/ Language: Latvia / Genre:det_espionage

PĒRKONLODE

Jans Flemings

Jans Flemings PĒRKONLODE Grāmatas pamatā ir K. Maklorija, Dž. Vitingema un autora scenārijs filmai. Vai tiešām tā tagad būtu slavenā aģenta 007 ikdiena? Bet varbūt tikai klusums pirms pērkona grāviena? Negaiss ir savilcies, neviena nemanīts. Laikā, kad gandrīz katrs, kas to iedomājas, pat savā piemājas dārziņā spēj uztaisīt atombumbu, teroristiem un naudas izspiedējiem paveras jaunas iespējas. Un viņi ir gatavi tās izmantot ar velnišķīgu izdomu un bez žēlastības. Laika nav daudz, un uzdevumā, kas Bondam jāatrisina, ir gandrīz tikai nezināmie… Par autoru Jans Flemings dzimis 1908. gadā un mācījies ītonā. Neilgu laiku pavadījis Sandhērstā, viņš devās uz ārzemēm turpināt izglītību. 1931. gadā pēc nesekmīga mēģinājuma dabūt posteni Ārlietu ministrijā Flemings sāka strādāt Reitera ziņu aģentūrā. Otrā pasaules kara laikā viņš bija Admiralitātes Jūras izlūkdienesta direktora personīgais sekretārs un šajā laikā tika pa­augstināts no leitnanta līdz kapteiņa palīgam. Kara laika pieredze devusi Flemingam zināšanas par slepenajām operācijām. Pēc kara viņš kļuva par Kemsley Neivspapers ārlietu menedžeri un Jamaikā uzbūvēja māju Zeltacs. Tur 42 gadu vecumā Flemings sarakstīja Casirio Royale - pirmo Džeimsa Bonda sērijas ro­mānu. Kad 1964. gadā Jans Flemings nomira, viņa sarakstītie četrpadsmit Bonda piedzīvojumi jau bija pārdoti vairāk nekā 40 miljonos eksemplāru un pasaulē bija radies sava veida Džeimsa Bonda kults. Original title: Thunderball, A classic Bond adventure by Ian Fleming Copyright © Glidrose Productions Ltd, 1961 © EGMONT LATVIJA latviešu izdevumam 2002 p/k 30, Balasta dambis 3, Riga, LV-1081 Tulkojusi Sandra Rutmane Redaktore Dace Lāže

Jans Flemings

PĒRKONLODE

"NEŅEMIET PIE SIRDS, MISTER BOND!"

Tā bija viena no dienām, kad Džeimsam Bondam šķita, ka visa dzīve, kā kāds izteicies, sakritusi kaudzē kā kāršu namiņš.

Pirmkārt, Bondam bija kauns pašam no sevis, un tas bija rets dvēseles stāvoklis. Viņu mocīja paģiras, pamatīgas paģiras, kad sāpēja galva un locītavas šķita stīvas kā ierūsējušas. Klepojot - pārmērīga smēķēšana pavada pārmē­rīgu dzeršanu un dubulto paģiras - viņa redzi aizmigloja mazu, mirgojoši melnu punktiņu mākonis, kas atgādināja amēbas dīķa ūdenī. Tas bija nepārprotams signāls, ka dzerts pārāk daudz. Viņa pēdējais viskijs ar sodu greznā Pārkleinas dzīvoklī neatšķīrās no desmit iepriekšējiem, bet tas bija gājis uz leju negribīgi un atstājis rūgtu garšu un nejauku pārmērības sajūtu. Kaut ari Bonds bija sapratis signālu, viņš piekrita izspēlēt vēl tikai vienu roberi. Piecas mārciņas uz simtu, jo tā taču pēdējā partija? Viņš bija piekritis. Un izspēlēja roberi kā īsts muļķis. Vēl tagad Bondam acu priekšā vīdēja pīķa dāma ar muļķīgo Monas Lizas smaidu taukajā sejā, kas triumfējoši tika nomesta uz viņa kalpa - dāma, kura, kā tik asi bija atgādinājis viņa partneris, noteikti bija iezīmēta un izšķīra spēles iznākumu, piešķirot četrsimt punktu pretiniekiem. Beigu beigās tas

bija divdesmit punktu roberis, kurā viņš zaudē­ja ievērojamu summu - simts mārciņu.

Bonds vēlreiz pielika asinis apturošo zīmuli iegriezumam uz zoda un nicinoši palūkojās sejā, kas īdzīgi raudzījās viņam pretī no spoguļa virs izlietnes. Nejēdzīgais muļķa kretīns! Tas viss nāca no nekā nedarīšanas. Vairāk nekā mēnesis kancelejas darba - velkot ķeksīšus muļķīgu uzdevumu sarakstā, ar rakstu darbiem aizpildot minūtes, kas, nedēļām ritot, kļuva aizvien urdošākas, un metot nost telefona klausuli, kad kāds nekaitīgs nodaļas ierēdnis mēģināja viņam iebilst. Piedevām Bonda sekretāre bija saslimusi ar gripu, un viņam iedeva aprobežotu un, kas vēl sliktāk, neglītu meiču, kas dēvēja viņu par seru un uzrunāja, piestūķējusi muti ar augļu ledenēm. Un tagad bija pienācis kārtējais pirmdienas rīts. Sākās kārtējā nedēļa. Maija lietus plīkšķēja logos. Norijis divas Phensic tabletes, Bonds pasniedzās pēc Ēnos. Guļam­istabā iezvanījās telefons. Zvans bija skaļš. Tā bija tiešā līnija, kas savienoja viņu ar pārvaldi.

•••

Sirdij dunot ātrāk nekā vajadzētu, pēc skrē­jiena cauri Londonai un neciešami ilgas gaidīšanas pie lifta, lai uzbrauktu astotajā stāvā, Džeimss Bonds pievilka tuvāk krēslu, : apsēdās un pāri rakstāmgaldam ieskatījās

rāmajās, pelēkajās, sasodīti skaidrajās acīs, ko

tik labi pazina. Ko viņš varēja tajās izlasīt?

-    Labrīt, Džeims! Atvaino, ka atrāvu tevi šurpu tā mazliet agrāk no rīta. Man priekšā ļoti aizņemta diena. Gribēju ar tevi izrunāties pirms lielās steigas.

Bonda entuziasms jūtami noplaka. Tā nekad nebija laba zime, ja M viņu uzrunāja kristītajā vārdā, nevis pēc numura. Neizskatījās, ka saruna būs par darbu, drīzāk par kaut ko personīgu. M balsī nejuta ne miņas no sprie­dzes, kas liecinātu, ka viņš grib pavēstīt lielas, satraucošas ziņas. M sejas izteiksme bija ieinteresēta, draudzīga, gandrīz labvēlīga. Bonds atteica kaut ko nesakarīgu.

-     Pēdējā laikā reti esmu tevi redzējis, Džeims. Kā klājas? Es domāju tavu veselību.

M pacēla no rakstāmgalda papīra lapu, kaut kādu veidlapu, un turēja to sev priekšā, it kā gatavotos lasīt.

Aizdomīgi, pūloties uzminēt, kas rakstīts lapā un kādā virzienā pūš vējš, Bonds noteica: - Viss kārtībā, ser!

-  MO gan tā nedomā, Džeims, - laipni attei­ca M. - Tikko saņēmu jaunāko medicīnisko izziņu. Manuprāt, tev derētu dzirdēt, kas viņam sakāms.

Bonds uzmeta dusmīgu skatienu papīra lapai. Kas tad nu?!

-   Kā teiksit, ser, - viņš savaldīgi sacīja.

M uzmanīgi, atzinīgi viņu uzlūkoja. Tad pacēla papīru tuvāk pie acīm.

-    "Šis virsnieks", - viņš lasīja, - "pamatā ir fiziski vesels. Diemžēl viņa dzīvesveids nav tāds, kas Jautu viņam ilgi palikt tādā stāvoklī. Par spīti daudzajiem brīdinājumiem, viņš atzīst, ka izsmēķē sešdesmit cigarešu dienā. Tās sastāv no Balkānu maisījuma ar lielāku nikotīna daudzu­mu nekā lētākajām šķirnēm. Kad virsnieks neveic pienākumus, kas prasa lielu fizisko piepūli, viņš dienā patērē vidēji puspudeles sešdesmit līdz septiņdesmitgrādīga alkohola. Apskate liecina par nelielām pastāvīgām novir­zēm no normas. Mēle aplikta. Asinsspiediens nedaudz paaugstināts (līdz 160/90). Aknas nav sataustāmas. Iztaujāts virsnieks atzīst, ka cieš no biežām galvassāpēm pakauša daļā un spaz­mām trapecveida muskulī. Jūtami tā saucamie fibrositis mezgli. Uzskatu, ka šo simptomu cēlonis ir virsnieka dzīvesveids. Viņš ir neatsau­cīgs, kad aizrādu, ka pārmērības nav līdzeklis pret profesionālajam aicinājumam raksturīgo spriedzi un ka tās var izraisīt vienīgi toksisku stāvokli, kas mazinās viņa piemērotību virsnie­ka darbam. Rekomendēju, ka 007 divas vai trīs nedēļas vajadzētu ievērot mērenāku režīmu, un šajā laikā, es uzskatu, viņš var pilnībā atgūt savu iepriekšējo izcili labo fizisko formu."

Pastiepis roku, M ļāva ziņojumam nokrist uz paplātes ar uzrakstu IZEJOŠIE. Viņš nolika abas plaukstas sev priekšā uz galda un bargi paskatījās uz Bondu.

-   Ne pārāk apmierinoši, Džeims?

Bonds neļāva nepacietībai iezagties balsī.

-    Es esmu ideālā formā, ser, - viņš sacīja. - Katram reizēm sāp galva. Lielākajai daļai sest­dienas un svētdienas golfa spēlētāju novērojams ftbrositis. To var iegūt, ja sasvīst un pēc tam pasēž caurvējā. No tā visa var tikt vaļā ar aspi­rīna un masāžas palīdzību. Tas nav nekas nopietns, ser.

-   Tieši šajā jautājumā tu kļūdies, Džeims, - bargi noteica M. - Medikamenti tikai likvidē simptomus. Medicīna necīnās ar slimības cēlo­ņiem. Medicīna tos tikai apslēpj. Rezultātā var izveidoties augstāks intoksikācijas līmenis, kas var izvērsties par hronisku slimību. Visi medika­menti ir organismam kaitīgi. Tie ir pretdabiski. Tas pats attiecas uz lielāko daļu ēdiena, ko apēdam, - uz baltmaizi, kas attīrīta no raupjuma, cukuru, kam pārstrādājot atņemts viss labums, pasterizēto pienu, kas vārīšanas procesā zaudējis gandrīz visus vitamīnus. Viss ir pārstrādāts un nedabīgs! Vai, - M izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu, lai tajā ieskatītos, - tu zini, no kā sastāv mūsu maize, ja neņem vērā to nelielo daļiņu pārlieku sasmalcināto miltu? - M apsūdzoši pavērās Bondā. - Tā sastāv no liela daudzuma krīta, ari benzola peroksīda pulvera, hlora gāzes, amonjaka sāls un alauna. - M iebāza piezīmju grāmatiņu atpakaļ kabatā. - Ko tu par to domā?

-  Es neēdu īpaši daudz maizes, ser, - Bonds neizpratnē kā aizstāvēdamies sacīja.

-   Varbūt tu neēd, - nepacietīgi teica M. - Bet cik daudz rupja maluma maizes tu ēd? Cik daudz jogurta? Nevārītu dārzeņu, riekstu, svaigu augļu?

Bonds pasmaidīja.

-   Praktiski nemaz, ser.

-  Tas nav smieklīgi!

Lai uzsvērtu savu vārdu nozīmi, M pabun- goja ar rādītājpirkstu pa rakstāmgalda virsmu.

-   Atceries manus vārdus! Veselību var sa­glabāt tikai dabīgā ceļā. Visas tavas nepatik­šanas, - Bonds pavēra muti, lai protestētu, taču M pacēla plaukstu, - tava iesīkstējusī toksēmija, par ko liecina medicīniskā izziņa, radusies no nedabiska dzīvesveida. Vai esi kādreiz dzirdējis par Birčeru Brenneru? Vai Kneipu, Preisnicu, Rikliju, Skrotu, Grosmanu, Bilcu?

-   Nē, ser.

-Tieši tā. Redzi, tie ir vīri, kuru darbus, ja esi prātīgs, tev vajadzētu papētīt. Tie ir lieli dabas mīļotāji - cilvēki, kuru mācības mēs neapdomīgi esam ignorējuši. Par laimi, - M acis aizrautīgi iespīdējās, - Anglijā praktizē daudzi šo cilvēku mācekļi. Dabas dziedniecība nav mums neaiz­sniedzama.

Džeimss Bonds ziņkāri uzlūkoja M. Kāds velns veco bija apsēdis? Vai tās būtu vecuma plānprātības pirmās pazīmes? Taču M izskatījās veselīgāks nekā jebkad. Aukstās, pelēkās acis raudzījās skaidri kā kristāli, un stingrās, grumbu izvagotās sejas āda izstaroja veselību. Pat tēraudpelēkie mati šķita ieguvuši jaunu

dzīvību. Ko īsti nozīmēja šīs neprātīgās runas?

M pasniedzās pēc paplātes IENĀKOŠIE un novietoja to sev priekšā, jau iepriekš ar žestu apklusinot jebkādus iebildumus.

-   Nu, - viņš mundri sacīja, - tas ir viss, Džeims. Manipenijas jaunkundze ir rezervējusi tev vietu. Ar divām nedēļām pietiks, lai tu atgū­tos. Kad iznāksi laukā, tu pats sevi vairs nepazīsi. Būsi pavisam cits cilvēks.

Bonds apstulbis uzlūkoja M.

-   No kurienes es iznākšu laukā, ser? - viņš vaicāja aizžņaugtā balsī.

-   No vietas, kas saucas Krūmāji. Tās īpaš­nieks - Veins, Džošua Veins - ir visai slavens savā jomā. Ievērojams virs. Sešdesmit piecus gadus vecs. Neizskatās ne sekundi vecāks par četrdesmit. Viņš par tevi parūpēsies kā nākas. Ļoti moderna aparatūra, un viņam pat ir savs garšaugu dārzs. Jaukā vietā. Netālu no Vašing­tonas Saseksas grāfistē. Un neraizējies par savu darbu. Uz pāris nedēļām izmet to pilnīgi no prāta. Es teikšu 009, lai pārņem tavu nodaļu.

Bonds nespēja noticēt savām ausim.

-  Bet ser, - viņš sacīja. - Vai jūs esat pārlie­cināts? Tas ir, vai tiešām tas nepieciešams?

-  Nē, - M ledaini pasmaidīja. - Nav nepiecie­šams. Tas ir būtiski. Ja vēlies palikt 00 nodaļā. Es nevaru atļauties paturēt šajā nodaļā virsnieku, kas nav simtprocentīgi piemērots savam poste­nim. - Palūkojies grozā, kas atradās viņa priekšā, M izņēma no tā kārtējo lietu. - Tas ir viss, 007.

Viņš nepacēla skatienu. Balss liecināja, ka saruna beigusies.

Bonds piecēlās kājās. Viņš neko neteica. Šķērsojis telpu, viņš izgāja pa durvīm, pārspīlētā uzmanībā aizverot tās sev aiz muguras.

Otrā pusē viņu mīlīgi uzlūkoja Manipenijas jaunkundze.

Piegājis pie viņas rakstāmgalda, Bonds trie­ca dūri pa galdu tā, ka viņas rakstāmmašīna palēcās, un nikni sacīja: - Kas, pie velna, notiek, Penij? Vai vecais galīgi sajucis prātā? Kas tās par sasodītām blēņām? Lai esmu nolādēts, ja es kaut kur došos! Viņš ir pilnīgi traks.

Manipenijas jaunkundze priecīgi pasmaidīja.

-   Menedžeris bija ļoti atsaucīgs un laipns. Viņš teica, ka varot tev piešķirt Mirtes istabu piebūvē. Viņš saka, ka istaba esot ļoti jauka. No tās paveras skats tieši uz garšaugu dārzu. Zini, viņiem esot garšaugu dārzs.

-   Es zinu visu par viņu sasodīto garšaugu dārzu. Paklausies, Penij, - lūdzās Bonds, - esi laba meitene un pastāsti, kas te notiek! Kas viņam aiz ādas?

Manipenijas jaunkundze, kas bieži vien bezcerīgi sapņoja par Bondu, apžēlojās. Viņa sazvērnieciski pieklusināja balsi.

-   Patiesībā es domāju, ka tā ir tikai pārejoša fāze. Taču droši vien tev tomēr nav paveicies, ka gadījies ceļā, pirms tā pāriet. Tu taču zini, ka sagatavotība dienestam vienmēr bijusi M jājam­zirdziņš. Bija laiks, kad viņš mums visiem lika i/iet fizisko vingrojumu kursu. Pēc tam viņš bija ataicinājis to smadzeņu skalotāju psihoanalītiķi - tev tas gāja secen. Tu biji kaut kur ārzemēs. Visiem nodaļu vadītājiem vajadzēja stāstīt viņam savus sapņus. Tas nevilkās ilgi. Varbūt daži sapņi viņu aizbaidīja. Nu, un pagājušomēnes M sākās sāpes krustos, un kāds viņa draugs no Bleidsas, domāju, no tiem resnajiem, kas mīl iedzert , - Ma­nipenijas jaunkundze uz bridi novērsās, - pastās­tīja viņam par šo vietu laukos. Tas cilvēks stāvēja un krita par šo vietu. Viņš iestāstīja M. ka mēs visi esot kā automašīnas un ka mums visiem laiku pa laikam jādodas uz garāžu, lai attīrītu karburatoru. Viņš teica, ka pats to darot katru gadu. Tas maksājot tikai divdesmit gineju nedēļā, kas esot mazāk, nekā viņš Bleidsā iztērējot vienā dienā, un pēc šā kursa viņš jūtoties brīnišķīgi. Tu jau zini, ka M vienmēr patīk izmēģināt visu jauno, tāpēc viņš pavadīja tur desmit dienu un atgriezās pilnībā salāpīts. Vakar man par to vien bija jāklausās, un šodien postenī es dabūju kaudzi kārbu ar sīrupiem, kviešu dzinumiem un vēl Dievs vien zina ar ko. Nezinu, ko ar šo mantu iesākt. Baidos, ka manam nabaga pūdelim kādu laiku vajadzēs no tās pārtikt. Tādas lietas, lūk, notikušas, bet man jāsaka, ka nekad neesmu redzējusi viņu tik brīnišķīgā formā kā pašlaik. Viņš izskatās kā no jauna piedzimis.

- Viņš izskatās kā tas sasodītais vīrs no vecās Kruschen sāļu reklāmas. Bet kāpēc viņš vēlas, lai tieši es dotos uz šo trakomāju?

Manipenijas jaunkundze noslēpumaini pa­smaidīja.

-   Tu taču zini, ka viņš teyi ceļ vai debesis… nu, varbūt nezini ari. Lai kā, ieraudzījis tavu medicīnisko izziņu, viņš teica, lai es tevi re­ģistrējot. - Manipenijas jaunkundze sarauca degunu. - Bet Džeims, vai tu tiešām tik daudz dzer un smēķē? Zini, tas tev nevar nākt par labu.

Viņa uzlūkoja Bondu ar mātišķu skatienu.

Bonds savaldījās, saņēma visus spēkus, lai vārdi izskanētu bezrūpīgi.

-   Vienkārši es labāk mirstu no dzeršanas nekā no slāpēm. Kas attiecas uz cigaretēm, es vienkārši nezinu, ko darīt ar savām rokām.

Viņš dzirdēja, kā sastāvējušies, paģiru raisīti vārdi nočūkst kā ogles izdzisušā kamīnā. Pārstāj gvelzt muļķības! Īstenībā tev vajadzīgs dubultais viskijs ar sodu.

Manipenijas jaunkundzes lūpas nosodoši savilkās.

-  Par tām rokām… esmu dzirdējusi pavisam ko citu.

-   Nu nesāc jau atkal, Penij! - Bonds dusmīgi devās prom, bet pie durvīm pagriezās. - Vēl viens vārds, un, kad tikšu no šejienes laukā, nopēršu tevi tā, ka nespēsi paklabināt taustiņus.

Manipenijas jaunkundze viņam mīlīgi uz­smaidīja.

-   Nedomāju vis, Džeims, ka, divas nedēļas pārticis no riekstiem un citronu sulas, tu vairs spēsi kādu nopērt.

Izgrūdis kaut ko starp vaidu un ņurdienu, Bonds izbrāzās laukā pa durvīm.

2. KRŪMĀJI

Džeimss Bonds iemeta savu ceļasomu veca, šokolādes krāsas taksometra aizmugurē un apsēdās priekšējā sēdekli blakus lapsai līdzīgam, piņņainam jauneklim melnā ādas jakā. Izņēmis no krūšu kabatiņas ķemmi, jaunais cilvēks rūpīgi noķemmēja pīles astei līdzīgo matu griezumu, iebāza ķemmi atpakaļ kabatā un, paliecies uz priekšu, iedarbināja dzinēju. "Rotaļai ar ķemmi," nodomāja Bonds, "tikai jāapliecina, ka šoferis, viņu vedot un pieņemot viņa naudu, izdara Bon­dam pakalpojumu. Tipisks, lēts pēckara jaunā darbaspēka pašapliecinājums. Šis jauneklis, šķiet, nopelna nedēļā ap divdesmit mārciņām, nicina savus vecākus un labprāt gribētu kļūt par Tomiju Stilu. Tā nav viņa vaina. Viņš bija piedzimis labklājības valsts patērētāju tirgū atom­bumbu un kosmisko lidojumu laikmetā. Viņam dzīve šķita viegla un bezjēdzīga."

-   Cik ilgi jābrauc līdz Krūmājiem? - apvaicā­jās Bonds.

Meistarīgi, bet nevajadzīgi apdzinis vienu automašīnu, jauneklis apdzina nākamo.

-   Apmēram pusstundu.

Nospiedis gāzes pedāli, viņš glīti, bet riskan­ti apdzina krustojumā kravas automobili.

-  Tu gan no sava Bluebird proti izspiest laukā pēdējo.

Jauneklis pašķielēja, pārbaudot, vai viņu neizsmej. Tad nosprieda, ka ne, un atliecās par mata tiesu taisnāk.

-   Mans vecais neko labāku man negrib atvē­lēt. Saka, ka šitā vecā grabaža viņam labi kalpoju­si divdesmit gadu un kalpošot man vēl nākamos divdesmit. Tāpēc es pats atlieku naudu. Esmu jau pusi sakrājis.

Bonds nosprieda, ka rotaļa ar ķemmi pada­rījusi viņu pārlieku kritisku.

-   Ko domā pirkt? - viņš apvaicājās.

-   Volksiuagen minibusu. Gribu piedalīties Braitonas sacīkstēs.

-   Izklausās labi. Braitonā var laimēt daudz naudas.

-   Jādomā gan, - jauneklis izrādīja kaut ko līdzīgu entuziasmam. - Vienīgo reizi, kad tur nokļuvu, divi brokeri lika, lai aizvedu viņus un pāris meiču uz Londonu. Desmit mārciņas un piecītis dzeramnaudai. Kā no gaisa.

-   Tā ir. Bet Braitonā var dabūt ne tikai to. Jāpiesargās, lai tevi neaplaupa un nepiekrāpj. Braitonā darbojas pāris nejauku bandu. Kas pēdējā laikā dzirdams par Asiņu spaini?

-   Pēc tā gadījuma nav vairs manīti. Pēc tā, par ko rakstīja visās avīzēs.

Jauneklis atskārta, ka sarunājas ar savu pa­sažieri kā līdzīgs ar līdzīgu. Pašķielējis sāņus, viņš nopētīja Bondu ar jaunu interesi.

-   Jūs pats braucat uz Stumbeņiem vai tikai ciemos?

-   Uz Stumbeņiem?

-   Krūmājiem - Dižmeža stumbeņiem - Stum­beņiem, - lakoniski atteica jaunais cilvēks. - Jūs nelīdzināties parastajiem klientiem, ko mēdzu turp vest. Galvenokārt tās ir resnas sievas vai veci ekscentriķi, kas saka, lai es nebraucot tik ātri, citādi sakratīšoties viņu išiass vai kas tam­līdzīgs.

Bonds sāka smieties.

-    Man piešķīra divas nedēļas bez izvēles iespējām. Ārsts domā, ka man tas nākšot par labu. Nācās samierināties. Ko par šo vietu domā?

Jaunais cilvēks nogriezās no Braitonas ceļa un devās uz rietumiem gar Daunsu caur Poiningsu un Falkingu. Austin, bezkaislīgi gaudodams, traucās pa vienmuļu lauku apvidu.

-   Cilvēki domā, ka daudzi turienes klienti ir cietpauri. Viņiem nerūp šī vieta. Tik daudz ba­gātnieku, bet viņi nedod ne penija apkārtnei. Nedaudz izdodas izspiest tējnīcām - it sevišķi dzeramnaudās. - Viņš palūkojās uz Bondu. - Jūs būsiet pārsteigts. Pieauguši cilvēki, daži ir visai ietekmīgas personas galvaspilsētā un tā tālāk, bet braukā apkārt savos Bentleys ar tuk­šiem vēderiem un iegriežas tējnīcā tikai tādēļ, lai iedzertu tasīti tējas. Tas ir viss, kas viņiem atļauts. Taču nākamajā mirkli, kad ierauga kādu, kas pie blakus galdiņa ēd grauzdiņu ar sviestu un kūciņas, viņi vairs nespēj to izturēt.

Pasūta kalniem pārtikas un aprij to kā bērni, kas ielavījušies pieliekamajā kambari - visu lai­ku skatoties apkārt, lai kāds viņus nepieķer. Varētu domāt, ka tādiem cilvēkiem vajadzētu kaunēties pašiem no sevis.

-  Šķiet mazliet muļķīgi, zinot, ka viņi maksā daudz naudas ārstniecībai vai vienalga, kas tas būtu.

-   Un tā ir vēl viena lieta, - jaunā cilvēka balsī skanēja sašutums. - Es varu saprast, ja prasa divdesmit mārciņu nedēļā, piedāvājot trīs kārtīgas maltītes dienā, bet kā var prasīt divdesmit mārciņu, ja dod ēst tikai karstu ūdeni? Tas ir absurds!

-   Droši vien viņus kaut kā ārstē. Un droši vien ārstēšana ir tā vērta, ja jau cilvēki atvese­ļojas.

-   Droši vien, - šaubīgi noteica jauneklis.

- Daži no viņiem tiešām izskatās nedaudz citā­dāki, kad ierodos viņiem pakaļ, lai aizvestu uz staciju. - Viņš pavīpsnāja. - Bet daži, nedēļu pa­dzīvojuši uz riekstiem un tā tālāk, kļūst par īstiem veciem āžiem. Iespējams, es ari kādu dienu to izmēģināšu.

-   Kā to saprast?

Jaunais cilvēks pameta skatienu uz Bondu. Atcerējies Bonda pasaulīgās piezīmes par Brai- tonu, viņš nomierinājies sacīja: - Redziet, mums te Vašingtonā ir viena meitene. Pikanta meiča. Kaut kas līdzīgs vietējai palaistuvei, ja saprotat, ko es domāju. Viņa strādā par oficianti tējnīcā ar nosaukumu Pie bitītes. Vai drīzāk strādāja. Šī meiča sāka aizraut lielāko daļu no mums, ja saprotat manu domu. Mārciņa par reizi, turklāt viņa zina daudzus franču trikus. Tāds sports. Šogad runas nonāca ari līdz Stumbeņiem, un daži no vecajiem āžiem sāka gādāt par Polliju. Polliju Greisu, tā viņu sauc. Vizināja viņu savos Bentley un jājās pa pamesto karjeru augšā Daunsā. Tā viņa piepelnījās gadiem ilgi. Nelaime tā, ka viņi maksāja Pollijai piecas, desmit mār­ciņas, un drīz vien viņa kļuva pārāk laba tādiem kā mēs. Mēs tikām izspiesti no tirgus, tā sacīt. Kaut kas līdzīgs inflācijai. Tā nu pirms mēneša viņa uzteica darbu tējnīcā un, zināt ko? - jau­neklis sašutumā pacēla balsi. - Viņa par pāris simtiem mārciņu nopirka sagrabējušu Austin Metropolitan un sāka doties izbraukumos! Tāpat kā Londonas prostitūtas no Kerzona ielas, par ko raksta avīzēs. Tagad viņa brauc uz Braitonu, Līvsu - visur, kur ir pieprasījums, un starplaikos strādā karjerā ar vecajiem āžiem no Stumbeņiem! Vai spējat tam ticēt?! - Jauneklis dusmīgi uztaurēja nekaitīgam pārim uz tandē­ma velosipēda.

-   Tas ir slikti, - nopietni sacīja Bonds. - Es nebūtu domājis, ka šie ļaudis, pārtikdami no riekstu kotletēm un pieneņu vīna, vai ko nu vi­ņiem tur dod ēst, varētu interesēties par tādām lietām.

Jauneklis nosprauslojās.

-      Jūs vienkārši neko nezināt. Tas ir, - viņš juta, ka izteicies pārāk kategoriski, - tā mēs visi domājām. Viens no maniem draugiem, viņš ir vietējā ārsta dēls, izrunājās par šo lietu ar savu tēvu - aplinkus ceļā, ja tā var teikt. Un tēvs viņam paskaidroja, ka tāda veida diēta, izvai­rīšanās no alkohola un krietna atpūta, ko papildina masāža, aukstās un karstās vannas un tamlīdzīgi, viņš teica, ka tas viss attīrot asinsrites sistēmu un tonizējot organismu, ja saprotat, ko es gribu pateikt. Atmodina vecos āžus - rada viņos vēlēšanos no jauna plūkt sinepes, ja zināt to dziesmu, ko dzied Rozmarija Klūnija.

Bonds iesmējās.

- Tā, tā, - viņš sacīja. - Iespējams, ka no tās vietas beigu beigās tomēr ir kāds labums.

Uzraksts ceļa labajā pusē vēstīja: "Krūmāji. Vārti uz veselību. Pirmais pagrieziens pa labi. Lūdzu, ievērojiet klusumu!"

Ceļš vijās cauri platai egļu un mūžzaļo krūmu joslai Daunsas kalnu ielokā. Skatienam pavērās augsts mūris, pēc tam iespaidīga, pseidocietoksnim līdzīga ieeja ar Viktorijas laika sarga namiņu, no kura starp rāmajiem kokiem taisni augšup pacēlās sīka dūmu strēle. Jau­neklis iegrieza mašīnu pa vārtiem un turpināja ceļu pa grantētu piebrauktuvi starp bieziem lauru krūmiem. Izdzirdējis signāltauri, pavecāks pāris parāvās ceļa malā. Tālāk pa labi stiepās plaši zālieni un glītas puķu dobes. Šur tur vidēja pa kādam stāvam, kas gan pa vienam, gan pāros lēnā gaitā pastaigājās, bet aiz viņiem pacēlās no sarkaniem ķieģeļiem būvēts Vikto­rijas laika monstrs, no kura līdz zālienu malai stiepās gara stikla veranda.

Jaunais cilvēks piebrauca mašīnu zem masī- vas nojumes ar robotu jumtu. Blakus lakotām, ar dzelzi inkrustētām arkveida durvīm atradās augsta, spīdīga urna, virs kuras piestiprinātā zīmīte vēstīja: "Iekštelpās nesmēķēt! Cigaretes, lūdzu, šeit!"

Izkāpis no taksometra, Bonds paņēma no aizmugurējā sēdekļa savu ceļasomu. Viņš iedeva jaunajam cilvēkam desmit šiliņus dzeramnaudai. Jauneklis pieņēma tos kā pašu par sevi sapro­tamu lietu un sacīja: - Paldies! Ja gribat izrauties, varat man piezvanīt. Pollija nav vienīgā. Un uz Braitonas ceļa ir tējnīca, kurā var dabūt radziņus ar sviestu. Uz redzi!

Nospiedis gāzes pedāli līdz grīdai, viņš aiz- brāzās pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradies. Paņēmis savu ceļasomu, Bonds samiernieciskā solī uzkāpa pa pakāpieniem un iegāja pa sma­gajām durvīm.

Iekšpusē bija ļoti silti un mierīgi. Pie reģis­trācijas galda lielā, ar ozolkoka paneļiem apšūtā priekštelpā viņu mundri sagaidīja neganti skais­ta meitene iestīvinātā, baltā tērpā. Kad Bonds bija parakstījies, meitene izveda viņu cauri virknei drūmi mēbelētu kopējo telpu un ieveda neitrāli smaržojošā baltā gaiteni ēkas dziļumos. Tur atradās durvis, kas savienoja ar piebūvi, garu un zemu, lēti būvētu celtni, kur centrālās ejas abās pusēs atradās istabas. Uz durvīm bija plāksnītes ar ziedu un krūmu nosaukumiem. Ievedusi Bondu istabā ar uzrakstu Mirte, meite­ne pavēstīja, ka galvenais tikšoties ar pacientu pēc stundas, un aizgāja.

Tā bija istabas formas istaba ar mēbeļu for­mas mēbelēm un elegantiem aizkariem. Gultu klāja elektriskā sega. Blakus gultai atradās vāze ar trim kliņgeritēm un grāmata Skaidrojošā dabas dziedniecība, ko sarakstījis kāds Alens Moils, BNAL. Atvēris grāmatu, Bonds noskaid­roja, ka iniciāļi nozīmē "Britu naturopātiskās asociācijas loceklis". Viņš atslēdza centrālapkuri un plaši atvēra logus. Viņam pretī uzsmaidīja garšaugu dārziņš, kurā ap saules pulksteni pa­šā centrā rindojās mazi augi, kam viņš nezināja nosaukumu. Bonds izsaiņoja savas mantas un, apsēdies vienīgajā atzveltnes krēslā, izlasīja par kaitīgo vielu izvadīšanu no viņa organisma. Viņš uzzināja daudz ko par produktiem, par kuriem neko nebija dzirdējis, piemēram, par kālija viru, riekstu malumu un ēdienu ar mistisku nosaukumu - neraudzēta slldigā goba. Viņš bija nokļuvis līdz nodaļai par masāžu un pārdomāja nosacījumu, ka šī māksla iedalāma pieskārie­nos, glāstos, berzēšanā, mīcīšanā, ierivēšanā, izpliķēšanā un vibrācijā, kad iezvanījās telefons. Meitenes balss sacīja, ka misters Veins pēc pie­cām minūtēm gribēšot viņu redzēt pieņemšanas telpā A.

Misteram Veinam bija stingrs, sauss rokas­spiediens un skanīga, uzmundrinoša balss. Virs gludās pieres, maigajām, dzidri brūnajām acīm un atklātā kristieša smaida slējās kupls sirmu matu cekuls. Izskatījās, ka viņu patiesi ieprie­cina iespēja tikties ar Bondu un izrādīt par viņu interesi. Veina kungam mugurā bija ļoti tīrs virsvalks ar īsām piedurknēm, kas atsedza spē­cīgas, spalvainas rokas. Zem virsvalka vīdēja vi­sai neiederīgas, sīksvītrotas garās bikses. Kājās viņam bija sandales un konservatīvi pelēkas zeķes, un, kad viņš šķērsoja pieņemamo istabu, viņa soļi līdzinājās atsperīgiem palēcieniem.

Misters Veins lika Bondam novilkt visas drēbes, atstājot mugurā tikai apakšbikses. Ieraudzījis daudzās rētas, viņš pieklājīgi sacīja:

-   Ak, mūžs, izskatās, ka jūs esat pabijis daudzos karos, mister Bond.

-   Neveiksmīgs gadījums. Kara laikā, - bez­kaislīgi atteica Bonds.

-  Tiešām? Karš starp cilvēkiem ir briesmīga lieta. Tā, tagad, lūdzu, dziļi ieelpojiet!

Misters Veins izklausīja Bonda muguru un krūtis, izmērīja asinsspiedienu, nosvēra viņu un pierakstīja auguma garumu, pēc tam, licis apgulties uz medicīniskās kušetes uz vēdera, ar maigiem, prasmīgiem pirkstiem iztaustīja viņa locītavas un mugurkaulu.

Kamēr Bonds ģērbās, misters Veins pie rak­stāmgalda kaut ko steidzīgi pierakstīja. Beidzis rakstīt, viņš atlieca muguru.

-   Tā, mister Bond, es domāju, ka jums nav par ko īpaši raizēties. Asinsspiediens ir nedaudz paaugstināts, mugurkaula augšējā sektorā vēro­jamas nelielas osteopātiskas izmaiņas - starp ci­tu, pilnīgi iespējams, ka tās izraisa galvassāpes spriedzes situācijās - un neliela deformācija iegurņa labajā pusē, kuras dēj labais zarnu kauls ir nedaudz atvirzīts uz aizmuguri. Bez šaubām, tās ir kāda neveiksmīga kritiena sekas, - gaidot apstiprinājumu, Veina kungs pacēla skatienu.

-   Iespējams, - atteica Bonds.

Viņš nodomāja, ka neveiksmīgais kritiens droši vien gadījās, kad viņam kaut kad Ungāri­jas dumpja laikā 1956. gadā vajadzēja lēkt no Arlbergas ekspreša, lai izvairītos no sastapšanās ar Heinkeli un tā draugiem.

-   Nu tad tā, - misters Veins pavilka sev tu­vāk apdrukātu veidlapu un domīgi vilka ķeksīšus sarakstā. - Stingra diēta vienu nedēļu, lai atbrīvotos no toksīniem asinsritē. Tonizējoša masāža, irigācija, karstas un aukstas sēžas van­nas, osteopātijas ārstēšana un īss trakcijas kurss deformācijas novēršanai. Ar to vajadzētu pietikt, lai jūs atgūtu formu. Un pilnīgs miers, protams. Vienkārši atslābinieties, mister Bond! Cik noprotu, jūs esat ierēdnis. Jums nāks par labu uz laiku aizmirst raižpilno kancelejas darbu. - Piecēlies misters Veins pasniedza Bon­dam aizpildīto veidlapu. - Pēc pusstundas jūs gaidīs ārstniecības telpās, mister Bond. Nenāks par ļaunu sākt ārstēšanos nekavējoties.

-  Paldies, - paņēmis lapu, Bonds tajā ieska­tījās. - Starp citu, kas ir trakcija?

-   Medicīniskā ierīce mugurkaula izstaipīša- nai. Ļoti vērtīga lieta, - misters Veins ļoti mīlīgi pasmaidīja. - Neraizējieties par to, ko stāsta daži citi pacienti. Viņi to sauc par "kāķi". Jūs jau zināt, cik cilvēkiem var būt nejauka mēle.

-Jā.

Izgājis no pieņemšanas telpas, Bonds devās uz priekšu pa balto gaiteni. Kopējās telpās sēdē­ja cilvēki, kaut ko lasīja vai klusi sarunājās. Tie visi bija padzīvojuši vidusšķiras ļaudis, galve­nokārt sievietes, kam mugurā bija nepievilcīgi, vatēti ritasvārki. Siltais, blīvais gaiss un vecīgo sieviešu klātbūtne uzdzina Bondam klaustrofo- biju. Viņš šķērsoja vestibilu un, nonācis līdz parādes durvīm, izgāja brīnišķīgi svaigajā gaisā.

Domīgi soļodams pa kopto, šauro pievedce­ļu, Bonds ieelpoja lauru un zeltalietus pikanto smaržu. Vai viņš to spēs izturēt? Vai bija kāda iespēja izkļūt no šā elles cauruma, neizstājoties no dienesta? Dziļi iegrimis domās, viņš gandrīz saskrējās ar meiteni baltajā tērpā, kas steidzīgi iznāca no dzīvžogiem apaudzētā pievedceļa līkuma. Tajā pašā mirklī, kad meitene zobgalīgi uzsmaidīja Bondam, ceļa līkumā parādījās lielā ātrumā braucošs sārti violets Bentley un traucās viņai virsū. Mirklī, pirms meitene gan­drīz pakļuva zem automašīnas riteņiem, Bonds paspēra vienu veiklu soli, saņēma viņu ap vidukli un parāva sāņus. Kad Bentley, slīdot uz grantētā ceļa, apstājās, Bonds nolika meiteni zemē. Viņa labā roka glabāja atmiņas par pie­skārienu vienai skaistai krūtij. Meitene noteica:

-    Ah! - un pārsteigumā apstulbušu skatienu ielūkojās Bondam acīs. Tad, aptvērusi, kas tik­ko noticis, viņa aizelsusies sacīja: - Ak, paldies!

Viņa pagriezās uz automašīnas pusi. No va­dītāja sēdekļa nesteidzīgi iztrausās kāds vīrietis.

- Es ļoti atvainojos. Vai jums nekas nav no­ticis? - Tad viņa sejā atplaiksnīja atskārsme.

-   O! - viņš zīžaini sacīja. - Vai tik tā nav mana draudzene Patricija? Kā tev klājas, Petij? Vai gaidīji mani?

Vīrietis bija ārkārtīgi izskatīgs - siržu lauzējs ar tumši zeltainu ādu un rūpīgi apcirptām ūsām virs stingrām lūpām, kādas sievietēm parasti rādās sapņos. Viņa vaibsti liecināja par spāņu vai latīņamerikāņu asiņu klātbūtni, un viņam bija nekaunīgas, vērīgi brūnas acis, kas kaktiņos savādi jeb, kā sacītu sieviete, intriģējoši izliecās augšup. Viņš bija sportiska izskata, sešas pēdas garš, ģērbies vienkāršā laba griezuma smilškrāsas tvīda uzvalkā, kas nācis no "Andersona un Šeparda". Balts zīda krekls un tumšsarkana, punktaina kaklasaite, un tumši brūns, mīksts svīteris ar V veida kakla izgriezumu, kas izskatījās adīts no lamas vilnas. Bonds viņu novērtēja kā glītu kretīnu, kas dabū visas sievietes, ko vēlas, un, iespējams, dzīvo uz viņu rēķina, turklāt - dzīvo labi.

Meitene bija atguvusi līdzsvaru un stingrā balsi teica: - Jums tiešām vajadzētu būt uzma­nīgākam, grāf Lipe! Jūs taču zināt, ka pa šo ceļu vienmēr staigā pacienti un personāls. Ja nebūtu gadījies šis džentlmenis, - meitene uzsmaidīja Bondam, - jūs būtu mani sabraucis. Galu galā ir taču liels brīdinājuma uzraksts, kas aicina autovadītājus braukt piesardzīgāk.

-   Es ļoti atvainojos, mīļā. Es steidzos. Kavēju norunāto tikšanos ar labo misteru Veinu. Man, kā parasti, nepieciešama dekarbonizācija - šoreiz pēc divām Parīzē pavadītām nedēļām. - Pagriezies pret Bondu, viņš ar tikko jaušamu pārākuma pie­skaņu balsī sacīja: - Paldies, manu dārgo ser! Jums piemīt ātras reaģēšanas spēja. Un tagad, ja jūs mani atvainosiet…

Viņš pacēla roku un, iekāpis atpakaļ Bentley, aizlīgoja tālāk pa ceļu.

-  Tagad man tiešām jāsteidzas, - sacīja mei­tene. - Es šausmīgi kavējos.

Abi pagriezās un devās nopakaļ Bentley.

-   Vai jūs šeit strādājat? - viņu nopētījis, ap­vaicājās Bonds.

Viņa atbildēja, ka jā. Viņa strādājot Krūmā­jos trīs gadus. Viņai te patīkot. Un uz cik ilgu laiku viņš pats ieradies? Saruna par šo un to turpinājās vēl kādu laiku.

Meitene izskatījās sportiska. Ieraudzījis viņu uz ielas, Bonds būtu nodomājis, ka viņa spēlē tenisu, nodarbojas ar slēpošanu vai mākslas vingrošanu. Meitenei bija stingrs, labi veidots augums, kādi vienmēr piesaistīja Bonda uzmanību, un spirgta piemīlība, kas, ja nebūtu platās, visai kaislīgās mutes un tikko jaušamās valdonības, ko vīrietis uztver kā izaicinājumu, šķistu gandrīz pavisam parasta. Viņai mugurā bija mistera Veina baltā virsvalka sievišķais variants, un pēc neslēptajām krūšu un gurnu līnijām bija noprotams, ka zem tā gandrīz nekā nebija. Bonds apvaicājās, vai meitenei nav garlaicīgi. Ko viņa dara savā brīvajā laikā?

Meitene uztvēra izaicinājumu ar smaidu un acumirklīgu atzinības skatienu. - Man ir automašīna. Es daudz braukāju apkārt. Un šeit ir brīnišķīgas pastaigu vietas. Turklāt vienmēr ierodas jauni cilvēki. Daudzi no viņiem ir ļoti interesanti. Piemēram, tas vīrietis mašīnā, grāfs Lipe. Viņš ierodas šeit katru gadu. Viņš man stāsta fantastiskas lietas par Tālajiem Austru­miem - Ķīnu un tā tālāk. Viņam ir kaut kāds bizness vietā, ko sauc par Makao. Tas ir netālu no Honkongas, vai ne?

- Jā, pareizi.

Tātad ieslīpās acis liecināja par ķīniešu asiņu piejaukumu. Būtu interesanti uzzināt vi­ņa izcelsmi. Iespējams, portugāļu, ja jau grāfs saistīts ar Makao.

Viņi bija nonākuši līdz ieejai.

Aiz siltā vestibila durvīm meitene sacīja: - Nu, tagad man jāskrien. Vēlreiz paldies! - Viņa apvel­tīja Bondu ar smaidu - par godu reģistratorei, kas abus novēroja, tas bija pilnīgi neitrāls. - Es ceru, ka jums šeit patiks.

Meitene aizsteidzās uz ārstniecības telpu pusi. Nenolaizdams skatienu no apaļīgi stingra­jiem gurniem, Bonds viņai sekoja. Ieskatījies i okaspulkstenī, viņš ari devās lejup pa kāpnēm uz nevainojami balto pagrabstāvu, kas tikko jaušami smaržoja pēc olīveļļas un dezinfekcijas šķīduma.

Aiz durvīm, uz kurām bija rakstīts Kungu dziedniecība, viņu savās rokās pārņēma masie­ris garās biksēs un džersija apakškreklā. Bonds izģērbās un, apsējis ap vidukli dvieli, sekoja vīrietim cauri garajai telpai, kas ar plastikāta aizkariem bija sadalīta nelielās kabīnēs. Pirmajā kabīnē viens otram blakus, sviedriem līstot pār zemenēm līdzīgajām sejām, elektrosegu vannās gulēja divi vecāki vīri. Nākamajā nodalījumā atradās divi masāžas galdi. Uz viena zem masiera spēcīgajām rokām neķītri zvārojās jau­nāka, bet ļoti resna vīrieša bālais, uzburbušais ķermenis. Iekšēji tam visam pretodamies, Bonds noņēma savu gurnu apsēju un, apgūlies uz vēdera, ļāvās negantākajai dziļajai masāžai, ko savā mūžā bija pieredzējis.

Neskaidri, caur uzvilkto nervu smilkstiem un muskuļu un audu smeldzei viņš dzirdēja, kā resnais vīrietis aiziet un pēc mirkļa viņa vietu ieņem nākamais pacients. Viņš dzirdēja, kā ma­sieris saka: - Baidos, ka mums būs jānoņem rokaspulkstenis, ser.

Izkoptā, zīžainā balss, ko Bonds acumirkli pazina, valdonīgi sacīja: - Muļķības, mans dārgais draugs. Es braucu šurpu katru gadu, un man vienmēr Jāvuši to paturēt uz rokas. Es to labāk atstāšu, ja jums nav iebildumu,.

-   Atvainojiet, ser. - Masiera balss skanēja pieklājīgi, bet stingri. - Acīmredzot jūs ārstējis kāds cits. Rokassprādze traucēs asinsriti, kad es sākšu masēt roku un plaukstu. Ja jums nav iebildumu, ser.

Mirkli valdīja klusums. Bonds gandrīz fiziski sajuta, kā grāfs Lipe pūlas savaldīties. Vārdi, kad tie sekoja, tika izspjauti pār lūpām ar saturam neatbilstošu, kā šķita Bondam, negantumu.

-  Tad ņemiet to nost.

"Lai velns jūs parauj!" nemaz nevajadzēja skaļi sacīt. Šī frāze nepārprotami karājās gaisā.

-   Paldies, ser!

Pēc īsa brīža sākās masāža.

Sīkais starpgadījums Bondam šķita savāds. Pats par sevi saprotams, ka, ierodoties uz masā­žu, rokaspulksteni noņem. Kāpēc vīrietis gribēja to paturēt? Tas šķita Joti bērnišķīgi.

-  Lūdzu, pagriezieties uz otriem sāniem, ser!

Bonds paklausīja. Tagad viņš varēja brīvi

kustināt galvu. Viņš neuzkrītoši pameta skatienu pa labi. Grāfs Lipe bija aizgriezis seju. Viņa kreisā roka nokarājās pār galda malu. Ap grāfa plauk­stas locītavu, vietā, kur beidzās iedegums, kā rokassprādze stiepās josla gandrīz baltas miesas. Joslas vidū, kur bija atradies pulkstenis, uz ādas vīdēja sarkani ietetovēta zīme. Tā atgādināja ma­zu līkloci, ko šķērsoja divas vertikālas svītras.

Tātad grāfs Lipe negribēja, lai kāds pamana šo zirni! Būtu interesanti piezvanīt informācijas die­nestam un noskaidrot, vai viņiem zināms, kas tie par cilvēkiem, kas zem rokaspulksteņa nēsā šadas slepenas pazīšanās zīmes.

3. "KĀĶIS"

Ārstniecībai atvēlētajai stundai beidzoties, Bonds jutās tā, it kā viņa augums būtu izsūknēts un pēc tam izgriezts veļas rulli. Viņš apģērbās un, lādēdams M. vārgām kājām kāpa augšup pa kāpnēm uz vestibilu, kas, salīdzinājumā ar kai­luma un pazemojuma pasauli pagrabstāvā, šķita civilizācijas iemiesojums. Pie ieejas galvenajā zā­lē atradās divas telefona būdiņas. Komutators savienoja viņu ar vienīgo galvenās mītnes numu­ru, pa kuru Bondam bija atļauts zvanīt no ārējās līnijas. Viņš zināja, ka visi šādi ārējie zvani tiek uzraudzīti. Vaicājot pēc informācijas daļas, Bonds pazina dobjo tukšumu, kas nozīmēja, ka sarunu noklausās. Nosaucis savu numuru daļas priekšniekam, viņš uzdeva jautājumu, piebilstot, ka viņu interesējošā persona ir austrumniecis­kas, iespējams, portugāļu, izcelsmes. Pēc desmit minūtēm nodaļas priekšnieks viņam atbildēja.

- Tā ir tongu zīme, - viņa balss skanēja ieinteresēti. - Sarkanā zibens tongu. Neparasti, ka tās loceklis nav tīrasinīgs ķīnietis. Tā nav parasta pusreligioza organizācija. Organizācija ir absolūti krimināla. H nodaļai reiz iznāca ar viņiem darīšana. Viņi ir pārstāvēti Honkongā, bet centrs atrodas pāri līcim Makao. H nodaļa samaksāja lielu naudu, lai iedibinātu kuijeru dienestu līdz Pekinai. Darbojās kā pulkstenis, tāpēc viņi nolēma izmēģināt līniju ar nopietnā­kām lietām. Sekas bija nelāgas. Zaudējām pāris labāko H nodaļas vīru. Izrādījās, ka viņi strādā­juši diviem saimniekiem. Redlendam bija kaut kāds līgums ar šiem cilvēkiem. Ellišķīga jezga. Kopš tā laika viņi šad tad ir pieķerti narkotiku un zelta kontrabandā uz Indiju un tirdzniecībā ar baltajiem vergiem. Tie ir ietekmīgi ļaudis. Mūs interesē, vai esi atradis kādu pavedienu.

- Paldies, - sacīja Bonds. - Nē, man nav ne­kā konkrēta. Pirmoreiz dzirdu par tādu Sarkano zibeni. Došu ziņu, ja būs kādi jaunumi. Sveiks!

Bonds domīgi nolika klausuli. Cik intere­santi! Pie velna, ko šis cilvēks dara Krūmājos? Bonds izgāja no būdiņas. Viņa skatienu piesais­tīja kustība blakus būdiņā. Uzgriezis Bondam muguru, grāfs Lipe tikko bija pacēlis klausuli. Cik ilgi viņš jau bija būdiņā? Vai viņš dzirdēja Bonda jautājumus? Vai piezīmi? Pakrūtē iekņu­dējās. Šo sajūtu Bonds tik labi pazina. Tā bija zīme, ka viņš, iespējams, izdarījis bīstamu un muļķīgu kļūdu. Viņš ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja septiņi un trīsdesmit minūtes. Izgājis cauri zālei, Bonds nonāca vasaras verandā, kur pasniedza "pusdienas". Viņš nosauca savu vār­du pavecākai sievietei ar cerbera seju, kas stāvēja aiz garas letes. Ieskatījusies sarakstā, sieviete iesmēla viņam plastmasas krūzē karstu dārzeņu zupu. Bonds paņēma krūzi.

-  Tas ir viss? - viņš bažīgi vaicāja.

Sieviete nepasmaidīja.

-  Jums ir palaimējies, - viņa bargi teica. - Ba­došanās kursa laikā jūs nesaņemtu pat tik daudz. 'I\irklāt jūs varat dabūt zupu katru dienu pus­dienlaikā un divas tases tējas pulksten četros.

Bonds dzēlīgi uzsmaidīja sievietei. Paņēmis briesmīgo krūzi, viņš apsēdās pie viena no kafi­jas galdiņiem blakus logam ar skatu uz tumšo zālienu un, malkodams plāno zupu, vēroja dažus bēdu brāļus bezmērķīgi un bez spēka klīstam pa telpu. Tagad viņš pret šiem vrakiem juta kripatiņu līdzjūtības. Tagad viņš bija to kluba biedrs. Iesvētīts! Izdzēris zupu līdz pēdējam precīzi sagriezto burkānu kubiciņam, Bonds izklaidīgi izgāja no istabas, domādams par grāfu Lipi, domādams par miegu, bet vairāk par visu domādams par savu tukšo vēderu.

Pēc divām Krūmājos pavadītām dienām Bonds jutās briesmīgi. Viņš pastāvīgi juta vieg­las, nepārejošas galvassāpes, viņa acu baltumi bija kļuvuši dzeltenīgi un mēle pamatīgi aplikta. Viņa masieris sacīja, lai neraizējoties. Tā tam esot jābūt. To darot indes, kas atstājot viņa organismu. Apātijas pārņemts, Bonds neiebilda. Nekam vairs nebija nekādas nozīmes, izņemot vienīgo apelsīnu un karsto ūdeni brokastīs, karstas zupas krūzes un tējas tasītes, ko viņš pildīja ar brūno cukuru, vienīgo, ko pieļāva mis­ters Veins.

Trešajā dienā pēc masāžas un sēžas vannu šoka Bonda programmā bija paredzēta "osteopā- tiskā manipulācija un trakcija". Viņu nosūtīja uz citu nodalījumu pagrabā, kur valdīja pames­tība un klusums. Verot vajā norādītās durvis, Bonds gaidīja, ka ieraudzīs kādu spalvainu V-cilvēku, kas viņu gaida ar saspringtiem mus­kuļiem. (Viņš bija atklājis, ka V-cilvēks nozīmē Veselības-cilvēks. Elegants nosaukums naturo- pātam.) Bonds apstājās kā zemē iemiets. Blakus kušetei viņu gaidīja meitene (vai viņu sauca Patricija?), kuru viņš kopš pašas pirmās dienas vairs nebija redzējis. Aizvēris aiz sevis durvis, Bonds sacīja: - Augstais kungs! Tad lūk, ar ko jūs nodarbojaties!

Meitene bija pieradusi pie šādas reakcijas no pacientu vīriešu puses un jutās aizskarta. Viņa nepasmaidīja.

- Gandrīz divdesmit procentu osteopātu ir sie­vietes, - viņa noteica lietiskā tonī. - Izģērbieties, lūdzu! Novelciet visu, izņemot apakšbikses. - Kad Bonds uzjautrināts paklausīja, meitene lika vi­ņam nostāties savā priekšā. Viņa apgāja Bondam apkārt, pētot viņu ar skatienu, kurā nebija nekā cita, kā vien profesionāla interese. Neizteikuši nevienu piezīmi par viņa rētām, meitene lika Bondam apgulties uz kušetes uz vēdera un ar spēcīgām, precīzām un ļoti profesionālām kustī­bām sāka staipīt un ievilkt viņa locītavas.

Bonds drīz vien atskārta, ka meitene ir ārkār- I īgi spēcīga. Šķita, ka viņa muskuļainais, diezgan nepakļāvīgais augums viņai nesagādā ne mazā­kās grūtības. Bonds juta nožēlu par attiecību neitralitāti, kas valda starp pievilcīgu meiteni un puskailu vīrieti. Procedūras beigās meitene lika viņam piecelties un sažņaugt plaukstas viņai aiz kakla. Viņas acīs, kas atradās tikai dažu collu at­tālumā no Bonda acīm, bija vērojama vienīgi pro­fesionāla uzmanība. Viņa spēji atkāpās, droši vien, lai atslābinātu viņa mugurkaulu. Tas nu Bondam bija par daudz. Pašās beigās, kad meite­ne lika atlaist vaļā rokas, viņš izdarīja pavisam ko citu. Saņēmis rokas ciešāk, Bonds spēji pavilka viņas galvu uz savu pusi un cieši noskūpstīja uz lūpām. Veikli pieliekdamās, meitene aši izslīdēja no viņa skāviena un, piesārtušiem vaigiem un dusmās spīdošām acīm, atliecās taisni. Bonds vi­ņai uzsmaidīja, zinot, ka nekad mūžā vēl nav tik maz trūcis līdz pliķim, turklāt pamatīgam pliķim.

-  Viss ir ļoti labi, - viņš sacīja, - bet es citādi nevarēju. Ar tādu muti kā tev nevajadzētu strā­dāt par osteopātu.

Dusmas viņas skatienā mazliet rimās.

-   Pēdējoreiz, kad tas notika, vīrietim vaja­dzēja braukt projām no šejienes ar nākamo vilcienu, - viņa sacīja.

Bonds sāka smieties. Viņš paspēra draudīgu soli tuvāk meitenei.

-   Ja es zinātu, ka ir cerība tikt no šejienes projām, es noskūpstītu tevi vēlreiz.

-   Nemuļķojies! - viņa sacīja. - Tagad savāc savas mantas. Tev paredzēta pusstundu ilga trakcija. - Viņa drūmi pasmaidīja. - Domājams, ka tas tevi nomierinās.

-   Nu labi, - īdzigi noteica Bonds. - Tikai ar noteikumu, ka nākamajā brīvdienā ļausi, lai tevi kaut kur aizvedu.

-  To mēs vēl redzēsim. Atkarībā no tā, kā tu uzvedīsies nākamās procedūras laikā.

Viņa atvēra dunas. Paņēmis savas drēbes, Bonds devās laukā, pie ieejas gandrīz saskrieda- mies ar vīrieti, kas nāca iekšā. Tas bija grāfs Lipe, ģērbies brīvās biksēs un pelēkā vējjakā. Viņš izlikās Bondu neredzam. Smaidot pamājis, viņš sacīja meitenei: - Te nu nāk jērs uz kautu­vi. Ceru, ka jūs šodien nejūtaties pārāk spēcīga.

Viņa acis apburoši iemirdzējās.

-    Sagatavojieties, lūdzu! - mundri sacīja meitene. - Es tūlīt atgriezīšos, tikai nogādāšu Bonda kungu uz trakcijas galda. - Viņa Bondam pa priekšu devās projām pa gaiteni.

Atvērusi durvis uz nelielu priekšistabu, viņa lika Bondam nolikt apģērba gabalus uz krēsla un atvilka plastikāta aizkarus, kas nošķīra priekštelpu no blakustelpas. Tieši aiz aizkariem atradās savāda izskata medicīniskā kušete no ādas un spīdīga alumīnija. Bondam tā nepavi­sam nepatika. Kamēr meitene rosījās ap siksnām, kas bija pievienotas trim polsterētām sekcijām uz skrituļiem, Bonds ar aizdomām nopētīja visu ierīci. Zem kušetes atradās spēcīgs elektromotors. Piestiprinātā plāksnīte vēstīja, ka las ir Herkulesa motorizētais trakcijas galds. No motora uz katru no trim polsterētajām sekcijām kā makšķerkāti stiepās elektropievadi, kas beidzās ar spailēm, pie kurām bija piestiprināti trīs siksnu komplekti. Pacēluma priekšā, uz ku­ra vajadzētu atrasties pacienta galvai, apmēram viņa sejas līmenī atradās liela ciparnīca, kas rā­dīja spiedienu mārciņās, iedaļām beidzoties pie atzīmes 200. Pēc 150 lb cipari bija iekrāsoti sarkani. Zem galvgaļa atradās turekļi pacienta rokām. Bonds drūmi ievēroja, ka tos klāj, iespē­jams, sviedru traipi.

-   Lūdzu, apgulieties šeit uz vēdera!

Meitene turēja gatavībā siksnas.

-    Nē, kamēr jūs man nepateiksiet, ko šis aparāts dara. Man nepatīk tā izskats, - iecirtās Bonds.

-  Tā vienkārši ir ierīce muguras staipīšanai. Jums ir viegli audu bojājumi. Tos var mazināt. Turklāt mugurkaula apakšdaļas labajā pusē ir neliela deformācija. Ari to var labot. Tas nemaz nešķitīs tik briesmīgi. Tikai velkoša sajūta. Pa­tiesībā ļoti nomierinoši. Diezgan daudzi pacienti iemieg.

-   Šis neiemigs, - stingri noteica Bonds. - Cik lielu spiedienu jūs man gatavojat? Kāpēc augšē­jie cipari ir iekrāsoti sarkani? Vai esat pārlieci­nāta, ka mani nesaplēsīs gabalos?

-  Nemuļķojieties! - mazliet nepacietīgi noteica meitene. - Protams, ja jauda ir pārāk liela, tas var kļūt bīstami. Taču es sākšu tikai ar 90 mārciņām un pēc katrām piecpadsmit minūtēm ienākšu pārbaudīt, kā jums klājas, līdz beigās droši vien nonāksim līdz 120 mārciņām. Nāciet nu! Mani gaida vēl viens pacients.

Bonds negribīgi uzkāpa uz kušetes un, ap­gūlies uz vēdera, iespieda degunu un muti dziļā spraugā kušetes galvgalī.

-   Ja jūs mani nogalināsiet, es jūs iesūdzē­šu, - viņš noteica ādas slāpētā balsī.

Viņš juta, kā siksnas cieši apņem viņa krū­tis un pēc tam gurnus. Kad meitene pieliecās, lai aizsniegtu vadības sviru blakus lielajai ciparnīcai, viņas svārki viegli pieskārās Bonda vaigam. Motors sāka gaudot. Siksnas savilkās un atlaidās, savilkās un atlaidās. Bondam šķita, ka viņa augumu stiepj gigantiskas rokas. Sajūta bija dīvaina, taču ne nepatīkama. Bonds ar grūtībām pacēla galvu. Adata ciparnīcā atradās pie iedaļas, kas rādīja deviņdesmit. Brīžos, kad zobrati, ritmiski kustoties, sakodās un atlaidās, izklausījās, ka aparāts ar dzelzs žokļiem klusi zviedz kā mehānisks ēzelis.

-  Vai jūtaties labi?

-Jā.

Viņš dzirdēja, kā meitene iziet cauri plas­tikāta aizkariem un kā noklikšķ ārdurvis. Bonds ļāvās mīkstajam ādas pieskārienam viņa vaigam, pastāvīgajai velkošajai sajūtai mugurā un hipnotiskajai mehānisma dūkšanai un gaudošanai. Tiešām nebija nemaz tik slikti.

Cik muļķīgi, ka viņš bija raizējies!

Pēc stundas ceturkšņa viņš atkal dzirdēja, kā noklikšķ ārdurvis un nočaukst aizkari.

-  Jūtaties labi?

-  Viss kārtībā.

Viņa redzeslokā nonāca meitenes plauksta, kas pagrieza sviru. Bonds pacēla galvu. Adata uzrāpās līdz 120. Tagad vilkšana bija kļuvusi tie­šām spēcīga un mašīnas troksnis daudz skaļāks.

Meitene pielieca galvu pavisam tuvu viņa sejai un mierinoši uzlika plaukstu Bondam uz pleca.

-   Vēl palicis tikai viens stundas ceturksnis, - viņa sacīja skaļā balsī, lai pārspētu zobratu troksni.

-   Lai notiek! - Bonda balss skanēja piesar­dzīgi.

Viņš izmēģināja jauno mehānisma iedarbību uz savu augumu. Aizkari nošalca. Tagad ārdurvju klikšķi apslāpēja mašīnas troksnis. No jauna ļaudamies ritmam, Bonds atkal atslābinājās.

Bija pagājušas varbūt piecas minūtes, kad niecīga gaisa kustība pie sejas lika Bondam at­vērt acis. Viņa acu priekšā atradās roka, vīrieša roka, kas klusi sniedzās pēc akseleratora sviras. Bonds, sākumā kā hipnotizēts, bet pēc tam ar pieaugošām šausmām, vēroja, kā plauksta lēnām spiež sviru, līdz siksnas kā trakas sāk raustīt viņa ķermeni. Bonds sāka kliegt - kaut ko, viņš pats nezināja ko. Visu viņa augumu satricināja lielas sāpes. Bonds izmisīgi pacēla galvu un vēlreiz iekliedzās. Adata uz ciparnīcas drebēja pie 200! Viņa galva atkrita atpakaļ. Sviedru aizmiglotu skatienu viņš vēroja, kā roka klusi atlaiž sviru. Roka apstājās pusceļā un pa­griezās ar delnu tieši Bondam zem acīm. Pašā vidū bija saredzams sarkanais tetovējuma līklo­cis ar divām šķērssvītrām. Tuvu viņam pie auss balss sacīja: - Tu vairs nebāzīsi savu degunu, kur nevajag, mans draugs.

Pēc tam vairs nebija nekā, tikai skaļi gaudo­ja un vaidēja mašīna, un siksnas, plēšot viņa augumu uz pusēm, griezās miesā. Sviedriem aumaļām plūstot un pilot no ādas spilveniem uz grīdas, Bonds vēlreiz vārgi iekliedzās.

Tad pēkšņi iestājās tumsa.

4. TĒJA UN NAIDĪGUMS

Varētu teikt, ka ķermenis nesaglabā atmiņas par sāpēm. Jā, tas abscess, tas lauztais kauls sāpēja, bet, kā tas sāpēja un cik stipri, smadzenes un nervi drīz vien aizmirst. Citādi ir ar patīkamām sajūtām: smaržu, garšu, īpašo skūpsta tekstūru. To visu iespējams atsaukt atmiņā. Dzīvibai atgriežoties ķermenī, Bonds nedroši izdzīvoja sa­vas sajūtas, pārsteigts, ka sāpju tīkls, kas tik cieši bija turējis savā varā viņa augumu, tagad pilnībā izzudis. Tiesa, mugura smeldza, it kā katrs skrie­melis atsevišķi būtu kults ar koka rungām, bet šīs sāpes bija pazīstamas, viņš tās zināja un tāpēc spēja pār tām valdīt. Dedzinošais viesulis, kas bija iekļuvis viņa ķermeni un pilnībā to pārņēmis, aiz­stājot viņa identitāti ar savējo, bija aizjoņojis. Kā tas bija? Kam tas līdzinājās? Bonds spēja atcerē­ties vienīgi to, ka esamības skalā sāpes viņu bija padarījušas zemāku par sauju zāles tīģera mutē.

Balsu murdoņa kļuva skaidrāka.

-  Kas jums vispirms lika saprast, ka kaut kas nav kārtībā, Fēringa jaunkundz?

-  Troksnis, mehānisma skaņa. Es tikko biju beigusi procedūru. Pēc dažām minūtēm sadzir­dēju troksni. Nekad nebiju dzirdējusi, ka šī ierīce strādātu tik skaļi. Nodomāju, ka varbūt durvis palikušas vaļā. Es pat neraizējos, tikai piegāju pārbaudīt. Un tad es to ieraudzīju. Indikators rādīja 200! Parāvu sviru, noņēmu siksnas, pēc tam aizskrēju uz operāciju zāli, sameklēju kora- mīnu un injicēju viņam to vēnā - vienu kubu. Pulss bija briesmīgi vājš. Pēc tam zvanīju jums.

-   Šķiet, ka jūs esat darījusi visu iespējamo, Fēringa jaunkundz. Un esmu pārliecināts, ka jūs notikušajā neesat vainojama. - Mistera Veina bal­sī skanēja šaubas. - Ļoti nelaimīgs gadījums. Droši vien pacients pats kaut kā parāvis sviru. Varbūt viņš eksperimentēja. Viņš pavisam viegli varēja padarīt sev galu. Mums jāpaziņo par noti­kušo kompānijai un jāliek, lai viņi veic kaut kādus drošības pasākumus.

Kāda plauksta nedroši satvēra Bonda plaukstas locītavu, meklējot pulsu. Bonds nodomāja, ka laiks no jauna atgriezties pasaulē.

Viņam steidzami jāsameklē ārsts, īsts ārsts, nevis kāds no šiem rīvēto burkānu tirgoņiem. Viņā uzbangoja spējš dusmu vilnis. Tā ir tikai M vaina. M ir jucis! Pēc atgriešanās galvenajā pārvaldē viņiem būs jāizrunājas. Ja nepiecie­šams, viņš ies tālāk - vērsīsies pie pārvaldes priekšniekiem, kabineta, premjerministra. M ir bīstams vājprātīgais - viņš apdraud valsti. Bon­dam jāglābj Anglija. Viņam prātā šaudījās vārgas, histēriskas domas, jaukdamās kopā ar grāfa Lipes spalvaino roku, Patricijas Fēringas lūpām, karstas dārzeņu zupas garšu un, apziņai atkal zūdot, ar mistera Veina balsi, kas pama­zām attālinājās. - Strukturālu bojājumu nav. Skarti tikai nervu gali. Un, protams, šoks. Jūs pati parūpēsieties par šo pacientu, Fēringas jaunkundz. Atpūta, siltums un effleurage. Vai saprat…?

•••

Atpūta, siltums un effleurage. Kad Bonds atkal atguvās, viņš gulēja uz vēdera savā gultā, un visu viņa augumu apņēma visliegākās sa­jūtas. No apakšas viņu maigi sildīja elektriskā sega, bet mugura kvēloja divu lielu solārija lam­pu siltumā. Divas, šķiet, vissamtainākajā kažok­ādā ietērptas plaukstas ritmiski slīdēja augšup un lejup pa visu viņa augumu no kakla līdz pat ceļgaliem. Bonds gulēja un Jāvās šai maigajai, gandrīz iznīcinoši glāsmainajai sajūtai.

-   Vai to sauc par effleurage? - viņš beidzot apvaicājās.

-  Es jau domāju, ka esat atguvis samaņu, - klusi sacīja meitene. - Jūsu ādas tonuss piepeši mainījās. Kā jūs jūtaties?

-   Brīnišķīgi. Bet justos vēl labāk, ja varētu dabūt dubulto viskiju ar ledu.

Meitene iesmējās.

-   Misters Veins sacīja, ka jums vislabāk derē­šot pieneņu tēja. Taču es nodomāju, ka kaut kas stimulējošs nenāktu par ļaunu, tāpēc paņēmu līdzi brendiju. Tikai šoreiz. Ledus ari būs pie­tiekamā daudzumā, jo jūs tūlīt dabūsiet ledus kompresi. Vai tiešām vēlaties brendiju? Pagaidiet, es jūs pārsegšu ar ritasvārkiem, un tad palūko­jiet, vai varat pagriezties. Es neskatīšos.

Bonds dzirdēja, kā tiek pastumtas lampas. Viņš nedroši pagriezās uz sāniem. Trulā smel­dze atgriezās, bet tad pamazām pārgāja. Viņš piesardzīgi pārcēla kājas gultas malai un piecēlās sēdus.

Patricija Fēringa stāvēja viņa priekšā tīra, bal­ta, nomierinoša un iekārojama. Vienā rokā viņa turēja pāri smagu ūdeļādas pirkstaiņu, tikai kažokāda klāja plaukstas daļu, nevis cimda virs­pusi. Otrā rokā bija glāze. Viņa pasniedza glāzi. Dzerot brendiju un klausoties ledus gabaliņu nomierinošajā šķindā, Bonds nodomāja: šī ir pati brīnišķīgākā meitene pasaulē. Es no viņas nešķir- šos. Viņa katru dienu taisīs man effleurage un laiku pa laikam iedos labu, kārtīgu dzērienu.

Tā būs ļoti skaista dzīve. Uzsmaidījis meitenei, viņš pastiepa tukšo glāzi un sacīja: - Vēl.

Viņa iesmējās, galvenokārt aiz atvieglojuma, ka viņš atkal ir pavisam dzīvs.

Paņēmusi glāzi, viņa sacīja: - Nu labi, vēl vienu. Tikai neaizmirsti, ka tu dzer tukšā dūšā. Tev var kļūt nelabi.

Brendija pudele apstājās pusceļā. Viņas skatiens pēkšņi kļuva vēss un pētošs.

-   Un tagad tev jāmēģina man pastāstīt, kas notika. Vai tu nejauši pieskāries svirai? Tu mūs visus briesmīgi pārbiedēji. Nekas tamlīdzīgs agrāk nav noticis. Zini, trakcijas galds ir pilnīgi drošs.

Bonds mīlīgi ieskatījās viņai acīs un apstipri­noši pamāja:

-   Protams. Es tikai mēģināju ērtāk iekārto­ties. Sagrozījos un - tiešām atceros - mana plauk­sta atsitās pret kaut ko diezgan cietu. Droši vien tā bija svira. Neko vairāk neatceros. Droši vien man ļoti palaimējās, ka tu tik ātri atnāci.

Meitene pasniedza viņam piepildīto glāzi.

-   Nu, tagad tas ir pāri. Paldies Dievam, ka nekas nav neatgriezeniski sastiepts. Vēl divas dienas, un jūs pilnībā atveseļosieties. - Visai ap­mulsusi viņa apklusa. - Ak, un misters Veins lūdz, vai jūs nevarētu paturēt notikušo, šīs nepatikšanas, pie sevis. Viņš negribētu, lai citi pacienti sāk raizēties.

"Saprotama lieta," nodomāja Bonds. Viņš spēja iztēloties avīžu virsrakstus. DABAS KLĪNIKĀ PACIENTAM GANDRĪZ SARAUSTA IX>CEKĻUS.

VAINĪGA KĀĶA MAŠĪNA. VESELĪBAS MINISTRI­JA NOSKAIDRO LIETAS APSTĀKĻUS.

-   Protams, es neko neteikšu. Galu galā tā bija mana vaina. - Viņš iztukšoja glāzi, atdeva to meitenei un piesardzīgi atkal apgūlās. - Tas bija lieliski, - viņš teica. - Varbūt mani varētu vēl mazliet paārstēt ar ūdeļādām? Starp citu. Vai tu mani precēsi? Tu esi vienīgā meitene, ko esmu sastapis, kas zina, kā pareizi jāārstē vīrietis.

Viņa iesmējās.

-   Nemuļķojieties! Un pagriezieties uz vēdera! Jūsu mugura ir tā, kas jāārstē.

-   Kā tu to zini?

Pēc divām dienām Bonds bija atgriezies dabas dziedniecības krēslainajā pasaulē. Ikdienas ritmā ietilpa karsta ūdens glāze agri no rīta, apelsīns, ko, bez šaubām, precīzi simetriskās šķēlītēs ar kādu veiklu aparātu bija sagriezusi diētas māsa, pēc tam procedūras, karsta zupa, diendusa un tukša, bezmērķīga pastaiga vai brauciens ar auto­busu līdz tuvākajai tējnīcai, lai iebaudītu neatsve­ramās spēcinošās tējas tases ar brūno cukuru. Bonds ienīda un nicināja tēju, šo pliekano, maigo, laiku paņemošo masu opiju, bet tukšā dūšā un viņa drudžainajā stāvoklī cukura dzēriens iedar­bojās gandrīz kā alkohols. Trīs izdzertas tasītes iedarbojās varbūt ne gluži kā stiprs alkoholisks dzēriens, bet vismaz kā puspudele šampanieša ārpasaulē, īstajā dzīvē. Bonds iepazina visus tos nožēlojamos opija midzeņus - Rožu kotedžu, no kuras viņš izvairījās pēc tam, kad sieviete bija likusi viņam samaksāt par iztukšoto cukurtrau­ku, Veco šķūni, kas viņu uzjautrināja, jo bija īsts grēka perēklis, kur uz galdiem sakrauti lieli šķīvji ar smalkmaizītēm, kas smaržoja tik nepārvarami kārdinoši. Transporta kafejnīcu, kur indiešu tēju pasniedza melnu un stipru un kravas mašīnu šoferi ienesa sev līdzi sviedru, benzīna un lielās pasaules smakas (Bonds atklāja, ka visi viņa ju­tekļi, it sevišķi aukslējas un deguns, brīnumainā kārtā bija kļuvuši daudz asāki), un duci citu lauku kotedžām līdzīgu noslēgtu vietiņu, kur padzīvojuši pāri, atbraukuši ar Ford Populārs un Morris Minors, klusināti sarunājās par bērniem, vārdā Ronijs un I>enijs vai Pērla un Etele, un ēda maziem kumosiņiem ar pašiem zobu galiem un nesacēla ne mazāko troksnīti ar tējas piederu­miem. Tā bija pasaule, kuras nožēlojamā izsmal­cinātība un pareizums normālos apstākļos būtu Bondam uzdzinis riebumu. Tagad, kad viss, kas piederēja pie viņa skarbās, straujās un pamatā netīrās dzīves, viņam bija atņemts, badošanās iztukšots un novārdzis, Bonds kaut kādā veidā bija atguvis bērnības nevainību un šķīstību. Viņa prāta stāvoklim bija pilnībā pieņemama naivitāte un pilnīgais garšas, pārsteiguma, satraukuma trūkums, kas apņēma vārdu "jauka-tase-tējas", "pašceptas kūkas" un "vienu-vai-divas-šķēlītes" sterilo pasauli.

Neparasti bija tas, ka Bonds nespēja atcerē- lles, kad vēl būtu tik labi juties - viņš nejutās spēcīgs, bet nebija nekādas smeldzes vai sāpju. I 'ēc desmit miegā nogulētām stundām dienā acis nn āda bija skaidras, pats galvenais, bija pa­zudusi urdošā vainas izjūta, kas viņu pārņēma no rītiem, lēnām saēdot organismu. Tas šķita biedējoši. Vai viņa personība pamazām pārvēr­šas? Vai viņš zaudē savu jēgu, savu būtību, savu identitāti? Savus netikumus, kas bija tik nozīmīga daja viņa žēlastību nepazīstošajā, cietsirdīgajā, skarbajā raksturā? Par ko viņš lagad pārtop? Par maigu, sapņojošu, lādzīgu Ideālistu, kas bez nožēlās pametīs dienestu un kļūs par cietumu apmeklētāju, interesēsies par ļaunicšu klubiem, maršēs protesta demonstrā­cijās, cīnoties pret atombumbu, ēdīs riekstu kotletes, mēģinās labot pasauli?

Dienu no dienas aizvien vairāk padodoties V-dziedniecībai, Bonds būtu raizējies vairāk, ja nezinātu, ka nekad mūžā neatteiksies no trim apsēstībām, kas piederēja pie viņa iepriekšējās dzīves, - no kaislīgām ilgām pēc lielas porcijas Spaghetti Bolognese ar lielu daudzumu sasmal­cinātu ķiploku, ko papildina pudele vislētākā, visnenorūgušākā Chianti (tīrākās mocības viņa tukšajam vēderam un nobadināto aukslēju asajai garšas izjūtai), nepārvaramajai tieksmei pēc Patricijas Fēringas spēcīgā, gludā auguma un mērķtiecīgajām domām par veidiem un līdzek­ļiem, kā novilkt ādu pār acīm grāfam Lipem.

Pirmajiem diviem vajadzēs pagaidīt, lai gan mokošas domas par to, kā, ticis laukā no Krū­mājiem, viņš pirmajā dienā negausīgi notiesās abas maltītes, bieži nodarbināja Bonda prātu. Toties darbs pie projekta, kas saistīts ar grāfu Lipi, jau bija sācies kopš mirkļa, kad Bonds turpināja ārstniecības kursu.

Ar to pašu bezkaislīgo mērķtiecību, ko viņš būtu vērsis pret ienaidnieka aģentu, teiksim, Stokholmas vai Lisabonas viesnīcā kara laikā, Džeimss Bonds sāka izsekot otru vīrieti. Tērzējot ar Patriciju Fēringu, viņš sāka meiteni pastipri­nāti iztaujāt par dienas kārtību Krūmājos.

- Bet kā gan personāls var atrast laiku len­čam? Tas Lipe izskatās ļoti labā formā. Ak, viņš rūpējas par sava vidukļa apkārtmēru?! Vai tad aptaukošanos nevar novērst ar elektriskajām segām? Nē, es neesmu redzējis turku pirtis. Vajadzēs kādu dienu paskatīties.

Savukārt masierim viņš vaicāja: - Pēdējā lai­kā nemaz neesmu redzējis to svarīgo personu, grāfu, kā viņu tur sauca - Ripe? Hipe? Ak, jā, Lipe. Ak tā, katru dienu pusdienlaikā? Vajadzēs pamēģināt man arī dabūt to pašu laiku. Jauki būtu just skaidrību visu atlikušo dienu. Un pēc tam, kad būsiet beiguši masāžu, es labprāt gri­bētu izmēģināt turku pirtis. Vajag labi izsviedrē- ties.

Tā, gluži nevainīgi, fragmentu pa fragmen­tam, Džeimss Bonds izstrādāja rīcības plānu - plānu, kas dotu iespēju viņam palikt vienatnē ar I ipi un aparātiem skaņu necaurlaidīgajās pro­cedūru telpās.

Citas iespējas nebija. Līdz procedūrām, kas notika pusdienlaikā, grāfs Lipe uzturējās savā Istabā galvenajā ēkā. Pēcpusdienās viņš aizšā­vās prom savā violetajā Bentley - šķiet, uz Born- inutu, kur viņam bija "darīšanas". Vakara dežurants viņu ielaida katru vakaru ap pulksten vienpadsmitiem. Kādu pēcpusdienu - klusajā stundā - atslēdzis grāfa Lipes istabas durvis ar Jēlas atslēgu, ko bija pagatavojis no šim nolū­kam Vašingtonā nopirktas bērnu lidmašīnas gabala, Bonds iezagās viņa istabā. Pedantiski pārmeklējis telpu, viņš neko neatrada. Bonds uzzināja vienīgi to, ka grāfs daudz ceļo. Par to liecināja apģērba gabali - krekli no Charvet, kaklasaites no Tripler, Dior un Hardy Amies, apavi no Peel un jēlzīda pidžamas no Honkon- gas. Tumšsarkanā kazādas ceļasoma varēja glabāt noslēpumus, uņ Bonds to uzlūkoja, rota­ļādamies ar grāfa Wilkinson žileti. Taču nē! Labāk lai atriebība, ja to iespējams īstenot, nāk no zila gaisa.

Tajā pašā pēcpusdienā, dzerot plāno tēju, Bonds apkopoja niecīgās zināšanas par grāfu Lipi. Viņš bija apmēram trīsdesmit gadu vecs, patika sievietēm un fiziski, spriežot pēc kailā auguma, ko Bonds bija redzējis, šķita ļoti spē­cīgs. Viņā ritēja portugāļu asinis ar nelielu ķīniešu piejaukumu, un viņš izskatījās bagāts. Ar ko Lipe nodarbojas? Kāda ir viņa profesija?

Pirmajā bridi Bonds būtu noturējis viņu par iesīkstējušu dīkdieni no Rilz bāra Parīzē, Palace Sentmoricā, Carlton Kannās - tādu, kas labi prot triktraku, polo. ūdensslēpošanu un dzīvo uz sieviešu rēķina. Taču Lipe bija dzirdējis, ka Bonds par viņu interesējas, un ar to pietika, lai notiktu vardarbība - ļaunprātīga rīcība, ko viņš veikli un aukstasinīgi bija paveicis pēc procedū­ras, uzzinot no Patricijas piezīmes, ka Bonds šajā laikā būs viens pats uz trakcijas galda. Šī rīcība, iespējams, bija domāta kā brīdinājums, bet tikpat labi tās mērķis varēja būt viņa nāve, jo Lipe varēja tikai nojaust, kā uz mugurkaulu iedarbosies 200 mārciņu liela jauda. Kāpēc? Kas ir šis cilvēks, kam tik daudz slēpjama? Un kādi ir viņa noslēpumi? Bonds pārlēja brūnā cukura pauguru savā tasē ar pēdējo tējas lāsi. Viens bija skaidrs - noslēpumi bija lieli.

Bonds ne mirkli nebija nopietni domājis ziņot pārvaldei par Lipi un to, ko tas viņam nodarījis. Viss notikušais uz Krūmāju fona šķita tik neti­cams un bezgala smieklīgs. Un nezin kā gadījās, ka Bonds, šis rīcības cilvēks un attapības iemie­sojums, notikušajā izskatījās gandrīz kā muļķis - karsta ūdens un dārzeņu zupas diētas novājināto izlūkdienesta varoni piesien pie kaut kā, kas līdzi­nās moku ratam, pēc tam ierodas kāds vīrietis, vienkārši parauj sviru par dažām iedaļām zemāk un pārvērš varoni par trīcošu želeju! Nē! Te bija iespējams tikai viens - privāts - risinājums, dots pret dotu! Varbūt vēlāk, lai apmierinātu ziņkāri- bu, viņš varētu izsekot grāfa Lipes gaitas - pār­baudīt slepenā informācijas dienesta un kriminā­lās izmeklēšanas departamenta arhīvus, paintere­sēties Honkongas nodaļā. Taču pašlaik Bonds izturēsies klusi, turēsies tālāk no grāfa Lipes ceļa un pedantiski izplānos labāko atriebības veidu.

Kad pienāca četrpadsmitā, pēdējā, diena Krū­mājos, Bondam viss bija skaidrs - laiks, vieta un paņēmiens.

Pulksten desmitos misters Džošua Veins pieņēma Bondu, lai veiktu pēdējo medicīnisko apskati. Kad Bonds ienāca pieņemšanas telpā, misters Veins stāvēja pie atvērta loga un izdarīja dziļās elpošanas vingrojumus. Pēdējoreiz pama­tīgi izelpojis caur nāsīm, viņš pagriezās, lai apsveiktu Bondu ar "Ah! Bisto!" izteiksmi veselīgi piesārtušajā sejā. Viņa smaids kļuva biedriski plats.

- Un kā pasaule pret jums izturas, mister Bond? Vai nejaukais starpgadījums nav atstājis nekādas sekas? Nē? Tieši tā! Ķermenis ir pats ievērojamākais mehānisms. Neparastas atvese­ļošanās spējas. Nu tad novelciet, lūdzu, kreklu, un paskatīsimies, kādu labumu jums izdevies gūt no Krūmājiem

Pēc desmit minūtēm Bonds, kura asinsspie­diens bija sarucis lidz 132/84, svars samazinā­jies par desmit mārciņām, osteopātiskās defor­mācijas izzudušas, acis kļuvušas dzidras un mēle tīra, devās lejā uz pagrabstāvu, kur viņu gaidīja pēdējā procedūra.

Baltajās telpās un gaiteņos kā parasti valdīja smacīgs klusums un neitrāla smarža. No atsevišķiem kabinetiem laiku pa laikam atskanēja klusa klientu un personāla sasaukša­nās, bet fonā bija dzirdamas nerimtīgas santeh­nikas skaņas. Pastāvīgā ventilācijas sistēmas dūkoņa atgādināja lidmašīnas motora troksni nāves klusumā. Pulkstenis rādīja gandrīz divpadsmit un trīsdesmit minūtes. Bonds ar seju uz leju gulēja uz masāžas galda un ieklau­sījās sava upura autoritatīvajā balsī un kailo kāju plakšķos. Durvis gaiteņa galā nopūzdamās atvērās un nopūzdamās atkal aizvērās.

-   Labrīt, Beresford! Vai esat man visu saga­tavojis? Raugieties, lai šodien vanna būtu labi karsta! Pēdējā procedūra. Man vēl jātiek vaļā no trim uncēm. Pareizi?

-   Ļoti labi, ser!

Apkalpotāja soļi sporta apavos, kam sekoja basu kāju plakšķi, tuvojās pa gaiteni aiz plasti­kāta aizkariem, kas nošķīra masāžas telpu, un devās tālāk uz gala istabu, kur atradās elektris­kā turku vanna. Durvis ar nopūtu aizvērās un pēc dažām minūtēm atkal nopūzdamās atvērās, izlaižot apkalpotāju, kas, aprūpējis grāfu Lipi, devās pa gaiteni atpakaļ. Pagāja divdesmit minūtes. Divdesmit piecas. Bonds nokāpa no galda.

-   Paldies, Sem! Tu man esi darījis tik daudz laba. Tuvākajās dienās droši vien es pie tevis atgriezīšos. Tagad mani gaida pēdējā sāls procedūra un sēžas vanna. Tu vari droši nodo­ties savām burkānu kotletēm. Kad būšu galā, es pats tikšu laukā.

Ap tinis ap gurniem dvieli, Bonds devās pro­jām pa gaiteni. Atskanēja soļu troksnis un balsis, kad, tikuši vaļā no saviem klientiem, darbinieki pa personāla durvīm steidzās lenča pārtraukumā.

Pēdējais pacients, bijušais alkoholiķis, uzsauca no ieejas: - Visu labu, Ūdens pumpi!

Kāds iesmējās. Tad, kā parasti, gaitenī atska­nēja Beresforda sīkmanīgi pārākā balss.

- Ix>gi, Billij? Iabi. Tev nākamais būs misters Dambers, precīzi divos. Lenij, pasaki veļas mazgā­tavā, ka mums pēc lenča būs vajadzīgi tīri dvieļi! Ted… Ted! Vai tu tur esi, Ted? Nu labi, Sem, pa­rūpējies par grāfu Lipi, labi? Viņš ir turku vannā.

Bonds bija veselu nedēļu klausījies, kā dien­dienā atkārtojas viens un tas pats, ievērojot tos, kas pacentās atbrīvoties no saviem pienāku­miem dažas minūtes agrāk, ievērojot tos, kas palika, lai paveiktu pašu sīkāko darbiņu līdz galam. Tagad pa tukšās dušas telpas durvīm viņš atsaucās Sema zemajā balsī, - Labi, mister Beresford, - un nogaidīja, kad atskanēs sporta kurpēs tērpto kāju čīkstošie soļi uz linoleja. Tur jau tie bija! Pusceļā uz personāla durvīm iestā­jās īss klusuma bridis, tad tās divkārt nopūtās atvērdamās un aizvērdamās. Tad iestājās nāves klusums, ko traucēja tikai ventilatoru dūkoņa. Procedūru telpas bija tukšas. Tajās bija palikuši tikai Džeimss Bonds un grāfs Lipe.

Bridi nogaidijis, Bonds iznāca no dušas tel­pas un klusi atvēra durvis uz turku pirti. Viņš bija izprasījis sev vienu procedūru, lai apgūtu šejienes geogrāfiju, un vieta izskatījās tieši tāda, kādu viņš to atcerējās.

Tā bija tieši tāda pati kabīnei līdzīga procedū­ru telpa kā visas pārējās, taču šajā telpā vienīgais priekšmets bija liela krēmkrāsas metāla un plast­masas kaste apmēram piecu pēdu augstumā un četru pēdu platumā. Kaste bija noslēgta no visām četrām pusēm, tikai augšdaļā bija caurums. Lielā skapja priekšējā sienā bija turekļi, lai pacients varētu iekāpt iekšā un apsēsties, bet pa caurumu augšdaļā pacients izbāza galvu, un tur bija putu­plasta balsti pakausim un zodam. Pārējo ķermeņa daļu skapja iekšpusē apsildīja atklātas elektris­kās spuldzes daudzās rindās, un temperatūru termostatiski kontrolēja ciparnīca skapja aiz­mugurē. Tā bija vienkārša sviedrēšanās kaste, kuru, kā Bonds ievēroja savā iepriekšējā vizītē, bija izgatavojusi Medikalischer Maschinenbau G.mb.H., 44 Franziskcuierstrasse Ulmā, kas atra­dās Bavārijā.

Skapis atradās ar mugurpusi pret durvīm. Izdzirdējis hidrauliskā slēdža šņākoņu, grāfs Lipe dusmīgi noteica: - Sasodīts, Beresford! Laid mani laukā! Es svīstu kā cūka.

-   Jūs teicāt, ka gribat karstu vannu, ser, - Bonda draudzīgā balss bija labs Beresforda atdarinājums.

-  Pie velna, nerunājiet pretī! Laidiet mani laukā!

-   Manuprāt, jūs īsti neaptverat, kāda vērtī­ba V-dziedniecībā ir karstumam, ser. Karstums izšķīdina daudzus toksīnus asinsritē un tāpat arī muskuļu audos. Pacients, kas cieš no tādas toksēmijas kā jums, gūs lielu labumu no svied- rēšanās terapijas.

Bonds atklāja, cik viegli pār viņa lūpām plūst V-žargons. Viņš neraizējās par sekām, kādas viņa rīcība varētu radīt Beresfordam. Beresfordam bija pamatigs alibi personāla ēdnīcā.

-   Nestāsti man savas blēņas. Es teicu - laid mani laukā!

Bonds nopētīja ciparnīcu aparāta aizmugu­rē. Adata atradās pie iedaļas 120. Cik tālu to vajadzētu pagriezt? Ciparnīcā bija iedaļas līdz atzīmei 200. Tā varētu grāfu izcepināt dzīvu, taču Bonds gribēja viņu sodīt, nevis noslepka­vot. Varbūt 180 būs pašā laikā? Bonds pagrieza kloķi.

-   Manuprāt, pusstunda īstas svelmes atnesīs jums īstu svētību, ser, - viņš sacīja, tad, pārstājis atdarināt Beresfordu, asi piebilda: - Un, ja kaut kas aizsvilsies, varat sūdzēties tiesā.

Sviedriem noplūdusi galva pūlējās pagriez­ties, bet neveiksmīgi. Bonds devās uz durvīm. Piepeši grāfam Lipem uzradās pavisam cita balss - savaldīga, bet izmisīgi steidzīga.

Slēpdams atskārsmi un naidu, viņš stīvi sacīja: - Došu jums tūkstoš mārciņu, un būsim norēķinājušies.

Viņš dzirdēja, kā šņākdamas atveras durvis.

- Desmit tūkstošus! Nu labi, piecdesmit.

Cieši aizvēris aiz sevis durvis, Bonds steig­šus devās pa gaiteni uz priekšu, lai apģērbtos un laikus tiktu projām. Viņam aiz muguras slā­pēti atskanēja pirmais kliedziens pēc palīdzības. Bonds aizspieda ausis. Nebija nekā tāda, ko nevarētu izārstēt mokoša nedēja slimnīcā un Ģentes vijolīšu vai tanīnskābes želeja. Taču Bondam ienāca gan prātā, ka cilvēks, kas var piedāvāt piecdesmit tūkstošus mārciņu lielu kukuli, ir vai nu ļoti bagāts, vai ari viņam ir kāds ļoti spiedīgs iemesls saglabāt pārvietoša­nās brīvību. Summa katrā ziņā bija pārāk liela, lai to maksātu tikai par izvairīšanos no sāpēm.

•••

Džeimsam Bondam bija taisnība. Šī diezgan bērnišķīgā mērošanās ar spēkiem starp diviem ārkārtīgi sīkstiem un nežēlīgiem vīriešiem Sasek- sas dabas klīnikas dīvainajos apstākļos ietekmē­ja, kaut pavisam nedaudz, precīzi noorganizētās sazvērestības mašinēriju, kas teju, teju grasījās satricināt Rietumu pasaules valdības.

5. SPEKTRS

Hausmana bulvāris VIII un IX apgabalā stiepjas no Sv. Faburžas Onorē ielas līdz operai. Bulvāris ir ļoti garš un ļoti garlaicīgs, taču tā, iespējams, ir pati cienījamākā iela visā Parīzē. Ne bagātākā - šis tituls pieder Dijēna avēnijai. Bet bagātnieki ne vienmēr ir cienījami cilvēki, un pārāk daudziem Dijēna avēnijas namīpašnie­kiem un īrniekiem uzvārdi beidzas ar "escu", "ovičs", "skijs" un "šteins", un tās reizēm nemaz nav respektablu uzvārdu galotnes. l\irklāt Dijē­na avēnijā cilvēki galvenokārt dzīvo. Dažas neuzkrītošas misiņa plāksnītes ar kādas Lihten- šteinas, Bahamu vai Šveices Vū kantona holdin- ga kompānijas nosaukumu tur atrodas tikai ienākumu slēpšanas nolūkos - aiz tām slēpjas privāti ģimenes uzņēmumi, kas cenšas izvairī­ties no apgrūtinošās nodokļu nastas. Hausma- na bulvāris tāds nav. Masīvās Otrās impērijas celtnes ar bagātīgi rotātām ķieģeļu vai apmetu­ma fasādēm ir svarīga biznesa sičges jeb centri. Šeit atrodas Lilles, Lionas, Bordo, Klermonferā- nas gros industriels administratīvās ēkas, kokvilnas, mākslīgā zīda, ogļu, vīna, tērauda un transporta grosses lēgumes jeb ietekmīgu perso­nu locaivc. Ja starp tām atrodamas arī dažas nenopietnas kompānijas, kas aiz labas adreses slēpj nopietna kapitāla - des fonds sčrieivc- trū­kumu, tad būtu tikai taisnīgi atzīt, ka šādi viltus darboņi sastopami pat aiz vēl respektablākajām Lombarda un Volstritas fasādēm. Pats par sevi saprotams, ka starp šiem ārkārtīgi cienīgajiem īres namiem, ko glīti dažādo pāris baznīcu, muzejiņš un franču Šekspīra biedrība, vajadzē­tu atrasties arī labdarības organizāciju mītnēm.

Piemēram, pie No 136 bis pieticīga, bet spoža plāksnīte vēsta: "FIRCO. Fraternitē Internationale de la Rčsistance Coritre l'Oppression." Ja jūs, būdams ideālists vai, teiksim, biroja mēbeļu izplatītājs, ieinteresējaties par šo organizāciju un piespiežat ļoti tīro porcelāna zvana pogu, durvis pēc laiciņa atvērs ļoti tipiska franču durvju sardze. Ja jūsu nāciena iemesls būs nopietns vai acīmredzami labvēlīgs, durvju sar­dze cauri visai putekļainam vestibilam jūs aizvadīs līdz augstām, pseidodirektorijas laika divviru durvīm, aiz kurām atrodas pārmēru ornamentēts drebelīga lifta būris. Ienācis pa durvīm, jūs ieraudzīsiet tieši to, ko esat gaidījis ieraudzīt, proti, lielu, noplukušu telpu, kurai nepieciešams atjaunot cafē-au-lait krāsas kārtu un kurā pusducis vīriešu sēž pie lētiem rakstāmgaldiem un kaut ko raksta vai drukā starp parastajiem rosīgas organizācijas atribū­tiem - IENĀKOŠO un IZEJOŠO lietu groziem, telefoniem, kas šajā gadījumā ir veci standarta modeļi, tipiski šādiem birojiem šajā Parīzes daļā, un tumšzaļiem kartotēku skapjiem ar vaļējām atvilktnēm. Ja esat pieradis ievērot sīkumus, jūs, iespējams, pamanīsiet, ka visi virieši pieder apmēram vienai un tai pašai vecuma grupai, t.i., visi ir vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem, un ka birojā, pretēji gaidītajam, nav manāma neviena sieviete, pat ne sekretāre.

Aiz augstajām durvīm jūs sagaidīs mazliet neiecietīgi, kā pienākas rosīgā organizācijā, kas pieradusi pie parastās kretinu un dīkdieņu de­vas, taču, uzklausot jūsu nopietno jautājumu, aiz rakstāmgalda durvju tuvumā sēdošā vīrieša seja noskaidrosies un kļūs piesardzīgi izpalīdzī­ga. Brālības mērķi? Mēs, msjē, pastāvam, lai uzturētu dzīvus tos ideālus, kas plauka pēdējā kara laikā starp visu Pretošanās kustības grupu biedriem. Nē, msjē, mēs esam pilnīgi apolitiski. Mūsu finansējums? Mēs saņemam pieticīgu biedrunaudu un ziedojumus no zināmām privātpersonām, kas atbalsta mūsu mērķus. Varbūt jums ir kāds radinieks, pretošanās gru­pas biedrs, kura atrašanās vietu jūs meklējat? Protams, msjē. Vārds? Gregors Karlskis, pēdējo­reiz redzēts kopā ar Mihailoviču 1943. gada vasarā. Žil! (Viņš, iespējams, pagriezīsies pret kādu vīrieti un skaļi uzsauks.) Karlskis Gregors. Mihailovičs, 1943. Žils pieies pie kartotēku skapja, un uz bridi iestāsies klusums. Tad var atskanēt atbilde: "Miris. Gājis bojā ģenerālštāba bombardēšanas laikā 1943. gada 21. oktobri." Man ļoti žēl, msjē. Vai varam kaut ko darīt jūsu labā? Varbūt jūs vēlaties saņemt kaut ko no mūsu literatūras? Piedodiet, ka man nav laika sīkāk izstāstīt pašam par FIRCO, bet jūs visu atradīsiet brošūrās. Šī gadījusies sevišķi no­slogota diena. Šis ir Starptautiskais bēgļu gads, un pie mums nāk ļbti daudz cilvēku no visas pasaules ar tādiem pašiem jautājumiem kā jūsējais.

Vairāk vai mazāk tā būs, un jūs iziesiet

atpakaļ uz bulvāra apmierināts vai pat bijības pārņemts - lūk, organizācija, kas tik mērķtiecīgi un ar tādu atdevi veic tik lielisku, kaut visai grūti saprotamu darbu.

Dienā, kad Džeimss Bonds bija beidzis savu dabas dziedniecības kursu un devies uz Londonu pēc tam, kad iepriekšējā vakarā Braitonā Pie LAsjēna bija guvis vislielāko apmierinājumu no Spaglietti Bolognese ar Chiariti un no Patricijas Fēringas uz viņas "vaboles" mīkstajiem sēdekļiem augstu Daunsas kalnos, pulksten septiņos vaka­rā tika sasaukta FIRCO pilnvaroto ārkārtas sanāksme. Vīrieši, un tie bija tikai vīrieši, ieradās no visas Eiropas ar vilcieniem, automašīnām vai lidmašīnām un ik pēc noteikta laika sprīža pa vienam vai pa pāriem iegāja No 136 bis, daži pa parādes, daži pa sētas dunam. Katram vīrietim bija noteikts laiks, kad jāierodas uz sanāksmi - noteikts skaits minūšu, līdz pat divām stundām, pirms noliktā laika. Un katram vīrietim bija stin­gri norādīts, kad jāierodas pa parādes, kad - pa sētas durvīm. Pie katrām durvīm bija sava "durvju sardze" un citi, nemanāmāki, drošības līdzekļi - signalizācijas sistēmas, videokameras abu ieeju novērošanai un pilns pseido FIRCO pro­tokolu komplekts, kam pamatā bija simtprocen­tīgi legāla FIRCO darbība pirmajā stāvā. Tādējādi "pilnvaroto" pulcēšanos, ja nepieciešams, varēja dažās sekundēs pārvērst no slepenas par legālu - tik legālu, cik vien legāla varēja būt jebkura vadošo personu tikšanās Hausmana bulvāri.

Precīzi pulksten septiņos divdesmit vīrieši, no kuriem sastāvēja šī organizācija, laiski vai zagšus, atkarībā no rakstura, iesoļoja lietišķā sapulču telpā, kas atradās ēkas trešajā stāvā. Sapulces vadītājs jau gaidīja savā vietā. Neviens nesasveicinājās. Sapulces vadītājs bija noteicis, ka tā ir lieka enerģijas šķiešana un šāda tipa organizācijā - tīrākā liekulība. Vīrieši sanāca ap galdu un ieņēma katrs savu ar numuru apzīmē­to vietu, un šie numuri bija viņu vienīgie vārdi. Drošības nolūkos tie katra mēneša pirmajā da­tumā pusnaktī pavirzījās par diviem cipariem uz priekšu. Neviens nesmēķēja - dzeršana bija ta­bu, un smēķētājus uzlūkoja ar sarauktu pieri -, un neviens nepūlējās ieskatīties viltus sapulces darba kārtībā, kas atradās katram priekšā uz galda. Viņi sēdēja ļoti nekustīgi un pāri galdam uzlūkoja sapulces vadītāju ar vislielākās intere­ses izteiksmi sejā un padevīgu cieņu.

Jebkurš, redzot nr. 2 (tāds tomēnes bija sa­pulces vadītāja numurs), pat pirmajā reizē būtu uzlūkojis viņu ar līdzīgām jūtām, jo viņš bija viens no tiem vīriem, kādus sastop labi ja divas vai trīs reizes mūžā un no kuriem gandrīz neiespējami novērst skatienu. Šiem retajiem cil­vēkiem parasti piemīt trīs pamatīpašības - viņu ārējais izskats ir neparasts, viņi šķiet iekšēji atbrīvoti vai pašpārliecināti, un viņi izstaro spē­cīgu dzīvniecisku magnētismu. Bars vienmēr ir uztvēris šo parādību pārpasaulīgo būtību, un primitīvajās ciltīs var novērot, ka jebkurš

cilvēks, ko daba šādi izcēlusi pārējo vidū, arī tiek izvēlēts par cilts vadoni. Šīs īpašības piemi­tušas daudziem lieliem vīriem, s.tarp politiķiem, piemēram, minami Čingishans, Aleksandrs Lielais un Napoleons. Iespējams, tās pat izskaidro citādi visai nožēlojamās personas Ādolfa Hitlera hipnotisko varu pār astoņdesmit miljoniem visapdāvinātākās Eiropas tautas pārstāvju. Nr. 2 visādā ziņā piemita šīs īpašības, ; un tās būtu uztvēris jebkurš cilvēks pat uz ielas, 1 nemaz nerunājot par šiem divdesmit izredzēta- ļ jiem vīriem. Viņiem, par spīti dziļajam cinis­mam, ko šo cilvēku prātos bija iegravējusi viņu nodarbošanās, par spīti galējai nejūtibai pret cilvēci, šis vīrs bija Augstākais komandieris - ļ gandrīz viņu dievs.

Vīrieti sauca Emsts Stavro Blofelds, un viņš ; bija piedzimis 1908. gada 28. maijā Gdiņā tēvam polim un mātei grieķietei. Izstudējis ekonomiku un politikas vēsturi Varšavas universitātē, viņš turpināja studēt inženierzinātnes un radiotehni­ku Varšavas Tehniskajā institūtā un divdesmit piecu gadu vecumā ieņēma pieticīgu posteni Pasta un telegrāfa ministrijas centrālajā adminis­trācijā. Izvēle varētu šķist visai dīvaina tik apdā­vinātam jauneklim, taču Blofelds bija nonācis pie interesanta sprieduma par pasaules nākotni. Viņš bija nolēmis, ka pasaulē, kas kļūst aizvien mazāka, varas pamatā ir ātri un precīzi sakari. Pirmajam iegūt zināšanas, vienalga, miera vai kara laikā, viņš domāja, nozīmē pieņemt

vēsturiski pareizu lēmumu un iegūt vislielāko cieņu. Izmantojot šo teoriju, viņš guva lielus ienā­kumus, vērojot telegrammas un radiogrammas, kas gāja caur viņa rokām centrālajā pastā, un liekot lietā iegūto informāciju, lai pirktu un pārdotu Varšavas biržā. Protams, tikai šad un tad, kad viņš bija pilnīgi pārliecināts par panākumiem, toties uz ļoti lielām likmēm. Tad pasta sakari būtiski pārvērtās. Polija mobilizējās karam, un cauri viņa departamentam lielos daudzumos gāja pavēles par bruņojumu un diplo­mātiskās telegrammas. Blofelds mainīja taktiku. Tā bija vērtīga informācija, kas viņam neko nenozīmēja, bet ienaidniekam bija nenovērtē­jama. Sākumā neveikli, bet pēc tam aizvien prasmīgāk viņš iemanījās nokopēt telegrammas, izvēloties tikai tās, kam bija atzīme "ĻOTI STEIDZAMI" vai "ĻOTI SLEPENI", jo šifrs slēpa telegrammu saturu. Pēc tam, rūpīgi strādājot, viņš izveidoja fiktīvu aģentu tīklu. Tie bija īsti, bet nenozīmīgi cilvēki dažādās vēstniecībās un bruņojuma rūpnīcās, kurām visbiežāk bija adre­sēts pasts, kas gāja caur Blofelda rokām, pie­mēram, jaunākais šifrētājs britu vēstniecībā, tulks, kas strādāja frančiem, lielu firmu privāt­sekretāri - īsti. Viņu vārdus bija viegli iegūt no diplomātiskajiem sarakstiem, piezvanot firmai un pavaicājot firmas vadītāja sekretāra vārdu. Viņš runāja Sarkanā Krusta vārdā, kas it kā gribot apspriest ar firmas vadītāju iespējamos zie­dojumus. Un tā tālāk. Kad Blofelds bija noskaidrojis visus vārdus, viņš nokrustīja savu tīklu par TARTAR un slepeni tuvojās Vācijas mili­tārajam atašejam. Viņu ātri vien nosūtīja pie Abvēra AMT IV pārstāvja, un no tā brīža viss notika pavisam vienkārši. Kad katliņš jautri burbuļoja un sāka ienākt nauda (viņš atteicās pieņemt maksājumus citādi, kā vien Amerikas dolāros; nauda ienāca ātri, jo Blofelds paskaid­roja, ka viņam esot ārkārtīgi daudz aģentu, kam vajagot maksāt), viņš turpināja paplašināt savu tirgu. Viņš apsvēra iespēju sadarboties ar krieviem un čehiem, bet atmeta tos kā nemaksā­tājus vai katrā ziņā negribīgus maksātājus. Blofelda izvēle krita uz amerikāņiem un zvied­riem, un pār viņu sāka līt naudas lietus. Tā kā viņš bija cilvēks ar mimozai līdzīgu jutību drošī­bas jautājumos, tad drīz vien saprata, ka šādi tempi nevar būt ilgstoši. Agrāk vai vēlāk notiks informācijas noplūde. Iespējams, zviedru un vācu slepenajos dienestos, kas, kā viņš zināja, dažās teritorijās cieši sadarbojās (kontaktējoties ar šo dienestu spiegiem, Blofelds vāca baumas par savu jauno amatu), vai sabiedroto pretizlūkošanā, vai kriptogrāfiskajos dienestos, vai ari kāds no viņa vietējiem aģentiem nomirs vai tiks pārcelts citā amatā, bet viņš nezinot turpinās izmantot viņa vārdu kā ziņu avotu. Lai kā, Blofeldam tagad bija divsimt tūkstoši dolāru un nepatīkama sajū­ta, ka karš viņam pienācis par tuvu. Viņš nolēma, ka ir laiks pazust plašajā pasaulē - tajā daļā, kas saglabājusi drošību.

Savu ai/iešanu Blofelds nokārtoja meistarīgi. Vispirms viņš lēnām atbrīvojās no dienesta. Viņš paskaidroja, ka angļi un franči esot pastiprinājuši drošības pasākumus. Varbūt notikusi informāci­jas noplūde - viņš ar vieglu pārmetumu ieskatījās kontaktpersonas acīs viens sekretārs esot pār- devies citiem, kāds cits sākot prasīt pārāk daudz naudas. Pēc tam, aizgājis pie drauga biržā un aizzīmogojis tā lūpas ar tūkstoš dolāriem, visus savus fondus lika investēt Amsterdamas Shell Bearer Bonds, bet no turienes pārvest uz Cīrihes Diskonto bankas depozītseifu. Pirms spert pēdē­jo soli un pastāstīt savām kontaktpersonām, ka viņš ir bndē un ka poļu Deivdčme Bureau minot viņam uz papēžiem, Blofelds apciemoja Gdiņu un, aizbildinoties, ka meklē ziņas par kādu izgudrotu draugu, baznīcā, kurā bija kristīts, no reģistru grāmatas rūpīgi izgrieza lappusi ar informāciju par savu vārdu un piedzimšanu. Atlika tikai sameklēt pasu fabriku, kas darbojās katrā lielā jūras ostā, un par 2000 dolāru iegādāties Kanā­das jūrnieka pasi. Ar nākamo kuģi viņš jau bija ceļā uz Zviedriju. Uz bridi apmeties Stokholmā, lai uzmanīgi pavērotu pasauli un apdomātu iespēja­mo kara gaitu, viņš slepus devās uz Turciju ar savu sākotnējo poļu pasi, pārveda naudu no Šveices uz Otomanu banku Stambulā un gaidīja, kad Polija kapitulēs. Kad ar laiku tas notika, viņš pieprasīja Turcijā patvērumu un izdalīja nedaudz naudas pareizajiem ierēdņiem, lai to saņemtu. Pēc tam Blofelds iekārtojās darbā. Ankaras radio ar prieku pieņēma tik laba speciālista pakalpoju­mus, un Blofelds nodibināja RAHIR, vēl vienu spiegu tīklu, kas darbojās pēc TARTAR princi­piem, bet bija pamatīgāk veidots. Pēc tam viņš prātīgi nogaidīja, kad izziņos uzvarētāju, un tikai tad, kad Rommelu padzina no Āfrikas, sāka sa­darboties ar sabiedrotajiem. Kara beigas Blofelds sagaidīja slavas spožumā, pārticībā, saņēmis apbalvojumus un atzinības no britiem, amerikā­ņiem un frančiem. Pēc tam ar pusmiljonu dolāru Šveices bankās un zviedru pasi, kurā rakstīts Serža Angstrēma vārds, Blofelds slepus devās uz Dienvidameriku, lai atpūstos, labi paēstu un padomātu.

Nu Ernsts Blofelds (jo viņš bija izlēmis, ka ar šo vārdu var pavisam droši atgriezties) sēdēja klusā Hausmana bulvāra telpā un Jāva skatie­nam lēni slīdēt pār savu divdesmit vīru sejām, meklējot acis, kas nelūkojās viņam tieši pretī. Blofelda paša acis bija dziji, melni dīķi, ko ieskā­va -jā, tieši ieskāva, un šajā ziņā viņš līdzinājās Musolīni - Joti dzidri baltumi. Neparasti simetris­ki veidoto acu lellīgo iespaidu pastiprināja garas, zīžaini melnas skropstas, par kādām viņu varētu apskaust katra sieviete. Blofelda maigi lellīgo acu skatiens bija pilnīgi atbrīvots, un tajā reti parā­dījās kas vairāk nekā viegla ziņkāre par redzamo objektu. Tādas acis liecina par rāmu noteiktību un nesteidzīgu novērotā analīzi. Pār nevainīgo tās izstaroja pārliecību, brīnišķīgu pārliecības kūniņu, kurā novērotais varēja atdusēties un atslābināties, zinot, ka atrodas drošās rokās, uz kurām var paļauties. Bet vainīgajam tās norāva masku, liekot justies caurspīdīgam - tik caurspīdīgam kā akvārijam, caur kuru Blofelds ar paviršu ziņkāri aplūkoja dažas lielākas zivis, patiesības graudiņus, ko ietver viltus vai maldināšanas bezdibenis. Blofelda skatiens bija mikroskops, logs uz apbrīnojami skaidru smadzeņu pasauli, viņa koncentrēšanās spēļu bija asinājuši trīsdesmit riska gadi un turēšanās tikai vienu vienīgu soli briesmām pa priekšu, kā ari pašpārliecinātība, kuras pamatā ir veiksme, kas pavadījusi it visā, ko viņš uzsācis.

Āda zem acīm, kas tagad lēni un rāmi vēroja sanākušos kolēģus, bija gluda. Lielajā, baltajā, apskaidrotajā sejā zem cirtaini melnajiem matiem nekas neliecināja par uzdzīvi, slimību vai vecumu. Zoda līnija, kas pārgāja pusmūža tuklumā, norādīja uz varu, izlēmību un neatka­rību. Tikai mute zem smagnējā, pieplacinātā deguna sabojāja iespaidu, ka tā varētu būt filozofa vai zinātnieka seja. Sakniebtās, tumšās lūpas bija lepnas un plānas kā slikti aizdzijusi rēta un spēja savilkties tikai neīstā, neglītā smaidā. Tās lika domāt par nicinājumu, tirāniju un cietsirdību. Taču Blofeldā gandrīz viss bija šekspīriski sakāpināts, un nekas nebija mazs.

Viņa ķermenis svēra apmēram divdesmit stounu. Kādreiz to veidoja gandrīz vieni vienīgi muskuļi - jaunībā Blofelds bija svarcēlājs ama­tieris -, bet pēdējos desmit gados viņš bija apvēlies. Lielo vēderu Blofelds slēpa zem platām biksēm un prasmīgi piegrieztiem divrindu uzval­kiem. Tāvakara uzvalks bija šūdināts no smilš- krāsas briežādas. Blofelda plaukstas un pēdas bija garas un smailas. Kad vajadzēja, tās kustē­jās ātri, bet parasti, kā šobrīd, bija mierīgas un atbrīvotas. Blofelds nesmēķēja un nedzēra, un neviens nebija manījis viņu pārguļam ne ar viena, ne otra dzimuma pārstāvi. Viņš pat neēda īpaši daudz. Trūkumu un fizisko vājību ziņā Blofelds bija un palika noslēpums ikvienam, kas viņu pazina.

Divdesmit vīriešu, sasēdušies ap garo galdu un pievērsuši skatienus šim cilvēkam, gaidīja, kad viņš sāks runāt. Tur bija savāds tautību maisījums. Taču dažas īpašības viņiem visiem bija kopējas. Visi bija vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem, visi izskatījās ārkārtīgi labā fiziskā formā, un gandrīz visiem - divi atšķīrās - bija ašs, ciešs, plēsonīgs skatiens, kāds parādās vilkiem un ērgļiem, kad tie uzglūn ganāmpul­kam. Abi vīrieši, kas atšķīrās no pārējiem, bija zinātnieki ar zinātnieku izklaidīgo skatienu - Austrumvācijas fiziķis Koce, kas pirms pieciem gadiem bija ieradies Rietumos un apmainījis savus noslēpumus pret pieticīgu pensiju un mītni Šveicē, un poļu elektronikas eksperts Maslovs, agrāk Kandinskis, kas 1956. gadā bija. aizgājis no Eindhovenas Philips AG radio pētījumu nodaļas priekšnieka amata un pēc tam nogrimis aizmirstībā. Pārējie astoņpadsmit vīrieši bija apvienoti šūniņās pa trim (Blofelds drošības apsvērumu dēļ pieņēma komunistu konspirācijas sistēmu) no sešām nacionālajām grupām un pārstāvēja sešas pasaules lielākās kriminālās un teroristu grupas. Tur bija trīs sicīlieši no Unione Siciliano jeb mafijas augstākā ešelona, trīs korsikāņu izcelsmes francūži no slepenās biedrības Union Corse, kas darbojās līdzīgi mafijai, vadot gandrīz visu organizēto noziedzību Francijā, trīs bijušie biedri no SMERSH, padomju organizācijas, kuras uzde­vums bija sodīt valsts nodevējus un ienaid­niekus un kas pēc Hruščova pavēles 1958. gadā tika atlaista un aizstāta ar MVD Speciālo uzde­vumu departamentu, trīs augstākā ranga dzīvi palikušie bijušā Gestapo Sonderdienst pārstāvji, trīs jauni Dienvidslāvijas operatīvie darbinieki, kas bija izstājušies no maršala Tito slepenpolici­jas, un trīs augstieņu turki (no zemieņu turkiem nav nekāda labuma), bijušie Blofelda RAHIR locekļi, vēlāk atbildīgi par nozīmīgo Vidējo Austrumu heroīna ceļu ar izeju uz Beirutu. Visiem astoņpadsmit vīriešiem - konspirācijas, augstākā ranga slepeno komunikāciju un darbī­bas, bet, pats galvenais, klusēšanas speciālis­tiem - visiem bija respektabls aizsegs. Ikvienam no viņiem bija oficiāla pase ar vīzām, kas derīgas visās pasaules svarīgākajās valstīs, un pilnīgi nekādu darīšanu ne ar interpolu, ne ar vietējo policiju. Fakts, ka neviens no šiem cilvēkiem, kas visu mūžu pavadījis noziedzīgajā pasaulē.

nebija ne reizes pieķerts, liecināja par SPEKTRA (Speciālā organizācija pretizlūkošanas, teroris­ma, atriebības un šantāžas darbību veikšanai) locekļu izcili augsto kvalifikāciju.

6. ELPA AR VIJOLĪŠU SMARŽU

Blofelds beidza pētīt sejas. Kā jau viņš bija paredzējis, tikai viens acu pāris novērsās, sasto­pot viņa skatienu. Blofelds bija zinājis, ka ne­kļūdās. Uz divkārt pārbaudītajiem ziņojumiem viņš nepaļāvās, viņam vajadzēja pārliecināties paša acīm un ar paša intuīciju. Viņš lēnām pa­bāza abas rokas zem galda. Viena plauksta palika guļam nekustīgi uz ceļgala. Otra ieslīdēja sān­kabatā un, izņēmusi no tās plānu zelta pudelīti, nolika to savā priekšā uz galda. Ar īkšķa nagu atvēris vāciņu, Blofelds izņēma no trauciņa vijolīšu smaržas piesūcinātu pastilu un iemeta to mutē. Viņam bija paradums atsvaidzināt elpu, kad bija sakāms kas nepatīkams.

Pabāzis pastilu zem mēles, Blofelds sāka runāt klusā, skanīgā un skaisti modulētā balsī.

- Man jāziņo biedriem par Lielo lietu, par plānu Omega. (Blofelds nekad nesāka uzrunu ar vārdiem "džentlmeņi", "draugi", "kolēģi" vai līdzīgiem. Tā bija nevajadzīga liekvārdība.) Taču, pirms pāreju pie šā jautājuma, drošības apsvē­rumu dēļ es vēlos pieskarties citai tēmai.

Blofelds rāmi pārlaida skatienu pie galda sēdošajiem. No viņa skatiena izvairījās tas pats acu pāris. Viņš turpināja rāmā balsī.

- Visi piekritīs, ka pirmie trīs mūsu pastāvē­šanas gadi ir bijuši veiksmīgi. Daļēji mūsu Vācijas nodaļas nopelns ir tas, ka pilnīgā slepe­nībā tika atgūtas Himlera dārglietas no Mondsī. Savukārt mūsu Turcijas nodaļa tās veiksmīgi realizēja Beirutā. Ienākumi: 750 000 mārciņu. Seifa nozušanu līdz ar visu saturu no MVD Austrumberlīnes štāba neviens tā arī nesaistīja ar mūsu krievu nodaļu, un, to pārdodot Ameri­kas Centrālajai izlūkošanas pārvaldei, mūsu ienākumi palielinājās par 500 000 dolāru. Pastori ķēdes īpašuma - tūkstoš unču heroīna - pārtveršana Neapolē un darījums ar Firpones klientiem Losandželosā ienesa 800 000 dolāru. Britu izlūkdienests samaksāja 100 000 mārciņu par čehu bioloģiskajam karam paredzētajām mēģenēm no valsts ķīmiskās rūpnīcas Pilzenē. Veiksmīgi šantažējot bijušo SS grupenfireru Zontāgu, kas ar Santosa vārdu dzīvo Havanā, ieguvām nožēlojamus 100 000 dolāru - nelaimī­gā kārtā tas bija viss, kas viņam piederēja. Un franču smagā ūdeņraža speciālista Perinjē slep­kavība sakarā ar viņa pāriešanu caur Berlīni pie komunistiem papildināja mūsu ienākumus par vienu biljonu franku, ko samaksāja Deivdēme Bureau tieši tāpēc, ka viņa zināšanas bija īpaši nozīmīgas un ka mēs viņu dabūjām savās ro­kās, pirms viņš sāka runāt. Apaļās summās, kā zināms no mūsu atskaitēm, kopējie ienākumi, neskaitot mūsu pēdējo un nesadalīto dividendi, ir sasnieguši apmēram pusotru miljonu sterliņu mārciņu Šveices frankos un Venecuēlas bolivā- ros, kuros piesardzības dēj - tās joprojām ir stabilākās pasaules valūtas - mēs konvertējam visus mūsu ieņēmumus. Ienākumi, kā norādīts mūsu statūtos, tiek sadalīti šādi: desmit procenti kopējiem izdevumiem un rīcības kapitālam, desmit procenti paliek man, bet atli­kums vienlīdzīgās daļās pa četriem procentiem jeb 60 000 mārciņu tiek sadalīts visiem bied­riem. Es neuzskatu, ka šī summa būtu adekvā­ta atlīdzība par biedru sniegtajiem pakalpoju­miem - 20 000 mārciņu gadā neatbilst cerēta­jam -, bet jūs redzēsiet, ka plāns Omega ienesīs pietiekami, lai ikviens no mums iegūtu ievēroja­mu kapitālu, un ļaus, ja mēs to vēlētos, izbeigt organizācijas darbību un novirzīt ikviena enerģi­ju citiem mērķiem.

Blofelds pārlaida skatienu galdam.

- Vai ir kādi jautājumi? - viņš draudzīgi vai­cāja.

Divdesmit pāri acu, šajā gadījumā visi, cieši un bezkaislīgi vērās pretī savam priekšsēdētā­jam. Katrs vīrs bija izdarījis pats savus aprēķi­nus, bija pieņēmis savus lēmumus. No šiem labajiem, kaut šaurajiem prātiem, nebija izda­būjama neviena piezīme. Viņi bija apmierināti, taču viņu skarbajā dabā nebija to skaļi atzīt. Sapulces vadītājs bija runājis par zināmām lie­tām. Bija pienācis laiks nezināmajam.

Iemetis mutē otru pastilu, Blofelds pabāza to zem mēles un turpināja.

-   Tad lai tā paliek. Tagad pāriesim pie pēdē­jās operācijas, ko pabeidzām pirms mēneša, ieņemot vienu miljonu dolāru.

Blofelda skatiens pārslīdēja galda kreisajā pusē sēdošo biedru rindai. Viņš klusi sacīja: - Piecelieties, nr. 7!

Kājās lēnām piecēlās Mariuss Dominiks no Union Corse, lepns, masīvs vīrs ar lēnu skatienu, ģērbies masveidā ražotās un visai raupjās drēbēs, kas, iespējams, iegādātas Marseļas Gailenes Bar- bes. Viņš palūkojās pāri galdam tieši uz Blofeldu. Viņa lielās, raupjās plaukstas brīvi nokarājās gar bikšu šuvēm. Blofelds izlikās, ka atbild viņa skatienam, taču patiesībā vēroja nr. 7 blakus sēdošā nr. 12, korsikāņa Pjēra Boro, reakciju. Šis vīrietis sēdēja tieši pretī Blofeldam pašā garā galda galā. Viņa acis tikšanās laikā bija vairījušās no Blofelda skatiena. Tagad tās vairs nevairījās. Tagad tās šķita atvieglotas, mierīgas. Lai no kā baidījās šīs acis, tas bija garām.

Blofelds uzrunāja klātesošos.

-   Jūs atceraties, ka operācija bija saistīta ar Lasvegasas Principality Hotel īpašnieka un, saistībā ar Detroitas Purpura bandu, ari citu Amerikas uzņēmumu līdzīpašnieka Magnusa Blomberga septiņpadsmitgadīgās meitas nolau­pīšanu. Meiteni nolaupīja no tēva apartamen­tiem Montekarlo Hotel de Paris un aizveda pāri jūrai uz Korsiku. Šo operācijas daļu izpildīja

Korsikas nodaļa. Tika pieprasīta vienu miljonu dolāru liela izpirkuma maksa. Blomberga kungs bija gatavs maksāt, un, pēc SPEKTRA norādīju­miem, naudu, tumsai iestājoties, ar piepūšamo glābšanas riņķi palaida jūrā Itālijas piekrastē netālu no Sanremo. Naktij iestājoties, glābšanas riņķi savāca kuģis, ko organizēja mūsu Sicīlijas nodaļa. Šī nodaļa ir pelnījusi uzslavu par to, ka neitralizēja uz plosta uzstādīto raidītāju, kas ļautu franču flotes vienībai noteikt mūsu kuģa atrašanās vietu. Saņemot izpirkuma naudu, kā bija norunāts, meiteni atdeva vecākiem bez kādām redzamām nolaupīšanas sekām, izņemot nokrāsotos matus, kas bija nepieciešams, lai viņu pārvestu no Korsikas uz guļamvagonu Zilajā vilcienā, kas kursē no Marseļas. Es saku "bez redzamām sekām". No avota Nicas policijas komisariātā es tagad uzzinu, ka Korsikas gūsta laikā pret meiteni lietota vardarbība.

Blofelds ieturēja pauzi, dodot laiku, kas ne­pieciešams, lai teiktais nonāktu līdz apziņai. Pēc mirkļa viņš turpināja.

- Vecāki apgalvo, ka pret meiteni lietota var­darbība. Iespējams, ka tā notikusi ar viņas piekrišanu. Tas nav svarīgi. Mūsu organizācija apņēmās, ka atdos meiteni atpakaļ neskartu. Nestrīdoties par seksuālās izziņas iespaidu uz meiteni, es palieku pie uzskata, ka neatkarīgi no tā, vai akts noticis brīvprātīgi vai vardarbīgi, meitene atdota vecākiem bojātā vai vismaz lietotā stāvoklī.

Blofelds žestikulēja reti. Tagad viņš lēnām pavēra kreiso plaukstu, kas gulēja uz galda. Tajā pašā balss tonī viņš sacīja: - Mēs esam liela un Joti varena organizācija. Man nerūp morāle vai ētika, bet organizācijas locekļiem jāapzinās, ka es vēlos un vislielākajā mērā iesaku, lai SPEKTRS darbojas pēc visaugstākajiem princi­piem. SPEKTRAM nav citas disciplīnas kā vien pašdisciplīna. Mēs esam uzticama brālība, ku­ras spēks slēpjas tikai un vienīgi katra atsevišķā locekļa spēkā. Viena biedra vājība ir nāvējoša visai struktūrai. Jums ir zināms mans viedoklis šajā jautājumā, un gadījumos, kad tīrīšana ir bijusi nepieciešama, esat atbalstījuši manu rīcību. Šajā gadījumā esmu jau paveicis to, ko uzskatīju par nepieciešamu attiecībā pret šīs meitenes ģimeni. Es esmu atdevis pusmiljonu dolāru, klāt pievienojot atbilstošu atvainošanās zīmīti. Tas izdarīts, neņemot vērā radio raidītā­ju, kas neietilpa mūsu norunā ar ģimeni. Uzdro­šinos sacīt, ka viņi par to neko nezināja. Tā bija tipiska policijas rīcība - rīcība, ko es jau gaidīju. Mūsu dividendes no šīs operācijas tiks atbilstoši samazinātas. Tagad par vainīgo. Es esmu pārlie­cinājies, ka viņš ir vainīgs, un izvēlējies vienīgo pareizo rīcību.

Blofelds pārlaida skatienu galdam. Viņa acis bija pievērstas stāvošajam vīrietim - nr. 7. Korsi­kānis Mariuss Dominiks, acis nepamirkšķinot, lūkojās pretī. Viņš zināja, ka ir nevainīgs. Viņš zināja, kurš ir vainīgs. Viņa augums bija saspringti nekustīgs. Taču viņš nejuta baiļu. Viņš ticēja, kā visi ticēja, Blofelda taisnīgumam. Mariuss nesaprata, kāpēc izcelts par mērķi visu pārējo skatieniem, kas tagad bija pievērsti viņam, bet Blofelds bija izlēmis, un Blofeldam vienmēr bija taisnība.

Blofelds ievēroja vīrieša drosmi un nojauta tās cēloņus. Viņš ievēroja ari sviedru lāses, kas laistījās uz galda galā sēdošā nr. 12 sejas. Labi! Sviedri uzlabos savienojumu.

Blofelda labā roka pacēlās no ceļgala, sa­taustīja kontaktu un nospieda slēdzi.

Satverts 3000 voltu spēcīgas strāvas dzelzs dūrē, Pjēra Boro ķermenis izliecās krēslā, it kā tam būtu iesperts pa muguru. Melnie, raupjie mati uz viņa galvas saslējās stāvus un palika saslējušies kā dīvains kruzulis ap sašķobīto, pārogļojošos seju. Acis mežonīgi iekvēlojās un apdzisa. Starp atņirgtajiem zobiem lēnām izbāzās nomelnējusi mēle un palika atbaidoši izstiepta. No vīrieša plaukstām, muguras un ciskām, kur ķermenis saskārās ar krēslā paslēptajiem elektrodiem, pacēlās plānas dūmu skupsnas. Blofelds atlaida slēdzi. Spuldzes, kas bija satumsušas līdz oranžai, pārdabiskai kvēlei, atkal atguva spožumu. Lēnām izplatī­jās ceptas gaļas un gruzdoša auduma smaka. Nr. 12 ķermenis šaušalīgi sačokurojās. Atska­nēja ass krakšķis, kad vīrieša zods atsitās pret galda malu. Viss bija beidzies.

Klusumu pārtrauca Blofelda klusā, mierīgā balss. Viņš paskatījās pāri galdam uz nr. 7 un ievēroja, ka vīrietis nebija mainījis nekustīgo, bezkaislīgo pozu. Labs vīrs ar labiem nerviem.

- Apsēdieties, nr. 7! - sacīja Blofelds. - Es esmu apmierināts ar jūsu uzvedību. (Apmieri­nājums bija Blofelda augstākā uzslava.) Man vajadzēja novērst nr. 12 uzmanību. Viņš zināja, ka tiek turēts aizdomās. Varēja izcelties neglīta scēna.

Daži ap galdu sēdošie vīrieši saprotoši pamā­ja. Blofelda spriedumi, kā parasti, bija pamatoti. Nevienu īpaši nesatrauca un nepārsteidza tas, ko viņi bija pieredzējuši. Blofelds vienmēr īstenoja savu varu un taisnīgumu, visiem biedriem redzot. Viņi bija liecinieki diviem līdzīgas dabas gadīju­miem, abi notika līdzīgās sapulcēs un abu pama­tā bija drošības vai disciplīnas apsvērumi, kas ietekmēja visas komandas saliedētību un iekšējo spēku. Vienā gadījumā Blofelds bija nošāvis vainī­go ar resnu adatu no gaisa pistoles - labs rādītājs no divpadsmit soļu attāluma. Otrā reizē vainīgo vīrieti, ko nosēdināja Blofeldam pie kreisās rokas, nožņaudza ar stieples cilpu, ko, nevērīgi pārmetis viņam pār galvu un pēc tam, divus soļus strauji atkāpdamies, Blofelds cieši savilka ap vīrieša krēslu. Abas nāves bija taisnīgas, nepieciešamas. Tāpat ari šī trešā. Tagad, nelikdamies zinis par mironi galda galā, organizācijas locekļi iekārtojās savos krēslos. Bija laiks atgriezties pie lietas.

Aizcirtis zelta pudelītes vāciņu, Blofelds to noglabāja vestes kabatā.

- Korsikāņu nodaļa, - viņš klusi sacīja, - ieteiks savu kandidātu, kas varētu nākt nr. 12 vietā. Bet tas var pagaidīt līdz, plāna Omega izpildei. Šajā sakarā mums apspriežamas dažas nianses. Vācu nodaļas savervētais apakšopera- tors G ir pieļāvis kļūdu, nopietnu kļūdu, kas radikāli ietekmēs mūsu plānus. Šim cilvēkam, kura līdzdalībai Sarkanā zibens tongu organizā­cijā Makao vajadzētu nozīmēt, ka viņš ir konspi­rācijas speciālists, bija dots norādījums apmes­ties kādā zināmā klīnikā Anglijas dienvidos, kas ir lielisks patvērums šādiem mērķiem. Viņam vajadzēja uzturēt pastāvīgus sakarus ar pilotu Petači netālajā Boskombdaunas lidlaukā, kur apmāca bombardētāju eskadronu. Noteiktos laikos viņam bija jāziņo par pilota sagatavotību un morālo stāju. Līdz šim viņa ziņojumi bija apmierinoši, un pilots, starp citu, nav mainījis savu nostāju. Taču apakšoperatoram bija jānosūta vēstule D plus viens pirms trim die­nām no šā brīža. Diemžēl šis muļķa cilvēks iesaistījās karstgalvīgā sadursmē ar kādu pa­cientu. Man nav jāizklāsta sīkumi, bet rezultāts ir tāds, ka pašlaik viņš atrodas Braitonas centrālajā slimnīcā ar otrās pakāpes apdegu­miem. Tādējādi viņš vismaz nedēju ir izsists no ierindas. Tas nozīmē kaitinošu, bet, par laimi, ne nopietnu aizkavēšanos plāna Omega izpildē. Izsūtīti jauni norādījumi. Pilots Petači ir apgā­dāts ar gripas vīrusa mēģeni. Tās satura pietiks, lai viņam vienu nedēļu būtu nodrošināta slimības lapa un viņš nespētu veikt izmēģinā­juma lidojumu. Pirmo lidojumu viņš veiks pēc atveseļošanās un atbilstoši par to ziņos. Lidojuma diena tiks pavēstīta apakšoperatoram G, kurš līdz tam laikam būs atveseļojies un, atbilstoši plānam, nosūtis vēstuli. Organizācijas biedri, - Blofelds pārlaida skatienu pie galda sēdošajiem, - saskaņos savus lidojuma grafikus uz Zeta rajonu ar jauno operācijas izpildes grafiku. Turpinot par apakšoperatoru G, - Blo­felds pa vienam uzlūkoja trīs bijušos Gestapo vīrus, - tas ir aģents, uz kuru nevar paļauties. Vācu nodaļa parūpēsies par viņa likvidāciju divdesmit četru stundu laikā pēc vēstules nosū­tīšanas. Vai tas ir saprotams?

Trīs vāciešu sejās parādījās nedalīta uzma­nība.

-Jā, ser.

- Pārējais, - turpināja Blofelds, - ir kārtībā. Nr. 1 ir izstrādājis sev drošu aizsegu Zeta rajonā. Dārgumu meklēšanas mīts turpina izplatīties un nostiprināties. Jahtas apkalpe, visi rūpīgi izrau­dzīti suboperatori, atzīst disciplīnu un drošības noteikumus labāk nekā gaidīts. Izvēlēta droša sauszemes bāze. Tā atrodas nomaļā un grūti pieejamā vietā. Teritorija pieder ekscentriskam anglim, kura draugu raksturs un personiskie ieradumi prasa noslēgtību. Jūsu ierašanos Zeta rajonā turpina sīki plānot. Jūsu garderobe jūs gaida F un D rajonā atbilstoši lidojumu maršru­tiem. Tā vissīkākajās niansēs atbildīs tādu dārgumu meklēšanas finansētāju identitātei, kas ieradušies notikumu vietā, lai piedalītos piedzī­vojumā. Jūs neesat vientiesīgi miljonāri. Jūs esat bagāti vidusšķiras rantjē un biznesmeņi, ko varētu pievilināt mūsu plāns. Jūs visi esat viltīgi un gudri, tāpēc esat ieradušies, lai pārraudzītu savas investīcijas un gādātu, ka neviens dublons neaiziet citiem mērķiem. (Neviens nepasmaidīja.) Jūs visi zināt katrs savu lomu, un es ticu, ka esat to pienācīgi izstudējuši.

Ap galdu sēdošie piesardzīgi pamāja. Vīri bija apmierināti, ka viņiem nav jāpiepūlas, lai izdo­mātu sev aizsegu. Viens bija bagāts kafejnīcas īpašnieks no Marseļas. (Viņam reiz bija piederē­jusi kafejnīca. Viņš ar jebkuru varēja runāt par šo lietu.) Citam atkal Dienvidslāvijā bija piederējuši vīnadārzi. (Viņš bija uzaudzis Biedā. Viņš varēja runāt par ražas gadiem un vīna šķirnēm, gan par Calvet, gan Bordeaux.) Vēl cits bija nodarbojies ar cigarešu kontrabandu no Tanžeras. (Viņš to bija darījis, tāpēc atlika tikai diskrēti klusēt.) Visiem bija piešķirtas lomas, kas izturētu vismaz otrās pakāpes pārbaudi.

-   Jautājumā par akvalangistu apmācību, - turpināja Blofelds, - es gribētu saņemt ziņoju­mus no katras nodaļas atsevišķi. - Blofelds palūkojās uz dienvidslāvu nodaļu kreisajā pusē.

-   Apmierinoši.

-   Apmierinoši, - kā atbalss atsaucās vācu nodaļa, un vārds atkārtojās, kamēr bija apgājis apkārt galdam.

-  Visās zemūdens operācijās pats svarīgākais ir drošības faktors, - piebilda Blofelds. - Vai šim faktoram jūsu apmācības grafikos ir pievērsta pietiekama uzmanība?

Apstiprinājums.

-   Un vingrinājumos ar jauno gaisa zemūdens ieroci?

Visas nodaļas atkal atbildēja apstiprinoši.

-   Un tagad, - turpināja Blofelds, - es gribētu dzirdēt ziņojumu no sicīliešu nodaļas par sagatavošanās darbiem zelta nomešanai.

Fidelio Sciaka bija kalsns, slimīgi bāls sicīlie- tis ar noslēgtu seju. Viņš varēja būt un ari bija skolmeistars ar komunistiskām nosliecēm. Viņš runāja nodaļas vārdā, jo viņa angļu valoda, orga­nizācijas obligātā valoda, bija vislabākā. Piesar­dzīgā, informatīvā tonī sicīlietis sacīja: - Izvēlētais apvidus ir rūpīgi izpētīts. Tas ir apmierinošs. Šeit man ir, - viņš pieskārās klēpī turētajam portfelim, - plāni un detalizēts grafiks, ar kuru varu iepazīstināt priekšsēdētāju un organizācijas biedrus. Norādītais rajons, rajons T, atrodas Etnas kalna ziemeļrietumu nogāzēs virs koku līnijas - tas ir starp 2000 un 3000 metriem. Tas ir neapdzīvots un neapstrādāts apgabals, kas sastāv no melnas lavas vulkāna augšējās nogāzēs un atrodas virs Brontes pilsētiņas. Lai veiktu nomešanas operāciju, glābšanas komanda iezī­mēs ar lāpām apvidu apmēram divu kvadrātkilo­metru lielumā. Kā papildu navigācijas elementu šā apgabala centrā uzstādīs Decca raidītāju. Zelta lidojumam, kas, cik man zināms, sastāvēs no piecām Mark IV transporta komētām, jāno­tiek desmit tūkstošu pēdu augstumā ar ātrumu 300 jūdžu stundā. Ņemot vērā katras kravas svaru, būs nepieciešams liels daudzums izpletņu, un, tā kā apvidus ir ļoti skarbs, būtisks ir Joti rūpīgs putuplasta iesaiņojums. Izpletņiem un saiņiem, lai atvieglotu to atrašanu, jābūt iezīmē­tiem ar Dayglo vai citu fosforescējošu krāsu. Nav šaubu, - vīrietis iepleta rokas, - ka SPEKTRA memorandā būs ietvertas instrukcijas par šiem un citiem jautājumiem, taču atbildīgajiem par lidojumu jāveic ļoti rūpīgs plānošanas un koordi­nēšanas darbs.

-  Un glābšanas komanda? - klusi, bet mazliet nepacietīgi apvaicājās Blofelds.

-     Apgabala Capo Majiosi ir mans tēvocis. Viņam ir astoņi mazbērni, kurus tēvocis ļoti mīl. Esmu licis viņam saprast, ka maniem kolēģiem ir zināma bērnu atrašanās vieta. Viņš saprata. Vienlaikus es, kā norādīts, piedāvāju viņam mil­jonu mārciņu par pilnīgu zelta savākšanu un nogādāšanu uz bāzi Katānijā. Tā Unione fondā ir visiespaidīgākā summa. Capo Mafiosi piekrita šiem nosacījumiem. Viņš saprot, ka tiek gatavota bankas aplaupīšana. Vairāk viņš negrib zināt. Pirmīt izziņotā aizkavēšanās neietekmēs organiza­toriskos darbus. Tie vēl aizvien nepārsniegs piln­mēness periodu. Suboperators 52 ir ļoti spējīgs vīrs. Viņš ir apgādāts ar Hallicraftor aparatūru, ko man šim nolūkam izsniedza, un klausīsies pa 18 megaherciem atbilstoši grafikam. Tostarp viņš uztur kontaktus ar Capo Mafiosi, ar kuru viņš saradojies, apprecot tēvoča meitu.

Blofelds klusēja divas garas minūtes. Tad lēni pamāja.

-     Es esmu apmierināts. Nākamais solis, atbrīvošanās no zelta, nodots suboperatora 201 pārziņā. Par viņu mums zināms pilnīgi viss. Tas ir cilvēks, kam var uzticēties. MV Mercurial tiks iekrauts Katānijā un caur Suecas kanālu dosies uz Goa Portugāles Indijā. Pa ceļam, noteiktā koordināšu punktā Arābu līcī, tas sastapsies ar galvenajam Bombejas zelta brokeru konsorci­jam piederošu tirdzniecības kuģi. Zeltu nogādās uz šā kuģa apmaiņā pret ekvivalentu vērtību atbilstoši zelta cenām Šveices frankos, dolāros un bolivāros. Lielās valūtas summas tiks sa­dalītas atbilstošos procentos un pēc tam ar čārtera lidmašīnu nogādātas no Goa uz divdes­mit dažādām Šveices bankām Cīrihē, kur tās noguldīs depozītu seifos. Numurēto seifu atslē­gas organizācijas locekļi saņems pēc sapulces. No tā brīža un turpmāk, protams, neaizmirstot par parastajiem drošības noteikumiem, kas attiecas uz nesaprātīgu tērēšanu un naudas nonākšanu atklātībā, šie depozīti pilnībā būs organizācijas locekļu rīcībā.

Blofelda rāmais skatiens pārslīdēja sapulces dalībniekiem.

-  Vai, jūsuprāt, šī procedūra ir apmierinoša?

Klātesošie piesardzīgi pamāja. Ierunājās nr. 18, poļu elektronikas speciālists Kandinskis. Viņš runāja bez kādas kautrības. Šiem vīriem nebija jākaunas citam no cita.

-   Vai nepastāv risks, ka kāds no flotes ku­ģiem var pārtvert Mercurial un konfiscēt zeltu? Rietumu valdībām būs skaidrs, ka zeltu no Sicīlijas aizvāks. Kursēs dažādas gaisa un jūras patruļas.

-  Jūs aizmirstat, - pacietīgi sacīja Blofelds, - ka mēs neatdosim ne pirmo, ne, ja vajadzēs, otro bumbu, kamēr nauda nebūs nonākusi Šveices bankās. Šajā ziņā nebūs nekāda riska. Ari otra iespēja, ko esmu paredzējis, proti, ka mūsu kuģi pirātiski varētu pārtvert kāds neatkarīgs operators, ir maz ticama. Es pare­dzu, ka Rietumu valdības saglabās pilnīgu slepenību. Jebkura informācijas noplūde izraisītu paniku. Vai ir vēl kādi jautājumi?

-   Pilnībā saprotams, - stīvi noteica Bruno Baiers, viens no vācu nodaļas biedriem, - ka nr. 1 pilnībā kontrolēs Zeta rajonu. Vai tas ir pareizi, ka jūs nododat viņam visas savas pilnvaras? Vai tas nozīmē, ka šīs operācijas laikā viņš, tā teikt, būs augstākais virspavēl­nieks?

"Cik tipiski," nodomāja Blofelds. Vācieši vienmēr paklausa pavēlēm, bet viņi grib skaidri zināt, kam pieder augstākā vara. Vācu ģenerāļi paklausīs augstākajam virspavēlniekam tikai tad, ja zinās, ka Hitlers augstāko virspavēlnieku atzīst.

-   Es - viņš noteikti sacīja, - esmu teicis un atkārtoju vēlreiz: nr. 1 jau tagad ar jūsu vienbal­sīgo lēmumu ir mans pēctecis manas nāves vai nespējas gadījumā. Plānā Omega viņš ir pilnvarots SPEKTRA virspavēlnieks, un, tā kā es palikšu štābā, lai novērotu reakciju uz vēstuli, nr. 1 būs virspavēlnieks uz vietas. Viņa pavēlēm būs jāklausa kā manām pavēlēm. Es ceru, ka šajā jautājumā mēs esam pilnībā vienojušies.

Blofelda asais skatiens pārslīdēja visiem klātesošajiem. Visi izrādīja savu piekrišanu.

-   Skaidrs, - noteica Blofelds. - Tādā gadīju­mā sapulce tiek slēgta. Es likšu attīrīšanas vienībai parūpēties par nr. 12 atliekām. Nr. 18, lūdzu, savienojiet mani ar nr 1 20 megahercu frekvencē. No pulksten astoņiem franču pasts būs atbrīvojis šo raidvilni.

7.

"PIESPRĀDZĒJIETIES!"

Džeimss Bonds izkasīja pēdējās jogurta paliekas no kartona kārbiņas, uz kuras bija rakstīts: "Kazu piena kultūra. No mūsu pašu kazu fermas Stenvejā Glosteršīrā. Kotvoldas sirds. Gatavots pēc autentiskas bulgāru receptes." Viņš rūpīgi nogrieza šķēli no Energen ruletes - tās ir drupenas - un pasniedzās pēc melnā sīrupa. Viņš rūpīgi apzieda katru kumosu. Siekalas satur ptialīnu. Rūpīgi ziežot, rodas ptialins, kas pārvērš cieti cukurā, piegādājot organismam enerģiju. Ptialīns ir enzīms. Enzīmi ir ari pepsīns, ko atrod vēderā, tripsīns un erepsīns, ko atrod zarnās. Šie un citi enzīmi ir ķīmiskas vielas, kas palīdz sagremot barību, kad tā slīd cauri mutei, kuņģim, gremo­šanas traktam, un palīdz tai uzsūkties tieši asinsrites sistēmā. Visus šos svarīgos faktus Džeimss Bonds tagad zināja kā savus piecus pirkstus. Viņš nesaprata, kāpēc neviens viņam to nebija pastāstījis agrāk. Desmit dienās, kopš Bonds bija atgriezies no Krūmājiem, viņš jutās tik labi kā nekad savā mūžā. Viņa enerģija bija divkāršojusies. Pat kancelejas darbs, kas paras­ti šķita kā neciešams traucēklis, tagad gandrīz vai sagādāja prieku. Viņš to veica ar baudu. Citas nodaļas, sākumā tikai pārsteigtas, tagad juta vieglu aizkaitinājumu par sparīgajām, skaidrajām instrukcijām, ar ko tās apšaudīja 00 nodaļa. Bonds modās tik agri un jutās tik možs, ka bija pasācis ierasties darbā agri un aiziet vēlu par lielu aizkaitinājumu sekretārei, glītajai Loelijai Ponsonbijai, kam šāda kārtība nopietni izjauca privāto dzīvi. Arī viņa sāka izrādīt neiecietības un nervozitātes pazīmes. Viņa pat bija uzskatījusi par nepieciešamu personīgi izrunāties ar savu labāko draudzeni pārvaldē Manipenijas jaunkundzi. Neizrādot greizsirdību pret Loeliju Ponsonbiju, Manipenijas jaunkun­dze viņu uzmundrināja.

- Tas nekas, Lilij, - viņa bija teikusi pie kafi­jas tases pārvaldes ēdnīcā. - Vecais ari pāris nedēļu uzvedās tieši tāpat, kad bija atgriezies no tās sasodītās dabas dziedinātavas. Varētu domāt, ka strādājam Gandijam vai Šveiceram. Pēc tam gadījās pāris nepatīkamu lietu, kas viņu izsita no līdzsvara, un kādu vakaru viņš devās uz Blades - droši vien, lai aizmirstos - un nākamajā dienā jutās briesmīgi un tā ari izskatījās, un kopš tā brīža ar viņu atkal viss ir vislabākajā kārtībā. Laikam jau viņš atsāka ārstēties ar šampanieti. Vīriešiem tās tiešām ir labākās zāles. Pēc tām viņi jūtas briesmīgi, bet vismaz cilvēcīgi. Viņi ir necie­šami tikai, kad sāk izturēties līdzīgi dieviem.

Meja, Bonda padzīvojusī mājkalpotāja skotiete, ienāca nokopt brokastu galdu. Bonds aizsmēķēja lielo Duke of Durham cigareti ar fil­tru. Autoritatīvā Amerikas patērētāju savienība uzskata, ka šīs cigaretes satur vismazāko dar­vas un nikotīna devu. Bonds bija pārgājis pie šīs markas pēc aromātiskā, bet spēcīgā Morland Balkau maisījuma ar trim zelta riņķiem ap fil­tru, ko bija smēķējis kopš pusaudža gadiem. Dukes nebija gandrīz nekādas garšas, bet tās vismaz bija labākas par Vanguards, jaunajām "beztabakas" cigaretēm, ko ieveda no Amerikas un kas, par spīti veselību sargājošām īpašībām, piepildīja telpu ar vāju "degošu lapu" smaku, kas apmeklētājiem lika apvaicāties, vai "kaut kur kaut kas nedeg".

Meja virpināja rokās brokastu traukus - tas liecināja, ka viņai kas sakāms. Bonds pacēla skatienu no The Times centrālās lapas.

-   Vai tev kaut kas padomā, Meja?

Mejas vecīgie, askētiskie vaibsti bija piesār- tuši.

-  Man ir jāpasaka, - viņa kā aizstāvoties sa­cīja un palūkojās tieši uz Bondu. Vienā rokā viņa turēja jogurta kārbu. Sagumzījusi to spēcī­gajos pirkstos, Meja nometa kārbu uz paplātes starp citām lietām. - Man nav tiesību to teikt, mister Džeims, bet jūs sevi indējat nost.

-   Es zinu, Meja, - mundri atsaucās Bonds. - Tev ir pilnīga taisnība. Bet es vismaz esmu samazinājis savu dienas normu līdz desmit ciga­retēm.

-   Es nerunāju par jūsu smēķēšanu. Es ru­nāju par šo, - Meja norādīja uz paplāti, - draņķi. Vārds tika izspļauts ar sašutuma pilnu nicinā­jumu.

Novēlusi smagumu no krūtīm, Meja sakopoja spēku.

-    Nav pareizi, ka vīrietis ēd bērnu ēdienu - tumītes un tamlīdzīgi. Jums nav jāņem galvā, ko es teikšu, mister Džeims, bet es zinu vairāk par jūsu dzīvi, nekā jūs varbūt vēlētos. Ir bijušas reizes, kad jūs pārveduši mājās no slimnīcas, sa­kot, ka jūs esat cietis autoavārijā un tā tālāk. Bet es neesmu veca muļķe, kā jūs par mani domājat, mister Džeims. Autoavārijās nedabū mazu cauru­miņu plecā vai kājā. Jā, jums ir rētas - ak, neva­jag tā smaidīt, es esmu tās redzējusi -. ko var atstāt tikai lodes. Un visi šie ieroči, naži un tamlīdzīgas lietas, ko jūs nēsājat apkārt, kad esat pārradies no ārzemēm. Ak! - Meja iespieda rokas sānos, viņas skatiens bija spožs un kareivīgs. - Jūs varat man pateikt, ka tā nav mana darīša­na, un likt, lai savācu savas mantas un pazūdu, bet pirms es to daru, es jums pateikšu, mister Džeims, ka nākamreiz, kad iekļūsiet kautiņā un vēderā nebūs nekā cita kā vien putriņa, jūs pār­vedīs mājās zārkā. Tā būs.

Vecajos laikos Bonds būtu teicis Mejai, lai iet pie velna un liek viņu mierā. Tagad, ieguvis bezgalīgu pacietību un labu humora izjūtu, viņš īsumā pastāstīja vecajai sievai par priekšro­cībām, kādas "dzīves" ēdieniem ir pār "nāves" ēdieniem.

- Redzi, Meja, - viņš prātīgi bilda, - visi šie nedabīgie produkti - baltie milti, baltais cukurs, baltie risi, baltais sāls, olbaltumi - tie ir nāves ēdieni. Vai nu tie ir beigti kā olbaltums, vai ari no tiem ir izsūknētas visas barības vielas. Tās ir indes ar lēnu iedarbību kā, piemēram, cepti ēdieni, kūkas, kafija un Dievs vien zina kas vēl, ko es agrāk ēdu. Un tu tikai paskaties, cik brīnišķīgi vesels es tagad esmu. Kopš sāku ēst pareizi, pārstāju dzert un tā tālāk, es jūtos kā no jauna piedzimis. Es guļu divreiz labāk. Man ir divreiz vairāk enerģijas. Man nesāp galva. Nesāp muskuļi. Nemoka paģiras. Jā, pirms mēneša nepagāja ne nedēļa, kad vismaz vienu ritu es nespēju brokastīs apēst neko citu kā pāris aspirīna ripiņu un iedzert zāļu tēju. Un tu gluži labi zini, ka tādās reizēs tev vajadzēja mani apčubināt kā vecai vistai cāļus. Nu, - Bonds draudzīgi sarauca uzacis, - ko tu par to teiksi?

Mejai nebija, ko iebilst. Paņēmusi paplāti, viņa stīvi devās uz durvim, taču uz sliekšņa apstājās un pagriezās. Viņai acīs bija dusmu asaras.

-  Es varu pateikt tikai to, mister Džeims, ka varbūt jums taisnība, bet varbūt ne. Mani bez­gala uztrauc, ka jūs vairs nelīdzināties pats sev.

Viņa izgāja no istabas, aizcirzdama aiz sevis durvis.

Bonds nopūties paņēma laikrakstu. Viņš nomurmināja maģiskos vārdus, ko saka visi vīrieši, kad pusmūža sieviete sarīko tempera­mentīgu scēnu, un turpināja lasīt par cēloņiem, kāpēc nav notikusi galotņu tikšanās.

Skaļi, prasīgi iedžinkstējās telefons - sarka­nais, kam bija tiešā līnija ar pārvaldi. Nenolaiz- dams skatienu no lappuses, Bonds pastiepa roku. Aukstajam karam ejot uz beigām, vairs nebija tā kā vecajos laikos. Nekas interesants nebija gaidāms. Iespējams, paziņos, ka atcelta pēcpusdienā paredzētā izmēģinājuma šaušana Bislejā ar viņa jauno FN šauteni.

-   Bonds klausās.

Zvanīja pārvaldes priekšnieks. Bonds nometa avīzi uz grīdas. Piespiedis klausuli pie auss, viņš, kā vecajos laikos, pūlējās lasīt starp vārdiem.

-   Nekavējoties, Džeims! M.

-   Kaut kas man?

-     Kaut kas visiem. Pa kaklu, pa galvu un pilnīgā slepenībā. Ja tuvākajās nedēļās esi saru­nājis kādu tikšanos, tad labāk to atcel. Šovakar brauksi projām. Sveiks!

Iestājās klusums.

Bondam piederēja visegoistiskākā automa­šīna visā Anglijā. Tā bija Mark II Continental Bentley, ko kāds bagāts idiots uz Lielā rietumu ceļa bija salaulājis ar telegrāfa stabu. Bonds bija nopircis atliekas par 1500 mārciņām, pēc tam Rolls bija iztaisnojuši ielocīto rāmi un pielāgojuši jaunu dzinēju Mark IV ar 9,5 kompresiju. Pēc tam Bonds ar 3000 mārciņām (tā bija puse no viņa ietaupījumiem) bija devies pie Mulliners, un viņi bija noņēmuši veco, salocīto sporta automašīnas virsbūvi, aizstājot to ar elegantu divvietīgu kabrioletu, kuram bija divi ādas sēdekļi ar roku balstiem. Pārējo aizmugures daļu aizņēma kā ar nazi nogriezta, diezgan neglīta kabīne. Automašīna bija krāsota armijas pelēkā matētā, nevis spožā krāsā, un polsterējums bija no melnas kazādas. Tā lidoja kā putns un kā bumba, un Bonds to mīlēja vairāk par visām sava mūža sievietēm kopā, ja vien tas būtu iespējams.

Taču Bonds nebija ar mieru piederēt nevienai automašīnai. Automašīna, lai cik lieliska, bija pārvietošanās līdzeklis. (Viņš savu Continental dēvēja par lokomotīvi: "Es tevi aizvedīšu savā lokomotīvē.") Un tai jebkurā laikā bija jābūt gata­vai pārvietoties - nekādu garāžas durvju, uz ku­rām aplauzt nagus, nekādu auklēšanos ar mehāniku, izņemot nelielu ikmēneša apskati, "lokomotīve" gulēja laukā, viņa dzīvokļa priekšā, un tai bija jāiedarbojas nekavējoties jebkuros laika apstākļos un pēc tam jāturas uz ceļa.

Abi izpūtēji - Bonds bija pieprasījis divcollī- gas caurules, viņam nepatika veco, oriģinālo izpūtēju klusais parkšķis - pamatīgi ierēcās, kad garais pelēkais deguns ar lielu astoņstūrai­nu skrūvi priekšgalā spārnotā B vietā izgriezās no mazā Čelsijas laukumiņa uz Kingsroudas. Pulkstenis rādīja deviņi, tātad pārāk agrs, lai uz ceļa sāktos sastrēgumi, un, strauji izvadījis automašīnu pa Slounstritu, Bonds iegriezās parkā. Bija par agru ari, lai ielās parādītos ceļu policija, tāpēc pēc visai ekstravaganta brauciena viņš precīzi trijās minūtēs bija nonācis pie Marmora arkas ieejas. Lēnām apbraucis mājām un nokļuvis uz Beikerstritas, Bonds tādā pašā garā nonāca Rīdžentparkā. Desmit minūtes pēc steidzamā aicinājuma ierasties viņš jau brauca augšup lielās četrstūrainās ēkas liftā uz astoto un pēdējo stāvu.

Soļodams pa paklājiem izklāto gaiteni, Bonds jau sajuta gaisā trauksmi. Šajā stāvā bez M kabinetiem atradās sakaru nodaļa, un aiz pelēkajām, aizvērtajām durvīm varēja sadzir­dēt nepārtrauktus raidītāju sprakšķus un dūkšanu un šifrēšanas mašīnu pastāvīgos, automāta kārtai līdzīgos rējienus un klaboņu. Bondam ienāca prātā, ka izsludināta vispārēja trauksme. Kas, pie velna, bija noticis?

Pārvaldes priekšnieks stāvēja blakus Mani­penijas jaunkundzes galdam un, saukdams sig­nālus no biezas mapes, deva viņai norādījumus.

-   CIP, Vašingtona, personīgi Dalesam. Šifrs XXX ar teleprinteri. Metiss. Otrais birojs. Tas pats šifrs un adrese. Nodaļa F, NATO izlūkdie­nesta priekšniekam. Personīgi. Standarta ceļš caur nodaļas priekšnieku. Šo nodot tieši rokās M 15, personīgi, kopiju policijas komisāram, personīgi, un šos, - viņš padeva biezu žūksni, - personīgi nodaļu priekšniekiem no M. Šifrs XX pa Vaitholas radio un Portishedu. Ja? Esi laba meitene un nosūti visu pēc iespējas ātrāk. Būs vēl citi ziņojumi. Gaidāma nelādzīga diena.

Manipenijas jaunkundze priecīgi pasmaidī­ja. Viņai patika tādas trakās dienas, kā viņa tās dēvēja. Tās viņai atgādināja par pirmsākumiem, kad Manipenijas jaunkundze sāka strādāt pārvaldē par jaunāko šifrētāju. Viņa pieliecās tuvāk un nospieda komutatora slēdzi.

-   007 ieradies, ser. - Manipenijas jaunkun­dze palūkojās uz Bondu. - Vari iet!

Pārvaldes priekšnieks pasmaidījis sacīja: - Piesprādzējieties!

Virs M durvīm iedegās sarkanā gaisma. Bonds iegāja.

Kabinetā valdīja pilnīgs miers. M atslābinā­jies sēdēja sāniski pie sava rakstāmgalda un lūkojās laukā pa plato logu uz tālumā mirdzo­šajām Londonas debesīm. Viņš pacēla skatienu.

-   Apsēdies, 007! Paskaties šurpu!

Pastiepis roku, viņš pastūma pāri galdam dažas fotokopijas.

-   Nesteidzies!

M paņēma pīpi un, gribēdams to piebāzt, izklaidīgi iegremdēja pirkstus tabakas dozē ar gliemežvāka pamatni.

Bonds paņēma kopijas. Tajās no priekšpuses un aizmugures bija redzama aprakstīta aploksne. Tā viscaur bija nokaisīta ar pulveri pirkstu nospiedumu noņemšanai.

M pameta skatienu uz viņa pusi.

-  Ja gribi, vari smēķēt.

-  Paldies, ser, - atteica Bonds. - Es cenšos atmest.

-   Hmh, - noteica M un, iebāzis mutē pīpi, uz­šķīla sērkociņu. Dziļi ievilcis dūmus, viņš iekārto­jās krēslā ērtāk. Pelēkās jūrnieka acis neko neredzošu skatienu domīgi vērās laukā pa logu.

Aploksne ar uzrakstu PERSONĪGI UN NEKAVĒJOTIES bija adresēta premjerministram. Adrese: SWI, Ix>ndonā, Vaitholā, Dauningstritā 10. Ikviens sīkums adresē bija pareizs līdz pat norādījumam PC, kas nozīmēja, ka premjermi­nistrs ir slepenpadomnieks. Interpunkcija bija nevainojama. Uz markas bija zīmogs ar atzīmi Braitona, 3. jūnijs, 8.30. Bondam ienāca prātā, ka vēstule varētu būt sūtīta nakts aizsegā un ka tā droši vien pienākusi kaut kad tās pašas dienas, t.i., vakardienas, agrā pēcpusdienā. Bija izmanto­ta rakstāmmašīna ar treknu, visai elegantu šriftu. Šis fakts kopā ar iespaidīgo 5 reiz 7,5 collas lielo aploksni, adreses teksta izkārtojumu un stilu atstāja nopietnu, lietišķu iespaidu. Uz aploksnes otrās puses nebija nekā, izņemot pirkstu nospie­dumus. Zīmoglakas nebija.

Vēstule, tikpat pareizi un glīti uzrakstīta, vēstīja:

"Mister premjerministr, Jums vajadzētu zināt vai ari, sazinoties ar Gaisa spēku virspavēlnieku, Jūs uzzināsiet, ka vakar, 2. jūnijā, apmēram kopš pulksten 22 britu lidmašīna ar diviem kodolieročiem ir devusies mācību lidojumā. Lidmašīna ir Villiers Vindicator O/NBR no RAF eksperimentālās vienības, kuras bāze atrodas Boskombdaunā. Piegādes ministrijas indikācijas numuri uz kodolieročiem ir MOS/bd/654/Mk V un MOS/bd/655/Mk V. Tie apzīmēti ari ar USAF identifikācijas numuriem tādā daudzumā un tādā garumā, ka es Jūs ar tiem neapgrūtināšu.

Dodoties NATO mācību lidojumā, lidaparātā bija apkalpe piecu cilvēku sastāvā un novērotājs. Bākā bija degviela desmit stundu ilgam lidoju­mam ar ātrumu 600 jūdžu stundā 40 000 pēdu augstumā.

Šis lidaparāts kopā ar abiem kodolieročiem tagad atrodas mūsu organizācijas īpašumā. Apkalpe un novērotājs ir miruši, un mēs, palīdzot jums saglabāt slepenības pakāpi, ko Jūs, bez šaubām, gribēsiet saglabāt un ko vienlīdz atbalstām arī mēs, uzdodam Jums paziņot tuviniekiem, ka lidaparāts ir cietis katastrofā.

Šā lidaparāta un abu kodolieroču atrašanās vietu, apstiprinot, ka tos iespējams salabot. Jums paziņos apmaiņā pret 100 000 000 mārci­ņu ekvivalentu zeltā ar provi 1000 vai ne mazāk kā 999. Norādījumi par zelta piegādi atrodami klāt pievienotajā memorandā. Pieprasām, lai zelta saņemšana un nogādāšana netiktu kavēta, kā ari tiktu izsludināta šīs organizācijas un tās biedru neaizskaramība, kas apstiprināta ar Jūsu un Savienoto Valstu prezidenta personī­gajiem parakstiem.

Atteikumam pieņemt šos nosacījumus septiņu dienu laikā no 1959. gada 3. jūnija pulksten 17.00 pēc Griničas laika - t.i., līdz 1959. gada 10. jūnija pulksten 17.00 pēc Grini­čas laika - paredzamas nopietnas sekas. Pēc šā termiņa nekavējoties tiks iznīcināts Rietumu lielvalstīm piederošais īpašums, ne mazāks kā minēto 100 000 000 mārciņu vērtībā. Ies bojā cilvēki. Ja 48 stundu laikā pēc brīdinājuma vēl aizvien netiks izrādīta vēlēšanās piekrist mūsu nosacījumiem, tad bez turpmāka brīdinājuma tiks iznīcināta kāda pasaules valsts galvaspilsē­ta. Būs ļoti lieli cilvēku upuri. Vēl vairāk, starp­laikā starp šiem diviem notikumiem organizācija patur sev tiesības izsludināt pasaulei 48 stundu termiņu. Šis pasākums, kas izraisīs paniku ik­vienā lielākā pilsētā, paredzēts, lai Jūs pastei­dzinātu.

Šis, mister premjerministr, ir vienīgais un galīgais paziņojums. Mēs gaidīsim Jūsu atbildi katru stundu pēc Griničas laika 16 megahercu viļņos.

Parakstījis

SPEKTRS,

Speciālā organizācija pretizlūkošanas, terorisma, atriebības un šantāžas darbību veikšanai"

Džeimss Bonds izlasīja vēstuli vēlreiz un uzmanīgi nolika to atpakaļ uz rakstāmgalda. Pēc tam viņš pievērsās otrajai lappusei ar memorandu par zelta piegādi.

"Etnas kalna ziemeļrietumu nogāzes Sicīli­jā… Decca raidītājs ieslēgts… Pilnmēness periods… starp pusnakti un 1.00 pēc Griničas laika… piegādes pa ceturtdaļtonnai atsevišķos vienu pēdu biezos putuplasta iepakojumos… minimums trīs izpletņi uz piegādi… par lidma­šīnām un lidojumu grafikiem paziņot 16 mega­hercu vilnī ne vēlāk kā 24 stundas pirms operā­cijas… Jebkādas pretdarbības gadījumā līgums tiks lauzts un nomesta atombumba Nr. 1 vai Nr. 2." Paraksts tas pats. Abas lappuses beidzās ar rindu: "Kopiju vienlaikus nosūtīt Savienoto Valstu prezidentam."

Bonds klusējot nolika fotokopiju kaudzē uz pārējām. Iebāzis roku bikšu kabatā, viņš izvilka tērauda cigarešu etviju, kurā atradās vairs tikai deviņas cigaretes, un, izņēmis vienu, aizsmēķē­ja, dziļi ievelkot plaušās dūmus un izpūšot ar garu, domīgu svilpienu.

M pagriežas krēsla ar seju pret Bondu.

-   Nu?

Bonds ievēroja, ka M pirms trim nedēļām tik dzidrās un dzīvās acis tagad ir apsarkušas un saspringtas. Kāds tur brīnums!

-  Ja šīs lidmašīnas un ieroči tiešām ir pazu­duši, ser, - viņš sacīja, - tad ar to jārēķinās. Manuprāt, viņi runā nopietni. Es domāju, ka tā ir patiesība.

-  Tāpat domā Kara ministrija, - sacīja M.

- Tāpat domāju es. - Viņš mirkli klusēja. - Jā, lidmašīna ar bumbām ir pazudusi. Un bumbu numerācija ir pareiza.

8.

"LIELĀM BLUSĀM IR MAZAS BLUSAS…"

-  Ko mēs te varam darīt, ser? - vaicāja Bonds.

-  Sasodīti maz, patiesību sakot, praktiski ne­ko. Neviens neko nav dzirdējis par šiem SPEKTRA cilvēkiem. Mēs zinām, ka Eiropā darbojas kaut kas līdzīgs neatkarīgai vienībai - esam šo to no viņiem pirkuši, tāpat ari amerikāņi, un Metiss tagad atzīst, ka šie cilvēki lielas naudas dēļ no­slepkavojuši Golcu, franču ūdeņraža speciālistu, kas pagājušajā gadā pārgāja pie viņiem, saņēmis piedāvājumu no zila gaisa. Netika pieminēti nekā­di vārdi. Piedāvājumu izteica pa radio, tajos pašos vēstulē pieminētajos 16 megahercos. Otrajai sa­karu nodaļai. Metiss to pieņēma. Viņi nostrādāja rūpīgi. Metiss samaksāja - pilnu somu naudas, ko atstāja pie Mišelinroudas ceļa zīmes nr. 1. Ta­ču neviens nevar viņus saistīt ar šiem SPEKTRA cilvēkiem. Kad mēs un amerikāņi ar viņiem sa­darbojāmies, mūs gaidīja bezgalīgi starpnieki, patiešām profesionāļi, un mūs tik un tā vairāk interesēja galarezultāts nekā iesaistītie cilvēki. Mēs abi maksājām lielu naudu, bet samaksa bija tā vērta. Ja tagad iesaistīta tā pati grupa, tad ir skaidrs, ka viņi tiešām ir vērā ņemami, un tā es ari pateicu premjerministram. Taču tas nav galvenais. Tieši tā, kā vēstulē teikts, ir pazudusi lidmašīna un divas bumbas. Viss sakrīt pat niecī­gākajos sīkumos. Vindicator devās NATO mācību lidojumā uz dienvidiem no Īrijas un tālāk virs Atlantijas okeāna. - M pasniedzās pēc biezas ma­pes un pāršķīra dažas lappuses. Viņš atrada, ko gribēja. - Jā, bija paredzēts sešu stundu lidojums, izlidojot no Boskombdaunas pulksten astoņos vakarā un atgriežoties divos naktī. Apkalpe sastā­vēja no pieciem cilvēkiem un NATO novērotāja itāļa, vārdā Petači, Džuzepe Petači, kas bija eskadriļas komandieris itāļu gaisa spēkos un uz laiku veica misiju NATO. Acīmredzot viņš ir labs pilots, taču pašlaik pārbauda viņa biogrāfijas faktus. Petači nosūtīja parastā dienesta uzdevu­mā. NATO labākie piloti bija ieradušies uz mēnešiem ilgām mācībām, lai apgūtu Vindicator un bumbu palaišanas mehānismus. Šo lidmašīnu acīmredzot gatavoja NATO plaša rādiusa bruņoto spēku aktivitātēm. Lai kā, - M pāršķīra lappusi.

- lidmašīnu, kā parasti, novēroja uz ekrāna, un viss bija labi, kamēr tā, lidojot 40 000 pēdu augstumā, bija nonākusi uz rietumiem no Īrijas. Pēc tam, pretēji visām instrukcijām, lidmašīna nolaidās līdz apmēram 30 000 pēdām un pazuda transatlantijas gaisa ceļos. Bumbvedēju komanda mēģināja nodibināt ar to sakarus, bet radio vai nu nespēja atbildēt, vai neatbildēja. Pirmajā brīdī šķita, ka Vindicator sadūrusies ar kādu no trans­atlantijas lidmašīnām, un iestājās kaut kas līdzīgs panikai. Taču neviena no kompānijām neziņoja, ka būtu atgadījies kaut kas ļauns vai pat aizdo­mīgs. - M palūkojās uz Bondu. - Tas arī bija viss. Lidmašīna vienkārši pazuda.

-   Vai amerikāņu tāldarbības brīdinājuma sistēma neko neuztvēra? - apvaicājās Bonds.

-     Pareizs jautājums. Tā ir vienīgā liecība, kas ir mūsu rīcībā. Ziņo, ka apmēram piecas jūdzes uz austrumiem no Bostonas kāda lidma­šīna esot novirzījusies no kursa uz Aidlvildu un nogriezušies uz dienvidiem. Taču tas atkal ir nozīmīgs satiksmes ceļš - pa to iet ziemeļu gaisa satiksme no Monreālas un Ganderas lejup līdz Bermudu, Bahamu salām un Dienvidamerikai. Tāpēc sistēmas operatori vienkārši nodomāja, ka tā ir kāda BOAC vai Kanādas tranzīta lidma­šīna.

-   Visādā ziņā izklausās, ka viņi visu ir ļoti smalki izplānojuši, slēpjoties šajos satiksmes ceļos. Vai lidmašīna Atlantijas vidū varēja pa­griezties uz ziemeļiem un doties uz Krieviju?

-  Jā, vai uz dienvidiem. Apmēram 500jūdžu no abiem krastiem plešas liels gaisa telpas ga­bals, ko radari nepārklāj. Tikpat labi lidmašīna varēja nogriezties no maršruta un atgriezties Eiropā pa jebkuru no diviem vai trim gaisa ceļiem. Patiesībā tā šobrīd var atrasties jebkurā pasaules punktā. Tā, lūk.

-  Taču tā ir milzīga lidmašīna. Tai vajadzīgi speciāli skrejceļi. Tai kaut kur jānolaižas. Tik lielu lidmašīnu nav iespējams noslēpt.

-  Tieši tā. Tas ir acīmredzami. Vakar līdz pus­naktij Karaliskie gaisa spēki bija pārbaudījuši katru lidostu, visas pasaules lidostas, kas būtu varējušas to uzņemt. Atbilde bija negatīva. Taču. protams, lidmašīna varēja nolaisties, ietriecoties kaut kur, piemēram, Sahārā vai kādā citā tuksnesī vai jūrā, kādos piekrastes ūdeņos.

-   Vai tādā gadījumā nenotiktu kodolsprā­dziens?

-   Nē. Tās ir pilnīgi drošas, kamēr nav atbrī­vots palaišanas mehānisms. Acīmredzot pat tiešs kritiens, kā no B-47 virs Ziemeļkarolīnas 1958. gadā, uzspridzina tikai TNT palaišanas mehānismu, neskarot plutoniju.

-   Kā tad šie SPEKTRA cilvēki domā to uz­spridzināt?

M iepleta rokas.

-  To paskaidroja Kara ministrijas sanāksmē. Es visu nesapratu, bet acīmredzot atombumba izskatās tāda pati kā jebkura cita bumba. Tādā gadījumā tās priekšgals ir pildīts ar parasto TNT, bet aste ar plutoniju. Starp abām vielām atrodas caurums, kurā ieskrūvē kaut kādu detonatoru, kaut ko līdzīgu sprūdam. Sadursmes brīdi TNT iedarbina detonatoru, un detonators atbrīvo plutoniju.

-Tātad, lai bumbu uzspridzinātu, šiem cilvē­kiem vajadzēs to nomest?

- Acīmredzot ne. Viņiem būs vajadzīgs cilvēks ar labām fizikas zināšanām, kas izprot šo mehānismu, bet viņam atliks vienīgi atskrūvēt bumbas priekšgalu - parasto detonatoru, kas at­brīvo TNT - un pievienot kaut kādu laika degli, kas iedarbinās TNT, nenometot bumbu. Tad sekos sprādziens. Turklāt mehānisms nav nekas milzīgs. To visu var ievietot kaut kādā tvertnē, kas ir apmēram tikai divas reizes lielāka par lielu golfa somu. Protams, ļoti smagu. Taču to var ievietot, piemēram, lielas automašīnas aizmugurē, vien­kārši iebraukt mašīnu pilsētā un kaut kur atstāt ar ieslēgtu laika degli. Vajag tikai pāris stundu laika, lai izkļūtu no sprādziena zonas - vismaz 100 jūdžu attālumā - un viss.

Bonds pasniedzās kabatā pēc vēl vienas cigaretes. Tas nevarēja būt, tomēr bija. Tieši tas, ko viņa izlūkdienests un visi pārējie pasaules izlūkdienesti gaidīja notiekam. Anonīms cilvē­ciņš lietusmētelī ar smagu ceļasomu vai golfa somu, ja vēlaties. Atstāta bagāža, stāvvietā no­vietota automašīna, krūmu skupsna lielas pilsētas centrā. Atbildes nebija. Dažu gadu lai­kā, ja ekspertiem taisnība, būs vēl mazāka iespēja rast atbildi. Tā teikt, katra visniecīgākā tautiņa būs gatava ražot atombumbas savā piemājas pagalmā. Acīmredzot tas vairs nebija nekāds noslēpums. Tikai prototipi nāca ar grūtī­bām - piemēram, pirmie šaujamieroči, lielgabali vai tanki. Tagad tie bija visiem kā loki un bultas. Rīt vai parit par lokiem un bultām pārvērtīsies atombumbas. Un šis bija pirmais šantāžas gadī­jums. Ja vien SPEKTRU neapturēs, ziņa izplatī­sies, un drīz vien to gatavos katrs noziedzīgs zinātnieks, kam vien būs ķīmisko vielu kom­plekts un nedaudz dzelzs krājumā. Ja vien tos laikus neapturēs, nekas cits neatliks kā vien maksāt. Bonds tā ari pateica.

- Tuvu patiesībai, - piebilda M. - No visiem aspektiem, tai skaitā no politiskā, kaut ari tam nav tik lielas nozīmes. Taču, ja kaut kas notiks, ne premjerministrs, ne prezidents nenodzīvos pat piecas minūtes. Taču vienalga, vai mēs mak­sājam vai ne, sekas būs bezgalīgas - un visas sliktas. Tāpēc jādara pilnīgi viss iespējamais, lai atrastu šos cilvēkus, lidmašīnu un laikus viņus apstādinātu. Premjerministrs un prezidents ir pilnīgi vienisprātis. Šai operācijai - to iedēvējuši par Pērkonlodi - piesaistīts ikviens izlūkdienesta aģents, kas atrodas mūsu pusē. Lidmašīnas, kuģi, zemūdenes - un, protams, nauda - nav šķērslis. Mēs varam dabūt visu, kad vien to vēlamies. Kabinets jau izveidojis īpašu komiteju un kara centrāli. Tai piegādās katru sīkāko informācijas kripatu. Amerikāņi ir rīkojušies tāpat. No zināmas informācijas noplūdes nav iespējams izvairīties. Atklātībai izziņots, ka vi­sa panika, un tā ir panika, radusies nozudušā Vindicator - bumbas ieskaitot - dēļ, lai kādu politisku jucekli tas varētu izraisīt. Pilnīgā slepe­nībā turēs tikai vēstuli. Skotlendjards kopā ar FIB, Interpolu, un, kur vien iespējams, palīdzot visām NATO izlūkošanas aģentūrām, parūpē­sies par parasto izmeklēšanas darbu - pirkstu nospiedumiem, Braitonu, vēstuļpapīru. Izman­tos tikai dokumenta fragmentu un šriftu - dažus nevainīgus vārdus. To visu darīs pavisam atse­višķi no lidmašīnas meklējumiem. To risinās kā pašu svarīgāko spiegošanas jautājumu. Neviens nespēs sasaistīt abas izmeklēšanas. ĪVI 15 nodarbosies ar visu apkalpes locekļu un itāļu novērotāja biogrāfijām. Tā būs dabiska lidmašīnas meklējumu sastāvdaļa. Kas attiecas uz mūsu dienestu, mēs esam apvienojušies ar CIP, lai izvērstu darbību visā pasaulē. Alens Daless piesaistījis šim uzdevumam ikvienu cilvēku, kas ir viņa rīcībā, un es tāpat. Tikko esmu izsludinājis vispārējo trauksmi. Tagad varam tikai sēdēt un gaidīt.

Bonds aizsmēķēja vēl vienu - grēcīgo trešo - cigareti vienas stundas laikā.

- Kāda visā šajā lietā būs mana loma, ser? - māksloti bezrūpīgā balsī viņš apvaicājās.

M izklaidīgi paskatījās uz Bondu, it kā redzē­tu viņu pirmo reizi. Pēc tam, sagriezies krēslā, viņš kādu brīdi, neko neredzot, lūkojās laukā pa logu. Visbeidzot it kā starp citu sacīja: - Pastāstot tev visu, ko nupat sacīju, 007, es esmu pārkāpis uzticības zvērestu premjerministram. Es biju zvērējis, ka nevienam neteikšu to, ko tev tikko stāstīju. Es nolēmu izdarīt to, ko izdarīju, tāpēc, ka man ir ideja, nojauta, un es vēlos, lai šo ideju īsteno, - viņš mirkli vilcinājās, - uzticams cilvēks. Man šķita, ka vienīgais iespējamais pierādījumu avots, lai cik niecīgs un apšaubāms, varētu būt tālvadības brīdinājuma sistēmas radara rādījumi par lidmašīnu, kas pametusi austrumu rietumu gaisa kanālu pāri Atlantijas okeānam un nogrie­zušies uz dienvidiem Bermudu un Bahamu salu virzienā. Es nolēmu pieņemt šo liecību, lai gan citos tā nav modinājusi īpašu interesi. Kādu laiku pavadījis, pētot Rietumatlantijas karti un dia­grammas, es pamēģināju iejusties SPEKTRA - vai drīzāk SPEKTRA vadoņa, jo aiz visa tā neapšau­bāmi slēpjas ārkārtīgi gudras smadzenes, - domu gaitā. Un es nonācu pie dažiem secinājumiem. Es nospriedu, ka bumbas nr. 1 un bumbas nr. 2 visizdevīgākais mērķis, ja līdz tam nonāks, būs drīzāk Amerikā, nevis Eiropā. Sāksim ar to, ka amerikāņiem ir izteiktākas bailes no bumbu draudiem nekā mums, eiropiešiem, un tāpēc viņi ir vieglāk pārliecināmi, ka var nonākt līdz bumbas nr. 2 sprādzienam. 100 000 000 mārciņu vērtu un tāpēc bumbas nr. 1 nomešanai piemērotu iekārtu Amerikā ir vairāk nekā Eiropā, un, vis­beidzot, pēc vēstules stila un izmantotā papīra, kas, starp citu, ir nīderlandiešu. kā ari pēc nežēlīgās intrigas ir nojaušams, ka SPEKTRS ir Eiropas organizācija. Tāpēc man šķiet, ka mērķis, visticamāk, ir izraudzīts Amerikā, nevis Eiropā. Lai kā, izdarot šos pieņēmumus un pieņemot, ka lidmašīna nevarēja nolaisties pašā Amerikā vai pie tās krastiem, jo piekrastes radaru tīkls ir pā­rāk labs, es lūkojos pēc piemērota apvidus tuvā­kajā apkārtnē. Un, - pametis skatienu uz Bondu, M atkal novērsās, - es izšķīros par Bahamu sa­lām. Tā ir salu grupa, no kurām daudzas ir neap­dzīvotas. Tās ieskauj galvenokārt sekli ūdeņi virs smiltīm, un tās ir apgādātas ar vienu vienkāršu radaru staciju - tā pati paredzēta tikai civilajai gaisa satiksmei, un to apkalpo vietējais civilais personāls. Dienvidos, uz Kubas, Jamaikas un Kārību salu pusi, nav neviena nozīmīga mērķa. Turklāt tas ir pārāk tālu no Amerikas piekrastes. Ziemeļu virzienam ir tie paši trūkumi. Taču tuvā­kā no Bahamu salām atrodas tikai 200 jūdžu attālumā no Amerikas piekrastes - braucot ar ātru motorlaivu vai jahtu, nepieciešamas tikai sešas vai septiņas stundas.

-   Ja jums taisnība, ser, - pārtrauca Bonds, - kāpēc SPEKTRS nosūtīja vēstuli nevis prezi­dentam, bet premjerministram?

-    Lai jauktu pēdas. Lai mēs darītu to, ko darām - meklētu tās pa visu pasauli, nevis vienā tās daļā. Un lai atstātu maksimālu iespaidu. SPEKTRS saprot, ka vēstule tūlīt pēc tam. kad esam pazaudējuši bumbvedēju, līdzināsies trāpījumam tieši pa saules pinumu. Pēc viņu domām, mēs pat varētu nekavējoties samaksāt. Nākamais viņu operācijas solis, uzbrukums mērķim nr. 1, varētu būt viņiem nepatīkams. Tas lielā mērā atklātu viņu atrašanās vietu. Viņi labprātāk savāktu naudu un pēc iespējas ātrāk pabeigtu operāciju. Uz to mums ari jāspēlē. Mums viņi jānoved tik tuvu bumbas nr. 1 nomešanai, cik vien varam uzdrīkstēties, cerot, ka nākamajās sešās un vēl trijās ceturtdaļās no septītās dienas kaut kas viņus nodos. Tās ir šaubīgas izredzes. Es saistu visas cerības ar sa­vu nojautu, - M spēji pagriezās krēslā, - un ar tevi. Nu, - viņš palūkojās uz Bondu. - Vai ir kādi apsvērumi? Ja nav, tad labāk ķeries pie darba. Tev rezervēta vieta visās Ņujorkas lidmašīnās no šā brīža līdz pusnaktij. Pēc tam uz BOAC. Biju domājis izmantot RAF Canberra, bet negribu sa­celt troksni. Tu esi bagāts jauneklis, kas meklē salās kaut kādu īpašumu. Tas dos tev iespēju interesēties par visu, ko vēlies. Labi?

- Jā, ser. - Bonds piecēlās kājās. - Es labāk būtu nodarbojies ar kaut ko interesantāku - piemēram, sadragājis Dzelzs priekškaru. Nespē­ju atbrīvoties no sajūtas, ka šī ir lielāka operāci­ja, nekā iespējams paveikt vienai mazai vienībai. Varu derēt, ka tas vairāk izskatās pēc krievu darba. Viņi dabū savās rokās eksperimentālo lidmašīnu un bumbas - viņi nepārprotami to vēlas - un pūš mums miglu acīs, saceļot visu šo ažiotāžu ap SPEKTRU. Ja SMERSH vēl darbo­tos, es teiktu, ka te jūtams viņu pirksts. Tas ir pilnīgi viņu stilā. Taču, ja šai domai ir kāds reāls pamats, tad iespējams, ka Austrumu stacijas kaut ko manīs. Vai vēl kas, ser? Ar ko es sadar­bojos Naso?

-  Gubernators zina, ka tu ieradīsies. Viņiem ir labi apmācīta policija. Es saprotu, ka CIP sūta labu cilvēku. Ar sakaru aprīkojumu. Viņiem ir vairāk tāda tipa aprīkojuma nekā mums. Paņem šifru mašīnu ar XXX uzstādījumu. Es gribu dzirdēt katru sīkumu, ko tev izdodas noskaid­rot. Ziņosi personīgi man. Labi?

-   lobi, ser.

Bonds devās uz durvīm un izgāja no kabine­ta. Vairs nebija ko teikt. Šis izskatījās pēc lielā­kā uzdevuma, kas izlūkdienestam jebkad dots, un, pēc viņa domām, jo Bonds neņēma nopietni M nojautu, viņu nosūtīja uz kora pēdējām rindām. Lai tā būtu. Viņš labi nosauļosies un pavēros izrādi no aizkulisēm.

•••

Kad Bonds, nesot pār plecu glītu šifrētāju ādas futrālī, kas tikpat labi varētu būt dārga kinokamera, izgāja no ēkas, vīrietis smilškrāsas Volksivagen pārstāja kasīt apdeguma rētu zem krekla un, desmito reizi palaidis vaļā četrdesmit piektā kalibra garstobra revolveri, iedarbināja dzinēju. Viņš atradās divdesmit piecus jardus aiz Bonda Bentley. Viņam nebija ne jausmas, kas ir lielajā mājā, no kuras Bonds bija iznācis.

Viņš vienkārši bija izprasījis no Krūmāju re­ģistratora Bonda mājas adresi un, izkļuvis no Braitonas slimnīcas, nekavējoties sāka viņu izsekot. Automašīna bija nomāta ar pieņemtu vārdu. Izdarījis to, kas darāms, viņš dosies taisnā ceļā uz Londonas lidostu un iesēdīsies pirmajā lidmašīnā, kas izlido uz jebkuru valsti ārpus kontinenta. Grāfs Lipe bija sangviniķis. Darbs un personīgie rēķini, kas viņam kārto­jami, nemodināja grāfā ne mazākos sirdsapzi­ņas pārmetumus. Viņš bija nežēlīgs un atriebīgs cilvēks, kas savā mūžā bija iznīcinājis daudzus traucējošus un, iespējams, bīstamus cilvēkus. Viņš sprieda, ka SPEKTRS, ja kādreiz par to uzzinātu, neceltu iebildumus. Klīnikā noklausī­tā telefonsaruna liecināja, ka viņa aizsegs, kaut nedaudz, tomēr ir pacelts, tātad pastāv reāla iespēja, ka viņa darbībai var izsekot līdz pat saistībai ar Sarkanā zibens tongiem. No tiem līdz SPEKTRAM bija patālu, bet apakšoperators G zināja, ka, tiklīdz aizsegs ir sācis irt, tas irst kā veca zeķe. Turklāt šim cilvēkam vajadzēja saņemt pelnīto samaksu. Grāfam Lipem vaja­dzēja ar viņu norēķināties.

Bonds iekāpa automašīnā. Aizcirta dunas. Apakšoperators G vēroja, kā no abām izpūtēja caurulēm paceļas zili dūmi. Viņi sāka braukt.

Ceļa otrā pusē un simts jardu aiz Volkswagen SPEKTRA nr. 6 nolaida pār acīm motociklista brilles, iedarbināja savu Triumph ar 500 cm3 dzinēju un aizbrāzās pa ceļu uz priekšu. Viņš meta glītus līkločus cauri satiksmes straumei - kādu laiku savā pēckara karjerā viņš bija bijis DKW izmēģinājumu braucējs - un turējās desmit jardu aiz Volksiuagen aizmugurējā riteņa tā, lai vadītājs viņu neredzētu savā spogulī. Viņam nebija ne jausmas, kāpēc apakšoperators G seko Bentley un kam Bentley pieder. Viņa uzdevums bija nogalināt Volksivagen šoferi. Iebāzis roku ādas maisā, ko nēsāja pārmestu pār plecu, viņš izvilka smagu granātu - tā bija divreiz lielāka par parasto armijas granātu - un vēroja satiksmi, gaidot, kad pavērsies brīvs ceļš bēgšanai.

Apakšoperators G gaidīja to pašu. Viņš ievē­roja ari attālumus starp laternām uz ietves gadījumam, ja ceļš būs aizšķērsots un viņam nāksies no tā nobraukt. Mašīnu straume priekšā bija kļuvusi retāka. Nospiedis gāzes pedāli līdz grīdai un vadot automašīnu ar kreiso roku. viņš ar labo izvilka koltu. Tagad viņa automašīna bija pie Bentley aizmugurējā bufera. Tagad tā atradās blakus. Vadītāja tumšais profils bija labs mērķis. Pēdējoreiz pametis skatu uz priekšu, viņš pacēla ieroci.

Volksiuagen dzinēja metāliskais parkšķis bija tas, kas lika Bondam pagriezt galvu, un šī niecīgā kustība paglāba viņa žokli. Ja viņš tajā brīdī būtu piedevis ātrumu, otrā lode būtu trāpījusi, taču - lai svētīts instinkts, kas lika vi­ņa kājai nospiest bremzes pedāli un vienlaikus noliekties tik strauji, ka zods atsitās pret signāla pogu tā, ka Bonds gandrīz zaudēja samaņu.

Gandrīz tajā pašā brīdī atskanēja nevis trešais šāviens, bet gan sprādziena troksnis, un pār Bondu nobira saplīsušā vējstikla atliekas. Bentley bija apstājies, dzinējs noslāpis. Kauca bremzes. Atskanēja kliedzieni un panikas pilna signalizēšana. Sapurinājis galvu, Bonds to piesardzīgi pacēla. Volksivagen, kura viens rite­nis vēl aizvien griezās, gulēja uz sāniem Bentley priekšā. Lielākā daļa jumta bija norauta. Iekš­pusē un daļēji uz ceļa gulēja šaušalīga, spīdīga masa. Liesmas laizīja uzpūtušos krāsas burbu­ļus. Apkārt pulcējās cilvēki. Saņēmies Bonds steigšus izkāpa no mašīnas.

- Atkāpieties! - viņš iekliedzās. - Tūlīt uz­sprāgs benzīna bāka!

Tieši tobrīd atskanēja apdullinoša dārdoņa un pacēlās melnu dūmu mākonis. Izšāvās lies­mas. Tālumā sāka gaudot sirēnas. Bonds izspraucās cauri ļaužu pūlim un, domām šaudo­ties, sāka steidzīgi soļot atpakaļ uz pārvaldes ēku.

Izmeklēšana lika Bondam nokavēt divas lid­mašīnas uz Ņujorku. Ap to laiku, kad policija bija nodzēsusi uguni, aiztransportējusi cilvēka paliekas uz morgu un novākusi automašīnas un spridzekļa atliekas, bija kļuvis pavisam skaidrs, ka tās rokās nonākuši tikai apavi, ieroča numurs, dažas apģērba plūksnas un driskas, un automašīna. Autonomas darbinieki atcerējās tikai cilvēku tumšās brillēs un to, ka autovadītā­ja apliecībā bijis Džonstona vārds, kā arī sauju piecu dolāru banknošu. Automašīna bija iznomāta pirms trim dienām uz vienu nedēļu. Daudz cilvēku atcerējās motociklistu, taču šķita, ka viņam nebija aizmugurējā numura. Viņš bija aizbrāzies kā vējš Beikerstritas virzienā. Viņam bijušas motociklista brilles. Vidēja auguma. Vairāk nekā.

Bonds neko nespēja palīdzēt. Volksiuagen vadītāju viņš nebija redzējis. To neļāva Volksiuagen zemais jumts. Viņš bija saskatījis vienīgi roku un ieroča spīdumu.

Slepenais dienests pieprasīja policijas ziņoju­ma kopiju, un M norīkoja, ka tas jānosūta uz Pērkonlodes centrāli. Viņš uz mirkli atkal tikās ar Bondu, bet izturējās ļoti nepacietīgi, it kā tā būtu bijusi Bonda vaina. Pēc tam viņš teica, lai Bonds aizmirstot šo starpgadījumu - iespējams, tam bijis kāds sakars ar iepriekšējām lietām. Kaut kas līdzīgs paģirām. Ar laiku policija to noskaidrošot. Galvenais bija operācija Pērkonlode. Bondam vajadzēja pasteigties un doties ceļā.

Kad Bonds iznāca no ēkas otro reizi, bija sācis līt. Viens no ēkas aizmugurē esošās auto­stāvvietas mehāniķiem bija darījis, ko varējis, lai līdz galam izsistu Bentley vējstikla paliekas un iztīrītu no automašīnas stikla šķembas, bet, kad Bonds ap lenča laiku nokļuva mājās, viņš bija izmircis līdz ādai. Atstājis mašīnu tuvējā garāžā, viņš piezvanīja Rolls un savai apdrošināšanas kompānijai. (Viņš esot pārāk tuvu piebraucis kravas mašīnai ar tērauda stieņiem, kas droši vien bijuši paredzēti betona nostiprināšanai.

Nē, viņš neesot ievērojis automašīnas numuru. Atvainojiet, bet jūs jau zināt, tas vienmēr notiek (ik negaidīti!) Pēc tam Bonds atgriezās mājās, Iegāja vannā un pārģērbās savā tumšzilajā tropu uzvalkā. Rūpīgi sasaiņojis mantas - vienu lielu ceļasomu un visu zemūdens peldei, - Bonds iegāja virtuvē.

Meja šķita visai apbēdināta. Izskatījās, ka viņa varētu teikt vēl vienu runu. Bonds pacēla roku.

-   Nesaki neko, Meja! Tev bija taisnība. Es nevaru darīt savu darbu ar burkānu sulu vēde­rā. Man pēc stundas jāiet projām, bet līdz tam laikam kārtīgi jāpaēd. Esi eņģelis un pagatavo olu kulteni savā gaumē - no četrām olām. Čet­ras šķēles amerikāņu cigoriņu dūmos kūpināta bekona, ja mums vēl tāds ir palicis, karstu grauzdiņu ar sviestu - tādu, kā tu gatavo, nevis rupja maluma - un lielu kannu kafijas, divkārša stipruma. Un ienes dzērienu paplāti!

Vienlīdz atvieglota un apstulbusi, Meja viņu uzlūkoja.

-   Kas noticis, mister Džeims?

Redzot viņas sejas izteiksmi, Bondam bija jāsmejas.

-   Nekas, Meja. Man tikai ienāca prātā, ka dzīve ir pārāk īsa. Būs diezgan laika skaitīt kalo­rijas, kad nonāksim debesīs.

Bonds atstāja Meju pārdomājam šo banālo frāzi un devās pārbaudīt savus ieročus.

9.DAUDZKĀRTĒJAIS REKVIĒMS

Ja runājam par SPEKTRU, plāns Omega risinājās tieši tā, kā Blofelds bija paredzējis, un no I līdz III fāzei bija noritējis pēc grafika un bez aizķeršanās.

Džuzepe Petači, mirušais Džuzepe Petači, bija pareizi izvēlēts. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš bija Focke-Wuļf 200 Adrijas pretzemūdeņu patruļas pilots, viens no nedaudzajiem itāļu pilo­tiem, kam bija atļauts vadīt šīs vācu lidmašīnas. Grupa tikko bija apgādāta ar jaunākajām vācu spiediena mīnām, kas papildinātas ar jauna tipa spridzekli, kad kaujās, kas notika uz Itālijas mu­guras, veiksme sāka nosvērties sabiedroto pusē. Petači bija sapratis, kāds ir viņa liktenis, un atbilstoši rīkojies. Parastas patruļas laikā viņš ļoti rūpīgi ar 38. kalibra pistoli un vienu šāvienu pakausī bija nošāvis pilotu un stūrmani un, lidojot ļoti zemu virs pašiem viļņiem, lai izvairītos no apšaudes, nosēdinājis lielo lidmašīnu Bari ostā. Pēc tam, izkāris savu kreklu kā padošanās zīmi, viņš bija sagaidījis Karalisko gaisa spēku pārstāvjus. Angļi un amerikāņi apbalvoja dros­mīgo lidotāju par varoņdarbu un piešķīra viņam 10 000 mārciņu no speciālajiem fondiem par iepazīstināšanu ar vācu spiediena mīnu. Petači ļoti izpušķoti pastāstīja izlūkdienesta cilvēkiem par to, kā viens pats pretojies ienaidniekam kopš laika, kad vecums atļāvis iestāties itāļu gaisa spēkos, un iznāca no kara kā viens no Itālijas viscildenākajiem pretošanās kustības varoņiem. Kopš tā laika dzīvot bija viegli - Petači bija pilots un vēlāk, kad atsāka darboties Alitalia, kļuva par kapteini, bet pēc tam atgriezās jaunajos Itālijas gaisa spēkos kā pulkvedis. Pēc tam Petači nonāca NATO pakļautībā un bija viens no sešiem itāļiem, kurus izraudzījās avangarda triecienspēkiem. Tikmēr viņš bija sasniedzis trīsdesmit četru gadu vecumu, un viņam ienāca prātā, ka pietiek lidot. Atrašanās NATO aizsardzības spēku priekšpulkā viņam īpaši nerūpēja. Bija pienācis laiks, lai varo­nību izrādītu jaunāki vīrieši. Turklāt Petači visu mūžu bija pavadījusi kaislība iegūt savā īpašumā lietas - žilbinošas, ekstravagantas, dārgas lietas. Viņam piederēja lielākā daļa no kārotā - pāris zel­ta cigarešu etviju, teicams Rolex Oyster Perpetual Chronometer lokanā zelta rokassprādzē, balts Lancia Gran Turismo kabriolets, liels daudzums stilīgu apģērbu un visas meitenes, ko viņš vēlējās (reiz viņš uz īsu bridi bija precējies, bet neveiksmī­gi). Tagad viņš kāroja GTMaseraii ko bija redzējis Milānas autoizstādē, un to, ko Petači kāroja, viņš bieži vien dabūja. Viņš gribēja ari tikt laukā - laukā no bāli zaļajiem NATO gaiteņiem, laukā no gaisa spēkiem un projām jaunā pasaulē ar jaunu vārdu. Riodežaneiro izklausījās gluži piemērota. Taču tas viss nozīmēja jaunu pasi, daudz naudas un organismo - vitālu organisma.

Organismo uzradās pats, turklāt uzradās tieši ar tādiem daiļumiem, pēc kādiem Petači alka. Tā bija itāliete Fonda, kas tajā laikā bija nr. 4 SPEKTRĀ un Versaļas un Parīzes nakts­klubos un restorānos starp NATO personāla vīriešiem meklēja tieši tādu, kāds bija Petači. Lai rūpīgi sagatavotu ēsmu un uzmanīgi bīdītu to tuvāk zivij, bija vajadzīgs viens mēnesis, un, kad ēsmu beidzot piedāvāja, nr. 4 gandrīz apstulba, redzot, cik alkatīgi to aprij. Sekoja aizkavēšanās, kamēr SPEKTRS pārbaudīja visas dubultspiego- šanas iespējas, līdz beidzot vadība deva zaļo gaismu un Petači saņēma piedāvājumu. Viņam vajadzēja iekļūt Vuidicator apmācības program­mā un nolaupīt lidmašīnu. (Kodolieročus ne­viens nepieminēja. Kāda Kubas revolucionāru grupa šādā veidā gribot pievērst sev uzmanību. Petači neklausījās ticamajā stāstā. Viņam bija pilnīgi vienalga, kas grib dabūt lidmašīnu, ja vien viņam par to maksā.) Apmaiņā Petači pie­solīja vienu miljonu dolāru, jaunu pasi, kurā minēts jebkurš viņa izvēlētais vārds un tautība, un tūlītēju iespēju pārvietoties no piegādes punkta uz Riodežaneiro. Apsprieda un pilnvei­doja daudzas nianses, un, kad jūnija otrajā datumā pulksten astoņos vakarā Vindicator gaudodams drāzās pa skrejceļu un pacēlās gaisā, Petači jutās saspringts, bet pašpārlieci­nāts.

Mācību lidojumu vajadzībām tieši aiz lielās kabīnes plašajā lidmašīnas korpusā bija iebū­vēti vēl divi sēdekļi no parastas civilās lidmašī­nas, un Petači klusēdams nosēdēja veselu stundu, vērojot, kā pieci apkalpes locekļi darbojas ap instrumentiem un svirām. Petači jutās gluži apmierināts, ka tad, kad pienāks viņa kārta vadīt lidmašīnu, varēs iztikt bez viņiem visiem. Tiklīdz viņš būs ticis pāri Džordža kanālam, atliks tikai laiku pa laikam vērot, lai lidmašīna turētos precīzi 32 000 pēdu augstu­mā tieši virs transatlantiskā gaisa ceļa. Viņu gaidīja riskants bridis, nogriežoties no Austru- mu-Rietumu kanāla uz Ziemeļu-Dienvidu kanālu, lai tālāk dotos uz Bahamu salām, bet to visu bija izplānojuši viņa vietā, un katra kustība, kas viņam izdarāma, bija pierakstīta piezīmju grāmatiņā, kas atradās Petači krūšu kabatiņā. Nolaižoties vajadzēs ļoti izturīgus nervus, bet par vienu miljonu dolāru varēja ari saņemties.

Petači desmito reizi ieskatījās savā Rolex pulkstenī. Tagad! Pārbaudījis skābekļa masku, kas atradās nodalījumā viņam blakus, Petači nolika to pa rokai. Pēc tam, izņēmis no kabatas cilindriņu ar sarkaniem gredzeniem, viņš atcerē­jās precīzi, cik reižu tie jāpagriež, lai atbrīvotu ventili. To paveicis, viņš atlika cilindru atpakaļ kabatā, un devās uz kajīti.

-   Sveiks, Sepij! Vai labi veicas?

Pilotam itālis patika. Viņi Bornmutā bija kopīgi devušies pāris lieliskās orģijās.

-    Protams, protams.

Petači uzdeva dažus jautājumus, pārbaudī­ja uz Džordža kanālu nosprausto kursu, ātrumu un augstumu. Visi kabīnē bija atslābi­nājušies, gandrīz aizsnaudušies. Vēl bija jālido piecas stundas. Neliela novirze no ziemeļiem uz ziemeļrietumiem. Taču to varēs atgūt pie Sauthemptonas. Petači nostājās ar muguru pret metāla plauktu kartēm un borta dienasgrāma­tai. Viņa labā roka ieslīdēja kabatā, sataustīja ventili un trīs reizes pagrieza gredzenus. Izņēmis cilindru no kabatas, viņš ļāva tam aizkrist aiz grāmatām.

Petači izstaipījās un nožāvājās.

-  Laiks nokrākties, - viņš draudzīgi noteica, un žargona vārdi viegli pārslīdēja mēlei.

Stūrmanis iesmējās.

-   Kā to pateikt itāliski?

Petači priecīgi atbildēja un, izgājis no kabī­nes, apsēdās savā krēslā. Uzvilcis skābekļa masku, viņš pagrieza kontroles sviru uz simts procentiem skābekļa, lai nodrošinātu gaisa padevi. Pēc tam iekārtojās ērtāk un vēroja.

Viņam bija teikuši, ka tas neprasīs vairāk par piecām minūtēm. Petači nebrīnījās, kad apmēram pēc divām minūtēm stūrmanis, vīrietis, kas atradās vistuvāk karšu plauktiem, pēkšņi sagrā­bis sevi pie kakla, briesmīgi gārgdams, saļima uz priekšu. Radists nometa austiņas un devās palīgā, bet pie otrā soļa sakņupa uz ceļiem. Viņš noraustījās un sabruka. Ari pārējie trīs sāka cīnīties pēc gaisa. Tas nevilkās ilgi un izskatījās briesmīgi. Otrais pilots un inženieris nošļuka no sēdekļiem reizē. Bridi tvarstījušies viens pēc otra, viņi atkrita atpakaļ un palika guļam uz kabīnes gridas. Pilots pasniedzās pēc mikrofona sev virs galvas un, kaut ko nesakarīgi pateicis, pa pusei piecēlās kājās, tad lēnām pagriezās uz Petači pusi tā, ka viņa izvelbtās, jau mirušās acis šķita ieska­tāmies viņa acīs, bet jau nākamajā mirklī ar dobju būkšķi nokrita zemē pāri otrā pilota līķim.

Petači ieskatījās pulkstenī. Tieši četras mi­nūtes. Jādod viņiem vēl viena minūte. Kad tā pagāja, viņš izņēma no kabatas gumijas cimdus, uzvilka tos rokās un, cieši piespiedis sejai skā­bekļa masku un velkot aiz sevis elastīgo cauruli, piegāja pie karšu plaukta, tad, sameklējis cilindru ar cianīdu, aizgrieza ventili. Viņš pār­baudīja kursu un noregulēja spiedienu kabīnē, lai ātrāk attīrītu gaisu no indīgās gāzes. Pēc tam atgriezās savā vietā un nogaidīja vēl piecpadsmit minūtes.

Viņam bija teikuši, ka ar piecpadsmit minū­tēm pietikšot, taču pēdējā mirklī Petači nolēma pagaidīt vēl desmit, tad, vēl aizvien nenoņēmis skābekļa masku, viņš aizgāja līdz lidmašīnas priekšgalam un lēnām, jo maskā bija grūti elpot, sāka vilkt līķus laukā no kabīnes. Kad tā bija attīrīta, Petači izņēma no bikšu kabatas pudelīti ar kristāliem, izņēma aizbāzni un nokaisīja ar tiem kabīnes grīdu. Nometies ceļos, viņš sāka vērot kristālus. Tie saglabāja savu balto krāsu. Novilcis skābekļa masku, Petači piesardzīgi ievilka nāsīs nedaudz gaisa. Tas ne pēc kā neoda. Tomēr, pārņemot lidmašīnas vadību un pazeminot tās lidojuma augstumu līdz 32 000 pē­dām, un vieglītēm iegriežot to uz ziemeļrietumiem, lai iekļūtu gaisa ceļā, viņš masku nenoņēma.

Milzīgā lidmašīna purkšķēdama traucās cauri naktij. Kabīnē, ko apgaismoja ciparnīcu dzeltenās acis, bija klusi un silti. Tajā valdīja apdullinošs klusums. Bija dzirdama tikai invektora klusā dūkoņa. Pārbaudot ciparnīcas, katrs slēdža klikšķis šķita kā mazkalibra pistoles šāviens.

Petači vēlreiz pārliecinājās, ka kurss uz Džordža kanālu ieturēts pareizi un ka abas benzīna bākas darbojas vienmērīgi. Vienu sūkni vajadzēja noregulēt. Sūkņa caurules nebija pārkarsušas.

Petači apmierināts iekārtojās pilota sēdeklī, norija benzedrīna tableti un sāka domāt par nākotni. Viena no zemē nokritušajām austiņām sāka skaļi čirkstēt. Petači ieskatījās pulkstenī. Protams! Boskombdaunas gaisa ceļa kontrole gribēja pacelt Vindicator. Viņš bija palaidis garām trešo no katrā pusstundā paredzētajiem ziņojumiem. Pēc cik ilga laika gaisa kontrole sacels kājās gaisa un jūras glābšanas vienības, bumbvedēju komandu un Gaisa satiksmes ministriju? Vispirms sazināsies ar Dienvidu glābšanas centru. Tas droši vien prasīs vēl pusstundu, bet ap to laiku viņš jau būs labi tālu virs Atlantijas okeāna.

Čirksti austiņās apklusa. Petači piecēlās kājās un palūkojās uz radara ekrānu. Viņš bridi to vēroja, lūkodamies, kā laiku pa laikam uzzibsnī zem viņa lidojošās lidmašīnas. Vai tās ievēros vi­ņa ātro pārlidojumu virs gaisa ceļa? Maz ticams. Komerciālo lidmašīnu radariem uztveršanas lauks ir ierobežots priekšējā konusā. Viņu gandrīz pavisam droši nepamanīs līdz brīdim, kamēr viņš šķērsos tālvadības brīdinājuma sistēmas līniju, bet sistēma, iespējams, noturēs viņu par kādu komerciālo lidmašīnu, kas novirzījusies no pare­dzētā maršruta.

Petači atgriezās pilota vietā un atkal pār­laida skatienu ciparnīcām. Viņš viegli iegrieza lidmašīnu, lai sajustu savās rokās sviras. Līķi uz korpusa grīdas neomulīgi sakustējās. Lidma­šīna klausīja nevainojami. Šķita, ka viņš brauc ar brīnišķīgi klusu automašīnu. Petači nedaudz pasapņoja par Maserati Kādu krāsu lai izvēlas? Labāk atteikties no savas parastās baltās, tāpat nebūtu ieteicams nekas uzkrītošs. Tumši zilu ar šauru sarkanu līniju gar sēdekļu malām. Kaut ko mierīgu un cienījamu, kas būtu piemērots viņa jaunajai, klusajai personībai. Būtu intere­santi piedalīties ar to sacensībās vai rallijos - pat meksikāņu "2000". Taču tas būtu pārāk bīstami. Ja nu viņš uzvar un viņa attēls iekļūst laikrakstos! Nē. Viņam vajadzēs atteikties no tamlīdzīgām lietām. Viņš vienīgi brauks ļoti ātri, kad gribēs dabūt meiteni. Ātrā mašīnā viņas vai izkusa. Kāpēc tas tā? Vai viņas pārņēma pakļautības sajūta mašīnai, vīrietim, kura spēcīgās, saulē iedegušās rokas atradās uz tās stūres? Taču tā bija vienmēr. Pēc desmit minū­šu brauciena ar ātrumu 150 jūdžu stundā atli­ka tikai iegriezt mašīnu mežā, un tad meiteni gandrīz vai vajadzēja no tās izcelt, lai noguldītu sūnās - tik trīcoši un padevīgi bija viņas locekļi.

Petači aizgainīja nomoda sapņus. Ieskatījās pulkstenī. Vindicator lidoja jau četras stundas. Ar ātrumu 600 jūdžu stundā attālums ruka nepārprotami. Amerikas krasta līnijai vajadzētu būt jau saredzamai. Viņš piecēlās un paskatījās. Jā, tur, 500 jūdžu attālumā, skaidri varēja sa­skatīt piekrastes aprises. Tur tas izvirzījums bija Bostona un sudrabotais ieloks - Hudzonas upe. Nebija nekādas vajadzības pārbaudīt atrašanās vietu pēc meteoroloģiskajiem kuģiem Delta un Atbalss, kam vajadzēja atrasties kaut kur zem viņa. Viņš atradās precīzi uz kursa, drīz vien vajadzēs nogriezties no Austrumu-Rietumu kanāla.

Petači atgriezās savā vietā, norija vēl vienu benzedrīna tableti un ieskatījās kartē. Uzlicis rokas kontroles svirām, viņš vēroja kompasa spokaino blāzmu. Tagad! Viņš viegli pagrieza sviras visai ciešā leņķī, pēc tam atkal iztaisnoja lidmašīnas gaitu un uzņēma jauno kursu. Tagad viņš lido uz dienvidiem, tagad sākas pēdējais posms, atlikušas tikai nepilnas trīs stundas ko lidot! Tagad vajadzēja sākt raizēties par nosēšanos.

Petači izņēma savu piezīmju grāmatiņu.

- Vēro, lai Lielās Bahamas salas ugunis būtu pa kreisi, bet Palmbīčas ugunis - pa labi. Esi ga­tavs saņemt navigācijas signālus no jahtas nr. 1 - isais-īsais-garais, isais-Isais-garais signāls. Sa­mazini degvielas daudzumu bākās, pēdējā stun­das ceturtdaļā samazini augstumu lidz apmēram 1000 pēdām, samazini ātrumu, izmantojot gaisa bremzes, un atkal samazini augstumu. Piesargies no zibošās sarkanās bākas un sagatavojies nolaišanās procesam. Odens dziļums būs četr­desmit pēdu. Tev būs pietiekami daudz laika izkļūt pa rezerves lūku. Tevi uzņems jahtā nr. 1. Nākamajā rītā pulksten 8.30 Bahamas Airways lidmašīna izlido uz Maiami, pēc tam ar Braniff vai Real Airlines lidmašīnu tu veiksi atlikušo ceļu. Nr. 1 tev iedos naudu 1000 dolāru banknotēs vai Travellers čekos. Viņa rīcībā būs gan viens, gan otrs, kā arī pase ar kompānijas direktora Enriko Valli vārdu.

Petači pārbaudīja savu atrašanās vietu, kursu un ātrumu. Atlikusi vairs tikai viena stunda lidojuma. Pulkstenis rādīja trīs naktī pēc Griničas laika un pulksten deviņus vakarā pēc Naso laika. Parādījās pilns mēness, un mākoņu paklājs 10 000 pēdu zem lidmašīnas atgādināja piesnigušu lauku. Petači izslēdza brīdinājuma gaismas uz lidmašīnas spārniem un korpusā. Viņš pārbaudīja degvielas daudzumu: 2000 ga- lonu, ieskaitot tos, kas bija rezerves bākās. Pēdējām 500 jūdzēm būs vajadzīgi vēl 500. Pagriezis rezerves bāku ventili, viņš atbrīvojās no 1000 galoniem. Zaudējusi svaru, lidmašīna sāka lēnām celties augšup un atgriezās 32 000 pēdu augstumā. Vairs bija atlikušas 20 minūtes lidojuma - laiks sākt ilgo nolaišanos…

•••

Izkļuvis cauri mākoņu segai, bridi viņš nere­dzēja pilnīgi neko, tad pilnmēness apspīdētajā jūras klajā blāvi iemirgojās retas Ziemeļu un Dienvidu Bimini ugunis. Jūra bija mierīga. Meteoroloģiskā prognoze, ko viņš bija uztvēris no Verobīčas Amerikas kontinentā, izrādījās pareiza: "Pilnīgs klusums, vieglas vēsmas no ziemeļaustrumiem, redzamība laba, pārmaiņas nav gaidāmas!" Naso radio bija apstiprinājis to pašu. Jūra izskatījās tik gluda un cieta kā tērauds. Viss būs labi. Petači uzgrieza 67. kanā­lu, lai uztvertu jahtas nr. 1 signālus. Uz mirkli viņu pārņēma panika, kad sākumā nekas nebija saklausāms, bet tad viņš sadzirdēja klušus, bet skaidrus signālus - īsu-īsu-garu, īsu-īsu-garu. Bija laiks laisties lejā. Petači sāka bremzēt lidmašīnas gaitu ar gaisa bremzēm un izslēdza četrus dzinējus. Lielā lidmašīna sāka līgani laisties lejup. Radio altimetrs draudīgi ieskanē­jās. Petači vēroja mērinstrumentu un sudrabā ņirbošo jūru zem lidmašīnas spārniem. Uz mirkli apvārsnis kļuva neredzams. Mēnesnīcas apspīdētais ūdens bija pārāk mirdzošs. Nāka­majā brīdī lidmašīna atradās virs mazas, tumšas saliņas un tad jau bija tai pāri.

Altimetra norādītajā 2000 pēdu augstumā Peta­či atguva pārliecību par saviem spēkiem. Viņš pārtrauca līgano kritienu un noturēja lidmašīnu noteiktā augstumā.

Tagad nr. 1 signāls bija dzirdams skaņi un skaidri. Drīz vien viņš ieraudzīs sarkano, mirgo­jošo gaismu. Tur jau tā bija, varbūt kādu piecu Jūdžu attālumā. Petači pavērsa lidmašīnas lielo degunu lejup. Kuru katru bridi tas beigsies! Tik viegli! Viņa pirksti rotaļājās ar kontroles svirām tik liegi, it kā tās būtu sievietes erogēnās zonas. Piecsimt pēdu, četrsimt, trīs, divi… Kļuva redzamas jahtas blāvās aprises. Tā stāvēja ar izdzēstām ugunīm. Lidmašīna atradās vienā līnijā ar bākas sarkanajām ugunīm. Vai viņš tai trāpīs? Nedomā par to! Virzi to zemāk, zemāk, zemāk! Esi gatavs acumirklī izslēgt dzinējus! Lidmašīnas vēders noraustījās. Degunu gaisā! Trieciens! Palēciens gaisā un tad… Vēlreiz trieciens!

Petači atlaida pirkstus no krampjaini sažņaugtajām svirām un nejūtīgi vērās pa logu uz sīkajiem vilnīšiem un putām. Dieva dēļ, viņš to bija paveicis! Viņš, Džuzepe Petači, to bija pa­veicis!

Tagad tik pēc aplausiem! Tagad tik pēc bal­vām!

Lidmašīna lēnām grima, un, dzinējiem saska­roties ar ūdens virsmu, šņācoši pacēlās tvaiks. No aizmugures atskanēja plīstoša metāla troksnis, un, atlūstot lidmašīnas astei, tās mugurā pavērās plata sprauga. Petači iegāja korpusa daļā. Viņam ap kājām virmoja ūdens. Mēnesnīca apspīdēja vienu no līķu sejām, kas tagad bija aizskaloti lidmašīnas astes galā. Pārlauzis aizsargslāni, kas klāja rezerves izejas rokturi, Petači parāva sviru uz leju. Durvis atkrita vaļā, un viņš izkāpa uz lidmašīnas spārna.

Gandrīz blakus lidmašīnai bija piebraukusi liela kravas laiva. Tajā atradās seši vīrieši. Petači pamāja un priecīgi uzsauca svešajiem. Viens no vīriešiem atbildot pacēla roku. Viņu sejas, kas mēnesnīcā izskatījās pienaini baltas, vērās pretī rāmi un ziņkārīgi. "Šie cilvēki ir ļoti nopietni, ļoti lietišķi," nodomāja Petači. Tā ari vajag. Norijis savu triumfu, viņš ari savilka seju drūmā grimasē.

Laiva piebrauca pie spārna, kas tagad atradās gandrīz zem ūdens. Viens no vīriešiem izkāpa un tuvojās Petači. Tas bija īsa auguma masīvs vīrietis ar ļoti tiešu skatienu. Viņš gāja uzmanīgi, plati iepletis kājas un ieliecies ceļos, lai saglabātu līdzsvaru. Viņa kreisā roka bija ieāķēta siksnā.

- Labvakar, labvakar, - priecīgi ierunājās Petači. - Esmu piegādājis vienu lidmašīnu labā stāvoklī. (Viņš bija izdomājis šo joku jau labu laiku iepriekš.) Lūdzu, parakstieties šeit!

Petači pastiepa roku.

No laivas izkāpušais vīrietis saņēma viņa plaukstu ar spēcīgu tvērienu, atspērās ar papē­žiem un asi parāva. Spējais rāviens lika Petači atmest galvu, un viņš ieskatījās tieši acīs mēne­sim, kad mēnesnīcā pazibēja stilets un, ietriecies piedāvātajā zodā, izgāja cauri rīklei un ieurbās smadzenēs. Petači sajuta tik vien kā acumirklīgu Izbrīnu, asas sāpes un spožu gaismu.

Kādu bridi paturējis nazi upuri, ar plauk­stas aizmuguri juzdams bārdas rugājus uz I 'etači zoda, slepkava nolaida līķi uz lidmašīnas spārna un izvilka nazi. Viņš to rūpīgi noskaloja jūras ūdenī un, noslaucījis asmeni gar Petači muguru, iebāza atpakaļ makstī. Pēc tam viņš aizvilka līķi tālāk un pabāza zem ūdens blakus rezerves lūkai.

Grīļīgā gaitā aizslājis atpakaļ pie gaidošās laivas, slepkava lakoniski pacēla īkšķi. Četri no vīriešiem bija uzvilkuši akvalangus. Cits pēc cita viņi neveikli pārslīdēja viļņu šūpotās laivas ma­lai un iegremdējās ūdeni, atstājot aiz sevis sīkus putu vilnīšus. Kad pēdējais vīrs bija nozudis, mehāniķis pie dzinēja uzmanīgi nolaida pāri laivas malai milzīgu zemūdens prožektoru un attina kabeli. Noteiktā brīdī viņš iededza gaismu, un daļu jūras un lidmašīnas grimstošās atliekas apņēma blāvi luminiscējoša dūmaka. Iedarbinājis motoru, mehāniķis pabrauca laivu nostāk, pa ceļam atritinot kabeli. Divdesmit jardu attālumā, kur grimstošā lidmašīna vairs nevarēja ieraut laivu dzijumā, viņš apstādināja laivu un izslēdza dzinēju. Iebāzis roku kombine­zona kabatā, mehāniķis izvilka Camel paciņu. Vienu cigareti viņš piedāvāja slepkavam, kas, to paņēmis, uzmanīgi pārlauzis uz pusēm un aiz­spraudis vienu pusi aiz auss, aizsmēķēja otru pusi.

Slepkava bija cilvēks, kas nelokāmi valdīja pār savām vājībām.

10.

DISCO VOLANTE

Uz jahtas klāja nr. 1 nolika savu tālskati, izņēma no baltās haizivs ādas žaketes krūškaba- tas Charvet kabatlakatiņu un vieglītēm nosusinā­ja pieri un deniņus. Schiaparelli Snuff muskusa smarža nomierināja, atgādinot par dzīves vieglo pusi, par Dominētu, kas tagad sēdās pie vakariņu galda. Naso visi ievēroja spāņu tradīcijas, un kokteiļu dzeršana nebeigsies līdz pat desmitiem. Viņš iedomājās par vulgārajiem, bet visai jautra­jiem Somuriem un viņu vienlīdz frivolajiem vie­siem, par spēli, kas jau ritēs pilnā sparā kazino, vai kalipso mūziku, kas skanēs no Beistritas bāriem un naktsklubiem. Viņš iebāza kabatlaka- tu atpakaļ kabatā. Šī brīnišķīgā operācija ari bija laba! Precīza kā pulksteņa mehānisms! Viņš ieskatījās rokaspulkstenī. Tieši desmit un piec­padsmit minūtes. Lidmašīna nokavējās gandrīz par trīsdesmit minūtēm, bija jāgaida vesela nejauka pusstunda, bet nolaišanās bija nevai­nojama. Vargass bija labi pastrādājis ar itāļu pilotu - kā viņu sauca? -, tāpēc tagad viņi kavējās tikai par piecpadsmit minūtēm. Ja glābšanas grupai nevajadzēs izmantot skābekļa aeetilēna griežņus, lai izceltu bumbas, viņi drīz būs atguvu­ši nokavēto. Taču nevar gaidīt, ka neradīsies pilnīgi nekādi šķēršļi. Vēl labas astoņas stundas būs tumšs. Miers, metode, efektivitāte - tāda bija kārtība. Miers, metode, efektivitāte. Nr. 1 nokāpa no tiltiņa un iegāja sakaru kabīnē. Tajā oda pēc sviedriem un spriedzes. Vai ir kādas ziņas no Na- so kontroltorņa? Vai kāds ziņojis par zemu lidojošu lidmašīnu? Vai iespējamo lidmašīnas iegāšanos Bimini jūrā? Tad turpiniet novērot un savienojiet mani ar nr. 2. Ātri, lūdzu! Mēs kavējam vēl tikai ceturtdaļstundu.

Aizsmēķējis nr. 1 vēroja, kā jahtas lielās smadzenes sāk darbu, kā tās iztausta ēteru, klausās, meklē. Operators ar kukaiņa pirkstiem spēlēja uz ciparnīcām, palaikam tie uz mirkli norima, pārbaudīja, taustījās cauri pasaules skaņu viļņiem. Pēkšņi viņš pārtrauca spēli, pārliecinājās, nedaudz pieregulēja skaļumu. Viņš pacēla īkšķi. Nr. 1 sāka runāt stiepļu pinu­ma lodītē, kas no galvas aprīkojuma pamatnes pacēlās viņa mutes priekšā.

-   Nr. 1 runā.

-   Nr. 2 klausās.

Balss skanēja dobji. Vārdi šķita vaskaini un tāli. Taču runāja Blofelds, par to nebija šaubu. Šo balsi nr. 1 pazina labāk par sava tēva balsi.

-  Veiksmīgi. Desmit un piecpadsmit. Nāka­mais posms desmitos un četrdesmit piecās. Turpinām. Viss.

-   Paldies. Beidzu.

Skaņu viļņi apklusa. Vārdu apmaiņa bija ilgusi četrdesmit piecas sekundes. Nebija jābai­dās, ka tik īsā laikā un uz šā viļņa sarunu varētu pārtvert.

Izgājis cauri lielajai kajitei, nr. 1 nokāpa kuģa tilpnē. Nolikuši blakus akvalangus, tajā sēdēja un smēķēja visi četri B komandas viri. Plašā zemūdens lūka tieši virs jahtas ķīļa bija atvērta. Mēnesnīca, ko atstaroja baltās smiltis zem kuģa, spidēja cauri sešām pēdām ūdens tilpnē. Uz redelēm blakus vīriešiem atradās liela brezenta kaudze tādā krāsā kā ļoti gaiša kafija ar pienu, ko vietvietām klāj neregulāri tumšzaļi un brūni plankumi.

-  Viss norit ļoti labi, - sacīja nr. 1. - Glābša­nas komanda strādā. Nu jau drīz vajadzētu beigt. Kur ir batiskafs un kamanas?

Viens no vīriešiem pameta ar īkšķi lejup.

-  Tur, lejā. Uz smiltīm. Tā būs ātrāk.

-   Pareizi.

Nr. 1 pamāja uz ceļamkrānam līdzīgo kon­strukciju, kas bija piestiprināta pie starpsienas virs tilpnes.

-   Vai krāns izturēja slodzi?

-  Tā ķēde varētu izturēt divreiz lielāku svaru.

-   Sūkņi?

-   Kārtībā. Tie attīrīs tilpni septiņās minūtēs.

-   Labi. Nesteidzieties. Nakts būs gara.

Uzkāpis pa dzelzs kāpnēm, nr. 1 iznāca no

tilpnes uz klāja. Viņam nebija nepieciešams

nakts tālskatis. Divsimt jardu attālumā no kuģa labajā pusē jūra bija tukša, ja neskaita kravas laivu, kas noenkurota šūpojās virs zeltainā zemūdenes mirdzuma. Sarkanā signāluguns bija iecelta laivā. Skaļi dūca mazais ģenerators, kas deva strāvu prožektoram. Skaņa bija dzir­dama tālu pāri rāmajai jūrai. Taču akumulatori būtu bijuši pārlieku lieli un varēja izbeigties, pirms darbs bija galā. Ģenerators bija apzināts risks, turklāt neliels. Tuvākā sala atradās piecu jūdžu attālumā un bija neapdzīvota, ja vien kāds uz tās nebija sarīkojis pusnakts pikniku. Pa ceļam uz tikšanos jahta bija apstājusies un pārmeklējusi salu. Viss iespējamais bija izda­rīts, visi drošības pasākumi bija veikti. Brīnišķī­gais dzinējs darbojās klusi un ar pilnu jaudu. Nebija par ko raizēties, izņemot nākamo soli. Nr. 1 izkāpa pa lūku uz tiltiņa un noliecās pār apgaismoto karšu galdu.

Emilio Largo jeb nr. 1 bija izcili glīts liela auguma vīrietis apmēram četrdesmit gadu vecumā. Viņš bija romietis un izskatījās pēc romieša, taču nevis pēc mūsdienu romieša, bet pēc tāda, kādus attēloja uz senās Romas monē­tām. Lielā, garenā seja bija saulē iedegusi tumšā sarkankoka krāsā, un gaisma atstarojās no spēcīgā, visai kumpā deguna un izteiksmīgā, izvirzītā zoda, kas pirms došanās laukā no mā­jas bija pedantiski noskūts. Pretstatā brūnajām acīm ar ciešo, lēni slīdošo skatienu mute ar biezajām, uz leju vērstajām lūpām šķita piederam satīram. Ausis, kas no priekšpuses izskatījās gandrīz smailas, pastiprināja dzīvnie- ciskumu, kas lika sievietēm zaudēt prātu. Vienīgā vājā vieta skaistajā centuriona sejā bija pārāk garā vaigubārda un pārāk rūpīgi ieveido­tie mati, kas, ieziesti ar pomādi, mirdzēja tik spoži, ka šķita kā uzkrāsoti. Lielais augums ar masīvajiem kauliem nebija ne mazākajā mērā aptaukojies - Largo bija cīnījies Itālijas pusē olimpiskajās spēlēs, viņš bija gandrīz olimpiskās klases peldētājs austrāliešu kraulā un tikai pirms mēneša bija uzvarējis senioru grupā Naso ūdensslēpošanas čempionātā. Zem izsmalcinā­tās žaketes varēja saskatīt izciļņus muskuļu paugurus. Papildinājums viņa atlētiskajam augumam bija rokas. Tās bija gandrīz divreiz lielākas par vidusmēru pat viņa auguma cilvēkam, un šobrid, ceļojot pa karti ar lineālu un mēreirkuli, tās, izspraukušās no baltajām piedurknēm, kas gulēja uz baltās kartes, gandrīz līdzinājās lieliem, brūniem kažokzvē­riem, kas dzīvo ar saimnieku nesaistītu dzīvi.

Largo bija avantūrists, plēsoņa pēc dabas. Pirms divsimt gadiem viņš būtu bijis pirāts - ne no tiem jautrajiem vīriem, par ko raksta grāma­tās, bet tāds kā Melnbārdis, asinīm notraipīts rīkļurāvējs, kas iet pāri līķiem pretī zeltam. Taču Melnbārdis bija pārāk mežonīgs un rupjš un, visur, kur gāja, atstāja aiz sevis skaidri saredza­mas pēdas. Largo bija citāds. Aiz viņa darbības slēpās auksts prāts un smalks aprēķins, kas vienmēr pasargāja viņu no pūla atriebības - gan debitējot pēc kara Neapoles melnā tirgus saim­nieka lomā, gan piecos ražīgajos gados, kad viņš nodarbojās ar kontrabandu no Tanžeras, gan vēl piecos gados, kad viņš vadīja lielo dārglietu laupīšanas vilni Franču Rivjērā. Un tā līdz pat pēdējiem pieciem gadiem SPEKTRĀ. Viņš vienmēr tika cauri sveikā un ar veselu ādu. Viņš vienmēr bija redzējis būtisku soli uz priekšu, ko mazāka personība nebūtu saskatījusi. Viņš bija īsts džentlmeņa krāpnieka iemiesojums - pa­saulīgs cilvēks, liels brunču mednieks, plašas dzīves mīlētājs ar sakariem augstākajās aprin­dās četros kontinentos, turklāt pēdējā atvase - cik izdevīgi! - no reiz slavenas romiešu ģimenes, kuras bagātības, kā pats sacīja, bija mantojis. Par labu nāca ari tas, ka viņam nebija sievas, ka viņš nebija policijas uzskaitē, toties viņam bija nervi no dzelzs, sirds no ledus un Himlera nežē­lība. Viņš bija ideāls SPEKTRA cilvēks un ideāls vīrietis, bagāts Naso dīkdienis, un viņam piemi­ta visas īpašības, lai kļūtu par plāna Omega virspavēlnieku.

Viens no apkalpes pieklauvēja pie lūkas.

-  Viņi deva signālu. Batiskafs un kamanas ir ceļā.

-   Paldies!

Jebkuras operācijas karstumā un satrau­kumā Largo vienmēr palika mierīgs. Lai cik liela būtu likme, lai cik liels risks un nepieciešamība steigties un ātri izlemt, viņš saglabāja mieru, ieturēja pauzi, saglabādams gandrīz nemainīgu sejas izteiksmi. Šo spēju nodrošināja gribas­spēks, ko viņš bija īpaši trenējis. Largo bija sapratis, ka tāda izturēšanās atstāj ārkārtēju iespaidu uz līdzgaitniekiem. Tā piesaistīja, modināja paklausību un uzticību un vairāk ne­kā jebkas cits ļāva viņam nostiprināties līdera pozīcijā. Tas, ka viņš, būdams gudrs un viltīgs, varēja izrādīt vienaldzību, saņemot sevišķi sliktas vai, kā šajā gadījumā, sevišķi labas ziņas, nozīmēja, ka viņam jau bijis zināms, ka notiks tas, kas notika. Largo prata paredzēt sekas. Uz viņu varēja paļauties. Viņš nekad nezaudēja līdzsvaru. Tāpēc tagad, dzirdot šo lielisko vēsti, Largo tīšuprāt atkal paņēma mērcirkuli un novilka maršrutu, iedomātu maršrutu, lai atstātu iespaidu uz apkalpes locekli. Pēc tam, nolicis mērcirkuli, viņš no tel­pas ar kondicionēto gaisu izgāja siltajā naktī.

Kravas laivai tuvojās sīks zemūdens gais­mas tārpiņš. Tas bija divām personām paredzēts batiskafs, tāds pats, kādu itāļi izmantoja karā un uzlabotā variantā nopirka no Ansaldo, firmas, kas sākumā bija izstrādājusi zemūdeni vienam cilvēkam. Ierīce vilka aiz sevis zemūdens kamanas - tādu kā paplāti ar smailu priekšgalu un negatīvu pretestību, ko izmantoja, lai zem ūdens atrastu un pārvadātu smagus priekšme­tus. Gaismas tārpiņš saplūda ar prožektora ugunīm un pēc dažām minūtēm atkal parādījās jau tuvāk kuģim. Būtu dabiski, ja Largo dotos uz tilpni, lai pats savām acīm redzētu abu kodolieroču iecelšanu. Raksturīgi, ka viņš neko tamlīdzīgu nedarīja. Ar laiku uguntiņa parādījās no jauna un devās atpakaļ pa iepriekšējo maršrutu. Tagad kamanas ved milzīgo brezentu, kas apstrādāts tā, lai pilnībā saplūstu tieši ar šim jūras dibena apvidum raksturīgajām bal­tajām smiltīm, ko vietvietām izraibina koraļļu veidojumi. To izklās, nosedzot katru bojātās lidmašīnas collu, un no visām pusēm nostipri­nās ar dzelzs atsvariem, ko nespēs aizskalot pat spēcīgākā vētra vai zemūdens straume. Largo iztēlē redzēja katru kustību, ko veica astoņi vīri, kas tobrīd jau strādāja dziļi zem ūdens, lai īstenotu to, kam viņi tik pamatīgi bija apmācīti bezgalīgi daudzajos mācību treniņos. Viņš apbrīnoja pūles un to neiedomājamo gudrību, kas bija ieguldīta plānā Omega. Šābrīža veiksme bija atlīdzība par visiem sagatavošanās, sviedru un asaru mēnešiem.

Netālu no kravas laivas uz ūdens virsmas spoži iemirdzējās staru kūlītis, tad vēl un vēl viens. Tajā pašā mirklī mēnesnīcā iezibējās akva­langistu brilles. Viņi piepeldēja pie laivas - Largo pārskaitīja, vai ir visi astoņi - un, uzrāpušies pa īsajām kāpnītēm, neveikli iekāpa laivā. Mehāniķis un slepkava vācietis Brants palīdzēja vīriem izkļūt no ietērpa. Zemūdens apgaismojumu izslēdza, un ģeneratora tarkšķu vietā atskanēja slāpēta mo­tora rēkoņa. Laiva spēji piebrauca pie jahtas un atgriezās pacēlāja gaidošajās rokās. Nostiprināja un pārbaudīja stiprinājumus un. atskanot spalgam elektriskam signālam, laivu ar visiem pasažieriem uzcēla uz klāja.

Pienācis pie Largo, kapteinis nostājās viņam blakus. Viņš bija liela auguma īdzīgs vīrs ar platiem kauliem, kuru par dzeršanu un nepa­kļaušanos bija padzinuši no Kanādas flotes. Viņš kļuva par Largo vergu pēc tam, kad Largo kādu dienu, iesaucis jūrnieku savā kajītē, par iedrikstēšanos apšaubīt viņa pavēli bija salauzis uz šā cilvēka galvas krēslu. Tā bija disciplīna, ko viņš spēja saprast.

-   Tilpne tīra. Vai varam braukt? - viņš ap­vaicājās.

-  Vai abas komandas ir apmierinātas?

-  Tā viņi saka. Ne mazākās aizķeršanās.

-  Vispirms gādā, lai katrs dabū pa pilnai glā­zei viskija. Pēc tam liec, lai atpūšas. Viņiem apmē­ram pēc stundas atkal būs jākāpj jūrā. Pasaki, lai pie manis atnāk Koce. Esi gatavs pēc piecām minūtēm izbraukt.

-Labi.

Fiziķa Koces acis mēnesnīcā mirdzēja. Largo ievēroja, ka viņš nedaudz trīc kā drudzī. Viņš mēģināja šo cilvēku nomierināt.

-  Nu, mans draugs, - viņš priecīgi sacīja. - Vai esi apmierināts ar savām rotaļlietiņām? Vai leļļu veikals atsūtījis visu, ko vēlējies?

Kocem drebēja lūpas. Draudēja izlauzties satraukuma asaras.

-  Tas ir grandiozi! - viņš sacīja spalgā balsī.

- Jums nav ne jausmas! Ieroči, par kādiem es neesmu pat sapņojis. Tik vienkārši un tik droši! Pat bērns spētu ar tiem apieties, ne ar ko neriskējot.

-   Vai krātiņi ir pietiekami lieli? Vai tev būs diezgan telpas darbam?

-   Jā, jā! - Koce entuziasmā gandrīz sasita plaukstas. - Nav problēmu, pilnīgi nekādu prob­lēmu! Lai noņemtu detonatorus, nevajadzēs necik laika. Tos varēs pavisam vienkārši aizstāt ar laika mehānismu. Maslovs jau strādā ar pavedieniem. Es izmantoju svina skrūves. Tās ir piemērotākas.

-  Un abi aizbāžņi - degli, par kuriem tu man stāstīji? Vai tie ir droši? Kur nirēji tos atrada?

-  Tie atradās svina kastē zem pilota sēdekļa. Esmu tos pārbaudījis. Kad pienāks laiks, viss būs vienkārši. Protams, tos glabās atsevišķā slēptuvē. Gumijas somas ir lieliskas. Tieši tas, kas bija vajadzīgs. Esmu pārliecinājies, ka tās ir pilnīgi ūdensnecaurlaidīgas.

-  Vai radiācija nav bīstama?

-   Pašlaik nav. Viss glabājas svina apvalkos, - Koce paraustīja plecus. - Iespējams, es saņēmu nedaudz starojuma, kad strādāju ar abiem briesmoņiem, bet man mugurā bija aizsargtērps. Gaidīšu pazīmes. Es zinu, kas darāms.

-  Tu esi viens drosmīgs vīrs, Koce. Es neietu klāt sasodītajām bumbām, kamēr mani nespies­tu vajadzība. Es pārāk augstu vērtēju savu intī­mo dzīvi. Tātad tu ar visu esi apmierināts? Tev nav nekādu problēmu? Lidmašīnā nekas nav aizmirsts?

Koce bija savaldījies. Jaunumi bija tik pacilā­joši, tāds atvieglojums viņu bija pārņēmis, zinot, ka viņa varā ir tikt galā ar visām tehniskajām problēmām, ka tagad Koce sajutās iztukšots un paguris. Koce bija atbrīvojies no sasprindzināju­ma, kas nedēļām ilgi nedeva mieru. Pēc visas lielās plānošanas, visām bailēm, ka ar viņa zinā­šanām var nepietikt! Ja nu sasodītie angļi izgudrojuši kādu jaunu drošības ierīci, kādu slepenu kontrolsviru, par kuru viņš neko nezinā­ja! Taču, kad pienāca laiks, kad Koce noņēma aizsargtīklu un sāka strādāt ar saviem juveliera instrumentiem, viņā pamazām bija ielijis triumfs un pateicība. Tagad atlika tikai strādāt.

- Nē, - apātiski noteica Koce. - Nav nekādu problēmu. Viss vajadzīgais ir sagādāts. Es iešu un pabeigšu darbu.

Largo vēroja, kā kalsnais stāvs alzšļūkā pa klāju. Zinātnieki ir jocīgi radījumi. Viņi redz tikai un vienīgi zinātni. Koce nespēja saskatīt, kāds risks vēl jāpārvar. Viņam šķita, ka darbu var pabeigt, pagriežot dažas skrūves. Pārējā laikā viņš būs neērta papildkrava. Vieglāk būtu no viņa atbrīvoties. Taču to vēl nevarēja. Vajadzēja pagaidīt - ja nu ieročus vajadzēs laist darbā. Taču viņš bija nomācošs cilvēciņš, tuvu histēri­jai. Largo nepatika tādus redzēt savā tuvumā. Tie nomāca viņa garu. Tie oda pēc neveiksmes. Vajadzēs atrast Kocem kaut kādu darbu mašīn- telpā, kur viņš būs aizņemts un, pats galvenais, projām no acīm.

Largo uzkāpa uz komandtiltiņa. Kapteinis sēdēja pie stūres. Vieglā alumīnija ierīce sastā­vēja tikai no apakšējā pusapļa.

- Labi, - sacīja Largo. - Braucam.

Kapteinis pasniedzās pie pogu rindas sev blakus un nospieda vienu, zem kuras bija rakstīts "Iedarbināt abus". No kuģa vēdera atskanēja klusa, dobja rēkoņa. Uz paneļa iedegās gaisma, rādot, ka abi dzinēji sākuši darboties. Kapteinis parāva elektromagnētisko ātrumu sviru līdz "Lēnā gaitā uz priekšu", un jahta sāka kustēties. Kapteinis pavilka sviru līdz "Pilnā gaitā uz priekšu", un jahta, viegli nodrebējusi, mazliet iegrima priekšgalā. Turot roku uz masīvās sviras sev blakus, kapteinis vēroja apgriezienu skaitītāju. Pie divdesmit mezgliem skaitītājs rādīja 5000. Kapteinis nedaudz atvilka sviru, kas nolaida uz leju lielo tērauda kausu zem korpusa. Apgriezieni palika tie paši, bet spidometra pirksts aprāpoja apkārt ciparnīcai, kamēr nonāca pie atzīmes "četrdesmit mezglu". Tagad jahta pa pusei lidoja, pa pusei slīdēja pa mirdzoši rāmo ūdens virsmu. Tās korpusu četras pēdas virs ūdens balstīja plats, viegls metāla rāmis, un zem ūdens bija tikai dažas pēdas kuģa pakaļgala un divas lielās skrūves. Sajūta bija neaprakstāma, un Largo, kā vienmēr, pārņēma sajūsma.

Motorjahta Disco Volante bija hidroplāns, ko Largo par SPEKTRA līdzekļiem bija uzbūvējuši itāļu konstruktori no Leopoldo Rodrigesa firmas Mesīnā. Tā bija vienīgā firma visā pasaulē, kas veiksmīgi spēja pielāgot Šertela Zaksenberga sistēmu komerciāliem mērķiem. Jahtas korpuss bija darināts no alumīnija un magnēzija sakausējuma, un, apgādāta ar diviem Daimler- Benz četrtaktu dīzeļdzinējiem ar diviem Brauna Boveri turbokompresoriem, 100 tonnu smagā Disco Volante varēja pārvietoties apmēram ar piecdesmit mezglu ātrumu, šādā ātrumā veicot apmēram četrsimt jūdžu. Jahta bija izmaksājusi 200 000 mārciņu, taču tā bija vienīgā jahta pasaulē, kam bija tāds ātrums, kravas un pasažieru ietilpība un tajā pašā laikā sekla iegrime, kas bija būtiski darbam, kas jahtai veicams Bahamu piekrastes ūdeņos.

Šā tipa kuģi ir īpaši uzlaboti, kā apgalvoja konstruktori, piešķirot tiem īpašības, ko sevišķi augstu novērtēja SPEKTRS. Būdami ļoti stabili un ar seklu iegrimi, Aliscafos, kā tos dēvē Itāli­jā, nemaina magnētisko lauku un nerada spiediena viļņus, kas ir ļoti noderīgas īpašības, ja kādreiz rodas vēlēšanās izbēgt no sekotājiem.

Disco pirms sešiem mēnešiem pa Dienvidat- lantijas ceļu bija iebraukusi Floridas ūdeņos, izraisot sensāciju gan Floridā, gan Bahamu sa­lās un palīdzot Largo iegūt vispopulārākā "miljonāra" reputāciju pasaules daļiņā, kas čum un mudž no miljonāriem, kam "pieder viss". Ātrie un noslēpumainie ceļojumi, ko viņš veica savā Disco ar daudzajiem zemūdens peldētājiem un laiku pa laikam ar slaikās konstrukcijas jumtam piemontētu divvietīgu amfībiju, kas apgādāta ar Lycoming dzinēju un saliekamiem spārniem, modināja tieši tik daudz sajūsminātu komentāru, cik vajadzēja. Maz pamazām Largo bija ļāvis noslēpumam nākt gaismā - gan pats, apmeklējot dinejas un kokteiļu vakarus, gan rū­pīgi apmācot apkalpes locekļus, kas izplatīja ziņu Beistritas bāros. Viņi meklējot bagātības, lielas bagātības. Esot atraduši pirātu karti, no­grimušu, ar koraļļiem biezi apaugušu galeonu. Vraka atrašanās vieta esot zināma. Largo tikai gaidot ziemas tūristu sezonas beigas un vasaras sākuma rāmo laiku, tad no Eiropas ieradīšoties viņa akcionāri un sākšoties karsti darbi. Pirms divām dienām akcionāri pa dažādiem ceļiem tie­šām bija straumītēm saplūduši Naso - viņi iera­dās gan no Bermudu salām, gan no Ņujorkas un Maiami. Tie bija visai garlaicīga izskata ļau­dis, tiešām cietpaurainu, centīgu biznesmeņu tips, kurus varēja izklaidēt tamlīdzīga spēle - spēle patīkamā saulītē līdz ar pāris nedēļu ilgām brīvdienām Naso, ko beigu beigās varētu ari atpelnīt, ja dubloni tomēr neatrastos vrakā. Tajā vakarā visi viesi bija sakāpuši uz klāja, un Disco dzinēji sāka murmināt tieši tobrīd, kā vienojās ostas ļaudis, kad tiem vajadzēja sākt murmināt, tieši tobrīd, kad sāka satumst, un skaistā tumšzili baltā jahta izslīdēja no ostas. Nonākot atklātā jūrā, dzinēji sāka skaļi dārdēt, skaņai pamazām norimstot dienvidaustrumu virzienā, tuvojoties, kā nosprieda klausītāji, pašai piemē­rotākajai meklēšanas vietai.

Dienvidu virziens bija ievērots pareizi, jo domāja, ka tieši starp Bahamu salām varētu atrasties vislielākās vietējo dārgumu krātuves. Pa dienvidu ceļiem starp šīm salām - Līko salu, Majaganas un Kaijosas šaurumu - spāņu kuģi ar dārgumiem atpakaļceļā uz mājām varēja mēģināt izvairīties no pirātiem un franču un britu flotēm. Uzskatīja, ka šeit guļ 1668. gadā nogrimušā Porto Pedro atliekas ar miljonu mārciņu zelta tilpnēs. 1694. gadā pazudušais Santa Cruz veda divtik daudz, un abu 1719. gadā nogrimušo kuģu El Capitan un San Pedro tilpnēs bija atbilstoši miljons un pusmiljons mārciņu dārgumu.

Bahamu salu dienviddaļā katru gadu tiek rīkoti šo un citu kuģu meklējumi. Neviens nevar pateikt, cik daudz, ja vispār, ir atrasts, taču Naso visiem zināms par 75 mārciņu smago sud­raba stieni, ko 1950. gadā netālu no Gordakeja atrada divi Naso biznesmeņi un kas kopš tā laika kā pastāvīga ekspozīcija aplūkojams Naso attīstības valdes telpās. Tā visi Naso iedzīvotāji zina, ka bagātības gaida atradējus, un, kad ostas ļaudis izdzirdēja, kā tālumā dienvidu pusē pagaist dobjais Disco dzinēju troksnis, viņi zinoši māja ar galvu.

Taču, tiklīdz Disco bija ticis pietiekami tālu un mēness vēl nebija uzlēcis, jahta ar nodzēs­tām ugunīm apmeta platu loku un devās uz rietumiem, uz īsto tikšanās vietu. Tagad tā jau bija divsimt jūdžu un divu stundu brauciena attālumā no Naso. Taču ausis gandrīz jau rīts, kad vēl pēc vienas ārkārtīgi svarīgas sazināša­nās Naso atkal izdzirdēs jahtas dzinēju troksni, tai pa apkārtceļu ierodoties no dienvidiem.

Largo piecēlās un noliecās pār karšu galdu. Viņi bija braukuši pa šo maršrutu daudzkārt un dažādos laika apstākļos. Tā nudien nebija nekā­da problēma. Taču 1. fāze un 2. fāze bija noritē­jušas tik labi, ka vajadzēja divkārt parūpēties, lai izdotos 3. fāze. Jā, viss bija kārtībā. Viņi brauca precīzi pa nosprausto kursu. Piecdesmit jūdžu. Pēc stundas viņi būs klāt. Licis kaptei­nim ieturēt kursu, Largo nokāpa sakaru telpā. Tuvojās vienpadsmit un piecpadsmit minūtes. Bija laiks ziņot.

Mazā Suņa saliņa nebija lielāka par diviem tenisa kortiem. Tā bija mirušu koraļļu gabals, uz kura nebija pat augsnes, tikai sakrājušos smilšu un lietusūdens iedobēs auga savvaļas vīnogulāji un vēju aplauzīta palma. Šajā vietā Suņa sēklis iznāca virspusē. Tā bija bēdīgi slavena vieta, no kuras pēc iespējas tālāk turējās pat zvejnieku laivas. Dienā austrumos varēja saskatīt Androsas salu, bet naktī bija pavisam droši.

Strauji piebraukusi, Disco lēnām atkāpās atpakaļ ūdenī, paliekot tauvas attālumā no klints. Tai ierodoties, mazi vilnīši burzguļodami nošalca gar rifu un apklusa. Enkurs klusi iegri­ma četrdesmit pēdu dziļumā. Lejā, tilpnē, Largo un četri vīri, kas bija izkraušanas komandā, gaidīja, kad atvērsies zemūdens lūka.

Visiem pieciem bija akvalangi. Largo turēja tikai spēcīgu zemūdens elektrisko lukturi. Pārējie četri bija sadalījušies pa pāriem. Saistīti ar tīklu, viņi sēdēja uz metāla režģa, pārkāruši pāri malai pleznās ieautās kājas un gaidīdami, kad, ieplūdis tilpnē, ūdens virpulis iznesīs viņus laukā. Tīklā starp katru pāri atradās četras pēdas garš priekš­mets neglītā, pelēkā apvalkā.

Odens ieplūda, uzvilnīja un ielauzās tilpnē, apņemot visus piecus vīriešus. Noslīdējuši no savām vietām, akvalangisti ar Largo priekšgalā un diviem pāriem precīzā, pārbaudītā attālumā aiz viņa izslāja pa lūku jūrā.

Sākumā Largo nemaz neiededza savu luktu­ri. Tas nebija vajadzīgs un pievilinātu muļķīgas, apžilbušas zivis, kas tikai traucētu. Gaisma varē­tu pievilināt pat kādu haizivi vai barakudu, un, kaut gan tās nebija nekas vairāk kā traucēklis, kāds no komandas, par spīti Largo centieniem, varētu krist panikā.

Viņi peldēja tālāk mēnesnīcas apgaismotajā dūmakā. Sākumā zem viņiem bija tikai pienains bezdibenis, bet tad parādījās salas korajlu klā­jums, kas stāvi pacēlās pretī jūras virsmai. Kā mazi līķauti mēnesnīcā klusi un aicinoši māja jūras aļģes, un koralJu zarainās rokas izskatījās pelēkas un noslēpumainas. Tieši šo nekaitīgo zemūdens mistēriju dēļ, kas lika skudriņām kņudināt ādu, Largo bija nolēmis vadīt izkrauša­nas komandu pats personīgi. Atklātā jūrā, kur bija nolaidusies lidmašīna, lielajai prožektora acij apņemot pazīstamās lidmašīnas aprises, zem­ūdens pasaule līdzinājās lielai istabai. Taču šeit bija citādi. Pelēkbaltā pasaule prasīja tāda peldē­tāja nicinājumu, kas šīs rēgainās briesmas jau bija pieredzējis tūkstošiem reižu iepriekš. Tas bija galvenais cēlonis, kāpēc Largo vadīja komandu. Viņš gribēja arī precīzi zināt, kā tiek noglabāti abi pelēkie, desām līdzīgie priekšmeti. Ja kaut kas saiet grīstē, varēja gadīties, ka viņam tās jāglābj pašam.

Saliņas zemūdens daļu viļņi bija izskalojuši tā, ka, skatoties no apakšas, tā atgādināja biezu sēni. Zem koraļļu lietussarga kā tumša rēta sēnes kātā vīdēja plata sprauga. Largo devās uz plaisas pusi un, kad bija pienācis pavisam tuvu, iededza lukturi. Zem koraļļu cepures valdīja tumsa. Dzeltenā luktura gaisma skatienam atsedza piekrastes koraļļu kopienas dzīvi - bālos jūras ežus un jūras olu asās, melnās muguras, kustīgo aļģu krūmājus, langustu dzeltenās un zilās antenas, tauriņu un eņgeļzivis, kas staru kūlī plivinājās kā kodes, saritinājušos bēche de mer, pāris līkločus metošus jūras kāpurus un melnai un zaļai želejai līdzīgo jūras zaķi.

Largo nolaida melno pleznu un, ieņēmis sta­bilu stāju uz klints, raudzījās apkārt, apspīdinot ar lukturi jūras dibenu un rādot abām koman­dām, kur likt kājas. Pēc tam viņš pamāja uz plato, gludo plaisu, kura tālajā galā klints centrā atstaroja mēness gaismu, norādot vīriem, lai iet iekšā. Zemūdens ala bija tikai kādus desmit jardus gara. Vienu pēc otra Largo ieveda abus pārus kambarīti, kas kādreiz varēja būt brīnišķīga dārgumu glabātava. Np kambara pa šauru spraugu varēja izkļūt laukā, un tā katrā ziņā varēja būt laba ūdens notece vētras laikā, lai gan maz ticams, ka zvejnieki vētras laikā atrastos tik tuvu Suņa salai, lai ievērotu, ka salas centrā šļācas ūdens strūkla. Largo vīri virs pašreizējā ūdens līmeņa bija ierīkojuši kambari dzelzs balstus, uz kuriem novietot abus kodol­ieročus gumijas apvalkā, ko tie nostiprināja ar ādas siksnām, aizsargājot pret jebkādām ūdens svārstībām. Aplūkojis paveikto, Largo bija ap­mierināts. Kodolieroči viņu gaidīs, līdz viņam tos ievajadzēsies. Tostarp radiāciju, ko izstaroja bumbas, ierobežos šī niecīgā klints simts jūdžu attālumā no Naso, bet viņš pats, viņa viri un kuģis būs tīri un nevainīgi kā pirmais sniegs.

Pieci vīrieši mierīgi atgriezās kuģī un caur lūku iekāpa tilpnē. Atskanot dzinēju dunai, Disco priekšgals lēnām pacēlās virs ūdens, un skaistais kuģis ar gondolai līdzīgajām formām, kas drīzāk bija paredzēts lidošanai pa gaisu nekā jūrai, devās mājupceļā.

Largo novilka savu aprīkojumu un, apsējis ap slaikajiem gurniem dvieli, devās uz sakaru telpu. Viņš bija nokavējis pusnakts sakarus. Pulkstenis rādīja vienu un piecpadsmit minūtes - septiņus un piecpadsmit minūtes Blofeldam.

Gaidot savienojumu, 1-argo apsvēra šo fak­tu. Blofelds sēdēs, varbūt būs paguris, varbūt neskuvies. Viņam blakus būs kafija, pēdējā no bezgalīgās tasīšu virknes. Largo saoda kafijas smaržu. Tagad Blofelds varēs paņemt taksomet­ru un aizbraukt uz turku pirtīm Obēra ielā, kur parasti mēdza atbrīvoties no spriedzes. Un tur viņš beidzot aizmigs.

Numurs 1 runā.

-   Numurs 2 klausās.

-  3. fāze izpildīta. 3. fāze izpildīta. Veiksmīgi. Es beidzu.

-   Esmu apmierināts.

Largo noņēma austiņas.

-   Es ari! - viņš nodomāja. - Esam paveikuši trīs ceturtdaļas uzdevuma. Tagad tikai sātans var mūs apstādināt.

Iegājis savā kajītē, viņš rūpīgi piepildīja augstu glāzi ar savu iecienīto dzērienu - crēme de menthe Jrappe ar marašīno ķirsi virsū.

Ar baudu izdzēris glāzi līdz pašam dibenam, Iorgo apēda ķirsi. Pēc tam, izņēmis no pudeles vēl vienu ķirsi, viņš to iemeta mutē un devās uz komandtiltiņu.

11.

DOMINO

Meitene safirzilā divvietīgā MG aizbrāzās lejā pa Parlamenta ielas nogāzi un krustojumā ar Beistritu veica apbrīnojamu manevru no trešās joslas otrajā. Aši pametusi skatienu pa labi, viņa pareizi novērtēja ar košu volānu rotātā izpriecu kabrioletā iejūgta zirga soļu ātrumu un, izdarot kreiso pagriezienu, izgriezās no sānielas. Zirgs sašutumā atmeta galvu, un kučieris ar kāju uz­sita pa lielo Bermudas zvanu. Nelaime tā, ka Bermudas ratu zvana skaistais, zemais "tingtong, tingtong" nemaz nespēja skanēt dusmīgi, lai cik dusmīgi to skandināja. Priecīgi pamājusi ar saulē iedegušu roku, meitene aizbrāzās pa ielu un apstājās Naso Danhilas Miera pīpes priekšā.

Nepapūlējusies atvērt MG zemās durvis, meitene pārmeta mašīnas malai vienu un pēc tam otru brūnu kāju, atsedzot augšstilbus zem plisētiem krēmkrāsas katūna svārkiem gandrīz līdz pašai augšai, un nolēca uz ietves. Tobrīd piebrauca kabriolets. Kučieris piesēja zirgu. Meitenes jautrība un skaistums bija izkliedējis viņa dusmas.

-   Jaunkundz, - viņš sacīja, - tu gandrīz noskuvi Vecajam Sapņotājam ūsas. Nākamreiz esi uzmanīgāka!

Meitene iespieda rokas sānos. Viņai nepati­ka, ja kāds norādīja, kas viņai darāms.

-   Pats tu esi Vecais Sapņotājs, - viņa asi attrauca. - Dažus cilvēkus gaida darbs. Jums abiem būtu jāiet paganīties, nevis jāaizšķērso ielas un jāmaisās citiem pa kājām.

Vecais nēģeris pavēra muti, bet tad pārdo­mājis mierinoši sacīja: - Labs ir, jaunkundz. Labs ir! - un, uzšmiukstinājis zirgam ar pātagu, pie sevis kaut ko murminot, devās tālāk. Pēc mirkļa viņš atskatījās, gribēdams vēlreiz uzmest aci sātanam brunčos, taču viņa jau bija nozudu­si veikalā. - Smuks meitēns, - noteica nēģeris, palaizdams zirgu riksītī.

Džeimss Bonds bija noskatījies ainiņā no divdesmit jardu attāluma. Viņš par meiteni domāja to pašu, ko kučieris. Turklāt Bonds zināja, kas viņa tāda ir. Pielicis soli, viņš izspraucās cauri svītrainajām žalūzijām un nonāca brīnišķīgi vēsajā tabakas veikalā.

Meitene stāvēja pie letes un strīdējās ar vienu no pārdevējiem.

-    Bet es jums saku, ka negribu Senior Service. Es jums saku, ka gribu cigaretes, ko man negribētos smēķēt. Vai tad jums nav nevienas cigaretes, kas atradina cilvēkus no smēķēšanas? Paskatieties uz šo bagātību! - viņa pamāja ar roku uz piekrautajiem plauktiem. - Nestāstiet, ka starp tām visām neatradīsies neviena ar atbaidošu garšu.

Vīrietis bija pieradis pie trakiem tūristiem, turklāt Naso iedzīvotāji nemēdza ļauties emoci­jām.

-  Njā, kundze… - viņš noteica un pagriezies pārlaida nesteidzīgu skatienu plauktiem.

-   Ja gribat mazāk smēķēt, varat izvēlēties starp divām cigarešu šķirnēm, - Bonds bargi sacīja meitenei.

Viņa asi pacēla skatienu.

-   Un kas jūs tāds būtu?

-   Mani sauc Bonds, Džeimss Bonds. Es es­mu pasaules eksperts jautājumā, kā atmest smēķēšanu. Es to daru nepārtraukti. Jums pa­laimējies, ka esmu pagadījies pie rokas.

Meitene nopētīja viņu no galvas līdz papē­žiem. Šo vīrieti viņa Naso nekad nebija redzējusi. Viņš bija sešas pēdas garš un vecumā apmēram starp trīsdesmit un četrdesmit. Viņam bija tumsnēja, visai cietsirdīga seja un ļoti dzidras, pelēkzilas acis, kas tagad sardoniski noskatījās viņas pētījumos. Uz iedeguma, pēc kura varēja spriest, ka vīrietis tikai nesen ieradies uz salas, izcēlās bāla rēta. Viņam mugurā bija tumši zils, viegls uzvalks virs krēmkrāsas zīda krekla un melnas, adītas zīda kaklasaites. Par spīti karstumam, vīrietis izskatījās vēss un tīrs, un ar tropiem viņu, šķiet, saistīja vienīgi melnas ādas sandales basajās kājās.

Vīrietis nepārprotami mēģināja iepazīties. Viņam bija intriģējoša seja un pārliecinošs ska­tiens. Meitene nolēma piekrist. Bet tas nenotiks viegli. Tāpēc viņa auksti noteica: - Lai notiek. Stāstiet!

- Vienīgais veids, kā atmest smēķēšanu, ir pārstāt smēķēt un nekad neatsākt. Ja gribat uz nedēļu vai divām izlikties, ka esat atmetusi, tad nav vērts to darīt. Jūs kļūsiet par garlaicīgu ra­dījumu, kas nespēj domāt ne par ko citu. Ik pēc stundas, varbūt vairāk vai mazāk, jūs slepus ķersiet pēc cigaretes. Jūs kļūsiet alkatīga. Tas nav glīti. Vēl var iegādāties vai nu pārāk vājas, vai spēcīgas cigaretes. Jums droši vien labāk derēs vājās.

Bonds uzrunāja pārdevēju: - Bloku Dukes, garās, ar filtru.

Viņš padeva bloku meitenei.

-   Lūk, izmēģiniet šīs! Ar komplimentiem no Fausta.

-  Ak, bet es nevaru. Tas ir…

Taču Bonds jau bija samaksājis par bloku un paciņu Chesterjields sev pašam. Paņēmis atlikumu, viņš sekoja meitenei laukā no veikala. Abi apstājās zem svītrotās nojumes. Karstums bija neciešams. Baltā gaisma pār putekļaino ielu, spozme, ko atstaroja veikalu skatlogi ielas pretējā pusē un ēku žilbinošās kaļķa fasādes, lika abiem piemiegt acis.

-  Baidos, ka smēķēšana nav šķirama no dzer­šanas. Vai domājat atmest abus reizē vai vienu pēc otra? - ierunājās Bonds.

Meitene jautājoši viņu uzlūkoja.

-Tas ir tik pēkšņi, mister… ēēē… Bond. Nu labi. Tikai kaut kur ārpus pilsētas. Šeit ir pārāk karsti. Vai jūs zināt Piestātni aiz Montakas forta? - Bonds ievēroja, ka viņa pārlaiž ašu ska­tienu ielai abos virzienos. - Nav slikta vieta. Paklau, es jūs aizvedīšu! Uzmanieties no dzel­žiem. Citādi būs čūlas.

Pat polsterējuma baltā āda apsvilināja Bonda pēcpusi. Taču viņš neliktos zinis, pat ja uzvalku būtu pārņēmušas liesmas. Viņš tikko bija paostījis pilsētā gaisu, un viņam jau bija meitene. Turklāt skaista meitene. Bondam vajadzēja pieķerties ādas rokturim pie paneļa.

kad meitene strauji iegrieza mašīnu Frederika ielā un vēlreiz Širlejas ielā.

Bonds iekārtojās sāniski, lai varētu viņu aplūkot. Meitenei galvā bija gondoljera salmu cepure ar platām malām, kas bija izaicinoši nošķiebušies pār degunu. Aizmugurē plandījās bālgani zila lente. Uz lentes priekšpusē bija zeltītiem burtiem uzdrukāts "MANA DISCO VOLANTE". Meitenes zīda blūzi ar īsajām piedurknēm klāja puscollu platas bāli zilas svīt­ras, un kopā ar plisētajiem krēmkrāsas svār­kiem viņas ietērps Bondam neskaidri atgādināja par saulainu dienu Henlija regatē. Viņa nenēsā­ja gredzenus un rotaslietas, tikai visai vīrišķīgu kvadrātveida zelta rokaspulksteni ar melnu ciparnīcu. Viņas sandales bez papēžiem bija darinātas no baltas kazādas. Tās bija pieskaņo­tas platajai, baltajai kazādas jostai un lietišķajai somiņai, kas blakus balti un melni svītrotai zīda šallei gulēja uz sēdekļa starp viņiem abiem. Diezgan daudz viņš par meiteni bija uzzinājis no imigrācijas veidlapas, vienas no simta, ko torit bija izpētījis. Meiteni sauca Dominēta Vitāli. Viņa bija dzimusi Bolcāno pilsētā Itālijas Tirolē, un tāpēc viņas dzīslās droši vien ritēja tikpat daudz austriešu, cik itāļu asiņu. Viņa bija div­desmit deviņus gadus veca un veidlapā pie atzīmes "nodarbošanās" bija ierakstījusi "aktri­se". Viņa bija ieradusies pirms sešiem mēnešiem ar Disco un, skaidri saprotams, bija jahtas īpašnieka itāļa, vārdā Emilio Largo, mīļākā.

Bonds neattiecināja uz sievietēm vārdus "palaistuve", "ielasmeita", "prostitūta", ja vien tās nebija profesionālas staigules vai bordeļa iemītnieces, un, kad policijas komisārs Harlings un imigrācijas nodaļas un muitas priekšnieks Pitmens meiteni bija raksturojuši kā "itāļu mauku", viņš bija atturējies no sprieduma. Tagad Bonds zināja, ka viņam bijusi taisnība. Šī bija neatkarīga meitene ar raksturu. Varbūt viņai ari patika bagāta, jautra dzīve, taču, pēc Bonda domām, viņa bija īstā tipa meitene. Varbūt viņa ari gulēja ar vīriešiem, acīmredzot gulēja, bet tas notika pēc viņas, nevis vīriešu noteikumiem.

Sievietes bieži vien ir pedantiskas un prātī­gas braucējas, bet reti - pirmšķirīgas autovadī­tājas. Bonds uzskatīja, ka sieviete pie stūres lielākoties ir zināms riska faktors, un, vienmēr būdams gatavs neparedzamajam, parasti deva tām ceļu. Četras sievietes mašīnā, viņaprāt, nozīmēja augstāko riska pakāpi, bet divas bija gandrīz tikpat letāls gadījums. Sapulcējušās mašīnā, sievietes nespēj klusēt, bet, kad viņas sarunājas, tad uzskata par nepieciešamu skatī­ties viena otrai sejā. Ar vārdu apmaiņu vien nepietiek. Viņām jāredz sarunu biedrenes sejas izteiksme, iespējams, lai lasītu starp vārdiem vai analizētu otras reakciju uz pašas teikto. Tas nozīmē - ja mašīnas priekšējā sēdeklī atrodas divas sievietes, viņas pastāvigi novērš viena otras uzmanību no ceļa, un četras sievietes ir gandrīz divreiz bīstamākas, jo vadītājai ir ne vien jādzird un jāredz, ko saka blakussēdētāja, bet ari tas, par ko runā aiz muguras sēdošās.

Taču šī meitene brauca kā vīrietis. Viņas uzmanība pilnībā bija pievērsta ceļam un tam, kas redzams atpakaļskata spogulītī, ko parasti sievietes lietoja tikai tādēļ, lai pielabotu kosmē­tiku. Turklāt, kas sievietēm bija vienlīdz rets gadījums, viņa izbaudīja vīrišķīgu prieku par savu automašīnu, par ātrumiem, par bremzēm.

Meitene nerunāja ar Bondu un šķita nejūtam viņa klātbūtni, kas Jāva viņam netraucēti turpināt novērojumus. Viņai bija jutekliska, neatkarīga seja, kas, kaislības pārņemta, kjūtu dzīvnieciska. Gultā viņa pretotos un kostu, bet pēc tam piepeši izkustu karstā pakļāvībā. Bonds gandrīz varēja redzēt, kā lepnās, kaislās lūpas atņirdzas iekāres kaucienā, parādot baltus, līdzenus zobus un pēc tam atmaigstot mīloši verdziskā padevībā. Profilā viņas acis atgādināja maigas ogļu spraudziņas, kādas sastopamas dažiem putniem. Bet veikalā Bonds tās bija redzējis pretskatā. Tad tās bija caururbjošas un tiešas, ar zeltainu mirdzumu tumši brūnajās zīlītēs, kas lielā mērā vēstīja to pašu, ko lūpas. Profils - taisnais, mazliet augšup vērstais deguntiņš un uz priekšu izvirzītais zods - bija tikpat izlēmīgi kā komandierim, un cēlais galvas pagrieziens izstaroja tādu pašu pašpārlie­cinātību. Tā bija stāja, ko parasti piedēvēja princesēm. Tēlam neatbilda tikai divas īpašības - mīkstie, izjukušie, Brižitas Bardo stilā apgrieztie mati, kas burvīgā vilnī spraucās laukā no salmu cepures apakšas, un divas dziļas, bet maigas bedrītes vaigos, ko varēja atstāt tikai mīlīgs, kaut ironisks smaids, ko Bonds vēl nebija redzējis. Iedegums nebija pārspīlēts, un viņas ādai nepiemita tas sausais spīdums, kas varēja pārvērst pat jaunākas ādas tekstūru, padarot to līdzīgu pergamentam. Zem zeltainās nokrāsas viņas vaigos slēpās pasaulīgs siltums, kas liecināja par veselīgām Itālijas Alpu zemnieku asinīm, un viņas augstās, daiļi veidotās krūtis norādīja uz to pašu izcelsmi. Bonds nosprieda, ka meitene visumā ir nepakļāvīga, temperamentīga un jutekliska - skaista arābu šķirnes ķēve, kas ļausies tikai jātniekam ar tērauda stilbiem un samta rokām, ja vien viņš izmantos laužņus un grožus… Un ari tad tikai tad, kad būs pieradināta pie iemauktiem un sedliem. Bonds nodomāja, ka vēlētos izmēģināt pie viņas savu spēku. Taču tas jāatliek uz kādu citu laiku. Pašlaik sedlos sēdēja cits vīrietis. Viņu vispirms nāksies nomest no zirga. Un, galu galā, kāda velna pēc viņš te prāto visādas blēņas? Viņam bija paveicams darbs. Ellišķīgs darbs.

MG spēji izgriezās no Širlijstrītas isternroudā un turpināja ceļu gar piekrasti. Pretī plašajai ostai smaragdā un tirkīzā mirdzēja Atola salas piekrastes ūdeņi. Tiem pāri slīdēja dziļzvejas laiva, aiz kuras stiepās divas augstas divpadsmit pēdu garā tīkla antenas. Krastam pietuvojās ātrgaitas motorlaiva, un slalomā pāri laivas saceltajiem viļņiem tai sekoja ūdensslēpotājs. Diena bija skaista un dzirkstoša, un Bonda sirds acumirkli pacēlās augšup no neizlēmības un bezcerības bezdibeņa, ko viņā modināja misija, kas, sevišķi pēc ierašanās uz salas rīta agrumā, šķita aizvien lielāka un veltīgāka laika šķiešana.

Bahamas, ko veidoja tūkstoš salu virkne, kas piecsimt jūdžu garumā stiepās dienvidaustrumu virzienā no Floridas austrumu krasta līdz Kubas ziemeļiem jeb no 27. platuma grāda līdz 21. platu­ma grādam, pēdējos trīssimt gadus bija kalpo­jušas par mērķi ikvienam Rietumatlantijas slavenākajam pirātam - šo romantisko mitoloģiju mūsdienu tūrisms izmantoja līdz pēdējai iespējai. Uz vienas ceļa zīmes bija rakstīts "Melnbārža tornis, 1 jūdze", uz citas - "Pulvera piestātne. Jūras veltes. Vietējie dzērieni. Ēnaini dārzi. Pirmais pagrieziens pa kreisi".

Kreisajā pusē parādījās smilšains ceļš. Meitene iegriezās tajā un piebrauca pie sabrukušas akmens noliktavas, pret kuru bija atspiedusies sārta dēļu ēka ar baltiem logu rāmjiem un baltu Ādama stila ieeju, virs kuras karājās koši izkrāsota kroga izkārtne ar pulvermucu, galvaskausu un sakrustotiem kau­liem. Meitene apstādināja MG zem Austrālijas priedes, un, izkāpuši no mašīnas, viņi iegāja pa durvīm. Izgājuši cauri mazai ēdamistabai ar sarkanbalti rūtotiem galdautiem, viņi iznāca uz terases, kas bija izbūvēta uz akmens piestātnes atliekām. Terasi noēnoja lietussargu formā apcirpti mandeļkoki. Dodamies pa priekšu šļūcošam vietējas izcelsmes oficiantam ar zupas traipiem uz baltā apģērba, viņi izvēlējās galdiņu terases malā ar skatu uz ūdens pusi. Bonds ieskatījās rokaspulkstenī.

-   Ir tieši pusdienlaiks. Ko tu vēlies dzert - kaut ko stiprāku vai vieglāku? - viņš vaicāja meitenei.

-  Vieglāku, - sacīja meitene. - Dubulto "Asi­ņaino Mēriju" ar labi daudz Vorēesteras mērces.

-   Ko tad tu sauc par stiprāku? - apvaicājās Bonds. - Es dzeršu degvīnu ar toniku un nedaudz zālīšu uzlējuma.

-  Jāāā, - novilka oficiants un aizsteidzās.

-   Par stiprāku es saucu degvīnu ar ledu. Tomātu sula to atšķaida.

Ar vienu pēdu pievilkusi tuvāk krēslu, meitene sacēla uz tā kājas, lai tās būtu saulītē. Sēdēšana nebija īpaši ērta. Nometusi sandales, viņa apmierināta atgāzās krēslā.

-  Kad tu atbrauci? - viņa apvaicājās. - Nees­mu tevi te redzējusi. Sezonas beigās, kā pašlaik, lielākā daļa seju jau ir pazīstamas.

-   Es iebraucu šorīt. No Ņujorkas. Esmu iera­dies meklēt sev īpašumu. Man ienāca prātā, ka tagad to būs vieglāk atrast nekā sezonas laikā. Kad apkārt grozās tik daudz miljonāru, cenas kļūst bezcerīgas. Tagad, kad viņi ir projām, tās varētu mazliet kristies. Cik ilgi tu jau šeit esi?

-   Apmēram sešus mēnešus. Es atbraucu ar jahtu Disco Volante. Varbūt būsi to redzējis.

Jahta stāv noenkurota netālu no krasta. Nolai­žoties Vindzoras laukā, tu, iespējams, lidoji tieši tai pāri.

-   Tas garais, slaikais kuģis? Vai jahta ir tavē­jā? Tai ir skaista forma.

-  Jahta pieder manam radiniekam. - Meite­nes acis vēroja Bonda seju.

-  Vai tu esi apmetusies uz jahtas?

-   Nē, nē. Mums ir ipašums pludmalē. Vai, pareizāk sakot, mēs to esam paņēmuši. To vietu sauc par Palmiru. Atrodas tieši iepretī jahtai, īpašums pieder kādam anglim. Es domāju, ka viņš to grib pārdot. Vieta ir ļoti skaista. Turklāt atrodas labu gabalu nost no tūristu vietām. Laifordkejā.

-   Izklausās tieši pēc tādas vietas, kādu es meklēju.

-   Nu, apmēram pēc nedēļas mēs brauksim projām.

-  Ak, - Bonds ieskatījās viņai acīs. - Cik žēl.

-  Ja nevari iztikt bez flirta, tad nedari to uz­krītoši. - Meitene pēkšņi iesmējās, taču tūlīt pat to nožēloja. Bedrītes vaigos palika. - Tas ir… Es patiesībā tā nedomāju - tā, kā tas izklausījās. Taču es esmu pavadījusi sešus mēnešus starp šiem muļķa vecajiem, bagātajiem āžiem, klauso­ties tamlīdzīgas lietas, un vienīgais veids, kā viņus apklusināt, ir pateikt kādu rupjību. Es neesmu iedomīga. Šeit nav neviena, kas būtu jaunāks par sešdesmit gadiem. Jauni cilvēki to nevar atļauties. Tāpēc viņiem prātus sajauks jebkura sieviete, kam nav zaķa lūpa vai ūsas. Nē, pat ūsas viņus neapturēs. Iespējams, viņiem tas patīk. Es gribu teikt, ka, ieraugot pilnīgi jebkuru meiteni, šiem vecajiem āžiem aizsvīst brilles. - Viņa atkal iesmējās, pamazām kļūdama draudzīgāka. - Dro­ši vien tu tādu pašu iespaidu atstāj uz vecām sievām ar pensneju un iezilinātiem matiem.

-  Vai viņas lenčā ēd vārītus dārzeņus?

-  Jā, un dzer burkānu un plūmju sulu.

-  Tad mēs nespēsim saprasties. Es nenolai- dīšos zemāk par molusku biezeņzupu.

Meitene ziņkāri viņu uzlūkoja.

-   Šķiet, ka tev daudz kas zināms par Naso.

-Tu gribēji teikt - par molusku uzbudinoša­jām spējām? Tā nav tikai Naso ideja. Tā uzskata visā pasaulē, kur vien sastopami moluski.

-  Vai tā ir patiesība?

-   Islandieši to ēd kāzu naktī. Neesmu manī­jis, ka uz mani tas iedarbotos.

-  Kāpēc? - viņa draiski apvaicājās. - Vai tu esi precējies?

-Nē.

Pasmaidījis Bonds ieskatījās meitenei acīs.

-   Un tu?

-   Nē.

-  Tad mēs varētu laiku pa laikam nomēģināt molusku zupu un paskatīties, kas notiks.

-  Tas nav daudz labāk par miljonāriem. Tev vajadzēs papūlēties vairāk.

Atnesa dzērienus. Meitene apmaisīja savas glāzes saturu ar pirkstu, lai sajauktu Vorēesteras mērces brūnās nogulsnes, un izdzēra pusi glāzes. Pasniegusies pēc Dukes bloka, viņa izņēma paci­ņu un, atvērusi to ar īkšķa nagu, piesardzīgi paostīja cigareti, un aizdedza to ar Bonda šķil­tavām. Dziļi ievilkusi dūmus, viņa izpūta garu dūmu mākoni.

-   Nav slikta, - viņa šauboties noteica. - Vis­maz dūmi izskatās pēc dūmiem. Kāpēc tu teici, ka tik labi zini, kā atmest smēķēšanu?

-  Tāpēc, ka es to tik bieži esmu atmetis.

Bonds nosprieda, ka īstais laiks pārtraukt

tukšas pļāpas.

-   Kāpēc tu tik labi runā angliski? - viņš vai­cāja. - Izklausās, ka tev ir itāļu akcents.

-   Jā, mani sauc Dominēta Vitāli. Taču mani sūtīja uz Angliju mācīties. Uz Čeltenhemas dā­mu koledžu. Pēc tam es devos uz KDMA mācīties aktiermākslu. Angļu aktiermākslu. Mani vecāki domāja, ka labi audzinātai meitenei tas jāprot. Pēc tam viņi gāja bojā vilciena katastrofā. Es atgriezos Itālijā pelnīt iztiku. Es atcerējos savu angļu valodu, bet, - viņa bez rūgtuma iesmējās, - drīz vien aizmirsu visu pā­rējo. Itāļu teātrī nevar tikt uz priekšu, ja proti tikai staigāt ar grāmatu uz galvas.

-   Bet radinieks ar jahtu? - Bonds palūkojās uz jūras pusi. - Vai viņam nebija par tevi jārūpē­jas?

-   Nē.

Atbilde skanēja strupi. Kad Bonds neko ne­teica, meitene piebilda: - Viņš nav gluži mans radinieks, vismaz ne tuvs radinieks. Kaut kas līdzīgs tuvam draugam. Sargs.

-  Ak, jā.

-   Tev jāatnāk paciemoties pie mums uz jahtas.

Meitene juta, ka šajā brīdī jāizrāda mazliet aizrautības.

-  Viņu sauc Largo, Emilio Largo. Iespējams, būsi dzirdējis. Viņš šeit ieradās meklēt nogrimu­šos dārgumus.

-  Tiešām?

Tagad bija Bonda kārta izrādīt entuziasmu.

-  Tas izklausās diezgan interesanti. Protams, es labprāt ar viņu iepazītos. Kas tie par dārgumiem? Vai kaut kas jau atrasts?

-   Dievs vien zina. Viņš par to nemīl runāt. Acīmredzot atrasta kaut kāda karte. Taču es nedrīkstu to apskatīt, un man jāpaliek krastā, kad viņš dodas izlūkbraucienos, vai ko nu viņš dara. Šajā pasākumā naudu ieguldījuši daudzi cilvēki, nu, tādi kā akcionāri. Viņi visi tikko ir ieradušies uz salas. Tā kā mēs pēc nedējas braucam projām, es domāju, ka viss ir sagata­vots un īstie meklējumi var sākties kuru katru bridi.

-   Kādi ir šie akcionāri? Vai viņi izskatās pēc prātīgiem cilvēkiem? Lielākā nelaime visos dārgumu meklējumos parasti ir tā, ka vai nu kāds jau tur pabijis un nozudis ar visiem dārgumiem, vai arī kuģis ir iegrimis tik dziļi starp koraļļiem, ka tam nav iespējams piekļūt.

-   Šķiet, ka viņiem nav ne vainas. Ļoti garlai­cīgi un bagāti ļaudis. Izturas briesmīgi nopietni pret tik romantisku lietu kā dārgumu meklēšana. Šķiet, ka viņi visu savu laiku pavada kopā ar Largo. Droši vien vij intrigas un kaļ plānus. Turklāt izskatās, ka viņi nekad neiet laukā saulē vai peldēties, pilnīgi neko. It kā viņi vairītos no iedeguma. Cik var saprast, neviens no viņiem nekad agrāk nav bijis tropos. Vienkārši tipiski, aprobežoti biznesmeņi. Varbūt tā gluži nav. Neesmu necik daudz viņus sastapusi. Šovakar Largo par godu akcionāriem rīko viesības Casino.

-   Ko tu dari visu dienu?

-Ak, tāpat niekojos. Mazliet iepērkos. Brau­kāju apkārt. Peldos citu cilvēku pludmalēs, kad viņu mājas ir tukšas. Man patīk zemūdens peldēšana. Man ir akvalangs, un es ņemu līdzi kādu no apkalpes vai zvejnieku. Apkalpe ir labāka. Viņi visi ar to nodarbojas.

-  Es ari agrāk mazliet aizrāvos. Paņēmu līdzi pat aprīkojumu. Vai tu man kādreiz parādīsi, kur var dabūt labas niedres?

Meitene zīmīgi ieskatījās pulkstenī.

-  To es varētu. Man laiks iet.

Viņa piecēlās kājās.

-   Baidos, ka nevarēšu tevi aizvest atpakaļ. Man jābrauc uz otru pusi. Tev pagādās takso­metru.

Meitene ieāva kājas sandalēs.

Bonds sekoja viņai cauri restorānam līdz mašīnai. Iekāpusi meitene iedarbināja dzinēju.

Bonds izšķīrās riskēt ar vēl vienu noraidījumu.

-  Varbūt šovakar tiksimies Casino, Dominēta.

-  Varbūt.

Viņa zīmīgi ieslēdza ātrumu.

-   Bet, Dieva dēļ, nesauc mani par Dominētu. Tā mani neviens nesauc. Cilvēki mani sauc par Domino.

Meitene dāvāja Bondam acumirklīgu smaidu, bet tas bija drīzāk smaids ar acīm. Viņa pacēla plaukstu. Aizmugurējie riteņi uzsita gaisā smiltis un granti, un mazā zilā mašīnīte aizjoņoja pa pievedceļu uz galvenā ceļa pusi. Krustojumā tā uz mirkli apstājās, bet tad nogriezās pa labi uz Naso.

Bonds pasmaidīja.

-  Maita, - viņš noteica un atgriezās restorānā samaksāt savu rēķinu un likt, lai izsauc taksometru.

12.

CILVĒKS NO CIP

Taksometrs pa Interfīldroudu aizveda Bon­du līdz lidostai salas otrā galā. Pulksten 1.15 ar Pan American lidmašīnu vajadzēja ielidot cilvēkam no Centrālās izlūkošanas pārvaldes. Viņu sauca Larkins, F. Larkins. Bonds cerēja, ka Larkins nebūs kāds muskuļots koledžas beidzējs ar ezītī apcirptiem matiem, kas, gribē­dams izcelties Vašingtonas priekšniecības acīs, kāros pierādīt britu nekompetenci, savas mazās kolonijas atpalicību un Bonda lempīgo nemākulību. Bonds cerēja, ka viņš vismaz atvedīs aprīkojumu, ko Bonds pirms izbraukša­nas no Londonas bija prasījis A nodaļā, kas uzraudzīja sakarus ar CIP. Tas bija modernā­kais raidītājs aģentu savstarpējiem sakariem lauka apstākļos, kas nodrošina neatkarību no kabeļu pieslēguma un ļauj acumirklī sazināties ar Londonu un Vašingtonu, kā arī visjaunākie Geigera skaitītāji, kas ļauj darboties gan uz zemes, gan zem ūdens. Pēc Bonda domām, vie­na no CIP lielākajām priekšrocībām bija lieliskā aparatūra, un viņš nekaunējās to aizņemties.

Ņūprovidensa, sala. uz kuras atradās Baha­mu galvaspilsēta Naso, ir smilšains zemes ga­bals, ko apņem visskaistākās pludmales pasau­lē. Taču iekšzemē nav nekā, izņemot klajumus, ko klāj krūmāji, vietējās priedltes, mastikas un indīgās efejas, un lielu sālsūdens ezeru tās rietumu galā. Uz salas sastopami putni, tropu puķes un palmas, kas jau izaugušas atvestas no Floridas un pārstādītas miljonāru skaistajos dārzos visgarām piekrastei. Taču salas vidienē nav nekā, kas spētu piesaistīt skatienu, izņemot skeleta pirkstiem līdzīgos ūdensdzirnavu sūk­ņus, kas slejas virs priedītēm apaugušiem klajumiem, tāpēc Bonds braucienu uz lidostu aizvadīja, atsaucot atmiņā rīta cēlienu.

Ierodoties pulksten septiņos no rīta, viņu sagaidīja gubernatora sekretārs (tas bija neliels drošības pārkāpums) un aizveda uz Roijal Ba- hamian - lielu, vecmodīgu viesnīcu, kurā nesen bija ieviesti daži amerikāņu uzlabojumi tūristu apkalpošanā, proti, istabā bija pieejams ūdens ar ledu, celofānā ietīts grozs ar apvītušiem augļiem un "sveicieniem no menedžera" un ar papīra strēmeli pārklāts tualetes poda sēdeklis. Pēc dušas un bezgaršīgām tūrista brokastīm uz balkona, no kura pavērās skats uz skaistu pludmali, viņš pulksten deviņos bija devies uz valdības ēku, lai tiktos ar policijas komisāru, Imigrācijas un muitas departamenta priekšnieku un gubernatoru. Viss notika tieši tā, kā Bonds bija iedomājies. NEKAVĒJOTIES un PILNĪGI SLEPENI bija atstājis nelielu iespaidu, un Bondam apsolīja pilnīgu sadarbību jebkurā viņa misijas jomā, taču pašu misiju nepārprotami uzskatīja par smieklīgu un muļķīgu, par kaut ko tādu, kas nedrīkst traucēt parasto mazas, miegainas kolonijas pārvaldes gaitu, nedz ari tūristu ērtības un prieku. Gubernatora vietas izpildītājs Rodiks, piesardzīgs pusmūža vīrs ar dzeltenīgām ūsām un mirdzošu pensneju, bija izteicies ļoti prātīgi.

- Redziet, komandieri Bond, pēc mūsu do­mām, un mēs esam ļoti rūpīgi apsprieduši visas iespējas, visus, ēēē, aspektus, kā teiktu mūsu amerikāņu draugi, nav iedomājams, ka kaut kur kolonijas robežās būtu iespējams paslēpt lielu četrmotoru lidmašīnu. Vienīgais skrejceļš, kas spēj uzņemt tādu lidmašīnu - vai es pareizi runāju, Hārling? - atrodas šeit, Naso. Ja runājam par nolaišanos jūrā, par, ēēē, nolaišanos piespiedu kārtā uz jūras, manuprāt, tā to sauc, mēs esam sazinājušies ar visu lielāko ārējo salu administratoriem, un atbildes ir negatīvas. Rada­ru operatori meteoroloģiskajā stacijā…

Šajā mirklī Bonds bija viņu pārtraucis.

-   Ja drīkstu vaicāt, vai radaru ekrāns dar­bojas visu diennakti? Man radies iespaids, ka lidosta visu dienu ir ļoti noslogota, bet naktī satiksme ir niecīga. Vai varētu būt, ka naktī radaru nenovēro īpaši uzmanīgi?

Policijas komisārs, patīkams, ļoti militāra izskata vīrietis virs četrdesmit, kura uniformas sudraba pogas un zīmotnes spīdēja tā, kā tās var spīdēt tikai tad, ja spļaušana un spodri­nāšana ir galvenā nodarbošanās un apkārt ir pietiekami daudz apakškareivju, prātīgi noteica: - Es domāju, ka komandierim ir taisnība, ser. Lidostas komandants atzīstas, ka tad, kad pēc grafika nekas nav paredzēts, modrība atslābi­nās. Viņam nav tik daudz personāla, un, pro­tams, lielākā daļa tur ir vietējie, ser. I>abi cilvēki, bet diez vai atbilst Londonas lidostas standar­tiem. Turklāt meteoroloģiskās stacijas radaram ir zems horizonts un diapazons - to galvenokārt izmanto navigācijai.

-   Diezgan, diezgan.

Gubernators negribēja ielaisties diskusijās par radariem vai Naso darbaspēka tikumiem.

-   Šeit katrā ziņā ir sava daļa taisnības. Nav šaubu, ka komandieris Bonds to noskaidros. Tālāk. Esam saņēmuši pieprasījumu no valsts sekretāra, - tituls skanīgi pārvēlās gubernatora lūpām, - par visiem tiem, kas nesen ieradušies uz salas, par aizdomīgām personām un tā tālāk. Mister Pitmen?

Imigrācijas un muitas daļas priekšnieks bija slaiks Naso iedzimtais ar spriganām, brūnām acīm un labām manierēm. Viņš patīkami pa­smaidīja.

-    Nekā īpaša, ser. Parastais tūristu, biznes­meņu un mājupbraucošu vietējo iedzīvotāju maisījums. Mums prasīja informāciju par pēdē­jām divām nedēļām. - Viņš pieskārās mapei, kas gulēja viņam klēpī. - Man šeit ir visas imigrācijas veidlapas, ser. Varbūt komandieris Bonds vēlēsies tās izskatīt kopā ar mani. - Brūnās acis, pametu­šas skatienu uz Bondu, novērsās. - Visās lielajās viesnīcās ir savi detektīvi. Droši vien es varētu no viņiem uzzināt sīkāku informāciju par jebkuru noteiktu personu. Visas pases tika pārbaudītas kā parasti. Nekādas neprecizitātes neatklājās, un neviens no šiem cilvēkiem nebija mūsu meklēto personu sarakstā.

-   Vai drīkstu vaicāt? - ierunājās Bonds.

Gubernators aizrautīgi pamāja.

-   Protams. Protams. Visu, ko vēlaties. Mēs esam šeit, lai palīdzētu.

-   Es meklēju grupu vīriešu. Iespējams, kā­dus desmit vai vairāk. Iespējams, viņi lielākoties turas kopā. Viņi var būt pat divdesmit vai trīsdesmit. Es domāju, ka viņi ir eiropieši, iespējams, viņiem ir kuģis vai lidmašīna. Varbūt viņi šeit atrodas vairākus mēnešus vai tikai da­žas dienas. Es saprotu, ka Naso ierodas dažādas delegācijas - tirgotāji, tūristu asociācijas, reliģis­kās grupas, Dievs vien zina, kas vēl. Acīmredzot viņi ieņem vairākus numurus kādā viesnīcā un apmēram nedēļu notur savas sanāksmes un tā tālāk. Vai šobrīd kaut kas tāds notiek?

-   Mister Pitmen?

-    Protams, pie mums notiek daudzas tamlī­dzīgas tikšanās. Tūrisma departaments to novērtē ļoti atzinīgi. - Imigrācijas nodaļas priekšnieks sazvērnieciski uzsmaidīja Bondam, it kā tikko būtu atklājis viņam lielu noslēpumu. - Taču pēdē­jās divās nedēļās pie mums pabijusi tikai Morālā atbalsta grupa, kas bija apmetusies Smaragda vilnī, un Lielisko biskvītu ļaudis Royal Bahamian. Viņi jau ir projām. Izturējās tāpat kā visas citas delegācijas. Visi ļoti cienījami cilvēki.

-   Tur jau tā lieta, mister Pitmen. Cilvēki, ko es meklēju, cilvēki kas varētu noorganizēt lidmašīnas zādzību, noteikti papūlēsies atstāt cienījamu cilvēku iespaidu. Mēs nemeklējam bariņu ekstravagantu švītu. Mēs domājam, ka tiem patiesi jābūt ļoti ietekmīgiem cilvēkiem. Tātad, vai uz salas šobrīd būtu atrodams kas tamlīdzīgs, kāda līdzīgu cilvēku grupa?

-   Nu, - imigrācijas dienesta priekšnieks plati pasmaidīja, - protams, pašlaik notiek ikgadējā nogrimušo dārgumu meklēšana.

Gubernators īsi, nicinoši iesmējās.

-      Pagaidiet, mister Pitmen! Mēs taču negribam iejaukt viņus šajā lietā, un Dievs vien zina, par kādu lietu tā beigās izrādīsies. Es nespēju noticēt, ka komandieris Bonds gribēs tērēt laiku, interesē­joties par bariņu bagātu ekscentriķu.

- Vienīgi, ser, - šaubu pilnā balsī ierunājās policijas komisārs, - viņiem tiešām pieder jahta un turklāt vēl neliela lidmašīna. Un es patiesi dzirdēju, ka nesen pēc savas dajas ieradusies liela grupa akcionāru. Šie punkti sakrīt ar komandiera vaicāto. Es atzīstu, ka tas ir smieklīgi, bet šis Largo ir pietiekami ietekmīgs, lai atbilstu koman­diera Bonda aprakstam, un viņa cilvēki ne reizes nav sagādājuši mums nepatikšanas. Neparasti, ka starp kuģa apkalpes locekļiem sešu mēnešu laikā neviens nav pat piedzēries.

Bonds bija pieķēries šim trauslajam pave­dienam un sekojis tam divu stundu garumā - muitas ēkā un komisāra kabinetā. Rezultātā viņš bija devies pastaigā uz pilsētu, cerot, ka izdosies uzmest skatienu Largo vai kādam no viņa cilvēkiem vai dzirdēt vēl kādas baumas. Beigu beigās viņš bija ticies ar Domino Vitāli.

Un tālāk?

Taksometrs bija ieradies lidostā. Licis šofe­rim pagaidīt, Bonds iegāja šaurajā, garajā uzgaidāmajā telpā tieši tobrīd, kad izziņoja, ka pienākusi Larkina lidmašīna. Viņš zināja, ka nāksies kā parasti aizkavēties muitas un imigrā­cijas formalitāšu dēļ. Iegājis suvenīru veikalā, viņš nopirka New York Times numuru. Galvenā ziņa, ko vēstīja neuzkrītošie virsraksti, vēl aizvien bija Vindicator pazušana. Iespējams, bija zināms ari par atombumbām, jo Artūrs Kroks redaktora lapā rakstīja par NATO alianses drošības aspektiem. Bonds bija pa pusei izlasījis iespaidīgo rubriku, kad klusa balss viņam pie auss sacīja: - 007? Te nr. 000.

Bonds spēji pagriezās. Tas bija! Tas bija Fēlikss Leiters!

Leiters, CIP aģents, ar kuru kopā Bonds bija veicis dažus visaizraujošākos uzdevumus savā karjerā, plati pasmaidīja un pasita metāla āķi, kas bija viņa labā roka, Bondam padusē.

-   Esi mierīgs, draugs! Diks Treisijs visu iz­stāstīs, kad būsim izkļuvuši no šejienes. Somas ir laukā durvju priekšā. Iesim.

-   Sasodīts! - sacīja Bonds, - ak tu vecais tāds-un-šitāds! Vai tu zināji, ka tas būšu es?

-   Protams. CIP zina visu.

Pie ieejas Leiters lika savu ievērojamo bagāžu iekraut Bonda taksometrā un vest uz Royal Bahamian. Blakus neuzkrītošam, melnam Ford Consul stāvošais vīrietis pienāca tuvāk.

-  Misters Larkings? Es esmu no kompānijas Hertz. Šī ir jūsu pasūtītā mašīna. Ceram, ka tā atbilst jūsu prasībām. Jūs taču gribējāt kaut ko pavisam parastu.

Leiters pārlaida paviršu skatienu mašīnai.

-   Izskatās, ka būs laba. Es vienkārši gribu mašīnu, kas kustas uz priekšu. Man nepatīk tās stilīgās mašīnītes, kurās pietiek vietas tikai maza auguma blondīnei ar rokassomiņu. Esmu ieradies

šeit sakarā ar īpašuma lietām, nevis izklaidēties.

-   Vai varu apskatīt jūsu Ņujorkas tiesības, ser? Kārtībā. Tādā gadījumā, ja jūs šeit parakstī­tos… un es pierakstīšu jūsu Diner kluba kartes numuru. Kad brauksiet projām, atstājiet mašīnu, kur jums ērtāk, tikai paziņojiet mums. Mēs ieradī­simies tai pakaļ. Ioi jums patīkamas brīvdienas, ser!

Abi vīrieši iekāpa mašīnā. Bonds apsēdās pie stūres. Leiters sacīja, ka viņam vajadzēšot pavingrināties braukt pa ceļa kreiso pusi, ko viņš dēvēja par "angliešu kreiļu manieri", turklāt viņš gribot redzēt, vai Bonds kopš abu pēdējā brauciena iemanījies labāk izdarīt pagriezienus.

Kad viņi bija izbraukuši no lidostas, Bonds sacīja: - Stāsti nu! Pēdējoreiz, kad tikāmies, tu biji kopā ar pinkertoniešiem. Kā tu gadījies šeit?

-   Piespiedu kārtā. Diemžēl piespiedu kārtā. Pie velna, varētu domāt, ka notiek karš. Redzi, Džeims, ja esi strādājis CIP, tevi automātiski ieskaita virsnieku rezervē, pat ja esi no turienes aizgājis. Ja vien tevi nav atskaitījuši par to, ka atbildīgā brīdī neesi apēdis šifru grāmatu vai ko tamlīdzīgu. Acīmredzot manam vecajam šefam, tas ir, Alenam Dalesam, vienkārši nebija vīru, ko sūtīt, kad prezidents izsludināja trauksmi. Tā nu man un apmēram vēl divdesmit kadriem vienkārši lika ierasties - pamest visu un divdes­mit četru stundu laikā būt klāt. Pie velna! Es domāju, ka sācies krievu uzbrukums! Un tad man pastāsta, kas par lietu, liek sasaiņot peldbikses, spainiti un lāpstiņu un ierasties Na­so. Es, protams, spļāvu zilus uguņus. Pavaicāju, vai man neatsvaidzināt atmiņā kanastas spēles noteikumus un steidzami nepaņemt ča-ča-ča stundas. Tad nu viņi visžēlīgi atklāja, ka es būšot vienā komandā ar tevi, un es nodomāju - ja jau tavs vecais nelietis N vai M, kā viņu tur sauc, tevi nosūtījis šurpu ar visu tavu veco pistoli, tad varbūt beigu beigās kaut kas tajā katliņā tomēr vārās. Tā nu es savācu tevis prasī­to aparatūru, iesaiņoju spainīša un lāpstiņas vietā loku un bultas, un te nu es esmu. Tas ari viss. Tagad, veco zēn, tava kārta stāstīt. Pie velna, prieks tevi atkal redzēt!

Bonds punktu pa punktam izstāstīja Leite- ram visu notikumu gaitu kopš tā brīža, kad iepriekšējās dienas rītā bija ieaicināts M kabine­tā. Kad viņš savā stāstā bija nonācis līdz apšau­dei pārvaldes priekšā, Leiters viņu apstādināja.

-  Un ko tu par to domā, Džeims? Pēc manām domām, tā ir visai savāda sagadīšanās. Vai pēdējā laikā neesi blēņojies ar svešu sievu? Izklausās vairāk pēc notikumiem Čikāgas Cilpā, nevis Pika- dilijas apkārtnē.

-   Man tas nav saprotams, - nopietni sacīja Bonds, - un nevienam citam ari ne. Vienīgais cilvēks, kam pēdējā laikā varētu rasties vēlēša­nās man atriebties, ir kāds trakais, ko sastapu vienā klīnikā, kurp mani nosūtīja sakarā ar manu sasodīto veselību.

Bonds, par milzīgu prieku Leiteram, diezgan kaunīgi pastāstīja par savu "ārstēšanos" Kriimājos.

-   Es noskaidroju, ka šis cilvēks ir ķīniešu slepenās biedrības "Sarkanā zibens tongas" loceklis. Droši vien viņš dzirdēja, kā es pa publisko telefonu klīnikā ievācu informāciju par viņa ārieni. Pēc neilga laika viņam gandrīz izdevās mani noslepkavot. Tikai joka pēc un lai nokārtotu rēķinus, es darīju, ko spēju, lai viņu dzīvu pacepinātu. - Bonds pastāstīja sīkāk. - Jauka, klusa vietiņa šie Krūmāji. Tu būtu pārsteigts, redzot, cik lielu iespaidu uz cilvē­kiem, šķiet, atstāj burkānu sula.

-   Kur tā trako māja atrodas?

-  Vietā, ko sauc par Vašingtonu. Pieticīga pil­sētiņa, salīdzinot ar jūsējo. Atrodas netālu no Braitonas.

-   Un tā vēstule ari sūtīta no Braitonas.

-  Tas nu gan būs aiz matiem pievilkts.

-   Es izmēģināšu citu pavedienu. Ja kāds plā­no naktī nozagt lidmašīnu un to naktī nosēdināt, kā sprieda mūsu puiši, darbu ļoti atvieglotu pilnmēness. Taču lidmašīnu aizdzina piecas die­nas pēc pilnmēness. Tagad iedomājies - ja nu tavs ceptais cālēns bija tas, kurš sūtīja vēstuli? Un ja pieņem, ka cepšanās viņu aizkavēja to izdarīt agrāk? Viņa darba devēji droši vien dusmojās. Vai ne?

-   Droši vien.

-   Un ja pieņem, ka tie pavēlēja viņu neizda­rības dēļ iznīcināt? Un ja pieņem, ka slepkava līdz viņam nonāca tieši tajā mirklī, kad viņš no­nāca līdz tavai mašīnai nolūkā noslēgt personī­gos rēķinus? Spriežot pēc tava stāstījuma, šis cilvēks vis nebūtu licies mierā pēc tā, ko tu viņam nodarīji. Nu labi. Tie ir tikai pieņēmumi. Bet tie saskan, vai ne?

Daļēji apbrīnas pārņemts, Bonds iesmējās.

-  Tu esi lietojis meskalīnu, vai? Tas ir sasodīti labs sižets komiksam, bet reālajā dzīvē tā nenotiek.

-   Reālajā dzīvē nezog ar atombumbām pie­krautas lidmašīnas. Izņemot tos gadījumus, kad zog. Tu sāc lēnāk domāt, Džeims. Cik daudz cilvēku noticētu dažiem gadījumiem, kuros mēs ar tevi esam bijuši iejaukti? Nestāsti man blēņas par reālo dzīvi. Tāds dzīvnieciņš neeksistē.

-   Labi, paklausies, Fēliks, - nopietni sacīja Bonds. - Es tev izstāstīšu, kā domāju rīkoties. Tavā stāstā netrūkst loģikas, tāpēc es to šovakar nosūtīšu M, un paskatīsimies, vai Skotlendjards ar to kaut ko var izdarīt vai ne. Viņi var pārbau­dīt klīniku un Braitonas slimnīcu, ja vien viņu uz turieni aizveda, un iespējams, ka no turienes viņi spēs tikt tālāk. Nelaime tikai, ka vienalga, ko viņi atklās, no šā cilvēka pāri ir palikušas ti­kai kurpes, un es šaubos, vai viņi atradīs vīrieti uz motocikla. Man tas šķita īsta profesionāļa darbs.

-  Kāpēc gan ne? Šie lidmašīnu aizdzinēji iz­klausās pēc profesionāļiem. Plāns ir profesio­nāls. Viss saskan. Dari, kā esi nolēmis, nosūti ziņojumu un nekaunies pateikt, ka tā bija mana ideja. Mana medaļu kolekcija sākusi izskatīties tāda paplāna, kopš esmu pārstājis nēsāt for­mastērpu.

Viņi pabrauca zem Royal Bahamian portika, un Bonds iedeva atslēgas stāvvietas sargam. Leiters reģistrējās viesnīcā, un abi vīrieši devās augšā uz viņa numuru, kur pasūtīja divus dubultos martini ar ledu un ēdienkarti.

No pretenciozajiem ēdieniem "Jūsu īpašai ievērībai", kuru nosaukumi bija iespiesti orna­mentētā gotiskā šriftā, Bonds izvēlējās vietējo jūras velšu kokteili Suprčrne un sadalītu mājas vistu Sautē au Cresson, kas bija raksturota šādi: "Maiga mājas vista, apcepta zeltaini brūna, aplieta ar sviestu un sadalīta jūsu ērtībām. Cena 38/6 vai 5,35 dolāri." Fēlikss Leiters pasūtīja Baltijas siļķi skābā mērcē un "Liellopu filejas gulašu ar franču sīpolu gredzeniem. (Mūsu slaveno liellopu gaļu šefpavārs izvēlas no vislabākā ar labību barotā Vidējo Rietumu ga­nāmpulka, kas audzēts līdz vispiemērotākajam vecumam, lai jūs saņemtu pašu labāko pārtiku.) Cena 40/3 vai 5,65 dolāri."

Kad abi gari un plaši bija izteikuši sājas piezīmes par tūristu ēdināšanas uzpūsto dārdzī­bu viesnīcās un sevišķi par krāpšanos, nelietīgi valkājot angļu valodu, lai raksturotu produktus, kas nepārprotami glabājušies dažādās saldētavās vismaz sešus mēnešus, viņi iekārtojās uz balko­na, lai apspriestu Bonda tārita atklājumus.

Pēc pusstundas un vēl viena dubultā sausā martini atnesa pasūtīto lenču. Tas sastāvēja ap­mēram no piecus šiliņus vērta slikti pagatavota draņķa. Abi vīrieši ēda, aizkaitināti klusējot. Visbeidzot Leiters nometa malā nazi un dakšiņu.

-  Tas ir hamburgers, turklāt slikts hambur­gers. Franču sīpolu gredzeni savā mūžā nav redzējuši Franciju, un kas vēl sliktāk, - viņš iebakstīja ēdiena paliekās ar dakšiņu, - tie pat nav gredzeni. Tie ir ovāli!

Viņš kareivīgi paskatījās pāri galdam uz Bondu.

-   Labi, Vanagacs. Ko darīsim tālāk?

-   Galvenais - turpmāk ēst kaut kur pilsētā. Nākamais solis - apciemot Disco - tūlīt pat! - Bonds piecēlās no galda. - Kad būsim to pavei­kuši, mums būs jāizlemj, vai šie cilvēki tiešām meklē dārgumus vai miljonu dolāru. Pēc tam mums vajadzēs ziņot par rezultātiem. - Bonds pamāja uz ceļasomām istabas stūri. - Man izīrēja pāris telpu šejienes policijas pārvaldes augšējā stāvā. Komisārs ir pretimnākošs un ar stingru raksturu. Koloniālā policija ir laba, un viņš stāv galvas tiesu augstāk par pārējiem. Šovakar varam tur novietot raidītāju un nodi­bināt sakarus. Vakarā Casino paredzēta balle. Dosimies uz turieni un paskatīsimies, vai kādu no šīm sejām jau neesam kādreiz redzējuši. Vispirms jāredz, vai jahta ir tīra. Vai vari izsaiņot savu Geigera skaitītāju?

-   Protams. Un tas ir lielisks.

Leiters piegāja pie somām un, izvēlējies vienu, to atvēra. Viņš atgriezās, nesot rokās kaut ko, kas atgādināja Rolleiflex fotoaparātu portatīvā ādas futrālī.

-   Nāc, padod man roku!

Noņēmis savu rokaspulksteni, Leiters uzlika citu. Viņš pārmeta "fotoaparātu" siksniņā pār kreiso plecu.

-   Tagad ievelc šos vadus, kas stiepjas no pulksteņa, cauri piedurknei manas žaketes iekšpusē. Labi. Lūk, šie divi kontaktiņi iet cauri caurumiem manas žaketes kabatā un tālāk iespraužami abos caurumos kārbas sienā. Saprati? Tagad viss ir uzstādīts.

Leiters atkāpās un ieņēma pozu.

-   Cilvēks ar fotoaparātu un rokaspulksteni.

Viņš atpogāja fotoaparāta atloku.

-   Redzi? Ideāli labas lēcas un viss kā nākas. Ir pat poga, ko nospiest gadījumā, ja tev jāizlie­kas, ka fotografē. Taču mulāžas aizmugurē ir metāla vārsts, vadi un baterijas. Tagad paska­ties uz šo pulksteni. Tas ari ir pulkstenis.

Viņš pabāza pulksteni Bondam zem deguna.

-  Vienīgā atšķirība, ka pulksteņa mehānisms ir ļoti mazs, un šis slaikais minūšu rādītājs mēra radioaktivitāti. Vadi, kas stiepjas piedurknē, sais­ta vienu mehānismu ar otru. Tā, lūk! Tu vēl aizvien nēsā savu veco rokaspulksteni ar lielajiem fosfora cipariem. Tātad es apstaigāju istabu un izmēru fona radioaktivitāti. Tas ir svarīgi. Visas lietas izstaro nelielu radiāciju. Es laiku pa laikam ieskatos savā rokaspulksteni - vienkārši nervozs tips, turklāt man tuvojas norunātā tikšanās. Nu lūk, te, pie vannasistabas, metāls izstaro nelielu radioaktivitāti, un mans pulkstenis uzrāda pozitī­vu, bet ļoti nelielu lādiņu. Nekā cita, bet es esmu noteicis fona traucējumu pakāpi, ko man vajadzēs atskaitīt, kad tuvošos karstajam punktam. Pareizi? Tagad es pienāku tev klāt, un mans fotoaparāts atrodas tikai dažu collu attā­lumā no tavas rokas. Rau, paskaties! Pieliec savu pulksteni tieši pie skaitītāja. Redzi? Minūšu rādītājs kļūst nemierīgs. Attālini savu pulksteni, un tas sāk nomierināties. Vainīgi tavi fosfora cipari. Vai atceries, ka nesen kāds pulksteņu ražotājs izņēma no apgrozības gaisa pilotu pulksteni, jo sāka uztraukties atomenerģijas pētnieki? Šeit ir tas pats. Viņi domāja, ka šis pilotu pulksteņa modelis ar lielajiem, fosfori- zētajiem cipariem izstaro pārāk lielu radioak­tivitāti, kas kaitē nēsātāja veselībai. Protams, - Leiters papliķēja sava fotoaparāta futrāli, - šis ir īpašs modelis. Lielākā daļa darbojoties klikšķ, un, ja tu meklē urānu, kam šie aparāti lielākoties domāti, jānēsā austiņas, lai noteiktu vielas atrašanās vietu zem zemes. Mūsu darbam nav nepieciešama tāda jutība. Ja nonāksim tuvumā vietai, kur paslēptas bumbas, šis sasodītais rādītājs gribēs vai izlēkt no ciparnīcas. Skaidrs? Tad iesim un noīrēsim sev vemjamās zāles, un apciemosim mūsu okeāna vilku.

13."MANI SAUC EMILIO LARGO!"

Leitera vemjamās zāles bija viesnīcas trans­ports - eleganta ātrumlalva ar Chnjsler dzinēju, kuras nomas maksa bija 20 dolāru stundā. Viņi devās uz rietumiem no ostas, garām Silverkejai, Longkejal, Balmorelas salai un apkārt Delaportes ragam. Piecas jūdzes tālāk gar krastu, ko rotāja saulē mirdzošas pludmales, kas, kā sacīja laivinieks, maksāja 400 dolāru par katru krasta pēdu, viņi aplieca Vecā forta ragu un iznāca pie spīdīga, balti tumšzila kuģa, kas ar diviem dziļumā izmestiem enkuriem gulēja ūdenī netālu no rifa. Leiters iesvilpās.

-  Vecais, tas tik ir kuģis! - viņš sacīja bijības pilnā balsī. - Es pavisam noteikti gribētu vienu tādu, ar ko parotaļāties vannā.

-  Tas ir itāļu kuģis, - sacīja Bonds. - To uzbū­vējusi firma Rodrigues Mesīnā. Tādus kuģus sauc par Aliscafos. Jahtai zem korpusa iebūvēti zem­ūdens spārni un, kad tos nolaiž, tā gandrīz pace­ļas gaisā un lido. Ūdenī paliek tikai dzenskrūves un dažas pēdas no kuģa pakaļgala. Policijas komisārs saka, ka rāmā ūdenī jahta var sasniegt 50 mezglu ātrumu. Protams, tā noder tikai pie­krastes braucieniem, bet, kad darināta kā ātrgai­tas prāmis, var uzņemt vairāk nekā simt pasažie­ru. Acīmredzot šī jahta paredzēta apmēram četr­desmit personām. Pārējo telpu aizņem īpašnieka apartamenti un kravas tilpne. Droši vien tā

izmaksājusi sasodīti tuvu ceturtda)miljonam.

Iejaucās laivinieks.

-    Beistrītā runā, ka tuvākajās dienās jahta gatavojas braukt pēc dārgumiem. Pirms dažām dienām ieradās visi ļaudis, kam pieder zelta akcijas. Tad viņi pavadīja veselu nakti, veicot pēdējos pētīšanas darbus. Runā, ka tas bija netā­lu no Ekshumas vai Vetlingu salas. Droši vien jūs, puiši, zināt, ka tajā vietā Kolumbs pirmoreiz izkāpa krastā šajā Atlantijas pusē. Kaut kad ap tūkstoš četrsimt deviņdesmito. Taču tas varēja būt jebkurā citā vietā. Vienmēr klīdušas baumas, ka starp Robainajām salām - līdz pat Līkajai - guļot dārgumi. Patiesība ir tāda, ka jahta aizku­ģoja uz dienvidiem. Pats dzirdēju, kamēr dzinēju troksnis nenoklusa tālumā. No austrumiem uz dienvidaustrumiem, es teiktu. - Laivinieks neuz­krītoši pārspļāva pāri laivas malai. - Droši vien tur guļ vesela kaudze zelta, ja jau tik dārgs kuģis un izsviež tik daudz naudas. Katru reizi, kad jahta piestāj krastā, lai uzpildītos, saka, ka rēķins esot piecsimt mārciņu.

-  Kurā naktī tad viņi veica pēdējos darbus? - kā starp citu apvaicājās Bonds.

-  Naktī pēc tam, kad uzpildījās. Tas ir pirms divām naktīm. Izbrauca ap sešiem.

Kuģa tukšie iluminatori vēroja laivas tuvo­šanos. Jūrnieks, kas ap kuģa tiltu spodrināja misiņu, iegāja pa lūku kuģī, un Bonds redzēja, ka viņš kaut ko saka mikrofonā. Uz klāja parādījās gara auguma vīrietis baltās biksēs un ļoti platā tīkliņkreklā. Vīrietis pacēla pret viņiem tālskati. Viņš kaut ko uzsauca jūrniekam, kurš pienāca un nostājās kāpņu augšgalā kuģa labajā pusē. Kad viņu ātrlaiva piebrauca pie jahtas, vīrietis salika rokas taurē un uzsauca: - Kādās darīšanās esat ieradušies? Vai jums norunāta tikšanās?

-  Te misters Bonds, - atsaucās Bonds, - mis­ters Džeimss Bonds. No Ņujorkas. Esmu atvedis savu advokātu. Gribu apvaicāties par Palmiru, mistera Largo īpašumu.

-   Lūdzu, uzgaidiet!

Jūrnieks nozuda un atgriezās kopā ar vīrieti baltajās biksēs un kreklā. Bonds viņu pazina pēc policijas apraksta. Viņš priecīgi uzsauca at­braucējiem: - Kāpiet uz klāja, kāpiet uz klāja!

Vīrietis pamāja jūrniekam, liekot nokāpt un palīdzēt pietauvot laivu. Izkāpuši no tās, Bonds un Leiters devās augšup pa kāpnēm.

Largo pastiepa roku.

-  Mani sauc Emilio Largo. Misters Bonds? Un…?

-   Misters Larkins, mans advokāts no Ņujor­kas. Patiesībā es esmu anglis, bet man Amerikā ir īpašumi. - Vīrieši apmainījās rokasspiedie­niem. - Es atvainojos, ka traucēju, mister Largo, bet gribu vaicāt par Palmiru, īpašumu, ko jūs, ja nemaldos, īrējat no mistera Braisa.

-   Ak, jā, protams.

Skaistie zobi iemirdzējās siltā un sirsnīgā smaidā.

-    Nāciet uz manu kajīti, džentlmeņi! Es atvainojos, ka neesmu pienācīgi saģērbies jūsu uzņemšanai. - Lielās, brūnās plaukstas noglauda sānus, platās mutes kaktiņi nosodoši savilkās uz leju. - Mani apmeklētāji parasti piesakās iepriekš. Bet, ja piedosiet man neformālos apstākļus…

Ļāvis, lai vējš aiznes teikuma beigas nebūtī­bā, Largo skubināja viņus ieiet pa zemo lūku un nokāpt pa dažiem alumīnija pakāpieniem galve­najā kajītē. Gumijotais lūkas vāks šņācot aizvērās viņiem aiz muguras.

Lielajā kajītē bija sarkankoka paneļi, tumš­sarkans biezs paklājs un ērti, tumšzili ādas klubkrēsli. Caur žalūziju spraugām plūstošie sau­les stari ienesa nedaudz gaišuma citādi visai drūmajā un vīrišķīgajā telpā, kurā garais centrā­lais galds bija nokrauts ar papīriem un kartēm, skapjos ar stiklotām durvīm greznojās zvejas piederumi, šauteņu un citu ieroču kolekcija un no statīva vienā stūri gluži kā skelets burvja mājoklī nokarājās melns gumijas nirēja kostīms ar akvalangu. Gaisa kondicionētājs bija patīkami atvēsinājis telpu, un Bonds juta, ka viņa miklais krekls pamazām sāk atlipt no ādas.

-    Lūdzu, apsēdieties, džentlmeņi! - Largo nevērīgi pastūma malā kartes un dokumentus, it kā tie būtu pavisam nesvarīgi. - Cigaretes? - Viņš nolika uz galda lielu sudraba kārbu. - Un tagad - ko varu piedāvāt iedzert? - Viņš piegāja pie pārpildīta skapīša. - Varbūt kaut ko vēsu un ne pārāk stipru? Planter punšu? Džinu ar toniku?

Man ir ari dažādas alus šķirnes. Jums droši vien bija karsta braukšana tajā vaļējā kuteri. Ja vien būtu zinājis, atsūtītu jums pakaļ savējo.

Abi palūdza tikai toniku.

-   Es ļoti atvainojos, ka ielauzos pie jums tā­dā veidā, mister Largo, - sacīja Bonds. - Man nebija ne jausmas, ka varu sazināties pa telefonu. Mēs ielidojām tikai šorīt, un, tā kā manā rīcībā ir tikai dažas dienas, man bija jāpa­steidzas. Lieta tāda, ka es meklēju šeit īpašumu.

-Ak tā?

Largo atnesa glāzes un tonika pudeles un, nolicis tās uz galda, apsēdās tuvāk abiem pārē­jiem vīriešiem, veidojot omulīgu trijotni.

-   Cik laba doma! Vieta ir brīnišķīga. Esmu pavadījis šeit sešus mēnešus un jau tagad gribētu palikt uz visiem laikiem. Taču cenas… Largo pameta rokas uz augšu. - Šie Beistrītas pirāti. Un miljonāri - tie ir vēl ļaunāki! Taču jūs darījāt gudri, ierodoties sezonas beigās. Varbūt kāds no īpašniekiem jūtas vīlies, ka nav atradis pircēju. Varbūt viņu mutes nebūs tik platas.

-    Tieši tā es biju domājis. - Bonds ērti atgāzās krēslā un aizsmēķēja. - Vai drīzāk, tā man ieteica advokāts, misters Larkins. - Leiters pesimistiski pakratīja galvu. - Viņš ievāca infor­māciju un atklāti pateica, ka nekustamā īpašu­ma cenas šeit ir sakāpušas galvu reibinošos augstumos. - Bonds pieklājīgi pagriezās pret I>eiteru, lai iesaistītu viņu sarunā. - Vai tad tā nav?

-   Trakas cenas, mister Largo, pilnīgi trakas. Vēl trakākas nekā Floridā. Gluži nereālas. Pastā­vot tādām cenām, es nevienam savam klientam neieteiktu šeit kaut ko investēt.

-  Tieši tā. - Largo acīmredzot nevēlējās pā­rāk iedziļināties šajos jautājumos. - Jūs kaut ko teicāt par Palmiru. Vai es šajā ziņā varu kaut kā palīdzēt?

-   Es saprotu, mister Largo, - sacīja Bonds, - ka jūs nomājat šo īpašumu. Un runā, ka jūs pēc neilga laika braukšot projām. Protams, tās ir tikai baumas. Jūs jau zināt, kādi ir cilvēki uz šīm mazajām saliņām. Taču tas vairāk vai mazāk izklausās pēc tāda īpašuma, kādu es meklēju, un es saprotu, ka īpašnieks, šis anglis Braiss, varētu to pārdot, ja viņam piedāvātu īsto cenu. Es gribētu jums palūgt, - Bonds kā atvainodamies sacīja, - vai mēs nevarētu aiz­braukt un to apskatīt. Protams, kaut kad, kad jūsu tur nebūs. Jebkurā jums piemērotā laikā.

Largo sirsnīgi nozibināja zobus. Viņš iepleta rokas.

-     Bet protams, protams, mans dārgais draugs. Kad vien vēlaties. Mājā dzīvo tikai mana krustmeita un daži kalpotāji. Turklāt viņa lielāko tiesu laika pavada ārpus mājas. Lūdzu, tikai piezvaniet iepriekš! Es viņai pateikšu, ka jūs zvanīsiet. īpašums patiesi ir apburošs - tik radoša pieeja. Skaists dizains. Kaut visiem bagātniekiem būtu tik laba gaume!

Bonds piecēlās, un Leiters viņam sekoja.

-    Jūs esat neparasti laipns, mister Largo. Un tagad mēs jūs vairs netraucēsim. Varbūt mēs kādreiz varētu satikties pilsētā? Mums vajadzētu ieturēt kopīgu lenču. Bet, - Bonds lika balsī ieskanēties apbrīnai un glaimiem, - ja ir tāda jahta kā šī, droši vien nemaz negribas kāpt krastā. Šajā Atlantijas krastā tāda laikam būs vienīgā. Vai vēl viena nemēdza kuģot starp Venēciju un Triesti? Man šķiet, es kaut kur par to lasīju.

Largo apmierināti pasmaidīja.

-    Jā, pareizi, pilnīgi pareizi. Tādas sastopa­mas ari uz Itālijas ezeriem. Pasažieru pārvadāša­nai. Tagad tās iepērk Dienvidamerikā. Brīnišķīgs dizains kuģošanai piekrastes ūdeņos. Kad darbo­jas zemūdens spārni, iegrime ir tikai četras pēdas.

-   Droši vien trūkst vietas pasažieru izmiti­nāšanai?

Visu vīriešu, bet ne obligāti visu sieviešu, vājība ir mīlestība pret saviem materiālajiem ieguvumiem.

-   Nē, nē, - sacīja Largo, kura balsī ieskanējās tikko jaušams aizskarts pašlepnums. - Jūs redzēsiet, ka tā nemaz nav. Vai varat atlicināt piecas minūtes? Pašlaik esam visai pārpildīti. Droši vien būsiet dzirdējuši par dārgumu meklē­jumiem? - Viņš asi palūkojās uz abiem vīriešiem kā cilvēks, kas gaida izsmieklu. - Taču šobrīd to neapspriedīsim. Nav šaubu, ka jūs tādām lietām neticat. Taču visi šā pasākuma līdzdalībnieki atrodas uz borta. Kopā ar apkalpi mēs esam četrdesmit. Jūs redzēsiet, ka jahta nav pārpildīta. Vai vēlaties? - Largo norādīja uz durvīm kajītes dzijumos.

Fēlikss Leiters vilcinājās.

-   Jūs taču zināt, mister Bond, ka mums pulksten piecos paredzēta tikšanās ar misteru Haroldu Kristīju?

Bonds atmeta ar roku.

-   Misters Kristijs ir burvīgs cilvēks. Es zinu - viņš neiebildīs, ja dažas minūtes aizkavēsi­mies. Es ar prieku apskatītu kuģi, ja jūs tiešām varat atlicināt laiku, mister Largo.

-    Nāciet! - sacīja Largo. - Apskate neaiz­ņems vairāk par dažām minūtēm. Lieliskais misters Kristijs ir mans draugs. Viņš sapratīs.

Piegājis pie durvīm, Largo palaida viesus pa priekšu.

Bonds bija gaidījis pieklājību. Tā traucētu Leiteram un viņa aparātam.

-   Lūdzu, ejiet pa priekšu, mister Largo, - viņš stingri sacīja. - Jūs mums pateiksiet, kad jāpieliec galva.

Pēc nelielas apmaiņas ar pieklājības frāzēm Largo devās viņiem pa priekšu.

Kuģi, lai cik moderni, vairāk vai mazāk līdzi­nās cits citam - gaiteņi, kas ved gar mašīntelpas labo un kreiso pusi, durvju rindas uz kajītēm, kas visas, kā paskaidroja Largo, esot aizņemtas, plašas kopējās dušas telpas, kambīze, kur divi priecīga izskata indieši baltos uzsvārčos smējās par jokiem, ko Largo izmeta par ēdienu, un šķita apmierināti par viesu izrādīto interesi, milzīga mašīntelpa, kur galvenais mehāniķis un viņa palīgs, šķiet, vācieši pēc tautības, aizrautīgi pa­stāstīja par spēcīgajiem dzinējiem un izskaidroja zemūdens spārnu darbību - nekās neatšķīrās no jebkura cita kuģa apmeklējuma, ieskaitot īstos vārdus apkalpei un atbilstošas slavas dziesmas īpašniekam.

Šauro telpu klāja pakaļgalā aizņēma neliela divvietīga amfībija. Tā bija krāsota jahtai pieska­ņotā tumši zilā un baltā krāsā. Amfībijas spārni tagad bija ievilkti un dzinējs pārsegts, sargājot no saules. Tā bija liela laiva, kas varēja uzņemt ap divdesmit cilvēkiem, ar elektrisko pacēlāju cilvēku uzņemšanai uz borta un nocelšanai. Vērtējot ku­ģa izvietojumu un apkalpošanu, Bonds kā starp citu ieminējās: - Un tilpnē? Ari kajītes?

-   Tikai kravas telpas. Un, protams, degvie­las tvertnes. Jahtas ekspluatācija ir dārga. Mums jāved sev līdzi vairākas tonnas. Šādiem kuģiem ir balasta problēma. Kad to priekšgals paceļas augšup, degviela sasveras uz pakaļgalu. Lai to koriģētu, mums vajadzīgas lielas tvertnes kuģa aizmugurē.

Veikli un zinoši stāstīdams, Largo veda viņus atpakaļ pa eju uz galveno kajīti. Brīdī, kad viņi grasījās iet garām sakaru telpai, Bonds ierunājās.

-   Jūs teicāt, ka jums ir sakari ar krastu. Kādi vēl raidsakari jums pieejami? Droši vien parastais Marconi raidītājs. Vai es varētu paska­tīties? Radio man vienmēr izraisījis lielu interesi.

-    Kādu citu reizi, ja jums nav iebildumu, - atteica Largo. - Es operatoram lieku nepār­traukti sekot meteoroloģiskajiem ziņojumiem. Tie mums pašlaik ir visai svarīgi.

-   Protams.

Viņi iekāpa noslēgtajā kupolā zem komand­tiltiņa, kur, īsumā izrādījis vadības pultis, Largo izveda viņus laukā uz šaurā klāja.

-    Te nu jūs esat, - viņš sacīja. - Uz labā kuģīša Disco Volante - Lidojošā šķīvīša. Un tas tiešām lido, varu jums apzvērēt. Ceru, ka jūs ar misteru Larkinu kādudien ieradīsieties, lai dotos nelielā kruīzā. Pašlaik, - viņš pasmaidīja, it kā nupat būtu dalījies kādā noslēpumā, - kā būsiet dzirdējuši, mēs esam diezgan aizņemti.

-   Ļoti aizraujoša tāda dārgumu meklēšana. Vai, jūsuprāt, jums ir labas izredzes?

-   Tā mums gribētos domāt. - Largo bija pie­ticīgs. - Es vēlos, kaut spētu pateikt ko vairāk, - viņš kā atvainojoties pamāja ar roku. - Diemžēl manas lūpas, kā saka, ir aizzīmogotas. Es ceru, jūs sapratīsiet.

-    Jā, protams. Jums jārēķinās ar saviem akcionāriem. Kaut es būtu viens no viņiem un varētu braukt jums līdzi! Vai vēl vienam akcio­nāram vieta neatradīsies?

-    Diemžēl ne. Pasākums, kā saka, ir pilnībā nokomplektēts. Būtu bijis ļoti patīkami redzēt jūs kopā ar mums. - Largo pastiepa roku. - Nu, misters Larkins mūsu īsās apskates laikā bažīgi skatījās pulkstenī. Mēs nedrīkstam misteram

Kristijam likt gaidīt vēl ilgāk. Man bija ļoti patī­kami jūs sastapt, mister Bond. Un jūs, mister Larkin.

Turpinādami apmainīties ar laipnībām, viņi nokāpa pa trapu kuterī un devās ceļā. Vēl pēdē­jo reizi pamājis, misters Largo nozuda pa lūku jahtas dziļumos.

Viņi sēdēja kutera pakaļgalā labi tālu no laivinieka. Leiters pakratīja galvu.

-    Pilnīgi negatīva reakcija. Neliela rosība ap mašīntelpu un sakaru telpu, bet tas ir normāli. Viss bija normāli, sasodīti normāli. Kāds ir tavs iespaids par viņu un viņa apkārtni?

-   Tāds pats kā tev - sasodīti normāli. Viņš izskatās pēc tā, ko par sevi saka, un tā ari izturas. Uz jahtas nav īpaši daudz apkalpes locekļu, bet tie, ko redzējām, ir vai nu parasti apkalpes locekļi, vai brīnišķīgi aktieri. Mani pārsteidza tikai divi sīkumi. Es neredzēju nevie­nu eju, kas vestu uz kravas tilpni, bet, protams, tā varēja būt zem paklāja paslēpta lūka. Taču kā tādā gadījumā dabū lejā visus krājumus, par ko viņš runāja? Pat neko daudz nezinot par kuģu būvniecību, es noprotu, ka tur, lejā, ir sasodīti daudz vietas. Es painteresēšos pie muitas ļaudīm un noskaidrošu, cik tieši degvielas viņš mēdz pārvadāt. Turklāt likās savādi, ka mēs neredzējām nevienu no šiem akcionāriem. Kad uzkāpām uz kuģa, pulkstenis bija ap trijiem, un iespējams, ka lielākā daļa no viņiem gulēja diendusu. Taču ne jau visi deviņpadsmit.

Ko viņi visu laiku sadara savās kajītēs? Vēl viens sīkums. Vai tu ievēroji, ka Largo ne­smēķēja un ka uz kuģa nekur nemanīja pat tabakas dūmu pēdas? Tas ir savādi. Uz kuģa ir ap četrdesmit vīriešu, un neviens no viņiem nesmēķē. Ja kaut kas vēl par to liecinātu, varētu teikt, ka tā nav sagadīšanās, bet disciplīna. īsti profesionāļi nedzer un nesmēķē. Taču es atzīstu, ka tas nav nekāds pierādījums. Vai ievēroji Decca navigācijas iekārtu un eholoti? Abi visai dārgi aprīkojumi. Protams, tas ir pavisam normāli, ka tādi atrodas uz lielas jahtas, bet es gaidīju, ka, izrādot komandtiltiņu, Largo parādīs mums arī tos. Bagātnieki lepojas ar savām rotaļlietiņām. Taču tā ir tikai tāda tveršanās pie salmiņa. Es teiktu, ka viss izskatījās tik tīrs kā pirmais sniegs, ja vien nebūtu šīs trūkstošās telpas, ko mums nepa­rādīja. Runas par degvielu un balastu man izklausījās mazliet neticamas. Kā tev šķiet?

- Tāpat kā tev. Mēs neredzējām vismaz pusi no kuģa. Taču uz to atkal var atrast pavisam vienkāršu atbildi. Varbūt tur glabājas slepena aparatūra dārgumu meklēšanai, ko viņš negri­bēja nevienam rādīt. Vai atceries to tirdzniecības kuģi pie Gibraltāra kara laikā? Itāļu ūdenslīdēji to izmantoja par savu bāzi. Kuģī bija iemontētas lielas slepenās durvis, kas atradās tilpnē zem ūdenslīnijas. Varbūt viņam ari ir kaut kas līdzīgs?

Bonds cieši uzlūkoja Leiteru.

-    Olterra. Viens no izlūkdienesta melnāka­jiem kauna traipiem visa kara laikā.

Viņš bridi klusēja.

-    Disco bija noenkurots apmēram četrdes­mit pēdu dziļumā. Pieņemsim, ka smiltīs zem tā bija apraktas bumbas. Vai tavs Geigera skaitī­tājs to būtu pamanījis?

-   Šaubos. Man ir zemūdens modelis, un, kad satumsīs, varam iet papētīt. Bet patiesi, Džeims, vai mēs neaizejam mazliet par tālu? Šķiet, ka sākam meklēt laupītājus sev pagultē. Mums nav pilnīgi nekādu pierādījumu. Largo ir pirātiska izskata ietekmīga persona, iespējams, mazliet ne­godīgs attiecībā pret sievietēm. Bet ko mēs varam viņam pārmest? Vai esi pieprasījis informāciju par šiem akcionāriem un apakalpes locekļiem?

-   Jā. Nosūtīju sarakstu no valdības nama, steidzamā kārtā. Atbildi vajadzētu saņemt šovakar. Taču paklausies, Fēliks, - Bonda balsī skanēja stūrgalvība, - mums ir sasodīti ātrs ku­ģis, lidmašīna un četrdesmit cilvēku, par kuriem neviens neko nezina. Tuvākajā apkārtnē nav nevienas citas grupas vai pat atsevišķa cilvēka, kas dotu kaut mazākās cerības. Labi, viņu ārējais izskats šķiet atbilstošs, un viņu stāsts - patiess. Ja tā ir pasaka acu aizmālēšanai, tad tā, protams, ir sasodīti laba pasaka, un, ņemot vērā visu, kas likts uz spēles, tai tādai jābūt. Paskaties vēlreiz! Šie tā saucamie akcionāri ierodas tieši laikā, lai būtu gatavi 3. jūnijam. Tajā nakti Disco dodas jūrā un paliek tur līdz ritam. Tikai pieņemsim, ka kuģis kaut kur sek­los ūdeņos sastopas ar lidmašīnu. Tikai pieņem­sim, ka tas saņem bumbas un tās noglabā - smiltīs zem kuģa, ja vēlies. Vienalga, kaut kādā drošā un ērtā vietā. Pieņemsim to visu, un ko tu ieraugi?

-    Otrās šķiras kinofilmu, Džeims, ja tu prasi manas domas. - Leiters samiernieciski paraustī­ja plecus. - Taču droši vien ar to pietiek, lai mums būtu vismaz kāds pavediens. - Viņš sardoniski iesmējās. - Taču es labāk nošaušos nekā ierakstīšu to šāvakara ziņojumā. Ja grasāmies padarīt sevi par muļķiem, tad labāk darīsim to, priekšniecībai neredzot un nedzir­dot. Tātad kas tev padomā? Ko darīsim tālāk?

-   Kamēr tu nodrošināsi sakarus, es ievākšu informāciju muitā. Pēc tam mēs piezvanīsim Domino un mēģināsim panākt, lai mūs uzaicina uz kokteili Largo piekrastes bāzē Palmirā. Pēc tam dosimies uz kazino un apskatīsim visu Largo grupu. Bet pēc tam, - Bonds stūrgalvīgi uzlūkoja Leiteru, - es aizņemšos labu vīru no policijas komisāra, kas varētu man palīdzēt, uzvilkšu akvalangu, ieniršu zem Disco un paskatīšos, ko rādīs tavs otrais Geigera aparāts.

-    Destrijs atkal uzbrūk! - lakoniski noteica Leiters. - Labi, es piedalīšos. Džeims! Tikai veco laiku vārdā. Un nesadur kājas lielo pirkstu uz kāda jūras eža vai tamlīdzīgi. Es skatos, ka Royal Bahamian deju zālē rit par brīvu pasniedz ča-ča-ča stundas. Tāpēc mums jābūt formā.

Droši vien neka cita man nebūs, ko ierakstīt savā atmiņu albumā.

•••

Viesnīcā Bondu gaidīja kurjers no valdības nama. Eleganti pacēlis sveicienam roku, viņš pasniedza aploksni ar atzīmi OHMS un pretī saņēma Bonda parakstītu čeku. Tā bija telegramma no Koloniālā departamenta "Perso­nīgi gubernatoram". Virs teksta bija atzīmēts "NODOT BONDAM". Telegrammā bija rakstīts: "ARHĪVĀ NAV NEKĀ ATKĀRTOJU NEKĀ PAR ŠĪM PERSONĀM PUNKTS VISAS INFORMATĪ­VĀS STACIJAS PAR OPERĀCIJU PĒRKONLODE ATBILD NEGATĪVI PUNKTS KAS LIEK JUMS ŠAUBĪTIES." Zem ziņojuma bija paraksts

"PRIZMA", kas nozīmēja, ka to sankcionējis M.

•••

Bonds padeva telegrammu Leiteram.

Leiters to izlasīja.

- Redzi, tā jau es domāju! Mēs ejam nepa­reizā virzienā. Šis ir viltus pavediens. Tiksimies Ananasu bārā un iedzersim sauso martini uz pusēm ar olīvām. Es iešu nosūtīt atklātnīti uz Vašingtonu un paprasīšu, lai atsūta pāris smuku meiteņu. Citādi mums nebūs kur likt Ieliku.

14.

skābais martini

Izrādījās, ka no Bonda tāvakara program­mas pirmās daļas jāatsakās. Domino Vitāli telefonsarunā pateica, ka šovakar viņi māju apskatit nevarēšot. Krastā nākot viņas aizbild­nis un daži viņa draugi. Jā, patiesi, iespējams, ka viņi tovakar varētu sastapties Casino. Domino vakariņošot uz kuģa, un Disco pēc tam apmetīšot likumu un noenkurošoties iepretī Casino. Bet kā viņa Bondu Casino pazīšot? Viņai esot ļoti vāja atmiņa uz sejām. Varbūt viņš iespraudīšot pogcaurumā puķi vai kā citādi?

Bonds bija smējies. Viņš teica, ka viss būšot kārtībā. Viņš pazīšot Domino pēc viņas skaista­jām, zilajām acīm. Tās esot neaizmirstamas. Un pēc acu krāsai pieskaņotās gaisotnes. Viņš bija nolicis klausuli uzjautrinātu, valšķīgu smieklu pavadīts. Piepeši Bondam ļoti gribējās viņu re­dzēt vēlreiz.

Taču kuģa pārvietošanās pavērsa viņa plā­nus uz labo pusi. Ostā kuģi būs vieglāk izlūkot. Nebūs tik tālu jāpeld, turklāt viņš varēs ienirt zem ūdens ostas policijas aizsegā. Tāpat ari, noenkurošanās vietai paliekot tukšai, būs vieglāk izpētīt apgabalu, kur kuģis atradies. Taču, ja Largo jahtu tik bezrūpīgi pārvietoja, vai maz bija iespējams, ka bumbas, ja tādas vispār bija, būtu paslēptas tās enkurvietā? Ja tās būtu tur, Disco, bez šaubām, neizkustētos no savas vietas. Bonds nolēma atlikt šo jautājumu uz laiku, kad viņam būs vairāk informācijas - spe­ciālistu sniegtas informācijas - par kuģa tilpni.

Viņš sēdēja savā numurā un rakstīja negatī­vu ziņojumu M. Viņš to vēlreiz pārlasīja. M jutī­sies nomākts, saņemot tādu signālu. Vai viņam nevajadzētu ieminēties par gaisīgo pavedienu, pie kura viņš strādāja? Nē. Līdz brīdim, kamēr būs nācis klajā kaut kas pamatīgāks. Visā slepenās informācijas pasaulē nebija nekā bīstamāka par tieksmi uzskatīt vēlamo par esošo, par vēlēšanos iepriecināt vai nomierināt ziņas saņēmēju. Bonds varēja iedomāties reak­ciju, kāda valdītu Vaitholā, kad Pērkonlodes kara komiteja mēģinātu izmisīgi ķerties pie sal­miņa. M piesardzīgi sacītu: "Man šķiet, mums izdevies atrast pavedienu Bahamu salās. Pilnīgi nekas noteikts, bet šis cilvēks reti kļūdās tamlī­dzīgās lietās. Jā, protams, es noskaidrošu, vai mēs varam saņemt precīzāku informāciju." Un sāktos runas: "M ir kaut ko atklājis. Viņa aģen­tam šķiet, ka viņš atradis pavedienu. Bahamu salās. Jā, es domāju, ka mums vajadzētu paziņot premjerministram." Bonds nodrebinā- jās. Pār viņu sāktu plūst pieprasījumi ar atzīmi ĻOTI STEIDZAMI: "Paskaidro savu 1806! Atsūti pilnīgāku informāciju! Premjers vēlas saņemt pilnīgu informāciju par tavu 1806." Plūdiem nebūtu gala. Leiters to pašu saņemtu no CIP. Sāktos pamatīga jezga. Tad, atbildot uz Bonda nožēlojamām baumu un prātojumu druskām, sekotu zibens spēriens: "Apbrīnojami, ka tu va­rēji ņemt nopietni šo nepārliecinošo pierādīju­mu. Turpmāk apstiprini savus signālus ar faktiem." Un pēdējais pazemojums: "Ņemot vērā tava 1806 spekulatīvo raksturu komats taviem turpmākajiem signāliem jābūt atkārtoju jābūt saskaņotiem un CIP pārstāvja parakstītiem."

Bonds noslaucīja pieri. Viņš atslēdza futrāli, kurā glabājās šifrējamā mašīna, nošifrēja tekstu, vēlreiz to pārbaudīja un devās uz policijas pārvaldi, kur, koncentrēšanās svied­riem noplūdis, pie taustiņiem sēdēja Leiters. Pēc desmit minūtēm Leiters noņēma austiņas un padeva tās Bondam. Viņš noslaucīja pieri ar jau izmirkušu kabatlakatiņu.

-   Pirmkārt, paaugstinātās saules aktivitātes dēļ man vajadzēja pārslēgties uz rezerves viļņiem. Pēc tam es atklāju, ka otrā galā viņi nolikuši kādu babuinu - tu jau zini, vienu no tiem, kas, ja vi­ņiem ļautu, varētu pārrakstīt visu Šekspīru.

Viņš dusmīgi pavicināja vairākas lapas, ko klāja šifrētais teksts.

-   Tagad mums tas viss jāatšifrē. Droši vien grāmatvedība ziņo, cik papildu ienākumu nodok­ļu man jāmaksā par šo atpūtas braucienu.

Apsēdies pie galda, viņš sāka darboties ar aparātu.

Bonds veikli tika galā ar savu īso ziņojumu. Viņš varēja iedomāties, kā tas izdrukājas uz len­tēm vienā no astotā stāva rosīgajām telpām, kā tas nonāk pie atbildīgā, tiek atzīmēts ar "Personīgi M, kopija 00 nodaļas ziņojumu sektoram", pēc tam cita meitene aizsteidzas pa gaiteni ar caurspīdīgām, dzeltenām veidlapām. Pārbaudījis, vai viņam nav pienākusi kāda ziņa, Bonds pārtrauca kontaktu. Viņš pameta Leiteru un devās lejā uz komisāra kabinetu.

Hārlings sēdēja pie sava rakstāmgalda un kaut ko diktēja seržantam. Atlaidis virsnieku, viņš pastūma tuvāk Bondam kārbu ar cigare­tēm un aizsmēķēja.

- Vai ir kas jauns? - viņš jautājoši pasmai­dīja.

Bonds pastāstīja, ka informācija par Largo grupu bijusi negatīva un ka viņi piezvanījuši I>ar- go un ieradušies uz Disco ar Geigera skaitītāju. Arī skaitītāja reakcija bijusi negatīva. Bonds tomēr neesot apmierināts. Viņš pastāstīja komisāram, ko vēlētos uzzināt par Disco degvielas tilpnēm un precīzo degvielas tvertņu atrašanās vietu. Draudzīgi pamājis, komisārs pacēla telefo­na klausuli. Viņš pieaicināja seržantu Moloniju no ostas policijas. Auklējot telefona klausuli, viņš paskaidroja: - Mēs pārbaudām kuģu degvielas apgādi. Osta ir šaura un pārpildīta ar maziem dziļjūras zvejas kuteriem un tā tālāk. Grūti iedo­māties, kas notiks, ja izcelsies ugunsgrēks. Mēs gribētu zināt, cik degvielas glabājas katrā kuģī un kurā vietā. Vienkārši gadījumam, ja rodas vaja­dzība apdzēst kādu ugunsgrēku vai steigā atvilkt kādu noteiktu kuģi no uguns zonas. - Komisārs turpināja runāt klausulē. - Seržants Molonijs?

Viņš atkārtoja Bonda jautājumus, uzklausīja atbildes, pateica paldies un nolika klausuli.

- Jahta uzglabā maksimums 500 galonu degvielas. Šādu daudzumu tā uzņēma 2. jūnija pēcpusdienā. Jahtā glabājas arī apmēram četr­desmit galonu smēreļļas un simts galonu dzera­mā ūdens - tas viss atrodas kuģa vidusdaļā tūlīt aiz mašīntelpas. Vai to jūs gribējāt zināt?

Tādā gadījumā Largo runas par tilpnēm kuģa pakaļgalā, līdzsvara problēmām un tā tālāk zaudēja jēgu. Protams, varbūt viņš gribēja noslēpt apmeklētāju acīm kādu slepenu dārgumu mek­lēšanai paredzētu ierīci, taču tas nozīmēja, ka uz kuģa ir vismaz kaut kas slēpjams un, par spīti mistera Largo izrādītajai atklātībai, viņš varbūt ari bija bagāts dārgumu meklētājs, bet ari neuz­ticams liecinieks. Tagad Bonds bija izlēmis. Viņš gribēja redzēt kuģa kravas tilpni. Leitera pieminē­tais Olterra bija tikai attāls minējums, tomēr tas varēja izrādīties pareizs.

Bonds piesardzīgi izstāstīja savas pārdomas komisāram. Tas atklāja, kur tonakt atradīsies Disco. Vai policijā bija kāds pilnīgi uzticams cilvēks, kas varētu palīdzēt zemūdens izmeklē­šanā, un vai varēja dabūt darbam gatavu ūdenslīdēja tērpu?

Hārlings saudzīgos vārdos apvaicājās, vai tas būšot prātīgi. Viņš precīzi nezināja, kas draud par ielaušanos svešā īpašumā, taču šie, šķiet, bija labi pilsoņi un katrā ziņā labi atpūtnieki. Largo apkaimē bija ļoti iecienīts. Jebkāds skandāls, it sevišķi, ja tajā būs iejaukta policija, izraisītu lielu troksni visā kolonijā.

-     Atvainojiet, komisār, - stingri noteica Bonds. - Es jūs ļoti labi saprotu. Taču būs vien jāriskē, un man ir savs uzdevums. Valsts sekretā­ra norādījumi, bez šaubām, ir pietiekami autorita­tīvi, - Bonds šķībi pasmaidīja. - Apmēram stun­das laikā es varētu dabūt no viņa īpašas pavēles, vai tikpat labi no premjerministra, ja jums tas šķiet nepieciešami.

Komisārs pakratīja galvu. Viņš smaidīja.

-    Nav nekādas vajadzības šaut ar lielgaba­liem, komandier. Protams, jūs dabūsiet prasīto. Es tikai paskaidroju, kāda būs vietējā reakcija. Nešaubos, ka gubernators būtu izteicis tos pašus brīdinājumus. Šis ir mazs dīķītis. Mēs neesam pieraduši pie pavēlēm no Vaitholas. Nav šaubu, ka ar laiku pieradīsim, ja jukas turpi­nāsies pietiekami ilgi. Jā, mums ir lielā daudzu­mā tas, ko jūs prasījāt. Mums ostas glābšanas vienībā ir divdesmit vīru. Tā ir nepieciešamība. Jūs būsiet pārsteigts, cik bieži kuterīši cieš avā­rijas fārvaterā, tieši tur, kur noenkurojas daži kruīza kuģi. Un, protams, šad un tad gadās pa kādam līķim. Es piekomandēšu jums konsteblu Santosu. Lielisks puisis. Nācis no Eljūteras, kur viņš bijis peldēšanas čempions. Viņš izsniegs jums vajadzīgo aprīkojumu, kad vien tas jums būs nepieciešams. Tagad pastāstiet man sīkāk…

Atgriezies viesnīcā, Bonds iegāja dušā, iztukšoja dubulto Bourbon Old Fashioned un iekrita gultā. Viņš jutās pilnīgi samalts - lido­jums, karstums, urdošā sajūta, ka viņš sevi padara par muļķi komisāra, Leitera un pats sa­vās acīs, turklāt vēl risks, iespējams, pilnīgi veltīgs, kas saistījās ar gaidāmo neglīto nakts peldi, bija uzjundījuši tādu sasprindzinājumu, ko remdēt varēja vienīgi miegs un vientulība. Viņš acumirklī iekrita dziļā miegā - lai sapņotu par Domino, ko vajā haizivs ar žilbinoši baltiem zobiem, kas piepeši pārvēršas par Largo un metas viņam virsū ar savām milzīgajām rokām. Tās tuvojas, tās lēnām sniedzas pēc viņa, satver aiz pleca… Taču tajā mirklī noskanēja raunda beigu signāls…

Samiegojies Bonds pastiepa roku pēc klau­sules. Zvanīja Leiters. Viņš gribēja savu sauso martini ar olīvām. Pulkstenis bija deviņi. Ko, pie velna, Bonds darot? Vai viņš grib, lai kāds palīdz tikt galā ar rāvējslēdzēju?

Uz Ananasu zāles sienām bija bambusa paneļi, ko klāja rūpīgs, no termītiem sargājošs lakojums. Metālā kalti ananasi uz galdiem un pie sienām turēja resnu, sarkanu sveču atlie­kas. Par gaismas ķermeņiem kalpoja ari sienās iestrādāti apgaismoti akvāriji un griestu lampas sārtu stikla jūraszvaigžņu izskatā. Vinilīta soli bija ziloņkaula baltumā, un abi bārmeņi pie melnām biksēm nēsāja sarkana atlasa kalipso kreklus.

Bonds piebiedrojās Leiteram pie stūra galdi­ņa. Abiem mugurā bija baltas vakara žaketes ar pieskaņotām biksēm. Bonds savu bagāta īpašu­ma meklētāja statusu bija akcentējis, uzliekot tumšsarkanu kamerbanti. Leiters iesmējās.

- Es katram gadījumam gandriz apsēju ap vidukli savu zelta velosipēda ķēdi, bet laikus atcerējos, ka esmu tikai miermīlīgs advokāts. Es domāju, ka būtu pareizi, ja tu šajā komandēju­mā pieprasītu atsūtīt meitenes. Es varētu vien­kārši pastāvēt blakus un nokārtot pūra lietas, bet vēlāk alimentus. Viesmīli

Leiters pasūtīja divus martini. - Tagad ska­ties, - viņš sāji noteica.

Atnesa martini. Tikai pametis skatienu uz glāzēm, Leiters lika, lai viesmīlis atsauc bārmeni.

Kad tas, nožēlas pilns, ieradās, Leiters sacīja: - Mans draugs, es prasīju martini, nevis mērcētas olīvas.

Viņš ar kokteiļa salmiņu izcēla olīvu no glā­zes. Glāze, kas bija par trim ceturtdaļām piepil­dīta, tagad izrādījās pustukša.

Leiters mīlīgi runāja tālāk: - Es ar to dabūju iepazīties, kad vienīgais dzēriens, ko tu pazini, bija piens. Tava biznesa ekonomikas pamatus es apguvu, kad tu beidzi dzert kokakolu. Viena pudele Gordon's džina satur sešpadsmit pilnus mēriņus - dubultmēriņus, kas ir vienīgais, ko es dzeru. Atšķaidi džinu ar trim uncēm ūdens, un tu dabūsi divdesmit divus. Paņem liķiera glāzīti ar biezu dibenu un burku šo trekno olīvu, un tu dabūsi ap divdesmit astoņiem mēriņiem. Pudele džina šeit mazumtirdzniecībā maksā tikai divus dolārus, tātad - vairumtirdzniecībā - dolāru un sešdesmit centu. Tu par martini prasi astoņdes­mit centu, vienu dolāru un sešdesmit par diviem. Tādu pašu cenu kā veselai pudelei džina. Un ar taviem divdesmit astoņiem mēri­ņiem no pudeles tev vēl aizvien paliek pāri divdesmit seši. Tas ir gudrs aprēķins, kas no vienas pudeles džina Jauj iegūt pejņā apmēram divdesmit vienu dolāru. Ja es tev iedodu dolāru par olīvu un pilienu vermuta, tavā kabatā vien­alga paliek vēl divdesmit dolāru. Redzi, mans draugs, tā ir pārāk liela peļņa, un, ja es papūlē­tos aiznest šo martini administrācijai un tālāk uz tūrisma departamentu, tev būtu nepatikša­nas. Esi labs zēns un sajauc mums divus lielus sausos martini bez olīvām, bet ar dažām citrona miziņām atsevišķā traukā! Labi? Labi, tad mēs atkal esam draugi.

Bārmeņa sejā bija atspoguļojies sašutums, pēc tam cieņa, tad vainas un baiļu pilns sapī­kums. Norāts, bet turēdamies pie pēdējām pro­fesionālās cienības paliekām, viņš uzsita gaisā knipi, liekot viesmīlim aiznest glāzes.

-   Labi, ser. Ja jūs tā sakāt. Bet mums šeit ir daudz publikas, un lielākā daļa klientu nesūdzas.

-   Redzi, - sacīja Leiters, - tev tagad gadījies viens, kam nožuvis aiz ausīm. Labam bārmenim jāmācās atšķirt nopietnus dzērājus no apmeklē­tājiem, kas vēlas tikai to, lai viņus redz apgrozā­mies jūsu jaukajā bārā.

-  Jā, ser!

Saglabājot negroīda cēlumu, bārmenis devās projām.

-  Vai tu, - sacīja Bonds, - nesajauci ciparus, Fēliks? Es vienmēr esmu zinājis, ka mani ap- šmauc, bet domāju - tikai par simts procentiem, nevis četriem vai pieciem simtiem.

-    Jaunais cilvēk, kopš esmu pārgājis no valsts dienesta pie Pinkertoniem, zvīņas ir nokritušas no manām acīm. Krāpšanās, kas notiek viesnīcās un restorānos, ir grēcīgāka par visiem pasaules grēkiem. Ikviens, kas pirms septiņiem vakarā ģērbies smokingā, ir krokodils, un, ja viņš nevar kārtīgi iekosties tavā čeku grāmatiņā, viņš iekodīs tev ausī. Tas pats attiecas uz visu pārējo apkalpojošo sfēru, pat ja viņi nenēsā smokingus. Reizēm es no tiesas sadusmojos, kad man jāēd tas draņķis, ko atnes, un pēc tam ieraugu, cik par to prasa. Paskaties uz mūsu sasodīto šīsdienas lenču. Seši septiņi zaļie un vēl piecpadsmit procentu par tā saucamo apkalpošanu. Un tad vēl vies­mīlis grozās apkārt, gaidot piecpadsmit centu par to, ka viņam bijis jābrauc ar ēdienu augšā liftā. Pie velna! - Leiters pārlaida plaukstu sal­mu dzelteno matu ērkulim, - labāk nerunāsim par to. Kad par to iedomājos, esmu gatavs kaut ko sadauzīt.

Atnesa dzērienus. Tie bija lieliski. Leiters nomierinājās un pasūtīja otru porciju.

-   Tagad, - viņš sacīja, - dusmosimies par kaut ko citu. - Viņš īsi iesmējās. - Laikam man vienkārši sagādā riebumu atkal atgriezties valdības dienestā un noskatīties, kā visa nodokļu maksātāju nauda aiziet, ķerot vēju zaļā pļavā. Ievēro, Džeims, - Leitera balsī ieskanējās atvainošanās, - es nesaku, ka visa operācija ir bezjēdzīga, patiesībā tagad tik iet vaļā, bet mani tracina tas, ka mums kā diviem muļķīšiem jāsēž šajā smilšu kastē, kamēr citiem atvēlēti karstie punkti - tā teikt, vietas, kur tiešām kaut kas notiek vai vismaz var notikt. Patiesību sakot, šodien uz jahtas es ar savu Geigera mantiņu jutos ārkārtīgi muļķīgi. - Viņš asi palūkojās uz Bondu. - Vai tev nešķiet, ka tu sāc izaugt no tādām lietām? Tas ir, viss ir kārtībā, kad notiek karš. Bet, kad visapkārt miers, tas, ar ko nodar­bojos, man šķiet bērnišķīgi.

- Protams, es saprotu, ko tu domā, Fēliks, - ar šaubām balsī atteica Bonds, - varbūt tikai mēs Anglijā nejūtamies gluži tik droši, kā jūs Amerikā. Mums karš nešķiet tā īsti beidzies - Berlīne, Kipra, Kenija, Sueca, kur nu vēl visas tās lietas ar SMERSH cilvēkiem, kurās es biju iejaukts. Šķiet, ka vienmēr kaut kur kaut kas vārās. Tagad šī sodība. Uzdrošinos teikt, ka es visu ņemu pārāk nopietni, bet šeit pavisam noteikti notiek kaut kas netīrs. Es painteresējos par degvielas problēmām, un noskaidroju, ka Largo pavisam noteikti mums meloja. - Bonds pastāstīja sīkāk, ko bija uzzinājis policijas pār­valdē. - Es jūtu, ka man šonakt par to jāpārlie­cinās. Vai saproti, ka atlikušas tikai aptuveni septiņdesmit stundas? Ja es kaut ko atradīšu, tad, manuprāt, mums vajadzēs rit paņemt mazu lidmašīnīti un pārmeklēt tik plašu rajonu, cik vien iespējams. Tā lidmašīna bija pārāk liela, lai to paslēptu pat zem ūdens. Vai tev vēl aizvien ir lidotāja apliecība?

-     Protams, protams, - Leiters paraustīja plecus. - Es iešu tev līdzi. Protams, iešu. Ja mēs kaut ko atradīsim, tad, iespējams, signāls, ko saņēmu šovakar, neizskatīsies tik sasodīti bezjēdzīgs.

Tad lūk, kas bija sabojājis Leitera noskaņo­jumu!

-   Kas tas par signālu? - apvaicājās Bonds.

Paņēmis glāzi, Leiters drūmi tajā ieskatījās.

-   Nu, tas vairāk ir attieksmes jautājums no tiem varas pārņemtajiem Pentagona augstma­ņiem. Bet lapa, ko es vicināju, bija apkārtraksts visiem mūsu cilvēkiem, kas veic šo uzdevumu, lai pateiktu, ka armijas, flotes un aviācijas spēki tiek turēti kaujas gatavībā, lai pilnībā atbalstītu CIP gadījumā, ja kaut kas notiek. Nolādēts, pa­domā par to! - Leiters dusmīgi uzlūkoja Bondu. - Padomā par izšķiesto degvielu un nelietderīgi izmantotajiem cilvēku resursiem, kas tiek veltīgi tērēti visā pasaulē, lai turētu šīs vienības kaujas gatavībā! Vai tu maz zini, kas man piekoman- dēts? - Leiters asi, nicinoši iesmējās. - Pus- eskadrons Super Sabre kaujas bombardieru no Pensakolas un… - Leiters iebakstīja ar pirkstu Bonda apakšdelmā. - Un, mans draugs, Manta!

Manta - mūsu modernākā atomzemūdene!

Kad Bonds pasmaidīja par viņa dedzigumu, Leiters jau savaldigāk turpināja: - Ievēro, tas nemaz nav tik idiotiski, kā izklausās. Šie Sabre tik un tā paredzēti cīņai pret zemūdenēm. Atbil­dīgi par dzīļu drošību. Viņiem jābūt gataviem vienmēr. Savukārt Manta pašlaik atrodas šajā apvidū kaut kādā mācību kruīzā un gatavojas doties uz Dienvidpolu, droši vien pārmaiņas pēc vai kādos citos reklāmas kampaņas nolūkos, lai palīdzētu flotes ekspertiem. Bet es tev saku! Viss šis miljoniem dolāru vērtais aprīkojums ir gatavs pēc pirmā pieprasījuma pakļauties leit­nantam Leiteram, kura rezidence ir Royal Bahamian viesnīcas 201. numurā! Nemaz nav slikti!

Bonds paraustīja plecus.

- Izskatās, ka tavs prezidents to visu uztver mazliet nopietnāk nekā viņa cilvēks Naso. Droši vien mūsu virspavēlnieki ir saskaņojuši savu rīcību. Lai kā, nenāks par ļaunu turēt pie rokas lielus bataljonus gadījumā, ja Naso Casino izrā­dās par mērķi nr. 1. Starp citu, ko jūsu cilvēki domā par šiem mērķiem? Kas šajā pasaules daļā atbilst SPEKTRA vēstulē minētajam? Mums ir tikai apvienotā raķešu bāze ar nosaukumu Ziemeļrietumu rifs Lielo Bahamu salu austrumu galā. Tas ir apmēram 150 jūdžu uz ziemeļiem no šejienes. Aprīkojums, ko tajā glabājam mēs un jūsu cilvēki, neapšaubāmi pārsniedz 100 000 000 mārciņu.

-   Vienīgais iespējamais mērķis, ko varu iedo­māties, ir Kanaveralas rags Pensakolā, kur izvie­tota flotes bāze, un, ja uzbrukums tiešām notiek tajā apvidū, tad mērķis nr. 2 varētu būt Maiami un Tampa. SPEKTRS lietoja vārdus "Rietumu lielvalstīm piederošs īpašums". Man tas izklausās pēc kaut kā lidzīga pastāvīgai būvei - piemēram, urāna raktuvēm Kongo. Taču tikpat labi tā varētu būt arī raķešu bāze. Ja mums tas jāuztver no­pietni, es derētu uz Kanaveralu vai to vietu Lielajās Bahamu salās. Nesaprotu tikai vienu - ja viņi ir dabūjuši tās bumbas savās rokās, kā viņi domā tās aiztransportēt līdz mērķim un palaist?

-    To varētu paveikt zemūdene - vienkārši palaižot vienu no bumbām ar torpēdas mehā­nismu. Vai tikpat labi zvejas laiva. Acīmredzot nav nekādu grūtību šīs bumbas uzspridzināt, ja vien viņi no lidmašīnas ir dabūjuši visas detaļas. Droši vien tikai jāievieto kaut kāds deglis pareizajā vietā starp TNT un plutoniju, jāno­skrūvē no priekšdaļas aizsargmehānisms un jāpiemeistaro laika deglis, kas dod iespēju pašam nokļūt simts jūdžu attālumā no sprādziena vietas. Protams, - kā starp citu pie­bilda Bonds, - man vajadzīgs speciālists, kas pateiktu precīzi, taču šāds ceļojums būtu pa spēkam ari, piemēram. Disco. No jahtas pus­naktī varētu palaist bumbu pie Lielajām Baha­mu salām un uz brokastlaiku būt atpakaļ enkurvietā pie Palmiras, - Bonds pasmaidīja. - Saproti, ko es domāju? Viss saskan.

- Blēņas, - īsi noteica Ioiters. - Ja gribi, lai man paceļas asinsspiediens, tev jāpapūlas vairāk. Lai kā, iesim projām no šejienes un sa­meklēsim kādu šķiņķi ar olām kādā no Beistrī- tas ēstuvēm. Tas mums izmaksās divdesmit dolāru, bet Manta droši vien tik daudz notērē ikreiz, kad tās dzenskrūve izdara pilnu apgrie­zienu. Tad dosimies uz Casino un paskatīsi­mies, vai misters Fukss vai sinjors Pontekorvo sēž blakus Largo pie black jack galda.

15.

kartona varonis

Naso Casino kādreiz bija vienīgais legālais kazino uz britu zemes visā pasaulē. Kā to varēja saskaņot ar Britu Nāciju Sadraudzības liku­miem, tā ari nevienam nav īsti skaidrs. Kazino katru gadu iznomāja Kanādas spēļu sindikā­tam, un tā ienākumus klusajā ziemas sezonā rēķināja vidēji ap 100 000 mārciņām. Vienīgās spēles, ko te spēlēja, bija rulete ar divām nullēm vienas vietā, kas kazino ieņēmumu glīti palielināja līdz 5:4, salīdzinājumā ar eiropiešu 3:6, black jack vai 21, kurā iestādījuma peļņa bija starp sešiem un septiņiem procentiem, un viens chemin de fer galds, kura cagnote ienesa pieticīgus piecus procentus. Kazino pastāvēja kā klubs glītā privātmājā Vestbeja ielā, un tajā bija patīkama deju un vakariņu zāle ar nelielu džeza orķestri trīs cilvēku sastāvā, kas noteiktā laikā spēlēja vecus, iecienītus skaņdarbus, un bārs. Kazino bija labi uzturēta, eleganta iestāde, kas bija pelnījusi savus ienākumus.

Gubernatora sekretārs bija piešķīris Bon­dam un Leiteram biedru kartes, un, iedzēruši bārā kafiju un ko stiprāku, viņi šķirās un devās pie galdiem.

Largo spēlēja chemin defer. Viņam priekšā bija bieza kaudze ar žetoniem simts dolāru vērtībā un pusducis lielo, dzelteno "biskvītu" tūkstoš dolāru vērtībā. Domino Vitāli sēdēja viņam aiz muguras, smēķēja cigaretes citu pēc citas un vēroja spēli. Bonds nolūkojās tajā no tālienes. Largo spēlēja plašu roku, lika uz banku, kad vien varēja, un ļāva savām bankām piedalīties spēlē. Viņš pastāvīgi laimēja, taču viņa manieres bija nevainojamas, un, spriežot pēc tā, kā cilvēki jokoja un aplaudēja viņa uz­varām, šis cilvēks Casino bija acīmredzami iecienīts. Domino, ģērbusies melnā tērpā ar kvadrātveida kakla izgriezumu un vienu lielu dimantu smalkā kakla ķēdē, izskatījās drūma un acīmredzami garlaikojās. Sieviete pa labi no Largo, trīs reizes piesolījusi banku un zaudējusi, piecēlās kājās un aizgāja no galda. Bonds veikli šķērsoja telpu un apsēdās tukšajā vietā. Bankā bija astoņsimt dolāru - apaļa summa, ko Largo bija savācis, pēc katras spēles piesakot cagnotte.

Bankas turētājam nāk par labu, ka viņš trīsreiz ir uzsaucis banku. Tas bieži vien nozī­mēja, ka banku izdosies paņemt. Bonds to ļoti labi zināja. Viņš ari sāpīgi apzinājās, ka viss viņa kapitāls ir tikai 1000 dolāru. Taču apstāk­lis, ka visi bija tik satraukti par Largo nemainīgo veiksmi, darīja viņu drosmīgu. Un galdam galu galā nav atmiņas. 'Veiksme," sev sacīja Bonds, "ir domāta putniem."

Tad viņš uzsauca: - Banko!

-   Ak, mans labais draugs misters Bonds, - Largo pastiepa roku. - Tagad galdā nāks liela nauda. Varbūt man vajadzētu laist garām ban­ku. Angļi zina, kā spēlēt vilcienos. Tomēr, - viņš apburoši uzsmaidīja, - ja man jāzaudē, es katrā ziņā vēlētos zaudēt misteram Bondam.

Lielā, brūnā plauksta viegli uzsita pa kāršu kavu. Largo izvilka vienu sārto spēļu kārts mēli un pabīdīja to pāri zaļajam audumam uz Bonda pusi. Viņš paņēma vienu kārti sev un pēc tam izbīdīja vēl pa vienai katram. Paņēmis savu pirmo kārti, Bonds to spēji apgrieza otrādi galda vidū. Kārts bija devītnieks, kāravu devītnieks. Bonds pašķielēja uz Largo.

-  Tas vienmēr nozīmē labu sākumu, tik labu, ka es griežu apkārt arī savu otro kārti.

Viņš to nepiespiesti nometa uz galda. Pusceļā kārts apgriezās un nokrita blakus devītniekam. Tā bija lieliskais desmitnieks, pīķa desmitnieks. Ja vien Largo abas kārtis ari kopā neveidoja deviņpadsmit, Bonds bija vinnējis.

Largo iesmējās, bet smiekliem bija asa pie­skaņa.

-      Jūs katrā ziņā liekat man mēģināt, - viņš jautri noteica un nometa savas kārtis blakus Bon­da kārtīm. Tur bija ercena astotnieks un kreiča kungs. Largo bija zaudējis par pašu mazumiņu, par diviem punktiem, taču tāpēc zaudējums bija vēl jo sāpīgāks. Viņš skaļi iesmējās.

-  Kādam jābūt otrajam, - viņš sacīja visiem klātesošajiem. - Ko es teicu? Angļi no kavas var izvilkt, ko vien vēlas.

Krupjē pastūma žetonus Bondam. Viņš tos salika mazā kaudzītē un norādīja uz kaudzi Largo priekšā.

-   Izskatās, ka to pašu var teikt par itāļiem. Es jums šodien jau teicu, ka mums vajadzētu kļūt par partneriem.

Largo aizrautīgi iesmējās.

-   Labi, pamēģināsim vēl vienreiz! Lieciet iek­šā, ko esat laimējis, un es uzsaukšu banku kopā ar misteru Snovu pa labi no jums. Jā, mister Snov?

Misters Snovs, sīksta izskata eiropietis, ko Bonds atcerējās kā vienu no akcionāriem, pie­krita. Bonds ielika astoņus simtus, un viņi katrs ielika pa četriem, spēlējot pret viņu. Bonds atkal laimēja, šoreiz ar seši pret pieci - atkal par vienu punktu.

Largo sērīgi pakratīja galvu.

-  Tagad mēs tiešām esam pieredzējuši likteņa zīmi. Mister Snov, jums būs jāturpina vienam pašam. Šim misteram Bondam ir veiksmīga roka pret mani, es padodos.

Tagad misters Largo smaidīja tikai ar muti.

Misters Snovs pastūma uz priekšu 1600 dolāru, lai segtu Bonda likmi. "Es esmu laimējis 1600 do­lāru divās spēlēs pret pieciem simtiem," nodomāja Bonds. "Un būtu jautri palaist garām banku un uzsaukt banku nākamajā gājienā."

Viņš izņēma savu likmi un noteica: - La rnain passe.

Atskanēja balsu murdoņa.

Largo dramatiski sacīja: - Nedariet tā! Nesa­kiet, ka uzsauksiet banku nākamajā gājienā! Ja tas notiks, es nošaušos. Labi, labi, es nopirkšu mistera Bonda banku, un paskatīsimies.

Viņš nometa uz galda dažus žetonus 1600 do­lāru vērtībā.

Un Bonds sadzirdēja pats savu balsi sakām banko! Viņš uzsauca banku pats par savu banku - sakot Largo, ka uzveicis viņu vienreiz, pēc tam otrreiz, un tagad neizbēgami uzveica viņu atkal!

Largo pagriezās ar seju pret Bondu. Smai­dot ar lūpām, viņš piemiedza acis un ciešāk, ar jaunu interesi ieskatījās Bonda sejā.

-   Jūs mani vajājat, mans dārgais draugs. Jūs man sekojat. Ko tas nozīmē? Vendetu? - viņš klusi vaicāja.

"Paskatīsimies, vai vārdu asociācija atstās uz viņu kādu iespaidu," nodomāja Bonds.

-  Kad pienācu pie galda, - viņš ieteicās, - es ieraudzīju spektru.

Bonds izteica vārdu it kā starp citu, bez kā­da mājiena uz tā dubultnozīmi.

Smaids pazuda no Largo sejas, it kā viņš būtu saņēmis pļauku. Tas tūlīt pat atkal atplau­ka, taču visā sejā bija vērojama spriedze, sasprindzinājums, un acis bija kļuvušas vērīgas un modras. Mēles galiņš aplaizīja lūpas.

-  Tiešām? Ko jūs ar to domājat?

-  Sakāves spektru, - nepiespiesti sacīja Bonds. - Es domāju, ka jūsu veiksmei jāmainās uz citu pusi. Varbūt es kļūdījos. - Viņš norādīja uz kārtīm. - Paskatīsimies!

Ap galdu bija iestājies klusums. Spēlētāji un skatītāji juta, ka starp abiem vīriešiem radusies saspringta gaisotne. Pirms tam bija tikai joki, bet tagad pēkšņi oda pēc naidīguma. Anglis bija nometis cimdu. Vai meitenes dēļ? Varbūt. Pūlis priekšnojautās aplaizījās.

Largo asi iesmējās. Viņa seja no jauna pieņēma jautrības un bramanības masku.

-  Ahā! - viņa balss atkal kļuva skaļa. - Mans draugs grib uzlikt lāstu manām kārtīm. Vietā, no kuras es nāku, mums ir savi paņēmieni, kā pret to cīnīties.

Viņš pacēla roku un, izstiepis mazo un rādī­tājpirkstu kā dakšiņu, it kā izdarīja dūrienu Bonda sejā. Pūlis to uztvēra kā rotaļīgu teātra spēli, bet Bonds, kas atradās šā cilvēka spēcīga­jā, magnētiskajā aurā, aiz šā mafijas žesta sajuta dusmas un naidu.

Bonds labsirdīgi iesmējās.

-    Tas katrā ziņā mani nobūra! Bet kādu iespaidu tas atstāja uz kārtīm? Paskatīsimies, jūsu spektrs pret manu spektru!

Largo sejā atkal atspoguļojās šaubas. Kāpēc vēlreiz atskanēja šis vārds? Viņš sulīgi uzsita pa kāršu kavu.

-  Labi, mans draugs. Mēs cīnāmies trešo reizi. Te būs!

Divi viņa pirksti veikli izsvieda četras kārtis. Galds bija pieklusis. Bonds apskatījās savas di­vas kārtis. Viņam kopā bija pieci punkti - kreiča desmitnieks un ercena piecnieks. Pieci punkti ir robeža. Ja paveicas, vēl var laimēt. Pavērsis kārtis ar muguriņām uz augšu, Bonds nolika tās uz galda un ar tāda cilvēka pašapzinīgo izskatu, kam ir seši vai septiņi punkti, sacīja: - Neņemu, paldies!

Largo acis, pūloties lasīt Bonda sejā, samie- dzās. Viņš apvērsa savas kārtis un ar riebumu nometa tās galda vidū. Viņam ari bija pieci punkti. Ko lai viņš tagad dara? Jāvelk vai ne? Largo vēlreiz pacēla skatienu, sastapās ar klusi pašpārliecināto smaidu Bonda sejā - un vilka. Viņš izvilka devītnieku, pīķa devītnieku. Velkot vēl vienu kārti, nevis paliekot pie savām, un iegūstot tādu pašu punktu skaitu kā Bondam, viņš tagad bija dabūjis četrus punktus pret Bonda pieciem.

Bonds bezkaislīgi apgrieza savas kārtis.

-  Baidos, ka jums vajadzēja noņemt lāstu no savas kāršu kavas, nevis no manis, - viņš sacīja.

Galdu pāršalca balsu murdoņa.

-   Bet ja itālis būtu palicis pie saviem pie­ciem… - Es vienmēr velku pie pieciem. - Es nekad nevelku. - Tā bija neveiksme! - Nē, tā bija slikta spēle!

Tagad Largo bija grūti savaldīties, lai naids neparādītos sejā. Taču viņam izdevās, sašķieb­tais smaids izlīdzinājās, dūrēs sažņaugtās rokas atlaidās. Dziļi ievilcis elpu, viņš pastiepa Bon­dam roku. Bonds to saņēma, ieliecis īkšķi plaukstā katram gadījumam, ja Largo būtu no­lēmis saspiest to savā milzīgajā ķetnā. Taču tas bija tikai stingrs rokasspiediens un nekas vairāk.

-     Tagad man jāgaida, kamēr atkal sāks smaidīt veiksme, - sacīja Largo. - Jūs esat paņē­mis visus manus laimestus. Mani gaida smags vakara darbs tieši tad, kad biju domājis sagādāt savai krustmeitai kādu izklaidi un dejas. - Viņš pagriezās pret Domino. - Mana mīļā, domāju, ka misteru Bondu tu pazīsti tikai pa telefonu. Baidos, ka viņš ir sagrāvis manus plānus. Tev jāatrod kāds cits pavadonis.

-    Sveika! - sacīja Bonds. - Vai mēs šorīt netikāmies tabakas veikalā?

Meitene pacēla skatienu.

-  Jā? - viņa vienaldzīgi noteica. - Iespējams. Es ļoti slikti atceros sejas.

-    Vai varu jums piedāvāt ko dzeramu? - apvaicājās Bonds. - Mistera Largo dāsnuma dēļ es tagad varu atjauties pat Naso dzērienus. Un šeit man nekas vairs nav darāms. Tādas lietas nevelkas bezgalīgi. Es nedrīkstu izaicināt savu veiksmi.

Meitene piecēlās un nelaipni sacīja: - Ja jums nav nekā cita, ko darīt. - Viņa pagriezās pret Largo. - Emilio, varbūt, ja aizvedīšu misteru Bondu projām, tava veiksme atkal atgriezīsies. Es būšu ēdamzālē pie kaviāra un šampanieša. Mums jāpacenšas atgūt ģimenē tik daudz tavas naudas, cik vien iespējams.

Largo iesmējās. Viņa labais garastāvoklis atkal bija atgriezies.

-   Redziet, mister Bond, - viņš sacīja, - bēgot no vilka, jūs esat nokļuvis rīklē lācim. Var gadī­ties, ka Dominētas rokās jums neveicas tik labi kā manējās. Uz redzēšanos, mans dārgais draugs! Man tagad jāatgriežas sāls raktuvēs, ko esat man piespriedis.

-  Tādā gadījumā, - atteica Bonds, - paldies par spēli! Es pasūtīšu šampanieti un kaviāru trijiem. Mans spektrs ari ir pelnījis atlīdzību.

Prātodams, vai ēnai. kas atplaiksnīja Largo acīs, ir dziļāka nozīme par itāļu māņticību, Bonds piecēlās un, meitenei ejot pa priekšu starp aiz­ņemtajiem galdiem, devās uz ēdamzāli.

Domino izvēlējās nomaļu galdiņu tālākajā telpas stūri. Ejot viņai aiz muguras. Bonds pirmo reizi ievēroja, ka meitene tikko jaušami pieklibo. Viņam tā šķita apburoša, bērnišķi mīļa nianse klāt pie pašpārliecinātības un neslēptā seksapīla, ko izstaroja šī meitene, kam Bonds sliecās piešķirt augstāko, bet skarbāko franču titulu - courtiscme de marc/ue.

Kad atnesa Clicquot rosd un kaviāru piecdesmit dolāru vērtībā - "lētāk," viņš bija paskaidrojis, "nebūtu vairāk par ēdamkaroti" -, Bonds apvaicājās, kāpēc viņa klibo. - Vai izmež­ģīji kāju šodien peldoties?

Meitene uzmeta viiiam drūmu skatienu.

-   Nē. Man viena kāja ir collu īsāka nekā otra. Vai jūties vīlies?

-   Nē. Man patīk. Tas padara tevi mazliet lī­dzīgu bērnam.

-   Nevis sīkstai, vecai, apbružātai sievietei. Vai ne? - viņa izaicinoši palūkojās uz Bondu.

-  Vai tu tā jūties?

-   Vai tad tas nav redzams? Vismaz tā Naso visi domā.

Meitene ieskatījās viņam tieši acīs, bet šoreiz mazliet lūdzoši.

-   Neviens man to nav teicis. Lai kā, es pats spriežu gan par vīriešiem, gan par sievietēm. Kāds labums no citu cilvēku domām? Dzīvnieki neprasa cits cita domas par citiem dzīvniekiem. Tie skatās, aposta un sajūt. Mīlestībā un naidā, un visā, kas starp viņiem, tie ir vienīgie pār­baudījumi, kam ir kāda nozīme. Taču cilvēki nepaļaujas uz savu intuīciju. Viņi grib apstipri­nājumu. Tāpēc viņi vaicā citiem, vai tiem tāds un tāds cilvēks patīk vai ne. Un, tā kā pasaulei patīk sliktas ziņas, viņi gandrīz vienmēr saņem noliedzošu atbildi - vai vismaz zinošu. Vai tu gribi zināt, ko es par tevi domāju?

Viņa pasmaidīja.

-      Ikviena sieviete grib dzirdēt, ko par viņu domā. Pastāsti, bet uzmanies, lai tas skanētu patiesi, citādi es pārstāšu klausīties.

- Es domāju, ka tu esi jauna. Jaunāka ne­kā izliecies, jaunāka nekā ģērbies. Es domāju, ka tu esi rūpīgi audzināta, var teikt, pieradināta pie sarkaniem paklājiem, bet tad pēkšņi sarkanais paklājs tika izrauts no tavu kāju apakšas un tevi vairāk vai mazāk izmeta uz ielas. Tad tu piecēlies un sāki darīt visu, lai atgrieztos uz sarkanajiem paklājiem, pie kuriem biji pieradusi. Iespējams, ka, to darot, tu pat rīkojies visai nežēlīgi. Tu biji spiesta. Tev bija tikai tavi sievietes ieroči, un droši vien tu tos lietoji aukstasinīgi. Es nebrīnītos, ja tu būtu izmantojusi savu augumu. Tas būtu brīnišķīgs ierocis. Taču, lietojot to, lai sasniegtu vēlamo, tev nācās pārvarēt savu jūtīgumu. Es nedo­māju, ka tas ir dziļi paslēpts. Katrā ziņā tas nav atrofējies. Tas ir vienkārši zaudējis balsi tāpēc, ka tu tajā neklausījies. Tu nevarēji atļauties klausīties, ja gribēji nokļūt atpakaļ uz sarkanā paklāja un iegūt to, ko kāroji. Tagad tu esi ieguvusi kāroto. - Bonds pieskārās plaukstai, kas gulēja uz galda starp viņiem. - Iespējams, tev tas pat ir gandrīz vai apnicis. - Viņš iesmē­jās. - Taču es nedrīkstu kļūt pārāk nopietns. Vismaz sīkākās lietās ne. Tu par tām zini visu, taču kārtības labad es pateikšu: tu esi skaista, valdzinoša, izaicinoša, neatkarīga, stūrgalvīga, karstasinīga un cietsirdīga.

Meitene domīgi uzlūkoja Bondu.

-   Tu nepateici neko jaunu. Lielāko daļu es pati esmu tev pastāstījusi. Tu šo to zini par itāļu sievietēm. Bet kāpēc tu saki, ka es esmu cietsir­dīga?

-    Ja es spēlētu un saņemtu tādu sitienu, kādu saņēma Largo, un man būtu sieviete, un viņa sēdētu man blakus, vērotu un nepateiktu nevienu vārdu mierinājumam vai uzmundrināju­mam, es teiktu, ka viņa ir cietsirdīga. Vīriešiem nepatīk ciest sakāvi, kad to redz viņu sievietes.

-   Man pārāk bieži bijis jāsēž un jāskatās, kā viņš izrādās, - nepacietīgi sacīja meitene. - Es gribēju, lai tu uzvari. Es neprotu izlikties. Tu nepieminēji manu vienīgo tikumu. Tas ir godī­gums. Es mīlu līdz galam un ienīstu līdz galam. Pašlaik ar Emilio es esmu pusceļā. Mēs bijām mīļākie, bet tagad esam labi draugi, kas saprot viens otru. Kad teicu, ka viņš ir mans aizbildnis, es stāstīju baltus melus. Es esmu sieviete, ko viņš uztur. Es esmu putns zeltītā būri. Man ir līdz kaklam mans būris, un es esmu nogurusi no šā darījuma. - Viņa kā aizsargājoties palūkojās uz Bondu. - Jā, tas ir cietsirdīgi pret Emilio. Taču ari cilvēcīgi. Var nopirkt ķermeni, bet nevar nopirkt to, kas iekšpusē - ko cilvēki sauc par sirdi un dvēseli. Emilio to zina. Viņš grib sievietes lietoša­nai. Nevis mīlestībai. Tādā veidā viņam bijušas tūkstošiem. Viņš zina, kādas ir mūsu attiecības. Viņš ir reālists. Taču kļūst aizvien grūtāk turēties pie manas darījuma daļas - teiksim, dziedāt, lai dabūtu vakariņas.

Viņa spēji apklusa.

-   Ielej man šampanieti! - viņa sacija. - Šīs muļķīgās runas modinājušas manī slāpes. Un es gribētu paciņu Players. - Viņa iesmējās. - Lūdzu, kā teikts reklāmā. Man ir līdz kaklam smēķēt dūmus. Es gribu savu Varoni.

Bonds nopirka prasīto.

-   Kas tas par varoni? - viņš gribēja zināt.

Meitene bija pavisam pārvērtusies. Rūgtums

no sejas bija nozudis, tāpat sasprindzinājuma ievilktās līnijas. Viņa bija atmaigusi. Pēkšņi viņa bija pārvērtusies par meiteni, kas atnākusi uz tikšanos.

-   Ak, tu nemaz nezini! Mana vienīgā patiesā mīlestība! Mans sapņu vīrietis. Jūrnieks, kas redzams uz Players paciņas. Tu nekad neesi do­mājis par viņu, kā es esmu domājusi. - Piesēdu­sies tuvāk, viņa pabāza paciņu Bondam zem acīm. - Tu nesaproti šā brīnišķīgā attēla romanti­ku - tas ir viens no dižākajiem pasaules mākslas darbiem. Šis vīrietis, - viņa teica, - bija pirmais, ar ko es sagrēkoju. Es aizvedu viņu uz mežu, es mī­lēju viņu skolas guļamistabā, es par viņu iztērēju gandrīz visu savu kabatas naudu. Savukārt viņš mani iepazīstināja ar plašo pasauli ārpus Čelten- hemas meiteņu koledžas. Viņš mani uzaudzināja. Viņš ļāva man nepiespiesti uztvert sava vecuma zēnus. Viņš bija man blakus, kad jutos vientuļa vai baidījos no tā, ka esmu jauna. Viņš mani uzmundrināja, deva man drošības izjūtu. Vai tu nekad neesi domājis par romantiku, kas slēpjas šajā attēlā? Tu neko neredzi, taču šeit ir visa Anglija! Klausies, - viņa dedzīgi saņēma Bonda roku, - es tev pastāstīšu stāstu par Varoni, viņa vārds ir uz cepures naga. Sākumā viņš bija pavi­sam jauniņš, kugapuika, junga, vai kā viņus tur sauc uz tā burinieka viņam aiz labās auss. Tas viņam bija grūts laiks. Kukaiņi cepumos, sitieni ar "kuģa kaķi", virves galu vai to, kas pagadījās pa rokai, kāpšana mastā, kur plīvo kuģa karogs. Taču viņš izturēja. Viņam sāka augt ūsas. Viņš bija gaišmatains un patiesībā pārāk smukiņš, - viņa ieķiķinājās, - varbūt viņam pat bija jācīnās par savu tikumību, vai kā to sauc vīrieši, dzīvojot starp visiem šiem bandītiem. Taču viņa sejā lasāms - tā koncentrēšanās līnija pierē un viņa skaistās galvas aprises -, ka tas ir cilvēks, kas tiks uz priekšu.

Viņa apklusa, lai iemalkotu šampanieti. Bedrītes viņas vaigos pārvērtās par dziļām bedrēm.

-  Vai tu manī klausies? Vai tev nav apnicis klausīties par manu varoni?

-   Es esmu tikai greizsirdīgs. Turpini!

-  Tā nu viņš klīda pa visu pasauli - devās uz Indiju. Ķīnu, Japānu, Ameriku. Viņam bija daudz meiteņu un daudz kautiņu, kur liek lietā jūrnieku dunci un dūres. Viņš pastāvīgi rakstīja uz mājām savai mātei un precētajai māsai, kas dzīvoja Duvrā. Viņas gribēja, lai viņš atgriežas mājās, sastop jauku meiteni un apprecas. Taču viņš neatgriezās. Redzi, viņš taupija sevi sapņu meitenei, kas bija ļoti līdzīga man. Un tad, - viņa iesmējās, - parādījās pirmie tvaikoņi, un viņu pār­cēla uz dzelzs kuģi - pa labi redzams tā attēls. Kopš tā laika viņš kļuva par bocmani, lai kas tas būtu. un ļoti svarīgu personu. Viņš sāka krāt naudu no savas algas, vairs neiesaistījās kautiņos un negāja pie meitenēm, bet ataudzēja šo jauko bārdu, lai izskatītos vecāks un svarīgāks, un viņš apsēdās ar krāsainiem diegiem un adatu, lai izšūtu šo savu attēlu. Tu redzi, cik labi viņš to paveicis - savu pirmo burinieku un savu pēdējo dzelzs kuģi, ierāmējot tos ar glābšanas riņķi. Pabeidzis izšuvumu, viņš nolēma pamest floti. Patiesībā viņam nepatika tvaikoņi. Viņš pameta to spēku pilnbriedā, vai ne? Un tad vēl viņam pietrūka zelta pavediena, lai pabeigtu virvi ap glābšanas riņķi, tāpēc viņam vajadzēja to vienkārši nogriezt. Redzi, labajā pusē, kur virve šķērso zilo līniju. Tā nu viņš atgriezās mājās skaistā, zeltainā vakarā pēc brīnišķīgas dzīves flo­tē, un tas bija tik skumji, skaisti un romantiski, ka viņš atainos skaisto vakaru citā attēlā. Tāpēc viņš par saviem ietaupījumiem nopirka krogu Bristolē, un no rītiem pirms kroga atvēršanas viņš strādāja un strādāja, kamēr bija darbu pabeidzis, un šeit tu vari redzēt mazu burinieciņu, kas atveda viņu mājās no Suecas ar zīdiem, gliemežvākiem un kokā grieztiem suvenīriem pilnu audekla somu. Un tā ir Adatas bāka, kas aicina viņu ostā tajā skaistajā, rāmajā vakarā. Ievēro, - viņa sarauca pieri, - man nepatīk tādas aubēm līdzīgas cepures, kāda viņam ir galvā, un man patiktu, ja viņš pirms "Varonis" būtu licis VMK (Viņas Majestātes kuģis), bet skaidri re­dzams, ka cepure tad būtu nošķiebušies uz vienu pusi un tur nesaietu viss uzraksts "Varonis". Taču tev jāatzīst, ka šis ir vissatriecošākais, visroman­tiskākais attēls. Es to izgriezu no savas pirmās paciņas, kuru izsmēķēju tualetē un pēc kuras man bija briesmīgi slikti, un es to glabāju, kamēr attēls sabirza pīšļos. Tad es izgriezu jaunu. Es to nēsāju sev līdzi vienmēr, līdz notika neizbēgamais, un man vajadzēja atgriezties Itālijā. Tad es nevarēju atļauties Plcujers. Itālijā tās ir pārāk dārgas, un man vajadzēja smēķēt draņķus, ko sauca par Nazionales.

Bonds negribēja zaudēt noskaņu.

-   Kas notika ar varoņa attēliem? - viņš ap­vaicājās. - Kā tie nokļuva pie cigarešu ražotā­jiem?

-   Ak, jā, kādu dienu varoņa krodziņā iegrie­zās kāds vīrs ar katliņu galvā, svārkos un diviem maziem zēniem pie rokas. Rau, - meitene pagrieza paciņu sāniski, - tie ir viņi - "Džons Pleijers un dēli". Redzi, te sacīts, ka tagad biz­ness ir pēcnācēju rokās. Viņiem piederēja viena no pirmajām automašīnām, Rolls-Royce, un tā bija salūzusi tieši pie varoņa krodziņa. Vīrietis katliņā, protams, nedzēra - šā tipa cilvēki, cienī­jami tirgoņi, kas dzīvo netālu no Bristoles, ne­mēdz dzert. Kamēr šoferis ārpusē laboja mašīnu, viņš palūdza ingveralu, maizi un sieru.

Varonis viņiem atnesa prasīto. Misters Pleijers un zēni tostarp apbrīnoja abus brīnišķīgos izšuvumus, kas karājās pie krodziņa sienas. Misters Pleijers nodarbojās ar tabakas biznesu, bet tikko bija izgudrotas cigaretes, un viņš gribēja uzsākt to ražošanu. Taču viņam nebija ne jausmas, kā tās nosaukt un kādu attēlu likt uz paciņas. Pēkšņi viņam prātā iešāvās brīnišķī­ga doma. Atgriezies fabrikā, viņš aprunājās ar savu menedžeri. Menedžeris atbrauca viņam līdzi uz krodziņu un, ieraudzījis varoni, piedā­vāja viņam simts mārciņu par atļauju nokopēt abus attēlus uz cigarešu paciņām. Varonim nebija iebildumu, un viņam tieši vajadzēja simts mārciņu, lai apprecētos. - Meitene uz mirkli apklusa. Viņas skatiens bija aizklīdis tālumā. - Starp citu, viņa bija ļoti jauka, tikai trīsdesmit gadus veca, labi gatavoja, un viņas jaunais augums sildīja varoni gultā līdz pašai nāvei vēl pēc daudziem gadiem. Un viņa dzemdēja tam divus bērnus, zēnu un meiteni. Un zēns iestājās flotē, tāpat kā viņa tēvs. Jā, turklāt misters Pleijers gribēja, lai Varonis būtu redzams glāb­šanas riņķi vienā paciņas pusē, bet skaistais vakars - otrā. Taču menedžeris norādīja, ka tad nepaliks vietas uzrakstiem. - Viņa apgrieza pa­ciņu otrādi. - Par "bagātīgo, lielisko" un "flotes tabaku" un neparastajai firmas zīmei leļļu mājas izskatā, kas peld šokolādes krēmā ar uzrakstu "Notingemas pils". Tad misters Pleijers sacīja: "Nu labi, tad liksim tos citu uz cita!" Tieši tā ari viņi izdarīja, un man jāsaka, ka izskatās ļoti labi. Vai tev tā nešķiet? Lai gan varonis, manu­prāt, krietni saskaitās, redzot, ka attēlā nav iekļauta nāra.

-   Nāra?

-Jā, jā. Pie glābšanas riņķa apakšējās malas, kur tas gremdējas jūrā, varonis bija attēlojis mazu nāriņu, kas ar vienu roku ķemmē matus, bet ar otru aicina viņu mājās. Nāriņa bija sieviete, ko viņš domāja atrast un apprecēt. Taču tu redzi, ka uz paciņas vairs nebija vietas, turklāt bija redza­mas viņas krūtis, un misters Pleijers, kas bija nelokāms kvēkers, domāja, ka tas nav piedienīgi. Taču beigās viņš to varonim atlīdzināja.

-  Ak, un kā viņš to izdarīja?

-   Redzi, cigaretes guva lielus panākumus. Patiesībā tas bija attēla dēļ. Cilvēki nolēma, ka tas, kam virsū ir tik labs attēls, nevar būt slikts, un misters Pleijers nopelnīja kaudzi naudas, tāpat kā, domājams, viņa pēcteči. Tāpēc, kad varonis bija kļuvis vecs un viņam vairs nebija atlicis daudz ko dzīvot, misters Pleijers lika pašam labākajam tā laika māksliniekam pārzī­mēt attēlu ar glābšanas riņķi. Zīmējums bija tieši tāds pats kā varoņa zīmētais, tikai nebija krāsains, un varonis tajā bija redzams daudz vecāks. Viņš apsolīja varonim, ka ari šis attēls vienmēr būs redzams uz viņa cigarešu paciņām, tikai to iekšpusē. Šeit. - Viņa izvilka no iepako­juma kartona apvalku. - Vai redzi, cik vecs viņš izskatās? Un, ja ieskatīsies ciešāk, redzēsi, ka abu kuģu karogi ir nolaisti pusmastā. Visai mīļi no mistera Pleijera puses, ka viņš palūdza, lai mākslinieks tā uzzīmē, vai ne? Tas nozīmēja, ka varoņa pirmais un pēdējais kuģis viņu atceras. Misters Pleijers un abi viņa dēli ieradās un uz­dāvināja viņam to tieši pirms nāves. Droši vien viņam kļuva vieglāk, kā tev šķiet?

-  Pavisam noteikti. Droši vien misters Pleijers bija ļoti iejūtīgs cilvēks.

Meitene lēnām atgriezās no savas sapņu zemes.

-   Vienalga paldies, - viņa sacīja citā, visai stūrgalvīgā balsī, - ka uzklausīji manu stāstu. Es zinu, ka tā ir pasaka. Vismaz es tā domāju. Taču bērni šajā ziņā ir dumji. Viņiem vajag kaut ko, ko glabāt zem spilvena, kamēr viņi kļūst pieauguši - lupatu lelli, kādu rotaļlietiņu, vien­alga ko. Es zinu, ka puikas ir tieši tādi paši. Mans brālis glabāja mazu metāla amuletiņu, ko viņam bija dāvājusi auklīte, līdz deviņpadsmit gadu vecumam. Pēc tam viņš to pazaudēja. Nekad neaizmirsīšu, kādus skandālus viņš sarī­koja. Kaut ari tad viņš jau dienēja gaisa spēkos un bija pats kara vidus. Brālis sacīja, ka tas nesis viņam laimi. - Meitene paraustīja plecus. Viņas balsī ieskanējās sarkasms. - Viņam nevajadzēja raizēties. Viņam veicās. Viņš bija daudz vecāks par mani, bet es viņu dievināju. Joprojām dievinu. Meitenes vienmēr mīl kretī­nus, it sevišķi, ja tie ir viņu brāļi. Viņam veicās tik labi, ka viņš varēja kaut ko izdarīt manā labā. Taču brālis pat pirkstu nepakustināja. Viņš sacīja, ka katrs pats esot savas laimes ka­lējs. Viņš sacīja, ka viņa vecaistēvs esot bijis tik slavens mcilu mednieks un kontrabandists, ka viņam esot vislabākais kapakmens no visiem Petači Bolcāno kapsētā. Mans brālis teica, ka viņam būšot vēl labāks, kaut ari naudu viņš pelnīšot tādā pašā veidā.

Bonds satvēra cigareti ciešāk pirkstos. Viņš dziļi ievilka dūmus un izpūta tos ar klusu šņā­cienu.

-  Tad jau tavs uzvārds ir Petači?

-   Ak jā. Vitāli ir tikai skatuves vārds. Tas izklausījās labāk, tāpēc es to nomainīju. To otro neviens nezina. Es jau pati gandrīz esmu to aizmirsusi. Esmu saukusi sevi par Vitāli, kopš atgriezos Itālijā. Es gribēju visu mainīt.

-   Kas notika ar tavu brāli? Kā viņu sauca?

-  Džuzepe. Viņam bija daudz trūkumu. Taču viņš bija brīnišķīgs lidotājs. Pēdējoreiz, kad par viņu dzirdēju, brālim bija uzticēts kāds labi ap­maksāts darbs Parīzē. Varbūt tagad viņš nomieri­nāsies. Es katru nakti lūdzu Dievu, kaut tā notik­tu. Viņš ir vienīgais, kas man palicis. Es viņu mīlu par spīti visam. Vai tu to saproti?

Nodzēsis cigareti pelnutraukā, Bonds pie­prasīja rēķinu.

-  Jā, es to saprotu, - viņš sacīja.

16.bruņucimda peldināšana

Melnais ūdens zem policijas piestātnes laizījās un šļakstinājās gar rūsas saēstajiem dzelzs balstiem. Zem mežģīnēm līdzīgajām ēnām, ko caur kaltajām metāla margām meta trīs ceturtdaļas liels mēness, konstebls Santoss uzcēla akvalanga cilindru Bondam mugurā, un Bonds nostiprināja tā siksnas sev pie jostas­vietas tā, lai tās nenorautu Leitera otrā Geigera skaitītāja, šoreiz zemūdens modeļa, stiprināju­mus. Viņš iesprauda starp zobiem gumijas cauruli un noregulēja gaisa padevi cauri ventilim. Pēc tam viņš padevi noslēdza un izņē­ma no mutes cauruli. Pāri ūdens klaidam no Junkanoo bāra jautri burzguļoja orķestra spēlē­tā mūzika. Tās skaņas lika domāt par milzu zirnekli, kas dejo uz ksilofona.

Santosam, milzīga auguma iezemietim, ku­ra krūšu muskuļi bija šķīvju lielumā, mugurā bija tikai peldbikses.

-   Ko es varētu sastapt šajā nakts stundā? - vaicāja Bonds. - Kā ar lielajām zivīm?

Santoss pasmaidīja.

-  Parastās piekrastes zivis, ser. Varbūt kādu barakudu. Varbūt haizivi. Taču tās visas ir slin­kas un pārēdušās atkritumus no notekcauru­lēm. Viņas jūs neaiztiks - tas ir, ja neasiņosiet. Tad vēl dibenā būs visādi nakts rāpuļi - omāri, krabji, varbūt gadās kāds puveklītis. Dibenu pārsvarā klāj jūraszāles, kas aug uz dažādiem dzelžiem, pudeles un tamlīdzīgas drazas. Pie­mēslots, ja jūs saprotat, ko domāju, ser. Taču ūdens ir skaidrs, un tādā mēnesnīcā un Disco gaismā, kas rādīs ceļu, jums nevajadzētu no­maldīties. Tas prasīs apmēram divpadsmit piecpadsmit minūšu. Savāda lieta, es teiktu. Es vēroju jau kādu stundu, bet nav redzams ne sargs uz klāja, ne kāds cilvēks stūres telpā. Vieglā brīzīte paslēps jūsu burbuļus. Varētu iedot jums skābekļa elpinātāju, bet, nē, man nepatīk tādas lietas. Tas ir bīstami.

- Labi, tad iesim. Tiksimies apmēram pēc pusstundas. - Bonds pataustīja pie jostas piesprausto nazi, paraustīja siksnas un paņēma mutē caurulīti. Viņš atgrieza gaisa padevi un, pleznām plakšķinot pa netīrajām smiltīm, iekāpa ūdenī. Tur viņš noliecās, iespļāva maskā, lai tā neaizmiglotos, izskaloja un uzlika atpakaļ. Pēc tam lēnām devās tālāk, pa ceļam aprazdams ar elpošanu. Piestātnes galā viņš bija ūdenī līdz ausīm. Bonds klusi iegremdējās un, viegli kustinot kājas un turot rokas gar sāniem, devās lejup.

Dubļainā nogāze bija stāva, un Bonds turpi­nāja laisties lejā, kamēr aptuveni četrdesmit pēdu dziļumā atradās tikai dažas collas virs okeāna dibena. Viņš paskatījās uz lielajiem fosforizēta- jiem cipariem sava pulksteņa ciparnīcā - 12.10. Atslābinājies viņš Jāva kājām kustēties vieglā, nepiespiestā ritmā.

Cauri mazu vilnīšu jumtam blāva mēnes­nīca ņirbinājās uz pelēkā smilšu klāja, un atlie­kas - autoriepas, kārbas, pudeles - meta melnas ēnas. Mazs astoņkājis, sajutis viļņošanos, pārtapa no tumši brūna par gaišpelēku un mīksti iespraucās atpakaļ eļļas kannā, kas bija viņa mājas. Jūras puķes, želatīnveidīgie polipi, kas naktī izlīda laukā no smiltīm, nolieca lejup savas atveres, kad tos skāra Bonda melnā ēna. Sajutušas ūdens trīsas, no dubļiem sīkas strūk­liņas kā mākonīšus virs darbīgiem vulkāniem izgrūda citas nakts dzīvībiņas, un aizlienētajā gliemežvākā laiku pa laikam ievilkās kāds kra­bis vientuļnieks. Bonds jutās, kā šķērsojot mēness ainavu, virs un zem kuras daudzas noslēpumainas būtnes dzīvoja savu dzīvi. Bonds to visu uzmanīgi vēroja, it kā viņš būtu zemūdens dabas pētnieks. Viņš zināja, ka tikai tā zem ūdens bija iespējams saglabāt mieru - pievēršot pilnīgu uzmanību radībām, kas te dzīvo, un neliekoties zinis par pelēkajām duļķu sienām, nedz ari pūloties saskatīt iedomātus briesmoņus.

Virzīšanās uz priekšu drīz kļuva automātis­ka, un, kamēr Bonds, peldot tā, lai mēness atrastos pie labā pleca, ieturēja savu kursu, viņa domas atgriezās pie Domino. Tātad viņa bija māsa cilvēkam, kas, iespējams, nolaupīja lidmašīnu! Iespējams, to nezināja pat Largo, ja viņš vispār bija iesaistīts intrigā. Ko tādā gadījumā nozīmēja šīs attiecības? Sagadīšanos?

Citādi nevarēja būt. Visa viņas izturēšanās bija tik nevainīga. Un tomēr tas bija vēl viens niecīgs salmiņš pie nožēlojamās kaudzītes, kas kaut kādā nenoteiktā veidā liecināja par Largo saistību ar šo lietu. Un Largo reakcija, dzirdot vārdu "spektrs". To varēja piedēvēt itāļu māņti­cībai - vai ari nevarēja. Bondu pārņēma draudī­ga sajūta, ka visas šīs niecīgās skrandas attiecas uz aisberga redzamo daļu - dažām pēdām ledus blāķa, zem kurām slēpjas tūkstoš tonnu materiāla. Vai viņam vajadzētu ziņot? Vai nevajadzētu? Bonda prāts drudžaini darbojās, bet nespēja izlemt. Kā to izklāstīt? Kā lai nodod informāciju, vienlaikus atspoguļojot savas šau­bas? Cik daudz pateikt un cik daudz noklusēt?

Cilvēka ķermeņa ekstrasensorā antena, jutekļi, kas saglabājušies no dzīves džungļos vēl pēc miljoniem gadu, neapzināti saasinās, kad cilvēks jūt, ka viņam draud briesmas. Bonda prāts bija pievērsts lietām, kas atradās tālu projām no tābriža riska, bet jutekļi tik un tā taujāja pēc ienaidnieka. Piepeši neredzama stīga sāka zvanīt trauksmes zvanus - briesmas! Briesmas! Briesmas!

Bonda augums saspringa. Roka neviļus satvēra nazi, un galva asi pavērsās pa labi - nevis pa kreisi vai atpakaļ. Jutekļi teica, ka jāskatās pa labi.

Liela barakuda, ja tā ir divdesmit vai vairāk mārciņu smaga, ir visbīstamākā okeāna zivs. Precīza, tieša un ļauna, tā ir naidīgs ierocis viscaur no garās, atņirgtās mutes cietsirdīgajā žoklī, kas līdzīgi klaburčūskas žoklim var atvēr­ties deviņdesmit grādu leņķī, līdz tēraudam līdzīgajam, zili sudrabotajam ķermenim un lais­kajai astes spurai, kuras spēks padara baraku- du par vienu no pieciem ātrākajiem okeāna sprinteriem. Šī zivs, kas desmit jardu attālumā peldēja paralēli Bondam tieši uz robežas ar pelēko miglas sienu, aiz kuras tālāk nekas vairs nebija saskatāms, izrādīja savus draudu signā­lus. Skaidri bija saredzamas platās muguras svītras - plēsoņas medību zīme - , tās vērīgās, bezkaislīgās, zeltaini melnās acis bija pievērstas Bondam, un garais purns bija pavērts par pus- collu, ļaujot mēnesnīcai apspīdēt visasāko zobu rindu visā okeānā - zobus, kas nekoda miesā, bet izplēsa to gabaliem, norija, pēc tam cirta un plēsa no jauna.

Bondam pār vēderu sāka skraidīt baiļu skudriņas un āda cirkšņos saspringa. Viņš pie­sardzīgi ieskatījās pulkstenī. Vēl bija jāpeld apmēram trīs minūtes, kamēr viņš varēs pacelties augšup līdz Disco. Viņš pēkšņi pagriezās un, zibinot nazi straujiem vēzieniem, metās pretī lielajai zivij. Milzīgā barakuda pāris reižu laiski pavēzēja ar asti, un, kad Bonds pagriezās, lai turpinātu savu ceļu, tā ari pagrie­zās un atsāka kūtri, kā vīpsnājot, peldēt, izvērtējot viņu, mērojot, kuru kumosiņu - plecu, sēžamvietu, pēdu - izvēlēties vispirms.

Bonds pūlējās atsaukt atmiņā, ko viņš zina par šīm lielajām, plēsonīgajām zivīm un ko ir pieredzējis, sastopoties ar tām agrāk. Pirmais likums bija - nekrist panikā, nebaidīties. Zivis sajūt bailes, tāpat kā tās sajūt suņi un zirgi. Kusties rāmi un mierīgi! Neizrādi apjukumu un nerīkojies haotiski! Jūrā neganta, nikna izturē­šanās nozīmē, ka iespējamais upuris nevalda pār sevi, ir neaizsargāts. Tāpēc nezaudē ritmu. Zivs, kas raustās, ir laupījums ikvienam. Krabis vai molusks, ko vilnis apgāzis otrādi, piedāvā savu neaizsargāto pusi simtiem ienaidnieku. Zivs, kas gul uz sāniem, ir beigta zivs. Bonds ritmiski vilkās uz priekšu, izstarodams neaiz­skaramību.

Tad bālā mēnesnīcas ainava pārvērtās. Priekšā parādījās mikstu jūraszāļu pjava. Lēnajās dziļūdens straumēs tā tīksmi viļņojās kā biezs kažoks. Hipnotizējošā kustība uzdzina Bondam vieglu jūrasslimību. Zālē šur tur gulēja lielas, melnas nedzīvu sūkļu bumbas, kas izauga no smiltīm kā gigantiski pūpēži - Naso vienīgais eksports, pirms sūkjus bija pārņēmušas sēnītes un nokāvušas visu sūkļu koloniju tikpat neglābjami, kā miksomatoze iznīcināja trušus. Bonda melnais augums nozibēja pāri elpojošajam zālājam kā neveikls sikspārnis. Pa labi no viņa ēnas ar klusu precizitāti peldēja melns šķēps, ko meta barakuda.

Priekšā parādījās sidrabotu sīkzivtiņu biežņa, kas bija ieslēgta straumē kā galertā. Kad viens otram paralēli tām tuvojās abi ķermeņi, masa asi pašķirās, atstājot platas ejas abiem ienaidniekiem, bet pēc tam sakļāvās no abām pusēm, it kā sargājot. Cauri zivju mākonim Bonds vēroja barakudu. Tā majestātiski peldēja uz priekšu, nelikdamās ne zinis par barību sev apkārt, tāpat kā lapsa, zagdamās uz cāļu ap­loku, neliktos zinis par trušu būriem. Bonds ieslēdza sevi vienmērīgā ritma bruņās, liekot barakudai saprast, ka viņš ir lielāka, bīstamāka zivs, ka barakudu nedrīkst maldināt viņa miesas baltums.

Kustīgajā zālē melnais enkura dzelonis izskatījās kā vēl viens ienaidnieks. Tam piestiprinātā ķēde pacēlās no jūras dibena un nozuda kaut kur dūmakas augšpusē. Bonds sekoja tai augšup un atvieglojumā, ka trāpījis mērķī, un satraukumā par iespējamo atradumu pat aizmirsa par barakudu.

Tagad viņš peldēja ļoti lēnām, vērodams, kā mēness baltais atspīdums ūdens virspusē sarau­jas līdzīgi sprādzienam un iegūst noteiktas aprises. Tikai reizi viņš pameta skatienu lejup. No barakudas nebija ne vēsts. Iespējams, enkurs un ķēde bija to aizbiedējuši. No dūmakas iznira kuģa garā tilpne, pieņemot noteiktas aprises un atgādinot ūdenī iegremdētu milzu cepelinu. Hidroplāna salocītais mehānisms izskatījās neveikls, it kā tas šeit neiederētos. Lai noteiktu savu atrašanās vietu, Bonds uz mirkli pieķērās tā labajai pusei. Tālu lejā, no viņa pa kreisi, mirdzēdamas spožajā mēnesnīcā, nekustīgi nokarājās lielās dzenskrūves, kas glabāja sevī satriecošu ātrumu. Vērdamies augšup pēc meklē­tā, Bonds lēnām peldēja gar tilpni tām tuvāk. Viņš ievilka elpu. Jā, tur tā bija - baltas lūkas apmale zem ūdenslīnijas. Bonds mērodams to aptaustīja. Apmēram divpadsmit kvadrātpēdu ar dalījumu centrā. Bonds uz mirkli apstājās, prātojot, kas atrodas aiz noslēgtajām durvīm. Nospiedis Geigera skaitītāja slēdzi, viņš pacēla aparātu pret metāla plāksnēm. Viņš vēroja mērītāja ciparnīcu uz kreisās plaukstas locītavas. Tā nodrebēja, rādot, ka aparāts atdzīvojies, taču rādīja tikai iedaļu, kas, pēc leitera vārdiem, bija pieļaujama tilpnes tuvumā. Bonds izslēdza aparātu. Tik vien bija. Tagad jādodas mājup.

Šķinda pie auss un ass trieciens pret kreiso plecu sekoja vienlaikus. Bonds automātiski atlēca no tilpnes. Zem viņa dziļumā nolīgoja balts šķēpa asmens. Bonds spēji pagriezās. Vīrietis, kura melnais gumijas ietērps mirdzēja mēnesnīcā kā bruņas, nikni šķēla ar pleznām ūdeni, vienlaikus bāžot gaisa šautenes stobrā nākamo šķēpu. Kuldams ar pleznām ūdeni, Bonds metās viņam pretī. Vīrietis atvilka gaili un pacēla ieroci. Bonds zināja, ka nepaspēs. Viņš atradās sešu vēzienu attālumā. Pēkšņi apstājies, viņš ierāva plecos galvu un, mezdamies ar galvu lejup, sajuta klusas eksplozijas izraisītu viļņošanos, un kaut kas trāpīja pa viņa pēdu. Tagad! Bonds uzpeldēja zem vīrieša un izdarīja dūrienu augšup ar nazi. Asmens iegāja miesā. Viņš sajuta melno gumiju pieskārāmies plaukstai. Nākamajā mirklī ieroča laide trāpīja viņam aiz auss un balta roka, pašāvusies lejup, tvēra pēc gaisa caurules. Bonds izmisīgi šķēla ar nazi, kaut pašam šķita, ka rokas ūdenī kustas šaušalīgi lēni. Naža smailais gals kaut ko uzšķērda. Roka palaida vajā masku, bet tagad Bonds vairs neko nevarēja saskatīt. Ieroča laide no jauna triecās pret viņa galvu. Tagad ūdens bija pilns ar melniem dūmiem, smagu, slāņainu vielu, kas lipa pie maskas brillēm. Bonds sāpīgi, lēnām atkāpās, tverdams pie stikla. Beidzot to izdevās notīrīt. Melnie dūmi nāca no otra vīrieša, no viņa vēdera. Taču ierocis atkal laidās lejup. Tas notika lēni, mokoši, it kā šaujamrīks svērtu vismaz tonnu, un tā mutē parādījās spožā šķēpa adata. Tagad vīrieša pēdas tik tikko kustējās, bet pats vīrietis lēnām grima tuvāk Bondam. Karādamies ūdenī taisni, viņš atgādināja vienu no tām celuloīda figūriņām Ptolemaja traukā, kas graciozi ceļas un grimst, kad uzspiež trauka gumijas vākam. Bonds nespēja piespiest savus locekļus paklausīt. Tie šķita kā atmiruši. Viņš pakratīja galvu, lai to atskaidrotu, bet viņa plaukstas un pleznas tik un tā kustējās tikai pusapzināti. Viss ātrums no tām bija pagaisis. Tagad Bonds varēja saredzēt vīrieša atieztos zobus ap gumijas caurulīti. Ierocis bija pavērsts pret viņa galvu, viņa kaklu, viņa sirdi. Bonda rokas aiztaustījās līdz krūtīm, lai to aizsargātu, kamēr pleznas zem viņa kustējās slābani kā aizlauzti spārni.

Te piepeši vīrietis tika pasviests pretī Bondam, it kā kāds tam būtu iespēris no mugurpuses. Viņa rokas savādi iepletās, it kā gribēdamas Bondu apskaut, bet ierocis, lēnām mezdams starp viņiem kūleņus, nogrima jūras dibenā. No vīrieša muguras izšļācās melnu asiņu strūkla, un viņa plaukstas sāka šaudīties augšup un lejup, bet galva pagriezās, gribot redzēt, kas viņam to nodarījis.

Tajā mirklī dažus jardus aiz vīrieša ar melnas gumijas strēmelēm žokļos Bonds ieraudzīja barakudu. Septiņas vai astoņas pēdas garā sud­raboti zilā torpēda tobrīd gulēja mierīgi, un ap tās žokļiem pletās plāna asins migliņa, kuras garša ūdenī bija izraisījusi plēsoņas uzbrukumu.

Tagad lielā tīģera acis auksti noraudzījās Bondā, pēc tam lejup uz lēni grimstošo cilvēku. Šaušalīgi iepletusi žokļus, lai atbrīvotos no melnās gumijas skrandām, barakuda laiski pagriezās par trim ceturtdaļām, notrīsēja visā garumā un kā baltas gaismas strēle ienira dziļumā. Neganti, ar plati atplestu rīkli ieko­dusies vīrietim plecā, zivs to vienreiz nikni sapurināja kā suns žurku un atkāpās. Bonds juta kā kaklā līdzīgi izkusušai lavai kāpj nelabums. Viņš to norija un lēnām, miegaini vēzēdams rokas, kā sapnī sāka peldēt projām no asiņainās skatuves.

Bonds nebija nopeldējis necik daudz, kad kaut kas triecās pret ūdens virsmu viņam krei­sajā pusē, un mēnesnīcā iemirdzējās sudrabotai olai līdzīgs priekšmets, kas, vairākkārt laiski apgriezies, nogrima dziļumā. Bondam tas neko nenozīmēja, bet divus vēzienus tālāk viņš saņē­ma negantu sitienu vēderā, kas atmeta viņu sānis. Tas vienlaikus atgrieza viņu pie sapraša­nas, un viņš sāka strauji peldēt uz priekšu, vienlaikus slīdēdams lejup pretī jūras dibenam. Cits pēc cita viņu sasniedza vairāki sitieni, taču granātas kapāja asins plankumu blakus kuģa tilpnei, un atsitiena viļņi kļuva aizvien vājāki.

Parādījās jūras dibens - draudzīgi mājošais kažoks, lielās, melnās mirušo sūkļu sēnes un šaudīgas zivtiņas, kas bēga no sprādzieniem ko­pā ar Bondu. Tagad Bonds peldēja, cik jaudas. Jebkurā mirklī bortam pārcels laivu un lejā nolaidīs citu nirēju. Ja paveiksies, viņš neatra­dīs nekādas Bonda apmeklējuma pēdas un no­spriedīs, ka zemūdens sargu nonāvējusi haizivs vai barakuda. Interesanti, ko I^argo ziņos ostas policijai. Grūti būs paskaidrot, kāda vajadzība pēc bruņota zemūdens sarga ir izpriecu jahtai, kas noenkurojusies miermīlīgā ostā!

Bonds devās tālāk pa kustīgo jūraszāli. Neganti sāpēja galva. Viņš uzmanīgi pacēla roku un sataustīja divus lielus punus. Āda šķita neskarta. Ja nebūtu bijis ūdens spilvena, kas bremzēja triecienu, viņš pēc diviem sitieniem ar ieroča laidi būtu zaudējis samaņu. Tagad viņš bija tikai pa pusei apdullis, un, nonācis līdz vie­tai, kur jūraszāles beidzās un parādījās maigā, baltā mēnesnīcas ainava ar sīkajiem jūrastārpu izgrūstajiem strūklu vulkāniņiem, Bonds jutās tā, it kā tuvotos delīrija lēkme. Mežonīga kustība redzeslauka malā izrāva viņu no pustransa stāvokļa. Garām šāvās milzīga zivs - barakuda. Šķita, ka tā zaudējusi prātu. Tā peldēja līkločiem, koda sev astē, un garais ķermenis spēji atliecās un saliecās, bet žokļi spazmās plati atvērās un atkal aizcirtās. Bonds vēroja, kā zivs aizkūleņo pelēkajā miglā. Viņam nezin kādēļ kļuva skumji, noskatoties, kā brīnišķīgais jūras karalis bija pārvērties par atbaidoši raustīgu automātu. Ainai piemita kaut kas neķītrs, gluži kā izcila boksera aklajām kustībām, pirms viņš bezsamaņā nokrīt uz paklāja. Droši vien kāds no sprādzieniem bija sadragājis nervu centru, sabojājis kādu smalku līdzsvara mahānismu zivs smadzenēs. Tas neturpināsies ilgi. Kāda par barakudu lielāka plēsoņa, piemēram, haizivs, ievēros simetrijas zudumu - pazīmi, kas jūrā līdzinās pašnāvībai. Tā kādu brīdi sekos, kamēr spazmas kļūs vājākas. Tad haizivs veiks īsu izmēģinājuma skrējienu. Barakuda reaģēs slābani, un tās būs beigas - trīs lielos kampienos vispirms barakudas galva, tad vēl aizvien raustīgais ķermenis pazudīs haizivs urkšķošajā rīklē. Tad haizivs rāmi dosies tālāk, un no tās pretīgās mutes krītošās drusciņas baros melnās un dzeltenās ločzivis un varbūt vienu vai divas remoras, parazītus, kas ceļo kopā ar lielo saimnieku un iztīra haizivs zobus, kad tā guļ un žokļi ir atslābināti.

Beidzot parādījās pelēkām dūņām pildītas autoriepas, pudeles, kannas un piestātnes plat­forma. Pārslīdējis pāri smilšainajam slīpumam, Bonds, nespēdams iznest smago akvalangu krastā, noliektu galvu, zaudējis spēkus kā dzīvnieks, kas gatavs sabrukt, nometās rāpus seklumā.

17.

sarkanacainās katakombas

Ģērbdamies Bonds uzklausīja konstebla Santosa piezīmes. Šķita, ka jahtas labajā pusē notikuši zemūdens sprādzieni, kas eksplodējuši uz ūdens virsmas. Uz klāja parādījušies vairāki cilvēki un sākusies drudžaina rosība. Jahtas kreisajā pusē, lai neredzētu no krasta, esot nolaista laiva. Bonds teica, ka viņam par to nekas neesot zināms. Viņš esot sasitis galvu pret kuģa sānu. Tas bijis muļķīgi. Viņš esot redzējis, ko gribējis redzēt, un pēc tam peldējis atpakaļ. Ļoti veiksmīgi. Konstebls esot ārkārtīgi izpalīdzējis. Liels paldies un ar labu nakti. Ar komisāru Bonds tikšoties no rīta.

Piesardzīgi, lai noturētu līdzsvaru, Bonds devās projām pa ielu līdz vietai, kur bija novietojis Leitera fordu. Tad aizbrauca līdz viesnīcai un, piezvanījis Leiteram uz numuru, kopā ar viņu devās uz policijas pārvaldi. Tur viņš izstāstīja, kas noticis un ko viņš atklājis. Bondam bija vienalga, kādas būs sekas. Viņš bija nolēmis rakstīt ziņojumu. Londonā pašlaik bija astoņi no rīta, un līdz noteiktajam brīdim bija palicis mazāk par četrdesmit stundām. No visiem salmiņiem kopā nu jau sanāca puse no kaudzes. Aizdomas vārījās kā augsta spiediena katlā. Viņš vairs ilgāk nespēja nosēdēt uz vāka.

-   Dari tā, - izlēmīgi noteica Leiters. - Un es nosūtīšu apstiprinātu kopiju uz CIP. Vēl vairāk, es domāju izsaukt Mantu un likt, lai tā steidzas uz šejieni.

-   Tiešām? - Bonds bija pārsteigts par Leitera jauno meldiņu. - Kas tad tev tik pēkšņi lēcies?

-    Redzi, es klīdu pa Casino, labi aplūko­dams katru, kas, manuprāt, varētu būt akcio­nārs vai bagātību meklētājs. Viņi galvenokārt stāvēja grupās, pūlēdamies izlikties, ka labi pa­vada laiku - saulainas brīvdienas un tamlīdzīgi. Viņiem neveicās. Largo vienīgais bija jautrs un nebēdnīgs. Pārējie atgādināja privātdetektīvus vai Torio bandas atliekas pēc sv. Valentīna die­nas asinspirts. Savu mūžu nebiju redzējis otru tādu rīkļurāvēju baru - visi smokingos, smēķē cigārus un dzer šampanieti un tā tālāk, tikai glāzīti vai divas, lai radītu Ziemassvētku noska­ņojumu. Droši vien tāda bija pavēle. Bet visiem bija smaka, ko iepazīst Dienestā vai Pinkerto- nos, ja jau par to runājam. Zini, tas piesardzī­gais aukstas zivs skatiens, kas liecina, ka prātā ir citas domas, un kas parasti piemīt profesionā­ļiem. Nē, neviena no sejām man neko neat­gādināja, līdz es nonācu pie maza auguma vīreļa ar biezām uzacīm, lielu, olveidīgu galvu un biezām brillēm, kurš atgādināja mormoni, kas kļūdas pēc ienācis mauku mājā.. Viņš nervozi lūkojās apkārt un ikreiz, kad kāds no pārējiem viņu uzrunāja, nosarka un teica, cik šī esot brīnišķīga vieta un ka viņš pavada lieliskāko vakaru savā mūžā. Es piegāju pietiekami tuvu, lai dzirdētu, ka viņš vienu un to pašu saka diviem dažādiem cilvēkiem. Pārējā laikā viņš vienkārši klīda apkārt kā mēnessērdzīgs, izska­tīdamies bezpalīdzīgs, un gandrīz vai sūkāja kabatlakatiņa stūri, ja tu saproti, ko es ar to domāju. Redzi, viņa seja man kaut ko atgā­dināja. Es jutu, ka esmu viņu kaut kur agrāk redzējis. Tu zini, kā tas ir. Tāpēc, bridi mocījies šaubās, es priecīgi piegāju pie reģistratora galdi­ņa un teicu, ka, manuprāt, esmu pamanījis vecu klases biedru, kas aizmigrējis uz Eiropu, bet nekādi nespēju atcerēties viņa vārdu. Cik nepatīkami, vai ne, jo vairāk tāpēc, ka šķiet - viņš mani pazīst. Vai cienītais man neizpalīdzē- tu? Tā nu reģistrators atnāca man līdzi, noskaidroja, kuru cilvēku es domāju, un, izskatījis biedru kartes, atrada to, ko es gribēju. Šķiet, šo cilvēku sauca Trauts, Emīls Trauts. Šveices pase. Viņš esot viens no jahtas, Largo grupai piederīgs. - Leiters uz mirkli apklusa. - Jā, man šķiet, Šveices pase bija tā, kas man palīdzēja atcerēties. - Leiters pagriezās pret Bondu. - Vai atceries Austrumvācijas fiziķi, vār­dā Koce? Apmēram pirms pieciem gadiem viņš pārnāca uz Rietumiem un izstāstīja visu, ko zināja, Apvienotā zinātniskā izlūkdienesta pui­šiem. Pēc tam, savācis treknu atlīdzību par informāciju, pazuda un nogāja pagrīdē Šveicē. Tici man, Džeims! Tas ir tas pats cilvēks. Viņa lieta nonāca manās rokās, kad es vēl darbojos CIP un dariju kancelejas darbus Vašingtonā. Es visu atceros. Tāda veiksme! Redzēju viņa ģīmi tikai vienreiz lietā, bet man nav ne mazāko šaubu. Tas cilvēks ir Koce. Un tagad padomā, ko ellē augstākās klases fiziķis dara uz Disco klāja? Viss saskan, vai ne?

Viņi bija atbraukuši līdz policijas pārvaldei. Gaisma dega tikai apakšstāvā. Bonds pagaidīja, kamēr viņi bija pieteikušies dežurējošam ser­žantam un uzgājuši augšā savā istabā, un tikai tad atbildēja. Nostājies telpas vidū, viņš palūko­jās uz Leiteru.

-Tas ir izšķirošais faktors, Fēliks. Tātad, ko mēs tagad darām?

-   Ar tavu šāvakara atklājumu es pierādīšu, ka viņi visi ir turami aizdomās. Par to nav jāšaubās.

-   Par ko viņi turami aizdomās? Largo ataici­nās savu advokātu, un nepaies ne piecas minū­tes, kad viņi būs attaisnoti. Demokrātiskie jurisprudences likumi un tā tālāk. Un vai mums ir kaut viens fakts, ko Largo nevarētu apgāzt? Labi, Trauts ir Koce. Mēs meklējam dārgumus, džentlmeņi, mums ir vajadzīgs mineraloģi­jas speciālists. Šis cilvēks piedāvāja savus pakalpojumus. Teica, ka viņa vārds esot Trauts. Nav šaubu, viņš vēl aizvien baidās, ka krievi varētu viņam sekot. Nākamais jautājums? Jā, Disco ir zemūdens nodalījums. Mēs caur to domājām iziet dārgumu meklējumos. Gribat pārbaudīt? Labi, ja vajag. Lūk, džentlmeņi - ūdenslīdēju tērpi, buferi, iespējams, pat mazs batiskafs. Zemūdens sardze? Protams! Ļautiņi sešus mēnešus mēģina noskaidrot, ko mēs mek­lējam un kā domājam to atrast. Mēs esam profe­sionāļi, džentlmeņi. Mums patīk glabāt savus noslēpumus. Starp citu, ko īsti misters Bonds, šis bagātais džentlmenis, kas grib iegādāties īpašumu Naso, meklēja zem mana kuģa nakts vidū? Petači? Pirmo reizi dzirdu. Man vienalga, kāds bijis Vitāli jaunkundzes uzvārds. Vienmēr esmu pazinis viņu kā Vitāli… - Bonds atmeta ar roku. - Saprati, ko es domāju? Šis dārgumu meklēšanas aizsegs ir nevainojams. Tas izskaid­ro visu. Un kas paliek mums? Largo pieceļas pilnā augumā un saka: "Paldies, džentlmeņi! Vai varu iet? Tā es arī darīšu un stundas laikā sameklēšu citu bāzi savam darbam, bet jums vēl būs darīšana ar maniem advokātiem - par nepa­tiesu aizturēšanu un īpašuma robežu pārkāpša­nu. Un lai jums veicas ar tūrisma biznesu, džentlmeņi!" - Bonds drūmi pasmaidīja. - Vai saproti, ko domāju?

- Ko tad mēs darīsim? - Leiters nepacietīgi noprasīja. - Pieliksim magnētisko mīnu? No­gremdēsim jahtu - it kā kļūdas pēc, tā teikt?

- Nē. Mēs pagaidīsim. - Redzot Leitera sejas izteiksmi, Bonds pacēla roku. - Nosūtīsim savu ziņojumu, bet izklāstīsim informāciju uzmanīgi un piesardzīgi, lai Vindzoras laukā nenolaistos gaisa spēku divīzija. Pateiksim, ka vairāk par Mantu mums neko nevajag. Un tā būs patiesība. Ja mums būs Manta, varēsim sekot Disco bez kādām grūtībām. Mēs paliksim aizsegā, slepus novērosim jahtu un paskatīsimies, kas notiks. Pašreizējā brīdī mūs netur aizdomās. Largo plāns, ja tāds pastāv, noris pēc grafika, un neaizmirsti, ka šis dārgumu meklēšanas pasākums vēl aizvien varētu atbilst īstenībai. Viņam atliek tikai savākt bumbas un apmēram trīsdesmit stundu laikā sagatavoties, lai nomes­tu tās uz mērķi nr. 1. Mēs viņam pilnīgi neko nevaram padarīt, kamēr viena vai abas bumbas nebūs ieceltas kuģī vai ari mēs viņu pieķersim to slēptuvē. Tā nevarētu atrasties pārāk tālu. Tā­pat ari Vindicator, ja lidmašīna ir kaut kur šajā reģionā. Tāpēc rit mēs ņemsim to amfībiju, ko viņi mums sadabūjuši, un izmeklēsim tuvāko apkārtni simts jūdžu rādiusā. Mēs izpētīsim jūru, nevis sauszemi. Lidmašīnai jāatrodas kaut kur piekrastes ūdeņos un tai jābūt sasodīti labi paslēptai. Tik rāmā laikā kā tagad mums vaja­dzētu to atrast - ja pieņēmums par tās atraša­nos šajā rajonā ir pareizs. Tagad pietiek! Tiksim galā ar tiem ziņojumiem un iesim mazliet pagu­lēt. Un teiksim, ka uz desmit stundām būsim ārpus sazināšanās zonas. Un, kad nokļūsi numurā, atvieno savu telefonu. Lai cik piesar­dzīgi būsim, šis signāls sacels trauksmi gan uz

Potomakas, gan Temzas.

•••

Sešas stundas vēlāk, agra rīta kristālskaid­rajā gaismā, viņi atradās Vindzoras laukā, kur tehniskā apkalpe ar džipu vilka ārā no angāra mazu Grumman amfībiju. Viņi bija iekāpuši lidmašīnā, un Leiters darbināja dzinējus, kad pāri starta laukumam viņiem nedroši tuvojās motorizēts kurjers uniformā.

- Braucam! - sacīja Bonds. - Ātri! Redz, kur nāk skrīveru darbi!

Leiters atlaida bremzes un sāka vadīt lidma­šīnu vienīgā skrejceļa virzienā. Radio dusmīgi iesprakšķējās. Leiters uzmanīgi paskatījās debe­sīs. Tās bija skaidras. Viņš lēnām parāva uz leju vadības sviru, un lidmašīnīte ieņurdējusies sāka skriet aizvien ātrāk un ātrāk pa betona ceļu, līdz, pēdējoreiz palēkusies, pacēlās virs zema­jiem krūmājiem. Radio vēl aizvien sprakšķēja. Pastiepis roku. Leiters to izslēdza.

Bonds sēdēja ar admiralitātes karti klēpi. Lidmašīna lidoja uz ziemeļiem. Viņi bija nolēmuši sākt ar Lielo Bahamu salu grupu un vispirms pārmeklēt iespējamo mērķa nr. 1 apvidu. Lidma­šīna lidoja tūkstoš pēdu augstumā. Berijailendas zem viņiem atgādināja krējumā, smaragdā un tirkīzā iestrādātu brūnu kaklarotu.

-   Saproti, ko es domāju? - ievaicājās Bonds. - Odens ir tik dzidrs, ka tajā var saskatīt itin visu piecdesmit pēdu dzijumā. Kaut ko tik lielu kā Vindicator varētu saredzēt no jebkura gaisa ceļa. Tāpēc esmu atzīmējis apgabalus, kuriem pāri neiet gandrīz nekāda gaisa satiksme. Lid­mašīnu vajadzētu nogremdēt kaut kur labi tālu no gaisa ceļiem. Ja pieņemam, un tas ir tikai pieņēmums, ka trešā datuma naktī Disco, dodoties uz dienvidaustrumiem, gribēja mūs maldināt, tad būtu prātīgi doties meklējumos uz ziemeļiem un rietumiem. Jahta bija projām astoņas stundas. Divas no šīm stundām tā varēja pavadīt noenkurojusies, veicot izcelšanas darbus. Tad kuģošanai paliek sešas stundas, braucot ar ātrumu trīsdesmit mezglu stundā. Ja atņem stundu, kas bija vajadzīga, lai slēptu pēdas, paliek piecas stundas. Esmu atzīmējis apgabalu no Lielajām Bahamu salām uz dienvi­diem līdz pat Bimini salu grupai. Viss saskan - ja vispār kaut kas saskan.

-  Vai tu apspriedies ar komisāru?

-   Jā. Viņš liks pāris labiem vīriem dienu un nakti paturēt acīs Disco. Ja jahta pametīs enkurvietu iepretī Palmirai, kur tai jāatgriežas ap pusdienlaiku, bet mēs vēl nebūsim atgriezu­šies, viņš liks, lai to izseko viena no Bahama Airways ēārtera lidmašīnām. Es komisāram izstāstīju vienu vai divus faktus, kas viņu ļoti satrauca. Viņš jau gribēja doties pie gubernato­ra. Es teicu, lai pagaida. Viņš ir labs cilvēks.

tikai negrib uzņemties pārāk lielu atbildību bez kāda cita piekrišanas. Es izmantoju premjermi­nistra vārdu, lai viņš klusētu, kamēr atgrieža­mies. Viņš nepārkāps norādījumus. Kad, tavu­prāt, varētu ierasties Manta?

-  Šovakar, es teiktu. - Leitera balss liecināja, ka viņš jūtas neomulīgi. - Droši vien es biju piedzēries, kad vakar vakarā to izsaucu. Jēzus, Džeims, mēs saceļam ellīgu jezgu. Rīta aukstajā gaismā tas vairs nemaz tik labi neizskatās. Kas tad tas? Tieši priekšā redzamas Lielās Bahamas. Vai sazināties ar raķešu bāzi? Slēgtā gaisa zona, mēs varam ieķēpāties līdz ausīm, tikai tai tuvojo­ties vien. Paklausies, kā mums tūlīt sados!

Viņš pasniedzās un ieslēdza radio.

Lidmašīna lidoja uz austrumiem gar piecdes­mit jūdžu garu, skaistu piekrasti, tuvojoties vietai, kas atgādināja mazu alumīnija pilsētiņu, kur starp ēku zemajiem jumtiem kā debesskrāpji paceļas sarkanas, baltas un sudrabainas būves.

-   Rau, kur tā ir! - sacīja Leiters. - Vai redzi tos dzeltenos brīdinājuma balonus bāzes stūros? Tas ir brīdinājums lidotājiem un zvejniekiem. Šorīt paredzēts izmēģinājuma lidojums. Labāk turēties vairāk pie jūras un uz dienvidiem. Ja tas ir gala izmēģinājums, viņi šaus raķetes uz Asensjonas salas pusi - apmēram piectūkstoš jūdžu uz austrumiem. No Āfrikas krasta. Negribētos dabūt Atlas šāviņu mugurā. Paskaties pa kreisi - rēgo­jas kā zīmulis tur starp sarkanajām un baltajām platformām! Tā ir Atlas vai Tilari - starpkontinen­tālā raķete. Varētu būt arī to prototips Polaris. Pārējās abas platformas domātas Matador un Snark, un varbūt jūsu Thunderbird. Tā lielā haubicei līdzīgā ierīce ir izsekošanas kamera. Abi šķīvjiem līdzīgie reflektori ir radara ekrāns. Šausmas! Viens no tiem pagriežas uz mūsu pusi! Tūlīt mēs dabūsim redzēt elli. Tā betona josla salas vidū. Tā ir atsaucamo šāviņu savākšanas josla. Neredzu vadības centrāli, no kuras izdara mērījumus, vada un iznīcina šāviņus, ja kaut kas noiet greizi. Droši vien tā ir pazemē - vienā no tām pieplacinātajām bloka mājām. Tur noteikti sēž kāds svarīgs ierēdnis ar savu personālu, gatavojas raķetes palaišanai vai kas nu tur paredzēts, un saka, lai taču kaut ko darot ar to sasodīto mazo lidmašīnīti, kas grasās visu sabojāt.

Viņiem virs galvas iesprakšķējās radio un atskanēja metāliska balss.

-   N/AKOI, N/AKOl. Jūs atrodaties slēgtajā zonā. Vai jūs mani dzirdat? Nekavējoties mainiet kursu uz dienvidiem. N/AKOI. Šī ir Lielo Bahamu raķešu bāze. Atbrīvojiet telpu. Atbrīvojiet telpu.

-   Velns! - sacīja Leiters. - Nav nekādas jēgas traucēt pasaules progresu. Tik un tā mēs esam redzējuši visu, ko gribējām. Nebūs labi, ja Vindzo- ras lauks vēl pie visām mūsu nepatikšanām saņems ziņojumu. - Viņš asi pagrieza lidmašīnu. - Tu taču saproti, ko es domāju? Ja tā dzelžu kaudze tur lejā nav vērta ceturtdaļbiljonu dolāru, tad es esmu nēģeris. Un tā atrodas tikai simts jūdžu no Naso. Ideāla vieta Disco.

Pa radio atkal atskanēja: - N/AKOl, N/AKOI. Mēs ziņosim, ka jūs esat ielidojuši slēgtajā zonā un atsakāties pakļauties. Turpiniet .lidot uz dien­vidiem un izvairieties no pēkšņas virziena maiņas. Viss.

Radio apklusa.

-   Tas nozīmē, - sacīja Leiters, - ka tūlīt ies vaļā. Paturi viņus acīs un ziņo man, kad sākas. Es palēnināšu apgriezienus. Nenāks par ļaunu paskatīties, kā uzlaiž gaisā nodokļu maksātāju desmit miljonus. Skaties! Radara šķīvis atkal pagriezies uz austrumiem. Viņiem nāksies pa­svīst tajā bloku mājā. Esmu redzējis, kā to dara. Lejā, pazemē, uz milzīga paneļa mirgo spuldzī­tes. Novērotāji sēž pie saviem periskopiem. Caur PA sistēmu atskan balsis. - Signālugunis iedeg­tas… Brīdinājuma baloni pacelti… Telemetrs ieslēgts… Spiediens tvertnēs normāls… Žiro­skops kārtībā… Spiediens raķešu tvertnēs normāls… Raķete atbrīvota… Uztvērēji darbo­jas… Zaļā gaisma… Desmit, deviņi, astoņi, septiņi, seši… Starts!

Beidzoties Leitera uzskaitījumam, nekas tomēr nenotika. Pat pēc brīža Bonds tālskatī ieraudzīja, ka no raķetes pamatnes paceļas tieva dūmu strūkliņa. Pēc tam parādījās liels tvaiku un dūmu mākonis, uzzibsnīja spoža gaisma, kas nākamajā mirklī kļuva sarkana. Tas, ko viņš redzēja, bija kaut kas šaušalīgs, tāpēc Bonds aizelsies atstāstīja redzēto I>eiteram.

-     Raķete paceļas no platformas. Izšaujas liesmas. Izskatās, ka tā sēž uz uguns. Tagad tā paceļas kā lifts. Tā lido! Jēzus, tik ātri! Tagad ir tikai ugunīgas dzirksteles debesīs. Viss! Prom ir! - Bonds noslaucīja pieri. - Vai atceries to jezgu ar Moonraker pirms dažiem gadiem? Interesanti būtu uzzināt, ko cilvēki no malas redzēja.

- Jā. Tev palaimējās, ka izkļuvi sveikā un ar veselu ādu. - Leiters negribēja iedziļināties Bonda atmiņās. - Tā, tagad nākamā pietura virs saliņām ziemeļos no Bimini, bet pēc; tam krietns noskrē- jiens pāri Bimini salu grupai. Apmēram septiņ­desmit jūdžu uz dienvidrietumiem. Esi uzmanīgs! Ja mēs nepamanīsim tos punktiņus, tad atdursi- mies pret Fontenblū Maiami.

Pēc ceturtdaļstundas parādījās niecīga salu ķēdīte, kas tik tikko slējās virs ūdens. Tās apjo­za neskaitāmi rifi, un tā izskatījās ideāla vieta, kur paslēpt lidmašīnu. Viņi nolaidās zemāk līdz simts pēdu augstumam un lēnām meta līkločus virs salām. Ūdens bija tik dzidrs, ka Bonds varēja saskatīt lielākās zivis, kas peldēja ap tumšām koraļļu un jūraszāļu skupsnām spožajās smiltīs. Liela, rombveidīga raja bailēs sarāvās un ierakās smiltīs, kad tai pāri pārslīdēja lidmašīnas melnā ēna. Citas iespējas paslēpties nebija. Zaļie piekrastes ūdeņi bija tik tīri un nevainīgi kā atklāts tuksnesis. Lidmašīna devās tālāk uz dienvidiem un tuvojās Ziemeļu Bimini. Skatienam pavērās dažas mājas un nedaudzas viesnīcas. Okeānā peldēja dārga izskata dziļjūras zvejas kuģi, velkot nopakaļ traļus. Cilvēki priecīgi māja mazajai lidmašīnī- tei. Meitene, kas kaila sauļojās uz elegantas kruīzu jahtas jumta, steigšus tvēra pēc dvieļa.

-   īsta blondīne! - noteica Leiters.

Viņi lidoja tālāk uz Katkīzu, kas stiepās uz dienvidiem no Bimini salām. Vēl aizvien šur tur redzēja pa zvejas kuģim. Leiters nostenējās.

-   Kāds labums no tā visa? Zvejnieki sen jau to būtu atraduši, ja lidmašīna vispār šeit būtu atrodama.

Bonds lika viņam turēt kursu tālāk uz dienvi­diem. Trīsdesmit jūdžu tālāk admiralitātes kartē bija redzami vārdā nenosaukti traipiņi. Drīz vien tumši zilais ūdens atkal sāka rādīt sekluma zaļo krāsu. Lidmašīna pārlaidās pāri trim bezmērķīgi riņķojošām haizivīm. Pēc tam vairs nebija nekā, tikai žilbinošas smiltis zem stiklainas virsmas un šur tur pa kādam koraļļu plankumam.

Viņi piesardzīgi nolaidās zemāk, kur ūdens atkal vērtās zils.

-   Viss, - apātiski noteica Leiters. - Piecdesmit jūdžu tālāk ir Androsa. Tur ir pārāk daudz cilvēku. Kāds būtu sadzirdējis lidmašīnu, ja tāda bija. - Viņš ieskatījās pulkstenī. - Vienpadsmit un trīsdesmit. Ko darām tālāk, Vanagacs? Degvielas pietiek tikai divām stundām lidojuma.

Kaut kas dziļi apziņas dzīlēs nedeva Bon­dam mieru. Kaut kas, kāds sīkums, kas izliecās mazītiņā jautājuma zīmē. Kas tas bija? Pirmīt redzētās haizivis! Apmēram četrdesmit pēdu dziļā ūdenī. Pie pašas virsmas! Ko tās tur darīja?

Veselas trīs. Tur kaut kam jābūt - kaut kam beigtam, kas pievilinājis haizivis tieši pie šā smilšu un koraļļu laukumiņa.

Bonds steidzīgi sacīja: - Griezies atpakaļ, Fēliks! Pie tā sekluma. Tur kaut kas bija…

Mazā lidmašīnīte spēji pagriezās. Fēlikss samazināja apgriezienus un ļāva lidmašīnai planēt apmēram piecdesmit pēdu virs ūdens virsmas. Bonds atvēra durvis un, izliecies pa tām, noregulēja tālskati. Jā, tur bija haizivis - divas pie pašas virsmas, izslējušas no ūdens muguras spuras, un viena dziļumā. Zivs kaut ko plosīja ar zobiem. Starp tumšajiem un bāla­jiem laukumiem okeāna dibenā vīdēja taisna, šaura līnija.

-   Griezies vēlreiz atpakaļ! - iekliedzās Bonds.

Lidmašīna apmeta loku un atgriezās iepriek­šējā vietā. Ak, Dievs! Kāpēc tā lido tik ātri? Taču tagad Bonds okeāna dibenā bija ieraudzījis vēl vienu taisnu līniju, kas stiepās 90 grādu leņķi no pirmās. Atkritis sēdeklī, viņš aizcirta durvis.

-  Nosēdini mašīnu virs tām haizivīm, Fēliks. Es domāju, ka esam atraduši meklēto, - viņš klusi noteica.

Leiters uzmeta ašu skatienu Bonda sejai.

-  Jēzus! - viņš sacīja. - Es ceru, ka man izdo­sies. Sasodīti grūti noteikt apvārsni. Odens ir kā stikls.

Viņš apgrieza lidmašīnu un lēnām pavērsa tās priekšgalu lejup. Pēc viegla rāviena zem slie­cēm nošņācās ūdens. Leiters izslēdza dzinējus, un lidmašīna, spēji apstājusies, palika šūpoja­mies ūdenī apmēram desmit jardu no Bonda noskatītās vietas. Abas virspusē esošās haizivis nepievērsa viņiem ne mazāko uzmanību. Pabeigušas apli, tās lēnām griezās atpakaļ. Haizivis nopeldēja tik tuvu lidmašīnai, ka Bonds varēja saskatīt bezkaislīgi sārtās acu pogas. Sasprindzinājis skatienu, viņš pūlējās saredzēt cauri spuru saviļņotajam ūdenim. Jā! Abi "akmeņi" smiltīs bija tikai maskarāde. Tie bija iekrāsoti plankumi. Tāpat ari "smilšu" laukumi. Tagad Bonds skaidri redzēja milzīga brezenta taisnās malas. Trešā haizivs ar degunu bija atbrīvojusi lielu gabalu. Tagad tā bikstīja brezentu ar plakano galvu, pūloties pakļūt tam apakšā.

Bonds atliecās taisni. Pagriezies pret Leiteru, viņš pamāja.

- Tā ari ir. Lidmašīna pārsegta ar lielu mas­kējošo brezentu. Paskaties pats!

Kamēr Leiters, pārliecies viņam pāri, vērās lejup, Bonda prāts drudžaini darbojās. Sazinā­ties ar policijas komisāru un ziņot par atradu­mu? Likt, lai nosūta signālus uz Londonu? Nē! Ja radists uz Disco dara savu darbu, viņš uzma­nīs policijas radio frekvenci. Tātad - dodies lejā un apskaties! Izdibini, vai bumbas vēl aizvien atrodas lidmašīnā! Sadabū kādu lietisko pierā­dījumu! Haizivis? Nobeidz vienu, un pārējās metīsies virsū līķim.

Satraukumā starojošu seju Leiters atgāzās sēdeklī.

- Lai velns mani parauj! Sasodīts, vecīt! - Viņš uzsita Bondam pa muguru. - Mēs to esam atra­duši! Mēs esam atraduši nolāpīto lidmašīnu! Vai tu to saproti? Tas tik ir numurs!

Bonds bija izņēmis savu Walther PPK. Pa­skatījies, vai aptvere ir pilna, viņš atbalstīja revolveri pret kreiso delnu un nogaidīja, kamēr abas haizivis atkal atgriežas. Pirmā bija lielāka - gandrīz divpadsmit pēdu gara āmurgalva. Tās atbaidoši saplacinātā galva, šķeļot ūdeni un vērojot, kas notiek apakšā, un gaidot gaļu, kus­tējās no vienas puses uz otru. Bonds nomērķēja pa muguras spuru, kas slīdēja virs ūdens kā tumša bura. Spura bija saslējusies stāvus, kas lielām zivīm liecina par sasprindzinājumu un modrību. Tieši zem tās atradās mugurkauls, kas citādi nebija ievainojams, kā vien ar niķelētu lodi. Bonds nospieda gaili. Lodei trāpot pa ūdens virsmu tieši aiz spuras, atskanēja plak- šķis. Pāri ūdeņiem nobūkšķēja šāviena atbalss. Haizivs nepievērsa tam ne mazāko uzmanību. Bonds šāva vēlreiz. Ūdeni pārklāja putas, kad zivs, atmuguriski izslējusies virs ūdens, ienira un tūdaļ pat iznira, neganti locīdamās kā ievainota čūska. Tas nevilkās ilgi. Acīmredzot lode bija bojājusi mugurkaula smadzenes. Lielais, brūnais ķermenis sāka mest neveiklus lokus, kas kļuva aizvien plašāki. Uz mirkli no ūdens parādījās atbaidošais snuķis, atsedzot plati ieplestu, riebīgu žokli. Tad zivs apvēlās uz muguras, un saulē kļuva redzams tās baltais vēders. Pēc tam tā, iespējams, jau beigta, turpi­nāja mehāniski, nesakarīgi peldēt.

To visu vēroja otra haizivs. Tad piesardzīgi tuvojās. Spēji piepeldējusi pie mirstošās zivs, tā asi nogriezās sāņus. Sajutusi, ka briesmas ne­draud, haizivs piešāvās vēlreiz, it kā apostīja otru zivi, bet tad, pacēlusi purnu virs ūdens, metās lejup un ar visu spēku iekodās āmurzivij sānos. Kampiens bija spēcīgs, taču miesa nepadevās. Haizivs kā suns sapurināja lielo, brūno galvu, pūloties izplēst sakampto kumosu, tad rāvās projām. Ūdeni iekrāsoja asiņu mākonis. No lejas parādījās trešā haizivs, un abas zivis sāka neganti plosīt vēl aizvien kustīgo ķermeni, kura nervu sistēma atteicās mirt.

Atbaidošā maltīte peldēja projām pa straumi, un drīz vien tikai attāla šļakstīšanās sakustināja klusos ūdeņus.

Bonds padeva Leiteram ieroci.

-   Es kāpšu lejā. Var izrādīties visai ilgstošs darbiņš. Haizivis kādu pusstundu būs aizņem­tas, bet, ja tās atgriežas, nobeidz vienu. Bet, ja kāda iemesla dēj gribi, lai atgriežos, šauj taisni ūdenī. Gan jau vilnis mani sasniegs.

Bonds sāka izģērbties un, Leiteram piepalī­dzot, uzvilka akvalangu. Tas nebija viegli. Vēl grūtāk būs iekļūt atpakaļ lidmašīnā, un Bondam ienāca prātā, ka vajadzēs izmest zemūdens ekipējumu.

-  Dieva dēļ! - dusmīgi noteica Leiters. - Kaut es varētu doties tev līdzi! Nelaime ar šo sasodīto kasti, tā vienkārši negrib peldēt, kā viņai liek. Jāpadomā par kādu gumijas stiprinājumu. Man tas nekad nebija ienācis prātā.

-   Tev vajadzēs uzturēt viņā tvaiku, - sacīja Bonds. - Mēs jau tagad esam aizdreifējuši kādus simts jardus. Esi tik labiņš, nogādā viņu atpa­kaļ. Man nav ne jausmas, ko vēl es varu sastapt vrakā. Kā nekā pagājušas jau piecas dienas, un, iespējams, to jau apmeklējis kāds cits.

Leiters nospieda starteri un lēni atvilka atpakaļ.

-  Vai tev ir zināma Vindicator uzbūve? - viņš vaicāja. - Vai tu zini, kur meklēt bumbas un detonatorus, par kuriem jāatbild pilotam?

-   Jā. Man Londonā visu izstāstīja. Labi, paliec sveiks! Pasaki mātei, ka miru kā varonis!

Uzrāpies uz kabīnes malas, Bonds ielēca ūdenī.

Turot galvu zem ūdens virsmas, viņš laiski aizpeldēja pa spožo ūdeni. Tagad viņš redzēja, ka visā apkārtnē čum un mudž zivis - marlīnes, mazas barakudas, dažādas citas gaļēdājas. Tās negribīgi pašķīrās, dodot vietu savam lielajam, bālajam konkurentam. Bonds sasniedza okeāna dibenu un tuvojās haizivs atbrīvotajai brezenta malai. Izvilcis pāris garu mietu, ar kuriem apsegs bija nostiprināts smiltīs, viņš iededza ūdensnecaurlaidīgo gaismekli un, otrā rokā turot nazi, paslīdēja zem brezenta.

Viņš to jau bija gaidījis, bet ūdens bija tik smirdīgs, ka Bonds gandrīz nespēja novaldīt nelabumu. Ciešāk sakļāvis lūpas ap caurulīti, viņš sāka peldēt turp, kur lidmašīnas korpuss no brezenta veidoja kupolam līdzīgu telti. Viņš piecēlās kājās. Lukturis izgaismoja pulēto lid­mašīnas spārnu, bet tam apakšā kaut ko, kas gulēja zem ņudzošas krabju, langustu, jūras tārpu un zvaigžņu masas. Ari to Bonds bija gaidījis. Viņš pietupās, lai paveiktu savu netīro darbu.

Tas neprasīja daudz laika. Viņš atāķēja zelta identifikācijas disku un, noņēmis no atbaidošās rokas zelta rokaspulksteni, ievēroja zem zoda brūci, kuras cēlonis nevarēja būt jūras iemītnieki. Viņš pagrieza gaismas kūli uz disku. Uz tā bija rakstīts "Džuzepe Petači. Nr. 15932". Piesprādzējis abas liecības uz savas rokas, Bonds devās uz korpusa pusi, kas gulēja tumsā kā milzīga sudraba zemūdene. Nopētījis ārpusi, viņš ievēroja triecienā iegūto caurumu un ierā­pās pa atvērto drošības lūku iekšpusē.

Tagad Bonda lukturis, kur vien griezies, ap­spīdēja sarkanas acis, kas tumsā kvēloja līdzīgi rubīniem. Visapkārt bija jūtama kustība un rosīšanās. Bonds pavērsa gaismas kūli augšup un lejup. Visur taustekļus snaikstīja astoņkāji, kas līgani slīdēja atpakaļ tumšajā patvēruma drošībā, nervozi mainot krāsu no brūnas uz bāli fosforescējošu, blāvi kvēlojot tumsas laukumos. Astoņkāji bija mazi, bet to bija ap simtu. Šķita, ka viss korpuss ir pilns ar tiem. Tie riebīgi snaikstījās pa korpusa grīdu, bet, paceļot gaismekli augšup pret griestiem, pavērās vēl šaušalīgāks skats. Tur, viegli šūpojoties strau­mē, karājās apkalpes loceklis. Sākoties sairuma procesam, tas bija pacēlies augšup no grīdas, un astoņkāji, kas nokarājās no tā kā sikspārņi, tagad palaida vaļā savu laupījumu un šaudījās šurpu turpu pa lidmašīnu, atgādinot draudīgas, spīdošas, sarkanacainas komētas, kas pieplok tumšajiem stūriem un zaglīgi spraucas plaisās un zem sēdekļiem.

Bonds izslēdza no apziņas atbaidošo murgu un, vicinot sev priekšā lukturi, turpināja meklē­jumus.

Viņš atrada sarkani svītroto cianīda kārbu un aizbāza to aiz jostas. Viņš saskaitīja līķus, ievēroja atvērto lūku uz bumbu tvertni un pār­liecinājās, ka bumbas ir pazudušas. Viņš ieska­tījās atvērtajā konteinerā zem pilota sēdekļa un pārmeklēja citas vietas, kur varēja glabāties bumbu palaišanai nepieciešamie degļi. Taču arī to vairs nebija. Visbeidzot, neskaitāmas reizes atgriezis tvarstīgos taustekļus no savām kailajām kājām, viņš sajuta, ka ilgāk vairs nespēj izturēt. Viņam daudz ko vajadzēja pa­ņemt sev līdzi, apkalpes identifikācijas diskus, lidojuma dienasgrāmatas atliekas, kurās nebija redzams nekas cits, kā vien ikdienišķas piezī­mes, un pat sīkākais mājiens neliecināja par ārkārtas situāciju, vajadzēja nolasīt mērinstru­mentu rādījumus uz kontrolpaneļa, bet viņš nespēja izturēt vairs ne mirkli kustīgajā, sarkanacainajā katakombā. Viņš izslīdēja pa rezerves lūku un gandrīz histēriski sāka peldēt pretī šaurajai gaismas švīkai, kas iezīmēja brezenta malu. Izmisīgi pakārpījies zem tās, Bonds ar cilindru, kas atradās viņam uz muguras, aizķērās aiz brezenta krokas un bija spiests līst atkal atpakaļ, lai tiktu vaļā. Pēc mirkļa viņš bija izkļuvis skaisti dzidrajā ūdenī un cēlās augšup pretī tā virsmai. Divdesmit pēdu dziļumā sāpes ausīs atgādināja, ka jāapstājas un jāpielāgojas spiedienam. Vērda­mies augšup, kur viņam virs galvas vīdēja ilgo­tās amfībijas korpuss, Bonds nepacietīgi nogai­dīja, kamēr sāpes mazinās. Tad viņš šāvās aug­šup un, tverdamies pie plosta, rāva nost aprīkojumu, lai tiktu vaļā gan no tā, gan tam pielipušās netīrības. Palaidis aprīkojumu vaļā, viņš vēroja, kā akvalanga rīki, metot kūleņus, lēni nogrimst okeāna dibenā. Izskalojis muti ar tīkami tīro sālsūdeni, Bonds sāka peldēt pretī Leitera pastieptajai rokai.

18.

KĀ APĒST MEITENI

Atpakaļceļā tuvojoties Naso, Bonds lika Leiteram uzmest skatienu Disco, kam vajadzēja atrasties iepretī Palmirai. Jahta tiešām atradās savā vietā, tieši tur, kur bijusi iepriekšējā dienā. Vienīgā atšķirība, kam nebija nekādas nozīmes, bija tā, ka tagad izmests bija tikai priekšējais enkurs. Uz klāja neredzēja ne mazākās kustī­bas. "Tā guļot ūdenī un spoguļojot elegantās aprises jūras spogulī, jahta izskatās skaista un gluži nekaitīga," domāja Bonds.

Leiters satraukti ierunājās: - Ei, Džeims, paskaties uz pludmali! Uz laivu māju pie paša līča. Vai redzi tās dubultpēdas, kas ved augšup laukā no ūdens? Līdz pašām laivu mājas dur­vīm. Man tās šķiet savādas. Dziļas. Kas tās varēja atstāt?

Bonds noregulēja tālskati. Pēdas stiepās paralēli. Kaut kas, turklāt smags, bija vilkts starp laivu māju un jūru. Bet tas nevarēja būt, pavisam noteikti nevarēja!

-   Lidojam ātrāk projām, Fēliks, - viņš sa­springtā balsī sacīja un, kad viņi pārlidoja kras­tam, turpināja. - Sasodīts, es varu iedomāties, kas varēja atstāt šīs pēdas. Bet, sasodīts, ja tas bija tas, kas tas varēja būt, viņi būtu ātri vien tās pēdas aizslaucījuši.

-   Cilvēki mēdz kļūdīties, - lakoniski noteica Leiters. - Mums vajadzēs paskatīties savām acīm. Vajadzēja jau agrāk. Jauka slēptuvīte. Man šķiet, es pieņemšu mistera Largo uzaicinā­jumu un nokļūšu tur sava augsti godājamā klienta mistera Rokfellera Bonda vārdā.

Pulkstenis bija viens, kad Bonds un Leiters atgriezās Vindzoras lidlaukā. Kontroltomis vi­ņus jau pusstundu bija meklējis pa radio. Tagad viņiem vajadzēja stāties lidlauka komandanta un - kāda liktenīga nejaušība! - gubernatora sekretāra priekšā, kas nodeva abiem guberna­tora pilnvaru visiem pārkāpumiem, ko viņi bija paveikuši, un pēc tam pasniedza Bondam biezu aploksni, kurā bija signāli abiem.

Sākumā viņi saņēma gaidītos pārmetumus par pārtrauktajiem sakariem līdz ar prasību sniegt tālāku informāciju. ("To viņi dabūs!" noteica Leiters, kad, sēžot gubernatora Humber Snipe ērtajā salonā, viņi traucās Naso virzienā.) Mantai vajadzēja ierasties pulksten piecos tajā pašā pēcpusdienā. Interpols un Itālijas policija apstiprināja, ka Džuzepe Petači patiešām ir Dominētas Vitāli brālis, un meitenes stāstītais pilnībā sakrita ari ar citiem viņas biogrāfijas datiem. Tie paši avoti vēstīja, ka Emilio Largo ir liela mēroga avantūrists un aizdomās turams krāpnieks, kaut ari no tehniskā viedokļa viņa dosjē bija neaptraipīts. Viņa bagātības avotus neviens nezināja, taču tie neatradās Itālijā. Par Disco bija maksāts Šveices frankos. Kuģa būvē­tāji apstiprināja, ka jahtā tiešām ir zemūdens nodalījums. Tajā ir elektriskais lifts un pacēlājs nelielām zemūdens ierīcēm un ūdenslīdējiem. Atbilstoši Largo prasībām šīs izmaiņas jahtas tilpnē izdarītas, lai veiktu zemūdens pētījumus. Ievācot sīkāku informāciju par akcionāriem, nekas vairāk nav atklāts - izņemot to, ka lielā­kajai daļai biogrāfija un nodarbošanās nav izsekojama tālāk par sešiem gadiem. Tas varētu liecināt, ka viņu personas apliecības ir nesen ražoti viltojumi, un, vismaz teorētiski, tas liecina par iespējamu līdzdalību SPEKTRA, ja tāda organizācija patiešām pastāv. Koce pametis Šveici pirms četrām nedējām un devies nezināmā virzienā. Pēdējās šā cilvēka fotogrāfi­jas izplatītas Pan American dienas reisa lidmašīnā. Tomēr Pērkonlodes kara komitejai nācies atzīt, ka Largo aizsegs, ja neizdodas iegūt turpmākus pierādījumus, ir visai pamatīgs, un nepieciešams turpināt pasaules mēroga meklē­jumus, par prioritāru atzīstot Bahamu salu reģionu. Ņemot vērā šo prioritāti un ārkārtīgi spiedīgo laika faktoru, šajā reģionā ar prezi­denta Boeing 707 Kolumbine 1900 EST ieradīsies britu militārais atašejs Vašingtonā brigadieris Feirčailds un atvaļinātais ASV flotes rezerves admirālis Karlsons, lai uzņemtos kopī­gu vadību pār turpmākajām operācijām. Līdz minēto virsnieku ierašanās brīdim no misteriem Bonda un Leitera tika prasīta pilnīga sadarbība, sīki, abu parakstīti ziņojumi katru stundu nosūtāmi uz Londonu, bet kopijas - uz Vašing­tonu.

Leiters un Bonds klusējot saskatījās.

Visbeidzot Leiters sacīja: - Džeims, es iesa­ku izlaist pēdējo daļu un formāli ievērot pārējo. Mēs jau esam nokavējuši četras stundas, un nedomāju, ka atlikušo dienas daļu pavadīsim, liedami sviedrus mūsu sakaru mezglā. Vienkār­ši pārāk daudz darāmā. Zini ko, es viņiem pavēstīšu pēdējos jaunumus, bet pēc tam pateikšu, ka jauna ārkārtas situācija liek mums pārtraukt sakarus. Pēc tam iesaku doties uz Palmiru un, turoties pie mūsu stāsta, veikt tavā vārdā īpašuma apskati. Un es iesaku sevišķi labi apskatīt laivu māju un noskaidrot, ko nozī­mē tās pēdas. Pareizi? Pēc tam pulksten piecos mēs satiekamies ar Mantu un sagatavojamies pārņemt Disco, ja un kad tas dosies ceļā. Kas attiecas uz svarīgajām personām, kas atlidos ar prezidenta lidmašīnu, tās tikpat labi līdz ritam var uzspēlēt kārtis valdības namā. Šī nakts ir izšķirošā, un mēs vienkārši nevaram šķiest lai­ku lūkšām formalitātēm. Vai ne?

Bonds iegrima pārdomās. Viņi gar piekrasti tuvojās Naso priekšpilsētai un izbrauca cauri graustiem, kas slēpās aiz pilsētas bagātās fasā­des. Viņš savā dzīvē nebija paklausījis daudzām pavēlēm, bet šoreiz nepakļaušanās nozīmēja neklausīt Anglijas premjerministram un Savie­noto Valstu prezidentam - šīs pasaules visvare­nākajiem. Taču notikumi risinājās sasodīti strauji. M bija devis viņam šo teritoriju, un, pareizi vai nepareizi, M viņu atbalstīs, kā vien­mēr atbalstīja savu personālu, pat ja tas nozī­mēja likt pašam savu galvu zem cirvja.

- Es piekritu, Fēliks, - sacīja Bonds. - Ja mums ir Manta, mēs tiksim galā bez viņiem. Vissvarīgākais ir noskaidrot, kad šīs bumbas tiks iekrautas Disco. Man ir ideja. Var izdoties, var neizdoties. Tas nozīmē, ka Vitāli būs ļoti grūti, bet es pamēģināšu to nokārtot. Izlaid mani pie viesnīcas, un es ķeršos pie lietas.

Tiksimies atkal ap četriem un trīsdesmit minūtēm. Es piezvanīšu Hārlingam un noskaid­rošu, vai nav kādi jaunumi par Disco. Ja kaut kas būs zināms, palūgšu, lai tev paziņo. Vai par lidmašīnu viss skaidrs? Labi. Pagaidām es pieminēšu tikai Petači identifikācijas disku. Uz redzi.

Bonds gandrīz skriešus izskrēja cauri vies­nīcas vestibilam. Pie reģistratūras galdiņa, saņemot numura atslēgu, viņam iedeva telefo- nogrammu. Viņš to izlasīja pa ceļam uz liftu. Zi­ņa bija no Domino: "Lūdzu, steidzami piezvani!"

Nonācis savā numurā, Bonds vispirms pasū­tīja biezo sendviču un viskiju ar ledu, bet pēc tam piezvanīja policijas komisāram. Disco, gaismai austot, bija aizbraucis līdz degvielas piestātnei un piepildījis degvielas tvertnes. Pēc tam jahta bija atgriezusies savā enkurvietā iepretī Palmirai. Pirms pusstundas, precīzi vienos un trīsdesmit minūtēs, pāri bortam bija nolaista lidmašīna amfībija, kurā atradies Largo un vēl kāda persona. Lidmašīna devusies uz austrumiem. Saņēmis šo ziņu no saviem novērotājiem, komi­sārs bija sazinājies ar kontroltorni Vindzoras lidlaukā un licis sekot lidmašīnai ar radaru. Taču tā bija lidojusi zemu, apmēram 300 pēdu virs jūras līmeņa, un apmēram piecdesmit jūdžu attālumā uz dienvidaustrumiem viņi starp daudzajām salām bija pazaudējuši tās pēdas. Vairāk jaunumu nebija, izņemot to, ka ostas priekšniecība brīdināta, ka apmēram piecos vakarā ieradīšoties amerikāņu kodolzemūdene Marita. Tas viss. Ko uzzinājis Bonds?

Bonds piesardzīgi atbildēja, ka vēl esot par agru ko stāstīt. Izskatoties, ka operācija iegūstot nopietnus apmērus. Vai varētu palūgt, lai novērotāji nekavējoties ziņo, tiklīdz ierauga, ka amfībija atgriežas uz Disco? Tas esot ārkārtīgi svarīgi. Vai komisārs varētu nodot savu informāciju Fēliksam Leiteram, kurš tobrīd esot ceļā uz radiosakaru mezglu? Un vai Bonds varētu aizņemties mašīnu - vienalga kādu - bez šofera? Jā, Lanā Rover būšot labs. Vienalga kas, ka tikai četri riteņi.

Pēc tam Bonds piezvanīja Domino uz Palmi­ru. Izklausījās, ka meitene priecājas, dzirdot viņa balsi.

-  Kur tu visu ritu biji, Džeims? - šī bija pirmā reize, kad viņa nosauca Bondu vārdā. - Es šovakar gribu uzaicināt tevi peldēties. Man lika sakravāties un vakarā kāpt uz jahtas. Emilio saka, ka šonakt viņi došoties pēc bagātībām. Vai nav jauki, ka viņš ņem mani līdzi? Taču tas ir briesmīgs noslēpums, tāpēc nevienam nestāsti, labi? Taču viņš negrib atklāt, kad būsim atpakaļ. Teica kaut ko par Maiami. Es domāju, - viņa vilcinājās, - es domāju, varbūt tu ap to laiku būsi atgriezies Ņujorkā. Es tik maz esmu tevi redzējusi. Vakar tu tik piepeši aizgāji. Kas notika?

-   Man pēkšņi sāka sāpēt galva. Droši vien no saules. Tā tik bija diena. Es negribēju iet projām. Un es labprāt nopeldētos. Kur?

Viņa rūpīgi izstāstīja. Apmēram jūdzi no PaJmiras gar piekrasti stiepjoties pludmale. Uz to gar būdu ar lapu jumtu vedot sānceļš. Viņš nevarēšot to nepamanīt. Pludmale tur esot labā­ka nekā pie Palmiras. Niršana sagādāšot lielāku prieku. Un, protams, tur esot mazāk cilvēku. Teritorija piederot kādam aizbraukušam zviedru miljonāram. Kad viņš varēšot ierasties? Pus­stunda būšot labi. Viņiem būšot vairāk laika. Lai peldētos, protams.

Atnesa Bonda pasūtīto viskiju un sendviču. Viņš sēdēja un ēda, raugoties sienā, satraukts par meiteni, bet apzinoties, ko todien viņai no­darīs. Būs ļoti slikti - kad varēja būt tik labi. Viņš atcerējās, kā pirmoreiz viņu sastapa, smieklīgo salmu cepurīti, kas bija nošķiebušies pār degunu, gaišzilās lentes, kas, braucot pa Beistritu, plivinājās vējā. Nu labi…

Saritinājis dvielī peldbikses, Bonds uzvilka pie garajām biksēm tumšzilu kokvilnas kreklu un uzmeta plecā Leitera doto Geigera skaitītāju. Tad pameta skatienu spogulī. Viņš izskatījās kā jebkurš cits tūrists ar fotoaparātu. Iebāzis roku bikšu kabatā, Bonds pārliecinājās, ka identifi­kācijas sprādze ir savā vietā, un, izgājis no nu­mura, devās uz liftu.

Lanā Roijer bija apgādāts ar Dunlopillo spilveniem, taču gar ceļmalām izdrupušais as­falts un Naso piekrastes ceļa bedrainie līkumi sagādāja pamatīgu slodzi atsperēm, bet trīsošā pēcpusdienas saule likās neizturama. Atradis vietu, kur smilšu cejš nogriezās kazuarinās, un novietojis mašīnu uz robežas ar pludmali, Bonds vēlējās vairs tikai nokļūt jūrā un tur ari palikt. Pludmales būda atgādināja Robinsona Kruzo veidojumu no pita bambusa un vietējās priedes, kas apjumts ar palmu lapu jumtu, kura platās malas meta melnas ēnas. Iekšpusē bija divas ģērbtuves. Uz vienas bija rakstīts VIŅA, uz otras - VIŅAS. Viņas ģērbtuvē bija tikai maza kaudzīte mīkstu drānu un baltas briežādas san­dales. Bonds pārģērbās un izgāja atpakaļ saulē. Mazo pludmallti, ko veidoja baltu smilšu pusmēness, no abām pusēm ieskāva klinšu strēles. Meiteni nekur neredzēja. Krasts zem ūdens strauji pārgāja no zaļa zilā. Paspēris dažus soļus seklumā, Bonds ienira cauri remde­najam virsējam slānim vēsajās ūdens dzīlēs. Uzturējies tajās, cik ilgi vien iespējams, izbaudot brīnišķīgi glāsmaino vēsumu uz ādas un matos, viņš iznira virspusē un laiski izkāpa no ūdens, gaidot, ka teju, teju aiz kāda no klinšu izvirzīju­miem parādīsies meitene. Taču no viņas nebija ne vēsts, un pēc desmit minūtēm Bonds atgrie­zās krastā, izvēlējās stingru smilšu laukumiņu un apgūlās uz vēdera, nolicis galvu uz rokām.

Pēc dažām minūtēm kaut kas lika viņam atvērt acis. Pāri klusajam līcītim viņam tuvojās sīka burbuļu taciņa. Kad tā bija iznākusi no tumši zilajiem ūdeņiem zaļajos, Bonds varēja saskatīt dzelteno akvalanga cilindru un masku, kam nopakaļ slīdēja tumšu matu vēdeklis.

Meitene izpeldēja seklumā. Atspiedusies uz vie­na elkoņa, viņa pacēla masku.

-   Neguli un nesapņo! - viņa strupi uzsauca. - Nāc mani glābt!

Piecēlies kājās, Bonds nogāja dažus soļus līdz vietai, kur viņa gulēja.

-   Tev nevajadzēja nirt vienai pašai, - viņš sacīja. - Kas noticis? Vai tevi gribēja noķert haizivs?

-   Nevajag tik muļķīgi jokot. Man iedūrušās kājā jūras gurķa adatas. Tev vajadzēs tās kaut kā izvilkt. Vispirms novelc man akvalangu! Pārāk sāpīgi stāvēt ar visu šo svaru mugurā.

Viņa pastiepa roku un atāķēja siksnu uz vēdera.

-  Tagad tikai pacel uz augšu!

Bonds darīja, kā viņam lika, un aiznesa cilin­dru koku paēnā. Kad viņš atgriezās, meitene sēdēja seklajā ūdenī un pētīja labās kājas pēdu.

-  Tur ir divas adatas, - viņa teica. - Būs grūti izvilkt.

Bonds pienāca un notupās viņai blakus. Divi melni punktiņi viens otram cieši blakus atradās gandrīz zem vidējo pirkstu izliekuma. Piecēlies kājās, viņš pastiepa roku.

-    Nāc, iesim ēnā! Tas prasīs laiku. Neliec kāju uz zemes, citādi iedzīsi adatas vēl dziļāk. Es tevi aiznesīšu.

-  Mans varonis! - viņa pasmējās. - I^abi. Tikai nenomet zemē!

Viņa pastiepa abas rokas. Pieliecies Bonds saņēma viņu zem ceļgaliem, bet ar otru roku - zem padusēm. Meitenes rokas sakļāvās viņam ap kaklu. Bonds viegli pacēla viņu un palika bridi stāvam ūdenī, kas glaudās ap kājām, un vērojam viņas augšup pavērsto seju. Spožās acis sacīja jā. Pieliecis galvu, viņš cieši noskūpstīja meitenes puspavērtās, gaidošās lūpas.

Bridi kavējušās, tās lēnām atrāvās.

-   Tev nevajadzētu saņemt atlīdzību pirms laika, - viņa aizelsusies sacīja.

-  Tas bija tikai kredītā.

Cieši piekļāvis plaukstu meitenes labajai krūtij, Bonds izkāpa no ūdens, šķērsoja pludmali un, iegājis kazuarīnu paēnā, saudzīgi noguldīja viņu mīkstajās smiltīs. Salikusi rokas zem pa­kauša, lai smiltis nesaliptu slapjajos matos, viņa, paslēpusi skatienu aiz puspavērto plakstiņu tumšā skropstu meža, gulēja un gaidīja.

Bikini ar uzkalniņu slējās augšup pretī Bon- dam, bet lepnās krūtis apspīlētajās bļodiņās atgādināja vēl divas acis. Bonds juta, ka zaudē mieru.

-   Pagriezies! - viņš strupi noteica.

Viņa darīja, kā likts. Pietupies Bonds saņē­ma plaukstā meitenes labo pēdu. Tā šķita maza un mīksta kā sagūstīts putnēns. Notraucis smil­šu graudiņus, viņš atlocīja pirkstus. Mazie, sārtie spilventiņi līdzinājās kādai eksotiskai pu­ķei. Pieturot pirkstus, Bonds pieliecās un pie- kļāva lūpas vietai, kur beidzās aizlauztās, melnās adatas. Viņš sūca apmēram minūti.

Mutē iekļuva mazs gabaliņš adatas. Bonds to izspļāva un teica:

-  Bez sāpēm būs ilgi. Tas prasīs visu dienu, un es negribu tik daudz laika izšķiest tikai vie­nai pēdai. Vai esi gatava?

Viņš redzēja, kā, gatavojoties sāpēm, sa­springst viņas dibena muskuļi.

-  Jā, - viņa sapņaini atteica.

Cik vien saudzīgi spēdams, Bonds iekodās miesā ap dzelksni un sūca. Pēda pūlējās izrau­ties no viņa tvēriena. Bonds pārstāja sūkt un izspļāva dzelkšņa gabaliņus. Ap brūci bija re­dzamas baltas zobu pēdas, un no abām brūcītēm sūcās pa niecīgai asiņu lāsītei adatas galviņas lielumā. Viņš tās nolaizīja. Zem ādas vairs nebija palicis gandrīz nemaz melnuma.

-  Šī ir pirmā reize, kad esmu ēdis sievieti, - viņš sacīja. - Garšo tīri labi.

Meitene nepacietīgi sagrozījās, bet neko neteica.

Bonds zināja, cik ļoti sāpēs.

-  Viss kārtībā, Domino, - viņš sacīja. - Tu esi lieliska. Vēl pēdējoreiz.

Viņš mierinoši noskūpstīja pēdu un, cik vien maigi spēdams, turpināja darbu.

Pēc minūtes vai divām viņš izspļāva pēdējās adatu daļiņas, pateica viņai, ka ciešanas beigu­šās, un saudzīgi nolaida pēdu zemē.

-  Tagad jāuzmanās, lai brūcē neiekļūst smil­tis. Nāc, es aiznesīšu tevi līdz būdai, un tu varēsi uzvilkt sandales.

Meitene pagriezās uz muguras. Viņas mel­nās skropstas bija slapjas no asarām. Viņa tās noslaucīja ar delnu.

- Vai zini, tu esi pirmais vīrietis, kas mani jebkad saraudinājis, - viņa sacīja, nopietni uzlū­kodama Bondu, tad pacēla rokas, un tas nozī­mēja pilnīgu pakļaušanos.

Bonds pieliecās un pacēla meiteni uz ro­kām. Šoreiz viņš neskūpstīja gaidošo muti. Viņš nesa meiteni uz būdu. Uz VIŅA vai VIŅAS? Bonds izšķīrās par VIŅA. Pasniedzies pēc krekla un biksēm, nometa tos uz grīdas, saklājot improvizētu gultu. Uzmanīgi nolika meiteni uz sava krekla. Viņas rokas bija Bondam ap kaklu, kamēr viņš atpogāja vienīgo pogu, kas saturēja krūšturi, un pēc tam atsēja bikini aukliņas. Izkāpis no peldbiksēm, viņš paspēra tās malā.

19.

KAD SKŪPSTI BEIDZAS

Atbalstījies uz elkoņa, Bonds nolūkojās skaistajā, sviedru klātajā sejā. Sviedru lāsītes mirdzēja zem acīm un pie deniņiem. Kaklā strauji sitās pulss. Apņēmīgās līnijas sejā bija aizskalojusi kaislība, un tā izskatījās maiga, mīļa un bezspēcīga. Miklās skropstas pavērās, un Bonda acīs mazliet ziņkārīgi ieskatījās brūnas, lielas un sapņainas acis. Tās laiski atgriezās īstenībā un nopētīja Bondu, it kā redzētu viņu pirmoreiz.

-   Atvaino! - sacīja Bonds. - Man tā nevaja­dzēja darīt.

Vārdi viņu uzjautrināja. Bedrītes abos vaigos kļuva dziļākas.

-  Tu runā kā meitene, kas to darījusi pirmo reizi, - viņa sacīja. - Tagad tu baidies, ka tev var gadīties bērns. Vajadzēs izstāstīt mātei.

Bonds pieliecās un noskūpstīja viņu. Vis­pirms abus lūpu kaktiņus, pēc tam pavērtās lūpas.

-   Iesim peldēties! - viņš sacīja. - Pēc tam man ar tevi jārunā.

Viņš piecēlās kājās un pastiepa rokas. Mei­tene tās negribīgi saņēma. Uzcēlis kājās, Bonds piekļāva meiteni sev klāt. Viņas augums flirtēja ar viņējo, zinot, ka par to nekas nedraud. Meite­ne rotaļīgi uzsmaidīja un izturējās vēl pavedino- šāk. Bonds spēji piekļāva viņu vēl ciešāk, lai apstādinātu un ari tāpēc, ka viņiem bija paliku­šas vēl tikai dažas minūtes laimes.

-    Beidz, Domino! - viņš sacīja. - Iesim! Nav nekādas vajadzības ģērbties. Smiltis tavām kā­jām neko sliktu nenodarīs. Es tikai izlikos.

-   Es arī, - viņa sacīja, - kad iznācu no ūdens. Man nemaz tik ļoti nesāpēja. Un es varēju izvilki adatas pati, ja būtu gribējusi. Tā, kā to dara zvejnieki. Vai tu zini. kā?

Bonds iesmējās.

-  Jā, zinu. Tagad uz jūru!

Noskūpstījis meiteni vēlreiz, Bonds atkāpās

un palūkojās uz viņas augumu, lai saglabātu

atmiņā. Pēc tam strauji pagriezās, skriešus metās uz jūru un dziļi ienira.

Kad viņš izkāpa krastā, meitene jau bija beigusi peldi un ģērbās. Bonds noslaucījās. Uz meitenes jautrajām piezīmēm pāri šķērssienai viņš atbildēja ar vienzilbes vārdiem. Visbeidzot viņa ievēroja pārmaiņas.

-  Kas tev lēcies, Džeims? Vai kaut kas noticis?

-  Jā, mīļā.

Velkot kājās bikses, viņš dzirdēja, kā zelta ķēdīte nošķind pret sīknaudu.

-   Nāc laukā! - viņš sacīja. - Man ar tevi jārunā.

Sentimenta vadīts, Bonds izvēlējās smilšu laukumiņu otrā pusē būdai, nevis tajā, kur viņi pirmīt bija sēdējuši. Iznākusi no būdas, meitene nostājās viņa priekšā. Viņa uzmanīgi pētīja Bon­da seju, pūloties tajā ko salasīt. Bonds novēr­sās. Viņš sēdēja, aptvēris ar rokām ceļgalus, un vērās tālumā. Meitene apsēdās blakus, bet pa gabaliņu.

-   Tu gribi mani sāpināt. Vai tu brauc pro­jām? Tikai ātri! Pasaki skaidri un gaiši, un es neraudāšu.

-   Es baidos, ka ir vēl ļaunāk. Domino, - sa­cīja Bonds. - Es nerunāšu par sevi. Es runāšu par tavu brāli.

Bonds juta, ka viņas augums sastingst.

-   Runā! - viņa teica klusā, saspringtā balsī. - Pastāsti, kas par lietu!

Bonds izņēma no kabatas aproci un klusē­jot pasniedza to meitenei.

Viņa to paņēma. Viņa uz to pat nepaskatī­jās, tikai nedaudz novērsās no Bonda.

-  Tātad viņš ir miris. Kas viņam notika?

-  Tas ir slikts un ļoti garš stāsts. Tajā iesaistīts tavs draugs Iorgo. Runa ir par loti lielu konspirāciju. Es atrodos šeit savas valdības uzdevumā, lai visu noskaidrotu. Es tiešām es­mu kaut kas līdzīgs policistam. Es tev to stāstu un pastāstīšu ari visu pārējo tāpēc, ka simtiem un, iespējams, tūkstošiem cilvēku ies bojā, ja tu nepalīdzēsi to novērst. Tāpēc man tev jārāda šī aproce un jāliek ciest, lai tu man noticētu. To darot, es laužu zvērestu. Lai kas notiktu, lai kā tu izlemtu rīkoties, es ticu, ka tu nevienam nestāstīsi to, ko tev atklāšu.

-  Tad tāpēc tu ar mani mīlējies - lai es darītu to, ko tu no manis gribi. Un tagad tu mani šantažē ar mana brāļa nāvi.

Vārdi tika izgrūsti caur zobiem.

-   Es tevi ienīstu, ienīstu, ienīstu, - viņa klusi un draudīgi čukstēja.

-   Tavu brāli nogalināja Largo, vai ari to izda­līja pēc viņa pavēles, - aukstā, lietišķā balsī attei­ca Bonds. - Es atnācu šurp tikai tādēj, lai tev to pateiktu. Bet tad, - viņš vilcinājās, - tu biji šeit, un es tevi mīlu un gribu. Kad tas, kas notika, sākās, man vajadzēja pietikt spēka apstāties. Nepietika. Es zināju - vai nu tobrīd, vai varbūt ne­kad. Zinot to, ko es zināju, tā nedrīkstēja rīkoties.

Taču tu izskatījies tik skaista un laimīga. Es gri­bēju atlikt tavas ciešanas. Tas ir mans vienīgais attaisnojums.

Bonds mirkli klusēja.

-  Tagad paklausies, kas man tev sakāms! Pēc brīža tu sapratīsi, ka mēs visā tajā neesam nekas. Notiekošajam ar mums nav nekāda sakara.

Bonds negaidīja viņas atbildi. Viņš sāka no paša sākuma, lēni un pamatīgi izstāstot visu līdz pēdējam sīkumam un noklusējot vienīgi Mantas ierašanos, vienīgo faktoru, kas tagad va­rēja palīdzēt pret I^argo un izjaukt viņa plānus.

-  Tā nu tu redzi, - viņš beidza stāstījumu, - ka mēs neko nevaram iesākt, kamēr šie ieroči tik tiešām atrodas Disco. Līdz tam Largo ideāli piesedz stāsts par bagātību meklējumiem. Nekas viņu nespēj saistīt ne ar nogrimušo lidmašīnu, ne SPEKTRU. Ja mēs iejauksimies tagad, šajā mirklī, kaut kāda iemesla dēļ arestēsim kuģi, novērosim to vai kavēsim jahtas pārvietošanos, tas vienīgi aizkavēs SPEKTRA plānus. Tikai Largo un viņa cilvēkiem ir zināms, kur paslēptas bumbas. Ja lidmašīna aizlidojusi pēc bumbām, tā uzturēs radiosakarus ar Disco. Ja radīsies kāds šķērslis, lidmašīna var atstāt bumbas paslēptuvē vai nomest tās seklumā jebkurā vietā un atgriezties pēc tām, kad briesmas būs garām. Pastāv pat iespēja, ka uzdevumu jebkurā bridi uztic ne vairs Disco, bet kādam citam kuģim vai lidmašīnai. SPEKTRA vadība, lai kas tā būtu, paziņos premjerministram, ka mainījusi plānus, vai ari nepaziņos pilnīgi neko. Pēc tam, varbūt pēc vairā­kām nedēļām, viņi atsūtīs citu ziņu. Un tad var­būt tiks dotas tikai divdesmit četras stundas, lai naudu nogādātu prasītajā vietā. Noteikumi būs bargāki, un mums tie būs jāpieņem. Kamēr mēs neuzzināsim, kur atrodas bumbas, mēs būsim apdraudēti. Vai tu to saproti?

-  Jā. Kas tad būtu jādara?

Balss skanēja skarbi. Meitenes acis neganti spīdēja, cauri Bondam lūkojoties uz kādu attālu mērķi - ne uz lielo konspiratoru Largo, nodomāja Bonds, bet uz Largo, kas nogalināja viņas brāli.

-    Mums jāuzzina, kad šīs bumbas nonāk Disco tilpnē. Pārējais nav svarīgi. Tad varēsim rīkoties ar visu jaudu, kas ir mūsu rīcībā. Tur­klāt mūsu pusē darbojas viens nozīmīgs apstāk­lis. Largo ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir drošībā. Viņš joprojām uzskata, ka perfektais plāns, un tas nudien ir perfekts, norisinās tieši tā, kā paredzēts. Tas ir mūsu spēks, mūsu vienīgais spēks. Vai tu saproti?

-   Un kā lai jūs uzzināt, kad bumbas tiek iekrautas jahtā?

-  Tev mums jāpasaka.

-Jā.

Zilbe skanēja neizteiksmīgi, vienaldzīgi.

-  Bet kā lai es to uzzinu? Un kā lai es tev to pasaku? Šis cilvēks nav muļķis. Vienīgā muļķība, ka viņš grib sev mīļāko, - viņa izspļāva šo vārdu caur zobiem, - kad tik daudz likts uz spēles.

Meitene mirkli klusēja.

-  Šie cilvēki izdarījuši sliktu izvēli. Largo ne­spēj dzīvot, ja viņam pie rokas nav sievietes. Viņiem to vajadzēja zināt.

-   Kad Largo lika tev ierasties uz kuģa?

-  Piecos. Pēc manis uz Palmiru atbrauks laiva.

Bonds ieskatījās pulkstenī.

-   Pašlaik ir četri. Man ir Geigera skaitītājs. Tas ir pavisam vienkāršs. Aparāts uzreiz pa­teiks, ja bumbas parādīsies kuģī. Es gribu, lai tu to paņem līdzi. Ja skaitītājs rādīs, ka uz jahtas ir bumba, es gribu, lai tu iededz gaismu savā iluminatorā - ieslēdz gaismu vairākkārt vai izda­ri ko tamlīdzīgu. Mūsu cilvēki kuģi novēro. Viņi ziņos. Pēc tam atbrīvojies no Geigera skaitītāja. Pārmet to pāri bortam.

-  Tas ir muļķīgs plāns, - viņa nicīgi noteica. - Melodramatiskas blēņas, ko apraksta trilleros. Reālajā dzīvē cilvēki gaišā dienas laikā neieslēdz kajītē gaismu. Nē! Ja bumbas būs kuģī, es iz­nākšu uz klāja - parādīšos jūsu cilvēkiem. Tā ir dabiska izturēšanās. Ja bumbu kuģī nebūs, es palikšu kajītē.

-  Labi. Dari pēc sava prāta. Bet vai tu to izdarīsi?

-  Protams. Ja, ieraugot Largo, spēšu nepada­rīt viņam galu. Taču ar nosacījumu, ka tad, kad tu viņu dabūsi, tu parūpēsies, lai viņu nogalina.

Meitene runāja pavisam nopietni. Viņa pa­skatījās uz Bondu ar lietišķu skatienu, it kā viņš būtu tūrisma aģents, bet viņa gatavotos rezervēt vietu vilcienā.

-   Šaubos, vai tas notiks. Es teiktu, ka visi, kas atrodas uz kuģa, saņems mūža ieslodzījumu cietumā.

Meitene apdomājās.

-  Jā. Ar to pietiks. Tas ir ļaunāk nekā mirt. Tagad parādi man, kā darbojas aparāts.

Viņa piecēlās kājās, bet, paspērusi dažus soļus, šķiet, kaut ko atcerējās. Viņa palūkojās uz aproci, ko turēja rokā. Pagriezusies viņa piegāja pie ūdens malas un mirkli stāvēja, lūkodamās tālumā pāri klusajam ūdens klajam, tad atvēzē­jās, cik spēka, un iemeta zelta ķēdi tālu pāri seklumam tumšajā zilumā. Mirkli iemirdzējusies spožajā saulē, tā sacēla vieglus šļakstus. Meitene noskatījās, kā uz visām pusēm aizstaro sīki vilnīši, un, kad sasistais spogulis atkal sakļāvās, pagriezās un devās atpakaļ, atstājot smiltīs nevienādi dziļus mazo pēdu nospiedumus.

Bonds parādīja viņai, kā darbojas Geigera skaitītājs. Izņēmis rokaspulksteni iemontēto indikatoru, viņš lika paļauties tikai uz zīmīga­jiem klikšķiem.

-    Tam vajadzētu uzrādīt radiāciju jebkurā vietā uz kuģa, - viņš paskaidroja, - taču labāk, ja izdodas tikt tilpnes tuvumā. Saki, ka gribi pafotografēt no klāja kuģa pakaļgalā vai kaut ko tamlīdzīgu! Šis aparāts ir izgatavots, lai pēc iz­skata līdzinātos Rolleiflex. Tam ir Rolleiflex objektīvs un visas fotografēšanai nepieciešanās pogas. Nav tikai filmas. Tu varētu teikt, ka gribi uz atvadām nofotografēt Naso un jahtu, vai ne?

-Jā.

Meitene, visu laiku uzmanīgi klausījusies, tagad šķita aizdomājusies. Viņa uzmanīgi pastiepa roku un pieskārās Bondam, tad ļāva tai noslīdēt. Pacēlusi skatienu, viņa steigšus novērsās.

-   Es teicu, - viņa nokaunējusies ierunājās, - es teicu, ka tevi ienīstu. Tā nav patiesība. Es nesapratu. Kā es varēju - tik briesmīgs stāsts? Es vēl aizvien tam nespēju pilnībā noticēt, noticēt, ka tam kāds sakars ar Largo. Mums Kapri bija kaut kas līdzīgs romānam. Viņš ir pievilcīgs vīrietis. Visas citas gribēja viņu dabūt. Tas bija izaicinājums, nocelt viņu no deguna priekšas visām tām elegantajām sievietēm. Tad viņš pastāstīja par jahtu un šo brīnišķīgo ceļoju­mu pēc dārgumiem. Man tas šķita kā pasaka. Protams, es piekritu braukt līdzi. Kurš gan nebūtu piekritis? Pretī es biju gatava dot to, kas man bija jādod.

Uzmetusi īsu mirkli Bondam, viņa atkal novērsās.

-   Atvaino! Bet tā nu tas ir. Kad nokļuvām Naso un viņš turēja mani krastā, tālāk no jahtas, es biju pārsteigta, bet ne aizvainota. Salas ir skaistas. Man bija diezgan, ko darīt. Taču tavs stāsts izskaidro daudzas nianses. Man nekad neļāva atrasties radiomezglā. Apkal­pe bija nerunīga un vēsa - viņi izturējās pret mani kā pret nevēlamu personu, un viņiem bija savādas attiecības ar Largo, drīzāk kā līdzīgiem ar līdzīgu, nevis kā ar darba devēju. Turklāt viņi bija skarbi vīri un izglītotāki, nekā jūrnieki parasti mēdz būt. Tātad viss saskan. Es pat varu atcerēties, ka visu nedēļu pirms pagājušās ceturtdienas Iorgo bija ārkārtīgi nervozs un viegli aizkaitināms. Mēs jau sākām nogurt viens no otra. Man tas šķita pietiekams izskaidro­jums. Es pat sāku domāt par atgriešanos mājās. Taču pēdējās dienās viņš kļuva mierīgāks, un, kad šovakar Largo man lika sakravāties un kāpt uz kuģa, es pat nodomāju, ka varētu viņam paklausīt. Un, protams, mani sajūsmināja gaidāmā bagātību meklēšana. Es gribēju redzēt, ko tas nozīmē. Bet tad, - viņa paskatījās uz jū­ras pusi, - ieradies tu, un pēc tā, kas šodien notika, es biju nolēmusi pateikt Largo, ka nekur neiešu. Ka palikšu šeit, paskatīšos, kurp dosies tu, un iešu tev līdzi.

Pirmo reizi visā šajā laikā Domino ieskatījās viņam tieši sejā un nenolaida skatienu.

-   Vai tu man to ļausi?

Bonds pastiepa roku un piekļāva plaukstu viņas vaigam.

-   Protams, ļaušu.

-  Kas tagad notiks? Kad es tevi atkal redzēšu?

No šā jautājuma Bonds bija baidījies visvai­rāk. Nosūtot viņu uz jahtu, turklāt ar Geigera skaitītāju, viņš pakļāva Domino divkāršām briesmām. Largo varēja viņu atmaskot, un tādā gadījumā nekavējoties sekotu nāve. Ja vajadzēs dzīties pakaļ jahtai, kas šķita neizbēgami, Manta nogremdētu Disco ar šāviņiem vai torpēdu, iespējams, pat bez brīdinājuma. Bonds bija iedomājies abus šos variantus un noracis tos apziņas dzijumos. Viņš negribēja par to domāt.

-  Tiklīdz viss beigsies, - viņš sacīja, - es tevi sameklēšu, lai kur tu būtu. Bet tagad tev draud briesmas. Tu to zini. Vai tu vēl aizvien esi gatava riskēt?

Domino ieskatījās pulkstenī.

-   Puspieci, - viņa sacīja. - Man jāiet. Nenāc man līdzi uz mašīnu. Noskūpsti mani un paliec, kur esi! Neraizējies par to, kas man darāms. Es to izdarīšu labi. Vai nu tas, vai duncis šā vīrieša mugurā, citas iespējas tik un tā nav.

Viņa pastiepa rokas.

-   Nāc.

Pēc dažām minūtēm Bonds dzirdēja, kā sāk rūkt MG dzinējs. Viņš nogaidīja, kamēr skaņa izdziest tālumā, mašīnai aizbraucot pa Rietumu krasta ceļu, pēc tam iekāpa savā Lanā Rover un sekoja.

Jūdzi tālāk pa piekrasti, kur divi balti obeliski iezīmēja ieeju Palmiras teritorijā, uz ceļa vēl aizvien stāvēja putekļu mākonis. Bonds pa­smīnēja par savu vēlēšanos braukt viņai pakaļ un neļaut kāpt uz jahtas. Par ko, pie velna, viņš domāja? Viņš lielā ātrumā aizbrauca tālāk pa ceļu uz Vecā torta ragu, kur pamestas villas garāžā bija apmetušies policijas novērotāji. Viņi atradās savā postenī. Viens vīrietis, sēžot audekla krēslā, lasīja grāmatu mīkstajos vākos, kamēr citi sēdēja pie tālskatiem, kas caur spraugu žalūzijās bija pievērsti Disco. Viņiem blakus uz grīdas atradās raidītājs aizsargkrāsā. Nodevis instrukcijas, Bonds apsēdās pie raidītā­ja un, sazinājies ar policijas komisāru, informēja viņu par notikumu gaitu. Komisārs nodeva viņam divas ziņas no Leitera. Viena apliecināja, ka Palmiras apciemojums nav devis nekādus rezultātus, vienīgi meitenes mantas pēcpusdie­nā aiznestas uz Disco. Laivu māja esot pilnīgi nekaitīga. Tajā atradusies laiva ar stikla dibenu un ūdens velosipēds. Droši vien tas arī atstājis no gaisa redzētās pēdas. Otrā ziņa vēstīja, ka Manta esot gaidāma pēc divdesmit minūtēm. Lai Bonds ierodoties Prinča Džordža piestātnē kopā ar Leiteru to sagaidīt.

•••

Mantai, kas bezgala piesardzīgi tuvojās pa kanālu, nepiemita nekā no kurta elegances, kas raksturīga parastajām zemūdenēm. Tā bija strupa, resna un neglīta. Zemūdenes sīpolveidī- gam gurķim līdzīgais noapaļotais metāla deguns, piesegts ar brezentu, lai slēptu no Naso iedzīvotājiem radara skeneri, nedeva ne mazāko mājienu par tās ātrumu, kas, pēc Ioitera vār­diem, bija apmēram četrdesmit mezglu stundā.

- Bet to viņi tev neteiks, Džeims. Tas esot dienesta noslēpums. Droši vien, kad uzkāpsim uz kuģa, mēs atklāsim, ķa pat papīrs papīrgrozā ir dienesta noslēpums. Piesargies no flotes pui­šiem! Mūsdienās viņi ir tik mazrunīgi. Viņuprāt, pat atraugas apdraud drošību.

-   Ko vēl tu par to zini?

-   Labi, kapteinim to neteiksim, bet mēs CIP, protams, galvenajos vilcienos apguvām šīs zem­ūdenes, lai spētu instruēt aģentus, kas jāmeklē, un saprast norādes viņu ziņojumos. Šī zemūdene ir viena no Džordža Vašingtona klases, sver apmēram 4000 tonnu, apkalpe sastāv no apmēram simts cilvēkiem, maksā aptuveni simts miljonu dolāru. Diapazons - kādu vien vēlaties, kamēr izbeidzas pārtikas krājumi vai jāpapildina kodolreaktors. Teiksim, aptuveni pēc katrām 100 000 jūdzēm. Ja šai zemūdenei ir tāds pats apbruņojums kā Džor- džam Vašingtonam, tad tajā ir sešpadsmit verti­kālu palaišanas cauruļu, pa astoņām divās rindās, kas paredzētas Polaris cietās degvielas raķetēm. To diapazons ir apmēram 1200 jūdžu. Apkalpe caurules sauc par "Šervudas mežu", jo tās krāsotas zaļā krāsā un raķešu nodalījums atgādina rindās nostatītu resnu koku stum­brus. Polaris raķetes izšauj labu gabalu zem ūdens virsmas. Zemūdene apstājas un ieņem pavisam nekustīgu pozīciju. Kuģa atrašanās vietu nepārtraukti kontrolē gan pa radio, gan vērojot zvaigznes ar sarežģītu aparātu, ko sauc par zvaigžņu periskopu. Visa informācija līdz raķetēm nonāk automātiski. Tad galvenais šāvējs nospiež pogu, un raķete, saspiesta gaisa dzīta, šaujas augšup cauri ūdenim. Iznākot no ūdens, cietā degviela aizdedzina raķeti un uztur to visu atlikušo ceļu. Ja tā padomā, tas tiešām ir velnišķīgs ierocis. Iedomājies, kā šis sasodītās raķetes jebkurā vietā izšaujas no ūdens un saspridzina kādu galvaspilsētu lupatu lēveros. Mums jau ir sešas tādas zemūdenes un būs vēl citas. Ja tā padomā, nav slikts iebiedēšanas līdzeklis. Neviens nezina, kur tās atrodas un kad var izšaut. Nemaz nelīdzinās raķešu bāzēm un tamlīdzīgām vietām, kuru atrašanos viegli no­teikt un kuras var padarīt rīcībnespējīgas ar vienu vienīgu raķešu vilni.

-  Gan jau atradis kādu veidu, kā tās atrast, - sausi noteica Bonds. - Un, iespējams, dziļi okeānā ierīkota atomiskā dziļumbumba nosūtīs šoka viļņus simtiem jūdžu tālumā un iznīcinās visu milzīgā reģionā. Bet vai tai ir kaut kas mazāks par raķetēm? Ko mēs izmantosim, ja vajadzēs tikt galā ar Disco?

-   Zemūdenei ir sešas torpēdu caurules, un uzdrošinos apgalvot, ka tai ir arī mazāks bruņojums - mašīnpistoles un tamlīdzīgi. Vis­grūtāk būs pierunāt komandieri, lai tās izšauj. Viņam nepatiks doma, ka jāšauj uz neapbru­ņotu civilo jahtu, paklausot pāris neievērojamu personu pavēlēm, no kuriem viens turklāt ir anglis. Ceru, ka viņš no Flotes departamenta saņēmis tikpat pamatīgas pavēles kā mēs abi.

Milzīgā zemūdene vieglītēm atsitās pret pie­stātni. Tika izmestas virves un izlikts alumīnija traps. Vērotāju pūlis, ko apturēja policijas kor­dons, daudzbalsīgi uzgavilēja.

- Iesim nu! - sacīja Leiters. - Ellišķīgi slikts sākums. Mums pa abiem nav pat vienas cepu­res, ko pacelt sveicienam. Tu taisi kniksi, es piesitīšu kāju.

20.

LAIKS PIEŅEMT LĒMUMU

Zemūdene iekšpusē bija neticami ietilpīga, un tās dziļumos veda nevis trepes, bet kāpnes. Nekur neredzēja neko lieku, un inteijera spīdīgais krāsojums sastāvēja tikai no diviem zaļajiem toņiem. Spilgti krāsotie elektrības vadi priecīgi kontrastēja ar gandrīz slimnīcai līdzīgo apdari. Nopakaļ sardzes virsniekam, apmēram divdesmit astoņus gadus vecam vīrietim, viņi nokāpa divus klājus zemāk. Gaiss (temperatūra 70° pēc Fārein- heita un gaisa mitrums 46 %, kā paskaidroja virsnieks) bija brīnišķīgi vēss. Kāpņu pakājē viņš pagriezās pa kreisi un pieklauvēja pie durvīm ar uzrakstu "Komandieris P. Pedersens, SVF".

Kapteinim pēc izskata varēja dot ap četrdes­mit. Viņam bija plata, skandināviska seja un melns, tikko sirmot sācis "ezītis". Gudras, dzirkstošas acis, kas liecināja par labu humora izjūtu, bet bīstama mute un zods. Viņš sēdēja pie metāla galda ar glītās kaudzītēs sakārtotiem dokumentiem un kūpināja pīpi. Viņam priekšā atradās tukša kafijas tase un bloknots, kurā viņš tikko bija rakstījis. Vīrietis piecēlās, paspie­da ienācējiem roku, pamāja uz divu krēslu pusi pie rakstāmgalda un sacīja: - Lūdzu, kafiju, Stenton, vai jūs, lūdzu, neapsēstos?

Izrāvis virsējo lapu no bloknota, viņš to pasniedza pāri rakstāmgaldam.

-   Ārkārtīgi steidzami.

Kapteinis apsēdās.

-  Tātad, džentlmeņi, esiet sveicināti uz klāja! Komandieri Bond, man ir patīkami, ka kuģi apcie­mo Karaliskās flotes loceklis. Vai esat kādreiz bijis uz zemūdenes?

-  Esmu, - sacīja Bonds, - bet tikai kā kravas pārzinis. Dienēju izlūkošanā - Karaliskās flotes speciālajā nodaļā. Tā teikt, šokolādes jūrnieks.

Kapteinis iesmējās.

-  Tas ir labi! Un jūs, mister I>eiter?

-  Nē, kapteini Bet man bija pašam sava zem­ūdene. To darbināja ar kaut ko līdzīgu gumijas pūslim un caurulei. Nelaime tā, ka man nekad neļāva pielaist vannā pietiekami daudz ūdens, lai redzētu, ko tā no tiesas var paveikt.

-   Izklausās gluži pēc Jūras spēku departa­menta. Viņi nekad neļauj man izmēģināt šo kuģi līdz galam. Izņemot vienu reizi, kad bija jāveic izmēģinājums. Katru reizi, kad gribi uzņemt kārtī­gu ātrumu, adatiņa šķērso sasodīto sarkano līniju, ko kāds neģēlis uzkrāsojis uz ciparnīcas. Labi, džentlmeņi, - kapteinis paskatījās uz Leite- ru, - kāds ir rezultāts? Neesmu saņēmis tādus "Pilnīgi slepeni" un "Ārkārtīgi steidzami" plūdus kopš Korejas laikiem. Varu jums pateikt, ka pēdējo ar atzīmi "Personīgi" saņēmu no Jūras spēku priekšnieka. Tajā bija sacīts, ka pāreju jūsu pakļautībā, bet jūsu nāves vai nespējas gadījumā - komandiera Bonda pakļautībā līdz brīdim, kad šovakar pulksten septiņos ierodas admirālis Karlsons. Kas par lietu? Kas notiek? Zinu tikai to, ka uz visiem signāliem ir atzīme "Operācija Pērkonlode". Kas tā par operāciju?

Bondam komandieris Pedersens bija ļoti iepaticies. Viņam patika kapteiņa nepiespiestā izturēšanās, viņa humors un - prātā ienāca vecs flotes teiciens - viņa buras piegriezums jeb ārējais izskats. Kamēr Leiters stāstīja faktus līdz pat Largo amfībijas izlidošanas brīdim pulksten 1.30 un norādījumiem, ko Bonds bija devis Dominikai Vitāli, viņš vēroja kapteiņa patīkamo, labsirdīgo seju.

Leitera balss fonā skanēja klusu trokšņu pavadījums - ģeneratora pastāvīgā, spalgā gaudo­šana, kam pāri klājās mūzikas fons - Ink Spots dziedāja "Man garšo kafija, man garšo tēja". Laiku pa laikam virs kapteiņa rakstāmgalda iesprakšķē- jās komutators un atskanēja mehāniskas balsis:

- Robertss pie galvenā inženiera! Galvenais inženieris izsauc Openšovu! Zilo komandu uz nodalījumu F!

Un no kaut kurienes precīzi ik pēc divām minūtēm atskanēja sūknim līdzīga aparāta šņācieni un burzguļošana. Radās sajūta, it kā viņi būtu iekāpuši vienkārša robota smadzenēs, ko ar nelielu cilvēku līdzdalību darbina hidrau­lika un elektriskie impulsi.

Desmit minūtes vēlāk komandieris Peder- sens atliecās krēslā taisni. Viņš pasniedzās pēc pīpes un izklaidīgi sāka to piebāzt.

- Tas tik ir traks stāsts, - viņš noteica un pasmaidīja. - Savādi, pat ja nebūtu saņēmis signālus no Jūras spēku departamenta, es tam būtu noticējis. Vienmēr esmu domājis, ka kaut kam tādam tuvākajā laikā jānotiek. Nolādēts! Man jāpārvadā raķetes, es komandēju kodol- zemūdeni… Bet tas nenozīmē, ka mani nepār­ņem šausmas, visu to iedomājoties. Man ir sieva un divi bērni, un ari tas biedē. Šie kodolieroči vienkārši ir pārāk bīstami. Jebkurš no šejienes smilšainajiem līcīšiem var turēt ķīlā visas Savienotās Valstis - tikai pavēršot vienu no ma­nām raķetēm uz Maiami. Un te nu es esmu - Pīters Pedersens, trīsdesmit astoņus gadus vecs, varbūt pie pilna prāta, varbūt ne, un manā krājumā ir sešpadsmit tādu raķešu. Pietiekami, lai noslaucītu no zemes virsas gandrīz visu Angliju. Taču, - viņš saņēma kopā uz rakstām­galda gulošās plaukstas, - tas ir tikai starp citu. Šobrīd mums ir viena maza problēmiņa - maza, bet tik liela kā pasaule. Kas tad mums jādara? Ja esmu sapratis pareizi, jūs, džentlmeņi, domājat, ka šis Largo kuru katru brīdi atgriezī­sies savā lidmašīnā ar visām paslēptajām bumbām. Ja viņš ir dabūjis bumbas un gatavo­jas darīt to, ko jūs man teicāt, un es ticu, ka viņš tās ir dabūjis, šī meitene mums par to pazi­ņos. Tādā gadījumā mēs viņu ņemam uz grauda un arestējam vai uzspridzinām viņa kuģi. Pareizi? Taču pieņemsim, ka viņš nav iecēlis bumbas kuģī vai ari kāda iemesla dēļ mēs nesaņemsim zīmi no meitenes. Ko tad mēs darām?

- Mēs viņam sekojam, sēžam cieši uz astes, kamēr izbeidzas noteiktais laiks, kas, skaitot no šā brīža, ir vēl divdesmit četras stundas, - rāmi noteica Bonds. - Tas ir viss, ko varam darīt, neizraisot likuma sargu brēku. Kad laiks būs beidzies, mēs varam nodot visu problēmu mūsu valdību ziņā, lai viņi izlemj, ko darīt ar Disco, nogremdēto lidmašīnu un visu pārējo. Pa to laiku kāds vīriņš ātrumlaivā, par kuru neko neesam dzirdējuši, var būt atstājis vienu no bumbām pie Amerikas krastiem, un Maiami var būt uzgājusi gaisā. Vai ari var atskanēt liels būkšķis kaut kur citur pasaulē. Pagājis pietiekami ilgs laiks, lai izceltu bumbas no lidmašīnas un nogādātu tūkstošiem jūdžu attālumā no šejienes. Jā, tas būtu pārāk slikti, un mēs būtu vainīgi. Taču šajā mirklī mēs esam gluži kā detektīvi, kas novēro cilvēku, kas, viņuprāt, gatavs izdarīt slepkavību. Viņi pat nezina, vai potenciālajam slepkavam ir ierocis vai nav. Detektīvi var vienīgi viņam sekot un gaidīt, kamēr tas patiesi izrauj ieroci no kabatas un nomērķē. Tad un tikai tad detektīvs var šaut uz viņu vai apcietināt.

Bonds pagriezās pret Leiteru.

-  Vai ne tā, Fēliks?

-  Tā iznāk. Un, kaptein, mēs ar komandieri Bondu esam pilnīgi pārliecināti, ka Largo ir īstais un ka viņš tūlīt pat ies uz mērķi. Tāpēc mēs piekritām celt trauksmi un aicināt jūs uz šejieni. Var droši derēt, ka viņš to bumbu uzstā­dīs naktī, un šī nakts ir pēdējā, kas vēl atlikusi. Starp citu, kaptein, vai jums ir tvaiks vai kā to sauc uz kodolzemūdenēm?

-   Ir, un mēs varam doties ceļā kaut vai pēc piecām minūtēm. - Kapteinis pakratīja galvu. -Taču man jums jāsaka slikta ziņa, džentlmeņi. Es vienkārši nevaru iedomāties, kā mēs varētu sekot Disco.

-  Kā tad tā? Jūs taču varat uzņemt nepiecie­šamo ātrumu?! - Leiters pieķēra sevi, ka draudīgi pastiepis roku uz kapteiņa pusi, un steigšus nolaida skatienu.

Kapteinis pasmaidīja.

-  Jādomā gan. Droši vien mēs varam sarīkot labas sacīkstes taisnā gabalā, bet šķiet, ka jūs, džentlmeņi, neesat ņēmuši vērā navigācijas ris­ku šajā okeāna daļā. - Viņš norādīja uz britu admiralitātes karti pie sienas. - Paskatieties! Vai esat kādreiz redzējuši karti ar tik daudziem cipariem? Izskatās pēc izjukuša skudru pūžņa. Tās ir bīstamās vietas, džentlmeņi, un es jums varu pateikt, ka mums būs beigas, ja vien Disco neturēsies pie kāda no dziļūdens kanāliem - pie Okeāna Mēles, Ziemeļrietumu Providensas vai

Ziemeļaustrumu. Viss pārējais apgabals, - viņš pamāja ar roku, - uz kartes varbūt izskatās tādā pašā zilā krāsā, bet pēc ceļojuma jūs sasoditi labi sapratīsiet, ka tā nav tā pati zilā krāsa. Gandrīz viss reģions sastāv no pacēlumiem un šelfiem, virs kuriem ir tikai tris līdz desmit asis ūdens. Ja es būtu pilnīgi traks un meklētu jau­ku, ērtu darbiņu krastā, es izvestu kuģi pa desmit asu dzijumu - ja spētu piekukuļot stūr­mani un nerādīt eholoti apkalpes locekjiem. Taču, ja arī mums uz kartes gadītos labs gabals desmit asu dziļuma, nedrīkst aizmirst, ka karte ir veca, vēl no burinieku laikiem, bet okeāna dibens šajos vairāk nekā piecdesmit gados, kopš zīmēta karte, ir krietni nobīdījies. Tad vēl ir paisumi un bēgumi, kas to pārveido, un koraļļu galvas, ko eholote neuzrāda, kamēr tu nedzirdi lūstošas tilpnes vai dzenskrūves atbalsis. - Kap­teinis atgriezās pie rakstāmgalda. - Nē, džentl­meņi! Largo rīkojies sasodīti gudri, izvēloties šo itāļu kuģi. Jahta ir hidroplāns, un tās iegrime droši vien nav dziļāka par asi. Ja tā izvēlēsies kuģot pa seklumu, mums nebūs ne mazāko izredžu. Un tas ir mans pēdējais vārds. - Kaptei­nis uzlūkoja abus vīrus pēc kārtas. - Vai gribat, lai sazinos ar Jūras spēku departamentu un izsaucu no Loderdeilas forta bumbvedējus? Īle varētu sekot jahtai.

Abi vīrieši saskatījās.

- Jahta kuģos bez ugunīm, - sacīja Bonds. - Atrast to tumsā būs velnišķīgi grūti. Ko tu saki,

Fēliks? Varbūt labāk viņus izsaukt kaut vai tādēļ, lai apsargā Amerikas krastu. Pēc tam, ja kapteinis piekritīs, mēs izvēlēsimies Ziemeļrietumu kanālu. Tas ir, ja Disco kaut kur dosies, un ieradīsimies pie Bahamu raķešu bāzes, kas ir mērķis nr. 1.

Fēlikss Leiters ar kreiso roku noglauda salmu krāsas matu cekulu.

-   Sasodīts, - viņš skaitās. - Pie velna, jā, dro­ši vien! Mēs jau tā izskatāmies pēc muļķiem, ka esam atsaukuši šurp Mantu. Ko gan nozīmē viens bumbvedēju eskadrons? Protams! Mums tikai jāpierāda, ka mūsu nojauta par Largo un Disco ir pareiza. Nāc, saliksim galvas kopā ar kapteini un nosūtīsim signālu, kas neizskatītos pārāk muļķīgs - vienu CIP un vienu tavam šefam. Kādas ir tavas domas par tekstu?

-  Admiralitāte M, ar atzīmi "Operācija Pērkon- lode".

Bonds pārvilka plaukstu sejai.

Ak, Dievs, tas nozīmē iemest kaķi starp ba­ložiem!

Viņš paskatījās uz lielo metāla sienas- pulksteni.

-   Seši. Tātad Londonā ir pusnakts. īstais laiks, lai saņemtu tamlīdzīgu signālu.

Mehāniskā balss mikrofonā pie griestiem ierunājās skaidrāk.

-  Sardzes virsnieks kapteinim. Policijas virs­nieks ar steidzamu ziņu komandierim Bondam.

Kapteinis nospieda slēdzi un teica mikrofo­nā uz rakstāmgalda:

-   Ved viņu lejā! Sagatavojieties doties ceļā! Sagatavo komandu izbraukšanai!

Pārliecinājies, ka saprasts, kapteinis atlaida slēdzi un uzsmaidīja Bondam un Leiteram.

-  Kā sauca to meiteni? - viņš vaicāja Bondam. - Domino? Jā, Domino ir labs vārds.

Durvis atvērās. Policijas kaprālis ar noņem­tu cepuri sastinga miera stājā uz metāla grīdas un pastiepa stīvu roku. Paņēmis aploksni, Bonds to atgrieza vajā. Pārlaidis skatienu ar zīmuli rakstītajai piezīmei, ko bija parakstījis policijas komisārs, viņš bezkaislīgā balsī nola­sīja to skaļi:

LIDMAŠĪNA ATGRIEZĀS 17.30 PUNKTS IECELTA KUĢĪ PUNKTS DISCO IZBRAUCA 17.55 PILNĀ ĀTRUMĀ PUNKTS KURSS UZ ZIEMEĻ­RIETUMIEM PUNKTS MEITENE PĒC UZKĀP­ŠANAS UZ KUĢA NEPARĀDĪJĀS ATKĀRTOJU NEPARĀDĪJĀS PUNKTS

Aizņēmies no kapteiņa signālveidlapu, Bonds uzrakstīja atbildi:

MANTA MĒĢINĀS SEKOT PA ZIEMEĻRIE­TUMU PROVIDENSAS KANĀLU PUNKTS JŪRAS SPĒKU DEPARTAMENTAM LŪGTS IZSŪTĪT BUMBVEDĒJU ESKADRONU NO LAUDERDEI- LAS FORTA SADARBĪBAI DIVSIMT JŪDŽU RĀDIUSĀ NO FLORIDAS PIEKRASTES PUNKTS MANTA UZTURĒS SAKARUS AR VINDZORAS LIDLAUKA GAISA KONTROLI PUNKTS JŪRAS SPĒKU DEPARTAMENTS UN ADMIRALITĀTE INFORMĒTI PUNKTS LŪDZU INFORMĒT

GUBERNATORU ARI ADMIRĀLI KARLSONU UN BRIGADIERI FEIRČAILDU KAD IERADĪSIES.

Parakstījis ziņojumu, Bonds padeva to kap­teinim, pēc tam Leiteram, kuri ari parakstījās. Bonds ielika ziņojumu aploksnē un iedeva kap­rālim, kas eleganti pagriezās un, klaudzinādams smagajos zābakos ieautās kājas, izgāja no telpas. Kad durvis aiz viņa aizvērās, kapteinis nospieda komutatora pogu. Devis pavēli doties ceļā, ieturot kursu uz ziemeļiem ar desmit mezglu ātrumu stundā, viņš izslēdza komuta­toru. īsajā klusuma brīdi bija dzirdami neskaidri fona trokšņi, cauruļu un bocmaņa svilpieni, klusas mehāniskas gaudas un skrie­nošu kāju duna. Zemūdene viegli drebēja.

- Tā, lūk, džentlmeņi, - klusi noteica kaptei­nis. - Es gribētu, lai putniņš, ko ķeram, nebūtu tik neaprēķināms un gaisīgs. Bet es ar prieku jums palīdzēšu. Tagad parunāsim par signālu.

Tikai pusapzināti pievērsies signāla tekstam, Bonds sēdēja un raizējās par komisāra ziņojuma jēgu un Domino. Nebija labi. Izskatījās, ka lidma­šīna nebija atgriezusies ar abām vai vismaz vienu no bumbām, un tādā gadījumā Mantas un bumb­vedēju mobilizācija bija visai bezjēdzīgs drošības pasākums, ko neattaisnoja nekādi pierādījumi. Varēja gadīties, ka Vindicator nogremdējusi un bumbas paņēmusi pavisam cita grupa, un, kamēr viņi dzinās pakaļ Disco, SPEKTRS varēja dar­boties pilnīgi netraucēti. Taču Bonda intuīcija nepieļāva tādu iespēju. Kā aizsegs viss Disco-

Largo uzvedums bija simtprocentīgi drošs. Tas bija visos aspektos nevainojams. Ar to pietika, lai modinātu Bonda aizdomas. Tik iespaidīgu intrigu varēja apslēpt vienīgi nevainojams aizsegs, pārdomāts līdz vispēdējam sīkumam. Largo va­rēja vienkārši pateikt, ka dodas meklēt bagātības, un viss līdz pat tādam sīkumam kā pēdējā mirklī izsūtīta lidmašīna, lai, piemēram, apskatītos, vai tuvumā nav kādas zvejas laivas, iederējās šajā sižetā. Taču tikpat labi viņš varēja izbraukt ar jahtu, lai izliktu bumbu, uzstādot laika degli varbūt uz dažām stundām pēc noliktā laika, lai paspētu to atgūt vai iznīcināt, ja Anglija un Amerika pēdējā brīdī piekristu maksāt izpirkumu, un nokļūt pietiekami tālu no bīstamās zonas, lai izvairītos no eksplozijas un nodrošinātu sev alibi. Bet kur bija palikusi bumba? Vai tā būtu nogādā­ta ar lidmašīnu uz jahtas, bet Domino kaut kādu iemeslu dēļ nebija spējusi iznākt uz klāja un dot norunāto zīmi? Vai arī to bija paredzēts paņemt pa ceļam uz mērķi? Gan vienā, gan otrā gadījumā varēja kuģot uz rietumiem no Naso, dodoties cauri Berijailendas kanālam, varbūt uz Ziemeļrietumu bākas pusi. Nogrimusī lidmašīna gulēja rietumos, uz dienvidiem no Bimini, tāpat rietumos atradās Maiami un citi iespējamie uz­brukuma mērķi Amerikas piekrastē. Vēl pastāvēja iespēja, ka, izbraukusi cauri kanālam, Disco spēji nogriežas uz ziemeļiem un, veikusi kādas piecdesmit jūdzes šelfa ūdeņos, kas liegtu iespēju sekot, atgriežas Ziemeļrietumu Providensas kanālā un taisnā ceļā dodas uz Lielajām Bahamu salām un raķešu bāzi.

Mocīdamies neizlēmībā un bailēs, ka viņi ar Leiteru padara sevi par lielākajiem muļķiem visā pasaulē, Bonds piespieda sevi paskatīties acīs vienam noteiktam faktam - viņš, Leiters un Manta bija uzsākuši traku avantūru. Ja bumba atrodas uz jahtas, ja Disco nogriežas uz zieme­ļiem un dodas uz Lielajām Bahamu salām un raķešu bāzi, tad Manta, pilnā ātrumā braucot pa Ziemeļrietumu kanālu, varēja paspēt to pār­ķert.

Bet ja nu aprēķinos pieļauta kļūda un Domino vienkārši nav varējusi dot signālu? Kas ar viņu noticis?

21.

ĻOTI MAIGI, ĻOTI LĒNI

Disco kā torpēda traucās pāri jūras zilajam spogulim, atstājot aiz sevis dziļas, putojošas pēdas. Lielajā Largo kajītē valdīja klusums, dobji dunēja tikai dzinēji, un klusi tinkšķēja glāzes uz galdiņa. Lai gan drošības apsvērumu dēļ pār iluminatoriem bija nolaistas žaūzijas, telpu, nokarādamās no griestiem, apgaismoja viena pati navigācijas laterna. Nespodrajā, sarkanajā gaismā bija saskatāmas divdesmit pie gara galda sēdošu vīriešu sejas, un sarkanīgā atblāzma, metot melnas ēnas to vaibstos, radīja līdzību ar sazvērestību ellē.

Sāka runāt galda galā sēdošais Largo, kura seju, par spīti gaisa kondicionētājam, klāja svied­ri. Viņa balss bija sasprindzinājumā aizsmakusi un nervoza.

-   Man jāziņo, ka uz jahtas ir ārkārtas stāvok­lis. Pirms pusstundas nr. 17 atrada mis Vitāli uz aizmugurējā klāja. Viņa stāvēja un kaut ko darīja ar fotoaparātu. Kad nr. 17 tuvojās, viņa izlikās, ka fotografē Palmiru, lai gan nebija noņēmusi no objektīva drošības vāciņu. Nr. 17 radās aizdomas. Viņš man ziņoja par notikušo. Es nokāpu lejā un aizvedu mis Vitāli uz viņas kajīti. Viņa man preto­jās. Viņas izturēšanās man šķita aizdomīga. Biju spiests viņu nomierināt ar dažiem skarbiem paņē­mieniem. Es paņēmu fotoaparātu un to izpētīju.

Largo bridi klusēja.

-   Fotoaparāts bija viltojums, - viņš klusi sacī­ja. -Tajā slēpās Geigera skaitītājs. Dabiski, ka tas reģistrēja vairāk nekā 500 milirentgenu. Es Jāvu viņai atgūt samaņu un nopratināju. Viņa atteicās runāt. Ar laiku es piespiedīšu, lai viņa visu izstās­ta, un pēc tam viņa tiks iznīcināta. Bija laiks doties cejā. Atjaunojis viņai bezsamaņas stāvokli, es cieši piesēju viņu pie kojas. Tagad esmu sasau­cis šo sapulci, lai iepazīstinātu jūs ar notikušo, par ko esmu jau ziņojis nr. 2.

Largo apklusa. Ap galdu atskanēja draudī­ga, aizkaitināta ņurdoņa. Nr. 14, viens no vācie­šiem, caur zobiem noprasīja:

-   Un kas par to, mister nr. 1, bija sakāms nr. 2?

-    Viņš teica, ka mums jāturpina iesāktais. Viņš teica, ka visa pasaule ir pilna ar Geigera skaitītājiem, kas mūs meklē. Pret mums ir mobilizēti visas pasaules slepenie dienesti. Iespējams, ka kādam tipam, varbūt policijā, bija pavēlēts pārbaudīt radiāciju uz visiem kuģiem, kas atrodas ostā. Varbūt mis Vitāli piekukuļo­juši, lai viņa ienestu skaitītāju kuģi. Taču nr. 2 sacīja, ka, tiklīdz būsim nogādājuši ieročus mērķa zonā, vairs ne no kā nebūs jābaidās. Esmu licis radistam pārbaudīt, vai ēterā nav jaušama kāda neparasta kustība starp Naso un piekrasti. Sazināšanās blīvums ir normāls. Ja mūs turētu aizdomās, Naso būtu pārpludināta ar signāliem no Londonas un Vašingtonas. Taču viss ir kluss. Tāpēc operācija norisēs, kā plā­nots. Kad būsim tikuši labi tālu, izmetīsim jūrā ieroča svina apvalku. Svina apvalkā atradīsies Vitāli jaunkundze.

-Taču jūs vispirms izdibināsiet patiesību no šīs sievietes? - neatlaidās nr. 14. - Runājot par mūsu nākotnes plāniem, nav patīkami domāt, ka mūs tur aizdomās.

-   Nopratināšana sāksies tūlīt pēc sapulces. Ja gribat zināt manas domas, tad iesaistīti var būt abi vīrieši, kas vakar ieradās uz kuģa, - Bonds un Larkins. Varbūt viņi ir slepenie aģenti. Tā saucamajam Larkinam bija fotoapa­rāts. Es to tuvāk neapskatīju, bet aparāts bija līdzīgs tam, kas atrasts pie mis Vitāli. Es vainoju sevi, ka nebiju piesardzīgāks ar šiem vīriešiem.

Taču viņu stāsts bija pārliecinošs. Rīt no rīta atgriežoties Naso, mums jābūt piesardzīgiem. Vitāli jaunkundze būs pārkritusi pār bortu. Es izstrādāšu plānu. Notiks izmeklēšana. Tas būs kaitinoši, bet ne vairāk. Mūsu liecinieki būs ne­satricināmi. Būs prātīgi kā papildu alibi mūsu nakts braucienam izmantot monētas. Nr. 5, vai monētu stāvoklis ir apmierinošs?

- Ne vairāk kā adekvāts, - prātīgi atteica nr. 5, fiziķis Koce. - Taču tās izturēs pārbaudi, pedantisku pārbaudi. Monētas ir autentiski septiņpadsmitā gadsimta sākuma dubloni un reāli. Jūras ūdenim nav liela iespaida uz zeltu un sudrabu. Esmu ņēmis talkā nedaudz skā­bes, lai pastiprinātu eroziju. Protams, monētas vajadzēs nodot izmeklētājam un teikt, ka tās ir daja no atrastajiem dārgumiem. Lai tās novērtētu, būs vajadzīgs daudz lielāks eksperts nekā viņš vai tiesa. Neviens nespiedīs atklāt dārgumu atrašanās vietu. Iespējams, mēs varam minēt ūdens dziļumu, teiksim, desmit asis - un vārdā nenosauktu rifu. Es neredzu, kā mūsu teikto varētu apgāzt. Ap rifiem ūdens bieži vien ir ļoti dziļš. Varēja gadīties, ka mis Vitāli radās problēmas ar akvalangu, un viņa redzēta nozūdam pāri dziļai nogāzei, kur mūsu eholote uzrādīja simts asu dziļumu. Mēs visiem spēkiem pūlējāmies viņu atrunāt no līdzdalības dārgumu meklēšanā. Taču viņa bija pieredzējusi peldētā­ja. Viņa tik ļoti mīlēja romantiku. - Nr. 5 paplēta rokas. - Tāda rakstura negadījumi notiek bieži.

Katru gadu cilvēki zaudē dzīvibu peldoties. Mēs uzsākām pamatīgu meklēšanu, bet gadījās haizivs. Pārtraukuši dārgumu meklējumus, mēs atgriezāmies Naso, lai ziņotu par notikušo traģēdiju. - Nr. 5 apņēmīgi pakratīja galvu. - Es neredzu iemeslu, kāpēc mums vajadzētu baidīties. Taču es atbalstu nepieciešamību veikt visstingrāko izmeklēšanu. - Nr. 5 pieklājīgi pa­grieza galvu uz Iorgo pusi. - Elektrībai ir izman­tojums, ko es labi pārzinu. Cilvēka ķermenis tam nespēj pretoties. Ja varu būt noderīgs…?

Largo balss skanēja tikpat pieklājīgi. No ma­las varētu likties, ka viņi apspriežas, kā palīdzēt pasažierim, kas cieš no jūras slimības.

- Paldies! Manā rīcībā ir pārliecināšanas līdzekļi, kas līdz šim sevi attaisnojuši. Bet, ja gadījums būs sevišķi smags, es katrā ziņā jūs pieaicināšu. - Largo pārlaida skatienu rubīnsar- kanajām, ēnu apņemtajām sejām. - Tagad īsu­mā pārrunāsim pārējo. - Viņš ieskatījās pulkstenī. - Pašlaik ir pusnakts.^ Sākot no pulksten trijiem, gaidāmas divas stundas mēnesnīcas. Pirmā gaisma sāks aust tūlīt pēc pulksten pieciem. Tādējādi operācijas izpildei atliek divas stundas. Ejot pēc kursa, mēs ieradīsimies Vestendā no dienvidiem. Tas ir parastais kuģu ceļš uz salām, un, ja ari raķešu bāzes radars ievēros mūsu tālāko pārvietošanos uz mērķa zonu, viņi pieņems, ka mēs esam jahta, kas nedaudz novirzījusies no kursa. Mēs noenkurosimies precīzi trijos, un peldētāju komanda pametis kuģi pusjūdzes attālumā no bumbas novietošanas vietas. Piecpadsmit no jums, kas būs šis komandas locekli, kā iepriekš runāts, peldēs izkārtojušies lokveidā, turot platformu ar sliecēm un raķeti loka centrā. Izkārtojums stingri jāievēro, lai kāds nejauši nenoklīstu. Zilajam lukturim uz manas mugu­ras vajadzētu kalpot par pietiekami spēcīgu bāku, bet, ja kādam gadās apmaldīties, viņš atgriežas pie kuģa. Vai sapratāt? Pirmais eskorta uzdevums ir uzmanīties no haizivīm un barakudām. Es vēlreiz atgādināšu, ka jūsu iero­ču diapazons nav daudz lielāks par divdesmit pēdām un ka zivīm jātrāpa galvā vai tūlīt aiz tās. Katram, kas gatavojas šaut, par to jābrīdina savs kaimiņš, kas tad apstājas un ir gatavs, ja nepieciešams, raidīt papildu šāvienu. Tomēr vienam šāvienam vajadzētu būt pietiekamam, lai kurare, kā esam informēti, neietekmētu mūsu pārvietošanos pa ūdeni. Pats galvenais, - Largo apņēmīgi salika rokas sev priekšā uz galda, - pirms šaušanas neaizmirstiet noņemt no stobra aizsargvairodziņu. - Largo pacēla uz augšu plaukstas. - Jūs man piedosiet, ka atkār­toju šis patiesības. Mēs esam daudzkārt vingri­nājušies līdzīgos apstākļos, un es ticu, ka viss būs labi. Taču zemūdens apvidus būs nepazīs­tams, un deksedrina tablešu iedarbība - tās izsniegs peldētājiem tūlīt pēc šīs sapulces - ir paredzēta, lai aktivizētu nervu sistēmu un celtu izturību un drosmi. Tāpēc mums visiem jābūt gataviem negaidītajam un jāzina, kā tādā gadījumā rīkoties. Vai ir vēl kādi jautājumi?

Kad pirms daudziem mēnešiem Parīzē ope­rāciju vēl tikai plānoja, Blofelds bija brīdinājis Largo, ka nepatikšanas, ja tādas gaidāmas no viņa komandas locekļiem, var sagādāt abi krievi, bijušie SMERSH biedri, nr. 10 un nr. 11. "Konspirācija," bija teicis Blofelds, "viņiem ir asinīs. Roku rokā ar konspirāciju iet aizdomī­gums. Šie abi vīri vienmēr prātos, vai viņi nav kādas aizmugurējas intrigas objekti - vai viņiem neuzdos visbīstamāko darbu, vai viņus nepa­darīs par grēkāžiem, nododot policijai, vai viņus nenogalinās, lai nozagtu viņu peļņas daļu. Viņi slieksies ziņot par saviem kolēģiem un vienmēr cels iebildumus pret jau saskaņotiem plāniem. Viņiem šķitīs, ka acīmredzams plāns, paveicams uzdevums, ir izvēlēts kaut kādu no viņiem slēptu iemeslu dēļ. Viņus pastāvīgi vajadzēs pārliecināt, ka nekas netiek slēpts, bet, kad viņi būs piekrituši izpildīt pavēles, viņi izpildīs tās pedantiski un nedomājot par personīgo drošību. Šādi vīri, pat neņemot vērā viņu īpašos talantus, ir tā vērti, lai viņus paturētu komandā. Taču tu, lūdzu, atceries, ko es teicu, un, ja radīsies nepa­tikšanas, ja viņi mēģinās sēt neuzticību ko­mandā, tev jārīkojas ātri un nežēlīgi. Nedrīkst pieļaut, ka komandu pārņem neuzticības un lojalitātes trūkuma tārpi. Tie ir iekšējie ienaid­nieki, kas var iznīcināt pat pedantiskākos plānus."

Ierunājās nr. 10, reiz slavenā SMERSH tero­rists, vārdā Streļiks. Viņš sēdēja divu krēslu atstatumā, Largo kreisajā pusē. Viņš neuzrunā­ja Largo, bet visus klātesošos.

- Biedri, es domāju par interesantajām lie­tām, ko pastāstīja nr. 1, un es sev saku, ka viss ir lieliski noorganizēts. Es ari domāju, ka šī operāci­ja būs loti izdevusies un ka nebūs nekādas vaja­dzības uzspridzināt otro bumbu, lai iznīcinātu mērķi nr. 2. Man ir daži šo salu apraksti, un no "Burātāja (nr. 10 radās grūtības ar šā vārda izru­nu) rokasgrāmatas pa Bahamu salām" es uzzinā­ju, ka netālu no mūsu mērķa atrodas liela, jauna viesnīca, ap kuru plešas pilsētiņa. Tādējādi es vēr­tēju, ka ieroča nr. 1 sprādziens, iespējams, iznīci­nās ap diviem tūkstošiem cilvēku. Manā zemē divi tūkstoši cilvēku nav pārāk liels zaudējums salīdzinājumā ar svarīgu raķešu bāzi, un viņu nāvi Padomju Savienībā neuzskatītu par sevišķi nozīmīgu. Es domāju, ka Rietumos tas būs citādi un ka šo cilvēku iznīcināšana un dzīvu palikušo glābšana būs izšķirošs moments, kas mudinās nekavējoties piekrist mūsu noteikumiem, lai paglābtu no iznīcināšanas mērķi nr. 2. Tādējādi, biedri, - monotonā, bezkaislīgā balss kļuva mazliet dzīvāka, - es sev saku, ka nieka divdesmit četru stundu laikā mūsu pūles būs galā un lielā balva būs mūsu rokās. Biedri, - sarkanmelnās ēnas pārvērta viņa saspringto smaidiņu draudīgā grimasē, - kad tik liela nauda ir rokas stiepiena attālumā, man prātā ienāca pavisam nenozīmīga doma. - (Largo iebāza roku kabatā un noņēma drošinātāju savam mazajam 25. kalibra koltam.) - Un es neizpildītu pienākumu pret savu krievu biedru, ja nedalītos šajā domā ar jums, tajā pašā laikā prasot iecietību pret, iespējams, nepamato­tām aizdomām.

Iestājās dziļš, varētu teikt, ļaunu vēstošs klusums. Visi šie vīrieši bija bijuši slepenie aģenti vai konspiratori. Viņi pazina dumpības smaku, tuvojošos neuzticības ēnu. Ko nr. 10 zina? Ko viņš grasās izpaust? Ikviens no vīriem sagatavojās aši izlemt, kurā virzienā lēkt, kad kaķis tiks izlaists no maisa. Largo izvilka ieroci no kabatas un turēja pie ceļgala.

-   Pavisam drīz pienāks bridis, - vērodams pretī sēdošo vīriešu sejas, lai paredzētu viņu reakciju, turpināja nr. 10, - kad piecpadsmit no mums atstās piecus biedrus un sešus apakš- agentus uz kuģa un izies jūrā, - viņš pamāja ar roku pret kajītes sienu, - tumsā, vismaz pus­stundas peldējuma attālumā no kuģa. - Balsī iezagās viltība. - Kas notiks, ja kuģī palikušie aizkugos projām, atstājot mūs ūdenī?

Ap galdu sākās sakustēšanās un atskanēja balsu murdoņa. Nr. 10 pacēla plaukstu.

-   Es domāju - smieklīgi. Bez šaubām, tā domājat ari jūs, biedri. Bet mēs esam cits cita vērti. Mēs pazīstam nevēlamas tieksmes, kas var pārņemt pat vislabākos draugus, kad uz spēles likta tik liela nauda. Un, biedri, kad mēs piecpadsmit būsim pagalam, cik daudz vairāk paliks atlikušajiem, kad viņi izstāstīs nr. 2 savu stāstu par cīņu ar haizivīm, kurā mēs esam gājuši bojā?

-  Un ko tu iesaki, nr. 10? - klusi vaicāja Largo.

Nr. 10 pirmo reizi palūkojās pa labi. Viņš nevarēja saskatīt izteiksmi Largo skatienā. Viņš atbildēja sarkani melnajam sejas blāķim. Viņa balsī skanēja stūrgalvība.

-   Es iesaku atstāt uz kuģa pa vienam locek­lim no katras nacionālās grupas, kas aizstāvētu citu šās nacionālās grupas locekļu intereses. Tas samazinātu peldētājus līdz desmit cilvēkiem. Tādējādi tie, kas piedalās šajā bīstamajā pasā­kumā, darītu to ar lielāku entuziasmu, zinot, ka nekas tamlīdzīgs, kā es pieminēju, nevar notikt.

Largo balss bija pieklājīga, bezkaislīga.

-   Man ir viena īsa un vienkārša atbilde uz tavu priekšlikumu, nr. 10, - viņš sacīja.

Gaisma sarkani atspīdēja uz metāla īkšķa, kas izspraucās no lielās plaukstas. Trīs lodes tik aši ietriecās krieva sejā, ka trīs eksplozijas, trīs spilgtie uzliesmojumi gandrīz izskatījās kā viens. It kā atvairot lodes, nr. 10 vāri pacēla gaisā abas plaukstas, noraustījās, atsizdamies ar vēderu pret galda malu, un atmuguriskā kritienā smagi sabruka uz grīdas.

Largo pielika pie nāsīm ieroča stobru un, kustinot šurpu turpu, eleganti paostīja kā izsmalcināta parfīma pudelīti. Viņš klusējot nopētīja vienu seju rindu, pēc tam - otru.

Visbeidzot klusi teica:

-   Līdz ar to sapulce uzskatāma par slēgtu. Visi biedri tiek lūgti atgriezties kajītēs un vēl pēdējo reizi pārbaudīt savu aprīkojumu. Pārtiku turpmāk var saņemt virtuvē. Tie, kas vēlēsies, varēs dabūt ari vienu glāzi alkohola. Es norīko­šu divus apkalpes locekļus, lai parūpējas par mirušo nr. 10. Paldies.

Palicis viens, Largo piecēlās kājās, izstaipī­jās un plati jo plati nožāvājās. Pēc tam piegāja pie galdiņa, atvēra atvilktni un izņēma kārbu Corona cigāru. Izvēlējies vienu, ar riebumu to aizsmēķēja. Pēc tam izņēma aizvērtu sarkanu gumijas trauku ar ledus gabaliņiem un, izgājis pa durvīm, devās uz Domino Vitāli kajīti.

Viņš atvēra durvis, iegāja un aizslēdza tās sev aiz muguras. Ari šeit no griestiem nokarājās sarkana spuldzīte. Zem tās uz divvietīgās kojas kā jūraszvaigzne gulēja meitene, kuras potītes un delnas bija piesietas četriem metāla stūriem zem matrača. Nolicis ledus kārbu uz kumodes, Largo tai blakus uzmanīgi nolika cigāru, tā, lai kvēlošā ogle nesabojātu pulējumu.

Meitenes acis, viņu vērojot, pustumsā spī­dēja kā sarkani punkti.

-  Mana mīļā, - sacīja Largo, - es esmu guvis lielu prieku, lielu baudu no tava auguma. Bet, ja tu nepastāstīsi, kas tev iedeva to aparātu, ko tu atnesi uz kuģa, es būšu spiests tev sagādāt lielas sāpes. Tās tiks sagādātas ar šiem diviem vienkāršajiem instrumentiem.

Viņš pacēla cigāru un uzpūta tā galam, līdz tas spoži iekvēlojās.

-  Šis domāts karstumam, bet ledus gabali - aukstumam. Prasmīgi izmantoti, tas ir, tā, kā tos izmantošu es, šie instrumenti atstās neizbē­gamu iespaidu, liekot tavai balsij - pēc tam, kad būs rimušies kliedzieni - runāt un runāt patiesī­bu. Nu tad tā. Kuru izvēlēsimies?

Meitenes balsī skanēja negants naids.

-  Tu nogalināji manu brāli, - viņa sacīja, - un tagad tu nogalināsi mani. Lai tev veicas! Tu jau pats esi pa pusei miris. Kad pienāks laiks mirt pavisam, un tas būs pavisam drīz, es lūgšu Dievu, lai tavas ciešanas būtu simtreiz lielākas nekā mums abiem kopā.

Largo smiekli atgādināja īsu, aizsmakušu rējienu. Piegājis pie kojas malas, viņš sacīja:

-   Ļoti labi, mana mīļā. Jāpaskatās, ko mēs ar tevi varam darīt. Ļoti maigi un ļoti, ļoti lēni.

Pieliecies viņš aizāķēja pirkstus aiz Domino kleitas izgriezuma un krūštura aizdares. Ļoti lēni, bet ar milzīgu spēku viņš pārrāva apģērbu visā garumā. Pēc tam, atmetis malā auduma gabalus, viņš atsedza meitenes spīdīgo augumu. Uzmanīgi un domīgi to nopētījis, viņš piegāja pie kumodes un paņēma cigāru un ledus trauku, tad atgriezās un ērti iekārtojās uz kojas malas.

Pēc tam viņš ievilka dūmu, nokratīja pelnus uz grīdas un pieliecās tuvāk.

22. pa pĒdĀm

Mantas uzbrukuma centrā valdīja dziļš klusums. Stāvot aiz vīra pie eholotes, kapteinis Pedersens laiku pa laikam izmeta pār plecu kādu Bondam un Leiteram domātu piezīmi. Abi vīrieši bija apsēdināti audekla krēslos labi tālu no dziļu­ma un ātruma mērītājiem, kas bija piesegti tā, ka tikai navigācijas komanda varēja nolasīt mērījumus. Šie trīs vīrieši sēdēja cits citam blakus uz polsterētiem sarkanas ādas un alumīnija sēdekļiem un rīkojās ar stūri, kompasu un citiem navigācijas rīkiem tā, it kā viņi būtu gaisa lainera piloti. Kapteinis pameta eholoti un piegāja pie Bonda un Leitera. Viņš mundri pasmaidīja.

- Trīsdesmit asis, un tuvākā saliņa ir jūdzi uz rietumiem. Tagad mums ir brīvs ceļš līdz pat Lielajai Bahamu salai. Turklāt mēs esam uzņē­muši labu ātrumu. Ja tā turpināsim, mums priekšā apmēram četras stundas ilgs ceļš. Pie Lielās Bahamu salas nonāksim aptuveni stun­du pirms ausmas. Ko jūs teiktu par nelielu maltīti un atpūtu? Radars vismaz stundu neko nerādīs - Berijailendas aizpildīs ekrānu, kamēr būsim tikuši tām garām. Tad seko viens liels jautājums. Kad būsim tikuši tām garām, vai ieraudzīsim, ka viena no vismazākajām saliņām ir atrāvusies no pārējām un ātrā gaitā dodas uz ziemeļiem paralēli mūsu kursam? Ja mēs to ieraudzīsim uz ekrāna, tā būs Disco. Tādā gadījumā mēs ienirsim. Jūs dzirdēsiet trauk­smes signālu. Taču jūs varat vienkārši pagriez­ties uz otriem sāniem un pagulēt vēl mazliet. Ne­kas nevar notikt, kamēr nebūs pilnīgi skaidrs, ka jahta atrodas mērķa zonā. Tad mums atkal vajadzēs domāt.

Kapteinis devās uz kāpņu pusi.

-  Vai neiebildīsiet, ka eju pa priekšu? Sargiet galvas no caurulēm! Šajā kuģa daļā nav daudz plašuma.

Bonds un Leiters sekoja viņam pa eju uz labi apgaismotu ēdamistabu, kur krēmkrāsas sienas sedza paneļi sārtos un zaļos pasteļtoņos. Viņi apsēdās pie viena no plastikāta galdiem pa gaba­liņu no citiem virsniekiem un vīriem, kas ziņkāri aplūkoja abas civilpersonas. Kapteinis pamāja ar roku uz sienu pusi.

-    Nelielas pārmaiņas pēc vecā kaujas kuģa pelēkuma. Jūs būsiet pārsteigti, uzzinot, cik daudz gudru prātu strādā pie šo kuģu dizaina. Tā jābūt, ja gribat, lai apkalpe saglabā možu garu, kad kuģis pavada zem ūdens mēnesi un vairāk. Psihologi neiesaka mums visu krāsot tikai vienā krāsā - visur vajadzīgi kontrasti, citādi cilvēku acis pārņemot apātija. Šajā zālē skatās kino, tele­vīziju, rīko kribidža turnīrus, bingo. Dievs vien zina ko! Visu, kas palīdz vīriem no dežūrām brīvajā laikā cīnīties ar garlaicību. Un jūs ievēro­siet, ka nekur nav jūtamas ne ēdiena, ne mašīnu smaržas. Tās iznīcina elektrostatiskie filtri, kas izvietoti visā kuģī. - Ieradās stjuarts ar ēdienkarti.

- Nu tad ķersimies pie lietas. Es ņemšu ceptu Virdžīnijas šķiņķi ar sarkano grāviju, ābolu pirā- gu ar saldējumu un aukstu kafiju. - Viņš pagrie­zās pret Bondu. - Tiklīdz tieku projām no ostas, man uzrodas apetīte. Ziniet, kapteinis ienīst nevis jūru, bet sauszemi.

Bonds pasūtīja vēršaci ar rudzu grauzdiņu un kafiju. Viņš bija pateicīgs kapteinim par mundro tērzēšanu, bet pats nejutās izsalcis. Viņu neatstāja urdošs sasprindzinājums. Tas atlaidīsies tikai tad, kad radars būs uztvēris Disco un pavērsies izredzes rīkoties. Turklāt bažas par visu operāciju pastiprināja raizes par meiteni. Vai viņš darīja pareizi, uzticot viņai tik daudz patiesības? Vai meitene viņu nav nodevusi? Vai viņa pieķerta? Vai viņa vairs ir dzīva? Bonds dzēra atdzesēto ūdeni un klausījās kapteiņa stāstā, kā ledus gabalus un ūdeni destilē no jūras ūdens.

Visbeidzot možā, nepiespiestā saruna sāka viņu kaitināt.

- Atvainojiet, kaptein, - viņš sacīja, - bet vai es drīkstētu jūs uz bridi pārtraukt un padomāt par to, ko mēs darīsim, ja mūsu pieņēmumi izrādīsies pareizi un mēs panāksim Disco pie Lielās Bahamu salas? Es īsti nevaru izdomāt, kādam jābūt mūsu nākamajam solim. Man ir dažas idejas, bet kas, jūsuprāt, būtu pareizāk - mēģināt nokļūt tai blakus un pārņemt savā rīcībā vai ari vienkārši uzspridzināt?

Kapteiņa skatienā atspoguļojās neizpratne.

-    Es, zināt, to biju atstājis jūsu ziņā, puiši. Jūras spēku departaments teic, ka man jāklausa jūsu pavēlēm. Es esmu tikai šoferis. Jūs man teiksiet, kas jums padomā, un es ar prieku izpildīšu visu, ko liksiet, kamēr vien tas neap­draudēs manu kuģi… - Viņš pasmaidīja. - Tas ir, pārāk neapdraudēs. Galu galā, ja Jūras spēku departaments runā nopietni, un, spriežot pēc jūsu ziņojuma par šo operāciju, tas tā ir, ari kuģa drošībai nav izšķirošas nozīmes. Kā jau teicu jums augšā, uzbrukumu centrā, es saņēmu mū­su signāla apstiprinājumu un pilnīgu atbalstu mūsu iecerētajam rīcības virzienam. Vairāk man neko nevajag. Tagad runājiet jūs.

Atnesa ēdienu. Pabikstījis savu vēršaci, Bonds to pastūma malā. Viņš aizsmēķēja.

-   Labi, es nezinu, ko tu esi izdomājis, Fēliks, - viņš sacīja, paskatīdamies uz I^eiteru, - bet, lūk, kā es redzu ainu, ko varam ieraudzīt ap pulksten četriem no rīta, tas ir, ja pareizs ir mūsu pieņē­mums, ka Disco pa seklumu kuģojusi uz ziemeļiem Berijailendu aizsegā, lai pēc tam kaut kur raķešu bāzes rajonā tuvotos Lielajai Bahamu salai. Tātad, sekojot šim pieņēmumam, es esmu kārtīgi izpētījis kartes, un man šķiet - ja viņi do­mā uzstādīt to bumbu pēc iespējas tuvāk mērķim, tad jahtai jāizmet enkurs apmēram pusjūdzi no krasta, aptuveni desmit asu dziļumā un jānogādā bumba vēl kādu pusjūdzi tuvāk mērķim, jāuzstāda tā kādu divpadsmit pēdu dziļumā, jāieslēdz laika mehānisms un jātiek pēc iespējas ātrāk projām. Tādas ir manas domas. Gaismai austot, jahta būs gabalā, un ap Vestendu, cik noprotu no loča stāstītā, braukā papilnam jahtu. Protams, bāzes radars to uztvers, taču Disco būs tikai viena no daudzām jahtām. Pieņemot, ka bumba uzstādīta uz divpadsmit stundām, kas Largo atlikušas līdz noteiktajam laikam, viņš mierīgi var atgriezties Naso vai aizkugot divreiz tālāk, ja vēlas. Varu derēt, ka viņš atgriezīsies Naso ar visu savu stāstu par bagātību meklēšanu un gaidīs turpmākos rīkojumus no SPEKTRA.

Bonds apklusa. Viņš izvairījās no Leitera skatiena.

-   Tas ir, ja vien viņam nav izdevies dabūt informāciju no meitenes.

-  Pie velna! - kategoriski noteica I^eiters. - Es neticu, ka tā meitene runās. Viņa ir siksta meiča. Un ja ari viņa runā? Largo tikai jāpārmet viņa pāri bortam ar kādu smagumu kaklā un jāpasaka, ka, meklējot bagātības, viņai radās problēmas ar akvalangu vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņš pavisam noteikti atgriezīsies Naso. Šā cilvēka aizsegs ir tikpat stabils kā J. P. Morgans un kompānija.

Kapteinis viņu pārtrauca.

-    Ja nerunājam vairs par to, komandieri Bond, bet par darbības principiem, kā viņš, jūsuprāt, nogādās to bumbu no kuģa mērķa zonā? Es piekritu, ka, spriežot pēc kartes, ar jahtu piekļūt tuvāk nav iespējams, turklāt, ja viņš to darītu, tad riskētu nonākt nepatikšanās ar raķešu bāzes krasta apsardzi. Cik saprotu.

viņiem ir kaut kas līdzīgs apsardzes kuterim, lai, gatavojoties izmēģinājuma šāvieniem, izdzenātu zvejniekus un tamlīdzīgi.

-   Es esmu pārliecināts, - apņēmīgi noteica Bonds, - ka tieši šim nolūkam jahtā paredzēts zemūdens nodalījums. Viņiem tur glabājas zemūdens slieces un, iespējams, elektriskā torpēda to pārvietošanai. Viņi novietos bumbu uz sliecēm, un zemūdens peldētāji nogādās to paredzētajā vietā, uzstādīs un atgriezīsies jahtā. Kam gan citādi būtu vajadzīgs viss šis zemūdens aprīkojums?

-  Var gadīties, ka jums taisnība, komandier, - lēni noteica kapteinis. - Tā varētu būt. Bet kas man tādā gadījumā būtu darāms?

Bonds ieskatījās kapteinim acīs.

-  Ir tikai viens bridis, kad varam atmaskot šos cilvēkus. Ja parādīsimies pārāk ātri, Disco var pazust gabalā - varbūt tikai simts jardu attālu­mā - un iemest bumbas vietā, kur ūdens dziļums sasniedz simts asis. Vienīgais bridis, kad tās var dabūt, vismaz pirmo bumbu, ir tad, kad komanda ir atstājusi kuģi un devusies ceļā uz uzstādīšanas vietu. Mums jāpieveic viņu zemūdens komanda ar savu zemūdens komandu. Otrai bumbai, ja tā atrodas uz kuģa, nav nozīmes. Mēs varam no­gremdēt kuģi ar otro bumbu tajā.

Kapteinis palūkojās lejup uz savu šķīvi. Viņš rūpīgi nolika nazi blakus dakšiņai, pagrieza taisni deserta karotīti un, paņēmis savu kafiju ar ledu, s saskaloja to. Ledus gabaliņi notinkšķēja. Nolicis

glāzi atpakaļ uz galda, viņš pacēla skatienu vis­pirms uz Leiteru, tad uz Bondu.

-   Jādomā, - viņš domīgi sacīja, - ka tas, ko jūs sakāt, ir pareizi, komandier. Mums uz kuģa ir daudz skābekļa balonu. Mums ir arī desmit paši labākie peldētāji visā kodolflotē. Taču vi­ņiem ir tikai naži, ar ko cīnīties. Man vajadzēs lūgt brīvprātīgos.

Viņš mirkli klusēja.

-   Kas viņus vadīs?

-  Es, - sacīja Bonds. - Gadījies tā, ka nirša- na ir viens no maniem vaļaspriekiem. Es zinu, no kurām zivīm jāsargājas un par kurām var nelikties zinis. Es instruēšu jūsu vīrus.

Fēlikss Leiters viņu pārtrauca.

-   Neiedomājies, - viņš spītīgi teica, - ka at­stāsi mani ēdam Virdžīnijas šķiņķi. Es uzvilkšu šim te, - viņš norādīja uz savu rokas protēzi, - papildu pleznu un jebkurā laikā nopeldēšu pus- jūdzi ātrāk par tevi. Tu būsi pārsteigts, ko tik cilvēks var dabūt gatavu, kad kāds viņam nokodis roku. Mediķi to dēvē par kompensāciju, ja nu tu gadījumā neesi par tādu dzirdējis.

Kapteinis pasmaidīja. Viņš piecēlās kājās.

-   Labi, labi. Es jūs, abus varoņus, atstāšu izstrīdēties, kamēr pats pārmīšu kādu vārdu ar saviem vīriem. Pēc tam mums vajadzēs tikt skaid­rībā ar kartēm, pārbaudīt, vai akvalangi ir kārtībā un tamlīdzīgas lietas. Jūs, puiši, tā arī nedabūsiet nemaz pagulēt. Es likšu, lai jums izsniedz kaujas tablešu devu. Jums tās būs vajadzīgas.

Viņš pacēla plaukstu un izgāja no ēdamzāles.

Leiters pagriezās pret Bondu.

-  Tu, sasodītais nelieti! Domāji, ka atstāsi ve­co draugu uz kuģa, vai ne? Ak Dievs, cik tie angļi ir viltīgi! Nodevīgā Albiona, cik pareizi teikts, pilnīgi pareizi.

Bonds iesmējās.

-   Pie velna, kā es varēju zināt, ka tu esi pabi­jis dakteru un terapeitu rokās? Nemaz nezināju, ka tu dzīvi uztver tik nopietni. Droši vien tu pat esi atradis veidu, kā mīlēties ar to savu sasodīto āķi.

-  Tu būtu pārsteigts! - drūmi noteica Leiters. - Dabū meiteni ar tādu roku kā man, un tu brīnīsies, kādu iespaidu tas atstāj uz viņu veselo saprātu. Labi, pāriesim pie lietas! Kādā izkārtoju­mā mēs peldēsim? Vai mēs nevaram likt, lai dažus nažus pārveido par šķēpiem? Kā mēs zem ūdens atšķirsim savējos no viņu cilvēkiem, turklāt vēl pustumsā? Mēs gribam, lai šī operācija ir pamatīgi izplānota. Tas Pedersens ir labs cilvēks. Mēs taču negribam, lai viņa cilvēki aiziet bojā kādas muļķīgas mūsu kļūdas dēļ.

Komutatorā ieskanējās kapteiņa balss.

-  Paklausieties! Te runā kapteinis. Iespējams, ka mums šīs operācijas gaitā vajadzēs riskēt. Es jums pateikšu, kāds var būt iznākums. Jūras spēku departaments ir izvēlējies šo kuģi uzdevu­mam, kas ir līdzvērtīgs kara operācijai. Es jums izstāstīšu faktus, kas līdz tālāku norādījumu saņemšanai uzskatāmi par pilnīgi slepeniem. Lūk, kas noticis…

• ••

Bondu, kas bija aizmidzis uz vienas no dežūrvirsnieku kojām, pamodināja trauksmes signāls. Komutatora dzelzs balss atkārtoja "Iegremdēšanās. Iegremdēšanās", - un viņa koja gandrīz nekavējoties viegli sasvērās, un dzinēju attālā gaudošana mainīja tembru. Bonds pie sevis drūmi pasmaidīja. Piecēlies no kojas, viņš devās uz uzbrukuma centru. Fēlikss Leiters jau bija priekšā. Kapteinis novērsās no plāna. Viņa seja bija saspringta.

-    Izskatās, džentlmeņi, - viņš sacīja, - ka jums bijusi taisnība. Mēs esam viņu ieraudzījuši. Apmēram piecas jūdzes mums priekšā un divus punktus pa labi. Jahtas ātrums ir apmēram trīsdesmit mezglu. Nevienam citam kuģim tāds ātrums nebūtu pa spēkam un nebūtu ari tādas vajadzības. Turklāt jahta pārvietojas ar izslēgtām ugunīm. Rau, vai gribat paskatīties tālskatī? Aiz jahtas paliek putu sliede, un tā krietni atspīd pret debesīm. Mēness vēl nav uzlēcis, bet, kad acis apradis ar tumsu, jūs ieraudzīsiet jūrā neskaidru, baltu plankumu.

Bonds noliecās pie gumijas acīm. Pēc mirkļa pie apvāršņa, ko klāja mīksti, pūkaini paisuma vilnīši, viņš ieraudzīja baltu objektu. Viņš atlieca muguru.

-   Kāds ir jahtas kurss?

-  Tāds pats kā mūsējais - Lielo Bahamu rie­tumu gals. Mēs tagad iegremdēsimies dziļāk un uzņemsim mazliet lielāku ātrumu. Esam to notvē­ruši ari ar sonāru, tāpēc nepazaudēsim. Brauk­sim paralēli un mazliet vēlāk tuvosimies. Meteoro­logi ziņo par vieglu rietumu brizi rīta agrumā. Tas palīdzēs. Negribētu, lai būtu pārāk rāms laiks, kad peldētāji izkāps no kuģa. Kāpjot laukā, vir­sma vienmēr mazliet saviļņojas. Rau, - viņš norā­dīja uz spēcīgu vīrieti baltās biksēs, - šis ir jaunā­kais virsnieks Falons. Viņš komandēs peldētājus, protams, jūsu un mistera Leitera vadībā. Pieteicās visi labākie peldētāji. Viņš no tiem izvēlējās devi­ņus. Esmu viņus atbrīvojis no citu pienākumu veikšanas. Varbūt jūs, džentlmeņi, gribēsiet iepa­zīties ar savu komandu. Apspriest visas nianses. Domāju, ka disciplīnai jābūt ļoti stingrai - pazīša­nās signāli un tā joprojām. Labi? Seržants, kas atbild par ieročiem, pašlaik tos pārbauda. - Kap­teinis pasmaidīja. - Viņš ir sameklējis duci atvā­žamo nažu. Bija grūti pārliecināt vīrus, lai tos atdod, bet viņam izdevās. Viņš ir tos uzasinājis un sašaurinājis gandrīz kā durkļus, pēc tam iestipri­nājis slotaskātu galos. Droši vien viņš prasīs jūsu parakstu par slotu bojāšanu, citādi vēlāk, kad būsim izkļuvuši no šīs jezgas, dabūs pa kaklu no saimniecības pārziņa. Nu labi. Vēl redzēsimies. Prasiet visu, kas nepieciešams!

Viņš no jauna pievērsās kartei.

Bonds un Leiters sekoja jaunākajam virsnie­kam Falonam cauri apakšējam klājam uz mašīn- telpu un tālāk uz dzinēju remonta darbnīcu. Pa ceļam viņi gāja cauri reaktora telpai. Reaktors, kas bija līdzvērtīgs kontrolētai atombumbai, atgā­dināja neķītru izaugumu ceļgalu augstumā, kas pacēlās virs biezas svina kārtas uz klāja. Ejot tam garām, Leiters pačukstēja Bondam:

-  Šķidrā nātrija zemūdeņu vidējais B markas reaktors.

Sāji pasmaidījis, viņš pārmeta krustu.

Bonds iespēra priekšmetam ar kāju.

-  Tvaikoņu laikmets. Mūsu jūras spēkiem ir C markas reaktors.

Darbnīca, gara, zema telpa, kurā atradās visdažādākie mērinstrumenti, izskatījās visai savādi. Vienā telpas galā bija sapulcējušies deviņi peldētāji, ģērbušies vienīgi peldbiksēs, viņu glītos augumus klāja svaigs iedegums. Otrā galā divi vīrieši pelēkos uzsvārčos - mašīnu laikmeta paliekas! - strādāja pustumsā, kurā spīdēja tikai sīkas, spožas lampiņas virs virpām, kurām griežoties nažu asmeņi meta zilu un oranžu dzirksteļu strūklas. Daži peldētāji jau bija dabūjuši savus šķēpus. Pēc iepazīšanās Bonds paņēma vienu šķēpu un to nopētīja. Tas bija nāvējošs ierocis, kura asmens bija uzasi­nāts dunča asumā, augšpusē ierobots kā dzeloņdrāts un stingri iestiprināts garā, izturīgā kātā. Bonds ar īkšķi pataustīja aso tēraudu un pieskārās naža galam. Tam nespēs pretoties pat haizivs āda. Diez kādi ieroči būs ienaidniekam? gaisa pistoles noteikti. Bonds pārlaida skatienu smaidošajiem, brūni iedegušajiem jaunekļiem. Bija gaidāmas nejaušības - iespējams, daudzas.

Jādara viss iespējamais, lai ienaidnieku pār­steigtu. Taču mēnesnīcā šīs zeltainās ādas, viņa paša un Leitera bālā āda būs saskatāmas no divdesmit pēdu attāluma - pieejamas šaujam­ieročiem, bet nekādi neaizsniedzamas durkļiem. Bonds uzrunāja jaunāko virsnieku Felonu.

-   Droši vien jums uz kuģa nav gumijas ap­ģērbu?

-  Protams, ir, komandieri Jābūt, lai paglābtos aukstos ūdeņos. - Viņš pasmaidīja. - Vienmēr negadās kuģot starp palmām.

-   Mums tie būs vajadzīgi. Vai jūs varat tiem mugurpusē uzkrāsot baltus vai dzeltenus nu­murus, lielus numurus? Tad mēs vairāk vai mazāk zināsim, kurš ir kurš.

-   Protams, protams.

Tad viņš uzrunāja savus vīrus.

-   Ei, Fonda un Džonson! Aizejiet pie nolikta­vas pārziņa un atnesiet visai komandai gumijas tērpus. Breken, sadabū noliktavā gumijas krāsu. Uzkrāso tērpiem mugurpusē numurus. Pēdu lie­lus. No viens līdz divpadsmit. Uz priekšu!

Vēlāk, kad spīdīgi melnie tērpi karājās pie sienas kā milzīgas sikspārņu ādas, Bonds sa­sauca kopā visu komandu.

-     Puiši, mūs gaida velnišķīga zemūdens kauja. Var gadīties nejaušības. Varbūt kāds ir pārdomājis?

Viņam pretī raudzījās smaidošas sejas.

-   lobi! Tātad mēs peldēsim apmēram desmit pēdu dziļumā ceturtdaļu, varbūt pusjūdzi. Tas būs samērā viegli. Spid mēness, un jūras dibenu klāj baltas smiltis un nedaudz jūraszāļu. Mēs iesim, izkārtojušies trīsstūri, es kā nr. 1 peldēšu pa priekšu, man sekos misters leiters kā nr. 2 un jaunākais virsnieks Felons kā nr. 3. Tālāk trīsstū­ris paplašināsies kā zosu kāsis. Jums atliek tikai sekot numuram, kas dodas jums pa priekšu, tad neviens nenomaldīsies. Piesargieties no atseviš­ķiem koraļļu rifiem! Cik varu spriest pēc kartes, šajā apvidū īsti rifi nav sastopami, sastopamas tikai to atlūzas. Šajā diennakts stundā zivīm sā­kas rīta barošanās laiks, tāpēc uzmanieties no lielām zivīm. Taču lieciet tās mierā, ja vien zivis nekļūst pārāk uzmācīgas. Tādā gadījumā uzbrū- ciet trijatā ar šķēpiem. Taču neaizmirstiet, ka diez vai kāda zivs mums uzbruks. Barā mēs izskatīsi­mies kā viena ellišķīgi liela, melna zivs, un es nojaušu, ka visas pārējās dos mums ceļu. Piesargieties savā ceļā uzkāpt kādam jūras ezim un neaizmirstiet par savu šķēpu galiem. Turiet tos taisni uz augšu, saņemot netālu no asmens. Pats galvenais, esiet klusi! Mums jāmēģina pār­steigt ienaidnieku. Tas apbruņots ar gaisa iero­čiem, kuru diapazons ir apmēram divdesmit pē­du. Taču, lai šos ieročus pārlādētu, vajadzīgs visai ilgs laiks. Ja kāds uz jums nomērķējis, centieties būt pēc iespējas mazāks mērķis. Turieties ūdenī horizontāli. Nelieciet kājas uz zemes, lai uz jums nevar nomērķēt visā auguma garumā. Tiklīdz ienaidnieks izšāvis, nekavējoties uzbrūciet viņam ar šķēpu. Viens dūriens gandrīz jebkurā galvas vai ķermeņa daļā, un jūs viņu esat pieveikuši. Ievainotajiem būs jārūpējas par sevi pašiem. Mēs nevaram atjauties vilkt kādu nopakaj. Ja esat ievainoti, izstājieties no cīņas, atgriezieties pie koraļju rifa un palieciet uz tā! Vai ari dodieties uz krastu seklumā! Ja kāds jums iedūris ar šķēpu, neraujiet to laukā, bet turiet, kamēr kāds līdz jums nokļūst. Jaunākajam virsniekam Felonam būs viens no kuģa signāllukturiem. Tiklīdz sāk­sies uzbrukums, viņš to palaidīs virspusē, un jū­su kapteinis nekavējoties liks zemūdenei pacelties un nosūtīs palīgā glābšanas laivu ar apbruņotiem vīriem un kuģa ķirurgu. Vai ir kādi jautājumi?

-  Ko mēs darīsim tūlīt pēc tam, kad izkļūsim no zemūdenes, ser?

-  Centieties nesaviļņot ūdens virsmu! Steig­šus ienirstiet desmit pēdu dziļumā un ieņemiet savu vietu trīsstūri! Visticamāk, ka mums talkā nāks viegla brīze, taču nesacelt pilnīgi nekādu kustību neizdosies. Centieties to pēc iespējas mazināt.

-   Kādi būs zemūdens signāli, ser? Ja kaut kas notiek ar masku vai tamlīdzīgi.

-   īkšķi uz leju jebkurā nelaimes gadījumā. Taisni izstieptas rokas, ja tuvojas lielas zivis, īkšķi uz augšu nozīmē "es sapratu" vai "nāku palīgā". Vairāk nekas nav vajadzīgs.

Bonds pasmaidīja.

-  Paceltas kājas nozīmē, ka ar mani ir cauri.

Vīri iesmējās dažādus smieklus.

Pēkšņi atskanēja balss skaļrunī.

- Peldētāji pie rezerves lūkas. Atkārtoju, pel­dētāji pie rezerves lūkas. Uzvilkt ekipējumu. Uzvilkt ekipējumu. Komandieri Bondu uz uzbru­kuma centru, lūdzu!

Dzinēju gaudošana pārvērtās vaidā un apklu­sa. Atskanēja viegls būkšķis, Maritai atsitoties pret jūras dibenu.

23.

atklāts karš

Līdz ar saspiesta gaisa vilni Bonds pa rezerves lūku uzšāvās augšup. Augstu viņam virs galvas jūras virsma atgādināja mirdzošu sudraba šķīvi, kurā burbuļoja un virpuļoja mazi vilnīši, kas, Bondam par prieku, bija materializējušies. Gaisa balons aizsteidzās viņam garām un kā maza raķete atsitās pret sudraba griestiem. Bonds sajuta asas sāpes ausīs. Lai aklimatizētos, viņš cīnījās ar pleznām, pūloties palēnināt gaitu, kamēr palika karājoties desmit pēdu zem ūdens virsmas. Mantas garās, melnās aprises zem viņa izskatījās Jaunu vēstošas un draudīgas. Bonds iedomājās par elektrisko gaismu, kas spīd tur iekšā, un simts vīriem, kas veic savus pienākumus. Viņu pārņēma spokainas izjūtas. Tobrīd no rezerves lūkas at­skanēja sprādziens, it kā Manta šautu uz Bondu, un cauri sudraba burbulīšiem viņam pretī nesās Leitera melnais lādiņš. Atbrīvojis viņam ceļu, Bonds uzpeldēja līdz pašai virsmai. Piesardzīgi palūkojās pāri vilnīšu krokām - Disco, vēl aizvien nodzēstām ugunīm, stāvēja nepilnas jūdzes attālumā. Uz klāja neredzēja ne mazākās rosības. Jūdzi uz ziemejiem bija redzamas Lielo Bahamu garās, tumšās aprises, ko ieskāva baltas smiltis un vilnīši. Ūdeni vietvietām šķēla balti un melni koraļļi. Virs salas augstu raķešu platformu galos, kas atgadināja neskaidrus, melnus skeletus, mir­goja sarkanas signālugunis, brīdinot lidmašīnas. Noskaidrojis savu atrašanās vielu, Bonds klusi iegrima zem ūdens. Apmēram desmit pēdu dziļu­mā viņš apstājās un, sagriezis augumu kā kom­pasa adatu pareizā kursa virzienā, viegli kustinot peldpleznas, lai paliktu uz vietas, gaidīja pārējos komandas locekļus.

•••

Vēl pirms desmit minūtēm komandiera Pe- dersena nesatricināmo mieru bija nomainījis savaldīgs satraukums.

- Pie joda, viss notiek tieši tā, kā jūs sacījāt! - viņš apbrīnas pilns bija teicis, kad Bonds ienāca uzbrukuma centrā. - Viņi noenkurojās apmēram pirms desmit minūtēm, un kopš tā brīža sonārs turpina uztvert savādus trokšņus, zemūdens trokšņus, tieši tā, kā varēja gaidīt, ja viņi mobili­zējas savā zemūdens nodalījumā. Neko citu ne­mana, bet ar to pilnīgi pietiek. Tiklīdz jūs būsiet projām, es likšu izbīdīt virsūdens antenu un no sūtīšu signālu Jūras spēku departamentam, ziņošu viņiem par situāciju un brīdināšu raķešu bāzi, lai ir gatavi un nepieciešamības gadījumā evakuējas. Pēc tam likšu Mantai pacelties apmē­ram divdesmit pēdu augstumā, pielādēt divas caurules un izdarīt novērojumus ar periskopu. Esmu apgādājis jaunāko virsnieku Felonu ar otru signāllukturi. Teicu viņam, lai turas pēc iespējas tālāk no nepatikšanām un palaiž otro signālluk­turi, ja mūsējiem klājas patiešām slikti. Šajā situācijā es nevaru pajauties uz nejaušībām. Ja uzpeldēs otrais lukturis, es došos uzbrukumā. Izšausim vienu vai divas raķetes uz Disco ar četrcolligajām, pēc tam ieņemsim kuģi. Pēc tam es būšu negants kā pats nelabais, kamēr tā bumba nebūs izcelta un padarīta nekaitīga.

Kapteinis šaubās pakratīja galvu. Tad pārlai­da plaukstu spurainajam ezītim.

- Šī ir viena velnišķīga situācija, komandier. Uzvarai vienkārši jābūt mūsu pusē. Labi. Jums jādodas cejā. Vēlu veiksmi. Es ceru, ka mani

puiši attaisnos uz viņiem liktās cerības.

•••

Bonds juta pieskārienu savam plecam. Tas bija Leiters. Pasmaidījis caur masku, viņš pacē­la augšup īkšķi. Viri bija izkārtojušies kāsi un nogaidot lēnām strādāja ar rokām un pleznām. Pamājis Bonds devās uz priekšu lēnā, vienmērī­gā riksītī, vienu roku turot gar sāniem, bet otrā saņēmis šķēpu un piekjāvis tā kātu krūtīm. Viņam aiz muguras melnais kāsis izpletās, veidojot trīsstūri, un devās uz priekšu kā milzī­ga, deltaplānam līdzīga raja.

Melnajā ietērpā bija karsti un lipīgi, un skābeklis, ko viņš ieelpoja, garšoja pēc gumijas, bet Bonds aizmirsa par neērtībām, jo visu uzma­nību veltīja tam, lai ieturētu vienmērīgu soli un nenovirzītos no izvēlētā kursa, kā robežzīmi ar seklumu paturot acīs palielu zemūdens rifu, ap kura melno galvu skalojās viļņi.

Tālu lejā, kur nevarēja iespraukties dejojošās mēnesnīcas ēnas, okeāna dibenu klāja līdzenas, baltas smiltis, ko vietvietām izraibināja tumši jūraszāļu laukumi. Visapkārt bija tikai liela, bāli spīdīga naksnīgu ūdeņu telpa, bezgalīga dūmaka, cauri kurai, par spīti gribai un prāta apsvēru­miem, Bonds kā tumšu torpēdu gaidīja izšau- jamies kādu no lielajām zivīm un ar taujājošu skatienu uzlūkojam nelūgtos viesus. Taču nekas tāds nenotika, un pamazām jūraszāļu laukumi kļuva skaidrāk saskatāmi, bet uz smilšainā dibena, kas lēnām pacēlās augšup no piecdesmit līdz četrdesmit, bet pēc tam līdz trīsdesmit pēdām, parādījās vilnīši.

Lai pārliecinātu sevi, ka viss kārtībā, Bonds aši atskatījās pār plecu. Jā, tur bija viņi visi, vienpadsmit spīdīgu masku ovāli ar kustīgām peldpleznām zem tām un mēnesnīcas atspīdumu uz šķēpu asmeņiem. "Ar Dieva palīgu," nodomāja Bonds, "ja vien mēs spētu viņus pārsteigt!" Cik šausminoši sastapt tādu pārsteigumu, kas tuvojas cauri rifu kustīgajām ēnām un tumšajām aprisēm! To iedomājoties, Bondu pārņēma pacilā­tība, ko apslāpēja vienīgi dziji apslēptās, urdošās bailes par meiteni. Ja nu viņa ir daja no ienaidnie­ka komandas? Ja nu viņi sastopas aci pret aci? Vai viņš piespiedīs sevi to izdarīt - ar šķēpu? Taču tāda doma bija smieklīga. Viņa atradās uz kuģa, drošībā. Drīz vien viņš meiteni atkal ieraudzīs. Drīz, tiklīdz būs paveicis uzdevumu.

No apakšas parādījās mazs korajju izcilnis, kas lika pavērst domas citā virzienā. Tagad viņš modri raudzījās sev priekšā. KJuva redzami vēl citi izciļņi, jūras ežu košās krāsas, mazu, mirdzošu zivtiņu bari, neliels jūras aļģu mežiņš, kas aicino­ši šūpojās šurpu turpu kā noslīkušas sievietes mati. Bonds palēnināja gaitu un juta, ka Leiters vai Felons uzskrien virsū viņa pleznām. Viņš ar brīvo roku rādīja, lai palēnina soli. Tagad viņš uzmanīgi zagās uz priekšu, ar skatienu meklē­dams vietu, kur viļņi sudraboti skalojās ap viņa navigācijas zīmes virsotni. Jā, tur jau tā bija, nedaudz pa kreisi. Viņš bija novirzījies krietnas divdesmit pēdas no kursa. Bonds nogriezās pareizā virzienā, deva signālu apstāties un lēnām pacēlās virspusē. Bezgala piesardzīgi viņš pacēla galvu virs viļņiem. Vispirms viņš pameta skatienu uz Disco. Jā, jahta vēl aizvien atradās turpat un, pilnmēness apspīdēta, tagad bija labāk saredza­ma. Nekādu dzīvības pazīmju. Bonda skatiens lēnām slīdēja pāri jūras virsmai. Nekā. Tikai sīku vilnīšu ņirba uz spogulim līdzīgās mēnesnīcas takas. Bonds pārslīdēja otrpus koraļļu galvai.

Nekā, izņemot seklos ūdeņus un piecsimt vai seš­simt jardu attālo, skaidro krasta līniju un plud­mali. Bonda skatiens meklēja kādu neparastu ūdens viļņošanos, kādus siluetus, kaut ko kustī­gu. Kas tad tas? Simt jardus atstatu, uz robežas ar lielu, dzidra ūdens laukumu, gandrīz lagūnu, kas apskaloja koraļļus, ūdens virsmu uz mirkli bija šķēlusi galva, gaiša galva ar mirdzošu masku, pārlaidusi ašu skatienu apkārtnei un acumirklī nozudusi.

Bonds aizturēja elpu. Viņš juta, kā satrauktā sirds dun gumijas ietērpa iekšpusē. Juzdams stingumu, viņš izņēma no mutes elpošanas cau­rulīti un ļāva izlauzties aizturētajai elpai. Aši ievil­cis plaušās svaigu gaisu un iegaumējis apkārtni, viņš cieši saņēma zobos caurulīti un ieslīdēja atpakaļ ūdenī.

Viņam aiz muguras, gaidot signālu, tukši spī­dēja akvalangu maskas. Bonds vairākas reizes pameta uz augšu īkšķi. Tuvākās maskas par atbildi nozibsnīja baltus zobus. Saņēmis šķēpu uzbrukuma pozīcijā, Bonds metās uz priekšu pāri zemam korallim.

Tagad svarīgs bija tikai ātrums un uzmanīga lavierēšana starp augstākajām koraļļu klintīm. Zivis pašāvās malā no ceļa, un viss rifs šķita pa­modies no divpadsmit steidzīgu augumu saceltās viļņošanās. Piecdesmit jardu tālāk Bonds deva signālu palēnināt gaitu un izvērsties uzbrukuma līnijā. Pēc tam viņš atkal zagās tālāk, ar sasprin­dzinājumā sāpošām un asiņu pielijušām acīm urbjoties cauri blāvajai dūmakai un pūloties sa­skatīt, kas atrodas aiz izrobotajiem koraļļu izciļ­ņiem. Jā! Tur, tur un tur pazibēja balta miesa. Bonda roka deva signālu uzbrukumam. Viņš me­tās uz priekšu, turot sev priekšā šķēpu kā durkli.

Bonda grupa ielenca ienaidnieku no flangiem. Tā bija kļūda, kā Bonds tūlīt pat redzēja, jo SPEKTRA komanda joprojām virzījās uz priekšu, turklāt ātrumā, kas pārsteidza Bondu, kamēr viņš ieraudzīja ienaidniekiem uz muguras mazus propellerišus. Largo viri bija apgādāti ar kompre- sēta gaisa ātrumkārbām, kuru apjomīgie cilindri slējās starp akvalangu cilindriem. Papildinātas ar pleznām, tās vismaz divkārt palielināja parasto pārvietošanās ātrumu atklātā telpā, taču šeit, starp koraļļu atlūzām, kur gaitu vēl palēnināja manevrēšana ar elektriskās torpēdas vilktajām sliecēm, komanda peldēja tikai kādu mezglu ātrāk par Bonda grupu, kas tagad sparīgi traucās uz sastapšanās punktu, kam viņi tomēr nekādi nespēja pietuvoties. Turklāt ienaidnieku bija velnišķīgi daudz. Pēc divpadsmitā Bonds pārstāja skaitīt. Lielākajai daļai bija gaisa pistoles ar papildu durkļiem, kas bija iestiprināti makstis pie kājām. Izredzes bija vājas. Ja vien viņi spētu nonākt šķēpa dūriena attālumā, pirms tiek sacel­ta trauksme!

Trīsdesmit jardu, divdesmit. Bonds atskatī­jās. Seši no viņa vīriem peldēja gandrīz rokas stie- piena attālumā, pārējie bija izstiepušies līkloču līnijā. Largo vīru maskas vēl aizvien bija vērstas uz priekšu. Vēl aizvien viņi nebija ievērojuši melnās ēnas, kas starp koraļļiem dzinās viņiem pakaļ. Taču bridi, kad Bonds bija panācis Largo aizmugures sargu, mēnesnīca pameta viņa ēnu uz priekšu pāri baltajam smilšu laukumam, un vispirms viens, tad otrs vīrietis steigšus atska­tījās. Sataustījis koraļļu pamatni zem kājām, Bonds atspērās un metās uz priekšu. Vīrietim nebija laika aizsargāties. Bonda šķēps trāpīja viņam sānā un pameta pretī nākamajam vīram ierindā. Iedūris Bonds pagrieza asmeni. Satvēris sānu, vīrietis nometa savu ieroci un saliecās vidū uz pusēm. Bonds dūra tālāk kailu augumu masā, kas tagad, propellerišiem griežoties, izklīda uz visām pusēm. Vēl viens vīrietis nolaidās viņa priekšā, tverdams pēc Bonda sejas maskas. Bonds nejauši bija izsitis viņa maskai stiklu. Vīrietis peldēja augšup, pa ceļam iesperdams Bondam pa seju. Asmens iegriezās gumijā, kas sargāja Bonda vēderu, un viņš sajuta sāpes un slapjumu, kas varēja būt vai nu asinis, vai jūras ūdens. Vēl viens dūriens, un ieroča laide spēcīgi trāpīja viņam pa galvu, taču lielāko sitiena spēku izkliedēja ūdens spilvens. Sitiena apdullināts, viņš uz mirkli pieturējās pie klints, pūlēdamies noteikt, kur atrodas, kamēr garām pabrāzās melns viņa vīru vilnis un sākās cīņa vīram pret vīru, pildot ūdeni ar melniem asiņu mākonīšiem.

Kaujas lauks tagad bija pārvietojies uz skaidra ūdens lauku, ko ieskāva koraļļu atlūzas. Tālākajā malā Bonds ieraudzīja ar kaut ko garu un masīvu piekrautas slieces, ko klāja gumijas pārsegs, sudraboto torpēdu un cieši sakļāvušos vīriešu grupu, kurā atradās ari milzīgais Largo stāvs, ko nebija iespējams sajaukt ne ar vienu citu. Bonds atkāpās starp koraļļu izciļņiem un, pieplacis tuvu smiltīm, sāka piesardzīgi peldēt, apliecot lielā, dzidrā baseina flangu. Gandrīz tajā pašā mirklī viņam nācās apstāties. Ēnās slēpās plecīgs stāvs. Pacēlis ieroci, tas rūpīgi mērķēja. Mērķis bija Leiters, kas cīkstējās ar vienu no Largo vīriem. Ienaidnieka žņaugts, Leiters ar āķi, kam bija nokritusi peldplezna, plosīja tā muguru. Divreiz spēcīgi savicinājis pleznas, Bonds no sešu pēdu attāluma izmeta savu šķēpu. Roktura vieglais koks neatstāja nekādu iespaidu, taču asmens šķēla vīrieša roku tieši tajā brīdī, kad no pistoles stobra pacēlās gāzes burbulīši. Šāviens netrāpīja mērķī, taču vīrietis zibenīgi pagriezās un dūra Bondam ar neuzlādēto ieroci. Ar acs kaktiņu Bonds pamanīja, ka viņa šķēps lēnām paceļas augšup. Ar neveiklu regbija paņēmienu viņš ienira vīrietim zem kājām un atrāva tās no zemes. Brīdī, kad ieroča stobrs trāpīja viņam pa deni­ņiem, Bonds izmisīgi tvēra pēc ienaidnieka maskas un norāva to viņam no sejas. Ar to pieti­ka. Papeldējis malā, Bonds noskatījās, kā vīrietis, neko neredzot, taustās apkārt, lai izkļūtu virspusē. Kāds paraustīja viņu aiz rokas. Tas bija Leiters, kas tvēra pēc skābekļa caurulītes. Viņa seja aiz maskas bija saviebusies. Viņš vāri norādīja uz augšu. Bonds saprata. Satvēris

Leiteru ap vidu, viņš traucās augšup. Kad pēc piecpadsmit pēdām abi izlauzās cauri sudraba griestiem, Leiters norāva bojāto caurulīti un dru­džaini tvēra pēc gaisa. Bonds viņu turēja, kamēr Leiters atguvās, tad aizveda līdz seklai koraļļu klintij un, kad Leiters dusmīgi viņu atgrūda un lika atstāt vienu pašu, pacēla īkšķi augšup un atkal ienira.

Turēdamies koraļļu paēnā, viņš no jauna tuvojās Iorgo. Laiku pa laikam viņš redzēja šur tur notiekošo cīņu, un reiz viņš izpeldēja pa apakšu vīrietim, vienam no savējiem, no Maritas vīriem, kas vērās viņā lejup no ūdens virsmas. Taču seju, kas atradās zem ūdens un ko ieskāva viļņojoši mati, nesedza maska, un tai nebija skābekļa caurulītes, bet mute bija atbaidoši ieplesta. Lejā starp koraļļiem kaujas vilnis bija sanesis atliekas - skābekļa balonu, melnas gumijas sloksnes, pilnu akvalanga komplektu un vairākus durkļus no gaisa ieročiem. Bonds divus pacēla. Tagad viņš atradās atklātās lagūnas malā. Slieces ar neķītro gumijas desu, ko, turot gatavībā ieročus, apsargāja divi no Largo vīriem, vēl jopro­jām atradās turpat. Taču no Largo nebija ne mi­ņas. Bonds pūlējās saredzēt cauri dūmakainajai sienai, pa kuru iespraucās jau bālākā mēnesnīca, atsedzot smilšu vilnīšus, kuru skaisto rakstu bija izbojājuši kaujinieku atstātie pēdu nospiedumi. Vietās, kur smiltis bija izbradātas, pulcējās rifu zivis, lai uzķertu sīkas aļģu un citas barības daļi­ņas, tāpat kā kaijas un kovārņi to darīja tur, kur tīrumam pāri bija gājis arkls. Nekas cits nebija saskatāms, un Bondam nebija ne jausmas, kā norisinās cīņa, kas tagad bija sadalījusies vairā­kās atsevišķās kaujās. Kas notiek virspusē? Kad Bonds bija iznesis no ūdens Leiteru, jūru apgais­moja sarkans lukturis. Pēc cik ilga laika ieradīsies glābšanas laiva no Mantas? Vai viņam būtu jāpa­liek uz vietas un jānovēro bumba?

Viss izšķīrās biedējoši strauji. No dūmakas Bondam labajā pusē arēnā iešāvās spīdīga elektriskā torpēda. Uz tās jāteniski sēdēja Largo. Viņš bija salīcis aiz stikla vairodziņa, lai paātri­nātu torpēdas gaitu, bet labajā rokā turēja divus uz priekšu vērstus Mantas durkļus, kamēr ar kreiso darbojās ap kontrolslēdzi. Viņam parādo­ties, abi sargi nometa smiltīs ieročus un pacēla augšup slieču sakabi. Piebremzējis, Largo ļāva torpēdai slīdēt. Viens no vīriešiem satvēra stūri un pūlējās pievilkt torpēdu tuvāk sakabei. Viņi gribēja doties projām! Largo gatavojās izvest bumbu starp rifiem un nogremdēt dzijumā! To pašu izdarīs ar otro bumbu, kas atradās uz Disco. Kad pierādījumu vairs nebūs, Largo pateiks, ka viņam uzbrukuši konkurējoši dārgumu meklētāji. Kā viņš varējis zināt, ka uzbrucēji bijuši no Savienoto Valstu zemūdenes? Viņa vīri pretoju­šies ar ieročiem, kas paredzēti aizsardzībai pret haizivīm, bet tikai tāpēc, ka viņiem uzbruka. Jau atkal bagātību meklēšana attaisnoja itin visu!

Vīrieši vēl aizvien cīkstējās ap sakabi. Largo bažīgi atskatījās. Novērtējis attālumu, Bonds,

pamatīgi atspēries pret koralli, metās uz priekšu.

Largo pagriezās tieši laikā, lai, pametis augšup roku, atvairītu Bonda dūrienu ar labajā rokā turēto durkli. Bonda dūriens ar kreiso roku, nenodarot ne mazāko Jaunumu, noslīdēja gar akvalanga cilindriem uz Largo muguras. Izrāvienā ar galvu pa priekšu Bonds izstieptām rokām tvēra pēc gaisa caurulītes Largo mutē. Largo rokas aiz­sargājoties atlaida vajā abus šķēpus un parāva atpakaj kontrolslēdzi, ko viņš turēja labajā rokā. Abiem augumiem cīkstoties uz torpēdas mugu­ras, tā rāvās uz priekšu, projām no abiem sar­giem, un aiztraucās slīpi pretī ūdens virsmai.

Nebija iespējams cīnīties pēc likumiem. Abi vīrieši nenoteiktām kustībām tvarstīja viens otru, izmisīgi sakoduši zobus ap gaisa caurulītēm, kas bija viņu dzīvības avots, taču Largo bija stingri sažņaudzis ar cejgaliem torpēdu, kamēr Bondam nācās izmantot vienu roku, lai turētos pie Iorgo aprīkojuma un nejautu sevi nomest no torpēdas. Largo elkonis atkal un atkal triecās Bondam sejā. Viņš centās izvairīties, lai sitiens trāpītu pa muti, nevis dārgajām stikla aizsargbrillēm. Tajā pašā laikā viņš ar brīvo roku sita pa Largo nierēm zem brūnā miesas laukuma, kas bija vienīgais mērķis, ko viņš varēja aizsniegt.

Torpēda izšāvās no ūdens piecdesmit jardu no platā kanāla, kas veda atklātā jūrā, un neprā­tīgi brāzās tālāk, kaut arī tās priekšgals bija iegrimis no Bonda svara zemāk par astes galu, kas četrdesmit piecu grādu leņķī rēgojās laukā no ūdens. Tagad Bonds pa pusei atradās ūdenī, un vajadzētu tikai dažas minūtes laika, lai I^argo izdotos pagriezties un tikt viņam klāt ar abām rokām. Bonds izšķīrās. Palaidis vaļā Largo akvalangu, viņš satvēra starp kājām torpēdas pakaļgalu un slīdēja atmuguriski, kamēr juta stūres ratu atduramies sev mugurā. Ja vien varētu izvairīties no dzenskrūves! Pasniedzies ar vienu roku starp kājām, viņš stingri satvēra stūri un atmuguriski novēlās no mašīnas. Tagad viņa seju, kas atradās tikai dažu collu attālumā no dzenskrūves, dauzīja tās sakultais ūdens, taču Bonds no visa spēka vilka lejup un juta, ka torpēdas pakaļgals padodas. Drīz vien sasodītā ierīce būs saslējusies gandrīz stāvus gaisā. Bonds pagrieza stūres lāpstiņu sāniski pa labi un tad, juzdams, ka piepūle gandrīz izrauj rokas no locī­tavām, palaida to vaļā. Torpēdai strauji pagriežo­ties pa labi, Largo augums, zaudējis līdzsvaru, uzlidoja gaisā un viņam priekšā iegāzās ūdenī, bet spēji pagriezās un ar seju lejup meklēja Bondu.

Bonds bija pagalam paguris, no piepūles zaudējis pēdējos spēkus. Viņam neatlika ne­kas cits kā vien bēgt un kaut kā palikt dzīvam. Bumba bija imobilizēta, torpēda, zaudējusi vadību, meta lokus pa jūru. Largo bija pagalam. Saņēmis pēdējās spēku atliekas, Bonds ienira un sāka neveikli peldēt lejup, pretī pēdējai cerībai, patvērumam starp koraļļiem.

Largo. it kā nekas nebūtu bijis, gandrīz laiski viņam sekoja, peldot milzīgiem, nepiespiestiem vēzieniem. Bonds nogriezās starp koraļļu izciļņiem. Priekšā parādījās balta eja, un viņš tai sekoja līdz atzaram. Uzticēdamies nelielajai aizsardzībai, ko sniedza gumijas tērps, Bonds izvēlējās šaurāko atzaru starp asajām atlūzām. Taču tagad virs viņa parādījās melna ēna. Largo nebija papūlējies sekot Bondam ejā. Viņš peldēja virs koraļļiem un, vilcinādams laiku, raudzījās lejup un vēroja Bondu. Bonds pacēla skatienu. Ap caurulīti mirdzēja zobi. Largo zināja, ka ir uzvarējis. Bonds salieca pirkstus, lai tajos ielītu vairāk dzīvības. Kā gan viņš varēja uzveikt Largo lielās plaukstas, plaukstas, kas atgādināja mehāniskus instrumentus?

Šaurā eja kļuva platāka. Priekšā iemirdzējās smilšains kanāls. Bondam nebija vietas, kur apgriezties. Viņš varēja tikai peldēt iekšā vaļējā slazdā. Viņš apstājās. Tas bija vienīgais, ko varēja darīt. Viņš bija kā žurka sprostā. Taču Largo vismaz būs spiests nākt viņam pakaļ. Bonds palūkojās augšup. Jā, lielais, spīdīgais ķermenis, kam nopakaļ stiepās sudrabotu burbuļu virtene, piesardzīgi tuvojās atklātajai vietai. Tagad tas veikli ienira kā bāls ronis un nostājās uz cietā smilšu pamata iepretī Bondam. Izstiepis lielās rokas uz priekšu pirmajam tvērienam, viņš lēnām tuvojās starp koraļļu sienām. Pēc desmit soļiem Largo apstājās. Viņa skatiens pašāvās sāņus, ieskatoties koraļļu biezoknī. Tad labā roka kaut ko satvēra un veikli parāva. Kad Largo roku atkal pacēla, tai bija vēl astoņi lokani pirksti. Largo sev priekšā turēja līganai puķei līdzīgu astoņkāju mazuli. Viņš atieza zobus, un viņa vaigos parādījās smaida bedrītes. Pacēlis vienu roku, viņš zīmīgi piebungoja pie maskas. Bonds pieliecās un pacēla jūraszālēm apaugušu akmeni. Largo izturējās melodramatiski. Akmens uz Largo masku atstās lielāku iespaidu nekā viņa brillēm pielīmēts astoņkājis. Astoņkājis Bondu neuztrau­ca. Vēl iepriekšējā dienā viņš bija pabijis simts astoņkāju sabiedrībā. Viņam raizes darīja Largo roka, kas bija garāka nekā viņējā.

Largo paspēra soli tuvāk, tad vēl vienu. Bonds, ieliecies ceļos, uzmanīgi, lai nesaplēstu savu gumijas ādu, atkāpās šaurajā ejā. Largo tuvojās lēnām, mērķtiecīgi. Vēl divi soļi, un viņš uzbruks.

Bonds pamanīja kaut ko atspīdam klajumā aiz Largo muguras. Vai nāk kāds glābējs? Taču atspīdums bija balts, nevis melns. Viens no ienaidniekiem!

Largo metās uz priekšu.

Atspēries pret koralli, Bonds ar robaino ak­meni rokā ienira, mērķējot Largo starp kājām. Taču Largo bija tam gatavs. Viņa ceļgals sāpīgi triecās pret Bonda galvu tajā pašā laikā, kad roka, spēji nolaizdamās, pielīmēja astoņkājīti Bonda maskai. Tad abas viņa rokas, nākdamas no augšas, satvēra Bonda kaklu un, turot izstieptu roku attālumā, pacēla viņu augšup kā bērnu un žņaudza.

Bonds neko neredzēja. Viņš neskaidri juta, kā lipīgie taustekļi snaikstās ap viņa seju, apvijas ap gaisa caurulīti un velk. Asinis dunēja galvā, un Bonds zināja, ka viņš ir pagalam.

Viņš lēnām noslīga uz ceļiem. Bet kā, kāpēc viņš grimst lejup? Kas bija noticis ar rokām, kas pirmīt bija viņu žņaugušas? Bonda acis, agonijā cieši aizmiegtas, atvērās un ieraudzīja gaismu. Astoņkājis, kas tagad gulēja viņam uz krūtīm, atrāvās un iebēga starp koraļļiem. Viņa priekšā, vārgi spārdīdamies, smiltīs gulēja Largo, no kura kakla baisi rēgojās durklis. Aiz viņa, pārlādējot ieroci un lūkojoties lejup, slējās sīks, gaišs stāvs. Garie mati šūpojās ap galvu kā plīvurs starojošā jūrā.

Bonds lēnām pieslējās kājās. Viņš paspēra soli uz priekšu. Pēkšņi viņš juta, ka ceļgali nejūt svaru. Bonda skatienu sāka aizmiglot melna tumsa, un viņš atslīga pret koraļļiem, palaižot vaļā skābekļa caurulīti. Ūdens ieplūda viņam mutē. "Nē!" viņš sev sacīja. "Nē! Neļauj tam notikt!"

Viņa roku saņēma kāda plauksta. Taču Do­mino skatiens aiz maskas atradās kaut kur citur. Tas bija tukšs, apmaldījies. Viņa bija sli­ma! Kas viņai noticis? Bonds pēkšņi atkal pa­modās. Viņš ieraudzīja asins traipus uz Domino peldkostīma, briesmīgas sarkanas zīmes uz viņas auguma starp bikini skrandām. Tā stāvēdami, viņi abi nomirs, ja vien viņš kaut ko nedarīs. Viņa svina pielietās kājas sāka lēnām kustināt melnās pleznas. Viņi peldēja augšup.

Beigu beigās tas nemaz nebija tik grūti. Un ta­gad kā nemaņā ari viņas pleznas sāka palīdzēt.

Abi augumi nonāca līdz virsmai reizē un palika guļam viļņos ar lejup pavērstām sejām.

Ausmas pērļainā gaisma pamazām sārtojās. Bija gaidāma skaista diena.

24.

"Neņemiet pie sirds, mister Bond!"

Ienācis baltā, sterilā telpā, Fēlikss Leiters sazvērnieciski aizvēra aiz sevis durvis. Viņš ap­stājās pie gultas, kur zāļu iespaidā snauduļoja Bonds.

-   Kā klājas, vecais?

-  Tā nekas. Tikko iesnaudos.

-   Ārsts teica, ka es nedrīkstot ar tevi tikties. Taču es nodomāju, ka tevi varbūt interesēs rezultāts. Labi?

-   Protams.

Bonds pūlējās koncentrēties. Patiesībā viņam gandrīz bija vienalga. Viņš spēja domāt vienīgi par meiteni.

-    Labi, es ilgi nerunāšu. Ārsts pašlaik ir devies apgaitā, un es dabūšu trūkties, ja viņš mani šeit atradīs. Viņi ir izcēluši abas bumbas, un Koce, tas fiziķis, dzied kā putniņš. Šķiet, ka SPEKTRS ir bariņš liela mēroga bandītu - bijušie SMERSH, mafijas. Gestapo operatīvie darbinieki, visai ietekmīgas personas. Galvenā mītne atrodas Parīzē. Vadoni sauc Blofelds, taču nelietis aizbēga, vai, kā ziņo CIP, viņš vēl nav noķerts. Iespējams, Largo klusēšana viņu brīdināja. Droši vien īsts ģēnijs. Koce saka, ka SPEKTRS piecu vai sešu gadu laikā kopš dibināšanas esot noguldījis bankās miljoniem dolāru. Šim darbiņam vajadzēja ienest pēdējo laupījumu. Mums bija taisnība par Maiami. Tai vajadzēja kļūt par mērķi nr. 2. Bija paredzēta tāda pati operācija. Viņi gatavojās ielikt otro bumbu jahtu piestātnē.

Bonds vāri pasmaidīja.

-  Tad tagad visi ir laimīgi?

-   Jā, protams. Izņemot mani. Līdz pat šim brīdim neesmu ticis projām no sava sasodītā radio. Gandrīz pārkarsa lampiņas. Ari no M pie­nākusi kaudze šifru, kas to vien dara, kā ilgojas pēc tavas atgriešanās. Paldies Dievam, svarīgā persona no CIP un tavējo komanda šovakar ielido pārņemt vadību. Tad varēsim nodot lietas un paskatīties, kā abas mūsu valdības ķildojas par epilogu - par to, ko stāstīt publikai, ko darīt ar šiem SPEKTRA cilvēkiem, vai iecelt tevi par lordu vai hercogu, kā pārliecināt mani, lai kandidēju prezidenta amatam. Visādi tādi divdomīgi sīkumi. Pēc tam gan mēs tiksim projām un sarīkosim sev kaut kur balli. Varbūt tu paņemsi līdzi to meiteni? Velns parāvis, viņa ir tā, kas pelnījusi medaļu! Tā tik ir dūša! Viņi atrada pie viņas Geigera skaitītāju. Dievs vien zina, ko tas nelietis I^argo viņai darīja. Taču viņa nedziedāja - neviena paša vārdiņa! Pēc tam, kad komanda bija devusies ceļā, viņa kaut kādā veidā bija izkļuvuši pa kajītes iluminatoru līdz ar savu ieroci un akvalangu un devusies viņam atriebties! To viņa ari izdarīja, turklāt izglāba tev dzīvību! Zvēru, ka nekad vairs neteikšu, ka meitenes ir trauslas, vismaz ne itāļu meitenes.

Leiters saspicēja ausis un steigšus devās uz durvīm.

-   Pie velna, tas sasodītais dakteris nāk šur­pu pa gaiteni! Tiksimies vēlāk, Džeims!

Aši pagriezis durvju rokturi, viņš mirkli ieklausījās un izslīdēja pa durvīm.

-  Pagaidi! - vārā balsī izmisīgi iesaucās Bonds. - Fēliks! Fēliks!

Taču durvis bija aizvērušās. Bonds atkrita spilvenos un guļus raudzījās griestos. Lēnām viņā modās dusmas - un panika. Kāpēc neviens viņam nestāstīja par meiteni? Kāda gan viņam daļa par visu pārējo? Vai viņa atveseļosies? Kur viņa ir? Vai viņa…

Durvis atvērās. Bonds pierāvās sēdus un nik­ni uzkliedza baltā virsvalkā ģērbtajam stāvam:

-   Meitene! Kā viņai klājas? Ātri! Stāstiet!

Naso populārais ārsts dr. Štengels bija ne

tikai populārs, bet ari labs ārsts. Viņš bija viens no ebreju ārstiem emigrantiem, kas, bēgot no Hitlera, meklēja lielu slimnīcu kādā Diseldorfas lieluma pilsētā. Tā vietā bagāti un pateicīgi pacienti bija uzbūvējuši viņam modernu klīniku Naso, kur viņš ārstēja vietējos iedzīvotājus par šiliņiem, bet no miljonāriem un viņu sievām prasīja desmit ginejas par vizīti. Viņš vairāk bija radis tikt galā ar miega zāļu pārdozēšanu un bagāto un veco slimībām nekā ar neskaitāmiem nobrāzumiem, saindēšanos ar kurāri un dīvai­nām brūcēm, kas vairāk iederētos pirātu laikos. Taču tās bija valdības pavēles, turklāt turamas pilnīgā slepenībā. Dr. Štengels nebija uzdevis nevienu pašu jautājumu par saviem pacientiem, nedz arī par sešpadsmit sekcijām, kas viņam bija veicamas - sešas amerikāņiem no lielās zemūdenes un desmit, tai skaitā īpašnieka, līķiem no skaistās jahtas, kas tik ilgi bija uzturē­jusies ostā.

Tagad viņš piesardzīgi ierunājās:

-Vitālijaunkundzei nekas nedraud. Pašlaik viņa pārcieš šoku. Viņai vajadzīgs miers.

-   Kas vēl? Kas viņai bija noticis?

-  Viņa bija tālu peldējusi. Viņas fiziskais stā­voklis nepieļāva tādu piepūli.

-   Kāpēc?

Ārsts devās uz durvīm.

-   Un tagad arī jums nepieciešams miers. Jūs esat daudz pārcietis. Jūs ieņemsiet šīs miega zāles ik pēc sešām stundām. Un daudz gulēsiet. Drīz vien atkal būsiet uz kājām. Taču šobrīd neņemiet neko pie sirds, mister Bond!

"Neņemiet pie sirds! Jūs nedrīkstat ņemt pie sirds, mister Bond." Kur viņš jau bija dzirdējis šo idiotisko teicienu? Pēkšņi Bondu pārņēma nevaldāmas dusmas. Viņš izlēca no gultas un, neņemdams vērā pēkšņo reiboni, streipuļoja uz ārsta pusi. Viņš pakratīja dūri civilizētajā sejā. Civilizētajā tāpēc, ka ārsts bija pieradis pie pacientu emociju vētrām un zināja - pēc mirkļa spēcīgo zāļu iedarbība nomierinās Bondu uz daudzām stundām.

-   Neņemiet pie sirds! Ejiet pie velna! Ko jūs par to zināt? Sakiet, kas noticis ar to meiteni! Kur viņa ir? Kāds ir viņas palātas numurs?

Bonda rokas ļengani noslīga gar sāniem.

-  Dieva dēļ, dakter, pasakiet! Es, man vajag zināt…

-   Kāds, - pacietīgi un laipni sacīja dr. Šten­gels, - slikti pret viņu izturējies. Viņai ir apdegu­mi, daudzi apdegumi. Viņa joprojām cieš lielas sāpes. Taču, - viņš mierinoši pamāja ar roku, - iekšēji viņai nekas nedraud. Viņa ir blakus palātā, ceturtajā. Jūs drīkstat pie viņas ieiet, bet tikai uz mirkli. Pēc tam viņa gulēs. Un jūs arī.

Viņš atvēra durvis.

-   Paldies! Paldies, dakter!

Bonds nedrošiem soļiem izgāja no palātas. Viņa kājas atkal sāka ļodzīties. Ārsts noskatījās, kā viņš pieiet pie ceturtās palātas, kā atver palātas durvis un pārspīlēti uzmanīgi - kā pie­dzēries - aizver tās sev aiz muguras. Ārsts devās projām pa gaiteni, domādams: Tas nenodarīs viņam nekādu ļaunumu, toties var nākt par labu. Bet viņai ir vajadzīgs maigums."

Žalūzijas mazajā palātā meta gaismas un ēnas strēles pār gultu. Piestreipuļojis pie gultas.

Bonds nometās ce|os tai blakus. Uz spilvena gulošā galviņa pagriezās uz viņa pusi. Pastiepās roka un, satvērusi aiz matiem viņa galvu, pievil­ka to sev tuvāk.

-  Tev jāpaliek šeit, - sacīja aizsmakusi balss. - Vai tu saproti? Tu neiesi projām.

Kad Bonds neatbildēja, viņa vāri pakratīja šurpu turpu viņa galvu.

-   Džeims, vai tu mani dzirdi? Vai tu saproti?

Viņa juta, ka Bonda augums noslīd uz grīdas. Kad viņa palaida vaļā matus, viņš nošļuka blakus gultai uz paklājiņa. Meitene uzmanīgi sagrozījās un palūkojās lejup. Uzlicis galvu uz elkoņa, Bonds jau gulēja.

Meitene bridi vēroja melnīgsnējo, visai cietsirdīgo seju. Pēc tam, klusītēm nopūtusies, pavilka spilvenu līdz gultas malai tā, lai tas atrastos tieši virs Bonda, nolika galvu uz spilvena tā, lai varētu viņu redzēt, kad vien sagribēsies, un aizvēra acis.