/ Language: Latvia / Genre:det_espionage

DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

Jans Flemings

JANS FLEMINGS DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM Aģents 007 dodas uz Ņujorku, jo ir saņēmis uzdevumu atrast un iznīcināt misteru Bigu - Hārlemas nekronēto karali, izsmalcinātu noziegumu meistaru un komunistu sabiedroto. Tie, kuri nepakļaujas misteram Bigam, tiek sodīti, tos, kuri sadomā ar viņu cīnīties, gaida mokoša nāve. Arī lielā noziedznieka skaisto cietumnieci Solitēru un viņas mīļoto - Džeimsu Bondu. īstas šausmas abi piedzīvo, sekodami misteram Bigam uz kādu viņam piederošu haizivju apsēstu salu. ROMĀNS Apgāds «Artava» Rīga No angļu valodas tulkojusi Inese Ābola Māksliniece Antra Malika ©Tulkojums, noformējums «Artava»,

JANS FLEMINGS

DZĪVO UN LAUJ MIRT CITIEM

I nodala

SAGAIDĪŠANA

Katra slepenā aģenta dzīvē pienāk lie­lās baudas mirkļi. Dažkārt uzdevums piespēle bagātnieka lomu; reizēm aģents rod patvērumu izsmalcinātā dzīvesveidā, lai izdzēstu 110 atmiņas briesmas un at- vairltu nāves ēnu, bet gadās, ka viņš kļūsi par viesi sabiedroto teritorijā.

No brīža, kad BAAK[1] ātrgaitas laineris piezemējās Aidlvaildas lidostā, pret Džeim- su Bondu izturējās kā pret karaliskās ģi­menes pārstāvi.

Jau izkāpjot no lidmašīnas kopā ar citiem pasažieriem, Bonds bija samierinājies, ka nokļūs bēdīgi slavenā ASV Veselības, imig­rācijas un muitas kontroles mehānisma rī­cībā. Aģents prātoja, ka vismaz stundu nāksies pavadīt pārkarsētās, dzeltenīgi za­ļas krāsas istabās, kurām raksturīga sa­smakuša gaisa un sastāvējušos sviedru, vainas apziņas un baiļu smaka, kas virmo ap visām robežām. Tās ir bailes no slēgtām durvīm ar uzrakstu "NEPIEDEROŠIEM IE­EJA AIZLIEGTA", aiz kurām slēpjas pedan­tiski viri, kartotēkas un teletaipi, kas nemi līgi sūta steidzamus ziņojumus uz Vašing­tonu, Narkotiku apkarošanas biroju, Pret­izlūkošanu, Valsts kasi, FIB.

Skarbajā janvāra vējā ejot pa lidostas asfaltu, aģents gandrīz vai fiziski sajuta, kā sakaru kanālos parādās viņa vārds: "BONDS, DŽEIMSS. BRITU DIPLOMĀTIS­KA PASE 0094567", pēc īsas pauzes no dažādiem dienestiem pienāk atbildes: "NO­RŪDĪTS. NORAIDĪTS, NORAIDĪTS." Tad ziņa no FIB: "PIEŅEMTS. GAIDIET PAR- BAUDES REZULTĀTU." Intensīva informā­cijas apmaiņa starp FIB un Centrālo izlū­košanas pārvaldi, līdz beidzot: "FIB AIDL- VAILDAI: BONDS. VISS KARTĪBĀ", un laipns ierēdnis atdeva viņam pasi, sakot:

- Ceru, ka labi pavadīsiet laiku, Bonda kungs.

Bonds paraustīja plecus un sekoja pārējiem pasažieriem uz durvīm ar uz­rakstu "ASV VESELĪBAS AIZSARDZĪBA".

Šajā gadījumā tā bija tikai garlaicīga formalitāte, taču Džeimsam nepatika pa­ti doma, ka viņa dosjē nonāks ārvalstu varas iestāžu rokās. Anonimitāte viņa profesijā bija galvenais ierocis. Katrs pa­tiesās identitātes pavediens izcēlās ikvie­nā personīgajā lietā, mazinot aģenta vēr­tību un galu galā - apdraudot dzīvību. Šeit, Amerikā, kur par viņu bija zināms viss, Bonds jutās kā nēģeris, kuram burvis nolaupījis ēnu. Svarīga viņa dzī­ves daļa nu atradās citu cilvēku rokās. Šoreiz tie, protams, bija draugi, bet to­mēr. ..

-   Bonda kungs?

No Veselības aizsardzības nama ēnas iznāca patīkama izskata, neuzkrītoši ģēr­bies vīrietis.

-     Mani sauc Helorans. Priecājos ar jums iepazīties!

Viņi sarokojās.

-   Ceru, ka ceļojums bija patīkams. Se­kojiet man, lūdzu!

Helorans pagriezās pret lidostas polici­jas virsnieku, kas stāvēja sardzē pie dur­vīm.

-  Viss kārtībā, seržant.

-    Lieliski, Helorana kungs. Uz tikša­nos.

Pārējiem pasažieriem bija jādodas ēkā, bet Helorans nogriezās pa kreisi. Kāds cits policists atvēra nelielus vārtiņus augstajā lidostas žogā.

-   Uz redzēšanos, Helorana kungs.

-   Uz redzēšanos, virsniek. Paldies.

Pie vārtiem gaidīja melns buiks. Tiklīdz vīrieši iekāpa mašīna, motors klusi iedū­cās. Abas nelielās Bonda ceļasomas jau atradās līdzās vadītājam. Bija grūti noti­cēt, ka tās tik ātri tikušas ārā no pasa­žieru bagāžas kaudzes, kuru viņš uz mirkli bija redzējis vagonetē izslīdam cauri muitai.

-   Kartībā, Greidij. Braucam!

Bonds ērti atlaidās aizmugures sēdek­li. un lielais limuzīns strauji uzņēma āt­rumu.

Viņš pievērsās Heloranam.

-   Nu, ta, šķiet, bija vissmalkākā sagai­dīšana. kādu es jebkad esmu piedzīvojis. Biju domājis, ka paies vismaz stunda, kamēr tikšu cauri Imigrācijas dienes­tam. Kas par visu to ir parūpējies? Ne­esmu pieradis, ka pret mani izturas kā prel VIP [2] . Lai nu ka. liels paldies par vi­su, ko esat darījis manā labā.

-   Mēs jūs ļoli gaidījām, Bonda kungs, - Helorans pasmaidīja un piedāvāja viņam cigareti no tikko atvērtas "Luckies" paci­ņas. - Gribētos, lai jūsu uzturēšanās Amerikā būtu pēc iespējas patīkamāka. Ja ko vēlaties, tikai pasakiet. Vašingtonā jums ir daudz labu draugu. Nezinu, kādēļ esat ieradies, taču, šķiet, varas iestādes raugās, lai jūs liktu uzņemts kā privile­ģēts valdības viesis. Mans pienākums ir jūs pēc iespējas ātrāk nogādāt viesnīcā, kur tiksiet nodots citās rokās. Vai drīk­stu, lūdzu, uz mirkli apskatīt jūsu pasi?

Bonds viņam to pasniedza. Helorans atvēra portfeli, kas atradās līdzās uz sē­dekļa, un izņēma lielu zīmogu. Viņš šķira pases lapas, līdz nonāca līdz ASV vīzai, apzīmogoja to, uzšņāpa parakstu un at­deva dokumentu atpakaļ. Tad izņēma kabatas portfeli, izvilka no tā biezu, bal­lu aploksni un pasniedza Bondam.

-   Te ir tūkstoš dolāru, Bonda kungs. - Viņš pacēla roku, kad Bonds gribēja ko iebilst . - Tā ir komunistu nauda, ko mēs ieguvām Šmita-Kinašķi operācijā. Tagad mēs to izmantojam pret viņiem, tādēļ esat aicināts sadarboties un tērēt to, kā nepie­ciešams. Esmu informēts, ka jūsu attei­kums tiks uzskatīts par ļoti nedraudzīgu žestu. Nu, pietiks par to, - viņš piebilda, redzēdams, ka Bonds, joprojām šaubīda­mies. tur aploksni rokā, - jūsu šefs ir in­formēts.

Bonds viņu cieši uzlūkoja, tad plati pa­smaidīja un ielika aploksni savā kabatas portfelī.

-    Labi, - viņš noteica. - Un paldies. Centīšos tērēt šo naudu, lai tā radītu pēc iespējas lielākus zaudējumus. Patiesībā es priecājos, ka esmu ticis pie zināma apgrozības kapitāla. Turklāt ir patīkami apzināties, ka šo naudu ir piegādājis pretinieks.

-    Lieliski, - noteica Helorans, - un nu, ja jums nav iebildumu, es ķeršos pie šāsdienas atskaites. Un tad vēl jāsagata­vo pateicības vēstules Imigrācijas dienes­tam un muitai.

-    Par mani neuztraucieties, - atbildēja Bonds. Viņš ar prieku baudīja klusumu un pa logu vēroja garāmslīdošās ainas. Pirmo reizi pēc kara. Nekas daudz nebija mainī­jies - reklāmas, jauni automobiļu modeļi; ceļazīmes: STĀVAS NOGĀZES - STRAUJI PAGRIEZIENI - CE1Š SAŠAURINĀS - SLAP­JA IAIKA SLIDENS; braukšanas maniere; neskaitāmas sievietes pie stūres; vīrieši pa­klausīgi līdzās viņām; vīriešu apģērbs, sie­viešu frizūras; Civilās aizsardzības dienesta brīdinājums: "IENAIDNIEKA UZBRUKUMA GADĪJUMA - TURPINĀT BRAUKŠANU - PA­MEST TILTU"; milzum daudz televīzijas an­tenu, TV ietekme ališās un veikalu skatlo­gos; īpašiem gadījumiem paredzēts heli kopters un lūgums ziedot vēža un bērnu triekas fondiem: "DESMITCENTU MONĒ­TU MARŠS" - sīki, mirklīgi iespaidi, kas Bonda darbā bija tikpat svarīgi kā trape- ram noliekti zāles stiebri un aizlausti zariņi džungļos.

Vadītājs izvēlējās Triboro tiltu, un viņi elpu aizraujošā ātrumā traucās pār to uz Manhetenas centru. Nokļūstot automašī­nu signāltauru, burzmas un degvielas smārda ieskautajos betonēto ielu džun­gļos, skatienam atklājās fascinējoša Ņu­jorkas ainava.

Bonds uzrunāja ceļabiedru.

-   Man ir nepatīkami to teikt, - viņš sa­cīja, - taču šis droši vien ir izdevīgākais atombumbas mērķis pasaulē.

-    Diemžēl tā tas ir, - piekrita Helo­rans. - Šī doma inan naktīs neļauj gulēt un liek prātot par to, kas varētu notikt.

Viņi apstājās pie "Santredžisas", labā­kas Ņujorkas viesnīcas, kas atradās uz Piektās avēnijas un 55. ielas stūra. Drūms vīrietis vidējos gados, ģērbies tumši zilā mētelī un melnā cepurē, apsteidza švei­caru. Helorans viņus iepazīstināja.

-   Bonda kungs, iepazīstieties ar kap­teini Deksteru, - viņš godbijīgi teica. - Vai tagad varu viesi nodot jūsu rokās, kap- tein?

-   Protams, protams. Tikai jānogādā so­mas 2100. numurā. Tas ir pašā augšā. Iešu kopā ar Bonda kungu un paraudzī­šos, vai viņam ir viss nepieciešamais.

Bonds pagriezās, lai atvadītos no Helo­rana un pateiktos par sagaidīšanu. Ame­rikānis bija pagriezis viņam muguru un deva šveicaram norādījumus par bagāžu. Bonds, acis piemiedzis, vēroja 55. ielu. Melns limuzīns, tas bija ševrolets, strauji rāvās uz priekšu - garām "Checker" fir­mas taksometram, kas bija spiests no­bremzēt. Tā vadītājs nikni trieca dūri pret signāltauri. Limuzīns, nepievērsdams tam uzmanību, turpināja braukt, tik tik­ko sagaidījis iedegamies zaļo gaismu, un nozuda Piektās avēnijas ziemeļu virzienā.

Tā bija riskanta un pārdroša braukša­nas maniere, taču Bondu daudz vairāk pārsteidza tas, ka pie stūres sēdēja meln­ādaina sieviete - simpātiska nēģeriete melnā šofera uniformā. Pa aizmugures logu viņš uz mirkli uztvēra limuzīna vie­nīgā pasažiera skatienu, pamanīdams ti­kai milzīgu, pelēkmelnu seju, kas lēni pagriezās un, mašīnai palielinot ātrumu, atskatījās tieši uz viņu, par to Džeimss bija pārliecināts.

Bonds paspieda Helorana roku. Dek- sters nepacietīgi pieskārās viņa elkonim.

- Mēs ieiesim viesnīcā un nedaudz pa labi - caur vestibilu - dosimies uz liftiem. Un varbūt jūs vēlētos paturēt cepuri gal­vā, Bonda kungs.

Sekodams Deksteram augšup pa kāp­nēm, Bonds prātoja, ka nu jau ir par vē­lu būt piesardzīgam. Pārāk aizdomīga šķita melnādainā sieviete pie stūres, arī milzīgais pasažieris neviesa uzticību. Vai tas bija misters Bigs?

-   Hm, - Bonds pie sevis norūca, seko­dams kapteinim Deksteram liftā.

Divdesmit pirmajā stāvā lifts apstājās.

-    Mēs esam jums sagādājuši nelielu pārsteigumu, Bonda kungs, - kapteinis sacīja, kā Bondam likās, bez sevišķa en­tuziasma.

Viņi devās uz stūra istabu.

Aiz gaiteņa logiem šalca vējš. Bonds pa­manīja debesskrāpjus un tālumā - Cen- trālparka koku kailos zarus, kas stiepās debesīs. Brīdi viņam šķita, ka ir zaudējis saskarsmi ar zemi, un tas lika justies vientuļam un iztukšotam. Deksters at­slēdza 2100. numura durvis. Viņi nokļu­va vāji apgaismotā priekštelpā. Cepures un mēteļus abi atstāja uz krēsla. Dek­sters atvēra durvis un aicinaja Bondu tā­lāk.

Džeimss iegāja pievilcīgā dzīvojamā is­tabā, kas bija iekārtota Trešās avēnijas ampīra stilā - ērti krēsli un plata sofa ar gaiši dzeltena zīda pārklāju, uz grīdas diezgan laba Obusona stila paklāja kopi­ja, gaiši pelēkas sienas un griesti, izliek­ta divdurvju franču bufete ar pudelēm, glāzēm un apsudrabotu ledus spainīti. I'lats logs, pa kuru no šveiciski skaidra­jam debesīm plūda ziemas saule. Centrāl­apkure likās gluži ciešama.

Atvērās guļamistabas durvis.

Sakārtoju ziedus pie tavas gultas. Tas ietilpst slavenajā C1P "Servisā ar smaidu". - Garš, tievs vīrietis, plati smai­dīdams, iznāca no guļamistabas, pastie­pis roku pretī Bondam, kurš bija sastin­dzis pārsteigumā.

-   Fēlikss Leiters! Ko, ellē, tu te dari? - Bonds cieši satvēra un silti paspieda vī­rieša roku. - Ko gan, pie velna, tu dari manā guļamistabā? Dievs, cik patīkami tevi atkal redzēt! Kādēļ tu neesi Parīzē? Tikai nesaki, ka viņi arī tevi ir pielikuši pie šī darbiņa?

Leiters sirsnīgi nopētīja Bondu.

-     Tieši to viņi ir izdarījuši. Kāda veiksme! Vismaz man. CIP šķita, ka mēs savulaik labi sastrādājāmies kazino* lie­ta, tādēļ mani atsauca no Parīzes noda­ļas, Vašingtonā izskaidroja lietas būtību, un te nu es esmu. Esmu tāds kā starp­nieks starp Centrālo izlūkošanas pārval­di un mūsu draugiem no FIB. - Viņš pa­māja uz kapteini Deksteru, kurš bez se­višķas sajūsmas vēroja kolēģu neprofe­sionālo prieku. - Šī, protams, ir FIB lieta, vismaz ciktāl tas attiecas uz Ameriku, bet, kā tu zini, šeit ir iesaistītas arī visai attālas vietas, kas atrodas CIP pārziņā, tāpēc mums būs jāstrādā plecu pie ple­ca. Tu esi šeit, lai nodarbotos ar Jamai­kas pusi un pārstāvētu britu intereses. Komanda ir izveidota. Kā tev tas patīk? Apsēdies un iedzersim. Es pasūtīju len­ču, kolīdz saņēmu ziņu, ka esi lejā, un nu jau tas būs ceļā, - Leiters piegāja pie bufetes un sāka jaukt kokteiļus.

Mjā, lai esmu nolādēts, - noteica Bonds. - Protams, vecais velns M. man nekad neko nesaka, vienkārši noliek fakta priekšā. Un nekad nepaziņo nevienu patī­kamu jaunumu. Liekas, viņš domā, ka tas varētu iespaidot aģenta lēmumu - ķerties pie darba vai nē. Lai nu kā, tas ir lieliski.

Pēkšņi Bonds aptvēra, ka kapteinis Deksters jau labu brīdi klusē, tāpēc steigšus pievērsās viņam.

- Ļoti priecāšos strādāt jūsu pakļautībā, kaptein, - Džeimss taktiski sacīja. - Cik saprotu, šī lieta dalās divās daļās. Viena puse atrodas Amerikas teritorijā un jūsu jurisdikcijā, protams. Turpinājums, ka es to redzu, mums būs jāmeklē Kārību salās, Jamaikā. Un man, cik noprotu, jāpārņem tā lietas daļa, kas atrodas ār­pus Savienoto Valstu teritoriālajiem ūdeņiem. Bet Fēlikss savienos abas pu­ses, ciktāl jūsu valdība būs šajā lietā ie­interesēta. Kamēr uzturos šeit, es nodo­šu ziņojumus uz Londonu caur CIP, sa­vukārt, kad atradlšos Kārību salās, sazi­nāšos ar Londonu nepastarpināti, tomēr informējot par visu CIP. Vai tas jūs ap­mierina?

Deksters sāji pasmaidīja.

-Tieši tā, Bonda kungs. Hūvera kungs [3] ļoti priecājas, ka esat šeit. Kā mūsu vie­sis, - viņš piebilda. - Patiesībā mūs nepa­visam neuztrauc lietas britu puse. Un mūs priecē, ka CIP uzņemas sakarus ar jums un jūsu vadību Londonā. Domāju, ka viss ies gludi. Par veiksmi, - viņš pa­cēla Leitera pasniegto sauso martini.

Vīri baudīja auksto, stipro dzērienu, kad pie durvīm klauvēja. Leiters ielaida izsūtāmo zēnu ar Bonda ceļasomām. Vi­ņam sekoja divi viesmīļi, stumdami ra­tiņus ar traukiem, galda piederumiem un sniegbaltu galdautu, ko viņi uzklāja uz saliekamā galda.

-   Jūras krabīši vīna mērcē, hambur­geri ar vidēji apceptu steiku, eļļā vārīti kartupeļi, brokoļi, salātu asorti ar ek­sotisku mērci, saldējums ar viskija krē­mu un tik labu "Liebfraumilch" vīnu, kādu vien Amerikā var dabūt. Vai būs labi?

-   Izklausās lieliski, - teica Bonds, aiz­domīgi uzlūkodams viskija krēmu.

Viņi sēdās pie galda un kāri notiesāja ēdienus, kas bija pagatavoti pēc labāka­jām amerikāņu virtuves tradīcijām.

Vīrieši runāja maz, un tikai tad, kad ti­ka atnesta kafija un trauki novākti, kap­teinis Deksters izņēma no mutes piec­desmit centu vērto cigāru un zīmīgi no- krekšķējās.

-   Bonda kungs, - viņš sacīja, - varbūt tagad jūs varētu pastāstīt, ko zināt par šo lietu.

Bonds ar ikšķa galu atplēsa jaunu "King size ChesterfieJds"paciņu un atzvēlās krēs­lā. Domās viņš atgriezās divas nedēļas at­pakaļ, kad izgāja no sava Čelsijas dzivokļa drūmi krēslainajā Londonas miglā.

II nodala

TIKŠANĀS AR M.

Pelēks 1933. gada bentlijs - kabriolets ar 4 litru dzinēju un Armhersta-Vilēra akumulatoru -, kas pirms dažām minū­tēm bija atgādāts no garāžas, skaļi ierū­cās, kolidz Bonds pagrieza atslēgu. Viņš ieslēdza abus miglas lukturus un uzma­nīgi brauca pa Kingsroudu, tad nogriezās pa Slounstrītu un iebrauca Haidparkā.

M. štāba priekšnieks bija piezvanījis pusnaktī, lai pateiktu, ka M. vēlas redzēt Bondu pulksten deviņos no rīta.

-  Tā kā nedaudz par agru, - viņš atvai­nojās, - bet šefs vēlas rīkoties. Viņš gata­vojas jau nedēļām ilgi un, šķiet, beidzot ir sakopojis domas.

-  Vai vari dot kādu mājienu?

-   A kā apelsīns un C kā Cēzars, - no­teica štāba priekšnieks un nolika klau­suli.

Tas nozīmēja, ka uzdevumā ir iesaistī­tas A. un C. nodaļas - Galvenā pārvalde attiecīgi sadarbosies ar Savienotajām Valstīm un Kārību salām. Kara laikā Bonds kādu brīdi bija strādājis A. no­daļas paspārnē, bet par C. nodaļu neko daudz nezināja.

Lēni virzoties gar ietves malu cauri I laidparkam, viņš klausījās klusajā div- collīgā izpūtēja rūkoņā un jutās mazliet satraukts pirms tikšanās ar M., ievēroja­mu un cienījamu vīru, kas jau ilgus ga­dus bija Galvenās pārvaldes priekšnieks. Kopš vasaras beigām Bonds nebija ie­skatījies šefa aukstajās un vērīgajās acīs.

Toreiz M. likās apmierināts.

-     Paņemiet atvaļinājumu, - viņš bija teicis. - Garu atvaļinājumu. Iztaisiet ope­rāciju. Q. nodaļas priekšnieks pierakstīs jūs pie labākā ķirurga un noteiks datu­mu. Nevar taču staigāt apkārt ar to nolā­dēto krievu zīmogu uz rokas. Domāju, ka varēšu jums atrast labu darbu, kad būsit atkopies. Lai jums veicas.

Koka tagad dzija - bez sāpēm, bet lēni. Nepatīkamās pēdas, ko bija atstājis viens vienīgs krievu burts š, ar kuru sakas vārds špion, tika likvidētas, un atcero­ties, kurš bija viņam to nodarījis, Bonds ciešāk satvēra stūri.

Kas noticis ar lielisko organizāciju, ku­ras aģents bija virs ar nazi? Kas noticis ar šo padomju atriebības ieroci - SMERŠ jeb "Smertj špionam"? Kas to kontrolē !;igad, kad Berijas vairs nav? Pēc lielās azartspēļu lietas Rojālā Bonds zvērēja, ka atgriezīsies. Tieši to viņš bija teicis M. pēdējā tikšanās reizē. Vai šāsdienas sa­runa uzvedīs viņu uz atriebības takas?

Bonda acis samiedzās, veroties Rīdžent- parka tumsā, un viņa seja trūcīgajā ap­gaismojumā izskatījās nežēlīga un skarba.

Džeimss iebrauca stāvlaukumā aiz drūmas, augstas celtnes, nodeva mašīnu vienam no civildrēbēs ģērbtajiem biroja šoferiem un devās uz galveno ieeju. Ar liftu uzbraucis pēdējā stāvā, viņš pa bie­ziem paklājiem klāto, labi pazīstamo gai­teni devās uz durvīm, kas atradās līdzās M. kabinetam. Štāba priekšnieks viņu jau gaidīja un tūdaļ sazinājās ar M.

-   007 ir klāt, ser.

-   Sūtiet viņu iekšā.

Pievilcīgā Mūnpenijas jaunkundze, vis­varenā M. privātsekretāre, veltīja Bon- dam iedrošinošu smaidu, pirms aģents iegāja kabinetā. Tūlīt pat pie durvīm ie­degās zaļa lampiņa. Neviens nedrīkstēja traucēt M., kamēr tā dega.

Galda lampa ar zaļu stikla kupolu vei­doja gaismas laukumu uz platā, ar sar­kanu ādu apvilktā rakstāmgalda. Pārējā telpas dala sliga krēslā, bet pa logu kabi­neta spraucās migla.

-         Labrīt, 007. Ļaujiet apskatīt roku. Nav slikti. No kurienes viņi ņēma ādu?

-    No pleca, ser.

-        Hm. Spalvas augs nedaudz biezākas un mazliet cirtosies. Neko darīt, bet šo­brīd izskatās labi. Sēdieties.

Bonds apsēdās vienīgajā krēslā, kas atradās pretī M. galda otrā pusē. Šefa pelēkās acis cieši vērās viņā.

-  Vai labi atpūtāties?

-  Jā, paldies, ser.

-        Vai esat redzējis kādu no šīm? - M. kaut ko izvilka no vestes kabatas un pa­meta uz Bonda pusi. "Kaut kas" klusi nošķindēja uz sarkanās ādas - tā bija mir­dzoša, unci [4] smaga kalta zelta monēta.

Bonds pasvārstīja naudas gabalu plaukstā.

Nē, ser. Iespējams, kādas piecas mārciņas vērta.

-  Pie kolekcionāriem piecpadsmit. Tā ir Edvarda IV Rose Noble.

M. vēlreiz pamakšķerēja vestes kabatā un uzmeta uz galda dažas vēl krāšņākas monētas, katru no tām apskatot un raksturojot.

-     Double Excellente, Spānija, Ferdi nands un Izabella, 1510. gads; Ecu au Soleil, Francija, Šarls IX, 1574. gads; Double Ecu d'or, Francija, Ann IV, 1600. gads; Double Dūcat, Spānija, Filips II, 1560. gads; Ryder, Holande, Čārlzs d'Eg- monds, 1538. gads; Quadvuple, Dženo- va, 1617. gads; Double louis, ā la mēche courte, Francija, Luijs XIV, 1644. gads. Daudzu monētu vērtība ir krietni augusi. Tās vairāk domātas kolekcionāriem, kuri ir gatavi maksāt pat desmit līdz divdes­mit mārciņas par katru. Vai nemanāt tām visām kaut ko kopīgu?

Bonds apdomājās.

-   Nē, ser.

-    Visas monētas kaltas pirms 1650. gada. Pirāts Asiņainais Morgans bija Ja­maikas gubernators un virspavēlnieks no 1675. lidz 1688. gadam. Angļu monētas te ir kā džokers kāršu kavā. Iespējams, nosūtītas, lai samaksātu Jamaikas gar­nizonam. Šī iemesla un datumu dēļ tās varētu būt piederējušas jebkuram no lie­lajiem pirātiem - L'Olonē, Pjēram le Grandam, Šarpam, Sokinsam, Melnbār­dim. Taču gan Spinkas, gan Britu mu­zejs piekrīt, ka šīs monētas gandrīz droši ir daļa no Asiņainā Morgana dārgumiem.

M. ieturēja pauzi, lai piepildītu un aiz­dedzinātu pīpi. Viņš nepiedāvāja Bon- dam uzsmēķēt, un 007 nedomāja to da­rīt bez uzaicinājuma.

-  Tai jābūt ellīgi lielai dārgumu kravai. Pēdējo mēnešu laikā kāds tūkstotis šo un līdzīgu monētu ir nonākušas Savieno­tajās Valstīs. Ja policija un FIB ir izseko­juši tūkstoti, tad cik vēl tikušas pārkau- sētas vai pazudušas privātajās kolekci­jas! Un tas nebūt nav viss, monētas vēl aizvien uzpeld bankās, pie zelta stieņu lieltirgotājiem, antikvariātos, bet lielāko­ties. protams, pie augļotājiem. FIB ir pa­matīgā ķezā. Ja viņi pievienotu monētas policijas ziņojumiem par nozagtām dārg- lletam, avots apsīktu. Dārgumi tiktu pār­kait sēti zelta stieņos un taisnā ceļā aizie­tu melnajā tirgu. Nebūtu ne reto monē­tu. ne zelta, jo tas nonāktu pagrīdē. Bet sistēma ir tāda: lai izplatītu monētas Statos, kāds apsviedīgs vīrs izmanto nē­ģerus - nesējus, guļamvagonu pavado­ņus, kravas mašīnu vadītājus. Tie visi ir pilnīgi nevainīgi cilvēki. Luk, tipisks pie­mērs. - M. atvēra brūnu mapi, izņēma papīra loksni un turēja to paceltu. Bonds varēja saskatīt virsrakstu: "Tieslietu de­partaments. Federālās Izmeklēšanas Bi­rojs". M. sāka lasīt:

-   Zaharijs Smits, 35 gadus vecs, meln­ādainais, guļamvagonu kompānijas "Por- lers Brotherhood" darbinieks, adrese: Ņujorka, 126. Rietumu iela, 90b.

M. pacēla acis.

-  Hārlema, - viņš noteica.

- Zahariju Smitu identificēja Arturs Feins no korporācijas "Feina Dārglietas", kas atrodas Lenoksa avēnijā 870, kā cil­vēku, kas 21. novembri piedāvājis četras 16. 1111 17. gadsimta monētas (detaļas pievienotas). Feins bija ar mieru maksāt 100 dolārus, un cena tika pieņemta. Vē­lāk noskaidrojās, ka Smitam monētas pārdevis kāds nēģeris, ko viņš ne agrāk, ne ari pēc tam vairs nav redzējis. Tas no­ticis barbekjū bārā "Septītās Debesis" Hārlemā. Smits par katru monētu sa­maksājis divdesmit dolārus. Pārdevējs sacījis, ka Tifanijā to vērtība esot piec­desmit dolāru par katru, taču viņš gribot skaidru naudu, turklāt Tifanija esot pā­rāk tālu. Smits sākumā nopircis vienu par divdesmit dolāriem un atklājis, ka netālajā lombardā viņam par to piedāvā divdesmit piecus dolārus, tāpēc atgrie­zies bārā un nopircis atlikušās trīs mo­nētas. Nākamajā rītā viņš aiznesis tās Feinam. Persona agrāk nav sodīta.

M. ielika papīra lapu atpakaļ brūnajā mapē.

- Tas ir raksturīgi, - viņš sacīja. - Vien­mēr tiek notverts starpnieks, kas, kā at­klāj izmeklēšana, iegādājies sauju monē­tu no nepazīstama vīra. Visi šie darījumi nolikuši Hārlemā vai Floridā. Nākamais ķēdes posms ir kāds nēģeris, visos gadī­jumos - bagāts, labi ģērbies un izglītots, kas teicis, ka, pēc viņa domām, tie ir at- i astie Melnbārža dārgumi.

Melnbārža versija minēta lielākajā daļā gadījumu, - turpināja M., - jo ir ie­mesls domāt, ka daļa apslēptās mantas lika atrasta ap 1928. gada Ziemassvēt- kiem vietā, ko sauc par Plampointu. Tas Ir neliels zemes šaurums Bofortas grāfis­te, Ziemeļkarolīnā. Nedomājiet, ka esmu eksperts, - viņš pasmaidīja, - to visu jūs varat izlasīt dosjē. Tātad teorētiski ir ie­spējams, ka veiksmīgie dārgumu meklē­tāji paslēpa laupījumu, līdz visi par šo notikumu aizmirsa, bet pēc tam ātri ie­grūda to melnajā tirgū. Tāpat viņi varēja pārdot visu tūlīt vai mazliet vēlāk, bet uzpircējs tikai tagad ir nolēmis krietni nopelnīt. Tas būtu visai ticami, ja neņem vērā divus faktus.

M. ieturēja pauzi un nodzēsa pīpi.

- Pirmkārt, Melnbārdis darbojās aptu­veni no 1690. līdz 1710. gadam, un ir maz ticams, ka neviena no monētām ne­lika izkalta vēlāk par 1650. gadu. Un vēl, ka es jau pirmīt teicu, loti maz ticams, ka viņa dārgumos būtu atrodamas Ed- varda IV Rose Noble monētas, jo nav ofi­ciāla dokumenta par angļu dārgumu ku­ģi. kas būtu aplaupīts ceļā uz Jamaiku. "Krasta Brālība" nevarēja to atļauties. Angļiem bija pārāk iespaidīgs eskorts, un citiem kuģiem bija vieglāk uzbrukt.

-   Otrkārt, - M. palūkojās griestos, tad atkal uz Bondu, - es zinu, kur ir meklē­jami dārgumi. Vismaz esmu par to diez­gan pārliecināts. Tie neatrodas Amerikā, bet gan Jamaikā un ir Asiņainā Morgana dārgumi. Šķiet, ka tā ir lielākā salaupītā manta cilvēces vēsturē.

-   Ak Dievs, - novilka Bonds, - kā… kā mēs tikām iesaistīti šajā lietā?

M. pacēla roku.

-   Jūs atradīsiet šeit visas detaļas, - viņš norādīja uz brūno mapi. - īsumā: C. no­daļa interesējas par dīzeļmotora jahtu "Secatur", kura nepārtraukti kursē no mazas saliņas Jamaikas ziemeļu pie­krastē caur Floridu un noenkurojas Meksikas jūras līcī, vietā, ko sauc par Sanktpēterburgu - tāds kā kūrorts līdzās Tampai. Ar FIB palīdzību mēs esam izse­kojuši cilvēku, kuram pieder laivas un salas īpašuma tiesības. To vīru sauc misters Bigs, nēģeru gangsteris. Dzīvo I larlemā. Vai esat par viņu dzirdējis?

Nē. - noteica Bonds.

Pats interesantākais šajā stāstā ir las, - M. balss ieskanējās maigāk un klusāk, - ka divdesmit dolārus, ar ku- i iem viens no nēģeriem norēķinājās par zelta monētu, viņam bija iedevis kāds mistera Biga aģents. Un nauda tika iz­maksāta, - M. pavērsa pīpes kātu pret Bondu, - lai saņemtu informāciju no FIB dubultaģenta, kas pie viena ir arī Komu­nistiskās partijas biedrs.

Bonds klusi iesvilpās.

-  īsumā, - turpināja M., - mums ir aiz­domas, ka šie Jamaikas dārgumi vai vis­maz liela daļa no tiem tiek izmantoti pa­domju spiegošanas sistēmas finansēša­nai Amerikā. Un aizdomas apstiprinājās, kad uzzinājām, kas patiesībā ir misters Bigs.

Bonds gaidīja, nenolaidis acis no M.

-   Misters Bigs, - turpināja M., apsvēr­dams katru vārdu, - noteikti ir visietek­mīgākais nēģeru noziedznieks pasaulē. Viņš ir, - M. rūpīgi uzskaitīja, - Melno

Atraitņu Vudu [5] kulta vadītājs un uzdo­das par baronu Samedi. To visu varēsiet izlasīt šeit, - viņš uzsita pa mapi, - un tas liks jums baidīties no paša ēnas. Viņš ir arī padomju aģents. Un visbei­dzot, misters Bigs ir, un tas jums varētu likties īpaši interesanti, Bond, pazīstams SMERŠ biedrs.

-   Jā, - Bonds lēni noteica, - tagad es saprotu.

-   īstā lieta, - sacīja M., vērīgi skatīda­mies uz Bondu, - un īstais cilvēks, šis misters Bigs.

-    Neatceros, ka agrāk būtu dzirdējis par kādu lielu nēģeru noziedznieku, - bil­da aģents 007. - Ķīnieši nodarbojas ar opija tirdzniecību. Ari japāņiem ir bijuši ziedu laiki, lielākoties pērļu un narkoti­ku biznesā. Ļoti daudz nēģeru iejaukti dimantu un zelta lietās Āfrikā, taču pa­rasti tās ir sīkas zivteles. Viņi nav no tiem, kas uzņemas lielas lietas. Jauki puiši, kas ievēro likumu, kamēr nav par daudz iedzēruši.

-   Šis cilvēks ir izņēmums, - sacīja M. - Viņš nav nabadzīgs nēģeris. Dzimis Haiti.

Laba tiesa franču asiņu. Apmācīts ari Maskavā, kā to var redzēt lietā. Atcerie­ties, melnādaino rase tikai tagad sāk ra­dīt ģēnijus visās jomās - zinātniekus, ,ustus, rakstniekus. Un ar laiku viņu vi­du radīsies arī lieli noziedznieki. Galu ga­la, pasaulē ir 250 000 000 nēģeru. Vi­ņiem ir pietiekami daudz smadzeņu, spē­ļu un gribasspēka. Un tagad Maskava vienam no viņiem ir iemācījusi arī visus tehniskos paņēmienus.

-  Es vēlētos viņu satikt, - noteica Bonds un pēc īsa brīža rāmi piebilda. - Es vēlē­tos satikt jebkuru SMERŠ pārstāvi.

-   Tad labi, Bond. Ņemiet to. - M. pa­sniedza viņam brūno mapi. - Pārrunājiet visu ar Plenderu un Dēmonu. Esiet ga­tavs sākt nedēļas laikā. Tas ir CIP un FIB apvienotais uzdevums. Un, Dieva dēļ, nekāpiet FIB uz pirkstiem. Tie klāti varžacīm. Lai jums veicas.

Bonds nekavējoties devās pie koman­diera Dēmona - A. nodaļas priekšnieka, veikla kanādieša, kas kontrolēja saikni ar Centrālo izlūkošanas pārvaldi - Ame­rikas slepeno dienestu.

Dēmons pacēla acis no rakstāmgalda.

- Redzu, ka esi piekritis. Tā jau es do­māju. Sēdies. - Viņš pamāja uz atzvel­tnes krēslu līdzās elektriskajam kamī­nam. - Kad būsi izurbies tam visam cau­ri, es aizpildīšu trūkstošās vietas.

III nodala

VIZĪTKARTE

"Ir pagājušas jau desmit dienas, bet pat saruna ar Deksteru un Leiteru nav devusi nekā jauna," prātoja Bonds, nā­kamajā rītā pēc ierašanās Ņujorkā gausi mozdamies greznajā "Santrcdžisas" vies­nīcas guļamistabā.

Deksters zināja daudz sīkumu par misteru Bigu, taču neko tādu, kas varētu būt noderīgs šajā lietā. Misters Bigs bija četrdesmit piecus gadus vecs, dzimis Haiti, pa pusei nēģeris, pa pusei francū­zis. Gan dīvainā vārda - Bonaparts Ignā- cijs Galls - sākumburtu, gan milzīgā au­guma dēļ viņu jau jaunībā iesauca par "Big Boy" vai vienkārši Bigu*, un viņa īs­i.iis vārds bija atrodams vienīgi baznīcas i',i amatā Haiti un FIB dosjē. Viņam nebi- |a nekādu vispārzināmu vājību, izņemot sievietes, kuras šis vīrs izmantoja lielos daudzumos. Misters Bigs nedzēra, ne­smēķēja un viņa vienīgais Ahileja papē­dis, kā likās, bija pēdējos gados iegūtā Iironiskā sirdskaite. Tieši slimības dēļ vi­ņa sejas āda bija kļuvusi pelēcīga.

Misters Bigs tika iesaistīts Vudu kultā |au bērnībā. Pieaudzis viņš pelnīja iztiku k;i kravas mašīnas šoferis, tad emigrēja uz Ameriku un veiksmīgi darbojās gaisa pirātu bandā. Pēc sausā likuma atcelša­nas viņš pārcēlās uz Hārlemu un nopir­ka pusi no kāda maza naktskluba, kā arī bariņu krāsaino meiteņu, kas izsauca­mas pa telefonu. 1938. gadā viņa partne- i is tika atrasts cementa mucā Hārlemas upē, un misters Bigs, saprotams, kļuva par naktskluba vienīgo īpašnieku. 1943. gadā viņu iesauca armijā. Lieliskās fran- ru valodas dēļ puisi ievēroja Office of Strategic Sei~vices - kara laika Amerikas slepenais dienests, kas viņu pamatīgi Irenēja un iefiltrēja Marseļā kā aģentu i [ņā pret kolaboracionistiem. Savas ādas

krāsas dēļ misters Bigs viegli saplūda ar melnādainajiem ostas krāvējiem un strā- daja lieliski, nodrošinot labu un precīzu darbu jūras llotes izlūkošanā. Viņš cieši sadarbojās ar padomju spiegiem, kas veica līdzīgu darbu Krievijas labā. Bei­dzoties karam, tika demobilizēts (un sa­ņēma apbalvojumus gan no amerikā­ņiem, gan frančiem), tad nozuda uz pie­ciem gadiem, kad, iespējams, uzturējās Maskavā. 1950. gadā lielais vīrs at­griezās Hārlemā un drīz vien nonāca FIB redzeslokā. Federāli turēja viņu aizdo­mas par spiegošanu padomju labā. Taču misters Bigs neiekrita nevienas no izlik­tajam lamatām. Vēlāk nopirka trīs nakts­klubus un veiksmīgu Hārlernas bordeļu ķēdi. Likās, ka šim cilvēkam ir neierobe­žoti naudas krājumi. Viņš maksāja sa­viem aģentiem divdesmit tūkstošus dolā­ru gadā. Neuzticamie tika nogalināti, bet palikušie kalpoja prasmīgi un padevīgi. Bija zināms, ka viņš ir radījis pagrīdes Vudu templi Hārlemā, kās saistīts ar gal­veno kulta vietu Haiti. Sāka izplatīties baumas, ka misters Bigs ir zombijs jeb augšāmcēlies mironis - barons Samedi, briesmīgais Tumsas princis. Viņš pats cī­tīgi popularizēja šo stāstu, un drīz vien tas bija pārņēmis melnādaino pasaules zemākos slāņus. Misters Bigs iedvesa pa­liesas bailes, un tos, kas neklausīja viņa rīkojumiem, piemeklēja tūlītēja un bieži vien mistiska nāve.

Bonds loti sīki iztaujāja Deksteru un Leiteru par acīmredzamo milzu nēģera saistību ar SMERŠ, un dzirdētais viņu pārliecināja.

1951. gadā, solot vienu miljonu dolāru zeltā un drošu patvērumu pēc sešu mē­nešu ilga darba viņu labā, FIB beidzot pierunāja pazīstamu VDK spiegu kļūt par dubultagentu. Viss ritēja gludi, un rezultāts pārspēja lielākās cerības. Krie­vu spiegs ieguva padomju delegācijas ekonomiskā konsultanta vietu Apvieno­tajās Nācijās. Kādu sestdienu viņš gata­vojās ar metro doties uz Pensilvānijas staciju, lai turpinātu ceļu uz padomju delegācijas ārpilsētas rezidenci Glenkovā. kas atradās bijušajā Morgana muižā Longailendā.

Milzīgs nēģeris, vēlāk pēc fotogrāfijām identificēts ka misters Bigs, stāvēja vi­ņam līdzās uz platformas, vilcienam ie­nākot stacijā, bija redzēts dodamies iz­ejas virzienā, vēl pirms lokomotīve apstā­jās virs sakropļotā krievu spiega līķa. Ne­viens netika redzējis, ka misters Bigs grūstu vīrieti, taču pūli tas nebija grūti izdarāms. Aculiecinieki noliedza, ka tā varētu būt pašnāvība, jo vīrietis krītot bi­ja drausmīgi kliedzis un viņam uz pleca karājās (cik skumjš sīkums!) soma ar golfa nūjām. Misteram Bigam, protams, bija tik pamatīgs alibi kā Fortnoksas cie­toksnis. Viņu gan aizturēja un noprati­nāja, taču, pateicoties labākajam Hārle- mas advokātam, ātri vien atbrīvoja.

"Šis cilvēks ir kā radīts SMERŠ," Bonds nodomāja, "turklāt lieliski apmā­cīts. īsts iebiedēšanas un nāves ierocis. Un cik lieliski prot organizēt melnādaino pasaules sīkās zivteles un stingri turēt rokās krāsaino informācijas tīklu, izman­tojot Vudu un bailes no visa pārdabiskā, kas vēl aizvien ir saglabājušās ikviena nēģera apziņā! Cik ģeniāla taktika, lai kontrolētu visu Amerikas transporta sis­tēmu, vilcienus, vagonu pavadoņus, kra­vas mašīnu vadītājus, ostu krāvējus! Vi­ņa rīcībā ir vesels pulks neaizstājamu darbinieku, kuriem nav ne jausmas, ka jautājumus, uz kuriem tie atbild, uzdod Krievija. Nenozīmīgi, bet profesionāli cil­vēki, kas, ja vien vispār domā, ir pārlieci­nāti, ka informācija par kravu un tās pārvadāšanas grafiku tiek pārdota kon­kurējošam transporta koncernam."

Bonds sajuta pārskrienam pār muguru aukstas tirpas, kā tas notika vienmēr, domājot par lielisko padomju mehānis­mu, kura galvenais dzinējspēks ir SMERŠ. SMERŠ - nepārprotams nāves čuksts.

Viņš aizgaiņāja drūmās domas un ne­pacietīgi izlēca no gultas. Nu, labi, tagad pie rokas ir viens no viņiem, un aģents bija gatavs to iznīcināt. Rojālā viņš šo cii vēku redzēja tikai īsu mirkli. Šoreiz viņi satiksies aci pret aci. Misters Bigs? Lie­lais vīrs! Tad nu, lai tā būtu patiesi liela, gigantu cienīga cīņa!

Bonds piegāja pie loga un atvilka aiz­karus. Viņa istaba atradās ziemeļu pu­sē - Hārlemas virzienā. Aģents mirkli lū­kojās tālumā, kur kāds cits vīrietis var­būt vēl gulēja vai jau bija nomodā un, ie­spējams, domāja par viņu, Bondu. Vīrie­tis, kuru viņš kopā ar Deksteru bija re­dzējis uz viesnīcas kāpnēm. Bonds vēroja brīnišķīgo dienu un smaidīja. Un nevie­nam, it īpaši jau misteram Bigam, nebu­lu paticis šis smaids.

Džeimss paraustīja plecus un veicīgi devās pie telefona.

-   "Santredžisas" viesnīca. Labrīt, - at­saucās balss.

-   Apkalpojošo dienestu, lūdzu, - sacīja Bonds.

-    Apkalpojošais dienests? Es gribētu pasūtīt brokastis. Puspinti [6] apelsīnu su­las, trīs viegli sakultas, ceptas olas ar speķi, dubultporciju espresso kafijas ar krējumu. Grauzdētas maizes šķēli. Mar­melādi. Vai varu to dabūt?

Pasūtījums tika atkārtots. Bonds izgā­ja priekšnamā un pacēla piecas mārci­ņas** smago avīžu ķīpu, kas tur klusi bi­ja nolikta agri no rīta. Hallē uz galda stāvēja vēl daži saiņi.

Iepriekšējā pēcpusdienā Džeimss pēc zi­nāmas pierunāšanas bija piekritis ļauties pārvērtībām, kas padarītu viņu līdzīgu amerikānim. Atnāca drēbnieks un noņē­ma mērus diviem viegliem, tumši zilas vil­nas vienrindu uzvalkiem (Bonds katego­riski atteicās no kaut ka vēl elegantaka), galantērijas preču tirgotājs atnesa vēsi baltus neilona kreklus ar gariem, asiem apkakļu stūriem. Bonds piekrita pieņemt pusduci fulārzīda kaklasaišu ar neparas­tiem rakstiem, tumšas zeķes ar moder­niem ornamentiem, divus vai trīs lakati­ņus krūšu kabatiņai, dažas vestes un bik­ses (dēvētus par T-krekliem un šortiem), ērtu, vieglu kamielvilnas mēteli ar polste­rētiem pleciem, vienkāršu, pelēku filca ce­puri ar šauru, melnu lenti un divus pārus ar rokām izšūtu un ļoti ērtu mokasīnu.

Viņš dabūja ari smalku pātagas formas kaklasaišu adatu, "Mark Cross" krokodil- ;idas kabatas portfeli, plānas "Zippo" šķiltavas, plastikāta "ceļojuma komplek­tu", kurā ietilpa zobu birstīte, raga brilles ar plānām lēcām, skuveklis un ķemme, n n visbeidzot - vieglu "Hartmann" ceļa­somu, kurā salikt visas šīs lietas.

Bondam atļāva paturēt viņa paša 25. kalibra beretu ar kaula spalu un zamš­ādas plecu maksti, bet visas pārējās lie­las jau dienā tika nosūtītas uz Jamaiku, lai tur gaidītu savu īpašnieku.

Džeimsam lika izveidots militārs matu griezums un pieteikts, ka viņš ir jaun- anglis 110 Bostonas, kas strādā "Gua- ranty Trust Company" Londonas birojā un ir atbraucis brīvdienās. Viņam atgādināja, ka labāk jālūdz "čeks", nevis "rēķins", jāsaka "taksis" "taksometra" vietā un (to ieteica Leiters) jāizvairās 110 vārdiem, kam ir vairāk par divām zilbēm. ("Tu vari tikt galā ar visām amerikāņu sarunām," Leiters bija devis padomu, "ar "Mjā", "Nee" un "Protams".) Angļu vārds, 110 kura visādā ziņā jāizvairās, Leiters vēl bija piebildis, esot "taktiski". 007 atbildē­ja, ka šis vārds neietilpst viņa vārdu krā­jumā.

Bonds aizdomīgi lūkojās uz saiņiem, kas slēpa viņa jauno identitāti, pēdējo reizi novilka savu pidžamu ("Mēs Amerikā guļam dabiskā veidā, Bonda kungs!") un palīda zem ledaini aukstas dušas. Nosku­vies Džeimss nopētīja savu seju spogulī. Biezie, melnie mati bija nolīdzināti līdz ar deniņiem. Lai gan FIB tika eksperimentē- )is ar maskējošo zīmuli, tievo, vertikālo rētu pār Bonda labo vaigu noslēpt neizde­vās, tāpat ka ledaino saltumu viņa pelēk­zilajās acīs. Tomēr melnajos matos un augstajos vaigu kaulos jautās zināma tie­sa amerikāņu asiņu, un Bonds nosprie­da, ka nav nemaz tik slikti.

Gluži kails viņš izgāja priekšnamā un • itplēsa vienu no saiņiem. Vēlāk, jau ģēr­bies baltā kreklā un tumši zilās biksēs, lionds devās uz dzīvojamo istabu, pie­si urna krēslu pie rakstāmgalda līdzās lo- gam un atvēra Patrika Li Fermora "Ceļo­tāju koku".

Šo neparasto grāmatu viņam bija ietei­cis M.

- To sarakstījis puisis, kurš zina, ko runā, - viņš tika teicis, - un neaizmirsti, ka viņš raksta par to, kas notiek Haiti mūsdienās. Tās nav viduslaiku melnās maģijas blēņas. Ar to tur ir nodarboju­sies vienmēr.

Bonds bija līdz pusei izlasījis nodaļu par Haiti.

"Nākamais solis ir Vudu panteona ļau­no garu - piemēram, Dona Pedro, Kita,

Mondonga, Bakalo un Zandora - izsauk­šana, lai darītu ļaunu, pārvērstu cilvē­kus par zombijiem un padarītu par ver­giem, noburtu un iznīcinātu ienaidnie­kus. Burvestību iedarbību, kuru pastip­rināja upuri simbolizējošs atveids, minia­tūrs zārks vai krupis, bieži papildināja ar indi. Tēvs Kosma vēstīja par māņticību un apgalvoja, ka cilvēki ar zināmām spē­jam pārvēršas par čūskām; par vilk­ačiem - būtnēm, kas naktis lidinās apkārt vampīru veidolā un sūc bērnu asinis; par cilvēkiem, kas spēj sarukt lidz ārkārtīgi maziem izmēriem un ripo apkārt pudeļ- veidīgos ķirbjos. Vēl draudīgāk izklausī­jās stāsts par neskaitāmām mistiski kri­minālām slepenām burvju apvienībām ar šausminošiem nosaukumiem - "Ies Mac- kanda", kas nosaukta slavena Haiti indē­tāja vārdā; "Ies Zoboj)", kas bija laupītāji; "Mazanxa", "Caporelata" un "Vilinbindin- gue". Šīs bija mistiskas grupas, kuru dievi pieprasīja nevis gaiļu, baložu, ka­zu, suņu vai cūku, bet gan - cabri sāns cornes* upuri. Šī bezragu kaza, protams, nozīmēja cilvēcisku būtni…"

Bonds pāršķīra lapas, tverdams no leksta atsevišķus fragmentus un mēģi­nādams iztēloties lasito.

"… No kņadas, dūmiem un apdullino­šās bungu rīboņas, kas visus bija pārņē­musi savā varā, lēni parādījās tēli …

… Uz priekšu un atpakaļ ļoti lēnām kustējās dejotāji, pie katra soļa viņi izvir­zīja uz priekšu zodu un parāva uz augšu sēžamvietu, divtik ātri purinot plecus. Acis bija puspievērtas, un mutes atkal un atkal izdvesa nesaprotamus vārdus, kādu īsu rindiņu no monotoni dziedātas dziesmas, ko katru reizi atkārtoja par pustoni zemāk. Bungu ritmam maino- lies, viņi iztaisnoja ķermeņus un pameta gaisā rokas, kamēr acis pārgriezās tā, ka bija redzami tikai baltumi …

… Izspraukušies no pūļa, mēs uzdura­mies mazai mājiņai, kas bija tikai ne­daudz lielāka par suņu būdu: "Le cayc Zombi." Lāpas staru kūlis tumsā izgais­moja melnu krustu un lupatas, ķēdes, važas un pātagas - palīglīdzekļus, ko iz­mantoja Ghēclē ceremonijās, kuras Haiti ctnologi saistīja ar Ozirisa augšāmcelša­nās rituāliem, kas aprakstīti "Nāves grā­matā". Uguns bija aizdegta, tajā gulēja zobens un knaibļu paris, kuru apakšējās daļas bija nokaitušas baltas: "Le feu Ma- īinette" - veltījums dievietei, kas bija metreses Erzulijas Fredas Dahominas, maigās un kaislīgās Mīlas dievietes, pret­mets.

Otrpus ugunskuram, stingri iestipri­nāts akmens padziļinājumā, stāvēja liels, melns koka krusts. Līdzās pamatnei bija uzzīmēta balta miroņgalva un pār šķērs­koku nokarājās ļoti vecu vizītsvārku pie­durknes. Augšgalā atradās noskrandu- šas cepures atliekas, no kuras rēgojās krusta gals. Šis totēms, kuram jābūt ik­vienas Haiti mājas iekšējā pagalmā, nav parodija par kristietības centrālo notiku­mu, bet simbolizē Kapsētu dievu un Nā­ves leģiona vadoni baronu Samedi. Ba­rons atrodas augstākajā hierarhijā visās ceremonijās, kas saistītas ar nāvi. Viņš ir Cerbers un Harons, tāpat kā Eaks, Ra- damants un Plutons…

…Bungu rīboņa mainījās, un Houndženikons iznāca uz dejas gridas, turēdams ar degošu šķidrumu pildītu

Irauku, virs kura plaiksnija zilas un dzeltenas liesmas. Kad vīrs griezās ap pī­lāru un veltīja trīs liesmojošus ziedoju­mus dieviem, viņa soļi kļuva nedroši. Tad, sazvēlies uz sāniem ar tādiem pa­šiem delīrija simptomiem, kādi bija novē­lojami iepriekšējiem, viņš nometa zemē savu liesmojošo nešļavu. Kad vīrs sagrī­ļojās, viņu satvēra, novilka sandales un uzlocīja bikšu galus, pa to laiku lakats norisa 110 galvas un atsedza pliko galvas­kausu. Pārējie nometās ceļos, mērca plaukstas liesmojošajos dubļos un ieber- zēja ar tiem savas rokas, elkoņus un se­jas. Houngana zvaniņš uzmācīgi iešķin- (lejās, un jaunais priesteris tika atstāts viens, streipuļojot un saduroties ar pīlā­riem, bezpalīdzīgi grīļojamies ap bun­gām. Viņa acis bija aizvērtas, piere sa­vilkta krunkās un zods atkāries. Tad, it ka neredzama dūre būtu devusi smagu triecienu, viņš novēlās zemē un gulēja lur. ar atpakaļ atgāztu galvu un sāpju grimasi sejā, kakla un plecu dzīslas bija piebriedušas un līdzinājās koku saknēm. Viena roka aiz muguras satvēra otras el­koni, viņš izlieca muguru, it kā pūlētos salauzt pats savu roku, un viss viņa sviedriem noplūdušais ķermenis trīcēja un drebēja ka suns miegā. Bija redzami vienīgi acu baltumi, lai gan tās bija plaši atvērtas, zīlītes izzuda zem plakstiem. Uz vīra lūpām trīsēja putas. …

… Tagad Houngans, draudīgi vicinā­dams mačeti, kuru bija izvilcis no uguns­kura, lēniem dejas soliem virzījās uz priekšu, atkal un atkal mezdams ieroci gaisā un noķerdams to aiz spala. Pec da­žiem mirkļiem viņš jau turēja plaukstās nokaitēto asmeni. Leni dejodams, Houn- dženikons pastiepa roku un satvēra spa- lu. Priesteris aizgāja, un jaunais vīrietis, virpuļodams un lēkādams, griezās no vienas tonnelle[7] puses uz otru. Skatītāju aplis atrāvās atpakaļ, kad viņš tiem bīs­tami strauji tuvojas, griezdams nokaitēto asmeni virs galvas un atiezis zobus, tā piešķirdams sejai vēl mežonīgāku izska­tu. Uz dažām sekundēm tonnelle piepil- dija patiesas un neremdināmas šaus­mas. Dziedāšana pārvērtās vispārējā rē­koņa, un vienmērīgie bungu dārdi pazu­da vispārējā juceklī.

Atmetis atpakaļ galvu, iesvētītais ie­trieca zobena asmeni sev vēderā. Viņa ceļgali ieliecās, un galva spēji nokārās uz priekšu."

Pie durvīm klauvēja, un istabā ienāca viesmīlis ar brokastīm. Bonds priecājās, ka var nolikt malā baiso lasāmvielu un atgriezties reālajā pasaulē. Tomēr pagāja dažas minūtes, līdz izdevās aizgainīt smago baiļu un mistikas gaisotni, kas vi­ņu bija pārņēmusi savā varā.

Kopā ar brokastīm tika atnests ari gandrīz pēdu* plats, dārgā papīrā ietīts sainis. Bonds lika to nolikt uz bufetes. "Kāda novēlojusies Leitera ideja." viņš nodomāja, ar patiku ķerdamies pie mal­tītes. Ēzdams Džeimss lūkojās pa logu un pārdomāja lasīto. Tikai norijis pēdējo kafijas malku un aizsmēķējis savu pirmo šāsdienas cigareti, viņš pēkšņi saklausīja troksni aiz muguras.

Tā bija klusa, apslāpēta tikšķēšana. Nesteidzīgā, metāliskā skaņa nāca no bufetes puses.

"Tik-tak … tik-tak … tik-tak."

Ne mirkli nevilcinoties un neraizēda­mies, ka, iespējams, izskatās muļķīgi, Bonds metas aiz atpūtas krēsla un pie- plaka grīdai. Domas koncentrējās uz troksni, kas plūda no kastes.

"Uzmanīgi," viņš sev sacīja. "Neesi idi­ots! Tas ir tikai pulkstenis." Bet kādēļ pulkstenis? Kādēļ būtu jāsūta pulkste­nis? Un kas lai to darītu?

"Tik-tak … tik-tak … tik-tak."

Pamazām troksnis kļuva aizvien ska­ļāks. Likās, tas skaita sekundes sirds­pukstu ritmā. "Nekļūsti smieklīgs. Šis Li Fermora Vudu muļķības ir uzvilkušas nervus. Tās bungas…"

"Tik-tak … tik-tak …tik."

Pēkšņi dziļi, melodiski un uzbāzīgi sā­ka zvanīt modinātājpulkstenis "Tong- tongtongtongtongtong.

Bonda muskuļi atslāba. Viņš pacēla ci­gareti, kas bija izdedzinājusi paklājā caurumu, un ielika to mutē. Šādas bum­bas parasti sprāgst, kad pulkstenis sāk zvanīt, modinātāja āmuriņš uzsit pa de­tonatoru un - BUMS…

Viņš pacēla galvu virs krēsla atzveltnes un lūkojās uz saini.

"Tongt ongtongt ongtongtong…"

Apslāpētā zvanīšana turpinājās apmē­ram pusminūti, tad lēnām pierima.

"Tong… tong… tong… tong… tong… h-L-ī-K-Š…"

Troksnis nebija daudz skaļāks par 12. kalibra ieroča šāvienu, bet viesnīcas ista­ba tas likās iespaidīgs blīkšķis.

Iesaiņojuma stērbeles noplīvoja uz grī­das. Glāzes un pudeles uz bufetes bija sašķīdušas drumstalās, bet pelēkā siena aiz muguras nokvēpusi melna. Daži stik­la gabali nošķindēja zemē, un istabā pa­matīgi oda pēc šaujampulvera.

Bonds lēnām piecēlās un atvēra logu. Tad uzgrieza Dekstera numuru. Viņš ru­na ja mierīgi.

- Rokas granāta. Nē, maza… tikai da­žas glāzes… labi, paldies… protams, nē… uz redzi.

Izvairīdamies no stikla lauskām, Bonds aizgāja līdz durvīm, kas veda uz gaiteni, ārpusē piekāra zīmīti "NE­TRAUCĒT", atkal ieslēdzās un devās uz guļamistabu.

Kad viņš jau bija pārģērbies, pie dur­vīm klauvēja.

-   Kas tur ir? - Bonds sauca.

-Viss kārtībā. Deksters.

Deksters iebrāzās istabā, un viņam se­koja dzeltenbāls jauneklis ar melnu kasti padusē.

-   Trips no Sabotāžas nodaļas, - pa­skaidroja Deksters.

Viņi sarokojās, un jaunais vīrietis ne­kavējoties nometās uz grīdas līdzās saiņa paliekām.

Trips, atvēris lidzatnesto kasti, izņēma no tās gumijas cimdus un sauju zobār­sta knaibļu. Ar šiem instrumentiem viņš izvilka no pārogļotā sainīša mazus metā­la un stikla gabaliņus, izkārtodams tos uz papīra loksnes, ko paņēma no rak­stāmgalda.

Darbodamies viņš izjautāja Bondu.

-  Apmēram pusminūti zvanīja modinā­tājs? Skaidrs. Oho, kas tad tas?! - Trips uzmanīgi izcēla mazu alumīnija aptveri, tieši tādu, kādas izmanto izfilmētām foto filmām. Viņš nolika to malā.

Pēc dažām minūtēm Trips apsēdās uz grīdas.

-   Pusminūtes skābes kapsula, - viņš paziņoja. - Pārsista ar pirmo modinātāja āmura sitienu. Skābe saēd šo vara stiepli. I'ēc trīsdesmit sekundēm stieple ir pušu, atbrīvojas fiksators uz šīs uzmavas. - Trips pacēla patronas čaulu. - 4. kalibra iero­cis ziloņu medībām. Par laimi, tā nebija granāta. Liela dala istabas būtu lupatās, un ari jūs pats neizspruktu sveikā. Ta­gad uzmetīsim aci šim te. - Viņš pacēla alumīnija cilindru, atskrūvēja to un izvil­ka mazu papīra loksnīti, ko atritināja ar knaiblēm.

Trips to uzmanīgi izklāja uz paklāja. Zīmītē bija trīs ar rakstāmmašīnu dru­kāti teikumi. Bonds un Deksters noliecās uz priekšu.

"Šī PULKSTEŅA SIRDS IR PĀRSTĀJU­SI PUKSTĒT," viņi lasīja. "TAVAS SIRDS PUKSTI IR SKAITĪTI. ES ZINU ŠO SKAI­TU UN ESMU SĀCIS SKAITĪT."

Un paraksts: "1234567…?"

Vīrieši piecēlās.

-   Mm, - norūca Bonds. - Mežavecis sa­domājis mani pabiedēt?

-   Bet kā, ellē, viņš zināja, ka jūs esat šeit? - jautāja Deksters.

Bonds izstāstīja par melno limuzīnu uz 55. ielas.

-   Jautājums ir cits, - 007 sacīja. - Kā viņš zināja, kficlēļ esmu šeit? Izskatās, ka jūsu misters Bigs pilnībā kontrolē Va­šingtonu. Šķiet. Lielajā Kanjonā ir pama­tīga informācijas noplūde.

Kāpēc lai tā būtu Vašingtona? - īgni jautāja Deksters. - Lai nu kā, - viņš sevi pārtrauca ar skaļiem smiekliem, - piķis un zēvele! Jāuzraksta ziņojums Galvena­jai pārvaldei. Uz redzēšanos, Bonda kungs. Priecājos, ka neesat ievainots.

-   Paldies, - sacīja Bonds. - Tā bija tikai vizītkarte. Man jāatbild uz šo kompli­mentu.

IV nodala

SAKARNIEKS

Kad Deksters un viņa kolēģis aizgāja, Bonds ar mitru dvieli noberza apkvēpu­šās sienas. Tad piezvanīja viesmīlim un, neko nepaskaidrojis, teica, lai saplēstās glāzes pieskaita viņa rēķinam un satīra to, kas palicis pāri no brokastīm. Pēc tam, paņēmis cepuri un mēteli, izgāja uz ielas.

Bonds pavadīja rītu, bezmērķīgi klīz- dams pa Piekto avēniju un Brodveju, lū­kodamies apkart un vērodams garāmgā­jējus. Ar katru soli slepenā aģenta gaita un manieres arvien vairāk atgādināja pa­rastu tūristu. Bonds ielūkojās dažu vei­kalu skatlogos un pajautāja cehi pāris cilvēkiem, lai pārbaudītu, ka neviens vi­ņam neseko. Tad, ieturējis amerikānisku maltīti lētā restorānā Leksingtona avēni- ja, ar taksometru aizbrauca uz Galveno policijas pārvaldi, kur pulksten 14.30 vi­ņam bija jāsatiek Deksters un Leiters.

Leitnants Binsvangers no Slepkavību izmeklēšanas nodaļas, aizdomu pilns un īgns apmēram piecdesmit gadus vecs virsnieks, paziņoja, ka pilnvarotais Mo- nahans esot ieteicis pilnveidot savstarpē­jo sadarbību. Kā viņš varētu palīdzēt? Vī­ri izpētīja mistera Biga dosjē, kas vairāk vai mazāk apstiprināja Dekstera teikto, un aplūkoja vairāku viņa partneru lietas un fotogrāfijas.

Vīrieši izlasīja ASV Krasta apsardzes dienesta ziņojumus par jahtas "Secatur" ienākšanu un atiešanu, kā arī ASV Mui­tas dienesta darbinieku komentārus. Muitnieki bija rūpīgi apskatījuši laivu ik­reiz. kad tā piestāja Sanktpēterburgā.

Ziņojumi liecināja, ka iepriekšējo sešu mēnešu laikā jahta ar neregulāriem starplaikiem iebraukusi Sanktpēterbur- gas ostā un vienmēr noenkurojusies "Ourobouros Worm and Bait Shippers Inc." kuģu piestātnē. Tas šķita gluži ne­vainīgs uzņēmums, kura galvenā nodar­bošanās bija dzīvās ēsmas pārdošana zivju klubiem Floridā, Meksikas juras līcī un tālākos nostūros. Uzņēmumam bija arī ienesīgs blakusbizness ar jūras glie­mežvākiem un koraļļiem interjera deko­rēšanai un tirdzniecība ar tropiskajām akvārija zivīm - sevišķi retām, indīgām sugām, kas bija domātas medicīnas un ķīmijas fondu pētniecības nodaļām.

"Ourobouros Inc." īpašnieks, grieķu zvejnieks no tuvējās Tarponspringsas, bi­ja apliecinājis, ka "Secatur" veiksmīgi sa­darbojas ar viņa uzņēmumu, ievedot ka­raliskos un citus gliemežvākus, kā ari vērtīgas tropisko zivju sugas no Jamai­kas. "Ourobouros Inc." tās iepirka, gla­bāja savā noliktavā un lielā daudzumā pārdeva vairum un mazumtirgotājiem vi­sa piekrastē. Grieķa vārds bija Papagoss. Nekādas kriminālas pagātnes.

FIB kopā ar Jūras pretizlūkošanas no­daļu bija mēģinājuši noklausīties "Seoa- tur" radiosarunas. Taču viņi izvairījās no sarunām ēterā, izņemot sīkus ziņojumus pirmā došanās jūrā no Kubas vai Jamai­kas, un pat tos pārraidīja kādā nezināmā un pilnīgi neatšifrējamā valodā. Pēdējā lietas piezīme vēstīja, ka radists runājis "Valodā", Vudu slepenrunā, ko lietoja ti­kai iesvaidītie, kam uzticēts noslēpums. Pirms nākamā reisa noteikti vajadzētu izsaukt ekspertu no Haiti.

- Drīz vien apgrozībā parādīsies vēl kaudze zelta,- paziņoja leitnants Bins- vangers, kad visi 110 Identifikācijas biroja pāri ielai devās atpakaļ uz viņa kabine­tu. - Apmēram simt monētu nedēļā Hār­lemā un Ņujorkā vien. Gribat, lai mēs kaut ko darām? Ja jums ir taisnība un tie ir komunistu līdzekļi, viņi jāsaņem ciet, cik ātri vien iespējams.

- Šefs saka, lai mēs nogaidām, - sacīja Deksters. - Cerams, ka drīzumā sāksies kāda darbība. Tikai nedaudz pacietības.

-   Nu, labi, tā, protams, ir jūsu darīša­na, - negribīgi noteica Binsvangers. - Ta­ču pilnvarotajam nepatīk, ka šis maitas- gabals uzdarbojas tieši viņa deguna priekšā. Kādēļ mēs neiesēdinām misteru Bigu par izvairīšanos no nodokļu maksā­šanas vai ļaunprātīgu pasta izmantoša­nu. vai mašīnas novietošanu ūdenssūk­ņa priekšā, vai par vēl kaut ko? Iebāzt vi­ņu ķurķi, uzdot puišiem darbiņu, un viss kārtībā. Ja Feds to negrib darit, mēs bū­sim priecīgi pakalpot.

-    Vai gribat rasu nemierus? - īgni jau­tāja Deksters. - Pret viņu nekā nav, un jūs to zināt. Ja viņš tiks izlaists no cietu­ma, kas ari notiks nieka pusstundas lai­ka ar tā melnā krimināllietu advokāta palīdzību, Vudu bungas sāks rībēt no še­jienes līdz pat dienvidiem. Mēs labi zi­nām, kas notiek, kad viņus pārņem visas tas iedomas. Atceraties 35. un 43. gadu? Jums vajadzēja izsaukt papildspēkus. Mēs nevēlamies atkārtot kļūdas. Prezi­dents mums šo lietu uzdeva, un mēs ne­drīkstam viņu pievilt.

Viņi bija atgriezušies Binsvangera ne­mājīgajā kabinetā, lai paņemtu mēteļus.

-   Lai nu kā, paldies, leitnanl, - atvado­ties uzsvērti sirsnīgi sacīja Deksters. - Jūs mums ļoti palīdzējāt.

-   Vienmēr laipni, - ar pārakmeņojušos seju atsaucās Binsvangers. - Lifts atro­das pa labi.

Leiters aiz Dekstera muguras piemie­dza Bondam ar aci. Viņi klusēdami no­brauca lejā un izgāja no ēkas.

Uz ielas Deksters pagriezās pret pārējiem.

-    Šorīt saņēmu dažas instrukcijas no Vašingtonas, - viņš mierīgi bilda. - Šķiet, man būs jāpieskata Hārlemas gals, bet jums abiem rit jādodas uz Sanktpēterbur- gu. Leiters tur izdibinās visu, ko var, un tad kopā ar jums, Bond, dosies tieši uz Ja­maiku. Tas ir, - viņš piebilda, - ja gribat , lai viņš brauc līdzi. Tā ir jūsu teritorija.

-   Protams, - sacīja Bonds. - Es jau ga­tavojos vaicāt, vai viņš nevēlas braukt kopā ar mani.

-   Lieliski, - noteica Deksters. - Ziņošu Vašingtonai, ka viss ir nokārtots. Vai vēl kā varu jums palīdzēt? Saskaņojot ar FIB, protams. Leiteram ir mūsu Floridas cilvēku vārdi, viņš zina sakarnieka die­nas kārtību un visu pārējo.

-   Ja Leiteru tas interesē un ja jums nav iebildumu, - sacīja Bonds, - šovakar mēs dosimies izpētīt Hārlemu. Varbūt ra­dīsies priekšstats par to, kā izskatās mistera Biga aizmugurē.

Deksters pārdomāja.

-   Labi, - viņš beidzot sacīja. - Tas, šķiet, nekaitēs. Bet pārāk neizrādieties. Un pa­centieties negūt ievainojumus, - viņš piebil­da. - Tur nebūs neviena, kas varētu jums palīdzēt. Nesavāriet mums pārāk daudz ne­patikšanu. Šī lieta vēl nav atšķetināta. Un, kamēr tas ir tā, mūsu politika attiecībā uz misteru Bigu ir "dzīvo un ļauj dzīvot citiem".

Bonds zobgalīgi paskatījās uz kapteini Deksteru.

Kad nākas cīnīties ar tādu vīru kā šis. - viņš sacīja, - mans moto ir "dzīvo un ļauj mirt citiem".

Deksters paraustīja plecus.

-   Varbūt, - viņš sacīja, - taču šeit jūs esat manā pakļautībā, Bonda kungs, un es priecātos, ja jūs to ievērotu.

Protams, - teica Bonds, - un paldies par palīdzību. Ceru, ka jums veiksies.

Deksters apturēja taksometru. Viņi pa­spieda viens otram roku.

-   Uz redzi, puiši, - Deksters īsi notei­ca. - Palieciet dzīvi!

Taksometrs ienira augšpilsētas satik­smes straumē.

Bonds un Leiters sasmaidījās.

-  Talantīgs puisis, man jāsaka, - notei­ca Bonds.

-   Visi, kas piedalās šajā izrādē, ir tā­di, - Leiters piekrita. - Ar nelielu noslie­ci uz iedomību. Ļoti jūtīgi attiecībā uz sa­vām tiesībām. Vienmēr strīdas ar mums un ar policiju. Domāju, ka jums Anglijā ir gana līdzīgu problēmu.

-   Protams, - atteica Bonds. - Mēs vien­mēr glaudām pret spalvu ML [8] Un viņi vienmēr kāpj uz varžacīm Skotlendjar­dam. Nu, ko, vai šovakar dosimies uz Hārlemu?

-   Okei, - Leiters sacīja. - Es tevi aizve­dīšu līdz "Santredžisai" un atbraukšu pa­kal ap pusseptiņiem. Satiksimies "King- kola" bāra apakšstāvā. Tu droši vien gribi uzmest aci misteram Bigam. - Viņš plati pasmaidīja. - Mjā, es arī, taču, kā sacīja Deksters, mēs to nedrīkstam darīt. - Fēlikss apturēja dzeltenu taksometru.

-   "Santredžisas" viesnīca, lūdzu.

Viņi ietrausās pārkarsētā skārda kas­tē. kas oda pēc pagājušās nedēļas cigāra dūmiem.

Leiters atvēra logu.

Ko ta' jūs tur dar'? - pār plecu jautā­ja vadītājs. - Grib', lai es dabon plaušu karson'?

-  Tieši tā. - sacīja Leiters, - ja tādā vei­da mēs varam izglābties no nosmakša- nas gāzes kamerā.

-   Gudrs džeks, ko? - noteica šoferis, ar spalgu kaucienu iedarbinādams mašīnu, un, izņēmis no aizauss sakošļātu cigāra galu, pacēla to gaisā.

-    Trīs gabali par divdesmit pieciem centiem, - viņš noteica aizvainotā balsī.

-   Divdesmit četri centi pārmaksāti, - at­trauca Leiters. Atlikušo ceļu viņi brauca klusēdami.

Draugi šķīrās pie viesnīcas, un Bonds devās uz savu istabu. Pulkstenis bija četri. Džeimss palūdza telefona operato- rei piezvanīt sešos. Kādu brīdi viņš lū­kojās pa guļamistabas logu. Kreisajā pusē liesmodama rieteja satde. Debes­skrāpjos ielija gaisma, pārvērzdama vi­su pilsētu zeltainā medus kārē. Tālu le­jā ielas bija tumšsarkanas, zilas un za­ļas neona gaismas upes. Samtainajā krēslā skumji nopūtās vējš, padarīdams istabu vēl siltāku, drošāku un mājīgā­ku. Bonds aizvilka aizkarus un iededza maigās gaismas virs gultas. Tad noģēr­bās un atlaidās mīkstajos palagos. Viņš domāja par drēgno laiku Londonā, par skopo šņācošā elektriskā kamīna siltu­mu savā kabinetā Galvenajā pārvaldē, atcerējās ar kritu rakstīto ēdienkarti krogā, kurā bija iegājis pēdējā Londonā pavadītajā dienā.

Bonds tīksmīgi izstaipījās un drīz vien iegrima miegā.

Hārlemā pie liela komutatora nīkuļoja Čukstētājs. Visas līnijas klusēja. Pēkšņi labajā pusē iedegās gaisma - svarīga gaisma.

- Jā, ser, - Čukstētājs klusi ierunājās. Viņš nevarēja parunāt skaļāk, pat ja to vēlētos. Šis vīrs bija dzimis "Plaušu blo­kā" - Septītajā avēnijā pie 142. ielas, kur nāve no tuberkulozes ir divtik biežā­ka nekā jebkur citur Ņujorkā. Tagad

Čukstētājam bija palikusi tikai dala no kreisās plaušas.

-     Pasaki "acīm", - teica lēna, zema balss, - ka no šī brīža viņi jānovēro nepār­traukti. Divi vai varbūt trīs vīri. - Sekoja īss Leitera un Bonda apraksts. - Var ie­rasties šovakar vai rīt. Saki, lai īpaši novē­ro no Pirmās lidz Astotajai un ari pārējās avēnijas. Lai kāds ir arī pie naktsklubiem. Bet uzmanīgi. Piezvani man, kad ir zinā­ma viņu atrašanās vieta. Viss skaidrs?

-   Jā, ser, - strauji elpodams, atsaucās Čukstētājs. Balss apklusa. Operators ķē­rās pie kontaktdakšām, un drīz vien lielā komutatora pults atdzīvojās mirgojošās gaismiņās. Apslāpēti un steidzīgi viņš čukstēja vakara klusumā.

Pulksten sešos Bondu pamodināja te­lefona zvans. Viņš palīda zem aukstas dušas un rūpīgi saģērbās. Uzsēja spilgti svītrotu kaklasaiti un krūšu kabatā ieli­ka lakatiņu. Uzlicis zamšādas pistoles maksti, lai tā atrastos trīs collas [9] zem kreisās paduses, Bonds virpināja beretas aptveri, kamēr visas astoņas lodes iekrita gultā. Tad viņš tās sabāza atpakaļ aptve­rē, uzlika drošinātāju un ieslidināja iero­ci maksti.

Aģents 007 pacēla jauno mokasīnu pā­ri, pataustīja purngalus un pasvārstīja apavus rokās. Tad pasniedzās zem gul­tas un izvilka savas kurpes, kas tālredzī­gi bija paglābtas no ceļasomas, kuru FIB aizveda no rīta.

Bonds uzāva kurpes un jutās daudz labāk sagatavojies gaidāmajam vaka­ram - zem viņa apavu purngala ādas bija iestrādāta tērauda plāksnīte.

Pulksten sešos divdesmit piecās viņš devās lejā uz "Kingkola" bāru un izvēlē­jās galdiņu līdzās ieejai. Pēc dažām mi­nūtēm ienāca Fēlikss Leiters. Bonds viņu tik tikko pazina. Leitera salmu krāsas matu ērkulis tagad mirdzēja piķa melnu­ma, viņam mugurā bija zils uzvalks ar baltu kreklu un melni balti punktotu kaklasaiti.

Leiters, plati smaidīdams, apsēdās.

- Es pēkšņi nolēmu uztvert šos cilvē­kus nopietni, - viņš paskaidroja. - Tas ir tikai šķidrums matu tonēšanai. No rīta tas noies. Es ceru, - viņš piebilda.

Leiters pasūtīja pussauso martini ar citrona šķēlīti. Bonds izvēlējās "House of Lords" džinu un "Martini Rosso". Ameri­kāņu džins likās stiprs, un viņš iedomā­jas, ka šovakar jābūt uzmanīgam ar dzē­rieniem.

-Tur, kur mēs šovakar būsim, ir jātu­ras uz kājām, - it kā atbalsodams viņa domas, noteica Fēlikss Leiters. - Mūs­dienās Hārlemā mazliet līdzinās džun­gļiem. Cilvēki vairs nedodas turp tā, kā mēdza to darīt agrāk. Pirms kara ļaudis devās uz Hārleinu tāpat kā uz Monmar- tru Parīzē. Viņi ar prieku tērēja naudu. Labprāt brauca uz "Savoju" un skatījās priekšnesumus. Iespējams, paņēma sku­ķi un riskēja pēc tam saņemt pamatīgu rēķinu no ārsta. Tagad viss ir mainījies. Hārlemai vairs nepatīk, ka to pēta. Dau­dzas vietas ir slēgtas, bet atlikušajās tu netiec laipni gaidīts. Bieži vien cilvēku izmet pa durvīm vienkārši tādēļ, ka viņš ir baltais. Ari uz policijas līdzjūtību nav ko cerēt.

Leiters izzvejoja no glāzes citrona šķēlī­ti un domīgi to pakošļāja. Bārs bija ļaužu pilns, silts un omulīgs. "Šis bārs nav

lāds," Fēlikss domāja, "kā naidīgās, elek­trizētās atmosfēras pārņemtās nēģeru iz­priecu vietas, kurās būs jādzer vēlāk."

-   Par laimi, - turpināja Leiters, - man patīk nēģerietes, un viņas to kaut kāda veidā jut. Esmu tāds ka Hārlemas fans. "Amsterdamas Ziņām", vienai no vietē­jām avīzēm, uzrakstīju dažus gabalus par Diksilendu, bet Ziemeļamerikāņu avīžu aliansei - par nēģeru teātri un "Makbeta" uzvedumu. Ta ka mani tur pazīst. Es apbrīnoju to, kā viņi izjūt pa­sauli, lai gan. Dievs zina, es redzu tās galu.

Viņi iztukšoja glāzes, un Leiters palū­dza rēķinu.

-   Protams, tur ir daži sliktie, - viņš sa­cīja. - Daži sliktāki nekā jebkur citur. Hārlemā ir nēģeru pasaules galvaspilsē­ta. Katrā pusmiljonā jebkuras rases cil­vēku atradīsies papilnam pretīgu tipu. Nelaime ar mūsu draugu misteru Bigu ir tāda, ka, pateicoties amerikāņu slepenā dienesta un pēc tam arī Maskavas apmā­cībai, viņš ir ellišķīgi labs speciālists.

Leiters samaksāja un paraustīja ple­cus.

- Iesim, - viņš teica. - Mums nedaudz jāizklaidējas un jāmēģina atgriezties dzī­viem. Galu galā - tieši par to mums mak­sā. Brauksim ar autobusu. Neatradīsies daudz taksometru, kas gribēs turp doties pēc tumsas iestāšanās.

Viņi izgāja no siltās viesnīcas un pagā­ja dažus soļus līdz autobusa pieturai.

Lija lietus. Bonds pacēla mēteļa ap­kakli un palūkojās pa labi, Centrālparka virzienā, kur savu tumšo patvērumu bija atradis Lielais virs.

Bonda nāsis viegli iepletās. Viņš ilgojās doties turp. Aģents jutās stiprs, koncen­trējies un pašpārliecināts. Vakars gaidīja viņu kā grāmata, ko vajag atvērt un la­sīt - lapu pa lapai, vārdu pa vārdam.

V nodala

MELNĀDAINO DEBESIS

Autobusu pieturā uz Piektās avēnijas un Katedrāles bulvāra stūra zem later­nas klusi stāvēja trīs nēģeri. Viņi izskatī­jās slapji un garlaikoti, un tādi viņi ari bija. Vīrieši vēroja Piektās avēnijas sa­tiksmi, kopš četros trīsdesmit pēcpusdie­nā bija atskanējis telefona zvans.

-   Šis ir tavējs, Fatso, - sacīja viens no viņiem, kad lietū parādījās autobuss un, ar nopūtu atvērdams lielās vakuuma durvis, apstājās pieturā.

-   Ehh, - norūca drukns vīrietis lietus­mētelī. Tad, uzmaucis cepuri pāri acīm, ierāpās autobusā un, kabatā žvadzinā­dams monētas, virzījās uz priekšu, vēro­dams pasažierus. Ieraudzījis abus baltos vīrus, viņš piemiedza acis un iekārtojās tiem aiz muguras.

Melnādainais vīrietis rūpīgi nopētīja priekšāsēdošo pakaušus, mēteļus, cepu­res un profilus. Bonds sēdēja pie loga. Nēģeris redzēja rētas atspulgu tumšajā stiklā.

Pēc brīža viņš piecēlās un neatskatī­damies devās uz autobusa priekšgalu. Nākamajā pieturā izkāpa un iegāja tu­vākajā telefona būdā. Čukstētājs viņu sīki izprašņāja un pēc brīža iesprauda kontaktdakšu labajā komutatora pu­sē.

-  Jā? - atsaucās zema balss.

-   Bos, viens no šiem nupat ieradās Piek­tajā. Anglis ar rētu. Ar viņu kopā ir vēl kāds, bet tas neizskatās tā, ka aprak­stīts. - Čukstētājs attēloja Leiteru. - Abi atbrauca no ziemeļiem. - Viņš nosauca autobusa numuru un aptuveno laiku.

Iestājās pauze.

-   Labi. - sacīja klusā balss. - Apzvani "acis" pārējās avēnijās. Brīdini bārus, ka viens ir ieradies, un sameklē Tī-Hī Džon- sonu, Maktingu, Pļāpu Foliju, Semu Maia- mi un Flanelu…

Balss runāja vēl piecas minūtes.

-   Saprati?

-   Jā, ser, - teica Čukstētājs un, skato­ties slenogrālijas bloknotā, veikli un ne­vilcinoties atkārtoja sacīto.

-   Pareizi. - Saruna beidzās.

Acīm mirdzot. Čukstētājs nodeva rīko­jumus tālāk.

Kamēr Bonds un Leiters nonāca pie naktskluba "Naudīgais raja" uz Septītās avēnijas un 123. ielas stūra, vairāki vī­rieši un sievietes vēroja viņus vai arī gai­dīja, kad varēs sākt novērošanu, klusi sazinādamies ar Čukstētāju, kurš sēdēja pie sava Riversaidas komutatora. Pārspī­lētā uzmanība un sasprindzinājums, kas jautās apkārt, ne Bondam, ne Leiteram nešķita nekas aizdomīgs, jo Hārlemā ik­viens baltais nonāk uzmanības centrā.

Slavenajā naktsklubā visi krēsli pie ga­rās bāra letes bija aizņemti, taču viena no mazajām kabīnēm izrādījās tukša. Bonds un Leiters ieslīdēja sēdekļos pie šaura galdiņa.

Viņi pasūtīja skotu viskiju ar sodu. Bonds pārlūkoja pilno bāru. Tur bija gandrīz vienīgi vīrieši. Tikai daži no tiem - baltie. "Boksa fani vai reportieri no Ņujorkas avižu sporta nodaļām," no­sprieda aģents. Gaisotne bija silta un trokšņaina. Pie sienām - boksa maču fo­togrāfijās, lielākoties Naudīgā rajas Ro- binsona un viņa lielisko cīņu momentuz- ņēmumi. ŠI bija jauka vietiņa, kas, šķiet, nesa lielu peļņu.

- Šis Naudīgais raja ir gudrs puisis, - sa­cīja Leiters. - Cerams, ari mēs sapratī­sim, kad ir pienācis laiks mest visu pie malas. Viņš to zināja, tāpēc neļāva savai naudai iet zudumā, bet ieguldīja to, kur pienākas, un tagad pelna prāvu žūksni mūzikas zālēs. Pelņai no šis iestādes jā­būt krietni lielai, turklāt viņam šajā ap­kārtne pieder vēl daudz citu nekustamo īpašumu. Vīrs joprojām smagi strādā, ta­ču tas nav darbs, kas cilvēku noved līdz ārprātam vai smadzeņu satricinājumam. Naudīgais raja pameta ringu, kamēr vēl bija dzīvs un pie sajēgas.

-     Varbūt viņš ieguldīs naudu kādā Brodvejas šovā un visu pazaudēs, - iebil­da Bonds. - Ja es tagad aizietu no darba un pievērstos augļkopībai Kentā, droši vien uznāktu plūdi, vētra vai sausums, un es izputētu. Cilvēks nespēj paredzēt visu.

-   Taču vienmēr var mēģināt, - atbildē­ja Leiters. - Bet es saprotu, ko tu gribi teikt - labāk zināma nelaime, nekā nezi­nāma laime. Būtu jauki, ja dzīve sastāvē­tu 110 sēdēšanas omulīgā bārā pie laba viskija glāzes. Kā tev patīk šis mežonī­gais nostūris? - Viņš paliecās uz priek­šu. - Paklausies vien to pāri aiz mugu­ras. Spriežot pēc tā, ko dzirdēju, viņi nāk tieši no "Melnādaino debesīm".

Bonds uzmanīgi paraudzījās pār plecu.

Kabīnē sēdēja izskatīgs, jauns nēģeris dārgā dzeltenbrūnā uzvalkā ar pārlieku polsterētiem pleciem. Viņš bija laiski at­zvēlies pret sienu, vienu kāju uzcēlis uz blakus sēdekļa un ar mazām sudraba šķērītēm grieza kreisās rokas nagus, lai­ku pa laikam uzmezdams garlaikotu skatienu rosībai pie bāra. Vīrieša galva balstījās pret sienu tieši aiz Bonda, un no tās vēdīja dārgas matu želejas smar­ža. Bonds nopētīja nedabīgo celiņu, kas asi iezīmējās gandrīz taisnajos matos. Droši vien tā bija nodeva bērnībai, kad māte nemitīgi atgādināja savaldīt savas krēpes. Vienkāršā melna zīda kaklasaite un baltais krekls izskatījās eleganti.

Viņam pretī, saspringti noliekusies uz priekšu, sēdēja maza, seksīga nēģeriete, kuras vaibstos jautās balto asiņu piejau­kums. Piķa melnie mati, kas bija gludi kā spogulis, ietvēra pievilcīgu iegarenu seju ar nedaudz ieslīpām acīm, kuras ro­tāja biezi krāsotas skropstas. Tumšsar­kanās, jutekliskās, mazliet pavērtās lū­pas izcēlās uz bronzas krāsas ādas. Bonds pamanija arī melnas atlasa va­karkleitas augšdaļu, kas cieši piegūla stingrām, mazām krūtīm. Ap meitenes kaklu vijās vienkārša zelta ķēdīte, un uz katras plaukstas locītavas mirdzēja pa neuzkrītošai zelta stīpiņai.

Viņa kaut ko lūdzoši teica savam pava­donim un nepievērsa uzmanību Bonda pētošajam skatienam.

-  Ja gribi saprast lietas būtību, skaties 1111 klausies, - sacīja Leiters. - ŠI ir īsta Hārlemā, Ņujorkas dziļie dienvidi, un ar to ir izteikts viss.

Bonds paņēma ēdienkarti un iekārto­jas dziļāk kabīnē, lai izpētītu dienas īpa­šo piedāvājumu - ceptu cāli par 3 dolā­riem 75 centiem.

Ies prom, mīļais, - centās pierunāt meitene. - Paskaties uz sevim - tu izska­ties tik noguris.

-   Apnicies klausīties tavā muldēšanā, - garlaikoti novilka vīrietis. - Kāpēc gan tev neaizvērt mutīti un neatstāt mani uz brīdi mierā?

-   Vai tu grib', lai es iet prom, mīļais?

-   Kā gribi…

-   Ak, mīļais, - lūdzās meitene. - Neiz­gāz uz manīm dusmas, mīļais. Es tā gri- bej' kopā ar tevīm pavadīt šito vakaru. Varbūt aizvest tev' uz "Mazo paradīz"'. Pa­skatīties tās drebelīgās striptīz' pakaļiņs. Tas Birdī Džonsons, tavējs šefs, man so- lij' labas vietas, kad es atkal atnāks.

Vīrieša balss pēkšņi kļuva skarba.

-   Ko Birdī? Kopš kura laika tu par šo domā? - viņš aizdomu pilns jautāja. - Dro­ši vien, - vīrietis ieturēja pauzi, lai vardi iegūtu lielāku svaru, - drošvien starp te­vīm un to kaulaino nigeru kaukas ir! Varbūt šis ar tevīm guļ? Es laikam papē­tīs šito mazo starpgadījumu. Varbūt man sameklēt sevīm kādu labāk' skuķ'? Man nepatīk meičas, kas skrien prom vienal­ga kur un ar ko, kad tik es uz mirkli aiz­griežas. Mjamemm. Es pārbaudīs šito mazo gadījumu, - viņš draudīgi apklusa un piebilda, - noteikti.

-   Ak, mīļais, - meitenes balsī skanēja raizes. - Labāk nevajga ar manim šitā runāt. Es nav darījusi neko tād', lai tu pret manīm šita izturētos. Es tik domāj', varbūt mumsīm labāk vajadzēj' iet uz to "Paradiz"', nekā tu sēdi šite un errojies. Nu, mīļais, tu tak zin', ka manīm no­spļauties uz to bagāto maitas gabalu Bir­dī Džonsonu. Ne, ser, viņš manīm neko nenozīmē. Viņš tak ir pats pretīgāks vīrs visā Hārlemā, un šis zina, ka nekas ne­spīd, pal ja viņš dikti gribēs. Nu, mīļais. Šis tomēr dod manīm labākās vietiņas savējā krogu, un es tur sēdēs kopā ar te­vīm un dzers aliņu - visu tikai ar tevīm, lesam, mīļais, prom. Tu izskatās tik ele­gants, ka es gribētu, lai manējie draugi redzētu mūs kopā.

-  Tu arī izskatās vareni, mīļumiņ, - at­teica vīrietis, meitenes jūsmas nomieri­nāts, - tas ir skaidrs. Bet es brīdinu, lai tu vislaik paliek manā tuvumā un neuz­drošinās pat aci uzmest tam zemiskam maitam ar karstajām apenēm. Var' tev galvot, - viņš draudīgi piebilda, - ja es pieķers tevi taisām actiņas, es izdauzīs visu dullumu 110 tavējās jaukās pēcpu­ses.

-   Protama lieta, mīļais, - aplaimota no­čukstēja meitene.

Bonds dzirdēja, kā vīrietis noņem kāju no krēsla.

-   Labs'i, mazā, ies ar'. Viesmīli

Džeimss nolika ēdienkarti.

-   Es, šķiet, uztvēru lietas būtību, - viņš noteica. - Izskatās, ka šos ļaudis pamatā interesē tieši tas pats, kas visus pārējos cilvēkus visā pārējā pasaulē, - sekss, iz­klaides un attiecību kārtošana. Šie, tiesa gan, nav pārāk izsmalcināti.

-   Daži ir gan, - iesmējās Leiters. - Ar smalkām tējas tasītēm, puķu podiem uz palodzēm un visu pārējo. Tie lielākoties pieder metodistu sektai. Hārlemā ir sociālo pretmetu pilna, tāpat kā visas pārējās lie­lās pilsētas. Turklāt šeit vēl pievienojas ra­su pretrunas. Nāc, - viņš ierosināja, - ie­sim un sameklēsim kaut ko ēdamu.

Viņi iztukšoja glāzes, un Bonds palū­dza rēķinu.

-   Šovakar maksāju es, - viņš paziņo­ja. - Man iedeva kaudzi naudas, no ku­ras vajag tikt vaļā, tāpēc trīssimt dolāru es paķēru līdzi.

-   Lai iet, - ar prieku atsaucās Leiters un negaidīti vērsās pie viesmīļa, kurš skaitīja atlikumu.

-    Vai tu zini, kur šonakt atrodams misters Bigs?

Viesmīlis, acis pārgriezis, paliecās uz priekšu un ar salveti noslaucīja galdu.

-   Manam ir siev' un bērni, bos, - viņš nomurmināja, salika glāzes uz paplātes un atgriezās pie bāra.

-   Misteram Bigam ir labākā aizsardzī­ba, kāda vien iedomājama, - noteica Lei­ters. - Bailes.

Viņi izgāja uz Septītās avēnijas. Lietus vairs nelija, bet "Hokinss" - kaulus stin­dzinošs vējš no ziemeļiem, par kuru nē­ģeri runāja ar lielu godbijību, - bija atbrī­vojis ielas no šim diennakts laikam tik pierastā cilvēku pūļa. Leiters un Bonds kopā ar diviem trim bezrūpīgiem pārī­šiem devās uz priekšu. Skatieni, kas vi­ņus pavadīja, lielākoties bija nicinoši vai uzsvērti naidīgi. Daži vīrieši iespļāva no­tekā, kad draugi gaja garām.

Pēkšņi Bonds sajuta spēku, par kuru Leiters tika stāstījis iepriekš. Bija pār­kāpta sveša robeža. Viņus te neviens ne­gaidīja. Bonds juta nemieru, kuru tik la­bi bija iepazinis kara laikā, kādu brīdi strādādams ienaidnieka aizmugurē, bet tūlīt pat aizgaiņaja drūmās domas.

-   Mēs iesim uz "Ma Frazier", tas atrodas nedaudz uz priekšu, - sacīja Leiters. - La­bākais ēdiens Hārlemā, vismaz tā runā.

Bonds lūkojās veikalu skatlogos.

Viņu pārsteidza neskaitāmās frizētavas un skaistumkopšanas saloni, kas rekla­mēja dažādus matu iztaisnošanas vei­dus - ""Apex Glossatina", lietošanai ar karstajiem ruļļiem", ""Silky Strate". Ne­padara rudus un nesadedzina" - vai uni­versālus ādas balināšanas līdzekļus. Gandrīz tikpat daudz bija galantērijas preču un apģērbu veikalu ar fantastis­kām vīriešu čūskādas kurpēm un krek­liem. kurus rotāja mazi aeroplāniņi, bik­sēm ar collu platiem galiem un stilīgiem uzvalkiem. Savukārt grāmatu veikali bija pilni ar izglītojošu literatūru - kā iemācī­ties šo, kā izdarīt to - un komiksiem. Da­žos veikalos varēja atrast neskaitāmus veiksmes amuletus un okultisma priek­šmetus "Septiņas atslēgas uz varu", "Dīvainākā grāmata, kāda jebkad uz­rakstīta", ar apakšvirsrakstiem: "Ja esat KRISTĪTS, mēs iemācīsim, ka no šīs ie­darbības atbrīvoties un atgūt iepriekšējo stāvokli", "Slavini savas priekšrocības Klusuma valodā", "Uzliec ļauno aci, kam vien vēlies", "Liec sevi iemīlēt".

Bija nopērkami ari amuleti, kas saucās "Iekarotāja sakne", "Eļļa naudas pievilk­šanai", "Sauso smaržu maisiņš miera gū­šanai", "Vīraks lāsta noņemšanai" un visbeidzot - "Laimīgās rokas amulets, kas aizsargā no sātana. Traucē un ap­mulsina ienaidnieku".

Bonds vairs nebrīnījās par to, ka mis­ters Bigs izmanto Vudu kultu, lai ietek­mētu to cilvēku prātus, kas vēl aizvien šausmās novēršas no baltas cāļa spalvas vai sakrustotiem žagariņiem, kas gadīju­šies ceļā. Un tas viss - Rietumu civilizā­cijas spožākās galvaspilsētas sirdi.

-   Priecājos, ka atbraucām šurp, - Bonds ierunājās. - Es sāku saprast misteru Bi­gu. Nav iespējams pat apjaust šīs pasau­les būtību, dzīvojot Anglijā. Mēs, pro­tams. esam ļoti māņticīgi - īpaši ķelti -, bet te gandrīz var dzirdēt šamaņu bungu rīboņu.

-    Jutīšos laimīgs, kad tikšu atpakaļ savā gultā, - Leiters noņurdēja. - Bet mums jānovērtē šis puisis, pirms izdo­mājām, kā tikt viņam klāt.

Nelielais restorāns "Ma Frazier" patīka­mi kontrastēja ar drēgnajām ielām. Draugi ieturēja lielisku maltīti, kurā ietil­pa ēdamie gliemeži un cepts cālis Mēri- lendas gaumē ar bekonu un saldo kuku­rūzu.

-   Šo vajadzēja nogaršot, - teica Lei­ters. -Tas ir nacionālais ēdiens.

Restorāns bija silts un mājīgs. Viesmī­lis izskatījās iepriecināts par viņu ieraša­nos un norādīja uz vairākām slavenī­bām, kas sēdēja turpat netālu, bet, kad Leiters uzdeva jautājumu par misteru Bi gu, vīrs izlikās nedzirdam un pēc tam tu­rējās pa gabalu no viņu galdiņa līdz pat brīdim, kad draugi palūdza rēķinu.

Leiters atkārtoja jautājumu.

-   Atvainojiet, ser, - viesmīlis īsi notei­ca. - Nevaru atcerēties nevienu ar tādu vārdu.

Kad draugi izgāja no restorāna, pulk­stenis rādīja pusvienpadsmit un avēnija bija gandrīz tukša. Ar taksometru aiz­braukuši līdz "Savojai", viņi pasūtīja sko­tu viskiju ar sodu un sāka vērot dejotājus.

-   Šeit radušās visas modernākās de­jas, - sacīja Leiters. - Ikviens slavens mū­ziķis lepojas, ka reiz spēlējis te - Djūks Elingtons, Lūiss Armstrongs, Kebs Kelo- vejs, Fletčers Hendersons. Šī ir džeza un džaiva Meka.

Viņi sēdēja pie galda līdzās margām, kas ieskāva milzīgo deju grīdu. Bonds ju­tās kā apburts. Vairums dejojošo meite­ņu viņam šķita ļoti skaistas. Mūzikas rit­mi atbalsojās sirdī, līdz Džeimss gandrīz aizmirsa, kādēļ īsti te ieradies.

-   Pielipa, vai ne? - beidzot sacīja Lei­ters. - Es te varētu palikt visu nakti. Bel labāk dosimies tālāk. Mēs izlaidīsim "Ma­zo paradīzi", kas ir līdzīga šai vietai, bet ne gluži tāda līmeni. Aizvedīšu tevi uz "Jā, puis!" - tas atrodas uz Septītās. Pēc tam mums jāiegriežas kādā no mistera Biga zaņķiem. Nelaime tā, ka tie neveras vaļā ātrāk par pusnakti. Es aiziešu uz tualetes istabu, bet tu samaksā rēķinu. Varbūt izdosies uzost, kur mūsu draugu šonakt var sastapt. Negribētos klaiņot pa visām aizdomīgajām vietām.

Bonds samaksāja un gaidīja Leiteru šaurajā vestibilā. Pēc brīža abi lūkojās pēc taksometra.

-  Tas man maksāja divdesmit zaļo, - sa­cīja Leiters, - toties noskaidroju, ka mis­ters Bigs šovakar būs "Kaulu dārzā". Tas atrodas Lenoksa avēnijā, gandrīz blakus viņu štābam. Labākais striptīzs pilsētā. Dejo Džī-Džī Sumatra. Nedaudz iedzer­sim bārā "Jā, puis!" un līdz kādiem pus- vieniem paklausīsimies klavierspēli. Tad kustēsimies tālāk.

Lielais komutators, kas nu atradās (i kai pāris kvartālu attālumā, šobrīd klu­sēja. Abi baltādainie vīrieši bija novēroti "Naudīgajā rajā", tad "Ma Frazier" un "Savojā". Ap pusnakti viņi ievēlās bārā "Jā, puis!". Divpadsmitos trīsdesmit tika pieņemts pēdējais ziņojums, un atkal ie­stājās klusums.

Misters Bigs runāja pa iekšējo telefo­nu. Vispirms ar vecāko viesmīli.

-   Pēc piecām minūtēm ienāks divi bal tie vīrieši. Apsēdini viņus pie Z galdiņa.

-   Jā, ser, - atsaucās vecākais viesmī­lis. Viņš steidzās pāri deju laukumam pie galdiņa, ko no pārējās telpas atdalīja plats pīlārs. Galds atradās tuvu kalpotā­ju ieejai, taču bija ar teicamu skatu uz zāli un orķestri.

Pie tā sēdēja divi vīrieši un divas sie­vietes.

-   Atvainojiet, - sacīja vecākais viesmī­lis. - Notikusi kļūda. Galdiņš ir rezervēts. Avīžnieki no centrālās preses.

Viens no vīriešiem sāka protestēt.

-        Kusties, draugs, - stingri noteica ve­cākais viesmīlis. - Loltij, pavadi šos ļau­dis pie F galdiņa. Dzērieni uz firmas rē­ķina. Sem, - viņš pamāja citam viesmī­lim, - sakārto galdu! Divām personām.

Četrotne paklausīgi devās prom, viņus bi­ja nomierinājusi cerība saņemt bezmaksas dzērienus. Vecākais viesmīlis nolika uz gal­da zīmi "Rezervēts", uzmeta vērtējošu ska­tienu un atgriezās savā vietā lidzās ieejai.

Pa to laiku misters Bigs vēl divas reizes izmantoja iekšējo telefonu. Vienu reizi viņš runāja ar konferansjē.

-  Izslēgsi gaismu pēc Džī-Džī uzstāšanās.

-  Jā, ser.

Pēc tam piezvanīja četriem vīriešiem, kas pagrabstāvā spēlēja kauliņus. Tā bi­ja gara un ļoti detalizēta saruna.

VI nodala

Z GALDIŅŠ

Četrdesmit piecas minūtes pēc divpa­dsmitiem Bonds un Leiters samaksāja taksometra vadītājam un iegāja iestādē,

kuru greznoja zaļi violeta neona izkārtne "Kaulu dārzs". Kad viņi atgrūda biezos aizkarus un virpuļdurvis, sejā iesitās dobjš ritms un saldskāba dvinga. Garde­robes meiteņu acis iemirdzējās un aici­nāja.

-   Vai jums ir rezervēts, ser? - jautāja vecākais viesmīlis.

-  Nē, - sacīja Leiters. - Bet mēs varam pasēdēt ari pie bāra.

Vecākais viesmīlis pētīja galdu plānu. Kādu brīdi viņš izskatījās noraizējies, tad stingri pielika pildspalvu kādam pun­ktam saraksta beigās.

-   Kompānija nav ieradusēs. Šķiet, ka es nevar' turēt viņu rezervāciju visu nakt'. Šeit, lūdzu! - Turēdams plānu augstu virs galvas, viņš devās apkārt lie­lajam deju laukumam. Pienācis pie Z galda, atvilka vienu no krēsliem un no­ņēma uzrakstu "Rezervēts".

-  Sem, - viņš uzsauca viesmīlim. - Pa­rūpējies par šiem džentlmeņiem.

Draugi pasūtīja skotu viskiju ar sodu un sviestmaizes ar vistas gaļu.

Bonds paostīja gaisu.

-   Marihuāna, - viņš konstatēja.

- Lielākā daļa isto džeza cienītāju pīpē "zaļi", - paskaidroja Leiters. - Taču pie­klājīgās vietās tas nav atļauts.

Džeimss raudzījās apkārt. Mūzika bija apklususi, un kvartets - klarnete, kontra­bass, elektriskā ģitāra un bungas - pa­meta deju laukumu. Gandriz ducis pāru apsēdās pie galdiņiem, nodzisa tumš­sarkanā gaisma zem deju zāles stikla grīdas. Pie griestiem uzliesmoja tievi gaismas stari, ietriekdamies spogul­im mbās, kas karājās pie sienām. Kad zeltītie, zilie, zaļie, violetie un sarkanie stari ieurbās bumbās, tās spīguļoja ka krāsainas saules. Melni lakotas sienas un sviedri uz cilvēku tumšajām sejām uztvēra un atstaroja mirdzumu. Apgais­mojuma dēļ bija grūti saskatīt vaib­stus, ja vien seja neatradās pavisam tu­vu. Dažas no gaismām nokrāsoja mel­nas meiteņu lūpas, citas vienā sejas pu­sē iededza siltu blāzmu, otrai piešķirot slīkoņa bālumu.

Skatuve iegrima drūmos zilimelnos to­ņos, atgādinādama audeklu, uz kura el Grēko uzgleznojis degošas pilsētas vidu izraktu kapu mēnessgaismā.

Telpa bija apmēram sešdesmit kvad­rātmetru liela, un tajā bija izvietoti tur­pat piecdesmit galdiņu, tāpēc apmeklē­tāji jutās saspiesti ka melnās olīvas bundžā. Karstums likās neciešams, un gaiss - biezs no dūmiem un saldas, me­žonīgas sviedru smaržas, ko izgaroja div­simt nēģeru ķermeņu. Apkārt valdīja ap­dullinošs troksnis - balsu murdoņa sa­jaucās ar kliedzieniem un spalgu ķiķinā­šanu.

-  Svētais Jēzus, skat, kas šite…

-   Kur tu bij' pazuduse, mīlulīt…

-  Ku…

-   Nāēu…

-   Liekas mierā … liekas mierā, es tev sacīj'…

Noskanēja pļauka.

Kur Džī-Džī? Nāēu, Džī-Džī. Sac sa­vējo izrīkošanos…

Laiku pa laikam kāds izlauzās līdz de­ju grīdai un uzsāka mežonīgu solo džai- vu. Draugi ritmā sita plaukstas. Gaisā uzsitās svilpienu un spiedzienu vilnis. Ja dejoja meitene, skanēja kliedzieni: "Strip­tīzu, striptīzu, striptīzu!" "Kļūst karsti, mazā!" "Krati tos, krati tos!" Beidzot pa­rādījās konferansjē un, skanot nožēlas pilniem vaidiem un protesta kliedzie­niem, atbrīvoja deju grīdu.

Bondam uz pieres izspiedās sviedru lā­ses. Leiters paliecās uz priekšu un sa­žņaudza rokas.

-   Trīs izejas. Galvenā, kalpotāju mums aiz muguras un vēl viena aiz orķestra.

Džeimss pamāja. Šobrīd tas nelikās svarīgi. Leiteram apkārt redzamais nebija nekas jauns, bet Bondam tā bija iespēja tuvumā aplūkot ļaudis, ar kuriem misters Bigs darbojās gluži kā ar māla pikām. Pa­teicoties šim vakaram, atdzīvojās Londonā un Ņujorkā lasītie dosjē. Pat ja misters Bigs neparādīsies, kaut kas svarigs tomēr būs paveikts. 007 iedzēra lielu malku vis­kija. Atskanēja aplausu vētra. Konferan­sjē, gara auguma nēģeris nevainojamā frakā ar sarkanu neļķi pogcaurumā, iznā­ca deju laukumā un pacēla rokas. Viņu apspīdēja viens vienīgs balts prožektora stars, bet pārējā telpa grima tumsā.

Iestājās klusums.

-    Draugi, - paziņoja konferansjē, no- zibsnīdams baltus un zelta zobus. - Bei­dzot būs tas, ko jūs gaidāt.

Atskanēja apdullinoši aplausi.

Viņš pagriezās un pamāja ar roku.

Iemirdzējās vēl viens gaismas stars.

-  Džungļu Džapets un bungas!

Aplausu vētra, kliedzieni, svilpieni.

Četri smaidoši nēģeri - visi vāji un

stiegraini, ģērbušies ugunīgi sarkanos kreklos un baltās biksēs - jāteniski sēdē­ja uz konusveidīgām dažāda izmēra mu­cām ar jēlādas membrānām. Viens 110 vi­ņiem negaidot pacēlās un izstiepa rokas preti skatītājiem.

-        Vudu bundzinieki no Haiti, - čukstē­ja Leiters.

Iestājās klusums. Ar pirkstu galiem nēģeri uzsāka lēnu, mainīgu, rumbai lī­dzīgu ritmu.

-        Un tagad, draugi, - paziņoja konfe­ransjē, turpinādams lūkoties uz bundzi­niekiem, - Džī-Džī… - viņš ieturēja pau­zi, - SUMATRA.

Pēdējais vārds izskanēja kā kliedziens. Konferansjē sāka aplaudēt. Telpā valdīja apdullinošs troksnis un neprātīgi aplau­si. Durvis aiz bundziniekiem atsprāga vaļā, un divi milzīgi nēģeri ar zeltītiem gurnautiem ieskrēja zālē, nesdami slai­du, melnās strausa spalvās ietinušos sievieti, kuras seju sedza melna maska.

Vīrieši nolika dejotāju zāles vidū un ze­mu paklanījās. Sieviete pagāja divus so­ļus uz priekšu. Prožektoru gaismai dzies­tot, abi nēģeri saplūda ar ēnām un nozu­da tumsā.

Ari konferansjē vairs nebija redzams. Telpā iestājās pilnīgs klusums, kurā ap­slapēti dunēja bungas.

Meitene pieskārās kaklam, un melno spalvu apmetnis nozuda, pārvēršoties pie­cas pēdas platā melnā vēdeklī, kuru viņa lēni aizslidināja sev aiz muguras, līdz tas atgādināja pāva asti. Dejotāja bija gandrīz kaila, viņas augumu piesedza vienīgi mel­nu mežģīņu biksīšu trīsstūris un melnas, vizuļojošas zvaigznes uz krūšu galiem, bet seju - smalka, melna maska. Slaidais un tvirtais bronzas krāsas ķermenis, viegli ie­eļļots, mirdzēja baltajā gaismā.

Skatītāji aizturēja elpu. Bungas pama­zām kāpināja tempu, bet basa bungas si­ta cilvēka sirds ritmu.

Meitenes kailais vēders sāka lēnām vibrēt vienā takti ar bungām. Viņa aizse­dzās ar melno spalvu vēdekli, tad atkal aizslidināja to aiz muguras, un gurni šū­pojās basa bungu ritmā. Ķermeņa augš­daļa šķita sastingusi. Vēlreiz uzvirpuļoja melnās spalvas, un nu it kā atdzīvojās arī pēdas un pleci. Bungas dunēja ska­ļāk. Likās, katra ķermeņa daļa kustas ci­ta ritmā. Viņas lūpas viegli pavērās. Nā­sis iepletās. Acis kaisli spīdēja caur bril­jantiem rotātajiem maskas šķēlumiem. Tā bija seksuāla, lapsas purniņam līdzī­ga seja - chienne[10] bija vienīgais vārds, kuru Bonds spēja iedomāties.

Bungu skaņas savijās sarežģītos rit­mos. Meitene nometa lielo, melno vēdekli un pacēla rokas virs galvas. Viss ķerme­nis sāka vibrēt. Viņas vēders kustējās āt­rāk. Pa labi un pa kreisi. Uz priekšu un atpakaļ. Gurni veidoja lielus apļus. Pēk­šņi dejotāja norāva zvaigzni no labās krūts un iemeta to skatītājos. Zālē atska­nēja dobja rūkoņa, kas drīz vien apklusa. Viņa norāva otru zvaigzni. Atkal rūkoņa, un atkal klusums. Bungas sāka mežonī­gi dārdēt. Bundzinieku ķermeņi pārklā­jās sviedriem, un viņu rokas kā pelēkas flaneļa lupatas plivinājās pāri bālajām bungu membrānām, acis izspiedās un raudzījās tālumā, bet galvas viegli no­liecās uz vienu pusi, it kā viņi uzmanīgi klausītos. Likās, bundzinieki neredz mei­teni. Skatītāji smagi elsoja, viņu izvelbtās acis valgi mirdzēja.

Dejotājas augumu klāja sviedri, krūtis un vēders mirdzēja. Ķermenis sāka krampjaini raustīties, mute pavērās, un viņa klusi iekliedzās. Rokas noslīga gar sāniem. Pēkšņi meitene norāva mežģīņu strēmeli un iesvieda to publikā. Nu viņu sedza tikai melnas stringa biksītes. Bun­gu skaņas izvērtās seksuālu ritmu vie­suļvētrā. Dejotāja vēlreiz klusi iekliedzās un, atspiedusies uz plaukstām, pieplaka grīdai un atkal izslējās, augšup un lejup. Ātrāk un ātrāk. Bonds dzirdēja, ka pub­lika elš un rukšķ kā sivēni pie siles. Viņš juta savas rokas cieši satveram un bur­zām galdautu. Mute bija izkaltusi.

Publika sāka kliegt: - Nu, Džī-Džī! Velc to nost, mazā! Nu, uz priekšu! Grozi dibenu, mazulīt, grozi!

Sieviete sabruka uz ceļiem un, kamēr ritms kļuva arvien lēnāks, konvulsīvi raustījās, izdvesdama neskaidras skaņas.

Bungu rīboņa pārvērtās klusā dunoņā. Skatītāji spalgi kliedza. No visām malām skanēja rupjības un nepiedienīgi izsau­cieni.

Zālē iznāca konferansjē, un gaismas stars pievērsās viņam.

-        Labi, tauta, labi. - Arī viņam uz zoda bija izspiedušies sviedri. Vīrs pastiepa augšup rokas, it kā padotos.

-  Džī-Džī PIEKRĪT!

Zāle sajūsmā iegaudojās. Nu tie gribē­ja redzēt viņu kailu.

-        Velc vis' nost, Džī-Džī! Parād' sevi, mazā! Nu, nu!

Bungas klusi un saraustīti dunēja.

-         Bet, mani draugi, - kliedza konfe­ransjē, - tas notiks, kad nodzisīs gaisma!

Zālē atskanēja vilšanās pilna murdo­ņa, un telpa iegrima tumsā.

"Vecs triks," nodomāja Bonds.

Pēkšņi visi viņa jutekli saspringa.

Kaucošais pūlis mirklī pazuda, Bonds sajuta uz sejas auksta vēja pūsmu un saprata, ka gāžas lejup.

-       Hei, - kliedza Leiters. Viņa balss ska­nēja tuvu, taču dobji kā no dziļas alas.

"Dievs žēlīgais!" nodomāja Bonds.

Virs galvas kaut kas ar blīkšķi aizcir­tās. Viņš izstiepa roku sev aiz muguras un sataustīja garām slīdošu sienu.

-   Gaismu, - atskanēja mierīga balss.

Šajā brīdī kāds cieši satvēra abas Bon­da rokas un piespieda viņu pie krēsla at­zveltnes.

Pretī, joprojām pie tā paša galda, sēdē­ja Leiters, kuru aiz elkoņiem bija sagrā­bis milzu nēģeris. Viņi atradās niecīgā kvadrātveida kamerā. Turpat stāvēja vēl divi melnādainie ar ieročiem.

Hidrauliskais kravas lifts izdvesa šņā­cošu skaņu, un galds mīksti nolaidās uz grīdas. Bonds palūkojās augšup. Tikai dažas pēdas virs galvas rēgojās plata lū­kas aizdare. Caur to neplūda ne visma­zākā skaņa.

Viens no nēģeriem plati pasmaidīja.

-   Mierīgi, zēni! Kā brauciens, vai patīk?

Leiteram paspruka rupjas lamas.

Bonds atslābinājās un gaidīja.

-   Kurš nojums ir anglis? - jautāja tas pats vīrs. Likās, viņš te ir galvenais. Pis­tole. ko melnādainais bija pavērsis pret Bondu, izskatījās visai savdabīga. Starp vīra melnajiem pirkstiem uz spala mirdzēja perlamutrs, bet uz garā astoņ- stūru stobra bija iegavēti ornamenti.

-   Mans domā, ka šitas, - noteica nēģe­ris, kas turēja Bonda roku. - Šamajam ir rēta.

Nēģera tvēriens bija briesmīgs. Bon­dam likās, ka viņa elkoņi ir iespiesti dzelzs žņaugos, un rokas pamazām saka tirpt.

Virs ar īpatnējo ieroci panāca uz priekšu un iegrūda stobru Bondam tieši vēderā. Gailis bija uzvilkts.

-   No tāda attāluma tu laikam gan ga­ram neaizšausi, - piezīmēja 007.

-    Mut' ciet! - uzsauca melnādainais vīrs. Veikli un profesionāli viņš pārmek­lēja Bondu - kājas, gurnus, muguru, sā­nus -, atrada beretu un pasniedza to ot­ram nēģerim.

-   Sitamo atdod šefam, Tī-Hī, - viņš tei­ca. - Ved to angli augšā. Otris paliks te­pat.

-  Ja-a, - atsaucās Tī-Hī. Tas bija resn­vēderains nēģeris šokolādes krāsas krek­lā un bāli violetās biksēs.

Bonds tika uzrauts stāvus. Ar vienu pēdu viņš aizķēra galda kāju un spēcīgi parāva to uz savu pusi. Trauki un sud­rablietas nošķindēja uz grīdas. Acumirkli arī Leiters, nepiecēlies no krēsla, spēra savam apsargam. Atskanēja abus gūs­tekņus uzmundrinošs būkšķis, viņa pa­pēdim trāpot pa sarga sānu. Bonds mē­ģināja darīt to pašu, taču kļūdījās. Mirkli valdīja juceklis, tomēr melnādaino vīru tvēriens neatslāba. Viens no nēģeriem viegli kā bērnu pacēla Leiteru, nostādīja ar seju pret sienu un spēcīgi pagrūda, gandrīz sašķaidot viņa degunu. Kad sargs pagrieza Fēliksu pret pārējiem, Bonds ieraudzīja pa drauga lūpām plūs­tam asinis.

Divi ieroči atkal tika pavērsti pret abiem gūstekņiem. Viņiem vajadzēja tikai mirkli, lai atgūtos no šoka, ko bija izrai­sījusi pēkšņā sagūstīšana un neveiksmī­gais mēģinājums atbrīvoties.

- Atslābst nu, - noteica melnādainais, kas deva pavēles. - Ved to angli prom, - viņš vērsās pie Bonda sarga. - Misters Bigs gaidīt. - Tad pagriezās pret Leiteru. - La- bak atvadies no savējā draudziņa. Diezin vai jūsējie vēl kādreiz redzēsies.

Bonds uzsmaidīja Leiteram.

-       Labi gan, ka pieteicām policijai ieras­ties te pulksten divos. Tiksimies augšā.

Ari Leiters smaidīja. Viņa zobi bija sar­kani no asinīm.

- Komisārs priecāsies redzēt šo kom­pāniju. Tiksimies.

-       Muļķības, - pārliecināti noteica nēģe­ris. - Kiīstās!

Sargs pagrieza gūstekni ar seju pret sienu. Tajā atvērās durvis uz garu gaite­ni. Vīrs, vārdā Tī-Hī, pagrūda Bondu uz priekšu.

Dūnās aiz viņiem aizcirtās.

VII nodala

MISTERS BIGS

Abu vīriešu soļi atbalsojās akmens ejā, kuras galā atradās otras durvis. Iegājuši pa tām, viņi nokļuva nākamajā gaitenī, ko apgaismoja vienīgi kaila spuldzīte. Vēl vienas durvis, un viņi nonāca milzīgā no­liktavā. Telpas vidū stāvēja akurātās kaudzēs saliktas kastes un ķīpas. Sprie­žot pēc marķējumiem uz redeļu kastēm, tā bija alkoholisko dzērienu noliktava. Pa šauru eju viņi izspraucās līdz metāla durvīm. Tī-Hī piespieda zvana pogu. Val­dīja pilnīgs klusums. Bonds lēsa, ka viņi atrodas apmēram kvartāla attālumā no naktskluba.

Nošķindēja aizbīdnis, un durvis atve­ras. Vakara uzvalkā ģērbies nēģeris ar ie­roci rokā pakāpās sāņus, aicinādams abus atnācējus ienākt priekštelpā, kuras grīdu sedza biezs paklājs.

-  Jūs var iet iekšā, Tī-Hī, - teica virs.

Tī-Hī pieklauvēja, un vīrieši iegāja tel­pā.

Krēslā ar augstu atzveltni pie dārga rakstāmgalda sēdēja misters Bigs 1111 uz­manīgi lūkojās ienācējos.

-   Labrīt, Džeiinsa Bonda kungs. - Balss bija zema un maiga. - Apsēdieties.

Sargs pavadīja Bondu līdz ādas at­zveltnes krēslam, atlaida aģenta rokas, 1111 viņš apsēdās, nonākdams aci pret aci ar misteru Bigu.

Bija tik patīkami atbrīvoties no dzelžai­nā tvēriena! Apakšdelmi pamazām atgu­va jutīgumu. Bonds nolaida rokas gar sāniem, svētīdams trulo sāpi, kas nornai- mja tirpas, asinīm straujāk sākot ritēt dzīslās.

Misters Bigs sēdēja, atbalstījis lielo galvu pret krēsla atzveltni, un klusēdams vēroja savu pretinieku.

Vienā mirkli Bonds aptvēra, ka foto­grāfijas nespēj sniegt patiesu priekšstatu par šo cilvēku. Attēlos nebija ne miņas no spēka un intelekta, ko izstaroja mis­ters Bigs. Tāpat tie nebija ļāvuši apjaust sejas patiesos izmērus.

Nēģera galva līdzinājās milzīgai futbol­bumbai, divas reizes pārsniedzot normā­los izmērus, un izskatījās gandrīz apaļa. Pelēkmelnā āda bija cieši nostiepta un spīdēja gluži kā slīkonim, kas divas ne­dēļas nogulējis ūdenī. Viņš bija pilnīgs plikpauris, vienīgi virs ausīm vīdēja pelē­ka pūka. Nebija ne uzacu, ne skropstu, bet acis atradās viena no otras tik tālu, ka tajās nevarēja ieskatīties vienlaikus. Skatiens bija caururbjošs un ledains. Kad šīs acis apstājās pie kāda priekšme­ta, likās, tās aprij un izkausē to sevī. Redzokļi bija nedaudz izspiedušies uz āru, zeltainas varavīksnenes apņēma tumšās, paplašinātās zīlītes. Tās nebija cilvēka, bel gan dzīvnieka acis, un šķita, ka tās kvēlo.

Plats deguns ar gandrīz nemanāmām nāsīm. Biezās, tumšās lūpas bija cieši sakniebtas. Tās pavērās vien tad, kad vīrs sāka runāt, atklādamas zobus un rozā smaganas.

Sejā tikko samanāmi vīdēja dažas sī­kas krunciņas, bet virs deguna bija iegū­lušas divas dziļas, saspringtas rievas, virs kurām milzīgā piere pamazām pārta­pa plikajā, spīdīgajā paurī.

Neizprotamā veidā milzīgā galva atstāja proporcionālu iespaidu. Tā slējās uz pla­ta, īsa kakla, kuru balstīja milža pleci. Ziņojumos Bonds bija lasījis, ka nēģeris ir sešas ar pusi pēdas garš, sver divdes­mit stounus [11] un tikai pavisam niecīga daļiņa no šī svara ir tauki. Kopējais ie­spaids izraisīja godbijību, pat - vieglas šausmas, un Džeimss iztēlojās, kā šis baisais, dzīvei nepiemērotais ķermenis audzis, it kā atriebjoties par sabojāto bērnību, saceldamies pret likteni 1111 pret: pasauli, ko viņš ienīda, jo tā šķita biedē­joša.

Lielais virs bija ģērbies smokingā, pie krekla aprocēm mirguļoja briljanti. Milzī­gās, mīkstās, sprogainām spalvām klātās rokas gulēja uz galda. Ne miņas 110 ciga­retēm vai pelnu trauka - istabā valdīja neitrāla smarža. Uz galda nebija neka, vienīgi milzīga sarunu ierīce ar neskaitā­miem slēdžiem un lielajam vīram nepie­mērota, ļoti maza ziloņkaula pātadziņa ar garu, tievu, baltu pletni.

Misters Bigs, klusēdams un dziļi kon- centrējies, lūkojās Bondā.

Uzmetis viņam ciešu atbildes skatienu, Džeimss pārlaida acis istabai.

Tā bija pilna ar grāmatām, plaša, no­mierinoša un ļoti klusa. Telpa līdzinājās miljonāra bibliotēkai.

Virs mistera Biga galvas atradās liels logs, bet pie pārējām sienām bija grā­matplaukti. Bonds pagriezās. Durvis ne­manīja, taču tās šajā istabā noteikti bija pat vairākas un droši vien slēpās aiz plauktiem. Abi nēģeri, kas bija atveduši Džeimsu, satraukti mīņājās pie sienas aiz slepenā aģenta krēsla. Spīdēja tikai acu baltumi. Viņu skatieni bija pievērsti nevis misteram Bigam, bet gan smiek-

Ilgajai, kā Bondam likās, figūrai, kura at­radās uz galdiņa pa labi no Lielā vira.

Neskatoties uz niecīgajām zināšanām par Vudu, Bonds to uzreiz pazina pēc Li Fermora apraksta.

No balta pjedestāla slējās piecas pēdas augsts, balts krusts. Šķērskokam bija pārvilktas pieputējušu un tik garu vīrie­šu svārku piedurknes, ka to apakšmala aiz galda nokārās līdz pat grīdai. Virs svārku apkakles rēgojās nodriskāts kat­liņš, kurš kā kronis bija uzsprausts krusta kokam, bet sprīdi zem cepures malas uz šķērskoka atdusējās garīdznie­ka apkaklīte.

Pie baltā pjedestāla pamatnes gulēja vecs citronkrāsas cimdu pāris. īss mala- liīta spieķītis ar apaļu zelta rokturi vidēja līdzās cimdiem, atbalstīts pret veidojuma kreiso plecu. Vēl uz galda stāvēja melns, stipri samīcīts cilindrs.

Ļaunais putnubiedēklis cieši vērās pā­ri istabai - tas bija Kapsētu Dievs un Nā­ves Leģiona valdnieks - barons Samedi. Uz mirkli pat Bondu pārņēma šausmas.

Aģents pagriezās un vēlreiz ieskatījās pelēkmelnajā sejā otrpus galdam.

Misters Bigs ierunājās.

-   Tu man būsi vajadzīgs, Tī-Hī. - Viņa acis pievērsās padotajam. - Maiami, tu vari iet!

-  Jā, ser, - viņi reizē noskandēja.

Bonds dzirdēja, ka atveras un aizveras

durvis.

Atkal iestājās klusums. Misters Bigs uzmanīgi pētīja slepeno aģentu. Kaut arī skatiens kavējās pie viņa, Bondam likās, ka tas kļuvis mazliet neskaidrs. Radās iespaids, ka milža smadzenes ir nodarbi­nātas ar ko citu.

Bondam nenāca ne prātā ļauties sa­mulsumam. Rokas atkal bija atguvušas spēju kustēties, un viņš pasniedzās, lai izņemtu no kabatas cigaretes un šķilta­vas.

Misters Bigs ierunājās:

-    Jūs drīkstat smēķēt, mister Bond. Taču, ja jums padomā kas cits, vispirms apskatiet šīs atvilktnes atslēgas cauru­mu. Es tikšu ar jums gala vienā acu mirklī.

Bonds paliecās uz priekšu. Tas bija ļoti liels atslēgas caurums. Džeimss lēsa, ka tā diametrs varētu sasniegt 45 milimet­rus. "Šauj," nodomāja aģents, "ar kāju nospiežot slēdzi zem galda. Tas nu gan ir viens varens triku meistars! Tik pui­cisks." Puicisks? Iespējams, bet uz to ne- drīkstēja pajauties. Triki - bumba, izzū­došs galds - darbojās vienkārši un efektī­vi. Tā nebija tikai tukša dižošanās, lai at­stātu iespaidu. Un ari šajā ieroci nebija nekā bērnišķīga - tas šķita loti rūpīgi vei­dots un izskatījās tehniski nevainojams.

Bonds aizdedzināja cigareti un ar bau­du ievilka dūmus dziļi plaušās. Notieko­šais viņu tikpat kā neuztrauca. Bija gandrīz neiespējami noticēt, ka notiks kaut kas patiesi slikts. Pēkšņa viņa no­zušana tikai pāris dienas pēc ierašanās Amerikā būtu pārāk uzkrītoša, ja vien misters Bigs neizperinās kādu neiedomā­jamu nelaimes gadījumu. Turklāt tad būs jānogalina arī Leiters. Uzsākt cīņu ar abiem dienestiem vienlaicīgi būtu tā kā par daudz, un misteram Bigam to vaja­dzēja zināt. Bonds tomēr mazliet uztrau­cas par draugu, kas atradās divu lempī­go pērtiķu rokās.

Mistera Biga lūpas pavērās, atsegda­mas zobus.

-   Jau daudzus gadus neesmu redzējis nevienu Galvenās pārvaldes aģentu, mister Bond. Kopš kara. Kara laikā dienests dar­bojās nevainojami. Jums ir daži ļoti spējīgi vīri. No saviem draugiem esmu dzirdējis, ka jūs esot liels vīrs. Jums ir numurs ar di­vām nullēm. 007, ja pareizi atceros. Du­buļi nulles - tā man stāstīja - nozīmējot, ka kādā no operācijām jums nācies no­galināt cilvēku. Domāju, ka organizācijai, kas slepkavības neizmanto kā ieroci, ne­atradīsies pārāk daudz aģentu ar līdzīgu šilru. Kas jums jānogalina šoreiz? Vai tas gadījumā neesmu es?

Balss skanēja mierīgi 1111 nosvērti, bez jebkādas izteiksmes. Bija saklausāms viegls amerikāņu un franču akcentu sa­jaukums, tomēr angļu valoda bija gan­drīz pedantiski akurāta un pareiza.

Bonds, sapratis, ka Maskava jau pa­spējusi ievākt ziņas par viņu, klusēja.

-   Ir ļoti svarīgi, lai jūs atbildētu, mis­ter Bond. No tā atkarīgs gan jūsu. gan jūsu drauga liktenis. Mani ziņu avoti ir diezgan droši. Es zinu vairāk, nekā es­mu pateicis, tā ka meli tiks atmaskoti ātri vien.

Džeimss viņam ticēja, tādēļ izvēlējās stāstu, kas balstījās uz faktiem un tomēr tos neatklāja.

-   Amerikā uzradušās angļu zelta mo­nētas. Edvarda IV Rose Noble, - viņš ie­sāka. - Dažas no tām esot pārdotas Hār­lemā. Amerikas Valsts kase lūdza palī­dzēt atrisināt šo lietu, jo šķiet, ka monē­tas nāk no Lielbritānijas. Ierados Hārle­mā, lai pats visu apskatītu, ar mani kopā ir Valsts kases pārstāvis, kurš, es ceru, pašlaik sveiks un vesels dodas atceļā uz viesnīcu.

-   Misters Leiters ir Centrālās izlūkoša­nas pārvaldes, nevis Valsts kases pārstā­vis, - vienaldzīgi noteica misters Bigs. - Un šobrīd viņa situācija ir ārkārtīgi nedroša.

Lielais vīrs apklusa un, pārdomās ie­grimis. vērās tālumā.

-  Tī-Hī!

-   Mjā, bos.

-  Piesien misteru Bondu pie krēsla!

Aģents gribēja piecelties.

-     Nekustieties, mister Bond, - rāmi brīdināja balss. - Ja paliksiet uz vietas, jums pavīd pavisam neliela cerība izdzī­vot .

Bonds palūkojās uz Lielo viru, ieskatī­jās viņa zeltainajās, bezkaislīgajās acis un atkal apsēdās. Tajā pašā bridi ap ķer­meni savilkās plata siksna, kas lika cieši sasprādzēta. Divas īsas saites apņēma plaukstu locītavas un piespieda tās ar ādu apvilktajiem metāla roku balstiem. Bonds varēja kopā ar krēslu mesties uz grīdas, taču visādi citādi bija pilnīgi bezspēcīgs.

Misters Bigs nospieda iekšējā telefona pogu.

-   Pasauciet mis Solitēru, - viņš pavēlē­ja.

Pēc īsa brīža grāmatu plaukts, kurš at­radās rakstāmgalda labajā pusē, lēni pa­slīdēja sānis.

Istabā lēni ienācā viena no skaistāka­jam sievietēm, kādu Bonds jebkad bija redzējis. Viņa aizvēra aiz sevis durvis un, apstājusies telpas vidū, sprīdi pa sprīdim nopētīja aģentu. Kad smalkā apskate bi­ja galā, Solitēra pagriezās pret misteru Bigu.

-  Jā? - viņa sāji vaicāja.

Misters Bigs, pat nepagriezis galvu, uz­runāja Bondu.

-   Šī ir īpaša sieviete, mister Bond, - viņš ļoti mierīgi teica, - un es gatavojos viņu precēt, jo viņa ir neatkārtojama. Es atra­du Solitēru kādā kabarē Haiti. Viņa tur ir dzimusi. Solitēra nodarbojās ar telepā- tiju, kurus es nespēju saprast. Es norau- dzijos tajā visā un tomēr nesapratu. Tur arī nebija nekā, ko saprast. Tā bija tele- pātija.

Misters Bigs uz mirkli apklusa.

-   Es to stāstu, lai jūs brīdinātu. Viņa ir mans inkvizitors. Spīdzināšana ir netīra un nepārliecinoša. Cilvēks pateiks visu, lai tikai nejustu sāpes. Kopā ar šo meite­ni nav nepieciešams ķerties pie tik ne­veiklām metodēm. Viņa intuitīvi jūt, vai cilvēks runā patiesību. Tieši tādēļ šis brī­numbērns kļūs par manu sievu. Viņa ir pārāk vērtīga, lai paliktu brīvībā. Tur­klāt, - viņš laipni piebilda, - būs intere­santi redzēt, kādi iznāks mūsu bērni.

Misters Bigs pagriezās un vienaldzīgi uzlūkoja meiteni.

-   Dažkārt ar viņu nav viegli. Šī būtne nesaprotas ar vīriešiem. Tādēļ ari Haiti viņu iesauca par Solitēru*.

- Apsēdies, - Lielais virs klusi vērsās pie Solitēras. - Pasaki man, ja šis vīrietis melo. Un paturi skaidru galvu! - viņš brī­dināja.

Meitene klusēdama paņēma krēslu, kas stāvēja pie sienas, un pagrūda to uz Bonda pusi. Sieviete apsēdās, gandrīz pieskardamās gūstekņa labajam ceļga­lam, un ielūkojās viņam acīs.

Solitēras seju klāja tas dīvainais bā­lums, kas piemīt baltajiem cilvēkiem, ku­ri ilgu laiku nodzīvojuši tropos. Taču pos­tošais klimats nebija izsausējis matus, nedz atstājis sejā nepatīkamas pēdas. Gaiši zilajās acīs vīdēja nicinājums, bet, kad viņu skatieni sastapās, Bonds ievēro­ja, ka pašā to dziļumā slēpjas kāda tikai viņam domāta vēsts. Tiklīdz vīrieša acis atbildēja, tā vienā mirkli pagaisa. Zilgan- melnie mati smagi krita pār meitenes ple­ciem. Viņai bija augsti vaigu kauli un pla­ta, jutekliska, tomēr mazliet nežēlīga mu­te. Asajā žokļa līnijā atspoguļojās izlēmī­ba un dzelžains raksturs, par ko liecināja ari taisnais deguns. Ši seja piederēja cil­vēkam, kas bija dzimis, lai pavēlētu. Franču kolonista, vergtura meitas seja.

Solitēra bija ģērbusies garā balta zīda vakarkleitā, kuras klasiskās līnijas lauza divas dziļas ieloces, kas krita no pleciem un atkailināja krūšu augšdaļu. Ausīs vi­zuļoja kvadrātveida briljanta auskari, bet uz kreisās rokas locītavas mirdzēja šaura briljantu rokassprādze. Gredzenu nebija. Nagi - īsi apgriezti un nelakoti.

Pamanījusi sev pievērsto Bonda skatie­nu, jaunā sieviete bezrūpīgi sakrustoja rokas klēpī, un kārdinošā bedrīte starp viņas krūtīm iezīmējās vēl redzamāk.

Mājiens bija nepārprotams, un kar­stums ielija Bonda sejā. Pēkšņi misters Bigs paķēra nelielo ziloņkaula pātadziņu un atvēzējās pār meiteni. Gaiss nošvīk- stēja, un pātaga spēcīgi ķēra viņas plecus.

Bonds satrūkās vairāk nekā Solitēra, kuras acis spēji uzliesmoja un tikpat spēji satumsa.

- Sēdi taisni, - klusi sacīja misters Bigs, - tu aizmirsties.

Sieviete iztaisnojās. Rokās pazibēja kāršu kava, un viņa sāka to jaukt. Tad mazliet izaicinoši sūtīja Bondam vēl vie­nu ziņu - par līdzdalību, par vairāk nekā līdzdalību…

Starp meitenes pirkstiem pavīdēja erce- na kalps. Tad pīķa dāma. Viņa sadalīja kā­vu divās dalās un turēja klēpī tā, lai abas kārtis atrastos viena otr ai pretī, tad tuvinā­ja tās, līdz attēli saskūpstījās, pēc tam tur­pināja jaukt kārtis. Ši riskantā priekšnesu­ma laikā viņa ne uz mirkli nepalūkojās uz Bondu. Aģents juta dīvainu uzbudināju­mu, un pulss saka sisties straujāk - viņam bija draugs ienaidnieka nometnē.

-  Vai esi gatava, Solitēra? - jautāja Lie­lais vīrs.

-  Jā, kārtis ir gatavas, - atbildēja mei­tene zemā, bezkaislīgā balsī.

-   Mister Bond, skatieties acis šai meite­nei un atkārtojiet savas ierašanās iemeslu.

Bonds ielūkojās meitenei acīs. Tajās nebija mājienu. Tās vispār skatījās vi­ņam cauri.

Aģents atkārtoja, ko tika stāstījis nēģe­rim. Viņa augumam pārskrēja biedējošas trīsas. Vai meitene spēj atšķirt melus no patiesības? Un, ja spēj, vai runās viņam par labu?

Istabā iestājās stindzinošs klusums. Bonds centās izskatīties vienaldzīgs. Viņš palūkojās griestos, tad uz Solitēru.

Meitenes skatiens kļuva koncentrēts un ass. Viņa novērsās no Bonda un pa­skatījās uz misteru Bigu.

- Viņš runā taisnību, - Solitēra salti noteica.

VIII nodala

BEZ HUMORA IZJŪTAS

Misters Bigs bridi domāja, tad nospie­da iekšējā telefona pogu.

-   Pļāpu Folij?

-   Mjja. bos.

-        Vai tas amerikānis Leiters ir pie te­vis?

-  Jjā.

Kārtīgi piekauj viņu, pēc tam aizved līdz "Bellevue" hospitālim un atstāj kaut kur tuvumā. Saprati?

-  Jjā.

-   Pats tur nerādies, vai skaidrs?

-  Jjā.

Misters Bigs atlaida pogu.

-        Nolādēts, - nikni nošņāca Bonds. - CIP tev neļaus tik viegli tikt cauri!

-        Jūs aizmirstat, mister Bond, ka vi­ņiem nav teikšanas Amerikā. Centrāla­jam izlūkdienestam nav varas te, tikai ārzemēs. Un federāli ar viņiem nav drau­gos. Tī-Hī, panāc šurp!

-Jjā, bos. -Tī-Hi nostājās pie galda.

Misters Bigs pāri galdam lūkojās Bon­da.

-        Kuru pirkstu jūs izmantojat visma­zāk, mister Bond?

Jautājums Džeimsu pārsteidza, viņa prāts mežonīgā ātrumā mēģināja rast at­bildi.

-        Esmu pārliecināts, ka apdomājis jūs teiksiet, ka tas ir kreisās rokas mazais pirkstiņš, - turpināja klusā balss. - Tī- Hī, salauz mistera Bonda kreisās rokas mazo pirkstiņu.

Nu nēģeris atklāja, kādēļ viņam dota tāda iesauka.

-  Hī-hī, - viņš falsetā ķiķināja. - I lī-hī.

Tī-Hī līksmi tuvojās Bondam, kurš

spēcīgi ieķērās roku balstos. Uz pieres iz­spiedās sviedri, un 007 centās iztēloties gaidāmās sāpes, lai spētu tās kontrolēt.

Nēģeris nesteidzīgi atpiņķerēja Bonda kreiso roku, kas bija stingri piesaistīta krēsla balstam, un, saņēmis aiz gala mazo pirkstiņu, apmierināti pie sevis ķi­ķinādams, sāka lēni jo lēni liekt atpakaļ.

Bonds grozījās un cilājās, mēģinādams apgāzt krēslu, taču Tī-Hī stingri turēja atzveltni. Pār aģenta seju aumaļām plū­da sviedri un pār lūpām izlauzās apslā­pēts kliedziens. Cauri pieaugošajām sā­pēm viņš redzēja vien meitenes plati ie­plestās acis un sārtās, viegli pavērtās lū­pas.

Pirksts slējās stāvus gaisā. Tagad nē­ģeris lēni lieca to atpakaļ, tuvinādams lo­cītavai. Pēkšņi kauls padevās, un atska­nēja ass krakšķis.

-   Ļoti labi, - noteica misters Bigs.

H-HI negribīgi palaida vaļā sakropļoto

pirkstu.

Bonds izdvesa klusu, dzīvniecisku rū­cienu un zaudēja samaņu.

-    Sitam puisim galīgi nau humorsajū- tas, - komentēja Tī-Hī.

Solitēra atkrita krēslā un aizvēra acis.

-    Vai viņam bija ierocis? - jautāja mis­ters Bigs.

-    Jjā. - Tī-Hī izņēma 110 kabatas Bonda beretu 1111 pārslidināja pār galdu. Lielais vīrs to rūpīgi aplūkoja. Viņš pasvārstīja ieroci rokā, novērtēdams kaula rokturi. Tad izņēma visas lodes, pārbaudīja, vai stobrā nav palikusi lode, un aizslidināja ieroci uz Bonda pusi.

-    Dabū viņu pie samaņas, - misters Bigs teica, paskatījies pulkstenī. Tas rā­dīja trīs.

TI-Hī nostājās aiz krēsla un ar nagiem satvēra Džeimsa ausu ļipiņas.

Bonds ievaidējās un, pacēlis galvu, iz­grūda virkni rupjību.

-   Priecājieties, ka neesat miris, - vien­aldzīgi noteica Lielais vīrs. - Jebkuras sāpes ir labākas par nāvi. Te ir jūsu iero­cis. Lodes ir pie manis. Tī-Hī, atdod to vi­ņam!

Tī-Hi paņēma no galda ieroci un ielika to atpakaļ Bonda pistoles makstī.

-   Es ātri paskaidrošu, - turpināja Lie­lais vīrs, - kādēļ neesat miris un kādēļ jums tika dota iespēja izbaudīt sāpes tā vietā, lai pievienotos piesārņojumam Hārlemas upes dibenā, ko cilvēki ar hu­mora izjūtu mēdz dēvēt par "cementa mētelīšiem".

Viņš ieturēja īsu pauzi un turpināja.

-    Mister Bond, mani māc garlaicība. Lūdzu Dievu, lai tas sūta to, ko agrīnie kristieši dēvēja par "accidfe" - nāvējošu letarģiju. kas apņem tos, kuriem vairs nav vēlmju. Es savā jomā esmu visizcilā­kais, tā saka tie, kuri izmanto manus ta­lantus, liet tie, kurus izmantoju es, bai­dās no manis un pakļaujas bez ierunām. Citiem vārdiem sakot, manis paša izvēlē­tās orbītas robežās nav pasauļu, kuras neesmu iekarojis. Nu jau ir par vēlu mai­nīt šo orbītu pret kādu citu. Vara ir katra godkārīga prāta augstākais mērķis, un nedomāju gan. ka citā sfērā es vairs spē­tu sasniegt tik visaptverošu un pilnīgu varu. kādu esmu sasniedzis šajā.

Bonds klausījās tikai ar vienu apziņas daļu. Otra jau kala plānus. Džeimss ju­ta Solitēras klātbūtni, taču centās uz meiteni neskatīties. Viņš stingi lūkojās lielajā, pelēkajā sejā, kuras zeltainās acis pat nepamirkšķinājās.

Klusā balss turpināja.

-   Mister Bond. tagad es gūstu prieku vienīgi meistarībā, elegancē un izsmalci­nātībā, ka arī dažos paņēmienos, ar ku­riem padaru sarežģītākas pats savas operācijas. Es gandrīz vai maniakāli cen­šos sasniegt pilnīgu patiesīgumu un maksimālo eleganci. Katru dienu, mister Bond, es cenšos un izdomāju sev arvien augstākus izsmalcinātības un tehniskas pilnības mērķus, tā, lai ikviena rīcība kļūtu par mākslas darbu, kuru rotā mans paraksts. Es esmu vienīgais savas rīcības soģis, tomēr no visas sirds ticu, mister Bond, ka mana tieksme pēc pilnī­bas beigu beigās tiks atzīta mūslaiku vēsturē.

Misters Bigs apklusa. Bonds ievēroja, ka lielās, dzeltenās acis ir plati ieplestas, it kā skatītu kādu vīzijas. "Šis vīrs slimo ar lielummāniju," nodomāja aģents. Un tādēļ viņš likās vēl bīstamāks. Lielākajai daļai noziedznieku galvenais dzinulis ir alkatība. Uzmācīgas idejas pārņemts prāts darbojas pavisam savādāk. Šis vīrs nebija parasts gangsteris. No viņa teju vai izstaroja draudīgums. Bonds bija ap­burts un sāka izjust gandrīz vai godbijī­bu.

- Es izvēlējos anonimitāti divu iemeslu dēļ, - turpināja zemā balss. - Tādēļ, ka to pieprasa manu operāciju būtība, un tādēļ, ka es apbrīnoju nezināmu māksli­nieku spēju noliegt sevi. Ja piedosiet augstprātību, es dažkārt iedomājos, ka esmu viens no tiem lielajiem ēģiptiešu fresku gleznotājiem, kas savu dzīvi pava­dīja, radot gleznojumus kapenēs, kaut ari apzinājās, ka neviena dzīva dvēsele tos neieraudzīs.

Lielās acis uz mirkli aizvērās.

-   Tomēr atgriezīsimies pie galvenā. Ie­mesls. kādēļ es jūs šorīt nenogalinu, mister Bond, ir tāds, ka cauruma izsiša­na jūsu vēderā man nesagādātu estētis­ku baudījumu. Ar šo ierīci, - viņš norā­dīja uz ieroci galda apakšā, - esmu iztai­sījis daudzus caurumus daudzos vēderos un jūtos apmierināts, ka mana mazā ro­taļlieta izrādījusies īsts tehnikas brī­nums. Turklāt, ka pirmīt pareizi atzīmē­jāt, man tas būtu tikai lieks traucēklis, ja te apkārt vandītos bariņš aģentu, uz­dodot jautājumus par jūsu un Leitera kunga nozušanu. Ne vairāk kā traucēk­lis. tomēr šobrīd man ir daudz citu lietu, par ko domāt.

-  Tātad, - misters Bigs palūkojās pulk­steni, - esmu nolēmis šoreiz atļaut jums abiem aiziet, pirms tam izsakot ļoti no­pietnu brīdinājumu. Jums šodien pat jāatstāj valsts, un misteram Leiteram nāksies nodarboties ar kādu citu lietu. Man pietiek jau ar vietējiem darboņiem un nav ne mazākās vēlēšanās noņemties vēl ari ar Eiropas aģentiem.

-   Tas ari viss, - viņš pabeidza. - Ja es jūs vēlreiz ieraudzīšu, jūs mirsiet ārkārtī­gi asprātīgā un manam tās dienas no­skaņojumam atbilstošā veidā. Tī-Hi, aiz­ved misteru Bondu uz garāžu. Pasaki, lai viri aizgādā viņu uz Centralparku un ie­met ūdenī. Ja pretojas, drīkst sist. bet ne nogalināt. Saprati?

-   Jjā, bos, - atbildēja Ti-IIi, spiedzīgi ķiķinādams.

Viņš atsaitēja Bonda potītes, tad roku locītavas. Pēc tam saņēma sakropļoto ro­ku un spēcīgi atlieca aiz muguras. Ar ot­ru roku nēģeris atraisīja pārējās virves un raušus uzrāva Bondu kājās.

-   Eimam, - noteica Tī-Hī.

Bonds vēlreiz ielūkojās milzīgajā, pelē- kajā sejā.

-   Tas, kurš ir pelnījis nāvi, - viņš ietu­rēja pauzi, - mirst tādā nāvē, kādu pelni jis. Pierakstiet to, - Džeimss piebilda. - Tā ir oriģināla doma.

Tad viņš paskatījās uz Solitēru. Meite ne raudzījās uz klēpī saliktajām rokām un nepacēla skatienu.

Kustas nu, - uzsauca Tī-Hī un, pa­griezis Bondu pret sienu, pagrūda uz priekšu, tik stipri sagriezdams plaukstas locītavu, ka gandrīz to izmežģīja. Bonds izdvesa klusu vaidu un viegli sagrīļojās. Aģents gribēja, lai Tī-Hī notic, ka gūstek­nis ir iebiedēts un paklausīgs. Bija jāpa­nāk, lai nēģeris atslābina tvērienu, pirms nav salauzis viņa roku.

Tī-IIi pasniedzās Bondam pār plecu un piespieda vienu no grāmatām. Atvērās plata eja. Pagrūdis Bondu uz priekšu, nēģeris iebīdīja smago plauktu vieta. Aiz abiem vīriem noklikšķēja atslēgas mēlīte. Novērtējis durvju biezumu, Džeimss sa­prata, ka tām jābūt skaņas necaurlaidī­gam. Viņi atradās īsā gaitenī, kura otrā galā vīdēja lejupejošas kāpnes. Bonds at­kal ievaidējās.

- Tu man salauzīsi roku, - viņš dve­sa. - Esi uzmanīgs. Es tūlīt zaudēšu sa­maņu.

Džeimss vēlreiz paklupa, mēģinādams noteikt nēģera atrašanās vietu. Viņš at­cerējās Leitera teikto: "Apakšstilbi, cirk­šņi, vēders, rīkle. Ja sitīsi kur citur, sa­lauzīsi roku."

- Turi muti, - uzbrēca vīrs, tomēr pa­laida Bonda roku sprīdi zemāk.

Neko citu arī nevajadzēja.

Viņi bija nonākuši gaiteņa vidū. Līdz kāpņu galam atlika vairs tikai pāris pē­du. 007 atkal paklupa, un nēģeris ietrie­cās viņam mugurā. Šis manevrs deva Bondam nepieciešamo attālumu un rīcī­bas brīvību.

Viņš nedaudz saliecās un, griezdamies pats ap savu asi, ar labo roku raidīja spēju sitienu atpakaļ. Ar smagu būkšķi tas sasniedza mērķi, Tī-Hī iespiedzās kā ievainots trusītis, un Bonds juta, ka kreisā roka nu ir brīva. Viņš apmetās riņķī, ar labo roku izraudams no maksts tukšo ieroci. Nēģeris, izdvesdams īsus, elsām līdzīgus spiedzienus, sarāvās čo­kurā un iespieda rokas starp kājām. Bonds no visa spēka trieca ieroci pret noliekto pakausi. Atskanēja vēl viens dobjš blīkšķis. Nēģeris iekaucās un no­gāzās uz ceļiem, aizsargājoties izrau­dams rokas no kājstarpes. Bonds nostā­jās viņam aiz muguras un, tālu atvēzējis apkaltajā kurpē auto kāju, iespēra pa mēļajās biksēs iespīlēto sēžamvietu.

Pēdējo reizi īsi iekliedzies, melnādai­nais vīrs aizripoja līdz kāpņu galam. Viņa galva atsitās pret metāla margām, 1111 tad bija redzams vairs tikai roku un kāju mudžeklis, kas pārvēlās pāri malai un ri­poja lejā. Atskanēja īss krakšķis, it kā ķermenis būtu uzgrūdies kādam šķēr­slim. Vel viens būkšķis un krakšķis, 1111 tad laikam viņš bija ticis līdz zemei. Ie­stājās klusums.

Bonds notrausa sviedrus un sasprin- dzis ieklausījās. Ievainoto roku viņš iebā- za mēteļa kabatā. Tā sāpēs pulsēja un bija piepampusi gandrīz divreiz lielāka. Turēdams ieroci labajā rokā, Bonds uz pirkstgaliem lēni kāpa lejā.

Sasniedzis kāpņu laukumu, kurā ne­kustīgi gulēja viņa nesenais uzraugs, Bonds vēlreiz apstājās un ieklausījās. Pavisam netālu klusu sanēja raidītājs. Aģents saprata, ka aiz tuvākajām 110 abām šeit redzamajām durvīm slēpjas mistera Biga sakaru centrs. Bondam ra­dās pēkšņa vēlēšanās tajā negaidīti ie­brukt, taču ierocis nebija pielādēts, tur­klāt viņš zināja, cik cilvēku atrodas tel­pā. Acīmredzot austiņas nebija ļāvušas tiem saklausīt troksni, kas radās, Tī-lli ripojot lejā pa kāpnēm. 007 turpināja kāpt zemāk.

Tī-Hī bija vai nu miris, vai arī gatavo­jās to darīt. Rokas izpletis, viņš gulēja uz muguras. Svītrainā kaklasaite stiepās pār seju kā saplacināta odze. Bonds ne­juta sirdsapziņas pārmetumus. Viņš pārmeklēja ķermeni, lai atrastu ieroci, un atrada to, aizbāztu aiz bāli violetajām biksēm, kuras nu bija piesūkušās asi­nīm. Tas izrādījās 38. kalibra kolts "Dc- tective Special" ar nozāģētu stobru. Ap­tvere bija pilna. Bonds ieslidināja atpa­kaļ makstī savu neizmantojamo beretu, paņēma koltu un drūmi pasmaidīja.

Pretī atradās nelielas, aizbultētas dur­vis. Pielicis pie tām ausi, Bonds dzirdēja klusu motora rūkoņu. Tai vajadzēja būt garāžai. Ko gan varēja nozīmēt motora darbināšana tik agrā rīta stundā? Džeimss pasmīnēja. Protams! Misters Bigs taču brīdināja puišus, ka Ti-Hi vedīs aģentu le­ja. Tagad tie droši vien brīnās, kur viņi kavējas, un uzmanīgi vēro durvis.

Bonds mirkli apdomājās. Viņam bija iespēja pārsteigt ienaidnieku nesagatavo­tu. Ja vien, protams, durvju bultas ir kārtīgi ieeļļotas.

Kreisā roka tikpat kā nebija izmantoja­ma. Turēdams koltu labajā rokā, ar ie­vainoto Bonds pārbaudīja pirmo bultu. Tā slīdēja viegli. Viņš attaisīja ari otru, viegli nospieda rokturi un uzmanīgi pa­vilka uz savu pusi.

Biezajām durvīm lēni atveroties, moto­ra rūkoņa kļuva skaļāka. Mašīnai vaja­dzētu būt tepat. Katra nākamā kustība varēja aģentu nodot. Viņš plati atvēra durvis, nostājās iesāņus un uzvilka kolta gaili.

Dažas pēdas tālāk stāvēja melns limu­zīns, tā motors darbojās. Turpat, arī at­vērtas garāžas ārdurvis. Spilgtā gaisma meta starus uz vairāku citu mašīnu spī­dīgajam virsbūvēm. Pie limuzīna stūres sēdēja milzīgs nēģeris, otrs stāvēja, at­spiedies pret mašīnas aizmugures dur­vīm. Nevienu citu nemanīja.

Bonda pēkšņā parādīšanās abus nēģe­rus neizsakāmi pārsteidza. Pie stūres sē­došajam vīram no mutes izkrita cigarete. Tad abi tvēra pēc ieročiem.

Instinktīvi Bonds vispirms izšāva uz stāvošo cilvēku, jo zināja, ka tas pistoli izraus pirmais.

Dobji nodunēja šāviens.

Nēģeris, ar abām rokām satvēris vēde­ru, pastreipuļoja dažus solus Bonda vir­zienā un nogāzās zemē. Viņa ierocis no- šķindēja, atsitoties pret betona grīdu.

Virs automašīnā iekliedzās, kad Bonda kolts pavērsās pret viņu, bet stūre trau­cēja izvilkt ieroci no mēteļa iekškabatas.

Bonds iešāva kliedzošajā mutē, un vī­rieša galva ietriecās sānu stiklā.

Džeimss apskrēja apkārt mašīnai un atvēra durvis. Nēģera nedzīvais augums pretīgi sazvāļojās. 007 uzsvieda ieroci uz sēdekļa un, cenzdamies pārāk nenotrai- pities ar asinīm, izvilka no salona ne­kustīgo ķermeni, tad ielēca mašīnā, pa­teikdamies dievam par iedarbināto moto­ru, aizcirta durvis, ar sakropļoto roku satvēra stūri, bet ar veselo grūda uz priekšu atrumpārslēdzēju.

Salauztais pirksts nežēlīgi sāpēja, un viņam neizdevās izkustināt smago limu­zīnu no vietas pietiekami ātri.

Bija zaudētas dažas liktenīgas sekun­des. Braucot cauri platajām garāžas dur­vīm, atskanēja šāvieni un kāda lode ie­triecās mašīnās korpusā. Ar labo roku Bonds strauji sagrieza stūri, un tajā mirklī atskanēja vēl viens šāviens, kas nospindza nedaudz augstāk. Sīkās drumslās sašķīda loga rūts pretējā ielas pusē.

Likās, ka šāvieni tiek raidīti no grīdas, 1111 Bonds saprata, ka ievainotajam nēģe­rim kaut kādā veidā izdevies aizsniegt savu ieroci.

Vairāk neviena šāviena, nedz ari kādas citas skaņas eka, kuru Bonds atstāja aiz muguras, neatskanēja. Izbraucis cauri vārtiem, aģents atpakaļskata spogulī re­dzēja vienīgi platu gaismas joslu, kas plūda no garāžas 1111 krita pār tukšo ielu.

Bondam nebija ne jausmas, kur viņš atrodas un uz kuru pusi būtu jādodas. Uz platās ielas nebija redzama neviena dzīva dvēsele, un Džeimss turpināja braukt uz priekšu. Salauztais pirksts ne­ciešami sāpēja, tomēr ar ikšķi un rādītāj­pirkstu, ņemot talkā ari labo roku. izde­vās noturēt stūri taisni. Viņš centās ne- pieskarties durvīm un logam, kas bija nošķiesti ar asinīm. Bezgalīgi garo ielu apdzīvoja vienīgi spocīgas dūmu strūkli­ņas, kas izplūda no pilsētas kanalizācijas sistēmas lūku režģiem. Automašīnas draudīgais priekšgals nopļāva tās vienu pēc otras, bet, palūkojies spogulī, Bonds redzēja, kā strūkliņas aiz viņa atkal pa­ceļas gaisā kā liegas atvadas mājoši, bal­ti rēgi.

Džeimss vadīja lielo automašīnu ar ātrumu piecdesmit jūdzes [12] stundā un vairākas reizes šķērsoja krustojumus pie sarkanās gaismas. Vēl daži tumši kvartāli, un tad jau parādījās apgais­mota avēnija ar visai dzīvu satiksmi. Šoreiz Bonds nogaidīja, līdz iedegās za­ļais signāls, tad nogriezās pa kreisi 1111 it kā ienira garā zaļu gaismu tunelī. Katrs nākamais luksofors arvien vairāk attālināja aģentu 007 no ienaidnieka. Apstājies pie kāda krustojuma un izla­sījis uzrakstus, Bonds beidzot saprata, ka atrodas uz Parka avēnijas un 1 16. ielas stūra. Viņš lēni aizbrauca līdz nā­kamajai ielai - tā bija 1 15'. Sapratis, ka virzās uz pilsētas centru, aizvien tālāk prom no Hārlemas, Bonds turpināja braukt. Viņš nogriezās uz 60. ielas. Tā bija tumša un vientulīga. 007 izslēdza motoru un atstāja mašīnu iepretī ugunsdzēsēju šļūtenei. Paņēmis no sē­dekļa ieroci, Bonds aizbāza to aiz bikšu jostas un devās atpakaļ uz Parka avēni­ju-

Pēc dažām minūtēm viņš apturēja taksometru un vēl pec brīža jau kāpa augšā pa "Santredžisas" viesnīcas kāp­nēm.

- Jums zīmīte, mister Bond, - sacīja nakts portjē. Bonds, negribēdams, ka sa- runbiedrs ievēro viņa savainoto pirkstu, pagriezās sāniski un atlocīja zīmīti ar la­bo roku. Tā bija no Fēliksa Leitera. La­piņā bija minēts laiks, četri no rīta, uz­rakstīts: "Piezvani man, tiklīdz pārro- dies!" un Leitera paraksts.

Aģents 007 ar liftu uzbrauca 21. stāvā. Atslēdzis numura durvis, viņš taisnā ceļā devās uz dzīvojamo istabu.

"Tātad mēs abi esam palikuši dzīvi," Bonds nodomāja un atkrita krēslā līdzās telefonam.

Žēlīgais Dievs, - viņš dzijā pateicībā noteica. - Kāda veiksme!

IX nodala

PATIESĪBA VAI MELI?

Uzmetis skatienu telefonam, Bonds piecēlās un devās pie bufetes. Viņš iebē­ra garā glāzē ledus gabaliņus, pielēja krietni daudz "Haig & Haig" un sakratīja, lai dzēriens atdzistu un sajauktos. Vienā malkā izdzēris pusi glāzes. Džeimss no­vilka mēteli. Kreisā roka bija tā piepam­pusi. ka to tik tikko varēja dabūt cauri piedurknei. Mazais pirkstiņš, joprojām atliecies atpakaļ, bija kļuvis gandrīz melns. Kad tas pieskārās drēbēm, sāpes likās nepanesamas. Bonds noņēma kak lasaiti un atpogāja augšējās krekla po­gas. Iedzēris vēl vienu pamatīgu malku, viņš ķērās pie telefona.

Leiters atbildēja tūlīt pat.

-    Paldies Dievam, - viņš atviegloti ie­saucās. - Kādi ir postījumi?

-  Salauzts pirksts, - atbildēja Bonds. - Un kā ar tevi?

-    Steks. Un nokauts. Nekā nopietna. Sāka, protams, ar dažādu iespēju ap­spriešanu. Vispirms draudēja pieslēgt ma­ni gaisa kompresoram garāžā. Sākt no ausim un turpināt uz leju. Kad Lielais virs nedeva nekādus norādījumus, puišiem kļuva garlaicīgi, un mēs ar Pļāpu - tas bi­ja tas virs ar jocīgo stroķi - labu laiku ru­nājām par džezu. Es mazliet pajokojos par Djūku Elingtonu un klarneti, un Pļāpa smējās kā kutināts. Pēkšņi mēs bijām kļuvuši draugi. Otrs virs - Flanels - sa- skāba, 1111 Pļāpa lāva viņam doties mājās, teikdams, ka pats mani pieskatīšot. Tad piezvanīja Lielais vīrs.

-   Es to dzirdēju, - sacija Bonds. - Neiz­klausījās sevišķi patīkami.

-   Pļāpu Folijs trakoti satraucās. Skrai­dīja pa istabu, runādamies pats ar sevi. Pēkšņi no visa spēka iekrāva man ar ste­ku, un es izslēdzos. Kad atguvos, sapra­tu, ka atrodamies kaut kur "Bellevue" hospitāļa rajonā. Bija apmēram pusčetri.

Pļāpa no sirds atvainojās, sacīja, ka tas bijis vienīgais, ko viņš varējis darīt. Lū­dzās, lai nenododu viņu. Teicās ziņot, ka atstājis mani pusdzīvu. Es, protams, ap­solīju, ka par maniem ievainojumiem iz­platīsies visbriesmīgākās runas. Vārdu sakot, mēs šķīrāmies kā vislabākie drau­gi. Iegriezos traumatoloģijas nodaļā, tur mani nedaudz sakopa, un es steidzos uz mājām. Biju ellišķīgi uztraucies par tevi, bet. pēc brīža sāka zvanīt telefons - poli­cija un FIB. Misters Bigs esot sūdzējies, ka kāds traks anglis rīta agrumā iebrā­zies "Kaulu dārzā", nošāvis trīs viņa vī­rus - divus šoferus un viesmīli -, noza­dzis, iedomājies tikai, vienu no mašīnām un aizbraucis, atstājot garderobē cepuri un mēteli. Lielais virs brēc pēc atmak­sas. Protams, es mēģināju nomierināt gan policiju, gan FIB, taču viņi lādējās kā neprātīgi un paziņoja, ka mums nekavē­joties jādodas prom. Šis rīts vēl ir mūsu rīcībā, taču jau dienas avīzēs, televīzijas un radio ziņās šie jaunumi būs katra vārda galā. Nemaz jau nerunājot par misteru Bigu, kurš sekos tev kā satraci­nāts lapseņu pūznis! Lai nu kā, man pa­domā ir daža laba ideja. Un man jāsaka, pie velna, es tiešām priecājos dzirdēt ta­vu balsi!

Bonds sīki izstāstīja visu, kas bija no­ticis ar viņu. Leiters klusi iesvilpās.

-   Puis, - viņš ar apbrīnu sacīja, - mis­ters Bigs ir saņēmis pamatīgu triecienu, un tev ir neticami paveicies. Solitēras jaunkundze, liekas, šonakt izglāba tavu ādu. Kā tu domā, vai mēs varētu viņu iz­mantot?

-   Droši vien varētu, ja vien izdotos tikt vi­ņai klāt, - sacīja Bonds. - Bet, domājams, misters Bigs savu dārgumu stingri uzrauga.

-     Par to padomāsim vēlāk, - atteica Leiters. - Tagad mums jāsāk kustēties. Beigsim runāt, es piezvanīšu tev pēc da­žām minūtēm. Vispirms izsaukšu polici­jas ķirurgu - viņš būs pie tevis pēc minū­tēm piecpadsmit. Tad aprunāšos ar piln­varoto un noskaidrošu, ko īsti domā poli­cija. Viņiem būs vajadzīgs kāds laika sprīdis, kamēr atradīs mašīnu. FIB pie- žmiegs avīžniekus un radio puišus, tā ka jaunākajās ziņās netiks minēts tavs vārds, nedz arī skanēs kādas runas par angli. Bet britu vēstniekam nāksies uz- slieties no gultas un atdot godu asociāci­jai "Par krāsaino iedzīvotāju vienādām tie­sībām" un vēl ,Dievs vien zina, kam, - Lei­ters ķiķināja klausulē. - Sazinies ar savu šefu Londonā. Pie viņiem tagad ir apmē­ram pusvienpadsmit. Tev būs nepiecie­šama stipra aizmugure. Ar CIP problēmu nebūs, toties FIB no paša rīta ķersies pie jautājuma "vai-redzējāt-šeit-jaunu-cilvē- ku". Tev vajadzīgas citas drēbes, par to es parūpēšos. Paliec nomodā! Kapā izgu­lēsimies. Piezvanīšu vēlāk.

Leiters nolika klausuli, un Bonds pa­smaidīja. Klausoties Fēliksa ironiskajā balsī un zinot, ka par visu tiek gādāts, drūmās domas pamazām atkāpās.

Viņš pacēla telefona klausuli un pie­prasīja tālsarunu. Savienojums tika so­līts pēc desmit minūtēm.

Bonds iegāja guļamistaba un ar pūlēm noģērbās. Viņš palīda zem ļoti karstas, pēc tam zem ledus aukstas dušas, tad noskuvās 1111 ar grūtībām atkal saģērbās. Bonds ielika beretā jaunu aptveri, ietina koltu novilktajā kreklā un ielika ceļaso­ma. Viņš bija gandrīz sakravājies, kad ie­zvanījās telefons.

Klausulē varēja dzirdēt džinkstēšanu, tālas operatoru sarunas, Morzes ābeces signālus, ko raidīja lidmašīnas un kuģi. Iztēlē Bonds redzēja lielo, pelēko celtni līdzās Rīdžentparkam un pamatīgi no­slogotu komutatoru, tējas tases un mei­teni, kas saka: "Jā, te "Universālais eks­ports"." Tā bija viena no adresēm, kuru aģenti izmantoja neparedzētiem zva­niem no ārzemēm. Meitene nodos izsau­kumu inspektoram, kas savukārt savie­nos ar M.

-   Jūs esat savienots,- sacīja operato- re. - Lūdzu, runājiet! Ņujorka zvana uz Londonu.

Bonds izdzirdēja kādu mierīgu balsi.

-   "Universālais eksports". Kas, lūdzu, zvana?

-   Vai varu runāt ar pārvaldnieku? - jau­tāja aģents. - Zvana viņa brāļadēls Džeimss no Ņujorkas.

-   Lūdzu, mirklīti uzgaidiet!

Bonds gara acīm redzēja, kā mis Mūn- penija nospiež iekšējā telefona pogu. "Tā ir Ņujorka, ser," viņa droši vien saka. "Domāju, ka zvana 007." "Savieno," at­bild M.

-        Jā? - atsaucās skarba balss, kuru Bonds mīlēja un kurai pakļāvās.

-      Te Džeimss, ser, - sacīja aģents. - Man. šķiet, būs nepieciešama jūsu palīdzība, lai nogādātu kādu sarežģītu sūtījumu.

-Turpiniet, - teica balss.

Vakar vakarā biju aizbraucis uz augšpilsētu, lai apraudzītu mūsu klien­tu, - sacīja Bonds. - Kamēr biju tur, Irīs no viņa labākajiem vīriem saslima.

-  Vai nopietni?

-       Cik vien nopietni iespējams, ser, - skaid­roja Džeimss. - Tur plosījās pamatīga gripa.

-  Ceru, ka jūs neesat saslimis.

-        Tikai vieglas iesnas, ser, - atteica Bonds, - bet nekā nopietna. Es jums par lo uzrakstīšu. Federācija domā, ka gri­pas dēļ man vajadzētu izbraukt no pilse tas. - Iztēlodamies M. plato smaidu, arī Bonds pasmaidīja. - Tad nu mēs ar Feli- siju dosimies prom.

-  Ar ko?

-        Ar Felisiju, - Džeimss nosauca pa burtiem. - Manu jauno sekretāri no Va­šingtonas.

-Ak, jā.

-   Domāju apmeklēt to ražotni Sanped- ro, kuru jūs ieteicāt.

-   Laba doma.

-    Taču Federācija, šķiet, tā nedomā, tādēļ ceru, ka sniegsiet man savu atbal­stu.

-   Pats par sevi saprotams, - teica M. - Ka sokas darbi?

-   Diezgan daudzsološi, ser, bet smagi. Šodien Felisija uzrakstīs atskaiti.

-   Labi, - sacīja M. - Vai vēl kas?

-    Nē, tas ir viss, ser. Paldies par at­balstu.

-   Viss kārtībā. Turieties! Uz redzēša­nos.

-   Uz redzēšanos, ser.

Bonds nolika klausuli un pasmaidīja. Viņš iztēlojās, kā M. zvana štāba priek­šniekam. "007 jau paspējis sarauties ar FIB. Vakar bijis Hārlemā un novācis trīs mistera Biga vīrus. Ari pats ievainots, bet ne pārāk nopietni. Tagad abiem ar CIP aģentu Leiteru jāatstāj pilsēta. Puiši do­sies uz Saukt pēterburgu. Brīdiniet A. un C. nodaļas. Jādomā, ka diena nebūs ne pusē, kad mēs vēl šo to dzirdēsim no Va­šingtonas. A. nodaļai sakiet, ka ļoti jūtu līdzi, taču pilnībā uzticos 007 un esmu pārliecināts, ka viņš tā rīkojies pašaiz sardzības nolūkā un ka tas vairs neat­kārtosies, un tā tālāk. Skaidrs?" Bonds vēlreiz pasmīnēja, iedomājoties Dēmonu, kuram nāksies šos slidenos makaronus karināt uz spalvainajām Vašingtonas au­sim, ņemot vērā, ka tas nav vienīgais angļu-amerikāņu attiecību kamols, kas jāatšķetina.

Iezvanījās telefons. Tas atkal bija Lei­ters.

- Klausies uzmanīgi, - viņš sacīja. - Pa­mazām viss norimst. Liekas, trijotne, ku­ru tu noliki gar zemi - Tī-Hi Džonsons, Sems Maiami un vīrs, vārdā Makfings -, bi­ja diezgan bīstama. Visi trīs atradās meklēšanā par dažādām lietām. FIB tevi piesedz. Negribīgi, protams. Toties polici­ja kļuvusi vai traka no dusmām. FIB lie­la priekšniecība jau lūgusi manam še- fam, lai sūta tevi mājās - izraujiet viņu lieši no gultas, tā teikt, - es domāju, pa­matā skaudības dēļ -, taču viss tika no­kārtots. Tomēr mums abiem nekavējoties jāņem kājas pār pleciem un jādodas prom no šīs nolāpītās pilsētas. Viss jau ir sagatavots. Mēs nevaram pazust kopā, tādēļ tu brauksi ar vilcienu, bet es lido­šu. Pieraksti.

Bonds piespieda telefona klausuli pie pleca un pasniedzās pēc pildspalvas un papīra.

- Turpini, - viņš sacīja.

Pensilvānijas stacija, 14. perons. "Sudraba fantoms". Desmitos trīsdesmit 110 rīta. Tiešais reiss uz Sanktpēterburgu caur Vašingtonu, Džeksonvilu un Tam- pu. Pasūtīju tev atsevišķu kupeju. Aug­stākās klases. '245. vagons. H kupeja. Bi­ļete būs pie pavadoņa uz Braisa vārda. Dodies taisnā ceļā uz 14. peronu un ej uz vilcienu. Nekavējoties kāp kupejā un paliec ieslēdzies, lidz vilciens sāk kus- teties. Es izlidoju pēc stundas, tā ka ta­gad tu paliec viens. Ja rodas problēmas, zvani Deksteram, taču nebrīnies, ja viņš tev gribēs noraut galvu. Vilciens pienāks Sanklpēterburgā rit ap pusdienas laiku. Paņem taksi un brauc līdz Evergleidai Rietumu līča bulvārī. Tas ir vietā, ko sauc par Dārgumu salu, un tur atrodas visas pludmales viesnīcas. Ar Sanktpē­terburgu to savieno uzbērts ceļš. Taksisti zinās. Es tevi gaidīšu. Saprati? Un, Dieva (Icļ, turi acis vaļā! Ja vien būs kaut ma- zaka iespēja. Lielais virs centīsies dabūt tevi rokā, bet dzelzceļa policija viņam vēl palīdzēs. Brauc ar taksi un turies tālāk no gaismas. Aizsūtīšu tev citu cepuri un dzeltenbrūnu lietusmēteli. "Santredžisas" rēķins ir nomaksāts. Tas arī viss. Vai ir kādi jautājumi?

-  Izklausās labi, - noteica Bonds. - Ru­nāju ar M., viņš visu nokārtos, ja radī­sies domstarpības ar Vašingtonu. Un uz­manies - tu šajā sarakstā esi nākamais aiz manis. Tiksimies rit. Uz redzi.

-   Uzmanīšos, - atteica Leiters. - Līdz ritam.

Pulkstenis rādija pusseptiņi, Bonds at­vilka dzīvojamās istabas aizkarus un vē­roja, kā pār pilsētu pamazām klājas rīt­ausma. Ielas vēl arvien slēpās tumsā, ta­ču debesskrāpju virsotnes bija iekrāso­jušās rozā, un saule stāvu pēc stāva at­mirdzēja logos, it kā milzīgajos namos, sākot ar jumtiem, rosītos vesela sētnieku armija.

Ieradās policijas ķirurgs, uzkavējās sā­pīgu stundas ceturksni un aizgāja.

-   Tīrs lūzums. - viņš teica. - Paies da­žas dienas, kamēr sadzīs. Kā jūs pie tāda tikāt?

-    Iespiedu durvīs, - atbildēja Bonds.

-  Jums vajadzētu turēties tālāk no dur­vīm, - ķirurgs izteica savas domas. - Tās ir ļoti bīstamas. Durvis vajadzētu aizliegt ar likumu, bet jums laimējās, ka neievē­rāt tajās kaklu.

Ārsts aizgāja, un Bonds, pabeidzis kār­tot ceļasomas, jau gatavojās pasūtīt bro­kastis, kad iezvanījās telefons.

Gaidīto policista vai FIB aģenta skarbo vārdu vietā klausulē atskanēja zema un steidzīga sievietes balss, kas vaicāja pēc mistera Bonda.

-   Kas zvana? - jautāja aģents 007, lai iegūtu laiku. Atbildi viņš jau zināja.

-    Fs zinu, ka tas esat jūs, - atteica balss, un Bonds saprata, ka runātājas lū­pas ir cieši piespiestas mikrofonam. - Te Solitēra. - Vārds izskanēja klausulē ka vāra nopūta.

Bonds klusēja, cenzdamies uzminēt ai­nu līnijas otrā galā. Vai meitene ir viena? Vai viņa vieglprātīgi runā pa mājas tele­fonu, kur pie paralēlā aparāta pieplakusi vesela kompānija? Vai ari Solitēra atro­das istabā, kur viņu uzmanīgi vēro vienī­gi misters Bigs, nolicis sev priekšā pild­spalvu un bloknotu, lai pateiktu priekšā nākamo jautājumu?

-  Klausieties, - turpināja Solitēra. - Man jāsteidzas. Es esmu telefona kabīnē, bet man nekavējoties jāiet atpakaļ. Lūdzu, ticiet!

Džeimss izvilka kabatlakatiņu un ru­nāja caur to.

-  Ja es sazināšos ar misteru Bondu, ko viņam pateikt?

-   Velns lai jūs parauj, - izmisīgi iesau­cās meitene. - Zvēru pie savas mātes, pie saviem nedzimušajiem bērniem! Man jā­liek prom, un jums tāpat. Ņemiet mani līdzi! Es jums palīdzēšu. Es zinu dau­dzus viņa noslēpumus. Taču pasteidzie­ties! Runājot ar jums, es riskēju ar savu dzīvību, - viņa šņukstēja niknumā un panikā. - Dieva dēļ. uzticieties man! Jums man jāuzticas! Jāuzticas!

Bonds klusēja, bet viņa prāts drudžai­ni centās apsvērt visas iespejas.

-    Klausieties, - Solitēra atkal ierunā­jās, balss bija dobja, nomākta un bezce­rības pilna, - ja jūs mani neņemsiet līdzi, es padarīšu sev galu. Nu, vai ņemsiet? Vai varbūt vēlaties mani nogalināt?

Ja viņa tēloja, tad darīja to patiešām lie­liski. Tas bija nepiedodami riskants pasā­kums. bet Bonds tomēr izlēma. Viņš runā­ja tieši klausulē, un balss skanēja dobji.

-   Ja tā ir krāpšana, Solitēra, es tikšu jums klāt un nogalināšu, pat ja tas būs pēdējais, ko savā dzīvē izdarīšu. Vai jums ir pildspalva un papīrs?

-  Uzgaidiet, - uztraukti izdvesa meite­ne. - Jā. jā.

"Man jābūt gatavam," nodomāja Bonds, "ka tās ir lamatas."

-  Precīzi desmitos divdesmit esiet Pensi!- vai lijas stacijā. Vilciens "Sudraba fantoms" uz… - viņš īsu bridi svārstījās, - …uz Vašingtonu. 245. vagons, H kupeja. Sa­kiet. ka esat Braisa kundze. Ja gadījumā manis tur vēl nav, biļete ir pie pavadoņa. Ejiet uz kupeju un gaidiet. Sapratāt?

-   Jā, - atsaucās meitene. - Un paldies jums, paldies.

-   Pārāk nerādieties nevienam acīs, - Bonds brīdināja. - Uzlieciet plīvuru vai ko tamlīdzīgu.

-       Protams, - atteica meitene. - Es apso­lu. Es patiešām apsolu. Man jāiet. - Viņa nolika klausuli.

Bonds palūkojās uz apklusušo telefo­nu un skaļi noteica:

-   Nu, re, miers vējā.

Nolicis klausuli, Džeimss piecēlās, iz- staipījās un, piegājis pie loga, neko nere­dzošām acīm lūkojās ārā. Domas haotiski riņķoja galvā. Paraustījis plecus, Bonds atgriezās pie telefona. Viņš ielūkojās pulkstenī, bija pusastoņi.

-       Labrīt, - atsaucās samtaina balss, - ar ko varu pakalpot?

-       Brokastis, lūdzu. - teica Bonds. - Du- bultporciju ananāsu sulas. Kornfleiksus un krējumu. Olu kulteni ar gaļas šķēli. Dubultporciju espresso kafijas. Toster- maizi un marmelādi.

-       Jā, ser, - atbildēja meitene. Viņa at­kārtoja pasūtījumu un piebilda: - Viss nekavējoties tiks nogādāts jūsu numurā.

-  Paldies.

-  Nav par ko.

Bonds pasmīnēja.

"Notiesātais ietur spēcinošas brokas­tis," viņš nodomāja, apsēdās pie loga un skatījās skaidrajās debesis, it kā cenzda­mies ielūkoties nākotne.

Hārlemā pie lielā komutatora Čukstē­tājs atkal sarunājās ar pilsētu, nodo­dams "acīm" Bonda aprakstu. "Visi dzelzceļi, visas lidostas. Piektā avēnija un 55. iela, "Santredžisas" durvis. Mis­ters Bigs sacīt, ka mums jāvēro visas au­tomaģistrāles. Padodat tālāk. Visi dzelz­ceļi, visas lidostas…"

X nodala

"SUDRABA FANTOMS"

"Acis" Bondu pazaudēja mirklī, kad viņš, saslējis jaunā lietusmēteļa apkakli līdz pat ausīm, izgāja no "Santredžisas" aptiekas, kas atradās uz 55. ielas un bija savienota ar viesnīcas iekštelpām.

Mirkli pastāvējis pie ieejas, Džeimss pēkšņi ar ievainotās rokas īkšķi atrāva garāmbraucoša taksometra durvis, uz­svieda uz sēdekļa savu ceļasomu un strauji ielēca automašīnā. Taksometrs (raucās uz priekšu. Nēģeris, kurš vāca ziedojumus melnādainajiem Korejas kara veterāniem, un viņa draudziņš, kas urķe- jas noplukuša automobiļa motorā, neko nepamanīja un palika novērošanas vie­las, līdz garām pabrauca auto, kas, no- skandējis divus īsus un vienu garu sig­nālu, atsauca visus no posteņiem.

Tomēr Bonds tika pamanīts, liklidz iz­kāpa no taksometra pie Pensilvānijas stacijas. Dīkdienīgs nēģeris ar pītu grozu rokā tūlīt pat iegāja telefona kabīnē. Pulkstenis rādīja piecpadsmit minūtes pāri desmitiem.

Līdz vilciena atiešanai bija palicis nie­ka stundas ceturksnis, tomēr pa šo laiku viens no restorānvagona viesmīļiem pēkšņi saslima, un vietā nāca cilvēks, kurš pa telefonu bija saņēmis smalkus norādījumus. Šefpavārs nojauta ko nelā­gu, taču, kad jaunais viesmīlis iečukstēja viņam ausi pāris vārdu, virs, acis pār­griezis, satvēra kaklā pakārto amuletu un nolēma neiejaukties.

Ātrā soli šķērsojis stikloto uzgaidāmo telpu, Bonds kāpa lejā uz 14. peronu. Tur, pazemes stacijas dūmakas ieskauts, izstiepis mirdzošos, sudrabainos vago­nus celurtdaļjudzes garumā, stāvēja viņa vilciens. Kailās elektriskās spuldzes iz­gaismoja mirdzošās zelta un purpura joslas uz lokomotīves sāniem. Nevainoja­mi spodrā kabīnē mašīnists un viņa pa­līgs vēlreiz pārbaudīja ampērmetra un gaisa spiediena skalu rādītājus.

Milzīgo dzelzsbetona alu pildīja dziļš klusums, un katram vārdam sekoja at­balss.

Pasažieru nebija daudz. Lielākā daļa iekāps Ņūarkā, Filadelfijā, Baltimorā un Vašingtonā. Bonds nogāja simt jardu, [13] līdz sasniedza 245. vagonu. Tas atradās gandrīz pašā vilciena astē. Guļamvagona pavadonis stāvēja pie durvīm. Viņa acis sedza brilles, melnā seja likās garlaikota, taču draudzīga. Zem vagona logiem vidē­ja plats, brūni zeltīts uzraksts "Ričmon- da, Fredriksburga un Potomaka" un mazliet zemāk guļamvagona nosau­kums - "Bellesylvania". Gar durvīm aug­šup vijās tievas tvaika strūkliņas, kas iz­plūda no apkures sistēmas.

- II kupeja, - teica Bonds.

-   Misters Braiss, ser? Mjā. Misis Brai- sa tikko ieradās. Tieši pirms jumsim.

Bonds iekāpa vagona un pa olīvzaļas krāsas gaiteni devās uz priekšu. Grīdu sedza biezs paklājs, un apkārt jautās amerikāņu dzelzceļam raksturīgā cigāru dūmu smaka. Pie sienas karājās zīmīte: "Jums nepieciešams otrs spilvens? Lai saņemtu papildu ērtības, izsauciet: savu pavadoni. Viņa vārds ir" - tālāk bija pie­sprausta vizītkarte - "Semjuels D. Bokl vins."

H kupeja atradās gandrīz pašā vagona vidū. E kupejā sēdēja cienījama izskata amerikāņu pāris, bet pārējās stāvēja tuk­šas. H kupejas durvis bija aizslēgtas. Bonds pieklauvēja

-   Kas tur ir? - jautāja bažīga meitenes balss.

-Tas esmu es, - atsaucās Bonds.

Durvis atvērās. Džeimss iegāja un, no­licis somu, pagrieza atslēgu.

Jaunā sieviete bija ģērbusies melnā, vienkāršā kostīmā. Plats tilla plīvurs slī­ga pāri mazās, melnās salmu cepures malai. Viena cimdotā roka skara kaklu, un cauri plīvuram Bonds redzēja, ka meitenes seja ir bāla un acis bailēs plati ieplestas. Solitēra līdzinājās francūzietei un bija ļoti skaista.

-   Paldies Dievam, - viņa izdvesa.

Bonds pārlaida ašu skatienu telpai, at­vēra tualetes istabas durvis un pārlieci­nājās, ka tur neviena nav.

Balss uz perona sauca: "Iekāpt!" No- šķindēja metāla kāpnītes, kuras pavado­nis ievilka vagonā, durvis aizvērās, un vilciens lēnām devās uz priekšu.

Riteņi noklaudzēja uz pārmijām, un "Sudraba fantoms" pamazām uzņēma āt­rumu. Uz ļaunu vai uz labu, bet viņi bija devušies ceļā.

-     Kur jūs vēlētos sēdēt? - jautāja Džeimss.

-    Man vienalga, - satraukti atteica meitene. - Izvēlieties jūs.

Paraustījis plecus, Bonds apsēdās ar seju braukšanas virzienā. Viņam patika skatīties uz priekšu.

Meitene nervozi apsēdās pretī. Vilciens vēl joprojām brauca cauri tunelim, kas veda ārā no pilsētas.

Jaunā sieviete noņēma cepuri un noli­ka to blakus uz sēdekļa. Izņēmusi mat­adatas, viņa papurināja galvu, un biezās, melnās cirtas apņēma plecus. Zem acīm vīdēja zili loki, un Bonds nosprieda, ka arī Solitēra pagājušo nakti ir pavadījusi nomodā.

Starp viņiem atradās galds. Pēkšņi Soli tēra pasniedzās pēc Džeimsa rokas un pielika to pie lūpām. Bonds, saraucis pie­ri, mēģināja atvilkt plaukstu, taču kādu brīdi viņai izdevās to paturēt savās rokās.

Meitenes lielās, zilās acis atklāti lūko­jās Bonda sejā.

Paldies, - viņa sacīja. - Paldies, ka uzticējāties man. Tas jums nenācās vieg­li. - Atlaidusi aģenta roku. viņa atslīga krēslā.

- Priecājos, ka to izdarīju, - ne pārāk pārliecinoši atteica Bonds.

Prāts mēģināja pretoties sievietes val­dzinājumam. Aģents sameklēja kabatā cigaretes un šķiltavas. "Chesterfield" pa­ciņa bija gluži jauna, un viņš centās ar labo roku noņemt celofānu.

Meitene pasniedzās un izņēma paciņu Bondam no rokām. Atvērusi to, viņa iz­vilka cigareti, aizdedzināja un pasniedza Džeimsam. Bonds viegli pasmaidīja, kad, ievelkot dūmu, sajuta uz filtra meitenes lūpu krāsas garšu.

-   Es izsmēķēju trīs paciņas dienā, - viņš sacīja. - Jūs būsiet pamatīgi nodarbinā­ta.

-    Es tikai palīdzēšu tikt galā ar jau­nām paciņām, - atteica Solitēra. - Nebai­dieties, es neuzplīšos jums visu ceļu lidz San k t pēterburgai.

Bonds piemiedza acis, un smaids tajās izdzisa.

-      Jūs taču nedomājat, ka noticēju braucienam uz Vašingtonu, - Solitēra teica. - Šorīt jūs nebijāt sevišķi veikls melis. Lai nu kā, misters Bigs domā, ka esat ceļā uz Floridu. Dzirdēju, kā viņš li­ka saviem ļaudīm jūs novērot. Viņš loti ilgi runāja ar vīru, ko sauc par Laupītā­ju. Teica, lai uzmanot Tampas lidostu un vilcienus. Varbūt mums vajadzētu izkāpt ātrāk - Tarponspringsā vai kādā no ma­zajam piekrastes stacijām. Vai kāds re­dzēja jūs iekāpjam vilcienā?

-    Nē, par to esmu drošs, - atbildēja Bonds, un viņa sejas vaibsti atkal atslā­ba. - Un kā ar jums? Vai neradās grūtī­bas?

-    Šodien bija paredzēta dziedāšanas stunda. Lielais virs mēģina mani padarīt par estrādes zvaigzni. Grib, lai es dziedu "Kaulu dārzā". Viens no mistera Biga vī­riem kā parasti aizveda mani pie skolotā­ja, bet pusdienas laikā viņam jāatbrauc pakal. Vīrs nejutās pārsteigts, ka nodar­bība sākas tik agri. Es bieži vien brokas­toju pie skolotāja, lai tiktu prom no mis­tera Biga, kurš vēlas, lai es visas maltītes ieturu kopā ar viņu. - Solitēra palūkojās pulkstenī. Bonds ciniski atzīmēja, ka tas ir loti dārgs pulkstenis - briljanti un pla­tīns.

-   Vēl stundu neviens mani nemeklēs. Es pagaidīju, kamēr mašīna ir prom, un steidzos zvanīt jums. Pēc tam ar takso­metru aizbraucu uz centru un sīkpreēu veikaliņā nopirku zobu birstīti 1111 dažus citus sīkumus. Neka cita man nav, izņe­mot dārglietas un iekrāto naudu. Kādi pieci tūkstoši dolāru. Tā ka nebūšu jums finansiāla nasta, - viņa pasmaidīja. - Es zināju, ka pienāks diena, kad man ra­dīsies izdevība. - Solitēra ar roku pamāja uz loga pusi. - Jūs dāvājāt man jaunu dzīvi. Gandrīz gadu biju ieslodzīta kopā ar misteru Bigu un viņa gangsteriem. Paš­reiz jūtos kā paradīzē nonākusi.

Vilciens joņoja garām nekoptām, ne­auglīgām zemēm un purviem. Ainava nelikās sevišķi pievilcīga. Bondam tā at­gādināja pirmskara skatus, kurus viņš bija vērojis pa Transsibīrijas ekspreša lo­gu. Vienigi šoreiz gar acīm ik pa brīdim aizslīdēja milzīgi, vientuli afišu dēļi ar jaunāko Brodvejas izrāžu reklāmām un specializētas metāllūžņu un vecu auto­mašīnu izgāztuves.

- Ceru, ka varēšu jums piedāvāt ko la­bāku par šo, - Bonds smaidot sacīja. - Ta­ču nesakiet paldies! Tagad mēs esam no­rēķinājušies. Pagājušajā naktī jūs man izglābāt dzīvību. Tas ir, - viņš piebilda, ziņkārīgi paskatījies meitenē, - ja vien jums tiešām piemīt pārdabiskas spējcis.

Jā, - viņa atbildēja, - piemīt. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Es bieži vien spēju saskatīt, kas notiks ar citiem cilvēkiem. Nedaudz izpušķojot, to nebija grūti pār­vērst par izklaidi, lai Haiti nopelnītu izti­ku. Turienes ļaudis ir māņticības un Vu- du kulta apmāti un nemaz nešaubījās, ka esmu ragana. Bet zvēru, kad ierau­dzīju jūs tajā istabā, zināju, ka esat sū­tīts, lai mani glābtu. Es, - meitene pietvī­ka, - redzēju daudz ko.

-   Ko t ieši?

Ak, es nezinu, - Solitēra apmulsa. Meitenes acis nemierīgi klejoja pa telpu, ka meklēdamas, kur pieķerties.

- Vienkārši daudz ko. Neko konkrētu. Taču būs grūti, - viņa piebilda nu jau pavisam nopietni, - un bīstami. Mums abiem. - Solitēra ieturēja pauzi. Vai jūs par mums parūpēsieties?

-  Darīšu visu, kas būs manos spēkos. - at bildēja Bonds. - Bet tagad vajadzētu ne­daudz nosnausties. Kaut ko iedzersim un apēdīsim pāris sviestmaizes, pēc tam teik­sim, lai pavadonis sakārto gultas. Nevajag mulst, - viņš piebilda, redzot, ka meitene novēršas. - Mēs kopā iekuļamies šajā ķezā, un nu divdesmit četras stundas diennaktī mums nāksies pavadīt vienā guļamistabā, tāpēc nevajag kļūt pārlieku sīkumainiem. Jūs taču esat misis Braisa, - aģents plati pasmaidīja. - un tā jums ari jāizturas. Vis­maz, kamēr tiksim galā, - viņš piebilda.

Meitene iesmējās. Neko neteikusi, viņa nospieda zvana pogu, kas atradās zem loga.

Kopā ar apkalpotāju ienāca ari guļam­vagona pavadonis. Bonds pasūtīja uzko­das. labi izturētu "Old Grandad" burbo- nu un bezkofelna kafiju "Sanka".

Man jāiekasē maksa par vēl vienu braucēju, Braisa kungs, - teica pavadonis.

Protams, - atbildēja Bonds. Solitēra pastiepās pēc rokassomiņas.

-  Viss kārtībā, dārgā, - iebilda Bonds, iz­ņemdams no kabatas naudas maku. - Vai aizmirsi, ka atdevi man savu naudu, pirms atstājām māju?

Domāju, ka lēdijai vajadzēs daudz naudas vasaras drēbēm, - noteica pava­donis. - Veikali Sanpetā ir ārkārtīgi dār­gi. Un tur ir arī briesmīgi karsts. Vai jūs kādreiz esat bijuši Floridā?

-   Mēs braucam turp katru gadu, - at­trauca Bonds.

-  Ceru, ka ceļojums būs patīkams, - sa­cīja pavadonis.

Kad durvis aizvērās, Solitēra jūsmīgi iesmējās.

-    Nedomājiet, ka jums izdevās mani samulsināt, - viņa sacīja un koķeti pie­bilda. - Ja nebūsi pietiekami gādīgs, es kļūšu patiesi neciešama. Taču vispirms es došos turp, - viņa pamāja uz dūnām, kas atradās Bondam aiz muguras. - Es noteikti izskatos briesmīgi.

-    Ej vien, dārgā, - ari Džeimss iesmē­jās, un meitene nozuda tualetes telpā.

Bonds pagriezās pret logu un vēroja glītos koka namiņus, kas, tuvojoties Trentonai, slīdēja garām. Džeimsam pati­ka vilcieni, un viņš domās izbaudīja turpmāko braucienu.

Vilciens samazināja ātrumu. Viņi lēni paslīdēja garam vairākiem rezerves ce­ļiem, uz kuriem blīvējās tukši vagoni. Uz to sāniem greznojās teju vai visu štatu un pazīstamāko transporta firmu nosau­kumi, stāstīdami par Amerikas dzelzceļa romantisko būtību.

■ Britu dzelzceļš…" nodomāja Bonds un nopūties atgriezās tagadnē.

Lai nu kā, aģents 007 nolēma sadarbo­ties ar Solitēru vai, pareizāk sakot, aukst­asinīgi viņu izmantot. Vajadzēja saņemt atbildes uz daudziem jautājumiem, taču šis nebija īstais bridis, lai tos uzdotu. Viņš zināja vienīgi to. ka misteram Bi­gam ir dots pamatīgs trieciens un ka tas trāpījis visvārīgākajā vietā - bija ievaino­ta Lielā vīra iedomība.

Bonds nosprieda, ka būs jautri vilkt meiteni uz zoba, saņemot to pašu preti, un priecājās, ka viņi jau tikuši lidz draudzīgām attiecībām, pat vairāk - tās bija kļuvušas mazliet intīmas.

Vai misters Bigs teica patiesību? Vai tiešām meiteni nesaista vīrieši? Bonds par to šaubījās. Viņa likās atvērta mīles­tībai un kaislei. Džeimss bija pārlieci­nāts, ka pret viņu meitene nav noslēgta, un vēlējās, kaut Solitēra atkal būtu bla­kus. Gribējās vērot šo jauno būtni, saru­nāties ar viņu un pamazām atklāt tās būtību. Solitēra. Jauks vārds. Nav brī­nums, ka nevīžīgajos Portoprinsas nakts­klubos viņu tā iesaukuši. Pat atmaigusi, meitene likās atturīga un noslēpumaina. Bonds iztēlojās vientulīgu bērnību no­laistā plantācijā, par kuras kādreizējo turību liecina vairs tikai pussabrukusī dzīvojamā ēka. Lēnītēm visu pārmāc tro­pu auglība. Vecāki nomirst. īpašums tiek pārdots. Viena vai divu kalpotāju sabied­rība, tad divdomīga dzīve mēbelētās gal­vaspilsētas istabās. Skaistums, kas ir vi­ņas vienīgā vērtība, un cīņa ar šaubīgiem piedāvājumiem kļūt par "guvernanti", "kompanjoni", "sekretāri", patiesībā do­mājot labi maskētu prostitūciju. Pēc tam nedroši soļi nepazīstamajā izklaides pa­saulē. Mistikas apvītie priekšnesumi naktsklubos atgrūž no viņas cilvēkus un liek tiem baidīties no meitenes neticama­jām spējām. Un tad kādu vakaru pie gal­diņa apsēžas milzīgs vīrietis ar pelēku se­ju. Solījumi, ka viņš to aizvedīs uz Brod­veju. Cerība sākt jaunu dzīvi, iespēja aiz­bēgt no tveices, netīrumiem un vientulī­bas.

Bonds skarbi novērsās no loga. Iztēles aina, iespējams, bija pārlieku romantis­ka, taču ticama.

Viņš dzirdēja noskrapstam slēdzeni. Meitene, svaiga un līksma, apsēdās ie­pretī un uzmanīgi nopētīja ceļabiedru.

- Jūs domājāt par mani, - viņa teica. - Es to jutu. Neuztraucieties! Neka pārāk slik­ta manā dzīvē nav bijis. Kādu dienu es jums visu izstāstīšu. Kad mums būs vai- rak laika. Šobrīd es vēlos aizmirst pagāt­ni. Tikai pateikšu jums savu īsto vārdu. Mani satic Simona Latrella, taču jūs va­rat mani uzrunāt, kā vien vēlaties. Man ir divdesmit pieci gadi, un pašreiz es es­mu laimīga. Šī mazā kupeja ir jauka, ta­ču esmu izsalkusi un miegaina. Kuru guļvietu jūs ņemsiet?

Bonds pasmaidīja, izdzirdīs šo jautāju­mu. un pārdomāja atbildi.

- Tas gan nav visai galanti, - viņš iesā­ka, - bet es gribētu apakšējo. Būs dro­šāk, ja gulēšu tuvāk grīdai - katram gadī­jumam. Nevajag pārāk uztraukties, - viņš piebilda, redzot, ka meitene sarauc pie­ri, tomēr misteram Bigam, šķiet, ir visai garas rokas, īpaši melnādaino pasaulē. Un tas attiecas arī uz dzelzceļu. Jums nav iebildumu?

Protams, nē, - meitene atteica. - Es pati gribēju to ierosināt, lai jums ar sli­mo roku nevajadzētu rāpties augšā.

Beidzot lenčs bija klāt. To no restorān­vagona atnesa norūpējies melnādains viesmīlis. Likās, viņš ļoti vēlas ātrāk sa­ņemt naudu un steigties atpakaļ pie dar­ba.

Pēc maltītes Bonds piezvanīja vagona pavadonim. Ari tas likās nervozs un iz­vairījās skatīties uz aģentu, visu uzmanī­bu veltīdams gultu klāšanai. Telpā bija maz vietas, tādēļ viņa rosīšanās izskatī­jās visai smieklīga.

Beidzot šķita, ka pavadonis ir saņēmis drosmi.

-   Varbūt misis Braisai labpatiktos uz­kavēties blakus kupejā, kamēr mans tiek galā ar gultu sataisīšanu, - viņš sa­cīja, skatīdamies garām Bondam. - Kai­miņ kupeja būs tukša līdz pašam Sant- petam. - Viņš izņēma atslēgu un, nesa­gaidījis atbildi, atslēdza starpdurvis, kas savienoja abas blakus esošās telpas.

Bonds deva Solitērai neuzkrītošu mā­jienu, un meitene to saprata pareizi - ie­slīdējusi blakus kupejā, viņa ātri aizbul­tēja tās ārdurvis. Nēģeris ar troksni aiz­cirta starpdurvis.

Džeimss brīdi klusēja, līdz atcerējās nēģera vārdu.

-  Vai gribi man ko teikt, Boldvin? - viņš jautāja.

Pavadonis atviegloti pagriezās un ie­skatījās Džeimsam cieši acīs.

-   Mja. mister Brais. Grib' gan. - Beidzot uzsācis, viņš turpināja runāt aizgūtnēm. - Manam to nevajadzēt jumsim sacīt, mis­ter Brais, bet šitajā ceļojumā ir daudzas problēmas. Un vilcienā jums ir naidnieks, mister Brais. Tā ja. Mans dzirdej' lietas, kuras manam nemaz arī nepatīk. Nevaru daudz pasacīt. Citādi pats ietikšu nepa­tikšanās. Bet jums labi jāpārdomā katrs solis. Tā ja, ser. Viena kompānija grib jūs pielikt pie sienas, mister Brais. Labāk pa­ņemiet šiten to. - Pavadonis izvilka no ka­batas divus koka ķīļus.

-    Iebāžat zem durīm, - viņš pamācī­ja. - Neko citu nevar izdarīt. Citādi ma­nam pārgriezīs rīkli. Taēu mans negrib, ka tā izdarās ar pasažieriem. To ne, ser.

Bonds paņēma ķīļus.

-   Bet…

Vairāk mans nevar jumsim palīdzēt, ser, - noteikti sacīja pavadonis, satver­dams durvju rokturi. - Ja jūs šovakar piezvanīs, mans aizies pakaļ un atnesīs vakariņas. Nevienu citu istabā nelaižat.

Viņa roka satvēra Bonda sniegto div­desmit dolāru banknoti un, saburzījusi to. veikli iebāza kabatā.

Mans darīs visu, ko varēs, ser, - Bold vins sacīja. - Taču, ja mans nebūs pie­sardzīgs, šie manējo piebeigs. Tā gan.

Bonds mirkli pārdomāja, tad atvēra durvis uz blakus kupeju. Solitēra lasīja.

Tas prasīja krietnu laiciņu, - viņš sa­cīja. - bet nu viss ir kārtībā. Tas vīrs gri­bēja man izstāstīt savu dzīvesstāstu. Es iziešu, kamēr jūs iekārtosieties. Pasau­ciet, kad esat gatava.

Viņš apsēdās līdzās durvīm, vieta, ku­ru tikko bija atstājusi Solitēra, un vēroja drūmās Filadelfijas piepilsētas, kas ka ubadzes rādīja savas brūces lepnajam vilcienam.

Nav jēgas pirms laika biedēt meiteni. Taču jaunie draudi parādījās ātrāk, nekā 007 bija gaidījis, un, ja vērotājs vilcienā atklās meitenes identitāti, Solitēra būs tikpat lielās briesmās kā viņš pats.

Viņa sauca, un Bonds gāja iekšā.

Istabiņa grima tumsā, kuru kliedēja vienīgi naktslampiņas gaisma pie meite­nes guļvietas.

- Saldus sapņus, - Solitēra novēlēja.

Bonds novilka žaketi. Pēc tam klusī­tēm pabāza zem durvīm ķīļus, uzmanīgi apgūlās ērtajā gultā un, vairs nedomā­dams par nākotni, iegrima dziļā miegā. Vilciena līganā šūpošanās viņu maigi ie­aijāja.

Dažus vagonus tālāk tukšā restorānva­gonā melnādains viesmīlis, gaidīdams desmit minūšu ilgo apstāšanos Filadelfi­jā, vēlreiz pārlasīja, ko bija uzrakstījis uz piezīmju papīra lapas.

XI nodala

ALLUMEUSE

Dzidrajā pēcpusdienā pirmās klases vil­ciens dārdināja uz dienvidiem. Tas atstā­ja aiz muguras Pensilvāniju un Mērilen- du. Sekoja krietni ilga stāvēšana Vašing­tonā. Bonds pusmiegā dzirdēja brīdinošās zvana skaņas un klusas operatoru balsis, kas skandēja paziņojumus. Pec briža vil­ciens devās ceļā uz Virdžīniju. Gaiss kļu­va siltāks un krēslaināks. Vien piecu stundu attālumā no skarbās un vēsās Ņu­jorkas smaržoja gandrīz pēc pavasara.

Kāda grupiņa nēģeru, atgriežoties mā­jas no nakts maiņas, iespējams, saklau­sa tālumā klusu sudraba sliežu dunoņu, un viens no viņiem, izvilcis pulksteni un pavēries tajā, paziņo: "Rau, ku, nāk Fan­toms. Pulkstenis ir seši. Manējs rāda pa­reizi." "Tā gan," nosaka otrs, kad dārdo­ņa nāk tuvāk un apgaismotie vagoni aiz­joņo viņiem garām Ziemelkarolīnas vir­zienā.

Ap septiņiem Bondu un Solitēru pamo­dināja skaļie dzelzceļa pārbrauktuvju sig­nāli, milzīgajam vilcienam šķērsojot Rei- lejas priekšpilsētas laukus. Bonds, izvil­cis no durvju apakšas ķīļus, iededza gais­mu un pasauca pavadoni. Viņš pasūtīja sausos martini, bet, ieraudzījis kopā ar glāzēm un ledu atnestās mazītiņās pude­lītes, nekavējoties palūdza vēl četras.

Pēc tam viņi izpētīja ēdienkarti. Zivs tajā bija raksturota kā "gatavota no žāvē­tas, maigas filejas bez asakām", bet cālis esot "gards, cepts eļļā, ar kraukšķīgu ādiņu" un tiekot "pasniegts sadalīts".

- Acu aizmālēšana, - noteica Bonds. Beigu beigās viņi izvēlējās olu kulteni ar šķiņķi, cīsiņus, salātus un nedaudz vie- lejā Ccimemberl siera, kas bija viens no negaidītākajiem pārsteigumiem amerikā­ņu ēdienkartē.

Pulksten deviņos ieradās Boldvins, lai paņemtu traukus. Viņš apvaicājās, vai pasažieri vēl ko nevēlas.

Bonds apdomājās.

-         Cikos mēs iebrauksim Džeksonvi- lā? - viņš vaicāja.

- Ap pieciem rītā, ser.

-  Vai tur uz perona ir pazemes pāreja?

-       Jja, ser. Šitais vagons apstāsies tais­ni blakām.

Vai tu varēsi labi ātri atvērt durvis un nolaist kāpnītes?

Nēģeris smaidīja.

-  Jja, ser. Mans par to labi parūpēsies.

Bonds iespieda viņam saujā desmit do­lāru banknoti.

Gadījumam, ja es tevi Sanktpēter- burgā nesatikšu, - viņš sacīja.

-         Paldies par laipnību, ser. Ar labu nakti, ser. Ar labu nakti, mem.

Viņš izgāja un aizvēra durvis.

Bonds piecēlās un pabāza zem tām ķīļus.

-        Skaidrs, - noteica Solitēra. - Tad tā­das tās lietas.

-   Jā, baidos, ka tā, - atbildēja Bonds un pastāstīja par Boldvina brīdinājumu.

-   Mani tas nepārsteidz, - sacīja meite­ne, kad 007 bija apklusis. - Viņi droši vien redzēja jūs ieejam stacijā. Misteram Bigam ir vesela spiegu komanda, kuru sauc "acis". Kad viņi ķeras pie darba, ir gandrīz neiespējami palikt nepamanītam. Interesanti, kuru misters Bigs ir iesūtījis vilcienā. Droši vien tas ir nēģeris - vai nu guļamvagona pavadonis, vai arī kāds no restorānvagona. Lielais virs spēj panākt, ka cilvēki dara visu, ko vien viņš vēlas.

-   Tā izskatās, - noteica Bonds. - Bet kāpēc? Kāda vara viņam ir pār tiem?

Solitēra palūkojās ārā pa logu - tum­šajā tuneli, pa kuru dārdēdams traucās apgaismotais vilciens. Tad viņa pagriezās un pāri galdam ieskatījās vēsajās, plata­jās, pelēkzilajās angļa acis, prātodama, kā lai pastāsta par garu klātbūtni tam. kurš audzis siltās mājās un gaišās ielās, neraizēdamies par drēbēm un apaviem? Kā lai to izskaidro kādam, kurš nav dzī­vojis noslēpumainajos tropos, atrazda­mies to dusmu, zaglīguma un indes varā; kas nav piedzīvojis bungu mistēriju, re­dzējis maģijas spēku un līdz nāvei baidī­jies, ka tas iedarbosies? Ko gan viņš va­rēja zināt par katalepsiju, domu pārrai­dīšanu un zivju, putnu, nēģeru sesto prātu; baltas čaļa spalvas nāvējošo nozī­mi. sakrustotiem žagariem ceļa vidu, mazu ādas somiņu ar kauliem un zālī­tēm? Vai par slimības uzsūtīšanu no at­tāluma, ēnas atņemšanu, vai par nāvi no pietūkšanas un par nāvi izžūstot?

Meiteni pārņēma drebuļi, un ļauno at­miņu rēgi sapulcējās ap viņu. Solitēra at­cerējās ari kādu reizi Houmforā, uz ku­rieni aukle bija viņu aizvedusi. "Jumsim nekas ļauns nenotiksies, missij. Šitais ir visspēcīgais labais amulets. Tas jūsus sargās visu atlikušo dzivi." Tad briesmī­gais vecis un pretīgais dzēriens, ko viņš lika tai dzert. Solitēra atcerējās, kā aukle viņai turēja vaļā muti, līdz pēdējā pilīte bija izdzerta. Pēc tam veselu nedēļu viņa naktīs modās ar kliedzienu. Aukle uz­traucās, un tad pēkšņi viņa atkal varēja mierīgi gulēt, līdz dažas nedēļas vēlāk, pārbīdot spilvenu, sataustīja kaut ko cie­tu un izvilka no spilvendrānas netīru, mazu paciņu ar mēsliem. Solitēra to iz­meta pa logu, bet no rīta vairs nevarēja atrast. Naktīs meitene turpināja gulēl bez pamošanās - viņa saprata, ka aukle ir atradusi sainīti un noslēpusi zem grl das deļiem.

Pēc daudziem gadiem viņa uzzināja par Vudu dzērienu, kas tiek gatavots no ru ma, šaujampulvera, kapa smiltīm un cii vēka asinīm. Atceroties tā garšu, jaunā sieviete gandrīz sāka rīstīties.

Ko gan pretī sēdošais vīrietis varēja zi­nāt par visām šīm lietām vai viņas ticību tām?

Pacēlusi acis, Solitēra sastapās ar Bonda zobgalīgo skatienu.

- Jūs domājat, ka es nespēšu saprast, - viņš sacīja. - Un jums ir pilnīga taisnī­ba. Taču es zinu, ko spēj paveikt bailes. Esmu izlasījis daudz grāmatu par Vudu un ticu, ka tas darbojas. Nedomāju, ka tas ietekmētu mani, jo es pārstāju bai­dīties no tumsas jau bērnībā, turklāt neesmu piemērots suģestijai un hipno­zei. Taču es šo to zinu un nedomāju smieties. Zinātnieki un ārsti par to ne­smejas.

Solitēra pasmaidīja.

- Labi, - viņa sacīja. - Tad viss, kas man jāpastāsta, ir (as, ka melnādainie baidās no mistera Biga, jo uzskata viņu par barona Samedi zombiju. Zombiji jau tāpat ir diezgan ļauni. Tie ir atdzīvināti līķi un pakļaujas personai, kas tos kon­trolē. Barons Samedi ir briesmīgākais gars visā Vudu kultā. Viņš ir tumsas un nāves gars. Jau doma vien, ka baronu va­da viņa paša zombijs, iedveš šausmas. Jūs zināt, kā izskatās misters Bigs. Viņš ir milzīgs, ar pelēku seju, turklāt apveltīts ar neticamu fizisku spēku. Nēģeriem nav grūti noticēt, ka viņš ir zombijs, pie tam tā ļaunākais iemiesojums. Nākamais solis ir pavisam vienkāršs. Misters Bigs veicina šo ticību, vienmēr pie rokas turēdams ba­rona elkutēlu, ko redzējāt uz viņa galda.

Meitene uz brīdi apklusa, tad ātri, gandrīz bez elpas turpināja:

- Ticiet man, tas darbojas, un nav gandrīz neviena nēģera, kas būtu redzē­jis Lielo viru, dzirdējis šo stāstu un neti­cētu tam. Es neesmu satikusi nevienu melnādaino, kas uzlūkotu misteru Bigu bez bailēm un šausmām. Viņiem ir tais­nība, - viņa piebilda, - un jūs sacītu to pašu, ja zinātu, kādā veidā viņš izrēķinās ar nepaklausīgajiem.

-  Kā gan tur iesaistījās Maskava? - jau­tāja Bonds. - Vai taisnība, ka misters Bigs ir SMERŠ aģents?

-   Es nezinu, kas ir SMERŠ, - atbildēja meitene, - taču zinu, ka Lielais vīrs dar­bojas Krievijas labā, vismaz esmu dzirdē­jusi viņu runājam krieviski ar cilvēkiem, kas laiku pa laikam ieradās. Dažkārt misters Bigs mani ieveda tajā istabā un pēc tam jautāja, ko es domāju par viņa apmeklētājiem. Lielākoties man likās, ka šie cilvēki runā patiesību, kaut arī ne­sapratu, ko viņi saka. Taču neaizmir­stiet, ka es Lielo vīru pazīstu tikai gadu un viņš ir ārkārtīgi noslēpumains. Ja Maskava viņu izmanto, tad ir ieguvusi par sabiedroto visvarenāko Amerikas vi­ru. Misters Bigs spēj uzzināt gandrīz vi­su, ko vēlas, un, ja viņš nedabū to, ko vēlas, kādam ir jāmirst.

-    Kādēļ neviens nenogalina viņu pa­šu? -jautāja Bonds.

-   Lielo vīru nevar nogalināt, - Solitēra atteica. - Viņš jau ir miris. Viņš ir zom­bijs.

-Jā, es saprotu, - lēni novilka 007. - Tas ir visai iespaidīgs skaidrojums. Vai jūs mēģinātu?

-   Tikai visļaunākajā gadījumā, - mei­tene visai negribīgi atzina. - Taču ne­aizmirstiet, ka es esmu no Haiti. Ar prātu saprotu, ka varētu viņu nogali­nāt, bet… - viņa bezpalīdzīgi pamāja ar roku, - …instinkti saka, ka tas nav ie­spējams.

Solitēra paļāvīgi uzsmaidīja Bondam.

-    Jūs laikam domājat, ka esmu ne­glābjama mulķe.

Bonds pārdomāja.

Kopš esmu izlasījis visas tās grāma­tas, - iebilda aģents, - nē.

Viņš pastiepa roku un uzlika plaukstu uz meitenes delnām.

-   Kad pienāks laiks, - Džeimss smaidī­ja, - es iegrebšu lodē krustu. Vecajos, la­bajos laikos tas iedarbojās.

Solitēra izskatījās domīga.

-  Ja vispār ir kāds cilvēks, kas var to iz­darīt, tad tas esat jūs, - viņa sacīja. - Pa- gājušajā naktī jūs misteram Bigam devāt pamatīgu triecienu, atmaksājot par to, ko viņš nodarīja jums. - Solitēra saņēma

Honda rokas savējās un cieši tās paspie­da. -Tagad sakiet, kas jādara man.

Jāliekas gultā, - atbildēja Bonds. Viņš paskatījās pulksteni, tas rādija des­mit..

- Mums jāatpūšas, cik labi vien iespē­jams. Džeksonvilā mēs izkāpsim un mē­ģināsim apvest viņus ap stūri. Atradīsim c itu ceļu uz piekrasti.

Viņi piecēlās un stāvēja viens otram pretim.

Pēkšņi Bonds pasniedzās un ar labo roku apskāva meiteni. Solitēras rokas apvija vīrieša kaklu, un viņi sāka kais­līgi skūpstīties. Meitene saņēma Džeim- sa seju un, satraukti elpodama, turēja to plaukstās. Viņas acis bija spožas un kaisles pilnas. Tad Solitēra ilgi un ju­tekliski skūpstīja Bondu, it kā pati bū­tu vīrietis, bet viņš - sieviete.

007 nolādēja savainoto plaukstu, kas traucēja izpētīt un glāstit Solitēras augu­mu. Viņš atbrīvoja labo roku un ieslidi­nāja to starp abu ķermeņiem, sajuzdams meitenes stingrās krūtis, kuru galiņos bija iekvēlojušās iekāres zīmes. Tad roka slīdēja tālāk, līdz nonāca pie izliekuma muguras lejasdaļā un tur ari palika, ka­mēr viņi turpināja skūpstīties.

Solitēra atraisījās no Bonda apskāviena.

-   Es cerēju, ka kādu dienu tā skūpstī­šu vīrieti, - viņa sacīja. - Un, kad tevi ie­raudzīju. zināju, ka tas būsi tu.

Meitenes rokas noslīga gar sāniem, bet augums sauca un aicināja.

-  Tu esi ļoti skaista, - sacīja Bonds. - Un skūpsties brīnišķīgāk par visām citām meitenēm, kuras es jelkad esmu pazi­nis.

Džeimss palūkojās uz kreisās rokas ģipsi.

-    Ienīstu šo roku, - viņš teica. - Tā ne­ļauj tevi apskaut un mīlēt. Ari par to misteram Bigam nāksies samaksāt.

Solitēra iesmējās un, izņēmusi kabat­lakatiņu, noslaucīja lūpu krāsu no Bon­da mutes. Tad atglauda matus no viņa pieres un vēlreiz noskūpstīja - šoreiz viegli un maigi.

- Tas nav nekas briesmīgs, - viņa mai­gi teica. - Mums ir pietiekami daudz citu lietu, par ko domāt.

Vilciens sašūpojās un atkal piespieda Bondu viņai cieši klāt.

Džeimss uzlika roku uz Solitēras krei­sas krūts, ar lūpām noglāstīja viņas bal­to kaklu un tad atkal skūpstīja muti. Sa­jutis, kā uzbango asinis, viņš atbīdīja meiteni no sevis mazās, grīļīgās kupejas vidū.

-     Iespējams, tev taisnība, - Bonds smaidīdams sacīja. - Kad pienāks laiks, es vēlētos palikt kopā ar tevi bezgalīgi il­gi. Vilcienā ir vismaz viens cilvēks, kas varētu sabojāt šo nakti. Tā vai citādi, mums jāceļas četros no rīta. Tāpēc tagad nav laika mīlestībai. Lien gultā, pēc tam es atnākšu, lai iedotu tev vakara buču.

Viņi atkal lēni skūpstījās, un pēc mir­kļa Bonds atkāpās.

-    Tagad pārbaudīsim, vai kāds nav noslēpies blakus kupejā, - viņš sacīja.

Bonds klusi izvilka ķīli un uzmanīgi pagrieza atslēgu. Izņēmis no maksts be- retu un atlaidis drošinātāju, viņš ar zi- mēm rādija Solitērai, lai rauj vaļā durvis, pati palikdama aiz tām. Viņš deva signā­lu, un meitene strauji atvēra durvis. Pre­tī sarkastiski smīnēja tukšums.

Bonds uzsmaidīja Solitērai un paraus­tīja plecus.

- Pasauc mani, kad esi gatava, - viņš teica un iegāja tukšajā kupejā.

Durvis, kas veda uz gaiteni, bija slēgtas. Telpa izskatījās tieši tāpat kā II kupeja. Bonds rūpīgi novērtēja ne­drošākos punktus. Griestos vīdēja gai­sa kondicionēšanas lūka, un Bonds, apsvērdams jebkuru iespēju, iedomā­jas, ka sistēmā varētu ielaist gāzi. Tas gan nogalinātu ari pārējos vagona pa­sažierus. Atlika vēl notekcaurules tua­letē. Protams, bija iespējams, ka ari šajās caurulēs tiktu ielaista kāda dzī­vībai bīstama viela, taču tad tas būtu jādara no vilciena apakšas, bet, brau­cot šādā ātrumā, ar tādu darbu varētu tikt galā varbūt vienīgi profesionāls akrobāts.

Bonds paraustīja plecus. Ja kāds nāks, tad vienīgi pa durvīm. Viņam tikai jāpaliek nomodā.

Solitēra sauca. Telpā vēdīja "Vent Vērt" aromāts. Atspiedusies uz elkoņa, meite­ne 110 savas guļvietas skatījās lejup uz Bondu.

Ap pleciem viņa bija apņēmusi palagu. Bonds iztēlojās zem tā Solitēras kailo au- gurnu. Viņas melnie mati krita tumšās cirtās. Vienīgā naktslampiņa atradās aiz meitenes galvas, un viņas seja slēpās ēnā. Džeimss pakāpās uz mazajām alu­mīnija kāpnītēm un pieliecās viņai klāt. Solitēra pastiepās pretī, un palags noslī­dēja no pleciem.

-   Nolādēts, - sacīja Bonds. - Tu…

Viņa uzlika roku Bondam uz lūpām.

-    Allumeuse*, manuprāt, būtu gana piemērots vārds, - viņa sacīja. - Man sa- gāda patiesu prieku ķircināt vienu otru spēcīgu un nerunīgu vīru. Tu kvēlo dus­mu liesmās. Šī ir vienīgā spēle, kuru es­mu ar tevi spēlējusi un ilgi es to nespēšu turpināt. Cik dienu paies, kamēr tava ro­ka atkal būs vesela?

Bonds viegli iekoda plaukstā, kas aiz­klāja viņa muti. Meitene klusi iekliedzās.

-  Tas nebūs ilgi, - teica Džeimss. - Un kādu dienu, kad atkal spēlēsi savu ma­zo spēlīti, tu pēkšņi attapsies, ka pati esi sapinusies kā taurenis zirnekļa tik­lā.

Meitene apvija Bondam rokas, un viņi ilgi un kaislīgi skūpstījās.

Beidzot Solitēra atkrita spilvenos.

-   Nāc pie manis, - viņa izdvesa. - Es vairs negribu neko spēlēt.

Bonds nokāpa lejā un aizvilka aizka­rus.

-   Tagad mēģini mazliet pagulēt, - viņš sacīja. - Rit būs gara diena.

Solitēra kaut ko nomurmināja, Bonds dzirdēja, kā viņa pagriežas uz otriem sā­niem un izslēdz gaismu.

Džeimss pārbaudīja ķīļus zem durvīm. Tad novilka žaketi, noņēma kaklasaiti un atlaidās apakšējā guļvietā. Izslēdzis savu naktslampiņu, viņš gulēja, domā­dams par Solitēru un klausīdamies rite­ņu vienmērīgajā klaudzoņā zem galvas, savas kupejasbiedres ritmiskajā elpā, vieglajā vagona čīkstēšanā un klusināta­jā gaiteņa čaboņā - visās tajās skaņās, kas naktis tik ātri iemidzina vilcienu pasažierus.

Pulkstenis rādīja vienpadsmit, un vil­ciens atradās garajā ceļa posmā starp Kolumbiju un Savannu, Džordžijas štatā. Līdz Džeksonvilai bija jābrauc vēl apmē­ram sešas stundas - vēl sešas stundas tumsas, kuras aizsegā Lielā vīra cilvē­kam ir jāsāk rīkoties, kamēr netraucēti var izmantot gaiteni.

Milzīgais vilciens locījās tālāk - cauri Džordžijas tukšajiem līdzenumiem un skopulīgajiem ciematiem, ar vienīgo cik­lopa aci vērdamies melnajā naktī un ar baisu signālu vēstīdams plašajai savan­nai par savu tuvošanos.

Bonds atkal iededza gaismu un kādu brīdi lasīja, taču nespēja koncentrēties un drīz vien padevies izslēdza lampu. Domas atgriezās pie Solitēras un nākot­nes, pie tā, kas viņus sagaida Džeksonvi- la un Sanktpēterburgā, pie drīzās tikša­nās ar Leiteru.

Daudz vēlāk, ap pulksten vieniem nak­ti, Bonds beidzot iekrita trauslā snaudā, bet tūlīt pat kluss, metālisks troksnis li­ka uztrūkties un satvert ieroci.

Kāds stāvēja pie kupejas durvīm un piesardzīgi mēģināja pagriezt atslēgu.

Bonds nekavējoties uzlēca kājās. Viņš uzmanīgi, lai neradītu ne mazāko trok­sni, atbrīvoja no ķīla durvis uz blakus kupeju, atbīdīja bultu un, izslīdējis cauri tukšajai telpai, sāka klusi vērt vaļā dur­vis, kas veda uz gaiteni.

Atkrizdams vietā, spalgi noklakšķēja aizbīdnis. Bonds izmetās gaitenī, taču ie­raudzīja vienīgi kādu stāvu pazibam jau pašā vagona galā.

Ja viena roka nebūtu ievainota, viņš varētu nošaut bēgošo vīru, (aču, veroi va­ļa durvis, bija nācies aizbāzt ieroci aiz bikšu joslas. Bonds zināja, ka nav jēgas dzīties pakal. Bija pārāk daudz tukšu ku­peju, kurās vīrietis varēja ieslīdēt un klu­si aizslēgt dunas. Bonds zināja ari to. ka viņa vienīgā iespēja būtu pārsteiguma mirklis, ātrs šāviens vai pretinieka pado­šanās.

Džeimss pagājās dažus soļus atpakaļ līdz II kupejai un pamanīja zem durvīm pabāztu papīra gabalu.

Viņš iegāja kupejā, aizslēdza aiz sevis durvis un iededza naktslampiņu. Solitēra gulēja. Papīra gabals, viena vienīga lok sne, gulēja uz paklāja pie durvīm. Bonds to pacēla un apsēdās uz gultas malas.

Tā bija lēta papīra lapa, ko klāja nelī­dzeni, ķeburaini burti. Džeimss piesar­dzīgi paņēma papīru, necerot, ka uz tā būs palikuši pirkstu nospiedumi. Šie cil­vēki tādus neatstāj.

"Ak, burve, negale mani. Atstāj dzīvu. Viņš ir tas liķis.

Dievišķais bungotājs ziņo, ka, Ausmas stundā piecelies, Skandinās savas viņš bungas TEV no rīta

Varen agri, varen agri. varen agri.

varen agri. Ak. burve, kas slaktē cilvēku bērnus, kad tie vēl nav nobrieduši. Ak. bui~ve, kas slaktē cilvēku bērnus, kad tie vēl nav nobrieduši, Dievišķais bundzinieks ziņo. ka. Ausmas stunda piecēlies. Skandinās savas viņš bungas TEV no rīta

Varen agri, varen agri, varen agri.

varen agri. Mēs uzrunājām TEVI. un TU sapratīsi."

Aģents apgūlās un iegrima domās, tad, salocījis papīru, iebāza to kabatas portfelī.

Viņš gulēja uz muguras un, vērdamies tukšumā, gaidīja rītausmu.

XII nodala

PURVAINAIS LĪDZENUMS

Pulksten piecos no rīta abi bēgli Džek- sonvilā nemanīti izslīdēja no vilciena.

Apkārt vēl aizvien valdīja krēsla, un Floridas mezgla stacijas peronu apgais­moja tikai dažas retas spuldzes. Pazemes pārejas ieeja atradās gandrīz pretī 245. vagonam, un dusošajā vilcienā nemanīja nekādas dzīvības pazīmes. Bonds pieko­dināja pavadonim, lai pēc viņu aizieša­nas kupejas durvis tiktu aizslēgtas un aizkari aizvilkti. Džeimss cerēja, ka tādā veidā viņu prombūtne netiks pamanīta līdz pat Sanktpēterburgai.

No pazemes pārējas viņi iznāca tieši pie biļešu kasēm. Bonds noskaidroja, ka nā­kamais ekspresis uz Saukt pēterburgu ir "Sudraba meteors" - tāda paša tipa vil­ciens ka "Fantoms" -, kas atiet pulksten deviņos, un iegādājās divas biļetes guļam­vagonā. Tad Džeimss saņēma Solitēras ro­ku. un viņi izgāja uz siltas, tumšas ielas.

Netālu bija manāmas vairākas dien­nakts ēstuves, un viņi iespraucās pa durvīm, virs kurām rotājās spilgts neo na uzraksts "Labi ēdieni". Tā izrādījās parasta, ne visai tīra ieskrietuve ar di­vām nogurušām oficiantēm aiz cinka Ie­ies, kas bija nokrauta cigaretēm, stikle­nēm, lētām brošūrām un komiksiem. Turpat stāvēja milzīgs kafijas automāts un vairāki butāna gāzes riņķi. Cieši aiz­vērtās durvis, kuras vēstīja, ka aiz tām atrodas "Atpūtas istaba", atradās līdzās durvīm ar uzrakstu "Personāla telpa", kas patiesībā visdrīzāk bija rezerves iz­eja. Bariņš kombinezonos ģērbtu vīrie­šu, kas sēdēja pie viena no divpadsmit netīriem un traukiem nokrautiem galdi­ņiem, uzmeta ienācējiem īsu mirkli un tūlit atkal pievērsās iesāktajai sarunai. "Dīzelvilcienu remontbrigāde," nosprie­da Bonds.

Pa labi no ieejas atradās četras šauras kabīnes, un abi ceļinieki, apsēdušies vie­na no tām, drūmi raudzījās notraipītajā ēdienkartē.

Pēc brīža pie viņu galdiņa nostājās vie­na no oficiantēm, nevērīgi atbalstījusies pret šķērssienu, viņa aši nopētīja Solitē­ras apģērbu.

-   Apelsīnu sulu, kafiju, olu kulteni, di­vas porcijas, - īsi noteica Bonds.

-   Labs'i, - atbildēja meitene. Promejot viņas kurpes miegaini šļūkāja pa grīdu.

-   Olu kulteni viņi gatavos ar pienu, - sa­cīja Bonds. - Amerikā nav iespējams ēst vārītas olas! Šeit tās vāra bez čaumalām, un tas izskatās vienkārši pretīgi. Dievs vien zina, kur viņi apguvuši šo triku. Do- mājams, tas nāk no Vācijas. Un ari pa­saulē draņķīgākā kafija ir Amerikā, vēl briesmīgāka nekā Anglijā! Cerams, ka apelsīnu sulu viņi nespēj sabojāt - galu galā mēs tagad esam Floridā. - Pēkšņi Bonds jutās nomākts, ka veselas četras stundas nāksies pavadīt šajā netīrajā un lētajā ūķī.

-    Amerikā visi pūlas ātri tikt pie nau­das, - Solitēra teica. - Un tas nenāk par labu pircējiem. Viss, ko viņi vēlas, ir ātri izvilināt no tevis dolārus un pašu izsviest pa durvīm. Pagaidi, kamēr tiksim līdz piekrastei. Šajā gadalaikā Florida pārvēr- šas par lielākajām muļķu lamatām pa­saulē. Austrumu piekrastē aplaupa mil­jonārus. Tur, kurp mēs dodamies, izpuri­na sīkās zivteles. Apkalpo, protams, tei- rāmi. Uz turieni brauc nomirt. Un pa­ņemt lidzi uz viņpasauli taču savu mantu nevar.

-   Dieva dēļ, - izdvesa Bonds, - kas tad la par vietu?

-   Sanktpēterburgā gandrīz visi ir mirē­ji, - skaidroja Solitēra. - Tas ir Amerikas pēdējais pieturas punkts. Kad bankas ie­rēdnim, pasta darbiniekam vai dzelzceļa pavadonim aprit sešdesmit gadu, viņš ar savu pensiju vai ikgada renti dodas uz Sanktpēterburgu, lai dažus gadus pirms nāves pavadītu, gozējoties saulītē. Viņi to sauc par Saulesgaismas pilsētu. Laika apstākļi ir tik labi, ka vietējo avīzi "Inde- pendent" izdala par velti ikreiz, kad saule nav parādījusies avīzes iznākšanas laikā. Tas gadās tikai divas trīs reizes gadā, un tā ir laba reklāma. Vecie ļaudis dodas gu­lēt ap deviņiem vakarā, bet dienā, sapul­cējušies bariņos, spēlē dažādas galda spē­les un bridžu. Tur ir izveidotas divas beis­bola komandas - "Kids" un "Kubs"-, ku­rās neviens spēlētājs nav jaunāks par septiņdesmit pieciem gadiem! Vecīši spēlē ķegļus, bet lielāko daļu laika sēž, cieši saspiedušies, uz tā saucamajiem "ietves dīvāniem" - tās ir soliņu rindas, kas izvie­totas abās galveno ielu pusēs. Tā viņi tur gozējas saulītē, tenko un snauduļo. Briesmīgs skats… Visi šie vecie ļautiņi ar savām brillēm, dzirdes aparātiem un kla­bošajām zobu protēzēm.

-    Izklausās diezgan drūmi, - noteica Bonds. - Kādēļ, ellē, misters Bigs ir izvē­lējies tieši šo vietu?

-  Tāpēc, ka viņam tā ir piemērota, - no­pietni atbildēja Solitēra. - Izņemot krāp- šanos kāršu spēlēs, Sanktpēterburgā gandrīz vai nav noziedzības, tādēļ tur ir ļoti maz policistu. Tiesa, ir diezgan spēcī­ga krasta apsardzes nodaļa, taču tā no­darbojas galvenokārt ar Tarponspringsas maluzvejniekiem un kontrabandistiem, kas strādā starp Tampu un Kubu. Es ne­ko nezinu par mistera Biga darījumiem Sanktpēterburgā, izņemot to, ka viņam tur ir svarīgs aģents, kas iesaukts par Laupītāju. Tam varētu būt kaut kāds sa­kars ar Kubu, tā vismaz man liekas, - vi­ņa domīgi piebilda. - Iespējams, saistībā ar komunistiem. Domāju, ka Kuba stāv aiz Hārlemas un izsūta sarkanos aģen­tus pa visu Kārību jūru.

-    Lai nu kā, - turpināja Solitēra, Sanktpēterburga ir pati nevainīgākā Amerikas pilsētiņa. Viss tur ir ļoti "vien­kāršs" un "laipns". Tiesa gan, tur ir arī pansionāts alkoholiķiem. Bet ļoti veciem droši vien, - viņa smējās, - tādēļ, domā­jams, viņi sen vairs nevar nevienam no­darīt neko Jaunu.

-  Tev iepatiksies šī pilsētiņa, - Solitēra uzsmaidīja Bondam, - un beigu beigās tu sagribēsi tur apmesties uz dzīvi un kļūt par "večuku". Sanktpēterburgā šis vārds tiek izrunāts ar lepnumu… "Večuks".

-   Lai Dievs mani pasargā, - dedzīgi ie­saucās Bonds. - Kaut ko tādu es pat Jaunākajos murgos nevaru iedomāties. Ceru, ka neiepisimies apšaudē ar Laupī­tāju un viņa draugiem. Citādi pāris sim­tu večuku ķers sirdstrieka. Vai tiešām šajā vietā nav neviena jauna cilvēka?

-   Kā nu ne, - smējās Solitēra. - Cik uz­iet! Piemēram, visi vietējie iedzīvotāji, kas kāš no večukiem naudu. Ļautiņi, kam pieder moteļi un kempingi. Milzu naudu var nopelnīt, rikojot bingo sacensības. Es būšu tava iekšā saucēja - meitene, kas stāv ārpusē un ievilina vientiesīšus.

-    Dārgo mister Bond, - viņa pasnie­dzas un satvēra vīrieša roku, - vai jūs nevēlētos kopā ar mani pavadīt mierīgas vecumdienas Sanktpēterburgā?

Bonds atliecās un kritiski nopētīja jau­no sievieti.

-   Vispirms es veļos kopā ar jums no­dzīvot garu un grēcīgu mūžu, - viņš at­teica. plati smaidīdams. - Tas man no­teikti padotos labāk. Taču man patīk vi­ņu paradums likties gultā pulksten de­viņos vakarā.

Meitenes acis smaidīja, lūkodamies Bondā. Beidzot atnesa brokastis, un Soli­tēra noņēma plaukstu no Džeimsa rokas.

-   Jā, - viņa sacīja, - tu dosies gulēt, bet es izlavīšos pa sētas durvīm un uz­dzīvošu kopā ar "K/ds" un "Kubs" veterā­niem.

Brokastis izrādījās tieši tik sliktas, kā Bonds bija paredzējis.

Samaksājuši viņi devās uz stacijas uz- gaidamo telpu.

Lēca saule, un gaismas stari caur pu­tekļiem klātajām logu rūtīm ielauzās tukšajā zālē. Viņi apsēdās viens otram lī­dzās, un Bonds apbēra Solitēru ar jautā­jumiem par Lielo vīru, gribēdams no­skaidrot visu, ko meitene varētu zināt par milzīgā nēģera operācijām.

Laiku pa laikam viņš atzīmēja kādu datumu vai vārdu, taču neuzzināja gan­drīz neko jaunu. Solitērai bija savs dzī­voklis tajā pašā Hārlemas kvartālā, kurā dzīvoja misters Bigs, un pagājušo gadu viņa tur tika turēta kā īsta cietumniece. Kopā ar meiteni dzīvoja divas nejaukas nēģerietes, un viņai nebija ļauts iziet no dzīvokļa bez apsardzes.

Šad un tad misters Bigs veda savu gūstekni uz istabu, kurā Bonds viņu ie­raudzīja pirmo reizi. Solitērai bija jaat- bild, vai pie krēsla piesietais cilvēks stās­tā patiesību vai nē. Meitene sniedza at­bildes, vadoties no tā, vai šie cilvēki viņai intuitīvi šķita labi vai ļauni. Solitēra zi­nāja, ka tas bieži vien ir nāves sprie­dums, taču viņai bija vienalga, kas no­tiek ar tiem, kuri likās ļauni. Tikai daži no viņiem bija baltie.

Bonds pierakstīja datumus un šo noti­kumu detaļas.

Dzirdētais papildināja priekšstatu par ļoti varenu un aktīvu vīru, cietsirdīgu un nežēlīgu milzīga operāciju tīkla orga­nizētāju.

Par monētām Solitēra varēja pastāstīt tikai to, ka vairākas reizes viņai nācies jautāt cilvēkiem, cik daudz monētu izde­vies pārdot un cik par tām samaksāts.

- Ļoti bieži, - meitene sacīja, - šie cil­vēki meloja abos gadījumos.

Bonds bija piesardzīgs un atklāja loti maz no tā, ko pats zināja. Pieaugošais maigums pret Solitēru un ilgas pēc viņas auguma nekādā ziņā nedrīkstēja traucēt darbam.

"Sudraba meteors" pienāca laikā, un viņi jutās atviegloti, ka atkal dodas ceļā.

Vilciens traucās cauri Floridai - cauri mežiem un purviem, kurus klāja pārkal- tušas sūnas, un nepārskatāmām citrus­augu birzīm.

Sūnu klajumi šķita kā nedzīvas, spo­kainas cirsmas. Mazo ciematiņu namu jumti atgādināja saulē izbalējušu kaulu krāvumus. Vienīgi augļu pilnās citrusu birzis izskatījās zaļas un spirgtas. Viss pārējais likās svelmē sakaltis un nedzīvs.

Caur vilciena logu veroties nokaltušo mežu drūmajā klusumā, Bonds domāja, ka lajos droši vien būtu grūti atrast ka­tlu dzīvu radību, izņemot sikspārņus, skorpionus un melnās atraitnes.

Viņi ieturēja vieglu maltīti, un pēkšņi vilciens jau traucās gar Meksikas juras līci, cauri mangrovju purviem un palmu birzīm, garām nebeidzamām moteļu un kempingu rindām, un Bonds sajuta uz- plūstam smaržu no citas Floridas, tās Floridas, kas sauca un vilināja reklām- plakātos.

Viņi izkāpa no vilciena Klīvoterā - pē­dējā pieturā pirms Sanktpēterburgas. Bonds apturēja taksometru un nosauca vajadzīgo adresi Dārgumu salā, kas atra­dās pusstundas brauciena attālumā. Bi­ja pats pusdienas laiks, pulkstenis rādija divi, un saule gluži vai kvēloja debesīs. Solitēra noteikti gribēja noņemt cepuri un volānu.

- Tas līp pie sejas, - viņa sacīja. - Die­zin vai kāds mani šeit varētu pazīt.

Kad taksometrs apstājās pie Pārk- strītas un Centrālās avēnijas krustoju­ma, kur avēnija pārvēršas garā Dārgu­mu salas dambī pāri seklajiem līča ude- ņiem. viņiem pretī izbrauca automašīna, kurā sēdēja milzīgs nēģeris ar bakurē- tainu seju.

Ieraugot Solitēras profilu, nēģera mute pavērās izbrīnā. Viņš nekavējoties apstā­dināja mašīnu ietves malā un, iemeties telefona kabīnē, uzgrieza Sanktpēterbur- gas numuru.

- Šite Bakainais, - viņš steidzīgi runāja klausulē. - Do' šu' man aši Laupītāju. Tas ir tu. Laupītāj? Klau, Lielajam vajaga būt pilsētā. Ko tu man gvelz, ka nupatās ru- nāj' ar šo no Ņujorkas? Mans tikko redzēj' šā meitieti Klīvoteras taksī. Brauca uz dambi. Protama lieta, ka es ir drošs. Zvē­ru. Nav nekādas kļūmes. Kopā ar vīru zi­lā uzvalkā, pelēkā cepurē. Šim uz sejas ira rēta. Ko ta' tas nozīmē, seko šiem? Mans nevar noticēt, ka Lielais nava pil­sēta, vai varbūt ir? Vai man vajadzēt' pār­liecināties un pārbaudīt? Labs i, labs i. Mans noķers to taksi, kad šilais brauks atpakaļ pār dambi uz Klīvoteru. Labs i, labs i. Mans izdarīs visu, kā nākas.

Vīrs, kuru sauca par Laupītāju, tūlīt pat zvanīja uz Ņujorku. Viņš bija bridi nāts par Bondu, taču nesaprata, kā te varēja gadīties Solitēra. Kad saruna ar Lielo vīru bija galā, viņš vēl joprojām ne­ko nesaprata, toties bija saņēmis precī­zus un izsmeļošus norādījumus.

Laupītājs nolika klausuli un bridi sē­dēja, ar pirkstiem bungodams pa rak­stāmgaldu. Desmit tūkstoši dolāru par darbu. Viņam būs vajadzīgi divi vīri. Tā­tad pašam paliks astoņi tūkstoši. Laupī­tājs aplaizīja lūpas un piezvanīja uz bil­jarda zāli, kas atradās kādā Tampas centra bārā.

Pie Evergleidas Bonds samaksāja tak­sometra vadītajam. Glītas, balti dzelte­nas koka kotedžas no trim pusēm ietvēra Bahama skvēra zālāju, kas stiepās līdz baltajām pludmales smiltīm. No turienes bija pārredzams viss Meksikas jūras lī cis, mierīgs kā spogulis un tveices no­kausēts līdz pat horizontam, kur savie­nojās ar dzidrajām debesīm.

Pēc Londonas, Ņujorkas un Džeksonvi- las tā bija dzirkstoša pārmaiņa.

Bonds kopā ar Solitēru iegāja pa dur­vīm, pie kurām bija piestiprināta plāk- silīte ar uzrakstu "Birojs". Viņš nospieda zvanu ar uzrakstu "Menedžere: misis Sti- vesanta", un parādījās savītušai garnelei līdzīga sieviete ar zili tonētiem matiem. Viņas sakniebtās lūpas izmocīja smaidu.

-  Jā?

-   Leitera kungs?

-   Ak. jā, jūs esat Braisa kungs. Pirmā ko­tedža, taisni lejā pludmalē. Leitera kungs jūs gaida jau kopš lenča. Un…? - Viņa ar pensneju norādīja uz Solitēru.

-   Braisa kundze, - noteica Bonds.

-   Ak, jā, - neticīgi novilka misis Stīve- santa. - Labi, aizpildiet reģistrācijas la­pu. Esmu pārliecināta, ka jūs ar Braisa kundzi pēc garā ceļa vēlēsieties atsvai­dzināt ies… Tikai pilnu adresi, lūdzu. Pal­dies.

Viņa pavadīja ceļiniekus pa cementētu celiņu uz pēdējo kotedžu kreisajā pusē. Sieviete pieklauvēja, un parādījās Lei­ters. Bonds gaidīja draudzīgu smaidu, taču Leiters, viņu ieraudzījis, izskatījās vienīgi pārsteigts. Viņa mute bez skaņas pavērās. Salmu krāsas mati, kas pie saknēm bija melni, atgādināja siena kaudzi.

Liekas, tu neesi ticies ar manu sie­vu, - teica Bonds.

- Nē, nē, tas ir, jā. Sveiks.

Leiters nespēja aptvert notiekošo. Aiz­mirsis Solitēru, viņš gandrīz raušus ie­rāva Bondu pa durvīm. Pēdējā mirkli at­cerējies par meiteni, satvēra to aiz rokas un, ievilcis mazajā priekšnamiņā, ar kāju aizcirta durvis, tā ka misis Stīvesantas "Ceru, ka pie mums labi pavadīsiet…" aprāvās pie vārda "laiku". Leiters vēl joprojām nespēja attapties. Viņš stāvēja un skatījās te uz vienu, te otru.

Bonds nometa ceļasomu uz grīdas, at­vēra durvis un, ielaidis Solitēru dzīvoja­majā istabā, sekoja viņai nelielajā telpā ar logu uz jtiras pusi. Istabā atradās vai­rāki viegli bambusa krēsli, kuru polsterē­tie sēdekļi bija pārvilkti ar spilgtu, sarka­nām un zaļām hibiskrozēm rotātu kokvil­nas mēbeļdrānu. Grīdu sedza no palmu lapām pīts paklājs. Pie sienām, kas vizēja piles olu zilumā, karājās krāšņu tropu ziedu attēli bambusa rāmīšos. Telpas vi­dū bija novietots liels un apaļš - kā ie­dzimto bungas - bambusa galds ar stikla virsmu, uz kura stāvēja vāze ar puķēm

un balts telefons. Plati logi vērās uz jūru, un pa labi no tiem uz pludmali veda dur­vis. Baltas plastikāta žalūzijas bija līdz pusei aizvilktas, lai neielaistu telpā spilg- j to gaismu, ko atstaroja smiltis.

Bonds un Solitēra apsēdās. Džeimss aizsmēķēja un uzmeta uz galda cigarešu paciņu un šķiltavas.

Pēkšņi iezvanījās telefons. Leiters, bei- | dzot attapies no sastinguma, pacēla klausuli.

- Klausos, - viņš atsaucās. - Savieno- j jiet ar leitnantu. Tas esat jūs, leitnant? Viņš ir šeit. Tikko ieradās. Nē, viss vienā gabalā. - Fēlikss mirkli klausījās, tad pa­griezās pret Bondu. - Kad tu izkāpi no "Fantoma"? - viņš jautāja. Bonds atbil­dēja. - Džeksonvilā, - Leiters teica klau­sulē. - Mjā. Es pateikšu. Protams. No­skaidrošu detaļas un piezvanīšu jums. Vai varēsiet atsaukt Slepkavību izmeklē­šanas dienestu? Es, protams, to augstu novērtēju. Un Ņujorku. Tas būtu liels pa­kalpojums, leitnant. Orlando 9000. Labi. Un vēlreiz paldies. Sveiki. - Nolicis klau­suli. Leiters noslaucīja no pieres sviedrus un apsēdās pretī Bondam.

Tad viņš paskatījās uz Solitēru un at­vainodamies pasmaidīja.

-  Jūs laikam esat Solitēra, - Leiters sacī­ja. - Atvainojiet par nepieklājīgo sagaidīša­nu. Šī bija viena traka dieniņa. Jau otro reizi divdesmit četru stundu laikā es vairs necerēju ieraudzīt šo puisi. - Viņš atkal pa­griezās pret Bondu. - Esi gatavs turpināt?

-   Jā, - atbildēja Bonds. - Solitēra ta­gad ir mūsu pusē.

-   Lieliski, - teica Leiters. - Nu, jūs jau no­teikti nebūsiet ne lasījuši avīzes, ne klausī­jušies radio, tādēļ vispirms sniegšu pēdējo ziņu kopsavilkumu. "Fantomu" apturēja drīz vien aiz Džeksonvilas - starp Valdo un Okalu. Jūsu kupeja tika apšaudīta ar auto­mātu un nomētāta ar rokasgranātām. Tā li­ka pilnīgi sašķaidīta, ja atļausiet piebilst. Nogalināts vagona pavadonis, kas tobrīd at­radās gaitenī. Citu cietušo nav, bet tracis turpinās. Kas to izdarīja? Kas ir Braisa kungs un kas tā par Braisa kundzi? Kur vi­ņi ir? Protams, mēs bijām pārliecināti, ka tu esi notverts. Sāka rīkoties Orlando policija. Viņi izsekoja tavai biļetei līdz Ņujorkai. Uzzi­nājuši, ka pasūtījumu izdarījis FIB, metās virsū man. Vesels vagons mēslu. Un pēkšņi lu ierodies ar skaistu meiteni pie rokas, iz­skatīdamies tikpat laimīgs, cik mierīgs.

Leiters izplūda skaļos smieklos.

-   Puis! Ja tu zinātu, ko man nupat nā­cās dzirdēt pa telefonu! Varētu padomāt, ka es uzspridzināju to sasodīto vilcienu.

Viņš pasniedzās pēc vienas no Bonda cigaretēm un aizsmēķēja.

-    Nu. labi, - viņš sacīja. - Tas ir īss konspekts. Tagad uzklausīsim tavu stās­tu. Uz priekšu!

Bonds visos sīkumos izstāstīja, kas bi­ja noticis kopš sarunas ar Leiteru "Sant­redžisas" viesnīcā. Ticis lidz naktij vilcie­na, 007 izņēma no piezīmju grāmatiņas papīra lapu un pārslidināja to pār galdu.

Leiters iesvilpās.

-   Vudu, - viņš sacīja. - Domājams, ka to vajadzēja atrast uz līķa. Rituāla slep­kavība, kuru izdarījuši tā puisieša drau­gi, kuru tu piekāvi Hārlemā. Lūk, kā tam bija jāizskatās. Un Lielajam vīram ar to nav pilnīgi nekāda sakara. Tie mērgļi vi­su ir labi izdomājuši. Taču mēs atradī­sim viņu cilvēku, kas bija iesūtīts vilcie­na. Iespējams, ka tas bija viens 110 resto­rānā vagona apkalpotājiem. Viņam bija jānorāda tava kupeja. Pabeidz stāstu un es pateikšu, kā viņš to izdarīja.

-   Ļauj man to apskatīt. - Solitēra pa­sniedzās pēc papīra lapas.

-   Ja. - viņa klusi sacīja. - Tas ir ouan- ga, Vudu fetišs. Bungu Raganas pie- saukšana. To izmantoja Ashati ciltis Āfri­kā, kad viņi gribēja kādu nogalināt. Haiti izmanto ko līdzīgu. Labi, ka tu man par to nepastāstīji, - Solitēra nopietni teica, atdevusi papīra gabalu Bondam. - Mani noteikti būtu pārņēmusi histērija.

-   Arī man kļuva neomulīgi, - atbildēja Bonds. - Es jutu, ka tās ir sliktas ziņas. Par laimi, mēs izkāpām Džeksonvila. Na­baga Boldvins. Mēs viņam esam lielu pa­teicību parādā.

Viņš pabeidza savu stāstu par atlikušo ceļojuma daļu.

-    Vai kāds jums sekoja, kad atstājāt vilcienu? - jautāja Leiters.

-   Nedomāju, - atteica Bonds. - Taču So­litēru tomēr vajadzētu paslēpt, kamēr neat­radīsim iespēju aizgādāt viņu tālāk no ziņ­kārīgām acīm. Domāju, ka jau rit mums jāiesēdina meitene lidmašīnā uz Jamaiku. Līdz tam brīdim es varētu viņu pieskatīt.

-   Protams, - piekrita Leiters. - Mēs da­būsim viņu prom ar ēarterreisu no Tam- pas. Rit ap lenēa laiku Solitēra būs Maia- mi, tur varēs pārsēsties kādā no pēcpus­dienas reisiem un nonāks galā rit ap va­kariņu laiku. Šā vai tā - ir pārāk vēls, lai ko uzsāktu jau šovakar.

-     Vai tā būs labi, Solitēra? - Bonds jautāja.

Meitene lūkojās ārā pa logu, acīs vīdē­ja tas pats neizdibināmais skatiens, kā­du viņš jau agrāk bija ievērojis. Pēkšņi viņa nodrebēja un pievērsās Bondam. Solitēra pastiepa roku un pieskārās Džeimsa piedurknei.

-   Jā, - viņa vilcinoties sacīja. - Domā­ju, ka jā.

XIII nodala

PELIKĀNA NĀVE

Solitēra piecēlās.

-   Man mazliet jāsaved sevi kārtībā, - vi­ņa sacīja. - Domāju, jums abiem ir daudz ko pārrunāt.

-   Un kā vēl! - iesaucās Leiters, pielēk- dams kājās. - Es nu gan esmu labais! Droši vien esat pārguruši līdz nāvei. Jums būs labāk iekārtoiies Bonda ista­bā. bet viņš var saklāt sev gultu manējā.

Solitēra kopā ar Leiteru izgāja no nelie­lās dzīvojamās istabas, un Bonds dzirdē­ja, kā draugs viņai rāda telpu izvietoju­mu.

Pēc mirkļa Leiters atgriezās ar pudeli "Haig&Haig" un ledu.

-   Pavisam esmu aizmirsis labās manie­res, - viņš bilda, pildīdams dzērienu gla­zēs. - Mums abiem tagad derētu krietni iedzert. Blakus vannasistabai ir neliels pieliekamais. Es piekrāvu to pilnu ar vi­su nepieciešamo!

Leiters iešļāca glāzēs nedaudz sodas ūdens, un abi vīrieši iedzēra pa prāvam malkam.

-     Ķersimies pie detaļām, - noteica Bonds, atzveldamies krēslā. - Velnišķīgi labi padarīts darbiņš.

-  Kā tad, - piekrita Leiters, - ja neskai­ta līķu trūkumu.

Viņš uzcēla kājas uz galda un aizdedzi­nāja cigareti.

-   "Fantoms" izbrauca no Džeksonviļas ap pieciem no rīta, - viņš iesāka, - un ie- radās Valdo ap sešiem. Tieši pēc tam, kad tas atstāja Valdo, - un tālāk es mi­nu - mistera Biga aģents iegāja kupejā, kas atradās blakus jūsējai, un iekāra lo­gā dvieli, kas nozīmēja, ka "īstais logs at­rodas pa labi no ši dvieļa".

-   Starp Valdo un Okalu ir prāvs taisnu sliežu gabals, - turpināja Leiters. - Tas ved cauri mežiem un purvainām vietām. Paralēli iet automaģistrāle. Apmēram divdesmit minūtes pēc Valdo zem loko­motīves - bums! - atskan brīdinājuma sprādziens. Vadītājs samazina ātrumu. Bums! Un vēl viens bums! Trīs reizes pēc kārtas. Avārijas stāvoklis! Ir jāapstājas! Vadītājs aptur vilcienu, domādams, kas, ellē, noticis. Priekšā taisns sliežu ceļš. Tāluma mirgo zaļā gaisma. Tuvumā ne­vienas dzīvas dvēseles. Pulkstenis ir ap­mēram piecpadsmit minūtes pāri sešiem, un tikko aust gaisma. Parādās vecs, sa­grabējis limuzīns…

Bonds sarauca uzacis.

-   Mašīna ir zagta, - paskaidroja Leiters un turpināja. - Tā ir pelēka, varētu būt, piemēram, buiks. Auto ar izslēgtām ugu­nim apstājas uz automaģistrāles iepretī vilciena vidum, no tās izkāpj trīs vīri. Droši vien - nēģeri. Viņi lēnām iet pa zāli starp ceļu un sliedēm. Divi malējie stiepj burvīgus automātus. Arī vidējais vīrs nes kaut ko rokās. Tad viņi apstājas pie 245. vagona. Viri ar ložmetējiem nolaiž dubul tu kārtu pa kupejas logu. Trešais iemet granātu, un visi tris drāžas atpakaļ uz mašīnu. Tas neprasa daudz laika.

Tiklīdz viņi tiek līdz mašīnai - bu- bumm! Frikasē no H kupejas. Jādomā, frikasē arī no mistera un misis Braisiem. Patiesibā frikasē no tava Boldvina, kurš izmetās gaitenī, tiklīdz ieraudzīja tuvoja­mies savam vagonam vīriešus. Citu cie­tušo nav, vienīgi šoks un histērija visā vilcienā. Automašīna aizbrauc. Iestājas klusums, kuru pāršķeļ kliedzieni un kri­tienu būkšķi. Cilvēki skraidelē šurpu turpu. Vilciens, cik ātri vien iespējams, dodas uz Okalu. Tur 245. vagons tiek at­kabināts. Ceļu var turpināt pēc trim stundām.

Otrā aina. Leiters sēž kotedžā, cerē­dams, ka nekad dzīvē nav pateicis nevie­na nelaipna vārda savam draugam Džeimsam Bondam, un domādams, kā Hūvers uzņems ziņu, ko Leitera kungs viņam šovakar pasniegs vakariņās. Tas ari viss, ļautiņi.

Bonds sāka smieties.

-   Veikli nostrādāts! - viņš iesaucās. - Es­mu pārliecināts, ka viņiem visiem ir brī­nišķīgs alibi. Kas par varenu vīru! Izska­tās. ka misteram Bigam ir visai garas ro­kas un nekādas pietātes pret demokrā­tiju, cilvēktiesībām un visu pārējo. Prie­cājos, ka misters Bigs nedzīvo pie mums Anglijā. Viņš nebūtu visai augstās do­mās par mūsu miermīlīgo policiju. Un tā, - 007 rezumēja, - līdz šim man izde­vās apvest viņu ap stūri, bet, nu, liekas, sāk kļūt par karstu.

-   Jā, - domīgi novilka Leiters. - Pirms tu ieradies Amerikā, mistera Biga kļūdas varēja saskaitīt uz vienas rokas pirk­stiem. Nu viņš ir pieļāvis trīs pēc kārtas. Lielajam vīram tas nepatiks. Mums tam melnajam jāsadod suta, pirms viņš pa­gūst attapties, un tad jālaižas lapās. Klausies, kas man padomā. Nav šaubu, ka Štatos zelts nonāk tieši no šejienes.

Mēs vairākkārt esam pārbaudījuši "Seca- tur", kad tā dodas no Jamaikas uz Sanktpēterburgu un pietauvojas pie tār­pu un ēsmu tirgotavas - "Robberus" vai kā nu to sauca.

-   "Ourobouros", - izlaboja Bonds. - Mi­toloģijā tas nozīmē Milzīgais tārps. Labs nosaukums tārpu un zivju ēsmas tirgo­tavai. - Pēkšņi viņam galvā iešāvās kāda doma, un 007 uzsita dūri pa galda stikla virsmu.

-   Fēlikss! Tu esi ģēnijs! "Ourobouros" - "Robberus". Tas ir mūsu Laupītājs [14] . Tu saproti? Mistera Biga cilvēks ir šeit. Tam jābūt viņam.

Leitera seja iestarojās.

-  Lai slavēts Dievs, - viņš iesaucās. - Pro­tams, ka tas ir viņš. Grieķis, kuram it ka pieder šis iestādījums, cilvēks Tarpon- springsā, kas minēts ziņojumā, kuru mums Ņujorkā rādīja Binsvangers, ir ti­kai bandinieks. Iespējams, viņš nemaz nezina, kas te patiesībā notiek. Mums jā­medī grieķa saimnieks - Laupītājs. Pro­tams, mums vajadzīgs tieši viņš.

Leiters pielēca kājās.

- Nu, ko. laižam! Braucam apskatīt to vietiņu. Es jau gribēju to ierosināt, jo "Sēcatur" vienmēr pietauvojas viņu do­kos. Starp citu, šobrīd jahta atrodas Ku­bā, viņš piebilda, - Havannā. Aizgāja pirms nedēļas. Kad jahta ienāca līcī un kad devās prom, muitnieki to pamatīgi pārmeklēja. Saprotams, neko neatrada. Viņi bija iedomājušies, ka kaut kas nav kārtībā ar ķīli. Gandrīz to noplēsa un no­laida jahtu pa burbuli. Tai bija jāiepeld dokos, lai atkal varētu doties jūrā. Nekā! Neviena paša pavediena. Uz jahtas pavi­sam noteikti nebija nekādu zelta monē­tu. Lai nu kā, mēs dosimies turp un iz­pētīsim apkārtni. Paskatīsimies, vai ne­varam uzmest aci mūsu draugam Laupī­tājam. Man tikai jāparunā ar Orlando un Vašingtonu. Jāizstāsta viss, ko zinām. Viņiem steigšus jānotver mistera Biga puisis, kurš uzdarbojās vilcienā. Bet dro­ši vien nu jau ir par vēlu. Tu pa to laiku paraugies, kā klājas Solitērai. Saki, lai nekur neiet, kamēr nebūsim atpakaļ. Pēc tam mēs aizvedīsim viņu uz Tampu va­kariņās. Aiziesim uz labāko piekrastes restorānu - kubiešu "Los Novedades". Pa ceļam apstāsimies pie lidostas un pasū­tīsim biļeti.

Leiters pasniedzās pēc telefona un pie­teica tālsarunu. Bonds, atstājis viņu ru­nājam. devās pie Solitēras.

Meitene nevēlējās palikt viena, viņa cieši piekļāvās Džeimsam pie krūtīm.

-  Es gribu tikt. projām no šejienes, - Soli­tēra čukstēja, izbiedētām acīm lūkoda­mās augšup. - Man ir tāda sajūta…

Neļāvis pabeigt teikumu, 007 viņu no­skūpstīja.

-  Viss kārtība, - viņš mierināja. - Mēs drīz būsim atpakaļ. Šeit tu esi drošībā. Ja nebū­tu par to pārliecināts, es tevi ne uz mirkli neatstātu. Mēs pat varam pārnakšņot Tam- pā un iesēdināt tevi pirmajā lidmašīnā.

-  Jā, lūdzu, - bažīgi sacīja Solitēra. - La- bāk darīsim tā. Šeit man ir bail. es jūtos apdraudēta. - Viņa vēl ciešāk apvija ro­kas Džeimsam ap kaklu.

-  Nedomā, ka esmu histēriķe. - Solitēra noskūpstīja aģentu. - Tagad tu vari iet. Es tikai vēlējos tevi redzēt. Atgriezies drīz.

Leiters, jau beidzis sarunu, pasauca viņu. Bonds izgāja no Solitēras istabas un aizslēdza aiz sevis durvis.

Juzdams neskaidru satraukumu, Džeimss sekoja Leileram uz mašīnu. Li­kās neticami, ka šajā miermīlīgajā, liku­mam paklausīgajā vietā meitenei varētu draudēt kādas briesmas un ka Lielais vīrs būtu viņus izsekojis līdz pat "Evergleidai", kas bija tikai viena no ne­skaitāmajām Dārgumu salas viesnīcām. Taču 007 respektēja Solitēras intuīciju, un viņas satraukums darīja Bondu uz­manīgu.

Ieraugot Leitera automašīnu, visas ba­žas aizmirsās.

Bondam patika ātras mašīnas, un vi­ņam patika ar tām braukt. Lielākā daļa amerikāņu auto Džeimsu garlaikoja. Tiem trūka individualitātes un vieglās iz­smalcinātības, kas raksturīga Eiropas spēkratiem. Jeņķiem automašīnas ir ti­kai "pārvietošanās līdzekļi", tām visām ir līdzīga forma, krāsa un pat signāltauru tonis. Vienīgais to uzdevums ir gadu no­kalpot un tad pārvērsties rezerves daļās, lai vietā varētu nākt jaunāks modelis. Automātiskā pārnesuma kārba un hid­rauliskais stūres pastiprinātājs atņem vi­su braukšanas prieku, neatstājot vietu pat niecīgam sasprindzinājumam un pie­pūlei. Izzūd katram īstam autovadītājam tik nepieciešamais ciešais kontakts ar mašīnu un ceļu, kas Eiropas autobrau­cējos uztur pastāvīgu spriedzi. Visas amerikāņu automašīnas Bondam šķita līdzīgas rotaļlietām, kuras iespējams va­dīt ar vienu roku, pilnā skaļumā ieslē­dzot radio un aizverot automātiskos lo­gus, lai nerastos caurvējš.

Leiters bija kaut kur sadabūjis vecu kordu - vienu no retajām amerikāņu au- tomašīnām, kam piemīt individualitāte. Bonds, apsēdies blakus draugam, ie­klausījās vienmērīgajā motora rūkoņā un vīrišķīgajā izpūtēja dudināšanā. "Piecpa­dsmit gadu veca," viņš nodomāja, "tomēr vēl joprojām viena no lieliskākajām mašī­nām pasaulē."

Viņi nogriezās uz dambi un brauca pā­ri ūdens klajumam, kas atdalīja saliņu no lielās pussalas, uz kuras pletās Sanktpēterburga un tās piepilsētas. Jau tuvojoties Centrālajai avēnijai, pa kuru cauri pilsētai varēja nokļūt līdz Jahtu lī­cim, galvenajai ostai un lielajām viesnī cām, Bonds ieraudzīja to, kas bija pada- rijis šo pilsētu par Amerikas "Veco laužu mājām". Gandrīz visiem cilvēkiem ielās bija sirmi mati - balti vai zilgani -, uz slavenajiem ietvju dīvāniem, par kuriem tika stāstījusi Solitēra, ciešās rindās kā strazdi Trafalgāras skvērā bija saspiedu­šies paveci ļautiņi.

Bonds ievēroja sažuvušās, plānās sie­viešu lūpas, saules atspīdumus viņu briļļu stiklos, iekritušos vīriešu krūš­kurvjus un kārnās rokas, kas vīdēja no sporta krekliņu platajām piedurknēm. Veco sievu pūkainajiem reto matu kamo­liem cauri vīdēja sārta āda, bet vīriešu pakauši bija pliki kā kauls. Apkārt vēdīja pļāpīgs biedriskums, apmainīšanās ar jaunumiem un baumām, familiāri aici­nājumi uz tikšanos, lai uzspēlētu bri­džu, rādītu bērnu un mazbērnu vēstules un vaimanātu par cenām.

Nebija nemaz jādzird veco ļaužu saru­nas, lai to saprastu. Tas bija manāms zilgano matu kamolu mājienos un mazo, veco. sakņupušo plikgalvju miegainajā tērzēšanā.

- Rodas tāds iespaids, ka tie visi būtu gatavi tūlīt pat likties katrs savā zārci- ņā, - ieminējās Leiters, atsaukdamies Bonda klusajam izbrīna un šausmu pil­najam saucienam. - Bet pagaidi vien, kad mēs iziesim uz ielas un mazliet pa­staigāsimies. Tiklīdz večuki pamanīs ēnu aiz muguras, tūlīt metīsies sāņus, it kā tu būtu bankas pārvaldnieks, kas lūr pār plecu. Tas atsauc atmiņā stāstu par kādu bankas ierēdni, kas negaidīti at­griežas mājās pusdienlaikā un atrod sa­vu sievu guļam ar bankas prezidentu. Viņš dodas atpakaļ uz darbu un stāsta to kolēģiem, sakot: "Velns parāvis, puiši, viņš mani gandrīz pieķēra!"

Bonds smējās.

- Šķiet, ka var dzirdēt dāvināto zelta pulksteņu tikšķus viņu kabatās, - turpi­nāja Leiters. - Te ir papilnam apbedīša­nas kantoru, un lombardi ir piekrauti ar zelta pulksteņiem un masonu gredze­niem, neskaitāmiem ahātu gabaliem un medaljoniem, kas pilni ar matiem. To ie­domājoties vien. pārņem drebuļi. Pagaidi vien, kad aiziesi uz "Tantes Milijas bāru", tu redzēsi, kā viņi čāpstina, lokot iekšā kapātas gaļas ēdienus un čīsburgerus, mēģinādami nodzīvot līdz deviņdesmit gadiem. Tas iznīcina vēlmi dzīvot tik ilgi. Bet ne jau visi šeit ir veci. Paskaties uz to sludinājumu. - Viņš norādīja uz lielu afi­šu dēli tukšā laukumā.

Tā bija grūtnieču apģērba reklāma: "STIJTZHEIMER & DLOCK. JAUNUMS! NODAĻA GAIDĪBĀM UN I AI KAM PĒC TAM! APĢĒRBI "CIIIPS" (1-4) UN "1WIGS" (4-8)."

Bonds novaidējās.

-    Laižamies prom no šejienes, - viņš sacīja. - Tas vairs nav izturams.

Viņi nogriezās pa labi un brauca lejup gar krastu, līdz nonāca pie hidroplānu stacijas un krasta apsardzes nodaļas. Šeit uz ielām nemanīja večukus, te ritēja parasta ostas dzīve - piestātnes, nolikta­vas. sīkpreču tirgotavas, dažas otrādi ap- gāztas laivas, izžauti tīkli, kaiju brēcieni, stāvošā līča ūdens smārds. Pēc pilsētas, kas izskatījās kā pārpildīta kapsēta, iz­kārtne virs garāžas "Brauc pats. Pets Greidijs. Smaidīgais īrs. Lietotas auto­mašīnas" likās ka mundrs atgādinājums par dzīvu un rosīgu pasauli.

-   Tālāk iesim kājām, - ierosināja Lei­ters. - Laupītāja māja atrodas nākamajā kvartālā.

Viņi atstāja mašīnu pie oslas un devās uz priekšu gar kokmateriālu noliktavu un lielām naftas tvertnēm. Tad nogriezās pa kreisi - jūras virzienā.

Sānceļš beidzās pie maza, laika zoba saēsta mola, kas iestiepās jūrā, balsto­ties uz gliemežvākiem apaugušiem sta­ļļiem. Tieši pretī atradās liela, zema, rie­vota skārda noliktava. Virs tās platajam divviru durvīm karājās balta plāksne ar melnu uzrakstu: "Ourobouros Inc. Dzīvu tārpu un ēsmu lieltirgotava. Koraļļi, glie­mežvāki, tropiskās zivis. Tikai vairum­tirdzniecība." Turpat bija mazākas durvis ar spīdīgu slēdzeni, virs kurām varēja la­sīt brīdinājumu: "Ieeja aizliegta. Privāt­īpašums."

Zem uzraksta, ar visu krēslu atgāzies pret durvīm, sēdēja kāds virs un tīrīja šauteni. Bonds ievēroja, ka tas ir 30. ka­libra remingtons. Vīram no mutes rēgo­jās koka zobu bakstāmais, krietni saņur­cītā beisbola cepure bija atbīdīta tālu pa­kausi. Viņš bija ģērbies baltā, notraipīta sporta kreklā, kas atklāja melnus matu kumšķus padusēs, pidžamveidīgās, bal­tās brezenta biksēs un tenisa kurpēs ar gumijas zolēm. Vīram bija ap četrdesmit un seja (ik kokaina, ka drīzāk atgādināja mola pietauvošanās stabu. Tā bija kal­sna profesionāla slepkavas seja tabakas putekļu krāsā ar plānām, loti bālām lū­pām. Vīrietis izskatījās ļauns un ne­laipns - kā sliktais puisis filmās par po­kera spēlētājiem un zelta raktuvēm.

Bonds un Leiters pagāja garām un de­vās uz kuģu piestātni. Virs palika nolie­cies pār savu ieroci, taču Bonds juta, ka viņa acis tiem seko.

- Ja tas nav Laupītājs, - teica Lei­ters, - tad viņa asinsradinieks noteikti.

Pelēcīgs pelikāns ar bāli dzeltenu galvu bija sakumpis uz viena no stabiem kuģu piestātnes galā. Putns ļāva vīriešiem pie­nākt pavisam tuvu, tad negribīgi atvēzē­ja spārnus un planēja ūdens virzienā. Abi vīrieši stāvēja un vēroja, kā tas lēni lidinās virs ostas. Pēkšņi putns neveikli triecās lejā, garais knābis atvērās, iegri­ma un atkal iznira, noķēris nelielu zivi, kuru nekavējoties norija. Tad pelikāns no jauna pacēlās spārnos un turpināja medības, lielākoties lidodams pret sauli, lai viņa milzīgā ēna nebrīdinātu laupīju­mu. Kad Bonds un Leiters pagriezās, lai dotos atpakaļ, tas pameta zivju ķeršanu un lidoja atpakaļ uz stabu. Putns nolai­dās, skaļi noplīkšķinādams spārnus, un iegrima savās pēcpusdienas pārdomās.

Vīrietis joprojām darbojās ap ieroci, slaucīdams to ar eļļainu lupatu.

-         Labvakar, - sveicināja Leiters. - Vai jūs esat šis kuģu piestātnes saimnieks?

-       Mja, - atteica vīrs, nepaceldams ska­tienu.

-        Skatos, vai te ir kāda iespēja noen­kurot laivu. Līcis ir diezgan pārpildīts.

-  Nne.

Leiters izvilka kabatas portfeli.

-  Vai par divdesmit var sarunāt?

-          Nne. - Vīrietis nokremšļojās un nospļāvās tieši starp Bondu un Leiteru.

-        Hei, - iesaucās Leiters. - Jums vaja­dzētu pārdomāt savas manieres.

Vīrietis brīdi pārdomāja, tad pavērās augšup uz Fēliksu. Viņa acis bija mazas, tuvu stāvošas un cietsirdīgas kā zobār­stam, kurš atsakās lietot atsāpināšanas līdzekļus.

-   Kā sauc jūsu laivu?

-  "Sibila", - atteica Leiters.

-   Es nav manījis laivu līcī, - sacīja vīrs. Stobra resgalis noklikšķēja un nostājas vietā. Ierocis nevērīgi gulēja klēpī, tēmē­dams noliktavas virzienā.

-  Jūs esat akls, - teica Leiters. - Stāvē­ja tur veselu nedēļu. Sešdesmit pēdu. di­vas dzenskrūves, dīzelis. Balta ar zaļu audekla nojumi. Sagatavota zvejai.

Šautene lēnām sakustējās, tās stobra gals zīmēja gaisā lēzenu loku. Vīrieša kreisās rokas pirksts atradās uz mēlītes.

Leiters un Bonds nekustējās.

Vīrs laiski sēdēja, skatīdamies uz šau tenes stobru. Krēsla atzveltne vēl jopro­jām balstījās pret mazajām durvīm.

Ierocis, turpinādams lēno kustību, šķēr­soja Leitera, tad Bonda vēderu. Abi vīrieši stāvēja ka statujas, neriskēdami izdarīt kādu nepārdomātu kustību. Šautene ap­stājās. pavērsusies pret kuģu piestātni. Laupītājs pameta augšup īsu skatienu, sa- miedza acis un nospieda mēlīti. Pelikāns izdvesa vārgu kliedzienu un iegāzās ūdenī. Pār ostu nodunēja šāviena atbalss.

-   Kāda velna pēc jūs to izdarījāt? - aiz­kaitināts jautāja Bonds.

-   Treniņš, - noteica virs, stūķēdams stobrā vel vienu patronu.

-   Domājams, ka šajā pilsētā ir Dzīvnie­ku aizsardzības biedrības nodaļa, - teica Leiters. - Dosimies turp un ziņosim par šo puisi.

-   Gribat, lai iesniedzu prasību par īpa­šuma robežas pārkāpšanu? - jautāja Laupītājs, lēni pieceldamies un pasiz­dams ieroci padusē. - Šis ir privātīpa­šums. Tāpēc, - viņš gluži vai izspļāva vārdus, - vācieties ellē ratā!

Vīrs atgrūda malā krēslu, atslēdza durvis un pagriezās, vienu kāju uzlicis uz sliekšņa.

-   Jums abiem ir stroķi, - viņš teica. - Mans tos var saost. Ja jūs staigās te ap­kārt atkal, tad sekos tam putnam, un mans aizbildināsies ar pašaizsardzību. Manam jau ir līdz kaklam, kad tādi te utaini perdeļi vazājas visriņķi. Iebāz pa­kaļā savu "Sibilu"! - Viņš nicigi pagriezās un iegāja ēka, ar skaļu blīkšķi aizcirz­dams aiz sevis durvis.

Bonds un Leiters saskatījās. Leiters skumīgi pasmaidīja un paraustīja ple­cus.

-  Viens nulle Laupītāja labā, - viņš sacīja.

Draugi devās prom pa putekļaino sān­ceļu. Saule bija norietējusi, un jūra aiz muguras izskatījās kā asiņu peļķe. Kad viņi nokļuva uz galvenā ceļa, Bonds at­skatījās. No durvju puses spīdēja gais­ma, un noliktavas laukumā ēnas bija ie- vilkušas neskaitāmas svītras.

-    No šīs puses nav jēgas mēģināt,- Bonds ieteicās. - Taču nevar būt, ka no­liktavai ir tikai viena ieeja.

-   Gluži manas domas, - atbildēja Lei­ters. - Bet to mēs pataupīsim nākamajai vizītei.

Viņi iekāpa automašīnā un pa Centrālo avēniju lēni brauca atpakaļ.

Pa ceļam Leiters izprašņāja par Solitē­ru. Visbeidzot viņš pavirši izmeta:

-   Starp citu, ceru, ka tev patīk jūsu is­tabas.

Labāk nevar būt, - priecīgi atbildēja Bonds.

-   Jauki, - teica Leiters. - Es tikai iedo­mājos, ka varbūt drīz jūsu abu vārdus varēs rakstīt caur defisi.

-   Tu pārāk daudz lasi gudras grāma­tas, - attrauca Bonds.

-   Tas ir tikai delikāts veids, kā to pa­teikt. - pasmīnēja Leiters. - Neaizmirsti, ka kotedžas sienas ir diezgan plānas. Es izmantoju savas ausis, lai dzirdētu, nevis lai noziestu tās ar lūpu zīmuli.

Bonds tvēra pēc kabatlakatiņa.

-Tu, draņķa okšķeri, - viņš nikni norūca.

Leiters vēroja, kā draugs berzē ādu.

-    Ko tu dari? - viņš vientiesīgi jautā­ja. - Es ne mirkli nešaubījos, ka tavas ausis ir dabiski sārtas. Tomēr… - Šai vārdā Leiters ielika milzum daudz nozī­mes.

-   Ja šonakt atradīsi sevi gultā miru­šu, - smējās Bonds, - tu zināsi, kurš to izdarīja.

Viņi apcēla viens otru līdz pat "Evergleidai" un vēl joprojām smējās, kad bargā misis Stīvesanta sagaidīja vi­ņus mauriņā.

-   Atvainojiet, mister Leiter, - viņa sacī­ja. - Taču baidos, ka nevaru jums atļaut šeit muzicēt. Jūs nedrīkstat traucēt pā­rējos viesus.

Viņi pārsteigti raudzījās uz saimnieci.

-   Piedodiet, misis Stīvesanta, - sacīja Leiters. - Es jūs īsti nesaprotu.

- Es runāju par lielo radiolu, kuru jūs pasūtījāt, - atbildēja sieviete. - Nesējs tik tikko varēja dabūt saini iekšā pa durvīm.

XIV nodala

"VIŅAM RADĀS DOMSTARPĪBAS AR TO,

KAS VINU EDA"

Leiters un Bonds, pametuši saimnieci zālājā, steidzās uz kotedžu un atrada So­litēras istabu neskartu, bet gultasveļu tik tikko saburzītu.

Acīmredzot meitene tikpat kā nebija pretojusies.

Durvis droši vien tika ātri un klusi at­vērtas ar mūķīzeri, un istabā pēkšņi pa- rādījās vīri ar ieročiem rokās.

"Taisieties, lēdij! Apģērbieties! Pamēģi­niet tik uzrīkot traci, un mēs jums vēde­ra ielaidīsim svaigu gaisu!"

Pēc tam viņi visdrīzāk aizbāza meitenei muti vai iesita pa galvu un ielocīja kastē. Aiz kotedžas bija redzami kravas mašī­nas riepu nospiedumi, bet mājiņā, gan­drīz nosprostojot priekšnama durvis, stā­vēja milzīga, veca radiola. Lietoto preču veikalā tā būs izmaksājusi mazāk par piecdesmit dolāriem.

Bonds tik dzīvi iztēlojās kluso šausmu izteiksmi Solitēras sejā, it kā pats būtu to redzējis, un nolādēja sevi, ka atstājis meiteni vienu. 007 nespēja noticēt., ka ir tik ātri izsekots. Tas bija tikai vel viens pierādījums Lielā vīra varenībai.

Leiters piezvanīja uz FIB štābu Tanipā.

Lidostas, dzelzceļu stacijas un auto maģistrāles, - viņš sacīja. - Saņemsiet rī­kojumu no Vašingtonas, tiklīdz būšu ar viņiem runājis. Varu galvot, ka viņi to uzskatīs par svarīgāko uzdevumu. Liels paldies. Es to novērtēju. Būšu tepat tu­vuma. Visu labu.

Fēlikss nolika klausuli.

- Paldies Dievam, viņi sadarbosies, - Lci- lers teica Bondam, kas stāvēja, tukšu skatienu vērdamies jūrā. - Nekavējoties aizsūtīs savus vīrus pārbaudīt apkārtni un izlūkot pretinieka midzeni tik tālu. cik vien iespējams. Kamēr es nokārtošu formalitātes ar Vašingtonu un Ņujorku, paskaties, ko var uzzināt 110 vecās pļā­pas Stīvesantas. Precīzu laiku, aprakstus un visu pārējo. Liec noprast, ka tā bijusi zādzība ar ielaušanos un ka Solitēra aiz­laidusies kopā ar laupītājiem. Viņa (o sapratīs. Tas liks visam izskatīties pēc parasta viesnīcu nozieguma. Saki, ka po­licija jau ir ceļā un mēs nevainojam "Evergleidu". Saimniece gribēs izvairīties no skandāla. Saki, ka mēs domājam tā­pat.

Bonds pamāja.

Aizlaidusies ar vīrieti? Tas, protams, bija iespējams, tomēr maz ticams. Bonds atgriezās Solitēras istabā un to rūpīgi pārmeklēja. Telpā vēl joprojām jautās "Vent Vert" aromāts, kas Džeimsam at­gādināja viņu kopīgo ceļojumu. Solitēras cepure un plīvurs atradās bufetē un daži tualetes piederumi - uz plaukta vannas- istabā. Drīz vien Džeimss atrada meite­nes somu un saprata, ka nav kļūdījies, viņai uzticēdamies. Soma stāvēja zem gultas, un Bonds iztēlojās, kā Solitēra pasper to apakšā, ceļoties kājās, kad pret viņu pavērsās ieroči. Bonds izbēra mantas gultā un iztaustīja oderi. Tad ar mazu nazīti uzmanīgi pārgrieza dažus diegus un izņēma piecus tūkstošus dolā­ru, kurus ielika kabatas portfeli. Pie viņa tie būs drošībā. Ja misters Bigs nogali­nās Solitēru, Bonds šo naudu iztērēs, lai atriebtos. Viņš nomaskēja caurumu, cik labi vien varēja, un nolika somu atpakaļ zem gultas.

Pēc tam Bonds devās pie misis Stive- santas. Kad iztaujāšana bija galā. pulk­stenis rādīja astoņi.

Vēlāk viņi ar Leiteru, bārā mazliet ie­dzēruši, devās uz ēdamzāli, kur nedau­dzie viesi tikko beidza vakariņot. Tie aiz­domīgi un ar zināmām šausmām lūko­jās draugos. Ko gan abi dīvainie vīrieši dara šeit? Kur palikusi sieviete, kas ie­radās kopā ar viņiem? Kuram tā bija sieva? Kas šī par nemierīgu staigāšanu? Nabaga misis Stīvesanta skraida apkārt pavisam samulsusi. Vai tad viņi nezina, ka vakariņas ir pulksten septiņos? Vir­tuves personāls jau gatavojas doties mājās. Viņi rīkotos pareizi, ja pasniegtu šiem kungiem aukstu ēdienu. Cilvēkiem jāciena pārējie. Misis Stīvesanta sacīja, ka, pēc viņas domām, tie ir valdības viri no Vašingtonas. Ko gan tas varētu nozī­mēt?

Vakariņotāji vienprātīgi atzina, ka abi svešinieki nav uzticami viesi un ka ir pie­nācis laiks ierobežot "Evergleidas" klientus.

Bondam un Leiteram tika ierādīts slik­tākais galdiņš līdzās kalpotāju durvīm. Vakariņās viņiem piedāvāja angļu-ķinie­šu traucu ēdienu sajaukumu, kas sastā­vēja no tomātu sulas, tvaicētas zivs ar balto mērci, šķēles atdzisuša, ar dzērve­nēm apziesta tītara un gabala citronu biezpiena krēma, kam pārlieta bieza kār­ta krējuma aizstājēja. Draugi drūmi tie­sāja ēdienu, kamēr zāli atstāja vecie ļau­dis un viena pēc otras nodzisa galda lampiņas. Pirkstu skalojamās bļodiņas, kurās peldēja viena hibiskrozes ziedlapa, pielika punktu šai drūmajai maltītei.

Bonds ēda klusēdams. Kad vakariņas bija galā, Leiters pūlējās izskatīties jautrs.

- Nāc, iesim iedzert, - viņš sacīja. - Šīs ir sliktas beigas draņķīgai dienai. Vai varbūt tu vēlies uzspēlēt bingo? Runā, ka šovakar notikšot turnīrs.

Bonds tikai paraustīja plecus, un viņi devas atpakaļ uz savu dzīvojamo istabu un kādu brīdi drūmi sēdēja, dzerdami un skatīdamies ārā pa logu uz smiltīm, kas mēness gaismā vizēja kaulu baltumā.

Kad bija izdzerts pietiekami, lai drū­mās domas atkāptos, Bonds novēlēja la­bunakti un devās uz Solitēras istabu, kura tagad piederēja viņam vienam. Džeimss atlaidās palagos, kuros vēl ne­sen bija gulējis meitenes siltais ķerme­nis, un pirms aizmigšanas pārdomāja notikušo. Tikko uzausīs gaisma, jādodas pie Laupītāja un jāizspiež no viņa patiesī­ba. Bonds jutās pārāk noraizējies, lai ap­spriestos ar Leiteru, tomēr bija pārlieci­nāts, ka arī Laupītājs ir piedalījies Solitē­ras nolaupīšanā. Aģents domāja par viņa mazajām, ļaunajām acīm un bālajām, pārmērīgi plānajām lūpām. Atceroties Laupītāja kaulaino kaklu, kas kā bruņu­rupucim pacēlās no netīrā, sasvīdušā krekla, 007 roku muskuļi saspringa. Pārdomājis visu, Bonds ieslīga miegā.

Viņš pamodās astoņos un, palūkojies pulkstenī, nošķendējās. Bonds ātri no­mazgājas dušā, spītīgi turēdams vaļā acis tik ilgi, kamēr tās sāka smelgt. Tad, aptinis ap vidukli dvieli, devās uz Leitera istabu. Žalūzijas joprojām bija nolaistas, taču gaismas pietika, lai redzētu, ka gul­tā neviens nav gulējis.

Bonds pasmaidīja, iedomādamies, ka Leiters noteikti iztukšojis viskija pudeli un aizmidzis turpat dzīvojamajā istabā. Viņš devās turp, taču arī te neviena nebi­ja. Viskija pudele, joprojām līdz pusei pil­na, stāvēja uz galda līdzās ar cigarešu iz- smēķiem pilnam pelnu traukam.

Bonds pacēla žalūzijas un atvēra logu. Pirms atgriešanās savā istabā viņš gribēja īsu mirkli izbaudīt brīnišķīgi dzidro rītu.

Pagriezies Bonds pamanīja aploksni, kas stāvēja uz krēsla pie durvīm. Tajā viņš at­rada ar zīmuli aprakstītu papīra lapiņu:

"Daudz domāju, un man nenāk miegs. Pulkstenis ir apmēram pieci no rīta. Do­dos apciemot tārpu un ēsmu bodi. Jopro­jām esmu tas pats agrais putns. Tā vien izskatās, ka tas aktieris - pelikānu šāvējs labi zināja, ka esam pilsētā, un bija ga­tavs nepatikšanām gadījumā, ja Solitēras laupīšana noietu greizi. Ja neatgriežos līdz desmitiem, zvani policijai. Tampa 88.

Fēlikss"

Bonds negaidīja nevienu mirkli, bet, ātri skūdamies un ģērbdamies, pa telefonu pa­sūtīja kafiju, maizītes un taksometru. Des­mit minūšu laikā viņš paguva to visu sa­ņemt un applaucēties ar kafiju. Džeimss jau bija izgājis 110 kotedžas, kad iezvanījās telefons, un viņš steidzās atpakaļ.

-    Braisa kungs? Te jums zvana no Maundparka slimnīcas, - teica kāda balss. - Neatliekamās palīdzības nodaļa. Doktors Robertss. Mums šeit ir Leitera kungs, kas vaicā pēc jums. Vai varat tū­līt pat atbraukt?

-   Augstais Dievs, - izdvesa Bonds, bai­lēs cieši satverdams klausuli. - Kas vi­ņam kaiš?

-  Neuztraucieties, - atbildēja balss. - Sa­tiksmes negadījums. Izskatās, ka viņu notriekusi automašīna un vadītājs aizbē­dzis. Neliela kontūzija. Vai varat at­braukt? Viņš vēlas jūs redzēt.

-  Protams, - atviegloti teica Bonds. - Tū­liņ būšu klāt.

"Kas, ellē, noticis," viņš domāja, steig­damies pāri zālienam. "Leiters noteikti ir piekauts un atstāts uz ceļa." Lai nu kā, Bonds priecājās, ka nebija ļaunāk.

Kad viņš nogriezās uz Dārgumu salas dambja, garām, sirēnām kaucot, pabrā- zās ātrās palīdzības mašīna.

"Vienas vienīgas nepatikšanas," sa­traukti prātoja Bonds. "Nav iespējams ne soli paspert, lai kādās neiekultos".

Mašīna pa Centrālo avēniju šķērsoja Sanktpēlerburgu un nogriezās uz ceļa, pa kuru viņi ar Leiteru bija braukuši ie­priekšējā dienā. Atklājis, ka slimnīca at­rodas tikai pāris kvartālu attālumā no "Ourobouros Inc.", Bonds kļuva vēl ne­mierīgāks.

Samaksājis taksometra šoferim, viņš skriešus devās augšā pa milzīgās celtnes kāpnēm. Plašajā zālē pie reģistratūras galda sēdēja glīta medmāsa un lasīja slu­dinājumus "Sanktpēterburgas Laika".

-   Doktors Robertss? - jautāja Bonds.

-   Doktors kāds? - pārvaicāja meitene, uzmezdama viņam vērtējošu skatienu.

-   Doktors Robertss, neatliekamās palī­dzības nodaļa, - nepacietīgi iesaucās Bonds. - Pacients Leiters, Fēlikss Leiters. Ievests agri no rīta.

-   Šeit nav ārsta, vārdā Robertss, - at­bildēja meitene. Viņa ar pirkstu vilka pa sarakstu, kas atradās uz rakstāmgal­da. - Un nav arī pacienta, kuru sauktu Leiters. Mirklīti uzgaidiet, es piezvanīšu uz nodaļu. Kāds, piedodiet, ir jūsu vārds?

-    Braiss, - attrauca Bonds. - Džons Braiss. - Viņš nosvīda, lai gan telpā bija diezgan vēss, un patrina gar biksēm miklās plaukstas, pūlēdamies nekrist panikā. Nolāpītais skuķis vienkārši ne­prot savu darbu. Pārak glīta, lai būtu medmāsa. Pie rakstāmgalda vajadzētu sēdināt zinošāku darbinieku. Bonds sa­koda zobus, kamēr meitene jautri tērzēja pa telefonu.

Beidzot viņa nolika klausuli.

-   Man ļoti žēl, Braisa kungs. Laikam būs gadījusies kāda kļūda. Šis nakts lai­kā nav ievests neviens jauns pacients, neviens neko nav dzirdējis par doktoru Robertsu vai Leitera kungu. Vai esat pār­liecināts, ka atbraucāt uz pareizo slimnī­cu?

Bonds neatbildējis pagriezās un, slau­cīdams sviedrus no pieres, devās uz iz­eju.

Meitene viņam aiz muguras novaikstī- jās un atkal pievērsās avizei.

Laimīgā kārtā tūlīt pat piebrauca tak­sometrs ar citiem slimnīcas apmeklētā­jiem. Bonds iekāpa automašīnā un de­vās atpakaļ uz "Evergleidu". Aģents zinā­ja vienīgi to, ka Leiters ir sagūstīts, bet viņš pats ar nolūku izvilināts no kote­džas. Bonds nespēja saprast, kāpēc, taču aptvēra, ka pēkšņi sāk neveikties un ini­ciatīva nonākusi mistera Biga rokās.

Misis Stīvesanta steidzās pretī, kolīdz ie­raudzīja Bondu izkāpjam no taksometra.

-   Jūsu nabaga draugs, - viņa sacīja bez mazākās līdzjūtības. - Viņam patie­šām vajadzētu būt uzmanīgākam.

-  Jā, misis Stīvesanta. Kas noticis? - ne­pacietīgi taujāja Bonds.

Tikko jūs aizbraucāt, ieradās ātrās palīdzības mašīna. - Sievietes acis mir­dzēja. daloties sliktajās ziņās. - Liekas, Leitera kungs ir cietis negadījumā. Leite­ra kungs atradās kāda jauka krāsainā vīrieša gādībā. Tas sacīja, ka ar jūsu draugu viss būs kārtībā un ka viņam nav jāraizējas par rēķinu. Nabaga zēns! Visa seja vienos pārsējos. Viņi sacija, ka pa­rūpēsies par Leitera kungu un ārsts at- nāks vēlāk. Ja es ko varu…

Bonds neklausījās. Viņš pāri zālājam skrēja uz kotedžu un iemetās Leitera is­tabā.

Gultā gulēja ar palagu apsegts ķerme­nis.

Zobus griezdams, Džeimss noliecās pār to. Vai bija manāma kaut vismazākā kustība?

007 norāva palagu no sejas, taču se­jas tur nebija - tikai netīru pārsēju vīs­toklis, kas atgādināja pelēku lapseņu pūzni.

Bonds lēnām vilka pārklāju tālāk. Ne­vīžīgi satīstita marle, kurai cauri sūcās asinis. Ķermeņa apakšdaļu sedza maiss. Ari tas mirka asinis.

Vietā, kur vajadzēja atrasties mutei, starp apsējiem vidēja papīra gabals.

Bonds izvilka to un noliecās. Vaigu skāra vāra elpas dvesma. Džeimss pa­kampa blakus nolikto telefonu. Pagāja pāris minūtes, līdz Tampa saprata, ko viņš saka, un apsolīja, ka būs klāt div­desmit minūšu laikā.

Bonds nolika klausuli un aizmiglotām acīm lūkojās uz papīra lapu, ko turēja roka. Ar zīmuli nelīdzeniem drukātiem burtiem bija uzkricelēti vārdi:

"VIŅAM RADĀS DOMSTARPĪBAS AR TO, KAS VIŅU EDA."

Un iekavās:

"P.S. MUMS IR VĒL DAUDZ TIKPAT LABU JOKU."

Bonds nolika zīmīti uz galda un atgrie­zās pie tīstokļa gultā. Viņš tik tikko uz­drīkstējās tam pieskarties, baidīdamies, ka vārgā elpa pēkšņi varētu pārtrūkt. To­mēr vajadzēja šo to noskaidrot. Bonda pirksti maigi darbojās ap galvas pārsē­jiem. Drīz vien Džeimss atsedza dažas šķipsnas. Mati bija mitri, un, pielicis pirkstus pie lūpām, viņš sajuta sāls gar­šu. Vairs nebija nekādu šaubu.

Bonds vēlreiz aplūkoja salmu krāsas matus, kas parasti nekārtīgās šķipsnās krita pāri Leitera pelēkajām, jautrības pilnajām acim, atcerējās enerģiskā tek- sasieša ērgļa seju. Mirkli viņš domāja par draugu, par to, kāds tas reiz bija. Tad ie­vīstīja galvu atpakaļ pārsējos un, apsē­dies uz otras gultas malas, klusi vēroja Leitera ķermeni, prātodams, cik daudz no viņa varētu būt palicis pāri.

Kad ieradās divi detektīvi un policijas ķirurgs, Bonds nomāktā balsi izstāstīja visu, ko zināja. Reaģējot uz to, ko 007 ti­ka teicis pa telefonu, uz Laupītāja māju bija aizsūtīta nodaļas mašīna. Nu detek­tīvi gaidīja ziņojumu, bet ķirurgs blakus­istabā strādāja.

Ārsts lika galā pirmais. Atgriezies dzi- vojamajā istabā, viņš izskatījās noraizē­jies. Bonds pielēca kājās. Policijas ķi­rurgs atkrita krēslā un palūkojās augšup uz satraukto aģentu.

- Domāju, viņš izdzīvos, - teica ārsts. - Taču cerība ir piecdesmit pret piecdes­mit. Nabaga zens ir pamatīgi apstrādāts. Zaudēta viena roka. Puse no kreisās kā­jas. Sejā ir daudzi, taču, paldies Dievam, virspusēji savainojumi. Lai nolādēts, ja es zinu, kas to izdarījis. Vienīgais, ko va­ru iedomāties, ir kāds dzīvnieks vai liela zivs. Kaut kas viņu ir plosījis. Uzzināšu ko vairāk, kad aizbrauksim uz slimnīcu. Noteikti būs palikušas zobu pēdas. Ātrās palīdzības mašīnai kuru katru mirkli jā­būt klāt.

Vīri sēdēja drūmā klusumā. Nemitīgi zvanīja telefons. Ņujorka, Vašingtona. Sauktpēterburgas policija gribēja zināt, kas, ellē, noticis kuģu piestātnē, un viņiem tika piekodināts turēties tālāk no šīs lie­tas. Tas bija federālu darbs. Visbeidzot no telefona automāta piezvanīja leitnants, kas ar nodaļas mašīnu bija devies apgaita.

Policisti bija burtiski izķemmējuši Lau- pītāja īpašumu. Nekā, tikai akvāriji, ēs­mas un kastes ar koraļļiem un gliemež­vākiem. Laupītāju un vēl divus vīrus, ku­rus atrada aiz sūkņiem un ūdens sildītā­jiem, arestēja un stundu bargi pratināja. Viņu alibi tika pārbaudīti un izrādījās nesatricināmi kā Ņujorkas debesskrāpji. Laupītājs nikni pieprasīja savu advokā­tu. Kad juristam beidzot ļāva ar aizturē­tajiem tikties, viņi tika nekavējoties at­brīvoti. Nebija ne apsūdzības, ne pierādī­jumu, uz ko balstīties. Visi gali ūdenī, iz­ņemot Leitera mašīnu, kuru atrada jahtu līča otrā pusē, jūdzes* attālumā no kuģu piestātnes. Vesels lērums pirkstu nospie- dūmu, taču neviens nepiederēja kādam no trim arestētajiem vīriem.

-Tas arī viss, kas mums patlaban ir. - noteica izmeklēšanas grupas vadītājs, kurš bija stādījies priekšā ka kapteinis Frenks. - Nekavējoties jāsāk rīkoties. Va­šingtona skaidri norāda, ka tie vīri jādabū rokā, vai arī tā būs pēdējā lieta, ar kuru mēs nodarbojamies. Jāaicina palīgā poli­cija. Es pateikšu, lai vīri Tampā beidzot sāk kustināt savas pakaļas. Tas nav tikai Sanktpēterburgas darbs. Pagaidām viss.

Pulksten trijos ieradās policijas ātrās palīdzības mašīna un aizveda ķirurgu un Leiteru, kas svārstījās uz dzīvības un nā­ves robežas. Abi detektīvi aizgāja, solīda­mi informēt Bondu par tālākajiem noti­kumiem. Viri ļoti vēlējās uzzināt aģenta plānus, taču viņš bija izvairīgs. Teica, ka vispirms jārunā ar Vašingtonu. Vai ne­vienam nebūtu iebildumu, ja viņš izman­totu Leitera mašīnu? Jā, to atvedīs, tik līdz tiks uzrakstīts protokols.

Kad vīri aizgāja, Bonds, iegrimis klu­sās pārdomās, notiesāja detektīvu saga­tavotās sviestmaizes un izdzēra krietnu glāzi viskija.

Zvanīja telefons. Tā bija tālsaruna. Bonds saprata, ka sarunājas ar Leitera priekšnieku 110 Centrālās izlūkošanas pārvaldes. Loti laipni un tikpat uzstājīgi viņam tika pateikts, ka CIP ārkārtīgi prie­cātos, ja Bonds beidzot dotos uz Jamai­ku. Viņi esot sazinājušies ar Londonu un saņēmuši piekrišanu. Viņi gribētu dzir­dēt, kad aģents 007 ieradīsies Jamaikā.

Bonds zināja, ka nākamajā dienā pare­dzēts Transkarību lidmašīnas reiss caur Nasau. Viņš sacīja, ka lidos ar to, un pa­interesējās, vai ir vēl kādi jaunumi. "Ak, jā," teica CIP nodaļas priekšnieks. "Nakti džentlmenis no Hārlemas un viņa draudze­ne aizlidoja uz Havannu. Privātais ēarter- reiss no neliela lidlauka Austrumkrastā. Dokumenti bija kārtībā, un lidmašīnu kompānija - tik maza, ka FIB neiekļāva to pārbaudāmo sarakstā. Par atbraucējiem zi­ņoja CIP vīri Kubā. Jā, diezgan slikti. Jā, "Secature" joprojām ir turpat. Kuģa at­iešanas datums nav zināms. Mjā, ārkārtīgi sliktas ziņas par Leiteru. Jauks puisis. Ce­rams. ka viņš izdzīvos. Tātad Bonds rit būs Jamaikā? Labi. Atvainojiet, ka viss notiek tik drudžaini. Uz redzēšanos."

Bonds mirkli apdomājās, tad piezvanīja Maiami uzņēmumam "Austrumu akvāriju dārzs" un apvaicājās par dzīvas haizivs pirkšanu, lai turētu to dekoratīvā lagūnā.

- Vienigā vieta, par kuru esmu dzirdē­jis, atrodas netālu no jums, Braisa kungs, - teica izpalīdzīga balss. - "Ouro­bouros. Tārpi un ēsmas." Viņiem ir haizi­vis. Uzņēmums sadarbojas ar ārzemju zooloģiskajiem dārziem un tamlīdzīgi. Baltās haizivis, tīģerhaizivis, āmurhaizi- vis. Viņi ar prieku jums palīdzēs. Dārgi izmaksā barošana. Jūs būsiet laipni gai­dīts jebkurā laikā.

Bonds paņēma ieroci un, gaidot tum­sas iestāšanos, sāka to tīrīt.

XV nodala

NAKTS STARP TĀRPIEM

Ap pulksten sešiem Bonds ātri sakra­vāja savu ceļasomu un devās samaksāt rēķinu. Misis Stīvesanta acīmredzami priecājās, atvadoties no viņa. "Everglei- da" tādu jezgu nebija pieredzējusi kopš pēdējās viesuļvētras.

No policijas atgādātajā Leitera mašīnā Bonds devās uz pilsētu. Viņš iegriezās saimniecības preču veikalā un nedaudz iepirkās. Tad ruazā, tumšā un omulīgā grilbārā notiesāja lielāko pusjēlo steiku, kādu jebkad .bija redzējis, un izdzēra ce- turtdalpinti "Olcl Granclad" burbona un divas tasītes ļoti stipras kafijas.

Ap pulksten deviņiem pabeidzis maltī­ti, 007 izpētīja pilsētas karti un pa platu apvedceļu no dienvidu puses devās uz Laupītāja kuģu piestātnes kvartālu. Auto viņš atstāja lejā piejūras.

Bija spožas mēnessgaismas apspīdēta nakts, ēkas un noliktavas klāja uz zemes milzīgas zilas ēnas. Kvartāls likās kā iz­miris. nekur nedzirdēja ne skaņas, izņe­mot klusus mazo vilnīšu šļakstus un ūdens burbuļošanu zem tukšajām kuģu piestātnēm.

Daļa no zemā, trīs pēdu platā dambja atradās ēnā, kas to atdalīja 110 garajām, melnajām "Ourobouros" noliktavas apri­sēm.

Bonds uzkāpa uz dambja un uzmanīgi devās uz priekšu starp celtnēm un jūru. Pēc brīža kļuva dzirdama griezīga švik- siešana, kas, viņam ejot tālāk, tapa aiz­vien skaļāka. Kad Bonds nonāca plašā stāvvietā celtnes aizmugurē, troksnis iz­vērtās apslāpētā kaukoņā. Kā jau viņš bija iedomājies, šo skaņu radīja gaisa sūkņi un apkures iekārtas, kuras - 007 to labi zināja - ir nepieciešamas, lai dzestrajās naktis nodrošinātu siltzemju zivīm nepieciešamo klimatu. Bonds paļā­vās uz to, ka lielāka daļa jumta noteikti būs no stikla, lai dienā telpu apsildītu saule. Tāpat te vajadzētu būt arī labai ventilācijas sistēmai.

Cerības nelika vilties. Noliktavas dien­vidu siena, gan tikai sākot no viņa gal­vas augstuma, sastāvēja no viena vienīga stikla. Caur to un stikla jumtu spoži spī­dēja mēness. Platie logi. kas šķita pilnīgi neaizsniedzami, stāvēja atvērti vēsajam nakts gaisam.

Šeit, kā jau viņi ar Leiteru paredzēja, atradās ari nelielas, zemas durvis, taču tās, protams, bija slēgtas un aizšautas ar bultu, turklāt tikko samanāmas stieples pie eņģēm liecināja par signalizāciju.

Bondu neinteresēja durvis. Sekodams nojautai, viņš bija sagatavojis visu nepie­ciešamo stikla griešanai un tagad izmisī­gi meklēja kaut ko. uz kā pakāpties. Ze­mē starp papīriem un dažādām graba­žām 007 drīz vien atrada smagu, vecu riepu. Bonds aizripināja to lidz nolikta­vas sienai patālāk no durvīm un novilka kurpes.

Riepas abas pusēs aģents salika ķieģe­ļus un uzrāpās augšā. Sūkņu radītais troksnis noslāpēja pārējās skaņas, un 007 ķērās pie darba ar mazu stikla grie­žamo nazīti, kuru bija paņēmis līdzi kopā ar biezu tepes gabalu. Iegriezis divas ver­tikālas svītras vienā no kvadrātveida rū­tīm, viņš pielipināja tepi stikla centrā un sāka griezt horizontālas līnijas.

Strādādams aģents mēnessgaismā vē­roja milzīgās noliktavas iekšpusi. Uz ko­ka balstiem stāvēja nebeidzamas cister­nu rindas, kuras vienu no otras atdalīja šauras ejas. Eja telpas centrā bija platā­ka nekā pārējās. Zem steķiem varēja sa­redzēt garas grīdā iemūrētas ūdens tver­tnes un teknes. Gar sienām stiepās plati plaukti, uz kuriem rindojās neskaitāmi gliemežvāki. Lielākā dala cisternu bija tumšas, bet dažās mirguļoja spokainas elektriskās gaismas strēles, atspīdēda­mas mazajos gaisa burbulišos, kuri pa­cēlās no jūraszālēm un smiltīm. No griestiem lidz katrai akvāriju rindai no­kārās viegls metāla pievedceļš. Bonds nosprieda, ka katru cisternu iespējams pacelt atsevišķi un aizgādāt līdz izejai, lai iekrautu kuģi vai arī lai izzvejotu slimās zivis. Tas bija logs uz dīvainu pasauli un dīvainu biznesu. Kļuva dīvaini ap sirdi, domājot par tārpiem un zivīm, kas klusi kustas tumsā; par neskaitāmu žaunu iz­dvestam nopūtām un taustekļu tūksto­šiem, kas viļņojas, nosūta un pārraida sīko radaru signālus uz snaudošajiem nervu centriem.

Pēc piecpadsmit minūšu ilga, rūpīga darba atskanēja viegls krakšķis, un Bonds, satvēris aiz tepes pikuča, izcēla ārā izgriezto stikla gabalu.

Uzmanīgi nokāpis 110 riepas, viņš noli­ka stiklu zemē. Tad aizbāza aiz krekla savas kurpes. Tās varēja kļūt par vērtīgu ieroci cilvēkam, kuram vesela tikai viena roka. 007 ieklausījās. Bija dzirdama vie­nīgi nerimtīgā sūkņu gaudošana. Bonds palūkojās augšup, lai pārliecinātos, vai mākoņi negrasās aizsegt mēnesi. Debesis bija skaidras, tajās spoži mirdzēja zvaigznes. Džeimss atkal uzrāpās uz rie­pas un ar nelielu piepūli ieslidināja ķer­meņa augšdaļu platajā caurumā, ko rnile bija izveidojis.

Viņš pagriezās, satvēra metāla rāmi sev virs galvas un, pārlikdams visu svaru uz rokām, izvilka cauri ari kājas. Tagad lās atradās dažas collas virs plauktiem, kas bija pilni ar gliemežvākiem. Bonds, lēni iztaisnodams saliektās rokas, laidās lejup, līdz sajuta zem pēdām gliemežvā­ku muguras. Tad ar kāju pirkstiem tos klusi atbīdīja nostāk, kamēr izveidojās pietiekami plats laukums, un viegli no­stājās uz plaukta. Tas izturēja, un pēc brīža Džeimss jau stāvēja uz gridas, uz­manīgi ieklausīdamies apkārtējos trok­šņos.

Nekā aizdomīga nesadzirdējis, Bonds izvilka aiz krekla aizbāztās kurpes un nolika tās uz plaukta. Pēc: tam uzmanīgi sāka virzīties uz priekšu, ar kabatas ba­teriju apgaismodams cementa grīdu.

007 atradās akvārija zivtiņu nodaļā un, apskatot uzrakstus, manīja krāsai­nus gaismas uzliesmojumus, kas nāca 110 dziļākajām cisternām, kur ik pa brī dim kāda no dzīvajām dārglietām uztrū­kās no snaudas un izbolīja acis, kad viņš pagāja garām.

Šeit varēja atrast visdažādākās sugas - šķēpnešus, gūpijas, pecēlijas, neona ziv­tiņas, ciklīdas, makropotes un neksiatā- mas eksotisko zelta zivtiņu pasugas. Le­ja, iegremdētas grīdā un pārklātas ar sie­tiem, atradās paplātes, kurās viļņoda­mies drūzmējās tārpi un ēsmas - dafniji, baltie tārpi, garneles un resni, gļotaini ēdamie gliemeži. Vesels sīku ačeļu mežs raudzījās augšup uz baterijas gaismas staru.

Gaisā jautās purva dvaka un tempera­tūra pārsniedza 70 grādus pēc Fārenhei- ta. Drīz vien Bonds sāka svīst un ilgoties pēc tīrā nakts gaisa.

Džeimss virzījās uz centrālo eju, mek lēdams indīgās zivis, kas bija viens no vi­ņa mērķiem. Lasot par tām Ņujorkas Galvenajā policijas pārvaldē, Bonds nosprieda, ka par šo "Ourobouros Inc." biznesa atzarojumu viņš vēlētos uzzināt ko vairāk.

Te ūdens tvertnes bija mazākas, un daudzas no tām apdzīvoja viens eksem­plārs. Acis. kas kūtri lūkojās Bondā, bija aukstas un ļaunas, lukturīša gaisma lai­ku pa laikam atklāja skatienam kādu in­des zobu vai uz muguras izslējušos dze­loni.

Uz visām ūdens tvertnēm ar krītu bija uzzīmēts draudīgs galvaskauss ar sa­krustotiem kauliem un blakus lielas uzlī­mes ar uzrakstiem "ĻOTI BĪSTAMI" un "NETUVOTIES".

Bondam šķita, ka te atrodas vismaz simt dažāda izmēra ūdens tvertņu. Lielā­kajās no tām peldēja rājas un draudīgās gitārzivis, mazākajās - elektriskie zuši, jūras drakoni un šausminošās Rietuinin- dijas skorpionzivis, kuru inde - paslēpta maisiņos zem katra muguras un peld- spuru dzeloņa - ir tikpat bīstama kā klaburēūskām.

Bonds samiedza acis, ievērojis, ka vi­sos bīstamo zivju akvārijos dūņas vai smiltis aizņem gandrīz pusi no to tilpu­ma.

007 izvēlējās akvāriju ar sešas collas garu skorpionzivi. Viņš bija lasījis par šo zivju sugu un zināja, ka tās izšļāc indi li kai, nonākušas tiešā kontaktā ar savu upuri.

Ūdens tvertne sniedzās Bondam līdz viduklim. Viņš sameklēja kabatā lielo saliekamo nazi, ko dienā bija nopircis, un atvāza garāko asmeni. Pēc tam aģents pārliecās pār akvārija malu un piesardzīgi mērķēja zivs čiekurveidigajā galvā tieši starp izvalbītajām acīm. Kad roka pāršķēla ūdens virsmu, baltie dzeloņi draudīgi saslējās un košie lāsu- mi uz zivs sāniem kļuva duļķaini brūni. Platās, spārniem līdzīgās spuras viegli pacēlās, il kā gatavotos lidoju­mam.

Bonds, saskaņojis kustību ar ūdens pretestību, ietrieca asmeni tieši briesmī­gajā galvā un, zivs astei mežonīgi kuļo- ties, lēni gar stiklu vilka to uz savu pusi, tad augšup līdz tvertnes malai un pāri tai. Aģents palēca sāņus, bet skorpion- zivs, nokritusi uz grīdas, turpināja raus­tīties 1111 lēkāt, par spīti sadragātajam galvaskausam.

Bonds pārliecās pār tvertni un iegrem­dēja roku smiltīs un dūņās.

Jā, tur tās bija. Nojauta izrādījās pa­reiza. Dziļi zem dūņām pirksti sataustīja koka paplāti un tajā - ciešas monētu rin­das, kas kļāvās viena pie otras akurāti kā bankas seifā. Bonds izvilka vienu mo­nētu. Uzspīdinājis kabatas lukturīti, aģents redzēja, ka tā ir tik liela ka piecu šiliņu monēta un gandrīz tikpat bieza. Uz naudas gabala bija redzams spāņu ģer­bonis un Filipa II attēls.

Bonds skatījās uz akvāriju un klusībā rēķināja. Vienā tvertnē varētu būt ap­mēram tūkstotis monētu, un nevienam muitas ierēdnim pat prātā nenāktu tās šeit meklēt. Desmit divdesmit tūkstošus vērts akvārijs, kuru sargā cerbers ar in­des dzeloņiem. Monētas acīmredzot pie­gādātas ar iepriekšējo "Secaiur" reisu. Simt ūdens tvertņu. Tātad vienā paņē­mienā atvests zelts apmēram simt piec­desmit tūkstošu dolāru vērtībā. Drīz vien kravas automašīnas ieradīsies pa­kaļ akvārijiem, pa ceļam kāds cilvēks palaidīs nāvējošās zivis atpakaļ jūrā vai varbūt vienkārši sadedzinās. Ūdeni un dūņas izlies, bet zelta monētas notīrīs un saliks somās. Vēlāk tās nonāks pie aģentiem un parādīsies tirgū, kur katrai no tām būs mistera Biga stingri noteik­ta cena.

Lielā vira plāns bija talantīgi izstrā­dāts, lieliski izpildīts un gandrīz nevaino­jams.

Apbrīnas pilns. Bonds noliecās, iedūra nazi skorpionzivij sānos un iemeta to at­pakaļ ūdenī. Tagad bija svarīgi savas zi­nāšanas neizpaust pretiniekam.

Tajā pašā mirkli noliktavā iedegās gaisma un asa, skaļa balss iesaucās:

- Nekusties! Rok's augšā!

Bonds bez minstināšanās nometās ze­mē un paripoja zem akvārija, ar acu kak­tiņu pagūdams ievērot Laupītāja izstīdzē­jušo augumu, kas vīdēja kādus divdes­mit jardus tālāk, pie galvenās ieejas. Jau atrazdamies kustībā, Bonds lūdza Dievu, kaut Laupītājs aizšautu garām un kaut zem šīs tvertnes esošā paplāte nebūtu vaļēja. Par laimi, tā bija pārklāta ar sie­tu. Kaut kas no apakšas metās uz aģen­ta pusi, kad viņš vēlās tam pāri. Atska­nēja šāviens, virs galvas sašķīda skor- pionzivs tvertne un no tās platā straumē izšļācās ūdens.

Bonds izripoja blakus ejā un, pielecis kājās, drāzās projām. Tikko viņš nogrie­zās ap stūri, atskanēja šāviens un tieši blakus gluži kā bumba uzsprāga eņģel- zivs akvārijs.

007 bija nonācis līdz noliktavas galam, Laupītājs atradās otrā galā - piecdesmit jardu attālumā. "Nekādu cerību tikt ārā pa logu centrālās ejas otrā pusē," Bonds domāja, uz mirkli apstājies, lai atvilktu elpu. "Tvertnes nosedz mani tikai līdz ceļgaliem, un šaurajās ejās esmu gluži kā uz delnas. Patiesībā ir gluži vienalga, uz kuru pusi doties, galvenais - nestāvēt uz vietas." Šo domu apstiprināja šāviņš, kas izspindza starp kājām un ietriecās spirālveida gliemeņu kaudzē. Gliemežvā­ku cietās šķembas džinkstēja gaisā kā porcelāna lapsenes. Džeimss skrēja pa labi, un Laupītājs atkal mērķēja viņa kā­jās. Lode atsitās pret grīdu un, rikošetā atlēkusi no tās, ietriecās milzīgā ēdamo gliemežu tvertnē, kas sašķēlās uz pu­sēm. izšļācot uz grīdas simtiem glumo radījumu. Bonds strauji metās atpakaļ. Viņš izvilka beretu un, šķērsodams cen­trālo eju, divas reizes izšāva. Laupītājs atlēca malā, kad akvārijs virs viņa galvas sašķīda drumslās.

Bonds pasminēja, izdzirdot stikla šķin­doņas un ūdens šļakstu apslāpētu klie­dzienu, un, nometies uz viena ceļa, raidī­ja divus šāvienus, tēmēdams pa Laupītā­ja kājām, taču piecdesmit jardi mazka- libra beretai bija pārāk liels attālums. At­skanēja šķindoņa, plīstot vēl vienam ak­vārijam, bet otrs šāviens ar dobju būkšķi ietriecās dzelzs ieejas durvīs.

Laupītājs atsāka šaut, un Bondam at­lika tikai izvairīties, slēpjoties aiz akvāri­jiem un gaidot, ka kuru katru brīdi tiks sadragāts viens vai otrs viņa ceļgals. Lai­ku pa laikam 007 raidīja atbildes šāvie­nu, lai noturētu Laupītāju pienācīgā at­tālumā, taču viņš zināja, ka cīņa ir zau­dēta. Likās, pretiniekam ir neizsmeļami munīcijas krājumi. Bonda ierocī bija pa­likušas vairs tikai divas lodes un viena pilna aptvere kabatā.

Šaudoties turp un atpakaļ un slidot uz slapjajām zivīm, kas krampjaini raustījās uz betona grīdas, Bonds bridi pa brīdim apstājās, pagrāba no zemes sauju glie­mežvāku un meta ar tiem pretiniekam.

Daudzi no tiem sašķīda, atsitoties pret udenstvertnēm Laupītāja tuvumā. Taču tas bija visai bezjēdzīgi. Bondam iešāvās prātā doma, ka vajadzētu sašaut spul­dzes, taču viņš tūlīt pat no tas atteicās, jo pie noliktavas griestiem mirdzēja vis­maz divdesmit lampas.

Visbeidzot Džeimss nolēma padoties. Viņš gribēja ķerties pie kādas viltības, jo zināja, ka negaidīts pavērsiens kaujas laika allaž ir labāks par nogurdinošu un bezjēdzīgu rosīšanos.

Turpinādams skriet uz priekšu, Bonds nogrūda zemē akvāriju, kura augšmalu bija sašķaidījusi lode. Pustukšajā tver­tnē izmisīgi svaidījās vairākas retas un ļoti vērtīgas plēsīgās zivis. Viņu ieprieci­nāja skaļais troksnis, kas radās, stikla tvertnei sašķīstot pret cementa grīdu. Uz steķiem atbrīvojās tukšs laukums, un Bonds, pāris lēcienos sasniedzis plauktu, uz kura bija atstājis savas kurpes, paķēra tās un, tikpat ātri atgriezies pie atbrīvotā galda, uzlēca uz tā.

Laupītājam vairs nebija mērķa, uz ko šaut, un noliktavā iestājās klusums, ku ru traucēja tikai sūkņu smilkstoņa, 110 sasistajām tvertnēm pilošais ūdens un mirstošo zivju radītie plakšķi. Bonds uz­vilka kurpes un stingri tās aizsēja.

-    Hei, angli, - sauca Laupītājs. - Nāc ārā vai ari mans sāks izmantot granātas! Es tevi gaidīju, un man ir daudz munīci­jas.

-  Izskatās, ka būšu spiests padoties, - at­saucās Bonds caur ruporā saliktām plauk­stām. - Bet tikai tādēļ, ka tu man sašķai­dīji potīti.

-    Es nešaušu, - sauca Laupītājs. - No­met savu ieroci un nāc šurp pa centrālo eju ar paceltam rokām. Mums mazliet jāaprunājas.

-    Izvēles laikam nav, - teica Bonds, pūlēdamies izklausīties bezcerības pār­ņemts. Viņš nometa beretu uz cementa grīdas, tad izņēma no kabatas zelta mo­nētu un cieši sažņaudza to kreisajā rokā. Sperot pirmo soli, Bonds ievaidējās un, iedams pa centrālo eju, vilka kreiso kāju aiz sevis, bet rokas turēja, pacēlis plecu augstumā. Pusceļā viņš apstājās.

Laupītājs lēni tuvojās, viņš bija salīcis uz priekšu un pavērsis ieroci tieši pret Bonda vēderu. 007 nopriecājās, redzot

pretinieka viscaur izmirkušo kreklu un ievainojumu virs viņa kreisās acs.

Laupītājs gāja pa ejas kreiso pusi. Kad attālums starp abiem bija sarucis līdz desmit jardiem, viņš apstājās, uzlika vie­nu kāju uz neliela pacēluma cementa grīdā, un pamāja ar ieroci.

-  Augstāk, - virs skarbi uzsauca.

Bonds ievaidējās, paceldams rokas da­žas collas augstāk, līdz tās gandrīz aizse­dza seju.

Neuzkrītoši skatīdamies caur pirk­stiem, Džeimss ievēroja, ka Laupītājs kaut ko pasper sāņus. Atskanēja klusa šķindoņa, it kā būtu atšauta bulta. Bon­da acis iezalgojās un žokļi savilkās. Nu viņš zināja, kas bija noticis ar Leiteru.

Laupītājs tuvojās, viņa spēcīgais, stieg­rainais ķermenis klāja uz grīdas tumšu ēnu.

-   Jēzus, - sacīja Bonds. - Man jāapsē­žas. Es nevaru noturēties uz kājām.

Laupītājs apstājās dažu pēdu attālumā.

-   Panāc uz priekšu un stāvi, kamēr es tev uzdošu dažus jautājumus, angli. - Viņš atieza tabakas nobrūninātos zobus. - Drīz tu gulēsi, un šoreiz uz visiem laikiem.

Bonds noslīga sēdus, savilcis seju sa- kāvnieciskā grimasē, kamēr viņa sma­dzenes spraigi darbojās.

-Tu, nolādētais okšķeri, - noteica Lau­pītājs.

Šajā mirklī Bonds izmeta no kreisās rokas zelta monētu. Tā, skaļi šķindēda­ma, aizripoja pa cementa grīdu.

īsajā mirklī, kamēr Laupītājs novērsa skatienu, Bonda labā kāja apkaltajā kur­pē triecās uz priekšu un gandrīz izspēra šauteni pretiniekam no rokām. Brīdī, kad Laupītājs nospieda mēlīti un lode, nenodarot ļaunu, nodžinkstēja pret stik­la griestiem, Bonds, izstiepis uz priekšu rokas, metās uzbrukumā.

Kad abas viņa dūres, sasniegušas mēr­ķi, ietriecās pretinieka vēderā, tas spalgi iekaucās. Sāpes izšāvās cauri Bonda kreisajai rokai, un viņš sarāvās, kad šau­tene skāra muguru. Aģents, nepievēršot uzmanību asajām sāpēm, ierāva galvu plecos un turpināja sist. Sapratis, ka tā­dā veidā neizdosies nogāzt Laupītāju no kājām, Bonds iztaisnojās un ar kurpes tērauda purngalu deva triecienu pa viņa ceļgalu. Atskanēja mežonīgs kliedziens.

un ierocis nokrita zemē. Laupītājam zau­dējot līdzsvaru, Bonds sita no apakšas, pasviežot ķermeni vēl dažas pēdas tālāk.

Laupītājs nokrita ejas vidū - tieši pretī atvilktajai bultai, kuru Bonds tagad va­rēja labi saskatīt. Ķermenim atsitoties pret zemi, viena grīdas plāksne atvirzījās sānis, un vīrietis gandrīz iegāzās melnā, platā lūkas atvērumā.

Sajutis, ka grīda zem viņa pazūd, Lau­pītājs spalgi iekliedzās, viņa rokas meklē­ja, kur pieķerties. Tās satvēra lūkas malu mirklī, kad ķermenis ieslīdēja caurumā.

Bonds smagi elsoja. Uzlicis rokas uz gur­niem un mēģinādams atgūt elpu, viņš no­liecās pār bedres malu un palūkojās lejā.

Laupītāja seja bija šausmu pārvērsta, lūpas atņirgušās, atsedzot smaganas. Ne­prātīgās bailēs ieplestās acis vērās aug­šup. Aiz viņa muguras nebija nekā, vienīgi melna tumsa. Sasprindzinājis visus jutek­ļus, Džeimss saklausīja pret celtnes pama­tiem šļakstāmies ūdeni un pamanīja vārgu gaismas atspīdumu. Viņš saprata, ka tā ir izeja uz jūru, kuru droši vien sedz režģis.

Laupītāja kliedzieni pārtapa klusos šņukstos, un Bonds izdzirdēja zem viņa sakustamies kādu, ko bija pamodinājusi gaisma.

"Āmurhaizivs vai tīģerhaizivs," Džeimss nodomāja.

-   Velc mani laukā, draugs! Ļauj man izkāpt! Izvelc mani arā! Es vairs ilgāk ne­spēju noturēties. Es darīšu visu, ko vē­lies. Pastāstīšu tev visu, - Laupītājs aiz­smacis lūdzās.

-   Kas notika ar Solitēru? - Bonds lūko­jās neprātīgajās acīs.

-   To izdarīja Lielais virs. Lika man sa­rīkot nolaupīšanu. Deva divus vīrus 110 Tampas - Buču un Nāvinieku. Viņai neti­ka nodarīts pāri. Dabu mani ārā, draugs!

-   Un amerikānis Leiters?

Šausmu pārvērstā seja kļuva pazemīgi lūdzoša.

-   Tā bija viņa vaina. Tavs draugs man piezvanīja šorīt agri no rīta. Sacīja, ka māja deg. Redzējis, braucot garām. Pa­modināja mani un atveda šurp. Gribēja pārmeklēt noliktavu. Viņš pats iekrita lūkā. Nelaimes gadījums. Zvēru, tā nebi­ja mana vaina. Mēs Leiteru izvilkām ārā, pirms viņš tika piebeigts. Ar tavu draugu viss būs kārtībā.

Bonds vienaldzīgi noraudzījās uz balta­jiem pirkstiem, kas izmisīgi turējās pie asajām betona malām. Viņš nešaubījās, ka Laupītājs bija atvilcis bultu un kaut kādā veidā panācis, lai Leiters nokļūst virs lūkas. Bonds iztēlojas šī vīra trium­fējošos smieklus, grīdai atveroties, un ļauno smaidu, skribelējot zīmīti un aiz­bāžot to aiz pārsējiem, kad saplosītais ķermenis bija izvilkts no ūdens.

Uz mirkli Bondu pārņēma aklas dus­mas, un viņš spēra.

Atskanēja īss, griezīgs kliedziens, skaļš plunkšķis un spēcīga ūdens viļņošanās.

Bonds devās pie lūkas vāka un ar kāju nospieda sviru, kas bija noturējusi to at­vērtu. Betona plāksne sāka lēni slīdēt uz priekšu. Pirms tās malas nosedza melno caurumu, Bonds izdzirdēja šausminošu rukšķēšanu, it kā tur, lejā, liela cūka ba­dīgi ēstu, piebāzusi pilnu muti. Viņš zi­nāja, ka šādu rukšķošu skaņu rada hai­zivs, kad tās pretīgais plakanais deguns traucas augšup no dzelmes un stingri veidotā mute sakampj peldošo laupīju­mu. Džeimss nodrebēja un ar kāju pa­spēra aizbīdni.

Bonds pacēla zelta monētu un beretu un, ejot uz durvīm, vēl uzmeta skatienu kaujaslaukam. Nekas neliecināja, ka dār­gumu slēptuve ir atklāta. Skorpionzivs ak­vārijs bija sašauts, tādēļ vīri, kas no rīta ieradīsies, nejutīsies pārsteigti, ieraugot beigto zivi. Viņi atradīs Laupītāja mirstīgās atliekas un ziņos misteram Bigam, ka tas ir miris varoņa nāvē, cīnoties ar ienaidnie­ku, un piebildis, ka jānovērš tūkstošiem dolāru lielie postījumi, pirms "Secalur" va­rēs doties pēc nākamās kravas. Vēlāk kāds atradīs dažas Bonda lodes un drīz vien sapratīs, ka tas ir bijis viņa darbs.

007 centās nedomāt par to, kas tagad notika zem noliktavas grīdas. Izslēdzis gaismu, viņš izgāja pa durvīm. Tā bija neliela atmaksa par Solitēru un Leiteru.

XVI nodala

JAMAIKAS VERSIJA

Pulkstenis bija divi no rīta, kad Bonds, pie mola iekāpis savā mašīnā, devās cauri pilsē­tai, lai tiktu līdz automaģistrālei uzTampu.

Viņš traucās pa četru joslu maģistrāli garām neskaitāmiem aicinošiem mote­ļiem, treileru nometnēm un ceļmalas tirdzniecības centriem, kas piedāvāja pludmales mēbeles, jūras gliemežvākus un betona rūķus.

Bonds apstājās pie "Guli' Winds Bar aud Snacks" un pasūtīja dubulto "Old Grandad" ar ledu. Kamēr bārmenis gata­voja dzērienu, viņš iegāja tualetes istabā, lai savestu sevi kārtībā. Kreisās rokas apsējs bija netīrs, un roka sāpīgi pulsē­ja - ģipsis bija salūzis pret Laupītāja vēderu. Acis izskatījās sarkanas no pie­pūles un negulēšanas. Džeimss atgriezās pie bāra, izdzēra burbonu un pasūtīja vēl vienu. Bārmenis izskatījās pēc kole­džas audzēkņa, kas nolēmis brīvdienās nedaudz piepelnīties. Viņš gribēja pļāpāt, taču Bondam nepietika spēka sarunām. Aģents sēdēja, lūkodamies glāzē, un do­māja par Leiteru, par Laupītāju, un au­sīs vēl aizvien skanēja pretīgā haizivs rukšķēšana.

Izdzēris glāzi, Bonds samaksāja, izgāja ārā un brauca pāri Gandija tiltam, ļau­dams caur mašīnas atvērto logu plūsto­šajam līča vējam vēsināt savu seju. Tilta galā viņš nogriezās lidostas virzienā 1111 apstājās pie pirmā daudzmaz pieklājīgā moteļa.

Pusmūža pāris, kam piederēja ši vieta, klausījās kubiešu deju muziķu. Uz galda stāvēja pudele rudzu viskija. Bonds stās­tīja par riepu, kas it kā plīsusi pa ceļam no Sarasotas uz Silverspringsu. Saimnie­kus tas neinteresēja. Viņi ar prieku pa­ņēma Bonda desmit dolārus. 007 novie­toja automašīnu pie 5. numura durvīm, saimnieks atslēdza istabu un iededza gaismu. Telpā atradās divguļamā gulta, duša, kumode un divi krēsli. Viss balta vai zilā krāsā. Istaba izskatījās tīra. Bonds atviegloti nolika somu un novēlēja labunakti. Viņš noģērbās un, nesalocījis drēbes, uzmeta tās uz krēsla. Pēc tam ātri iegāja dušā, iztīrīja zobus, izskaloja kaklu ar dezinficējošu līdzekli un ielīda gultā.

Tikko paguvis nolikt galvu uz spilvena, Bonds iegrima mierīga, netraucētā mie­gā. Kopš ierašanās Amerikā šī bija pirmā nakts, kad viņš aizmiga, neraizējoties par rītdienu.

Bonds pamodās pusdienlaika un tūlīt devās pāri ceļam uz kafejnīcu, kur pa­vārs viņam pagatavoja trīskārtu sviest­maizi un kafiju. Pēc tam atgriezās motelī un uzrakstīja detalizētu ziņojumu FIB nodaļai Tanipā. Viņš neminēja ne vārda par monētām akvārijos, baidoties, ka Lielais vīrs varētu apturēt savas operāci­jas Jamaikā. To būtība vēl bija jāno­skaidro. Bonds zināja, ka tracim, ko viņš bija sacēlis Amerikā, nav nekā kopīga ar galveno uzdevumu - atklāt zelta avotu, konfiscēt to un, ja iespējams, iznicināt misteru Bigu.

007 steidzās uz lidostu un paspēja uz sudrabainu četru dzinēju lidmašīnu, līdz kuras izlidošanai bija palikušas tikai da­žas minūtes. Leitera mašīnu aģents noli­ka stāvvieta, kā bija minējis ziņojumā FIB. Viņš jau nodomāja, ka nav bijis lie­las jēgas par to rakstīt, kad ieraudzīja laika apstākļiem nepiemērotā lietusmēte­li ģērbušos vīrieti klīstam pa suvenīru veikaliņu un neko nepērkam. Lietusmē­teļi bija kaut kas līdzīgs FIB aģentu sim­bolam. Skaidrs, ka vīrs gribēja redzet, vai Bonds paspēj uz lidmašīnu. FIB prie­cāsies, redzot viņu aizlidojam. Kur vien Bonds ieradās, viņš aiz sevis atstāja li ķus. Pirms iekāpšanas lidmašīnā Džeimss piezvanīja uz Sanktpēterburgas slim­nīcu. Pēc tam viņš vēlējās, kaut nebūtu to darījis - Leiters joprojām atradās bez­samaņā, nebija ari nekādu citu jaunu­mu. "Jā, mēs jums telegrafēsim, ja kaut kas mainīsies."

Piecos pēcpusdienā viņi apmeta loku virs Tampas līča un pagriezās uz austru­miem. Garām patraucās reaktīvā lidma­šīna, atstājot aiz sevis četras baltas slie­des, kas palika nekustīgi karājamies mierīgajā gaisā. Drīz vien ar sporta krek­liņos ģērbtajiem večukiem piebāztais lid­aparāts piezemēsies līča piekrastē. Bonds priecājās, ka ir ceļā uz maigi zaļajām Ja­maikas nokalnēm, atstājot aiz muguras diženo el dolarado kontinentu.

Lidmašīna traucās pāri Floridai, pāri nepārskatāmiem džungļiem un purviem, kuros nemanīja ne mazāko cilvēka klāt­būtni. Sabiezējušajā tumsā mirgoja zaļās un sarkanās spārnu ugunis. Drīz vien vi­ņi lidoja virs Maiami - šīm milzīgajām, neonā mirdzošajām Austrumkrasta muļ­ķu lamatām. Tieši no ostas augšup gar krastmalu, starp neskaitāmām viesnī­cām, degvielas uzpildes stacijām un aug­ļu sulu stendiem, caur Palmbīču un Dei- tonu uz Džeksonvilu aizvijās štata galve­nā automagistrale. Bonds domāja par brokastīm, ko ieturēja Džeksonvilā pirms nieka trim dienām, un visu, kas kopš ta brīža bija noticis. Pavisam drīz, pēc īsas apstāšanās Nasau, viņš lidos virs Kubas, iespējams, virs vietas, kur liek slēpta So­litēra. Varbūt meitene dzirdēs lidmašīnas troksni, varbūt intuīcija liks palūkoties debesīs un sajust, ka uz mirkli viņš ir lī­dzās.

Bonds cerēja, ka viņi vel kādreiz satik­sies un pabeigs iesākto. Taču tas notiks vēlāk, kad darbs būs paveikts un noiets tas bīstamais ceļš, uz kura viņš nostājās pirms trim nedēļām Londonas miglā.

Pēc kokteiļa 1111 agrām pusdienām viņi nonāca Nasau un pusstundu pavadīja bagātākajā pasaules salā smilšainā ze­mes gabalā, kur miljoniem sterliņu mār­ciņu tiek nomests uz kanasta galdiem un neliels, no viegla materiāla celts bungalo maksā piecdesmit tūkstošus mārciņu.

Viņi atstāja mazo platīnpelēko lidos­tu un driz vien lidoja virs visās perla­mutra krāsās mirgojošās Havanas, ku­ras maigie pasteļtoņi tik ļoti atšķīrās no skarbajām Amerikas pilsētu nakts ugunim.

Pacēlušies piecdesmit tūkstošu pēdu augstumā un tikko šķērsojuši Kubu, viņi iekļuva vienā no tām spēcīgajām tropu vētrām, kas lidmašīnu ērtos salonus pēkšņi pārvērš bīstamās lamatās. Milzī­gais lidaparāts tika svaidīts no vienas puses uz otru, dzenskrūves rēca. mēģi­not izlauzties cauri blīvajai gaisa sienai. Slaidais korpuss drebēja. Plauktos šķin dēja trauki, un milzīgi krusas graudi si­tās pret logu organisko stiklu.

Bonds tik spēcīgi satvēra krēsla roktu­rus, ka iesāpējās kreisā roka, un klusi nolādējās.

Viņš skatījās uz žurnālu kaudzēm un domāja: Tie nepalīdzēs, kad lidmašīnas tērauds beigu beigās nogurs, nepalīdzēs ari odekolons tualetes istabā un izsmal­cinātā ēdienkarte, nedz bārdas nazis par brīvu un ledus kastē drebošā orhideja "jūsu lēdijai". Un neko daudz nevajag gaidll ari no drošības jostām un glābša­nas vestēm, kuru piepūšanu demonstrē­ja stjuarte.

Nekas nepalīdz, kad nogurušam metā­lam jāiztur pārāk liels spriegums, kad lid­ostas mehāniķi piekrāpusi mīļākā un viņš bijis neuzmanīgs, darot savu darbu, vai saslimis un domājis tikai par to, lai ātrāk nokļūtu mājās, kad noticis kaut kas tāds, ko tu nevarēji ne paredzēt, ne novērst, un pēkšņi mazā, siltā telpa ar propelleriem gāžas no debesim tieši uz zemes vai jūrā, jo pēc dabas likumiem ir smagāka par gaisu. Un četrdesmit ari par gaisu smagāki cilvēki krīt kopā ar to, radot nelielu caurumiņu zemē vai neno­zīmīgas šļakatas jūrā. Ja tas ir liktenis, tad kādēļ gan uztraukties? Ar neredza­mām saitēm tu esi saistīts pie lidostas mehāniķa neuzmanīgajiem pirkstiem, t ieši tāpat kā esi saistīts ar kādu izklaidī­gu vīrieti, kas sajauc sarkano gaismu ar zaļo un ietriecas tavā auto, kad tu mierī­gi atgriezies mājās pēc savas pirmās un pēdējās mīlas nakts. Tur nekas nav lī­dzams. Tu sāc mirt tajā pašā brīdī, kad dzimsti. Visa dzīve ir tuvošanās nāvei.

Tāpēc nomierinies. Aizdedzini cigareti un, ievelkot plaušās dūmu, saki paldies Dievam, ka esi vēl dzīvs. Tava zvaigzne ļāva tev noiet garu ceļu - no briža, kad atstāji mātes klēpi, līdz lidmašīnai virs Kārību jūras. Varbūt tā Jaus tev šonakt tikt līdz Jamaikai. Vai dzirdi dzīvespriecī­gas balsis kontroles tornī, kas visas die­nas garumā mierīgi ziņo: "Ielido BAAK. Ielido Panama." Vai dzirdi to, kā viņi lejā sauc: "Ielido Transkarībi. Vai ielido Transkarībi?" Nezaudē ticību savai zvaigznei. Atceries to mirkli pagājušajā naktī, kad uz tevi no Laupītāja ieroča stobra gala lūrēja nāve. Tu joprojām esi dzīvs, vai ne? Tu esi izglābies. Tas bija ti kai atgādinājums, ka māka veikli apie­ties ar ieroci vēl nenozīmē, ka esi visva­rens. Nakad neaizmirsti to! Ši laimīgā nolaišanās Palisado lidostā ir tikai tavas zvaigznes labvēlība. Tāpēc pasaki tai pal­dies."

Bonds atsprādzēja drošības jostu un notrausa sviedrus no pieres.

"Ellē to visu," viņš domāja, kāpdams ārā no lidmašīnas.

Strengvejs, Kārību izlūkdienesta priek­šnieks, sagaidīja Bondu lidosta, tāpēc viņš ātri vien tika cauri muitas, imigrāci­jas dienesta un finansu kontrolei.

Pulkstenis rādīja gandrīz vienpadsmit, nakts bija klusa un karsta. No milzu kaktusiem, kas slējās abās ceļa pusēs, skanēja spalgas cikāžu dziesmas. Bonds reiba no tropu skaņām un smaržām, mi­litārajam pikapam braucot cauri King- stonas priekšpilsētām un vedot viņus pretī mirdzošajām Zilo Kalnu pakājēm.

Viņi apmainījās ar vienzilbīgiem vār­diem, iekārtodamies Strengveja mājas ēr­tajā verandā. Tad saimnieks pagatavoja stipru viskiju ar sodu un pastāstīja Bon­dam visu, ko zināja par viņam uzticēto lietu.

Strengvejs, bijušais karaliskās kara flotes speciālās vienības kapteiņleit­nants, bija kalsns, apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs vīrs ar labu humora izjūtu. Vienu viņa aci sedza melns pār­sējs. bet otras ērgļa skatiens raisīja do­mas par eskadras mīnukuga komandtil­tiņu. Taču iedegušajā sejā vīdēja nogu­rums. un, vērojot sarunbiedra straujos žestus un ieklausoties aprautajos teiku­mos, Bonds nosprieda, ka tas ir nervozs un ļoti satraukts, tomēr šķita zinošs un asprātīgs. Turklāt diezgan mierīgi uztvē­ra to, ka kāds nekauņa lien viņa teritori­jā. Bonds juta, ka viņi teicami sader ko­pa un priekšdienās abiem izveidosies veiksmīga sadarbība.

Lūk, ko pastāstīja Strengvejs.

Vienmēr esot klīdušas runas, ka Pār­steigumu salā ir paslēpti dārgumi, un viss, kas bija zināms par Asiņaino Mor- ganu, tikai apliecināja to.

Nelielā sala atradās Haizivju llēa vidū, iepretī mazai ostai un ceļam, kas no Kingstonas stiepās pāri Jamaikai līdz pašam ziemeļu krastam.

Lielais pirāts saimniekoja Haizivju līcī. Morganam patika mazā sala, kas atradās starp viņu un Portrojālas gubernatoru un ļāva gan iepeldēt Jamaikas ūdeņos, gan tikt no tiem ārā pilnīgā slepenībā. Tāda kārtība apmierināja arī gubernato­ru. Varas iestādes pievēra acis uz Morga na nodarbošanos tik ilgi. kamēr spāņi ti ka padzīti no Kārību salām. Kad tas bija nokārtots, Jamaikas valdība piešķīra

Morganam muižnieka titulu un iecēla par gubernatoru, tomēr vēlāk, lai izvairī­tos 110 kara ar Spāniju, viņa darbība tika atzīta par nelikumīgu.

Ilgu laiku, pirms Morgans no malu­mednieka kļuva par medību pārzini, viņš izmantoja Haizivju līci kā savu personis­ko ostu. Asiņainais Morgans uzcēla trīs mājas un nosauca šo muižu par Lan- ramniju, tāpat kā savu dzimto vietu Vel­sā. Mājām viņš deva vārdus "Morgana Nams", "Doktora Nams" un "Saimnieces Nams". To drupās vēl joprojām varot at­rast sprādzes un monētas.

Morgana kuģi vienmēr noenkurojās Haizivju līcī, viņš mēdza piestāt Pārstei­gumu salas aizvēja pusē pie stāvā koraļ­ļu un kaļķakmens krasta, virs kura slē­jās akru plata, džungļiem klāta plakan­kalne.

1683.gadā Asiņainais Morgans atstāja Jamaiku, jo tika apsūdzēts monarhijas zaimošanā. Dārgumi palika noslēpti kaut kur Jamaikā, bet viņš pats nomira trū­kumā, neatklādams pat aptuvenu to at­rašanās vietu. Tai bija jābūt milzīgai ba­gātībai, kas tika salaupīta, uzbrūkot ne­skaitāmiem kuģiem. Taču viss pazuda bez pēdām.

Tika uzskatīts, ka dārgumi atrodas kaut kur Pārsteigumu salā, taču uzcītīgo meklētāju niršana un rakšana divsimt gadu garumā neko nedeva.

- Tad, - stāstīja Strengvejs, - apmēram pirms pusgada pāris nedēļu laika atgadī­jās divi savādi notikumi. Pazuda kāds jauns Haizivju līča ciemata zvejnieks, par kuru lidz pat šim brīdim neviens vairs neko nav dzirdējis, un anonīms Ņujorkas sindikāts par tūkstoš mārciņām nopirka salu no iepriekšējā Lanramnijas muižas īpašnieka, kurš tagad ir kļuvis par vienu no bagātākajiem banānkoku un liellopu audzētājiem.

Dažas nedēļas pēc salas pārdošanas Haizivju līcī iebrauca jahta "Secatur" un piestāja Morgana vecajā enkurvietā salas aizvēja pusē. Apkalpē bija tikai nēģeri. Viņi ķērās pie darba, izcirta kāpnes salas klinti un virsotnē uzslēja vairākas kleķa būdas.

Šķita, ka salas iemītnieki ir pilnībā ap­gādāti ar visu nepieciešamo un no līča zvejniekiem pirka vienīgi svaigus augļus un ūdeni.

Neģeri izrādījās mazrunīgi un strādīgi. Portmarijas ostas muitniekiem viņi bija paskaidrojuši, ka ir ieradušies ķert tro­piskas zivis, jo īpaši - indīgās sugas, un vākt retus gliemežvākus "Ourobouros Inc." kompānijai Sanktpēterburgā. Teikto apstiprināja tas, ka jaunie salas ie­mīl nieki zivis un gliemežvākus lielos daudzumos iepirka no Haizivju līča, Port­marijas un Orakabesas zvejniekiem.

Veselu nedēļu nēģeri salā veica spri­dzināšanas darbus un paziņoja, ka dara to, lai izveidotu milzu baseinu zivīm.

Reizi divās nedējās "Secatur" sāka kursēt pa Meksikas līci, un ar binok­ļiem bruņojušies novērotāji apgalvoja, ka uz klāja patiešām tiek nogādāti pār­nēsājami zivju akvāriji. Uz salas vien­mēr palika pusducis vīru. Laivas, kas piebrauca Pārsteigumu salai pārāk tu­vu. apturēja sargs, kurš visu dienu makšķerēja līdzās šaurajam molam, pie kura mēdza noenkuroties jahta "Seca­tur". tverdamās no valdošajiem ziemeļ­austrumu vējiem.

Dienas laikā nevienam nebija izdevies tikt līdz salas krastam, un pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem neviens necentās to darīt arī naktī.

Pirmais bija kāds vietējais zvejnieks, kuru pamudināja baumas par aprakta­jiem dārgumiem un nespēja maldināt ru ­nas par tropiskajām zivīm. Zvejnieks de­vās ceļā nakts melnumā, bet nākamajā dienā pie rifiem tika izskalots viņa līķis. Haizivis un barakudas bija atstājušas ti­kai rumpi un augšstilbu atliekas.

Ap to laiku, kad zvejniekam vajadzēja sasniegt salu, visus Haizivju līča iedzīvo­tājus bija pamodinājusi biedējoša bungu rīboņa. Skaņa plūda no salas vidienes un atgādināja Vudu bungu dimdināšanu. Tā sākās klusi, lēnām pārauga apdullinošā kreščendo un ilga apmēram piecas mi­nūtes.

No tā brīža Pārsteigumu sala khiva par tabu vai obeah, kā to sauc Jamaikā, un pat dienas laikā kanoe laiviņas turējās drošā attālumā no šīs vietas.

Tad arī Strengveju bija ieinteresējis no­tiekošais, un viņš uzrakstīja sīku ziņoju­mu Londonai. Kopš 1950. gada. pateico­ties tam, ka "Reinolda metālu korporāci­ja" tc atrada milzīgus boksīta slāņus, Ja­maika bija kļuvusi par svarīgu stratēģis­ku objektu. Strengvejs iedomājās, ka darbi Pārsteigumu salā varētu būt saistī­ti ar vienvietīgu kaujas zemūdeņu būv­niecību. Aizdomas radās tāpēc, ka Hai­zivju licis atradās Reinolda kuģu ceļa uz boksīta ostām.

Londona sazinājās ar Vašingtonu, un atklājās, ka Ņujorkas sindikāts, kas bija nopircis salu, pilnībā pieder misteram Bigam.

Tas notika pirms trim mēnešiem, un Slrengvejam tika dots uzdevums no­skaidrot. kas īsti notiek uz salas. Viņš iz­strādāja lielisku operācijas plānu. Haiziv­ju līča rietumu krastā Strengvejs noīrēja īpašumu, kura nosaukums bija "Oāze". Tajā atrodas vienas no slavenajām Ja­maikas deviņpadsmitā gadsimta sākuma celtņu drupām, bet tieši pretī "Secatur" enkurvietai pie Pārsteigumu salas - mo­derna pludmales māja.

No Bermudas flotes bāzes Strengvejs atveda divus ļoti labus peldētājus un noorganizēja pastāvīgu novērošanu ar dienas un nakts binokļiem. Nekas aiz­domīgs nebija manāms, un tumšā, mie- ilgā naktī viņš aizsūtīja abus virus izpē­tīt salu.

Strengvejs nespēja aprakstīt šausmas, kas viņu pārņēma, kad stundu pēc abu vīru došanās trīssimt jardus garajā ceļa salas klinšu iekšienē atskanēja briesmī­gā bungošana.

Neviens no peldētājiem neatgriezās.

Nākamajā dienā viņi tika izskaloti da­žādās liēa vietās. Vai, pareizāk sakot, ūdens iznesa krasta to, kas bija palicis pāri pēc haizivju un barakudu maltītes.

Šajā brīdī Bonds pārtrauca Strengveju.

-   Acumirkli, - viņš sacīja, - kāpēc jūs runājat par haizivīm un barakudām? Pa­rasti taču šajos ūdeņos tas nav mežonī­gas. Ap Jamaiku haizivju nav īpaši daudz, un tās parasti nebarojas naktīs. Lai nu kā, es neticu, ka haizivis uzbrūk cilvēkiem, ja vien ūdenī neparādās asi­nis. Retumis plēsoņas var sakampt pel­dētāja kāju ziņkārības dēļ. Vai ari agrāk Jamaikas apkārtnē haizivis tā uzvedās?

-   Nav dzirdēts par tādiem gadījumiem. Vienīgā reize bija 1942. gadā, kad Kingsto- nas ostā kādai meitenei nokoda kāju, - sa­cīja Strengvejs. - Viņu vilka tauvā motor­laiva, un meitenes kājas kuļājās ūdeni. Baltais stilbs laikam izskatījās diezgan kārdinošs. Arī ātrums bija īstais. Jums ir taisnība. Maniem vīriem bija harpū­nas un naži. Domāju, ka izdarīju visu, lai viņus aizsargātu. Nežēlīga profesija. Varat iedomāties, kā es toreiz jutos. Kopš tā laika mēs neko neesam darīju­ši. vienīgi ar Koloniālo lietu biroja un Vašingtonas palīdzību mēģinājām dabūt piekļūšanas atļauju salai. Nolādēti lēna padarīšana, sevišķi tādēļ, ka pret šiem cilvēkiem nekā nav. Liekas, viņiem Va­šingtonā ir diezgan stipra aizmugure un vairāki gudri starptautiski advokāti. Mēs esam pilnīgi iestrēguši. Londona man lika nogaidīt, kamēr ieradīsieties jūs. - Strengvejs pastiepās pēc sava vis­kija un nogaidoši uzlūkoja savu sarun- biedru.

-   Kur šobrīd atrodas "Secatur"? - jau­tāja Bonds.

-   Vēl aizvien Kubā. Pēc CIP ziņām, šeit mēs to varam gaidīt apmēram pēc nedē­ļas.

-  Cik daudz braucienu tā veikusi?

-   Kādus divdesmit.

Bonds pareizināja simt piecdesmit tūkstošus dolāru ar divdesmit. Ja viņa aprēķini bija pareizi, misters Bigs no sa­las jau izvedis miljonu mārciņu zeltā.

- Esmu veicis dažus sagatavošanās dar­bus, - teica Strengvejs. - Jūsu rīcībā būs "Oāzes" māja. Sagādāju arī mašīnu - div­vietīgu "Sunbeam Talbot". Jaunas riepas. Lielisks ātrums. īstais auto šiem ceļiem. Sameklēju jums krietnu palīgu - Kvorelu no Kaimanu salām. Labākais peldētājs un zvejnieks visā apkārtnē. Ārkārtīgi vērīgs un jauks puisis. Noīrēju arī kāda Rietum- indiānas uzņēmuma atpūtas namiņu Ma- nateja līcī. Tas atrodas otrā salas galā. Tur varēsit kādu nedēju atpūsties un mazliet patrenēties, kamēr "Sēcatur" vēl nav klāt. Jums jāsagatavojas, ja gribat Likt līdz Pārsteigumu salai, un, godīgi sa­kot, man šķiet, ka tā ir vienīgā iespēja. Vai ir vēl kas, ko varu darīt? Es, pro­tams, būšu tuvumā, taču man jāpaliek Kingstonā, lai uzturētu sakarus ar Lon­donu un Vašingtonu. Viņi vēlēsies zināt visu. ko mēs darām. Vai gribat, lai vēl ko nokārtoju?

Bonds bija visu apsvēris.

-   Jā, - viņš teica - Man būs vajadzīgs ūdenslīdēja kostims un skābekļa baloni. Pietiekamas rezerves. Un pāris labu zem­ūdens ieroču. Franču "Champion" ir vis­labākās. Tad vēl labs zemūdens lukturis. Desantnieku nazis. Visa informācija, ko vien var dabūt no Dabas vēstures muzeja par barakudām un haizivīm. Un kāda no haizivju atbaidīšanas vielām, ko ame­rikāņi izmanto Klusajā okeānā. Palū­dziet, lai BAAK to visu atsūta ar speciāl- reisu.

Bonds ieturēja pauzi.

-   Un, jā, - viņš piebilda, - arī vienu no tām lietiņam, ko izmanto sabotieri. Mag­nētisko mīnu ar dažādu veidu detonato­riem.

XVII nodala

KAPRAČU VĒJŠ

Papaija ar zaļu laima šķēli, pilns šķī­vis ar sarkanajiem banāniem, purpur- sarkaniem paradīzes ābolīšiem un man­darīniem, olu kultenis ar šķiņķi, "Blue

Montain" kafija - izsmalcinātākā pasau­lē, gandrīz melnā Jamaikas marmelāde un guavas želeja.

Ģērbies šortos un sandalēs, Bonds sē­dēja verandā un brokastoja. Vērodams sauli uzaustam pār Kingstonu un Portro- jālu, Džeimss prātoja, kāds viņš tomēr ir veiksminieks un cik brīnišķīgi mierināju­ma mirkli iespējami šajā drūmajā un bīs­tamajā profesijā.

Bonds labi pazina Jamaiku. Viņš te bi­ja pavadījis diezgan ilgu laiku tūlīt pēc kara, kad Kubas komunistu centrālā pārvalde mēģināja iefiltrēties Jamaikas strādnieku arodbiedrībās. Darbs bija ris­kants, tomēr Bondā modās mīlestība pret lielo, zaļo salu un tās stiprajiem, humora pilnajiem cilvēkiem. Džeimss priecājās, ka atkal atrodas šeit un ka vi­ņam ir vesela nedēļa atelpai, pirms sāk­sies nogurdinošais darbs.

Pēc brokastīm verandā parādījās Strengvejs kopā ar brūni iedegušu vīrieti izbalējušā zilā kreklā un vecās, brūnās rievota auduma biksēs.

Tas bija Kvorels. Bondam viņš uzreiz iepatikās. Šai vīrā jautās Kromvela ka­reivju un jūras laupītāju gars, seja bija stingra un stūraina, mute -.gandrīz ne­žēlīga. Viņa acis bija pelēkas, un par pie­derību melnādaino rasei liecināja vienīgi plakanais deguns un bālās plaukstas.

Bonds paspieda puiša roku.

- Labrīt, kaptein, - teica Kvorels. Tā kā šis vīrs bija slavenu jūrasbraucēju pēcte­cis, tas bija augstākais viņam zināmais tituls. Taču balsī neskanēja pazemība vai velēšanās izpalikt. Viņš runāja kā kuģa kapteiņa palīgs, un runasveids bija vien­kāršs un atklāts.

Šajā mirklī tika noteiktas viņu turpmā­kās attiecības, un tajās nebija vietas pa­zemībai.

Pēc tam, kad bija apspriesti plāni, Bonds sēdās pie mazās automašīnas stūres, ar kuru Kvorels bija atbraucis no Kingstonas, un viņi devās ceļā, atstāda­mi Strengveju nodarbojamies ar Bonda prasību izpildīšanu.

Vir ii bija izbraukuši pirms deviņiem, un gaiss vel joprojām bija vēss, kad automa­šīna šķērsoja kalnu grēdu, kas stiepās pāri Jamaikai kā krokodila robainā mu­gura. Ceļš caur vienu no skaistākajām pasaules ainavām vijās lejup, ziemeļu lī­dzenumu virzienā. Mainoties augstumam, mainījās arī augu valsts. Bambusa birzīm un tumšzaļi mirdzošajām maizeskoku au­dzēm greznotās nokalnes padevās ze­mākajiem melnkoka, sarkankoka, maho- jas un sandalkoka mežiem. Kad viņi sa­sniedza Agvalta ielejas līdzenumus, cu­kurniedru un banānkoku zilā jūra izstie­pās tālumā lklz pat mirdzošajām palmu birzīm, kas slējās gar ziemeļu krastu.

Kvorels bija patīkams ceļabiedrs un lielisks gids. Braucot cauri slavenajiem Kāstltonas palmu dārziem, salinieks stāstīja par milzu zirnekļiem, kuri te mā­jo. Viņš pastāstīja par cīņu starp milzu simtkāji un skorpionu, kurai bijis aculie­cinieks, un izskaidroja atšķirību starp papaija auga vīrišķajiem un sievišķajiem ziediem. Kvorels aprakstīja meža indes un tropisko augu dziedinošās īpašības, izstāstīja par spiedienu, ar kādu kokos­rieksts iedarbojas uz čaulu, lai to pār­plēstu, kolibri mēles garumu un to, ka krokodili nēsā savus mazuļus mutē, kul­tie mierīgi guļ gluži kā sardīnes konservu kārbā.

Angliski Kvorels runāja saprotami, ta­ču ne visai pareizi, lietodams jamaikie- šu izteiksmes veidu, kurā augi "cīnās" vai "zaudē dūšu", naktstauriņi ir "sik­spārņi" un "mīlēt" saka "patikt" vietā. Runādams viņš sveicināja satiktos cilvē­kus, un tie māja pretī, izkliedzot Kvore- la vārdu.

- Liekas, jūs pazīstat daudz cilvēku, - teica Bonds, kad garāmbraucoša auto­busa šoferis sveicinot pāris reizes no­spieda signāltauri.

- Trīs mēnešus es sargāj' Pārsteigumu salu, kaptein, - atbildēja Kvorels, - tad es braukāj' pa šito ceļ' divreiz pa nedēļu. Jamaikā jūsus visi drīz pazīs. Šiem ir la­bas acis.

Ap pusvienpadsmitiem viņi bija izbrau­kuši caur Portmarijai un nogriezušies uz neliela, šaura ceļa, kas veda Haizivju līča virzienā. Aiz līkuma Bonds apturēja ma­šīnu. un abi vīrieši izkāpa.

Licis veidoja pusloku, starp malējiem krastiem stiepās gandrīz jūdzi plats ūdens klajums. Tas virmoja, no ziemeļ­austrumiem pūšot vieglam pasātam, kas bija sācies piecsimt jūdzes tālāk, Meksi­kas jūras līci, lai dotos savā garajā ceļo­jumā apkārt pasaulei.

Jūdzes attālumā no krasta rinda lielu viļņu iezīmēja ārējos rifus, kas veidoja šauru mierīgu ūdeņu joslu un vienīgo pieeju noenkurošanās vietai. Pusloka centrā no ūdens pacēlās Pārsteigumu sa­la, pret kuras austrumu krastu sitās sīki vilnīši.

Sala bija gandrīz apaļa un izskatījās pēc augstas, pelēkas kūkas, kas pārklāta ar zaļu glazūru un novietota uz zila por­celāna šķīvja.

Viņi apstājās apmēram simts pēdas at­tālu no vairākām nelielām zvejnieku bū­dām, kas bija uzslietas pirms palmu ap­joztās liēa pludmales, un tagad abi viri atradās vienā līmenī ar plato, zaļo Pār­steigumu salas virsmu pusjūdzes attālu­mā. Kvorels norādīja uz apjumtām kleķa būdiņām, kas vīdēja starp kokiem salas centrā. Bonds aplūkoja tās binoklī. Ne­manīja nekādu dzīvības pazīmju, izņe­mot tievu dūmu strūkliņu, ko pūta prom viegls vējš.

Piekrastes ūdens uz balto smilšu fona mirdzēja dzidrā zaļumā, kas tālāk līcī piesālinājās līdz tumši zilam tonim. Iek­šējais rifs apmēram simts jardus no sa­las iezīmēja ūdenī lauzītu brūnu pusapli. Tālāk mierīgi pletās tumšs zilums, kuru vietām atdzīvināja gaiši akvamarīna kra­sas plankumi. Kvorels sacīja, ka "Seca Lur" noenkurošanās vietas dziļums ir ap­mēram trīsdesmit pēdas.

Pa kreisi, līča rietumu krasta vidu, pa­slēpusies starp kokiem, kas auga aiz šau­ras balto smilšu pludmales, atradās viņu bāze - Zaļojošais tuksnesis. Kamēr Kvo­rels aprakstīja tās izkārtojumu, Bonds uzmanīgi vēroja trīssimt jardu lielo ūdens klajumu starp nākamo apmešanās vietu un "Secatur" piestātni.

Džeimss pavadīja stundu, izlūkodams apkārtni, tad, tā ari nepiegājuši tuvāk ne savai mājai, ne ciematam, viņi apgrieza mašīnu un atgriezās uz galvenā ceļa.

Viņi brauca caur skaisto, mazo banān- koku ieskauto Orakabesas ostu un Oko- rio ar tas jauno, milzīgo boksīta rūpnīcu Montego liča krastā, kas atradās divu stundu brauciena attālumā no Haizivju līča. Bija februāris un sezona pilnā plau­kumā. Mazais ciemats un lielie hoteļi peldēja četrus mēnešus ilgā zelta lietū, ko tie bija gaidījuši visu gadu. Vīri apstā­jās pie atpūtas nama pludmales otrā pu­sē, ieturēja lenču, bet pēc tam atkal ieni­ra pēcpusdienas svelmē, lai dotos divu stundu ilgā braucienā uz salas rietumu galu.

Milzīgo piekrastes purvu dēļ šeit nekas nebija mainījies, kopš sagadīšanās pēc Kolumbs izmeta enkuru Manateja licī. Ja ciematā, kurā kādreiz dzīvoja aravaku indiāņi, tagad nemitinātos Jamaikas zvejnieki, liktos, ka laiks ir stāvējis uz vietas.

Bondam šķita, ka šis ir skaistākais lie­dags, kādu viņam jebkad nācies redzēt - skatienam pavērās piecas jūdzes baltu smilšu, pret kurām viegli šļakstījās lielie viļņi, bet aiz muguras palika mākslinie­ciskā nekārtībā saaugušas palmas. Lī­dzās krastā izvilktajām pelēkajām kanoe laivām slējās rožainu gliemežvāku kau­dzes, un vieglas dūmu strūkliņas virmoja virs netālajām zvejnieku būdām, kas slē­pās palmu ēnā starp purviem un jūru.

Izcirtumā starp būdām stāvēja uz koka pāļiem celta māja - Rietumindiānas Cit­rusaugu kompānijas darbinieku atpūtas mājoklis. Koka pāļi pasargāja būvi no termītiem, bet logus un durvis klāja moskītu tikli. Bonds novietoja automašī­nu zem mājas. Kamēr Kvorels izvēlējās un iekārtoja divas istabas, Bonds, apsē­jis ap gurniem dvieli, devās uz jūru, kas zaigoja divdesmit jardus tālāk.

Gandrīz stundu viņš peldēja un šūpo­jās siltajā, sāļajā ūdenī, prātodams par Pārsteigumu salu un tās glabāto noslē­pumu; par haizivīm, barakudām un ci­tām briesmām, kuras slēpa šī jūra, par milzīgo kaudzi grāmatu, kuras neviens nespētu izlasīt tik īsā laikā.

Iedams atpakaļ uz mazo koka namiņu, Bonds sajuta pirmos smilšu mušu kodie­nus. Ieraudzījis uz viņa muguras plaka­nus punus, Kvorels iespurdzās. Viņš zi­nāja, ka drīz tie sāks neciešami niezēt.

- No šitām nevar izvairīties, kaptein, - Kvorels sacīja. - Bet es varu apturēt to kutēšan'. Jūs tagadiņ labāk ieiet dušā, lai dabūnat nost to sāli. Šovakar šis ko­dis vēl kādu stundu, un šīs mii sāli.

Kad Bonds iznāca no dušas, Kvorels sadabūja vecu zāļu pudelīti un, piesūci­nājis tamponu ar brūnu šķidrumu, kas smaržoja pēc kreozota, apsmērēja kodu­mu vietas.

-    Mums Kaimanos ir vairāk smilšu mušu nekā jebkur citur pasaulē, - viņš stāstīja, - bet mēs šīm nepievērš' nekā­du uzmanību, kamēr mumsīm ir šīs zā­les.

Desmit minūšu laikā pār viņiem nolai­dās tropu nakts, iededzot pie debesīm spožas zvaigznes, un mēness sirpis at­mirdzēja virs melanholiski čalojošiem viļ­ņiem. Iestājās īss klusuma bridis starp diviem valdošajiem Jamaikas vējiem, un tad palmu lapas atkal sāka čabēt.

Kvorels pamāja uz loga pusi.

-  "Kapraču vējš",- viņš paskaidroja.

-    Kas tas tāds? - pārsteigts jautāja Bonds.

-  Jūrnieki iedeva vārdus krasta un ju­ras vējam, - teica Kvorels. - Katru vaka­ru sešos atnāk "Kapracis" un izpūš 110 salas slikto gaisu. Sešos no rīta nāk "Doktors" un no jūras pūš iekšā svaigu gaisu. Vismaz tā mēs šos saucam Ja­maikā.

Kvorels jautri palūkojās uz Bondu.

-   Domājams, ka jūs un "Kapraču vējš" dara makten līdzīgu darbu, kaptein, - viņš pa pusei nopietni sacīja.

Bonds īsi iesmējās,

-   Priecājos, ka man nav jāstrādā tikai šajās stundās, - aģents atteica.

Ārpusē sāka sirināt circeņi un kurk­stēt koku vardes, milzīgi naktstauriņi, di­vu eļļas lampu gaismas pievilināti, ekstā­zē metās tīklos, kas sedza logus.

Laiku pa laikam garām pagāja pāris zvejnieku vai grupiņa ķiķinošu meiteņu, lai dotos uz vienīgo dzērienu veikaliņu pašā liedaga gala. Cilvēki turējās pulci­ņos. jo baidījās 110 koku gariem vai "rībo­šajiem teļiem" - mītiskiem dzīvniekiem, kuru kājas ir iekaltas važās un no nāsīm plūst liesmas.

Kamēr Kvorels gatavoja maltīti 110 zi­vīm, olām un dārzeņiem, Bonds apsēdās tuvāk gaismai un iedziļinājās no Jamai­kas institūta atvestajās grāmatās par tropu jūrām un tās iemītniekiem. Viņš gribēja labi sagatavoties, jo bija iepazinis mistera Biga vērienu un saprata, ka Pār­steigumu salas aizsardzība ir tehniski nevainojama. Tik vienkārši ieroči ka re­volveri un sprāgstvielas, protams, netiks izmantoti. Misters Bigs gribēja strādāt, policijas netraucēts, tāpēc viņam jāattu­ras no acīmredzamiem likumpārkāpu­miem. Bonds sprieda, ka kaut kādā vei­da tiek izmantoti jūras iemītnieki, kas Lielā vīra darbus padara viņa vietā, tāpēc aģents centās uzzināt pēc iespējas vairāk par haizivju, barakudu, iespējams, ari mantu un astoņkāju uzvedību.

Fakti, ko izklāstīja dabaszinātnieki, bija šausminoši, taēu Kusto pieredze Vidusjū­rā un Hasa apraksts par Sarkano un Kā­rību jūru Bondu nedaudz nomierināja.

Tonakt viņš sapņoja par briesmīgām sadursmēm ar milzu galvkājiem un dze- loņrajām, āmurhaizivīm un barakudu zā­ģa zobiem, tāpēc miegā svīda un vaidēja.

Nākamajā dienā, Kvorela kritiski vērtē­jošā skatiena pavadīts, 007 saka treni­ņus. Katru ritu pirms brokastīm viņš nopeldēja jūdzi un tad skrēja atpakaļ uz vasarnīcu. Ap pulksten deviņiem abi vīri sēdās kanoe laiviņā un devās uz Asiņai­no vai Oranžo līci, kur baltās smiltis no­mainīja asas, velvētas klintis, bet rifs at­radās pavisam tuvu krastam.

Piestājuši malā, viņi uzvilka maskas un pleznas. Kvorels paņēma vecu harpū­nu, un viņi devās zemūdens ekspedīcijā, jo šīs vietas atgādināja Haizivju līča ūde­ņus.

Vīri nodevās medībām dažus jardus viens no olra. Kvorels kustējās viegli un jutās gandrīz kā mājās.

Drīz vien arī Bonds iemācījās nekarot ar jūru, bet gan pakļauties un piemēro­ties straumēm un virpuļiem.

Pirmajā dienā Džeimss atgriezās mā­jas, savainojies pret koraļļiem un ar du­ci jūras ežu dzeloņu sānos. Kvorels smī­nēdams apstrādāja brūces ar dažādām ziedēm. Pēc tam, kā katru vakaru, Kvo­rels pusstundu masēja Bondu ar palmu eļļu un klusā, mierīgā balsī runāja par zivīm, kuras viņi tajā dienā bija redzēju­ši, skaidrodams gan plēsīgo un indīgo, gan nekaitīgo jūras iemītnieku paradu­mus, to maskēšanās paņēmienus un spēju nepieciešamības gadījumā mainīt krāsu.

Arī viņš nezināja nevienu gadījumu, kad zivis būtu uzbrukušas cilvēkam, iz­ņemot - aizstāvoties vai gadījumos, kad ūdenī parādījušās asinis. Kvorels pa­skaidroja, ka tropiskajos ūdeņos zivis re­ti kad ir izsalkušas un ka lielākā daja to ieroču ir domāti aizstāvībai, nevis uzbru­kumam. Vienīgais izņēmums, viņš piebil­da, esot barakuda. Zemiskās zivis, kā sa­linieks tās sauca. Bezbailīgas, jo vienī­gais to ienaidnieks ir slimība. īsās dis­tancēs spēj sasniegt piecdesmit jūdzes lielu ātrumu stundā.

Pēc dažām dienām viņi sastapa kādu desmit mārciņas smagu barakudu, kas riņķoja apkārt, te pazuzdama pelēkajos dziļumos, te atkal parādīdamās, lai klusi un nekustīgi karātos virs galvas. Tās acis nikni raudzījās uz peldētājiem, draudīgi pavērtajā žoklī mirdzēja asu zobu rinda.

Galu galā Kvorels paņēma no Bonda zemūdens bisi un iešāva bultu zivij vede- rā. Tā atplestiem žokļiem metās viņam virsū. Mirkli, kad plēsoņa tuvojās Kvore- lam, Bonds ciešāk satvēra rokā žebērkli un, daudz nedomādams, rāvās uz priekšu. Viņš kļūdījās, un žebērklis ie­sprūda starp zivs žokļiem. Tie nekavējo­ties aizcirtās, un barakuda mēģināja iz­raut ieroci Bondam no rokas. Kvorels dūra ar nazi. Plēsoņa sāka mētāties šur­pu turpu - žebērklis bija cieši sakosts starp asajiem zobiem, ķermenī šūpojās bulta. Tik tikko spēdams noturēt auklu, ap kuru lēni tinās no zivs vēdera izslīdē­jušās iekšas, Kvorels peldēja iegrimuša rifa virzienā, uzrāpās augšā un lēni vilka medījumu ārā no ūdens.

Kad Kvorels pārgrieza barakudas rīkli un izņēma žebērkli, viņi ieraudzīja tē­raudā spīdīgas, dzijas skrambas.

Vīrieši izvilka zivi krastā. Kvorels no­grieza tai galvu un ar koka gabalu atlau­za vajā žokļus. Skatienam atklājās bār­dās naža asuma zobi, kas bija sakārtoti tik blīvi, ka daļēji nosedza cits citu. Pat uz mēles varēja redzēt dažus sīkus, atpa­kaļ vērstus zobus, bet priekšā atradās divi milzīgi ilkņi, kas atgādināja čūskas indes zobus.

Kaut arī zivs svēra tikai nedaudz vai­rāk par desmit mārciņām, tā bija vairāk nekā četras pēdas gara un atgādināja no muskuļiem un cietas gaļas veidotu gare­nu lodi.

- Sitos mēs vairs nešaus, - noteica Kvorels. - Bez jumsim es būt' gulējis slimnīcā kādu mēnesi un varbūt pat pa­licis bez sejas. Tas nebij' gudri no manas puses. Ja mēs peldam uz viņu pusi, šīs dodas prom. Tāpat kā citas zivis, ari šis ir gļēvules. Par šito neuztraucaties! - Viņš norādīja uz zobiem. - Jūs tos vairs nere­dzēs.

-   Ceru, ka nē, - sacīja Bonds. - Man nav rezerves sejas.

Līdz nedēļas beigām Bonds bija iede­dzis un kļuvis spēcigs. Visu šo laiku viņš netika nosmēķējis nevienu cigareti un nebija izdzēris ne pilītes alkohola, 1111 ta­gad bez mazākā noguruma spēja nopel­dēt divas jūdzes, roka bija pilnīgi sadzi jusi un visi pilsētas dzīves pīšļi šķita nokratīti.

Kvorels jutās apmierināts.

-   Jūs esat gatavs Pārsteigumu salai, kaptein, - viņš teica, - un es negribētu būt zivs, kas mēģinās jūs apēst.

Kad vīri astotās dienas vakarā, iestājo­ties krēslai, atgriezās atpūtas namā, vi­ņus tur sagaidīja Strengvejs.

-   Man ir kāda laba ziņa. - viņš sacīja. - Jūsu draugs Fēlikss Leiters atveseļojas. Viņš tomēr netaisās mirt. Ārstiem nācās amputēt to, kas bija palicis pāri no rokas un kājas. Tagad plastiskajiem ķirurgiem jāsāk atjaunot seja. Man vakar zvanīja no Sanktpēterburgas. Leiters neatlaidīgi pieprasījis, lai jums tiklu nosūtīta kāda ziņa. Tas bija pirmais, par ko Fēlikss ie­runājās, tiklīdz vispār spēja domāt. Vi­ņam esot ļoti žēl, ka nevar būt kopā ar jums, un lūgums, lai jūs nesaslapinot kājas - vismaz ne tik ļoti kā viņš.

Bonda sirds sažņaudzās. Viņš lūkojās ārā pa logu.

-   Pasakiet, lai ātri veseļojas, - Džeimss aprauti noteica. - Sakiet, ka man viņa pietrūkst.

-    Un tagad, - Bonds pēc īsa klusuma brīža turpināja, - kā ir ar aprīkojumu? Vai viss sagatavots?

-  Viss kārtībā, - atbildēja Strengvejs, - un "Secalur" rīt ienāks Pārsteigumu salā. Pēc muitas dokumentu noformēšanas Portmarijā viņiem jāpagūst noenkuroties pirms krēslas iestāšanās. Uz klāja ir mis­ters Bigs - viņš šeil ierodas tikai otro rei­zi. Ak, jā, un kopā ar viņiem ir sieviete, kuru. kā ziņo CIP, sauc Solitēra. Vai jūs par viņu kaut ko zināt?

-   Neko daudz, - atteica Bonds. - Taču es gribētu šo meiteni dabūt prom no ku­ģa. Viņa nav no mistera Biga komandas.

-   Izskatās, ka meitene iekūlusies ķe­zā, - noteica romantiskais Strengvejs. - Spriežot pēc CIP teiktā, viņa ir satrieco­ša.

Taču Bonds, jau izgājis verandā, lūko­jās zvaigznēs. Vēl nekad viņa dzīvē uz spēles nebija likts tik daudz. Iespēja at­klāt bagātību noslēpumu, sakaut lielo noziedznieku, satriekt komunistu bandu un nocirst SMERŠ baisos taustekļus. Vēl arī Solitēra, viņa personiskā balva.

Zvaigznes mirkšķināja, sūtot leja savu noslēpumaino Morzes signālu, taču viņš nezināja tā kodu.

XVIII nodala

"OĀZE"

Pēc vakariņām Strengvejs posās pro­jām. un Bonds sacija, ka, tiklīdz uzausīs gaisma, arī viņi ar Kvorelu dosies ceļa. Strengvejs atstāja aģentam vēl dažas grā- malas un brošūras par haizivīm un ba- ra kūdām.

Praktiskajām zināšanām, ko bija sniedzis Kvorels, tās pievienoja pavisam nedaudz jaunas informācijas. Zinātnieki, kas bija sarakstījuši šis grāmatas, vien­prātīgi atzina, ka dati par uzbrukumiem lielākoties nākuši no Klusā okeāna plud­malēm, kur peldošs ķermenis uztrauc ik­vienu ziņkārīgu zivi.

Tomēr valdīja vienots uzskats, ka ni- rējiem draud daudz mazākas briesmas nekā parastiem peldētājiem. Tiem var uzbrukt jebkura haizivs, īpaši, ja to sti­mulē vai uzbudina asinis, peldētāja smarža vai ievainota cilvēka kustību iz­raisītā vibrācija. Taču dažkārt haizivis varot aizbiedēt ar skaļu troksni - pat ar kliedzienu, un bieži vien asinskārās zi­vis metas bēgt, ja peldētājs dzenas tām pakaļ.

Saskaņā ar ASV Jūras pētniecības la­boratorijas testiem, haizivis lieliski var albiedēt ar vara acetāta un tumšas nit- rokrāsas savienojumu, ar ko tiek apstrā­dātas visas ASV bruņoto spēku glābša­nas vestes.

Bonds pasauca Kvorelu. Kaimanu sa­las iemītnieks stāvēja, nicīgi atstiepis lu­pu, kamēr Džeimss viņam lasīja, ko jū­ras kara resors raksta par kara beigās vei ktaj iem izmēģināj u mien i.

- "Haizivis tika pievilinātas zvejas lai­vām, izmetot aiz borta zivju atliekas," - la­sīja Bonds. - "Plēsoņu bars, ūdeni šļak­stinādams, metās virsū ēsmai. Mēs bijām sagatavojuši divus toverus, vienā atradās tīras zivis, otrā tās bija sajauktas ar spe­ciālo maisījumu. Pietuvojāmies haizivju baram, un fotogrāfs iedarbināja kameru. 30 sekundes es metu ūdenī parasto ba­rību, un haizivis, saceldamas krietnu kņadu, to ēda. Pēc tam tikpat ilgu laiku par ēsmu izmantoju ar maisījumu ap­strādātās zivis, atkārtodams procedūru Iris reizes. Pirmajā mēģinājumā haizivis visai badīgi ēda parastās zivis tieši pie laivas pakaļgala un pārtrauca maltīti ti­kai 5 sekundes pēc tam, kad tika iemes­ta ar maisījumu sajaukta ēsma. Dažas haizivis atgriezās, kad pēc brīža sekoja parastās zivis. Otrajā mēģinājumā* kas notika pēc 30 minūtēm, negantais bars 30 sekundes ēda tīrās zivis, bet devās projām, tiklīdz saoda maisījumu. Kamēr las atradās ūdenī, zivis netuvojās. Treša­jā mēģinājumā mēs noturējām haizivis 20 jardu attālumā no laivas pakaļgala."

-   Ko tu saki? - jautāja Bonds.

-   Būs labāk, ja jums ar' būs līdzi šitas pulvers, - negribīgi noteica Kvorels.

Bonds sliecās viņam piekrist. Vašing­tona bija telegrafējusi, ka nepieciešamā viela ir izsūtīta, taču tā vēl nebija pienā­kusi. Tomēr viņu tas sevišķi neuztrauca. Negribējās ticēt, ka īsajā ceļā līdz salai varētu draudēt īstas briesmas. Pirms do­šanās gulēt aģents nosprieda, ka neviena no plēsīgajām zivīm viņam neuzbruks, ja vien ūdeni neparādīsies asinis vai viņš pats ar kādu agresīvu kustību tās nesa­trauks. Kas attiecas uz astoņkājiem, skorpionzivīm un murēnām, jāskatās ti­kai. kur spert kāju. Likās, ka melno jū­ras ežu dzeloņi ir lielākās briesmas, kas sagaida ceļā, bet sāpes, ko tie izraisa, nav pietiekams iemesls, lai kavētu Bonda plānus.

Viņi devās ceļā pirms sešiem no rīta un ap pusvienpadsmitiem ieradās "Oā­zē".

Tā bija skaista, veca, apmēram tūk­stoš akru liela plantācija ar kādreiz krāšņas dzīvojamās ēkas drupām. Pal­mu ielenktais īpašums bija aizaudzis ar Jamaikas pipariem un citrusaugiem. "Oāzes" vēsture sniedzās līdz pat Krom- vela laikam, un tās romantiskais nosau­kums bija ieturēts astoņpadsmitā gad­simta manierē, kad Jamaikā īpašumiem mēdza dot vārdus "Harmonija", "Daile", "Nimfenberga", "Perspektīva", "Laime" vai "Atpūta".

No salas neredzams ceļš aizveda viņus pie mazas pludmales mājiņas. Pēc nedē­ļu ilgās uzturēšanās Manateja lici vannas- istaba un ērtās bambusa mēbeles šķita ļoti greznas, bet spilgtās grīdsegas zem Bonda aprepējušajām pēdām atgādināja samtu.

Caur žalūziju līstītēm Džeimss apskatī­ja nelielo dārziņu, kuru pa pusei aizēnoja palmas. Apsēdies uz krēsla rokubalsta, viņš ļāva skatienam collu pa collai slīdēt pār liēa ūdens spilgto zilgmi un brūna- ^ jiem rifiem, līdz tas atdūrās pret salas pamatiem. To augšdaļu aizēnoja iegrimu­šas palmu audzes, bet klints redzamā

daļa karstās pusdienas saules staros li­kās pelēka un biedējoša.

Kvorels lenču gatavoja uz prīmusa, lai viņus nenodotu dūmi. Pēcpusdienā Bonds gulēja un vēlāk pārbaudīja no Londonas saņemto aprīkojumu. Viņš pie­mērīja plāno gumijas ūdenslīdēja tērpu. Tas derēja kā uzliets, un Bonds priecājās par M. un Q. nodaļas lietpratību.

Pēc tam viņi divatā pārbaudīja ari abus skābekļa balonus. Katrs no tiem bija pie­pildīts ar tūkstoš litriem saspiesta gaisa, un Bonds atklāja, ka ventiļu un rezerves mehānismu lietošana ir vienkārša un droša. Šādi apgādāts, viņš dzelmē varētu strādāt gandrīz divas stundas.

Sūtījumā ietilpa arī jauna "Champion" zemūdens bise un desantnieku duncis, kuru kara laikā izgudroja Vilkinsons. Visbeidzot kastē ar uzlīmi "Bīstami" viņš atrada smagu mīnu. Platais, ar vara iz­ciļņiem nosētais sprāgstvielas konuss bi­ja tik spēcīgi magnetizēts, ka spētu pie­lipt jebkuram metāla priekšmetam tik cieši kā gliemezis. Tur atradās arī ducis garenu metāla un stikla detonatoru ar darbības laiku no desmit minūtēm līdz astoņām stundām un rūpīga instrukcija, kas izrādījās tikpat vienkārša kā viss pārējais. Sūtījumā bija pat kaste ar ben- zedrīna tabletēm, kas paredzētas tonusa un uztveres paaugstināšanai operācijas laikā, kā arī zemūdens lukturi.

Bonds un Kvorels visu izskatīja, pār­baudot savienojumus un kontaktus, līdz pārliecinājās, ka vairāk nekas nav da­rāms. Tad Bonds izgāja pludmalē, apstā­jās zem kokiem un skatījās līēa ūdeņos, domās izsekodams maršrutam un aprē­ķinādams mēness ceļu, kas būs viņa vie­nīgais orientieris bīstamajā pasākumā.

Pulksten piecos ieradās Strengvejs ar ziņām par "Secatur".

- Viņi izgāja no Portmarijas, - Streng­vejs pavēstīja, - un būs šeit pēc desmit minūtēm. Misteram Bigam ir pase uz Gallija, bet meitenei uz Latrellas vārda. Simona Latrella. Viņa atradās savā kajī­tē. Melnādainais "Secatur" kapteinis sa­cīja, ka meitene esot jūras slimības no­vārdzināta. Tā varētu būt. Uz klāja atra­dās daudz tukšu zivju tvertņu. Vairāk par simtu. Citādi nekā aizdomīga, tāpēc jahtai tika dota zaļā gaisma. Es gribēju kāpi uz klāja kā viens no muitas darbi­niekiem, taču nolēmu, ka labāk būs, ja neiejaukšos. Misters Bigs bija savā kajitē un lasīja, kad vīri ieradās apskatīt viņa dokumentus. Kā aprīkojums?

-   Lielisks, - atteica Bonds. - Domāju, ka ķersimies pie darba rīt nakti. Ceru, ka uzpūtis neliels vējiņš. Ja viņi pamanīs gaisa burbuļus, mēs būsim ķeza.

Ienāca Kvorels.

-   Šinamā pašlaik nāk caur rif, lcaptein.

Viri piegāja krastam tik tuvu, cik tas

bija iespējams, lai viņus neieraudzītu no jahtas, un vēroja to tālskatī.

Tā bija glīta, melna, ar pelēku virsbūvi, septiņdesmit pēdu gara un būvēta, lai varētu attīstīt, Bondaprāt, vismaz div­desmit mezglu [15] lielu ātrumu stundā. Viņš zināja jahtas vēsturi. 1947. gadā tā tika uzbūvēta kādam miljonāram un ap­gādāta ar "General Motors" dīzeļdzinēju, tērauda korpusu, radio iekārtām, ieskai­tot kuģa-krasta telefonu un firmas "Dec- ea" navigācijas sistēmu. Caur divdesmit pēdas plato rifa eju tā izbrauca apmēram ar trim mezgliem stundā.

Jahta asi iegriezās rifa iekšpusē un tu­vojas salai no juras puses. Kad tā nonā­ca zem klintsraga, trīs nēģeri baltos bur- audekla tērpos skriešus metās lejā uz šauro molu un apstājās, gatavi satvert virves. Divi enkuri nodunēja gar klintīm, un smiltīs sabira nolauzti koralli. Par spīti spēcīgajam ziemelim, jahta tika labi nostiprināta. Bonds lēsa, ka zem ķīla ūdens varētu būt kādas divdesmit pēdas dziļš.

Drīz vien uz klāja parādījās milzīgais mistera Biga stāvs. Viņš izkāpa uz mola un lēni devās augšup pa stāvajiem klints pakāpieniem, fk pa brīdim nēģeris ap­stājās, un Bonds atcerējās slimo sirdi, kas smagi sitās lielajā, pelēkmelnajā ķer­meni.

Misteram Bigam sekoja divi nēģeri ar nestuvēm, kurās gulēja kāds ķermenis. Binokli varēja saskatīt Solitēras melnos matus. Bonds bija uztraucies un ap­mulsis. Šķita, ka sievietes tuvumā sa­žņaudzas sirds. Viņš cerēja, ka nestu­ves tiek izmantotas vienīgi tādēļ, lai So­litēru neatpazītu ziņkārīgi vērotāji no krasta.

Tad uz kāpnēm izveidojās divpadsmit vīru ķēde, un viens pēc otra no rokas ro­kā uz augšu tika pasniegti akvāriji. Kvo­rels saskaitīja simt divdesmit .

Tāda pašā veidā augšup ceļoja dažādas citas lietas.

-   Šoreiz nekā daudz nav, - komentēja Strengvejs. - Izkrāva tikai kādu pusduci kastu. Parasti ir kādas piecdesmit. Tātad viņi šeit neuzturēsies ilgi.

Viņš tikko bija beidzis runāt, kad zivju tvertne, kura binokļos izskatījās līdz pu­sei pilna ar ūdeni un smiltīm, tika uzma­nīgi pasniegta atpakaļ uz kuģa. Tad vēl viena un vēl, ik pēc piecām minūtēm.

-   Mans Dievs, - izdvesa Strengvejs. - Vi­ņi to piekrauj. Tas nozīmē, ka jahta izies jūrā no rīta. Nebūtu nekāds brīnums, ja viņi vēlētos iztīrīt šo vietu un tā būtu pē­dēja krava.

Bonds vēl bridi uzmanīgi vēroja notie­košo, un tad viņi kopā ar Strengveju klu­si devās projām, atstādami Kvorelu pos­teni.

Viņi apsēdās dzīvojamā istabā. Kamēr Strengvejs jauca viskiju ar sodu. Bonds lūkojās logā, mēģinādams sakārtot domas.

Pulkstenis rādīja seši, un krēslā sāka dejot jāņtārpiņi. Augstu debesīs iemir dzejās bāli dzeltens mēness, un diena pēkšņi bija beigusies. Viegla vēsma saviļ­ņoja līci, atritinot baltajā liedagā mazus vilnīšus. Daži sīki mākonīši, kurus vēl apspīdēja norietošās saules sārtie stari, novirmoja gaisā, un palmās klusi iešalca vējš.

"Kapraču vējš," domāja Bonds un sāji pasmaidīja. "Tātad - tas notiks šonakt. Tā ir vienīgā iespēja, turklāt apstākļi šķiet gandrīz ideāli, ja neskaita to, ka vel nav pienākusi viela haizivju atbaidīšanai. Taču tur nu neko nevar līdzēt. Citas ie­spējas nebūs." Šīs nakts dēļ viņš bija mērojis divus tūkstošus jūdžu un piecas reizes nogalinājis. Bonds notrisēja, iztē­lodamies tumšo zemūdens ceļojumu, par ko iepriekš bija vairījies domāt. Pēkšņi viņu pārņēma riebums un bailes no pa­šas jūras un visa, kas tajā mājo, - no miljoniem sīku taustekļu, kas slīdēs ga­rām; acīm, kas viņu vēros; pulsiem, kas apstāsies uz sekundes simtdaļu un tur­pinās klusi sisties; želejveida stīgām, kas taustīsies un sniegsies pēc viņa. »

Bonclam būs jāienirst un jāsastopas ar tūkstošiem un miljoniem noslēpumu. Vienatnē un aukstumā nāksies nopeldēt trīssimt jardu, lai nokļūtu līdz baisajai citadelei, kuras apsargi jau nogalinājuši trīs cilvēkus. Pēc nedēļu ilgas bradāša- nas pa saulesgaismas apmirdzētu ūdeni ar "auklīti" blakus šonakt būs jādodas ceļā vienam. Tas likās tik neprātigi un neticami, ka Bonda ķermenis sarāvās un nagi ieurbās mitrajās delnās.

Pie durvīm klauvēja, un istabā ienāca Kvorels. Bonds priecājās, ka var celties un pievienoties Strengvejam.

-  Tagad šie strādā ar gaismām, kaptein, - plati smaidīdams, ziņoja Kvorels. - Jo­projām tvertne ik pēc piecām minūtēm. Es aprēķināj', ka tur būs darbs priekš kā­dām desmit stundām. Varēt' tikt cauri ap kādiem četriem no rīta. Neizies jūrā pirms sešiem. Kamēr nav uzaususi gaisma, ir pārāk bīstami doties ceļā.

Kvorela siltās, pelēkās acis sarkanbrū­najā sejā lūkojās Bondā, gaidot rīkojumus.

-  Es došos ceļā tieši desmitos, - Džeimss dzirdēja sevi sakām. - No klintīm liedaga kreisajā pusē. Vai tu varētu mums paga­tavot vakariņas un tad izlikt mauriņā vi­su aprīkojumu? Apstākļi ir ideāli. Tajā puse nokļūšu pusstundas laikā. - 007 .skaitīja uz pirkstiem. - Sagatavo detona­torus piecām līdz astoņām stundām. Un vienu stundas ceturksnim, gadījumā, ja kaut kas noiet greizi. Labi?

-   Labs i, kaptein, - atteica Kvorels. - Jūs var uz mani paļauties.

Viņš izgāja no istabas.

Bonds palūkojās uz viskija pudeli, bri­di padomāja un piepildīja glāzi līdz pusei. Tad izņēma no kabatas kastīti ar benzed- rīna tabletēm un vienu no tām ieslidināja mutē.

-   Par veiksmi, - viņš uzsauca Strengve- jam un iedzēra krietnu malku. Pēc tam Bonds apsēdās un izbaudīja dedzinošo dzēriena garšu. Tas bija pirmais alkohola malks pēc desmit dienu ilgās atturības.

-   Tagad, - Bonds sacīja, - apdomāsim, ko viņi daris, kad būs gatavi doties jūrā. Cik daudz laika vajag, lai izvāktu visu no salas un tiktu cauri rifiem? Ja šī ir pēdējā reize, viņiem jāpaņem ari tie seši vīri un vēl šādas tādas mantas. Mums jāsagata­vojas darbam, cik labi vien to spējam.

Vienā mirklī 007 bija iegrimis praktis­ku sīkumu jūrā, un baiļu ēna iebēga at­pakaļ savā tumšajā patvērumā.

Precīzi desmitos melns stāvs klusi ka sikspārnis noslīdēja no klintīm un pazu­da desmit pēdu dziļajā ūdenī.

- Lai Dievs tev palīdz, - Kvorels sacīja vietai, kur bija izgaisis Bonds. Viņš pār­meta krustu un kopā ar Strengveju de­vas atpakaļ uz māju, lai mēģinātu aiz­mirsties nemierīgā miegā un ar bažām gaidītu turpmāko.

XIX nodala

ĒNU IELEJA

Mīna, ko Bonds bija piesējis pie krū­tīm. un ap vidukli apjoztā svina josta kalpoja kā pretsvars saspiestā gaisa ba­loniem un ļāva viņam bez pūlēm ienirt.

Ne mirkli nekavējoties, aģents ātri šķērsoja piecdesmit jardus plato piekras­tes joslu, kuras dibenu sedza baltas smiltis. Pleznas spētu dubultot šo ātru­mu, ja vien nekavētu līdzi paņemtais smagums un zemūdens ierocis, ko 007 turēja kreisajā rokā. Taču, neskatoties uz to, viņš veica ceļu minūtes laikā un nu atvilka elpu koraļļu biezokņa ēnā.

Bonds ieklausījās savās izjūtās.

Gumijas tērpā bija silti, pat siltāk nekā pusdienas tveicē peldot saules sasildītā ūdenī. Kustēties un elpot varēja bez grū­tībām. Bonds vēroja burbuļus, kas spur­dza augšup pret koraļļiem kā sudraba pērļu virtenes, un lūdza Dievu, kaut sī­kie vilnīši spētu tos apslēpt.

Atklātā vietā redzamība bija lieliska. No augšas spīdēja blāva, pienaina gais­ma, izceldama tumšajā ūdenī peldošo makreļu ēnas, kas izraibināja smiltis. Pie rifiem nemanīja ne kustības, un ēnas zem klintīm šķita melnas un necaurre­dzamas.

Bonds nolēma riskēt un uz mirkli iede­dza lukturīti, koraļļkoka pakāje vienā mirklī atdzīvojās. Anemones ar tumšsar­kaniem vidučiem stiepa viņam pretī sa­vus samtainos taustekļus, bet vesela virkne melnu, gaismas iztraucētu jūras ežu saslēja asos, kā no tērauda kaltos dzeloņus. Mazs, pretīgs jūras simtkājis sastinga, pārtraucis skrējienu, un jautā­joši pavērsa pret gaismas staru savu bez- acaino galvu. Milziga, krupim līdzīga zivs lēni ievilka atbaidošo, kārpaino galvu slēptuvē pie koraļļu pamatnes, bet ne­skaitāmi, augiem līdzīgi jūras tārpi nozi­bēja un izzuda skatienam. Bariņš tauriņ- zivju 1111 eņģeļzivju iemirdzējās lukturīša gaismā, it ka to ķermeņi būtu nokaisīti ar dārgakmeņiem.

Džeimss iebāza lukturi atpakaļ aiz jos­tas.

Virs viņa kā viļņojoša, mirguļojoša se­ga pletās jūra, izdvesdama klusu skaņu, kas atgādināja tauku čurkstoņu karstā pannā. Priekšā pavērās varas mēness gaismas apmirdzēta dziļa, nelīdzena zem­ūdens ieleja. Viņš atrāvās no koraļļa 1111 lēni devās tālāk. Pārvietoties kļuva ar­vien grūtāk. Blāvā gaisma radīja mānī­gas ilūzijas, bet sastingušais koraļļu mežs bija pilns ar strupceļiem un vilino­šām, taču uz nepareizām pusēm vedo­šām ejām.

Dažkārt Bondam nācās uznirt gandrīz līdz pašai ūdens virsmai, lai tiktu pāri koraļļu zaru pinumiem, kas vietumis sle­jās augšup tik vareni kā aļņa ragi. Šos brīžus viņš izmantoja, lai pārbaudītu sa­vu atrašanās vietu pēc mēness, kura gaisma, izlauzusies caur ūdens virsmu, atgādināja milzīgas uzsprāgušas raķetes lēni balojošu asti. Brīdi pa brīdim Bonds iepeldēja kāda augstāka klintraga iedobē un neilgi atpūtās, zinot, ka robainā smaile, kas slejas virs ūdens, noslēps tie­vo gaisa burbulīšu strūkliņu. Tad Bonda skatienam pavērās zemūdens pasaules nakts dzīve ar tās fosforescējošo iemīt­nieku rosišanos.

Lielas zivis nebija manāmas, toties no alām parādījās milzīgi omāri, kas izskatī­jās pēc aizvēsturiskiem briesmoņiem. To tālu izbīdītās acis nikni lūkojās Bondā un pēdu garās ūsas snaikstījās, it kā pieprasot nosaukt paroli. Brīžiem omāri nervozi metās atpakaļ alās, ar milzīga­jām astēm pasitot augšup smiltis un pie- plokot pie zemes cerībā, ka nelūgtais vie­sis dosies tālāk. Garam aizslīdēja virtene medūzu, gandrīz pieskardamās Bonda galvai. Viņš atcerējās, kā Mantejas līci bija uzdūries šāda radījuma taustekļiem un ticis pie apdeguma, kuru Kvorelam nācās dziedināt trīs dienas. Bonds ievē­roja vairākus zušus, daži no tiem bija za­ļi un, atiezuši zobus, kārstījās no savām alām klinšu sienās, citi - plankumaini - lo­cījās smiltīs kā melni dzeltenas čūskas. Netālu ūdenī šūpojās vairākas Rietumin- dijas adatzivis, kas izskatījās pēc brū­nām pūcēm ar apaļām, maigi zaļam acīm. Bonds pieskārās vienai no tām ar sava zemūdens ieroča stobrā iestiprināto bultu, un zivs acumirkli piepūtās tik lie­la kā futbolbumba, sasliedama gaisā mil­zum daudz indīgu adatu. Neskaitāmi ši­kie jūras iemītnieki šūpojas un līgojās zemūdens virpuļos, uztverdami un atsta­rodami izkliedēto mēness gaismu gluži kā sīki jūra apbedīta cilvēka līķauta ga­baliņi. Brīdi pa brīdim tumšo ūdeni pēkšņi sakūla neizskaidrojama, smagnē­ja kustība, iemirdzējās un tūdaļ pat ap­dzisa kāda nezināma radījuma acis. Ik reizi Bonds, uzlicis pirkstu uz drošinātā­ja, strauji griezās uz trokšņa pusi un saspringti ielūkojās tumsā, taču ne reizi neizšāva, un neviens arī neuzbruka, ka­mēr viņš, klupdams krizdams, ķepurojās pa glumo rifu.

Piecpadsmit minūšu laikā Bonds pie­veica simts jardus. Piesēdies atpūsties uz apaļa, il kā tieši viņam izgatavota ak­mens soliņa, viņš apmierināti nodomāja, ka atlicis pavisam maz - simts jardi tum­ši pelēka ūdens. Džeimss nejutās nogu­ris. Benzedrina tabletes radītais možums un domu skaidrība neizzuda, taču spraukšanās caur rifiem, negaidītas tik­šanās ar visdažādākajiem zemūdens ie­mītniekiem un bailes saplēst gumijas tērpu turēja viņu nepārtrauktā sasprin­dzinājumā. Bārdas naža asuma koraļļu mežiņš palika aiz muguras, taču nu bija pienākusi kārta haizivīm, barakudām un, iespējams, dinamīta stienītim, kurš pēkšņi var tikt iemests tieši virs viņa vir­mojošajā gaisa burbuļu aplītī.

Brīdī, kad Bonds apsvēra gaidāmās briesmas, starp viņa potītēm izviļās as­toņkājis.

Aģents sēdēja, atbalstījis kājas smiltīs, un pēkšņi viena no tām tika piesaitēta pie apaļā, soliņam līdzīgā akmens pa­matnes. Viņš vel īsti nebija aptvēris, kas notiek, kad milzu tausteklis satvēra ari otru kāju.

Spēju baiļu un riebuma pārņemts, Bonds uzslējās stāvus un visiem spē­kiem centās izrauties, taču pūles bija veltīgas. Izmisīgā raustīšanās lava astoņ- kājim vēl ciešāk piespiest sava upura kā­jās apaļajam akmens krāvumam, un Bonds juta, ka tūlīt zaudēs līdzsvaru. Pēc brīža viņš nogāzīsies uz vēdera, pie krūtīm piesietās mīnas smagums vilks pie zemes, bet no augšas spiedis uz mu­guras nostiprinātie gaisa baloni, un tad vairs nebūs iespējams tikt klāt šim pretī­gajam radījumam.

Džeimss izrāva dunci un strauji dūra lejup. Taču viņš bija cieši piesaistīts klin­tij un baidījās pārgriezt gumijas tērpu, tādēļ cirtiens neizdevās pietiekami spē­cīgs. Bonds sagrīļojās un novēlās smiltīs. Viņa kājas tika lēnām vilktas platā spraugā zem klints. Bonds valstījās smil­tīs. cenzdamies ar dunci aizsniegt uzbru­cēju. Bet mīna, kas kā kupris karājās uz krūtīm, apgrūtināja darbošanos. Bridī, kad Bondu jau gandrīz bija pārņēmusi panika, viņš pēkšņi atcerējās savu ze­mūdens bisi. Iepriekš domu par to viņš bija atmetis mazā attāluma dēļ, taču šobrīd tā likās vienīgā cerība. Džeimss aizsniedzās līdz ierocim un atbrīvoja dro­šinātāju. Mina traucēja kārtīgi notēmēt. Bonds virzīja stobru uz priekšu gar savu kāju un ar tā galā iestiprināto bultu taustīja abas pēdas, meklēdams spraugu starp tām. Astoņkāja taustekli nekavējo­ties satvēra bultas galu un sāka lo vilkt uz savu pusi. Ierocis ieslīdēja starp taus­tekļu apvītajām kājām, un Bonds uz la­bu laimi nospieda gaili.

Tai pašā mirkli staipīgs, tintei līdzīgs šķidruma mākonis izplūda no plaisas un vēlās uz viņa pusi. Taustekļi atlaidās no vienas, pēc tam ari no otras kājas. Džeimss, pievilcis tās sev klāt, piecēlās pussēdus un paguva satvert zemūdens ie­roci, kas gandrīz jau bija nozudis plaisā. Sasprindzinājis visus spēkus, viņš vilka iz­turīgo auklu uz savu pusi, kamēr no tintes mākoņa aizsegtas alas izsprāga bulta kopā ar astoņkāja miesas gabaliem. Sirdij dau­zoties, Bonds piecēlās kājās un atkāpās no alas, zem maskas pār seju ritēja lielas sviedru lāses. Nodevīga sudrabainu burbfi- līšu strūkla vijās augšup, un Džeimss lādē­ja ievainoto "strutupūsli" un viņa midzeni.

Taču šobrīd nebija laika uztraukties, un, no jauna iebīdījis bultu zemūdens ie­roča stobra, Bonds devās tālāk. Virs viņa labā pleca spīdēja mēness.

Kaut ari ūdens bija pelēks un duļ­ķains, Bonds diezgan ātri virzījās uz priekšu, turēdamies tikai dažu collu at­tālumā no jūras dibena un noliecis gal­vu, lai piešķirtu ķermenim pludlīnijas formu. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja ga­rām aizpeldam milzīgu, tenisa galda lie­luma dzeloņraju. Lielo, plankumaino spārnu gali plivinājās gluži kā putnam, pie garās astes kareivigi slējās dzelonis. Bonds nepievērsa tai nekādu uzmanību, jo atcerējās Kvorela vārdus, ka dzeloņra- jas nekad neuzbrūk, tikai aizstāvas.

Pa mēnessgaismas apmirdzētajām smiltīm slīdēja milzīgu zivju ēnas. Izska­tījās, ka daži no šiem radījumiem ir garā­ki par Bondu. Kad viens no tiem krietnu brīdi bija sekojis viņam, Bonds pavērās augšup un apmēram desmit pēdas virs sevis ieraudzīja baltu haizivs vēderu. Plē­soņa līdzinājās zilpelēkai, konūsveidīgai raķetei. Tās trulais deguns ziņkārīgi ieur­bās gaisa burbulīšu strūklā. Platā, sir- pini līdzīgā mutes atvere atgādināja nelī­dzenu rētu. Haizivs pagriezās sāniski un palūkojās uz cilvēku ar vienu no savām ļaunajām sārtajām ačelēm, novēcināja izkaptij līdzīgo asti un nozuda pelēkajā dūmakā.

Pieveicis pusi no atlikušā ceļa, Bonds nedaudz atvilka elpu un peldēja tālāk. Nu parādījās barakudas. Lielākās svēra apmēram divdesmit mārciņu. Kā jau viņš bija domājis, tas izskatījās ārkārtīgi draudošas. Zivis slīdēja pāri Bondain kā sudrabainas zemūdenes un vērās lejup ar plēsīgām tīģera acīm. Barakudas, ku­ras, šķiet, bija ieinteresējis cilvēks un gaisa burbulīši, sekoja viņam gluži kā klusējošs asinskāru vilku bars.

Kamēr Bonds aizpeldēja līdz nāka­majai koraļļu audzei, kas norādīja, ka viņš atrodas Pārsteigumu salas pakājē, apkārt jau riņķoja apmēram divdesmit barakudu. Klusas un vērīgas tās parā­dījās viņa redzeslokā 1111 atkal pazuda, ienirstot necaurredzamajā tumsas sie­nā.

Bonda ķermenis zem melnā gumijas tērpa pārklājās ar zosādu, taču viņš sa­prata, ka pašreiz nevar uzsākt cīņu ar plēsoņām, un pievērsa visu uzmanību galvenajam mērķim.

Pēkšņi viņš ūdenī virs sevis ieraudzīja garu, metālisku korpusu, aiz kura vīdēja aplauztu koraļļu un akmeņu jūklis.

Tas bija "Secatur" ķīlis, un Bonda sirds sāka sisties straujāk.

Viņš palūkojās savā "Rolex" rokaspulk- stenī, tas rādīja trīs minūtes pāri vienpa­dsmitiem. Bonds izvilka no sānkabatas sauju detonatoru, izvēlējās to, kuram bi­ja jāiedarbojas pēc septiņām stundām, un ievietoja mīnas degļa ligzdā. Pārējos detonatorus aģents ieraka smiltīs, lai ne­vienam neienāktu prātā meklēt minu, ja viņu gadījumā notvers.

Satvēris abās rokās otrādi apgriezto mīnu, Bonds sāka peldēt augšup. Pēk­šņi viņš sajuta aiz muguras spēju kustī­bu. Garām kā šāviņš aiznesās baraku- da, gandrīz uzskriedama viņam virsū. Taču Bondu interesēja vienīgi "Secatur" ķīlis.

Dažas atlikušās pēdas mīna gandrīz vai raušus rāva viņu augšup, it kā tās spēcīgais magnēts alktu saskūpstīties ar kuģa metāla apšuvumu. Bondam nācās to turēt no visa spēka, lai neatskanētu nodevīgs "klakšķ ". Pēc brīža mīna klusi nostājās savā vietā, un, atbrīvojies no smaguma, Bonds nira lejā.

Pagriezies, lai sameklētu patvērumu klintī, aģents pēkšņi ieraudzīja, kādas šausmas notiek viņam aiz muguras.

Likās, ka milzīgs barakudu bars ir zaudējis prātu. Gluži kā ar trakumsērgu apslimuši suņi, zivis griezās un kūla ūdeni. Kopā ar barakudām neprātīgā niknumā plosījās trīs haizivis. Ūdens mutuļoja, un Bonds saņēma sitienu pa seju, tad vēl vienu un vēl. Viņš tika ie­rauts virpulī. Kuru katru bridi plēsoņas varēja pārplēst gumijas tērpu, pēc tam arī ādu, un tad visa šī varza metīsies vi­ņam virsū.

"Rīcības nosacījumi ekstremālos ap­stākļos," Bonda smadzenēs uzpeldēja frāze no jūras kara resora raksta. Šis bi­ja tieši tas brīdis, kad varētu izglābties, izmantojot haizivju atbaidīšanai pare­dzēto maisījumu. Viņam tā nebija!

Izmisumā Bonds mēģināja tikt atpakaļ līdz kuģa ķīlim un noņemt drošinātāju savam zemūdens ierocim, kas tagad, šo satrakoto cilvēkēdāju bara priekšā, likās kā nevainīga rotaļlieta.

Nokļuvis līdz divām milzīgām tērauda dzenskrūvēm, 007 pieķērās vienai no tām. Viņa seju bija izķēmojusi šausmu grimase, atsedzot krampjaini sakostus zobus. Acis iepletās, vērojot neprāta sa­kulto ūdeni zem sevis.

Pēkšņi Bonds ieraudzīja, ka satrakotās zivis pusatvērtām mutēm ik pa brīdim nozūd brūnā mākonī, kas veļas no aug­šas, un tad atkal iznirst no tā, nepievēr­šot viņam ne mazāko uzmanību. Viena no barakudām uz mirkli sastinga blakus aģentam, un viņš tās rīklē ieraudzīja kaut ko brūnu. Zivs to norija un metās atpakaļ uz izpriecu vietu.

Ūdens satumsa arvien vairāk. Pametis skatienu augšup, viņš beidzot saprata, ka sudrabainā jūra ir kļuvusi sarkana un turpina pieplūst ar tumšu purpuru.

Lieli gabali krita garām Bondam. Vienu no tiem viņš noķēra uz bultas gala un pievilka tuvāk maskai.

Šaubu vairs nebija.

No augšas kāds meta asiņainu ēsmu.

XX nodala

ASINAINĀ MORGANA ALA

Tajā pašā brīdī Bondam kļuva skaidrs, kāpēc barakudas un haizivis nepār­traukti riņķo apkārt salai, kāpēc tās ar­vien vārās niknumā un alkst pēc asinīm un kādēļ, pretēji jebkādai loģikai, krastā tika izskaloti trīs pusapgrauzti viri.

Misters Bigs bija iemanījies izmantot jūras iemītniekus savā labā. Tas bija ši vīra cienīgs plāns - izdomas bagāts, teh­niski nevainojams un viegli īstenojams.

Bonds centās aptvert to visu, kad viņa plecā ietriecās kaut kas smags, un div­desmit mārciņas smaga barakuda jau at­rāvās no viņa. Tās žaunās karājās mel­nas gumijas strēmele un Bonda miesas gabals. Palaidis vaļā dzenskrūvi, viņš metās pie klintīm. Džeimss nejuta sāpes, bet, tikai iedomājoties, ka simtiem zobu raustīs viņu gabalos, vēderā iegūla ledus- auksts smagums. Pa caurumu gumijas tērpā saka sūkties ūdens. Pēc pavisam īsa brīža tas iekļūs maskā, un viņš aizrī­sies.

Bonds jau bija gatavs padoties un do­ties divdesmit pēdas garajā ceļā līdz ūdens virsmai, kad priekšā starp klintīm ieraudzīja platu spraugu, kurai līdzās gulēja milzīgs klintsakmens. Patvēries aiz tā, Džeimss pagriezās un ieraudzīja, ka viņam tuvojas tā pati barakuda. Plati atplestiem žokļiem zivs gatavojās izšķiro­šajam uzbrukumam.

Gandrīz nemērķēdams, Džeimss no­spieda gaili. Aukla nosvilpa, sūtot atska- bargaino bultu atvāztajā mutē. Asais gals to caururba un otrā pusē izšāvās ārā.

Barakuda apstājās, it kā būtu uzskrē­jusi neredzamam šķērslim, un sastinga trīs pēdas no Bonda. Vispirms zivs mēgi naja aizvērt žokļus, tad sāka purināt ga­ro, neglīto galvu un visbeidzot, veidojot neticamus zigzagus, metās prom, izrau­jot ieroci Bondam no rokām. Džeimss zi­nāja, ka pārējās zivis peldēs pakaļ un sa­raustīs to gabalos.

Aģents pateicās Dievam par šo gadīju­mu, kas novērsa no viņa plēsoņu uzma­nību. Plecs tinās asiņu mākonī. Pēc pavi­sam neilga brīža bars sajutīs jaunā upu­ra smaržu. Bonds aizslīdēja aiz akmens, cerēdams, ka varbūt izdosies uzrāpties līdz molam un paslēpties virs ūdens lī­meņa, līdz radīsies jauns plāns.

Pēkšņi viņa skatiens pievērsās plaisai, kura atradās aiz liela akmens.

Tā bija eja. kas veda salas iekšienē. Ja Bonds nebūtu ieniris, mēģinādams glābt dzīvību, viņš droši vien aizpeldētu garām, pat nepamanījis to. Džeimss, ieslīdējis ejā, strauji peldēja uz priekšu un apstā­jās tikai, ieraudzījis vairāku jardu attālu­mā iemirdzamies vāru gaismu.

Bonds piecēlās un iededza lukturīti. Protams, tas bija bīstami, jo viņam varē­ja sekot kāda haizivs, taču tik šaurā vie­tā tā diezin vai spētu likt lietā savu milzī­go rīkli.

Viņš pārlaida gaismas staru alas sie­nām un griestiem. To noteikti bija veido­juši vai vismaz pabeiguši veidot cilvēki. Džeimss lēsa, ka ala tikusi rakta no sa­las vidus uz jūru.

"Vēl tikai divdesmit jardi, puiši," droši vien teica Asiņainais Morgans saviem vergu uzraugiem. Un tad tika uzspridzi­nāta pēdējā siena, jūra ielauzās atvēru­mā, un šņācoša stihija sajauca ar akme­ņu atlūzām nevajadzīgo aculiecinieku ro­kas, kājas un kliedzošās mutes, kuras uz mūžīgiem laikiem apklusināja ūdens.

Milzīgo klintsakmeni alas priekšā acīmredzot nolika, lai noslēgtu ieeju no jūras. Kāda spēcīga vētra vai orkānam sekojošs atvilnis droši vien bija pavēlis akmeni sānis, un zvejnieks, kas pazuda pirms sešiem mēnešiem, atklāja ieeju. Viņš atrada dārgumus un saprata, ka viens galā netiks. Baltajam cilvēkam uz­ticēties nevar. Labāk braukt uz Hārlemu pie slavenā nēģeru gangstera un noslēgt ar viņu darījumu. Zelts pieder nēģeriem, kas bija gājuši bojā, lai to šeit noslēptu. Tātad - lai tas ari tiek melnajiem.

Stāvēdams tuneli un viegli līgodamies zemūdens straumē, Bonds iztēlojās, kā Hārlemas upē tika iemesta un nogrima vēl viena cementa muca.

Šajā mirklī viņš izdzirdēja bungu rībo­ņu.

Jau atrodoties starp haizivīm un bara- kudām, Bonds bija saklausījis kādu ūdens izkropļotu skaņu, kas pieauga, tu­vojoties alai, taču tobrīd viņš nodomāja, ka lā ir tikai viļņu šļakstišanās pret sa­las pamatni.

Nu varēja izšķirt noteiktu ritmu. Skaņa caururba ūdeni, triecoties ausis ar tādu spēku, it kā viņš būtu ieslodzīts milzīgās bungās. Likās, ka jūra vibrē. Bonds ap­tvēra bungu izmantošanas dubulto nozī­mi. Pirmkārt, tā bija uzruna, sauciens, uzmundrinājums plēsīgajām zivīm. Kvo­rels tika stāstījis, kā naktīs zvejnieki sit pa kanoe sāniem, lai pamodinātu un pie­vilinātu zivis. Šeit notika tieši tas pats. Bungu rīboņa kalpoja arī par ļaunu vēs­tošu brīdinājumu tiem, kas dzīvo krastā, un divkārt iedarbīgu to padarīja nāka­majā rītā krastā izskalots, pusapgrauzts līķis.

"Vēl viens no mistera Biga izsmalcinā­tajiem gājieniem," nodomāja Bonds. "Vēl viena šo neparasto smadzeņu izlolota ideja."

Beidzot Bonds aptvēra, kādā situācijā atrodas. Bungu rīboņa nozīmēja, ka viņš ir ķezā. Interesanti, ko nodomāja Strengvejs un Kvorels, izdzirdējuši šīs skaņas? Nabadziņi noteikti nosvīda aukstiem sviedriem. Jā, tieši tā: sēdēja un svīda… Bonds bija domājis, ka runas par bungām ir vieni vienīgi nieki, un pie­teicis saviem biedriem iejaukties tikai tā­dā gadījumā, ja "Secatur" izies jūrā. Tas nozīmētu, ka Bonda plāns ir izgāzies. Viņš bija izstāstījis Strengvejam, kur misters Bigs slēpj zeltu. Kuģi apturētu jūrā un pārmeklētu.

Tagad bija skaidrs, ka ienaidnieks ir viņu atklājis, tikai īsti nezina, kas viņš tāds ir. Tie nezina arī, vai viņš ir dzīvs, vai miris. Tas nozīmē, ka jādodas uz priekšu kaut vai tādēļ, lai no mīnētā ku­ģa dabūtu prom Solitēru.

Bonds palūkojās pulkstenī. Bija pus­stunda pāri pusnaktij. Šķita, ka pagājusi nedēļa, kopš viņš ienira ūdenī, lai dotos uz salu.

Džeimss aptaustīja zem gumijas apģēr­ba noslēpto beretu un prātoja, vai iero­cim nav ticis klāt ūdens.

Bungu rīboņa kļuva arvien skaļāka 1111 labāk saklausāma. Viņš turpināja virzī­ties dziļāk ejā, apgaismodams ceļu ar zem­ūdens lukturi.

Pieveicis vēl apmēram desmit jardus, Bonds ieraudzīja priekšā iemirdzamies blāvu gaismu. Viņš izslēdza lukturīti un devās atspīduma virzienā. Alas smilšu grī­da sāka virzīties uz augšu un ar katru soli gaisma kļuva arvien spožāka - Džeimss varēja saskatīt desmitiem mazu zivtiņu, kas riņķoja visapkārt. Viņam tuvojoties, uz visām pusēm metās krabji, lienot klinšu spraugās, bet kads astoņkāja mazulis šū­pojās pie griestiem kā mirdzoša zvaigzne.

Priekšā pavērās plata, mirdzoša ūdens krātuve ar baltu smilšu dibenu. Bija gaišs kā dienā. Bungu rīboņa kļuva ap­dullinoša. Džeimss nostājās ēnā un aplē­sa, ka no ūdens virsmas viņu šķir tikai dažas collas.

Bonds atradās neapskaužamā situāci­jā. Vēl viens solis un viņu pamanīs ik­viens, kas no augšas palūkosies uz ba­seina pusi. Kamēr viņš prātoja, vai ir vērts iet tālāk, viegls asiņu mākonītis, kas sūcās no saplosītā pleca, iepeldēja gaismas aplī. Bonds bija gandrīz aizmir­sis par ievainojumu, bet, pakustinājis ro­ku, juta ķermeni caururbjam spējas sā­pes. No baloniem augšup cēlās burbuļu strūkliņa. Bonds cerēja, ka tie, neviena nemanīti, sašķīdis pret klintīm.

Pēkšņi atskanēja plunkšķis un ūdeni ienira divi kaili nēģeri. Abu sejas sedza stikla maskas, rokās bija sažņaugti gari, asi dunči.

Pirms Bonds paspēja satvert savu iero­ci. vīrieši sagrāba viņu aiz plaukstu locī­tavām un rāva augšup.

Bonds bezpalīdzīgi lāva izvilkt sevi no baseina un nostatīt seklajās smiltīs. Zi­benīgi tika atrauti vaļā viņa gumijas tēr­pa rāvējslēdzēji. No galvas tika noņemta akvalangista ķivere, bet no pleca - ieroča maksts, un pēkšņi viņš vienās peldbiksēs stāvēja sava zemūdens ekipējuma art lie­ku vidū kā čūska, kas izlīdusi 110 vecās ādas. No ievainojuma kreisajā plecā plū­da asinis.

Mirklī, kad tika noņemta maska, Bonds gandrīz zaudēja dzirdi ārprātīgās bungu rīboņas dēļ. Troksnis skanēja viņā un vis­apkārt viņam. Mežonīgais ritms joņoja un pulsēja asinis. Likās, ka šīs skaņas spētu pamodināt visu Jamaiku. Bonds saviebies centās norobežoties no trokšņa. Sargi pagrieza gūstekni par simt astoņ­desmit grādiem, 1111 viņa skatienam pavē­nis tik neparasta aina, ka pat ārprātīgā rī­boņa šķita pieklustam. Bonda domas at­guva skaidrību un skatiens koncentrējās.

Pie papīriem nokrauta kāršu galda, ko sedza zaļš galdauts, salokāmajā krēslā ar spalvu rokā sēdēja misters Bigs un vienaldzīgi vērās Bondā. Lielais vīrs bija ģērbies labi pašūtā, dzeltenbrūnā tropu uzvalkā un baltā kreklā ar melnu zīda kaklasaiti. Atbalstījis plato zodu kreisās rokas plaukstā, viņš atgādināja biznes­meni, ko iztraucējis uzmācīgs darbi­nieks, prasot algas pielikumu. Pieklājīgs, bet nedaudz garlaikots.

Dažus soļus aiz viņa, draudīgs un ļauns, uz klints slējās barona Saniedi putnubiedēkļa veidols, kas drūmi vērās Bondā no sava nodilušā katliņa apakšas.

Misters Bigs pacēla zodu un noskatīja aģentu no galvas lidz kājām.

- Labrīt, mister Džeims Bond, - viņš beidzot teica, neskaidrajai balsij pārklā­jot pieklustošo bungu crescendo. - Ilgs laiks pagāja, līdz muša nokļuva līdz zir­nekļa tīkliem, vai varbūt man vajadzētu teikt: "grundulis iepeldēja valzivs rīklē"? Jūs izgreznojāt ūdeni aiz rifa ar tik lielis­kiem burbuļiem.

Viņš atkal atzvēlās krēslā un apklusa. Bungas klusītēm rībināja nenosakāmu ritmu.

Tātad Bondu bija nodevusi cīņa ar as- toņkāji. Smadzenes automātiski reģistrē­ja šo faktu, kamēr acis ātri pārlūkoja tel­pu.

Akmens ala šķita milzīga ka baznīca. Pusi telpas aizņēma baseins, no kura dzidrā ūdens nēģeri tikko bija viņu izvil­kuši un kura dziļumā vīdēja tumši zilā ejas atvere. Gar baseinu stiepās šaura smilšu josla, uz kuras Bonds patlaban stāvēja, bet pārējo grīdas dalu veidoja lī­dzens, gluds akmens segums. Aiz miste­ra Biga muguras atradās trepes, kuru stāvie pakāpieni veda augšup uz velvēta­jiem griestiem, no kuriem nokarājās kaļķ­akmens stalaktīti. Dzidras ūdens lāses krita no tiem baseinā un uz akmens grī­das.

Augstu pie sienām spoži mirdzēja ne­skaitāmas loka lampas, kuru zeltainā gaisma atstarojās gludajā akmens grīdā un uz tās stāvošo nēģeru kailajos ķerme­ņos, Bondam pievērstajās acīs un ļaunā smīnā atieztajos zobos.

Ap nēģeru melno kāju sārtajām pē­dām, aplauztu koku un sarūsējušu dzelzs stīpu gruvešos, starp sapelējušu ādas strēmeļu un sairušu buru auduma gabaliem vizēja zelts - tūkstošiem dolāru vērtas zelta monētu kaudzes, no kurām, it kā pēkšņi apstājušās skrējienā pār ugunsjūru, slējās melnas kājas.

Aiz viņiem rindojās tukšu koka paplā­šu kaudzes, turpat uz grīdas atradās vēl viena, kuru līdz pusei pildija zelta monē­tas, bet uz trepju zemākā pakāpiena bija sastindzis nēģeris, izstieptās rokās turē­dams ar zelta monētām pilnu paplati, it kā piedāvātu tās kādam neredzamam pircējam.

Nedaudz tālāk, kreisajā telpas stūrī, divi nēģeri stāvēja līdzās vēderainam dzelzs katlam, kas bija pakārts virs trim šņācošām lodlampām. Katla dibens bija nokaitis sarkans. Rokās melnie vīri turē­ja dzelzs putu karotes, kuras līdz kāta vi­dum klāja izkusis zelts. Apkārt slējās zel­ta priekšmetu kaudze - šķīvji, altāra pie­derumi, kausi, krusti un dažāda izmēra zelta stieņi. Gar sienu stiepās vesela rin­da metāla dzesējamo paplāšu, kuru vir­sma zeltaini mirdzēja, bet blakus katlam stāvēja tukša forma un gara, ar zeltu nošļakstīta pavārnīca, kuras rokturis bi­ja aptīts ar lupatu.

Netālu no mistera Biga uz grīdas tupē­ja kāds nēģeris, satvēris vienā rokā nazi, bet otrā - dārgakmeņiem rotātu biķeri. Pie viņa kājām gulēja skārda šķīvis ar dārgakmeņiem, kuri loka lampu spožajā gaismā mirdzēja sarkanās, zilās un zaļās liesmās.

Gaiss akmens alā bija silts un smacīgs, tomēr Bonds nodrebēja, pārlaidis skatie­nu apkārtējai ainai: žilbinošajām violeti baltajām lampām, cilvēku ķermeņu vizo­šajai bronzai, apdullinošajam zelta mir­dzumam, dārglietu varavīkšņainajam spožumam un zilgani zaļajam baseinam ar tā pienbalto smilšu dibenu. Viņu sa­trieca un šausmināja viss šis skaistums, ši it kā pēkšņi pārakmeņojusies aina no teiksmainas izrādes, kuras nosaukums ir "Asiņainā Morgana dārgumu glabātava".

Džeimsa skatiens atgriezās pie zaļā vil­nas auduma kvadrāta, pārslīdēja pie gal­da sēdošā cilvēka sejai un apstājās pie lielajām, dzeltenajām acīm.

-   Apklusiniet bungas! - Lielais virs no­teica tukšumā. Rīboņa bija pamazām pārtapusi klusā čukstā, kas dunēja rit­miski kā cilvēka pulss. Viens no nēģe­riem pagājās pāris soļu pa šķindošajām monētām un nometās uz ceļiem. Uz grī­das stāvēja skaņuplašu atskaņotājs, bet aiz tā pie sienas karājās pastiprinātājs. Atskanēja klikšķis, un bungas aprima. Nēģeris aizvēra vāku un atgriezās sava vietā.

-  Turpiniet strādāt! - pavēlēja misters Bigs. Acumirklī melnās figūras atsāka kustēties, it kā automātā būtu iemesta monēta. Katlā tika iemērktas putu karo­tes. zelts ielija veidnēs, cilvēks ar nazi noliecās pār dārgakmeņiem rotāto biķeri, nēģeris ar paplāti devās augšup pa kāp­nēm.

Pār Bonda ķermeni ritēja sviedri un asinis.

Lielais vīrs vēlreiz noliecās pār papī­riem un leni uzrakstīja pāris skaitļus. Bonds sakustējās un juta, ka mugurā ie­spiežas dunča asmens.

Misters Bigs nolika pildspalvu, lēni piecēlās un atkāpās no galda.

-       Turpini! - viņš sacīja vienam no Bon­da sargiem. Kailais vīrietis piegāja pie galda, apsēdās krēslā un paņēma rokā pildspalvu.

-       Ved viņu augšā! - Misters Bigs devās pie pakāpieniem un lēni kāpa augšup.

Bonds juta, kā asais dunča gals bak­sta sānu. Viņš izkāpa no akvalanga atlie­kām un sekoja Lielajam vīram.

Neviens nepārtrauca darbu, kad mis­ters Bigs bija aizgājis. Neviens neiebāza mute dārgakmeni vai monētu.

Sardzē palika barons Samedi.

No alas izgāja vienīgi viņa zombijs.

XXI nodala

"LABU NAKTI JUMS ABIEM"

Viņi gausi kāpa augšā, pagāja garām vaļējām durvīm, kas atradās netālu no griestiem, un pēc četrdesmit pēdām apstājās plašā klints laukumā. Te kāds nēģeris acetilēna apgaismojumā lika pa­plātes ar zelta monētām akvārijos, kas stāvēja gar sienām.

Kamēr viņi gaidīja, leja nokāpa vēl divi nēģeri, paņēma vienu no sagatavotajiem akvārijiem un atkal uzkāpa augšā.

Bonds domāja par to, ka augšā akvāri­jus piepildīs ar smiltīm, juras zālēm, ūdeni un zivīm un tad no rokas rokā pa­sniegs lejā no kraujas līdz jahtai.

Džeimss ievēroja, ka dažos akvārijos ir ielikti zelta stieņi, bet citos kā oļi sabērti dārgakmeņi. Viņš laboja savus aprēķi­nus, paaugstinot bagātību vērtību līdz apmēram četriem miljoniem mārciņu.

Misters Bigs bridi stāvēja, pievērsis skatienu akmens grīdai. Viņa elpa bija smaga, bet ritmiska. Tad viņi turpināja kāpt tālāk.

Pēdas divdesmit augstāk parādījās vēl viens, mazāks, laukumiņš ar durvīm sie­na. Pie tām atradās gluži jauna ķēde un piekaramā atslēga, bet pašas durvis bija darinātas no dzelzs plāksnēm, kuras klāja brūni rūsas plankumi.

Misters Bigs atkal pārtrauca kāpšanu, un viņi sānu pie sāna stāvēja mazajā ak­mens laukumiņā.

īsu mirkli Bonds domāja par bēgšanu, taču sargs, it kā nolasījis gūstekņa do­mas, bīdīja viņu tuvāk sienai, prom no mistera Biga. Bonds zināja, ķa viņa gal­venais pienākums ir palikt dzīvam, at­rast Solitēru un dabūt viņu pēc iespējas tālāk no kuģa, kura likteni aizvien no­teiktāk iezīmēja skābe, kas lēnām saēda vara degauklu.

No augšas pēkšņi atplūda spēcīga auksta gaisa strūkla, kas vienā mirklī nožāvēja Bonda sviedriem klāto ķerme­ni. Nepievērzdams uzmanību dunča spiedienam sānā, viņš ar labo roku pie­skārās ievainojumam. Asinis jau bija no­žuvušas un sarecējušas, bet lielākā daļa rokas kļuvusi nejūtīga. Ievainojums smeldza.

Misters Bigs pārtrauca klusumu.

- Tas vējš, mister Bond, - viņš ar roku pamāja uz augšu, - Jamaikā pazīstams ar nosaukumu "Kapracis".

Bonds paraustīja labo plecu un sakoda zobus.

Misters Bigs pagriezās, izvilka no ka­batas atslēgu un, atvēris durvis, devās iekšā. Bonds kopā ar sargu sekoja.

Viņi atradās garā, šaurā telpā. Pie sie­nam apmēram metru cita no citas bija piestiprinātas sarūsējušas važas, kas no­kārās līdz pat zemei.

Telpas tālākajā galā, kuru apmirdzēja augstu pie akmens sienas piekārts vēj­lukturis, uz grīdas vīdēja ar segu ap­klāts, nekustīgs ķermenis. Netālu no durvīm virs ienācēju galvām karājās otrs vējlukturis. Bija jūtama drēgnuma un moku kambara šausmu smaka.

-  Solitēra, - maigi noteica misters Bigs.

Bonda sirds salēcās, un viņš rāvās uz

priekšu. Tajā pašā brīdī spēcīga roka sagrāba augšdelmu.

-   Pagaidi, bālģīmi, - norūca sargs, at­liekdams Džeimsa roku aiz muguras un celdams to uz augšu, līdz Bonds neiztu­rēja un ar kreiso papēdi spēra atpakaļ. Spēriens trāpīja sarga stilbam.

Misters Bigs pagriezās. Viņa milzīgā ro­ka slēpa mazu pistoli.

-    Laid viņu, - Lielais vīrs klusi teica sargam, tad vērsās pie Bonda. - Ja gribi sev papildus nabu, tu vari to dabūt. Ma­nā ierocī ir veselas sešas.

Džeimss aizspraucās garām misteram Bigam. Ieraudzījusi viņu, Solitēra, rokas izstiepusi, metās pretī.

-   Džeims, - viņa šņukstēja, - Džeims…

Meitene gandrīz nokrita pie viņa kā-

jām.

-        Atnes virvi, - pavēlēja misters Bigs, nostājies uz sliekšņa.

-         Viss kārtībā, Solitēra, - mierināja Bonds, labi zinādams, ka melo. - Viss ir labi. Es esmu šeit.

Viņš palīdzēja meitenei piecelties un cieši satvēra rokās. Kreisais plecs skaud­ri sāpēja. Solitēra izskatījās bāla un iz­spūrusi. Viņas piere bija nobrāzta, zem acīm vīdēja tumši loki, seju klāja kvēpi, kuros pār vaigiem ritošās asaras iezīmēja bālas svītras. Mugurā meitenei bija no­smulēts balts linu tērps un sandales. So­litēra lūkojās Bondā.

-        Ko tas kuces dēls ar tevi izdarījis? - viņš jautāja, piespiedis sievieti pie krū­tīm. Solitēra piekļāvās Bondam, pieglau­dusi seju viņa kaklam.

Tad viņa atvirzījās un paskatījās uz sa­vu roku.

-  Tu asiņo, - viņa iesaucās. - Kas noticis?

Pagriezusi Bondu, Solitēra ieraudzīja

tumšas asinis, kas sūcās no pleca un ri­tēja lejā pa roku.

-   Mīļais, kas noticis? - Viņa atkal ie­raudājās, pēkšņi apjaušot savu bezspēcī­bu.

-   Sasien tos abus kopā, - sacija Lielais virs. - Šeit, tuvāk gaismai. Man viņiem kas sakāms.

Nēģeris nāca tuvāk. Bonds pavērsās pret viņu. Vai vērts riskēt? Sargam ro­kās bija tikai virve, toties Lielais virs stāvēja, pakāpies sāņus, un uzmanīja viņus, turot roku ar pistoli nolaistu gar sāniem.

-   Nē, mister Bond, - viņš klusi teica.

Džeimss pavērās uz milzu nēģeri, iedo­mājās par Solitēru un savu ievainoto ple­cu.

Sargs pienāca un sasēja viņam rokas aiz muguras. Tie bija pamatīgi mezgli, kas neļāva brīvi kustēties un darīja sā­pes. Bonds uzsmaidīja Solitērai un pie­miedza aci. Tā bija tikai bravūra, taču viņš redzēja meitenes acīs caur asarām iemirdzamies cerību.

Nēģeris pagrūda sasaistīto gūstekni tu­vāk izejai.

-  Tur,- teica Bigs, rādīdams uz vienu no važām.

Ar strauju spērienu nēģeris notrieca Bondu no kājām, un viņš nokrita, atkal sasitot savainoto plecu. Nēģeris aizvilka gūstekni pie važām, pārbaudīja tās un, izvēris auklu cauri riņķim, stingri sasēja lo ap Bonda potītēm. Pēc tam viņš izrāva no plaisas akmens sienā dunci, kuru pirms īsa brīža bija tur iespraudis, no­grieza virvi un devas pie Solitēras.

Bonds palika sēžam uz akmens grīdas, viņa kājas bija izstieptas taisni uz priek­šu, rokas - sasietas aiz muguras. No brūces tecēja asinis. Tikai benzedrīna paliekas organismā noturēja viņu pie sa­maņas.

Solitēru sasēja un apsēdināja viņam pretī. Viņus vienu no otra šķira nepilns metrs. Misters Bigs palūkojās pulkstenī.

- Ej, - viņš sacīja nēģerim. Aizvēris aiz sarga metāla durvis, Bigs atslējās pret tām.

Bonds un meitene lūkojās viens otrā, bet Lielais vīrs vēroja viņus abus. Pēc il­ga klusuma brīža viņš ierunājas. Bonds pavērās augšup.

Milzīgā, pelēkai futbola bumbai līdzīgā galva, kas šķita karājamies gaisā zem vējluktura, izskatījās ka pirmatnīgs un ļaunprātīgs rēgs, kas iepleties sava mi­dzeņa centrā. Acis izstaroja zeltainu mir­dzumu. Ķermenis slēpās ēnā. Bonds at­gādināja sev, ka ir dzirdējis, kā krūtīs si­tas šī cilvēka sirds, redzējis, kā viņš elpo, manījis sviedrus uz viņa pelēkās ādas. Tas bija tikai cilvēks, tāds pats kā viņš. liels cilvēks ar gudru galvu, bet tomēr ti­kai cilvēks, kas staigā, kārto dabiskās vajadzības, mirstīgs cilvēks ar slimu sir­di.

Platā mute pavērās, atsedzot lielu, bal­tu zobu rindu.

- Jus esat labākais 110 visiem, kas sū­tīti pret mani, - teica misters Bigs. Viņa balss skanēja mierīgi un klusi. - Četri mani palīgi ir miruši. Tas ir jūsu darbs, un mani sekotāji domā, ka tas ir netica­mi. Tagad pienācis laiks nokārtot rēķi­nus. Ar to, kas notika ar amerikāni, ir par maz. Tas, ka mani nodeva šī meite­ne, - viņš nenovērsdamies raudzījās Bondā, - kuru es izvilku no rensteles un biju gatavs padarīt par savu labo roku, liek šaubīties par manu nekļūdīgumu. Es lauzīju galvu, kādai nāvei viņu no­lemt, kad liktenis jeb barons Samedi, kā to sauc mani piekritēji, atveda jūs pie mana altāra.

Viņš uz bridi apklusa. Bonds vēroja, kā sakustas lūpas, veidojot nākamos vārdus.

-    Man patīk, ka jūs mirsiet reizē. Tas notiks, - Lielais vīrs atkal paskatījās pulkstenī, - pēc divām stundām un trīs­desmit minūtēm, pulksten sešos, plus mīnus pāris minūtes.

-  Labāk jau plus, - sacīja Bonds. - Man patīk izbaudīt dzīvi.

-    Melnādaino emancipācijas vēsturē, - misters Bigs nepiespiesti turpināja, - ir brīnišķīgi sportisti, mūziķi, rakstnieki, ārsti un zinātnieki. Paredzams, ka - gluži tāpat, kā tas notiek jebkuras citas rases attīstības gaitā - pasaule iepazīs nēģe­rus, kas sasnieguši lielus un ievēro­jamus panākumus visās citās dzīves jo­mās. Jums, mister Bond, un šai meitenei nelaimīgā kārtā gadījies satikties ar pir­mo lielisko nēģeru kriminālnoziedznieku. Es izsakos vulgāri, mister Bond, pieņe­mot, ka jūs, būdams piederīgs policijai, lietotu tieši šo vārdu. Taču patiesībā es uzskatu sevi par cilvēku, kuram pieliek gan prāta, gan spēka rakstīt savus liku­mus un dzīvot saskaņā ar tiem, nevis pa- zemot sevi, pakļaujoties citu radītiem noteikumiem. Jūs, mister Bond, droši vien esat lasījis Trotera "Bara instinkts kara un miera apstākļos". Jā, es pēc da­bas un tieksmēm esmu vilks un pēc vil­kti likumiem ari dzīvoju. Protams, ka ai­tas tādus kā es dēvē par kriminālno­ziedzniekiem.

- Neskatoties uz to, ka esmu viens bezskaitlīga aitu bara vidū, mister Bond, - pēc nelielas pauzes turpināja Bigs, - es izdzīvoju un gūstu neierobežo­tas sekmes, pateicoties mūsdienīgai teh­nikai, par ko runāju mūsu pagājušās tikšanās laikā, un īpašām dotībām darīt sāpes. Nevis trulas un smagas, bet mākslinieciskas, izsmalcinātas sāpes. Nav grūti pārspēt viltībā aitas, lai cik daudz viņu ari būtu, ja vilks ir uzticīgs idejai un labi apbruņots. Un tagad, mis­ter Bond, atļaujiet ar nelielu piemēru no­demonstrēt jums, kā strādā manas sma­dzenes. Parunāsim par to, kādā veidā jums abiem nāksies mirt. Tiks pielietota nedaudz modernizēta mana priekšteča sera Henrija Morgana metode. Senajās dienās tā bija pazīstama ar nosaukumu "ķīļa vilkšana".

-  Turpiniet vien, - teica Bonds, vairīda­mies skatīties uz Solitēru.

-   Uz jahtas ir plosts, - Bigs runāja tā­lāk, it kā būtu ķirurgs, kas studentiem apraksta smalku operāciju, - ko mēs lie­tojam, Iralējot haizivis un citas lielas zi­vis. Šis. kā jūs varbūt jau zināt, peldo­šais torpēdas formas priekšmets tiek pie­siets aiz kuģa, tur tīkla galu un velk to, kad kuģis iet pilnā ātrumā. Tas ir aprī­kots ar īpašu mehānismu, kas kara ap­stākļos pārgriež peldošo mīnu kabeļus. Es izdomāju, - it kā starp citu paziņoja Bigs, - sasiet jūs abus kopā, piesiet pie auklas un vilkt aiz plosta tik ilgi, līdz jūs apēdīs haizivis.

Misters Bigs apklusa, un viņa ska­tiens lēni pārslīdēja abiem gūstekņiem. Solitēra plati ieplestām acīm lūkojās Bondā. Aģents saspringti domāja, ska­tiens bija kļuvis blāvs, bet prāts dru­džaini darbojās. Viņš juta, ka kaut kas jāsaka.

-   Jūs esal varens vīrs, un kādu dienu jūs piemeklēs varena un briesmīga nāve. Ja jūs nogalināsiet mūs, nāve atnāks āt­rāk. Esmu par to parūpējies. Jūs esat sajucis prātā, ja nesaprotat, ka ši slepka­vība iznīcinās jūs pašu.

To sakot, Bonds cītīgi rēķināja minūtes un stundas, zinot, ka mistera Biga gals lēni, bet nenovēršami tuvojas. Bet vai tiešām pirms tam būs jāmirst viņam un Solitērai? Visu izšķirs minūtes, varbūt pat sekundes. Sviedri plūda pa Džeimsa seju un ritēja par krūtīm. Viņš uzsmaidī­ja Solitērai. Meitene raudzījās pretī neko neredzošām acīm un pēkšņi griezīgi ie­kliedzās.

-   Es nezinu, - viņa kliedza. - Es neva­ru redzēt. Tas ir tik tuvu, blakus. Tur ir tik daudz nāves! Bet…

-    Solitēr! - uzsauca Bonds, bīdamies, ka meitenes neparastās nākotnes vīzi­jas varētu darīt misteru Bigu piesardzī­gu. - Saņem sevi rokās! - Viņa balsī skanēja dusmas.

Solitēras skatiens noskaidrojās. Meite­ne klusējot raudzījās viņā.

Atkal ierunājās misters Bigs.

-      Es neesmu sajucis prātā, mister Bond, - viņš mierīgi teica. - Un neviens no jūsu plāniem mani neiespaido. Jūs mirsiet aiz rifa, un nebūs ne mazāko pie­rādījumu. Jūsu ķermeņi tiks vilkti tauvā, līdz 110 tiem vairs nekas nebūs palicis pāri. Tā ir daļa no mana plāna. Jums būtu jāzina, ka Vudu kultā sava noteikta loma ir ari haizivīm un barakudām. Vi­ņām jāsaņem upuri, lai barons Samedi būtu apmierināts. Tas būs pa prātam arī maniem sekotājiem. Bet es varēšu turpi­nāt eksperimentu ar plēsīgajām zivīm. Es uzskatu, ka tās uzbrūk tikai tad, ja ūde­ni parādās asinis. Un tā, jūsu ķermeņi tiks vilkti no pašas salas. Plosts pārnesis jūs pāri rifam, un es domāju, ka licī ar jums nekas nenotiks. Asiņainie atkritu­mi, kas tiek mesti ūdenī katru vakaru, būs pazuduši. Bet, kad jūsu ķermeņus vilks pāri rifam, tie kļūs jēli, jūs asiņo­siet. Tad mēs redzēsim, vai mana teorija ir pareiza.

Misters Bigs aizlika roku aiz muguras un atvēra durvis.

-   Tagad es iešu, lai vēlreiz pārdomātu brīnišķīgo jūsu nonāvēšanas metodi. Divi cilvēki neglābjami būs gājuši boja. Ne­būs neviena paša pierādījuma. Māņticība tiks apmierināta, un mani sekotāji būs priecīgi. Jūsu ķermeņi tiks izmantoti zi­nātniskam eksperimentam. Lūk, ko es domāju, stāstīdams par savām neizsīk­stošajām spējām atrast sāpēm māksli­niecisku pieeju.

Viņš stāvēja dunas un lūkojās gūstek­ņos.

- īsu, bet labu nakti jums abiem.

XXII nodala

ŠAUSMU JŪRA

Kad gūstekņiem pakaļ atnāca sargi, rīts vēl tikko ausa. Pārgriezuši virves, kas saistīja viņu kājas, bet neatbrīvojot rokas, nēģeri tos abus pa izdrupušiem pakāpieniem uzveda virszemē.

Viņi apstājās starp retiem kokiem, un Bonds dziļi ieelpoja vēso rīta gaisu. Viņš paskatījās uz austrumiem un cauri za­riem rītausmas izgaismotajā pamalē re­dzēja bālam zvaigznes. Cikādes nakts dziesma bija apklususi, un kaut kur sa­las vidiene savu koncertu sāka atdarinā- tāj putns.

"Varētu būt pusseši," Bonds nodomāja.

Viņi stāvēja vairākas minūtes. Mundri sačukstēdamies, garām straujā soli gāja ar saiņiem un ceļasomām apkrāvušies nēģeri. Starp kokiem redzamo niedru bū­du durvis bija līdz galam vaļā. Vīrieši pieskrēja pie kraujas, kur stāvēja Bonds un Solitēra, pagriezās pa labi un nozuda lejā. Atpakaļ neviens no tiem vairs nenā­ca. Tā bija evakuācija, salas garnizons aizvāca savu nometni.

Ar kailo plecu Bonds pieglaudās Solitē- rai, un viņa atbalstījās pret to. Džeimss notrīcēja - pēc smacīgās pazemes kļuva vēsi. Taču las bija patīkamāk nekā ilg­stoša neziņa.

Viņi abi zināja, ka ir ielaidušies riskan­tā pasākumā.

Pēc Liela vīra aiziešanas Džeimss nebi­ja lieki tērējis laiku. Viņš čukstus pa­stāstīja meitenei par jahtai piestiprināto mīnu, kurai jāuzsprāgst dažas minūtes pēc sešiem, un to, kam, saskaņā ar viņa plānu, šajā rītā jāmirst.

Vislielākās raizes Džeimsam sagādāja mistera Biga lietpratība un precizitāte. "Secatur" bija jāpaceļ enkurs tieši sešos. Ja šajā laika parādīsies migla vai arī rīta puskrēslā nebūs pietiekami laba redza­mība, iziet cauri rifiem būs grūti. Tādā gadījumā misters Bigs alliks došanos ju- rā. Ja šajā laikā Bonds un Solitēra atra­dīsies uz mola netālu no jahtas, viņi aiz­ies bojā.

Pieņemot, ka kuģis izies jūrā noteiktajā laikā, cik lielā attālumā un kurā borta pusē viņi būs piesieti? Lai neaizķertu sa­lu, plostam jāatrodas pie kreisa borta. Bonds pieļāva, ka trose, kas vilks plostu, būs piecdesmit jardus gara un viņi būs piesieti vēl divdesmit trīsdesmit jardus aiz tā.

Ja pieņēmums bija pareizs, viņi tiks vilkti pāri ārējam rifam, kad "Secatur" jau atradīsies apmēram piecdesmit jardu ār­pus tā. Jahta uzsāks ceļu ar apmēram trīs mezglu lielu ātrumu, pēc tam kāpi­nās to līdz desmit vai pat divdesmit mezgliem. Sākumā viņi, tauvas galā griezdamies un virpuļodami, slīdēs pa platu loku, pēc tam plosta gaita izlīdzi­nāsies, un, kad jahta dosies cauri rifam, viņi turpinās tam tuvoties. Plosts šķērsos rifu, kad jahta atradīsies jau četrdesmit jardus aiz tā, un tad pienāks viņu kārta.

Bonds sarāvās, iedomādamies, kā tiks sakropļoti viņu ķermeņi, ja tos desmit jardus vilks pāri bārdas nažu asuma ko­raļļiem. Viņu muguras, sāni un kājas būs vienās brūcēs.

Tikuši pāri rifiem, viņi būs pārvērtu­šies milzīgās, asiņainās ēsmās, un pir­mās haizivs vai barakudas parādīšanās būs tikai dažu mirkļu jautājums.

Misters Bigs droši vien sēdēs ērtā krēs­la kuģa pakaļgalā, ar binokli skatīdamies asiņainajā priekšnesumā, un uz milzīgas papīra lapas rūpīgi atzīmēs laiku, kāds nepieciešams, lai dzīvā ēsma tiktu aprīta, un satrakojušās zivis sāks plosīt asiņai­nās virves galus.

Līdz pāri nepaliks vairs nekas.

Pēc tam plostu izvilks uz borta, un jah­ta graciozi uzņems kursu uz Floridu, lai pietauvotos saules pielietā Sankpeter- burgas oslā.

Bet ja nu mīna sprāgst, kad viņi atra­dīsies ūdenī piecdesmit jardu attālumā no kuģa? Kāda būs triecienviļņa iedarbī­ba uz viņu ķermeņiem? Domājams, tā nebūs nāvējoša. Galveno triecienu sa­ņems jahtas korpuss, ari ril's viņus pa­sargās.

Atlika tikai minēt un cerēt.

Pirmkārt, viņiem bija jāpaliek dzīviem līdz pēdējai sekundei. Jāturpina elpot, kamēr viņus kā dzīvu ēsmu vilks pa jū ru. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā viņi tiks sasieti kopā. Misters Bigs noteikti gribēs, lai gūstekņi ir dzīvi. Viņu neinte­resē beigta ēsma.

Bonds aukstasinīgi nolēma noslīcināt Solitēru, ja, parādoties pirmajai haizivij, viņi vēl būs dzīvi. Viņš pavilks meiteni zem sevis un noturēs zem ūdens. Pēc tam pacentīsies noslīcināties pats, uzvel­kot sev virsū viņas nedzīvo augumu.

Notiekošais likās kā ļauns murgs, Bonds juta nepārvaramu riebumu, domā­jot par necilvēcīgajām mokām un nāvi, kādu viņiem bija iecerējis šis cilvēks. Ta­ču viņš zināja, ka jāsaglabā vēss prāts, lai līdz pēdējam mirklim spētu cīnīties par savu un Solitēras dzīvību. Viņu uz­mundrināja doma, ka Bigs un lielākā da­ļa viņa ļaužu ari mirs. Palika maza cerī­bas dzirkstelīte, ka viņam un Solitērai iz­dosies izglābties. Bet pretiniekam, ja vien mīna nepievils, tādu cerību nebija.

Tas viss kopā ar simtiem citu domu jo­ņoja cauri aģenta smadzenēm, pirms viņi tika izvesti virszemē. Cerībās viņš dalījās ar Solitēru, bet šaubas paturēja pie sevis.

Meitene bija gulējusi iepretim Bondam, viņas nogurušās, zilās acis nenovērsdamas paļāvīgi un uzticīgi raudzījās vīrietī, smejo­ties viņa vārdos mīlestību un drosmi.

-   Neuztraucies par mani, mīļais, - Soli­tēra sacīja, kad viņiem atnāca pakaļ. - Es jutos laimīga, ka atkal esmu tev blakus. Mana sirds pieder tev. Tādēļ es nebaidos, kaut ari visapkārt virmo nāves dvesma. Vai tu mani kaut mazliet mīli?

-   Jā, - atteica Bonds. - Un mūsu mī­lestība vienmēr paliks ar mums.

-   Ceļas nu, - sacīja viens no atnāku­šajiem vīriem.

Tagad viņi atradās virszemē, bija kļu­vis gaišāks, zem kraujas Bonds sadzirdē­ja motora rūkoņu. Ūdens virsma mirdzē­ja gluda kā spogulis. Parādījās misters Bigs ar ādas diplomātu rokā. Viņš uz brī­di apstājās un, atvilkdams elpu, palūko­jās apkārt. Lielais vīrs nepievērsa uzma­nību ne Bondam un Solitērai, ne ari abiem ar revolveriem bruņotajiem sar­giem, kas stāvēja gūstekņiem aiz mugu­ras. Viņš pavērās debesīs un negaidot, vērsdamies pie saules, skaļā, skaidrā balsī iekliedzas:

-   Paldies tev, ser Henrij Morgan, tavas bagātības tiks labi izmantotas! Sūti mums krietnu ceļavēju!

Nēģeri pārgrieza acis.

-    Tas būs "Kapraču vējš", - noteica Bonds.

Lielais vīrs paskatījās viņā.

-    Vai visi ir lejā? - viņš jautāja sar­giem.

-Ja, ser, - atbildēja viens no viņiem.

Vediet viņus zemē, - rīkoja misters Bigs.

Solitēru un Bondu pagrūda uz klints malas pusi, un viņi sāka virzīties lejup: viens sargs rāpās pa priekšu, otrs - aiz mugurē. Gājienu noslēdza misters Bigs.

Lejā, uz mola, turēdami rokās tauvu, stāvēja divi vīri. IJz komandtiltiņa līdzās kapteinim un stūrmanim atradās vēl trīs nēģeri. Klājs bija no vienas vietas no­krauts ar akvārijiem, atstājot brīvu vienī­gi nelielu laukumiņu kuģa pakaļgala la­bajā pusē, kur stāvēja ērts zvejas krēsls. Sarkanais kuģa karogs tika noņemts, mastā nekustīgi karājās ASV karogs.

Dzidrajā ūdenī dažus jardus no jahtas, rīta saules staru apmirdzēts, šūpojās ap­mēram sešas pēdas garš, sarkans, metā­la trosē piesiets torpēdveida plosts. Bon­dam likās, ka trose, kuras lielākā daļa gulēja saritināta uz aizmugurējā klāja, varētu būt kādus piecdesmit jardus gara.

"Kapracis" gandrīz nemaz vairs nebija manāms. Drīz jāsāk pūst "Doktora vē­jam". "Cik drīz?" prātoja Bonds. "Vai tā ir kāda zīme?"

Tālumā aiz kuģa viņš redzēja koku ie­skauto "Oāzes" jumtu, bet mols, jahta, krauja un taka vēl grima dziļā, tumšā ēnā. Bonds prātoja, vai viņus var saska­tīt ar nakts binokli. Un, ja var, ko par to domā Strengvejs?

Misters Bigs stāvēja uz mola un vēroja, kā gūstekņus piesien vienu pie otra.

- Izģērb viņu, - viņš pavēlēja Solitēras sargam.

Bonds satrūkās un neuzkrītoši paskatī­jās mistera Biga pulksteni. Bija bez desmit minūtēm seši. Bonds klusēja. Nedrīkstēja pieļaut ne vismazāko aizkavēšanos.

-   Uzmet drēbes uz kuģa, - sacīja mis­ters Bigs. - Un apsaitē viņam kādu strē­meli ap plecu. Negribu, lai ūdenī pirms laika parādās asinis.

Sargs ar nazi pārgrieza Solitēras drē­bes. Meitene stāvēja visu acu priekšā kaila un bāla. Viņa nokāra galvu, melno, smago matu vilnis noslīga pār seju. Bonda plecu sargs nevīžīgi pārsēja ar So­litēras linu svārku strēmeli.

-   Tu, izdzimteni, - viņš caur zobiem iz­grūda.

Pēc mistera Biga pavēles abiem gūs­tekņiem atsēja rokas un pagrieza viņus ar seju vienu pret otru. Viena rokas tika apliktas ap otra vidukli un no jauna sa­sietas. Bonds juta sev piekļaujamies So­litēras maigās krūtis. Sieviete uzlika zo­du uz viņa labā pleca.

-  Es negribēju, ka tas notiek šādi, - So­litēra drebošā balsī čukstēja.

Bonds neatbildēja. Viņš gandrīz nejuta sievietes augumu. 007 skaitīja sekundes.

Uz mola atradās virves ritulis, kas savie­nojās ar plostu. Virve nokarājās līdz pat baltajām smiltīm, un Bonds redzēja, ka tā aizvijas līdz sarkanās torpēdas vēderam.

Brīvo auklas galu izvilka viņiem zem padusēm un sasēja. Tas tika izdarīts ļoti rūpīgi. Nebija ne mazākās iespējas atbrī­voties.

Bonds turpināja skaitīt sekundes. Viņš lēsa, ka pulkstenis varētu būt bez pie­cām minūtēm seši.

Misters Bigs uzmeta gūstekņiem pēdē­jo skatienu.

- Kājas varat nesasiet. Tā būs kārdino­šā k.

To pateicis, viņš abu sargu pavadībā pameta molu un uzkāpa uz jahtas klāja. Uz mola palikušie vīri atdeva tauvas ga­lus un sekoja pārējiem. Dzenskrūve sa­viļņoja ūdeni, un, motoriem darbojoties ar nepilnu jaudu, "Secatur" lēni sāka slī­dei projām no salas.

Misters Bigs devās uz jahtas aizmuguri un apsēdās tur novietotajā zvejas krēslā. Gūstekņi redzēja, ka lielā nēģera ska­tiens koncentrējas. Viņš neteica ne vārda un pat nekustējās, tikai skatījās.

"Secatur" uzņēma kursu uz rifiem. Bonds varēja saskatīt, ka trose, kas sa­vienojās ar plostu, slīd pār bortu. Plosts lēnām sekoja jahtai. Negaidot tas palēcās uz priekšu, tad izlīdzināja gaitu un turpi­nāja celu, slidot aizvien tālāk un tālāk.

Viņiem līdzās stāvošais virves ritulis atdzīvojās.

-   Uzmanies, - iesaucās Bonds un cieši piekļāvās meitenei. Rokas gandrīz izsprā­ga no locītavām, kad viņus ierāva ūdenī.

Uz mirkli abi nogrima, bet drīz vien abi cieši kopā sasaistītie ķermeņi iznira virs ūdens.

Viļņu šļakatu starplaikos Bonds cen­tās ieelpot un caur sakostiem zobiem iz­spļaut mutē iekļuvušo ūdeni. Blakus bi­ja dzirdama Solitēras rīstīšanās.

-   Elpo, elpo! - viņš sauca, cenzdamies pārkliegt viļņu troksni. - Pieķeries man ar kājām!

Solitēra bija dzirdējusi - Bonds juta, ka meitenes ceļi iespiežas starp viņa augšstilbiem. Viņa aizvilkdamās klepoja, tad elpa kļuva vienmērīgāka un mežonī­gie sirdspuksti mazliet pierima. Tajā pašā brīdī ātrums samazinājās.

- Aizturi elpu, - iekliedzās Bonds. - Man jāpaskatās. Gatava?

Solitēra atbildot paspieda roku. Džeimss juta izplešamies sievietes krūš­kurvi, viņai dziļi ieelpojot.

Ar sava ķermeņa svaru Bonds apgrieza meiteni otrādi, iegremdēja viņu ūdenī un pats pacēla galvu virs viļņiem.

Viņi virzījās uz priekšu ar apmēram trīs mezglu lielu ātrumu.

Bonds redzēja "Secatur" dodamies cauri rifiem apmēram astoņdesmit jar­dus pirms viņiem. Plosts lēni slīdēja uz priekšu gandrīz taisnā leņķi no jahtas. Vēl kādi trīsdesmit jardi, un sarkanā tor­pēda šķērsos mutuļojošo ūdeni pie li­tiem. Viņi lēnām peldēja pāri līcim vēl trīsdesmit jardus aiz tā.

Līdz rifam palikuši sešdesmit jardi.

Bonds pagriezās uz sāniem, un Solitē­ra aizelsusies iznira no ūdens.

Viņi vēl arvien virzījās uz priekšu.

Pieci jardi, desmit, piecpadsmit, div­desmit.

Vēl četrdesmit jardi, un viņi uztrieksies pirmajiem koraļļiem.

Jahtai jau vajadzētu būt tiem garām.

Bonds aizturēja elpu. Pulkstenis droši vien bija jau pāri sešiem. Kas gan lēcies tai nolāpītajai mīnai? Aģents ātri noskai­tīja lūgšanu. "Glāb mūs, Dievs!" viņš do­mās teica.

Pēkšņi virves iegriezās rokās.

- Ieelpo, Solitēra, ieelpo, - Bonds pagu­va iekliegties, pirms viņus parāva zem ūdens.

Pāri līcim viņi joņoja uz rifa pusi.

Negaidot ātrums samazinājās. Bonds noprata, ka plosts atsities pret kādu klintsbluķi vai milzu koralli. Jau pēc brī­ža nāvējošā apskāvienā sasietie ķermeņi ar spēju rāvienu traucās tālāk.

Palikuši trīsdesmit jardi, divdesmit, desmit…

"Jēzus Kristus," nodomāja Bonds. "Ar mums ir cauri." Viņš sasprindzināja muskuļus, gaidot pirmo triecienu un tam sekojošās sāpes, un pastūma Solitē­ru augstāk, lai pasargātu viņu no ļaunā­kā.

Pēkšņi it kā milzu dūre ietriecās viņa ķermenī un uzgrūda virsū Solitērai ar tā­du spēku, ka uzmeta abus gaisā. Tad vi­ņi krita atpakaļ. Sekundes desmitdaļu vēlāk debesis pāršķēla zibens un atska­nēja pērkonam līdzīgs dārdiens.

Viņi iztriecās cauri ūdens virsmai, un Bonds juta, ka atslābušās virves sma­gums velk tos abus dziļumā.

Kājas bezpalīdzīgi kuļājās, un mute pieplūda ar ūdeni.

Tas lika atgīities. Aģents sāka strauji kustināt kājas un iznira. Meitene ļengani gulēja viņa apskāvienos. Džeimss kūla ūdeni un skatījās apkārt, ar plecu turot Solitēras ļengano galvu virs ūdens.

Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija apmē­ram piecu jardu attālumā ap ritu virpu­ļojošais ūdens. Ja šeit neslietos koraļļi, sprādziena vilnis būtu viņus nogalinājis. Bonds sajuta, cik spēcīgi ap kājām vir­puļo zemūdens straume. Izmisīgi rijot gaisu, viņš mēģināja tuvoties rifam. Krū­tis no sasprindzinājuma grasījās pār­plīst, skatienu aizsedza sarkana migla, virve vilka viņu lejā, bet Solitēras mati lī­da mutē un traucēja elpot.

Beidzot Bonds juta, kā koraļļa asā ma­la iegriežas stilbā. Viņš mēģināja ar kā­jām sataustīt vietu, kur atsperties, ar katru kustību arvien vairāk noraujot ādu.

Džeimss tikpat kā nejuta sāpes.

Tagad ari muguru un rokas klāja 110- brāzumi. Bonds neveikli ķepurojās tālāk. Plaušas dedzināja asas sāpes, zem viņa pletās atskabargaina sega. Džeimss uz­gūlās tai ar visu svaru, cenzdamies turē­ties pretī straumei, kas mēģināja viņu ie­raut atpakaļ ūdenī. Beidzot kājas atrada pamatu, aiz muguras slējās klints. Bonds aizelsies atliecās. Asinis iekrāsoja ūdeni. Viņš cieši turēja Solitēras auksto, ļengano ķermeni.

Pateicībā aizvēris acis, 007 atvilka elpu un gaidīja, kad apziņa noskaidrosies. Pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija asi­nis, kas virmoja ūdeni ap viņu. Taču aģents cerēja, ka lielas zivis neiekļūs starp rifiem. Lai nu kā, viņš neko daudz nevarēja darīt.

Tad Bonds pavērās jūrā - no "Secatur" nebija ne vēsts.

Augstu mierīgajās debesīs peldēja dū­mu mākonis, kuru "Doktorvējš" dzina uz salas pusi.

Ūdenī peldēja dažādas lietas, bet viļņos augšup lejup šūpojās vairākas galvas. Jūra bija pilna ar mirdzoši baltiem ap­dullināto vai nosisto zivju vēderiem. Gai­sā jautās deguma smaka. Netālu mierīgi gulēja sarkanais plosts, ko uz vietas tu­rēja (rose. kuras otrs gals grima dzelmē.

Galvu un beigtu zivju apļa malā jau parādījās pirmie haizivju spuru trīsstūri. Tiem drīz vien pievienojās citi. Bonds ie­raudzīja lielu purnu, kas izslējās virs ūdens un, sagrābis kaut ko milzīgajos žokļos, atkal ienira. Spuras šķēla ūdeni, šaudīdamās starp gardajiem kumosiem. Divas melnas rokas pēkšņi pacēlās gaisā un tūlīt pat nozuda. Visapkārt skanēja kliedzieni. Divi vai trīs roku pāri izmisīgi airējās rifa virzienā. Kāds vīrietis apstā­jās un ar plaukstām izmisīgi dauzīja ūdens virsmu. Pēkšņi rokas pazuda. Vīrs sāka kliegt un raustīties. "Viņā iegrauzu- sies barakuda," izskrēja cauri Bonda ap- dlillušajani smadzenēm.

Taču viena galva turpināja tuvoties, virzoties uz to rifa daļu, kur stāvēja Bonds. Aģents sajuta sīkus vilnīšus ska­lojamies padusēs un Solitēras matus glaužamies pie muguras.

Šī galva bija milzīga, un no ievainoju­ma pāri sejai plūda asinis.

Bonds skatījās, kā tā tuvojas.

Peldēšana brasā, enerģiski vēzējot ro­kas, bija mistera Biga kļūda, kas pievili nāja zivis, kuras vēl nebija aizņemtas asiņainajā maltītē.

"Vai tiešām viņam izdosies?" domāja Bonds. Viņa acis samiedzās un elpa izlī­dzinājās, vērojot, kā jūra pieņem savu cietsirdīgo lēmumu.

Galva šūpodamās tuvojās. Bonds re­dzēja kā agonijā atņirgtos zobus un asi­nīm pielijušās acis. Viņš gandrīz varēja dzirdēt lielās, slimās sirds pukstus zem melni pelēkās ādas. Vai tā apstāsies, pirms ēsma tiks satverta?

Misters Bigs vēl aizvien tuvojās. Viņa pleci bija kaili, apģērbu droši vien norāva sprādziens, taču melnā zīda kaklasaite vēl arvien karājās ap lielo, resno kaklu un vil­kās aiz muguras kā ķīnieša bize. Ūdens šalts izskaloja asinis no Lielā vīra acīm. Tās, plaši atvērtas, cieši raudzījās Bondā. Skatienā nebija lūguma pēc palīdzības, ti­kai ārkārtīgi liels fizisks sasprindzinājums.

Viņu vairs šķīra tikai kādi desmit jardi. Kad Bonds palūkojās nēģerī, tā acis aiz­vērās un seja savilkās sāpju grimasē.

- A-ā-ā, - izdvesa sašķiebtā mute.

Rokas pārstāja kult ūdeni, galva ieni­ra, tad atkal pacēlās virs līmeņa. Asi­ņains mākonis apņēma ķermeni un ie­krāsoja jūru. Divas slaidas, sešas pēdas garas, brūnas ēnas iznira no sarkanā mākoņa un atkal metās tajā. Ķermenis raustījās. īsu brīdi virs ūdens pavīdēja mistera Biga roka - tai nebija plaukstas, nebija locītavas, nebija pulksteņa.

Bet milzīgā, kālim līdzīgā galva ar at­ņirgtu muti un baltiem zobiem vēl bija dzīva. Tagad tā sāka kliegt. Gārdzošais kliedziens pārtrūka ikreiz, kad barakuda ietriecās viņa ķermenī.

Aiz Bonda muguras no līča puses at­skanēja tāls sauciens. Viņš nepiegrieza tam vērību. Visu Džeimsa uzmanību sais­tīja asiņainā izrāde ūdeni.

Spura pāršķēla viļņus dažus jardus no aģenta un apstājās.

Bonds juta, ka haizivs, gluži kā suns, cauri asiņu mākonim mēģina novērtēt medījumu. Tad tā metās uz priekšu, un kliedzošā galva, gluži kā makšķeres plu­diņš, pazuda zem ūdens.

Virspusē uzšāvās burbuļu mākonis.

Brūni plankumainā aste sakūla ūdeni putās, varenajai tlģerhaizivij uz bridi ienir stot, lai tūlīt pat atkal mestos uzbrukumā.

Nēģera galva no jauna iznira virspusē. Mute bija aizvērta. Šķita, ka dzeltenās acis vēl arvien raugās Bondā.

Blakus galvai parādījās haizivs purns, žokli bija plaši atvērti, rīta gaismā mirdzēja asi zobi. Atskanēja briesmīgs klakšķis, uz- virpuļoja ūdens, un tad iestājās klusums.

Bonds plati ieplestām acīm raudzījās ūde­nī izplūstošajā sarkanbrūnajā plankumā.

Pēkšņi meitene ievaidējās, un viņš at­guvās.

Aiz muguras atskanēja sauciens, un šoreiz Bonds pagrieza galvu uz līča pusi.

Tas bija Kvorels. Viņa spīdīgais, brū­nais ķermenis slējās pār kanoe malu. ro­kas strauji cilāja airus, bet labu gabalu aiz muguras bija redzamas pārējās Hai­zivju līča zvejnieku laivas.

Pūta svaigs pasāts, saule spīdēja pār zilo ūdeni un zaļo Jamaiku.

Džeimsa Bonda zili pelēkajās acīs iemir­dzējās asaras, kas tajās nebija manītas kopš bērnības. Asaras noritēja pār vai­giem un iekrita asinīm krāsotajā ūdenī.

XXIII nodala

KAISLĪGAIS ATVAĻINĀJUMS

Mirdzēdami kā briljanta piekariņi, divi mazi kolibri pēdējo reizi aplidoja hibiska ziedus. Jasmīnkrūmā saldāk kā lakstīga­la savu vakara dziesmu uzsāka atdarinā- tājputns. Liela papagaiļa robainā ēna planēja pāri zālājam, un pelēkzils zivju dzenis dusmīgi ieklabinājās, ieraugot vī­rieti, kas sēdēja krēslā. Putns mainīja li­dojuma virzienu, pagriezdamies uz salas vidieni. Košs tauriņš plivinājās zem pal­mu violetajām ēnām.

Zilais līča ūdens bija mierīgs. Rietošā saule ietina salas kraujas rožainā mij­krēsli.

Pēc karstās dienas gaisā bija jūtams vakara vēsais pieskāriens. No netālajām zvejnieku ciemata būdām atvēdīja dedzi­nātas kūdras un cepta manioka smarža.

Solitēra iznāca no mājas un basām kā­jām gāja pāri zālājam, nesdama paplāti ar kokteiļu šeikeru un divām glāzēm. Vi­ņa to nolika uz bambuskoka galdiņa li dzās Bonda krēslam.

-   Ceru, ka būšu pareizi pagatavojusi, - viņa sacīja. - Seši pret vienu, izklausās briesmīgi stiprs. Nekad agrāk neesmu dzērusi vodku ar martini.

Bonds palūkojās uz Solitēru. Viņai mugurā bija Džeimsa baltā zīda pidža­ma. Tā bija pārāk liela, un meitene iz­skatījās bērnišķīga.

Solitēra iesmējās.

-   Kā tev patīk mana Portmarijas lūpu krāsa? - viņa jautāja. - Un uzacis? Ievil­ku ar HB zīmuli. Neko vairāk nevarēja iz­darīt, vienīgi nomazgāties.

-   Tu izskaties brīnišķīgi, - viņš sacī­ja. - Un esi visskaistākā sieviete visā Haizivju līcī. Ja man pietiktu spēka, es pieceltos un tevi noskūpstītu.

Solitēra noliecās un, apskāvusi Bonda kaklu, cieši noskūpstīja viņa lūpas, tad piecēlās un atmeta matus no pieres.

Viņi brīdi skatījās viens otrā. Tad Solitē­ra pagriezās pret galdiņu un ielēja Džeim- sam kokteili. Piepildījusi pusglāzi ari sev, viņa apsēdās zālē un atspieda galvu pret Bonda ceļiem. Džeimss spēlējās ar Solitē- ras matiem, 1111 viņi krietnu brīdi sēdēja, vērodami salu, jūru 1111 rietošo sauli.

Diena bija pagājusi, dziedējot brūces un atgūstot spēkus.

Kad Kvorels viņus izsēdināja nelielajā "Oāzes" pludmalē, Bonds pusnešus aiz­vilka Solitēru pāri zālājam līdz vannasis- tabai. Viņš piepildīja vannu, ieguldīja gandrīz nemaņā esošo meiteni siltajā ūdeni un ieziepēja visu viņas ķermeni un matus. Noskalojis no Solitēras sāli un koraļļu gļotas, ietina viņu dvieli, nosusi­nāja un uzlika ievainojumiem dziedinošu ziedi. Pēc tam Bonds iedeva meitenei miega zāles un gluži kailu noguldīja savā gultā. Noskūpstījis viņu, Džeimss piegāja pie loga. Pirms viņš paguva aizvērt žalū­zijas, Solitēra jau bija aizmigusi.

Džeimss Bonds devās uz vannu. Streng­vejs palīdzēja aģentam nomazgāties un ap­smērēja viņa neskaitāmās brūces ar zā­lēm. Barakudas sakostā roka bija kļuvusi gluži nejūtīga. No pleca bija izrauts krietns muskuļa gabals. Dezinficējošo līdzekļu de­dzināšana lika viņam sakost zobus.

Bonds uzmeta plecos rītasvārkus, un Kvorels aizveda viņu uz Portmarijas slim­nīcu. Pirms aizbraukšanas Džeimss ietu­rēja Lukulla cienīgas brokastis un apbal­voja sevi ar cigareti. Mašīnā viņš aizmiga un nepamodās ne uz operāciju galda, ne ari tad, kad viņu, ietītu pārsējos, nogul­dīja slimnīcas gultā. Agrā pēcpusdienā Kvorels atveda Bondu atpakaļ. Pa to lai­ku Strengvejs, pamatojoties uz aģenta 007 atstāto informāciju, bija sācis rīko­ties. Pārsteigumu salā rosījās policijas vienība. Virs divdesmit asu [16] dziļumā gu­lošā "Secatur" vraka bija novietota boja, ap kuru patrulēja Portmarijas muitnieki. No Kingstonas jau bija izbraukuši avarē­jušu kuģu izcelšanas speciālisti un ūdenslīdēji. Vietējo avīžu reportieriem ti­ka sniegtas tikai īsas ziņas, un pie "Oā­zes" mājas ieejas sardzē stāvēja policisti, gatavi atvairīt žurnālistu barus, kas iera dīsies Jamaikā, tiklīdz ziņas par notiku­mu sasniegs ārpasauli. M. un Vašingto­nai tika nosūtīts detalizēts ziņojums.

Neviens no "Secatur" apkalpes nebija izglābies, bet vietējie zvejnieki tajā dienā savāca gandrīz tonnu beigtu zivju.

Jamaiku pārpludināja baumas. Gan uz kraujas virs līča, gan tālāk pludmalē stāvē­ja mašīnu rindas. Visi runāja par Asiņaina

Morgana bagātību krātuvi un to sargājo­šiem barakudu un haizivju bariem. Tādēļ arī neatradās neviens drosminieks, kas tumsas aizsegā gribētu doties pie vraka.

Ārsts apmeklēja Solitēru un atrada vi­ņu, noraizējušos par apģērbu un piemē­rotu lupu krāsas toni. Strengvejs jau bija parūpējies par to, lai nākamajā dienā no Kingstonas tiktu atsūtīts viss nepie­ciešamais. Šobrīd Solitēra eksperimentē­ja ar Bonda somā atrastajām drēbēm un hibisku ziediem.

Strengvejs pārbrauca no Kingstonas drīz pēc Bonda atgriešanās no slimnīcas un atveda viņam telegrammu no M. Tajā bija teikts:

"PIEŅEMU KA ESAT IESNIEDZIS PIE­PRASĪJUMU UZ DĀRGUMIEM PUNKTS NEKAVĒJOTIES SĀCIET NODARBOTIES AR VRAKA IZCELŠANU PUNKTS PAŅE­MIET ADVOKĀTU KAS AIZSTĀVĒS MŪ­SU TIESĪBAS MUITAS UN KOLONIĀLA­JĀS IESTĀDĒS PUNKTS STARP CITU LOTI LABI PASTRĀDĀTS PUNKTS JUMS PIEŠĶIRTS DIVU NEDĒĻU ILGS KAIS­LĪGS ATVAĻINĀJUMS"

-     Es pieņemu, viņš domāja "īslai cīgs" [17] , - ieminējās Bonds.

Strengvejs nopietni pamāja.

-    Domāju gan, - viņš sacīja. - Es ie­sniedzu pilnu atskaiti par jūsu ievainoju­miem. Un arī par meiteni, - viņš piebilda.

-   Hm, - pasmīnēja Bonds. - M. steno- grāfistes nemaz tik bieži nekļūdās. Un tomēr.

Strengvejs piesardzīgi lūkojās ārā pa logu.

-     Protams, ka vecais velns pirmām kārtām domā par zeltu, - noburkšķēja Bonds. - Šķiet, viņš iecerējis aizmukt ar šo laupījumu zobos un, kad pienāks nā­kamā valsts budžeta apspriešanas reize parlamentā, kaut kā izvairīties 110 mūsu dienesta lidzekju apcirpšanas. Šķiet, pu­se viņa dzīves pagājusi, plēšoties ar Valsts kasi. Neskatoties uz to, mūsu draugs vēl ir spara pilns.

-   Tikko pienāca telegramma, es tūlīt iesniedzu pieteikumu vietējām varas ie­stādēm, - sacīja Strengvejs, - taču kaut ko panākt būs diezgan grūti. Šajā lietā ieinteresētas vairākas valstis. Ari Ameri­ka, misters Bigs taču bija ASV pilsonis. Tā būs ilga stīvēšanās.

Vēl brīdi viņi apsprieda šo jautājumu, tad Strengvejs aizgāja, bet Bonds, ar grū­tībām pārvietodamies, izgāja dārzā un apsēdās piesaulē, palikdams vienatnē ar savām domām. Viņš iegrima atmiņās par briesmām, ko bija nācies pārdzīvot kopš ta brīža, kad sākās mistera Biga un viņa pasakaino dārgumu medības.

Tagad viss bija aiz muguras, un viņš sēdēja piesaulē starp puķēm ar savu personisko godalgu pie kājām, glāstot vi­ņas garos melnos matus, izbaudīdams brīdi un domādams par nākamajām četr­padsmit dienām.

No virtuves atskanēja plīstošu trauku šķindoņa, ko pavadīja Kvorela skalā kliegšana.

- Nabaga Kvorels, - teica Solitēra, - no­līdzis labāko ciema pavāru un izlaupījis visu tirgu, lai sagādātu mums pārsteigu­mu. Kaut kur sadabūjis pat dažus mel­nos krabjus, pirmos šajā sezonā. Jau uz­licis cepties mazu piena sivēnu, gatavo salātus 110 avokado un bumbieriem, bet nobeigumā paredzēts guaves un kokos riekstu krēms. Strengvejs atstājis mums veselu kasti vislabākā šampanieša. Man jau tagad tek siekalas. Tikai neaizmir­sti - tas ir noslēpums. Biju iegājusi vir­tuvē un redzēju, ka Kvorels novedis na baga pavāru līdz asarām.

-   Šajā kaislīgajā atvaļinājumā Kvorels būs kopā ar mums, - sacīja Bonds. Viņš pastāstīja Solitērai par M. tele­grammu. - Mēs dosimies uz māju, kas stāv uz pāļiem. Tur būs palmas un pie­cas jūdzes gara zeltainu smilšu plud­male. Tev vajadzēs par mani labi rūpē­ties. jo ar vienu roku es nespēšu mīlē­ties.

Veroties Bondā, Solitēras acis izstaroja atklātu juteklību. Viņa nevainīgi pasmai­dīja.

-   Un kā tad ar manu muguru?

JANS FLEM1NGS

DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

Romāns

Apgāds ••Artava". LV 1007. Rīgā. Bezdelīgu ielā 12. Tālr. 7222472. Licence Nr. 2-0356.

[1] britu aizjūras aviokorporācija.

[2] vcry imporlanl person - ipaši ievērojama per­sona. (Angļu vai.)

[2] Norāde uz Jana Fleminga romānu "Kazino Royale".

[3] džons e. hiivers - fib direktors.

1 Latvijas Nacionāli bibliotēka

[4] 1 unce - apm. 30 g.

[5] viulu mistisks 1 laiti kults ar obligātu upurēšanu. 30

[5] Big- liels (angļu vai.).

[6] 1 pin te - 0,75 1.

[6] Kazlēns bez ragiem.

[6] Lapene (IV. vai.).

1 pēda 30 cm.

[8] military intelligence-kara izlūkdienests (angļu vai ). 59

[9] 1 colla - 2.5 cm.

[10] kuce (ir.vai.).

[11] i stoiins - (5,35 kg.

[11] Soli tur to (spāņu vai.) - vientuļnieks, solilērs

[12] 1 angļu jūdze = 1,6 km.

[13] 1 jards - 90 cm.

[13] Aizdedzinātajā (ir. vai.).

[14] robber - laupītājs. (Angļu vai.)

[14] 1 juras jūdze - l,85km.

[15] 1 mezgls - 1853 metri.

[16] juras ass - 1.82 metri.

[17] netulkojama vārdu spele. Passionate Icuvc kaislīgs atvaļinājums, conipassionale Icuvc - is laicīgs atvaļinājums.