/ Language: Latvia / Genre:det_espionage

KAZINO ROYALE

Jans Flemings

JANS FLEMINGS KAZINO ROYALE Džeimss Bonds saņem dīvainu uzdevumu - doties uz nelielu Francijas kūrortpilsētiņu, lai pie kāršu galda sacenstos ar kādu veiklu spēlmani. Vakarus viņš pavada lepnos restorānos, kopā ar jaunu, skaistu dāmu baudīdams izsmalcinātus ēdienus un dzērienus, bet vēlajās nakts stundās dodas uz kazino, kur spēlē bakarā uz vairāku miljonu vērtām likmēm. Par šīs spēles galveno laimestu var kļūt aukstasinīga un viltīga slepkavas raidīta lode, jo aģenta 007 pretinieks gan kazino, gan ārpus tā, izrādās, ir viens no nežēlīgākajiem un prasmīgākajiem krievu spiegiem. ROMĀNS Apgāds «Artava» Rīgā Nu angļu valodas tulkojusi Ilze Bērziņa Māksliniece Antra Mazika © Tulkojums, noformējums «Artava»,

JANS FLEMINGS

KAZINO ROYALE

1. nodaļa SLEPENAIS AĢENTS

Trijos no rīla kazino dūmu un sviedru smakas kokteilis likās neciešami šķebigs. Azartspēles uz augstākajām likmēm parasti izraisa cilvēkos alkatību, bailes un nervu sasprindzinājumu, kas izsūc enerģiju, līdz šis process kļūst tik nogurdinošs, ka pret to sāk sacelties pašsaglabāšanās instinkts.

Džeimss Bonds pēkšņi saprata, ka ir no­guris. Viņa organisms vienmēr signalizēja, ja ķermenim vai garam bija nepieciešama atel­pa, un viņš šim signālam vienmēr paklausīja. Tikai tā viņš varēja saglabāt uztveres asumu un spriešanas spējas, lai būtu gatavs visne- paredzamākajai situācijai.

Bonds beidza ruletes spēli un, mēģinā­dams nepievērst sev lieku uzmanību, gar augstajām misiņa margām, kas ieskāva galve­no galdu šalle privēe[1], devās projām.

Le ChifTre[2] vel turpināja spēlēt un, tāpat kā iepriekš, ari laimēt. Viņa priekšā bija sa­krauta grēda netīru čipu. no kuriem katrs bi­ja simt tūkstošus vērts. Otra kaudze no dzel­teniem čipiem bija uzcelta aiz spēlētāja res­nās kreisās rokas. Katra dzeltenā čipa vērtība bija pusmiljons franku.

Kādu bridi Bonds vēl kavējās, vērojot īpat­nējo, iespaidīgo profilu, bet tad paraustīja plecus, it kā nokratot kādas iedomas, un de­vās projām.

Barjera, aiz kuras atradās kase, bija zoda augstumā. Kasieris, kas patiesībā bija neno­zīmīgs bankas kalpotājs, sēdēja aiz tās uz ze­ma soliņa, ieracies piezīmju un žetonu kal­nos. Tie bija sarindoti uz apmēram metru augstiem plauktiem, kas atradās aiz barjeras, pie tam kasierim bija gan steks, gan pistole, ar ko aizsargāties, tā ka pārliekties pāri bar­jerai, nolaupīt naudaszīmes, bet pēc tam vēl atrauties atpakaļ un pagūt tikt ārā no kazino, skrienot cauri gaiteņiem un vairākām dur­vīm, būtu neiespējami. Turklāt kasieri parasti strādāja divatā.

Bonds to visu pārdomāja, gaidot, kamēr kasieris pārskaitīs viņam domāto kaudzīti ar simttūkstoš franku naudaszīmēm un otru lī­dzīgu ar desinittūkstoš franku naudaszīmēm. Vienlaicīgi kāda cita viņa smadzeņu daļa iztē­lojās, kas varētu tikt runāts rit gaidāmajā ik­dienas kazino pārvaldes kopsapulcē.

"Mesjē Le Chiffre vinnējis divus miljonus. Viņš spēlēja savu ierasto spēli. Fērčaildas jaunkundze vienā stundā vinnēja miljonu, bet pēc tam devās projām. Stundas laikā trīs reizes paņēmusi no mesjē Le Chitīre visu banku, viņa spēli beidza. Šī dāma spēlēja pārliecināti. Mesjē vikonts de Villorēns vin­nēja vienu miljonu ruletē. Viņš gan spēlēja tikai uz pirmajiem un beidzamajiem dučiem, tomēr viņam veicās. Starp citu, kāds angļu džentlmenis - Bonda kungs - divu dienu lai­kā savu laimestu palielinājis līdz trim miljo­niem. Viņš spēlēja progresīvajā sistēmā, lik­dams uz sarkanajiem pie piektā galda. Pie Daklosa, kurš bija chef de partie*, ir pieeja­ma sīkāka informācija. Šķiet, ka šis Bonds ir neatlaidīgs un liek uz maksimālo summu. Viņam veicas, un viņam ir stabila nervu sis­tēma. Vienā soirēe** laimēja gan kārtīs, gan ruletē."

"Mērci. Monsievr Xavier."

"Mērci, Monsieur le President. "[3]

"Vai aptuveni tādā garā," nodomāja Bonds, cauri ļaužu drūzmai lauzdamies uz šalle pri- vēe divviru durvju pusi, un pamāja vakara uzvalkā ģērbtam garlaikotam vīram, kura darba pienākumos ietilpa tās atvērt, klien­tiem atnākot vai aizejot. To viņš darīja ar kāju nospiežot elektrisku slēdzi, kurš bija ierīkots, lai trauksmes gadījumā varētu nobloķēt izeju.

Kazino administrācijas darbinieki noslēdza bilanci un devās ieturēt maltīti.

Bonds, protams, pats negatavojās aplaupīt kazino kasi, tomēr viņu interesēja, kā tas teh­niski būtu iespējams. Pēc viņa aprēķiniem vajadzētu algot desmit profesionālus, bez tam operācijas laikā noteikti ietu bojā vismaz viens darbinieks. Nezin vai Francijā vispār ir daudz tādu, kas uzņemtos to īstenot. Arī cit­viet pasaulē nebulu viegli atrast cilvēkus, kas piekristu pildīt šādu uzdevumu.

Iespiedis vestiaire[4] saujā tūkstošfranku banknoti, viņš devās lejā pa kazino kāpnēm, prātodams, ka Le ChifTre jau nu pietiks prāta neķerties pie šī salmiņa. Bet, ja reiz tā, tad varēja pievērsties citām domām. Bonds mēģināja izvēr­tēt visas savas tābriža sajūtas. Pēdas zem izeja­mo kurpju plānajām zolēm sajuta sausu, nepa­tīkamu granti, mēle - salkani pretīgu garšu mu­tē un āda padusēs - sviedrus. Acis nedaudz sūrstēja, bet deguns un vaigi gluži vai svila. Viņš dziļi ieelpoja salto nakts gaisu, lai vel kādu laiku saglabātu skaidru prātu un jutekļus. Bija jāpār­liecinās, vai pēc došanās vakariņās kāds nelūgts viesis nav pamanījies ielūkoties viņa istabā.

Bonds nogriezās no plašā bulvāra un pa īsāko ceļu cauri dārziem devās uz viesnīcu "Splendide". Viņš uzsmaidīja concierge*, kurš pasniedza tam otrā stāva 45. numura atslēgu, un parakstījās par telegrammas saņemšanu.

Tā bija no Jamaikas un vēstīja Bondam sekojošo:

"KINGSTONA XXXX XXXXXX XXXX XXX BONDS SPLENDIDE ROYALE-LES-EAUX SENAS LEJTECE NOSŪTĀM DESMIT MILJO­NUS ATKĀRTOJUMS DESMIT MILJONUS 1915 GADĀ RAŽOTU HAVANAS CIGĀRU NO KUBAS STOP CERU KA SKAITLIS JŪS AP­MIERINĀS AR SVEICIENIEM DASILVA".

Tas nozīmēja, ka desmit miljoni franku jau atradās ceļā. Tā bija atbilde uz Bonda lūgu­mu, ko viņš caur Parīzi tika nosūtījis uz Gal­veno pārvaldi Londonā, lūdzot piešķirt papil­dus līdzekļus. Parīze bija sazinājusies ar Lon­donu. Tur viņa departamenta vadītājs Kle- ments bija panācis to, ka M. ar šķību smaidi- ņu lūpās lūdza pārskaitīt šo summu.

Bonds reiz bija strādājis Jamaikā un ta­gad Rojālā uzdevās par mistera Kaferija - lie­las Jamaikas importa un eksporta kompāni­jas direktora - īpaši bagātu klientu. Tā viņš caur Jamaiku varēja saņemt priekšniecības ziņojumus, kurus tam nodeva kāds mazru­nīgs vīrs - populārās karībiešu avīzes "Daily Gleaner" ilustrētās lappuses redaktors.

Šis virs no "Gleaner", vārdā Fosets, kādreiz bija strādājis par grāmatvedi vienā no vado­šajām bruņurupuču zvejas kompānijām Kai- manu salās. Vēlāk viņš kā brīvprātīgais pie­dalījās Kaimanu sacelšanās cīniņos, bet pēc tam ieņēma kasiera vietu nelielā jūras izlūk dienesta organizācijā Maltā. Kara beigās, kad Fosets ar smagu sirdi jau grasījās atgriezties Kaimanās, viņu savervēja salu slepenais die­nests. Tad sekoja spraigs apmācību periods - viņš apguva fotogrāfa iemaņas un vēl dažas citas mākslas nozares. Pēc tam ar kāda ietek­mīga Jamaikas vīra palīdzību viņu pieņēma darbā "Gleaner".

Šeit viņam bija jāatlasa fotogrāfijas, ko avī­zei piedāvāja tādas pasaules mēroga aģentū­ras kā "Keystone", "Wid-World", "Universal", "INP" un "Reuter-Photo", bet papildus šim darbam Fosets pildīja rīkojumus, ko pa tele­fonu regulāri nolasīja kāda pavēlnieciska balss. Uzdevumi nebija grūti, bet tika piepra­sīta pilnīga slepenība, ātrums un precizitāte to izpildē. Par papilduzdevumiem viņš saņē­ma divdesmit mārciņas mēnesī, kuras tam uz Kanādas Karaliskās bankas kontu pārskaitīja kāds fiktīvs radinieks no Anglijas.

Pašlaik Fosets regulāri pa telefonu saņē­ma ziņojumus, un viņa uzdevums bija vārds vārdā un nekavējoties nodot tos tālāk Bon- dam. Noslēpumainais ziņotājs apliecināja, ka viss ir nokārtots tā, lai Jamaikas pastā neviens nekad neizrādītu pastiprinātu inte­resi par viņa dažkārt savādajām telegram­mām. Tā kā šai darbā Fosets jau bija saskā­ries ar daudzām dīvainībām, viņš īpaši ne­brīnījās, kad pēkšņi tika norīkots par fotore- portieri "Jūrniecības preses un foto aģentū­rā", kas piegādāja materiālus Francijai un

Anglijai. Pie viņa algas tika pieliktas vēl des­mit mārciņas mēnesī.

Ar laiku Fosets sāka justies tā, it kā viņu kāds droši sargātu. Nu viņš jau sapņoja par darbu "BEM" [5] un bija izdarījis pirmo iemaksu ekskluzīvā "Morris Minor" auto iegādei. Viņš pat sāka nēsāt zaļi tonētas brilles, kādas jau sen bija kārojis, jo domāja, ka tas atbilst viņa ilustrētās lappuses redaktora tēlam.

To visu Bonds atcerējās, lasīdams tele­grammu. Viņš bija pieradis uzskatīt sevi par vienu no zobratiem kādā lielākā mehānismā, un šī loma viņu apmierināja. Strādāt sadarbo­joties bija vieglāk. Bonds zināja, ka arī viņš var kļūdīties un tāpēc Rojālā-I^ezo atrodas vēl citi Slepenā dienesta darbinieki, tomēr nespē­ja atbrīvoties no sajūtas, it kā atrastos tālu prom no nemājīgās biroju ēkas blakus Rī- džentparkam, kaut gan patiesībā tikai nieka 150 jūdzes [6] platais kanāls šķira viņu no ne­pielūdzamajiem analītiķiem, kas vēroja un iz­vērtēja katru sava aģenta soli. Arī Fosets, Kai- manu salu virs Kingstonā, skaidri zināja, ka Ix>ndonā painteresētos, kur viņš ņēmis naudu elitāra auto iegādei, tāpēc nolēma to pirkt uz nomaksu, nevis maksāt skaidrā naudā.

Bonds pārlasīja telegrammu vēlreiz. Tad viņš noplēsa piezīmju lapu no bloknota (ja to darītu pēc tam, kad ziņojums jau uzrakstīts, kāds varētu izlasīt teksta nospiedumu nā­košajā tīrajā lapā) un ar drukātiem burtiem rakstīja atbildi:

"INFORMĀCIJA IR PIETIEKAMA

PALDIES - BONDS".

Uzrakstīto tekstu viņš atdeva concierge, bet telegrammu ar parakstu "da Silva" ielika sev kabatā. Concierge darbadevēji (ja viņam tādi ir) varētu panākt, lai vietējā pastā viņiem par samaksu izpauž telegrammas saturu, ja vien concierge pats jau nav paturējis aploksni virs tvaikiem, lai tā atlimējas, vai ari izlasījis ar kājām gaisā apgriezto ziņojumu, kamēr Bonds to turēja rokā.

Viņš paņēma atslēgu, novēlēja labunakti un, ar galvu pamājis liftniekam, devās aug­šup pa kāpnēm. Bonds zināja, ka liftos var notikt jebkas. Viņš nedomāja, ka vel kāds ta­gad vēlēsies braukt uz otro stāvai, tomēr kā parasti izturējās piesardzīgi.

Uz pirkstgaliem kāpdams augšā, viņš no­žēloja, ka nebija prasījis vairāk, nekā M. savā ziņojumā caur Jamaiku piedāvāja. Būdams pieredzējis spēlmanis, viņš zināja, ka ir muļ­ķīgi paļauties uz tik mazu naudas summu, tomēr jāšaubās, vai M. būtu piekritis izsniegt vairāk. Viņš paraustīja plecus un pa gaiteni devās uz savu istabu.

Bonds lieliski zināja, kur atrodas elek­trības slēdzis, tāpēc durvju atvēršana un gaismas iedegšana prasīja tikai pāris sekun­des. Nākamajā mirklī viņš jau stāvēja uz sliekšņa ar pistoli rokās, noskatoties, kā pretī ņirdzīgi glūn vienīgi tukšā istaba. Tad, nelik­damies ne zinis par puspievērtajām vannas istabas durvīm, Bonds ieslēdzās numurā, aiz­dedza vispirms naktslampu, tad arī pārējās lampas pie spoguļa un visbeidzot nometa ie­roci uz dīvāniņa blakus gultai. Tagad bija jā­noliecas, lai ieraudzītu vienu no saviem mel­najiem matiem, kas joprojām neizkustināts atradās tieši tur, kur viņš to bija atstājis pirms došanās uz vakariņām, - iespiests aiz­bīdītās rakstāmgalda atvilktnes spraugā.

Pēc tam viņš aplūkoja tikko redzamo talka pulvera kārtiņu uz drēbju skapja roktura iekšmalas. Tam neviens nebija pieskāries. At­likusi bija vēl vannas istaba, kur, pacēlis tua­letes poda vāku, Bonds pārbaudija, vai ūdens līmenis sakrīt ar gandrīz nemanāmi ieskrāpē­to svītriņu vara sieniņā.

Lai gan nekas neatklājās, viņš nebūt neju­tās kā apsēstais. Jebkurš no šiem sīkumiem nepārprotami varētu liecināt par ielaušanos. Ievērot katru vissīkāko detaļu bija slepenā aģenta paradums, un, lielā mērā pateicoties tieši šai precizitātei, viņš vēl joprojām bija dzīvs. Aizsardzības pasākumu ievērošana vi­ņa profesijā nebija mazāk nepieciešama kā ūdenslīdējam, lidotājam izmēģinātājam vai jebkuram citam ar risku saistītas profesijas pārstāvim.

Apmierināts ar to, ka viņa prombūtnes lai­kā nelūgtu viesu šeit nav bijis, viņš izģērbās un iegāja aukstā dušā. Tad, aizdedzinājis savu septiņpadsmito tās dienas cigareti, Bonds ap­sēdās pie rakstāmgalda, kurā glabājās biezs žūksnis ar naudu, un ierakstīja dažus ciparus mazajā piezīmju grāmatiņā. Divu dienu spēles bija ienesušas tieši trīs miljonus franku. Lon­donā Bondam bija izsnieguši desmit miljonus, tomēr viņš bija lūdzis atsūtīt vēl desmit. Tagad viņa darba kapitāls bija divdesmit trīs miljoni franku vai aptuveni divdesmit trīs tūkstoši mārciņu, ieskaitot to naudu, kuru varētu sa­ņemt "Crēdit Lyonnais "[7] vietējā filiālē.

Kādu bridi Bonds nekustēdamies sēdēja un vērās laukā pa logu - kaut kur tālu satumsu- šajā jūrā -, tad, pagrūdis naudas žūksni zem greznās vienguļamās gultas spilvena, iztīrīja zo­bus, izslēdza gaismu un ar patiku ienira iecieti- nātajos franču palagos. Desmit minūtes viņš nogulēja uz kreisajiem sāniem, atsaukdams at­miņā iepriekšējās dienas notikumus, tad pa­griezās uz otru pusi un, nedaudz sakoncentrē­jies, devas iekšā bezgalīgajā miega tunelī.

Pirms iemigšanas viņš tomēr neaizmirsa paslidināt labo roku zem spilvena un sataustīt tur 38. kalibra koltu. Viņš iemiga, un, siltu­mam un humora dzirkstīm viņa acīs izdzies­tot, vaibstiem i izgūla noslēgt ības maska - iro­niska, brutāla un auksta.

2. nodala

Dosjē, kuru saņēma M.

Pirms divām nedēļām šis memorands atce­ļoja no Slepenā dienesta S. nodaļas pie M., kurš kopš neatminamiem laikiem bija Britu

Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošās Galvenās pārvaldes priekšnieks.

"Sūtītājs: S. vadītājs

Saņēmējs: M.

Lietas nosaukums: Mesjē Le Chiffre (pazīs­tams arī kā "The Number", "Her Nummer", "Herr Ziffer" utt.) neitralizēšana.

Le Chiffre - viens no pretinieka galvena­jiem aģentiem Francijā. Saskaņā ar slepenas informācijas avotiem viņa pārziņā ir "Syndicat des Ouvriers d'Alsace". komunistu kontrolē­tās Alzasas transporta un smagās rūpniecī­bas nozares arodbiedrības, un, cik mums zi­nāms, sarkano slepenās, kara gadījumam pa­redzētās kaujinieku vienības darbinieku algu saraksti.

Dokumentu bāze: 1) Le Chiffre biogrāfija, sagatavojis arhīva priekšnieks - meklēt pieli­kumā A. 2) Informācija par SMERŠ - meklēt pielikumā B.

Ir savākti pierādījumi tam, ka Le Chiffre pozīcijas ir nestabilas. Šī augsti profesionālā PSRS aģenta Ahileja papēdis ir viņa fiziskās tieksmes un īpaši pikantās vēlmes, un šīs īpatnības mums ir palaimējies atklāt. Viena

no viņa eirāziešu izcelsmes favorītēm ir mūsu Nr. 1860, kura darbojas F. nodaļas pakļautī­bā. Šis avots mums sniedz informāciju par Le Chiffre privātajām afērām.

īsumā: domājams, ka Le Chiffre ir uz fi­nansiālā sabrukuma robežas. Šādu secināju­mu ir izdarījusi minētā 1860 pēc tam, kad bi­ja novērojusi, ka viņš paslepus pārdod dārg­lietas, ir ieķīlājis villu Antibās un pārstājis šķiesties ar naudu, kas iepriekš viņam bija raksturīgi. Minētajā Le Chiffre lietā esam ie­vākuši informāciju arī pie mūsu draugiem un sadarbības partneriem no Otrā biroja. Uzska­tu, ka turpmāk izklāstītās visai pikantās de­taļas varētu Jūs interesēt.

1946. gada janvārī Le Chiffre iegādājās "Cordon Jau ne"* bordeļu tīkla akciju kontrol­paketi. Minētās iestādes darbojās Normandijā un Britu salās. Šis piecdesmit miljonus fran­ku vērtais ieguldījums nebija labi pārdomāts un tika izdarīts, izmantojot Leņingradas 111 sektora līdzekļus, kuri patiesībā bija paredzē­ti, lai finansētu augstākminēto SODA arod­biedrību.

Lai gan naudas ieguldīšanu "Cordon Jau- ne" akcijās pirmajā brīdī varētu uzskatīt par

'"Dzeltenais kordons".

samērā drošu, tomēr prostitūcija, protams, nevar tikt pieskaitīta smalkākajām biznesa sfērām. Pat tad, ja aģentu motivējusi doma par iespēju neierobežotā apjomā saņemt sie­viešu pakalpojumus personiskajām vajadzī­bām (lai gan iespējams, ka Le Chiffre vadīja daudz cēlāka vēlme - palielināt savas organi­zācijas finansiālo bāzi, nevis iedzivoties, spe­kulējot ar darba devēju naudu), šis jautājums tomēr bez īpašām grūtībām varēja tikt atrisi­nāts citā, varbūt pat vēl daudz pikantākā vei­dā, ja tas aģentam šķita svarīgi. Lai nu kā bi­ja patiesībā, fakti liecina, ka liktenis viņu pār­mācīja nežēlīgi ātri.

Tikai trīs mēnešus vēlāk, 13. aprīlī, tika pa­sludināts Francijas Valsts likums Nr. 46685 ar nosaukumu "Loi Tendant ā la Fermeture des Maisons de Tolerance et au Renforcement de la Lutte contre le Proxēnitisme"*."

Ticis līdz šim teikumam, M. nopūtās un nospieda telefona pogu, kas nodrošināja štā­ba iekšējos savienojumus.

- Vai S. vadītājs?

-Tieši tā.

"Likums par priekamāju slēgšanu un cīņas pastiprinā­šanu pret šada veida rūpalu.

-    Ko, pie velna, nozīmē šis vārds? - un viņš to izrunāja pa burtiem.

-  Savešana, ser.

-   Te nav valodu apmācību centrs, S. vadi- tāj. Ja jums tik Joti gribas demonstrēt savas iemaņas žokļu mežģīšanā, tad esiet tik laipns un pārējo lasītāju vajadzībām uztaisiet špike­ri. Tomēr labāk gan rakstiet angliski - to es jums silti ieteiktu.

-  Atvainojiet, ser.

M. atlaida pogu un atkal pievērsās memo­randam.

"Šis likums, kuru tautā dēvē par "La Loi Marthe Richard"*, paredzēja slēgt visas iestā­des, kur kultivē netiklību, un aizliedza izplatīt pornogrāfiska rakstura grāmatas un filmas. Tādējādi vienas diennakts laikā saļodzījās Le Chiffre finansiālais pamats, viņa organizācijas fondos radās nopietns budžeta deficīts. Izmi­sumā viņš savas iestādes pārvērta par mai- sons de passe**, kur, rotaļājoties ar risku tikt pieķertiem par likuma pārkāpšanu, gribētāji varēja norunāt slepenus randezvous***, bet vienu vai divus pagrabtelpu uzņēmumus pār-

'Martas Rišāras likums. "Satikšanās nams. ""Tikšanās.

veidoja par cinemas bleus[8]. Lai kā viņš cen­tās, nekādas izmaiņas vairs nespēja segt reālās izmaksas, un ari mēģinājumi pārdot kontrolpaketi - kaut vai ar ievērojamiem zau­dējumiem - palika bez rezultātiem. Pa to lai­ku police des moeurs[9] jau bija atklājusi, kas slēpjas zem viņa uzņēmumu izkārtnēm, un slēdza kādus divdesmit vai pat vairāk.

Tomēr policija par Le Chiffre bija interesē­jusies tikai kā par vērienīga bordeļu tīkla īpašnieku. Kamēr mēs nesākām interesēties par viņa ienākumu avotiem, arī Otrajam biro­jam nebija ienācis prātā vākt par šo vīru kā dus materiālus paralēli tiem, kurus varēja nodrošināt kolēģi no policijas departamenta.

Tagad, kad esam aplūkojuši kopīgi ar sa­viem franču draugiem iegūtos faktus, mums ir radies priekšstats par situācijas visaptvero­šo raksturu, tāpēc pēdējo mēnešu laikā poli­cija uzsākusi īstas žurku medības "Cordon Jaune" iestādēs. Iznākums ir tāds, ka no Le Chiffre investētā kapitāla nekas vairs nav pa­licis pāri. Nebija sevišķi jāpiepūlas, lai iegūtu datus, kas apliecina, ka viņa arodbiedrībai nodarītie zaudējumi ir lēšami piecdesmit mil­jonu franku apmērā. Paradokss ir tāds, ka viņš pats tur pilda gan kases glabātāja, gan kasiera funkcijas.

Pagaidām Ļeņingradā vēl neko nenojauš, bet, par nelaimi pašam Le Chiffre, SMERŠ nekad nesnauž un drīz var atklāt notikušo. Pagājušajā nedēļā no P. nodaļas, atsaucoties uz īpaši uzticamiem informatoriem, mums zi­ņoja, ka viens no visaugstākās pakāpes šīs smalkās padomju atriebības organizācijas ie­rēdņiem no Varšavas caur Strasbūru ir devies uz Berlīnes austrumu sektoru. Tomēr pagai­dām ne no Otrā biroja, ne no varas iestādēm Strasbūrā (kurām mēs uzticamies un kuras uzskatām par nekļūdīgām) apstiprinājums šai ziņai nav saņemts, un nekas nav dzirdēts arī no Le Chiffre štāba, kur darbojas divi mū­su cilvēki (neskaitot 1860).

Ja Le Chiffre būtu pārliecināts, ka SMERŠ viņu jau novēro vai tiem ir radušās kādas aiz­domas par šaubīgajiem darījumiem, citas iz­ejas, kā izdarīt pašnāvību vai mēģināt bēgt, viņam nebūtu. Turpretī mēs varam vērot, ka viņš izmisīgi pūlas stāvokli mainīt. Tātad Le Chiffre domā, ka situāciju vēl var glābt. Šajā sakarā vēlamies ziņot, ka Le Chiffre ir iecerē­jis grandiozu plānu. Atkāpjoties no vispārpie­ņemtajiem noteikumiem un par spīti augsta­jai riska pakāpei, mēs viņa nodomu izklāstu pievienojam šim dokumentam tā slepenajā sadaļā.

Turpmāk dots iss šo nodomu apraksts. Le Chiffre plāno rīkoties līdzīgi citiem izmisumā nonākušiem naudas izsaimniekotajiem un at­gūt zaudēto ar azartspēļu palīdzību, cerē­dams laimēt tik daudz, lai spētu izlīdzināt iz­trūkumu. Biržas spekulācijas nedotu peļņu pietiekami ātri. Jāšaubās arī, vai viņš iesais­tītos aizliegto narkotisko vielu vai deficīto me­dicīnisko preparātu - tādu kā aureomicīns, streptomicīns un kortizons - tirdzniecībā. Par sacīkšu derībām runājot, tās nekur netiek slēgtas uz tik augstām likmēm, kas ļautu vi­ņam atgūt visu zaudēto summu, pat ja pa­veiktos. Ja tomēr tāda vieta atrastos, Le Chiffre, domājams, saprot, ka drīzāk viņu no­vāktu, nekā izmaksātu tādu naudu.

Jebkurā gadījumā, mums ir tapis zināms, ka viņš izņēmis pēdējos divdesmit piecus mil­jonus franku no savas organizācijas krāju­miem, par ko noīrējis nelielu villu Rojālas-Le- zo tuvumā, nedaudz uz ziemeļiem no Djepas, kur ieradīsies pēc divām nedēļām, skaitot no rītdienas, un uzturēsies tur vienu nedēļu.

Mums ir pamats domāt, ka šovasar Rojā- ias kazino piedzīvos lielāko azartspēļu bumu Eiropā. "Sociētē des Bains de Mers de Roya- le"* ir izīrējusi bakarā un divus īpaši smalkus kāršu galdus Muhameda Ali sindikātam, t.i., grupai egiptiešu baņķieru un biznesmeņu, lai izdabūtu pēc iespējas lielākas naudas sum­mas no Dovilas un Letukē. Runā, ka šiem kungiem ir pieejams Britu Karaliskās kases kredīts gandrīz neierobežotā apjomā, tāpēc vi­ņi cer, ka šoreiz tiem izdosies piespiest Zogra- fosu ar tā grieķu sabiedrotajiem dalīties peļ­ņā, ko tiem līdz šim nedalīti izdevies gūt, spē­lējot franču bakarā uz visaugstākajām lik­mēm.

Veiksmīgi izplānotās reklāmas kampaņas rezultātā jau ievērojams skaits azartspēļu biznesā iesaistīto servisa firmu operatoru Amerikā un Eiropā šovasar ir rezervējuši vie­tas saviem potenciālajiem klientiem Rojālas viesnīcā. Varbūt mēs pieredzēsim, kā šī agrā­ko laiku ūdensdziedniecības vieta atgūst kaut ko no savas Viktorijas laika slavas.

Ja vien esam izskaitļojuši pareizi, tacl tieši šeit 15. jūnijā vai nedaudz vēlāk Le Chiffre centīsies atgūt savus piecdesmit miljonus

""Rojālas lairorta biedrība".

franku, piedalīdamies bakarā spēlē. (Tādā ga­dījumā viņš izglābs savu dzīvību.)

Mūsu ierosinājumi:

Visu Ziemelatlantijas pakta valstu intere­sēs būtu panākt, lai minētais padomju spiegs, kura ietekme ir neapšaubāma, tiktu apkaunots un viņa reputācija - sagrauta. Līdz ar to arī komunistu arodbiedrība tiktu izputināta, jo skandāla rezultātā tā noteikti zaudētu savu partneru uzticību. Galarezultā­tā 50 000 vīru lielā padomju piektā kolonna, kura iepludināta Francijas Ziemeļu sektorā un kara gadījumā ir gatava pārņemt savā zi­ņā Francijas ziemeļu robežu, zaudētu lojali­tāti un vienotību, uzzinot par tādām nejēdzī­bām vadībā. Tieši sakaujot Le Chiffre pie spēļu galdiem, mēs varētu izraisīt skandālu ar iepriekš izklāstītajām sekām. (NB. Viņa nogalināšana nedotu vēlamo rezultātu, Ļe- ņingrada drīz vien piesegtu naudas izsaim­niekošanas gadījumu un padarītu savu aģentu par svēto mocekli.)

Tāpēc mēs iesakām atrast visprasmīgāko spēlmani un par katru cenu nolīgt viņu, lai tas mēģina sakaut šo vīru pie kāršu galdiem.

Mēs apzināmies, ka pastāv risks zaudēt dienesta naudas līdzekļus, taču, salīdzinot šo situāciju ar citiem gadījumiem, kad organizā­cija ir izšķīrusies par lielu summu piešķirša­nu operācijām ar augstu riska pakāpi un daudz mazākām izredzēm uz pozitīvu gala iz­nākumu, uzskatām, ka šoreiz ieguldījumam ir īpaši nopietns pamatojums.

Ja pieprasījums netiks atbalstīts, mums nāksies nosūtīt šo informāciju un rekomen­dācijas Otrajam birojam vai mūsu Amerikas kolēģiem Centrālajā izlūkošanas pārvaldē Vašingtonā. Esam pārliecināti, ka ne viena, ne otra no minētajām organizācijām nevilci­nāsies pārņemt šī plāna īstenošanu savās ro­kās.

Paraksts: S."

"Pielikums: A.

Vārds: Le Chiffre.

Segvārdi: Vārdu "Cipars" vai "Numurs" va­riācijas dažādās valodās, piemēram, "f/err Ziffer".

Izcelšanās: Nezināma.

Vissenākā informācija ir datēta ar 1945. gadu, kad viņš minēts Vācijas ASV zonā esošās Dahavas pārvietoto personu nomet­nē izmitināto sarakstā. Atzīmēts fakts, ka viņš cietis no balss saišu amnēzijas vai pa­ralīzes (gan viena, gan otra varētu būt si­mulēta). Slimība tikusi ārstēta, bet, kad subjekts atguvis spēju runāt, viņš apgalvo­jis, ka neko neatceroties, izņemot to, kas saistīts ar Elzasu-Lotringu un Strasbūru, uz kurieni ticis pārvests 1945. gada sep­tembrī kā neidentificēta persona ar pasi Nr. 304-596. Tur viņš pieņēmis uzvārdu Le Chiffre, jo, kā pats izteicās: "…es taču nees­mu nekas cits, kā tikai numurs pasē". Priekšvārds nav uzrādīts.

Vecums: Aptuveni 45.

Raksturojums: Augums 5 pēdas 8 collas [10] . Svars 18 stounu [11] . Sejas āda - ļoti bāla. Gludi skuvies. Mati - sarkanbrūni, en bros- se***. Acis - tumši brūnas, acu baltumi re­dzami visapkārt varavīksnenei. Maza, diez gan sievišķīga mute. Labas kvalitātes liekie zobi. Ausis mazas ar garām ļipiņām, kas varētu norādīt uz ebreju izcelsmi. Rokas ma­zas, labi koptas, plaukstu virspuse stipri spalvaina. Maza pēda. Subjekta senči, iespē­jams, dzīvojuši kādas Vidusjūras valsts teri­torijā, varētu būt piejauktas ari prūšu vai poļu asinis. Valkā augstas kvalitātes apģēr­bu (parasti tumšus uzvalkus ar dubultu aiz­dari) un vienmēr izskatās pedantiski kārtīgs. Nemitīgi smēķē "Caporals" markas cigaretes ar iemuti nikotīna aizturēšanai. Ik pa laikam lieto benzedrīna inhalatoru. Balss nosvērta un rāma. Perfekti runā gan franču, gan an­gļu valodās. Labi prot arī vācu valodu. Jū­tams Marseļas akcents. Smaida reti. Nekad nesmejas.

Ieradumi: Pārsvarā ir izsmalcināts, bet diskrēts. Ir lieliska seksuālā apetīte, prakti­zē ari pērienus. Ar sacīkšu mašīnām brauc kā profesionālis. Izveicīgi rīkojas ar maza­jiem ieročiem un lieliski pārvalda arī citas kaujas mākslas, ieskaitot cīņas ar nažiem. Līdzi nēsā trīs "Eversharp" žilešu asmeņus: aiz cepures lentes, kreisās kurpes papēdī un cigarešu etvijā. Pārzina grāmatvedību un matemātiku. Azartspēļu lietpratējs. Vienmēr uzturas kopā ar diviem labi ģērbtiem, bruņotiem miesassargiem, no kuriem viens ir francūzis, otrs vācietis (pieejama arī sīkā­ka informācija).

Piebilde: Grūti pieveicams un bīstams PSRS aģents, kuru caur Parīzi vada Ļeņingradas Tre­šā vienība.

Paraksts: Arhivārs"

"Pielikums B.

Priekšmets: SMERŠ

Avoti: Vietējais arhivs un ierobežots mate­riālu klāsts no Otrā biroja un CIP Vašingtonā.

SMERŠ ir divu krievu vārdu - "smertj" un "špionam" - apvienojums, kas nozīmē: "Nāvi spiegiem". Kotējas augstāk par MVD (senāk NKVD), un tiek uzskatīts, ka tā darbību koor­dinē Berija.

Štābs: Ļeņingradā (apakšvienība Maskavā).

Organizācijas mērķis ir izskaust nodevējus un cīnīties pret vecās sistēmas piekritējiem. Tai ir neskaitāmi padomju slepena dienesta un slepenpolicijas atzarojumi gan pašu mā­jās, gan ārvalstīs. SMERŠ ir visvarenākā un visbiedējošākā organizācija Padomju Savienī­bā, kuras iedzīvotāji ir pārliecināti, ka nevie­nam nelaimīgajam nav iespējams izbēgt no SMERŠ atriebības.

Domājams, ka tieši SMERŠ ir vainojama Trocka noslepkavošanā Meksikā 1940. gada 22. augustā. Šī operācija ievērojami nostipri­nāja organizācijas tēlu, jo pirms tam citām personām un organizācijām šo uzdevumu ne­bija izdevies īstenot.

SMERŠ nosaukums ar jaunu spraigu­mu tika pieminēts pēc tam, kad Hitlers ie­karoja Krieviju. Tad organizāciju strauji paplašināja cīņai pret nodevību, bet pa­domju karaspēka atkāpšanās laikā 1941. gadā tās aģentu skaits tika divkāršots. Mi­nētajā laika periodā tā darbojās kā īpašo uzdevumu vienība, kas strādāja NKVD la­bā, tomēr tās pašreizējie mērķi nav skaidri zināmi.

Pēc kara organizācijas iekšienē notika tīrī­šana, un aptuvenas aplēses liecina, ka patla­ban tajā darbojas tikai daži simti labi apmācī­tu slepeno uzdevumu ekspertu, kuri ir sagru­pēti piecās vienībās.

I  departaments: Spiegu un ziņotāju iefiltrē- šana gan padomju iestādēs, gan ārvalstīs.

II  departaments: īpašas operācijas, ieskai­tot nāvessodus.

III  departaments: Vadība un finanses.

IV    departaments: Izmeklēšana un tiesu procesi. Eksperti.

V   departaments: Apsūdzības nodaļa, kas paziņo galējo lēmumu par sodu visiem upu­riem.

Kopš kara laikiem mūsu rokās ir nonācis tikai viens no SMERŠ darboņiem: tas ir Goi- čevs, saukts ari par Gerādu-Džounu. 1948. ga­da 7. augustā viņš Haidparkā nošāva Pečoru,

Dienvidslāvijas vēstniecības mediķi. Noprati­nāšanas laikā viņš izdarīja pašnāvību, norijot ciankālija kapsulu. Viņš neko neizpauda par SMERŠ, kurā darbojās, jo ar to ārkārtīgi lepo­jās.

Mēs uzskatām, ka par SMERŠ upuriem ir kļuvuši sekojoši britu aģenti: Donovans, Hart- rups-Veins, Elizabete Dimonta, Ventnors, Meiss, Severīna. (Sīkākas ziņas var saņemt morgā - Q. nodaļa.)

Noslēgums: Ir jāpieliek jebkuras pūles, lai mēs par šo ietekmīgo organizāciju varētu uz­zināt pēc iespējas vairāk un spētu neitralizēt tās slepenos aģentus."

3. nodaļa Aģents 007

S. nodaļas galvenie uzdevumi saistījās ar Slepenā dienesta operācijām Padomju Sa­vienībā, un tās vadītājs bija ļoti norūpējies par Le Chiffre neitralizēšanas plāna pozitīvu iznākumu, jo pats bija daudz strādājis pie tā sastādīšanas. Tieši tāpēc viņš vēlējās per­sonīgi nogādāt memorandu uz drūmās ēkas augšstāvu, no kura varēja pārlūkot Rī- džentparku visā tā godībā. Viņš izgāja pa durvīm, kas bija tapsētas ar zaļu audumu, un devās uz kabinetu garā gaiteņa tālākajā galā.

Viņš - jauns sapieris, kas šai postenī bija iecelts pēc atveseļošanās 110 1944. gadā sa- botāžas operācijā gūtā ievainojuma, - nu ka­reivīgi soļoja pie M. štāba priekšnieka. Par spīti videi un iepriekš pārdzīvotajam, viņš joprojām bija saglabājis humora izjūtu.

-    Palūk, Bil. man ir kaut kas, ko piedāvāt jūsu šefam. Vai esmu atnācis īstajā laikā?

-    Penij, kā jūs domājat? - par Bilu no­sauktais jautājoši pagriezās pret M. privāt­sekretāri, ar kuru abi strādāja vienā telpā.

Mūnpenijas jaunkundzi varētu uzskatīt par tīri iekārojamu sievieti, ja viņai nebūtu tik salts, tiešs un zobgaligs acu skatiens.

-     Iespējams. Šorīt šefam bija samērā veiksmīga saruna ar ārlietu ministru, un nā­kamās pusstundas laikā pie viņa neviens nav pierakstīts, - sekretāre iedrošinoši uzsmaidīja S. vadītājam, jo ne tikai šī vīra vadītā nodaļa, bet arī viņš pats tai likās kas īpašs.

-   Te ir svarīga informācija, Bil, - viņš tei­ca, ielikdams kolēģim rokās melnus aktu vākus ar sarkanu zvaigzni, kuras nozīme šeit visiem bija skaidra - dokuments ir uz­skatāms par īpaši slepenu. - Dieva dēļ, lū­dzu. nerādiet tik skābu ģīmi, kad atdosiet to šefam. Un pasakiet, ka es nekur projām ne­iešu - sēdēšu tepat un palasīšu likumu krā­jumu -, ja gadījumā viņam būs nepiecieša­mi šikāki paskaidrojumi. Pie viena pieskatī­šu, lai jūs neuzbāžaties priekšniekam ar kaut ko citu, kamēr viņš nebūs ticis galā ar šo.

-   Labi, ser, - teica štāba priekšnieks un, nospiedis iekšējā telefona podziņu, pieliecās tuvāk mikrofonam.

-  Jā? - atskanēja klusa, rāma balss.

-   S. vadītājam ir steidzīgs dokuments, kas jūs varētu interesēt, ser.

Sekoja pauze.

-   Ienesiet, - teica balss.

Štāba priekšnieks atlaida podziņu un pie­cēlās.

-   Paldies, Bil. Es gaidīšu ārpusē, - S. vadī­tājs pateicās.

Štāba priekšnieks atvēra divviru durvis, kas atradās telpas tālākajā sienā, un iegāja M. kabinetā. Kad viņš pēc brīža iznāca, pie ie­ejas M. kabinetā iedegās neliels zils uzraksts, kas lūdza netraucēt.

Vēlāk S. vadītājs apmierināts dalījās uzva­ras priekā ar Otro numuru.

-   Mēs gandrīz iekritām ar beidzamo rind­kopu. Tā viņam ne visai patika. Sākumā viņš reaģēja atturīgi, teica, ka tas izskatīšoties pēc apvērsuma un šantāžas. Galu galā tomēr pie­krita. Ideja viņam liekoties traka, bet esot vērts pamēģināt, ja grāmatvedībā piekritīšot izmaksāt nepieciešamos līdzekļus. Viņš do­mā, ka spēs to panākt, pasakot, ka lielāks neprāts ir ieguldīt naudu dezertējušajos Krie­vijas pulkvežos, kuri pēc pāris mēnešiem no­barojas kā cūkas, dzīvodami mūsu maizē. Šķiet, ka viņš pats ir aizrāvies ar domu, ka tieši mums jāpaņem Le Chiffre pie dziesmas. Viņam pat jau esot padomā aģents, kurš va­rētu sekmīgi izpildīt šo uzdevumu.

-   Kurš tas ir? - gribēja zināt Otrais nu­murs.

-   Kāds no dubultnullēm. Laikam 007. Viņš ir diezgan pieredzējis, bet M. domā, ka pro­blēmas varētu rasties ar Le Chiffre bruņota­jiem pavadoņiem. Šis puisis noteikti šo to sa­jēdz no kārtīm, ne jau velti pirms kara divus mēnešus no vietas viņš ar melnām brillēm uz acīm sēdējis kazino Montekarlo, vērodams, kā grupa rumāņu spēlē ar iezīmētām kārtīm. Paskatījies, paskatījies, bet tad kopā ar kādu no Otrā biroja sasituši tos lupatās. Beigās, aplēšot 007 laimestus, izrādījās, ka kopā sa­nāk miljons franku, kas tajos laikos skaitījās liela nauda.

* * *

Džeimsa Bonda saruna ar M. bija īsa.

-   Ko jūs par to domājat, Bond? - jautāja M, kad Džeimss atgriezās no uzgaidāmās tel­pas, kur vienatnē bija izlasījis S. vadītāja sa­gatavoto memorandu un kādas desmit minūtes to pārdomājis, pa logu vērdamies par­ka koku un krūmu zaļumā.

Bonds ieskatījās skaidrajās, vērīgajās acīs, kas raudzījās viņam pretī no galda otras pu­ses.

-   Ļoti pateicos, ka esat nolēmis šo uzdevu­mu uzticēt man, ser. Es centīšos darīt visu, kas manos spēkos, tomēr par iznākumu ne­galvoju. Izredzes vinnēt tieši bakarā spēlē pa­tiesi varētu būt vislielākās jeb gandrīz visla­bākās tūlīt aiz pokera. Vismaz nevienam no spēlētājiem nav nekādu privilēģiju. Tomēr var gadīties, ka man tiek iedalītas īpaši sliktas kārtis un es izkrītu no spēles. Likmes ari ne­būs nekādas zemās - es paredzu, ka jau pir­majā solījumā tiks nosaukts skaitlis tuvu pusmiljonam.

Bonds aprāvās, redzot, kā izmainās saru­nu biedra acu skatiens. M. to visu zināja tik­pat labi kā Bonds. Viņa pienākums bija zināt, kādas izredzes ir katrā situācijā, un pazīt cil­vēkus - kā savējos, tā arī pretinieka. Bonds vēlējās, kaut nebūtu pļāpājis kā tirgus sieva.

- Ari pretiniekam var gadīties sliktas kār­tis, - teica M. - Es parūpēšos, lai jūsu kapi­tāls ir vismaz tikpat liels kā viņam - līdz pat divdesmit pieciem miljoniem. Mēs pārskaitī­sim vispirms desmit, bet, kad būsiet iepazi­nies ar situāciju, varēsiet saņemt vēl desmit. Pats sev sagādāsiet piecus. - Viņš pasmaidī­ja. - Ierodieties, pirms lielie notikumi vēl nav sākušies, un iemēģiniet roku! Aprunājieties ar Q. par operācijas iespējām un gaitu, palū­dziet nepieciešamo ekipējumu! Kasieris parū­pēsies par pārskaitījumu. Nāksies lūgt Otro biroju mūs atbalstit. Nebūdami informēti, tie var sacelt kņadu nevietā, jo tā tomēr ir viņu darbības zona. Mēģināšu panākt, lai viņi no­rīko jums palīgos Metisu. Jūs abi, cik atce­ros, labi saspēlējāties toreiz, pildot uzdevumu Montekarlo. Mans pienākums ir informēt ari Vašingtonu, jo tā daļēji ir NATO sfēra. CIP ir paris spēcīgu viru no izlūkošanas dienesta Fontenblo. Vai neesmu ko piemirsis?

Bonds papurināja galvu.

-   Paldies, ka iedomājāties par Metisu, ser.

-   Labi jau labi. Gan redzēsim. Bet jūs pa­centieties! Loti negribētos, ka paliekam kau­nā. Un esiet uzmanīgs! Varbūt pirmajā brīdī uzdevums liekas tīrā bērnu spēlīte, bet jums jāsaprot, ka viegli nebūs. Le Chiffre nav ar pliku roku ņemams. Nu, tad - lai jums veicas!

-   Pateicos, ser, - teica Bonds un devās uz durvīm.

-   Pagaidiet mirklīti!

Bonds pagriezās.

-   Domāju, būs labāk, ja kāds jūs piesegs, Bond. Divas galvas vienmēr ir gudrākas par vienu. Jums tik un tā būs vajadzīgs cilvēks, kas palīdz uzturēt sakarus. Ļaujiet man visu pārdomāt, un, kad būšu izlēmis, kāds jūs Ro- jālā sameklēs. Un neraizējieties! Es parūpē­šos, lai aizsūtītu īsto cilvēku.

Bondam gan labāk būtu paticis strādāt vienatnē, bet kurš tad uzdrīkstētos ielaisties strīdā ar M. Viņš atstāja telpu cerībā, ka virs, ko viņi tam atsūtīs, būs vismaz uzticams un neizrādīsies muļķis vai - vēl trakāk - azart­spēļu fanātiķis.

4. nodala

L' ennemie ecoute [12]

Divas nedēļas pēc šis sarunas Džeimss Bonds, pamodies savā viesnīcas "Splendide" istabiņā, pārcilāja prātā nesenos notikumus.

Pirms divām dienām viņš ap brokastlaiku bija ieradies Rojālā-Lezo. Neviens nebija mē­ģinājis ar viņu sazināties. Neviens viņu pasle­pu s nenovēroja, kad tas reģistratūrā pieteicās kā Džeimss Bonds no Portmarijas Jamaikā un parakstījās viesu grāmatā.

M. nebija interesējies, par ko Bonds pār­taps šīs operācijas laikā.

- Kad būsiet apsēdies pie viena spēļu gal­da ar Le Chiffre, jums jābūt pārliecinošam savā lomā, - viņš bija izmetis. - Vienu gan ie­saku: mēģiniet būt pēc iespējas neuzkrīto­šāks.

Bonds labi pazina Jamaiku, tādēļ bija vē­lējies, lai viņa sakarnieks atrastos tur. Jamai­kā, savukārt, Bondu pazina kā lielu plantāci­ju īpašnieku, kura tēvs uzkrājis krietnu ka­pitālu, nodarbodamies ar tabakas un cukura tirdzniecību, bet dēls tagad notriec naudu, spēlēdams kazino un spekulēdams ar akci­jām. Ja kāds pieprasītu atsauksmes, viņš uz­rādītu it kā sava advokāta Čārlza da Silvas adresi Kingstonā. Čārlzs zinātu, kas sakāms, lai viņu neiegāztu.

Bonds bija pavadījis kazino divas iepriek­šējās pēcpusdienas un lielāko dalu nakšu, spēlēdams sarežģītas progresīvās sistēmas ruletē uz līdzvērtīgām likmēm. Ari kāršu spē­lē viņš piekrita visaugstākajiem solījumiem. Ja viņš ciestu vienu neveiksmi, tad mēģinātu vēl reizi, bet, ja zaudējumu ciestu atkārtoti, izlīdzināt rezultātu vairs nemēģinātu.

Šādā veidā viņš jau bija uzkrājis kādus trīs miljonus franku, nedaudz patrenējis savu aukstasinību un atsvaidzinājis spēles izjūtu. Bonds bija sīki izpētījis un iekalis atmiņā ka­zino ēkas plānu, bet pats galvenais - viņš bija izmantojis iespēju pavērot Le Chiffre spēli un ar rūgtumu atzinis, ka tas ir nekļūdīgs un veiksmīgs spēlmanis.

Tagad Bonds vēlējās ieturēt kārtīgas bro­kastis. Pēc aukstās dušas viņš apsēdās pie rakstāmgalda un pavērās laukā pa logu. Prie­cādamies par brīnišķīgo laiku, viņš vispirms izdzēra vismaz puspinti [13] apelsīnu sulas ar le­du, bet pēc tam notiesāja no trim olām paga­tavotu kulteni ar bekonu, klāt piedzerdams dubulto kafiju bez cukura. Aizsmēķējis savu pirmo tās dienas cigareti - tās pēc viņa pasū­tījuma Morlenda firmā Grosvenorstrītā gata­voja no Balkānu un Turcijas tabaku maisīju­ma -, Bonds vēroja, kā mazie vilnīši skūpsta garo liedagu un ostmalu, tad cits aiz cita at­speras Djepā un metas skriet pretī jūnija tvei­cei, ar savām rotaļām kaitinot pēc siļķēm iz­salkušās kaijas.

Uz brīdi Bonds domās bija aizklīdis kaut kur tālu projām. Realitātē viņu atsauca tele­fona zvans. Zvanītājs bija concierge, kurš pa­ziņoja, ka ieradies radio tirgotāju firmas di­rektors ar portatīvo uztvērēju, kuru viņš esot pasūtījis no Parīzes.

- Protams, - Bonds atbildēja. - Sūtiet viņu augšā!

Šo mazo izrādi bija inscenējis Otrais bi­rojs, lai nodrošinātu iespēju sazināties ar Bondu. Bonds lūkojās uz durvīm, cerēdams, ka nācējs ir Metiss.

Cienījamā biznesmeņa personā, kas nesa lielu somu ar ādas rokturi, viņš tiešām sazī­mēja savu seno paziņu. Bonds plati smaidīja un jau gatavojās sveikt ienācēju ar siltiem iz­saucieniem, kad Metiss, ar brīvo roku cieši pievēris durvis, deva zīmi io nedarīt.

-   Mesjē, esmu tikko ar jūsu pasūtījumu ie­radies no Parīzes. Šeit tas ir. Tam ir piecas lampas un superhet[14] - šķiet, tā jūs to saucat angliski. Es domāju, ka no šejienes jūs varē­siet uztvert gandrīz visas Eiropas galvaspilsē­tas, jo čet rdesmit jūdžu rādiusā nav lielu kal­nu.

-   Izklausās pieņemami, - Bonds atbildēja, jautājoši pacēlis uzacis.

Metiss nepievērsa neizteiktajam jautāju­mam uzmanību. Viņš novietoja izsaiņoto uz­tvērēju uz grīdas blakus neieslēgtajam elek­triskajam kamīnam.

-   Ir dažas minūtes pāri vienpadsmitiem, - viņš sacīja, - ja pareizi atminos, vidējos viļņos no Romas tagad dzirdama pārraide "Compa- gnons de la Chanson"[15]. Dziedoņi apceļo Ei­ropu. Paklausīsimies, kā to var uztvert. Ja piekrītat manai izvēlei, izmantosim viņus pir­kuma pārbaudei.

Viņš piemiedza aci. Bonds ievēroja, ka Me­tiss pagriezis skaņas pogu līdz galam un sar­kanā lampiņa - garo viļņu indikators - jau ie­degusies, tomēr radioaparāts neizdveš ne skaņas.

Metiss nedaudz paknibinājās aparāta aiz­mugurē, un tajā pašā brīdī nelielo telpu pie­pildīja neizturami skaļa sprakstoša skaņa. Metiss ar pateicību kādu brīdi uzlūkoja mazo kastīti, tad izslēdza, bet viņa balss bija pilna nožēlas.

-   Cienītais mesjē, lūdzu, atvainojiet, slikti noregulēts. - Un viņš atkal metās knibināties ap podziņām. Ilgi nenācās gaidīt, kad istabu pieskandināja franču akordeonisti, bet Metiss spēcīgi uzsita Bondam pa plecu un spieda vi­ņa roku, līdz sāka sāpēt pirkstu kauliņi.

Bonds pasmaidīja.

-   Kas te, pie velna, notiek? - viņš jautāja.

-    Mans dārgais draugs, - Metiss šķita uz­jautrināts, - tu esi izgāzies! Paskaties, - viņš norādīja uz griestiem, - šobrīd tur, augšā, vai nu mesjē Muncu, vai viņa tā dēvēto sieviņu, kas esol apslimusi ar gripu, šis troksnis būs padarījis kurlu un, es ceru, uz krietni ilgu lai­ku. - Viņš plati smaidīja, redzēdams, ka Bonds neticībā sarauc pieri.

Metiss atsēdās uz gultas maliņas un ar īkšķa nagu atplucināja "Caporal" kārbu. Bonds gaidīja.

Metiss, brīdi uzjautrinājies par savu vārdu izraisīto iespaidu, atkal kļuva nopietns.

- Es nezinu, kā viņi par tevi uzzinājuši. Iespējams, ka sēdējuši uz astes jau dažas dienas pirms tam, kad ieradies šeit. Preti­nieks nesnauž. Virs tevis ir apmetusies Muncu ģimene. Viņš ir vācietis. Viņa varētu būt čehiete. Viesnīcas ēka ir veca. Aiz šiem elektriskajiem kamīniem ir skursteņi, kuri netiek lietoti. Tieši šeit, - un viņš iebakstīja ar pirkstu dažus sprīžus virs kamīna dze- gas, - ir paslēpts ārkārtīgi jūtīgs mikrofons. Vadi stiepjas līdz Muncu istabas kamīnam, kur atrodas pastiprinātājs. Viņu istabā ir skaņas uztvērējs un pāris austiņu, ar ku­rām tie pa kārtai klausās. Tieši tāpēc Mun- ca kundzei ir "gripa" un viņa visas maltītes ietur gultiņā, un tieši tāpēc mesjē Muncs šai viesmīlīgajā kūrortā visu laiku apčubina sieviņu istabā, nevis dodas uz pludmali sauļoties vai uz klubu uzspēlēt kādu kāršu partiju.

To visu mēs atklājām tāpēc, ka šeit, Fran­cijā, esam paraduši izturēties ar aizdomām pret jebko. Mūsu paredzējumi apstiprinājās, kad dažas stundas pirms tavas ierašanās iz­pētījam, kas atrodas aiz ši elektriskā kamīna.

Tagad Bonds, aizdomu pilns, piegāja pie kamīna un, appētījis skrūves, pamanīja pazī­mes, kas liecināja, ka ap tām kāds darbojies.

-   Bet nu laiks atkal iejusties lomās, - teica Metiss, piegāja pie radio, kas joprojām raidīja akordeona skaņas visiem trim klausītājiem, un izslēdza to.

-   Vai mesjē ir apmierināts? - viņš jautā­ja. - Vai ievērojāt, cik tīra skaņa? Vai nav brī­nišķīgs priekšnesums? - Viņš pamāja ar roku un pacēla uzacis.

-  Tas ir izcils, - Bonds atbildēja, - es lab­prāt noklausītos līdz galam. - Viņam nāca smiekli, iedomājoties sašutušos skatienus, ar kuriem Munci droši vien patlaban apmainījās savā starpā. - Arī ierīce ir ko vērta. Tieši tādu es biju vēlējies aizvest sev līdzi uz Jamaiku.

Metiss ar sarkastisku grimasi sejā atkal ie­slēdza Romas radiostaciju.

-  Tu un tava Jamaika, - viņš novilka, at­sēzdamies uz gultas malas.

Bonds caur pieri pavērās uz Metisu.

-   Izlietu ūdeni nesasmelsi, - viņš sacīja. - Liii gan mēs rēķinājāmies ar to, ka maskām būs jākrīt, tomēr cerējām, ka tas nenotiks tik drīz. - Bonds nekādi nevarēja rast notikuša­jam izskaidrojumu. Vai krievi būtu pārtvēruši un atšifrējuši kādu ziņojumu? Ja tā, tad viņš tikpat labi jau tagad varēja sākt pakot manti­ņas un doties mājās, jo pastāvēja risks tikt atmaskotam visnegaidītākajā brīdī.

Likās, ka Metiss nolasījis viņa domas.

-  Šaubos, vai šifrs ir bijis krieviem pa spē­kam, - viņš sprieda. - Tomēr mēs jau infor­mējām Londonu, un tas tiks nomainīts. Nelie­la dunka ribās tikai nāks par labu tavai vese­lībai. - Viņš ķircinoši pasmaidīja. - Bet nu ķersimies pie lietas, kamēr mūsu dārgajiem "Compagnons" vēl pietiek elpas.

-   Vispirms, - viņš teica, dziļi ievilkdams "Caporal" dūmu, - tev būs liels prieks par Otro numuru. Viņa ir īsta daiļava. - Redzot Bondu saraucam uzacis, Metiss atkārtoja: - Patiesi izcili skaista, - un, apmierināts ar sarunbiedra reakciju, turpināja. - Viņai ir melni mati, zilas acis un satriecoši… khm… apaļumi. Visur, kur vajag, - viņš vēl piebil­da. - Starp citu, šī dāma ir radiotehniķe. kas, protams, nevienam vīrietim nevar lik- l ies pārāk interesanti, toties lieliski atbilst radiotirgotāju firmas direktora palidzes lo­mai. It sevišķi tagad, kad šeit vienkop tik daudz biezu maciņu, kuriem piedāvāt mūsu jaunāko produkciju. - Tad, no jauna pa­smaidījis, viņš piebilda: - Mēs abi pa vasaru apmetisimies šajā viesnīcā, un, ja tavs ra­dioaparāts nestrādās, kā nākas, palīdziba nebūs tālu jāmeklē. Visas jaunās ierīces pa­rasti pirmajās dienās jāpieregulē. Dažkārt ari naktīs, - viņš piebilda, daudznozīmīgi pa­mirkšķinājis.

Bonds, savukārt, nemaz neizskatījās uz­jautrināts.

-   Kāda velna pēc viņi atsūtijuši sievieti? - viņš sašutumā protestēja. - Mani gaida darbs, nevis kaut kāds muļķīgs izpriecu brauciens.

Metiss viņu pārtrauca.

-    Nomierinies, dārgo Džeims! Driz pats varēsi novērtēt viņas profesionalitāti un to, ka pret vīriešiem šī dāma ir auksta kā ledus. Franču valodā viņa runā bez akcenta un ar darāmo tiks galā aizsietām acīm. Izvēlētā lo­ma ir nevainojama, pie tam es esmu visu nokārtojis tā, ka viņa tev piebiedrosies pavi­sam neuzkrītoši. Kuram gan varētu likties pretdabiski tas, kas tu šeit esi iepazinies ar simpātisku meiteni? Tāds izskatīgs un tem­peramentīgs Jamaikas miljonārs, - viņš cie­nīgi ieklepojās, - tieši viens pats izskatītos aizdomīgi.

Bondam negribīgi nācās piekrist.

-   Vai mani gaida vēl kādi pārsteigumi? - viņš aizdomīgi norūca.

-     Nekā īpaša, - Metiss attrauca. - Le Chiffre ir iekārtojies savā villā. Ta atrodas apmēram desmit jūdzes lejāk gar krastu. Viņam visur seko divi miesassargi. Izskatās, ka tie puiši savu darbiņu pieprot. Viens no viņiem manīts viesojamies nelielā pansijā, kur tikās ar trim samērā briesmīga paskata tipiem. Iespējams, ka tie pieder pie kāda no­ziedzīga grupējuma. Dokumenti viņiem ir kārtībā - tie uzdodas par čehu izcelsmes bez­pavalstniekiem, bet viens no mūsu vīriem zi­nāja teikt, ka viņi savās istabās esot sarunā­jušies bulgāru valodā. Tādus šeit nevar sa­stapt pārāk bieži. Viņus noligst cīņām pret turkiem un dienvidslāviem. Viņi ir stulbi, bet paklausīgi. Krievi tos izmanto kā pasūtījuma slepkavas vai kā aizsegu bīstamās kaujas operācijās.

-   Sirsnīgi pateicos. Nezin, kas no tā tiks man? - Bonds pajokoja. - Vai ir vēl kas?

-   Nē. Pirms lenča atnāc uz viesnīcas "Her- niiiage" bāru. Es tevi iepazīstināšu ar Otro numuru. Ielūdz meiteni vakariņās, un būs gluži saprotami, ja vēlāk viņa pavadīs tevi uz kazino. Ari es tur būšu, bet tu to nemanīsi. Ar mani kopā būs pāris sakarīgu puišu, un pa visiem mēs tevi pieskatīsim. Ak, jā, Londo­na lika tevi informēt, ka šajā viesnicā uzturas ari kāds amerikānis, vārdā Leiters. Tas ir CIP puisis no Fontenblo. Viņš man šķiet tā nekas. Varbūt noderēs.

Bonds apsēdās pie loga, lai apkopotu do­mas. Metisa teiktais bija to satriecis. Viņš tie­šām bija izgāzies. Viņu izsekojuši īsti profe­sionāļi. Iespējams, ka viņu centīsies novākt, pirms tas būs paguvis mēroties spēkiem ar Le Chiffre pie spēļu galda. Krieviem nav nekādu muļķīgu aizspriedumu attiecībā uz nogalinā­šanu. Un tad vēl ši sieviete. Viņš nopūtās. Sievietēm vairāk piedienēja izklaidēties. Dar­bā viņas pinās pa kājām, jauca biznesu ar seksu un jūtām un vienmēr bija tik emocio­nālas. Tās allaž bija jāpieskata, lai ar viņām nenotiktu nekas ļauns.

-   Maita! - Bonds nolamājās, atcerēdamies Muncus, un vēlreiz atkārtojis: - Maita! - izgā­ja no istabas.

5. nodala

Meitene no štāba

Kad Bonds atstāja viesnīcu "Splendide", pulkstenis nebēdnīgi dimdināja divpadsmito stundu. Gaisā varēja just spēcīgo priežu un mimozu smaržu, bet ielas otrā pusē gozējās kazino svaigi laistītie dārzi ar baltajiem grants celiņiem un taciņām. Tāda ainava li­kās vairāk piemērota izsmalcinātai operteātra gaisotnei, nevis azartspēļu atmosfērai ar vi­sām tur notiekošajām melodrāmām.

Saule zvilnēja debesjumā, un likās, ka it visur uzvaru svin jautrība un optimisms, jo mazā piejūras pilsētiņa, atkopusies no laika griežos piedzīvotajām nepatikšanām, nu cerī­gi vērās preti rītdienai, gaidot iestājamies jau­nu prieka un pārticības ēru.

Rojāla-Lezo, kas atrodas pašā Sommas upes malā, kur sākas krasta līnija ar tās glu­dajām dienvidu Pikardijas pludmalēm un aiz­stiepjas līdz Havrai, pakāpeniski pārtopot Britānijas klintīs, bija piedzīvojusi gandrīz to pašu likteni, ko Truvila.

Sākumā Rojāla (bez Lezo) bija tikai mazs zvejnieku ciematiņš, kas vēlāk, Otrās Impēri­jas laikā, tieši tāpat kā Truvila, neticami ātri izvērtās elegantā pludmales kūrortā. Tomēr - tāpat kā Dovila iznīcināja Truvilu, pēc ilga panīkuma perioda Letukē tiešām nogalināja Rojālu.

Gadsimtu mijā, kad mazajai piejūras pilsē­tiņai klājās samērā grūti, kalnos aiz Rojālas ti­ka atrasts pazemes avots, un sēra līmenis ta­jā, kā vēlāk atzina, esot tieši tāds, kāds nepie­ciešams aknu slimību ārstēšanai. Tā bija lie­liska ziņa, jo modē nāca apvienot veseļošanās kūres ar atpūtas priekiem, un, tā kā gandrīz visi franči sūdzas par savām aknām, Rojāla ātri pārtapa par Rojālu-Lezo [16] , tomēr minerāl­ūdens "Eau Royale"[17] slaidajās garkakļu pu­delēs pat tad lika atturīgi pieminēts viesnīcu un restorānu ēdienkaršu pašās beigās.

Un, patiesi, ilgi tas neizturēja konkurences cīņā ar "Vichy", "Perrier" un "Vittel". Vēlāk sā­kās tiesu procesi, kas, kā zināms, nes finan­siālus zaudējumus jebkurai no pusēm. Iespē­jams, tieši šie strīdi bija patiesais iemesls tirdzniecības apjomu kritumam, kas noveda pie tā, ka beigu beigās "Eau Royale" pirka vairs tikai vietējie patrioti. Rojāla atkal bija ;i(karīga tikai no franču un angļu ģimenēm, kas ieradās šeit pavadīt vasaras atvaļināju­mu, bet ziemā pilsētiņa pārtika no ienāku­miem, kurus deva zvejas osta, un tiem gra­šiem, kas iekrita eleganti noplukušā kazino kasē no spēļu galdiem Letukē.

Baroka stilā ierīkotajam kazino "Royale" patiesi piemita kaut kāda burvība. Varbūt tās bija Viktorijas laika elegances paliekas, kas piesaistīja Parīzes sindikāta uzmanību, un vi­ņi savas kaprīzes dēļ 1950. gadā šeit iztērēja paprāvu naudas summu.

Tagad Braitona bija atkopusies no kara se­kām, Nica tāpat. Nostalģiskā tieksme pēc zel­ta laiku vēriena varēja rast izpausmi.

Kazino tika pārkrāsots baltā krāsā ar zelta rotājumiem, kāds tas bijis sākumā, bet istabās ar jaunām blāvi pelēkām tapetēm parādījās vīnsarkani lampu abažūri un paklāji. Pie gries­tiem tika piekarināti milzu svečturi. Atkal tika iekopti dārzi, atkal darbojās strūklakas pie abām lielākajām pilsētas viesnīcām - "Splendi- de" un "Hermitage". Tur tagad visu berza, spodrināja un pārkārtoja.

Mazā pilsētiņa un vieux-port[18] izmocīja sveicinošu dežūrsmaidiņu savās rētainajās sejās, un galvenā ieliņa mirdzināja jautras vitrīnas ar lieliskākajiem Parīzes juvelieru un modes salonu piedāvājumiem, vilinot vēl ci­tus pārdotgribētājus izmantot vieglprātīgajā tūrisma sezonā piedāvātos īpaši izdevīgos īres noteikumus.

Pa to laiku kādam bija izdevies pieglaimo­ties Muhameda Ali sindikāta cilvēkiem, lai tie izmēģina roku kazino spēlēs uz īstām vīru likmēm, un "Sociētē des Dains de Mer de Ro- yale" cerēja, ka nu beidzot Letukē atgūs kādu dalu no tās naudas, kuru tai bija atvīlusi pludmale.

Stāvot, saules apspīdētam, uz dzidrā, mir­dzošā fona, Bondu pārņēma sajūta, cik sa­ņemtais uzdevums ir neiederīgs un svešs šai videi, un paša izlikšanās šķita kā pliķis sejā īstiem aktieriem, kuru profesijas brālis viņš patlaban it kā bija.

Bonds noskurinājās, it kā nokratot traucē­jošo neveiklības sajūtu, un devās uz garāžām viesnīcas otrā pusē. Viņš bija nolēmis pirms tikšanās "Hennilage" bārā apmest likumu gar krastu līdz Le Chiffre villai un tad atpakaļ pa ceļu, kas pirms nogriešanās uz viesnīcu sa­stapās ar route nationale[19] un veda uz Parīzi.

Bonds savu 4,5 litru bentliju bija nopircis 1933. gadā gandrīz nelietotu un uzturējis tei­camā kārtībā visus kara gadus, jo auto bija viņa vaļasprieks. Arī tagad viņš to katru gadu turpināja vest uz tehnisko apkopi Londonā, kur bijušais "Bentley" firmas mehāniķis, kurš tagad strādāja autoservisā netālu no Bonda Čelsijas dzīvokļa, par to rūpējās ar apskauža­mu uzcītību. Bonds parasti vadīja mašīnu ātri un droši, izbaudīdams gandriz juteklisku tīk­smi. Šis neuzkrītoši pelēkais auto ar paceļamo jumtu bez mazākās piepūles sasniedz deviņ­desmit un - nepieciešamības gadījumā - pat simt trīsdesmit jūdzes stundā.

Izbraucis no garāžas, Bonds devās augšup pa nogāzi un drīz vien viņa auto izpūtēja du- cināšana jau bija dzirdama uz platā bulvāra ar trim kustības joslām katrā virzienā, tad uz mazās pilsētiņas galvenās ielas un vēl pēc brīža uz dienvidpuses smilšainajiem kāpu ce­ļiem.

Pēc stundas Bonds, mierīgi iesoļojis pa "Hermitage" bāra durvīm, izvēlējās vienu no galdiņiem lielo logu tuvumā.

Telpu krāšņoja gleznas ar pārāk muskuļo­tiem jātniekiem, kuri pūta medību taures un kurus pavadīja putnusuņi ar skrējienā plīvo­jošu garu spalvu. Visas mēbeles bija darinātas no pulēta sarkankoka un apvilktas ar ādu, ku­ru rotāja dekoratīvas misiņa kniedes. Lampu abažūri un paklāji laistījās koši zilā krāsā. Viesmīļi lepojās ar svītrainiem formas tērpiem un zaļiem, rupja auduma priekšautiem. Bonds pasūtīja "Ameiicano" un nopētīja pārspīlēti uz­posušos apmeklētājus. "Vairums no tiem droši vien ir parīzieši," viņš nodomāja, vērodams, cik manierīgi un dzīvi visi sarunājas, radīdami to teatrāli cienīgo atmosfēru, kuru varētu saukt par l'heure de l'apēritif*. Vīrieši nesteidzīgi baudīja šampanieti, dainas savukārt pārsvarā bija devušas priekšroku sausajam "Mārtiņi".

-   Moi, j'adore le "Dry",** - pie blakus galdi­ņa kāda sārtvaidze skuķe teica savam pava­donim, kas bija ģērbies šim gadalaikam ne- piemeroti biezā tvida uzvalkā un ar siekalai- nu skatienu blenza viņā pāri savam ļoti dār- gajam "Hermes" firmas sēžamspieķim, - fait avec du Gordon's bien entendu.***

-   D'accord, Daisy. Mais tu sais, un zeste de citron…****

•Aperitīva stunda - pirmsmaltites laiks. "Es dievinu sauso.

"•Protams, sajauktu ar "Gordona" džinu. ••••Piekritu. Dēzij. Bet, vai zini, kāds nieks citrona…

Bonda vērīgās acis ārā uz ietves pamanīja Metisa garo stāvu. Viņš patlaban dzīvi saru­nājās ar tumšmatainu meiteni pelēkā tērpā, i^ai gan viņš to turēja, saņēmis aiz elkoņa, ša­jā saskarsmē nebija jaušama intimitāte. Par tuvību neliecināja ari ironiskais vēsums mei­tenes profilā, kas it kā brīdināja viņu šādās attiecībās neiepīt. Bonds gaidīja abus ienā­kam bārā, tomēr skatienu nepacēla, bet izli­kās joprojām vērojam garāmgājējus.

-  Tas taču mesjē Bonds! - Metisa balss aiz muguras izklausījās patīkami pārsteigta. Bonds, izrādīdams tieši tikpat lielu izbrīnu, piecēlās kājās. - Vai tiešām jūs te sēžat viens? Varbūt kādu gaidāt? Es labprāt jūs ie­pazīstinātu ar savu kolēģi Lindes jaunkundzi. Mana dārgā, šis ir tas kungs no Jamaikas, kuram mūsu firmai šorīt bija tas gods pakal­pot.

Bonds palocījās, demonstrējot atturīgu draudzīgumu.

-   Ļoti priecājos, - viņš vērsās pie jaunās sievietes. - Es patiešām esmu viens, un būtu patīkami, ja jūs man piebiedrotos. - Viņš pa­vilka krēslus, lai pienācēji varētu apsēsties, un, neņemdams vērā Metisa iebildumus, uz­sauca oficiantam:

- Vienu džinu kungam un vienu "Bacardi" jaunajai dāmai.

Metiss un Bonds pārmija dažus bezrūpī­gus vārdus par jauko laiku un izteica cerības, ka Rojāla-Lezo atkal atgūs savu kādreizējo rosīgumu. Meitene cieta klusu. Paņēmusi vie­nu no Bonda piedāvātajām cigaretēm, viņa brīdi aplūkoja to, tad sāka smēķēt, izgaršojot, bet netīksminoties, vilkdama dūmus dziļi plaušās un izelpodama tos caur muti un nā­sīm. Jaunās sievietes kustības bija skopas un precīzas - bez mazākās ārišķības vai uzspē­les.

Bonds sajuta viņas personības strāvoju­mu, kaut gan tā vēl nebija bildusi ne vārda. Kamēr Metiss kaut ko stāstīja, Bonds laiku pa laikam pagriezās pret meiteni, pieklājīgi mēģinot iesaistīt sarunā, un ikkatrs īsais acu uzmetiens pievienoja viņa iespaidam par jau­no paziņu kādu sīku detaļu.

Meitenes mati bija ļoti tumši un apgriezti mazliet virs pleciem, izceļot glīto zoda līniju. Lai gan smagās šķipsnas līdz ar galvas kustī­bām bieži aizsedza seju, viņa nelikās neko manām, bet ļāva tiem brīvi dzīvot savu dzīvi. Acis atradās patālu viena no otras un zilgoja pretī Bondam atklāti kā dziļa jūra, tomēr skatiens bija uzcēlis saltas vienaldzības mūri, kuru - kā viņš, pārsteidzot pats sevi, aptvē­ra - tas būtu ar mieru sašķaidīt gabalos. Mai­gā sejas āda bija nedaudz iedegusi, uz tās ne­manīja gandrīz nekādu kosmētiku, vienīgi lū- pukrāsu, kas izcēla plato, juteklisko muti. Rokas, liecinot par savaldību un labām ma­nierēm, mierīgi gulēja klēpī vai uz galda, ļau­jot aplūkot īsi apgrieztos, nelakotos nagus. Ap kaklu viņa nēsāja vienkāršu zelta ķēdīti ar saplacinātiem posmiņiem, bet labās rokas zeltnesi rotāja topāza gredzens. Pelēkā soie sauvage* kleita ar četrstūrainu kakla izgrie­zumu cieši apņēma krūtis un garumā snie­dzās līdz apaļīgajiem ceļiem. Plisētās svārku daļas audums bija puķains. To visu papildi­nāja trīs collas plata, melna pītas ādas josta, bet uz blakus krēsla gulēja tādas pašas ādas somiņa un zeltaina salmu platmale ar melnu samta lenti, kas aizmugurē bija sasieta nelie­lā pušķī. Viņas melnajām plānās ādas kur­pēm bija stūraini purngali.

Sievietes skaistums Bondu satrieca, bet savaldība neciešami intriģēja. Tagad viņš ju­tās kā spārnos, pat varbūt mazliet par daudz satraukts, domādams par to, ka abi varēs

'Dabīgais zīds.

strādāt kopā. Lai nomierinātos, viņš cieši sakļāva pirkstus ap krēsla rokubalstiem.

Metiss bija pamanījis Bonda nemieru, lai­kam tādēļ pēc brīža piecēlās.

-   Atvaino, - viņš teica meitenei, - bet man jāpiezvana Dibernesu ģimenei sakarā ar šo­dien paredzētajām vakariņām. Vai neiebildīsi, ja šovakar atstāšu tevi savā vaļā?

Viņa papurināja galvu.

Bonds strauji pārņēma iniciatīvu savās ro­kās un, tikko Metiss devās uz bāra pusi pie telefona, pievērsās meitenei.

-   Ja jums nav citu plānu, varbūt es varētu jūs uzaicināt vakariņās?

Viņa mazliet sazvērnieciski pasmaidīja.

-   Paldies par uzaicinājumu, tas būtu jau­ki, - tad piebilda, - bet pēc tam mēs varbūt varētu aiziet uz kazino, kur, kā man teica mesjē Metiss, jūs jūtoties kā zivs ūdenī. Var­būt es nesīšu veiksmi.

Tikko Metiss atstāja abus divatā, viņa pret Bondu sāka izturēties daudz draudzīgāk. Lī­kas, ka šī vīrieša sabiedrība viņu apmierina, un, kad tie vienojās par tikšanās vietu un lai­ku, arī Bonds juta. ka ar jauniegūto paziņu būs viegli sastrādāties. Viņš saprata, ka mei­tene uzticēto uzdevumu ir gatava pildīt ar prieku un neiebilst darīt to kopā ar viņu. Vēl pavisam nesen viņš baidījās, ka nāksies pār­varēt daudz šķēršļu, pirms abi atradīs kopīgu valodu, bet tagad jutās tā, ka bez grūtībām varētu sākt apspriest uzdevuma smalkākās detaļas jau tūlīt. Bonds pats sev klusībā atzi­nās, ka sākotnējā attieksmē pret viņas iesais­tīšanu operācijā bijis aizspriedumains, un jau tagad sapņoja šo sievieti iegūt, kad pasākums būs galā.

Kad Metiss atgriezās, Bonds lūdza viesmīli atnest rēķinu un paziņoja, ka viņam jādodas atpakaļ uz savu viesnīcu, lai kopā ar drau­giem ieturētu lenču. Atsveicinoties viņš bridi paturēja meitenes roku savā plaukstā un sa­juta, ka tos abus caurstrāvo savstarpēja uzti­cēšanās un vēlme iepazīt vienam otru tuvāk. Vēl pirms stundas tas būtu licies absurdi.

Meitene ar skatienu sekoja Bondam, kad tas aizsoloja pa bulvāri.

Metiss piebīdīja krēslu viņai tuvāk un klu­su teica:

- Mēs ar Bondu esam labi draugi, un es priecājos, ka jūs viens otru esat satikuši. Man šķiet, es jau tagad dzirdu, kā divās aiz­salušās upēs sprakšķot sāk lūzt kūstošais le­dus. - Viņš pasmaidīja. - Līdz šim es nebiju redzējis, ka Bondu kaut kas spētu atkausēt. Tas viņam pašam būs kaut kas jauns un lai­kam jau tev ari.

Viņa atbildēja tikai pēc brīža.

-    Jāatzīst, ka Bonds ir izskatīgs vīrietis. Viņš man atgādina Hogiju Kārmaiklu, tomēr kaut kādu saltumu un pat cietsirdibu brīžiem jaušu viņa…

Šo teikumu viņai tā ari nebija lemts pa­beigt, jo pēkšņi dažas pēdas atstatu nodrebēja milzīgā loga rūts, sašķistot sprādziena izraisītā vilnī. Eksplozija bija tik spēcīga, ka abi kopā ar krēsliem tika atmesti labu gabalu atpakaļ. Tad iestājās klusums. Ārpusē uz ietves bira kaut kādi priekšmeti. No bāra letes lēnām viena pa­kaļ otrai noripoja pudeles. Tad atskanēja spiedzieni un sākās grūstīšanās pie durvīm.

-   Paliec šeit! - norīkoja Metiss.

Viņš ar spērienu atgrūda no sevis krēslu un izlēca caur tagad jau tukšo loga rāmi.

6. nodala

Divi vīri salmu platmalēs

Izgājis no bāra, Bonds mērķtiecīgi devās uz savu viesnīcu. Ietve veda gar platā bulvāra malām ar vairākām braukšanas joslām abos virzienos. Viņš jutās izsalcis.

Diena joprojām bija tikpat burvīga, tikai saule nu cepināja pārāk karsti, tāpēc ēnas no platānām, kas auga divdesmit pēdu atstatu l ita no citas mazās zāles saliņās uz ietves, bi­ja patīkams patvērums. Neliels aizsargvalnis līdzēja aizturēt svelmi, kas plūda no brauca­mās daļas.

Uz ielas bija ļoti maz cilvēku, tāpēc divi vī­li, kas klusi stāvēja zem koka ielas otrajā pu­sē, uzreiz piesaistīja Bonda uzmanību.

Patiesībā viņš bija tos ievērojis labu bridi iepriekš, apmēram tad, kad prātā aprēķināja, ka ir nogājis jau apmēram simts jardus [20] un vēl tikpat liels attālums šķir viņu no viesnīcas "Splendide" dekoratīvās porle cochēre[21].

Pavērojis abus vīrus uzmanīgāk, Bonds se­cināja, ka tie izturas tramīgi. Abi bija maza auguma un ģērbušies līdzīgos tumšos uzval­kos, kas Bondam šķita pārāk silti šai sezonai. Iespējams, ka viņi gaidīja autobusu, lai dotos uz teātri. Vienīgās detaļas šo cilvēku apģērbā, kas atbilda kūrorta atmosfērai, bija vienādās gaišās salmu cepures. Tās aizēnoja viņu se­jas, tomēr ļāva nomanīt, ka abi ir tumsnēji. Bonds ievēroja vēl kādu nepiemēroti spilgtu akcentu. Uz pleca abiem karājās fotosomas - viena koši sarkanā, otra spilgti zilā krāsā.

Kamēr Bonds izanalizēja visas šīs nianses, attālums starp viņu un abiem vīriem bija sa­mazinājies līdz piecdesmit jardiem un domas jau pievērsušās citam tematam. Viņš prātoja par dažāda kalibra ieročiem un aizsargves- tēm, kad pēkšņi kļuva par aculiecinieku briesmīgai ainai.

Sarkanais vīrs, it kā signalizējot, pamāja ar galvu zilajam vīram, kurš ar ātru kustību atrāva vaļā savu fotosomu. Tajā brīdī Bonds vairs īsti labi neredzēja zilo viru, jo skatu aizsedza platānas stumbrs, bet likās, ka tas, paliecies uz priekšu, kaut ko meklē somā. Negaidot acis apžilbināja dedzinoša gaisma, atskanēja apdullinošs sprādziena troksnis, un karsta gaisa vilnis notrieca viņu zemē. Lai gan Bondu nedaudz pasargāja resnais koka stumbrs, eksplozijas vilnis iedoba viņa vaigus un vēderu kā vingrotāja svars batutu. Apdullis viņš gulēja, raudzīdamies saulē, ka­mēr apkārt viss dārdēja, it kā kāds ar dzelzs āmuru sistu pa zemākajiem klavieru reģis­triem.

Kad, krietni apdullis un tuvu bezsamaņai, Bonds tomēr mēģināja piecelties uz viena ceļ­gala, pār viņu nolija asiņainu audu un apģērba drisku lietus, kas sajaucās ar gaisā uzsvies­tiem koku zariem un granti. Tiem sekoja sīkā­ki zariņi un lapiņas. No visām pusēm gāzās plīstoša stikla šķindoņa. Debesīs pacēlās mel­nu dūmu sēne un izkusa zilgmē. Gaiss smir­dēja pēc sprāgstvielām, degoša koka un - ak, jā, - gruzdošas gaļas. Piecdesmit jardu rādiusā kokiem bija norautas lapas un pārogļojušies zari. Divi koki gulēja šķērsām pāri ielas brau­camajai daļai. Tos vienu no otra atdalīja dū­mojošs krāteris. Abi vīri salmu cepurēs bija pazuduši bez miņas. Bet uz ceļa rēgojās sarka­na sliede, uz ietves, uz koku stumbriem un pat augstu zaros karājās košas skrandas.

Bondam nāca vēmiens.

Metiss uzgāja draugu, kad tas jau bija pie­cēlies kājās un stāvēja, ar abām rokām cieši apķēris koku, kurš bija izglābis viņam dzīvī­bu.

Bonds pakļāvīgi ļāva sevi balstīt līdz vies­nīcai "Splendide", no kuras neziņā un izbīlī, nesaprazdami, kas notiek, gāzās ārā viesi un apkalpotāji. Kad tālumā atskanēja ātrās palī­dzības un ugunsdzēsēju automašīnu signāli, viņiem jau bija izdevies izspraukties cauri pū­lim, tikt augšā pa kāpnēm un pa gaiteni aiz­kļūt līdz Bonda istabas durvīm.

Metiss uz īsu bridi apstājās, lai ieslēgtu radio, kas atradās kamīna priekšā, un, ka­mēr Bonds atbrīvojās no asiņu traipiem no­tašķītajām drēbēm, apbēra viņu ar jautāju­miem.

Kad Bonds jau grasījās aprakstīt, kā iz­skatījušies divi aizdomīgie vīri, Metiss paķēra telefona klausuli, kas stāvēja blakus gultai.

- …un pasaki policijai, - viņš nobeidza, - pa­saki viņiem, ka to angli no Jamaikas es nogā­dāju drošībā. Lai gan trieciens viņu nogāza no kājām, tam nekas nekaiš. Pēc pusstundas es būšu tur un izstāstišu visu sīkāk. Vajadzē­tu iestāstīt presei, ka tā ir bijusi savstarpēja izrēķināšanās starp diviem bulgāru komunis­tiem un viens no viņiem otru nogalinājis ar bumbu. Par trešo nevajag minēt ne vārda. Tas droši vien nekur tālu nav ticis. Mums par katru cenu jādabū viņš rokā. Es domāju, viņš ir ceļā uz Parizi. Jābloķē ceļi, vai saprati? Alors. bonne chance!*

Metiss pagriezās pret Bondu un noklausī­jās viņa stāstu lidz galam.

•Vēlu veiksmi!

-   Merde* tu taču esi dzimis laimes krekli­ņā, - viņš teica, kad Bonds apklusa. - Skaidrs, ka ši dāvana bija domāta tev. Tieši tā - bumbu viņi bija paredzējuši tev, cerēdami paši patver­ties aiz kokiem, bet notika pilnīgi otrādi. Mēs noskaidrosim visus faktus. - Bridi klusējis, viņš domīgi turpināja. - Šī lieta šķiet intere­santa. Viņi tevi uztver visai nopietni. Tomēr ka tie sacrē** bulgāri bija iedomājušies nosargāt sevi? Un kāda loma te ir fotosomu krāsām? Vajadzētu pameklēt tās sarkanās fragmentus.

Metiss grauza nagus. Viņa acīs parādījās dī­vains, satraukts mirdzums. Šī lieta vērtās negai­dīti nopietna, un viņš bija kļuvis par tās aktīvu līdzdalībnieku. Viņš vairs nebija tikai vērotājs no malas, kurš gaida, kad Bonds uzsāks cīņu pie spēļu galda ar Le Chiffre. Metiss pielēca kājās.

-  Iedzer kaut ko, iekod lenču un atpūties, - viņš pavēlēja. - Man jāaposta pēdas, kamēr tās svaigas, citādi atbrauks policija un izbradās vi­su ar saviem lielajiem, melnajiem zābakiem.

Metiss izslēdza radio un atvadoties silti pa­māja. Aizcirtās durvis, un istabā iestājās klu­sums. Bonds uz brīdi palika sēžam pie loga, atskārtis, cik labi tomēr ir būt dzīvam.

♦Mēsli. "Sasodītie.

Vēlāk, kad Bonds bija iztukšojis pirmo glā­zīti viskija ar ledu un ķērās pie patē de foie gras* un auksta langouste,** ko viesmīlis jau viņam bija salūkojis, iezvanījās telefons.

-   Šeit runā Lindes jaunkundze.

Balss izklausījās klusa un noraizējusies.

-  Vai jums nekas nekaiš?

-   Nē, viss kārtībā.

-   Priecājos dzirdēt. Lūdzu, esiet uzmanīgs!

Un viņa nolika klausuli.

Bonds pats sevi apsveica, tad paņēma nazi un izvēlējās biezāko sausiņu.

Pēkšņi viņš nodomāja: "Divi no viņiem ir paga­lam, bet trešais būs manā pusē. Ar to ari jāsāk."

Viņš iemērca nazi glāzē ar verdošu ūdeni, kas stāvēja blakus Strasbūras porcelāna tējkannai, un atgādināja pats sev. ka par tik garšīgu maltīti jāiedod viesmīlim divtik liela dzeramnauda.

7. nodala

Rougeetnoir***

Bonds mēģināja nomierināties, lai būtu gatavs gaidāmajai spēļu partiju virknei, kas

•Zosu aknu pastēte. "Juras vēzis. •"Sarkanais un melnais.

varēja vilkties gandrīz visu nakti. Trijos viņš pie sevis bija uzaicinājis masieri. Kad lenča trauki bija novākti, viņš apsēdās pie galda un vienkārši skatījās laukā pa logu uz jūru tik il­gi, līdz pie durvīm atskanēja klauvējieni. Izrā­dījās, ka masieris ir zviedrs.

Viņš darbojās ap Bondu klusēdams, sākot ar kāju pēdām un virzoties augšup lidz sprandai, lai izlīdzinātu visus saspriegto ner­vu un muskuļu mezglus, kas pēc piedzīvotā vēl ik pa brīdim raustījās. Pat garie nobrāzu- mi uz pleciem un sāniem pārstāja smelgt, un, kad zviedrs bija aizgājis, Bonds iegrima ciešā miegā.

Viņš pamodās vakarā un jutās pilnīgi mundrs.

Pēc vēsas dušas Bonds devās uz kazino. Lai gan pārdzīvotais bija laupījis noskaņoju­mu spēlēt, vajadzēja saņemties un atgūt tādu stāvokli, kad vienlaicīgi darbojas gan analītis­kais prāts, gan intuīcija, gan iedzimtais tem­peraments. Bonds apzinājās, ka tie ir viņa visvērtīgākie trumpji, kas palīdzēja būt veiksmīgam spēlmanim.

Bondam vienmēr bija piemitis azartis- kums. Viņš milēja klausīties, kā krītot liegi noskan kārtis, un pāri zaļajiem galdiem vērot it kā bezkaislīgās sejas, kas tomēr slēpa sa­traukumu. Viņam patika eleganti atturīgais kāršu istabu un kazino zāļu komforts ar ērta­jiem krēslu rokubalstiem, uz kuriem varēja novietot šampanieša vai viskija glāzi, mierīgais un prasmīgais viesmīļu darbs. Viņu uzjautri­nāja tas, ka ruletei un kārtīm bija savs lē­mums, kam piešķirt, kam atņemt, - tie sprieda tiesu pēc saviem kritērijiem. Viņam tikās gan spēlēt, gan vērojot lemt, kā viņš būtu rīkojies citu spēlētāju vietā, tāpat ari pārdzīvot brīžus, kad jāsaka izšķirīgais "jā" vai "nē", apzinoties, ka parasti izredzes laimēt ir puse uz pusi.

Tomēr visvairāk viņam patika tieši tas, ka iznākumā katrs varēja vainot vienīgi pats se­vi. Veiksme šeit bija vergs, nevis kungs. Veiksmi varēja palaist garām vai noķert aiz svārku maliņas. Šeit jāsaprot un jāiegaumē viens - vislielākais grēks būtu kādu tur, aug­šā, vainot par gājienu, kuru tu pats izdari šeit, apakšā. Sava veiksme katram jāmil tā­pat kā cilvēks - ar visiem trūkumiem. Bonds veiksmi uztvēra kā sievieti, kuru var maigi pierunāt un nežēlīgi pakļaut, bet ne kā sa­biedroto vai tiesnesi. Tomēr viņš bija pietie­kami godigs pats pret sevi, lai atzītu, ka ne sievietes, ne veiksme viņam līdz šim nebija centušās nodarīt pāri, un nojauta, ka var pienākt brīdis, kad vai nu veiksme, vai arī sieviete viņu piespiedis nomesties ceļos. Kad tas notiks, viņa seja droši vien izskatīsies tik­pat muļķīga, kā citiem, kurus viņš šeit ne­skaitāmas reizes bija vērojis, jo, tāpat kā tiem, viņam būs jāizšķiras, vai solīt maksu par to, ko jau pēc brīža var pazaudēt.

Tomēr šajā jūnija novakarē Bonds - vēl pilns pārliecības un priecīgu gaidu - cauri kasei iegāja šalle privēe un samainīja miljons franku pret piecdesmit tūkstošu čipiem, bet pēc tam apsēdās pie ruletes galda ar numuru 1 blakus chefcle partie.

Bonds paņēma no chef karti, uz kuras tas bija atzīmējis izspēlētos ciparus, un vēroja, kā ripo bumbiņa, jo spēles seanss bija sācies jau pulksten trijos. Viņš tā rīkojās vienmēr, lai gan no galvas zināja, kā tiks griezts rats un kā ripos bumbiņas, iekrizdamas kādā no numurētajām bedrītēm. Tomēr katra spēle bi­ja unikāla, un katra no tām sākas 110 jauna, kad krupjē, labajā rokā paņēmis ziloņkaula bumbiņu, ar to pašu roku satvēris vienu no ruletes riteņa četriem spieķiem, iegrieza to pulksteņrādītāja virziena. Atlika vēl trešā kustība ar to pašu roku - raidīt bumbiņu pa ārējo josliņu pretēji pulksteņrādītāja virzie­nam un rata kustībai.

Neapšaubāmi, ka viss šis rituāls un visi mehāniskie sīkumi - pats rats, numurētās bedrītes un cilindrs - laika gaitā tika pārman­toti un uzlaboti tādā mērā, ka bumbiņas skrējienu nevarēja ietekmēt ne kāda īpašās prasmes, ne krupjē, ne arī rata slīpums. To­mēr, neskatoties uz to, spēlmaņu vidū bija saglabājies paradums - un ari Bonds to nelo­kāmi ievēroja - pierakstīt visu spēles gaitu un vadīties pēc novērotajām tendencēm. Viņš, piemēram, atzīmēja un par svarīgu uzskatīja sakritību, kad divos seansos atkārtojās viens un tas pats skaitlis vai arī vairāk nekā četri pāra cipari pēc kārtas.

Bonds tādēļ gan neaizstāvēja viedokli, ka regulāri būtu jātrenējas pie spēļu galdiem, bet turējās pie uzskata - jo vairāk pūļu un iz­domas tiek ieguldīts spēlē, jo vairāk no tās var saņemt.

Pie minētā galdiņa gan triju stundu laikā, kopš bija sākusies spēle, nekādu ievērības cienīgu sakritību nevarēja saskatīt, ja nu vie­nīgi to, ka neviens nav licis uz beidzamo du­ci [22] . bonds parasti izvēlējās spēlēt pret pašu ruleti un spēlēt pretēji, nekā katrā no saviem iepriekšējiem gājieniem, kā ari sākt jaunu kursu tad, kad bija uzkritusi nulle. Un tā viņš nolēma izspēlēt vienu no saviem iecienītāka­jiem manevriem un likt maksimumu - simts tūkstošus franku - uz diviem pirmajiem du­čiem. Tādējādi viņš bija noklājis divas trešda­ļas no galda (bez nulles), un, tā kā duči dod izredzes ar divi pret viens, viņš varēja vinnēt simttūkstoš franku ikreiz, kad uzkrita skaitlis, kas ir mazāks par divdesmit pieci.

Viņš bija vinnējis sešos no septiņiem gā­jieniem un zaudēja, kad uzkrita trīsdesmit- nieks. Tīrā peļņa bija četrsimt tūkstoši franku. Astoto gājienu viņš izlaida. Uzkrita nulle. Bonds to uzskatīja par zīmi, ka var turpināt, un, pieņemdams skaitli trīsdes­mit par ceļa rāditāju uz pēdējo duci, izlē­ma šoreiz likt uz pirmo un pēdējo, līdz bija divreiz vinnējis. Desmit metienu vēlāk div­reiz uzkrita vidējais ducis, kas maksāja vi­ņam četrsimt tūkstošus franku, tomēr no galda viņš piecēlās ar vienu miljonu franku kabatā.

Tūlīt pēc tam, kad Bonds bija sācis likt uz maksimumu, ap galdu sapulcējās par vi­ņa spēli ieinteresējušies ļaudis. Tā kā tiem likās, ka veiksme šim vīram uzmetusies par sabiedroto, pāris citu cilvēku lika uz Bonda izvēli - gluži kā mazās loču zivis, kas seko plēsonīgai haizivij. Kāds, kurš sēdēja pretī un izskatijās pēc amerikāņa, izturējās nepa­rasti draudzīgi un īpaši priecājās par Bonda veiksmēm. Viņš jau pāris reižu bija uzsmai­dījis no pretējās puses un pārāk uzkritoši atdarināja Bonda darbības, uzlikdams divas desmit tūkstošus vērtas likmju kartītes tieši pretī Bonda lielākajām. Kad Bonds piecēlās, arī viņš atbīdīja savu krēslu un jautri uz­sauca:

-   Paldies par ceļa rādīšanu! Laikam esmu parādā vienu dzērienu. Vai varu uzaicināt piebiedroties man bārā?

Bonds nojauta, ka šis vīrs varētu būt no CIP. Viņš pasvieda vienu desmit tūkstošus vērto kartīti krupjē, bet otru zāles pārzinim un, tuvojoties bāram, bija jau gandrīz pārlie­cināts par sava pieņēmuma pareizību.

-    Mani sauc Fēlikss Leiters, - paziņoja amerikānis. - Priecājos iepazīties.

-   Esmu Bonds. Džeimss Bonds.

-   Ak tā, - jauniegūtais paziņa smaidot no­teica, - bet tagad palūkosimies, ar ko mēs to varētu atzīmēt.

Bonds ieteica Leiteram nogaršot savu iemī­ļoto kokteili un sāka uzmanīgi sekot bārmeņa rosībai.

-  Būs nepieciešams sausais "Mārtiņi", - viņš teica, - viens mēriņš, kas jāielej dziļā šampa­nieša glāzē.

-   Oui, monsieur.[23]

-   Tas nav viss. Piejauciet tam trīs daļas "Gordona", vienu daļu degvina un pusi "Kina Lillet". To visu labi sakratiet kopā ar ledu un beigās pievienojiet plānu citrona šķēliti. Vai iegaumējāt?

-   Protams, mesjē. - Bārmenim, šķiet, pati­ka šī ideja.

-   Dieviņ, tētiņ, tas tik būs dzēriens, - no­brīnījās Leiters.

Bonds iesmējās.

-   Kad ir… hm… kā lai saka… nepieciešams koncentrēties, - viņš mēģināja paskaidrot, - es pirms vakariņām nekad nedzeru vairāk par vienu glāzi. Toties dzērienam ir jābūt ilgi bau­dāmam, ļoti stipram, ļoti aukstam un ļoti labi sajauktam. Man nepatīk dzert no sīkām glāzī­tēm, vienalga, kas tajās ieliets. Šis dzēriens ir mans izgudrojums. Es droši vien to patentē­šu, kad būšu izdomājis nosaukumu.

Viņš uzmanīgi vēroja, kā nosvīda dziļā glā­ze, kad tajā ielija aukstais, bāli zeltainais dzē­riens, kurā bija ieklīduši sīki gaisa burbulīši, kad tas tika maisīts šeikerī. Tad Bonds pa­sniedzās pēc glāzes un lēni izbaudīja pirmo, lielo malku.

-   Teicami, - viņš atzinīgi bilda, - tomēr, ja jūs tam būtu pievienojis graudu degvīnu, ne­vis to, kas gatavots no kartupeļiem, garšotu vēl lieliskāk.

-    Bet nekļūsim sīkumaini, - viņš sazvēr­nieciski teica bārmenim. Tas plati pasmaidī­ja. - Mēs taču nevēlamies nodarboties ar ma­lu skaldīšanu.

Leiteram dzēriens garšoja.

-   Jums acīmredzami padodas lietas, kur visu izšķir precizitāte, - viņš atzinīgi teica, kad abi ar glāzēm rokās pārvietojās uz telpas stūri. Tad paklusāk piebilda: - Varbūt jūs va­rētu to nosaukt par Molotova kokteili, par go­du tam, ka vienu tādu šopēcpusdien jau esat nobaudījis.

Bonds iesmējās. Tad viņi apsēdās.

-   Redzēju, ka zināmā vieta ir norobežota ar vi īvēm un mašīnām to nākas apbraukt pa iet­vi. Ceru, ka tas nav atbaidījis ļaudis ar bieza­jiem maciņiem.

-   Cilvēki ir noticējuši stāstam par komu­nistu savstarpējiem rēķiniem, bet daži domā, ka uzsprāgusi gāzes caurule. Visi apsvilušie koki pa nakti tikšot nozāģēti, un, ja viņi strā­dās tikpat cītīgi kā Montekarlo, tad rit no rīta nekas vairs neliecinās par šodien notikušo.

Leiters izslidināja no "Chesterfield" paciņas vienu cigareti.

-   Priecājos, ka esam vienā komandā. - Viņš ielūkojās dzēriena glāzē. - Bet visvairāk es priecājos par to, ka jūs neuzspēra gaisā. Mū­su puse ir loti ieinteresēta pozitīvā lietas iznā­kumā, un es domāju, ka mūsējie vērtē to tik­pat augstu kā jūsējie. Arī par avantūru viņi to neuzskata. Patiesībā Vašingtona griež zobus, ka viņiem pašiem tas nebija ienācis prātā. Jūs jau zināt, kāda mēdz būt priekšniecība. Nedomāju, ka jūsējā Londonā īpaši atšķirtos no manas.

Bonds piekrītoši pamāja.

-   Tiem vienmēr drusku skauž, ja otram kaut kas izdodas, - viņš atzina.

-Jebkurā gadījumā, esmu jūsu rīcībā. Do­siet man ziņu, kad jums būs nepieciešama palīdzība. Lai gan Metiss ar saviem puišiem te jau visu kontrolē, tomēr arī ar mani varat rēķināties jebkurā brīdī.

-   Es pratīšu novērtēt jūsu atbalstu, - Bonds teica. - Pretinieks mani jau ir sazimējis, un es nebrīnītos, ja tie būtu atšifrējuši ari jūs un Metisu. Spēlīte ir sākusies, un lidzekļi tajā diez vai tiks taupīti. Labi, ka Le Chiffre patiesi ir tādā izmisumā, kā mēs domājām. Pagai­dām gan nekādu konkrētu uzdevumu nedo­šu, tomēr būtu labi, ja šovakar jūs paliktu kazino. Man ir asistente Lindes jaunkundze. Jūs varētu pakavēt viņai laiku, kad es pats būšu sācis spēlēt. Viņas dēļ jums nebūs jā­kaunas. Ļoti glīta meitene. - Viņš uzsmaidīja Leiteram. - Pie viena jūs varētu pavērot preti­nieka ieroču vīrus. Es gan šaubos, vai viņi šeit, telpās, kaut ko uzsāks, bet drošs paliek drošs.

-   Uzdevums ir kā radīts man, - teica Lei- ters. - Pirms sāku strādāt šajā organizācijā, es dienēju jūras kājniekos, ja jums tas kaut ko izsaka. - Šajos vārdos Bonds saklausīja tādu kā lūgumu pēc atzinības.

-   Protams, tas daudz ko izsaka, - viņš ap­liecināja.

Izrādījās, ka Leiters ir no Teksasas. Kamēr viņš stāstīja par savu darbu NATO Apvienota­jā izlūkošanas štābā un grūtībām, ar kādām nācies saskarties, lai uzturētu stabilitāti or­ganizācijā, kur kopā darbojās tik dažādu tau­tību cilvēki, Bonds nodomāja, ka amerikāņi ir jauki ļaudis un ka paši jaukākie laikam ir no

Teksasas.

Fēlikss Leiters bija apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs, gara auguma, kalsns vīrs smalkiem kauliem. Viņa vieglais iedeguma krāsas uzvalks brīvi karājās uz auguma kā uz pakaramā, atgādinot Frenka Sinatras apģēr­bus. Lai gan Leitera runa un kustības bija lēnas, varēja nojaust, ka šis vīrs spēj rīkoties ari spēji un dzelžaini, sagādājot nopietnas ne­patikšanas pretiniekam. Viņa pār galdu salī­kušais stāvs atgādināja piekūnu, kas ar savu spēcigo knābi ir sagatavojies negaidīti uz­brukt laupījumam. Ari sejas izteiksme ar aso zodu, izcilnajiem vaigu kauliem un greizo muti atbilda šim tēlam. Leiteram bija zaļga­nas, ieslīpas acis, kuras viņš mēdza samiegt gluži kā kaķis, jo bija paradis vairīties no pa­ša vienā laidā kūpināto cigarešu dūmiem. Re­dzot krunciņas, kas no miegšanas bija uz mūžu iegūlušas acu kaktiņos, likās, ka vīrietis smaida vairāk ar acīm, nekā ar muti. Salmu krāsas matu ērkulis vērta viņa izskatu puicis­kāku un kontrastēja ar seju. Lai gan Leiters diezgan atklāti stāstīja par saviem pienāku­miem Parīzē, Bonds drīz vien pamanīja, ka tas nekad nepiemin amerikāņu kolēģus Eiro­pā vai Vašingtonā, jo laikam organizācijas in­tereses vērtēja daudz augstāk nekā Ziemeļat- lantijas sabiedroto. Bondam viņš patika.

Kamēr Leiters tukšoja nākamo viskija glāzi, Bonds paspēja viņam pastāstīt par Munciem un savu īso šīrīta izlūkbraucienu gar krastmalu. Bija jau pusastoņi, un viņi nolēma, ka laiks doties uz viesnīcas pusi. Pirms abi pameta kazino, Bonds noguldīja caisse* visu savu kapitālu, kas sastāvēja no divdesmit četriem miljoniem, atstājot kaba­tā tikai dažas naudaszīmes sīkiem izdevu­miem.

Tuvojoties "Splendide", viņi redzēja, ka strādnieku brigāde jau rosās ap bumbas eks­plozijas vietu. Vairāki koki bija izcelti ar vi­sām saknēm, un vietējās pašvaldības norīko­to speciālo mašīnu šļūtenes mazgāja bulvāri un ietves. Bumbas izrautais krāteris bija pa­zudis, un tikai nedaudzi ziņkārīgie apstāju­šies vēroja šo rosību. Bonds nodomāja, ka droši vien tāda pati plastiskā operācija tika izdarīta pie "Hermitage" un veikaliem, kuri bi­ja pazaudējuši logus.

"Kase.

Rojāla-Lezo atkal mierīgi gulēja siltajā, zi lajā dūmakā.

- Kā labā darbojas concierge? - vaicāja Leiters. Bonds to nezināja un tā arī pateica.

Ari Metiss neko nebija izdibinājis. "Ja tu nevari uzpirkt concierge pats, tad tas nozīmē, ka viņu jau ir pasteidzies uzpirkt kāds cits. Visi concierges ir piekukuļojami. Tā nav viņu vaina, jo viņi tiek apmāciti visus viesnīcu klientus, izņemot maharadžas, uzskatīt par potenciāliem krāpniekiem un zagļiem. Viņiem tava veselība rūp tikpat maz kā krokodiliem." Bonds šo Metisa teikto bija atminējies bridi, kad concierge ieskrēja pie viņa apjautāties, vai kungs esot atguvies pēc nelaimīgā pēc­pusdienas atgadījuma. Bondam bija licies, ka labāk būs, ja viņš teiks, ka jūtas vēl mazliet nedroši. Ja šī ziņa nāks ausis pretinieka izlū­kiem, tad Le Chiffre droši vien uzsāks spēli jau šai pašā vakarā, maldīgi domādams, ka sāncensis nav formā. Concierge bija piedāvā­jis atsūtīt kādas zāles, kas varētu palīdzēt Bondam ātrāk atlabt.

Leitera istaba atradās vienā no augšējiem stāviem, un tādēļ viņi atvadījās pie lifta, ie­priekš norunājuši tikties kazino ap pusdivpa­dsmitiem, kad parasti sākās īstā spēle.

8. nodala

Sārtās gaismas un šampanietis

Bonds iegāja savā istabā, kur atkal nema­nīja nekādu pazīmju, kas liecinātu par ielau­šanos, nometa drēbes, izkarsējās vannā, bet pēc tam noskalojās ledainā dušā un atlaidās gultā. Bija atlikusi viena stunda pirms tikša­nās ar meiteni "Splendide" bārā. Pa šo laiku jāpagūst apkopot domas, izanalizēt katru sa­va plāna detaļu. Jāizlemj, kā rīkoties pēc spē­les gan uzvaras, gan sakāves gadījumā. Viņš gribēja izplānot visas rīcību kombinācijas Me­tisam. Leiteram un meitenei, kā ari apsvērt pretinieka iespējamo reakciju dažādās situ­ācijās. Bonds aizvēra acis, un viņa galvā kā kaleidoskopā parādījās dažādas situācijas un dažāds cilvēku izvietojums.

Divdesmit minūtes pirms deviņiem viņš nolēma, ka ir apsvēris jebkuru reakciju, kas varētu sekot viņa un Le Chiffre duelim. Viņš piecēlās, saģērbās un izdzēsa visas nākotnes projekcijas no sava prāta.

Siedams šauro melna satina kaklasaiti, viņš uz mirkli apstājās spoguļa priekšā, lai kritiski novērtētu tajā redzamo. Pretī rāmi raudzījās zaļganzilas acis ar mazliet ironiski jautājošu izteiksmi, bet pāri labajai uzacij kā dūšīgs komatiņš krita, īsa melna matu cirta, kas nemūžam nebija piedabūjama paklausīt. Šaurās rētas dēļ, kas bija vertikāli iegūlusi labajā vaigā, vīrietis spogulī mazliet atgādinā­ja pirātu. "īpašu līdzību ar Hogiju Kārmaiklu es te nesaskatu," Bonds nodomāja un piepil­dīja plakanu viegla metāla etviju ar piecdes­mit "Morland" cigaretēm, kurām bija trīs zelta joslas. Metiss bija viņam atstāstījis meitenes vārdus.

Bonds ieslidināja bikšu kabatā cigarešu etviju un, iepriekš pārbaudījis, vai tām pie­tiek degmaisījuma, savas "Ronson" šķiltavas. Atradis turpat vietu arī plānai desmit miljonu franku paciņai, viņš atvilka lādi un izņēma vieglu zamšādas ieroču maksti, pārlika pār plecu un piesprādzēja, lai tā karātos apmē­ram trīs collas zem paduses. Pēc tam plauktā zem krekliem sataustīja vēl vienu lādīti, kurā glabājās ļoti plāna 25. kalibra automātiskā "Beretta"ar kaula rokturi. Viņš izņēma aptve­ri un lodi, kas bija ielādēta stobrā, un tad vai­rākas reizes pavirpināja ieroci ap pirkstu, bei­gās nospiezdams gaili. No jauna ielicis aptve­ri, viņš uzlika drošinātāju un iemeta ieroci seklajā makstī zem pleca. Beidzot, uzmanīgi pārlaidis acis istabai, lai redzētu, vai nekas nav aizmirsts, un pāri smagajam zida krek­lam pārslidinājis elegantā vakara uzvalka ža­keti ar vienrindu pogu aizdari, Bonds sajutās ērti un viegli. Viņš vēlreiz nopētīja sevi spogu­lī, lai pārliecinātos, vai tomēr nav manāms zem apģērba paslēptais ierocis, vēlreiz piekār­toja kaklasaiti un atstāja istabu, aizslēgdams aiz sevis durvis.

Ticis līdz pagriezienam kāpņu apakšā, kas veda uz bāru, viņš izdzirdēja, kā aiz muguras atveras lifta durvis un melodiska balss uzsauc:

- Labvakar!

Tā bija viņa. Meitene stāvēja un gaidīja, kad viņš pienāks tai klāt.

Bonds nebija aizmirsis, cik daiļa viņa bija, tādēļ nebrīnījās, atkal izjūtot saviļņojumu, kuru viņā spēja izraisīt tikai šīs sievietes klāt­būtne vien.

Viņai mugurā bija vienkārša piegriezuma melna samta kleita, kura tomēr bija darināta ar tādu meistarību, kas ir pa spēkam tikai augstākās klases couturier.[24] Ap kaklu rotājās šaura dimantu kaklarota, un sīka dimanta piespraudīte, mirguļojot elpas ritmā, pievērsa uzmanību viņas krūšu izcilnišiem zem klei­tas. Uz saliektās rokas elkoņa locitavas bija uzvērta melnas, vienkāršas vakara somiņas rokturis. Viņas taisnie, piķa melnie mati, brī­vi izlaisti, krita uz leju lidz zodam, kur maigi piekļāvās sejai.

Viņa izskatījās nevainojami, un Bonda sirds salēcās kā jauns kumeļš.

-   Jūs izskatāties jauki. Radiobizness lai­kam plaukst un zeļ.

Viņa ieķērās vīrieša elkonī.

-  Esmu izsalkusi, tādēļ labāk nekavēsimies te, tukši runājot, ja neiebilstat, - viņa ierosi­nāja. - Es gribu visus satriekt, kad mēs tur ie­radīsimies, bet melnajam samtam ir viens briesmīgs trūkums, un es jums pačukstēšu, kāds: tas izsēžas. Un, starp citu, ja dzirdēsiet mani šovakar iekliedzamies, tad ziniet - uz niedru krēsla būšu uzrāvusi kleitā diedziņu.

Bonds smējās.

-  Kā nu ne, iesim taisnā ceļā iestiprināties, un, lai būtu vieglāk sagaidīt pasūtījumu, ie­dzersim pa glāzītei degvīna.

Viņa pārsteigti uzlūkoja savu pavadoni, un Bonds tūlīt pārlaboja:

-  Vai arī kokteili, ja jums tas labāk tīk. Bet garšīgāku ēdienu kā te jūs neatradīsiet visā Rojālā.

To pateicis, Bonds sajuta, ka vai nu ar sa­vu vēlmi vadil situāciju, vai arī ar pārāk alka­tīgo skatienu ir meiteni aizvainojis. Laikam bija kāda robeža, kuru nevajadzēja pārkāpt. Nu Bonds tika atalgots ar krietnu ironijas de­vu viņas acu skatienā.

Tomēr abi lo aizmirsa, kad mattre d'hotel[25] klanīdamies cauri pūlim ievadīja viņus ēdam­zālē, un Bonds pārliecinājās, ka vairums va­kariņotāju patiešām krietnu brīdi nespēj at­raut skatienu no viņa pavadones.

Restorāna modernizētā dala bija izveidota kā kuģa pakaļgals ar lielu pusmēness tonnas logu, kas pavēra skatu lejā pāri viesnīcas dārziem, to­mēr Bonds izvēlējās galdiņu kādā spogulsienu nišā milzīgās zāles tālākajā daļā, kas bija sagla­bājusi savu karaļa Edvarda laika stilu. Tur vi­ņus apņēma balti zeltainā interjera mirdzums, bet pats galdiņš bija norobežots ar sarkana zida aizkariem un apgaismots ar aizgājušā laikmeta norieta periodā modē nākušām sienu lampām.

Kamēr viņi mēģināja atšifrēt ēdienkarti, kuras teksts bija iespiests ar purpurkrāsas burtiem, Bonds pamāja sommelier,** tad pa­griezās pret savu pavadoni.

-  Vai esat izlēmusi?

-  Es labprāt iedzertu glāzīti degvīna, - viņa atteica un turpināja lasīt ēdienkarti.

-  Atnesiet nelielu karafiti loti auksta degvī­na, - pasūtīja Bonds. - Es nevaru dzert uz jū­su veselību, ja nezinu kāds ir jūsu kristītais vārds.

-  Vespere,* - viņa teica. - Vespere Linde.

Bonds skatījās meitenē ar tādu kā neiz­pratni.

-    Man jau ir apnicis paskaidrot. Vecāki stāstīja, ka es esot dzimusi vakarā, ļoti vēt­rainā vakarā. Laikam viņi būs vēlējušies šo vakaru paturēt prātā, - Vespere pasmaidī­ja. - Dažiem cilvēkiem mans vārds patīk, ci­tiem nē. Es pati vienkārši pie tā esmu piera­dusi.

-   Man šķiet, ka tas ir jauks, - teica Bonds. Tad viņam prātā ienāca kāda doma. - Vai es drīkstu to aizņemties? - Viņš atklāja, ka mek­lē nosaukumu paša izgudrotajam sapņu dzē­rienam. - "Vespere" izklausās jauki un at­bilstoši pievakares debesīm un saulrieta stundai, kuras laikā ļaudis visā pasaulē varē­tu baudīt manu dzērienu. Lūdzu, atļaujiet man to nosaukt jūsu vārdā!

-   Ar vienu noteikumu. Jūs vispirms Jau­siet man to nogaršot, - viņa atbildēja. - Tas laikam ir dzēriens, ar kuru jūs lepojaties.

-   Es jūs ar to uzcienāšu, kad viss būs ga­lā, - apsolīja Bonds, - pat ja mēs zaudēsim. Vai izvēlējāties, ko ēdīsiet vakariņās? Lūdzu, nebaidieties būt ekstravaganta, - un tad maz­liet piesardzīgi piebilda, - vai ari jūs riskējat atpalikt pati no savas kleitas.

-   Es īsti nevaru izlemt par labu vienam no diviem variantiem, - viņa smiedamās at­bildēja. - Abi man garšotu vienlīdz labi, bet, ja reiz radusies izdevība izturēties kā miljonārei… tad es sāktu ar kaviāru, pēc tam nobaudītu grilēto rognon de veau ar pommes soufHēs,[26] bet desertā - fraises des bois[27] ar ļoti lielu kaudzi putukrējuma. Vai mana apņēmīgā izvēle neizklausās pārāk negausīga? - viņa jautājoši palūkojās uz Bondu.

-   Izvēle ir ļoti nevainīga. Tas taču ir tikai labs, vienkāršs un pilnvērtīgs ēdiens. - Viņš pagriezās pret viesmili. - Un atnesiet labi daudz grauzdiņu!

-        Lielākās grūtības, - viņš ņēmās skaid­rot, - ir nevis dabūt kaviāru, bet gan labi daudz sausiņu, uz kuriem to uzsmērēt.

-   Tālāk, - viņš pievērsās ēdienkartei, - se­košu dāmas izvēlei un arī ņemšu kaviāru, bet kā galveno ēdienu es vēlētos nelielu gabalu pusjēla liellopu gaļas steika ar sauce Bear- naise un coeur d'artichaut[28]. Kamēr jaunkun­dze baudīs zemenes, man atnesiet pusīti avo­kado ar Franču mērci. Vai tas viss saderēs kopā?

Viesmīlis palocījās.

-   Lieliska izvēle, mademoiselle un monsie- ur. Monsieur Džordž, - viņš pagriezās pret sommelier, kuram atkārtoja abu klientu pa­sūtījumu.

-   Parfait, * - teica sommelier un pasniedza vīnu sarakstu ādas vākos.

-   Ja jūs piekristu, - teica Bonds, - es ļoti vēlētos šovakar kopā ar jums dzert šampanieti. Tas ir līksmes dzēriens un atbildīs šī vakara noskaņai. Es vismaz tā ceru, - viņš piebilda.

-    Lieliski. Arī man šampanietis būtu pa prātam,- viņa atbildēja.

Ar pirkstu atradis nosaukumu sarakstā, viņš to rādīja sommelier.

-   "The Taitinger 45"?

-   Tas ir lielisks, - atzina sommelier. - Bet, ja kungs atļautu piedāvāt, - viņš norādija ar zīmuli, - tās pašas markas "Blanc de Blanc Brut 1943". Līdzīgu jūs neatradīsiet nekur.

Bonds pasmaidīja.

-  Tad mēs, protams, ņemsim to.

-    Šis nosaukums nav plaši pazīstams, - Bonds pievērsās Vesperei, - bet tas laikam ir pats smalkākais šampanietis pasaulē. - Viņš pēkšņi pasmaidīja, jo sajuta, ka paskaidro­jums bijis mazliet pretenciozs. - Jums mani jāatvaino. Es esmu līdz smieklīgumam izvē­līgs ēdienos un dzērienos. Varbūt tas tāpēc, ka esmu vecpuisis, bet varbūt ari tāpēc, ka man it visā ir paradums pievērst uzmanību detaļām. Varbūt es kādam varu likties kā tā­da klīrīga vecmeita, bet, tā kā man maltītes parasti jāietur vienatnē, tā ir mazliet intere­santāk.

Vespere viņam uzsmaidīja.

-   Man tas patīk. - viņa atbildēja. - Es, sa­vukārt, pati parasti uztveru lietas kopumā un no sliktākā cenšos izvilkt labāko. Varbūt tas izklausās mazliet bērnišķigi, - viņa kā atvai­nodamās piebilda, - bet man liekas, ka tā ir vieglāk dzīvot,

Tika atnesta maza, ledus spainīti ievietota karafite ar degvīnu, un Bonds piepildīja gla­zēs.

-  Es piekrītu, - viņš teica, - bet tagad, Ves­pere, iedzersim par šo vakaru!

-  Jā, - viņa atbildēja, paceldama mazo glā­zīti un paskatīdamās viņam cieši acīs. - Es ceru. ka viss ritēs bez aizķeršanās.

Bondam likās, ka, to sakot, viņas pleci mazliet notrīcēja. Tad Vespere impulsīvi pie­liecās viņam tuvāk.

-   Man ir jaunumi 110 Metisa. Viņš gan vēlē­jās pats jums tos pavēstīt. Runa ir par bum­bu. Jūs neticēsiet…

9. nodala

Spēle saucas bakarā

Bonds pavērās visapkārt un pārliecinājās, ka neviens viņus nevar noklausīties, bet ka­viārs ar karstiem grauzdiņiem vēl tika gata­vots.

-   Stāstiet, - viņa acis ziņkārē iezalgojās.

-   Ir saņemts ciet trešais bulgārs. Viņš ar savu sitroenu bijis ceļā uz Parīzi un, lai mas­kētos, uzņēmis automobili divus balsotājus.

Patruļai, kas viņu apturējusi, tas licies aizdo­mīgs savu slikto franču valodas zināšanu dēļ, tāpēc viņi pieprasījuši uzrādīt dokumentus, bet tas izvilcis pistoli un vienu no policistiem nošāvis. Tomēr otrs, nezinu gan, kādā veidā, viņu panācis. Nabadziņš pat mēģinājis pada­rīt sev galu, tomēr viņu no tā atturējuši un nogādājuši Ruānā, kur tas zellis, laikam pie­lietojot tradicionālos franču paņēmienus, pie­spiests visā atzīties.

Izrādās, ka Francijā viņš tāds nav vienī­gais. Ir savervēti vairāki tipi, kurus izmanto sabotāžu, slepkavību un līdzīgu uzdevumu veikšanai. Metiss jau gādā, lai arī pārējie no­nāktu tur, kur tiem īstā vieta. Šiem te bija piesolīti divi miljoni franku par jūsu nogalinā­šanu, un aģents, kas viņus nolīdzis, solījis, ka neviens tos nenoķers, ja viss tiks izdarīts precīzi pēc instrukcijas.

Viņa iemalkoja degvīnu.

- Bet nu sekos pats interesantākais. Aģents iedevis viņiem arī divas fotosomas, kuras jūs pats redzējāt, un iestāstījis, ka to atšķirīgās krāsas padarīs uzdevuma izpildi vienkāršāku, jo zilajā somā esot dūmu svece, bet sarkana­jā - sprāgstvielas. Vienam no viņiem bija uz­dots aizsviest bumbu, bet otram pēc tam jāpa­velk dūmu sveces cilpiņa, tad abi varēšot dū­mu aizsegā nozust. Patiesībā viss izrādījies gluži citādi. Nekādas dūmu sveces tur nebija. Tas viss izdomāts, lai bulgāri piekristu veikt uzdevumu. Īstenībā abās somās atradās bum­bas. Viņi bija iecerējuši uzspridzināt jūs un pēc tam ari abus bulgārus. Jādomā, ka ir ticis izplānots ari tas, kā tikt galā ar trešo cilvēku.

-    Turpiniet! - Bondu bija sajūsminājusi pretinieku izdoma.

-   Acīmredzot bulgāri ar piedāvājumu bijuši mierā, tomēr uz savu roku mēģinājuši plānu nedaudz uzlabot. Izlēmuši, ka gudrāk būs, ja vispirms tiks radīti dūmi, un tad to aizsegā mierīgi varētu mest bumbu tieši jums virsu. Jūs pats redzējāt, kā viens pavilka viltotās dūmu sveces cilpu, un rezultātā viņi abi, pro­tams, uzlidoja gaisā.

Trešais bulgārs stāvējis, kā vēlēts, aiz vies­nīcas "Splendide" un mierīgi gaidījis abus spridzinātājus. Kļuvis par visa notikušā acu­liecinieku, viņš iedomājās, ka biedri kaut ko saputrojuši. Tomēr policija, savākusi otras, neeksplodējušās, bumbas fragmentus, iz­skaidroja viņam situāciju. Kad puisis pārlieci­nājās, ka viņa draugi tīši sūtīti nāvē, viņš vairs neklusēja. Es domāju, ka viņš turpinās mums palīdzēt. Bet nav nekādas norādes, ka šis notikums būtu saistīts ar Le Chiffre vār­du. Acīmredzot ir darbojies starpnieks, iespē­jams, kāds no viņa miesassargiem, jo tas ne­laimīgais, kurš palika dzīvs, par tādu Le Chiffre neko nav dzirdējis.

Viņa savu stāstāmo pabeidza brīdī, kad tu­vojās viesmīļi ar kaviāru un karstu grauzdiņu kalnu. Uz paplātes atradās ari mazi trauciņi ar sīki sakapātiem sīpoliem un cieti novārītu olu, kuras sarīvētais baltums un dzeltenums bija viens no otra atdalīti un tika pasniegti at­sevišķos trauciņos.

Kaviārs nu bija galdā, un bridi viņi ēda klusēdami.

Pēc neilga laiciņa Bonds ierunājās.

-    Dažkārt nenāk par ļaunu apmainīties vietām ar slepkavu. Šoreiz man īsti vietā šķiet teiciens, ka bumerangs vienmēr atgriežas. Metiss varēs justies apmierināts ar vienas dienas veikumu, jo pieci no pretiniekiem pa­darīti nekaitīgi divdesmit četru stundu lai­kā, - un viņš pastāstīja Vesperei, kā abi ar Metisu apveduši ap stūri Muncus.

-   Starp citu, - Bonds pajautāja, - kā gadī­jās, ka operācijai izvēlējās tieši jūs? No kuras nodaļas jūs esat?

-    Es esmu S. vadītāja palīdze, - atteica Vespere. - Tā kā tas bija viņa plāns, šefs, pro­tams, vēlējās, lai arī mūsu nodala piedalītos šajā lietā. Tādēļ viņš lūdza M., lai atļauj iesais­tīt mani. Likās, ka galvenais uzdevums būs nodrošināt sakarus, tādēļ M. piekrita, lai gan brīdināja, ka jums varētu nepatikt, ka tiek piekomandēta sieviete. - Viņa apklusa, gaidot Bonda reakciju, bet, kad tas neko neteica, turpināja. - Man pavēlēja doties uz Parizi, bet no turienes kopā ar Metisu ierasties šeit. Man ir draudzene, kas strādā par vendeuse[29] pie Diora, un tieši viņai izdevās sadabūt šo kleitu un arī tērpu, kuru biju uzvilkusi no rīta, citā­di es nespētu sacensties ar visiem šiem ļau­dīm. - Meitene norādīja uz apkārt sēdošo publiku. - Štābā visi mani apskauda, lai gan nevienam nebija ne jausmas, kāds uzdevums mani gaida. Viņi tikai zināja, ka būs jāstrādā kopā ar kādu no dubultnullēm. Jūs taču esat mūsu varoņi. Es biju sajūsmā.

Bonds sarauca pieri.

-   Nav nemaz tik grūti dabūt dubultnulles, ja esi gatavs tam, ka nāksies kādu nogali­nāt, - viņš atbildēja. - Dubultnulles nozīmē tikai to, un tur nav nekā, ar ko lepoties. Du- bultnulles man sagādāja kāds japāņu šifru speciālists Ņujorkā un norvēģu dubultaģents Stokholmā - abi, protams, nu jau ir nelaiķi. Pilnīgi iespējams, ka tie patiesībā bija lāga ļautiņi, tikai viņiem nepalaimējās, jo abi no­kļuva konflikta epicentrā. Šeit jau nav izvēles: kad tu esi visā iekšā, tev nekas cits neatliek, kā darīt to, ko liek. Kā jums garšo rīvētā ola ar kaviāru?

-   Tā ir lieliska kombinācija, - viņa atzi­na. - Es izbaudu katru kumosiņu. Bet vis­pār žēl… - viņa aprāvās, pamanījusi, cik le­dains pēkšņi kļuvis Bonda skatiens.

-   … ka mūs savedis kopā šis uzdevums, - viņš noteica un pēkšņi nožēloja savu pārlieko atklātību. Bonds saprata, ka vakariņu gaisotne abus pārāk satuvinājusi un viņi jau gandriz sākuši jaukt personīgās attiecības ar darbu.

-  Apspriedīsim plānu, - viņš lietišķi ierosi­nāja. - Es izstāstīšu, ko mēģināšu panākt un ko sagaidu no jums. Tas nebūs pārāk sareģī- li, - viņš piebilda.

-   Situācija ir sekojoša, - un Bonds izklāstī­ja visas plāna detaļas un iespējamās kombi­nācijas dažādos apstākļos.

Kad maitre d'hotel ar viesmīļu svītu iera­dās, lai servētu galveno ēdienu, viņi sarunu pārtrauca un turpināja tikai, kad tie bija aiz­gājuši.

Vespere gan klausījās Bondā ar vēsu uz­manību, tomēr viņu bija satriecis šī vīra vie­naldzīgais raupjums, un meitene sev piekodi­nāja atcerēties S. vadītāja brīdinājumus.

- Tas ir vīrs, uz kuru var paļauties, - bija teicis viņas boss. uzticot uzdevumu, - bet ne­ceri, ka varēsi atvilkt elpu. Bondam prātā ir vienīgi darbs, un, pildot kādu uzdevumu, viņš citiem var likties nepanesams. Tomēr tas ir īsts lietpratējs, un viņam līdzīgus atrast nav viegli, tāpēc tu varēsi arī daudz ko mācīties. Un vēl kas - brīdinu: mēģini neaizrauties, jo viņš ir izskatīgs kā pats velns. Bet gan jau būs labi, galvenais - saglabā vēsu galvu.

Šo uzdevumu Vespere bija uztvērusi kā savu spēku pārbaudi un priecājusies, kad guva pirmos nelielos panākumus, atmodinot kolēģi interesi par sevi - viņa intuitīvi juta. ka tas ir izdevies. Tomēr tieši tad, kad sāka lik ties - kopā strādāt būs tīrais prieks, kādā pa­visam ikdienišķā frāzē viņš ielika tik daudz saltuma un tik aizskaroši noslēdzās sevī, it kā attiecību siltums šim vīram nozīmētu to pašu, ko indes dzēriens. Viņa jutās aizvainota un piemuļķota. "Neiešu jau uzbāzties," meite­ne nodomāja, izlemdama velt it visu uzmanību vienīgi uzdevumam un nemūžam neatkārtot pieļauto kļūdu.

-   …un vienīgais, uz ko mēs varam cerēt, ir tas, ka man gadīsies labas kārtis vai… ka vi­ņam tiks sliktas.

Tikko Bonds bija skaidrojis, kā spēlējams bakarā.

-    Tā ir ļoti lidzīga visām citām azart­spēlēm. Gan bankas turētājam, gan kādam no spēlētājiem izredzes uzvarēt ir samērā vienlīdzīgas. Izšķirošais mirklis iestājas brīdi, kad kāds 110 spēlētājiem viens pats pieņem bankas nosaukto likmi. Tā var būt liktenīga bankai vai spēlētājiem.

Esam noskaidrojuši, ka šovakar Le Chiffre 110 Ēģiptes sindikātam piederošajiem spēļu galdiem ir nopircis vienu bakarā banku. Par to viņš samaksāja miljons franku, un viņa kontā nu ir atlikuši divdesmit četri miljoni - tikpat daudz, cik man. Es lēšu, ka kopā varē­tu būt desmit spēlētāju, kas būs izvietoti ap­kārt bankas turētājam pie galda, kuram ir pupas forma.

Tradicionālais bakarā galds ir sadalīts it kā divās atsevišķās daļās, divās situācijās. Bankas turētājs viens pats spēlē pret abām pusēm, pagriezdamies te pa labi, pret spēlē­tājiem no vienas situācijas, te pa kreisi, pret otriem, atkarībā no tā, kuram no spēlētājiem tai kārtā ir priekšroka. Tomēr kazino "Royale" nav tik daudz bakarā spēlētāju, tāpēc Le Chiffre ir izlēmis mest izaicinājumu spēlētā­jiem pie viendaļigā bakarā galda. Tā rīkojas visai reti, jo bankas turētāja izredzes nav pā­rāk augstas, bet tam tomēr ir nelielas priekš­rocības attiecībā pret pārējiem spēlētājiem. Viņš, piemēram, nosaka, cik lielas būs lik­mes.

Tātad bankas turētājs tur sēž pašā vidū kopā ar krupjē, kurš sajauc kārtis un nosauc summu, kāda ir katras bankas kontā, bet chef de parlie ir atbildīgs par to, lai izšķirtu, kurš ir spēles uzvarētājs. Es mēģināšu apsēs­ties galda otrajā pusē pēc iespējas tuvāk Le Chiffre. Viņa priekšā stāvēs kāršu kurpe ar sešiem labi sajauktiem komplektiem. Jebkura iespēja blēdities, apmainot kārtis, ir pilnīgi iz­slēgta, jo krupjē tās sajauc visu pārējo acu priekšā, tad pa vienai izdala spēlētājiem un pārpalikušās novieto kurpē. Mēs pārbaudī­jām personālu, un, šķiet, ka visiem darbinie­kiem var uzticēties. Būtu daudz vieglāk, ja mēs varētu iezīmēt pilnīgi visas kārtis, bet tas laikam nebūs iespējams, jo tad būtu jāmēģi­na uzpirkt krupjē.

Bonds iemalkoja šampanieti un turpināja.

-Tagad klausieties, kā bakarā tiek spēlēts. Bankas turētājs paziņo, cik naudas ir bankā, un patlaban tās ir piecsimt tūkstoši franku jeb pieci simti mārciņu. Katra spēlētāja vieta ir numurēta, sākot ar spēlētāju Numur 1, kurš sēž pie bankas turētāja labās rokas un var piekrist šai likmei, liekot galdā savu nau­du, vai pasēt, ja nosauktā summa ir par lielu. Tad kārta to pašu darīt ir spēlētājam Numur 2, tad Numur 3 un tā visapkārt galdam. Ja neatrodas spēlētājs, kurš viens pats vēlētos derēt uz visu summu, tā tiek piedāvāta gal­dam kopumā, un tad ikviens var derēt uz kā­du daļu šis summas, kamēr pa visiem kopā sanāk piedāvātie piecsimt tūkstoši.

Šī nav liela summa, un to, pavisam noteik­ti. uzreiz pieņems, bet vēlāk, kad likme tiek paaugstināta līdz miljonam vai diviem, kļūst grūtāk atrast spēlētāju, kurš būtu ar mieru uz to derēt, īpaši tad, ja veiksme tai vakarā vairāk liekas pievērsusies bankas turētājam. Tad var gadīties, ka tā arī nesalasās grupa, kas spētu kopīgi nosegt likmi. Kamēr man ir nauda, es mēģināšu pieņemt visus piedāvāju­mus un spēlēt pret Le Chiffre. kad vien radī­sies izdevība, lidz viens no mums būs izputi­nāts. Varbūt paies kāds laiciņš, bet galu galā viens.no mums salauzīs otru, neskatoties uz to, ka spēles gaitā ari pārējie spēlētāji, pro­tams, var laiku pa laikam likt uz viņa banku, tādējādi padarot to pilnāku vai tukšāku.

Spēlējot kā bankas turētājam, viņam būs nedaudz vairāk izredžu. Le Chiffre zina, ka es iešu līdz galam, bet nezina, cik naudās man ir, un tas varētu mazliet pabojāt viņa nervus, tāpēc es domāju, ka mūsu spēki vismaz sā­kumā ir līdzsvarā.

Viņš atkal apklusa, jo tika atnestas zeme­nes un avokado.

Kādu bridi, kamēr tika pasniegta kafija, vi­ņi ēda klusējot vai ari sarunājās par citām lietām. Tad abi aizsmēķēja. Neviens no viņiem nepieskārās ne brendijam, ne liķierim. Bei­dzot Bondam likās, ka pienācis laiks izskaid­rot patieso spēles stratēģiju.

- Tas nav nekas sarežģīts, - viņš teica, - un jūs uzreiz sapratīsiet, ja vien kādreiz esat mē­ģinājusi spēlēt vingt-et-un*. Tur galvenais uz­devums ir saņemt 110 bankas turētāja kārtis, kuras dod punktu skaitu, kas ir tuvāks skait-

*"Divdesmit viens" vai "Acīte".

lim divdesmit viens nekā citiem spēlētājiem. Šai spēlē man tiks iedalitas divas kārtis, un ari bankas turētājs dabūs divas. Ja neviens no mums nevinnēs uzreiz, tad ikviens varēs saņemt vēl vienu kārti. Spēles uzdevums ir iz­vēlēties: ņemt divas vai trīs kārtis, tā, lai punktu skaits būtu pēc iespējas tuvāks skait­lim deviņi. Bilžu kārtis un desmitnieki nedod punktus; dūži - vienu punktu, pārējās kār­tis - atbilstoši ciparam, kas uz tām norādīts. Saskaitot tiek ņemts vērā tikai summas pēdē­jais cipars, tātad: deviņi plus septiņi būs seši punkti, nevis sešpadsmit. Uzvarētājs ir tas, kura punktu skaits ir vistuvāk deviņiem. Ne­izšķirts rezultāts tiek pārspēlēts.

Vespere uzmanīgi klausījās un manīja, ka Bonds ar visu savu būtni jau dzivo tajās izjū­tās, kas valda pie spēļu galdiem.

- Tātad, kad bankas turētājs iedala man divas kārtis, kuru summa ir astoņi vai deviņi, to sauc par naturālu, un es atklāju kārtis un vinnēju, ja vien bankas turētājam nav tāds pats vai augstāks naturāls. Ja man neiznāk naturāls, tad es varu mierīgi apstāties arī pie septiņi vai seši, bet pie pieci man būtu jāpār­domā, vai neņemt vēl vienu kārti. Papildus kārts noteikti ir jāpieprasa, ja punktu skaits ir zemāks par pieci. Pieci ir tas skaitlis, kas var izšķirt spēlētāja likteni. Novērojumi rāda, ka tad, ja tavā rokā ir pieci punkti, izredzes uzlabot vai pasliktināt stāvokli ir vienādas.

Tikai tad, kad esmu pieprasījis vēl vienu kārti vai ari paziņojis, ka jaunu neņemšu, bankas turētājs drīkst paskatīties, kas ieda­līts pašam. Ja tas izrādās naturāls, viņš at­klāj kārtis un tiek uzskatīts par uzvarētāju, pretējā gadījumā viņu skar tieši tās pašas problēmas, kas mani. Atšķirība ir (āda, ka bankas turētājam izlemt, vai vilkt trešo kārti, vai nē, palidz tas, ka viņš iepriekš dzirdējis, ko saku es. Ja neesmu pieprasījis vēl vienu kārti, skaidrs, ka man rokā ir pieci, seši vai septiņi punkti. Ja esmu, tas nozīmē, ka punktu skaits ir mazāks par seši un man va­jadzēja uzlabot savu stāvokli. Ši kārts man tiks iedalīta atklāti - ar attēlu uz augšu. Re­dzot, kādu punktu skaitu tā papildus dod, viņš varēs izsvērt, kā pašam rīkoties.

Jūs redzat, ka, salīdzinot ar mani, bankas turētājam ir nelielas priekšrocības. Noteikumi viņam mazliet palīdz izlemt, vai ņemt jaunu kārti, vai palikt pie tām, kas tam jau ir. Šai spēlē, saņemot piecnieku, spēlētājs vienmēr saskaras ar dilemmu - mēģināt palielināt punktu skaitu vai nē. Viņam jālūko nojaust, ko darītu pretinieks tādā pašā situācijā. Daži spēlētāji vienmēr ņem trešo kārti, bet citi to nedara nekad. Es katrā situācijā vados pēc savas intuīcijas.

Bonds nospieda izsmēķi un pamāja, lai at­nes rēķinu.

- Patiesībā laimēs tas, kuram būs visvai­rāk naturālu, tādēļ jācer, ka man vienkārši paveiksies.

10. nodala

Vīru spēles

Skaidrojot spēles principus un domājot par gaidāmo cīņu, Bonda seja atkal bija at­dzīvojusies. Vēlēšanās vismaz uz bridi turēt Le Chiffre neziņas saspringumā lika pulsam sisties straujāk. Bonds likās piemirsis, ka vēl pirms ķrīža viņa attiecībās ār Vesperi ieplū­dušas vēsas strāvas. Ari Vesperei pielipa viņa noskaņojums.

Bonds samaksāja rēķinu un piešķīra som­melier dāsnu dzeramnaudu. Vespere piecēlās un, pirmā izgājusi no restorāna, devās lejā pa viesnīcas kāpnēm.

Viņus jau gaidīja liels bentlijs, kuru Bonds bija atstājis tik tuvu ieejai, cik vien iespē­jams. Dodoties cauri vestibilam, viņš nepatei­ca gandrīz neviena vārda. Paskatoties savā pavadoni, Vespere ievēroja, ka tam mazliet trīc nāsis. Citādi viņš izskatījās pilnīgi mierīgs un draudzīgi atņēma kazino personāla svei­cienus. Pie šalle privee durvīm neviens viņiem nelūdza uzrādīt biedru kartes. Pārdrošā spē­le, ko darbinieki jau bija iepazinuši, kalpoja par ieejas paroli gan Bondam paš$m, gan jeb­kuram viņa pavadonim.

Pirms abi paguva ienirt lielās telpas dziļu­mā, no sava galda piecēlās Fēlikss Leiters un sveicināja Bondu kā sens paziņa. Kad Bonds viņu bija iepazīstinājis ar Vesperi, Leiters laipni piedāvāja savus pakalpojumus.

- Ja jūs šovakar visu savu laiku gatavo­jaties izšķiest pie bakar.ā galda, varbūt at­ļausiet man Lindes jaunkundzei ierādīt, kā vislabāk patukšot ruletes banku. Man ir savi trīs laimīgie cipari, un domāju, ka ari Lindes jaunkundzei daži būs padomā. Kad jūs pie sava galda sāksiet iesilt, mēs jau būsim galā un varēsim pavērot, kā jums veicas.

Bonds jautājoši pavērās Vesperē.

-   Man šis priekšlikums patīk, - viņa tei­ca, - bet vai jūs man neaizdotu vienu no sa­viem laimīgajiem skaitļiem, ko likt uz spēles?

-    Man tādu nav, - Bonds nopietni atbildē­ja. - Es parasti cenšos derēt uz neizšķirtu vai arī uz tādu rezultātu, kas tam vistuvākais. Bet tagad es jūs pametīšu. - Viņš atvainojās un, dodoties prom, piebilda: - Es jūs atstāju labās rokās. Fēlikss Leiters man ir ļoti labs draugs. - Tad, veltīdams katram no tiem pa īsam, vēsam smaidam, viņš nesteidzīgā gaitā devās caisse virzienā.

Leiters centās mīkstināt Bonda vēso atva- dīšanos.

-    Bonds ir ļoti nopietns spēlētājs, Lindes jaunkundz, - viņš paskaidroja. - Savādāks viņš nedrīkst būt. Bet tagad nāciet man līdzi, un paskatīsimies, cik daudz manī ir no pare­ģa, ja liksim uz skaitli 17. Vai tad jums negri­bētos saņemt kaudzi naudas par neko?

Palicis vienatnē, Bonds sajuta atviegloju­mu. Viņš varēja atbrīvot prātu no visa liekā, atstādams tur vietu tikai domām par kārtīm, kas būs viņa rokā. Viņš apstājās pie caisse un apmainīja pēcpusdienā saņemto čeku pret saviem divdesmit četriem miljoniem franku. Sadalījis naudaszīmes divās vienā­dās kaudzītēs, Bonds ielika vienu no tām la­bajā, otru - kreisajā kabatā. Kad tas bija pa­darīts, viņš lēni, kā pastaigājoties, devās pāri telpai, garām cilvēku bariem, kas drūzmējās pie galdiem, līdz nonāca pie misiņa margām norobežota paaugstinājuma, uz kura stāvēja plats bakarā galds.

Ap galdu pamazām sāka pulcēties cilvēki, bet krupjē jau maisīja kārtis, lai kuru katru bridi tās izdalītu spēlētājiem. Valdīja uzskats, ka vislabāk pasargāta no blēdīšanās ir tieši šī reize, ko spēlmaņu valodā dēvē par "krupjē maisījumu", jo kārtis jauca un dalija pats krupjē.

Chef de partie pacēla ar samtu apvilkto ķēdi, kas norobežoja ļaudis no spēļu galda. Bonds iegāja nožogojuma iekšpusē, kur zā­les pārzinis jau bija atvilcis krēslu, lai spē­lētājs varētu apsēsties. Viņš pamājot sasvei­cinājās ar pretiniekiem gan labajā, gan krei­sajā pusē, tad izvilka no kabatas cigarešu etviju un melnās šķiltavas un nolika uz zaļā auduma blakus savam labajam elkonim. Zāles pārzinis ar lupatiņu izslaucīja stikla pelnu trauku un novietoja to viņam blakus. Bonds aizsmēķēja cigareti un atlaidās dzi­ļāk krēslā.

Viņam preli stāvēja tukšais bankas turētāja krēsls. Bonds pārlaida skatienu visapkārt gal­dam. Lielāko daļu spēlētāju viņš pazina pēc iz­skata, tomēr tikai dažiem zināja vārdus. Pie 7. numura sēdēja mesjē Sikste, turīgs beļģis, ku­ram piederēja liela daļa Kongo metālrūpniecī­bas biznesa. Pie 9. numura bija atsēdies lords Denvers - dižciltīgs, pavājš kungs - kurš, do­mājams, spēlēja par savas bagātās amerikāņu sievas naudu. Sieviete, kuras mute izskatījās kā plēsonīgai haizivij, bija ieņēmusi vietu pie 3. numura. Bonds paredzēja, ka šie cilvēki spēlēs nervozi un nemākulīgi, tāpēc ātri vien atkritīs. Pa labi no bankas pie 1. numura sēdēja labi pazīstams grieķu spēlētājs, kuram - tāpat kā gandrīz visiem pārējiem tautiešiem, ko Bonds bija saticis, - piederēja ienesīga kuģu līnija. Tas gan spēlēs aukstasinīgi un būs viens no palicējiem.

Bonds palūdza zāles pārzinim piezīmju la­piņu. uz kuras uzrakstīja atlikušos numurus 2, 4. 5, 8, un 10. bet zem tiem glītu jautāju­ma zīmīti. Tad palūdza šo lapiņu nodot chef de partie.

Pie pagaidām vēl tukšā 2. numura gaidīja ierodamies Kārmelu Dileinu, amerikāņu filmu zvaigzni, kura šeit ar vieglu sirdi varēja no­triekt uzturnaudu, ko saņēma no trim bijuša­jiem vīriem, un Bonds bija pārliecināts, ka va­jadzības gadījumā tā var rēķināties arī ar sava patreizējā partnera līdzekļiem. Būdama sang- viņike, šī sieviete spēlēs droši un pašpārlieci­nāti, tāpēc var gadīties, ka viņai veiksies.

Pie 3. numura apsēdās lēdija Denvera, bet vietas pie 4. un 5. numura ieņēma Dipona kungs ar kundzi, kuri izskatījās kā īsti ba­gātnieki. Par turību liecināja ari viņu slave­nais uzvārds. Bondam likās, ka tie varētu būt pieskaitāmi palicējiem. Izskatījās, ka abi ir darījuma cilvēki, jo izplatīja ap sevi lietiš­ķuma atmosfēru. Viņu sarunās nebija sa­springuma, it kā arī augstās likmes nesagā­dātu tiem raizes. Bonds nopriecājās, ka bla­kus būs tieši viņi - Dipona kundze sēdēja pie 5. numura un, gadījumā, ja nosauktā ban­kas summa liksies par lielu, bija gatavs sa- spēlēties ar tiem abiem vai mesjē Siksti, kas sēdēja pa labi.

Pie 8. numura bija apsēdies maharadža no mazas Indijas pavalsts. Šī kunga nauda varē­ja būt uzkrājusies, gudri izmantojot kara ap­stākļus. Bonds pēc pieredzes zināja, ka tikai daži no Āzijas spēlētājiem bija tiešām drosmī­gi. Arī paši lielīgākie ķīnieši zaudēja dūšu, ja gājiens neizdevās. Tomēr maharadža droši vien paliks un izturēs ari lielākus zaudēju­mus, ja tikai tie nenāks pēkšņi.

10. numuru spēlē pārstāvēs naudīgs itāļu jauneklis signor Tomelli, kurš, iespējams, sa­vu naudas kaudzi bija sarausis, pārmērīgi augstu uzskrūvēdams ires maksas Milānā. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kurš varētu zau­dēt savaldīšanos un sarīkot traci.

Tiklīdz Bonds bija pabeidzis apkopot vēro­jumus, pa atveri misiņa margu iežogojumā kā resna plekste, ar pūlēm kustēdamies, iepel­dēja Le Chiffre un, ar skopu galvas mājienu pasveicinājis pie galda sēdošos, ieņēma savu vietu bankas turētāja sēdeklī tieši pretī Bon­dam.

Tikpat gausi viņš atbrīvoja no biezā iesai­ņojuma kārtis, kuras tam priekšā starp abām gaļīgajām, atslābušajām rokām bija nolicis krupjē. Kad krupjē ar vienu veiklu kustibu bija ievietojis sešas kāršu kavas no metāla un stikla gatavotajā kurpē. Le Chiffre tam kaut ko klusu pateica.

- Mesieurs, mesdames, Ies jeux sont fails. Un banco de cinq cent mille,* - krupjē ierasti

'Kungi, kundzes, likines ir izdarītas. Bankā piecsimt tūkstoši.

uzsāka un, kad 1. numurs nometa uz galda kaudzi ar simts tūkstošu žetoniem, piebilda, - le banco est fait.

Le Chiffre pieplaka pie kurpes un viegli pa to uzsita. Pa blāvi rozā mēli, kura rēgojās no kurpes ieslīpās alumīnija mutes, izslidēja pir­mā kārts, parādīdama klātesošajiem savu rai­bo muguriņu. Le Chiffre ar resno, balo rādī­tājpirkstu maigi nospieda rozā mēliti, un. iz­ņēmis kārti, aizslidināja to lidz grieķa labajai rokai. Tāpat viņš iedalīja arī sev vienu kārti, tad vēl viena tika aizslidināta grieķim un vēl viena - pašam.

Le Chiffre sēdēja, nekustēdamies un ne- pieskardamies savām kārtim. Tad paskatījās grieķa sejā.

Ar plakanu koka lāpstiņu, kas atgādinā­ja mūrnieka ķelli, krupjē eleganti pacēla abas grieķa kārtis un ar ierastu kustību nometa tās tieši starp viņa bālajām, spal­vainajām rokām, kas gulēja uz galda, sa­stingušas kā divi sārti krabji, kuri uzglūn medījumam.

Abi sārtie krabji uzklupa kārtīm. Grieķis satvēra kārtis kreisajā rokā un uzmanīgi pār­liecās tām pāri, lai paša roku izveidotā cie­tokšņa ēnā varētu saskatīt, kas uz kārtīm at­tēlots. Laikam nespēdams īsti' labi saskatīt, viņš ar labās rokas rādītājpirkstu pabīdīja apakšējo kārti uz malu, lai nebūtu šaubu par tās vērtību.

Vīrieša seja neko nepauda. Viņš uz bridi piespieda kreiso roku galda virsmai un tūlīt atkal pacēla. Kārtis palika guļam, uzgriezu­šas muguras, vēl nevēlēdamās atklāt savu noslēpumu.

. Viņš pacēla galvu un paskatījās Le Chiffre tieši acīs.

- Non,[30] - grieķis absolūti bezkaislīgi notei­ca.

Viņš. nepieprasīja jaunu kārti, bet palika pie divām iedalītajām, tāpēc varēja secināt, ka to kopējā vērtība ir pieci, seši vai septiņi. Ja bankas turētājs gribēja būt drošs par sa­vu uzvaru, viņam bija jāuzrāda astoņi vai deviņi. Ja bankas turētājs to nevarēja, arī vi­ņam bija tiesības ņemt vēl vienu kārti, kas varētu kontu uzlabot, bet tikpat labi ari pa­putināt.

Le Chiffre bija saspiedis kopā rokas, bet viņa kārtis stāvēja dažus sprīžus tālāk. Ar la­bo roku viņš pacēla tās un ar vārgu kustību apmeta otrādi.

Tur bija četrnieks un piecnieks, tātad - ne- sakaujamais naturāla devītnieks.

Le Chiffre bija uzvarējis.

- Neuf ā la banque,[31] - klusi paziņoja krupjē, ar savu lāpstiņu apmezdams ari grieķa kārtis uz-otru pusi. - E( le sept.[32] - viņš vēsi noteica un lēni pacēla zaudējušo septītnieku un dāmu, ieslidinādams tās platā spraugā galda virsmā netālu no sava krēsla. Tur, apakšā, bija metāla kārba, kurā nokļuva visas izspēlētās kārtis. Le Chiffre kārtis sekoja pa pēdām cīņu neiz­turējušajām, mazliet nograbēdamas, jo metāla kārbā vēl nebija izveidojies kāršu spilvens, kas spēles beigās troksni klusi­nās.

Grieķis pastiepa uz priekšu piecus čipus simts tūkstošu vērtībā, un krupjē tos pievie­noja Le Chiffre pusmiljonu Vērtajai čipu kau­dzei, kas gulēja galda centrā.

No katrām derībām kazino iekasēja nelie­lus procentus, bet lielajās spēlēs bankas tu­rētāji parasti to uzņēmās nokārtot paši, vai nu iemaksājot jau iepriekš pirms spēles saga­tavotu summu, vai arī ziedojot sīkāku sum­mu pēc katras rokas izspēles. Le Chiffre bija izvēlējies otro variantu.

Krupjē ieslidināja saņemto naudu tai pare­dzētajā galda atverē un klusu pavēstīja:

-   Un banco d un million.[33]

-   Suivi,[34] - nomurmināja grieķis. Tas nozī mēja, ka viņš realizē savas tiesības turpināt spēli, lai labotu zaudēto.

Bonds aizdedzināja cigareti un ērtāk ie­kārtojās sēdeklī. Cīņa bija sākusies, un šāds scenārijs atkārtosies atkal un atkal, lidz būs palikuši tikai visizturīgākie un veiksmīgākie. Tad nezināmie kāršu kareivji tiks sadedzināti, pār galdu kā liķautu pār- vilks pārsegu un zāles zaļais kaujas lauks kā pavasara lietu uzsūks savu upuru asi­nis.

Grieķis tomēr izvēlējās trešo kārti, bet ie­guva tikai četrus punktus. Bankas turētājam šoreiz bija septiņi.

-    Un banco de deux millions,[35] - teica krupjē.

Spēlētāji pa kreisi no Bonda klusēja.

Tas deva viņam iespēju uzsaukt:

-Banco!

11. nodala

Patiesības brīdis

Le Chiffre vienaldzīgi pavērās Bondā. Viņa acu baltumi - katrā no tiem kā ezerā peldēja maza varavīksnenes saliņa - darīja redzokļus līdzīgus nedzīvām lelles acīm.

Viņš lēnām nocēla gaļīgo roku no galda un ieslidināja savas izejamās žaketes kabatā. Kad roka atkal iznira, tajā bija mazs metāla cilindrs, kura vāciņu Le Chiffre tūdaļ atskrū- vēja. Viņš nekautrīgi iestūma tā snīpīti savās tumšajās deguna alās - pa divām reizēm kat­rā - un izlaidīgi ievilka nāsīs benzedrīna ga­raiņus.

Nesteidzīgi noslēpusi inhalatoru kabatā, roka atkal iznira no galda apakšas, un pirksts noteiktā sitienā trāpīja pa kurpes mēlīti.

Bonds visas šīs nekaunīgās pantomīmas laikā pacietīgi izturēja baņķiera skatienu, vē­rodams, kā tas plūst no milzīgā bālās sejas tuksneša, kura pamalē slējās rudu matu mežs, bet lejāk vīdēja iespaidīgs sarkanās mutes krāteris un milzīgie plecu kalni, kas bija iesaiņoti neticami lielā žaketē.

Ja žaketei nebūtu spidīga atlasa šallveida atloku, Bondam liktos, ka viņam jācīnās ar platkrūtainu Minotauru, kas izlīdis no leknas zāles ganibām.

Bonds aizslidināja naudas paciņu pa gal­du, nemaz nepārskaitot. Ja viņš zaudēs, krupjē pats paņems tik daudz, lai summa no­segtu parādu, bet Bonda kustības tajā pašā laikā pauda pārliecību, ka viņš šeit ieradies, lai uzvarētu, un šī sīkā naudas paciņa ir tikai kā paraudziņš, lai visi saprastu, ar ko pildītas viņa kabatas.

Pārējie spēlētāji laikam sajuta spriedzi, kas strāvoja starp abiem pretiniekiem, un, kad Le Chiffre izņēma no kurpes četras kār­tis, ap galdu valdīja pilnigs klusums.

Krupjē, pacēlis Bonda kārtis uz pašas sa­vas lāpstiņas maliņas, aizslidināja tās pāri galdam tieši pie viņa. Bonds, nenovēršot ska­tienu no Le Chiffre, ar labo roku pasniedzās pēc kārtīm, tad, veltījis tām tikai īsu acu­mirkli, vēlreiz bezkaislīgi pavērās pretiniekā un ar nievājošu žestu apmeta kārtis otrādi.

Tur bija četrnieks un piecnieks - nesakau- jamais devītnieks.

Atskanēja klusas skaudības pilnas nopūtas, un spēlētāji pa kreisi no Bonda apmainījās nožēlas pilniem skatieniem, ka paši nav pie­krituši šai divu miljonu franku vērtajai likmei.

Mazliet noskurinājies, Le Chiffre lēnām ap­grieza savas kārtis uz otru pusi un ar knipi aizsita tās prom, atklājot pārējo skatienam divus bezvērtigus kalpus.

-     Le baccarat,* - izjustā balsi noteica krupjē un uz lāpstiņas pasniedza Bondam vinnētos čipus.

Bonds iemeta tos labajā kabatā pie vēl ne­aizskartās naudas paciņas. Viņa sejā nepa­kustējās ne vaibsts, tomēr sirds priecājās par pirmo uzvaras kausu un to, ka tas iegūts div­cīņā ar Le Chiffre.

Amerikāniete Dipona kundze, kas sēdēja pa kreisi, veltīja viņam skaudīgu smaidiņu.

-    Kāpēc es atteicos izmantot savu iespē­ju? - viņa sūkstījās. - Kad kārtis bija izdalī­tas, es gandrīz nokodu sev pirkstus.

-   Šis ir tikai spēles sākums, - mierināja Bonds. - Varbūt jūs pieņemsiet pareizo lēmu­mu nākamreiz, kad būs jūsu kārta.

Dipona kungs paliecās uz priekšu, lai gar savas sievas plecu palūkotos uz viņu.

-   Ja mēs vienmēr rikotos pareizi, tad diez vai te sēdētu, - viņš filozofiski secināja.

-  Es nu gan šeit atrastos pilnīgi noteikti. - sie­va atsmēja. - Nejau tikai prieka pēc es te esmu.

"Bakarā.

Spēlei turpinoties, Bonds sāka vērot skatī­tājus, kuri, pārliekušies pāri augstajām misi­ņa margām, lūkojās, kas notiek pie galda. Pū­lī viņš tūlīt pamanīja abus Le Chiffre miesas­sargus. Tie stāvēja bankas turētājam abās pusēs aiz muguras un izskatījās samērā ie­spaidīgi, lai gan tajā pašā laikā bija neuzbāzī­gi un spēli netraucēja.

Tas, kurš stāvēja pa labi aiz Le Chiffre, bija drūms, gara auguma, izejamajā uzvalkā ģēr­bies virs. Viņa seja izskatījās pelēka un neiz­teiksmīga, bet acis šaudījās un zalgoja kā tri­ku meistaram. Garais stāvs likās sastindzis, bet rokas tajā pašā laikā bieži mainīja atraša­nās vietu uz misiņa margām. Bondam likās, ka tas lieliski atbilst aukstasinīga slepkavas tēlam, kurš, saņēmis pavēli, bez jautājumiem vai sirdsapziņas pārmetumiem nošauj cilvē­ku, lai gan pats labprātāk būtu izvēlējies žņaugšanu. Šis cilvēks nedaudz līdzinājās Le­mjam no grāmatas "Par pelēm un cilvēkiem", tikai viņa nežēlību neizraisīja infantilisms, bet gan narkotikas. "Droši vien marihuāna," se- cināja Bonds.

Otrs miesassargs izskatījās kā korsikāņu veikalnieks - pamaza auguma, loti tumsnējs, ar plakanu galvu, kuru klāja bagātīgi ieeļļoti mati. "Vai tam virām būtu traumēta kāja, ka sev priekšā uz margām tas uzkarinājis resnu koka spieķi ar gumijas galu? Lai kaut ko tādu ienestu kazino, droši vien ir vajadzīga atļau­ja," nodomāja Bonds, jo zināja, ka drošības noteikumi aizliedz te ierasties ar nūjām vai citiem šaubīgiem priekšmetiem, kurus varētu izmantot vardarbībai. Vīrietis izskatījās ļu­mīgs un labi barots. Viņa apakšžoklis atkarā­jās, atsedzot nekoptus zobus, kurus nespēja nosegt biezās, melnās ūsas. Vīra augšdelmus, kas gulēja uz nožogojuma, klāja melnas spal­vas. Bonds iedomājās, ka tāda pati vilna no­teikti sedz visu ķermeni. "Bez drēbēm viņš neizskatītos visai estētiski," Bonds sprieda.

Veiksme brīžiem nostājās bankas turētāja, brīžiem - pārējo spēlētāju pusē, tomēr ban­kas pretiniekiem bija neliels pārsvars.

Trešais raunds ir kā maratona trīsdesmit astotais kilometrs. Pat tad, ja uzveiktas divas trešdaļas, tikai trešā ir īstā izturības pārbau­de. Kas tajā paklūp, zaudē vairāk un bieži vairs nespēj piecelties. Ari šoreiz nebūs savā­dāk. īpaši priecāties gan nevarēja ne kāds no spēlētājiem, ne bankas turētājs, tomēr spēlē tāpat kā laivā bija sūcite, no kuras izplūda bankas kapitāls. Bondam nebija ne jausmas, cik Le Chiffre ieguvis divu iepriekšējo dienu laikā, bet pieļāva, ka tie varētu būt aptuveni pieci miljoni. Pēc viņa aprēķina bankas turē­tāja kontā tagad nez vai varētu būt vairāk par divdesmit miljoniem. Bonds bija izskaitļojis, ka pēc divām šeit pavadītajām stundām tas zaudējis apmēram desmit miljonus franku.

Patiesībā Le Chiffre tovakar klājās diezgan plāni. Patlaban viņam bija atlikuši tikai des­mit miljoni.

Bonds, gluži pretēji, līdz vieniem naktī bija vinnējis četrus miljonus un tādējādi papildi­nājis savus krājumus līdz divdesmit astoņiem miljoniem, tomēr, būdams piesardzīgs, neat­ļāvās pārāk priecāties.

Le Chiffre spēlēja kā automāts, viņš sevi nenodeva. Vienīgās skaņas, kas plūda pār vi­ņa lūpām, bija klusā balsī izteiktie rīkojumi krupjē, atverot katru jaunu banku.

Viņi šeit sēdēja kā pie klusuma ezera. Galds atradās uz paaugstinājuma, tāpēc skaņas no citiem kāršu un ruletes galdiem plūda uz augšu. Tās bija dzīvas sarunas, kuras ik pa brīdim pārtrauca skaļāki krupjē uzsaucieni, smieklu vētras vai arī sajūsmas elsas, kas plūda no visiem milzīgās zāles stūriem.

Kaut kur fonā dimdināja vienmēr klāteso­šais kazino metronoms, kas tikšķinādams uz­lasīja savus vienprocenta dārgumu graudiņus no katra rata iegrieziena, no katras reizes, kad kāršu karavīri atsedza savas sejas.

Bonda pulkstenis jau rādīja desmit minū­tes pāri vieniem, kad situācija pie augstā gal­da krasi izmainījās.

Grieķim, kas spēlēja kā 1. numurs, vēl joprojām neveicās. Gan pirmajā, gan otrajā kārtā zaudējis pa pusmiljonam franku, viņš trešajā reizē pasēja, nepiekrītot divu miljonu lielajai likmei. Arī Kārmela Dileina, 2. nu­murs, un lēdija Denvera, 3. numurs, to no­raidīja.

Diponu pāris saskatījās.

-   Banco. - izlēma Dipona kundze un Jāva bankas turētājam pārliecinoši uzvarēt ar as­toņiem naturāla punktiem.

-   Un banco de quatre millions,* - paziņoja krupjē.

-    Banco. - piekrita Bonds, pasniegdams naudas žūksni.

Viņš atkal uzmeta vērtējošu skatienu Le Chiffre un atkal veltīja savām kārtīm tikai pa­viršu mirkli.

"Banka čelri miljoni.

-   Nē, - Bonds noraidīja. Viņa rokā bija iz­šķirošais piecnieks. Situācija bija bīstama.

Le Chiffre atklāja savas kārtis, un visi ie­raudzīja kalpu un četrinieku. Tad viņš uzsita kurpes mēlei, un tā atvēma trijnieku.

-   Sept ā la banque,*~ paziņoja krupjē, - et cinq, ** - viņš papildināja, apmezdams otrādi Bonda nelaimīgās kārtis. Tad, parakņājies Bonda naudas kaudzē un izvilcis četrus mil­jonus, atdeva viņam atlikumu.

-   Un banco de huit rnillions.***

-   Suivi, - sacīja Bonds.

Un atkal zaudēja naturāla devītniekam.

Divos raundos viņš bija paspēlējis divpa­dsmit miljonus franku. Kabatās tagad varēja sagrabināt vairs tikai sešpadsmit miljonus fran­ku, kas atbilda tieši nākamās likmes summai.

Pēkšņi Bonds juta, ka plaukstas kļuvušas mitras. Viņa kapitāls bija izkusis kā sniegs pavasara saulē. Laimīga spēlmaņa alkatīgā piesardzībā Le Chiffre bungoja ar pirkstiem pa galdu. Bondam pretī vērās drūmas bazalta acis. Tajās bija lasāms ironisks jautājums: "Vai vēlaties pilnu atvēsināšanās procedūru?"

•Septiņi banka. "Un pieci.

•"Banka astoņi miljoni.

-   Suivi, - Bonds klusi teica.

Viņš sagrābstīja atlikumu gan no labās, gan kreisās kabatas un, nolicis visu uz galda, pabīdīja uz priekšu. Bonda izskats neļāva noprast, ka tā varētu būt viņa pēdējā likme.

Tomēr mute pēkšņi kļuva sausa kā nelie­tots virtuves dvielis. Viņš pacēla acis un ierau­dzīja, ka vietā, kur iepriekš bija atradies mie­sassargs ar spieķi, tagad nostājušies Vespere un Fēlikss Leiters. Viņš nezināja, cik ilgi tie jau viņu 'vērojuši. Leiters izskatījās mazliet sa­traukts, bet Vespere uzmundrinoši uzsmaidīja.

Aiz muguras viņš izdzirdēja vārgu ķēdes iežvadzēšanos un atskatoties ieraudzīja šķī­bo, dzeltenpelēko zobu rindu, kas noklabēja zem melnajām ūsām.

-   Le jeu est fait, - izziņoja krupjē, un divas kārtis jau slīdēja pa zaļo virsmu Bondam pre­tī. Šis zaļums vairs neatgādināja gludu mau­riņu, bet gan pāraugušu, ērkšķainu un var­būt pat akačainu zāļu klājumu, kur ikviens, kas neuzmanās, nogrimst kā dziļā kapā.

Gaisma, kas krita no satina abažūriem un sākumā bija likusies tik viesmīlīga, tagad šķi­ta tīši žilbinām acis, atstarojoties kāršu vir­smās, kad viņš uz tām paskatījās. Tomēr Bonds veltīja tām vēl vienu mirkli.

Sliktāk vairs nevarēja būt - tur bija erce- na kungs un dūzis, piķa dūzis. Kā milzu zir­neklis tas miedza viņam pretī savu ļauno aci.

- Kārti! - Viņš vēl aizvien prata slēpt savas emocijas, lai balss tās nenodotu.

An Le Chiffre atklāja savas kārtis - dāmu un melno piecnieku. Viņš paskatījās Bondā un ar rādītājpirkstu izsita vēl vienu kārti. Pie galda valdīja saspringts klusums. Le Chiffre parādīja jauno kārti pārējiem un aizgrūda prom 110 sevis. Krupjē to eleganti pacēla uz lāpstiņas un pienesa Bondam. Kārts bija la­ba - ercena piecnieks -, bet Bondam tās sir­dis likās ka asiņainu pirkstu nospiedumi. Tagad viņa kontā bija sešnieks. Le Chiffre sa­vukārt - piecnieks, bet kā bankas turētājs viņš varēja un, protams, arī ņems vēl vienu kārti. Ja tā dos vienu, divus, trīs vai četrus punktus, viņš būs laimējis, ja gadīsies kāda cita, viņš būs sakauts.

Pie šī rezultāta uzvarētu Bonds, bet Le Chiffre jau izaicinoši blenza viņam tieši acīs 110 galda otras puses, kamēr kārtij veltīja ti­kai acumirkli, pirms apmeta to otrādi.

Rezultatīva kārts - četrnieks, kaut gan uz­varu varēja gūt pat ar mazāku, - labākais, ko varēja vēlēties bankas turētājs, jo tā deva vi­ņam deviņus punktus. Le Chiffre bija vinnē­jis - tik negaidīti.

Bonds bija uzvarēts un pilnīgi tukšā.

12. nodala

Nāves spieķis

Bonds klusējot palika sēžam kā sastin­dzis - viņš bija sakauts. Viņš atvēra plato, melno etviju un izņēma cigareti. Tad, at šķīlis vaļā Ransona šauros žoklīšus, to aizdedzināja un nolika šķiltavas atpakaļ uz galda. Dūmus viņš ievilka dziļi plaušās, bet pēc tam ar tikko sadzirdamu šņācienu izpūta.

Ko tālāk? Steigties atpakaļ uz viesnīcu un palīst zem segas, lai varētu izbēgt no Metisa, Leitera un Vesperes līdzjūtīgajiem acu skatie­niem? Zvanīt uz Londonu, tad sēsties pirmajā lidmašīnā, no lidostas ar taksometru līdz Rī- džentparkam, augšā pa kāpnēm, cauri gaite­nim, lai sastaptos ar M. salto sejas izteiksmi un liekuļotajiem līdzjūtības apliecinājumiem, ka tas nekas, jo nākamreiz paveiksies, tomēr zināt, ka uzticība zaudēta un nākamās reizes vairs nebūs?

Viņš pavērās skatitājos visapkārt galdam. Tie gaidīja, kamēr krupjē skaitīja naudu un cē­la glītus čipu tornīšus bankas turētāja teritori­ja. Visi gribēja redzēt, vai būs kāds, kurš mestu izaicinājumu šim milzīgajam bankas uzkrāju­mam - trīsdesmit diviem miljoniem franku, šai neticamajai bankas turētāja veiksmei.

Leiters, droši vien nevēlēdamies pēc no­kauta skatīties viņam acīs, bija nozudis. Ves­pere - visdrīzāk ziņkārības dēļ - bija palikusi tepat un uzmundrinoši pasmaidīja, bet Bonds aptvēra, ka viņa jau nemaz nesaprot, cik tālu spele nonākusi. Meitenei nav ne jausmas, kādu sakāves rūgtumu viņš pašlaik pārdzīvo.

Bondam tuvojās zāles pārzinis. Viņš ie­spraucās aiz norobežojuma, pienāca pavisam klāt un noliecies nolika tam priekšā ar naudu piestūķētu aploksni - tik biezu kā vārdnīca. Pateicis tikai to, ka sūtījums ir no caisse, vīrs atkal nozuda.

Bonda sirds dauzījās kā negudra. Viņš pa­ņēma smago anonīmi sūtīto aploksni un, pa­bāzis to zem galda, ar īkšķa nagu atplēsa pa līmējuma vietu, kas vēl bija mitra.

Nespēdams noticēt, tomēr zinot, ka nesap­ņo, Bonds aptaustīja biezās naudas paciņas.

Viņš ieslidināja tās kabatās, nenoplēsis pie­zīmju lapiņu, kas bija piesprausta uz pašas augšējās. Lai gan galda mala meta ēnu, viņš bija paspējis salasīt uz tās uzrakstīto:

"Palīdzība no Maršala fonda. Trīsdesmit di­vi miljoni franku. Ar draudzīgu sveicienu no ASV."

Bondam izkalta rīkle. Viņš ar acīm samek­lēja Vesperi. Fēlikss Leiters atkal stāvēja mei­tenei blakus, un viņa lūpās jaudās tikko sa­manāms smaids. Bonds pasmaidīja pretī un ar vieglu žestu pateicās. Tad mēģināja padzīt no prāta visas sakāves rūgtuma paliekas, kas viņu bija pārpludinājušas vēl pirms pavisam neilga mirkļa. Varēja mazliet atvilkt elpu, bet jāsaprot, ka tā tiešām ir tikai atelpa. Uz vēl kādu palīdzību cerēt nevarēja. Šoreiz bija jā­vinnē, ja vien Le Chiffre jau tagad nav savācis sev nepieciešamos piecdesmit miljonus, ja vien viņš ir nolēmis spēli turpināt.

Krupjē jau bija paveicis savu uzdevumu - saskaitījis cagnotte un samainījis Bonda nau­du pret čipiem, no kuriem uzceltais tornis nu stāvēja galda centrā. Likme bija milzīga.

Tur gulēja trīsdesmit divi tūkstoši mārci­ņu. Iespējams, ka Le Chiffre bija nepiecieša ma tikai viena kārta, tikai daži miljoni fran­ku, kurus ieguvis, viņš atstās galdu, jo savus piecdesmit miljonus franku būs savācis, paša radītais iztrūkums tiks nosegts, un pozīcijas atkal kļūs drošas.

Viņš tomēr vēl nepakustējās, tāpēc Bonds ar atvieglojumu nojauta, ka laikam būs pār­vērtējis pretinieka uzkrājumus.

Tādā gadījumā bija jārīkojas droši. Ne­drīkstēja dalīties bankā ar galdu, nedrīkstē­ja solīt tikai kādu daļu, jāspēlē uz visu ban­ku. Tikai tā iespējams patiesi satriekt Le Chiffre. Viņam diez ko nepatiktu, ja kāds viens pats nosegtu desmit vai piecpadsmit miljonus lielu likmi, bet diez vai viņš gaida, ka kāds piekritīs banco visiem trīsdesmit di­viem miljoniem. Iespējams, viņš nebija no- jautis, ka Bonds ticis izputināts, bet gan jau rēķinājās ar to, ka pārāk daudz tam vairs nav atlicis. Viņš laikam arī nenojauta, kas bijis aploksnē, jo pretējā gadījumā būtu iz­ņēmis no bankas visu naudu un uzsācis spēli no jauna ar tik garlaicīgo piecsimt tūkstošus lielo likmi.

Bonds bija izskaitļojis pareizi.

Le Chiffre bija nepieciešami vēl astoņi mil­joni.

Beidzot viņš pamāja.

-   Un banco de trente-deux millions.[36]

Klusumu, kas valdīja ap galdu, pieskandi­nāja krupjē balss.

-   Un banco de trente-deux millions.

Chefde partie to atkārtoja skaļāk, ar lielā­ku lepnumu, cerot, ka izkonkurēs apkārtējos galdus. Turklāt tam sekos slava, jo tik aug­sta likme bija tikusi solīta līkai vienu reizi bakarā spēles vēsturē - Dovilā 1950. gadā. Konkurējošais kazino "De la Forēt", kas atra­dās Letukē, nekad nebija nonācis tādai ne tuvu.

Bonds, nedaudz paliecies uz priekšu, klusi noteica:

-   Suivi.

Ap galdu sacēlās klusināta kņada. Trīsdes­mit divi miljoni - šie vārdi pāršalca kazino no mutes mutē! Lielākā daļa no klātesošajiem šādu summu spētu nopelnīt labi ja visas sa­vas dzīves laikā. Tāds varētu būt kapitāls, ko kāds, saņēmis mantojumu no senčiem, uz­krājis vairāku gadu garumā. Patiesībā tā bija vesela bagātība.

Viens no kazino direktoriem apspriedās ar chef de partie, kurš atvainodamies pēc tam palocijās pret Bondu.

-   Excusez moi, monsieur. La mise?*

Šie vārdi nozīmēja, ka Boņdu lūdz pierā­dīt, vai viņš spēj nosegt solījumu. Protams, bija zināms, ka Bonds ir visai turīgs vīrs, bet pašreiz uz spēles tika likti trīsdesmit divi mil­joni! Dažkārt gadījās, ka izmisumā nonākuši ļaudis, kam pie dvēseles nav ne graša, ir prie­cīgi pat par iespēju zaudējuma gadījumā pa­tverties cietumā.

-   Mes excuses, Monsieur Bond,[37] - chefde partie pazemīgi piebilda.

Kad Bonds sāka kraut biezās naudas paci­ņas ārā 110 kabatām - krupjē ātri ņēmās pār­skaitīt svaigi izlaistās desmittūkstoš Franci­jas franku vērtās naudas zīmes -, viņš pama­nīja, ka Le Chiffre pārmij ašus skatienus ar saviem miesassargiem, kuri bija nostājušies Bondam aiz muguras.

Šajā brīdī viņš sajuta mugurā - tieši tajā vietā, kur starp krēsla polsterējumiem bija sprauga, - iespiežamies kādu cietu priekšme­tu.

Nākamajā mirklī aizsmakusi balss, kurā bija jaušams Dienvidfrancijas akcents, klusi un pavēloši iečukstēja Bonda labajā ausī:

-   Šis, mesjē, ir ierocis. Tam ir klusinātājs. Ar to es varu ietriekt lodi jūsu mugurā bez mazākā trokšņa, un izskatīsies, ka jūs esat paģībis. Tikmēr es jau būšu nozudis. Atsau­ciet solījumu, pirms esmu noskaitījis līdz des­mit. Ja kliegsiet pēc palīdzibas, es šaušu.

Tas skanēja tik pārliecinoši, ka Bondam nācās noticēt. Šie ļaudis bija pierādījuši, ka robežas viņiem neeksistē. Tagad Bonds sa­prata, kādam nolūkam kalpoja spieķis. Bonds zināja ari to, kāda tipa ierocis tas ir. Stobrā bija vairāki trokšņa slāpētāji, kuri novērsa detonācijas radīto skaņu, bet ļāva izkļūt cauri lodei. Tādi tika ieviesti kara laikā un izmanto­ti atentātos. Bonds pats bija tos pārbaudījis.

-   Un,[38]- balss sāka skaitīt.

Bonds atskatījās. Pie viņa nolīkušais vīrs plati smaidīja zem melnajām ūsām, it kā vē­lot Bondam veiksmi. Viņš jutās droši paslē­pies pūlī un kazino troksnī.

Dzeltenīgie zobi sakļāvās, izrunājot nāka­mo skaitli.

-   Devx. [39]- vīrietis turpināja plati smaidīt.

Bonds paskatījās visapkārt. Le Chiffre vē­roja viņu zalgojošām acīm, mute bija pavēru­sies un elpa paātrināta. Viņš gaidija… gaidija, ka Bonds vai nu dos mājienu krupjē par lik­mes atsaukšanu, vai ari ar apslāpētu klie­dzienu lūpās saļims krēslā.

-   Trois. *

Bonds palūkojās tieši preti, kur stāvēja Vespere un Fēlikss Leiters. Viņi sarunājās un smaidīja. Muļķi! Kur bija Metiss? Kur bija vi­ņa dižie vīri?

-   Quatre.**

Un pārējie skatītāji? Tarkšķošu idiotu pū­lis! Vai tad neviens nav pamanījis, kas no­liek? Kur skatās chefde partie, krupjē, zāles pārzinis?

-   Cinq. ***

Krupjē jau kārtoja saskaitītās naudas zī­mes. Chel' de partie smaidīdams palocījās pret Bondu. Ar likmi viss ir kārtība, un tūlīt viņš paziņos: "Le jeux esi fait." Bet ierocis iz­šaus. neskatoties uz to, ka vīrietis vēl nebūs aizskaitījis līdz desmit.

-   Six ****

Bonds pieņēma lēmumu. Tā bija vienīgā iespēja. Viņš uzmanīgi atvirzīja plaukstas līdz galda malai un, atbalstījies pret to ar abām rokām, cieši piespieda muguru krēs­lam, sajuzdams starp lāpstiņām šaujamrīka stobru.

-Sept.*

Chefde partie pagriezās pret Le Chiffre un. uzacis pacēlis, gaidīja atbildes zīmi, lai varētu uzsākt spēli.

Pēkšņi Bonds ar visu spēku atgrūdās no galda un gāzās atpakaļ ar visu krēslu. Kritie­nā krēsla atzveltnes šķērskoks aizķēra spieķi, un tas izšļuka no miesassarga rokām, pirms viņš bija paspējis nospiest gaili.

Bonds atmuguriski apmeta kūleni un pali­ka guļam pie skatītāju kājām. Krēsla atzvel­tne, skaļi nokrakšķot, ieplīsa. Atskanēja iz­baiļu kliedzieni. Skatītāji uz mirkli atkāpās, bet tūlit atkal sāka drūzmēties ap notikuma vietu. Tika sniegtas rokas, kas palīdzēja pie­celties kājās un noslaucīt drēbes. Zāles pārzi­nis un chef de partie klusītēm sava starpā apspriedās - skandālu par katru cenu vaja­dzēja novērst.

Bonds stāvēja, turēdamies pie misiņa mar­gām, un izskatījās apmulsis un nokaunējies. Ar roku viņš slaucīja pieri.

- Man uz mirklīti noreiba galva, - Bonds teica, - tas noteikti ir no karstuma, bet var­būt arī no uztraukuma.

Tika izteikti līdzjūtības apliecinājumi. Kā gan citādi - ši taču bija tik nopietna spēle. Varbūt mesjē vēlējās mest mieru, varbūt vi­ņam nepieciešams atgulties? Vai labāk nebū­tu doties mājās, vai varbūt vajadzētu paaici­nāt ārstu?

Bonds papurināja galvu. Tagad viņam vairs nekas nekaitēja. Viņš atvainojās visiem spēlētājiem, arī bankas turētājam.

Viņam atnesa jaunu krēslu. Bonds atsē­dās un paskatījās uz Le Chiffre. Vienlaikus ar atvieglojuma sajūtu viņš izbaudīja arī uzvaras prieku, jo tuklajā, bālajā sejā bija pamanījis izbaiļu ēnu.

Ap galdu jau tika slēgtas derības. Bonda kaimiņi, pieliekušies tuvāk, saprotoši runāja par karstumu, vēlo stundu, piedūmoto gaisu un skābekļa trūkumu.

Bonds pieklājīgi atbildēja. Viņš pagriezās, lai izpētītu pūli sev aiz muguras. Miesassargs bija pazudis bez pēdām, bet zāles pārzinis meklēja kādu, kam atdot spieķi, kas izskatī­jās gandrīz neskarts, tomēr tam trūka gumi­jas uzgaļa. Bonds viņam pamāja.

-   Jūs to varētu uzticēt tam džentlmenim tur, pretī, - viņš teica, norādīdams uz Fēliksu Leiteru, - viņš zinās, kam to atdot. Spieķis pieder viņa paziņam.

Zāles pārzinis palocījās.

Bonds sadrūmis cerēja, ka vismaz tagad Leiters sapratīs, kāda iemesla dēj viņam sevi vajadzēja padarīt par apsmieklu publikas priekšā.

Tad, pagriezies atpakaj pret galdu, Bonds pāris reižu uzsita ar plaukstu pa zajo audu­mu, tādējādi likdams saprast, ka ir gatavs spēlei.

13. nodala

Mīlas skūpsts, naida skūpsts

-   La partie continue,[40] - izteiksmīgi izsau­cās chel'. - Un banco de trente-deux millions.

Skatītāji paliecās uz priekšu. Le Chiffre uzsita kurpes mēlītei tik stipri, ka tā ietark- šķējās un nespēja uzreiz apstāties. Tad viņš, it kā kaut ko atcerējies, izņēma savu benzedrīna inhalatoru un iebāza tā uzgali nāsī.

-     Bezkaunīgais lops, - noteica Dipona kundze, kas sēdēja no Bonda pa kreisi.

Bonda prāts atkal bija pilnīgi skaidrs. Vēl pirms mirkļa viņa dzīvība bija karājusies ma­ta galā - viņš vēl joprojām juta, ka pirkstu ga­li ir mitri no uztraukuma, - tomēr, pateicoties veiklajam trikam ar krēslu, bija izdevies ap­muļķot nāvi. Bet Bonds par to vairs nevēlējās domāt.

Viņš bija pats sevi nostādījis muļķa lomā. Spēle tika pārtraukta vismaz uz desmit minū­tēm, kas tik respektablam kazino godu neda­līja, bet nu kārtis atkal bija kurpē un gaidīja viņu. Kaut tikai tās nepieviltu! Viņš juta, ka sirds met kūleņus, domājot par to, kāds varē­tu būt iznākums.

Pulkstenis jau rādīja otro nakts stundu. Neskaitot tos, kas bija sapulcējušies, lai vēro­tu šo gadsimta spēli, vairs tikai ap kādiem trim kāršu un tikpat daudziem ruletes gal­diem rosījās daži azartiski ļaudis.

Klusumā, kas bija sastindzis ap galdu, pie kura spēlēja viņš pats, pēkšņi skaidri ieska­nējās krupjē izsauciens:

-    Neuf. Le rouge gagne, impair et man- que.*

Kam bija tēmēts šis pareģojums? Viņam vai Le Chiffre?

Divas kārtis pa zaļo jūru jau kuģoja pie Bonda.

Kā astoņkājis, kas paslēpies zem klints, Le Chiffre viņu vēroja no galda otras puses.

Bonds ar stingru labās rokas tvērienu pa­sniedzās pēc kārtīm un pievilka tās sev klāt. Vai tās nesīs laimīgo devītnieku vai astotnie­ku, kas ļaus viņa sirdij priekā gavilēt?

Viņš paslēpa abas kārtis aiz savas rokas priekškara. Žokļu muskuļi savilkās, kad Bonds satraukumā sakoda zobus. Ķermenis bija sastindzis, kā uzbrukumu gaidot.

Viņam bija divas dāmas, divas sarkanās dāmas.

Plaukstas mestajā ēnā likās, ka abas vi­ņam šķelmīgi uzsmaida. Viņš tās ienida. Tas bija tukšums. Nulle. Bakarā.

- Kārti! - lūdza Bonds, cenšoties apslāpēt bezcerību savā balsi. Viņš juta Le Chiffre caur­urbjošo skatienu, kas centās ielauzties preti­nieka smadzenēs.

Bankas turētājs lēnām atklāja savas kār­tis.

Viņam kopā sanāca trīs - kungs un mel­nais trijnieks.

Bonds savaldīgi izpūta cigaretes dūmus. Vēl bija cerība. Tagad jau viņš pats bija kārts kādās citās rokās. Le Chiffre uzsita kurpei, izslidināja no tās kārti - Bonda likteni - un apmeta to otrādi.

Tas bija devītnieks, brīnišķīgais ercena de­vītnieks, kārts, kuru čigāni zīlējot sauca par "mīlas skūpstu, naida skūpstu", kārts, kas gandrīz pilnīgi noteikti nozīmēja Bonda uzva­ru.

Krupjē to liegi pārslidināja pāri galdam. Le Chiffre tas nenozīmēja neko. Bondam, ie­spējams, rokās bija vieninieks, kas dotu desmit punktus, jeb neko - bakarā, kā to mēdza dēvēt. Viņam varēja būt arī divi, trīs, četri vai pat pieci. Tādā gadījumā, summējot to ar deviņi, viņš būtu ieguvis četrus punk­tus.

Kad pašam rokās ir trijnieks, bet otram at­dodams devītnieks, situācija var būt ļoti mal­dinoša. Lēmums ņemt vai neņemt jaunu kārti var būt patiešām izšķirošs. Bonda nodoms bi­ja likt bankas turētājam pasvīst. Bija jānotiek brīnumainai sakritībai, lai tas izvilktu sešnie­ku un rezultāts būtu neizšķirts. Draudzīgā spēlē Bonds jau uzreiz būtu atklājis savu punktu skaitu.

Tā nebija draudzīga spēle, un Bonda kārtis tagad gulēja uz galda, atklājot tikai divas vie­naldzīgas muguras un starojošo ercena devīt­nieku, kas pretiniekam varēja paust patie­sību vai visdažādāko melu stāstu variācijas.

Noslēpumu glabāja divas sārtas muguri­ņas, likdamas abām dāmām skūpstīt zaļo pārklāju.

Gar bankas turētāja knābjveida deguna nāsīm aumaļām plūda sviedri. Resnā mēle iz­manīgi uztvēra tekošās straumītes, kad tās sasniedza sarkanās mutes kaktiņus. Viņš skatījās te uz Bonda kārtīm, te - savējām, te - atkal uz Bonda.

Le Chiffre ķermenis spēji nodrebēja, un viņš izslidināja no kurpes čabošās mutītes kārti.

Viņš atklāja tās seju. Skatītāji snaikstīja kaklus. Tā bija brīnišķīga kārts - piecnieks.

- Huit ā la banque,*~ teica krupjē.

Tā kā Bonds vēl joprojām sēdēja klusē­dams, Le Chiffre jau atņirdza zobus. Viņš būs vinnējis.

Krupjē lāpstiņā sniedzās pāri galdam gandrīz kā atvainodamās. Šeit nebija neviena, kas neticētu, ka Bonds ir sakauts.

"Bankā astoņi.

Lāpstiņa apmeta kārtis uz muguras. Jaut­rās dāmas gaismā starojoši smaidīja.

-   Et leneuf. [41]

Skatītāji pārsteigumā tvēra pēc gaisa. Ska­nēja satrauktas balsis.

Bonda acis vērās Le Chiffre, kurš saļima krēslā, it kā to būtu ķērusi lode. Viņa mute pāris reižu atvērās, kā protestējot, bet labā roka ķēra pie rīkles. Taču tad viņš saņēmās, lai gan lūpas bija kļuvušas pavisam pelēkas.

Kad lielās čipu kaudzes tika pārbīdītas pā­ri galdam Bonda pusē, bankas turētājs, pa- taustījies žaketes iekškabatā, uzmeta galdā naudas paciņu.

Krupjē pārskaitīja naudu.

-    Un banco de dix millions, [42] - viņš pazi­ņoja un sadalīja savu attiecīgā daudzuma či­pu kapitālu desmit vienādās kaudzītēs pa miljonam katrā.

'Tās ir beigas," domāja Bonds. Tas vīrs ne­atkāpsies. Viņš liek uz pēdējo, kas tam ir. Nu viņš atrodas tādā pašā situācijā, kādā es biju pirms stundas, un rīkojas tieši tāpat, kā riko- jos es. Tomēr, ja zaudēs viņš, neviens to ne­nāks atpestīt, brīnums viņam netiks dāvāts."

Bonds atlaidās krēslā un aizsmēķēja. Vi­ņam blakus uz mazā galdiņa bija parādījusies pudele "Cliquot" un glāze. Nepūlēdamies no­skaidrot, kurš to viņam uzsaucis, Bonds pie­pildīja glāzi līdz malām un izdzēra divos lielos malkos.

Tad viņš atkal noliecās uz priekšu un uzli­ka elkoņus uz galda kā cīkstonis, kas meklē atspērienu savam cīņas paņēmienam.

Spēlētāji pa kreisi no viņa klusēja.

-   Danco, - viņš teica, vērdamies tieši Le Chiffre acīs.

Jau atkal krupjē viņa izstiepto roku izvei­dotajā zaļajā lagūnā ieslidināja divas kārtis.

Bonds piesedza kārtis ar plaukstu, ātri tās aplūkoja un turpat galda vidū pagrieza ar zī­mējumu uz augšu.

-   Le neuf, - teica krupjē.

Le Chiffre kā nemaņā blenza uz saviem di­viem melnajiem kungiem.

-   Et le baccarat, - un krupjē aizstūma pāri galdam čipu torņus.

Le Chiffre noskatījās, kā tie tiek piepulci­nāti iepriekš iegūtajiem miljoniem, kas slēpās Bonda roku ēnā, tad piecēlās un, ne vārda neteicis, izspraucās cauri pūlim līdz nožogo­juma izejai. Viņš atkabināja ar samtu apvilk- io ķēdi un atstāja to karājoties. Vērotāji pa­šķīrās. Viņu skatieni bija ziņkārības, bet reizē ari baiļu pilni, jo visiem šķita, ka pār ši vīra plecu raugās nāve. Tad viņš pazuda no Bon­da redzesloka.

Bonds piecēlās. Viņš paņēma simts tūk­stošu čipus no kaudzes sev blakām un aizsli­dināja pāri galdam pie chef de partie. Tad, iz­teicis vien tik daudz pateicības vārdu, lai ne­izskatītos nepieklājīgs, lūdza, lai krupjē no­gādā viņa laimestu uz caisse. Pārējie spēlētā­ji atstāja savas vietas. Bez bankas turētāja spēle nevarēja turpināties, un pulkstenis arī jau rādīja pustrīs. Pārmijis dažus sirsnīgus vārdus ar partneriem, Bonds palīda zem ķē­des tai vietā, kur stāvēja Vespere un Fēlikss Leiters.

Visi trīs devās uz kasi. Bondu lūdza ienākt kazino direktora privātajā darbistabā. Tur uz galda gulēja viņa milzīgā čipu kaudze, kuru Bonds papildināja ar krājumiem no savām kabatām.

Kopā bija vairāk nekā septiņdesmit miljoni franku.

Bonds atskaitīja summu, kuru vajadzēja atdot Fēliksam Leiteram, un par atlikušajiem četrdesmit miljoniem izņēma čeku "Credit

Lyonnais". Viņu silti apsveica ar uzvaru. Di­rektori būšot priecīgi, ja kungs šovakar spēlē­šot vēlreiz.

Bonds atbildēja izvairīgi. Viņš aizgāja līdz bāram un atdeva Leiteram viņa naudu. Kādu brīdi viņi pavadīja, dzerdami šampanieti un pārspriezdami spēles gaitu, līdz Leiters iz­ņēma no kabatas 45. kalibra lodi un nolika to uz galda.

- Ieroci es atdevu Metisam, - viņš teica. - Kad tas notika, viņš atradās pūļa aizmugurē un īsti nesaprata, kas par lietu. Miesassargam izdevās aizšmaukt bez mazākajām grūtībām. Varat iedomāties, kā puiši lādējās, kad atklā­ja spieķī ieroci. Metiss man iedeva šo te, lai jūs redzētu, no kā jums pašam saviem spē­kiem izdevies izvairīties. Tā ir dumdum lode - ar novirzīto kustības trajektoriju. Jūs bijāt ļo­ti tuvu kārtigām nepatikšanām. Bet mēs ne­varam to sasaistīt ar Le Chiffre. Tas vīrs iera­dās viens. Skaidrs, ka ieejas karte bija viltota. Pateicoties kara invalida apliecībai - arī droši vien viltotai -, viņš bija dabūjis atļauju spieķa ienešanai kazino. Tie ļaudis prot kārtot lietas. Bet ir jau dabūti šī vīra pirkstu nospiedumi, un rit no rīta mēs no Parīzes saņemsim sīkā­kas ziņas par viņu. - Fēlikss Leiters izkratīja no paciņas vēl vienu cigareti. - Lai nu kā, viss ir labs, kas labi beidzas. Beigās jūs Le Chiffre pamatīgi paspīdzinājāt, lai gan arī mums vie­nu brīdi klājās pavisam plāni, kā jums pašam šķiet?

Bonds smaidīja.

-  Tā aploksne ir labākais, kas ar mani jel- kal ir noticis. Es jau domāju, ka beigas klāt. Sajuta nudien bija draņķīga, bet drauga plecs gadījās blakus īstajā brīdī. Ceru, ka reiz man izdosies jums to atlīdzināt.

Viņš piecēlās.

-   Man jāaiziet līdz viesnīcai un jānogla­bā šis te, - Bonds teica un uzsita pa kaba­tu. - Nav nemaz tik patīkami klaiņot ap­kārt ar Le Chiffre nāves spriedumu kabatā. Viņam var ienākt prātā kas nelabs. Bet pēc tam gan es to gribēšu atzīmēt. Ko jūs par to teiksiet?

Viņš pagriezās pret Vesperi. Meitene kopš spēles beigām nebija bildusi gandrīz ne vār­da.

-   Vai neiedzersim glāzi šampanieša kādā naktsklubā, pirms dodamies pie miera? Zi­nu vienu vietiņu, kas saucas "Roi Galant". Tur vienmēr pilns ar ļaudīm un jautra at­mosfēra.

-   Kāpēc gan nē, - teica Vespere, - bet es tikmēr pazudīšu un sagaidīšu jūs vestibilā pie ieejas, kad būsiet noglabājis savu vinnes­tu.

-   Kā ar jums, Fēliks? - Bonds cerēja, ka varēs palikt ar Vesperi divatā.

Fēlikss to izlasīja viņa skatienā.

-   Es gan labāk pirms brokastīm mazliet atpūstos, - viņš teica. - Ir bijusi gara diena, un Parīze droši vien gribēs, lai es rīt esmu gatavs darbam. Dažas lietas uzticētas man tieši tādēļ, lai jūs varētu danl to, kas jums darāms. Pavadīšu jūs līdz viesnīcai, lai būtu drošs, ka dārgumu kuģis neskarts nonāk savā osta.

Cauri ēnainajai mēnessgaismai viņi pastai­gājoties devās uz viesnīcu. Abi turēja ieročus kaujas gatavībā. Bija jau trīs nakti, bet uz ie­las vēl manīja cilvēkus, un arī mašīnas stāvē­ja, novietotas pie kazino.

Pa ceļam nekas neatgadījās.

Kad viņi bija nonākuši lidz viesnīcai, Lei­ters uzstāja, ka pavadīs Bondu līdz viņa ista­bas durvīm. Bija pagājušas sešas stundas, kopš Bonds to atstāja.

-   Pārsteigumus viņi laikam taupa vēlākam laikam, - Leiters secināja, kad bija apskatījis istabu. - Modribu nedrikst zaudēt. Kā jums šķiet, vai man tomēr nepalikt nomodā un ne- pakavēties jūsu sabiedrībā?

-    Ejiet atpūsties, - teica Bonds. - Par mums neraizējieties! Viņiem es bez naudas neesmu vajadzīgs, un man šai ziņā ir savs plāns. Paldies par visu. Ceru, ka mēs vel sa­darbosimies.

-   Es ari, - teica Leiters, - ar noteikumu, ka jūs izvelkat devilnieku, kad tas nepieciešams, un… paņemat sev līdzi Vesperi, - viņš klusāk piebilda. Tad Leiters izgāja, aizvērdams aiz sevis durvis.

Bonds palika savas istabas patvērumā.

Pēc atrašanās pie ļaužu pūļa ieskautā gal da zāles vidū un nervu saspringuma, ko sa­gādāja trīs stundas ilgā spēle, Bonds no visas sirds izbaudīja vienatni, kur viņu uzticīgi sveica (ikai paša pidžama un matu suka uz spoguļgalda. Viņš iegāja vannasistabā un ap­laistīja seju ar aukstu ūdeni, sprauslodams zem stiprās strūklas. Sajutis iesmeldzamies nobrāzumus galvas pamatnē un uz labā ple­ca, Bonds ar patiku atcerējās, ka šīs dienas laikā divas reizes izsprucis no nāves. Vai vi­ņam tagad būtu jāsēž nomodā visu nakti un jāgaida ienaidnieku ierašanās? Vai varbūt tas ir Le Chiffre, kas pašreiz - pārbijies lidz nāvei, bet par spiti visam, - cenšas nokļūt Havrā vai Bordo, lai tiktu uz kuģa un mēģinātu izbēgt no SMERŠ vajāšanas vai pat lodes?

Bonds paraustīja plecus. Šai dienai pietiks prātot par slikto. Viņš brīdi lūkojās spogulī un domāja par Vesperes atturibu, apzināda­mies, ka iekāro tās atturīgo un augstprātīgo ķermeni. Meitenes skropstās, kas ietvēra no­raidošo acu skatienu, viņš vēlējās ieraudzīt iemirdzamies asaras, bet skatienā - kaisli. Viņš gribēja sajust plaukstās tās biezos ma­tus un pakļaut slaido stāvu zem savējā. Bon­da acis samiedzās un pēkšņi seja, kas vērās pretī no spoguļa, šķita izsalkusi no ilgām.

Viņš novērsās un, izņēmis no kabatas če­ku par četrdesmit miljoniem franku, salocīja to ļoti sikā kvadrātiņā. Tad, atvēris durvis, paraudzījās, vai gaitenī neviena nav. Atstājis durvis plaši vaļā un sasprindzinājis dzirdi, lai uztvertu soļu skaņu vai lifta klaboņu, Bonds laida darbā nelielu skrūvgriezi.

Pēc piecām minūtēm viņš uzmeta vērtējo­šu skatienu savam veikumam, ielika etvijā dažas svaigas cigaretes, aizslēdza durvis, un devās prom pa gaiteni, tad cauri vestibilam ārā, ēnainajā mēnessgaismā.

14. nodala

"La vie en rose" [43]

"Roi Galant" ieejas durvis ietvēra septiņu pēdu augsts, zeltits gleznas rāmis, kas varbūt reiz bija rotājis kāda dižciltīga eiropieša por­tretu. Pie dažiem ruletes un kāršu galdiem vēl rosījās spēlētāji. Kad Bonds roku rokā ar Vesperi devās augšā pa apzeltītajiem pakāpie­niem, viņu pārņēma impulsīva vēlme griezties atpakaļ un caisse aizņemties tik daudz nau­das, lai pie tuvākā galda spēlētu uz augstāko likmi. Tomēr viņš savaldījās, saprazdams, ka tāda rīcība varbūt piedienētos lētu preču tir­gonim, ne viņam. Vienalga, vai Bonds vinnētu vai zaudētu, bet viņš būtu piesmējis veiksmi, kas tam šonakt dāvāja savu smaidu.

Nelielo, krēslaino naktsklubu apgaismoja vienīgi sveces apzeltītos svečturos un to mir­dzuma atspulgs zelta ietvaru ieskautos milzu spoguļos. Sienas bija tapsētas ar asinssarka- nu atlasu, un arī plīša krēsli un banquettes[44] bija tādā pašā toni. Tālākajā stūri trio, kas sastāvēja no klavierēm, elektriskās ģitāras un bungām, spēlēja "La vie en rose" visā šis me­lodijas bezvārdu saldmē. Klusi pulsējošo gai­su caurstrāvoja iekāres viļņi, un Bondam li­kās, ka visi pārīši zem galdiem sakļāvuši ro­kas kaislos mīlas glāstos.

Viņus apsēdināja pie galda telpas stūrī. Bonds pasūtīja pudeli "Veuve Cliquot" un olu kulteni ar speķi.

Kādu brīdi abi klausījās mūzikā, tad Bonds pagriezās pret Vesperi un teica:

-   Ir tik jauki te sēdēt kopā ar jums un gan­darījuma sajūtu par paveiktu darbu. Šis ir pats jaukākais dienas noslēgums - kā apbalvojums.

Bonds cerēja, ka meitene pasmaidīs, bet viņas balss drīzāk skanēja nervozi.

-   Ak, jā, protams. - Likās, ka Vespere ne­grib, lai to traucētu klausīties mūziku. At­spiedusi vienas rokas elkoni pret galdu, viņa atbalstīja zodu uz plaukstas virspuses. Bonds pamanīja, ka meitenes pirkstu kauliņi kļuvu­ši tik balti, kādi tie parasti mēdz būt, kad plauksta cieši savilkta dūrē.

Starp labās rokas īkšķi, rādītājpirkstu un vidējo pirkstu, līdzīgi kā mākslinieks, zīmējot pasteli, satver krītiņu, viņa turēja vienu no Bonda cigaretēm un, lai gan smēķēja nestei­dzīgi, cigareti nokratīja pārāk bieži - pat ja tās galā nebija pelnu.

Bonds ievēroja visas šīs nianses, jo neko, kas saistījās ar Vesperi, gluži vienkārši ne­spēja palaist garām, turklāt vēlējās, lai meite­nei pielīp viņa paša siltais, jutekliskais atslā­bums. Tomēr nācās samierināties ar jaunās dāmas atturību. Bonds iedomājās, ka viņa varbūt tam isti neuzticas, bet varbūt tā ir reakcija pret viņa paša iepriekšējā vakara no­robežošanos, kura, kaut arī bija apzināta un nepieciešama, laikam tikusi iztulkota kā augstprātība vai noniecināšana.

Bonds izturējās pacietīgi - dzēra šampa­nieti un runāja par dienas notikumiem, par Metisa un Leitera rīcību, par to, kāds liktenis varētu sagaidīt Le Chit'fre. Viņš bija smalkjū­tīgs un runāja tikai par tām lietām, kuras sa­vos rīkojumos Vesperei varēja būt uzticējusi Londona.

Viņas atbildes bija paviršas. Meitene atzi­na. ka pūlī gan viņa, gan Leiters pamanījuši abus miesassargus, bet nebija paredzējuši, ka vīrs ar spieķi aiz Bonda muguras nostājies ar tīšu nodomu. Viņi nepieļāva, ka pretinieks mēģinās kaut ko uzsākt kazino iekšienē. Uz­reiz pēc tam, kad Bonds un Leiters devušies atpakaļ uz viesnīcu, viņa esot zvanījusi uz Pa­rīzi un M. pārstāvim pastāstījusi par spēles rezultātu. Viņai vajadzējis loti piesardzīgi izvē­lēties vārdus, ar kādiem to pavēstīt, bet aģents, kurš pieņēmis ziņojumu, neesot drīk­stējis neko komentēt. M. esot lūdzis, lai infor­māciju viņam nosūta jebkurā diennakts laika.

Tas bija vienīgais, ko Vespere pastāstīja. Viņa tikai malkoja šampanieti un centās ne­skatīties uz Bondu. Meitene ne reizi nepa­smaidīja. Bonds jutās vīlies. Viņš dzēra ļoti daudz šampanieša un, kad pudele bija tukša, pasūtīja nākamo. Arī olu kulteni abi ēda klu­sējot.

Ap pulksten četriem, kad Bonds jau grasī­jās lūgt rēķinu, pie viņu galdiņa parādījās maitre d'hotel un vaicāja pēc Lindes jaun­kundzes. Viņš lai nodeva zīmīti, kuru meitene tūlīt steidzīgi izlasīja.

-   Ak, tas ir tikai Metiss, - Vespere pa­skaidroja. - Viņš lūdz, lai es aizeju līdz vesti­bilam, jo viņam esot kāds ziņojums jums. Lai­kam viņam nav vakara uzvalka, ja nevar ienākt. Es tūlīt būšu atpakaļ. Pēc tam mēs varam doties mājās.

Viņa māksloti pasmaidīja.

-   Laikam no manis šovakar nebūs nekāda labuma. Diena ir bijusi pārāk saspringta. Pie­dodiet!

Bonds atbildes vietā kaut ko neskaidri no­murmināja un atbīdīja krēslu, lai pieceltos.

- Es norēķināšos, - viņš teica un pavadīja Vesperi līdz zāles durvīm. Tad atkal apsēdās un, piepeši sašļucis, aizsmēķēja. Negaidot viņš sajuta milzīgu nogurumu. Smacīgais gaiss spieda viņu pie zemes gluži tāpat, kā bi­ja spiedis vakar agri no rīta. Bonds palūdza rēķinu un iedzēra pēdējo šampanieša malku. Tam bija rūgta garša. Parasti tāda mēdz būt pirmajam malkam vai arī… ja dzerts par daudz. Viņš priecātos, redzot Metisa starojošo seju un dzirdot, kas tam sakāms. Iespējams, ka tie būtu tikai apsveikuma vārdi.

Pēkšņi Bonds aptvēra, ka zīmītes sūtīša­na Vesperei ir Metisam pilnīgi neraksturīgs gājiens. Viņš drīzāk būtu aicinājis tos abus pievienoties sev kazino bārā vai arī devies iekšā naktsklubā, neraizējoties par to, kas pašam mugurā. Viņiem kopā būtu jautri, un Metiss izskatītos uzbudināts. Viņš stās­tītu daudz jaunumu, un tur Bonds viņu ne­varētu pārspēt. Varbūt arestētais bulgārs ir atklājis ko jaunu, varbūt viņš dzirdētu, kā tikušas dzītas pēdas miesassargam ar spie­ķi, vai par Le Chiffre gaitām pēc kazino at­stāšanas.

Bondu pārņēma savāds nemiers. Viņš steidzīgi samaksāja rēķinu un atstāja visu at­likumu dzeramnaudā. Atgrūdis krēslu, viņš metās uz izeju, aizmirsdams novēlēt labu nakti nia/lre d'hātel un šveicaram.

Viņš steidzās cauri spēļu zālei un ar ska­tienu pārmeklēja halli pie ieejas. Viņš lādējās un pielika soli. Tur bija tikai pāris nakstklu- ba darbinieku un divi trīs vīrieši un sievietes vakartērpos, kas pie vestiaire* saņēma savas virsdrēbes.

Nebija ne vēsts ne no Vesperes, ne art no Metisa.

Nu jau Bonds gandrīz vai skrēja. Ticis līdz izejai, viņš izmisīgi skatījās uz abām pusēm, cenzdamies ielūkoties starp nedaudzajām iet­ves malā novietotajām automašīnām.

- Meklējat taksometru, mesjē? - iejautājās pienākušais šveicars.

Ar rokas mājienu atraidījis piedāvājumu, Bonds metās lejā pa kāpnēm, lūkodamies tumsā, kur aukstais gaiss saskārās ar viņa sakarsušajiem deniņiem.

Viņš vēl nebija ticis lidz kāpņu apakšai, kad izdzirda apslāpētu kliedzienu, tad durvju aizciršanos pa labi no sevis. Atskanot griezī-

"Garderobc.

gam troksnim un izpūtēja gārdzieniem, no ēnām mēnessgaismā iznira mazai vabolei lī- dzigs sitroens, ar visiem četriem riteņiem buksēdams priekšpagalma irdenajā oļu segu­mā.

Auto, šūpodamies mīkstajās atsperēs, it kā uz aizmugurējā sēdekļa notiktu cīniņš, rūkdams izbrāzās cauri platajiem vārtiem, uzšķiežot gaisā grants lietu. Pa logu izlidoja neliels melns priekšmets un dobji nobūkšķēja puķu dobē. Gumijas riepas nošvīkstēja pa­griezienā pa kreisi, kad mašīna izdrāzās uz bulvāra, bet otrais pārnesums lika izpūtējam nodrebēt pāridarījuma sāpēs. Tad ātrums ti­ka pārslēgts, un auto garām veikaliem aizšā­vās piekrastes virzienā.

Bonds uzminēja, ka starp ziediem atradis Vesperes rokassomiņu.

To pakampis, viņš metās uz kāpnēm, tu­vāk gaismai, lai pārmeklētu somiņas saturu, un nelikās ne zinis par šveicara klātbūtni.

Saņurcītā zīmīte atradās starp dažādiem sievišķīgiem sīkumiem.

"Vai Tu uz bridi varētu iznākt vestibilā pie ieejas? Man ir jaunumi Tavam pavadonim.

Metiss Renē"

15. nodala

Pakaļdzīšanās

Tas bija visrupjākais viltojums. Bonds da­žos lēcienos bija pie bentlija, domās uzslavē­dams sevi, ka novietojis to pie pašas ieejas. Viņš žigli iedarbināja motoru, un mašīnas troksnis pārmāca šveicara purpināšanu, kad tas palēcās sāņus, lai pakaļējie riteņi neuz­sviestu granti uz viņa šaurajam bikšu sta­rām.

Kad mašīna izlīgoja cauri vārtiem un no­griezās pa kreisi, Bonds ar nožēlu iedomājās, ka arī viņa bentlijam nenāktu par ļaunu priekšējie velkošie riteņi un tik zema šasija ka sitroenam. Tad viņš ātri pārslēdza ātrumu un uzsāka pakaļdzīšanos, klausīdamies, kā paša auto izpūtēja radītā trokšņa atbalss, atsitu­sies pret šaurās galvenās ielas namu sienām, atgriežas atpakaļ pie viņa.

Drīz Bonds jau traucās pa plato piekrastes šoseju, kas - klāta ar nevainojamas kvalitātes segumu un likumos labi apgaismota - veda cauri smilšu kāpām. Viņš kāpināja motora apgriezienus un steidzināja mašīnu, kura nu jau no astoņdesmit pārgāja uz deviņdesmit jūdzēm stundā. Auto lukturu milzīgās "Mar- chal" lampas izurba tumsā drošu tuneli gandrīz pusjūdzes garumā.

Viņš zināja, ka sitroens braucis šajā virzie­nā, jo bija dzirdējis nakts klusumā atbalsoja­mies tā izpūtēja radito troksni un ievērojis, ka pagriezienos uz ceļa vēl nav nosēdušies putekļi. Viņš cerēja, ka driz ieraudzis priekšā- braucošās mašīnas starmešu gaismas kūļus, tomēr nakts palika tukša un klusa. Tikai jū­ras tālē varēja dzirdēt miglas tauru mauro­šanu, it kā krastmalā ganītos metāla govis.

Viņš trieca savu automašīnu dūmakainajā nakti arvien ātrāk un ātrāk, domās lādot Ves­peri un pašu M., ka tas uzticējis šo uzdevu­mu sievietei.

Tieši no tā viņš bija baidījies. Šīs pļāpīgās būtnes iedomājās, ka var darit vīriešu dar­bus. Kāda velna pēc viņas mierīgi nevarēja sēdēt mājās pie savām pannām un katliem un pļāpāt par lupatām, un aprunāt kaimiņie­nes, bet vīriešiem atstāt viņu vīru darbus? Un tam bija jānotiek tieši tagad, kad viņam jau likās, ka darbs ir padarīts. Vespere uzķēru- sies uz veca, banāla āķa un tagad droši vien tiks turēta gūstā kā bravurīga animācijas fil­miņu galvenā varone. Muļķa kaza!

Bonds vārījās dusmās.

Nu, protams! Ideja bija veca kā pasaule - ap­mainīt gūstekn? pret čeku četrdesmit miljonu vērtībā. Viņš pat nedomāja piedalīties šādās spēlītēs. Būdama Slepenā dienesta darbinie­ce, Vespere lieliski zināja, ar ko jārēķinās. Viņš pat nelūgs palīdzību no M. Darbs ir daudz svarīgāks par visu pārējo. Muļķīga si­tuācija… Meitenei nebija nekādas vainas, bet viņš neiekritīs uz tik lētu triku. Nedos tiem ne centa! Bija iespējams panākt sitroenu un uz­sākt apšaudi, taču kāda nejauša lode varēja nogalināt Vesperi, un tas būtu gaužām muļ­ķīgi. Jāizdara tik, cik šobrīd ir viņa spēkos, lai atbrīvotu meiteni, pirms tie viņu nogādā savā paslēptuvē, bet, ja tas neizdosies, jā­brauc atpakaļ uz viesnīcu, jāliekas gultā un jāpārtrauc par to domāt. Nākamajā rītā viņš pajautās Metisam, kas noticis, un parādīs vil­toto zīmīti. Le Chiffre cerēja dabūt naudu ap­maiņā pret meiteni? Nu, ko, Bonds neliksies ne zinis un arī citiem neko nestāstīs! Vesperei nāksies ar to samierināties. Ja šveicars kā­dām kaut ko izpļāpās, viņš teiks, ka dzērumā sastrīdējies ar draudzeni un abi pašķīrušies.

Bonda prātā trakoja vispretrunīgākās do­mas, tomēr viņš turpināja droši vadit auto­mašīnu cauri līkumiem, vairīdamies no nak­snīgajiem pajūgiem un riteņbraucējiem, kas devās Rojālas virzienā. Taisnajos ceļa posmos viņš piedeva gāzi, un bentlija divdesmit pieci zirgspēki lika mašīnai kā sāpēs kaukt nakts klusumā. Tad tika sasniegts arī šī auto re­kords - atzīme uz spidometra rādīja 120 jū­džu stundā.

Viņš saprata, ka, traucoties ar tādu ātru­mu, drīz vien panāks sitroenu, kurš - smagi pārlādēts - diez vai spēja sasniegt vairāk par astoņdesmit jūdzēm stundā. Automātiski Bonds samazināja ātrumu līdz septiņdesmit un ieslēdza miglas lukturus. Secinājums izrā­dījās pareizs - spožo starmešu gaismā viņš pāris jūdžu tālāk pamanīja iezīmējamies ot­ras automašīnas apveidus.

Bonds pataustījās zem paneļa, izņēma no paslēptuves 45. kalibra garstobra"Colt Army Spēcini" un nolika to uz blakus sēdekļa. Ja ceļa segums būs tikpat gluds, ar šo varēja trāpīt viņu riepās vai degvielas bākā no simts jardu attāluma.

Viņš atkal ieslēdza tālās ugunis un piede­va gāzi. Bonds jutās mierīgs un nosvērts. Vesperes dzīvības vai nāves jautājums tuvo­jās atrisinājumam. Bonda vaibsti zilajā pa­neļa gaismā izskatījās nežēlīgi, bet rāmi.

Tur, priekšā, sitroenā sēdēja trīs vīrieši un meitene.

Le Chiffre vadīja automašīnu, viņa lielais, receklainais augums bija nolīcis uz priekšu, rokas maigi turēja stūri. Blakus sēdēja druk­nais miesassargs, kas kazino bija ieradies ar spieķi. Kreisajā rokā viņš bija sagrābis sviru, kas atradās tuvu gridas līmenim un varēja būt paredzēta vadītāja sēdekļa pieregulēšanai.

Aizmugurē bija iekārtojies garais, tievais ieroču virs. Viņš atslābis gulšņāja, blenzdams griestos, pilnīgi nelikdamies ne zinis par to, ar kādu ātrumu traucas mašīna. Viņa labā roka glāstoši gulēja uz Vesperes atkailinātā augšstilba.

Ja neskaita garās kājas, kas bija atsegtas līdz pat gurniem, Vespere šajā vīrā neizraisīja lielāku interesi kā vienkāršs sainis. Viņas ga­rie, melnie samta svārki, uzrauti pāri rokām un galvai, augšā bija sasieti ar virvi. Apmē­ram tur, kur viņas seja atradās deguns, sam­tā bija izplēsts neliels caurumiņš, lai gūstek­ne nenosmaktu. Citādi viņa ne ar ko nebija sasaistīta, un ķermenis gausi šūpojās līdz ar mašīnas zvāļošanos.

Le Chiffre, lielāko daļu uzmanības pievēr­sis ceļam, tomēr neaizmirsa ari Bonda mašī­nas tālo uguņu atspulgu, ik pa brīdim spogulī vērojot to tuvošanos. Viņš neizskatījās uz­traucies - pat tad, kad vajāto no vajātāja šķī­ra vairs tikai nepilna jūdze. Ticis aiz līkuma, Le Chiffre vēl vairāk samazināja ātrumu. Da­žus jardus tālāk vīdēja "Michelin" reklāma, bet aiz tās šoseja krustojās ar šauru zemes ceļu.

-   Uzmanību, - viņš asi uzsauca blakussē- došajam vīram.

Roka. kas turēja sviru, saspringa.

Kad līdz krustojumam bija atlicis vairs ti­kai simts jardu, ātrums tika samazināts līdz trīsdesmit. Spogulī varēja redzēt, ka līkumā parādās Bonda automašīnas tālo starmešu gaismas kūļi.

Le Chiffre acīmredzot pieņēma kādu lēmu­mu.

-  Allez![45]

Vīrs, kas sēdēja viņam līdzās, asi pavilka sviru uz augšu. Mašīnas bagāžas nodalījums atvērās kā lielas valzivs žokļi. Uz ceļa kaut kas izbira, un atskanēja tāda šķindoņa, it kā mašīna vilktu aiz sevis garu ķēdi.

- Coupez!*

Virs stingri uzspieda svirai, un šķindēšana mitējās.

Le Chiffre vēlreiz paskatījās spogulī. Tieši tajā brīdi līkumā parādījās Bonda auto. Le Chiffre strauji mainīja virzienu un, izdzēsis gaismas, iegrieza mašīnu pa kreisi sānceļā.

Viņš nobremzēja tik strauji, ka riepas asi nošvīkstēja. Trīs vīri izlēca no mašīnas un pieliekušies metās slēpties aiz dzīvžoga, kas vijās gar šosejas malu un patlaban bija bent- lija uguņu izgaismots. Katram no viņiem rokā bija revolveris, bet tievajam vīrelim vēl ari kāds priekšmets, kas izskatījās kā liela, mel­na ola.

Bentlijs tuvojās, gaudodams kā ātrvilciens.

16. nodala Baiļu drebuli

Bonds trieca mašīnu līkumā, ar rokam un visu ķermeni mēģinot pretoties inerces spē­kam. Attālumam starp abām automašīnām aizvien vairāk sarūkot, viņš pārcilāja prātā darbības plānu. Bonds bija pārliecināts, ka pretinieks noteikti mēģinās nogriezties kādā sānceļā, ja vien radīsies tāda izdevība. Iz­braucis likumu un neieraudzījis aiz tā vajātās mašīnas ugunis, viņš saprata, ka jāsamazina ātrums. Kad skatienam pavērās "Michelin" reklāma, bentlijs jau bija gatavs bremzēt.

Pēkšņi uz ceļa parādījās tumšs plankums, kuru Bonds sākumā noturēja par ceļmalas koka ēnu. Bentlija ātrums tagad bija tikai sešdesmit jūdzes stundā, tomēr apbraukt savādo parādību viņš vairs nevarēja, un mirkli vēlāk mirguļojošu tērauda adatu pa­klājs nošņirkstot pārdūra auto riepas.

Bonds automātiski 110 visa spēka uzspieda kāju bremžu pedālim un sasprindzināja katru cipsliņu, cenzdamies noturēt stūri un cīnīda­mies ar spēku, kas rāva mašīnu uz kreiso pusi, tomēr tas viņam izdevās tikai pāris sekundes. Tā kā riepas bija sapluinītas lupatās un diski jau grauzās ceļa segumā, auto smagi triecās pret šosejas aizsargvalni, un Bonds tika iz­mests no vadītāja sēdekļa uz grīdas. Mašīna lē­nām apmeta kūleni un piezemējās uz degvielas tvertnes, mirkli palikdama ieslīpi guļam uz pa­cēluma, riteņi kūla gaisu kā milzu dievlūdzēja* pret debesim izstieptas priekškājas, bet uguņi kaut ko likās tvarstām tumšajos padebešos. Tad tā sazvāļojās un apvēlās uz muguras, sa­šķaidīdama stiklu un smalko apdari.

Draudīgajā klusumā noskanēja pēdējie priekšējo riteņu griešanās čuksti, bet tad arī tie it kā izpūta pēdējo dvašu un apstājās.

Le Chiffre un abiem viņa rokaspuišiem no savas slēptuves atlika mērot tikai dažus jardus.

- Lieciet nost šaujamos un velciet viņu ārā, - Le Chiffre skarbi pavēlēja. - Es jūs pie­segšu, ja vajadzēs. Esiet uzmanīgi un atcerie­ties, ka man nav vajadzīgs līķis. Un pastei­dzieties, sāk aust gaisma.

Abi vīri nometās ceļos. Viens no viņiem iz­vilka garu nazi un, izgriezis caurumu paceļa­majā jumtā, saņēma aiz pleciem Bondu, kuru bezsamaņa bija padarījusi smagu un nekus­tīgu. Otrs, ielocījies spraugā starp augšpēdus guļošo mašīnu un uzbērumu, centās ielīst pa izsisto logu, lai atbrīvotu Bonda kājas, kas bi­ja iesprūdušas starp stūri un jumtu. Tad tie lēnītēm, sprīdi pa sprīdim izvilka paģībušo pa caurumu jumta audumā.

Kad Bonds beidzot tika noguldīts uz ceļa, Le Chiffre miesassargi bija nosvīduši un no­tašķījušies ar eļļu un putekļiem.

Tievais virs pataustīja Bonda sirdspukstus un spēcīgi iepļaukāja viņa vaigus. Kad Bonds ievaidējās, kalsnais sita vēlreiz.

- Pieliks, - teica Le Chiffre. - Sasieniet vi­ņam rokas un velciet iekšā mašīnā. Ķer! - Viņš pasvieda vienam no saviem vīriem auk­las kamolu. - Vispirms iztukšojiet viņa kaba­tas un atdodiet man tā ieroci. Viņam to varē­tu būt vairāki, bet pārējos mēs dabūsim vē­lāk.

Le Chiffre savāca visus tam pasniegtos priekšmetus kopā ar Bonda "Berettu" un, sī­kāk neaplūkojis, iestūma tos savās platajās kabatās. Tad viņš atstāja vīrus un devās uz mašīnu. Viņa seja nepauda ne satraukumu, ne prieku.

Bondu no bezsamaņas izrāva sāpes, ko ra­dīja cieši sasietā virve ap plaukstu locītavām. Patiesībā viss ķermenis smeldza tā, it kā to kāds no galvas līdz kājām būtu apstrādājis ar koka milnu, tomēr, kad viņu uzrāva stāvus un mēģināja iestumt jau iedarbinātajā sitroe- nā, kas stāvēja uz šaurā sānceļa, Bonds sa­prata, ka kauli tomēr nav lauzti. Viņš tomēr neizjūta ne mazāko vēlēšanos uzsākt izmisīgu bēgšanas mēģinājumu, tādēļ bez pretošanās ļāva sevi iegrūst ienaidnieka mašīnā.

Bonds nespēja valdīt pār savu ķermeni un nespēja arī sakarīgi domāt. Pēdējā diennakts bija sagādājusi pārlieku daudz pārbaudīju­mu, un šis ienaidnieka dotais trieciens bei­dzot viņu bija pieveicis. Šoreiz laikam nebija vērts cerēt uz brīnumu. Neviens nezināja, kur viņš atrodas, un neviens nesāks viņu meklēt ātrāk kā - labākajā gadījumā - nākamās die­nas rītā. Mašīnas vraku atradis ātri, bet paies krietns laiks, kamēr identificēs tās īpašnieku.

Bet Vespere… Viņš paskatījās uz tievo vīre­li, kurš, aizvēris acis, zvilnēja tam blakus, un pēkšņi sajuta kaut ko līdzīgu nicinājumam. Sasodītais muļķa skuķis, atļāvis sevi sasiet kā cāli uz iesma, gul ar svārkiem pār galvu, it kā būtu kāds lupatu vīšķis! Bet jau nākamajā mirkli Bondam kļuva meitenes žēl. Viņas ne­aizsargātās kailās kājas bija tievas kā bērnam.

-  Vesper, - viņš maigi nočukstēja.

No saiņa stūrī nenāca ne skaņas, un pār Bonda ķermeni noskrēja karsts izbaiļu vilnis, taču tad viņa mazliet sakustējās.

Tai pašā brīdī tievais vīrietis ietrieca dūri Bonda krūtīs.

-  Aizveries!

Bonds sāpēs saliecās un tā pasargāja sevi no otra tikpat spēcīga sitiena, kas tagad trā- plja lāpstiņu rajonā, liekot viņam atkal izliek­ties, cinoties pēc elpas.

Tas bija profesionāls, ar plaukstas malu izdarīts sitiens, kas, pat ja tika raidīts bez īpašas piepūles, varēja kļūt liktenīgs, ja vien bija precīzs. Kalsnais atkal pievēra acis. Bū­dams īsts cietsirdības iemiesojums, tas spētu iedvest bailes jebkuram. Bonds cerēja, ka ag­rāk vai vēlāk viņam radīsies izdevība tikt šim virām pie rīkles.

Pēkšņi ar skaļu troksni tika atvērts mašī­nas bagāžas nodalījums. Bonds prātoja, ka šie divi laikam gaidījuši, kamēr trešais savāc naglu paklāju - tādus kara laikā izmantoja pretošanās kustības dalībnieki, kad vēlējās apturēt vācu štāba automašīnas.

Atkal un atkal viņam nācās apbrīnot šo ļaužu prasmi pielietot dažādas - gan pašu iz­domātas, gan no citiem aizgūtas - idejas. Vai M. būtu par zemu novērtējis viņu attapību? Bonds centās apslāpēt dusmu uzplūdu pret Londonu. Viņam pašam tas bija jāzin un jā­saprot, viņam pašam vajadzēja būt piesardzī­gākam un ņemt vērā daudzās sīkās brīdinā­juma zīmes. Bondam sametās kauns par sevi, atceroties, cik bezrūpīgi viņš "Roi Galant" bija laistījis šampanieti, kamēr ienaidnieks rūpīgi gatavojās prettriecienam. Viņš lādēja sevi un savu vieglprātību, kas bija likusi justies pār­liecinātam, ka kauja izcīnīta un ienaidnieks laižas lapās.

Visu šo laiku Le Chiffre nebija teicis ne vārda. Bagāžas nodalījuma pārsegs tika aiz­cirsts, un trešais vīrs, ielēcis mašīnā, iekārto­jās blakus Le Chiffre, kurš tūlīt izgrieza auto atpakaļ uz galvenā ceļa. Drīz vien, vadītajam veikli rīkojoties ar ātrumu pārslēgu, auto traucās gar piekrasti ar septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā.

Austošajā gaismā - bija pieci no rīta - Bonds pazina ceļu un atcerējās, ka pagrieziens uz Le Chiffre villu būs pēc vienas divām jū­dzēm. Viņam pat prātā nebūtu ienācis, ka uz­brucēji vedis Vesperi turp. Tagad, sapratis, ka meitene kalpojusi tikai par ēsmu uz āķa, Bonds ieraudzīja visu ainu citā gaismā.

Tas, protams, nebija nekas patīkams. Pir­mo reizi kopš sagūstīšanas brīža Bondam pār muguru pārskrēja baiļu trīsas un viņš saju­tās pa īstam neomulīgi.

Desmit minūtes vēlāk sitroens grīļīgi no­griezās pa kreisi, noripoja simts jardu pa mazu sānceliņu, kas vietumis bija aizaudzis ar zāli, un tad starp divām pussagruvušām ģipša ko­lonnām iebrauca nolaistā pagalmā, kuru ie­tvēra augsta sēta. Virs sarūsējuša durvju zva­na rēgojās cinka plāksnite ar uzrakstu "Les Noctambules"*, bet zemāk - "Sonnez SVP"**.

Aplūkojis betona fasādi, Bonds nosprieda, ka ēka celta tipiskā franču piejūras villu stilā. Iztēlē viņš redzēja, kā no Rojālas sūtīta apkal­potāja pavasaros izmēž no istabām visu zie­mu krājušos putekļus un nosprāgušas mu­šas un atrauj vaļā logus, lai, gaidot jaunos atpūtniekus, atbrīvotu telpas no sasmakuma. Reizi piecos gados droši vien tika balsinātas sienas un atsvaidzināta ēkas ārējās daļas ko­ka apdare, lai māja varētu priecīgi uzsmaidīt pasaulei. Tostarp ziemas lieti un koka šķirbās patvērušies kukaiņi pūlējās, ko jaudāja, un ēka ātri vien izskatījās tikpat noplukuši kā ie­priekš.

Tomēr Le Chiffre šārīta nodomiem - pro­tams, ja Bonds, tos iztēlodamies, nekļūdī­jās, - ēka derēja lieliski. Pa šo laiku auto neti­ka pabraucis garām nevienai citai mājai, un no tā, cik viņš bija paguvis izpētīt dienu iepriekš, Bonds atcerējās, ka tikai labu gabalu tālāk uz dienvidiem atrodas kāda vientuļa ferma.

"Mēnessērdzīgie, naktsstaiguli. "Lūdzu, zvaniet!"

Tievais vīrelis izrāva viņu no mašīnas un ar asu elkoņa triecienu pa ribām bikstīja uz priekšu. Bonds aplēsa, ka Le Chiffre varēs ar saviem gūstekņiem mierīgi nodarboties vis­maz vairākas stundas, un mugurai atkal pār­skrēja sīki drebuji.

Le Chiffre atslēdza dunas un nozuda mājas iekšienē. Vespere savā pagalam nepiedienīgajā izskatā tika grūsta viņam nopakaļ, un vīrs. ku­ru Bonds bija iedēvējis par "Korsikāni", to pa­vadīja, bārstīdams neķītrus izteicienus franču valodā. Bonds sekoja bez mudināšanas, lai ne­dotu kalsnajam iespēju palaist rokas.

Aiz viņiem nosprakstēja slēdzene.

Le Chiffre tagad stāvēja durvīs, kas veda uz telpu pa labi, un klusējot māja ar saliektu pirkstu, saukdams Bondu pie sevis.

Vesperi pa galeriju bīdīja uz mājas aizmu­gurējo dalu. Bonds pēkšņi pieņēma lēmumu.

Ar asu spērienu viņš atmuguriski trāpīja pa tievā vira apakšstilbiem, likdams sāpēm to uz mirkli paralizēt, un metās pakal Vesperei. Tā kā Bonds sasieto roku dēļ spēja darboties tikai ar kājām, viņa izredzes nebija pārāk lielas. Varēja vienīgi censties pēc iespējas vairāk kaitēt abiem miesassargiem un pārmīt kaut dažus vārdus ar Vesperi, uzmundrinot meiteni, lai tā nepadodas.

Kad Korsikānis cīņas gatavībā pagriezās pret viņu, Bonds ar labo kāju raidija spērienu tam pa cirkšņiem. Korsikānis zibenīgi atsprā­ga atpakaļ līdz sienai un, Bonda kājai noslī­dot gar gurnu, izstiepa kreiso roku un stingrā tvērienā sagrāba uzbrucēja lielu.

Bonds zaudēja līdzsvaru, otra kāja paslī­dēja, un viņš ar visu ķermeni smagi triecās pret zemi.

Kādu mirkli viņš gulēja ejas vidū, zaudējis elpu. Tad pieskrēja tievais un, sagrābis aiz apkakles, uzrāva gūstekni stāvus. Satvēris rokā pistoli, viņš ziņkārīgi palūkojās Bonda acīs, nesteidzoties noliecās un no visa spēka zvēla ar ieroča spalu pa Bonda apakšstilbiem. Bonds ievaidējās un saļima ceļos.

-  Ja tas atkārtosies, es to pašu izdarīšu pa taviem zobiem, - tievais virs sliktā franču va­lodā piedraudēja.

Durvis aizcirtās, noslēpdamas skatienam Vesperi un Korsikāni. Bonds pagrieza galvu pa labi. Le Chiffre, panācies dažus soļus uz priekšu, pacēla pirkstu un vēlreiz ar žestu ai­cināja nākt pie viņa, pirmo reizi pa visu šo laiku ierunādamies.

-    Nāciet šurp, dārgais draugs! Mēs velti šķiežam laiku.

Angliski Le Chiffre runāja bez akcenta. Vi­ņa balss bija zema, maiga un mierīga, bez jebkādām emocijām. Tā varēja runāt ārsts, kurš aicina ienākt nākamo pacientu - histēri- ķi, kurš stridas ar māsiņu.

Bonds atkal sajutās vārgs un nespēcīgs. Tikai ists džiu-džilsa meistars spētu tik pras­mīgi taupīt enerģiju un būt tik aukstasinīgs kā Korsikānis. Arī tievā vira mierīgās un pre cīzās kustības bija apbrīnas vērtas.

Bonds pakļāvīgi devās atpakaļ pa galeriju.

Viņam nebija nekā, ko parādīt šiem ļau­dīm, ja nu vienigi svaigie nobrāzumi, kas ie­gūti, nemākulīgi pretojoties.

Kāpdams pāri slieksnim, Bonds saprata, ka tagad pilnīgi un galigi atrodas savu preti­nieku varā.

17. nodaļa "Manu mīlulīt…"

Lielā, trūcīgā telpa bija iekārtota lētā franču art nouveau stilā [46] . Varbūt sākotnēji tā tikusi iecerēta kā dzīvojamā istaba, bet, spriežot pēc trauslās bufetes ar spoguļstikliem, augļu trau­ka, kura oranžā glazūra likās pagalam saplai­sājusi. un diviem krāsotiem koka svečturiem, kas aizņēma visu tālāko sienu un nekādi nesa­derējās ar izbalējušo rozā dīvānu telpas pretējā pusē, tā tikpat labi varēja būt ari ēdamistaba.

Tas tomēr nelikās īsti ticami, jo istabas centrā trūka ēdamgalda. Tur vāļājās tikai maza, nopleķota paklāja četrstūris ar futūris­tisku ainavu brūnos toņos.

Tieši pretī logam stāvēja šajā telpā gaužām neiederīgs - drīzāk tronim līdzīgs - ozolkoka krēsls ar sarkana samta sēdekli. Blakus tam bija novietots mazs galdiņš, uz kura atradās tukša karafe un divas ūdens glāzes, bet otrā pusē - pīts atzveltnes krēsls ar ieliektu sē­dekli un bez polsterējuma.

Puspievērtas venēciešu logu žalūzijas aizse­dza dalu ainavas, tomēr slīpie austošās saules stari, ielauzušies istabā, krita pār mēbelēm, košajām tapetēm un netīrajiem grīdas dēļiem.

Le Chiffre norādīja uz pīto krēslu.

- Tas mums derēs ideāli, - viņš teica tieva­jam. - Ātri sagatavo viņu un, ja pretojas, ne­daudz piestrādā!

Viņš pagriezās pret Bondu. Platajā sejā ne­bija nekādas izteiksmes, un apaļās ačteles li­kās pilnīgi vienaldzīgas.

-   Velc nost drēbes! Par katru pretošanās mēģinājumu Bezils tev salauzis vienu pirk­stu. Mēs nedzenam jokus, un tavs veselibas stāvoklis mums ir pilnīgi vienaldzīgs. No tā, kāds būs sarunas iznākums, ir atkarīgs, vai tu vēl dzīvosi, vai mirsi jau pavisam drīz.

Viņš pamāja par Bezilu nosauktajam vī­ram un izgāja no istabas.

Kalsnā vīra pirmā darbiba bija visai savā­da - viņš atvāza saliekamo nazi, ar kuru bija izgriezis caurumu Bonda mašīnas jumtā, un, pievilcis tuvāk pīto krēslu, izgrieza no tā sē­dekļa vietu.

Atkal pienācis pie Bonda, viņš iebāza neaiz­taisīto nazi žaketes krūšu kabatā kā parastu pildspalvai un, pagriezis gūstekni pret gaismu, atbrīvoja tā rokas no virves. Pēc tam viņš 110 jau­na paņēma nazi labajā rokā un nostājās blakus.

-   Vi te!*

Bonds stāvēja, braucīdams sāpošās delnu locītavas, un klusībā prātoja, cik daudz laika viņš tiem atņemtu pretojoties. Šādās pārdo­mās viņš bija kavējies tikai vienu acumirkli, tomēr kalsnais vīrelis jau paliecās uz priekšu, ar veiklu brīvās rokas kustību satvēra Bondu aiz žaketes apkakles un nogrūda zemē, at­lauzdams atpakaļ viņa rokas. Bonds, labi zi­nādams šo seno policijas tvērienu, aši nome­tās uz viena ceļgala un pārsvieda uzbrucēju sev pāri. vienlaicīgi aizlidinot pa gaisu arī vi­ņa nazi, kurš nokrita zemē tieši aiz muguras. Kaut kas nošņirkstēja, un Bonds sajuta auk­stu metālu pārslīdam miesai. Asais asmenis bija pāršķēlis žaketes audumu visā muguras garumā, un Bonda pleci pēkšņi kļuva kaili, jo abas žaketes puses noslīdēja uz priekšu.

Viņš nolamājās un pielēca kājās. Arī preti­nieks jau bija nostājies iepriekšējā pozā un satvēris rokā nazi. Bonds atļāva abām žake­tes daļām nokrist uz grīdas.

- Allez.[47] - tievais vīrs nošņāca, un šoreiz balsi varēja just aizkaitinājumu.

Bonds paskatījās viņam acīs un lēnām sā­ka vilkt nost kreklu.

Klusiem soļiem istabā atgriezās Le Chiffre. Rokā viņš turēja katliņu, no kura plūda kafijas smarža. Viņš nolika to uz mazā galdiņa blakus logam kopā ar diviem citiem mājsaimniecības priekšmetiem - trīs pēdas garu savītu niedru tepiķu dauzāmo un koka grebjamo duncīti.

Ērti iekārtojies tronim līdzīgajā krēslā un ielē­jis vienā no glāzēm mazliet kaiijas, viņš ar kāju pagrieza pret sevi niedru krēslu, kura sēdekļa vietā tagad rēgojās vairs (ikai ovāls koka rāmis.

Bonds pilnīgi kails stāvēja istabas vidū, un uz viņa bālās ādas spilgti izcēlās daudzie nobrāzumi, bet pelēkajā sejā atspoguļojās pārgurums un apziņa par gaidāmo.

- Sēdies, - Le Chiffre pamāja uz krēslu sev pretī.

Bonds paklausīja.

Tievais virs attina auklu un piesēja Bonda delnu locītavas pie krēsla paročiem, bet potī­tes - pie krēsla kājām, tad divas reizes aptina auklu ap viņa krūtīm zem padusēm un izvēra cauri spraugām krēsla atzveltnē. Mezgli tika profesionāli sasieti, un stingri nostieptā aukla sāpigi iegriezās Bonda miesā. Krēsla kājas bi­ja pietiekami atstatu viena no otras, un Bonds juta, ka nespētu to pat sašūpot.

Viņš bija neaizsargāts kā visīstākais cie­tumnieks, turklāt kails.

Sēžamvieta un ciskas izspiedās cauri sē­dekļa rāmim.

Le Chiffre pamāja tievajam vīram, un tas klusi atstāja istabu un aizvēra aiz sevis dur­vis. Uz galda bija paciņa "Gauloises" un šķil­tavas. Le Chiffre aizkūpināja cigareti un ie­malkoja kafiju, tad paņēma no niedrēm pīto tepiķu dauzāmo un, ērti atstutējis sev pret ceļgalu tā rokturi, ļāva otram galam balstīties uz grīdas tieši zem Bonda sēžamvietas.

Viņš uzmanīgi un pat mazliet sirsnīgi pa­skatījās gūstekņa acis, taču tad uz ceļgala at­balstītā roka pēkšņi saspringa.

Sāpes bija neciešamas. Bonda ķermenis iz­liecās nevaldāmās spazmās. Seja savilkās aiz­turētā kliedzienā, bet lūpas saspringa, atsedzot zobus. Viņa galva krampjaini atliecās, un kļuva redzamas spēji pietūkušās kakla dzīslas. Visi muskuļi uz sitienu bija reaģējuši kā uz elek­trisko strāvu, bet pirksti tik krampjaini sažņau­dzās, ka locītavas šķita palikušas pilnigi bez asinīm. Tad ķermenis atslāba un pārklājās ar sviedru pērlītēm. Viņš izdvesa rupju gārdzienu.

Le Chiffre gaidīja, kad Bonds atvērs acis.

-   Nu, kā ir, manu mīlulīt? - Viņš tēvišķīgi pasmaidīja. - Vai tas padara bildi skaidrāku?

Sviedru lāse no Bonda zoda nopilēja uz krūtīm.

-   Es domāju, tagad mēs varētu ķerties pie lietas. Varbūt tu pratīsi visai driz tikt ārā no ķezas, kurā pats esi iekūlies. - Viņš izpūta kuplu dūmu mutuli un brīdinādams spēji trieca savu spīdzināšanas rīksti pret grīdu tieši zem Bonda krēsla.

-    Manu mīlulīt, - Le Chiffre runāja gādīga tēva tonī, - pietiks ampelēties kā puikam, spē­lējot indiāņus. Tu nejauši esi iesaistījies pieau­gušo darīšanās un droši vien jau atskārtis, ka šī pieredze var izrādīties samērā sāpīga. Tev vēl jāpaaugas, puisīt. Tava Londonas auklīte nu­dien nerīkojās prātīgi, sūtīdama tevi šurpu, apbruņojušos tikai ar spainīti un lāpstiņu. Tie­šām nepārdomāti, bet tev pašam - pagalam neveiksmīgi. Un tagad metīsim jokus pie ma­las, dārgais draugs, lai gan es esmu pārlieci­nāts, ka tev, zēniņ, mana pamācošā vakara pasaciņa nebūt neliekas pārāk gara.

Pēkšņi viņš atmeta savu ķircinošo toni un uzlūkoja Bondu skarbi un nikni.

-   Kur ir nauda?

Bonda asinim pieplūdušās acis tukši rau­dzījās viņam pretī.

Atkal tika raidīts pletnes sitiens, un atkal Bonda augums ķēmīgi izliecās.

Le Chiffre pagaidīja, kamēr upura sirds mazliet atgūst ritmu un apdullušās acis atkal atveras.

-   Varbūt man vajadzētu sniegt dažus pa­skaidrojumus. Es turpināšu piestrādāt pie ta­va ķermeņa visjūtīgākajām vietiņām, līdz tu atbildēsi uz maniem jautājumiem. Es nepazīs­tu žēlastības un netaisos atmaigt. Tev nav ne mazākā iemesla cerēt uz apžēlošanu pēdējā bridi, nedz ari uz bēgšanas iespējamību. Šī nav pasaciņa, kur ļaundaris tiek sakauts, bet varonis iegūst balvu un apprec daiļavu. Diem­žēl jāteic, ka dzīvē viss ir savādāk. Ja turpinā­si tiepties, mēs tevi spīdzināsim, līdz tu būsi uz ārprāta robežas. Tad atvedīsim skuķi un ķersimies pie viņas tavu acu priekšā. Ja ar to nepietiks, mēs jūs abus nomocīsim līdz nāvei, un tad man nekas cits neatliks, kā pamest jū­su līķus šeit un doties pāri robežai, kur mani jau gaida kāds kluss namiņš. Tur es uzsākšu nodarboties ar kaut ko noderīgāku un ienesī­gāku un līdz sirmam vecumam mierīgi dzīvo­šu draudzīgā ģimenē, kuru pilnīgi noteikti iz­veidošu. Nu tu redzi, mīlulīt, ka man nav ko zaudēt. Ja tu man iedosi naudiņu, labāk būs mums abiem, ja nē, es tikai paraustīšu plecus un rīkošos pa savam.

Le Chiffre apklusa, un viņa plauksta atkal apņēma putekļu dauzāmā kātu. Bonda miesa sūrstēja pat no niedru pieskāriena.

- Tev, mans dārgais draugs, atliek tikai ce­rēt, ka es pietaupīšu tev sāpes un pasaudzē­šu tavu dzīvību. Citas izvēles nav. Absolūti nekādas. Nu, kā būs?

Bonds aizvēra acis un sagatavojās cieša­nām. Viņš zināja, ka visgrūtāk ir paciest spī­dzināšanas sākumu. Darbojas tā saucamā agonijas parabola. Sāpes pakāpeniski pieaug, lidz sasniedz galējo robežu, kad nervi ir no­trulinājušies - to reakcija pavājinās un iestā­jas bezsamaņa vai nāve. Bonds klusībā lū­dzās, kaut drīzāk nokļūtu līdz šai virsotnei un viņa gars šajā ceļā nesalūztu. Ratu ripoša­nu no kalna lejā, lidz pat melnajam akacim, varēs paciest vieglāk.

Viņa kolēģi, kuri bija pārdzīvojuši spīdzi­nāšanu pie vāciešiem vai japāņiem, tika stās­tījuši, ka tās beigās iestājas tāda kā brīniš­ķīga miera un tvīksmes sajūta, kas var novest pat pie seksuāla pārdzīvojuma, kad sāpes pārvēršas baudā, bet naids un bailes, ko izjūt pret mocītājiem, kļūst par mazohistisku pie­ķeršanos. Spēt neizrādit šo eiforiju ir augstā­kā gribasspēka pārbaude. Ja spīdzinātājs to uztvēra, tas vai nu tūlīt upuri nogalināja, lai aiztaupītu sev liekas pūles, vai ari ļāva tā ner­viem atkopties un tad sāka visu no jauna.

Bonda acis nedaudz pavērās.

Le Chiffre to jau bija gaidījis, un niedru moku riks kā klaburčūska 110 jauna pacēlās sitienā. Tā dzēla atkal un atkal, tā ka Bonds nespēja apslāpēt kliedzienu, bet viņa ķerme­nis krēslā lēkāja kā aukliņu vadīta marionete.

Le Chiffre rimās tikai tad, kad Bonda krampju lēkmes jau bija kļuvušas pavisam trulas. Kādu laiku viņš sēdēja, malkodams kafiju un raukdams pieri kā ķirurgs, kas vēro sava pacienta kardiogrammu sarežģītas ope­rācijas laikā.

Kad Bonda plakstiņi nodrebēja, viņš sita atkal, bet šoreiz jau daudz nepacietigāk.

-  Mēs zinām, ka nauda atrodas kaut kur tavā istabā, - viņš teica. - Tu izņēmi no kases čeku par četrdesmit miljoniem franku, un es zinu, ka tu devies atpakaļ uz viesnīcu, lai to tur noslēptu.

Bonds brīnījās, cik pārliecināti Le Chiffre to pateica.

-  Tūlīt pēc tam tu aizgāji uz naktsklubu, - tur­pināja Le Chiffre, - bet četri mani vīri ieradās viesnīcā, lai pārmeklētu tavu istabu.

"Munci būs viņam palīdzējuši," nodomāja Bonds.

-  Tavās bērnišķīgajās slēptuvītēs mēs atra­dām daudz krāmu. Tualetes poda ūdens- tvertnes pludiņš glabāja mazu, interesantu šifra strēmelīti, bet zem atvilktnes dibena bija pielīmēti šādi tādi dokumenti. Tavas mēbelī- tes ir sadalītas gabalos, bet aizkari, gultasve­ļa un drēbes - sīkās skrandās. Tika pārmek­lēts katrs spridis, un viss, kas bija kaut kur piemontēts, nu ir atmontēts. Atklāti sakot, tev nelaimējās, ka mēs neatradām čeku. Ja mēs to būtu atraduši, tu tagad mierīgi čučētu savā gultiņā, varbūt ar daiļo Lindes jaunkun­dzīti blakus. - Viņš zvēla atkal.

Cauri sarkanajai miglai acu priekšā Bonds redzēja Vesperes tēlu. Viņš iedomājās, ko abi miesassargi tagad ar meiteni dara. Tie jau nu neatstās iespējas neizmantotas, pirms nodos gūstekni Le Chiffre rokās. Viņš iedomājās bie­zās, siekalainās Korsikāņa lūpas un kalsnā nesteidzīgo brutalitāti. Nabaga neaizsargātajai būtnei to visu nāksies izbaudīt uz savas ādas. Tik bezpalīdzīgai kā mazam dzīvnieciņam.

Le Chiffre turpināja spriedelēt.

- Spidzināšana ir šausmīgs izgudrojums, - to sakot, viņš aizsmēķēja jaunu cigareti, - un spīdzinātājam nav jābūt īpaši asprātīgam, it īpaši, ja pacients, - viņš apmierināti pasmai­dīja, izrunājot šo vārdu, - ir vīrietis. Redzi, mans dārgais Bond, ar vīrieti nav nepiecie­šams būt izsmalcinātam. Ar tik vienkāršu instrumentu kā šis, vai ar jebkuru citu, vīrie­tim var sagādāt tik stipras sāpes, cik vien tas vispār ir iespējams un nepieciešams. Netici tam, ko esi lasījis grāmatās par karu. Par šo metodi labākas nav. Tā rada ne vien tūlītējas ciešanas, bet arī domu par to, ka tava vīrietība palēnām tiek sasista lupatās, un, ja tu nepa­dosies, šī akta beigās vairs nevarēsi saukt sevi par vīrieti. Tai, manu dārgo Bond, ir jābūt briesmīgai apziņai, ka tevi sagaida lēnas agoni­jas krampju virkne, kas plosīs tavu ķermeni un tavu prātu, lidz pienāks bridis, kad tu vairs to nespēsi izturēt un lūgsies mani, lai drīzāk padaru tev galu. Tas ir nenovēršami, ja vien tu man nepateiksi, kur esi noslēpis naudu.

Viņš ielēja savā krūzē kafiju un izdzēra - lūpu kaktiņos iegūla brūnas svitras.

Bonda mute raustījās, cenšoties kaut ko pateikt. Beidzot viņš spēja izgrūst griezīgu skaņu.

-   Dzert, - Bonds lūdza, un viņa mēle mēģi­nāja samitrināt izkaltušās lūpas.

-   Protams, manu mīlulīt, cik neapdomīgi 110 manas puses. - Le Chiffre ielēja mazliet kafijas otrā glāzē. Uz grīdas ap Bonda krēslu sviedru lāses bija iezīmējušas tumšu apli.

-   Bez šaubām, ka ir nepieciešams samitri­nāt tavu mēli.

Le Chiffre nolika tepiķu dauzāmo zemē starp savām resnajām kājām, uzslējās stā­vus, apgāja Bondam apkārt un nostājās vi­ņam aiz muguras. Ar vienu roku saņēmis Bonda sasvīdušos matus, viņš atlieca galvu atpakaļ un lēnītēm, tā, lai upuris neaizritos, lēja viņa rīklē kafiju. Pēc brīža mocītājs atlai­da matus un ļāva Bonda galvai brivi nokrist atpakaļ uz krūtīm. Atgriezies savā vietā, Le Chiffre atkal paņēma tepiķu dauzāmo.

-   Nauda tev nepalīdzēs. - Likās, ka Bonds saņēmis pēdējos spēkus, lai to pateiktu. - Pēc tās policija tevi sadzīs rokā.

Pārguris no piepūles, viņš atkal nokāra galvu. Bonds mazliet, bet patiešām tikai maz­liet pārspīlēja savu fizisko sabrukumu. Node­rēja jebkas, lai tikai novilcinātu laiku, attāli­not nākamo sāpju impulsu.

-   Ai, mīļo puisīt, es nudien aizmirsu tev pastāstīt. - Le Chiffre viltīgi smaidīja. - Mēs taču pēc draudzīgā mača satikāmies ārā, pie kazino. Tu teici, ka esot spēlējis tikai sporta pēc, un piedāvāji revanšu - vēl vienu spēli ti­kai starp mums abiem. Tas, protams, bija ļoti cēli. Tu rīkojies kā īsts angļu džentlmenis. Tomēr šai reizē tu diemžēl zaudēji, un tas tev tik ļoti sabojāja garastāvokli, ka tu pasiti asti gaisā un tai pašā naktī aizdrāzies no Rojālas nezināmā virzienā. Tomēr, tā kā tu patiešām esi īsts džentlmenis, tu atstāji zimiti, kurā vi­su paskaidroji, lai man nebūtu nekādu grūtī­bu tevi un tavu čeku sameklēt. Redzi, mīļo zēn. viss ir labi pārdomāts, un tev par mani nav jāraizējas. - Un viņš nekaunīgi ieķiķinā- jās. - Vai turpināsim? Manā rīcībā ir laiks vai vesela mūža garumā, un, godigi sakot, mani ļoti interesē, cik ilgi vīrietis spēj izturēt šāda veida… khm… iedrošināšanu. - Un viņš no- švīkstināja pret grīdu niedru pletni.

"Tātad tāds ir iznākums," nodomāja Bonds, sirdij pagurstot. "Nezināmā virzie­nā…" Tas nozīmē jebkur - zem zemes, jūras dzelmē vai, pavisam banāli, zem sasistā bentlija. Tomēr, ja viņam bija lemts mirt ta­gad, varēja jau arī paciesties un to izbaudīt . Viņš vairs necerēja, ka Metiss vai Leiters pa­gūs ierasties laikā, bet varbūt viņi paspēs notvert Le Chiffre, pirms tas paspējis no­zust. Pulkstenis droši vien bija jau septiņi. Mašīna ap šo laiku varēja būt jau atrasta. Lai gan viņš sevi nolēma elles mokām, to­mēr, jo ilgāk Le Chiffre varēs turpinās šo spīdzināšanu, jo ticamāka bija iespēja, ka viņš tiks atriebts.

Bonds pacēla galvu un ieskatījās Le Chiff­re sejā.

Viņa acu baltumi tagad bija sasārtuši - tās izskatījās kā divi šķīvīši, kuros asiņu mērcē peldas pa mellenei. Platās sejas mitrā āda šķita dzeltenīga it visur, kur to nesedza biezie bārdas rugāji. Kafijas pēdas lūpu kaktiņos pastiepa muti tādā kā neīstā smaidā, bet visu seju bija iesvītrojušas ēnas, kas krita no ve­nēciešu logu žalūzijām.

- Nē, - Bonds apņēmīgi sāka, - tu…

Le Chiffre ierūcās un mežonīgā niknumā atsāka savu nežēlīgo darbu. Ik pa brīdim viņš ierēcās kā zvērs.

Pēc desmit minūtēm Bonds jau bija iegri­mis svētlaimīgā bezsamaņā.

Tajā pašā brīdī Le Chiffre pārtrauca mocī­šanu un ar brīvo roku notrauca no sejas sviedrus. Tad, paskatījies pulkstenī, pieņēma lēmumu.

Viņš piecēlās un nostājās aiz saļimušā, sviedriem klātā stāva. Bonda seja un ķerme­nis virs vidukļa vairs neatgādināja dzīva cil­vēka miesu. Tikai sirds apvidū viegli pulsējo­šā āda liecināja, ka viņš vēl nav miris.

Le Chiffre saņēma Bonda ausis un sāka tās berzēt. Tad pārliecās viņam pāri un vairā­kas reizes spēcīgi iepļaukāja pa vaigiem. Bon­da galva pēc katra sitiena šūpojās no viena sāna uz otru. Palēnām viņa elpošana atjauno­jās, un pār lupām pārvēlās nomocīta dzīvnie­ka kunksts.

Le Chiffre paņēma glāzi, ielēja Bonda mutē nedaudz kafijas, bet atlikumu uzšļakstija uz viņa sejas. Bonda acis lēnām atvērās.

Le Chiffre atgriezās pie sava krēsla un, aiz­dedzinājis cigareti, domīgi aplūkoja asiņu peļ­ķi zem nekustīgā ķermeņa sev pretī.

Bonds ievaidējās vēlreiz. Viņa acis atvērās un apdullušu skatienu vērās mocītājā.

Le Chiffre ierunājās.

-   Viss ir beidzies, Bond. Tagad mēs tevi piebeigsim. Vai tu saproti? Nevis nogalinā­sim, bet piebeigsim. Un tad ķersimies klāt tam skuķim un paskatīsimies, kas no jums abiem paliks pāri.

Viņš pasniedzās galda virzienā.

-  Atvadies, Bond!

18. nodala

Akmenscietā seja

Likās gluži neticami dzirdēt vēl trešo balsi. Stundu ilgās spīdzināšanas laikā bija skanējuši Le Chiffre uzdotie jautājumi un viņa paša slā­pētie atbildes vaidi. Liii gan Bonda sajūtas bija tiktai notrulinājušās, ka viņš tikko spēja uz­tvert ārpasauli, tomēr svešā balss vienā mirkli lika atgūties. Viņš atkal spēja gan redzēt, gan dzirdēt. Bonds uztvēra saspringto klusumu, kas iestājās pēc viena pusčukstus izteiktā vār­da, un redzēja, kā Le Chiffre galva lēnām pace­ļas un sejā uzplaiksni apjukums un neticīgs pārsteigums, kurš lēnām pārvēršas izbailēs.

-  Stop! - aizsmakusi balss klusu pavēlēja.

Bonds dzirdēja kādu no aizmugures klusu

tuvojamies.

-   Met zemē! - balss turpināja.

Bonds redzēja, kā, Le Chiffre plaukstai paklausīgi atveroties, zemē nokrīt nazis, un izmisīgi centās izlasit sava mocītāja sejā, kas īsti noliek lur, aiz muguras, bet tā atspo­guļoja vienīgi stulbu neizpratni un šausmas. Lai gan Le Chiffre lūpas sakustējās, pār tām izspruka tikai spalgs "hik". Gaļīgie vaigi trī- cēja, kad viņš centās samitrināt izkaltušo muti, lai kaut ko pateiktu. Klēpi gulošās ro­kas patvaļīgi raustījās. Viens no atnācējiem nedaudz sakustējās, sniedzoties pie viņa ka­batas, bet tad pēkšņi atsprāga nost, un Bonds minēja, ka pret vīru droši vien liek vērsts ieroča stobrs.

Uz bridi iestājās klusums.

-   SMERŠ.

Ar krītošu intonāciju, it kā nekas cits vairs ari nebūtu pasakāms, šis vārds beidzot izlau­zās pār Le Chiffre lūpām. Tas visu izskaidro­ja. Tas pielika punktu.

-   Nē, - viņš pretojās, - nē, es… - bet mēle sapinās.

Varbūt Le Chiffre bija gribējis kaut ko pa­skaidrot, atvainoties, tomēr tas, ko viņš re­dzēja atnācēju sejās, lika saprast, ka viss bū­tu veltīgi.

-   Abi tavi vīri ir pagalam. Tu esi muļķis, zaglis un nodevējs. Mani atsūtīja no Padomju Savienības, lai tevi novāktu. Tev paveicies, ka man ir tik vien laika, lai tevi nošautu. Ja bū­tu savādāk, es izpildītu rīkojumu un liktu tev mirt nežēlīgās mokās. Tam postam, ko tu esi nodarījis, mēs neredzam robežu.

Piesmakusī balss aprāvās. Istabas klusu­mā varēja dzirdēt Le Chiffre sēcošo elpu.

Ārā aiz loga čivināja putni, daba modās jaunai dienai. Saules stari sildīja jau stiprāk, un sviedru lāses uz Le Chiffre sejas spoži mir­dzēja.

-   Vai atzīsti savu vainu?

Bonds sasprindzināja gribasspēku, pūlē­damies nezaudēt samaņu. Viņš centās kon­centrēt skatienu un papurināt galvu, lai sa­kopotu domas, bet nervu sistēma bija it kā atslēgta un muskuļi neklausija prātam. Vie­nīgais, ko viņš spēja, bija fokusēt skatienu uz pelēcīgo seju sev priekšā un izvalbītajām acīm tajā.

Tieva siekalu stīdziņa iztecēja no atvērtās mutes un palika karājamies lūpu kaktiņā.

- Jā, - šī mute teica.

Atskanēja "puff - ne skaļāks, kā no zobu pastas tūbiņas izspiežot gaisa burbuli, tad ie­stājās klusums. Le Chiffre sejā pēkšņi uzra­dās vēl viena acs - tieši starp abām pārējām, pieres vidū virs resnā deguna. Maza melna actiņa bez skropstām un uzacīm…

Dažas sekundes visas trīs acis vēl it kā pārlūkoja istabu, tad seja sāka slīdēt uz sā­niem, un abas malējās acis noraustīdamās pavērsās pret griestiem. Smagā galva nokrita uz labā pleca, tad ķermeņa augšdaļa sagrīļo­jās un pārkārās pāri krēsla parocenim, it kā Le Chiffre kungam būtu kļuvis slikti. Papēži nedaudz pašļūca pa grīdu uz priekšu, un ķer­menis sastinga.

Tagad augstais, tronim līdzīgais krēsls bezkaislīgi turēja savās koka rokās līķi.

Aiz Bonda muguras kaut kas gandriz ne­manāmi sakustējās. Kāda roka satvēra viņa zodu un atgāza atpakaļ galvu.

Mirkli Bonds bija spiests skatities divās spožās acīs, kas lūkojās uz viņu caur melnu masku. Seja zem platās cepures malām uz dzeltenbrūnā lietusmēteļa fona likās cieta kā akmens. Tas bija viss, ko uztvēra Bonda apzi­ņa, pirms viņa zods tika atlaists un galva noslīga atpakaļ uz krūtīm.

- Tev veicas, - teica balss. - Neesmu saņē­mis pavēli tevi novākt. Toties es tev atstāšu savu vizītkarti. Tu esi spēlmanis un labi proti savu lietu. Kādu dienu tu, iespējams, spēlēsi pret kādu no mums. tāpēc būs derīgi tevi ie­zīmēt kā spiegu.

Svešais apgāja apkārt Bondam un nostā­jās pie viņa labā pleca.

Atskanēja ass klikšķis, atvāžoties nazim. Bonda redzes laukā parādījās pelēka pie­durkne, no kuras rēgojās netīra balta krekla aproce un spalvaina roka, kura turēja mazu duncīti. Uz mirkli tā sastinga virs Bonda la­bās plaukstas, kas bija cieši piesieta pie krēs­la paroča. Tad dunča asmens iegrieza plauk­stas virspusē trīs taisnas švīkas un ceturto, kas savienoja iepriekšējās tieši zem pirkstu kauliņiem. No šī apgāztā "m" burta uz grīdas sāka pilēt asinis.

Sāpes, salīdzinot ar iepriekš pārdzīvoto, bi­ja niecīgas, tomēr ar to pietika, lai Bonds at­kal zaudētu samaņu.

Klusi soli aizčabēja pāri istabai, ar tikko saklausāmu būkšķi aizvērās durvis.

Cauri aizvērtajam logam telpā plūda dzī- vespriecigās vasaras skaņas. Uz sienas aug­stu pie griestiem, kā tievos diedziņos iekārti, trīsuļoja divi sārtas gaismas plankumiņi. Šos baisos saules zaķīšus bija radījusi saule, kas, izlauzusies caur žalūzijām, rotaļājās asinspeļ- ķēs uz grīdas.

Laikam ritot, sārtie zaķiši pārvietojās pa sienu uz priekšu un auga aizvien lielāki.

19. nodala

Baltā telts

Ja sapnī tu saproti, ka sapņo, tad drīz pa­modīsies.

Nākamās divas dienas Džeimss Bonds at radās tieši šādā stāvoklī, tomēr samaņu ne­spēja atgūt. Viņš it kā no malas vēroja pats savus sapņus, taču nepūlējās tajos iejauk- lies, lai gan daudzi no tiem bija paralizējoši baisi un sāpīgi. Viņš apzinājās, ka guļ gultā uz muguras, bet nevarēja pakustēties. Tad Bonds sajuta, ka ap gultu uz neilgu bridi sa­pulcējas ļaudis, tomēr viņš nespēja atvērt acis un atgriezties reālajā dzīvē.

Viņš jutās drošāk šajā tumsā un izmantoja to kā patvērumu.

Trešās dienas rītā asiņains murgs viņu, drebošu un nosvīdušu, atrāva īstenībā. Uz Bonda pieres gulēja kāda plauksta, kuru viņš atcerējās redzējis arī sapnī. Viņš centās pacelt roku un nogrūst šo plaukstu no savas pieres, bet nespēja pakustēties, jo bija piesaitēts pie gultas. Kaut kas līdzīgs balta zārka vākam traucēja, saskatīt gultas kājgali un pašam sa­vu ķermeni. Viņš gribēja izkliegt visneķītrākos lamu vārdus, taču tas prasītu pārāk daudz spēka. Vienīgais, ko viņš spēja izdvest šajā brīdī, bija vārgs šņuksts. Tad pār Bonda vai­giem sāka plūst bezspēcības asaras, un viņam kļuva pašam sevis neciešami žēl.

Atskanēja sievietes balss, kura palēnām, neatlaidīgi ielauzās viņa apziņā. Tā bija laipna un lēnīga, un Bonds saprata, ka runātāja ne­vēl viņam ļaunu, bet, gluži otrādi, mierina. Tomēr viņš nespēja noticēt. Viņam likās, ka tas ir tikai apmāns un jau pēc mirkļa atkal sāksies mocības. Tomēr, kad Džeimss sajuta, ka viņa seju maigi noslauka ar mīkstu drāni- ņu, kas smaržo pēc lavandas, viņš atkal iegri­ma sapņos.

Kad dažas stundas vēlāk Bonds no jauna pamodās, baiļu sajūta bija izgaisusi un viņš sa­juta savai ķermeni - siltu un apātiski laisku. Saule bija pielējusi balto istabu ar spožu gais­mu, un pa logu tajā ieplūda dārza trokšņi. Fo­nā varēja saklausīt klusu tuvējās pludmales viļņu šalkoņu. Bonds pakustināja galvu, un tū­līt, apģērbam nočaukstot, piecēlās netālu sēdē­jusī medmāsa. Glītā meitene parādījās viņa re­dzeslokā un, mīlīgi smaidot , saņēma aiz rokas.

-   Man prieks, ka jūs beidzot esat pamo­dies, jo nekad mūžā nebiju dzirdējusi kādu tik mežonīgi lamājamies.

Bonds pasmaidīja pretī. .

-    Kur es atrodos? - viņš vaicāja, un pats jutās pārsteigts par to, cik stingri un skaidri skanēja balss.

-  Jūs esat Rojālas aprūpes centrā, bet ma­ni šurp atsūtīja no Anglijas, lai par jums pa­rūpētos. Mēs šeit esam divas, un mani sauc par māsu Gibsoni. Bet tagad paguliet mierīgi, kamēr es aiziešu pie ārsta un pateikšu, ka esat nācis pie samaņas. Visu laiku, kopš esat šeit, jūs atradāties komā, un tas mums sagā­dāja nopietnas raizes.

Bonds aizvēra acis un domās izmeklēja sa­vu ķermeni. Visvairāk sāpēja delnu locītavas, potītes un labās plaukstas virspuse, kur krievs bija iegriezis pazišanas zīmi. Ķermeņa vidusdaļa bija nejūtīga. Viņš nosprieda, ka tur noteikti ievadīts kāds vietējās anestēzijas līdzeklis. Visus locekļus lauzīja trula sāpe. Saites spieda un traucēja, bet neskūtais vaigs sāpīgi ķērās palagos, un viņš secināja, ka nav skuvies vismaz trīs dienas, tātad kopš spīdzi­nāšanas rīta varēja būt pagājušas divas.

Prātā viņš gatavoja noskaidrojamo jautāju­mu sarakstu, kad atvērās durvis un pa tām māsiņas pavadībā ienāca ārsts. Viņiem aiz muguras Bonds pamanīja Metisu, kurš, aiz plata smaida noslēpis savas patiesās rūpes par drauga veselību, klusītēm ieslīdēja istabā un apsēdās pie loga.

Ārsts - jauns inteliģenta izskata francū­zis - bija atbrīvots no citiem pienākumiem Otrajā birojā, lai varētu pievērsties vienīgi Bondam. Pienācis klāt un aplūkojis tempera­tūras likni gultas galvgalī, viņš uzlika roku uz sava pacienta pieres.

Jaunā ārsta runas veids bija tiešs un at­klāts.

-   Jums noteikti ir vesela virkne jautāju­mu, - viņš teica lieliskā angļu valodā, - un es varētu izsmeļoši atbildēt uz lielāko daļu no tiem. Tomēr nevēlos lieki tērēt jūsu spēkus, tādēļ aprobežošos ar kailiem faktiem, bet pēc tam dažas minūtes varēsiet aprunāties ar mesjē Metisu, kuram nepieciešams precizēt dažas detaļas. Tiesa, vēl gan ir pāragri risināt šādas sarunas, taču es gribu, lai jums būtu mierīgs prāts un mēs varētu domāt vairs tikai par jūsu fiziskā stāvokļa uzlabošanu.

Māsa Gibsone pievilka pie gultas krēslu, lai ārstam būtu kur apsēsties, un atstāja is­tabu.

-   Jūs esat šeit jau gandrīz divas dienas, - tur­pināja ārsts. - Negadījumā cietušo auto atra­da kāds fermeris, dodamies uz Rojālas tirgu, un tūdaļ ziņoja par to policijai. Drīz vien mes­jē Metiss noskaidroja, ka tā ir jūsu mašīna, un tūdaļ kopā ar šo vīru devās uz villu "Les Noctambules". Tur viņi atrada jūs un Le Chiffre, kā arī Lindes jaunkundzi, kura, sa­skaņā ar pašas sniegto liecību, bija tikusi cau­ri ar krietnām izbailēm. Viņa, protams, pār­cietusi šoku, bet pašlaik ir pilnīgi atlabusi un atpūšas savā viesnīcas numurā. No Londonas viņa ir saņēmusi pavēli palikt šeit, jūsu rīcī­bā, kamēr būsiet pietiekami atkopies, lai va­rētu veikt atpakaļceļu uz Angliju.

Abus Le Chiffre miesassargus atrada noga­linātus ar šāvienu pakausī. Izmantots 35. ka­libra šaujamierocis. Viņu vienaldzīgās sejas izteiksmes liecina par to, ka tie diez vai no- jautuši slepkavas tuvošanos. Abi tika atrasti tajā pašā istabā, kur Lindes jaunkundze. Le Chiffre ir miris - nogalināts ar šāvienu starp acīm. Vai jūs bijāt šīs nāves aculiecinieks?

-  Jā, - Bonds atbildēja.

-    Jums pašam ir nodarīti visai nopietni miesas bojājumi, taču dzīvībai briesmas vairs nedraud, lai gan esat zaudējis daudz asiņu. Ja viss ies labi, jūs pilnīgi atlabsiet, un nevie­na no jūsu ķermeņa funkcijām nebūs pavāji­nāta. - Ārsts plati pasmaidīja. - Baidos, ka dažas dienas jūs tomēr cietīsiet sāpes, bet es pacentīšos sniegt jums visu iespējamo palī­dzību. Tagad, kad esat atguvis samaņu, jūsu rokas tiks atbrīvotas, bet jums jācenšas ne­kustēties. Tomēr, kad kūdīsieties miegā, mēs jūs atkal piesprādzēsim. Vissvarīgākais patla­ban ir labi atpūsties un atgūt spēkus. Šai mirklī jūs vēl pārdzīvojat mentālā un fiziskā šoka fāzi. - Ārsts ieturēja pauzi. - Cik ilgi jūs tikāt spīdzināts?

-   Apmēram stundu, - Bonds atbildēja.

-    Tad atliek tikai pabrīnīties, ka vēl esal dzīvs, ar ko jūs arī apsveicu. Ne katram būtu pa spēkam kaut ko tādu izturēt. Tas lai kalpo jums par mierinājumu. Mesjē Metiss varēs apliecināt - manā praksē ir bijuši vairāki ga­dījumi. kad vīri piedzīvojuši šādu apiešanos, un diemžēl neviens no viņiem nav to tik labi pārcietis kā jūs.

Ārsts pagriezās pret Metisu.

-   Jums ir desmit minūtes laika, un tad jūs bez ierunām liksiet aizraidīts. Ja pēc šīs sa­runas pacientam sāks celties temperatūra, jums nāksies par to atbildēt.

Viņš abiem plati uzsmaidīja un atstāja pa­lātu.

Metiss pienāca tuvāk un apsēdās ārsta vietā.

-   Patīkams cilvēks, - teica Bonds, - es vi­ņam uzticos.

-    Viņš ir no biroja, - teica Metiss. - Īsts profesionālis. Tuvākajās dienās pastāstīšu tev par viņu kaut ko vairāk. Šis virs domā, ka tu esi īsts brīnums, un es viņam piekritu. Bet ne jau tas patlaban ir vissvarīgākais. Kā pats va­ri iedomāties, vēl daudz kas jānoskaidro, un mani nomoka ar jautājumiem gan Parize, gan Londona un pat Vašingtona mūsu drauga Leitera personā. Starp citu, - viņš uz brīdi ap­klusa, - es saņēmu ziņu no M. Viņš pats per­sonīgi man piezvanīja. Pateica, ka tava darbī­ba atstājusi uz viņu lielu iespaidu. Es vaicā­ju, vai tas ir viss, un M. piebilda: "Pasaki viņam, ka Valsts kase jūtas ļoti atvieglota." Tad viņš nolika klausuli.

Bonds apmierināti pasmaidīja. Visvairāk viņu ieinteresēja ziņa, ka M. pats zvanijis Me­tisam. Tas bija kaut kas nedzirdēts. Neviens neko nedrikstēja zināt pat par M. eksistenci, kur nu vēl nonākt ar viņu tik tuvos kontak­tos, kas varētu atklāt šī cilvēka personību. Džeimss iedomājās, kāds tracis tagad sacēlies Londonas slepenajā dienestā.

- Tajā dienā, kad tevi atrada, no Londonas ieradās kāds tievs, garš vīrs ar vienu roku, - tur­pināja Metiss, nojauzdams, ka šādas sīkas detaļas Bondam sagādās vairāk prieka nekā viss cits, - un nolīga medmāsas, kā arī parū­pējās par visu pārējo. Pat tava mašīna tiek at­jaunota. Šķiet, tas ir Vesperes priekšnieks. Abi kopā pavadīja krietnu laiku, un viņš deva tai rīkojumu par tevi rūpēties.

"S. nodaļas vadītājs," nodomāja Bonds. "Viņi man sniedz karalisku aprūpi."

-   Tagad ķersimies pie lietas, - teica Me­tiss. - Kas nogalināja Le Chiffre?

-   SMERŠ, - atbildēja Bonds.

Metiss iesvilpās.

-   Dieviņ tētiņ, - viņš ar cieņu noelsās, - tā­tad viņi tam tiešām bija uz pēdām. Kādi tie iz­skatījās?

Bonds īsi pārstāstīja notikumus lidz Le Chiffre nogalināšanas brīdim, atmezdams vi­su lieko un sniegdams tikai svarīgākās ziņas. Vārdi vēlās pār lūpām ar lielām grūtībām, un viņš jutās atvieglots, kad stāsts bija galā. Bonds juta, kā, atceroties visu pārdzīvoto murgu, miesa pārklājās ar sviedriem, kas straumēm sāka līt pār pieri. Augšup pa ķer­meni kāpa pulsējoša sāpe.

Metiss saprata, ka ir pārāk aizrāvies. Bonda balss bija sākusi skanēt vārgāk un skatiens apmiglojās. Metiss pārtrauca iztau­jāšanu un uzlika roku Bondam uz krūtīm.

-   Piedod, draugs, - viņš teica. - Murgs ir beidzies. Tagad tu esi drošās rokās. Viss būs labi. Savu uzdevumu esi veicis spīdoši. Mēs esam izziņojuši, ka Le Chiffre pats nošāva abus savus miesassargus un pēc tam izdarīja pašnāvību, jo saprata, ka nespēs atskaitīties par izsaimniekoto naudu. Strasbūrā un Zie­meļos sacēlies liels troksnis. Tur viņš tika uz­skatīts par īstu varoni un komunistiskās par­tijas stūrakmeni Francijā. Šis notikums ar bordeļu biznesu un azartspēlēm ir izsitis viņu organizācijai pamatu zem kājām, tāpēc tie ta­gad skraida apkārt kā apsviluši. Pašlaik ko­munisti cenšas palaist baumas, ka Le ChilTre pēdējās dienās esot cietis no vājprāta lēk­mēm. Tomēr pēc Torēza nāves šie mēģināju­mi vairs nav ipaši auglīgi. Liekas, viņi tomēr centīsies visu nokārtot tā, lai izskatās, ka Le Chiffre lielie plāni ir bijuši plānprātiņa murgi. Redzēsim, vai tas galu galā izdosies.

Metiss redzēja, ka viņa stāstītais ir radījis ce­rēto iespaidu. Bonda skatiens jau kļuva gaišāks.

-   Vēl tikai pēdējais noslēpums, - Metiss tei­ca, - un tad apsolu, ka iešu. - Viņš paskatījās rokaspulkstenī. - Kuru katru bridi ārsts iera­dīsies, lai mani patriektu. Kas ir ar naudu? Kur tā ir? Kur tu to noslēpi? Mēs ari pārmeklē­jām tavu istabu sprīdi pa sprīdim. Tās tur nav.

Bonds smaidīja.

-   Ir gan, - viņš teica, - varbūt ne gluži ista­bā. Pie katras istabas durvīm ir pieskrūvēta numura plāksnīte. Protams, gaiteņa pusē.

Kad Leiters mani tajā nakti atstāja, es vien­kārši atvēru durvis un atskrūvēju šo plāksnī­ti, aizliku aiz tās salocīto čeku, tad atkal nu­muru pieskrūvēju atpakaļ. Tam tur vēl jopro­jām jābūt. - Viņš smaidīja. - Man prieks, ka tomēr ir kaut kas, ko muļķa angļi var pamā­cīt gudrajiem francūžiem.

Metiss jautri iesmējās.

-  Tā laikam ir atmaksa par to, ka es tev ie­dzēlu ar to Muncu lietu. Tad jau laikam būsim kvīti. Starp citu, viņus mēs jau saņēmām ciet. Izrādās, ka nekādu lielo lomu tie nespēlē, tomēr dažus gadus viņiem šis solis būs jāpārdomā.

Viņš steidzīgi piecēlās, jo istabā ienāca ārsts un stingri paskatījās Bondā.

-   Ārā! - viņš uzsauca Metisam. - Ārā, un atpakaļ vairs nerādieties!

Metiss paguva pamāt atvadu sveicienu un uzsaukt dažas uzmundrinošas frāzes, bet tūlīt tika izstumts laukā pa durvīm. Bonds dzirdēja stridā iekarsušas balsis attālināmies pa gaite­ni un pārguris atslīga spilvenos, bet viņa sirds līksmoja par visu uzzināto. Bonda smadzenēs uz mirkli uzzibsnīja domas par Vesperi, bet tūlīt pat viņš iegrima nemierīgā miegā.

Vēl bija daži jautājumi, uz kuriem viņš vē­lējās saņemt atbildes, bet tie varēja pagaidīt.

20. nodala Sātana daba

Bonds strauji atlaba. Kad Metiss trīs die­nas vēlāk atkal ieradās apraudzīt draugu, Bonds jau bija uzstutēts gultā sēdus, un viņa rokas vairs nebija piesprādzētas. Ķermeņa le­jasdaļa vēl joprojām atradās baltajā, zārkam lidzīgajā teltī, taču viņš pats izskatījās līksms, un sāpju lēkmes vairs tikai paretam lika viņa acīm samiegties.

Metiss izskatījās sadrumis.

- Te būs čeks, - viņš teica. - Sajūta, ka tev kabatā ir četrdesmit miljoni franku, nav slik­ta, tomēr labāk paraksti to, un es ieskaitīšu naudu tavā Lionas kredītbankas kontā. Mūsu draugs no SMERŠ nav atstājis nekādas pē­das. Nekā, kur pieķerties. Domājams, ka uz villu viņš braucis ar velosipēdu vai gājis kā­jām, jo tu taču nedzirdēji piebraucam mašīnu un abi miesassargi acīmredzot arī. Tas nekā­du prieku nesagādā. Man nav gandrīz nekā­du vērā ņemamu faktu par šo SMERŠ organi­zāciju, un arī Londona man nevar palīdzēt. Vašingtona gan teica, ka viņiem kaut kas ir, bet tās izrādījās parastās muļķības, kas iegū­tas no gūstekņiem, un tu jau pats zini, ka tām ir tikpat liela vērtība, kā Anglijas iedzīvo­tāju aptaujai par viņu valsts slepeno dienestu vai ari ierindas francūža zināšanām par Otro biroju.

-   Es domāju, ka viņš ir braucis no Ļeņin- gradas caur Varšavu uz Berlīni, - teica Bonds. - No Berlines ir daudz iespēju doties uz jebkuru vietu Eiropā. Tagad viņš noteikti jau ir mājās un uzklausa pārmetumus, ka at­stājis mani dzīvu. Šķiet, ka viņi ir savākuši krietnu faktu materiālu no tām dažām rei­zēm, kad mūsu celi krustojušies, man pildot M. uzdotos darbiņus. Pats viņš laikam domā, ka ir bijis ārkārtīgi asprātīgs, iegriezdams man plaukstā šo zīmi.

-  Ko tas nozīmē? - nesaprata Metiss. - Ārsts minēja, ka tev rokā iegriezts kaut kas līdzīgs otrādi apgrieztam "m" ar pagarinātu astīti augšpusē. Viņš neteica, ka tam varētu būt kāda nozīme.

-   Es jau pats ari tam spēju uzmest tikai īsu acumirkli, pirms atslēdzos, tomēr vēlāk, pārsiešanas laikā, esmu šo meistardarbu ap­lūkojis vairākkārt, un man šķiet, ka tas varē­tu būt krievu burts "Š" - tas patiešām izska­tās līdzigs apgāztam "m" ar astīti. SMERŠ ir saīsinājums no SMERĶ ŠPIONAM - nāvi spie­giem -, un viņam liekas, ka nu ir mani iezī­mējis kā spiegu. Tas, protams, nav nekas pa­tīkams, jo, kad atgriezīšos Londonā, M. droši vien liks man vēlreiz iet slimnīcā, lai pārstādī­tu ādu. Bet patiesībā tas mani vairs neuz­trauc, jo esmu nolēmis iesniegt atlūgumu.

Metisam pārsteigumā pavērās mute.

-  Atlūgumu? - viņš neticīgi pārvaicāja. - Kā­da velna pēc?

Bonds novērsa skatienu un izlikās pētām savas apsaitētās rokas.

-   Kad no manis tur centās izsist putek­ļus. - viņš teica, - man pēkšņi sāka iepatik­ties doma, ka varētu vēl padzīvot. Pirms Le Chiffre sāka, viņš izmeta frāzi, kas iespiedu­sies man atmiņā. "Spēlēt indiāņus." Viņš tei­ca, ka es rotaļājoties kā puišelis. Tagad man liekas, ka varbūt Le Chiffre bija taisnība.

-    Redzi, - Bonds turpināja, vēl joprojām skatīdamies uz saviem apsējiem, - jaunībā tev liekas, ka skaidri redzi, kur ir melns, kur balts, bet, kad tu kļūsti vecāks, to izšķirt nā­kas aizvien grūtāk. Skolā tev ar karotīti ielej mutē, kuri ir varoņi, kuri - ļaunie ienaidnieki, un tu audz liels un vēlies kļūt par varoni, kas nokaus ļaunos.

Viņš iecirtīgi pavērās Metisā.

-    Tā nu ir sanācis, ka divu pēdējo gadu laikā es esmu nogalinājis divus ļaunos. Pir­mais bija Ņujorkā. Japāņu šifrēšanas speci­ālists mēģināja uzlauzt mūsu kodus Rokfelle- ra centra trīsdesmit sestajā stāvā, kur ir Ja­pānas konsulāts. Es paslēpos pretimesošā debesskrāpja četrdesmitajā stāvā un mierīgi pāri ielai vēroju viņa darbošanos. Tad man atsūtīja kolēģi no mūsu Ņujorkas biroja un pāris trīsdesmit trešā kalibra remingtonu ar optisko tēmēkli un klusinātāju. Mēs uzdabū- jām tos augšā līdz manai slēptuvei un vairā­kas dienas nosēdējām, gaidot pateicīgu bridi. Puisis izšāva sekundi pirms manis. Viņa uz­devums bija tikai izsist caurumu logā, lai es varu trāpīt japānim. Lode laikam aizslīdēja gar stiklu, Dievs vien zina, kurā virzienā, ta­ču, kad šāvu es, mērķēdams nule izsistajā caurumā, trāpiju japānim tieši starp zobiem, kad tas, muti pavēris, pēkšņi pagriezās pret logu, lai redzētu, kas tur notiek.

Bonda balss piesmaka.

-    Darbiņš tika padarīts diezgan tīri, bez lieka trača, no trīssimt jardu liela attāluma. Nekāda personīga kontakta. Nākamā reize Stokholmā nebija tik patīkama. Tur es nogali­nāju norvēģu dubultaģentu, kas spēlēja pret mums vāciešu labā. Pateicoties viņam, tiem jau bija izdevies saņemt gūstā divus mūsu vī­rus. Arī šoreiz visam vajadzēja notikt klusi un mierīgi. Tieši tāpēc es izvēlējos viņa guļamis­tabu un nazi, bet tas nelga ilgi pretojās. Šo divu nopelnu dēļ man piešķīra dubultnulles. Pašam likās, ka esmu gudrāks par gudru, jo ieguvu stiprā un neuzveicamā reputāciju. Dubultnulles pie mums var saņemt tas, kurš spēj nogalināt aukstasinīgi un neatstājot pē­das. Tik tālu, - viņš paskatījās uz Metisu, - viss izskatās vienkārši brīnišķīgi. Varonis nogali­na divus ļaundarus, bet tad varonis Le Chiff­re ķeras klāt ļaundarim Bondam. Un ļaunda­ris Bonds, kurš zina, ka patiesībā nemaz nav ļaundaris, sāk saprast, ko domāja tie divi vi­ņa paša upuri. Tad vairs nav tik viegli izšķirt, kas ir kas. Protams, - viņš aši turpināja, ne­ļaudams Metisam neko iebilst, - patriotisma jūtas dara savu un liek visam izskatīties ne­vainojami. bet šis valsts mēroga skatījums man šķiet novecojis. Šodien mēs cīnāmies pret komunismu. Lai tā būtu. Bet, ja darbība risinātos pirms piecdesmit gadiem, tad paš­reizējie konservatīvisma lozungi mūsos raditu tādu pašu sašutumu, kā šodien komunisma saukļi, un mums liktu doties cīņā, lai tos iz­nīcinātu. Vēstures gaita kļūst aizvien straujā­ka, un varoņi un ļaundari mainās lomām.

Metiss, paraudzijies Bondā pārsteigumā ieplestām acīm, paplikšķināja draugam pa plecu un mierinādams saņēma viņa roku.

-  Tu gribi teikt, ka dārgais Le Chiffre, kurš darīja, ko varēja, lai tevi pārvērstu einuhā, nevar tikt kvalificēts kā ļaundaris? - viņš vai­cāja. - Kad tu tā runā, varētu likties, ka viņš tev sitis pa galvu, nevis… - Metiss zīmīgi pa­māja uz gultas kājgaļu. - Pagaidi tikai, kad M. tevi sūtīs neitralizēt vēl kādu le chiffre. Varu saderēt, ka divreiz viņam nebūs jāatkār­to. Un kā tad ar SMERŠ? Es tev teikšu, man nemaz nepatīk doma, ka viņi skraida apkārt pa Franciju un nogalina ikvienu, kas izskatās pēc viņu tik dārgās valsts iekārtas nodevēja. Tu taču esi sasodīts anarhists.

Bonds iesmējās.

-    Protams, protams, - viņš sacīja. - Pie­sauc vien katra vārda galā mūsu draugu Le Chiffre. Kas gan varētu būt vienkāršāk, kā pa­sludināt viņu par pašu Sātanu. It īpaši man, jo tieši man viņš sagādāja sātaniskas mokas. Ja viņš tagad šeit ierastos, man varbūt arī rastos vēlēšanās apgriezt viņam sprandu uz līdzenas vietas, taču es to nedarītu, lai gan lam būtu attaisnojums - atriebība. Varbūt tā­pēc, ka manī notikusi morāles normu inven­tarizācija, bet varbūt savas valsts dēļ.

Viņš uzmeta skatienu Metisam, lai redzē­tu, vai draugs jau garlaicībā nežāvājas, klau­soties pārdomās par lietām, uz kurām pats lūkojās vienīgi kā uz pienākumu.

Metiss vērās pretī un smaidīja.

-   Turpini, mans dārgais draugs! Angļi ir tik savādi. Gluži kā krievu matrjoškas. Tu tās ver vaļā, un katras vēderā ir cita, mazāka par ie­priekšējo, bet pašas pēdējās iekšpusē vairs nav nekā. Tukšums. Tomēr meklēšanas pro­cess ir bijis intriģējošs. Turpini! Attisti savu domu līdz galam! Varbūt kādu no taviem argu­mentiem es varēšu aizņemties un likt galdā sa­vam priekšniekam, ja vēlēšos tikt vaļā no kāda nepatīkama uzdevuma. - Viņš nīgri pasmīnēja.

Bonds izlikās šo īgnumu neievērojam.

-    Lai būtu vieglāk atšķirt labo no ļaunā, ļaudis ir radījuši tēlus, kas iemieso šos pret­status to galējās izpausmēs. Tie atšķiras kā melns no balta, un mēs tos dēvējam par Die­vu un Sātanu. Tomēr savā aklumā mēs esam atstājuši nepamanītu kādu niansi. Par Dievu mums šaubu nav - viņa skaidrajā vaigā pa­zīstam vai katru bārdas rugāju, taču Sā­tans… Kāds viņš īsti izskatās? - Bonda uzme­ta Metisam triumfējošu skatienu.

-   Kā sieviete, - Metiss ironiski atsmēja.

-    Labi jau, labi, - turpināja Bonds, - tomēr es esmu mēģinājis dziļāk analizēt šo tematu. Esmu jautājis pats sev, kura pusē man būtu jānostājas. Es patiesībā jūtu līdzi Sātanam un tādiem viņa sekotājiem kā vecais, labais Le Chiffre. Sātanam neklājas viegli, un man vienmēr ir bijusi tieksme aizstāvēt tos, kam tiek darīts pāri. Mēs taču nedodam tam na­bagam iespēju paskaidrot savu nostāju. Mū­su rīcībā ir mūžsenā grāmata par Dieva liku­miem, kas māca būt labiem, bet vai mums ir viena īsta grāmata par Sātanu, par ļaunumu, par to, kā cilvēks kļūst ļauns? Sātanam nav praviešu, kas pierakstītu viņa desmit bauš­ļus, un nav apustuļu, kas uzrakstītu viņa biogrāfiju. Viņa lietas nav mūsu dokumentu skapī. Par viņa isto būtību mēs nezinām ne­kā. Tikai to, ko vecāki mums vēstījuši vakara pasaciņās. Tomēr, cik interesanti būtu izlasit grāmatu par Sātanu visās tā izpausmēs, ale­gorijas par ļaundariem, sakāmvārdus par ļaundariem, visa veida folkloru par ļaunda­riem… Mums ir tikai dzīvo cilvēku piemēri, kuri mūsu acīs nav pietiekami labi, un patie­sībā mēs vienmēr sekojam vienīgi savai intuī­cijai. Tātad, - turpināja Bonds, manāmi iesi­lis, - Le Chiffre kalpoja cēlam mērķim, patiesi radošam mērķim, iespējams, pašam nozīmī­gākajam mērķim uz zemes. Ar savu ļauno ek­sistenci, kuru es tik muļķīgā kārtā palīdzēju iznīcināt, viņš izstrādāja tādu uzvedības nor­mu kodeksu, uz kura fona mēs spējam sa­skatīt tam pretējas vērtības. Tajā īsajā laika sprīdī, kuru Le Chiffre pavadīja dzīvajo vidū, mums tika dāvāta iespēja saskatit un novēr­tēt viņa mežonīgo dabu, lai no šim attiecībām mēs atdzimtu daudz šķīstāki savā garā.

- Bravo! - Metiss zobgalīgi iesaucās. - Es lepojos ar tevi, draugs! Tevi vajadzētu spīdzi­nāt katru dienu. Mēģināšu paturēt prātā, ka šovakar man jāpaveic kaut kas ļauns. Varbūt sākt tūlīt? Šo mācību priekšmetu neesmu ap­guvis visai centīgi - esmu saņēmis diezgan vājas atzīmes, - viņš ar nožēlu balsī turpinā­ja, - bet nu man jāatgūst iekavētais. Es jau redzu gaismu tuneļa galā. Drīz es tā kārtīgi izpriecāšos. Jāpadomā, ar ko sākt. Varbūt ar slepkavību, ļaunprātīgu dedzināšanu, izvaro­šanu? Taču nē, tas nebūtu pietiekami smalki. Būs jāpārlasa marķīzs de Sads, jo man patie­šām trūkst pieredzes.

Viņa seja sadrūma.

-   Bet ko lai iesākam ar savu sirdsapziņu, dārgais Bond? Kur to lai liekam, kamēr būsim aizņemti, tīksmi strādājot kādu grēka darbu? Tā mums var radit neērtības. No tās nebūs viegli atbrīvoties, jo sirdsapziņa ir mūžīga, tā dzimusi tajos laikos, kad mums tik līdzīgo pērtiķveidīgo radījumu ģimenē radās pirmais cilvēks. Ja nepratīsim ar to tikt galā, tā mums var sabojāt izklaides prieku. Mums jāizdomā, kā tai piegriezt skābekli, lai gan viņa, maita, ir sīksta. Tomēr, ja beigu beigās tiksim ar to ga­lā, būsim pārspējuši pašu Le Chiffre. Tev, dārgo Džeims, padoms jau bija rokā. Tu vari sākt tieši ar atlūgumu. Tas būtu smalks veids, kā uzsākt savu jauno ceļu. Turklāt tur nav nekā sarežģīta. Ikvienam kabatā var at­rasties atlūguma ierocis. Tev tikai atliek no­spiest gaili, un līdz ar to tu būsi izšāvis lielu caurumu savas valsts paļāvībā uz tevi un pie reizes arī savā sirdsapziņā. Ja runājam par mani, tad ari man būs jāmaina daži ieradumi.

Metiss uzmeta skatienu pulkstenim.

-   Lieliski. Esmu spēris pirmo soli, jo patla­ban par pusstundu kavēju tikšanos ar polici­jas priekšnieku.

Viņš izplūda smieklos un piecēlās.

-    Bija interesanti ar tevi patērzēt, dārgo Džeims. Varbūt tev vajadzētu pārkvalificēties par tiesnesi. Bet, kas attiecas uz tavu neizprat­ni, kā atšķirt labo no sliktā un varoņus no ļaundariem, tad jāteic, ka grūtibas sagādā tikai abstraktie tēli. Tev taču pašam būtu jāzina, vai esi ists anglis vai tāds kā krievu matrjoška.

Pie durvim viņš apstājās.

-   Atzīsti, ka Le Chiffre tev personīgi sagā­dāja lielas ciešanas. Domāju, ka tu tomēr ķertos tam puisim pie rīkles, ja viņš vēlreiz nostātos tavā priekšā. Tad nu piemini manus vārdus: Londonā tu sastapsi citus le chiffre, kas mēģinās izrēķināties ar tevi un kaitēt la­vai valstij. M. tev par viņiem pastāstīs. Tieši tagad, kad esi pieredzējis īstu nežēlību, tu tos uzreiz pratīsi atšķirt no pārējiem un rūpīgi sekosi, lai viņi tiktu iznīcināti, jo tu gribēsi pasargāt gan pats sevi, gan ari sev tuvos. Ne­ticu, ka tava roka nodrebēs. Tu tos saodīsi pa gabalu un zināsi, ko tādi var nodarīt. Varbūt tu mazliet patirgosies, pirms piekritīsi pildīt nākamo uzdevumu. Varbūt tu gribēsi būt pārliecināts, ka tas velns patiesi ir tik melns, kā viņu mālē, tomēr vienalga redzēsi, ka ap­kāri lēkā simtiem velnēnu un ka tev ir daudz darāmā. Un tu turpināsi cīnīties. Bet, kad tu iemīlēsies, kad tev būs sava sirds karaliene vai jauka sieva un bērni, par ko rūpēties, iz­šķirties būs daudz vieglāk.

Metiss atvēra durvis un nostājās uz sliekšņa.

-    Mēģini veidot ap sevi pasauli no dzīva­jiem, miļo Džeims. Par tiem cīnīties ir vien­kāršāk, nekā par principiem. - Viņš iesmē­jās. - Un neliec man tevi vilties!

Viņš pamāja un aizvēra aiz sevis durvis.

-   Pagaidi! - iesaucās Bonds.

Steidzīgi soļi jau attālinājās pa gaiteni.

21. nodala

Vespere

Nākamajā dienā Bonds lūdza paaicināt Vesperi. Iepriekš viņš to nebija vēlējies redzēt, lai gan zināja, ka meitene katru dienu ierodas aprūpes centrā apjautāties par drauga veselī­bu. Vairākkārt viņa bija atsūtījusi ziedus. Bondam puķes nepatika, un viņš lūdza, lai kopēja tās atdāvina kādam citam pacientam. Pēc divām šādām reizēm ziedi vairs neparādī­jās. Bonds nebija vēlējies Vesperi aizvainot, viņš vienkārši negribēja, lai tuvumā atrastos lietas, kas atgādina sievietes. Puķes it kā lū­dza sniegt atzinību to dāvātajai, kas izrādīja rūpes un pieķeršanos. Bondu tas kaitināja. Viņš necieta, ka tiek lutināts, jo tādos brīžos jutās kā klaustrofobijas slimnieks.

Bonds pagura, cenzdamies izprātot, kā likt Vesperei to saprast un vai vajadzētu lūgt vi­ņai izskaidrot savu neizprotamo uzvedību, jo baidījās, ka jebkura atbilde varētu parādīt meiteni muļķīgā gaismā. Varbūt labāk to pat nezināt, jo viņa pienākums bija sniegt M. pil­nu atskaiti par Vesperi. Bonds nevēlējās, lai tā kalpotu par iemeslu viņas atlaišanai.

Tomēr vēl vairāk viņš baidījās saņemt at­bildi uz kādu daudz sāpīgāku jautājumu.

Ārsts Bondam regulāri stāstīja par viņa ve­selības stāvokli. Viņš centās savu pacientu pārliecināt, ka paliekošas sekas spīdzināšana nav radījusi un neviena no ķermeņa funkci­jām nebūs traucēta. Tomēr Bonda pašsajūta liecināja par pretējo. Ikreiz, kad beidzās in­jekcijas iedarbība, sevi lika manīt sāpes. Vēl nežēlīgāk viņu mocīja paša iztēle. Stundām il­gās spīdzināšanās laikā Le Chiffre bija iedve­sis Bondam tik nesatricināmu pārliecību par impotences nenovēršamību, ka to atspēkot varētu tikai pretēja pieredze praksē.

Kopš pašas pirmās tikšanās ar Vesperi "Hennitage" bārā viņš iedegās nevaldāmā kais­lē. Bonds zināja, ka būtu mēģinājis jauno sie­vieti iegūt, ja vien naktsklubā viss risinātos mazliet savādāk, ja Vespere neizturētos (ik no­raidoši, ja viņu nenolaupitu… tas būtu noticis tajā pašā nakti. Ari vēlāk - ienaidnieka mašīnā un ārā pie villas - kad, Dievs ir liecinieks, vi­ņam bija pietiekami daudz citu lietu, par ko domāt, Bonds bija izjutis erotisku satrauku­mu, redzot meitenes nepiedienīgo kailumu.

Bet tagad viņš baidījās to atkal ieraudzit. Baidījās, ka izmocītais ķermenis nespēs atbil­dēt viņas jutekliskajam daiļumam. Baidijās, ka neuzvilnīs iekāre, ka asinis dzīslās nesāks vārīties. Bonds klusībā nolēma, ka pirmā at­kalredzēšanās reize būs pārbaudījums, un baidījās no iznākuma. Šīs bailes bija patie­sais iemesls, kura dēļ viņš bija atlicis tikša­nos gandrīz vai nedēlu, jo vēlējās dot savam ķermenim sagatavošanās laiku. Bonds labp­rāt būtu šo mirkli vēl novilcinājis, tomēr iek­šējā balss viņam čukstēja, ka agri vai vēlu vienalga būs jātiek skaidrībā par to. Tad kā­dēļ gan nepielikt punktu tūlīt?

Beidzot savas atveseļošanās astotajā die­nā viņš taujāja pēc Vesperes un vēlējās to sastapt agri no rita, kad vēl pēc nakts miera jutās svaigs un stiprs.

Nezin kādēļ Bonds bija iedomājies, ka meite­nes acis atspoguļosies pārdzīvojumu pēdas un viņa izskatīsies bāla vai pat slima. Viņš nebija sagatavojies ieraudzīt slaido stāvu brūni iedegu- šu, krēmkrāsas kostīmā ar melnu jostu un lai­mīgu smaidu sejā, kas tika veltīts tieši viņam.

-   Ak tu debestiņ, Vesper, - viņš teica, šķībi pasmaidījis, - jūs izskatāties vienkārši satrie­coši. Jums taču vajadzēja nīkuļot pēc visa pārdzīvotā. Pa kuru laiku esat paspējusi iegūt tik skaistu iedegumu?

-   Jūtos ārkārtigi vainīga jūsu priekšā, - viņa atbildēja, apsēzdamās uz gultas maliņas. - Man nekas cits neatlika, kā dirnēt pludmalē, ka­mēr jūs šeit atkopjaties. Ārsts man ieteica rī­koties tieši tā, S. nodaļas vadītājs viņu at­balstīja… Un es nospriedu, ka nekādas jēgas jau nebūs, ja es sērodama kvernēšu savā is­taba. Atradu jauku smilšaina liedaga strēlīti, kurp devos katru dienu ar pusdienu sainiti un grāmatu somā. Mājās atgriezos tikai vaka­rā. Līdz turienei var ērti aizbraukt ar autobu­su, no pieturas atliek tikai pāriet pāri kāpai, turklāt… esmu jau tikusi pāri tam, ka plud­male atrodas pa ceļam uz to villu.

Viņas balss viegli nodrebēja.

Kad atskanēja vārdi "to villu", ari Bonda plakstiņi nedaudz noraustījās.

Vespere, it kā pretojoties Bonda drūmajai klusēšanai, braši turpināja.

-   Ārsts saka, ka jūs drīz drīkstēšot celties no gultas. Es domāju, ka varbūt… ka varbūt mēs tad varētu uz to pludmali aizbraukt abi kopā. Ārsts domā, ka peldes nāktu par labu jūsu veselibai.

Bonds nokremšlojās.

-   Dievs vien zina, kad es būšu spējīgs at­kal peldēties, - viņš iebilda. - Ārsts jau nesa­ka visu. Un, kad patiešām atkopšos tiktāl, lai varētu mesties ūdeni, domāju, ka sākumā būtu labāk to darīt vienatnē. Es negribu bai­dīt cilvēkus, - viņš ar acīm norādija uz savu ķermeni, - mana miesa viscaur klāta rētām un nobrāzumiem. Bet jūs atpūtieties kārtīgi! Tiešām nav jēgas nīkt istabā.

Vespere sadzirdēja rūgtuma un netaisnī­bas sajūtas radīto dzēlienu viņa balsī.

-    Piedodiet, - viņa teica, - es tikai domā­ju… es tikai centos…

Pēkšņi meitenes acis pieplūda asarām, vi­ņa norija kaklā iestrēgušo kamolu.

-   Es gribēju… es tikai gribēju jūs iepriecināt.

Vesperes balss atkal aizžņaudzās. Nožēlas pilnām acim viņa vērās pretī Bonda apsūdzo­šajam skatienam.

Tad viņa vairs nespēja izturēt un iešņuk­stējusies aizklāja ar plaukstām seju.

-    Piedodiet, - viņa elsoja, - man ir tik žēl, ka tā sanāca. - Ar vienu roku meitene taustī­jās somā pēc mutautiņa. - Tā ir mana vai­na, - viņa teica, susinot asaras. - Zinu, ka pie visa vainīga esmu es.

Bonds atmaiga. Viņš uzlika savu pārsaitē­to plaukstu uz satrauktās meitenes ceļgala.

-   Viss būs kārtībā, Vesper. Atvainojiet, ka izturējos tik skarbi. Es biju greizsirdīgs, ka jūs gozējaties saulītē, kamēr es pūstu šajā palātā. Īstenībā es jau jūtos tīri labi, un, pro­tams, drīz vien mēs kopā dosimies pastaigā, un jums noteikti būs jāparāda man sava pludmale. Kā gan citādi, tas taču ir tieši tas, ko es vēlos. Tas būs tik lieliski.

Vespere saspieda Bonda plaukstu, tad pie­cēlās un piegāja pie loga. Ātri nopūderējusi saraudāto seju, viņa atgriezās pie gultas.

Bonds lūkojās meitenē maiguma pilnām acīm. Šķita, ka notikušais ir atkausējis šī aukstā, skarbā vīra sirdi. Vespere likās tik skaista un tik mīļi pret viņu izturējās. Bonds klusībā apņēmās, ka turpmākajos izteicienos būs saudzīgs pret meiteni.

Viņš piedāvāja tai cigareti, un kadu brīdi abi pavadīja, runājot par S. nodaļas vadītāju un Londonas reakciju uz Le Chiffre lietas iz­nākumu.

No Vesperes teiktā Bonds secināja, ka Londonā operāciju uzskata par izpildītu pat ar uzviju. Notikumam vēl joprojām tika veltīta pasaules lielāko preses izdevumu uzmanība, un ārzemju korespondenti centās sadzīt pēdas Jamaikas miljonāram, kurš sakāvis Le Chiffre pie spēļu galda. Žurnālisti bija uzklu- puši arī Vesperei, bet viņa esot pratusi veiksmīgi sajaukt visiem galvas, iestāstot, ka Bonds it kā devies uz Kannām un Montekar- lo, lai tur liktu uz spēles jauniegūto kapitālu. Tā nu pēdu dzinēji bija pārcēlušies uz Franci­jas dienvidiem. Metisam kopā ar policiju bija izdevies noslēpt visas pārējās pēdas, un tagad visa avīžu uzmanība tika vērsta Strasbūras virzienā un uz franču komunistu rindām.

- Starp citu, Vesper, - ierunājās Bonds, - vai pastāstīsiet man, kas īsti ar jums notika pēc tam, kad atstājāt mani naktsklubā? Es jūsu nolaupī­šanu varēju vērot tikai no attāluma, - un viņš īsumā pārstāstīja, ko tika redzējis kazino ārpusē.

-   Man šķiet, es biju zaudējusi veselo saprā­tu, - teica Vespere, novērsdama acis no saru­nu biedra. - Kad neatradu Metisu vestibilā, de­vos uz izeju, kur šveicars, pajautājis, vai es es­mu Lindes jaunkundze, pastāstīja, ka vīrietis, kas sūtījis zīmīti, gaidot mašīnā pa labi no kāpnēm. Es īpaši par to nesatraucos, jo ar Me­tisu biju iepazinusies pirms pāris dienām, tā­pēc nevarēju zināt, kāds ir viņa darba stils. Mierīgi devos uz norādīto mašīnu. Tā stāvēja daļēji ēnā, mazliet uz priekšu pa piebraucamo ceļu. Kad biju pavisam tuvu, abi Le Chiffre miesassargi izlēca no aizmugurējā sēdekļa un vienkārši pārvilka man svārkus pār galvu.

Vespere nosarka.

-   Izklausās pavisam muļķīgi, - viņa vainīgi paskatījās Bondā, - tomēr šī trika efekts ir biedējošs. Es jutos absolūti bezpalīdzīga, un, lai gan kliedzu, cik jaudāju, nedomāju, ka no svārku apakšas kāds manu kliedzienu varēja sadzirdēt. Es arī spēru, cik spēka, taču tam nebija īstas jēgas, jo es taču neko neredzēju, un arī rokas nespēju izmantot. Biju kā cālis uz iesma.

Bonds pamāja.

-   Sapratusi, ka jūs pat nenojaušat, kas ar mani notiek, es pārbijos un izdarīju pirmo, kas iešāvās prātā, - izmetu pa mašīnas logu savu somiņu

Bonds zināja, ka pretinieks patiesībā gri­bēja piesaistīt viņa uzmanību. Pat tad, ja Ves­pere pati nebūtu izmetusi pa logu somiņu, to būtu izdarījuši viņi, kad ieraudzīja Bondu iz- skrienam uz kāpnēm.

-  Tas, protams, bija prātigi darīts, - Bonds atzina, - tomēr es nesaprotu, kādēļ jūs man nedevāt nekādu zīmi, kad viņi mani pēc avā­rijas ievilka mašīnā. Es taču jūs uzrunāju. Biju pagalam uztraucies. Es nodomāju, ka vi­ņi jūs piekāvuši lidz bezsamaņai.

-   Iespējams, ka tiešām biju paģībusi, - tei­ca Vespere. - Man kļuva slikti, jo trūka skā­bekļa. Kad es atguvos, viņi izplēsa svārkos pretī degunam caurumu. Tomēr es laikam paģību atkal. Patiesībā neko daudz neatceros no šī brauciena līdz villai. To, ka jūs esat sa­gūstīts, es atskārtu tikai tad, kad mēģinājāt nokļūt pie manis tur, pasāžā.

-   Un viņi jums pat nepieskārās? Neviens no tiem nemēģināja uzmākties, kamēr Le Chiffre otrā istabā nodarbojās ar mani?

-   Nē, viņi mani vienkārši iegrūda atzvel­tnes krēslā. Paši dzēra un spēlēja kārtis, un pēc tam abi piemiga. Laikam tieši tajā brīdī arī SMERŠ viņiem piekļuva. Tie bija sasējuši man kājas un pagriezuši ar seju pret sienu, tāpēc es neko neredzēju, tikai saklausīju sa­vādas skaņas. No tām es droši vien pamodos. Tad es dzirdēju, kā kāds nokrīt no krēsla. Pēc tam kluss solu troksnis virzījās uz izeju, tika aizvērtas durvis, un tas bija viss, līdz mani atrada Metiss, kurš dažas stundas vēlāk kopā ar policistiem ieradās villā. Es visu to laiku pavadīju tādā kā pusmiegā, un man nebija ne jausmas, kas notiek ar jums, bet, - viņa sa- minstinājās, - vienubrīd man likās, ka dzirdu kliedzienu, bet tad es nodomāju, ka tas ir ti­kai sapnis.

-   Baidos, ka tas tomēr būšu bijis es, - atzi­nās Bonds.

Vespere pastiepa roku un uzlika savu plaukstu uz viņējās. Meitenes acis pildījās asarām.

-   Tas ir šausmīgi, - viņa izdvesa. - Tas, ko viņi ar jums darīja. Un tas viss tikai manis dēļ. Ja vien…

Viņa atkal paslēpa seju plaukstās.

-   Nu jau viss ir galā, - Bonds mierinoši no­teica. - Izlietu ūdeni nesasmelsi. Atstāsim to pagātnei. Es pateicos Dievam, ka viņi vismaz jums nav neko nodarījuši. - Viņš papliķēja

Vesperei pa ceļgalu. - Viņu plānos ietilpa ķer­ties klāt jums, kad es vairs nebūšu lieto­jams. - ""Lietojams" skan labi," viņš pie sevis nodomāja. - Mums par daudz ko jābūt patei­cīgiem SMERŠ. Bet tagad mēģināsim aizmirst visus pārdzīvojumus. Jūs taču neizdarījāt ne­ko nosodāmu. Jebkurš, saņēmis tādu zīmīti, varēja iekrist. Gan jau laiks dziedēs visas brūces, - viņš mēģināja runāt jautrāk.

Vespere pateicīgi uzlūkoja viņu caur asaru pielijušajām skropstām.

-   Vai jūs to sakāt no sirds? - viņa vaicā­ja. - Man likās, ka jūs man nemūžam nepie­dosiet. Es… es mēģināšu šo pāridarījumu kaut kā izlīdzināt.

"Kaut kā?" nodomāja Bonds un vērīgi pa­skatījās meitenē. Viņa tam uzsmaidīja, un viņš atsmaidīja pretī.

-   Labāk piesargieties, - viņš ķircinājās, - ka neturu jūs pie vārda.

Viņa vēlreiz, nebilzdama ne vārda, ielūko­jās Bondam acīs. Vārdos neizteiktais guva apstiprinājumu skatienā. Meitene paspieda tam pirkstu galiņus un piebilda:

-   Solījums paliek solījums.

Abi saprata, kas ar to domāts.

Vespere paņēma somiņu un devās uz durvīm.

-   Vai man rit atnākt? - viņa uzmeta palicē­jam nopietnu skatienu.

-  Jā, Vesper, lūdzu, - atsaucās Bonds. - Tas būtu jauki. Un papētiet apkārtni cītīgāk, lai zinām, ko iesākt, kad būšu uz kājām. Vai ap­solāt padomāt par to?

-   Protams, - meitene atteica. - Lūdzu, ve­seļojieties drīzāk!

Viņu acis atkal sastapās. Tad Vespere at­stāja istabu, bet Bonds klausijās, kā aiz dur­vīm izgaist viņas soļi.

22. nodala

Melnais limuzīns

Kopš tās dienas Bonda atveseļošanās ritē­ja aizvien straujāk.

Sēdēdams gultā, viņš uzrakstīja atskaiti M. Bonds mikstināja atziņas par neprofesio- nalitātes pazīmēm Vesperes rīcībā. Mazliet sagrozīdams faktus, viņš nolaupīšanas ainu attēloja tā, lai pasākums liktos daudz viltīgāk izplānots, nekā bija patiesībā. Viņš uzslavēja Vesperes savaldību un nosvērtību operācijas laikā, bet neatklāja, ka dažkārt viņas rīcību pats būtu vērtējis kā bezatbildīgu.

Vespere nāca viņu apciemot katru dienu, un Bonds šos apmeklējumus gaidīja ar sa­traukumu. Viņa laimīgi dalījās iespaidos par iepriekšējā dienā piedzīvoto, par saviem klejo­jumiem gar jūras malu un restorāniem, kuros pusdienojusi. Viņa bija sadraudzējusies ar policijas kapteini un kādas viesnīcas direkto­ru, kuri viņu vakaros veda izklaidēt, bet die­nā viens vai otrs aizdeva savu auto. Viņa uz­raudzīja, kā ekskluzīvo mašīnu servisā virzās uz priekšu bentlija remontdarbi. Vespere pat bija parūpējusies, lai no Bonda Londonas dzī­vokļa tiktu atsūtīti daži jauni apģērba gabali, jo no līdzpaņemtajām drēbēm nekas nebija palicis pāri. Meklējot četrdesmit miljonus vēr­to čeku, ienaidnieki bija visu sadīrājuši lupa­tu lēveros.

Ar Le Chiffre lietu saistītos notikumus viņi vairs nepieminēja. Dažkārt Vespere stāstīja uzjautrinošus gadījumus par S. nodaļas priekšnieku, bet Bonds dalījās atmiņās par saviem piedzīvojumiem dienesta laika.

Viņš atklāja, ka ar šo sievieti ir neparasti viegli sarunāties, un jutās par to pārsteigts.

Esot kopā ar citām sievietēm, kuras vēlējās iegūt, Bonds parasti nejuta vēlēšanos daudz runāt. Viņu garlaikoja garie aplidošanas rituāli un tiem nenovēršami sekojošie savstarpējo at­tiecību pinekļi. Bonds lieliski zināja, kā tas viss parasti beidzas, un tas viņu biedēja. Sākumā līkne kāpa augšup - romantika, pieskārieni, pirmais skūpsts, kam sekoja citi, kaislīgāki, tad ķermeņu saskaršanās, gulta un orgasmi, atkal gulta, tad jau retāk, pēc tam asaras un šķirša­nās rūgtums, jo līkne jau bija noslīdējusi uz le­ju un attiecības kļuvušas apkaunojoši liekuļo­tas. Viņš vairs negribēja piedalīties šādās me­lodrāmās, kas sākās ar sastapšanos ballītē un turpinājās restorānā, taksometrā, paša dzīvok­lī, sievietes dzīvoklī, ar brīvdienām pie jūras, kas no jauna noveda pie tiem pašiem dzīvok­ļiem, sagudrotiem attaisnojumiem, dusmu iz­virduma un lietū aizejošiem soļiem.

Ar Vesperi tā nebūs.

Bonds katru ritu ar nepacietību gaidīja vi­ņas parādīšanos savā vientuļajā un nomāco­šajā ikdienā. Viņu sarunas bija partneru sa­runas, kurām klāt jaucās tikko manāma kaisles smarža. Sajūtas, gluži kā eksotiskam ēdienam pievienota pikanta garšviela, kairi­nāja dotais solījums, kurš kaut kad tiks pie­pildīts. Bondu tracināja atturība, kas bija jā­ievēro atveseļošanās laikā, jo tā lika šaubīties par savām vīrišķajām spējām.

Vai nu Bondam tas patika, vai ne, bet lau­va jau bija pasprucis no krātiņa - viņš vairs nebija noteicējs pār savām jūtām.

Beidzot Bonds bija tiktāl atlabis, ka viņam atļāva celties. Tagad viņš drikstēja pasēdēt dārzā. Pēc kāda laiciņa vairs netika liegtas ari nelielas pastaigas, tad - garāks izbrauciens, un visbeidzot ārsts, atgriezies no komandēju­ma Parīzē, paziņoja, ka nu Bonds tā kā būtu vesels. Vespere atveda viņam drēbes, abi sir- snigi atvadījās no māsiņām un īrētā automa­šīnā pameta dziednīcu.

Kopš brīža, kad Bonds tika izrauts nāvei no nagiem, bija pagājušas trīs nedēļas. Bija jūlijs, un karstā saule lika gaisam krastmalā vibrēt. Bonds tvēra šos mirkļus.

Vespere neteica, kurp viņa to vedīs. Bonds pats bija iebildis pret atgriešanos kādā no lie­lajām Rojālas viesnīcām, un Vespere solījās at­rast kaut ko piemērotu ārpus pilsētas. Tomēr viņa gribēja savu izvēli paturēt noslēpumā un pateica tikai to, ka Bondam tas patikšot. Viņš ar prieku nodeva sevi viņas rokās, bet slēpa savu padevību, dēvējot izraudzito ceļamērķi par "Trou sur Mer"[48] (jo tik daudz, ka tas būs piejūras, viņa bija atzinusi), un jokoja par tu- alelēm pagalmā, blaktīm gultās un tarakā­niem, ko viņi tur sastaps.

Ceļojumu sabojāja kāds atgadījums.

Braucot pa piekrastes ceļu virzienā uz villu "Les Noctambules", Bonds pastāstīja, kā viņš savā bentlijā dzinies pakaļ Vesperes nolaupītā­jiem, un parādīja likumu, aiz kura uz ceļa bija nomests liktenīgais naglu paklājs. Viņš lūdza palēnināt mašīnas ātrumu un, izliecies pa logu, rādīja rievas, kuras šosejas aizsargvalnī bija at­stājuši viņa mašīnas riteņu diski, nolauztos za­rus dzīvžogā un eļļas pleķi vietā, kur auto bija apgāzies, bet Vespere klausījās izklaidīgi un iz­skatījās nemierīga, atbildēdama uz viņa stāstī­jumu tikai ar 'jā" un "ne", lai vismaz izklausī­tos, ka piedalās sarunā. Pāris reižu Bonds pie­ķēra meiteni raugāmies atpakaļskata spogulī, bet, kad viņš pats mēģināja pavērties pa aizmu­gurējo logu, skatu aizsedza ceļa līkums.

Galu galā Bonds saņēma meitenes roku.

-  Jūs kaut kas dara nemierīgu, Vesper, - viņš teica.

Viņa tam veltīja žilbinošu, bet samākslotu smaidu.

-   Ak. laikam jau tikai iedomas. Man ir tā­da sajūta, ka mēs tiekam izsekoti. Droši vien vainīgi būs nervi un šis spocīgais ceļš.

Viņa nervozi ieķiķinājās un vēlreiz pavērās atpakaļ.

-   Skatieties! - viņas balss izbīli skanēja pa­visam spalgi.

Paklausīdams viņai, Bonds pagrieza galvu un patiešām ceturtdaļjūdzes atstatumā ie­raudzīja melnu limuzīnu, kas lielā ātrumā tu­vojās.

Bonds iesmējās.

-    Jūs taču nevarat prasīt, lai mēs būtu vienīgie, kas izmanto šo ceļu, - viņš mierinā­ja. - Kurš gan lai mums sekotu? Tam vairs nav nekāda iemesla. - Viņš papliķēja Vespe- rei pa roku. - Tas noteikti ir kāds pusmūža biznesmenis, kas noirējis šo auto un dodas uz Havru. Viņš droši vien ir aizsapņojies par garšīgām vakariņām vai savu sirdsdāmu Pa­rīzē. Beidziet, Vesper, netaisiet nu no mušas ziloni!

-   Ceru, ka jums taisniba, - viņa vēl nespē­ja nomierināties. - Labi, ka gandrīz jau esam sasnieguši mērķi.

Vespere atkal patvērās klusēšanā un lūko­jās ārā pa logu.

Bonds juta, ka viņa joprojām ir saspring­ta, un tikko jaušami pasmaidīja, jo bija pār­liecināts, ka meiteni nomoka iedomas, ko rada iepriekš pārdzīvotais. Pamanījis šauru sānceliņu, kas ved jūras virzienā, viņš, lai nomierinātu Vesperi, lūdza šoferim samazi­nāt ātrumu un pēc nogriešanās uz tā apstā­ties.

Paslēpušies aiz augstā dzīvžoga, viņi pa lo­giem vēroja ceļu.

Cauri vasarīgajiem dabas trokšņiem viņi dzirdēja tuvojamies mašīnu. Vespere ieķērās Bonda roka. Braukdams garām viņu slēptu­vei, limuzīns ātrumu nesamazināja, tādēļ viņi tikai pāris sekundes spēja aplūkot iekšā sē­došā vīrieša profilu.

Vīrietis tiešām vērīgi pētīja šosejas malu, bet Bonds bija pārliecināts, ka viņa uzmanī­bu piesaistījis vien košais plakāts ar uzrakstu "L' Auberge du Fruit Dēfendu, crustaces, fri- tvres", kurš bija uzstādīts tieši virs tās vietas, kur slēpās viņu auto.

Kad limuzīna izpūtēja rūkoņa izzuda tālu­mā. Vespere nobālusi saļima savā mašīnas stūrītī.

- Viņš uz mums skatijās, - viņa izdvesa, - es taču teicu. Es jutu, ka mums seko. Tagad vi­ņi zina, kur mēs atrodamies.

Bondam sāka pietrūkt pacietibas.

'Aizliegtā augļa krodziņš, vēžveidīgie, sacepumi. 228

-    Blēņas, - viņš iemeta, - tas virs taču lasī­ja uzrakstu uz plakāta, - un viņš ar roku no­rādīja uz to.

Viņa vēl īsti neticēja.

-   Vai jūs no tiesas tā domājat? - viņa vai­cāja. - Laikam jau jums būs taisnība. Brauk­sim. Atvainojiet, ka kritu panikā. Nezinu, kas man bija uznācis.

Vespere noliecās uz priekšu un caur stikla starpsienu kaut ko pateica šoferim. Viņi brau­ca tālāk, un Vespere nu jau dzīvespriecīgi pa­skatījās Bondā. Viņas vaigi vairs nebija bāli.

-   Tiešām, piedodiet, es… es laikam vēl ne­spēju noticēt, ka visas briesmas jau garām un vairs nav jābaidās. - Viņa paspieda Bonda plaukstu. - Jūs laikam domājat, ka esmu īsta muļķe.

-   Protams, nē, - Bonds smējās. - Taču ne­vajag raizēties, jo pašlaik nevienam nav ie­mesla par mums interesēties. Operācija ir pa­beigta, un domas par to jāizmet no galvas. Iz­baudīsim brīvdienas. Skat, pie debesīm nav ne mākonīša. Vai jūs kādu redzat? - viņš cen­tās novirzīt meitenes uzmanibu.

Abi paliecās uz priekšu. Vespere jau izska­tījās gluži mundra, un pārdzīvotais atvirzījās otrajā plānā. Tas izgaisa no domām pavisam, kad viņi ieraudzīja kāpas, jūru un mazo, pie­ticīgo viesnīciņu starp priedēm.

- Tā gan nav īpaši smalka, - Vespere atvai­nojās, - bet tur viss ir nevainojami tīrs un, galvenais, arī ēdiens ir lielisks. - Viņa nedroši paskatījās Bondā.

Tomēr jebkuras raizes bija liekas. Bondam ši vieta iepatikās jau no pirmā skatiena - gan paisuma viļņu apskalotā terase, gan pati divstāvīgā ēka ar draiskajām sarkanu ķieģeļu markīzēm, kura bija ērti iekārtojusies līča zel­tainajās smiltīs pašā mēnessirpja formas krastmalas viducī, gozēdamās debeszilā ūdens atblāzmā. Daudzkārt savā mūžā viņš bija vēlējies nogriezties no galvenā ceļa un at­rast tādu klusu nostūri kā šis, kur varētu go­zēties pludmalē no saules lēkta līdz rietam un ļaut, lai pasaule ar savām rūpēm to netraucē. Un tagad viņam šāda iespēja tika piedāvāta, turklāt viņš to izbaudīs kopā ar Vesperi. Iztēlē Bonds jau skatīja šīs dienas noslēgumu.

Viņi iebrauca pagalmā ēkas otrajā pusē, un īpašnieks ar kundzi iznāca abus sagaidīt.

Mesjē Versuā bija pusmūža vīrs ar vienu roku. Otru viņš bija zaudējis, cīnoties Franču leģiona rindās Madagaskarā. Viņš bija drau­gos ar Rojālas policijas komisāru, un tas ari bija Vesperei ieteicis šo vietu un pats piezva­nījis īpašniekam, lai visu sarunātu. Viņš esot bijis visai prasīgs.

Versuā kundze patlaban beidza gatavot va­kariņas, tāpēc iznāca pretī viesiem, apsējusi priekšautu un ar karoti rokā. Viņa bija jau­nāka par savu vīru, apaļīga, glīta, ar siltu skatienu. Bonds instinktīvi nojauta, ka vi­ņiem nav bērnu un tie abi visu savu mīlestī­bu atdod draugiem un dažiem pastāvīgajiem klientiem. Varbūt arī kādam mājdzīvniekam. Droši vien viņiem nebija viegli uzturēt šo vies­nīcu, jo ziemā te diez vai apgrozijās daudz viesu. Klausoties vienīgi jūras un priežu šal­koņā, te varēja būt diezgan vientuļi.

Īpašnieks ierādīja abiem istabas.

Vespere apmetās divvietīgā numurā, bet Bonds - tieši blakus. Viņa istaba atradās ēkas stūri, un tas deva iespēju pārredzēt ap­kārtni divos virzienos. Viņus šķira vienīgi vannasistaba. Viss bija nevainojami tīrs un ārkārtīgi ērts.

īpašnieks priecājās, redzot viesu sajūsmu. Viņš paziņoja, ka vakariņas, kurām madame la patronnē* pašlaik gatavo kausētā sviestā sautētus omārus, tiks pasniegtas pusastoņos,

•Saimnieces kundze.

un atvainojās, ka "nav īstas atmosfēras, jo vēl jau ir tikai trešdiena", tomēr viņi gaidot vai­rāk ļaužu ierodamies brīvdienās. Šī sezona neesot bijusi ipaši veiksmīga. Citkārt te esot apmeties daudz angļu, bet šajos grūtajos lai­kos tie uz Rojālu atbraucot tikai brīvdienās un, pazaudējuši visu naudu pie spēļu gal­diem, tūlīt dodoties prom. Neesot vairs tā, kā agrākajos laikos. Viņš filozofiski paraustīja plecus. Nevarot jau gaidīt, ka pasaule dienu no dienas vai gadsimtu no gadsimta aizvien paliks tāda pati, un…

- Tā ir gan, - piekrita Bonds.

23. nodala Kaisles vilnis

Viņi sarunājās uz Vesperes istabiņas sliekšņa. Kad īpašnieks devās projām, Bonds iestūma jauno meiteni pāri slieksnim un aiz­vēra durvis. Tad uzlika rokas viņai uz pleciem un noskūpstīja uz abiem vaigiem.

- Šeit ir debešķīgi, - viņš sacīja.

Bonds pamanīja, kā iemirdzējās viņas acis. Vesperes rokas lēni virzījās augšup gar vīrie­ša ķermeni. Bonds strauji pievilka viņu sev klāt un cieši apņēma tās vidukli. Vespere at­lieca galvu, un viņas lūpas pavērās, gaidida- mas skūpstu.

-   Mana dārgā, - viņš nočukstēja un, ar lū­pām apņēmis viņas muti, spieda tajā savu mēli, sajuzdams, ka Vespere atbild - sākumā kautrigi, tad jau kaisligāk. Bonds noslidināja plaukstas zemāk, uz viņas dibena apaļu­miem, un kaislīgi saspieda tā vaidziņus. Aiz­elsusies viņa atrāva muti, tomēr vēl bridi abi stāvēja, cieši saspiedušies kopā, un Bonds berzēja savu vaigu gar viņas seju un juta vi­ņas stingrās krūtis pie sava auguma. Tad viņš atkal pasniedzās augšup, saņēma meite­nes matus un atvilka tās galvu atpakaļ, lai tiktu pie vēl viena skūpsta. Viņa to atstūma un pagurusi atslīga gultā. Abi kādu mirkli skatījās viens otrā kā izsalkuši zvēri.

-   Piedodiet, Vesper, - viņš atvainojās, - es laikam pārsteidzos.

Vespere papurināja galvu, viņu reibināja tikko notikušais un ari pašas pēkšņais jutu uzbangojums.

Bonds pienāca klāt un apsēdās blakus, vērdamies viņā ar neizmērojamu maigumu, kamēr kaisles vilnis abu dzīslās palēnam noplaka.

Vespere pastiepās un noskūpstīja Bonda lūpu kaktiņu, tad atglauda melno, nepaklau­sīgo matu sprogu no viņa sasvīdušās pieres.

-  Dārgais, iedod man, lūdzu, cigareti. Nezi­nu, kur palikusi mana soma. - Viņa pārlaida miglainu skatienu istabai.

Bonds aizdedzināja cigareti un iesprauda to viņai starp lūpām. Vespere dziļi ievilka dū­mus un tad lava tiem izplūst no mutes kopā ar vieglu nopūtu.

Bonds gribēja viņu piekļaut sev klāt, bet Ves­pere atbrīvojās. Piecēlusies kājās, viņa piegāja pie loga un nostājās ar muguru pret Bondu.

Bonds nolieca galvu un pamanīja, ka viņa rokas vēl aizvien dreb.

-   Mums vajadzētu izkravāt mantas un sa­posties vakariņām, - Vespere neatskatīdamās noteica. - Ejiet nomazgāties, bet es sakārtošu arī jūsu lietas.

Bonds piecēlās no gultas un piegāja viņai cieši klāt. Apskāvis meiteni no aizmugures, viņš saņēma rokās viņas krūtis. Tās maigi piepildīja plaukstas, bet cietie krūšu galiņi spiedās pret pirkstiem, tomēr Vespere vēl jo­projām skatijās ārā pa logu.

-   Tagad nav īstais laiks, - viņa klusu no­teica.

Boncls pielieca galvu un, uz bridi pieglau­dis seju kuplajiem matiem, noskūpstīja viņas kaklu un tad lāva tai iet.

-   Kā vēlaties, Vesper, - viņš noteica un de­vās uz durvīm.

Aizejot viņš atskatījās un redzēja, ka Ves­pere nebija izkustējusies no vietas. Bondam pēkšņi likās, ka tā raud, tādēļ viņš paspēra soli atpakaļ, bet tad saprata, ka nezina, ko teikt.

-   Dārgā, - viņš klusu nočukstēja un izgāja pa durvīm, aizvērdams tās aiz sevis.

Boncls iegāja savā istabā un apsēdās uz gultas malas. Viņam bija grūti izšķirties, vai padoties kārdinājumam un kādu brīdi no­snausties, vai iet atvēsināties un atjaunot spēkus, izpeldoties jūrā. īsu brīdi viņš rotaļā­jās ar izvēles iespēju, tad piegāja pie čemodā­na un izņēma no tā baltus linauduma peld- šortus un tumši zilu halātu.

Bondam vienmēr bija riebušās pidžamas, tādēļ agrāk viņš mēdza gulēt kails, līdz Hon- kongā kara beigās radās lielisks risinājums. Viņš bija atklājis apģērbu, kas nesniedzās pat līdz ceļiem un lieliski kalpoja gan kā pidža­mas jaka, gan kā rītasvārki. Tam nebija pogu, tikai šaura josta. Piedurknes - platas un īsas - sniedzās tikai nedaudz pāri elkoņiem. Šis apģērbs ļāva justies brīvi uņ patīkami, turklāt tagad, uzvilkts pāri peldšortiem, tas paslēpa visas rētas un nobrāzumus, izņemot šaurās, bālās aproces uz delnu locītavām un potītēm un SMERŠ atstāto zīmi uz labās del­nas virspuses.

Viņš iešļūca kajas tumši zilās adas sanda­lēs un, nokāpis pa kāpnēm, pāri izvirzītajai terasei devās lejā uz pludmali. Ejot pāri pa­galmam, viņš domāja par Vesperi, tomēr vai­rījās paskatīties augšup, tāpēc netika gudrs, vai viņa vēl joprojām stāv turpat pie loga. Ja viņa tiešām tur bija, tad tomēr nedeva nekā­du ziņu.

Bonds soļoja pa mitro liedaga smilti gar ūdens malu, līdz viesnīca izzuda skatienam. Tad viņš nometa savu halātu un, vieglā soli nedaudz paskrējis, ienira sīko jūras vilnīšu apskāvienos. Spēcīgiem vēzieniem Bonds īrās aizvien tālāk prom no krasta. Lāgiem viņš ie­nira. cenzdamies pēc. iespējas ilgāk palikt zem ūdens un pilnam izbaudīt atspirdzinošo vēsu­mu virs sevis. Pēdējo reizi izniris, viņš atglau­da matus no acīm. Bija jau gandrīz septiņi, un saule vairs necepināja tik stipri kā ie­priekš, kad tā karājās tieši virs galvas un pludmalē nācās grūti atrast pavēni. Bonds apmetās uz muguras un sāka peldēt atpakaļ, ļaudams siltajiem stariem glāstīt seju.

Nonācis krastā, viņš ievēroja, ka ēna jau gatavojas apklat atstātās drēbes, tomēr nolē­ma vēl pakavēties, gribēdams mazliet apžāvē- ties, guļot raupjajās smiltīs, pirms iestājas krēsla.

Viņš nometa peldšortus un aplūkoja savu ķermeni. Ievainojumi bija gandrīz sadzijuši. Viņš paraustīja plecus un nogūlās zemē, iz­stiepis locekļus uz visām četrām pusēm kā jūras zvaigzne. Vērdamies tukšajās debesīs, Bonds domāja par Vesperi.

Viņš netika skaidrībā par savām jūtām pret meiteni, un šī neizpratne mulsināja. Sākumā taču bija pavisam praktiskas dabas nodomi. Viņš bija vēlējies ar Vesperi pārgulēt, tiklīdz radīsies tāda iespēja, jo iekāroja šo sievieti. Vienlaicīgi rastos iespēja pārbaudīt, vai viņa ķermenis spēj pilnvērtīgi darboties. Bonds bija plānojis veltīt šim eksperimentam vairākas dienas no vietas, bet vēlāk šad un tad satik ties Londonā. Tad nāktu neizbēgamā šķirša­nās, taču šoreiz tam nevajadzētu radīt īpašus sarežģījumus, jo abus bija norūdījis darbs sle­penajā dienestā. Ja tomēr rastos kādas grūtī­bas, viņš varētu palūgt komandējumu uz ār­valstīm vai ari realizēt nesen apdomāto plā­nu - atvaļināties no dienesta un doties ceļoju­ma apkārt pasaulei, kā to allaž bija vēlējies.

Tomēr Vesperei kādā neizprotamā veidā pamazām bija izdevies pārņemt viņa prātu, un beidzamo divu nedēļu laikā Bonda at­tieksme pret meiteni bija mainījusies.

Viņa bija izturējusies biedriski un nepie­spiesti, savā dziļākajā būtībā palikdama neiz­protama. 1111 tas uzkurināja interesi. Viņa ne­izpauda sevi visā pilnībā, un Bondu pārņēma sajūta, ka, neskatoties uz to, cik ilgi abi pa­liktu kopā, Vespere vienmēr prastu kādu sa­vas personības daļu atstāt noslēpumā, ku­ram viņš nemūžam nespētu piekļūt. Šai sie­vietei vienmēr bija savs viedoklis, un viņa vienmēr visu izlēma pati, nekad nepakļauda­mas, bet vienmēr palikdama lepna un nepie­ejama. Tomēr tagad viņš bija atklājis arī to, ka Vespere spēj būt aizraujoši jutekliska, bet viņas brīvību mīlošais gars tajā pat laikā pre­tojās pašas ķermeņa dziņām. "Milas akts ar Vesperi vienmēr mazliet atgādinās izvaroša­nu. Milēties ar viņu būs tāpat, kā doties sa­traucošā ceļojumā, 110 kura nav atslābinošas atgriešanās. Viņa atdosies alkatīgi," Bonds prātoja, "un savtīgi izbaudīs visus tuvības mirkļus, nekad neļaujot sevi pakļaut."

Viņš kails gulēja smiltīs un centās aizgai- ņāt secinājumus, ko lasīja debesīs. Tad pa­grieza galvu un pārlūkoja pludmali - ēnas no kāpām jau gandrīz bija viņu sasniegušas.

Viņš piecēlās un sākta tirit no ķermeņa smiltis, tad iedomājās, ka tik un tā būs jāiet nomazgā­ties, un, pacēlis šortus, devās atpakaļ uz viesnī­cu. Tikai sasniedzis savu smiltis nomesto halātu un pacēlis to, Boncls aptvēra, ka vēl joprojām ir kails. Pat nepūlēdamies uzvilkt bikšeles, viņš uz­meta halāt ii uz pleciem un turpināja ceļu.

Tajā brīdī Džeimss jau bija izšķīries par tā­lāko rīcību.

24. nodala

Aizliegtais auglis

Atgriezies savā istabā, Bonds ar aizkusti­nājumu atklāja, ka viņa ceļa somas jau izkra­vātas, zobu birstīte un skujampiederumi kār- tigi nolikti vannasistabā uz stikla plauktiņa virs izlietnes. Otrā plauktiņa galā atradās Vesperes zobu birstīte, dažas pudelītes un se­jas krēma bundžiņa.

Bonds uzmeta skatienu pudelītēm un ju­tās pārsteigts, vienā no tām pamanījis miega zāļu tabletes. Vespere laikam notikumus villā pārdzīvo daudz smagāk, nekā viņš bija domā­jis.

Vespere jau bija ielaidusi vannā ūdeni, bet blakus tai uz krēsla nolikusi viņa dvieli un kādu dārgas vannas esences pudelīti.

-  Vesper, - viņš uzsauca.

-Jā?

-  Jūs esat pasaka. Jūs liekat man justies kā dārgam žigolo.

-    Man lika par jums rūpēties. Es tikai klausu pavēlei.

-   Mīļā, vanna ir sagatavota kā karalim. Vai jūs precēsieties ar mani?

Viņa iespurdzās.

-Jums jau vajag verdzeni, nevis sievu.

-   Es gribu jūs.

-   Bet es gribu savu omāru un šampanieti, tāpēc pasteidzieties!

-   Labi jau, labi, - Bonds piekāpās.

Viņš noslaucījās un uzvilka baltu kreklu un tumši zilas bikses. Bonds cerēja, ka arī Vespere būs ģērbusies tikpat vienkārši, un priecājās, kad viņa bez klauvēšanas parādījās durvīs, ģērbusies zilā linu blūzē, kas piestā­vēja viņas acu krāsai, un tumši sarkanos ka­tūna svārkos ar ielocēm.

- Es nevarēju sagaidīt. Mirstu badā. Mana istaba ir virs virtuves, un lieliskā ēdiena smarža, kas plūst no turienes, padara manas mokas vēl neciešamākas.

Viņš piegāja meitenei klāt un aplika roku ap vidukli.

Vespere izlocījās no apskāviena un, saņē­musi aiz rokas, veda Bondu lejā uz terasi, kur viņus tukšajā ēdamzālē zem nojumes jau gaidīja uzklāts galds.

Šampanietis, ko Bonds tālredzīgi bija pa­sūtījis, jau atradās ledus spaini blakus galdi­ņam, un Bonds piepildīja abas glāzes. Vespe­re pievērsās mājas gaumē gatavotajai aknu pastētei un, paņēmusi pati, pasniedza ari Bondam kraukšķīgu franču maiziti un biezu pikuci tumši dzeltena sviesta, kas bija salikts starp ledus gabaliņiem.

Skatīdamies viens otrā, viņi iebaudīja dzē­rienu, un Bonds no jauna piepildīja glāzes līdz pašai augšai.

Maltītes laikā Bonds stāstīja par savu pēc­pusdienas peldi, un viņi apsprieda, ko varētu iesākt nākamajā rītā. Ne vārds netika bilsts par viņu jūtām vienam pret otru, bet gan Ves- peres, gan Bonda acis jautās satraukums par gaidāmo tuvības nakti. Viņi ļāva rokām un kājām ik pa brīdim saskarties, it kā tādējādi varētu mazināt saspringumu.

Kad omārs bija pasniegts un apēsts, kad jau otrā šampanieša pudele bija lidz pusei iztukšota un viņi tikko bija izrotājuši savas fraises (ies bois porcijas ar biezu pu­tukrējuma kārtu, Vespere apmierināti no­pūtās.

-   Es uzvedos kā sivēns, - viņa laimigi dū­doja. - Jūs protat piedāvāt tieši tās lietas, kas man patīk visvairāk. Agrāk mani neviens nav tā lutinājis. - Viņa sapņaini vērās pāri terasei uz mēnessgaismas pielieto līci. - Ak, kaut es to būtu pelnījusi! - Vesperes balsi ieskanējās apslēpts rūgtums.

-   Ko jūs ar to gribat sacīt? - Bonds pār­steigts jautāja.

-   Ak, es tiešām nezinu. Vienmēr esmu uz­skatījusi, ka katrs saņem, ko pelnījis, tātad varbūt es tiešām to esmu pelnījusi.

Viņa paskatījās un uzsmaidīja. Meitenes acis viltīgi samiedzās,

-   Jūs taču par mani gandrīz neko nezi­nāt, - viņa pēkšņi ieteicās.

Bondu pārsteidza nopietnība, kas ieskanē­jās viņas balsi, it kā sacītajam būtu kāds zemteksts.

-   Es zinu tik, cik man jāzina, - viņš iesmē­jās. - Tieši tik, cik man nepieciešams rītdie­nai un paritdienai, un aizparītdienai. Arī jūs par mani nezināt vairāk. - Viņš ielēja glāzēs atlikušo šampanieti.

Vesperes skatiens kļuva domīgs.

-  Ļaudis ir kā salas okeānā, - viņa teica, - tie nekad nesaskaras pa īstam. Lai arī cik tuvi viens otram būtu cilvēki, patiesībā viņi ir katrs par sevi. Pat ja nodzīvojuši kopā piec­desmit gadu.

Bonds jau sāka prātot, ka Vesperei uznā­kusi dzēruma jūtelība un izdzertais šampa nietis padarijis viņu pārlieku sentimentālu, kad meitene žirgti iesmējās.

-   Neesiet taču tik norūpējies. - Vespere pa­liecās uz priekšu un uzlika savu plaukstu uz viņējās. - Es laikam kļūstu pārāk poētiska. Lai nu kā tas viss galu galā būtu, tomēr ma­na sala šonakt ir piepeldējusi ļoti tuvu jūsē­jai. - Un viņa iemalkoja šampanieti.

Bonds atviegloti iesmējās.

-   Tad savienosimies un radīsim pussalu, - viņš jokoja. - Tūlīt pēc tam. kad būsim ap­ēduši zemenes.

-   Nē, - viņa koķeti iebilda. - Man vēl jāpa­dzer kafija.

-  Ar brendiju, - Bonds pieskaņojās Vespe­res tonim.

Pār galvu bija aizslīdējusi šaubu ēna. Pavi­sam īsa šaubu ēna, tomēr gaisa palika karāja­mies kāds neizteikts jautājums. Ari tas pagaisa, kad pār abiem atkal nolaidās tuvības siltums.

Kad viņi bija padzēruši kafiju un Bonds lē­ni malkoja brendiju, Vespere paņēma somiņu un nostājās viņam aiz muguras.

-   Esmu nogurusi, - viņa teica un uzlika roku vīrietim uz pleca.

Viņš pasniedzās uz augšu, lai to vēl mirkli tur noturētu. Uz bridi abi palika kā sastingu­ši, tad Vespere pieliecās, ar lūpām viegli aiz­skāra viņa matus un aizsteidzās. Pēc īsa mir­kļa viņas istabas logā iemirdzējās gaisma.

Bonds smēķēja un gaidīja, līdz tā nodzisīs. Tad arī viņš devās projām, pakavēdamies vien tik daudz, lai novēlētu īpašniekam un viņa sievai labu nakti un pateiktos par vakariņām. Viņi pārmija dažas pieklājības frāzes, un tad Bonds kāpa augšā uz savu istabu.

Pulkstenis bija tikai pusdesmit, kad viņš caur kopīgo vannasistabu iegāja Vesperes gu­ļamistabā, cieši aizvērdams aiz sevis durvis.

Mēnessgaisma, ielauzusies pa pusaizvērta- jām žalūzijām, meta rotaļīgas ēnas uz viņas auguma platās gultas sniegbaltajos palagos. * * *

Nakamajā ritā Bonds pamodās pats savā istabā un kādu bridi kavējās atmiņās.

Tad klusitēm izlīda no gultas, uzslidināja mugurā savu halātu un, uz pirkstgaliem aiz- lavljies garām Vesperes istabai, devās uz lie­dagu.

Jūra saullēkta stundā šķita rāma un glu­da. Mazie, rožainie vilnīši laiski laizīja pie­krastes smiltis. Bija pavēss, tomēr Bonds no­vilka halātu un kails aizsoļoja līdz vietai, kur iepriekšējā vakarā bija peldējies. Tur viņš lēni un apņēmīgi brida ūdenī, līdz tas sniedzās līdz zodam. Ar vienu roku aizspiedis degunu un aizmiedzis acis, viņš līmeniski nogūlās uz ūdens virsmas un ļāva sev grimt, juzdams vē­sas strāvas plūstam gar ķermeni un plivinām matus.

Spoguļgludo jūras virsmu pāršķēla vienīgi kāda zivs, kas palēkdamās mēģināja noķert kukaini. Gulēdams zem ūdens, viņš iedomā­jās rāmo ainavu un vēlējās, kaut Vespere ta­gad nāktu caur priedulāju un viņš varētu meiteni pārsteigt, piepeši iznirdams no cilvē­cisku būtņu pamestās dabas gleznas.

Kad pēc minūtes, izšļākdams ūdens strūk­lu, Bonds skaļi iznira virspusē, viņš izjuta spēju vilšanos - visapkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles. Vēl kādu laiku peldējies, viņš juta, ka saule jau kļūst pietiekami karsta, tā­dēļ iznāca krastā un atlaidās uz muguras, priecādamies par savu ķermeni, ko pagājusi nakts tam bija atdevusi.

Tieši tāpat kā iepriekšējā vakarā, viņš ska­tījās tukšajās debesis un saņēma no tām tieši to pašu atbildi.

Bonds piecēlās un lēnām sāka iet atpakaļ lidz savam halātam.

Viņš bija gatavs bildināt Vesperi. Viņš vairs nešaubījās. Atlika vienīgi atrast piemē­rotāko brīdi.

25. nodala

Melnais plankums

Klusiem soļiem ienācis no terases pustum­šajā ēdamzālē, Bonds pārsteigts ieraudzīja Vesperi parādāmies no stiklotās telefona ka­bīnes pie ieejas durvīm un lavāmies atpakaļ uz guļamistabu pusi.

-   Vesper, - Bonds pasauca, nospriedis, ka varbūt pienākusi kāda steidzama ziņa, kas attiecas uz viņiem abiem.

Vespere strauji pagriezās un aizklāja muti.

Viņas pārbīlis bija pārāk liels, lai neliktos aizdomīgs, aci pletās aizvien platākas.

-  Kas noticis, mīļā? - Bonds vaicāja, satrū­cies, ka viņu attiecībās varētu būt noticis kāds lūzums.

-   Vai, - Vespere izdvesa, - tu mani pārbiedē­ji. Es tikai… es gribēju piezvanīt Metisam. Zva­nīju Metisam, - viņa atkārtoja. - Gribēju lūgt, vai viņš man nevarētu sadabūt vēl kādu izeja­mo tērpu. Atceries, es tev stāstīju par savu draudzeni. Vendcuse. Redzi, - viņa tik ātri bēra vārdus, it kā mēģinādama Bondu par kaut ko pārliecināt, - man galīgi vairs nav ko vilkt mu­gurā. Domāju, ka varēšu Metisu sazvanīt mā­jās, pirms viņš devies uz biroju. Es pati nezinu savas draudzenes telefona numuru un gribēju tev sagādāt pārsteigumu. Negribēju tevi pamo­dināt. Vai ūdens ir silts? Tu taču biji peldēties, vai ne? Tev vajadzēja pagaidīt mani.

-   Rīts ir brīnišķīgs, - Bonds atteica, vēlē­damies Vesperi nomierināt, lai gan viņu maz- liei kaitināja šāda bērnišķīga slēpšanās. - Ie­sim iekšā un paēdīsim brokastis. Esmu izba­dējies kā vilks. Atvaino, ka tevi tā izbiedēju. Es jutos pārsteigts, ieraudzīdams kādu šeit tik agrā rīta stundā.

Viņš aplika roku meitenei ap vidu, bet viņa atsvabinājās un ātri devās uz kāpnēm.

-   Tu mani tiešām pārsteidzi, - viņa novil­ka, mēģinādama notikušo pārvērst jokā. - Tu izskatījies kā spoks, kā augšāmcēlies slīkonis ar izspūrušiem matiem.

Vespere spalgi iesmējās, bet tad, it kā viņu pašu būtu izbiedējusi spalgā skaņa, centās smieklus pārvērst klepus lēkmē.

-   Laikam būšu mazliet apsaldējusies, - vi­ņa teica.

Vespere turpināja melot, un Bondam gri­bējās viņu ieplaukāt un pateikt, lai nomieri­nās un izstāsta patiesību. Tomēr viņš uz­mundrinoši papliķēja meitenei pa muguru un mudināja ķerties pie savas rīta tualetes.

Pats viņš iegāja savā istabā.

* * *

Bonda un Vesperes savstarpējā uzticēša­nās bija iedragāta. Nākamās dienas tika ne­veikli pitas neīstuma un liekulības pavedie­nos, kam piejaucās asaru straumes un dzīvnieciskas kaisles mirkļi, kuriem viņa at­devās alkatigāk nekā jebkad, padarot abu ir­stošās attiecības aizvien piedauzīgākas.

Bonds vairākas reizes lūkoja salauzt neuz­ticēšanās sienu. Ik pa laikam viņš mēģināja atgriezties pie sarunas par telefona zvanu, bet Vespere ietiepīgi palika pie savas sagud­rotās versijas, izpušķodama to ar aizvien jau­niem papildinājumiem, kurus, kā Bonds sa­prata. pēc tam bija piedomājusi. Viņa pat ap­sūdzēja Bondu greizsirdībā.

Šīs scēnas parasti beidzās ar asarām un histērijas lēkmēm.

Dienām ritot, atmosfēra kļuva aizvien ne­ciešamāka.

Bonds nespēja noticēt, ka divu cilvēku at­tiecības bez kāda iemesla vienas nakts laikā var sabirzt putekļos, un centās rast notiku­šajam izskaidrojumu.

Bonds saprata, ka arī Vespere jūtas tik­pat nomākta, un pieļāva, ka viņas izmisums varētu būt pat lielāks. Tomēr noslēpumai­nais telefona zvans, kuru jaunā sieviete dusmīgi, pat nikni atteicās izskaidrot, klājās pār viņiem kā melna ēna, kuru aiz­vien tumšāku darīja katrs jauns izdomā­jums un noklusēšana.

Šīs dienas launaglaikā krāsas sabiezēja vēl vairāk.

Pēc brokastīm, kuras abi izjuta kā īstu mocību, Vespere paziņoja, ka viņai sākušās galvassāpes un viņa palikšot savā istabā, lai nenāktos karsēties saulē. Bonds paņēma grā­matu un devās jūdzēm garā pastaigā gar pludmali. Viņš daudz ko pārdomāja un izlē­ma, ko pateiks Vesperei kopīgo pusdienu lai­kā. lai pieliktu šai lietai punktu.

Tiklīdz viņi bija apsēdušies pie galda, Bonds nekavējoties atvainojās, ka rīta agru­mā pārsteidzis Vesperi pie telefona kabīnes, un tūlīt mēģināja mainīt sarunas tematu, stāstīdams, ko redzējis pastaigas laikā. To­mēr Vespere acīmredzami nejutās labi savā ādā un sarunā piedalījās tikai ar pāris sko­piem vārdiem. Viņa stumdīja pa šķīvi ēdienu un vairījās paskatīties Bondam acīs. Varēja just, ka viņas prāts ir pārņemts ar ko citu.

Vairākas reizes pieķēris, ka meitene pat nav dzirdējusi, ko viņš iepriekš teicis, ari Bonds ie­grima klusēšanā un savās drūmajās pārdomās.

Pēkšņi Vespere sastinga. Dakšiņa izkrita viņai no rokas un ar troksni atsitās pret šķīv­ja malu, tad noslīdēja uz galda, bet no turie­nes - uz grīdas.

Bonds pacēla skatienu. Vespere bija kļu­vusi bāla kā krits un ar izbailēm sejā vērās pāri viņa plecam.

Bonds pagriezās un ieraudzīja, ka terases otrā pusē, krietnu gabalu no viņiem, pie gal­diņa apsēdies kāds vīrietis. Šī cilvēka izskatā nebija nekā neparasta, vina lietišķais apģērbs ļāva Bondam spriest, ka tas varētu būt kāds darījumcilvēks. kurš te iegriezies gluži nejau­ši, kad pie pagrieziena ievērojis "Michelin" reklāmas plakātu.

-   Kas noticis, dārgā? - Bonds nemierīgi ie­jautājās.

Vespere nenovērsa skatienu no svešā vīrieša.

-   Tas ir tas pats vīrs, kas bija tajā mašī­nā, - viņa piesmakušā balsi atsaucās. - Viņš mums ir sekojis. Esmu par to pārliecinātā.

Bonds vēlreiz palūkojās pār plecu. Mesjē Versuā ar viesi patlaban apsprieda ēdienkar­ti. Aina izskatījās pavisam nevainīga. Viņi pie­krītoši uzsmaidīja viens otram, kad bija vie­nojušies par piemērotāko ēdienu. Tad saim­nieks paņēma dzērienu karti, un viņi pār­sprieda, kāds vīns vislabāk piederētos pasūtī­tajam ēdienam. Mesjē Versuā aizgāja.

Vīrietis laikam sajuta, ka tiek novērots. Viņš pameta uz Vesperes un Bonda pusi gluži neie­interesētu skatienu. Tad pasniedzās pēc ādas portfeļa uz blakus krēsla, izvilka no tā avīzi un, uzlicis elkoņus uz galda, iegrima lasīšanā.

Kad vīrietis pagriezās ar seju pret viņiem, Boncls ievēroja, ka vienas acs vietā tam rēgo­jas melns plankums. Tas nebija piestiprināts ar lentīti, bet laikam turējās, iestiprināts acs dobulī kā monoklis. Visādi citādi svešais šķi­ta draudzīgs pusmūža kungs, tumši brūniem, atpakaļ atsukātiem matiem un neredzēti pla­tiem, mirdzoši baltiem zobiem, kurus Bonds bija pamanījis jau, tam sarunājoties ar māj­vietas saimnieku.

Džeimss atkal pagriezās pret Vesperi.

- Man nu gan, mīļā, šķiet, ka viņš nemaz neliekas aizdomīgs. Kāpēc tu domā, ka tas ir tas pats vīrs? Mēs taču mūžīgi te nebūsim vienīgie klienti.

Vesperes seja joprojām bija tikpat bāla. Vi­ņa ar abām rokām ieķērās galda malā, un Bondam šķita, ka meitene tūlīt paģībs. Viņš jau bija gatavs celties, lai sniegtu palīdzīgu ro­ku, bet viņa, noraidoši pamājusi, pastiepās pēc vīna glāzes un iedzēra lielu malku. Stikls sitās pret zobiem, un viņa ņēma talkā otru roku, cenzdamās noturēt glāzi, lai tā netrīcētu. Tad uzmeta Bondam neko neizsakošu skatienu.

- Es zinu, ka tas ir tas pats vīrs.

Viņš centās iebilst, minot dažādus argu­mentus, bet Vespere neklausījās. Vēl pāris reižu paskatījusies svešinieka virzienā ar tā­du kā ziņkāru padevību, viņa atvainojās, teik­dama, ka nejūtas labi un vēlas šo dienu pa­vadīt savā istabā, tad piecēlās un neatskatī­damās devās uz durvīm.

Bonds nolēma izdarīt visu iespējamo, lai Vesperi nomierinātu. Viņš pasūtīja kafiju un piecēlies devās pagalma virzienā. Melnais "Peugeot" tiešām varēja būt tas pats limuzīns, ko tie bija redzējuši, bet tikpat labi tā varēja būt jebkura cita no daudzajām luksusmašī- nām, kas braukā pa Francijas ceļiem. Bonds ātri ielūkojās salonā - tas bija tukšs. Kad viņš mēģināja pacelt bagāžas nodalījuma pār­segu, izrādijās, ka tas ir aizslēgts. Pierakstījis Parīzē izdoto numuru, Bonds steidzīgi devās uz tualeti, kura atradās blakus ēdamzālei, norāva ūdeni un atgriezās uz terases.

Vīrietis turpināja pusdienot un uz viņu pat nepaskatījās.

Bonds atsēdās Vesperes krēslā, lai varētu vērot otru aizņemto galdiņu.

Pēc pāris minūtēm vīrietis pieprasīja rēķi­nu. samaksāja un aizgāja. Bonds dzirdēja, kā tiek iedarbināts "Peugeot", un drīz izpūtēja troksnis izgaisa uz ceļa Rojālas virzienā.

Pie viņa galdiņa apstājās mesjē Versuā, ku­ram Bonds paskaidroja, ka jaunkundze, par nelaimi, dabūjusi vieglu saules dūrienu. Kad saimnieks bija izteicis savu nožēlu un brīdinā­jis uzmanīties un neiet laukā lielā karstumā, Bonds. it kā starp citu, iejautājās par otro viesi.

-   Viņš man atgādina kādu senu draugu, kurš tāpat zaudējis vienu aci. Arī viņš valkā tādu pašu melnu aizsegu.

Saimnieks atbildēja, ka šo viru nekad ag­rāk neesot saticis. Tas esot uzslavējis virtuvi un teicis, ka pēc dažām dienām noteikti ie- griezišoties auberge* paēst pusdienas, jo vi­ņam atkal būšot jābrauc garām šai vietai. Vī­rietis esot no Šveices - tas bijis manāms ari pēc akcenta - un darbojoties pulksteņu ražo­šanas biznesā. Laikam neesot viegli, ja ir tikai viena acs. Un noteikti nevarot būt ērti visu dienu nēsāt tādu melnu aizsegu, bet cilvēki jau laikam pie visa pierodot.

-  Jā, tas patiešām ir ļoti bēdīgi, - piekrita Bonds. - Arī jums nav paveicies, - viņš norā-

"Krodziņš.

dīja uz saimnieka tukšo piedurkni. - Mans sargeņģelis gan nav gulējis.

Viņi pārmija vēl dažus vārdus par karu. Tad Bonds piecēlās.

-   Starp citu, - viņš teica, - jaunkundze 110 rīta kādam zvanīja. Atgādiniet, lai samaksāju rēķinu. Laikam uz Parīzi… Elizejas numurs, ja nemaldos, - viņš piebilda, atcerējies, ka tā bija Metisa centrāle.

-   Paldies, mesjē, bet nekas nav jāmaksā. Šorīt es runāju ar Rojālu, un centrālē man teica, ka viens no maniem klientiem mēģinā­jis sazvanīt Parīzi, bet numurs neesot atbildē­jis. Viņi vēlējās zināt, vai jaunkundze grib, lai piesaka zvanu uz vēlāku laiku. Man laikam tas bija izskrējis no prāta. Varbūt mesjē par to varētu ieminēties jaunkundzei. Tomēr, man šķiet, ka tā bija "Invalides" centrāle.

26. nodala

Dusi saldi, mīļotā

Nākamās divas dienas ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējām.

Ceturtās dienas rītā Vespere, pateikusi, ka viņai radusies nepieciešamība iegādāties zā-

Ies, devās uz Rojālu. Turp un atpakaļ viņu aizveda taksometrs.

Nakti viņa visiem spēkiem centās izskatī­ties jautra. Viņa daudz dzēra, un, kad abi de­vās augšā, Vespere ievilka Bondu savā guļam­istabā un kaislīgi tam atdevās. Bonda ķerme­nis atbildēja, bet, kad viss bija beidzies, Ves­pere izmisīgi raudāja, ieslēpusi galvu spilve­nā. un Džeimss, vēl lielāka izmisuma mākts, atgriezās savā guļamistabā.

Bondam bija trausls miegs, tādēļ agri no rīta viņš uztrūkās, izdzirdējis piesardzīgi at­veramies Vesperes istabas durvis. No lejas- stāva atskanēja klusas skaņas. Viņš bija pārliecināts, ka tās plūst no telefona kabi- nes. Pēc īsa brīža blakusistabas dunas klu­si aizvērās, un Bonds saprata, ka Parīzē arī šoreiz neviens nav atbildējis uz telefona zva­nu.

Tā bija sestdiena.

Svētdien atkal ieradās virs ar vienu aci. Bonds to saprata, tiklīdz bija pacēlis skatienu no šķīvja un ieraudzījis Vesperes sejas iz­teiksmi. Atstāstot viņai savu sarunu ar mesjē Versuā, Bonds, nevēlēdamies meiteni lieki satraukt, bija noklusējis, ka svešais solījis at­griezties.

Bonds bija zvanījis ari Metisam un pārbau­dījis, kam pieder "Peugeot". Izrādījās, ka tas pirms divām nedējām noīrēts kādā prestižā firmā. Klients esot kāds šveicietis, vārdā Ādolfs Getlers. Adresē viņš uzrādījis Cīrihes banku.

Metiss bija sazinājies ar Šveices policiju, un tā apstiprināja, ka uz šī kunga vārda mi­nētajā bankā tiešām ir atvērts rēķins. Tas gan netiekot bieži izmantots. Getlera kungs it kā esot saistīts ar pulksteņu ražošanu. Sīkā­ku informāciju varot sniegt tikai tādā gadīju­mā, ja pret viņu tiek izvirzīta apsūdzība.

Vespere, visu noklausījusies, bija tikai pa­raustījusi plecus, bet nu, ieraudzījusi šo cil­vēku, viņa pameta galdu, pat nepieskārusies ēdienam, devās augšup un ieslēdzās savā is­tabā.

Pabeidzis maltīti, Bonds sekoja viņai. Pēc krietnas pierunāšanas panācis, lai Vespere atslēdz durvis un ielaiž viņu istabā, Bonds ie­vēroja, ka žalūzijas ir pievērtas, jo viņa droši vien bija slepus vērojusi terasi.

Vesperes seja bija auksta kā akmens. Bonds aizveda viņu līdz gultai un palīdzēja apsēsties, pats iekārtodamies līdzās. Kādu brīdi abi sēdēja stīvi kā ļaudis vilciena vago­nā.

-   Vesper, - viņš beidzot ierunājās, saņem­dams meitenes auksto roku savā delnā. - Tā mēs nevaram turpināt. Tam ir jāpieliek punkts. Mēs viens otru mokām, un es redzu tikai vie­nu izeju. Vai nu tu man visu izstāslisi, vai ari mums jāšķiras. Nekavējoties.

Vespere neko neatbildēja, un viņas rokas nedzīvi gulēja Bonda plaukstā.

-   Mīļotā, - viņš lūdzās, - atklāj man, kas tev uz sirds. Vai tu maz zini, ka tajā rītā es atgriezos no jūrmalas, nolēmis tevi bildināt? Vai mēs nevaram sākt visu no gala? Kas tas par briesmīgu murgu, kas posta mūsu dzī­vi?

Kādu brīdi Vespere klusēja, vientuļa asara noritēja pār viņas vaigu.

-  Vai tu tiešām biji nolēmis lūgt manu ro­ku?

Bonds pamāja.

-   Ak Dievs, - viņa iešņukstējās. - Mans Dievs…

Vespere pagriezās un, apskāvusi Bondu, pieglauda seju viņa krūtīm.

Viņš piespieda meiteni sev cieši klāt.

-    Pastāsti, mana mīļotā, - viņš mudinā­ja. - Pastāsti, kas tevi tā sāpina.

Šņuksti kļuva klusāki.

-   Atstāj mani uz bridi vienu, - viņas balsī skanēja agrāk nedzirdēta intonācija. Tā varēja nozīmēt atkāpšanos. - Ļauj man visu pārdo­māt. - Vespere noskūpstīja Bonda seju, turē­dama to abās rokās. Viņas skatienā bija neiz­sakāmas ilgas. - Mīļais, es cenšos rīkoties tā, lai mums abiem būtu labāk. Lūdzu, tici man! Tomēr tas ir briesmīgi. Esmu iekļuvusi bais­mīgā… - viņa atkal iešņukstējās, piekļauda- mās Bondam kā bērns, kam rādījušies murgi.

Viņš mierināja meiteni, glāstīdams tās ga­ros, melnos matus un maigi viņu skūpstī­dams.

-   Tagad ej, - Vespere teica. - Man nepie­ciešams laiks, lai sakārtotu domas. Mums būs kaut kas jāuzsāk.

Viņa paņēma kabatlakatiņu un, nosusinā­jusi acis, pavadīja Bondu līdz dūnām. Abi vēl­reiz cieši apskāvās un saskūpstījās, un tad Vespere aizvēra aiz viņa durvis.

Vakarā starp viņiem atkal valdīja gandrīz vai agrākā jautrība un tuvības sajūta. Vespe­re gan izskatījās satraukta, un viņas smiekli dažbrīd skanēja nervozi, bet Bonds bija apņē­mies uzturēt atraisītības gaisotni, un tikai maltītes beigās viņam paspruka kāda nepār­domāta piezīme, kas lika meitenei apklust.

Vespere uzlika savu plaukstu uz sarun- biedra rokas.

-  Nepieminēsim to tagad, - viņa teica. - Aiz­mirsti to uz bridi! Tā ir pagātne. No rīta tu vi­su uzzināsi.

Jaunā sieviete paskatījās Bondā, un viņas acis pēkšņi pieplūda asarām. Viņa steidzīgi sameklēja somiņā kabatlakatiņu un ņēmās tās susināt.

-  Ielej man vēl nedaudz šampanieša, - viņa palūdza un saspringti iesmējās. - Nē, es gri­bu vēl daudz šampanieša. Nav godīgi, ka tu dzer vairāk par mani.

Viņi sēdēja un dzēra, lidz pudele bija tuk ša. Tad Vespere piecēlās kājās. Viņa turējās pie sava krēsla un ķiķināja.

-   Man šķiet, ka esmu iereibuši, - meitene murmināja, - kāds kauns! Lūdzu, Džeims, nerāj mani. Es ļoti cenšos būt jautra. Un es esmu jautra.

Nostājusies Bondam aiz muguras, viņa iz­laida pirkstus caur vīrieša melnajiem matiem.

-   Iesim augšā, - Vespere aicināja. - Es ne­izsakāmi vēlos tevi šonakt.

Pametusi gaisaskūpstu, viņa aizsteidzās.

Divas nākamās stundas piepildīja pacietī­gi. maigi glāsti un apvaldīta mīļuma pilna kaisle, par kuras atgriešanos viņu attiecībās Bonds vēl dienu iepriekš nebija uzdrošinājies pat sapņot. Pašaizsardzības un neuzticēšanās baijeras bija nojauktas, un vārdi, ko tie viens otram teica, skanēja nevainīgi un patiesi. Vairs nekas neaizēnoja viņu laimi.

-    Tagad tev jāiet, - teica Vespere, kad Bonds kādu laiku bija snaudis viņas apskā­vienos, un, it kā gribētu ņemt atpakaļ tikko izteiktos vārdus, vēl ciešāk sakļāva rokas ap vīrieša pleciem, dūdodama bezgalīgas mīlestī­bas apliecinājumus un ar visu ķermeni kļau- damās viņam klāt.

Kad Bonds beidzot piecēlās un noliecās, lai noskūpstītu Vesperi uz lūpām, novēlot la­bu nakti, viņa pasniedzās un iededza gaismu.

-  Paskaties uz mani, - viņa teica, - un ļauj man paskatīties tevī.

Bonds nometās ceļos pie gultas.

Viņa izpētīja katru Džeimsa vaibstu, it kā redzētu to pirmo reizi. Tad pastiepa rokas un apķērās viņam ap kaklu. Vesperes skaistās, zilās acis atkal bija asaru pilnas. Viņa pievil­ka Bonda galvu sev klāt, maigi noskūpstīja viņa lūpas un, izslēgusi gaismu, ļāva tam iet.

-  Ar labu nakti, mans sirdsmīļotais, - viņa nomurmināja.

Bonds noliecies noskūpstīja Vesperi un noslaucīja viņas asaras.

Dodamies uz durvju pusi, viņš atskatījās.

-   Dusi saldi, miļotā, - viņš novēlēja. - Ne­raizējies vairs, tagad viss bus labi.

Viņš klusi aizvēra durvis un, aizgrābts lidz sirds dzijumiem, devās uz savu istabu.

27. nodala

Asiņojošā sirds

No rīta mesjē Versuā ienesa Bondam vēs­tuli. Patiesībā viņš ar šo aploksni iedrāzās is­tabā, it kā būtu sācies ugunsgrēks.

-  Ir noticis kaut kas šausmīgs. Jaunkundze…

Bonds izlēca no gultas un metās uz van-

nasistabu, bet durvis, kas no turienes veda uz Vesperes numuru, izrādījās aizslēgtas. Viņš izbrāzās gaitenī un aizjoņoja garām bai­lēs sastingušai apkalpotājai.

Vesperes istabas durvis bija vaļā. Caur ža­lūzijām telpā spraucās saules stari. No palaga apakšas vidēja tikai jaunās sievietes melnie mati, bet viņas ķermenis gulēja, nekustīgi iz­stiepies, un izskatījās kā skulptūra uz vecām kapenēm.

Bonds nometās pie gultas ceļos un atvilka palagu.

Vespere bija aizmigusi. Tā tam vajadzēja būt. Viņas acis bija aizvērtas. Mīļajā sejā ne­kas nebija izmainījies. Meitene izskatījās tā, kā tai vajadzēja izskatīties, un tomēr… viņa bija tik stinga, nevarēja just ne pulsu, ne el­pu. Tieši tā - viņa neelpoja.

Pienāca saimnieks un uzlika roku Bondam uz pleca. Viņš norādīja uz tukšo glāzi, kura stā­vēja uz naktsgaldiņa blakus gultai. Tās dibenā bija baltas mieles. Turpat līdzās atradās Vespe- res grāmata, viņas cigaretes, sērkociņi un aiz­kustinošā nekārtībā izsvaidīti sīkumi - spogulī­tis, lūpukrāsa un kabatlakatiņš. Uz grīdas mē­tājās tukša miega zāļu pudelīte - tā pati, ko Bonds reiz bija redzējis vannasistabā.

Bonds piecēlās un noskurinājās. Saim­nieks sniedza viņam vēstuli, un Bonds to pa­ņēma.

- Lūdzu, paziņojiet policijai, - viņš palū­dza. - Ja būšu komisāram nepieciešams, pa­rādiet, lūdzu, kur ir mana istaba.

Bonds kā apmāts neatskatīdamies devās projām.

Viņš apsēdās uz gultas malas un tukšu skatienu vērās ārā pa logu mierīgajā jūras ai­navā. Tad truli paskatījās uz vēstuli. Uz tās plašā, vijīgā rokrakstā bija uzrakstīts "Pour Lur*.

Bonds pēkšņi atskārta, ka Vespere jau ie­priekš lūgusi kādam no apkalpotājiem, lai vi­ņu pamodina agrāk, jo nebija vēlējusies, lai tas būtu viņš, kurš atradis līķi.

Viņš pagrieza aploksni otrādi. Pavisam ne­sen viņa to aizlīmēdama bija nolaizījusi ar sa­vu silto mēli.

Bonds saņēmās un atvēra aploksni.

Vēstule nebija gara. Pēc pirmajiem izlasī­tajiem vārdiem, viņa elpa kļuva sēcoša.

Bonds nometa papira lapas uz gultas, it kā rokās viņam būtu bijis skorpions.

"Manu dārgo Džeims.

es mīlu Tevi no visas sirds un ceru, ka. la­sot šos vārdus, arī Tu vēl joprojām mīli mani, jo tikai līdz šim mirklim mūsu mīlestībai ir lemts dzīvot. Ardievu, mana lielā mīla, kamēr šīs jūtas mūsos vēl ir dzīvas. Ardievu, mīļo­tais.

Es esmu dubultaģente un strādāju krievu labā. Mani saven'ēja gadu pēc kara, un kopš tā laika esmu pie viņiem. Man bija tuvas attiecības ar kādu poli no Karaliskajiem gaisa spē­kiem. Pirms saliku Tevi, protams. Tev nebūs grūti visu par viņu noskaidrot. Viņam bija di­vas identitātes, un pēc kara viņš izgāja apmā­cības pie M„ bet vēlāk atgriezās Polijā. Tur vi­ņi to notvēra un ar spīdzināšanu daudz ko uz­zināja. Ari par mani. Tad viņi mani atrada un piespieda strādāt savā labā, sakot, ka tā ir vienīgā iespēja glābt tā puiša dzīvību. Viņš par to neko nezināja, taču mums atļāva sarakstī­ties. Vēstules no Polijas pienāca katra mēneša piecpadsmitajā datumā. Es vairs nespēju no tā izkļūt. Es nevarēju pieļaut, ka pienāk piec­padsmitais datums, bet vēstules pastā nav. Tas nozīmētu, ka esmu nogalinājusi savu draugu. Es mēģināju sniegt viņiem pēc iespē­jas niecīgāku informāciju. Tici man! Tad viņi ķērās pie Tevis. Es pastāstīju, ka Tev uzticēts šis darbs Rojālā, atklāju, par ko Tu uzdosies un tamlīdzīgi. Zinot visu jau iepriekš, viņiem pietika laika sagatavoties un iemontēt Tavā is­tabā noklausīšanās iekārtas. Viņi paši jau tu­rēja Le Chiffre aizdomās, bet nezināja, kāds ir tavs uzdevums. Tikai to, ka tam ir kāds sa­kars ar viņu. To es biju viņiem pateikusi.

Man bija piekodināts nestāvēt Tev aiz mugu­ras kazino un raudzīties, lai tur neatrastos arī

Metiss un Leiters. Tāpēc ari miesassargs Tevi gandriz vai nošāva. Tad man uzdeva inscenēt no­laupīšanu. Tu varbūt brinijies, kāpēc es biju tik mierīga tajā vakarā naktsklubā. Zināju, ka viņi mani neaiztiks, jo es taču strādāju viņu labā.

Kad uzzināju, kā viņi Tevi spīdzinājuši - kaut ari tas bija Le Chiffre roku darbs - es tomēr izlēmu, ka tā vairs neturpināšu. Biju jau sā­kusi Tevi iemīlēt. Viņi gribēja, lai es izvilinu no Tevis informāciju, kamēr Tu vēl atradies aprūpes centrā, bet es atteicos. Mani uzrau­dzīja no Parīzes. Divas reizes dienā man bija jāzvana caur "Invalides" centrāli. Viņi mani centas iebiedēt, tad atsauca no darba manu sakarnieku Parīzē, un es sapratu, ka manam draugam Polijā būs jāmirst. Tomēr, man šķiet, viņi baidījās, ka es sākšu runāt, jo sa­ņēmu pēdējo brīdinājumu no SMERŠ, ka ne­paklausība man maksās dzīvību. Es turpinā­ju viņus ignorēt. Es mīlēju Tevi. Dienu pirms tam, kad mēs atbraucām uz šejieni, es viesnī­cā "Splendide" ievēroju viru ar vienu aci, kurš, izrādās, bija interesējies par manām gaitām. Domēju, ka varēsim no viņa atkratī­ties. Es gribēju mīlēties ar Tevi un pēc tam no Havras bēgt uz Dienvidameriku. Cerēju, ka mums varētu būt bērniņš un mēs kaut kur tālumā spētu uzsākt jaunu dzīvi, bet viņi mūs atrada. No viņiem nav iespējams aizbēgt.

Zināju, ka, izstāstot Tev patiesību, es pie­liktu punktu mūsu attiecībām. Es sapratu, ka man atliek vienīgi gaidīt, kad SMERŠ iera­dīsies, lai izrēķinātos ar mani un, iespējams, arī ar Tevi, vai arī izdarīt pašnāvību.

Tā nu tas bija, mans mīļotais. Tu nevari man aizliegt Tevi tā saukt. Savas tiesības uz to un savas atmiņas par Tevi es paņemu sev lidzi.

Man nav vairāk nekādu ziņu. kas varētu Tev noderēt. Telefons Parīzē ir 55200. Londo­nā nevienu no viņiem nekad neliku sastapu­si. Visu informāciju es saņēmu caur kādu avīžu kiosku Čeringkrosas laukumā 450.

Mūsu pirmajā tikšanās reizē Tu stāstīji par dienvidslāvu, kuru apsūdzēja nodevībā. Viņš esot teicis: "Pasaules vētra mani aizrāva sev līdzi." Tā notika arī ar mani. Un vēl man par attaisnojumu var kalpot tas, ka es glābu tā vīrieša dzīvību, kurš mani mīlēja.

Ir jau vēls, un es esmu ļoti nogurusi, bet Tu dusi tikai pāris soļu attālumā. Tomēr man jāsaņemas. Tu varētu glābt manu dzīvību, bet tad es nespētu paskatīties Tavās mīļajās acīs.

Ardievu, mans sirdsmīļotais.

V."

Bonds nometa vēstuli. Viņa pirksti dru­džaini savilkās. Pēkšņi viņš ar dūrēm iesita sev pa deniņiem un uzlēca kājās. Uzmetis skatienu mierīgajai jūrai, viņš skaļi un rupji nolamājās.

Aģenta 007 acis bija mitras, un viņš tās nosusināja.

Uzrāvis mugurā kreklu un uzvilcis bikses, Bonds ar stingu sejas izteiksmi izgāja, lai ie­slēgtos telefona kabīnē.

Gaidīdams savienojumu ar Londonu, viņš domās sakārtoja Vesperes vēstulē minētos faktus. Viss saskanēja. Aizdomīgās scēnas un noklusēšanas pēdējo četru nedēļu laikā, kad Bonds instinktīvi nojauta - kaut kas nav labi, bet viņa prāts atteicās šos brīdinājuma signā­lus pieņemt.

Tagad viņš Vesperi spēja uztvert vienigi kā spiedzi. Mīlestība un sāpes viņa prātā tika aukstasinīgi atbidītas otrajā plānā. Vēlāk viņš, iespējam, pie tā atgriezīsies, lai bezkaislīgi iz­analizētu un tad nobāztu kādā patālākā sirds stūrītī kopā ar pārējo emocionālo bagāžu, ku­ru gan labprātāk nevazātu sev līdzi. Tagad viņš domāja vienīgi par Vesperes nodevību pret dienestu un savu valsti un par postu, ko tā nodarījusi. Bonda profesionālais skatījums pievērsās sekām - segvārdiem, kurus tagad nāksies mainīt, šifriem, kas kļuvuši zināmi ienaidniekam, noslēpumiem, kas iznesti no centra, kura darbība saistījās ar aģentu iefil- trēšanu Padomju Savienībā.

Tas bija nepiedodami. Dievs vien zina, kā to visu tagad varēs labot.

Viņš sakoda zobus. Pēkšņi atmiņā atausa Metisa vārdi: "Visapkārt ir pietiekami daudz velnēnu. Un kā tad ar SMERŠ? Es tev teikšu, ka man nemaz nepatīk doma, ka šie puiši skraida apkārt pa Franciju un nogalina ikvie­nu, kas izskatās pēc viņu tik dārgās valsts ie­kārtas nodevēja."

Cik drīz gan Metisa vārdiem bija lemts pie­pildīties, un cik drīz Bonda paša pārgudrība tika iemesta viņam atpakaļ sejā!

Kamēr viņš kā puišelis \isus šos gadus bi­ja "spēlējis indiāņus" (jā, Le Chiffre apzīmē­jums Bondam tagad šķita gaužam trāpīgs), patiesais ienaidnieks klusi, ar vēsu prātu, bez liekas izrādīšanās darbojās tieši viņa degun­galā.

Pēkšņi viņš iedomājās Vesperi. kura nāk preti pa gaiteni ar dokumentiem rokā. Nē, uz paplātes! Viņiem viss tika pienests uz paplā­tes, kamēr brašais slepenais aģents ar savām dubultnullēm skraidīja apkārt pa pasauli, "spēlēdams indiāņus".

Bonds iecirta nagus delnas un kaunā no- svīda.

Tomēr vēl nebija par vēlu. Rokas stiepiena attālumā atradās jauns mērķis. Viņš uzsāks ciņu pret SMERŠ un cinīsies līdz uzvarai. Bez šīs SMERŠ organizācijas, bez šī sava aukstā nāves un atriebes ieroča MVD būs tikai pa­rasta privātdetektīvu grupiņa, ne labāka, ne sliktāka par jebkuru no Rietumu dienestiem.

Viņš cīnīsies ar paša SMERŠ ieročiem. Esi uzticams, spiego lietpratīgi, vai arī tu mirsi - te­vi saņems ciet bez vilcināšanās un likvidēs bez jautājumiem.

Pēc šī principa darbojās visa Krievijas valsts sistēma. Par stimulu tajā kalpoja iebiedēša­na. Viņi uzskatīja, ka drošāk ir uzbrukt, nevis aizstāvēties. Uzbrūc pirmais, jo tad pretinieks nepaspēs izšaut. Ja tu atkāpsies, mēģināsi apiet, nodosi, lode tevi panāks.

Tagad viņš uzbruks rokai, kas turēja pāta­gu un pistoli. Lai ar spiegošanu nodarbojas kundziņi uzvalciņos un ar kaklasaitēm. Lai viņi spiego un ķer spiegus. Viņš medīs tos, kas stāv aiz šiem spiegiem un piespiež tos spiegot.

Iezvanījās telefons, un Bonds paķēra klau­suli.

Viņš bija savienots ar vienīgo sakarnieku Londonā, kuram ārkārtējos gadījumos drīk­stēja zvanīt no ārzemēm.

-  Te runā 007. Šis ir atklātais savienojums un ši ir ārkārtas situācija. Vai jūs mani dzir­dat? Nekavējoties nododiet šo ziņu tālāk! 3030 bija dubultaģente. Viņa kalpoja ari sar­kanajiem.

-  Jā, nolādēts, es teicu "bija". Tā kuce jau ir pagalam.

Jans Flemings KAZINO ROYALE Romāns

Apgāds "Artava". LV 1007. Rigā. Bezdelīgu ielā 12. Tālr. 7222472. Licence Nr. 2-0356. Iespiests a/s "Preses nams" poligrāfijas grupa "Jana sēta"

*Skai(lis.

"Šveicaram.

"Zāles pārzinis.

*Vina pagraba pārzinis.

'Piedodiet, kungs. Iemaksa?

"Divi.

Tris. "Četri. "•Pleci. ""Seši.

*Spēle turpinās.

*Ai/.ii't!

"Pārtrauciet!

[1] atsevišķa zāle, kurā spēlē uz sevišķi augstām likmēm. (Šeit un turpmāk tulk. no fr. vai., ja nav norādīts citādi.)

'inspektors, kurš seko, lai krupjē nekļudītos. '"Vakarā.

[3] "paldies, ksavjē kungs." "Paldies, prezidenta kungs."

4 Durvju sargam.

"zinātniskās fantastikas žurnāls, kas iznāk angļu un

spāņu valodās.

[6] 1 jūdze - apm. 1,6 kni.

[7]lionas kredītbanka.

[8] jauniešu kinoleāris.

■"tikumības policija.

[10]1 pēda - 30 cm, 1 colla - 2,5-cm.

"lstouns - 6,35 kg.

[12]ienaidnieks noklausās

[13]1 pilīlc - 0,57 litri.

[14]superheterodins - ļoti Jūtīgs radiouztvērējs, noturīgāks

pret radiotraucējumiem. "Dziesmas ceļabiedri.

[16]royale (rojāla) - karalisks, les-Eaux (Lezo) - minerāl­ūdens.

""karaliskais ūdens".

[18]vec.ā osta.

[19]Šeit - galvenā šoseja.

[20]1 jards-91,44 cm.

"vārtu velve.

[22] 1. ducis - 1-12, 2. ducis - 13-24, 3. ducis-25-36.

[23] jā, kungs.

[24] modes mākslinieks.

'vakarzvaigzne. (Latīņu vai.)

[26] vcrša niere ar kartupeļu biezeni.

"meža zemenes.

[28] bearnes mērce un artišoka serde. "Lieliski.

[29] pārdēvēja.

[31] bankā deviņi.

"un septiņi.

[33] bankā viens miljons.

"sekoju.

"*bankā divi miljoni.

[36] ranka trīsdesmit divi miljoni.

[37]es atvainojos, bonda kungs.

[38] viens.

'septiņi.

•deviņi. Sarkanais vinnē, nepāris un paspēle.

134

[41]un deviņi.

"•banka desmit miljoni.

[43]dzīve sārtos loņos.

"soliņi.

"kukainis, kura priekškājas bruņotas ar spēcīgiem dzelkšņiem laupījuma satveršanai.

[46] jūgendstils.

[47]uz priekšu!

[48] nabadzīgs mājoklis juras krastā.