovs, — tagad man ir skaidrs. Redziet nu, vecs vīrs — un tomēr visu atklāja! Bet Benders patiešām nedara, ko vajadzētu darīt: raksta

papīrīšus, braukā … Mēs vi­ņam tomēr pienācīgu daļu dosim, vai ne?

—   Kāda velna pēc? — pro­testēja Paņikovskis. — Viss mums pašiem! Tagad, Sura, mēs lieliski dzīvosim. Es ie­likšu sev zelta zobus un ap­precēšos, nudien, apprecēšos, goda vīra vārds'

Nolēma vērtīgās bumbas pievākt nekavējoties.

—   Samaksājiet par kefiru, Sura, — sacīja Paņikovskis, — vēlāk norēķināsimies.

Sazvērnieki izgāja no bufetes un, saules apstulboti, ņēmās cil­pot pa pilsētu. Viņus mocīja nepacietība. Viņi ilgi stāvēja uz pil­sētas tiltiem un, ar vēderiem uzgūlušies uz margām, vienaldzīgi raudzījās lejā uz māju jumtiem, uz ielām, kuras veda lejā uz ostu un pa kurām piesardzīgi kā zirgi lejup čāpoja smagās mašīnas. Trekni ostas zvirbuļi ar knābjiem kala ielu, kamēr no visām pa­vārtēm tos vēroja netīri kaķi. Aiz rūsas klātajiem jumtiem, bēniņu lukturiem un antenām bija redzams zils ūdens, pilnā jaudā ejošs kuterītis un dzeltens tvaikoņa dūmenis ar lielu, sarkanu burtu.

Laiku pa laikam Paņikovskis pacēla galvu un ņēmās aprēķi­nāt. Viņš pārvērta pudus kilogramos, kilogramus — veclaicīgajos zolotņikos, un katru reizi iznāca tik vilinošs skaitlis, ka konven­cijas pārkāpējs pat klusītēm iesvilpās.

Ap vienpadsmitiem vakarā piena brāļi, salīkuši zem divu lielu bumbu smaguma, gāja ragu un nagu sagatavošanas kantora vir­zienā. Paņikovskis savu daļu nesa, apķēris ar abām rokām, izgā­zis vēderu un priecīgi tusnīdams. Viņš bieži apstājās, nolika bumbu uz trotuārā un murmināja: «Precēšos! Goda vīra vārds — precēšos!» Spēka mitriķis Balaganovs turēja bumbu uz pleca. Rei­zēm Paņikovskis nekādi nevarēja pagriezties ap stūri, jo bumba inerces dēļ viņu vilka uz priekšu. Tad Balaganovs ar brīvo roku pieturēja Paņikovski aiz apkakles un pagrieza viņa augumu vaja­dzīgajā virzienā.

Pie kantora durvīm viņi apstājās.

—   Mēs tūlīt nozāģēsim pa gabaliņam, — norūpējies sacīja Paņikovskis, bet rīt no rīta pārdosim. Man ir kāds pazīstams pulk­steņmeistars, Biberhama kungs. Viņš maksās īsto cenu. Nevis tā kā Cernomorskas universālveikalā, kur nekad nemaksā īsto cenu.

Bet te sazvērnieki pamanīja, ka caur kantora zaļajiem aizka­riem laužas ārā gaisma.

—  Kas tur tik vēlā stundā varētu būt? — brīnījās Balaganovs un noliecās pie atslēgās cauruma.

Pie rakstāmgalda, ko no sāniem apgaismoja spoža galda lampa, sēdēja Ostaps Benders un kaut ko ātri rakstīja.

—   Rakstnieks! — skaļi smiedamies un palaizdams Paņikovski pie atslēgas cauruma, izsaucās Balaganovs.

—   Protams, —• pamatīgi izskatījies, piebilda Paņikovskis, — atkal raksta. Jā, nudien, tas nožēlojamais cilvēks mani smīdina. Bet kur mēs zāģēsim?

Un, dedzīgi apspriežot, ka jau rīt no rīta nepieciešams pārdot pulksteņmeistaram divus gabaliņus zelta, piena brāļi pacēla savu nesamo un ienira tumsā.

Pa to laiku lielais kombinators beidza Aleksandra Ivanoviča Koreiko dzīves aprakstu. No visām piecām mājiņām, kas veidoja tintnīcu «Ar seju pret laukiem», bija noņemti bronzas jumtiņi. Os­taps mērcēja spalvu, kur tik roka trāpīja, dīdījās krēslā un švīkāja kājas zem galda.

Viņam bija izmocīta seja kā kāršu spēlmanim, kas visu nakti paspēlējis un tikai rītausmā pēdīgi ticis pie īstām kārtīm. Visu nakti nav varējis noraut banku un nav nākušas kārtis. Spēlmanis gājis pie cita galda, centies piekrāpt likteni un atrast laimīgo vietu. Bet kārts spītīgi kā neienāca, tā neienāca. Viņš jau sācis «žņaudzīties», tas ir, paskatījies uz pirmo kārti, lēni aiz tās mu­guras izvirzījis otru, jau licis kārti uz galda malas un skatījies uz to no apakšas, salicis abas kārtis ar mugurpusēm uz āru un vēris tās vaļā kā grāmatu, vārdu sakot, darījis visu, ko dara ļaudis, kad viņiem nelaimējās uz acīti. Bet tas nelīdzējis. Rokās nākušas pa lielākai daļai bildītes: kalpi ar šaurām ūsu svītriņām, dāmas ar papīra ziediem pie deguna un kungi ar kuplām bārdām. Ļoti bieži pagadījušies melnie un sārtie desmitnieki. Vispār nākuši tie draņķi, ko oficiāli sauc par «bakkarā», bet neoficiāli — «baks» vai «žirs». Un tikai stundā, kad lustras dzeltē un dziest, kad zem pla- kata «gulēt aizliegts» uz krēsliem aizgūtnēm krāc neveiksminieki netīrās apkaklītēs, notiek brīnums. Pēkšņi viņam sāk iet uz roku, riebīgās bildītes un desmitnieki pazūd, nāk astoņnieki un deviņ­nieki. Spēlmanis vairs neskraida pa zāli, «nežņauga» kārti, nelūr tajā no apakšas. Viņš jūt rokās laimīgās kārtis. Un zibenszeļļi jau drūzmējas laimīgajam aiz muguras, purina viņu aiz pleciem un glaimīgi čukst: «Jura onkulīt, dodiet trīs rubļus!» Bet viņš bāls un lepns drosmīgi apgriež kārtis un, izsaucienu pavadīts: «Atbrīvojas vieta pie devītā galda!» un «Amatieri, atsūtiet pa pusrubulī- šam!», — apstrādā savus partnerus. Un ar baltām līnijām un lo­kiem sagrafētais zaļais galds viņam kļūst jautrs un līksms kā fut­bola laukums.

Ostapam vairs nebija šaubu. Spēlē bija iestājies lūzums.

Viss neskaidrais kļuva skaidrs. Daudzie ļaudis ar tievām ūsu svītriņām un karaļu bārdām, ar kuriem Ostaps nāca sakaros un kuri bija atstājuši pēdas mapē ar kurpju saitītēm, pēkšņi pajuka uz visām pusēm, un priekšplānā, dragādams visus un visu, izvir­zījās baltacainais cūkas purns ar kviešu dzeltenām uzacīm un dzi­ļām, jefreitoriskām krokām uz vaigiem.

Ostaps pielika punktu, nosusināja dzīves stāstu ar presi, kurai roktura vietā bija sudraba lācītis, un ņēmās sašūt dokumentus. Viņam patika dokumentus turēt kārtībā. Pēdējo reizi viņš patīk- sminājās par gludajām liecībām, telegramām un dažādām izzi­ņām. Mapē bija pat fotogrāfijās un izraksti no grāmatvedības grā­matām. Visa Aleksandra Ivanoviča Koreiko dzīve atradās mape, un kopā ar to tur mājoja palmas, meitenes, zilā jūra, baltais tvai­konis, zilie ekspreši, spožs automobilis un Riodežaneiro, burvīgā pilsēta pie nelielā jūras līča, kur dzīvo labsirdīgie mulati un pil­soņu lielum lielais vairākums staigā baltās biksēs. Pēdīgi lielais kombinators bija atradis individu, par kuru sapņoja visu mūžu,

— Un nav neviena, kas novērtētu manu titānisko darbu, — bē­dīgi sacīja Ostaps, pieceldamies un aizsiedams biezo mapi. — Ba­laganovs ļoti jauks, bet glups. Paņikovskis — vienkārši kašķīgs vecis. Bet Kozļēvičs ir eņģelis bez spārniem. Viņš līdz šai dienai nešaubās, ka mēs sagādājam ragus iemutu rūpniecības vajadzī­bām. Kur ir mani draugi, manas sievas, mani bērni? Atlikusi viena vienīga cerība, ka cienījamais Aleksandrs Ivanovičs novērtēs manu lielo darbu un izsniegs man, trūkuma cietējam, kādus piec­simt tūkstošus. Kaut gan ne! Tagad mazāk par miljonu es ne­ņemšu, citādi labsirdīgie mulati mani vienkārši nicinās.

Ostaps piecēlās no galda, paņēma brīnišķīgo mapi un domīgi sāka staigāt pa tukšo kantori, apiedams rakstāmmašīnu ar sazin jods kādu akcentu, dzelzceļnieku biļešu kompostieri un ar galvu gandrīz skardams briežu ragus. Baltā rēta uz Ostapa kakla piesarka. Pamazām lielā kombinatora kustibas kļuva lēnākas, un viņa kājas, ieautas sarkanās kurpēs, ko nejauši bija gadījies no­pirkt no kāda grieķu matroža, klusu sāka slīdēt pa grīdu. Pama­zām viņš sāka virzīties sāniski. Ar labo roku viņš maigi kā mei­teni pie krūtīm spieda mapi, bet kreiso izstiepa uz priekšu. Pāri pilsētai skaidri ieskanējās Fortūnas riteņa kolofoniskā čīkstēšana. Tā bija smalka, muzikālā skaņa, kas pēkšņi pārgāja vieglā vijoles unisonā … Un sirdi aizgrābjošā, sen aizmirstā melodija piespieda skanēt visus priekšmetus, kuri atradās Arbatovas ragu un nagu sagādes kantora Cernomorskas nodaļā.

Pirmais iesāka patvāris. No tā piepeši izkrita uz paplātes- liesmu apņemta oglīte. Un patvāris iedziedājās:

Zem kvēlajām debesīm Argentīnā, Kur dienvidu debess tik zila …

Lielais kombinators dejoja tango. Viņa kā marmorā izcirstā seja bija pagriezta profilā. Viņš nometās uz viena ceļa, ātri pie­cēlās, izdarīja pagriezienu un, sperot vieglus soļus, atkal slīdēja uz priekšu. Neredzamās frakas ļipas plīvoja straujajos pagrie­zienos.

Un melodiju jau pārņēma rakstāmmašīna ar sazin jods kādu akcentu:

… Gur dienvidu debess tig zila, Gur sievietes sgaistas gā fejas …

Un lempīgais, daudz pieredzējušais čuguna kompostieris dobji nopūtās par nekad neatgūstamo laiku:

… Kur sievietes skaistas kā fejas, Un visas tur dejo tango.

Ostaps dejoja klasisko provinciālo tango, ko pirms divdesmit gadiem izpildīja miniaturteatros, kad grāmatvedis Berlaga nēsāja savu pirmo katliņu, Skumbrijevičs kalpoja pilsētas priekšnieka kancelejā, Polichajevs lika pirmo civildienesta eksāmenu, bet zic­priekšsēdētājs Funts bija vēl mundrs septiņdesmit gadus vecs vīrs, kas kopā ar citām pikē vestēm sēdēja kafejnīcā «Florida», apsprie­žot šausmīgo Dardaneļu slēgšanas faktu sakarā ar italiešu-turku karu. Un pikē vestes, tanī laikā vēl sārtas un gludas, vērtēja tā laikmeta politiskos darbiniekus. «Enverbejam, tam tik ir galva. Juan Si-kai ir vīrs ar galvu uz pleciem. Puriškevičs tomēr arī vīrs ar galvu uz pleciem!» viņi spriedelēja. Un jau toreiz viņi apgal­voja, ka Brianam arī esot galva uz pleciem, jo viņš arī tais laikos bija ministrs.

Ostaps dejoja. Pār viņa galvu lidinājās krāsaini putni un ča­loja palmas. Okeana tvaikoņi šūpojās Riodežaneiro piestātnē. At­jautīgie braziliešu tirgoņi visu acu priekšā nodarbojās ar kafijas dempingu, un brīvdabas restorānos vietējie jaunie cilvēki izklai­dējās, dzerot alkoholiskus dzērienus.

—  Parādi komandēšu es! — iesaucās lielais kombinators.

Nodzēsis gaismu, viņš izgāja no istabas un pa īsāko ceļu de­vās uz Mazo Sakaru ielu. Prožektoru bālie pirksti taustīja debesis, nolaidās zemāk, pēkšņi ieskāva ēkas galu, apgaismojot balkonu vai arnautu stila stiklotu galeriju ar pārsteigumā galīgi apstul­bušu pārīti. Šūpodamies un kāpurķēdes žvadzinādami, no stūra Ostapam pretī izbrauca divi nelieli tanki ar apaļām cepurēm kā sēnēm. Kavalerists seglos noliecies iztaujāja gājēju, kā taisnāk izbraukt uz Veco tirgu. Kādā vietā Ostapam ceļu aizsprostoja ar­tilērija. Viņš pārskrēja pār ceļu intervālā starp divām baterijām. Citā vietā miliči steigšus nagloja pie vārtiem dēli ar melnu uz­rakstu: «Pretgāzu patvertne.»

Ostaps steidzās. Viņu trenca Argentinas tango. Nepievēršot uzmanību apkārtnei, viņš iegāja Koreiko mājā un pieklauvēja pie pazīstamajām durvīm.

—   Kas tur ir? — atskanēja pagrīdes miljonārā balss.

—   Telegrama! — tumsā pamirkšķinājis, atsaucās lielais kom­binators.

Durvis atvērās, un, aizķerdamies ar mapi aiz stenderes, Ostaps iegāja iekšā.

Gaismiņai austot, tālu ārpus pilsētas gravā sēdēja pilnvaro­tais un kurjers.

Viņi zāģēja bumbas. Deguni bija nosmulēti ar čuguna putek­ļiem. Blakus Paņikovskim zālē bija nomesta krūtaža. Viņš to no­ņēma, jo tā traucēja strādāt. Zem bumbām tālredzīgais konven­cijas pārkāpējs bija paklājis avīzi, drošs paliek drošs, lai neviens puteklītis dārgmetālā nezustu velti.

Piena brāļi paretam nozīmīgi saskatījās un ņēmās zāģēt ar jaunu sparu. Rīta klusumā bija dzirdama tikai susliku sasvilpša- nās un sakarsušo zāģu šņirkstēšana.

—    Kas tas par joku? — pārstājis strādāt, pēkšņi sacīja Bala- ganovs. — Jau trīs stundas zāģēju, bet no zelta vēl arvien nav ne smakas.

Paņikovskis neatbildēja. Viņš jau visu bija sapratis un pēdējo pusstundu stumdīja zāģi tikai izskata pēc.

—   Labs ir, pazāģēsim vēl! — mundri iesaucās rudmatainais Sura.

—   Protams, vajag zāģēt, — piezīmēja Paņikovskis, cenzda­mies novilcināt šausmīgo atmaksas stundu.

Viņš ar delnu aizklāja seju un caur paplestajiem pirkstiem ska­tījās uz plato Balaganova muguru, kas ritmiski kustējās.

—  Nekā nesaprotu! — pārzāģējis bumbu un sadalījis divās daļās kā ābolu, Sura brīnījās. — Tas nav zelts!

—   Zāģējiet, zāģējiet, — nošļupstēja Paņikovskis.

Bet Balaganovs, turēdams katrā rokā pa čuguna puslodei, lēni tuvojās konvencijas pārkāpējam.

—   Nenāciet man klāt ar tiem dzelžiem! — pabēgdams sānis, iespiedzās Paņikovskis. — Es jūs nicinu!

Bet Sura atvēzējās un, piepūlē iestenēdamies, meta intrigan­tam ar bumbas gabalu. Padzirdējis lādiņa svilpienu virs savas galvas, intrigants nokrita pie zemes.

Pilnvarotā un kurjera cīniņš nebija ilgs. Saniknotais Balaga­novs sākumā ar baudu mīdīja krūtažu un tad ķērās pie paša īpaš­nieka. Neskopodamies ar belzieniem, Sura sunīja:

—   Kas izdomāja šīs bumbas? Kas izšķērdēja kroņa naudu?1 Kas lamāja Benderu?

Bez tam leitnanta pirmdzimtais atcerējās Suchareva konven­cijas pārkāpšanu, un tas Paņikovskim maksāja vēl dažas liekas dunkas.

—  Jūs man atbildēsiet par krūtažu! — aizsargādamies ar elko­ņiem, nikni kliedza Paņikovskis. — Iegaumējiet, krūtažu es nekad jums nepiedošu! Tagad tādu krūtažu pārdošanā nav!

Noslēgumā Balaganovs pretiniekam atņēma noplukušo naudas maku ar trīsdesmit astoņiem rubļiem.

—- Tas par tavu kefiru, odžu dzimums! —- viņš sacīja.

Pilsētā atgriezās bez prieka.

Pa priekšu gāja saniknotais Sura, bet aiz viņa vilkās Paņikov­skis, pieklibodams uz vienas kājas un skaļi raudādams.

—   Es esmu nožēlojams un nelaimīgs večuks! — viņš šņuk­stēja. — Jūs man atbildēsiet par krūtažu. Atdodiet manu naudu!

—  Tu tagad dabūsi trūkties! — neatskatīdamies draudēja Sura. — Visu Benderam pasacīšu. Avantūrists!

XXI nodala «VĀRNU BRĪVCIEMA» GALS

Varvara Ptiburdukova bija laimīga. Sēdēdama pie apaļa galda, viņa pārlaida skatienu savai saimniecībai. Ptiburdukovu istabā bija daudz mēbeļu, tā ka brīvas vietas tikpat kā nepalika. Bet ari tās platības, kas vēl bija brīva, pietika laimei. Spuldzes gaismā aiz loga drebēja mazs, zaļš zariņš kā sievietes rotas lieta. Uz galda atradās biskviti, konfektes un marinēts zandarts apaļā skārda kārbiņā. Elektriskās tējkannas izliektā virsma sakopoja sevī visu Ptiburdukovu ligzdas omulību. Tur atspoguļojās ir gulta, ir baltie logu aizkari, ir naktsgaldiņš. Atspoguļojās arī pats Pti­burdukovs, kas sēdēja pretī sievai zaļā pidžamā ar saitītēm. Arī viņš bija laimīgs. Laizdams caur ūsām papirosu dūmus, viņš ar finierzāģīti izzāģēja no finiera vasarnīcu tipa spēļu ateju. Darbs prasīja daudz pūļu un pacietības. Vajadzēja izzāģēt sienas, uzlikt slīpu jumtu,' izgatavot iekšējo iekārtu, iestiklot lodziņu un pierīkot durvīm sīciņu sīciņu āķīti. Ptiburdukovs strādāja aizrautīgi, viņš koka izzāģēšanas darbus uzskatīja par labāko atpūtu.

Pabeidzis darbu, inženieris līksmi iesmējās, paplikšķināja sie­vai pa silto, plato muguru un piebīdīja sev tuvāk kārbiņu ar zan­dartu. Bet šai brīdī atskanēja spēcīgi klauvējieni pie durvīm, spul­dze pamirkšķināja un tējkanna noslīdēja no stiepļu stativa.

—   Kas tik vēlu varētu nākt? — atvērdams durvis, ieteicās Ptiburdukovs.

Kāpnēs stāvēja Vasisualijs Lochankins. Viņš līdz pat bārdai bija ietinies baltā Marseļas segā, lejāk rēgojās spalvainas kājas. Pie krūtīm viņš spieda grāmatu «Vīrietis un sieviete», biezu un apzeltītu kā svētbilde. Vasisualija acis šaudījās uz visam pusēm.

—  Laipni lūdzam, — sacīja apstulbušais inženieris un atkāpās soli atpakaļ. — Varvara, ko tas nozīmē?

—  Es ierados pie jums uz mūžu apsamesties, — aizkapa jambā atbildēja Lochankins, — es ceru mājas vietu pie jums rast.

—  Kā — mājas vietu? — tumši piesarkdams, sacīja Ptibur­dukovs. — Ko jūs vēlaties, Vasisualij Andrejevič?

Kāpņu laukumā izskrēja Varvara.

—  Sašuk! Paskaties — viņš ir pliks! — viņa iekliedzās. — Kas noticis, Vasisualij? Tad ienāciet jel, ienāciet!

Lochankins basām kājām pārkāpa pār slieksni un, murminā­dams: «Nelaime, nelaime,» — sāka skraidīt pa istabu. Ar segas stūri viņš uzreiz notrieca uz grīdas Ptiburdukova smalko galdniekdarbu, Inženieris Ptiburdukovs atgāja kaktā, juzdams, ka te nekas labs nav gaidāms.

—   Kas par nelaimi? — Varvara prašņāja. — Kapec tu esi vienā segā?

—   Es ierados pie jums uz mūžu apsamesties, — govs balsī atkārtoja Lochankins.

Viņa dzeltenā pēda satraukti rībināja tīro, vaskoto grīdu.

—   Ko tu mels niekus? — Varvara uzbruka bijušajam vīram. — Ej mājās un izgulies! Ej prom no šejienes! Marš mājā!

—   Vairs mājas nav, — joprojām drebēdams, sacīja Vasisua­lijs. — Pa tīro nodegusi. Pie jums, pie jums es steidzos, liesmu dzīts. Es izglābt spēju tikai segu vienu un glābu rakstus mīļotos turklāt. Ja jūsu sirdīs cietsirdība mīt, es iešu prom, jūs lādēšu turklāt.

Vasisualijs, bēdās ļodzīdamies, devās uz izeju. Bet Varvara ar vīru viņu aizturēja. Viņi lūdza piedošanu, sacīdami, ka sākumā neaptvēruši, kas ar Vasisualiju lēcies, un vispār izrādīja lielu rū­pību par viņu. Gaismā tika izvilkts Ptiburdukova jaunais uzvalks, veļa un kurpes.

Kamēr Lochankins ģērbās, laulātais pāris gaitenī apspriedās.

—   Kur lai viņu iekārto? — čukstēja Varvara. — Viņš nevar pie mums palikt pa nakti — mums tikai viena istaba.

—  Es brīnos par tevi, — sacīja labsirdīgais inženieris, — cil­vēkam nolikusi nelaime, bet tu domā tikai par savu labklājību.

Kad laulātie draugi atgriezās istabā, ugunsgrēkā cietušais sē­dēja pie galda un tieši no skārda kārbiņas ēda marinēto zivi. Bez tam no plauktiņa bija izmesti divi «Materialu pretestības» sējumi, un to vietu ieņēma apzeltītais «Vīrietis un sieviete».

—  Vai tiešām visa māja nodega? — līdzjūtīgi jautāja Ptibur­dukovs. — Kādas šausmas!

—   Bet es domāju, ka varbūt tā vajag, — sacīja Vasisualijs, pabeigdams saimnieku vakariņas, — varbūt es iznākšu no lies­mām pārveidojies, kas zin?

Bet viņš nepārveidojās.

Kad viss bija izrunāts, Ptiburdukovi kārtojās nakts mieram. Vasisualijam nolika matracīti tanī pašā pārpalikušajā iaukumiņā, kura vēl pirms stundas pietika laimei. Logu aizvēra, nodzēsa gaismu, un istabā ienāca nakts. Minūtes divdesmit visi gulēja klu­sēdami, laiku pa laikam pagriezdamies un smagi nopūzdamies. Pēkšņi no grīdas atskanēja Lochankina stieptie čuksti:

—   Varvara! Varvara! Klausies, Varvara!

—   Ko tev vajag? — dusmīgi jautāja bijusī sieva.

—   Kāpēc tu no manis aizgāji, Varvara?

Nesagaidījis atbildi uz šo principiālo jautājumu, Vasisualijs činkstēja:

—   Varvara, tu esi mātīte! Vilku mātīte! Tu vilku mātīte, es tevi nicināju . ..

Sažņaudzis dūres un dusmās smakdams, gultā nekustīgi gu­lēja inženieris.

«Vārnu brīveiems» aizdegās pulksten divpadsmitos vakarā, tai laikā, kad Ostaps Benders tukšajā kantorī dejoja tango, bet piena brāļi Balaganovs un Paņikovskis, salīkuši zem zelta bumbu svara, izgāja no pilsētas.

Garajā piedzīvojumu virknē, kas risinājās pirms ugunsgrēka dzīvoklī numur trīs, sākuma posms bija vientuļā vecenīte. Viņa, kā zināms, savā luktā dedzināja petroleju, jo elektrībai neuzticē­jās. Pēc Vasisualija Andrejeviča pēršanas dzīvoklī jau sen vairs nebija gadījies nekas interesants, un kamerkunga Mitriča nemie­rīgais prāts mocījās piespiedu bezdarbībā. Labi pārdomājis vece­nītes ierašas, viņš uztraucās.

—   Vecā vēl nodedzinās visu dzīvokli! — viņš murmināja. — Kas viņai? Bet man vienas pašas klavieres vien varbūt divi tūkstoši vērtas.

Nonācis pie tāda secinājuma, Mitričs apdrošināja pret uguni visu savu kustamo mantu. Tagad viņš varēja būt mierīgs un vien­aldzīgi noraudzīties, kā vecenīte stiepa augšā lielu, duļķainu pet­rolejas pudeli, turēdama rokās kā bērnu.

Pirmais par Mitriča piesardzības soļiem uzzināja pilsonis Gigienišvili un tūlīt to izskaidroja pēc sava prāta. Viņš gaitenī piegāja pie Mitriča, satvēra aiz krūtīm un draudoši sacīja:

—  Visu dzīvokli gribi aizdedzināt? Apdrošināšanas naudu sa­ņemt? Tu domā, ka Gigienišvili ir muļķis? Gigienišvili visu saprot.

Un straujais īrnieks tai pašā dienā par lielu sumu apdrošinā­jās pats. Pēc šīs ziņas visu «Vārnu brīveiemu» sagrāba šausmas. Lūcija Francevna Pferda ieskrēja virtuvē ar izvalbītām acīm.

—   Tie nelieši mūs sadedzinās. Jūs, pilsoņi, dariet, kā zināt, bet es tūlīt-eju apdrošināties. Degsim tā kā tā, kaut vai apdroši­nāšanas naudu saņemšu. Es viņu dēļ nevēlos palikt ar ubaga tarbu.

Otrā dienā apdrošinājās viss dzīvoklis, izņemot Lochankinu un vientuļo vecenīti. Lochankins lasīja «Rodinu» un nekā nemanīja,

bet vecenīte apdrošināšanai neticēja tāpat kā elektrībai. Ņikita Prjachins pārnesa mājā apdrošināšanas polisi ar ceriņkrāsas ap­mali un ilgi pret gaismu aplūkoja ūdenszīmes.

—   Tas nozīmētu, ka valsts nāk pretī? — viņš drūmi noteica. — Sniedz iedzīvotājiem palīdzību? Nu paldies! Tātad tagad kā gribēsim, tā arī izdarīsim.

Un, noslēpis polisi zem krekla, Prjachins iegāja savā istabā. Viņa vārdi iedvesa tādas bailes, ka tai naktī «Vārnu brīvciemā» neviens negulēja. Dūņa sasēja savas mantas saiņos, bet viņas gultas vietu īrētāji izklīda pārnakšņot pie paziņām. Dienā viens otru novēroja un pamazām nesa mantas no mājas ārā.

Viss bija skaidrs. Mājas liktenis izlemts. Tā nevarēja neno­degt. Un patiešām pulksten divpadsmitos naktī tā uzliesmoja vien­laicīgi sešās vietās.

Pēdējais no mājas, ko jau pildīja dūmi un liesmu mēles, iz­spruka Lochankins, ietinies baltā segā. Viņš pilnā rīklē kliedza: «Ugunsgrēks! Ugunsgrēks!», lai gan neviens nebrīnījās par šādu jaunumu. Bija sapulcējušies visi «Vārnu brīvciema» iemītnieki. Piedzērušais Prjachins sēdēja uz savas lādes ar apkaltajiem stū­riem. Viņš stulbi blenza uz liesmās mirdzošajiem logiem un pur­pināja: «Kā gribēsim, tā ari izdarīsim.» Gigienišvili šķebīgi ostīja savas rokas, kas smirdēja pēc petrolejas, un katru reizi pēc tam tās noslaucīja gar biksēm. Ugunīgas mēles izšāvās caur vēdlo­dziņu un, dzirksteles bārstīdamas, laizīja koka karnizi. Sasprāga un šķindēdama izkrita pirmā rūts. Vientuļā vecenīte šausmīgi ievaimanājās.

—   Četrdesmit gadu māja stāvēja, — staigādams pūlī, cienīgi skaidroja Mitričs, — pie visām varām stāvēja, bija laba māja. Bet pie padomju varas nodega. Tāds nu ir tas bēdīgais fakts, pilsoņi.

«Vārnu brīvciema» sievieši bija saspiedušies vienā kamolā un nenolaida acu no uguns. Liesmas kā no lielgabalu stobriem jau šāvās ārā pa visiem logiem. Brīžiem uguns nozuda, un tad satum- susī māja šķita palecam atpakaļ kā lielgabala stobrs pēc šāviena. Un atkal ārā izšāvās sarkandzeltens mākonis, kā svētkos apgais­modams Citronu šķērsielu. Kļuva karsti. Pie mājas vairs nebija iespējams stāvēt, un sabiedrība pārvietojās uz pretējās puses ietvi.

Vienīgi Ņikita Prjachins snauda ielas vidū uz savas lādes. Pēkšņi viņš pielēca kājās, baskājains un drausmīgs.

—   Pareizticīgie! — viņš kliedza, plēsdams kreklu. — Pilsoņi!

Viņš sāniski bēga prom no uguns, iejuka pūlī un, klaigādams nesaprotamus vārdus, rādīja ar roku uz degošo mājai. Pūlī sacē­lās kņada.

—   Bērnu aizmirsuši, — pārliecināti sacīja sieviete salmu cepurē.

Ņikitu ielenca cilvēki. Viņš atgaiņājās ar rokām un rāvās uz māju.

—   Gultā guļ! — ārkārtīgā uzbudinājumā kliedza Prjachins. — Laid, kad tev saka!

Pār viņa seju ritēja ugunīgas asaras. Viņš. iesita pa galvu Gigienišvili, kas aizsprostoja viņam ceļu, un metās pagalmā. Pēc mirkļa viņš no turienes izskrēja, nesdams kāpnes.

—   Nelaidiet viņu! — iekliedzās sieviete salmu cepurē. — Viņš sadegs!

—   Vācies prom, kad tev saka! — sliedams kāpnes pie sienas un atgrūzdams jaunos cilvēkus no pūļa, kas viņu ķēra aiz kājām, auroja Ņikita Prjachins. — Neļaušu tai iet zudumā. Dvēsele deg.

Viņš spēra saviem glābējiem un līda augšā pie kūpošā otrā stāva loga.

—   Gultā guļ! — turpināja klaigāt Ņikita. — Vesela zoss un kortelītis sīvā. Ko jūs, pareizticīgie pilsoņi, gribat, lai tas bojā aiziet?

Negaidīti veikli Prjachins ieķērās palodzē un acumirklī pa­zuda, viņu gaisa strāvas raušus ierāva iekšā. Ņikitas pēdējie vārdi bija: «Kā gribēsim, tā arī izdarīsim.» Šķērsielā iestājās klusums, ko pārtrauca ugunsdzēsēju pajūgu zvanu un tauru signāli. Pa­galmā ieskrēja vīri stīvos brezenta uzvalkos ar platām, zilām jostām.

Pēc īsa brītiņa, kad Ņikita Prjachins bija spēris vienīgo varo­nīgo soli savā mūžā, no mājas atšķēlās un novēlās zemē degošs baļķis. Jumts krakšķēdams pašķīrās un sagāzās. Pret debesīm pacēlās uguns stabs, it kā no mājas būtu izšauta raķete uz mēnesi.

Tā aizgāja bojā dzīvoklis Nr. 3, plašāk pazīstams ar nosau­kumu «Vārnu brīvciems».

Pēkšņi šķērsielā atskanēja pakavu šķinda. Ugunsgrēka atspī­dumā ormaņa ratos aizdrāzās inženieris Talmudovskis. Uz viņa ceļiem atradās ar viesnīcu markām nolīmēts čemodāns. Kratīda­mies sēdeklī, inženieris noliecās pie ormaņa un kliedza:

—   Savu kāju te nesperšu par tādu algu! Brauc ātrāk!

Un tai pašā mirklī viņa tuklā, uguņu un ugunsgrēka lāpu ap­gaismotā mugura nozuda ceļa līkumā.

XXII nodaļa PARĀDI KOMANDĒŠU ES

—   Es beidzos nost aiz garlaicības, — sacīja Ostaps, — mēs abi sarunājamies tikai divas stundas, bet jūs man jau tā esat ap­nicis, it kā es jūs būtu pazinis visu mūžu. Ar tādu spītīgu raksturu labi būt par miljonāru Amerikā. Pie mums miljonāram jābūt daudz piekāpīgākam.

—   Jūs esat vājprātīgs! — atbildēja Aleksandrs Ivanovičs.

—   Neapvainojiet mani, — lēnprātīgi iebilda Benders. — Es esmu Turcijas pavalstnieka dēls un tātad janičaru pēctecis. Es jūs nesaudzēšu, ja mani apvainosiet. Janičari nepazīst žēluma ne pret sievietēm, ne bērniem, ne pret padomju pagrīdes miljonāriem.

—  Ejiet prom, pilsoni! — Koreiko sacīja herkulesiešu birokrātā balsī. — Pulkstenis jau pāri diviem, es gribu gulēt, man agri jāiet darbā.

—  Tiesa, tiesa, es pavisam biju aizmirsis! — iesaucās Ostaps. — Jūs nedrīkstat nokavēt darbu. Var vēl atlaist bez algas izmak­sas uz priekšu. Kā nekā divu nedēļu alga — divdesmit trīs rubļi. Dzīvojot tik ekonomiski kā jūs, var iztikt pusgadu.

—   Nav jūsu darīšana. Lieciet mani mierā! Vai dzirdat? Vācie­ties prom!

—   Bet šī ekonomija jūs pazudinās. Protams, parādīt savus miljonus ir bīstami. Taču jūs pārlieku cenšaties. Vai jūs par to esat padomājis, kas ar jums notiks, kad beidzot varēsiet savu naudu tērēt? Atturība ir bīstama lieta! Mana paziņa franču va­lodas skolotāja Ernestine Josifovna Puankarē nekad savā mūžā nedzēra vīnu. Nu, un kas notika! Kādās viesībās viņu pacienāja ar glāzīti konjaka. Tas viņai tā iepatikās, ka viņa izdzēra veselu pudeli un turpat uz vietas, pie vakariņu galda, sajuka prātā. Un pasaulē kļuva mazāk par vienu franču valodas skolotāju. Tas pats var notikt ar jums.

—   Ko jūs, velns lai parauj, gribat no manis?

—   To pašu, ko gribēja panākt mans bērnības draugs Koļa Ostens Bakens no manas bērnības draudzenes poļu skaistules Ingas Zaioncas. Viņš ieguva mīlestību. Un arī es cenšos iegūt * mīlestību. Es vēlos, lai jūs, pilsoni Koreiko, mani iemīlētu un kā savas labvēlības apliecinājumu izsniegtu man vienu miljonu rubļu.

—   Ārā! — paklusu sacīja Koreiko.

—   Un, lūk, atkal jūs esat aizmirsis, ka es esmu janičaru pēctecis.

Ar šiem vārdiem Ostaps piecēlās. Tagad sarunas biedri stā­vēja viens otram pretī. Koreiko bija kaujinieciska sejas izteiksme, acīs zibsnīja dusmu uguntiņas. Lielais kombinators sirsnīgi smai­dīja, rādīdams baltos, veselos zobus. Ienaidnieki piegāja tuvu galda lampiņai, un uz sienas gūlās viņu milzīgās ēnas.

—   Tūkstoš reižu es jums esmu atkārtojis, — valdīdamies teica Koreiko, — ka nekādu miljonu man nav un nekad nav bijis. Sapratāt? Sapratāt? Nu, un tagad vācieties prom! Es par jums sūdzēšos.

—   Par mani jūs nekad nesūdzēsieties, — Ostaps nozīmīgi sa­cīja, — bet aiziet es varu, taču es vēl nebūšu paguvis iziet uz jūsu Mazās Sakaru ielas, kad jūs raudādams skriesiet man pakaļ un laizīsiet manus janičara papēžus, lūgdams atgriezties.

—   Kāda velna pēc lai es jūs lūgtos?

—   Lūgsieties. Tā vajag, kā mēdza izteikties mans draugs Va­sisualijs Lochankins, tieši te slēpjas lielā, raupjā dzīves patiesība. Te viņa ir!

Lielais kombinators nolika uz galda mapi un, lēni raisīdams vaļā kurpju saitītes, turpināja:

—   Tikai norunāsim. Nekādus ekscesus! Jūs nedrīkstat mani žņaugt, nedrīkstat mesties ārā pa logu un, pats galvenais, ne- nomirstiet triekas ķerts. Ja jūs iedomāsieties šeit pat rast mūžīgo mieru ātrā nāvē, jūs mani nostādīsiet visai muļķīgā stāvokli. Bojā aizies ilgstoša, pašaizliedzīga darba augļi. Vispār labāk ap­runāsimies. Tas vairs nav nekāds noslēpums, ka jūs mani ne­mīlat. Nekad es to nepanākšu, ko panāca Koļa Ostens Bakens no manas bērnības draudzenes Ingas Zaioncas. Tāpēc es velti ne­tērēšu nopūtas, netiekšos jūs apņemt ap vidukli. Uzskatiet, ka serenāde beigusies. Apklusušas balalaikas, kokles un zeltītās ar­fas. Es esmu pie jums ieradies kā juridiska persona pie juridis­kas personas. Te ir sainis, kas sver trīs četrus kilogramus. Es to pārdodu, un tas maksā miljons rubļu, to pašu miljonu, kuru jiis savas savtības dēļ negribat man dāvināt. Nopērciet!

Koreiko noliecās pār galdu un izlasīja uz mapes: «Aleksandra Ivanoviča Koreiko lieta. Sākta 1930. g. 25. jūnijā. Pabeigta 1930. g. 10. augustā.»

—   Kas par niekiem! — viņš sacīja, noplātījis rokas. — Kādas tik likstas mani nepiemeklē! Toreiz jūs atnācāt pie manis ar die­zin kādu naudu, tagad izdomājis lietu. Vienkārši smieklīgi.

—    Nu kā tad paliek, vai pirksiet? — uzstāja lielais kombina­tors. Cena nav augsta. Kilograms lielisku ziņu par pagrīdes ko- mercoperacijam maksā tikai trīssimt tūkstošu.

—   Kādas ziņas tur vēl sakopotas? — Koreiko rupji jautāja, pastiepdams roku pēc mapes.

—  Ārkārtīgi interesantas, — atbildēja Ostaps, laipni atbīdī­dams viņa roku. — Ziņas par jūsu otro un galveno dzīvi, kas krasi atšķiras no pirmās četrdesmit seši rubji vērtās herkulesieša dzīves._ Pirmā jūsu dzīve ir visiem zināma. No desmitiem līdz čet­riem jūs esat par padomju varu. Bet, lūk, par jūsu otro dzīvi — no četriem līdz desmitiem, zinu tikai es viens pats. Vai jūs esat apjēdzis situāciju?

Koreiko neatbildēja. Viņa sejas jefreitoriskajās grumbās bija iegulušās ēnas.

—   Nē, — pārliecināti sacīja lielais kombinators, — jūs ne­esat cēlies no pērtiķa kā visi cilvēki, bet gan no govs. Jūsu uz­tvere darbojas gaužām lēni, tieši kā pārnadžu zīdītājiem. To es jums saku kā ragu un nagu speciālists. Tātad vēlreiz par to pašu. Jums, pēc manām ziņām, ir septiņi astoņi miljoni. Mapi pārdodu par miljonu. Ja jūs nepirksiet, es to tūlīt aiznesīšu kādā citā vietā. Tur man par to nekā nemaksās, ne kapeikas. Bet jūs būsiet pazu­dis. To es jums saku kā juridiska persona juridiskai personai. Es palikšu tāds pats nabaga dzejnieks ar daudzām sievām, kā bijis, bd līdz pašai nāvei mani mierinās doma, ka es esmu atbrīvojis sabiedrību no liela plēsoņas.

—   Parādiet to lietu, — domīgi sacīja Koreiko.

—  Tikai mieru, — Ostaps teica, atvērdams mapi, — parādi komandēšu es. Savā laikā tas jums tika pavēstīts pa telegrāfu. Tātad parāde ir sākusies, un es, kā jūs varat manīt, to komandēju.

Aleksandrs Ivanovičs paskatījās uz lietas pirmo lappusi un, ieraudzījis tur uzlīmētu savu fotogrāfiju, sāji pavīpsnāja un sacīja:

—   Es lāgā nesaprotu, ko jūs no manis īsti gribat? Var pa­skatīties vienīgi aiz ziņkāres.

—   Es arī aiz ziņkāres, — atsaucās lielais kombinators. — Lai notiek, sāksim skatīties kaut vai šo nevainīgo jūtu mudināti. Zvērinātie piesēdētāju kungi, Aleksandrs Ivanovičs Koreiko dzi­mis . . . Starp citu, laimīgo bērnību var izlaist. Tai laikā Saša vēl skraidīja slapjās bikšelēs un nenodarbojās ar komerclaupīšanu. Tālāk seko rožainie zēna gadi. Izlaidīsim vēl vienu lappusi. Un te ir jaunība, dzīves sākums. Seit jau var uzkavēties. Aiz ziņkā­res. Lietas sestā lappuse …

Ostaps pāršķīra sesto lappusi un darīja zināmu septītās, asto­tās lappuses saturu un tālāk, līdz divpadsmitai lappusei ieskaitot.

—   Nu, lūk, zvērinātie piesēdētāju kungi, jūs nupat uzzinājāt mana aizstāvamā pirmās liela mēroga blēdības, tādas kā tirdznie­cība ar valsts medikamentiem bada un tifa laikā un tāpat ari viņa apgādes darbs, kas pazudināja Pievolgas bada cietējiem sūtītā pārtikas vilciena kravu. Visi šie fakti, zvērinātie piesēdē­tāju kungi, mūs interesē no tīras ziņkāres viedokļa.

Ostaps runāja riebīgajā pirmsrevolūcijas zvērināto advokatu manierē, kuri, pieķērušies kādam vārdiņam, vairs neizlaiž to no mutes un velk līdzi visu desmit dienu ilgo procesa laiku.

—   Zināmu interesi var radīt ari mana aizstāvamā parādīša­nās Maskavā 1922. gadā …

Aleksandra Ivanoviča seja saglabāja neitralitāti, bet viņa ro­kas bezmērķīgi gramstījās pa galdu kā neredzīgajam.

—   Atļaujiet, zvērinātie piesēdētāju kungi, jums uzdot vienu jautājumu. Protams, aiz ziņkāres. Kādu ienākumu var dot divas ar ūdensvada ūdeni piepildītas mucas? Divdesmit rubļus? Trīs rubļus? Astoņas kapeikas? Nebūt ne, zvērinātie piesēdētāju kungi! Aleksandram Ivanovičam tās ienesa četrsimt tūkstošus zelta rubļu nulle nulle kapeikas. Tiesa, šīm mucām bija izteiksmīgs nosau­kums: «Ķīmijas produktu rūpniecības artelis «Revanšs»». Tomēr turpināsim apskatu. Četrdesmit otrā līdz piecdesmit trešai lappu­sei. Darbības vieta — maza, lētticīga republika. Zila debess, ka­mieļi, oāzes un franti zeltotās tjubeteikās. Mans aizstāvamais pa- līdz celt elektrostaciju. Pasvītroju — palīdz. Zvērinātie piesēdē­tāju kungi, paskatieties uz viņa seju! …

Ostaps aizrāvies pagriezās pret Aleksandru Ivanoviču un no­rādīja uz viņu ar pirkstu. Bet efektīgi ar roku apvilkt graciozu loku, kā to darīja zvērinātie advokati, viņam neizdevās. Aizstā­vamais pēkšņi satvēra viņa roku vēl atvēzienā un klusēdams sāka griezt. Tanī pašā laikā aizstāvamais kungs ar otru roku centās ieķerties zvērinātā advokata kunga rīklē. Kādu brīdi pretinieki, sasprindzinājumā trīcēdami, ņurcīja viens otru. Ostapam atpogā- jās krekls, un uz mirkli pavīdēja tetovējums. Napoleons tāpat ka agrāk turēja rokā alus kausu, bet izskatījās tik sarkans, it ka butu paspējis pamatīgi piesūkties.

—   Nespēlējiet uz maniem nerviem! — atgrūdis Koreiko un atņēmis elpu, Ostaps sacīja. — Tā jau nevar strādāt.

—   Nelietis! Nelietis! — čukstēja Aleksandrs Ivanovičs. — Ir gan nelietis!

Viņš nosēdas uz grīdas, locīdamies aiz sapem, kuras tam bija nodarījis janičaru pēctecis.

—   Sēde turpinās! — Ostaps ieteicās, it kā nekas nebūtu noti­cis. — Un, kā jūs paši redzat, zvērinātie piesēdētāju kungi, ledus ir_sakustējies. Aizstāvamais dzīrās mani nogalināt. Protams, aiz bērnišķīgas ziņkāres. Viņš vienkārši gribēja zināt, kas atrodas manī iekšā. Steidzos šo ziņkāri apmierināt. Tur iekšā ir cēla un ļoti veselīga sirds, teicamas plaušas un aknas bez mazākām ak­meņu pazīmēm. Lūdzu šo faktu ierakstīt protokolā. Bet tagad — turpināsim mūsu spēlīti, kā sacīja humoristiskā žurnālā redaktors, atklādams kārtējo sēdi un bargi raudzīdamies uz saviem līdz­strādniekiem.

Aleksandram Ivanovičam spēlīte ārkārtīgi nepatika. Koman­dējums, no kura Ostaps atgriezās, smaržodams pēc vīna un jēra gaļas, lietai bija pievienojis plašus materialus. Tur bija aizmugu­riskā sprieduma kopija, uz pauspapīra novilktie labdarības kom­binātā plāni, izraksti no «Peļņas un zaudējumu konta» un tāpat arī elektrificētās aizas un kinokaraļu fotogrāfijās.

—   Un pēdīgi, zvērinātie piesēdētāju kungi, mana kauslīgā aiz­stāvamā darbības trešais posms — pieticīgs kantora darbs «Her­kulesā» sabiedrības labā un pastiprināta pagrīdes tirdznieciskā darbība — dvēseles spirdzināšanai. Vienkārši aiz ziņkāres minē­sim spekulācijās ar valutu, kažokādām, akmentiņiem un citām kompaktām plaša patēriņa precēm. Un pēdīgi pakavēsimies pie sērijas pašbankrotējušu akciju sabiedrību ar spilgtiem, bezkaunīgi kooperativiem nosaukumiem: «Intensivists», «Darba ciedrs», «Ga- terapgāds» un «Dienvidu mežcirtis». Un to visu organizēja nevis Funta kungs, privātā kapitala cietumnieks, bet mans draugs aiz­stāvamais.

Pie tam lielais kombinators atkal norādīja ar roku uz Koreiko un apvilka sen iecerēto efektīgo loku. Pēc tam Ostaps pārspīlēti svinīgos izteicienos lūdza šķietamo tiesu atļaut apsūdzētajam uz­dot dažus jautājumus un, pieklājības pēc pagaidījis kādu brītiņu, vaicāja:

—   Vai apsūdzētajam nav bijušas kādas ārpusdienesta darīša­nas ar herkulesieti Berlagu? Nav bijušas. Pareizi! Bet ar herkule- sieti Skumbrijeviču? Arī ne. Lieliski! Bet ar herkulesieti Policha- jevu?

Miljonārs kantorists klusēja.

—  Jautājumu vairāk nav. Ū-uf! Es jūtos noguris un gribu ēst. Sakiet, Aleksandr Ivanovič, vai jums azotē nav kāda auksta kot­lete? Nav? Apbrīnojama nabadzība, it sevišķa, ja ņem vērā su- mas lielumu, kuru jūs ar Polichajeva palīdzību esat izpumpējis no labsirdīgā «Herkulesa». Lūk, Polichajeva pašrocīgie paskaidro­jumi, tos sniedzis vienīgais herkulesietis, kurš zināja, kas slēpjas aiz četrdesmit sešus rubļus vērta kantorista. Bet arī viņš tā īsti nesaprata, kas jūs tāds esat. Toties es to zinu. Jā, zvērinātie pie­sēdētāju kungi, mans aizstāvamais ir grēcīgs. Tas ir pierādīts. Un tomēr es atļaušos lūgt apžēlošanu, gan ar noteikumu, ka aiz­stāvamais nopirks no manis mapi. Es beidzu.

Lielā kombinatora runas beigās Aleksandrs Ivanovičs bija no­mierinājies. Sabāzis rokas plāno bikšu kabatās, viņš piegāja pie loga. Jauna diena tramvaja zvanos jau skanēja pilsētā.

Aiz puķu dārziņa soļoja osoaviachimieši, šķībi un greizi turē­dami šautenes, it kā kapļus nesdami. Pa cinkoto karnizi ar sarka­najām kā kārklu klūdziņas kājiņām pakšķinādami un nepārtraukti slīdēdami, staigāja baloži. Aleksandrs Ivanovičs, pieradis ekono­mēt, nodzēsa galda lampu un sacīja:

—   Tātad jūs man sūtījāt tās muļķīgās telegramas?

—  Jā gan, — atbildēja Ostaps. — «Kraujiet apelsinus mucās brāļi Karamazovi.» Vai tad slikti?

—   Diezgan padumji.

—  Bet ubags pusidiots? — jautāja Ostaps, juzdams, ka parāde izdevusies. — Vai labs?

—   Puicisks izlēciens! Un grāmata par miljonāriem ari. Bet kad jūs atnācāt Kijevas miliča izskatā, es tūlīt sapratu, ka jūs esat sīks blēdis. Par nožēlošanu es kļūdījos. Citādi jūs mani ar uguni nesameklētu.

—  Jā, jūs kļūdījāties. Gudram gudra nelaime, kā sacīja poļu skaistule Inga Zaionca mēnesi pēc kāzām ar manu bērnības draugu Koļu Ostenu Bakenu.

—   Nu aplaupīšanu — to es vēl saprastu, bet bumbas! Kāpēc jūs nozagāt manas bumbas?

—   Kas par bumbām? Nekādas bumbas es neesmu zadzis.

—  Jums vienkārši kauns atzīties. Un vispār jūs esat pielaidis veselu lēveni muļķību.

—   Iespējams, — Ostaps piezīmēja. — Es neesmu eņģelis. Man arī ir savi trūkumi. Tomēr es ar jums esmu aizpļāpājies. Mani gaida mulati. Varbūt būsiet tik laipns un izsniegsiet man naudu?

—  Jā, nauda! — sacīja Koreiko. — Ar naudu ir grūtības. Mape laba, nav vārdam vietas, pirkt var, bet, saskaitot manus ienākumus, jūs pavisam esat izlaidis no redzes loka izdevumus un tiešus zaudējumus. Miljons — tas ir absurds skaitlis.

—   Uz redzēšanos, — Ostaps salti teica, — un lūdzu palieciet vēl pusstundu mājā. Pēc jums atbrauks brīnišķā restotā karietē.

—  Tā darīšanas nekārto, — Koreiko sacīja ar tirgoņa smai- diņu.

—  Var jau būt, — nopūtās Ostaps, — bet es, ziniet, ne­esmu finansists. Es esmu brīvs mākslinieks un auksts filozofs.

—   Par ko tad jūs gribat saņemt naudu? Es to nopelnīju, bet jūs …

—   Es ne tikai pūlējos. Es pat cietu. Pēc sarunām ar Berlagu, Skumbrijeviču un Polichajevu es esmu zaudējis ticību cilvēcei. Vai tā nav miljons rubļu vērta, šī ticība cilvēcei?

—   Ir jau, ir vērta, — nomierināja Aleksandrs Ivanovičs.

—  Tātad, dosimies uz apcirkni? — Ostaps jautāja. — Starp citu, kur jūs glabājat savu skaidro naudu? Jādomā, ne jau krāj­kasē?

—   Iesim! — atbildēja Koreiko. — Tur redzēsiet.

—   Varbūt tālu jāiet? — Ostaps sarosījās. — Es varu paai­cināt mašīnu.

Bet miljonārs no mašīnas atsacījās un teica, ka jāiet neesot tālu un vispār nevajagot lieku greznību. Viņš pieklājīgi palaida Benderu pa priekšu un izgāja, paķēris no galda nelielu, avīžpa­pīrā ievīstītu sainīti. Ejot lejā pa kāpnēm, Ostaps dudināja dzies­miņu: «Zem kvēlajām debesim Argentinā …»

XXIII nodala ŠOFERA SIRDS

Uz ielas Ostaps paņēma Aleksandru Ivanoviču zem rokas, un abi kombinatori ātri aizsoļoja stacijas virzienā.

—  Jūs tomēr esat labāks, nekā es domāju, — Benders drau­dzīgi sacīja. — Un pareizi. No naudas vajag šķirties viegli un bez vaimanām.

—   Labam cilvēkam pat miljona nav žēl, — atbildēja kanto­rists, vērīgi ieklausīdamies kādās skaņās.

Kad viņi nogriezās uz Meringa ielas, pilsētu pāršalca gaudo­jošas sirēnas skaņas. Skaņa bija stiepta, viļņojoša un drūma. No tādas skaņas miglainā naktī jūrniekiem kļūst baigi, diez kāpēc gribas lūgt, lai pieliek algu, jo dienests ir bīstams. Sirēna turpi­nāja gaudot. Tai pievienojās sauszemes svilpes un citas sirēnas, daudz tālākas un vēl drūmākas. Garāmgājēji pēkšņi sāka steig­ties, it kā viņus trenktu lietus gāze. Pie tam visi vīpsnāja un ik pēc brītiņa raudzījās debesīs. Sauleņu sēklu tirgotājas, resnas vecenes, skrēja, vēderus izgāzušas, un viņu niedru groziņos starp beramo preci lēkāja stikla mēriņi. Šķērsām pāri ielai aizdrāzās Ādolfs Nikolajevičs Bomze. Viņš laimīgi paspēja ieskriet «Herku­lesa» virpuļdurvīs. Uz dažādas krāsas zirgiem aizauļoja jātnieku milicijas rezerves vads. Pazibēja Sarkanā krusta automobilis. Iela vienā mirklī k]uva tukša. Ostaps pamanīja, ka tālu priekšā no bi­jušās kafejnīcas «Florida» puses nāk šurp pikē vestu grupiņa. Vi­cinot avīzes, plakandibena salmenīcas un panamas platmales, veči ļepatoja pa ielu. Bet viņi vēl nebija sasnieguši stūri, kad atskanēja apdullinošs lielgabala šāviens, pikē vestes nolieca galvas, apstā­jās un tūlīt metās atpakaļ. Viņu čičunča svārku stērbeles piepūtās kā buras.

Pikē vestu izdarības sasmīdināja Ostapu. Kamēr viņš tīksmi­nājās par viņu brīnumainajiem žestiem un lēcieniem, Aleksandrs Ivanovičs paspēja attīt no mājas līdzi paņemto sainīti.

—  Neķītrie veči! Operešu komiķi! — Ostaps noteica, pagriez­damies pret Koreiko.

Bet Koreiko nebija. Viņa vietā uz lielo kombinatoru lūkojās atbaidošs purns ar ūdenslīdēja stikla acīm un gumijas snuķi, kura galā šūpojās haki krāsas skārda cilindrs. Ostaps tik ļoti izbrīnījās, ka pat salēcās.

—  Kas tie par jokiem? — Ostaps bargi uzsauca un pastiepa roku pie pretgāzu maskas. — Aizstāvamais pilsoni, saucu jūs pie kārtības!

Bet šai brīdī pieskrēja ļaužu grupa tādās pašās pretgāzu mas­kās, un starp desmit vienādiem gumijas purniem vairs nevarēja pazīt Koreiko. Pieturēdams savu mapi, Ostaps tūlīt sāka skatīties uz nezvēru kājām, bet, tiklīdz viņam likās, ka uzgājis Aleksandra Ivanoviča apdriskātās bikses, viņu kāds paņēma zem rokām, un braša balss sacīja:

—   Biedri! Jūs esat saindēts!

—  Kas ir saindēts? — cenzdamies atbrīvoties, iekliedzas Ostaps. — Laidiet!

—  Biedri, jūs esat saindējies ar gāzi! — līksmi atkārtoja sa- nitars. — Jūs esat nokļuvis saindētā zonā. Redziet, sprāgusi gāzu bumba.

Uz ielas patiešām atradās kastīte, no kuras izplūda biezi dumi.

Aizdomīgās bikses jau bija tālu. Pēdējo reizi tās pazibēja starp divām dūmu strūklām un pazuda. Ostaps klusēdams un saniknots centās izrauties. Viņu turēja jau sešas maskas.

—  Bez tam, biedri, jūs esat ar šķembu ievainots rokā. Nedus­mojieties, biedri! Esiet apzinīgs! Jūs taču zināt, ka notiek manevri. Tūlīt mēs jūs pārsiesim un aiznesīsim gāzu patvertnē.

Lielais kombinators nekādi nevarēja saprast, ka pretošanās ir veltīga. Spēlmanis rītausmā satvēris laimīgās kārtis un ar to pār­steidzis visu galdu, un pēkšņi desmit minūtēs visu paspēlēja jau­najam cilvēkam, kas bija iegriezies tikai uz mirkli, ziņkāres mu­dināts. Un viņš vairs nesēž bāls un gavi]pilns, vairs nedrūzmējas ap viņu zibenszejli, izlūgdamies sīknaudu laimei. Mājās viņš ies kājām.

Pie Ostapa piesteidzās komjauniete ar sarkanu krustu uz priekšauta. Viņa izvilka no brezenta somas saiti un vati un, sa- raukusi uzacis, lai apvaldītu smieklus, aptina lielā kombinatora roku virs piedurknes. Pabeigusi šo žēlsirdības aktu, meitene iesmē­jās un aizskrēja pie nākošā ievainotā, kas padevīgi atdeva viņai savu kāju. Ostapu aizvilka pie nestuvēm. Tur notika jauns cīniņš, kura laikā šūpojās snuķi, un pirmais sanitars rīkotājs skaļā lek­tora balsī turpināja modināt Ostapā apzinību un citus pilsoņa tikumus.

—   Brālīši! — murmināja lielais kombinators, kamēr viņu ar siksnām piesprādzēja pie nestuvēm. — Paziņojiet, brālīši, manam nelaiķim tētim Turcijas pavalstniekam, ka viņa mīļotais dēls, biju­šais ragu un nagu speciālists, kritis varoņa nāvē kaujas laukā.

Pēdējie kaujas laukā cietušā varoņa vārdi bija:

—   Dusiet jel, varoņi staltie! Cīrulīt, cīrulīt, mazputniņ . ..

Pēc tam Ostapu aiznesa, un viņš apklusa, pievērsis acis debe­sīm, kur sākās īsta jezga. Vēlās blīvi gaišu dūmu mutuļi. Lielā augstumā neregulārā trīsstūrī lidoja caurspīdīgas celuloida lid­mašīnas. Tās skanīgi tricināja gaisu, it kā ar dzelzs diegiem visas būtu sasaistītas kopā. īsajos starplaikos starp lielgabalu grāvie­niem joprojām gaudoja sirēnas.

Ostapam vajadzēja pārciest vēl vienu pazemojumu. Viņu nesa garām «Herkulesam». No kokmateriālu apgāda četru stāvu logiem lūkojās kalpotāji. Visa finuzskaite stāvēja pie palodzēm. Lapidus- jaunākais baidīja Kukuškindu, izlikdamies, ka grib viņu nogrūst zemē. Berlaga ieplēta lielas acis un paklanījās nestuvēm. Otrā stāva logā palmu fonā apkampušies stāvēja Polichajevs un Skum­brijevičs. Pamanījuši sasieto Ostapu, viņi sačukstējās un žigli aizcirta logu. Pie izkārtnes «Gāzu patvertne Nr. 34» nestuves ap­stājās, Ostapam palīdzēja piecelties, un, tā kā viņš vēlreiz mēģi­nāja izrauties, sanitaram rīkotājam atkal vajadzēja griezties pie viņa apzinības.

Gāzu patvertne bija iekārtota nama klubā. Tās bija garas un gaišas puspagrabtelpas ar velvētiem griestiem, pie kuriem stiep­lēs karājās kara un pasta lidmašīnu modeļi. Kluba viņā galā bija ierīkota neliela skatuve, kuras dibenplānā bija uzkrāsoti divi zili logi ar mēnesi un zvaigznēm un brūnas durvis. Pie sienas ar uz­rakstu «Karu negribam, bet prettriecienam esam gatavi» mīņājās pikē vestes, saņemtas gūstā visa grupiņa reizē. Pa skatuvi stai­gāja lektors zaļā frencī un, neapmierināti raudzīdamies uz dur­vīm, kas ar troksni laida iekšā arvien jaunas saindēto grupas, ka­ravīra noteiktajā balsī runāja:

—  Pēc iedarbības rakstura indīgās kaujas vielas dalās smacē­jošās, asaru izsaucošās, vispārindīgās, ^miesas audus bojājošās, iekaisumus izsaucošās un tā tālāk. No asaru izsaucošām indīgām vielām var minēt chlorpikrinu, benzola bromidu, bromacetonu, chloracetofenonu . . .

Ostaps pavērsa savu drūmo skatienu no lektora uz klausītā­jiem. Jaunie ļaudis skatījās oratoram mutē vai arī pierakstīja lek­ciju burtnīciņā, vai arīdzan rosījās pie plāksnes ar šautenes deta­ļām. Otrā rindā vientuļi sēdēja sportiska izskata meitene un domīgi raudzījās uz teatralo mēnesi.

«Jauka meitene,» Ostaps nolēma, «žēl tikai, ka nav laika. Par ko viņa domā? Taču laikam ne jau par benzola bromidu. Ai, ai, ai! Vēl šorīt es varēju kopā ar tādu meiteni aizlaisties kaut kur uz Okeāniju, uz Fidži vai uz kādām Dzīvokļbiedrības salām, vai uz Riodežaneiro.» Atceroties zaudēto Rio, Ostaps sāka nemierīgi skraidīt pa patvertni.

Pikē vestes, skaitā četrdesmit cilvēku, jau atguvušās no satri­cinājuma, pieskrūvēja stērķelētās apkaklītes un dedzīgi sprieda par Paneiropu, par triju valstu jūras konferenci un par gandismu.

—   Vai esat dzirdējis? — viena veste teica otrai. — Gandijs ieradies Dandi.

—   Gandijs ir vīrs ar galvu uz pleciem! — tas nopūtās. — Arī Dandi ir ģeniālā galva.

Izcēlās strīds. Vienas vestes apgalvoja, ka Dandi esot pilsēta un nevarot būt vīrs ar galvu uz pleciem. Citas ar stulbu neatlai­dību centās pierādīt pretējo. Vispār, visi vienojās par to, ka Cer­nomorskā jau tuvākās dienās tikšot pasludināta par brīvpilsētu.

Lektors atkal sarauca pieri, jo durvis no jauna atvērās un telpā ar troksni ieradās jauni iemītnieki — Balaganovs un Paņikovskis. Gāzu uzbrukums viņus bija pārsteidzis, atgriežoties no nakts ek­spedīcijas. Pēc noņemšanās ar bumbām viņi bija nosmulējušies kā runči marta mēnesī. Ieraudzījuši komandoru, piena brāļi no­dūra acis.

—  Kas jums lēcies, vai esat piedalījušies biskapa vārda dienas svinības? — Ostaps saīdzis jautāja.

Ostapsbaidījās, ka tik viņi nesāktu iztaujāt par Koreiko lietas gaitu, tāpēc dusmīgi sarauca uzacis un pats devās uzbrukumā.

—   Nu padziediet, mazputniņi, — ko esat pastrādājuši?

—   JānudienL — Balaganovs sacīja, likdams roku uz sirds. — To putru ievarīja Paņikovskis.

—   Paņikovski! — komandors bargi uzsauca.

—   Goda vīra vārds! — iesaucās konvencijas pārkāpējs. — Jūs taču zināt, Bender, kā es jūs cienu! Tie ir Balaganova triki.

—   Sura! — vēl bargāk ieteicās Ostaps.

—   Un jūs viņam tūlīt noticējāt! — ar pārmetumu balsī sacīja nagu sagādes pilnvarotais. — Nu kā jūs domājat, vai es bez jūsu atļaujas būtu ņēmis šīs bumbas?

—   Tātad jūs paņēmāt bumbas? — iekliedzās Ostaps. — Kā­lab gan?

—   Paņikovskis apgalvoja, ka tās esot no zelta.

Ostaps paskatījās uz Paņikovski. Tikai tagad viņš pamanīja, ka zem svārkiem tam nav pusrubļa krūtažas un no turienes dieva pasaulē raugās kaila krūts. Ne vārda nesacīdams, lielais kombi­nators nokrita uz krēsla. Viņš kratījās smieklos, ar rokām tvar­stīdams gaisu. Tad no viņa rīkles izlauzās vulkāniskā dārdoņa, no acīm tecēja asaras, un smiekli, kuros izpaudās nakts nogurums, vilšanās Koreiko sakāvē, kuru tik nožēlojami parodcja piena brāļi, — drausmīgi smiekli atskanēja gāzu patvertnē. Pikē vestes satrūkās, bet lektors vēl skaļāk un noteiktāk runāja par indīgajām kaujas vielām.

Smiekli vēl durstīja Ostapu ar tūkstošiem narzana adatiņu, bet viņš jau jutās atsvaidzināts un jaunāks, kā cilvēks, kas izgājis visas frizētavas instances: ir draudzību ar bārdas nazi, ir iepazī­šanos ar šķērēm, ir odekolona lietutiņu un pat uzacu sasukāšanu ar speciālu suku. Maigs okeana vilnis jau iešļāca viņa sirdī, un uz Balaganova jautājumu par kopējo pasākumu viņš atbildēja, ka viss noritot lieliski, ja neskaita miljonārā negaidīto bēgšanu nezi­nāmā virzienā.

Piena brāļi Ostapa vārdiem nepievērsa vajadzīgo uzmanību. Viņus iepriecināja tas, ka jezga ar bumbām tik viegli gājusi secen.

—   Skatieties, Bender, — sacīja nagu sagādes pilnvarotais.

—  Re, kur sēž jaunkundze. Ar viņu Koreiko vienmēr pastaigajas.

—   Tātad tā ir Zosja Siņicka? — Ostaps ar uzsvaru noteica.

—  Nu patiešām — tik negaidot, trokšņainā ballē…

Ostaps izspraucās pie skatuves, laipni pārtrauca runātāju un, uzzinājis, ka gāzu uzbrukuma gūsts turpināšoties vēl stundas pus­otras vai divas, pateicās un apsēdās turpat pie skatuves līdzās Zosjai. Pēc kāda laiciņa meitene vairs neskatījās uz izmālēto logu. Uzkrītoši skaļi smiedamās, viņa rāva laukā no Ostapa rokām savu matu suku. Kas attiecas uz lielo kombinatoru, tad, spriežot pēc viņa lūpu kustībām, viņš runāja bez apstājas.

Gāzu patvertnē ievilka inženieri Talmudovski. Viņš atgaiņājās ar diviem čemodāniem. Viņa sārtā piere bija valga no sviedriem un spīdēja kā pankūka.

—   Nekā nevaru līdzēt, biedri! — runāja rīkotājs. — Manevri! Jūs bijāt iekļuvis saindētā zonā.

—   Bet es taču braucu ar ormani! — uzbudinājās inženieris.

—  Ar or-ma-ni! Es dienesta darīšanās steidzos uz staciju. Naktī es nokavēju vilcienu. Vai tagad arī lai nokavēju?

—   Biedri, esiet apzinīgs!

—   Kāpēc man jābūt apzinīgam, ja es braucu ar ormani! — dusmojās Talmudovskis.

Viņš tā pasvītroja šo apstākli, it kā braukšana ormanī padarītu pasažieri neievainojamu un atņemtu chlorpikrinam, bromacetonam un benzola bromidam to indīgās, nāvējošās īpašības. Kas zin, cik ilgi vēl Talmudovskis būtu strīdējies ar osoaviachimiešiem, ja gāzu patvertnē neienāktu jauns saindētais un, spriežot pēc marlē satītās galvas, arī ievainots pilsonis. Pamanījis jauno viesi, Tal­mudovskis apklusa un veikli ienira pikē vestu pūlī. Bet cilvēks marlē ieraudzīja inženiera vareno stāvu un devās tieši pie viņa.

—   Beidzot es jūs notvēru, inženieri Talmudovski! — viņš draudoši iesaucās. — Uz kāda pamata jūs pamētāt rūpnīcu?

Talmudovskis palūrēja uz visām pusēm ar mazajām kuiļa ač­telēm. Pārliecinājies, ka nekur nevar aizbēgt, viņš apsēdās uz sa­viem čemodāniem un aizsmēķēja papirosu.

—  Ierodos pie viņa viesnīcā, — skaļi turpināja cilvēks marle,

—   man saka: esot aizbraucis. Kā tad tā — aizbraucis, jautāju, viņš tikai vakar ieradās, un pēc kontrakta viņam šeit jānostrādā gads? Esot aizbraucis, man stāsta, ar visiem čemodāniem uz

Kazaņu. Es jau nodomāju — viss pagalam, atkal jāmeklē jauns speciālists, bet re, kā notvēru: sēž, kā redzat, un smēķē. Jūs, inže­nieri Talmudovski, esat vieglas dzīves tīkotājs! Jūs graujat ražošanu!

Inženieris nolēca no čemodāniem un, iesaukdamies: «Jūs pats graujat ražošanu!» — satvēra atmaskotāju ap viduci, aizveda kaktā un džinkstēja viņam ausī kā lielā muša. Drīz no kakta at­skanēja aprauti vārdi: «Ar tādu algu . ..», «Pamēģiniet atrast!», «Bet komandējuma nauda?». Cilvēks marlē skumji raudzījās uz inženieri.

Lektors jau bija beidzis savas pamācības, nobeigumā parādī­dams, kā lietojama pretgāzu maska, jau atvērās gāzu patvertnes durvis un pikē vestes, viena pie otras turēdamās, aizļepatoja uz «Floridas» pusi, jau Talmudovskis, atgrūdis savu vajātāju, iz­kļuva brīvībā, pilnā rīklē saukdams ormani, bet lielais kombina­tors vēl aizvien pļāpāja ar Zosju.

—   Kas par feminu! — iziedams kopā ar Balaganovu uz ielas, greizsirdīgi sacīja Paņikovskis. —• Ah, ja bumbas būtu bijušas no zelta! Goda vīra vārds, es būtu viņu ņēmis par sievu.

Dzirdot pieminam nelaimīgās bumbas, Balaganovs sāpīgi iegrūda Paņikovskim ar elkoni. Dunka nāca īstā laikā. Gāzu pa­tvertnes durvīs parādījās Ostaps ar feminu zem rokas. Viņš ilgi atvadījās no Zosjas, sapņaini skatīdamies viņai tieši acīs. Zosja pēdējo reizi pasmaidīja un aizgāja.

—   Par ko jūs ar viņu runājāt? — aizdomīgi jautāja Paņi­kovskis.

—   Tāpat vien, par šo un to, — Ostaps atbildēja. -— Nu, zelta vedēji, pie darba! Vajag atrast aizstāvamo.

Paņikovski aizsūtīja uz «Herkulesu», Balaganovu — uz Alek­sandra Ivanoviča dzīvokli. Pats Ostaps aizdiedza uz stacijām. Bet miljonārs kantorists bija pazudis. «Herkulesā» viņa numuriņš nebija noņemts no uzskaites dēļa, dzīvoklī viņš nebija atgriezies, bet gāzu uzbrukuma laikā no stacijām bija atgājusi astoņi tāl­satiksmes vilcieni. Bet Ostaps cita rezultātā arī negaidīja.

—   Galu galā, — viņš sadrūmis sacīja, — nekā briesmīga nav. Piemēram, Ķīnā atrast vajadzīgo cilvēku ir diezgan grūti: tur dzīvo četrsimt miljonu iedzīvotāju. Bet pie mums pavisam viegli: tikai simt sešdesmit miljoni, trīsreiz vieglāk nekā Ķīnā. Ja tikai ir nauda. Un tā mums ir.

Taču no bankas Ostaps iznāca, turēdams rokā trīsdesmit čet­rus rubļus.

—- Tas ir viss, kas palicis no desmit tūkstošiem, — viņš teica ar neizsakāmām skumjām balsī, — bet es domāju, ka uz tekošā rēķina vēl ir seši septiņi tūkstoši… Kā tas varēja notikt? Viss norisa tik jautri, mēs iepirkām nagus un ragus. Dzīve bija valdzi­noša, zemeslode griezās speciāli mums par prieku — un pēkšņi. . . Saprotu! Pieskaitāmie izdevumi! Aparats aprijis visu naudu.

Un viņš pārmetoši paskatījās uz piena brāļiem. Paņikovskis paraustīja plecus, it kā sacīdams: «Jūs zināt, Bender, kā es jūs cienu! Es vienmēr esmu teicis, ka jūs esat ēzelis.» Balaganovs ap­stulbis pieglauda savas sprogas un jautāja:

—   Ko mēs tagad iesāksim?

—   Kā — ko iesāksim? — Ostaps iesaucās. — Bet ragu un nagu sagādes kantoris? Un inventārs? Par vienu pašu rakstām­piederumu komplektu «Ar seju pret laukiem» jebkura iestāde ar prieku samaksās simt rubļu! Un rakstāmmašīna! Un caurumotājs, brieža ragi, galdi, barjera, patvāris! To visu var pārdot. Pēdīgi mums rezervē ir Paņikovska zelta zobs. Protams, tas ir mazliet mazāks par bumbām, taču tomēr zelta molekula, cēlmetāls.

Pie kantora draugi apstājās. Pa atvērtajām durvīm bija dzir­damas no komandējuma atbraukušo lopkopības technikuma stu­dentu jaunās, spēcīgās balsis, Funta miegainā murmināšana un vēl citi nepazīstami basi un baritoni ar neapšaubāmu agrono- rnisku tembru.

—   Tas ir noziegums! — sauca praktikanti. — Mēs jau toreiz brīnījāmies. Visas kampaņas laikā iepirkti tikai divpadsmit kilo­grami sliktas kvalitates ragu.

—  Jūs nodosim tiesai! — dārdēja basi un baritoni. — Kur nodaļas priekšnieks? Kur nagu sagādes pilnvarotais?

Balaganovs sāka trīcēt.

—   Kantoris ir miris, — čukstēja Ostaps, — un mēs šeit vairs neesam vajadzīgi. Mēs iesim pa saules apspīdētu ceļu, bet Funtu iespundēs sarkanā ķieģeļu mājā, pie kuras logiem arehitekta dī­vaino kaprižu dēļ pieskrūvētas resnas restes.

Nodaļas ekspriekšnieks nebija kļūdījies. Kritušie eņģeļi vēl nebija aizgājuši no kantora ne trīs kvartalus, kad aiz muguras saklausīja ormaņa ekipāžās rīboņu. Ekipāžā brauca Funts. Viņš būtu gaužām līdzīgs labsirdīgam vectētiņam, kas pēc ilgas poša­nas dodas ciemos pie precēta mazdēla, ja nebūtu miliča, kas stā­vēja uz kāpšļa un pieturēja veci aiz kaulainās muguras.

—  Funts vienmēr sēdējis, — antilopieši dzirdēja veča zemo, dobjo balsi, kad kariete brauca garām. — Funts sēdēja Aleksandra

Otrā «Atbrīvotāja» laikā, Aleksandra Trešā «Miermīlīgā» laikā, Nikolaja Otrā «Asiņainā» laikā, Aleksandra Fjodoroviča Kerenska laikā …

Un, uzskaitīdams carus un zvērinātos advokatus, Funts no­lieca pirkstus.

—   Bet ko mēs tagad darīsim? — jautāja Balaganovs.

—   Lūdzu neaizmirstiet, ka jūs dzīvojat vienā laikmetā ar Os­tapu Benderu, — skumīgi sacīja lielais kombinators. — Lūdzu iegaumējiet, ka viņam ir brīnišķīga soma, kurā atrodas viss, kas nepieciešams kabatas naudas iegūšanai. Iesim mājup pie Lochan­kina! '

Citronu šķērsielā viņus gaidīja jauns trieciens.

—   Kur tad māja? — iesaucās Ostaps. — Te taču vēl vakar vakarā bija māja?

Bet mājas nebija, nebija «Vārnu brīvciema». Pa apdegušiem baļķiem kāpelēja vienīgi apdrošināšanas inspektors. Atradis pa­galma stūrī petrolejas kannu, viņš to paostīja un šaubās šūpoja galvu.

—   Nu, bet ko tagad? — jautāja Balaganovs, izbiedēti smai­dīdams.

Lielais kombinators neatbildēja. Viņu nomāca somas bojā eja. Bija sadedzis burvju maiss, kur atradās gan indieša čalma, gan afiša «Ieradies Priesteris», gan daktera chalats un stetoskops. Kā tikai tur nebija!

—   Redziet, — pēdīgi izdvesa Ostaps, — liktenis spēlējas ar cilvēku, bet cilvēks spēlē ar pijoli.

Viņi klīda pa ielām bāli, vīlušies, bēdu nomākti. Viņus grūstīja garāmgājēji, bet viņi pat nereaģēja uz to. Paņikovskis kā uzrāvis plecus pēc neveiksmes bankā, tā tos vairs nenolaida. Balaganovs plūkāja savas sarkanās sprogas un grūtsirdīgi pūta. Benders gāja visiem aizmugurē un, galvu nokāris, mechaniski murmināja: «Gals ir izpriecas dienām jau, šauj atkal, mans mazais zuav.» Tādā noskaņojumā viņi aizvilkās iebraucamā vietā. Dziļi nojumē rēgojās dzeltenā «Antilope». Traktiera lievenī sēdēja Kozļēvičs. Ar baudu pūzdams, viņš no apakštasītes sūca karstu tēju. Seja kvēloja sarkana kā māla pods. Viņš jutās kā septītās debesīs.

—• Ādam! —- sacīja lielais kombinators, nostādamies šofera- priekšā. — Mums nekas vairs nav palicis. Mēs esam nabagi, Ādam! Pieņemiet mūs! Mēs ejam bojā.

Kozļēvičs piecēlās. Komandors, pazemots un nabags, staveja viņa priekšā ar atsegtu galvu. Ādama Kozļēviča gaišajās poļa acīs iemirdzējās asaras. Viņš nokāpa no lieveņa un pēc kārtas ap­kampa visus antilopiešus.

—   Taksometrs ir brīvs! — viņš sacīja, rīdams žēluma asaras.

—  Lūdzu sēdieties!

—  Bet varbūt mums vajadzēs braukt tālu, ļoti tālu, — Ostaps ieteicās, — varbūt līdz pašai pasaules malai, varbūt — vēl tālāk. Padomājiet!

—   Kurp vien vēlaties! — atbildēja* uzticīgais Kozļēvičs.

—  Taksometrs ir brīvs!

Paņikovskis raudāja, aizsegdams seju ar dūrēm un čukstē­dams: — Kāda sirds! Goda vīra vārds! Kāda sirds!

XXIV nodaļa JAUKAIS LAICIŅŠ KVĒLINA MĪLESTĪBU

Par visu, ko lielais kombinators darīja nākošajās dienās pēc pārvietošanās iebraucamajā vietā, Paņikovskis atsaucās ar lielu, neapmierinātību.

—   Benders trako! — viņš sacīja Balaganovam. — Viņš mūs pavisam pazudinās.

Un patiešām, kur viņam vajadzēja censties pēc iespējas ilgāk sataupīt šos pēdējos trīsdesmit četrus rubļus un izmantot vienīgi pārtikas pirkšanai, Ostaps devās uz puķu veikalu un nopirka par trīsdesmit pieciem rubļiem lielu, čaukstošu rožu klēpi kā veselu puķu dobi. Iztrūkstošo rubli viņš paņēma no Balaganova. Ziedos ielika zīmīti: «Vai jūs jūtat, kā pukst mana maigā sirds?» Bala­ganovam pavēlēja aiznest ziedus Zosjai Siņickai.

•— Ko jūs darāt? — Balaganovs iesaucās, pamādams ar ro^ zēm. — Kam vajadzīgs tāds šiks?

—- Vajadzīgs, Sura, vajadzīgs, — Ostaps atbildēja. — Neka nevar darīt! Man ir maiga sirds. Kā teļam. Un bez tam tā tik un tā nav nekāda nauda. Ir vajadzīga ideja.

Ostaps iesēdās «Antilopē» un palūdza Kozļēviču, lai pavizina viņu kaut kur ārpus pilsētas.

—   Man vajag, — viņš sacīja, — vientulībā pafilozofēt par visu notikušo un noteikt nepieciešamās prognozes nākotnei.

Augu dienu uzticīgais Ādams vizināja lielo kombinatoru pa baltajiem piejūras ceļiem garām atpūtas namiem un sanatorijām; kur atpūtnieki švīkstināja kurpes, dauzīja ar veseriem kroketa- bumbas vai lēkāja pie volejbola tīkliem. Telegrāfā stieples skanēja kā violončela stīgas. Vasarnieces audekla somās stiepa zilus bak- lažanus un melones. Jauni cilvēki, ar kabatas lakatiņiem apsējuši pēc peldēšanās slapjos matus, nekautrīgi skatījās sievietēm acīs un izdāļāja laipnības, kuru pilns komplekts bija katram černomor- skietim līdz divdesmit piecu gadu vecumam. Ja gāja divas vasar­nieces, jaunie černomorskieši viņas pavadīja ar izteicienu: «Kāda^ skaistulīte tā malējā!» Pie tam viņi no visas sirds smējās. Viņus uzjautrināja tas, ka vasarnieces nekādi nevarēja noteikt, kurai no viņām kompliments domāts. Bet, ja gadījās satikt vienu pašu va­sarnieci, jokupēteri apstājās kā zibens ķerti un ilgi šmaukstināja ar lūpām, tēlodami mīlas ilgas. Jaunā vasarniece piesarka un, skriedama pāri ceļam, kaisīja zilus baklažanus, kas sieviešu pa- vedinātājiem izvilināja homeriskus smieklus.

Ostaps zvilnēja uz cietajiem «Antilopes» spilveniem un do­māja. Izplēst naudu no Polichajeva vai Skumbrijeviča neizde­vās ■— herkulesieši bija aizbraukuši atvaļinājumā. Vājprātīgais grāmatvedis Berlaga nebija ņemams vērā: no viņa labu izslau­kumu nevarēja gaidīt. Taču, neraugoties uz to, Ostapa plāni un viņa maigā sirds prasījās vēl uzkavēties Cernomorskā. Cik ilgi šeit būs jāpaliek, to arī viņš pats vēl nezināja.

Saklausījis pazīstamo aizkapa balsi, Ostaps paskatījās uz ietvi. Aiz papeļu rindas zem rokas soļoja laulāts pāris jau labi gados. Laulātie draugi acīm redzot gāja uz liedagu. Aizmugurē vilkās Lochankins. Viņš nesa sieviešu lietussargu un groziņu, no kura rēgojās laukā termosa pudele un malai pāri plivinājās peldpalags.

—  Varvara, — viņš dīca, — klausies, Varvara!

—   Ko tev vajag, mana nelaime? — jautāja Ptiburdukova, ne­skatīdamās atpakaļ.

—   Es vēlos tevi iegūt, jā, Varvara! …

—   Nē, tas ir gan neģēlis! — sirdījās Ptiburdukovs, arī neska­tīdamies runātājā.

Un savādā ģimene pagaisa «Antilopes» saceltajos putekļos.

Kad putekļi nogūlās zemē, Benders jūras un ziedu fonā ierau­dzīja lielu stikla ateljē.

Ģipša lauvas ar nosmērētiem purniem sēdēja plašu kāpņu pie- kājē. No ateljē plūda kairinoša bumbieru esences smarža. Ostaps paostīja gaisu un palūdza Kozļēviču pieturēt. Viņš izkāpa no ma­šīnas un atkal ņēmās vilkt nāsīs esences dzīvinošo smaržu.

—   Kā es to uzreiz neiedomājos! — viņš murmināja, grozīda­mies pie parādes durvīm.

Viņš pievērsa skatienu izkārtnei «Cernomorskas pirmā kino-

fabrika», paglaudīja kāpņu lauvas siltās krēpes un, izdvesis: «Hol- konda,» — ātri devās atpakaļ uz iebraucamo vietu.

Visu nakti viņš sēdēja pie palodzes un rakstīja petrolejas lam­piņas gaismā. Vējš, pūzdams logā, šķirstīja aprakstītās lapiņas. Sacerētāja priekšā atklājās ne visai pievilcīga ainava. Delikatais mēness vis nelēja savus starus pār diezin kādām pilīm. Iebrau­camā vieta elpoja, grozījās un krāca miegā. Neredzamie zirgi tum­šajos kaktos klaudzināja pakavus. Sīki spekulanti gulēja ratos, palikuši sev apakšā savu nožēlojamo preci. Atraisījies zirgs klīda pa pagalmu un, uzmanīgi kāpdams pār ilksīm, vilkdams sev līdzi apaušus un bāzdams purnu ratos, meklēja miežus. Viņš pienāca arī pie sacerētāja loga un, nolicis galvu uz palodzes, skumīgi pa­skatījās uz Ostapu.

— Ej vien prom, ej, zirdziņ, — teica lielais kombinators, — tas nav tavai saprašanai!

Pret rītausmu, kad iebraucamā vieta sāka atdzīvoties un starp ratiem jau klīda zēns ar ūdens spaini, smalkā balstiņā saukdams: «Kam ziergus padzierdīt?» — Ostaps pabeidza savu darbu, izvilka no «Koreiko lietas» tīru papīra lapu un uzrakstīja virsrakstu:

„Rumpis"

Pilnmetrāžās filma O. Bendera scenārijs

Cernomorskas pirmaja kinofabrikā bija tāds jūklis, kāds pa­rasti ir tikai zirgu gada tirgos un tieši tai brīdī, kad visa sabied­rība ķer kabatas zagli.

Pie parādes durvīm sēdēja komandants. Visiem, kas gāja iekšā, viņš stingri pieprasīja caurlaides, bet, ja caurlaidi nedeva, tad laida tāpat. Cilvēki zilās beretēs saskrējās ar cilvēkiem darba kombinezonos, izklīda pa daudzajām kāpnēm un nekavējoties pa tām pašām kāpnēm skrēja lejup. Vestibilā viņi apmeta riņķi, uz mirkli apstājās, stulbi raugoties sev priekšā, un no jauna devās uz augšu ar tādu veiklību, it kā tos kāds no mugurpuses šaustītu ar slapju pātagu. Pa kaklu pa galvu skrēja asistenti, konsultanti, eksperti, administratori, režisori ar savām adjutantēm, gaismas meistari, redaktori montētāji, pavecas scenāristes, teksta drillē- tāji un lielā čuguna zīmoga glabātāji.

Ostaps, sākumā mēģinājis soļot pa kinofabriku savā parastajā solī, drīz manīja, ka nekādi nevar ieslēgties šajā riņķojošajā pa­saulē. Neviefts neatbildēja uz viņa jautājumiem, neviens neap­stājās.

—   Vajadzēs piemēroties ienaidnieka īpatnībām, — Ostaps nolēma.

Viņš vieglītēm sāka skriet un tūlīt sajuta atvieglojumu. Viņam pat izdevās apmainīties pāris vārdiņiem ar kādu adjutanti. Tad lielais kombinators sāka skriet, cik vien ātri spēja, un drīz manīja, ka ir iekļāvies tempā. Tagad viņš skrēja plecu pie pleca ar lite­rārās daļas vadītāju.

—   Scenārijs! — kliedza Ostaps.

—   Kāds? — jautāja literārās daļas vadītājs, skriedams stingrā riksī.

—   Labs! — Ostaps atbildēja, izvirzīdamies mazliet priekšā.

—   Es jums jautāju: kāds? Mēmais vai skaņu?

—   Mēmais.

Viegli mezdams biezajās zeķēs ieautās kājas, literārās daļas vadītājs pagriezienā apdzina Ostapu un uzsauca: — Nevajag!

—   Kā tad tā — nevajag? — jautāja lielais kombinators, pār­iedams smagos aulekšos.

—   Pavisam vienkārši! Mēmā kino vairs nav. Griezieties pie skaņiniekiem.

Viņi abi uz mirkli apstājās, stulbi paskatījās viens otrā un aiz­skrēja katrs uz savu pusi. Pēc īsa brītiņa Benders, vicinādams manuskriptu, atkal skrēja piemērotā kompānijā starp diviem rik­šojošiem konsultantiem.

—   Scenārijs! — smagi elsodams, Ostaps pavēstīja.

Konsultanti, enerģiski pārvietodami savus kātus, vērsās pie

Ostapa:

—   Kāds scenārijs?

—   Skaņu.

—   Nevajag, — atbildēja konsultanti, paātrinādami gaitu.

Lielais kombinators atkal pazaudēja ātro ritmu un sāka apkau­nojoši mīcīties uz vietas.

—   Kā tad tā — nevajag?

—  Vienkārši nevajag. Skaņu kino vēl nav.

Pusstundu uzcītīgi rikšodams, Benders noskaidroja Cernomor­skas pirmās kinofabrikas kutelīgo stāvokli. Suns bija aprakts tai apstāklī, ka mēmais kino vairs nestrādāja, jo sākās skaņu kino era, bet skaņu kino vēl nestrādāja dažādu organizatorisku nekār­tību dēļ, kas bija saistītas ar mēmā kino eras likvidēšanu.

Pašā darba dienas karstumā, kad asistentu, konsultantu, eks­pertu, administratoru, režisoru, adjutantu, gaismas meistaru, sce­nāristu un lielā čuguna zīmoga glabātāju skriešana bija sasnie­gusi savā laikā slavenā «Spēkoņa» ātrumu, izplatījās baumas, ka kaut kur kādā istabā sēžot cilvēks, kurš steidzamā kārtā konstruē­jot skaņu kino. Ostaps no visa spara iedrāzās lielā kabinetā un apstājās, klusuma pārsteigts. Aiz galda, sagriezies sāniski, sēdēja mazs cilvēks ar beduina bārdeli un zelta pensneju aukliņā. No­liecies viņš ar pūlēm vilka nost kurpi.

—   Sveicināts, biedri! — skaļi sacīja lielais kombinators.

Bet cilvēks neatbildēja. Viņš novilka kurpi un ņēmās no tās purināt ārā smiltis.

—   Sveicināti! — Ostaps atkārtoja. — Es atnesu scenāriju!

Cilvēks ar beduina bārdeli nesteigdamies apāva kurpi un klu­sēdams savilka saites. Pabeidzis šo darbu, viņš pagriezās pret saviem papīriem un, piemiedzis vienu aci, sāka vilkt sīkus, glītus rakstu ķekšus.

—   Kāpēc jūs klusējat? — Benders iebrēcās ar tādu sparu, ka uz kino darbinieku galda iešķindējās telefona klausule.

Tikai tad kino darbinieks pacēla galvu, paskatījās uz Ostapu un sacīja:

—   Lūdzu runājiet skaļāk. Es nedzirdu.

—   Rakstiet viņam zīmīti, — deva padomu garām skrejošais konsultants raibā vestē, — viņš ir kurls.

Ostaps atsēdās pie galda un uzrakstīja uz papīra strēmeles:

«Vai jūs esat skaņinieks?»

—  Jā, — atbildēja kurlais.

«Atnesu skaņu scenāriju. Saucas «Rumpis», tautas traģēdija sešas dalās,» atri uzrakstīja Ostaps.

Kurlais caur zelta pensneju paskatījās uz zīmīti un sacīja:

—   Lieliski! Mēs tūlīt jūs iesaistīsim darbā. Mums nepieciešami svaigi spēki.

«Prieks darboties. Bet kā ar avansu?» uzrakstīja Benders.

—   «Rumpis» — tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs! — sacīja kurlais. — Pasēdiet šeit, es tūlīt atnākšu. Tikai nekur neaizejiet. Es būšu tieši pēc minūtes.

Kurlais paķēra pilnmetrāžās filmas «Rumpis» scenāriju un izslīdēja no istabas.

—   Mēs jūs iesaistīsim skaņu grupā! — viņš sauca, nozūdot aiz durvīm. — Pēc minūtes es atgriezīšos.

Ostaps kabinetā nosēdēja pusotras stundas, bet kurlais neat­griezās. Tikai izgājis uz kāpnēm un iek|uvis vispārējā tempā, Os­taps uzzināja, ka kurlais jau sen aizbraucis ar automobili un šo­dien neatgriezīsies. Un vispār nekad vairs šЈit neatgriezīsies, jo viņu pēkšņi pārsvieduši uz Umaņu vadīt kulturas darbu smago ormaņu vidū. Bet par visu šausmīgāka šķita apziņa, ka kurlais bija aizvedis līdzi pilnmetrāžās filmas «Rumpis» scenāriju. Lie­lais kombinators izkūņojās no skrējēju loka, atslīga uz sola un pieplaka turpat sēdošā šveicara plecam.

—   Ņemsim, piemēram, mani! — pēkšņi sacīja šveicars, acīm redzot attīstīdams domu, kas jau sen to mocīja. — Režisora pa­līgs Terentjevs man sacīja, lai es audzējot bārdu. Spēlēsi, viņš saka, pie mums filmā Nebukadnecaru vai Belzacaru, es to no­saukumu lāgā neatceros. Es arī ataudzēju — skaties, kas par bārdu — kā patriarcham! Bet ko lai tagad ar to iesāk, ar tādu bārdu! Režisora palīgs saka: mēmo filmu vairs nebūs, bet skaņu filmā, viņš saka, tu spēlēt nevari, jo tev ir nepatīkama balss. Tā nu es sēžu ar bārdu, tpī tevi, kā āzis! Noskūt žēl, bet nēsāt kauns. Tā nu es dzīvoju.

—   Bet vai filmas pie jums uzņem? — jautāja Benders, pama­zām nākdams pie apziņas.

—   Kas nu tur par uzņemšanu? — cienīgi atbildēja bārdainais šveicars. — Pērngad uzņēma mēmo filmu no romiešu dzīves. Līdz šim laikam iztiesāties vien nevar sakarā ar kriminālnoziegumiem.

—   Kāpēc tad viņi visi skraida? — painteresējās lielais kom­binators, norādīdams uz kāpnēm.

—    Pie mums visi nemaz tā neskraida, — piezīmēja šveicars, — rau, biedrs Suprugovs neskraida. Lietpratīgs cilvēks. Aizvien vēl domāju pie viņa aiziet sakarā ar bārdu, kā par bārdu maksās: vai pēc saraksta vai atsevišķa ordera .. .

Padzirdis vārdu «orders», Ostaps aizgāja pie Suprugova. Švei­cars nebija melojis. Suprugovs neaujoja pa stāviem, nenēsāja Alpu bereti, nevalkāja pat ārzemju ierēdņu golfa bikses. Uz viņu raugoties, patīkami atpūtās acis.

Lielo kombinatoru viņš sagaidīja ārkārtīgi sausi.

—   Es esmu aizņemts, — viņš sacīja pāva balsī, — jums es varu veltīt tikai divas minūtes.

—   Tas ir pilnīgi pietiekoši, — ieminējās Ostaps. — Mans sce­nārijs «Rumpis»…

—   īsāk, — sacīja Suprugovs.

—   Scenārijs «Rumpis»…

—   Sakiet īsi un skaidri: ko jums vajag?

—   «Rumpis»…

—   īsāk. Cik jums pienākas?

—   Man kāds kurlais …

—   Biedri! Ja jūs tūlīt nesacīsiet, cik jums pienākas, es jūs pa­lūgšu atstāt šīs telpas. Man nav laika.

—   Deviņsimt rubļu, — lielais kombinators nomurmināja.

—   Trīssimt! — kategoriski noteica Suprugovs. — Saņemiet un ejiet! Un iegaumējiet: jūs man esat nozadzis liekas pusotras minūtes.

Suprugovs ar plašiem vilcieniem uzšņāpa zīmīti grāmatvedī­bai, iedeva to Ostapam un satvēra telefona klausuli.

Iziedams no grāmatvedības, Ostaps iebāza naudu kabatā un sacīja:

—   Nebukadnecaram taisnība. Seit ir tikai viens lietpratīgs cilvēks — un tas pats Suprugovs.

Pa to laiku skraidīšana pa kāpnēm, riņķošana, spiegšana un zviegšana Cernomorskas pirmajā kinofabrikā bija sasniegusi aug­stāko pakāpi. Adjutantes vieza zobus. Režisora palīgi veda melnu āzi, jūsmodami par tā fotogenismu. Konsultanti, eksperti un ču­guna zīmoga glabātāji uzgrūdās cits citam virsū un aizsmakuši smējās. Aizjoņoja kurjere ar krāsns slotu. Lielajam kombinatoram pat šķita, ka viens no asistentiem aspirantiem zilganās biksēs izli­doja virs pūļa un, apmetis loku ap lustru, nosēdās uz karnizes.

Un tai pašā brīdī atskanēja vestibila pulksteņa zvans.

«Bamm!» — sita pulkstenis.

Stikla ateljē sadrebināja brēkšana un klaigas. Asistenti, kon­sultanti, eksperti un redaktori montētāji metās lejā pa kāpnēm. Pie izejas durvīm sākās drūzmēšanās.

«Bamm! Bamm!» — sita pulkstenis.

Klusums līda ārā no kaktiem. Pazuda lielā zīmoga glabātāji, teksta drillētāji, administratori un adjutantes. Pēdējo reizi pazi­bēja kurjeres krāsns slota.

«Bamm!» — sita pulkstenis ceturto reizi.

Ateljē vairs neviena nebija. Un tikai durvīs, aizķēries ar svārku kabatu aiz misiņa roktura, plosījās, žēli vaimanāja un ar kājām kārpīja marmora grīdu asistents aspirants debeszilās biksēs.

Darba diena bija beigusies.

No krasta, no zvejnieku ciemata puses atlidoja gaiļa dziesma.

Kad antilopieši! kase papildinājās ar kinonaudu, komandora autoritate, kas bija pēc Koreiko bēgšanas nedaudz kritusies, atkal cēlās. Paņikovskim izsniedza nelielu sumu kefiram un apsolīja zelta žokļus. Balaganovam Ostaps nopirka svārkus un piedevām ādas kabatas portfeli, kas čīkstēja kā segli. Lai gan kabatas port­felis bija tukšs, Šura to bieži izvilka un paraudzījās iekšā. Kozļē­vičs saņēma piecdesmit rubļu benzina iegādei.

Antilopieši dzīvoja skaidru, tikumisku, gandrīz vai laucinie- cisku dzīvi. Viņi palīdzēja iebraucamās vietas vadītājam uzturēt kārtību un pārzināja miežu un krējuma cenas. Paņikovskis reizēm izgāja pagalmā, norūpējies atvēra muti tuvākajam zirgam, skatī­jās zobos un murmināja: «Krietns ērzelis,» — kaut gan viņa priekšā stāvēja krietna ķēve.

Vienīgi komandors nozuda veselām dienām, un, kad atkal pa­rādījās iebraucamā vietā, viņš bija jautrs un izklaidīgs. Viņš at­sēdās pie draugiem, kuri dzēra tēju netīrā stikla verandā, pārmeta spēcīgo, sarkanā kurpē ieauto kāju pār celi un draudzīgi runāja:

—  Vai patiešām dzīve ir jauka, Paņikovski, vai man tas tikai tā liekas?

—   Kur tad jūs līksmojat? — greizsirdīgi jautāja konvencijas pārkāpējs.

—   Vecīt! Tā meitene nav priekš jums, — Ostaps atbildēja.

To dzirdot, Balaganovs līdzjūtīgi smējās un aplūkoja jauno

kabatas portfeli, bet Kozļēvičs smīnēja savās konduktora ūsās. Viņš ne vienreiz vien jau bija vizinājis komandoru un Zosju pa Piejūras šoseju.

Jaukais laiciņš kvēlināja mīlestību. Pikē vestes apgalvoja, ka tāds augusts neesot bijis kopš portofranco laikiem. Nakts rādija tīru, teleskopisku debesi, bet diena vēla pilsētai pie kājām spirdzi­nošu jūras vilni. Sētnieki pie māju vārtiem tirgojās ar strīpainiem, cietumnieciskiem arbūziem, un pilsoņi nopūlējās, spiezdami arbu- zus no abiem poliem un likdami pie auss, lai saklausītu vēlamos sprakšķus. Vakaros no sporta laukumiem atgriezās sasvīduši, lai­mīgi futbolisti. Aiz viņiem, saceldami putekļus, skrēja puikas. Viņi ar pirkstiem rādīja uz slaveno vārtsargu, bet reizēm pat pacēla to uz pleciem un cienīgi nesa.

Kādu vakaru komandors brīdināja «Antilopes» ekipāžu, ka rītā esot paredzēts liels izpriecas brauciens ārpus pilsētas un apdāvi­nāšana.

— Ņemot vērā apstākli, ka mūsu bērnu rītu apmeklēs kāda meitene, — nozīmīgi sacīja Ostaps, — es palūgtu brīvprātīgo kun­gus nomazgāt ģīmjus, sakārtoties un galvenais — brauciena laikā nelietot rupjus vārdus.

Paņikovskis ļoti uztraucās, izlūdzies no komandora trīs rubļus, aizskrēja uz pirti un pēc tam vēl visu nakti tīrījās un skrāpējās kā zaldāts pirms parādes. Viņš piecēlās par visiem agrāk un ļoti steidzināja Kozļēviču. Antilopieši ar izbrīnu raudzījās uz Paņi­kovski. Viņš bija gludi skuvies, nopūderēts un līdzinājās atvaļi­nātam konferansjē. Ik mirkli viņš saraustīja uz leju žaketi un ar grūtībām grozīja kaklu Oskara Vailda parauga apkaklītē.

Brauciena laikā Paņikovskis turējās visai cienīgi. Kad viņu iepazīstināja ar Zosju, viņš galanti salieca augumu un pie tam tā samulsa, ka piesarka pat pūderis uz viņa vaigiem. Sēžot automo­bilī, viņš pievilka kreiso kāju, slēpdams saplīsušo kurpi, no kuras līda ārā lielais pirksts. Zosja bija baltā kleitā ar sarkanām apšu- vēm. Antilopieši viņai ļoti iepatikās. Viņu smīdināja rupjais Sura Balaganovs, kas visu ceļu pieglauda matus ar «Sobinova» suku. Reizēm viņš ar pirkstiem nošņauca degunu, pēc tam noteikti iz­ņēma kabatas lakatiņu un sapņaini ar to apvēdinājās. Ādams Ka­zimirovičs mācīja Zosju vadīt «Antilopi», ar ko arī iekaroja^viņas simpātijās. Viņu mazliet mulsināja Paņikovskis. Viņa domāja, ka tas nerunā aiz lepnības. Bet visbiežāk viņas skatiens apstājās pie komandora kā marmorā izcirstās sejas.

Saulei rietot, Ostaps izdalīja apsolītās dāvanas. Kozļēvičs sa­ņēma kompasveidīgu breloku, kas ļoti piederējās viņa biezajam sudraba pulkstenim. Balaganovam pasniedza «Daiļlasītāja prieku» dermatina iesējumā, bet Paņikovskim — rožainu kaklasaiti ar ziliem ziediem.

—  Bet tagad, mani draugi, — Benders sacīja, kad «Antilope» atgriezās pilsēta, — mēs ar Zosju Viktorovnu mazliet pastaigāsi­mies, bet jums laiks atgriezties iebraucamā vielā un doties uz čučumuižu.

Iebraucamā vieta jau bija iemigusi, Balaganovs un Kozļēvičs ar deguniem atskaņoja arpedžo, bet Paņikovskis ar jauno kakla­saiti ap kaklu klīda starp ratiem, mēmās ilgās lauzīdams rokas.

—   Kāda femina! — viņš čukstēja. — Es viņu mīlu kā meitu!

Ostaps ar Zosju sēdēja uz aizvēsturisko lietu muzeja kāpnēm.

Pa bruģēto laukumu smiedamies un ķircinādamies pastaigājās jauni cilvēki. Aiz platanu rindas spīdēja starptautiskā jūrnieku kluba logi. Ārzemju jūrnieki mīkstās cepurēs soļoja pa diviem, pa trim kopā un apmainījās ar īsām, nesaprotamām piezīmēm.

—   Kāpēc jūs mani iemīlējāt? — jautāja Zosja, pieskardamās Ostapa rokai.

—  Jūs esat maiga un brīnišķīga, — atbildēja komandors, — jūs esat par visām labākā visā pasaulē.

Ilgi un klusēdami viņi sēdēja muzeja kolonu melnajā ēnā, do­mādami par savu mazo laimi. Bija silti un tumšs kā starp divām plaukstām.

—   Vai atceraties, es jums tiku stāstījusi par Koreiko? — pēk­šņi Zosja sacīja. — Par to, kas lūdza manu roku.

—   Jā, — Ostaps izklaidīgi atsaucās.

—   Viņš ir ļoti jocīgs cilvēks, — Zosja turpināja. — Vai atce­raties, es jums tiku stāstījusi, cik negaidīti viņš aizbrauca?

—   Jā, — jau daudz uzmanīgāk sacīja Ostaps, — viņš ir ļoti jocīgs.

—   Iedomājieties tikai, šodien es no viņa saņēmu vēstuli, ļoti amizantu …

—   Ko? — pieceldamies iesaucās mīlētājs.

—   Jūs esat greizsirdīgs? — Zosja šķelmīgi vaicāja.

—   Mhm, mazliet. Ko tad raksta tas plencis?

—   Viņš nav nekāds plencis. Viņš vienkārši ir ļoti nelaimīgs un nabadzīgs cilvēks. Sēdieties, Ostap! Kāpēc jūs piecēlāties? No­pietni, es viņu nemaz nemīlu. Viņš lūdz, lai es aizbraucot pie viņa.

—   Kur, kur lai aizbraucot? — iesaucās Ostaps. — Kur viņš ir?

—   Nē, to es jums neteikšu. Jūs esat greizsirdīgs. Jūs viņu vēl nogalināsiet.

—   Kas jums nāk prātā, Zosja! — piesardzīgi ieteicās koman­dors. — Vienkārši interesanti zināt, kur ļaudis iekārtojas.

—   O, viņš ir ļoti tālu! Raksta, ka atradis ļoti izdevīgu darbu, šeit viņam maz maksāja. Viņš tagad ir Austrumu Maģistrales celtniecībā.

—   Kādā vietā?

—   Goda vārds, jūs esat pārāk ziņkārīgs! Tā nevajag, Otello!

—   Jānudien, Zosja, jūs mani smīdināt. Vai tiešām es esmu līdzīgs vecajam, glupajam morim? Vienkārši gribētos zināt, kādā Austrumu Maģistrales posmā ļaudis iekārtojas.

—   Es pateikšu, ja jūs tā vēlaties. Viņš strādā par tabeļvedi Ziemeļu sliežu likšanas pilsētiņā, — rāmi sacīja meitene, — tas tikai tāds nosaukums — pilsētiņa. Bet patiesībā tas ir vilciens. Aleksandrs Ivanovičs ļoti interesanti aprakstījis. Sis vilciens liek sliedes. Vai saprotat? Un pa tām pašām virzās uz priekšu. No dienvidiem tam pretī nāk otra tāda pati pilsētiņa. Tās drīz satik­sies. Tad notiks svinīga sliežu savienošana. Tas viss notiek tuks­nesī, viņš raksta, kamieļi . . . Tiešām interesanti, vai ne?

—   Neparasti interesanti, — skraidīdams starp kolonām, iesau­cās lielais kombinators. — Zināt ko, Zosja, laiks iet mājup. Ir jau vēls. Un auksts. Un vispār iesim!

Viņš piecēla Zosju no lieveņa, izveda laukumā un šeit apjuka.

—   Vai tad jūs mani nepavadīsiet uz mājām? — meitene sa­traukti jautāja.

—   Ko? — Ostaps pārvaicāja. — Ak maja? Redziet, es …

—   Labi, — sausi iebilda Zosja, — uz redzēšanos. Un vairs nenāciet pie manis. Dzirdējāt?

Bet lielais kombinators vairs nekā nedzirdeja. Tikai noskrējis veselu kvartalu, viņš apstājās.

—  Maigā un brīnišķīgā! — viņš nomurmināja.

Ostaps pagriezās atpakaļ un steidzās pie mīļotās. Brītiņu viņš joņoja zem melnajiem kokiem. Tad atkal apstājās, noņēma kap­teiņa cepuri un mīņājās uz vietas.

—  Nē, te nav Riodežaneiro! — viņš pēdīgi sacīja.

Viņš spēra vēl pāris ļodzīgu soļu, atkal apstājās, uzmauca ce­puri uz acīm un, vairs neprātodams, joza uz iebraucamo vietu.

Tajā pašā naktī pa iebraucamās vietas vārtiem, palsi spīdinā- dama prožektorus, izbrauca «Antilope». Kozļēvičs samiegojies ar pūlēm grieza stūresratu. Balaganovs īsajā pošanās laikā bija pa­guvis mašīnā iesnausties, Paņikovskis skumīgi valbīja ačteles, drebinādamies nakts dzestrumā. Viņa sejā vēl bija manāmas svētku pūdera pēdas.

—    Karnevals beidzies! — uzsauca komandors, kad «Antilope» dārdēdama pabrauca zem dzelzceļa tilta. — Sākusies skarbā ikdiena.

Bet vecā rebusnieka istabā pie sažuvuša rožu pušķa raudāja maigā un brīnišķīgā.

XXV nodala TRĪS CEĻI

«Antilope» jutās slikti. Viņa apstājās pat pie nelieliem paugu­riem un nevarīgi ripoja atpakaļ. Motorā bija saklausāmi svešādi trokšņi un gargšana, it kā zem automobiļa dzeltenā pārsega kādu žņaugtu. Mašīna bija pārlādēta. Bez ekipāžā tā vēl stiepa lielus degvielu krājumus. Kannās un pudelēs, kas aizņēma visas brīvās vietas, guldzēja benzins. Kozļēvičs šūpoja galvu, piedeva gāzi un satriekts raudzījās Ostapā.

—   Adam, — teica komandors, — jūs esat mūsu tēvs, mēs jūsu bērni. Kurss uz austrumiem! Jums ir lielisks navigacijas instru­ments kompass breloks. Nenomaldieties no ceļa!

Antilopieši brauca jau trešo dienu, bet, izņemot Ostapu, ne­viens īsti nezināja jaunā ceļojuma galamērķi. Paņikovskis grūt­sirdīgi raudzījās uz spurainajiem kukuruzas laukiem un bikli svepstēja:

—   Kāpēc mēs atkal braucam? Kam tas vajadzīgs? Cernomor­skā bija tik labi.

Un, atcerēdamies brīnišķīgo feminu, viņš smagi nopūtās. Bez tam viņam gribējās ēst, bet ko ēst nebija — nauda izbeigusies.

—   Uz priekšu! — Ostaps iesaucās. — Nečinkstiet, večuki Jūs gaida zelta žokļi; apaļīga atraitnīte un vesels baseins kefira. Bala- ganovam es nopirkšu matroža uzvalciņu un iekārtošu pirmās pa­kāpes skolā. Tur viņš iemācīsies lasīt un rakstīt, kas viņa vecumā pilnīgi nepieciešams. Bet Kozļēvičs, mūsu uzticamais Ādams, da­būs jaunu mašīnu. Kādu jūs vēlaties, Ādam Kazimirovič? «Stud­bekeru», «linkolnu», «roisu», «spāņu sizu»?

—   «Izotu fraskini», — piesarcis atbildēja Kozļēvičs.

—   Labi. Jūs to saņemsiet. Tā sauksies «Antilope Otrā» vai «Antilopes Meita», kā jums patiks. Bet tagad nav ko nokārt de­gunu. Ar pārtiku es jūs apgādāšu. Tiesa, mana soma sadegusi, to­ties palikušas ugunsdrošas idejas. Ja mums klāsies pavisam slikti, mēs apstāsimies kādā laimīgā pilsētelē un sarīkosim tur seviļiešu vēršu cīņas. Paņikovskis būs pikadors. Jau tas vien radīs slimīgu publikas interesi un tātad milzīgu ieņēmumu.

Mašīna virzījās pa platu ceļu, kur varēja samanīt traktora pēdas. Šoferis pēkšņi nobremzēja.

—   Kurp lai brauc? — viņš jautāja. —- Te ir trīs ceļi.

Pasažieri izkāpa no mašīnas un, izlocīdami notirpušās kājas,

pagājās mazliet uz priekšu. Krustcelēs stāvēja nošķiebies akmens stabs, uz kura tupēja resna vārna. Plakanā saule grima aiz kuku- ruzas pinkām. Balaganova šaurā ēna stiepās vai līdz pat apvār­snim. Zemi vieglītēm skāra tumsas spārni, un zvaigzne pirmrind- niece savlaicīgi signalizēja, ka tuvojas nakts.

Antilopiešu priekšā atradās trīs ceļi: asfaltēts ceļš, lielceļš un lauku ceļš. Asfalts vēl viegli zeltojās saulē, lielceļu tina zila dū­maka, lauku ceļš jau grima tumsā un izzuda tūlīt aiz staba. Os­taps uzkliedza vārnai, tā gan ļoti izbijās, tomēr prom neaizlaidās; viņš domīgi pagājās pa ceļa krustojumu un sacīja:

—   Krievu spēkavīru konferenci paziņoju par atklātu! Ieradu­šies Iļja Muromietis — Ostaps Benders, Dobriņa Ņikitičs — Ba­laganovs un Aļoša Popovičs — visu mūsu cienītais Michails Paņi­kovskis.

Izmantodams pieturu, Kozļēvičs ar bīdatslēgu bija palīdis zem mašīnas un tāpēc netika ierēķināts spēkavīru skaitā.

—   Dārgais Dobriņa, — izrīkoja Ostaps,'—• stājieties, lūdzu, pa labi! Mosjē Popovič, ieņemiet savu vietu kreisajā pusē! Pielie­ciet delnas pie pieres un raugieties uz priekšu!

—   Kas tie par glupiem jokiem? — sašuta Aļoša Popovičs. —■ Es esmu izsalcis. Brauksim drīzāk prom!

—   Kaunieties, Aļošeņka, — Ostaps norāja, — nostājieties, kā klājas senlaiku bruņiniekam. Un pārdomājiet. Skatieties, kā Dob­riņa izturas. Par viņu kaut vai tūlīt var rakstīt biļinu. Tātad, spē­kavīri: pa kādu ceļu brauksim? Uz kura no tiem mētājas nauda, kas tik nepieciešama mūsu kārtējiem izdevumiem? Es zinu, Kozļē­vičs būtu braucis pa asfaltu, šoferiem patīk labi ceļi. Bet Ādams ir godīgs cilvēks, viņš slikti orientējas dzīvē. Bruņiniekiem neklā­jas izvēlēties asfaltu. Tāds ceļš droši vien ved uz labības gigantu. Mēs tur pazudīsim mašīnu troksnī. Mūs vēl var saspiest kāds «ka- terpillers» vai kombains. Mirt zem kombaina nav interesanti. Nē, spēkavīri, asfalts nav priekš mums. Tagad lielceļš. Kozļēvičs, pro­tams, arī no tā neatteiktos. Bet ticiet Iļjam Muromietim — arī tas mums neder. Lai mums pārmet atpalicību, bet mēs pa to ceļu nebrauksim. Mana nojauta tur paredz tikšanos ar netaktiskiem kolchozniekiem un citiem priekšzīmīgiem pilsoņiem. Bez tam, kas viņiem daļas gar mums. Pa viņu apvienotajiem īpašumiem tagad klaiņā daudzas literārās un muzikālās brigādes, vākdamas mate­riālus agropoemām un sakņudārzu kantatēm. Atliek lauku ceļš, pilsoņi spēkavīri! Te viņš ir — šis senais, teiksmainais ceļš, kuru izvēlēsies «Antilope». Seit krievu zemes dvesma šalko! Seit vēl lido dziestošais ugunsputns un mūsu profesijas ļaudīm atlec zelta spalviņas. Seit vēl sēž uz savām lādēm kulaks Kaščejs, kas sevi uzskatīja par nemirstīgu un tagad ar šausmām pārliecinās, ka vi­ņam tuvojas gals. Bet mums, spēkavīri, no viņa šis tas atlēks, jo sevišķi tādā gadījumā, ja mēs viņam stādīsimies priekšā kā ceļo­joši mūki. No braukšanas technikas viedokļa šis teiksmainais ceļš ir riebīgs. Bet mums cita ceļa nav, Adam! Mēs braucam!

Kozļēvičs noskumis izbrauca mašīnu uz lauku ceļa, kur tā tūlīt sāka mest cilpas, sasvērās uz sāniem un augstu gaisā pasvieda pasažierus. Antilopieši ķērās cits pie cita, paklusu lamājās un dauzīja ceļgalus pret cietajām kannām.

—   Man gribas ēst! — Paņikovskis stenēja. — Es gribu zosi! Kāpēc mēs aizbraucām no Cernomorskas?

Mašīna smilkstēja, rāpdamās ārā no dziļas ceļa grambas un atkal tajā iegāzdamās.

—   Turieties, Ādam! — Benders uzsauca. — Lai tur vai kas, bet turieties! Lai tikai «Antilope» mūs aizved līdz Austrumu Ma­ģistrālei, un mēs to apbalvosim ar šķēpiem un lentām rotātām zelta riepām!

Kozļēvičs neklausījās. No negantās kratīšanās stūre paspruka no rokām vaļā. Paņikovskis joprojām mocījās ar izsalkumu.

—   Bender, — viņš pēkšņi iesēcās, — jūs zināt, kā es jūs cienu, bet jūs nekā nesaprotat! Jūs nezināt, kas ir zoss. Ah, kā es mīlu šo putnu! Tas ir debešķīgs, trekns putns, goda vīra vārds. Zoss! Bender! Spārniņš! Kakliņš! Kājiņa! Vai zināt, Bender, kā es ķeru zosi? Es to nogalinu kā toreadors — ar vienu sitienu. Tā ir opera, kad dodos uz zosīm! «Karmena»! .. .

—   Zinām, — komandors norūca, — Arbatovā redzējām. Otr­reiz vairs neieteicu.

Paņikovskis apklusa, bet pēc brītiņa, kad jauns mašīnas grū­diens uzmeta viņu Benderam virsū, atkal atskanēja drudžaini čuksti:

—   Bender! Viņa staigā pa ceļu. Zoss! Šis brīnišķīgais putns staigā pa ceļu, bet es stāvu un izliekos, ka tas uz mani neattiecas. Viņa nāk tuvāk. Tūlīt tā sāks uz mani šņākt. Sie putni domā, ka viņi stiprāki par visiem, un tā ir viņu vājā .puse. Bender! Tā ir viņu vājā puse! .. .

Tagad konvencijas pārkāpējs gandrīz vai dziedāja:

—   Viņa nāk man virsū un šņāc kā gramofons. Bet es, Bender, neesmu no bailīgajiem. Cits manā vietā būtu aizbēdzis, bet es stāvu un gaidu. Rau, viņa pienāk klāt un pastiepj kaklu, baltu koss kaklu ar dzeltenu knābi. Viņa grasās man knābt. Iegaumē-, jiet, Bender, moralais pārsvars manā pusē. Nevis es viņai uz­bruku, bet viņa man. Un tad es viņu aizsargādamies ķeru . ..

Taču Paņikovskis nepaguva pabeigt savu runu. Atskanēja' šausmīgs, šķebinošs brīkšķis, un antilopieši acumirklī pajuka uz ceļa visdažādākās pozās. Balaganova kājas rēgojās ārā no grāvja. Uz lielā kombinatora vēdera atradās benzinkanna. Atsperes viegli piespiests, stenēja Paņikovskis. Kozļēvičs piecēlās kājās un grī­ļodamies paspēra dažus soļus.

«Antilopes» nebija. Uz ceļa mētājās juceklīga lūžņu kaudze: virzuļi, spilveni, atsperes. Vara zarniņas spīdēja mēnesgaismā. Salūzusī karoserija bija ievēlusies grāvī un gulēja līdzās tikko sajēgu atguvušajam Balaganovam. Ķēde kā čūska ieslīdēja ceļa grambā. Klusumu pārtrauca sīka šķindoņa, un no kāda uzkalniņa atripoja ritenis, acīm redzot trieciens to bija aizmetis tālu prom. Ritenis apvilka loku un mīksti nogulās pie Kozļēviča kājām.

Un tikai tad šoferis saprata, ka viss pagalam. «Antilope» gā­jusi bojā. Ādams Kazimirovičs apsēdās zemē un ar rokām saķēra galvu. Pēc kāda brītiņa komandors papurināja viņu pie pleca un svešādā balsī sacīja:

—  Ādam, mums jāiet.

Kozļēvičs piecēlās, taču tūlīt atslīga agrākajā vietā.

—   Jāiet, — atkārtoja Ostaps. — «Antilope» bija uzticama ma- feīna, bet pasaulē ir vēl daudz mašīnu. Drīz jūs varēsiet izvēlēties jebkuru. Iesim, mums jāsteidzas. Kaut kur vajag pārnakšņot, pa­ēst, sagādāt naudu biļetēm. Būs tālu jābrauc. Iesim, iesim, Koz- Jēvič! Neskatoties uz visiem trūkumiem, dzīve tomēr ir skaista. Kur Paņikovskis? Kur ir tas zosu zaglis? Sura! Vediet Ādamu!

Kozļēviču vilka līdzi, saņēmuši zem rokām. Viņš jutās kā ka- valerists, kuram paša neuzmanības dēļ gājis bojā zirgs. Viņam likās, ka tagad par viņu smiesies visi kājāmgājēji.

Pēc «Antilopes» bojā ejas dzīve tūlīt kļuva grūtāka. Pārnak­šņot vajadzēja klajā laukā.

Ostaps tūlīt sirdīgi iemiga, iemiga arī Balaganovs ar Kozļe- riču, bet Paņikovskis visu nakti sēdēja pie ugunskura un drebēja.

Antilopieši piecēlās rītausmā, bet līdz tuvakai sādžai nokļuva tikai pulksten četros dienā. Paņikovskis visu ceļu vilkās tālu aizmugurē. Viņš mazliet kliboja. Aiz bada viņa acis spīdēja kā ka­ķim, un viņš nepārtraukti sūdzējās par likteni un komandoru.

Sādžā Ostaps ekipažai pavēlēja gaidīt viņu Trešajā ielā un nekur neaizklīst, bet pats pa Pirmo ielu aizgāja uz ciema padomi. No turienes viņš atgriezās diezgan ātri.

—   Viss kārtībā, — viņš runāja jau mundrākā balsī, — tūlīt mums ierādīs dzīvokli un pacienās ar pusdienām. Pēc pusdienām mēs varēsim palaiskoties sienā. Vai atceraties — piens un siens? Bet vakarā sniegsim izrādi. Es jau pārdevu biļetes par piecpadsmit rubļiem. Nauda saņemta. Sura! Jums vajadzēs kaut ko nodeklamēt no «Daiļlasītāja prieka», es parādīšu ar kārtīm antireliģiskus fokusus, bet Paņikovskis … Kur ir Paņikovskis? Kur viņš ielīdis?

—  Viņš nupat bija šeit, — Kozļēvičs sacīja.

Pēkšņi aiz zedeņu žoga, pie kura stāvēja antilopieši, atskanēja zosu gāgināšana un sieviešu spiegšana, paputēja baltas spalvas un uz ielas izskrēja Paņikovskis. Acīm redzot roka toreadoru bija pievīlusi un viņš pašaizsardzības nolūkā devis putnam nepareizu triecienu. Viņam pakaļ dzinās saimniece, vicinādama pagali.

—   Nožēlojama, niecīga sieviete! — Paņikovskis kliedza, joz.- dams prom no sādžas.

—   Ir gan mūlāps! — Ostaps izsaucās, neslēpdams īgnumu. — Sis nelietis izjauca mūsu izrādi. Bēgsim, kamēr vēl nav atņē­muši tos piecpadsmit rubļus!

Saniknotā saimniece panāca Paņikovski, pamanījās un iegāza ar pagali pa muguru. Konvencijas pārkāpējs nokrita zemē, bet tū­līt atkal pielēca kājās un pārdabiskā ātrumā aizdrāzās prom. Iz­pildījusi šo atriebības aktu, saimniece līksmi pagriezās atpakaļ. Skriedama garām antilopiešiem, viņa tiem padraudēja ar pagali.

—  Tagad mūsu mākslinieku karjera beigusies, — Ostaps sa­cīja un ātriem soļiem devās ārā no sādžas. — Pusdienas, atpūta — viss vējā.

Paņikovski viņi panāca tikai pēc kādiem trim kilometriem. Viņš gulēja ceļa grāvī un skaļi sūdzējās. Aiz noguruma, bailēm un sāpēm viņš bija kļuvis bāls, un daudzie vecišķie sarkanie plan­kumi bija nozuduši no viņa sejas. Viņš izskatījās tik nožēlojams, ka komandors atteicās no domas par izrēķināšanos.

—   Uzdeva gan Aļošam Popovičam pa diženo mugurtiņu! — iedams garām, Ostaps noteica.

Visi ar riebumu skatījās uz Paņikovski. Un atkal viņš vilkās kolonas galā, stenēdams un šļupstēdams:

—    Pagaidiet mani, nesteidzieties. Es esmu vecs, es esmu slims, es slikti jūtos! … Zoss! Kājiņa! Kakliņš! Femina! … Nožēlojami, niecīgi cilvēki!

Bet antilopieši bija tā pieraduši pie večuka žēlabām, ka ne­pievērsa tam nekādu uzmanību. Bads tos dzina uz priekšu. Nekad vēl pasaulē viņi nebija jutušies tik šauri un neērti. Ceļš vilkās bezgalīgi, un Paņikovskis atpalika aizvien vairāk un vairāk. Draugi jau devās lejup mazā, dzeltenā ielejā, bet konvencijas pār­kāpējs vēl aizvien rēgojās kalna galā kā melns siluets pret zaļ­ganajām, krēslainajām debesīm.

—   Vecais kļuvis neciešams, — sacīja izsalkušais Benders.

—  Vajadzēs ar viņu izrēķināties. Ejiet, Sura, un atvelciet šurp to simulantu!

Balaganovs īdzīgi devās izpildīt rīkojumu. Kamēr viņš uz­skrēja kalnā, Paņikovska stāvs bija nozudis.

—  Tur kaut kas lēcies, — pēc brītiņa ieteicās Kozļēvičs, rau­dzīdamies uz kalna virsotni, kur Balaganovs māja ar rokām.

Šoferis un komandors kāpa augšā.

Konvencijas pārkāpējs gulēja ceļa vidū nekustīgs kā lelle. Ro­žainā kaklasaite slīpi šķērsoja viņa krūtis. Viena roka bija zem muguras. Acis izaicinoši raudzījās debesīs. Paņikovskis bija miris,

—   Sirdstrieka, — Ostaps ieminējās, lai kaut ko sacītu.

—  Varu to noteikt arī bez stetoskopa. Nabaga večuks!

Viņš novērsās. Balaganovs nevarēja novērst acis no miroņa. Pēkšņi viņš saviebās un ar pūlēm izdvesa:

—   Un es vēl viņu piekāvu par bumbām. Un ari agrāk tiku ar viņu kāvies.

Kozļēvičs atcerējās bojā gājušo «Antilopi», ar šausmām pa­skatījās uz Paņikovski un sāka pusbalsī vilkt lūgšanu latiņu, valodā.

—   Liecieties mierā, Adam! — sacīja lielais kombinators. — Es visu zinu, ko jūs gribat darīt. Pēc pātariem jūs sacīsiet: «Dievs devis, dievs arī ņēmis», pēc tam: «Viss dieva ziņā», bet vēlāk sa­cīsiet vēl kaut ko, kam nav nekādas jēgas, apmēram: «Viņam tagad tomēr labāk nekā mums.» Tas viss nav vajadzīgs, Adam Kazimirovič. Mums jāveic pavisam vienkāršs uzdevums: miesa jānodod zemei!

Bija jau pavisam tumšs, kad konvencijas pārkāpējam radās pēdējā mājvieta. Tas bija dabisks kaps, lietus ūdeņu izskalots pie stāvas akmens plāksnes. Sen senis šī plāksne bija stāvējusi pie ceļa. Varbūt kādreiz uz tās lepojās uzraksts: «Muižneeka, atwa(i- nahta majora Georgija Atanasjewischa Wolk-Ļisickowa ihpa- schumi», bet varbūt ta bija vienkārša kupica no Potjomkina lai- kiem: starp citu, tas nebūt nebija svarīgi. Paņikovski ielika bedrē, ar nujam saraka zemi un aizbēra. To veikuši, antilopieši ar ple­ciem piespieda laika zoba izkustināto akmens plāksni un nogāza lejā. Tagad kaps bija gatavs. Sērkociņu gaismā lielais kombina­tors ar ķieģeļa gabaliņu uzrakstīja uz plāksnes epitāfiju:

Šeit atdusas HIICHAILS SAMUILEVICS

Paņikovskis

cilvēks bez pases

Ostaps noņēma savu kapteiņa cepuri un sacīja:

—  Es bieži biju netaisns pret nelaiķi. Bet vai nelaiķis bija tikumisks cilvēks? Nē, viņš nebija tikumisks cilvēks. Viņš bija izbijis aklais, viltvārdis un zosu zaglis. Viņš veltīja visus savus spēkus tam, lai dzīvotu uz sabiedrības rēķina. Taču sabiedrība nevēlējās, ka viņš dzīvo uz tās rēķina. Bet Michails Samuilevičs nevarēja izturēt šo uzskatu pretrunu, jo viņam bija straujš rak­sturs. Un tāpēc viņš nomira. Viss!

Kozļēvičs un Balaganovs palika neapmierināti ar Ostapa bēru runu. Viņi uzskatīja, ka daudz piemērotāk būtu, ja lielais kombi­nators izvērstu savu runu par nelaiķa sabiedrisko labdarību, par viņa palīdzību nabadzīgajiem, par nelaiķa atsaucīgo dvēseli, par viņa mīlestību pret bērniem un tāpat par visu to, ko piedēvē kat­ram nelaiķim. Balaganovs pat piegāja pie kapa, lai to visu pa­teiktu pats, bet komandors jau lika cepuri galvā un ašiem soļiem devās prom.

Kad antilopiešu armijas paliekas bija šķērsojušas ieleju un pārgājušas pāri jaunam uzkalnam, tūlīt aiz tā viņi pamanīja mazu dzelzceļa staciju.

—   Beidzot ari civilizācijā, — Ostaps noteica, — varbūt bus pat bufete un ēdiens. Nosnaudīsimies uz soliem. No rīta dosimies uz austrumiem. Kā jūs domājat?

Šoferis un bortmechaniķis klusēja.

—   Ko jūs klusējat kā līgavaiņi?

—  Ziniet, Bender, — pēdīgi sacīja Balaganovs, — es nekur nebraukšu! Jūs neņemiet ļaunā, bet es neticu. Es nezinu, kur jā­brauc. Mēs tur visi aiziesim bojā. Es palikšu tepat.

—   Es jums to pašu gribēju sacīt, — Kozļēvičs atbalstīja Ba­laganovu.

—   Kā vēlaties, — negaidīti sausi piezīmeja Ostaps.

Stacijā bufetes nebija. Dega petrolejas gāzlampa. Pasažieru; zālē uz maisiem snauda divas sievas. Viss dzelzceļa personāls- klaiņāja pa dēļu peronu un satraukti raudzījās pirmsausmas tumsā uz semaforu.

— Kāds vilciens nāks? — jautāja Ostaps.

—   Specvilciens, — nervozi atbildēja stacijas priekšnieks,, iegrozīdams galvā sarkano cepuri ar sudraba pīnīti. — Ar se­višķu uzdevumu. Aizkavējies par divām minūtēm. Izmaiņas punkts nedod caurlaidi.

Atskanēja dunoņa, nodrebēja siieple, no dunoņas izšķīlās vilka ačeles, un stacijā pilnā sparā iejoņoja īss, mirdzošs vilciens. Iemirdzējās mīksto vagonu platie stikli, gar antilopiešu deguniem aizšāvās restorānvagona ziedu pušķi un vīna pudeles, vēl vilcie­nam ejot, no tā izlēca pavadoņi ar lukturiem, un perons uzreia piepildījās ar jautrām krievu čalām un ārzemnieku valodu. Vago­nus rotāja skuju vītnes un lozungi: «Sveiciens varoņiem — Aus­trumu Maģistrales celtniekiem!»

Specvilciens ar viesiem devās uz ceļa atklāšanas svinībām.

Lielais kombinators nozuda. Pēc mirkļa viņš atkal parādījās un čukstēja:

—   Es braucu! Kā braukšu — nezinu, nekā nezinu, bet braucu! Vai vēlaties braukt kopā ar mani? Pēdējo reizi jautāju.

—- Nē, — Balaganovs atteicās.

—   Nebraukšu vis, — sacīja Kozļēvičs, — vairāk nevaru.

Ko tad jūs iesāksiet?

—   Un kas tad man jāiesāk? — atbildēja Sura. — Atgriezīšos leitnanta Smidta bērnu pulkā — un viss.

—   Domāju «Antilopi» samontēt, —- žēlabaini sacīja Ādams Kazimirovičs, —- iešu pie viņas un paskatīšos, mēģināšu sa­remontēt.

Ostaps gribēja ko sacīt, bet stiepts svilpiens aizbāza muti. Viņš piekļāva pie krūtīm Balaganovu, paglāstīja viņa muguru, sabučojās ar Kozļēviču, pamāja ar roku un skrēja pie vilciena, kura vagoni jau sadrebējās no lokomotives pirmā grūdiena. Bet pusceļā viņš atgriezās atpakaļ, iebāza Kozļēvičam saujā piec­padsmit rubļus, kurus bija saņēmis par pārdoto izrādi, un uzlēca uz ejošā vilciena kāpnēm.

Atskatījies viņš ceriņkrāsas dūmakā saskatīja divus sīkus stā­vus, kas rāpās augšā pa uzbērumu. Balaganovs atgriezās nemie­rīgajā leitnanta Smidta bērnu nometnē. Kozļēvičs čāpoja pie «An­tilopes» mirstīgajām atliekām.

TREŠA DAĻA

PRIVĀTPERSONa

XXVI nodala SPECVILCIENA PASAŽIERIS

Maskavā, Rjazaņas stacijā pie asfaltēta perona, stāvēja īss specvilciens. Tam bija tikai seši vagoni: bagažas vagons, kur pre­tēji paradumam atradās nevis bagaža, bet uz ledus glabājās pār­tikas rezerves, restorānvagons, pa kura durvīm lūkojās ārā balts pavārs, un valdības salons. Pārējie trīs bija pasažieru vagoni, un uz to dīvāniem, ko sedza rupji, strīpaini apvalki, vajadzēja novie­toties strādnieku trieciennieku delegācijām, kā arī ārzemju un padomju korespondentiem.

Vilciens gatavojās doties uz turieni, kur savienos Austrumu Maģistrales sliedes.

Bija gaidāms ilgstošs ceļojums. Trieciennieki stūma iekšā va­gonā ceļa grozus ar melnām priekškaramām atslēdziņām, kas kūļājās dzelzs stienītī. Padomju prese skraidelēja pa peronu, vici­nādama lakotus finiera koferus.

Ārzemnieki sekoja nesējiem, kas stiepa viņu biezos ādas čemo­dānus, koferus un kartona kārbas, nolīmētas ar turistu biroju un kuģniecības sabiedrību krāsainajiem papīrīšiem.

Pasažieri bija paguvuši iegādāties grāmatiņu «Austrumu Ma- ģistrale», uz kuras vāka kuprains kamielis ostīja dzelzceļa sliedi. Grāmatiņu pārdeva turpat uz perona no bagažas rateļiem. Grā­matas autors žurnālists Palamidovs jau vairākas reizes pagāja garām rateļiem, greizsirdīgi šķielēdams uz pircējiem. Viņš skaitī­jās Maģistrales lietpratējs un brauca turp jau trešo reizi.

Tuvojās aizbraukšanas brīdis, bet atvadu aina ne mazākā mērā neatgādināja parasto pasažieru vilcienu atiešanu. Uz perona nebija veceņu, neviens pa logu neizbāza mazbērnu, lai viņš uz­mestu pēdējo skatienu savam vectētiņam. Saprotams, ka nebija ari vectētiņa, kura blāvajās acīs parasti atspoguļojās bailes no dzelzceļu caurvējiem. Saprotams, ka neviens arī nebučojās. Strād­nieku trieciennieku delegāciju stacijā atgādāja arodbiedrību dar­binieki, kas vēl nebija paspējuši izstrādāt jautājumu par atvadu skūpstiem. Maskavas korespondentus pavadīja redakciju darbi­nieki, kas raduši tādos gadījumos tikt cauri ar rokas paspiešanu. Bet ārzemju korespondenti, pavisam trīsdesmit cilvēku, uz Maģis­trales atklāšanu brauca pilnā apbruņojumā — ar sievām un gra­mofoniem, tā ka nebija, kas viņus pavadītu.

Ekspedicijas dalībnieki atbilstoši brīža svarīgumam runāja skaļāk, nekā parasts, bez iemesla tvēra bloknotus un nopēla pa­vadītājus, ka tie tādā interesantā ceļojumā nebraucot kopā ar viņiem. It sevišķi skaļš bija žurnālists Lavuazjans. Viņam bija jauna sirds, bet viņa sprogās kā mēness caur džungļiem spīdēja kails pakausis.

—  Pretīgi uz jums pat skatīties! — viņš sauca pavadītājiem. — Vai jūs maz apjēdzat, kas ir Austrumu Maģistrale!

Ja dedzīgā Lavuazjana rokas nebūtu aizņemtas ar lielu rak­stāmmašīnu vaska drēbes pārvalkā, kādus lieto ormaņi, tad viņš varbūt arī būtu piekāvis kādu no saviem draugiem, tik kvēli viņš mīlēja laikrakstu informācijās vākšanas darbu. Viņam jau tūlīt gribējās nosūtīt zibens telegramu savai avīzei, tikai nebija par ko.

Stacijā par visiem agrāk bija ieradies arodbiedrību avīzes līdzstrādnieks Uhudšanskis un gausi pastaigājās gar vilcienu. Viņš nesa sev līdzi Semjonova Tjanšanska 1903. gadā iznākušo rakstu krājumu «Turkestanas novads, mūsu tēvzemes pilnīgs ģeogrāfisks apraksts, krievu cilvēku ceļojumu rokasgrāmata». Viņš apstājās pie aizbraucēju un pavadītāju grupas un ar zināmu satirisku pieskaņu balsī teica:

—   Aizbraucat? Nu, nu!

Vai:

—   Paliekat? Nu, nu!_

Tādā veidā viņš aizgāja līdz vilciena priekšgalam un, atmetis galvu atpakaļ, ilgi skatījās uz lokomotivi un pēdīgi sacīja mašī­nistam:

—   Strādājat? Nu, nu!

Pēdīgi žurnālists Uhudšanskis iegāja kupejā, paņēma arod­biedrības laikraksta pēdējo numuru un nogrima pats sava raksta lasīšanā, kas bija iespiests ar virsrakstu «Uzlabot bodniecības komisiju darbu» un apakšvirsrakstu «Komisijas neapmierinoši pārkārtojas». Raksts ietvēra kādas sēdes atreferējumu, un autora attieksmi pret aprakstīto notikumu varētu izteikt vienā frāzē: «Noturat sēdes? Nu, nu!» Uhudšanskis lasīja līdz pat vilciena atiešanai.

Kāds no pavadītājiem, cilvēks ar rožainu plīša degunu un samtainiem deniņiem, izteica pareģojumus, kas visus briesmīgi nobiedēja.

—   Es zinu, kas notiek tādos braucienos, — viņš teica, — pats esmu braucis. Jūsu nākotne man zināma. Seit jūs esat ap siml cilvēku. Brauksiet jūs kādu mēnesi. Divi no jums atpaliks no vil­ciena mazā nomaļā stacijā bez naudas un dokumentiem un pa­nāks jūs tikai pēc nedēļas izbadojušies un noplīsuši. Kādam no jums noteikti nozags čemodānu. Varbūt Palamidovam vai Lavu- azjanam, vai arī Novrockim. Un cietušais visu ceļu nepārtrauks gausties un lūgsies no kaimiņiem bārdas pindzeli. Pindzeli viņš atdos neizmazgātu, bet putu trauciņu nozaudēs. Viens ceļotājs, protams, nomirs, un nelaiķa draugi nebrauks vis uz sliežu savienī­bas svinībām, bet gan būs spiesti vest dārgos pīšļus atpakaļ uz Maskavu. Tas ir ļoti garlaicīgi un pretīgi — vest pīšļus. Bez tam ceļā sāksies intrigas. Ticiet man! Kāds, kaut vai tas pats Palami- dovs vai Uhudšanskis, izdarīs pretsabiedrisku pārkāpumu. Un jūs viņu ilgi un.mokoši sodīsiet, bet viņš činkstēdams un vaimanā­dams atrunāsies un visu noliegs. Tas viss man ir zināms. Tagad jūs aizbraucat platmalēs un žokejcepurēs, bet atgriezīsieties tju- beteikās. Pats glupjākais no jums nopirks Bucharas ebreja pilnu apbruņojumu: samta cepuri ar šakaļādas apmali un biezu, chalat- veidīgi sašūtu vates segu. Un, protams, vakaros jūs visi vagonā dziedāsiet «Steņku Razinu», jūs visi dumji maurosiet «Un pār bortu viņš to pārmet, atdod Volgas viļņiem to». Tas vēl nekas, pat ārzemnieki dziedās: «Lejup pa māmuļu Volgu, sur notre mer Volga, pa mūsu māmuļu Volgu.»

Lavuazjans sadusmojās uz pareģi un atvēzējās ar rakstām­mašīnu.

—  Jūs vienkārši mūs apskaužat! — viņš sacīja. — Mēs ne­dziedāsim vis.

—   Dziedāsiet gan, mīlīši! Tas ir neizbēgami. Es jau nu gan visu zinu.

■—- Nedziedāsim vis.

—   Dziedāsiet gan. Un, ja jūs esat godīgi ļaudis, tad tūlīt par to uzrakstiet man atklātni.

Sai brīdi atskanēja apslāpēts kliedziens. No bagažas vagona jumta novēlās fotoreportieris Menšovs. Viņš tur bija uzrāpies, lai nofotografētu aizbraukšanas brīdi. Mirkli Menšovs gulēja uz perona, turēdams virs galvas aparatu. Tad viņš piecēlās, rūpīgi pārbaudīja slēdzi un atkal rāpās uz jumta.

—   Krītat? — ar avīzi rokā izliecies pa logu, jautāja Uhud­šanskis.

—   Kas nu tas par kritienu! — fotoreportieris nicinoši sacīja. — Ja jūs būtu redzējis, kā es kritu Kulturas un atpūtas parkā no spiraltorņa!

—   Nu, nu! — piezīmēja arodbiedrības avīzes pārstāvis un nozuda kupejā.

Uzrāpies uz jumta un nometies uz viena ceļa, Menšovs tur­pināja darbu. Ar visdzīvākās apmierinātības izteiksmi sejā uz Menšovu noraudzījās norvēģu rakstnieks, kas jau bija novietojis savas mantas kupejā un iznācis uz perona pastaigāties. Rakstnie­kam bija gaiši bērna mati un liels vikingu deguns. Norvēģis tik ļoti sajūsminājās par Menšova fotografēšanas brašumu, ka sa­juta nepieciešamību dalīties ar kādu savā sajūsmā. Atrā solī viņš piegāja pie večuka, Trjochgorkas trieciennieka, un, pielicis savu rādītāja pirkstu pie viņa krūtīm, spalgi iesaucās:

—  Jūs!!

Pēc tam viņš noradīja uz savam krūtīm un tikpat spalgi iesaucās:

—   Es!!

Tada veida izsmēlis visus viņa rīcība esošos krievu vārdus, rakstnieks laipni pasmaidīja un aizskrēja uz savu vagonu, jo at­skanēja jau otrais zvans. Trieciennieks arī aizskrēja uz savu va­gonu. Menšovs nokāpa zemē. Māja ar galvām, atplaiksnījās pēdējie smaidi,.garām pazibēja feļetonists mētelī ar melnu samta apkaklīti. Kad vilciena aste jau kūļājās aiz izbraucamās pārmijas, no bufetes zāles izskrēja divi brāļi korespondenti — Ļevs Rubaš- kins un Jans Skameikins. Skameikins turēja zobos iekostu Vīnes šniceli. Brāļi, lēkšodami kā jauni suņi, aizdrāzās pa peronu, no­lēca uz naftas plankumiem izraibinātās zemes un tikai šeit, starp gulšņiem, saprata, ka vilcienu viņiem nepanākt.

Bet vilciens, izjoņojis aiz Maskavas jaunceltnēm, jau uzņcma savu apdullinošo dziesmu. Tas klaudzināja riteņus, velnišķīgi smējās zem tiltiem un, tikai nokļuvis starp vasarnīcu mežiem, mazliet nomierinājās un attīstīja lielāku ātrumu. Viņam vaja­dzēja uzvilkt uz globusa pamatīgu loku, vajadzēja mainīt vaira- kas klimatiskās joslas, pārvietoties no centra dzestruma karstajā tuksnesī, paskriet garām daudzām lielām un mazām pilsētām un aiziet priekšā Maskavas laikam par četrām stundām.

Pirmās dienas pievakarē padomju korespondentu vagonā ieradās divi kapitālistiskās pasaules vēstneši: brīvdomīgās aus­triešu avīzes pārstāvis Heinrichs un amerikanis Hirams Burmans. Viņi bija atnākuši iepazīties. Heinricha kungs bija neliela augu­ma. Misteram Hiramam bija galvā mīksta platmale ar uzlocītām malām. Abi diezgan skaidri un pareizi runāja krieviski. Kādu laiku visi klusēdami stāvēja gaitenī un ar interesi aplūkoja cits citu. Un, lai atraisītos mēles, uzsāka valodas par Dailes teātri. Heinrichs teātri palielīja, bet misters Burmans izvairīgi piezīmēja, ka viņu kā cionistu Padomju Savienībā vairāk par visu interesē­jot ebreju jautājums.

—   Pie mums tāda jautājuma vairs nav, — Palamidovs sacīja.

—   Kā var nebūt ebreju jautājuma? — brīnījās Hirams.

—   Vienkārši nav. Neeksistē.

Misters Burmans uztraucās. Visu mūžu viņš savā avīzē bija devis rakstus par ebreju jautājumu, un šķirties no šā jautājuma viņam būtu sāpīgi.

—   Bet Krievijā taču ir ebreji? — viņš piesardzīgi vaicāja.

—   Ir gan, — atbildēja Palamidovs.

—   Tātad ir arī jautājums?

—   Nē. Ebreji ir, bet jautājuma nav.

Spriegums, kas vagona gaitenī bija sakāpis visai augstu, mazliet atslāba, kad parādījās Uhudšanskis. Ar dvieli pār plecu viņš gāja uz tualeti.

—   Sarunājaties? — viņš sacīja, šūpodamies vilciena straujajā gaitā. — Nu, nu!

Kad viņš atgriezās atpakaļ tīrs un mundrs, ar ūdens lāsēm matos, strīds bija pārņēmis jau visu gaiteni. No kupejām iznāca padomju žurnālisti, no blakus vagona ieradās daži trieciennieki, atnāca vēl divi ārzemnieki — itāliešu korespondents ar fašistu krūšu nozīmi, kas rādīja pasaulei liktora rikšu sauju un cirvīti, un vācu profesors austrumpētnieks, kas brauca uz svinībām, «Voksa» uzaicināts. Strīda fronte bija ļoti plaša — no sociālismā celtniecības PSRS līdz Rietumos modē nākušajām vīriešu bere­tēm. Un visos punktos, lai kādi tie arī bija, radās domstarpības.

—   Strīdaties? Nu, nu, — sacīja Uhudšanskis, pazuzdams savā kupejā.

Vispārējā troksnī varēja saklausīt tikai atsevišķus izsaucienus.

—  Ja jau tā, — sauca Heinricha kungs, ķerdams putilovieti Suvorovu aiz krievu krekla, — tad kāpēc jūs trīspadsmit gadus tikai pļāpājat? Kāpēc jūs netaisāt pasaules revoluciju, par kuru tik daudz esat runājuši? Tātad nevarat? Tad beidziet pļāpāt!

—  Bet mēs nemaz nedomājam pie jums revoluciju taisīt! Tai­siet paši!

—   Es? Nē, es revoluciju netaisīšu.

—   Nu, to izdarīs bez jums un atļauju neprasīs.

Misters Hirams Burmans stāvēja, atslējies pret starpsienu, iztapsētu ar presētu ādu, un vienaldzīgi raudzījās strīdīgajos ļau­dīs. Ebreju jautājums bija iegāzies kādā diskusijas spraugā jau pašā sarunas sākumā, bet citas tēmas viņa dvēselē neradīja ne- * kādas emocijas. No grupas, kur vācu profesors atzinīgi atsaucās par padomju laulības sistēmas priekšrocībām, salīdzinot ar lau­lībām baznīcā, atšķīrās nost feļetonists, kas rakstīja savus sacerē­jumus dzejā un parakstījās ar pseidonimu Gargantia. Viņš pie­gāja pie domās nogrimušā Hirama un dedzīgi ņēmās viņam kaut ko skaidrot. Hirams klausījās, bet drīz pārliecinājās, ka itin neko nevar saprast. Bet Gargantia nepārtraukti kaut ko kārtoja Hi­rama tualetē, te savilkdams ciešāk kaklasaiti, te noņemdams pū­ciņu, te aizpogādams un atkal atpogādams pogu, viņš runāja diezgan skaļi un, kā likās, pat skaidri. Taču viņa runā bija kāds neuztverams defekts, kas vārdus pārvērta smelknēs. Nelaime kļuva vēl lielāka tālab, ka Gargantiam patika parunāties un pēc katra teikuma prasīt no sarunas biedra apstiprinājumu.

—  Vai nav tiesa? — viņš runāja, galvu klanīdams, it ka gra­sīdamies ar savu lielo, pilnīgo degunu knābāt kādu barību. — Vai nav pareizi?

Vienīgi šie vārdi arī bija saprotami Gargantia runa. Visi pā­rējie saplūda brīnišķi pārliecinošā šalkoņā. Misters Burmaņs aiz pieklājības piekrita un drīz aizbēga. Visi Gargantiam piekrita, un viņš sevi uzskatīja par cilvēku, kas spējīgs pārliecināt jebkuru un jebkurā jautājumā.

—   Nu redzat, — viņš sacīja Palamidovam, — jūs neprotat ar cilvēkiem runāt. Es viņu pārliecināju. Nupat es viņam pierā­dīju, un viņš man piekrita, ka nekāds ebreju jautājums pie mums vairs nepastāv. Vai nav tiesa? Vai nav pareizi?

Palamidovs neko nesaprata un, pamājis ar galvu, sāka ieklau­sīties sarunā, kas risinājās starp vācu austrumpētnieku un va­gona pavadoni. Pavadonis jau sen bija centies iejaukties sarunā un tikai tagad atradis sev piemērotu brīvu klausītāju. Jau iepriekš

uzzinājis sarunas biedra titulu un ari vārdu un uzvārdu, pava­donis nolika slotiņu sāņus un plūstošā balsī sacīja:

— Jūs, pilsoni profesor, droši vien nebūsiet dzirdējis, Vidus­āzijā ir tāds dzīvnieks, saucas kamielis. Viņam uz muguras ir divi ciņi. Un man bija pazīstams dzelzceļnieks, jūs droši vien esat dzirdējis — biedrs Dolžnostjuks, bagažas izsniedzējs. Viņš uzsēdās uz šā kamieļa muguras starp ciņiem un iesita ar vicu. Kamielis saniknojās un sāka viņu ar ciņiem spiest, daudz ne­trūka, būtu pavisam saspiedis. Dolžnostjuks tomēr paspēja nolēkt. Ugunīgs puika bija, jūs droši vien esat dzirdējis par viņu? Un kamielis viņam visu vasaras formas tērpu apspļaudīja, bet tērps tikko no mazgātavas.

Vakara stundas saruna pamazām izplēnēja. Divu pasauļu sa­dursme beidzās miermīlīgi. Asāki strīdi neiedegās. Divu sis­tēmu ■— kapitālistiskās un sociālistiskās — līdzās pastāvēšanai specvilcienā gribot negribot vajadzēja turpināties apmēram mē­nesi. Vispasaules revolūcijas ienaidnieks Heinricha kungs izstās­tīja vecu ceļojumu anekdoti, pēc kam visi, pāriedami no vagona vagonā pa drebošiem buferiem un caurvējā piemiegdami acis, devās uz restorānu vakariņot. Tomēr restorānā vilciena iemīt­nieki izsēdās katrs grupējums atsevišķi. Pie vakariņu galda no­tika sapazīšanās. Aizrobeža, kuru pārstāvēja visas pasaules lie­lāko avīžu un telegrāfā aģenturu korespondenti, svinīgi ņēmās dzert sīvo un ar šausmīgu laipnību aplūkoja triecienniekus zāba­kos un padomju žurnālistus, kuri, kā mājās juzdamies, bija iera­dušies rītakuroēs un kaklaisaišu vietā spīdināja apkaklīšu pogas.

Restorānvagonā sēdēja dažādi ļaudis: gan provincialis misters Burmans no Ņujorkas, gan Kanadas meitene, kas no aizokeana bija ieradusies tikai stundu pirms specvilcienā atiešanas un tāpēc vēl kā apdullusi grozīja galvu, ņemdamās ap kotleti uz gara me­tālā šķīvja, gan japaņu diplomāts un otrs japanis — jaunāks par pirmo, gan Heinricha kungs, kura dzeltenās acis diez kāpēc smī­nēja, gan jauns angļu diplomāts ar tievu viduci kā tenisa spēlē­tājam, gan vācietis austrumpētnieks, kas visai pacietīgi bija uz­klausījis vilciena pavadoņa stāstu, ka esot dīvains dzīvnieks ar diviem ciņiem uz muguras, gan amerikaņu ekonomists, gan če- choslovaks, gan polis, gan četri amerikaņu korespondenti, viņu vidū kāds garīdznieks, kas raksta kristīgās jaunatnes savienības avīzei, gan simtprocentīga amerikāniete no vecas pionieru ģime­nes ar holandiešu uzvārdu, kura kļuva slavena ar to, ka pagājušā gadā Mineraļnije Vodos bija atpalikusi no vilciena un reklāmās nolūkos kādu laiku slēpusies stacijas bufetē (šis notikums ame­rikaņu presē sacēla lielu kņadu. Trīs dienas iespieda rakstus ar kliedzošiem virsrakstiem: «Meitene no senas ģimenes Kaukāzā mežonīgo kalniešu ķetnās» un «Nāve vai izpirkšana»), un daudzi citi. Vieni izturējās naidīgi pret visu padomisko, citi cerēja vis­īsākā laikā atminēt mīklainās aziatu dvēseles, trešie godīgi cen­tās apjēgt, kas tad Padomju zemē galu galā notiek.

Padomju puse čaloja pie saviem galdiņiem. Trieciennieki bija atnesuši sev līdzi papīra sainīšos ietītu ēdamo un ņēmās dzert tēju no Krupa firmas baltmetala turētājos ieliktām glāzēm. Turī­gākie žurnālisti pasūtīja šniceles, bet Lavuazjans, kuram pēkšņi uznāca slavisma lēkme, nolēma nepalikt kaunā ārzemnieku priekšā un pieprasīja nieres — sautee. Nieres viņš neapēda, jo tās viņam negaršoja kopš bērnu dienām, taču, neraugoties uz to, lepni piepūtās un meta uz ārzemniekiem izaicinošus skatienus. Arī padomju pusē bija dažādi ļaudis. Bija gan Sormovas strād­nieks, kuru braucienā sūtīja strādnieku kopsapulce, gan Staļin- gradas traktoru rūpnīcas celtnieks, kas pirms desmit gadiem bija gulējis ierakumos pret Vrangeli tanī pašā laukā, kur tagad stāv traktoru gigants, gan audējs no Serpuchovas, kuru interesēja Austrumu Maģistrale, jo tai vajadzēja paātrināt kokvilnas pie­gādi tekstilrūpniecības rajoniem.

Tur sēdēja arī metālisti no Ļeņingradas, ogļrači no Donbasa, mašīnists no Ukrainas un delegācijās vadītājs baltā krievu krekla ar lielu Bucharas zvaigzni, saņemtu par cīņu pret emiru. Kā brī­nītos diplomāts ar tenisista vidukli, ja uzzinātu, ka mazais,_laip­nais dzejdaris Gargantia astoņas reizes bijis gūsta pie dažadiem haidamaku atamaniem un vienreiz machnovieši viņu pat nošā­vuši, par ko viņš nemīlēja daudz runāt, jo bija sagjabajis visne­patīkamākās atmiņas, kā ar pāršautu plecu rāpies ārā no kopēja kapa.

Ļoti iespējams, ka arī kristīgās jaunatnes pārstāvi vai trieka ķertu, ja viņš uzzinātu, ka jautrais Palamidovs bijis armijas tri­bunālā priekšsēdētājs, bet Lavuazjans laikraksta informācijās in­teresēs pārģērbies par sievieti un iekļuvis baptistu sapulce, par ko arī uzrakstījis lielu antireliģisku korespondenci, ka neviens no klātesošajiem padomju pilsoņiem nav kristījis savus bērnus un ka starp šiem izdzimteņiem ir pat četri rakstnieki.

Dažādi ļaudis sēdēja restorānvagonā.

Otrā dienā piepildījās plīšdeguņa pareģa vārdi. Kad vilciens dārdēdams un pūzdams pārbrauca pār Volgu pa Sizraņas tiltu, specvilcienā pasažieri netīkamās pilsētnieku balsīs sāka vilkt dziesmu par Volgas spēkavīru. To darīdami, viņi centās neskatī­ties cits citam acīs. Blakus vagonā ārzemnieki, kas skaidri nezi­nāja, kur un kas jādzied, ar sajīismu izpildīja «Ei, pilna pilna tā kārbiņa» ar pavisam dīvainu piedziedājumu «Ei, uchņeml». Cil­vēkam ar plīša degunu atklātni neviens nerakstīja, jo bija kauns. Vienīgi Uhudšanskis turējās. Viņš nedziedāja reizē ar visiem. Kad dziesmu sērga pārņēma visu vilcienu, tikai viņš vienīgais klusēja, cieši sakodis zobus un izlikdamies, ka lasa «Mūsu tēv­zemes ģeografijas pilnīgo aprakstu». Viņš tika bargi piemeklēts. Muzikālā lēkme viņam uznāca naktī, tālu aiz Samaras. Pusnakts stundā, kad neparastais vilciens jau gulēja, no Uhudšanska ku­pejas atskanēja drebelīga balss: «Stāv pie Volgas tur klints, biezu sūnu tā klāta.»

Ceļojums prasīja savu.

Un vēl pēc kāda laiciņa, kad arī Uhudšanskis bija aizmidzis, priekštelpas durvis atvērās, uz brīdi atskanēja riteņu skaļā kla- boņa, un tukšajā, spodrajā gaitenī, skatīdamies apkārt, iegāia Ostaps Benders. Brītiņu viņš šaubījās, tad miegaini atmeta ar roku un atvēra pirmās kupejas durvis. Zilās naktslampiņas gais­mā gulēja Gargantia, Uhudšanskis un fotogrāfs Menšovs. Cetur­tais augšējais dīvaniņš bija tukšs. Lielais kombinators daudz ne­domāja. Juzdams nespēku kājās pēc smagajiem klejojumiem, ne­atgūstamiem zaudējumiem un divu stundu stāvēšanas uz vagona pakāpieniem, viņš uzrāpās augšā. No turienes viņam atklājās brī­nišķīgs skats uz galdiņu pie loga, saslējusi kājiņas kā ilksis uz augšu, tur gulēja baltmiesīga, vārīta vista.

— Es eju Paņikovska nepareizo ceļu, — nočukstēja Ostaps.

Ar šiem vārdiem viņš paņēma vistu un apēda bez maizes un sāls. Kauliņus viņš pabāza zem cietā linaudekla pārvalka. Ieel­podams dzelzceļa krāsu vienreizējo smaržu, starpsienu čīkstoņas iežūžots, viņš laimīgs iemiga.

XXVII nodala «ATĻAUJIET IENĀKT KAPITALA ALGOTNIM»

Naktī Ostaps sapnī redzēja skumjo, kā miglas aizplīvuroto Zosjas seju, bet vēlāk Paņikovski. Konvencijas pārkāpējs bija or­maņa platmalē ar spalvu un, rokas lauzīdams, sauca: «Bender! Bender! Jūs nezināt, kas ir vista! Tas ir debešķīgs, trekns putns, vista!» Ostaps nesaprata un dusmojās: «Kas par vistu? Jūsu spe­cialitāte taču ir zoss!» Bet Paņikovskis palika pie sava: «Vista, vista, vista!»

Benders pamodās. Virs galvas viņš ieraudzīja griestus, izliek­tus kā vecmāmiņas lādes vāks. Lielajam kombinatoram pie paša deguna kuļājās bagažas tīkliņš. Kupejā bija ļoti gaišs. Pa pus- nolaisto logu ieplūda Orenburgas stepes karstais gaiss.

—  Vista! — atskanēja no apakšas. — Kur palikusi mana vista? Bez mums kupejā vairāk neviena nav! Vai nav tiesa? At­vainojiet, bet kam tās kājas?

Ostaps ar roku aizsedza acis un tūlīt ar nepatiku atcerējās, ka tā darīja arī Paņikovskis, kad viņam draudēja briesmas. Atņēmis roku, lielais kombinators ieraudzīja galvas, kas rēgojās vienā lī­menī ar viņa plauktu.

—   Guļat? Nu, nu, — sacīja pirmā galva.

—   Sakiet, dārgais, — labsirdīgi bilda otrā, — vai jūs apēdāt manu vistu? Ir taču taisnība? Ir tak pareizi?

Fotoreportieris Menšovs sēdēja apakšā, līdz elkoņiem iebāzis abas rokas melnā fotogrāfā maisā. Viņš pārlādēja kasetes.

—   Jā, — atturīgi sacīja Ostaps, — es to apēdu.

—   Sirsnīgs paldies! — pēkšņi iesaucās Gargantia. — Es vairs nezināju, ko ar to iesākt. Ir taču karsts, vista varēja samaitāties. Pareizi? Izmest žēl! Vai nav tiesa?

—   Saprotams, — Ostaps piesardzīgi piekrita, — es esmu ļoti priecīgs, ka varēju jums izdarīt šo mazo pakalpojumu.

—   No kādas avīzes jūs esat? — jautāja fotoreportieris,Jopro­jām čamdīdamies pa maisu un sapņaini smaidīdams. — Jūs taču Maskavā neiekāpāt?

—  Jūs, es redzu, esat fotogrāfs, — Ostaps sacīja, izvairīda­mies no tiešas atbildes, — es pazinu kādu provinces fotogrāfu, kurš pat konservus atgrieza tikai pie sarkanas gaismas, baidījās, ka citādi tie sabojāsies.

Menšovs iesmējās. Jaunā pasažiera joks viņam bija pa prā­tam. Un šajā rītā vairs neviens lielajam kombinatoram neuzstā­dīja slidenus jautājumus.

Viņš nolēca no dīvana un, noglaudījis savus vaigus, uz kuriem pa trijām dienām bija atauguši īsti bandita sari, jautājoši pa­skatījās uz labsirdīgo Gargantiu. Feļetonists — dzejdaris atsai- ņoja čemodānu, izņēma no turienes bārdas skujamos piederumus un, sniegdams Ostapam, ilgi kaut ko skaidroja, knābādams nere­dzamo barību un ik brīdi prasīdams, lai apstiprinātu viņa vardu patiesīgumu.

Kamēr Ostaps skuvās, mazgājās un tīrījās, Menšovs, apjozies ar fotogrāfiskām siksnām, pa vagonu izplatīja valodas, ka viņu kupeja braucot jauns provinces korespondents, kas naktī ar aer'o- planu panācis vilcienu un apēdis Gargantia vistu. Stāsts par vistu radīja lielu rosību. Gandrīz visi korespondenti bija paņēmuši līdzi mājas ēdamo: raušus, kapātas gaļas kotletes, klaipiņus un cieti novārītās olas. Šo ēdamo neviens nepatērēja. Korespondenti deva priekšroku restoranam.

Un Benders vēl nebija beidzis savu tualeti, kad kupejā ienāca korpulents rakstnieks mīkstos svārciņos. Viņš nolika Ostapam priekšāuz galda divpadsmit olas un sacīja:

—   Ēdiet! Tās ir olas. Reiz olas pastāv, tad kādam tās ari jāēd!

Rakstnieks paskatījas ara pa logu un, nolūkojies uz karpaino stepi, sarūgtināts piebilda:

—  Tuksnesis — kāda neapdāvinātība! Bet tas pastāv. Un ar to jārēķinās.

Viņš bija filozofs. Noklausījies Ostapa pateicības vārdus, rakstnieks papurināja galvu un aizgāja pabeigt savu stāstu. Bū­dams ļoti akurats cilvēks, viņš bija stingri apņēmies katru dienu noteikti uzrakstīt pa stāstam. Šo apņemšanos viņš pildīja ar pirmā skolnieka čaklumu. Acīm redzot viņu iedvesmoja doma — ja reiz papīrs pastāv, tad kādam taču uz tā jāraksta.

Filozofa piemēram sekoja citi pasažieri. Novrockis atnesa bun­džu pildītu piparu, Lavuazjans — kotletes ar avīžraksta nospie­dumiem, Sapegins — siļķi un raušus, bet Dņestrovs — glāzi ābolu marmelades. Ieradās arī citi, bet Ostaps vairāk nepieņēma.

—   Nevaru, mani draugi, nevaru, — viņš vairījās, — tā tas ir, izpalīdzi tik vienam, tā visi gāžas virsū.

Korespondenti viņam ļoti iepatikās. Ostaps bija gatavs jūs­mot, bet viņš tā pieēdās, ka nebija spējīgs nodoties jel kādām jū­tām. Viņš ar pūlēm uzrāpās uz sava dīvana un nogulēja gandrīz visu dienu.

Bija jau trešā diena ceļā. Specvilciens garlaikojās, gaidīdams svarīgus notikumus. Līdz Maģistralei vēl bija tālu, nekas ievērī­bas cienīgs nenotika, un tomēr piespiestā bezdarbībā izvārgušie Maskavas korespondenti aizdomīgi šķielēja cits uz citu.

«Vai tikai kāds kaut ko nav izzinājis un nosūtījis zibenstele- gramu uz savu redakciju?»

Pēdīgi Lavuazjans nenocietās un nosūtīja telegrāfisku ziņo­jumu:

«Pabraucām garām Orenburgai pkt lokomotives skursteņi veļ dūmus pkt noskaņojums možs kmt delegātu vagonos runā tikai par austrumu maģistrali pkt telegrafējiet instrukcijas Arala jūra Lavuazjans.»

Noslēpums drīz atklājās, un jau nākošajā stacijā pie telegrāfā lodziņa radās rinda. Visi nosūtīja īsus ziņojumus par mundru no­skaņojumu un lokomotives skursteni, kas veļ dūmus.

Ārzemniekiem plašs darba lauks pavērās tūlīt aiz Orenburgas, kad viņi ieraudzīja pirmo kamieli, pirmo jurtu un pirmo kazachu ar smailu ādas cepuri galvā un pātagu rokā. Pieturā, kur vilciens uzkavējās tikai gadījuma pēc, vismaz divdesmit fotoaparatu tē­mēja uz kamieļa purnu. Sākās eksotika, tuksneša kuģi, brīvību mīlošie stepes dēli un citas romantiskas pievilcības.

No vagona iznāca dižciltīgā amerikāniete apaļās brillēs ar tumšiem stikliem. No saules stariem viņu aizsargāja arī zaļš saulessargs. Tādā izskatā viņu ilgi filmēja sirms amerikanis ar rokas kinokameru «Aimo». Sākumā viņa stāvēja kamielim līdzās, pēc tam priekšā un pēdīgi sēdēja tam mugurā — novietojusies starp ciņiem, par kuriem tik silti bija stāstījis vagona pavadonis. Mazais un ļaunīgais Heinrichs ložņāja pūlī un visiem stāstīja:

— Jūs viņu uzmaniet, citādi viņa netīšām paliks šeit stacijā un atkal amerikaņu presē būs sensācijā: «Drošsirdīgā korespon­dente satracināta kamieļa ķetnās.»

Japaņu diplomāts stāvēja divus soļus no kazacha. Abi klusē­dami skatījās viens otrā. Viņiem bija pilnīgi vienādas, drusku pla- kanīgas sejas, cietas ūsas, dzeltena, spīdīga āda, pietūkušas un šauras acis. Viņus varētu pieņemt par dvīņiem, ja kazachs nebūtu tērpies ar katūna jostu apjoztā aitādas kažokā, bet japanis — pelēkā Londonas uzvalkā, ja kazachs nebūtu sācis lasīt tikai pa­gājušā gadā, bet japanis pirms divdesmit gadiem nebūtu beidzis divas universitātes — Tokijā un Parizē. Diplomāts atkāpās soli atpakaļ, nolieca galvu pie fotoaparata un noknikšķināja slēdzi. Kazachs iesmējās, uzsēdās mugurā savam pinkainajam zirģelim un devās stepē.

Bet jau nākošajā stacijā romantiskajā stāstā ievijās jauni ele­menti. Aiz stacijas ēkas atradās sarkanas, cilindriskas mucas — degvielu dzelzs tara, dzeltena, jauna koka celtne, un tās priekšā, smagi iespiezdama zemē kāpurķēdes, bija novietojusies traktoru ierinda. Uz krusteniski sakrautas gulšņu grēdas stāvēja meitene

traktoriste melnās darba biksēs un velteņos. Te padomju kores­pondenti revanšējās. Turēdami fotoaparatus pie acīm, viņi lavījās meitenei klāt. Visiem pa priekšu zagās Menšovs.

Zobos viņš turēja aluminija kaseti un ar savām kustībām at­gādināja strēlnieku, kas izdara pārskrējienus ķēdē. Un, ja ka­mielis fotografējās, pilnīgi apzinādamies savas tiesības kļūt popu­lārām, tad traktoriste izrādījās kautrīgāka. Kādus piecus uzņē­mumus viņa izturēja mierīgi, bet pēc tam piesarka un aizgāja. Fotogrāfi pārgāja uz traktoriem. Un īstā laikā pie apvāršņa aiz mašīnām parādījās kamieļu virkne. Tas viss — traktori un ka­mieļi — lieliski iekļāvās fotokadra rāmī ar nosaukumu «Vecais un jaunais» vai arī «Kurš kuru?».

Ostaps pamodās pirms saulesrieta. Vilciens joprojām joņoja pa tuksnesi. Pa gaiteni klīda Lavuazjans, cenzdamies pierunāt biedrus, lai izdotu speciālu vilciena avīzi. Viņš pat nosaukumu bija izdomājis: «Ar pilnu tvaiku».

—   Nu kas tas par nosaukumu! — Ostaps sacīja. — Es re­dzēju kādas ugunsdzēsēju komandas sienasavīzi, tā saucās — «No uguns ārā un speltē iekšā». Tas bija pēc būtības.

—   Jūs esat īsts spalvas meistars! — iesaucās Lavuazjans. — Atzīstieties, jums vienkārši slinkums rakstīt vilciena sabied­riskās domas ruporam.

Lielais kombinators nenoliedza, ka viņš ir īsts spalvas meis­tars. Vajadzības gadījumā viņš bez stomīšanās varētu paskaid­rot, kādu preses orgānu viņš šai vilcienā pārstāv — «Cerno­morskas avīzi». Starp citu, to sacīt nebija nekādas sevišķas va­jadzības, jo vilciens bija speciāls un šeit neuzkavējās dusmīgie kontrolieri ar niķelētajām knaiblēm. Bet Lavuazjans ar savu rakstāmmašīnu jau sēdēja trieciennieku vagonā, kur viņa priekš­likums bija sacēlis veselu kņadu. Večuks no Trjochgorkas ar ķī­misko zīmuli jau rakstīja avīzei par nepieciešamību vilcienā sa­rīkot pieredzes apmaiņas un literatūras lasīšanas vakarus, jau meklēja karikatūristu un mobilizēja Novrocki, lai viņš savāktu ziņas, kurš no tiem uzņēmumiem, kurus pārstāv delegāti, labāk izpildījis rūpnieciski finansialo plānu.

Vakarā Gargantia, Menšova, Uhudšanska un Bendera kupejā sapulcējās daudz avīžnieku. Sēdēja saspiedušies pa seši cilvēki uz dīvaniņa. No augšas nokarājās galvas un kājas. Nakts spirg­tais dzestrums atsvaidzināja žurnālistus, kas visu dienu bija iz­mocījušies karstumā, bet riteņu vienmērīgā klaboņa, kas neno- klusa jau trīs dienas, veicināja draudzību. Runāja par Austrumu

Maģistrali, atcerējās savus redaktorus un sekretārus, stāstīja smieklīgas avīžu kļūdas, un visi kopā apstrādāja Uhudšanski par to, ka viņa raksturam nepiemītot žurnālistā ķeriens. Uhudšanskis augstu pacēla galvu un ar pārākuma apziņu sacīja:

—   Trinat mēles? Nu, nu!

Jautrība dzirkstīja pilnā sparā, kad ieradās Heinricha kungs.

—   Atļausiet ienākt kapitala algotnim! — viņš braši sacīja.

Heinrichs novietojās resnajam rakstniekam uz ceļiem, par ko

rakstnieks iekrekšķējās un stoiciski nodomāja: «Ja jau man ir ceļi, tad kādam taču uz tiem jāsēž. Tālab viņš arī sēž.»

—   Nu, kā veicas ar sociālismā celšanu? — nekautrīgi jautāja brīvdomājošās avīzes pārstāvis.

Bija izveidojušās tādas attiecības, ka pret visiem vilcienā braucošajiem ārzemniekiem izturējās ar cieņu, pie uzvārdiem pie­metinot, «mister», «kungs» vai «sinjor», bet brīvdomājošās avī­zes korespondentu sauca vienkārši par Heinrichu, uzskatīja par tarkšķi un neņēma nopietni. Tāpēc uz šo tiešo jautājumu Pala­midovs atbildēja:

—   Heinrich! Jūs veltīgi nopūlaties! Tagad jūs atkal lamāsiet padomju varu, un tas ir garlaicīgi un neinteresanti. Un bez tam mēs to pašu varam uzzināt no niknas vecenes, kas stāv rindā pie veikala.

—   Netrāpījāt vis, — Heinrichs atsaucās, — es jums gribēju izstāstīt bībeles stāstu par Ādamu un Ievu. Jūs vēlaties dzirdēt?

—   Klausieties, Heinrich, kur jūs iemācījāties tik labi runāt krieviski? — jautāja Sapegins.

—   Odesā iemācījos, kad tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā ar ģeneraļa fon Belca armiju okupēju šo brīnišķo pilsētu. Man toreiz bija leitnanta pakāpe. Jūs droši vien esat dzirdējuši par fon Belcu?

—   Ne tikai esam dzirdējuši, — sacīja Palamidovs, — bet arī redzējuši. Jūsu fon Belcs Odesas kara apgabala pavēlnieka pilī savā zeltotajā kabinetā gulēja cauršautu galvu. Viņš nošāvās, uzzinājis, ka jūsu tēvzemē notikusi revolūcija.

Dzirdot vārdu «revolūcija», Heinricha kungs oficiāli pasmai­dīja un sacīja:

•— Ģenerālis bija uzticīgs zvērestam.

—   Bet kāpēc jūs nenošāvāties, Heinrich? — jautāja no aug­šējā plaukta. — Kā jūs tur tikāt galā ar zvērestu?

—   Kā tad paliek, vai klausīsieties bībeles stāstu? — ērcīgi jautāja brīvdomājošās avīzes pārstāvis.

Tomēr Heinrichu vēl labu laiku mocīja ar jautājumiem par zvērestu, un tikai tad, kad viņš bija jau pavisam apvainojies un grasījas iet prom, viņi bija ar mieru noklausīties stāstu.

HEINRICHA KUNGA STĀSTS PAR ĀDAMU UN IEVU

—   Kungi, Maskavā reiz dzīvoja kāds jauns cilvēks komjau­nietis, vārdā Ādams. Un tajā pašā pilsētā dzīvoja jauna meitene komjauniete Ieva. Un, lūk, šie jaunie cilvēki reiz devās pastaigā­ties Maskavas paradizē — Kultūras un atpūtas parkā. Nezinu, par ko viņi tur runāja. Pie mums jauni cilvēki parasti runā par mīlestību. Bet jūsu Ādams un Ieva bija marksisti un, iespējams, runāja par pasaules revoluciju. Katrā ziņā iznāca tā, ka, pastai­gādamies pa bijušo Jautro parku, viņi apsēdās zālē zem koka. Nezinu, kas tas bija par koku. Varbūt tas bija ļauna un laba at­zīšanas koks. Bet marksistiem, kā jums zināms, nepatīk mistika. Viņiem droši vien likās, ka tas ir vienkāršs pīlādzis. Žirgti tēr­zēdama, Ieva nolauza no koka zariņu un uzdāvināja Ādamam. Bet pēkšņi parādījās cilvēks, kuru jaunie marksisti, kam trūka fantazijas, noturēja par dārza sargu. Bet patiesībā tas acīm re­dzot bija eņģelis ar ugunīgu zobenu. Bārdamies un murkšķēdams eņģelis aizveda Ādamu un Ievu uz kantori, lai sastādītu proto­kolu par dārza saimniecībai nodarīto postījumu. Sis niecīgais sa­dzīves starpgadījums novērsa jauno cilvēku domas no augstās politikas, un Ādams ieraudzīja, ka viņa priekšā stāv maigā Ieva, bet Ieva pamanīja, ka viņas priekšā stāv vīrišķīgais Ādams. Un jaunie cilvēki iemīlēja viens otru. Pēc trim gadiem viņiem jau bija divi dēli.

Nonācis līdz šai vietai, Heinricha kungs pēkšņi apklusa, bāz­dams piedurknēs mīkstās, strīpainās manšetes.

—   Nu, un kāda tam jēga? — jautāja Lavuazjans.

—   Lūk, kāda, — lepni sacīja Heinrichs, — ka vienu dēlu sauc par Kainu, bet otru par Ābelu un ka pēc zināma laika Kains no­galinās Ābelu, Ābrams radīs Izaku, Izaks radīs Jēkabu, un vispār visa bībeles vēsture sāksies no jauna un nekāds marksisms to ne­spēs novērst. Viss atkārtojas. Būs arī grēku plūdi, būs arī Noass ar trim dēliem, un Kams apsmies Noasu. Būs arī Bābeles tornis, kuru nekad neuzcels, kungi. Un tā tālāk. Nekas jauns pasaulē ne­notiks. Tā kā jūs par velti uztraucaties par jauno dzīvi.

Un Heinrichs apmierināts atgāzās atpakaļ, piespiezdams ar šauro siļķes muguru resno, labsirdīgo rakstnieku.

—   Tas viss būtu lieliski, — sacīja Palamidovs, — ja vien to apstiprinātu pierādījumi. Bet pierādīt jūs nekā nevarat. Jūs vien­kārši vēlaties, lai tā būtu. Aizliegt jums ticēt brīnumiem nav ne­kādas vajadzības. Ticiet, skaitiet lūgšanas.

—   Bet vai jums ir pierādījumi, ka būs citādi? — iesaucās brīvdomājošās avīzes pārstāvis.

—   Ir, — atbildēja Palamidovs, — vienu no tiem jūs ieraudzī­siet parīt, kad savienos Austrumu Maģistrali.

—   Nū-ū, tagad nebūs gala! — Heinrichs ieņurdējās. — Celt­niecība! Rūpnīcas! Piecgade! Ko jūs man bāžat acīs savu dzelzi? Svarīgs ir gars! Viss atkārtosies! Būs gan trīsdesmit gadu karš, gan simtgadu karš, un atkal uz sārta dedzinās cilvēkus, kuri iedrošināsies sacīt, ka zeme ir apaļa. Un atkal piekrāps nabaga Jēkabu, piespiežot strādāt septiņus gadus bez algas un iesmērē­jot viņam nesmuko, tuvredzīgo sievu Leu pilnkrūtīgās Raeles vietā. Viss, itin viss atkārtosies. Un Mūžīgais Zīds tāpat kā agrāk klīdis pa pasauli…

—   Mūžīgais Zīds nekad vairs neklaiņos pa pasauli! — pēkšņi sacīja lielais kombinators, pārlaizdams klātesošajiem jautru skatienu.

—   Un vai ari par to varat divu dienu laikā iesniegt pierādī­jumus? — ievaimanājās Heinrichs.

—   Kaut vai tūlīt, — Ostaps laipni atbildēja. — Ja sabiedrība atļaus, es pastāstīšu, kas notika ar tā saucamo Mūžīgo Zīdu.

Sabiedrība labprāt atļāva. Visi sagatavojās klausīties jaunā pasažiera stāstu, bet Uhudšanskis pat piebilda:

—   Stāstīsiet? Nu, nu.

Un lielais kombinators iesāka.

OSTAPA BENDERA STĀSTS PAR MūžīGO žĪDU

—   Neatgādināšu jums garo un garlaicīgo stāstu par Mūžīgo žīdu. Sacīšu tikai, ka apmēram divus tūkstošus gadu šis banalais vecis mētājās pa visu pasauli, nepierakstīdamies viesnīcās un apnikdams pilsoņiem ar savām sūdzībām par augstiem dzelz­ceļu tarifiem, kuru dēļ viņš bija spiests staigāt kājām. Viņu re­dzēja daudzkārt. Viņš piedalījās vēsturiskajā sēdē, kur Kolumbam tā arī neizdevās norēķināties par avansa sumām, kuras bija saņēmis Amerikas atklāšanai. Būdams pavisam jauns cilvēks, viņš redzēja Romas degšanu. Apmēram pusotra simta gadu viņš nodzīvoja Indijā, ārkārtīgi pārsteigdams jogus ar savu sīkstumu un kašķīgo raksturu. Vardu sakot, večuks varētu pastāstīt daudz interesanta, ja katra gadsimta beigās būtu rakstījis memuārus. Bet Mūžīgais žīds bija analfabēts un pie tam ar cauru atmiņu.

Visai nesen večuks dzīvoja brīnišķīgā pilsētā Riodežaneiro, dzēra atspirdzinošus dzērienus, skatījās uz okeana kuģiem un baltas biksēs pastaigājās zem palmām. Šīs bikses viņš gadījuma pēc nopirka pirms astoņsimt, gadiem Palestinā no kāda bruņi­nieka, kas bija atkarojis tā kunga kapu, un tās vēl bija tikpat kā jaunas. Un pēkšņi večuks kļuva nemierīgs. Viņam sagribējās no­kļūt Krievija pie Dņepras. Viņš visur bija bijis: pie Reinas, pie Gangas, pie Misisipi, pie Janczi, pie Nigeras, pie Volgas. Un ti­kai pie Dņepras nebija bijis. Viņam sagribējās, redziel, uzmest skatienu arī šai plašajai upei.

Tieši 1919. gadā Mūžīgais žīds savās bruņinieka biksēs nele­gāli pārgāja Rumanijas robežu. Diez vai ir vērts pieminēt, ka vi­ņam uz vēdera glabājās astoņi pāri zīda zeķu un flakons Parizes smaržu, ko kāda Kišiņevas dāma bija lūgusi nodot saviem Kije­vas radiniekiem. Tanī vētrainajā laikā kontrabandas nešanu uz vēdera sauca «nēsāt kompresi». Šādam pasākumam večuku bija Kišiņevā veikli apmācījuši. Kad Mūžīgais Zīds, izpildījis uzde­vumu, stāvēja Dņepras krastā, nokāris savu nekopto, zaļo bārdu, pie viņa piegāja cilvēks ar dzeltenziliem lampasiem un petļuriešu uzplečiem un bargi noprasīja:

—   žīds?

—   žīds gan, — atbildēja večuks.

—   Nu iesim, — aicināja cilvēks ar lampasiem.

Un aizveda viņu pie kureņa atamana.

—   žīdu notvērām, — viņš ziņoja, pagrūzdams večuku ar celi.

—   žīds? — jautrā izbrīnā vaicāja atamans.

—   žīds gan, — atbildēja klaiņotājs.

—   Tad nostādiet viņu pie sienas, — maigi sacīja kureņa vīrs.

—   Bet es taču esmu Mūžīgais! — večuks iekliedzās.

Divtūkstoš gadu viņš nepacietīgi bija gaidījis nāvi, bet tagad

viņam pēkšņi ļoti sagribējās dzīvot.

—  Turi muti, žīda purns! — līksmi iesaucās biezlūpis atamans. — Cērtiet viņu, brašie puiši!

Un Mūžīgā klaiņotāja vairs nebija.

—   Un tas ir viss, — nobeidza Ostaps.

—   Domāju, ka jums, Heinricha kungs, kā bijušajam austriešu armijas leitnantam ir zināmas jūsu draugu petļuriešu ierašas? — Palamidovs sacīja.

Heinrichs neko neatbildēja un tūlīt aizgāja prom. Sākumā visi domāja, ka viņš apvainojies, bet jau otrā dienā noskaidrojās, ka brīvdomājošās avīzes korespondents no padomju vagona de­vies tieši pie mistera Hirama Burmana, kuram par četrdesmit do­lāriem pārdevis stāstu par Mūžīgo Zīdu. Bet Hirams jau no pir­mās stacijas pa telegrāfu noraidīja Ostapa Bendera stāstu savai avīzei;

XXVIII nodala IEDVESMAS SVIEDRU VILNIS

Ceļojuma ceturtajā dienā vilciens pagriezās pret austrumiem. Gar sniegotām kalnu virsotnēm — Himalaju atzarojumiem — specvilciens dārdēdams drāzās pāri sarežģītām būvēm (tiltiņiem, caurtekām pavasara ūdeņu novadīšanai un citām ierīcēm) un, me­tot drebošu ēnu uz kalnu strautiņiem, aizjoņoja garām papelēs slīgstošai pilsētiņai, un ilgi locījās gar liela, sniegota kalna sā­niem. Nespēdams uzreiz pārvarēt kalna pārkāpi, specvilciens pie­skrēja pie kalna te no labās, te kreisās puses, pagriezās atpakaļ, elsoja, atgriezās atkal, trinās ar saviem putekļaini zaļajiem sā­niem gar kalnu, visādi mānījās — un pēdīgi izlauzās brīvībā. Pamatīgi pastrādājis ar riteņiem, vilciens braši apstājās pēdējā stacijā, aiz kuras sākās Austrumu Maģistrale.

Brīnišķīgajos saules gaismas virpuļos spoži balto kalnu fona stāvēja zaļa lokomotive kā svaigi sazēlusi zāle. Tā bija stacijas darbinieku dāvana jaunajai dzelzceļa līnijai.

Visai ilgu laiku ar dāvanām svinīgos gadījumos un jubilejās pie mums gāja diezgan greizi. Parasti dāvināja vai nu ļoti mazu, kaķa lielumā lokomotives modeli, vai arī pretēji, — cirtni, kura izmēri pārsniedza telegrāfā staba lielumu. Tāda moku pilna mazu priekšmetu pārvēršana lielos un otrādi prasīja daudz laika un naudas. Nevienam nevajadzīgās lokomotivītes pārklājās ar putek­ļiem uz kanceleju skapjiem, bet titāniskie cirtņi, kurus pārvadāja divos furgonos, bez jēgas mežonīgi rūsēja jubilejas iestāžu pa­galmos.

Bet triecientempā kapitali izremontētā lokomotive OV bija gluži normālā lieluma, un pēc visa bija redzams, ka cirtnis, ko, bez šaubām, izmantoja, to remontējot, arī bijis parasta lieluma. Skaisto dāvanu nekavējoties piejūdza vilcienam, un «aitiņa», ka

* Krieviski — Ovečka.

5:ir.

dzelzceļa atsavinātajā joslā pieņemts saukāt OV sērijas loko­motives, nesdama sev priekšā plakatu «Ātrāk savienojieties!», devās uz Maģistrales dienvidu sākuma punktu — Kalnienas staciju.

Tieši pirms diviem gadiem šeit lika zemē pirmo melni zilo sliedi, ko bija izlaidusi Uralu rūpnīca. Kopš tā laika no rūpnī­cas velmēšanas mašīnām nepārtraukti nāca ārā ugunīgas sliežu strēles. Maģistrale tās pieprasīja aizvien vairāk un vairāk. Sliežu licējas pilsētiņas, kas gāja viena otrai pretī, darbu noslēgumā sarīkoja sacensību un uzņēma tādu tempu, ka nevienam mate- rialu piegādātājam vairs nebija vieglas dienas.

Svinīgais vakars Kalnienas stacijā, kuru apgaismoja rozā un zaļas raķetes, bija tik lielisks, ka vecie iedzīvotāji, protams, ja tādi šeit būtu, teiktu, ka tādu vakaru viņi neatceras piedzīvojuši. Par laimi Kalnienā ilggadēju iedzīvotāju nebija. Vēl 1928. gadā šeit nebija ne ilggadēju iedzīvotāju, ne ari māju, stacijas telpu, sliežu ceļa un koka triumfa arkas ar plīvojošajiem lozungiem un karogiem, kuras tuvumā apstājās specvilciens.

Un, kamēr zem petrolejas kvēles lukturiem notika mītiņš un visi iedzīvotāji drūzmējās pie tribines, fotoreportieris Menšovs ar diviem aparatiem, stativu un magnija lampu grozījās ap arku. Arka fotografam likās piemērota, attēlā tā iznāktu lieliski. Bet vilciens, kas stāvēja no tās apmēram soļu divdesmit, būtu pārāk maziņš. Bet, ja uzņemtu no vilciena puses, tad arka būtu maziņa. Tādos gadījumos Muchameds parasti gāja pie kalna, ļoti labi sa­prazdams, ka kalns pie viņa neies. Bet Menšovs izdarīja to, kas viņam likās visvienkāršāk. Viņš palūdza pabraukt vilcienu zem arkas tik viegli, it kā tramvajā palūgtu kādu mazliet pavirzīties uz priekšu. Bez tam viņš pieprasīja, lai no lokomotives skursteņa veltos biezi, balti garaiņi. Vēl viņš pieprasīja, lai mašīnists pa lodziņu drosmīgi raudzītos tālumā, turēdams delnu virs acīm kā cepures nagu. Dzelzceļnieki apjuka un, domādami, ka tieši tā arī vajag, lūgumu izpildīja. Vilciens žvadzēdams pietuvojās arkai, no skursteņa vēlās pieprasītais tvaiks, un mašīnists, izliecies pa lodziņu, sataisīja zvērīgu seju. Tad Menšovs izdarīja tādu mag­nija uzliesmojumu, ka zeme notrīcēja un simt kilometru apkārtnē ierējās suņi. Izdarījis uzņēmumu, fotogrāfs sausi pateicās dzelz­ceļnieku personālām un steidzīgi nozuda savā kupejā.

Vēlu naktī vilciens jau brauca pa Austrumu Maģistrali. Kad vilciena iemītnieki bija nolikušies gulēt, vagona gaitenī iznāca fotogrāfs Menšovs un, nevienu neuzrunādams, bēdīgi sacīja:

—   Dīvains gadījums! Izrādās, to nolādēto arku es esmu uz­ņēmis ar tukšu kaseti! Un tā nekas nav iznācis.

—   Maza bēda, — līdzjūtīgi viņam atbildēja Lavuazjans, — sīkums. Palūdziet mašīnistu, un viņš žigli dos atpakaļgājienu. Pēc kādām nieka trim stundām jūs atkal būsiet Kalnienā un at­kārtosiet savu uzņēmumu. Bet sliežu savienošanu varēs uz dienu atlikt.

—   Piķi uz puļķa tagad uzņemsi! — skumīgi iebilda fotore­portieris. — Man viss magnijs izgājis, citādi, protams, vajadzētu atgriezties.

Ceļojums pa Austrumu Maģistrali lielajam kombinatoram sa­gādāja daudz prieka. Katra stunda viņu tuvināja sliežu licēju Zie­meļu pilsētiņai, kur atradās Koreiko. Ostapam patika arī spec­vilcienā pasažieri. Tie bija jauni, dzīvespriecīgi ļaudis bez biro­krātiskiem niķiem, kas tik ļoti izcēla viņa paziņas — herkulesie- šus. Lai laime būtu pilnīga, trūka tikai naudas. Dāvināto pārtiku viņš bija apēdis, bet restorānvagonā vajadzēja skaidru naudu. Sākumā Ostaps, kad jaunie draugi viņu vilka pusdienot, atrunā­jās, ka neesot apetites, bet drīz saprata, ka tā dzīvot nevar. Kādu laiku viņš vēroja Uhudšanski, kas visu dienu pavadīja gaitenī pie loga, raudzīdamies uz telegrāfā stabiem un putniņiem, kas aiz­spurdz no stieplēm. Pie tam viegls, satirisks smaids skāra Uhud- šanska lūpas. Viņš atmeta galvu un čukstēja putniem: «Lidinā­ties? Nu, nu.» Ostapa ziņkāre sniedzās tik tālu, ka viņš iepazinās pat ar Uhudšanska rakstu «Uzlabot bodniecības komisiju darbu». Pēc tam Benders vēlreiz aplūkoja dīvaino žurnālistu no galvas līdz kājām, nelabi pasmīnēja un, juzdams strēlnieka un mednieka pazīstamo satraukumu, ieslēdzās kupejā.

No turienes viņš iznāca tikai pēc trim stundām, turēdams rokā lielu, ailēs sadalītu papīra lapu kā sarakstu.

—   Rakstāt? — gurdi jautāja Uhudšanskis.

—   Speciāli jums, — atbildēja lielais kombinators. — Jūs, kā es vēroju, visu laiku plosāt savu sirdi daiļrades mokās. Rakstīt, protams, ir ļoti grūti. Es, būdams vecs pirmrindnieks un jūsu spalvas brālis, varu to apliecināt. Bet es esmu izgudrojis tādu lietiņu, kas atbrīvo no nepieciešamības gaidīt, kamēr jūs pār­ņems iedvesmas sviedru vilnis. Lūk. Esiet tik laipns, paska­tieties!

Un Ostaps pasniedza Uhudšanskim lapu, uz kuras bija uz­rakstīts:

SVINĪGAIS KOMPLEKTS

NEATVIETOJAMS PALĪGLĪDZEKLIS JUBILEJAS RAKSTU, TABEĻFEĻETONU UN TĀPAT SVĒTKU DZEJOĻU, ODU ' UN TROPARU [6] SACERĒSANAI

I leda|a. VĀRDNĪCA.

1)

Saucieni

2)

Darbaļaudis

3)

Ausma

4)

Dzīve

5)

Bāka

6)

Kļūdas

7)

Karogs (flaga)

8)

Baals

9)

Molochs

10)

Algotnis

11)

Stunda

12)

Naidnieks

13)

Soļi

14)

Vilnis

15)

Putekļi

16)

Trauksme

17)

Auļi

18)

Zirgs

19)

Sirds

20)

Pagātne

lietvārdi

6)   Tērauda

7)   Dzelzs

darbības vārdi

1)  Traukties

2)   Pacelties

3)   Atklāt (atmaskot)

4)   Sārtoties (kvēlot)

5)   Uzvlties

6)   Spert

7)   Dziedāt

8)   Apmelot

9)   Griezt zobus

10)  Draudēt

11)  Sacelt

mākslinieciskie epiteti

1)  Nikns

2)   Zobains

pārejās vārdu sķiras

1)  Devītais

2)   Divpadsmitais

3)   Lai!

4)   Lai notiek!

apzīmētāji

1)  Imperiālistisks

2)   Kapitālistisks

3)   Vēsturisks

4)   Pēdējais

5)   Industriāls

5)   Uz priekšu!

(Izsaukuma vardi, satiksmes vardi, saikļi, komati, daudzpunkti, izsaucēji, iekavas u. tml.)

Piezīme. Komatus liek pirms «kas», «kurš» un «ja». Daudzpunktus, izsaucējus un iekavas — kur tik var.

II iedala. DAIĻRADES DAĻA

(Sastādīta vienīgi no pirmās iedaļas vārdiem)

§ i. ievadraksts Devītais vilnis

Austrumu Maģistrale — dzelzs zirgs, kas tērauda auļos, saceldams pa­gātnes putekļus, sper vēsturiskus soļus, atmaskojot apmelojošo, zobus grie­zošo ienaidnieku, pret kuru jau paceļas devītais vilnis, draudēdams ar div­padsmito stundu, imperiālistiskā Molocha algotņu, šā kaptalisma Baala, pē­dējo stundu, bet, neraugoties uz kļūdām, lai sārtojas un tāpat ari lai uzvijas karogi pie industrializācijas bākas, kas kvēlo darbaļaužu saucienos, kad viņu sirdīm dziedot atklājas jaunās dzīves ausma: uz priekšu!

§ 2. makslin. apraksts — feļetons lai! . . .

—   Uz priekšu!

Tas kvēlo darbaļaužu saucienos . .. Tas atklāj jauno dzīves ausmu …

—   Bāka! Industrializācijas!

Lai atsevišķas kļūdas. Lai. Bet toties kā sārtojas… kā traucas… ka uzvijas … šie karogi! šīs flagas!…

—   Lai — kapitalisma Baals! Lai — imperiālismā Molochs! Lai! Bet pār algotņiem jau paceļas:

—   Pēdējais vilnis!

—   Devītā stunda!

—   Pēdējais Baals!

—  Lai apmelo. Lai zobus griež. Lai atklājas niknais, zobainais ienaid­nieks!

Sperts vēsturisks solis. Pagātnes putekļi saceļas tērauda auļos. Tas ir — «dzelzs» «zirgs»! … Tā ir:

—   Austrumu!

—   Maģistrale! «Sirds dzied» .. .

§ 3. makslin. dzejolis

A) Pēdējā stunda

Dzied sirdis dienu trauksmē, Dreb ausmā bāku guņi, Lai industrijas augsmē, Griež zobus kapitala suņi. Dzelzs zirgs uz priekšu trauc Un vēsturiskos auļos dzied,

Un darbaļaudīm allaž sauc: No ce|a kļūdas sviedi Nu stunda pēdējā ir klāt, Tev, Moloch — Baal, Pret vilni devīto tev nenostāt. Tev pēdējs brīdis klāt!

B) Austrumu variants

Zied urjuki dienas trauksmē. Dreb rīta ausmā kišlaks. Starp arikiem un alejām Iet pastaigāties išaks.

Austrumnieciskais ornaments

1)  Urjuks (aprikoze)

2)   Arifts (kanals)

3)   Išaks (ēzelis)

4)   Plovs (ēdiens)

5)   Bajs (slikts cilvēks)

6)   Basmačs (slikts cilvēks)

7)   Sakalis (dzīvnieks)

8)   Kišlaks (sādža) 9) Piala (krūzīte)

10)  Medrese (garīga skola)

11)  Ičigi (apavi)

12)   Šaitans (velns)

13)  Arba (rati)

14)  Saitana arba (Vidusazijas dz. c.)

15)  Tavs — mans nesaprot \i7tpiHpni

16)  Mazu mazu ^ izteicieni

papildinājums

Ar pirmās iedaļas materialu palīdzību pēc otrās iedaļas metodes tāpat var sacerēt arī: romānus, garos stāstus, poēmas prozā, stāstus, sadzīves ski­ces, mākslin. reportāžās, chronikas, epopejas, lugas, politapskatus, radioorato- rijas utt.

Kad Uhudšanskis bija iepazinies ar dokumenta saturu, viņa miglainās acis atdzīvojās. Viņam, kas līdz šim bija pārticis no

sapulču pārskatiem, pēkšņi atklājās stilistikas mirdzošās aug­stienes.

—   Un par visu — divdesmit pieci tugriki, divdesmit pieci mongoļu rubļi, — bada mocīts, nepacietīgi sacīja lielais kombi­nators.

—  Man mongoļu rubļu nav, — iebilda arodorgana līdzstrād­nieks, neizlaizdams no rokām «Svinīgo komplektu».

Ostaps bija ar mieru ņemt parastos rubļus, ataicināja Gargan- tiu, kuru jau dēvēja par «sābri un labdari», un kopā ar viņu devās uz restorānvagonu. Viņam pasniedza it kā dzīvsudrabā un ledus kristālos mirdzošu karafi ar degvīnu, salatus un lielu kotleti, smagu kā pakavs. Pēc degvīna, kas viegli skurbināja viņa galvu, lielais kombinators sābrim un labdarim noslēpumaini pavēstīja, ka Ziemeļu sliežu likšanas pilsētiņā viņš cerot sameklēt vīreli, kurš viņam esot parādā nelielu sumu. Tad viņš uzaicināšot visus korespondentus uz dzīrēm. Gargantia uz to atbildēja ar garu, pār­liecinošu runu, kurā, kā parasts, nevarēja saprast neviena vārda. Ostaps pasauca bufetnieku un izjautāja, vai viņš vedot šampanieti un cik pudeļu viņam esot, un kas vēl no delikatesēm esot krājumā un kādā daudzumā, jo visas šīs ziņas viņam nepieciešamas tādēļ, ka pēc dienām divām viņš nodomājis sarīkot rautu saviem spalvas brāļiem. Bufetnieks atbildēja, ka tikšot darīts viss iespējamais.

— Saskaņā ar viesmīlības likumiem, •— viņš diez kāpēc pie­metināja.

Jo tuvāk viņi piebrauca sliežu licēju satikšanās vietai, jo aiz­vien biežāk parādījās nomadi. Viņi ar cepurēm galvās, kas atgā­dināja ķīniešu tempļus, laidās lejā no uzkalniem šķērsām vilcie­nam pretī. Specvilciens dārdēdams iejoņoja klintīs izlauztā spraugā, pārbrauca jaunam trīsposmu tiltam, kuram pēdējais posms bija uzcelts tikai vakar, un ņēmās pārvarēt slaveno Kris­tālā kalnu pāreju. Slavenu to bija padarījuši Maģistrales celtnieki, paveikdami spridzināšanas un sliežu likšanas darbus trijos mēne­šos plānā paredzēto astoņu mēnešu vietā.

Vilciens pamazām kļuva ikdienišķāks. Ārzemnieki, kas no Mas­kavas bija izbraukuši cietās, kā no aptieku fajansa izgatavotās apkaklītēs, smagās zīda kaklasaitēs un vilnas uzvalkos, sāka_ at­vieglot savus ietērpus. Tveice ņēma virsroku. Pirmais apģērbu pārmainīja viens no amerikaņiem. Kautrīgi smaidīdams, viņš iz­nāca no sava vagona dīvainā tērpā. Viņš bija ģērbies smagos, dzeltenos puszābakos, zeķēs, golfa biksēs, raga brillēs un krust- dūrieniem izšūtā krievu kreklā, kādus parasti valkā labības sagā­des aģenti. Un, jo karstāks kļuva, jo ārzemnieki kļuva neuzticīgāki Eiropas apģērba idejai. Krievu krekli, apašu krekli ar vaļējām ap­kaklītēm, plati tērpi, fantazijas krekli, tolstojieši, pseido tolstojieši un pustolstojieši, odesiešu sandales un čībiņas bija pilnīgi pārvei­dojuši kapitālistiskās pasaules preses darbiniekus. Viņi bija iegu­vuši apbrīnojamu līdzību ar vecajiem padomju kalpotājiem, un tos briesmīgi gribējās atlaist no darba, izdibināt, ko viņi darījuši līdz 1917. gadam, vai nav birokrāti un nevīžas un vai viņiem nav aiz­domīgi radinieki.

Ar karodziņiem un za|umu vītnēm apkārtā uzticīgā «aitiņa» vēlu nakti ievilka specvilcienu Pērkonavotu stacijā, sliežu licēju satikšanās vietā. Kinooperatori dedzināja Romas sveces. To spilgti baltajā gaismā stāvēja celtniecības priekšnieks, satraukti raudzīdamies uz vilcienu. Vagonos nebija uguņu. Visi gulēja. Un tikai valdības salonā mirdzēja lielie, kvadrātveidīgie logi. Salona durvis ātri atvērās, un no vagona izlēca valdības loceklis.

Maģistrales priekšnieks spēra soli uz priekšu, pielika roku pie cepures un ziņoja; šo ziņojumu bija gaidījusi visa valsts. Aus­trumu Maģistrale, kas tiešā ceļā savienoja Sibīriju un Vidusāziju, bija pabeigta gadu pirms termiņa.

Kad formalitātes bija nokārtotas, ziņojums nodots un pie­ņemts, divi jau paveci un ne visai sentimentāli vīri saskūpstījās.

Visi korespondenti, ir padomju, ir ārzemju, ir Lavuazjans, kurš nepacietībā bija nosūtījis telegramu par dūmiem, kas veļas no lokomotives skursteņa, ir Kanadas meitene, kura pa kaklu pa galvu bija atdrāzusies no aizokeana, — visi gulēja. Tikai Palami­dovs viens pats šaudījās pa svaigo uzbērumu, meklēdams tele­grāfu. Viņš prātoja, ja zibens telegramu nosūtītu nekavējoties, tā parādītos vēl avīzes rīta numurā. Un melnajā tuksnesī viņš atrada steigā uzcelto telegrāfā būdiņu.

«Zvaigžņu mirgā» viņš rakstīja, dusmodamies par zīmuli, «no­dots ziņojums pabeigta maģistrale pkt biju klāt pie maģistrales priekšnieka un valdības locekļa vēsturiskā skūpsta palamidovs».

Telegramas pirmo pusi redakcija ievietoja avīzē, bet skūpstu izmeta. Redaktors sacīja, ka valdības loceklim neklājoties skūp­stīties.

XXIX nodala PĒRKONAVOTI

Saule pacēlās virs paugurainā tuksneša pulksten 5 02 minūtēs 46 sekundēs. Ostaps piecēlās minūti vēlāk. Fotoreportieris Men­šovs jau bija apkāries ar somām un siksnām. Cepuri viņš uzlika pr nagu uz mugurpusi, lai tas netraucē skatīties vizierī. Fotogrāfu gaidīja darba pilna diena. Ostaps ari cerēja uz rosīgu dienu un, pat nenomazgājies, izlēca no vagona. Dzelteno mapi viņš paķēra sev līdz.

Vilcieni ar viesiem no Maskavas, Sibirijas un Vidusazijas vei­doja ielas un šķērsielas. No visām pusēm vilcieni ielenca tribini, lokomotives šņāca, balti tvaiki tinās ap garu audekla lozungu: «Maģistrale — piecgades pirmais bērns.»

Vēl visi gulēja un dzestrs vējš raustīja karogus tukšajā tri- binē, kad Ostaps ieraudzīja, ka dzidro apvārsni stipri šķēršļotajā apvidū aptumšo pēkšņs putekļu mākonis. No visām pusēm pāri uzkalniem parādījās smailas cepures. Tūkstošiem jātnieku, sēdē­dami koka seglos un skubinādami garspalvainos zirģeļus, steidzās pie koka bultas, kas atradās tajā pašā vietā, kuru pirms diviem gadiem bija pieņēmuši par sliežu licēju nākošo satikšanās vietu.

Nomadi jāja veseliem auliem. Ģimenes tēvi pārvietojās jāšus, tāpat kā vīrieši zirgos sēdēja arī sievas, bērni pa trim tupēja sa­vos zirģeļos, un pat niknās sievasmātes — ir tās dzina uz priekšu savus uzticamos lopiņus, bungodamas tiem ar papēžiem pa vē­deru. Zirdzinieku grupas virpuļoja putekļos, drāzās pa lauku ar sarkaniem karogiem, pacēlās kāpšļos un, pagriezušies sāniski, ziņ­kārīgi aplūkoja brīnumus. Brīnumu bija daudz — vilcieni, sliedes, brašie kinooperatoru stāvi, no režģiem uzceltā ēdnīca, negaidīti izaugusi kailā vietā, un radio reproduktori, no kuriem atskanēja mundra balss «viens, divi, trīs, četri, pieci, seši», — pārbaudīja radio iekārtu. Divas sliežu licēju pilsētiņas, divi celtniecības uz­ņēmumi uz riteņiem ar materialu noliktavām, ēdnīcām, kancele­jām, pirtīm un strādnieku dzīvokļiem stāvēja viena pretī otrai tri- bines priekšā, un tās šķīra tikai divdesmit metru atstarpe, noklāta ar gulšņiem, kuri vēl nebija apšūti sliedēm. Sinī vietā nogulsies pēdējā sliede un tiks iedzīta pēdējā sliežu piestiprināšanas bulta. Dienvidu pilsētiņas priekšgalā karājās plakats «Uz Ziemeļiem!». Ziemeļu priekšgalā — «Uz Dienvidiem!».

Abu pilsētiņu strādnieki sajaucās kopējā barā. Viņi tikās pirmo reizi, kaut gan zināja un viens par otru domāja kopš celtniecības paša sākuma, kad viņus šķīra pusotra tūkstoša kilometru tuksnešu, klinšu, ezeru un upju. Sacensība paātrināja tikšanos par veselu gadu. Pēdējo mēnesi sliedes lika teciņus. Kā Ziemeļi, tā Dienvidi centās viens otru pārspēt un pirmie ienākt Pērkonavotos. Uzva­rēja Ziemeļi. Tagad abu pilsētiņu priekšnieki — viens grafita krā­sas tolstojietī, otrs baltā krievu kreklā mierīgi sarunājās pie bul­tas, pie kam Ziemeļu priekšnieka sejā neviļus laiku pa laikam atplaiksnījās dzēlīgs smīns. Viņš steidzās to apslēpt un sla­vēja Dienvidus, bet smīns atkal paslēja viņa saulē izbalējušās ūsas.

Ostaps aizskrēja pie Ziemeļu pilsētiņas vagoniem, taču pilsē­tiņa bija tukša. Visi tās iedzīvotāji bija aizgājuši pie tribines, kur priekšā jau sedeja muzikanti. Apdedzinādami lūpas pie karstajām metala iemutēm, viņi spēlēja uvertiru.

Padomju žurnālisti bija ieņēmuši tribines kreiso spārnu. La­vuazjans, pārkāries pār malu, lūdza Menšovu viņu nofotografēt, dienesta pienākumus izpildot. Taču Menšovam nebija laika ar viņu noņemties. Viņš fotografēja Maģistrales triecienniekus gru­pās un pa vienam, likdams bultu dzinējiem vicināt āmurus, bet zemes racējiem — atspiesties uz lāpstām. Labajā spārnā sēdēja ārzemnieki. Pie uzejas tribinē sarkanarmieši pārbaudīja ielūgu­mus. Ostapam ielūguma nebija. Vilciena komandants tos izsniedza pēc saraksta, kurā «Cernomorskas avīzes» pārstāvis O. Benders nebija ierakstīts. Veltīgi Gargantia māja un, aicinādams lielo kom­binatoru augšā, sauca: «Vai nav tiesa? Vai nav pareizi?» — Os­taps noraidoši purināja galvu, ar acīm pārbaudīdams tribini, kurā, cieši saspiedušies, novietojās varoņi un viesi.

Pirmajā rindā mierīgi sēdēja Ziemeļu sliežu licēju pilsētiņas tabeļvedis Aleksandrs Koreiko. Lai pasargātos no saules, viņa galvu sedza avīzes trīsstūrene. Viņš mazliet pagrieza ausi, lai la­bāk saklausītu pirmo oratoru, kas jau spraucās pie mikrofona.

—  Aleksandr Ivanovič! — uzsauca Ostaps, salicis rokas kā ruporu.

Koreiko paskatījās lejā un piecēlās kājās. Muzikanti sāka spē­lēt «Internacionāli», bet bagātais tabeļvedis pavirši klausījās himnu. Ķildīgā lielā kombinatora stāvs, kas skraidelēja pa lau­kumu, kurš bija notīrīts pēdējām sliedēm, uzreiz iztraucēja viņa dvēseles mieru. Viņš paskatījās pāri pūļa galvām, apdomādams, kur varētu aizbēgt. Bet visapkārt bija tuksnesis.

Piecpadsmit tūkstošu jātnieku nepārtraukti jādelēja uz priekšu un atpakaļ, desmitiem reižu pārbrida salto upīti un tikai mītiņa sākumā novietojās jātnieku ierindā aiz tribines. Bet daži kautrī­gākie un lepnākie tā arī visu dienu norēgojās pakalnos augšā, ne­uzdrošinādamies tuvoties dunošajam un rēcošajam mītiņam.

Maģistrales būvētāji svinēja savu uzvaru trokšņaini, jautri, ar kliedzieniem, muziķu un uravājot savus mīluļus un varoņus. Uz gulšņiem džinkstēdamas nolidoja sliedes. Vienā mirklī tās bija noliktas vietā, un sliežu licēji, kas bija iedzinuši tūkstošiem bultu, pēdējos uzsitienus ļāva veikt saviem vadītājiem.

—  Saskaņā ar viesmīlības likumiem, — sacīja bufetnieks, sē­dēdams kopā ar pavāriem uz restorānvagona jumta.

Ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotais inženieris atgrūda pa­kausī lielo filca cepuri, paķēra veseri ar garu kātu un, savilcis rau­

dulīgu grimasi, uzsita tieši pa zemi. Bultu dzinēji, starp kuriem bija tādi spēka viri, kas iedzina bultu ar vienu sitienu, pavadīja šo operāciju ar draudzīgiem smiekliem. Taču mīkstie sitieni pa zemi drīz sāka mīties ar skanīgiem sitieniem, kas liecināja, ka āmurs reizēm nonācis saskarē ar bultu. Vicināja veserus novada komitejas sekretārs, valdības locekļi, Ziemeļu un Dienvidu priekš­nieks un viesi. Pašu pēdējo bultu kādu pusstundu dzina gulsnī celtniecības priekšnieks.

Sākās runas. Tās turēja pa divi lāgi — kazachu un krievu valodā.

—   Biedri, — lēni sacīja bultu dzinējs-trieciennieks, cenzda­mies neskatīties uz Sarkanā Karoga ordeni, kurš tikko bija pie­sprausts pie viņa krekla, — kas padarīts, tas padarīts, un te nav daudz ko runāt. Tikai no visa mūsu sliežu licēju kolektiva lūgums valdībai — nekavējoties nosūtīt mūs uz jaunu celtni. Mēs esam labi kopā sastrādājušies un pēdējos mēnešus likām sliedes pa pieci kilometri dienā. Apsolāmies šo normu noturēt un paaugstināt. Un lai dzīvo mūsu vispasaules revolūcija! Es vēl gribēju, biedri, sacīt, ka mēs saņēmām daudz brāķa gulšņu un tos nācās izmest. Šo jautājumu vajag nostādīt augstākā līmenī.

Korespondenti vairs nevarēja žēloties par notikumu trūkumu. Bierakstīja runas. Tvēra inženierus aiz piedurknēm un pieprasīja no viņiem precizas, skaitļos izteiktas ziņas. Svelme, putekļi, dar­bīga rosme. Mītiņš tuksnesī kūpēja kā milzīgs ugunskurs. Lavuaz­jans, uzkrecelējis desmit rindiņas, skrēja uz telegrāfu, nosūtīja zibenstelegramu un atkal nodevās rakstīšanai. Uhudšanskis neko nepierakstīja un telegramas nesūtīja. Viņam kabatā atradās «Svi­nīgais komplekts», kas deva iespēju piecās minūtēs sastādīt lie­lisku korespondenci ar austrumniecisku ornamentu. Uhudšanska nākotne bija nodrošināta. Un tādēļ viņš ar vēl lielāku satirisku pieskaņu balsī nekā parasti sacīja saviem koleģiem:

—   Cenšaties? Nu, nu!

Pēkšņi padomju žurnālistu ložā parādījās Maskavā atpalikušie žurnālisti Ļevs Rubaškins un Jans Skameikins. Viņus bija paņē­musi līdzi lidmašīna, kas atlidoja sliežu licēju tikšanās vietā agri no rīta. Lidmašīna nolaidās desmit kilometrus no Pērkonavotiem, aiz tāla uzkalna dabiskā aerodromā, un brāļi korespondenti tikai tagad kājām bija ieradušies no turienes. Tik tikko sasveicināju­šies, Ļevs Rubaškins un Jans Skameikins izķēra no kabatām blok­notus un ņēmās iedzīt nokavēto.

Ārzemnieku fotoaparati nepārtraukti knipsēja. Rīkles bija izžuvušas no runām un saules. Sapulcējušies aizvien biežāk raudzījās- lejā uz dzestro upīti, uz ēdnīcu, kur nojumes strīpainās ēnas krita uz garajiem banketa galdiem, uz kuriem stāvēja zaļas narzana pudeles. Līdzās bija novietojušies kioski, kur laiku pa laikam skrēja nodzerties mītiņa dalībnieki. Koreiko mocīja slāpes, bet viņš turējās kā vīrs zem savas puiciskās trīsstūrenes. Lielais kom­binators viņu no tālienes kaitināja, paceldams virs galvas limo­nādes pudeli un dzelteno mapi ar kurpju saitītēm.

Uz galda līdzās karafei un mikrofonam uzcēla meitenīti pionieri.

—   Nu. meitenīt, — jautri sacīja celtniecības priekšnieks,. — saki mums: ko tu domā par Austrumu Maģistrali?

Nebūtu nekāds brīnums, ja meitenīte pēkšņi piecirstu kājiņu, un sāktu: «Biedri! Atļaujiet man izdarīt secinājumus par tiem sa­sniegumiem, kuri…» — un tā tālāk, jo mums gadās priekšzīmīgi bērni, kuri ar skumju centību norunā divi stundas garu runu. Taču Pērkonavotu pioniere ar savām vājajām rociņām tūlīt sa­tvēra vērsi aiz ragiem un smalkā, smieklīgā balsī iesaucās:

—   Lai dzīvo piecgade!

Palamidovs piegāja pie ārzemju profesora ekonomista, vēlēda­mies dabūt no viņa interviju.

—   Es esmu sajūsmā, — sacīja profesors, — visa celtniecība, ko es esmu redzējis PSRS, ir grandioza. Es nešaubos par to, ka piecgade tiks izpildīta. Es par to rakstīšu.

Un patiešām pēc pusgada viņš izlaida grāmatu, kurā divsimt lappusēs pierādīja, ka piecgade tiks izpildīta paredzētajos termi­ņos un ka PSRS kļūs par vienu no visvarenākajām industriāla­jām valstīm. Bet divsimt pirmajā lappusē profesors pavēstīja, ka tieši šā iemesla dēļ Padomju valsti nepieciešams iznīcināt, cik ātri vien iespējams, citādi tā varot novest pie kapitālistiskās sa­biedrības dabiskas bojā ejas. Profesors izrādījās daudz darbīgāks cilvēks nekā pļāpīgais Heinrichs.

Aiz uzkalna pacēlās balta lidmašīna. Kazachi metās bēgt uz visām pusēm. Liela lidmašīnas ēna krita uz tribines un izliekda­mās aizskrēja tuksnesī. Kazachi, kliegdami un pātagas vicinā­dami, dzinās pakaļ ēnai. Kinooperatori satraukti grieza savus- aparatus. Kņada kļuva vēl lielāka, putekļu sacēlās vēl vairāk. Mītiņš beidzās.

—   Ziniet ko, biedri, — sacīja Palamidovs, kopā ar spalvas, brāļiem steigdamies uz ēdnīcu, — norunāsim tā — banalas lietas, nerakstīt.

—   Banalitate ir riebīga! — Lavuazjans atbalstīja. — Tā ir šausmīga!

Un ceļā uz ēdnīcu korespondenti vienprātīgi nolēma nerakstīt par Uzun-Kulaku, kas nozīmē Garā Auss, kas atkal savukārt no­zīme — stepes telegrāfs. Par to rakstījuši visi, kas tikai bijuši Austrumos, un to vairs nav iespējams lasīt. Nerakstīt tēlojumus ar nosaukumiem «Isik-Kuia ezera leģenda». Diezgan banaiitašu austrumu gaumē!

Tukšajā tribinē starp papirosu galiem, saplēstām zīmītēm un no tuksneša sanestām smiltīm sēdēja vienīgi Koreiko. Viņš nekādi nevarēja saņemties, lai kāptu lejā.

—   Nāciet lejā, Aleksandr Ivanovič! — sauca Ostaps. — Ap­žēlojieties par sevi! Auksts narzana malks! Ko? Negribat? Nu, kaut mani pažēlojiet! Man gribas ēst! Es vienalga neiešu prom! Varbūt jūs vēlaties, lai es jums nodziedu Suberta serenādi «Sirdī kvēlo mīlas liesma, mīļā, šurpu steidz»? Es varu!

Bet Koreiko negaidīja. Viņam ari bez serenādes bija skaidrs, ka nauda būs jādod. Salīcis, pie katra pakāpiena apstādamies, viņš kāpa lejā.

—   Jums galvā trīsstūraina cepure? — Ostaps draiskuļoja. — Bet kur tad pelēkie ceļotāja svārki? Jūs neticēsiet, kā es pēc jums skumu. Nu, sveicināti, sveicināti! Varbūt sabučosimies? Vai varbūt iesim tieši uz apcirkni, uz Leichtveisa alu, kur jūs glabājat savus tugrikus!

—   Vispirms pusdienot, — sacīja Koreiko, kam mēle slāpēs bija izkaltusi un skrāpēja kā rašvīle.

—    Var arī ieturēt pusdienas. Tikai šoreiz bez izlocīšanās. .Starp citu — jums nekādu izredžu nav. Aiz uzkalniem noslēpu­šies mani zeļļi, — Ostaps drošības pēc sameloja.

Un, atcerējies zeļļus, viņš sadrūma.

Pusdienas celtniekiem un viesiem pasniedza eiropiešu un aus­trumnieku gaumē. Kazachi novietojās uz paklājiem, kājas sakrus­tojuši, kā to Austrumos dara visi, bet Rietumos tikai drēbnieki: Kazachi ēda plovu no baltām bļodiņām un piedzēra limonādi. Eiropieši sasēdās pie galdiem.

Maģistrales celtnieki divos darba gados bija pārdzīvojuši daudz pūļu, rūpju un satraukuma. Taču ne mazumu nemiera vi­ņiem sagādāja svinīgu pusdienu organizēšana tuksneša centrā. Ilgi apsprieda austrumnieku un eiropiešu_ ēdienu karti. Ilgstošu diskusiju radīja alkoholisko dzērienu jautajums. Vairakas dienas celtniecības pārvalde atgādināja Savienotās Valstis pirms prezi­

denta vēlēšanām. Sausuma un slapjuma problēmas piekritēji cīnī­jās kā divkaujā. Pēdīgi šūniņa izteicās pret alkoholu. Tad pacēlās jauna problēma — ārzemnieki, diplomāti, maskavieši! Kā viņus lepnāk pabarot? Kā nekā viņi tur tais savās Londonas un Ņujor- kās pieraduši pie dažādiem kulinārijās ekscesiem. Un tālab no Taškentas ataicināja vecu speciālistu Ivanu Osipoviču. Savā laikā viņš Maskavā pie populārā Martjaniča bijis par galveno oficiantu un tagad vadīja savas pēdējās mūža dienas par ēdnīcas vadītāju pie Vistu tirgus.

—   Tātad turieties, Ivan Osipovič, — pārvaldē viņam sacīja, — nepieviliet! Būs ārzemnieki. Vajag visu tā lepnāk noorganizēt, ar šiku.

—   Ticiet maniem vārdiem, — ar asaram acis murminaja ve­čuks, — kādus tik ļaudis neesmu ēdinājis! Virtembergas princi ēdināju! Man ir naudu nevajag maksāt! Kā es sava mūža pēdējās dienās varētu ļaudis nepaēdināt? Paēdināšu un nomiršu!

Ivans Osipovičs šausmīgi uztraucās. Uzzinājis par galīgu at­sacīšanos no alkoholiskiem dzērieniem, viņš tik tikko nesaslima, bet pamest Eiropu bez pusdienām neuzdrošinājās. Viņa sastādīto tāmi krietni apcirpa, un večuks, čukstēdams sev zem deguna: «Pa­ēdināšu un nomiršu!» ■— pielika vēl sešdesmit rubļus no saviem ietaupijumiem. Mielasta dienā Ivans Osipovičs ieradās ar nafta- linu piekaisītā frakā. Kamēr turpinājās mītiņš, viņš nervozeja, ik brīdi skatījās uz sauli un bārās ar jātniekiem, kuri aiz vienkāršās ziņkāres dzīrās iejāt ēdnīcā. Večuks pret viņiem atvēzējās ar sal­veti un šķendējās:

—  Atkāpies, Mamaj, vai neredzi, kas te notiek! Ak kungs! Pi- kantmērce pārstāvēsies, un konsomē ar pašotu vēl nav gatava!

Uz galda jau stāvēja uzkožamie. Viss bija servēts ārkārtīgi skaisti un ar lielu prasmi. Izslējušās stāvēja stērķelētas salvetes, stikla šķīvīšos ledū stinga sviests, izvīts kā ziedu pumpuri, siļķes turēja mutē no sīpoliem vai olivēm izgatavotus serso, bija arī ziedi, un pat parastā pelēkā maize izskatījās visai prezentabli.

Pēdīgi viesi ieradās pie galdiem. Visi bija noputējuši, sarkani no tveices un ļoti izsalkuši. Neviens nelīdzinājās Virtembergas princim. Ivans Osipovičs pēkšņi juta nelaimes tuvošanos.

—  Lūdzu viesus atvainot, — viņš galanti sacīja, — vēl piecas minutītes — un sāksim pusdienot! Personīgi man jums lūgums — neaiztieciet neko uz galda līdz pusdienām, lai viss būtu, kā pie­klājas.

Graciozi piedejodams, viņš uz brītiņu aizskrēja virtuvē, bet, kad atgriezās atpakaļ, nesdams uz paplātes kādu krāšņu zivi, viņš ieraudzīja baigu galda izlaupīšanas ainu. Tas tik ļoti atšķiras no Ivana Osipoviča izstrādātā ēdiena baudīšanas ceremoniālā, ka viņš sastinga uz vietas. Anglis ar tenisista vidukli bezrūpīgi eda maizi ar sviestu, bet Heinrichs, pārliecies pār galdu, ar pirkstiem vilka ārā olivi no siļķes mutes. Uz galda viss bija sajucis. Viesi, apmierinājuši pirmo izsalkumu, jautri apmainījās iespaidiem.

—   Kas te notiek? — vājā balsī iestenējās večuks.

—   Kur tad vira, tētiņ? — Heinrichs ar pilnu muti iesaucās.

Ivans Osipovičs neko neatbildēja. Viņš tikai atmeta ar salveti

un aizgāja prom. Tālākās rūpes viņš pameta saviem pakļautajiem.

Kad kombinatori bija aizspraukušies pie galda, resns vīrs ar nokārušos degunu kā bananu teica pirmo galdarunu. Sev par lielu brīnumu Ostaps pazina inženieri Talmudovski.

—   Jā! Mēs esam varoņi! — Talmudovskis uzsauca, pastiep­dams uz priekšu glāzi ar narzanu. — Sveiciens mums, Maģistra­les celtniekiem! Bet, pilsoņi, kādi ir mūsu darba apstākļi! Teikšu, piemēram, par darba algu. Nenoliedzu, Maģistralē atalgojums la­bāks nekā citās vietās, bet kā ar kulturālajām prasībām! Teatra nav! Tuksnesis! Kanalizacijas nekādas! … Nē, es tā strādāt nevaru!

—- Kas tas tāds ir? — jautāja cits citam celtnieki. — Jūs nezināt?

Pa to laiku Talmudovskis jau bija izvilcis no galda apakšas čemodānus.

—   Es uzspļauju līgumam! — viņš kliedza, dodamies uz izeju.

—   Ko? Pārcelšanās naudu atdot? Tikai caur tiesu, tikai caur tiesu!

Un, ar čemodāniem pat grūstīdams pusdienotājus, viņš «par­don» vietā neganti kliedza: «Tikai caur tiesu!»

Vēlu naktī viņš jau motordrezinā devās prom, pievienojies ceļa meistariem, kas brauca darīšanās uz Maģistrales dienvidu gala punktu. Jāteniski uzsēdies čemodāniem, Talmudovskis skaidroja meistariem iemeslus, kāpēc godīgs speciālists nevarot strādāt šajā ala. Kopā ar viņiem brauca mājā galvenais oficiants Ivans Osi­povičs. Bēdās viņš nebija paguvis novilkt pat fraku. Viņš bija stipri piedzēries.

—   Barbari! — viņš kliedza, izliecies asajā vējā un draudē­dams ar dūri uz Pērkonavotu pusi. — Visu servējumu izcūkoja, lopi tādi! … Antonu Pavloviču tiku ēdinājis, Virtembergas princi! . . . Aizbraukšu mājās un nomiršu! Tad atcerēsies Ivanu

Osipoviču. Servē, sacīs, banketa galdu astoņdesmit četrām perso­nām, piķis un zēvele! Un tad vairs nebūs, kas to darītu! Nebūs Ivana Osipoviča Trikartova! Šķīries no mums! Aizgājis uz labāku pasauli, kur nav nedz slimību, nedz skumju, nedz nopūtu, bet dzīve bezgalīga . . . Mu-ū-ūžīga pie-m-miņa!

Un, kamēr večuks apdziedāja pats savu dvēseli, viņa frakas astes plivinājās vējā kā vimpeļi.

Ostaps, neļāvis Koreiko izēst kompotu, piecēla viņu no galda un aizvilka norēķināties. Pa pieliekamām kāpnītēm kombinatori ierāpās preču vagonā, kur bija izvietojusies Ziemeļu sliežu licēja kanceleja un atradās tabeļveža saliekamā audekla gulta. Seit viņi ieslēdzās.

Pēc pusdienām, kad specialvilciena pasažieri atpūtās, uzkrā­dami spēkus vakara sarīkojumam, feļetonists Gargantia notvēra brāļus korespondentus neatļautā nodarbībā. Ļevs Rubaškins un Jans Skameikins nesa uz telegrāfu divas papīra lapiņas. Viena no tām īsi ziņoja: «Steidzīgi maskava stepes telegrāfs domzīm uzun-kulaks pēd garā auss kom aiznesa auliem ziņu sliežu licēji satikušies rubaškins.»

Otra lapiņa bija aprakstīta no augšas līdz apakšai. Lūk, ko tā vēstīja:

ISIK-KULA EZERA LEĢENDA

Vecs karakalpaks Uchums Buchejevs man pastāstīja šo gad­simtu elpas apdvesto leģendu. Pirms divsimt tūkstoš četri simti astoņdesmit pieciem mēnešiem jaunā, straujā kā džeirāns (kalnu kaza) chana sieva skaistule Sumburuna kvēli iemīlējusi jaunu nu- keru Ai-Bulaku. Lielas bijušas vecā chana bēdas, kad viņš uzzi­nājis par karsti mīļotās sievas neuzticību. Vecis divpadsmit mē­nešus raidījis debesīm lūgšanas un tad ar asarām acīs iespundējis skaistuli mucā un piesējis tai septiņus džasasinus (18 kilogra­mus) smagu tīra zelta gabalu un iemetis dārgo nastu kalna ezerā. No tā laika ezeru iedēvējuši par Isik-Kulu, kas nozīmē «Meitenes sirsniņa kā vējiņš maiga»…

Jans Skameikins-Sarmatskis (Virzulis)

—  Vai nav tiesa? — prasīja Gargantia, korespondentiem rā­dīdams brāļiem atņemtos papīrīšus. — Vai nav taisnība?

—   Protams, nekrietni! — atbildēja Palamidovs. — Kā jūs uzdrošinājāties rakstīt leģendu pēc visa tā, kas tika norunāts?

Pēc jūsu domām, Isik-Kuls tulkojams «Meitenes sirsniņa kā vējiņš maiga»? Un ja nu tā nav! Vai tikai viltus karakalpaks Uchums Buchejevs nav samelojies? Vai tikai šis nosaukums neskan šādi: «Nemetiet ezerā jaunas skaistules, bet gan lētticīgus korespon­dentus, kas padevušies eksotikas pazudinošai ietekmei?»

Rakstnieks puiciskajos svārciņos piesarka. Viņa piezīmju grā­matiņā jau bija pierakstīts ir Uzun-Kulaks, ir divas krāšņas, ar austrumnieciskiem ornamentiem rotātas leģendas.

—   Bet pēc manām domām, — viņš sacīja, — te nav nekā briesmīga. Reiz Uzun-Kulaks pastāv, kādam taču par to jāraksta?

—  Bet par to jau tūkstoš reižu rakstīts! — Lavuazjans iesaucās.

—   Uzun-Kulaks pastāv, — nopūtās rakstnieks, — un ar to jārēķinās.

XXX nodala ALEKSANDRS IBN IVANOVIČS

Sakarsušajā un tumšajā preču vagonā gaiss bija blīvs un smacīgs kā vecā kurpē. Smirdēja pēc ādas un sasvīdušām kājām. Koreiko iededzināja konduktora lukturi un palīda zem gultas. Os­taps domīgi raudzījās viņā, sēdēdams uz tukšas makaronu kastes. Abi kombinatori bija cīņā noguruši un pret šo notikumu, no kura Koreiko ārkārtīgi baidījās, bet Benders bija gaidījis visu mūžu, izturējās ar dīvainu vienaldzību. Varēja pat likties, ka tas viss notiek kooperativa veikalā: pircējs lūdz cepuri, un pārdevējs slinki nomet uz letes pinkainu, pelēcīgu žokeni. Viņam vienalga, vai pircējs ņems žokeni vai neņems. Jā, un arī pats pircējs ne sevišķi uztraucies, viņš jautā tikai sirdsapziņas nomierināšanai:

«Varbūt ir vēl citas?» — kam parasti seko atbilde: «Ņemiet, ņemiet, citādi arī tādas pašas nebūs.» Un absolūtā vienaldzībā abi blenž viens otrā. Koreiko ņēmās pa pagulti, acīm redzot atvēr­dams čemodānā vāku un uz labu laimi tanī rakņādamies.

—   Ei, jūs tur uz šonera! — Ostaps gurdeni uzsauca. — Kāda laime, ka jūs nesmēķējat! Lūgt papirosu tādam skopulim kā jūs būtu vienkārši mokas. Jūs nekad nepasniegtu etviju, baidīdamies, ka viena papirosa vietā varētu paņemt vairākus, bet ilgi rakņātos kabatā, ar pūlēm paverot kārbiņu un izvelkot nožēlojamu, saņur­cītu papirosu. Jūs neesat labs cilvēks. Nu, vai jums grūti izvilkt visu čemodānu!

—  Ko vēl ne! — noburkšķēja Koreiko, smakdams zem gultas.

Salīdzinājums ar skopuli smēķētāju viņam nepatika. Tieši šai brīdī viņš vilka no čemodānā ārā prāvus sainīšus. Atslēgas niķe­lētā mēlīte skrāpēja līdz elkoņiem kailās rokas. Lai būtu ērtāk, viņš atgūlās uz muguras kā ogļracis šachtā un turpināja darbu. No gultas maisa miljonaram acīs bira pelavas un salmu smelkne, tāds kā pulveris un labības akoti.

«Vai, cik slikti,» domāja Aleksandrs Ivanovičs, «slikti un baigi! Ja pēkšņi viņš mani nožņaudz un pievāc visu naudu? Ļoti vien­kārši. Sagriezīs gabalos un ar preču vilcienu nosūtīs uz dažādām pilsētām. Bet galvu ieskābēs kāpostu mucā.»

Koreiko uzvēdīja īsts pagraba miklums. Izbijies viņš palūrēja no gultas apakšas. Benders snauda uz savas kastes, noliecis galvu pie dzelzceļnieku luktura.

«Bet varbūt viņu… ar preču vilcienu,» nodomāja Aleksandrs Ivanovičs, turpinādams vilkt ārā sainīšus un šausminādamies, «uz dažādām pilsētām? Stingri konfidenciāli. Ko?»

Viņš atkal palūrēja ārā. Lielais kombinators izstaipījās un no­žāvājās kā dogs, atplezdams muti vai līdz ausīm. Tad viņš pa­ņēma konduktora lukturi un sāka ar to vicināt, saukdams:

—   Stacija Hacepetovka! Pilsoni, izkāpiet! Esam atbraukuši? Starp citu, pavisam aizmirsu jums pavaicāt: varbūt jūs gatavo­jaties man pārgriezt rīkli? Tad ziniet — es neesmu ar mieru. Un bez tam mani vienreiz jau mēģinājuši nogalināt. Bija tāds neno­svērta rakstura vecis no labas ģimenes, bijušais muižniecības mar­šals un arī dzimtsarakstu nodaļas reģistrators, Kisa Vorobjaņi- novs. Mēs abi uz pajām meklējām simt piecdesmit tūkstošu rubļu lielu laimi. Un tad tieši pirms iegūtās sumas sadalīšanas dumjais muižniecības vadonis novilka ar bārdas nazi man pa rīkli. Un cik tas bija banali, Koreiko! Banali un sāpīgi! Ķirurgi tik tikko iz­glāba manu jauno dzīvību, par ko es viņiem esmu dziļi pateicīgs.

Pēdīgi Koreiko izlīda no gultas apakšas, piebīdīdams pie Os­tapa kājām naudas sainīšus. Katrs sainītis bija rūpīgi ielīmēts baltā papīrā un pārsiets ar aukliņu.

—   Deviņdesmit deviņi sainīši, — drūmi sacīja Koreiko, — des­mit tūkstoši katrā. Papīrnauda divdesmit piecu červoncu zīmēs. Varat nepārbaudīt, pie manis kā bankā.

—   Bet kur tad simtais sainītis? — Ostaps jūsmīgi jautāja.

—   Desmit tūkstošus es atrēķināju par aplaupīšanu jūras krastā.

—   Nu, tā ir tīrā cūcība. Nauda taču iztērēta jūsu dēļ. Neesiet formalists.

Koreiko nopūzdamies pasniedza iztrūkstošo naudu un tās vietā saņēma savas dzīves aprakstu dzeltenā mapē ar kurpju sai­tītēm. Dzīves aprakstu viņš turpat sadedzināja dzelzs krāsnī, kuras skurstenis gāja caur vagona jumtu. Ostaps uz labu laimi paņēma vienu sainīti, norāva ietinamo papīru un, pārliecinājies, ka Koreiko nav krāpies, iebāza kabatā.

—   Bet kur tad valūta? — piekasījās lielais kombinators.

—  Kur Meksikas dolāri, turku liras, kur mārciņas, rūpijas, pese- tas, centavosi, rumāņu lejas, kur Limitrofijas lati un zloti? Kaut daļu dodiet valūtā!

—   Ņemiet vien, kāda ir, — atbildēja Koreiko, sēdēdams pie krāsns un skatīdamies uz dokumentiem, kas ugunī čokurojās,

—  ņemiet, citādi drīz arī šādas naudas nebūs. Valutu es neturu.

—   Āre, arī es tagad esmu miljonārs! — Ostaps iesaucās jautrā izbrīnā. — Piepildījušies idiota sapņi.

Pēkšņi Ostaps kļuva skumīgs. Viņu satrieca ikdienišķā ap­kārtne, šķita jocīgi, ka pasaule šai pašā mirklī nav pārmainīju­sies un visapkārt nekas, itin nekas nav noticis. Un, lai gan viņš zināja, ka nekādas slepenas alas, podi ar zeltu un Aladina lampas mūsu bargajā laikmetā nepastāv, tomēr viņam kaut kā kļuva žēl. Viņam kļuva mazliet skumīgi kā Roaldam Amundsenam, kad viņš dirižablī «Norge», lidojot virs Ziemeļpola, kur bija tiecies nokļūt visu mūžu, pavisam ikdienišķi sacīja saviem ceļa biedriem: «Te nu mēs esam atlidojuši.» Apakšā sadrupis ledus, plaisas, auk­stums, tukšums. Noslēpums atklāts, mērķis sasniegts, vairāk nav ko darīt un ir jāmaina nodarbošanās. Taču šādas skumjas ir īs­laicīgas, jo nākotnē gaida slava, gods un cieņa — skandē kori, goda sardzē stāv ģimnāzistes baltos priekšautos, raud vecenītes, Ziemeļpola pētnieku mātes, kuru dēlus apēduši viņu ekspedicijas biedri, spēlē nacionalās himnas, gaisos šaujas raķetes, un vecais karalis spiež pētnieku pie saviem durstīgajiem ordeņiem un zvaigznēm.

Vājuma brīdis bija pāri. Ostaps sameta sainīšus maisiņā, kuru laipni pasniedza Aleksandrs Ivanovičs, paņēma to padusē un at­grūda preču vagona smagās durvis.

Svētki beidzās. Raķetes kā zelta makšķeres tika mestas debe­sīs, izķerot no turienes sarkanas un zaļas zivtiņas, salta uguns šļācās acīs, virpuļoja pirotechniskās saules. Aiz telegrāfā būdas uz dēļu skatuves notika nomadiem veltīta izrāde. Daži no viņiem sēdēja uz soliem, citi turpretī priekšnesumos noraudzījās no savu seglu augstumiem. Bieži zviedza zirgi. Specvilciens bija apgais­mots no viena gala līdz otram.

—   Jā! — iesaucās Ostaps. — Bankets restorānvagonā! Es biju pavisam aizmirsis! Kāds prieks! Iesim, Koreiko, es jūs pacienāšu, ■es visus pacienāšu! Saskaņā ar viesmīlības likumiem! Konjaks ar citroniņu, gaļas ķilķēni, frikando ar šampinjoniem, vecais un jau­nais ungāru šampaniešvīns! …

_■— Frikando, frikando, — nikni sacīja Koreiko, — bet pēc tam iesēdinās. Es nevēlos sevi afišēt.

—   Es jums apsolu pasakainas vakariņas uz balta galdauta, — neatlaidās Ostaps. — Iesim, iesim! Un vispār atmetiet vientuļnie- cību, steidzieties izdzert savu daļu stiprāku dzērienu, apēst savas divdesmittūkstoš kotletes. Citādi vēl sanāks svešas personas un aprīs jūsu porciju. Es jūs iekārtošu specvilcienā, es tur esmu savs cilvēks, — un jau rītā mēs būsim diezgan kulturālā centrā. Bet tur ar mūsu miljoniem … Aleksandr Ivanovič! .. .

Lielajam kombinatoram pašlaik gribējās visus aplaimot, gri­bējās, lai visiem būtu jautri. Koreiko sadrūmusī seja viņu nomāca. Un viņš ņēmās Aleksandru Ivanoviču pārliecināt. Viņš bija vienis prātis, ka afišēt sevi nevajag, bet kālab mērdēties badā? Ostaps arī pats lāgā neapjēdza, kāpēc viņam vajadzīgs, lai tabeļvedis būtu jautrs, bet, reiz sācis, viņš vairs nevarēja apstāties. Beigās viņš sāka pat draudēt:

—  Tupēsiet sabozies uz sava čemodānā, un kādā jaukā dieniņā pie jums ieradīsies kaulainā — un ar izkapti pa rīkli. Ko? Vai varat iedomāties šo atrakciju? Steidzieties, Aleksandr Ivanovič, kotletes vēl galdā! Neesiet tāds cietpauris.

Pēc miljona zaudēšanas Koreiko bija kļuvis pieļāvīgāks un piekāpīgāks.

—   Varbūt patiešām izvēdināt smadzenes? — viņš nedroši bilda. — Aizlaisties uz centru? Tikai, protams, bez šika, bez plā­tīšanās.

—   Kas nu par plātīšanos! Vienkārši divi sabiedriski aktivi ārsti brauc uz Alaskavu, lai apmeklētu Dailes teātri un paši sa­vām acīm paskatītos uz mumiju Mākslas muzejā. Ņemiet če­modānu!

Miljonāri devās uz staciju. Ostaps nevērīgi vicināja savu maisu kā vīraka trauku. Aleksandrs Ivanovičs smaidīja visdum­jāko smaidu. Specvilcienā pasažieri pastaigājās, cenzdamies turē­ties tuvāk pie vagoniem, jo jau kabināja klāt lokomotivi. Tumsā spīdēja korespondentu baltās bikses.

Kupejā uz Ostapa augšējā plaukta, apsedzies ar palagu, gu­lēja svešs cilvēks un lasīja avīzi.

—   Nu, kāpiet zemē, — Ostaps draudzīgi sacīja, — saimnieks ieradies.

—   Tā ir mana vieta, biedri, — pretojās nepazīstamais. — Es esmu Ļevs Rubaškins.

—   Ziniet ko, Ļev Rubaškin, nepamodiniet manī zvēru, ejiet prom no šejienes!

Lielo kombinatoru grūda cīņā Aleksandra Ivanoviča neizprat­nes pilnais skatiens.

—   Tie tik ir jaunumi, — korespondents augstprātīgi sacīja. — Kas jūs tāds esat?

—   Kas jums par daļu, mērkaķis tāds! Reiz jums saka — kā­piet zemē, tad ari kāpiet zemē!

—   Katrs žūpa, — spiedzoši iepīkstējās Rubaškins, — sāks šeit huligāniski uzvesties . ..

Ostaps klusēdams satvēra korespondentu aiz basās kājas. Uz Rubaškina kliedzieniem saskrēja viss vagons. Koreiko drošības pēc izvācās priekštelpā.

—   Plēšaties? — jautāja Uhudšanskis. — Nu, nu.

Ostapu, kas jau bija paspējis iegāzt Rubaškinam ar maišeli pa galvu, turēja aiz rokām Gargantia un resnais rakstnieks puicis­kajos svārciņos.

—   Lai viņš uzrāda biļeti! — histēriski kliedza lielais kombi­nators. — Lai parāda plackarti!

Rubaškins, pavisam kails, lēkāja no plaukta uz plauktu un pieprasīja, lai pasauc komandantu. Zaudējis īstenības izjutu, Os­taps arī bija par to, lai izsauc priekšniecību. Tracis beidzās ar lielām nepatikšanām. Rubaškins uzrādīja kā biļeti, tā plackarti, un tad traģisma pilnā balsī pieprasīja to pašu no Bendera.

—   Bet es principa pēc nerādīšu! — iesaucās lielais kombina­tors, steidzīgi pamezdams notikuma vietu. — Man ir tādi principi!

—   Zaķis! — iespiedzās Ļevs Rubaškins, kails izspraucies gai­tenī. — Vēršu jūsu uzmanību, biedri komandant, šeit braucis zaķis!

—   Kur ir zaķis? — iespiedzās komandants, kura acīs bija iedegušās pēdu dzinēja uguntiņas.

Aleksandrs Ivanovičs, bailīgi noslēpies aiz tribines, raudzījās tumsā, bet nekā nevarēja atšķirt. Ap vilcienu ņudzēja tumši stāvi, lēkāja papirosu uguņi un skanēja balsis: «Papūlieties uzrādīt!» — «Bet es jums saku — principa pēc!» — «Huligānisms!» — «Vai nav tiesa? Vai nav pareizi?» — «Kādam taču jābrauc bez biļe­tes?» Sasitās buferu šķīvji, pār zemi šņākdams pārbrāzās bremžu gaiss, un vagonu gaišie logi izkustējās no vietas. Ostaps vēl dižo­jās, bet viņam garām jau brauca strīpainie dīvāni, bagažas tīk­liņi, vagonu pavadītāji ar lukturiem, ziedu pušķi un restorānva­gona griestu propeleri. Aizbrauca bankets ar šampaniešvīnu, ar veco un jauno ungārieti. No rokām paspruka gaļas ķiļķēni un iz­gaisa naktī. Frikando, maigais frikando, par kuru Ostaps tik de­dzīgi bija stāstījis, atstāja Pērkonavotus. Pienāca Aleksandrs Ivanovičs.

—  Es to tā neatstāšu, — burkšķēja Ostaps. — Pametuši tuks­nesī padomju preses korespondentu! Es sacelšu kājās visu sabied­rību. Koreiko! Mēs aizbrauksim ar pirmo kurjervilcienu! Nopirk­sim visas vietas starptautiskajā vagonā!

—  Ko jūs runājat, — Koreiko iebilda, — kur te radīsies kur- jervilciens! No šejienes nekādi vilcieni neiet. Pēc plāna eksplua­tācijā sāksies tikai pēc diviem mēnešiem.

Ostaps pacēla galvu. Viņš ieraudzīja melnas dienvidu debesis, mežonīgās zvaigznes un visu saprata. Bet Koreiko kautrais atgā­dinājums par banketu deva viņam jaunus spēkus.

—  Aiz uzkalna stāv lidmašīna, — sacīja Benders, — tā, kas atlidoja uz svinībām. Tā lidos prom tikai rītausmā. Mēs paspēsim.

Lai paspētu laikā, miljonāri devās uz priekšu platā dromedara solī. Viņu kājas grima smiltīs, tuksnesī kurējās nomadu uguns­kuri, stiept čemodānu un maisu nebija tik smagi, cik pretīgi. Ka­mēr viņi rausās uzkalnā no Pērkonavotu puses, tikmēr no pretējās puses propeleru tarkšķu pavadījumā modās rītausma. Lejā no uz­kalna Benders un Koreiko jau skrēja, baidīdamies, ka lidmašīna varētu aizlidot bez viņiem.

Zem augstajiem, rievotajiem lidmašīnas spārniem staigāja mazi mechaniķi ādas mēteļos. Trīs propeleri lēni griezās, vēdinā­dami tuksnesi. Pasažieru kabines kvadratveidīgajos logos plan­dījās aizkari ar plīša bumbiņām. Pilots, atspiedis muguru pie aluminija pakāpiena, ēda pīrādziņu, piedzerdams no pudeles narzanu.

—  Mēs esam pasažieri, — aizelsies sauca Ostaps, — divas pirmās klases biļetes!

Viņam neviens neatbildēja. Pilots nometa pudeli un vilka rokās cimdus ar uzročiem.

—  Vai brīvas vietas ir? — Ostaps atkārtoja, tverdams pilotu aiz rokas.

—   Pasažierus neuzņemam, — sacīja pilots, ķerdamies pie kāpņu roktura. — Šis ir speciāls reiss.

—   Es pērku lidmašīnu! — steidzīgi sacīja lielais kombinators.

—  Ietiniet papīrītī!

—   Nost no ceļa! — uzsauca mechaniķis, sekodams pilotam

Propeleri, ātri griezdamies, pagaisa skatienam. Drebēdama un

gāzelēdamās lidmašīna pagriezās pret vēju. Gaisa viļņi atgrūda miljonārus atpakaļ pie kalna. Ostapa kapteiņa cepure nolidoja no galvas un aizripoja uz Indijas pusi ar tādu ātrumu, ka tās ieraša­nos Kalkutā varētu gaidīt ne vēlāk kā pēc trim stundām. Cepure noteikti būtu ieripojusi Kalkutas galvenajā ielā, ar savu mīklaino parādīšanos pievērsdama Iritelligence Service tuvu stāvošo ap­rindu uzmanību, ja lidmašīna nebūtu aizlidojusi un vētra pārstā­jusi. Gaisā lidmašīna pažilbināja savas šķautnes un izzuda saules staros. Ostaps aizskrēja pēc cepures, kas bija ieķērusies saksaula zaros, un piebilda:

—  Ar transportu galīgi nevedas. Ar dzelzceļu mēs sastrīdējā­mies. Gaisa satiksmes ceļi mums slēgti. Kājām? Četrsimt kilo­metru. Tur nav par ko jūsmot. Ir tikai viena izeja — pieņemt is­lamu un pārvietoties ar kamieļiem.

Par islamu Koreiko neatbildēja nekā, bet doma par kamieļiem viņam patika. Restorānvagona un lidmašīnas vilinošais izskats bija nostiprinājis vēlēšanos kā sabiedriski aktivam ārstam veikt izpriecas braucienu, protams, bez plātīšanās, taču arī ne bez sa­vas bramanības.

Auli, kas bija ieradušies sliežu licēju tikšanās svētkos, vēl ne­bija izklīduši, un kamieļus izdevās nopirkt netālu no Pērkonavo- tiem. Tuksneša kuģi izmaksāja simt astoņdesmit rubļus gabalā.

—   Cik lēti! — Ostaps iečukstēja. — Nopirksim piecdesmit kamieļus. Vai simt!

—   Tā ir plātīšanās, — sadrūvis sacīja Aleksandrs Ivanovičs.

—   Ko ar tiem darīsim? Pietiek arī ar diviem.

Kazachi bļaustīdamies nosēdināja ceļotājus starp kupriem, pa­līdzēja piesiet čemodānu, maisu un pārtiku ceļam — burdjuku ar kumisu un divus aunus. Kamieļi vispirms piecēlās uz pakaļkājām, kālab miljonāri zemu paklanījās, bet pēc tam uz priekškājām un aizsoļoja gar Austrumu Maģistrales līniju. Valgos piesietie auni tipināja aizmugurē, laiku pa laikam birdināja spiras un dvēseli satricinoši blēja.

—  Hei, šeich Koreiko! — uzsauca Ostaps. — Aleksandr ibn Ivanovič! Vai dzīve nav jauka?

Seichs neko neatbildeja. Viņam bija trāpījies izkāmējis ka­mielis, un Koreiko to nikni dauzīja ar saksaula nūju pa noplukušo paka|u.

XXXI nodaļa BAGDADE

Septiņas dienas kamieļi stiepa caur tuksnesi jaunizceptos šei- chus. Ceļojuma sākumā Ostaps priecājās no visas sirds. Viss viņu uzjautrināja: ir Aleksandrs ibn Ivanovičs, kas ķepurojās starp ka­mieļa kupriem, ir izkāmējušais tuksneša kuģis, kas centās izlocī­ties no savu pienākumu pildīšanas, ir maiss ar miljonu, ar kuru uzgāzdams lielais kombinators reizēm uzmundrināja nepaklausī­gos aunus. Sevi Ostaps dēvēja par pulkvedi Lourensu.

—   Es esmu visvarens! — viņš sauca, šūpodamies augstajā kuprī. — Ja pēc divām dienām mēs nesaņemsim pieklājīgu ēdienu, es sadumpošu kādas ciltis. Goda vārds! Iecelšu sevi par pravieša pilnvaroto un izsludināšu svēto karu džichadu. Piemēram, pret Dāniju. Kālab dāņi nomušīja savu princi Hamletu? Ņemot vērā pašreizējo politisko stāvokli, pat Tautu Savienība piekritīs tādam kara ieganstam. Nudien, nopirkšu no angļiem par miljonu šaute­nes, — viņi mēdz pārdot šaujamos ieročus ciltīm, — un marš prom uz Dāniju. Vācija palaidīs cauri uz reparaciju rēķina. Vai varat iedomāties mežonīgu cilšu iebrukumu Kopenhāgenā? Visiem pa priekšu es pats uz balta kamieļa. Ak! Paņikovska vairs nav! Kā viņam derētu dāņu zoss!…

Bet pēc dažām dienām, kad no auniem bija palikušas pāri tikai auklas, bet kumiss viss izdzerts, pat visvarenais emirs kļuva sku­mīgs un melancholiski murmināja:

—  Kur arabu tuksneša smilšainās laidas, trīs palmas reiz za­ļoja lepnas un slaidas.

Abi šeichi pamatīgi novājēja, noplīsa, apauga ar bārdām un sāka līdzināties nabadzīgiem dervišiem.

—  Vēl mazliet pacietības, ibn Koreiko, — un mēs iejāsim pil­sētiņā, kas nebūs sliktāka par Bagdadi. Lēzeni jumti, iedzimto orķestri, restoraniņi austrumu gaumē, saldi vīni, leģendārās mei­čas un četrdesmit tūkstošu iesmu ar kariešu, turku, tataru, mezo- potamiešu un odesiešu šašlikiem. Un pēdīgi dzelzceļš.

Astotajā dienā ceļinieki piejāja pie senas kapsētas. Līdz pa­šam apvārsnim aizstiepās pusapaļo kapliču akmeņainie viļņi. Seit mirušos neapraka. Tos guldīja uz zemes un apbūvēja ar akmens jumoliem. Virs mirušo pīšļu pilsētas mirdzēja baisma saule. Paši senie Austrumi gulēja savos karstajos zārkos.

Kombinatori uzšāva kamieļiem un drīz vien iejāja oāzē. Tālu visapkārt pilsētai slējās papeļu zaļās lāpas, kas atspoguļojās ar ūdeni piepildītos rīsu lauku kvadratos. Vientuļi auga karagačas [7] , mats matā atgādinādamas milzīgus globusus uz koka kājas. Pa ceļam gadījās satikt ēzelīšus, kas nesa chalatos tērptus resnus jātniekus un āboliņa nastas.

Koreiko un Benders jāja gar bodītēm, kur tirgojās ar zaļu, pulverī saberztu tabaku un smirdošām koniskas formas ziepēm, kas atgādināja šrapneļa uzgali. Amatnieki ar baltām, cienīgām bārdām noņēmās ar vara loksnēm, veidodami bļodas un krūzes ar šauriem kakliem. Kurpnieki žāvēja saulē mazas, ar tinti nokrā­sotas ādiņas. Mošeju tumšzilie, dzeltenie un gaišzilie podiņi izsta­roja blāvu stikla mirdzumu.

Dienas atlikušo daļu un nakti miljonāri nogulēja ciešā miegā viesnīcas numurā, bet no rīta nomazgājās baltās vannās, nosku- vās un izgāja pastaigāties pa pilsētu. Seichu gaišo garastāvokli bojāja nepieciešamība nēsāt līdzi čemodānu un maisu.

— Es uzskatu par savu vispirmo pienākumu, — lielīgi sacīja Benders, — jūs iepazīstināt ar burvīgo pagrabiņu. Tas saucas «Mēnesnīcā». Es tur biju pirms kādiem pieciem gadiem, la­sīju lekcijas par cīņu pret abortiem. Kas par pagrabiņu! Krēsla, vēsums, saimnieks no Tiflisas, vietējais orķestris, auksts degvīns, dejotājas ar zvārguļiem un cimbalām. Ierīkosimies tur uz visu dienu. Var taču sabiedriski aktiviem ārstiem būt savas sīkas vājī- biņas. Es cienāšu. Zelta teļš atbild par visu.

Un lielais kombinators pakratīja savu maisu.

Taču pagrabiņa ^Mēnesnīcā» vairs nebija. Ostapam par izbrīnu vairs nebija pat tās ielas, kur skanējuši zvārgulīši un cim- balas. Šeit stiepās taisna, eiropeiska iela, kuru apbūvēja uzreiz visā garumā. Bija sacelti žogi, gaisā stāvēja alabastra putekļi, un kravas mašīnas karsēja jau tā karsto gaisu. Brītiņu noraudzījies uz pelēko ķieģeļu fasadi ar gariem, horizontāliem logiem, Ostaps piegrūda Koreiko un, pateicis: «Ir vēl viena vietiņa, tā pieder kā­dam no Baku,» — veda viņu uz pilsētas otru malu. Bet vietiņā vairs neredzēja dzejisko izkārtni, kuru bija sacerējis pats krodzi­nieks no Baku:

CIENI SEVI.

CIENI MOS.

CIENI ĶAUKAZU,

APCIEMO MŪS.

Tanī vietā šeichi redzēja papes plāksnīti ar arabu un krievu burtiem:

PILSĒTAS MĀKSLAS MUZEJS

—   Ieiesim iekšā, — Ostaps skumīgi sacīja, — tur vismaz būs vesi. Un bez tam muzeju apmeklēšana ietilpst ce|ojošu sabiedriski aktivu ārstu programā!

Viņi iegāja lielā, ar krītu izbalsinātā istabā, nolika uz grīdas savus miljonus un ilgi ar piedurknēm slaucīja karstās pieres. Mu­zejā atradās tikai astoņi eksponāti: mamuta zobs, kuru jaunajam muzejam bija uzdāvinājusi Taškentas pilsēta, eļļas glezna «Sa­dursme ar basmačiem», divi emiru chalati, zelta zivtiņa akvarijā, vitrinā ar izkaltētiem siseņiem, Kuzņecova fabrikas porcelānā sta­tuete un pēdīgi obēliska makets, kuru pilsēta gatavojās novietot galvenajā laukumā. Turpat projekta pakājē zvilnēja liels skārda vainags ar lentām. To nesen bija atvedusi speciālā delegācijā no kaimiņu republikas, bet, tā kā obeliska vēl nebija (asignētie līdzekļi tika izmantoti pirts būvei, kura izrādījās daudz nepiecie­šamāka), delegācijā, teikdama attiecīgas runas, nolika vainagu pie projekta.

Pie apmeklētājiem tūlīt pienāca jaunietis ar izrotātu Bucharas tjubeteiku skūtajā galvā un, uztraucies kā jauns autors, jautāja:

—   Kādi jūsu iespaidi, biedri?

—   Tā nekas, — sacīja Ostaps.

Jaunais cilvēks pārzināja muzeju un nekavējoties sāka sūro­ties par grūtībām, kādas pārdzīvojot viņa lolojums. K.rediti par maziem. Taškenta atkratījusies ar vienu zobu, bet pašu vērtības — mākslinieciskās un vēsturiskās neesot kas savāc. Nesūtot spe­ciālistu.

—  Ja man būtu kaut trīssimt rubļu! — iesaucās vadītājs. — Es šeit Luvru iztaisītu!

—   Sakiet: vai jūs labi pazīstat pilsētu? — Ostaps jautāja, pa­mirkšķinādams Aleksandram Ivanovičam. — Vai jus nevaretu mums ieteikt apskatīties dažas ievērības cienīgas vietas? Es pa­zinu jūsu pilsētu, bet tā pēdējā laikā ļoti pārmainījusies.

Vadītājs ļoti nopriecājās. Iesaukdamies, ka pats personīgi visu parādīšot, viņš noslēdza muzeju un aizveda miljonārus uz to pašu

ielu, kur pirms pusstundas viņi bija meklējuši pagrabiņu «Mē­nesnīcā».

—   Sociālismā vārdā nosauktais prospekts! — viņš sacīja, ar tīksmi ievilkdams plaušās alabastra putekļus. — Ak! Kāds brī­nišķīgs gaiss! Kas šeit būs pēc gada! Asfalts! Autobuss' Irigacijas institūts! Tropu institūts! Nu, ja šoreiz Taškenta nedos zinātnie­kus! … Jūs zināt, viņiem ir tik daudz mamutu kaulu, bet man at­sūtījuši tikai vienu zobu, kad mūsu republikā visi tik ļoti tiecas pēc dabas zinībām.

—   Ko tu neteiksi? — Koreiko nomurmināja, ar pārmetumu skatīdamies uz Ostapu.

—   Un vai zināt, — čukstēja entuziasts, — man ir aizdomas, ka tas nemaz nav mamuta zobs. Viņi iesmērējuši ziloņa zobu!

—   Bet kā pie jums ar tādiem… krodziņiem austrumnieku gaumē, ziniet, ar timpaniem un fleitām? — nepacietīgi jautāja lielais kombinators.

—   Tādu vairs nav, — vienaldzīgi atbildēja jauneklis, — sen jau bija laiks iznīcināt šo sērgu, šo epidemiju perēkli. Tieši pava­sarī piežmiedzām pēdējo midzeni. Saucās «Mēnesnīcā».

—   Piežmiedzāt? — Koreiko iestenējās.

—   Goda vārds! Bet toties atvērta fabrika-virtuve. Eiropiešu ēdieni. Šķīvjus mazgā un žāvē ar elektrības palīdzību. Kuņģa sli­mību līkne strauji noslīdējusi uz leju.

—   Kas te notiek? — lielais kombinators iesaucās, aizsegdams seju ar rokām.

—  Jūs vēl neko neesat redzējuši, — kautri smaidīdams, sacīja muzeja vadītājs. — Brauksim uz fabriku-virtuvi pusdienot.

Viņi iesēdās līnijdroškā zem audekla nojumes ar cakotu, zilu lentīti apšūtu apmali un aizbrauca. Pa ceļam laipnais pavadonis ik brīdi spieda miljonārus izliekties no baldachina apakšas un rādīja viņiem jau uzceltas ēkas, ēkas, kuras ceļ, un vietas, kur tās vēl tiks celtas. Koreiko skatījās uz Ostapu ar ļaunuma pilnām acīm. Ostaps novērsās un sacīja:

—   Kāds brīnišķīgs ieziemiešu tirdziņš! Bagdade!

—   Septiņpadsmitā datumā sāksim noplēst, — sacīja jaunais cilvēks, — šeit būs slimnīca un kooperativa centrs.

—   Un jums šīs eksotikas nav žēl? Tā taču īsta Bagdade!

—   Ļoti skaisti! — nopūtās Koreiko.

Jaunais cilvēks sadusmojās:

—   Tas jums, iebraucējiem, ir skaisti, bet mums te jādzīvo.

Bfil

Fabrikas-virtuves lielajā zālē starp glazēto podiņu sienām un

mušpapīru lentēm, kas karājās pie griestiem, dejotāji ēda grūbu zupu un maziņus, brūnus sitenlšus. Ostaps painteresējās par vīnu un saņēma jūsmīgu atbildi, ka nupat netālu 110 pilsētas esot at­klāts minerālūdens avots, kas pēc garšas pārspējot slaveno nar- zanu. Lai to pierādītu, entuziasts pieprasīja pudeli jaunā minerāl­ūdens, ko viņi kapa klusumā izdzēra.

—  Bet kā prostitūcijas līkne? — ar cerībām jautāja Aleksandrs, ibn Ivanovičs.

—- Krasi iet uz leju, — sacīja nepielūdzamais jaunais cilvēks.

—  Ai, kas te tik nenotiek! — māksloti smiedamies, Ostaps iesaucās.

Un viņš patiešām nezināja, kas te notiek. Kad viņi piecēlās no galda, noskaidrojās, ka jaunais cilvēks jau paspējis par visiem samaksāt. Viņš neparko nebija ar mieru ņemt naudu no miljonā­riem, apgalvodams, ka parīt tā kā tā saņemšot algu, bet līdz tam. kaut kā iztikšot.

—  Bet kā ar izpriecām? Kā pilsēta pavada brīvo laiku? — jau diezgan bezcerīgi jautāja Ostaps. — Kur timpāni, cimbalas?

—   Vai tiešām jūs nezināt? — brīnījās muzeja vadītājs. — Pa­gājušā nedēļā pie mums atvēra pilsētas muzikālo komēdiju. Bē- beļa un Paganini vārdā nosauktu lielu simfonisko kvartetu. Brauk­sim tūlīt nekavējoties. Kā es to varēju piemirst!

Pēc tam, kad viņš bija samaksājis par pusdienām, atsacīties no muzikālās komēdijas apmeklēšanas nevarēja aiz etiskiem ap­svērumiem. Iznākot no turienes, Aleksandrs ibn Ivanovičs rupjā balsī sacīja:

—  Pilsētas muzikālie kumēdiņi!

Lielais kombinators nosarka.

Atceļā uz viesnīcu jaunais cilvēks pēkšņi apturēja važoni, iz­sēdināja miljonārus, paņēma tos aiz rokām un, aiz milzīgas sajūs­mas pacēlies pirkstgalos, aizveda pie maza, ar stiepļu žogu noro­bežota akmens.

—   Seit cels obelisku! ■— viņš iespaidīgi sacīja. — Marksisma- kolonu!

Atvadoties jaunais cilvēks lūdza, lai atbraucot biežāk. Labsir­dīgais Ostaps solījās noteikti atbraukt, jo nekad neesot pavadījis- laiku tik lieliski kā šodien.

—- Es došos uz staciju, — palicis vienatnē ar Benderu, sacīja Koreiko.

—  Varbūt brauksim uz citu pilsētu uzdzīvot? — jautāja Ostaps. — Taškentā var jautri pavadīt dienas trīs.

—   Man pietiek, — atbildēja Aleksandrs Ivanovičs, — es braukšu uz staciju nodot glabāšanā čemodānu un strādāšu šeit kaut kur par kantoristu. Pagaidīšu kapitalismu. Tad arī izprie­cāšos.

—   Nu tad gaidiet arī, — Ostaps visai rupji iesaucās, — bet es braukšu. Šī diena ir nepatīkams pārpratums, vietējie pārspīlē­jumi. Zelta teliņam mūsu zemē vēl ir zināma vara!

Stacijas laukumā viņi ieraudzīja pūli specvilcienā korespon­dentu, kuri pēc sliežu savienošanas rīkoja ekskursijas izbraucienu pa Vidusāziju. Viņi bija ielenkuši Uhudšanski. Svinīgā komplekta īpašnieks pašapmierināti grozījās uz visām pusēm, izrādīdams savu ieguvumu. Viņš bija tērpies ar šakaļa asti apšūtā samta ce­purē un no vatētas segas sašūtā halatā.

Plīša pareģa vārdi joprojām piepildījās.

XXXII nodala LIELO IESPĒJU VĀRTI

Tanī skumīgajā un gaišajā rudens dienā, kad Maskavas skvē­ros dārznieki nogriež pēdējos ziedus un izdala bērniem, leitnanta Smidta galvenais dēls Sura Balaganovs gulēja uz sola Rjazaņas stacijas pasažieru zālē. Viņš gulēja, nolicis galvu uz sola sānat- zveltnes. Saņurcītā žokejcepure bija uzbīdīta uz deguna. Pēc visa bija redzams, ka «Antilopes» bortmechaniķis un pilnvarotais nagu jautājumos ir nelaimīgs un nabags. Pie viņa neskūtā vaiga bija pielipusi sabirzusi olas čaumala. Buraudekla kurpes bija zaudē­jušas formu un krāsu un izskatījās pēc moldaviešu pastalām. Bezdelīgas lidoja zem augstajiem zāles griestiem.

Aiz lielajiem, nemazgātajiem logiem rēgojās bloķēšanas apa­ratūra, semafori un citi dzelzceļa saimniecībai nepieciešami priekš­meti. Aizskrēja nesēji, un drīz cauri zālei garā rindā gāja pienā­kušā vilciena pasažieri. Pēdējais no perona ienāca pasažieris tīrā apģērbā. Zem atpogātā, vieglā lietusmēteļa vīdēja uzvalks ar ka- leidoskopiski sīkām rūtiņām. Bikses kā ūdenskritums vēlās pār lakkurpēm. Pasažiera ārzemniecisko izskatu papildināja mīksta platmale, viegli pašķiebta uz sāniem. Nesēja pakalpojumus viņš neizmantoja un čemodānu nesa pats. Pasažieris laiski gāja pa tukšo zāli un, bez šaubām, būtu nokļuvis vestibilā, ja pēkšņi ne­pamanītu Balaganova skumjo stāvu. Viņš piemiedza acis, piegāja

tuvāk un kadu brīdi aplūkoja gulētāju. Tad piesardzīgi ar diviem cimda tērptiem pirkstiem mazliet pabīdīja nost cepuri no bort- mechaniķa sejas un pasmaidīja.

—   Celieties augšā, graf, jūs aicina no pazemes! — viņš sacīja, paraustīdams Balaganovu.

Šura apsēdās, paberzēja seju ar plaukstu un tikai tad pazina pasažieri.

—   Komandor! — viņš iesaucās.

—   Nē, nē — iebilda Benders, aizsargādamies ar delnu, — ne­apkampiet mani! Es tagad esmu lepns.

Balaganovs luncinājās ap komandoru. Viņš to tik tikko pazina. Bija izmainījies ne tikai uzvalks vien, Ostaps kļuvis vājāks, acīs parādījusies izklaidīga izteiksme, seja stipri iedegusi dienvidu saulē.

—   Esat gan kļuvis brūns, pavisam brūns! — priecīgi sauca Balaganovs. — Ek, kā iededzis!

—   Jā, es esmu kļuvis pavisam brūns, — Benders cienīgi at­saucās. — Paskatieties uz biksēm. Pirmās šķiras Eiropa! Un šito esat redzējis? Manas kreisās rokas zeltnesi grezno briljanta gre­dzens. Četri karati. Nu, un kādi jūsu panākumi? Vēl aizvien dēlos?

—  Tāpat vien, — Šura samulsa, — vairāk ar sīkumiem no­ņēmos.

Bufetē Ostaps pieprasīja sev balto vīnu un biskvitus, bet borl- mechaniķim alu ar sviestmaizītēm.

—   Šura, sakiet godīgi: cik jums vajag naudas, lai justos lai­mīgs? — Ostaps jautāja. — Tikai sarēķiniet visu!

—   Simt rubļu, — atbildēja Balaganovs, negribīgi pārstādams gremot maizi ar desu.

—   Taču ne, jūs mani nesapratāt. Ne šodienai vien, bet vispār. Jūsu laimei. Skaidrs? Lai jūs labi justos šajā pasaulē.

Balaganovs ilgi domāja, bikli smaidīja un pēdīgi pateica, ka pilnīgai laimei viņam vajadzētu seši tūkstoši četri simti rubļu un ka ar šo sumu viņam šai pasaulē būtu ļoti labi.

—   Labi, — Ostaps sacīja, — saņemiet piecdesmit tūkstošus.

Viņš, uzlicis uz ceļiem, atvēra četrstūraino ceļa somu un

iebāza Balaganova rokās piecus baltus, ar aukliņu pārsietus sai­nīšus. Bortmechaniķis uzreiz zaudēja apetiti. Viņš pārstāja ēst, noslēpa naudu kabatās un vairs neizvilka rokas no tām.

—   Vai tiešām šķīvītis? — viņš sajūsmināts jautāja.

—    Jā, jā, šķīvītis, — Ostaps vienaldzīgi atbildēja. — Ar zilu apmali. Aizstāvamais atnesa zobos. Ilgi luncināja asti, pirms es biju ar mieru ņemt. Tagad parādi komandēju es! Jūtos lieliski.

Pēdējos vārdus viņš izteica ne visai pārliecinoši.

Ar parādi, taisnību sakot, neveicās, un lielais kombinators me­loja, apgalvodams, ka jūtoties lieliski. Pareizāk būtu sacīt, ka viņš izjūt zināmas neērtības, ko tomēr negrib atzīt pat pats sev.

Kopš tā laika, kad viņš šķīrās ar Aleksandru Ivanoviču rokas bagāžas glabātuvē, kur pagrīdes miljonārs nodeva savu čemoda- neli, bija pagājis vesels mēnesis.

Jau pirmajā pilsētā, kur Ostaps iebrauca, juzdamies kā uzva­rētājs, viņš nevarēja dabūt viesnīcā istabu.

—   Es samaksāšu, cik vien vēlaties! — lielais kombinators augstprātīgi sacīja.

—   Nekas neiznāks, pilsoni, — atbildēja portjē, — pilnā sa­stāvā ieradies viss augsnes pētnieku kongress, lai apskatītu izmē­ģinājumu staciju. Rezervēts zinātnes pārstāvjiem.

Un portjē laipnā seja pauda godbijību kongresa priekšā. Os­tapam gribējās uzkliegt, ka viņš ir galvenais, ka viņu vajag cienīt un godāt, ka viņam maisā ir miljons, taču viņš uzskatīja par la­bāku apspiest savas vēlmes un izgāja uz ielas galīgi saērcināts.

Visu dienu viņš ormaņa ratos braukāja pa pilsētu. Labākajā restorānā viņš pusotras stundas dabūja gaidīt, kamēr augsnes pēt­nieki, kuri šeit pusdienoja viss kongress reizē, piecelsies no galda. Teātris šai dienā sniedza izrādi tikai augsnes pētniekiem un atse­višķiem pilsoņiem biļetes nepārdeva. Bez tam vēl Ostapu nebūtu laiduši skatītāju zālē ar maisu rokā, bet to nebija kur nolikt. Lai zinātnes interesēs nebūtu jāpārnakšņo uz ielas, miljonārs tai pašā vakarā aizbrauca, kārtīgi izgulēdamies starptautiskajā vagonā.

No rīta Benders izkāpa lielā Pievolgas pilsētā. No kokiem, griezdamās kā propeleri, lidinājās dzeltenas, caurspīdīgas lapas. Volga tinās vētrā. Nevienā viesnīcā istabu nebija.

—  Varbūt vienīgi pēc mēneša, — šaubīdamies teica viesnīcu vadītāji ar bārdiņām un bez bārdiņām, ūsaini un gludi skuvu- šies, — kamēr elektrocentralē neuzmontēs trešo agregatu, ir ne­ceriet. Viss speciālistiem atdots. Un bez tam — komjaunatnes novada kongress. Neko nevaram darīt.

Kamēr lielais kombinators kvernēja pie portjē augstajām pul­tīm, pa viesnīcas kāpnēm steidzās inženieri, techniķi, ārzemju speciālisti un komjaunieši — kongresa delegāti.

Un atkal Ostaps dienu pavadīja ormaņa ratos, ar nepacietību gaidīdams kurjervilcienu, kur varēs nomazgāties, atpūsties un palasīt avīzīti.

Lielais kombinators piecpadsmit naktis pavadīja dažādos vil­cienos, pārbraukdams no pilsētas uz pilsētu, jo viesnīcās istabu nekur nebija. Vienā vietā cēla domnu, otrā — saldētavu, trešā — cinka rūpnīcu. Visur bija pārpildīts ar darbīgiem ļaudīm. Ceturtā vieta Ostapa ceļu šķērsoja pionieru salidojums, un istabā, kur miljonārs būtu varējis pavadīt jauku vakaru kopā ar draudzeni, klaigāja bērni. Ceļā Ostaps iedzīvojās mantās, iegādājās čemo­dānu miljona glabāšanai, ceļam nepieciešamās mantas un ekipe- jās. Ostaps jau prātoja par ilgstošu un mierīgu ceļojumu līdz Vladivostokai, aprēķinādams, ka braucienam turp un atpakaļ va­jadzēs trīs nedēļas, kad pēkšņi sajuta, ja tūlīt neapmetīsies uz cie­tas zemes, viņš nomirs no kādas mīklainas dzelzceļu slimības. Un viņš darīja to, ko vienmēr, kad bija laimīgs tukšu kabatu īpaš­nieks. Iepriekš telegrafēdams, viņš uzdevās par inženieri vai sa­biedriski aktivu ārstu, vai tenoru, vai rakstnieku. Un viņam par brīnumu visiem cilvēkiem, kas brauca darīšanās, istabas atradās, un Ostaps mazliet atguvās pēc šūpošanās vilcienos. Reiz viņam vajadzēja uzdoties pat par leitnanta Smidta dēlu, lai saņemtu istabu. Pēc šā gadījuma lielais kombinators nodevās drūmām pārdomām.

«Un tāds ir miljonārā liktenis . ..» viņš sarūgtināts domāja. «Kur paliek cieņa? Kur gods? Kur slava? Kur vara?»

Pat pirmās šķiras Eiropa, ar kuru Ostaps dižojās Balaganova priekšā, — uzvalks, kurpes un platmale — bija komisijas veikalā pirkti, un, neraugoties uz visu lielisko kvalitati, tām bija trū­kums — tās nebija paša mantas, tuvas un ierastas, bet gan sve­šas. Tās kāds jau bija valkājis, varbūt stundu, minūti, un tomēr kāds svešs cilvēks tās apvazājis. Aizvainojoši bija arī tas, ka val­dība nepievērš nekādu uzmanību miljonāru bēdīgajam stāvoklim un sadala dzīves labumus pēc plāna. Un vispār bija slikti. Stacijas priekšnieks sveicinot necēla roku pie cepures, kā agrākos laikos klanījās katram tirgonītim ar nieka piecdesmit tūkstošu lielu kapi- taliņu, pilsētas tēvi neieradās viesnīcā stādīties priekšā, prese ne­steidzās intervēt un miljonārā fotogrāfiju vietā iespieda šādus tādus triecienniekus, kas pelnīja simt divdesmit rubļus mēnesī.

Ostaps katru dienu pārskaitīja savu miljonu, un aizvien bija un palika miljons, atskaitot kādu sīkumu. Viņš pielika visas pūles, pusdienoja vairākas reizes dienā, dzēra senus, dārgus vīnus, izda- ļāja ļoti lielas dzeramnaudas, nopirka gredzenu, japaņu vāzi un seskādu kažoku. Kažoku un vāzi vajadzēja uzdāvināt viesnīcas apkalpotājam, jo Ostapam nepatika ceļā stiept līdz smagas man­tas. Bez tam vajadzības gadījumā viņš varēja sapirkt vēl daudzus kažokus un vāzes. Un tomēr mēneša laikā bija iztērēti tikai seši tūkstoši.

Nē! Parāde galīgi neizdevusies, lai gan viss bija savā vietā. Savlaicīgi tika izsūtīti līnijnieki, norādītā laikā ieradās daļas, spē­lēja orķestris. Bet pulki neskatījās uz viņu, nesauca «urā», un ne jau viņam kapelmeistars vicināja ar rokām. Tomēr Ostaps nepa­devās. Viņš stipri cerēja uz Maskavu.

—   Bet kā ar Riodežaneiro? — satraukti jautāja Balaganovs.

—  Vai brauksim?

—  Velns viņu rāvis! — Ostaps negaidīti nikni iesaucās. — Tas viss ir izdomas, nav nekādas Riodežaneiro, un Amerikas nav, un Eiropas nav, nekā nav. Un vispār pēdējā pilsēta ir Sepetovka, pie kuras sašķīst Atlantijas okeana viļņi.

—   Tie tik ir brīnumi! — Balaganovs nopūtās.

—   Man kāds doktors visu paskaidroja, — Ostaps turpināja,

—  ārzemes — tā ir teika par aizkapa dzīvi. Kas tur nokļūst, tas vairs neatgriežas.

—   Tīrais cirks! — iesaucās Sura, nekā nesapratis. — Oh, kā es tagad dzīvošu! Nabaga Paņikovskis! Viņš, protams, pārkāpa konvenciju, bet dievs ar viņu! Kā večuks būtu priecājies!

—   Lieku priekšā nelaiķa piemiņu godināt ar piecelšanos, — sacīja Benders.

Piena brāļi piecēlās un brīdi pastāvēja klusēdami, skatīdamies lejup uz sadrupinātajiem biskvitiem un neapēstajām sviestmaizēm.

Nospiedošo klusumu pārtrauca Balaganovs.

—- Vai jūs zināt, ko dara Kozļēvičs? — viņš sacīja. — Tīrais cirks! Viņš tomēr samontējis «Antilopi» un strādā Cernomorskā. Vēstuli atsūtīja. Skat…

Bortmechaniķis izvilka no žokenes vēstuli.

«Sveicināts, Sura,» rakstīja «Antilopes» vadītājs. «Kā jums klājas? Vai jūs vēl aizvien esat 1. S. dēls? Man klājas labi, tikai nav naudas, un mašīna pēc remonta briesmīgi niķīga, dienā strādā tikai vienu stundu. Visu laiku to laboju, taisni spēka vairs nav. Pasažieri dusmojas. Varbūt jūs, dārgais Sura, varētu man atsūtīt eļļas pievadcauruli, kaut vai lietotu. Seit tirgū galīgi nevar dabūt. Pameklējiet Smoļenskas tirgū, tur, kur pārdod vecas atslēgas. Bet, ja jums klājas slikti, brauciet šurp. Gan jau iztiksim. Es stāvu uz Meringa ielas stūra, pie biržas. Kur tagad O. B.? Jūs cienīdams, jūsu Ādams Kozļēvičs. Aizmirsu uzrakstīt. Pie manis biržā bija atnakuši ksendzi Kušakovskis un Morošeks. Izcēlās skan- dals. A. K.»

—   Skriešu meklēt cauruli, — norūpējies sacīja Balaganovs.

—   Nevajag, — Ostaps atturēja, — es viņam nopirkšu jaunu mašīnu. Brauksim uz «Grandhoteli», es pa telegrāfu pieprasīju istabu simfoniskā orķestra diriģentam. Bet jums jāpārģērbjas, jā­nomazgājas, jāizdara kapitālremonts. Jūsu priekšā, Sura, atveras» lielo iespēju vārti.

Viņi izgāja uz Kalančas laukuma. Taksometru nebija. Braukt ormanī Ostaps atsacījās.

—   Tā ir pagātnes kariete, — viņš nicinoši sacīja, — ar tādu tālu neaizbrauksi. Bez tam tur oderējumā dzīvo mazas pelītes.

Vajadzēja kāpt tramvajā. Vagons bija pārpildīts. Tas bija viens no tiem strīda atmosfēras pilnajiem vagoniem, kuri bieži cirkulē pa galvaspilsētas ielām. Ķildu uzsāk kāda atriebīga ve­čiņa rīta stundā, kad visi steidzas laikā nokļūt darbā. Pamazām strīdā iesaistās visi vagona pasažieri, pat tie, kas tur iekļuvuši pusstundu pēc incidenta sākšanās. Niknā večiņa jau sen izkāpusi, aizmirsies arī strīda iemesls, bet kliedzieni un savstarpēji apvai­nojumi turpinās, un vārdu karā stājas aizvien jauni pasažieru kadri. Un tādā vagonā līdz pat vēlai naktij neapklust bāršanās.

Satrauktie pasažieri ātri vien izšķīra Balaganovu un Ostapu„ un drīz piena brāļi kūļājās katrs savā vagona galā, starp augu­miem un kurvjiem iežņaugti. Ostaps bija iekāries siksnā, ar pūlēm saturēdams čemodānu, kuru visu laiku nesa prom cilvēku straume.

Pēkšņi, pārskanot lamas, no tās puses, kur šūpojās Balaga­novs, atskanēja sievietes vaimanas:

—   Nozaga! Turiet! Re, kur viņš stāv!

Visi pagrieza galvas. Aizelsdamies aiz ziņkāres, notikuma vietai spraucās klāt šādu starpgadījumu cienītāji. Ostaps ierau­dzīja Balaganova apstulbušo seju. Bortmechaniķis vēl pats lāgā nesaprata, kas noticis, bet viņu jau turēja aiz rokas, kurā viņš cieši žņaudza graša vērtu sieviešu somiņu ar tievu bronzas ķēdīti.

—   Bandits! — sieviete kliedza. — Tikko pagriezos sānis, bet viņš…

Piecdesmit tūkstošu īpašnieks bija nozadzis somiņu, kur atra­dās bruņurupuča čaulas pūdernīca, arodbiedrības biedra karte un viens rublis septiņdesmit kapeiku naudas. Vagons apstājās. Starp­gadījumu cienītāji vilka Balaganovu uz izeju. Iedams garām Ostapam, Sura bēdīgi nočukstēja:

—   Kā tas tā gadījās? Es taču mechaniski…

—   Es tev gan parādīšu mechaniski! — iesaucās starpgadījumu cienītājs ar pensneju un portfeli, tīksmīgi iegāzdams bortmecha- niķim pa skaustu.

Pa logu Ostaps ieraudzīja, ka pie grupas ātrā solī pienāca milicis un aizveda noziedznieku prom.

Lielais kombinators novērsās.

XXXIII nodaļa INDIJAS VIESIS

Četrstūrainajā, noslēgtajā «Grandhoteļa» pagalmā skanēja virtuves trokšņi, tvaika šņākšana un uzsaucieni: «Divas tējas seš­padsmitajā!», — bet baltajos gaiteņos bija tīri un klusi kā elektro­stacijas sadales zālē. Simt piecdesmit numuros gulēja augsnes pētnieku kongress, atgriezies no izbrauciena, trīsdesmit numuri bija paredzēti ārzemju komersantiem, kuri skaidroja sāpīgu jau­tājumu — vai galu galā iespējams izdevīgi tirgoties ar Padomju Savienību vai nav; labāko apartamentu ar četrām istabām ieņēma slavenais indusu dzejnieks un filozofs, bet mazā istabiņā, kas bija rezervēta simfoniskā orķestra diriģentam, gulēja Ostaps Benders.

Viņš gulēja uz plīša segas ar visām drēbēm, piespiedis pie krūtīm čemodānu ar miljonu. Pa nakti lielais kombinators bija izmantojis visu skābekli, kas atradās istabā, un tajā atlikušos ķī­miskos elementus par azotu varēja saukt tikai aiz pieklājības. Smirdēja pēc ieskābuša vīna, ellišķīgām kotletēm un vēl pēc kaut kā neaprakstāmi riebīga. Ostaps iestenējās un pagriezās uz sā­niem. Čemodāns nokrita uz grīdas. Ostaps ātri atvēra acis.

— Kas tad īsti vakar notika? — viņš viebdamies murmināja. — Plātīšanās restorānā zālē! Un, liekas, pat zināma izlaidība! Fui! Uzvedos kā otrās ģildes kupcis! Ak dievs, vai tikai kādu no klātesošajiem neesmu apvainojis? Tur kāds muļķis kliedza: «Aug­snes pētnieki, piecelieties!» — bet vēlāk raudāja un apzvērēja, ka savā sirdī viņš pats arī esot augsnes pētnieks. Protams, tas biju es pats! Jā, bet kāds tam bija iemesls?…

Un viņš atcerējās, ka vakar bija nolēmis sākt pieklājīgu dzīves veidu un apņēmies uzcelt savrupmāju mauru_ stilā. Rīta cēlienu viņš pavadīja grandiozos sapņos. Viņš iztēlojās māju ar minare- tiem, šveicaru ar cienīgu sejas izteiksmi, mazo viesistabu, biljarda

istabu un tādu kā konferenču zāli. Pilsētas padomes zemes nodaļā lielajam kombinatoram paskaidroja, ka zemes gabalu varot dabūt. Bet jau celtniecības kantori viss sabruka. Nogāzās šveicars, norī- binādams savu cienīgo mūli, sagrīļojās zelta konferenču zāle un sadrupa minareti.

—  Vai jūs esat privātpersonā? — kantori miljonaram jautāja.

Ja, — atbildēja Ostaps, — spilgti izteikta individualitāte.

- Par nožēlošanu, mēs būvējam tikai kolektiviem un organi­zācijām.

—   Kooperativām, sabiedriskām un saimnieciskām? — Benders skumji pārvaicāja.

—  Jā, tām pašām.

—   Bet es?

—  Jūs varat būvēt pats saviem spēkiem.

—  Jā, bet kur tad es ņemšu akmeņus, logu un durvju eņģes? Un līstes?

—   Gan jau kaut kā dabūsiet. Lai gan tas ir grūti. Kontingenti jau sadalīti pēc rūpniecības un kooperācijas pieprasījumiem.

Droši vien tas arī bija par iemeslu neglītajai nakts pļēguro- šanai.

Ostaps tāpat guļus izvilka piezīmju grāmatiņu un ņēmās sa­skaitīt izdevumus kopš tā laika, kad bija saņēmis miljonu. Pir­majā lappusītē bija neaizmirstams ieraksts:

Kamielis .

Auns

Kumiss

180 r. 30 r.

1 r. 75 k.

Kopā 211 r. 75 k.

Tālākie nebija labāki. Kažoks, mērce, dzelzceļa biļete, atkal mērce, atkal biļete, trīs nebaltai dienai nopirktas čalmas, ormaņi, vāze un dažādi nieki. Ja neskaita Balaganovam iedotos piecdes­mit tūkstošus, kas tam neatnesa laimi, miljons vēl bija vesels.

«Nedod iespējas kārtīgi ieguldīt kapitalu!» sašuta Ostaps. «Ne­dod! Varbūt sākt intelektuālu dzīvi, kā dzīvo mans draugs Lo- chankins? Galu galā materialās vērtības es jau esmu uzkrājis, pamazām vajag papildināt arī garīgo vērtību krājumu. Nekavē­joties jānoskaidro, kur slēpjas dzīves jēga.»

Viņš atcerējās, ka viesnīcas vestibilā visu dienu drūzmējās meitenes, vēlēdamās parunāt par dvēseli ar atbraukušo indusu profesoru.

«Iešu pie indusa,» viņš nolēma, «galu galā jāuzzina, kas par lietu. Taisnība, tā rīkoties ir pintiķība, bet citas izejas nav.»

Nešķirdamies no čemodānā, Benders tādā pašā izskatā, kā bija gulējis, — saburzītā uzvalkā nogāja lejā beletažā un pieklauvēja pie diženā cilvēka istabas durvīm. Viņam atvēra tulks.

—   Vai filozofs pieņem? — Ostaps jautāja.

—   Kā nu kuru, — laipni atbildēja tulks. — Vai jūs esat privāt­personā?

—   Nē, nē, — izbijies iesaucās lielais kombinators, — es esmu no kādas kooperativas organizācijās.

—  Jūs ar grupu? Cik jūs esat cilvēku? Citādi, ziniet, skolotā­jam grūti pieņemt katru atsevišķu personu. Viņš dod priekšroku pārrunām . ..

—   Ar kolektivu? — Ostaps uztvēra. — Mani tieši kolektivs pilnvaroja noskaidrot kādu svarīgu principiālu jautājumu attie­cībā uz dzīves jēgu.

Tulks aizgāja un pēc piecām minūtēm atgriezās. Viņš atrāva portjeru un svinīgā balsī sacīja:

—  Lai ienāk kooperativā organizacija, kas vēlas uzzināt dzīves jēgas noslēpumu.

Krēslā ar augstu un neērtu, grebumiem rotātu atzveltni sēdēja lielais filozofs un dzejnieks brūnā samta talarā un tādā pašā aug­stā cepurē. Viņa seja bija melnīgsnēja un maiga, bet acis melnas kā podporučikam. Balta un plata bārda kā frakas krūtaža sedza krūtis. Stenografiste sēdēja pie viņa kājām. Divi tulki, induss un anglis, bija novietojušies katrs savā pusē.

Ieraugot Ostapu ar čemodānu, filozofs krēslā nemierīgi sagro­zījās un satraukts kaut ko pačukstēja tulkam. Stenografiste sāka steidzīgi pierakstīt, bet tulks pie lielā kombinatora vērsās ar jautājumu:

—   Skolotājs vēlas zināt, vai apmeklētāja čemodānā neslēpjas dziesmas un sagas un vai apmeklētājs netaisās tās skaļi nolasīt, bet, tā kā skolotājam jau daudzi lasījuši dziesmas un sagas, viņš vairāk nespēj tās klausīties.

—   Sakiet skolotājam, ka sagu nav, — Ostaps godbijīgi at­bildēja.

Melnacainais sirmgalvis kļuva vēl nemierīgāks un, uztraukti runādams, šausmās ar pirkstu norādīja uz čemodānu.

—   Skolotājs jautā, — tulks turpināja, — vai ienācējs nav no­domājis apmesties viņa numurā, jo pie viņa uz pieņemšanu vēl neviens nav ieradies ar čemodānu.

Un tikai pēc tam, kad Ostaps bija nomierinājis tulku, bet tulks filozofu, sasprindzinājums pārgāja un sākās saruna.

—  Pirms atbildes uz jūsu jautājumu par dzīves jēgu, — tulks sacīja, — skolotājs vēlas teikt dažus vārdus par tautas izglītību Indijā.

—   Pasakiet skolotājam, — Ostaps teica, — ka tautas izglītī­bas problēma mani satrauc kopš bērnu dienām.

Filozofs aizvēra acis un sāka gausi runāt. Pirmo stundu viņš runāja angliski, bet otro stundu bengaliski. Brīžiem viņš sāka dziedāt klusā, patīkamā balsī, bet reiz pat piecēlās kājās un, pa- eēlis talaru, izdarīja dažas dejas kustības, acīm redzot attēlodams skolnieku spēles Pendžabā. Tad viņš apsēdās un atkal aizvēra acis, bet Ostaps ilgi klausījās tulkojumu. Sākumā Ostaps laipni māja ar galvu, vēlāk miegaini skatījās pa logu un pēdīgi centās izklaidēties — bārstīja kabatā sīknaudu, tīksminājās ar gredzenu un pat visai atklāti pamirkšķināja skaistulītei stenografistei, un viņa vēl ātrāk skripstināja ar zīmuli pa papīru.

—   Bet kā tad tomēr paliek ar dzīves jēgu? — izmantodams izdevīgu brīdi, jautāja miljonārs.

—   Skolotājs vispirms vēlas, — tulks paskaidroja, — iepazīs­tināt ienācēju ar plašajiem materialiem, kurus viņš savācis, pētī­dams tautas izglītības darbu PSRS.

—  Pasakiet viņa labdzimtībai, — Ostaps atbildēja, — ka ienā­cējs neiebilst.

Un mašīna atkal sāka strādāt. Skolotājs runāja, dziedāja pio­nieru dziesmas, rādīja sienasavīzi, kuru viņam bija pasnieguši simt četrdesmit sestās darba skolas bērni, un vienreiz pat aprau­dājās. Tulki bubināja divās balsīs, stenografiste rakstīja, bet Ostaps izklaidīgi tīrīja nagus.

Pēdīgi Ostaps skaļi ieklepojās.

—  Ziniet, — viņš sacīja, — tulkot vairs nevajag. Es esmu sā­cis saprast bengaliski. Vienīgi kad viņš runās par dzīves jēgu, tad pārtulkojiet.

Kad filozofam apliecināja Ostapa neatlaidīgo vēlēšanos, meln- acainais sirmgalvis kļuva pavisam nemierīgs.

—  Skolotājs saka, — tulks teica, — ka viņš pats atbraucis uz jūsu lielo zemi, lai uzzinātu, kur slēpjas dzīves jēga. Tikai tur, kur tautas izglītība nostādīta tik augstu kā pie jums, dzīvei ir dziļa jēga. Kolektivs …

—  Uz redzēšanos, — ātri iesaucās lielais kombinators, — pa­sakiet skolotājam, ka ienācējs lūdz atļauju nekavējoties aiziet.

S/2

Bet filozofs jau inaigā balsī dziedāja «Budjonija maršu», kuru viņš bija iemācījies no padomju bērniem. Un Ostaps aizgāja bez atļaujas.

—   Krišna! — kliedza lielais kombinators, skraidīdams pa savu istabu. — Višna! Kas te notiek pasaulē? Kur slēpjas dzīves lielā, raupjā patiesība? Bet varbūt es esmu dumjš un nekā nesaprotu un dzīve pagājusi muļķīgi un nejēdzīgi? īsts induss, kā redzat, visu zina par mūsu plašo zemi, bet es kā Indijas viesis operā kaļu vienmēr vienu un to pašu: «Kur dimantiem nav skaita klinšu vīlēs.» Cik tas viss ir riebīgi!

Sai dienā Ostaps pusdienoja bez degvīna un pirmo reizi at­stāja čemodānu numurā. Vēlāk viņš mierīgi sēdēja uz palodzes, ar interesi vērodams parastos garāmgājējus, kas lēca autobusā kā vāveres.

Naktī lielais kombinators pēkšņi pamodās un apsēdās uz gul­tas malas. Bija klusu, un tikai no restorānā caur atslēgas cau­rumu spiedās iekšā melancholiskas bostona skaņas.

—   Kā es varēju aizmirst! — viņš dusmīgi iesaucās.

Viņš iesmējās, iededza gaismu un ātri uzrakstīja telegramu:

«Cernomorskā Zosjai Siņickai Sakarā ar mūža lielāko kļūdu gatavs lidot uz Cernomorsku mīlestības spārniem steidzami tele­grafējiet Maskava Grandhotelis Benderam»

Viņš pazvanīja un pieprasīja, lai telegramu nosūtītu nekave- joties kā zibenstelegramu.

Zosja neatbildēja. Nesekoja atbildes arī uz citām telegramam, kuras bija uzrakstītas tādā pašā izmisuma pilnā un liriskā no­skaņā.

XXXIV nodala DRAUDZĪBA AR JAUNĪBU

Vilciens gāja uz Cernomorsku.

Pirmais pasažieris novilka svārkus, pakāra tos uz bagažnieka misiņa radziņa, tad novilka kurpes, tad pec kartas pievilka res­nās kājas gandrīz pie pašas sejas un uzvilka rītakurpes ar mē­lītēm.

— Vai jūs esat dzirdējis notikumu ar kādu Voroņežas mēr­nieku, kas izrādījies japaņu mikado radinieks? — viņš jautaja, jau iepriekš smaidīdams.

Olrais un trešais pasažieris pievirzījās tuvāk. Ceturtais pasa­žieris jau gulēja uz augšējā plaukta, apsedzies ar rupju aveņkra- sas segu, neapmierināti skatīdamies ilustrētā žurnālā.

— Vai tiešām neesat dzirdējuši? Vienu laiku par to daudz sprieda. Tas bijis parasts mērnieks: sieva, viena istaba, simt div­desmit rubļu algas. Uzvārdā Bigusovs. Parasts un pavisam neie­vērojams cilvēks, pat, ja vēlaties zināt, starp mums runājot, ne­kauņa. Reiz viņš pārnāk no darba, bet viņa istabā sēž japanis, ģērbies, starp mums runājot, lieliskā uzvalkā, ar brillēm uz de­guna un, ja vēlaties zināt, čūskādas kurpēs — pēdējais jaunums. «Jūsu uzvārds Bigusovs?» japanis jautā. «Jā,» saka Bigusovs. «Bet vārds un tēva vārds?» — «Tāds un tāds,» šis atbild. «Pa­reizi,» saka japanis, «vai tādā gadījumā jūs nebūtu tik laipns un nenovilktu kreklu, — man vajag apskatīt jūsu ķermeni kailu.» — «Lūdzu,» šis saka. Nu, starp mums runājot, ja vēlaties zināt, ja­panis ķermeni pat neapskatījis, bet tūlīt tik bolījis acis uz dzimum­zīmi. Bigusovam bijusi tāda zīme uz sāniem. Japanis paskatījies uz to caur vairojamo glāzi, nobālējis un sacījis: «Apsveicu jūs, pilsoni Bigusov, un atļaujiet jums pasniegt sūtījumu un paketi.» Sieva, protams, atvērusi sūtījumu. Un tur, ja vēlaties zināt, skai­dās guļ abpusēji griezīgs japaņu zobens. «Kāpēc man vajadzīgs zobens?» jautājis mērnieks. «Jūs,» šis saka, «izlasiet vēstuli. Tur viss uzrakstīts. Jūs esat samurajs.» Tagad arī Bigusovs nobālējis. Voroņeža, ja vēlaties zināt, nav sevišķi liels centrs. Starp mums runājot, kādas tur var būt attiecības ar samurajiem? Visnegatīvā­kās. Bet ko lai dara. Bigusovs ķeras pie vēstules, atlauž četrpa­dsmit vaska zīmogus un sāk lasīt. Un ko jūs domājat? Izrādās, ka tieši pirms trīsdesmit sešiem gadiem caur Voroņežas guberņu inkognito braucis kāds japaņu pusprincis. Nu, protams, starp mums runājot, viņa augstība sapinies ar kādu Voroņežas meiteni un inkognito sadzīvojis bērnu. Gribējis pat precēt meiteni, tikai mikado šifrētā telegramā aizliedzis. Pusprincim vajadzējis braukt prom, bet bērns palicis nelikumīgs. Un tas bijis Bigusovs. Un tagad pēc daudziem gadiem pusprincis mirst nost, un kā par ne­laimi likumīgu bērnu nav, nav kam atstāt mantojumu, un pie tam vēl iznīkst slavenā dzimta, kas japanim ir ļaunāk par visu. Nu vajadzēja atcerēties Bigusovu. Sim cilvēkam gan iekrita laime klēpī! Tagad, kā dzird, viņš jau esot Japanā. Večuks nomiris. Bet Bigusovs tagad ir princis, mikado radinieks un bez tā vēl, starp mums runājot, saņēmis skaidrā naudā miljons jenu. Miljons jenu! Tādam muļķim!

—  Būtu man iedevuši miljons rubju! — otrais pasažieris iesau­cās, tirinādams kājas. — Es viņiem būtu parādījis, ko darīt ar miljonu!

Spraugā starp augšējiem plauktiem parādījās ceturtā pasa­žiera galva. Viņš uzmanīgi paskatījās uz cilvēku, kas skaidri zināja, ko iesākt ar miljonu, un, neko nesacījis, atkal paslēpās aiz žurnālā.

—  Jā, — sacīja trešais pasažieris, atplēsdams dzelzceļa pa­keti ar diviem individuāliem sausiņiem, — gadās dažādi fakti naudas apgrozības sfērā. Kādai Maskavas meičai Varšavā nomi­ris tēvocis un atstājis mantojumā miljonu, bet viņa to nav pat zinājusi. Bet tur, aiz robežām, to uzostījuši, un pēc mēneša Mas­kavā ieradies diezgan pieklājīgs ārzemnieks. Šis putniņš bija no­lēmis apprecēt meiteni, kamēr viņai vēl nav ne jausmas par man­tojumu. Bet viņai Maskavā bijis līgavainis, diezgan glīts jauns puisis no Mēru un svaru palatas. Viņa to ļoti mīlējusi un, dabiski, nevēlējās iziet pie cita par sievu. Bet tas ārzemnieks taisni vai prātu zaudējis, sūtījis viņai ziedus, konfektes un flora zeķes. Iz­rādās, ārzemju putniņš ieradies nevis pats uz savu galvu, bet no akciju sabiedrības, kas organizējusies speciāli tēvoča mantojuma ekspluatēšanai. Viņiem bijis pat pamatkapitals astoņpadsmit tūk­stoši zelta zlotu. Šim viņu pilnvarotajam vajadzēja par katru cenu apprecēt meiteni un aizvest līdz uz ārzemēm! Ļoti romantisks ga­dījums! Iedomājieties pilnvarotā stāvokli! Tāda atbildība! Viņš taču saņēmis avansu un nevar to attaisnot šā padomju līgavaiņa dēļ. Bet tur — Varšavā — tīrās šausmas! Akcionāri gaida, uz­traucas, akcijas krīt. Vārdu sakot, viss beidzās ar krachu. Mei­tene apprecējās ar savu padomju līgavaini. Tā viņa arī neko ne­uzzināja.

—   Ir gan zoss! — sacīja otrais pasažieris. — Būtu devuši man to miljonu!

Un uzbudinājumā viņš pat izrāva kaimiņam no rokām sau­siņu un nervozi apēda.

Augšējā plaukta apdzīvotājs neapmierināti ieklepojas. Acīm redzot sarunas viņam traucēja iemigt.

Apakšā sāka runāt klusāk. Tagad pasažieri sēdēja cieši galvu pie galvas un aizgūtnēm čukstēja:

—   Nesen Starptautiskā Sarkanā krusta biedrība ievietoja avī­zēs sludinājumu, ka meklējot amerikaņu zaldāta Harija Kovaļ- čuka mantiniekus; viņš pats kritis karā tūkstoš deviņi simti astoņ­padsmitajā gadā. Mantojumā vesels miljons! Tas ir — bijis nepilns miljons, bet pieaugušas procentes … Un, luk, nomaļajā Volinijas ciematiņā . ..

Uz augšējā plaukta grozījās aveņkrāsas sega. Benderam šķe- binaja dūšu. Viņam bija apnikuši vagoni, augšejie un apakšējie plaukti, visa krateklīgā ceļojumu pasaule. Viņš viegli būtu atdevis pusmiljonu, lai aizmigtu, bet čukstēšana lejā nerimās:

—   … Saprotiet, kādā dzīvokļu izīrēšanas kooperativa bied­rībā ierodas vecene un saka: «Es savā pagrabā atradu podiņu, nezinu, kas tai podiņā iekšā, esiet nu tik labi, paskatieties paši.» Dzīvokļu izīrēšanas kooperativa biedrības valde paskatījusies šai podiņā, bet tur indiešu zelta rūpijas, miljons rupiju …

•— Ir gan zoss! Atradusi, kam stāstīt! … Būtu devuši man to miljonu, es gan zinātu …

—   Starp mums runājot, ja vēlaties zināt, — nauda — tas ir viss.

—   Bet kādā alā pie Možaiskas . ..

No augšas atskanēja vaidi, skanīgi, izmisuma pilni bojā ejoša individiuma vaidi.

Stāstītāji uz mirkli apmulsa, bet necerēto bagātību valdzinā­jums, kas lija no japaņu prinču, Varšavas radinieku vai Ameri­kas zaldātu kabatām, bija tik liels, ka viņi atkal cits citam ķērās pie ceļiem, murminādami:

—   Un, lūk, kad atvēra relikvijas, tur, starp mums runājot, at­rada par miljonu …

No rīta, vēl pusmiegā, Ostaps dzirdēja, ka logam atbīda aiz­karus un kāda balss saka:

—   Miljons! Iedomājieties, vesels miljons …

Tas bija par daudz. Lielais kombinators nikni paraudzījās lejup. Bet vakardienas pasažieru vairs nebija. Viņi rītausmā bija izkāpuši Charkovā, pamezdami savandītas gultas, aptaukotu rū­tiņu papīra lapu, kotlešu un maizes drupatas un arī auklas ga­liņu. Pie loga stāvošais jaunais pasažieris vienaldzīgi paskatījās uz Ostapu un turpināja, griezdamies pie saviem diviem ceļa biedriem:

—   Miljons tonnu čuguna. Līdz gada beigām. Komisija domā, ka apvienošana varētu dot tādus rezultātus. Un, kas pats smiek­līgākais, — Charkova apstiprinājusi!

Ostaps šais vārdos nesaskatīja nekā smieklīga. Taču jaunie pasažieri visi reizē sāka smieties. Pie tam čīkstēja visu triju gu­mijas mēteļi, kurus viņi vēl nebija paspējuši novilkt.

—    Bet ko Bubeško Ivans Nikolajevičs? — jūsmīgā balsī

vaicāja pats jaunākais no pasažieriem. — Droši vien zemes sper gaisā?

—   Nu jau vairs nesper. Nokļuva muļķīgā stāvoklī. Un kas tik tur nenotika! Sākumā viņš ārdījās … jūs zināt, Ivans Nikolajevičs ir vīrs ar raksturu . .. Astoņsimt divdesmit pieci tūkstoši tonnu un nevienu tonnu vairāk. Tad lieta pieņēma nopietnu vir­zienu. Iespēju samazināšana . .. Fakts! Līdzināšanās pēc atpali- cējiem — fakts! Vajadzēja cilvēkam tūlīt pilnīgi atzīt savu kļūdu. Bet ne! Godam kantes rīvē! Iedomājies — dižciltīgā muižniecība. Atzīties un viss. Bet viņš sāka pa daļām. Nolēma autoritati sa­glabāt. Un tad tikai sākās triki, īsts dostojevskisms! «No vienas puses, atzīstu, bet, no otras puses, — pasvītroju.» Bet ko tur pa­svītrot, kas tā par gļēvu locīšanos! Mūsu Bubeško vajadzēja rak­stīt otru vēstuli.

Pasažieri atkal iesmējās.

—   Bet arī tur viņš ne vārda nebilda par savu oportunismu. Un sākās rakstu plūdi. Katru dienu pa vēstulei. Gribējuši jau vi­ņam ierīkot speciālu nodaļu «Labojumi un norobežošanās». Un pats taču zina, ka iekritis, grib izķepuroties, bet tā iestidzis līdz kaklam, ka vairs nevar. Un pēdējo reizi nogājis pat tik tālu, ka uzrakstījis: «Tā un tā, redziet… kļūdu atzīstu, bet šo vēstuli uz­skatu par nepietiekošu.»

Ostaps jau sen bija aizgājis mazgāties, bet jaunie pasažieri vēl arvien turpināja smieties. Kad viņš atgriezās, kupeja bija iz­slaucīta, plaukti nolaisti, un pavadonis gāja prom, piespiezdams ar zodu palagu un segu klēpi. Jaunie cilvēki, nebaidīdamies caur­vēja, atvēra logu, un kupejā taisni kā kastē iesprostots jūras vil­nis šaudījās un auļoja rudens vējš.

Ostaps uzmeta uz tīkliņa čemodānu ar miljonu un nosēdās lejā, draudzīgi raudzīdamies uz jaunajiem kaimiņiem, kuri ar se­višķu degsmi iejutās starptautiskā vagona apstākļos, — bieži lū­kojās durvju spogulī, šūpojās uz mīkstajiem sēdekļiem, pārbau­dīdami to atsperu elastību, atzina sarkani pulētā rotājuma labo kvalitati un spieda pogas. Laiku pa laikam viens no viņiem uz dažām minūtēm pazuda un atgriezies sačukstējās ar biedriem. Pē­dīgi durvīs parādījās meitene bobrika vīriešu mētelī un vingro­šanas kurpēs ar auklām, kas ieskāva potītes kā senajiem grieķiem.

—   Biedri! — viņa stingri sacīja. — Tā ir cūcība. Mēs arī vē­lamies braukt greznībā. Nākošajā stacijā mums jāapmainās.

Bendera ceļa biedri draudīgās balsīs pretojās.

—   Nav ko klaigāt. Visiem ir tādas pašas tiesības kā jums, —

turpināja meitene. — Mes taču lozējām. Laimējās Tarasovam, Parovickim un man. Vācieties prom uz trešo klasi.

No saceltā trača Ostaps saprata, ka vilcienā no vasaras rūp­nieciskas prakses uz Cernomorsku atgriežas liela grupa politech- nikuma studentu. Cietajā vagonā visiem nepietika vietu, un trīs biļetes vajadzēja pirkt starptautiskajā, starpību sadalot uz gal- viņam.

Rezultātā kupejā palika meitene, bet trīs pirmdzimtie aizgāja, cenzdamies saglabat savu cienīgo izskatu. Viņu vietā tūlīt iera- das Tarasovs un Parovickis. Viņi tūlīt sāka šūpoties uz mīksta­jiem sedekļiem un spiest pogas. Meitene rosīgi šūpojās kopā ar viņiem. Nebija pagajusi ne pusstunda, kad kupejā iebruka pir­mais trijnieks. Tos dzina atpakaļ skumjas par zaudēto greznību. Aiz viņiem, mulsi smaidīdami, parādījās vēl divi, bet pēc tam vēl viens, ūsainis.' Ūsaiņa kārta braukt greznībā bija tikai otrajā dienā, bet viņš nevarēja nociesties. Viņa parādīšanos uzņēma ar sevišķi satrauktiem izsaucieniem, uz kuriem nekavējoties ieradās pavadonis.

—   Kas te notiek, pilsoņi, — viņš sacīja ierēdnieciskā balsī,

—    sapulcējies vesels bars bandinieku skrandinieku. Vācieties prom, kas no cietā vagona. Citādi iešu pie galvenā.

Bandinieki skrandinieki apmulsa.

—   Tie ir viesi, — sacīja saskumdinātā meitene, — viņi at­nāca tikai pasēdēt.

—   Pēc noteikumiem tas ir aizliegts, — pavadonis noteica,

—  ejiet prom.

Ūsainis jau kāpās atpakaļ uz izeju, bet tad konfliktā iejaucās lielais kombinators.

—   Ko jūs darāt, onkulīt, — viņš sacīja pavadonim, — pasa­žierus nevajag linčot bez sevišķas nepieciešamības. Kāpēc tik cieši turēties pie likuma burta? Vajag būt viesmīlīgam. Ziniet, kā Austrumos! Iesim, es jums tūlīt visu noskaidrošu.

Parunājies koridorā ar Ostapu, pavadonis tā piesātinājās ar Austrumu garu, ka vairs nedomāja par bandinieku skrandinieku izdzīšanu, atnesa tiem deviņas glāzes tējas smagos glāžu turētā­jos un visu individuālo sausiņu rezervi. Viņš pat naudu neņēma.

—- Pēc austrumu ierašas, — Ostaps sacīja sabiedrībai, — sa­skaņā ar viesmīlības likumiem, kā sacīja kāds kulinārijās sek­tora darbinieks.

Pakalpojums tika darīts ar tādu vieglumu un vienkāršību, ka nevarēja to nepieņemt. Sprakšķēja, vaļā plēšot, sausiņu paketes,

Ostaps kā saimnieks izsniedza tēju un drīz bija sadraudzējies ar visiem astoņiem studentiem un vienu studenti.

—   Mani sen interesējusi vispārējās vienlīdzīgās un slepenās mācīšanās problēma, — viņš priecīgi pļāpāja, — nesen es pat aprunājos par šo jautājumu ar indusu filozofu — diletantu. Ār­kārtīgi izglītots cilvēks. Jo, lai ko viņš arī sacītu, viņa vārdus tūlīt ierakstīja gramofona platē. Bet, tā kā večukam patīk paru­nāt, — viņam piemīt tāds grēciņš, — tad plašu sakrājies astoņ­simt vagonu, un tagad no tām jau taisa pogas.

Iesācis ar šo brīvo improvizāciju, lielais kombinators paņēma rokā sausiņu.

—   Šim sausiņam, — viņš sacīja, — viens solis līdz galodai. Un šis solis jau sperts.

Draudzība, kuru vēl iesildīja līdzīga veida joki, attīstījās ļoti strauji, un drīz vien visi bandinieki skrandinieki Ostapa vadībā jau dziedāja častušku:

Un Pēterim Lielajam Radu nav un savējo. Tikai zirgs un odze vien Viņu radu saitēm sien.

Pievakarē Ostaps jau zināja visiem vārdus un ar dažiem bija pat uz «tu». Tomēr daudz ko no tā, ko runāja jaunie ļaudis, viņš nesaprata. Pēkšņi viņš pats sev šķita šausmīgi vecs. Viņam priekšā sēdēja jaunība, mazliet parupja, tieša, tīri vai aizvaino­joši patiesīga. Viņš pats divdesmit gadu vecumā bija bijis savā­dāks. Viņš pie sevis atzina, ka divdesmit gadu vecumā viņš bijis daudz vispusīgāks un sliktāks. Viņš toreiz nesmējās, bet tikai smīnēja. Bet šie smējās pilnā kaklā.

«Par ko tā priecājas šī apaļvaidzīgā jaunība?» viņš pēkšņi saērcināts nodomāja. «Goda vārds, es sāku apskaust.»

Lai gan Ostaps neapšaubāmi atradās visas kupejas uzmanī­bas centrā un viņa runa plūda gludi, kaut ari visi izturējās pret viņu ļoti draudzīgi, taču nebija šeit ne Balaganova dievināšanas, ne Paņikovska bailīgās pakļaušanās, ne Kozļēviča uzticīgās mī­lestības. Studentos bija jaušama skatītāju pārākuma sajūta par konferansjē. Skatītājs klausās pilsoni frakā, reizēm smejas, laiski aplaudē, bet galu galā aiziet mājā, un viņam vairs nav nekādas darīšanas gar konferansjē. Bet konferansjē pēc izrādes ierodas aktieru klubā, skumīgi sēž pie kotletes un sūdzas savas mākslas biedram — operetes komiķim, ka publika viņu nesaprotot un val-

dlba nenovērtējot. Komiķis dzer degvīnu un arī sūdzas, ka viņu nesaprotot. Bet kas tur ko nesaprast? Asprātības vecas, arī pa­ņēmieni veci, bet no jauna mācīties par vēlu. Šķiet, viss ir skaidrs.

Notikumu ar Bubeško, kas samazinājis plānus, viņi izstāstīja otrreiz, šoreiz speciāli Ostapam. Viņš kopā ar saviem jaunajiem draugiem devās uz cieto vagonu pārliecināt studenti Lidu Pisarevsku atnākt pie viņiem ciemos un pie tam tik daiļrunīgi ru- naja, ka kautrīgā Lida atnāca un piedalījās vispārējā kņadā. Pēkšņā uzticība izauga tik liela, ka pievakarē, pastaigādamies ar meiteni vīriešu mētelī pa lielo dzelzceļu mezgla stacijas peronu, lielais kombinators viņu aizveda gandrīz līdz pašam pēdējam semaforam un šeit, pašam negaidot, izkratīja viņai visu savu sirdi, pie tam diezgan banalos izteicienos.

—   Saprotiet, — viņš skaidroja, — spīdēja mēness, šis peizaža karalis. Mēs sēdējām uz senlietu muzeja kāpnēm, un pēkšņi es jutu, ka mīlu viņu. Bet man vajadzēja tai pašā vakarā aizbraukt, un viss pajuka. Viņa, liekas, apvainojās. Droši vien apvainojās.

—   Vai jūs aizsūtīja komandējumā? — meitene jautāja.

—   M-jā., Gandrīz vai komandējumā. Tas ir, ne jau nu gluži komandējumā, bet steidzamās darīšanās. Tagad es ciešu. Diženi un muļķīgi Ciešu.

—   Tas nav bīstami, — sacīja meitene, — veltiet savas ener­ģijas pārpalikumu kāda darba veikšanai. Zāģējiet, piemēram, malku. Tagad ir tāda kustība.

Ostaps solījās tā darīt un, lai gan nevarēja iedomāties, kā Zosju varēs aizstāt malkas zāģēšana, tomēr sajuta lielu atvieg­linājumu. Viņi atgriezās vagonā ar noslēpumainām sejām un pēc tam vairākas reizes gāja gaitenī sačukstēties par nelaimīgu mīlu un par jaunām strāvām šai laukā.

Kupejā Ostaps tāpat kā iepriekš līda vai no ādas ārā, lai iegūtu kompānijās simpātijās. Un viņš panāca, ka studenti sāka viņu uzskatīt par savējo. Un neaptēstais Parovickis no visa spēka uzsita Ostapam pa plecu un iesaucās:

—   Iestājies pie mums politechnikumā. Nudien! Saņemsi sti­pendiju septiņdesmit piecus rubļus. Dzīvosi kā dievs. Mums ir ēdnīca — katru dienu dod gaļu. Vēlāk brauksim praksē uz Uraliem.

—   Es jau esmu beidzis vienu humanitaro augstskolu, — stei­dzīgi iebilda lielais kombinators.

—   Un ko tu tagad dari? — jautāja Parovickis.

—   Tāpat vien, pa finansu līniju.

—   Vai bankā strādā?

Ostaps pēkšņi satiriski paskatījās uz studentu un negaidot sacīja:

—   Nē, es nestrādāju. Es esmu miljonārs.

Protams, šie vārdi Ostapam neuzlika nekādus pienākumus un visu varētu pārvērst jokā, bet Parovickis iesmējās tik ironiski, ka lielais kombinators apvainojās. Viņu pārņēma vēlēšanās pār­steigt ceļa biedrus, radīt viņos vēl lielāku izbrīnu.

—   Cik tad miljonu jums ir? — jautāja meitene vingrošanas kurpēs, rosinādama viņu uz jautru atbildi.

—   Viens, — bāls aiz lepnības, Ostaps teica.

—   Tā kā pamaz, — komentēja ūsainis.

— Maz, maz! — visi iesaucās.

—   Man pietiek, — Benders svinīgi sacīja.

Ar šiem vārdiem viņš paņēma savu čemodānu, noskrapstināja niķelētos slēdžus un izbēra uz dīvana visu tā saturu. Papīra sai­nīši sabira slīdošā kaudzē. Ostaps vienu no tiem salieca, un ieti­namais papīrs pārplīsa, ka nosprakstēja vien.

—   Katrā sainītī pa desmit tūkstoši. Jums tas ir par maz? Ve­sels miljons, trūkst tikai kāds sīkumiņš. Viss, kā nākas. Paraksti, parketveidīgais tīkliņš un ūdenszīmes.

Vispārējā klusumā Ostaps sarausa naudu atpakaļ čemodānā un uzmeta to uz bagažas plaukta ar tādu žestu, kas Ostapam pa­šam likās karalisks. Viņš atkal apsēdās uz dīvana, atgāzās pret atzveltni, plaši iepleta kājas un paskatījās uz bandiniekiem skrandiniekiem.

—   Kā redzat, humanitarās zinātnes arī dod augļus, — sacīja miljonārs, aicinādams studentus papriecāties kopā ar viņu.

Studenti klusēja, pētīdami dažādas pogas un āķus kupejas ornamentētajās sienās.

—  Dzīvoju kā dievs, — Ostaps turpināja, — vai arī kā pus­dievs, kas galu galā ir viens un tas pats.

Pēc īsa brītiņa lielais kombinators nemierīgi sakustējās un visdraudzīgākajā tonī iesaucās:

—   Ko jūs, velni, esat degunus nokāruši?

—   Nu, man jāiet, — domīgi sacīja ūsainis, — aiziešu uz savu kupeju, paskatīšos, kas un kā.

Un viņš aizsteidzās no kupejas.

—  Apbrīnojama parādība, brīnišķīga parādība, —- Ostaps ieteicās, — vēl šorīt mēs nebijām pat pazīstami, bet tagad jutp- mies tā, it kā pazītu cits citu vismaz desmit gadus. Kā tas iz­skaidrojams, vai fluidi iedarbojušies?

_— Cik mums jāmaksā par tēju? — Parovickis jautāja. — Cik mes, biedri, izdzērām? Deviņas vai desmit glāzes? Jāuzzin pie pavadoņa. Es tūlīt atgriezīšos. Viņam sekoja vēl četri cilvēki, vē­lēdamies palīdzēt Parovickim viņa norēķinos ar pavadoni.

—   Varbūt kaut ko uzdziedāsim? — Ostaps ierosināja. — Kaut ko sirdi aizgrābjošu. Piemēram, «Sergejs pops, Sergejs pops!». Vēlaties? Man ir dievišķīgs voldzinieka bass.

Un, negaidīdams atbildi, lielais kombinators steigšus sāka dziedāt: «Lejup pa upīti, lejup pa Kazanku zilpelēks pīļtēviņš peld.» Kad bija laiks kopīgi uztvert piedziedājumu, Ostaps kā kapelmeistars pacēla rokas un piesita ar kāju, bet kora dārdo­šais grāviens nesekoja. Vienīgi Lida Pisarevska aiz kautrības iepīkstējās: «Sergejs pops, Sergejs pops!» — bet tūlīt aprāvās un izskrēja ārā.

Draudzība gaisa acīm redzot. Drīz kupejā bija palikusi tikai labsirdīgā un atsaucīgā meitene vingrošanas kurpēs.

—   Kur tad visi aizskrējuši? — Benders jautāja.

—   Patiešām, — meitene nočukstēja, —- jāiet uzzināt.

Viņa veikli metās uz durvīm, bet nelaimīgais miljonārs viņu satvēra aiz rokas.

—   Es pajokoju, — viņš murmināja, — es esmu darba cilvēks. Es esmu simfoniskā orķestra diriģents! … Es esmu leitnanta Smidta dēls!… Mans tētis ir Turcijas pavalstnieks. Ticiet man!…

—   Laidiet! — meitene čukstēja.

Lielais kombinators palika viens.

Kupeja drebēja un čīkstēja. Karotītes skanēja tukšajās glāzes, un viss tējas ganāmpulks pamazītēm slīdēja uz galdiņa malu. Durvīs parādījās pavadonis, ar zodu piespiezdams segu un pa­lagu klēpi.

XXXV nodala VIŅU MĪLĒJA MĀJSAIMNIECES, MĀJKALPOTĀJAS, ATRAITNES UN PAT VIENA ZOBU TECHNiĶE

Cernomorskā dārdēja jumti un ielās auroja asi vēji. Ar pil­sētai negaidīti uzbrukušo ziemeļaustrumu vēju maiga atvasara bija aiztriekta pie atkritumu kastēm, notekām un namu izbūvēm. Tur tā mira starp nodzeltējušām kļavu lapām un saplēstam tram- vajbiļetēm. Vēsās krizantēmas grima ziedu pārdevēju bļodās. Vējš raustīja slēgto kvasa pārdošanas būdu slēģus. Baloži sūro­jās «beigas būs, beigas būs». Zvirbuļi sildījās, knābādami karstus zirgu bumbuļus. Cernomorskieši gāja pret vēju, galvas nodūruši kā vērši. Sliktāk par visiem klājās pikē vestēm. Vējš rāva nost viņu plakandibena salmenīcas un panamas platmales un ripināja lejup pa bruģēto ielu uz bulvāri. Večuki pikti un aizelsušies skrēja tām pakaļ. Virpuļi ielās trieca uz priekšu pašus ķērājus tik spē­cīgi, ka viņi reizēm apdzina savas galvassegas un atguvās, tikai piespiedušies pie Katrinas dižmaņa bronzas statujas slapjajām kājām, kas stāvēja laukuma vidū.

«Antilope» savā stāvvietā čīkstēja kā pietauvots kuģis. Ja ag­rāk Kozļēviča mašīna radīja jautru izbrīnu, tad tagad tā iedvesa žēlumu: kreisais pakaļējais spārns bija piesiets ar virvi, ievēro­jamu daļu aizsargstikla aizvietoja finiera plāksnīte; katastrofā bija pazudis arī gumijas bumbieris ar visu matčišu, tagad tā vietā saitītē karājās niķelēts priekšsēdētāja zvaniņš. Pat stūres rats, uz kura atpūtās Ādama Kazimiroviča godīgās rokas, bija mazliet nošķiebies uz sāniem. Uz trotuāra līdzās «Antilopei» stā­vēja lielais kombinators. Ar elkoņiem atspiedies uz mašīnas borta, viņš teica:

—   Es jūs, Adam, esmu piekrāpis. Es jums nevaru uzdāvināt ne «izotu-fraskinu», ne «linkolnu», ne «buiku» un pat ne «fordu». Es nevaru nopirkt jaunu mašīnu. Valsts mani neuzskata par pircēju. Es esmu privātpersonā. Vienīgais, ko varētu iegūt pēc sludinājuma avīzē, tā būtu tāda pati grabaža kā mūsu «An­tilope».

—  Kāpēc gan, — Kozļēvičs iebilda, — mans «lorens ditrichs» ir laba mašīna. Ja vēl dabūtu lietotu eļļas pievadcauruli, man ne­vajadzētu nekādu «buiku».

—  Cauruli es jums atvedu, — Ostaps sacīja, — te ta bus. Un tas ir vienīgais, dārgo Adam, ar ko varu jums palīdzēt transporta mechanizacijas laukā.

Kozļēvičs ļoti nopriecājās par cauruli, ilgi grozīja rokas un tūlīt ņēmās pielāgot. Ostaps pagrūda zvaniņu, tas izdvesa ap­spriežu zvana skaņu, un dedzīgi iesāka:

—  Jūs zināt, Ādam, tādu jaunumu — katru pilsoni spiež gaisa stabs ar divi simti četrpadsmit kilogramu speķu!

—   Nē, — sacīja Kozļēvičs. — Un kas tad ir?

—   Kā — kas ir! Tas ir zinātniski medicīnisks fakts. Un man kopš neilga laika no tā kļuvis smagi. Jūs tikai padomājiet!

Divsimt četrpadsmit kilogramu! Spiež augas dienas un sevišķi pa naktīm. Es slikti guļu. Ko?

—   Nekas, es klausos, _— Kozļēvičs maigi atbildēja.

—   Man ir ļoti slikti, Adam. Man pārāk liela sirds.

«Antilopes» vadītājs iesprauslojās. Ostaps turpināja pļāpāt:

—   Vakar uz ielas pie manis pienāca vecene un piedāvāja no­pirkt primusa «mūžīgo» adatu. Vai zināt, Ādam, es nenopirku. Man nav vajadzīga mūžīgā adata, es nevēlos mūžīgi dzīvot. Es gribu nomirt. Man piemīt iemīlēšanās visas banalās pazīmes: nav apetites, moka bezmiegs un dzejošanas manija. Klausieties, ko es vakarnakt šūpojošās elektriskās spuldzes gaismā uzsmē­rēju: «Man atmiņā vēl brīdis svētais, kad pēkšņi parādījies tu kā dailes ģēnijs neredzētais, kā tēls, kas tumsā starotu.» Labi, vai ne? Talantīgi? Un tikai rītausmā, kad bija uzrakstītas pēdējās rindas, es atcerējos, ka šo dzeju jau uzrakstījis A. Puškins. Tāds trieciens no klasiķa puses! Vai ne?

—   Nē, nē, turpiniet, — Kozļēvičs līdzjūtīgi sacīja.

—   Tā, lūk, es dzīvoju, — ar trīsām balsī turpināja Ostaps —•• Manas miesas pierakstītas viesnīcā «Kaira», bet dvēsele klīst apkārt, tai negribas pat uz Riodežaneiro. Un tad vēl atmosfēras spiediens.

—  Vai jūs pie viņas esat bijis? — jautāja vaļsirdīgais Kozļē­vičs. — Pie Zosjas Viktorovnas?

—   Neiešu, — Ostaps teica, — aiz lepnas kautrības. Manī pa­modies janičaru gars. Es tai nelietei no Maskavas atsūtīju tele- gramas par trīssimt piecdesmit rubļiem un nesaņēmu atbildi ne par pusrubli. Un tā apietas ar mani, kuru mīlējušas mājsaimnie­ces, mājkalpotājas, atraitnes un pat viena zobu techniķe. Nē, Ādam, es tur neiešu. Uz redzēšanos!

Lielais kombinators devās uz viesnīcu, izvilka no gultas apak­šas čemodānu ar miljonu, kas mētājās līdzās nošķiebtiem zāba­kiem. Kādu laiku viņš uz to noraudzījās visai truli, tad paņēma aiz roktura un izgāja uz ielas. Vējš satvēra Ostapu aiz pleciem un aizvilka uz Piejūras bulvāri. Seit bija vientuļi, neviens nesē­dēja uz baltajiem soliem, kas vasarā bija sagraizīti ar mīlestības uzrakstiem. Tālā reidā, metot loku ap bāku, izgāja zems preču kuģis ar resniem, taisniem mastiem.

—   Pietiek, — sacīja Ostaps. — Zelta teļš nav man pa zobam. Lai ņem, kas grib. Lai miljonierē uz velna paraušanu

Viņš apskatījās un, redzēdams, ka visapkārt neviena nav, no­meta čemodānu smiltīs.

—   Ludzu, — viņš piebilda, griezdamies pie melnajām kļavām un godbijīgi paklanīdamies.

Viņš aizgāja pa aleju neatskatīdamies. Sākumā viņš gāja lēni — pastaigas soli, tad sabāza rokas kabatās, jo tās pēkšņi sāka. viņam traucēt, un paātrināja gaitu, lai pārvarētu šaubas. Viņš piespieda sevi nogriezties aiz stūra un uzdziedāt pat dzies­miņu, bet jau pēc īsa brītiņa aizskrēja atpakaļ. Čemodāns gulēja agrākajā vietā. Tomēr no pretējās puses, saliekdamies un izstiep­dams rokas, tam tuvojās pilsonis vidējos gados ar visai parastu izskatu.

—   Kur tu lien? — vēl iztālēm uzkliedza Ostaps. — Es tev rādīšu kampt cita čemodānus! Ne uz mirkli nevar pamest! Kāda nekrietnība!

Pilsonis neapmierināti paraustīja plecus un atkāpās. Bet Ben­ders atkal aizvilkās ar zelta teļu rokās.

«Ko lai tagad dara?» viņš domāja. «Ko lai iesāk ar to nolā­dēto naudu, kura mani padara bagātāku tikai ar morālām mo­kām? Vai sadedzināt to, vai?»

Pie šīs domas lielais kombinators pakavējās ar labpatiku.

«Tieši manā istabā ir kamins. Sadedzināt to kaminā! Tas būtu majestātiski! Kleopatras žests! Ugunī! Sainīti pēc sainīša! Ko es te velti par tiem lauzu galvu? Kaut gan nē, tas būtu muļķīgi. De­dzināt naudu ir pintiķība! Plātīšanās! Bet ko citu es varu ar to iesākt, vienīgi stampāt iekšā ēdamo bez sāta kā nepmanis? Muļ­ķīgs stāvoklis! Muzeja vadītājs par trīssimt rubļiem gatavs Luvru iztaisīt, jebkurš ūdensceļu transportnieku kolektivs vai dramaturgu kooperativā apvienība par miljonu var uzbūvēt pus- debesskrāpi ar lēzenu jumtu, kur svaigā gaisā lasīt lekcijas. Bet Ostaps Benders, janičaru pēctecis, ne velna nevar izdarīt! Ir gan šī šķira, šis hegemons, nomākusi miljonāru vieninieku!»

Domādams par to, ko iesākt ar miljonu, lielais kombinators skraidīja pa alejām, sēdās uz cementa margām un dusmīgi ska­tījās uz kuģi, kas šūpojās aiz viļņlauža.

«Nē, no ugunsgrēka būs jāatsakās. Dedzināt naudu ir gļēvi un neglīti. Vajag izdomāt kādu efektīgu žestu. Varbūt nodibināt Balaganova vārdā nosaukto stipendiju radiotechnikuma neklātie­nes audzēkņiem? Nopirkt piecdesmit tūkstoš sudraba karotīšu, iz­liet no tām zirgā sēdoša Paņikovska statuju un uzstādīt uz kapa? Inkrustēt «Antilopi» ar perlamutru? Bet varbūt. ..»

Lielais kombinators nolēca no margām, jaunas domas iedvesmots. Nevilcinādamies ne mirkli, viņš pameta bulvāri un, stingri izturēdams frontālo un sanu vēju spiedienu, devās uz gal­veno pastu.

Tur, paklausot viņa lūgumam, čemodānu iešuva mašā un krus­teniski parseja arauklu. Pēc izskata iznāca visvienkāršākais sai­nis, kādus galvena pasta katru dienu pieņem tūkstošiem un kādos pilsoņi nosūta saviem radiniekiem cūkas speķi, ievārījumu vai ābolus.

Ostaps paņēma ķīmisko zīmuli un, satraukti pavicinājis gaisā, uzrakstīja:

Vērtssūtijums.

FINANSU TAUTAS KOMISARAM MASKAVĀ.

Un sainis, zaļoksnēja pastnieka roku mests, ievēlās ovālu ba- ķīšu, tarbiņu un kastu blāķī. Bāzdams kvīti kabatā, Ostaps pama­nīja, ka viņa miljonu kopā ar citu kravu uz blakus zāli aizved gauss večuks ar baltiem zibeņiem uz apkakles uzšuvēm.

—_ Sēde turpinās, — sacīja lielais kombinators, — šoreiz bez vājprātīgo agrariešu deputātā O. Bendera piedalīšanās.

Viņš vēl ilgi stāvēja zem galvenā pasta arkas, gan attaisno­dams savu soli, gan to nožēlodams. Vējš lavījās zem Ostapa lie­tusmēteļa. Viņam kļuva auksti, un viņš ar nožēlu atcerējās, ka otru kažoku tā arī nebija nopircis.

Tieši viņam priekšā uz mirkli apstājās meitene. Pacēlusi galvu, viņa paskatījās uz pasta pulksteņa spīdošo ciparnīcu un aizgāja tālāk. Viņa bija tērpusies rupja auduma mētelītī, kas bija īsāks par kleitu, un zilā beretē ar bērnišķīgu bumbulīti galā. Ar labo roku viņa pieturēja mēteļa malu, kuru plivināja vējš. Koman- dora sirds nodrebēja, pirms viņš vēl bija pazinis Zosju, un viņš soļoja aiz viņas pa slapjajām ietves plāksnēm, neviļus turēda­mies zināmā attālumā. Reizēm meiteni aizsedza garāmgājēji, un tad Ostaps nokāpa uz ielas, raudzīdamies Zosjā no sāniem un apdomādams savas paredzamās izskaidrošanās tezes.

Uz stūra Zosja apstājās galantērijas kioska priekšā un pētīja brūnas vīriešu zeķes, kas šūpojās uz aukliņas. Ostaps patrulēja netālu no viņas.

Pašā trotuārā malā dedzīgi sarunājās divi cilvēki ar portfe­ļiem. Abi bija rudens mēteļos, zem kuriem rēgojās baltas vasaras bikses.

— Jūs īstā laikā aizgājāt no «Herkulesa», Ivan Pavlovič, — runāja viens, spiezdams portfeli pie krūtīm, — tur tagad tads grautiņš, tīra kā zvēri.

—   Visa pilsēta runā, — nopūtās otrais.

—   Vakar tīrīja Skutnbrijeviču, — saldkaisli sacīja pirmais, — zale ne ielauzties nevarēja. Sākumā viss norisa ļoti kulturāli. Skumbrijevičs tā izstāstīja savu biogrāfiju, ka visi aplaudēja. «Es,» šis saka, «esmu dzimis starp āmuru un laktu.» Ar to viņš gribēja pasvītrot, ka viņa vecāki bijuši kalēji. Bet pēkšņi kāds no publikas jautā: «Sakiet: vai jūs neatceraties, bija tāds tirdznie­cības nams «Skumbrijevičs un dēls, Dzelzs preces»? Jūs neesat no tiem Skumbrijevičiem?» Un te tas muļķis pasaka: «Es neesmu Skumbrijevičs, es esmu dēls.» Iedomājieties, kas tagad ar viņu notiks? Pirmā kategorija nodrošināta.

—  Jā, biedri Vaintorg, tagad tik stingri nem. Bet ko šodien tīra?

—   Šodien ir liela diena! Šodien tīra Berlagu, to pašu, kas glā­bās vājprātīgo namā. Pēc tam kārta pašam Polichajevam un šai čūskai Sernai Michailovnai, viņa morganatiskajai sievai. Viņa «Herkulesā» visus tiranizēja. Šodien gribu ierasties stundas divas pirms sākuma, citādi vairs ne iespraukties nevar. Bez tam Bomze…

Zosja devās prom, un Ostaps tā arī neuzzināja, kas noticis ar Ādolfu Nikolajeviču Bomzi. Tas tomēr viņu it nemaz neuztrauca. Sarunas sākuma frāze jau bija gatava. Komandors ātri panāca meiteni.

—   Zosja, — viņš sacīja, — es esmu atbraucis, un šo faktu nav iespējams noliegt.

Sos vārdus viņš pateica briesmīgi familiari. Meitene strauji atkāpās, un lielais kombinators saprata, ka uzņēmis nepareizu toni. Viņš mainīja intonāciju, viņš runāja ātri un daudz, sūdzē­jās par apstākļiem, sūrojās, ka jaunība pagājusi pavisam citādi, nekā to iedomājies bērnības gados, ka dzīve izrādījusies zemiska un rupja kā basa atslēga.

—  Jūs zināt, Zosja, — viņš pēdīgi sacīja, — katru cilvēku, pat partijnieku, spiež divi simti četrpadsmit kilogramu smags at­mosfēras slānis. Vai jūs to neesat ieverojusi?

Zosja neatbildēja.

Sai brīdī viņi gāja garām kinoēkai «Kapitolijs». Ostaps ātri paskatījās sānis uz to pusi, kur vasarā bija novietojies viņa nodi­binātais kantoris, un izbrīnā klusu izsaucas. Gar visu maju stie­pās plata izkārtne:

RAGU UN NAGU SAGADES VALSTS APVIENĪBA

Visos logos bija redzamas rakstāmmašīnas un valsts darbi­nieku portreti. Pie ieejas ar uzvarētāja smaidu lūpās stāvēja brašs kurjers, kur nu Paņikovskim ar viņu sacensties! Pa atvēr­tajiem vārtiem ar plāksnīti «Bāzes noliktava» brauca iekšā trīs- tonnīgas automašīnas, piekrautas līdz augšai ar kondicijas ra­giem un nagiem. Pēc visa bija redzams, ka Ostapa lolojums no­nācis uz pareizā ceļa.

—   Ir gan nomākusi šī šķira, šis hegemons, — Ostaps skumji sacīja, — pat manu vieglprātīgo ideju — arī to izmantojuši sa­viem merķiem. Bet mani atgrūduši malā, Zosja. Jūs dzirdat — atgrūdusi. Es esmu nelaimīgs.

—   Nelaimīgs mīlētājs, — Zosja ieteicās, pirmo reizi pievērs- damās Ostapam.

—  Jā, — atbildēja Ostaps, — es esmu tipisks Jevgeņijs Oņe- gins un ari bruņinieks, kam padomju vara atņēmusi mantojumu.

—   Kas nu jūs par bruņinieku!

—   Nedusmojieties, Zosja. Ņemiet vērā atmosfēras slāni. Man pat liekas, ka tas mani spiež ievērojami spēcīgāk nekā pārējos pilsoņus. Tas tāpēc, ka jūs mīlu. Un bez tam es neesmu arodbied­rības biedrs. Tas vēl klāt.

—   Bez tam arī tāpēc, ka jūs melojat vairāk par citiem pil­soņiem.

—  Tie nav meli. Tas ir fizikas likums. Bet varbūt patiešām nekāda atmosfēras slāņa nav, tās ir vienīgi manas iedomas?

Zosja apstājās un vilka nost pelēku cimdu.

—   Man ir trīsdesmit trīs gadi, — steidzīgi sacīja Ostaps, — Jēzus Kristus vecums. Bet ko es līdz šim esmu izdarījis? Savu mācību neesmu radījis, mācekļus izsaimniekojis, Paņikovski no miroņiem neesmu piecēlis, un tikai jūs …

—   Nu, uz redzēšanos, — Zosja sacīja, —■ es došos uz ēdnīcu.

—   Es arī ieturēšu pusdienas, — lielais kombinators ieteicās, paskatījies uz izkārtni: «FRA pārtikas mācību paraugkombinats pie Černomorskas Valsts telpisko mākslu akadēmijas» — apē­dīšu kādus dežurparauga kāpostus pie šīs akadēmijas, varbūt kļūs vieglāk.

—   Seit tikai arodbiedrības biedriem, — Zosja brīdināja.

—   Tad es tāpat pasēdēšu.

Viņi nokāpa trīs pakāpienus. Mācību parauga kombinātā dzī­lēs palmas zaļajā nojumē sēdēja melnacains jauns cilvēks un cie­nīgi skatījās pusdienu kartē.

—   Perikl! — vēl iztālēm iesaucās Zosja. — Es tev nopirku zeķes ar dubultpēdu. Iepazīstieties! Tas ir Femidi.

—   Femidi, — sacīja jaunais cilvēks, sirsnīgi paspiezdams Ostapa roku.

—• Benders-Zadunaiskis, — rupji atbildēja lielais kombina­tors, uzreiz sapratis, ka mīlas svētki nokavēti un zeķes ar dubult­pēdu nav vis kāda viltus invalidu kooperativā arteļa vienkārša pro­dukcija, bet dzimtsarakstu nodaļā apstiprinātas, laimīgas laulī­bas simbols.

—   Kā! Vai jūs esat arī Zadunaiskis? — Zosja jautri jautāja.

—   Jā, Zadunaiskis. Jūs taču arī vairs neesat tikai Siņicka. Spriežot pēc zeķēm . ..

—   Es esmu Siņicka-Femidi.

—   Jau divdesmit septiņas dienas, — piezīmēja jaunais cil­vēks, berzēdams rokas.

—   Man patik jūsu vīrs, — sacīja mantojumu zaudējušais bru­ņinieks.

—   Man pašai arī patīk, — Zosja strauji atbildēja.

Kamēr jaunais pāris ēda flotes boršču, augstu celdami karo­tes un saskatīdamies, Ostaps neapmierināts šķielēja uz kultur- plakatiem, kas bija izkārti pie sienām. Uz kāda bija uzrakstīts: «Ēdot nesarunājies. Tas traucē kuņģa sulas pareizu izdalīšanos.» Otrs skanēja dzejā: «Ķad augļūdeņus dzēri, tu ogļhidrātus tvēri.» Vairāk nebija ko darīt. Vajadzēja iet prom, bet traucēja nez no kurienes radusies kautrība.

—   Sajā flotes borščā, — ar pūlēm sacīja Ostaps, — peld bojā gājušu kuģu gabali.

Femidi laulātais pāris labsirdīgi iesmējās.

—   Bet kādā nozarē jūs strādājat? — Ostaps jautāja jauna­jam cilvēkam.

—   Es esmu dzelzceļa mākslinieku gleznotāju kolektiva sekre­tārs, — atbildēja Femidi.

Lielais kombinators lēnām cēlās augšā.

—   Ak kolektiva pārstāvis! To varēja sagaidīt! Tomēr neaiz­kavēšu jūs ar sarunām. Tas jums traucēs pareizi izdalīt kuņģa sulu, kas ir tik nepieciešama veselībai.

Viņš aizgāja neatsveicinājies un, uzgrūzdamies galdiņiem, virzījās taisni uz durvīm.

—   Aizvedis meiteni! — viņš murmināja, iznācis uz ielas. — Taisni no mājām aizvedis. Femidi! Nemezidi! Kolektiva pār­stāvis Femidi nocēla meiteni vieniniekam miljonaram . . .

Bet te Benders satricinoši skaidri un gaiši atcerējās, ka ne­kādā miljona viņam vairs nav. So domu viņš izdomāja jau skrē­jiena, šķirdams ar rokam pretimnācējus kā peldētājs ūdeni sacen­sība par pasaules rekorda pārspēšanu.

- Padomā tikai, kāds apustulis Pāvils atradies, — viņš čuk­stēja, lekdams pār pilsētas dārza puķu dobēm. — Nesavtīgais, bendes maiss! Nolādētais Menonits, baptists un adventists! Muļ­ķis! Ja viņi saini bus jau nosūtījuši — pakāršos! Nosist vajag tā­dus tolstojiešus!

Paslīdēdams divas reizes galvenajā pastā uz fližu grīdas, lie­lais kombinators pieskrēja pie lodziņa. Šeit stāvēja neliela, drūma un klusējoša rinda. Ostaps karstumā būtu iebāzis lodziņā galvu, bet pilsonis, kas stāvēja pirmais rindā, nervozi pacēla asos elko­ņus un mazliet pabīdīja pienācēju atpakaļ. Otrs pilsonis arī pa­cēla elkoņus, un lielais kombinators atradās vēl tālāk no ilgotā lodziņa. Pilnīgā klusumā tik ilgi pacēlās elkoņi un pabīdīja sāņus nekauņu, līdz tas atradās savā likumīgajā vietā — pašā astē.

—   Man tikai… — Ostaps izdvesa.

Bet viņš neturpināja. Tam nebija nozīmes. Rinda, pelēka, ak­mens cieta, bija nesatricināma kā grieķu falanga. Katrs zināja savu vietu un bija gatavs mirt par savām mazajām tiesībām.

Tikai pēc četrdesmit piecām minūtēm Ostaps iebāza galvu pasta lodziņā un kaisli pieprasīja atpakaļ savu sūtījumu. Kalpo­tājs vienaldzīgi atdeva Ostapam atpakaļ kvīti.

—   Biedri, mēs sūtījumus atpakaļ neizsniedzam.

—  Kā! Vai jau esat nosūtījuši? — drebošā balsī jautāja lie­lais kombinators. — Es tikai pirms stundas nodevu!

—  Biedri, mēs sūtījumus atpakaļ neizsniedzam, — atkārtoja pasta darbinieks.

—  Bet tas taču ir mans sūtījums, — mīlīgi sacīja Ostaps, — saprotiet — mans. Es to nosūtīju, es pats arī gribu paņemt atpakaļ. Saprotiet, aizmirsu ielikt ievārījuma burku. No paradi- zes ābolīšiem. Ļoti jūs lūdzu. Tēvocis briesmīgi apvainosies. Sa­protiet . ..

—   Biedri, mēs sūtījumus atpakaļ neizsniedzam.

Ostaps atskatījās, meklēdams palīdzību. Aizmugurē stāvēja rinda, klusējoša un barga, visus noteikumus zinoša, tanī skaita arī to, ka sūtījumus atpakaļ neizsniedz.

—   Ielikt burciņu, — Ostaps nošļupstēja, r- paradizes ābolīši.

—   Biedri, burku nosūtiet atsevišķā sūtījumā, — sacīja kal­potājs, k|ūdams piekāpīgāks. — Jūsu tēvocim nekas nenotiks.

—   Jūs nepazīstat manu tēvoci! — dedzīgi iesaucās Ostaps.

—  Un bez tam es esmu nabaga students, man nav naudas. Lūdzu jūs kā sabiedrisku darbinieku.

—   Nu, padomājiet pats, biedri, — raudulīgā balsī sacīja kal­potājs, — kur to tagad lai meklē! Tur guļ trīs tonnas sūtījumu.

Bet tad lielais kombinators sāka sūroties tik žēlabaini, ka sa­karu darbinieks aizgāja otrajā zālē meklēt nabaga studenta sū­tījumu. Līdz šim klusējošā rinda uzreiz sacēla traci. Lielo kombi­natoru visādi ķengāja par pasta likumu nezināšanu, bet kāda pilsone dusmās viņam pat ieknieba.

—   Vairāk nekad tā nedariet, — stingri noteica pasta darbi­nieks, izmezdams Benderam viņa čemodāniņu.

—   Nekad nedarīšu! — komandors iesaucās. — Studenta goda­vārds!

Vējā klaudzēja jumti, šūpojās laternas, ēnas slīdēja pa zemi, un lietus šķīla autpmobiļu prožektoru gaismas kūļus.

—   Pietiek psicholoģisku ekscesu, — Benders līksmi iesaucās,

—   pietiek pārdzīvojumu un pašmocību! Laiks sākt buržuāzisku, darbīgu dzīvi. Uz Riodežaneiro! Nopirkšu plantaciju un piepra­sīšu, lai atsūta Balaganovu pērtiķa vietā. Lai plūc man bananus.

XXXVI nodaļa ZELTA AUNADAS ORDEŅA KAVALIERIS

Naktī pa Piedņestras klānu gāja dīvains cilvēks. Viņš bija milzīgs un bezformīgi resns. Viņu cieši ieskāva brezenta praķis ar paceltu bašliku. Garām niedrājiem zem kuplajiem augļu kokiem dīvainais cilvēks zagās uz pirkstgaliem kā guļamistaba. Reizem viņš apstājās un nopūtās. Tad zem praķa atskanēja šķindoņa, kādu izdod viens pie otra piesitušies metala priekšmeti. LJn katru reizi pēc tam gaisā dzisa smalka, ārkārtīgi delikātā skaņa. Reiz dīvainais cilvēks aizķērās aiz slapjas saknes un pakrita uz vē­dera. Tad atskanēja tāds skaļš troksnis, it ka uz parketa butu no­mestas bruņas. Un vēl ilgi, lūkodamies tumsa, dīvainais cilvēks necēlās augšā.

Šalkoja marta nakts. No kokiem krita lejup un sašķīda pret zemi lielas, smagas lietus lāses ka aptiekara piliens.

— Nolādētā bļoda! — cilvēks nočukstēja.

Viņš piecēlās un līdz pašai Dņestrai aizgāja bez starpgadī­jumiem. Cilvēks pacēla stērbeles, nošļūca pa krastu lejā un, ar grūtībām turēdamies kājās uz izburbējušā ledus, aizskrēja uz Ru- manijas pusi.

Lielais kombinators gatavojās visu ziemu. Viņš sapirka zie- meļamerikaņu dolārus, no kuriem pretī raudzījās prezidentu ģī­metnes ar baltiem, viļņoti sacirtotiem matiem, zelta pulksteņus un etvijas, laulību gredzenus, briljantus un citas dārglietas.

Tagad viņš nesa līdz septiņpadsmit masivas etvijas ar mono- gramām, ērgli un gravētiem uzrakstiem:

«Krievu-Kar palu bankas direktoram un labdarim Jevsejam Rudolfouičam Polufabrikantam viņa sudrabkāzu dienā no atzi­nīgajiem dienesta biedriem.»

«Slepenpadomniekam M. I. Svjatotackim pēc senatoru revī­zijas no Černomorskas pilsētas priekšniecības locekļiem.»

Bet smagāks par visiem bija portsigars ar veltījumu:

«Aleksejevas iecirkņa pristava k-gm no pateicīgajiem tirgoņu kārtas ebrejiem.» Zem paraksta kvēloja emaljēta bultas caur- šauta sirds, kam, protams, vajadzēja simbolizēt tirgoņu kārtas ebreju mīlestību pret pristava kungu.

Kabatās bija sabāzti kā barankas savērti laulību riņķi, gre­dzeni un aproces. Uz muguras stiprās auklās trīs rindās karajās divdesmit pāru zelta pulksteņu. Daži no tiem kaitinoši tikšķēja, un Benderam likās, ka viņam pa muguru ložņātu kukaiņi. Starp tiem bija arī dāvanu eksemplāri, par ko liecināja uzraksts uz vāciņa:

«Mīļajam dēlam Serjožeņkam Ķastraki gatavības apliecības saņemšanas dienā.» Uz vārda «gatavības» ar adatu bija ieskrā­pēts vārds «dzimuma». To acīm redzot bija izdarījuši jaunā Ķas­traki draugi, kas izbrauca cauri uz divniekiem tāpat kā viņš pats. Ostaps ilgi negribēja pirkt šo nepieklājīgo pulksteni, bet galu galā paņēma, jo bija cieši apņēmies dārglietās ieguldīt visu miljonu.

Vispār ziema pagāja lielos darbos. Briljantus Ostaps ieguva tikai par četrsimt tūkstošiem; valutu, tanī skaitā visai apšaubāmu poļu un Balkanu naudu, izdevās savākt tikai par piecdesmit tūk­stošiem. Par pārējo sumu bija jāpērk diezgan smagas mantas. Sevišķi grūti bija kustēties ar zelta bļodu uz vēdera. Bļoda bija liela un ovala kā afrikaņu virsaiša vairogs un svēra divdesmit mārciņas. Komandora varenais kakls nolika zem archiereja smagā,

uz krūtīm nēsājamā krusta ar uzrakstu «Tēva un dēla un svētā gara vārdā», kas bija iegūts no bijušā katedrales hipodiakona pilsoņa Samooblaženska. Virs krusta brīnišķīgā lentā karājās Zelta Aunādas ordenis — izliets jēriņš.

Šo ordeni Ostaps ietirgoja no savāda veča, kas varbūt bija pats lielkņazs, bet varbūt arī lielkņaza kambarsulainis. Vecis pra­sīja pārmērīgi augstu cenu, aizrādīdams, ka tāds ordenis piederot tikai dažiem cilvēkiem visā pasaulē un tad arī pa lielākai daļai kronētām personām.

—  Ar Zelta Aunādu, — večuks murmināja, — apbalvo tikai par augstāko varonību!

—  Jā, man tieši piemīt ta augstākā varonība, — Ostaps atbil­dēja. — Bez tam es jēriņu pērku tikai tālab, ka tas tomēr pieder pie zelta lūžņiem.

Bet komandors liekuļoja. Ordenis viņam uzreiz bija iepaticies, un viņš nolēma to paturēt uz visiem laikiem kā Zelta Teļa ordeni.

Baiļu trenkts un kuru katru mirkli gaidīdams, ka norībēs šā­viens, Benders aizskrēja līdz upes vidum un apstājās. Spieda zelts — bļoda, krusts, aproces. Mugura niezēja zem pulksteņiem. Praķa stērbeles piemirka un svēra vairākus pudus. Ostaps ste­nēdams to norāva, nometa uz ledus un devās tālāk. Tagad kļuva redzams kažoks, liels, neparasts kažoks, gandrīz vai pats dārgā­kais priekšmets Ostapa tualetē. Viņš to meistaroja četrus mēnešus, būvēja kā māju, rasēja zīmējumus, saveda materialus. Kažoks bija dubulti šūts — iekšpusē no unikālām sudrablapsām, bet ār­pusē no dabiskā kotika. Apkakle no Sibirijas caunādām. Tas bija apbrīnojams kažoks! Superkažoks ar šinšilu ādas kabatām, kas bija piebāztas ar slīcēju glābšanas medaļām, krustiņiem, kurus nēsā zem apģērba, un zelta tiltiņiem — zobārstniecības technikas pēdējo sasniegumu. Lielā kombinatora galvu greznoja cepure. Ne­vis cepure, bet īsta bebrādas tiara.

Visai šai lieliskajai kravai vajadzēja nodrošināt komandoram vieglu, bezrūpīgu dzīvi siltā okeana krastā, bērnības iztēles pil­sētā starp Riodežaneiro palmām un gumijkokiem.

Pulksten trijos naktī spītīgais janičaru pēctecis izkāpa svešās zemes krastā. Te arī bija klusi un tumši, šeit arī bija pavasaris un no zariem ritēja lāses. Lielais kombinators iesmējās.

—   Tagad dažas formalitātes ar atsaucīgajiem rumāņu bajā­riem — un ceļš brīvs. Es domāju, ka pāris trīs slīkoņu glābšanas medaļas uzspodrinās viņu pelēcīgo robežsargu dzīvi.

Viņš pagriežas uz padomju pusi un, izstiepis kupošaja migla resnu, kotikā tērptu roku, teica:

—  Visu vajag darīt pēc formas. Forma numur pieci — atva­dīšanās no dzimtenes. Labs ir, adieu, varenā zeme! Man nepatīk būt pirmajam skolniekam un saņemt atzīmes par uzmanību, uzcī­tību un uzvedību. Es esmu privātpersonā, un man nav jāinteresē­jas par skābbarības bedrēm, tranšejām un torņiem. Mani visai maz interesē sociālistiskā problēma, kā pārveidot cilvēku par eņ­ģeli un naudas noguldītāju krājkasē. Gluži otrādi. Mani interesē sasāpējušie jautājumi par uzmanīgu izturēšanos pret vientuļa mil­jonārā personību…

Te atvadīšanos no tēvzemes pēc formas numur pieci pārtrauca vairāku apbruņotu stāvu parādīšanās; Benders pazina rumāņu robežsargus. Lielais kombinators ar cieņu paklanījās un skaidri norunāja speciāli iemācītu frāzi:

—   Trajasku Romania Mare!

Viņš laipni ieskatījās robežsargu sejās, kas pustumsā tikko bija saredzamas. Viņam likās, ka robežsargi smaida.

—   Lai dzīvo lielā Rumānijā! — atkārtoja Ostaps krieviski. — Es esmu vecs profesors, kas bēg no Maskavas Čekas! Jā, nu­dien, tik tikko izspruku! Sveicinu jūsu personā . . .

Viens no robežsargiem piegāja Ostapam cieši klāt un klusē­dams noņēma viņam bebrādas tiaru. Ostaps pastiepa roku pēc savas cepures, bet robežsargs tāpat klusēdams atstūma viņa roku atpakaļ.

—   Nu! — labsirdīgi norūca komandors. — Nu, nu! Tikai bez roku palaišanas! Es par jums sūdzēšos Sfatul-Cerijā [8] , Lielajā Huruldanā!

Pa to laiku cits robežsargs žigli ar pieredzējuša mīlētāja veik­lību atpogāja vaļā Ostapa lielo, gandrīz teiksmaino superkažoku. Komandors izrāvās. Pie šīs kustības no kabatas izkrita un aizri­poja pa zemi liela dāmu aproce.

—  Branzuletka! — iespiedzās robežvirsnieks īsā mētelī ar suņ- ādas apkakli un lielām metala pogām uz apaļās pakaļas.

—   Branzuletka! — iespiedzās pārējie, mezdamies uz Ostapu.

Sapinies kažokā, lielais komandors pakrita un tūlīt sajuta, ka

viņam no biksēm izvelk dārgo bļodu. Piecēlies viņš ieraudzīja, ka virsnieks ar necilvēcīgu smaidu sejā svārsta rokās bļodu. Ostaps ieķērās savā īpašumā un izrāva no virsnieka rokām, pēc kam tūlīt saņēma apdullinošu sitienu sejā. Notikumi attīstījās kara operā­ciju ātrumā. Lielajam kombinatoram traucēja kažoks, un viņš kādu laiku kāvās ar ienaidniekiem, tupēdams uz ceļiem un mez­dams tiem ar slīkoņu glābēju medaļām. Tad viņš pēkšņi sajuta neizprotamu atvieglinājumu, kas viņam deva iespēju izdarīt vai­rākus iznīcinošus triecienus pretiniekam. Izrādījās, ka viņam bija norāvuši simttūkstoš rubļu vērto kažoku.

—   Ak tad tāda attieksme! — mežonīgi skatīdamies apkārt, griezīgi iesaucās Ostaps.

Bija brīdis, kad viņš stāvēja, pie koka atspiedies, un ar mir­dzošo bļodu gāza uzbrucējiem pa galvām. Bija brīdis, kad viņam no kakla rāva nost Zelta Aunādas ordeni un komandors kā zirgs purināja galvu. Bija arī tāds brīdis, kad viņš, augstu pacēlis ar- chiereja krustu ar uzrakstu «Tēva un svētā gara vārdā», histēriski izsaucās:

—   Darba tautas ekspluatatori! Zirnekļi! Kapitala algotņi! Rāpuļi!

Pie tam viņam no mutes sprēgāja sārtas siekalas. Ostaps cīnī­jās par savu miljonu kā gladiators. Viņš atgrūda nost ienaidnie­kus un piecēlās no zemes, skatīdamies uz priekšu ar satumsušu skatienu.

Viņš atjēdzās uz ledus ar sadauzītu purnu, ar vienu zābaku kājā, bez kažoka, bez uzrakstiem greznotajām etvijām, bez pulk­steņu kolekcijas, bez bļodas, bez valūtas, bez krusta un briljan­tiem, bez miljona. Uz augstā krasta stāvēja virsnieks ar suņādas apkakli un skatījās lejup uz Ostapu.

—   Nolādētā sigurance [9] ! — iekliedzās Ostaps, paceldams baso kāju. — Paraziti!

Virsnieks lēni izvilka pistoli un ielaida stobrā patronu. Lielais kombinators saprata, ka intervija beigusies. Saliecies viņš laidās atpakaļ uz padomju krastu.

Balta kā papirosu dūmi no upes kāpa migla. Atvēris dūri, Ben­ders ieraudzīja uz delnas plakanu misiņa pogu, kušķi diez kam piederošu cietu, melnu matu un brīnumainā kārtā saglabājušos Zelta Aunādas ordeni. Lielais kombinators stulbi paskatījās uz trofejām un savas bagātības paliekām un turpināja ceļu, slīdē­dams ledus bedrēs un viebdamies aiz sāpēm.

Visapkārt nogranda stiepti un spēcīgi kā lielgabala šāviens, un ledus salīgojas. Uz nebēdu pūta silts vējš. Benders paskatījās zem kājām un ieraudzīja lielu, zaļu ledus plaisu. Ledus gabals, uz kura viņš atradās, sašūpojās un stūreniski sāka slīdēt zem ūdens.

—   Ledus sakustējies! — šausmās iekliedzās lielais kombina­tors. ■— Ledus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Viņš lēkāja pa ledus gabaliņiem, no visa spēka steigdamies uz zemi, no kuras tik augstprātīgi bija atvadījies vēl pirms stundas. Migla kāpa cienīgi un gausi, atklādama kailo klānu.

Pēc desmit minūtēm krastā iznāca dīvains cilvēks bez cepures un ar vienu zābaku. Nevienu neuzrunādams, viņš skaļi sacīja:

—   Tikai bez ovācijām! Grafs Montē Kristo no manis neiznāca. Būs jāpārkvalificējas par namu pārvaldnieku.

PĒCVĀRDS

Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova pirmais romāns «Divpadsmit krēsli» iznā­cis pirms trisdesmit viena gada. Kopš «Zelta teļa» publicēšanas pagājuši div­desmit septiņi gadi. Daudz no tā, kas izsmiets šajos romānos, jau aizgājis pagātnē, aizmirstībai nolemti arī daži tur aprakstītie tipi, bet pašas Ilfa un Petrova grāmatas nav novecojušas un nav zaudējušas savu spēku un pievil­cību. Lietojot kritikas terminoloģiju, par šīm grāmatām var sacīt, ka tās izturējušas laika pārbaudi, bet, izsakoties vienkāršāk, — tās vēl arvien aiz­rautīgi lasa.

Sīs grāmatas uzrakstījuši cilvēki, kas mīl visu, ko mēs mīlam, un nīst visu, ko mēs nīstam, tās uzrakstījuši cilvēki, kas nešaubīgi ticēja gaišās, so­ciālistiskās pasaules uzvarai pār kroplo un iznīkstošo kapitālistisko pasauli. Bez tam šīs grāmatas uzrakstītas ļoti talantīgi un ar lielu humora izjūtu.

Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs savu pirmo romānu uzrakstījuši pa vaka­riem, sēdēdami avīzes «Gudok» redakcijā, kur viņi tai laikā strādāja par lite­rārajiem līdzstrādniekiem vēstuļu, strādnieku korespondenču un feļetonu no­daļā. Viņu literārās darbības attīstības ceļš — no satiriskiem rakstiem avīzē «Gudok», kuros izmantoti ārkārtīgi plašie strādnieku korespondenču materiali, līdz romāniem «Divpadsmit krēsli» un «Zelta teļš» un pēc tam līdz darbībai «Pravdā», kur viņi uzrakstījuši desmitiem lielisku feļetonu.

Ilfs un Petrovs savu satīriskā talanta spēku, lai rakstītu ko rakstīdami, vienmēr vērsuši pret pagātnes paliekām, pret stulbumu, trulumu un mant­rausību.

Lai uzrakstītu tādus romānus kā «Divpadsmit krēsli» un «Zelta teļš», bija vajadzīga liela darba pieredze žurnālistikā un spēja saglabāt atmiņā tūks'o- šiem notikumu.

Ilfa un Petrova romānu saturs nerada domstarpības jautājumā, kur mek­lējami tās iekšējās nepieciešamības cēloņi, kas lika autoriem uzrakstīt šos darbus. Strādnieku korespondentu vēstules un raksti, lasītāju sūdzības, kas ik dienas pienāca ar redakcijas pastu, atmaskoja visu ļauno, nejēdzīgo, visu vecajam režimam raksturīgo, mietpilsonisko, stulbo un trulo, kas tā laika dzīvē vēl bija diezgan bieži sastopams. Katra fakta pamatā bija kāda konkrēta negativa persona — gan atklāti padomju iekārtas nīdēji «bijušie cilvēki», gan ari dažādi pieklīdeņi no buržuāziskās sabiedrības, kas mēģināja pieglaimoties jaunajai iekārtai, gan arī dažādi karjeristi, birokrāti un izdzimteņi. Biežā un tiešā saskare ar visu šo nejēdzību droši vien ari pamudināja Ilfu un Petrovu izmēģināt spēkus lielajā literatūrā un izteikt savas domas un jūtas nevis īsos avīžrakstos, bet gan plašā romānā.

Romana «Divpadsmit krēsli» sižets, protams, nav nekas jauns. Autori to arī nemaz nav mēģinājuši slēpt. Stāsts par diviem blēžiem, kas klaiņo pa visu valsti, meklēdami briljantus, ko kāda vecā režima dāma iešuvusi krēsla pol- sterējumā, bija izdevīgs vispirms tādēļ, ka autoriem deva iespēju nepiespiesti un dabiski pāriet no viena notikuma pie otra, gandrīz katrā no tiem ar asiem satiras līdzekļiem izrēķinoties ar vecās iekārtas paliekām. Ja romāns būtu uzrakstīts tikai tādēļ, lai lasītājam pārstāstītu šo briljantu meklēšanas gaitu un lai abu blēžu dēkas beigtos laimīgi, tad šī grāmata lasītāju atmiņā diez vai būtu dzīvojusi ilgāk par tās iznākšanas gadu. Taču romana «Divpadsmit krēsli» sižets, lai arī ļoti asprātīgi un rūpīgi izstrādāts, visumā ir tikai pave­diens, kas sasaista tās satiriskās epizodes, kurās īsti meklējama grāmatas vēr­tība. Runājot par laimīgajām beigām, jāpiebilst, — lai cik ļoti mēs gribētu zināt, ar ko īsti beigsies Bendera un Vorobjaņinova meklējumi, tomēr tādu Jinalu, kurā Petuchovas madamas briljanti nonāktu viņu rokās, mēs uzņemtu nevis kā laimīgu, bet drīzāk gan kā nelaimīgu. Un otrādi — kad bijušais muižniecības priekšnieks Vorobjaņinovs, kas, zaudējis jebkuru līdzību ar cil­vēku un pārgriezis rīkli savam kompanjonam, atnāk uz jauncelto strādnieku klubu un uzzina, ka tas uzcelts par vecā naktssarga atrastajiem briljantiem, šīs abiem varoņiem tiešām nelaimīgās romana beigas lasītāji izjūt kā laimīgas, likumsakarīgas un pat simboliskas.

Romana «Divpadsmit krēsli» darbība norisinās tajā pašā 1927. gadā, kurā romāns uzrakstīts. Bagātīgajā negativo tipu kolekcijā, kas tur parādīta, varam atrast personāžus, kuros sevišķi spilgti izpaužas tā laika iezīmes. Bet blakus tiem ir arī tādi, kas nodzīvojuši līdz mūsu dienām un visumā maz izmainī­jušies un ar savu eksistenci vien jau apliecina, ka kapitalisma atliekas nemaz nav tik viegli iznīdējamas.

Pirmajai kategorijai pieder «Zobena un spīļarkla savienības» darboņi, sā­kot ar ļaunuma pilno niekkalbi un slaistu Poļesovu un beidzot ar «Odesas kliņģeru arteļa» priekšsēdētāju nepmani Kisļarski, kas gatavs ziedot krietnu sumu par labu kapitalisma restauracijai un tūlīt, tiklīdz draud kaut niecīgākās atmaskošanas briesmas, var pienest ziņas prokuratūrai par visiem saviem līdz­gaitniekiem. So tipu galerijai pieskaitāms arī bijušais kancelejas ierēdnis Koro- beiņikovs, kas mājās glabā revolūcijas sākumā rekvizēto mēbeļu orderu kopi­jas, gaidīdams to dienu, kad atgriezīsies kungi un par attiecīgu samaksu va­rēs saņemt ziņas par to, kur atrodas viņu manta. Siem pašiem tipiem pie­skaitāms, protams, ari pats Vorobjaņinovs, kas dzīvo vienās cerībās, kā varētu uzdzīvot par sievasmātes briljantiem vēl kopš pirmsrevolūcijas laikiem viņam tik labi pazīstamajos un neaizmirstamajos ārzemju krogos un atklātajos namos.

Visi šie «Divpadsmit krēslos» attēlotie tipi, kam toreiz 1927. gadā bija daudz reālu prototipu dzīvē, ir ļoti smieklīgi savā bezspēcībā un atbaidoši sa­vās muļķīgajās cerībās. Pateicoties autoru trāpīgajai satirai, šīs figūras arī tagad,, kad tās kļuvušas par pagātnes ēnām, nav zaudējušas lasītāju interesi.

Romānā ir arī otra tipu galerija. Tā ir Elločka no kanibalu cilts ar savu nožēlojami nabadzīgo leksiku, kas sastāv no trīsdesmit vārdiem, ai fantastiski smieklīgo māniju sekot amerikaņu miljonāru dāmu modei un ar visai prak­tisko ķērienu izspiest naudu no saviem tuvākajiem. Tāds pats ir arī kautrīgais zaglēns Aļchens, sīks, nežēlīgs ierāvējs, kas kā dēle piezīdies Sociālās nodro­šināšanas organizacijai un apzog nespējīgās večiņas. Tāds pats arī «jaunais cilvēks ar auna frizuru un nekautrīgo skatienu» —• dzejnieks haltūrists Ņiki- fors Trubeckis-Luņķis ar saviem nebeidzamajiem pantiem par Gavrilu, kas bijis gan maiznieks, gan mežstrādnieks, gan pastnieks — atkarībā no tā, kā­das nozares žurnalam piedāvāta kārtējā «gavriliade».

Jāatzīst, ka pēc Ilfa un Petrova nevienam nav izdevies ar tādu naidu un izsmieklu atmaskot literārās haltūras negodu un pērkamību.

To pašu var sacīt arī par tām romana lappusēm, kas rāda Gogoļa «Pre­cību» iestudējumu teātrī «Kolumbs». Te autori nav izveidojuši Luņķim līdzī­gus tipus, bet tas viņus netraucēja apbrīnojami trāpīgi izsmiet ākstību un for­mālismu teatra māksiā, ko savā laikā mēģināja pasludināt par kaut ko pro- gresivu un ultrarevolucionaru.

Taču ar to romana saturs vēl nav izsmelts. Tas ir daudz bagātāks. Pat epizodēs, kur pārsvarā humors «tīrā veidā», jūtami asi satiriski vilcieni. Lai atceramies kaut vai to, kā aprakstītas bezgalīgās runas par starptautisko stā­vokli, ar kurām Stargorodā tramvaju satiksmes atklāšanas svinībās uzstājas cilvēki, kas patiešām krietni pastrādājuši, bet, aplamas inerces virzīti, sabojā pelnītos svētkus kā sev, tā citiem, vai arī Bendera izdomātā maksas piedzī­šana par Iegruves apskatīšanu Pjatigorskā, patiesībā blēdīgs darījums, kura panākumi psieholoģiski izskaidrojami ar to, ka ekskursanti pieraduši, ka pil­sētas iestādes aplamos, šauri praktiskos nolūkos iekasē maksu par visu, ko rāda ekskursantiem.

Satiriskās ainas romānā ir pārsvarā, bet nav vajadzības grēkot pret īste­nību un apgalvot, ka «Divpadsmit krēsli» ir satīrisks romāns tīrā veidā. Blakus satiriskām nodaļām un epizodēm tajā ir ari nodaļas, kur nav satīras elementu. Būtu veltīgi tos meklēt, teiksim, tādā nodaļā kā «Starpplanētu šacha kongress» vai arī Absolona Iznurenkova rakstura notēlojumā. Romānā daudz jauneklīgi veselīga, dzirkstoša humora. Dažās vietās šis Marka Tvena garam līdzīgais veselīgais un bagātais humors tuvojas pārspīlējumam, kas atrodas gandrīz uz neiespējamā robežas. Izņemot pavisam retus gadījumus, autori gandrīz nekad nezaudē mēra sajūtu, un viņu daudzšķautņainais, spilgtās krā­sās veidotais romāns visā tā sarežģītajā satirisko un komisko elementu savi- jumā ir un paliek vērtīgs darbs.

llfa un Petrova otrs romāns «Zelta teļš» iznāca četrus gadus vēlāk par «Divpadsmit krēsliem» — 1931. gadā. Viens no galvenajiem «Divpadsmit krēslu» varoņiem — «lielais kombinators», blēdis un avantūrists Ostaps Ben- ders — pārgājis arī uz jaunā romana lappusēm un kopā ar trim citiem, tikai daudz sīkākiem blēžiem, uzsāk dzīšanos pēc miljons rubļiem, kurus iegūstot viņš domā kļūt laimīgs jebkuros apstākļos.

Romānā «Divpadsmit krēsli» Petuchovas madamas briljantu meklēšana pirmām kārtām noderēja kā sižeta motivācijā, kas deva iespēju iepazīstināt lasītāju ar veselu satiriski iezīmētu tipu galeriju. Sis sižets tikai pašās bei­gās ar visu asumu vērsās pret apslēpto bagātību meklētājiem. Viņu meklē­jumu veltīgums ar savu pārsteidzošo nenovēršamību kļūst skaidrs tikai pašās pēdējās romana lappusēs, kad apstulbušā Vorobjaņinova acu priekšā Petucho­vas madamas briljanti parādās staltas strādnieku kluba ēkas veidā. «Zelta teļā» atšķirībā no «Divpadsmit krēsliem» sižets jau gandrīz no paša sākuma veidojas tā, ka Bcndera veltīgās cerības sasniegt laimi, kad būs miljons ka­batā, lasītājs nojauš daudz agrāk nekā Benders pats.

Benders domā kļūt laimīgs, izspiedis miljonu no kāda cita afērista, taču tas — nevis viena, bet veselu desmit netaisnā ceļā iegūtu miljonu īpašnieks, pagrīdes miljonārs Aleksandrs Ivanovičs Koreiko — pats jūtas nelaimīgs so­ciālismā celtniecības apstākļos. Saglabāt naudu viņš var, tikai slēpdams savu bagātību un tātad nedrīkstēdams izdot lielākas sumas, jo tas viņu varētu aimaskot. Koreiko dzīvo kā burvju lokā, ko izveidojuši sociālismā apstākļi. Viņš var glabāt un turpināt plēsoņas līdzekļiem vairot savu naudu, tikai slēp­damies aiz nabadzīga kantorista maskas, saprazdams, ka viņa stāvoklis nevar mainīties, kamēr pastāv padomju vara.

Dzīdamies pēc kārotā miljona, Benders nedomā par to, ka, kļuvis tā īpaš­nieks, viņš nokļūs tādā pašā stāvoklī kā Koreiko. Benders ar neiedomājamu neatlaidību cenšas iegūt miljonu tai laikā, kad lasītāja acu priekšā jau pilnībā noskaidrojies Koreiko liktenis, tāda cilvēka liktenis, kura alga ir četrdesmit rubļu mēnesī, bet kuram apbružātajā čemodānā, ko viņš nodod glabāšanā te vienā, te otrā stacijā, glabājas desmit miljonu. Te satiriskā ievirze likta pa­matā jau pašā romana iecerē, tā veidojumā. Ja romānā «Divpadsmit krēsli» varam runāt tikai par satirisko ainu pārsvaru, tad «Zelta teļš» iecerēts un izveidots kā īsti satirisks darbs, un tādēļ vietas, kur autori atkāpušies no sava nodoma, tiek uzskatītas par vājām.

Objekti, kas satiriski jāatmasko «Zelta teļā», ir nozīmīgāki nekā «Div­padsmit krēslos», un uz tiem autori raida jau smagākas artilērijas ugunis. Kā pirmais jāmin pagrīdes miljonārs Koreiko — cilvēks ar blāvām acīm un ne­izteiksmīgu seju, bet ar īsta kapitālistiskā plēsoņas ķērienu, kas savu zvērīgo karjeru sācis ar tiešu slepkavību (viņš nolaupa dažus ešelonus ar labību, kas domāti badacietējiem Pievolgā). Tā nebija nejaušība, ka autori izvēlējās tieši tādu šīs karjeras sākumu. Koreiko kapitālistiskā ierāvēja mantkārību viņi pa­rādījuši visā tās pretīgumā. Viņš ir īsts padomju laužu ienaidnieks, jo, lai izbaudītu visu, ko viņam var dot netaisnā ceļā iegūtie desmit miljoni, viņam nepieciešama kapitalisma restauracija. Tas ir viņa sapnis, viņa vienīgā cerība uz laimi.

Blakus Koreiko romānā parādīti arī tie, kas viņam palīdz vairot šo bagā­tību. Tie ir birokrāts un nelietis «Herkulesa» priekšnieks Polichajevs un viņa rokaspuiši Skumbrijevičs, Berlaga un daudzi citi blēži un dažādu sugu un rangu lišķi un līdēji, kas valsts aparatam piesūkušies kā dēles un gatavi pa­slēpties kaut vai vājprātīgo namā, lai tikai tos neskartu viņiem tik nepatīkamā padomju iestāžu «tīrīšana».

Ainu padara vēl pilnīgāku simbolistiskais «Vārnu brīvciems» — komunā­lais dzīvoklis, kurā autori savākuši visdīvainākos vecās pasaules atlieku iemie­sotājus, sākot ar bijušo viņa augstības ķeizara galma kambarkungu Mitriču, kurš, kā viņš pats apgalvo, «ģimnāzijās neesot apmācīts» (kas tiešām bija skaidra patiesība, jo viņš bija beidzis Pāžu korpusu), un beidzot ar Vasisua- liju Lochankinu, kas padzīts no ģimnāzijās trešās klases. Sajā tēlā nesaudzīgi izsmieti visi tie šķietamie inteliģences salašņas, kas mēģināja pretendēt uz intelektuālo pārākumu tādēļ vien, ka tiem bija ģimnāzijās trīs klašu izglītība un kāds desmits biezu sējumu ar zelta maliņām grāmatu plauktā, un kas iz­misīgi vaimanāja par «krievu inteliģences bojā eju» un boļševiku uzbrukumu «kulturas svētnīcai».

Tēlodami «Vārnu brīvciemu», Ilfs un Petrovs parāda, ka tieši no turie­nes — no vecās pasaules zaņķa lien ārā cilvēknīšanas, mietpilsonības, muļ­ķības un zemiskuma miasmi.

«Vārnu brīvciema» bojā eja, kad visi tās iedzīvotāji vienā reizē no visām pusēm to aizdedzina, iepriekš apdrošinājuši savu īpašumu, ir dziļi simbo­lisks fināls.

«Herkulesa» dzīves un darba ainas, kas parāda, ka šī iestāde jau sen ne­nodarbojas ar tiešajiem uzdevumiem, bet noņemas ar savu tiesību aizstāvēšanu uz nelikumīgi iegūtām telpām — tā ir klasiska satira par birokrātiem un kan­celejas žurkām. Pie tam romānā lieliski parādīts, ka šie birokrāti ļoti labi saprotas ar aferistiem un valsts apzadzējiem.

«Herkulesa» dzīves un darbības ainas, kā arī «Vārnu brīvciema» sadzīves notēlojums varbūt ir pats vērtīgākais no visa, ko uzrakstījuši Ilfs un Petrovs.

Literatūrā grūti atrast kaut ko vēl smieklīgāku un indīgāku par šīm spožajām romana lappusēm, kas vēl trāpīgāk izrēķinātos ar vecās iekārtas paliekām, ko vēl sastopam ari mūsdienās.

Bagātības alku pārņemts, Benders noskaidro visu kantorista Koreiko bio­grāfiju, vienlaikus atklādams ari «Herkulesa» darbības noslēpumu, un, pārva­rējis milzīgi daudz šķērš|u, izspiež no Koreiko kāroto miljonu. Benderam kļūs­tot par miljonāru, sākas romana pēdējā daļa. Lai par to runātu, nepieciešams sīkāk iepazīties ar Bendera personību visā pilnībā, jo vairāk tādēļ, ka šis tēls ne bez pamata radījis un arvien vēl rada strīdus kritiķu aprindās.

Kas ir Ostaps Benders tai laikā, kad viņš pirmoreiz parādās mūsu priekšā romana «Divpadsmit krēsli» lappusēs? Tas ir blēdis, kas radis nodrošināt ek­sistences līdzekļus nevis ar darbu, bet gan ar dažādu blēdīgu kombināciju palīdzību. Tas ir krāpnieks, kura galvenās īpašības — veiklība un attapība — izpaužas, izmantojot cilvēku lētticību un vaļsirdību, bet vēl biežāk — mant­kārību, kūtrumu un aprobežotību. Pats būdams vecās iekārtas veidojums, Ben­ders ar sevišķu meistarību un panākumiem realizē savas machinacijas tur, kur saskaras ar tās pašas formācijās ļaudīm.

Tomēr, darbojoties abos romānos četru gadu ilgā laika posmā, Benderam jāpārvar arvien lielākas grūtības, ko rada sociālistiskās iekārtas nostiprinā­šanās. Cenzdamies pēc iespējas retāk saskarties ar tiesas orgāniem, Benders sargās uzklupt sabiedriskajam īpašumam, viņa rīcībā ir privātīpašums, un mēģinājumi to iegūt viņam neliekas tik bīstami.

Laikā, kas aprakstīts romānā «Divpadsmit krēsli», Bendera iespējas šai ziņā vēl ir ļoti plašas.

«Zelta teļā» aina sāk mainīties. Pagātnē aizgājuši nepa laiki, Kis]arskis un Djadjevs jau sen pacentušies iejukt tirdzniecības darbinieku un sagādes aģentu vidū. Tagad šo reālo sadzīves tipu vietā pirmajā plānā izvirzās pa­grīdes miljonārā Koreiko figūra, kas sevī koncentrē vistipiskākās un ļaunākās vecās iekārtas īpašības.

Koreiko biogrāfijā — tā ir ļaundara biogrāfijā. Bendera biogrāfijā ir vis­pusīga un optimistiska blēža biogrāfijā, kuram netrūkst labsirdības un pat sava veida biedriskuma principu attiecībās pret sev līdzīgiem. Kad Benders stingri saņem rokās ļauno stulbeni Vorobjaņinovu vai piešmauc sīko speku­lanti atraitni Gricacujevu, vai izmuļķo Elločku no kanibalu cilts, vai arī pār­dod «svinīgo komplektu» haltūristam Uhudšanskim un, beidzot, izspiež naudu no Kisļarska, tas ir, kad šis veiklais blēdis saskaras ar vecās pasaules sa­lašņām, tad autori, kaut arī īsti nenostādamies Bendera pusē, tomēr ļoti lab­prāt pakavējas pie viņa izdarībām.

Vēl lielākā mērā tas attiecināms uz sadursmi, kas «Zelta teļā» notiek starp Benderu un Koreiko. Kas notiks ar Benderu, kad viņš beidzot būs iegu­vis savu miljonu, līdz zināmam laikam paliek neskaidrs, un Koreiko biogrā­fijā jau no paša sākuma ir uzrakstīta ar tādām neslēptām antipatijām, ka la­sītājam, jo tālāk viņš tiek, jo stiprāka kļūst vēlēšanās, lai sadursmē zaudētu Koreiko.

Turpmākos notikumus romānā labi raksturo sakāmvārds: «Krauklis krauk­lim acī neknābs.» Benders savu meklējumu gaitā pilnīgi noskaidro pagrīdes miljonārā briesmīgo biogrāfiju, bet par miljons rubļu liek Koreiko mierā un atstāj viņu nesodītu kā deviņu miljonu īpašnieku. Protams, likt Benderam rīkoties citādi, tas ir, likt viņam nesavtīgi atteikties no miljona tikai tādēļ, lai atmaskotu Koreiko, nozīmētu sagraut šā tēla viengabalainību.

Tātad «Zelta teļa» pēdējās nodaļās Benders kļūst «bagāts cilvēks». Taču izrādās, ka padomju iekārtas apstākļos pretēji buržuāziskai iekārtai miljona iegūšana pati par sevi nemaz nepaver neierobežotas iespējas nemaz nedod tiesības uz citu cilvēku cieņu, bet taisni otrādi — «laimīgais» kapitala īpaš­nieks no vienas vietas nonāk smieklīgās un muļķīgās situācijās. Jaunizcepta­jam miljonaram, lai dabūtu istabu viesnīcā, nākas izlikties gan par inženieri, gan par ārstu, gan par rakstnieku, gan arī pēc veca paraduma par leitnanta Smidta dēlu.

«Un tāds ir miljonārā liktenis…» pilns rūgtuma prāto Benders. «Kur paliek cieņa? Kur gods? Kur slava? Kur vara?» Un, kad beidzot neveiksmju saniknots un nomocījies, nevarēdams apmierināt savu godkārību, viņš uz savu ceļa biedru — studentu jautājumu, vai nestrādājot bankā, pēkšņi izšķiries at­bild: «Nē, es nestrādāju. Es esmu miljonārs!» — rezultāts ir pavisam ne­gaidīts. Jaunie cilvēki, kas jau bija iedraudzējušies ar viņu, nekavējoties viņu pamet, steigdamies ātrāk atdot naudu par tēju, ar kuru Benders tos tikko pa­cienājis. «Es pajokoju, es esmu darba cilvēks …» Benders apjucis murmina, mēģinādams aizturēt studentus, un šajā replikā ielikts dziļš sarkasms, nežēlīgs izsmiekls par tāda cilvēka traģiskumu, kas padomju dzīves apstākļos centies iegūt citu cilvēku cieņu, lielīdamies ar savu bagātību.

Nodaļas par Bendera — miljonārā klaiņojumiem un neveiksmēm savā sa- tiriskajā iecerē ir vienkārši lieliskas, un nav nekādas vajadzības noņemties ar sīko sadzīves ainu ticamības pierādījumiem. Ilfa un Petrova satira šeit ir hiperbolizēta, tajā visi sīkumi neatbilst īstenībai, toties tur ir dziļa sociālā patiesība.

Tomēr šinīs pašās nodaļās blakus patiesībai sastopam arī nepatiesas vie­tas — un tieši rakstura attīstībā. Vecās pasaules pārstāvim Benderam, kas beidzot ieguvis senilgoto miljonu un pēkšņi pārliecinājies, ka šis miljons pa­domju apstākļos viņam nepaver nekādas iespējas, vajadzēja kļūt niknam un naidīgam uz visu apkārtējo — te izpaustos viņa rakstura patiesīgums, kur labsirdība un jautrība galu galā ir tikai ārēja čaula, bet visam pamatā iedzī­vošanās kāre. Bet «Zelta teļa» pēdējās nodaļās noticis gluži otrādi: Bendera būtiskākās īpašības it kā pazūd, bet tīri ārējais ieguvis gandrīz patstāvīgu nozīmi. Apjukums, labsirdība un devība viņā uzvarējuši vilka dabu tiktāl, ka Ostaps divas reizes nolemj šķirties no sava miljona, te atstādams to tukšā alejā, te nododams pastā kā sūtījumu, kas adresēts Finansu Tautas komisa- riatam. Seit rakstura attīstība neatbilst patiesībai un ir pretrunā ar romana kopējo satirisko ieceri un ar tā nesaudzīgo un dzēlīgo finālu, kad Benders, apkāries ar zelta pulksteņiem, ordeņiem un papirosu etvijām, ar zelta bļodu uz krūtīm, ticis pāri Dņestrai, mēģina aizkļūt uz savu Riodežaneiro, bet no­kļūst rumāņu sigurances rokās. Sis likumsakarīgais fināls ir lielisks! Bet pati Bendera bēgšana uz kapitalisma apsolīto zemi ar savu dabiskumu tikai pa­svītro iepriekšējo notikumu nedabiskumu, kad grūtsirdīgais blēdis mēģina no­dot Finansu Tautas komisariatam savu tik sūri grūti iegūto miljonu.

Dažreiz gadās, ka, analizējot satirisku darbu, mūsu kritika ne mazums uz­manības veltī pozitivo un negativo personu skaita salīdzināšanai un uz šā pamata dažkārt izdara secinājumus, kas bieži vien ir ļoti tālu no patiesības, jo satirisko tēlošanas paņēmienu daudzveidība ir neizsmeļama, bet pati bū­tība — satiras asums, mērķtiecība un spēks — nav atkarīga no tā, cik izlietots baltās vai melnās krāsas, bet pirmām kārtām no autora attieksmes pret cil­vēkiem un lietām, kas aprakstītas grāmatā.

Romānu «Divpadsmit krēsli» un «Zelta teļš» autori stāv skaidrās un no­teiktās pozicijās. Viņi nedeklarē katrā lappusē savu mīlestību uz padomju iekārtu un padomju dzīves veidu, bet ar šīs mīlestības jūtām ir pilna katra grāmatas lappuse. Autori kā saimnieki smejas par to, kas ir smieklīgs, par nesamērību un vājajām vietām mūsu attīstībā, bet ar visu satiras spēku vēr­šas pret vecās iekārtas atliekām, un tādās reizēs viņi ir nesaudzīgi un neatzīst nekādus kompromisus.

Ilfa un Petrova romānu personāžā lielākā daļa ir kā polipi, kas no visām pusēm aplipuši kuģim, kas dodas uz nākotni, uz sociālismu. Šī nāvei nolemtā sīkā polipu pasaulīte ir abu satiriķu galvenais uzmanības priekšmets. Paralēli viņi parāda arī tās vietas, tās alas un šķirbas, kur visvieglāk ieperinās šie paraziti. Tomēr mēs visu laiku jūtam, ka šī polipu pasaulīte ir tikai pasaulīte un ka pastāv īsta, liela pasaule, ar kuru saduroties polipu pasaulīte katru reizi cieš zaudējumus, ka tā nolemta neizbēgamai bojā ejai. Divi miljonāri — «tabeļvedis» Koreiko un «Turcijas pavalstnieka» dēls Benders — siltā un tumšā preču vagonā, kurā gaiss «bija blīvs un smacīgs kā vecā kurpē», kārto savus pēdējos darījumus; bet aiz vagona sienas svinīgi un līksmi satiekas Dienvidu un Ziemeļu sliežu licēju pilsētiņas; par Petuchovas madamas bril­jantiem ceļ jaunu strādnieku klubu, notiek birokrātismā un kukuļošanas indes saēstā «Herkulesa» tīrīšana; ar varenu dūkoņu garām blēžiem un viņu pus- sabrukušajai «Antilopei» aizjoņo autokolona . ..

Bet dosim vārdu pašiem autoriem:

«Blēži noslēpās zālē pie paša ceļa un, pēkšņi zaudējuši savu parasto ne­kaunību, klusēdami vēroja garāmbraucošo kolonu.

Žilbinošas gaismas strēle viļņojās uz ceļa. Mašīnas mīksti skrapstēja, skrejot garām satriektajiem antilopiešiem. Putekļi savērpās zem riteņiem. Gari stiepti auroja signāli. Vējš brāzās uz visām pusēm. Pēc brīža viss pagaisa, un tumsā ilgi šūpojās un lēkāja vienīgi pēdējās mašīnas rubina lukturītis.

īstā dzīve aizlidoja garām, priecīgi taurējot un zibsnījot lakotos spārnus.»

Vai tad var vēl skaidrāk izteikt autoru nostāju un viņu satiras jēgu, nekā tas pateikts šais rindās, vai var vēl skaidrāk norādīt mērķi, kura vārdā uzrak­stīta ik rinda šajās humora un asprātību bagātajās, talantīgajās grāmatās?

Konstantins S i m o n ov s

SATURS

ZELTA TEĻŠ

No autoriem………………………………………………………………………………………………………………….. 299

Pirmā daļa

«Antilopes» ekipāžā

I nodaļa. Par to, kā Paņikovskis pārkāpa konvenciju 301

II nodaļa. Leitnanta Šmidta trīsdesmit dēli …. 311

III  nodaļa. Benzins jūsu — idejas mūsu……………………………………………………. 321

IV  nodaļa. Parasts čemodanelis…………………………………………………………………. 331

V nodaļa. Pazemes valstība…………………………………………………………………………… 338

VI nodala. «Antilope Gnu»…………………………………………………………………………… 344

VII nodala. Slavas saldā smagme……………………………………………………………….. 353

VIII nodaļa. Žanra krize……………………………………………………………………………… 363

IX nodaļa. Atkal žanra krize………………………………………………………………………… 374

Otrā dala Divi kombinatori

X nodala. Brāļu Karamazovu telegrama…………………………………………………….. 384

XI nodala. Herkulesieši…………………………………………………………………………………. 387

XII nodaļa. Homērs, Miltons un Paņikovskis …. 394

XIII  nodala. Vasisualijs Lochankins un viņa loma Krie­

vijas revolūcijā…………………………………………………………………………. 403

XIV   noda/a. Pirmā tikšanās……………………………………………………………………….. 416

-T»

XV nodala. Ragi un nagi……………………………………………………………………………….. 426

PASKAIDROJUMI

[1] arābu apģērba gabals.

[2] bekešs — garš, senlaicīgs krokots metelis ar ievilktu vidukli un zvēr­ādām.

[3] autodors — biedrība autotransporta, traktoru un ceļu attīstības vei­cināšanai; pastāvēja PSRS no 1927. līdz 1935. gadam. Tulk.

[4] Vērtēšanas un konfliktu komisija.

[5] musorgska opera.

[6] tropars (grieķu vai.) — garīga dziesma.

[7] karagača — īpatns austrumu koks.

[8] sfatul-cerijs — marionetu valdība Rumānijā, kas parstavēja Besara- bijas kontrrevolucionaros muižnieku un buržuazijas slāņus.

[9] sigurance — politiskas policijas nosaukums Rumānijā.