---

KRIETNĀ KAREIVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ

3 UN 4 DAĻA

JAROSLAVS HAŠEKS

Treša daļa

PAMATĪGAIS PĒRIENS

I

CAURI VISAI UNGĀRIJAI

Beidzot tomēr pienāca brīdis, kad visus saslānīja vagonos, vadoties pēc aprēķina — četrdesmit divi cilvēki vai astoņi zirgi. Zirgiem gan bija ērtāk braukt nekā cilvēkiem, jo lie varēja gulēt stāvot, bet tas nebija svarīgi. Militarvilciens veda atkal jaunu ]aužu baru uz Galiciju apkaušanai.

Došanās uz fronti sniedza visumā šīm būtnēm zināmu atvieg­lojuma sajūtu; tas vismaz bija kaut kas noteikts, kad vilciens sāka kustēties; pirms tam visUs mocīja neskaidrība, paniskas bailes, vai braukšana notiks šodien, rīt vai tikai parīt. Daži jau jutās kā uz nāvi notiesāti, kas šausmās gaida, kad ieradīsies bende. Tagad visi nomierinājās, jo nu taču drīz viss beigsies.

Tāpēc arī kāds kareivis, izliecies no vagona, auroja kā ne­prātīgs:

—   Braucam, braucam!

Mantzinim Vanekam tiešām bija taisnība, kad viņš bija sacī­jis Sveikam, ka nav kur steigties.

Pagāja vairākas dienas, kamēr pienāca brīdis, kad bija jākāpj vagonos. Visu šo laiku nepārtraukti runāja par konserviem, bet pieredzējušais Vaneks apgalvoja, ka tās ir tukšas iedomas. Kas tie par konserviem? Jā, dievkalpojums, tas ir kas cits, jo arī iepriekšējās kaujas rotas izvadīja ar dievkalpojumu. Ja būtu konservi, tad nekā tamlīdzīga nevajadzētu, bet šinī gadījumā dievkalpojums ir konservu atvietotājs.

Un tā gulaša konservu vietā ieradās virsfeldkurats Ibls, kas nosita trīs mušas ar vienu sitienu. Viņš noturēja vienā laikā dievkalpojumu trim kaujas bataljoniem. Divus no tiem viņš svētīja uzvarām pār serbiem, trešo — pār krieviem.

Turklāt viņš teica visai jūsmīgu runu, un varēja manīt, ka materials ņemts no militāriem kalendariem. Tā bija tik aizkusti­noša runa, ka Sveiks, kas kopā ar Vaneku atradās vagonā improvizētā kancelejā, atcerējās runu ceļā uz Mošonu un sacīja mantzinim:

—   Tas gan būs traki jauki, kad diena dosies uz beigām, kā feldkurata kungs stāstīja, un saule ar saviem zeltītajiem sta­riem rietot apspīdēs kalnus, bet kaujas laukā, pēc viņa vārdiem, būs dzirdamas tikai mirstošo cilvēku pēdējās nopūtas, mirstošo zirgu krākšana, ievainoto kareivju vaidi un vietējo iedzīvotāju vaimanas, kuru būdas degs pilnās liesmās. Man briesmīgi patīk klausīties, kad muld tāds stulbenis kvadratā.

Vaneks piekrizdams pamāja:

Jā, tas bija sasodīti aizgrābjošs stāsts.

Tas bija gaužām skaisti un pamācoši, — Sveiks turpināja,

es to labi iegaumēju un, kad pārnākšu no kara, tad pastāstīšu to «Kausā». Feldkurata kungs bija nostājies tik jaukā pozā, kad VIi,ih mums to stāstīja, ka es baidījos, ka tikai viņš nepaslīd, nouzgii/ns saliekamajam altarim un neiedauza savu pauri pret svolfl vakarēdiena trauku. Viņš mums minēja lieliskus piemērus no mušu armi jas vēstures, kad Radeckis vēl bijis dzīvs, un stās­tīja Iii, il k<i pats būtu redzējis, kā rieta sārtums saplūdis ar ugunsgii'kn liesmām, kad deguši šķūņi kaujas laukā.

Bet virsfeldkurats Ibls tanī pašā dienā jau atradās Vīnē un stāstīja atkal cilam kaujas bataljonam aizkustinošo stāstu, ko Sveiks pieminēja un kas viņam tik labi bija gājis pie sirds, ka viņš nosauca ninalaju par stulbeni kvadratā.

— Mīļie kareivji, — tā runāja virsfeldkurats Ibls, — pārcel­simies savā prātā uz 1848. gadu un iedomāsimies, ka nupat ar uzvaru beigusies kauja pie Kustocas, kur Italijas karalis Alberts pēc desmit dienu ilgas sīvas cīņas bija spiests atstāt asinīm pārplūdušo kaujas lauku mūsu kareivju tēvam, feldmaršalam Radeckim, kas savā astoņdesmit ceturtajā dzīvības gadā bija vēl guvis tik spožu uzvaru.

Un raugi, mīļie kareivji! Sirmais karavadonis apstājās kādā augstienē iekarotās Kustocas priekšā. Ap viņu stāvēja viņa uzticamie ģenerāļi. Tie visi apzinājās šā lielā mirkļa svarīgumu, jo netālu no feldmaršala, mīļie kareivji, bija redzams kāds kara­vīrs, kas cīnījās ar nāvi. Karognesējs Hirts, kas sadragātiem locekļiem gulēja šai slavas laukā, juta, ka maršals Radeckis raugās uz viņu. Nāvīgi ievainotais, brašais karognesējs apgarotā jūsmā sažņaudza zelta medaļu labajā rokā, ko jau skāra nāves stingums. Ieraugot diženo feldmaršalu, viņa sirds par jaunu sāka pukstēt, pēdējās spēka paliekas izstrāvoja caur gurstošo ķer­meni, un mirējs ar pārcilvēcīgām pūlēm centās pierāpties tuvāk savam maršalam.

«Nepūlies, mans krietnais karavīrs!» maršals viņam uzsauca, nokāpa no zirga un gribēja sniegt roku.

«Ak feldmaršala kungs,» mirējs nopūtās, «man sadragātas abas rokas, bet vienu gan es jums lūgšu. Sakiet man skaidru patiesību: vai mēs esam guvuši pilnīgu uzvaru šinī kaujā?»

«Pilnīgu gan, mans dārgais brāli,» feldmaršals laipni atbil­dēja. «2ēl, ka tavs smagais ievainojums aptumšo tavu prieku.»

«Jā, dižais kungs, ar mani iet uz beigām,» karavīrs sacīja vārgā balsī, laipni smaidīdams.

«Vai tev neslāpst?» Radeckis jautāja.

«Diena bija karsta, feldmaršala kungs, ap trīsdesmit grādu.»

Tad Radeckis paķēra sava adjutanta pilno blašķi un pa­sniedza to mirējam, kas ieņēma no tās krietnu malku.

«Lai dievs jums to tūkstoškārt atmaksā!» viņš izsaucās, pū­lēdamies noskūpstīt sava pavēlnieka roku.

«Cik ilgi tu jau kalpo?» pēdējais jautāja.

«Vairāk nekā četrdesmit gadu, feldmaršala kungs! Pie Ošpe- ras es ieguvu šo zelta medaļu. Cīnījos arī pie Leipcigas, man piešķirts lielgabalu krusts. Piecreiz esmu bijis nāvīgi ievainots, bet šoreiz nu gan man ir beigas. Kāds prieks un svētlaime, ka esmu piedzīvojis šo dienu! Es nebēdāju par nāvi, kad mēs esam guvuši tadu slavenu uzvaru un ķeizars saņems atpakaļ savu zemi!»

Šinī mirklī, mīļie kareivji, no nometnes atplīida mūsu him­nas cēlās skaņas: «Dievs, sargi mūsu ķeizaru!» Vareni un diženi tās plūda pāri kaujas laukam. Mirstošais karavīrs, atvadīda­mies no dzīves, vēlreiz mēģināja saslieties.

«Slava Austrijai!» viņš jūsmīgi sauca. «Slava Austrijai! Lai mūžam skan mūsu cildenā himna! Slava mūsu karavadonim! Lai dzīvo armija!»

Mirējs vēlreiz noliecās pār feldmaršala labo roku un no­skūpstīja to, tad noslīga zemē, un pēdējā vieglā nopūta izlauzās no viņa cēlās sirds. Karavadonis stāvēja, atsedzis galvu, pie viena no saviem drosmīgākajiem kareivjiem. «Tik skaista nāve ir tiešām apskaužama,» feldmaršals aizkustināts noteica, no­liekdams galvu pār lūgšanā saliktām rokām.

Mīļie kareivji, arī es jums novēlu, lai jums visiem pienāktu tikpat skaista nāve!

Atcerēdamies šo virsfeldkurata Ibla runu, Sveiks ar pilnām tiesībām un nepārspīlējot varēja nosaukt Iblu par stulbeni kvadratā.

Tad Sveiks sāka runāt par pazīstamajām pavēlēm, ko vi­ņiem bija nolasījuši pirms sēšanās vagonos. Viena bija Franča Jozefa parakstīta pavēle armijai, otra — erchercoga Jozefa Ferdinanda, austrumu armijas un grupējuma virspavēlnieka, pavēle. Abās bija runa par notikumu Duklas pārejā 1915. gada 3. aprilī, kad divi 28. pulka bataljoni ar visiem virsniekiem, pulka orķestrim spēlējot, bija pārgājuši krievu pusē.

Abas pavēles tika nolasītas trīcošā balsī un čechu valodā skanēja šādi:

«Pavēle armijai 1915. gada 17. aprilī.

Dzijās sāpēs pavēlu izslēgt no manas armijas sastāva par gļēvulību un valsts nodevību 28. kājnieku pulku., atņemt tam karogu un nodot kara muzejā. Ar šo dienu šis pulks, kas demoralizējies jau dzimtenē un devies uz kaujas lauku piepildīt savus noziedzīgos nodomus, izbeidz savu pastā­vēšanu.

Francis Jozefs I.»

«Erchercoga Jozefa Ferdinanda pavele.

Čechu pulki kara gaitās, it īpaši pēdējās kaujās, nav at­taisnojuši mūsu uzticību, sevišķi gadījumos, kad vajadzēja aizstāvēt labi sagatavotas un jau ilgāku laiku ieņemtas pozicijas. Šo stāvokli izmantoja ienaidnieks, nodibinādams sakarus ar necienīgiem elementiem minētajos pulkos. Ienaidnieks, šo nodevēju atbalstīts, vērsa savus triecienus pret tiem frontes sektoriem, ko apsargāja šie pulki, un tam daudzreiz izdevās pārsteigt mūsu daļas, gandrīz nesastopot pretsparu, ielauzties mūsu pozicijās un saņemt lielu skaitu gūstekņu.

Tūkstoškārtīgs kauns un negods tiem neliešiem bez goda un sirdsapziņas, kuri nodeva savu ķeizaru un dzimteni, aptrai­pīja mūsu varonīgās un slavenās armijas diženo karogu, kā arī tās nācijās godu, pie kuras tie pieder. Agrāk vai vēlāk viņus sagaida lode vai bendes cilpa.

Ikvienam čechu kareivim, kam vēl saglabājušās goda jū­tas, ir pienākums paziņot savai priekšniecībai par katru tādu kūdītāju, nodevēju un nelieti. Kas to nedara, tas ir tāds pats nodevējs un nelietis.

Sī pavēle nolasāma visiem čechu pulkiem.

Ar mūsu ķeizara pavēli 28. ķ. un ķ. pulks izsvītrots uz visiem laikiem no mūsu armijas sastāva, bet visi gļēvie pār­bēdzēji izpirks savu smago noziegumu ar savām asinīm.

Erchercogs Jozefs Ferdinands.»

— Mums viņi to nolasīja mazliet par vēlu, — Sveiks sacīja Vanekam. — Man liels brīnums, ka viņi to nolasīja tikai tagad, bet mūsu kungs un ķeizars šo pavēli izdevis jau 17. aprilī. Lie­kas, it kā viņiem būtu bijuši kādi zināmi iemesli nenolasīt to tūdaļ. Ja es būtu mūsu kungs un ķeizars, tad man tāda nosebo- šanās gan nebūtu pa prātam. Ja es esmu izdevis pavēli 17. ap­rilī, tad tā arī 17. aprilī visos pulkos jānolasa, kaut tur velns par stenderi paliek.

Oirā vagona pusē, Vanekam pretī, sēdēja okultists pavārs no virsnieku virtuves un kaut ko rakstīja. Aiz viņa bija novie­tojies virsleitnanta Lukaša kalpotājs, bārdainais milzis Baluns, un 11. kaujas rotai piekomandētais telefonists Chodunskis. Ba- iuns gremoja kroņa maizes gabalu un uztraukts skaidroja Chodunskim, ka viņš neesot vainīgs, ja burzmā pie iesēšanās neesot varējis nokļūt staba vagonā pie sava virsleitnanta.

Chodunskis biedēja viņu, ka tagad joki esot jāmet pie ma­las, tagad par katru nieku draudot lode.

—   Kaut jel tās mokas vienreiz beigtos! — Baluns gaudās. •— Lodē es gandrīz jau iedzīvojos manevros pie Votices. Tur mēs maršējām neēduši un nedzēruši, un, kad pie mums ieradās bataljona adjutants, es iesaucos: «Dodiet mums maizi un ūdeni!» Viņš pagrieza zirgu uz manu pusi un noteica, ka tagad viņš man uzliekot garnizona arestu, bet, ja tas būtu noticis karā, tad man vajadzētu iznākt no ierindas un viņš liktu mani nošaut. Man tomēr bija liela laime, jo, jādams uz štābu to pa­ziņot, viņš nokrita no zirga un nolauza sev, paldies dievam, kaklu.

Baluns smagi nopūtās, un kumoss iestrēdza viņam rīklē. Kad viņš atkal atdabūja elpu, tad uzmeta kāru skatienu abām virs­leitnanta Lukaša mugursomām, kas atradās viņa uzraudzībā.

—  Virsnieku kungiem laba deva, — viņš grCitsirdīgi noteica. - Aknu konservi un ungāru desa. Labs kumosiņš!

Viņš noraudzījās uz abām somām tik ilgu pilnu skatienu kā visu atstāts šunelis, kas, izbadojies kā vilks, sēž desinieka durvju priekšā, kur tik garšīgi ož pēc svaigām desām.

—  Nekaitētu vis, ja mūs kaut kur sagaidītu ar labām pus­dienām, — Chodunskis sacīja. — Kad mēs kara sākumā brau­cām uz Serbiju, tad pārēdāmies katrā stacijā, — tā mūs mieloja. Mēs izgriezām no labākās zosu gaļas kubiņus un spēlējām ar tiem uz šokolādes plāksnītēm «vilku un aitas». Chorvatijā, Osekā, pie mums vagonā ieradās divi kungi no veterānu savie­nības un atnesa lielu katlu ar sautētiem zaķiem, un tad mēs vairs nevarējām izturēt un uzgāzām viņiem to visu uz galvas. Visu ceļu mēs cita nekā nedarījām kā atvieglojām savas iekšas pa vagonu logiem. Kapralis Mateika mūsu vagonā bija tā pār­ēdies, ka mums nācās uzlikt viņam pāri vēderam dēli un tad lēkāt pa to kā pie kāpostu stampāšanas, kamēr beidzot viņam kļuva vieglāk un viņš varēja sākt strādāt ar abiem galiem. Kad braucām cauri Ungarijai, tad katrā stacijā mums meta vagonā ceptas vistas, bet mēs no tām ēdām tikai smadzenes. Kapoš- falvā ungāri sāka sviest mums vagonos lielus gabalus ceptas cūkgaļas, un viens 110 mūsējiem tā dabūja ar ceptu cūkas galvu pa pakausi, ka viņš aiztrenca dāvinātāju ar savu jostu pāri trim sliežu ceļiem. Toties Bosnijā mēs pat ūdeni neva-

rējām dabūt. Bet līdz Bosnijai mūs gan dzirdināja ar visādu šķirņu degvīniem, un vīns plūda straumēm. Atceros, ka vienā stacijā kaut kādas kundzītes un jaunkundzītes gribēja mūs pa­mielot ar alu, bet mēs tajā traukā pielaidām klāt paši no sava ūdens. Kā tad viņas metās projām!Visu ceļu mēs bijām vienā miglā, un es pat kārtis nevarēju atšķirt. Bet mēs nepaguvām ne atjēgties, te uzreiz pavēle klāt: nepaspējām ne partiju pabeigt, kad jau ārā no vagona. Kāds kapralis, — vairs neatceros, kā viņu sauca, — uzbrēca savējiem, lai šie dziedot: «Und die Serben miissen sehen, das wir Osterreich Sieger, Sieger sind!»1 Tad kāds viņam iespēra no mugurpuses, un viņš apvēlās uz sliedēm. Pēc tam viņš sāka brēkt, lai šautenes saslien piramīdās, bet vilciens pa to laiku aizgāja tukšā atpakaļ un, kā tas vienmēr tādā steigā atgadās, aizveda līdzi visu mūsu proviantu divām dienām. Bet tādā atstatumā no mums kā tur tie koki sāka jau sprāgt šrapneļi. No otras puses atjāja mūsu bataljona komandieris un sasauca visus uz apspriedi. Atnāca mūsu obrlajtnants Maceks, simtprocentīgs čechs, kaut gan runāja tikai vāciski, un, bāls kā krīts, paziņoja, ka tālāk braukt nevarot, jo ceļš uzspridzināts, nakti serbi pārcēlušies pāri upei un tagad atrodoties kreisajā flangā, bet tas esot tālu no mums. Mēs dabūšot palīgspēkus un viņus sakaušot. Tikai lai neviens nepadodoties gūstā: serbi gūstekņiem nogriežot ausis un degunu un izdurot acis. No šrapnejiem, kas te sprāgstot, lai nebaidoties, — tur mūsu artilērija izdarot pie-šaudi. Pēkšņi kaut kur aiz kalna atskanēja ta-ta-ta-ta-ta-ta-ta. Tur izdarot piešaudi mūsu ložmetēji. Tad kļuva dzirdama kano-nade pa kreisi, un mēs tūliņ pakritām uz vēdera. Mums pārlidoja pāri driži šāviņi un aizdedzināja staciju, no labās puses sāka svilpot lodes, mēs varējām dzirdēt zalves un šauteņu kla-boņu. Obrlajtnants Maceks pavēlēja izjaukt piramidas un pielādēt ieročus. Dežurants paziņoja viņam, ka tas nav iespējams, tāpēc ka mums nav patronu, jo bijis taču rīkojums patronas izsniegt turpmākajā ceļā, poziciju tuvumā. Mums pa priekšu gājis vilciens ar municiju, kas nu jau droši vien kritis serbu rokās. Obrlajtnants Maceks palika stāvam kā sasalis un tad deva rīkojumu piespraust durkļus, laikam tāpat vien, izmisumā, lai vispār kaut ko darītu. Tad mēs krietnu laiciņu nostāvējām kaujas gatavībā un pēc tam sakritām starp gulšņiem, jo parādījās kāda lidmašīna im apakšvirsnieki brēca: «Ailes decken, decken!»1 Vēlāk gan izrādījās, ka tā bijusi mūsu pašu lidmašīna un mūsu artilērija pārskatoties to sašāvusi. Tad mēs piecēlāmies, kaut ari nebi ja nekādas pavēles. No flanga auļoja pie mums kāds kava-lerists un jau iztālēm kliedza: «Wo ist das Bataillonskom-mando?»2 Bataljona komandieris izjāja viņam pretī, jātnieks iedeva viņam kādu papīru un aizlēkšoja pa labi. Komandieris izlasīja to un uzreiz kā jucis izrauj zobenu, laiž auļos pie mums un brēc uz virsnieku: «Ailes zuriick, ailes zurūck! Direktion Mulde, einzeln abfallen!»3 Un tad sāka iet vaļā. Uz mums sāka šaut no visām pusēm, it kā to vien būtu gaidījuši. Pa kreisi no uzbēruma atradās kukuruzas lauks, un tur gāja kā pa elli. Mēs metāmies četrrāpus lejup; mugursomas palika uz tiem sasodīta-

1 Visiem paslēpties! (Vāc.)

2 Kur bataljonu komandieris? (Vāc.)

3 Visi atpakaļ, visi atpakaļ! Virziens — ieplaka, pārskriet pa vienam! (Vāc.)

jiem gulšņiem. Obrlajtnants Maceks dabūja lodi galvā, tā ka nepaguva ne iepīkstēties. Kamēr mēs nokļuvām līdz ieplakai, ievainoto un kritušo bija atliku likām. Mēs tos atstājām, bet paši jozām tālāk līdz pat vakaram. To apvidu mūsu karaspēks bija jau agrāk paguvis izlaupīt pa tīro. Kad mēs beidzot ieradā­mies stacijā, tur jau gaidīja jauna pavēle: sēsties vilcienā un braukt atpakaļ uz štābu. To mēs tomēr nevarējām izpildīt, jo, kā mums jau no rīta bija paziņots, štābs dienu iepriekš bija pa­devies gūstā. Tā nu mēs palikām kā bārenīši, neviens par mums negribēja nekā zināt, un beidzot mūs pieskaitīja 73. pulkam, lai dodoties tam līdzi, ko mēs ari darījām ar lielāko prieku. Bet mums vēl vajadzēja cilpot veselu dienu, iekāms sasniedzām 73. pulku. Pēc tam . . .

Neviens vairs neklausījās. Sveiks un Vaneks spēlēja divatā sešdesmit seši, pavārs okultists no virsnieku virtuves rakstīja plašu vēstuli savai sievai, kas viņa prombūtnē bija sākusi izdot jaunu teozofisku žurnālu; Baluns snauda uz sola, un telefonistam Chodunskim cits nekas neatlika kā atkārtot: — Jā, to es nekad neaizmirsīšu. . .

Tad viņš piegāja pie spēlētājiem un sāka raudzīties to kārtīs. — Tu varētu man vismaz pīpi aizdedzināt, ja jau gribi glūnēt kārtīs, — Sveiks draudzīgi aizrādīja. — Spēle uz sešdesmit seši ir nopietnāka lieta par visu šo karu un visām jūsu sasodītajām dēkām pie Serbijas robežām. Ak, kādu muļķību es izdarīju, nudien, varētu pats sevi izpļaukāt! Kāpēc es nevarēju brītiņu pagaidīt ar to kungu, tagad man ir kalps rokā. Aitasgalva!

Tikmēr pavārs okultists pabeidza savu vēstuli un vēlreiz pārlasīja to, būdams visai apmierināts, ka to tik veikli uzrakstī­jis, apvezdams ap stūri kara cenzuru. j

Dārgā sieva!

Kad tu saņemsi šis rindiņas, es jau vairākas dienas atrā­dīšos vilcienā, jo mēs braucam uz fronti. Tas mani diezin kā neiepriecina, jo man vilcienā jāstāv dīkā un es nevaru būt noderīgs, tāpēc ka mūsu virsnieku virtuvē neko nevāra, bet ēdienu saņem stacijās. Es labprāt būtu pagatavojis mūsu virsnieku kungiem Segedinas gul ašu, kamēr braucam cauri Ungarijai, bet nekas neiznāk. Varbūt, kad ieradīsimies Gali- cijā, man būs izdevība pasniegt viņiem Īstu Galicijas šo- letu — sautētu zosi ar grūbām vai rīsiem. Tici man, dārgā

Ilelēnlt, ka es cenšos visiem spēkiem atvieglināt, cik vien iespējams, mūsu virsnieku kungiem viņu raizes un rūpes. Mani pārcēla no pulka uz kaujas bataljonu, kas bija mana karstākā vēlēšanās, lai es varētu virsnieku virtuvi frontē ar tiem pašiem ierobežotajiem līdzekļiem pacelt visaugstākā līmenī. Atceries, dārgā Ilelēnlt, ka tu man pie iesaukšanas aktivajā armijā novēlēji, lai es dabūtu labu priekšniecību. Tavs vēlējums ir piepildījies. Es nevaru ne par ko sūdzēties, taisni otrādi — visi virsnieku kungi ir mūsu patiesi draugi, un sevišķi pret mani viņi izturas ar tēva gādību. Pie pirmās izdevības paziņošu tev mūsu kara lauka pasta numuru.. .»

ŠI vēstule radās tāpēc, ka pavārs bija galīgi pazaudējis pulk­veža Šrēdera labvēlību, kurš līdz šim visur bija nostājies viņa pusē. Kad nelaimīgas sagadīšanās dēļ kaujas bataljona virsnieku atvadu mielastā pulkvedim Srēderam bija pietrūcis teļa cepeša, viņš nosūtīja nežēlastībā kritušo pavāru kopā ar kaujas rotu uz fronti, uzticēdams pulka virsnieku virtuvi kaut kādam nožēlo­jamam skolotājam no aklo institūta Klarovā.

Pavārs okultists vēlreiz pārskatīja uzrakstīto. Šī vēstule viņam šķita pietiekami diplomātiskā, lai nodrošinātu uzturēša­nos zināmā atstatumā no kaujas lauka, jo lai nu katrs runā, ko grib, bet iespēja izlocīties ir arī frontē.

Viņš gan pirms kara, izdodams un rediģēdams okultistu žur­nālu par aizkapa dzīvi, bija uzrakstījis plašu apcerējumu par to, ka bailēm no nāves nav nekāda pamata, kā arī apskatu par dvē­seļu pārceļošanu, bet tagad tie bija vārdi bez nozīmes.

Viņš piegāja tuvāk, lai pašķielētu Sveika un Vaneka kārtīs. Starp spēlētājiem šajā mirklī vairs nebija nekādas dienesta pa­kāpju atšķirības. Viņi spēlēja tagad trijatā sešdesmit seši ar Chodunski.

Kaitnieks Sveiks rupji sabāra mantzini Vaneku.

—   Es gan brīnos, kā jūs varat tik stulbi spēlēt! Labi taču redzat, ka viņš spēlē uz renonsu. Man kārava nav, un jūs izspē­lējat nevis astoņnieku, bet kā pēdējais ragulops krusta kalpu, un tas nelga laimē.

—   Tāda brēka vienas pazaudētas partijas dēļ! — sekoja mantziņa pieklājīgā atbilde. — Jūs taču pats spēlējat kā zābaks! Kur lai es ņemu kārava astoņaci, vai lai no pirksta izzīžu, kad man neviena kārava nav, tikai lielie pīķi un krusti, idiots gatavais!

—■ Tad jums vajadzēja spēlēt bez trumpjiem, prātvēders tāds, — Sveiks smīnot atsaucās. — Tas ir tāpat kā vienreiz restorānā «Pie Valša», tur ari vienam tādam ērmam nebija trumpju, un viņš tikai lika ārā tās mazākās kārtis un ļāva kat­ram spēlēt uz renonsu. Un kas viņam bija par kārtīm! No visām šķirnēm tās lielākās. Tāpat kā man patlaban nekāda labuma nebūtu, kad jums iegribētos spēlēt bez trumpjiem, tā ari toreiz un visiem citiem tāpat. Tā tas gāja apkārt, un mums tikai vaja­dzēja maksāt. Beidzot es saku: «Herolda kungs, esiet tik laipns, spēlējiet bez trumpjiem un metiet muļķības pie malas!» Viņš- man tūliņ virsū: šis varot spēlēt, kā gribot, lai es turot muti, jo viņš esot beidzis augstskolu. Nu, tas viņam gan dārgi maksāja. Saimnieks bija mums pazīstams, ar oficianti mēs arī bijām labos draugos, un policijas patruļai mēs paskaidrojām, ka pie mums viss kārtībā. Vai tad tā nav nekrietna rīcība saukt patruļu un traucēt nakts mieru tikai tādēļ, ka viņš netālu no restorānā pakritis uz apledojušās ietves un sadauzījis degunu? Mēs pat pirksta viņam nepiedūrām, kad viņš taisīja blēdības kāršu spēlē, bet viņš, tiklīdz to atklāja, drāzās tik aši ārā, ka pārmeta kūleni pār slieksni. Saimnieks un oficiante arī apstiprināja, ka mēs esam izturējušies pret viņu tiešām krietni un džentlmeniski un labāku apiešanos viņš ari nemaz nav pelnījis, jo nosēdējis no pulksten septiņiem vakarā līdz pusnaktij pie viena kausa alus un pudeles zeltera un pie tam vēl izlicies nezin par kādu kungu, tāpēc ka ir profesors augstskolā, un no sešdesmit seši sapratis tikpat daudz kā cūka no katķisma. Nu, kam tagad jādala?

— Spēlēsim savu trumpi, — ieteica pavārs okultists, — pieci helleri par aci.

Pastāstiet mums labāk par dvēseļu ceļošanu, — ierosināja mantzinis, — to, ko jūs stāstījāt toreiz bufetes jaunkundzei, kad bijāt sev sadauzījis degunu.

Par dvēseļu pārvietošanos man arī gadījies dzirdēt, — Sveiks piezīmēja, — man pirms pāris gadiem bija ienācis prātā, ka es pats, ar atjauju sacīt, varu sevi izglītot, lai neatpaliktu no citiem, tāpēc es gāju Prāgā uz Amatnieku apvienības lasītavu, bet, tā kā es biju noplīsis un ziemeļpusē man spīdēja caurumi, tad no izglītošanās nekas neiznāca. Mani nemaz nelaida lasītavā iekšā, bet izmeta pa durvīm ārā, jo viņi bija iedomājušies, ka es nāku nospert kādam ziemas mēteli. Tad es apvilku savu svētdienas uzvalku un aizgāju uz muzeja bibliotēku, un tur mēs ar savu biedru dabūjām kādu grāmatu par dvēseļu pārvietoša­

nos. Tanī mēs izlasījām, ka reiz kāds indiešu ķeizars iemiesojies pēc nāves cūkā, bet, kad cūku nokāvuši, — mērkaķī, no mēr­kaķa āpšu sunī, bet no āpšu suņa — ministrā. Vēlāk karadie­nestā es pārliecinājos, ka tur ir sava daļa patiesības, jo katrs, kam tikai bija kāda zvaigznīte, lamāja kareivjus gan par jūras cūkām, gan par citiem dzīvniekiem, no kā var spriest, ka priekš kādiem tūkstoš gadiem vienkāršie kareivji būs bijuši kādi sla­veni karavadoņi. Bet kara laikā — tad gan tāda dvēseļu pār­vietošanās ir muļķīga padarīšana. Velns zina, cik reižu cilvēkam nav bijis jāpārvēršas, iekāms viņš kļuvis, teiksim, par telefo- nistu, pavāru vai kājnieku. Saplosa viņu kāda granata, viņa dvēsele ieskrej artilērijas zirgā, un, kad nu visa baterija dodas uz kādu poziciju, sprāgst atkal viens šāviņš un nosit to zirgu, kurā mirušais nupat kā iemiesojies, un nu viņa dvēsele pārvie­tojas uz kādu vezumnieku govi, no kuras pavārs rīt gatavos kareivjiem gulašu, no govs uz telefonistu, no telefonista …

— Man gan jābrīnās, ka jūs taisni mani esat izraudzījies par mērķi savām muļķīgajām asprātībām, — telefonists Chodunskis viņu pārtrauca, redzami aizskarts.

Vai jums nav rada tas Chodunskis, kam Prāgā pieder privātdetektīvu birojs ar to trejkāršo aci firmas zīmē kā svēta­jai trīsvienībai? — Sveiks nevainīgi ievaicājās. — Man ļoti patīk privātdetektīvi. Es reiz biju karadienestā kopā ar kādu privātdetektīvu Štcndieru. Tam bija tāds puns galvā, ka mūsu feldfebelis vienmēr mēdza sacīt: šis savā mūžā esot gan redzējis visādas karavīru galvas, bet tādu pat sapnī ne. «Paklau, Štend- ler,» viņš tam vienmēr teica, «ja šogad nebūtu manevru, tad jūsu pauris karadienestā nederētu, bet tagad vismaz artilērija varēs izdarīt pēc tā piešaudi, kad nonāksim apvidū, kur nebūs neviena labāka orientiera.» Ko tik šis Štendlers no viņa neiz- cieta! Dažreiz pārgājienos feldfebelis aizsūtīja viņu piecsimt soļu priekšā un tad deva pavēli: «Virziens — galva ar punu.» Šim Štendlera kungam vispār, arī kā privatdetektivam, bija vi­sādas ķibeles. Cik reižu viņš mums netika bufetē stāstījis, kas viņam viss nav bijis jāiztur! Piemēram, viņam uzdevuši izsekot, vai kāda klienta sieva, kurš pie viņiem atskrējis kā bez galvas, nav ielaidusies ar kādu citu, un, ja ir, tad ar ko, kur un kā ielai­dušies. Vai atkal otrādi: kāda greizsirdīga sieva grib uzzināt, ap ko īsti lakstojas viņas vīrs, lai varētu viņam mājās sacelt lie­lāku traci. Viņš bija izglītots cilvēks un, runājot par laulības pārkāpšanu, lietoja visai izmeklētus izteicienus, un gandrīz vai

19

raudāja, stāstīdams mums, kā visi gribējuši, lai viņš notver at­tiecīgo personu in flagranti[5]. Citam varbūt no priekiem būtu acis vai ārā spiedušās no pieres, kad viņš notvertu tādu pārīti in flagranti, bet Stendlera kungam, kā viņš mums apgalvoja, tas viss bijis gluži vienaldzīgi. Viņš ļoti inteliģenti paskaidroja, ka viriarn bijis pat pretīgi noraudzīties šādās neķītrībās. Mums bieži, kad viņš sāka stāstīt par visiem tiem stāvokļiem, kādos viņš šos pārīšus atradis, tecēja slienas kā sunim, ja tam novelk gar degunu vārītu šķiņķi. Kad mums bija uzlikts kazarmu arests, tad viņš mums to visu attēloja. «Tā», viņš saka, «es pārsteidzu tādu un tādu kundzi ar tādu un tādu kungu.» Arī adreses viņš mums pateica. Un pats vienmēr tik bēdīgs. «Tās pļaukas,» viņš mēdza teikt, «ko es saņēmu no abām pusēm! Bet visvairāk mani nospiež tas, ka es ņēmu kukuļus. Vienu tādu piekukuļošanas gadījumu es neaizmirsīšu līdz nāvei. Viņš kā no mātes miesām

piedzimis, viņa tāpat. Viesnīcas numurā un pat durvis nebija aizbultējuši, muļķi beidzamie! Gultā viņiem nepietika vietas, jo abi bija resni, tāpēc viņi ņēmās uz paklāja kā kaķēni. Bet pa­klājs nolāčots, putekļu pilns, papirosu galiem nomētāts. Kad es iegāju, abi uzlēca kājās, viņš nostājās man pretī, turēdams roku priekšā kā vīģes lapu, viņa atkal pagrieza man muguru, bet uz ādas iespiedies viss paklāja raksts un vēl pielipusi papirosa čaulīte. «Piedošanu, Zemeka kungs,» es saku, «es esmu privāt­detektīvs Štendlers no Chodunska biroja un esmu ieradies ofi­ciālā uzdevumā pārsteigt jūs nozieguma vietā sakarā ar jūsu sievas kundzes iesniegumu. Šī dāma, ar ko jūs šeit bijāt stājies nelikumīgos sakaros, ir Grota kundze.» Tik aukstasinīgu pilsoni gan es savā mūžā nebiju redzējis. «Ar jūsu atļauju es tūliņ ap­ģērbšos,» viņš teica, it kā tā būtu pati par sevi saprotama lieta. «Pie visa vainīga tikai mana sieva, kas mani ar savu nepama­toto greizsirdību novedusi līdz nelikumīgiem sakariem un tukšu aizdomu dēļ apvaino savu laulāto draugu ar nedibinātiem pār­metumiem un apkaunojošu neuzticību. Bet ja tomēr nekādu šaubu nav un negods nav noslēpjams . .. Kur manas apakš­bikses?» — «IJz gultas.» Uzvilcis apakšbikes, viņš turpināja: «Ja negods nav vairs noslēpjams, tad jāievada šķiršanās, kaut gan ar to taču kauna traips nav izdzēšams. Šķiršanās vispār ir nepatīkama lieta,» viņš ģērbdamies prātoja, «tāpēc ir labāk, ja laulātā draudzene bruņojas ar pacietību un nedod nekāda iemesla publiskam skandalam. Tomēr dariet, kā gribat, es at­stāju jūs ar cienīto kundzi divatā.» Grota kundze tikmēr bija ielīdusi gultā, Zemeka kungs sniedza man roku un aizgāja.» Es vairs lāgā neatceros, ko mums Štendlera kungs vēl stāstīja par savu sarunu ar dāmu gultā, tikai viņi runājuši gan ļoti inteli­ģenti. Piemēram, ka laulība nav tāpēc radīta, lai visus vienkārši padarītu laimīgus, ka ikvienam pienākums laulībā apspiest sa­vas iekāres un padarīt savu miesīgo dzīvi pēc iespējas šķīstu un apgarotu. «Un pie tam,» Štendlera kungs stāstīja, «es sāku pa­mazām izģērbties, un, kad jau biju izģērbies un apstulbis, un iekarsis kā briedis riesta laikā, pēkšņi istabā ienāk mans labs paziņa Stachs, arī privatdetektivs no mūsu konkurenta Šterna biroja, kur bija griezies pēc palīdzības Grota kungs, būdams pārliecināts, ka viņa sieva arī ar kādu ielaidusies. Šis Stachs vairāk nekā neteica, kā tikai: «A, Štendlera kungs in flagranti ar Grota kundzi, apsveicu!» Viņš atkal klusiņām aizvēra durvis un aizgāja. «Tagad viss vienalga, jums nav ko steigties ar ģērb­šanos,» Grota kundze sacīja, «man blakus vietas ir diezgan.» — «Man, cienītā kundze, daudz vietas nav vajadzīgs,» es atbildēju un pēc tam vairs pat neatminos, ko vēl sarunāju, atceros tikai apgalvojumu, ka no laulāto nesaskaņām cieš bērnu audzināšana. Pēc tam Štendlera kungs stāstīja, kā viņš apģērbies un laidies teciņus projām, lai pastāstītu par notikušo savam šefam Cho- dunska kungam, bet pa ceļam iegriezies iestiprināties, un, kad Viņš ieradies birojā, tad tur jau bijusi ievārīta kārtīga putra. Tur sava šefa uzdevumā jau bija paguvis ierasties Stachs, lai pazi­ņotu Chodunska kungam, kādi ir viņa privātdetektīvu biroja darbinieki, un pēdējais nebija varējis izdomāt nekā labāka kā atsaukt Štendlera kunga laulāto draudzeni, lai tā vīram sadod par to, ka viņš, aizsūtīts dienesta pienākumos, pieļāvis konku­renta aģentam notvert sevi nozieguma vietā. «Un no tā laika,» Štendlera kungs mēdza, piebilst, tiklīdz par to iznāca runa, «man vēl palicis tas lielais puns.»

—   Nu, vai spēlēsim uz pieci līdz desmit?

Viņi sāka spēlēt.

Vilciens apstājās Mošonas stacijā. Bija jau vakars, un nevienu nelaida ārā no vagona.

Kad vilciens sāka atkal kustēties, no kāda vagona atskanēja spēcīga balss, it kā gribētu pārkliegt riteņu klaboņu. Kāds ka­reivis no Kašperkalniem, sērīgās vakara noskaņas pārņemts, sāka drausmīgos toņos apdziedāt kluso nakti, kas nolaidās pār Ungarijas līdzenumiem.

Labu nakt'! Labu nakt'! Nogurušiem miegs sāk nākt. Diena beigusies, kā klājas, Čaklās rokas mierā stājas, Kamēr rīts nāks gaitu sākt. Labu nakt'! Labu nakt'!

—  Turi muti, nelga! — kāds uzbrēca sentimentālajam dzie­dātājam, kas tūliņ apklusa. Viņu aizvilka projām no loga.

Čaklās rokas tomēr nestājās mierā visu nakti. Gandrīz visā vilcienā sveču gaismā spēlēja kārtis. Arī Sveika vagonā mazas, pie sienas piestiprinātas petrolejas spuldzītes gaismā turpinājās spēle uz savu trumpi, un katrreiz, tikko kāds paspēlēja, Sveiks steidzās apgalvot, ka tā ir vistaisnīgākā spēle, jo katrs var pie­pirkt tik daudz kāršu, cik vien grib.

—    Savu trumpi spēlējot, — Sveiks daudzināja, — jāņem tikai dūzis un septiņnieks, un tad tos var izlikt. Pārējās kārtis nav jāņem. To dara katrs pats uz savu risku.

—   Sarausim uz lielo stiķi! — Vaneks ieteica, visiem vien­prātīgi piekrītot.

—   Siržu septiņnieks, — Sveiks paziņoja, paceldams kārti.

—  Katrs maksā pa piecniekam un piopērk pa četrām. Ašāk, lai neierūsē!

Visu sejas bija tik apmierinātas, it ka nebūtu nekāda kara, it kā viņi neatrastos vilcienā, kas ved tos uz fronti pretī asiņai­nām kaujām, bet sēdētu kādā Pragas kafejnīcā pie spēļu galdiem.

—   To es gan nedomāju, — Sveiks sacīja pēc kādas partijas,

—  ka dabūšu vēl dūzi, kur es taču izgā ju ar tīriem sīkumiem un piepirku visas četras kārtis. Ko jūs man padarīsiet ar savu ķē­niņu? Es viņu situ zemē ar dūzi!

Kamēr šeit ķēniņus sita ar dūžiem, frontē ķēniņi sita cits citu ar saviem pavalstniekiem.

Staba vagonā, kur atradās kaujas bataljona virsnieki, brau­cienam sākoties, valdīja neparasts klusums. 'Vairums virsnieku bija iedziļinājušies mazā grāmatiņā audekla vākos ar uzrakstu: «Tēvu grēki, Ludviga Ganghofera romāns,» — un pie tam visi lasīja 161. lappusi. Bataljona komandieris kapteinis Zāgners stāvēja pie loga un turēja rokā to pašu grāmatu, atšķirtu 161. lappusē. Viņš lūkojās dabas ainavās un pārdomāja, kā saprota­māk noskaidrot virsniekiem šās grāmatas nepieciešamību. Lietai bija stingri konfidenciāls raksturs.

Virsnieki tikmēr pārdomāja, vai tikai pulkvedis Šrēders nav galīgi jucis. Ērmīgs viņš bija jau sen, bet to vis nevarēja domāt, ka prāts viņam aptumšosies tik pēkšņi. Priekš vilciena atiešanas viņš bija sasaucis virsniekus uz pēdējo apspriedi, kurā paziņojis, ka ikvienam no viņiem piešķirts viens eksemplārs Ludviga Ganghofera grāmatas «Tēvu grēki» un ka grāmatas nogādātas bataljona kancelejā.

— Mani kungi, — viņš bija sacījis ārkārtīgi noslēpumainā balsī, — neaizmirstiet nekad 161. lappusi!

Lai kā virsnieki iedziļinājās šajā lappusē, viņi tomēr nekā nesaprata. Kaut kāda Marta piegāja pie rakstāmgalda, izņēma kādu lomu un skaļi apgalvoja, ka publika jutīšot līdz šās lugas varonei. Tad parādījās kāds Alberts, kas nepaguris pūlējās bār­stīt asprātības, bet tās, nezinot sakarību ar iepriekšējo tekstu, likās tik seklas, ka virsleitnants Lukašs dusmās pārkoda savu iemuti.

«Vecais ir galīgi izkūkojis prātu,» visi nodomāja, «tagad viņu noteikti pārcels uz kara ministriju.»

Kapteinis Zāgners, beidzot sastādījis plānu savam mazajam ziņojumam, atkāpās no loga. Viņam nepiemita sevišķas pedago­ģiskas dāvanas, tāpēc arī vilkās diezgan ilgi, kamēr viņš izdo­māja, kā noskaidrot virsniekiem 161. lappuses nozīmi.

Iekāms viņš sāka paskaidrot, viņš uzrunāja virsniekus: «Mani kungi!» — kā to mēdza darīt vecais pulkvedis, kaut gan pirms iekāpšanas vilcienā kapteinis Zāgners bija godājis visus par biedriem.

—   Tātad, mani kungi… — Un viņš sāka stāstīt, ka iepriek­šējā vakarā saņēmis no pulkveža Šrēdera attiecīgās instrukcijas par 161. lappusi.

—   Tātad, mani kungi, — viņš svinīgi turpināja, — pilnīgi slepenas instrukcijas par militāro telegramu jaunāko šifrēšanas sistēmu.

Kadets Bīglers tūliņ izvilka bloknotu un zīmuli un sacīja neparastas centības pilnā balsī:

—   Es esmu gatavs, kapteiņa kungs.

Visi atskatījās uz šo aprobežoto radījumu, kura centība, ko viņš bija parādījis jau brīvprātīgo skolā, daudz neatšķīrās no stulbuma. Viņš bija labprātīgi pieteicies doties uz fronti un pie pirmās izdevības paskaidrojis skolas vadītājam, kad tas apjau­tājās par audzēkņu ģimenes apstākļiem, ka viņa senči senāk rakstījuši savu uzvārdu «Būgler von Leuthold» un viņu ģerbonī bijis svēteļa spārns un zivs aste.

Kopš tā laika viņu saukāja pēc viņa ģerboņa tikai par «svē­teļa spārnu ar zivs asti». Viņu nežēlīgi vajāja, visiem viņš pēkšņi bija tapis nesimpātisks, jo šāda dēla uzpūtība nekādi ne­saderējās ar viņa tēva godājamo nodarbošanos — tirgošanos ar zaķu un trušu ādiņām. Romantiskais, jūsmīgais dēls tomēr go­dīgi pūlējās sagremot visu kara zinātni un centās izcelties ne tikai ar čaklību un uzdotā materiala apgūšanu, bet arī ar pama­tīgu iedziļināšanos rakstos par kara mākslu un karu vešanas vēsturi, par ko viņš vienmēr mēdza runāt tik ilgi, līdz viņu strupi apsauca. Virsnieku aprindās viņš uzskatīja sevi par līdzīgu augstākajiem virsniekiem.

—   Jūs, kadet, — kapteinis Zāgners teica, — cietiet klusu, pirms es jums neesmu atļāvis runāt, jo neviens jums nekā ne­jautā. Nav vārdam vietas, sasodīti apķērīgs karavīrs! Es jums sniedzu pilnīgi slepenu informāciju, un jūs to ierakstāt piezīmju grāmatiņā. Ja jūs šo piezīmju grāmatiņu pazaudēsiet, tad jūs gaida kara tiesa.

Kadetam Bīgleram piemita vēl turklāt nelāga paraša censties katru ar kaut kādu izrunu pārliecināt par saviem labajiem nolūkiem.

—  Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, — viņš atbildēja, — ka pat piezīmju grāmatiņas pazušanas gadījumā neviens nevarētu izburtot manas piezīmes, jo es stenografēju un manus saīsinā­jumus neviens neprot izlasīt. Es lietoju angļu stenografēšanas sistēmu.

Visi nicinoši noskatījās viņā. Kapteinis Zāgners atmeta ar roku un turpināja savu paskaidrojumu:

—   Es nupat runāju par militartelegramu jauno šifrēšanas paņēmienu. Jums varbūt šķita dīvaini, kāpēc Ludviga Gangho­fera romānā «Tēvu grēki» jums ieteikta taisni 161. lappuse. Tā ir atslēga jaunajai šifrēšanas metodei, kas tagad ieviesta, pama­tojoties uz jaunu rīkojumu 110 armijas korpusa ģenerālštābā, kam mēs esam padoti. Kā jums zināms, ir daudzas metodes sva­rīgāko kara ziņojumu šifrēšanai. Jaunākā, ko mēs lietosim, ir papildinošā skaitļu metode. Tātad šifri, ko jums pagājušā ne­dēļā izsniedza pulka štābā, un to lietošanas pamācība tagad vairs neder.

—   Aliā, erchercoga Albrechta sistēma, — nomurmināja cītī­gais kadets BIglers, — 8922-R, patapinājums no Gronfelda sis­tēmas.

—   Jaunā sistēma ir ārkārtīgi vienkārša, — kapteiņa balss skanēja visā vagonā. — Es saņēmu personīgi no pulkveža kunga otro sējumu ar visu instrukciju. Pieņemsim, ka mēs da­būtu šādu pavēli: «Pie augstienes 228 ložmetēju uguni novirzīt pa kreisi,» — un tā šifrēta skanētu šādi: «Lieta — ar — mums

—  tas — mēs — uzskatīt — iekšā — tie — apsolīt — tā — Marta

—  tevi — tas — bikli — tad — mēs — Marta — mēs — to — mēs

—  pateicība — labi—režija — beigas — mēs — apsolām — mēs

—  pārlabots — apsolījām — patiesi — domāju — ideja — pavi­sam — valda — balss — pēdējie.» Kā redzat, ļoti vienkārši, bez liekām kombinācijām. No štaba to noraida pa tālruni uz batal­jonu, no bataljona uz rotu. Komandieris, saņēmis šifrēto ziņo­jumu, atšifrē to šādi: paņem «Tēvu grēkus», atšķir 161. lappusi un sāk meklēt blakus esošā 160. lappusē vārdu «lieta». Lūdzu, kungi. «Lieta» 160. lappusē, pēc kārtas skaitot, ir piecdesmit otrais vārds, tāpēc jāmeklē 161. lappusē piecdesmit otrais burts no augšas. Ievērojiet, ka tas ir «P»! Otrais vārds ziņojumā ir «a.r». Tas ir 160. lappusē septītais vārds pēc skaita, kas atbilst septītajam burtam 161. lappusē, tas ir, burtam «i». Tālāk nāk vārds «mēs», bet tas, — lūdzu, sekojiet uzmanīgi! — ir astoņ­desmit astotais vārds, tātad astoņdesmit astotais burts 161. lap­pusē, tas ir, «e». Tādā kārtā mēs esam atšifrējuši vārdu «Pie» un turpinām, kamēr ir atšifrēta visa pavēle. «Pie augstienes 228 ložmetēju uguni novirzīt pa kreisi.» Ļoti asprātīgi, mani kungi, un galīgi neiespējami atrisināt bez atslēgas, tas ir, Lud­viga Ganghofera «Tēvu grēku» 161. lappuses.

Visi klusēdami vērās nelaimīgajās lappusēs un iegrima sma­gās domās. Brīdi valdīja klusums, bet tad kadets Bīglers pēkšņi uztraucies iekliedzās:

—  Jēzus Marija, kapteiņa kungs, padevīgi ziņoju, ka mums nesaskan!

Tiešām, tas bija ļoti mīklaini.

Varēja pūlēties, cik gribēja, bet, izņemot kapteini Zāgneru, neviens nevarēja atrast 160. lappusē vārdus, kam atbilda 161. lappusē burti, kas sastādīja atslēgu.

—  Mani kungi, — kapteinis Zāgners stostījās, pārliecinājies, ka kadeta Bīglera izmisušais kliedziens ir dibināts, — ko tas nozīmē? Manos Ganghofera «Tēvu grēkos» tas ir un jūsējos nav?

—  Atļaujiet, kapteiņa kungs, — kadets Bīglers atkal atsau­cās. — Iedrošinos vērst jūsu uzmanību uz to, ka Ganghofera romanam ir divas daļas. Esiet tik laipns un pārliecinieties pats; titullapā rakstīts: «Romāns divās daļās.» Mums ir pirmā daļa un jums otrā, tāpēc skaidrs kā diena, ka mūsu 160. un 161. lap­puse neatbilst jūsējām. Mums ir pavisam kas cits. Jums pirmais atšifrētā ziņojuma vārds ir «pie», bet mums iznāk «ola»!

Visiem tagad bija pilnīgi skaidrs, ka Bīglers nemaz nav tāds stulbenis.

—   Es saņēmu otro daļu brigādes štābā, — kapteinis Zāgners sacīja. — Te būs noticis kāds pārpratums. Pulkveža kungs pasū­tījis jums pirmo daļu. Laikam gan, — viņš turpināja tā, it kā viss būtu pilnīgi skaidrs un viņam jau sen zināms, iekāms viņš sāka savu lekciju par visvienkāršāko šifrēšanas paņēmienu,

brigādes stabā būs to sajaukuši. Pulkam nepaziņoja, ka vaja­dzīga otrā dala, un tā tas viss notika.

Kadets Bīglers tikmēr uzvaras priekā noraudzījās apkārtējos, un leitnants Dubs pačukstēja virsleitnantam Lukašam, ka «svēteļa spārns ar zivs asti» esot pataisījis kapteini Zāgneru melnu un maziņu.

—   Dīvains gadījums, kungi, — kapteinis Zāgners atkal iesāka, it kā gribēdams ierosināt sarunu, Lai pārtrauktu neveiklo klusumu. — Acīm redzot brigādes kancelejas darbiniekiem salmi galvā.

—     Atļaujiet piezīmēt, — nerimās kadets Bīglers, gribēdams vēlreiz palepoties ar savām zināšanām, — ka tik konfidenciālā rakstura ziņām no divizijas nevajadzētu gan iet caur brigādes kanceleju. Rīkojumus, kas skar tik slepenas armijas lietas, vaja­dzētu ar stingri konfidenciāliem apkārtrakstiem paziņot tikai pulku, diviziju un brigāžu priekšniekiem. Es zinu kādu šifru

sistēmu, ko lietoja, karojot ar Sardiniju un Savoju, angļu-franču karagājienā uz Sevastopoli, bokseru dumpja laikā Ķīnā un pēdējā krievu-japaņu karā. Šī sistēma dibinājās…

—  Kaķim uz astes der jūsu sistēma, kadet Bīgler, — kaptei­nis Zāgners ar īgnumu un nicināšanu pārtrauca. — Katrā gadī­jumā skaidrs, ka sistēma, par ko mēs runājām un ko es jums izskaidroju, ir viena no vislabākajām, jāsaka, taisni nepārspē­jama. Te visi mūsu ienaidnieka pretizlūkošanas darbinieki ap­lauzīs ragus. Viņi nevarēs izlasīt mūsu šifru, kaut viņi plēstos vai pušu. Tas ir kaut kas pavisam jauns. Šim šifram nav nekā līdzīga.

Centīgais kadets Bīglers nozīmīgi nokāsējās.

—   Atļaujiet, kapteiņa kungs, — viņš sacīja, — aizrādīt, uz Kerikhofa grāmatu par militāriem šifriem. Šo grāmatu katrs var iegādāties «Militāri techniskajā apgādā». Tur ir sīki aprakstīta tā metode, ko es pieminēju, kapteiņa kungs. Tās izgudrotājs ir pulkvedis Kirchers, kas Napoleona I laikā kalpojis sakšu armijā. «Kirchera šifrētie vārdi», kapteiņa kungs, katru telegramas vārdu izskaidro ar atslēgu pretējā lappusē. Šo metodi papildi­nājis virsleitnants Fleisners savā grāmatā «Militārās kriptogrā­fijas rokasgrāmata», ko katrs var nopirkt kara akadēmijas ap­gādā Vīnē. Lūdzu, kapteiņa kungs! — Kadets Bīglers izņēma no somas grāmatu un turpināja: — Fleisners min to pašu piemēru, lūdzu, pārliecinieties visi! Tas pats piemērs, kuru mēs nupat dzirdējām.

Telegrama. Pie augstienes 228 novirzīt ložmetēju uguni pa kreisi.

Atslēga: Ludviga Ganghofera «Tēvu grēki», II daļa.

Paskatieties, lūdzu, tālāk! Šifrs: «Lieta — ar — mums — tas — mēs — uzskatīt — iekšā — tie — apsolīt — tā — Marta …» un tā tālāk. Taisni tas pats, ko mēs nupat noklausījāmies.

Neviens nekā nevarēja iebilst. Šim smurgulim «svēteļa spārnam ar zivs asti» bija taisnība.

Kāds ģenerālis armijas štābā bija atvieglinājis sev darbu. Viņš bija paņēmis Fleisnera grāmatu par militārajiem šifriem, un viss kārtībā.

Šo pārrunu laikā bija redzams, ka virsleitnants Lukašs pūlas apspiest dīvainu dvēseles satraukumu. Viņš kodīja lūpas, gri­bēja ko teikt, bet beidzot sāka runāt pavisam par ko citu.

—  Tas nav jāuztver tik traģiski, — viņš sacīja savādā mul­sumā, — kamēr mēs atradāmies nometnē, Mostā pie Litavas, mainīja jau vairākas šifru sistēmas, un, iekāms sasniegsim fronti, droši vien būs ieviesta atkal kāda jauna sistēma. Man tomēr šķiet, ka mums karalaukā nebūs laika nodarboties ar tādu kriptogramu atrisināšanu. Iekāms kāds no mums paspētu šādu šifrētu pavēli atburtot, ir rota, ir divizija, ir brigāde sen jau būtu kārtīgi apstrādātas. Praktiskas nozīmes tādiem šifriem nav.

Kapteinis Zāgners negribot piekrītoši pamāja ar galvu.

—   Praksē, — viņš piebilda, — vismaz ciktāl sniedzas mana pieredze Serbijas frontē, nevienam nav bijis laika nodarboties ar atšifrēšanu. Es, protams, nesaku, ka šifram nebūtu nozīmes poziciju karā, kad karaspēks atrodas ierakumos un nogaida. Ka šifrus bieži maina, tas arī taisnība.

Kapteinis Zāgners atkāpās uz visas līnijas:

—   Ka mūsu štābi frontē aizvien mazāk izmanto šifrus, tur krietna daļa vainas jāmeklē tajā apstāklī, ka mūsu tālruņi nav pietiekami labi un, sevišķi artilērijas uguns laikā, neskaidri pār­raida atsevišķus balsienus. Tad vienkārši nekā nevar sadzirdēt un rodas nevajadzīgs chaoss. — Viņš apklusa.

—   Apjukums ir tas ļaunākais, kas karalaukā var gadīties, kungi, — viņš pravietiski piebilda un apklusa.

—    Pēc kāda laiciņa mēs būsim Rabā, — viņš atkal ierunā­jās, raudzīdamies pa logu ārā. — Mani kungi! Kareivjiem šeit jāsaņem pa 150 gramiem ungāru desas. Atpūta — pusstundu.

Viņš paskatījās maršrutā: — Vilciens aties 4.12. Visiem jābūt vagonos 3.58. Izkāpšana pa rotām: 11. un tā tālāk. Iet pa vadiem, virziens — pārtikas tirgotava Nr. 6. Par kontrolieri pie produktu izsniegšanas ieceļu kadetu Bīgleru.

Visi paskatījis uz kadetu Bīgleru, it kā teikdami:

—   Nu tu, pienapuika, dabūsi ko matīt!

Bet cītīgais kadets jau izvilka no somas loksni papīra un lineālu, savilka līnijas, pierakstīja kaujas rotas un apjautājās atsevišķu rotu komandieriem pēc viņu apakšnieku skaita, ko ne­viens no galvas nezināja, un tāpēc visi sniedza Bīgleram nepie­ciešamās ziņas aptuveni pēc šādām tādām atzīmēm bloknotos.

Tikmēr kapteinis Zāgners aiz bēdām sāka lasīt nelaimīgos «Tēvu grēkus» un, kad vilciens pieturēja Rabas stacijā, aizvēr­dams grāmatu, piezīmēja:

—  Šis Ludvigs Ganghofers nemaz neraksta slikti.

Virsleitnants Lukašs pirmais izlēca no štaba vagona un stei­dzās uz to vagonu, kur atradās Sveiks.

Sveiks un pārējie sen bija metuši kārtis pie malas, un virs­leitnanta Lukaša kalpotājs Baluns bija jau tā izbadojies, ka sāka kurnēt par savu priekšniecību un stāstīt, ka viņš ļoti labi zinotr ko visu virsnieku kungi sarijoties. Tagad esot daudz ļaunāk nekā dzimtkungu laikos. Agrāk karadienestā tā gan neesot bijis. Viņa vectēvs, kas dzīvojot mājās bērnu maizē, stāstījis, ka 66. gada karā virsnieki dalījuši ar kareivjiem ir vistas, ir maizes kumosu. Viņa gaudām nebija gala, un Sveiks uzskatīja par vaja­dzīgu teikt labu vārdu par kareivju stāvokli pašreizējā karā.

—  Tev ir gan jauns vectēvs, — viņš laipni ierunājās, kad vil­ciens tuvojās Rabai, — ja viņš atceras tikai 66. gada karu. Es pazinu kādu Ronovski, un tam bija vectēvs, kas bijis Itālijā vēl dzimtkungu laikos, nokalpojis tur divpadsmit gadu un atgriezies mājās kā kapralis. Bet, tā kā darba viņam nav bijis, tad paša dēls paņēmis viņu pie sevis par kalpu. Reiz viņi braukuši klau­šās pie baļķu vešanas, bet baļķi bijuši tādi, ka tikko divi vīri varējuši aptvert, — tā tas vectēvs stāstīja, kas kalpojis pie sava dēla. Viņi nav varējuši to kustināt, un vectēvs teicis: «Lai guļ vien, diedelnieks, kas ar viņu ies pušu rauties.» Bet mežsargs, kas to dzirdējis, sācis brēkt un draudēt ar rungu, jo baļķis viņiem esot jāieceļ ratos. Mūsu Ronovska vectēvs vairāk nekā neesot sacījis kā tikai: «Klusu, kucēn, es esmu vecs, izkalpojis karavīrs,» — bet pēc nedēļas viņš jau dabūjis pavēsti, un tam vajadzējis doties atkal uz Itāliju, kur viņš šoreiz pavadījis des­mit gadu. Viņš rakstījis uz mājām, ka šis mežsargs dabūšot no viņa ar cirvi pa galvu, kad viņš atgriezīšoties. Par laimi mež­sargs paguvis nomirt pats savā nāvē.

Vagona durvīs parādījās virsleitnants Lukašs.

—  Nāciet šurp, Sveik! — viņš teica. — Pārtrauciet savus muļķīgos spriedelējumus; jums būs man kaut kas japaskaidro.

—   Uz karstām pēdām; padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs.

Virsleitnants Lukašs aizveda Sveiku, uzlūkodams viņu ar ļoti aizdomīgu skatienu.

Kapteiņa Zāgnera lekcijā, kura tik bēdīgi beidzās, virstleitnants Lukašs bija nācis pie zināmiem slēdzieniem detektivu garā, kaut gan tas neprasīja nekādas galvas lauzīšanas, jo Sveiks pirms aizbraukšanas bija viņam sacījis:

—   Obrlajtnanta kungs, bataljona kancelejā ir kaut kādas grāmatas lajtnantu kungiem. Es tās tur atnesu no pulka kan­celejas.

.Tāpēc, kad viņi bija pārgājuši pāri otrajam sliežu ceļam un nonākuši aiz nekurinātas lokomotīves, kas te jau veselu nedēļu gaidīja kādu munīcijas vilcienu, virsleitnants Lukašs bez aplin­kiem jautāja:

—  Kā tur toreiz bija ar tām grāmatiņām, Šveik?

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tas ir ļoti garš stāsts, bet jūs vienmēr tā uztraucaties, kad es jums gribu ko pamatīgi izstāstīt. Tāpat kā toreiz, kad jūs saplēsāt uzaicinājumu parakstīties uz kara aizņēmumu un gribējāt mani iepļaukāt, bet es jums sāku stāstīt par kādu grāmatu, kurā bija rakstīts, ka senāk kara laikā cilvēkiem vajadzējis maksāt par logiem, teik­sim, par katru logu pa divi desmitnieki, tāpat arī par zosīm . . .

—   Tā mēs nekad netiksim galā, Šveik, — virsleitnants Lu­kašs viņu pārtrauca, gribēdams turpināt nopratināšanu. Viņš bija nolēmis Sveikam nekā neminēt par visām stingri konfiden­ciālajām lietām, lai šis nelga atkal kaut ko neievārītu. — Vai jūs zināt Ganghoferu?

—   Kas viņš ir? — Sveiks ieinteresēts jautāja.

—   Vācu rakstnieks, muļķadesa! — virsleitnants atbildēja.

—   Tik tiešām, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja ar mo­cekļa izteiksmi sejā, — es nepazīstu personīgi neviena vācu rakstnieka. Es pazinu tikai kādu čechu rakstnieku, Ladislavu Hajeku no Domažlices. Viņš bija «Dzīvnieku pasaules» redak­tors, un es viņam reiz parasto sētas suni pārdevu par tīrasiņu špicu. Viņš bija gaužām krietns un lādzīgs kungs. Viņš vienmēr apmeklēja kādu traktieri un lasīja tur skaļi savus stāstus, kas bija tik bēdīgi, ka visiem bija jāsmejas, bet viņš pats raudāja un izmaksāja visiem klātesošajiem, un mums vajadzēja viņam dziedāt:

Domažlices vārti, nami

Izrotāti patīkami.

Kas tos vārtus rotāja,

Meičiņas kas mīlēja,

Tam nu nāves pulkstens sitis,

Auksts un stivs viņš guļ, kur kritis.

—  Ko jūs rēcat kā operdziedātājs, Šveik, jūs taču neesat uz skatuves, — virsleitnants Lukašs pārbijies izsaucās, kad Sveiks izjusti nodziedāja pēdējo teikumu: «Tam nu nāves pulkstens sitis, auksts un stīvs viņš guļ, kur kritis.» — Par to es jums ne­prasīju. Es tikai gribēju zināt, vai jūs ievērojāt,'ka tās grāmatas, par ko jūs man pats stāstījāt, ir Ganghofera sarakstītas. Tātad kas bija ar tām grāmatām? — viņš nikni izgrūda.

—  Ar tām, ko es atnesu no pulka kancelejas uz bataljonu? —

Sveiks pārvaicāja. — Tās tiešām bija sarakstījis tas pats, par ko jūs, obrlajtnanta kungs, man vaicājāt, vai es viņu nepazīstu. Es pat saņēmu telefonogramu no pulka kancelejas, ka šīs grā­matiņas jānogādā bataljona kancelejā, bet tur vairs nebija ne­viena, pat dežurants bija aizgājis, jo visiem gribējās pasēdēt bufetē, tāpēc ka brauc uz fronti un neviens nevar galvot, vai vēl kādreiz dabūs bufetē pasēdēt. Tātad viņi tur sēdēja un iemeta, obrlajtnanta kungs, un arī no citām kaujas rotām ne­viena nevarēja sazvanīt. Nu, bet, tā kā jūs man pavēlējāt, lai es kā raitnieks neatietu ne soli no tālruņa, kamēr mums vēl nebija piekomandēts telefonists Chodunskis, tad es arī sēdēju un gai­dīju, kamēr mani nomainīs. No pulka kancelejas lamājās vienā gabalā, ka neviena nevarot sazvanīt un ka kaujas bataljona kancelejai esot jāpievāc kaut kādas grāmatiņas virsnieku kun­giem. Tā kā es zināju, obrlajtnanta kungs, ka kara laikā jārīko­jas ātri, tad es piezvanīju pulka kancelejai, ka es pats ieradīšos pēc grāmatiņām un nogādāšu tās bataljona kancelejā. Man uz­krāva tādu nastu, ka es ar mokām atstiepu to līdz bataljona kancelejai, un tur es tās grāmatas mazliet apskatīju, bet tas man lika ko padomāt. Feldfebelis pulka kancelejā man gan sacīja, ka, spriežot pēc telefonogramas, bataljona kancelejā gan zinā­šot, kādas grāmatas ņemt, tas ir, k u r u daļu. Protiet, tai grā­matai bija divas daļas, pirmā daļa atsevišķi un otrā daļa atsevišķi. Es nekad vēl tā nebiju smējies, jo es taču arī esmu grāmatas lasījis, bet nekad neesmu sācis no otrās daļas. Bet viņš man saka: «Te jums ir pirmā daļa un te otrā. Kura daļa virsnieku kungiem jālasa, to viņi paši zinās.» Tad es nodomāju, ka nu ir gan visi apdzērušies, jo, kad grib lasīt grāmatu no sākuma un vēl tādu romānu, kādu es atnesu, par «Tēvu grē­kiem», jo es taču arī protu vāciski, tad jāsāk ar pirmo daļu, tāpēc ka mēs neesam ebreji, lai lasītu no beigām uz sākumu. Tāpēc es jums piezvanīju, obrlajtnanta kungs, kad jūs bijāt pārnācis no kluba, ziņoju, ka esmu atnesis grāmatas, un vaicāju, vai karadienestā nav tagad pieņemts lasīt grāmatas otrādā kār­tībā, — vispirms otro un tad pirmo daļu. Bet jūs man at­bildējāt, ka es esot piesūcies ragulops, ja jau pat to vairs nozi­not, ka tēvreizē vispirms sakot «Mūsu tēvs debesīs» un pēc tam tikai «Amen». Vai jums nelabi, obrlajtnanta kungs? — viņš līdzjūtīgi ievaicājās, redzēdams, ka nobālušais virstleitnants Lukašs pieķeras pie lokomotīves kāpšļa, Lukaša bālajā sejā ne­bija ne mazāko dusmu pazīmju, tikai izmisums un bezcerība.

—  Turpiniet, turpiniet, Šveik, viss vienalga, ir jau labi . . .

—   Kā jau es sacīju, — tukšajā sliežu ceļa maigi skanēja Šveika balss, — tādas bija arī manas domas. Reiz es biju nopir­cis kādu šausmu romānu par Rožu Šavaniju no Bakonijas meža, un tam trūka pirmās daļas, tā ka man nācās sākumu pašam pie­domāt, un tad es redzēju, ka pat tādos laupītāju romānos nevar iztikt bez pirmās daļas. Man kļuva pilnīgi skaidrs, ka tā būtu īsta aplamība, ja virsnieku kungi sāktu lasīt vispirms otro daļu un pēc tam pirmo, un cik tas muļķīgi izklausītos, kad es pazi­ņotu bataljonā, ko man sacīja pulka kancelejā, — ka virsnieku kungi jau zinot, kādu d a ļ u lasīt. Vispār, obrlajtnanta kungs, man tā lieta ar tām grāmatām likās traki jocīga un ērmīga. Es jau zinu, ka virsnieku kungi vispār maz lasa un kauju ne­gaisos .. .

—   Paturiet savas muļķības sev, Šveik! — virsleitnants Lukašs ievaidējās.

—   Es jums vēl vaicāju pa tālruni, obrlajtnanta kungs, vai jūs gribat abas daļas uzreiz, un jūs man atbildējāt taisni tāpat kā tagad, lai es metot muļķības pie malas, kam tad nākšot prātā vazāt grāmatas līdzi. Tad es nospriedu: ja tādas ir jūsu domas, tad arī citi virsnieku kungi domās tāpat. Es tomēr vēl apvaicājos mūsu Vanekam, jo viņš jau ir bijis frontē un viņam ir pieredze. Viņš man pastāstīja, ka sākumā visi virsnieku kungi esot domā­juši, ka karš ir tikai maza izklaidēšanās, un veduši sev līdz vese­las bibliotēkas, gluži kā uz vasarnīcu braukdami. Erhercogienes viņiem pat sūtījušas uz fronti dažādu autoru kopotus rakstus dāvanai, tā ka viņu kalpotājiem bijis ko stiept un tie nolādē­juši to dienu, kad nākuši pasaulē. Vaneks vēl sacīja, ka šīs grāmatas pat smēķēšanai neesot derējušas, jo bijušas iespiestas uz ļoti grezna, bieza papīra, un, savās darīšanās ejot, ar atļauju sacīt, orblajtnanta kungs, cilvēks varējis ar šādām dzejām no­brāzt ādu visai dibenpusei. Lasīt nav bijis laika, jo vajadzējis nepārtraukti atkāpties, tāpēc grāmatas aizsvieduši, un vēlāk jau kļuvis par paradumu, tiklīdz kalpotājs izdzird kanonadi, tā tūliņ izsviež no somām visu daiļliteratūru. Kad es to biju noklausī­jies, tad gribēju vēlreiz dzirdēt jūsu domas, obrlajtnanta kungs, un vaicāju jums pa tālruni, ko lai dara ar tām grāmatām, bet jūs man atbildējāt: ja manā stulbajā paurī kaut kas esot iespie­dies, tad es ātrāk nelikšoties mierā, kamēr nebūšot dabūjis pāris reižu pa ausi. Tad nu es., obrlajtnanta kungs, aiznesu uz batal­jona kanceleju tikai pirmo daļu un otro atstāju mūsu pulka

noliktavā. Es to darīju labā nolūkā, lai virsnieku kungiem, kad tie būs izlasījuši pirmo daļu, izsniedz otro tāpat kā bibliotēkā, bet tad pienāca pavēle, ka jābrauc, un telefonograma bataljo­nam, ka viss liekais jānodod pulka noliktavā. Tad nu es pra­sīju Vaneka kungam, vai viņš uzskata otro daļu par lieku, un viņš man atbildēja, ka pēc bēdīgajiem piedzīvojumiem Serbijā, Galicijā un Ungārijā nekādu daiļliteratūru vairs frontē līdz ne­ņemot un ka vienīgā labā lieta esot tās kastes pilsētās, kur krāj izlasītas avīzes kareivju vajadzībām, jo avīžu papīrā varot labi ietīt tabaku vai sienu, ko kareivji smēķē ierakumos. Bataljonā tikmēr bija pirmo daļu izdalījuši, un otrā palika noliktavā.

Sveiks apklusa, bet tūliņ atkal uzsāka:

—   Bet tanī noliktavā, obrlajtnanta kungs, ir gan visādas mantas, pat Budejovices sinagogas kantora cilindrs, ar ko viņš ieradies pēc iesaukšanas . . .

—  Es jums kaut ko sacīšu, Šveik, — virsleitnants Lukašs pārtrauca viņu, smagi nopūzdamies. — Jums nav ne mazākās

jausmas par savas rīcības sekām. Man jau līdz nāvei apnicis saukt jūs par stulbeni. Jūsu stulbuma apzīmēšanai vispār trūkst vārdu, un, kad es jūs nosaucu par idiotu, tad tas vēl ir pārāk mīksti sacīts. Jūs esat izdarījis kaut ko tik šausmīgu, ka jūsu briesmīgākie noziegumi tajā laikā, kopš es jūs pazīstu, ir tīrā eņģeļu muziķa, salīdzinot ar to. Ja jūs tik zinātu, ko esat izda­rījis, Šveik! . . . Bet to jūs nekad neuzzināsiet. . . Un, ja kādreiz iznāk runa par šīm grāmatām, tad nedomājiet pļāpāt, it kā es jums pa tālruni licis ņemt pirmo daļu. .. Ja vispār kāds runā, kā tur bijis ar pirmo un otro daļu, tad neliecieties ne zinis. Jums nav ne jausmas, par ko tur runā, jūs nekā nezināt un neatmi­nat. Citādi jūs varētu iepīt arī mani, jūs .. .

Virsleitnants Lukašs runāja tādā balsī, it kā viņu kratītu drudzis. Sveiks izmantoja mirkli, kad viņš apklusa, un nevainīgi iejautājās:

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, atļaujiet vaicāt, - kāpēc es nekad neuzzināšu, ko tik briesmīgu esmu pastrādājis? Es tikai tāpēc iedrošinājos to vaicāt, obrlajtnanta kungs, lai citreiz tā vairs nedarītu. No savām kļūdām mēs taču mācāmies. Piemēram, lējējs Adamecs no Daneka rūpnīcas, kad viņš pār­skatīdamies bija iedzēris sālsskābi . . .

Viņš nedabūja pabeigt, jo virsleitnants Lukašs pārtrauca viņa piemēru no dzīves ar vārdiem:

—  Muldoņa tāds! Skaidrot es jums nekā neskaidrošu. Lie­niet atpakaļ vagonā un pasakiet Balunam, lai viņš, pirms iebrau­cam Budapeštā, atnes man uz štaba vagonu kādu frančmaizi un aknu pastēti, kas atrodas somas dibenā staniola papīrā. Vane- kam. pasakiet, ka viņš ir ēzelis. Trīs reizes es pieprasīju, lai viņš sniedz man precīzas ziņas par cilvēku daudzumu rotā, bet, kad es šodien tās saņēmu, tad izrādījās, ka tie ir pagājušās nedēļas skaitļi.

—  Kā pavēlat, obrlajtnanta kungs! — Sveiks nobrēca un tad lēnām devās atpakaļ uz savu vagonu.

Virsleitnants Lukašs staigāja pa sliedēm un domāja: «Man vajadzēja iecirst viņam pāris pliķu, bet es sarunājos ar viņu kā ar sev līdzīgu.»

Sveiks svarīgu seju rāpās iekšā savā vagonā. Viņš juta cie­nību pats pret sevi. Katru dienu taču cilvēks neizdara kaut ko tik briesmīgu, ka pat nedrīkst zināt, kas tas bijis.

35

—  Mantziņa kungs, — Sveiks sacīja, atsēzdamies savā vietā, — obrlajtnanta kungs likās šodien gaužām labā omā. Viņš uz­deva man jums pateikt, ka jūs esot ēzelis, jo viņš jums jau trīs reizes esot pieprasījis precīzas ziņas par cilvēku skaitu rotā.

—  Velns lai parauj! — Vaneks aizsvila. — Nu es tiem vadu komandieriem gan sadošu piparus! Ko lai es iesāku, ja katrs tāds plencis seržants dara, kas viņam patīk, un nesniedz man ziņas par sava vada sastāvu? Vai lai es tās ziņas izzīžu no pirksta? Ir gan kārtība mūsu kaujas rotā! Otras tādas kā mūsu 11. rotu neuziesi. Bet es jau to nojautu, es jau zināju. Es nevienu mirkli nešaubījos, ka pie mums būs juceklis. Vienu dienu vir­tuvē pietrūkst četru porciju, otru dienu trīs paliek pāri. Ja vismaz tie slaisti būtu man ziņojuši, kad aizved kādu uz hospi­tāli! Pagājušo mēnesi es ievedu sarakstā kādu Nikodēmu un tikai pie algas izmaksas uzzināju, ka šis Nikodēms miris ar ātro diloni Budejovices hospitālī. Bet viņa porcija vienmēr bija izņemta. Pat formas tērpu vēl viņam izsniedzu, un dievs vien zina, kur tas palika. Un obrlajtnanta kungs vēl sauc mani par ēzeli, kad viņš pats nevar nodibināt kārtību savā rotā.

Mantzinis Vaneks sakaitināts skraidīja pa vagonu.

—  Ja es būtu rotas komandieris! Man viss ietu kā pa tau­kiem. Katrs kareivis man būtu uzskaitē. Apakšvirsnieki nodotu man di vreiz dienā raportu. Bet ko tu, cilvēks, darīsi, kad apakš­virsnieki nekam neder! Un par visiem sliktāks ir seržants Zika. Tikai joku dzīšana un anekdotes, bet, kad pasaka viņam, ka Kolaržiks no viņa vada pārcelts uz vezumniekiem, viņš otrā dienā iesniedz ziņojumu par tādu pašu skaitu, it kā Kolaržiks joprojām stieptu gumiju viņa vadā. Tā tas notiek diendienā. Un, ja tad mani vēl sauc par ēzeli, — nu, tādā ceļā obrlajtnanta kungs pie draugiem netiks. Rotas mantzinis nav vis kaut kāds jefreitors, ar kuru katrs var sev atslaucīt. . .

Baluns, kas klausījās, pavēris muti, pastiprināja Vaneka domu ar to spēcīgo vārdu, ko mantzinis pats neņēmās izsacīt.

—   Turiet labāk muti! — mantzinis sirdīgi uzsauca.

—  Paklau, Balun, — Sveiks ierunājās, — tev es varu pa­teikt, ka tev jāaiznes obrlajtnanta kungam, pirms iebraucam Peštā, viena frančmaize un aknu pastētē, kas esot somas dibenā, ietīta staniola papīrā.

Milzis Baluns izmisis nolaida gar sāniem savas garās pēr­tiķa rokas, salīka uz priekšu un tā arī palika.

—  Man tās nav, — viņš sacīja klusā, izmisušā balsī, nepa­celdams acu no vagona netīras grīdas.

—  Nav, — viņš saraustīti atkārtoja. — Es domāju. .. es to attinu pirms aizbraukšanas . . . gribēju tik paostīt. . . vai nav iemaitājusies… Un tad es apēdu! — viņš iekliedzās tādā sirsnīgā izmisumā, ka viss kļuva pilnīgi skaidrs.

—  Viņš to aprijis ar visu staniolu, — mantzinis Vaneks teica, apstādamies Baluna priekšā. Vaneks bija priecīgs, ka viņam vairs nav jāpierāda, ka viņš nav vienīgais ēzelis, kā to domā virsleitnants, un visu šo nekārtību iemesliem ir dziļākas saknes citā sfērā. Saruna tagad novirzījās uz izēdāju Balunu un viņa rīcības traģiskajām sekām. Vanekam uznāca liela vēlēšanās pa­teikt Balunam kādu nepatīkamu morāles mācību, bet pavārs Juraida aizsteidzās viņam priekšā, atlikdams sānis savu iemīļoto grāmatu — vecindu sutru «Pragua-Paramita» tulkojumu, un griezās pie satriektā Baluna, kas bija vēl vairāk salicis zem likteņa sitieniem:

—  Jums, Balun, vienmēr jābūt par sevi nomodā, lai nezau­dētu ticību sev un savam liktenim. Jūs nedrīkstat piedēvēt sev citu nopelnus. Ikreiz, kad sadursieties ar tamlīdzīgu problēmu, kādu nupat aprijāt, jautājiet sev: «Kāds sakars ar mani aknu pastetei?»

Sveikam šķita lietderīgi papildināt šo abstrakciju ar prak­tisku piemēru.

—  Tu man nesen pats stāstīji, Balun, ka pie jums tagad esot cūku kaušanas laiks un, tiklīdz mēs ieradīšoties galapunktā un tu paziņošot karalauka pasta numuru, tev atsūtīšot žāvētu šķiņķi. Iedomājies tagad, ka to šķiņķi atsūta uz rotu un mēs ar mant­ziņa kungu nogriežam katrs pa gabaliņam, un, ja mums iegar­šojas, mēs griežam vēl, kamēr ar šķiņķi notiek tas pats, kas ar kādu man pazīstamu pastnieku Kozelu. Viņam bija kaulā iemeties ēdājs, tāpēc viņam sākumā nogrieza kāju līdz potītei, tad līdz celim, pēc tam gurnu, un, ja viņš nebūtu pamanījies laikā nomirt, tad dakteri viņu būtu drāzuši vien tālāk kā nolū­zušu zīmuli. Iedomājies, Balun, ka mēs būtu aprijuši tavu šķiņķi tāpat, kā tu aprij i obrlajtnanta kunga pastēti.

Milzis Baluns pārlaida visiem sērīgu skatienu.

—  Tikai pateicoties manai aizgādībai un maniem nopelniem, jūs palikāt pie obrlajtnanta kunga par kalpotāju, — mantzinis tika pie vārda, — jo jūs gribēja pārcelt uz sanitaro rotu, un tad jums būtu jānes ievainotie no kaujas lauka. Pie Duklas sa­ni tari trīs reizes devās pakaļ kādam ievainotam apakšvirsnie­kam, ko pie pašiem dzeloņstiepļu aizsprostiem bija ķēris šāviens vēderā, un visi trīs pāri palika guļam ar pāršautām galvām. Tikai ceturtajam pārim izdevās viņu atnest, bet, iekāms viņu nogādāja pārsiešanas punktā, viņš jau bija miris.

Baluns vairs nevarēja izturēt un skali ieraudājās.

Kā tev nav kauna, — Sveiks nicinoši sacīja, — un tu gribi būt kareivis . . .

—  Jā, kad es neesmu karam piemērots, —- Baluns gaudās. -— Es esmu rīma, tas ir tiesa, bet es nekad neesmu paēdis, ne­vienu reizi neesmu pieēdies, kopš mani atrāvuši no manas die­nišķās dzīves. Pie mums tas tā ir visā ģimenē. Mans nelaiķa tēvs bija kādā Protivinas traktieri saderējis, ka viņš vienā pa­ņēmienā apēdīs piecdesmit desu ar diviem klaipiem maizes, un viņš laimēja derības. Es arī reiz derību deļ noēdu četras zosis

un divas bļodas knedliku ar kāpostiem. Mājās, kad es pēc pus­dienām vēl iekārojos ko uzkost, ieeju pieliekamā, nogriežu ku­mosu gaļas, aizsūtu pēc krūzes alus un noēdu kā nieku pāris kilo šķiņķa. Mājās mums bija vecs kalps Vomela, tas mani mū­žīgi brīdināja, lai es neceļot degunu tik augstu un nebāžot tik daudz māgā iekšā, jo viņš atceroties, ko viņa vectēvs stāstījis par tādu pašu negausi un izēdāju. Esot izcēlies karš, un veseli astoņi gadi nekāda labība neesot padevusies, un viņi cepuši maizi no salmiem un izspiestām linsēklām, un tie bijuši svētki, kad pienā varējuši iedrupināt drusku biezpiena, jo maizes nav bijis. Un šis zemnieks esot nomiris nedēļas laikā, kad tas posts sācies, jo viņa kuņģis neesot bijis pieradināms gavēt. . .

Baluns pacēla noskumušo seju pret vagona griestiem:

Bet es vienmēr esmu ticējis, ka dievs tas kungs cilvēkus gan soda, bet nepamet.

— Dievs tas kungs ir negaušus radījis pasaulē, un dievs tas kungs par viņiem parūpēsies, — Sveiks piezīmēja. — Reiz tevi jau piesēja pie staba, un tagad tu vēl izpelnīsies, ka tevi no­sūtīs uz pirmo līniju. Kad es kalpoju pie obrlajtnanta kunga, tad viņš visur varēja uz mani palaisties un viņam ir prātā nenāca, ka es varētu viņam ko apēst. Kad viņš kaut ko saņēma virspus normas, tad vienmēr teica: «Atstājiet to sev, Šveik!» - vai atkal: «Ta.s mani diez kā neinteresē, dodiet man vienu ga­baliņu un ar pārējo dariet, ko gribat!» Un, kad mēs bijām Prāgā un viņš mani dažreiz sūtīja pec pusdienām uz restorānu, tad es, lai viņš neiedomātos, ka atnesu viņam tik mazu porciju tāpēc, ka ceļā pusi esmu apēdis, vienmēr nopirku ar savu pē­dējo naudu viņam otru klāt, ja man porcija šķita pārāk maza, lai obrlajtnanta kungs kārtīgi pieēstos. Beidzot viņš to tomēr uz­zināja. Tas gadījās tā. Man bija katrreiz jāatnes no restorānā ēdienu karte, un viņš izvēlējās pusdienas. Reiz viņš izraudzījās pildītus baložus. Kad man tur pasniedza pusi baloža, tad es nodomāju, ka tagad gan obrlajtnanta kungam liksies, ka otru pusi esmu pats apēdis, tāpēc es nopirku par savu naudu vēl vienu pusi un atnesu tik bagātīgu porciju, ka obrlajtnants Še- bas kungs, kas tanī dienā bija gribējis lēti paēst un tieši pirms pusdienām ieradies ciemā pie mana obrlajtnanta, arī no tāfe paēda. Bet paēdis viņš sacīja: «To tu man neiestāstīsi, ka te ir viena porcija. Visā pasaulē tu nedabūsi vienā porcijā veselu pildītu balodi. Ja es sadzīšu naudu, tad tūliņ aizsūtīšu uz tavu restorānu pēc pusdienām. Saki nu atklāti, ka tā ir dubultpor-

cija!» Obrlajtnanta kungs lika man viņa klātbūtnē apliecināt, ka viņš man iedevis naudu tikai, vienai porcijai, jo nav zinājis, ka ieradīsies viesi. Es arī atbildēju, ka man iedota nauda tikai vie­nai porcijai. «Re nu,» mans obrlajtnants sacīja, «bet tas vēl nav nekas. Vakar Sveiks man atnesa divus zoss stilbiņus pusdienās. Iedomājies tikai: nūdeļu vira, vērša gaļa ar sardeļu mērci, divi zoss stilbiņi un pīrādziņi!»

—   Te-te-te. . . sasodīts! — Baluns noklakšķināja ar mēli.

—   Tas nu izrādījās piedauzības akmens, — Sveiks turpināja. — Obrlajtnants Šeba tiešām aizsūtīja otrā dienā savu kalpotāju uz restorānu pēc pusdienām, un tas viņam atnesa otram ēdie­nam mazu piciņu vistas pilava, tik daudz, cik sešu nedēļu vecs bērns sataisa savos autiņos, — apmēram divas karotes. Obrlajt­nants Šebas kungs tūliņ brūk viņam virsū, ka tas pusi aprijis. Viņš atkal pretī, ka nav vainīgs. Bet obrlajtnants Šeba iekrāva viņam pa ausi un norādīja uz mani kā uz paraugu: paskat, kā­das porcijas nes obrlajtnantam I ukašam viņa kalpotājs! Un tad

šis nevainīgais, izpļaukātais kareivis otrā dienā, iedams pēc pus­dienām, bija restorānā visu uzzinājis, pateicis savam kungam un tas atkal manam obrlajtnantam. Es sēžu vakarā pie laikraksta un lasu ienaidnieka ģenerālštābā ziņojumus no karalauka, te uzreiz iedrāžas mans obrlajtnanta kungs pavisam bāls ģīmī un tūliņ man virsū, lai es sakot, cik tādu dubultporciju es esot restorānā pircis, jo viņam viss zināms un katra liegšanās vel­tīga. Viņš jau sen esot turējis mani par muļķi, bet, ka es esot vājprātīgs, to viņš vēl neesot zinājis. Es esot viņu tā izblamējis, ka viņam būtu liels prieks nošaut vispirms mani un tad no­šauties pašam. «Obrlajtnanta kungs,» es viņam teicu, «kad jūs mani paņēmāt, jūs jau pirmajā dienā teicāt, ka ikviens kalpo­tājs ir zaglis un nelietis. Un, ja jūs būtu saņēmis no restorānā tik mazas porcijas, tad jūs būtu varējis domāt, ka es tiešām esmu viens no tiem neliešiem un apēdu jūsu tiesu . . .»

—  Dievs tēvs debesīs, — Baluns izdvesa, noliecās pēc virs­leitnanta. Lukaša somas un atkāpās vagona stūrī.

—  Tad obrlajtnants Lukašs izmeklējās pa visām kabatām, - Sveiks turpināja, — un, tā kā tās bija veltīgas pūles, tad viņš izrāva no vestes kabatas sudraba pulksteni un pasniedza man to. «Kamēr es saņemšu algu, Šveik,» viņš teica, «sarakstiet visu, cik es jums esmu parādā! Pulkstenis lai jums paliek piedevām! Un citreiz netaisiet muļķības!» Bet tad mēs reiz nokļuvām tādās sprukās, ka man pulksteni nācās aiznest uz lombardu.

—  Ko jūs darāt tur kaktā, Balun? — mantzinis Vaneks uzsauca.

Atbildes vietā nelaimīgajam Balunam uznāca klepus. Viņš pa to laiku bija attaisījis virsleitnanta Lukaša somu un apēdis pēdējo baltmaizes klaipiņu . ..

*

Caur staciju nepieturēdams gāja kāds cits militarvilciens, bāztin piebāzts ar «deičmeistariem», kurus sūtīja uz Serbijas fronti. Viņi vēl nebija atjēgušies no jūsmīgās izvadīšanas Vīnē un auroja bez apstājas visu ceļu:

Princis Eižens, bruņnieks cēlais

Ķeizaram viņš atgūt vēlas

Belgeradas cietoksni.

Stipru tiltu celt viņš lika,

Pilsētā lai iekšā tiktu

Varonīgie kareivji.

Kāds kapralis ar švīti uzgrieztām ūsām, atspiedies ar elko­ņiem uz kareivjiem, kas sēdēja, kājas izkāruši pa vagona dur­vīm, izliecās ārā, diriģēja un brēca visā rīklē:

Tilta celšana kad galā,

Vezumi un lielgabali

Ērti pārkļūst Donavai,

Zemlinā tad apmetāmies,

Serbus aiztriekt apņēmāmies …

Šinī mirklī viņš zaudēja līdzsvaru, izlidoja ārā no vagona un visā sparā atsitās ar vēderu pret dzelzceļa pārmiju smaili, kur arī palika uzdurts karājoties, kamēr vilciens joņoja tālāk un no pēdējiem vagoniem jau skanēja:

Grafs Radeckis, slavas bagāts,

Ienaidniekus zvērē dragāt

Lombardijā šovasar.

Veronā bij ilgi gaidīt

Palīgus, lai kaujā raidīt

Varons dižu pulku var.

Kareivīgais kapralis, aplamnieces pārmijas smailes caur­durts, bija jau beigts. Nebija ilgi jāgaida, kad viņam blakus jau stāvēja jauns kareivis no stacijas komandantūras ar uzspraustu durkli. Viņš raudzījās uz savu uzdevumu visai nopietni, stāvēja taisni izslējies un ar tik uzvaras pilnu izskatu, it kā kapraļa uzspraušana uz šā iesma butu viņa darbs.

Tā kā viņš bija ungārs, tad viņš auroja pāri visam sliežu ceļam, kad kareivji no 91. pulka kaujas bataljona nāca šurp, lai apskatītu cietušo:

—   Nem szabat! Nem szabat! Komision militār nem szabat![7]

—  Tam jau viss aiz muguras, — piezīmēja krietnais kareivis Sveiks, kas, protams, arī bija starp ziņkārīgajiem, — bet te ir sava priekšrocība; ja arī cilvēks saņēmis vēderā savu porciju dzelzs, tad vismaz zināms, kur viņš apglabāts. Tas ir pie pašas stacijas, un viņa kapu nevajadzēs meklēt pa visām pasaules frontēm.

Uzdūries gan viņš ir priekšzīmīgi, — Sveiks vēl piemeti­nāja, aplūkojis kaprali ar lietpratēja skatienu arī no otras puses, — zarnas palikušas biksēs.

—  Nem szabat, nem szabat! Komision militār nem szabat! iebrēcās atkal jaunais ungārs.

—  Ko jūs te darāt? — Sveikam aiz muguras atskanēja stingra balss.

Sveiks salutēja. Viņa priekšā stāvēja kadets Bīglers.

Padevīgi ziņoju, ka mēs apskatām nelaiķi, kadeta kungs.

—   Un ko jūs te aģitējat? Kas jums te par darīšanu?

Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, — Sveiks ar cieņu at­bildēja, — ka es nekur nekā neaģitēju.

Daži kareivji kadetam aiz muguras iesmējās, un mantzinis Vaneks panācās priekšā.

—  Kadeta kungs, — viņš sacīja, — obrlajtnanta kungs atsū­tīja šeit raitnieku Sveiku uzzināt, kas noticis. Es nupat biju staba vagonā. Bataljona raitnieks Matušics meklē jūs bataljona komandiera kunga uzdevumā. Jums steidzīgi jāierodas pie kapteiņa kunga.

Tā kā tūliņ atskanēja iekāpšanas signāls, tad visi devās atpa­kaļ uz saviem vagoniem.

Vaneks, iedams Sveikam blakus, pamācīja viņu:

—   Kad sagadās vairāk cilvēku kopā, tad metiet pie malas savu spriedelēšanu, Šveik, citādi jus varat iekrist. Tas kapralis bija no «deičmeistariem», tāpēc jūsu vārdus varēja izprast tā, it kā jūs priecātos par viņa nāvi. Šis Bīglers traki neieredz čechus.

—   Bet es tak nekā tāda neteicu, — Sveiks atbildēja tādā balsī, kas noraidīja jebkuras aizdomas, — es tikai sacīju, ka tas kapralis kārtīgi uzdūries, jo visas zarnas palikušas biksēs. Viņš •būtu varējis . . .

—  Nerunājiet nu vairs par to, Šveik! — Un mantzinis Va­neks pat nospļāvās.

—   Tas tak vienalga, — Sveiks nerimās, — vai viņam te izlaiž zarnas mūsu kungam un ķeizaram par godu vai tur. Šā vai tā, bet savu pienākumu viņš ir izpildījis. Viņš taču varēja . . .

—  Re, re, Šveik, — Vaneks viņu pārtrauca, — kur bataljona raitnieks Matušics atkal, degunu pacēlis, stūrē uz staba vagonu. Brīnos, kā viņš vēl nav paklupis pret sliedēm.

Tikmēr starp kapteini Zāgneru un centīgo kadetu Bīgleru noritēja ļoti asa saruna.

—   Es brīnos par jums, kadet Bīgler, — kapteinis Zāgners teica, — kāpēc jūs neieradāties man paziņot, ka kareivjiem nav izsniegti šie 150 grami ungāru desas. Man nācās pašam iet uz­zināt, kāpēc ļaudis nāk atpakaļ no noliktavas tukšām rokām. Bet virsnieku kungi uzvedas tā, it kā pavēle vairs nebūtu pa­vēle. Es taču sacīju: «Doties uz noliktavu pa vadiem, viena rota pēc otras.» Tas nozīmē, ka pat tad, ja. noliktavā nekā nebija, tomēr vajadzēja atgriezties vagonos tādā pašā kārtībā. Jums, kadet Bīgler, es uzdevu gādāt par kārtību, bet jūs ļāvāt visam iet savu ceļu. Jūs bijāt priecīgs, ka jums nav jānoņemas ar desu porciju pārskaitīšanu, un, kā es pa logu noskatījos, mierīgā garā aizgājāt apbrīnot uzdūrušos deičmeistaru kaprali. Un, kad es liku jūs pasaukt, tad jūsu kadeta fantazija nekā labāka ne­spēja izdomāt kā tādas blēņas, it kā jūs esot gājis pārliecināties, vai pie šā uzdurtā kapraļa kāds neaģitē . . .

—   Padevīgi ziņoju, ka 11. rotas raitnieks Sveiks .. .

—   Lieciet mani mierā ar Sveiku! — kapteinis Zāgners uz­kliedza, — Nedomājiet, ka jums izdosies intriģēt pret virsleit­nantu Lukašu. Mēs paši Sveiku tur aizsūtījām. Ko jūs skatāties uz mani tā, it kā jūs domātu, ka es jums piesienos? Jā, es jums piesienos, kadet Bīgler. Ja jūs neprotat izturēties ar pienācīgu godbijību pret savu priekšniecību, ja jūs cenšaties to visādi kompromitēt, tad es jums ielikšu tādus laužņus, ka jūs ilgi pie­minēsiet Rabas staciju! Es jums rādīšu, kā jāplātās ar teorētis­kām zināšanām! Pagaidiet labāk, kad nonāksim frontē, kad es jums pavēlēšu doties ar virsnieku patruļu izlūkos līdz pašiem stiepļu aizsprostiem .. . Kur jūsu ziņojums? Pat ziņojumu jūs man neesat sniedzis, kopš atnācāt! Pat teoretiski ne, kadet Bīgler…

— Padevīgi ziņoju kapteiņa kungs[8], ka 150 gramu ungāru desas vietā kareivji saņēma pa divām skatu kartēm. Lūdzu, kapteiņa kungs …

Kadets Bīglers pasniedza bataljona komandierim divas no tām skatu kartēm, ko izdeva kara arehiva direkcija Vīnē; šās direkcijas priekšgalā atradās infanterijas ģenerālis Voinovičs. Uz vienas kartītes bija krievu kareivja karikatūra, — tas bija bārdains «mužiks», ko apkampa skelets. Zem karikatūras bija paraksts:

«Der Tag, an dem das perfide Russland krepieren wird, wird ein Tag der Erlosung fīir unsere ganze Monarchie sein.»[9]

Otrā skatu karte nāca no Vācijas. Tā bija vācu dāvana Austroungarijas karavīriem.

Augšā bija rakstīts: «Viribus unitis,»^ — un zem tā karāta­vās attēlots sers Edvards Grejs, bet abās pusēs karātavām prie­cīgi salutē pa austriešu un vācu kareivim.

Kartītes lejasdaļā bija dzejolis no Greinca grāmatiņas «Dzelzs dūre», par ko vācu laikraksti izteicās, ka «Greinca dzejoļi iedar­bojas kā pātagas cirtiens, tie pilni neizsmeļama humora un ne­pārspējamas asprātības».

Pantiņš zem karātavām skanēja šādi:

GREJS.

Pie karātavām augstu gaisā

Sers Edvards Grejs, rau, kājas slaista.

Diemžēl, tas pagaidām vēl joks, —

Pie mums nav atrodams tāds koks,

Kas ļausies cirvim padevīgi

Un kaunu nesis pacietīgi,

Ka šādam Jūdasam viņš bijis

Kādreiz par karātavu siju.

Tā franču republikas apse būs,

Kur nelietis šis beidzot pakārts kļūs.

Kapteinis Zāgners vēl nebija beidzis lasīt šo «neizsmeļama humora un nepārspējamas asprātības» pilno dzejoli, kad vagonā iešāvās bataljona raitnieks Matušics.

Kapteinis Zāgners bija viņu aizsūtījis uz stacijas telefona centrāli, lai uzzinātu, vai nav pienākuši kādi jauni rīkojumi. Raitnieks atnesa telegramu no brigādes. Atšifrēt tomēr nebija vajadzīgs, telegrama bija nešifrēta un skanēja šādi: «Rasch ab- kochen, dann Vormarsch nacli Sokal.»[10] Kapteinis Zāgners neiz­pratnē pagrozīja galvu.

—   Padevīgi ziņoju, — Matušics sacīja, — ka stacijas koman­dants lūdz jūs ierasties pie viņa. Tur pienākusi vēl viena tele­grama.

Tacl starp stacijas komandantu un kapteini Zāgneru notika stingri konfidenciālā rakstura saruna.

Pirmo telegramu nevarēja neizsniegt, kaut arī tās saturs bija visai dīvains, jo bataljons atradās vēl tikai Rabā. Ko tas gan nozīmēja? «Steigšus paēdināt ļaudis, tad virzīties tālāk uz So- kalu.» Telegrama bija adresēta 91. pulka kaujas bataljonam, noraksts 75. pulka kaujas bataljonam, kas sekoja iepriekšējam. Paraksts bija pareizs: brigādes komandieris barons fon Herberts.

—  Stingri konfidenciāli, kapteiņa kungs, — stacijas koman­dants noslēpumaini sacīja. — Slepena telegrama no jūsu divīzi­jas. Jūsu brigādes komandieris ir kļuvis vājprātīgs. Viņu aiz­veduši uz Vīni pēc tam, kad viņš izsūtījis uz visām pusēm kādu duci tamlīdzīgu telegramu. Budapeštā jūs droši vien gaidīs jauna telegrama. Skaidrs, ka. visas viņa telegramas jāanulē, bet mēs vēl neesam šajā virzienā nekāda mājiena saņēmuši. Man, kā jau sacīju, ir tikai pavēle no divizijas, ka nešifrētas telegra­mas nav ņemamas vērā. Izsniegt tās man vajag, jo šinī ziņā es no savām instancēm nekādu atbildi vēl neesmu dabūjis. Es informēju caur savām instancēm augstāko armijas vadību, un lietu jau izmeklē,

—  Es esmu kādreizējs sapieru pulka virsnieks, — viņš pie­metināja, — piedalījies mūsu stratēģiskā dzelzceļa būvē Galicijā .. . Bet tagad tādi veci puikas kā mēs, kapteiņa kungs, der tikai frontei. Kara ministrija ir pilna civilinženieru, kas nolikuši brīvprātīgā pārbaudījumus. Jā, pēc stundas ceturkšņa jums būs jābrauc atkal tālāk. Es vēl labi atceros, ka reiz jums palīdzēju vingrošanā uz līdztekām, toreiz biju Pragas kadetu korpusa ve­cākajā klasē, — un tad mēs abi palikām bez atvaļinājuma. Jūs jau arī savā klasē dūšīgi plūcāties ar vācu kadetiem. Un Lukašs tāpat. Jūs bijāt ar viņu lieli draugi. Kad es saņēmu telegramu ar to virsnieku sarakstu, kuri brauks ar kaujas bataljonu caur staciju, tad tūdaļ skaidri atcerējos .. . Jā, pagājis krietns laika sprīdis . . . Kadets Lukašs toreiz man bija ļoti simpātisks . . .

Kapteinim Zāgneram visa šī saruna bija ļoti nepatīkama. Viņš bez pūlēm pazina runātājā savu klases biedru, kas bija vadījis kadetu skolā opozīciju pret austriešiem. Vēlāk viņi kar­jeras dēļ no opozicijas bija atteikušies. Visnepatīkamāk viņu skāra piezīme par virsleitnantu Lukašu, kuru nezin kādēļ pa­augstināšanas un apbalvošanas gadījumos pastāvīgi pameta ne­ievērotu.

—   Virsleitnants Lukašs, — kapteinis uzsvērti noteica, — ir loti krietns virsnieks. Kad vilciens aties?

Stacijas komandants paskatījās pulkstenī.

—   Pēc sešām minūtēm.

—   Es eju, — Zāgners sacīja.

—   Es domāju, ka jūs man vēl ko teiksiet, Zāgner.

—   Also nazdar![11] — Zāgners atbildēja, iziedams no koman­dantūras.

Kad kapteinis Zāgners pirms vilciena atiešanas atgriezās štaba vagonā, visi virsnieki bija jau savās vietās. Viņi sēdēja grupās pa četri un spēlēja kārtis, vienīgi kadets Bīglers nespē­lēja. Viņš šķirstīja dažādas aprakstītas lapas ar kara ainu uzme­tumiem, jo gribēja izcelties ne tikai kaujas, bet arī literatūras laukā ar kara notikumu aprakstiem kā īsts literārs fenomens. Šis «svēteļa spārns ar zivs asti» sapnoia kļūt par slavenu rakst­nieku. Pagaidām viņa literārie mēģinājumi izpaudās daudzsolo­šos virsrakstos, kuros apspoguloiās tā laika militārisms. Temati tomēr vēl nebija apstrādāti, tāpēc uz daudzajām loksnēm atra­dās tikai nākamo literāro darbu virsraksti.

«Lielā kara dalībnieku biogrāfijās. — Kas uzsāka karu? Austroungārijas politika un pasaules kara izcelšanās. — Kara

piezīmes. — Austroungārijā un pasaules karš. — Ko māca karš. — Populārs pārskats par kara izcelšanos. — Militāri poli­tiskas hipotēzēs. — Austroungārijas svinīgā diena. — Slavu imperiālisms un pasaules karš. — Pasaules kara dokumenti.

—  Materiali pasaules kara vēsturei. — Pasaules kara dalībnieka dienasgrāmata. — Vienas dienas notikumi pasaules karā. — Pir­mais pasaules karš. — Mūsu dinastija pasaules karā. — Austro­ungārijas monarchijas tautas ar ieročiem rokās. — Pasaules cīņa par varu. — Mani piedzīvojumi pasaules karā. — Mana karagājiena chronika. — Kā karoja Austroungārijas ienaidnieki.

—  Kam piederēs uzvara? — Mūsu virsnieki un mūsu kareivji.

—  Manu kareivju ievērības cienīgi darbi. — No lielā kara lai­kiem. — Kara viesulī. — Austroungārijas varoņgrāmata.

—  Dzelzs brigāde. — Manas vēstules no frontes. — Mūsu kau­jas bataljona varoņi. — Rokasgrāmata kareivim kaujas laukā.

—   Kauju un uzvaru dienas. — Ko es redzēju un pārdzīvoju kaujas laukā. — Ierakumos. — Virsnieks stāsta. — Uz priekšu, Austroungārijas dēli! — Pretinieka lidmašīnas un mūsu kāj­nieki. — Pēc kaujas. — Mūsu artileristi, uzticamie tēvzemes dēli. — Kaut visa pasaule mums pretī stātos … — Aizstāvēšanās un uzbrukuma karš. — Asinis un dzelzs. — Uzvara vai nāve. •— Mūsu varoņi gūstā.»

Kad kapteinis Zāgners pienāca pie kadeta Bīglera un visu to izlasīja, viņš jautāja, ko *.as nozīmējot un kas ar to esot domāts.

Kadets Bīglers atbildēja patiesā sajūsmā, ka katrs virsraksts nozīmējot vienu grāmatu, ko viņš uzrakstīšot. Cik virsrakstu, tik grāmatu.

—   Es vēlētos, lai pēc manis paliktu kāda piemiņa, ja man lemts krist kaujā, kapteiņa kungs. Mans paraugs ir vācu profe­sors Udo Krafts. Viņš dzimis 1870. gadā, piedalījās kā brīv­prātīgais šajā pasaules karā un krita 1914. gada 22. augustā pie Anlojas. Pirms nāves viņš izdeva grāmatu «Pašaudzināšana mērķim mirt par ķeizaru».

Kapteinis Zāgners aizveda kadetu Bīgleru pie loga.

—   Parādiet, kas jums vēl ir, kadet Bīgler, mani ārkārtīgi interesē jūsu darbi, — kapteinis ironiski sacīja. — Kas tā par burtnīciņu jums kabatā?

—  Tas nav nekas, kapteiņa kungs, — kadets Bīglers nosarka kā bērns, — lūdzu, varat paši pārliecināties.

Burtniciņai bija šads virsraksts:

Austroungārijas armijas izcilāko un slavenāko kauju schemas pēc oficiāliem avotiem sastādījis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Dlglers. Piezīmes un paskaidrojumus sniedzis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Bīglers.

Schemas bija neiedomājami vienkāršas.

Kaujai pie Nerdlingenas 1634. gada 6. septembrī sekoja kauja pie Zentas 1697. gada 11. septembrī, kauja pie Kaldjeras 1805. gada 31. oktobrī, kauja pie Aspernas 1809. gada 22. maijā, Tautu kauja pie Leipcigas 1813. gadā, kauja pie Sv. Lūcijas 1848. gada maijā un kauja pie Trutnovas 1866. gada 27. jūnijā līdz Sarajevas ieņemšanai 1878. gada 19. augustā. Šo kauju plānu uzmetumi un schemas ne ar ko neatšķīrās cits no cita. Kadets Bīglers visur bija uzzīmējis taisnstūrus, kuru viena puse?

bija balta, bet otra, svītrotā, apzīmēja pretinieku. Abām pusēm bija kreisais spārns, centrs un labais spārns. Aiz karaspēka līni­jām bultas norādīja palīgspēku virzienu. Kauja pie Nerdlinge- nas ne par matu neatšķīrās no kaujas pie Sarajevas, un abas atgādināja spēlētāju izvietošanu futbola sacīkstes sākumā, pie kam bultas, šķiet, norādīja, kurp viena vai otra puse raidīs bumbu.

Kapteinis Zāgners tūliņ pamanīja šo līdzību un ievaicājās:

—• Vai jūs spēlējat futbolu, kadet Bīgler?

Bīglers pietvīka vēl vairāk un nervozi mirkšķināja acis, — likās, ka viņš ar pūlēm valda asaras.

Kapteinis Zāgners smīnēdams šķirstīja burtnīciņu un apstā­jās pie piezīmēm zem Trutnovas kaujas schemas prūšu-austriešu kara laikā.

Kadets Bīglers bija uzrakstījis: «Kauja pie Trutnovas neva­rēja nest uzvaru, jo kalnainais apvidus kavēja izvērsties pla­šumā ģeneraļa Mazucheli divizijām, ko apdraudēja stipras prūšu kolonas. Prūši bija novietojušies augstienē, kas ieslēdza aus­triešu divizijas kreiso spārnu.»

—  Pēc jūsu domām, — kapteinis Zāgners smīnot piezīmēja, pasniegdams kadetam Bīgleram viņa burtnīciņu, — kauja pie Trutnovas tikai tad varēja nest uzvaru, ja Trutnova atrastos līdzenumā. Vai ne, jūs Budejovices Benedek?1

—  Kadet Bīgler, tas ir ļoti jauki no jums, ka jūs tajā īsajā laika sprīdī, kopš atrodaties armijā, esat papūlējies iedziļinā­ties stratēģijas noslēpumos. Jums gan tas iznāk tā. kā puikām, kas spēlē karu un piešķir sev ģeneraļa pakāpi. Jūs tādā tempā esat paaugstinājis sevi dienesta pakāpē, ka prieks noskatīties. Ķ. un ķ. virsnieks Ādolfs Bīglers! Iekāms mēs sasniegsim Peštu, jūs jau būsiet feldmaršals. Un cik tad sen, kopš jūs vēl mājās pie tētiņa šķirojāt trušādiņas, ķ. un ķ. leitnant Ādolf Bīgler! Mīļais, jūs taču vēl neesat nekāds virsnieks. Jūs esat kadets, jūs karājaties gaisā starp seržantu un apakšvirsnieku. Kad jūs titu­lējat sevi par virsnieku, tad tas ir tas pats, ja kāds jefreitors liek sevi kādā traktierī godāt par «štaba feldfebeļa kungu».

—   Klau, Lukaš, — viņš griezās pie virsleitnanta, — kadets Bīglers ir tavā rotā, tad tu nu ķeries pie viņa skološanas! Viņš

1 Bcnecleks (1804.—1881.) — Austrijas ģenerālis, 18G6. g. tika iecelts par Austrijas armijas virspavēlnieku karā pret Prūsiju. Austrija karu zaudēja un Benedeku atbrīvoja no visiem amatiem.

sauc sevi par virsnieku, lai tad viņš nopelna šo pakāpi kauiā! Kad mēs dosimies viesuļugunī uzbrukumā, tad lai tas lāga puika ar savu vadu atbrīvo mums ceļu dzeloņstieplēs . . . Jā, pie reizes, tevi sveicina Cikans, viņš tagad ir Rabas stacijas koman­dants.

Kadets Bīglers saprata, ka saruna ar viņu beigusies, salutēja un pietvīkušu seju izgāja vagonam cauri uz priekšiņu.

Kā mēnessērdzīgs viņš atvēra klozeta durvis un lasīja uz­rakstu vācu un ungāru valodā: «Vilcienam stāvot, klozetu aiz­liegts lietot.» Viņš iešņukstējās un, klusu elsodams, sāka raudāt. Tad viņš noslaucīja asaras, nolaida bikses … un izlietoja līdz beidzamai lapai, burtnīciņu ar uzrakstu: «Austroungārijas armi­jas izcilāko un slavenāko kauju schemas, sastādījis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Bīglers.» Apgānītās lapas izslīdēja pa caurumu uz sliedēm un aizvirpuļoja līdzi ātri ejošajam militar- vilcienam.

Kadets Bīglers nomazgāja pie krāna sasarkušās acis un iz­gāja gaitenī, stingri apņēmies būt stiprs, velnišķīgi stiprs. Viņam jau kopš agra rīta sāpēja galva un vēders.

Viņš iegāja pretējā kupejā, kur bataljona raitnieks Matušics spēlēja ar Zāgnera kalpotāju Baceru kārtis.

Viņš nokāsējās, iestājies vaļējās kupejas durvīs. Abi atska­tījās un spēlēja tālāk.

—   Vai jūs nezināt, kas pienākas? — kadets Bīglers uzprasīja.

—   Abet ka nevar, — Bacers atbildēja savā šausmīgajā Kaš- perkalnu vācieša dialektā, — man bi izgaiš visi trumpi. Es zin, kadeta kungs, ka papriekš bi jādo kreics un ta pīķs. To es zin.

Kadets Bīglers neteica vairs ne vārda un apsēdās savā kaktā. Kad vēlāk pie viņa ienāca apakšvirsnieks Plešners, lai piedā­vātu viņam malku konjaka no kāršu spēlē laimētās pudeles, tad viņš nobrīnījās, cik cītīgi kadets Bīglers lasa profesora Udo Krafta grāmatu «Selbsterziehung zum Tod fur Kaiser».

Pirms vēl viņi nokļuva Peštā, kadets Bīglers bija tā piedzē­ries, ka, izliecies pa vagona logu, nepārtraukti auroja tukšajā klajumā:

—   Uz priekšu! Ar dieva palīgu uz priekšu!

Tad bataljona raitnieks Matušics ievilka viņu pēc kapteiņa Zāgnera pavēles atpakaļ kupejā, kur ar Bacera palīdzību nogul­dīja uz sola. Tur gulēdams, kadets Bīglers redzēja šādu sapni:

Kadeta Biglera sapnis pirms iebraukšanas Budapešta.

Viņam bija augstākā goda zīme, dzelzs krusts, viņš bija majors un brauca inspicēt viņam uzticētās brigādes daļas. Viņš pats nebija skaidrībā, kāpēc viņš bija tikai majors, kaut gan komandēja veselu brigādi. Viņam bija aizdomas, ka viņš ticis iecelts par ģenerālmajoru, bet «ģenerālis» kara telegrāfā un pasta jūklī kaut kur noklīdis.

Viņš sevī smējās, atcerēdamies, ka vilcienā, braucot uz fronti, kapteinis Zāgners bija viņam draudējis sūtīt viņu griezt dzeloņstiepļu aizsprostus. Šo draudu dēļ kapteinis Zāgners kopā ar virsleitnantu Lukašu sen bija pārcelts uz citu pulku. Uz citu divīziju, uz citu armijas korpusu.

Kāds viņam vēl bija stāstījis, ka tie abi bēgot gājuši bojā kaut kādā purvā.

Kad nu viņš tā brauca inspicēt frontē savu brigādi, viņam atausa gaisma. Viņu taču bija sūtījis armijas ģenerālštābs.

Viņam garām devās kareivji, dziedādami kādu dziesmu, ko viņš bija lasījis austriešu kara dziesmu krājumā «Tas noderēs»:

Kareivji — brāļi, uz kauju nu braši, Naidnieku Jauno mēs satrieksim aši, Ķeizara karogs lai plivinās stalts . ..

Apkārtne izskatījās taisni tāda pati kā «Vīnes ilustrētā žur­nālā» uzņēmumos.

Labajā pusē pie kāda šķūņa stāvēja artilērija, kas apšaudīja ienaidnieka ierakumus līdztekus ceļam, pa kuru viņš brauca automobilī. Pa kreisi bija māja, no kuras šāva, kamēr ienaid­nieka kareivji pūlējās ar šauteņu resgaļiem ielauzt durvis. Blakus ceļam dega ienaidnieka lidmašīna. Pie apvāršņa bija redzami jātnieki un degošs ciems, bez tam vēl kāda kaujas bataljona ierakumi un neliela augstiene, no kuras pretinieku apšaudīja ar ložmetējiem. Mazliet tālāk gar ceļu stiepās atkal ienaidnieka ierakumi, un šoferis ved viņu tiem taisni virsū!

Viņš brēc klausulē šoferim:

—   Vai tu neredzi, kur mēs braucam? Tur taču ienaidnieks.

Bet šoferis mierīgi atbild:

—  Ģeneraļa kungs, tas ir vienīgais kārtīgais ceļš. Šoseja ir labā stāvoklī. Pa lauku ceļiem riepas neizturētu.

Jo tuvāk viņi nāk ienaidnieka pozīcijām, jo stiprāka kļūst apšaude. Šāviņi sprāgst visapkārt ierakumiem, abās pusēs plūmēm apstādītajam ceļam. Bet šoferis tikai mierīgi runā klausulē:

—  Pirmšķirīgs ceļš, ģeneraļa kungs, te slīd kā uz parketa. Ja mēs nogriezīsimies kādā sānceļā, tad riepas neizturēs.

—   Skatieties, ģeneraļa kungs, — šoferis kliedz klausulē, ■— šī šoseja ir tik labi uzbūvēta, ka pat 30,5 centimetru šāviņš nekā tai nevar padarīt. Šoseja kā galds, bet tur tajos grambaina­jos lauku ceļos mums riepas sen būtu pārsprāgušas. Bet atpakaļ griezties mēs nekādi nevaram, ģeneraļa kungs.

—  Bzzz — bum! — Bīglers dzird, un auto neganti palecas.

—   Vai es jums neteicu, ģeneraļa kungs, — šoferis auro, — ka šī ir sasodīti laba šoseja? Nupat mums priekšā eksplodēja viens 38-centimetrīgais. Un nevienas dobes, šoseja kā grīda. Bet, tiklīdz mēs iebrauktu kādā lauku ceļā, tā riepas vairs ne­skaitītos. Tagad mūs apšauda no 4 km atstatuma.

—  Uz kurieni mēs īsti braucam?

—■ To redzēsim, — šoferis atbild, — kamēr ceļš paliek līdz­šinējais, tikmēr es garantēju par visu.

Palēcicns, ārprātīgs palēciens gaisā, un auto apstājas.

—  Ģeneraļa kungs, — šoferis kliedz, — vai jums nav ģene­rālštābā kartes?

Ģenerālis Bīglers uzspiež elektrisko kabatas spuldzi un ierauga karti sev uz ceļiem. Bet izrādās, ka tā ir Helgolandes piekrastes karte no 1864. gada, kad austrieši un prūši karoja ar Dāniju Šlezvigas dēļ.

—  Te ir krustceļš, — šoferis saka, — abi ceļi ved uz ienaid­nieka pozīcijām. Man tikai vajadzīgs kārtīgs braucams ceļš, lai riepas neciestu, ģeneraļa kungs… Es esmu atbildīgs par štaba mašīnu.

Tad sprādziens, apdullinošs spādziens, un zvaigznes birst riteņa lielumā. Piena Ceļš biezs kā krējums.

Bīglers traucas pasaules izplatījumā, sēdēdams blakus šofe­rim. Auto ir pārgriezts taisni pa vidu uz pusēm. No tā palikusi tikai cīņas kārā, agresivā priekšējā daļa.

— Tā vēl ir laime, — šoferis saka, — ka jūs man rādījāt karti no mugurpuses. Jūs pārsvieda pie manis, bet pakaļējā daļa eksplodēja. Tas bija 42 centimetru šāviņš. Es jau tūliņ nojautu, ka, tiklīdz būsim pie krustceļa, ceļš vairs nebūs ne graša vērts . . . Un pēc 38-centimetrīga šāviņa var nākt tikai 42 centi­metri. Lielāka kalibra mums līdz šim vēl nav, ģeneraļa kungs.

—    Kur jūs tagad braucat?

—     Mēs lidojam uz debesīm, ģeneraļa kungs, un mums jāiz­vairās no komētām. Tās ir bīstamākas par šāviņiem.

—    Tagad zem mums ir Marss, — šoferis iesakās pēc ilgākas klusēšanas.

Bīglers ir atkal nomierinājies.

—    Vai jūs zināt no vēstures par tautu kauju pie Leipcigas? —■ viņš jautā. — Kā feldmaršals firsts Švarcenbergs 1813. gada 14. oktobrī maršēja uz Libertkovicu un kā 16. oktobrī notika cīņa par Lindenavu? Vai zināt, kā kāvās ģenerālis Mervelts, kā austriešu karaspēks ielauzās Vachovā un kā 19, oktobrī krita Leipciga?

—    Ģeneraļa kungs, — šoferis pēkšņi nopietni ierunājas,

mēs esam taisni debess vārtu priekšā. Kāpiet ārā, ģeneraļa

kungs! Mēs nevaram izbraukt pa debess vārtiem, to ir milzīga drūzmēšanās — karavīri vien.

—   Brauc viņiem taisni virsū, — Bīglers kliedz, — tad viņi zinās, kā jāgriež ceļš.

Un, izliecies no auto, viņš uzbrēc:

—   Uzmanību, salašņas! Ragulopi tādi! Labi redz, ka brauc ģenerālis, un nevar nostāties «uz labo».

Šoferis mēģina viņu nomierināt:

—  Tas nav tik viegli, ģeneraļa kungs, vairumam jau nemaz nav galvu.

Ģenerālis Bīglers tikai tagad ierauga, ka pūlis pie paradīzes vārtiem sastāv no visvisādiem invalidiem, kas zaudējuši karā kādu ķermeņa daļu un tagad nes to līdz mugursomā — galvu, roku, kāju. Kāds godīgs artilerists, kas noskrandušā šinelī lau­zās iekšā paradizē, bija ielicis mugursomā vēderu ar visu ķer­meņa apakšējo daļu. No kāda cienījama zemessarga somas ģenerālī Bīglerā raudzījās puse sēžamvietas, ko zemessargs bija pazaudējis kaujā pie Ļvovas.

—  Tas ir kārtības dēļ, — šoferis atkaļ, ierunājās, spiezdamies ar mašīnu blīvajā pūlī, — viņiem acīm redzot jāiet cauri debesu komisijai.

Paradizē laida iekšā tikai ar paroli «Fūr Gott und Kaiser»[12], ko ģenerālis Bīglers tūliņ atcerējās.

Auto iebrauca debesīs.

—  Ģeneraļa kungs, — kāds spārnots eņģelis — virsnieks sa­cīja, kad viņi brauca garām jauniesaukto eņģeļu kazarmām, — jums jāpiesakās galvenajā komandantūrā.

Viņi pašreiz brauca garām apmācības laukumam, kur mu­džēja vien no jauniesauktiem eņģeļiem, kurus apmācīja «ale- luja» saukšanā.

Viņi piebrauca pie kādas grupas, kur sarkanmatains eņģelis- apakšvirsnieks «apstrādāja» neveiklu jauniesaukto eņģeli, grūda tam ar dūri vēderā un rēca: «Attaisi purnu, kā nākas, Betlemes cūka! Vai tā sauc «aleluja»? Vai tev kaklā kas iesprū­dis? Kāds ēzelis tevi ielaidis paradizē, ragulops beidzamais? Pa­mēģini vēlreiz! «Hachlechluja»? Sasodīts, tu paradizē arī vēl šņaukāsies? Vēlreiz, tu Libanas ciedra miets!

Viņi brauca tālāk, un vēl ilgi viņiem skanēja nopakaļ iesnu apstātā jauniesauktā eņģeļa bailīgais «Hachlechluja» un eņģeļa- kapraļa brēcieni: «Aleluja, aleluja, tu Jordanas govs!»

Tad viņi ieraudzīja milzīgu, blāzmas apstarotu celtni, līdzīgu Marijas kazarmām Cechu Budejovicē. Virs celtnes bija divas lidmašīnas, viena pa kreisi, otra pa labi, bet starp tām bija iz­stiepts milzīgs audekla plakats ar uzrakstu:

Ķ. un Ķ. DIEVA GALVENĀ MlTNE.

Divi karalauka žandarmu formās tērpti eņģeļi izvilka ģene­rāli Bīgleru no auto, saķēra aiz apkakles un uzveda otrajā stāvā.

—     Izturieties pieklājīgi dieva kunga priekšā, — viņi sacīja pie pašām durvīm un iegrūda Bīgleru zālē, kur pie sienām karā­jās Franča Jozefa, Vilhelma, troņmantnieka Franča Ferdinanda, ģeneraļa Viktora Dankla, erchercoga Fridricha un ģenerālštābā priekšnieka Konrādā fon Hecendorfa ģīmetnes. Zāles vidū stā­vēja pats mīļais dievs.

—    Kadet Bīgler, — dievs tas kungs uzsvērti sacīja, —• vai jūs mani nepazīstat? Es esmu jūsu bijušais kapteinis Zāgners no 11. marša rotas.

Bīglers sastinga.

—   Kadet Bīgler, — dievs tas kungs atkal pacēla balsi, — ar kādām tiesībām jūs piesavinājāties ģenerālmajora titulu? Ar kādām tiesībām jūs, kadet Bīgler, braucāt štaba mašīnā caur ienaidnieka pozīcijām?

—   Padevīgi ziņoju . . .

—   Turiet muti, kadet Bīgler, kad pats dievs ar jums runā!

—   Padevīgi ziņoju, — Bīglers vēlreiz nostostījās.

—  Tātad jūs neturēsiet muti? — dievs tas kungs uzbrēca, atvēra durvis un sauca: — Dodiet šurp divus eņģeļus!

Iesteidzās divi eņģeļi ar šautenēm pār kreiso spārnu. Tie bija Matušics un Bacers.

Un no dieva tā kunga mutes atskanēja:

—   Iemetiet viņu atejā!

Un kadets Bīglers iekrita drausmīgā «smirdoņā.

*

Uz otra sola pretī guļošajam kadetam Bīgleram sēdēja Ma­tušics ar kapteiņa Zāgnera kalpotāju Baceru un spēlēja bez apstājas sešdesmit seši.

—   Smaka gan no viņa nāk kā no seska, — piezīmēja Bacers, kas ar interesi vēroja, kā kadets Bīglers miegā grozījās, — lai­kam bikses būs pilnas.

—  Tas katram var atgadīties, — Matušics filozofiskā mierā atteica, — lai viņš guļ, tu jau neiesi gar viņa biksēm krāmēties. Dali labāk kārtis!

Virs Budapeštas bija redzama gaiša blāzma, un starmeši šau­dījās pār Donavu.

Kadets Bīglers sapņoja jau atkal ko citu, jo viņš run aia pa miegam: «Sakiet manai drošsirdīgajai armijai, ka tā uzcēlusi sev manā sirdī mūžīgu mīlestības un pateicības pieminekli.»

Kad viņš pie šiem vārdiem atkal apsviedās uz otriem sāniem, Baceram iesitās degunā tik stiprs amonjaks, ka viņš nospļauda­mies nomurmināja:

—   Ož kā īsts zelta vedējs, nudien!

Bet kadets Bīglers grozījās aizvien jo nemierīgāk, un viņa jaunais sapnis bija ārkārtīgi fantastisks. Viņš aizstāvēja l inču karā par Austrijas mantojumu. Viņš redzēja redutes, tranšejas un aizsprostus ap pilsētu. Viņa galvenā mītne bija pārvērtusies plašā hospitālī. Visapkārt blandījās slimie un turēja sev vēde­rus. Aiz pilsētas aizsprostiem jādelēja Napoleona I dragūni.

Bet pats Bīglers, garnizona priekšnieks, stāvēja pār visiem šiem cilvēkiem, tāpat turēdams ar rokām vēderu, un sauca franču parlamentaram: «Paziņojiet savam ķeizaram, ka es nepa­došos!»

Pēc tam viņam šķita, ka vēdergraizes aprimušas; viņš iz- auļoja ar savu bataljonu no cietokšņa pretī slavai un uzvarai un ieraudzīja, ka virsleitnants Lukašs ar savām krūtīm uztver kāda franču dragūna zobena cirtienu, kas bija domāts viņam, Bīgleram, ielenktās Linčas aizstāvim.

Virsleitnants Lukašs mirst pie viņa kājām, izsaukdamies: «Ein Mann wie Sie, Herr Oberst, ist notiger als ein nichtsnutzi- ger Oberleutnant!»[13]

Linčas aizstāvis aizkustināts novērsās, bet tad kāda karteča ķēra viņu taisni mīkstumos. Bīglers mechaniski pieķēra roku pie biksēm. Sajutis ko mitru un lipīgu, viņš iekliedzās: «Sanitarus, sanitarus!» — un novēlās no zirga . . .

Bacers ar Matušicu pacēla kadetu Bīgleru no grīdas, kur viņš bija novēlies, un noguldīja vecajā vietā. Tad Matušics devās pie kapteiņa Zāgnera un paziņoja tam, ka ar kadetu Bīgleru notie­kot dīvainas lietas.

—  No konjaka tas nevar būt, — viņš teica, — drīzāk tā būs kolera. Kadets Bīglera kungs dzēra visās stacijās ūdeni. Mo- šonā es pats redzēju, ka . . .

—   Tik ātri kolera neuznāk, Matušic. Pasakiet ārsta kungam blakus kupejā, lai viņš iet paskatīties!

Bataljonam bija piekomandēts «kara laika ārsts», mūžīgs medicīnas students un izbijis korporelis Velfers. Viņš bija kaus­lis un iemetējs, bet savu arodu pārzināja priekšzīmīgi. Viņš bi ja studējis dažādās Austroungārijas universitātes pilsētu medici- nas fakultatēs, praktizējis visādās slimnīcās, bet doktora eksā­menu nebija licis. Tur bija vainīgs viņa nelaiķa tēvoča testa­ments, pēc kura tā mantinieki bija spiesti izmaksāt ik gadus stud. med. Bredržicham Velferam stipendiju, kamēr viņš iegūs doktora diplomu,

Šī stipendija apmēram četrkārt. pārsniedza ārsta-asistenta algu slimnīcā, tāpēc stud. med. Bredržichs Velfers doktora titula iegūšanu godīgi centās atlikt uz iespējami vēlāku laiku.

Tēvoča mantinieki dusmās trakoja. Tie mēģināja pierādīt, ka Velfers ir vājprātīgs, nodeva, viņu ekspertiem izmeklēšanā, cen-

tās ieprecināt bagātu līgavu, bet viss veltīgi. Lai viņus vēl vai­rāk kaitinātu, stucl. med. Bredržichs Velfers, kāda duča korpo­rāciju biedrs, publicēja vairākus itin labu dzejoļu krājumus Vīnē, Leipcigā un Berlinē. Viņš bija «Simplicissimus» līdzstrād­nieks un studēja mierīgi vien tālāk.

Bet tad iesākās karš, un stud. med. Bredržicham Velferam iz­gāja greizi.

Dzejoļu krājumu «Smaidošas dziesmas», «Kauss un zinātne», «Pasakas un fabulas» autoru iesauca karadienestā kā parastāko mirstīgo, un viens no savādnieka tēvoča mantiniekiem parūpē­jās par to, lai brašais Bredržichs Velfers noliktu «kara laika ārsta» pārbaudījumu. Pārbaudījums bija rakstisks, Velferam bija jāatbild uz veselu virkni jautājumu. Uz visiem viņš deva stereotipu atbildi: «Iepūtiet man…» Pēc trim. dienām pulk­vedis, pārbaudījumu komisijas priekšsēdētājs, paziņoja Velfe­ram, ka tam piešķirts doktora diploms visās medicīnas zinātņu nozarēs, jo viņš jau sen esot nobriedis doktora titulam, un ka staba vecākais ārsts piekomandējis viņu rezerves hospitālim, un viņa karjeras turpmākie tempi esot atkarīgi no viņa paša uzve­šanās. Kaut gan viņam daudzās universitātes pilsētās esot biju­šas divkaujas ar virsniekiem, kas priekšniecībai esot labi zi­nāms, tomēr kara laikā to aizmirsīšot.

«Kausa un zinātnes» autors iekoda lūpā un sāka savu mili­tāro dienestu.

Pēc vairākiem gadījumiem, kad viņš, diagnozi nosakot, izrā­dījās pārāk iecietīgs pret pacientiem-kareivjiem un centās pa­garināt viņu uzturēšanos hospitālī par spīti lozungam «Viss viens, kur kareivji vāļājas un kur viņi nobeidzas — hospitālī vai ierakumos», — doktoru Velferu nosūtīja kopā ar 11. kāj­nieku kaujas bataljonu uz fronti.

Bataljona kadru virsnieki uzskatīja viņu par zemāku radī­jumu. Rezerves virsnieki ari vairījās no viņa un necentās nodi­bināt labākas attieksmes, lai nepadziļinātu plaisu, kas šķīra viņus pašus no kadru virsniekiem.

Kapteinis Zāgners, protams, jutās nesalīdzināmi augstāks par šo bijušo studentu, kas savu ilggadīgo studiju laikā bija div­kaujās aizraidījis uz viņpasauli vairākus virsniekus. Kad doktors Velfers, šis «kara laika ārsts», nāca viņam garām, viņš pat ne­paskatījās uz tā pusi un turpināja pļāpāt ar virsleitnantu Lukašu. Viņš apgalvoja, ka Budapeštā audzējot daudz ķirbju, un Lūkass sakarā ar to pastāstīja, ka viņš kā kadetu korpusa trešās klases audzēknis reiz braucis ar vairākiem biedriem uz Slovākiju un nokļuvis pusdienās pie kāda luterāņu mācītājā, slovaka. Tas mielojis viņus ar cūkas cepeti un ķirbju salātiem un ielējis vīnu, teikdams:

Kur ķirbis un cūka, Tur vīna vien trūka,

par ko kadets Lukašs ārkārtīgi apvainojies.

—  No Budapeštas mēs daudz redzēt nedabūsim, — kapteinis Zāgners sacīja, — mūs tikai izvedis cauri. Pēc saraksta vilciens stāvēs stacijā divas stundas.

—  Es domāju, ka te pārformēs sastāvu, — virsleitnants Lu­kašs atbildēja, — mus aizvedīs uz šķirošanas staciju, Transport- Militār Bahnhof[14].

Garām gāja «kara laika ārsts» Velfers.

—  Nieki vien, — viņš smīnēdams teica. —■ Kandidatus uz virsnieka pakāpi, kuri jau Mostas klubā lepojās ar savām stra­tēģijas un vēstures gudrībām, vajadzēja brīdināt, ka ir bīstami noēst uzreiz veselu kasti ar saldumiem, ko māmiņa atsūtījusi uz fronti. Kadets Bīglers, kā viņš man pats atzinās, apēdis pēc izbraukšanas no Mostas veselus trīsdesmit gabalus šokolādes taurīšu ar krēmu un stacijās dzēris tikai vārītu ūdeni. Tas man, kapteiņa kungs, atgādina kādu Šillera vārsmu: «Wer sagt von …»

— Pag, doktor, —• kapteinis Zāgners pārtrauca, — par Šilleru nav runas. Kas tad galu galā kadetam Bīgleram kaiš?

Doktors Velfers smīnēja.

—  Jūsu kadets Bīglers, kandidats uz virsnieka pakāpi, vien­kārši pietaisījis bikses. Tā nav ne kolera, ne dizenterija, bet gluži parasta caureja. Viņš mazliet vairāk ieķēris konjaku, šis jūsu kandidats uz virsnieka pakāpi, un konjaks nav viņam turē­jies iekšā . . . Kaut gan tas būtu noticis ari bez visa konjaka. Viņš ir vēl bērna prātā . . . Klubā, cik atceros, viņš dzēra katr­reiz tikai vienu glāzīti vīna. Atturībnieks.

Doktors Velfers nospļāvās.

—  Stacijās viņš vēl bija pircis Linčas kūkas.

—  Tātad nekā nopietna nav? — kapteinis Zāgners pārvai­cāja. — Tomēr tas ir tāds gadījums … Ja tas kļūst visiem zināms . ..

Virsleitnants Lukašs piecēlās un sacīja Zāgneram:

—   Pateicos par tādu vada komandieri.

—   Es viņam mazliet palīdzēšu tikt uz kājām, — Velfers tur­pināja, joprojām smīnot, — bataljona komandiera kungs var parūpēties par tālāko… Es nosūtīšu kadetu Bīgleru uz hospi­tāli. Izdošu apliecību, ka viņš slimo ar dizentēriju. Dizenterija smagā formā. Izolācijā. Kadetu Bīgleru ievietos dezinfekcijas barakā . . .

—   Katrā ziņā, — viņš piebilda ar to pašu pretīgo smīnu, — ir taču labāk, ja bataljonā ir kadets, kas saslimis ar dizentē­riju, nekā kadets, kas pietaisījis bikses.

Kapteinis Zāgners oficiālā tonī uzrunāja virsleitnantu Lukašu:

—  Virsleitnanta kungs, kadets Bīglers 110 jūsu rotas saslimis ar dizentēriju un ārstēšanās nolūkā paliks Budapeštā.

Kapteinim Zāgneram likās, ka doktora Vellera smīns kļūst visai izaicinošs, bet, kad viņš ciešāk pavērās «kara laika ārstā», tad redzēja tā sejā tikai vienaldzību.

—  Tad viss kārtībā, kapteiņa kungs, —- Velfers mierīgi sa­cīja, pamādams ar roku. — Kandidati uz virsnieka pakāpi tādi paši cilvēki vien ir, un dizentērijas gadījumā visi taisa biksēs.

Tādā kārtā brašo kadetu Bīgleru aizveda uz Uj būdas mili­tāro izolatoru.

Viņa daudz cietušās bikses pazuda kara virpulī.

Kadeta Bīglera sapņus par lielām uzvarām ieslodzīja izolā­cijās barakā.

Kad viņš uzzināja, ka saslimis ar dizentēriju, viņa sajūsmai nebija robežu. Tas taču bija vienalga, vai viņš ievainots vai saslimis, izpildot savu pienākumu pret viņa ķeizarisko majestati.

Tad viņam atgadījās maza ķibele. Tā kā dizentērijas barakā visas vietas bija aizņemtas, viņu nogādāja koleras barakā.

Kāds ungāru štaba ārsts galvu vien negrozīja, kad kadetam Bīgleram pēc vannas ielika padusē termometru un tas rādīja tikai 37°! Krasa temperatūras pazemināšanās — tas ir pats bīs­tamākais simptoms, ja cilvēks saslimis ar koleru. Slimnieks kļūst apatisks.

Kadets Bīglers tiešām neizrādīja nekāda uztraukuma. Viņš bija neparasti mierīgs un domās nepārtraukti atkārtoja, ka cieš par savu kungu un ķeizaru.

Staba ārsts pavēlēja ielikt kadetam Bīgleram termometru tūpļa zarnā.

«Pēdējā koleras stadija,» ārsts domāja. «Agonijas simptomi,

ārkārtīgs vārgums, slimais nesaprot vairs, kas ap viņu notiek, viņa apziņa aptumšojas. Viņš smaida nāves krampjos . . .»

Tiešām, kadets Bīglers tēloja varoni un visas šās procedūras laikā smaidīja kā moceklis un nekustināja ne pirksta.

«Šādi simptomi, kā pasivitate,» ārsts turpināja savus novē­rojumus, «koleras gadījumā nozīmē nāvi.»

Viņš vaicāja ungariski vecākajam sanitaram, vai kadets Bīg­lers vannā vēmis un vai tam bijusi caureja.

Saņēmis noraidošu atbildi, viņš cieši paraudzījās Bīglerā. Ja koleras slimniekam izbeidzas vemšana un caureja, tad tas lie­cina, ka tuvojas viņa pēdējā stundiņa.

Kadets Bīglers, ko pēc siltās vannas bija ielikuši gultā gluži kailu, šausmīgi sala, un viņam klabēja zobi. Viss viņa ķermenis pārklājās ar zosādu.

— Redziet nu, — ārsts ungariski sacīja. — Stiprs drudzis, locekļi sastingst. Tās ir beigas.

Pieliecies pie kadeta Bīglefa, viņš vāciski jautāja:

—   Kā jūs jūtaties?

—   Ļ-ļ-ļoti l-lab-bir — kadets Bīglers atbildēja, zobiem klabot. — M-m-man — s-seg-gu

—   Apziņa daļēji aptumšota, — ungāru štaba ārsts konsta­tēja. — Ķermenis ļoti nespēcīgs. Lūpām un nagiem vajadzētu kļūt melniem. Tas jau trešais nāves gadījums mūsu koleras slimniekiem, kad lūpas un nagi nekļūst melni.

Viņš noliecās atkal pie kadeta Bīglera un turpināja unga­riski:

—   Sirds sāk jau stāties.

—   Vie-vienu s-s-seg-gu, — kadets Bīglers stostījās.

—   Tie ir viņa pēdējie vārdi, — štaba ārsts ungariski sacīja vecākajam sanitaram. — Rīt mēs viņu apglabāsim reizē ar majoru Kochu. Viņš tūliņ zaudēs samaņu. Vai viņa dokumenti ir kancelejā?

—   Tie tur būs, — vecākais sanitars mierīgi atbildēja.

—   V-vie-n-nu s-s-seg-gu-gu, — kadets Bīglers klabināja zobus viņiem nopakaļ.

Telpā ar sešpadsmit gultām bija pieci cilvēki. Viens jau bi ja miris kopš vairākām stundām un gulēja, pārsegts ar baltu pa­lagu. Viņu sauca tāpat kā zinātnieku, kas bija atklājis koleras bacili. Tas bija majors Kochs, ko štaba ārsts rītdien gatavojās apbedīt reizē ar kadetu Bīgleru.

Kadets Bīglers apsēdās uz gultas un pirmo reizi dabūja re­dzēt, kā cilvēki mirst ar koleru kungam un ķeizaram par godu, jo divi no slimajiem cīnījās ar nāvi. Viņiem trūka elpas, sejas kļuva zilas, viņi izgrūda kaut kādas saraustītas skaņas, tā ka pat nevarēja saprast, kādā valodā viņi runā. Tie bija tikai neskaidri gārdzieni.

Abi pārējie, kas bija ceļā uz izveseļošanos, ar savu ārkār­tīgi straujo reakciju atgādināja tifa drudža slimniekus. Viņi kliedza nesaprotamus vārdus un svaidīja zem segas izdēdējušas kājas. Pie viņiem stāvēja bārdains sanitars un savā Štirijas iz­runā (ko kadets Bīglers saprata) centās tos nomierināt:

—  Man arī bija kolera, mani mīlīši, bet es gan tā nespārdījos. Tagad jau jums būs labi. Dabūsiet atvaļinājumu .. . Vai tu nemi­tēsies! — viņš uzbrēca vienam, kas tik spēcīgi izsvieda kāju gaisā, ka sega uzkrita uz galvas. — Tā pie mums neuzvedas. Vari priecāties, ka tev ir drudzis, citādi tev būtu jāiziet no šejie­nes garšļauku. No tās ķezas nu jūs abi esat ārā.

Viņš paskatījās apkārt.

—   Re, tie divi jau pagalam. Tā jau mēs ari domājām, — viņš labsirdīgi piemetināja. — Priecājieties, ka esat laimīgi tikuši tam pāri! Es nu iešu pēc palagiem.

Drīz viņš atkal atgriezās, pārklāja palagus mirušajiem, kuru lūpas bija kļuvušas pilnīgi melnas, sakrustoja viņu rokas ar melnajiem nagiem un ne mazumu nopūlējās iebāzt viņiem mutēs izkārušās mēles. Tad viņš nometās ceļos starp gultām un sāka skaitīt: — Svētā jaunava Marija, dieva māte, — pamez­dams pie tam pa skatienam uz saviem atveseļošanās stadijā eso­šajiem pacientiem, kuru drudzis nozīmēja atgriešanos dzīvē.

—  Svētā Marija, dieva māte, — viņš atkārtoja, kad kāds pilnīgi kails cilvēks uzsita viņam uz pleca.

Tas bija kadets Bīglers.

—  Paklau, — viņš teica, — es esmu — nomazgājies. — Tas ir — mani nomazgāja. — Man — vvajag segu. M-man sssalst.

—   Tas ir izņēmuma gadījums, — štaba ārsts teica pēc pus­stundas kadetam Bīgleram, kas gulēja zem segas. — Jūs esat ceļā uz izveseļošanos, kadeta kungs. Rīt mēs jūs nosūtīsim uz rezerves hospitāli Tarnovā. Jūs esat koleras baciļu izplatītājs. Zinātne ir tiktāl gājusi uz priekšu, ka mēs to varam pilnīgi skaidri noteikt. Vai jūs esat no 91. pulka?

—   No 13. kaujas bataljona 11. rotas, — vecākais sanitars atbildēja kadeta Bīglera vietā.

—  Rakstiet, — štaba ārsts noteica. — Kadets Bīglers, 13. kau­jas bataljons, 11. kājnieku rota, 91. pulks, nosūtīts novērošanai uz Tarnovas koleras baraku kā koleras baciļu izplatītājs . ..

Tā apgarotais cīnītājs kadets Bīglers kļuva par koleras baciļu izplatītāju.

II

BUDAPEŠTĀ

Budapeštas militartransporta stacijā Matušics atnesa kaptei­nim Zāgneram no stacijas komandantūras atkal vienu telegramu, ko nelaimīgais brigādes komandieris bija paspējis izsū­tīt, iekāms to bija nogādājuši sanatorijā. Tai bija tas pats saturs: «Steidzīgi paēdināt ļaudis, tad doties tālāk uz Sokalu,» — un tā nebija šifrēta. Vēl bija piemetināts: «Vezumniekus iedalīt austrumu grupā. Izlūkošana atcelta, 13. kaujas bataljons ceļ tiltu- pār Bugu. Sīkākas ziņas laikrakstos.»

Kapteinis Zāgners tūliņ devās pie stacijas komandanta. Mazs, resns virsnieks saņēma viņu ar laipnu smaidu.

— Tas nu gan ir izstrādājis brīnumus, tas jūsu brigādes komandieris, — viņš teica, plati smaidīdams, — tomēr man tās blēņas bija jums jāizsniedz, jo no divizijas vēl nav nekāda rīko­juma, lai viņa telegramas neizsniegtu adresatiem. Vakar te brauca cauri 75. pulka 14. kaujas bataljons, un tā komandieris šeit saņēma telegramu, lai izmaksā visiem kareivjiem kā balvu par Pržemišļu pa sešām kronām, un reizē ar to pavēlēts, ka no šīm sešām kronām katram kareivim jāiemaksā kancelejā divas kronas kara aizņēmumam . . . Pēc ticamām ziņām, jūsu brigādes ģenerālim ir progresivā paralizē.

—  Majora kungs, — kapteinis Zāgners sacīja stacijas koman­dantam, — sakarā ar pulka pavēli mēs braucam pēc maršruta uz Gedelu. Kareivjiem jāsaņem šeit 150 gramu Ementales siera. Iepriekšējā stacijā viņiem vajadzēja saņemt pa 150 gramiem ungāru desas, bet viņi tomēr nekā nesaņēma.

—  Acīm redzot arī šeit no tā nekas neiznāks, — majors at­bildēja ar to pašu laipno smaidu, — man nav zināma tamlīdzīga pavēle attiecībā uz čechu pulkiem. Tā jau arī nav mana darīšana, griezieties apgādes daļā!

—   Kad varēsim braukt tālāk, majora kungs?

—   Jums priekšā stāv kāds vilciens ar smago artilēriju Gali- cijas frontei, kapteiņa kungs. To mēs atlaidīsim pēc stundas. Uz trešajām sliedēm stāv sanitarvilciens, tam jāatiet 25 minūtes pēc artilērijas vilciena. Uz divpadsmitajām sliedēm mums ir munīcijas vilciens, tas dosies ceļā 10 minūtes pēc sanitar- vilciena, un tad pēc 20 minūtēm varēs atiet jūsu vilciens. Tas ir, ja līdz tam laikam šo kārtību negrozīs, — viņš piemetināja, joprojām tikpat laipni smaidīdams, ar ko zaudēja pēdējās kap­teiņa Zāgnera simpātijās.

—   Atļaujiet, majora kungs, — Zāgners ieprasījās, — vai jūs nevarētu man paskaidrot, kā tas iespējams, ka jums nav zi­nāma pavēle par Ementales siera izsniegšanu pa 150 gramiem čechu p u 1 k u kareivjiem?

To es nevaru izpaust, — Budapeštas militartransporta stacijas komandants atbildēja, ne uz brīdi nezaudēdams laipno smaidu.

«Nu esmu gan iekritis,» kapteinis Zāgners domāja, atstā­dams komandantūru, «kāda velna pēc es liku Lūkasam sasaukt visus vadu komandierus un doties uz apgādes daļu pēc šiem .150 gramiem siera uz cilvēku!»

Bet, iekams 11. rotas komandieris virsleitnants Lukašs deva rīkojumu vadu komandieriem saskaņā ar kapteiņa Zāgnera pavēli doties pēc 150 gramiem Ementales siera uz cilvēku, viņa priekšā nostājās Sveiks ar nelaimīgo Balunu.

Baluns trīcēja pie visām miesām.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks ar savu parasto izveicību iesāka, — ka jautājums, par ko man jārunā, ir neiedomājami svarīgs. Tāpēc es lūgtu, obrlajtnanta kungs, vai mēs nevarētu nokārtot šo būšanu gabaliņu tālāk, kā reiz teica mans draugs Špatina no Zhoršas, kad viņš bija par līgavaiņa brāli kāzās un viņam baznīcā pēkšņi uznāca vajadzība…

—   Kas tad noticis, Sveik? — pārtrauca virsleitnants Lukašs, kas jau bija paspējis tāpat noilgoties pēc Sveika kā Sveiks pēc viņa. — Paiesim kādu gabaliņu tālāk!

Baluns trīcēdams soļoja viņiem nopakaļ. Sis milzis bija ga­līgi zaudējis dvēseles līdzsvaru un drausmīgā bezcerības izmi­sumā svaidīja savas garās rokas.

—   Nu, kas ir, Sveik? — virsleitnants Lukašs uzprasīja, kad viņi bija pagājuši kādu gabaliņu.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, — ka vienmēr ir labāk atzīties pēc iespējas ātrāk un negaidīt, kamēr viss uzprāgst gaisā. Jūs pilnīgi nepārprotami pavēlējāt, obrlajtnanta kungs, lai Baluns, iekāms mēs iebraucam Buda- peštā, atnes jums aknu pastēti un vienu frančmaizi.

—  Vai tu saņēmi šo pavēli vai ne? — viņš griezās pie Ba- luna.

Baluns tikai aizvien sparīgāk vēcināja rokas, it kā atkauda- mies 110 uzbrucēja.

—  Šī pavēle, — Sveiks turpināja, — diemžēl, nebija izpil­dāma, obrlajtnanta kungs. Es to jūsu aknu pastēti apēdu . .. Jā, es to apēdu, — viņš stingri atkārtoja, iegrūzdams pārsteigta­jam Balunam dunku sānos, — jo domāju, ka aknu pastētē var ātri samaitāties. Es esmu vairākkārt lasījis laikrakstos, ka ar aknu pastēti noindējas veselas ģimenes. Vienreiz tas bija noticis Zderazā, otrreiz Berounā, trešo reizi Taborā, ceturto reizi Jaun- boļeslavā, piekto reizi Pršibramā. Visi šie gadījumi beidzās ar nāvi. Aknu pastētē ir visniknākā inde . . .

Baluns, kas to bija drebēdams noklausījies, atkāpās, iebāza pirkstu mutē un sāka rīstīties.

—   Kas jums kait, Balun?

—  Ma-man ne-labi, oba-bar-lajtnanta kungs, — rīstījās ne­laimīgais Baluns, — es tak vi-viņu apēdu vie-vie-viens pats.

No cietēja Raluna mutes nāca ārā pat gabaliņi staniola pa­pīra, kurā pastētē bija iesaiņota.

—  Kā jūs pats redzat, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, nezaudēdams ne drusciņu no sava dvēseles miera, — katra tāda apēsta pastētē nāk ārā kā korķis no ūdens. Es gribēju to uzņem­ties par savu vainu, bet tas nelga nodeva sevi. Citādi viņš būtu kārtīgs cilvēks, bet viņš aprij visu, kas viņam uzticēts. Es vien­reiz pazinu tādu pašu, viņš kalpoja bankā. Viņam varēja uzticēt tūkstošus: reiz viņš bija saņēmis1 no kādas citas bankas naudu un dabūjis par tūkstoš kronām vairāk, tad viņš uz vietas aiznesa tās atpakaļ, bet, ja viņam lika atnest par piecpadsmit kreice- riem dūmu desu, tad viņš pusi ceļā notiesāja. Viņš bija traks izēdējs! Un, kad viņu sūtīja pēc aknu desām, tad viņš ar kabatas nazi izčakarēja tām vietvietām vidu un vēlāk aizlīmēja cauru­mus ar angļu plāksteri, kas viņam uz piecām desām maksāja vairāk nekā viena vesela desa.

- Virsleitnants Lukašs nopūtās un devās projām.

—  Vai jums nelabpatiks ko pavēlēt, obrlajtnanta kungs? —• Sveiks nosauca viņam pakaļ, kamēr nelaimīgais Baluns atkal un atkal bāza pirkstu rīklē.

Virsleitnants Lukašs atmeta ar roku un nogriezās uz apgādes noliktavas pusi. Pie tam viņam radās tā dīvainā doma, ka Aus­trija nevar karā uzvarēt, jo kareivji apēd virsniekiem aknu pastētēs.

Tikmēr Sveiks pārveda Balunu otrā pusē sliežu ceļam. Viņš mierināja Balunu, ka viņi abi tūliņ došoties uz pilsētu un no­pirkšot obrlajtnanta kungam Debrecinas desiņas. Šī speciālā desu šķirne Sveikam nezin kāpēc cieši saistījās ar priekšstatu par Ungārijas ķēniņvalsts galvaspilsētu.

—  Jā, bet vilciens pa to laiku aizies, — Baluns gaudās, jo viņa skopums bija tikpat liels kā viņa ēdelība.

—   Kad jābrauc uz fronti, — Sveiks paskaidroja, — tad tu nekad nevari nokavēt vilcienu, jo neviens vilciens negribēs no­gādāt galapunktā tikai pusi kaujas bataljona. Bet es tev redzu cauri, Balun. Tu trīci par savu kabatu.

Viņi tomēr nekur neaizgāja, jo tajā brīdī atskanēja iekāp­šanas signāls. Kareivji pa rotām nāca atpakaļ no apgādes nolik­tavas tukšām rokām. 150 gramu Ementales siera vietā katram bija izsniegta kārbiņa sērkociņu un pastkarte, ko bija izdevusi kritušo karavīru kapu apkopšanas komisija (Vīne XIX, Kanizija ielā 4). 150 gramu siera vietā katrs turēja rokā Sedlickas

kareivju kapsētas uzņēmumu Rietumgalicijā, kur bija redzams piemineklis nelaimīgajiem zemessargiem, celts pēc skulptora, brīvprātīgā feldfebeļa Šolca meta.

Pie štaba vagona valdīja neparasta rosība. Kaujas bataljona virsnieki pulcējās ap kapteini Zāgneru, kas viņiem kaut ko uztraukti skaidroja. Viņš tikko bija atnācis no stacijas koman­dantūras un turēja rokās stingri slepenu īstu brigādes štaba tele- gramu ar asi garām instrukcijām un norādījumiem sakarā ar jauno situāciju, kādā Austrija atradās kopš 1915. gada 23. maija. Stabs telegrafēja, ka Itālijā pieteikusi Austroungārijai karu. Vēl Mostā pie Litavas, virsnieku klubā pie pusdienām vai vakariņām pastāvīgi mēdza pārrunāt jautājumu par Italijas dī­vaino izturēšanos, bet patiesībā neviens gan neticēja, ka varētu piepildīties idiota Bīglera pravietiskie vārdi, ko viņš kādreiz izteica, noraidīdams vakariņās savu makaronu porciju: — Tos es vēl dabūšu atēsties pie Veronas mūriem. Kapteinis Zāgners, iepazinies ar brigādes štaba atsūtītajām instrukcijām, lika taurēt trauksmi.

Kad viss kaujas bataljons bija sapulcējies, kareivjus sastā­dīja pa rotām un kapteinis Zāgners neparasti pacilātā balsī nola­sīja viņiem brigādes štaba pavēli:

«Savā nesalīdzināmā nodevībā un alkatībā Italijas karalis aizmirsis brālīgās saites, kas viņu padarīja par mūsu ķeizar- valsts sabiedroto. Kopš sākās karš, kurā viņam vajadzēja stāties mūsu varonīgā karaspēka pusē, zvēresta lauzējs Italijas karalis rīkojās kā maskēts bandits, savas divkosīgās izturēšanās laikā vezdams slepenas sarunas ar mūsu ienaidniekiem un sagatavo­dams savu nodevību, kas sasniedza savu augstāko pakāpi naktī no 22. uz 23. maiju ar kara pieteikšanu mūsu ķeizarvalstij. Mūsu visaugstākais karavadonis ir pārliecināts, ka mūsu vienmēr va­ronīgais un uzvarošais karaspēks atbildēs uz zvēresta lauzēja ienaidnieka nekrietno nodevību ar tādu triecienu, kas liks nodevējam atzīt, ka viņš ar savu kauna pilno un nodevīgo iejaukšanos šajā karā pats sev parakstījis nāves spriedumu. Mēs paliekam stingrā pārliecībā, ka ar dieva palīdzību drīz ausīs tā diena, kad Italijas līdzenumi atkal ieraudzīs Santa Lūcijas, Vi- rencas, Novārās un Kustocas uzvarētājus. Mēs gribam uzvarēt, mums jāuzvar, un mēs noteikti uzvarēsim!»

Tam sekoja parastais trīskārtējais «Lai dzīvo!», un kareivji, mazliet apmulsuši, sasēdās vagonos. 150 gramu Ementales siera vietā viņi bija dabūjuši uz kakla karu ar Itāliju.

*

Vagonā, kur sēdēja Sveiks, mantzinis Vaneks, telefonists Chodunskis, Baluns un pavārs Juraida, iesākās interesanta sa­runa par Italijas iejaukšanos karā.

Prāgā, Tabora ielā, ari reiz bija tāds gadījums, — Sveiks stāstīja, — tur dzīvoja kāds tirgotājs Iloršeišijs. Gabaliņu tālāk bija veikals tirgotājam Pošmurnijam, un starp viņiem abiem atradās sīktirgotāja Havlasa veikaliņš. Tirgotājam Horšeišijam reiz bija ienācis prātā, ka viņš varētu, tā sacīt, sabiedroties ar sīktirgoni I-Iavlasu pret tirgotāju Pošmurniju, tāpēc viņš bija jau ievadījis šo lietu par abu veikalu apvienošanu vienā firmā «Horšeišijs un Havlass». Bet sīktirgonis Havlass tūliņ aizgāja pie tirgotāja Pošmurnija un pateica tam, ka Horšeišijs dodot viņam 1200 par viņa sīktirgotavu un gribot viņu par savu kom­panjonu. Ja Pošmurnijs došot viņam 1800, tad viņš labāk sabied­rojoties ar to pret Iloršeišiju. Tā viņi abi vienojās, bet Hav-

lass vēl labu laiku grozījās ap Horšeišiju, izlikās par tā labāko draugu un, kad iznāca runa par vienošanos, vienmēr sacīja: «Jā, tas jau drīz būs jānokārto. Es tik gaidu, kad vasarnieki atgriezīsies.» Un, kad vasarnieki atgriezās, tad tas ari bija no­kārtots viens un divi, kā viņš to Horšeišijam bija solījis. Proti, kad Horšeišijs rīta agrumā izgāja atdarīt veikala aizvirtņus, viņš ieraudzīja lielu uzrakstu pār sava konkurenta veikalu, mil­zīgu firmas izkārtni: «Pošrnurnijs un Havlass».

—  Pie mums arī reiz tā notika, — muļķa Baluns iejaucās, — es gribēju pirkt kaimiņos teli un biju jau noteikti sarunājis, bet Voticu miesnieks paķēra to man taisni no deguna gala.

—  Tagad, kad mums ir vēl viens karš, — Sveiks turpināja, - kad mums ir par vienu ienaidnieku vairāk un jauna fronte

klāt, mums vajadzēs ar munīciju taupīgāk rīkoties. «Jo vairāk ģimenē bērnu, jo vairāk nolieto rīkstes,» — tā mēdza teikt ve­cais Motolas Chovaneks, kas par zināmu atlīdzību uzņēmās ap­kārtējo kaimiņu bērnu pēršanu.

—  Man tikai bailes, — Baluns ierunājās, sākdams atkal dre­bēt, — ka sitās Italijas dēļ mums izsniegs mazākas porcijas.

Mantzinis Vaneks kļuva domīgs un nopietni sacīja:

—   Viss var būt, jo tagad mūsu uzvara drusku ieilgs.

—   Tagad mums gan noderētu jauns Radeckis, — Sveiks prā­toja, — tas vismaz pazītu to apvidu, tas zinātu uziet itāliešu vājās puses, zinātu, kur tam jāuzbrūk un no kuras puses. Tas nav nemaz tik vienkārši — ņemt un kaut kur ielīst. Ielīst jau ielīstu katrs, bet izkļūt ārā — tā ir īstā kara māksla. Kad tu kaut kur lien iekšā, tad tev jāzina viss, kas notiek apkārt, lai neno­kļūtu tādā ķezā, ko sauc par katastrofu. Reiz pie mums mājā, kad es vēl biju vecajā dzīvoklī, bēniņos notvēra zagli. lelavīda- mies mājā, viņš bija ievērojis, ka strādnieki labo gaismas šachtu, tāpēc, kad viņš izrāvās un pasita sētnieci gar zemi, viņš nolai­dās pa sastatnēm šachtā, un tur viņam vairs nebija kur sprukt. Bet mūsu tētiņš Radeckis — tas tev zināja katru ceļu, un neviens viņu nevarēja noķert. Kādā grāmatā par ģenerāļiem tas viss bija rakstīts: kā viņš meties bēgt no Santa Lūcijas, kā itālieši arī metušies bēgt un kā viņš tikai otrā dienā apķēries, ka viņš taču ir uzvarējis. Kad viņš itāliešus nav vairs tur uzgājis un pat ar tālskati nav varējis saredzēt, tad viņš nācis atpakaļ un ieņē­mis pamesto Santa Lučiju. Par to viņu iecēluši feldmaršala godā.

—   Nu, bet pati Itālijā ir patīkama zeme, — pavārs Juraida ieteicās. — Es reiz biju Venecijā un zinu, ka itālieši visus lamā par cūkām. Tiklīdz itālietis noskaišas, viņam katrs ir «porco ma- ledetto»[15]. pat romas pāvests tad ir cūka un madonna cūka.

Mantzinis Vaneks arī izsacījās par Itāliju ļoti labvēlīgi. Kra- lupā, savā drogu preču veikalā, viņš priekš kara bija pārdevis citronu sīrupu, ko gatavojis no iepuvušiem citroniem, un vis­lētākie un visvairāk sapuvušie citroni nākuši no Italijas. Tagad citronu sūtīšanai no Italijas uz Kralupu svītra pāri. Karš ar Itāliju sagādāšot, bez šaubām, visādus nepatīkamus pārsteigu­mus, jo Austrija gribēšot atriebties.

— Viegli teikt: atriebties! — Sveiks iesmējās. — Dažreiz cilvēks domā, ka viņš atriebjas, bet galu galā cieš tas, ko viņš tā sakot, izraudzījies par savas atriebības ieroci. Kad es priekš pāris gadiem vēl dzīvoju Vinohradā, tad mums pirmajā stāvā dzīvoja šveicars, un tas bija izīrējis vienu istabu kādam bankas ierēdnītim, kas pastāvīgi apmeklēja kādu krodziņu Krameriusa ielā. Tur ierēdnis bija saplēsies ar kādu kungu, kam kaut kur Vinohradā piederēja laboratorija urina izmeklēšanai. Šis kungs vispār ne par ko citu nerunāja un nedomāja kā tikai par urinu, pastāvīgi nēsāja sev līdzi pudelītes ar urinu un bāza tās visiem pie deguna, lai arī tie dotu savu urinu izmeklēt, jo no šādas iz­meklēšanas esot atkarīga cilvēka un visas viņa ģimenes laime un tas maksājot tik maz, pavisam tikai sešas kronas. Visi, kas apmeklēja šo krodziņu, arī pats krodzinieks un viņa sieva, bija devuši izmeklēt savu urinu, tikai šis ierēdnis nepielaidās, tāpēc tas kungs staigāja viņam pakaļ pat uz klozetu un noraizējies runāja: «Es nezinu, Skorkovska kungs, bet man tas jūsu urins nemaz nepatīk. Ielaidiet drusku šinī pudelītē, kamēr nav par vēlu!» Beidzot, viņš to piedabūja. Ierēdnim tas maksāja sešas kronas, un šis kungs ar izmeklēšanas rezultātiem iedzina viņam pamatīgas bailes, kā viņš to darīja ar visiem, arī ar krodzinieku un viņa sievu, kuriem viņš bija sagādājis krietnus zaudējumus, jo pēc katras analizēs mēdza izteikties, ka tas esot nopietns ga­dījums, ka dzert cita nekā nedrīkstot, tikai ūdeni, ka smēķēt arī nedrīkstot un precēties tāpat un ka esot jāēd tikai dārzeņi vien. Ierēdnis bija uz viņu ārkārtīgi pārskaities, tāpat kā visi, un izraudzījās šveicaru par savas atriebības ieroci, jo pēdējais bija ļoti rupjš cilvēks. Tā nu ierēdnis pateica tam kungam, ka šveicars jau labu laiku jūtoties nevesels un lūdzot, lai šis rīt ap pulksten septiņiem ierodoties pēc urina, lai to varētu izmek-

lēt. Kungs gāja ari. Šveicars vēl gulēja, kad tas kungs viņu pa­modināja un laipni uzrunāja: «Man ir tas gods novēlēt jums labu ritu, Maleka kungs. Te jums būs pudelīte, esiet tik laipni, ielaidiet tanī savu ūdentiņu un samaksājiet man sešas kronas!» Bet tad tikai sākās tracis! Šveicars izlēca vienā apakšveļā no gultas, sagrāba to kungu aiz rīkles un svieda viņu pret bufeti tā, ka tas palika tur karājoties. Tad šveicars norāva viņu no bufetes, paķēra ādas pletni un tāpat apakšveļā trenca viņu pa visu Čelakovska ielu, un kungs brēca tā, it kā viņam būtu jau suns pie papēžiem, kamēr viņam palaimējās Havličeka ielā ielēkt tramvajā. Bet šveicaram uzklupa kāds policists, un viņi abi sāka plūkties, un, tā kā šveicars bija tikai apakšbiksēs un viņam tur viss kas nāca redzams, tad šāda nesmukuma dēļ viņu iesēdināja policijas ratos un veda uz iecirkni, bet viņš vēl ceļā auroja kā vērsis: «Neliešu banda, es jums rādīšu manu urinu analizēt!» Viņš dabūja nosēdēt sešus mēnešus par varas darbiem publiskā vietā un kārtības sargu apvainošanu, un, tā kā viņš pēc sprieduma pasludināšanas bija vēl apvainojis valdošo namu, tad viņš laikam sēž vēl šodien, un tāpēc es saku, ja kādam grib ko atriebt, tad tur vienmēr cieš kāds nevainīgs cilvēks.

Baluns tikmēr bija dziļi iegrimis domās un beidzot visai bažīgi jautāja:

—  Lūdzu, mantziņa kungs, tad jūs tiešām domājat, ka šitā kara dēļ ar Itāliju mums samazinās porcijas?

—   Tas ir skaidrs kā diena, — Vaneks atbildēja.

—  Jēzus Marija! — Baluris iesaucās, atspieda galvu rokās un klusu ierāvās savā kaktā.

Ar to arī šajā vagonā noslēdzās debates par Itāliju.

*

Tā kā slavenais militārais teoretiķis kadets Bīglers štaba vagonā vairs neatradās, tad sarunas par jaunradušos situāciju sakarā ar Italijas iestāšanos karā būtu bijušas ļoti garlaicīgas, ja leitnants Dubs no 3. rotas zināmā mērā neaizstātu Bīgleru.

Leitnants Dubs pirms iesaukšanas armijā strādāja par čechu valodas skolotāju un izrādīja ārkārtīgu tieksmi visos iespēja­mos gadījumos uzsvērt savu lojalitati. Rakstu darbos viņš vien­mēr uzdeva saviem skolēniem tematus no Habsburgu nama vēs­tures. Jaunākajās klasēs skolēnus biedēja ķeizars Maksimilians, kas bija uzlīdis kaut kādā klintī un nebija varējis vairs norāp­ties, Jozefs II kā arājs un Ferdinands Labsirdīgais. Vecākajās klasēs temats bija daudz sarežģītāks, piemēram, septītajai kla­sei: «Ķeizars Francis Jozefs I kā zinātnes un mākslas veicinā­tājs». Šā rakstu darba pēc kādam septītās klases audzēknim at­ņēma tiesības iestāties jebkurā Austroungārijas vidusskolā, jo viņš bija uzrakstījis, ka šā valdnieka cildenākais darbs esot ķei­zara Franča Jozefa tilta uzbūvēšana Prāgā.

Dubs stingri raudzījās uz to, lai visi viņa audzēkņi ķeizara dzimšanas dienā un tamlīdzīgos svētkos ar sajūsmu dziedātu valsts himnu. Sabiedrībā Dubu nemīlēja, jo bija konstatēts, ka viņš denuncē savus darba biedrus. Tanī pilsētā, kur viņš strā­dāja, viņš piederēja pie lielāko stulbeņu un nejēgu trijotnes, kur bez viņa vēl ietilpa apriņķa priekšnieks un ģimnāzijās direk­tors. Šajā šaurajā pulciņā viņš mācījās spriest par politiku no Austroungārijas ķeizar valsts viedokļa. Arī tagad viņš sāka iz­klāstīt savus uzskatus īstā veca profesora tonī.

—    Mani patiesībā Italijas izturēšanās nemaz nepārsteidz. Es jau to gaidīju kopš trim mēnešiem. Ir skaidrs, ka Itālijā pēdējā laikā pēc veiksmīgā kara ar Turciju Tripoles dēļ kļuvusi ļoti lepna. Bez tam tā stipri paļaujas uz savu floti un uz iedzīvotāju noskaņojumu mūsu piejūras zemēs un Dienvidtirolē. Es vēl priekš kara tiku runājis ar mūsu apriņķa priekšnieku, ka māsu valdība nepietiekami novērtē irredentistu kustību dienvidos. Viņš man pilnīgi piekrita, jo katram saprātīgam cilvēkam, kam mūsu valsts vienības saglabāšana ir sirdslieta, sen jau vajadzēja saprast, kur novedīs mūsu pārliecīgā piekāpība pret šādiem ele­mentiem. Es labi atceros, kā priekš diviem gadiem sarunā ar apriņķa priekšnieku izteicos, ka Itālijā — tas bija Balkanu kara laikā pēc incidenta ar mūsu konsulu Prochazku — to vien gaida, kad varētu mums slepeni uzbrukt. Un tagad tas ir noticis! — viņš izsaucās tādā balsī, it kā visi uzstātos pret viņu, kaut gan visi klātesošie kadru virsnieki viņa runas laikā neveltīja šim «civilistam» nekādas vērības.

—   Taisnība, — viņš turpināja rāmākā balsī, — ka daudzos gadījumos pat skolu programās bija galīgi aizmirstas mūsu agrākās attieksmes pret Itāliju un mūsu slaveno uzvarētāju armiju varoņdarbi tiklab 1848., kā 1866. gadā, ko pieminēja pašreizējā brigādes pavēlē. Es gan vienmēr esmu pildījis savu pienākumu un pirms mācību gada beigām, īsi priekš kara sākšanās uzdevu saviem audzēkņiem rakstu darbu: «IJnsere Helden in Italien von Vincenza bis zu Custoza oder .. .»*

Un muļķa leitnants Dubs svinīgi pacēla balsi:

—    «. . . Blut und Leben fūr Habsburg! Fūr ein Osterreich, ganz, einig, gross!»[16]

Viņš apklusa, acīm redzot gaidīdams, ka arī pārējie štaba vagona iemītnieki izsacīsies par jauno situāciju, pēc kam viņš tiem vēlreiz norādīs, ka nojautis Italijas izturēšanos pret saviem sabiedrotajiem jau pirms pieciem gadiem. Viņš tomēr vīlās, jo kapteinis Zāgners, kam raitnieks Matušics bija atnesis no staci­jas «Peštas Loida» vakara izlaidumu, ierunājās, raugoties laik­rakstā:

—   Ziniet, tā Veinere, ko mēs redzējām viesizrādēs Mostā, vakar uzstājusies šejienes Mazajā teātrī.

Ar to štaba vagonā beidzās debates par Itāliju.

Bataljona raitnieks Matušics un kapteiņa Zāgnera kalpotājs Bacers apsprieda karu ar Itāliju no tīri praktiska viedokļa, jo abi pirms daudziem gadiem, sava aktivā karadienesta laikā, bija piedalījušies manevros Dienvidtirolē.

—  Tā būs traka nodauzīšanās pa tiem kalniem, — Bacers sa­cīja, — kapteinim Zāgneram ir vesels lēvenis somu. Es pats esmu kalnu iedzīvotājs, bet tas ir pavisam kas cits, kad cilvēks pasit bisi zem svārkiem un iet pameklēt kādu zaķi grafa Švar- cenberga daļā.

—  Ja mūs sūtīs tur, uz Itāliju, man arī nebūs viegla lieta skraidīt pa kalniem un glečeriem ar pavēlēm. Un tad tas ēdiens — viena vienīga biezputra ar eļļu, — Matušics bēdīgi piebalsoja.

—   Un kāpēc taisni mēs būtu tie kalnos sūtāmie? — Bacers sāka iekaist. — Mūsu pulks jau bija Serbi jā un Karpatos, tur es jau diezgan izkāpelējos pa kalniem ar kapteiņa kunga somām un divreiz pa vienai pazaudēju: vienreiz Serbijā, otrreiz Karpa­tos, jo tur viss gāja pa kaklu pa galvu, un var gadīties, ka uz Italijas robežām tas man notiek trešo reizi. Un ja par turieniešu ēšanu runā. .. — Viņš nospļāvās un pievirzījās tuvāk Matuši- cam. — Zini, pie mums Kašperkalnos taisa tādus mazus knedli- kus no rīvētiem kartupeļiem, novāra, tad apviļā sakultās olās un saberztos sausiņos un cep ar speķi. — Pēdējo vārdu viņš iz­sacīja noslēpumainā un svinīgā balsi.

—  Par visu labāki tomēr ir knedliki ar skābiem kāpostiem, — viņš sērīgās atmiņās piemetināja, — tad jūs ar saviem makaro­niem varat iet uz poda.

Tā arī šeit beidzās saruna par Itāliju.

*

Tā kā vilciens stāvēja stacijā jau vairāk par divām stundām, tad pārējos vagonos nāca pie vienprātīga slēdziena, ka vilcienu sūtīs citā virzienā — uz Itāliju.

To pastiprināja arī tas apstāklis, ka ar transportu notika gluži dīvainas lietas. Visus atkal izdzina no vagoniem, un sani- tarinspekcija ar dezinfektoriem apstaigāja visu vilcienu, izšķēr­dīgi izlaistot vagonus ar lizolu, ko visi uzņēma ar lielu nepatiku, sevišķi tajos vagonos, kur veda pārtikas krājumus.

Bet pavēle paliek pavēle. Sanitarkomisija bija pavēlējusi dezinficēt visus 728. transporta vagonus, un tāpēc dezinfektori mierīgā garā aplēja ar lizolu kroņa maizes klaipus un rīsu maisus. No tā vien varēja spriest, ka gaidāms kaut kas sevišķs.

Tad visus sadzina vagonos un pēc pusstundas atkal iztrieca ārā, jo ešelonu ieradās inspicēt tād,s nāvei parādā palicis ģenerā­lis, ka Sveiks viņam mirklī atrada attiecīgu apzīmējumu. Stāvē­dams aiz pirmās rindas, Sveiks iečukstēja Vanekam ausī:

—   Ir gan mirla!

Bet vecais ģenerālis, kapteiņa Zāgnera pavadībā apstaigā­dams ierindu, apstājās pie kāda jauniņa kareivja un, gribēdams, tā sakot, iejūsmināt visu bataljonu, tēvišķīgi apvaicājās, cik kareivim gadu, no kurienes viņš esot un vai viņam esot pulkste­nis. Kareivim pulkstenis bija, bet viņš iedomājās, ka dabūs no vecā vēl vienu, un tāpēc atbildēja noraidoši. Uz to vecais mirla atbildēja ar tādu pašu idiotisku smaidiņu, kāds mēdza būt ķeiza­ram Francim Jozefam, kad viņš pateicās kādam pilsētas galvam par apsveikumu:

—   Tas ir labi, tas ir labi!

Tad ģenerālis pagodināja blakus stāvētāju kaprali un vai­cāja tam, vai viņa sieva pie labas veselības.

—  Padevīgi ziņoju, ka neesmu precējies! — kapralis braši nobrēca.

Ģenerālis tikpat muļķīgi pasmaidīja un žēlīgi atkārtoja:

—   Tas ir labi, tas ir labi!

Beidzot šis ģenerālis sirmgalvja bērnišķībā lūdza kapteini Zāgneru parādīt viņam, kā kareivji sastājas dubultrindās, un pēc mirkļa jau skanēja:

—   Pirmais!

—   Otrais!

—   Pirmais!

—   Otrais!

Vecajam mirlām tas ļoti patika. Viņam mājas bija divi kal­potāji, kurus viņš mēdza nostādīt blakus sev priekšā un lika skaitīt: «Pirmais, otrais.»

Šādu ģenerāļu Austrijā bija atliku likām.

Kad inspekcija bija laimīgi garām, ģenerālis neskopojās ar uzslavām kapteinim Zāgneram, bet kareivjiem atļāva brīvi pa­staigāties pa stacijas teritoriju, jo bija saņemts ziņojums, ka brauks projām tikai pēc trim stundām. Kareivji staigāja šurpu turpu un meta acis uz visām pusēm, vai nelaimēsies ko sadabūt,

un, tā kā stacijā bija daudz publikas, tad viens otrs iedzīvojās papirosos.

Bija skaidri redzams, ka sākotnējā sajūsma, kas izpaudās svinīgā ešelonu sagaidīšanā, bija stipri pagaisusi, un kareivjiem nācās diedelēt.

Fie kapteiņa Zāgnera ieradās deputacija no «Apvienības varoņu apsveikšanai». Tā sastāvēja no divām drausmīgi nodzī­tām dāmām. Viņas pasniedza kaujas bataljonam domāto dā­vanu: divdesmit kārbiņu ar smaržīgām piparmētru tabletēm, — kādu Peštas saldumu fabrikas reklāmu. Skārda kārbiņas, kurās šīs smaržīgās tabletes atradās, bija ļoti glītas. Uz vāciņa bija uzgleznots ungāru honveds, kas spieda roku Austrijas zemes­sargam, un virs abiem staroja sv. Stefana kronis. To visu ietvēra uzraksts vācu un ungāru valodā: «Par ķeizaru, dievu un tēv­zemi.»

Saldumu fabrika bija tik lojala, ka pirmo vietu ierādīja nevis dievam, bet ķeizaram.

Katrā kārbiņā atradās 80 tablešu, tātad caurmērā iznāca pa piecām tabletēm uz trim vīriem. Bez tam šis izkāmējušās, nomo­cītās dāmas vēl pasniedza milzu saini, kurā atradās lapiņas ar divām lūgšanām, ko bija izdevis Budapeštas arehibiskaps Geza no Scatmarbudafalas. Tās bija iespiestas vācu un ungāru va­lodā un pilnas visšausmīgāko lāstu visiem ienaidniekiem. Tās bija uzrakstītas tik dedzīgi, ka noslēgumā trūka vienīgi ungāru spēcīgā «Baszom a Kristusmarjat!»[17].

Pēc godājamā dvēseļu gana domām, mīļajam dievam vaja­dzēja krievus, angļus, frančus, serbus un japaņus sakapāt gulašā un samalt kotletēs. Žēlsirdīgajam dievam vajadzēja mazgāties ienaidnieku asinīs un apkaut tos visus līdz pēdējam, kā to nežē­līgais Erods bija izdarījis ar bērniem.

Cienījamais Budapeštas arehibiskaps lietoja savās lūgšanās, piemēram, šādus jaukus teikumus: «Lai dievs svētī jūsu durk­ļus, ka tie dziļāk ieurbtos jūsu pretinieku vēderos! Lai tas tais­nais dievs vērš lielgabalu uguni pret ienaidnieku štābiem! Lai tas žēlsirdīgais dievs dod, ka visi ienaidnieki noslīktu paši savās asinīs no tām brūcēm, ko jūs tiem cirtīsiet!»

Tāpēc tiešām jāsaka, ka šīm lūgšanām noslēgumā tik vien trūka kā labi bieza un spēcīga lamu vārda.

Kad abas dāmas to visu pasniedza kapteinim Zāgneram, viņas izsacīja arī savu karsto vēlēšanos piedalīties šo dāvanu izsniegšanā kareivjiem. Vienai pat bija tik daudz drosmes pazi­ņot, ka viņa labprāt šajā gadījumā gribētu griezties ar uzrunu pie kareivjiem, kurus viņa citādi nesauca kā «mūsu brašie pelēkie varoņi».

Abas ārkārtīgi apvainojās, kad kapteinis Zāgners viņu lū­gumu noraidīja. Tikmēr dāvanas jau bija nosūtītas uz vagonu, kurā atradās noliktava. Abas godājamās dāmas izgāja cauri kareivju rindām, pie kam viena izmantoja izdevību un paplik­šķināja kādam bārdainam kareivim vaigu. Tas bija kāds Šimeks no Budejovices, kuram nebija ne jausmas par dāmu cēlo misiju, tāpēc viņš pēc to aiziešanas teica saviem draugiem:

— Ir gan tās māsiņas te nekaunīgas! Ja nu vēl tāds mērka­ķis būtu izskatījies pēc cilvēka, bet kauli un āda vien ir, kājas kā dzērvei un ģīmis kā septiņi nāves grēki! Un tāda veca galoda vēl grib piesmērēties kareivim!

Stacijā bija liela rosība. Notikums ar Itāliju bija sacēlis īstu paniku, jo divus artilērijas transportus aizturēja un aizsūtīja uz Štīriju. Stacijā stāvēja arī kāds bosniešu transports, kas aiz nezi­nāmiem iemesliem gaidīja šeit prombraukšanas pavēli jau divas dienas un likās pilnīgi aizmirsts un pamests. Bosnieši dzī­voja jau divas dienas bez pārtikas un gāja uz Jauno Peštu diede­lēt maizi. Cita nekā vairs nedzirdēja kā tikai likteņa varā pa­mesto bosniešu sašutuma pilnās valodas, kuri, nikni žestikulējot,, nepārtraukti auroja: — Jeben ti boga, jeben ti dušu, jeben ti. majku.

Tad 91. pulka kaujas bataljonu sadzina atkal kopā un sasē­dināja vagonos. Tomēr drīz no stacijas komandantūras atgriezās bataljona raitnieks Matušics ar vēsti, ka vilciens atiešot tikai pēc trim stundām. Tāpēc ar pūlēm kopā sadabūtos kareivjus atkal izlaida ārā no vagoniem. Pirms pašas vilciena atiešanas

štaba vagonā iesteidzās uztrauktais leitnants Dubs un pieprasīja, lai kapteinis Zāgners liekot arestēt Sveiku.

Leitnants Dubs, kas bija pazīstams ar savu tieksmi denuncēt citus jau savos skolotāja laikos, mēdza uzsākt sarunas ar ka­reivjiem, lai izpētītu viņu uzskatus un reizē ar to pamācītu un noskaidrotu, kāpēc viņi cīnās un par ko cīnās. Savā šās dienas apgaitā viņš bija pamanījis Sveiku, kas stāvēja aiz stacijas ēkas pie spuldzes staba un ar interesi apskatīja kādu kara loterijas plakatu. Tajā bija attēlots austriešu kareivis, kas ar durkli pie­naglojis pārbijušos bārdainu kazaku pie sienas.

Leitnants Dubs uzsita Sveikam uz pleca un jautāja, kā viņam šis plakats patīkot.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, —% Sveiks atbildēja, •— ka tas ir viens īsts stulbums. Es esmu daudz muļķīgu plakatu redzējis, bet šitas ir tas vismuļķīgākais.

—   Kas tad jums tanī nepatīk? — leitnants Dubs jautāja.

—   Man šajā plakatā, lajtnanta kungs, nepatīk tas, kā šis kareivis rīkojas ar viņam uzticēto ieroci. Viņš var to salauzt pret mūri, un tas taču nemaz nav vajadzīgs, vienīgi viņu par to vēl nosodīs, jo krievs taču pacēlis rokas un padodas. Krievs ir gūsteknis, un ar gūstekni jāapietas godīgi, jo galu galā viņi taču arī ir cilvēki.

—  Tātad jums tā krieva žēl, vai ne? — leitnants Dubs mēģi­nāja izdibināt Sveika noskaņojumu.

—   Man abu žēl, lajtnanta kungs, krieva tāpēc, ka viņš ir uzdurts, un mūsējā tāpēc, ka viņu par to arestēs. Viņš taču no­lauzīs savu durkli, tas jau ir mūris, kur viņš to ieurbis, un tē­rauds traki ātri lūst. Pie mums, lajtnanta kungs, vēl pirms kara, kad es biju iesaukts aktivajā dienestā, arī bija rotā kāds lajt­nanta kungs, un viņam bija tādi izteicieni, ka neviens vecs feld­fēbelis viņam līdzi netika. Apmācību laukumā viņš mums mēdza sacīt: «Kad es saku «mierā!», tād tev acīm jāspiežas ārā no pieres kā runcim, kad tas dara savu darāmo salmos.» Bet citādi viņš bija ļoti godīgs cilvēks. Reiz uz svētkiem viņam bija uznā­cis dulnums, un viņš bija nopircis visai rotai veselu vagonu kokosa riekstu, un kopš tā laika es zinu, cik tāds durklis ir trausla lieta. Pusrota salauza durkļus pie šiem riekstiem, un mūsu obrlajtnants lika ieslodzīt visu rotu, un trīs mēnešus mūs nelaida ārā no kazarmām, bet lajtnanta kungam iegrieza mājas arestu.

Leitnants Dubs uzmeta sirdīgu skatienu krietnā kareivja Sveika nevainīgajai sejai un nikni pārtrauca:

—   Vai jūs mani pazīstat?

—   Es jūs pazīstu, lajtnanta kungs.

Leitnants Dubs izbolīja acis un piespēra kāju.

—   Es jums saku, ka jūs mani tomēr nepazīstat.

Sveiks atbildēja ar to pašu bezrūpīgo mieru, it kā sniegdams ziņojumu:

—   Padevīgi ziņoju, ka es taču jūs pazīstu, lajtnanta kungs, jūs esat no mūsu kaujas bataljona.

—   Un tomēr jūs mani nepazīstat! — leitnants Dubs vēlreiz uzbrēca. — Varbūt jūs mani pazīstat no labās puses, bet pagai­diet, gan jūs mācīsieties mani pazīt no sliktās puses. Es esmu nikns, nedomājiet niekus, gan jūs vēl dabūsiet pie manis rau­dāt. Nu, vai tad jūs pazīstat mani vai ne?

—   Es jūs pazīstu, lajtnanta kungs.

—   Es jums saku pēdējo reizi, ka jūs mani nepazīstat, ēzelis tāds. Vai jums ir brāļi?

—   Padevīgi ziņoju, viens ir, lajtnanta kungs.

Sveika mierīgā, bezrūpīgā seja icsvēla leitnantu Dubu tik negantās dusmās, ka viņš vairs nevarēja novaldīties:

Tad jūsu brālis ir tāds pats ragulops kā jūs! Kas viņš tāds ir?

—   Ģimnāzijās skolotājs, lajtnanta kungs. Viņš arī bija kara­dienestā un nolika virsnieka pārbaudījumu.

Leitnants Dubs uzmeta Sveikam tādu skatiena, it kā gribētu viņu caururbt. Sveiks cieņas pilnā nosvērtībā izturēja šo nikno skatienu, un viņu saruna šoreiz izbeidzās ar strupu komandu:

—   Apkārt, marš!

Tad katrs aizgāja savu ceļu, un katrs domāja savu domu.

Leitnants Dubs domāia pieprasīt kapteinim Zāgneram, lai tas liek Sveiku arestēt, bet Sveiks domāja, ka ir gan redzēti daudzi dulni virsnieki, tomēr tāds eksemplārs kā leitnants Dubs pat pulkā ir retums.

Leitnants Dubs, kas taisni šodien bija apņēmies nodarboties ar kareivju audzināšanu, ceļā atrada jaunus upurus. Tie bija divi tā paša pulka, tikai citas rotas kareivji, kas lauzītā vācu valodā tirgojās pa tumsu ar divām staigulēm, kuras dučiem klai­ņoja pa staciju.

Sveiks promejot vēl skaidri dzirdēja leitnanta Duba griezīgo balsi:

—   Vai jūs mani pazīstat?

—   Bet es jums saku, ka jūs mani vēl nepazīstat!

—   Jūs mani varbūt, pazīstat no labās puses, bet es jums saku, ka jūs mani mācīsieties pazīt arī no sliktās puses!

—   Jūs pie manis vēl dabūsiet raudāt, ēzeļi tādi!

—   Vai jums brāļi ir? Tie būs tādi paši ragulopi kā jūs! Kas viņi ir? Vezumniekos? Nu labi. Atcerieties vienmēr, ka jūs esat karavīri! Vai jūs esat čechi? Vai jūs zināt, ka Palackis teicis: ja nebūtu Austrijas, tad to vajadzētu radīt? Apkārt, marš!

Leitnanta Duba apgaitai tomēr visumā nebija nekādu pozi- tiVu rezultātu. Viņš gan aizturēja vēl trīs kareivju pūlīšus, bet viņa pedagoģiskās tieksmes tos «piedabūt pie raudāšanas» cieta pilnīgu neveiksmi. Šis materials, ko bija savākuši dzīšanai uz karalauku, bija tādas kvalitates, ka leitnants Dubs jau no katra kareivja acīm redzēja, ka tas par viņu gan nekā glaimojoša nedomā. Leitnants jutās aizskarts savā pašlepnumā, un sekas šai

nelāgajai jūtoņai bija prasība kapteinim Zāgneram arestēt Sveiku. Viņš motivēja nepieciešamību izolēt krietno kareivi Sveiku ar pēdējā neticami bezkaunīgo izturēšanos, pie kam viņš nosauca Sveika atklātās atbildes uz saviem jautājumiem par nekrietnu ņirgāšanos. Ja tas tā turpināšoties, tad virsnieki zaudē­šot kareivju acīs visu cieņu, par ko gan neviens no klātesoša­jiem virsnieku kungiem nešaubīšoties. Viņš pats vēl pirms kara esot runājis ar apriņķa priekšnieka kungu, ka katrai priekšnie­cībai jācenšas saglabāt zināma autoritate savu apakšnieku acīs, un apriņķa priekšnieka kungs bijis tanīs pašās domās. Se­višķi vēl ta<?ad, kara laikā, jo vairāk tuvojoties ienaidniekam, jo nepieciešamāk turēt kareivjus lielākā stingrībā, tāpēc viņš pieprasot Sveika sodīšanu disciplinārā kārtā.

Kapteinis Zāgners, kas, kadru virsnieks būdams, nevarēja ciest visu ; šos dažādos rezerves virsniekus, aizrādīja leitnantam Dilbam, ka tamlīdzīgas prasības esot iesniedzamas tikai rakst­veidā, nevis vienkārši izpļāpājoties kā tirgū, kur notiek kaulē­šanās par pudu kartupeļu. Kas attiecoties uz Sveiku, tad pirmā instance viņam esot virsleitnants Lukaša kungs. Vispār tādus jautājumus kārtojot ar raporta iesniegšanu. No rotas tāds iesniegums pārejot uz bataljonu, kas leitnanta kungam laikam esot zināms. Ja Sveiks kaut ko nodarījis, tad viņš sūtāms ar ra­portu pie rotas komandiera, bet apelacijas gadījumā — pie ba­taljona komandiera. Ja virsleitnantam Lukaša kungam labpatī- kot uzskatīt, leitnanta Duba kunga stāstu par oficiālu ziņojumu, tad viņam, kapteinim Zāgneram, neesot nekādu iebildumu pret Sveika tūlītēju atsaukšanu un nopratināšanu.

Virsleitnants Lukašs nekā neiebilda, viņš tikai piezīmēja, ka Sveika brālis, kā to Sveiks arī viņam esot stāstījis, tiešām esot ģimnāzijās skolotājs un rezerves virsnieks.

Leitnants Dubs apmulsa un sacīja, ka viņš esot runājis par sodīšanu tikai šā vārda plašākā nozīmē un varot gan būt, ka minētais Sveiks vienkārši neesot pratis pienācīgi izteikties un tāpēc viņa atbildes izlikušās pārdrošas, nekautras un mazeie- iiīgas. Bez tam no visas minētās Sveika izturēšanās varot spriest, ka viņš esot plānprātiņš.

Tā negaisa mākoņi, kas bija savilkušies pār Sveika galvu, izklīda, un pērkons pagāja viņam secen.

Vagonā, kur atradās bataljona kanceleja un noliktava, batal­jona mantzinis Bautancels lielā labvēlībā iebēra diviem batal­jona rakstvežiem pa*riekšavai no tām pašām tabletēm, kas bija izdalāmas visam bataljonam. Tā bija ikdienišķa parādība, ka visam, kas bija nolemts bataljonam, vajadzēja iziet cauri tādai pašai procedūrai bataljona kancelejā kā nelaimīgajām tabletēm.

Kara laikā tā bija tik parasta parādība, ka pat tad, ja revi- zijā izrādījās, ka nekas nav nozagts, mantzini sāka turēt aizdo­mās, ka viņš izdarījis visādas blēdības, lai noslēptu saimnieko­šanu ārpus budžeta robežām.

Kamēr pārējie sūkāja piparmētru tabletes, jcf bez šās cūcī­bas nekā cita nebija, ko varētu kareivjiem nozagt, Bautancels sāka runāt par šā brauciena bēdīgajiem apstākļiem.

— Es esmu jau diviem kaujas bataljoniem līdzi izbraukājies, bet tik nožēlojams brauciens gan vēl nav bijis. Jā, brālīši mīļie, kad mēs toreiz braucām uz Prešovu, tad mums visa kā bija ve­selām grēdām. Es pats toreiz ievilku desmittūkstoš papirosu «Memfisa», divas ripas Ementales siera, trīssimt kārbas kon­servu, un, kad mēs ieradāmies Bardejovā ierakumos un krievi no Prešovas puses aizkrustoja mums ceļu uz Mušiņu, tad man gan zēla veikals! Izskata pēc es atdevu desmito daļu kaujas bataljonam, it kā būtu to ietaupījis, un pārējo pārdevu vezum­niekiem. Mums tur bija kāds majors Soika, tas gan bija kārtīgs cūka. Viņam bija zaķa dūša, tāpēc viņš vislabprātāk grozījās ap mums, ap vezumniekiem, jo tur, priekšā, svilpoja lodes un plīsa šrapneļi. Viņš pastāvīgi aizbildinājās, mūs apmeklēdams, ka nākot pārliecināties, vai viņa bataljonam labi vārot ēst. Pa­rasti viņš ieradās, tiklīdz saņēma ziņu, ka krievi atkal ko ga­tavo; viņš tad trīcēja pie visām miesām, un viņam vajadzēja virtuvē iedzert rumu; pēc tam viņš devās revidēt visas virtuves, kas bija palikušas pie vezumniekiem, jo ierakumiem tuvāk nevarēja piekļūt un ēdienu iznēsāja pa nakti. Toreiz mēs bijām tādās sprukās, ka par virsnieku virtuvi nebija ko domāt. Vie­nīgo brīvo ceļu uz aizmuguri bija apsēduši valstsvācieši un visu, kas vien labāks, pievāca sev. Ja no aizmugures mums arī ko sūtīja, tas viss nonāca viņu rokās, un mēs tik varēiām nolai- zīties, un tāpēc mēs ari palikām bez virsnieku devām. Pa visu to laiku man neko neizdevās kancelejas vajadzībām ietaupīt, tikai vienu sivēnu, ko mēs bijām nodevuši apžāvēt, bet, lai majors Soika to neuzostu, tad turējām to pie artileristiem, kur man bija pazīstams lielgabalnieks. Tā nu šis majors, tiklīdz pie mums ieradās, tūliņ stājās pie viras nomēģināšanas. Tiesa, gaļu vārīt jau reti izgadījās, vienīgi, ja laimējās apkārtnē sadzīt kādu cūku vai kaulainu govi. Prūši bija mums nikni konkurenti,

viņi par rekvizētiem lopiem maksāja divtik daudz, cik mēs. Visu laiku, kamēr mēs Bardejovā stāvējām, man izdevās ietaupīt, lopus pērkot, tikai nieka 1200 kronas, kaut gan visbiežāk naudas vietā mēs izsniedzām kvītis ar bataljona zīmogu, sevišķi pēdējā laikā, kad uzzinājām, ka krievi austrumos no mums ieņēmuši Radvanus un rietumos — Podolinu. Turklāt grūti ir strādāt ar tādu tautu, kas neprot ne lasīt, ne rakstīt un pavelk tikai trīs krustus, kas mūsu intendanturai bija gluži labi zināms, tāpēc es, sūtot pēc naudas, nevarēju pievienot viltotu kvīti, it kā es jau būtu zināmu sumu izmaksājis; to var darīt tikai tur, kur ļaudis vairāk izglītoti un prot parakstīties. Un, kā jau teicu, prūši visur pārmaksāja, turklāt viņi vēl maksāja skaidrā un, kad mēs kaut kur ieradāmies, tad mūs uzlūkoja kā laupītājus, un intendantura vēl bija izdevusi pavēli, ka visas ar krustiņiem parakstītās kvītis jānodod kara uzskaites kontrolei. Nu, un šādu kontrolieru mums netrūka kā zirgam dunduru. Atnāk tāds

sprukstiņš, izēdas, izdzeras pie mums, un skaties, otrā dienā viņš jau tevi nosūdzējis. Un majors Soika — tas tikai šņukurē pa visām virtuvēm un vienreiz, goda vārds, izcēla no katla galu, kas bija domāta visai 4. rotai. Ar cūkas galvu tas sākās; viņš teica, ka tā nav pietiekami mīksta un jāliek vēl vārīties. Tiesa, toreiz daudz gaļas nevārīja, uz visu rotu labi ja iznāca divpadsmit vecās porcijas, bet viņš apēda tās viens pats, tad pagaršoja viru un sacēla brēku, ka tā esot kā ūdens, kas tā esot par kārtību, gaļas vira bez gaļas, vajagot kaut ko piemest aiz­dara vietā, un tā viņš tur iebēra manus pēdējos makaronus, ko es biju ietaupījis. Bet visvairāk mani nokaitināja tas, ka aizda­ram aizgāja divi kilogrami sviesta, ko man bija laimējies ietau­pīt vēl tad, kad mums bija virsnieku virtuve. Es tos biju nogla­bājis uz plauktiņa virs lāviņas. Viņš man tūliņ uzbļāva, kam tas piederot, un es tad atbildēju, ka pēc sadales katram karei­vim pienākas aizdaram 15 g sviesta vai 21 g tauku, bet, ja sviesta krājumu nepietiek, tad tiem jāstāv, kamēr kareivjiem var izsniegt pilnu devu. Majors Soika traki uztraucās un sāka brēkt, ka es gan laikam gaidīšot, kamēr atnākšot krievi un pa­ņemšot pēdējās sviesta paliekas. Viņš man pavēlēja ielikt to visu virā, jo tā esot bez taukvielām, un tā es pazaudēju savus pēdējos krājumus. Un, ticat vai ne, šis majors man vienmēr ievārīja kādas ziepes, tiklīdz parādījās tuvumā. Viņam ar laiku izkopās tāda oža, ka viņš tūliņ uzokšķerēja visus manus krāju­mus. Reiz es ietaupīju no kareiviu porcijām liellopu aknas un gribēju tās sev izsautēt, bet viņš kā nāca, tā palīda zem lāvas un izvilka tās. Es uz viņa brēcieniem paskaidroju, ka aknas ieroka­mas zemē, jo tās nav ēdamas, kā to noskaidrojis kāds kalējs no artileristiem, kas mācījies veterinarkursos. Bet majors paķēra kādu kareivi no vezumniekiem, un abi devās augstāk ka'nos, kur sāka klints pakājē sautēt katliņā aknas, un tas viņam dārgi maksāia. Krievi bija pamanījuši uguni un laiduši uz majoru un viņa katliņu vienu astoņpadsmitcentimetrīgo. Vēlāk mēs gā­jām skatīties, bet neviens gan netika gudrs, vai tur zem klin­tīm mētājas vērša vai majora kunga aknas . ..

*

Tad pienāca ziņa, ka brauks projām tikai pēc četrām stun­dām, jo ceļa posms līdz Hatvanai aizņemts ar ievainoto trans­portu. Stacijā tikmēr izplatījās baumas, ka pie Jagriem sanitar- vilciens ar ievainotiem un slimiem uzskrējis virsū municijas vilcienam un no Postas jau aizgājis vilciens palīdzības snieg­šanai.

Drīz ar šo jautājumu nodarbojās visa bataljona fantazija. Runāja jau par 200 nogalinātiem un ievainotiem un stāstīja, ka sadursme radīta tīšām, lai noslēptu visādas ļaunprātības slimo apgādē.

Kareivji skarbi kritizēja nekārtības bataljona apgādē un zagļus kancelejās un noliktavās. Vairums turējās pie uzskata, ka bataljona mantzinis Bautancels dala visu uz pusēm ar virs­niekiem.

Štaba vagonā kapteinis Zāgners paziņoja, ka saskaņā ar maršrutu viņiem jau vajadzējis būt pie Galicijas robežām. Jag- ros kareivjiem vajadzējis saņemt trim dienām maizi un konser­vus, bet līdz Jagriem vēl 10 stundu brauciens. Bez tam Jagros stāvot tik daudz vilcienu ar ievainotiem pēc uzbrukuma Ļvovai, ka, spriežot pēc telegramām, Jagros neesot atrodams ne klaips maizes, ne kārba konservu. Pienākusi pavēle maizes un kon­servu vietā katram kareivim izsniegt pa 6 kronām 72 helleriem, kas jāizmaksā reizē ar deviņu dienu algu, tas ir, tādā gadījumā, ja viņš līdz tam laikam saņemšot naudu no brigādes štaba, jo līdzi viņam esot tikai 12.000 kronu.

— Tā ir pan cūcība no pulka puses, — virsleitnants Lukašs sacīja, — sūtīt mūs pavisam tukšā uz fronti.

Apakšleitnants Volfs pačukstēja virsleitnantam Kolaržam, ka pulkvedis Šrēders pēdēio trīs nedēlu laikā noguldījis uz sava konta kādā Vīnes bankā 16.000 kronu.

Virsleitnants Kolaržs savukārt pastāstīja, kā tādas lietas no­kārtojamas. Kāds nozog pulkam, teiksim, 6000 kronu, iebāž tās savā kabatā un izdod visām virtuvēm rīkojumu likt katlā uz katru cilvēku pa 3 g zirņu mazāk. Mēnesī tas sastāda 00 g uz cilvēku, tā ka katras rotas virtuvē rodas uzkrājumā vismaz 16 kg zirņu, un ar to iau pavārs zina, ko darīt.

Kolaržs un Volfs runāja par noteiktiem gadījumiem, ko paši bija novērojuši. Tomēr nebiia nekādu šaubu, ka visā kara saim­niecības pārvaldē šādu gadījumu bija bez skaita. Šī sistēma sākās ar kaut kādu rotas mantzini un beidzās ar ierāvēju ģene- raļa formā, kurš uzkrāja sev kapitalus pēckara laikam.

Karš prasīja drosmi arī zagšanā!

Intendanti sirsnīgi vērās cits citā, it kā teikdami: «Mēs esam viena miesa un dvēsele, mēs zogam, draugi, mēs krāpjam, brā­līši, bet tur nekā nevar darīt, pret straumi nav peldēšanas. Ja

tu neievilksi, tad ievilks cits un vēl teiks, ka tu tāpēc nezodz, ka esi jau sarausis bez jēgas.»

Vagonā ienāca kāds kungs ar sarkanzelta svītru gar biksēm. Tas bija atkal kāds no ģenerāļiem, kas inspicēdams braukāja pa dzelzceļu.

—   Sēdieties, mani kungi! — viņš laipni pamāja, priecāda­mies, ka notvēris atkal vienu transportu, par kura atrašanos šeit nebija nekā zinājis.

Kad kapteinis Zāgners gribēja nodot viņam raportu, viņš ar rokas mājienu noraidīja to:

- Jūsu transports nav kārtībā. Jūsu transports neguļ. Jūsu transportam vajag jau gulēt. Ja transports stāv stacijā, tad tam jāiet gulēt pulksten deviņos vakarā tāpat kā kazarmās.

Viņš skaldīja vārdus kā ar cirvi:

Pirms pulksten deviņiem kareivji jāved uz atejām aiz stacijas ēkām — un pēc tam lai iet gulēt. Citādi kareivji pa nakti noķēzī sliežu, ceļu. Vai jūs saprotat, kapteiņa kungs? At­kārtojiet man to! Vai — nē, atkārtot nevajag, tikai izpildiet manu lūgumu. Taurēt trauksmi, dzīt visus uz ateju, notaurēt aiziešanu un gulēt! Pārbaudīt, kas neguļ, un sodīt! Tā! Viss? Vakariņas izsniegt pulksten sešos!

Viņš runāja tagad par kaut ko pagātnē, par to, kas nebija noticis, kas atradās jau aiz laika robežām. Viņš stāvēja šeit kā kāds rēgs no ceturtās dimensijas pasaules.

—   Vakariņas jāizdala pulksten sešos, — viņš turpināja, ska­tīdamies pulkstenī, kas rādīja desmit minūtes pēc vienpadsmi­tiem. — Pusdeviņos trauksme, ateja, došanās pie miera. Vakari­ņās 150 g Ementales siera vietā izsniegt gulašu ar kartupeļiem.

Tad sekoja pavēle: pārbaudīt kaujas gatavību! Kapteinis Zāgners lika atkal taurēt trauksmi, un inspekcijas ģenerālis, skatoties, kā bataljons stājas ierindā, staigāja pa peronu ar', virsniekiem un nepārtraukti atkārtoja vienu un to pasu, it kā tie būtu idioti un nespētu nekā aptvert; turklāt viņš rādīja pulksteni.

Tātad jūs redzat. Pusdeviņos uz ateju un pēc pusstundas gulēt. Ar to pilnīgi pietiek. Turklāt šajā starplaikā kareivjiem ir ļoti viegla izeja. Sevišķu svaru es lieku uz miegu. Tas stiprina turpmākām kara gaitām. Kamēr kareivji ir vilcienā, viņiem jāatpūšas. Ja vagonos nav pietiekami daudz telpas, kareivji guļ pēc kārtas. Viena trešdaļa liekas ērti gar zemi un guļ no 9 līdz 12 naktī, pārējie stāv kājās un noskatās. Tad tie, kas pirmie

izgulējušies, atbrīvo vietu otrai trešdaļai, kas guļ no pulksten 12 līdz 3 no rīta. Trešā partija guļ no 3 līdz 6, tad ir junda un visi iet mazgāties. Brauciena laikā no vagoniem ne-lēkt! Pie vilciena jānostāda patruļas, lai brauciena laikā nebūtu neviena iz-lēk-ša-nas gadījuma! Ja ienaidnieks pārlauž kādam kareivim kāju… — ģenerālis uzsita pats uz savas kājas, — tad tā ir tei­cama lieta, bet sevi sakropļot ar nevajadzīgu izlēkšanu no va­gona, vilcienam ejot. pilnā gaitā, — tā ir sodāma lieta.

— Tātad tas ir jūsu bataljons? — viņš jautāja kapteinim Zāgneram, vērodams miegainos kareivjus, no kuriem daudzi, miega mākti, nevarēja novaldīt žāvas svaigajā nakts gaisā. — Tas ir žāvāšanās bataljons, kapteiņa kungs. Kareivjiem pulksten deviņos jāiet gulēt.

Ģenerālis apstājās pie 11. rotas; tās kreisajā spārnā stāvēja Sveiks, kas žāvājās, muti ieplētis līdz ausīm, pie kam pieklājīgi turēja roku sejai priekšā, bet aiz rokas atskanēja tāds dobjš burkšķis, ka virsleitnants Lukašs nodrebēja: kaut tikai ģenerālis

nepievērstu šim troksnim uzmanību! Viņam likās, ka Šveiks

žāvājas tīšām.

Ģenerālis, it kā to zinādams, pagriezās pret Šveiku un ievai­cājās:

—   Čechs vai vācietis?

—   Čechs, padevīgi1 ziņoju, ģenerālmajora kungs.

—   Labi, — noteica ģenerālis, kas bija polis un mazliet prata čechiski, — tu jau mauro kā govs pēc siena. Aiztaisi muti un pievaldies! Vai atejā jau biji?

—   Nebiju, padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs.

—   Kāpēc tu negāji sēdēt kopā ar pārējiem?

—   Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, ka Pisekas ma­nevros mums pulkvedis Vachtla kungs sacīja, kad kareivji at­pūtas laikā bija salīduši pa rudziem, ka kareivis nedrīkst vien­mēr domāt tikai par vēdera atvieglošanu, kareivim jādomā par cīnīšanos. Un bez tam, padevīgi ziņoju, ko lai mēs tur tanī atejā darītu? No nekā taču nekā nevar izspiest. Pēc maršruta mums jau vairākās stacijās vajadzēja saņemt vakariņas, bet saņēmuši mēs tās neesam. Ar tukšu vēderu atejā nav nekā ko meklēt!

Šveiks, noskaidrojis ģeneraļa kungam tik vienkāršiem vār­diem vispārējo situāciju, raudzījās viņā ar tādu paļāvību, ka ģenerālis skaidri izjuta neizteikto lūgumu pēc palīdzības. Ja jau dota pavēle iet organizēti uz ateju, tad šai pavēlei vajadzīgs iekšējs, fizioloģisks pamatojums.

—  Sūtiet visus atpakaļ vagonos! — ģenerālis sacīja kaptei­nim Zāgneram. — Kā tas var būt, ka bataljons nav saņēmis va­kariņas? Visiem transportiem, kas dodas cauri šai stacijai, jāsa­ņem vakariņas. Te taču ir apgādes daļa. Citādi tas nemaz nevar būt. Tas jau iepriekš paredzēts.

Noteiktībai, ar kādu ģenerālis šos vārdus sacīja, bija pama­tos apsvērums, ka pulkstenis rāda jau vienpadsmit naktī, kamēr vakariņas, pēc viņa paša vārdiem, izsniedzamas pulksten sešos vakarā, kāpēc cits nekas neatliks kā noturēt transportu šeit līdz nākamajam vakaram, ja tas gribētu saņemt savu gulašu ar kar­tupeļiem.

Nav nekā ļaunāka, — viņš turpināja ārkārtīgi svarīgā tonī, — kā aizmirst kara laikā pabarot kareivjus, kamēr tie atrodas ceļā. Mans pienākums ir noskaidrot, kas šinī stacijas komandantūras kancelejā īsti notiek. Dažreiz gan, mani kungi, vainīgi ir arī transporta komandanti. Kad es revidēju Subotištas staciju uz Bosnijas dienvidu dzelzceļa, tad man nācās konstatēt, ka seši transporti palikuši bez vakariņām. Sešas reizes šinī sta­cijā vārīts gulašs ar kartupeļiem, un neviens nav to pieprasījis. To gāzuši ārā veseliem katliem. Tur bija speciāli izrakta bedre kartupeļiem ar gulašu, mani kungi, un trīs stacijas tālāk to pašu transportu kareivji, kas Subotištā bija braukuši garām veselām gulaša grēdām un kalniem, diedelēja pēc kumosa maizes. Kā jūs redzat, šeit militārās varas orgāni nebija vainojami.

Viņš enerģiski pameta ar roku.

—  Transporta komandanti nebija izpildījuši savu pienā­kumu. Iesim uz kanceleju!

Virsnieki sekoja viņam, pārdomādami, kāpēc gan visi ģene­rāļi jukuši prātā.

Komandantūrā noskaidrojās, ka par gulašu tiešām nekas nav zināms. Līdz šai dienai — tas saskanēja — uzturs bija iz­sniegts visiem caurbraucējiem transportiem, bet tad saņemta pavēle, ka, norēķinoties par transportu apgādi, jāatvelk pa 72 hellericm no cilvēka, tā ka katrai caurbraucējai karaspēka daļai būtu jau aktivs 72 hellcri uz cilvēku priekšā, ko tai inten- dantura izsniegtu nākamajā algas izmaksā. Kas attiecas uz maizi, tad to pa pusklaipam uz katru saņemšot Vatianas stacijā.

Apgādes daļas vadītājs nebija no bailīgajiem. Viņš pateica ģenerālim taisni acīs, ka pavēles mainoties katru stundu. Viņš sagatavojot pusdienas transportam, bet tad pienākot sanitar- vilciens, uzrādot augstāku pavēli, un transportam atliekot tukšu katlu problēma.

Ģenerālis piekrītot māja ar galvu un piezīmēja, ka apstākļi noteikti uzlabojoties, kara sākumā esot bijis daudz sliktāk. Uz­reiz nekas neejot gludi, visur vajadzīga pieredze, prakse. Teo­rija patiesībā bremzējot praksi. Jo ilgāk karš turpināšoties, jo vairāk viss ieiešot īstās sliedēs.

—   Es jums varu minēt praktisku piemēru, — viņš sacīja lielā sajūsmā, ka viņam kas gudrs ienācis prātā. — Pirms divām dienām transporti, kas brauca caur Hatvanu, tur nesaņēma maizi, bet rīt jūs to tur saņemsiet. Iesim uz stacijas restorānu!

Stacijas restorānā ģeneraļa kungs atkal novirzīja sarunu uz atejām un aizrādīja, cik tas neglīti izskatoties, kad uz sliežu ceļa visur guļot «kaktusi». Viņš ēda bifšteku, un visiem likās, it kā viņš valstītu pa muti kādu «kaktusu».

Viņš tik ārkārtīgi uzsvēra ateju nozīmi, it kā no tām būtu atkarīga ķeizarvalsts uzvara.

Runājot par jauno stāvokli pēc Italijas iejaukšanās karā, viņš paskaidroja, ka taisni mūsu karaspēka atejas esot mums neapstrīdams palīgs cīņā pret itāliešiem.

Austrijas uzvarai bija jānāk no atejām.

Ģeneraļa kungam viss šķita gaužām vienkārši. Slava un uzvara bija gūstama pēc receptes: «Pulksten sešos vakarā ka­reivji saņem gulašu ar kartupeļiem, pusdeviņos viņi tup atejā un deviņos iet gulēt. No tāda karaspēka katrs ienaidnieks bēg kā sadedzis.»

Ģenerālis kļuva domīgs, aizdedzināja dārgu cigāru un ilgi ilgi raudzījās griestos. Viņš pārlika, ko vēl varētu teikt šajā gadījumā, kādu mācību vēl sniegt kaujas bataljona virs­niekiem.

—  Kodols jūsu bataljonam ir veselīgs, — viņš pēkšņi ierunā­jās, kad visi jau bija pārliecināti, ka viņš tāpat vien raudzīsies griestos un klusēs, — sastāvs ir pilnīgā kārtībā. Tas vīrs, ar ko es runāju, ar savu atklāto valodu un militāro stāju modina vis­labākās cerības attiecībā uz visu bataljonu. Viņš noteikti cīnī­sies līdz pēdējam asins pilienam.

Viņš apklusa un raudzījās atkal griestos, atbalstījies pret krēsla atzveltni, tad runāja atkal tālāk, pie kam leitnants Dubs, sekojot savas verga dvēseles tieksmēm, tāpat skatījās griestos.

—  Jūsu bataljona varoņdarbi tomēr nedrīkst iegrimt aizmir­stībā. Jūsu brigādes bataljoniem ir sava vēsture, kas jūsu batal­jonam jāturpina. Bet jums trūkst cilvēka, kas visu piezīmē un raksta bataljona vēsturi. Tā rokās jāsavienojas visiem pavedie­niem. Tam jāzina, ko veikusi katra bataljona rota. Tam tomēr jābūt inteliģentam cilvēkam, kapteiņa kungs, tas nedrīkst būt nekāds ragulops, ne aitasgalva. Tātad, kapteiņa kungs, jums jāieceļ bataljona vēstures rakstītājs.

Tad viņš paskatījās sienas pulkstenī, kura rādītāji jau sen atgādināja miegainajai sabiedrībai, ka laiks šķirties.

Ģeneraļa inspekcijas vilciens stāvēja pie stacijas. Viņš uz­aicināja virsnieku kungus pavadīt viņu līdz guļamvagonam.

Stacijas komandants smagi nopūtās. Ģenerālim nebija nācis ne prātā maksāt par bifšteku un pudeli vīna; to vajadzēja sa­maksāt komandantam pašam. Šādu ciemiņu bija diezgan ik dienas. Viņu dēļ tas bija aizlaidis pa kluso divas kravas siena, ko bija licis ievest strupceļā un pārdevis armijas apgādātāja Levenšteina firmai, un valsts bija atkal no tās abus vagonus atpirkuši. Drošības pēc viņš tomēr bija atstājis tos turpat strup­

ceļā, jo varēja gadīties, ka tie vēlreiz jāpārdod Levenšteina firmai.

Toties visi inspicētāji, kas bija braukuši cauri Peštas galve­najai stacijai, apgalvoja, ka pie stacijas komandanta varot labi paēst un padzert.

*

No rīta transports vēl atradās stacijā. Pēc jundas kareivji mazgājās pie sūkņa savos ēdamtraukos. Ģenerālis vēl nebija aizbraucis un personīgi revidēja atejas. Saskaņā ar kapteiņa Zāgnera doto pavēli bataljonam, visi devās uz atejām pa vadiem savu komandieru uzraudzībā, lai sagādātu ģenerālim prieku. Lai sagādātu prieku arī leitnantam Dubam, kapteinis Zāgners bija iecēlis viņu šodien par dežurantu.

Tā nu leitnants Dubs gādāja par kārtību atejās.

Garumā izstieptajās divrindu atejās varēja novietoties pa divi vadi no rotas.

Kareivji bija glīti attupušies cits citam blakus uz garo grāvju malas kā bezdelīgas uz telegrāfā stieplēm, kad tās rudeni gata­vojas lidojumam uz Āfriku.

Katram no nolaistajām biksēm rēgojās ārā kaili ceļi, katram bija josta ap kaklu, it kā tie gribētu nākamajā mirklī pakārties un gaidītu tikai pavēli. Šis skats tiešām pauda militāro dzelzs disciplīnu un organizētību.

Kreisajā spārnā tupēja Šveiks, kas te nezin kā bija iekūlies, un ar interesi lasīja lapu, kas bija izplēsta no kāda Ruženas Jesenskas romana:

Vietējā pansijā, diemžēl, tikai dāmas nenoteikti, patiesībā varbūt vairāk ka lielāko tiesu pilnīgi noslēgtās ca savās telpās, vai atkal nacionalos svētkos. Un, ja izmeta t gāja viens pats un noilgojies pēc c ņi pārlaboja, jo negribēja tā redzēt vies, kā viņa to pati bija vēlējusies. Ko nieks vien bija jaunajam Kržičkam.

Kad viņš pacēla acis augšup, viņš neviļus paskatījās uz rin­das galu un pārsteigts ieraudzīja visā spožumā vakarējo ģene-

ralmajoru ar viņa adjutantu un tiem līdzās leitnantu Dubu, kas  kaut ko dedzīgi skaidroja.

Šveiks paraudzījās visapkārt. Visi palika mierīgi savās vie­tās, vienīgi apakšvirsnieki bija kā sastinguši.

Šveiks izjuta visu situācijās nopietnību.

Viņš uzlēca kājās tāds, kāds bija — ar nolaistām biksēm, siksnu ap kaklu, izlietodams vēl pēdējā mirkli savu papīra gabalu, un uzbrēca:

—  Atlikt! Celties! Mierā! Uzmanību pa labi!

Divi vadi ar nolaistām biksēm un siksnām ap kaklu izslējās uz grāvmalas.

Ģenerālmajors laipni uzsmaidīja un sacīja:

—   Brīvi! Turpināt!

Feldfebelis Maleks rādīja savam vadam labu paraugu, pir­mais atgriezdamies izejas stāvoklī. Tikai Šveiks stāvēja un jo­projām salutēja, jo no vienas puses draudīgi tuvojās leitnants Dubs, bet no otras — smaidošais ģenerālmajors.

—   Es jūs jau vakar redzēju, —- ģenerālis teica, nelikdamies manot Sveika komisko stāvokli, kamēr uztrauktais leitnants Dubs pasteidzās ziņot:

—  Mclde gehorsamst, Herr Generalmajor, der Mann ist blodsinnig und als Idiot bekannt, fabelhafter Dummkopf.

—  Was sagen Sie, Herr Leutnant?1 — ģenerālmajors pēkšņi uzbļāva leitnantam Dubam un brēkdams paskaidroja, ka esot pilnīgi otrādi. Kareivis, kurš zinot, kas piederas, priekšniecību ieraugot, un virsnieks, kurš priekšniecību neredzot un ignorē­jot! Tas esot gluži kā kaujas laukā, kur vienkāršs kareivis, bries­mām draudot, uzņemoties vadību. Un taisni leitnantam Duba kungam esot vajadzējis dot to komandu, ko devis šis kareivis: «Atlikt! Celties! Mierā! Uzmanību pa labi!»

—  Vai tu jau apslaucījies? — ģenerālmajors uzprasīja Sveikam.

—   Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, jā, viss kārtībā.

—   Wiencej srač nie bendzeš?2

—   Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, ka man viss iz­darīts.

—   Nu, tad uzvelc bikses un nostājies atkal «mierā»!

Tā kā ģenerālmajors šo «mierā» izrunāja mazliet skaļāk, tad tuvākie sāka jau celties kājās, bet viņš tiem draudzīgi pamāja un maigā, tēvišķīgā balsī noteica:

—   Nē taču, brīvi, brīvi, turpiniet vien!

Sveiks jau pilnīgā kārtībā stāvēja ģenerālmajora priekšā, un pēdējais griezās pie viņa ar īsu uzrunu vācu valodā.

—   Priekšnieka cienīšana, dienesta reglamenta zināšana un apķērība karadienestā nozīmē visu. Ja tam vēl pievienojas droš­sirdība, tad nav tāda ienaidnieka, no kā mums būtu jābīstas.

Pagriezies pret leitnantu Dubu, viņš teica, bikstīdams Svei­kam ar pirkstu vēderā:

—  Atzīmējiet: šo vīru tūlīt pēc ierašanās frontē nekavējoties paaugstināt un pie pirmās izdevības ieteikt apbalvošanai ar bronzas medaļu. Par precizu dienesta izpildīšanu un zināša­nām . . . Jūs jau saprotat, ko es gribu teikt.. . Apkārt, marš!

1    Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, šis vīrs ir plānprātiņš, visiem zināms idiots, neiedomājams stulbenis. — Ko jūs sakāt, leitnanta kungs? (Vāc.).

2   Vai vairāk tupēt negribi? (Pol.)

Ģenerālmajors devās projām, kamēr leitnants Dubs skaļi izrīkoja kareivjus, lai ģenerālmajors dzirdētu:

•— Pirmais vads — celties! Divās rindās! Otrais vads . . . Šveiks tikmēr gatavojās iet projām un, ejot garām leitnantam Dubam, sveicināja to pēc visiem noteikumiem, bet leitnants Dubs teica: — Atlikt, vēlreiz! — un Sveikam vajadzēja visu atkārtot un pie tam atkal noklausīties:

Vai tu mani pazīsti? Tu mani nepazīsti! Tu mani varbūt pazīsti no labās puses, bet, kad tu ar mani iepazīsies no sliktās puses, tad tu vēl dabūsi raudāt!

Šveiks devās uz savu vagonu un domāja savā nodabā: — Kad es vēl biju Karlinas kazarmās, tad. tur bija kāds lajt- nants Hudavijs, un tas vienmēr teica, kad bija noskaities: «Puiši, kad jus mani redzat, tad paturiet prātā, ka es jums brukšu virsū kā suns, un tāds suns es palikšu, kamēr vien jūs būsiet rotā.»

Kad Šveiks gāja garām štaba vagonam, virsleitnants Lukašs viņam uzsauca, lai pasteidzinot Balunu ar kafiju un liekot tam

kārtīgi aiztaisīt konservētā piena kārbu, citādi piens samaitā­šoties. Baluns patlaban pie mantziņa Vaneka uz mazas spirta virtuves vārīja virsleitnantam Lukašam kafiju. Kad ieradās Šveiks ar savu pasūtījumu, viņš redzēja, ka viss vagons viņa prombūtnes laikā sācis nodarboties ar kafijas dzeršanu.

Virsleitnanta Lukaša kafijas un piena konservu kārbas bija jau gandrīz pustukšas, bet Baluns, kas patlaban dzēra no sava trauka kafiju, grābāja ar karotīti pienu no kārbas, lai kafiju vēl vairāk saldinātu.

Pavārs okultists Juraida un mantzinis Vaneks solījās viens otram, ka, tiklīdz saņemšot kondensēto pienu, tūliņ virsleitnan­tam Lukašam atdošot šo kārbu.

Sveikam arī piedāvāja kafiju, bet viņš atteicās un sacīja Balunam:

—  Nupat saņemts rīkojums no armijas štaba pakārt 24 stundu laikā katru kalpotāju, kas izšķiedīs sava kunga piena un kafijas konservus. To es tev paziņoju obrlajtnanta kunga uzdevumā, un tev tūliņ jāaiznes viņam kafija.

Pārbiedētais Baluns izrāva telefonistam Chodunskim no ro­kām porciju, ko tikko pats bija ielējis, uzkarsēja to vēlreiz, pielēja kondensēto pienu un laida rikšiem uz štaba vagonu.

Izbolītām acīm viņš pasniedza virsleitnantam Lukašam ka­fiju; Balunam šaudījās pa galvu domas, ka Lukašs jau no viņa izskata redzēs, kā viņš saimniekojis ar konserviem.

—   Es drusku nokavējos, — viņš stomījās, — es nevarēju tos attaisīt.

—  Varbūt tu izlēji pienu? — virsleitnants Lukašs vaicāja, iedzerdams pa malkam kafijas, — vai arī tu strēbi to ar karoti kā viru? Vai tu zini, kas tevi gaida?

Baluns sāka pūst un gausties:

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, man ir trīs bērni.

•—• Uzmanies, Balun, es tevi pēdējo reizi brīdinu no tavas rijības. Vai tev Šveiks nekā neteica?

—  Mani varot 24 stundu laikā pakārt, —Baluns bēdīgi atbil­dēja, drebēdams pie visām miesām.

—   Nedrebi taču tā, nelga, — virsleitnants Lukašs smējās, — centies laboties! Mēģini tikt vaļā no savas negausības un pa­saki Sveikam, lai viņš pameklē stacijā vai tuvumā kaut ko labu ēšanai! Iedod viņam šo desmitnieku! Tevi es nesūtu. Tu tikai tad būsi gājējs, kad pats būsi pieēdies līdz ūkai. Vai tu neesi jau notiesājis manas sardines? Tu saki — nē? Atnes un parādi man tās!

Baluns pateica Sveikam, ka obrlajtnanta kungs sūtot viņam šo desmitnieku, lai viņš stacijā samakšķerējot ko labu ēšanai, bet pats nopūzdamies izvilka no virsleitnanta Lukaša somas kārbu ar sardīnēm un nomākts nesa to uz pārbaudi.

Nabadziņš bija jau tā priecājies, ka virsleitnants Lukašs būs sardines piemirsis, taču nekā. Tagad virsleitnants paturēs tās pie sevis un viņš paliks tukšā. Viņš jutās kā apzagts.

—   Te nu ir jūsu sardines, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — viņš sarūgtināts sacīja, pasniegdams kārbu tās īpaš­niekam. — Vai lai tās attaisu?

—   Ir jau labi, Balun, nes kārbu atpakaļ un noliec vecajā vietā! Es tikai gribēju pārliecināties, vai tu neesi jau iemetis acis kārbā. Man tā likās, kad tu atnesi kafiju, ka tev mute bija taukaina kā ar eļļu. Vai Šveiks jau aizgāja?

—  Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, aizgāja gan, — Ba­luns iepriecināts atbildēja. — Viņš sacīja, ka obrlajtnanta kungs būšot apmierināts un visi obrlajtnanta kūngu apskaudīšot. Viņš kaut kur aizgāja ārpus stacijas un teica, ka viņam viss te esot zināms līdz pat Rakošpalotai. Ja gadījumā vilciens atietu bez viņa, tad viņš piebiedrošoties autokolonai un panākšot mūs nā­kamajā stacijā ar automobili. Mums neesot par viņu ko rūpē­ties, viņš zinot savu pienākumu, kaut viņam uz paša rēķina vajadzētu ņemt ormani līdz pašai Galicijai. Maksu ormanim va­rēšot atvilkt no viņa algas. Tātad jums nekādā gadījumā nav par viņu jāraizējas, obrlajtnanta kungs.

—  Ej projām! — virsleitnants Lukašs grūtsirdīgi noteica.

No stacijas komandantūras atnesa ziņu, ka vilciens atiešot

tikai divos pēc pusdienas uz Gedele-Ašovu un ka virsniekiem stacijā izsniegšot pa divi litri sarkanvīna un pa pudelei konjaka. Stāstīja, ka atrasts kāds neceļos gājis sūtījums Sarkanajam Krustam. Lai nu kā, bet šis vīns nokrita kā no debesīm, un štaba vagonā tūliņ radās jautrība. Konjaks bija ar trim zvaigznītēm, bet vīns ar Gumpoldkirchenas marku.

Tikai virsleitnants Lukašs nevarēja atgūt labu omu. Bija jau pagājusi vesela stunda, taču Šveiks vēl nerādījās. Vēl pēc pus­stundas no stacijas komandantūras kancelejas puses štaba vago­nam tuvojās dīvains gājiens.

Priekšgalā soļoja Šveiks, nopietns un cieņas pilns kā pirmie kristīgie mocekļi, kad tos dzina arēnā. Viņam katrā pusē gāja

pa ungāru bonvedam ar uzspraustu durkli, bet kreisajā flangā stacijas komandantūras seržants. Nopakaļ nāca kāda sieviete sarkanos, krokotos svārkos un vīrs ungāru zābakos, apaļu plat- malīti galvā un sadauzītu aci; padusē viņam spārdījās un ķērca pārbiedēta vista.

Visi iekāpa štaba vagonā, bet seržants uzbrēca vīram ar vistu un tā sievai, lai tie paliekot ārā.

Šveiks, ieraudzījis virsleitnantu Lukašu, pameta tam zīmīgi ar acīm.

Seržants gribēja runāt ar 11. kaujas rotas komandieri. Virs­leitnants Lukašs nobālēdams saņēma no viņa stacijas koman­dantūrā sastādītu protokolu un lasīja:

Ķ. un ķ. 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas komandie­rim lietas tālākai virzīšanai. Ar šo tiek nosūtīts kājnieku pulka ierindnieks Šveiks, Jozefs, kas, pēc viņa vārdiem, sa­stāv par raitnieku tanī pašā ķ. un ķ. 91. kājnieku pulka

11. kaujas rotā, kā apvainots laupīšanā, kas izdarīta pie pre­cēta pāra Ištvaniem Išatarčā, stacijas komandantūras rajonā.

Pamats: Kājnieku pulka ierindnieks Sveiks, Jozefs, patvarīgi piesavinājies aiz Ištvanu precētā pāra mājas Iša­tarčā, stacijas komandantūras rajonā, atrodošos vistu, piede­rīgu minētajam Ištvanu precētajam pārim, izrādijfs pretoša­nos vistas Īpašniekam, kas to gribējis atņemt, iesizdams tam pa kreiso aci, kāpēc atsauktā patruļa viņu aizturējusi un nogādājusi uz viņa karaspēka daļu, bet vista atdota īpaš­niekam. Dežurvirsnieks (paraksts).»

Virsleitnantam Lukašam drebēja ceļi, kad viņš parakstījās par Sveika saņemšanu.

Sveiks stāvēja viņam gandrīz līdzās un pamanīja, ka virs­leitnants aizmirsis pierakstīt datumu.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — viņš aizrādīja,

—  ka šodien ir divdesmit ceturtais maijs. Vakar bija 23. maijs, kad Itālijā mums pieteica karu. Es nupat biju priekšpilsētā, tur visi par to vien runāja.

Llonvedi un seržants aizgāja, palika tikai abi Ištvani, kuri viens par otru pūlējās iekāpt vagonā.

—  Ja jums vēl būtu piecnieks, obrlajtnanta kungs, — Šveiks iesāka stāstītāja tonī, — tad mēs to vistu varētu nopirkt. Šis plencis grib par to piecpadsmit guldeņu, kaut gan desmit viņš skaita par savu zilo aci. Bet es domāju, obrlajtnanta kungs, ka desmit guldeņu ir pārāk daudz par kaut kādu nejēgas aci. Pie mums reiz «Vecajā dāmā» virpotājam Matejam par divdesmit guldeņiem sadauzīja ar ķieģeli visu žokli un izsita sešus zobus, un toreiz naudai bija daudz lielāka vērtība nekā tagad. Pat Volšlēgers[18] pakar par četriem guldeņiem.

—  Nāc šurp, — Šveiks pamāja vīram ar sasisto aci un vistu,

—  bet tu, vecen, paliec turpat! Vīrs iekāpa vagonā.

—   Viņš drusku māk vāciski, — Šveiks paskaidroja, — sa­prot visus lamu vārdus un pats arī diezgan brangi lamājas vāciski.

—  Tātad desmit guldeņu, — viņš griezās pie vīra, — pieci guldeņi vista, pieci acs. Ot forint. šitā kikirikī, ot forint kukuk, igen? Te ir štaba vagons, ierāvēji. Dod šurp vistu!

Viņš iespieda pārsteigtajam vīram rokā desmit guldeņus, paķēra vistu, apgrieza tai kaklu un izstūma vīru no vagona ārā, pie tam draudzīgi saņemdams tā roku un sirsnīgi pakra­tīdams:

—  Jo napot, baratom, adjē,[19] lien nu pie savas vecenes, citādi es tevi pats izmetīšu ārā.

—   Redziet nu, obrlajtnanta kungs, ka visu iespējams nokār­tot, — Sveiks griezās pie Lukaša. — Protams, labāk ir, ja var tikt cauri bez brēkas un visādiem kumēdiņiem. Tagad mēs ar Balunu izvārīsim jums tādu vistas buljonu, ka smaržos līdz pat Septiņkalnei.

Virsleitnants Lukašs nespēja vairs valdīties. Viņš izsita Svei­kam nelaimīgo vistu no rokas un iekliedzās aizžņaugtā balsī:

—     Vai jūs zināt,'Sveik, ko pelnījis kareivis, kas kara laikā aplaupa mierīgus iedzīvotājus?

—   Godīgu nāvi caur nošaušanu! — Sveiks svinīgi atbildēja.

—  Jūs gan esat pelnījis tikai virvi, jo jūs pirmais sākāt laupīt. Jūs nelietis, jūs, — es tiešām nezinu, kā jūs nosaukt. Jūs esat aizmirsis savu zvērestu. Nē, man, nudien, galva plīsīs pušu.

Šveiks jautājoši paraudzījās virsleitnantā un aši sacīja:

—   Padevīgi ziņoju, ka es neesmu aizmirsis zvērestu, kas visiem karavīriem bija jānodod. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu svinīgi zvērējis būt uzticīgs savam visaugstā­kajam kungam un ķeizaram Francim Jozefam I, būt uzticīgs un paklausīgs arī viņa majestates ģenerāliem un visiem priekšnie­kiem un dienesta pakāpē augstākiem, god^t tos un sargāt, izpil­dīt viņu rīkojumus un pavēles visās dienesta lietās, drošsirdīgi un pašaizliedzīgi cīnīties pret katru ienaidnieku, lai tas būtu kas būdams, un, kur vien viņa ķeizariskai un ķēnišķīgai majestatei labpatiktu to pavēlēt, ūdenī, zem ūdens, uz sauszemes, gaisā, dienu un nakti, kaujās, uzbrukumos, cīņās un visos citos pasā­kumos jebkurā vietā, katrā laikā un gadījumā . ..

Šveiks pacēla vistu no grīdas un turpināja, militāri izslējies un raudzīdamies virsleitnantam Lukašam acīs:

—. .. nekad nepamest savu karaspēka daļu, karogu un liel­gabalus, nekad neielaisties nekādos sakaros ar ienaidnieku, vienmēr uzvesties, kā to prasa kara likumi un kā tas krietnam kareivim piederas, un šādā kārtā godam dzīvot un nomirt, uz ko lai dievs man palīdz. Amen. Bet šo vistu, padevīgi ziņoju, es neesmu zadzis, ar laupīšanu neesmu nodarbojies un, apzino­ties savu zvērestu, esmu uzvedies, kā piederas.

—  Vai tu sviedīsi to vistu projām, lops tāds! — virsleitnants Lukašs iebrēcās, iesizdams Šveikam ar papīru pa roku, kurā tas turēja nelaiķi vistu, — paskaties šai protokolā! Re, te stāv melns uz balta: tiek nosūtīts Šveiks, Jozefs, pēc viņa vārdiem raitnieks, apvainots laupīšanā . . . Saki tad man, tu laupītāj, tu hiēna, — nē, es tevi tiešām kādreiz nositīšu, nudien! Saki man, tu zagļa dzimums, kā tu tā varēji aizmirsties?

Padevīgi ziņoju, — Šveiks draudzīgi aizrādīja, — ka te nav noticis itin nekas cits k.ā vienkārši bēdīgs pārpratums. Kad es saņēmu jūsu pavēli pagādāt un nopirkt jums ko labu ēšanai, tad es sāku apsvērt, kas būtu tas labākais. Stacijas tuvumā nekā nevarēja dabūt, izņemot zirggaļas desas un žāvētu ēzeļa gaļu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es visu labi pārdomāju. Kaujas laukā vajadzīgs kaut kas sevišķi barojošs, lai labāk va­rētu izturēt kara grūtības. Un tad man iegribējās sagādāt jums horizontālu prieku. Es jums gribēju izvārīt vistas buljonu, obrlajtnanta kungs.

—   Vistas buljonu, —virsleitnants atkārtoja un saķēra galvu.

—    Jā, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, vistas buljonu. Es jau nopirku sīpolus un 50 gramu nūdeļu. Te man viss ir, lūdzu. Šinī kabatā sīpoli un tanī nūdeles. Sāls un pipari mums ir kancelejā. Cits viss tātad bija, trūka vienīgi vistas. Es izgāju cauri stacijai un nogriezos uz. Išatarču. Tas īstenībā ir ciems, tā nav nekāda pilsēta, kaut arī pirmajā ielā uzrakstīts: Iša- tarča — Varos[20]. Izstaigāju vienu ielu ar dārziņiem, otru, trešo, ceturto, piekto, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vien­padsmito, divpadsmito un tikai trīspadsmitās ielas galā, kur aiz mājām jau sākas pļavas, ieraudzīju pāris vistu staigājam. Es piegāju klāt, izraudzījos to lielāko, smagāko, — esiet tik laipns un paskatieties, obrlajtnanta kungs, tie ir tīrie tauki, nemaz taustīt nevajag, to redz no pirmā acu uzmetiena, ka tā ir kārtīgi barota ar graudiem. Es viņu paņēmu pilnīgi atklāti visu vietējo iedzīvotāju acu priekšā, kuri man kaut ko ungariski brēca. Es turu viņu aiz kājām un prasu gan vienam, gan otram ir če- chiski, ir vāciski, kam tā vista pieder, lai es varu to nopirkt, bet tad. no kādas mājeles pavisam ielas galā izskrien vīrs ar sievu un sāk mani visādi saukāt gan ungariski, gan vāciski, ka es viņiem esot gaišā dienas laikā vistu nozadzis. Es viņam saku, lai viņi nebļauj, ka es esmu sūtīts vistu pirkt, un sāku skaidrot, kā tās lietas ir. Bet vista, ko es turēju aiz kājām, sāk sisties ar spārniem un grib celties gaisā, un, tā kā es viņu cieši turēju, tad viņa parāva arī manu roku uz augšu un gribēja uzsēsties savam saimniekam uz deguna. Tas tūliņ sāk brēkt, ka es viņam esot iesitis ar vistu pa ģīmi, sieva atkal spiedz un tik sauc savu vistu: ciba, ciba, ciba. Tikmēr tie citi nelgas, kas nekā nebija sapratuši, uzraidīja man honvedu patruļu, un es pats tos honve- dus uzaicināju, lai ved mani uz stacijas komandantūru, kur es pierādīšu savu nevainību. Bet ar to lajtnanta kungu, kas tur dežurēja, nekādi nevarēju sarunāties, kaut gan es viņu lūdzu pavaicāt jums, vai tas ir taisnība, ka esat mani sūtījis jums ko labu nopirkt. Viņš man vēl uzbrēca, lai es turot muti, jo man jau no acīm varot redzēt, ka uz mani gaidot virve un stiprs zars. Man likās, viņš bija visai nelāgā omā, jo sacīja, ka tikai tāds kareivis, kas laupot un zogot, varot izskatīties tik apvē­lies ķā es. Sini stacijā esot notikušas jau vairākas zādzības, un aizvakar vienam tepat tuvumā nozagts tītars. Kad es sacīju, ka mēs aizvakar bijām vēl Rabā, tad viņš atcirta, ka tādas izrunas nekam nederot. Tā viņš mani sūtīja pie jums, un ce]ā vēl kāds jefreitors, ko es nebiju pamanījis, uzbrēca man, vai es nezinot, kas atrodoties manā priekšā. Es viņam atbildēju, ka viņš ir jef­reitors un, ja kalpotu strēlniekos, tad sauktos par patruļas vadī­tāju, bet pie artileristiem — par vecāko lielgabalnieku.

—  Sveik, — virsleitnants Lukašs pēc brītiņa sacīja, — jūs esat piedzīvojis jau tik daudz neparastu sagadīšanos un likstu, tik daudz «kļūdīšanos» un «pārpratumu», kā jūs mēdzat teikt, ka no jūsu nelaimēm jūs var glābt varbūt vienīgi izturīga virve ap kaklu un pēdējā militārā goda parādīšana karrē vidū. Vai j ūs saprotat?

—  Jā gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Karrē ir tā saucamais slēgtais bataljons, kas sastāv no četrām, izņēmuma gadījumā no trim vai piecām rotām. Vai jūs, obrlajtnanta kungs, pavēlēsiet likt tanī buljonā vairāk nūdeļu, lai būtu biezāks?

—   Sveik, es jums pavēlu, lai jūs tūliņ pazūdat ar visu savu vistu, citādi dabūsiet ar to pa galvu, stulbenis tāds!

—   Kā pavēlat, obrlajtnanta kungs, tikai selerijas, padevīgi ziņoju, es nedabūju un burkānus arī ne. Pielikšu kar. . .

Sveiks nepaguva izrunāt «tupeļus», kad izlidoja no vagona ar visu vistu. Virsleitnants Lukašs izdzēra vienā paņēmienā tējas glāzi konjaka.

Sveiks salutēja vagona loga priekšā un pazuda.

*

Baluns pēc laimīgi pabeigtas dvēseles cīņas patlaban gata­vojās attaisīt sava kunga sardiņu kārbu, kad parādījās Sveiks ar vistu, satraukdams visus vagona iemītniekus, kas uzlūkoja viņu tādiem skatieniem, it kā gribētu atklāti jautāt: «Kur tu to nozagi?»

—  Es to nopirku obrlajtnanta kungam, — Sveiks paskaid­roja, izņemdams no kabatām sīpolus un nūdeles. — Es gribēju vārīt viņam buljonu, bet viņš vairs nevēlas un atdāvināja vistu man.

—  Vai tikai tā nav sprāgusi? — mantzinis Vaneks aizdomīgi ievaicājās.

—  Es pats tai apgriezu kaklu, — Sveiks atbildēja, izvilk­dams nazi.

Baluns pateicīgi un reizē godbijīgi noskatījās Sveikā, klusē­dams aizdedzināja sava kunga spirta virtuvi un, paķēris pāris katliņu, aizskrēja pēc ūdens.

Telefonists Chodunskis pienāca pie Sveika un piedāvājās palīdzēt noplūkt vistai spalvas, pie kam viņš intimi iečukstēja Sveikam ausī:

— Vai tas tālu no šejienes? Jākāpj pāri sētai, vai tās staigā pa ielu?

—   Es taču to nopirku.

—   Nepūt pīlītes, atzīsties ar labu! Mēs taču redzējām, ka tevi veda.

Viņš tomēr cītīgi palīdzēja vistas plūkšanā. Arī pavārs Ju- raida piedalījās svinīgajos mielasta gatavošanas darbos, sagriez­dams kartupeļus un sīpolus.

No vagona izmestās spalvas pamodināja leitnanta Duba uz­manību, kurš soļoja visgarām vilcienam.

Viņš uzsauca, lai parādoties vistas plūcējs, un vagona durvīs iznira Sveika apmierinātā seja.

—  Kas tas ir? — leitnants Dubs uzbrēca, paceldams no zemes nogriezto vistas galvu.

—  Tā, padevīgi ziņoju, ir vistas galva no melno minorkiešu sugas. Tās ir ļoti labas dējējas, lajtnanta kungs. Viņas dēj līdz 260 olu gadā. Esiet tik laipns, paskatieties, kas viņai par bagā­tīgu olu krājumu!

Sveiks pacēla vistas iekšas leitnantam Dubam pie deguna.

Dubs nospļāvās, pagājās gabaliņu, bet tad atgriezās:

—   Kam jūs to vistu gatavojat?

—  Paši sev, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs. Paskatieties, cik viņai daudz tauku!

Leitnants Dubs aizejot norūca:

—   Gan mēs vēl tiksimies.

—   Ko viņš tev teica? — .Juraida uzprasīja Sveikam.

—  Mēs norunājām satikšanos. Šitādi augsti kungi parasti krīt uz viendzimuma mīlestību.

Pavārs paskaidroja, ka tikai esteti esot homoseksuāli, jo tas izrietot no pašas estetikas būtības.

Mantzinis Vaneks savukārt sāka stāstīt, kā audzinātāji sa­maitā bērnus Spānijas klosteros.

Un, kamēr ūdens katliņā sāka mest burbuļus, Sveiks izstās­tīja, ka reiz kādam audzinātājam Vīnē nodevuši veselu kolo­niju bezpajumtes bērnu un viņš tos samaitājis.

—  Tā ir kā slimība, bot vistrakāk, ja tāda izvirtība piemetas sieviešiem. Prāgā Iī priekš pāris gadiem dzīvoja divas vientuļas kundzītes, abas šķirtenes, jo bija pārāk gaisīgas, — Murekiene un Šusekiene, un reiz viņas gājušas pa aleju uz Rostoku, kad tur ķirši zied, notvērušas kādu impotentu, simt gadus vecu lei­jerkastnieku, ievīlušas viņu ķiršu birzī un pastrādājušas pie viņa varas darbus. Kā tik viņas tur nebija izdarījušās! Zižkovā dzīvo kāds profesors Aksamita kungs, viņš tanī birzī nodarbo­jies ar izrakumiem, jo meklējis punduru kapus un dažus skele­tus jau izcēlis ārā, tad viņas šo leijerkastnieku ievilkušas vienā atraktā kapā un tur viņu apstrādājušas. Profesors Aksamits iera­dies otrā dienā un redz, — kapā viens guļ. Viņš jau nopriecā­jies, bet tas izrādījies nabaga leijerkastnieks, ko šīs šķirtenes tur nomocījušas. Piektajā dienā viņš nomiris, un šīs negantnie­ces vēl bijušas tik bezkaunīgas, ka ieradušās uz apbedīšanu. Tā jau ir izvirtība.

—  Vai tu sāli piemeti? — viņš griezās pie Baluna, kas, izmantojot vispārējo interesi par Sveika stāstu, tikmēr kaut ko iebāza savā somā. — Rādi, ko tu tur dari!

-— Balun, — Šveiks nopietni vaicāja, — ko tu gribi darīt ar šo vistas stilbu? Paskatieties! Viņš mums nozadzis vienu stilbu, lai vēlāk to slepeni viens pats sev izvārītu. Vai tu zini, Balun, ko tu esi izdarījis? Vai tu zini, kā kara laikā soda to, kas frontē apzog savus biedrus? To piesien pie lielgabala stobra un izšauj ar karteču mākoņos. Nu ir par vēlu nopūsties. Tiklīdz mēs fron­tes tuvumā satiksim artilēriju, tu pieteiksies pie pirmā lielgabal­nieka. Bet tagad tu par sodu pavingrināsies. Kāp ārā no vagona!

Nelaimīgais Baluns izlīda ārā no vagona, bet Sveiks, apsē­dies vagona durvīs, komandēja:

—  Habt acht! Ruht! Habt acht! Rcchts schaut! Habt acht! Skaties uz priekšu! Ruht![21]

—   Tagad tu izpildīsi brīvās kustības uz vietas. Rechts um! Cilvēk, jūs esat govslops! Jūsu ragiem vajadzētu atrasties tur, kur agrāk bija labais plecs. Herstellt! Rechts um! Links um! Halbrechts! Tā taču ne, teļagalva! Herstellt! Halbrechts! Nu, redzi, ēzeli, nu jau iet labāk. Halblinks! Links um! Front! Front! Tūļa, tu nezini, kas ir Front? Taisni šurp! Apkārt griez-ties! Kniet! Nieder! Setzen! Auf! Setzen! Nieder! Auf! Setzen! Auf! Ruht![22]

—   Nu redzi, Balun, tas ir veselīgi, tas palīdz gremošanai! Ap viņiem jau salasījās skatītāji, kas priecājās no visas sirds.

•— Esiet tik laipni, atbrīvojiet vietu! — Sveiks uzsauca. — Viņš sāks soļot. Nu, Balun, uzmanies, lai man nevajag atlikt. Man nepatīk cilvēkus pa tukšu spīdzināt. Tātad: Direktion Bahn- hof! Skaties, uz kurieni es rādu! Marschieren marsch! Glied — halt! Stāvi, sasodīts, citādi es tevi iespundēšu! Glied — halt! Beidzot apstājies gan, muļķcepure! Kurzer Schritt! Vai tu ne­zini, kas ir «kurzer Schritt»? Es tev parādīšu, kamēr tu zils pa­liksi! Voller Schritt! Wechsolschritt! Ohne Schritt! Ragulops! Kad es saku: «Ohne Schritt!»;i — tad tev jācilā papēži uz vietas. Apkārt jau stāvēja vismaz divas rotas.

Balunam sviedri plūda aumaļām, viņš bija galīgi apstulbis, bet Sveiks turpināja:

—  Gleicher Schritt!

—   Ruckwarts marscb! Glied halt!

—   Laufschritt!

—   Glied marsch! Schritt!

—   Glied halt!

—   Ruht!

—   Habt acht! Direktion Bahnhof, Laufschritt marsch! Halt! Kehrt euch! Direktion Waggon, Laufschritt marsch! Kurzer Schritt! Glied halt! Ruht!1 Tagad drusku atvelc elpu, tad sāksim 110 jauria. Ar labu gribu viss kas panākams.

—   Kas te notiek? — atskanēja leitnanta Duba balss, kurš uztraukts bija atskrējis šurp.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, — ka mēs mazuliet atkārtojam vingrinājumus, lai nepiemirstos un lai veltīgi neizšķiestu dārgo laiku.

—   Kāpiet ārā no vagona, — leitnants Dubs pavēlēja, — man jūsu niķi jau līdz kaklam. Es jūs nodošu bataljona komandiera kungam.

Kad Sveiks ienāca štaba vagonā, virsleitnants Lukašs atstāja to un pa otrām durvīm izgāja uz perona.

Leitnants Dubs paziņoja kapteinim Zāgneram par krietnā kareivja Sveika visai dīvaino laika pavadīšanu. Kapteinis Zāg­ners bija ļoti labā omā, jo Gumpoklskirchenas vīns bija izrādī­jies tiešām lielisks.

—   Tātad jūs nevēlaties veltīgi šķiest dārgo laiku, — viņš nozīmīgi smīnēja, — Matušic, panāciet šurp!

Bataljona raitnieks saņēma pavēli atsaukt 12. rotas feldfe- beli Nasaklu, kas bija pazīstams kā liels varmāka, un atnest Sveikam šauteni.

—   Sis vīrs, — kapteinis Zāgners sacīja feldfebelim Nasak- lam, — negrib veltīgi šķiest dārgo laiku. Aizvediet viņu aiz va­goniem un lieciet kādu stundiņu pavingrināties paņēmienos ar šauteni! Tikai bez kādas žēlastības, bez pārtraukuma. Galvenais, no vienas vietas. An! Setzt. ab! An! Setzt ab!2

—   Redzēsiet, Sveik, ka. garlaikoties jums nenāksies, — viņš

1    Izlīdzināt soli! Apkārt — marš! Posms — stāt! Skriešus! Solos! Posms — stāt! Brīvi! Mierā! Virziens — stacija, skriešus — marš! Stāt! Apkārt griezties! Virziens — vagons, skriešus — marš! īssolī! Posms — stāt! Brīvi! (Vāc.)

113

2   Pie pleca! Nolaist! Pie pleca! Nolaist! (Vāc.)

vēl piemetināja, Sveikam izejot. Un drīz vien aiz vagona bija dzirdama skarba komanda, kas svinīgi atbalsojās sliežu ceļā. Feldfebelis Nasakla, kas patlaban bija spēlējis «divdesmit vienu» un turējis banku, auroja pa visu pasauli:

—   Beim Fuss! Schultert! Beim Fuss! Schultert![23]

Tad uz mirkli iestājās klusums, kurā varēja dzirdēt Sveika rāmo un prātīgo balsi:

•—• To es jau visu mācījos pirms vairākiem gadiem aktivajā dienestā. Ja «beim Fuss», tad šautene atbalstās pret labo gurnu. Laides gals atrodas taisnā līnijā ar kājas pirkstgaliem. Labā roka, protams, ir izstiepta un tur šauteni tā, ka īkšķis aptver stobru, bet pārējiem pirkstiem jāaptver laides priekšējā daļa, un, kad ir komanda «schultert», tad šauteni viegli uzmet siksnā uz labā pleca, stobra galu uz augšu, laidi atpakaļ…

—   Nu, pietiks žvankstēt! — Un atkal skanēja feldfebeļa Nasaklas komanda: — Habt acht! Rechts sehaut![24] ak kungs, kā jums tas iznāk . . .

—   Es taisu «schultert», un pie «rechtsschaut» mana labā roka slīd pa siksnu lejup, pirksti aptver laidi, un es pagriežu galvu pa labi, pie «habtacht» es atkal satveru ar labo roku sik­snu, un mana galva skatās taisni uz jums.

Un atkal atbalsojās feldfebeļa komanda:

—  In die Balance! Beim Fuss! In die Balance! Schul-tert! Ba- jonett auf! Bajonett ab! Fallt das Gewehr! Zum Gebet! Vom Gebet! Kniet nieder zum Gebet! Laden! Schiessen! Schiessen halbrechts! Ziel Stabswaggon! Distanz 200 Schritt! Fertig! An! Feuer! Setzt- ab! An! Feuer! An! Feuer! Setzt ab! Aufsatz nor­mai! Patronen versorgen! Ruht![25]

Feldfebelis sāka uztīt sev papirosu.

Sveiks tikām izpētīja savas šautenes numuru un sacīja:

—   Nr. 4268! Tāds pats numurs bija kādai lokomotivei Pe- čekā, kas stāvēja uz sešpadsmitā sliežu ceļa. Sī lokomotīve bija jānogādā izremontēšanai uz depo, Lisā pie Labas, bet tas nebija t tik vienkārši, feldfebeļa kungs, jo mašīnists, kam vajadzēja

8*

lokomotivi aizvest, ļoti vāji atcerējās skaitļus. Tāpēc distances priekšnieks iesauca viņu savā kancelejā un saka viņam: «Uz 16. sliežu ceļa ir lokomotive Nr. 4268. Es zinu, ka jums grūti atcerēties skaitļus un, ja jums šo numuru uzrakstīs uz papīra, jūs papīru pazaudēsiet. Uzmaniet tagad labi! Ja jums grūti atce­rēties skaitļus, tad es jums parādīšu, cik viegli patiesībā atcerē­ties jebkuru numuru. Klausieties! Lokomotivei, kas jums jāno­gādā uz depo Lisā pie Labas, ir numurs 4268. Tagad uzmaniet! Pirmais skaitlis ir 4, otrais 2. Tātad 42. Pirmais ir divreiz 2, tas ir, 4, daliet to ar 2 — un atkal būs 4 un 2 blakus. Tur nav ko bīties. Cik ir divreiz 4? Taču 8, vai ne? Tagad iekal iet atmiņā_, ka astotnieks, kas ir skaitlī 4268, skaitās pēdējais pēc kārtas, tātad jums atliek iegaumēt, ka pirmais skaitlis ir 4, otrais 2 un cetur­tais 8. Tagad vajag vienīgi ar kaut kādu atjautīgu paņēmienu iespiest atmiņā 6, kas stāv pirms 8. Tas ir traki vienkārši. Pir­mais skaitlis ir 4, otrais 2. Abi kopā dod 6. Tātad nu jums tā lieta ir droša. Otrais no beigām ir 6, un tagad šī skaitļu rinda mums vairs no atmiņas neizzudīs. Tagad jums skaitlis 4268 paliks prātā uz visiem laikiem. Vai arī jūs varat iegūt to pašu rezultātu daudz vienkāršākā veidā . ..

Feldfebelis pārtrauca smēķēšanu, izbolīja acis un nostostījās:

—   Kappe ab![26]

—   Viņš nu sāka noskaidrot mašīnistam šo vienkāršāko paņē­mienu, — Šveiks nopietni turpināja, — kā var iegaumēt loko­motīves numuru 4268. No 8 atskaita 2, paliek 6. Tātad 68 jau ir prātā. No 6 atskaita 2, paliek 4. Nu ir jau zināms 4 — 68. Tiem jāieliek starpā 2, un tad būs rokā 4—2—6—8. Nav arī nemaz grūti izdarīt to ar reizināšanas un dalīšanas palīdzību. Tad to dara tā. «Iegaumējiet,» tā priekšnieks teica, «ka divreiz 42 ir 84. Gadam ir 12 mēnešu. Atskaitīsim no 84 skaitli 12, tad paliks 72, atskaitīsim vēlreiz 12 mēnešu — paliks 60. Tagad mums ir drošs 6, un nulli mēs varam nosvītrot. Mums nu ir zināms 42—6—84. Tāpat kā nosvītrojām nulli, tā varam nosvītrot arī pēdējo 4, un mums paliks 4268, kas ir tās lokomotives numurs, kura jums jānoved uz depo Lisā pie Labas. Kā jau teicu, ar dalīšanu arī iet tikpat viegli. Tad mēs aprēķinām koeficientu pēc muitas tarifa . . . Kas tad jums, feldfebeļa kungs, vai nelabi kļuva? Ja gribat, es tūliņ atklāšu kaut vai viesuļuguni. Fertig! Hoch an! Feuer![27] Deviņi pērkoni! Kapteiņa kungam gan neva­jadzēja sūtīt mūs pašā saules tveicē! Nu man jāgādā nestuves!

Ārsts atnācis konstatēja, ka feldfebeļa ģīboņa cēlonis esot vai nu saules dūriens, vai akūts smadzeņu iekaisums.

Kad feldfebelis atjēdzās, Šveiks stāvēja viņam līdzās un sacīja:

—   Nu, tad es pastāstīšu līdz beigām. Vai jūs domājat, feld­febeļa kungs, ka mašīnists kaut ko atcerējās no visa tā? Viņš bija galīgi apdullis un pareizinājis visu ar trīs, jo iedomājies par svēto trīsvienību. Lokomotivi viņš nav atradis, tā vēl šo baltu dienu stāv uz sešpadsmitā sliežu ceļa.

Feldfebelis atkal aizvēra acis.

Kad Šveiks beidzot atgriezās savā vagonā, tad viņš atbildēja uz jautājumu, kur tik ilgi bijis:

—  Kas otram komandē «skriešus!», tas pats dabū simt reižu «plecā — ņemt!».

Vagona stūrī drebēja Baluns. Šveika prombūtnes laikā, kad pirmā vistas porcija bija jau izvārījusies, viņš bija aprijis arī pusi no Šveika daļas.

Pirms aizbraukšanas transportu panāca jaukts militarvii- ciens, kas bija sastādīts no dažādām karaspēka daļām. Tur bija gan aizkavējušies, gan no hospitāļiem izlaisti kareivji, kas de­vās uz savu karaspēka daļu, gan dažādi aizdomīgi individi, kas atgriezās mājās no komandējuma vai aresta.

No šā vilciena izkāpa arī brīvprātīgais Mareks, kas savā laikā bija apsūdzēts par dumpošanos, jo nebija gribējis tīrīt atejas. Divīzijas tiesa bija viņu attaisnojusi. Izmeklēšana bija pār­traukta, un tāpēc brīvprātīgais Mareks tagad ieradās štaba vagonā pieteikties bataljona komandierim. Brīvprātīgais līdz šim nekur nebija ieskaitīts, jo bija vadāts no viena cietuma uz otru.

Kapteinis Zāgners nebija sevišķi iepriecināts, ieraudzījis brīvprātīgo un saņēmis viņa papīrus ar pilnīgi slepeno atzīmi: «Politisch verdachtig! Vorsicht!»1 , bet tad viņš laimīgā kārtā atcerējās «atejvietu ģenerāli», kas viņam tik enerģiski bija ieteicis papildināt bataljonu ar speciālu «bataljona vēsturnieku».

—   Jūs esat pārāk nolaidīgs, jūs brīvprātīgais, — viņš to uzrunāja, — ar jums jau brīvprātīgo skolā bija tikai posts un bēdas. Jums vajadzēja censties izcelties un iegūt nākamo die­nesta pakāpi, kas jums pienāktos pēc jūsu izglītības, bet jūs tikai staigājāt no vienas aresta telpas uz otru. Pulkam par jums jākaunas, brīvprātīgais. Bet jūs varat izlabot savas kļūdas, ja, kārtīgi pildīdams savus pienākumus, atkal stāsieties krietno ka­reivju rindās. Ziedojiet savus spēkus bataljonam no skaidras sirds! Es gribētu jums palīdzēt. Jūs esat izglītots, jauns cilvēks, jums droši vien piemīt spējas labā stilā un pareizi rakstīt. Es jums ko sacīšu. Katram bataljonam frontē vajadzīgs cilvēks, kas sastāda chronoloģisku pārskatu par visu to, kam tiešs sa­kars ar bataljona piedalīšanos karadarbībā, kas apraksta visus uzvaras pilnos karagājienus, visus ievērības cienīgos un slavas vainagotos notikumus, kuros bataljons piedalījies, kuros tas atradies vadītāja vai vismaz izcilā lomā, un šādā kārtā pakāpe­niski sagatavo materialus mūsu armijas vēsturei. Vai jūs saprotat?

—  Padevīgi ziņoju, jā, kapteiņa kungs. Manuprāt, jūs domā­jat par epizodēm no visu karaspēka daļu dzīves. Bataljonam ir sava vēsture. Uz bataljonu vēstures pamata pulks sastāda savu

1 Politiski neuzticams. Uzmanību! (Vāc.) vēsturi. Pulka vēsture der par materialu brigādes vēsturei, bri­gādes vēsture — divizijas vēsturei utt. Es ielikšu šai darbā visus savus spēkus, kapteiņa kungs.

Brīvprātīgais Mareks uzlika roku uz sirds.

—  Es ar patiesu mīlestību atzīmēšu mūsu bataljona slavenos varoņdarbus, sevišķi tagad, kur ofensīva ir pilnā gaitā, kur tuvo­jas izšķīrējs brīdis un kur mūsu bataljons gatavojas noklāt kaujas lauku ar savu varonīgo dēlu miesām. Es pēc labākās sirdsapziņas atzīmēšu visus tos gadījumus, kam jānotiek, lai mūsu bataljona vēstures lappuses vainagotos lauriem.

—  Jūs piekomandēs pie bataljona štaba, brīvprātīgais; jums būs jāņem vērā, ko ieteiks apbalvošanai, jāatzīmē — protams, pēc mūsu norādījumiem — visi pārgājieni, pēc kuriem varēs spriest par mūsu bataljona izcilo cīņas sparu un dzelzs discip- linu. Tas nav tik viegli, brīvprātīgais, bet es ceru, ka jums būs pietiekami lielas novērotāja spējas, lai izceltu mūsu bataljonu, salīdzinot ar citām pulka dajām, ja jūs saņemsiet no manis no­teiktas direktīvas. Es nosūtīšu pulkam telegramu, ka esmu jūs iecēlis par bataljona vēsturnieku. Pieteicieties 11. rotas mant­zinim Vanekam, lai viņš jūs uzņem savā vagonā. Tur būs vis­ērtāk. Un sakiet viņam, lai viņš ierodas pie manis! Vispār jūs skaitīsieties pie bataljona štaba. Par to izdos bataljona pavēli.

*

Pavārs Juraida jau gulēja. Baluns vēl arvien drebēja, jo bija jau attaisījis virsleitnanta sardiņu kārbu; Vaneks bija aizgājis pie kapteiņa Zāgnera, un telefonists Chodunskis, kas stacijā bija sadzinis pudelīti kadiķogu degvīna un to iztukšojis, sentimen­tālās noskaņas pārņemts, dziedāja:

Kad jauns vēl biju, tanīs jaukās dienās Man mīlas pilna šķita pasaule, Tad miers un laime mita dvēselē, Un debess mirdzēja man zvaigznēs vienās. Bet redzēt lemts bij man, ka viss ir maldi, Ka mīla krāpj, ka pieviļ ticība, Ka nodevības pilna draudzība, — Un rūgtas as'ras nespēju vairs valdīt.

Tad viņš piecēlās, piegāja pie mantziņa Vaneka galda, pa­ņēma papīru un uzrakstīja lieliem burtiem:

«Ar šo padevīgi lūdzu paaugstināt mani dienesta pakāpē un iecelt par bataljona taurētāju.

Chodunskis, telefonists.»

*

Kapteiņa Zāgnera saruna ar mantzini Vaneku nebija nekāda ilgā. Kapteinis tikai vērsa mantziņa uzmanību uz to, ka batal­jona vēsturnieks brīvprātīgais Mareks būšot vienā vagonā ar Sveiku.

— Es jums varu teikt tikai vienu, ka šis Mareks, ja tā var izteikties, ir politiski neuzticams. Politisch verdachtig! Ak dievs! Mūsu laikā tas nav nekas sevišķs. Par kuru gan tādas lietas nestāsta! Ir taču tik daudz dažādu uzskatu, jūs saprotat? Es tikai vēršu jūsu uzmanību uz to, lai jūs, ja viņš gadījumā sāktu ko nepiederīgu runāt, tūliņ viņu apklusinātu, lai arī man neizceltos kādas nepatikšanas. Sakiet viņam vienkārši, lai viņš met tādas runas pie malas, un miers. Es ar to negribu teikt, ka jums katra nieka dēļ jāskrien pie manis. Nokārtojiet visas tās lietas paši, ar labu, tā var vairāk panākt nekā ar visādām muļķīgām sūdzī­bām. Vārdu sakot, es nekā tāda nevēlos dzirdēt, jo… Saprotat? Tādas lietas vienmēr met ēnu uz visu bataljonu.

Kad nu Vaneks atgriezās, viņš pasauca brīvprātīgo Mareku sānis un sacīja viņam:

—  Jūs, draugs, skaitoties politiski neuzticams, bet tas nekas. Tikai nerunājiet nekā lieka, kur dzird telefonists Chodunskis!

Tikko viņš bija to izteicis, tā telefonists Chodunskis grīļo­damies pienāca klāt, iekrita mantzinim rokās un uzsāka dzērāja balsī kaut ko līdzīgu dziesmai:

Kad visi mani bija atstājuši, Uz tevi savus skatus pacēlu, Pie tavas šķīstās sirds es radu dusu Un, laimes pārņemts, as'ras slaucīju. Man liegi tava seja atmirdzēja Kā mēness stars virs dzīlēm trīsošais, Un tavas sārtās lūpas nočukstēja: — Es tevis neatstāšu, dārgākais.

—  Mēs nekad neatstāsim viens otru, — Chodunskis auroja,. — ko vien uzzināšu pa tālruni, tūliņ pateikšu jums. Tādam zvē­restam es . .. virsū!

Baluns savā kaktā šausmās pārmeta krustu un sāka skaļi lūgties:

—■ Svētā dievmāte, neatstum manu nopūtu pilno lūgšanu, uzklausi mani savā žēlsirdībā un esi mans glābiņš un patvē­rums! Palīdzi man, nabagam, kas tevi piesauc šinī asaru ielejā stiprā ticībā, drošā cerībā un uzticīgā mīlestībā. Debesu ķēni­ņiene, uzlūko mani savā lēnprātībā, lai līdz sava mūža galam palieku tavā apsardzībā un dieva tā tēva žēlastībā!

Žēlsirdīgā jaunava Marija tiešām bija aizrunājusi par viņu, jo brīvprātīgais pēc brītiņa izvilka no savas patukšās somas vairākas sardīņu kārbas un izdalīja visiem.

Baluns ar mierīgu sirdsapziņu atvēra virsleitnanta Lukaša somu un ielika tanī no debesīm nokritušās sardines.

Bet, kad nu visi atgrieza savas kārbas un sāka nogaršot saturu, Baluns atkal krita kārdināšanā, atvēra somu, attaisīja kārbu un kārīgi visu aprija.

Un tad nu visusaldākā un žēlsirdīgākā jaunava Marija no­vērsās no viņa, jo, kad viņš vēl tecināja mutē pēdējās eļļas lāsī­tes no kārbas, vagona priekšā parādījās bataljona raitnieks Matušics un uzsauca:

•— Balun, tev esot jāaiznes savam obrlajtnantam tās sardines.

—   Nu būs pa ausi, — Vaneks piezīmēja.

—   Ar tukšām rokām gan neej, — Šveiks pamācīja, — paņem, vismaz kādas piecas tukšas kārbas līdz!

—  Ko jūs tādu esat nodarījis, ka dievs jūs tik bargi soda? — brīvprātīgais jautāja. — Jūsu pagātnē jābūt kādam lielam grē­kam. Vai jūs neesat aplaupījis baznīcu vai nočiepis savam mā­cītājam dūmenī pakārto šķiņķi? Vai neesat viņa pagrabā iz- tempis baznīcas vīnu? Varbūt esat puikas gados līdis viņa dārzā bumbieros?

Baluns ar izmisumā saviebtu seju bezcerīgi atmeta ar roku. Viņa satriektais izskats bija kā iemiesots sirdi plosošs jautā­jums: «Kad reiz šīm mokām pienāks gals?»

—   Tas notiek tāpēc, — turpināja brīvprātīgais, it kā sadzir­dējis nelaimīgā Baluna vārdos neizteiktās vaimanas, — ka jūs esat zaudējis sakarus ar dievu. Jūs viņu pietiekami dedzīgi nelūdzat, lai viņš jūs aizsauc no šās pasaules.

Šveiks savukārt piemetināja:

—   Baluns vēl vienmēr nevar apņemties nodot savu karavīra, dzīvību, savas karavīra domas, vārdus un darbus un savu kara­vīra nāvi visaugstākā dieva tēvišķīgās sirds izlemšanai, kā mē­dza runāt mans feldkurats, kad viņš bija galīgi piežūpojies un uz ielas piesējās kādam kareivim.

Baluns vaidot atzinās, ka esot jau zaudējis paļaušanos uz dievu, jo nezin cik reižu esot to veltīgi izlūdzies, lai dod viņam spēku izturēt kārdināšanu un padara viņa kuņģi mazāku.

—   Šī ēdelība jau man neradās kara laikā, — viņš sūdzē­jās, — tā ir veca kaite. Tās dēļ mana sieva ar bērniem gāja pat uz Klokotas baznīcas svētkiem.

—  To vietu es pazīstu, — Šveiks piezīmēja, — tā ir netālu no Tabora, un tur ir bagāta jaunava Marija ar neīstiem bril­jantiem, un kāds baznīcas kalpotājs no Slovakijas bija reiz gri­bējis to apzagt. Tā nu viņš bija tur ieradies un, būdams visai dievbijīgs cilvēks, nodomājis, ka zādzība viņam labāk izdosies, ja vispirms būs atbrīvojies no vecajiem grēkiem, un grēksūdzē pie reizes viņš arī atzinies, ka nolēmis otrā dienā aplaupīt jau­navu Mariju. Bet viņš vēl nav paspējis noskaitīt trīssimt tēv­reizes, ko tam mācītāja kungs uzdevis, lai viņš nepagūtu aiz­laisties, kad klostera kalpi viņu aizvilkuši taisnā ceļā uz žandar­mērijas pārvaldi.

Pavārs okultists uzsāka strīdu ar telefonistu Chodunski, vai šāda grēksūdzes noslēpuma nodošana nav briesmīgs nozie­gums, vai varbūt tas nav pat runas vērts, jo briljanti taču bijuši neīsti. Beidzot viņš tomēr pierādīja Chodunskirn, ka tas viss ir Karma — tālā, nezināmā pagātnē jau iepriekš izlemts lik­tenis, kad šis nelaimīgais baznīcas kalpotājs no Slovakijas var­būt bijis kāds antipods uz kādas citas planētas. Šis liktenis tāpat varbūt jau sensenis, kamēr Klokotas mācītājs vēl iemita ezī vai kādā sen jau izmirušā zīdītājā, bija izlēmis, ka viņš reiz nozieg­sies pret grēksūdzes noslēpumu, kaut gan no juridiskā viedokļa un pēc kanoniskajiem likumiem arī tad grēki jāpiedod, ja runa ir par klostera īpašuma aizskaršanu.

Šveiks pie šās sarunas vientiesīgi piebilda:

—  Protams, neviens cilvēks taču nezina, ko viņš darīs pēc vairākiem miljoniem gadu, tāpēc viņam jābūt uz visu gata­vam. Obrlajtnants Kvasnička, kad mēs vēl bijām Karlinā rezer­ves bataljonā, pastāvīgi mēdza apmācībās teikt: «Nedomājiet, jūs mēslu vaboles, jūs laiskās govis, jūs stulbie auni, ka jums karadienests izbeigsies šinī pasaulē! Mēs vēl tiksimies ari pēc nāves, un tad es jums ellē sakuršu tādu pirti, ka jūs man kājas notirināsiet, jūs cūku dzimums!»

Tikmēr Baluns, kas bija jau galīgi apdullis un domāja, ka visi runā joprojām par viņu un ka viss uz viņu vien attiecināms, turpināja savu atklāto grēksūdzi:

—   Pat Klokota nespēja līdzēt pret manu negausību. Sieva ar bērniem atgriežas no baznīcas svētkiem un sāk tūliņ pārskai­tīt vistas. Vienas vai divu trūkst. Bet es tur nekā nevarēju da­rīt. Pats zinu, ka vistas vajadzīgas saimniecībā, lai būtu olas, bet, kā es izeju pagalmā un tās ieraugu, tā man te iekšā atveras kā bezdibenis. Pēc kādas stundiņas kļūst tik labi, jo vista jau noēsta. Reiz, kad sieva ar bērniem bija aizgājusi uz Klokotu aizlūgt par mani, lai es mājās atkal ko neapriju un nesagādāju saimniecībā zaudējumus, es izeju pagalmā un man pagadās ceļā tītars. Toreiz es gandrīz dzīvību pazaudēju. Viens kauliņš no stilba man iesprūda rīklē, un, ja nebūtu tuvumā pagadījies mā­ceklis, kas man palīdzēja dzirnavās, jauns puika, kas man to kaulu izvilka, tad es gan te nesēdētu kopā ar jums un šo pasau­les karu nebūtu piedzīvojis. Tā ja. Bet šis māceklis — tas gan bija mundrs puika. Mazs, resns, plecīgs, apvēlies . ..

Šveiks pienāca viņam klāt:

—   Parādi mēli!

Baluns izstiepa mēli, un Šveiks griezās pie visiem, kas atra­dās vagonā:

—   Es jau tā domāju, ka viņš ir aprijis arī savu mācekli.

Atzīsties, kad tu viņu nolaidi dibenā! Kad tavējie atkal aizgāja uz Klokotu, jā?

Baluns izmisumā salika rokas un izsaucās:

—   Stājieties taču! Tādu izsmieklu ciest no saviem biedriem!

—• Mēs jūs par to nenosodām, — brīvprātīgais sacīja,

— taisni otrādi, tas rāda, ka no jums iznāks krietns kareivis. Kad franči Napoleona kara laikā bija ielenkuši Madridi, tad cietokšņa komandants, spānietis, apēda savu adjutantu pilnīgi bez sāls, lai aiz bada nebūtu jāatdod cietoksnis. Tas tiešām bija upuris no viņa puses, jo sālīts adjutants būtu nenoliedzami gar­šīgāks. Mantziņa kungs, kā tad sauc mūsu bataljona adjutantu? Cīglers? A, tas ir no tiem izģindušajiem, no tā neiznāk porcijas pat vienai kaujas rotai.

—  Paskat nu, — mantzinis Vaneks ieteicās, — Balunam jau rožukronis rokās.

Tiešām, Baluns savās lielajās sāpēs meklēja atvieglojumu pie mazajām rožukroņa bumbiņām, ko bija ražojusi Morica Levenšteina firma Vīnē.

•— Tas man arī no Klokotas, — Baluns sērīgi sacīja, — kad man to atnesa, es tikko biju apēdis divus zoslēnus. Kas tā bija par gaļu! Viens vienīgs mīkstums, es jums saku!

Pēc brītiņa pienāca pavēle stundas ceturkšņa laikā sagata­voties vilciena atiešanai. Tā kā neviens tam negribēja ticēt, tad, par spīti visai uzmanībai, dažs labs tomēr bija kur aizklīdis. Kad beidzot vilciens devās projām, trūka astoņpadsmit kāj­nieku. Viņu skaitā bija ari 12. kaujas rotas feldfebelis Nasakla, kas vēl pēc tam, kad vilciens jau sen bija aiz Išatarčas, turpi­nāja kaulēties mazā akaciju birzītē aiz stacijas ar kādu staiguli, kas prasīja par nupat izdarīto pakalpojumu piecas kronas, ka­mēr feldfebelis piesolīja par atlīdzību vai nu vienu kronu, vai pāris pļauku, pie kam pēdējais atlīdzības veids tika realizēts ar tādu sparu, ka uz sievietes brēcieniem cilvēki skriešus metās šurp no stacijas.

III NO HATVANAS LlDZ GALICIJAS ROBEŽĀM

Visu ceļu, kamēr bataljons brauca vilcienā līdz Laborcai Austrumgalicijā, no kurienes tam bija jādodas kājām uz fronti gūt slavu kaujas laukā, vagona, kurā atradās Šveiks un brīv­prātīgais, joprojām risinājās dīvainas sarunas, kurām lielākā vai mazākā mērā piemita valsts nodevības elementi. Tomēr jāsaka, ka tas notika arī citos vagonos, jā, pat štaba vagonā noskaņo­jums nebija nekāds labvēlīgais, jo Fizešaboni stacijā no pulka saņēma armijas pavēli, pēc kuras vīna porcija virsniekiem bija pamazināma par Va litra. Tiesa, pie tam nebija aizmirsti arī ka­reivji, kuriem vajadzēja pamazināt sago devu par 10 g uz cil­vēku, kas likās jo dīvaināk tāpēc, ka neviens karadienestā nebija pat redzējis sago.

Sā vai tā, bet šis rīkojums bija jādara zināms bataljona mantzinim Bautancclam, kas sakarā ar to jutās ārkārtīgi apvai­nots un aplaupīts, jo, kā viņš izsacījās, sago esot patlaban tik reti sastopams produkts, ka viņš būtu varējis par kilo dabūt vismaz astoņas kronas.

Fizešaboni stacijā izrādījās, ka viena rota pazaudējusi savu virtuvi, jo šinī stacijā beidzot vajadzēja vārīt gulašu ar kartu­peļiem, uz ko tik lielas cerības lika «ateju ģenerālis». Noskaid­rojās, ka nelaimīgā karalauka virtuve nemaz nebija paņemta līdzi no Mostas un droši vien vēl tagad stāv pamesta un aiz­mirsta kaut kur aiz 186. barakas.

Šās virtuves personāls īsi pirms kaujas bataljona izbraukša­nas bija par kaušanos iesēdināts virssardzē un bija pratis tā iekārtoties, ka sēdēja vēl tagad, kad kaujas rota jau brauca cauri Ungarijai.

Rotu bez virtuves nu piedalīja kādai citai karalauka virtu­vei, kas, protams, nenoritēja bez ķīviņiem; kartupeļu tīrīšanai atsūtītie kareivji no abām rotām gandrīz vai saplūcās, jo tiklab vieni, kā otri apgalvoja, ka viņi neesot tādi muļķi, lai strādātu citu labā. Beidzot tomēr izrādījās, ka gulaša un kartupeļu vārī­šana ir tikai manevrs, lai kareivji pierastu, kā tas būs ienaid­nieka pozīciju tuvumā, kad gulaša vārīšanas laikā pienāks pavēle atkāpties — Ailes zuriick! — un gulašs būs jāizlej zemē pat nenogaršots.

Tātad tā bija pamācoša sagatavošanās, kaut arī bez traģis­kām sekām. Kad gulašu jau taisījās izsniegt, atskanēja pavēle «vagonos!», un vilciens devās tālāk uz Miškovecu. Arī tur gu­lašu neizsniedza, jo ceļā stāvēja vilciens ar krievu gūstekņiem, tāpēc kareivjus nelaida ārā. Toties viņu fantazijai bija ļauta pilna vaļa, un viņi nolēma, ka gulašam pienāks izsniegšanas reize pie Galicijas robežām, kad būs jāatstāj vilciens; tad pa­ziņos, ka gulašs saskābis, ēšanai nederīgs, un izlies to ārā.

Šo pašu gulašu veda tālāk uz Tišalaku, Zomboru, un, kad neviens vairs uz to necerēja, vilciens apstājās Jaunpilsētā pie Šiatoras, kur pakūra atkal uguni zeņi katliem, uzsildīja gulašu un izdalīja.

Stacija bija. pārpildīta. Vispirms vajadzēja atiet diviem mu- nicijas vilcieniem, pēc tam diviem artilērijas transportiem un vienam vilcienam ar pontonu komandu. Vispār jāteic, ka šeit bija sastopami vilcieni ar visām armiju daļām un visiem ieroču veidiem.

Aiz stacijas honvedu huzari bija notvēruši divus poļu ebre­jus. Viņi bija atņēmuši tiem grozu ar degvīnu un maksas vietā, būdami labā omā, tos devīgi apbalvoja pļaukām. Acīm redzot tas bija atļauts, jo turpat blakus stāvēja viņu rotmistrs un nolūkojās šinī ainā ar uzmundrinošu smaidu, kamēr aiz nolik­tavas pāris citu huzaru grābstījās ap brunčiem piekauto ebreju melnacēm meitām.

Stacijā atradās arī kāds vilciens ar aviacijas daļu. Uz bla­kus sliedēm stāvēja vaļējas platformas ar lidmašīnām un liel­gabaliem, bet jau salauztiem un sabojātiem. Tās bija notriektas lidmašīnas un galvenokārt sašauti lielgabali. Kamēr viss svai­gais un jaunais devās uz fronti, no turienes sūtīja sagrautās slavas atliekas uz aizmuguri labošanai un rekonstrukcijai.

Leitnants Dubs skaidroja kareivjiem, kas bija sapulcējušies ap sadragātajiem lielgabaliem un lidmašīnām, ka tas viss esot kara laupījums, bet tad viņš gabaliņu tālāk pamanīja Sveiku, kas arī kaut ko skaidroja kareivju pūlītim. Dubs tuvojās viņiem un dzirdēja Sveika prātīgo balsi:

—  Jā, grozi, kā gribi, tas ir un paliek kara laupījums. Pro­tams, pirmajā acu uzmetienā liekas ērmoti, ka te uz lafetes uzrakstīts «Ķ. un ķ. artilērijas divizions». Bet tas būs gan no­ticis tā, ka vispirms šis lielgabals kritis krievu rokās un tad mēs esam to atkarojuši, un šāda trofeja ir daudzkārt vērtīgāka, jo, — te viņš pamanīja leitnantu Dubu un paceltā balsī turpi­nāja: — Jo ienaidnieka rokās nekā nedrīkst pamest. Tas ir tāpat kā ar Pržemišļu vai ar to kareivi, kam ienaidnieks kaujā izsitis no rokām blašķi. Tas noticis vēl Napoleona kara laikā. Šis kareivis nakti ielavījies ienaidnieka nometnē un dabūjis savu blašķi atpakaļ, turklāt vēl iedzīvojies, jo ienaidnieks taisni tanī naktī izsniedzis savējiem degvīnu.

Leitnants Dubs tikai noteica:

—  Taisieties, kā pazūdat, Sveik! Lai es jūs te otrreiz vairs neredzētu!

—   Kā pavēlat, lajtnanta kungs. — Šveiks devās projām pie citiem vagoniem. Ja leitnants Dubs būtu dzirdējis, ko Šveiks vēl piemetināja, tad viņš būtu lēcis vai no ādas ārā, kaut ari tie bija gluži nevainīgi bībeles vārdi: «Pēc maza brīža jūs mani redzēsiet, un vēl pēc maza brīža jūs mani vairs neredzēsiet.»

Pēc Šveika aiziešanas leitnants Dubs izdarīja tādu muļķību, ka vērsa kareivju uzmanību uz kādu sadragātu austriešu lid­mašīnu, uz kuras vara daļām vēl bija skaidri lasāms: «Wiener Neustadt»[28].

—  To mēs notriecām krieviem pie Ļvovas, — leitnants Dubs sacīja.

To, garām ejot, padzirdēja virsleitnants Lukašs, kas skaļi papildināja:

—   Turklāt abi krievu lidotāji dzīvi sadega.

Tad viņš klusēdams gāja tālāk, klusībā nodomādams, ka šis leitnants Dubs ir īsts ragulops.

Aiz otra vagona viņš saskrējās ar Sveiku un gribēja no tā izvairīties, jo no Šveika sejas bija manāms, ka šim cilvēkam daudz kas uz sirds, ko tas labprāt izkratītu.

Šveiks nāca taisni klāt.

—   Padevīgi ziņoju, rotas raitnieks Šveiks gaida turpmākās pavēles. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es jūs meklēju jau štaba vagonā.

—  Klausieties, Šveik, — virsleitnants Lukašs skarbi un pikti uzbrēca viņam, — vai jūs zināt, kas jūs esat? Vai jūs jau esat aizmirsis, kā es jūs nosaucu?

—  Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es neko tādu nekad neaizmirstu, es neesmu kā tas brīvprātīgais Dzelžotais. Tas bija toreiz, krietnu laika sprīdi' pirms kara, kad es biju Karlinas kazarmās un mums par pulkvedi bija kāds Flīdlers fon Bumerangs vai kaut kā uz to pusi.

Virsleitnants Lukašs neviļus pasmīnēja par šo «uz to pusi», un Šveiks mierīgi turpināja:

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, šis mūsu pulkvedis bija uz pusi mazāks par jums, nēsāja pilnbārdu kā kņazs Lob- kovics un izskatījās pēc īsta mērkaķa, bet, kad viņu nokaitināja, tad viņš palēcās divtik augstāk par savu augumu, tāpēc mēs viņu iesaucām par kaučuka veci. Toreiz bija nezin kāds pirmais maijs un mūsu daļai dežūra, un viņš mums iepriekšējā vakarā noturēja apmācību laukumā lielu runu, ka mums esot rit jāpa­liek kazarmās un mēs nedrīkstot nekur ārā izkustēt, lai vajadzī­bas gadījumā uz visaugstāko pavēli varētu apšaut visu sociālistu bandu. Tāpēc, ja kādam kareivim šodien atvaļinājums un viņš neieradīsies laikā kazarmās un noblandīsies līdz rītam apkārt, tad viņš būs vainīgs valsts nodevībā, jo tāds žūpu bērtulis neva­rēs nevienam trāpīt, ja nāksies laist šautenes darbā, un šaus tikai gaisā. Tad nu šis brīvprātīgais Dzelžotais, atgriezies kazar­mās, sacīja: «Paldies kaučuka, vecim par padomu. Ja rīt tiešām nevienu no kazarmām neizlaidīs, tad labāk šodien nemaz atpa­kaļ nenākt.» Un viņš arī, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, turēja savu vārdu, kā godīgam cilvēkam pienākas. Bet šis pulk­vedis Flīdlers, — lai dievs mielo viņa dvēseli! — tas bija tāds rūdīts blēdis, ka viņš otrā dienā staigāja pa Prāgu un meklēja, vai kāds no mūsējiem nav iedrošinājies atstāt kazarmas, un pie Pulvertorņa laimīgi uzdūrās Dzelžotajam un tūliņ virsū: «Es tef rādīs, es tef ismācis, tef man vēl pieminēs!» Viņš tam bija vēl daudz ko sabrēcis, sagrābis viņu ciet un vilcis uz kazarmām, pie tam visu ceļu dažādi draudējis un tikai jautājis, kā viņu saucot. «Celšots, Celšots, nu tef tabfis, nu tef ir rokā, nu tef redzēs den ersten Mai. Celšots, Celšots, es tef iekš restēm, iekš smalk res­tēm.» Dzelžotais redz, ka gals klāt, un, kad viņi gāja pa Poržičas ielu gar Rozvaršila restorānu, viņš pēkšņi iespruka kādās dur­vīs un izmaitāja kaučuka vecim visu prieku par viņa iesēdinā- ša.nu. Pulkvedis tā bija uztraucies par viņa izbēgšanu, ka no dusmām aizmirsis bēgļa vārdu un, ieradies kazarmās, sāka lēkt līdz griestiem (griesti bija zemi), un bataljona dežurants neva­rēja vien nobrīnīties, kāpēc vecais uzreiz runā lauzītā čechu valodā un bļauj: «Iekš rest to Alvots, nē, Alvots ne, to Cinkots, to Niķelēts!» Viņš bija visu sajaucis un diendienā tikai prasīja, vai tas Niķelētais, nē, Alvotais, nē, Cinkotais ir atradies, un pat lika visam pulkam nostāties uz laukuma, bet pārējie, kas visu zināja, bija iekārtojuši Dzelžoto lazaretē, jo viņš bija zobu tech- niķis. Tā nu tas viss gāja, bet tad vienam no mūsu pulka izde­vās traktierī «Pie Buka» nodurt dragunu, kas sējies klāt viņa skuķim, un tad mūs sadzina laukumā līdz pēdējam vīram, pat no lazaretes atveda, un, kas nevarēja nostāvēt, to divi atbalstīja. Nekā nevarēja darīt, Dzelžotajam arī bi ja jānāk rindā, un mums nolasīja pulka pavēli, kaut ko tādu, ka dragūni arī ir kareivji un ka viņus durt aizliegts, jo tie ir mūsu karabiedri. Kāds brīv­prātīgais bija par tulku, 1111 mūsu pulkvedis raudzījās apkārt kā tīģeris. Vispirms viņš nogāja gar fronti, tad aizgāja aiz muguras un apstaigāja visu četrstūri, kamēr beidzot atklāja Dzelžoto, kas stāvēja izslējies kā kalns, un tas bija briesmīgi komiski, obrlajt­nanta kungs, kad pulkvedis ievilka viņu vidū. Tulks apklusa, un mūsu pulkvedis lēkā tik Dzelžotajam deguna galā kā suns ap zirga purnu un brēc: «Nekur tef nespruks, nekur no man ne- spruks, tef man atkal teiks, ka tef ir Celšots, un es saukt to

Alvots un Cinkots, bet tef ir Celšots, tef bandu bērns, tef Alvots, tef Cinkots, tef Niķelēts, tef cūka, tef mēslu bambals, tef Cel­šots!» Viņš iegrieza tam veselu mēnesi, bet pēc divām nedēļām viņam uznāca zobu sāpes un viņš atcerējās, ka Dzelžotais ir zobu techniķis. Viņš lika atsaukt to no aresta telpām un pavē­lēja izraut zobu, un tad Dzelžotais vilka zobu kādu pusstundu, tā ka vecais reizes trīs dabūja ģībt. Tas viņu padarīja rāmu kā jēru, un viņš atlaida Dzelžotajam atlikušās divas nedēļas. Tā kādreiz gadās, obrlajtnanta kungs, kad priekšnieks aizmirst sava apakšnieka uzvārdu, bet apakšnieks nekad nedrīkst sava priekš­nieka uzvārdu aizmirst, kā mums arī pulkveža kungs vienmēr atgādināja, ka mēs savu mūžu nedrīkstam aizmirst, ka mums reiz bijis tāds pulkvedis Flīdlers. Vai tas stāsts nebija par garu, obrlajtnanta kungs?

— Ziniet, Sveik, — virsleitnants Lukašs atbildēja, — jo vai­rāk es jūsos klausos, jo vairāk nāku pie pārliecības, ka jūs savus priekšniekus nemaz necienāt. Kareivis pat pēc gadiem drīkst runāt par saviem bijušajiem priekšniekiem tikai labu.

Varēja redzēt, ka virsleitnantu Lukašu ši saruna uzjautrinaja.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks pārtrauca viņu it kā taisnodamies, — ka tas pulkvedis Flīdlera kungs jau sen kopš miris, bet, ja jūs vēlaties, obrlajtnanta kungs, es ru­nāšu par viņu tikai vislabāko. Viņš bija īsts eņģelis kareivjiem, viņš bija tik žēlsirdīgs kā svētais Mārtiņš, kas izdalīja Mārtiņu zosis izsalkušajiem un trūkumcietējiem. Viņš dalījās savās pus­dienās no virsnieku virtuves ar pirmo kareivi, ko satika pa­galmā; kad mums bija apnikuši ķiļķeni, viņš lika gatavot mums cūkgaļu, nu, un manevros — tur viņš bija nepārspējams savā labsirdībā. Kad mēs nonācām Lejas Kralovicē, tad viņš mums pavēlēja izdzert visu Lejas Kralovices alus darītavu uz viņa rēķina, un, kad viņam bija dzimšanas vai vārda diena, tad viņš mieloja visu pulku ar zaķu cepeti krējuma mērcē un bīdeļu knedlikiem. Viņš tā mīlēja savus kareivjus, obrlajtnanta kungs, ka vienreiz viņš .. .

Virsleitnants Lukašs iesita Šveikam viegli pa ausi un drau­dzīgi noteica:

—   Ej nu savu ceļu, nelieti tāds, pietiks.

Viņam nebija ne jausmas, ko nozīmē «Kappe», bet, tā kā mnemotechnika viņam nebija gluži sveša, tad viņš atcerējās, ka vārds sākas ar «k». Kad leitnants Dubs, kam tanī dienā bija uz­dota bataljona uzraudzība, prasīja viņam paroli, viņš lepni at­bildēja: «Kafija». Tas arī bija gluži dabiski, jo Kolomijas polis vēl vienmēr atcerējās rīta un vakara kafiju Mostas nometnē.

Kad viņš vēlreiz bija nobrēcis «kafija» un leitnants Dubs tomēr nāca aizvien tuvāk, polis, atcerēdamies zvērestu un to, ka viņš stāv sardzē, draudoši uzkliedza: «Halt!» Leitnants Dubs tomēr spēra vēl divus soļus uz priekšu, neatlaidīgi prasīdams

paroli, tāpēc kareivis notēmēja uz viņu un, lāgā nezinādams vācu valodu, sāka brēkt kaut kādā poļu un vācu mistrojumā:

—  Benže šaisn, benže šaisn!1

Leitnants Dubs aptvēra draudus un lēnām kāpās atpakaļ, saukdams:

—  Wachtkommandant, Wachtkommandant!2

Ieradās seržants Jelineks, kas poli bija nolicis sardzē, un pats prasīja viņam paroli; tad prasīja savukārt leitnants Dubs, un iz­misušais Kolomijas polis atbildēja uz viņa jautājumu ar tik skaļu «kafija!», ka tas atbalsojās visā stacijā. Kareivji lēca ārā no vagoniem ar katliņiem rokās, sacēlās drausmīgs sajukums, kas beidzās ar to, ka atbruņoto goda vīru aizveda uz arestantu vagonu.

Bet leitnantam Dubam bija noteiktas aizdomas pret Sveiku, ko viņš bija pamanījis izlēcam pirmo no vagona ar katliņu, un viņš bija gatavs derēt uz savu galvu, ka dzirdējis Sveiku klie­dzam: «Sanāk, sanāk ar katliņiem!»

Pēc pusnakts vilciens atgāja uz Ladovce—Trebišovu, kur to stacijā no rīta apsveica kāda veterānu apvienība. Tā bija samai­nījusi šo kaujas bataljonu ar 14. ungāru bonvedu pulka kaujas bataljonu, kas jau naktī bija izbraucis cauri stacijai. Bija skaidrs, ka veterāni ir galīgi pilnā, un ar saviem rēcieniem «Isten ald meg a kiralyt»3 viņi uzcēla kājās visu ešelonu. Daži apzinīgākie kareivji izliecās no vagoniem un uzsauca viņiem: «Brauciet uz baltā poda, eljēn!» Uz to veterāni ieaurojās tik skaļi: «Eljčn! Eljen a tizenegyedik regiment!»1 — ka stacijā nodārdēja logu rūtis.

Pēc piecām minūtēm vilciens devās tālāk uz Humcnu. Te jau skaidri bija redzamas neseno kauju pēdas, kad krievi bija virzījušies uz priekšu, cenzdamies izlauzties līdz Tisas upes ielejai. Pa nokalnēm stiepās primitivu ierakumu rindas, šur tur rēgojās nodedzinātas mājas, kuru priekšā uz ātru roku uzslieta būda liecināja, ka saimnieki jau atgriezušies.

Kad ap pusdienas laiku vilciens apstājās Humenas stacijā, kas arī bija kaujās cietusi, un ešelonam sāka gatavot ēdienu, kareivji guva iespēju savām acīm pārliecināties, kā vietējie

1   Šaušu! — Polis lāgā neprot vāciski, tāpēc «schiessen» vietā viņš izrunā «scheissen».

2   Sardzes komandantu! (vāc.).

3   L.ai dzīvo karalis! (Ung.)

9*

4   Lai dzīvo 14. pulks! (Ung.)

varas orgāni pēc krievu atkāpšanās izturas pret vietējiem iedzī­votājiem, kas valodā un reliģijā radniecīgi krievu kareivjiem.

Uz perona stāvēja ungāru žandarmu ielenkta Ungarijas krievu grupa. Tur bija daži mācītāji, skolotāji un zemnieki no apkārtējām sādžām. Visierr rokas bija sasietas uz muguras un paši pa pāriem sasieti kopā. Gandrīz visiem bi ja asiņainas sejas un sādauzītas galvas, jo žandarmi bija tos pēc arestēšanas pie­kāvuši.

Gabaliņu tālāk uzjautrinājās kāds ungāru žandarms. Viņš bija piesējis mācītājam pie kreisās kājas virvi, kuras galu pats turēja rokā, un, sizdams ar šautenes laidi, spieda mācītāju dejot čardašu. Žandarms tā raustīja virvi, ka mācītājs nepārtraukti krita uz deguna un, tā kā rokas tam bija sasietas uz muguras, tad nevarēja piecelties. Mācītājs izmisis mēģināja apvelties uz muguras, lai tad tiktu kājās, bet žandarms smējās līdz asarām un, tiklīdz mācītājam laimējās piecelties, parāva atkal aiz vir­ves, un nabags atkal pakrita pie zemes.

Beidzot kāds žandarmu virsnieks izbeidza šo rotaļu, likdams aizvest arestētos, iekāms pienāk vilciens, uz tukšu noliktavu aiz stacijas un tur viņus kaut un sist, lai neviens neredz.

Par šo atgadījumu runāja pat štaba vagonā, un visumā jā­teic, ka vairākums nosodīja šādu nežēlību.

Apakšleitnants Krauss izsacījās, ka valsts nodevēji, ja jau tādi notverti, pakarami uz vietas bez kādas spīdzināšanas. Leit­nants Dubs turpretī pilnīgi solidarizējās ar žandarmiem, jā, viņš pat atvasināja šo notikumu stacijā no Sarajevas atentata un paskaidroja, ka ungāru žandarmi Humenas stacijā gribējuši at­riebt erchercoga Franča Ferdinanda un viņa laulātās draudze­nes nāvi. I.ai saviem vārdiem piešķirtu vairāk ticamības, viņš piemetināja, ka kādā žurnālā (Šimačeka «Četrlapī»), ko viņš abonējis, vēl pirms kara, jūlija numurā rakstījuši par Sarajevas atentatu, ka šis nedzirdētais noziegums atstāšot uz ilgu laiku cilvēku sirdīs nedziedināmu rētu, kas tāpēc vēl jo sāpīgāka, ka ar šo noziegumu iznīcināta ne tikai valsts izpildu varas pār­stāvja, bet arī viņa mīļotās un uzticamās laulātās draudzenes dzīvība, un ka šo abu dzīvību iznīcināšana sadragājusi laimīgu, priekšzīmīgu ģimenes dzīvi un padarījusi visu mīlētos bērnus par bāreņiem.

Virsleitnants Lukašs norūca, ka Humenas žandarmi droši vien ari būšot abonējuši šo Šimačeka «Čclrlctpi» ar tās aizgrāb­jošajiem rakstiem. Viņam pēkšņi viss kļuva pretīgs, un viņš izjuta tikai vienu vēlēšanos — pamatīgi piedzerties, lai apklusi­nātu savas pasaules sāpes. Tāpēc viņš atstāja vagonu un uzmek­lēja Sveiku.

—   Klau, Sveik, — viņš to uzrunāja, — vai jums nav padomā kāda pudele konjaka? Es nejūtos īsti labi.

—   Tas viss no gaisa pārmaiņas, padevīgi ziņoju, obrlajt­nanta kungs. Varbūt jums pat kļūs vēl sliktāk, iekāms sasnieg­sim kara lauku. Jo vairāk cilvēks attālinās no savas sākotnējās kara bāzes, jo nelabāk viņam kļūst. Kāds dārznieks no Strašni- ces, Jozefs Kalenda, arī reiz bija aizgājis no savas mājas; viņš bija devies no Strašnices uz Vinohradiem[31] un mazliet pakavē­jies traktierī «Pieturas vieta», bet tur ar viņu vēl viss bijis kār­tībā. Bet, kad nu viņš nonācis Vinohrados uz Korunas ielas pie ūdenstorņa un sācis pa visu Korunas ielu līdz sv. Ludmilas baz­nīcai iet tik no viena traktiera otrā, tad viņš jau juties kā sa­dauzīts. Viņš tomēr nav padevies bailēm, jo iepriekšējā vakarā saderējis Strašnices traktierī «Pie ratnīcas» ar kādu ielu dzelz­ceļu konduktoru, ka viņš trīs nedēļās apiešot kājām visapkārt pasaulei. Tā viņš sācis aizvien vairāk attālināties no savas dzim­tenes, kamēr ieradies «Melnajā aldarī» uz Karela laukuma, no turienes pagriezies uz Malostranu pie sv. Tomaša traktiera, tad uz traktieri «Pie Brabantes karaļa», tad uz «Jauko ainavu», tad beidzot uz Strachovas klostera alus darītavu. Un tur nu viņam gaisa pārmaiņa sākusi kost kaulā. Kad viņš nokļuvis līdz Loretas laukumam, tad viņu pārņēmušas tādas ilgas pēc mājām, ka viņš novēlies gar zemi, vārtījies pa ietvi un kliedzis: «Ļautiņi, es nekur vairs tālāk neiešu. Lai piķis parauj,» atvainojiet par iztei­cienu, obrlajtnanta kungs, «visus jūsu pasaules apceļojumus!» Bet, ja nu jūs gribat, obrlajtnanta kungs, tad konjaku es jums sadzīšu; es tikai bīstos, ka vilciens neaiziet bez manis.

Virsleitnants Lukašs viņam apgalvoja, ka vilciens pirms divām stundām nekur neaiziešot, ka turpat aiz stacijas konjaku pārdodot veselām pudelēm, ka kapteinis Zāgners jau aizsūtījis Matušicu un tas atnesis itin kārtīgu konjaku par 15 kronām pudeli. Tātad lai saņemot 15 kronu un ejot, tikai lai nevienam nesakot, ka konjaks domāts virsleitnantam Lukašam vai ka virsleitnants Lukašs viņu sūtījis, jo tas patiesībā esot aizliegts.

—  Esiet bez bēdu, obrlajtnanta kungs, — Šveiks atbildēja, — gan viss būs kārtībā. Es ļoti mīlu visu, kas aizliegts, un vien­mēr esmu iepinies visādās aizliegtās būšanās, pats to nemaz nezinādams. Reiz Karlinas kazarmās mums aizliedza .. .

—   Kehrt euch — marschieren, marsch![32] — virsleitnants Lukašs pārtrauca. Tā nu Sveiks devās uz staciju, atkārtodams ceļā. visus savas ekspedicijas noteikumus: konjakam jābūt labam, tāpēc tas būs iepriekš jānogaršo, pirkšana ir aizliegta, tāpēc jābūt uzmanīgam.

Tikko nogriezies no perona, viņš saskrējās ar leitnantu Dubu.

—   Kur tu vazājies? — tas uzbruka Sveikam. — Vai tu mani pazīsti?

—  Padevīgi, ziņoju, — Šveiks salutēdams atbildēja, — ka es nevēlētos iepazīties ar jums no jūsu sliktās puses.

Leitnants Dubs sastinga sašutumā, bet Šveiks stāvēja mierīgi, turēdams roku pie cepures, un turpināja:

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es gribētu jūs pazīt tikai no jūsu labās puses, lai jūs man neliktu raudāt, kā jūs man pēdējo reizi sacījāt.

Leitnantam Dubam sāka galva griezties no tādas bezkaunī­bas, un niknumā viņš varēja tikai izkliegt:

—Taisies, ka pazudi, blēdi! Gan es vēl ar tevi parunāšu!

Šveiks nogāja no perona, un leitnants Dubs atjēdzies sekoja viņam. Aiz stacijas turpat uz ielas stāvēja vesela virkne ap­gāztu pītu grozu, uz tiem sakrautas no salmiem pītas paplātes ar dažādiem saldumiem, kas izskatījās tik nevainīgi, it kā gata­voti skolēnu izbraucienam zaļumos. Tur bija piparmētru bon- bongas, vafeles, kaudzītēs sabērtas skābenās konfektes, šur un tur pat pāris šķēļu rupjmaizes ar desu, kura noteikti bija no zirga gaļas. Grozu iekšienē turpretī slēpās dažādas alkoholisku dzērienu šķirnes: konjaks, rums, kadiķogu degvīns, liķieri un citi dzērieni.

Turpat netālu atradās maza bodīte, kur noritēja raita tirgo­šanās ar aizliegtajiem dzērieniem.

Kareivji vispirms patirgojās ap groziem, tad kāds ebrejs ar gariem peisiem izvilka 110 groza apakšas nevainīga izskata pudeli un, pabāzis zem svārkiem, aiznesa to uz bodīti, kur ka­reivis to neuzkrītoši noglabāja biksēs vai zem blūzes.

Arī Sveiks stūrēja uz šejieni, kamēr leitnants Dubs ar viņam piemītošo slepenpolicista talantu vēroja viņu 110 stacijas.

Šveiks visu nokārtoja pie pirmā groza. Viņš izmeklējās kon-

fektes, samaksāja un iebāza tās kabatā, pec kam virs ar peisiem iečukstēja viņam:

—   Schnaps hab' ich auch, gnādiger Herr Soldat.[33]

Darījumu noslēdza aši. Sveiks iegāja bodītē un samaksāja

tikai tad, kad vīrs ar peisiem bija pudeli attaisījis un Sveiks sa­turu nogaršojis. Viņš bija ar konjaku apmierināts un, pabāzis pudeli zem blūzes, devās atpakaļ uz staciju.

—   Kur tu nu biji, blēdi? — leitnants Dubs aizsprostoja viņam ceļu.

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es gāju bonbongas pirkt, — Sveiks tvēra kabatā un izvilka sauju netīru, apputē­jušu konfekšu. — Ja lajtnanta kungs neapsmādē … Es jau tās nogaršoju, tās nav sliktas. Viņām tāda dīvaina, patīkama garša kā ievārījumam, lajtnanta kungs.

Zem Sveika blūzes bija skaidri saskatāmas pudeles aprises.

Leitnants Dubs uzsita uz Sveika blūzes:

—  Kas tev tur noslēpts, nelieti? Velc. ārā!

Sveiks izvilka pudeli ar iedzeltenu saturu un pilnīgi skaidru uzrakstu «Konjaks».

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks nesatricināmā mierā sacīja, — ka es ielēju sev ūdeni tukšā konjaka pudelē. Man vēl no vakardienas gulaša šausmīgas slāpes. Tikai ūdens no šā sūkņa, kā jūs redzat, lajtnanta kungs, tāds iedzeltens, tur laikam būs dzelzs klāt. Tāds ūdens ir veselīgs un veicina gre­mošanu.

—   Ja tev ir tādas slāpes, Sveik, — leitnants Dubs ar velniš­ķīgu smīnu teica, vēlēdamies pēc iespējas paildzināt šo ainu, kurā Sveikam, pēc viņa domām, būs jācieš pilnīga sakāve, ■— tad dzer tūliņ, bet pa krietnam! Izdzer to visu uzreiz!

Leitnants Dubs jau iztēlojās, kā Sveiks iedzers pāris malku un tad vairāk nevarēs, kā viņš, leitnants Dubs, būs spoži uzva­rējis un sacīs: «Padod man to pudeli, lai es arī drusku iedzeru, man tāpat slāpst.» Viņš bija ziņkārīgs, kā tad šis salašņa, šis Sveiks izturēsies tādā draudošā, momentā, kam noteikti sekos raports utt.

Sveiks attaisīja pudeli, pielika pie mutes, un malks pēc malka pazuda viņa rīklē. Leitnants Dubs sastinga. Sveiks iz­dzēra, viņam redzot, visu pudeli, pat acu nepamirkšķinājis, iesvieda tukšo pudeli otrpus ielas dīķī, nospļāvās un sacīja, it kā būtu izdzēris glāzīti minerālūdens:

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka tam ūdenim tiešām bija dzelzs piegarša. Kamikā pie VJtavas kāds viesnīcnieks ga­tavoja saviem vasarniekiem dzelzs ūdeni tādā veidā, ka sa­svieda akā vecus pakavus.

—   Es tev rādīšu vecus pakavus! Nāc un parādi to aku, no kuras tu smēli šo ūdeni!

—   Tā ir mazu gabaliņu tālāk, lajtnanta kungs, turpat aiz tās koka būdas.

—   Ej pa priekšu, diedelnieks tāds, lai es redzu, vai tu no­turi soli!

«Tas ir tiešām ērmīgi,» leitnants Dubs domāja, «tam nekriet- nelim nekā nevar manīt.»

Sveiks gāja vien uz priekšu, paļaudamies uz dievu, un kāda balss viņam sacīja, ka akai tuvumā jābūt, tāpēc viņš nemaz nebija pārsteigts, kad tiešām to atrada. Tur bija pat sūknis, un, kad Sveiks stājās pie sūknēšanas, no tā izlija iedzeltens ūdens, tā ka Sveiks varēja svinīgi paziņot:

—  Te ir tas dzelzs ūdens, lajtnanta kungs.

Nobijies ebrejs panāca tuvāk, un Sveiks tam uzsauca vā- cislki, lai atnesot kādu glāzi, jo lajtnanta kungam gribotics dzert,

Leitnants Dubs bija no tā visa apdullis, ka izdzēra veselu glāzi ūdens, kas atstāja viņam mutē zirgu urina un vircas garšu; gluži apstulbis viņš samaksāja peisainajam ebrejam piecas kro­nas par šo glāzi ūdens un, pagriezies pret Sveiku, uzsauca:

— Ko blisini acis! Taisies, ka tiec!

Pēc piecām minūtēm Šveiks ieradās štaba vagonā pie virs­leitnanta Lukaša, noslēpumaini vaibstīdamies, izsauca viņu uz perona un raportēja:

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es pēc piecām, lielākais, pēc desmit minūtēm būšu piedzēries, bet es gulēšu savā vagonā, un tāpēc es jūs lūgtu, lai jūs mani vismaz trīs stundas nesauktu šurp, obrlajtnanta kungs, un nedotu man ne­kādas pavēles, kamēr es neizgulētos. Viss ir kārtībā, tikai lajt- na/n.ts Duba kungs notvēra mani. Es viņam sacīju, ka tas ir ūdens, tāpēc man vajadzēja, viņam redzot, izdzert visu pudeli konjaka, lai pierādītu, ka tas tiešām ir ūdens. Viss ir kārtībā, es neviena nenodevu, kā jūs to pavēlējāt, un uzmanīgs es arī biju, bet tagad padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man kājas vairs negrib klausīt.. . Kaut gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta.

kungs, ka es pie iedzeršanas esmu pieradis, jo ar feldkuratu Kaca kungu …

—   Aizvācies, bestija!  virsleitnants Lukašs uzsauca, kaut gan bez niknuma. Toties leitnants Dubs viņam kļuva vēl par piecdesmit procentiem nesimpātiskāks kā iepriekš.

Sveiks uzmanīgi ierāpās savā vagonā, atgūlās uz sava mēteļa un mugursomas un sacīja mantzinim un pārējiem:

Sis cilvēks vienreiz ir piedzēries un lūdz, lai viņu nemo­dinātu.

Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās uz sāniem un sāka krākt.

Gāzes, ko viņš atraugājoties izlaida, drīz vien piepildīja visu telpu, un pavārs okultists Juraida, kas šo atmosfēru kāri ieel­poja, piezīmēja:

—   Sasodīts, te ož pēc konjaka!

Pie saliekama galdiņa sēdēja brīvprātīgais Mareks, kas bei­dzot pēc visādām ciešanām bija kļuvis par bataljona vēstur­nieku.

Viņš patlaban sacerēja uz priekšdienām bataljona varoņ­darbus, un varēja redzēt, ka šāda ieskatīšanās nākotnē sagādā viņam lielu prieku.

Mantzinis Vaneks ar interesi vēroja, cik cītīgi brīvprātīgais raksta, smaidīdams platu smaidu. Vaneks piecēlās un piegāja pie viņa, un brīvprātīgais sāka izskaidrot savu darbu.

—   Ziniet, tas ir traks joks — rakstīt bataljona vēsturi uz priekšu, rezervei. Galvenais, lai viss noritētu sistemātiski. Visur jāvalda sistēmai.

—   Sistemātiskā sistēma? — mantzinis Vaneks ievaicājās ar diezgan nievājošu smaidu.

—   Jā, — brīvprātīgais nevērīgi atsaucās, — rakstot batal­jona vēsturi, jābūt sistematizētai sistemātiskai sistēmai. Mēs ne­varam tūliņ pašā sākumā gūt kādu lielu uzvaru. Visam jānorit pakāpeniski, pēc noteikta plāna. Mūsu bataljons nevar taču vienā rāvienā izbeigt pasaules karu. Nihil nisi bene.[34] Tādam pamatīgam vēsturniekam, kāds esmu es, galvenais ir vispirms sastādīt mūsu uzvaru plānu. Piemēram, te es aprakstu, kā mūsu bataljons — tas droši vien notiks tuvākajos divos mēnešos — tik tikko nepāriet krievu robežu, kuru apsarga lieli, teiksim, Donas kazaku spēki, kamēr dažas ienaidnieka divizijas jau no­kļuvušas mūsu novietnes aizmugurē. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka mūsu bataljons pazudis un ka mūs sakapās gabalos, bet tad kapteinis Zāgners dod šādu pavēli bataljonam: «Dievs negrib, ka mēs šeit ejam bojā, tāpēc bēgsim!» Mūsu bataljons laižas lapās, bet ienaidnieka divizijas, kas atradušās mums aiz­mugurē, redz, ka mēs drāžamies tām virsū, sāk bēgt un padodas bez neviena, šāviena mūsu armijas rezervēm. Ar to, taisnību sakot, arī sākas mūsu bataljona vēsture. No viena nenozīmīga notikuma, pravietiski runājot, izriet ārkārtīgi nozīmīgas sekas, Vaneka kungs. Mūsu bataljons soļo no vienas uzvaras uz otru. Cik interesanti tas būs, kad mūsu bataljons nakti uzbruks guļo­šam ienaidniekam, — tiesa, tas jāraksta «Ilustrēto kara kores­pondenču» stilā, kuras izdeva Vilimeka apgāds krievu-japaņu kara laikā. Mūsu bataljons uzbrūk guļošā ienaidnieka nomet­nei. Katrs mūsu kareivis izraugās sev vienu ienaidnieku un ar visiem spēkiem iegrūž tam durkli krūtīs. Priekšzīmīgi asinātais tērauds ieduras cilvēkā tikpat kā sviestā, tikai šur un tur no­brakšķ pa ribai, iemigušo ienaidnieku ķerjueņi noraustās, viņu nekā neredzošās acis uz mirkli izbolās, viņi nokrācas un izstiep­jas visā garumā. Uz viņu lūpām parādās asiņainas putas, ar to tam visam beigas, un uzvara ir mūsu bataljona pusē. Bet vēl lielāki joki būs apmēram pēc trim mēnešiem, kad mūsu batal­jons saņems gūstā krievu caru. Bet par to mēs runāsim vēlāk, Vaneka kungs, vispirms man jāsameklē rezervei dažādas sīkas epizodes, kas liecina par nepieredzētu varonību. Man. arī būs jāizgudro pilnīgi jauni militāri termini. Vienu jau es izdomāju: es rakstīšu par «šāviņu šķembām pildīto karavīru upurkāro apņēmību». Ienaidnieka mīna eksplodējot norauj galvu kādam mūsu seržantam, teiksim, no 12. vai 13. rotas . . .

— Pie reizes, — brīvprātīgais pēkšņi iesita sev pa pieri, — tik tikko neaizmiršu! Mantziņa kungs jeb, civilā valodā izsa­koties, Vaneka kungs, jums man noteikti jādod visu personu saraksts, kuras pieder pie apakšvirsnieku sastāva. Nosauciet man kādu 12. rotas apakšvirsnieku! Kā? Huska? Nu labi. Tātad: Iīuska pazaudē šās minas pec savu galvu. Galva aizlido pa gaisu, bet ķermenis sper pāris soļu uz priekšu, notēmē un no­triec ienaidnieka lidmašīnu. Pats par sevi saprotams, ka šās sla­venās uzvaras nākotnē svinīgi atzīmēs Šenbrunā ģimenes lokā. Austrijas armijā daudz bataljonu, bet vienīgais bataljons, kas tā izcēlies, ir mūsējais, tāpēc tam par godu ķeizariskais nams sarīkos mazas intimas ģimenes svinības. Kā tas redzams no manām piezīmēm, tad šāda gadījuma dēļ erchercogienes Mari­jas Valerijas ģimene atbrauks no Vallezera uz Šenbrunu. Svi­nībām. ir intims raksturs, un tās notiek zālē blakus ķeizara guļamtelpai. Zāle apgaismota baltām vaska svecēm, jo, kā zi­nāms, elektrisko apgaismojumu galmā nemīl iespējamā īssavie­nojuma dēļ, no kā bīstas mūsu vecais ķeizars. Pulksten sešos vakarā sākas mūsu bataljona godināšana. Šajā momentā zālē, kas patiesībā pieder pie dieva mierā aizgājušās ķeizarienes apartamentiem, ieved viņa majestates mazbērnus. Tagad jautā­jums, kas šinīs svinībās vēl piedalīsies bez ķeizariskās ģimenes. Tur jābūt ķeizara ģeneraladjutantam grafam Pararn, un viņš arī tur būs. Tā kā tādos ģimenes un intimos svētkos vienmēr kādam kļūst nelabi, ar ko es nebūt negribu sacīt, ka grafam Pararn atkal apšķebināsies dūša, tad ir nepieciešama leibmediķa galma padomnieka Dr. Kercla klātbūtne. Lai galma sulaiņi neat­ļautos nekādas vaļības pret galma dāmām, kas piedalīsies mie­lastā, tad jābūt klāt oberhofmeistaram baronam Ledereram, kambarkungam grafam Belgardam un pirmajai galma dāmai grāfienei Bombelesai, kam pie galma tā pati loma, kas «mada- mai» Šuchas atklātajā namā Prāgā. Kad visa šī dižciltīgā sabied­rība būs salasījusies, par to paziņos ķeizaram, kas ieradīsies savu mazbērnu pavadībā, apsēdīsies pie galda un uzsauks tostu par godu mūsu kaujas bataljonam. Pēc viņa runās ercherco­giene Marija Valerija, kas sevišķi cildinoši atsauksies par jums, mantziņa kungs. Tiesa, kā būs redzams no manām piezīmēm, mūsu bataljons cietīs smagus un jūtamus zaudējumus, jo batal­jons bez kritušiem nav nekāds bataljons. Vajadzēs uzrakstīt sevišķu nodaļu par mūsu kritušajiem. Bataljona vēsturi tomēr nevar sastādīt tikai no sausiem faktiem, ko esmu savācis jau ap četrdesmit divi. Jūs, Vaneka kungs, piemēram, kritīsiet pie kādas mazas upītes, bet Baluns, kas tur uz mums tik ērmīgi no­raugās, mirs pavisam sevišķā nāvē, ne no lodes, šrapneļa vai granatas. Viņu nožņaugs ar cilpu, ko metīs no ienaidnieka lid­mašīnas taisni tajā brīdī, kad viņš notiesās sava virsleitnanta Lukaša pusdienas.

Baluns atkāpās, izmisis atvēcinādamies ar rokām, un sa­triekts noteica:

—  Jā, kad es netieku no savām ieražām vaļā. Kad es vēl kal­poju aktīvajā dienestā, es reizes trīs dienā skrēju uz virtuvi pēc kaut kā ēdama, kamēr mani beidzot ieslodzīja. Reiz es pus­dienās trīs reizes no vietas dabūju ribiņas ēst, par ko arī no­sēdēju veselu mēnesi. Lai notiek tā kunga prāts!

—  Nebīstieties, Balun, — brīvprātīgais mierināja, — batal­jona vēsturē par jums nebūs minēts, ka ēšanas brīdi jūs gājāt bojā ceļā no virsnieku virtuves līdz ierakumiem. Jūs nosauks kopā ar visiem bataljona kareivjiem, kas būs krituši par mūsu valsts slavu, kā, piemēram, mantzinis Vaneks.

—   Kādu nāvi jūs man esat paredzējis, Marek?

—   Tikai nesteidzieties, mantziņa kungs, tik ātri tas neiet. — Brīvprātīgais kļuva domīgs.

—   Jūs esat no Kralupas, vai ne? Tad rakstiet uz māju, uz Kralupu, ka jūs pazudīsiet bez vēsts, tikai rakstiet gan uzma­nīgi! Jeb vai jūs vēlaties, lai jūs smagi ievaino un jūs paliekat guļam pie dzeloņstiepļu aizsprostiem? Jūs tur guļat vienā mierā ar sadragātu kāju visu dienu. Nakti ienaidnieks apgaismo mūsu pozīcijas ar starmeti un pamana jūs un, noturēdams jūs par izlūku, sāk drāzt jums virsū granatas un šrapneļus. Tādā kārtā jūs izdarāt armijai ārkārtīgu pakalpojumu, jo ienaidnieks iz­šķiež jūsu dēļ tādu milzīgu daudzumu munīcijas, ka ar to pie­tiktu veselam bataljonam, un jūsu ķermeņa atliekas pēc visiem šiem sprādzieniem brīvi traucas gaisos, šķeļ tos savā rotācijā, dzied dziesmu par diženu uzvaru. Vārdu sakot, visiem pienāks viņu kārta, un katrs no mūsu bataljona kļūs kaut kādā veidā slavens, tā ka mūsu vēstures lappuses būs cildenu uzvaru pieblī­vētas, kaut man arī ļoti negribētos tās pārblīvēt. Tomēr es te nekā nevaru līdzēt, viss jādara, kā nākas, lai par mums uzgla­bātos piemiņa, pirms no mūsu bataljona, teiksim, septembrī, nekas vairs pāri nebūs palicis, tikai šīs slavenās vēstures lap­puses. Tās vienīgās vēstīs visai Austrijai, ka mēs visi, kas savu dzimteni vairs nekad neredzēsim, ejam cīnījušies tikpat droš­sirdīgi, cik bezbailīgi. Pašu noslēgumu, Vaneka kungs, ziniet, nekrologu, — to es jau esmu uzrakstījis. Mūžīga piemiņa kri­tušajiem! Viņu mīlestība pret savu ķeizarvalsti ir vissvētākā mī­lestība, jo to vainagojusi nāve. Lai viņu vārdus piemin dziļā godbijībā, kā, piemēram, jūsu vārdu, Vaneka kungs! Un lai tie, kas vissmagāk satriekti, zaudēdami savu apgādnieku, nožāvē savas asaras ar to lepno apziņu, ka viņu dārgie nelaiķi bijuši mūsu bataljona varoņi.

Telefonists Chodunskis un pavārs Juraida ar lielu interesi klausījās bataljona nākamās vēstures aprakstu.

— Nāciet tuvāk, kungi, — brīvprātīgais teica, šķirstot sa­vas piezīmes, — redziet, 15. lappusē: «Telefonists Chodunskis kritis 3. septembrī kopā ar bataljona pavāru Juraidu.» Klausie­ties tālāk: «Nesalīdzināma varonība. Telefonists Chodunskis, kas kopš trim dienām nav atstājis savu posteni pie telefona, riskējot ar savu dzīvību, aizsargā telefona vadus savā blindažā. Pavārs Juraida, redzēdams visiem draudošās briesmas, metas ar verdošas viras katlu uz ienaidnieku un izplata viņa rindās paniku un apdeguma brūces. Abi mirst skaistā nāvē. Pirmo saplosa mīna, otrs nosmok indīgās gāzēs, ko viņam tur pie deguna, kad viņam vairs nav ar ko aizsargāties. Abi mirst ar saucienu: «Lai dzīvo mūsu bataljona komandieris!» Virspavēl­niecība nespēj nekā cita darīt kā diendienā izsacīt savu patei­cību pavēļu veidā, lai arī citas mūsu armijas daļas uzzinātu par musu bataljona drošsirdību un sekotu mūsu piemēram.» Es jums varu nolasīt izvilkumu no pavēles armijai, kuru nolasīs visās armijas daļās: tā līdzinās erchercoga Kārja pavēlei, ko tas iz­deva 1805. gadā, kad viņš stāvēja ar savu karaspēku pie Padu- jas un otrā dienā dabūja pamatīgi pa ādu. Klausieties tad, ko lasīs par mūsu bataljonu kā pat priekšzīmīgi varonīgu kara­spēka daļu: «Es ceru, ka. visa armija ņems sev par paraugu augš­minēto bataljonu, ka viņa apgūs it īpaši tā pašpaļāvību un nelokāmību, tā ilgstošo izturību briesmās, tā nesalīdzināmo varoņdrosmi, tā mīlestību un uzticēšanos savai priekšniecībai, šos tikumus, kas raksturo šo bataljonu un kas to veduši pie apbrīnošanas cienīgiem darbiem, pie mūsu valsts laimes un uzvaras. Sekojiet visi tā piemēram!»

No tās vietas, kur gulēja Sveiks, atskanēja skaļas žāvas, un tad varēja dzirdēt Sveiku miegā runājam:

—  Tur jums taisnība, Millera kundze, ka cilvēki līdzinās cits citam. Kralupā dzīvoja kāds Jaroša kungs, kas ierīkoja sūkņus, un viņš bija tik līdzīgs pulksteņtaisītājam Lejhancam no Pardu- bices kā izspļauts, un tas atkal tāpat līdzinājās Piskoram no Jičinas, un visi četri kopā — kādam nepazīstamam pašnāvnie­kam, ko atrada pakārušos un pilnīgi satrūdējušu kādā dīķī pie Jindržicha Hradecas, tieši pie dzelzceļa uzbēruma, kur viņš lai­kam bija meties zem vilciena . . .

Atkal skaļas žāvas un noslēgums:

—   Un visiem pārējiem piesprieda lielu naudas sodu, bet rīt, Millera kundze, pagatavojiet man sautētas nūdeles! — Sveiks pagriezās uz otriem sāniem un krāca tālāk, kamēr brīvprātīgais sāka debatēt ar pavāru okultistu Juraidu par nākamības lietām.

Okultists Juraida izsacīja domas, ka tas gan pirmajā mirklī liekoties pavisam aplami, ka cilvēks joka pēc rakstot par to, kas varētu notikt tikai nākotne, tomēr tas esot neapšaubāms, ka šāds joks bieži izvēršoties par pareģojumu, jo cilvēka garīgais skats, noslēpumainu varu ietekmēts, redzot cauri nezināmās nākotnei plīvuram. Pēc šiem vārdiem Juraidas runa kļuva aiz­vien mistiskāka. Katrā teikumā tika atkal pieminēts kāds nākot­nes plīvurs, kamēr runātājs beidzot nonāca līdz reģenerācijai, tas ir, cilvēka ķermeņa atjaunošanai, pie kam norādīja uz infu- zoriju spēju atjaunot savas ķermeņa daļas un nobeidza ar ap­galvojumu, ka katrs cilvēks varot noraut ķirzakai asti un tai atkal ataugšot jauna.

Telefonists Chodunskis piezīmēja, ka cilvēki gan sev pirk­stus aplaizītu no priekiem, ja viņiem izdotos panākt to pašu, ko ķirzakai ar savu asti. Piemēram, karā, kur cilvēkiem norauj galvu vai citas ķermeņa da-as, tāda locekļu atjaunošanās spēja būtu visai izdevīga kara pavēlniecībai, jo tad nebūtu neviena invalida. Kurš katrs austriešu karavīrs, kam pastāvīgi ataugtu

gan jaunas rokas un kājas, gan galva, būtu daudz vērtīgāks nekā tagad vesela brigāde.

Brīvprātīgais paskaidroja, ka mūsu dienās, kur tik augsti at­tīstīta kara technika, esot iespējams vajadzības gadījumā sada­līt cilvēka ķermeni trīs daļās pa diagonali. Pastāvot šāds likums par infuzoriju ķermeņa atjaunošanos: katra šādi atšķelta daļa . atjaunojoties dabūjot jaunus orgānus un attīstoties par sevi kā vesela infuzorija. Līdzīgā gadījumā arī Austrijas armija pēc katras kaujas, kurā tā piedalījusies, sašķeltos trijās vai pat des­mit daļās, un tad no katras cilvēka kājas izveidotos jauns, svaigs kājnieks.

—Ja Šveiks to dzirdētu, — mantzinis Vaneks piezīmēja, — tad viņš noteikti minētu kādu piemēru.

Šveiks tūliņ reaģēja uz savu vārdu, nomurminot: — Šeit, — un, parādījis ar šo atbildi savu militāro disciplinu, krāca tālāk.

Vagona pusviru durvīs parādījās leitnanta Duba galva.

—   Kur Sveiks? — viņš vaicāja.

—   Guļ, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — brīvprātīgais atbildēja.

—   Kad es prasu pēc viņa, tad jums, brīvprātīgais, tūliņ jā­lec kājās un viņš jāpasauc.

—   Nekas neiznāks, lajtnanta kungs, viņš guļ.

—  Tad pamodiniet viņu! Es esmu ļoti pārsteigts, ka tas jums pašam neienāca prātā, brīvprātīgais. Jums vajadzēja parādīt savai priekšniecībai vairāk centības. Jūs mani vēl nepazīstat… Bet kad jūs ar mani iepazīsieties . . .

Brīvprātīgais sāka modināt Šveiku.

—   Šveik, deg, celieties!

—   Kad toreiz dega Odknieka dzirnavās, — Sveiks nomurmi­nāja, pagriezdamies uz otriem sāniem, — tad ugunsdzēsēji at­skrēja pat no Visočaniem.

—   Lūdzu, pārliecinieties pats, — brīvprātīgais sacīja leit­nantam Dubam, — es viņu modinu, bet tur nekas neiznāk.

Leitnants Dubs noskaitās.

—   Kā jūs sauc, brīvprātīgais? Mareks? Ahā, jūs esat tas pats brīvprātīgais Mareks, kas pastāvīgi sēdēja arestā, vai ne?

—  Jā, lajtnanta kungs. Es beidzu brīvprātīgo kursu, tā sakot, kriminalnozarē un tad tiku reabilitēts, tas ir, pēc tam kad divi­zijas tiesa, noskaidrojusi manu nevainību, mani atbrīvoja, tiku iecelts par bataljona vēsturnieku, paliekot brīvprātīgā pakāpē.

—  Tā nu jums ilgi nepaliks, — leitnants Dubs brēca tumši pietvīkušu seju, it kā iepļaukāts, — par to es parūpēšos!

—   Es lūdzu iesniegt par mani raportu, lajtnanta kungs, — brīvprātīgais nopietni sacīja.

—   Nedomājiet ar mani velnu dzīt! Es jums došu raportu! Gan jums vēl būs ar mani darīšanas, un no tā jums būs sasodīti maz prieka. Tad jūs ar mani iepazīsieties, ja jūs tagad vēl mani nepazīstat.

Leitnants Dubs pārskaities devās projām un uztraukumā pil­nīgi aizmirsa, ka pirms brītiņa bija nolēmis pasaukt Sveiku un teikt tam: «Uzpūt man dvašu!» — jo tas būtu pēdējais līdzeklis pārliecināties par Sveika nelikumīgo alkohola lietošanu. Bet nu jau bija par vēlu, jo, kad viņš pēc pusstundas atgriezās pie va­gona, tikmēr kareivjiem bija izsniegta melna kafija ar rumu. Sveiks bija piecēlies un uz leitnanta Duba saucienu izlēca kā stirna no vagona.

—   Uzpūt man dvašu! — leitnants Dubs viņam uzbrēca.'

Sveiks uzpūta viņam visu savu plaušu saturu, — tas bija kā

tveicīgs vējš, kas iznēsā pa laukiem visas spirta dedzinātavas smaržas.

—   Pēc kā tu od, blēdi?

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pēc ruma.

—  Re nu, puis! — leitnants Dubs uzvaras priekā izsaucās. — Beidzot es tevi pieķēru.

—  Jā gan, lajtnanta kungs, — Sveiks bez mazākā uztrau­kuma atbildēja, — nupat kā mums izsniedza rumu ar kafiju, un es vispirms izdzēru rumu. Bet, ja ir kāds jauns rīkojums, lajt­nanta kungs, ka vispirms jādzer kafija un tad tikai rums, tad lūdzu piedošanu, — citreiz tā nedarīšu.

—  Un kāpēc tu krāci, kad es pirms pusstundas biju vagonā? Tevi nevarēja ne modinādams uzmodināt.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es visu nakti neesmu gulējis, jo domāju par tiem laikiem, kad es vēl biju Vesprimā manevros. Toreiz 1. un 2. armijas korpuss, kas tēloja ienaid­nieku, nāca uzbrukumā caur Stīriju un ielenca mūsu 4. korpusu, kas bija novietojies Vīnē un apkārtnē, kur mums bija visur cie­tokšņi, bet viņi apgāja mūsu novietnei apkārt un nonāca jau pie tilta, ko mūsu pontonu bataljons bija uzcēlis pār Donavu no tās labā krasta. Mums deva pavēli pāriet pretuzbrukumā, un karaspēkam no ziemeļiem un arī no dienvidiem, no Osekas, bija jānāk mums palīgā. Pēc tam vēl nolasīja pavēli, ka mums palīgā

nak ari 3. armijas korpuss, lai mūs nesamaltu miltos starp Bala- tona ezeru un Presi )urgu, īek ams tiksim klāt 2. armijas korpu­sam. Bet tas viss bija velti, jo, kad mums nupat vajadzēja uz­varēt, sāka taurēt, un par uzvarētājiem palika tie ar baltajām pārsaitēm.

Leitnants Dubs neatbildēja ne vārda un aizgāja, apmulsumā kratīdams galvu. Tomēr viņš tūliņ atgriezās un pateica Sveikam: Ievērojiet jūs visi, ka pienāks reiz laiks, kad jūs gau­dosiet!

Vairāk viņš nekā nespēja izdomāt, tāpēc tūliņ devās atpakaļ uz štaba vagonu, kur kapteinis Zāgners pratināja kādu 12. rotas neveiksminieku, kuru bija atvedis feldfēbelis Strnads, jo šis karavīrs jau laikus bija sācis rūpēties par savu drošību ieraku­mos un atvilcis kādas cūkkūts durvis, apsistas ar skārdu. Tagad viņš stāvēja nobijies, ar izbolītām acīm un taisnojās, ka gribē­jis izlietot durvis ierakumos ka segumu pret šrapneļiem, lai būtu drošāk.

Leitnants Dubs izmantoja šo incidentu plašai runai par to, kā kareivim jāuzvedas un kāds viņa pienākums pret tēviju un ķeizaru, kas ir viņa galvenais pavēlnieks un augstākais kara­vadonis. Ja bataljonā ieviešoties šādi elementi, tad esot nepie­ciešams tos iznīdēt, sodīt un ieslodzīt. Viņa muldoņa bija tik aplama un nevietā, ka kapteinis tikai uzsita vainīgajam uz pleca un noteica:

—  Ja nu jūs tiešām nopietni tā bijāt domājis, kā stāstāt, tad saprotiet, ka tās ir blēņas. Durvis aiznesiet atpakaļ, kur paņē­māt, un vācieties pie visiem velniem!

Leitnants Dubs iekoda lūpā. Viņš tagad pārliecinājās, ka irstošās bataljona disciplinas glābšana atkarīga vienīgi no viņa. Tāpēc viņš vēlreiz apstaigāja,, visu stacijas rajonu. Netālu no» kādas noliktavas, uz kuras lieliem burtiem ungāru un vācu va­lodā bija uzrakstīts, ka te nedrīkst smēķēt, viņš ieraudzīja zemē nosēdušos kareivi. Tas lasīja laikrakstu, kas viņu tā aizsedza, ka uzpleči nebija redzami. Leitnants Dubs uzkliedza viņam: «Cel­ties!» Kareivis bija no ungāru pulka, kas Humenā stāvēja re­zervē.

Leitnants Dubs sapurināja viņu aiz pleca; ungārs piecēlās, iebāza laikrakstu kabatā un aizgāja ielas virzienā, neuzskatī­dams par vajadzīgu salutēt. Leitnants Dubs sekoja viņam kā pa miglu, bet ungārs paātrināja soļus, tad atskatījās un izzobojot pacēla rokas augšup, tā ka leitnants Dubs nevienu mirkli nešau­bījās, ka ungārs atklājis viņa piederību pie kāda no čechu pul­kiem. Tad ungārs skriešus aizmetās aiz tuvākajām mājelēm otrpus šosejas.

Lai kaut kā pierādītu, ka viņam ar šo notikumu nav nekā kopīga, leitnants Dubs majestātiski iegāja kādā sīktirgotavā, apjucis norādīja uz prāvu kamolu melnu diegu, samaksāja, iebāza to kabatā un atgriezās štaba vagonā. Viņš lika bataljona raitniekam atsaukt savu kalpotāju Kunertu un sacīja tam, pa­sniegdams diegus:

—   Man vienam par visu jārūpējas. Jūs droši vien esat aiz­mirsis paņemt diegus līdzi.

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka man ir vesels ducis spolīšu.

—   Tad parādiet man tās uz karstām pēdām. Jeb vai domājat, ka es jums ticu?

Kad Kunerts atgriezās ar veselu kārbu, pilnu baltu un melnu diegu spolītēm, leitnants Dubs sacīja:

—  Re nu, puis, paskaties uz tiem diegiem, ko tu atnesi, un uz manu lielo kamolu! Skat, cik tavi diegi smalki un cik viegli trūkst, un, re, kā jānopūlas, lai pārrautu manējos. Karagājienā mums grabažas nav vajadzīgas, tad visam jābūt pirmšķirīgam. Savāc savus diegus un gaidi manas pavēles, un turpmāk ievēro: nekā nedari pats ar savu prātu, pavaicā vispirms man, iekāms tu ko pērc! Es tev nenovēlētu iepazīties ar mani, jo tu mani vēl no sliktās puses nepazīsti.

Kad Kunerts bija aizgājis, leitnants Dubs griezās pie virs­leitnanta Lukaša:

—  Mans kalpotājs ir ļoti inteliģents cilvēks. Šad un tad viņš kļūdās, bet vispār galva viņam strādā. Viņa galvenā labā īpa­šība ir viņa absolūtais godīgums. Es reiz Mostā saņēmu no sava svaiņa sūtījumu no laukiem, pārīti ceptu zosu, un, ticat vai ne, viņš tām nemaz nepieskārās, un, tā kā es tās nevarēju pietie­kami ātri apēst, tad viņš ļāva tām labāk iesmakt. Lūk, ko no­zīmē disciplīna. Virsniekam jāprot audzināt kareivjus.

Virsleitnants Lukašs, gribēdams parādīt, ka neklausās šā nelgas pļāpāšanā, pagriezās uz loga pusi un noteica:

—  Ak jā, šodien ir trešdiena.

Tad leitnants Dubs, juzdams vajadzību izrunāties, piegāja pie kapteiņa Zāgnera un uzsāka paļāvīgi un biedriski:

—   Klausieties, kapteini Zāgner, ko jūs domājat par …

—  Piedodiet, vienu mirkli! — kapteinis Zāgners atvainojās un izgāja no vagona.

*

Tikmēr Sveiks un Kunerts sarunājās par saviem kungiem.

—  Kur tu biji pazudis visu šo laiku, ka tevi nemaz redzēt nedabūju? — Sveiks jautāja.

—  Vai tad tu nezini, ka man ar savu veco diezgan ko no­ņemties. Viņš brēc pēc manis katru mīļu brītiņu un jautā par lietām, gar ko tam nav nekādas daļas. Viņš pat man noprasīja, vai es ar tevi nedraudzējoties, bet es atteicu, ka mēs tikai retu reizi satiekamies.

—  Tas ir gaužām laipni no viņa, ka viņš apvaicājas par mani. Man viņš ļoti pa prātam, tas tavs lajtnanta kungs. Viņš ir tik brašs un labsirdīgs un pret kareivjiem kā miesīgs tēvs, — Sveiks nopietni sacīja.

—  Tur tu nu gan maldies, — Kunerts iebilda, — viņš ir kār­tīgs cūka un stulbs kā mēslu bambals. Man viņš jau līdz kaklam, tā viņš mani spīdzina.

Sveiks iekāpa vagonā, bet Kunerts devās ar visiem diegiem uz savu migu.

Pēc stundas ceturkšņa viņi brauca tālāk uz Jauno Čabinu, garām nodedzinātajām Brestovas un Lielo Radvanu sādžām. Varēja redzēt, ka te noritējušas niknas kaujas.

Karpatu kalnu kraujas un nogāzes bija ierakumu izvagotas; tie stiepās no ielejas uz ieleju līdzteku dzelzceļa, uzbērumam ar gluži jauniem gulšņiem. Abpus uzbērumam rēgojās milzīgas, šāviņu izrautas bedres. Dzelzceļš locījās līdzi upītēm, kas tecēja uz Laborecu. Šur tur pāri upītēm bija redzami pagaidu tilti vai agrāko tiltu apdegušie balsli.

Visa Medzilaborecas ieleja bija izvagota un izrakņāta, it kā te būtu strādājušas veselas milzu kurmju armijas. Lielceļš otr­pus upes bi ja tāpat saārdīts, un tā tuvumā bija redzami nomīdīti laukumi — kareivju apmetņu vietas.

Negaisi un lietus gāzes bija atsegušas šāviņu izrauto bedru malās austriešu formas tērpu skrandas.

Aiz Jaunās Čabinas vecā, apsvilušā priedē zaru jūklī karā­jās kāda_austriešu kājnieka zābaks, no kura rēgojās stilba gals.

Ceļā "gadījās meži bez 110 vienas lapiņas, bez jebkāda zaļuma, koki ar norautām galotnēm un caurumainas lauku māju sie­nas, — tāda artilērijas uguns vētra te bija trakojusi.

Vilciens gausi vilkās pa svaigi samesto uzbērumu, tāpēc ba­taljons varēja pamatīgi aptvert un iepriekš izbaudīt visus kara priekus nu raugoties karavīru kapsētās, kuru baltie krusti vizēja gan ielejā, gan kailajās nogāzēs, lēnām, bet droši saga­tavoties tai kaujas lauka slavai un godam, ko vainago ceļa dubļos novārtīta austriešu kareivja cepure, kas šūpojas uz baltā krusta.

Kašperkalnu vācieši, kas sēdēja pēdējos vagonos un, vēl Milovicē iebraucot, auroja savu «Wann ich kumm, wann ich wieda kumm», jau no Llumenas bija apklusuši; varbūt viņi no­skārta, ka daudzi no tiem, kuru cepures rotāja kapus, bija dzie­dājuši to pašu — cik jauki būs atgriezties dzimtenē un palikt uz visiem laikiem pie savas mīļās …

Medzilaborecā vilciens piestā ja aiz drupās pārvērstās, node­dzinātās stacijas, no kuras nokvēpušajām sienām spraucās ārā ērmīgi izlocīti dzelzs stieņi.

Jauna, gara koka baraka, ātrumā uzcelta nodedzinātās staci­jas vietā, bija noklāta plakatiem visās valodās: «Parakstieties uz Austrijas kara aizņēmumu!»

Blakus, tādā pašā barakā, atradās Sarkanā krusta punkts, no kura patlaban iznāca divas māsas un resns kara ārsts. Māsas skaļi smējās par resnīti, kas viņām par prieku centās atdarināt dzīvnieku balsis un diezgan neveiksmīgi mēģināja rukšēt.

Aiz dzelzceļa uzbēruma, ielejā pie upītes, atradās sašauta karalauka virtuve. Sveiks vērsa citu uzmanību uz to un sacīja Balunam:

—  Re nu, Balun, kas mūs gaida tuvākajā nākotnē! Tikko gri­bējuši izsniegt pusdienas, te atskrējis šāviņš un saārdījis virtuvi lupatās.

—  Tas ir šausmīgi, — Baluns nopūtās, — es nekad nebiju iedomājies, ka mani gaida kas tamlīdzīgs, bet tur vainīga mana augstprātība. Es taču, āksts beidzamais, nopirku pērnziem Bu- dejovicē ādas cimdus. Man vairs nepatika nēsāt uz savām lau­cinieka ķetnām vecos adītos cimdus, ko valkāja vēl nelaiķis tētiņš, un es biju kā apsēsts pēc tiem ādas, pilsētnieku cimdiem. Tēvam pietika ar zirņu putru, bet es zirņus ciest nevarēju, tikai putna gaļu. Parastā cūkgaļa man arī vairs nelīda iekšā, un ma­nai vecenei, lai dievs man piedod, vajadzēja to sautēt alū.

Galīgā izmisumā Baluns sāka izsūdzēt visus savus grēkus:

—  Malšas traktierī es nopulgoju un nozaimoju visus dieva tā kunga svētos un Lejas Zachajā piekāvu kapelanu. Dievam es vēl ticēju, to es nenoliedzu, bet svēto Jāzepu gan apšaubīju. Pārējos svētos es cietu mājās, bet svētā Jāzepa bildi vajadzēja izmest, un tāpēc dievs mani tagad soda par maniem grēkiem un netikumiem. Kādus netikumus gan es piekopu dzirnavās, cik bieži gan lamājos ar savu tēvu un atrāvu viņam maizes naudu, cik bieži darīju pāri sievai!

Sveiks kļuva domīgs.

—  Jūs esat dzirnavnieks, vai ne? Tad jums gan bija jāzina, ka dieva dzirnas maļ lēni, toties labi. Aiz jūsu vainas būs izcē­lies pasaules karš.

Brīvprātīgais arī iejaucās sarunā:

— Ar saviem grēkiem un svēto mocekļu neatzīšanu jūs sev esat izdarījis sliktu pakalpojumu, jo jums vajadzēja zināt, ka mūsu Austrijas armija kopš seniem laikiem ir īsteni katoļticīga armija, kuras spožākais paraugs ir mūsu visaugstākais kara­vadonis. Kā jūs varējāt vispār iedrošināties doties cīņā, slēpjot sirdī naida indi pret dažiem svētajiem, kur taču kara ministrija caur garnizonu pārvaldēm ieviesusi virsnieku kungiem apmā­cības jezuitu garā un mēs paši esam pieredzējuši militārismā augšāmcelšanos armijā? Vai jus saprotat to, Balun? Vai jūs sajē­dzat, ka jūs īstenībā esat sacēlies pret mūsu uzvarētājas armi­jas svēto garu? Un tad vēl svētais Jāzeps, kura attēlu, kā jūs pats atzināties, jūs neesot cietis savā istabā. Viņš taču ir visu to aizstāvis, kas šā vai tā grib izlocīties no karaklausības. Viņš bija namdaris, un jūs taču zināt parunu: «Paskatīsimies, kur namdaris atstājis caurumu.» Cik daudz cilvēku gan nav ar šo devizi devušies gūstā! No visām pusēm aplenkti, bez izejas, viņi centās paglābties, nevis aiz egoisma, bet vēlēdamies sagla­bāt armiju, lai, atgriezušies no gūsta, varētu teikt viņa ķeiza­riskajai majestatei: «Te mēs esam un gaidām jūsu pavēles!» Vai nu jūs saprotat, Balun?

—  Nesaprotu vis, — Baluns nopūtās, — man vispār ļoti grūta galva. Man visu vajag reizes desmit atkārtot.

—   Atlaid kādu nieku, — Sveiks sacīja, — tad es tev vēlreiz visu izskaidrošu. Tu nupat dzirdēji, ka tev jāturas pie tā gara, kas valda armijā, tev jātic svētajam Jāzepam un, kad tevi ap­lenks ienaidnieki, jāskatās, kur namdaris atstājis kādu caurumu, lai tu varētu izglābt sevi savam ķeizaram un jauniem kariem. Cerams, ka tagad tu to sapratīsi, un nu būtu labi, ja tu mums sīkāk pastāstītu, kādus netikumus tu piekopi savās dzirnavās. Nestāsti tikai mums tādas blēņas kā tā meita, kas gājusi pie mā­cītāja kunga grēkus sūdzēt un, kad jau bijusi atzinusies dažādos pārkāpumos, sākusi klīrēties un teikusi, ka viņa katru nakti no­devusies izvirtībai. Skaidrs, ka, tikko mācītāja kungs to izdzir- dis, tā viņam sākušas slienas tecēt un viņš teicis: «Nekaunies vis, mana mīļā meita, es esmu dieva vietnieks, izstāsti vien visu smalki par savu izvirtību!» Bet šī sākusi raudāt, ka viņai kauns, ka tā esot liela apgrēcība, un šis atkal tik skaidrojis, ka viņš esot šās garīgais tēvs. Beidzot pēc ilgas ķepurošanās viņa pa­teikusi, ka noģērbusies katru vakaru līdz ādai un ielīdusi gultā, bet vairāk viņš nav varējis no tās ne vārda izdabūt, un viņa vēl sākusi brēkt. Viņš atkal skaidrojis, ka viņai nav jākaunas, ka cilvēks jau no dabas ii" grēku pilns, bet dieva žēlastība ir neizmērojama. Tad viņa beidzot saņēmusi dūšu un raudādama atzinusies: «Kad nu es biju izģērbusies un ielikusies gultā, tad čakarēju netīrumus no kāju pirkstu starpām un ostīju tos.» Tā arī bija visa izvirtība. Bet es ceru, Balun, ka tu ar tādām blē­ņām savās dzirnavās nenodarbojies un ka tu pastāstīsi mums kaut ko interesantāku, kaut ko patiešām netikumīgu.

Izrādījās, ka Baluns, pēc viņa vārdiem, apgrēcinājies dzir­navās, jaukdams zemniecēm pie labiem miltiem sliktus klāt. Sādu rīcību viņš savā dvēseles vientiesībā nosauca par netiku­mības piekopšanu. Visvairāk vīlies jutās telefonists Chodunskis, kas jautāja bijušajam dzirnavniekam, vai tiešām viņš nekā cita neesot sapratis, ko darīt ar zemniecēm uz miltu maisiem, bet Baluns, rokas lauzīdams, atbildēja:

—  Tam es biju par muļķi.

Kareivjiem paziņoja, ka pusdienas būs gatavas aiz Palotas pie Lupkas pārejas, un bataljona mantzinis, rotu pavāri un leit­nants Cajthamls, kam bija jāpārzina bataljona apgādes lietas, devās uz Medzilaborecas ciemu. Četri kareivji viņus pavadīja.

Pēc pusdienas viņi atgriezās ar trim cūkām, kuru pakaļkājas bija sasietas kopā, gaudojošu Ungarijas krievu ģimeni, kurai cūkas bija rekvizētas, un resno kara ārstu no Sarkanā krusta barakas, kurš kaut ko dedzīgi skaidroja leitnantam Cajtham- lam; pēdējais tikai raustīja plecus.

Staba vagona priekšā ķīviņš sasniedza kulminācijas punktu. Ārsts atklāti pateica kapteinim Zāgneram, ka šīs cūkas bijušas nolemtas Sarkanā Krusta hospitālim. Zemnieks nekā negribēja dzirdēt, tikai pieprasīja, lai dodot cūkas viņam atpakaļ, tā esot viņa pēdē/ā manta, un viņš tās nekādā gadījumā nevarot atdot un par izsniegto maksu jau nepavisam ne.

Viņš spieda par cūkām saņemto naudu kapteinim Zāgneram saujā, kamēr viņa sieva bija saķērusi kapteiņa otru roku un skūpstīja ar to verdzisko pazemību, kas šai apvidū vienmēr bija parasta.

Kapteinis Zāgners bija galīgi apjucis, un pagāja labs brītiņš, kamēr viņam izdevās atbrīvoties. Tas viņam tomēr nekā nepa­līdzēja, jo vecenes vietā roku sagrāba, un sāka skūpstīt jaunākie ruteņa ģimenes locekļi.

Leitnants Cajthamls komersanta tonī raportēja:

— Šim vīram ir vēl 12 cūku, un viņam samaksāts par rekvi­zētajām cūkām pilnos apmēros, saskaņā ar pēdējo pavēli Nr. 12420 divizijas apgādes daļai. Pēc šās pavēles 1G. paragrafa tais rajonos, kas nav cietuši no karadarbības, par cūku jāmaksā ne vairāk par 2 kronām 1f> boileriem kilogramā; no karadarbī­bas cietušaios rajonos piemaksā 36 hellerus par kilogramu d/i vsvara k lāt, tatad kilograms maksa 2 kronas 52 hellerus. Ja konstatē, ka karadarbības rajonā cūkkopība nav cietusi un iedzī­votājiem ir rāmītas cūkas, kas derīgas caurbraucēju ešelonu uzturam, tad par cūkgaļu jāmaksā tāpat kā karadarbības ne­skartos rajonos, speciāli piemaksājot 12 hellerus par kilogramu dzīvsvarā. Ja stāvoklis nav s k aidrs, tad uz vietas sastadama komisija, kur ietilpst ieinteresētā persona, caurbraucēja ešelona priekšnieks un tas virsnieks vai mantzinis (mazākām vienībām), kam uzticēta apgādes lietu pārzināšana.

To visu leitnants Cajthamls nolasīja no divizijas pavēles noraksta, ko viņš pastāvīgi nēsāja sev līdzi un tāpēc zināja jau no galvas, ka kilogramam burkānu piefrontes joslā cena paaug­stināta par 15,3 helleriem, bot puķu kāpostiem, kas izsniedzami tikai virsnieku uzturam, piefrontes joslā cena paaugstināta par

1 kronu 75 helleriem kilogramā.

Cilvēki, kas Vīnē šīs likmes bija izstrādājuši, acīm redzot iedomājās, ka burkānu un puķu kāpostu piefrontes joslā ir vai­rāk, nekā vajadzīgs.

Leitnants Cajthamls nolasīja vācu valodā to visu uztraukta­jam zemniekam un noprasīja vāciski, vai tas sapratis. Kad zem­nieks tikai purināja galvu, viņš tam uzbrēca:

—  Tātad tu gribi komisiju?

Vārdu «komisija» zemnieks saprata, tāpēc viņš pamāja. Tik­mēr cūkas jau sen bija aizstieptas pie karalauka virtuvēm, kur tām bija lemts zaudēt dzīvību, bet cūku īpašnieku ielenca četri rekvizīcijā piedalījušies kareivji ar uzspraustiem durkļiem, ka­mēr komisija bija gatava doties ceļā, lai saimniecībā uz vietas noteiktu, vai par cūku maksājamas 2 kronas.52 helleri vai

2  kronas 28 helleri kilogramā.

Viņi vēl nebija tikuši līdz ceļam, kas veda uz ciemu, kad no karalauka virtuvju puses atskanēja trejkāršs cūku nāves, kvieciens. Zemnieks saprata, ka nu visam beigas, un izmisis izsaucās:

—  Dodiet man par katru cūku divus guldeņus!

Četri kareivji ielenca viņu vēl ciešāk, bet ģimene aizspros­toja ceļu kapteinim Zāgneram un leitnantam Cajthamlam, no­mezdamies zemē ceļa putekļos. Māte un divas meitas apskāva viņu ceļus un sauca viņus par saviem labdariem, kamēr beidzot zemnieks sakliedza uz viņām Ungarijas krievu ukrainiskajā dia­lektā un pavēlēja piecelties: lai kareivji rijot cūkas un no­sprāgstot!

Ar to komisija izbeidza savu darbību, un, tā kā zemnieks bija pēkšņi sadūšojies un draudēja ar dūrēm, tad kāds kareivis iesita viņam ar šautenes laidi, kas nograbēja vien gar zemnieka kažoku, pēc kam visa ģimene pārkrustījās un metās bēgt ar saimnieku priekšgalā.

Pēc desmit minūtēm bataljona mantzinis kopā ar bataljona raitnieku jau mielojās savā vagonā ar cūku smadzenēm, un, kamēr viņi dūšīgi ieturējās, mantzinis kodīgi sacīja rakstvežiem:

—  Jums arī to gribētos, ko? Nekā, puiši, tas ir tikai apakš­virsniekiem. Pavāriem nieres un aknas, feldfebeļu kungiem smadzenes un labākā gaļa, bet rakstvežiem tikai dubulta porcija tās pašas gaļas, ko dod kareivjiem.

Kapteinis Zāgners arī bija savukārt devis rīkojumu paņemt labāko gaļu, ne pārāk tauku, virsnieku virtuvei un sagatavot to ar ķimenēm.

Un tāpēc ikviens kareivis, kad Lupkas pārejā izsniedza pusdienas, atrada savā viras katliņā tikai divus niecīgus gaļas kriksīšus, bet, ja viņš bija dzimis zem nelaimīgas zvaigznes, tad vienīgi gabaliņu ādas.

Virtuvē valdīja parastā militārā radu būšana: klājās labi visiem tiem, kas stāvēja tuvāk vaidošajai kliķei. Virsnieku kal­potājiem Lupkas pārejā mutes spīdēja no taukiem, raitniekiem vēderi bija kā bungas. Nolika taisni neiedomājamas nejēdzības.

Brīvprātīgais Mareks sacēla virtuvē veselu traci, gribēdams būt taisnīgs. Kad pavārs ar piezīmi: «Tas mūsu vēsturnie­kam,» — iekrāva viņam viras katliņā kārtīgu gabalu krūtežas, viņš paskaidroja, ka karā neesot nekādas pakāpju izšķirības, kas modināja vispārēju piekrišanu un bija par iemeslu pavāru nolamāšanai.

Brīvprātīgais atsvieda savu gaļas gabalu atpakaļ, lai aplie­cinātu, ka protekcijas viņam nevajag; virtuvē to gan saprata tā, ka bataljona vēsturnieks nav apmierināts, un pavārs viņam klusām pačukstēja, lai atnākot vēlāk, tad dabūšot gabalu no cūkas gurna.

Arī rakstvežiem spīdēja mutes, un sanitari atraugājās no pārēšanās, bet ap šo dieva svētību vēl visur bija redzamas pē­dējo kauju nenovāktās pēdas. Visur mētājās patronu čaulītes, tukšas konservu kārbas, krievu, austriešu un vācu formas tērpu skrandas, salauzti rati, garas, asinīm aptraipītas marles pārsai­tēs un vate.

Vecā priedē pie bijušās stacijas, kas tagad bija tikai drupu kaudze, bija iespriedusies nosprāgusi granata. Zeme bija no­kaisīta šāviņu šķembām. Kaut kur tuvumā vajadzēja būt uz ātru roku apraktiem kritušiem, jo nelabi oda pēc trūdošiem līķiem.

Un karaspēka daļas, iedamas garām vai apmezdamās uz at­pūtu, bija visur atstājušas internacionālā rakstura izkārnījumu kaudzes, — tās bija pametušas visas Austrijas, Vācijas un Krie­vijas tautības. To īpašnieki varēja piederēt jebkurai nacijai un jebkurai ticībai, — tās mierīgi atradās līdzās vai cita uz citas, un tām nenāca prātā ķīvēties.

Pussagrauta cisterna, dzelzceļa sarga koka būda, viss, kam vien bija sienas, bija ložu caurumots kā sietiņš.

Lai papildinātu kara prieku ainu, netālu aiz kalna cēlās augšup dūmu mākonis, it kā tur degtu vesels ciems, lielas kara operācijās centrs. Tur dedzināja koleras un dizentērijas bara­kas par lielu prieku tiem kungiem, kam bija uzdota to ierīko­šana erchercogienes Marijas aizgādībā un kas bija ierāvuši, ko mācējuši, un pildījuši savas kabatas, sastādot visādus rēķinus par izdevumiem neesošām koleras un dizentērijas barakām.

Tagad viena tāda baraku grupa samaksāja par visām citām, un erchercogienes aizgādībā notikušo laupīšanu pēdas cēlās pret debesīm degošo salmu maisu smirdīgajos dūmos.

Valsts vācieši bija. jau pasteigušies uzcelt uz kādas klints aiz stacijas pieminekli kritušajiem brandenburģiešiem ar uzrak­stu: «Lupkas pārejas varoņiem» un lielu valsts ērgli no bronzas. Pieminekļa pakājē bija sevišķi atzīmēts, ka tas izliets no krievu lielgabaliem, ko vācu pulki ieguvuši, atbrīvojot Karpatus.

Šinī dīvainajā un līdz šim neparastajā atmosfērā bataljons atpūtās pēc pusdienas savos vagonos, kamēr kapteinis Zāgners un viņa adjutants nekādi nevarēja ar šifrētu telegramu palī­dzību norunāt ar brigādes bazi par bataljona turpmāko marš­rutu. Norādījumi bija tik neskaidri, ka likās, bataljonam nav jādodas uz Lupkas pāreju, bet jābrauc no Jaunpilsētas pie Šiato- ra.s pavisam citā virzienā, jo telegramās bija minētas vietas: Čopa.—Ungvara, Kiša—Berezna; Užoka.

Pēc desmit minūtēm noskaidrojās, ka brigādes štābā kādam virsniekam galīgi sajukušas smadzenes, jo pienāca šifrēta tele- grama ar pieprasījumu, vai saņēmējs ir 75. pulka 8. kaujas bataljons (militaršifrs G. 3). Idiots brigādes štābā bija ārkārtīgi pārsteigts par atbildi, ka saņēmējs ir 91. pulka 7. kaujas batal­jons, un tūliņ telegrafēja, kas viņiem pavēlējis braukt uz Mu- kačevu un Striju. Idiota pārsteigums bija vēl lielāks, ka viņam telegrafēts no Lupkas pārejas, un viņš ziņoja ar šifru, ka marš­ruts paliek tas pats vecais: Lupkas pāreja — Sanoka Galicijā, kur tiks saņemtas turpmākās pavēles.

Pēc kapteiņa Zāgnera atgriešanās štaba vagonā virsnieki sāka pārrunāt šādu neatbildīgu rīcību un daži lika saprast, ka austrumu karaspēka grupējums būtu pilnīgi kā bez galvas, ja nebūtu valsts vāciešu.

Leitnants Dubs mēģināja attaisnot Austrijas ģenerālštābā stulbumu un sāka melst kaut kādas aplamības, ka nesenējās kaujas esot apvidu galīgi izpostījušas un dzelzceļa posms vēl neesot savests pienācīgā kārtībā.

Visi virsnieki līdzjūtīgi paskatījās viņā, kā teikdami: «Tas cilvēks nav savā muļķībā vainojams.» Neatradis nekāda at­balsta, leitnants Dubs turpināja melst par lielisko iespaidu, kādu viņš gūstot no šās apkārtējās postažas, kura liecinot par mūsu armijas dzelzs dūri. Atkal neviens neatbildēja, tāpēc viņš pats apstiprināja:

—  Protams, skaidrs, ka tā tas ir, jo krievi te bēguši pilnīgā panikā.

Kapteinis Zāgners apņēmās pirmajā gadījumā, kad stāvoklis ierakumos kļūs bīstams, sūtīt leitnantu Dubu izlūkot ienaidnieka pozīcijas aiz dzeloņstiepļu aizsprostiem un pačukstēja virsleit­nantam Lūkasam, ar ko bija kopā izliekušies pa vagona logu:

—   Pats velns mums uzsūtījis uz kakla šos civilistus! Jo viņi inteliģentāki, jo lielāki cūkcepures.

Likās, ka leitnanta Duba runas plūdi vairs nav apturami. Viņš stāstīja visiem virsniekiem, ko lasījis laikrakstos par kau­jām Karpatos un cīņām par Karpatu pārejām austriešu-vācu uzbrukumā pie Sanas.

Viņš runāja tā, it kā būtu ne tikai piedalījies šinīs kaujās, bet pats personīgi vadījis visas operācijās.

Sevišķi pretīgi skanēja šādas frāzes:

—  Tad mēs devāmies uz Bukovsko, lai nodrošinātu Bukov- sko-Dinuvas līniju, nezaudējot sakarus ar Bardejevas grupu pie Lielās Polankas, kur mēs satriecām ienaidnieka Samaras di vizi ju.

Virsleitnants 1.ukašs vairs nevarēja izturēt un piemetināja:

—  Par ko tu noteikti jau pirms kara runāji ar savu apriņķa priekšnieku.

Leitnants Dubs naidīgi paskatījās uz virsleitnantu Lukašu un atstāja vagonu.

Militarvilciens stāvēja uz uzbēruma, bet lejā, pāris metru atstatumā, mētājās visādi priekšmeti, ko bēgot bija pametuši krievu kareivji, kad tie atkāpās pa grāvi gar uzbērumu. Tur bija sarūsējušas tējkannas, katliņi, patronu somas utt. Tur stiepās asinīm aptraipītas marles lentes, piemirkušas pārsaitēs, dubļos gulēja vates vīšķi, dzeloņstiepļu saiņi. Kādā vietā pie grāvja stāvēja grupa kareivju, un leitnants Dubs tūliņ konstatēja, ka viņu vidū atrodas Sveiks,-kas kaut ko stāsta.

Leitnants Dubs tūdaļ devās turp.

—   Kas to notiek? — viņš strupā balsī vaicāja, nostājies Sveikam priekšā.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka mēs skatāmies, — Sveiks atbildēja visu vietā.

—   Kur jūs skatāties? — leitnants Dubs viņam uzbrēca.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka mēs skatāmies grāvī.

—   Un kas jums to atļāva?

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka to vēlējās mūsu pulkvedis Šlāgera kungs Mostā. Kad mēs braucām uz fronti, tad viņš savā u tvadu runa mums piekodināja, lai mēs, kad dosimies cauri pamestam kaujas laukam, visu labi apskatāmies, kā te ir cīnījušies, un gūstam labu mācību. Un tagad mēs skatāmies šai grāvī, lajtnanta kungs, un redzam, kas viss kareivim jāpamet bēgot. Mēs te redzam, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, cik tas ir muļķīgi, kad kareivis apkraujas ar visādām nevajadzīgām mantām. Viņš ar tām veltīgi nopūlas. Tās viņu tikai nogurdina, un, ja viņam jāvelk tāda krava sev līdzi, tad viņš nevar pienā­cīgi kauties.

Leitnantam Dubam pēkšņi pamirdzēja cerība, ka beidzot vi­ņam izdosies nodot Sveiku kara tiesai par pretvalstisku, pret- kara propagandu, tāpēc viņš aši ievaicājās:

—   Tātad jūs domājat, ka kareivim jāaizsviež arī patronas, kā tas šai grāvī darīts, vai durkļi, kā jūs te redzat?

—   Ak nē, nekādā gadījumā, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks, laipni smaidot, atbildēja, — bet paraugieties, lūdzams, lejā uz pamesto skārda naktspodu!

Un tiešām, pie paša uzbēruma starp dažādām lauskām izai­cinoši slējās rūsas saēsts naktspods ar nobirzušu emalju. Sie saimniecībā vairs nederīgie priekšmeti droši vien te bija izmesti pēc stacijas priekšnieka rīkojuma kā materials diskusijām nā­kamā gadsimta archeologiem, kas būs galīgi pārsteigti, atklājot šādu sentautu apmetni, un pēc tam bērni skolās dabūs mācīties par emaljētu naktspodu laikmetu.

Leitnants Dubs, acu nenovērsis, raudzījās šinī priekšmetā, bet vairāk nekā nevarēja izdarīt kā tikai konstatēt, ka šis tiešām ir viens no tiem invalidiem, kas savu jaunības laiku pavadījis pagultē.

Tas visus ārkārtīgi ietekmēja, un, tā kā leitnants Dubs jopro­jām klusēja, tad Sveiks ierunājās:

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka ar vienu tādu nakts­podu Podebradu kūrortā reiz notika smalks joks. To mums siās- tīja Vinohradu restorānā. Toreiz Podebrados tikko sāka izdot laikrakstu «Neatkarība», un Podebradu aptiekars tur bija gal­venā persona, bet par redaktoru viņi bija pieņēmuši kādu Ladis- lavu Hajeku no Domažlices. Nu, un šis aptiekara kungs — tas bija liels savādnieks, viņš vāca vecus podus un dažādus sīku­mus, kamēr sakrājās vesels muzejs. Bet šis atkal vienreiz, tas Domažlices Hajeks, bija ielūdzis paviesoties Podebrados kādu draugu, kas rakstīja avīzēs, un viņi bija kārtīgi iesviķojuši, jo vairāk kā nedēļu nebija redzējušies. Šis draugs viņam apsolījies par labo pamielošanu uzrakstīt feļetonu «Neatkarībai», tam neat­karīgajam laikrakstam, no kā Hajeks bijis atkarīgs. Draugs uz­rakstījis feļetonu par kādu kolekcionāru, kā tas atradis smiltīs pie Labas skārda naktspodu un noturējis to par sv. Vaclava bruņu cepuri, un sacēlis tādu troksni, ka biskaps Brinichs iera­dies no Hradecas ar procesiju un baznīcas karogiem, lai to ap­skatītu. Podebradu aptiekars atkal nodomājis, ka tas uz viņu tēmēts, un tūliņ abi ar Hajeku sagājuši lielajā un uz tiesu prom.

Leitnantam Dubam vislabāk būtu paticis nogrūst Sveiku pa nogāzi lejā, bet viņš savaldījās un uzbrēca visiem:

—  Es jums saku, ka te nav nekāda skatīšanās! Jūs mani vēl nepazīstat, bet gan jūs mācīsieties mani pazīt!

—   Šveik, jūs palieciet šeit! — viņš draudīgi noteica, kad Sveiks gribēja kopā ar citiem iet uz vagonu.

Viņi stāvēja viens otram pretī, un leitnants Dubs pārdomāja, ko varētu tādu briesmīgu pateikt.

Sveiks tomēr pasteidzās pirmais:

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, kaut nu tikai laiks pie­turētos. Dienas nav pārāk karstas, un naktis arī ir gluži patīka­mas, tā ka patlaban visderīgākais laiks karošanai.

Leitnants Dubs izvilka revolveri un uzprasīja:

—   Vai tu to pazīsti?

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pazīstu. Obrlajtnantam Lukaša kungam taisni tāds pats.

Nu, tad ievēro to, diedelniek, — leitnants Dubs svarīgi un ar cieņu sacīja, ielikdams revolveri makstī. — Zini, ka tu vari piedzīvot lielas nepatikšanas, ja vēl turpināsi savu propagandu.

Leitnants Dubs devās projām, atkārtodams pie sevis:

«To es gan viņam ļoti labi pateicu: turpināt propagandu! Jā, taisni propagandu!»

Sveiks pirms iekāpšanas savā vagonā vēl pastaigāja šurpu turpu, murminādams:

—   Kur lai es viņu ieskaitu?

Jo ilgāk viņš lā domāja, jo vairāk viņa prātā noskaidrojās šādas cilvēku grupas nosaukums: «Pussmerdelis».

Militarajā leksikā jau sen ai lielu patiku lietoja vārdu «smer- delis». So pagodinošo apzīmējumu galvenokārt attiecināja uz pulkvežiem, vecākiem kapteiņiem vai majoriem, tas nozīmēja nākamo pakāpi pēc apzīmējuma «vecais maita». Zemākā pakāpe «večuks» bija laipns apzīmējums kādam vecam pulkvedim vai majoram, kas mēdza gan uzbrēkt, bet tomēr mīlēja savus kareiv­jus un aizstāvēja tos pret citu pu'ku kareivjiem, sevišķi pret svešām patruļām, kas bija aizturējušas viņa kareivjus krodziņos pēc atvaļinājuma beigām. Večuks rūpējas par saviem kareiv­jiem, gādā, lai uzturs vienmēr būtu labs, bet viņam ir kāda vā­jība, no kā viņš netiek vaļā, — tāpēc viņš arī ir «večuks».

Bet, ja večuks tīšuprāt notrenkā savus kareivjus un zemā­kos virsniekus, izgudro visādas trauksmes un nakts nodarbības, tad viņš ir «vecais maita».

Ja zemiska piesiešanās, spīdzināšanas kāre un stulbums

sasniedz augstāko pakāpi, tad «vecais maita» kļūst par «smerdeli». Šim vārdam plaša nozīme, un starpība starp smerdeii ci­vilā un smerdeii formā ir ļoti liela.

Pirmais, civilsmerdelis, arī ir priekšnieks, un šādu palamu viņam dod kalpotāji un jaunākie ierēdņi dažādās iestādēs. Viņš ir filistrs, birokrāts, kas pieķeras visādiem sīkumiem, piemē­ram, ka iesniegtais ziņojums nav pienācīgi nosausināts utt. Vis­pār cilvēku sabiedrībā viņš izceļas ar savu dzīvniecisko apro­bežotību, turklāt šāds ēzelis mēdz uzsvērt savu ārkārtīgo godī­gumu, iedomājas, ka visu saprot un visu spēj izskaidrot, un par mazāko nieku apvainojas.

Kas bijis karaklausībā, tas viegli uztvers starpību starp šādu tipu un smerdeii formā. Te šis vārds apzīmē večuku, kas ir īsts cilvēknīdējs, kas visiem nikni uzbrūk, bet arī apstājas pie katra šķēršļa. Kareivjus viņš nemīl un pastāvīgi, kaut arī veltīgi, karo ar tiem, tomēr neprot iegūt viņu acīs tādu autoritati, kāda ir «večukam» un daļēji «vecajam maitam».

Dažos garnizonos, piemēram, Tridentā, šādus cilvēkus sau­kāja «mūsu vecais naktspods». Visos gadījumos runa tomēr bija par vecākām personām, un, kad Sveiks domās nosauca leitnantu Dubu par pussmerdeli, tad viņš pilnīgi pareizi apsvēra, ka leit­nantam Dubam iztrūkst piecdesmit procentu no pilnvērtīga smerdeļa tiklab vecuma, dienesta pakāpes, kā visa pārējā ziņā.

Šādās domās nogrimis, ceļā uz vagonu viņš satika Duba kalpotāju. Tam bija uztūkuši seja, un viņš tikko dzirdami iz­dvesa, ka viņam nupat bijusi sadursme ar savu kungu, kas viņu pamatīgi izpļaukājis, jo konstatējis, ka viņš satiekoties ar Sveiku.

— Tādā gadījumā, — Sveiks mierīgi sacīja, — iesim iesniegt raportu. Austrijas kareivim jāļaujas izpļaukāties tikai noteiktos gadījumos, bet tavs kungs pārkāpis visas robežas, kā to mēdza sacīt vecais Savojas Eižens: «No šejienes līdz šejienei!» Tagad tev jāiesniedz raports, un, ja tu neiesi, tad es pats tevi izpļau­kāšu, lai tu sajēdz, ko nozīmē armijas disciplina. Karlinas kazar­mās bija kāds lajtnants Hausners, un tam arī bija kalpotājs, un viņš bija to pļaukājis un spārdījis kājām. Reiz kalpotājs bija tā piekauts, ka kļuvis galīgi stulbs un iesniedzis raportu, bet visu sajaucis un raportā ziņojis, ka ticis izpļaukāts. Tāpēc lajtnants uz šo vārdu pamata pierādījis, ka viņš melo, jo tanī dienā nav pļaukāts, bet tikai kājām spārdīts, un tā šo lāga puiku par nepa­tiesu apvainojumu ieslodzīja uz trim nedēļām.

—   Tas tomēr stāvokli negroza, — Sveiks turpināja, — tas ir tas pats, par ko vienmēr mēdza stāstīt medicinas students Hubička, ka patoloģijas institūtā tik un tā sagraizot cilvēku, vai nu tas pakāries, vai noindē j ies. Es iešu tev līdzi. Karadienestā pāris lieku pļauku ir nopietna lieta.

Kunerts bija galīgi apjucis un sekoja Sveikam uz štaba vagonu.

Leitnants Dubs, izliecies pa vagona logu, uzbrēca:

—   Ko jūs te meklējat, diedelnieki?

—   Izturies ar cieņu! — Sveiks pamācīja un iestūma Kunertu vagonā.

Gaitenī parādījās virsleitnants Lukašs un aiz viņa kapteinis Zāgners.

Virsleitnants Lukašs, kam ar Sveiku jau bija daudz piedzīvo­jumu, šoreiz.bija ārkārtīgi pārsteigts, jo Sveiks vairs neizturējās tik vientiesīgi kā parasti, ari viņa sejai vairs nebija pazīstamās labsirdīgās izteiksmes, bet tā drīzāk vēstīja jaunas nepatikšanas.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, — tā lieta iet uz raporta pusi.

—   Nemuldi nu atkal, Sveik, man jau sen diezgan.

—   Atļaujiet sacīt, — Sveiks turpināja, — ka es esmu jūsu rotas raitnieks; jūs, ar jusu laipnu atļauju, esat 11. rotas koman­dieris. Es zinu, ka tas izskatās traki ērmīgi, bet es zinu arī, ka leitnants Duba kungs ir jums padots.

—   Jūs esat galīgi jucis, Sveik, — virsleitnants Lukašs pār­trauca viņu;— jūs esat piedzēries, un būtu labāk, ja jūs aizvāk­tos. Vai tu.iaprbti, tu stulbeni, tu ragulops!

—- Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks neatlaidās, bīdīdams Kunertu sev priekšā, — ka tas izskatās taisni tāpat kā reiz Prāgā, kad tur izmēģināja kādu aizsargierīci pret sabrauk­šanu ar tramvaju. Izgudrotāja kungs pats uzupurējās izmēģinā­juma labā, un tad pilsēta dabūja maksāt viņa atraitnei zaudē­jumu atlīdzību.

Kapteinis Zāgners, nezinādams, ko teikt, piekrītot māja ar galvu, kamēr virsleitnanta Lukaša sejā atspoguļojās izmisums.

—   Bez raporta nekā nevar iztikt, padevīgi ziņoju, obrlajt­nanta kungs, — Sveiks nepielūdzami turpināja, — jūs man vēl Mostā sacījāt, obrlajtnanta kungs, ka man kā rotas raitniekam būs arī citi pienākumi, ne tikai pavēļu nodošana vien, un ka man jābūt informētam par visu, kas rotā notiek. Uz šā rīkojuma pamata es atļaujos jums ziņot, obrlajtnanta kungs, ka lajtnants

Duba kungs ne aiz šā, ne aiz tā izpļaukājis savu kalpotāju. Pats no sevis es to neietu stāstīt, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Bet, kad es redzu, ka lajtnants Duba kungs iedalīts jūsu komandā, tad es nolēmu, ka jāiesniedz raports.

—  Tas ir visai dīvaini, — kapteinis Zāgners sacīja. — Kāpēc jūs to Kunertu atvilkāt līdzi, Sveik?

—  Padevīgi ziņoju, bataljona komandiera kungs, ka par to ir jāraportē. Viņš ir stulbs, lajtnants Duba kungs ir viņu izpļau­kājis, un viņam nav pa spēkam vienam pašam iesniegt raportu. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, ja jūs būtu tik laipns un pa­skatītos uz viņu, tad jūs redzētu, kā viņam ceļi trīc, viņš taisni beigts no bailēm, ka viņam jāiesniedz raports. Ja es te nebūtu bijis, viņš varbūt nemaz nebūtu raportu iesniedzis kā tas Kudeļa no Bituchovās, kurš, aktivā dienestā būdams, tik ilgi grasījās sniegt raportu, kamēr viņu pārcēla uz floti, kur viņš uzkalpojās par kornetu un tad tika izsludināts kādā no Klusā okeana sa­lām par dezertieri. Viņš tur bija arī apprecējies, un, kad runājis ar pasau'es apceļotāju Hovlasu, tad tas pat iedomāties nav va­rējis, ka Kudeļa nav iedzimtais. Tas vispār ļoti bēdīgi, ja kādam par pāris nieka pļaukām jāiesniedz raports. Kunerts nepavisam negribēja šurp nākt, pat sacīja, ka nenākšot. Viņš vispār ir tā piepļaukāts, ka pat nemaz nezina, par kādām pļaukām patlaban runā. Viņš nemaz nebūtu nācis šurp, viņš nemaz nebūtu iesnie­dzis raportu, bet būtu ļāvis, lai viņu dauza vien tālāk. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, paskatieties vien uz viņu, — viņš tak ir galīgi apdullis. Bet, no otras puses, viņam tūliņ vajadzēja sū­dzēties, tikko viņš bija saņēmis tās pāris pļaukas, bet viņam nebija dūšas, jo viņš zināja, ka, dzejnieka vārdiem runājot, labāk būt par pazemīgu vijolīti. Viņš taču kalpo pie lajtnanta Duba kunga.

Un Sveiks piebilda, stumdams Kunertu uz priekšu:

—   Netrīci taču tā kā apšu lapa!

Kapteinis Zāgners jautāja Kunertam, kas īsti esot noticis, bet Kunerts atbildēja, pie visām miesām drebēdams, ka kapteiņa kungs varot pats pajautāt lajtnanta kungam. Lajtnanta kungs nemaz neesot viņam sitis.

Judass Kunerts, joprojām drebēdams, paziņoja, ka Sveiks to visu esot izdomājis.

Šim grūtajam stāvoklim darīja galu pats leitnants Dubs, pēkšņi parādīdamies un uzbrēkdams Kunertam:

—   Vai tu vēl gribi pāris reižu pa ausi?

Viss kļuva skaidrs, un kapteinis Zāgners tūliņ pateica leit­nantam Dubam:

—  Ar šodienu Kunerts pāriet pie bataljona virtuves, un pēc jauna kalpotāja griezies pie mantziņa Vaneka.

Leitnants Dubs salutēja un aiziedams noteica Sveikam:

—   Es deru, ka jūs vienreiz karāsieties.

Kad viņš bija aizgājis, Sveiks mīļi un draudzīgi uzrunāja virsleitnantu Lukašu:

—   Mnichovā arī reiz viens kungs tā sarunājās ar otru, un tas viņam atbildēja: «Pie karātavām abi satiksimies.»

—   Kas jūs gan par idiotu, Sveik! — virsleitnants Lukašs pikti iesaucās. — Lai es nedzirdētu vairs jūsu parasto atbildi: «Padevīgi ziņoju, es esmu idiots.»

—   Brīnišķīgi! — kapteinis Zāgners piezīmēja, paskatījies pa logu. Viņš labprāt būtu atgājis no tā, bet vairs nepaguva, jo notika nelaime: aiz loga parādījās leitnants Dubs.

Leitnants Dubs izsacīja savu nožēlu par to, ka kapteinis Zāg­ners aizgājis, nenoklausīdamies viņa argumentos par labu uzbrukumam austrumu frontē.

—  Ja mēs gribam izprast šo grandiozo uzbrukumu, — viņš sauca logā augšup, — tad mums jāatceras, kā uzbrukums attīs­tījās aprīļa beigās. Mums bija nepieciešams pārraut krievu fronti, un mēs atzinām par visizdevīgāko vietu pārrāvumam fronti starp Karpatiem un Vislu.

—   Es nestrīdos ar tevi par to, — kapteinis Zāgners dzestri atbildēja un atkāpās no loga.

Kad pēc pusstundas vilciens atgāja uz Sanoku, kapteinis Zāg­ners izstiepās uz sola un izlikās guļam, lai leitnants Dubs neuz­māktos ar saviem apnicīgajiem paskaidrojumiem.

Sveika vagonā trūka Baluna. Viņš bija dabūjis atļauju iztīrīt gulaša katlu. Patlaban viņš atradās nepatīkamā situācijā uz platformas, kur bija karalauka virtuves: kad vilciens bija sācis kustēties, Baluns bija iekritis uz galvas katlā, un tikai viņa kājas rēgojās ārā. Tomēr viņš drīz pierada pie šā neparastā stāvokļa, un no katla atskanēja šmakstināšana, it kā ezis medītu taraka- nus, un pēc brīža kļuva dzirdama Baluna lūdzēja balss:

—   Es jūs lūdzu, biedri, iemetiet man, dieva dēļ, gabaliņu maizes, — te vēl tik daudz mērces.

Šī idile turpinājās līdz pat nākamajai stacijai, kur 11. kaujas rota ieradās ar tik labi iztīrītu katlu, ka tas laistījās vien.

—    Lai dievs jums to atmaksā, mīļie biedri, — Baluns no sirds pateicās, — kopš esmu karadienestā, man pirmo reizi uz­smaidīja tāda laime.

Viņam tiešām bija taisnība. Lupkas pārejā viņš bija saņēmis divas porcijas gulaša: virsleitnants Lukašs, būdams visai apmie­rināts, ka Baluns atnesis no virtuves neaizskartu pusdienu devu, bija atstājis viņam lielo pusi pāri. Baluns bija pilnīgi laimīgs, šūpoja pa vagona durvīm ārā izkārtās kājas, un karš sāka viņam likties jau kaut kas tuvs un pazīstams.

Rotas pavārs sāka viņu vilkt uz zoba, apgalvodams, ka pirms ierašanās Sanokā ešelonam izsniegšot vakariņas un vēl vienas pusdienas, kas pienākoties par tām dienām, kad tās neizsniedza. Baluns tikai piekrītot māja ar galvu un čukstēja:

—   Gan jūs redzēsiet, biedri, ka dievs kungs mūs nepametīs.

Visi gardi nosmējās par to, bet pavārs, sēdēdams uz savas

virtuves, uzdziedāja:

Juhaidī, juhaidā, Dievs mums vienmēr tuvumāl Kaut viņš pīšļos triec un soda, Pēc cej atkal jaunā godā, Kaut liek sausu maizi krimst, Postā nepamet tak klimst, Juhaidī, juhaidā, Dievs mums vienmēr tuvumā!

Ielejās aiz Sčavnas stacijas atkal parādījās jaunas kareivju kapsētas. No vilciena varēja redzēt akmens krustu ar Kristu bez galvas, ko tas bija pazaudējis, kad apšaudīja dzelzceļa posmu.

Vilciens paātrināja gaitu, steigdamies lejup uz Sanoku, ap­vārsnis kļuva plašāks, un abpus dzelzceļa atklājās skats uz ve­selu virkni sagrautu ciemu.

Pie Kulašnas kādā upītē gulēja no uzbēruma nogāzies sadra­gāts Sarkanā Krusta vilciens.

Baluns acis vien ieplēta, brīnīdamies galvenokārt par loko­motīves daļām, kas bija izmētātas pa visu ieleju. Dūmenis bija ietriekts uzbērumā un rēgojās no tā ārā kā 28 centimetru liel­gabals.

Šī aina saistīja arī citu Sveika vagona biedru uzmanību. Vis­vairāk uztraucās pavārs Juraida:

—   Vai tad uz Sarkanā Krusta vagoniem drīkst šaut?

—   Drīkstēt nedrīkst, bet varēt var, — Sveiks atbildēja. — Katrā gadījumā tas bijis labi tēmēts šāviens, bet izrunāties jau var katrs, ka tas noticis naktī un sarkanais krusts nebijis redzams. Pasaulē vispār ir daudz kā tāda, ko nedrīkst darīt, bet izdarīt var. Galvenais ir izmēģināt, var būt, ka izdodas, un, ja arī nedrīkst, tad, kas zina, var izdarīt bez drīkstēšanas. Ķeiza­risko manevru laikā Pisekā pienāca pavēle, ka pārgājienos kareivjus nedrīkst sodīt ar sasiešanu «ragā», bet mūsu kapteinis izdomāja, kā tas izdarāms. Par pavēli viņš tikai pasmējās, jo katram skaidrs, ka sasiets kareivis nav gājējs. Viņš šo pavēli nepārkāpa, bet lika gluži vienkārši samest sasietos kareivjus ratos un tad devās pārgājienā. Vai atkal tāds gadījums mūsu ielā pirms pieciem vai sešiem gadiem. Kāda nama otrajā stāvā dzīvoja Karlika kungs, stāvu augstāk — kāds ļoti kārtīgs cil­vēks, kas mācījās konservatorijā, kāds Mikešs. Sis Mikešs bija liels meitu mednieks un, starp citu, bija jau sācis lakstoties ap Karlika kunga meitu, kuras tētiņam piederēja ekspedīcija, konr ditoreja un kaut kur Moravijā pat grāmatsietuve, tikai uz cita vārda. Kad nu Karlika kungs uzzināja, ka šis konservatorists met acis uz viņa meitu, tad viņš uzgāja pie tā un pateica: «Jūs manu meitu par sievu nedabūsiet, plikadīda tāds! Es jums viņu nedošu!» -«- «Labi,» Mikeša kungs atbildēja, «es nekā nevaru darīt, ja man nav brīv viņu precēt. Kārties jau nu neiešu!» Bet pēc pāris mēnešiem Karlika kungs ierodas atkal un sievu arī paņēmis līdzi, un abi vienbalsīgi saka: «Nelieti, jūs esat nolau­pījis mūsu meitai godu.» — «Pareizi,» viņš atbild, «es esmu viņu padarījis par dāmu.» Nu Karlika kungs sāk uz viņu brēkt nelabā balsī: šis tak esot sacījis, ka Mikešs nedrīkstot viņa meitu precēt, ka viņš to nedošot, bet Mikešs pilnīgi pareizi at­bild, ka viņš šo meitu tiešām neprecēšot un ka toreiz nav runāts, ko viņš ar šo meitu varot darīt. Viņš vēl piemetināja, ka viņš vārdu turot, ka vecāki varot būt bez rūpēm, jo viņš precēties nedomājot, ka viņam esot raksturs, ka viņš neesot vis kā niedre vējā un, ja viņš vārdu devis, tad tas ir svēts. Un, ja viņu pat vajātu, viņš arī to izturēšot, jo viņam tīra sirdsapziņa un viņš savai nelaiķa mātei uz miršanas gultas zvērējis, ka nekad dzīvē nemelošot, viņš to nosolījies, roku sniegdams, un šāds zvērests neesot laužams, un viņa ģimenē neviens nekad neesot melojis, un viņam skolā vienmēr bijusi augstākā atzīme par uzvešanos. Tātad redziet, ka daudz ko nedrīkst, bet var, un ka ce]i un paņēmieni var būt dažādi, tikai mērķim jābūt vienam.

—  Mīļie draugi, — sacīja brīvprātīgais, kas kaut ko aši pie­rakstīja, — katram ļaunumam ir sava labā puse. Šis uzspridzinā­tais, pa pusei sadegušais un no uzbēruma notriektais sanitar- vilciens papildinās mūsu bataljona slavas pilno vēsturi ar vienu jaunu nākamo varoņdarbu. Es to iedomājos šādi, ka 1G. sen- tembrī, kā esmu te atzīmējis, no katras rotas uzaicinās brīv­prātīgi pieteikties vairākus kareivjus, kuri tad ar jefreitoru priekšgalā ies uzspridzināt ienaidnieka bruņoto vilcienu, kas mūs apšauda un nelaiž pāri upei. Pārģērbušies zemnieku drēbēs, viņi godam veiks savu uzdevumu.

—  Bet ko es te redzu? — brīvprātīgais iesaucās, ieskatījies savās piezīmēs. — Kā te iekļuvis mūsu Vaneka kungs?

—  Klausieties, mantziņa kungs, — viņš uzrunāja Vaneku, — kāds skaists raksts būs par jums bataljona vēsturē! Man šķiet, vienreiz jau bija par jums runa, bet šī epizode ir noteikti labāka un piemērotāka.

Un viņš nolasīja paceltā balsī:

Mantziņa Vaneka varoņa nave.

Drosmīgajā pasākumā uzspridzināt pretinieka bruņoto vil­cienu brīvprātīgi pieteicās arī mantzinis Vaneks, kas, līdzīgi citiem, ietērpās zemnieku drēbēs. Sprādziena apdullināts, viņš atjēdzās tikai tad, kad viņu ielenca ienaidnieka kareivji, kas viņu tūliņ nogādāja savas divizijas štābā, kur viņš, droši raudzī­damies nāvei acīs, kategoriski atteicās sniegt paskaidrojumus par mūsu karaspēka novietni un skaitlisko sastāvu. Tā kā viņš bija pārģērbies, tad viņam kā spiegam piesprieda nāves sodu pakarot, ko, ievērojot viņa augsto dienesta pakāpi, aizstāja ar nošaušanu. Spriedumu nekavējoties izpildīja pie kapsētas mūra, pie kam drosmīgais mantzinis Vaneks pieprasīja atstāt viņam acis neaizsietas. Kad viņam jautāja, kāda ir viņa pēdējā vēlēša­nās, viņš atbildēja: «Nosūtiet ar parlamentari manam bataljo­nam manu pēdējo sveicienu un paziņojiet, ka es mirstu tanī pārliecībā, ka mūsu bataljons turpinās savu uzvarām vaiņagoto ceļu. Tad vēl pasakiet kapteinim Zāgneram, ka gaļas deva sa­skaņā ar pēdējo brigādes pavēli palielināta par pustrešas kon­servu kārbas uz cilv.ēku dienā.» Tā mira mūsu mantzinis Vaneks. Ar saviem pēdējiem vārdiem viņš sacēla naidniekos paniskas bailes, jo tie bija domājuši, ka, nelaizdami mūs pāri upei, ir atšķēluši mūs no mūsu pārtikas bāzes un tas būs par iemeslu badam un morālām sabrukumam mūsu rindās. Par mieru, ar kādu Vaneks raudzījās nāvei sejā, liecina tas apstāklis, ka viņš līdz pat soda izpildīšanai spēlēja ar ienaidnieka štaba virsnie­kiem savtrumpi. «Naudu, ko esmu iespēlējis, nododiet krievu Sarkanajam Krustam!» viņš sacīja, kad šauteņu stobri jau vēr­sās pret viņa krūtīm. Ši cildenā augstsirdība aizkustināja klāt­esošos karavīrus un virsniekus līdz asarām.

—  Piedodiet, Vaneka kungs, — brīvprātīgais turpināja, — ka es atļāvos tik brīvi rīkoties ar jūsu naudu! Sākumā es biju do­mājis nodot to Austrijas Sarkanajam Krustam, bet galu galā, man liekas, no cilvēcības viedokļa tas vienalga, ja tikai tā no­nāk labdarīgas iestādes rokās.

Mūsu nelaiķa mantzinim, — Sveiks piezīmēja, — vaja­dzēja labāk to novēlēt bezmaksas ēdnīcai Prāgā, bet var būt arī, ka tā labāk, jo citādi vēl pilsētas galvas kungs nopirktu par šo surau sev aknu desu uzkodām.

—  Jā, zagšana notiek visās malās, — telefonists Chodunskis atsaucās.

—   Un it īpaši Sarkanajā Krustā, — pavārs Juraida paziņoja ar sevišķu niknumu. — Mostā es pazinu kādu pavāru, kas gata­voja pusdienas žēlsirdīgajām māsām, un tas man stāstīja, ka vecākā māsa un kopējas sūtot uz mājām veselām kastēm vīna un šokolādes. Tur vainīgs gadījums, un tas ir jau iepriekš no­lemts. Ikviens cilvēks savā bezgalīgajā dzīvē pārdzīvo neskaitā­mas pārvērtības, un vienreiz šinī pasaulē, kādā zināmā savas darbības periodā, viņam jākļūst arī par zagli. Es pats jau esmu šim periodam pāri.

Okultists Juraida izvilka no savas mugursomas pudeli kon­jaka.

—  Te jūs redzat neapgāžamu pierādījumu manam apgalvo­jumam, •— viņš sacīja, attaisīdams pudeli. — Es šo pudeli pa­ņēmu virsnieku virtuvē taisni pirms aizbraukšanas. Tas ir labā­kās šķirnes konjaks, to varētu lietot cukurotajiem glazējumiem uz Linčas tortēm, bet šai pudelei bija nolemts, ka es to nozagšu, tāpat kā man bija nolemts kļūt par zagli.

—   Nebūtu nemaz slikti, — šveiks iejaucās, — ja mums citiem būtu nolemts kļūt par jūsu līdzdalībniekiem. Man vismaz ir tāda nojauta.

Sī nojauta tiešām piepildījās. Pudele gāja no rokas rokā par spīti tam, ka mantzinis Vaneks protestēja un uzstāja, ka konjaks dzerams no katliņiem un taisnīgi sadalāms. Viņi esot pieci uz vienu pudeli, tāpēc viegli varot gadīties, ka šā nepārskaitļa pēc viens iedzerot kādu malku virs normas, uz ko Sveiks atbildēja:

— Tas ir taisnība, bet, ja Vaneka kungs grib dabūt pārskaitli, lai viņš izstājas no kompānijās, tad nebūs nekādu nepatikšanu un ķildu.

Vaneks tūliņ atsauca savus vārdus un iesniedza jaunu, augst­sirdīgu priekšlikumu, lai Juraida kā devējs ieņemtu tādu vietu rindā, kas viņam nodrošinātu divus malkus viena vietā, bet šis priekšlikums radīja vētrainu protestu, jo Juraida jau vienreiz bija dzēris, kad attaisīja pudeli un nogaršoja konjaku.

Beidzot pieņēma brīvprātīgā priekšlikumu dzert alfabētiskā kārtībā, jo, pēc viņa vārdiem, zināms iepriekšnoteikums jau izpaužoties arī tajā faktā, kā katru saucot.

Chodunskis, pirmais pēc alfabēta, iesāka rindu, uzmezdams draudīgu skatienu Vanekam, kas bija aprēķinājis, ka viņš kā pēdējais dabūšot vienu malku vairāk. Tā bija rupja matemā­tiskā kļūda, jo pudelē bija taisni divdesmit viens malks.

Pēc tam viņi spēlēja parasto «piepirkšanu» ar trim kārtīm, un brīvprātīgais pavadīja katru trumpi ar dievbijīgiem iztei­cieniem no svētajiem rakstiem. Tā, paņēmis trumpja kalpu, viņš izsaucās:

—   Kungs, atstāj man viņu arī uz šo gadu, lai es ar viņa palīdzību varu apart un apmēslot lauku un tas nes man augļus!

Kad viņam pārmeta, ka viņš iedrošinājies pievākt pat trumpja astotnieku, viņš paceltā balsī sauca:

—  .Tebšu vai ir kāda sieva, kam ir desmit graši un kas, to vienu pazaudējusi, tūliņ neiededzina uguni, neslauka savu istabu un ar čaklību nemeklē, kamēr to atrod? Un, to atradusi, sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: «Priecājieties ar mani, jo es esmu piepircis astotnieku kopā ar trumpja kungu un dūzi.» Dodiet savas kārtis šurp, jūs visi esat iekrituši.

Brīvprātīgajam Marekam tiešām bija laime kārtīs. Kamēr pārējie savstarpēji kāva cits citu, viņš katrreiz sedza to trump­jus ar vēl lielāku kārti, tā ka tie paspēlēja cits pēc cita, bet viņš ņēma likmi pēc likmes, uzrunādams sakautos:

—  Un tad būs liela zeme« trīcēšana visās vietās un briesmīgs bads un mēris, un zīmes pie debesīm.

Beidzot viņiem apnika, un viņi pārtrauca spēli, pēc tam kad telefonists Chodunskis bija paspēlējis algu par pusgadu uz priekšu. Viņu tas ļoti satrieca, un brīvprātīgais vēl prasīja no viņa parādrakstu, kurā būtu sacīts, ka mantzinim Vanekam, izmaksājot algas, Chodunska alga jāizmaksā Marekam.

—   Nebaidies, Chodunski, — Sveiks viņu mierināja, — ja tev laimēsies, tu kritīsi pirmajā kaujā un Mareks neredzēs tavu alga kā savu degungalu. Paraksti vien!

Chodunski šī piezīme ietekmēja visai nepatīkami, tāpēc viņš kategoriski noteica:

—   Es nevaru krist kaujā, jo esmu telefonists, un telefonisti pastāvīgi ir blindažā. Vadus velk un bojājumus izlabo vienmēr pēc kaujas.

Brīvprātīgais iebilda, ka tieši otrādi, — telefonistiem drau­dot lielas briesmas un ienaidnieka artilērija tēmējot taisni uz viņiem. Neviens telefonists neesot blindažā drošs. Pat ja blin- daža atrastos desmit metru dziļumā, ienaidnieka artilērija to tomēr uzietu. Telefonisti kūstot kā sniegs pavasara saulītē. To pierādot tas, ka Mostā, taisni viņa prombraukšanas laikā, atvērti 28. kursi telefonistu sagatavošanai.

Chodunskis izskatījās galīgi nolaidies, tāpēc Šveiks laipni un draudzīgi piezīmēja:

—   Vārdu sakot, tā ir īsta cūku būšana!

Chodunskis tikpat laipni atbildēja:

—   Nedzisini mēli!

—   Es paskatīšos savos bataljona vēstures materialos, kas man atzīmēts ar burtu «Ch». Chodunskis — Chodunskis .. . Ahā, te jau ir: telefonistu Chodunski apber mīna. Viņš telefonē no sava kapa uz štābu: «Mirstu un apsveicu mūsu bataljonu ar uzvaru!»

—   Ar to tev jāapmierinās, — Sveiks teica, — jeb vai tu gribi vēl ko piemetināt? Atceries «Titanika» telefonistu, kas tad, kad kuģis jau grima, vienā gabalā zvanīja uz pārplūdušo vir­tuvi, vai pusdienas reiz būšot gatavas.

—   Man tur nav iebildumu, — brīvprātīgais sacīja, — ka Chodunska pēdējos vārdus pirms nāves papildina kaut vai tā, ka viņš sauc pa. tālruni: «Sveiciniet mūsu dzelzs brigādi!»

IV

SOĻOS — MARŠ!

Ierodoties Sanokā, izrādī jās, ka vagonā, kur atradās 11. rotas virtuve un kur pieēdušais Baluns krekšēja aiz labsajūtas, bija tiešām runājuši patiesību. Bataljonam pienācās saņemt liekas vakariņas un pat lieku maizes devu kā atlīdzību par tām dienām: kad nekas nebija saņemts. Kad ešelons atstāja vagonus, tad iz­rādījās, ka Sanokā atrodas arī «Dzelzs brigādes» štābs, pie kuras pēc savas kristāmzīmes piederēja 91. pulka kaujas batal­jons. Kaut gan dzelzceļa satiksme no Sanokas līdz Ļvovai un tālāk uz ziemeļiem līdz Lielajam Tiltam nebija pārtraukta, tomēr īstenībā tā palika mīkla, kāpēc austrumu frontes štābs bija pie­ņēmis dispoziciju, pēc kuras «Dzelzs brigādei» bija jāsakon-

centrē kaujas bataljoni 150 km no frontes, kad frontes līnija stiepās no Brodiem līdz Bugas upei un visgarām tai uz zieme­ļiem līdz pat Sokalai.

Šis ārkārtīgi interesantais stratēģiskais jautājums atrisinājas gaužām vienkārši, kad Sanokā kapteinis Zāgners aizgāja uz bri­gādes štābu pieteikt kaujas bataljona ierašanos.

Par dežurantu bija brigādes adjutants kapteinis Tairle.

—  Mani ļoti pārsteidz, ka jūs neesat saņēmuši noteiktus no­rādījumus, — kapteinis Tairle sacīja. — Maršruts ir skaidrs. Savu virzīšanos uz priekšu jums, protams, vajadzēja mums jau iepriekš paziņot. Pēc augstākās virspavēlniecības dispozicijas jūs esat i e r a d u š i e s divas dienas par ātru.

Kapteinis Zāgners mazliet pietvīka, bet viņam gan nenāca prātā atkārtot visas tās šifrētās t^legramas, ko viņš bija ceļā saņēmis.

—   Es ļoti brīnos par jums . . . — kapteinis Tairle turpināja.

—   Man šķiet, — kapteinis Zāgners pārtrauca, — ka mēs, virsnieki, sakām viens otram «tu».

—   Manis dēļ, — kapteinis Tairle piekrita, — bet saki, vai tu esi kadru vai rezerves virsnieks? Kadru? Tas ir pavisam kas cits. Tā uzreiz jau nevar zināt. Mums te visādu stulbu rezer­ves leitnantu bijis, ka biezs! Kad mēs atkāpāmies no Limanovas un Krasnikas, tad šie «leitnanti» pazaudēja galvu, tiklīdz pama­nīja kādu kazaku patruļu. Mēs no štaba, mēs šitādus tāpiņus neciešam. Tāds nejēga noliek «intelbeņķi»[37] un galu galā pāriet kadros vai, civilists būdams un palikdams, noliek virsnieka pār­baudījumu, un, kad nu uznāk karš, tad no viņa neiznāk vis leitnants, bet lupatu bunte!

Kapteinis Tairle nospļāvās un familiari paplikšķināja kaptei­nim Zāgneram pa plecu:

—   Palieciet te kādas pāris dienas! Es jūs visus ievedīšu sa­biedrībā, izdejosimies. Mums te ir glīti skuķi, «Engelhuren»[38]. Te ir arī kāda ģeneraļa meita, kas agrāk piekopusi lesbisko mīles­tību. Tad mēs visi saģērbjamies sieviešu drēbēs, un tad tik tev vajadzētu redzēt, ko viņa taisa! Karna kā kaza, tu iedomāties nevari, bet savu lietu pieprot uz to labāko. Velna sievišķis, — bet gan jau tu pats redzēsi.

—   Pardon, — viņš sarāvās, — mani jau atkal šķebina, šodien jau trešo reizi.

Lai pierādītu kapteinim Zāgneram, cik jautri šeit klājas, viņš atgriezies paskaidroja, ka. tās esot sekas no iepriekšējā vakara, kurā piedalījušies ari sapieru rotas virsnieki.

Ar šās rotas komandieri, kam arī bija kapteiņa dienesta pakāpe, kapteinis Zāgners drīz vien iepazinās. Kancelejā iedrā­zās garš cilvēks formā ar trim zelta zvaigznītēm un, neievēro­dams kapteini Zāgneru, familiari uzrunāja Tairli, it kā nebūtu gluži skaidrā prātā:

—   Nu, ko tu dari, cūkcepure? Tu gan vakar smalki apstrā­dāji mūsu grāfieni. — Viņš atsēdās un, sizdams ar tievu niedrīti sev pa stilbiem, iesmējās pilnā kaklā. — Kad es tikai iedomā­jos, kā tev sāka nākt atpakaļ un viņai taisni klēpī. . .

—   Jā, — Tairle apstiprināja, — vakar gāja varen jautri.

Tikai tagad viņš iedomājās iepazīstināt kapteini Zāgneru un

virsnieku ar niedrīti, pēc kam visi devās no brigādes administra­tīvās daļas kancelejas uz kafejnīcu, kas uz ātru roku bija ierī­kota bijušās alus pārdotavas vietā.

Kad viņi gāja cauri kancelejai, kapteinis Tairle paņēma sa­pieru rotas komandiera niedrīti un uzsita uz garā galda, ap kuru tūliņ nostājās frontē divpadsmit kara rakstvežu. Tie bija mierīgas, drošas aizmugures dzīves cienītāji, jaunos formas tēr­pos, apaļiem, labi pildītiem vēderiņiem.

Kapteinis Tairle, gribēdams padižoties Zāgnera un otra kap­teiņa priekšā, uzsauca šiem divpadsmit resnajiem blēdīšanās mākslas apustuļiem:

—   Nedomājiet, ka es jūs te turu uzbarošanai, cūku dzimums! Mazāk rīt un žūpot, bet vairāk kustēties!

—   Es jums parādīšu vēl vienu dresūras paņēmienu, — Tairle paziņoja saviem biedriem.

Viņš uzsita vēlreiz ar niedrīti uz galda un uzprasīja savam ducim:

—   Kad jūs pārsprāgsiet, sivēni tādi?

Visi divpadsmit kā vienā balsī atbildēja:

—   Kad pavēlēsiet, kapteiņa kungs.

Smiedamies pats par savu stulbumu un muļķību, kapteinis Tairle izgāja no kancelejas.

Kad visi trīs apsēdās pie galdiņa kafejnīcā, Tairle pasūtīja pudeli kadiķogu degvīna un pavēlēja pasaukt pāris jaunkundžu, kas būtu brīvas. Izrādījās, ka šī kafejnīca patiesībā ir publiskais

nams, un, tā kā nevienas brīvas jaunkundzes nebija, kapteinis Tairle neganti uztraucās, rupji nolamāja saimnieci un brēkdams taujāja, kas esot pie Ellas jaunkundzes. Uzzinājis, ka tur atro­doties kāds leitnants, viņš pārskaitās vēl vairāk.

Pie Ellas jaunkundzes atradās leitnants Dubs. Kad kaujas bataljons bija novietots ģimnāzijās ēkā, viņš bija savācis savu vadu un plašā runā tam paskaidrojis, ka krievi atkāpjoties visur ierīkojuši publiskos namus, ievietojot tajos ar veneriskām slimībām aplaistu personālu, lai tā sagādātu Austrijas armijai iespējami lielākus zaudējumus, tāpēc viņš brīdinot kareivjus no šādu lokālu apmeklēšanas. Viņš pats personīgi pārliecināšo­ties šajos namos, vai viņa pavēles ievērotas; un, tā kā viņi atrodoties frontes joslā, tad katram, ko tur notveršot, būšot jā- stājās kara tiesas priekšā.

Leitnants Dubs bija tiešām nolēmis personīgi pārliecināties par savu pavēļu izpildīšanu, tāpēc viņš izraudzījās, acīm redzot kā savu novērojumu izejas punktu, dīvānu Ellas istabiņā, tā saucamās «Pilsētas kafejnīcas» otrajā stāvā, dīvānu, uz kura viņš lieliski pavadīja laiku.

Tikmēr kapteinis Zāgners bija aizgājis pie sava bataljona. Tairles sabiedrība izjuka, jo viņu aizsauca uz brigādi. Brigādes komandieris jau vairāk nekā stundu meklēja savu adjutantu.

No divizijas bija pienākušas jaunas pavēles. Bija nepiecie­šams izstrādāt galīgu maršrutu jaunpienācējam 91. pulkam, jo agrākā virzienā saskaņā ar jauno dispozīciju vajadzēja sūtīt 102. pulka kaujas bataljonu.

Viss tas bija ārkārtīgi sarežģīti. Galicijas ziemeļaustrumu stūrī krievi atkāpās tik steidzīgi, ka atsevišķas austriešu kara­spēka daļas galīgi sajaucās kopā, un vietām tanīs kā ķīļi iespie­dās vācu armijas daļas; radās īsts chaoss, ko vēl pastiprināja jaunu kaujas bataljonu un citu karaspēka vienību ierašanās. Tas pats notika arī citos frontes sektoros, kas atradās tālāk aizmu­gurē, kā, piemēram, Sanokā, kur pēkšņi ieradās vācu Hanoveras divizijas rezerves daļas ar kādu pulkvedi priekšgalā. Šim pulk­vedim bija tik negants izskats, ka brigādes komandieris pilnīgi apjuka. Hanoveras divizijas rezerves daļu komandieris iesniedza sava štaba dispozīciju, pēc kuras viņa kareivji bija jānovieto tanī pašā ģimnāzijā, ko jau ieņēma 91. pulka kaujas bataljons, bet štabam viņš pieprasīja nodot Krakovas bankas telpas, kur atradās pašas brigādes štābs.

Brigādes komandieris griezās pa tiešo vadu pie divizijas un visos sīkumos attēloja pašreizējo situāciju. Tam sekoja divizi­jas saruna ar hanoverieti, un rezultātā brigāde saņēma pavēli: «Brigāde atstāj pilsētu pīkst. 6 vakarā un novietojas uz līnijas Tirova—Voļska—Liskovice—Starosola—Sambora, gaidot turp­mākās pavēles. Vienā laikā ar to no pilsētas iziet 91, kājn. pulka kaujas bataljons, kas izveido segumu. Avangards iziet 5.30 uz Tirovu, starp ziemeļu un dienvidu flangiem 31 /2 km atstatuma. Arjergards dodas ceļā 6.15.»

 Tā nu ģimnāzijā radās liels satraukums, un bataljona virs­nieku apspriedē trūka taisni leitnanta Duba; Šveikam uzdeva viņu uzmeklēt.

—   Es ceru, — virsleitnants Lukašs viņam teica, — ka jūs viņu atradīsiet bez kādām grūtībām. Jums abiem vienmēr kaut kas atgadās.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es lūdzu rakst­veida pavēli no rotas — taisni tāpēc, ka mums abiem vienmēr kaut kas atgadās.

Kamēr virsleitnants Lukašs rakstīja savā bloknotā pavēli leitnantam Dubam tūliņ ierasties ģimnāzijā uz apspriedi, Šveiks turpināja:

—  Jūs, obrlajtnanta kungs, varat būt bez rūpēm kā vienmēr. Gan es viņu atradīšu. Kareivjiem aizliegts apmeklēt publiskos namus, tāpēc viņš noteikti vienā tādā sēž, lai pārliecinātos, vai no viņa vada kāds negrib nonākt kara tiesā, ar ko viņš vienmēr draud. Viņš taču pats teica savam vadam, ka apstaigās visus publiskos namus, un vai tam, kas ar viņu iepazīsies no sliktās puses. Turklāt es zinu, kur viņš tagad ir. Viņš atrodas tanī kafej­nīcā iepretim, jo viss vads skatījās viņam pakaļ, kur viņš vis­pirms ies.

«Pilsētas apvienotajai izpriecas iestādei» un «Pilsētas kafej­nīcai», par ko Sveiks runāja, bija divi nodalījumi. Kas negribēja iet caur kafejnīcu, tas gāja no sētas puses, kur sildījās saulē kāda veca sieviete, kas visus uzrunāja vācu, poļu un ungāru valodā: «Nāciet vien, zaldātiņ, te ir skaistas jaunkundzītes.»

Ja zaldātiņš ienāca, tad viņu caur gaiteni ieveda priekšistabā, kas noderēja par pieņemamo telpu, un pasauca kādu no jaun­kundzēm, kas tūliņ ieskrēja vienā kreklā. Vispirms jaunkundze noprasīja naudu, ko saimniece tūdaļ iekasēja, kamēr zaldātiņš nolika durkli.

Virsnieki ieradās caur kafejnīcu. Virsnieku kungu ceļš bija grūtāks, jo tas veda gar virkni kabinetu, kur atradās virsnie­kiem nolemtā augstākā šķirne, kur krekliņi bija apšūti ar mež­ainēm, kur dzēra vīnu vai liķieri. Saimniece šeit nepieļāva nekā­dus etiķetes pārkāpumus, fināls norisinājās augšā, guļamistabās. Un vienā šādā blakšu pilnā paradīzē vārtījās pa dīvānu leitnants Dubs vienās apakšbiksēs, kamēr Ellas jaunkundze, kā tas šādos gadījumos parasts, stāstīja izdomātu savas dzīves traģēdiju: vi­ņas tēvs esot. bijis fabrikants, viņa pati skolotāja kādā Peštas licejā un pazudinājusi sevi aiz nelaimīgas mīlestības.

Aiz dīvana leitnantam Dubam pa tvērienam uz maza galdiņa stāvēja pudele pīlādžogu degvīna un glāzes. Tā kā pudele bija tikai pusē, bet Ella y.n leitnants Dubs jau runāja visādas blēņas, tad tas liecināja, ka leitnants Dubs nekā nepanes. No viņa runas bija redzams, ka viņam viss sajucis un viņš uzskata Ellu par savu kalpotāju Kunertu. Viņš to arī tā uzrunāja un draudēja iedomātajam Kunertam pēc sava paraduma:

—   Kunert, Kunert, gan tu, nelieti, iepazīsies ar mani no sliktās puses …

Sveiku gribēja pakļaut tai pašai procedūrai kā visus pārējos, kas ieradās no sētas puses, bet viņš maigi atbrīvojās no kādas kreklā tērptas meičas rokām, uz kuras brēcieniem atskrēja ma- dama —■ poliete un sāka bezkaunīgi melot Sveikam acīs, ka šeit neesot neviena leitnanta.

—   Jūs tik daudz nebrēciet, cienītā kundze, — Sveiks laipni sacīja, saldi smaidīdams, — citādi es varu jums iekraut. Pie mums Platnerža ielā vienu tādu madamu reiz tā sakulstīja, ka viņa vairs nezināja, kā viņu sauc. Tur dēls meklēja savu tēvu, kādu Vondračeku, kas tirgojās ar riepām. So dāmu sauca Kršova- nova, un, kad ātrās palīdzības punktā izdevās viņu dabūt pie samaņas un prasīja, kā viņu sauc, tad viņai šķita, ka pirmais burts bijis «Ch». Un kāds ir jūsu goda vārds?

Godājamā matrona sāka šausmīgi aurot, kad Sveiks pastūma viņu sānis un nopietnā gaitā devās pa koka kāpnēm augšup uz otro stāvu.

Apakšā parādījās priekamājas īpašnieks, paputējis poļu muižnieks. Viņš metās Sveikam pakaļ, saķēra to aiz blūzes un brēca vāciski, ka augšā kareivji nedrīkstot iet, tur esot atļauts tikai virsnieku kungiem, kareivjiem esot jāpaliek apakšā.

Sveiks paskaidroja, ka ieradies visas armijas interesēs un meklē kādu virsnieku, bez kura armija nevar doties kaujā, bet, kad polis kļuva pārāk uzstājīgs, Sveiks nolaida viņu pa kāpnēm leja un pats turpināja apkārtnes izlūkošanu. Viņš pārliecinājās,

ka visas istabas tukšas, tikai pašā gaiteņa galā, kad viņš pie­klauvēja, nospieda rokturi un pavēra durvis, atskanēja Ellas spiedzīgā balss: «Besetzt.»[39] un tūliņ arī kļuva dzirdama leitnanta Duba dobjā balss: «Herein!»- Viņš laikam iedomājās, ka atrodas savā istabā nometnē.

Šveiks ienāca, tuvojās dīvanam un pasniedza leitnantam no bloka izplēsto lapiņu: slepus palūkodamies uz izsvaidītajām formas tērpa sastāvdaļām gultas kājgalī, viņš teica:

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka jums jāapģērbjas un sakarā ar šo pavēli, ko es jums nodevu, jāierodas mūsu kazar­mās ģimnāzijā, jo mums tur notiks liela militārā apspriede.

Leitnants Dubs izbolīja apmiglotas ačeles, bet tad atjēdzās, ka nav tā piedzēries, ka Sveiku vairs nepazītu. Viņam tūliņ ienāca prātā, ka Sveiku atsūtījuši raporta iesniegšanai, tāpēc viņš sacīja:

—  Pag, nu es tikšu ar tevi galā, Sveik. Nu tu — redzēsi — kā tev — klāsies . . .

—   Kunert, — viņš uzsauca Ellai, — ielej man — vēl —- vienu!

Viņš dzēra un, plosīdams gabaliņos pavēles rakstu, smējās:

—  Vai tā ir — atvainošanās? Mēs nekādu — atvainošanos — nepieņemam. Mēs esam — karā, nevis — skolā. Tātad tevi — notvēruši — publiskā namā? Nāc tuvāk, Sveik, — es tev došu pāris — pļauku. — Kurā gadā — Maķedonijas Pilips — sakāva romiešus, — to tu nezini, — tu — ērzeli!

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks nepielūdzami turpināja, — ka saņemta visaugstākā pavēle, lai visi virsnieku kungi apģērbjas un ierodas uz bataljona apspriedi; mēs doda­mies ceļā, un tagad jāizšķir, kura rota būs avangardā, kura arjergardā vai flangos. Patlaban taisni tas jāizlemj, un es do­māju, lajtnanta kungs, ka jums tur arī būs savs vārds sakāms.

Šī diplomātiskā runa mazliet atžilbināja leitnantu Dubu, viņš sāka pamazām apjēgt, ka neatrodas vis kazarmās, bet tomēr piesardzīgi ievaicājās:

—   Kur es atrodos?

—  Lajtnanta kungam labpatikas atrasties meitu mājā. Tā kunga ceļi ir neizdibināmi.

Leitnants Dubs smagi nopūtās, norāpās no dīvana un sāka meklēt savus apģērba gabalus. Šveiks viņam palīdzēja. Kad Dubs beidzot bija apģērbies, abi atstāja istabu, bet Šveiks tūliņ atgriezās un, neveltīdams ne mazākās uzmanības Ellai, kas, pār­pratuši viņa atgriešanās iemeslus, aiz nelaimīgās mīlestības at­kal ielīda gultā, aši izdzēra pudelē palikušo degvīnu un tad sekoja leitnantam.

Uz ielas bija stipra tveice, un leitnantam Dubam atkal sakāpa skurbums galvā. Viņš stāstīja Sveikam visādas nesakarīgas blē­ņas, — ka viņam mājā esot pastmarka no Helgolandes, ka pēc gala pārbaudījumiem, skolu beidzot, viņš gājis biljardu spēlēt un nav sveicinājis klases audzinātāju. Pēc katra teikuma viņš atkārtoja: ^

—   Ceru, ka jūs mani labi saprotat.

—   Skaidrs, ka es jūs labi saprotu, — Šveiks atbildēja. — Jūs runājat taisni tāpat kā skārdnieks Pokornijs Budejovicē. Kad viņam vaicāja: «Vai jūs šovasar jau peldējāties Malšā?» —■ tad viņš atbildēja: «Nē, bet toties šogad būs laba plūmju raža.» Vai atkal viņam vaicā: «Vai jūs šogad jau ēdāt sēnes?» — un viņš atbild: «Nē, bet jaunais Marokas sultāns, stāsta, esot tīri krietns cilvēks.»

Leitnants Dubs apstājās un ar pūlēm atkārtoja:

—  Marokas sultāns? Tas pieder pagātnei! — Viņš noslaucīja sviedrus no pieros un, apmiglotām acīm raudzīdamies Sveikā, nomurmināja: — Tā es pat ziemā neesmu svīdis. Vai jūs pie­krītat? Jūs saprotat?

—   Es saprotu, lajtnanta kungs. Pie mums «Kausā» mēdza iegriezties kāds vecs kungs, atvaļināts ierēdnis no apgabala pārvaldes, un tas arī apgal voja to pašu. Viņš vienmēr stāstīja, ka brīnoties, kāda starpība varot būt starp ziemas un vasaras tem­peratūru, un cik tas esot smieklīgi, ka cilvēki t© neesot pama­nījuši.

Šveiks šķīrās no Duba ģimnāzijās vārtos; pēdējais grīļoda­mies uzkāpa aktu zālē, kur notika militārā apspriede, un tūliņ pieteicās kapteinim Zāgneram, ka esot pilnīgi piedzēries. Visu apspriedes laiku viņš sēdēja nokārtu galvu un tikai debatēs šad un tad piecēlās, lai izsauktos:

—   Jūsu uzskati ir pareizi, kungi, bet es esmu galīgi pie­dzēries!

Kad dispozicijas plāns bija izstrādāts un virsleitnanta Lukaša rota norīkota avangardā, leitnants Dubs pēkšņi sarā­vās, piecēlās un teica:

—   Atcerēsimies mūsu klases audzinātāju pirmajā skolas gadā, kungi! Lai dzīvo, lai dzīvo, lai dzīvo!

Virsleitnantam Lūkasam ienāca prātā, ka vislabāk būtu likt leitnanta Duba kalpotājam apguldīt savu kungu fizikas kabi­netā, pie kura durvīm bija nolikts sargkareivis, lai kādam ne­ienāktu prātā nozagt pa pusei izlaupītās minerālu kolekcijas atliekas. Brigādes stabā no tā pastāvīgi brīdināja caurbraucējus ešelonus.

Šādu piesardzību ievēroja kopš tā laika, kad kāds ģimnāzijā novietots honvedu bataljons bija izlaupījis kabinetu. Honvediem bija sevišķi iepatikušās minerālu kolekcijas — raibie kris­tāli un oļi, ko tie sabāza savās mugursomās.

Nelielajā karavīru kapsētā uz kāda balta krusta uzrakstīts «Laslo Garganijs». Te atdusas mūža miegā honveds, kas ģimnā­zijās pirmajā izlaupīšanas reizē bija izdzēris visu denaturēto spirtu no trauka, kur glabājās visādi rāpuļi.

Pasaules karš iznīdēja cilvēku cilti pat ar spirtu no dab- zinātniskām kolekcijām.

Kad visi izklīda, virsleitntants Lukašs lika pasaukt Kunertu, lai viņš aizvestu savu kungu un noliktu gulēt. Leitnants Dubs pēkšņi bija kļuvis līdzīgs mazam bērnam: viņš satvēra Kunerta roku, sāka pētīt tā plaukstas līnijas un paziņoja, ka no tām varot noteikt Kunerta nākamās sievas vārdu.

—   Kā jūs sauc? Paņemiet man no krūšu kabatas piezīmju grāmatiņu un zīmrali. Tātad jūsu uzvārds Kunerts? Labi. .. Atnā­ciet pēc stundas ceturkšņa, es jums atstāšu zīmīti ar jūsu nāka­mās laulātās draudzenes vārdu.

Viņš nepaguva lāgā pabeigt teikumu, kad jau sāka krākt, bet tad atkal pamodās un kaut ko uzkricelēja uz bloknota lapi­ņas, ko pēc tam izplēsa un nometa zemē. Tad viņš nošļupstēja, noslēpumaini pielicis pirkstu pie lūpām:

—   Nē, tagad ne . . . Pēc stundas ceturkšņa … Vislabāk būs, ja jūs to meklēsiet ar aizsietām acīm.

Kunerts bija tāda' lāga dvēsele, ka tiešām atnāca pēc stundas ceturkšņa. Atlocījis zīmīti, viņš izlasīja leitnanta Duba ķeburus: «Jūsu nākamo sievu sauks par Kunerta kundzi.»

Kad Kunerts pēc brītiņa parādīja zīmīti Sveikam, pēdējais deva padomu to labi uzglabāt, jo šādi augstāku militāru personu izdoti dokumenti turami godā. Agrāk karadienestā tas nekad neesot noticis, ka virsnieks sarakstītos ar savu kalpotāju un godātu tā sievu par kundzi.

*

Kad visi priekšdarbi saskaņā ar dispozīciju bi ja veikti, brigā­des komandieris, ko hanoveriešu pulkvedis bija tik veikli izsē­dinājis no pilsētas, lika sastāties bataljonam parastajā četrstūrī un teica uzrunu. Viņš runāja ļoti labprāt, runāja par visu, kas pagadījās uz mēles, un, kad nekas vairs nenāca prātā, atcerējās karalauka pastu.

—  Kareivji! — viņš dārdināja četrstūra vidū. — Mēs tuvo­jamies ienaidnieka frontei, mūs šķir no tās tikai dažu dienu pār­gājiens. Kareivji! Līdz šim jums gājienā nebija nekādas izdevī­bas paziņot saviem mīļajiem, ko jūs esat atstājuši, savas adreses, lai jūsu mīļie zinātu, uz kurieni jums rakstīt, lai jūsu mīļo pali­cēju vēstules jūs iepriecinātu.

Te viņš sajuka un nekādi nevarēja nobeigt, tāpēc neskaitā­mas reizes atkārtoja:

—  Jūsu mīļie . . . jūsu tuvinieki . .. jūsu dārgie palicēji … —

un tā tālāk, kamēr beidzot salauza šo burvju loku, pērkonīgi izkliegdams:

—   Lūk, tāpēc mums frontē ir karalauka pasts!

No viņa turpmākās runas radās iespaids, ka visiem šiem cilvēkiem pelēkajos formas tērpos jāļaujas ar lielāko prieku apkauties taisni tāpēc, ka frontē ir iekārtots karalauka pasts, it kā cilvēkam, kuram granata norāvusi abas kājas, sevišķa pa­tika mirt ar apziņu, ka viņa karalauka pasta numurs ir 72 un tur varbūt pienākusi vēstule no viņa mīļajiem tuviniekiem un sūtī­jums, kurā atrodas gabals žāvētas gaļas, speķis un pašu kaltēti sausiņi.

Pēc šās runas, kad brigādes orķestris bija nospēlējis valsts himnu un ķeizaram bija uzsaukts «lai dzīvo», atsevišķas grupas no šo cilvēcisko lopu bara, kuri bija nolemti apkaušanai kaut kur pie Bugas, saskaņā ar dispoziciju cita pēc citas devās ceļā.

11. kaujas rota izgāja pulksten 5.30 Turovas — Voļskas vir­zienā. Šveiks vilkās pašā astē kopā ar rotas štābu un sanitariem, un virsleitnants Lukašs nepārtraukti jādelēja gar visu kolonu, pastāvīgi atgriezdamies gājiena beigās, pa daļai lai pārliecinā­tos, kādā stāvoklī leitnants Dubs, kas brauca ar brezentu pār­vilktos ratos pretī jauniem varoņdarbiem nezināmā nākotnē, pa daļai lai īsinātu ceļu sarunās ar Sveiku, kas pacietīgi stiepa savu mugursomu un šauteni, kopā ar mantzini Vancku atcerē­damies, cik jauka soļošana bijusi priekš pāris gadiem manevros pie Lielās Meziršičas.

—   Apvidus bija uz mata tāds pats kā šeit, tikai mēs nebijām pilnā kaujas ietērpā, jo toreiz mēs nezinājām, ko nozīmē neaiz­skaramais konservu krājums. Tikko mēs konservus saņēmām, tūliņ viss vads tos notiesāja pirmajā apmešanās vietā un sa­bāza mugursomā ķieģeļus. Kādā ciemā mums notika pārbaude, un tad vajadzēja visus ķieģeļus izsviest. To bija tik daudz, ka tur vēlāk kāds noteikti uzcēla sev ģimenes mājiņu.

Pēc mirkļa Šveiks jau braši soļoja blakus virsleitnanta Lukaša zirgam un stāstīja par karalauka pastu:

—  Jā, runa bija varen jauka, un skaidrs, ka ikvienam ir pa­tīkami saņemt kādu labu vēstuli no mājām. Es arī, kad biju karadienestā Budejovicē, saņemu vienu vēstuli kazarmās un glabāju to vēl šodien.

Šveiks izvilka no netīras ādas somiņas viscaur notaukotu vēstuli un skaļi lasīja, turēdamies vienā solī ar virsleitnanta Lukaša zirgu, kas gāja mērenos rikšos:

«Tu nekrietnais nelieti, melkuli un krāpnieki Kapralis Kržiža kungs atbrauca uz Prāgu atvaļinājumā, un es ar viņu dejoju «Pie Kocaniem», un viņš man pastāstīja, ka tu Budejovicē dejo­jis «Zaļajā vardē» ar kādu uzpūtīgu grezeli un mani pavisam atstājis. Tad tu nu zini, to es rakstu atejā uz dēļa blakus cauru­mam, ka mūsu starpā visam beigas. Tava izbijušā Božena. Lai man nepiemirstas, tas kapralis nav muļķis, gan viņš tevi patren­kās, es viņam to lūdzu. Un lai man vēl nepiemirstas, — tu mani vairs neatradīsi starp dzīvajiem, kad atbrauksi atvaļinā­jumā.»

— Pats par sevi saprotams, — Šveiks turpināja, ieturēdams tos pašus mērenos rikšus, — ka es, ierazdamies atvaļinājumā, atradu viņu starp dzīvajiem, un vēl starp kādiem dzīvajiem! Es viņu sastapu «Pie Kocaniem», divi sveša pulka kareivji vilka viņu katrs uz savu pusi, un viens vēl bija tik iekarsis, ka pil­nīgi atklāti tvarstījās viņai ap ņieburu, it kā gribētu, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, izvilkt no turienes viņas nevainības rotu, kā raksta Venceslava Lužicka vai kā to reiz apraudoties sacīja dejas stundā kāds sešpadsmitgadīgs meitēns kādam ģim­nāzistam, kas bija viņai iekniebis dilbā: «Jūs, godāts kungs, sa­bradājāt manu jaunavības rotu.» Skaidrs, ka visi sāka smieties, bet viņas mammiņa, kas viņu tur uzraudzīja, izveda viņu «Bese- das»1 gaitenī un tur pamatīgi sadeva savai muļķa Trīnei. Es esmu nācis pie slēdziena, obrlajtnanta kungs, ka lauku skuķi ir daudz atklātāki nekā tādas samurdzītas pilsētas jaunkundzītes, kas apmeklē visādas deju stundas. Kad mēs kādreiz agrākos gados bijām Mnišekā uz apmācībām, tad es gāju uz ballītēm Veckminā un tur iepazinos ar kādu Kārlu Vcklovu, bet es gan viņai diezin kā nepatiku. Reiz svētdienā es viņu pavadīju līdz dīķim, tur mēs apsēdāmies uz dambja, un, kad saule bija norie­tējusi, es viņai jautāju, vai es viņai arī patīku. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, gaiss bija tik rāms, putni dziedāja vienā dziedāšanā, un viņa man atbildēja, smiedamās kā traka: «Tu man tikpat labi patīc kā suņanagla sēžamvietā, tik stulbs tu esi.» Un es biju arī stulbs, tik briesmīgi stulbs, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka visu laiku, kad mēs staigājām pa tīru­miem, kur labība bija pāri galvai un tuvumā nevienas dvēseles, ne reizi neuzaicināju viņu piesēsties un tik rādīju viņai uz dieva svētību visapkārt, un — muļķis beidzamais! — skaidroju lauku skuķim, ka tie te ir rudzi, tie mieži un tur atkal auzas.

Un, it kā apstiprinot šos vārdus, no priekšējām rindām atska­nēja kareivju balsis, dziedot dziesmu, ar kuru čechu pulki bija gājuši liet savas asinis par Austriju pie Solferino:

Kad pusnakti sit pulkstenis, Sāk lēkāt auzu maišelis. Tad, juhei juheidā, Kļūst meiča devīga!

Visi pārējie korī uztvēra:

Tad jā, tad jā, tad jā, Un kā lai nedod tā To tiesu, ko sev vēlēju, Uz katra vaiga bučiņu.

Tad, juhei juheidā, ^

Kļūst meiča devīga! Tad jā, tad jā, tad jā, Ko visu nedod tā!

Pēe tam vācieši sāka dziedāt šo pašu dziesmu vāciski.

Tā ir veca kareivju dziesma, ko varbūt jau dziedājuši kara­vīri visās valodās vēl Napoleona karu laikā. Tagad tā jautri at­balsojās Galicijas līdzenumos, uz Turovas—Voļskas putekļainās šosejas, kur, cik vien tālu acis sniedza, līdz pat zaļajiem uzkal­niem dienvidos visi tīrumi bija zirgu pakavu un tūkstošiem smagu kareivju zābaku nomīdīti.

— Tāpat mēs sagandējām visu apvidu manevros pie Pi- sekas, — Sveiks, apkārt lūkodamies, ierunājās. — Mums tur bija līdzi kāds erchercoga kungs, ļoti taisnīgs cilvēks, un, kad viņš ar savu štābu stratēģisku iemeslu pēc bija izjājis cauri sējumiem, tad viņa adjutants tūliņ uz karstām pēdām aprēķi­nāja zaudējumus. Kāds no zemniekiem, Picha vārdā, nebija diezin cik priecīgs par šādu apciemojumu tīrumos un atteicās saņemt kroņa piespriestās 18 kronas par nobradātajiem 5 ariem sējumu. Viņam bija uznākusi tiesāšanās kāre, obrlajtnanta kungs, un tad viņš arī dabūja 18 mēnešus.

Manuprāt, obrlajtnanta kungs, viņam vajadzēja priecāties, ka kāds no ķeizariskā nama apmeklējis viņa zemes gabalu. Viens otrs vairāk izglītots zemnieks būtu saģērbis visus savus skuķus baltās drēbēs kā pie iesvētīšanas, sadevis tām rokās

puķu pušķus, nostādījis uz tīruma un licis apsveikt augsto kungu, kā es to lasīju par Indiju, kur pavalstnieki metas zem kājām sava valdnieka zilonim, lai tas viņus samin.

— Par ko jūs runājat, Šveik? — virsleitnants Lukašs uzsauca viņam no zirga lejup.

—  Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es runāju par zi­loni, kas nēsājis uz muguras valdnieku, par ko es lasīju.

Būtu jel jūs pratis visu pareizi izskaidrot, — virsleitnants Lukašs noteica un aizjāja uz priekšu, kur kolona jau draudēja izjukt. Neparastais gājiens pēc ilga brauciena vilcienā un pil­nais kaujas ietērps visus nogurdināja, visiem sāka sāpēt pleci, un katrs centās iekārtoties cik iespējams ērtāk. Šauteni kārstīja no viena pleca otrā, vairums pat nenesa to uz pleca, bet pār­sviestu pār plecu kā grābekli vai dakšas. Daži domāja, ka pa grāvja dibenu vai malu būšot labāka iešana, jo tur zeme šķita zem kājām mīkstāka neka uz putekļainās šosejas.

Vairums soļoja nokārtām galvām, un visus mocīja stipras

slāpes, jo, kaut gan saule jau rietēja, karstums un tveice pietu­rējās kā pusdienas laikā, un blašķēs nevienam nebija ne lāsītes ūdens. Tā bija pirmā pārgājiena diena, un neparastais stāvoklis, kas bija tikai pirmā pakāpe aizvien lielāku ciešanu virknē, no­māca un nospieda visus. Dziesmas apklusa. Visi sprieda, cik tālu vēl varētu būt līdz Turovai—Voļskai, kur, pēc viņu domām, vajadzēja pārnakšņot.

Daži piesēda uz mirkli grāvmalā un, lai slēptu savu nogu­rumu, darbojās ar zābaku saitēm. Pirmajā acu uzmetienā tos va­rēja noturēt par cilvēkiem, kas cenšas sakārtot nelāgi aptītos kājautus, lai tie tālākajā gājienā nespiestu. Citi atkal palaida garākas vai savilka īsākas šauteņu siksnas vai attaisīja mugur­somas un sablīvēja ciešāk to saturu, pūlēdamies sev iestāstīt, ka dara to, lai vienmērīgāk izvietotu kravu un mugursomas sik­snas nevilktu lejup vienu vai otru plecu. Kad virsleitnants Lukašs tuvojās, viņi piecēlās un ziņoja, ka viņiem kaut kas spiežot vai atgadījies cits traucēklis, ja vien kadeti un vadu komandieri jau nebija paspējuši viņus aizdzīt, tiklīdz iztālēm pamanīja virsleitnanta Lukaša zirgu.

Piejājis virsleitnants Lukašs laipni uzaicināja viņus celties kājās, jo līdz Turovai—Voļskai esot tikai trīs kilometri un tur varēšot atpūsties.

Tikmēr nepārtrauktā sanitardivriču svaidīšanās bija pamodi­nājusi leitnantu Dubu. Viņš gan vēl nebija pilnīgi atjēdzies, bet varēja jau izslieties sēdus, izliekties no ratiem un uzrunāt rotas kancelejas ļaudis, kas tukšā soļoja viņam blakus, jo visi, sākot ar Balunu un beidzot ar Chodunski, bija novietojuši savas mu­gursomas ratos. Vienīgi Šveiks dūšīgi cilpoja ar somu uz mugu­ras, šauteni pēc dragunu parauga šķērsām pār krūtīm; viņš kūpināja pīpīti un ejot dungoja:

Kas negrib, lai netic, bet taisnība tā, Ka mājvieta šodien mums Jaromeršā.

Ap piecsimt soļu tālāk no leitnanta Duba uz šosejas virpu­ļoja putekļu mākoņi, no kuriem šad tad iznira kareivju augumi. Leitnants Dubs, ko atkal sagrāba ekstāze, izliecās no divričiem un sāka aurot ceļa putekļos:

— Kareivji! Jūsu cēlais uzdevums ir grūts, jums priekšā stāv nogurdinoši pārgājieni, visāda veida likstas un pūliņi. Jums būs daudz kas jāpiecieš, bet es pilnīgi paļaujos uz jūsu izturību, uz jūsu gribas spēku.

—   Ar lielu brēku, — Šveiks piedzejoja klāt.

Leitnants Dubs turpināja:

—  Jums, kareivjiem, nav tādu šķēršļu, ko jūs nevarētu pār­spēt. Bet es vēlreiz atkārtoju, kareivji: es nevadu jūs pretī vieg­lai uzvarai. Tas būs ciets rieksts, bet jūs tiksiet ar to galā. Jūsu vārdi ieies vēsturē uz mūžu.

—   Kas klausās to, tam apšķeb dūša, — Šveiks atkal papil­dināja.

Un leitnants Dubs, it kā būtu to dzirdējis, pēkšņi noliecās pār divriču malu un sāka vemt šosejas putekļos. Pēc tam viņš vēl uzbrēca: — Uz priekšu, kareivji! — atkrita uz telefonista C.hodunska mugursomas un nogulēja līdz pat Turovai—Voļskai, kur viņu beidzot pēc virsleitnanta Lukaša pavēles izcēla no ratiem un nostatīja uz kājām. Pēc garas un ļoti nepatīkamas sa­runas ar virsleitnantu Lukašu leitnants Dubs tiktāl atjēdzās, ka beidzot varēja pateikt:

—   Loģiski spriežot, es esmu izdarījis muļķību, bet to es iz­pirkšu kaujas laukā.

Pilnīgi pie prāta nācis viņš tomēr nebija, jo, taisīdamies iet pie sava vada, sacīja virsleitnantam Lukašam:

—   Jūs mani vēl nepazīstat, bet gan jūs mācīsieties mani pazīt!

—   Par to, ko jūs esat izdarījis, varat informēties pie Šveika.

Tāpēc leitnants Dubs nolēma pirms došanās pie vada uzmek­lēt Sveiku, ko viņš sastapa Baluna un mantziņa Vaneka sabied­rībā.

Baluns patlaban stāstīja, ka viņš mājās vienmēr mēdzis turēt akā pudeli alas, un tas tad bijis tik auksts, ka dzerot saluši zobi. Citās dzirnavās pie šāda alus piekoduši sviestmaizi ar biez­pienu, bet viņš savā rijībā, par ko viņu tagad dievs sodot, katr­reiz vēl notiesājis krietnu gabalu gaļas. Taisnīgais dievs viņam par sodu liekot tagad dzert siltu, smirdošu ūdeni no Turovas—• Voļskas akas. Šim ūdenim, lai pasargātos no koleras, bija jā­pielej citronskābe, ko visiem bija tikko izdalījuši, kad pa vadiem laida pēc ūdens. Baluns izsacīja domas, ka citronskābi izsnieguši tādē], lai stiprāk būtu jūtams izsalkums. Tiesa, Sanokā viņš esot drusku iestiprinājies un dabūjis no virsleitnanta Lukaša puspor- ciju teļa gaļas, ko atsūtījuši no brigādes štaba, bet tas tomēr esot šausmīgi. Viņš esot domājis, ka šeit varēšot atpūsties, pār­nakšņot un, galvenais, kaut ko izvārīt. Viņš jau bijis par to pil­nīgi pārliecināts, kad pavāri lējuši katlos ūdeni, un tūliņ devies uz virtuvi, lai izprašņātu, kas un kā, un viņam atbildējuši, ka saņemta tikai pavēle apgādāties ar ūdeni un tūliņ varot pienākt pavēle liet ūdeni ārā.

Šai mirklī pie viņiem pienāca leitnants Dubs un, tā kā viņš nejutās visai drošs, tad iejautājās:

—   Vai sarunājaties, vai?

—   Sarunājamies gan, — Šveiks atbildēja visu vietā, —■ mums pašlaik sarunas iet pilnā sparā. Vispār patīkama sa­runa ir ļoti laba lieta. Patlaban mēs sarunājamies par citron­skābi. Bez sarunas kareivis nevar iztikt, runājot viņš vieglāk aiz­mirst visādas grūtības.

Leitnants Dubs uzaicināja Sveiku panākt viņam kādu gaba­liņu līdz, viņš gribot kaut ko pavaicāt. Kad viņi bija mazliet pagājuši sānis, leitnants nedrošā balsī ievaicājās:

—   Vai jūs nerunājāt par mani?

—   Nekādā gadījumā, nepavisam ne, lajtnanta kungs, tikai par citronskābi un žāvētu gaļu.

—   Virsleitnants Lukašs teica, ka es esot kaut ko pastrādājis un ka jūs esot par to labi informēts, Sveik.

— Jūs itin nekā neesat pastrādājis, lajtnanta kungs, — Sveiks neparasti nopietni un uzsvērti sacīja, — jūs tikai bijāt iegājis paviesoties priekamājā. Bet tas droši vien bija aiz pār­skatīšanās. Skārdnieku Pimpru no Kazu laukuma, kad viņš gāja uz pilsētu iepirkties skārdu, vienmēr meklēja un atrada kaut kādā tamlīdzīgā iestādē, pie «Šuchas» vai «Dvoržaka», tāpat kā es jūs. Apakšā bija kafejnīca vin augšā, tāpat kā šajā gadījumā, sievieši. Jūs droši vien nebijāt gluži skaidrībā par to, kur jūs īsti atrodaties, lajtnanta kungs, jo bija karsts, un, ja cilvēks nav pieradis dzert, tad viņš šādā karstumā noreibst pat no vienkārša ruma, kā nu vēl lai jūs nenoreibtu no pīlādžogu degvīna, lajt­nanta kungs. Es biju saņēmis pavēli nodot jums ielūgumu uz apspriedi, iekāms dodamies ceļa, un tad es jūs atradu augšā pie kāda skuķa; aiz karstuma un degvīna jūs mani nepazināt un gulējāt uz dīvana bez kaut kā. Jūs nekādu traci necēlāt un pat neteicāt: «Jūs mani vēl nepazīstat.» Tādā tveicē tas katram var gadīties. Dažs no karstuma traki cieš, citam tas atkal kā zosij ūdens. Ja jūs būtu pazinis veco Veivodu, pulētāju no Vršo- vices, tas bija noņēmies nedzert neko tādu, no kā varētu pie­dzerties. Tā viņš bija iemetis vienu glāzīti ceļakājai un izgājis no mājas meklēt bezalkoholiskus dzērienus. Vispirms viņš bija iegriezies traktierī «Pie stacijas», izdzēris tur ceturtdaļlitru rūgtā.

un sācis neuzkrītoši iztaujāt traktiernieku, ko tie atturībnieki īsti dzerot. Viņš sprieda pilnīgi pareizi, ka tīrs ūdens pat attu­rībniekam par stipru. Nu, traktiernieks sācis viņam stāstīt, ka atturībnieki dzerot zelteri, limonādi, pienu, bezalkoholisku vīnu, aukstu ķiploku viru un citus bezalkoholiskus dzērienus. Veca­jam Veivodam no visa uzskaitītā vislabāk iepaticies bezalkoho­liskais vīns. Viņš vēl apvaicājies, vai nav arī bezalkoholiska degvīna, iztukšojis vēl vienu ceturtdaļlitru, iegalvojis traktier- niekam, ka tas tiešām grēks — bieži piedzerties, uz ko trak­tiernieks atbildējis, ka viņš visu ko pasaulē varot paciest, tikai ne piedzērušu cilvēku, kas ietaisījis skurbuli citā vietā un atnāk pie viņa salāpīt paģiras ar zelteri un tad vēl taisa tračus. «Ja tu piedzeries pie manis,» viņš teicis, «tad es par tevi stāvu un krītu, bet citādi es tevi nepazīstu.» Tā nu, lajtnanta kungs, vecais Veivoda izdzēris savu mēru un gājis tālāk, kamēr no­nācis Karela laukumā pie kādas vīntirgotavas un apvaicājies tur pēc bezalkoholiska vīna. «Tāda mums nav, Veivodas kungs,» tur viņam atbildējuši, «mums ir tikai rūgtais vai heress.» Veca­jam Veivodam bijis neveikli atteikties, tāpēc viņš izdzēris arī tur ceturtdaļlitru rūgtā un ceturtdaļlitru heresa. Un, tā sēžot tur, lajtnanta kungs, viņš netīšām iepazinies ar otru tādu pašu atturībnieku. Vārds pa vārdam, izdzēruši vēl pa ceturtdaļlitram heresa, un tad noskaidrojies, ka šis kungs zina tādu vietu, kur dabūjams bezalkoholisks vīns. «Tas ir Bolzana ielā, tur jāiet pa kāpnēm lejā, un gramofons arī tur ir.» Par tādu labu vēsti vecais Veivoda licis galdā veselu pudeli rūgtā, un pēc tam gājuši abi uz Bolzana ielu, kur jāiet pa kāpnēm lejā un kur ir gramofons, un tur patiešām devuši skaidru augļu vīnu, ne tikai bez spirta, bet pavisam bez jebkāda alkohola. Vispirms katrs pasūtījis pus­litru ērkšķogu vīna, tad puslitru jāņogu vīna, bet, kad vēl iz­dzēruši pa puslitram ērkšķogu vīna, tad no visiem iepriekšē­jiem rūgtajiem un heresiem kājas bijušas kā svina pilnas, tāpēc viņi sākuši brēkt, lai viņiem dodot oficiālu apliecību, ka tas, ko viņi te dzerot, tiešām esot bezalkoholisks vīns. Viņi esot attu­rībnieki, un, ja viņiem tādu apliecību nedošot, tad viņi sadau­zīšot te visu druskās ar gramofonu piedevām. Tad policisti uz- vilkuši viņus abus pa kāpnēm augšup Bolzana ielā, iesēdinājuši mašīnā un aizveduši izgulēt skurbumu aiz restēm, un beidzot abi kā atturībnieki dabūjuši maksāt sodu par piedzeršanos.

— Kāpēc jūs man to stāstāt? — uzbrēca leitnants Dubs, kas šās garās runas laikā bija pilnīgi atžirbis.

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka tam tiešām nav sakara ar jums, bet ja jau nu mēs tā sākām runāt.. .

Leitnantam Dubam iešāvās prātā, ka Šveiks viņu atkal ap­vainojis, un, tā kā viņš bija jau gandrīz pavisam skaidrā prātā, tad uzkliedza Sveikam:

V — Pag, gan tu vēl mācīsies mani pazīt! Kā tu stāvi?

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka stāvu slikti, es aiz­mirsu, padevīgi ziņoju, salikt papēžus kopā. Tūliņ izlabošu.

Un Sveiks izslējās pēc visiem militārajiem likumiem.

Leitnants Dubs pārdomāja, ko vēl varētu pateikt, bet beidzot tikai nosacīja:

—   Sargies, lai man to vēlreiz nevajadzētu atkārtot, — un noslēgumā mazliet pārgrozīja savu veco sakāmvārdu: — Tu mani vēl nepazīsti, bet es tevi pazīstu caur un cauri.

Promejot leitnants Dubs savās paģiru sāpēs vēl nodomāja: «Varbūt tas viņu būtu vairāk ietekmējis, ja es viņam būtu tei­cis: «Es tevi jau sen pazīstu no tavas sliktās puses, diedelniek!»»

Tad leitnants Dubs lika pasaukt savu kalpotāju Kunertu un pavēlēja viņam sadabūt krūzi ar ūdeni.

Kunertam par godu jāsaka, ka viņš ilgi meklēja pa visu Turovu—Voļsku krūzi un ūdeni.

Beidzot viņam izdevās nospert krūzi mācītāja kungam, un šinī krūzē viņš iesmēla ūdeni no kādas dēļiem aizsistas akas. Tiesa, šai nolūkā nācās atlauzt pāris dēļu, jo aka bija pama­tīgi aiznaglota, tāpēc ka tās ūdens bija šaubīgs tifa baciļu ziņā.

Leitnants Dubs tomēr iztukšoja visu krūzi bez jebkādām sekām, ar ko viņš apstiprināja sakāmvārdu: «Labai cūkai viss iet labumā.»

Visi ļoti maldījās, domādami, ka Turovā—Voļskā varēs pār­gulēt pa nakti.

Virsleitnants Lukašs savāca kopā telefonistu Chodunski, mantzini Vaneku, rotas raitnieku Sveiku un Balunu. Pavēle bija vienkārša: viņiem jāatstāj visi ieroči sanitardaļai, jāiet pa lauku ceļu tālāk uz Mazo Polanecu un tad gar strautu dienvid­rietumu virzienā uz Liskovecu.

Šveiks, Vaneks un Chodunskis ir kvartirjeri. Viņiem jāno­drošina naktsmājas savai rotai, kas pēc stundas vai, vislielākais, pēc pusotras stundas viņiem sekos. Balunam jāsagādā zoss un jāizcep tur, kur virsleitnants Lukašs pavadīs nakti, pārējiem trim jāpieskata, lai Baluns pusi zoss neapēd pats. Turklāt Vane- kam un Sveikam jānopērk rotas vajadzībām atbilstoša cūka, lar nakti var izvārīt gulašu. Naktsmītnēm jābūt kārtīgām, no para­zītu apsēstām būdām jāizvairās, jo kareivjiem pienācīgi jāatpū­šas, tāpēc ka pusseptiņos no rīta rotai jau jādodas tālāk no Liskovecas caur Kroscienku uz Starasolu.

Tagad bataljons vairs nebija nekāds tukšinieks. Brigādes intendantura Sanokā bija izsniegusi pirms gaidāmā kautiņa avansu. Rotas kasē atradās pāri par simttūkstoš kronām, un mantzinis Vaneks bija jau saņēmis pavēli apmešanās vietā, tas ir, ierakumos, norēķināties ar rotu pilnos apmēros pirms nāves un izmaksāt kareivjiem pienācīgo atlīdzību par nesaņemto maizi un uzturu.

Kamēr visi četri gatavojās ceļam, rotā ieradās vietējais mā­cītājs un izdalīja visu tautību kareivjiem lapiņas ar «Lurdas himnu» visās valodās. Viņam bija vesela krava šo himnu, ko tam bija atstājusi izdalīšanai caurbraucējiem ešeloniem kāda augstāka garīga persona, kas automobilī pāris skuķu pavadībā bija apbraukājusi izpostīto Galiciju.

No klintīm, kur avotiņš laužoties irdz, Tur debesu prieku jūt lūdzēja sirds. Ave, ave, ave Maria! Ave, ave, ave Maria!

Bemarde, tu meiten svētlaimīgā, Kam debess šeit brīnumus rādīja. Ave!

Tā klintīs redz spožumu brīnišķu Un dievišķu tēlu tur mirdzošu. Ave!

Kam ziedu balts ietērps kā liliju sniegs, Ko josta skauj zila kā debestiņš liegs. Ave!

Kam saliktās rokās rožkronis svēts, — Tā debesu valdnieci mirstīgie redz. Ave!

Un Bernarde raugās šai spožumā, Tai seja kļūst gaiša tā atspulgā. Ave!

Tā ceļos krīt lūdzot un Mariju sveic, Un debesu valdniece lūdzējai teic: — Ave!

«Es, kas bez grēka reiz ieņēmu, Tev noslēpumu, bērns, atklāju. Ave!

Te straumēm drīz plūdīs šurp ticīgie, Un ceļos tie kritīs, un lūgs mani tie. Ave!

No marmora celsies šeit dieva nams, Kur palīgs ikvienam būs izlūdzams. Ave!

Bet pie avota šā, no klintīm kas riet, Visi ticīgie pulcēsies vienuviet.» Ave!

Lai svētīta ieleja daudzinātā, Kur Marija rādījās godībā. Ave!

Kur klintīs tā vieta mums rādīta, I Kur zemoties drīkstam mēs bijībā. Ave!

Kad vīri un sievas nāks brīnumus lūgt, Mums viņu pulkā ar nelieci trūkt! Ave!

Tu glābēja zvaigzne, ved līdzi sev mūs, Pie debesu troņa, kur patvērums būs. Avel

Tu jaunava svētā, vērs vaigu uz mums, Lai dzēsts taviem bērniem ik pārkāpums. Ave!

Turovā—Voļskā bija papilnam ateju, un visās mētājās lapi­ņas ar šo «Lurdas himnu».

13*

Kapralis Nachtigals no Kašperkalnu apkaimes, kurš no kāda pārbiedēta ebreja bija izspiedis pudeli konjaka, savāca kopā

savus biedrus un sāka dziedāt Lurdas himnas vācu tekstu bez piedziedājuma «Ave» pēc meldijas «Princis Eižens, bruņnieks cēlais».

Tas bija sasodīti nejauks gājiens, un, tumsai metoties, visi četri, kam bija jārūpējas par naktsmājām 11. rotai, iznāca otrpus strauta uz meža ceļa, kas laikam veda uz Liskovecu.

Balunam, kas pirmo reizi atradās nezināmu notikumu priekšā un kam ir tumsa, ir naktsmāju sagādātāja pienākumi šķita kas neparasti noslēpumains, pēkšņi radās šausmīgas aizdomas, ka te kaut kas nav kārtībā.

—  Biedri, — viņš klusām ierunājās, klupdams un krizdams grambotajā ceļā gar strautmalu, — viņi mūs uzupurējuši.

—   Ko tu muldi? — Šveiks viņam klusu uzbrēca.

—   Biedri, bļaut nevajag, — Baluns klusām lūdzās, — es to jūtu ar visām aknām, ka viņi mūs izdzirdēs un tūliņ sāks šaut. Es to zinu. Mūs izsūtīja pa priekšu, lai mēs uzzinātu, vai te ir tuvumā ienaidnieks, 1111, tiklīdz dzirdēs šaujam, tad tūdaļ zinās, ka tālāk iet nedrīkst. Mēs esam izlūku patruļa, biedri, kā man kapralis Terna mācīja.

—   Nu, tad ej pirmais! — Šveiks atbildēja. — Mums būs ērti paslēpties aiz tevis, tāda milža. Mēs mierīgā garā iesim nopa­kaļ, lai pagūtu laikā pakrist pie zemes, kad sāks šaut. No tevis gan nekāds kareivis neiznāks. Viņš baidās, ka uz viņu sāks šaut. Kareivim taisni jāpriecājas, kad uz viņu šauj. Jo biežāk ienaid­nieks šauj, jo ātrāk izbeidzas viņa municijas krājums, tas jāzina ikvienam kareivim. Ar katru šāvienu, ko ienaidnieka kareivis uz tevi raida, samazinās viņa kaujas spējas. Viņš savukārt prie­cīgs, ka var uz tevi šaut, jo tā viņš atbrīvojas no patronām un bēgot viņam ir vieglāk.

Baluns smagi nopūtās.

—  Jā, kad man nebutu mājās saimniecības!

—  Nospļaujies ufc visu saimniecību, — Šveiks viņu pamācīja, •— labāk krīti par mūsu kungu un ķeizaru! Vai tad tev to kara­dienestā nemācīja?

Tikai tāpat pieminēja, — vientiesīgais Baluns atbildēja. — Mūs tikai trenkāja pa apmācības laukumu, un tad jau es nekā tamlīdzīga vairs nedzirdēju, jo kļuvu par kalpotāju… Ja vēl tas ķeizars būtu mūs labāk ēdinājis . . .

—  Tu nu gan esi nepieēdināms! Kareivim pirms kaujas ne­maz nedrīkst dot ēst, to mums vēl skolā kapteinis Untergrics paskaidroja. Viņš mums vienmēr teica: «Mērgļi sasodītie, ja vienreiz nonāks līdz karam un jums būs jāiet kaujā, tad neiedo­mājieties pierīties pirms kaujas! Kas ir pārēdies un dabū šā­vienu vēderā, tas var skaitīt tēvreizi, jo pēc šāviena visa vira un kroņa maize ir no zarnām ārā un tūliņ piemetas iekaisums, un tad tik atliek kājas notirināt. Bet ar tukšu kuņģi tāds ievai­nojums vēderā ir tikai sīkums, tikpat kā lapsenes dzēlums.»

—  Es visu ātri sagremoju, — Baluns taisnojās, — man kuņģī daudz pāri nepaliek. Es varu apēst veselu bļodu knedliku ar cūkgaļu un kāpostiem, un pēc pusstundas vairāk no manis ārā neiznāks kā divas trīs ēdamkarotes, pārējais viss manī pārstrā­dājas. Dažs cilvēks, piemēram, stāsta, kad viņš ieēdot sēnes, tad tās tāpat veselas izejot cauri, vajagot tikai tās atkal nomaz­gāt un vārīt par jaunu, bet man gan tā nav. Es salieku tik daudz sēņu iekšā, ka cits tur jau būtu pārsprādzis, un, kad eju savās vajadzībās, tad izrādās, ka viss manī pārstrādājies, tikai pāris dzeltenu putraimiņu palikuši pāri kā zīdainim.

—   Manī, mīļais draugs, — viņš paļāvīgi pieliecās Sveikam klāt, — izkūst pat zivju asakas un plūmju kauliņi. Vienreiz es tīšuprāt saskaitīju. Es noēdu 70 plūmju ar visiem kauliņiem un, kad tas laiks pienāca, aizgāju aiz šķūņa, pavandīju visus kauli­ņus pie malas un izskaitīju. No 70 kauliņiem vairāk nekā puse bija manī izkusuši.

Balunam izlauzās klusa, ilga nopūta.

—   Mana vecene taisīja plūmju knedlikus no rīvētiem kartu­peļiem un pielika mazliet biezpiena, lai būtu sātīgāk. Viņai gan labāk patika ar magonēm apkaisīti knedliki, bet es pastāvēju pie biezpiena un reiz pat viņu izpļaukāju . . . Jā, es gan nepratu cienīt savu ģimenes laimi.

Baluns apklusa, nošmaukstināja, aplaizījās un sacīja sērīgi un maigi:

—   Zini, draugs, ka tagad, kad man nekā nav, man sāk lik­ties, ka sievai tomēr taisnība un ka ar magonēm tie knedliki gar­šīgāki. Toreiz es necietu, ka man magoņsēklas saiet zobos, bet tagad es domāju, kaut jel tās pagadītos! Ar sievu mums daudz­reiz bija lieli kari. Cik bieži gan viņa dabūja raudāt, kad es gri­bēju, lai aknu desām pieliek vairāk majorana, un pie tam tūliņ krāvu viņai. Reiz es nabadzīti tā sazilināju, ka viņa nogulēja divas dienas — un tikai par to, ka viņa nekāva man vakariņām tītaru, apgalvodama, ka man vista arī esot laba diezgan. Jā, draugs, — un Balunam sāka līt asaras, — ja man tagad būtu aknu desa, kaut bez majorana, un kāda vistiņa . .. Vai tu diļļu mērci esi ēdis? Ak, kas mums gan bija par tračiem tas dēļ, un tagad es to dzertu kā kafiju.

Šādās sarunās Baluns pamazām aizmirsa iedomātās briesmas. Viņš turpināja satraukts stāstīt Sveikam nakts klusumā, kamēr viņi devās lejup uz Liskovecu, ko gan visu agrāk neesot pratis cienīt un ko viņš tagad tik labprāt ēstu, ka asaras birstot pie­minot.

Aiz viņiem nāca telefonists Chodunskis ar mantzini Vaneku. Chodunskis stāstīja Vanekam, ka, pēc viņa domām, pasaules karš esot tīrā nekrietnība. Vai tā neesot nejēdzība, ka sarautie telefona vadi naktī jāsalabo? Bet vēl nejaukāk esot, kad ienaid­nieks notverot kādu ar savu starmeti tieši šo sasodīto stiepļu labošanas brīdī un tad laižot tam visu artilēriju virsū. Agrā­kajos karos vismaz starmešu neesot bijis.

Lejā, ciemā, kur viņiem bija jāatrod rotai naktsmājas, bija tumšs un visi suņi sāka riet, tāpēc ekspedīcijai nācās apstāties un pārdomāt, kā ar šiem maitām tikt galā.

—  Kā būtu, ja mēs ietu atpakaļ? — Baluns čukstēja.

—   Balun, Balun, ja mēs to darīsim, tad tevi nošaus par gļē­vulību, — Šveiks aizrādīja.

Suņi rēja aizvien skaļāk, un beidzot riešana sākās arī dien­vidos aiz Ropas upes, Kroscienkā un citos ciemos, jo Šveiks uzbrēca nakts klusumā:

—   Se būdā, se, se! Tā viņš kādreiz bija vecos laikos uz­brēcis saviem suņiem, ar kuriem tirgojās.

Suņi rēja vēl negantāk, tāpēc mantzinis Vaneks sacīja Sveikam:

—   Nebļaujiet tā uz suņiem, Sveik, citādi visa Galicija sāks riet.

—   Kaut kas līdzīgs mums gadījās manevros Taboras ap­kaimē, — Šveiks atbildēja. — Mēs tur ienācām nakti kādā ciemā, un suņi sāka jeganti vankšķēt. Tas ir biezi apdzīvots ap­vidus, un šitā riešana gāja no ciema uz ciemu, aizvien tālāk, un, tiklīdz tā ciema suņi, kur mēs bijām apmetušies, taisījās ap­klust, tā ierējās atkal citi kaut kur Pelchržimovā, un mūsējie tūliņ piebalso, un pēc brītiņa jau rej visa Tabora, Pelchržimovā, Budejovice, Humpoleca, Težebona un Jichlava. Mūsu kapteinis bija tāds nervozs večuks un novarēja panest suņu riešanu. Viņš negulēja visu nakti, staigāja apkārt un pratināja posteņus: «Kas rej, kāpēc rej?» Kareivji padevīgi ziņoja, ka rējēji ir suņi, bet tas viņu tā nokaitināja, ka visi, kas tonakt bija sardzē, iedzīvo­jās arestā, kad atgriezāmies no manevriem. Turpmāk viņš vien­mēr izraudzījās «suņu komandu» un izsūtīja pa priekšu. Tiem vajadzēja paziņot ciema iedzīvotājiem, kur mēs taisījāmies pār­gulēt, ka nakti nedrīkst riet neviens suns, citādi to nošaus. Es arī reiz biju tādā komandā, un, kad mēs ieradāmies vienā ciemā pie Milevsko, tad man mazuliet sajuka, un es pateicu ciema vecākajam, ka ikviens saimnieks, kura suns nakti ieriesies, tiks aiz stratēģiskiem apsvērumiem nošauts. Vecākais pārbijās, jūdza zirgu ilksīs un laida tūliņ uz galveno štābu, lai aizlūgtu par savu ciemu. Tur viņu nemaz nebija laiduši klāt, sardze bija gandrīz vēl nošāvusi, tāpēc viņš atbrauca atpakaļ, un, iekāms mēs ienācām ciemā, visiem suņiem pēc viņa rīkojuma purni bija nosieti ciet, tā ka trīs pat kļuva traki.

Viņi ienāca ciemā, un Sveiks visus pamācīja, ka suņi nakti bīstoties no degoša papirosa. Diemžēl, neviens papirosus nesmē­ķēja, un Sveika padomam nebija pozitivu rezultātu. Beidzot gan izrādījās, ka suņi rej aiz tīra prieka: viņi ar mīlestību atcere jas caurgājējus kareivjus, kas viņiem pastāvīgi pameta ko ēdamu. Viņi jau iztālēm saoda, ka tuvojas radījumi, kas promejot atstāj kaulus un kritušus zirgus. Sveiku pēkšņi, kā no zemes izauguši, apstāja četri suņi un priecīgi saceltām astēm spiedās tam klāt.

Sveiks glaudīja un paijāja viņus un sarunājās ar tiem tumsā kā ar bērniem:

— Jā, jā, nu mēs esam klāt, mēs te pagulēsim un iekodīsim, dosim jums kauliņus un garoziņas un rīt atkal iesim tālāk pret ienaidnieku.

Ciema būdās iedegās ugunis, un, kad viņi pieklauvēja pie pirmās būdas durvīm, lai uzzinātu, kur dzīvo ciema vecākais, viņam atbildēja spiedzīga, spalga sievietes balss, kas paskaid­roja ne īsti poļu, ne ukraiņu valodā, ka viņas vīrs esot karā, bērni saslimuši ar masalām, moskaļi[40] visu rekvizējuši un vīrs, karā aizejot, pieteicis nakti nevienam neatvērt durvis. Tikai kad visi četri pastiprināja uzbrukumu durvīm ar apgalvojumu, ka viņi esot savējie, «kvartirjeri», kāda nezināma roka atdarīja durvis. Izrādījās, ka ciema vecākais tepat vien dzīvo. Viņš nu veltīgi pūlējās Sveikam noliegt, ka pats runājis šajā spiedzīgajā sievietes balsī. Viņš atrunājās, ka gulējis bēniņos sienā un viņa sieva runājot visādas aplamības, kad to pēkšņi uzmodinot no

miega. Ja runājot par naktsmājām veselai rotai, tad ciems esot tik mazs, ka te labi ja vienu kareivi varot novietot. Te vispār nemaz neesot gulēšanai vietas. Pirkt te arī nekā nevarot, mos- kaļi visu esot rekvizējuši.

Ja labdzimtie kungi esot ar mieru, viņš aizvedīšot tos uz Kroscienku, tur esot lielas mājas un ko iet tikai trīs ceturtdaļ­stundas. Vietas tur, cik nevajag, katrs kareivis dabūšot kažoku apsegam, tur esot tik daudz govju, ka ikvienam kareivim iz­nākšot katliņš piena, tur esot labs ūdens, virsnieku kungi varot tur pārgulēt muižiņā, bet kas tad te — Liskovecā atrodams ? Tikai posts, kašķis un utis. Viņam pašam reiz bijušas piecas govis, bet moskaļi visas atņēmuši, un, ja viņš gribot dabūt pienu saviem slimajiem bērniem, tad viņam jāmēro ceļš līdz Kros- cienkai. '

Laikam apstiprinot viņa vārdus, aiz sienas kūtī iemāvās go­vis, un kāda spiedzīga sievietes balss centās nomierināt nelaimī­gos lopus, novēlot, lai tos mēris parautu.

Vecāko tas nemaz nesamulsināja, viņš runāja vien tālāk, vilkdams kājās garos zābakus:

—   Viena vienīga gosniņa palikusi mūsu ciemā, mīļie lab- dzimtie kungi, tā pati, kas nupat māva, tā pieder kaimiņam Voičikam. Slims, sabeigts lopiņš. Moskaļi atņēma viņai teļu, tāpēc piens arī aprāvies, bet saimniekam žēl kaut, vēl cer, ka Čenstochovas dievmāte vērsīs atkal visu par labu.

Tā runādams, viņš jau uzvilka kažoku.

—   Pat trīsceturtdaļstundas līdz Kroscienkai nav jāiet, mani mīļie kungi, ko es, grēcīgs cilvēks, samuldējos, labi, ja pus­stunda. Es zinu ceļu pār strautu, tad caur birzi un gar lielo ozolu . . . Tas ir liels ciems, un degvīns arī tur ir. Iesim gan, mani mīļie labdari! Ko velti kavēties? Kareivju kungi no jūsu slavenā pulka, ķeizara un ķēniņa karavīri, kas kauj moskaļus, gan ir pelnījuši kārtīgu atpūtu. Bet kas tad pie mums ir? Utis, kašķis, masalas un kolera. Vakar mūsu nolādētajā ciemā trīs puiši aizgāja kapā ar koleru. Visužēlīgais dievs ir nolādējis Liskovecu…

Šveiks pārtrauca viņu ar majestātisku rokas mājienu.

—   Labdzimtie kungi, — viņš teica, atdarinot vecākā baisi, •— es reiz lasīju kādā grāmatā, ka zviedru kara laikā arī viens ciema vecākais, saņēmis pavēli novietot ciemā karavīrus, dažādi atrunājies un neparko nav gribējis paklausīt, un tad viņu pakā­ruši pie pirmā koka. Un šodien Sanokā man kāds poļu kapralis stāstīja, ka ciema vecākajam jāsasauc visi desmitnieki, kad iero­das kvartirjeri, jāapstaigā visas būdas un jāpasaka: «Te gulēs trīs, te četri, bet virsnieku kungi apmetīsies mācītāja mājā, un pusstundas laikā visam jābūt nokārtotam.»

—   Labdzimtais kungs, — Šveiks nopietni uzrunāja vecāko,

kur tev te ir tuvākais koks?

Vecakais nesaprata, ko nozīmē vārds «koks», tāpēc Šveiks paskaidroja, ka tas varot būt bērzs, ozols, bumbiere, ābele, vārdu sakot, jebkurš koks, kam stipri zari. Vecākais atkal nesa­prata un, izdzirdīs pieminam augļu kokus, nobijās, jo ķirši pat­laban nāca gatavi, tāpēc viņš pasteidzās apgalvot, ka tamlīdzī­gus kokus nepazīstot, viņa mājas priekšā esot tikai viens ozols.

-— Labi, — Šveiks atbildēja, parādīdams ar roku internacio­nālo kāršanas zīmi, — mēs tevi tepat pakārsim pie tavas būdas, lai tev būtu skaidrs, ka tagad ir karš un ka mums dots rīkojums pārgulēt šeit, bet nevis Kroscienkā. Mēs tev neļausim izjaukt mūsu stratēģiskos plānus, bet karāties tev vajadzēs gan, kā tas bija rakstīts grāmatā par zviedru karu. .. Šitāds gadījums no­tika arī reiz manevros pie Lielās Meziršičas …

Te Šveiku pārtrauca mantzinis Vaneks:

—  To jūs mums izstāstīsiet vēlāk, Šveik. — Tad viņš pa­griezās pret ciema vecāko: — Tātad tūliņ trauksmi un telpas!

Vecākais sāka drebēt un stomīties, ka viņš tikai gribējis iz­patikt labdzimtajiem kungiem, bet, ja nu citādi nevarot, tad varbūt arī ciemā atradīšot iespējas apmierināt kungu vajadzī­bas. Viņš tfidaļ sameklēšot laternu.

Viņš atstāja istabu, ko skopi apgaismoja maza petrolejas lampiņa pie kāda svētā attēla, kurš bija saliecies gluži līks kā pēdējais kroplis. Chodunskis pēkšņi iesaucās:

— Kur tad mums Baluns pazudis?

lokāms viņi vēl paguva tā īsti apskatīties visapkārt, aiz krāsns klusiņām pavērās durvis, kas veda ārā, un Baluns iespie­dās istabā. Viņš palūkojās, vai vecākais izgājis, un sacīja šņau­kādamies, it kā tam būtu stipras iesnas:

—  Es biju pieliekamā, es tur kaut ko paķēru, sabāzu mutē, un nu man viss pielipis pie aukslējām. Tas ir bez sāls un salds arī nav, tā būs maizes iejava.

Mantzinis Vaneks apgaismoja viņu ar elektrisko kabatas spuldzi, un visi pārliecinājās, ka savā mūžā nav redzējuši tik notriepta austriešu kareivja. Tad viņi pārbijās, ieraudzījuši, ka Baluna blūze tā izspīlēta, it kā viņš atrastos pēdējā grūtniecības stadijā.

—  Kas tev noticis, Balun? — Šveiks līdzjūtīgi ievaicājās, bik­stīdams ar pirkstu viņa uzpūsto vēderu.

—  Tur ir gurķi, — Baluns šņākuļoja, rīstīdamies ar mīklu, kas negāja ne uz priekšu, ne atpakaļ, — uzmanīgi, tie ir sālīti gurķi. Trīs es ātrumā apriju, bet pārējos atnesu jums.

Baluns vilka ārā vienu gurķi pēc otra un izdalīja tos.

Tikmēr vecākais bija iestājies durvīs ar laternu rokā. Ierau­dzījis šo ainu, viņš pārmeta krustu un nogaudās:

—   Moskaļi jau visu atņēma, un nu mūsējie dara to pašu.

Viņi izgāja ciema ielā, kur viņus pavadīja vesels bars suņu,

kas aizvien neatlaidīgāk spiedās ap Balunu un apostīja tā kaba­tas, kur Baluns bija noglabājis gabalu speķa, ko arī bija atra­dis pieliekamā, bet savā negausībā nodevīgi noslēpis biedriem.

—   Ko tie suņi tā skrien tev pakaļ? — Šveiks jautāja.

Baluns pēc ilgākas domāšanas atbildēja:

—   Viņi jūt, ka esmu labs cilvēks.

To viņš gan nesacīja, ka suņi snaikstās ap viņa roku, ko viņš tur uz kabatā noglabātā speķa gabala.

Apstaigājot mājas, viņi pārliecinājās, ka Liskoveca ir liels,, bet kara jukās diezgan stipri cietis ciems. Ugunsgrēks gan to bija saudzējis, abas karotājas partijas, kā par brīnumu, nebija to ievilkušas savu kara operāciju sfērā, toties to bija pārplūdi­nājuši iedzīvotāji no izpostītajiem Hirovas, Grabovas un Ho- lublu ciemiem.

Dažā būdā vislielākajā trūkumā mitinājās pa astoņām ģime­nēm; tas bija viņu pēdējais patvērums pēc visa posta, ko tie bija pārdzīvojuši kara virpulī, kas bija pārbrāzies pār tiem kā mežonīgas palu straumes.

Daļu rotas nācās novietot mazā, sapostītā spirta dedzinātavā, ciema otrā galā, kur pusvadam bija jāapmetas raudzētavā. Pā­rējos ik pa desmit novietoja lielākajās mājās, kur bagātākie saimnieki nebija uzņēmuši līdz ubaga spieķim novestos bēgļus.

Rotas štābs ar visiem virsniekiem, mantzinis Vaneks, kalpo­tāji, telefonisti, sanifari, pavāri un Šveiks apmetās mācītāja mājā, tas arī nebija uzņēmis savā pajumtē nevienu trūkumā nonākušo bēgļu ģimeni, tāpēc te vietas bija diezgan.

Mācītājs bija garš, izkaltis, vecs kungs izbalējušā un notau- kotā amata tērpā. Būdams liels skopulis, viņš gandrīz nemaz neēda. Viņa tēvs bija to uzaudzinājis par negantu krievu nī­dēju, bet naids pēkšņi izgaisa, kad krievi atkāpās un ieradās austriešu armija, kas noēda viņam visas zosis un vistas, kurām viņa mājā nometinātie pinkainie Aizbaikala kazaki nebija pie­vērsuši uzmanību. Kad vēl ieradās ungāri un izvāca viņam visu medu no stropiem, tad viņa naids pret austriešu armiju pieauga jo lielāks. Tagad viņš nikni vērās negaidītajos nakts viesos, un viņam sagādāja prieku staigāt tiem garām, raustīt plecus un atkārtot:

- Man nekā nav. Es esmu ubags. Manā mājā jūs, kungi, neatradīsiet pat kumosiņu maizes.

Visvairāk noskumis bija Baluns, kas bēdās gandrīz vai rau­dāja. Viņam neizgāja no prāta neskaidrs priekšstats par ceptu sivēnu, kura ādiņa kriukš vien zobos un smaržo. Viņš pusmiegā sēdēja tukšajā mācītāja virtuvē, kur laiku pa laikam ieskatījās garš puisis, mācītāja kalps un virēja vienā personā, kam bija stingri uzdots pieskatīt, lai kāds ko nenozagtu.

Virtuvē tiešām nekā nebija, vienīgi sālstrauciņā atradās papīrā ievīstīts papirkšķis ķimeņu, ko Baluns tūliņ iebāza mutē.

Ķimeņu aromats viņam arī radīja halucinācijās par cepto sivēnu.

Aiz mācītāja mājas mazās spirta dedzinātavas pagalmā sprē­gāja uguns zem virtuves katliem, kuros jau vārījās ūdens, — bet ūdeni nevārījās nekas.

Mantzinis un pavāri apskraidīja visu ciemu, meklēdami cū­kas, taču veltīgi. Visur viņi saņēma to pašu atbildi: moskaļi visu atņēmuši un apēduši.

Viņi uzmodināja krodziņā ebreju, kas sāka plūkāt matus un vaimanāt pilnā kaklā, ka nevarot kareivju kungiem palīdzēt. Beidzot viņš piedabūja tos nopirkt no viņa vecu, simtgadīgu govi, kurai bija tikai kauli un āda. Viņš prasīja par to draus­mīgu somu, plēsa sev bārdu un zvērēja, ka tādu govi neuziešot visā Galicijā, visā Austrijā un Vācijā, visā Eiropā un visā pasaulē, turklāt viņš gaudoja, šņaukājās un dievojās, ka tā esot vistreknākā govs, kāda pēc Jehovas pavēles nākusi pasaulē. Viņš zvērēja pie visiem saviem sentēviem, ka šo govi ļaudis nākuši apbrīnot pat no Voločiskas, ka šo govi daudzinot visā apvidū kā brīnumu, ka tā nemaz neesot govs, bet vistaukākais buivols. Beidzot viņš nokrita ceļos un sāka pa kārtai apkampt pircēju kājas, lūgdamies:

—   Labāk tad nositiet vecu nabaga ebreju, bet neejiet pro­jām bez govs!

Viņš ar savu klaigāšanu tā apdullināja mantzini un pavāru, ka tie patiešām nopirka šo maitu, no kuras ar šausmām būtu novērsies jebkurš dīriķis, un aizvilka to uz virtuvi. Saņēmis naudu, ebrejs sāka no jauna brēkt un gaudot, ka esot pilnīgi iz­putināts un pataisīts par ubagu, jo tik lēti pārdevis tādu varenu govi. Viņš lūdzās, lai pakarot viņu par to, ka viņš vecuma die­nās izdarījis tādu muļķību, kuras dēļ viņa senči apgriczīšoties kapā uz otru pusi.

Palocījies pircēju priekšā līdz zemei, viņš pēkšņi atmeta visu bēdāšanos un laidās rikšiem uz māju, kur sacīja savai sievai:

—  Elza, manu actiņ, tie kareivji ir galīgi muļķi, bet tavs Natans ir ļoti gudrs!

Ar govi bija īsta ķibele. Brīžam likās, ka tai nemaz nav iespējams novilkt ādu. Vairākās vietās āda pārplīsa, un tad nāca redzami šķiedraini muskuļi, sametušies mezglos kā izkal­tušas tauvas.

Tikmēr nezin no kurienes atstiepa maisu kartupeļu, un sākās; bezcerīgais mēģinājums savārīt šīs cīpslas un kaulus, kamēr mazākajā virtuvē izmisušais pavārs pūlējās sagatavot no šā ske­leta ko ēdamu virsniekiem.

Nelaimīgā govs, ja vispār uz šo dabas parādību varēja tādu nosaukumu attiecināt, palika visiem šā mielasta dalībniekiem ilgi atmiņā, un var droši teikt: ja pirms kaujas pie Sokalas ko­mandieri būtu atgādinājuši kareivjiem to govi, ar ko viņus baroja Liskovecā, tad tie ar niknu dusmu rēcienu būtu metušies naidniekam virsū ar durkļiem.

Šī govs bija tik nekrietns lops, ka no tās vispār nebija iespē­jams izvārļt gaļas viru. Jo ilgāk gaļa vārījās, jo stingrāk tā turējās pie kauliem; tā saauga ar tiem kopā vienā veselā un pārakmeņojās kā birokrāts, kas pusi mūža pavada savā kance­lejā un pārtiek vienīgi no ienākošiem un izejošiem rakstiem.

Šveiks kā raitnieks, uzturēdams pastāvīgus sakarus starp

stabu un virtuvi, lai zinātu, kad reiz vira naks gatava, ziņoja' beidzot virsleitnantam Lūkasam:

—   Obrlajtnanta kungs, no tās govs jau iznācis porcelāns. Gaļa tik cieta, ka ar to var stiklu griezt. Pavārs Pavličeks, gar­šojot kopā ar Balunu gaļu, izlauza sev vienu priekšzobu, bet Baluns — dzerokli.

Baluns nopietnu, seju pienāca pie virsleitnanta Lukaša, pa­sniedza viņam savu «Lurdas himnā» ietīto dzerokli un stostījās:

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es darīju visu, ko varēju. To zobu es izlauzu pie virsnieku devas, kad mēs gribē­jām izmēģināt, vai no šās gaļas tomēr nevarētu iztaisīt bifšteku.

Pie šiem vārdiem no atzveltnes krēsla pie loga piecēlās kāds bēdīga izskata tēls. Tas bija leitnants Dubs, ko bija uz šejieni atgādājuši sanitaru divričos kā pilnīgi sabeigtu cilvēku.

—   Lūdzu, klusāk, — viņš izdvesa sagrauztā balsī, — man nelabi.

Viņš atkal atlaidās vecajā atzveltnī, kur katrā šķirbiņā bija tūkstošiem blakšu oliņu.

—   Es esmu noguris, — viņš traģiski sacīja, — es esmu slims un ciešu, es lūdzu, lai manā klātbūtnē nerunā par izlauztiem zo­biem! Mana adrese ir Smichova, Karaļa ielā 18. Ja es rītu vairs nepiedzīvotu, tad lūdzu paziņot visu iespējami saudzīgi manai ģimenei un nepiemirst atzīmēt kapakmens uzrakstā, ka es priekš kara esmu bijis ķ. un ķ. ģimnāzijās skolotājs.

Viņš sāka paklusām krākt un nedzirdēja vairs, ka Šveiks skaitīja kādu pantu no miršanas un bēru dziesmām:

Kas Madaļai tās grēkus atlaidi, Kas slepkavam pie krusta piedevi, Liec man uz tevi cerēt mūžīgi!

Tikmēr mantzinis Vaneks nāca pie slēdziena, ka slavenajai govij jāvārās virsnieku virtuvē vēl divas stundas, ka par bifšteku nav ko domāt, bet tā vietā jātaisa gulašs.

Nolēma laist kareivjus gulēt, kamēr ēdiens izvārīsies, jo va­kariņas varēja būt gatavas tikai uz rīta pusi.

Mantzinis Vaneks atnesa nezin kur sadabūtu klēpi siena, iz- klaja mācītāja ēdamistabā uz grīdas un, nervozi plūkādams ūsas, klusam sacīja virsleitnantam Lūkasam, kas gulēja uz veca divana:

Goda vārds, obrlajtnanta kungs, tādu govs gaļu es savu mūžu neesmu ēdis.

Telefonists Chodunskis sēdēja virtuvē, aizdedzis galiņu baz­nīcas sveces, un rakstīja uz priekšdienām vēstules, lai tās būtu krājumā un nebūtu lieki jāpūlas, kad beidzot uzzinās karalauka pasta numuru. Viņš rakstīja:

«M'iļā un dārgā sieva, visudārgākā Dožcna!

Ir nakts, un cs nepārtraukt i domāju par Tevi, manu dār­gumiņ, tāpat kā Tu par mani, kad paskaties uz tukšo gultu sev līdzās. Piedod, ka man šobrīd nāk prātā visādas domas. Tu labi zini, ka es jau kopš kara sākuma esmu armijā un esmu saklausījies visādas lietas no saviem biedriem, kuriem pēc ievainojuma bija piešķirts atvaļinājums un kuri, ieradu­šies mājās, labāk vēlējās būt zem velēnām nekā redzēt, ka kaut kāds utubunga lakstojas ap viņa sievu. Man ļoti sāpīgi Tev to rakstīt, dārgā Božena. Es to labprāt nemaz nerakstītu, bet Tu pati labi zini, ko Tu man atzinies, ka es neesmu pir­mais, kam ar Tevi bijusi nopietna pazīšanās, un ka priekš rnanis Tev bijis Krausa kungs no Mikulaša ielas. Kad cs šonakt tikai iedomājos vien, ka tas krupis, man promesot, var atkal ierasties pie Tevis ar visādām pretenzijām, tad man ir tā, dārgā Božena, ka es viņu varētu uz vietas no­žņaugt. Es ilgi cietos, bet, kad es iedomājos, ka viņš varētu atkal Tev sieties klāt, tad mana sirds pamirst, un es Tev at­gādinu tikai vienu, ka es necietīšu savā mājā tādu cūku, kas ielaižas ar visiem un dara kaunu manam vārdam. Piedod man, dārgā Božena, šos asos vārdus, bet piesargies, lai es par Tevi nekā slikta nedzirdētu! Citādi es būšu spiests jūs abus padarīt aukstus, jo cs esmu uz visu gatavs, kaut arī tas man pašam maksātu dzīvību. Skūpstu Tevi tūkstoškārt un sūtu sveicienus tētiņam un mammiņai.

Tavs Tonušs.

P. S. Nepiemirsti, ka tu nes manu vārdu!» Pēc tam viņš uzrakstīja vel vienu vēstuli priekšdienām:

«Mana visumīļā Božena!

Kad Tu saņemsi šīs rakstu rindiņas, tad zini, ka mums nupat aiz muguras liela kauja, kurā kara laime bija mūsu pusē. Starp citu, mēs notriecām 10 ienaidnieka lidmašīnas un vienu ģenerāli ar lielu kārpu uz deguna. Kaujas versmē,

kad ap mums sprāga šrapneji, es domāju par Tevi, dārgā Božena, ko Tu dari un kas mājās no jauna. Es vienmēr atce­ros, kā mēs kopā bijām Tomasa restorānā un Tu mani vedi mājās, un Tev otrā dienā roka sāpēja no piepūles. Tagad mēs atkal dodamies uz priekšu, tā ka man nav vairs laika vēstuli turpināt. Ceru, ka esi palikusi man uzticīga, jo Tu zini, ka šinīs lietās es jokus nepazīstu. Bet nu ir laiks doties tālāk! Skūpstu Tevi tūkstoškārt, dārgā Božena, ceri, ka viss izdosies labi!

Tavs Tevi mīlošais Tonuss.»

Telefonists Chodunskis nolieca galvu uz vēstules un aizmiga pie galda.

Mācītājs, kas nebija gājis gulēt un nepiekusis apstaigāja visu māju, pavēra virtuves durvis un aiz taupības nopūta degošo sveces galiņu Cbodunskim līdzās.

Ēdamistabā negulēja neviens, atskaitot leitnantu Dubu. Mantzinis Vaneks cītīgi pētīja brigādes kancelejā Sanokā sa­ņemtu jaunu rīkojumu par karaspēka apgādi un nāca pie slē­dziena, ka kareivju devas aizvien vaira k samazinājās, jo tuvāk nāca fronte. Beidzot viņš vairs nevarēja valdīt smieklus, lasī­dams kādu pavēles punktu, kas aizliedza kareivju virai likt klāt safranu un ingveru. Pavēlē bija arī norādījums, ka karalauka virtuvēm jāsavāc kauli un jāsūta uz aizmuguri divizijas nolik­tavai. Šis punkts bija mazliet neskaidrs, jo nebija norādīts, par kādiem kauliem runā, vai par cilvēku vai citu kaujamo lopu kauliem.

—   Klau, Šveik, — virsleitnants Lūkass ierunājās, aiz garlai­cības žāvādamies, — iekāms mēs tiksim pie ēšanas, jūs varētu man ko pastāstīt.

—  Ak vai, — Šveiks atsaucās, — pirms mēs tiksim pie ēša­nas, man vajadzēs jums, obrlajtnanta kungs, izstāstīt visu čechu tautas vēsturi. Bet es zinu tikai pavisam īsu stāstu par kādu past­meistara kundzi Sedlčanskā, kura pēc vīra nāves bija pārņēmusi pasta nodaļu. Man tas tūliņ iekrita prātā, kad es dzirdēju runā­jam par karalauka pastu, kaut gan šim stāstam ar karalauka pastu nav nekāda sakara.

—   Šveik, — virsleitnants Lukašs brīdinot apsauca viņu, — jūs jau atkal sākat gvelzt muļķības.

— Pareizi, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, tas arī tiešām ir traki muļķīgs notikums. Es pats nezinu, kā man ienāca prātā tādas muļķīgas domas sākt par to runāt. Tā ir vai nu iedzimta muļķība, vai jaunības atmiņas. Mūsu zemeslodi apdzīvo dažādi radījumi, obrlajtnanta kungs, un pavāram. Juraidam bija tais­nība, kad viņš toreiz Mostā kliedza, kad piedzēries bija iekritis atejā un nevarēja vairs izlīst ārā: «Cilvēks ir izraudzīts un aici­nāts uzzināt patiesību un valdīt ar savu garu mūžīgā visuma harmonijā, sevi pastāvīgi attīstot un izkopjot un pakāpeniski ieaugot pasaules augstākajās sfērās, kur mājo lielāka gudrība un mīlestība.» Kad mēs gribējām viņu izvilkt, viņš sāka kost un skrāpēt. Viņš bija iedomājies, ka atrodoties mājās, un tikai tad, kad iemetām viņu atpakaļ, sāka lūgties, lai velkot viņu ārā.

—   Bet kas tad notika ar pastmeistariem? — virsleitnants Lukašs kļuva nepacietīgs.

—   Tas bija kārtīgs sievišķis, obrlajtnanta kungs, bet liela maita gan. Pastā viņa visu izdarīja labi jo labi, bet viņai bija viena vaina — viņa bija iedomājusies, ka visi skrien viņai pa­kaļ, visiem kaut kas aiz ādas pret viņu, tāpēc viņa pēc dienas darbiem, rakstīja sūdzības uz visām iestādēm. Reiz viņa rīta agrumā gāja uz mežu sēņot un, skolai garām ejot, redzēja, ka skolotāja kungs jau piecēlies. Skolotājs viņu sveicināja un ievai­cājās, kurp viņa tik agri ejot. Kad pastmeistariene atbildēja, ka ejot sēņot, tad viņš teica, ka viņš mazliet vēlāk arī iešot. No tā viņa nosprieda, ka skolotājam ir netīri nolūki pret viņu, šo veco grabažu, un, kad nu viņa ieraudzīja, ka skolotājs tiešām iznāk no krūmiem, tad pārbijās un metās bēgt, un tūliņ norak­stīja sūdzību vietējai skolas padomei, ka skolotājs gribējis pa­strādāt pie viņas varas darbus. Skolotāja lietu nodeva izmeklē­šanai disciplinārā kārtā, un, lai izvairītos no publiska skandala, pats skolu inspektors ieradās to izmeklēt. Viņš griezās arī pie žandarmērijas vachtmistra, lai tas izsakot savas domas, vai sko­lotājs esot spējīgs uz tādu rīcību. Vachtmistrs ieskatījās aktīs un paziņoja, ka tas neesot iespējams, jo vienreiz jau mācītājs apvainojis skolotāju, ka tas uzmācoties viņa radiniecei, ar kuru pats mācītājs gulējis, bet tad skolotāja kungs dabūjis no apriņķa ārsta apliecību, kurā teikts, ka viņš jau no sestā dzīvības gada ir impotents, tāpēc ka nokritis izplestām kājām no bēniņiem uz ratu ilkss. Bet tad šī pagāniete iesniedza sūdzību par žandar­mērijas vachtmistra un skolu inspektoru, jo skolotājs esot tos piekukuļojis. Nu, tad tie visi savukārt iesūdzēja pastmeistariem, un viņu. notiesāja, bet viņa atsaucās uz to, ka nav pie pilna

prāta, un tad tiesas ārsts viņu izmeklēja un izdeva apliecību, ka viņa ir gan stulba, bet var pildīt jebkuru valsts dienestu.

— Jēzus Marija! — virsleitnants Lukašs iesaucās un tad piemetināja: — Es gribētu gan jums ko teikt, Šveik, bet man negribas maitāt ēstgribu pirms vakariņām.

—- Es tak jums sacīju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks taisno­jās, — ka tas, ko es stāstīšu, būs kaut kas ļoti muļķīgs.

Virsleitnants Lukašs atmeta ar roku.

—   Vai tad no jums ko gudru var dzirdēt!

—  Visi taču nevar būt gudri, obrlajtnanta kungs, — Šveiks pārliecinoši atbildēja, — muļķiem arī jābūt, jo, kad visi būs gudri, tad pasaulē būs tik daudz gudrības, ka katrs otrais cilvēks no tās kļūs dulns. Ja, par piemēru, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, katrs zinātu dabas likumus un prastu aprēķināt debess ķermeņu atstatumus, tad viņš ar to tikai apgrūtinātu savus kai­miņus kā mans paziņa Čapeks, kas bieži ieradās restorānā «Pie kausa» un, naktij iestājoties, mēdza iziet uz ielas un aplūkot zvaigžņotās debesis un tad, atgriezies atpakaļ, staigāt no viena pie otra un stāstīt: «Cik skaisti šovakar spīd Jupiters! Tu nemaz nezini, knēveli, kas tev atrodas virs galvas. Kas tie par atstatu­miem! Ja tevi, smurguli, ielādētu lielgabalā un izšautu un tu lidotu ar šāviņa ātrumu, ir tad paietu miljoniem gadu, iekāms tu tur nonāktu.» Turklāt viņš vienmēr kļuva tik rupjš, ka parasti pats izlidoja no restorānā ar parasto ielu dzelzceļa ātrumu, ap­mēram 10 kilometru stundā. Vai atkal, par piemēru, skudras, obrlajtnanta kungs . . .

Virsleitnants Lukašs piecēlās sēdus un salika rokas:

—  Es pats par sevi brīnos, Šveik, ka es vienmēr ar jums runāju. Es taču jūs tik ilgi pazīstu . . .

Šveiks piekrītot pamāja.

—  Tas ir paradums, obrlajtnanta kungs, tas ir tāpēc, ka mēs viens otru tik labi pazīstam un esam kopā daudz ko piedzīvo­juši. Mēs esam daudz ko pārcietuši, un vienmēr visas likstas mums uzbrukušas bez kādas vainas. Tas ir liktenis, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Ko mūsu kungs un ķeizars dara, tas ir labi darīts: viņš ir mūs savienojis, un es cita nekā nevēlos kā tikai būt jums kādreiz tā īsti noderīgs .. . Vai jums negribas ēst, obrlajtnanta kungs?

Virsleitnants Lukašs, kas tikmēr bija atkal atstiepies uz vecā dīvana, atbildēja, ka Sveika pēdējais jautājums esot vislabākais atrisinājums šai nepatīkamajai sarunai, tāpēc lai viņš apskato-

ties, kas ar vakariņām. Būšot noteikti labāk, ja Šveiks iziešot ārā un atstāšot viņu vienu, jo tās aplamības, kas no Šveika jāno­klausās, esot grūtāk panesamas nekā viss pārgājiens no Sano- kas. Viņš labprāt gribētu aizmigt, bet nevarot.

— Tas ir blakšu pēc, obrlajtnanta kungs. Tā jau ir veca māņticība, ka blaktis rodoties no mācītājiem. Un tiešām, — nekur jūs neuziesiet tik daudz blakšu kā mācītāju mājās. Mācī­tājs Zamostils Kalnu Stodulas draudzē bija uzrakstījis par blak­tīm veselu grāmatu, jo tās bija rāpojušas pa viņu pat dievkal­pojuma laikā…

Nu, ko es jums teicu, Šveik? Vai jūs iesiet uz virtuvi vai ne?

Šveiks aizgāja, un Baluns kā ēna izslīdēja uz pirkstgaliem no sava kakta viņam pakaļ.

*

Kad rīta agrumā rota izgāja no Liskovecas uz Starasolu un Samboru, virtuves katlos veda līdz nelaimīgo govi, kas vēl nebija izvārījusies. Bija nolemts vārīt to pa ceļam un apēst pus­ceļā starp Liskovecu un Starasolu.

Pirms došanās ceļā kareivjiem izvārīja melnu kafiju.

Leitnantu Dubu atkal nācās novietot sanitaru divričos, jo viņš jutās vēl sliktāk. Visvairāk ciešanu tas sagādāja viņa kal­potājam. Tam vajadzēja rikšot līdzās divričiem, kamēr leitnants Dubs viņam nepārtraukti pārmeta, ka viņš vakar nemaz neesot licies zinis par savu kungu, un draudēja par to atmaksāt, tik­līdz viņi tikšot galā. Ik pa brīdim viņš prasīja, lai viņam pa­sniedz ūdeni, un, tikko viņš to iedzēra, tas tūliņ iznāca atpakaļ.

—   Par ko jūs smejaties? — viņš brēca, izliecies no divri­čiem. — Es jums gan rādīšu! Nedomājiet ar mani jokus dzīt, jūs vēl mācīsieties mani pazīt!

Virsleitnants Lukašs jājot sarunājās ar Sveiku, kas soļoja tik naigi uz priekšu, it kā nevarēdams vien sagaidīt, kad satik­sies ar ienaidnieku. Šveiks stāstīja:

—   Vai jūs esat ievērojis, obrlajtnanta kungs, ka daži no mūsējiem ir taisni kā mušas? Viņiem nav pat ne 30 kilo uz muguras, un viņi jau vairs nevar izturēt. Viņiem būtu jālasa lekcijas, kā to mēdza darīt mūsu nelaiķis obrlajtnants Bucha- neka kungs, kas nošāvās rokasnaudas pēc, ko bija saņēmis uz kāzām no sava nākamā sievastēva un nodzīvojis ar svešiem meitiešiem. Tad viņš bija iekasējis otru rokasnaudu no otra nākamā sievastēva, un ar šo sumu viņš jau prata labāk saim­niekot, — viņš to pamazām nospēlēja uz kārtīm un ar skuķiem vairs neielaidās. Bet ilgi arī ar to nevarēja iztikt, un viņam bija jāķeras pie trešā sievastēva. Par trešo rokasnaudu viņš nopirka zirgus: arabu ērzeli, kas gan nebija tīrasiņu . . .

Virsleitnants Lukašs nolēca no zirga.

—  Šveik, — viņš draudīgi noteica, — ja jūs vēl runāsiet par ceturto rokasnaudu, tad es jūs iesviedīšu grāvī.

Viņš atkal uzlēca zirgā, bet Šveiks nopietni turpināja:

—  Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka par ceturto vairs nevar būt runas, jo viņš nošāvās jau pēc trešās.

—   Beidzot, —virsleitnants Lukašs atviegloti nopūtās.

—   Lai nu mēs neaizmirstu, par ko mēs runājām, — Šveiks attapās, — tad pēc mana vienkāršā prāta, rotai vajadzētu lasīt tādas pašas lekcijas, kādas mums mēdza lasīt obrlajtnants Bu- cbaneks, kad kareivji pārgājienā vairs neturējās uz kājām. Viņš tad apturēja visus, sapulcēja pie sevis kā vista cāļus un sāka skaidrot: «Jūs diedelnieki, jūs to nemaz neprotat novēr­tēt, ka jūs soļojat pa zemeslodi, jo jums ir tik stulbas galvas, ka dūša apšķebinās, uz jums paskatoties. Jūs vajadzētu padzenātpa sauli, kur cilvēks, kas uz mūsu nožēlojamās planētas sver 60 kg, svērtu ap 1700 kg, — tad jūs gan notirinātu kājas. Tur tik būtu izsoļošanās, kad jums mugursoma svērtu ap 280 kg, gandrīz trīs centnerus, un šautene būtu pusotra centnera smaga. Tur jūs elstu vien, mēles izkāruši kā notrenkāti suņi.» Bet mums tur bija kāds nelaimīgs skolotājs, kas nevarēja noturēties, lai neteiktu arī savu vārdu: «Ar jūsu atjauju, obrlajtnanta kungs, uz mēness 60 kg smags cilvēks svērtu tikai ap 13 kg. Uz mēness būtu ļoti viegli soļot, jo mūsu mugursomas tur svērtu tikai 4 kg. Uz mēness mēs lidotu, nevis soļotu.» — «Tas ir kas traks,» nelaiķa obrlajtnants Buchaneka kungs atbildēja, «man šķiet, ka tev gribas saņemt pa purnu, plenci tāds, un tava laime, ka es tev dodu parasto zemes pļauku. Kad tu dabūtu tādu, ko dod uz mēness, tad tu ar savu vieglo svaru aizlidotu līdz pat Alpiem un tur arī pieliptu. Bet, ja es tev dotu tik smagu pļauku kā uz sau­les, tad visa tava amunicija pārvērstos biezputrā un galva aiz- sprāgtu līdz pat Āfrikai.» Obrlajtnanta kungs tātad iecirta viņam parasto zemes pļauku, šis iedomīgais radījums sāka raudāt, un mēs gājām tālāk. Viņš činkstēja visu ceļu un stāstīja par kaut kādu cilvēcisku cieņu un par to, ka ar viņu apejoties kā ar suni. Tad obrlajtnanta kungs lika viņam nākt ar raportu un iegrieza viņam divas nedēļas aresta. Viņam bija atlikušas tikai sešas nedēļas līdz dienesta beigām, bet viņš beigu nesagaidīja, jo viņam bija bruka un viņu piespieda vingrot kazarmās uz līdztekām. To viņš neizturēja un nomira hospitālī kā simulants.

—  Tas ir tiešām dīvaini, Šveik, — virsleitnants Lukašs sa­cīja, — es jau bieži esmu aizrādījis, ka jums ir paradums pastā­vīgi celt neslavu virsniekiem.

—   Nevar būt, — Sveiks vaļsirdīgi nobrīnījās. — Es jums tikai gribēju pastāstīt, obrlajtnanta kungs, kā cilvēki agrāk karaklausībā paši sevi grūda nelaimē. Piemēram, tas skolotājs domāja, ka viņš ir izglītotāks par obrlajtnanta kungu. Viņš gri­bēja to kareivju acīs ar savu mēnesi pazemināt, bet, kad viņš saņēma zemes pļauku, tad mēs visi atviegloti nopūtāmies un nevienam tas pie sirds neķērās, taisni otrādi, visi priecājās, ka obrlajtnanta kungs iztaisījis tādu smalku joku ar savu zemes pļauku. To sauc par stāvokļa glābšanu. Cilvēkam pēkšņi ienāk kas derīgs prātā, un tad ir labi. Prāgā taisni pretī karmelitu klos­terim, obrlajtnanta kungs, kāds Jenoma kungs jau gadiem ilgi tirgojās ar trušiem un citiem putniem un bija iepazinies ar

grāmatsējēja Bileka meitu. Bileka kungs negribēja par šo pa­zīšanos ne dzirdēt un bija jau atklāti izsacījies restorānā, ka viņš šo Jenoma kungu, ja tas nākšot lūgt viņa meitas roku, tā nolaidīšot pa kāpnēm lejā, ka tas viņu ilgi pieminēšot. Jenoma kungs atkal ietaisījis dūšu un gājis pie Bileka kunga, un tas viņu saņēmis priekšistabā ar milzīgu nazi rokā, ar ko tas apgrie­zis grāmatām lapas un kas izskatījies pēc īsta nāves ieroča. Bileka kungs uzbrēcis apmeklētājam, ko šis te gribot, un tajā pašā mirklī Jenoma kungs izlaidis no sevis gaisu ar tādu burkšķi, ka pat sienas pulkstenis apstājies. Bileka kungs sācis smieties, sniedzis viņam roku un nezinājis aiz priekiem, kā viņu uzņemt: «Lūdzu, nāciet tālāk, Jenoma kungs, esiet tik laipns, piesēdieties, ceru, ka biksēs jums nekas nebūs noticis. Es nemaz neesmu tik ļauns cilvēks, tiesa, es gribēju jūs nolaist pa kāp­nēm, bet tagad redzu, cik jūs esat patīkams kungs un liels īpat­nis. Es kā grāmatsējējs esmu izlasījis savā mūžā neskaitāmus stāstus un romānus, bet nevienā grāmatā man nav gadījies lasīt, ka līgavainis tā būtu stādījies priekšā nākamajam sievastēvam.» Viņš smējies, vēderu turēdams, un tik atkārtojis, ka esot ļoti priecīgs un ka viņam liekoties, ka šie abi esot jau no dzimšanas pazīstami un tuvi kā miesīgi brāļi. Viņš pasniedzis Jenomam cigāru, aizsūtījis pēc alus un desiņām, atsaucis sievu un izstās­tījis tai visos sīkumos, ar kādu troksni Jenoma kungs te iera­dies. Sieva tikai nospļāvusies un izgājusi ārā. Tad Biieks atsau­cis meitu un teicis tai: «Šis kungs ieradās lūgt tavu roku tādā un tādā veidā.» Meita tūliņ sākusi raudāt un paziņojusi, ka viņa Jenoma kungu nepazīstot, ka negribot to vairs redzēt, un tā viņiem cits nekas neatlicis kā izdzert divatā alu, apēst desiņas un šķirties. Bet tai traktierī, ko pastāvīgi apmeklēja Bileka kungs, viss bija nācis zināms, un Jenoma kungu visā kvartalā citādi nesauca kā «Jenoms vējalode» un visur stāstīja, kā viņš gribējis glābt stāvokli. Jā, dzīve, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ir tik sarežģīta, ka atsevišķa cilvēka liktenis, salīdzinot ar to, ir galīgs sīkums. Pie mums traktieri «Pie kausa», Bojišti laukumā, priekš kara vienmēr iegriezās kāds vecākais policists Hubičkas kungs un kāds reportiera kungs, kas vāca salauztas kājas, sabrauktus cilvēkus, pašnāvniekus un piegādāja laikrak­stiem. Tas bija tik omulīgs kungs, ka vairāk sēdēja policijas iecirkņa telpās nekā savā redakcijā. Reiz viņš piedzirdīja šo pašu vecāko policistu Hubičkas kungu, un viņi apmainījās

drēbēm, tā ka policists bija civilā, bet reportieris pārvērtās par policistu un devās uz pilsētu apgaitā, tikai sava revolvera nu­muru viņš aizsedza. Reslova ielā aiz bijušā sv. Vaclava cietuma viņš nakts klusumā uzskrēja virsū kādam vecam cilindroiam un kažokotam kungam, kas gāja zem rokas ar vecu dāmu zvēr­ādu mētelī. Abi steidzās mājup un nerunāja ne vārda. Viņš metās tiem virsū un iebrēca kungam taisni ausī: «Nebļaujiet tā, citādi es jūs arestēšu!» Varat iedomāties, obrlajtnanta kungs, kā viņi pārbijās. Viņi veltīgi pūlējās ieskaidrot, ka te noticis kāds pārpratums, ka viņi nupat atgriežas no viesībām pie ģenerāl­gubernatora, ka viņi nobraukuši karietē līdz Nacionalajam teātrim un tad iedomājušies iet kājām, lai ieelpotu svaigu gaisu, ka viņi tepat tuvumā dzīvojot un viņš esot vecākais padomnieks pie ģenerālgubernatora un dāma — viņa sieva. «Nokaisiet man smiltis acīs!» pārģērbtais reportieris tikai brēcis. «Jums vaja­dzētu kaunēties, ja jūs tiešām esat vecākais padomnieks, kā pats sakāt, un pie tam uzvedaties kā ielas puika. Es jau ilgi novē­roju, kā jūs ar nūju dauzījāt pa veikalu aizvirtņiem, kur vien gājāt garām, un kā jūsu tā saucamā sieva jums palīdzēja.» — «Man taču nemaz nav nūjas, kā jūs redzat. Tas droši vien bija kāds gājējs pirms mums.» — «Protams, kur jums vairs nūja ga­dīsies,» pārģērbtais reportieris atsaucies, «kad jūs to aiz stūra salauzāt pret tās vecenes muguru, kura staigā pa traktieriem un alus pārdotavām ar ceptiem kartupeļiem un kastaņiem. Es to pats savām acīm redzēju!» Vecā kundze pat vairs paraudāt nav varējusi, un vecākais padomnieka kungs bijis tā uztraucies, ka sācis kaut ko runāt par cilvēku zemiskumu, tāpēc reportieris viņus apcietinājis. Tad viņš aizvedis tos līdz nākošajai patruļai Salmovas ielas rajonā un pieteicis vēl, lai patruļa noved viņus iecirknī. Viņš pats esot no sv. Jindržicha ielas iecirkņa un izpil­dījis dienesta pienākumus Vinohrados, kur pārsteidzis šo pārīti pie trača celšanas un aizturējis par nakts miera un kārtības trau­cēšanu. Turklāt vēl šis kungs apvainojis viņu vārdiem, kad viņš pildījis dienesta pienākumus. Viņam esot vēl jānokārto kādas darīšanas sv. Jindržicha ielā, bet pēc kādas stundas viņš atgriezīšoties Salmovas ielā. Patruļa aizvedusi abus sev līdz, un tie dabūjuši nosēdēt iecirknī līdz pat rītam, gaidot uz vecāko policistu, kas atceļā bija iegriezies «Kausā», pamodinājis Hubič­kas kungu un visai saudzīgi pastāstījis tam par notikušo un kāda traka būšana var iznākt, ja viņš neturēs muti. . .

Virsleitnantam Lūkasam šis stāsts laikam bija apnicis, bet, iekams viņš paskubināja zirgu rikšos, lai sasniegtu kolonas priekšējās rindas, viņš sacīja Sveikam:

—   Ja jūs tā runāsiet līdz vakaram, tad būs jo tālāk, jo muļ­ķīgāk.

—    Obrlajtnanta kungs, — Šveiks nosauca pakaļ, virsleit­nantam aizauļojot, — vai tad jūs negribat zināt, ar ko tas beidzās?

Virsleitnants Lukašs tikai iespieda zirgam piešus sānos.

Leitnanta Duba stāvoklis bija tiktāl uzlabojies, ka viņš iz- steberēja no divričiem, sapulcēja ap sevi visu rotas štābu un sāka to kā pusmiegā pamacīt. Viņš teica nejēdzīgi garu runu, kas nospieda visus smagāk par kaujas ietērpu un šauteni.

Tas bija dažādu salīdzinājumu juceklis.

Viņš iesāka:

—   Kareivju mīlestība uz virsniekiem padara iespējamus vis­neiespējamākos upurus, turklāt nemaz nav vajadzīgs, lai šī mīlestība būtu iedzimta. Ja iedzimtas mīlestības nav, tad tā jā­rada varas ceļā. Privātā dzīvē šāda piespiesta mīlestība, teik­sim, skolnieka mīlestība pret skolotāju personālu, pastāv tik ilgi, kamēr pastāv ārējais spēks, kas to ierosinājis; karā turpretī mēs redzam taisni pretējo, jo virsnieks nedrīkst pielaist karei­vim ne par matu atslābt tanīs mīlestības jūtās, kas saista ka­reivi pie viņa priekšniecības. Šī mīlestība nav kaut kāda parasta mīlestība, bet tā īstenībā ir cienība, bailes un disciplīna.

Šveiks visu laiku soļoja leitnantam Dubam kreisajā pusē, un, kamēr .viņš runāja, Sveiks nepārtraukti turēja «acis pa labi», pavērsies ar seju pret leitnantu Dubu.

Pēdējais sākumā to nepamanīja un turpināja vien tālāk:

—   Šī disciplīna un pienākums paklausīt, šī kareivja obligātā mīlestība pret virsnieku ir visai skaidra un nepārprotama, jo kareivja un virsnieka attieksmes ir ļoti vienkāršas: viens pa­klausa, otrs pavēl. Mēs jau sen esam lasījuši grāmatās par kara mākslu, ka militarais lakonisms, militārā vienkāršība ir taisni tas tikums, kas jāpiesavinās katrarņ kareivim, kurš no brīva prāta vai piespiesti mīl savu priekšniecību; šai priekšniecībai jābūt viņa acīs vislielākam, vispilnīgākam izkristalizētam sting­ras un konsekventas gribas paraugam.

Tikai tagad leitnants Dubs pamanīja Sveika «acis pa labi», kas nenovērsās no viņa; tas viņam ārkārtīgi nepatika, jo viņš zināmā mērā arī pats apzinājās, ka kaut kur iestidzis savā runā un nevares vairs izķepuroties no šas kareivja mīlestības pret savu priekšniecību, tāpēc viņš uzbrēca Sveikam:

—   Ko tu boli uz mani acis kā teļš uz jauniem vārtiem?

—  Saskaņā ar pavēli padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, jums pašam reiz labpatika man aizrādīt, ka man ar acīm jāseko jūsu mutei, kad jūs runājat. Un, tā kā katram kareivim jāklausa sava priekšnieka pavēles un jāpatur prātā uz visu mūžu, tad es arī citādi nevarēju.

—  Skaties uz otru pusi, — leitnants Dubs uzbrēca, — tikai uz mani neglūni, muļķis tāds, tu zini, ka man tas nepatīk, ka es to nevaru izturēt, kad es tevi ieraugu, un es tev par to reiz tā sadošu . . .

Šveiks izdarīja ar galvu pagriezienu uz kreiso pusi un soļoja šādā pozā leitnantam Dubam blakus, tā ka tas atkal neizturēja:

—   Kur tu skaties, kad es ar tevi runāju?

—  Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es izpildu jūsu pa­vēli — «Acis pa kreisi!».

—  Ak kungs, ar tevi gan ir posts un bēdas! — leitnants Dubs nopūtās. — Skaties taisni uz priekšu un domā pats par sevi: «Es esmu pats lielākais stulbenis pasaulē.» Iegaumēji?

Šveiks lūkojās taisni uz priekšu un jautāja:

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, vai man uz to jāatbild?

—  Ko tu iedrošinies? — leitnants Dubs iebrēcās. — Kā tu ar mani runā? Ko tu iedomājies?

—   Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es domāju tikai par jūsu pavēli kādā stacijā, kur jūs man aizrādījāt, ka es vispār nedrīkstu atbildēt, kad jūs beidzat runāt.

—  Tātad tev tomēr bailes no manis, — leitnants Dubs ieprie­cināts konstatēja, — bet vēl tu neesi mācījies mani pazīt. Manā priekšā trīcējuši pavisam citādāki vīri nekā tu, to tu ņem vērā. Es esmu daudzus pataisījis melnus un maziņus, tāpēc valdi mēli un paliec aizmugurē, lai es tevi neredzu!

Tā Šveiks nokļuva atkal kolonas beigās pie sanitariem un ērti nobrauca divričos līdz paredzētajai atpūtas vietai, kur beidzot izsniedza nelaimīgās govs gaļu un viru.

—  To govi vajadzēja vismaz četrpadsmit dienu turēt etiķī un, ja ne govi, tad vismaz to cilvēku, kas viņu pircis, — Šveiks paziņoja.

No brigādes jāšus ieradās kurjers ar jaunām pavēlēm 11. kaujas rotai; maršruts bija grozīts, vajadzēja doties uz Fel- štinu; Voraliča un Sambora palika pa kreisi, jo tur nebija iespē­jams rotu novietot, tāpēc ka tur jau stāvēja divi Poznaņas pulki.

Virsleitnants Lukašs tūliņ sastādīja dispozīciju. Mantzinim Vanekam- un Sveikam bija jādodas sameklēt rotai naktsmājas Felštinā.

—   Neievāriet tikai pa ceļam atkal kādas ziepe^, Šveik! — virsleitnants Lukašs aizrādīja. — Galvenais, izturieties pieklā­jīgi pret vietējiem iedzīvotājiem!

—  Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, pacentīšos. Tiesa, es gan redzēju ļoti nejauku sapni, kad uz rīta pusi biju iemidzis. Man rādījās sapnī kāda veļas baļļa manās mājās, un no tās visu nakti tecēja ūdens gaitenī, kamēr tā iztecēja tukša un mājas īpašnieka kungam griesti bija samirkuši caur un cauri, par ko viņš man no rīta. paziņoja. Tāds gadījums, obrlajtnanta kungs, tiešām notika reiz Karlinā aiz viadukta . . .

—   Lieciet mūs mierā ar savām aplamajām valodām, Šveik, labāk apskatiet abi ar Vaneku karti, lai jūs zinātu, pa kādu ceļu jums jāiet. Tātad šeit jūs redzat ciemus. No šā ciema jūs pagrie­zīsiet i es pa labi uz upīti un tad iesiet, gar upmalu līdz nākoša­jam ciemam, un no turienes, kur pirmais strauts ietek upē, kas jums palika, pa labi, jūs iesiet pa lauku ceļu taisni uz ziemeļiem. Jūs nevarat nekur nomaldīties, un jums neizbēgami jānonāk Felštinā. Vai jūs to atcerēsieties?

Tā nu Šveiks kopā ar mantzini Vaneku devās ceļā pēc no­teiktā maršruta.

Bija pēcpusdiena, zeme smagi elpoja spiedīgajā tveicē, un pavirši aizbērtie kareivju kapi izgaroja neciešamu līķu smaku. Viņi nonāca apvidū, kur bija norisinājušās uzbrukuma kaujas Pržemišļai un ložmetēji nopļāvuši veselus bataljonus. Jaunaudzē līdzteku upei bija skaidri redzamas artilērijas apšaudes pēdas. Gan līdzenumos, gan nogāzēs rēgojās no zemes ārā tikai saplo­sīti koku stumbri, un visu šo tuksnesi krustām šķērsām vagoja ierakumi.

—  Te izskatās gan citādāk nekā pie Pragas, — Šveiks ieru­nājās, lai pārtrauktu klusumu.

—  Pie mums jau raža novākta, — mantzinis Vaneks sacīja. — Mēs Kralupā iesākam pirmie.

— Te būs varena raža pēc kara, — Sveiks pēc brītiņa turpi­nāja — Kaulu miltus pirkt nevajadzēs. Zemniekam tas ir visai izdevīgi, kad viņa laukos satrūd vesels pulks, — tas ir labs mēs­lojums. Man tikai par vienu raizes: kaut tikai šie zemnieki ne­ļautos apšmaukties un nepārdotu kareivju kaulus par pusvelti cukurfabrikām kaulu ogļu ražošanai! Mums reiz Karlinas kazar­mās bija kāds obrlajtnants Holubs, tik mācīts, ka rotā visi viņu uzskatīja par idiotu, jo viņš savas augstās gudrības dēļ nebija iemācījies kareivjus lamāt un uz visu raudzījās no zinātniska viedokļa. Reiz kareivji viņam ziņoja, ka izsniegtā kroņa maize nav ēdama. Cits virsnieks būtu pārskaities par tādu bezkaunību, bet viņš nekā, viņš palika gluži mierīgs, nenosauca neviena ne par cūku, ne par sivēnu, pat pa ausi nevienam neiegāza. Viņš tikai sasauca visus savus vīrus kopā un sacīja savā patīkamajā balsī: «Vispirms, kareivji, jums jāsaprot, ka kazarmas nav gas- tronomijas veikals, kur jūs varat izmeklēties marinētus zušus, sardīnes eļļā vai sviestmaizītes. Katram kareivim jābūt tik inte­liģentam, ka viņš aprij bez kurnēšanas visu, ko dod, un tik dis­ciplinētam, ka viņš nedomā par ēdamā kvalitati. Iedomājieties, kareivji, ka būtu iesācies karš! Tam tīrumam, kur jūs pēc kau­jas apraks, būs pilnīgi vienalga, ar kādu kroņa maizi jūs būsiet sev pielikuši vēderus pirms nāves. Zemes māmuļa sadalīs jūs sastāvdaļās un sagremos kopā ar zābakiem. Pasaulē nekas neiet zudumā, no jums izaugs jauna raža kroņa maizei citiem ka­reivjiem, kuri varbūt atkal nebūs ar to apmierināti tāpat kā jūs, ies sūdzēties un uzrausies uz tādu priekšnieku, kas viņus par to iesēdinās līdz pastardienai aiz restēm, jo viņam ir tiesība to darīt. Tā, kareivji, tagad es esmu jums visu izskaidrojis, kā pie­nākas, un ceru, ka man nevajadzēs jums vairs atgādināt, ka ikvienam, kas vēl iedomāsies sūdzēties, būs ilgi jāgaida, kamēr ieraudzīs dienas gaismu.» — «Kaut jel viņš būtu kādu pamatīgi nogānījis!» kareivji runāja savā starpā, jo obrlajtnanta kunga smalkie paņēmieni viņus traki kaitināja. Tad viņi ievēlēja mani no rotas, lai es viņam pasaku, ka visi viņu ļoti mīl, bet kas tas par karavīru, kas nelamājas. Tā nu es aizgāju uz viņa dzīvokli un lūdzu viņu, lai viņš met visu kautrēšanos pie malas, jo priekšniecībai jāprot cirst ar vārdiem kā ar siksnu un mēs, ka­reivji, esam pieraduši pie dienišķiem atgādinājumiem, ka mēs esam suņi un cūkas, jo citādi mēs varam zaudēt cienību pret savu priekšniecību. Sākuma viņš atsacījās un runāja kaut ko

par inteliģenci un par to, ka mūsu gadsimtā nevienam vairs nedrīkstot stāvēt ar rungu aiz muguras, bet beidzot ļāvās pie­runāties, iekrāva man pa ausi un izsvieda pa durvīm, lai atkal iegūtu autoritati mūsu acīs. Kad es paziņoju mūsu sarunas rezul­tātus, visi ļoti priecājās, bet otrā dienā viņš atkal visu samai­tāja. Viņš pienāca pie manis un, visiem dzirdot, sacīja: «Šveik, es vakar pārsteidzos, še jums guldenis, un iedzeriet uz manu veselību!» Jā, ar kareivjiem jāprot apieties.

Šveiks pārlaida skatienu apkārtnei.

— Man šķiet, — viņš sacīja, — ka mēs ejam nepareizi. Obrlajtnanta kungs mums taču visu tik labi paskaidroja. Vis­pirms kalnup, tad lejup, tad pa kreisi, tad pa labi un tad atkal pa kreisi, bet mēs ejam taisni uz priekšu. Jeb vai mēs visu to pagriešanos būtu jau izdarījuši runādami? Es tagad skaidri redzu savā priekšā divus ceļus uz Felštinu. Es varu derēt, ka mums ir jānogriežas pa kreisi.

Mantzinis Vaneks apgalvoja — ka vienmer, kad divi stāv krustceļos, — ka jānogriežas pa labi.

—   Mans ceļš, — Šveiks sacīja, — ir ērtāks par jūsējo. Es iešu līdztekus strautam, kur neaizmirstules zied, bet jūs kaut kur cepināsieties pašā saules tveicē. Es turos pie tā, ko mums sacīja obrlajtnanta kungs, ka mēs šeit vispār nevaram nomaldī­ties, un, ja mēs nevaram nomaldīties, kāpēc tad man jārāpjas kalnā? Es iešu mierīgā garā pa pļavām, piespraudīšu kādu pu­ķīti pie cepures un saplūkšu obrlajtnanta kungam veselu pušķi. Galu galā mēs pārliecināsimies, kam no mums ir taisnība, un es ceru, ka mēs šeit šķirsimies kā labi draugi. Apkārtne šeit ir tāda, ka visiem ceļiem jāved uz Felštinu.

—   Netaisiet muļķības, Šveik, — Vaneks uzbārās, — taisni šeit, kā es teicu, mums pēc kartes jānogriežas pa labi.

—  Karte var arī kļūdīties, — Šveiks atbildēja, nogriezdamies uz ieleju, pa kuru tecēja strauts. — Tā reiz desinieks Kršeneks 110 Vinohradiem bija iedomājies naktī atgriezties mājup no traktiera «Pie Montagiem» pēc Pragas pilsētas plāna, bet uz rīta pusi viņu atrada Rozdelovā pie Kladnas galīgi stīvu rudzu laukā, kur viņš bija nogurumā pakritis. Tātad, ja jūs negribat pieņemt manu padomu, mantziņa kungs, bet gribat palikt pie sava, tad mums šeit jāšķiras, lai satiktos galapunktā Felštinā. Paskatieties pulkstenī, lai zinātu, kurš tur pirmais ieradīsies! Un, ja jums varbūt draud kādas briesmas, tad izšaujiet gaisā, lai es zinātu, kur jūs atrodaties.

Pēcpusdienā Šveiks nonāca pie neliela ezera, kur viņš pār­steidza kādu izbēgušu krievu gūstekni, kas šeit bija iedomājies peldēties un, Sveiku pamanījis, tāpat pliks aizlaidās lapās.

Šveiks kļuva ziņkārīgs, kā gan viņam piestāvētu krievu for­mas tērps, kas tepat gulēja zālē pie sēru vītoliem. Viņš aši iz­ģērbās un uzvilka nelaimīgā krievu gūstekņa tērpu. Kā vēlāk izrādījās, šis gūsteknis bija izbēdzis no kāda gūstekņu trans­porta, kas bija novietots ciemā aiz meža. Šveiks gribēja pamatīgi apskatīt savu atspulgu ūdenī, tāpēc viņš soļoja šurpu turpu gar krastu, kamēr viņu pārsteidza karalauka žandarmu patruļa, kas meklēja izbēgušo krievu gūstekni. Patruļa sastāvēja no ungā­riem, kas Sveiku par spīti viņa protestiem nogādāja Hirovā un pievienoja krievu gūstekņu transportam, ko bija atsūtījuši izla­bot dzelzceļu uz Pržemišļu.

Tas viss norisinājās tik ātri, ka Šveiks tikai otrā dienā ap­tvēra stāvokli un uzrakstīja ar apdegušu skalu šādus vārdus uz baltās sienas skolas telpās, kur bija novietota daļa gūstekņu: «Šeit pārgulēja Jozefs Šveiks no Pragas, 91. pulka 11. kaujas rotas raitnieks, kas, izpildot kvartirjera pienākumus, aiz pār­skatīšanās krita austriešu gūstā pie Felštinas.»

Ceturta dala

pamatīgā pēriena turpinājums

I

ŠVEIKS KRIEVU GŪSTEKŅU EŠELONĀ

Kad Šveiks, ko viņa krievu formas tērpa un cepures dēļ. aiz kļūdīšanās bija noturējuši par sagūstītu krievu, kas izbēdzis no krievu gūstekņu transporta netālu no Felštinas, attēloja ar apde­gušu skalu savas dvēseles izmisuma kliedzienu uz sienas, ne­viens tam nepievērsa uzmanību, bet, kad viņš Chirovā, kur transports apstājās, iedomājās to visu izstāstīt virsniekam, kas gāja garām, kad viņiem izdalīja pa gabalam cietas kukuruzas maizes, — tad kāds no ungāru sargkareivjiem iezvēla viņam ar šautenes laidi pa plecu, uzsaukdams:

— Baszom az ciet, atpakaļ ierindā, krievu cūka!

Tā ungāri mēdza izturēties pret krievu gūstekņiem, kuru valodu nesaprata.

Šveiks atgriezās savā vietā un uzrunāja tuvāk stāvošo gūstekni:

—   Sitas cilvēks izpildīja tikai savu pienākumu, bet turklāt apdraudēja pats savu dzīvību. Ja nu tā šautene būtu pielādēta un aizslēgs vaļā? Tad viegli varētu gadīties, ka tādā reizē, kad viņš zveļ kādam pa plecu un stobrs pavērsts pret viņu pašu, lādiņš sprāgst un visa porcija viņam ģīmī, un viņš mirtu, izpildot dienesta pienākumu. Pie mums Sumavā kādās akmeņlauztuvēs strādnieki mēdza ievilkt dinamīta degļus, lai ziemu būtu vieglāk lauzt celmus kurināmam. Bet lauztuvju sargam bija pavēlēts pārmeklēt katru strādnieku pirms mājās iešanas, un to viņš darīja ar tādu prieku, ka sagrāba tūliņ pirmo strādnieku un sāka to tik cītīgi čamdīt, ka deglis kabatā eksplodēia un ir sargs, ir strādnieks uzskrēja gaisā, un tas izskatījās tā, it kā viņi vēl pēdējā brīdī būtu apkrituši viens otram ap kaklu.

Krievu^gūsteknis, kam Sveiks to stāstīja, raudzījās viņā visai līdzjūtīgi, jo nesaprata no visas runas ne vārda.

—   Nesaprotu … Es Krimas tatars. .. Allach achper.

Tatars nosēdās zemē, sakrustojis kājas, salika rokas uz krū­tīm un sāka skaitīt lūgšanas:

—   Allacb achpcv . . . Allach achper .. . bezemila . . . arach- man .. . arachim . .. malimkin mustafir ..

—  Tātad tu esi tatars, — Sveiks līdzjūtīgi noteica, — tad tu gan esi iekūlies ķezā. Tad tev jāsaprot mana valoda un man tava, ja tu esi tatars. Hm — vai tu pazīsti Jaroslavu Sternbergu? Neesi dzirdējis tādu vārdu, tataru dzimums? Viņš jums uzskai­tīja pa dibenu pie Hostinas. Toreiz jūs, tataru knišļi, aizdiedzāt no Moravijas kā sasviluši. Jums laikam lasāmgrāmatās par to nemāca kā mums. Vai tu Hostinas jaunavu Mariju pazīsti? Skaidrs, ka ne! Viņa arī tanī pasākumā piedalījās. Nu, pagaidi, gan jūs te gūstā visus nokristīs!

Sveiks griezās pie otra gūstekņa:

—   Vai tu arī esi tatars?

Tas saprata vārdu «tatars» un papurināja galvu.

—   Tatars ne, čerkess, mans ir čerkess, galvas griežum.

Sveikam tiešām bija laimējies: viņš bija nokļuvis dažādu austrumu tautību pārstāvju sabiedrībā. Ešelonā atradās tatari, gruzini, osetini, čerkesi, mordovieši un kalmiki.

Diemžēl, viņš nevarēja ne ar vienu sarunāties. Viņu dzina kopā ar citiem uz Dobromilu, kur bija jālabo dzelzceļa līnija, kas veda no Pržemišļas uz Nižankovici.

Dobromilas etapa kancelejā gūstekņus citu pēc cita pierak­stīja, kas sagādāja ne mazumu grūtību, jo no visiem Dobromilā atdzītajiem trīssimt gūstekņiem neviens nesaprata to krievu va­lodu, kādā runāja aiz galda sēdošais feldfebelis. Šis feldfebelis bija savā laikā pieteicies par krievu valodas pratēju un tagad izpildīja Austrumgalicijā tulka pienākumus. Pirms trim nedē­ļām viņš bija pasūtījis vācu-krievu vārdnīcu un krievu grama­tiku, bet tās vēl nebija pienākušas, un tāpēc viņš pagaidām krievu valodas vietā runāja lauzītā slovaku valodā, no kuras bija šo to iegaumējis, braukādams pa Slovākiju kā Vīnes fir­mas pārstāvis un tirgodamies ar sv. Stefana attēliem, svētītā ūdens traukiem un rožukroņiem.

Dīvainās būtnes, ar kurām viņš nekādi nevarēja saprasties, viņu galīgi samulsināja. Viņš panācās uz priekšu un uzbrēca gūstekņu baram:

—   Wer kann deutsch sprechen?[41]

No bara iznāca Šveiks, kas steidzās pie feldfebeļa, priekā sta­rodams. Feldfebelis uzaicināja viņu tūliņ nākt līdzi uz kan­celeju.

Feldfebelis atsēdās aiz saviem papīriem — veselas grēdas veidlapu, kur bija jāatzīmē gūstekņu uzvārdi, izcelšanās un karaspēka piederība, un starp viņiem norisinājās interesanta saruna vācu valodā:

—   Tu esi ebrejs, vai ne? — viņš uzrunāja Šveiku.

Šveiks papurināja galvu.

—  Nav ko liegties, — feldfebelis — tulks pašpārliecināti tur­pināja. — Katrs gūsteknis, kas prot vāciski, ir ebrejs, un darīts. Kā tevi sauc? Šveichs? Re nu, un tu vēl liedzies, kur tev tāds ebreju uzvārds. Te tev nav jāslēpj, ka tu esi ebrejs. Pie mums, Austrijā, ebreju grautiņus nerīko. No kurienes tu esi? No Pra- gas? Ahā, Praga, zinu, zinu, tā ir pie Varšavas[42]. pirms kādas nedēļas man arī bija divi ebreji no Pragas pie Varšavas. Un kāds numurs tavam pulkam? Deviņdesmit viens?

Feldfebelis paņēma rokasgrāmatu un pašķirstīja to.

— Deviņdesmit pirmais pulks ir no Erivanas Kaukazā, pastā­vīgā uzturas vieta Tiflisā. Redzi, kādas lietas mēs te zinām?

Šveiks tiešām bija pārsteigts, un feldfebelis neparasti no­pietni turpināja, pasniedzot Sveikam savu pussmēķēto papirosu:

—  Tā ir citāda tabaka nekā jūsu machorka. Es te esmu kungs un ķeizars, saproti, ebrejiņ? Kad es ko saku, tad visiem jātrīc un jālien uz vēdera. Pie mums armijā pavisam cita disciplina nekā pie jums. Jūsu cars ir cūkcepure, bet mūsējais — gudra galva. Es tev tūliņ kaut ko parādīšu, lai tu redzētu, kāda pie mums disciplina.

Viņš pavēra durvis uz blakus telpām un uzsauca:

—   Hansi Lefler!

Kāds atsaucās: «Seit!» — un istabā ienāca kareivis ar kāksli, kāds Štirijas puisis ar raudulīga kretina izskatu. Viņš strādāja etapa punktā visus netīros darbus.

—  Hansi Lefler, — feldfebelis pavēlēja, — paņem manu pīpi, iekod zobos kā suns nesamo un skrej četrrāpus ap galdu, kamēr es teikšu: «Halt!»[43] Turklāt tev jārej, bet tā, lai pīpe neizkristu no žaunām, citādi es tevi likšu piesiet.

Stirietis ar kāksli metās četrrāpus un sāka riet.

Feldfebelis uzvaroši paraudzījās Sveikā.

—   Nu, vai es tev neteicu, ebrejiņ, ka pie mums ir discip­lina? — Un viņš ielīksmots uzlūkoja nabaga kareivi, kas te bija ieradies no kādām Alpu ganībām. — Plalt! — viņš beidzot uz­sauca. — Tagad nostājies uz pakaļkājām un pasniedz pīpi! Labi, un tagad uzdziedi!

Istabā atbalsojās rēcieni:

— Holario, holario . ..

Pēc izrādes feldfebelis izvilka no atvilktnes četrus papirosus un augstsirdīgi pasniedza ITansim; Sveiks tikmēr sāka stāstīt lauzītā vācu valodā, ka reiz kādam virsniekam bijis tik paklau­sīgs kalpotājs, ka darījis visu, ko vien tā kungs pavēlējis. Kād­reiz viņam vaicājuši, vai viņš apēstu ar karoti to, kas viņa kun­gam cauri izgājis, ja kungs to pavēlētu. Viņš atbildējis: «Ja mans lajtnanta kungs pavēlētu, tad es pēc pavēles apēstu arī, bet tur nedrīkstētu būt neviens matiņš, jo tad mani traki šķe­bina un man tūliņ kļūst nelabi.»

Feldfebelis nosmējās.

—• Jums, ebrejiem, ir lieliskas anekdotes, bet es varu derēt, ka disciplina jums nav tik stingra kā mums. Bet nu ķersimies pie darba: es tev nododu transportu. Līdz vakaram tev jāsa­raksta visu gūstekņu vārdi. Tu saņemsi viņiem pārtiku, sada­līsi grupās pa desmit un pielūkosi, lai kāds neaizbēg. Ja tev kāds aizbēgs, ebrejiņ, tad tevi nošaus!

—   Es gribētu ar jums parunāt, feldfebeļa kungs, — Sveiks ieteicās.

—   Nesāc tikai kaulēties! — feldfebelis atbildēja. — Tas man nepatīk, tad es tevi sūtīšu uz nometni. Tu pārāk ātri sāc pie mums Austrijā iedzīvoties. Jau grib runāt ar mani privāti! Jo pret jums, gūstekņiem, godīgāk izturas, jo ļaunāk . .. Taisies, ka tiec! Te tev papīrs un zīmulis, sastādi sarakstu. .. Nu, ko tev vēl vajag?

—   Icb melde gehorsamst, LIerr Feldwebl..

—   Taisies, ka pazūdi! Tu redzi, kas man darba!

Un feldfebeļa sejas izteiksme skaidri liecināja, ka viņš ir darbā galīgi pārpūlējies.

Sveiks salutēja un devās pie gūstekņiem, domādams klusībā, ka tas, ko viņš pacieš ķeizara majestates labā, reiz tomēr at­maksāsies.

Grūtāk jau bija ar saraksta sastādīšanu, jo gūstekņiem neva­rēja iestāstīt, ka tiem jānosauc savs uzvārds. Sveiks bija daudz dzīvē pieredzējis, bet šie tataru, gruzinu un mordoviešu uzvārdi viņam tomēr neturējās prātā. «To man gan neviens neticēs,» viņš domāja, «ka kādu var tā saukt kā šos te tatarus: Muhlaha- lejs Abdurchmanovs, Bejmurats Allabali, Džeredže Čerdedže, Davlatbalejs Nurdagalejevs utt. Mums gan ir labāki uzvārdi, piemēram, tam mācītājam Zidohouštā, ko sauca par Vobejdu[44].»

Un viņš devās tālāk gar gūstekņu rindu, kuri sauca cits pēc cita savus vārdus un uzvārdus: — Džindralejs Ilanemalejs, Babamulejs Mirzahali utt.

—   Neizmežģī tikai mēli! — Sveiks katram aizrādīja, labsir­dīgi smaidot. — Nu, vai tad nav labāk, kad cilvēkus sauc kā pie mums — Bohuslavs Stepaneks, Jaroslavs Matoušeks vai Rūžena Svobodova.

Kad beidzot Sveiks pēc neticamām grūtībām bija sarakstījis visus šos Babulas Halejus un Hudži Mudži, viņš nolēma vēlreiz mēģināt ieskaidrot feldfebelim-tulkam, ka viņš ir pārpratuma upuris; tomēr arī šoreiz viņš veltīgi sauca pēc taisnības kā jau daudzkārt tanī ceļā, kas viņu bija novedis gūstekņu pulkā.

Feldfebelis, kas jau sākumā nebija skaidrā prātā, bija tikmēr pazaudējis pēdējo sajēgu.

Viņš bija atšķīris kādu vācu laikraksta sludinājumu lappusi un dziedāja Radecka marša meldijā:

— Mainu gramofonu pret bērnu ratiņiem! Pērku sasistus stiklus, baltus un zaļus! Katrs, kas beidz neklātienes tirdzniecī­bas kursus, iemācās rēķinvedību un grāmatvedību utt.

Dažiem sludinājumiem marša meldija nederēja, un feldfebe­lis centās tos pieskaņot ar varu, sizdams ar dūrēm takti uz galda un klaudzinādams ar kājām. Kontušovkā samirkušie ūsu gali rēgojās abās pusēs viņa sejai it kā vaigos iespraustas otiņas ar sakaltušu gumiarabiku. Aiztūkušās acis gan pamanīja Sveiku, bet šim atklājumam nesekoja nekāda reakcija, vienīgi dūres un kājas meta mieru. Feldfebelis sāka bungot pa krēslu un dziedāt «Ich weiss nicht, was soli es bedeuten»[45] meldijā jaunu sludinā­jumu: — Karolina Dregere, vecmāte, piedāvā god. dāmām savus pakalpojumus visos gadījumos.

Viņš dziedāja aizvien klusāk, kamēr apklusa pavisam, pie­vērsis nekustīgo skatienu visai sludinājumu lappusei, un Svei­kam radās iespēja uzsākt lauzītā vācu valodā stāstu par savām likstām.

Sveiks iesāka ar to, ka viņam tomēr bijusi taisnība un uz Felštinu vajadzējis doties līdztekus upei, tikai viņš tur neesot vainīgs, ka krievu kareivis izbēgot no gūsta un mazgājoties dīķī, kur Sveikam garām ejams, jo viņa, kvartirjera, pienākums esot doties uz Felštinu pa īsāko ceļu. Krievs, viņu ieraudzīdams, aizbēdzis un atstājis savu formas tērpu krūmos. Viņš, Sveiks, esot dzirdējis, ka frontē izlūku dienestā lietojot kritušo ienaid­nieku formas tērpus, tāpēc viņš izmēģinājuma dēļ uzvilcis pa­mestās drēbes, lai pārliecinātos, kā cilvēks jūtas šādā gadījumā svešā formas tērpā.

Noskaidrojis šo pārpratumu, Sveiks pamanīja, ka veltīgi šķiedis vārdus, jo feldfebelis jau bija. iemidzis, iekām vēl Sveiks stāstā nonāca līdz dīķim.

Sveiks piegāja pie viņa un familiari pieskārās pie pleca. Ar

to pilnīgi pietika, lai feldfebelis mirklī noveltos no krēsla uz grīdas, kur šņāca mierīgi tālāk.

— Piedošanu, feldfebeļa kungs, —- Šveiks pielika roku pie cepures un atstāja kanceleju.

Tikmēr militārā celtniecības daļa bija grozījusi savus plānus un noteikusi, ka tā gūstekņu grupa, kur atradās Šveiks, jāsūta taisni uz Pržemišļu Pržemišļas—Lubačovas dzelzceļa līnijas at­jaunošanas darbos.

Tā viss palika pa vecam, un Šveiks turpināja savu odiseju krievu gūstekņu vidū. Ungāru sargkareivji dzina viņus trie­ciena tempā aizvien uz priekšu.

Apmezdamies kādā ciemā atpūsties, viņi satika tirgus lau­kumā vezumniekus. Pie kādas vezumu grupas stāvēja virsnieks un noraudzījās gūstekņos. Šveiks izskrēja no rindas, izslējās virsnieka priekšā un izsaucās: «Herr Leutnant, melde gehor- samst!»[46] Vairāk viņš nepaguva pateikt, jo divi ungāru kareivji, velēdami ar dūrēm viņam pa muguru, iedzina viņu atpakaļ gūs- . tekņu barā.

Virsnieks aizsvieda viņam pakaļ papirosu galu, ko kāds cits gūsteknis pacēla un smēķēja tālāk. Tikmēr virsnieks paskaidroja blakus stāvošajam kapralim, ka Krievijā dzīvojot vācu kolo­nisti, kurus arī piespiežot karot.

Visā garajā ceļā līdz Pržemišļai Sveikam vairs neradās izde­vība kādam sūdzēties, ka viņš patiesībā ir 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Kad viņi ieradās Pržemišļā, tos pie­vakarē aizdzina uz pilnīgi sagrautu cietoksni iekšējo nocietinā­jumu joslā, kur bija palikuši tikai cietokšņa artilērijas staļļi.

Tanīs bija uzkrājies tik daudz utīm pilnu, salmu, ka utis skraidīja vien pa sadrupušajiem stiebriem, it kā tās nebūtu utis, bet skudras, kas vāc materialu savam pūznim.

Gūstekņiem izsniedza mazliet melnas cigoriņu suslas un ga­balu saziedējušas kukuruzas maizes.

Tad transportu saņēma majors Volfs, kas tanī laikā pārzināja visus gūstekņus, ko nodarbināja Pržemišļas cietokšņa un apkār­tnes labošanas darbos. Tas bija solids cilvēks. Viņam bija vesels štābs tulku, kas izraudzījās no gūstekņiem speciālistus būvdar­biem, skatoties pēc viņu spējām un agrākās nodarbošanās.

Majoru Volfu bija apstājusi doma, ka krievu gūstekņi tīšu­prāt noliedz savas spējas, jo mēdza gadīties, ka uz viņa jautā­jumu: «Vai tu proti būvēt dzelzceļu?» — gūstekņi kā vienā mutē atbildēja: «Nekā nezinu, nekā tāda neesmu dzirdējis, vien­mēr esmu dzīvojis godīgi un tikumīgi.»

Kad gūstekņus sastādīja ierindā majora Volfa un viņa štaba priekšā, viņš tūliņ noprasīja vāciski, vai kāds neprotot vācu valodu.

Šveiks apņēmīgi iznāca priekšā, militāri izslējās, salutēja un paziņoja, ka protot vāciski.

Majors Volfs iepriecināts tūliņ jautāja Sveikam, vai tas ne­esot inženieris.

—  Padevīgi ziņoju, majora kungs, — Šveiks atbildēja, — ka es neesmu inženieris, bet 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Es esmu nokļuvis mūsu pašu gūstā. Tas gadījās tā …

—   Ko? — majors uzbrēca.

—   Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka tas notika . ..

—   Jūs esat čechs, — majors brēca atkal, — jūs esat pār­ģērbies krievu formas tērpā!

—   Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka tas sakrīt uz mata. Man tiešām prieks, ka majora kungs tik ātri iejutās manā stā­voklī. Varbūt mūsējie jau kaut kur cīnās, un man te nāktos veltīgi nosist visu kara laiku. Es jums, majora kungs, visu pa kārtai paskaidrošu.

•— Diezgan, — majors Volfs noteica un pasauca divus ka­reivjus, lai tie tūliņ novedot šo vīru uz virssardzi; viņš pats ar kādu virsnieku lēnām sekoja Sveikam, sarunā strauji mētāda­mies ar rokām. Katrā viņa teikumā bija kaut kas par čechu suņiem, pie tam otrs virsnieks juta, ka majors ļoti priecīgs, jo viņam laimējies ar savu asrcdzību atklāt vienu no tiem put­niem, par kuru nodevīgo rīcību viņpus robežām jau priekš pāris mēnešiem visiem daļu komandieriem bija izsūtīti slepeni apkārt­raksti, kur bija norādīts, ka daudzi pārbēdzēji no čechu pul­kiem, aizmirsuši zvērestu, iestājas krievu armijā un kalpo ienaidniekam, izdarot tam vērtīgus pakalpojumus kā izlūki.

Austrijas iekšlietu ministrija vēl nebija skaidrībā, vai krievu pusē darbojas kādas no pārbēdzējiem sastādītas kaujas vienības. Tā nezināja vēl nekā noteikta par revolucionārām organizāci­jām ārzemēs, un tikai augustā bataljonu komandieri Sokalas— Miljatinas—Bubnovas līnijā saņēma slepenus ziņojumus, ka bi­jušais austriešu profesors Masariks aizbēdzis uz ārzemēm, kur nodarbojas ar pretaustriešu propagandu.

Kāds stulbenis divizijā bija papildinājis šo ziņojumu ar šādu pavēli: «Aizturēšanas gadījumā nekavējoties nogādāt divizijas štābā!»

Majoram Volfam tolaik vēl nebija ne jausmas par to, kā īsti strādā pret Austriju šie pārbēdzēji, kuri vēlāk, satikdamies Krievijā vai citur, uz jautājumu: «Ko tu te dari?» — jautri at­bildēja: «Es nododu savu kungu un ķeizaru!»

Viņš zināja no apkārtrakstiem tikai par pārbēdzējiem-spie- giem, un vienu no tiem, kas tik viegli bija nācis viņam nagos, patlaban aizveda uz virssardzi. Majors Volfs, diezgan iedomīgs cilvēks, jau iztēlojās augstākās priekšniecības uzslavu un atzi­nību par savu modrību, uzmanību un talantu.

Iekām viņi nonāca virssardzē, viņš jau bija pārliecināts, ka ar nodomu jautājis: «Kurš prot runāt vāciski?» — jo, inspicējot gūstekņus, viņam tieši šis subjekts tūliņ licies visai aiz­domīgs.

Pavadonis virsnieks māja ar gaivu un piebilda, ka par šā subjekta aizturēšanu vajadzēšot ziņot garnizona priekšniekam, lai tas virzot lietu tālāk un nododot apvainoto kara tiesai, jo majora kunga priekšlikums nopratināt gūstekni virssardzē un pakārt pirmajā kokā neesot nekādi pieņemams. Viņu noteikti pakāršot, bet tikai likumīga kārtā pēc kara tiesas pavēles, lai pirms pakāršanas, pamatīgi nopratinot, atklātu viņa sakarus ar citiem līdzīgiem nodevējiem. Sazin kas tur viss vēl nāk klajā.

Majoru Volfu bija pārņēmusi pēkšņa nepiekāpība un pašam līdz šim nezināma asinskāre, un viņš paziņoja, ka pakāršot šo nelieti tūliņ pēc nopratināšanas, uzņemdamies visu atbildību. Viņš varot to arī atļauties, jo viņam esot pazīšanās ar augstā­kām aprindām, tāpēc viņam neesot ko bažīties. Tas taču esot kā frontē. Ja šo cilvēku būtu pamanījuši un notvēruši turpat kau­jas lauka tuvumā, tad viņu ari nopratinātu un tūliņ uz vietas pakārtu. Bez tam kapteiņa kungs taču laikam zinot, ka katram komandierim, ja tas nav zemāks par kapteini, ir tiesības kara darbības rajonā kārt visas aizdomīgas personas.

Majors Volfs gan mazliet kļūdījās, runājot par kāršanas tie­sībām. Austrumgalicijā, jo tuvāk frontei, jo zemākas dienesta pakāpes personām bija šīs tiesības, līdz beidzot atgadījās, ka patruļas priekšnieks kapralis lika pakārt divpadsmit gadus vecu zēnu, kas tam bija izlicies šaubīgs, jo vārījis atstāta un izlaupīta ciema pussabrukušā būdā kartupeļu mizas.

Majors un kapteinis aizvien vairāk iekarsa strīdā.

—   Jums nav nekādu tiesību, — kapteinis uztraucies kliedza. — Viņu pakārs uz kara tiesas lēmuma pamata.

—  Viņu pakārs bez kāda lēmuma, — majors Volfs šņāca.

Šveiks, kuru veda pa priekšu, noklausījās visu šo interesanto

sarunu un tikai sacīja saviem pavadoņiem:

—  Tie paši vēži vien ir. Tā mēs arī vienreiz kādā Libnu trak­tierī «Zavadlecā» strīdējāmies, kad vislabāk izsviest cepurnieku Vašaku, kas vienmēr cēla traci: vai tūliņ, tikko tas parādīsies durvīs, vai pēc tam, kad tas būs pasūtījis alu, samaksājis un izdzēris, vai varbūt novilkt viņam zābakus, kad tas būs apdejo- jis apkārt istabai. Krodzinieks ieteica sviest viņu ārā tad, kad viņš būšot jau labi iesilis un iemetis, tad lai viņš samaksājot tēriņu un pazūdot. Un zināt, ko tas nelietis ar mums izdarīja? Viņš nemaz neieradās. Ko jūs par to teiksiet?

Abi kareivji, kuri bija no Tiroles, reizē atbildēja:

—   Nix bohmisch.

—   Verstehen sie deutsch? — Sveiks mierīgi ieprasījās.

—   Jawohl — abi atbildēja, pēc kam Sveiks piezīmēja: — Tas ir labi, vismaz nenoklīdīsiet savējo vidū.

Šādās draudzīgās sarunās viņi sasniedza virssardzi, kur ma­jors Volfs turpināja debatēt ar kapteini par Sveika likteni, kamēr Šveiks rātni nosēdās kaktiņā uz sola.

Majors Volfs pēdīgi pievienojās kapteiņa domām, ka šis cil­vēks pakarams tikai pēc ilgākas procedūras, kuru tik mīlīgi dēvē par «tiesas ceļu».

Ja Sveikam būtu jautājuši, ko viņš par to visu domā, viņš droši vien būtu atbildējis:

—   Man loti jāatvainojas, majora kungs, jo jūsu dienesta pakāpe augstāka nekā kapteiņa kungam, bet kapteiņa kungam tomēr taisnība. Katra pārsteigšanās ir par ļaunu. Reiz kāda Pra- gas iecirkņa tiesā sajuka prātā kāds tiesnesis. Labu laiku ne­viens nekā nemanīia, bet tas nēkšņi atklājās, iztiesāiot. kādu goda aizskaršanas lietu. Kāds Znamenačeks, saticis ielā kape- lanu Hortiku, kas dievvārdu stundā bija ieplaukājis viņa puiku, sāka to lamāt: «Jūs ragulops, tu melnais nelieti, tu dievticīgais stulbeni, tu melnā cūka, tu āzi, ne mācītājs, tu Kristus mācības zaimotājs, tu liekulis un krāpnieks mācītāia drēbēs!» Šis iuku- šais tiesnesis biia. visai dievbijīgs cilvēks. Viņam bija trīs māsas, un visas kalpoja pie mācītājiem, un viņš pats bija par krusttēvu visiem māsu bērniem, tāpēc viņš tā uztraucies, ka pēkšņi zaudē- ūs prātu un uzbrēcis apsūdzētajam: «Viņa majestatos ķeizara un kēnina vārdā es jums piespriežu nāves sodu pakarot! Sprie­dums nav pārsūdzams. Horačeka kungs, •— viņš uzsaucis tiesas uzraugam, — ņemiet to kungu un pakariet, jūs zināt, tur, kur izdauza paklājus, un tad nāciet, es jums izmaksāšu alu.» Skaidrs, ka Znamenačeka kunos un uzraugs palikuši kā sasaluši, bet viņš piespēris kāiu un uzkliedzis: «Vai jūs klausīsiet vai ne?» Uz­raugs tā pārbijies, ka sācis jau vilkt Znamenačeka kungu projām, un, ja nebūtu iejaucies aizstāvis un izsaucis ātro palīdzību, tad nezin, kā Znamenačeka kungam būtu klājies. Un, kad tiesneša kungu sēdināiuši ātrās palīdzības ratos, viņš vēl brēcis: «Ja nav virves, pakariet vinu dvielī, gada beigās norēķināsimies!»

Kad nu Šveiks bija parakstījis majora Volfa sastādīto proto­kolu, tad viņu konvoja pavadībā nogādāia pie garnizona priekš­nieka. Protokolā bija sacīts, ka Šveiks, bīīdams Austrijas armi-

jas kareivis, apzināti, neviena nepiespiests, uzvilcis krievu for­mas tērpu un karalauka žandarmi aizturējuši viņu aiz frontes līnijas, krieviem atkāpjoties.

Tas viss bija svēta patiesība, un Šveiks kā godīgs cilvēks nekā nevarēja iebilst. Bet, kad viņš protokola sastādīšanas laikā mēģināja to papildināt ar dažiem izteicieniem, kas varētu stā­vokli padarīt skaidrāku, tad tam sekoja nikns majora uzbrē- ciens:

—   Muti ciet, par to es jums neprasu! Lieta ir pilnīgi skaidra.

Šveiks katrreiz salutēja un atbildēja:

—   Padevīgi ziņoju, ka es turu muti ciet un ka lieta ir pilnīgi skaidra.

Kad Šveiku aizveda uz garnizona štābu, viņu tur ieslēdza kādā midzenī, kas agrāk bija noderējis par rīsu noliktavu un reizē par peļu pansiju. Pa grīdu vēl bija izbārstīti rīsu graudi, un peles ir nedomāja no Šveika bīties, bet jautri skraidelēja, uzlasot graudus. Sveikam lika ienest salmu maisu, un drīz viņa pie tumsas pieradušās acis pamanīja, ka šinī maisā nekavējo­ties ievācās vesela peļu ģimene. Nebija šaubu, ka tā gribēja iekārtot sev jaunu dzīvokli sabirzuša austriešu salmu maisa senās slavas paliekās. Šveiks sāka velēt pa aizslēgtajām durvīm; ieradās kāds kapralis, polis, un Šveiks pieprasīja, lai viņu novie­tojot citur, citādi viņš varot nogulēt peles savā maisā un tā nodarīt kronim zaudējumus, jo viss, kas atrodoties kroņa nolik­tavā, esot kroņa īpašums.

Polis saprata Šveiku tikai daļēji, tāpēc padraudēja tam aiz durvīm ar dūri, noburšķēja kaut ko par apcūkojušos dibengalu un devās projām, nikni pieminēdams koleru, it kā Šveiks viņu nezin kā būtu apvainojis.

Nakti Šveiks pavadīja mierīgi, jo pelēm nebija pret viņu nekādu sevišķu pretenziju; tām bi ja sava nakts darbu programa, ko tās izpildīja tuvējā noliktavā, kas bija pieblīvēta kareivju mēteļiem un cepurēm, ko tās grauza pilnīgā mierā un drošībā. Intendantura tikai pēc kāda gada apķērās iegādāties kroņa nolik­tavās kroņa kaķus (bez tiesībām uz pensiju), kurus intendanti ierakstīja ailē: «Ķ. un ķ. kroņa noliktavu kaķi». Šis kaķu tituls īstenībā bija kāda veca iestādījuma atjaunojums, ko bija atcē­luši pēc 18G6. gada kara.

Agrāk, vēl Marijas Terezijas laikā, arī mēdza kaķus novietot kroņa noliktavās, kad intendantu kungi centās uzvelt nevainī­gajām pelēm atbildību par savām blēdībām.

Tomēr šie kroņa kaķi daudzos gadījumos nepildīja savu uz­devumu pēc labākās sirdsapziņas, tāpēc arī gadījās, ka ķeizara Leopolda valdīšanas laikā pēc kara tiesas lēmuma pakāra sešus Pohorželecas[47] kroņa noliktavas kaķus. Droši vien visi tie, kam ar šo noliktavu bija bijušas kādas darīšanas, omulīgi smīnēja bārdā!

*

Reizē ar brokastu kafiju Sveika migā iegrūda kādu vīrieti krievu formas tērpā un mētelī.

Vīrietis runāja čechiski ar poļu akcentu. Tas bija viens no tiem neliešiem, kuri kalpoja Pržemišļā novietotā armijas kor­pusa pretizlūkošanas daļā. Viņš bija militārās slepenpolicijas darbinieks un nemaz nepapālējās izgudrot kādu izsmalcinātāku paņēmienu Sveika iztaujāšanai, bet vienkārši iesāka:

—  Es nu gan esmu smalki iegāzies aiz savas neuzmanības! Agrāk es kalpoju 2.8. pulkā, un pie krieviem arī tūliņ iestājos armijā. Kas mani dzina pieteikties iet izlūkos, — nu es esmu tik muļķīgi iekritis! Es kalpoju pie viņiem 6. Kijevas divizijā. Kādā krievu pulkā tu kalpoji, biedri? Man tā šķiet, ka mēs kaut kur Krievijā esam tikušies. Kijevā es pazinu daudzus čechus, kas kopā ar mani pārgāja fronti, kad devāmies pie krieviem, es tikai nevaru tagad atcerēties viņu uzvārdus un no kurienes katrs bija. Varbūt tu kādu atceries? Ar ko tu tur satikies? Man labprāt gribētos zināt, vai tur ir vēl kāds no mūsu 28. pulka.

Atbildes vietā Sveiks noraizējies aptaustīja vina pieri un pārbaudīja pulsu, tad pieveda viņu pie lodziņa un lika parādīt mēli. Blēdis pret šo procedūru nekā neiebilda, jo domāja, ka tās ir sazvērnieku norunātas pazīšanās zīmes. Tad Sveiks sāka dau­zīt pie durvīm un, kad atnākušais sargkareivis vaicāja pēc trokšņa iemesla, pieprasīja vāciski un čechiski, lai tūdaļ atsūtot ārstu, jo cilvēks, kas te ievietots, jucis prātā.

Tas tomēr nepalīdzēja, un vīrieti neaizveda. Viņš mierīgi sēdēja un muldēja joprojām par Kijevu, it kā viņš tur noteikti redzējis Sveiku maršējam kopā ar krievu kareivjiem.

—  Jūs noteikti būsiet sadzēries purva ūdeni, — Šveiks viņam sacīja, — kā pie mums jaunais Tineckis, kas bija pavisam prā­tīgs cilvēks, iekām nebija sadomājis doties ceļojumā un nokļu­vis Itālijā. Viņš arī ne par ko citu vairs nerunāja kā tikai par

šo Itāliju, ka tur esot tikai rāvains ūdens un nekā cita ievērības cienīga. No šā ūdens viņš bija dabūjis drudzi, un tas viņam uznāca četrreiz gadā: visu svēto dienā, sv. Jozefa dienā, Pētera un Pāvila dienā un Marijas debesbraukšanas dienā. Un, kad viņam šis drudzis uzbruka, tad viņš sāka pazīt visus cilvēkus, pilnīgi svešus un nepazīstamus, gluži tāpat kā jūs mani. Viņš uzrunāja katru cilvēku tramvajā, ka viņš to pazīstot, ka esot to saticis Vīnes stacijā. Visus, ko viņš sastapa ielā, viņš bija re­dzējis Milanas stacijā vai sēdējis kopā ar tiem Gracas rātsnama vīna pagrabā. Ja viņam šis purva drudzis uzbruka tādā reizē, kad viņš sēdēja krodziņā, tad viņš pazina visus apmeklētājus, visus viņš bija redzējis uz kuģa, braucot uz Veneciju. Un pret to nebija nekāda cita līdzekļa kā tikai tas, ko bija izmēģinājis kāds slimo kopējs Katržinkā. Šim kopējam bija jāuzrauga kāds slim­nieks, kas visu mīļu dienu nekā cita nedarīja, tikai sēdēja kaktā un skaitīja: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši,» — un atkal no sākuma: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši.» Tas bija kāds profesors. Kopējs vai no ādas sprāga laukā, kad pārliecinājās, ka šis nelga tālāk par seši netiek. Vispirms viņš mēģināja pie­runāt to ar labu, lai skaita tālāk: «Septiņi, astoņi, deviņi, des­mit.» Bet kas to deva! Profesors necēla ne ausu. Sēž tikai un skaita: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši,» — un atkal no sā­kuma: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši.» Tad kopējs pārskai­tās, pieskrēja pie sava slimnieka un, tiklīdz tas teica «seši», tā iekrāva tam pamatīgu pļauku. «Še tev septiņi,» viņš sauca, «še tev astoņi, deviņi, desmit!» Skaita un tik krauj. Profesors saķer galvu un sāk prasīt, kur šis atrodoties. Tiklīdz viņam pateikuši, ka viņš ir trakonamā, tā viņš tūliņ atcerējies, ka nokļuvis te kādas komētas dēļ. Viņš aprēķinājis, ka tai jāparādās pēc gada, 18. jūnijā pulksten sešos rītā, bet viņam pierādījuši, ka tā jau sadegusi pirms vairākiem miljoniem, gadu. Šito kopēju es pa­zinu. Kad profesors galīgi izveseļojās un atstāja slimnīcu, tad pieņēma to par sulaini. Un cita darba viņam nebija kā iekraut profesora kungam katru rītu četras pļaukas, ko viņš izpildīja apzinīgi un godīgi.

—  Es zinu visus jūsu draugus Kijevā, — pretizlūkošanas aģents mundri turpināja. — Vai ar jums tur neieradās reizē viens tāds paresns un otrs tāds vājš? To gan neatceros, kā viņus sauca un no kāda pulka tie bija .. .

—  Neraizējieties par to, — Šveiks viņu mierināja, — tas katram var atgadīties, ka tas vairs neatceras, kā sauc visus resnos un vājos. Turklāt vājos vēl grūtāk atcerēties, jo lielākā daļa cilvēku pasaulē ir vāji. Viņi, tā sakot, sastāda vairākumu.

—  Biedri, — ķ. un ķ. nelietis gaudīgi ierunājās, — tu man netici. Mūs taču gaida vienāds liktenis.

—  Tāpēc jau mēs esam karavīri, — Šveiks nevērīgi atbildēja, — tāpēc mūsu mātes laidušas mūs pasaulē, lai mēs tiktu saka­pāti gabalos, kad mums būs uzvilktas karavīru drēbes. Un mēs tam paļaujamies ar prieku, jo zinām, ka mūsu kauli netrūdēs veltīgi. Mēs kritīsim par savu kungu un ķeizaru un viņa augsto namu, kam mēs iekarojām Ilercegovinu. No mūsu kauliem iz­strādās kaulu miltus cukurfabrikām, to mums jau sen izskaid­roja lajtnants Cirņmera kungs. «Jūs cūku bars,» viņš mēdza teikt, «jūs nekulturālie teļi, jūs nekam nederīgie, laiskie pērtiķi, jūs tā stampājat ar savām kājām, it kā tām nebūtu nekādas vērtības. Kad jūs kritīsiet karā, tad no katras jūsu kājas iznāks puskilo kaulu miltu, bet no vesela cilvēka ar visām rokām un kājām ap divi kilo, un tad cukurfabrikā ar jums, idiotiem, filt­rēs cukuru. Jums pat prātā nenāk, cik noderīgi pēc nāves jūs būsiet nākamajām paaudzēm. Jūsu bērni, jūs dulburi, dzers ka­fiju ar cukuru, kas būs filtrēts ar jūsu atliekām.» Reiz es kļuvu tīri domīgs, un tad viņš man uzbruka, par ko es domājot. «Pade­vīgi ziņoju,» es atbildēju, «cs domāju, ka virsnieku kungu kaulu milti gan būs dārgāki nekā vienkāršo kareivju.» Par to viņš man iegrieza trīs dienas karcera.

Sveika kameras biedrs piedauzīja pie durvīm un sačukstējās ar sargkareivi, kas tad kaut ko skaļi sauca kancelejā.

Pēc brītiņa kāds staba feldfebelis aizveda Sveika kameras biedru.

Izejot šis izdzimtenis skaļi noteica feldfebelim:

—   Šis te ir man vecs paziņa no Kijevas.

Vere'as divdesmit četras stundas Šveiks pavadīja pilnīgā vienatnē, ja neskaita tos brīžus, kad viņam ienesa ēst.

Nakti viņš nāca pie pārliecības, ka krievu kareivju mētelis ir siltāks un platāks nekā austriešu un ka tas nemaz nav nepa­tīkami, ja pele naktī aposta guloša cilvēka ausi. Sveikam tas pat šķita kā maigi čuksti, no kuriem viņu rītausmā iztraucēja, kad atnāca viņam pakaļ.

Sveikam jau sen izgaisis no atmiņas, kas tas bija par tribu­nālu, kur viņu tanī drūmajā rītā aizveda. Ka tā ir kara tiesa, par to gan nebija šaubu. Par piesēdētājiem bija kāds ģenerālis, tad

pulkvedis, majors, virsleitnants, leitnants, feldfebelis un kāds vienkāršs kājnieks, kas gan tomēr cita nekā nedarīja kā aizde­dzināja citiem papirosus.

Sveikam daudz nekā nejautāja.

Majors, kas runāja čechiski, gan izrādīja par Šveiku lielāku interesi.

—          Jūs esat nodevis kungu un ķeizaru, — viņš uzbruka Sveikam.

—          Jēzus Marija, kad tad? — Šveiks izsaucās. —'Es lai būtu nodevis mūsu kungu un ķeizaru, mūsu visaugstāko valdnieku, par kuru tik daudz jau esmu cietis?

—   Jokus pie malas! — majors noteica.

—         Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka nodot mūsu kungu un ķeizaru nav nekāds joks. Mēs, karavīri, esam zvērējuši viņa majestatei uzticību, un šo zvērestu, kā to dziedāja teātrī, es esmu turējis kā goda vīrs.

— Te mums ir jūsu vainas pierādījumi, — majors sacīja, no­rādot uz pieblīvētiem aktu vākiem.

Galveno materialu bija sniedzis tas vīrs, ko bija iesēdinājuši pie Sveika.

—  Tātad jūs nevēlaties atzīties? — majors vaicāja. — Bet jūs taču pats esat apstiprinājis, ka, būdams austriešu armijas kara­vīrs, brīvprātīgi uzvilkāt krievu formas tērpu. Es jums jautāju pēdējo reizi: vai jūs kāds spieda to darīt?

—   Nē, es to pats izdarīju.

—   Brīvprātīgi?

—   Brīvprātīgi.

—   Bez jebkādas piespiešanas?

—   Bez jebkādas piespiešanas.

—  Vai jūs zināt, ka esat pazudis cilvēks?

—   Zinu gan. Droši vien 91. pulkā mani jau sen meklē, bet atļaujiet, majora kungs, pāris vārdu par to, kā cilvēki brīvprā­tīgi uzvelk svešas drēbes! 1908. gadā, jūlijā, grāmatsējējs Bože- techs no Pršičnas ielas Prāgā bija sadomājis izpeldēties Berou- nas vecajā attekā Zbraslavā. Drēbes viņš nolicis pie vītoliem un bijis visai iepriecināts, kad viņam ūdenī piebiedrojies vēl viens kungs. Viens vārds pēc otra, sākuši ķircināties, laistīties ar ūdeni un tā nodzīvojuši līdz vakaram. Tad svešais kungs pirmais izkāpis no ūdens, jo viņam vajadzējis doties vakariņot. Božetecha kungs vēl brīdi paplunčājies un, kad nu gājis uz vītoliem pie drēbēm, tad atradis tur skrandas, kādas nēsā klai­doņi, un zīmīti:

«Es ilgi domāju, ņemt vai neņemt, un, tā kā mēs ūdenī tik jauki pavadījām laiku, tad es noplūcu margrietiņu un zīlēju, bet pēdējā norautā lapiņa bija — «Ņemt». Tāpēc es apmainījos ar jums drēbēm. Velciet manas skrandas mugurā bez bailēm! Tās vēl pagājušo nedēļu atutotas Dobržišas apriņķa cietumā. Un nākamreiz papūlieties noskaidrot, ar ko kopā peldaties. Oderu katrs pliks cilvēks izskatās pēc deputātā, bet iespējams, ka tas ir bandits. Jūs pat nezināt, ar ko kopā peldējāties. Taču peldēšanās bija tā vērta. Pievakarē ūdenī ir vispatīkamāk, lelieniet tur vēlreiz, lai galva kļūst skaidrāka!»

Božetecha kungam cits nekas neatlika kā gaidīt tumsu, tad viņš uzvilka klaidoņa skrandas un devās uz Pragas pusi. Viņš izvairījās no ielām un gāja pa lauku ceļiem pāri pļavām un tur sastapās ar Chuchlas žandarmu patruļu, kas klaidoni aizturēja un otrā rītā noveda Zbraslavā uz tiesu, jo katrs tak var nosauk­ties par Jozefu Božetechu, grāmatsējēju no Pršičnas ielas 16 Prāgā.

Tiesas sekretārs lāga neprata čechiski un nodomāja, ka ap­sūdzētais minējis sava līdzdalībnieka adresi, tāpēc pārvaicāja:

—   Ist das genau: Prag, Numero sechzehn, Jozef Bozetech?[48]

—   To es gan nezinu, vai viņš vēl tagad tur dzīvo, — Šveiks atbildēja, — bet toreiz, 1900. gadā, dzīvoja gan. Viņš jauki iesēja grāmatas, tikai ilgi gan tās turēja pie sevis, jo vispirms izlasīja un tad iesēja piemēroti saturam. Piemēram, ja grāmatai bija melna mugura, tad pat lasīt nevajadzēja, jo katrs tāpat zi­nāja, ka romāns bēdīgi beigsies. Vai jūs vēl ko vēlētos zināt? Jā, lai nepiemirstas: viņš katru dienu sēdēja «Pie Flekiem» un atstāstīja to grāmatu saturu, kuras viņam bija patlaban nodotas iesiet.

Majors piegāja pie sekretārā un kaut ko pačukstēja, pēc kam pēdējais izsvītroja protokolā šķietamā sazvērnieka Bože­techa adresi.

Dīvainā, tribunalam līdzīgā tiesas sēde ģeneraļa Finka fon Finkelšteina vadībā turpinājās.

Tāpat kā dažiem cilvēkiem ir vājība krāt sērkociņu kastītes, tā šim ģenerālim bija vājība rīkot kara tiesu sēdes, kaut gan daudzreiz tas runāja pretī militārās justīcijas noteikumiem.

Šis ģenerālis mēdza stāstīt, ka viņam auditori neesot vaja­dzīgi, jo viņš pats ieceļot tiesas sastāvu un katram nelietim pēc trim stundām vajagot jau karāties. Un, kamēr ģenerālis bija frontē, viņam nekad netrūka iemeslu sasaukt kara tiesu.

Tāpat kā dažam labam nepieciešams ik dienas izspēlēt par­tiju šacha, biljarda vai preferansa, tā šis nopelniem bagātais ģenerālis sarīkoja katru dienu kara tiesas sēdes, vadīja tās un ar lielu nopietnību un gandarījumu paziņoja apsūdzētajam nā­ves spriedumu.

Ja gribētu padoties sentimentalitātei, tad būtu jāraksta, ka šim vīram bija uz sirdsapziņas desmitiem cilvēku dzīvību, se­višķi austrumu frontē, kur viņam, kā viņš mēdza teikt, esot jācī­nās ar lielkrievu aģitaciju Galicijas ukraiņu vidū. Tomēr no viņa viedokļa nebija pat runas, ka viņam varētu kas būt uz sirdsapziņas. Sirdsapziņas pārmetumi viņam neeksistēja. Ja pēc viņa rīkojuma bija pakārts kāds skolotājs, skolotāja, mācītājs vai vesela ģimene (protams, uz kara tiesas sprieduma pamata), viņš gluži mierīgi atgriezās savā mītnē kā kaislīgs spēlmanis, kas omulīgs pārnāk no restorānā un atceras, kā viņam mākušies virsū, kā viņš devis tiem «re», šie viņam «supre», viņš atkal «tuti», kā viņš uzveicis un dabūjis simt septiņus. Kāršanu viņš uzskatīja par vienkāršu un dabisku nodarbošanos, par savu die­nišķu maizi un, spriedumu paziņojot, bieži aizmirsa pieminēt kungu un ķeizaru un neteica vairs: «Viņa majestates vārdā pie­spriežu jums nāves sodu pakarot,» — bet vienkārši pateica; «Es jums piespriežu …»

Dažreiz viņš kāršanas procesā saskatīja pat savas komiskās puses, par ko reiz rakstīja savai sievai uz Vīni: «… Tu nevari iedomāties, dārgā, kā cs nesen smējos, kad piespriedu kādam skolotājam par spiegošanu nāves sodu pakarot. Kāršanai man ir labs speciālists ar lielu praksi, kāds feldfebelis, kas ar to nodar­bojas kā ar sportu. Es patlaban atrados teltī, kad šis feldfebelis ienāk un prasa, kur lai skolotāju pakarot. Es atbildu, ka tuvā­kajā kokā, un nu iedomājies šo komisko situāciju! Mēs atradā­mies dziļi stepē, kur jūdzēm apkārt tikai zāle un neviena ko­ciņa. Bet pavēle ir pavēle, tāpēc feldfebelis paņēma skolotāju un pāris jātnieku pavadoņos un jāja meklēt koku. Viņi atgriezās pie vakara un ar visu skolotāju. Feldfebelis ienāk pie manis un prasa atkal, kur skolotāju pakārt. Es viņu izlamāju, jo mana pavēle taču pilnīgi skaidra: tuvākajā kokā! Feldfebelis apsolījās to rīt uzmeklēt, bet no rīta viņš ieradās pie manis gluži bāls, jo skolotājs nakti pazudis. Man tas likās tik smieklīgi, ka es visiem, kas viņu bija sargājuši, piedevu un vēl jokojos, ka skolotājs būs pats aizgājis sameklēt sev koku. Tātad tu redzi, dārgā, ka mēs te nemaz negarlaikojamies, un pasaki mazajam Vilītim, ka tētis viņu skūpsta un drīz atsūtīs viņam dzīvu krievu, kuru Vilītis varēs jāt kā zirdziņu. Jā, es atcerējos vēl vienu komisku gadī­jumu, mana dārgā. Nesen mēs kārām par spiegošanu kādu ebreju. Šis tips mums pagadījās ceļā, kaut gan viņam tanī ap­kaimē nebija ko darīt, un mēģināja iestāstīt, ka tirgojoties ar papirosiem. Mēs viņu pakārām, bet tikai uz pāris sekundēm, jo virve pārtrūka un viņš nokrita zemē. Viņš tūliņ atjēdzās un brēca: «Ģeneraļa kungs, laidiet mani uz mājām, jūs mani jau esat vienreiz pakāris, un pēc likuma par vienu lietu divreiz nevar kārt.» Es sāku smieties, un mēs palaidām viņu vaļā. Jā, dārgā, pie mums iet jautri . ..»

Kad ģenerālis Finks kļuva par Pržemišļas cietokšņa garni­zona priekšnieku, viņam vairs neradās tik bieži izdevība sarīkot šādas izrādes, tāpēc viņš ar lielu prieku ķērās pie Sveika lietas.

Tā nu Sveiks stāvēja šā tīģera priekšā, kurš, sēdēdams gara galda galā, smēķēja vienu papirosu pēc otra un, klausīdamies Sveika stāstos, ko viņam turpat pārtulkoja, piekrītot māja ar galvu.

Majors ieteica telegrāfiski pieprasīt brigādei paskaidrojumu, kur patlaban atrodas 91. pulka 11. kaujas rota, pie kuras apsū­dzētais sakās piederam.

Ģenerālis tam nepiekrita, paskaidrojot, ka tādā kārtā kara tiesas spriedumu ātrā izpildīšana un vispār iestādījuma nozīme kļūstot iluzora. Apsūdzētais taču esot vaļsirdīgi atzinies, ka ap­vilcis krievu formas tērpu, bez tam vēl esot svarīga liecība, ka apsūdzētais bijis Kijevā. Tāpēc viņš ierosinot doties apspries­ties, lai varētu paziņot spriedumu un tūdaļ izpildīt.

Majors tomēr palika pie sava, ka esot nepieciešams konsta­tēt apsūdzētā identitāti, jo visam šim gadījumam esot ārkārtīgi liela politiska nozīme. Konstatējot identitāti, varēšot atklāt apsū­dzētā sakarus ar tā agrākajiem biedriem tanī karaspēka vie­nībā, pie kuras tas piederējis.

Majors bija romantisks sapņotājs. Viņš vēl runāja par to, ka vajagot atrast zināmus pavedienus, ka nepietiekot tikai ar viena cilvēka notiesāšanu. Spriedums esot tikai iepriekšējas izmeklē­šanas rezultāts, kas atklājot pavedienus, kuri .. . Viņš galīgi sapinās šinīs pavedienos, bet visi viņu saprata un piekrītot māja ar galvām, pat ģeneraļa kungs, kuram majora pavedieni ļoti iepatikās, jo viņš jau iztēlojās kara tiesas, kas saistīsies ar šiem pavedieniem. Tāpēc viņš piekrita, ka jāpieprasa brigādei, vai tiešām 91. kājnieku pulka sastāvā bijis raitnieks Sveiks un kad apmēram un kādu 11. kaujas rotas operāciju laikā tas pārgājis krievu pusē.

Šo pārrunu laikā Šveiks sēdēja gaitenī divu durkļu uzrau­dzībā; viņu iesauca iekšā un vēlreiz noprasīja, pie kāda pulka viņš īsti pieder. Pēc tam viņu aizsūtīja uz garnizona cietumu.

Ģenerālis Finks, atgriezies no šās nesekmīgās tiesas sēdes, atlaidās uz dīvana un pārdomāja, kā visu proceduru paātrināt.

Viņš bija stingri pārliecināts par drīzu atbildes saņemšanu, bet tas nebūs tas ātrums, ar ko lepojas viņa kara tiesas, turklāt apsūdzētajam vēl vajadzēja sniegt garīgo iepriecinājumu, kas

gluži nelietderīgi aizkaves sprieduma izpildīšanu par divām stundām.

— Tas gan vienalga, — ģenerālis Finks domāja, — mēs va­ram viņam sagādāt garīgo iepriecinājumu arī pirms sprieduma pasludināšanas, pat pirms brigādes atbildes. Jākarājas viņam būs tik un tā.

Ģenerālis Finks lika atsaukt feldkuratu Martinecu.

Tas bija kāds nelaimīgs reliģijas skolotājs un kapelans no Moravijas. Viņam bija iecelts tik nelietīgs mācītājs par priekš­nieku, ka Martinecs bija brīvprātīgi iestājies armijā. Martinecs bija tiešām dievticīgs cilvēks un ar grūtu sirdi vienmēr atcerējās savu mācītāju, kas lēnām, bet neglābjami tuvojās pazušanai, jo dzēra sļivovicu kā kurpnieks un reiz pat bija Martinecam ar varu ievilcis gultā klejojošu čigānieti, ko bija nakti saticis ciema tuvumā, streipuļodams mājup no degvīna dedzinātavas.

Feldkurats Martinecs ticēja, ka viņš, iepriecinādams ievainotos un mirējus kaujas laukā, deldēs ari šā dieva pamestā mā­cītāja grēkus, kurš, nakti pārnākdams, viņu bija neskaitāmas reizes modinājis un daudzinājis:

— Jencīt, Jencīt! Vienu apaļu skuķi — lielākas laimes dzīvē nevajag!

Martineca cerības tomēr nepiepildījās. Viņu mētāja no viena garnizona uz otru, un cita darba viņam nebija kā divas reizes mēnesī teikt kareivjiem svētrunas garnizona baznīcā un cīnīties pret kārdināšanām virsnieku klubos, kuros bija dzirda­mas tādas valodas, ka viņa bijušā priekšnieka runas par apaļiem skuķiem, salīdzinot ar tām, šķitās nevainīga lūgšana sarg­eņģelim.

Ģenerālis Finks viņu parasti aicināja pie sevis pēc lielām militārām operācijām kaujas laukā, kad vajadzēja nosvinēt kādu Austrijas armijas uzvaru. Šādos gadījumos ģenerālis Finks rī­koja dievkalpojumus ar tādu pašu patiku kā kara tiesas sēdes.

Šis izdzimtenis Finks bija tik dedzīgs austriešu patriots, ka nekad nelūdza dievu dot uzvaru valstsvācu vai turku ieročiem. Ja valstsvāci bija guvuši uzvaru kaut kur Francijā vai Anglijā, altara priekšā to nepieminēja.

Toties nenozīmīga austriešu izlūku un krievu patruļas sa­dursme, ko štābs uzpūta par milzīgu ziepju burbuli — visas krievu armijas sakāvi, deva ģenerālim Finkam iemeslu sarīkot svinīgu dievkalpojumu, tā ka nelaimīgajam feldkuratam Marti- necam radās iespaids, ka ģenerālis Finks pārstāv Pržemišļā arī katoļu baznīcu.

Ģenerālis Finks noteica arī šāda dievkalpojuma ceremo­niālu — parasti pēc sv. vakarēdiena piemiņas svinēšanas pa­rauga. Viņš tad mēdza pēc sv. vakarēdiena godināšanas pieauļot zirgā pie altara laukuma vidū un trīs reizes uzsaukt: «Urā, urā, urā!»

Feldkurats Martinecs, ticīga un godīga dvēsele, viens no tiem retajiem, kas vēl ticēja dievam tam kungam, nelabprāt ap­meklēja ģenerāli Finku.

Vispirms ģenerālis iepazīstināja feldkuratu ar jaunākajām instrukcijām, tad lika viņam ieliet ko stiprāku un sāka stāstīt jaunākās anekdotes no idiotiskajām grāmatelēm, ko «Lustige Blātter» izdeva karaspēka vajadzībām.

Viņam bija vesela bibliotēka tamlīdzīgu grāmateļu ar muļ­ķīgiem virsrakstiem, piemēram: «Humors mugursomā acīm un ausīm», «Hindenburga anekdotes», «Hindenburgs humora spo­guli», «Otra mugursoma ar humoru Fēliksa Šlempera pildī­jumā», «No mūsu gulaša lielgabala», «Sulīgas granatu šķembas no ierakumiem» vai atkal tādas aplamības: «Zem divgalvainā ērgļa», «Vīnes šnicele no ķ. un ķ. karalauka virtuves, Artura Lokeša uzsildīta». Pa vidu viņš vēl mēdza uzdziedāt no kareivju jautro dziesmu krājuma «Wir mūssen siegen!»[49], turklāt nepār­traukti pildīja glāzes ar kaut ko stipru un uzmācās feldkuratam Marlinecam, lai tas dzerot un dziedot līdz. Drīz vien Finka va- ioda kļuva piedauzīga, un feldkurats Martinecs sažņaugtu sirdi atcerējās savu mācītāju, kas neķītros vārdos nebūt neatpalika no ģeneraļa Finka.

Feldkurats Martinecs ar šausmām pamanīja, ka, jo biežāk viņš apmeklēja ģenerāli Finku, jo dziļāk pagrima morāliski.

Nelaimīgajam sāka iegaršoties liķieri, ar ko ģenerālis viņu mieloja, un pat ģeneraļa runas pamazām iepatikās; viņa iztēle kļuva vaļīga, un viņš piemirsa dievu, sēžot pie kontušovkas, pīlādžogu degvīna un zirnekļu tīkliem apaustām veca vīna pu­delēm, ko ģenerālis cēla galdā, un starp lūgšanu grāmatas rin­dām viņa acu priekšā dejoja ģeneraļa stāstos minētie skuķi. Pre­tīgums pret viesošanos pie ģeneraļa pamazām izgaisa.

Ģenerālim savukārt arī iepatikās feldkurats Martinecs, kas sākumā bija licies kā kāds svētais īgnacijs Loijola un tikai pa­kāpeniski pielāgojās ģeneraļa apkārtnei.

Reiz ģenerālis ataicināja no karalauka lazaretes divas žēl­sirdīgās māsas, kuras gan tur īstenībā nemaz nestrādāja, bet bija pierakstītas uztura dēļ un pavairoja savus ienākumus ar prosti­tūciju, kā tas tanīs grūtajos laikos bija parasts. Viņš atsauca feldkuratu Martinecu, kas drīz vien tik dziļi sapinās velna tīk­los, ka, papriecājies pusstundu ar vienu dāmu, tūliņ ķērās pie otras, pie kam nospļaudīja visu dīvana spilvenu. Pēc tam viņš ilgi pārmeta sev šo palaidnīgo rīcību, ko nevarēja izlabot pat ar to, ka nakti, mājup ejot, sirsnīgi piesauca dievu, aiz pārskatī­šanās nometies ceļos pie astoņdesmitajos gados Pržemišļā ļoti populārā pilsētas galvas un arehitekta, mecenātā Grabovska kunga statujas.

Kareivju patruļas smagie soļi šķitās pavadām viņa vārdus, kas nāca no sirds dziļumiem:

— Kungs, neej tiesā ar savu kalpu, jo kas var pastāvēt tava vaiga priekšā, ja tu savā žēlastībā neatlaid tam viņa pārkāpu­mus. Lai nav bargs tavs sods, to lūdzos pazemīgi. Tavu palīdzību es piesaucu un tavās rokās nododu savu garu, ak kungs.

Kopš tās reizes viņš mēģināja atsacīties no visiem pasaulī­gajiem priekiem un, tiklīdz ģenerālis viņu aicināja pie sevis, aizbildinājās ar kuņģa kaiti; šādus melus viņš uzskatīja par nepieciešamiem, ja ar tiem varēja aiztaupīt savai dvēselei elles mokas, jo viņš turējās pie uzskata, ka feldkuratam, ja tam ģene­rālis saka: «Iemet, biedri!» — militārā disciplina pavēl iemest jau aiz cieņas pret priekšnieku.

Vienmēr viņam gan tas neizdevās, sevišķi tad, kad ģenerālis pēc svinīgiem dievkalpojumiem rīkoja jo svinīgāku plītēšanu uz garnizona kases rēķina; naudu vēlāk sadzina kopā visādiem līdzekļiem tā, lai arī vēl peļņa atlēktu, un feldkuratam tad vien­mēr šķitās, ka dievs viņu atstūmis no sava vaiga un viņš kļuvis galīgi nožēlojams.

Viņš staigāja kā pa miglu un, tā kā visā šinī chaosā vēl nebija zaudējis ticību dievam, tad sāka nopietni pārdomāt, vai nesākt sevi ik dienas šaustīt.

Šādā noskaņojumā viņš tagad ieradās pie ģeneraļa.

Ģenerālis Finks saņēma viņu, starodams priekā.

—  Vai esat jau dzirdējis par manu kara tiesu? — viņš gavi­lējot izsaucās. — Mēs kārsim vienu jūsu tautieti.

Pie vārda «tautietis» feldkurats Martinecs, sāpīgi aizskarts, paskatījās ģenerālī. Viņš jau vairākkārt bija noraidījis domas, ka viņš esot čechs, un neskaitāmas reizes skaidrojis, ka viņa Moravijas draudzē ietilpuši divi ciemi, viens čechu, otrs vācu, un ka viņam pašam bieži vajadzējis vienu svētdienu teikt svēt­runu vāciešiem, otru čechicm; čechu ciemā nav bijusi čechu, bet vācu skola, tāpēc viņš mācījis abās skolās reliģiju vācu va­lodā un tātad nav nekāds čechs. Tomēr šis loģiskais slēdziens tikai ierosināja reiz kādam majoram pie galda piezīmi, ka Mo­ravijas feldkurati acīm redzot līdzinoties kādai jauktu preču tirgotavai.

—   Pardon, — ģenerālis atvainojās, — es aizmirsu, ka tas nav jūsu tautietis. Tas ir čechs, pārbēdzējs, nodevējs, kalpojis krieviem, tāpēc viņu pakārs. Patlaban mēs formas pēc noskaid­rojam viņa personību, bet tas nav svarīgi. Viņu tik un tā pakārs, tiklīdz saņemsim telegrāfisku atbildi.

Nosēdinot feldkuratu sev līdzās uz dīvana, ģenerālis jautri turpināja:

—  Ja es sasaucu kara tiesu, tad tai jārīkojas pienācīgā ātru­mā, tas ir mans princips. Pašā kara sākumā, kad es biju Ļvovā, man izdevās lietu tā ievirzīt, ka trīs minūtes pēc sprieduma pa­sludināšanas notiesātais jau karājās. Tiesa, tas bija ebrejs, bet mēs arī vienu ruteni pakārām piecas minūtes pēc mūsu apsprie­des beigām.

Ģenerālis labsirdīgi pasmējās.

—  Tā bija gadījies, ka tiem abiem nevajadzēja garīgā ieprie­cinājuma. Ebrejs bija rabins un rutenis — pops. Protams, šoreiz stāvoklis citāds, jo te nāksies pakārt katoli. Bet, lai velti neka­vētos, es izdomāju ko lielisku: jūs viņam sniegsiet garīgo ieprie­cinājumu avansa veidā. Taisni tāpēc, lai mums nebūtu lieki jāšķiež laiks.

Viņš piezvanīja un pavēlēja kalpotājam:

—  Atnes pārīti no vakarējās baterijas!

Un viņš laipni nosacīja, pieliedams feldkuratam pilnu glāzi:

—  Jums pašam arī drusku jāiepriecinās pirms garīgā ieprie­cinājuma sniegšanas.

No aizrestotā loga, aiz kura Šveiks sēdēja uz savas lāviņas, šinī drausmīgajā mirkli skanēja viņa dziesma:

Kas nokaiš dzīvot kareivim, To meičas mīl visnotulīm, Tam nauda kabatā Un dūša priecīga! Tra-ra-ra-ra! Eins, zwei!

11

GARĪGAIS IEPRIECINĀJUMS

Feldkurats Martinecs nevis ienāca, bet vārda pilnā nozīmē ielidoja pie Sveika kā balerina uz skatuves. Ilgas pēc debess svētlaimes un pudele veca «Gumpoldskirchnera» bija padarīju­šas viņu vieglu kā spalviņu. Viņam likās, ka viņš šinī svinīgajā un svētajā brīdī tuvojas dievam, kaut īstenībā tuvojās Sveikam.

Durvis aiz viņa aizslēdza, atstājot abus vienatnē, un viņš ap­garots uzrunāja Sveiku, kas sēdēja uz lāviņas:

— Mīļais dēls, es esmu feldkurats Martinecs.

Sī uzruna viņam visu ceļu bija likusies vispiemērotākā un zināmā mērā tēvišķi aizkustinoša.

Šveiks piecēlās savā migā, pakratīja feldkuratam abas rokas un sacīja:

— Ļoti priecājos, mans vārds ir Šveiks, 91. pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Nesen mūsu pastāvīgā mītne bija Mosta pie Litavas. Sēdieties nu vien labi ērti man līdzās, feldkurata kungs, un pastāstiet, par ko jūs ietupināja! Jūs taču esat virsnieka pa­kāpē, un jums pienākas virsnieku aresta telpas. Kāpēc jūs iegrūda te, kur lāviņa čum vien no utīm? Dažreiz gan cilvēks pats nav skaidrībā, kādās aresta telpās viņam jānonāk, bet tad to saputrojuši vai nu kancelejā, vai kaut kā nejauši. Reiz es, feldkurata kungs, sēdēju pulka arestā Budejovicē, un tad pie manis iesēdināja kādu kadeta vietas izpildītāju. Šitāds kadeta vietas izpildītājs — tas ir līdzīgs feldkuratam, ne īsti teļš, ne piena lops, kareivjiem viņš uzbļauj kā virsnieks, bet, ja kas notiek, tad viņu iesloga kopā ar vienkāršiem kareivjiem. Viņi, feldkurata kungs, bija īsti bandu bērni: apakšvirsnieku virtuvē viņus nepieņēma, uz kareivju virtuvi viņiem nebija tiesību, tai viņi bija par augstu, bet virsnieku virtuve viņiem atkal nepie­derējās. Mums toreiz tādu bija veseli pieci, un sākumā viņi pār­tika. vienīgi no siera kareivju bufetē, jo pārtiku viņiem nekur neizsniedza. Bet tad viņus notvēra obrlajtnants Vurms un aiz­liedza ēst kareivju bufetē, jo tas nesaskan ar kadeta vietas iz­pildītāja godu. Bet kas cits viņiem atlika? Virsnieku bufetē viņus taču nelaida. Ta viņi karājās starp debesīm un zemi un dabū i a pāris dienās nostaigāt tādu ērkšķu ceļu, ka viens ielēca Malšā, bet otrs pameta pulku un pēc diviem mēnešiem atrak­stīja uz kazarmām, ka kļuvis par kara nrnistru Marokā. Tā nu viņi palika tikai četri, jo to, kas ielēca Malšā, izvilka no ūdens vēl dzīvu. Viņš, redziet, uztraukumā bija piemirsis, ka prot pel­dēt un pat teicami izturējis pārbaudījumu peldētāju skolā. Viņu nosūti i a uz slimnīcu un tur atkal nezināja, kur viņu novietot un kādu segu dot, vienkāršo kareivju vai virsnieku. No šā stā­vokļa bija raduši tādu izeju, ka segu nebija vispār nemaz de­vuši, bet ietinuši tika.i slapjā palagā, tā ka viņš pēc pusstundas jau lūdzies, lai ved atpakaļ uz kazarmām. Šito pašu arī iesēdi­nāja pie manis pi'nīgi slapju. Viņš nosēdēja kādas četras dienas un bija visai apmierināts, ka dabū uzturu, kaut vai arestantu, bet tas vismaz drošs, kā saka. Piektajā dienā viņu aizveda, bet pēc pusstundas viņš atgriezās pēc cepures, raud aiz prieka un stāsta man: «Beidzot mūsu lietā pieņemts lēmums. No šās die­nas mēs, kadetu vietas izpildītāji, izcietīsim sodu virssardzē kopā ar virsniekiem un pusdienas saņemsim virsnieku virtuvē; kad virsnieku kungi būs paēduši, tad atliekas mums. Bet gulē­šana mums būs kopā ar kareivjiem, kafiju saņemsim kareivju virtuvē un tabaku ari kopā ar kareivjiem.»

Tikai tagad feldkurats tik daudz atjēdzās, ka varēja pār­traukt Šveiku ar teikumu, kam gan nebija nekāda sakara ar iepriekšējo sarunu:

—  Jā, jā, mans mīļais dēls! Ir daudz kas tāds starp zemi un debesīm, par ko jāpadomā ar ticības pilnu dvēseli un paļauša­nos uz dieva neizmērojamo žēlastību. Es esmu ieradies sniegt tev garīgo iepriecinājumu, mans dēls.

Viņš apklusa, jo pats juta, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Vēl ceļā viņš bija sastādījis plānu runai, ar kuru gribēja piedabūt nelaimīgo pārdomāt savu grēcīgo dzīvi un izlūgties debess svēt­laimi, kas tam būs lemta, ja tas izsūdzēs grēkus un izrādīs pa­tiesu nožēlu.

Viņš vēl pārdomāja, kā ievirzīt sarunu, kad Šveiks viņam aizsteidzās priekšā, lūgdams papirosu.

Feldkurats Martinecs līdz šim vēl nebija iesācis smēķēt, tas bija vienīgais, kas bija atlicis no viņa agrākā dzīves veida. Šad tad, būdams mazliet iereibis pie ģeneraļa Finka, viņš bija mē­ģinājis smēķēt cigāru, bet tad viņam viss nāca atpakaļ UN vi­ņam radās iespaids, ka sargeņģelis brīdinot kutina viņam rīkli.

—   Es nesmēķēju, mīļais dēls, — viņš ar neparastu cieņu at­bildēja.

—  Tas ir brīnums, — Šveiks sacīja. — Esmu pazinis daudz feldkuratu, bet visi kūpējuši kā spirta dedzinātava Zlichovā. Es nemaz nevaru iedomāties feldkuratu, kas nesmēķē un nedzer. Tikai vienu es pazinu, kas nesmēķēja, bet tas toties gremoja tabaku un svētrunas laikā nospļaudīja visu kanceli. No kurie­nes jūs esat, feldkurata kungs?

—  No Jaunjičinas, — nošļukušā balsī atsaucās viņa ķ. un ķ. godība Martinecs.

—  Tad jums, feldkurata kungs, vajadzēja tur pazīt tādu Rūženu Gaudrsovu. Viņa aizpērnā gadā kalpoja kādā krodziņā. Platnerša ielā Prāgā un pieprasīja alimentus no astoņpadsmit vīriešiem reizē, jo viņai bija piedzimuši dvīņi. Vienam no šiem dvīņiem viena acs bija zila, otra brūna, otram — viena acs pe­lēka, otra. melna., tāpēc viņa sprieda, ka tur vainīgi četri kungi ar attiecīgām acīm, kuri apmeklēja krodziņu un bija ar viņu ielaidušies darīšanās. Vienam dvīnim atkal bija līka kājiņa kā: maģistrata padomniekam, kas arī mēdza tur iegriezties, otram seši pirksti vienai kājai kā krodziņa pastāvīgajam apmeklētā­jam deputatam. Un tagad iedomājieties, feldkurata kungs, ka viņai bijušas darīšanas ar astoņpadsmit apmeklētājiem, un dvī­ņiem no katra ir kāda pazīme, no visiem astoņpadsmit, ar ku­riem viņa bijusi kopā vai nu privātā dzīvoklī, vai viesnīcā. Tiesa galu galā nosprieda, ka tik lielā barā tēvu nevar konsta­tēt, un tad šī Rūžena uzvēla visu vainu saimniekam un iesū­dzēja to, bet tas pierādīja, ka viņš jau gadus divdesmit impo­tents pēc kādas operācijās sakarā ar apakšējo locekļu iekai­sumu. Nu, tad šo Rūženu nogādāja pie jums, feldkurata kungs, uz Jaunjičinu, un tā mēs redzam, ka, daudz gribot, cilvēks bieži paliek tukšām rokām. Viņai vajadzēja turēties pie viena un neapgalvot tiesai, ka viens dvīnis ir no deputātā kunga un otrs no maģistrata padomnieka kunga vai atkal no tāda un tāda. Bērna dzimšanu taču ļoti viegli aprēķināt. Tad un tad es biju ar viņu viesnīcā, un tad un tad bērns ir piedzimis. Protams, ja dzemdības normālās, feldkurata kungs. Bet šādās viesnīcās iebraucējiem vienmēr par piecnieku var dabūt liecinieku, vai nu sētnieku, vai istabeni, kas apzvēr, ka apsūdzētais tiešām bijis tur tanī naktī ar sūdzētāju un viņa vēl tam sacījusi, kad nākusi pa kāpnēm lejup: «Bet ja nu būs kādas sekas?» — un viņš tai atbildējis: «Esi bez bēdu, pelīt, par bērnu es parūpēšos.»

Feldkurats bija iegrimis domās, un visa šī garīgā ieprieci­nājuma sniegšana viņam sāka likties visai grūta, kaut gan viņš bija jau iepriekš sastādījis plānu, kā runāt ar šo mīļo dēlu: par dievišķo žēlsirdību pastarā dienā, kad visi kara noziedznieki piecelsies no miroņiem ar virvi ap kaklu un, ja tie nožēlos grē­kus, tad mantos apžēlošanu tāpat kā tas jaunās derības pa­laidnis.

Viņš bija sagatavojis vislieliskāko garīgo iepriecinājumu, kam vajadzēja sastāvēt no trim daļām. Vispirms viņš gribēja runāt par to, ka cilvēkam, kas pilnīgi samierinājies ar dievu, nāve pie karātavām ir viegla. Kara likums soda vainīgo par to, ka tas nodevis viņa majestati ķeizaru, kas ir visu kareivju tēvs, tāpēc pats mazākais pārkāpums pret ķeizaru uzskatāms kā tēva slepkavība, kā tēva nozaimošana. Tālāk feldkurats gribēja attīs­tīt teoriju, ka ķeizara vara ir no dieva žēlastības un dievs ķei­zaru iecēlis pārvaldīt pasaulīgās lietas, tāpat kā Romas pā­vestu — pārvaldīt garīgās lietas. Tāpēc tas, kas nodod ķeizaru, nodod arī pašu dievu to kungu, un nodevēju karavīru gaida bez virves vēl mūžīgs sods kā pazudinātu grēcinieku. Bet tomēr, kaut gan cilvēku varā nav atcelt spriedumu, lai neciestu mili­tārā disciplina, un noziedzniekam no karātavām neizbēgt, viss vēl nav zaudēts, kas attiecas uz otru, mūžīgo sodu. No ta cil­vēks atbrīvojas kā 110 nieka, nožēlojot grēkus.

Feldkurats jau garā redzēja šo aizgrābjošo ainu, kura arī viņam nāks par labu, dzēšot tur augšā visādas atzīmes par viņa darbību un uzvešanos ģeneraļa Finka dzīvoklī Pržemišļā.

Viņš jau bija iztēlojies, kā viņš uzkliegs notiesātajam: «No­žēlo grēkus, mans dēls! Zemosimies abi dieva priekšā!»

Un kā pēc tam smirdošajā, utu pilnajā kamerā atbalsosies lūgšanas vārdi: «Kungs, kas tu esi žēlsirdība un piedošana, es tevi lūgdams aizlūdzu par šā karavīra (vārds un uzvārds) dvē­seli, kam tu esi pavēlējis atstāt šo pasauli pēc Pržemišļas kara tiesas sprieduma. Dod, ak kungs, ka šis kājnieku pulka kareivis savas sirsnīgās un vaļsirdīgās grēku nožēlošanas dēļ tiktu pa­glābts no elles mokām un piepulcināts tiem atpestītajiem mūžī­gajā priekā.»

— Ar jūsu atļauju, feldkurata kungs, jūs jau minūtes piecas sēžat kā nomušīts, it kā šī saruna jūs nemaz neskartu. Tūliņ var redzēt, ka cilvēks pirmo reizi arestā.

—   Es te ierados garīgā iepriecinājuma dēļ, — feldkurats nopietni sacīja.

—   Tas ir gan dīvaini, kā jūs apstājis tas garīgais ieprieci­nājums, feldkurata kungs. Es nu neesmu vis tik stiprs, ka va­rētu sniegt jums kādu iepriecinājumu. Jūs taču neesat ne pir­mais, ne pēdējais feldkurats, kas nokļuvis aiz restēm. Un, ja man patiesība jāsaka, feldkurata kungs, tad man trūkst runas dāvanu, lai es varētu kādu grūtā brīdī iepriecināt. Reiz es gan mēģināju, bet diezin cik labi vis neizdevās. Piesēdiet man tepat, blakus, es jums to pastāstīšu. Kad es vēl dzīvoju Opatovices ielā, man bija draugs Faustins, viesnīcas šveicars. Tas bija ļoti kārtīgs cilvēks, godīgs un centīgs. Lai tur vai kāds ielas skuķis, viņš zināja visus, un jūs varējāt ierasties pie viņa viesnīcā kaut vai nakts vidū, feldkurata kungs, un teikt: «Faustina kungs, man vajadzīga jaunkundze,» — un viņš jums tūliņ godīgi apvaicā­tos, vai jūs gribat gaišmati vai tumšmati, mazāku, lielāku, tievu, resnu, vācieti, čechieti vai ebrejieti, jaunavu, šķirteni vai pre­cētu, inteliģentu vai neinteliģentu.

Šveiks familiari piekļāvās feldkuratam un turpināja, aplicis tam roku ap viduci:

—  Pieņemsim, ka jūs, feldkurata kungs, viņam sacītu: «Man gribas gaišmati ar glītām kājām, atraitni, neinteliģentu,» — un pēc desmit minūtēm tā jau būtu jums gultā ar visu kristāmzīmi.

Feldkuratam jau metās karsti, bet Šveiks stāstīja vien tālāk, mātes maigumā spiezdams viņu sev klāt:

—  Jūs nemaz neticēsiet, feldkurata kungs, kas šim Faustina kungam bija par izpratni tikumības un godīguma lietās. No tiem sieviešiem, ko viņš piegādāja viesnīcai, viņš nekad neņēma ne kreicera dzeramnaudas, un, ja kāda no viņām to aizmirsa un gribēja viņam iespiest kādu nieku saujā, tad jums vajadzēja redzēt, kā viņš uztraucās un sāka brēkt: «Tu cūka gatavā, ja tu tirgojies ar savu miesu un krīti nāves grēkā, tad nedomā, ka man vajag tavu desmit helleru! Es neesmu nekāds savedējs, tu bezkaunīgā vazaņķe! Es to daru vienīgi aiz līdzcietības pret tevi, lai tev, ja jau tu tik samaitāta esi, nevajadzētu atklāti pie­dāvāt savu negodu garāmgājējiem, lai tevi nakti nesaķertu patruļa un tev nevajadzētu trīs dienas mazgāt iecirknī grīdas. Te tu vismaz esi siltumā, un neviens neredz, cik dziļi esi grimu­si.» Viņam maksāja klienti. Viņam bija sava takse: zilas acis maksāja desmit kreiceru, melnas — piecpadsmit kreiceru, un viņš visu smalki izrēķināja uz papīra un pasniedza apmeklētā­jam kā kādu rēķinu. Par starpniecību viņš tiešām ņēma visai mērenas cenas. Par neinteliģentu sievišķi gan bija jāpiemaksā desmit kreiceru, jo viņš vadījās pēc principa, ka vienkāršam meitietim vairāk satura nekā kādai izglītotai dāmai. Bet reiz vakarā Faustina kungs atskrien pie manis Opatovices ielā traki uztraucies un kā bez galvas, it kā viņu nule būtu izvilkuši no tramvaja, apakšas un pie lam nospēruši pulksteni. Sākumā viņš nemaz nerunāja, izvilka no kabatas pudeli ruma, ieņēma malku, pasniedza man un noteica: «Dzer!» Tā mēs klusējām, kamēr pudele bija tukša, un tad viņš sacīja: «Draugs, esi tik labs un izdari man pakalpojumu! Atver logu uz ielu, es nosēdīšos uz palodzes, tu mani paķersi aiz kājām un nosviedīsi no trešā stāva lejā. Cita nekā man no dzīves vairs nevajag, es gribu tikai sa­ņemt pēdējo mierinājumu, ka ir vēl atrodams labs draugs, kas mani nogādā labākā pasaulē. Šinī pasaulē es vairs ilgāk nevaru dzīvot, jo mani, godīgu cilvēku, apvaino par savešanu, it kā kādu suteneru no ebreju kvartala. Mūsu viesnīca taču ir pirm­šķirīga, visām trim istabenēm un arī manai sievai grāmatiņas kārtībā, un ārsta kungam par viziti mēs neesam ne kreicera parādā. Tātad, ja tu mani kaut drusku mīli, tad nosvied mani no

trešā stāva lejup, sniedz man šo pēdējo iepriecinājumu!» Es viņam liku uzrāpties uz palodzes un tad izsviedu viņu uz ielas. Nenobīstieties, feldkurata kungs!

Sveiks uzkāpa uz lāviņas un uzvilka feldkuratu līdz.

Re, feldkurata kungs, šitā es viņu sagrābu un — blaukš! —

zemē!

Sveiks pacēla feldkuratu gaisā, nosvieda uz grīdas un mie­rīgi turpināja, kamēr pārbiedētais feldkurats prātoja, vai viņam vēl visi kauli veseli.

— Redziet nu, feldkurata kungs, ar jums nekas nenotika, un ar to — ar Faustina kungu — arī ne, kaut gan viņš nokrita no trīsreiz tik liela augstuma. Protiet, viņš bija galīgi piedzēries un pavisam aizmirsis, ka Opatovices ielā es dzīvoju pavisam zemu, pirmajā stāvā, nevis trešajā kā pirms gada Kržemeneces iel^, kur viņš mani apciemoja.

Feldkurats šausmās raudzījās augšup uz Sveiku, kas stāvēja virs viņa uz lāviņas un svaidījās ar rokām.

Feldkuratam ienāca prātā, ka viņam darīšanas ar vājprātīgu, tāpēc viņš lēnām atmuguriski kāpās uz durvju pusi, runādams: «Jā, mīļais dēls, tas nebija pat trīsreiz augstāk,» — un pēkšņi sāka dauzīt durvis, tik šausmīgi rēkdams, ka viņam tūliņ atvēra.

Sveiks redzēja pa aizrestoto logu, kā feldkurats sargkareivju pavadībā steidzīgi aizgāja pār pagalmu, plātīdamies ar rokām.

«Nu viņu aizved uz «magorku»[50],» sveiks nodomāja, nolēca no lāviņas un sāka maršēt pa kameru, dziedot:

To gredzenu, ko tu man devi, To vairāk nenēsāšu es. Sasodīts, kāpēc ne? Kad ieradīšos reģimentē, To ielādēšu šautenē.

Pēc dažām minūtēm feldkuratu pieteica ģenerālim Finkam.

Pie ģeneraļa bija atkal liela «sēde», kur galveno lomu tēloja divas piemīlīgas dāmas, vīns un liķieris.

Te bija sapulcējušies visi kara tiesas locekļi, atskaitot vien­kāršo kājnieku, kas šorīt bija citiem aizdedzinājis papirosus.

Feldkurats ieslīdēja sapulcēto vidū kā rēgs. Viņš bija bāls, satraukts un cieņas pilns kā cilvēks, kas apzinās, ka viņu iz­pļaukājuši nepelnīti.

Ģenerālis Finks, kas pēdējā laikā bija visai iemīļojis feldku­ratu, nosēdināja viņu sev līdzās uz dīvana un dzērāja balsī ap­vaicājās:

Kas tev noticis, garīgais iepriecinājum?

Viena no jautrajām dāmām meta feldkuratam ar savu pa­pirosu.

Iedzer, garīgais iepriecinājum! — ģenerālis sacīja un ielēja feldkuratam vīnu lielā, zaļā kausā. Tā kā feldkurats visu tūliņ neizdzēra, ģenerālis pats lēja viņam vīnu mutē, un, ja feldkurats nebūtu varonīgi rijis, tad vīns būtu nolijis zemē.

Tikai tad feldkuratam jautāja, kā notiesātais saņēmis garīgo iepriecinājumu. Feldkurats piecēlās un traģiskā balsī nosacīja:

Viņš zaudēja prātu.

—   Tas gan būs bijis lielisks garīgais iepriecinājums, — ģe­nerālis iesmējās, un visi sāka šausmīgi smieties, bet abas dā­mas — apmētāt feldkuratu papirosiem.

Galda galā atzveltnī snauda majors, kas jau bija par daudz iedzēris; tagad viņš atmodās no savas apatijas, aši ielēja divās vīna glāzēs liķieri, izlauza ceļu starp sēdekļiem pie feldkurata un piespieda apstulbušo dieva kalpu sadzert tu-brālības. Tad viņš atstreipuļoja atpakaļ savā vietā un snauda tālāk.

Šis dzēriens noveda feldkuratu velna cilpās. Velns izstiepa pēc viņa savus nagus no visām galdā saliktajām pudelēm, no jautro dāmu skatieniem un smaidiem. Dāmiņas bija uzcēlušas savas kājas taisni viņam priekšā uz galda, un Belcebuls raudzī­jās feldkuratā no mežģīņu jūkļa.

Feldkurats līdz pēdējam mirklim bija pārliecināts, ka runa ir par viņa dvēseli un viņš pats ir moceklis.

Šādās pārdomās viņš uzrunāja abus ģeneraļa kalpotājus, kuri aiznesa viņu uz dīvana blakus istabā:

—   Skumīga, bet sirdi pacilājoša aina atklājas jūsu acīm, kad jūs bez aizspriedumiem un šķīstu sirdi atceraties tos daudzos slavenos cietējus, kas uzupurējušies savas ticības labad un pa­zīstami ar mocekļu v&