/ Language: Latvia / Genre:child_sf,

ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ

Luiss Kerols

LUISS KEROLS ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1975 No angļu valodas tulkojusi Elfrīda Melnbārde Ilustrējis V. V o ke r s Vāku un titulu zīmējusi D. Purviņa ©Tulkojums latviešu valoda. «Liesma», 1975 * ALISES UN LUISA KEROLA «BRĪNUMZEME»

LUISS KEROLS

ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1975

No angļu valodas tulkojusi Elfrīda Me/bSrnln

Ilustrējis V. V o ke r s

Vāku un titulu zīmējusi D. Purviņa

©Tulkojums latviešu valoda. «Liesma», 1975

* ALISES UN LUISA KEROLA «BRĪNUMZEME»

Pagājis vairāk nekā gadsimts, kopš daudzās pasau­les valstīs pazīstama mazās angļu meitenes Alises un Luisa Kerola «Brīnumzeme». Grāmata «Alises piedzī­vojumi Brīnumzemē» pirmo reizi iznāca 1865. gadā, bet pasaka par Brīnumzemi radās jau kādus trīs gadus pirms grāmatas iznākšanas. Kā vēsta dzejolis grāma­tas sākumā, kādā vasaras dienā (1862. gada 4. jūlijā) Oksfordas rektora Lidella trīs mazās meitas Lorīnu, Alise un Edīte kopā ar Oksfordas matemātikas pasnie­dzējiem Robinsonu Dakvertu un Čarlzu Dodžsonu vizi­nājās laivā pa Temzu.

Čarlzs Dodžsons pēc dabas bija noslēgts, atturīgs, necieta sabiedrības mietpilsoniskās paražas, oficiā­lās vizītes un pieņemšanas, brīvi un nepiespiesti viņš jutās vienīgi bērnu sabiedrībā. Viņš mīlēja mazās meitenes, it sevišķi vidējo — Alisi un pava­dīja kopā ar viņām daudz brīvā laika. Viņš izgud­roja bērniem spēles, pastaigājās ar tiem, vizināja tos laivā un stāstīja fantastiskas, paša sacerētas pasakas, pilnas dzirkstoša humora. Bērniem tās ļoti patika, jo tajās viņi paši darbojās. Un tā, vizinoties pa Temzu, misters Dodžsons izstāstīja meitenēm pasaku par Ali­ses piedzīvojumiem pazemē. Pasakā bija ietverta ap­kārtējā, brīnumu pilnā bērnu pasaule. Galvenā varone bija desmit gadus vecā Alise Lidella, Lorīna, kura ār­kārtīgi lepojās ar to, ka ir visvecākā, tika nosaukta par papagaili Lori, jaunākā māsiņa Edīte — par Ēr­glēnu, bet pats stāstītājs kļuva par Dodo,- Čarlzs Dodž­sons uztraukumā stostījās un tāpēc parasti iepazīs­toties savu uzvārdu izrunāja Do-do-Dodžsons. (Dodo ir 17. gadsimtā izmiruši putni, kuri dzīvoja uz kādas salas Indijas okeānā.) Pasakā atspoguļotas Anglijas berniem labi pazīstamas paražas, piemēram, tradicio­nālā pēcpusdienas tēja, ko dzer ap pulksten pieciem sešiem, tāpēc arī Cepurnieka pulkstenis rāda visu laiku seši; plaši izmantots folkloras materiāls — senas tautas parunas: «Traks kā marta zaķis» un «Traks kā cepurmeistars», kas nozīmē trakuma vispārāko pakāpi. Arī Češīras kaķis ir folkloras tēls. Jau viduslaikos angļi, izsakot sarkasmu, mēdza teikt: «Smaida kā Če­šīras kaķis.» («Alises» autors ir no Češīras grāfistes.) Tajos laikos Češīras grāfistē pie ieejas tavernās biju­šas izkārtnes ar uzzīmētu leopardu, kas atvērtā mutē tur aicinājumu iegriezties tavernā. Češīras mākslinieki īstus leopardus nebija redzējuši, tāpēc viņu zīmētie zvēri līdzinājušies smaidošiem kaķiem. «Kaķim atļauts skatīties uz karaļiem» — arī ir sena angļu paruna. Viduslaikos vienkāršs cilvēks nevarēja nokļūt līdz mo­narham, lai kaut vai paskatītos uz to, tāpēc tautā teica, ka tas iespējams vienīgi kaķiem un citiem neciliem radījumiem.

Alise lūdza pasaku pierakstīt. Čarlzs Dodžsons lū­gumu izpildīja. Un 1862. gada ziemsvētkos Alise sa­ņēma pabiezu burtnīcu, kurā skaidri salasāmi bija uzrakstīta pasaka, kas saucās «Alises piedzīvojumi pa­zemē».

Čarlzs Dodžsons nemaz nedomāja darbu izdot. «Ali­ses piedzīvojumi» tika publicēti nejaušības dēļ. Pie Oksfordas rektora Lidella viesojās tajā laikā slavenais rakstnieks Čarlzs Kingslijs. Viņš atrada viesistabā bērnu atstāto burtnīcu un, ar lielu aizrautību to iz­lasījis, centās pierunāt Dodžsonu darbu izdot, bet Dodžsons atteicās. Tad draugi iedeva «Alises piedzī­vojumus» izlasīt bērnu rakstniekam Džordžam Mak- donaldam. Atsauksmes bija cildinošas, un Dodžsons piekāpās.

Pirms izdošanas autors darbu pārstrādāja, lai tas kļūtu interesants arī citām meitenēm un zēniem. Pa­zeme tika nosaukta par Brīnumzemi. Tā 1865. gada jūlijā iznāca Luisa Kerola (Čarlza Dodžsona pseido­nīms) grāmata «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē». Drīzumā pēc grāmatas iznākšanas Anglijā to izdeva

Amerikā, bet ap 1869. gadu pārtulkoja un izdeva arī Vācijā un Francijā.

Mūsu gadsimtā grāmata par Alises Brīnumzemi iemantojusi pasaules slavu. Bez pārspīlējuma var teikt, ka tā pārtulkota gandrīz visās pasaules tautu Valodās, pasaka uzvesta teātros un televīzijas raidījumos, uz­ņemta filmā. Alises dzimtenē Anglijā «Alises piedzī­vojumi Brīnumzemē» un pasakas turpinājums «Ko Alise redzēja Aizspoguļa valstībā» izdotas vairāk nekā trīssimt reižu.

Sis pasakas, kā raksta padomju literatūras zinātnieks V. Važdajevs, «kļuvušas par angļu tautas nacionālo lepnumu». Tās atnesušas slavu un nemirstību arī to autoram Luisam Kerolam.

Čarlzs Lutvidžs Dodžsons dzimis 1832. gada 27. jan­vārī Češīras grāfistē garīdznieka ģimenē. Čarlzam vēl ir trīs brāļi un septiņas māsas. Dodžsonu mājās ir daudz grāmatu, tēvs izglītots cilvēks, apveltīts ar ba­gātu humora izjūtu, daudz lasa un māca arī bērniem mīlēt grāmatu.

Čarlzs Dodžsons pirmo izglītību iegūst Ričmondas, tad Regbijas skolā, pēc tam turpina izglītību Oks­fordā Kraistčerčas koledžā. Izcilas ir viņa spējas matemātikā un klasiskajā literatūrā. Viņš nodarbo­jas ar matemātisko loģiku — zinātni, kura tajā laikā tikai aizsākās un kurai vēlāk bija liela nozīme ki­bernētikas un matemātiskās lingvistikas teorijas at­tīstībā.

Pēc koledžas beigšanas Dodžsons saņem uzaicinā­jumu palikt Oksfordā. 1855. gadā Čarlzs Dodžsons kļūst par šīs koledžas matemātikas profesoru un nodzīvo Oksfordā līdz mūža galam.

1867. gadā viņš dodas savā mūžā visgarākajā ceļo­jumā — uz Franciju, Vāciju un Krieviju. Krievijā viņš apmeklē Pēterburgu, Maskavu un Ņižņijnovgorodu.

Talantīgā matemātiķa interešu loks ir ļoti plašs, līdzās matemātikas zinātnei viņš nodarbojas ar fotogrā­fiju, kas tajā laikā vēl ir ļoti sarežģīta māksla, zīmē un arī raksta. Jau 1853. gadā žurnālā «Comic Times» iespiesti viņa humoristiskie dzejoji un satīriskā proza, No 1853. gada līdz 1857. gadam dažādos izdevumos

publicēto satīrisko un humoristisko darbu ir tik daudz, ka vēlāk var sastādīt divus krājumus. Bet neviens no Čarlza Dodžsona uzrakstītajiem literārajiem darbiem neiegūst tādu popularitāti kā «Alises piedzīvojumi Brī­numzemē». 1897. gadā Čarlzs Dodžsons aiziet no darba Oksfordā un aizbrauc uz Cilfordu, kur 1898. gadā mirst. Šeit viņu arī apglabā.

1932. gadā, atzīmējot Luisa Kerola (Čarlza Dodžsona) simto dzimšanas dienu, rakstnieka jubileja izvēršas par nacionāliem svētkiem. (Toreiz vēl bija dzīva Alise Lidella, viņa mira 1934. gadā.) Izdeva Luisa Kerola grāmatas, atklāja piemiņas plāksnes. Šajā laikā pa­saules literatūrzinātnieki sāka iedziļināties Luisa Ke­rola «Brīnumzemē».

Luisa Kerola, tāpat kā mazās varones Alises, Brīnum­zeme ir saistīta ar apkārtējo pasauli. Autors cieši sa­audis tēlojumu ar tā laika reālo īstenību un visā pil­nībā uztvēris un atspoguļojis pasakā tās būtību. Rakst­nieks iepazīstina lasītāju ar šo īstenību un liek viņam domāt. Viņš rāda pasakas varoni dažādās brīnumainās situācijās, izsekojot arī Alises domu gaitai. Visās si­tuācijās Alise pūlas apbrīnojami loģiski spriest, ap­svērt, secināt. To pašu dara arī lasītājs. Alisei pārvēr­šoties — kļūstot gan lielākai, gan mazākai, — mainās arī viņas priekšstats par reālo pasauli, attieksme pret dažādām parādībām. Kad viņa kļuvusi pavisam «nie­cīga kripata», viņai grūti dzīvot — viņa nevar aiz­sniegt atslēgu, kas atrodas uz galda, bet, kad viņa izaug pārāk liela — viņu nomāc apkārtnes šaurība (Alises piedzīvojumi Baltā Truša mājiņā). Alises tēlā rakstnieks koncentrējis visas pozitīvās īpašības. Alise ir patstāvīga, uzņēmīga, drošsirdīga, zinātkāra, izpa­līdzīga, patiesa un vienādi pieklājīga pret visiem — gan pret Peli, Balodi un Karaļa dārzniekiem, gan pret Hercogieni un Karalieni. Šķiet, ka daudzas mazās mei­tenes, izlasījušas «Alises piedzīvojumus Brīnumzemē», sacīs: «Es gribu būt ne tikai tāda kā Pepija, bet gribu būt arī kā Alise.»

Luiss Kerols humoristiskās un komiskās situācijās rāda, skaidro, ka visas parādības pasaulē ir saistītas. Savs domāšanas veids, savi secinājumi, sava loģika ir it visiem dīvainajiem Brīnumzemes radījumiem. Piemē­ram, kad Alise paskaidro, ka viņas kurpes ir tik spī­dīgas tāpēc, ka tās notrieptas ar melno kurpju ziedi, Bruņurupucis secina, ka jūrā zem ūdens nekas netiek nomelnots, bet gan nomazgāts. Tā ir viņa loģika, tiesa — dīvaina, tomēr loģika.

Luisa Kerola Brīnumzeme nav izdomāta. Rakstnieks liek mazajai Alisei ceļot pa savu dzimteni Angliju, un viss, ko Alise piedzīvo pasakainajā sapnī, nolicis īste­nībā. Luisa Kerola Brīnumzeme ir karalienes Viktori­jas laikmeta Anglija, tas ir laikmets, kad attīstās ka­pitālisms un notiek koloniju iekarošana. Autors aiz­ved lasītāju kopā ar mazo Alisi pasakainajā absurdu pasaulē, kas ir pati dzīve. Grāmatā atrodam satīriskā gaismā rādītu gan mietpilsonisko sabiedrību («Trakā pēcpusdienas tēja»), gan sastingušo izglītības sistēmu («Viltotā Bruņurupuča stāsts»), gan dažādu sapulču bezjēdzību («Priekšvēlēšanu skriešanās un garš stāsts ar turpinājumu»). Fantastiskās, komiskās situācijās autors ataino galma dzīves absurdu («Karalienes kro- keta laukums»). Lūk, divi dārznieki Brīnumzemē balto rožu koku pūlas pārkrāsot sarkanā krāsā, jo Karaliene vēlējusies, lai tajā vietā augtu sarkans rožu koks. Meistarīgi atspoguļotas pastāvošās iekārtas aplamības.

Karalienes Viktorijas laikmeta valdošo aprindu pār­stāvji parādīti kā spēļu kārtis — marionetes, kuras atbalsta, piemēram, Baltais Trusis, kas izceļas nevis ar gudrību, bet gan padevību (Trusis gājiena laikā muļķīgi smejas par visu, ko vien kāds pasaka, un baidās, lai Karaliene neizdzirdētu, ko viņš ar Alisi runā).

Visspilgtāk Luisa Kerola sociālā satīra atklājas divās pēdējās pasakas nodaļās («Kas nozaga raušus», «Alise liecina»), kurās aprakstīta karaliskā tiesa. Rakstnieks lieliski parāda gan tiesas netaisnīgumu, gan valdošo aprindu aprobežotību, gan to attieksmi pret vienkāršo pilsoni. Piemēram, Karaliene paziņo, ka vispirms jāiz­pilda sods un tikai tad jāsagatavo spriedums; tātad spriedums visam un visos gadījumos jau gatavs iepriekš — galvu nost! Visus zvērinātos Luiss Kerols tēlo kā nožēlojamus radījumus, kuriem tiesas sēdes no­risē nav nekādas teikšanas; Karalis vienpersoniski

izdod likumu, ar kuru pavēl Alisei atstāt tiesas zāli, Jo viņa pāraugusi visus pārējos.

Tāda ir Luisa Kerola satīriskā gaismā rādītā Brīnum' zeme — karalienes Viktorijas laikmeta Anglija.

Londonā Britu muzejā grāmatu izstādē, ar kurām lepojas Anglija, līdzās «Oliveram Tvistam» ir «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē». Pasaules literatūras klasikā «Alises piedzīvojumi» iemantojuši tādu pašu popula­ritāti kā «Gulivera ceļojumi», «Vinnijs Pūks un viņa draugi» vai «Grāmata par Pepiju Garzeķi».

E. Melbārzde

 «Liesma», 1975

Sai pēcpusdienā zeltainā Mēs bezrūpīgi slīdam Ar airiem rokās mazajās Un straumes palīdzību, Nu ļausim rokām mazajām Sai braucienā mūs bīdīt.

Trīs cietsirdes! Kā stundā šai, Kad sapņaini mēs topam, Lai es jums stāstu pasaku? Ne spalvas trīsu nesastopam, Bet ko var viena vārga balss Pret trijām mēlēm kopā?

—   Var sākt! — tā nepacietīgi Teic Pirmā pavēlniece.

—   Tas viss būs tikai muļķības! Tāds Otrai smīniņš niecīgs, Bet Trešā iekšā pasakā

Ik bridi jaukties tiecas.

Tad pēkšņi klusums iestājas Un sapņu bērnam pakaļ Tās dodas Brīnumzemē, Ar zvēriem runājas uz takas, Bet notic laikam tik pa pusei, Ka taisnība, ko saku.

Kad garais stāsts ir izsūcis

Manas iztēles aku sausu.

Tad gribas sānis novirzīt

Jau savas domas gausās:

«Bet tālāk nākamreiz!» — «Ir nākamreize!»

Un atkal viņas klausās.

Sī pasaka par Brīnumzemi

Tā šoreiz ari radās:

Top gadījumi cits pēc cita,

Un notikumi gadās.

Var mājup kuģot komanda,

Kas jautro kuģi vada.

Nu, Alise! Ņem bērnišķīgo stāstu, Ar maigu roku noliec zālē, Kur kopā vijas bērna sapņi Ar atmiņdiegu bālo, Kā ceļinieks vītušu vainagu, Ko nopinis zemē tālā.1

Dzejas rindas atdzejojusi D. Dreika.

I NODAĻA

LEJUP PA TRUŠA ALU

Alisei bija apnicis sēdēt māsai blakus upmalā un nekā nedarīt; pāris reižu viņa ielūkojās grāmatā, kuru māsa lasīja, bet tajā nebija ne bilžu, ne sarunu, un Alise nodomāja — kāds gan labums no grāmatas, ja tajā nav ne bilžu, ne arī sarunu.

Viņa prātoja (cik nu vien sakarīgi spēja, jo tvei­cīgā diena bija padarījusi viņu miegainu un gurdu), vai būtu vērts celties augšā un saplūkt margrietiņas, lai novītu vainadziņu, kad pēkšņi viņai tieši garām paskrēja balts trusis ar sarkanām acīm.

Nekas tik sevišķs tas nebija, tāpat kā Alisei nešķita nekas tik neparasts, ka Trusis pie sevis murmina: «Ak vai! Ak vai! Kaut es nenokavētu!» (Tikai vēlāk, visu apsverot, viņa nodomāja, ka te gan būtu vajadzējis brīnīties, bet tobrīd viss likās gluži dabiski.) Taču, kad Trusis ar ierastu kustību izvilka no vestes kabatas pulksteni, paskatījās tajā un aizsteidzās tālāk, Alise pielēca kājās, jo viņai iešāvās prātā, ka nekad agrāk viņa nebija redzējusi trusi ar vestes kabatu un vēl pulksteni, ko velk no kabatas ārā, un, no ziņkāres vai pušu plīsdama, drāzās pāri pļavai Trusim pakaļ un laikus paguva vēl ievērot, ka tas pazūd lielā alā pie dzīvžoga.

Alise nekavējoties metās Trusim pa pēdām, nemaz nepadomājusi, vai kādreiz no alas varēs izkļūt ārā.

Alise drazas pāri pļavai Trusim pakal.

Kādu gabalu Truša ala kā tunelis virzījās tieši uz priekšu, tad pēkšņi nogriezās lejup tik pēkšņi, ka Ali­sei vairs nebija laika domāt par apstāšanos, jo viņa krita lejup it kā bezgalīgi dziļā akā.

Vai nu aka bija ļoti dziļa, vai arī Alise krita ļoti lēni, jo viņa paguva gan apskatīt apkārtni, gan pa­gudrot, kas varētu notikt tālāk. Vispirms Alise centās palūkoties lejup, lai zinātu, kur nokļūs, taču bija pā­rāk tumšs, lai kaut ko redzētu; tad viņa uzmeta acis akas sienām un pamanīja, ka te viscaur izvietoti trauku skapīši un grāmatplaukti, šur tur pie sienām uz va­džiem karājās kartes un gleznas. Krītot lejup, Alise no kāda plaukta paņēma trauku ar uzrakstu APELSĪNU MARMELĀDE, taču, viņai par lielu vilšanos, ievārī­jumu trauks bija tukšs; viņa baidījās mest to zemē, lai kādu tur, lejā, nenosistu, tāpēc, garām krītot, pama­nījās ielikt tukšo trauku vienā no skapīšiem.

«Jā,» Alise pie sevis prātoja, «pēc tāda kritiena kā šis kūleņot lejup pa kāpnēm ir tīrais nieks! Nu gan mani mājās uzskatīs par drosmīgu! Ak, es neteiktu ne vārda, pat ja kādu dienu nokristu no mājas jumta!» (Tā patiešām varēja notikt.)

Lejup, lejup, lejup… Vai tiešām šis kritiens nekad nebeigsies?

—    Interesanti zināt, cik jūdžu[1] pa šo laiku esmu nolidojusi? — Alise skaļi sacīja. — Man vajadzētu atrasties kaut kur zemes centra tuvumā. Pagaidiet, man liekas, tas varētu būt četri tūkstoši jūdžu dzi­ļumā. (Kā redzat, vienu otru gudrību Alise skolā bija iemācījusies, un, kaut arī nebija īstā reize, lai paspī­dētu ar savām zināšanām, jo neviens taču viņā ne­klausījās, tomēr atkārtošana nav peļama.) Jā, tas nu bulu par attālumu, bet man gribētos zināt, kādos pla­tuma un garuma grādos es atrodos. (Alisei nebija ne mazākās jausmas, kas garuma un platuma grādi ir, taču šie vārdi skanēja skaisti un cēli.).

Pēc brīža viņa atkal ierunājās:

—    Kas notiks, ja es izkritīšu zemeslodei cauril Tas tik būtu joks — nokļūt starp cilvēkiem, kas staigā galvām uz leju! Tos laikam sauc par antipātiem. (Šo­reiz Alise ļoti priecājās, ka neviens viņu nedzird, jo vārds «antipāti» izklausījās galīgi aplam.) — Jā, zināt, man laikam vajadzēs viņiem pajautāt, kā šo zemi sauc. «Kundze, sakiet, lūdzu, — vai šī ir Jaunzēlande vai Austrālija?» (Tā spriedelēdama, viņa mēģināja pakla­nīties — iedomājieties, kā var paklanīties, krītot pa gaisu lejā! Kā jums liekas, vai jūs to spētu izdarīt?) Viņa vēl nodomās, ka esmu maza muļķa meitene. Nē, jautāt nekādā ziņā nedrīkst, iespējams, ka zemes no­saukumu es redzēšu kaut kur uzrakstītu.

Lejup, lejup, lejup… Nekā cita nebija ko darīt, un Alise čaloja atkal tālāk:

—     Varu iedomāties, kā Dina pēc manis šovakar ilgo­sies! (Dina bija kaķis.) Cerams, ka mājnieki tējas laikā neaizmirsīs Dinai ieliet tasīti piena. Dina, mana dārgā! Es tā vēlos, kaut tu būtu kopā ar mani! 2ēl, te, gaisā, peļu laikam nav, bet tu varētu ķert zaķus, zini, tie ir ļoti līdzīgi trušiem. Nez vai kaķi ēd zaķus? — Alise jutās nogurusi un miegainā balsī runāja tālāk: — Vai kaķi ēd zaķus? Vai kaķi ēd zaķus? — Un dažkārt: — Vai zaķi ēd kaķus? — Tā kā viņa nezināja atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem, vārdu kārtībai se­višķas nozīmes nebija. Alise atskārta, ka ir jau iesnau­dusies un sapņo — viņa iet roku rokā ar Dinu un visā nopietnībā tai jautā: «Paklau, Dina, saki man taisnību — vai tu esi kādreiz ēdusi zaķi?» Te pēk­šņi — blāc! blāc! — Alise nokrita uz žagaru un sausu lapu kaudzes, un lidojums lejup bija galā.

Alise nemaz nesasitās un, acumirklī pielēkusi kājās, palūkojās apkārt, bet virs galvas bija melna tumsa; priekšā atkal atradās garš tunelis, un aizvien vēl va­rēja redzēt, kā pa to aizsteidzas Baltais Trusis. Nedrīk­stēja zaudēt ne mirkli; Alise kā vējš aizdrāzās tam pakaļ un, kad Trusis nogriezās ap stūri, dzirdēja to sakām:

—    Ak vai, kaut kas traks! Cik vēls jau ir!

Alise bija gandrīz jau panākusi Trusi, bet, tiklīdz ari viņa nogriezās ap stūri, Baltais Trusis vairs nebija redzams, Alise atradās garā, zemā zālē, kuru apgais­moja vesela rinda pie griestiem pakārtu spuldžu.

Zāles abās pusēs bija durvis, bet visas aizslēgtas, un, kad Alise bija izmēģinājusies visas pēc kārtas atvērt — sākumā vienā, tad otrā pusē, — viņa skumīgi devās uz zāles vidu, prātojot, kā varētu izkļūt no šejienes laukā. Pēkšņi Alise savā priekšā ieraudzīja mazu bieza

Alise atslēdza durvis, un aiz tām pavērās mazs gaitenis.

stikla galdiņu uz trim kājām; uz galdiņa atradās vie­nīgi maza zelta atslēdziņa, un Alisei tūdaļ iešāvās prātā doma, ka tā varētu derēt kādām no zāles durvīm, bet — tavu nelaimi! — atslēga bija vai nu pārāk maza, vai arī slēdzeņu caurumi pārāk lieli, un nevienas dur­vis atslēgt nevarēja. Taču, apstaigājot visu zāli otru reizi, Alise ieraudzīja zemu aizkaru, ko līdz šim ne­bija pamanījusi, un aiz tā atradās mazas, apmēram piecpadsmit collas [2] augstas durtiņas; viņa ielika mazo zelta atslēdziņu slēdzenē, un, par laimi, atslēga derēja!

Alise atslēdza durvis, un aiz tām pavērās mazs gai­tenis, ne lielāks par žurkas alu. Viņa nometās četr­rāpus un ieraudzīja, ka gaitenis ved uz pasakainu

dārzu, kādu jūs droši vien nekad nebūsit redzējuši. Ai, kā Alise vēlējās izkļūt no šīs tumšās zāles un paklejot starp košo puķu dobēm un vēsajām strūkl­akām, bet pa mazajām durvīm viņa nevarēja izbāzt ārā pat galvu.

«Un, ja arī mana galva varētu izspraukties caur dur­vīm,» nabaga Alise sprieda, «bez pleciem tai nebūtu nekādas nozīmes, Ai, kaut es kļūtu sabīdāma kā tele­skops! Domāju, ka neiespējami tas nav, ja tikai es zinātu, kā sākt.»

Redzat, pēdējā laikā bija noticis tik daudz dažādu brīnumu, un Alise nodomāja, ka maz ir tāda, kas pa­tiesi nav iespējams.

Šķita, ka nav vērts gaidīt pie durtiņām, tāpēc Alise gāja atpakaļ pie galda, cerēdama uz tā atrast vēl kādu atslēgu vai arī grāmatu ar norādījumiem, kas jādara cilvēkam, lai tas kļūtu sabīdāms kā teleskops. Šoreiz uz galdiņa viņa ieraudzīja mazu pudelīti («Agrāk tās šeit noteikti nebija,» Alise sacīja.), un ap kaklu tai bija aplikta papīra strēmele ar uzrakstu IZDZER MANI. Tas bija nodrukāts lieliem, skaistiem burtiem.

Viegli teikt: «Izdzer mani!» — bet mazajai, saprā­tīgajai Alisei prātā nenāca darīt to steigā.

— Nē, — viņa teica, — vispirms paskatīšos, vai tur ir uzrakstīts «inde» vai nav, — jo Alise bija lasījusi vairākus mazus, jaukus stāstiņus par bērniem, kuri sadeguši vai kurus apēduši mežonīgi zvēri, vai kuriem atgadījies kas cits baismīgs; un viss tikai tādēļ, ka bērni nevēlējās atcerēties visvienkāršākos norādīju­mus, kādus draugi tiem devuši, piemēram, ka nokaitis krāsns kruķis var apdedzināt, ja pārāk ilgi to tur ro­kās, un, ja ar nazi ļoti dziļi iegriež pirkstā, tas parasti asiņo; un Alise nekad neaizmirsa — ja pārāk daudz iedzer no pudeles, uz kuras uzrakstīts «inde», tad no­teikti agri vai vēlu sabojājas vēders.

Taču uz šīs pudeles nebija uzrakstīts «inde», tāpēc Alise iedrošinājās pagaršot šķidrumu un, pārliecināju­sies, ka tas ir ļoti labs (tas garšoja it kā pēc ķiršu tortes, olu krēma, ananasa, cepta tītara, sviesta cepu­miem un karstām grauzdētām maizītēm), drīz vien iz­tukšoja visu pudeli.

—    Kāda dīvaina sajūta! — Alise sacīja. — Es lai­kam kļūstu sabīdāma kā teleskops . ..

Un patiesi tā arī notika: Alise bija vairs tikai des­mit collas gara un staroja priekā, iedomājoties vien, ka tagad varēs izkļūt caur mazajām durtiņām pasa­kainajā dārzā. Taču viņa vēl dažas minūtes nogaidīja, lai pārliecinātos, vai nekļūst vēl mazāka, un nedaudz uztraucās.

«Jo, zināt, var notikt tā,» viņa prātoja, «ka es izgaistu pavisam — kā svece. Nez kāda es tad izska­tītos?» Alise mēģināja iedomāties, kāda izskatās sveces liesma, kad sveci nodzēš, bet nevarēja atcerēties, ka būtu gadījies kaut ko tādu redzēt.

Pēc brīža, pārliecinājusies, ka nekas vairs nenotiek, Alise nolēma nekavējoties doties dārzā, bet — tavu nelaimi! — pienākusi pie durtiņām, nabaga Alise atce­rējās, ka mazo atslēdziņu aizmirsusi, bet, kad viņa aiz­gāja atpakaļ pie galda un gribēja atslēdziņu paņemt, atklāja, ka nevar to aizsniegt; caur stiklu atslēga bija skaidri saskatāma, un Alise mēģināja rāpties augšā pa galda kāju, bet tā bija ļoti slidena. Pūlēdamās uzrāp­ties, Alise nogura, un nu mazais, nelaimīgais bērns ap­sēdās uz grīdas un sāka raudāt.

—    Paklau, kāds labums no tādas raudāšanas! — Alise sev paasi teica. — Es tev saku, tūlīt nomierinies!

Alise allaž deva sev labus padomus (bet ļoti reti tos ievēroja) un dažkārt sevi tik bargi norāja, ka pat asa­ras sasprāga acīs; viņa atcerējās, ka reiz sapliķējusi sevi, jo bija blēdījusies kroketa partijā, kuru spēlēja

pati ar sevi. šim savdabigajam bērnam Joti pa*i&a tēlot divas personas vienlaikus.

—    Bet patlaban taču nav nozīmes spēlēt divas per­sonās vienā laikā, — nabaga Alise secināja. — No manis tik maz palicis pāri, ka labi ja iznāk vismaz viena vērā ņemama.

Pēkšņi zem galda Alise pamanīja mazu stikla kas­tīti; viņa atvēra to un atrada pavisam mazu kūciņu, uz kuras no jāņogām bija skaisti salikti vārdi APĒD MANI.

—    Labi, es to apēdīšu, — Alise noteica, — un, ja tad izaugšu lielāka, varēšu aizsniegt atslēgu, bet, ja kļūšu vēl mazāka, varēšu izspraukties pa durvju apakšu; šā vai tā, bet dārzā es iekļūšu. Lai notiek kas notikdams!

Alise nokoda mazu gabaliņu un, uzlikusi roku uz pa­kauša, lai varētu noteikt, vai kļūst lielāka vai mazāka, nobažījusies sacīja:

—    Kas nu būs? Kas nu būs?

Alise jutās gauži pārsteigta, ka paliek tikpat liela kā bijusi. Tas, protams, ir gluži dabiski: parasti, kūkas ēdot, neviens nepārvēršas, bet Alise bija tik ļoti ieju­tušies brīnumu pasaulē, ka šķita — ir garlaicīgi un muļķīgi, ja dzīve rit kā parasti.

Tāpēc Alise nekavējās un mudīgi vien notiesāja visu kūku.

II NODAĻA

ASARU DĪĶIS

—            Arvien dīvainīgāk un dīvainīgāk! — Alise iesau­cās (viņa bija tik ļoti pārsteigta, ka uz mirkli pat aiz­mirsa, kā pareizi jārunā). — Es kļūstu tik liela kā vis­milzīgākais teleskops, kāds vispār bijis! Palieciet sveikas, kājas! (Kad viņa paskatījās uz kājām, tās atradās tik tālu, ka gandrīz nebija vairs saredzamas.) Ak, manas nabaga kājiņas! Gribētu zināt, dārgās, kas jums tagad uzvilks zeķes un kurpītes. Es pati noteikti nevarēšu. Es atrodos pārāk tālu, lai ar jums noņemtos, tieciet pašas ar sevi galā, kā protat.

«Bet man jābūt laipnai pret savām kājām,» Alise domāja, «citādi tās neies turp, kurp es gribēšu! Teik­sim, katros ziemsvētkos es tām dāvināšu jaunu zābaku pāri.»

Un viņa prātoja, kā to izdarīs.

—           Zābaki būs jānogādā ar pastnieku. Tas tik būs joks — sūtīt dāvanas savām kājām! Un cik dīvaini adrese izskatīsies!

Ļ. cien. Alises labajai kājai Paklājs

Pie kamīna režģa.

(Ar sveicienu Alise)

Šausmas, kādas muļķības es runāju!

Sajā mirklī Alises galva atsitās pret zāles griestiem;

tagad viņa bija vairāk nekā deviņas pēdas' gara. Alise steigšus paķēra no galda mazo zelta atslēdziņu un me­tās pie durvīm, aiz kurām atradās dārzs.

Nelaimīgā Alise! Tagad viņa varēja vienīgi nogul­ties uz sāniem un ar vienu aci paskatīties uz dārzu, bet iekļūt dārzā bija vēl neiespējamāk nekā agrāk. Alise apsēdās uz grīdas un sāka atkal raudāt.

—    Tev vajadzētu kaunēties no sevis, — Alise sa­cīja, — tik liela meitene kā tu (tas pilnīgi atbilda pa­tiesībai), un tā raudāt! Tūlīt izbeidz, ka es tev saku!

Bet raudāšana nemitējās, asaras lija aumaļām, ap Alisi izveidojās liels, apmēram četras collas dziļš dīķis, kas applūdināja zāli līdz pusei.

Pēc kāda laika Alise izdzirda tālumā sīku soļu di- poņu un aši notrausa asaras, lai redzētu, kas nāk. Tas bija Baltais Trusis, kurš atgriezās lieliski uzcirties, ar baltiem smalkādas cimdiem vienā rokā un lielu vē­dekli otrā. Viņš steidzās teciņus vien un pie sevis mur­mināja:

—   Ak! Hercogiene! Hercogiene! Cik viņa būs sa­niknota, ja likšu viņai gaidīt!

Alise jutās tik izmisusi, ka bija ar mieru lūgt palī­dzību jebkuram, tāpēc, kad Trusis bija pienācis tuvāk, viņa klusā, kautrīgā balstiņā iesāka:

—    Vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipns, ser …

Trusis pamatīgi satrūkās, smalkādas cimdi un vē­deklis izkrita no rokām, un viņš aizdrāzās tumsā, cik ātri vien jaudāja.

Alise pacēla cimdus un vēdekli un, tā kā zālē bija ļoti tveicīgi, ar vēdekli vēsinājās, nepārtraukti runā­dama:

—   Vai! Kādi brīnumi gan šodien notiek! Vēl vakar viss ritēja kā parasti. Nez vai es pa nakti būtu pār­

vērtusies? Atjaujiet, lūdzu, apdomāties: vai es biju tāda pati, kad šorīt piecēlos? Cik atceros, es, liekas, jutos mazliet savādāk. Bet, ja es vairs neesmu tā pati, tad nākošais jautājums: kas tad galu galā es esmu? Vai! Tā nu gan ir sarežģīta mīkla!

Un Alise centās atcerēties visus bērnus, kurus pa­zina un kuriem bija tikpat daudz gadu, cik viņai, lai pārliecinātos, vai nav pārvērtusies par kādu no viņiem.

— Ada es noteikti neesmu, — viņa sacīja, — jo Adai mati ir gari un sprogaini, bet manējie — nemaz nav sprogaini; arī Meibla es nevarētu būt, jo es zinu visu ko, bet viņa — ak! — viņa nezina gandrīz neko. Turklāt viņa ir viņa un es esmu es! Vai! Kaut kas nesaprotams! Jāpārbauda, vai es atceros visu, ko esmu mācījusies. Paskatīsimies: četrreiz pieci ir divpadsmit, un četrreiz seši ir trīspadsmit, un četrreiz septiņi ir… Vai! Tā turpinot, līdz divdesmit es netikšu! Reizrēķins vēl neko nepierāda, pamēģināsim ar ģeogrāfiju. Lon­dona ir Parīzes galvaspilsēta, un Parīze ir Romas gal­vaspilsēta, un Roma ir… Nē, tas viss ir nepareizi, es zinu! Citādi nevar būt, es esmu pārvērtusies par Meiblu! Vēl pamēģināšu noskaitīt: «Cik jauki jaunā bitīte…» — Viņa salika rokas tā, it kā atbildētu stundā, un tad sāka skaitīt, bet balss skanēja svešādi un izklausījās aizsmakusi, arī dzejoļa vārdi bija pa­visam dīvaini:

Cik jauki krokodilēns jauns Māk savu asti post! Ik zelta zvīņu mazgā sprauns Viņš Nīlas ūdeņos.

Cik vēlīgi ver žokļus tas, Cik bezrūpīgi smaida Un laipni mazās zivtiņas Pie sevis ciemos gaida!

«Un laipni mazās zivtiņas Pie sevis ciemos gaida!»

— Tie noteikti nav īstie vārdi, — Alise izmisusi teica, un acīs atkal saskrēja asaras. — Es tomēr esmu Meibla, un man būs jāiet un jādzīvo tai mazajā, pie­smakušajā mājiņā, un man nebūs gandrīz nekādu rotaļ­lietu! Ak vai, un vienmēr tik daudz būs jāmācās! Nē! Es kaut ko izdomāju — ja es esmu Meibla, palikšu šeit, lejā! Un velti viņi, noliekušies pie alas, sauks: «Mīļā Alise, nāc atpakaļ!» Es tikai paskatīšos uz augšu un teikšu: «Vispirms pasakiet man — kas es tagad esmu?» Ja man patiks būt par to meiteni, kuru viņi nosauks, es atgriezīšos, ja ne — palikšu lejā tik ilgi, kamēr pārvērtīšos par kādu citu! Bet… Ak vai! — Alise, skaļi šņukstot, iesaucās. — Man ļoti gribas, lai viņi paskatītos lejā! Man ļoti apnicis šeit vienai būt!

Izteikusi šos vārdus, viņa pameta skatienu uz rokām un bija pārsteigta, ka runājot uzvilkusi vienu no Truša mazajiem, baltajiem smalkādas cimdiem.

«Kā es to esmu varējusi izdarīt?» viņa nodomāja, «Laikam atkal kļūstu maza.»

Piecēlusies viņa aizgāja pie galda, lai pamērītos, un atklāja, ka ir kādas divas pēdas gara un kļūst aizvien mazāka un mazāka. Drīz vien atklājās, ka vainīgs ir vēdeklis, ko Alise visu laiku turēja rokās, un viņa steidzīgi nometa to zemē — tieši laikā, lai paglābtos no pilnīgas izgaišanas.

—    Cik tur trūka, un manis vairs nebūtu! — Alise sacīja, pamatīgi izbijusies par pēkšņo-pārmaiņu, tomēr priecīga, ka vēl kaut kas no viņas palicis pāri. — Ta­gad mudīgi prom uz dārzu! — Un, ko kājas nes, viņa skrēja pie durtiņām, bet — kaut kas traks! — mazās durtiņas bija atkal ciet, un mazā zelta atslēdziņa, tāpat kā agrāk, atradās uz stikla galda. — Tik bēdīgi man vēl savu mūžu nav klājies, — prātoja nabaga bērns, — jo nekad agrāk neesmu bijusi tik maza! Jāsaka, tas patiešām ir ļoti nelāgi, jā gan!

Kad Alise bija izteikusi šos vārdus, viņai pēkšņi pa­slīdēja kāja, un nākamajā acumirklī — plunkš! — viņa līdz pat zodam atradās sāļā ūdenī. Sākumā viņa nodomāja, ka iekritusi jūrā.

—    Tagad es varu doties atpakaļ ar vilcienu, — viņa sacīja.

(Reiz Alise bija aizvesta uz jūrmalu, un viņai radās priekšstats: lai kurā vietā Anglijas piekrastē viņa at­rastos, jūrā vienmēr būs peldēšanās mašīnas[3], plud­malē bērni, kas ar koka lāpstiņām rok smiltis, tālāk

krastā —- vesela rinda māju un aiz tām — dzelzceļa stacija.)

Bet drīz vien atklājās, ka viņa peld asaru dīķī, ko pati, būdama deviņas pēdas gara, bija saraudājusi.

—    Kādēļ man vajadzēja tik daudz raudāt! — Alise izsaucās, pūlēdamās izkļūt malā. — Tagad droši vien es tikšu sodīta: man būs jānoslīkst pašas asarās! Bez šaubām, tas būs dīvains gadījums! Kaut gan šodien itin viss ir dīvains!

Tieši tajā brīdī kaut kur netālu Alise izdzirda šļak­stus un peldēja uz to pusi, lai pārliecinātos, kas tur ir. Sākumā viņa domāja, ka tur vajadzētu būt valzirgam vai nīlzirgam, bet, atcerējusies, cik viņa tagad ir maza, saprata, ka tā ir tikai pele, kura, tāpat kā viņa — Alise, iekritusi asaru dīķī.

«Vai būtu vērts uzrunāt šo Peli?» Alise apsvēra. «Ļoti iespējams, ka šī Pele prot runāt, jo te, lejā, no­tiek visvisādi brīnumi. Kas būs — būs, pamēģināt jau var, vai tas ir kas ļauns?» Un viņa iesāka:

—   Ai, Pele, vai jūs nezināt, kā izkļūt no šī dīķa? Peldēšana mani ļoti nogurdinājusi, ai, Pele!

(Alise uzskatīja, ka uzrunai vajadzētu būt pareizai. Viņa gan nebija nekad agrāk uzrunājusi peles, bet atcerējās, ka brāļa gramatikas grāmatā redzējusi: «Pele, peles, pelei, peli, ai, pele!») Pele ziņkārīgi pa­lūkojās uz Alisi, šķiet, piemiedza vienu no savām ma­zajām ačelēm, bet nekā neteica.

«Varbūt viņa angliski nesaprot,» Alise nosprieda. «Jādomā, ka tā ir franču pele, kas nokļuvusi šeit kopā ar Vilhelmu Iekarotāju.» (Vēstures zināšanas Alisei nedeva sevišķi skaidru priekšstatu par to, kad kas no­ticis.) Un Alise atkal uzrunāja Peli:

Pele peksoi palēcās no ūdens.

Tas bija pirmais teikums viņas franču valodas mā­cību grāmatā.

Pele pēkšņi palēcās no ūdens un, likās, visa trīcēja no bailēm.

—           Ak, es lūdzu piedošanu! — Alise steidzīgi iesau­cās, baidīdamās, ka aizvainojusi nabaga dzīvnieciņu.

—   Es pavisam aizmirsu, ka jums nepatīk kaķi.

—          Nepatīk kaķi! — Pele kliedza niknā, griezīgā balsī. — Vai tev patiktu kaķi, ja tu būtu manā ādā?

—    Iespējams, ka ne, — Alise kā mierinādama teica.

—     Nedusmojieties, lūdzu! Un tomēr es ļoti gribētu jums parādīt savu kaķi Dinu. Ja jūs redzētu Dinu, jums noteikti iepatiktos kaķi. Tik mīļš, miermīlīgs radī­jums! — Alise, bezmērķīgi peldot pa dīķi, runāja it kā vairāk pati ar sevi. — Kamīna priekšā Dina tik skaisti ņurrā, ar ķepiņām mazgādama purniņu… un viņa ir tik jauka un mīksta, ka gribas viņu paijāt… un cik vienreizīgi viņa ķer peles! … Vai, lūdzu, pie­dodiet! — Alise iesaucās, jo Peles spalviņas no bailēm visas sacēlās gaisā, un Alise saprata, ka aizvainojusi to līdz sirds dziļumiem. — Ja nevēlaties, mēs vairs nerunāsim par kaķi.

— Mēs nerunāsim! — Pele kliedza, drebēdama līdz

Alise peldēja pa priekšu un rādīja ceļu. Visi viņai sekoja.

pašam astes galiņam. — It kā es būtu par šo tematu runājusi! Mūsu dzimta kaķus vienmēr ienīduši, šos ze­miskos, riebīgos, rupjos radījumus! Lai es par tiem ne vārda nedzirdētu!

—    Es tā vairs nedarīšu! Patiešām! — Alise sacīja un steidzās mainīt sarunas tematu. — Bet vai… vai… vai suņi jums patīk?

Pele neatbildēja, un Alise aizrāvusies turpināja:

—    Netālu no mūsu mājas dzīvo kāds sunītis, es vē­lētos jums to parādīt! Mazs terjers gudrām acīm. Ai! Zināt, viņam ir tik gara, sprogaina, brūna spalva. Ja tiek aizmests kāds priekšmets, sunītis atnes to atpa­kaļ. Sunītis prot sēdēt uz pakaļkājām un lūgt pusdie­nas un vēl daudz ko citu prot… Visu es nemaz ne­varu atcerēties. Sunītis pieder kaimiņu fermerim, un, zināt, viņš saka — terjers esot ļoti noderīgs un ari

ļoti dārgs — maksājot simt mārciņas[5]! Kaimiņš vēl saka — terjers iznīcinot visas žurkas un… vai! — Alise iesaucās nožēlu pilnā balsī. «Es atkal būšu Peli aizvainojusi,» viņa nodomāja, jo Pele peldēja prom, cik vien ātri jaudāja, asaru dīķi sabangodama.

—    Dārgā Pelīt! — Alise mīlīgi sauca viņai pakaļ. — Atgriezieties, lūdzu, un mēs nerunāsim ne par ka­ķiem, ne arī par suņiem, ja jums tie nepatīk.

To izdzirdusi, Pele lēnām pagriezās un peldēja atpa­kaļ. Tā izskatījās ļoti bāla (Alise nodomāja: «Tas ir no niknuma.») un klusā, drebošā balstiņā pīkstēja:

—    Peldēsim uz krastu, es tev pastāstīšu savu dzīves stāstu, un tad tu sapratīsi, kāpēc es ienīstu kaķus un suņus.

Vajadzēja steigšus meklēt glābiņu krastā, jo dīķis izskatījās pārpildīts — tik daudz dažādu putnu un dzīv­nieku tur bija iekritis: tur peldēja Pīlēns un milzu putns Dodo, Austrālijas papagailis Lori un Ērglēns, un vēl nez kādi dīvaini radījumi. Alise peldēja pa priekšu un rādīja ceļu. Visi viņai sekoja.

III NODAĻA

PRIEKŠVĒLĒŠANU SKRIEŠANAS UN GARŠ STĀSTS AR TURPINĀJUMU

Krastā bija sapulcējies patiesi dīvains pūlis: putni nosmulētām spalvām, dzīvnieki salipušiem kažokiem, visi izmirkuši līdz ādai, īgni un nelāgā omā.

Vispirms, protams, Vajadzēja noskaidrot, kā apžāvē- ties, par šo jautājumu noturēja apspriedi; pēc dažām minūtēm Alise aprada ar ērmīgo sabiedrību un sarunā­jās kā ar rotaļu draugiem, kas pazīstami kopš pašas dzimšanas. Viņai pat iznāca garš strīds ar papagaili Lori, kurš beigās piepūtās un apgalvoja:

—    Es esmu vecāks nekā tu, un man tas zināms labāk.

Alise ar šādu paziņojumu nevarēja samierināties, Viņa gribēja zināt, cik īsti vecs papagailis ir, bet, tā kā Lori atteicās to teikt, saruna beidzās.

Pēdīgi Pele, kas ērmīgajā sabiedrībā, acīm redzot, bija cienījama persona, iesaucās:

—    Apsēdieties visi un klausieties manī! Es jūs drīz vien pataisīšu sausus!

Visi tūdaļ apsēdās lielā aplī ap Peli. Alise vērīgi skatījās, ko Pele dara, jo baidījās, ka nedabū iesnas, ja nevarēs ātri izžāvēt drēbes.

—    Tā, tā. — Pele svarīgi nokrekšķinājās. — Vai esat gatavi? Man liekas, tas ir vissausāk uzrakstītais stāsts. Es palūgšu klusumu! Vilhelms Iekarotājs, kas

bija saņēmis svētību no Romas pavesta Anglijas ieka­rošanai, drīz vien pakļāva angļus, kuriem bija nepie­ciešama stingra vara un kuri jau bija pieraduši pie iekarojumiem un viņu troņa sagrābšanas. Mersijas grāfs Edvīng un Nortambrijas grāfs Morkars …

—    Brrr! — Papagailis nodrebinājās.

—    Piedodiet! — pieri saraukusi, tomēr ļoti laipni Pele sacīja. — Vai jūs ko teicāt?

—    Es ne! — Papagailis steidzīgi atbildēja.

—    Man liekas, tas tomēr bijāt jūs, — Pele noteica.

—    Es turpinu. Edvīns un Morkars — Mersijas un Nortambrijas grāfi — atbalstīja viņu. Pat Staigends, patriotiskais Kenterbērijas arhibīskaps, atrada to …

—    Atrada ko? — iejautājās Pīlēns.

—    Atrada to, — Pele diezgan pikti atcirta. — Jūs, protams, zināt, kas ir šis «tas».

—    Es zinu, kas ir «tas», ja es kaut ko atrodu, — Pīlēns teica. — Parasti tas ir tārps vai varde. Bet man interesē, ko atrada arhibīskaps.

Pele šo jautājumu nemaz neievēroja un steidzīgi tur­pināja: — Atrada to, ka būtu lietderīgi kopā ar Edgaru Atelingu doties pie Vilhelma un piedāvāt viņam troni. Vilhelms sākumā izturējās ciešami. Bet viņa normāņu nekaunība… Kā tev klājas, mana dārgā? — Pele pēk­šņi uzrunāja Alisi.

—    Esmu tikpat slapja, kā bijusi, — Alise skumji at­teica, — šādā veidā sausāka nekļūstu.

—    Tādā gadījumā, — pieceldamies kājās, Dodo svi­nīgi paziņoja, — es iesniedzu priekšlikumu par sapul­ces atlikšanu, lai nekavējoties tiktu pieņemti iedarbī­gāki līdzekļi…

—    Runājiet sakarīgāki Es nesaprotu pat pusi no jūsu garajiem izteicieniem, vēl vairāk — neticu, ka jūs pats tos saprotat, — Ērglēns iesaucās un nolieca galvu, lai slēptu smīnu; citi putni sāka skaļi ķiķināt.

—    Es gribēju sacīt sekojošo, — Dodo aizvainotā balsī turpināja, — ka vislabākais līdzeklis izžāvāties ir priekšvēlēšanu skriešanās,

—    Ko nozīmē priekšvēlēšanu skriešanās? — Alise iejautājās nevis aiz zinātkāres, bet drīzāk pieklājības pēc, jo Dodo uz mirkli apklusa, it kā gaidot, lai kāds izsakās, bet neviens negrasījās to darīt.

—    Ak! — Dodo iesaucās. Labākais paskaidrojums ir pati skriešanās. (Tā kā jūs varbūt kādā ziemas dienā vēlēsieties to izmēģināt, es pastāstīšu jums, ko Dodo darīja.)

Vispirms viņš uzvilka skrejceliņu — līdzīgu aplim («Precīza forma nav svarīga,» viņš sacīja.), tad nostā­dīja visus uz novilktās līnijas. Komanda «Uzmanību! Gatavību! Sākt!» neatskanēja, bet katrs sāka skriet, kad iepatikās, un arī apstājās, kad iepatikās, tāpēc nebija nemaz tik viegli noteikt, kad skriešanās beigu­sies. Taču pēc kādas pusstundas ilgas skraidelēšanas, kad visi bija tikpat kā kļuvuši sausi, Dodo pēkšņi iesaucās:

—    Skriešanās beigusies!

Visi elsdami pūzdami ielenca Dodo un jautāja:

—    Kurš uzvarējis?

Uz šo jautājumu Dodo bez krietnas apdomāšanas ne­varēja atbildēt, viņš kādu brīdi sēdēja, pirkstu pie pieres piespiedis (tā parasti zīmējumos attēlo Šek­spīru), bet pārējie klusēdami gaidīja. Beidzot Dodo teica:

—    Visi ir uzvarējuši, un visiem jāsaņem balvas.

—    Bet kas mums tās pasniegs? — viņi kori iesau­cās.

—    Nu, protams, viņa. — Dodo ar pirkstu norādīja uz Alisi, un acumirklī visi metās pie Alises, cits caur citu kliegdami:

—    Balvas! Balvas!

Alise nezināja, ko iesākt, apmulsusi iebāza roku ka­batā un, izvilkusi kārbiņu ar ledenēm (par laimi, sā­ļais ūdens nebija tajā iekļuvis), pasniedza tās kā balvu. Katram iznāca tieši pa konfektei.

—          Bet paklausieties, viņai pašai ari jāsaņem kāda balva, — Pele ierunājās.

—           Pats par sevi saprotams! — Dodo svarīgi noteica. — Kas tev vēl ir kabatās? — viņš Alisei noprasīja.

—    Vienīgi uzpirkstenis, — Alise skumji atbildēja.

«— Dod to šurp! — Dodo pavēlēja.

Tad visi atkal ielenca Alisi, bet Dodo svinīgi pa­sniedza viņai pašas uzpirksteni, teikdams:

—   Mēs lūdzam tevi pieņemt šo smalko uzpirksteni.

Kad Dodo bija beidzis īso runu, atskanēja gaviļu

saucieni.

Alisei viss notiekošais šķita ārkārtīgi muļķīgs, bet pārējie izturējās tik svinīgi, ka viņa neuzdrošinājās smieties, un, nevarēdama izdomāt, ko teikt, viņa, cik vien nopietni varēdama, palocījās un paņēma savu uzpirksteni atpakaļ.

Tad sekoja konfekšu ēšana, tā izraisīja troksni un apjukumu, jo lielie putni sūdzējās, ka nav izjutuši konfekšu garšu, bet mazie gandrīz aizrijās, un tiem vajadzēja uzsist pa muguriņu. Konfekšu ēšana tomēr beidzās, un visi atkal sasēdās aplī un lūdza Peli pa­stāstīt vēl kaut ko.

—           Atceraties, jūs solījāt turpināt savu dzīves stāstu, — teica Alise, — un pastāstīt, kāpēc ienīstat K. un S[6], — viņa čukstus piemetināja, baidīdamās, ka atkal neaizvaino Peli. Un tad piebilda: — Turpiniet!

—          Parasti mans turpinājums ir garš un skumjš, — pagriezusies pret Alisi, Pele teica, smagi nopūzdamās.

— Par asti… Tā ir gara, patiešām, — Alise sacīja, domīgi raudzīdamās uz Peles asti un lauzīdama galvu, kāpēc tā ir skumjš Peles turpinājums, tad jautāja:

— Es tikai nesaprotu, kā­pēc jūs to uzskatāt par skumju?

Bet Pele bija nodarbi­nāta ar sava dzīves stāsta turpinājumu, kas izklausī­jās un izskatījās apmē­ram tā:

Kaķis teic pelef:

«Ko meklē tu mājā, vai ložņāt tā klājas,

iesim uz tiesu, jo šodien patiesi man nav it nekā, ko darīt.» Teica pele: «Bet, ser, Kā tas būs nav taču tiesneša, kas izšķirtu mūs!» «Es būšu tiesnesis vienīgs un pats, lēmums jau gatavs

un parasts. Skati To izpildīt ieceļu sevi, un lēmums ir šis: apēst tevi!»

—          Tu esi izklaidīga! Par ko tu domā? — Pele Alisei bargi noprasīja.

—          Atvainojiet, — Alise' bikli atteica, — jūs laikam esat nonākusi līdz piektajam astes līkumam, jā?

—           Nē! — Pele skaļi un ļoti dusmīgi kliedza. — Ne­panesami!

—           Nepanesami! Vai, ļaujiet, es jums palīdzēšu pa­nest! — Alise, aizvien vēlēdamās visiem izpalīdzēt, teica un norūpējusies skatījās apkārt.

—           Kādas muļķības! — Pele atcirta, piecēlās un tipi­nāja prom. — Tu mani apvaino, runādama tādus niekus.

—           Es tā negribēju! — nabaga Alise lūdzās. — Bet, zināt, jūs tik ļoti ātri apvainojaties.

Pele tikai noņurdēja kaut ko.

—          Lūdzu, nāciet atpakaļ un pabeidziet savu stāstu! — Alise sauca Pelei pakaļ, pārējie korī pievie­nojās:

—    Jā, lūdzu, lūdzu!

Bet Pele tikai noraidoši papurināja galviņu un vēl ātrāk tipināja prom.

—           2ēl gan, ka viņa nepalika! — nopūtās Lori, kad Pele vairs nebija redzama, bet kāda veca Krabju māte, izmantodama gadījumu, teica savai meitai:

—           Redzi, mana mīļā! Tā lai tev ir mācība, ka nekad nedrīkst zaudēt pašsavaldīšanos!

—           Ak, liecies mierā, māt! — meita atcirta. — Tu pat mironi vari izvest no pacietības.

—           Kaut Dina būtu šeit, jā, patiesi! — Alise pie sevis skaļi prātoja. — Viņa drīz vien atstieptu Peli atpakaļ!

—           Kas ir Dina, ja man atjauts vaicāt? — jautāja Lori.

Alise ar aizrautību stāstīja, jo viņai ļoti patika runāt par savu lutekli.

—    Dina ir mūsu kaķis! Kā viņa medī peles, jūs ne­maz to nevarat iedomāties! Un kaut jūs redzētu, cik veikli viņa ķer putnus! Jā, mazu putniņu viņa apēd vienā acumirklī, tiklīdz pamana.

Alises runa izraisīja pamatīgu apjukumu visā pūlī. Daži putni tūdaļ aizsteidzās prom, kāda veca žagata, ļoti rūpīgi tīdamās savā spalvu tērpā, it kā starp citu piebilda:

—    Man patiešām laiks iet mājās, vakara gaiss ir kaitīgs manam kaklam.

Mazs kanārijputniņš drebošā balstiņā čiepstēja saviem bērniem:

—    Iesim, mīlulīši! Jums jau sen laiks čučēt.

Visi, aizbildinādamies, kā nu kurais prata, devās prom, un drīz vien Alise palika viena.

—    Kaut es nebūtu pie­minējusi Dinu! — viņa noteica grūtsirdīgā balsī. — Šķiet, ka Dinu neviens nemīl, bet es esmu pārlie­cināta, ka Dina ir vislabā­kais kaķis pasaulē. Ak,

Kāda veca žagata loti rūpīgi ietinās savā spalvu tērpā.

mana mīļā Dina! Vai es tevi vēl kādreiz re­dzēšu? — Un nabaga Alisei atkal saskrēja asaras acīs, jo viņa jutās ļoti nelaimīga un vientuļa. Pēc ne­liela brītiņa viņa atkal izdzirda tālumā sīku solīšu di- poņu un vērīgi paskatījās, klusībā cerēdama, ka Pele ir pārdomājusi un nāk atpakaļ, lai turpinātu savu stāstu.

IV NODAĻA

TRUSIS PAVĒL LAISTIES MAZAJAM BILAM

Tas bija Baltais Trusis, kas cilpoja atpakaļ un no­raizējies skatījās apkārt, it kā meklētu kaut ko. Alise dzirdēja, ka tas pie sevis murmina:

—    Hercogieni Hercogieni Ak, manas dārgās ķepi­ņas! Ak, mans kažoks un ūsas! Tas ir tikpat skaidrs, kā divreiz divi ir četri, ka viņa pavēlēs mani sodīt. Brīnums, kur es varēju tos pazaudēt?

Alise atskārta, ka runa ir par vēdekli un balto smalk­ādas cimdu pāri, un tūdaļ uzsāka sirsnīgi jo sirsnīgi tos meklēt, bet tie nekur nebija atrodami — kopš pel­dēšanās asaru dīķī viss šķita pārvērties, lielā zāle ar stikla galdiņu un mazajām durtiņām bija pilnīgi iz­gaisuši.

Drīz vien Trusis pamanīja Alisi, kas centīgi meklēja pazudušās lietas, un dusmīgā balsī iesaucās:

—    Paskat tikai, Mērija Anna, ko tu še dari? Uz kar­stām pēdām skrien mājās un atnes man vēdekli un cimdu pāri! Žigli!

Alise tik ļoti nobijās, ka tūlīt metās Truša norādī­tajā virzienā, nemaz nemēģinot paskaidrot, ka tas kļū­dījies.

—    Trusis noturēja mani par savu istabeni, — viņa skrienot sacīja. — Cik viņš būs pārsteigts, uzzinādams, kas es īstenībā esmu! Tomēr aiznesīšu viņam vēdekli un cimdus, protams, ja vien varēšu tos atrast.

Līdzko Alise bija to pateikusi, viņa ieraudzīja savā priekšā mazu, glītu mājiņu, pie kuras durvīm bija pie­stiprināta spoža misiņa plāksnīte ar iegravētu uzrakstu B. TRUSIS. Viņa bez klauvēšanas iegāja iekšā un stei­dzās augšā pa kāpnēm, nobažījusies, ka tik nesatiek īsto Mēriju Annu un netiek izdzīta no mājiņas, pirms būs paguvusi atrast cimdus un vēdekli.

—    Ir gan jocīgi, — Alise savā nodabā sacīja, — būt par izsūtāmo Trusim! Šķiet, nākošā, kas mani izrīkos, būs Dina!

Viņa iztēlojās, kā tas varētu notikt:

—   «Mis Alise! Tūlīt nāc šurp un saposies pastai­gai!» — «Tūdaļ nākšu, auklīt! Bet man vēl kādu brīdi

— Uz karstām pedam skrien majas un atnes man vedekli un cimdu pāri!

jāuzmana šī peļu ala, lai peles netiek ārā, kamēr Dina atgriezīsies.» Bet diez vai Dinu paturētu mājās, ja viņa sāktu izrīkot cilvēkus! — Alise turpināja.

Tā spriedelēdama, Alise bija ienākusi mazā, tīrā istabiņā, kurā pie loga stāvēja galds un uz tā (kā viņa bija cerējusi) atradās vēdeklis un divi vai trīs pāri mazu, baltu smalkādas cimdu. Viņa paņēma vēdekli, cimdu pāri un gribēja jau steigties no istabas laukā, kad pēkšņi ieraudzīja pie spoguļa mazu pudelīti. Šo­reiz pie tās nebija papīra ar uzrakstu IZDZER MANI, tomēr viņa pudeli atkorķēja un pielika pie lūpām.

—    Es zinu, tiklīdz ko ieēdīšu vai iedzeršu, noteikti atgadīsies kaut kādi brīnumi, — viņa sacīja. — Jā­pamēģina, kādus brīnumus īsti dara šī pudele. Es ļoti ceru, ka tā man liks atkal izaugt lielai, jo esmu gluži nomocījusies, būdama tik maza kripatiņa!

Patiešām, tā arī notika, turklāt daudz ātrāk, nekā Alise varēja iedomāties: viņa vēl nebija iztukšojusi pusi pudeles, kad galva atsitās pret griestiem un viņai vajadzēja krietni vien saliekties, lai nenolūztu kakls. Viņa steidzīgi nolika pudeli un sacīja:

—    Nu ir diezgan, cerams, ka lielāka vairs neaugšu. Jau tagad vairs netieku pa durvīm ārā. Kāpēc es tik daudz izdzēru!

Ak vai! Nožēlot bija par vēlu. Alise auga aizvien lielāka un lielāka, un drīz vien viņai vajadzēja no­tupties; taču pēc mirkļa ari tas nelīdzēja, un viņa mē­ģināja iekārtoties guļus uz grīdas, ar vienas rokas el­koni atspiezdamās pret durvīm, otru aizlikdama aiz gal­vas. Augšana nemitējās, un beidzot Alise vienu roku izkāra pa logu ārā un vienu kāju iebāza skurstenī.

—    Ko lai es tālāk daru, es vairs nezinu. Kas ar mani tagad notiks? — Alise uztraucās.

Par laimi, mazās brīnumpudelītes iedarbība bija bei­gusies un Alise lielāka vairs neauga, tomēr viņa jutās

gauži nelāgi, un nav jau nekāds brīnums, jo viņai ne­bija izredžu kādreiz atkal izkļūt no istabas laukā.

—    Mājās tomēr bija daudz patīkamāk, — Alise pie sevis sprieda. — Tur nebija visu laiku jākļūst ne lie­lākai, ne mazākai un nebija jāklausās peļu un trušu pavēlēs. Es gandrīz vai nožēloju, ka devos lejup pa Truša alu… kaut gan… kaut gan, zināt, šāda dzīve ir ļoti neparasta! Man tā gribas zināt, kas varētu ar mani atkal atgadīties! Kad mājās lasīju pasakas, es domāju, ka dzīvē tā nemaz nenotiek, bet tagad es pati dzīvoju pasakā! Par mani vajadzētu sarakstīt grā­matu! Katrā ziņā vajadzētu! Kad izaugšu liela, es uz­rakstīšu … Jā, bet es jau esmu liela, — Alise skumji piebilda. — Vismaz šeit vairs nav vietas, kur augt vēl lielākai! Bet vai es nekad nekļūšu vecāka? — domāja Alise. — Vienā ziņā tas būtu lieliski — nekad nekļūt par vecu sievieti… Bet tad man visu laiku būtu jā­mācās, jāgatavo stundas! Vai, tas gan man nepatiktu!

—     Ak, tu muļķa Alise! — viņa pati sev atbildēja.

—   Kā tu šeit vari mācīties? Vai! Seit tik tikko pietiek vietas tev pašai, mācību grāmatām vietas te nav!

Alise joprojām prātoja gan šā, gan tā, un iznāca garu garā saruna. Pēc brīža ārpusē atskanēja kāda balss, un Alise ieklausījās.

—    Mērija Anna! Mērija Anna, — balss sauca, — tū­līt atnes manus cimdus!

Tad uz kāpnēm atskanēja viegla pēdiņu dipoņa. Alise nodomāja, ka Trusis viņu meklē, un tā nodre­bēja, ka mājiņa salīgojās. Uztraukumā viņa bija pilnīgi aizmirsusi, ka tagad ir tūkstošreiz lielāka nekā Trusis un no Truša nav jābīstas.

Trusis pienāca pie durvīm un mēģināja tās atvērt, bet, tā kā durvis vērās uz iekšpusi un Alises elkonis atradās tām priekšā, pūles bija veltīgas. Alise dzirdēja, ka Trusis nosaka:

—    Nu tad es iešu apkārt un iekāpšu pa logu.

«Nekas neiznāks,» Alise nodomāja, un, nogaidījusi,

kamēr zem loga, kā viņai likās, kjuva dzirdami Truša soļi, viņa izpleta visus piecus pirkstus un grāba ciet. Viņa neko nesaķēra, bet izdzirda baiļu kliedzienu, tad kritiena troksni, pēc tam plīstošu stiklu šķindoņu un secināja, ka Trusis, ļoti iespējams, iekritis gurķu le­cektī vai kādā citā tamlīdzīgā vietā.

Tad atskanēja kāda nikna balss — kliedza laikam Trusis: — Pat! Pat! Kur tu esi?

Kāda cita balss, kuru Alise nekad agrāk nebija dzir­dējusi, atbildēja:

—    Protams, šeit! Roku ābolus, jūsu augstība!

—       Roku ābolus, roku ābolus! — Trusis pārskaities sauca. — Šurp! Nāc un palīdzi man izrāpties laukā! — (Atkal plīstošu stiklu troksnis.)

—    Klausies, Pat, saki man — kas tur logā rēgojas?

—       Protams, tā ir roka, jūsu augstība! — (Tas izru­nāja «r-r-r-oka».)

—       Roka… Ak, tu āmurgalva! Kurš tad redzējis tik lielu roku? Tā ir loga lielumā.

—       Protams, jūsu augstība, loga lielumā, tomēr tā ir roka.

—       Lai būtu… Bet kas tai rokai te meklējams? Ej un aizvāc to prom!

Iestājās ilgs klusums, un Alise laiku pa laikam sa­dzirdēja čukstus: «Protams, man nepatīk, jūsu aug­stība, ļoti nepatīk!» — «Ak, tu zaķpastala, dari, kā pa­vēlu!» Un Alise atkal izplēta visus piecus pirkstus un grāba ciet. Šoreiz atskanēja divi vārgi spiedzieni un atkal plīstošu stiklu troksnis.

«Cik daudz tur ir gurķu lecekšu!» Alise domāja. «Gribētos zināt, ko viņi tagad iesāks. Ja viņi gatavo­jas mani izvilkt pa logu, tad kaut tas viņiem izdotos! Es nevēlos šeit ilgāk palikt!»

Alise gaidīja, kādu laiku valdīja pilnīgs klusums, beidzot atskanēja mazu divriču rīboņa un daudzu balsu murdoņa, jo visi runāja reizē; Alisei izdevās sa­klausīt dažus teikumus: «Kur ir otras kāpnes?» — «Man bija jāatnes tikai vienas, Bils nes otras.» — «Bil! Nes šurp, veco zēn!» — «Tā, pieslieniet tas pie šī stūra!» — «Ak, ne jau tā, vispirms sasieniet abas kopā, citādi tās nesniedzas pat līdz pusei!» — «Gan jau būs labi, nav ko kasīties!» — «Šurp! Bil, ķer virvi!» — «Vai jumts izturēs?» — «Uzmanīgi! Viens kārniņš kus­tas!» — «Vai! Tas jau krīt lejā!» — «Sargiet galvas!» (Skaļš brīkšķis.) «Kas vainīgs?» — «Liekas, Bils.» — «Kuram jālaižas?» — «Nē, es ne! Tu pats!» — «Es gan ne!» — «Bilam jālaižas!» — «Šurp, Bil, saimnieks pa­vēl tev laisties lejup pa skursteni!»

«Ak tad Bilam jālaižas lejup pa skursteni,» Alise secināja. «Visu viņi grib uzkraut Bilam! Es nevēlētos būt viņa vietā. Šis kamīns, protams, ir pašaurs, bet es domāju, ka mazliet iespert tomēr varēšu!»

Viņa atvilka atpakaļ skurstenī iebāzto kāju, cik vien varēja, un gaidīja; izdzirdusi, ka mazs dzīvnieciņš (kāds īsti, viņa nevarēja iedomāties) ķepurojas un čabinās pa skursteni gandrīz virs pašas pēdas, sacīja: «Tas ir Bils,» — un spēra, tad gaidīja, kas notiks tālāk.

Vispirms viņa izdzirda, ka visi korī kliedz: «Rau, tur lido Bils!» — tad atskanēja Truša balss: «Ķeriet viņu jūs tur pie žoga!» — pēc tam iestājās klusums, un tad atkal satrauktu balsu juceklis: «Paceliet viņa galvu uz augšu!» — «Brendiju, ātrāk!» — «Netriciniet viņu!» — «Kas ir, veco zēn?» — «Kas ar tevi no­tika?» — «Pastāsti mums!»

Beidzot atskanēja vārga, pīkstulīga balstiņa («Tas ir Bils,» Alise nosprieda.):

— Vai, es pats lāgā nezinu… Vairāk ne, tencinu,

nu jau ir labāk. Esmu krietni vien noreibis, grūti iz­stāstīt … zinu tikai, ka no apakšas kaut kas pret mani triecās — kā no kaķenes izšauts akmens, un es aiz­lidoju kā raķete!

—          Patiešām kā raķete, veco zēn! — pārējie piebal­soja.

—           Mums jānodedzina māja! — Trusis sacīja, un Alise, cik skaji vien jaudāja, iekliedzās:

—    Ja jūs tā darīsiet, es uzsūtīšu jums Dinu!

Iestājās nāves klusums, un Alise prātoja:

«Gribētos zināt, ko viņi iesāks tālāk! Ja viņiem būtu

kaut cik prāta, viņi nojauktu jumtu.»

Pēc kādām pāris minūtēm kņada ap māju atjauno­jās. Alise dzirdēja Trusi sakām:

—    Iesākumam būs diezgan ar vienu pilnu ķerru.

«Ķerru? Pilnu ar ko?» Alise gudroja. Bet viņai ne­bija ilgi jānopūlas ar domāšanu, jo nākamajā acumirklī mazu oļu krusa grabēdama bira pa logu iekšā, daži oļi trāpīja viņai tieši sejā. «Es to tūliņ izbeigšu!» Alise apņēmās un dusmīgi kliedza:

—   Labāk tā vairs nedariet!

Atkal iestājās nāves klusums.

Alise nedaudz pārsteigta ieraudzīja, ka uz grīdas no­kritušie oļi pārvēršas par mazām kūciņām, un viņai iešāvās prātā lieliska doma.

«Ja es apēdīšu vienu no šīm kūkām,» viņa sprieda, «mans augums noteikti mainīsies, un, tā kā augt lie­lākai vairs nav iespējams, tad, jādomā, kūka noteikti padarīs mani mazāku.»

Viņa apēda vienu kūciņu un ļoti nopriecājās, jo pa­kāpeniski kļuva aizvien mazāka. Tiklīdz Alise bija tik liela, ka varēja izspraukties pa durvīm, viņa izskrēja no mājiņas laukā. Ārpusē viņu gaidīja vesels bars mazu dzīvnieku un putnu. Pašā vidū bija Bils — nabaga mazā ķirzaka; no abām pusēm to balstīja divas

Mazu oļu krusa grabēdama bira pa logu iekšā.

jūrascūciņas un no pudeles lēja tai kaut ko mutē. Līdzko Alise parādījās pagalmā, viss bars acumirklī metās viņai klāt, bet Alise drāzās prom, ko kājas nes, un drīz vien atradās drošībā — biezā mežā.

«Pirmkārt, man jāatgūst īstais lielums,» Alise prā­toja, klīstot pa mežu. «Otrkārt, jāatrod ceļš uz pasa­kaino dārzu. Es domāju, ka tas ir vislabākais plāns.»

Plāns patiesi izklausījās lielisks, turklāt pārdomāti un rūpīgi sastādīts; grūtības radīja vienīgi tas, ka Ali­sei nebija ne mazākās jausmas, kā to izpildīt. Viņa vērīgi raudzījās starp kokiem, kad pēkšņi tieši virs

galvas izdzirda sīku, spalgu vaukšķēšanu. Alise steig­šus palūkojās augšup.

Uz Alisi skatījās milzīgs kucēns ar lielām, apaļām acīm un, bezpalīdzīgi izstiepis ķepu, mēģināja viņu aizsniegt.

— Ak, ( tu mazais nabadziņ! — Alise pūlējās runāt glaimīgā balsī un mēģināja pat uzsvilpt; viņu ļoti biedēja doma, ka kucēns varbūt ir izsalcis un tādā ga­dījumā var vēl viņu apēst, viņas glaimos nemaz ne­klausoties.

Gandrīz neapzinādamās, ko dara, Alise pacēla no ze­mes žagaru un pastiepa to kucēnam; tas palēcās ar visām četrām augstu gaisā, no prieka iesmilkstēdamies, metās žagaram virsū un pēc tam ņēmās to sabozies pluinīt. Alise aizslēpās aiz liela dadžu krūma, lai ku­cēns viņu neapgāztu, bet, līdzko viņa parādījās krūma

otrā pusē, kucēns, kūleņus mezdams, drāzās viņai pa­kaļ. Alise nodomāja, ka tas ir tikpat bīstami kā rota­ļāties ar zirgu — smago vezumnieku, un, baidīdamās kuru katru mirkli pakļūt zem milzeņa kājām, viņa no­svieda žagaru un atkal aizskrēja aiz krūma, bet ku­cēns, visu laiku skaļi riedams, bez rimas kūleņoja, gan drāzās krietnu gabalu uz priekšu, gan metās atkal atpakaļ. Beidzot nabadziņš galīgi aizsmacis un aizelsies apsēdās patālāk, izkāra mēli un pievēra acis.

Alise nolēma, ka nu ir pienākusi izdevība mukt, un tūdaļ laidās prom, ko kājas nes. Viņa skrēja tik ilgi, kamēr bija pilnīgi bez elpas un kucēna vaukšķēšana vairs tikko bija sadzirdama tālumā.

Alise atspiedās pret gundegu, lai atvilktu elpu, un, vēdinādama ar tās lapu, noteica:

— Vai… Cik tomēr jauks bija tas mazais kucēns! Labprāt būtu tam iemācījusi kādu stiķi, ja… ja vien es būtu pietiekami liela! Ak! Es gandrīz aizmirsu, ka man atkal nepieciešams paaugties lielākai! Nez kā tas būtu izdarāms? Liekas, man kaut kas jāapēd vai jāie­dzer, bet, kas īsti, tas ir grūts jautājums.

Kas? Patiesi tas bija grūts jautājums. Alise uzma­nīgi nopētīja puķes un zāļu stiebrus visapkārt, bet nekā attiecīgajam gadījumam noderīga nevarēja ierau­dzīt. Netālu auga milzīga sēne, gandrīz tikpat liela kā Alise. Kad Alise sēni bija rūpīgi apskatījusi no visām pusēm, arī no apakšas, viņai iešāvās prātā doma aplū­kot sēnes cepuri.

Alise pacēlās uz pirkstgaliem un raudzījās pār sēnes malu, un viņas acis sastapās ar liela, zila Kāpura acīm. Kāpurs, rokas sakrustojis, sēdēja uz sēnes un lēni sūca garu ūdenspīpi, nepievēršot nekādu uzmanību ne Ali­sei, ne apkārtnei.

V NODAĻA

KĀPURA PADOMS

Kādu bridi Kāpurs un Alise uzlūkoja viens otru klusēdami. Beidzot Kāpurs lēnā garā izņēma no mutes ūdenspīpi un gurdā, miegainā balsi jautāja:

—    Kas tu tāda esi?

Sarunas izraisīšanai jautājums nebija sevišķi mīlīgs. Alise bikli atbildēja:

—           Es… es nemaz lāgā nezinu, ser, kas esmu paš­reiz, toties es zinu, kas es biju, kad no rīta piecēlos, bet kopš tā laika, šķiet, vairākas reizes esmu pārvēr­tusies.

—           Paskaidro — ko tu ar to gribi teikt? — Kāpurs noprasīja.

—          Man ļoti žēl, ser, bet es pati nevaru paskaidrot, jo, saprotiet, es neesmu es, — Alise atbildēja.

—    Nesaprotu, — Kāpurs sacīja.

—           Man ļoti žēl, bet es patiešām nevaru to paskaid­rot, — Alise ļoti pieklājīgi teica, — jo pati nezinu, ar ko sākt, šāda vairākkārtēja pārvēršanās vienā dienā ir mulsinoša.

—    Nav vis, — sacīja Kāpurs.

—           Varbūt pagaidām jums tā neliekas, — Alise tur­pināja, — bet, ja jūs pārvērtīsieties par kūniņu — un, zināt, kādu dienu tā notiks, — pēc tam par tauriņu, es domāju, ka arī jūs jutīsieties mazliet savādi, vai ne?

—    Nemaz ne!

—          Tad, iespējams, jūsu izjūtas ir citādas, — Alise piebilda, — bet es jūtos apmulsusi.

—          Tu? — Kāpurs nevērīgi sacīja. — Kas tu tāda esi?

Tieši ar šo jautājumu saruna bija sākusies. Tik ļoti strupais Kāpura runas veids Alisi kaitināja. Viņa iz­slējās un nopietni sacīja:

—          Domāju, ka vispirms jums būtu jāpasaka, kas esat jūs.

—   Kāpēc? — vaicāja Kāpurs.

Kāpura jautājums noveda Alisi strupceļā; tā kā viņa nevarēja izdomāt, ko sacīt, bet Kāpurs, acīm redzot, bija nelāgā omā, Alise pagriezās un gāja prom.

—          Nāc atpakaļ! — Kāpurs sauca. — Man tev kas svarīgs sakāms.

Tas, bez šaubām, izklausījās vilinoši, un Alise at­griezās.

—    Savaldies! — Kāpurs sacīja.

—          Vai tas ir viss? — Alise, valdīdama dusmas, no­prasīja, cik vien pieklājīgi spēja.

—   Nē, — Kāpurs atteica.

Alise nodomāja, ka var arī pagaidīt, jo viņai tik un tā nebija ko darīt un iespējams, ka galu galā Kā­purs pasaka kaut ko vērtīgu. Vairākas minūtes Kā­purs nesteidzīgi pūta gaisā dūmus un klusēja, līdz bei­dzot izstaipīja uz krūtīm sakrustotās rokas, izņēma no mutes ūdenspīpi un sacīja:

—    Tātad tu domā, ka esi pārvērtusies, jā?

—           Diemžēl, jā, ser, — Alise atbildēja. — Es vairs nevaru atcerēties to, ko agrāk zināju, un pat desmit minūtes nevaru palikt nemainīga.

—    Un ko tu nevari atcerēties? — Kāpurs jautāja.

—          Nu, es mēģināju noskaitīt «Cik jauki jaunā bi­tīte», bet man viss iznāca ačgārni! — Alise žēlojās.

— Noskaiti man par tēvu Viljamu, — Kāpurs sa­cīja.

Alise salika rokas un sāka:

—    Tu esi vecs, manu tēti, — teica Viljama dēls,

—    Tavi mati jau balti pa īstam, Bet uz galvas tu stāvi vēl un vēl, Vai tas tavos gados nav bīstami?

—    Manā jaunībā, — tēvs teica, — toreiz gan Saspiest galvu bij bail līdz nāvei.

«Saspiest galvu bij bail līdz nāvei.»

Kopš zinu, ka galvā nav smadzeņu man, Varu droši uz viņas stāvēt.

—    Tu esi vecs, — teica jauneklis pretī,

—    Un apvēlies apaļīgs ļoti,

Bet šodien tu slaidu kūleni meti, Saki man — kā tu to proti?

—    Manā jaunībā, — tēvs teica,

—   kājas un rokas

Jaunas darīja brīnuma smēre. Par šiliņu podiņā varu pa jokam Piedāvāt tev vienu mēriņu.

—   Tu jau vecs, — teica dēls,

—   tavi žokļi vāji,

Bet, netūļādamies gari, Tu veselu zosi notiesāji, Saki man — kā tu to vari?

—    Man jaunībā gadījās tiesā strādāt Un ar sievu mēs apspriedām prāvas, Tāpēc tagad man žokļi kā reti kādam Būs stipri līdz pašai nāvei.

—    Tu esi vecs, — teica jauneklis, — mīļais tēt, Tavas acis jau migloties sāk,

Bet tu zuti uz deguna balansē, Nu saki man — kā tu to māki?

—    Pietiek, — tēvs teica, — tu projām iesi, Jau laiks būtu godu zināt!

Ja tu jautāsi vēl, tevi vajdzēs patiesi Pa kāpieniem noripināt!

—    Nepareizi, — Kāpurs sacīja.

—           Man arī liekas, ka gluži pareizi nav, — Alise bikli atbildēja, — daži vārdi tā savādi skan.

—           Nepareizi no sākuma līdz beigām, — Kāpurs pār­liecinoši noteica, un iestājās vairāku minūšu ilgs klu­sums.

Kāpurs pirmais atsāka sarunu:

—    Cik liela tu vēlies būt?

—          Ak, lieluma ziņā es neesmu sevišķi izvēlīga, — Alise steidzīgi atbildēja, — tikai, zināt, nav patīkami, ja tik bieži jāmainās.

—    Es nesaprotu, — Kāpurs sacīja.

Alise klusēja, tādu pretimrunāšanu viņa vēl savā mūžā nebija pieredzējusi un juta, ka zaudē pašsaval­dīšanos.

—          Vai ar tagadējo augumu tu esi apmierināta? — Kāpurs vaicāja.

—           Es… es gribētu būt nedaudz lielāka, ser, ja jums nav iebildumu, — Alise atteica. — Trīs collas — tas ir nožēlojams augums.

—          Tas ir ļoti labs augums! — Kāpurs dusmīgi teica un izslējās. (Viņš bija tieši trīs collas garš.)

—          Bet es neesmu pieradusi pie tāda, — nelaimīgā Alise žēlabainā balsī lūdzās un pie sevis nodomāja: «Kaut šie radījumi neapvainotos tik ātri!»

—          Ar laiku pieradīsi, — Kāpurs sacīja, atkal ielika mutē pīpi un sāka pūst dūmu gredzenus.

Šoreiz Alise pacietīgi gaidīja, kamēr Kāpuram lab­patiksies atkal runāt. Pēc kādām pāris minūtēm viņš izņēma no mutes pīpi, vienu vai divas reizes nožāvājās un noskurinājās. Tad nora ūsās no sēnes zemē un aiz­līda pa zāli projām, pavisam nenozīmīgi piebilstot:

—          Viena puse tevi padarīs lielāku, otra — ma­zāku.

«Viena puse … otra puse … no kā?» Alise klusībā prātoja.

—          No sēnes, — Kāpurs sacīja, it kā būtu dzirdējis, ko Alise domā, un tūlīt pazuda.

Kādu mirkli Alise neizpratnē lūkojās uz sēni, cenšo­ties izdibināt, kura varētu būt attiecīgā puse: tā kā sēne bija pilnīgi apaļa, noskaidrot puses bija ļoti sa­režģīti. Beidzot tomēr Alise izdomāja: viņa centās kā vien varēdama abām rokām aptvert sēni un tad ar katru roku nolauza no tās pa gabaliņam.

—    Bet kura puse ir kurā? — viņa sev jautāja un, lai pārliecinātos, noskrubināja no tā sēnes gabala, ko tu­rēja labajā rokā. Acumirklī viņa sajuta spēcīgu sitienu zem zoda — tas bija atsities pret viņas pēdām!

Alise briesmīgi pārbijās no tik pēkšņas pārmaiņas, taču saprata, ka nedrīkst zaudēt laiku, jo samazināša­nās notika ļoti strauji, tāpēc viņa steidzās nokost no gabaliņa, ko turēja kreisajā rokā. Zods bija tik cieši piespiests pie pēdām, ka muti varēja atvērt tikai ar lielām grūtībām; galu galā viņai izdevās kumosu no­kost un norit.

—    Tā, mana galva beidzot ir atbrīvota! — Alise iesaucās ar sajūsmu, kas nākamajā acumirklī pārvērtās satraukumā: Alise nekur nevarēja atrast savus plecus, paskatījusies uz leju, viņa redzēja vienīgi ārkārtīgi garu kaklu, tas šķita kā milzu dūmenis, kas pacēlies no zaļganu lapu jūras kaut kur tālu lejā.

—    Kas gan tas zaļais varētu būt? — Alise brīnījās. — Un kur mani pleci palikuši? Ak, un manas nabaga rokas, kāpēc es nevaru jūs saredzēt? — Alise runājot vicināja rokas, bet tik un tā nevarēja tās ieraudzīt, vienīgi zaļā lapotne līgani šūpojās tālu lejā.

Tā kā pacelt rokas pie galvas nebija iespējams, viņa mēģināja galvu noliekt pie rokām un jutās laimīga, jo kakls locījās uz visām pusēm kā čūska. Līdzko Alise to salieca graciozos līkumos un gatavojās ienirt la­potnē, kas, izrādījās, nebija nekas cits kā to koku galotnes, zem kuriem viņa vēl nesen bija klejojusi, viņa izdzirda spalgu ķērcienu, un kakls steigšus

uzšāvās augšā. Liels Ba­lodis, pielidojis tieši pie Alises sejas, sparīgi dau­zīja to ar spārniem.

—     Čūska! — Balodis ķērca.

—     Es neesmu nekāda čūska, — Alise sašutusi sauca. — Lieciet mani mierā!

—   Čūska gan! — Balo­dis atkārtoja, bet nu jau

mierīgāk un raudulīgi piemetināja: — Esmu visvisādi izmēģinājies, bet nekas, liekas, nelīdz!

—    Es nemaz nesaprotu, par ko jūs runājat, — Alise teica.

—     Esmu izmēģinājis gan koku saknes, gan krastus, gan dzīvžogus, — Balodis turpināja, nepievēršot ne­kādu uzmanību Alisei, — bet tās čūskas … no tām nekur nav glābiņa!

Alise apmulsa aizvien vairāk, tomēr nolēma, ka nav

vērts bilst ne vārda, iekams Balodis nav beidzis savu sakāmo.

—     It kā nebūtu diezgan rūpju, olas perējot, — Ba­lodis gaudās, — bet nē, vēl man cauru dienu un nakti jāuzmanās no čūs­kām! Vai man dieniņ, šīs trīs nedēļas neesmu ne aci aizvēris!

Alise atskārta, par ko ir — Čūska! — Balodis ķērca runa, un teica:

—    Man patiešām ļoti žēl, ka jūs tā traucē.

—    Un tagad, kad esmu izmeklējis visaugstāko koku mežā, — Balodis turpināja, runādams aizvien spal­gāk, — un kad domāju, ka nu beidzot būšu ticis no viņām vaļā, tās griezdamās krīt no debesīm! Fū! Čūska!

—    Es jums jau teicu, ka neesmu čūska, — Alise viņu pārtrauca. — Es esmu …

—    Ak tā! Kas tad tu esi? — Balodis jautāja. — Man liekas, tu mēģini kaut ko izgudrot!

—    Es. .. es esmu maza meitene, — Alise atbildēja, pati apšaubīdama savus vārdus, jo atcerējās vairāk­kārtējo pārvēršanos, ko bija piedzīvojusi šajā dienā.

—    Neko teikt! Tā nu gan ir skaista pasaciņa! — Ba­lodis nicinoši sacīja. — Savā mūžā esmu redzējis daudz mazu meiteņu, tikai nevienai nekad nav bijis tāds kakls kā tev! Nē, nē! Tu esi čūska, neliedzies. Varbūt gribēsi man iestāstīt, ka nekad neesi nevienu olu ēdusi?

—    Bez šaubām, esmu ēdusi, — Alise teica, jo viņa bija ļoti patiess bērns, — jūs taču zināt, ka mazas meitenes ēd tikpat daudz olu, cik čūskas.

—    Neticu, — Balodis iesaucās, — bet, ja viņas to dara, tad varu teikt, ka mazas meitenes tādas pašas čūskas vien ir.

Sis secinājums Alisi tā pārsteidza, ka viņa kādu mirkli nespēja bilst ne vārda, un tas deva Balodim iespēju turpināt:

—    Tu meklē olas, es to skaidri zinu, un kāda star­pība, vai tu esi maza meitene vai čūska?

—    Ir gan starpība! — Alise steidzīgi iebilda. — Starp citu, es taču nemaz nemeklēju olas, un, ja es to da­rītu, jūsējās es negribētu, jēlas olas man negaršo.

—    Nu tad pazūdi! — Balodis dusmīgi nokliedza un notupās savā ligzdā.

Alise centās, cik labi vien prazdama, garo kaklu izlocīt cauri lapotnei, tas bieži iepinās koku zaros, tāpēc laiku pa laikam liekšanās bija jāpārtrauc, lai atbrīvotos no zariem. Pēc brīža viņa atcerējās, ka rokās arvien vēl tur sēnes gabaliņus, un sāka pārdomāti dar­boties: vispirms viņa noskrubināja mazliet no viena gabaliņa, tad no otra un brīžiem auga lielāka, brīžiem tapa mazāka, līdz beidzot kļuva tāda pati kā agrāk.

Alise tik sen nebija bijusi savā dabiskajā lielumā, ka sākumā jutās gluži dīvaini, bet pēc dažām minūtēm pierada un, tāpat kā senāk, sāka ar sevi runāties.

—    Tā, tagad izpildīta tikai puse mana plāna. Cik ap­brīnojamas ir šīs pārvērtības! Es nekad nezinu, kāda būšu nākamajā mirklī. Beidzot esmu atguvusi savu da­bisko lielumu, nākamais uzdevums — nokļūt skaistajā dārzā. Nez kā to varētu izdarīt.

Izteikusi šos vārdus, Alise pēkšņi nonāca klajumā, kurā atradās maza, apmēram četras pēdas augsta mā­jiņa.

—   Lai arī kas tur dzīvotu, — Alise sprieda, — šādā izskatā es nevaru tur rādīties, jo pārbiedēšu visus līdz nāvei!

Viņa atkal noskrubināja sēnes gabalu, ko turēja labajā rokā, un neuzdrošinājās tuvoties mājiņai, iekams nebija kļuvusi deviņas collas gara.

VI NODAĻA

SIVĒNS UN PIPARI

Kādas pāris minūtes viņa stāvēja, aplūkodama māju un gudrodama, ko iesākt tālāk. Pēkšņi no meža iz­skrēja livrejā tērpies sulainis (Alise uzskatīja, ka tas ir sulainis, jo mugurā viņam bija livreja, kaut gan, pēc sejas spriežot, būtu nosaukusi viņu par Zivi) un skaļi klaudzināja pie durvīm. Tās atvēra kāds cits sulainis, arī livrejā, ar apaļu seju un lielām vardes acim. Alise ievēroja, ka abiem sulaiņiem galvā bija sprogainas pūderētas parūkas. Alisei ļoti gribējās zināt, kas tur īsti notiek, un viņa zagšus panāca mazliet laukā no meža, lai labāk varētu sadzirdēt, ko runā.

Sulainis Zivs izvilka no paduses milzīgu vēstuli — gandrīz tikpat lielu kā pats — un sniedza to otram sulainim.

—   Hercogienei, — viņš svinīgi sacīja. — No Kara­lienes. Ielūgums uz kroketa partiju.

Sulainis Varde tikpat svinīgi atkārtoja, tikai nedaudz mainot vārdu kārtību:

—    No Karalienes. Ielūgums Hercogienei uz kroketa partiju.

Tad abi tik zemu paklanījās, ka matu cirtas sajaucās kopā.

Alise par to ļoti sirsnīgi smējās, tāpēc viņai vaja­dzēja ieskriet mežā, lai kāds neizdzirdētu viņas smiek­lus. Kad Alise atkal slepus paraudzījās klajumā,

Sulainis Zivs bija pazudis, bet otrs sēdēja zemē pie durvīm un muļķīgi blenza debesīs.

Alise bikli piegāja pie durvīm un pieklauvēja.

—    Te ir gluži veltīgi klaudzināt, — Sulainis teica, — divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka es atrodos pie durvīm tanī pašā pusē, kurā tu; otrkārt, tāpēc, ka tur iekšā trokšņo un neviens tavu klaudzināšanu ne­var dzirdēt.

Patiesi, mājā bija dzirdams visneiedomājamākais troksnis — nemitīga gaudošana un šķaudīšana un ik pēc brīža varens blīkšķis, it kā bļoda vai katls plīstu gabalu gabalos.

—    Sakiet, lūdzu, — Alise jautāja, — kā lai es tieku ieķģā?

—    Tavai klaudzināšanai varētu būt kāda jēga, — Sulainis turpināja, nepievēršot Alisei nekādu uzma­nību, — ja starp mums būtu durvis. Redzi, ja tu at­rastos, piemēram, iekšpusē, tu varētu pieklauvēt, un tad es tevi izlaistu ārā.

Runājot viņš visu laiku raudzījās debesīs, un Alise uzskatīja, ka tas ir ļoti nepieklājīgi.

«Bet varbūt viņš citādi nevar,» Alise pie sevis prā­toja, «jo acis viņam atrodas gandrīz virs pieres. Taču uz jautājumiem viņam vajadzētu atbildēt.»

—    Kā lai es tieku iekšā? — viņa skaļi atkārtoja.

—   Es sēdēšu še, — Sulainis sacīja, — līdz rītam…

Sajā mirklī durvis atvērās, un pa tām tieši gar Su­laiņa galvu izlidoja liels šķīvis. Tas nobrāza viņam degungalu un, atsizdamies pret koku aizmugurē, sa­plīsa vienās drumslās.

—    … vai varbūt parītam, — Sulainis turpināja tādā balsī, it kā nekas nebūtu noticis.

—    Kā lai es tieku iekšā? — Alise atkal jautāja, šo­reiz vēl skaļākā balsī.

—          Vai tev vispār tur jātiek iekšā? Tas, lūk, ir pir­mais jautājums, — Sulainis sacīja.

Taisnība jau tā bija, vienīgi Alisei nepatika, ka ar viņu tā runā.

—           Patiešām šausmīgi, — Alise pie sevis murmināja, — kā šie radījumi strīdas. Ar to pilnīgi pietiek, lai padarītu cilvēku traku!

Sulainim šķita, ka ir vispiemērotākais brīdis, lai atkārtotu jau teikto, nedaudz izmainot vārdus:

—          Es sēdēšu šeit, — viņš sacīja, — laiku pa laikam caurām dienām.

—    Bet es ko lai daru? — Alise jautāja.

—    Ko vien vēlies, — Sulainis atteica un sāka svilpot.

—           Ak, nav taču nekādas nozīmes ar viņu runāt, — Alise bezcerīgi noteica. — Viņš ir galīgs muļķis! — Viņa atvēra durvis un gāja iekšā.

Alise iekļuva plašā, dūmu pilnā virtuvē, tās vidū uz trijkāju soliņa sēdēja Hercogiene un ucināja mazuli; pār pavardu bija noliekusies virēja un maisīja milzīgu katlu, kas šķita pilns ar zupu.

—           Zupā noteikti ir par daudz piparu, — Alise ar grūtībām pie sevis noteica, jo viņai gandrīz nepār­traukti bija jāšķauda.

Arī gaisā bija pārāk daudz piparu smaržas. Pat Her­cogiene ik pēc brītiņa nošķaudījās, bet mazulis nepār­traukti šķaudīja un kliedza, kliedza un šķaudīja. Vir­tuvē nešķaudīja vienīgi virēja un milzīgs kaķis, kas sēdēja uz kamīna un smīnēja, muti līdz ausīm atvēris.

—          Lūdzu, vai jūs man nepateiktu, — Alise mazliet kautri teica, jo nebija pārliecināta, vai ir pieklājīgi pirmai uzsākt sarunu, — kādēļ jūsu kaķis tā smīn?

—          Tāpēc, — Hercogiene atbildēja, — ka tas ir Če­šīras kaķis. Sivēns!

Pēdējo vārdu viņa izrunāja tik pēkšņā niknumā, ka Alise salēcās, bet nākamajā mirklī saprata, ka tas

attiecas uz mazuli, nevis uz viņu, tāpēc, saņēmusi drosmi, turpināja:

—    Es nezināju, ka Češīras kaķi vienmēr smīn, es vispār nezināju, ka kaķi prot smīnēt.

—   To visi prot, — Hercogiene noteica, — un vai­rums to arī dara.

—    Es gan nevienu nezinu, kas tā dara, — Alise ļoti godbijīgi sacīja, jo bija gluži apmierināta, ka saruna ritēja tik raiti.

—    Tu daudz ko nezini, — Hercogiene atcirta.

Alisei šāda atbilde nepavisam nepatika, un viņa no­lēma, ka vajadzētu runāt par kaut ko citu. Kamēr viņa prātoja, par ko varētu runāt, virēja nocēla no uguns katlu un tūdaļ visu, kas vien gadījās pie rokas, meta virsū Hercogienei un mazulim; vispirms lidoja kamīna knaibles, tad katliņi, šķīvji, bļodas. Bet Hercogiene sēdēja vienā mierā pat tad, ja viņai trāpīja kāds no priekšmetiem; toties mazulis bļāva vienā bļaušanā tā­pat kā agrāk, tā ka bija pilnīgi neiespējami noteikt, vai belzieni viņam ir sāpīgi vai nav.

—    Ak vai, lūdzu, padomājiet, ko jūs darāt! — Alise, šausmu pārņemta, kliedza un šaudījās šurp un turp.

—    Vai, tieši pa viņa jauko deguntiņu! — Gar mazuļa degunu aizlidoja neparasti liels kastrolis, gandrīz no­raudams degungalu.

—    Ja katrs nebāztu degunu tur, kur nevajag, zemes­lode grieztos krietni vien ātrāk nekā tagad, — Her­cogiene piesmakušā balsī norūca.

—     No tā nekāda labuma nebūtu, — Alise sacīja, viņa ļoti priecājās par izdevību palepoties ar savām zināšanām. — Padomājiet tikai, kas notiktu ar dienu un nakti! Redzat, zemeslode apgriežas ap savu asi divdesmit četrās stundās …

—    Labi trīts, asi griež! — Hercogiene iesaucās.

—   Apgriez viņai galvu!

Alise izbīlī palūkojās uz virēju, lai redzētu, vai viņa gatavojas izpildīt norādījumu, bet virēja steidzīgi mai­sīja virumu un šķita, ka neko nav dzirdējusi, tāpēc Alise atkal turpināja:

—   Divdesmit četrās stundās, es domāju, vai varbūt divpadsmit? Es …

—    Ak, netraucē mani! Skaitļus es nekad neesmu va­rējusi ciest, — Hercogiene iesaucās un ņēmās atkal ucināt mazuli, dziedādama kaut ko līdzīgu šūpuļdzies- mai un spēcīgi sapurinādama bērnu katras rindiņas beigās:

Ar zēnu runā stingri vien Un sit to, ja tas šķauda. Viņš tikai kaitina, nudien, Un nepelna, lai glauda.

Koris (kam pievienojas virēja un mazulis) dzied:

«Vau! Vau! Vau!»

Kad Hercogiene dziedāja dziesmas otro pantu, viņa tik briesmīgi mētāja bērniņu un mazais nabaga radī­jums tā kauca, ka Alise tikai ar grūtībām varēja sa­dzirdēt dziesmas vārdus:

Ar zēnu baros bargi vien Un situ to, ja šķauda, — Man prieku sagādā arvien, Ja piparus viņš bauda.

Koris:

«Vau! Vau! Vau!»

—    Turi! Ja vēlies, vari viņu mazliet paauklēt! — Hercogiene sacīja un pameta mazuli Alisei. — Man jāpošas uz kroketa partiju ar Karalieni.

Hercogiene izsteidzās no istabas. Virēja meta viņai nopakaļ pannu, bet tā netrāpīja.

Mazulis gandrīz izkrita Alisei no rokām, jo tas bija

mazs dīvaina izskata radījums, kura rokas un kājas izplestas uz visām pusēm. «Tieši kā jūras zvaigznei,» Alise nosprieda. Mazais radījums šņāca kā tvaika loko­motīve, liecās uz priekšu un stiepās atkal atpakaļ, tāpēc pirmās pāris minūtes Alisei bija ļoti grūti viņu noturēt.

Līdzko Alise iemanījās tikt ar mazuli galā (satinot to it kā mezglā un tad cieši saņemot aiz labās auss un kreisās kājas tā, lai tas nespētu iztaisnoties), viņa iz­nesa to laukā.

«Ja es nepaņemšu bērnu sev līdzi,» Alise nodomāja, «vairāk nekā skaidrs, ka agri vai vēlu viņi to no­mocīs.»

— Tā būtu slepkavība atstāt viņu te! — Pēdējos

vārdus viņa izteica skaļi, un mazais radījums pie­krītoši urkšķēja (viņš bija pārstājis šķaudīt).

—    Lūdzu, neurkšķi, — Alise sacīja, — tā neviens nerunā.

Mazulis atkal ieurkšķē- jās, Alise satraukti paska­tījās tam sejā, lai redzētu, kas viņam kaiš. Nebija ne­kādu šaubu, ka viņa de- guntiņš izskatījās pārāk uzrauts un vairāk līdzinā­jās šņukuram nekā īstam degunam, arī acis bija ārkārtīgi mazas, kādas bērniem nemēdz būt; vispār Alisei viņa izskats itin nemaz nepatika. «Bet varbūt tas ir no šņukstēšanas,» Alise prātoja un atkal paska­tījās bērna acīs, lai pārliecinātos, vai tur ir vai nav asaras.

No asarām nebija ne vēsts.

—   Ja tu, mans dārgais, domā kļūt par sivēnu, — Alise nopietni sacīja, — es tevi līdzi neņemšu. Iegaumē!

Mazais nabaga radījums sāka šņukstēt (varbūt arī urkšķēt, nevarēja lāgā noteikt), un kādu gabalu Alise gāja klusēdama.

Alise visu laiku prātoja: «Ko varētu iesākt ar šo radījumu mājās?» — kad pēkšņi mazulis atkal ieurk- šķējās, turklāt tik skaļi, ka Alise izbīlī palūkojās viņa sejā. Šoreiz Alise nekļūdījās: tas tiešām bija tikai si­vēns. Viņa nolēma, ka būtu muļķīgi nest to sev līdzi.

Pamanījis Alisi, Kaķis tikai pavīpsnāja.

Alise palaida mazo radījumu vaļā un jutās priecīga, redzēdama, ka tas mierīgi ietipina mežā.

—    Ja tas paaugtos, — viņa sev sacīja, — iznāktu briesmīgi neglīts bērns. Bet kā sivēns, man šķiet, tas ir gluži izskatīgs. — Viņa atcerējās pazīstamos bērnus, kuri tikpat labi varēja būt sivēni, un pie sevis prā­toja: «Ja kāds zinātu, kā viņus pārvērst…» Izteikusi šos vārdus, Alise pēkšņi satrūkās, jo kokā dažu soļu attālumā, ieraudzīja Češīras Kaķi.

Pamanījis Alisi, Kaķis tikai pavīpsnāja. Alise no­sprieda, ka izskats tam ir labsirdīgs, taču, ievērojusi ļoti garos nagus un krietno zobu skaitu, nolēma pret to izturēties godbijīgi.

—    Češīras Kaķīt, — viņa nedroši iesāka, jo nezināja, vai tam patiks šāda uzruna. Kaķa smīns kļuva platāks. «Redz, pagaidām tas ir apmierināts,» Alise secināja un skaļi sacīja: — Vai jūs man, lūdzu, nepateiktu, pa kuru ceļu es varu no šejienes aiziet?

—    Tas stipri vien atkarīgs no tā, kur tu gribi no­kļūt, — Kaķis atbildēja.

—    Man gandrīz vienalga, kur, — Alise sacīja.

—    Tad jau arī ir vienalga, pa kuru ceļu tu ej, — teica Kaķis.

—    Ka tik es kaut kur nonāku, — Alise kā paskaid­rojot piebilda.

—    Ai, kaut kur tu noteikti nonāksi, — teica Kaķis. — Ja vien pietiekami ilgi iesi!

Alise secināja, ka tā ir nenoliedzama patiesība, un nolēma pavaicāt vēl kaut ko:

—    Kas tie par cilvēkiem, kas dzīvo šajā apvidū?

—    Tanī virzienā, — Kaķis sacīja un novilka gaisā apli ar labo ķepu, — dzīvo Cepurnieks, un tanī vir­zienā, — Kaķis pavicināja ar kreiso ķepu, — dzīvo Marta Zaķis. Ej, pie kura vēlies, viņi abi ir traki.

—    Bet es nevēlos tikties ar trakiem cilvēkiem, — Alise paskaidroja.

—           Bet tur nekā nevar darīt, — Kaķis sacīja, — mēs visi šeit esam traki. Es esmu traks, un tu esi traka.

—    Kā jūs zināt, ka es esmu traka? — Alise vaicāja.

—           Tādai tev jābūt, citādi tu nebūtu šurp atnā­kusi, — Kaķis atbildēja.

Alisei tas šķita nepārliecinoši, taču viņa vaicāja tālāk:

—    Un kā jūs zināt, ka jūs esat traks?

—           Sāksim ar to, — Kaķis skaidroja, — ka suns nav traks. Vai tu tam piekriti?

—    Pieņemsim, — Alise atteica.

—           Redzi, — Kaķis turpināja, — suns ņurd, kad ir nikns, un vēdina ar asti, kad ir apmierināts. Es ņurdu, kad esmu apmierināts, un vēdinu ar asti, kad esmu nikns. Tāpēc es esmu traks.

—          Es to saucu par murrāšanu, nevis ņurdēšanu, — Alise teica.

—          Sauc, kā gribi, — Kaķis noteica. — Vai tu šo­dien spēlē kroketu ar Karalieni?

—          Es ļoti vēlētos, — Alise sacīja, — bet vēl ne­esmu uzaicināta.

—    Tur mēs satiksimies, — Kaķis noteica un pazuda.

Alise nejutās sevišķi pārsteigta, jo bija jau piera­dusi pie brīnumiem. Kamēr viņa aplūkoja vietu, kurā Kaķis bija sēdējis, tas pēkšņi atkal parādījās.

—          Starp citu, es gandrīz aizmirsu tev pavaicāt — kas notika ar mazuli? — Kaķis jautāja.

—           Tas pārvērtās par sivēnu, — Alise vienā mierā atbildēja, it kā Kaķa parādīšanās būtu pati par sevi saprotama.

—           Es jau tā domāju, — Kaķis noteica un atkal pa­zuda.

Alise vēl brītiņu pagaidīja, cerēdama atkal ieraudzīt Kaķi, bet Kaķis neparādījās; pēc pāris minūtēm Alise

devās uz to pusi, kur, kā viņai tika teikts, dzīvo Marta Zaķis.

—    Cepurniekus es esmu redzējusi jau agrāk, — Alise sev sacīja. — Marta Zaķis būs interesantīgāks, un, tā kā pašreiz ir maijs, iespējams, ka Zaķis nebūs briesmīgi traks, vismaz ne tik traks kā martā, — Alise teica un paraudzījās uz augšu. Kaķis atkal sēdēja kokā.

—    Kā tu teici — par sivēnu vai par pīlēnu? — Kaķis jautāja.

—    Es teicu — par sivēnu, — Alise atbildēja. — Es vēlētos, kaut jūsu parādīšanās un pazušana nebūtu tik pēkšņa, jo tas mulsina.

—    Labi, — Kaķis sacīja un šoreiz pazuda pavisam lēni, sākot ar astes galu un beidzot ar smīnu, kas bija saskatāms vēl labu laiku pēc tam, kad paša Kaķa vairs nebija.

—    Jā-ā! Esmu bieži redzējusi kaķi bez smīna, — Alise sprieda, — bet smīns bez kaķa! Tādus brīnumus es visā savā mūžā neesmu piedzīvojusi!

Viņa nebija vēl necik tālu pagājusi, kad ieraudzīja Marta Zaķa mājiņu un nodomāja, ka nav kļūdījusies, jo mājas skursteņi bija izveidoti kā zaķa ausis, bet jumts noklāts ar zaķādu. Māja izskatījās tik liela, ka Alise neuzdrošinājās tai tuvoties, iekams nebija no­skrubinājusi no sēnes gabaliņa, ko turēja kreisajā rokā, un pastiepusies līdz divu pēdu garumam. Pagalam no­bijusies, viņa tuvojās mājiņai, sacīdama:

—    Iedomājieties tikai, ja nu Marta Zaķis tomēr ir baismīgi traks! Kaut es labāk būtu gājusi pie Ce­purnieka!

VII NODAĻA

TRAKĀ PĒCPUSDIENAS TĒJA

Mājas priekšā zem koka bija uzklāts galds, un Marta Zaķis ar Cepurnieku sēdēja un dzēra tēju; vidū, aiz­midzis dziļā miegā, tupēja Susuriņš. Marta Zaķis un Cepurnieks bija atbalstījuši elkoņus uz Susuriņa kā uz mīksta spilvena un tērzēja tam pāri galvai.

«Susuriņam gan ir neērti,» Alise prātoja, «bet, tā kā tas ir aizmidzis, tad droši vien neko nejūt.»

Galds bija garš, bet visi trīs tējas dzērāji sēdēja sa­spiedušies vienā stūri. Ieraudzījuši Alisi tuvojamies, viņi sauca:

•— Vietu nav! Vietu nav!

—           Vietu ir, cik uziet! — Alise sašutusi iesaucās un apsēdās lielā atzveltnes krēslā, kas atradās galda galā.

—    Vai nevēlies vīnu? — Marta Zaķis laipni jautāja.

Alise uzmeta skatienu galdam, bet uz tā bija tikai

tēja.

—    Bet te taču vīna nemaz nav, — viņa atbildēja.

—    Nav gan, — Marta Zaķis noteica.

—          Tāpēc nav sevišķi pieklājīgi to piedāvāt, — Alise dusmīgi piezīmēja.

—          Nav arī sevišķi pieklājīgi sēsties pie galda bez uzaicinājuma, — sacīja Marta Zaķis.

—           Es nezināju, ka galds ir domāts tikai jums, — Alise paskaidroja. — Tas klāts daudzām personām, nevis tikai trijām.

—           Tev vajadzētu apgriezt matus, — ierunājās Ce­purnieks, kas, krietnu bridi klusēdams, bija ziņkārīgi aplūkojis Alisi.

—           Jums vajadzētu iegaumēt, ka nedrīkst izteikt aiz­vainojošas piezīmes, — Alise bargi aizrādīja. — Tas ir ļoti nepieklājīgi.

Cepurnieks, to dzirdot, plaši iepleta acis.

—           Kāpēc krauklis izskatās kā rakstāmgalds? — Tas bija viss, ko viņš pateica.

«Nu mums ies jautri. Es priecājos, ka viņi uzdod mīklas,» Alise nosprieda un tad skaļi sacīja:

—    Domāju, ka varu to uzminēt.

—           Tu gribi teikt, ka vari izdomāt šai mīklai at­minējumu? — jautāja Marta Zaķis.

—    Pilnīgi pareizi, — Alise atbildēja.

—           Tad tu varētu pateikt, ko domā, — Marta Zaķis turpināja.

—           Tā arī es daru, — Alise steidzīgi iesaucās. — Vis­maz … vismaz es runāju to, ko domāju, tas, zināt, ir viens un tas pats.

—    Nav vis viens un tas pats, — ierunājās Cepur­nieks. — Tādā gadījumā tu varētu tikpat labi teikt, ka «es redzu to, ko ēdu» un «es ēdu to, ko redzu» ir viens un tas pats!

—    Tad jau varētu tikpat labi teikt, ka «es vēlos to, ko saņemu» un «es saņemu to, ko vēlos» arī ir viens un tas pats! — Marta Zaķis piemetināja.

—    Tad varētu tikpat labi teikt, — iepīkstējās Susu­riņš, kurš, likās, runāja pa miegam, — ka «es elpoju, kad guļu» un «es guļu, kad elpoju» arī ir viens un tas pats!

—    Ar tevi patiesībā tā arī ir, — teica Cepurnieks, un saruna apsīka.

Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami. Alise pūlējās at­cerēties visu, ko vien zināja par kraukļiem un rakstām­galdiem, bet daudz tas nebija.

Pirmais klusumu pārtrauca Cepurnieks.

—    Kāds šodien ir datums? — viņš jautāja, pagrie­zies pret Alisi. Viņš bija izņēmis savu kabatas pulk­steni un noraizējies aplūkoja to, ik pa brītiņu papu­rinot un pieliekot pie auss.

Alise mazliet padomāja un sacīja:

—    Ceturtais.

—    Atpaliek par divām dienām. — Cepurnieks no­pūtās. — Es jau tev teicu, ka sviests pulkstenim ne­der, — viņš piemetināja, dusmīgi raudzīdamies uz Marta Zaķi.

—    Tas bija augstākā labuma sviests, — Zaķis ne­droši aizbildinājās.

—    Jā, bet tajā būs iekļuvušas kādas drupatas, — Cepurnieks murmināja. — Tev nevajadzēja pulksteņa iesmērēšanai lietot maizes nazi.

Marta Zaķis paņēma pulksteni un drūmi aplūkoja to, tad iegremdēja pulksteni savā tējas tasē un atkal

aplūkoja. Nevaredams neko jaunu izdomāt, ko pasacīt, viņš atkārtoja:

—    Tas bija augstākā labuma sviests, nudien.

Alise ziņkārīgi raudzījās Marta Zaķim pār plecu.

—          Kāds dīvains pulkstenis! — viņa iesaucās. — Tas rāda gan, kāds ir datums, bet nerāda stundu.

—           Bet kādēļ lai tas rādītu? — Cepurnieks murmi­nāja. — Vai tavs pulkstenis rāda, kurš gads?

—           Protams, ne, — Alise atbildēja bez domāšanas, jo gads ilgu laiku ir viens un tas pats.

—    Ar manējo ir gluži tāpat, — noteica Cepurnieks.

Alise jutās šausmīgi apjukusi, viņas izpratnē viss,

ko teica Cepurnieks, bija tīrās muļķības, kaut gan viņš runāja, bez šaubām, angliski.

—          Es īsti labi nesapratu, kā jūs domājat, — Alise sacīja, cik vien pieklājīgi prata.

—           Susuriņš atkal aizmidzis, — Cepurnieks teica un uzlēja tam uz deguna nedaudz karstas tējas.

Susuriņš steidzīgi noskurinājās un, acis neatvēris, nomurmināja:

—    Protams, protams, gluži manas domas.

—           Vai mīklu tu jau esi uzminējusi? — Cepurnieks jautāja, pagriezies pret Alisi.

—           Nē, es padodos, — viņa atbildēja. — Bet kāds ir atminējums?

i — Nav ne mazākās nojausmas, — atteica Cepur­nieks.

—    Man arī ne, — sacīja Marta Zaķis.

Alise gurdi nopūtās un piezīmēja:

—           Man liekas — jums vajadzētu rīkoties prātīgāk, nevis nosist laiku, uzdodot mīklas, kurām nav atmi­nējuma.

—           Ja tu būtu piedzīvojusi tādus laikus kā es, — sacīja Cepurnieks, —- tu tā vis nerunātu. Laiku ne­drīkst nosist, tas ir jānodzīvo. Laiks ir viņš.

—          Nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt, — Alise brīnījās.

—          Skaidrs, ka nesaproti, — Cepurnieks atteica, ni­cīgi grozīdams galvu. — Atļaušos piezīmēt, ka tu ne­maz nezini, kas ir laiks.

—           Iespējams, ka ne, — Alise piesardzīgi bilda, — bet toties es zinu, kas ir labs laiks.

—    Tā, tā. Laiki ir visādi, — sacīja Cepurnieks.

—    Redzi, tikai sišanu necieš neviens. Ja tu ar laiku labi sadzīvo, viņš var izdarīt ar pulksteni gandrīz visu, ko tu vēlies. Iedomājies, piemēram, ka pulkstenis ir deviņi no rīta — laiks, kad skolā sākas mācības; tu viņu klusītiņām pabiksti, un rādītāji zibēdami skrien uz priekšu! Pusdivi, laiks doties pusdienās!

(«Ai, kaut tas tā būtu,» Marta Zaķis pie sevis no­čukstēja.)

—    Tas, protams, būtu lieliski, — Alise domīgi bilda,

—   bet… zināt, tad es vēl nebūšu izsalkusi.

—    Sākumā, iespējams, ne, — Cepurnieks teica,

—     bet tu jau varētu laiku apturēt uz pusdiviem tik ilgi, cik vēlies.

—    Vai jūs tā darāt? — jautāja Alise. Cepurnieks skumji papurināja galvu un atteica:

—          Es ne! Redzi… pagājušajā martā, tieši pirms viņa sajukšanas prātā (Cepurnieks norādīja ar tējka- rotīti uz Marta Zaķi) mēs sastrīdējāmies… Tas notika lielajā koncertā, kuru rīkoja Karaliene; man tur va­jadzēja dziedāt:

Trīsi, trīsi, sikspārnīt, Saki, kas tev prātā krīt!

Tu varbūt zini šo dziesmu?

—           Kaut ko līdzīgu esmu dzirdējusi, Alise atbil­dēja.

«Trīsi, trīsi, sikspārmt!»

—          Tālāk šī dziesma skan tā, — Cepurnieks turpi­nāja,

— Tā kā paplāte tu skrej

Augstu pāri pasaulei.

Trīsi, trīsi…

Tagad arī Susuriņš noskurinājās un sāka pa miegam dziedāt: «Trīsi, trīsi, trīsi, trīsi…» — un dziedāja tik ilgi, kamēr Zaķis un Cepurnieks Susuriņam ieknieba, lai viņu apklusinātu.

—          Es biju tikko ticis līdz pirmā panta beigām, — stāstīja Cepurnieks, — kad Karaliene iebļāvās: «Viņš nosit laiku! Galvu viņam nost!»

—    Cik briesmīgi nežēlīgi! — iesaucās Alise.

—           Kopš tā brīža, — Cepurnieks turpināja, — laiks apstājies. Tagad mans pulkstenis vienmēr rāda seši.

Alisei galvā iešāvās saprātīgs secinājums, un viņa jautāja: — Ak tad tāpēc te ir klāts tējas galds?

—           Jā, tāpēc, — Cepurnieks nopūzdamies teica, — mums nepārtraukti ir tējas laiks, un mums nav ne­viena brīva brītiņa, kad nomazgāt traukus.

—          Tāpēc jūs pārsēžaties no viena krēsla otrā? — Alise vaicāja.

—          Tieši tā, — Cepurnieks atteica. — Izdzeram tasi un sēžamies atkal pie nākošās.

—           Bet kas notiek, kad jūs nonākat pie tās vietas, no kuras sākāt? — Alise uzdrošinājās pajautāt.

—           Varbūt parunāsim par kaut ko citu, — žāvāda­mies sarunu pārtrauca Marta Zaķis. — Es jūtos nogu­ris. Uzaicinu jauno lēdiju pastāstīt kādu pasaku.

—          Liekas — es nevienu nezinu, — Alise satraukta atbildēja.

—           Tad pastāstīs Susuriņš! Susuriņ, mosties! — Zaķis un Cepurnieks reizē iekliedzās un ieknieba viņam abos sānos.

Susuriņš gausi pavēra acis un vārgā, aizsmakušā bal- stiņā iepīkstējās:

—           Es jau nemaz nebiju aizmidzis. Es dzirdēju katru vārdu, ko jūs, draugi, runājāt.

—    Pastāsti mums pasaku! — Marta Zaķis pieprasīja.

—   Jā, lūdzu, pastāstiet! — Alise piebalsoja.

—           Un žiglāk, — piebilda Cepurnieks, — citādi tu atkal aizmigsi, iekams izstāstīsi.

—           Reiz dzīvoja trīs mazas māsiņas, — Susuriņš stei­dzīgi iesāka, — Elsija, Lesija un Tillija, viņas dzīvoja akas dzīlē .. .

—           No kā viņas pārtika? — Alise iejautājās, jo viņai vienmēr gribējās zināt, ko cilvēki ēd un dzer.

—          Viņas pārtika no sīrupa, — brīdi padomājis, Su­suriņš atbildēja.

—          Tas, zināt, nevar būt, — Alise pieklājīgi aizrā­dīja. — Tad viņas saslimtu.

—           Viņas arī bija slimas, — Susuriņš turpināja, — ļoti slimas.

Alise mēģināja iedomāties, kāds šis neparastais dzī­ves veids varētu būt, taču tas šķita pārāk dīvains, un viņa jautāja:

—    Kāpēc viņas dzīvoja akas dzīlē?

—          Vai tēju vairāk nevēlies? — Marta Zaķis nopietni teica Alisei.

—          Pagaidām es to vispār neesmu dabūjusi, — Alise aizvainota atteica, — tāpēc arī nevaru vēlēties vairāk.

—           Tu laikam gribēji sacīt, ka nevari vēlēties ma­zāk, — teica Cepurnieks. — Protams, vieglāk ir vēlē­ties vairāk nekā mazāk.

—          Jūsu gudrība nevienam nav vajadzīga, — Alise sacīja.

—          Kurš tagad izsaka aizvainojošas piezīmes? — Ce­purnieks pašapmierināts aizrādīja.

Alise nezināja, ko atbildēt, tāpēc ielēja sev tēju, paņēma sviestmaizi un, pagriezusies pret Susuriņu, vēl­reiz jautāja:

—    Kāpēc viņas dzīvoja akā?

Susuriņš atkal kādas pāris minūtes apdomājās un tad sacīja:

—    Tā bija sīrupa aka.

—           Tādas nemēdz būt! — Alise pikti iesaucās, bet Cepurnieks un Marta Zaķis viņu apklusināja: «Cst, cst!» — un Susuriņš sabozies piezīmēja:

—    Ja tu neproti uzvesties, stāsti tālāk pati!

—    Ak nē, lūdzu, turpiniet! — Alise pazemīgi bilda.

—    Es jūs vairs nepārtraukšu. Iespējams, ka tāda aka kaut kur ir.

—          Patiešām ir! — Susuriņš sašutis noteica, tomēr piekāpies turpināja: — Un tā, redzat, visas trīs mazās māsiņas mācījās smelt…

—          Ko smelt? — Alise, pilnīgi aizmirsusi savu solī­jumu, iejautājās.

—           Sīrupu, — Susuriņš atbildēja — šoreiz pilnīgi bez apdomāšanās.

—    Man vajag tīru tasi, — Cepurnieks pārtrauca,

—    pavirzīsimies visi par vienu vietu uz priekšu. Viņš pārsēdās blakus krēslā, viņa krēslā apsēdās

Susuriņš, Susuriņa vietā — Marta Zaķis, un Alisei gri­bot negribot vajadzēja apsēsties Marta Zaķa vietā. No šīs maiņas guva kaut ko vienīgi Cepurnieks, tur­pretī Alises jaunā vieta bija krietni vien sliktāka par iepriekšējo, jo Marta Zaķis, šajā vietā sēžot, apakš­tasi bija nolējis ar pienu.

Alise nevēlējās vēlreiz aizvainot Susuriņu, tāpēc pēc iespējas pieklājīgi jautāja:

—    Es nesaprotu, no kurienes viņas smēla sīrupu.

—           Ak tu muļķe, — ierunājās Cepurnieks, — no ūdens akas var smelt ūdeni, no laimes akas — laimi, man domāt, kāpēc gan no sīrupa akas nevarētu smelt sīrupu?

—    Bet viņas taču akā iekšā atradās, — Alise aizrā-

Atskatoties pēdējo reizi, Alise redzēja, ka Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu tējkannā.

dīja Susuriņam, nemaz nevēlēdamās dzirdēt, ko saka Cepurnieks.

—           Bez šaubām, atradās, kur tad pazudīs, — Susuriņš teica.

Sī atbilde tā apmulsināja Alisi, ka viņa apklusa, un Susuriņš netraucēts turpināja.

—           Viņas mācījās smelt, — viņš žāvādamies, acis berzēdams, stāstīja, jo atkal bija kļuvis miegains, — un viņas smēla visu, kas sākās ar burtu «M» …

—    Kāpēc ar «M»? — Alise brīnījās.

—    Kāpēc gan ne? — Marta Zaķis sacīja.

Alise apklusa.

Susuriņš jau bija aizvēris acis un laidās snaudā, bet, tā kā Cepurnieks viņu iebukņīja, viņš iepīkstē­damies pamodās un turpināja:

—    … kas sākas ar burtu «M», piemēram, mālus un mēnesi, un miglu, un milzumu — zini, mēdz teikt, «jā­prot milzu milzumu smelt», — vai esi kādreiz redzē­jusi, ka ārā var izsmelt vairāk nekā ir iekšā?

—    Tiešām, nu jūs jautājat man, — Alise izbrīnīju­sies sacīja. — Nedomāju gan …

—    Tādā gadījumā labāk nerunā, — noteica Cepur­nieks.

Tik rupju izturēšanos Alise nevarēja paciest, viņa piecēlās un gāja prom. Susuriņš acumirklī aizmiga, bet Cepurnieks un Marta Zaķis Alises aiziešanai nepie­vērsa nekādu uzmanību, kaut gan viņa atskatījās vai­rākas reizes, cerēdama, ka tie aicinās viņu atgriezties; atskatoties pēdējo reizi, Alise redzēja, kā Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu tējkannā.

—    Lai nu kā, turp es nekad vairs neiešu, — Alise sacīja un nogriezās pa taciņu mežā. — Tas bija vis­muļķīgākais tējas laiks manā mūžā!

Izteikusi šos vārdus, viņa ievēroja kādā kokā durvis.

«Tas gan ir brīnums,» viņa nodomāja. «Bet šodien viss ir brīnumu pilns! Man liekas, es varētu ieiet un paskatīties.»

Un iekšā Alise bija.

Viņa atkal ieraudzīja, ka atrodas garajā zālē pavi­sam tuvu pie mazā stikla galdiņa.

—    Šoreiz būšu gudrāka, — viņa pie sevis noteica un, paņēmusi mazo zelta atslēdziņu, atslēdza durtiņas, pa kurām varēja ieiet dārzā. Tad viņa sāka skrubināt sēnes gabaliņu (to viņa bija noglabājusi kabatā) un ēda tik ilgi, kamēr kļuva vairs tikai pēdu gara, pēc tam pa nelielu gaiteni viņa devās uz priekšu un tad atradās skaistajā dārzā starp košām puķu dobēm un vēsām strūklakām.

VIII NODAĻA

KARALIENES KROKETA LAUKUMS

Pie ieejas dārzā auga liels baltu rožu koks, bet trīs dārznieki pašreiz ziedus steidzīgi pārkrāsoja sarkanus. Alise nobrīnījās par tādu dīvainību un piegāja tuvāk, lai paskatītos; tieši šajā mirklī viņa pēkšņi izdzirda, ka viens no dārzniekiem sauc:

—    Uzmanīgāk, Piecnieki Nešļaksti man virsū krāsu!

—          Es neesmu vainīgs, — Piecnieks sabozies atteica, >— Septītnieks pagrūda manu elkoni.

Septītnieks pacēla galvu un sacīja:

—          Tā jau ir, Piecnieki Tu vienmēr vainu novel uz citiem!

—           Labāk klusē! — Piecnieks atbildēja. — Vēl va­kar dzirdēju Karalieni sakām, ka tev vajag apgriezt galvu.

—          Par ko? — ierunājās tas, kuru bija apšļakstījis Piecnieks.

—           Kāda tev tur, Divniek, daļa! — atcirta Septīt­nieks.

—           Divnieks jāsoda, — Piecnieks iesaucās, — es viņam sacīju — tas tāpēc, ka viņš atnesa pavāram ēdamo sīpolu vietā tulpju sīpolus.

Septītnieks nometa otu.

—           Nu zināt, tādu nekaunību… — viņš sašutumā iesāka, bet, ieraudzījis Alisi, kas stāvēja un vēroja

viņus, apklusa; atskatījās arī pārējie divi, un tad visi zemu palocījās.

—    Vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipni un nepateiktu, — Alise mazliet kautrīgi ierunājās, — kāpēc jūs pārkrā­sojat šīs rozes?

Piecnieks un Septītnieks klusēdami raudzījās uz Divnieku. Tas čukstus stāstīja:

—    Redzat, mis, šeit vajadzēja augt sarkanam rožu kokam, bet mēs kļūdījāmies un iestādījām baltu; ja Karaliene to atklās, mums visiem apgriezīs galvas. Tāpēc, redzat, mis, mēs darām, ko varam, iekams Ka­raliene nav…

Sajā mirklī Piecnieks, kas visu laiku uzmanīgi bija vērojis dārzu, iesaucās:

—    Karaliene! Karaliene!

Visi trīs dārznieki tūdaļ nokrita garšļaukus zemē ar sejām uz leju. Atskanēja daudzu soļu troksnis, un Alise atskatījās, gribēdama redzēt Karalieni.

Pa priekšu nāca desmit kareivji ar pīķiem pār plecu, tie izskatījās tādi paši kā tie trīs dārznieki — plakani, gareni taisnstūri, kuriem stūros novietotas rokas un kājas, aiz tiem, tāpat kā kareivji, pa pāriem soļoja desmit galminieki, kas bija izrotājušies viscaur ar dimantiem. Aiz galminiekiem sekoja karaļa bērni, arī desmit. Mazie draiskuļi, pa pāriem rokās saķērušies, gāja, jautri lēkādami. Viņi visi bija izpušķoti ar kā­

rava zīmēm. Tad nāca viesi, galvenokārt kungi un dāmas, un viesu vidū Alise pazina Balto Trusi. Trusis satraukts bez mitas runāja un smaidīja par visu, ko vien kāds pateica. Viņš pagāja Alisei garām, viņu ne­ievērojot. Nākamais gājienā bija Kārava Kalps, uz ro­žainā samta spilvena tas nesa Karaļa kroni, un šīs lepnās procesijas beigās soļoja Karalis un Karaliene — KĀRAVA KUNGS UN KĀRAVA DĀMA.

Alise nezināja, vai arī viņai, tāpat kā trim dārznie­kiem, būtu jāmetas garšļaukus ar seju pret zemi vai ne. Viņa nevarēja atcerēties, ka būtu kaut ko dzirdē­jusi par šādu likumu gājiena laikā, jo kāda nozīme būtu gājienam, ja cilvēkiem vajadzētu gulēt ar seju pret zemi un viņi neko neredzētu. Tāpēc Alise stā­vēja, kur stāvējusi, un gaidīja.

Kad gājiens nonāca līdz Alisei, visi apstājās un skatījās uz viņu.

—   Kas tā tāda ir? — Karaliene bargi noprasīja Kā­rava Kalpam, kurš tikai palocījās un atbildes vietā pasmaidīja. — Stulbenis! — Karaliene iesaucās, vīz­degunīgi atmezdama galvu, un, pagriezusies pret Alisi, jautāja: — Bērns, kā tevi sauc?

—   Ar jūsu atļauju, augstība, mans vārds ir Alise, — Alise ļoti godbijīgi atbildēja, bet pie sevis noteica: — Galu galā tās taču spēļu kārtis vien ir. Kas man ko bīties!

—    Un kas tie tādi ir? — Karaliene jautāja, norādot uz trim dārzniekiem, kas gulēja zem rožu koka. Tā kā tie gulēja ar seju uz leju un uz muguras, redzat, zī­mējums bija tāds pats kā citām kārtīm paciņā, Kara­liene nevarēja noteikt, vai tie ir dārznieki vai ka­reivji, vai galminieki, vai trīs viņas bērni.

—   Kā lai es to zinu? — Alise sacīja, brīnīdamās par savu drosmi. — Man gar tiem nav nekādas daļas.

Karalienes seja kļuva sarkana no dusmām un, kā

plēsīgs zvērs kaclu bridi nikni noraudzījusies uz Alisi, viņa iekliedzās:

—    Galvu viņai nost! Galvu nost…

—           Kādas muļķības! — Alise ļoti skaļi un noteikti iesaucās, un Karaliene apklusa.

Karalis mierinot saņēma Karalienes roku un bikli teica:

—    Apdomā, mana dārgā, viņa taču ir vēl bērns!

Karaliene dusmīgi novērsās no viņas un pavēlēja

Kārava Kalpam:

—    Apgriezt tos otrādi!

Kalps ļoti uzmanīgi ar vienu kāju izpildīja pavēli.

—           Piecelties! — Karaliene spalgā balsī iebrēcās, un visi trīs dārznieki zibenīgi pielēca kājās un sāka kla­nīties Karalim, Karalienei, Karaļa bērniem un visiem pārējiem.

—          Pārtraukt! — Karaliene ieķērcās. — Man reibst galva no jūsu klanīšanās. — Tad, pagriezusies pret rožu koku, noprasīja: — Ko jūs te darījāt?

—           Ja jūsu augstībai labpatīk, — Divnieks, nometies uz viena ceļa, ļoti pazemīgā balsī sacīja, — mēs mē­ģinājām •..

—           Skaidrs, — Karaliene, rozes apskatījusi, viņu pār­trauca, — galvas nost!

Gājiens devās tālāk, trīs no kareivjiem palika, lai izpildītu nāves sodu nelaimīgajiem dārzniekiem, kuri metās pie Alises pēc palīdzības.

—           Jūs būsiet glābti! — Alise iesaucās un ielika tos lielā puķu podā, kas atradās turpat līdzās. Trīs ka­reivji brīdi paložņāja apkārt, dārzniekus meklēdami, tad vienā mierā devās gājienam nopakaļ.

—    Vai viņu galvas ir nost? — kliedza Karaliene.

—          Viņi ir bez galvām, ja jūsu augstībai labpatīk! — kareivji atkliedza.

Alise ielika tos liela puķu podā.

—          Lieliski! — iesaucās Karaliene. — Vai tu kroketu spēlē?

Kareivji klusēja un skatījās uz Alisi, jo, acīm re­dzot, jautājums bija uzdots viņai.

—   Jā, — Alise atbildēja.

—           Nāc līdz! — ieaurojās Karaliene, un Alise pie­vienojās gājienam, gribēdama zināt, kas notiks tālāk.

—           Cik… cik šodien jauks laiks! — Alisei līdzās kāds biklā balstiņā ierunājās. Izrādījās, ka Alise gāja blakus Baltajam Trusim, kas ziņkārīgi skatījās viņai sejā.

—   Ļoti, — Alise atteica. — Bet kur ir Hercogiene?

—           Cst, cst! — Trusis klusā balsī steidzīgi sacīja. Viņš bailīgi palūkojās pār plecu, tad, pacēlies pirkst­galos, piespieda purniņu tieši pie Alises auss un iečuk­stēja: — Viņai piespriests nāves sods.

—    Kāpēc? — jautāja Alise.

—   Vai tu sacīji — «Kada žēlastība»? — jautāja Trusis.

—   Nē, tā es neteicu, — Alise atbildēja, — es nemaz nedomāju, ka tā ir žēlastība. Es jautāju: «Kāpēc?»

—   Viņa sapļaukāja Karalieni… — stāstīja Trusis.

Alise no smiekliem iespurcās.

—   Klusāk! — Trusis pārbijies čukstēja. — Citādi Karaliene izdzirdēs! Saproti, viņa atnāca par vēlu, un Karaliene teica …

—    Ieņemt vietas! — Karaliene pērkonbalsīgi nodār- dināja, un visi klupdami krizdami metās skraidelēt šurp un turp, taču pēc pāris mirkļiem sastājās, un spēle sākās.

Alise nosprieda, ka tik dīvainu kroketa laukumu savā mūžā vēl nav redzējusi: tas viss bija vienās grambās un vagās; kroketa bumbas bija dzīvi eži, kro­keta nūjas — dzīvi flamingi; kareivjiem vajadzēja noliekties un ar rokām skart zemi, lai izveidotu vārtus.

Sākumā vislielākās grūtības Alisei sagādāja flaminga turēšana, tad viņa iemanījās samērā ērti pasist to pa­dusē tā, ka putna kājas nokarājās uz leju; tiklīdz viņa izstiepa putna kaklu un gatavojās ar tā galvu dot ezim kārtējo sitienu, putns vienmēr izlocījās un paskatījās Alisei sejā tik lielā neizpratnē, ka viņa nevarēja val­dīt smieklus. Kad Alise bija nospiedusi putna galvu uz leju, lai atkal mēģinātu ezim trāpīt, izrādījās, ka ezis nav vairs savilcies kamolā, bet gan izstiepies lai­žas lapās, bez tam ieraidīt ezi vārtos katru reizi trau­cēja arī kāda gramba vai vaga, un, tā kā uz pusēm pārlocītie kareivji ik pēc brītiņa cēlās augšā un pār­vietojās uz citu laukuma vietu, Alise drīz vien seci­nāja, ka spēle patiesi ir ļoti sarežģīta.

Dalībnieki spēlēja visi vienlaicīgi, negaidot savu rindu, nepārtraukti strīdējās un plēsās ežu dēļ. Kara-

Karaliene drīz vien kļuva briesmīgi nikna un kliedza: — Galvu nost!

liene drīz vien kļuva briesmīgi nikna un satracināta metās te uz vienu, te otru pusi, ik pa brīdim noklieg­dama:

— Galvu nost! Galvu nost!

Alise jutās ārkārtīgi neomulīgi; tiesa, pagaidām viņai ar Karalieni nekādu domstarpību nebija, tomēr viņa bija pārliecināta, ka kuru katru brīdi tās var iz­celties.

«Kas tad ar mani notiks?» viņa domāja. «Te galvas tā vien ripo. Brīnums, ka vēl kādam galva ir uz pleciem.»

Viņa meklēja iespēju aizmukt un prātoja, kā va­rētu nozust nepamanīta. Pēkšņi viņa ieraudzīja gaisā dīvainu parādību, sākumā tā viņu pagalam mulsināja,

bet, brīdi pavērojusi, viņa atskārta, ka tas ir smīns, tāpēc pie sevis noteica:

—    Tas taču ir Češīras Kaķis. Nu man būs kāds, ar ko parunāties.

—    Kā tev klājas? — Kaķis vaicāja, tiklīdz gaisā bija samanāma tā mute.

Alise nogaidīja, kamēr parādās Kaķa acis, un tad pamāja ar galvu.

«Nav vērts runāt, kamēr nav parādījušās Kaķa ausis vai vismaz viena no tām,» viņa nosprieda.

Nākamajā mirklī parādījās visa galva, un tad Alise nolika zemē savu flamingu un sāka stāstīt par spēli, priecādamās, ka ir kāds, kas viņā klausās. Kaķis, šķiet, nodomāja, ka pietiek, ja redzama galva vien, un viss nemaz neparādījās.

—    Domāju, ka viņi nespēlē godīgi, — Alise sūdzē­jās, — un viņi te tik briesmīgi strīdas, ka nevar sa­dzirdēt paši savus vārdus; spēles noteikumu viņiem, šķiet, nemaz nav, bet, ja tomēr ir, neviens tos ne­ievēro. Jūs nevarat iedomāties, cik grūti spēlēt, ja visas lietas ir dzīvas, piemēram, vārti, caur kuriem man tagad būtu jāiet, pastaigājas laukuma viņā malā, nupat es būtu trāpījusi Karalienes ezim, bet tas, ierau­dzījis manējo, aizlaidās prom!

—    Kā tev patīk Karaliene? — Kaķis klusi vaicāja.

—    Nemaz nepatīk, viņa ir tik briesmīgi… — Alise iesāka un, pēkšņi pamanījusi, ka Karaliene viņai tieši aiz muguras visu noklausās, turpināja: — … tuvu uz­varai, ka nav vērts spēli turpināt.

Karaliene ar smaidu uz lūpām aizgāja tālāk.

—    Ar ko tu sarunājies? — Karalis, pienācis pie Ali­ses, jautāja un milzīgi pārsteigts raudzījās uz Kaķa galvu.

—    Tas ir viens no maniem draugiem — Češīras Kaķis, — sacīja Alise. — Atļaujiet jūs iepazīstināti

—    Man ļoti nepatīk viņa izskats, — Karalis teica,

—   bet, ja viņš vēlas, es atļauju viņam noskūpstīt manu roku.

—    Nav nekādas vēlēšanās, — Kaķis novilka.

—    Neesi tik pārdrošs! Un neskaties uz mani tā! — Karalis teica un aizslēpās Alisei aiz muguras.

—    Kaķis drīkst skatīties uz Karali, — Alise sacīja.

—    To es esmu lasījusi kādā grāmatā, tikai neatceros, kurā.

—    Nu tam jāpazūd, — Karalis pašpārliecināti no­teica un, pasaucis Karalieni, kura šajā brīdī gāja ga­rām, piebilda: — Mana dārgā! Es vēlos, lai jūs pazu­dinātu šo Kaķi!

Karalienei bija tikai viens paņēmiens, kā nokārtot gan nozīmīgus, gan sīkus jautājumus.

—    Galvu nost! — viņa noteica pat nepaskatīdamās.

—    Bendi es atvedīšu pats, — Karalis dedzīgi iesau­cās un aizsteidzās prom.

Alisei ienāca prātā, ka vajadzētu atgriezties un pa­lūkoties, kā rit spēle, kad pēkšņi tālumā dusmīgi iespiedzās Karaliene. Alise jau bija dzirdējusi, kā Ka­raliene piesprieda trim spēlētājiem nāves sodu, jo .spēlē viņi bija palaiduši garām savu rindu. Stāvoklis bija ļoti nepatīkams, laukumā valdīja tāds sajukums, ka Alise nekad nezināja, vai jāspēlē viņai vai kādam citam. Viņa devās meklēt savu ezi.

Tas kūņojās cīniņā ar citu ezi, un Alisei šķita, ka pašreiz ir lieliska izdevība iesist vārtos abus divus. Grūtības sagādāja vienīgi viņas flamings, kas atradās dārza viņā malā un izmisīgi pūlējās uzlaisties kokā.

Kad Alise noķēra un atnesa atpakaļ flamingu, abi eži cīņu bija beiguši un nozuduši. Viņa nosprieda, ka tam nav nekādas nozīmes, jo no spēļu laukuma bija nozuduši arī visi vārti. Viņa iespieda flamingu padusē,

lai tas atkal neaizmuktu, un gāja vēl mazliet parunā­ties ar savu draugu.

Kad Alise atgriezās pie Češīras Kaķa, viņa bija pār­steigta, ieraugot, ka ap to sapulcējies milzīgs pūlis; gan bende, gan Karalis, gan Karaliene strīdējās, visi trīs runāja reizē, bet pārējie neveikli stāvēja un klusēja.

Kad Alise pienāca, Karaliene, Karalis un bende pra­sīja, lai viņa izšķir strīdu; katrs vairākkārt atkārtoja savu viedokli, taču, tā kā visi runāja reizē, Alise ne­varēja saprast, kas noticis.

Bende pūlējās pierādīt, ka nav iespējams nocirst galvu, ja tai nav klāt ķermeņa, no kura to nocirst; līdz šim viņš neko tamlīdzīgu nekad neesot darījis un tagad, vecumdienās, negrasoties to mācīties.

Karalis apgalvoja, ka visiem, kam ir galva, varot to nocirst, tāpēc neesot ko gvelzt niekus.

Karaliene draudēja — ja kaut kas netikšot tūdaļ izdarīts ar Kaķi, viņa likšot nocirst galvu visiem pā­rējiem. (Pēdējā Karalienes piezīme nomāca un sa­trauca visus klātesošos.)

—    Kaķis pieder Hercogienei. Aprunājieties ar viņu par šo jautājumu! — Alise sacīja, nevarēdama izdomāt nekā cita, ko pateikt.

—    Viņa ir cietumā, atvest viņu šurp! — Karaliene pavēlēja bendem.

Un bende aizdrāzās kā bulta.

Tiklīdz bende bija prom, Kaķa galva pamazām iz­gaisa. Un, kad bende atveda Hercogieni, galva bija pilnīgi izzudusi. Karalis un bende izmisīgi skraidīja šurp un turp, to meklēdami, bet visi pārējie atgriezās spēļu laukumā.

IX NODAĻA

VILTOTĀ BRUŅURUPUČA STĀSTS

—    Tu nemaz nevari iedomāties, kā es priecājos, tevi atkal redzot, mana dārgā! — iesaucās Hercogiene, mī­līgi paņemdama Alisi zem rokas. Viņas abas aizgāja.

Alise ļoti priecājās, sastapdama Hercogieni tik labā omā, un pie sevis nodomāja, ka laikam pipari bija padarījuši viņu toreiz virtuvē tik negantu.

«Kad es kļūšu par hercogieni,» Alise sev sacīja (tiesa, ne visai pārliecināta par to), «manā virtuvē piparu vispār nebūs. Zupa gluži laba iznāk arī bez tiem… Iespējams, ka tieši pipari cilvēkus sadusmo,» viņa prātoja, priecādamās, ka atklājusi jauna veida likumu, «un etiķis saskābina, un kumelītes sarūg­tina … bet… bet dažādi saldumi bērnus iepriecina. Kaut pieaugušie to saprastu, tad, zināt, viņi neapietos ar saldumiem tik taupīgi…»

Alise bija gluži piemirsusi Hercogieni un mazliet sa­trūkās, izdzirdusi viņas balsi tieši sev pie auss:

—    Tu par kaut ko domā, mana dārgā, un nemaz nerunā. Es pašreiz nevaru tev pateikt, kāda te morāle, bet gan jau pamazām atcerēšos.

—    Varbūt nav nekādas, — Alise uzdrošinājās pie­zīmēt.

—    Nerunā niekus, bērns, visam ir sava morāle, jā­prot tikai to atrast, — Hercogiene sacīja un vēl ciešāk piespiedās Alisei klāt.

Alisei tas nemaz nepatika: pirmkārt, Hercogiene iz­skatījās briesmīgi neglīta, un, otrkārt, tā bija taisni tik liela, ka varēja atbalstīt savu neganti aso zodu uz Alises pleca. Taču Alise nevēlējās būt nepieklājīga un cik spēdama visu to pacieta.

—   Spēle, šķiet, tagad sokas labāk, — Alise sacīja, lai būtu par ko runāt.

—    Tā ir, — atteica Hercogiene, — un morāle ir šāda: mīla, mīla — tā zemeslodei griezties liek!

—    Kāds teicis, — Alise čukstēja, — ka zemeslode griežas tāpēc, ka ikkatrs dara savu darbu un nejaucas citu darīšanās.

—    Ak jā! Bet tas jau ir gandrīz viens un tas pats, — atteica Hercogiene, vēl dziļāk ieurbdama savu mazo, aso zodu Alises plecā, un tad piemetināja: — Morāle te ir šāda: gādā par domu, skaņas parūpēsies pašas par sevi.

«Kā viņai patīk visur siet klāt morāli!» Alise nodo­māja.

—    Tu droši vien brīnies, kādēļ es neaplieku tev savu roku ap vidukli, — ierunājās Hercogiene pēc neliela klusuma brīža, — tas tāpēc, ka neesmu pārliecināta par tava flaminga raksturu. Bet varbūt tomēr pamēģināt?

—    Viņš var iekost, — Alise piesardzīgi noteica, jo nevēlējās nokļūt Hercogienes apkampienos.

—    Pilnīgi pareizi, — Hercogiene sacīja, — flamingi un sinepes — tie abi kož. Un morāle ir šāda: vārna vārnai acī neknābj.

—    Bet sinepes jau nav putns, — Alise iebilda.

—    Kā vienmēr pareizi! — Hercogiene teica. — Cik skaidri tu izsaki savu domu!

—    Es domāju, ka sinepes ir minerālis, — Alise sa­cīja.

—    Protams, minerālis, — Hercogiene atbildēja, viņa, šķiet, bija ar mieru piekrist visam, ko Alise teica.

Hercogiene bija taisni tik liela, ka varēja atbalstīt savu zodu uz Alises pleca.

—    Te netālu ir lielas sinepju atradnes, un morāle ir šāda: jo vairāk atrodu es, jo mazāk ir ko atrast tev.

—          Ak, es zinu, — Alise iesaucās, Hercogienes pē­dējos vārdos nemaz neklausīdamās, — sinepes ir dār­zeņi. Pēc dārzeņiem tās gan neizskatās, tomēr ir dār­zeņi.

—    Es tev pilnīgi piekrītu, — Hercogiene sacīja,

—     un morāle ir šāda: esi, kas tu šķieti esam, jeb, vienkāršāk izsakoties, nekad neiztēlojies par kaut ko citu nekā to, kas tu citiem šķieti esam, lai tas, kas tu citiem šķieti esam, būtu kas cits nekā tas, kas tu esi.

—           Man liekas — es vislabāk šo domu saprastu, — Alise pieklājīgi sacīja, —• ja tā būtu uzrakstīta, bet jūsu vārdiem es nespēju izsekot.

—          Tas vēl ir nieks salīdzinājumā ar to, ko es varu izteikt, ja vien vēlos, — Hercogiene pašapmierināti atbildēja.

—          Ak vai, nepūlieties teikt vēl ko vairāk! — Alise iesaucās.

—   Kas nu tās par pūlēm, — Hercogiene atbildēja.

—   Es tev dāvinu visu, ko līdz šim esmu pateikusi.

«Lētas gan ir šāda veida dāvanas,» Alise nodomāja,

«labi vismaz, ka dzimšanas dienās tādas nedāvina!» Taču skaļi viņa neuzdrošinājās to sacīt.

—          Tu atkal domā? — Hercogiene jautāja un vēlreiz savu aso zodu ieurba Alises plecā.

—          Man ir tiesības domāt, — Alise atcirta, jo viņai tas viss sāka apnikt.

—          Tādas pašas tiesības, — Hercogiene sacīja, — kā cūkām lidot, un mor…

Pēkšņi, Alisei par pārsteigumu, Hercogiene apklusa, nepaguvusi izteikt savu iemīļoto vārdu «morāle», un roka, kuru viņa bija iekrampējusi Alises elkonī, sāka trīcēt. Alise paskatījās un ieraudzīja Karalieni, kura stāvēja, rokas sakrustojusi, draudīga kā negaiss.

—    Jauks laiks, jūsu augstība, — Hercogiene ierunā­jās klusā, vārgā balstiņā.

—    Es tevi ļoti nopietni brīdinu, — Karaliene iesau­cās un piecirta kāju pie zemes. — Vai nu tev, vai tavai galvai ir jāpazūd un ātrāk nekā citkārtI Izvēlies!

Hercogiene izvēlējās un nozuda vienā mirklī.

—   Turpināsim spēli! — Karaliene teica Alisei.

Alise bija pārāk nobijusies, lai bilstu kādu vārdu,

un viņa sekoja Karalienei uz kroketa laukumu.

Pārējie viesi, izmantodami Karalienes prombūtni, bija apmetušies paēnā atpūsties, bet, ieraudzījuši Ka-* ralieni atgriežamies, visi tūdaļ steidzās savās vietās. Karaliene it kā starp citu paziņoja, ka par katru no­kavētu mirkli spēles dalībnieki samaksās ar savām dzīvībām. Visu spēles laiku Karaliene nepārtraukti strīdējās ar spēlētājiem un kliedza: «Galvu tam nost!» — vai: «Galvu tai nost!» Notiesātos apcietināja kareivji, kuri, protams, vairs nevarēja stāvēt vārtu vietā; tā apmēram pēc pusstundas uz laukuma vairs nebija nevienu vārtu, bet visi spēlētāji, izņemot Ka­rali, Karalieni un Alisi, bija apcietināti un visiem pie­spriests nāves sods.

Tad Karaliene pārtrauca šo nodarbošanos un aizel­susies jautāja Alisei:

—    Vai tu Viltoto Bruņurupuci jau esi redzējusi?

—    Nē, — Alise atbildēja. — Es pat nezinu, kas ir Viltotais Bruņurupucis.

—    No tā gatavo viltotā bruņurupuča zupu.[7] Tas ir kaut kas līdzīgs viltotajam zaķim. — Karaliene teica.

—    Nekad neesmu to redzējusi, nedz arī ko dzirdē­jusi par to, — Alise atbildēja.

—           Nu tad nāc, — teica Karaliene, — viņš tev pa­stāstīs savu dzīves stāstu.

Promejot Alise dzirdēja, ka Karalis klusā balsī vie­siem paziņoja:

—    Jūs visi esat apžēloti.

—           Redz, cik jauki! — Alise pie sevis noteica, jo jutās gauži nelaimīga, ka Karaliene bija piespriedusi tik daudziem nāves sodu.

Drīz vien viņas nonāca pie Grifa, kas gulēja saulītē cieši aizmidzis. (Ja jūs nezināt, kā izskatās Grifs, pa­lūkojieties attēlā.)

—           Celies augšā, slīmest, — Karaliene teica, — un aizved šo jauno lēdiju pie Viltotā Bruņurupuča, lai tas pastāsta viņai savu dzīves stāstu. Man jāiet atpa­kaļ un jāpārrauga, kā tiek izpildīti piespriestie nāves

Glifs gulēja saulītē, cieši aizmidzis.

sodi. — Un viņa aizgāja, atstājusi Alisi vienatnē ar Grifu.

Sī radījuma izskats Alisei diez ko nepatika, bet viņa nosprieda, ka, visumā ņemot, palikt ar šo radījumu ir drošāk nekā atrasties līdzās zvērīgajai Karalienei, tā­pēc viņa palika.

Grifs piecēlās sēdus, izberzēja acis un ilgi skatījās Karalienei nopakaļ, kamēr vien varēja viņu redzēt, tad klusi iesmējās.

—    Ir gan joks! — viņš teica it kā pats sev, it kā Alisei.

—    Kas ir joks? — Alise vaicāja.

—    Nu viņa, — Grifs atbildēja. — Tās ir tikai viņas iedomas, zini, viņi vēl nekad nevienu nāves sodu nav izpildījuši. Nāc!

«Katrs te man saka — nāc!» Alise nodomāja, lēni soļodama Grifam pakaļ. «Savu mūžu nekad neviens nav tik daudz pavēlējis, nekad!»

Viltotais Bruņurupucis skumjš un vientujš sēdēja klints malā.

Gabaliņu pagājuši, viņi tālumā ieraudzīja Viltoto Bruņurupuci, kas skumjš un vientuļš sēdēja klints malā; tuvāk pienākot, Alise izdzirda, ka Bruņurupucis vaid tā, it kā tam sirds plīstu pušu. Alisei bija viņa ļoti žēl.

—    Kas viņam ir par bēdām? — Alise Grifam jau­tāja, un Grifs atbildēja gandrīz ar tiem pašiem vār­diem, ko teica par Karalieni:

—    Tās ir tikai viņa iedomas; kas viņam var būt par bēdām! Nāc!

Tā viņi nonāca pie Viltotā Bruņurupuča, kas raudzī­jās nācējos lielām, asaru pilnām acīm, ne vārda ne­bilzdams.

—   Sī jaunā lēdija, — Grifs teica, — grib zināt tavu dzīves stāstu.

—   Es to viņai pastāstīšu, — Viltotais Bruņurupucis noteica dobjā krūšu balsī. — Sēdieties jūs abi un klu­sējiet, kamēr es nebūšu beidzis.

Viņi apsēdās, un kādu laiku valdīja klusums.

«Kā gan viņš varēs kādreiz beigt, ja nemaz nav sācis.» Alise pie sevis sprieda, tomēr pacietīgi gai­dīja.

—   Reiz, — beidzot Viltotais Bruņurupucis iesāka, smagi nopūzdamies, — es biju īsts Bruņurupucis.

Pēc šiem vārdiem sekoja ilgs klusums, dzirdami bija vienīgi Grifa izsaucieni «khrrr, khrrr» un Viltotā

Bruņurupuča nepārtrauktās elsas. Alise jau grasījās celties augšā un sacīt: «Paldies, ser, par jūsu intere­santo stāstījumu,» — tomēr cerēja vēl kaut ko dzirdēt, tāpēc sēdēja klusi un neteica nekā.

—          Kad mēs bijām mazi, — beidzot Viltotais Bruņu­rupucis atkal ierunājās, tagad jau daudz mierīgāk, šad tad tomēr vēl iešņukstēdamies, — mēs gājām jūras skolā. Mūsu skolotājs bija vecs bruņurupucis, kuru mēs nosaucām par Mūsmācīju …

—          Kāpēc par Mūsmācīju, ja īstenībā viņš bija bru­ņurupucis? — Alise jautāja.

—           Mēs iesaucām viņu par Mūsmācīju tāpēc, ka viņš mūs mācīja, — Bruņurupucis dusmīgi attrauca, — tu patiesi nekā nesajēdz.

—          Tev vajadzētu kaunēties uzdot tik vienkāršus jautājumus, — piemetināja Grifs.

Tad viņi abi klusēdami skatījās uz nabaga Alisi, kura no kauna gribēja vai zemē ielīst. Beidzot Grifs sacīja Viltotajam Bruņurupucim:

—    Nekūko, veco zēn! Nevelc lietu garumā!

Viltotais Bruņurupucis turpināja:

—          Mēs gājām jūras skolā, kaut gan tu varbūt tam netici…

—           Es taču neesmu teikusi, ka neticu! — Alise viņu pārtrauca.

—   Kā tad ne, — Viltotais Bruņurupucis sacīja.

—          Muti ciet! — piemetināja Grifs, pirms Alise pa­guva ko iebilst.

Viltotais Bruņurupucis turpināja:

—          Mēs saņēmām vislabāko izglītību — taisnību sa­kot, mēs katru dienu gājām skolā …

—          Es arī esmu gājusi dienas skolā, — Alise sacīja, — ar to nav ko lepoties.

—           Vai par papildmaksu tu mācījies? — Viltotais Bruņurupucis ziņkārīgi jautāja.

—          Jā, — Alise atbildēja. — Par papildmaksu mums bija franču valodas un mūzikas stundas.

—          Un mazgāšanu jums pasniedza? — Viltotais Bru­ņurupucis jautāja.

—    Protams, ne! — Alise sašutusi atbildēja.

—           Ak, tad tavējā nav bijusi īsti laba skola, — Vil­totais Bruņurupucis pašapmierināts noteica. — Redz, mūsu skolā sludinājuma beigās stāvēja rakstīts: par papildmaksu franču valoda, mūzika un mazgāšana.

—          Dzīvojot jūrā, šķiet, jums mazgāšana nebija se­višķi nepieciešama, — Alise sacīja.

—          Es nevarēju to atļauties, — Viltotais Bruņurupu­cis teica nopūzdamies. — Es apguvu tikai pamatkursu.

—    Ko jums tur mācīja? — Alise jautāja.

—           Sākumā, protams, kasīšanu un bakstīšanu, — stās­tīja Viltotais Bruņurupucis, — tad dažādas aritmiskās darbības — salikšanu, noņemšanu, sadalīšanu, daudzi­nāšanu.

—          Nekad neesmu dzirdējusi par daudzināšanu. Kas tā ir? — Alise uzdrošinājās pajautāt.

Grifs izbrīnā pacēla abas priekšējās ķepas un iesau­cās:

—          Tu nekad neesi dzirdējusi par daudzināšanu! Es ceru, ka tu zini, ko nozīmē kladzināšana?

—          Jā, — Alise neizpratnē atbildēja, — tas nozīmē… tas nozīmē, ka ir…

—          Ak vai, — Grifs turpināja, — ja tu nezini, kas ir daudzināšana, tad tu esi muļķe.

Alise neuzdrošinājās vēl kaut ko prasīt, tāpēc, pa­griezusies pret Viltoto Bruņurupuci, jautāja:

—    Ko vēl jūs mācījāties?

—           Nu, vēl mums bija vēsture, — Viltotais Bruņu­rupucis sāka uzskaitīt priekšmetus uz pleznām. — … Vēsture, senā un mūsdienu, kopā ar melugrā- fiju; tad rīmēšana, rīmēšanas skolotājs mums bija vecs

jūras zutis, un viņš nāca reizi nedēļā, viņš mums pa­sniedza rīmēšanu, spicēšanu un eļļas pleznošanu.

—    Kas tā tāda ir? — Alise jautāja.

—           Njā, to es tev nevaru parādīt, — Viltotais Bruņu­rupucis atteica, — esmu pārāk stīvs, bet Grifs nekad nav to mācījies.

—           Laika nebija, — Grifs sacīja, — es gāju klasis­kajā ģimnāzijā, skolotājs bija vecs, klasisks krabis, tā gan.

—           Es pie viņa netiku gājis, — nopūzdamies teica Viltotais Bruņurupucis. — Viņš mācīja tā saucamās latiņu un griķu valodas.

—           Tā gan, tā gan, — sacīja Grifs, savukārt nopūz­damies. Un abi radījumi aizsedza ar ķepām purnus.

—          Un cik stundu dienā jūs mācījāties? — Alise steidzās mainīt sarunas tematu.

—           Desmit stundas pirmajā skolas dienā, — Viltotais Bruņurupucis stāstīja, — deviņas otrajā un tā tālāk.

—    Cik jocīgs plāns! — Alise izbrīnā iesaucās.

—           Gauži plāns! — Grifs noteica. — Un, jo dienas, jo kļūst plānāks.

Alisei tas bija pilnīgi kaut kas jauns. Brīdi padomā­jusi, viņa sacīja:

—          Tad vienpadsmitajai dienai vajadzēja būt brīv­dienai?

—    Tieši tā, — apstiprināja Viltotais Bruņurupucis.

—          Un ko jūs darījāt divpadsmitajā dienā? — Alise ziņkārīgi jautāja.

—           Pietiks runāt par stundām, — Grifs lietišķi pār- tfrauca Alisi un, pievērsies Viltotajam Bruņurupucim, sacīja:

—    Tagad pastāsti viņai kaut ko par spēlēm!

X NODAĻA

OMĀRU KADRIĻA

Viltotais Bruņurupucis smagi nopūtās un ar pleznas virspusi izslaucīja acis. Viņš paskatījās uz Alisi un mēģināja runāt, bet elsas uz brīdi apslāpēja viņa vārdus.

—     Nu taisni, it kā kauls būtu kaklā iespriedies, — Grifs noteica, Bruņurupuci kratīdams un sizdams tam pa muguru. Beidzot Viltotais Bruņurupucis atguva valodu un, asarām ritot pār vaigiem, turpināja:

—     Tu droši vien ilgu laiku neesi dzīvojusi jūras dibenā («Neesmu gan,» Alise nodomāja.) un laikam neesi iepazīstināta ar omāru («Es reiz nogaršoju…» Alise iesāka, bet laikā aprāvās un teica: «Nē, nekad.»), tālab tev nav ne mazākā priekšstata, cik burvīga ir Omāru kadriļa!

—    Patiešām nav, — Alise sacīja. — Kāda ir šī deja?

—     Vispirms jānostājas rindā gar jūras krastu … — Grifs teica.

—     Divās rindās! —< Viltotais Bruņurupucis iesaucās. — Roņi, bruņurupuči, laši un pārējie, tad jāattīra no medūzām ceļš …

—     Tas neapšaubāmi prasa krietnu laiku, — Grifs viņu pārtrauca.

—   Jāpasper divi soļi uz priekšu …

—     Katra dejotāja partneris ir omārs! — Grifs iesau­cās.

—    Pareizi, — apstiprināja Viltotais Bruņurupucis,

—   divi soļi uz priekšu, pienākot partnerim klāt…

—          Jāsamaina omāri un tādā pašā kārtībā jāatgriežas savā vietā, — Grifs pārtrauca Viltoto Bruņurupuci.

—           Un tad, zināt, — Viltotais Bruņurupucis klāstīja tālāk, — jāmet…

—    Omāri! — Grifs iekliedzās, gaisā palēkdamies.

—    … cik vien iespējams, tālu jūrā …

—    Tad jāpeld tiem pakaļ! — spiedza Grifs.

—          Jākūleņo pa jūru! — auroja Viltotais Bruņuru­pucis, lēkādams kā negudrs.

—    Vēlreiz jāmaina omāri! — spalgi iekaucās Grifs.

—           Atkal jāatgriežas krastā, un tāda ir pirmā tūre, — teica Viltotais Bruņurupucis, un viņa bramanība pēkšņi sašļuka; abi radījumi, kas visu laiku bija lēkājuši kā neprātīgi, skumīgi apsēdās un klusēdami noraudzījās Alisē.

—           Tai jābūt ļoti jaukai dejai, — Alise nedroši ieru­nājās.

—           Vai tu vēlētos mazliet paskatīties? — jautāja Viltotais Bruņurupucis.

—    Patiešām es ļoti vēlētos, — Alise sacīja.

—           Nāc, pamēģināsim pirmo tūri! — Viltotais Bruņu­rupucis aicināja Grifu.— Zini, mēs varam iztikt arī bez omāriem. Kurš dziedās?

—           Tu dziedāsi, — Grifs sacīja. — Es esmu aizmirsis vārdus.

Viņi svinīgi griezās Alisei visu laiku apkārt, šad tad uzkāpdami viņai uz pirkstgaliem, kad pienāca pārāk cieši klāt, un cilādami priekšķepas dejas ritmā. Bruņu­rupucis lēni un skumji vilka:

—   Vai tu vari mazliet ātrāk? — Menca gliemezim teic

klusi,

—   Tur aiz mums jau jūrascūka man uz astes uzkāpusi.

— Jāmet omāri, cik vien iespējams, tālu jūrā.

Paskaties, cik bruņrupučiem tur uz krasta jautri iet, Var būt, ka tu pievienosies un ar viņiem nāksi diet?

Vai tu gribi, vai tu vari, vai tu gribi nākt un diet? Vai tu vari, vai tu gribi, vai tu vari nākt un diet?

Tev patiešām nav ne jausmas, cik tas aizraujoši būs, Viļņi raus ar vēžiem kopā tālu jūrā visus mūs.

—    Pārāk tālu, pārāk tālu! — Gliemezis ver muti ciet, Liels paldies, bet nemaz negrib viņš uz krasta nākt un diet.

Negrib, nevar, negrib, nevar, negrib, nevar nākt un

diet,

Nevar, negrib, nevar, negrib, nevar, negrib nākt un

diet.

—   Kas ir tālu? Nieki vien, — teic menca atkal tā, —i Ja tālu mēs no Anglijas, tad būsim Francijā, Un vienmēr pretī cietzemei ir atkal pamats ciets, Vairs nebaidies, mans gliemezi, bet nāc ar mani dieti

Vai tu gribi, vai tu vari, vai tu gribi nākt un diet?

Vai tu vari, vai tu gribi, vai tu vari nākt un diet?

—    Pateicos, tā tiešām ir ļoti skaista deja, — Alise teica un nopriecājās, ka deja beidzot ir galā. — Man ļoti patika jocīgā dziesmiņa par mencu.

—    Ai, mencas tu, protams, esi redzējusi? — iesaucās Viltotais Bruņurupucis.

—    Jā, — Alise atteica, — ļoti bieži tās mums bi­jušas pusdienās, — un steidzīgi apklusa.

—    Ak bijušas pie jums pusdienās, — sacīja Viltotais Bruņurupucis, — tad jau tu esi redzējusi un zini, pro­tams, kā tās izskatās.

—    Skaidrs, ka zinu, — Alise domīgi sacīja. — Aste tām ir klāt, un tās viscaur izgarnētas ar dažādām drupatiņām. ✓

—    Par drupatām tu kļūdies, — Viltotais Bruņurupu­cis iesaucās, — jūra taču visu garnējumu noskalo. Taču aste patiešām tām ir klāt, tas tāpēc… — Pie šiem vārdiem Viltotais Bruņurupucis aizvēra acis un žāvādamies teica Grifam: — Pastāsti viņai to un arī visu pārējo!

—    Tāpēc, — Grifs iesāka, — ka tās par varītēm gribēja ar omāriem dejot. Tāpēc tās tika mestas jūrā, un tāpēc tām bija jākūleņo pa gaisu garš gabals. Tā­pēc tām ir astes. Tāpēc tās vairs nevar bez astes. Tas ir viss.

—    Pateicos, — Alise sacīja. — Ļoti interesants stās­tiņš. Agrāk es tik maz ko zināju par mencu.

—    Ja vēlies, es varu tev pavēstīt vēl daudz ko vai­rāk, — Grifs ļoti svinīgi ierunājās. — Vai tu zini, kā jūrā tīra kurpes un zābakus?

—    Nekad neesmu par to domājusi, — Alise atbil­dēja. Pēc brīža ārkārtīgi apmulsusi un izbrīnījusies atkārtoja:

—    Tīra kurpes un zābakus!

—          Nu jā. Kā nospodrinātas • tavas kurpes? Es gri­bēju prasīt: kāpēc tās ir tik spīdīgas? — Grifs jautāja.

Alise paraudzījās uz savām kurpēm un, mazliet pa­domājusi, sacīja:

—    Šķiet, tās ir notrieptas ar melno kurpju ziedi.

—           Ak nomelnotas, — Grifs noteica un dobjā balsī stāstīja tālāk: — Jūrā zem ūdens nekas netiek nomel­nots, bet gan nomazgāts, arī kurpes un zābaki tiek no­mazgāti. Tagad tu to zināsi.

—           Bet no kā tur taisa kurpes un zābakus? — Alise ziņkārīgi vaicāja.

—           No jūras butēm un zušiem, protams, — Grifs aiz­kaitināts atbildēja. — Katra garnele varētu to pateikt.

—           Ja es būtu mencas vietā, — Alise sacīja, jo viņas domas aizvien vēl kavējās pie dzirdētās dziesmiņas,

— es gan gliemezi nebūtu aicinājusi līdzi, jo mencai nav nekādas vajadzības pēc tā!

—    Kā nu ne! Vajadzība atrodas vienmēr! — Vilto­tais Bruņurupucis iesaucās. — Neviena prātīga zivs bez vajadzības apkārt neklimst.

—    Vai tiešām? — Alise pārsteigta sacīja.

—    Protams, — Viltotais Bruņurupucis atteica, — pie­mēram, ja pie manis atnāktu kāda zivs un pastāstītu, ka tā dodas ceļojumā, man būtu jāzina, kādā vaja­dzībā?

—    Jūs laikam domājāt teikt: kādā nolūkā? — Alise piebilda.

—    Es domāju to, ko saku, — Viltotais Bruņurupucis aizvainotā balsī noteica.

Un tad Grifs iesaucās:

—    Paklau, pastāsti mums kādu no saviem piedzīvo­jumiem!

—    Es varētu pastāstīt par tiem piedzīvojumiem, kas sākušies šorīt, — Alise kautri teica, — par vakar­dienu nav vērts runāt, jo tad es biju pavisam cits cilvēks.

—    Paskaidro visu to! — Viltotais Bruņurupucis pra­sīja.

—    Nē, nē! Vispirms par piedzīvojumiem, — Grifs nepacietīgi iesaucās, — paskaidrojumi aizņem pārāk daudz laika.

Un Alise stāstīja, ko piedzīvojusi kopš tā brīža, kad pirmo reizi ieraudzīja Balto Trusi; sākumā viņa maz­liet uztraucās, jo abi radījumi spiedās viņai cieši klāt katrs no savas puses, acis un muti šausmīgi plati ieple­tuši, bet, stāstot tālāk, Alise atguva drosmi. Abi klau­sītāji izturējās pavisam rāmi, bet, tiklīdz viņa ieminē­jās, kā skaitījusi Kāpuram dzejoli «Tu esi vecs, manu tēt» ar sagrozītiem vārdiem, Viltotais Bruņurupucis, dziļi ievilcis elpu, iesaucās:

—    Ļoti interesanti!

—    Interesantāk nemaz nevar būt, — sacīja Grifs.

—           Ar sagrozītiem vārdiem! — domīgi novilka Vil­totais Bruņurupucis. — Es gribētu, lai viņa tagad kaut ko noskaitītu. Liec, lai viņa sāk! — Bruņurupucis teica Grifam, it kā tam būtu kāda teikšana pār Alisi.

—           Piecelies un noskaiti «Tā ir pravieša balss»! — Grifs teica.

«Kā šie radījumi komandē un liek skaitīt dzejoļus!» Alise nodomāja. «Tieši kā skolā.»

Tomēr viņa paklausīgi piecēlās un sāka skaitīt, ne­aptverdama ko runā, jo domas kavējās pie Omāru kad­riļas, un dzejoļa vārdi atkal skanēja gluži svešādi:

Tā ir Omāra balss, es pati dzirdēju to: «Esmu apcepis brūns, mati man jācukuro.» Viņš pogas un jostu savu ar degunu trina, Jo tie bija jāpoš un jānospodrina.

—           Savā bērnībā es mācījos pavisam ko citu, — Grifs sacīja.

—           Es nekā tamlīdzīga agrāk nebiju dzirdējis, — piezīmēja Viltotais Bruņurupucis, — bet tas izklausās pēc ļoti neparastām muļķībām.

Alise neteica ne vārda, apsēdās un, seju aizklājusi ar plaukstām, gudroja, vai parastos apstākļos vispār kaut kas vēl notiks.

—          Es vēlos, lai man paskaidro, — Viltotais Bruņu­rupucis uzstāja.

—           Viņa nevar paskaidrot, — Grifs steidzīgi iesau­cās. — Skaiti nākošo dzejoli.

Bet Bruņurupucis palika pie sava:

—           Nesaprotu, kāpēc ar degunu jātrin pogas un josta?

—           Tā ir dejas pirmā tūre, — Alise apjukumā atbil­dēja, viņa ārkārtīgi vēlējās runāt par kaut ko citu.

«Pūcīte un pantera griež pīrāgu uz pusēm.»

—   Skaiti nākamo dzejoli, — Grifs nepacietīgi atkār­toja, — tas sākas: «Es dārzam garām pagāju.»

Alise neiedrošinājās nepaklausīt, kaut gan bija pār­liecināta, ka atkal viss sanāks aplam, un drebošā balsī iesāka:

Es dārzam garām pagāju, kur tiku redzējusi, Kā pūcīte un pantera griež pīrāgu uz pusēm…

—    Nav nozīmes atkārtot visas šīs muļķības, — Vil­totais Bruņurupucis Alisi pārtrauca, — ja tu neko nepaskaidro. Tās ir vislielākās muļķības, ko esmu dzirdējis.

—   Jā, es arī tāpat domāju, labāk neskaiti, — sacīja Grifs, un Alise par to tikai priecājās.

—   Vai mēs nenodejotu citu tūri no Omāru kadri­ļas? — Grifs jautāja. — Varbūt tu vēlētos, lai Viltotais Bruņurupucis nodzied tev kādu dziesmiņu?

—   Ai, lūdzu, dziesmiņu, ja Viltotais Bruņurupucis būtu tik laipns, — Alise iesaucās tik dedzīgi, ka Grifs diezgan aizvainotā balsī noteica:

—   Hm! Par gaumi nestrīdas! Nodziedi viņai «Bruņu­rupuču Zupu», veco zēn, tu taču neatteiksies?

Viltotais Bruņurupucis smagi nopūtās un žēlabainā balsī, reizēm iešņukstēdamies, sāka dziedāt:

Brīnišķā Zupa — zaļa un tauka — Gaida uz galda karstajā traukā! Kas viņu neēdīs — darīs glupi, Vakara Zupa, brīnišķā Zupa! Vakara Zupa, brīnišķā Zupa?

Brī-ī-nišķā Zuu-upa! Brī-ī-nišķā Zuu-upa!

Va-a-akara Zuu-upa!

Brīnišķā, brīnišķā Zupa!

— Nāci — Grifs iekliedzas, satvēris Alisi au lokās.

Brīnišķā Zupa! Kas gribēs zivi,

Kas neatdos visu par penijiem diviem?

Kas ilgosies citas ēsmas vai spēļu?

Viss tikai brīnišķās Zupas dēļ!

Viss tikai brīnišķās Zupas dēļ!

Brī-ī-nišķā Zuu-upa!

Brī-ī-nišķā Zuu-upa!

Va-a-akara Zuu-upa,

Brīnišķā, brīnišķā ZUPA!

—           Atkal visi korī! —• Grifs kliedza, un Viltotais Bruņurupucis grasījās to atkārtot, kad tālumā atska­nēja sauciens:

—    Tiesas sēde sākas!

—          Nāc! — Grifs iekliedzās un, satvēris Alisi aiz rokas, steidzās projām, nenogaidot dziesmas beigas.

—           Kas tā ir par tiesas sēdi? — Alise, no skrējiena aizelsusies, jautāja, bet Grifs tikai atkārtoja:

—          Nāc! — un skrēja aizvien ātrāk, kamēr Bruņu­rupuča dziesma kļuva aizvien klusāka, līdz bija sadzir­dami tikai vēja nestie grūtsirdīgie vārdi:

«Brī-ī-nišķā Zuu-upa!

Va-a-akara Zuu-upa!»

XI NODAĻA

KAS NOZAGA RAUŠUS?

Kad viņi ieradās tiesas zālē, Karalis ar Karalieni jau sēdēja tronī un ap viņiem bija sapulcējies milzīgs pūlis — visdažādāki mazi putni un zvēri un vesela kāršu kava, pašā priekšā, ieslēgts važās un divu ka­reivju apsargāts, stāvēja Kalps, Karalim blakus atradās Baltais Trusis ar tauri vienā rokā un pergamenta rulli otrā. Tiesas zāles vidū bija novietots galds un uz tā liels šķīvis ar raušiem; tie izskatījās tik kārdinoši, ka Alisei saskrēja siekalas mutē.

«Kaut ātrāk beigtos tiesas sēde un pasniegtu cie­nastu!» Alise nodomāja, lai gan uz to, šķiet, nebija ko cerēt, tāpēc, laiku kavēdama, viņa ņēmās aplūkot apkārtni.

Līdz šim Alise vēl nekad nebija tiesā bijusi, tikai lasījusi par to grāmatās un tagad jutās apmierināta, ka gandrīz visu, ko redzēja zālē, zināja nosaukt.

«Tas ir tiesnesis,» viņa sev sacīja, «jo viņam ir liela parūka.»

Tiesnesis, starp citu, bija Karalis. Uz parūkas viņš bija uzmaucis karaļkroni, tāpēc nejutās ērti, un tas viņam nemaz nepiestāvēja.

«Un tur ir zvērināto sols,» Alise sprieda, «un tie div­padsmit radījumi,» (redzat, viņa bija spiesta teikt «ra­dījumi», jo tur sēdēja gan zvēri, gan putni) «es do­māju, ir zvērinātie.»

Pēdējo vārdu viņa ar lepnumu atkārtoja kādas trīs reizes, jo uzskatīja un ne bez pamata, ka tikai dažas tik mazas meitenes kā viņa zināja šā vārda jēgu. Vārda «zvērinātie» vietā varētu teikt arī «klātsēdētāji», jo viņi visu laiku sēž klāt.

Visi divpadsmit zvērinātie kaut ko steidzīgi rakstīja ar grifelēm uz savām tāfelītēm.

—    Ko viņi dara? — Alise čukstus jautāja Grifam. — Viņiem taču nav nekā, ko rakstīt, iekams tiesas sēde nav sākusies.

—    Viņi pieraksta savus vārdus, — Grifs tāpat čuk­stus atbildēja, — jo baidās, ka līdz tiesas sēdes bei­gām tos aizmirsīs.

—    Muļķadesas! — Alise skaļā balsī nicīgi iesaucās, bet tūlīt arī apklusa, jo Baltais Trusis nokliedza:

—    Ievērot klusumu tiesas zālē!

Karalis uzlika brilles un vērīgi raudzījās apkārt, meklēdams tos, kas sarunājas.

Alise skaidri redzēja, it kā skatītos zvērinātiem pār plecu, ka visi raksta uz savām tāfelītēm — «muļķa­desas», un pat pamanīja, ka viens no zvērinātajiem nezina, kā vārds «muļķadesas» rakstāms — kopā vai atsevišķi, un jautā to savam kaimiņam.

«Tiesas sēde vēl nebūs beigusies, bet uz viņu tāfe­lēm būs viens vienīgs juceklis,» Alise nodomāja.

Vienam no zvērinātiem nepatīkami skrapstēja gri- fele. Alise to, bez šaubām, nevarēja paciest, tāpēc, ap­gājusi tiesas zālei apkārt, aizlīda rakstītājam aiz mu­guras un drīz vien, sagaidījusi izdevīgu brīdi, paķēra grifeli. Viņa rīkojās tik veikli, ka mazais nabaga zvē­rinātais (Ķirzaka Bils) nespēja aptvert, kur grifele pa­likusi. Izmeklējies malu malās un neatradis to, Bils visu pārējo dienas daļu rakstīja ar pirkstu, un no tā nekādas jēgas nebija, jo ar pirkstu uz tāfeles neko nevar uzrakstīt.

—           Vēstnesi, nolasi apsūdzības rakstu! — pavēlēja Karalis.

Baltais Trusis trīs reizes iepūta taurē, tad, attinis per­gamenta rulli, lasīja:

— Sai Kāravdāmai raušus Bij izcept labpaticies, Bet Kalpiņš ņēma raušus, Kas zin, kur viņš tos licis!

—          Apsveriet savu spriedumu! — Karalis teica zvē­rināto tiesai.

—           Vēl ne, vēl ne! — Trusis steidzīgi viņu pār­trauca. — Vispirms jānokārto daudz kas cits!

—    Izsaukt pirmo liecinieku! — pavēlēja Karalis.

Trusis trīs reizes iepūta taurē un sauca:

—    Pirmais liecinieks!

Pirmais liecinieks bija Cepurnieks. Viņš ienāca ar tējas tasi vienā un sviest­maizi otrā rokā.

—           Lūdzu piedošanu, jūsu augstība, — viņš iesāka, — ka es visu to nesu līdzi, bet mani iz­sauca, kad es vēl nebiju beidzis tēju dzert.

—           Tev vajadzēja jau beigt, — Karalis teica. — Kad tu sāki dzert?

Cepurnieks paskatījās uz Marta Zaķi, kas ar Su­suriņu zem rokas bija ienācis tiesas zālē.

—           Tas bija četrpadsmi­tais marts, tā es domā- MartaZaķis ar susuriņu ju, — Cepurnieks teica. zem rokas.

—    Piecpadsmitais, — teica Marta Zaķis,

—    Sešpadsmitais, — noņurdēja Susuriņš.

—     Pierakstiet to! — Karalis pavēlēja zvērinātiem, un viņi naski pierakstīja visus trīs datumus uz savām tāfelītēm, saskaitīja tos kopā un iznākumu pārvērta šiliņos un pensos.

—    Noņem savu cepuri! — Karalis pavēlēja Cepur­niekam.

—    Tā nav manējā, — Cepurnieks atbildēja.

—    Nozagta! — Karalis iesaucās un pagriezās pret zvērinātiem, kuri nekavējoties visu pierakstīja uz sa­vām tāfelītēm.

—    Es tās nēsāju pārdošanai, — Cepurnieks paskaid­roja. — Neviena no tām nepieder man pašam. Es esmu cepuru meistars.

Tagad Karaliene uzlika brilles un tik cieši paskatī­jās Cepurniekā, ka viņš nobālēja un sāka uztraukti grozīties.

—    Nodod liecību, — sacīja Karalis, — un neuz­traucies, citādi es pavēlēšu tevi uz vietas sodīt.

Tas liecinieku, acīm redzot, vēl vairāk samulsināja, viņš nepārtraukti mīņājās no vienas kājas uz otru, bailīgi raudzījās viz Karalieni un satraukumā nokoda lielu gabalu nevis no sviestmaizes, bet gan no tējas tases.

Tieši šajā brīdī Alisi pārņēma brīnumaina sajūta, un viņa ilgi nevarēja saprast, kas notiek, līdz beidzot atskārta, ka atkal kļūst lielāka. Pirmajā mirklī viņa gribēja celties augšā un iet no tiesas zāles laukā, bet tad nolēma palikt tik ilgi, kamēr pietiks vietas.

—    Vai tu nevarētu nespiesties man tik briesmīgi virsū? — sacīja Susuriņš, kas sēdēja viņai blakus. — Es gandrīz vairs nevaru paelpot.

—    Es nekā nevaru darīt, — Alise ļoti lēnprātīgi atbildēja. — Es augu.

—    Seit tev nav tiesību augt! — teica Susuriņš.

—           Nerunājiet muļķības! — Alise kļuva pašapzinī­gāka. — Vai jūs zināt, ka arī jūs augat?

—           Jā gan, bet es augu lēnām un saprātīgi, nevis ar tādu joni, — noteica Susuriņš. Viņš piecēlās un sa­bozies aizgāja uz tiesas zāles otru pusi.

Visu šo laiku Karaliene, acis nepamirkšķinādama, skatījās uz Cepurnieku, un tajā brīdī, kad Susuriņš šķērsoja tiesas zāli, viņa tiesas izpildītājam pavēlēja:

—    Atnes man pēdējā koncerta dalībnieku sarakstu!

To dzirdot, nabaga Cepurnieks sāka tā drebēt, ka

tam nomuka no kājām abas tupeles.

—           Nodod liecību, — Karalis nikni atkārtoja, — ci­tādi es pavēlēšu tevi sodīt, vienalga, vai tu esi uztrau­cies vai ne.

—           Es esmu mazs cilvēks, jūsu augstība, — Cepur­nieks drebošā balsī ierunājās, — es tikko biju sācis dzert tēju, pagājusi kāda nedēļa … vai apmēram tā … un vai nu sviestmaize kļūst plānāka, vai tēja trīc…

—    Kas trīc? — Karalis iesaucās.

—          Tas sākās ar tē… — Cepurnieks nepaguva at­bildēt līdz galam.

—           Skaidrs, ka «trīc» sākas ar «T»! — Karalis viņu asi pārtrauca. — Vai tu mani uzskati par aprobežotu? Turpini!

—           Es esmu mazs cilvēks, — Cepurnieks runāja tā­lāk, — un kopš tā brīža gandrīz viss man trīc … Marta Zaķis gan teica …

—    Es neteicu! — Zaķis viņu steidzīgi pārtrauca.

—    Tu teici! — sacīja Cepurnieks.

—    Es noliedzu to! — Marta Zaķis iesaucās.

—           Viņš to noliedz, — teica Karalis. — Šo daļu iz­laist.

—           Susuriņš katrā ziņā teica… — Cepurnieks turpināja un satraukti raudzījās apkārt, gribēdams

pārliecināties, vai arī Susuriņš liegsies, bet tas ne­noliedza neko, jo saldi gulēja.

—          Pēc tam, — Cepurnieks stāstīja tālāk, — es no­griezu vēl vienu šķēli maizes un uzziedu sviestu…

—           Bet ko teica Susuriņš? — kāds no zvērinātiem ierunājās.

—    To es nevaru atcerēties, — Cepurnieks atbildēja.

—          Tev jāatceras, — iesaucās Karalis, — vai arī es pavēlēšu, lai tev izpilda nāves sodu.

Nelaimīgajam Cepurniekam izkrita no rokām tējas tase un sviestmaize, un viņš nometās uz viena ceļa.

—          Es esmu nabaga cepurnieks, jūsu augstība, — ne­laimīgais iesāka.

—    Patiesi nieks! — Karalis noteica.

Kāda jūrascūciņa sāka aplaudēt, bet tiesas izpildī­tāji nekavējoties to apklusināja. (Tā kā šo vārdu var dažādi saprast, paskaidrošu, kā tas notika. Viņi pa­ņēma milzīgu brezenta maisu, kura gals bija aizsie­nams ar auklu, iebāza maisā jūrascūciņu tieši ar galvu uz leju un pēc tam uzsēdās maisam virsū.)

«Priecājos, ka man laimējās redzēt, kā tas tiek da­rīts,» Alise nodomāja. «Esmu tik bieži lasījusi avīzēs tiesas procesu ziņojumus: «Daži mēģināja aplaudēt, bet tiesas policija tos nekavējoties apklusināja,» — taču līdz šim nesapratu, ko tas nozīmē.»

—          Ja tas ir viss, ko tu zini, vari atbrīvot paaugsti­nājumu,[8] — Karalis teica Cepurniekam.

—          Mani neviens nav paaugstinājis, — Cepurnieks atbildēja.

—   Tad vari sēsties, — Karalis noteica.

Tobrīd sāka aplaudēt otra jūrascūciņa, bet ari viņu apklusināja.

«Redz, jūrascūciņas ir jau nobeigtas!» Alise no­domāja. «Tagad viss ies ātrāk.»

—           Es labprāt nobeigtu savu tēju, — teica Cepur­nieks, bažīgi raudzīdamies uz Karalieni, kura lasīja dziedātāju sarakstu.

—           Vari iet! — Karalis paziņoja, un Cepurnieks izsteidzās no tiesas zāles, pat tupeles neuzvilcis.

—          Un nekavējoties ap­griezt viņam galvu tur ārā, — Karaliene pieme­tināja, pievērsdamās vienam no tiesas izpildītājiem.

Izpildītājs vēl nebija ticis līdz durvīm, kad Cepur­nieks jau sen bija gabalā.

—    Izsaukt nākamo liecinieku! — Karalis pavēlēja.

Nākamais liecinieks bija Hercogienes virēja. Rokās

viņa turēja lielu piparu dozi. Virējas vēl nebija iekšā, kad Alise noprata, kas nāk, jo pie durvīm visi uzreiz sāka šķaudīt.

—    Nodod liecību! — Karalis pavēlēja.

—   Nenodošu, — virēja atbildēja.

Karalis jautājoši paskatījās uz Balto Trusi, un tas čukstēja:

—   Jūsu augstībai šis liecinieks jānopratina.

—          Kas jādara — jādara, — Karalis, smagi nopūz­damies, atbildēja un, sakrustojis rokas uz krūtīm un samiedzis acis tā, ka tās gandrīz nebija redzamas, dobjā balsī jautāja:

—    No kā gatavoti rauši?

—    Galvenokārt no pipariem, — virēja atbildēja.

—   No sīrupa, — kāda mie­gaina balss novilka viņai aiz muguras.

—    Sagrābt Susuru aiz apkak­les! — Karaliene iebrēcās. — Nocirst tam galvu! Izdzīt no tiesas zāles. Apklusināt! Kniebt tam! Izraut ūsas!

Kādu bridi, kamēr Susuriņu dzina laukā, tiesas zālē valdīja sajukums, bet, kad beidzot visi bija nomierinājušies, izrādījās, ka virēja pazudusi.

—   Nekas! — Karalis atvieg­lots noteica. — Izsaukt nākamo liecinieku! — Un, pagriezies pret Karalieni, pusbalsī pieme­tināja: — Tagad, mana dārgā, nākamais liecinieks jānopratina jums. Man jau piere piekususi!

Alise vēroja, kā Baltais Tru­sis murdza liecinieku sarakstu, un ļoti vēlējās zināt, kāds iz­skatīsies nākamais liecinieks, jo abi iepriekšējie vēl neko nav pateikuši, viņa pie sevis secināja. Iedomā­jieties, cik liels bija viņas izbrīns, kad Baltais Trusis savā pīkstulīgajā balsī skaļi iesaucās: — Alise!

XII NODAĻA

ALISE LIECINA

—    Seit! — Alise iekliedzās, satraukumā pilnīgi aiz­mirsusi, cik liela izaugusi pēdējās minūtēs. Viņa pie­lēca kājās tik strauji, ka ar svārku malu apgāza zvēri­nāto solu; visi zvērinātie nobira lejā pūlim uz galvām un ķepurojās pa grīdu, tāpat kā zelta zivtiņas, kuras Alise pirms nedēļas bija nejauši izgāzusi no akvārija.

—    Vai, es lūdzu piedošanu! — viņa izbailēs iesaucās un steidzās lasīt visus augšā, cik vien ātri jaudādama, jo prātā vēl bija palicis negadījums ar zelta zivtiņām; un viņai radās tāda nojauta, ka visi šie radījumi žigli jāsaliek uz zvērināto sola, citādi tie var noslāpt.

—    Tiesas sēdi nevar turpināt, — Karalis svinīgi pa­ziņoja, — iekams visi zvērinātie nav ieņēmuši savas vietas. Visi! — 3o vārdu viņš sevišķi uzsvēra, bargi skatīdamies uz Alisi.

Alise paskatījās uz zvērināto solu un atklāja, ka Ķirzaku viņa steigā bija nolikusi ar galvu uz leju, un mazais nabaga radījums, nevarēdams pakustēties, grūt­sirdīgi vēdināja ar asti. Viņa steigšus izvilka Ķirzaku un nosēdināja ar galvu uz augšu, pie sevis noteik­dama; — Nozīmes jau nav nekādas. Manuprāt, ir gluži vienalga, vai galva tai ir uz augšu vai aste.

Tiklīdz zvērinātie mazliet attapās no apjukuma, viņi sameklēja savas tāfeles un grifeles un visi tūdaļ uz­sāka cītīgi aprakstīt negadījuma vēsturi. Vienīgi

Ķirzaka bija tā izsista no sliedēm, ka neko citu ne­spēja kā tikai sēdēt un pavērtu muti skatīties griestos.

—    Ko tu par šo notikumu zini? — Karalis jautāja.

—    Neko, — Alise atbildēja.

—    Itin neko? — Karalis uzstājīgi prasīja.

—    Itin neko, — noteica Alise.

—           Tas ir ļoti svarīgi, — Karalis sacīja, pagriezies pret zvērinātiem.

Viņi jau grasījās pierakstīt Karaļa vārdus uz savām tāfelītēm, kad Baltais Trusis, liekot Karalim kaut ko noprast, ļoti cienīgā balsī iesaucās:

—           Nav svarīgi — jūsu augstība, protams, gribēja sacīt.

—           Nav svarīgi, es, protams, gribēju sacīt, — Kara­lis steidzīgi piebilda un pusbalsī pie sevis murmināja:

—           Ir svarīgi — nav svarīgi — nav svarīgi — ir sva­rīgi, — it kā mēģinādams noskaidrot, kuri vārdi skan labāk.

Daži zvērinātie pierakstīja uz tāfelēm — «ir sva­rīgi», citi — «nav svarīgi». Alise to visu varēja redzēt, jo atradās pietiekami tuvu.

«Bet tam nav nekādas nozīmes,» viņa nodomāja.

Sajā brīdī Karalis, kas visu laiku kaut ko steidzīgi rakstīja piezīmju burtnīcā, iesaucās:

—           Klusumu! — Un no savas piezīmju burtnīcas no­lasīja: — «Četrdesmit otrais likums». Visām personām, kas ir vairāk nekā jūdzi garas, jāiziet no tiesas zāles.

Visi raudzījās uz Alisi.

—    Es neesmu jūdzi gara, — Alise sacīja.

—    Esi gan, — teica Karalis.

—           Gandrīz divas jūdzes gara, — Karaliene pieme­tināja.

—           Es tik un tā neiešu ārā, — Alise teica, — tur­klāt tas nemaz nav īsts likums, jūs to tikai nupat izdo­mājāt.

—    Tas ir visvecākais likums, — Karalis paziņoja.

—          Tad jau tam vajadzētu būt pašam pirmajam likumam, — Alise noteica.

Karalis nobālēja, steidzīgi aizcirta ciet piezīmju burt­nīcu un drebošā balsī čukstēja zvērinātiem:

—   Apdomājiet savu spriedumu!

—          Lūdzu, jūsu augstība, iegūti jauni pierādījumi, — Baltais Trusis, steidzīgi pielēcis kājās, iesaucās. — Šis papīrs nupat pacelts.

—   Kas tajā rakstīts? — Karalis jautāja.

—           Es vēl neesmu to atvēris, — Baltais Trusis at­bildēja, — bet šķiet, ka tā ir vēstule, ko tiesājamais rakstījis … rakstījis kādam.

—           Tam jābūt tā, — Karalis noteica, — ja tikai vēs­tule nav rakstīta visiem, bet tas, zināt, nemēdz bieži gadīties.

—    Kam tā adresēta? — jautāja kāds no zvērinātiem.

—           Nevienam nav adresēta, — Baltais Trusis atbil­dēja. — Uz tās vispār nekas nav rakstīts. — Runājot viņš atlocīja papīra lapu un piebilda: — Izrādās, ka tā nemaz nav vēstule, bet gan dzejolis.

—          Vai tas ir tiesājamā rokraksts? — vaicāja viens no zvērinātiem.

—           Nē, nav vis, — Baltais Trusis atteica, — un tas ir vismīklainākais šajā lietā. (Zvērinātie izskatījās ap­mulsuši.)

—          Viņš noteikti būs viltojis kāda cita rokrakstu, — teica Karalis. (Zvērinātie atkal sarosījās.)

—           Ar jūsu augstības atļauju, — Kalps ierunājās, — es neesmu to rakstījis, un viņi arī nevar pierādīt, ka es būtu to darījis: dzejoļa beigās nav paraksta.

—           Tas, ka tu neparakstīji, visu tikai sarežģī, — Ka­ralis noteica. — Tev noteikti bija kāds iepriekšējs no­doms, citādi tu būtu zem dzejoļa parakstījis savu vārdu, kā godīgam cilvēkam pieklājas.

Atskanēja vispārēji aplausi: tā bija pirmā prātīgā doma, ko Karalis šajā dienā pateica.

—    Tas pierāda viņa vainu, — iesaucās Karaliene.

—          Neko tas nepierāda, — Alise teica. — Jūs taču nemaz nezināt, par ko tur rakstīts.

—    Nolasīt! — Karalis pavēlēja.

Baltais Trusis uzlika brilles un jautāja:

—    No kuras vietas man sākt, jūsu augstība?

—           Sāc no sākuma, — Karalis svarīgi teica, — un turpini, kamēr nonāksi līdz beigām, tad apstājies!

Lūk, ko Baltais Trusis nolasīja:

Man teica, ka tu pie tās biji Un man kādus vārdus veltīji. Viņa mani lieliski aprakstīja, Bet teica, ka neprotu peldēt.

Jā, lūk, kur tie ir! — Karalis uzvaroši iesaucās, aplūkodams uz galda saliktos raušus.

Viņš ziņu sūtīja, ka es nāktu (Un tā ir taisnība, protams), Ja viņa šo lietu sāktu, Kas tad ar tevi notiktu?

Es devu tai vienu, tam divus devu, Tu devi mums trīs un vairāk. Tie nāca no viņa pie tevis, Bet tagad tie manis vairās. Ja iejaukties lietā, kur nav viņai daļas, Tai liktenis nolēmis būs, Viņš tic, ka tu tos laidīsi vaļā Tieši tāpat kā mūs.

Un tu esi bijis, es domāju, (Ar prātu tā izsvēra to) Par šķērsli, kas visu nomāc Starp viņu, mums un kaut ko.

Kaut viņi tai patika, nesaki tam, Par visu to runāts gana. Tam vajag tikt drošībā glabātam No visiem starp tevi un mani.

—    Tas ir visnozīmīgākais pierādījums, kādu mēs esam dzirdējuši, — Karalis, rokas berzēdams, noteica,

—   tagad lai zvērinātie …

—    Ja kāds no viņiem var paskaidrot, ko dzirdē­juši, — teica Alise (pēdējo minūšu laikā viņa bija izaugusi tik liela, ka nemaz nebaidījās pārtraukt Ka­rali), — došu viņam sešu pensu gabalu. Es uzskatu, ka šajā dzejolī nav nevienas sakarīgas domas.

Visi zvērinātie uzrakstīja uz savām tāfelēm: «Viņa uzskata, ka dzejolī nav nevienas sakarīgas domas,» — bet neviens no viņiem nemēģināja izskaidrot dzejoli.

—    Ja tajā nav nekādas domas, — Karalis teica,

—   tas mums aiztaupa milzums moku, jo, redzat, mums nav jāpūlas izdibināt, kas tur domāts. Un tomēr es ne­zinu … — viņš turpināja, izklādams uz ceļiem dzejoļu lapu un aplūkodams to ar vienu aci, — man liekas, es tur kaut ko saskatu. «Bet teica, ka neprotu peldēt…» Vai tu proti peldēt vai ne? — Karalis jautāja Kalpam.

Kalps skumji papurināja galvu un teica:

—    Vai tad es pēc tāda izskatos? — (Protams, viņš pēc tāda neizskatījās, jo bija taisīts no papes.)

—    Tik tālu viss būtu kārtībā, — Karalis noteica un pusbalsī lasīja dzejoli tālāk: «Un tā ir taisnība, pro­tams.» Tas, bez šaubām, attiecināts uz tiesu. «Es devu tai vienu, tam divus devu.» Tā viņš, vai zināt, būs rīkojies ar raušiem …

—    Bet tālāk teikts: «Tie nāca no viņa pie tevis,» — Alise sacīja.

—    Jā, lūk, kur tie ir! — Karalis uzvaroši iesaucās, aplūkodams uz galda saliktos raušus. — Viss ir skaid­rāks par skaidru. Bet tālāk: «Ar prātu tā izsvēra…» Mana dārgā, šķiet, tu nekad neesi bijusi ārprātā? — viņš jautāja Karalienei.

—    Nekad! — Karaliene saniknoti iesaucās un meta Ķirzakai ar tintnīcu. (Mazā, nelaimīgā Ķirzaka, kas vairs nerakstīja ar pirkstu uz tāfeles, jo bija nonākusi pie atziņas, ka tā neko nevar uzrakstīt, atkal sāka steidzīgi rakstīt, izmantojot tinti, kas pilēja pār pur­niņu, un rakstīja tik ilgi, kamēr tinte vairs nepilēja.)

—    Tādā gadījumā šie vārdi nav tev piemērojami, — Karalis teica un smaidīdams raudzījās apkārt. Zālē valdīja nāves klusums.

—    Te ir zemteksts, — Karalis dusmīgi piemetināja, un visi sāka smieties. — Lai zvērinātie apdomā sprie­dumu! — Karalis atkārtoja jau kādu divdesmito reizi šajā dienā.

—    Nē, nē! — iesaucās Karaliene. — Soda izpildīšanu vispirms, spriedumu pēc tam.

—    Kādas muļķības! — Alise skaļi sacīja. — Kur tas redzēts — spriedumu pasludina pēc soda izpildīšanas!

—    Turi muti! — Karaliene piesarkusi iebrēcās.

—    Es to nedarīšu! — Alise attrauca.

—    Galvu nost! — Karaliene auroja pilnā kaklā.

Neviens nepakustējās.

—    Kas jūs esat? — Alise sacīja (tagad viņa bija izaugusi tik liela, kāda bija īstenībā). — Nekas vai­rāk kā spēļu kārtis!

Sajā mirklī visa kāršu kava uzlidoja gaisā un gāzās Alisei virsū; viņa paklusu iekliedzās — daļēji no iz- bīļa, daļēji no dusmām un, pūlēdamās atvairīt kāršu uzbrukumu, pēkšņi atskārta, ka guļ upmalā, ielikusi

galvu māsai klēpī, un māsa gādīgi trauš nost rudenī­gs lapas, kas, no kokiem atrisušas, lēni laidelēdamās, krita Alisei uz sejas.

—     Alise mīļā, pamosties! — māsa sacīja. — Kas tev bija par saldu miegu!

—     Vai, cik brīnumainu sapni es redzēju! — Alise acīja un izstāstīja māsai visu, ko vien atcerējās no dīvainajiem piedzīvojumiem, par kuriem jūs nupat izlasījāt. Kad Alise bija beigusi savu stāstu, māsa viņu noskūpstīja un teica:

—     Tas patiešām bija brīnumains sapnis, mana mīļā, iet nu tev jāskrien mājās launagā, ir jau vēls.

Alise piecēlās un aizskrēja, visu ceļa gabalu līdz lājām domādama vienīgi par to, cik jauki sapņojusi.

Bet Alises māsa palika upmalā mierīgi sēžam un, tspiedusi galvu pret roku, vēroja rietošo sauli un do- lāja par Alises brīnišķīgajiem piedzīvojumiem, līdz rī viņu, tāpat kā Alisi, pārņēma snaudiens, un, lūk, iar ko viņa sapņoja.

Vispirms viņa redzēja pašu Alisi, kura ar mazajām ociņām bija apņēmusi viņas ceļus un ielikusi galvu lēpī, redzēja māsas dzirkstošās, zinātkārās acis, ku- as raudzījās viņai pretī, dzirdēja tik pazīstamo Alises alsi, pazina ātro, neiecietīgo galvas kustību, ar kādu ī atmeta atpakaļ nepakļāvīgos matus, kuri allaž krita z acīm; un, kamēr viņa dzirdēja Alises balsi vai arīvi- ai tikai likās, ka dzird to, ap viņu sāka rosīties visi dī- ainie radījumi, kuri bija dzīvojuši mazās māsas sapnī.

Pie kājām čabēja augstā zāle, kad garām aizsteidzās altais Trusis… tuvējā dīķī ķepurojās pārbiedētā ele… viņa dzirdēja tasīšu šķindu, kad Marta Zaķis n viņa draugi noņēmās ar pēcpusdienas tēju, kurai ne- ad nebija gala, dzirdēja Karalienes griezīgo balsi, kas epārtraukti pavēlēja izpildīt nāves sodu saviem ne­

laimīgajiem viesiem … redzēja sivēnam līdzīgo mazuli guļam uz Hercogienes ceļiem un šķaudām, kamēr tam apkārt šķindēja šķīvji un bļodas… atkal spalgi klie­dza Grifs, skrapstēja Ķirzakas grifele uz tāfeles, pīk­stēja jūrascūciņas . .. visas šīs skaņas virmoja gaisā un saplūda ar nelaimīgā Viltotā Bruņurupuča elsām.

Un tā viņa sēdēja aizvērtām acīm, iztēlē atrazdamās Brīnumzemē, kaut gan skaidri zināja, ka, tiklīdz atvērs acis, visa pasakainā valstība pārtaps par pelēko ik­dienu — vējā čabēs augstā zāle, niedres, vēja līgotas, šļakstinās dīķa ūdeni, tējas tasīšu šķinda kļūs par ska- ņiem zvārguļiem, kas aplikti aitām ap kaklu, bet Ka­ralienes neiecietīgās klaigas — par ganu zēna saucie­niem … Viņa zināja, ka mazuļa šķaudas, Grifa spieg­šana un visi pārējie brīnumainie trokšņi pārvērtīsies par balsu kņadu, kāda mēdz valdīt rosmes pilnā fermas pagalmā, bet Viltotā Bruņurupuča elsas būs tālumā dzirdamie lopu māvieni.

Un tad viņa domās skatīja, kā mazā māsa gadu gaitā izaugs liela un saglabās savu bērnu dienu patieso, mī­lošo sirdi, kā ar teiksmainiem stāstiem pulcēs ap sevi citus bērnus un būs kopā ar tiem viņu bēdās un prie­kos. Varbūt Alise, atcerēdamās bērnību un laimīgās vasaras dienas, pastāstīs arī sensenis redzēto sapni par Brīnumzemi. Un bērni klausīsies viņā starojošām acīm.

SATURS

Alises un Luisa Kerola «Brīnumzeme». E. Melbāizde . , 3

I   nodala. Lejup pa Truša alu………………………………. …. < 11

II   nodala. Asaru dīķis……………………………………………………. 19

III   noda/a. Priekšvēlēšanu skriešanās un garš stāsts ar

turpinājumu………………………………………………….. 28

IV    noda/a. Trusis pavēl laisties mazajam Bilam … 36

V nodala. Kāpura padoms………………………………………………. 46

V/ nodala. Sivēns un pipari………………………………………… i 55

VII nodala. Trakā pēcpusdienas tēja …… 66

VIII nodala. Karalienes kroketa laukums i 77

IX nodala. Viltotā Bruņurupuča stāsts……………………………….. 88

nodala. Omāru kadriļa…………………………………….. , 99

XI nodala. Kas nozaga raušus?………………………………………… 109

XII noda/a. Alise liecina , . . , . . , . . 117

Luiss Kerols

ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ Redaktore T. Pētersone. Māksi, redaktors H. Purviņš. Tehn. redaktore b. Vasiļevska. Korektore M. Banga.

Nodota salikšanai 1975. g. 3. februārī. Parakstīta Iespiešanai 1975. g. J6. jūnijā. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2. formāts 84X108/32. 4 fiz. iespiedi.j 6,72 uzsk. iespiedi.; 5,75 izdevn. 1. Metiens 120 000 eks. Maksā 20 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 351/27244-B242. Salikta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blau. maņa ielā 38/40 pašūt. Nr. 407-Ļ. Iespiesta no matricēm izdevniecības «Radjanska Ukraina» ar Ļeņina ordeni apbalvotā Preses kombināta tipogrāfijā Nr. 2 Kijevā, Anrī Barbisa ielā 51/2. Pašūt. Nr, 83").

paskaidrojumi

[1] angļu jūdze ir 1g09 m.

[2] colla — apmēram 2,5 cm.

[2] Pēda — angļu garuma mēra vienība, vienlīdzīga 30,5 cm.

[3] neliela kabīne uz riteņiem, ar ilksīm, lai varētu iejūgt zirgu. Ar zirgiem šādas kabīnes ievilka jūrā vajadzīgajā dzijumā un attā­lumā no krasta, pēc tam peldētāji pa durvīm, kas pavērstas prom no krasta, izkāpa jūrā. Kabīnes aizmugurē atradās milzīgs saules­sargs, kas norobežoja peldētājus no krasta. Šī savdabīgā Viktorijas laikmeta iekārta tika izgudrota ap 1850. gadu Kentas grāfistes kūrortā Margitā.

[4] kur ir mans kaķis? (Fr.)

[5] angļu naudas vienība.

[6] pirmie burti vārdiem «kaķis» un «suns».

[7] viltotās bruņurupuča zupas pagatavošanai angļi parasti izmanto nevis bruņurupučus, bet teļa gaļu.

[8] anglijas tiesā liecinieki, nododot liecību, stāv uz īpaša paaug­stinājuma.