/ Language: Latvia / Genre:adv_western,

HARKA VIRSAIŠA DĒLS

Līzelote VelskopfaHenriha

L.VELSKOPFA - HENRIHA HARKA VIRSAIŠA DĒLS No cikla «Lielas Lācenes deli» IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RlGA 1972 Altberliner Verlag Luzic GroBzer No vācu valodas tulkojusi Ērika Lūse I. Kuskova ilustrācijas Vāku un titulu darinājis Eglons Lūsis

L.VELSKOPFA - HENRIHA

HARKA VIRSAIŠA dĒls

No cikla «Lielas Lācenes deli»

ALAS NOSLĒPUMS

Bija rāma bezvēja nakts. Ne lapiņa, ne skujoto koku zariņš nekustējās. Kalna nogāzes ziemeļaustrumu pusē koku stumbri bija vēl mikli, gandrīz vai slapji, vēja sa­nestais sniegs tuvējā pavasara vēsmās izkusis. No upes, kas lieca loku ap Melno Kalnu [1] masīvu, cēlās migla. Tā vērpās pār staignāju un klintīm, starp krūmiem, ap ko­kiem un vērta mēnesnīcas nakts zilgo krēslu, kā arī ēnas, ar kurām lapotnes aizklāja zvaigznāju gaismu, vēl tum­šākas.

Augstu nogāzē, piespiedies pie koksnainas saknes, tu­pēja kāds indiāņu zēns. Viņš sēdēja tik nekustīgi, ka zvēri tikai ar ožu jauta viņa tuvumu. Zebiekste, manī­dama cilvēku, mainīja sava skrējiena virzienu, bet pūce bez mazākām aizdomām lidinājās garām nokaltušajam kokam, ar kura ēnu bija saplūdusi ēna, ko meta zēna augumiņš. Līdzās zēnam, bet viņu neskarot, krita mēness stars, nelielais zemes laukumiņš un kustīgā migla virs tā metās nedaudz gaišāka. Šis gaišais plankumiņš, miglai trīsuļojot, mainīja savus apveidus un dziļajā nakts miera likās vienīgā dzīvības pazīme.

Zēna acis bija pievērstas gaismas plankumam. Dažs labs zēns būtu kalnu meža drūmajā vientulībā šajā gais­mas starā radis mierinājumu. Bet Harka Modrā Acs, da- kotu cilts zēns, uzturēdamies naktī starp kokiem, klintīm un zvēriem, baiļu nepazina. Viņam bija līdzi nazis un iespēja katrā laikā tikt augšā kokā, ar to jau pietika, lai justos pasargāts. Zēna domas kavējās gluži kur citur.

Viņš bija blāvajā un trīsuļojošā starojumā uz zemes pamanījis cilvēka pēdas. Tās bija svaigas pēdas. Īstenībā šeit, divu stundu gājienā no telšu apmetnes upes augš­pusē, tas nebūtu nekas neparasts. Taču pēdas nospie­dums bija ļoti liels un arī citādi savdabīgs. Harka Modrā Acs vēroja to ar neuzticību. Vai varbūt viņu maldināja gaismas plankuma trīsuļošana, miglas svārstības? Atkal un atkal viņš pārbaudīja kājas nospiedumu, kas bija iemīts šeit, meža zemē. Zēna acs bija tēva un vecāko draugu vadībā jau gadiem ilgi skolota un ievingrinājusies atšķirt pēdu raksturīgās iezīmes.

Tik liela pēda un smaga gaita, par kādu liecināja šis nospiedums, nebija nevienam no tās indiāņu mednieku cilts, pie kuras piederēja Harka Modrā Acs. Pat tad, ja zēns pieļāva, ka svešinieks būtu ar kreiso kāju paslīdējis uz skuju klātās gludenās nogāzes un tāpēc klūpot ar visu svaru atbalstījies uz labās, — pat tādā gadījumā šāds solis būtu indiānim par smagu. Arī citādā ziņā apveids un iespiedums neatbilda tiem pēdas nospiedumiem, kādus pazina Harka Modrā Acs. Papēdis bija dziļāk iemīts nekā pārējā pēda, un tam bija stūrainas aprises.

Harka notrīsēja. Pēc izcilāko karavīru un pieredzējušo vīru stāstījumiem šāda veida pēdas bija ienaidniekiem ■— medījumu un mežu izlaupītājiem, Garajiem Nažiem, ar kuriem Harkam vēl nekad nebija gadījies sastapties.

Harka nolēma nekustēties no vietas, līdz ieradīsies tēvs. Tēvs bija viņu nakts vidū aizsūtījis prom uz mežu. Zēns vēl nezināja, kāpēc, zināja vienīgi, ka runa ir par kaut ko ļoti svarīgu, un nojauta, ka tēvs, indiāņu cilts kara virsaitis, atklās viņam kādu lielu noslēpumu.

Bija nolemts, ka nākošajā dienā indiāņi pametīs meža kalnāju, lai dienvidu prērijās meklētu jaunus medību laukus. Naktī, vēl iekams cilts devās ceļā, virsaitis gri-

bēja parunāt ar dēlu par vecās meža dzimtenes noslē­pumu.

Nojausma par noslēpumu, svešatnlgās pēdas, kas šķita slēpjam naidu un briesmas, lika saspringt vienpadsmit gadus vecā zēna domām un nerviem. Kad tēvs sūtīja zēnu uz mežu, viņš par šīm pēdām vēl nevarēja nekā zināt.

Lapotnē kaut kas nočabēja. Harka ieklausījās. Viņš no­prata, ka tur plosījās divi meža kaķi, tie dzinās viens otram pakaļ. Iespējams, ka tie bija lūši. Dzīvnieki spraus­lāja. Tie tuvojās.. Nokaltušais koks, pie kura saknēm Harka piespiedies tupēja, pēkšņi nodrebēja, viens no dzīvniekiem bija ielēcis tā zaros. Otrs tam sekoja. Mežo­nīgā sprauslošana, tikko sākusies, pārgāja apslāpētā šņā- kuļošanā. Zvēri saķērušies koda viens otram. Indiāņu zēns, ar nemanāmu kustību pacēlis galvu augšup, vēroja, kas tur notiek. Viņš nebija maldījies, tie bija lūši. No- lūza kāds sauss zars. Abi dzīvnieki gāzās lejā, bet jo­projām nelaida viens otru vaļā, stāvajā nogāzē tie pār­meta kūleni, bet tad tomēr pašķīrās. Viens metās bēgt, otrs pēc īsa pārdomu brīža šāvās tam pakaļ. Zēns dzir­dēja noskrapstam nagus, kad zvēri netālu rausās kokā. Vēl atskanēja sprauslošana, zaru šalkoņa un brikšķi, kas attālinājās, līdz naksnīgajā mežā no jauna iestājās klu­sums.

Harka atkal pievērsās gaismas laukumam, ko mēness stars bija uzbūris zemē. Zēns satrūkās. Lūši cīnīdamies un krizdami bija pilnīgi izdzēsuši pēdas. Harka nu vairs ne­varēs tās parādīt tēvam.

Tagad nebija nozīmes pētīt zemi, Harka domāja vairs tikai par tēvu un prātoja, kas viņam varētu būt padomā. Norunātais laiks bija pienācis. Drīz vajadzēja ierasties virsaitim Matotaupam.

Harka ieklausījās. Kaut arī zēnam bija laba dzirde, tē­vam tomēr izdevās viņu pārsteigt. Gaismas plankumu pēkšņi aizsedza virsaiša lielais, tikai neskaidri samanā­mais augums. Zēns piecēlās, un tēvs uzlika viņam roku uz pleca. Brīdi abi klusēdami stāvēja līdzās. Harka gaidīja, vai tēvs kaut ko teiks. Kad tas nenotika, viņš pats ļoti klusi ieminējās:

— Te bija kādas kājas svaigi iemīta pēda. Divi lūši to izjauca. Tā nebija indiāņa pēda.

Pagāja ilgāks laiks, iekams virsaitis atbildēja.

— Mums būs jāuzmanās. Nāc!

Viņš sāka iet pa kalnu augšup, un Harka viņam se­koja — piesardzīgi, izveicīgi, sperot tādus pašus kā tēvs, drošus, stingrus un platus soļus.

Nogāze nu bija stāva, kājas sajuta vairs tikai klinti, pie kuras tvērās koku saknes un sūnas. Iet bija nogurdi­noši, toties nebija grūti spert soli bez mazākā trokšņa. No debesīm cauri zaru vijumam raudzījās zvaigznes, mē­ness bija pavirzījies uz priekšu. Harka nevilcinādamies sekoja tēvam, bet sirds viņam trauksmaini dauzījās, viņš bija nosvīdis. Virsaitis kāpa augšup arvien ašāk, it kā baidīdamies kaut ko nokavēt.

Beidzot viņš apstājās, kaut arī zēnam nebija skaidrs, kas tam varētu būt par iemeslu. Indiāņi bija apgājuši apkārt klinšu sienai, kas sniedzās apmēram piecpadsmit metrus pāri koku galotnēm. Viņi atradās tagad augšā uz šīs stāvās klints, un zēns sekoja tēva piemēram, kurš no­gūlās un, piesardzīgi pabāzdams galvu pāri kraujas malai, raudzījās lejup. Nemanot bija sacēlies vējš. Koku galot­nes uz zemākās nokalnes grima un cēlās kā satumsušas jūras viļņi.

Pēkšņi virsaitis satvēra zēna roku, it kā gribētu viņu atturēt vai pievērst kaut kam viņa uzmanību, un Harka saprata, ka nebija sapņojis, ka arī tēvs redzējis to pašu, ko Harka Modrā Acs: pār klints mūri kādā vietā bija pār­slīdējusi ēna, kuras parādīšanās zēnam likās gluži neiz­protama.

Klinti apņēma neskaidrs mirgojums, ko ar radzēm un izciļņiem uzbūra skatienam aizsegtais mēness un naksnī­gās zvaigznes. Šinī blāvajā mirgojumā ap klints vidu bija paslīdējusi tikai mednieka acij pamanāma ēna un tūlīt arī izgaisusi. Harka cieši nopētīja šo vietu. Kāds klints blu­ķis tur meta kūkumu, bet mūris līdzās likās tik ļoti atkāp­jamies, it kā pavērtu lielu spraugu. Iespējams, ka tā tas arī bija, varbūt šai vietā atradās ieeja uz vienu no me­žainā kalnāja daudzajām alām. Apmešanās vieta dakotu mednieku ciltij, pie kuras piederēja Harka un viņa tēvs un kura kopš dažām nedēļām te sacēla teltis, nebija pārāk tālu no šejienes, kā jau teikts, apmēram divu stundu gājienā, lejā pie upes. Harka Modrā Acs, jauniešu kopas Jaunie Suņi vadonis, bija paguvis iepazīties ar ap­kārtni plašā lokā. Taču tieši no šīs klints viņš bija vairī­jies, jo teltīs klīda baumas, ka te valdot kāda burvestība.

Vai varbūt neizprotamajai ēnai, kas tur paslīdēja, ir ar to kāds sakars? Harka paskatījās uz tēvu, kas arī uzma­nīgi raudzījās turp, kur klints bluķis meta kūkumu. Ēna bija tā kritusi, it kā aiz šī izciļņa, abiem indiāņiem nere­dzams, būtu kaut kas aši sakustējies. Harka nedomāja tikai par burvestību vien, viņš domāja arī par pēdām mežā.

Virsaitis Matotaupa nometās uz ceļiem, atraisīja laso, kas viņam pastāvīgi bija līdz, un apmeta ap kādu koku ar daudzām saknēm virs klinšu nokares. Cieši satvēris laso galus, viņš sāka uzmanīgi laisties gar klinti lejā; viņš turējās tā, lai cilvēks, ja tāds slēptos aiz klints izciļņa, ne­varētu izšaut, pats sevi neatklājot. Virsaitim bija parastās indiāņu ādas bikses, ap vidu platā gurnu josta un kājās mīkstie zamšādas mokasīni. Mati sapīti bizēs, kas nokarā­jās pāri pleciem. Siksnā ap kaklu karājās ādas maksts ar nazi. Nekādu citu ieroču Matotaupam Četri Lāči nebija, pat ne tomahauka.

Virsaitis aplīda apkārt klints bluķim, tiktāl sniedzās puse no visa laso garuma. Tad viņš izzuda zēna acīm aiz klints izciļņa. Pāris minūtes Harka palika viens, tēvs ne­bija ne redzams, ne dzirdams. Beidzot aiz izciļņa parādī­jās virsaiša roka, un viegls mājiens deva ziņu, ka zēns var sekot tēvam.

Harka ļoti ātri sasniedza vietu, kur noliecies stāvēja tēvs. Abi indiāņi atradās pie alas mutes. Melnā sprauga klintī likās vēl tumšāka par nakts drūmo tumsu. Virsaitis paspēra dažus soļus alā, nemitīgi ar kāju piesardzīgi taus­tīdams, jo pamats zem kājām sliecās lejup. Harka viņam tādā pašā veidā sekoja. Kad tēvs apsēdās, apsēdās arī zēns. Alas sienas bija miklas, gaiss smacīgs. Kaut kur no tāluma, no kalna dzīlēm atplūda maiga, gandrīz vai dziedoša zuzoņa. Zēns ieklausījās, reizē gluži neviļus pie­virzīdamies labi tuvu tēvam. Šobrīd briesmas, ka varētu draudēt uzbrukums, bija izslēgtas, jo abi indiāņi tagad paši atradās alas tumsā, nebija mēness gaismas, kas va­rētu atklāt labu mērķi apslēptam ienaidniekam, vajadzēja tikai būt piesardzīgiem, tad neviens nevarēs viņus lēti pārsteigt. Harka pilnīgi paļāvās uz tēva kauju pieredzi.

Pārliecinājies, ka tuvākajā apkārtnē nav manāma ne­kāda kustība, virsaitis piecēlās, lai dotos dziļāk alas iekšienē. No klints virs galvas pilēja ūdens. Dīvainas klints atzares, kas likās stiepjamies no alas velvēm lejup, un tādas, kas spraucās augšup kā mazas piramīdas, vie­tumis tā aizsprostoja ceļu, ka grūti bija tikt uz priekšu. Sanoņa kalna iekšienē pieauga un pamazām izvērtās šal­koņā.

Harka nedomāja vairs neko citu kā vien vēroja ceļu un tēvu. Abi indiāņi bija jau iegājuši dziļi kalna iekšienē. Šalkoņa tagad pārauga varenos dārdos, kas, piepildīdami alu, nomāca visas domas un jūtas.

Tobrīd norisinājās kaut kas tāds, kas Harkas apziņā uzplaiksnīja kā juceklīgs, baismīgs murgs. Tas sākās ar kliedzienu — viens vienīgs, šaušalīgs, no tumsas izlau­zies brēciens, kas, atsities visapkārt pret klintīm, atbal­sodamies aizvēlās atpakaļ. Tad tēva roka, meklēdama atbalstu, satvēra Harku, un zēnam šķita, ka viņš tiek aiz­rauts galvu reibinošā dziļumā. Šausmu pārņemts, viņš abām rokām pieķērās pie kādas klints šķautnes, tās pašas, pie kuras tēvs turējās ar otru roku. Akmens nolūza. Pār Harku uzvirmoja ūdens.

Tobrīd tēvs bija sataustījis labāku atbalstu, jo uzvilka zēnu uz cietas klints pamata. Kaut kur tālu vēlreiz at-

to skanēja kliedziens, un tad vairs nebija nekā, ap abiem indiāņiem saslēdzās tumsa un draudīgā šalkoņa.

Harka centās apvaldīt straujo elpu. Kad zēns bija spē­jīgs atkal domāt, viņš jautāja sev, vai tas būtu bijis tēvs, kas kliedza. Nē, tēvs tas nevarēja būt. Klintīs at­balsojoties un spēcīgajā šalkoņā cilvēka balss varēja iz­skanēt savādāk nekā parasti, taču otrais kliedziens bija atskanējis no tālienes, kamēr tēvs atradās cieši līdzās Harkam.

Tumsā iedzirkstījās uguntiņa. Nemitīgajā dunoņā Harka nebija sadzirdējis uguns uzšķilšanu. Tagad dzirksteļu gaismā viņš ieraudzīja tēva roku un ūdeni, kas bija viņu pašu apšļācis. Alas labajā pusē kāda apakšzemes avota spēcīga strūkla šāvās laukā no augšup kāpjošas sānejas, šķērsoja galveno eju un kā ūdenskritums gāzās kalna ne­aptveramajās dzīlēs.

Dzirkstis izdzisa.

Tēvs piecēlās, saņēma Harku aiz rokas un sāka viņu piesardzīgi vest atpakaļ, uz alas izeju. Pagājis dažus met­rus, viņš palaida zēna roku vaļā, jo vairs nedraudēja briesmas paspert aplamu soli vai nošļukt. Harka sekoja tēvam, un klusēdami, tāpat kā nākuši, abi nonāca pie vie­tas, kur stāvajā klints sienā bija pavērusies alas mute. Šalkoņa un dārdoņa nu bija izskanējusi, viņi dzirdēja vairs tikai tālo, sanošo dūkoņu. Abi no jauna skatīja koku galotnes, kas locījās naksnīgajā vējā, un augstu virs klintīm un meža mirgoja zvaigznes — nesasniedza­mas, vienaldzīgas. Kliedza pūce.

Virsaitis pārbaudīja, vai laso gali vēl nokarājas līdz klints izcilnim. Nekas nebija aizskarts, un Matotaupa no­vilka laso pie sevis lejā. Viņš apmeta to tagad ap vienu no klints radzēm un nolaidās no alas izejas uz zemes mežā. Harka sekoja tēvam, gāja viņam pa pēdām, šķērsoja nokāri un no kalna dienvidu puses, kur viņi atradās, de­vās uz austrumiem. Kad Matotaupa pielika soli, Harkam vajadzēja krietni papūlēties, lai neatpaliktu.

Beidzot viņi nonāca pie avota, kas, vareni un plaši plūstot, lauzās laukā no kalna; ūdens šalcot gāzās lejup pa mežaino, stāvo nogāzi uz lielāku strautu pie kalna pakājes.

Te, pie avota, virsaitis apstājās. Koki, šeit mazliet re­tāki, ļāva zvaigznēm apspīdēt nelielo lauci, ūdens spīgu­ļoja, bija vieglāk orientēties. Matotaupa sacīja, lai zēns noliekas guļus un nosnaužas. Harka negribīgi paklausīja. Taču viņš vēlējās tēvam pierādīt, ka spēj jebkuros ap­stākļos pakļauties nepieciešamībai. Viņš sameklēja sūnās mīkstāku guļvietu, saritinājās un drebinādamies aizmiga.

Kad Harka pamodās, modās arī daba, ausa rīts. Tumsa izklīda, mēness un zvaigznes izbālēja, debesis, koki, klints un sūna atguva krāsu, burzguļojošā, virmojošā avotā vi­zuļoja uzlecošās saules atspulgi. Dziedāja putni, tekalēja vāveres, kāda vabole dūkdama meklēja barību. Bija auksts, vēl aukstāks nekā naktī, rasa uz nokaltušajām lapām un skujām, kas klāja zemi, izskatījās sidrabota kā sarma.

Harka vēroja tēvu, kurš, liekas, visapkārt ūdenim mek­lēja pēdas. Taču, atskaitot dažas meža zvēru tekas, kas veda uz avotu un strautu un atkal no turienes prom, nekas nebija manāms. Virsaitis apsēdās līdzās zēnam.

•— Kalna iekšienē bija cilvēks, — viņš sacīja, nopietni uzsvērdams vārdus. — Ūdens, ar ko mēs sadūrāmies alā, te izplūst no kalna laukā.

Harka pamatīgi aplūkoja avotu. Vai cilvēkam būtu iespējams pa to izkļūt no kalna? Tas likās neiedomājami, taču izslēgta tāda varbūtība nebija. Kamēr Harka pārdo­māja, viņš dzirdēja tēvu runājam:

— Pareizāk būtu palikt te vēl dažas dienas. Tad sveši­nieks būtu vai nu beigts, vai arī izsprauktos ar avota ūdeni laukā. Bet tu jau zini, ka mēs esam nodomājuši doties tālāk, lai meklētu bizoņus, un man, kā jau kara virsaitim, šis pārgājiens jāvada. Es nedrīkstu palikt te. Mums neatliek nekas cits kā nolikt sardzē pie avota kādu no karavīriem. Vēlāk viņš varēs mums sekot. Aizskrien uz nometni un apjautājies miera dienu virsaitim Baltajam Bizonim, kuru viņš gribētu atsūtīt šurp sardzē. Es palikšu te, kamēr mani nomainīs. Vai tu mani saprati?

Harka devās ceļā. Viņš gan bija noguris, bet pārāk satraukts, lai to apzinātos, un viegli palēkdamies metās skriešus ieslīpi pa nogāzi uz apmetni. Tai pašā laikā viņu nemitīgi urdīja jautājums: kāpēc tēvs bija viņu šai naktī vedis uz alu? Ko viņš gribēja parādīt? Negai­dītā saduršanās ar svešinieku bija visu ievadījusi citādās sliedēs nekā sākumā paredzēts, un noslēpums, ko Mato­taupa bija grasījies pēdējā naktī dzimto mežu biezoknī atklāt, tā arī palika neatklāts. Neskaidru un tumšu no­

jausmu pārņemts, Harka beidzot sasniedza apmetni, no kuras bija iepriekšējā dienā, krēslai metoties, aizgājis.

Vigvami, kā dakoti sauca savas smailās, koniskās ādas teltis, bija uzcelti augšpus upes meža pļavā. Četru lie­lāku telšu puduris atšķīrās no pārējām — zintnieka burvja telts, apspriežu telts, kara un miera dienu virsaišu teltis. Šie vigvami bija sevišķi rūpīgi apgleznoti maģiskām zī­mēm ar spilgtām krāszemēm, ko indiāņi prata sagatavot. Kara virsaiša Matotaupas telts bija izrakstīta ar lielu četrstūru zīmēm. Uz smagajām jumta ādām rotājās saule. Harkas māte bija bizoņādas telts aizsegu pie ieejas aus­trumpusē atraisījusi no mietiņa un atsitusi vaļā, gaiss un saule varēja brīvi ieplūst teltī. Harka redzēja pavardu sava dzimtā vigvama vidū, redzēja dūmu strūkliņu, kas stāvus pacēlās gaisā, un māla bļodas. Pie pavarda sēdēja vecmāmiņa un kaut ko šuva. Jaunākie bērni — Harkas desmit gadus vecā māsa un deviņus gadus vecais brālis uzmanīgi noraudzījās šai darbā. Māte telts priekšā dīrāja zaķi. Harka jutās izsalcis, jo nu jau ilgāku laiku pārtikas bija maz, taču viņš centās par to nedomāt. Pildīdams uz­devumu, viņš tūlīt pat devās uz miera dienu virsaiša telti, kas atradās līdzās Matotaupas vigvamam.

Baltā Bizoņa telts ieeja bija aizklāta. Pēdējās dienās tā pastāvīgi stāvēja ciet, jo miera dienu virsaitis jutās slims. Nebija neko līdzējusi arī burvja vārdošana. Kaut arī virsaitim nebija neviena ievainojuma, viņš joprojām sirga. Harka sajuta neizprotamas bailes no naidīgās varas, kas saēda virsaiša veselību. Kad blakus, no burvja telts, kas bija apgleznota ar čūskām un zibens šautrām, atska­nēja apslāpēta dziedāšana, zēns aizlika roku mutei priekšā un klusiņām uzrunāja Vakantanku, Lielo No­slēpumaino, kas neizprotamā veidā stāvēja aiz visa, kas redzams un dzirdams.

Harka saņēmās un iegāja Baltā Bizoņa teltī.

Iekšā valdīja krēsla. Tālāk, dziļumā, klusi, šķietami vienaldzīgi, sēdēja virsaiša sieva. Kimonoveidīgais ādas apģērbs ar bārkstīm piedurkņu un svārku apmalē piekļā­vīgi apņēma tās augumu. Viņa bija salikusi rokas klēpī un skumjām acīm noraudzījās uz zēnu, kurš pienāca pie pavarda. Baltais Bizonis gulēja izstiepies ūz ādas segām, viņa galva balstījās uz kārklu klūgu pinuma, kas bija pārmests pār trijkāji. Virsaiša seja bija sakritusies, rokas izģindušas. Viņš viegli sakustējās, tā norādīdams, ka klausās. Guļvietas kājgalī stāvēja Šonka, Baltā Bizoņa vie­nīgais dēls, piecpadsmit gadus vecs puisis, viņš bija kails, tikai ap vidu apsieta gurnu josta. Harka nodūra skatienu. Viņš necieta Šonku. Abu starpā valdīja netīksme, kas iz­paudās neskaitāmos sīkumos, kaut arī nekāda īsta iemesla tam nebija. Harka centās patlaban par to nedomāt. Vi­ņam bija tikai viena vēlēšanās — lai Baltais Bizonis uz­klausa Harkas tēva lūgumu un, kad apmetne dosies ceļā, atstāj pie avota sargposteni.

Zēns ziņoja īsi un lietišķi. Slimais virsaitis, liekas, ne­bija visu sapratis, ko Harka teica, jo nemierīgi un neva­rīgi grozīja galvu, tad beidzot pievērsās Šonkam.

—    Mēs nevaram pamest nevienu karavīru, saka mans tēvs, — puisis aizrādīja Harkam, bet Harka noprata, ka noraidījums bija vienīgi Šonkas patvaļa, un viņu sagrāba dusmas.

—   Ej, — Šonka pavēloši sacīja. — Mans tēvs ir runājis, hau.[2]

Harka vēlreiz pameta acis uz slimo. Tas gulēja pie­vērtām acīm, nebija nekādu cerību, ka viņš teiktu kaut ko pats. Tad zēns pagriezās un izgāja laukā.

Ko lai dara?

Viņš paskatījās visapkārt. Apmetnē kūsāja dzīvība; šurp nākot, viņš nebija šim apstāklim pievērsis uzmanību, uz­skatīdams to par pierastu parādību, šobrīd nesvarīgu. Taču tagad, pārlaizdams acis visapkārt, viņš ievēroja katru norisi un katru dzīvu būtni: nemierīgos suņus, kas bija tikpat izsalkuši kā Harka pats, novājējušos puišeļus, kas klaigādami ar spieķiem sita bumbu, mazās meitenes, kas pavērtajās teltīs palīdzēja mātēm un vecākajām mā­sām, beidzot neskaitāmos zirgus, kas plūca nīkulīgo zāli, krimta krūmus un koku mizu, un dažu telšu priekšā iz­liktās kara un medību trofejas — bizoņu ragus, skalpus, kas, uzbāzti garos mietos, viegli šūpojās rīta vējā. Vis- bagātāk ar trofejām bija izrotāta Harkas tēva telts priekša.

Nepagāja necik ilgs laiks, kad Harka pamanīja savu draugu Vanagu. Tas bija vecāks par Harku — jau sešpa­dsmit gadus vecs, garš un kalsns. Harka piegāja pie viņa,

un Vanags partrauca savu darbu. Viņš drāza bultu uz­gaļus.

Harka notupas līdzās draugam, jo, kaut ari steidzās, svarīgu uzdevumu neklājās veikt ar skubu. Viņš atkār­toja gandrīz vārds vārdā visu, ko bija teicis Baltajam Bizonim.

—   Runā tagad tu, Četān, — Harka nobeigumā sacīja. Vanaga vārds bija Četāns.

—   Tavs tēvs ir mūsu kara virsaitis, — apņēmīgi sa­cīja kalsnais tumšacainais puisis. — Lai viņš dod pavēli! Svešs vīrs ielavījies mūsu medību laukos — tas nozīmē cīņu! Izšķirošais vārds jāsaka Matotaupam pašam.

Harkam iesitās sārtums vaigos un sakāpa līdz pat de­niņiem. Viņš sajuta drauga vārdos pārmetumu, ka Mato­taupa nav pietiekami noteikts, un, sirds dziļumos apzinā­damies, ka šim pārmetumam ir zināms pamats, jutās vēl jo vairāk sarūgtināts.

—   Mans tēvs zina, ko dara. Hau. Vai tu uzņemtos sar­dzi pie avota, kaut arī vēl neesi karavīrs?

—   Es to darītu, ja mans tēvs Saulrasa atļautu. Nāc, iesim pie viņa!

Harka kopā ar draugu devās turp. Saulrasas — Vanaga tēva nebija apmetnē. Viņš bija izjājis prērijā, kas pletās tālu apkārt mežainajam kalnājam, tāpēc abi jaunieši sa­meklēja savus zirgus, lai sekotu Saulrasam pa pēdām. Va­nags zināja, ka tēvs grib izlūkot, vai dienvidrietumos nav manāmi bizoņi. Zēniem vajadzēja tikai izjāt cauri me­žam un pāri seklajai upei, kas dienvidos apskaloja kalnu masīvu. Jājot cauri pēdējai meža sloksnei, viņi tūlīt pat bezgalīgajā, viļņainajā, brūnganzaļajā zālainē pamānīja tēva zirga pēdas. Harka un Četāns paskubināja auļos sa­vus glītos, pusmežonīgos ābolainos zirgus, uz kuriem viņi jāja bez segliem, pēdas zālājā bija viņu acīm tik skaidri saskatāmas kā iemīta taka.

Pēc ceturtdaļstundas viņi meklēto jau panāca. Viņš jau labu laiku bija saklausījis dobjo auļojošo zirgu dipoņu uri saskatījis jaunos jātniekus, tāpēc pieturējis zirgu un zēnus gaidījis.

Harka nu jau trešo reizi atkārtoja savu ziņojumu, neko neatņemdams un neko nepielikdams.

Saulrasa domīgi vērās prērijas tālē. Saule jau spīdēja gaiši, pat žilbinoši, sejā sitās vējš, bija jāsamiedz acis.

—         Mēs iesim visi trīs, — izlēma Saulrasa. — Harka mūs vedīs. Gribu šo vietu redzēt, un lai tad Matotaupa izlemj, kuram no mums jāuzņemas sardze. Ja vien pa šo laiku nav jau kaut kas atgadījies.

Jājot viņi drīz vien atgriezās atpakaļ mežā un telšu apmetnē. Indiāņi nokāpa no mustangiem, un Harka un Četāns aizveda visus trīs atpakaļ uz ganāmpulku. Tad viņi kājām devās ceļā uz avotu pie virsaiša Matotaupas. Kā meža kaķi viņi zagās pa mežu kalnup, Harka pa priekšu, aiz viņa Saulrasa, un gājienu noslēdza Vanags.

Tiklīdz trijotne tuvojās avotam, Harka kļuva vēl pie­sardzīgāks. Šī piesardzība bija gūta pieredzē, kas jau vērtās līdzīga instinktam, — tiklīdz esi sadūries ar kaut ko nepazīstamu, pašam jāizturas cik vien iespējams uz­manīgi. Slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, Harka veda abus pavadoņus uz klints atradzi pie nokalnes, no kurie­nes varēja nemanīti noraudzīties uz avotu. Harka Modrā Acs gaužām priecājās, jau iedomājoties vien, ka viņam izdosies novērot tēvu un tēvs to pat nemanīs. Šādu mazu izveicības pierādījumu tēvs pats vēlāk smiedamies slavēs.

Harkas domas un sapņi pārtrūka, tiklīdz viņš, gulēdams krūmos uz zemes, bija pametis mirkli uz kalna strautu un stāvo nogāzi, pa kuru ūdens brāzās lejup.

Līdzās burzguļojošam, skaļi mutuļojošam ūdenim gulēja Matotaupas varenais augums; viņš gulēja uz mutes, kājas atradās uz nogāzes augstāk par galvu, rokas bija slābani izstieptas.

Asinis nebija manāmas, no šāda attāluma nevarēja sa­skatīt arī nekādu ievainojumu. Nazis joprojām atradās ādas saitē piesietajā makstī. Harka meklēja ar acīm pē­das, bet nespēja tādas saskatīt.

Vismīļāk viņš tūlīt pat būtu lēkšiem devies lejup pie tēva, viņu māca neciešamas bailes, ka tēvs varētu būt miris. Taču Saulrasa, kurš saprata Harkas pārdzīvojumu un droši vien juta līdz, ar rokas mājienu atturēja zēnu un tad mēmajā zīmju valodā deva norādījumus Harkam un Četānam. Četānam vajadzēja palikt novērošanas vietā, kamēr Saulrasa un Harka, apiedami avotu no labās un kreisās puses, izpētītu apkārtni un atkal sastaptos pie strauta.

Vienpadsmit gadus vecajam Harkam tas bija atbildīgs uzdevums, un viņš apzinājās, ka Saulrasa ar viņu rēķinās kā ar karavīru. Šī paļāvība zēnu stiprināja, un, redzot tēvu guļam vai nu bezsamaņā, vai mirušu, viņā modās svelošs naids pret nezināmo ienaidnieku. Viņš saspringa un reizē arī jutās mierīgs — kā cilvēks, kurš pilnīgi saga­tavojies doties briesmās.

Zēns piesardzīgi zagās prom no krūmiem apaugušās klints atradzes, kas bija noderējusi par novērošanas pos­teni, prom gar mežmalu, visu laiku turoties aizsegā. Brī­žiem viņš līda rāpus, brīžiem, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, metās skriet. Viņa kājas neskāra nevienu sausu žagariņu, viņš prata izmanīties un nesakustināja nevienu zaru. Nedrīkstēja ne lapiņa notrīsēt, lai nepievērstu sev nezināmā ienaidnieka uzmanību. Harka jau simtiem reižu bija vingrinājies šādos gājienos gan rotaļās ar citiem zēniem, gan mežā kopā ar tēvu, medījot sīkos meža zvē­rus. Dakotu zēnam vajadzēja iziet bargu skolu, kur viņš iemācījās visu, kas nepieciešams karavīram un mednie­kam. Harka vadīja jauniešu kopu Jaunie Suņi nevis tā­pēc, ka bija kara virsaiša dēls, bet tāpēc, ka bija piesar­dzīgs, apņēmīgs un izveicīgs. Tāpēc arī patlaban Saulrasa, virsaiša vietnieks, paļāvās uz viņu kā uz pieaugušu vīru.

Harka bija gar mežmalu bez kādiem starpgadījumiem jau paveicis labu ceļa gabalu. No abiem pārējiem bied­riem nebija ne miņas, ne no Četāna, kurš slēpās augšā uz klints, ne arī no Saulrasas, kurš, tāpat kā Harka, zagās otrpus strauta pa mežu un kuram bija tālāks ceļš ejams, jo viņš lieca līkumu apkārt ūdenim no augšas.

Meža rīta dziesmas bija sen izskanējušas, vēl tikai laiku pa laikam iečivinājās vai iesvirpstējās kāds putna bērns. Uz saules apspīdētajiem nogruvuma akmeņiem gozējās ķirzaka. Harka piesardzīgi pagāja garām, lai neizbaidītu dzīvnieku. Ķirzaka ar savu bēgšanu var radīt ienaidniekā aizdomas.

Līdz šim zēns vēl nebija atklājis nekādas cilvēka pē­das, kurš būtu nācis vai gājis. Ar neatslābstošu piesar­dzību viņš zagās uz priekšu un beidzot nonāca tuvu klāt pie straujā strauta notekas kalna nogāzē. Harka lūkojās starp kokiem un krūmiem uz ūdeni. Viļņi virpinājās pa līdzeno strauta dibenu un nogludinātajiem akmeņiem, brī­žiem gaismā paspīguļoja, tad atkal satumsa kā meža zeme un zaļās sūnas. No augšas, pie strauta iztekas, un kaut kur lejā, kur mutuļoja neliels ūdenskritums, at­skanēja spēcīga šalkoņa, pastarpēm vēl ūdens burzguļoja un virmuļoja ap dažiem akmeņiem. Harkam šīs vietas bija pazīstamas, jo te viņš bija klejojis ar Jaunajiem

Suņiem. Viņš labi zināja, uz kurieni aiztecēja strauts un kur bija zvēru takas. Nekas nelikās savādāks kā citkārt, nekur nemanīja nekādas aizdomīgas pēdas. Harka uzma­nīgi vērās visapkārt. Te, pie strauta, viņam vajadzēja satikties ar Saulrasu.

Strauta viņā krastā starp krūmājiem parādījās vecākā indiāņa seja. Abi saskatījās, un katrs saprata, ka neviens no viņiem nav nekā aizdomīga atklājis. Viegli pieliek­dams galvu, Saulrasa norādīja Harkam, lai tas, palikdams tai pašā pusē, dodas uz izteku. Tad indiāņa seja nozuda un, ja Harka nezinātu, ka Saulrasa viņpus strauta zogas augšup, nekas par to neliecinātu.

Varbūt slepenais ienaidnieks bija tikpat izveicīgs un ložņāja kaut kur pa mežu tā, ka indiāņi nespēja viņu atklāt?

Jo vairāk Harka tuvojās vietai, kur gulēja tēvs, jo vairāk viņš satraucās. Paģībušais vai arī mirušais gulēja šajā krastmalā, pa kuru zēns līda ar vēl lielāku piesar­dzību nekā līdz šim.

Harka sasniedza vietu, no kurienes viņš varēja tēvu un strautu redzēt gluži tuvu, bet pats palika labi aizslēpts aiz zariem un kāda maza akmens bluķa. Un te viņu pār­steidza priecīgs atklājums. Matotaupa nebija miris. Viņš grozīja acis. Kaut arī viņa piere palika nodurta pie ze­mes, viņš piesardzīgi lūkojās uz dēlu, ko bija pamanījis slēptuvē.

Matotaupa ir dzīvs!

Harka nekustējās. Tikai ar acīm viņš pārmeklēja ap­kārtni, nopētīja tēva augumu, katram sprīdim veltīja uz­manību. Jādomā, ka Saulrasa darīja tāpat, jo nekas nelie­cināja par viņa tuvumu, kaut gan viņam vajadzēja būt ap šo pašu vietu strauta viņā pusē, kur Harka šai pusē.

Visi meklēja ar acīm un sasprindzināja dzirdi, Četāns augšā uz klints, Harka un Saulrasa mežā pie strauta un, acīm redzot, arī pats Matotaupa, kurš gan gulēja nekus­tīgi, bet bija modrs.

Saule gaiši apspīdēja mazo laukumiņu pie strauta. Dūk­damas lidinājās divas bites — pirmās pēc nokusušā sniega. Tās droši vien bija tikpat izsalkušas kā cilvēki, kas jau notiesājuši savus ziemas krājumus. Bites meklēja ziedu medu, dakoti — bizoņus, bet vēl ne dzīvnieki, ne cilvēki nebija atraduši to, kas nepieciešams iztikai.

Bezbēdīgi dūcošās bites, zirneklis, kas ložņāja pa sau- sājiem akmeņiem pie ūdens, kāds putns, kas noplivinājās un dzēra pie avota, — viss liecināja, ka četri indiāņi izturējušies pietiekami mierīgi, lai nesatrauktu dzīvo ra­dību. Vai te būtu vēl kāds cilvēks, kurš arī slēptos tik klusi? Tas bija jautājums, kas nedeva miera.

Harka pārlika, kāpēc tēvs tik dīvaini gulēja — ar galvu lejup, ieplestām rokām, it kā būtu nokritis. Zēns uzmanīgi pārbaudīja akmeņu stāvokli. Matotaupa laikam bija kritis. Pazīmes, kas to apstiprināja, pat mednieka acij arī no vislielākā tuvuma bija tikko pamanāmas. Harka pieņēma, ka tēvs stāvējis pie strauta, gabaliņu no iztekas, tādā atstatumā, ka galva atradās vienā līmenī ar pašu izteku. Viegls pirkstu iespiedums smiltīs norādīja uz to vietu, kur tēvs bija stāvējis. Matotaupa stāvējis ar mu­guru pret klinti un avota izteku. Viņš bija paraudzījies uz avota lejteci — droši vien tikai mirkli vai arī pagrie­zies tāpēc, ka mežā kaut kas bija saistījis viņa uzmanību, varbūt kāds troksnis. Kad Harka pirms vairākām stun­dām gāja prom, viņš bija vēl ievērojis, ka tēvs paslē­pās, lai nepamanīts novērotu avotu. Kāpēc viņš pametis paslēptuvi? Zēns netika gudrs. Likās arī, ka tēvs nav ievainots. Saulē vizēja viņa brūnā mugura, ieziesta ar lāča taukiem, kas padara ādu ne jutīgu pret aukstumu un ūdeni. Zilganmelnie mati bija gludi pāršķirti uz celiņa. Čūskas ādas strēmele, kas apņēma pieri, bija neskarta. Tāpat neskartas arī abas kara ērgļa skaistās spalvas1 pakausī. Gaišās ādas bikses un mokasīni nebija notraipīti, nazis atradās makstī, laso turpat pa ķērienam. Vienīgais, kas izraisīja Harkas aizdomas, bija neparasts akmens, kas gulēja netālu no Matotaupas. Tas neizskatījās kā olis, ko ūdens noskalojis apaļu, bet bija stūrains un savādi vei­dots. Tā virsma bija raupja kā mazajām akmens piramī­dām, kas alā, spraucoties no zemes augšup, bija apgrūti­nājušas iešanu.

Pēkšņi Matotaupa sakustējās., Ar bēgošas ķirzakas veik­lību viņš aizslīdēja no savas vietas prom pie Harkas aiz klintsbluķa krūmos. Tad abi klusēdami gaidīja. Runāt nebija vajadzības. Bija skaidrs, ka Saulrasa no otra krasta notikušo redzējis un tik aši, cik vien tas nemanāmi iespē­jams, pārnāks šurp.

Pēc īsa brīža tā arī notika. Saulrasa pierāpoja,

Matotaupa un Harka saspiedās, un visi trīs cieši blakus no paslēptuves vēroja avotu. Tur norisinājās kaut kas tāds, kas saistīja viņu uzmanību un izraisīja izbrīnu. Avota strūkla sadrebēja, apsīka un tad sadalījās, it kā kalna iekšienē ūdenim būtu radies kāds šķērslis. Tad pēkšņi ūdens izlauzās ar divkāršu sparu un izlingoja divus ak­meņus dūres lielumā, viens no tiem nokrita uz oļu nogru­vuma, otrs atsitās pret koka stumbru. Harka redzēja tos abus guļam ūdens apskalotus. Tie bija tikpat stūraini un neparasti veidoti kā tas, kurš bija izraisījis viņa aizdomas. Matotaupa, Saulrasa un Harka uzlūkoja cits citu kā jau­tādami. Abi vīri uzsāka sarunu zīmju valodā.

—   Tas nav cilvēks, kurš svaidās ar šiem akmeņiem,— sacīja Matotaupa.

—    Šis ūdens ir ļauno garu apsēsts, — atbildēja Saulrasa. Vīri aizsargādamies turēja mutei priekšā plaukstu, un Harka darīja tāpat. Matotaupa sāka pamazām atkāpties no strauta mežā, abi pārējie viņam sekoja. Kad viņi bija jau tādā attālumā, ka klusi runātu vārdu tur vairs neva­rēja sadzirdēt, Matotaupa sāka čukstus stāstīt, kas bija atgadījies, kad viņš viens pats palika pie avota.

—    Vai zināt, —.viņš sacīja, — pēc tam kad Harka aiz­gāja, es gulēju paslēpies un vēroju strautu. Reiz es iz­dzirdu tālāk mežā stirnu. Mēs ciešam apmetnē badu. Es grasījos doties mežā un stirnu ar nazi nobeigt, bet atzīs­tos, ka rīkojos pārāk strauji, pametu paslēptuvi, lai kla­jumā labāk sadzirdētu un varētu sagatavoties. Ne ilgāk par mirkli, kas paietu, samiedzot plakstiņus, es stāvēju ar muguru pret strautu. Tobrīd sajutu triecienu pa pa­kausi, neredzēju vairs neko, bet apziņu nebiju zaudējis. Es nokritu.

Matotaupa atvilka elpu.

-— Tevi trāpīja akmens? — jautāja Saulrasa.

—   Tā tas ir. Akmens vēl guļ pie strauta. Vai jūs to ne­redzējāt? Tas nav olis.

—    Es to redzēju, — atteica Harka.

—    Drīz vien es jau biju atguvis sajēgu, — Matotaupa stāstīja, — bet nevarēju saprast, kā akmens varēja lidot pa gaisu un vai to nav sviedis ienaidnieks. Ja sviedējs bijis ienaidnieks, tad es dzīros viņu pārspēt viltībā. Pa­liku nekustīgi guļam, lai viņš nodomā, ka esmu beigts. Tiklīdz viņš tuvotos, lai mani skalpētu, es pielēktu kājās un viņu nobeigtu. Bet neviens nenāca. Atnācāt jūs.

—    Jā, — novilka Saulrasa un tad ilgi apsvēra. Beidzot viņš ierunājās no jauna. -— Tā ir ļauno garu ala, un ūdens tur apburts, — viņš runāja gausi, uzsvērdams katru vārdu. — Havandšita, mūsu burvis, brīdināja visu ap­metni. Tas nebija labi, Matotaupa, ka tu naktī pirms mūsu ceļojuma devies uz ļauno garu apsēsto alu un paņēmi līdz zēnu. Ļaunais gars tevi vēlreiz brīdināja. Var gadī­ties, ka tā ir mums visiem ļauna zīme.

Harka redzēja, ka tēvs nobālēja, viņa sejas brūnā āda kļuva pelēcīga.

—    Ļauna zīme? Kāpēc? — Matotaupa jautāja tikpat ne­skanīgā balsī, cik neskanīga ir ieplaisājusi krūze.

—    Ļaunā zīme rāda, ka mūs sagaida lielas briesmas, ja dodamies ar tik mazu vīru skaitu meklēt jaunus medību laukus.

Matotaupa sarauca pieri.

—   Bizoņu bari, liekas, mainījuši savu virzienu. Mēs neiesim badā nobeigties.

Saulrasa vairījās lūkoties virsaitim acīs.

—    Iesim nu, — viņš tikai noteica.

Vīri jau grasījās iet, kad Harka lūdzoši pacēla roku.

—    Tu gribi vēl kaut ko teikt? — jautāja tēvs.

—    Pēdas, tēvs! Es redzēju naktī pēdas nospiedumu, svešas kājas nospiedumu, tu to zini, un Saulrasa arī zina.

—   Atpakaļceļā mēs varam vēlreiz pārmeklēt, — pēc īsas vilcināšanās izlēma Matotaupa.

Saulrasa tikai negribīgi piekrita. Bet viņš nevēlējās arī atteikties. Tad viņi pasauca Četānu, kurš bija palicis novērošanas postenī; viņi nesauca to vārdā, bet trīs reizes atdarināja kāda putna balsi. Tad visi devās uz to vietu mežā, kur Harka naktī bija gaidījis un redzējis pēdas nospiedumu. Pārmeklēja visi četri, bet bez panākumiem. Jāteic, ka Harka bija vienīgais, kurš meklēja cītīgi un rūpīgi, viņam šķita, ka pārējie notikušā samulsināti pārāk ātri pārtrauca meklēšanu. Bet Harka bija tikai pusaugu zēns, tāpēc vajadzēja apmierināties ar to, ka bija varējis vienreiz izteikt savas domas. Otrreiz virsaiši viņu nebūtu laiduši pie vārda. Tāpēc neatlika nekas cits kā pēc veltīgas meklēšanas reizē ar pārējiem atgriezties ap­metnē.

CIŅA AR VILKIEM

Atgriezies tēva teltī, Harka jutās satriekts, tomēr ne­ļāva nomanīt ne satrauktās domas, ne jūtas. Māte pasauca viņu ēst. Viņa cepa zaķi virs uguns telts vidū, un Harka apsēdās kopā ar jaunāko brāli, māsu, māti un vecmāmiņu. Kad gaļa bija gatava, katrs paņēma savu nazi — ari Harkas jaunākajam brālim un māsai tāds jau bija — un lēzenu bļodu. Vecmāmiņa paņēma sev zaķa galvu, mātei un mazajai meitenei Uinonai tika pa priekškājai, abiem zēniem — Harkam un Harpstenā pa pakaļciskai. Muguras gabals palika tēvam, kurš patlaban nebija teltī un pēc cilts paraduma arī nemēdza ēst kopā ar sievietēm un bērniem.

Pēc maltītes Harka satikās ar Četānu. Viņš būtu labprāt ar vecāko draugu pārrunājis notikušo, vismīļāk vēl­reiz devies uz alas ieeju mežā un pameklējis pēdas. Nebija taču iespējams, ka cilvēks varētu tā bez miņas iet un nākt! Bet, tā kā Četāns par to vairs neierunājās, arī Harka neuzdrošinājās atklāt savas domas. Viņš klusēja, bet do­mas nedeva miera. Lai neko neļautu nomanīt un arī ap­slāpētu pats savu nemieru, viņš sasauca visu Jauno Suņu baru vienkop. Viņi kopā noskrēja lejā, pie upes, kalna pakājē. Tur zēni sarīkoja rotaļas, aši ienira ledainajā ūdenī un kādu gabalu papeldēja. Zēni bija labi norūdīju­šies. Skarbajā dzīvē mežonīgajos apvidos izdzīvoja tikai spēcīgākie, un tie paaugoties jau spēja izturēt daudz.

Harka ievēroja, ka arī Šonka, Baltā Bizoņa dēls, nāca pa mežu uz upes pusi. Viņš nolēma izspēlēt ar to kādu joku un paslēpās aiz krūma, gar kuru Šonkam, ja tas nemainītu virzienu, būtu jānāk uz upi. Jau metās krēsla. Sārti vizmoja mākoņi un ūdens novakara gaismā, un briestošajā tumsā trīsuļoja lapas. Šonka, nekā nenojauz­dams, tuvojās krastam. Zēns bija plecīgs un spēcīgs. Jau­najā sejā viedās īgna izteiksme, kas padziļinājās, tiklīdz Šonkam šķita, ka zēni, arī jaunāki, neizturas pret viņu ar pienācīgu cieņu. Neviens īstenībā arī nesaprata, kāpēc viņš nebaudīja pilnīgu cieņu, jo viņš nemaz neatpalika no citiem ne zēnu nodarbībās, ne jāšanas sacensībās, ne akmeņu sviešanā, ne peldēšanā. Taču bija viens, kaut ari jaunāks, kas allaž viņu pārspēja. Tas bija Harka Modrā Acs, tāpēc tas baudīja lielāku cieņu zēnu un mei­teņu acīs, un Šonka jutās pazemots.

Šonka bija pienācis pie kārklu krūmāja, Harku nemaz nepamanījis. Harka parāva viņu aiz kājas, un Šonka, negaidot pārsteigts, zaudēja līdzsvaru un plakaniski uz vēdera iegāzās ūdenī. Harkas panākumu atzinīgi novēr­tēja zēnu bara skaļie smiekli. Harka pats ar dažiem lēcie­niem pāri akmeņiem un kritušam koka stumbram jau atradās upes vidū, kur dziļā straume plūda strauji. Spalgi iesaukdamies, Harka izzoboja Šonku, kurš tobrīd izmircis uzrausās kājās un tūlīt metās zēnam pakaļ. Harka ļāva viņam pienākt izstieptas rokas attālumā un tad kā līdaka iešāvās straumē un zem ūdens aizpeldēja uz leju.

Šonka nedzinās viņam pakaļ. Viņš palika stāvam un vēroja, kur Harka iznirs, rokā viņš turēja sviešanai sa­gatavotu akmeni.

Harka noprata, ka rīkojies pārgalvīgi. Upē ūdens, ar sniega ūdeņiem pieplūdis, bija svilinoši salts, un peldētā­jam sāka stingt rokas un kājas. Viņš dzīrās par vari palikt zem ūdens, kamēr būs ticis līdz nākošajam ielokam, kur, Šonkas nepamanīts, varēs iznirt un paslēpties aiz liela klints bluķa. Zēns juta, ka aukstums sagrābj sirdi un viņu pamazām apņem bīstams, viltīgs nogurums, kas nomāc gribas spēku, un likās — zaudēt samaņu ir tikpat tīkami kā laisties miegā. Taču, iedomājoties vien, cik muļķīgi būtu jokojoties aiziet bojā, viņš saņēmās no jauna un nopeldēja vēl kādu gabalu, kamēr saprata, ka nonācis pie upes līkuma. Tad Harka izpeldēja malā, aši izrāpās no ūdens un izmircis, drebēdams aiz aukstuma, paslēpās aiz klints bluķa. Viņš redzēja Šonku, kurš gausi nāca pa smilšu sēri un oļu klājienu gar upmalu uz leju vēl arvien ar akmeni rokā. Upes augšgalā Jaunie Suņi bija pārtrau­kuši spēles, jo gribēja zināt, kā beigsies Šonkas un Har­kas saķeršanās. Daži, gribēdami visu redzēt tuvumā, skrēja gar krastmalu lejup.

Šonka devās tiešā ceļā uz bluķi, aiz kura paslēpies tu­pēja Harka. Šonka laikam grasījās pakāpties uz tā, lai labāk redzētu. Harka ievilka galvu plecos un cieši pie­spiedās zemē pie klints. Šonku viņš vairs neredzēja, toties saspringtāk klausījās.

Atri satumsa, jau iemirgojās pirmās zvaigznes. Harka manīja, ka Šonka uzlec uz bluķa. Šo brīdi viņš bija gaidī­jis. Pielēcis kājās, viņš metās virsū pārsteigtajam Šonkam un norāva to zemē. Abi nogāzās no klints bluķa piekras­tes smiltīs. Harka izrāva pretiniekam no matiem kraukļa

spalvas un ar skaļu uzvaras saucienu aizbrāzās uz mežu. Vēl jūsmīgāki Jauno Suņu prieka kliedzieni apveltīja sava barveža izšķirošo uzvaru pār vecāko puisi.

Koku pudurī Harka sastapa savu draugu Četānu, tas kopā ar trim jaunajiem Kraukļu Spārniem, skaļi smieda­mies un slavinādami, viņu apsveica.

Tikmēr Šonka bija atguvies. Klaji izrādīdams savu ni­cinājumu, viņš pameta sakāves lauku. Viņa sirdi plosīja dusmas par piedzīvoto pazemojumu. Viņš pats netika gudrs par savu neveiksmju cēloni. Viņš bija gan spēcīgs, gan arī veikls skrējējs. Ja vien Harka tiktu viņa nagos, tad nekādi joki vis nebūtu.. Bet atkal un atkal jaunākais viņu pārspēja viltībā. Harka bija apķērīgāks par Šonku, tāpēc arī darbojās attapīgāk un ātrāk. Viņš prata labāk kombinēt. Lielāko tiesu viņš noprata, kā zināmos ap­stākļos rīkosies Šonka, turpretī Šonka nekad nespēja pare­dzēt, kā izturēsies Harka.

Šonka gausiem soļiem gāja apkārt telts apmetnei. Viņš gudroja, kā lai atgūst zaudēto cieņu un izdara tā, lai Harka viņu vēl ilgi piemin. Indiāņu apmetnes zēnu vidū bija parasts, ka kļūda jāizlabo.

Pēc ilgām pārdomām Šonka secināja, ka šovakar vairs neko nevarēs uzsākt. Viņš nolēma nogaidīt, kamēr radī­sies izdevība nodomāto izpildīt. īgns un neapmierināts

viņš iegāja tēva teltī. Tur bija viss tāpat kā priekšpus­dienā, kad Harka stāstīja par notikumiem alā. Baltais Bizonis gulēja karstumos savā guļvietā. Māte panāca uz priekšu un sačukstējās ar dēlu. Viņa baidījās, ka Baltais Bizonis varētu nomirt. Vai paaicināt vēlreiz burvi, ja tas jau iepriekšējā naktī nespēja neko līdzēt? Vai varbūt | glābtu tvaika pelde sviedrēšanās teltī? Varbūt aiziet pie Untšidas, Matotaupas mātes, kas labāk par visām ap­metnes sievām pazina dziedniecības augus un kā dzied­niece bija iecienīta pat karavīru vidū.

Šonka negribēja par Untšidu nekā dzirdēt, jo viņa pie­derēja pie Matotaupas un Harkas telts, bet pret to viņam šodien vairāk nekā jebkad bija ko iebilst. Burvis blakus teltī arī nebija puisim tīkams, tvaika pelde turpretī va­rēja tēvam darīt labu. Šonkam, tāpat kā mātei, bija bailes, ka tēvs nenomirst. Šonka bija piecpadsmit gadus vecs, bizoņu medībās viņš jau piedalījās gan, bet karavīrs vēl nebija, un vai viņš spēs viens pats uzturēt māti un sevi? ļ Tas būtu grūti. Ja tēvs nomirtu, viņam vajadzētu ar māti pārcelties uz citu telti, kur viņam būtu cits tēvs. Tas viss puisi biedēja, un, tā kā viņu šausmināja domas par dzīvi bez tēva, tad viņš baidījās par tēva dzīvību. Droši vien tvaika pelde slimajam līdzētu.

Šonka ievīstīja slimo bizoņa ādas segā, un māte aiz- i steidzās pa priekšu uz sviedrēšanās telti, lai paraudzītos, ! vai akmeņi ir pietiekami karsti. Drošības labad viņa tos I sakarsēja vēlreiz. Kad tie bija pienācīgi sakarsēti, lai i ūdens uz tiem iztvaikotu, viņa kopā ar dēlu aiznesa turp Balto Bizoni. Pēc tam kad slimais bija iesēdināts sviedrē­šanās teltī, Baltā Bizoņa sieva uzgāza uz akmeņiem ūdeni, tā ka visa telts pieplūda ar tvaikiem. Kad Baltais Bizonis bija viscaur slapjš nosvīdis, Šonka un māte aiznesa viņu uz upi un iegremdēja saltajā ūdenī. Ar šo vecveco paņēmienu parasti ārstēja reimatismu un karsoni. Baltais Bizonis sarāvās, un, kad Šonka un māte viņu izcēla no i ūdens, viņa augums ļengani sakrita abu rokās; spējās iz­bailēs Šonka saprata, ka tēvs ir miris.

Šonka vēl nebija atguvies, kad kopā ar māti ienesa mirušo teltī. Abi sameklēja stiprus, žuburainus mietus un iedzina tos telts priekšā zemē. Līķi cieši iesaiņoja ādas segā un aiz galvgaļa un kājgaļa iekāra mietu žuburos. 1 ads bija paradums — mirušais nedrīkst vairs pieskar­ties zemei. Pēc tam mirušā sieva sāka skaļi vaimanāt, pamodinādama visu apmetni. Gari stieptajām žēlabām pievienojās suņu gaudošana.

Harka gulēja teltī kopā ar brāli Harpstenā uz segām. Brālis bija aizmidzis, bet Harka dzirdēja, ka māte čukstus sarunājās ar vecmāmiņu. Tēvs nebija vēl teltī atgriezies, viņš apspriedās ar virsaiša aizstājēju Saulrasu.

Iepriekšējā naktī Harka bija aizmidzis sūnās pie avota, bet tagad teltī viņam miegs nenāca. Viņš domāja par alas noslēpumu, ko nebija atklājis, par pēdām mežā, par do­šanos ceļā nākošajā rītā un laiku pa laikam dzirdēja asarainās žēlabas, kas atskanēja no Baltā Bizoņa telts. Baltais Bizonis bija miris.

Šis apstāklis biedēja arī Harku. Nākošajā rītā apmetne dosies meklēt citus medību laukus. Tur būs jauni naidīgi kaimiņi. Bet Lāču ciltij nu bija par vienu drosmīgu un saprātīgu karavīru mazāk. Baltā Bizoņa telts priekšā vēl arvien skanēja gari stieptās vaimanas — vienmuļi un baigi kā mežonīgo vilku gaudošana.

Harka ieklausījās soļos, kas tuvojās vigvamam. Tēvs at­griezās mājās. Kad viņš bija ienācis un atgūlies, Harku ap­ņēma rāms miers, kas tūdaļ izgaisināja sasprindzinājumu. Vēl viņš dzirdēja tēva elpas vilcienus, tad pats iegrima dziļā miegā. Pēdējās apzinātās domas kavējās pie nākošā saules lēkta un lielā ceļojuma uz nezināmām prērijām.

Taču jau pēc dažām stundām viņu pamodināja kaut kas gluži cits. Vējš, kas dienām ilgi bija pūtis, pēkšņi ap­sviedās par vētru. Tā brāzās pār plašo prēriju, atdūrās pret mežaino kalnāju, šņāca koku galotnēs un pat uz­bruka teltīm labi pasargātajā meža pļavā, tā ka segas piepūtās un garās egļu kārtis drebēja. Augstu kalnā, ko­kiem gāžoties un lūstot, brīkšķēja, dārdēja un krakšķēja. Trauksme bija sacēlusi kājās visu apmetni. Mežā vētra gāza kokus. Harka aši apsēja gurnu jostu un pamodināja brāli. Vecmāmiņa bija jau kājās. Māte patlaban piecēla Uinonu. Harka lūkojās pēc tēva, bet tas jau bija aiz­gājis. Vētras negantā plosīšanās pieauga. Likās — auka noārdīs visas meža nogāzes.

Harka izlīda no vigvama četrrāpus, jo nebija drošs, ka vētra pļavā viņu nenogāzīs no kājām. Koku galotnes šalkoja vareni un baismīgi, stumbri liecās zemu, un aug­stāk kalnā jau atkal brīkšķēja un dārdēja lūstoši koki. Apdullinošais troksnis plosīja nervus. Teltis raustījās un līgojās. Tās nebija iespējams pat nojaukt, jo atraisītais

segums tūlīt pat, vēja pluinīts, būtu apsviedis un salau­zis telts balstus.

Sievietes, bērni un vecie ļaudis sapulcējās pļavas vidū, kur nedraudēja tik lielas briesmas. Turp tiecās arī suņi un zirgi. Vīri un jaunekļi palika pie teltīm, lai varētu laikā satvert, ja vētra kādu no tām noplēstu. Vigvami un ieroči bija katras ģimenes vērtīgākais īpašums, un, ja to zaudēja, tas nebija tik viegli atgūstams. Bizoņus, no kuru ādām gatavoja telts segumu, vajadzēja vispirms izsekot un nomedīt, bet ādu kaltēšana un ģērēšana, kā to veica indiāņi, prasīja ilgu laiku, jo ādām vajadzēja būt izturī­gām pret slapjumu un salu.

Harka kopā ar Četānu uzmanīja Matotaupas un Saul- rasas teltis. Vietas, kur segums draudēja atraisīties, zēni nostiprināja ar mietiņiem un bizoņu cīpslu saitēm. Reizi pa reizei viņi pameta acis viens uz otru. Vētra plosījās nevienmērīgi, reizēm tā pierima un tad uzbrāzmoja ar jaunu sparu. Lielākās briesmas draudētu tad, ja izceltos virpuļviesulis. Augstākajos gaisa slāņos tas, liekas, jau bija noticis. Harka ievēroja, kā vesels koks ar saknēm un zariem tika aizrauts pa gaisu; tikai īsu brīdi viņš varēja tam izsekot, jo valdīja dīvaini blāva gaisma. Droši vien auka aizlingoja savu laupījumu tālu prom prērijā.

No kalna sāka velties klints bluķis, to, jādomā, bija jau izļodzījis ledus un atkusnis, un tagad, iespējams, kopā ar izrauto koku tas ticis izkustināts. Bluķis ripoja palēkda­mies, draudīgais troksnis tuvojās klajumam ar teltīm, un cilvēkiem un dzīvniekiem neatlika nekas cits kā nogaidīt, kur bluķis ietrieksies.

Ar dobju būkšķi tas iesprūda zemē pļavas viņā galā, ieurbās tur ar smaili un vienu malu. Visi atviegloti uz­elpoja.

Beidzot šalkoņa un aurošana pierima, arī teltis vairs nebija, tik apdraudētas. Sarosījās dzīvnieki.

Matotaupa uzlēca uz lielā bluķa, lai pārējie viņu re­dzētu, un deva zīmi visiem paēst un tad posties ceļam.

Untšida, vecmāmiņa, savīkšķa Matotaupas teltī tikai skopas brokastis. Bērni un sievietes dabūja mazos ādas maisiņos uzglabātas kaltētas un saberztas ogas un saknes, Matotaupa apēda sauju kaltētas bizoņu gaļas, kas vēl bija palikusi no kādām medībām rudenī. Tas bija viss, un ar to vajadzēja remdēt izsalkumu visai dienai. Līdz vakaram nekas vairs netiks ēsts.

Harkas vecmāmiņa, Matotaupas māte, tagad bija vis­cienījamākā sieviete nometnē, jo Matotaupa pēc Baltā Bizoņa nāves, kamēr vēl nebija iecelts jauns miera dienu virsaitis, bija vienīgais šīs mednieku cilts vadonis. Iz­gājusi laukā, Untšida atraisīja pirmo segumu no saitēm, tas, vēl joprojām dārdinādams, plandīja spēcīgajā vējā kā milzu karogs. Tā bija zīme, ka jāpošas ceļam.

Jau ļoti ātri viss bija savākts, jo mednieku ģimenēm nav daudz mantu. Sievietes un meitenes rāpās augšā pa telts balstiem un atraisīja cīpslu saites, kas saturēja kopā balstu galus, šai darbā jau palīdzēja arī desmit gadus vecā Uinona. Harka un citi zēni vāca vienkopus zirgus. Vilcējiem zirgiem piesaistīja šļūces. Ik starp divām telšu kārtīm, kuru gali krustojās virs zirga muguras un kuru otri gali vilkās pa zemi, tika izstiepta ādas sega, šinī segā ievietoja mantas, tur iesēdināja arī bērnus, kas bija jau par lieliem, lai mātes tos nestu uz muguras, bet vēl par maziem, lai paši jātu. Ratu indiāņiem nebija, jo viņi ne­prata taisīt riteņus.

Harkam un deviņus gadus vecajam Harpstenā jau bija pašiem savi zirgi, un viņi ierindojās līdzās karavīriem un pieredzējušiem puišiem garajā ceļotāju kolonnā. Sie­vietes un meitenes jāja uz nastu nesējiem zirgiem. Ceļo­tāju kolonnas priekšgalā stājās Havandšita, pāri par as­toņdesmit gadu vecs burvis —• kalsns, cīpslains, mazliet salīcis. Iekams kolonna sāka kustēties, viņš noskaitīja mūžseno rīta lūgšanu par pārtiku un mieru visai ciltij.

Tad viņš spēra pirmo soli, un Matotaupa, kara virsaitis, pamudināja savu ābolaino ērzeli, lai, jājot pa priekšu, va­dītu kolonnu cauri vētras piemeklētajam mežam uz prēriju.

Klejotāju kolonnai vajadzēja šķērsot upi, kur iepriek­šējā vakarā bija ņēmušies zēni. Havandšita un Mato­taupa jāja gar krastu gabaliņu lejup, meklēdami strau­mes vidū braslu, kur būtu vieglāk tikt pāri. Harka zināja, ka brasls atrodas kādus tūkstoš soļus tālāk, un, tā kā šeit, līdzšinējās apmetnes tuvumā, diezin vai varēja draudēt kādas briesmas, jātniekiem kārtība vēl nebija stingri no­teikta, tāpēc viņš aizjāja ar Četānu gabaliņu uz priekšu. Viņš nonāca pie vietas, kur straume papletās un ūdens sekli izplūda smiltīs. Te Harka un Četāns apstājās, pa­gaidīja un pēdējo reizi palūkojās visapkārt apvidū, ko viņi kopš agrās bērnības bija labi iepazinuši un ko tagad

vajadzēja uz ilgu laiku, varbūt uz visiem laikiem pamest. Jaunie medību lauki — ceļojuma mērķis atradās vairāku dienu jājiena attālumā uz dienvidiem.

Harkas uzmanību piesaistīja postījumi, ko vētra bija nodarījusi arī upes krastiem.'Lokanie kārklu krūmi bija palikuši neskarti, bet divi kociņi pašā krastā bija izrauti ar saknēm, un izrautajās bedrēs krājās ūdens. Šai vietā kaut kas spīguļoja. Harka to ievēroja, un, tā kā laika vēl bija pietiekami, viņš aizjāja pārbaudīt, kas tas bija, kas atspoguļoja pienaini blāvos saules starus. Viņš raudzījās lejup no zirga uz neparasti spīguļojošo priekšmetu. Tas likās esam mazs olis, taču, dzeltenīgi sārti vizmodams, bija tik pārsteidzoši skaists, ka Harka noslīdēja no zirga, uz kura jāja bez segliem, un noliecās, grasīdamies atra­dumu aplūkot tuvāk. Tas tiešām šķita nekas cits kā vien neparasts akmens, ko ūdens kādreiz atnesis, tad to ap­klājušas smiltis un zeme, un tagad zem izrautajām sak­nēm tas atkal ieraudzījis dienas gaismu.

Harka pasvārstīja atradumu rokā, tad iebāza somiņā pie jostas, paņemdams to līdzi par piemiņu. Viņam vēl nebija ne mazākās nojausmas par atraduma vērtību un nozīmi.

Kolonna kā gara čūska tuvojās braslam, tad, pārvarot dažus šķēršļus mežā, sasniedza brīvo prēriju.

Spēcīgs vējš pūta no ziemeļaustrumiem, vējā plandīja zirgu krēpes un zēnu mati. No dienvidaustrumiem acīs spiedās saule, kurai vajadzēja jāt pretī. Tā žilbināja. Visi miedza acis un vērās zāļu stepes bezgalīgajā tālē. Pir­majā dienā ceļotāji šķērsoja vēl visiem pazīstamu ap­vidu, no apmetnes bieži vien te bija devušies leknajās pļavās meklēt bizoņu ganāmpulkus. Pirmajā dienā nekā­das briesmas nevarēja draudēt, jo kolonna atradās vēl medību laukos, kas neapšaubāmi bija vareno dakotu cilts daļa.

Ap dienas vidu laiks manāmi uzlabojās. Pienainais gaiss noskaidrojās kristāldzidrs, un ziemeļaustrumu vējš norima par liegu vēsmu, kas glāstīja nodzeltējušo, miklo zāli. Harka sūkstījās, ka «prērijas suņi», mazie grauzēji bija pietiekami gudri un vienmēr laikus pazuda savās alās, tiklīdz ceļotāji tuvojās. Viņš nekad nepaguva iz­šaut bultu. Bērni, sasēdināti šļūcēs, gražojās, ka zirgu ga­rās astes tiem nemitīgi sitoties sejās. Dobji pa zālāju di- pinādamas, steidzās daudzo dzīvnieku neapkaltās kājas.

Plata sliede, kas saglabājās dienām, pat nedēļām, vilkās ce­ļotājiem nopakaļ. Reizi pa reizei Harka vēl iedomājās par alu meža nokalnē, kas nu jau palikusi tālu aizmugurē. Neviens no ceļotājiem nevarēja zināt vai arī nojaust, kas tagad norisinājās pie alas un mežā.

Lāču cilts virzījās uz priekšu līdz vakaram. No rīta izceļošanu bija aizkavējusi vētra, tāpēc tagad, līdz saules rietam, nebija noiets vairāk par trīsdesmit pieciem kilo­metriem.

Karavīri izvēlējās iespējami noderīgāku apmešanās vietu. Pa labi pletās pakalni, kas sliecās līdz ūdenim. Ze­majās pļavās miklums jau sāka uzsūkties, tāpēc teltis nebija jāceļ gluži slapjumā. Prērijas nelielais avots dze­sēja slāpes cilvēkiem un dzīvniekiem. Kurināmā te ne­bija. Tāpēc no ugunskura vajadzēja atteikties. Bet izdob­tais bluķis, kurā kvēloja nedziestošā uguns, tika arī šinī naktī rūpīgi sargāts. Vecie vīri to bija visā ceļā veduši līdzi. Kopš neatminamiem laikiem bija ieviesies paradums vērtīgo uguni, kas tika uzskatīta gandrīz vai par svē­tumu, šādā nogurdinošā veidā vest līdz.

Šļūces atraisīja un uzcēla teltis. Tāpat kā pārējie, arī Baltā Bizoņa atraitne saslēja parasto telti. Vēl nebija izlemts, kurā ģimenē viņu kopā ar dēlu nodos sargāšanai un izmitināšanai.

Visi bija noguruši un, drusku iekoduši, saritinājās se­gās un ātri aizmiga. Zirgi krimta pussatrūdējušo ziemas zāli un meklēja pirmos zaļos asnus, kas spraucās no zemes. Suņi bija apgūlušies ciešā draudzīgā pulkā un cits citu sildīja.

Debesis joprojām bija skaidras, un, kaut arī vējš ap­rima, nakts bija gaužām salta. Kā nepārskatāma jūra prērija aizviļņoja līdz tālajam horizontam.

Laiks pagāja.

Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad Harka uztrūkās augšā. Viņu bija pamodinājis spalgs, griezīgs klie­dziens — kara sauciens tas nebija. Kara saucienu pazina katrs bērns sapnī vai nomodā — tik bieži tika izmēģināta, šim saucienam atskanot, mirklīgā pamošanās, pielekšana kājās un ieroču satveršana. Tātad kara sauciens tas ne­bija, bet gan brīdinājuma sauciens. Harka, tāpat kā tēvs, nēsāja nazi iekārtu saitē ap kaklu, viņš nebija ieroci šonakt noņēmis nost. Loku un bultas viņš bija nolicis līdzās guļvietai, un tagad, pielecot kājās, tie viņam jau bija rokā. Laukā valdīja satraukums. Suņi nikni un bailīgi kauca. Harka dzirdēja zirgu bara spiešanos un dipoņu un izskrēja laukā no vigvama. Matotaupas ērzelis, kas bija piesiets telts tuvumā, kā negudrs slējās pakaļkājās un dzīrās norauties.

— Paliec pie mustanga! — uzsauca virsaitis zēnam un jau pazuda pauguru virzienā, kur pļavas pletās uz rie­tumiem. Viņam sekoja daudzi vīri. Harka pamanīja to vidū Saulrasu un dažus jaunus puišus un jutās apbēdi­nāts, ka jāpaliek šeit un jāuzmana zirgs pie telts, taču bija jāpaklausa. Pēc zirgu, suņu un vīru izturēšanās Harka sprieda, ka apmetnei piezagušies izbadējušies vilki. Tie nevarēja būt mazie, bailīgie koijoti, ar tiem suņi būtu ātri tikuši galā. Pusmežonīgajiem suņiem bija bailes vie­nīgi no lielajiem, pelēkbaltajiem prērijas vilkiem. Harka pamēģināja noturēt tēva mustangu aiz ādas pavadas, kas bija piestiprināta pie dzīvnieka žokļiem, taču ērzelis, kurš jutās kā zirgu bara vadonis, bija tik ļoti satraukts, ka Harka, nepaļaudamies ne uz pavadu, ne mietiņu, aši uzlēca zirgam mugurā, tā vismaz būdams drošs — ja dzīvnieks izrausies, viņš varēs to savaldīt. Dakotu zēni jāt mācījās jau četru gadu vecumā, un Harka Četāna un tēva vadībā bija šo prasmi labi apguvis. Tagad, vien­padsmit gadu vecumā, viņš jau bija spējīgs noturēties uz muguras mežonīgam, neiejātam zirgam. Viņš pazina spē­cīgā un drosmīgā mustanga raksturu un saprata to. Dzīv­nieks, jādomā, jutās tā kā sasaistīts karavīrs, kad ienaid­nieks uzbrūk sievietēm un bērniem. Harka brīdi apsvēra un tad drosmīgi rīkojās. Viņš pārgrieza ar nazi ādas saiti, ar kuru ērzelis bija piesiets, un ļāva tam aulekšot pie zirgu bara, Tur dzīvnieki to saņēma ar paļāvīgu uzticību.

Vīri tikmēr jau izcīnīja kauju ar badīgajiem zvēriem. Ne tik daudz pēc naksnīgo ēnu rotaļas kā pēc saucie­niem, kas atskanēja no pauguriem, zēns noprata, ka jābūt nogalinātiem jau pieciem vilkiem. Suņi atguva drosmi, it īpaši lielie un spēcīgie, tie metās prom un piedalījās cīņā. Harka piesardzīgi vadīja mustangu tā, ka tas pa­stāvīgi lieca loku ap zirgu baru.

Pēkšņi zirgs sagriezās un saslējās pakaļkājās, un to pašu brīdi Harka pamanīja zālē divas zvērojošas plēsoņa acis. Zēns piespiedās ar lieliem cieši pie zirga, uzvilka loku un ielika tajā bultu. Tobrīd vilks mainīja taktiku. Viņš dzīrās apiet saniknoto mustangu un ielavīties zirgu

barā. Dzīvniekiem vakarā tika sasaistītas priekškājas, tā­pēc tie varēja paspert tikai mazus soļus un nespēja aizauļot prērijā. Bet līdz ar to tie bija arī bezpalīdzīgi plēsoņa varā. Zirgu barā izcēlās neiedomājams satrau­kums. Harka izšāva bultu turp, kur kustējās vilks, bet tūlīt saprata, ka nebija trāpījis. Plēsoņa uzlēca mugurā kādai ķēvei, un tā aizsargājās vienīgā iespējamā veidā — metās guļus un valstījās pa zemi. Ērzelis, uz kura sēdēja zēns, spēra un koda kā neprātīgs, visapkārt skanēja vīru saucieni un suņu kaucieni. Bija ļoti tumšs, jo pakalni meta ēnu pret mēness gaismu.

Harka nolēca no zirga. Viņš to uzdrīkstējās, jo apzinā­jās, ka ērzelis nepametīs sasaistīto ganāmpulku. Nepaļau- damies vairs uz loku un bultu, viņš aši uzkāra loku pār plecu un satvēra nazi. Vilks patlaban grasījās iekosties ķēvei kaklā un vairs nekā cita neredzēja. Zēns piegāja klāt un ar spēcīgu un labi mērķētu grūdienu ietrieca nazi vilkam līdz pašam spalam kaklā.

Harka izrāva nazi no beigtā zvēra un izkliedza uzvaras saucienu. Bet tobrīd viņam pašam gandrīz izgāja greizi. Apreibis no uzvaras, viņš uz brīdi zaudēja piesardzību un tūdaļ noprata, ka viņam pretī atrodas vesels plēsoņu bars. Vienā mirklī viņš aptvēra, kas noticis. Bars bija sadalījies, daļa samērā vieglā uzbrukumā devusies no pakalna lejā, un tur vilki bija cietuši zaudējumus, bet arī novirzījuši vīrus un suņus pilnīgi uz to pusi. Tikmēr cita bara daļa bija puslokā zagusies apkārt un pēkšņi ielauzu­sies zirgu barā. Pie zirgiem parasti naktī tika nolikti sargi. Harka vakarā bija dzirdējis norīkojumu un zināja, ka ap šo laiku pie mustangiem vajadzēja būt jaunajiem puišiem Četānam un Šonkam. Taču neviena no tiem šeit nebija. Droši vien viņi bija padevušies kārdinājumam un aiz- skrējuši uz pakalnu cīnīties ar vilkiem.

Harka, skaļi brīdinādams, iekliedzās. Trīs vilki jau uz­bruka vienam zirgam un to saplosīja. Iespējams, ka plēso­ņas zēnam nemaz neuzbruks, jo tam bija «cilvēka» smaka, un zvēriem tas nozīmēja briesmas; tiem pietika pretoties nespējīga laupījuma. Bet zvēru vidū bija vilks, lielāks par citiem, laikam bara vadonis, un tas metās Harkam virsū. Zēns glābās vienīgi tādējādi, ka uzlēca mugurā tēva zirgam, kurš tagad tomēr nāves bailēs rāvās no ganāmpulka prom.

Tikko metrus piecdesmit noskrējušam, jaunajam jāt­niekam tomēr izdevās zirgu pagriezt atpakaļ, un tas pēc pirmajiem panisko baiļu mirkļiem pats traucās pie ap­draudētā ganāmpulka, jādomā, lai to aizrautu skrējienā līdz. Kad Harka atkal ieraudzīja apmetni un zirgus, viņš tūdaļ saprata, kas tur notiek. Bija atsteigušies daudzi vīri un jaunieši, arī sievietes un meitenes un, pārgriezuši pi­nekļus, lēca zirgiem mugurā, dzīdami tos prom, lai pa­glābtu no vilkiem. No tiem plēsoņām, kas bija iekodu­šies nogalinātajos zirgos, daudzus nobeidza ar ieročiem, kādi vien pagadījās pie rokas.

Tagad Harka vairs neuzdrīkstējās pamest tēva zirgu. Dzīvnieks, acīm redzot, aicināja pārējos bēgt, un Harka to atbalstīja. Daži zirgi ar jātniekiem un daži bez tiem sekoja, un jātniekiem izdevās novērst juceklīgu bēgšanu. Apmetis plašu loku, zirgu bars aulekšoja pa vientuļo, naksnīgo prēriju atpakaļ uz apmetni.

Vilki jau bija atkāpušies, tāpēc zirgi vairs nebaidījās atgriezties.

Bet kā tagad izskatījās pie teltīm! Rītausma, kas pie­teica saules lēktu, ļāva visu skaidri saskatīt. Vilki bija nokoduši divpadsmit zirgus un tos daļēji saplosījuši. De­viņi zirgi bija tik smagi ievainoti, ka tos vajadzēja no­galināt. Piecpadsmit zirgu trūka, tie bija aizbēguši. Lāču ciltij bija piederējis simt piecdesmit zirgu, turpat katrs ceturtais nu gājis bojā, tas bija smags zaudējums — it īpaši ceļojuma laikā.

Dzīvniekus sadzina vienkopus otrā nometnes galā un piesēja, jo asins smaka tos darīja nemierīgus. Sievietes savāca beigto dzīvnieku gaļu. Havandšita un Matotaupa sadalīja to taisnīgi visām teltīm pēc ēdēju skaita. Mazā­kos gabalus izsalkušie aprija tūlīt pat jēlus.

Harka bija tēva ērzeli atkal piesējis telts tuvumā un tagad apstaigāja apkārtni, apskatīja beigtos vilkus un izpētīja nakts cīņas pēdas. Viņš atrada vilku, ko bija nogalinājis, un par uzvaras zīmi nogrieza tam ausis. Harpstenā apbrīnodams raudzījās uz brāli. Harka pamāja, lai viņš nāk līdz. Pamācīdams un skaidrodams viņš iepa­zīstināja jaunāko brāli ar cīņas norisi. Harka vēlreiz ap­lūkoja visus beigtos vilkus. Lielā plēsoņas, ko viņš bija redzējis cīņas, bīstamākajā brīdī, to starpā nebija. Harka kopā ar brāli uzmanīgi gāja pa vilku pēdām. Pārējo vidū viņš atšķīra lielā vilka pēdas. Tam bija spēcīgākas ķepas, un tas skrēja lielākiem lēcieniem nekā pārējie. Zvērs bija aizbēdzis.

\ — Šis vilks ir liels vadonis citu vilku starpā, — pa­skaidroja Harka brālim. — Mēs redzējām pēc pēdām, kā tas bija atvedis šurp baru un to sadalījis, lai mūs apvestu ap stūri. Daudzi vilki ir beigti, bet pārējie paēduši, kaut gan bizoņu nav.

. Zēni, izmetuši līkumu, atgriezās savā vigvamā. Te viņi sastapa Četānu un Šonku, kas nokaunējušies stāvēja pretī tēvam. Harka būtu vismīļāk tūlīt pat kopā ar Harpstenā atkal izgājis laukā, jo negribēja, lai jaunākais brālis dzird, kā tēvs rāj Četānu, Harkas draugu. Taču bija par vēlu, Harpstenā jau bija aizskrējis pie mātes telts dibenā, un tad ari Harka palika stāvam un visu dzirdēja.

— Jūs abi esat uzvedušies kā mazi skuķi, kas neprot savaldīties, — aizrādīja kara virsaitis abiem puišiem, un tas bija visbargākais nosodījums. — Jūs pamētāt zirgus, lai iegūtu vilku ausis. Kas pēc tam notika, to jūs zināt. Lāču cilts karavīri nolēmuši, ka jūs neesat cienīgi grezno­ties ar vilku ausīm.

Harka jutās gaužām neveikli sava drauga Četāna dēļ. Kāds kauns! Četānam vajadzēs paveikt kaut ko ļoti dros­mīgu un dižu, lai izpirktu savu vainu. Protams, tas pats attiecas arī uz Šonku, bet par Šonku Harka nebēdāja. Harka novērsās, it kā nebūtu nekā ne dzirdējis, ne redzē­jis. Viņš gribēja aiztaupīt Četānam kaunu, ka tiek pa­zemots, viņam dzirdot.

Bāli, satriekti abi puiši izgāja no virsaiša telts, noklau­sījušies to, ko paši sev dienu un nakti daudzinās, līdz būs savu kaunu izpirkuši.

Matotaupa deva pavēli doties ceļā.

Visas trīsdesmit teltis tika nojauktas. Daudziem bēr­niem vajadzēja sēsties uz zirgiem pie mātēm vai arī ap­mierināties ar vietu šļūcē, jo zirgu nepietika. Dažas sie­vietes, tāpat kā Havandšita, gāja kājām.

Harka Vilku Nāve drīkstēja atkal kāpt mugurā savam ābolainajam zirgam un garajā karavīru rindā jāt līdzās nastu nesējiem dzīvniekiem.

BEZZOBU BENS

Tai rītā, kad Lāču ļaudis pārsteidza negaisa trakošana un izceļošanu vajadzēja atlikt par dažām stundām, tiem nekā nenojaušot, alā, augšā pie klinšu nokares, risinājās citāda veida notikumi.

Dziļi kalna iekšienē necaurredzamā tumsā, cīnīdamies pēc elpas smacīgajā gaisā, kustējās kāds cilvēks. Adas jaka, ādas bikses, basās kājas, mati bija caurcaurēm slapji. Viņš bija iespraucies kādā gandrīz stāvus kāpjošā alas atzarojumā, elsa un nerimtīgi taustījās visapkārt. Galvā dūca no nepārtrauktās ūdens dārdoņas, kas da­žus metrus zemāk ar varenu spēku šāvās cauri kalna iegrobēm. Viņš nupat bija izkļuvis no šīs apakšzemes straumes un pats vēl lāgā neaptvēra, kā tas noticis. Taču viņš bija jau kaut cik atguvies, spēja vilkt elpu. Sāpēja viss — galva, pleci, ceļgali. Spēcīgā straume bija viņu svaidījusi kā akmeni, triekusi pret klinšu sienām, rāvusi augšā no dziļuma. Bise bija pazudusi, cepure pazudusi, nazis pazudis, šķiltavas izmirkušas. Viņam nebija nekā vairāk kā tikai nožēlojamā dzīvība un slapjas drēbes mu­gurā, turklāt viņš pats atradās kalna iekšienē bez mazā­kās nojausmas, kā varētu aizkļūt līdz alas izejai.

Viņš piespieda sevi mierīgi elpot un visu pārlikt.

Ūdens bija viņu aizrāvis lejup, tātad alas mute, pa kuru viņš bija ienācis, atradās kaut kur augšpusē. Tiešā ceļā viņš turp vairs nespēja nokļūt, jo augšup pa strautu, pāri apakšzemes ūdenskritumam nebija nekādas iespējas tikt.

Pašreizējā stāvoklī neatlika nekas cits kā rausties pa alas nozarojumu, kurā viņš bija iesprūdis, uz augšu un tad noskaidrot, vai šī eja vai kāds tās nozarojums neved kaut kur tālāk. Tās nebija nekādas rožainas izredzes, un viņš jutās ļoti noguris, nebija viņam arī nekā no pārtikas, bet, ja vien vispār atlika vēl kāda cerība, tad vajadzēja nekavējoties doties šajā bīstamajā ceļā. Slāpes pagaidām nedraudēja, jo viņš bija sarijies ūdeni vairāk, nekā va­jadzīgs.

Viņš taustījas un meklēja ar rokam un basajam kājām visapkārt kur atsperties un tad, atbalstījies pa labi un pa kreisi pret šaurās ejas sienām, palēnām, palēnām sāka stumties uz augšu. Tas bija ļoti nogurdinoši. Viņam ne­bija ne mazākās nojausmas, vai patlaban ir diena vai nakts un cik ilgs laiks pagājis, tā nopūloties. Viņš nebūtu arī varējis pateikt, cik augstu ticis. Bet augšup viņš vir­zījās, un pamazām stāvums sāka izlīdzināties, uz priekšu tikt nu jau bija vieglāk.

Tas deva jaunus spēkus. Viņš saņēmās cik spēdams un rausās nemitīgi tālāk. Kad alas eja sadalījās uz divām pusēm, cilvēks bija neizpratnē, kādā virzienā lai dodas. Beidzot viņš izšķīrās par to, kas bija dabiski, — izvēlējās eju, kas bija platāka, tāpēc pa to bija vieglāk virzīties. Baiļu mākts, ka eja varētu kaut kur izbeigties strupceļā, viņš rāpoja uz priekšu, arvien tālāk. Sirds nevaldāmi dau­zījās, un, kaut arī viņš bija cauri slapjš, tomēr svīda.

Pēkšņi viņu tik spēcīgi kā spējas izbailes sagrāba ce­rība. Šķita, ka būtu paspīdējis gaismas stars, viņš uz­spieda plaukstu uz acīm, tad noņēma, atvēra acis, lai pārliecinātos, vai sapņo vai ir nomodā. Nē, viņš nesap­ņoja. Vājā gaismas atspīdumā viņš saskatīja klintis un savu paša roku. Viņš grasījās jau mesties uz priekšu, cik­tāl šaurā alas eja pieļāva straujākas kustības, te kājas un rokas sastinga. Tā nebija dienas gaisma, ko viņš re­dzēja, — tas bija uguns atspīdums.

Uguns atspīdums šeit, alā!

Viņš nemaz vairs nekustējās, tikai blenza uz noslēpu­maino gaismu.

Šķita arī, ka viņš būtu dzirdējis kādu troksni. Vai te bija vēl kāds cilvēks? Vai tas būtu iespējams? Viņš aiz­turēja elpu.

Un tad viņi ieraudzīja viens otru.

Viņš redzēja divus pirkstus, kas turēja mazu degošu

skalu, un plīvojošas liesmas gaismā saskatīja seju, — vai tā bija jauna vai veca, viņš nezināja, bet tā bija cilvēka seja, vīrieša seja, un šis otrais likās tikpat pārsteigts kā viņš.

-— Kad tevi deviņi! — sacīja otrais. Alā balsis skanēja dīvaini. x

—    Sasodīts! — atbildēja izmirkušais.

—          Velns parāvis, no kurienes tu te radies, melnspal- vainā slieka?

—    No ūdens, vecīt! Vai te var tikt laukā?

—    Ja man būs patika tevi izlaist, tad — jā!

Mazais skals nodzisa. Otrajam rokā bija nazis, to vēl viņš paguva ievērot. Tagad no jauna iestājās tumsa, drausmīga tumsa.

—          Kāpēc tad tu mani nelaistu laukā? — Jautājums iz­skanēja aiz satraukuma piesmakušā balsī.

—           Kāda velna pēc man tevi jālaiž laukā, sasodītais ložņa, alu okšķeri, ūdens žurka? Kas tev te meklējams?

Tumsā spēcīgā un skarbā balss skanēja vēl griezīgāk un draudīgāk. Cilvēku vairs nevarēja redzēt, bet atmiņa, ka viņam bija rokā nazis, nezuda, un šī balss, šī balss — tā nevēstīja nekā laba.

—          Es nezināju, ka tā ir tava ala, — izvairīgi sacīja pagalam izmirkušais.

—    Bet nu tu zini! Ko tu te meklēji?

•— Te meklēju? Nekā.

—          Nemelo tik bezdievīgi, draņķi! Jādomā, ka dzīvot vēl gribi. Meklēji zeltu! Kur tu to …

—    Man nav nekā .. . nekā …

—    Kur tu to redzēji?

—    Nekā es neatradu …

—           Nu, pagaidi tik, gan es tevi mācīšu runāt taisnību. Lai tev labi klājas! Es eju. Neiedomājies, ka varēsi man drāzt pa pēdām. Tas tev maksās dzīvību. Paliec, kur esi, un sprāgsti nost! Vesels!

Viņš, likās, gāja prom.

—           Paklau, paklau, apžēlojies taču! Es neesmu neko, es neesmu neko redzējis, es pateikšu visu, visu darīšu!

—    Amurgalva. Nāc! Tu man visu izliksi!

—    Visu, visu …

Otrs ņirdza.

—           Nu tad nāc! — Šaurajā ejā viņš ar grūtībām ap­griezās, tad abi viens aiz otra līda un rāpoja. Ceļš likās garš, ļoti garš. Beidzot pavīdēja tāda kā gaisma, tā tiešām bija dienas gaisma. Izmirkušais priekā iekliedzās.

—    Saturi žaunas, idiot, mežā ir dakoti!

—    Es zinu, debestiņ, esmu kluss.

—           Nezinu, kā ir ar debesīm, bet, ja tu negribi tūlīt pat nobraukt ellē, tad nomierinies.

Izmirkušais izrāpās no alas, kuras ieeju apņēma koku saknes un aizklāja zari. Gluži bez spēka viņš nokrita gar zemi. Bet" tūdaļ sajuta otrā vērtējošo skatienu un nodrebēja.

—           Tā, te nu tu guli tik nevarīgs kā nodīrāts bizonis. Vai nu tu man beidzot pateiksi, ko tu tur meklēji?

Izmirkušajam acīs sariesās baiļu un dusmu asaras.

—    Zeltu — bet nekas neiznāca.

—    Zeltu! Kas tad tev iepotēja šeit zeltu meklēt? Ko?

—          Ak, klīda tādas baumas, un ar veikalu negāja ne­kādā jēgā.

—    Ar kādu veikalu?

—    Ar kažokādām un degvīnu.

—           Pie tā arī vajadzēja palikt, tas ir tieši piemērots tādiem stulbeņiem kā tu! Kur tu pameti visus savus zo­bus? Ko?

—    Minnesotā, ser, pie dakotiem. Izgāšgad.

—    Neesmu nekāds sers, aitasgalva.

Izmirkušais saņēmās un apsēdās. Mazliet nomierinājies, viņš aplūkoja savu sarunu biedru. Tas bija jauns puisis,

ne vecāks par divdesmit diviem, divdesmit trim gadiem, sarkanīgi gaišiem matiem, vēju appūstu, kalsnu seju lie­liem kauliem. Ap muti pletās ļauns vaibsts. Izmirkušais nolēma turpmāk stipri uzmanīties. Pēc kļūmīgajiem pie­dzīvojumiem alā viņam nebija nekādas vēlēšanās vēl zaudēt arī dzīvību.

—    … tādas baumas vien tās bija, — viņš atsāka. — Nenoteiktas kā vējš — pūš šurp, pūš turp, bet ap Melnajiem Kalniem tam vajagot būt… tam, kas esot atrasts, redzējis es neesmu nevienu, kam kaut kas būtu. Bet sasodītajā dakotu sacelšanās laikā izgāšgad viņi sa­dauzīja manu būdu Minnesotā un izsita manus labos zobus … un tā nu es gribēju redzēt… nu jā …

—    … vai šeit dakoti ir miermīlīgāki? Varu tevi brīdi­nāt, draudziņ! Šie noslēguši līgumu, ka zeme te uz mū­žīgiem laikiem viņiem vien pieder, un, ja tu, baltais, pa­rādīsies, viņi tevi īsti omulīgi spīdzinās un bez sirdsapzi­ņas pārmetumiem grauzdēs, kamēr izlaidīsi garu. Tavs skalps vējos pie staba.

—    Neesmu domājis šķērsot viņu ceļu.

—   Vai nu domājis vai ne, tu jau biji gandrīz viņu cilpā. Kur tu pameti savus aitādas zābakus, ko?

—    Zābakus?

—   Neizliecies par muļķi, nevaru ciest, tas mani tikai nevajadzīgi aizkavē. Tu tur lejā mežā skaidri un gaiši esi stampājis pa sūnām.

Izmirkušais iztrūkās.

—    Esmu pametis pēdas?

—   Pamatīgas ziloņa pēdas, vecīt. Un tad tu ielīdi pa caurumu alā?

—    Jā …

—    Un tur tu nevienu nesatiki? Bez manis tagad, beigas?

—    Satiku …

—    Laime vēl, ka atzīsties. Kā tas gadījās?

—   Nemaz īsti nezinu — tas bija šausmīgi. Domāju gar ūdeni tikt uz augšu, bet ūdens mani norāva atkal lejā. Grasījos kur pieķerties, satvēru tumsā kādu cilvēku, nu jā, bet tas, nelietis, negribēja vis līdzi un iespēra, ka man vairs nebija glābiņa… tad es aizlingoju ar ūdens­kritumu lejā.

—   Aha … Hm … haha … nav slikti… un jocīgi. Lai vai kā, es tev dodu, vecīt, labu padomu — pazūdi no še­jienes, un ar mustanga ātrumu!

—    Nezinu, vai man vairs ir zirgs.

—           Bet es to zinu, tas ir man. To tu paņemsi un dosies ceļā, un, ja tu vēl reizi parādīsies šinīs mežos, tad paliksi par aukstu līķi! Vai saprati? Šis te ir mans lauks.

—    Sapratu. Tavs lauks.

—    Esmu gudrāks par tevi, vai tu to mani?

—     Jā.

—           Tad nu rīkojies attiecīgi. Es tev atdodu tavu zirgu atpakaļ, tāds kleperis man nav vajadzīgs, un taisies, ka tiec … kā tevi sauc?

—    Bens.

—    Gribi, es tev pateikšu, kā tikt pie naudas?

Bens dziļi uzelpoja un raudzījās viņā piemiegtām, pa­teicīgām acīm.

—    Saki!

—           Jāj prom uz Niobraru un atver tur veikalu. Tai vie­tiņai ir nākotne. Es parūpēšos par pirmajiem kundēm, lai tu atkal tiktu uz zara. Pulverim un svinam jābūt pastā­vīgi, un degvīnam… tad nāks mednieki, indiāņi un kažokādas pašas no sevis.

—    Bet indiāņi…

—           Kā jau es reiz teicu, tu esi idiots. Nevar te viņu prērijās un mežos apkārt ložņāt, kad viņi paši cieš badu — tu katrā ziņā ne, — bet ja tu viņiem pārdod pul­veri un svinu …

—    Jā, jā, jā, jā … tikai tas viss notiek stipri ātri…

—           Man viss notiek ātri, dzīvība un nāve, ņem to vērā. Tātad — vai esi ar mieru?

—    Es pamēģināšu.

—    Vai tev mana draudzība ir kādā vērtē, tukšpauri?

—    Lielā.

—    Tā ir tava laime. Nāc!

Kā apdullis Bens ļāva sevi vest pa mežu. Tas bija tāls un grūts ceļš, pa kuru viņš tika vilkts līdzi. Vairākkārt Bens aiz pārguruma paklupa, viņam bija jau četrdesmit ziemas un vasaras aiz muguras, un arī normālos apstākļos viņa spēkus nevarēja salīdzināt ar jaunā sarkanmatainā puiša enerģiju. Kad abi beidzot bija nonākuši pie zir­giem, Bens nekavējoties attaisīja seglu somu un tūlīt pat ..alkatīgi ķērās pie savas neaizskaramās sausās gaļas devas.

—          To es tev atstāju, — otrais zobgalīgi sacīja, un tagad taisies kā tiec!

—    Man nav ieroču …

—    Kas man par daļu, nevajadzēja zaudēt! Pazūdi un savu mūžu vairs neskaties uz Melno Kalnu pusi — vai saprati?

—    Sapratu. — Bens smagi nopūtās. Tad viņš uzsēdās zirgam mugurā un piesardzīgi vadīja to cauri mežam, lai beidzot uz dienvidaustrumiem cauri prērijai tiktu prom. Slapjajās drānās viņš nežēlīgi sala, bet viņu nodarbināja tikai viena doma — ātrāk prom no svešinieka varas iecirkņa. Viņu māca tik lielas bailes no šī cilvēka, ka sirds dziļumos viņš jau nolēma uzsākt tirgošanos Nio- brarā, kas svešajam likās noderīgi. Ar šādu velna zelli nedrīkst sanaidoties… un varbūt Niobrarā tiešām varētu atkal kaut ko nopelnīt, ar mazāku risku nekā šai alā, kas ar saviem sarežģītajiem gaņģiem un mežonīgajiem ūde­ņiem bija īstenas cilvēku lamatas.

Palicējs sevī smējās, noskatīdamies no kāda koka, ka Bens patiesi auļos traucas prom. «Stulbenis,» viņš nodo­māja. «Viens vienīgais paņems zeltu … un šis vienīgais būšu es.»

Viņš devās atpakaļ pie sava zirga, apēda iepriekšējās dienas medījuma paliekas, ugunskuru nekurināja, bet iz­stiepās līdzās zirgam uz dažām stundām nosnausties. Kā viņš bija apņēmies, tā arī pamodās. Bija jau tumšs. Tas viņu netraucēja ķerties pie nodomātā pasākuma. Viņš zi­nāja, ka Lāču cilts ar visām teltīm ir projām, tāpēc bez jebkādas īpašas piesardzības devās uz to mežaino nokāri, kur klintī atradās ieeja alā, ko bija izmantojuši Mato­taupa un Harka. Arī sarkanmatis ar laso palīdzību nonāca pie alas ieejas un piesardzīgi iekāpa iekšā. Taustīdamies, viņš devās uz priekšu un dzirdēja šalkojam ūdeni, kas Benam bija kļuvis liktenīgs. Sasniedzis apakšzemes strautu, viņš apsēdās zemē un uzšķīla uguni, lai labi izpē­tītu apkārtni. Viņš neatlaidīgi vēroja eju ap labi, no ku­rienes šāvās ūdens, kas pēc tam brāzās dziļumā pa kreisi.

«Sasodīts,» viņš klusi lādējās, «pie velna, ka viņu jupis! Velns lai parauj! Te ir vienīgais, ko man tas muļķa suns neatklāja — kāpēc viņš par vari te gribēja tikt uz augšu, kur ūdens brāžas lejā, tur kaut kas slēpjas.» Viņš vēlreiz noskatīja klintis. «Tur neviens nespēj augšā tikt, pat es, Sarkanais Džims, ne. .. . Bet jupis viņus rāvis, kas te bija meklējams tam sarkanādainajam un viņa kucēnam? Tieši te? Kaut kas jau te slēpjas, tikai es netieku gudrs, kas tas varētu būt, velna milti… Un tas maitas purns arī nezi­nāja, citādi nebūtu ar ūdenskritumu noripojis lejā …»

Dzirkstele nodzisa.

«šodienai pietiks. Te kaut kas jāuzsāk gluži citādi. Bet tas ir mans darbošanās lauks, un lai neviens cits te ne­domā bāzt degunu! Tik tiešām kā esmu Džims.»

Saīdzis viņš devās atpakaļceļā un vēl vienu stundu nogulēja pie sava zirga.

Nākošajā rītā Sarkanais Džims stāvēja ar savu zirgu mežmalā un skatījās uz Lāču cilts ceļotāju sliedi, kas vēl skaidri bija saskatāma. Viņš samiedza saulē acis un do­mās vēlreiz izbaudīja uzvaru pār bezzobaino Benu. Viņš bija drošs, ka šis tirgotājs, kontrabandists un zelta meklē­tājs — un ej tu sazini, kas vēl, — būs viņam, Sarkanajam Džimam paklausīgs kā jēriņš. Tirgošanās Niobrarā, ko bezzobu melnmatim vajadzētu uzsākt, bija Džima pēkšņa iedoma, bet ne gluži no gaisa grābta. Jājot uz Melnajiem Kalniem, viņš robežas apgabalos bija izjutis šādas tirgo­tavas trūkumu. Iespēju te iepirkties varētu sagādāt tāds uzņēmīgs tirgonis kā Bens. Tikai tam vajadzētu būt pie­sardzīgam. Jādomā gan, ka viņam būs pārgājusi patika uz patstāvīgu piedzīvojumu meklēšanu. ^

Tamlīdzīgu varu, kādu Džims bija ieguvis pār Benu, viņš bija pratis iegūt jau puikas gados pār citiem zēniem, jo bija viltīgs, spēcīgs un nekaunīgs, visi no viņa baidījās. Viņš priecājās par savu varu, bet dziļi sirdī gremzās, ka nebija neko atradis ne alā, ne arī upes smiltīs. Ne grau­diņu zelta! Bet baumas par neaptveramiem dārgumiem nemitējās, un viņš gribēja būt pirmais — viņam jābūt pirmajam — viņš būs pirmais! Viņš viens pats. Tas bija viņa darbošanās lauks.

Nonācis domās tiktāl, viņš izdarīja kaut ko, kam, liekas, nebija nekā kopīga ar nupat apsvērto — viņš pagrieza zirgu laukā no meža un prātīgi jāja pa pēdām, ko bija atstājuši Lāču cilts ceļotāji.

IENAIDNIEKS LĪDZAS

Jau otro dienu Lāču cilts ceļš veda uz dienvidiem. Harka jāja uz sava spriganā ābolainā zirga. Zēns pastā­vīgi vērās visapkārt. Bet visvairāk viņa uzmanību saistīja dienvidos jaunie medību lauki, kur cerēja sastapt bizoņus

un atkal reiz sātīgi paēst. Netika pārmīts ne vārds. Katrs bija nodarbināts pats ar savām domām un vērojumiem. Augstu gaisā lieca lokus kāds plēsoņa putns. Havandšita un Matotaupa pret dienas vidu novirzījās vairāk pa labi, uz dienvidiem, un drīz vien skatienam pavērās tālā, sau­les spoži apmirdzētā klinšu kalnāja aprises ar vizošajām sniegotajām virsotnēm.

Kad saule todien norietēja, aiz muguras bija palicis piecdesmit septiņi kilometri garš ceļa gabals. Vīri, sievas un bērni nelikās zinis par sārtās saules krāšņumu, kura, iekams paslēpās aiz apvāršņa, vēlreiz izlēja savus starus pār debesīm un prēriju. "Ļaudis viegli drebinājās auk­stumā, kas iestājās līdz ar tumsu, un sievietes un meite­nes, kā parasti, aši un veikli sacēla visas trīsdesmit teltis, kur ceļā nogurušajiem patverties.

Zēni un meitenes, ievīstījušies segās, tūlīt pat aizmiga un pamodās tikai tad, kad austrumos uzlēca saule — at­jaunota un krāšņa. Arī šai naktī viņi bija apmetušies pie ūdens, un no rīta atklājās, ka te ir divas peldēšanai pie­mērotas vietas. Uz vienu devās sievietes un meitenes, uz otru — vīri un zēni. Harkam bija žēl, ka ūdens pat tagad, pavasarī, bija tik sekls, ka nevarēja peldēt. Vasarā šī upīte droši vien izžuva pavisam. Zēns iegūlās dziļākajā vietā, plunčājās un šļakstinājās ar Harpstenā. Pēc peldes bērni noberzās ar smiltīm un ieziedās ar lāču taukiem — tas padarīja ādu elastīgu un nejutīgu pret sauli, vēju un aukstumu. Vigvamos todien bija maltītei sagatavota vilku gaļa, garšot jau negaršoja, tomēr labāk nekā nekas.

Pēc brokastīm, pirms došanās ceļā vēl atlika drusku laika. Vecmāmiņa Untšida sēdēja pie pavarda un šķiroja zāļu pušķīšus, ko bija salasījusi upītes krastmalā. Harka un māšele Uinona noskatījās vecmāmiņas darbā. Vecmā­miņa skaidroja dziedinošo zāļu nozīmi — šīs te, viņa teica, esot labas ko uzlikt uz vaļējas brūces, bet šīs palī­dzot dziedēt rētas. Uinona klausījās uzmanīgi, viņa gri­bēja kādreiz būt tikpat ieredzēta dziedniece kā vecmā­miņa. Harkam nebija tik daudz pacietības. Viņš vaicāja Untšidai, vai tad viņa domājot, ka Lāču cilts karavīri drīz gūšot ievainojumus, ka būšot vajadzīgas dziedējošas zālītes.

— Tu nolasi manas domas, Harka Vilku Nāve, — atbil­dēja Matotaupas māte. — Mēs ejam uz to pusi, kur saule dienvidū stāv virs galvas. Bet tur dzīvo dakotu ienaid­

nieki pani. Ari viņi grib medīt bizoņus, un, ja mums ga­dīsies ar viņiem sadurties, tad mūsu vīriem būs jācīnās.

—    Dakotu zeme sniedzas līdz Lielajai upei, sacīja tēvs, un pani ciltij nav tiesības to šķērsot!

—    Tā saka dakotu virsaiši un karavīri. Bet pani virsaiši un karavīri ir citādās domās par medību lauku robežām.

Untšida gribēja vēl ko piebilst, bet aprāvās, jo ienāca bērnu māte. Viņa bija satraukta un pastāstīja, ka izlūki uzgājuši pēdas — svešas pēdas apmetnes tuvumā.

Harka tūlīt pat izmetās laukā no telts. Viņš gribēja kaut ko tuvāk zināt par šīm pēdām. Viņš redzēja, ka Ma­totaupa un Saulrasa stāvēja pie burvja telts, it kā grasīda­mies ieiet pie Havandšitas. Abi bija apstājušies turpat pie burvja vigvama. Saulrasa, liekas, centās Matotaupu par kaut ko pārliecināt. Šķita, ka viņš dzīrās gūt virsaiša atbal­stu savām domām vēl pirms apspriedes ar burvi. Abi, lie­kas, nevarēja vienoties. Beidzot viņi pārtrauca sarunu un kopā iegāja pie burvja. Līdz ar to viņi pazuda Harkas acīm.

Zēns pašūpojās uz pirkstgaliem, nevarēdams izšķirties, vai atgriezties savā paša teltī vai sameklēt Četānu, vai arī sapulcēties ar dažiem Jaunajiem Suņiem. Bet tad jeb­kura izšķiršanās atkrita, jo līdzās nostājās Četāns.

—   Ko tu te stāvi kā bizonis, kas atšķīries no ganām­pulka? — viņš jautāja.

—    Viņi apspriežas Havandšitas teltī.

—    Vai tu zini, par ko?

—    Par pēdām, — Harka minēja.

—   Un kādas ir tavas domas?

—    Mūsu pēdu dzinēji uzgājuši pēdas. Kas man ko do­māt, neesmu jau pēdas redzējis. Vispirms jāredz, tad va­rēšu kaut ko domāt.

—    Hau. Vai parādīt tev?

—    Jā! — Harkas augums saspringa kā loka stiegra, kad to pavelk karavīra roka.

—    Nu tad nāc!

Četāns un Harka skriešus devās prērijā. Šonka stāvēja pie savas telts un noraudzījās abiem nopakaļ.

Četānam un Harkam nebija tālu jāskrien. Apmēram trīssimt metru no telšu apmetnes atradās viens no tiem lēzenajiem pakalniem, kādi bija izkaisīti pa visu prēriju, un tā malā, ieplakā starp šo un nākošo pauguru, bija sa­skatāma viena no pēdām, ko Četāns vēlējās parādīt Har­kam. Četāns nogaidīja, ko draugs teiks.

Harka vēroja ilgi un rūpīgi. Viņš zināja, ka tiek pār­baudīts.

—    Stiebri jau paguvuši mazliet iztaisnoties, — viņš bei­dzot ierunājās, — bet ļoti maz, jo lielākā tiesa vēl kopš ziemas ir novītuši un vārgi. Te kāds cilvēks gulējis zālē un bijis piesardzīgs, jo ne noguļoties, ne pieceļoties nav atstājis tikpat kā nekādu pēdu. Tomēr, liekas, pieceļoties viņš ir mazliet straujāk sakustējies un nav bijis tik apdo­mīgs, jo šeit — redzi — ir pirkstu nospiedumi, zāles kumšķa malā, smiltīs. Tas ir neskaidrs nospiedums, nevis basas kājas, bet mokasīnā apautas kājas iespiedums. Šī te pēda vēl ir svaiga, tās malas skaidri izteiktas. Izlūks ir, rītam austot, piecēlies. Tas bijis sarkanādainais. Iespē­jams, ka pats gribēja vai arī viņam vajadzēja aši pazust. Vai jūs viņu neredzējāt?

—    Nē, — atbildēja Četāns nomākti, tādā kā vainas ap­ziņā, — ne mēs redzējām viņu, ne viņa pavadoni. Iespē­jams, ka tur nebija tikai divi vien, bet pat trīs, tomēr mēs viņus neredzējām. Viņiem vajadzēja būt aizgājušiem mums garām gandrīz līdz pašai apmetnei, un, kad mēs uz- dūrāmies uz pēdām un steidzāmies atpakaļ, arī viņi bija prom. Un atkal pagājuši mums garām tā, ka mēs tos ne­manījām, bet šķiet, ka arī viņi nav mūs redzējuši. Laikam viens no viņiem bija ieraudzījis mūsu pēdas — tāpat kā mēs viņējās, un mēs esam turp un atpakaļ viens otram garām cilpojuši.

—    Vai tur nav jāsmejas, turklāt tas nav diezin cik slavējami! Tātad mēs nezinām, pie kādas cilts sarkanādai- nie svešinieki pieder?

—   Nē, to mēs nezinām, bet svešie karavīri laikam sa­pratuši, ka mūsējās ir dakotu teltis.

Harka, domās nogrimis, vēl joprojām raudzījās uz pēdām.

•— Tie arī varētu būt dakoti, kas bijuši te izlūkos.

—    Dakoti vai pani, kas to lai zina.

•— Vai mēs vēl izsekojam šos svešos izlūkus?

—    Viņu pēdas ir pārtrūkušas, izsekot iespējams tikai ar lielām grūtībām un maldīšanos. Tas prasa daudz laika. Tāpēc mans tēvs aizgāja uz apmetni, lai apspriestos ar kara virsaiti. Tikmēr izlūki, kas nomainīja Saulrasu, Šonku un mani, devušies vairāk uz dienvidiem un vēro, vai tur nerosās kaut kas aizdomīgs. Vēl gan no viņiem nekādas ziņas nevarētu pienākt.

—    Ja šie svešie izlūki piederētu pie kādas dakotu cilts, tad viņi taču būtu, tiklīdz pazinuši, ka arī mēs esam da­koti, atklāti nākuši pie mums, — Harka apsvēra. Da- kota — šis vārds nozīmē «Septiņi cilšu apspriežu uguns­kuri» — dalās septiņos lielos zaros, kas savukārt sadalās neskaitāmās mazās grupās un kopās, kā to prasa med­nieku dzīves veids. Lāču cilts piederēja pie austrumu apgabalā dzīvojošiem tetonu dakotiem un to vidū pie oglalas ģints.

—    Arī tad, ja tie būtu bijuši dakoti, viņi varbūt dzīrās vispirms dot ziņu savam virsaitim, iekams ierodas pie mums.

Harka iebilda:

—    Tam es neticu. Iespējams, ka tie bija pani.

—    Pani ir koijoti un bailīgi prēriju suņi! — Četāns ni­cīgi noteica. — Tie apmetušies uz dzīvi pie Plates upes. Vai tie būtu uzdrīkstējušies tik tālu uz ziemeļiem ielauz­ties dakotu cilts medību laukos!

—    Varbūt arī viņi cieš badu.

—    Tā kā mēs līdz šim neesam uzdūrušies bizoņiem, tiem jābūt lejā pie Plates upes, tāpēc pani ļaudīm gaļas netrūkst.

—    Kā tu to zini? Bizoņiem vispār nav «jābūt». Kas tiem var pavēlēt?

—    Bads, kas pavēl arī mums. Bet kāpēc mēs strīdamies? Pēc pēdām neko nevar spriest. Tiklab man, kā arī tev nav nekas zināms. Var būt, ka drīz vien atklāsies, kam bijusi taisnība. Jo viens ir skaidrs — svešie karavīri te bijuši vēl nesen.

—    Viņi nav nākuši jāšus, bet kājām, tāpēc nekur tālu tie vēl nebūs tikuši, kaut arī skrietu nezin cik ātri. — Harka aprāvās, jo redzēja, ka tēvs kopā ar Saulrasu iz­nāca no burvja telts. Virsaitis pieaicināja vēl divus kara­vīrus — Veco Antilopi un Kraukli un kopā ar tiem devās uz savu vigvamu. Harkam nu radās iespēja noklausīties nākošo apspriedi. Savā teltī viņš drīkstēja pastāvīgi uz­turēties, ja vien netika izsūtīts laukā.

Tāpēc viņš pameta Četānu, apskrēja apkārt teltij, lai nedurtos acīs, un vēl pirms nācējiem iezagās pa telts spraugu iekšā. Aizmugurē viņš apsēdās līdzās mātei, vec­māmiņai, brālim un māsai.

Ienāca Matotaupa un trīs karavīri. Virsaitis neatklāja nekādu svinīgu apspriedi. Vīri piebāza tikai īsās pīpes, kā piedienējās īsai apspriedei.

—    Jūs zināt, par ko ir runa, — uzsāka Matotaupa. — Mums ir aizdomas, ka tie ir pani, kas mūs izspiego. Tiklīdz salasīsies šo ošņātāju un kvekšķu bars mūsu tuvumā, viņi mums bruks virsū.

—    Tad viņi dabūs pamatīgu sutu un viņu skalpi karā­sies pie mūsu mietiem! — lielīgi iesaucās Vecais An­tilope.

Matotaupa uz viņu nosodoši palūkojās, jo nebija pie­ņemts, ka apspriedē mazāk ievērojamais pirmais atbild virsaitim. Vecais Antilope nokaunējies nodūra acis.

—    Mums jābūt gataviem cīņai, •— tagad sacīja Krauk­lis. — Iespējams, ka šīs smirdošās žurkas taisīsies mums kost, vēl iekams pēc tēvu tikumiem tiks izrakts kara cir­vis. Ja jau viņi ložņā pa mūsu medību laukiem, tad arī zina, ka, tiklīdz mēs kādu no viņiem pamanīsim, tā pacie­nāsim ar bultu.

—    Tā tas ir, — apstiprināja Vecais Antilope, — Ja mums būs darīšana ar pani, tad darbs tiks nevis mēlēm, bet bultām un šķēpiem. Bet es tev jautāju, virsaiti Mato­taupa, — vai gaidīsim šinī apmetnē, kamēr ierodas ienaid­nieki, vai arī dosimies tālāk?

—    Dosimies tālāk! — nikni iesaucās Krauklis. — Vai tad mēs neesam dakotu medību laukos? Vai mums jāslēp­jas no pāris nekaunīgiem koijotiem, turklāt mēs nemaz

nezinām, vai tie vispār te ir? Vai tas būtu Lielās Lācenes dēlu cienīgi?

 Vecais Antilope sarauca pieri.

—   Tu pārāk iekaisti, Kraukli. Ko saka burvis, Mato­taupa? Tu ar viņu runāji.

—    Jā, — virsaitis apstiprināja, — Saulrasa un es runā­jām ar Havandšitu. Viņš ieteic doties tālāk un izsūtīt vēl vairāk vērotāju.

—    Un ko tu pats domā, Matotaupa? Ja mēs dodamies ceļā, tad mūsu sievas un bērni būs vairāk pakļauti bries­mām nekā tad, ja paliekam apmetnē.

Tad runāja Saulrasa:

—   Vai tad mēs neesam karavīri, ka nenosargāsim sievas un bērnus? Man nagi niez ātrāk pārmācīt šos pani, ja tie ir tik nekaunīgi un lien mūsu prērijās. Dosimies tālāk!

Vairuma domas bija noskaidrotas. Visi dega nepacie­tībā aizstāvēt savas tiesības un krietni pārmācīt pani, ja tie vispār uzdrīkstētos parādīties.

—    Mēs tātad dosimies uz priekšu! — izlēma Matotaupa.

Vecais Antilope izgāja no vigvama un visiem skaļi

paziņoja, kas ir izlemts.

Tikmēr Matotaupa izvēlējās sešus vērotājus, trīs jāšus, kas varētu iespējami ātri traukties, un trīs kājām gājē­jus, kam būtu vieglāk paslēpties. Saulrasa, Četāns un Šonka gāja izlūkos kājām. Krauklis, viņa vecākais dēls un vēl viens karavīrs devās ceļā jāšus.

Untšida atraisīja pirmo telts mietu. Sievietes tūdaļ ņē­mās novākt vigvamus. Strazdi, pastāvīgie zirgu pavadoņi, aizspurdza, tiklīdz zēni un meitenes nāca pakaļ zirgiem. Kopā ar tiem trim vīriem, kas jau bija izsūtīti uz priekšu maiņai, patlaban izlūkos atradās deviņi vīri un puiši. Tas atbilstoši bīstamajam stāvoklim bija neparasti daudz.

Drīz pēc tam, kad noplandīja pirmās telts pārvalks, arī visa kolonna bija gatava ceļam. Visus bija sagrābis neap­rakstāms sasprindzinājums. Katrs karavīrs, izņēmis no bultu maka divas trīs bultas, turēja šo saišķi saujā, lai, tiklīdz parādītos ienaidnieks, tūlīt liktu tās lietā. Reizēm viens otrs pasvārstīja rokā cērtamo ieroci, kā arī metamo, kas bija saliekta, ar galiem kopā sasieta kārklu klūga, tās cilpā bija iestiprināts olveidīgs akmens. Sitiens ar šādu elastīgu vāli, ja tā trāpīja ienaidniekam pa galvu, bija nāvējošs.

Harka paturēja savas bultas makā. Karavīra bultu ar atkarpi viņam nebija. Tas ari nebūtu piedienīgi, ja viņš atdarinātu karotāju. Bet viņš bija stingri apņēmies cīnīties, ja ienaidnieks uzdrīkstētos tiktāl, ka uzbruktu sievietēm un bērniem. Zēns jāja kolonnas malā mātes un māsas tu­vumā. Viņām abām vajadzēja sēdēt uz viena zirga.

Kolonna bija tikai pusstundu ceļā, kad jau atskanēja izlūku brīdinājuma saucieni. Par brīdinājuma zīmi bija norunāti daži strazdu dziesmas locījumi, kas ienaidniekam nevarētu likties aizdomīgi. Taču ziņotāji neturējās pie norunas. Tā bija zīme, ka viņiem steiga likusies svarīgāka par piesardzību. Brīdinājuma saucieni atskanēja arvien tuvāk. Acīm redzot, izlūki steidzās atgriezties pie kolon­nas. Harka saspringti klausījās un raudzījās uz tēvu zirgā — lepno kara virsaiti, kuru no visiem pārējiem at­šķirīgu vērta kara ērgļa spalvas. Matotaupam vajadzēja dot pavēles, kas darāms. Neviens vairs nešaubījās, ka iz­celsies kauja.

Pirmais, ko ieraudzīja atgriežamies, bija Saulrasa. Viņš parādījās uz pakalna; pēc viņa izturēšanās varēja spriest, ka viņš smagi velk elpu. Laikam bija skrējis, kā savu dzīvību glābdams. Ar zīmēm, ko viņš rādīja, visiem kļuva skaidras draudošās briesmas — nepārprotami naidīgos nolūkos tuvojās apmēram sešdesmit pani jātnieku. Līdzko Saulrasa bija nodevis savu mēmo ziņojumu, vēlreiz visap­kārt atskanēja brīdinošie izlūku saucieni. Visi vīri un jaunekļi, kas bija izgājuši izlūkos, atgriezās vai nu skrie­šus, vai ar zirgiem aulekšos, lai iesaistītos karavīru un ceļotāju rindā. Te tagad viņi bija visvairāk nepieciešami.

Harka saausījās, izdzirdis jauna veida troksni. Tas vēl bija tālu, bet nāca tuvāk, un neapšaubāmi tā bija auļojošu jātnieku dobjā dipoņa. Pieteiktais ienaidnieks jau tuvojās!

Sievietes, paklausot virsaiša pavēlei, izcēla no šļūcēm bērnus un paņēma pie sevis zirgā, šļūces atraisīja. Labāk zaudēt teltis un mantu nekā dzīvību. Bez nastām arī sie­vietes ar bērniem nepieciešamības gadījumā varēja veikli jāt. Kaltētu bizoņu gaļu, kaltētas saknes un ogas — šo pārtiku nebaltajām dienām sievietes glabāja ādas maisos pie sevis.

Ienaidnieku jātnieku bars tuvojās ar draudīgu dipoņu neiedomājamā ātrumā. Zālainē mustangi prata vareni skriet. Harka, atrazdamies pie sievietēm un bērniem, sa­springti raudzījās uz rietumiem. Varēja dzirdēt, ka auļo­jošie jātnieki tuvojās no tās puses. Svešinieki parādījās

paugura virsotnē labi sakārtotā līnijā. Arī Harka varēja tos saskatīt, kaut arī tie bija ļoti tālu un attāluma dēļ vēl neskaidri saredzami. Tomēr mednieku asais un ievingri­nātais skatiens redzēja, ka svešinieki parāva zirgus stā­vus un draudīgi vicināja šķēpus.

Bultas vēl nespēja tos sasniegt.

Te notika kaut kas satraucošs un briesmīgs. Atskanēja tāds rībiens, kādu Harka vēl nekad savā mūžā nebija dzir­dējis. Harkas māte tvēra ar rokām pie krūtīm un saļodzī­jās kā no zirga parauta, pavada izkrita viņai no rokas. Harka piejāja ar savu zirgu cieši klāt pie tā, uz kura sē­dēja māte un māsa, un satvēra māti. Un to pašu brīdi sa­prata, ka viņa rokās ieslīgst miris cilvēks. Viņš tikko spēja māti noturēt. Nolēcis no zirga, Harka, ar kreiso roku saņēmis sava zirga pavadu, ļāva mirušajai mātei no­slīdēt zālē. Tur nu viņa gulēja, un, kaut arī zēnam atlika tikai viens mirklis laika māti uzlūkot, šis skats saglabājās viņā uz visu mūžu. No krūtīm sūcās tikai tieva asins strūkliņa. Gludā, vēl jaunā seja bija pelēki bāla.

Uinona, skaļi iebrēkdamās, grasījās laisties no zirga lejā, bet Harka lika viņai palikt jāšus un turēties pie sievietēm. Zēns pats uzlēca savā ābolainī, viņa acis bija sausas, tās kvēloja. Jau atkal nosprakšķēja tāpat kā pir­majā reizē, un Harka izdzirda kaut ko nosvilpjam, tad Saulrasu ierēcamies:

— Macavakēn! Macavakēn! Pērkondzelzs! — Harka iztrūkās, bet reizē arī viņu sagrāba nevaldāms niknums, jo ienaidnieki bija nonāvējuši viņa māti. Viņš raudzījās uz tēvu un pārējiem karavīriem, kuriem vajadzēja atriebt mātes nāvi.

Tikmēr ienaidnieki bija pienākuši bultas lidojuma attā­lumā. Nupat sāksies jātnieku kauja. Tagad arī Lāču cilts vīri bija izkārtojušies vienā līnijā. Katrai karotāju pusei bija viegli pārskatāma otra. Dakoti ar saviem četrdesmit diviem vīriem atradās pretī sešdesmit septiņiem pani ka­rotājiem.

Lāču cilts karotājiem vajadzēja uzmanīties, lai šai cīņā noturētos pārsvara priekšā.

Harka nenovērsa acu no ienaidnieku bara. Pani karotā­jiem, tāpat kā dakotiem, bija šobrīd tikai ādas jostas ap vidu. Ieziestā āda saulē spīdēja. Sarkani izkrāsotās sejas, kas liecināja par kaujas gatavību, likās atbaidoši viepļi. Galvas atšķirībā no garmatainajiem dakotu karavīriem bija kailas. Tikai pakauša vidū izaicinoši plīvoja skalpa cirta. Daļa ienaidnieku uzvilka lokus un nostiprināja bul­tas, citi draudīgi vicināja šķēpus.

Harka meklēja ar acīm ienaidnieku virsaiti un drīz vien to arī ieraudzīja un pazina pēc ērgļa spalvu kušķa pie čupra un pēc bīstamā ieroča, ar kuru tas bija nogali­nājis Harkas māti. Tā 'bija gara caurule ar koka spalu, un Harka ievēroja, ka ienaidnieku virsaitis ar nūju kaut ko iegrūž caurulē. Zēns pirmo reizi redzēja ugunsieroci, pa stobru lādējamu bisi.

Matotaupa par atbildi uz pani šāvienu izgrūda spalgo dakotu kara saucienu:

—    Hi-jip-jip-jip-hi-jāāā!

Visi Lāču cilts karavīri uztvēra šo saucienu, un tas sa­viļņoja prērijas kluso gaisu kā vēja brāzma ūdeni. Ienaid­nieki atbildēja ar rēkoņu, kliedzieni brāzmoja viens ot­ram pretī. Suņu bars kaukdams vēl pastiprināja vispārējo troksni.

—    Jūs, koijotu dzimums! — kliedza Saulrasa, pārspē­dams neskaidro rēkoņu. — Nedomājiet, ka varat mūs iebiedēt ar savu pērkondzelzi! Jūs, bailīgie un kraupainie salašņas! Sieviešu bendētāji! Panāciet šurp! Mēs jums pa­rādīsim, kā cīnās vīri!

—    Jūs, netīrie oglala! — izaicinoši atsaucās pani virsai­tis. -— Ejiet turp, no kurienes nākuši, citādi mēs jums pa­rādīsim ceļu! Jūsu bizes rotās mūsu trofeju stabus, un jūs smilkstēdami līdīsiet alās!

Tūlīt atkal uzvirmoja karotāju kliedzieni, ar kuriem ikviens centās iedrošināt pats sevi un iebaidīt citus.

Pani virsaitis bija iestūmis stobrā jaunu lodi un dzīrās pielikt šauteni pie vaiga. Tobrīd Matotaupa jau brāzās ar savu ābolaino garā stiepienā tieši virsū pretiniekam.

Visi saprata, ka vispirms jāpadara nekaitīgs baismīgais un noslēpumainais ienaidnieku virsaiša ierocis, ar kuru viņš tik lielā attālumā spēja nogalināt cilvēku. Ja izdotos to dabūt rokā, panākumi būtu milzīgi! Visi saspringti rau­dzījās uz Matotaupu. Virsaitis jau auļojot meta šķēpu, vēl iekams pani paguva izšaut. Šķēps trāpīja pani pa plecu. Viņš zaudēja līdzsvaru un izlaida no rokām šauteni. Viņš būtu nokritis atmuguriski, ja kāds jātnieks piesteidzies viņu neatbalstītu. Matotaupa joņoja uz priekšu, lai gūtu pilnīgu uzvaru. Palīgā steidzās Vecais Antilope, Krauk­lis un tā vecākais dēls. Pretējā pusē saskrēja vēl vairāki pani ap savu virsaiti, lai aizstāvētu viņu un arī vērtīgo ieroci. Līdz ar to jātnieku rindas pajuka. Saulrasa ātri aptvēra stāvokli un pamanījās to izmantot, kopā ar da­žiem karotājiem viņš izspraucās pa pavērtajām spraugām cauri ienaidnieku līnijai un uzbruka pani no mugurpuses.

Izšāvis bultu, viņš nogāza vienu ienaidnieku no zirga, un dakoti uzgavilēja šai veiksmei.

Tikmēr abi virsaiši un to pavadoņi bija saķērušies tuv­cīņā. Antilope gan paķēra šauteni, kas bija izkritusi no pani rokas, bet, nekā nesajēgdams, ko ar to iesākt, un nolēmis, ka tā ir neparocīgāka par paša milnu, viņš to atkal aizmeta.

Harka sekoja katrai vismazākajai norisei kaujā. Viņa uzmanībai nepaslīdēja garām, ka bīstamais uņ ienīstais pani virsaiša ierocis atkal iekrita zālē. Karavīru mustangi mīdīja to ar kājām. Atri izšķīries, zēns pameta sava zirga pavadu Untšidai un noslīdēja no mustanga. Saliecies viņš skrēja pie cīņā iekarsušajiem vīriem, neviens viņu neaiz­kavēja. Viņš bezbailīgi iespraucās starp satracinātajiem zirgiem, kas mežonīgi slējās pakaļkājās, notašķīti ar ka­rotāju asinīm. Zēnam kāds zirgs iespēra pa roku, bet sa­traukumā viņš sāpes aši pārvarēja un pacēla šauteni. Tā bija daudz smagāka, nekā viņš bija domājis. Siksnas tai nebija. Viņš iežmiedza to padusē un skrēja prom tik ātri, kā savu mūžu nebija skrējis. Uzlēcis zirgā, viņš izkliedza spalgu, zobgalīgu uzvaras saucienu un tai pašā brīdī iespieda zirgam papēžus sānos, tā ka tas ar lēcienu pār­gāja auļos un pāri prērijai metās prom. Harka bija pārlie­cināts, ka tagad viņš ar savu laupījumu kļūs par uzbru­kuma mērķi ienaidnieka karotājiem. To viņš arī gribēja panākt — šādā veidā izjaukt ienaidnieka vienotību un vājināt tā pārsvaru.

Jājot Harka ievēroja, ka Havandšita un līdz ar viņu sievietes un bērni devās prom. Zālē palika šļūces ar telšu kārtīm, telšu pārsegiem, apģērbiem, bļodām un darba rīkiem. Viena daļa suņu ņēmās tur meklēt ēdamo, citi aizskrēja līdzi sievietēm un bērniem.

Harka vēlreiz skaļi iekliedzās, izaicinādams ienaid­nieku, un turēja paceltu gaisā savu laupījumu tā, ka to visi varēja saredzēt. Nikna iebrēkšanās un tad daudzu piesmakušu balsu saucieni liecināja, ka pani karotāji Harku pamanījuši. Zēnam nopakaļ lidoja bultas. Veikli, kā pieredzējis karavīrs, Harka noslīga gar zirga sāniem pretējā pusē no ienaidnieka. Bultas spindzēdamas šāvās pāri zirga mugurai. Harka sasniedza kādu pakalnu un tā aizsegā pieturēja, lai paklausītos un ērtāk satvertu šau­teni, kas viņam bija gandrīz izslīdējusi no rokas. Jau viņš dzirdēja jātniekus, kas bija sarosījušies viņam dzīties pakaļ. Harka domāja, ka tur vajadzētu būt sešiem vai sep­tiņiem^ Uzsaucot viņš pamudināja zirgu jaunam skrējie­nam. Ābolainais bija ātrs dzīvnieks, un instinkts to mudi­nāja bēgt prom no kliedzieniem un kaujas. Zēnam bija viegls svars, un viņš dzina ērzeli ar palaistu pavadu prom pa prēriju. Zirgs auļoja ar tālu uz priekšu izstieptu galvu, ieplestām nāsīm, vējā plīvojošām krēpēm un asti. Harka pieplaka pie dzīvnieka kakla. Atskatoties viņš pamanīja sekotājus uz pakalna kores. Tie dusmās kliedza, un divi atkal uzvilka lokus, bet Harka jau bija gabalā, auļojošais zirgs paveica trīs simti piecdesmit metrus vienā stiepienā. Nāvi vēstošās bultas ar visiem uzgaļiem un atkarpēm krita aiz viņa zālē. Harka izslējās taisni un vēlreiz pa­cēla šauteni gaisā, grasīdamies pazoboties par vajātājiem. Tobrīd atskanēja rībiens, kaut arī dakotu zēnam nebija ne mazākās nojausmas, kādā veidā viņš izraisījis šāvienu. Aiz pārsteiguma un arī atsitiena dēļ šautene izslīdēja vi­ņam no rokām. Taču šāviena iedarbība bija milzīga. Va­jātāji, acīm redzot, nodomāja, ka Harka atklājis viņu virsaiša ieroča darbošanās noslēpumu, un, cik vien ātri spēja, steidzās pazust no pakalna. Harka apturēja zirgu un pagriezās atpakaļ, lai šauteni atkal paceltu. Viņam ne­maz nevajadzēja nokāpt no zirga. Iekāries ar kāju saru cilpā, kas bija piestiprināta pie mustanga skausta, viņš zemu noliecās un, zirgam tāpat viegli auļojot, pacēla šau­teni. Harka atkal lepni sēdēja zirgā un jāja uz pakalnu, no kura vajātāji bija nozuduši.

No šejienes viņš varēja pārredzēt kaujas lauku. Sievie­tes un bērni bija ar Havandšitu jau krietnu gabalu aiz^ jājuši tālāk, un viņiem vairs briesmas nedraudēja. Ne­laime viņus varētu pārsteigt tikai tad, ja pani karotāji uzvarētu dakotus.

Jātnieki vairs nebija sakārtojušies ierindā. Pani virsai­tis gulēja zālē beigts. Matotaupa bija atguvis savu šķēpu un cīkstījās ar kādu niknu ienaidnieku, lai gūtu iespēju pieskarties beigtajam virsaitim ar šķēpa galu, kā to prasa indiāņu paradums. Saulrasa bija kādu pani karotāju grupu kreisajā spārnā pagalam pārsteidzis un atspiedis atpakaļ. Labajā spārnā pani tomēr bija pārsvarā, un turp tagad steidzās lielākā daļa Lāču cilts vīru, lai atbalstītu apdraudētos.

Harka kliedza, cik spēka, un draudēdams turēja šauteni pavērstu pret šīm nikni karojošām grupām. Pani karotā- 5us, kas zināja brīnumainā ieroča varu, no jauna sagrāba izbailes un niknums. Daži glābās bēgot, citi metās uz Harku. Līdz ar to dakoti apdraudētajā stāvoklī atguva elpu, izmantoja šo apstākli un ar jaunu sparu metās virsū ienaidniekam. Tikmēr Matotaupam bija izdevies cīņā par nogalināto virsaiti uzveikt arī otru spēcīgāko pretinieku, un viņš uzgavilēja, skaļi izkliegdams uzvaras saucienu. Tas no jauna lika ienaidniekiem trūkties. Palikuši bez vadoņa, viņi cīnījās vēl tikai izklaidus, un arvien vairāk radās tādu, kuri glābās bēgot.

Dakoti bez kādas noteiktas kārtības dzinās bēdzējiem pakaļ, līdz virsaiša kara taure aicināja sakārtoties uzbru­kumam.

To visu Harka redzēja un saprata. Bet tad viņam vaja­dzēja padomāt pašam par sevi, jo vajātāji vairs no viņa neatkāpās un nāca arvien tuvāk. Šoreiz zēns izvēlējās citu taktiku. Pirmajā reizē viņš bija aizjoņojis prom prērijā, lai vienas karotāju daļas uzmanību piesaistītu sev un at­vilinātu no galvenā cīņas lauka. Tagad viņš auļoja un meklēja glābiņu pie savējiem, kurus pulcināja ap sevi Matotaupa. Dakoti ar gavilēm saņēma Harku un viņa lau­pījumu. Jātnieki ieslēdza viņu savā vidū. Daži pagriezās atvairīt četrus vajātājus, kas bija zēnam sekojuši.

Dakoti tagad cīnījās ar ticību uzvarai, un pani preto­šanās tika lauzta. Arī pēdējie, kas vēl nebija atkāpušies, bēga. Bēgot tie atmuguriski vēl raidīja bultas uz neat­laidīgajiem dakotiem, kas dzinās pakaļ. Arvien mazāk ka­rotāju palika kaujas laukā, un beidzot pēdējais dzīvais pani bija aizlaidies lapās.

Ar dobjām taures skaņām virsaitis Matotaupa aicināja visus pulcēties.

Izklīdušie karotāji traucās šurp. Viņi jādelēja lokā ap­kārt pani virsaitim, kas, Matotaupas nogalināts, gulēja zālē. Lāču cilts vīri, vicinādami ieročus un arvien no jauna izkliegdami uzvaras saucienus, atvilka elpu pēc cīņas satraukuma.

No dienvidu puses Havandšitas vadībā sievietes un bērni atgriezās kaujas laukā, kur zālē vēl gulēja visa mantība. Bija sadauzīta daļa trauku, salauztas divas telts kārtis, citādi nekas nebija gājis zudumā. Dažiem karotā­jiem sievietes pārsēja ievainojumus. Ar samitrinātiem lū­kiem pārsēja tikai tos ievainojumus, kas bīstami asiņoja. Pārējās brūces pameta vaļējas, lai asinis sarec un ievai­nojums pārklājas ar kreveli. Matotaupa bija dabūjis kājā naža dūrienu. Untšida pārsēja viņa brūci. Saulrasa bija saņēmis smagu ievainojumu plecā: šķēps bija saplosījis miesu un savainojis locītavu. Saulrasam vajadzēja doties pie Havandšitas, pie burvja. Vecajam vīram nebija tikpat kā nekādu zināšanu iekšējo slimību ārstēšanā, bet ārējos ievainojumus viņš prata lieliski dziedēt, arī šoreiz viņam izdevās ievilkt pleca locītavu, lai tad stātos pie tālākas ārstēšanas. Saulrasa burvja darbošanās laikā sakoda zo­bus, ne ar vaibstu neizrādīdams, ka cieš sāpes, nemaz jau nerunājot par vaidēšanu, kas būtu karavīra pagalam ne­cienīgi. Havandšita ataicināja Untšidu, un tā iedeva da­žas dziedinošas zālītes, ko no rīta bija savākusi. Zālītes uzlika uz saplosītās miesas zem saites. Bāls, bet stingru soli, kā izturīgs, ievainots bizonis, Saulrasa devās pie sava zirga. Untšida pasniedza viņam no sava ādas ūdensmaisa padzerties. Arī Četāns un Šonka bija guvuši ievainoju­mus. Četānam bultas smaile bija uzplēsusi ādu augšdelmā, Šonkam bija trāpīts ar milnu, no kuras viņš bija paguvis tik daudz izvairīties, ka tā nesašķaidīja galvaskausu. Abi bija braši turējušies, un visiem bija skaidrs, ka toreizējais pārkāpums naktī, kad, vilkiem uzbrūkot, viņi pameta savu posteni, tagad pilnā mērā izpirkts. Harka berzēja un šū­poja roku, pa kuru trāpījis zirga spēriens. Sāpes bija skaudras. Taču svarīgākais bija, ka roku varēja kustināt.

Lāču cilts bija arī zaudējusi karotājus. Krituši četri vīri, divi jauni un divi vecāki, to bērni un sievas tagad palika bāreņi. Mātes, sievas un bērni vaimanāja. Tika sagatavotas ādas segas, kur ievīstīt līķus.

Atvadīšanās bija īsa, jo Lāču cilts ļaudīm nebija patikas ilgāk kavēties kaujas laukā. Viņi vēlējās izmantot savu uzvaru un tūlīt pat doties tālāk.

Harka, Uinona un Harpstenā stāvēja kopā ar Untšidu pie mirušās mātes. Uinonas lielās acis satumsa, un visi trīs bērni, arī Harka un Harpstenā, vismīļāk būtu raudā­dami pārkrituši pār mirušo māti, kas viņiem ar vienu pašu nomaldījušos lodi tika atņemta uz mūžu. Protams, ka pani virsaitis bija gribējis ar savu burvju ieroci, kas tagad bija Harkas īpašums, nogalināt kādu karavīru un tikai slikti nomērķējis ar dīvaino pērkondzelzi. Tagad nu māte bija mirusi, un bērni viņu skatīja pēdējo reizi, iekams viņa tiks ievīstīta ādas segā un pacelta gaisā, kur to kaltēs tālie vēji un vilki nevarēs no kapa izrakņāt un

saplosīt. Untšida liegi glāstīja Uinonas matus, un bērns piekļāvās vecmāmiņai pie sāniem. Abi zēni stāvēja, sa­ķērušies rokās. Visi gribēja just, ka tagad, kopā pārdzīvo­juši cīņu un ciešanas, viņi kļuvuši cits citam vēl tuvāki. Beidzot Untšida piesardzīgi novietoja māti izturīgajā, drošajā bizoņu ādas segā un cieši ietina tajā. Harka no­vērsās un raudzījās tālē. Viņam aizžņaudzās kakls, taču sejā nenoraustījās ne vaibsts. Tikai tie, kas viņu labi pa­zina, zināja, ka viņš labprāt ziedotu visu slavu un trofe­jas, kādas šai cīņā guvis, ja vien varētu ar to atdot mātei dzīvību. Tik labi, lai to zinātu, viņu pazina vienīgi Unt­šida, Kad Harka atkal pievērsās pārējiem, viņa bija vie­nīgā, kurai viņš paraudzījās acīs un neslēpdamies atklāja savā skatienā skaudrās sāpes. Untšida saprata zēna skarbo atturību. Ne ar vārdu, ne kustību viņa neļāva noprast, ka zina, kas mazdēlā norisinās. Vienīgi viņas acis atklāja, ka saprot Harku. Zēns pārlaida acis pār Uinonu, mazo māsiņu, kas bija ļoti līdzīga mātei un ko viņš šodien iemī­ļoja vēl vairāk nekā līdz šim. Bet arī tas nebija nevienam jāzina, pat ne Untšidai, ja vien viņa savā lielajā gudrībā un nojausmā nebija to jau sapratusi.

Kad Harka atkal satikās ar saviem draugiem Jauna­jiem Suņiem, visi viņu apbrīnoja un apsveica, jo viņš bija uzvedies kā īsts karavīrs un vēl guvis laupījumu. Viņu slavēja arī Saulrasa, Krauklis un Vecais Antilope. Bet, tāpat kā zēnam uzvaras prieku aptumšoja bēdas, tā arī visiem cilts locekļiem uzvaras līksmi pamazām nobīdīja pie malas rūpesti par nākotni. Neviens nevarēja pareģot, kādas šai pirmajai sadursmei ar pani būs sekas un vai prērija, šī jauniekarotā dzimtene, paliks viņu īpašums. Matotaupa no jauna izsūtīja uz visām pusēm vērotājus. Tad Lāču cilts ļaudis uzsāka ceļu virzienā uz Plates upes iztekām. Prērija, kur viņi pašlaik atradās, bija augstienē, un klimats skarbs. Vietumis brūnajās pļavās vēl gulēja sniegs. Cik tālu vien acs sniedza, nebija redzams ne krū­miņš, ne kociņš. Nekas nestāvēja ceļā vēja brāzmām. Va­karam iestājoties, saules gaisma ļoti ātri izdzisa. Debesu augstumos iedegās neskaitāmas zvaigznes.

Vētrainā un saltā vakarā tika uzceltas teltis pie nelielas upītes. Visi patvērās teltīs. Vienīgi sargiem vajadzēja palikt laukā, viņi bija izvietoti lielā lokā apkārt apmetnei.

Zirgi bija tikpat noguruši kā cilvēki, un, kad lielais iz­salkums bija remdināts, tie saspiedās bariņā un sildījās cits pie cita. Daži nogūlās. Suņiem maz tika ēdienu pa­lieku, un uzņēmīgākie devās naksnīgajā prērijā medībās. Daži koijoti, kas ložņāja apmetnes tuvumā, pasteidzās pazust.

Harka sēdēja ar Untšidu, Harpstenā un Uinonu telts di­benā, tāpat kā bija sēdējuši šīs notikumiem bagātās die­nas rītā. Nevienā teltī netika kurta uguns. Dūmu dvaka būtu ienaidniekam daudzu kilometru tālumā nodevusi apmešanās vietu.

Virsaiša bērni sēdēja pārguruši un noskumuši. Tagad, vakarā, teltī mātes pietrūka vēl vairāk nekā pa dienu jā­jot, un viņi sāpīgi izjuta tukšumu. Neviens negribēja iet gulēt. Kaut arī nomocījušies, bet no aizmigšanas šai va­karā bērni baidījās, un Untšida arī necentās viņus uz to pierunāt. Klusiņām viņa dungoja žēlabu dziesmu. Tā bija skumja dziesma, tomēr bērni vēlējās to dzirdēt. Untšidas balss skanēja uzmundrinoši, pilna mīlas, bērni jutās pie viņas drošībā.

No āra vigvamā lauzās iekšā gluži citādas skaņas un jaucās ar Untšidas vaimanām. Kājas vienmērīgi dipināja pa zālaino zemi starp teltīm, un sievietes monotoni dzie­dāja. Tās bija jaunās sievietes, kas dejoja ap nogalināto pani svaigajiem skalpiem. Sieviešu deja nebija nekāda uzvaras deja, bet apvārdošana. Indiāņi ticēja, ka neviens ienaidnieks nav pilnīgi uzvarēts, ja nav nomierināts tā gars. Sievietēm vajadzēja, dejojot un dziedot ap skalpiem, nomierināt ienaidnieku garus.

To zināja arī bērni.

Harka, sēdēdams ar jaunāko māsu un brāli tumšajā teltī, turēja iegūto šauteni pārliktu pār celi un aptaustīja to. Viņš gan ienīda šo ieroci, ar kuru bija nogalināta māte, gan arī jutās ar to saistīts. Ierocim vajadzēja izlīdzināt to ļaunumu, ko tas bija nodarījis. Ar šo ieroci viņš dzīrās atriebt māti. Nogalināt pani. Šie vīrieši ar kai­lajām galvām un izaicinošām skalpu pinkām pakausī vi­ņam nemaz nelikās īsti cilvēki. Dakoti bija cilvēki, tā viņš domāja. Pani bija līdzīgi vilkiem, kurus vajadzēja noga­lināt.

Harka nevēlējās gaidīt, līdz izaugs par karavīru. Tik daudz gadu viņš nespēja gaidīt. Viņš bija ieguvis pērkon- dzelzi, tā piederēja viņam. Vajadzēja izpētīt šī ieroča no­slēpumu un iemācīties to lietot. Kurš varētu viņam palī­dzēt? Vigvamos neviens. Pat tēvs neprata ar to apieties.

Kamēr Harka grima pārdomās, Uinona bija ielikusi galvu Untšidas klēpī, it kā grasītos gulēt. Bet viņa negulēja.

Laukā joprojām dziedāja un dejoja sievietes. Tāda rituāla deja ilga daudzas stundas.

Matotaupas teltī nebija. Laikam viņš apspriedās ar Havandšitu un Saulrasu, kādā virzienā nākošajā dienā doties ceļā Lāču cilts ļaudīm.

Jau metās vēls, un Harpstenā un Uinona beidzot aiz­miga. Kad virsaitis atgriezās teltī, nomodā bija vienīgi Harka. Viņš uzlūkoja tēvu. Ienākot virsaitis bija pametis telts ieejā mazu spraugu, pa kuru tagad iespīdēja blāva mēness gaisma. Matotaupa apsēdās viens pats pie aukstā pavarda telts vidū, piebāza savu mazo pīpi un ievilka dūmu.

Tad viņš paraudzījās uz Harkas pusi. Zēns joprojām sēdēja turpat, telts dibenā, viņš bija pacēlis galvu un pēr- kondzelzi, tāpat kā iepriekš, turēja pārliktu šķērsām pār ceļgaliem. Zēna stājā bija jaušams tāds kā krampjains sasprindzinājums.

Tēvs pamāja, lai viņš nāktu tuvāk. Harka piesardzīgi nolika ieroci zemē, jo nejutās īsti drošs, kad tas varētu pārsteigt ar šāvienu. Tad piegāja pie tēva.

—   Tu šodien darbojies ātri, apņēmīgi un pareizi, — virsaitis uzslavēja savu vecāko dēlu. Harka priecājās par atzinīgajiem vārdiem, bet nu jau citādi, nopietnāk nekā citkārt, kad bija dzīva māte.

—   Pērkondzelzs ir tavs guvums, — virsaitis turpināja sarunu.

—   Jā. — Zēns jutās apmierināts. Tēva vārdi nevarēja nozīmēt neko citu kā to, ka Harka drīkst ieroci paturēt.

—    Kaujā tu ar to rībināji.

—    Nē, tas norībēja pats, — Harka godīgi atzinās.

—    Tā ir burvestība.

—   Iespējams, tēvs. Bet varbūt mēs tikai neprotam ar šo ieroci apieties. Mums jāsameklē kāds karavīrs, kurš to prot, kaut arī vajadzētu simts dienas jāt, lai atrastu tādu pieredzējušu vīru. Tatanka Jotanka, lielais dakotu bur­vis, droši vien arī zina šāda ieroča noslēpumu.

—   Tas var būt. Es tagad gribētu tevi lūgt, lai tu pār­domā par kaut ko citu. Ir jau vēla nakts, tomēr tev vaja­dzēs par to padomāt. Vai varbūt esi pārāk noguris?

—    Es neesmu noguris, — Harka saņēmās.

—         Ja zēns ir tik vecs kā tu, Harka Vilku Nāve, tad paradums prasa, lai tas nestu upuri Lielajam Noslēpu­mainajam.

—    Jā, tēvs.

Harka, protams, zināja par šo paradumu.

Zēna vecākie biedri jau bija šādu upuri nesuši. Harka bija pieredzējis, ka Četāns, jau no bērna kājas drosmīgs zēns ar stingru raksturu, vienpadsmit gadu vecumā upu­rēja savu iemīļoto suni. Viņš to izdarīja, ne aci nepa­mirkšķinājis. Bet Harka zināja, ka Četānam šis upuris bija smags pārbaudījums, jo viņš suni ļoti mīlēja. Kad dzīv­nieks bija miris un gulēja vienā no Melno Pakalnu alām, un tika godināts kā noslēpumaina dievība, tad Četāns iemācījās pārvarēt sāpes ne vien ārēji, bet arī savā sirdī. Visi lepojās ar Četānu, un Četāns pats arī lepojās. Harka pastāvīgi domāja, ka arī viņš varētu tikpat mierīgi nest šādu upuri un savā sirdī nejust pretrunu tāpat kā viņa vecākais draugs. Nekad Harka šai ziņā nebija par sevi šaubījies.

Tagad, atbildot uz tēva jautājumu ar «jā», viņš iekšķīgi satrūkās. Viņš jutās pārguris, kaut arī nebija atzinies, un pēc visiem dienas satraukumiem un sasprindzinājuma ar bēdām par mātes nāvi arī domās un jūtās pārmocījies. Gan viņu bija plosījušas sāpes, gan pacilājis uzvaras prieks. Bija jau vēls un tumšs, un vismīļāk viņš liktos gu­lēt — tāpat kā jaunākais brālis un māsa un baudītu mieru. Taču viņš nojauta, ka tēvs tagad, tieši tagad vēl grib uzlikt kādu grūtu pārbaudījumu, un nespēja aptvert, kāpēc tā.

—   Harka Kramakmen, — runāja Matotaupa, — katrs zēns upurē kaut ko, kas viņam ir mīļš, un, ja viņš to dara, tad tas ir varoņdarbs. Tu esi ļoti labi cīnījies un mums, vī­riem, ar to palīdzējis, es domāju, ka tu pratīsi arī upurēt.

—   Jā, tēvs.

Harka izrunāja šo «jā» skaidri un saprotami, bet sirdī viņu urdīja nemiers, un galva sāka džinkstēt.

—    Kas tev ir vismīļāks, Harka?

—    Mans zirgs, tēv.

—   Zirgs mums tagad ir nepieciešams, mēs nevaram no tā atteikties. Kas tev vēl ir ļoti dārgs, Harka Kramakmen?

Harka šoreiz labi apsvēra un pierada pie domām, ka viņam nepaies secen tieši šonakt vēl kaut ko upurēt.

—   Mans ieguvums man ir dārgs, — viņš beidzot vilci­nādamies sacīja. — Ierocis, kas nogalināja manu māti un

ar ko es gribu nogalināt pani, kad būšu iemācījies ieroci lietot.

—          Būtu labi burvju ieroci nodot Lielajam Noslēpumai­najam.

Harkam izkalta mute, un pagāja ilgs laiks, līdz viņš iejautājās:

—    Kādā veidā, tēvs?

—    Tādā, ka tu to nodosi burvja teltī.

—    Vai tu to no manis prasi, tēvs?

—          Es neko neprasu. Es tikai vaicāju — vai tu esi spē­jīgs pārvarēt pats sevi?

Zēnā pamodās lepnums.

—    Esmu spējīgs.

Viņš piecēlās ar nepārprotamām spīts un sarūgtinājuma jūtām sirdī. Varētu arī domāt, ka viņš baidās, ka nožēlos pats savu apņemšanos. Paņēmis šauteni, viņš nekavējoties izgāja no telts. Tēvs viņu neatturēja.

Izgājis laukā, Harka vel redzēja sievietes dejojam ap skalpiem. Zēns pagāja dejotājām garām un devās uz burvja telti. Telts bija ciet, bet viņš nevilcinādamies gāja iekšā. Arī šeit, telts iekšienē, bija tumšs. Harkam ienākot, bija ielauzusies vēja pūsma un sašūpoja teltī pakarinātās čūsku ādas un bizoņu stiegras, kas tagad viegli čabēja. Harka palika stāvam pie ieejas. Telts dziļumā kaut kas sakustējās, un tuvojās kalsnā vecā Havandšitas ēna.

Harka sniedza viņam ieroci.

—           Te ir tas, ko es, Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve, upurēju Lielajam Noslēpumainajam, — viņš apņēmīgi noteica tā, it kā vēlētos šo lietu ātrāk nodarīt. — Esmu runājis.

Vecais burvis paņēma ieroci.

—    Tā ir labi. Tas piederas burvja teltij, hau.

Harka nenogaidīja, vai Havandšitam būtu vēl kas sa­kāms. Viņš aši pagriezās un izgāja no telts. Laukā sievie­tes dejoja joprojām. Tā bija spokaina aina.

Harka negāja tūlīt atpakaļ uz savu telti. Viņš aizskrēja pie zirgiem. Viņa draugam Četānam, kura ievainojums bija viegls, ap šo laiku vajadzēja stāvēt sardzē. Tālumā, raudzīdamies mēnesī, gaudoja vilki.

Harka piebiedrojās Četānam un glāstīja savu ābolaino sirmi, ko nebija drīkstējis upurēt, jo tas esot vajadzīgs. Dzīvnieks pieskārās ar maigajām lūpām saimniekam pie vaiga.

Harka neka neteica, un arī Četāns nekā neteica.

Bet Harka ļāvās domām. Zirgu viņam nevajadzēja upu­rēt, jo tas tagad ir ļoti nepieciešams. Vajadzēja upurēt ieguvumu, bet tas bija ierocis, ierocis, no kā ienaidnieki trūkās. Vai tas nebija vajadzīgs? Un ko vecais darīs ar to burvja teltī? Kāpēc viņš bija gribējis to tūlīt pat, vēl šai naktī dabūt, iekams Harkam būtu radusies iespēja to iepazīt? Harka notvēra reizēm sevi pie domām, ar kurām atšķīrās no citiem zēniem un vīriem. Dažreiz šīs domas viņu pašu biedēja un šausmināja, bet viņš tomēr neva­rēja rimties domāt un jautāt. Ko vecais burvis darīja ar ieroci? Vai viņš prata ar to apieties, pazina tā noslē­pumu? Tad viņam būtu tiesības uz to, jo nevienam citam tas nebija zināms. Un vai bija nepieciešams jebkuru no­slēpumu pievienot Lielajam Noslēpumainajam, ko burvis pazina vislabāk? Bet ierocis taču bija pani virsaiša rokās bijis, tas bija to lietojis, lai gan nebija nekāds burvis.

Harka netika viens pats galā ar visiem šiem jautāju­miem, tomēr nevēlējās tajos atzīties pat Četānam. Jautā­jumi nedeva viņam miera kā uzbāzīgas mušas. Viņš ne­bija labprāt šķīries no ieroča, un varbūt tā bija kļūda. Taču viņš nespēja šo kļūdu pats sevī izskaust. Vismīļāk viņš būtu ieroci paturējis. Viņš gribēja kļūt karavīrs, kurš ar pērkondzelzi spēj daudz tālāk šaut, trāpīt un nogalināt nekā visi ar bultām apbruņotie vīri. Pēc mātes nāves viņu ar neapjaustu spēku bija sagrābusi šī viena vienīgā vēlē­šanās. Viņš, puišelis, bija ticis pie pērkondzelzs! Un tāpēc, ka tagad ieroci vajadzēja atdot, Harkas sirdī dzima spēja vēlēšanās dabūt citu pērkondzelzi — kaut kad, kaut kādā veidā. Dienām un naktīm viņš domās par to.

Šādā noskaņojumā viņš klusēdams pameta draugu un savu zirgu un atgriezās vigvamā.

Tēvs viņu vēlreiz paslavēja, ka viņš ir ne vien dros­mīgi cīnījies, bet arī pratis nest upuri. Taču zēnam šī uz­slava bija vienaldzīgāka par jebkuru iepriekšējo. Ja viņš labi pārdomāja, tad vajadzēja secināt, ka arī tēvs nebija pats nācis uz domām, ka Harkam jānes šis upuris. Šādas domas bija dzimušas vecā burvja galvā. Tā nebija pirmā reize, kad Harka juta, it kā Havandšita būtu viņam noda­rījis pāri. Kādreiz zēni bija rotaļājušies un Harka tēloja burvi. Vecais bija bērnus pārsteidzis un turēja Harku aiz­domās, ka tam ir kas ļauns padomā.

SVEŠINIEKS

Kad Lāču cilts ļaudis nākošajā dienā atsāka ceļojumu, vīri izjuta savus ievainojumus vēl skaudrāk, tie lika sevi manīt vairāk nekā cīņas karstumā, sākotnējā uzvaras priekā, kā arī vēlāk lielajā pārgurumā. Nakts miers bija locekļus pataisījis stīvus. Matotaupa ievēroja, ka tagad ar ievainoto gūžu nespēj tik viegli kā citkārt vadīt zirgu, un Saulrasa bija pilnīgi kaujas nespējīgs, viņš ar grūtī­bām noturējās zirgam mugurā. Robs, ko nāve iecirta, aiz­raujot četrus karotājus, varēs aizpildīties tikai pēc vairā­kiem gadiem.

Vairāki vīri un puiši izklīda atkal izlūkot, jo nevarēja zināt, ko uzvarētie pani uzsāks. Iespējams, ka viņi izsū­tījuši sūtņus uz savu pastāvīgās apmešanās apvidu, vai­rāk uz dienvidiem, un aicina citas telšu apmetnes palīgā atriebties un aizsargāties. Lāču cilts izlūki reizē pildīja kara un medību izlūku darbu. Jo, tikpat nepieciešama kā pani uzbrukumu atsišana, arvien un arvien jūtamāka kļuva vajadzība pēc medījuma izsalkušajiem vēderiem. Ceļotājus nomāca divkāršs nemiers, bet skaļi par to ne­viens nerunāja.

Vējš no jauna traucās pāri zālājam, kas pakļāvīgi viļ­ņojās. Tālu rietumos skaidrāk saskatāms parādījās klinšu kalnājs. Kad Lāču cilts ļaudis trešajā dienā atkal no­nāca pie strauta, tas bija platāks, dziļāks un straujāks par visām līdz šim ceļā sastaptajām upītēm. Klinšu kalnāja vir­sotnes, kas norobežoja ar zāli apaugušo plakankalni rie­tumos, vēl joprojām lepojās ar vizuļojošu sniega rotu, to­mēr sniegs sāka jau kust arī visstāvākajās kraujās. Harka vēroja vareni plūstošos ūdeņus, kas patlaban, pavasarī, pieplūdināja lejas un grauza augstos krastus. Ūdens, dzel­tens un duļķains, skaļi burbuļoja tur, kur kāds līdzi aiz­rauts koka stumbrs bija aizķēries krastmalā un pretojās viļņu brāzmām.

Kolonnai vajadzēja šo par upi izvērtušos strautu šķēr­sot, bet tas bija iespējams tikai braslā. Havandšita, vecais vīrs, kurš savā garajā mūžā bija iepazinis daudzas prēri­jas, mežus un upes, liekas, ne drusku nešaubījās, kur meklējams brasls. Viņš veda ļaudis ar visām mantām pa upi augšup. Pēc divām stundām pāreja bija atrasta. Pau­guri, kas neizzuda visā ceļa gabalā, te pašķīrās, tāpēc upe šeit bija gandrīz divtik plata, arī rāmāka, un ūdenī rēgo­jās vairākas sēres.

Matotaupa nokāpa no zirga, pamāja Harkam, lai tas pienāk, un deva paturēt savu zirgu. Viņš pats ar šķēpu rokā dzīrās kopā ar Havandšitu kājām pāriet pār upi. Vīri neturēja par vajadzīgu novilkt drēbes. Ja ādas bik­ses arī izmirka pāri ceļgaliem, tad vēlāk atkal izžūs, un indiāņi prata ādu tik labi ģērēt, ka tā nesakalta cieta.

Pirms katra soļa, ko abi pa priekšu gājēji spēra, viņi ar šķēpu pārbaudīja pārplūdušās upes dziļumu un strau­mes spēku. Tikuši pāri, viņi otrā krastā apspriedās, tad pa braslu atgriezās un deva pavēli šai vietā šķērsot upi. Starp egļu kārtīm izstieptās ādas segas bija tik augstu piestiprinātas uz zirgiem, ka, ūdenim sniedzoties līdz ceļ­galiem, tās nesaslapa.

Piesardzīgi un uzmanīgi sievietes vadīja nastu nesējus zirgus tieši pāri braslam, kamēr zēni ļāva saviem zirgiem ūdenī mazliet padraiskoties un atsvaidzināties.

Kad pēdējie jātnieki bija pārnākuši upes dienvidu krastā, vīri kolonnas priekšgalā apstājās, un tūdaļ apstā­jās arī pārējie. Tika dots rīkojums jau tagad te, pie upes, apmesties uz nākošo nakti. Tā kā saule vēl bija augstu, tas likās savādi, šādu rīkojumu, jādomā, izraisīja kādi īpaši apsvērumi. Neviens taču nebija dzirdējis izlūku brī­dinājuma saucienus, un Harka, kas atradās kolonnas vidū, nebija redzējis atgriežamies nevienu vērotāju. Zēns no­domāja, ka dienvidu krasta paugurainajā apvidū viņam tas varbūt pagājis secen nepamanīts.

Gan jau redzēs, kas pamudinājis virsaiti uz šādu lē­mumu. Visi klusēdami paklausīja pavēlei. Neviens ne ko jautāja, ne arī likās zinis. Sievietes, izraugoties izdevīgā­kas vietas teltīm, neaizmirsa iekārtot tā, lai virsaiša un Havandšitas vigvami atrastos apmetnes centrā.

Harka sasauca kopā Jaunos Suņus, un visi devās uz braslu, kur varēja droši peldēties. Ūdens gan bija auksts kā ledus, tāpēc lielu baudu peldēšanās nesagādāja, un, tā kā visi bija izsalkuši, tad sala vēl vairāk. Zēni drīz vien atgriezās teltīs.

Harka vēl mazliet paklaiņoja viens pats. Viņš apgāja apkārt apmetnei, pētīdams pēdas. Te viņš satikās ar Šonku, kurš bija gājis izlūkos. Harka jautājoši uzlūkoja puisi. Zēns domāja, ka varbūt kāds no izlūkiem atgriezies nemanīts atpakaļ un virsaitim kaut ko ziņojis. Varbūt zi­ņojis bija Šonka?

Puisis juta zēna skatienu.

—    Ko tu blenz uz mani? — viņš jautāja.

—    Tāpat vien, — Harka vēsi atteica un nodūra acis.

—          Labi, ka mitējies. Citādi varētu ieraudzīt kaut ko tādu, kas tev nemaz nepatiktu.

—          Es mēdzu turēt acis vaļā, lai redzētu, un nav svarīgi, vai tas, ko redzu, man patīk vai ne. Svarīgi ir, lai es ne­skraidītu apkārt aizmidzis.

—          Maziem sunīšiem nav par ļaunu laikus iet gulēt, — Šonka zobojās.

—    Esmu Jaunais Suns, nevis mazs.

—    Vari iet gulēt, kad gribi, bet celties vajadzēs agri.

—    To jau mūsu zēni vienmēr dara.

—    Ja aizgulēsies, turpmāk es tevi modināšu.

—          Ko tu tur muldi par gulēšanu, Šonka? Ir vēl tikai dienas vidus.

—    Tu jau pats sāki.

Harkā šī saruna viesa nepatiku. Viņam radās sajūta, ka Šonka zina vairāk nekā pasaka un tas, ko Šonka zina, nav nekas labs. Šonka zobojās par Harkas zinātkāri, un Harka saprata, ka, pētoši skatīdamies, atklājis savu vārī­gāko vietu.

—          Nu labi, es sāku, bet vai tad tev man vienmēr jā­dara pakaļ? — viņš nicīgi noteica.

Šonka savilka lūpas uz svilpošanu un, pametis Harku stāvam, devās prom.

Zēns pēkšņi sajutās vientuļš un gurdens kā pēc ievai­nojuma, kad zaudēts daudz asiņu. Viņš pats nesaprata, kā tas gadījies, bet tā nu tas bija. Harka pasteidzās no šejie­nes ātrāk aiziet, ātrāk patverties tēva teltī. Zēns negri­bēja nevienu satikt, jo viņam šķita, ka cietis sakāvi, lai gan pēdējo vārdu bija teicis viņš. Harka klusiņām ieslīdēja pa aizkara spraugu teltī. Viņš nejuta ne mazāko vēlēšanos kaut ko uzsākt un, atgūlies uz bizoņa segas, rau­dzījās telts smailē uz atveri, kas noderēja dūmu novadī­šanai. Bez viņa teltī nebija neviena.

Pēc brīža ienāca Uinona. Apsēdusies līdzās vecākajam brālim, viņa atraisīja vienu no savām garajām bizēm un tad sapina no jauna. Harka vēroja māsu. Mazā juta Har­kas laipno skatienu, savukārt palūkojās uz viņu un tad beidzot teica:

—    Šonka un viņa māte pārnāks uz mūsu telti. Jo viņam nav vairs tēva un mums nav vairs mātes, un Untšidai vie­nai pašai grūti tikt ar darbu galā, kamēr es vēl neesmu paaugusies.

—    Tā. — Harka nolīdzināja ar plaukstu ādas jakā kādu kroku. — Kas tev to teica?

—    Untšida. Viņai pateicis tēvs. Arī tev tas būtu bijis jādzird, bet tevis te nebija.

—    Manis te nebija?

—    Nē, tevis nebija.

Bērni apklusa. Katrs no viņiem centās iedomāties, ko tagad domā un izjūt otrs.

Galu galā viss bija dabiski un pats par sevi saprotams. Visus apmetnes iedzīvotājus viņu skarbajā dzīvē vienoja gan panākumi, gan grūtības, ikviens palīdzēja otram. Bija jau arī sava patikšana un netīksme, bet sadzīvē tam ne­bija tikpat kā nekādas nozīmes. Visu noteica nepiecie­šamība rīkoties šādi vai citādi.

Tāpēc arī Harka neko nepiebilda pie nupat dzirdētā. Šešoka, Baltā Bizoņa atraitne, kurš bija Lāču cilts miera laika virsaitis, pārnāca ar savu dēlu uz dzīvi pie Mato­taupas — kara virsaiša, kura sievu bija nogalinājusi pēr­kondzelzs. Tas bija dabiski un pats par sevi saprotams. Neviens par to nebrīnījās, ikviens karavīrs un ikviena sieviete atbalstītu šādu lēmumu. Šešoka nebija sevišķi gudra, arī ne skaista, kāda bija Harkas māte bijusi. Bet Šešoka bija čakla un pieticīga sieviete. Viņa bez ierunām paklausītu Matotaupam un Untšidai.

Kad Harka bija savās pārdomās tik tālu ticis, viņš teica:

—    Mums ir Untšida.

Māsa dziļi ievilka elpu.

—    Tas ir tiesa. Mums ir Untšida.

Harka ļāvās domām. Tagad nu tēvam vajadzēs audzināt Šonku par labu Lāču cilts karavīru. Šonka nu bija tikpat kā Harkas vecākais brālis teltī. Bet arī brāļi teltī sacentās drosmē, savaldībā, spēkā un izveicībā. Harka bija apņē­mies visas savas izjūtas apslēpt dziļi krūtīs un tikai pie­rādīt Šonkam, ka viņš, Harka, ir gan Jaunais Suns, bet nekādā gadījumā nav mazs. Viņš palūkojās visapkārt, ap­svērdams, kur turpmāk būtu parocīgāk novietot savu guļ­vietu. Tuvāk ieejai. Arvien bija labāk, ja varēja nema­nāmi un netraucēti nākt un iet.

Harka tikai tagad ievēroja, ka Uinona klusiņām raud.

—    Kur tad paliek Harpstenā? — viņš jautāja, lai no­mierinātu un izklaidētu māsiņu, kas vairs nebija nekāds mazais bērns.

—   Viņš aizgāja turp, lai palīdzētu Šešokai sakravā- ties, — meitene šņukstēja.

—    Tā, viņš ir aizgājis turp, — Harka nedzirdami no­teica un palika sēžam. Viņš nebūtu gājis. Arī Uinona ne­bija gājusi. Kam Harpstenā vajadzēja jaukties sieviešu darīšanās? Daudz svarīgāk bija, piemēram, izdibināt, kā­pēc apmetne paliek dienas vidū te, pie upes. Droši vien virsaitis bija saņēmis kādu jaunu ziņu, par kuru vēl ne­viens nekā neieminējās. Nekā citādi šāds lēmums nebija izskaidrojams.

Harka no jauna izsteidzās laukā no telts. Viņš vēroja, kā Šešoka nojauc Baltā Bizoņa telti. Visa mantība, ieroči, trofejas, segas, bļodas bija saliktas un sasaiņotas promne­šanai. Harka negribēja izrādīt, ka vispār veltījis tam mir­kli uzmanības. Viņš pārlika, kur varētu tagad visdrīzāk sastapt Četānu, un klimta prom pie zirgu ganāmpulka. Četāna bēris bija kaujas laukā dabūjis vieglu ievaino­jumu — tāpat kā viņa saimnieks, un Harka, pazīdams Četānu, zināja, ka tas tagad, atpūtas laikā, droši vien pie upes apkopj zirgu.

Zēns bija pareizi spriedis. Viņš sastapa savu lielo draugu pie bērā mustanga. Harka vispirms aprūpēja savu zirgu un tikai tad it kā nejauši piebiedrojās Četānam. Če­tānu nevajadzēja ar gariem ievadiem aplinkus izjautāt, lai pēc tam tomēr netiktu gudrāks.

Četānam bija tūlīt skaidrs, ka Harka grib zināt, kāpēc karavīri dienas laikā palikuši uz vietas. Lielais puisis kā karavīrs, kad tas grasās aizdedzināt apspriedes pīpi, ap­sēdās zālē uz sakrustotām kājām, un Harka tūlīt sekoja viņa piemēram.

—    Tu esi Jauno Suņu vadonis, Harka Kramakmen Vilku Nāve, — uzsāka Četāns, — un tu dzirdēsi no ma­nas mutes, kas noticis un kāpēc mūsu teltis paliek tepat. Iemesls ir šāds — mūsu izlūki atkal uzdūrušies uz pē­dām! — Četāns uz brīdi apklusa, lai vēl palielinātu sasprin­dzinājumu, kas bija redzams Harkas sejā. — Šīs pēdas liecināja, ka gājējs bijis ievainots, tas klibojis un šur tur atstājis asins traipus. Pēdu iespiedumi bija samērā dziļi, it kā ievainotais būtu nesis kādu smagumu vai ari cilvēku. Kādā vietā, uz brīdi apstādamies, viņš kaut ko pametis, varbūt pazaudējis, jo manta ir maza un neva­rēja viņam nekādas pūles sagādāt. Gluži maza somiņa, izrotāta ar gliemežvāciņiem. Šāda veida gliemežvāciņus mūsu vīrieši vēl nekad nav redzējuši. Tie neizskatās arī pēc vampum[3] gliemežvākiem. Havandšita apgalvo, ka pani ciltij šādu gliemežvāku nav, un, kaut arī gliemežvāki mēdz aizklīst ļoti tālu, ceļojot no rokas rokā sarkanādaino ciltīs, arī Havandšita vēl nekad nav redzējis tādus glie­mežvākus.

—    Tātad tie bijuši baltā cilvēka īpašums?

—    Cilvēka, kurš gājis basām kājām.

—    Basām kājām? Ne baltie cilvēki, ne sarkanādaiņi nemēdz iet basām kājām. Vai mūsu vīri sekoja svešajam?

—   Jā, bet ļoti piesardzīgi, jo kaut arī viņš ir basām kājām, viņš var būt burvis, kam pieder pērkondzelzs.

—    Vai mēs esam viņu notvēruši?

—    Vēl ne. Bet, tā kā viņš tikai gausi virzās uz priekšu, mūsu izlūki viņu drīz panāks. Jau pirms vakara arī mēs šeit apmetnē zināsim, kas tas par cilvēku un kur radušies tādi gliemežvāki.

—   Un šo noslēpumaino pēdu dēļ mēs paliekam uz vietas?

—    Jā.

—    Ak tad tā.

Tā kā Četāns uzskatīja sarunu par pabeigtu, Harka pie­cēlās. Viņš nolēma līdz vakaram nerādīties teltī, bet pa­vadīt laiku citur, kamēr svešais nebūs noķerts un atvests.

Līdz tumsai atlika vēl stundas sešas. Harka sasauca Jaunos Suņus, un visi sanāca upes krastā. Kad brūnādai- nie zēni bija sasēdušies lokā, Harka ieteica apspriesties, ko varētu darīt atlikušajās dienas stundās. Uz rotaļām nevienam prāts nenesās. Zēni bija izsalkuši, daži aiz izsal­kuma noguruši, citi bija kaujā zaudējuši tēvu vai brāli. Harka ieteica makšķerēt, un tam visi piekrita. Makšķeru izgatavošana nekādas grūtības neradīja, jo krastmalā auga pietiekami daudz kārklu krūmu, no kuriem zēni ar nažiem nogrieza garas maikstes, pēc kurām vajadzēja brist ūdenī, jo upe bija pārplūdusi. Trīs puišeļi aizskrēja pie zirgiem un no mustangiem, kam bija visgarākās astes, atnesa sarus, kurus sasēja citu citam galā par makšķeru auklām. Desmit zēnu gādāja ēsmu, kukaiņus un tārpus.

Kad visi sagatavošanas darbi bija veikti, Harka un viņa divi palīgi izmeklēja makšķerēšanas vietas.

Un tad Jaunie Suņi uz vairākām stundām pārvērtās par nopietniem, klusējošiem makšķerniekiem, kas veikli iz­meta makšķeres un slidināja pa ūdeni ēsmu. Šad tad lēca un uzķērās pa zivij. Pieaugušie, kas to vēroja, labvēlīgi smaidīja.

Kad saule nogrima aiz tālajām kalnu grēdām un pār upi un pļavām pārlaidās vakara vējš, ātri satumsa un metās auksti. Harka ar svilpienu sasauca zēnus kopā. Tie sanāca un atnesa lomu. Zivis sameta vienā kaudzē — kā lielās, tā mazās. Daudz to nebija, bet arī ne pārāk maz tik īsam laikam, cik zēni bija makšķerējuši. Parasti nelieli medī­jumi piederēja tam, kas tos bija guvis, bet, tā kā patlaban tik ļoti trūka pārtikas, tad zēni nevilcinādamies nolēma, ka virsaitim jānosaka arī zivju sadale. Harka devās sa­meklēt tēvu.

Tiklīdz viņš pienāca pie teltīm, tā arī tūlīt ieraudzīja tēvu. Matotaupa bija pats nule pārradies no izlūku gā­jiena un nolicis ieročus teltī, tātad patlaban briesmas nedraudēja. Viņš, acīm redzot, taisījās kaut kur iet, iespē­jams, ka bija nodomājis paraudzīties, kā veicas jauna­jiem makšķerniekiem. Kad Harka tēvam īsi pateica, kā­dēļ nācis, viņš tūdaļ devās līdz, lai apskatītu zivju kaudzi. Matotaupa apsvēra, laikam aprēķināja, vai katrai teltij kaut kas tiks, un, tā kā iznākt vajadzēja, tad viņš lika lomu sadalīt vienlīdzīgās daļās. Zēni jutās lepni, ka viņu loms tiek nopietni apsvērts un sadalīts — kā dažkārt tikai lielās bizoņu medībās.

Harka ienāca savā teltī ar divām zivīm. Viņš tūdaļ ievēroja, ka šis tas bija izmainījies. Grīda noklāta ar div­kāršām segām un telts dibenā sakrauts vairāk bļodu nekā līdz šim. Telts vidū, ar pelniem rūpīgi nosegtas, gailēja sarkanas ogles. Harkas guļvietas trijkājis stāvēja pa kreisi pie ieejas, tur, kur viņš to pats bija aizbīdījis.. Viņš to ar gandarījumu ievēroja un tagad ieklausījās klusajā rosībā teltī — Uinona sačukstējās ar Harpstenā, un Unt­šida un Šešoka klusi sarunājās. Untšida apklusa un pie­nāca pie pavarda, lai saņemtu no Harkas zivis. Viņa izgāja laukā tās izķidāt. Tad vecmāmiņa izcepa uz iesma lielāko zivi, un, kad teltī sāka smaržot pēc ceptās zivs, ienāca arī Šonka. Abas sievietes, meitene un trīs zēni ap­sēdās ap pavardu un katrs saņēma pa gabalam zivs un dažas ogas, ko Untšida un Šešoka bija ziedojušas no sa­viem krājumiem. Kad bija paēsts un viss rūpīgi novākts, visi, izņemot Untšidu, pagāja nost. Ienāca Matotaupa, un vecāmāte izcepa viņam otro — mazāko zivi, ko viņš aši notiesāja.

Dakotiem nebija paraduma sūtīt bērnus gulēt. Tiem va­jadzēja celties līdz ar saules lēktu, tāpēc viņi vakaros ju­tās tik noguruši, ka laikus paši līda segās. Tā tas bija arī šodien. Sievietes un bērni devās pie miera. Harka uzma­nīja, lai pie ieejas paliek sprauga, pa kuru viņš varētu lū­koties uz daļu mēness apspīdētās pļavas, redzēt visu līdz tuvākajai teltij. Aiz telts šalkoja upe. Izlūki vēl arvien nebija atveduši apmetnē svešo vīru, par kura pēdām stāstīja Cetāns.

Matotaupa izgāja no telts, un Harka vēl kādu brīdi re­dzēja viņu laukā stāvam. Virsaitis stāvēja mierīgi, it kā gaidītu kādu, ar kuru norunājis tikšanos. Viņš balstījās uz labās kājas, jādomā, ka kreisā vēl arvien sāpēja pēc kaujā gūtā naža dūriena. Viņam bija ne vien ādas bik­ses kājās, bet arī ādas jaka mugurā, pēc kā varēja spriest, ka viņš kaujai negatavojas. Kaujās vīri pastāvīgi devās ar kailu auguma augšdaļu. Pakausi rotāja ērgļa spalvas, iespraustas čūskas ādas lentē, kas bija apsieta ap galvu. Harka vēroja tēvu. Cik viņš liels un spēcīgs! Lielāks nekā pārējie vīri, kas arī visi bija stalta auguma, tikpat kā ne­viens nebija mazāks par metru deviņdesmit. Virsaiša pleci bija platāki nekā citiem, rokas, to Harka zināja, veiklākas un stiprākas nekā lielākai daļai karavīru. Nebija tik viegli rast kādu, kurš pārspētu Matotaupu cīņā, jo virsai­tis droši trāpīja mērķī ar bultu un šķēpu meta spēcīgi un tālu. Pani karavīri un to virsaitis viņam netika līdz. Harka mīlēja savu tēvu un ļoti lepojās ar viņu. Zēns nedzirdēja vairs Šonkas un Šešokas elpas vilcienus teltī un aizmiga. Viņš gribēja izgulēties, lai pamostos ar svaigiem spēkiem, kad izlūki būs beidzot atveduši svešo vīru, savādo glie- mežvāciņu īpašnieku.

Harka gulēja ciešā miegā.

Kad zēns, kā parasti, pamodās līdz ar ausmu, virsaitis vēl nebija teltī atgriezies. Harka izslīdēja laukā no telts un skrēja pie mustangiem, kur varētu pārliecināties, kurš no vīriem vēl ar savu zirgu nebūtu atgriezies. Te, kā jau domāts, viņš satika Četānu, kurš, liekas, bija gulējis pie sava zirga. Abi sasveicinājās, lūkojās visapkārt rīta klu­sumā un vēroja, kā mostas daba.

—          Tu domāji, — ieminējās Harka, — ka mūsu izlūki atvedīs svešinieku apmetnē jau naktī. Bet tas nav noticis,

Četāns savilka lūpu kaktiņus.

—    Tas nav noticis. Jo nebija iespējams.

—    Kas to aizkavēja?

—    Tu nu gan gudri jautā. Kurš tad varētu vēl kavēt?

—    Pani? '

—    Kā tad. Tie pievāca svešo vīru.

—    Vai mūsējie to redzēja?

—    Izlūki redzēja.

—    Un ko tagad?

—           Kāds bars pani apmetušies dienvidos no šejienes. Bez sievietēm un bērniem. Viņi dejo bizoņu deju. Ari mēs dejosim bizoņu deju. — Četāns nokremšļojās.

—    Un ja bizoņi parādīsies?

—    Cīnīsimies ar pani par medību tiesībām.

—    Hau.

Ar šo pašu rītu, kad starp Harku un Četānu norisinājās šāda saruna, Lāču cilts ļaudīm sākās grūtas dienas. Daļa vīru pārmaiņus gāja izlūkos, citus Havandšita nemitīgi aicināja uz «bizoņu deju», kam vajadzēja apvārdot bizo- ņus un novirzīt uz šiem apvidiem. Tie, kam tobrīd bija kārta dejot, sapulcējās laukumā virsaiša un burvja telts priekšā, izrotājušies ar bizoņu ragiem, un stampādami soļoja lokā, vienā laidā dziedādami:

«Labais Gars, dod mums bizoņus, bizoņus, bizoņus, Bizoņus, bizoņus, bizoņus dod mums, labais Gars!»

Deja bija nogurdinoša. Vienmuļā, vienmērīgā dziedā­šana urbās smadzenēs tā, ka neviens nespēja vairs neko citu domāt kā vien: «Bizoņi, bizoņi, bizoņi!» Izsalkušie vēderi rūca to pašu. Likās, it kā pats gaiss visapkārt dveš tikai: «Bizoņi!» — un upe šalko to pašu.

Tā tas turpinājās vienu dienu, vienu nakti un atkal dienu. Tiklab dejotāji, kā izlūki, sievietes un bērni juta arvien lielāku izsalkumu, sievietes jau sāka ķert suņus un kaut ēšanai. Nobarotu suņu gaļa dakotiem bija kārums, bet tagad nebija neviena labi barota suņa, tie bija izkā­mējuši, gaļa sīksta. Turklāt suņi kļuva aizdomīgi, un daudzi labak aizbēga prērija meklēt barību nekā par tām druskām, ko saņēma apmetnē, riskēja ar dzīvību.

«Labais Gars, dod mums bizoņus, bizoņus, bizoņus, Bizoņus, bizoņus, bizoņus dod mums, labais Gars!»

Kad dejotāju dziedāšana apmetnes laukumā skanēja jau piekto dienu, kad ar to bija pieskandinātas teltis, bet kuņģiem netika nekas cits kā vien sīkstā suņu gaļa, un suņi, cik to vēl bija atlicis, gandrīz visi aizbēguši, tad ļaudis drūmi raudzījās pretī vakara nokrēslim un upes duļķainajos ūdeņos, no kuriem bērni vismaz ik dienas izķēra dažas zivis. Vēl arvien izlūki neziņoja par karsti gaidītajiem bizoņu bariem, vēl nekā nebija līdzējusi dau­dzo dienu un nakšu deja, bet spēka bija izšķiests daudz. Burvis Havandšita vairs nemaz nerādījās laukā. Viņš čur- nēja savā noslēgtajā teltī un sarunājās ar gariem.

Ko lai dara? Pat Jaunie Suņi apspriedās par to. Ziemā bizoņi ganījās dienvidos, pavasarī tie devās uz ziemeļu pusi. Tiem vajadzēja nākt, bija katru gadu nākuši! Taču tie nenāca. Ka tie aizgājuši uz dienvidiem, par to šaubu nebija. Visi atcerējās lielās rudens medības, kas bija labi apgādājušas Lāču cilts ļaudis. Bet nu ziema bija pagājusi, gaļa apēsta, un bizoņi neatgriezās. Arī pani gaidīja bizo­ņus, bet ganāmpulks kavējās.

«Labais Gars, dod mums bizoņus …»

Citādi mums jāmirst bada nāvē — tā katrs domāja. Taču to neviens nedziedāja. Doties bizoņiem pretī tālāk uz dienvidiem likās tikpat kā doties pašnāvībā. Tur, dien­vidos, bija pani kara apmetne, un arī tie dziedāja:

«… dod mums bizoņus, bizoņus . ī .»

Harka labi redzēja, ka tēvs bija ne vien novājējis vai­rāk par visiem, bet kļuva arvien nopietnāks, vēl mazru­nīgāks nekā parasti un beidzot pavisam sadrūma. Viņš tikpat kā nevēlēja sev atpūtu. Arvien no jauna viņš ieslēdzās dejotāju aplī, lai allaž, kā jau ierosinātājs, pir­mais savējo vidū, kā ievērojamākais, kurš drīkst valkāt bizoņādas galvassegu ar ragiem un balto sermuliņādu, kā jau veiklākais un panākumiem bagātākais mednieks visā

apmetne, pirmais paceltu savu spēcīgo balsi un uzsauktu Lielajam Garam:

«… dod mums bizoņus, bizoņus, bizoņus …»

Bet bizoņi nenāca.

Viss, kas Lāču cilts ļaudīm ticis pataupīts nebaltām dienām, bija rūpīgi sadalīts. Bērni tagad no agra rīta līdz. vēlam vakaram klaiņoja ar makšķerēm gan augšup, gan lejup pa upi, lai vismaz atnestu nometnē zivis. Ja bizoņi drīz nenāks, tad vajadzēs spert kādu izmisuma pilnu soli. Bieži, kad Harka klusēdams stāvēja ar makšķeri krast­malā vai bija iebridis ūdenī, viņš lūkojās uz kalniem rie­tumos. Tur vajadzētu būt mežiem un mežos medījumam. Varbūt būs nepieciešams doties augšup pa upi kalnu vir­zienā, kurus neviens nepazina un kur varbūt, tāpat kā dienvidu prērijā, dzīvo svešas naidīgas ciltis. Bet, ja no­lemtu iet uz kalniem un mežiem, tad tikpat labi būtu va­rējuši palikt arī Melnajos Kalnos, un sīko zvēru medī­juma nekad nepietika mednieku pulkam ilgākam laikam.

«Bizoņus, bizoņus, bizoņus …»

Vienā no šādām dienām Harka bija atgūlies zālē uz plakana pakalna, ap viņu sīkdami lidinājās kukaiņi, bet viņš nelikās gar tiem zinis un tikai saspringti un neat­laidīgi kā visi raudzījās uz dienvidiem. Viņš gaidīja at­griežamies no izlūku gājiena savu draugu Četānu. Citkārt nebija parasts, ka jaunos puišus, kas vēl nav uzņemti ka­ravīru rindās, sūta izlūkos pret ienaidnieku. Bet apmetnē trūka vīru, tāpēc puišiem vajadzēja uzņemties bīstamus uzdevumus. Harka šajās skarbajās dienās arvien vairāk tuvojās savam vecākajam draugam, ko viņš uzskatīja par paraugu un kas bija arī visdrošākais ziņu avots.

Saule rietēja. Bizoņu dziesma vienmuļi, bez sākuma un beigām dīca pār nežēlīgi tuksnesīgo un vienmuļo zālāja klājienu. Upes šalkoņa pastiprinājās, kalnos sniegs kusa pilnā sparā, un ūdens cēlās.

Harka to visu zināja, tomēr nedomāja par to. Viņš tikai gaidīja Četānu un minēja, vai draugs atnesīs kādas jau­nas ziņas.

Kad kalsnais jaunais puisis atgriezās pirmajā nakts zvaigžņotajā stundā, viņš, kā jau norunāts, apstājās pie Harkas. Harka tūlīt ievēroja drauga uzvedībā trauksmai- nību, un tas nebija tikai steigas dēļ vien.

—          Tu esi vēl zēns, — viņš čukstus sacīja Harkam, — bet arī tev jāzina: pani vairs nedzied bizoņu dziesmu. Viņiem ir gaļa.

Harka pats netika gudrs, ko viņš sajuta, to izdzirdis, gandrīz vai izbailes.

—    Vai viņi ir medījuši?

—    Viņi nav medījuši, bet gaļa viņiem ir.

Tagad Harka nobijās ne pa jokam.

—   Kā tad tā?

—          Viņi bija sakūruši uguni un cepa. Vecais Antilope aizskrēja man pa priekšu un būs jau tava tēva teltī par visu ziņojis.

Vecais Antilope bija apmetnes ātrākais skrējējs. Arī viņa tēvs un vectēvs bija savas paaudzes ātrākie skrējēji bijuši, un viens no Vecā Antilopes trijiem dēliem — Jau­nais Antilope — ar saviem pieciem gadiem skrēja ātrāk nekā septiņus gadus veci zēni. Bija saprotams, ka Vecais Antilope apmetnē ieradies ātrāk par Četānu un tāpēc virsaitis Matotaupa ātrāk par dēlu dabūjis visu zināt.

—    Četān, kas iedevis pani gaļu?

—    Tas ir noslēpums.

—    Lielais Noslēpums?

—    Es nezinu.

—    Bizoņu gaļa?

—    Bizoņu gaļa.

Pirmo reizi šinī bada laikā Harka sajuta vājumu. Bi­zoņu gaļa! Mātes slepkavas rija bizoņu gaļu, smaržīgu ceptu šķiņķi, smadzenes, aknas! Tie smalstīja dzīvinošo, spēcinošo gaļas viru — tie slepkavas! …

—          Četān, kā tev liekas, vai mūsējie ies kaujā? Cik daudz karavīru ir pani ļaudīm?

—    Viņu ir gandrīz simts.

—           Simts. — Simts! Tas bija trīskāršs pārspēks. Četāns vairs ilgāk nevarēja kavēties, viņam vajadzēja steigties uz apmetni, lai nodotu ziņojumu. Harka skrēja līdzi.

Matotaupa bija vigvama vidū licis iekurināt uguns­kuru, tā šaudīgajā gaismā stāvēja viņš pats un Saulrasa. Sārtenajā atspulgā ēnas likās vēl melnākas. Harka ielīda vigvama dziļumā pie Untšidas, šešokas, māsas un brā­ļiem, pie kuriem tagad piederēja arī Šonka. Viņš dzir­dēja Četāna ziņojumu, kas viņu no jauna stipri satrauca, un redzēja, kādu seju rādīja abi virsaiši, kas sēdēja viens otram pretī pie ugunskura un, nekā nerunādami,

raudzījās viens otrā. Harka nojauta, ka viņi bija tik sarūg­tināti un izmisuši, ka labprāt uzņemtos cīņu par iztiku — ja vajadzīgs, arī pret pārspēku.

Bet no kurienes pani dabūjuši gaļu, arī viņi, acīm re­dzot, nezināja. Izlūki tikai izpētījuši, ka no dienvidiem ieradusies grupa pani un tiem bijusi līdzi bizoņu ādas nešļavās ietīta gaļa.

— Lāču cilts vīri apspriedīsies, — sacīja Matotaupa, un ar'to bija tikai izlemts, ka šai vākarā vairāk nekas netiks runāts. Vispārējā apspriede varēja notikt tikai nākošajā rītā.

Harka, tāpat kā pārējie bērni un sievietes, nolikās savā guļvietā, bet aizmigt nevarēja. Tagad būtu nepieciešama pērkondzelzs, tad viņš varētu kaut simt ar bultām apbru­ņotiem pani iedzīt bailes, viņš viens patsl Pērkondzelzs! Arvien dziļāk zēna galvā urbās šī vēlēšanās, un viņš ne­spēja no šīm domām tikt vaļā.

Tās viņu izdzina laukā no telts. Harkas guļvieta atradās tuvu pie izejas, un neviens cits — vienīgi Untšida manīja, ka Harka izzadzies laukā.

Sākumā zēns nekur tālu negāja. Paspēra tikai dažus so­ļus līdz burvja teltij un palika tur stāvam. Pie garas kārts telts priekšā starp burvju maskām un kaltētām dzīvnieku ādām zvārojās pērkondzelzs, kas bija nogali­nājusi Harkas māti, pērkondzelzs, ko Harka bija ieguvis un ziedojis burvim. Viņš nedrīkstēja to ņemt. Nedrīk­stēja pat par to domāt. Harka palika stāvam un ilgi ne­novērsa acis no pērkondzelzs.

Tad Harka skrēja tālāk, laukā no apmetnes, lai tumsā un vientulībā tiktu pats ar sevi galā. Izlūku acu priekšā viņš pārbrida pāri braslam un tad slapjām un nosalušām kājām skrēja kādu gabalu uz ziemeļiem prom pļavā. Tur sargi nestāvēja, jo likās pietiekami, ja plato upi uzmana no dienvidu krasta. Harku neviens nesauca atpakaļ. Sargi zināja, ka virsaiša dēls ir drosmīgs, bet arī apdomīgs. Tā­pēc zēns varēja iet, kur vēlas.

Apbruņojies ar nazi, Harka devās uz augšu gar upi. Apkārt valdīja dziļš klusums. Kopš vīri ar nakts iestāša­nos bija pārtraukuši neveiksmīgo bizoņu deju, visā ap­metnē un tās apkaimē bija iestājies miers. Vienīgi upe, reizēm spējāk iešalcoties, dziedāja savu vienmuļo dziesmu.

Kad nakts vējš bija nosusinājis Harkas kājas, viņš sameklēja sev vietiņu, kur atvilkt elpu, vērot un pārdo­māt. Viņš labi noslēpās zālē, uztaisīja pat sev zāļu vai­nagu, lai varētu nemanīti pacelt galvu, un tad nolēma te pavadīt nakti. Piesardzība, kas te bija nepieciešama, izkliedēja domas par pērkondzelzi, un viņš pats gribēja sevi piespiest domāt par kaut ko citu. Harka arī drosmīgi centās aizmirst izsalkumu un nogurumu. Viņš dzīrās pats sevi pārbaudīt, vai pratīs pār sevi valdīt.

Spriežot pēc zvaigznēm, tuvojās nakts vidus. Pēkšņi Harka kaut ko pamanīja, kas saistīja viņa uzmanību. Zie­meļpusē, pļavā, pret vēju sakustējās vairāki zāļu stiebri. Tas varēja būt tikai dzīvnieks vai cilvēks. Taču Harka nebija dzirdējis ne mazāko čabēšanu. Šai dzīvajai būtnei vajadzēja būt ļoti viegliem soļiem un veiklai. Zēns sa­springti vēroja, bet neko vairāk nespēja saskatīt. Tāpēc viņš nodomāja, ka šī būtne vēl atrodas turpat zālē. Var­būt tur kādam dzīvniekam ir ala? Bet varbūt tas bija cil­vēks, kas uz brīdi palicis mierā?

Ko tagad darīt?

Harka jau bieži bija kopā ar tēvu medībās bijis un iemācījies būt pacietīgs. Viņš gaidīja. Galvu viņš pacēla tikai mazliet, pamazām un tik piesardzīgi, ka zāļu vainaga pasliešanos zālājā nevarēja ievērot. Tikko viņš bija šādi iekārtojies, kad aiz pārsteiguma sarāvās. Gabaliņu tālāk, aiz zāļu stiebriem, kas bija aizdomīgi sakustējušies, viņš pamanīja nelielu kāju — tā varētu būt zēna kāja un tādā stāvoklī, it kā tās īpašnieks gulētu zemē uz vēdera, galvu paslēpis aiz augstajiem zāļu stiebriem.

Vai kāds no Jaunajiem Suņiem būtu bijis tik pārdrošs, ka slēpjas te spēlēt karu un pārspēt Harku viltībā? Tad viņam vajadzēs drīz pārliecināties, kā Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve tiek ar tādu galā. Pani tas neva­rētu būt, — kaut arī indiāņu zēni bauda lielu brīvību, to­mēr ne tik lielu, lai līstu tik tuvu ienaidnieka nometnei.

Harka nolēma netraucēt sargus, bet rīkoties pats. Viņš dzīrās apiet svešajam zēnam apkārt un tad pārsteigt to.

Tas bija aizraujoši.

Harka pierastā veidā — klusi kā čūska nošļūca lēzenajā ieplakā aiz paugura. Kad likās, bija ticis prom no svešā zēna redzes loka, viņš kustējās ašāk un vienīgi centās ne­sacelt troksni. Pa prēriju nedzirdami zagties nebija grūti — daudz vieglāk nekā mežā, jo te nebija sausu zaru un kaltušu lapu. Drošības labad Harka apmeta lielu loku un tad no ziemeļpuses steigšus lavījās turp, kur bija re­dzējis zēna kāju. Jo tuvāk, jo piesardzīgāk. Beidzot klāt gan. Harka redzēja meklēto.

Tur viņš gulēja, izstiepies visā garumā uz vēdera. Viņš gulēja ar seju pret zemi, it kā būtu aizmidzis. Varbūt tā bija viltība. Varbūt svešais zēns tomēr bija Harku pama­nījis un, izlikdamies aizmidzis, pievilinājis un tagad pēk­šņi pielēks kājās un uzbruks. Vajadzēja uzmanīties. Taču vislabākā piesardzība Harkam šķita uzbrukums. Jārīkojas aši.

Kā meža kaķis ar vienu lēcienu Harka uzklupa sveša­jam mugurā, satvēra ar kreiso tā kaklu un labajā turēja grūdienam paceltu nazi.

—    Kas tu esi?! Runā!

Par atbildi bija dzirdama tikai neskaidra skaņa, svešā zēna augums gan mazliet sakustējās, taču bez īstas pre­tošanās. Harka ieguva laiku mazliet tuvāk apskatīt svešo. Zēnam bija kājās īsas bikses, mugurā skrandains krekls. Mati viņam bija ļoti neparasti. Tik sprogainus matus Harka nebija savu mūžu redzējis. Cik mēness gaismā va­rēja saskatīt, tad ādas krāsa bija tumša. Neviļus Harkam iešāvās prātā savdabīgais atradums — mazā somiņa ar dīvainajiem gliemežvāciņiem. Varbūt sprogainajam zē­nam un gliemežvākiem bija kāds sakars?

Harka, ar kreiso ceļgalu cieši atspiedies pret zemi, ar labo spieda guļošo zēnu krustos pie zemes. Harka pats nesaprata, ko lai dara tālāk. Viņš nevēlējās zēnu nogali­nāt, ja tas nebūtu nepieciešams. Pašreizējā stāvoklī, kādā atradās Lāču cilts ļaudis, pats labākais likās dabūt gūs­tekni, kas varētu pastāstīt par ienaidnieka nodomu. Taču Harka negribēja arī atteikties no priekšrocības, kāda vi­ņam patlaban bija. Nemaz nebija tik viegli izlemt, ko darīt.

Sprogainais zēns bija ļoti vājš — tikai kauli un āda. Kad Harka palaida kaklu vaļīgāk un jautāja:

—    Vai tu padodies? — atkal par atbildi atskanēja vie­nīgi neizprotamas skaņas un zēna augums un locekļi sa- guma pavisam bezspēcīgi. Tā bija vai nu padevības zīme, vai arī viltība. Harka nolēma izmēģināt. Turēdams smailo divasmeņu nazi cieši sažņaugtu saujā, viņš palaida zēna kaklu vaļā un pats pielēca kājās. Harka bija pārliecinā­jies, ka otram nekādu ieroču nav.

—         Pagriezies un apsēdies! — Harka pavēlēja. Kad zēns vēl joprojām nelikās saprotam, Harka saņēma nazi zo­bos, aši noņēma no kakla tukšo ādas maksti ar visu auklu un, tā kā zēns vēl arvien nebija pakustējies, ātri satvēra tā rokas un sasēja uz muguras kopā. Zēns nepre­tojās.

Tas Harku kaitināja, jo labāk jau būtu uzvarēt dros­mīgu pretinieku, nevis tādu, kas padodas bez ierunām. Pa­spēris nicīgi ar kāju, viņš lika ienaidniekam saprast, ko par viņu domā. Pēc tam brīdināja izlūkus ar aprautu, trīs reizes atkārtotu koijota vaukšķēšanu. Harka prata šo vaukšķēšanu tik labi atdarināt, ka tūlīt par atbildi atsau­cās apmetnes suņi. Prērijas nakts klusumā katrs troksnis skaļi atbalsojās. Harka gaidīja. Viņš bija pārliecināts, ka viens no izlūkiem pārnāks pāri upei uz šo pusi. Šai ziņā viņš nebija maldījies. Kā no zemes izaudzis, viņa priekšā nostājās Vecais Antilope. Harka īsi ziņoja, kas noticis.

Vecais Antilope aplūkoja sasaistīto zēnu, liekas, ari viņš jutās pārsteigts. Pēc īsa pārdomu brīža viņš uzcēla gūstekni sev uz pleca un, zemu pieliecies, lielos lēcienos devās uz upi. Harka tecēja nopakaļ. Tiklīdz viņi bija no­nākuši pie upes un līdz ar to atradās dakotu ieroču aiz­sardzībā, viņi pagausināja soli. Beidzot pavisam mierīgi brida pāri upei.

Dienvidu krastā jau gaidīja Matotaupa ar dažiem kara­vīriem. Tie visi pavadīja abus līdz virsaiša teltij un iegāja iekšā. Untšida, Šešoka un Šonka bija piecēlušies. Šešoka uzpūta ogles pavardā, Antilope nocēla zēnu no pleciem un nolika tā, lai uguns viņu apspīd. Svešais zēns turēja acis vaļā un noraudzījās uz karavīriem nopietni un nekus­tīgi. Viņam bija lielas melnas acis un tumša ādas krāsa.

Matotaupa piegāja pie viņa.

—    Kas tu esi?

Zēns kaut ko atbildēja, ko neviens nevarēja saprast.

—    Adu un krāsu, — sacīja virsaitis Untšidai, un, kad tā bija vēlēto atnesusi, Matotaupa atraisīja svešajam zē­nam rokas un apsēdināja to. Viņš apsēdās zēnam blakus un parādīja, kā ar krāsu uz ādas var zīmēt. Zēns skatījās un tad knaši ķērās pie iespējas izskaidroties. Virsaitis uz­manīgi sekoja, ko svešais bērns zīmēja uz ādas, un Harka, kurš labi pazina tēvu, manīja virsaiša sejā apmierinā­jumu. Sproggalvainais un melnādainais zēns skrandaina­jās drēbēs bija laikam sevišķi gudrs un izveicīgs, ja tik ātri spēja izpelnīties virsaiša labvēlību. Harka uzelpoja

atviegloti. Varbūt viņš tomēr nebūs atvedis nederīgu gūs­tekni.

Pagāja divas garas stundas, iekams zēns bija rūpīgi visu uz­zīmējis, ko gribēja pastāstīt. Bieži viņš apdomāja, ar kādiem zīmējumiem varētu īsi un skaidri pateikt sakāmo.

Matotaupa bija jau laikam skatoties sapratis, ko nozīmē zī­mējumu raksts. Viņš tagad pa­sniedza apgleznotās ādas strē­meles Havandšitam, kurš tās ilgi pētīja un tad, ne vārda ne­bilzdams, sniedza Saulrasam. Arī tas uzmanīgi aplūkoja zīmējumus un beidzot atdeva Matotaupam.

Harkas sasprindzinājums nezināja robežu.

—    Lai runā Matotaupa pirmais, — sacīja burvis.

—   Hau, — atbildēja virsaitis. — Runājošā āda sniedz mums daudz ziņu. Šim zēnam, kuru mans dēls Harka no­tvēris, tēvs ir no tālas zemes pāri jūrai šurp atvests, un tam vajadzējis strādāt baltajiem. Tie viņu bieži situši. Vai tā ir?

Havandšita un Saulrasa piekrita. Harka sarauca lūpas. Viņš nespēja saprast, ka vīrieša cilvēks varētu ļaut sevi sist.

Matotaupa turpināja:

—   Baltie cilvēki mūsu zemē saskaldījušies divās cil­tīs — dienvidu un ziemeļu ciltī. Tie izrakuši savus kara cirvjus un kopš vairākām lielām saulēm neganti cīnās. Dienvidu cilts ar pātagu palīdzību liek melnajiem vīriem, sievām un bērniem, kas atvesti no tālās zemes viņpus jūras, strādāt savā labā. Ziemeļu cilts negrib to pieļaut.

—   Tad ziemeļu cilts vīri ir taisnprātīgāki? — jautāja Saulrasa.

Matotaupa pašūpoja galvu.

—   Es vēl nevaru par to spriest. Ziemeļu cilts perina kādu nodomu, ko es nesaprotu. Tā sagudrojusi taisīt taku cauri prērijām, dienvidos no Zirgu strauta, pie kura mēs grasāmies uzcelt mūsu teltis, un pa šo taku tā liks skraidīt kādam noslēpumainam nezvēram.

—   Ak jā, tā es arī izlasīju uz ādas. Var būt, ka ne­zvērs ir jau ieradies un aprijis mūsu bizoņus.

Matotaupa vēlreiz aplūkoja zīmējumus.

—   Nezvērs nav aprijis bizoņus. Bet man liekas — tas ir bizoņus nokāvis. Pani dabūjuši daļu no tās gaļas, ko nezvērs nokāvis.

Pēc šīm ziņām, ko virsaitis ieguva no «runājošās ādas», vīri ilgi klusēja. Ja balto cilvēku ziemeļu cilts sūtīja šā­dus nezvērus, kas nomaitā bizoņu ganāmpulkus, tad tā bija drausmīga, tā bija neaptverama nelaime prērijas iedzīvotājiem.

Tā bija Matotaupas balss, kas beidzot izrāva vīrus, sie­vas un bērnus vigvamā no stindzinošajām šausmām, kas tos bija sagrābušas.

—   Lāču cilts karavīri zinās, kas darāms. Mēs atņemsim pani viņu gaļu, mēs uzvilksim lokus, un mūsu bultas no­galinās ziemeļu cilts nezvēru. Es esmu runājis, hau!

Klausītāju šausmas nomainīja nomācošs satraukums. Tāda kauja, kāda tagad draudēja, nebija pa jokam. Kād­reiz bija valdījis arī pārgalvīgs cīņas gars — saulainās ru­dens dienās, pēc bagātīgām medībām, kad karavīri bija paēduši un tos nekas tik ļoti nevaldzināja kā izmēģināt spēkus un pierādīt vecajiem ienaidniekiem savu pārā­kumu. Tādās reizēs viņi cerēja, ka burvis un kara virsai­tis atbalstīs šādu izaicinošu uzbrukumu. Bet tagad vīri bija izsalkuši, novājējuši, karotāju rindas kļuvušas retā­kas un ienaidnieks trīskārt lielākā pārsvarā. Ziemeļu balto cilvēku nezvērs bija noslēpumains un tāpēc vēl jo vairāk iedvesa bailes, un, kas lai zina, vai tas vispār ar bultām ievainojams? Lai vai kā, tomēr kaut ko vajadzēja uzsākt.

Nopietni un nosvērti Saulrasa un Havandšita pateica savas domas, ka nākošajā dienā būtu jānotur vispārēja apspriede.

—   Mēs aizkūpināsim apspriedes pīpi, — sacīja Mato­taupa. — Un nu, kad esat uzzinājuši pašu svarīgāko, es gribu jūs iepazīstināt arī ar mazāk svarīgo no tā, kas zī­mēts uz ādas. Šim zēnam ir tēvs, kurš strādājis pie dien­vidu baltajiem vīriem. Viņš ar savu bērnu aizbēga, un, tā kā viņam nav izdevies nokļūt pie ziemeļu baltajiem vī­riem, tad viņš patvērās prērijā. Tur viņu no jauna noķēra baltie vīri, tie, kas taisīja taku nezvēram. Šie gan arī pie­der pie ziemeļu cilts, bet tālu prom prērijā tie var darīt, kas vien ienāk prātā. Tie saņēma zēna tēvu gūstā un lika kalpot viņiem — kā indiāņu sievas kalpo saviem kara­vīriem. Tāpēc viņš ar savu bērnu bēga no jauna, taču baltie vīri to pamanīja un šāva uz viņiem ar pērkondzelzi.

Harka sarāvās. Pērkondzelzs! Atkal šis vārds viņu sa­grāba savā varā.

—    Baltie vīri gan ievainoja zēna tēvu, bet viņš spēja vēl paskriet, — Matotaupa stāstīja tālāk. — Viņš mek­lēja patvērumu pie sarkanādainajiem un nokļuva pani nagos. Pani ir brāļi baltajiem vīriem, kas taisa taku ne­zvēram, un tie paņēma šī bērna tēvu trešo reizi gūstā. Tagad viņš tur guļ sasaistīts, un pani grasās viņu iemainīt baltajiem vīriem pret vēl vairāk gaļas. Zēns bija naktī aizzadzies pie sava sasaistītā tēva. Tas pateicis, lai bērns skrienot pie mums un mums visu darot zināmu. Tā tas ir.

—    Tā tas ir, — sacīja Havandšita.

—    Tā tas ir, — piebalsoja Saulrasa.

—   Mums vajadzētu atbrīvot šī bērna tēvu, — domāja Matotaupa. — Arī par to rīt spriedīsim.

Havandšita un Saulrasa tam piekrita, un, tā kā viss galvenais likās pārrunāts, tad viņi atvadījās.

Matotaupa nosūtīja sprogaino izbadējušos zēnu pie sie­vietēm, un Untšida un Šešoka pacienāja zēnu ar pēdējām trūcīgo krājumu atliekām. Kad viņš bija paēdis, Harka saņēma viņu aiz rokas un aizveda uz savu paša guļvietu, kur abi kopā ietinās segās, un sildīja aiz pārguruma salstošo zēnu ar savu augumu. Harka jutās lepns, ka bija atvedis drosmīgu un gudru gūstekni. Viņš nolēma iemācīt tam dakotu valodu un iesaistīt Jauno Suņu barā. Taču pēdējā doma, kas Harku aizmiegot vēl nodarbināja, bija: baltajiem ziemeļu zemes vīriem, kas taisa taku bizoņu kāvējam nezvēram, ir pērkondzelzs! Tiem ir pērkondzelzs!

Tad nogurušais zēns aizmiga kopā ar svešo puisēnu. Harka šai naktī sapņoja un sapnī atkal un atkal redzēja baismīga izskata nezvēru, redzēja vīrus, apbruņotus ar pērkondzelzi, vīrus, kas cirta taku nezvēram, tādu kā bizoņu taku, ko katru gadu tūkstošiem un tūkstošiem dzīvnieku kāju izmin cietu un kailu. Nekādas citas takas Harka nepazina. Bet arī sapnī Harkam nedeva miera doma, kāpēc tad īsti nezvēram nepieciešama taka šajos zālājos, kur ikviens zirgs spēja auļot bez pūlēm. Harkas sapnī viņam to jautāja milzum liels burvis, un, ja Harka nepratīs atbildēt, tad viņam būs jāmirst.

Harka pamodās nosvīdis slapjš.

Viņš ievēroja, ka svešais zēns līdzās arī guļ nomodā. Abi nevarēja sarunāties, bet piespiedās ciešāk viens pie otra, un, it kā spētu viens otram iedvest mieru, zēni ap­mierināti iegrima snaudā, kas viņus atspirdzināja.

Tikko ausa rīts un pelēcīgā gaisma iezagās teltī, zēni pamodās un nometa segas. Harka saņēma zēna roku, un abi skrēja uz upi.

Tur jau gaidīja savi desmit, divpadsmit Jaunie Suņi… tagad to bija jau četrpadsmit, un, kolīdz parādījās Harka ar jauno atnācēju, to saradās arvien vairāk un vairāk, un nepagāja necik ilgi, kad jau bija sapulcējies viss bars — trīsdesmit viens zēns. Tie bija visveiklākie un spē­cīgākie vai arī attapīgākie un gudrākie puikas vecumā no deviņiem līdz divpadsmit gadiem.

Harpstenā, piemēram, bija uzņemts šai zēnu kopā tā­pēc, ka prata ļoti trāpīgi mērķēt.

Harka iepazīstināja ar jauno biedru:

—    Tas ir Melnais Sproggalvis. Viņš ir mans brālis un dzīvo manā teltī. Viņa cilts medību lauki ir tālu no še­jienes, tālu prom, viņpus Lielā Ūdens. Baltie laupītāji un Garie Naži noķēruši viņa tēvu un aizvilkuši pie sevis, ta­gad tas atrodas saistīts pani teltīs!

Jaunie Suņi, skaļi kliedzot, pauda savu sašutumu par pani, kas sabiedrojušies ar baltajiem laupītājiem.

—    Bet Melnais Sproggalvis ir drosmīgs zēns! — Harka runāja. — Viņš atbēga pie mums un pastāstīja mums par savu tēvu. Lāču cilts karotāji atbrīvos Sproggalvja tēvu!

—    Hau, hau, hau! — sauca reizē viss zēnu bars.

Tad kāds iejautājās, vai Sproggalvis protot peldēt.

—    Kā tad citādi! — apgalvoja Harka, kaut gan nemaz nevarēja to zināt. Bet viņš nevarēja iedomāties tādu zēnu, kas neprastu peldēt. Viņš pamāja Sproggalvim, lai seko, ielēca ūdenī un peldēja kraulā pa upi uz augšu.

Sproggalvis ielēca tūlīt nopakaļ un sāka peldēt aiz viņa. Bet viņš nepeldēja kraulā, viņa peldēšana bija gluži citāda — tādu zēni vēl nekad nebija redzējuši un tagad pārsteigti skatījās.

—    Kā varde, viņš peld kā varde!

—    Skat, skat, cik ātri tiek uz priekšu!

—    Pamēģināsim, vai mums arī tā izdosies.

Zēniem bija jautri. Viņiem lāgā nepadevās peldēšana jaunajā veidā. Daži ienira ar degunu ūdenī, sprauslāja un smējās. Citi tīšuprāt neveikli ķepurojās un tad iegrima ūdenī, it kā grasīdamies slīkt. Visi jutās līksmi un apmie­rināti. Harka sataustīja seklāku vietu un uzmanīgi vēroja, kā Sproggalvis peld pie viņa. Taču tas, sasniedzis ar kā­jām upes dibenu, brišus brida pie Harkas. Harka ar žes­tiem parādīja, ka viņiem vienam no otra jāiemācās peldēt. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tas padevās gluži labi.

Kad sāka mesties salti, zēni izkāpa malā, ieziedās ar lāču taukiem un steidzās atpakaļ uz teltīm. Harka aizveda Sproggalvi atkal sev līdzi. Acīm redzot, svešajam zēnam patika pie Harkas un Jaunajiem Suņiem. Viņš tagad pirmo reizi pasmaidīja — un cik jauki smaidīja! Zēna melnās acis staroja. Harka ievēroja, ka viņam bija lielā­kas acis nekā dakotu zēniem. Melnādainais zēns nebija līdz šim dzīvojis prērijā, kur jāsargā acis no vēja un smiltīm, un žilbinošās saules un tāpēc jāsamiedz plakstiņi šaurā spraugā.

Bērniem — Sproggalvim, Harpstenā, Uinonai — Untšida iedeva brokastīm kaltētas ogas. Harka lepni noraidīja šādu piedāvājumu, viņš taču bija jau paskaidrojis, ka, tā­pat kā vīri, ēdīs tikai vakarā! Harka sāka ģērbties, viņš uzvilka kājās ādas bikses, kuras piestiprināja pie jostas, un noskatījās, kā Sproggalvis tvēra pēc savām īsajām bikšelēm un sadriskātā krekla. Harka piegāja un aptaus­tīja drēbi, no kuras šie nožēlojamie apģērba gabali bija šūdināti. Viņš jutās pārsteigts, jo austas drēbes nepazina.

No telts viņa gala pienāca Šonka. Puisis nicīgi norau­dzījās uz svešinieka skrandaino apģērbu. Harka ievēroja nicinošo skatienu un uz brīdi apjuka. Tad Untšida, kas viņu tūlīt pat saprata, sameklēja viņa svētku drānas — izrakstītos mokasīnus, bikses un svārkus, un Harka snie­dza tos svešajam zēnam. Kad sproggalvainais zēns viņu neizpratnē uzlūkoja, Harka nolika drēbes pie malas, iz­ģērba svešo zēnu un tad iedeva viņam jaunās drēbes, no­rādīdams, lai tās apģērbj. Svešais tagad saprata, paklau­sīja un tad apbrīnā aplūkoja pats sevi. Harkas svētku tērpā, kaut arī izkāmējis, zēns izskatījās brašs; viņš bija gandrīz vienā augumā ar Harku un apmēram tādā pašā vecumā. Viņš sacīja kaut ko, ko Harka nesaprata, bet zēna sejā bija lasāma tāda laime un tik liela pateicība, ka arī Harku pārņēma prieks.

Tikmēr Šonka bija izgājis no telts, šešoka likās noskumusi.

Harka aizveda savu jauno biedru atkal uz upi, un tūlīt bija klāt arī viss Jauno Suņu bars. Harkam nebija vairs nodoma peldēties, bet viņš gāja gar krastmalu tālāk, kur pletās miklas smiltis bez zālāja. Daudz svarīgāk par jeb­kuru rotaļu viņam tagad likās jautājums, kā Lāču cilts vīri varēs atbrīvot Sproggalvja tēvu. Vīri bija nodomā­juši par to šodien apspriesties. Tas varbūt turpināsies stundām ilgi, un zēni, šo laiku izmantojot, varēja paši pa­gudrot.

Harka paskaidroja Jaunajiem Suņiem, kas bija sastāju­šies visapkārt, ka tagad jāpalauza galva, kā atbrīvot Sproggalvja tēvu, tāpat kā par to gudrošot savā apspriedē karavīri, un zēni šim ierosinājumam dedzīgi piekrita. Tie dzīrās steigšus izprašņāt svešo zēnu, vēl iekams to varbūt aizsauc uz lielo apspriedi, kur viņam būs jādod sīkas un noteiktas ziņas.

—    Mēs sarunājāmies ar zīmējumiem, — Harka pa­skaidroja. — Šeit, slapjajās smiltīs, var labi zīmēt, un katru zīmējumu, kas mums vairs nav vajadzīgs, viegli aizslaucīti

Harka nogrieza kādu zaru, noasināja tā galu un uzzī­mēja ar to smiltīs vairākas teltis, kādu cilvēku ar kailu galvvidu un skalpa sprogu pakausī — tātad pani, tad vēl kādu, kurš bija līdzīgs sprogainajam zēnam un kura ro­kas bija sasaistītas. Tad viņš jautājoši norādīja ar rak­stāmo kociņu uz vīru un teltīm.

Svešais zēns saprata. Viņš paņēma no Harkas zaru, iz­dzēsa svītras, kas apzīmēja roku važas, uzzīmēja kāju važas, kas pieļāva spert tikai mazus solīšus, sakārtoja zīmējumā teltis mazliet citādi un tad ar punktu un svīt­riņu norādīja, kurā teltī atrodas sagūstītais. Bez tam sve­šais zēns zīmējumā norādīja, kurās vietās gar apmetni iz­vietoti novērotāji. Tā bija Lāču cilts ļaudīm svarīga ziņa!

Abi zēni cītīgi nodevās savai sarakstei un neievēroja, ka bez Jaunajiem Suņiem viņiem piebiedrojušies daži ka­ravīri un beigās arī pats virsaitis. Pamanījuši Matotaupu, zēni samulsuši atkāpās.

Virsaitis jau bija sagatavojies nodomātajai apsprie­dei. Viņam bija mugurā bagātīgi izrakstīti svārki, galvā kara ērgļu spalvu galvas rota, kuras garais gals nokarājās pār muguru līdz zemei. Viņš smaidīja.

—    Tātad, — viņš uzrunāja Harku, — mēs zinām, kur atrodas mūsu mazā, melnā dēla tēvs. Kā lai atbrīvojam viņu? Ko mums ieteiktu Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve?

Harka tumši piesarka. Uz šo jautājumu bija grūti at­bildēt. Daudzi klausījās, ko viņš teiks, un viņam negri­bējās izgāzties un vēlāk saņemt rājienu. Viņš pārdomāja un lika tad vēl Sproggalvim uzzīmēt ceļu, pa kuru tas bija aizbēdzis. Bērnam ienaidnieka vērotāji nebūs piegrie­zuši vērību. Turklāt apmetnes rietumu puse, pēc zēna stāstījuma, bija vāji apsargāta.

—    Mums vajadzētu mana melnā brāļa tēvu atbrīvot ne­vis ar varu, bet ar viltu, slepus, — Harka sāka runāt pēc ilga pārdomu brīža.

—   Vai Harka domā, ka Lāču cilts vīri baidās no otr­reizējas atklātas kaujas ar pani?

—    Nē! — zēns nevilcinādamies attrauca. — Bet, iekams mēs sākam cīnīties, vajadzētu cik vien iespējams vairāk uzzināt par mūsu ienaidniekiem, un, iekams sāksim cīnī­ties, Sproggalvja tēvam jābūt jau atbrīvotam. Jo tad, kad sāksies kauja, pani vispirms nogalinās gūstekni. To va­jadzētu novērst. Tāpēc es ieteicu viltību.

—   Labi! — Virsaitis Liija apmierināts. — Un kādu vil­tību tu mums ieteiktu?

Harka veikli izvairījās no atbildes.

—    Vienīgais, kurš labi pazīst pani apmetni un bijis viņu teltīs, ir mans brālis Melnais Sproggalvis. Tāpēc lai viņš runā pirmais un dod mums padomu, kā mēs varētu slepus atbrīvot viņa tēvu!

Matotaupa iesmējās:

—   Tātad tu nodod manu jautājumu tālāk? Labi, lai runā Melnais Sproggalvis!

Jautājumu izskaidrot svešajam zēnam nebija grūti. Harka pieveda pie viņa divus Jaunos Suņus, vienam va­jadzēja tēlot sagūstīto ievainoto tēvu, otram — ienaid­nieku.

Sproggalvis saprata tūlīt pat, bet tad domīgi nogrozīja galvu un bolīja savas lielās, tumšās acis.

—    Runā! — Harka mudināja.

Sproggalvis uzzīmēja smiltīs tēvu un līdzās guļošu krustu. Šāds krusts nozīmēja «mainīt», to saprata arī dakoti.

—    Mainīt, — sacīja Harka, — bet pret ko? Gaļas mums nav.

Melnais Sproggalvis, liekas, bija ļoti samulsis. Viņš atkal un atkal uzlūkoja Harku, it kā tas varētu uzminēt domas, kuras viņš nav izteicis.

—    Ko tu skaties uz mani? — jautāja virsaiša dēls sa­vam jaunajam draugam. — Kas vien man ir, es visu labprāt dotu, lai atbrīvotu tavu tēvu. Bet man nav daudz. — Viņš pavēra tukšas plaukstas.

Melnais Sproggalvis, liekas, saprata šo kustību. Vēl vienmēr samulsis, bet nu jau apņēmības pilns, viņš pie­gāja pie Harkas, iebāza roku viņa gurnu jostas kabatā un izvilka mazu priekšmetu, ar kuru Harka rītausmā pa­modies bija paniekojies un tad ģērbjoties iebāzis kabatā. Tas bija tas pats dzeltenspožais olis, ko Harka toreiz pa­cēla upmalā pie Melnajiem Kalniem. Melnais Sproggalvis uzzīmēja to smiltīs kā punktu, kā maiņas priekšmetu pret tēvu un, turēdams oli starp diviem pirkstiem, zīmēja ar aso zariņu vēl — dīvainais olis ceļotu ar pani uz dien­vidiem, uz nezvēra taku, un tur pani pret to dabūtu gaļu. Tāpēc viņiem olis bija vērtība, droši, ka pietiekami vēr­tīgs, lai par to atdotu ievainoto gūstekni.

Harka uzmanīgi sekoja Melnā Sproggalvja stāstījumam līdz pašām beigām, bet nu viņš pēkšņi ievēroja, kā bija izmainījusies tēva izturēšanās. Virsaitis stāvēja sarauk­tām uzacīm, viņa augums saspringa.

Un tad tas notika …

Matotaupa izrāva svešajam zēnam zelta oli no pirk­stiem un visu acu priekšā, tikko valdīdamies, iemeta upē.

—    Prom, prom, prom! — viņš kliedza. — Tas ir ļauns akmens, ļauno garu akmens, tas pievelk baltos ienaidnie­kus un viņu nezvēru mūsu zemē! Lai ūdens to izšķīdina, lai tas nekad vairs neparādās dienas gaisrtiā! Es esmu ru­nājis, hau!

Visi bija stipri iztrūkušies, arī Harka.

—    Kur tu to dabūji? — jautāja viņam tēvs, bet tūlīt pats pārtrauca pieprasīto atbildi. — Nāc tūlīt man līdzi uz telti!

Harka paklausīja un pagriezās, lai ietu. Tobrīd viņš uz mirkli ielūkojās savam jaunajam draugam sejā. Melnais Sproggalvis bija nobālis pelēks, viņa lūpas raustījās bez­palīdzīgi kā bērnam, kas grasās šņukstēt, bet tūlīt arī se­jas izteiksme pārvērtās un zēna tumšajās acīs pavīdēja naids. Harka būtu vismīļāk paņēmis zēnu līdzi; Melnais Sproggalvis nebija ne mazākā mērā vainīgs pie tā, ka ne­laimes akmens nokļuvis apmetnē, viss tūlīt noskaidrotos.

Taču Harkam neatlika vairs laika ar zēnu aprunāties, jo vajadzēja sekot tēvam, kurš aši soļoja pa priekšu.

Matotaupa, pārsteigtajiem apmetnes iedzīvotājiem klu­sējot, veda savu zēnu uz vigvamu. Virsaitis lika sievie­tēm un bērniem iziet laukā.

Harka palika ar tēvu viens. Matotaupa centās pārvarēt satraukumu, viņš gausi un apdomīgi ieņēma savu vietu pie ugunskura. Uz šejieni viņš pasauca arī zēnu, kurš bija vilcinādamies palicis stāvam pie ieejas.

Virsaitis tomēr nesāka tūlīt runāt, bet izsmēķēja vienu pīpi, kamēr Harka vēl un vēlreiz pārdomāja visu noti­kušo un gaidīja tēva paskaidrojumu.

—    Harka Kramakmen Modrā Acs Vilku Nāve, — bei­dzot Matotaupa uzsāka, — kur tu atradi šo akmeni, vai arī kas tev to iedeva?

Harka īsi, izkaltušu muti pastāstīja, kā viņš nejauši at­radis «dzelteno oli» un paņēmis, jo tas viņam paticis.

Matotaupa cieši raudzījās pelniem apklātajā ugunskura vietā.

—    Nemūžam baltie cilvēki nedrīkst zināt par šo atra­dumu, — viņš runāja kā draudēdams. — Nemūžam! Vai dzirdi, Harka? Vai saprati, ko es teicu?

—    Es sapratu, tēvs. Nemūžam!

—    To, ko tu atradi, baltie cilvēki sauc par zeltu, un šo zeltu tie vēlas iegūt, lai maksā ko maksādams. Viņi ga­tavi mūs visus tā dēļ apsist, nolaupīt mūsu mežus, lai tikai to dabūtu. Vēl viņi nezina, kur tas rodams mūsu medību laukos, bet baidos, ka viņi jau sākuši pētīt. Mūsu mēlēm jābūt klusākām par klusu. Vai tu to saproti?

—    Jā, tēvs.

—    Un, ja viņi tevi dedzina ar uguni, ja izrauj sirdi no krūtīm, velk nost ādu, — vai tu klusēsi?

—    Es klusēšu, tēvs, un radināšos paciest visas sāpes. Hau.

—    Labi… Labi. Es zinu, ka tu būsi drosmīgs karavīrs. Tāpēc gribēju tev jau tagad uzticēt noslēpumu, ko ne­esmu atklājis nevienam. Vai tu zini, kāpēc es tevi tai naktī, kad mēs grasījāmies pamest Melnos Kalnus, aici­nāju mežā?

—    Es to nezinu, bet tagad nojaušu.

—    Tev tas jāzina. Mans tēvs to zināja, zināja mana tēva tēvs un viņa tēvs. Es to dzirdēju no viņu mutes, un viņu roka atklāja man noslēpumu. Tāpēc jāzina arī tev, jo tu esi mans vecākais dēls. Alā, kurā es iegāju līdz ar tevi, kādā apslēptā vietā atrodams zelts. Kad mēs ziemas pusē pēc bizoņu medībām atkal atgriezīsimies mežos, es tev šo vietu parādīšu. Bet tu klusēsi, līdz tev pašam būs dels, kam tu varēsi noslēpumu nodot tālāk.

—    Es klusēšu, tēvs.

—    Hau.

—    Hau.

Matotaupa dziļi uzelpoja.

—   Mēs atbrīvosim Melnā Sproggalvja tēvu, tā es sa­cīju, bet ne ar šī zelta palīdzību. Vai tu mani saprati?

—    Sapratu.

—    Labi, tad pasauc tagad svešo zēnu!

Harka pielēca kājās, izskrēja laukā no telts un laidās prom uz upi tik ātri, cik vien spēja, jo viņam bija radu­sies neskaidra nojausma, ka varētu būt notikusi kāda ne­laime. Apmetnes ļaudis, kurus viņš sastapa starp teltīm un upmalā, sievietes, bērni, arī daži vīrieši likās ļoti mie­rīgi, bet tam nebija lielas nozīmes, jo dakoti, ja vien gri­bēja, prata apslēpt savas jūtas.

Pienācis pie upes, Harka Melno Sproggalvi tur vairs nesastapa. Viņš jautāja Jaunajiem Suņiem, kas te slaistī­jās apkārt, bet tie teica, ka nekā nezinot, neesot svešo zēnu redzējuši, nedz arī pēc viņa taujājuši, tikai savā starpā pārrunājuši par noslēpumaino akmeni. Harka tos pameta un izskraidīja visu apmetni, meklēdams savu jauno draugu, viņš meklēja pie zirgiem, pie suņiem, jau­tāja Četānam un, sevi pārvarējis, jautāja Šonkam. Ne­viens nekā nezināja. Harka skrēja tālāk, pie tuvākajiem sargiem. Tie noklausījās viņā, kļuva domīgi un vēl uzma­nīgāk raudzījās apkārt.

Taču neviens nezināja, kur palicis Melnais Sproggal­vis, un neviens nebija redzējis svešā zēna pēdas. Šķita, ka viņš būtu pēkšņi pazudis no zemes virsas.

Bet Harka nelikās mierā, jo tam viņš nespēja ticēt. Viņš vēlreiz devās pie Četāna, bet tas, izdzirdis Harkas atkār­toto jautājumu, kļuva tik nemierīgs, ka zēnā pamodās aizdomas. Vai neviens nevarēja pateikt, kas noticis, vai arī neviens negribēja teikt? Pat Četāns ne?

Smagu sirdi Harka dzīrās atgriezties pie tēva un pa­teikt, ka nevar atrast svešo zēnu. Bet virsaitis vairs ne­bija runājams. Apspriede apmetnes laukumā jau bija sā­kusies. Karavīri, ģērbušies savās goda drānās, sēdēja aplī, svētsvinīgā klusumā tika aizkūpināta svētā pīpe, un tadт sākās runas. Sievietes un bērni bija goddevīgi pagājuši tālāk.

Tā darīja arī Harka.

Bet nemiers un rūpes nezuda. Harka nespēja aizmirst svešā zēna nobālušo seju un acīs uzliesmojošo naidu. Ko gan Melnais Sproggalvis, kurš dakotu valodu nesaprata, būtu varējis nodomāt, kad Matotaupa pārskaities iemeta zelta akmeni upē? Viņš droši vien nosprieda, ka virsaitis nevēlas atbrīvot Sproggalvja tēvu. Ko gan zēns tagad ap­ņēmies darīt? Uz kurieni viņš savās šaubās un neizpratnē aizskrējis? Kas viņam padomā?

Harku sagrāba bailes, kas pieauga arvien vairāk: ja nu Melnais Sproggalvis aizskrien atkal pie tēva un pani un tur pastāsta par zeltu, ko redzējis dakotu apmetnē? Klu­sēt, klusēt — tā bija pavēlējis virsaitis. Ja nu svešais zēns sāk runāt un neviens to nespēj aizkavēt?

Harka aizgāja atkal uz smilšaino krastmalu, kur visa nelaime bija sākusies. Ja gribēja kādam dzīt pēdas, tad vajadzēja sākt no pēdējās vietas, kas bija pilnīgi droša, un tas bija šis te laukumiņš. Te bija stāvējis Melnais Sproggalvis, kad Harka viņu redzēja pēdējo reizi. Mikla­jās smiltīs vēl bija atrodami zēna pēdu nospiedumi, kaut arī Sproggalvim kājās bija Harkas izrakstītie mokasīni. Harka palika te ilgi stāvam, labi izpētīja šos nospiedu­mus un tad meklēja tālāk. Taču zālē un smiltīs visapkārt bija tik daudz juku jukām iemītu zēnu pēdu, ka Harka netika gudrs, kurp Sproggalvis aizskrējis. Varbūt uz sēkli? Harka izpētīja krastmalu soli pa solītim. Kas gribēja tikt uz pēdām, tas nedrīkstēja taupīt laiku.

Pēkšņi kāds nostājās Harkam līdzās. Zēns bija tik ļoti iegrimis meklēšanā, ka gandrīz iztrūkās. Galvu pagriezis, viņš pazina Uinonu, kas bija pienākusi pie brāļa.

—   Ko tev vajag? — Harka īgni norūca. — Tu izjauc man tikai pēdas.

—- Te tev nav ko meklēt, — Uinona sacīja klusiņām un ar lepnumu, ko zēns šobrīd pirmo reizi ievēroja. Uinona bija jaunāka par Harku, bet meitenes pieaug ātrāk, un drīz vien Uinona vairs nebūs nekāds bērns. Meitenes no­vājējušajā sejiņā bija iezīmējušies cieņas pilni vaibsti. Harka tikai tagad to ievēroja. Harka vairs nekā nejau­tāja, tikai tāds kā nokaunējies noskatījās uz māsu.

—   Harka, es varu tev pateikt, kur palicis Melnais Sproggalvis, — Uinona atvilka elpu.

—   Tikai tu viena pati to vari pateikt? — Harka tagad vaicāja.

— Es viena pati gribu tev to pateikt.

—    Tad runā, — Harka vairs neuzlūkoja māsu. Zēns bija gaužām uztraucies, bet Uinonai vajadzēja ticēt, ka viņš ir gluži mierīgs.

—   Es tev pateikšu, kaut arī visi klusē, kā to lika Ha­vandšita.

—    Havandšita lika? … — Harkas balss viegli trīsēja, turpretī Uinona runāja rāmi un mierīgi, it kā viņu nekas nesatrauktu.

—    Tu dabūsi visu zināt, Harka. Kad tēvs tevi aizveda sev līdzi uz telti un visi noraudzījās jums nopakaļ, Mel­nais Sproggalvis pēkšņi ielēca upē. To redzēju es un vēl tikai Havandšita. Zēns ienira, un, kad viņš atkal iznira, Havandšita viņam pamāja ar savu burvja zizli, lai brien laukā un pienāk pie viņa. Zēnam bija lielas bailes no burvja. Savās izbailēs viņš piepeldēja pie krasta un pie­gāja pie Havandšitas. Melnajam Sproggalvim bija rokā dzeltenais spožais olis. Es redzēju, kaut arī viņš mēģi­nāja to noslēpt.

Harka sarauca uzacis un nenovērsa acu no māsas.

— Kā tas bija iespējams? Platā upe, mazais akmen­tiņš — kā viņš varēja to sameklēt?

—   Harka, tā droši vien bija Havandšitas un viņa garu burvestība, citādi tas nav saprotams.

—    Un tad? — Harka jautāja neskanīgā balsī.

—    Tad Havandšita paķēra oli. Tu jau redzēji, tēvs sa­cīja, ka tas ir ļauns burvju olis un tātad pieder burvim viņa burvja teltī.

—    Uinona, kas noticis ar Melno Sproggalvi pašu?

—    Havandšita paņēma viņu līdzi savā vigvamā. Vai­rāk es nezinu. Varbūt viņš pataisīs zēnu par palīgu pie savām burvestībām vai arī upurēs viņu.

Harka vairs neteica ne vārda. Tas, ko māsa pavēstīja, bija kaut kas drausmīgs. Tātad visu šo baismīgo notikumu viņam bija noklusējis pat Četāns. Ko gan Havandšita da­rīja ar svešo zēnu un burvju oli? Kāpēc neviens nedrīk­stēja par to runāt? Vai Uinonu piemeklēs nelaime, tāpēc ka, par spīti aizliegumam, viņa tomēr bija runājusi? Harka nolēma nevienam neteikt, ka Uinona viņam vairāk uzticējusies nekā burvim. Neteiks nevienam. Pat ne tē­vam, ja Uinona to nedarīs pati. Pat ne tēvam? Kad Harka

bija nonācis pie šāda secinā­juma, viņš viegli nodrebēja. Līdz ar zelta akmentiņu ap­metnē bija ienācis kaut kas ļauns.

Harka samulsis pameta skatienu uz burvja vigvamu. Pie staba ieejas priekšā starp zvēru ādām karājās pērkon­dzelzs. Kas gan tagad norisa vigvama iekšienē, kur tagad atradās Harkas tumšādainais draugs? Ne skaņa neizlauzās cauri smagajiem bizoņādas pārsegiem.

Jau tuvojas vakars. Saule sliecās uz vakara pusi un bārstīja savu sārteno zeltu upē, kuras ūdeņi bija noskaidrojušies; prērijā, kur zāle pēdējās dienās spraucās laukā košā zaļumā, puķes jau bija pavērušas savas raibās ziedlapiņas, un prērija pārvērtās par krāšņu pļavu. Pie zirgiem, kas bija pilnām mutēm ēduši, tagad strazdi dziedāja vakara dziesmu, un, kad, saulei rietot, uzpūta vēss vakara vējš un no austru­miem mācās virsū melna tumsa, mustangi spiedās ciešāk cits pie cita.

Apmetnes laukumā karavīru apspriede tuvojās noslē­gumam. Matotaupa bija to atklājis, viņš to tagad arī slē­dza, un visi izklīda.

Havandšita nebija piedalījies vīru apspriedē. Tā tas nebija parasts, un visi to ievēroja. Burvis uzturējās savā teltī. Tur vienmuļi cita citu nomainīja gan dobjas, gan spalgas skaņas, ko apslāpēja biezie bizoņādas pārklāji, tāpēc tās likās vēl noslēpumainākas un neizprotamākas. Havandšita sarunājās ar gariem. Drūmā skandēšana viļ­ņojās novakara krēslā.

Karavīri, apspriedi beiguši, kopā ar virsaiti neziņā stā­vēja laukumā starp teltīm. Bez burvja piekrišanas viņi neuzdrīkstējās neko lielāku uzsākt. Liekas, visi gaidīja, kad Havandšita beigs savu sarunu ar gariem un uzklau­sīs, kas viņiem sakāms.

Saule nogrima aiz klinšu kalnāja, iemirdzējās pirmās zvaigznes. Uzlēca mēness, un tā nespodrā, bālganā gaisma apņēma prēriju. Tālumā kauca vilki, un zirgi trīsēja. Kāds suns sāka riet.

Teltis grima tumsā, ugunis iekšpusē bija rūpīgi no­segtas.

Beidzot Havandšita iznāca no savas burvja telts. Mato­taupa viņu uzlūkoja; un, tā kā burvim, liekas, nebija iebildumu pret tikšanos, virsaitis tuvojās viņam — gau­siem soļiem, cienīgi, ar ērgļu spalvu rotu galvā un šo pašu spalvu garo novalku. Tikt pie šādas rotas nebija viegli, tā prasīja daudz mednieka izveicības un drosmes. Uz zvaigžņoto debesu fona Harka redzēja atēnojamies vienādās lielās ērgļu spalvas. Viņš uzmanīgi no bijīga attāluma vēroja, kā abi ievērojamākie un godājamākie Lāču cilts vīri satikās. Viņi sāka sarunāties un runājās diezgan ilgi. Kā no izturēšanās un žestiem bija nopro­tams, Havandšita lāgā nepiekrita apspriedes lēmumam, bet Matotaupa, liekas, aizstāvēja šos lēmumus. Beidzot kļuva redzams, ka burvis un kara virsaitis ir vienojušies, saruna beidzās. Kurš bija piekāpies, Harka nevarēja zi­nāt. Viņš tikai redzēja, ka tēvs paaicināja pie sevis Saul- rasu, Veco Antilopi un trīs cienījamākos karavīrus, to vidū arī savu paša brāli. Šie karavīri un virsaitis apsprie­dās ilgi. Beidzot no viņu pulka iznāca Vecais Antilope, kas izpildīja ziņotāja pienākumus, un pavēstīja, ka visiem karavīriem jāsapulcējas vēlreiz. Harka nevēlējās lēkt acīs. Tā kā citi zēni bija jau sagājuši teltīs, arī viņš iegāja savā vigvamā. Maltīte, ko bērni saņēma, bija gaužām pieticīga. Harka nomāca lielo izsalkuma sajūtu un iedeva vēl no savas daļas jaunākajam brālim Harpstenā. Harp­stenā agrā bērnībā bija smagi slimojis un, salīdzinot ar Harku un Uinonu, bija mazliet vārgs. Harka juta pret jaunāko brāli reizē rūpes, bet arī tādu kā nicinājumu. Viņš apzinājās pienākumu rūpēties par jaunāko un mācīt visu, kas Jaunajam Sunim jāzina, bet Harku arī kaitināja, ja Harpstenā zēnu sacensībās, skriešanā un akmeņu svie­šanā, atpalika. Tomēr mērķēt brālis mērķēja labi, veiklī­bas viņam netrūka.

Kamēr Harpstenā notiesāja pusi arī no brāļa ogu un sakņu devas, Harka grima pārdomās. Vajadzēja vairāk uzmanīt Harpstenā, lai viņš nenonāk Šonkas ietekmē.

Lielā puiša vigvamā nebija.

Harka ieklausījās, kas notiek ārpusē. Tā kā pastāvīgi varēja gadīties, ka teltis vajadzētu steigšus novākt, tad sievietes nemaz nebija lielo apspriežu telti uzcēlušas. Apspriedes notika klajā laukā. Harka klausījās un šad tad uztvēra pa teikumam. Tas, ko viņš dzirdēja, viņu ļoti sa­trauca.

Divas stundas pirms pusnakts lēmums tika pieņemts. Otrā apspriede beigusies, kopējais lēmums ar svēto pīpi apsvētīts un kļuvis visiem saistošs.

Vīri pameta apspriedes laukumu, un arī Matotaupa de­vās savā vigvamā. Vecais Antilope tagad izziņoja visiem, kas darāms. Sievietēm un meitenēm tūlīt pat jānovāc vig­vami, Lāču cilts vēl šai pašā naktī dosies pa upi uz augšu, lai izvairītos no pani. Paliks tikai viena pati telts, ap kuru patlaban grupējās apmetne, tā bija burvja telts. Havandšitam pēc «garu ieteikuma» vajadzēja palikt šeit, lai gluži vienatnē apvārdotu bizoņu ganāmpulkus un ne­zvēru. Viņš nevēlējās paturēt neko vairāk kā vien savu vigvamu, tos piecus zirgus, kas piederēja pie burvja telts, un par palīgu bija izvēlējies Šonku.

Harka dzirdēja šo ziņu divreiz izsaucam. Pārpratums nebija iespējams.

Ne vārda neteikdami, telšu iemītnieki devās izpildīt iz­ziņoto lēmumu. Harkam nebija nekā daudz ko darīt. Viņš aizgāja pie zirgiem paņemt savu ābolaino kumeļu un atvest tēva zirgu. Viņš vairījās tikties ar Četānu, jo ne­gribēja vecākajam draugam nekā tāda jautāt, uz ko tas nedrīkstētu atbildēt. Taču zēna domas riņķoja tikai ap vienu un to pašu: kas noticis ar Melno Sproggalvi?

Virsaiša pirmā atraisītā telts jau noplandīja nerimtī­gajā vējā, visas teltis tika nojauktas, uzrīkotas šļūces, atvesti nastu nesēji zirgi. Tā bija parastā cilts ceļā po­šanās aina. Harka palika pie zirgiem upmalā. Viņš uzka­vējās smilšainajā krastā, kur tik spēji bija pārtrūkusi viņa rakstveida domu apmaiņa ar Melno Sproggalvi.

Jaunie Suņi zināja paši, kas viņiem darāms, uzsākot jaunu ceļojuma posmu, Harkam nevajadzēja neko atgādi­nāt. Viņš nenovērsdamies raudzījās uz burvja vigvamu, kas vienīgais bija palicis neno jaukts, un uz kārti ieejas priekšā, pie kuras starp zvēru ādām karājās pērkondzelzs. Reiz viņš ieraudzīja tur iznākam un ieejam Šonku. Būt par burvja palīgu bija liels pagodinājums. Neviens nezi­nāja, vai Havandšita grasījās izaudzināt Šonku par savu pēcteci vai arī paņēmis pie sevis tikai šai reizei. Bet

Harka manīja, cik ļoti visi Lāču cilts ļaudis apbrīnoja veco burvi, kurš uzdrīkstējās viens pats ar jaunu puisi palikt mežonīgajā apvidū, ienaidnieka un draudoša ne­zvēra tuvumā. Tas bija kaut kas vienreizējs.

Pie Harkas pienāca Četāns.

—    Daudz dīvainu notikumu, — viņš sacīja jaunākajam draugam. — Vecajie saka, tā esot Melno Kalnu alas bur­vestība, kas mūs vajājot.

—    Havandšita pats grib kaut ko lielu uzburt, — at­teica Harka, iekšēji atturīgs, noslēdzies pret draugu.

—    Tā viņš sacīja, jā. Viņam esot padomā liela burves­tība, tā atvedīšot antilopes, kuras mēs varēšot medīt, mēs sastapšot bizoņu baru un līksmi dejošot pie Zirgu strauta, kur mēs apmetīšoties un kur pani mūs vairs nevajāšot.

—    Tā jau būtu gan liela burvestība, — atteica Harka, — un, ja Havandšitam tā izdotos, tad viņš tiktu varena burvja godā.

Četāns neizpratnē uzlūkoja zēnu, jo tas bija runājis daudznozīmīgā noskaņā, bet Harka nekā vairs nepiebilda. Viņš pagrieza zirgu. Ceļotāju kolonna jau bija sastājusies, Matotaupa un Saulrasa, kuru brūces gausi dzija, jāja priekšgalā. Harka pagrieza savu zirgu līdzās Untšidas un Uinonas zirgiem. Uz Četānu viņš vairs neatskatījās.

LIELĀ BURVESTĪBA

Lāču cilts ļaudis gāja augšup gar Plates upes ziemeju krastu bez apstājas visu nakti. Ūdens upē bija ma­nāmi krities, tas klusiņām šalkoja, un plūstošajā straumē spoguļojās mēness un zvaigznes. Naksnīgais gaiss bija smaržas pilns, un dīgstošā zālē skaidri iezīmējās pēdas. Klinšu kalnāja grēda pie tālā apvāršņa vairs nezaigoja, liela daļa sniega jau bija nokususi, un tagad naktī mel­nēja smaile pie smailes, tikai šur tur atšķirtas ar spīguļo­jošu šļūdoni. Zirgi rikšoja raiti, jo bija labi paēduši. Iz­salkušie, novājējušie jātnieki vērīgi raudzījās tumsā, ieklausījās katrā pārdrošā koijotu rējienā, kam suņi at­bildēja ar aprautu, draudīgu ierūkšanos, un gaidīja, vai izlūki nedos kādu ziņu. Bet viss palika mierīgi, kā bijis. Prērijā valdīja neaptverams klusums, pie kura Harka bija pieradis kopš bērnu dienām kā pie ikdienišķas parādības un kurā ievingrinātā auss ievēroja katru, visniecīgāko skaņu.

Bērni šļūcēs bija aizmiguši un tikai pa sapņiem reizēm sagrozījās, kad pāri sejai pārbrauca zirga aste. Vismazā­kie, kurus mātes turēja uz muguras kažokādas maisos, jau sen gulēja. Zēni un meitenes noguruši sēdēja zirgiem mugurā tik nevērīgi kā jātnieki, kas kopš ceturtā mūža gada iemācījušies jāt un kam sēdēšana zirga mu­gurā ir gandrīz tikpat pierasta kā skraidīšana pa zāli. Abi kolonnas vadītāji Matotaupa un Saulrasa jāja pa priekšu; viņu šķēpu gali melnēja pret blāvajām debesīm.

Neapkaltie zirgi nedzirdamiem soļiem gāja pa zālienu.

Harkas satraukums pamazām norima. Tas vairs neuz- bangoja spēji, bet līgani uzplūda un noplaka. Garas nakts stundas piederēja viņam vienam pašam, kurās neviens netraucēja, kurās nekas nenotika, kas no ārpuses piesais­tītu uzmanību. Viņš varēja palikt gluži viens un ļauties domām. Lielais klusums visapkārt vērta viņu arī iekšēji savaldīgāku.

Burvis Havandšita bija apsolījis lielu burvestību, mieru no ienaidnieku puses un medību veiksmi. Harka vēl ne­kad nebija pieķēris veco burvi pie meliem. Reizēm gari, ar kuriem Havandšita runāja, nebija pietiekami vareni bijuši; tā, piemēram, Baltais Bizonis bija nomiris no ne­izprotamas slimības un burvis nebija varējis līdzēt. Bet Saulrasas smagie ievainojumi sadzija labi, un naža dū­riena brūce Matotaupas kājā jau pārvilkās ar rētaudiem, Havandšita pazina prērijas un mežus un zināja, kur mek­lējams brasls. Viņš bija vecs, cienījams un gudrs. Harka nomierinājās un nolēma rāmā garā gaidīt, vai piepildīsies lielā burvestība. Matotaupa, Saulrasa un visi ietekmīgākie karavīri bija piekrituši Havandšitas lēmumam. Zēnam nepiedienēja apšaubīt vecu ļaužu padomu.

Taču visi šie apsvērumi palika vienīgi viņa domu un izjūtu virspusē, bet dziļi iekšienē māca šaubas un apziņa, ka viss ir izvērties citādi kopš tās nakts, kad tēvs viņu ataicināja uz mežu pie alas. Bija daudz kas noticis, ko Harka nespēja saprast, un vecā burvja ietekme, kā arī paša tēva cieņa vairs nebija tik dzelžaini nesatricināma kā pirms dažām nedēļām. Zēns juta, ka viņš no kaut kā atvadās, bet nezināja, ka tā bija viņa paša bērnība un līdz ar to bērnišķīgā priekšstatu nesatricināmība, ko viņš zaudēja, un ka juceklīgie, pārvērtībām bagātie notikumi lielajā zemē, kurā viņš bija dzimis un ieaudzis, dzīrās viņu notvert tikpat kā ar makšķerāķi, no kura vairs nav iespējams atbrīvoties. Viņš to neapjauta, bet tēva vārdi par akmens ļauno burvestību, kurš tagad bija Havandši­tas rokās, nebija aizmirstami — tāpat kā nakts pie alas un baismīgais piedzīvojums pie apakšzemes ūdenskrituma. Kur gan palicis tas cilvēks, kurš toreiz viņu un tēvu gan­drīz aizrāva dziļumā?

Harka dzina šīs un tamlīdzīgas domas prom no sevis, tās bija uzradušās pret viņa gribu. Mierīgi, kā dakotam pienākas, viņš nogaidīs — vai un kā lielā burvestība darbosies.

Nakts gāja uz galu. Austrumos ausa gaisma, lēca saule, un tās krāšņā gaisma izplūda pār paugurainajām pļavām un upi līdz pašam smilšainajam dibenam. Harka ievēroja skaidrajā ūdenī zivis, bet makšķerēšanai tagad neatlika laika. Saulei lecot, Matotaupa ļāva tikai uz īsu brīdi ap­stāties, lai noskaitītu rīta lūgšanu «par iztiku un mieru» visai ciltij. Tad kolonna atkal devās tālāk. Tālāk, arvien tālāk, un ceļojums izvērtās tagad tiklab cilvēkiem, kā arī dzīvniekiem par īstām mocībām. Zīdaiņi mātēm uz mugu­ras, tikko pamodušies, atkal aizmiga. Bērni šļūcēs berzēja sejiņas, ko zirgu astes bija savainojušas līdz asinīm, un mazliet pastaipījās, bet raudāt neraudāja neviens, jo raudāšana nebūtu neko līdzējusi, to jau zināja arī mazie.

Lāču cilts ļaudis tagad savā klejojumā atradās pļavās Klinšu kalnu piekājē, kur neauga ne krūmiņš, ne kociņš un kas bija atsegtas visām ziemeļu un dienvidu skarbajām vētras brāzmām. Pavasara naktis šajās prērijās, kas atra­dās tik augstu, vēl arvien bija stipri vēsas, un rīta saules liegais siltums tādēļ jo tīkamāks. Puķes pavērās un reibi­noši smaržoja, uzradās kukaiņi un. dūkdami riņķoja pa zāli un ap ziediem. Izsalkušie un pārgurušie ceļotāji bija krass pretstats dabai, kas, sulu un spēka pārpilna, svinēja savu atmodu.

Līdz vēlai priekšpusdienai ceļotāji ar ietiepīgu neatlai­dību gāja uz priekšu. Šķita, ka pani nelikās ne zinis par ienīsto dakotu gaitām.

Kad tuvojās dienas vidus un saule sāka sildīt brūnās muguras, Harka ievēroja kolonnas priekšgalā rosību. Viņš bija savu sirmi tā vadījis, lai viļņotajā apvidū pastāvīgi paturētu acīs Matotaupu un Saulrasu. Tagad viņš pama­nīja steidzamies šurp kādu ziņotāju. Abi vadoņi apstājās; atbalstījušies uz šķēpiem, viņi noklausījās, ko teica ziņo­tājs, kas bija atskrējis atpakaļ, un arī Harka viņu tagad pazina — tas bija Vecais Antilope. Šķita, ka viņam kaut kas svarīgs un, pēc Saulrasas izturēšanās spriežot, pat iepriecinošs sakāms.

Matotaupa pagriezās pret kolonnu un rādīja ar roku, lai visi izturas klusu. Kas vēlējās, varēja nokāpt no zirga un tam līdzās zālē atgulties un atpūsties. Daudzi, bet gal­venokārt sievietes ar maziem bērniem, tūlīt izmantoja šo izdevību. Harka negribēja sev atzīties, ka ir ļoti noguris. Viņš palika zirga mugurā, tikai atlaida pavadu, lai tas varētu ganīties. To darot, viņš atskatījās uz Jaunajiem Suņiem un apmierināts redzēja, ka visi seko viņa parau­gam.

Tikmēr Matotaupa bija karavīriem zīmju valoda no­devis īpašas pavēles. Kolonnā ikviens saprata šīs pavēles. Acis iedzirkstījās, lūpas pavērās smaidam, un viens otrs dziļāk uzelpoja.

Nupat bija uz pēdām medījumam. Vesels ganāmpulks antilopu!

Harka aiz satraukuma sāka trīsēt un sodījās, ka ir tikai vienpadsmit gadus vecs. Ja tagad drīkstētu doties līdzi medībās! Viņš skatījās, kā karavīri ar loku pār plecu, ar bultu maku aizmugurē un pa bultu saišķim saujā klusiņām steidzās pie virsaiša un tad pēc viņa norādījuma izklīda pa prērijas paugurainajiem laukiem. No pārceļotāju ap­mešanās vietas antilopes nebija redzamas.

Lāču cilts ļaudis un viņu dzimtā zeme atkal sapratās. Vīriem, sievām un bērniem nav jāmirst bada nāvē sulīga­jās pļavās, medījums vēl nav izbeidzies, burvis nebija ne­varīgs, garu solījums, ko viņš dzirdējis, sāk piepildīties!

Harkam īsti ko darīt nebija, un tomēr viņam nebija arī laika ievērot prieku atplaukstam Uinonas iekritušajā se­jiņā, saspringtos Harpstenā vaibstus vai Untšidas pacie­tību, rāmās gaidas. Harku nodarbināja tikai viena doma — kaut jel varētu kaut kur, kaut kā redzēt mednie­kus, medījumu un pašas medības. Ja kāds no karavīriem viņam atļautu uzrausties vienā no pauguriem un noskatī­ties! Neviļus viņš raudzījās pēc Četāna, kam viņš kopš atgadījuma ar Melno Sproggalvi nebija veltījis ne ska­tiena. Puisis tai pašā brīdī pavērās uz Harku un abu acis sastapās. Katrs no viņiem jutās neērti, ka otrs notvēris viņa skatienu,run, lai apslēptu neveiklības sajūtu, abi reizē nodūra acis.

Četāns, kā jau vecākais, uzskatīja par savu pienākumu glābt stāvokli. Viņš noslīdēja no zirga, pameta pavadu Harpstenā un pamāja Harkam. Tik ātri kā pazib doma, Harka jau atradās līdzās Četānam un klusēdams sekoja lielajam puisim, kurš nometās četrrāpus un, apbruņojies ar loku un bultu, uzrausās uz augstākā paugura netālu no krastmalas. Uz paugura kores zālē jau gulēja vairāki puiši. Viņus visus ar Četānu vienoja īpašas saites, tie bija Sarkano Spalvu biedri, kuri vēlāk, tiklīdz būs at­zīti par karavīriem, reizē ar Četānu tiks uzņemti Sar­kano Briežu vidū. Harka izjuta kā lielu pagodinājumu to, ka Četāns pasaucis viņu — zēnu — pie Sarkanajām Spal­vām, un tāpēc ar pateicībā un satrauktās gaidās pukstošu sirdi viņš gulēja kopā ar citiem, paslēpies pakalna zālē. Gaiss bija dzidrs, debesis gaiši zilas un visa apkārtne skaidra, kāda mēdz būt vienīgi pavasara dienās. Acs ne­traucēti uztvēra katru sīkumu arī lielā attālumā. Harka reizē ar pārējiem pamanīja rietumos pļavas nogāzē sīkus plankumiņus. Tās bija antilopes, kas ganījās, nekā neno- jauzdamas.

Neviens no zēniem nepakustējās. Viņi gulēja sastinguši kā bronzas figūras un pat acis vairs negrozīja, jo skatiens bija vērsts tikai vienā virzienā. Visi gaidīja to brīdi, kad paslēpušies mednieki būs piezagušies tuvāk un uzbruks. Drīz tam vajadzēja notikt. Jaunie vērotāji negribēja pa­laist garām neko no tā, kas tad notiks. Ja dzīvnieki nesa­trauksies priekšlaikus, tad bija paredzams bagātīgs medī­jums.

Un tad . . .

Harka pamanīja priekšējā mazā plankumiņa kustību. Tas droši vien bija bara vadonis, dzīvnieks palēcās un sa­bruka; laikam zem pleca, tieši sirdī, bija trāpījusi bulta. Vēl neatskanēja neviens sauciens, ne kliedziens, vispār nekāda skaņa. Bet daudzi plankumiņi strauji sakustējās. Bars metās bēgt. Bet tai pašā laikā Harka ievēroja, ka pāri par trīsdesmit dzīvnieku palika guļam, reizē trāpīti ar nāvējošām bultām.

Tagad uzbangoja pirmie mednieku gaviļu saucieni. Pēc šiem saucieniem un klusā trokšņa, ko sacēla bēgošo anti- lopu nagu un vajātāju kāju dipoņa, Harka varēja spriest par medību norisi. Mednieki bija ganāmpulkam apgājuši apkārt, uzbrukuši no rietumu puses un tagad dzina bēgo­šos dzīvniekus uz upi, uz pārceļotāju kolonnas pusi. Sar­kanās Spalvas puiši, līdz pusei paslējušies augšā, ielika bultu, uzvilka stopu, tā darīja arī Harka. Dzīvnieki trau­cās kā vējš, nupat divi simti metru atstatumā parādījās antilopes galva. Četāns izšāva, bet nebija skaidrs, vai viņa bulta trāpījusi mērķī. Galva atkal pazuda. Puiši jo­projām izturējās klusi, lai neaizbaidītu bēgošos dzīvnie­kus un ļautu tiem pienākt tuvāk.

Un te — rau! Simts metru attālumā tik spējā skrējienā kā izšauta bulta parādījās divas antilopes, un reizē ar diviem citiem puišiem un Četānu izšāva arī Harka. Viens no dzīvniekiem paklupa un apmeta kūleni pļavas nogāzē. Otram, liekas, nebija trāpīts. Tas nogriezās un pazuda no jauno mednieku redzes loka.

Tikmēr daži no tiem vīriem, kas bija palikuši pie sie­vietēm un bērniem, uzlēca zirgos un aulekšoja pakaļ atse­višķām antilopēm. Bars pajuka uz visām pusēm.

Arī puiši, kas bija gaidījuši pakalnā, tagad pameta to un katrs uz savu roku dzīrās piedalīties medībās. Harka noskrēja no pakalna un steidzās gar upes krastu lejup, no kurienes ceļotāji bija nākuši. Viņš šķita saskatījis tālu krastmalā kādu plankumiņu — tai vajadzēja būt anti­lopei. Taču šai virzienā neviens no jātniekiem vai dzinē­jiem netiecās. Cerību spārnots, ka izdosies vienam pašam atrast un nomedīt antilopi, Harka vēja ātrumā, pēc iespē­jas vēl aizsegā, traucās turp. Ticis pie kāda paugura, Harka nometās zālē un paskatījās vēlreiz. Pārsteigts viņš redzēja, ka dzīvnieks nebija tikpat kā izkustējies no vie­tas, tas, liekas, nemēģināja bēgt. Šis atklājums Harku gan iepriecēja, gan arī satrauca. Cerība iegūt dzīvnieku pie­auga, bet, ja tas nebēga, tad laikam jau bija ievainots un medību slavā būs ar kādu jādalās.

Zēns brīdi pārlika, tad savu nodomu mainīja. Viņš ap­valdīja ātro skrējienu un cieši uzmanījās, lai dzīvnieks viņu nepamanītu. Tādējādi viņš tika līdz kādam krasta pauguriņam, no kurienes labi varēja dzīvnieku novērot.

Harka gulēja klusi un, pavēries upes līkumā, pārsteigts ieraudzīja kaut ko negaidītu. Upes pretējā krastā gaidīja trīs dzīvnieki, to vidū jauns antilopu buks. Cik lepni iz- slietus viņš turēja asos ragus, cik vērīgi raudzījās acis, cik gluda spīguļoja spalva, un cik stiegrainas bija slai­kās kājas! Dzīvnieks bija pats spēka un veiklības iemieso­jums. Tik skaists! Tas varētu kļūt par ganāmpulka jauno vadoni. Un šinī upes krastā Harka ieraudzīja iemeslu, kā­pēc trīs dzīvnieki viņā pusē vēl kavējās. Kāda antilope

drebēdama stāvēja līdzās savam mazulim, kas baidījās kāpt straumē. Ūdens te bija dziļš un straujš. Harka bija bultu ielicis, bet vēl nešāva.

Te kaut kas viņā pusē dzīvniekus satrauca. Jaunais buks pacēla galvu un ar vienu vienīgu lielu lēcienu pa­zuda starp krastmalas pauguriem, abi pārējie dzīvnieki tam sekoja. Vienīgi māte ar mazuli palika šai upes krastā. Bailēs drebēdama, viņa vēl un vēlreiz vilināja mazuli, kas nespēja izšķirties. Māte to laizīja, pagrūda, līdz tas ar savām garajām kājām jau atradās pie paša ūdens. Bet iekāpt viņš joprojām neuzdrīkstējās.

Medījums nu bija tikpat kā rokā! Bet Harka kavējās. Prātā atausa vecs nostāsts. Untšida to bija kādā vakarā bērniem pastāstījusi teltī pie ugunskura. Tas bija stāsts par akmens zēnu, kura miesa bija tik cieta kā akmens un tāpēc neievainojama. Zēna bulta vienmēr trāpīja mērķī, un reiz tas sastapa meža pļavā antilopi ar mazuli un no­galināja tos … viņš nogalināja visu, ko bulta sasniedza … beidzot viņš pats pārvērtās pilnīgi par akmeni un no­grima purvā un ūdenī… par sodu, par tūkstoškārtēju dzīvnieku nogalināšanu, par to, ka bija izšķērdis savus spēkus nelietīgi.

Harka vēl arvien nešāva. Māte antilope izmisusi sauca savu mazuli. Tālu prom, pie upes, varēja dzirdēt iešalcamies vispārējas gaviles par bagātīgo medījumu.

Zēns iebāza bultu atpakaļ bultu makā, ko turēja sik­sniņā pārkārtu pār plecu. Viņš piecēlās kājās un, kamēr antilope nekustīgi stāvēja pie mazuļa, lēnām tuvojās abiem dzīvniekiem. Tad notika tas, ko viņš bija gribē­jis panākt. Mazulis nāves bailēs no svešās dzīvās būtnes beidzot sekoja mātes aicinājumam un mudinājumam un sadūšojās kāpt ūdenī.

Labu gabalu straumes dzīti, abi dzīvnieki pārpeldēja pār upi un neskarti aizsniedza otru krastu. Spēji kā vējš viņi pazuda starp pakalniem tai virzienā, kurp jau iepriekš bija aiztraucies jaunais buks ar saviem pavadoņiem.

Harka vēl brīdi raudzījās pāri ūdenim turp, tad gausi pagriezās un devās atpakaļ pie savējiem.

Tagad nu viņš nevarēja vis teikt, ka ir viens pats no­šāvis antilopi. Nevarēja iedot ģērēt antilopes ādu un nevarēja gaidīt veco mednieku slavinājumus un Jauno Suņu apbrīnu. Tas, ko viņš varētu pastāstīt, būtu labāk jānoklusē. Viņš pats bija zaudējis māti, tāpēc ka pērkon­dzelzs toreiz bija pani rokā. Bet viņš bija izglābis antilo­pei mazuli un nebija nošāvis tā māti. Nebija darījis kā tas akmens zēns, kurš savu spēku izšķērdēja nevietā. Lāču cilts ļaudīm medījuma pietika.

Harka jutās laimīgs, atceroties piedzīvoto, ko zināja tikai viņš. Ar neaptumšotu prieku viņš dzirdēja mednieku gaviļu saucienus un redzēja vīru, sievu un bērnu dzīvo rosību. Sievietes turēja gatavībā nastu nesējus zirgus, kam vēl nebija noņemtas šļūces, kur vajadzēja ielikt medī­jumu, meitenes krāva saviem zirgiem virsū ādas segas un bizoņzarnu auklas, lai tūlīt pat gaļu sasaiņotu. Arī suņi bija satraukti, jo labi saprata visu šo gatavošanos un zi­nāja, ka drīz vien būs paēduši.

Harka piebiedrojās tēvam, kurš viņam to neliedza, un ar mazu karavīru un puišu pulciņu apjāja plašo medību lauku. Pie katra dzīvnieka viņi apstājās un pēc bultas dzīvnieka ķermenī noteica, kurš to nomedījis. Karavīriem bija katram citādas bultas, tās atšķīrās ar spalvu krāsu un griezumu, ar kāta krāsojumu, tāpēc bija viegli noteikt mednieku, kurš dzīvnieku nogalinājis. Tās antilopes, kas tika nogalinātas ar pirmajām kopīgi raidītām bultām, kad dzīvnieki vēl nenojauta briesmas, gulēja cita citai līdzās. Tobrīd katram medniekam bija iespēja mierīgi tēmēt un katrs jau ar pirmo bultu nogalināja pa dzīvniekam. Bet, dzenoties medījumam pakaļ, atklājās dažādas mednieku iemaņu un veiklību pakāpes, zirgu vai kāju ātrums. Ma- totaupam bija izdevies nošaut vēl trīs dzīvniekus, visus ar nāvējošu trāpījumu uz vietas, un tas bija lielākais at­sevišķa mednieka sasniegums šai dienā. Kad pulciņš tu­vojās antilopei, kurai Harka un Četāns ar vēl diviem puišiem bija reizē tēmējuši, Harku sagrāba tik liels satraukums, ka viņš tikko uzdrīkstējās pacelt acis. Beidzot viņš pats sevi sabāra un, cieši pārbaudīdams, aplūkoja nogalināto dzīvnieku, pie kura tagad pulciņš apstājās. Dzīvnieka ķermenī bija iešautas daudzas bultas, viena stilbā — tā nebija Harkas bulta, viena mugurā — nē, arī tā nebija Harkas bulta, trešā un ceturtā bija trāpījusi dzīvnieka kaklā un caururbusi rīkli. Tās bija Harkas un Četāna bultas!

Harkas seju apstaroja prieks. Arī Četāns smaidīja un izvilka abas bultas. Medību bultām atkarpes nebija. Če­tāns atdeva Harkam viņa bultu, sacīdams:

— Mans jaunākais brālis ir labi trāpījis. Es atdodu vi­ņam šī dzīvnieka ādu un ragus. Mūsu bultas lidojušas kopā kā brāļi. Patlaban es esmu Sarkano Spalvu vadonis. Bet, tiklīdz es kļūšu par karavīru un Sarkano Briedi, tā Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve vadīs Sarka­nās Spalvas. Es esmu runājis, hau!

Matotaupa, lepns uz savu dēlu, tam piekrita.

Kad pēc ilgāka laika tika noskaidrots, kurš katru atse­višķo dzīvnieku nogalinājis, vīri, puiši un lielākie zēni ņēmās dzīvniekus dīrāt un prasmīgi sadalīt. Sievietes iz­ņēma dzīvnieku iekšas, atdeva tās izsalkušajiem suņiem, sasaiņoja muguras un cisku gabalus, bet smadzenes, ak­nas, plaušas, sirdi un kuņģi aiznesa uz apmetni. Tur jau kvēloja uguns, ko rūpīgi nosedza izplestas bizoņu segas, kas noslēpa dūmu stigošanu un dvaku. Harka ar baudu ievilka nāsīs grauzdētu aknu un ceptu smadzeņu smaržu, kas jebkuram badu izcietušajam solīja paradīzes svētlaimi. Nepagāja necik ilgs laiks, kad Harka kopā ar brāli un māsu pēc mēnešiem ilgas badošanās ieturēja pie skaidra avota pavasarīgu pļavu vidū pirmo maltīti, kur ikviens pēc sirds patikas varēja mieloties ar gardumiem.

Un visiem bija vienas domas prātā — postam nu pie­nācis gals, sākušās laimes dienas, sāk iedarboties lielā burvestība. Havandšita zina noslēpumus.

Stiprinājušies un apmierināti vīri, sievietes un bērni vakarā devās teltīs, lai atgūtu spēkus dziļā miegā.

«Melnais Sproggalvi,» domāja Harka, aizvērdams acis. «Varbūt viss beigsies labi, un kādu dienu es satikšu arī tevi dzīvu un veselu.»

Turpmākās dienas pēc indiāņu izpratnes nebija pārāk nogurdinošas. No rīta līdz vakaram tika veikti kādi piec­desmit kilometri. Upe šajos apvidos pēc noskrējušiem at­kušņa ūdeņiem bija sekla, un Lāču cilts ļaudis, tiklīdz vīru padome to nolēma, bez pūlēm varēja pāriet uz dien­vidu krastu.

Tālāk ceļš veda uz dienvidiem, un kādu rītu ceļinieku acu priekšā pavērās ainava, kurai vajadzēja būt viņu garā ceļojuma mērķim, — pļavas un krūmāji, kas atradās vienā no daudzajiem Zirgu strauta līčiem. Šī vieta likās kā radīta vasaras apmetnei. Upes gultne bija iespiesta starp nolaideniem pauguriem, un visas pazīmes norādīja, ka arī tveicīgajos mēnešos upe neizsīks. Te bija iesak­ņojušies krūmāji un pat slaiku kociņu puduriņš, ko daļēji ieslēdza ūdensteces, kas meta līkumu uz ziemeļiem, bet mežiņa vidū palikusi pļava, pietiekami liela, lai tur va­rētu ierīkot apmetni, tad koki to pasargātu no vētrām un ienaidnieku acīm. Visi tūlīt pat atzina laukuma priekšro­cības un ar jautru čaloņu sāka iekārtoties meža pļavā. Vienā mirklī nastas no zirgiem bija noņemtas, teltis uz­celtas, segas izklātas, pavardi sakrauti, bļodas un podi nolikti vietā. Arī lielā apspriežu telts tika uzcelta pēc vir­saiša norādījuma. Uz turieni karavīri aiznesa arī izdobto stumbru ar mūžam kvēlojošo svēto uguni, ko pastāvīgi veda līdzi. Vieta, kur turpmāk uzstādīs burvja vigvamu, palika brīva. Virsaiša telts priekšā ieraka trofeju mietu un pie tā piesēja viņa labāko zirgu. Suņu bars jau skrai­dīja, iepazīdamies ar mežiņu. Mustangi tūlīt pat sāka ga­nīties zālē, kas te bija samērā sulīga.

Klinšu kalnāja grēda rietumos bija skaidri saskatāma, un aiz tās žilbinošā krāšņumā slīga saules ripa. Klusi, iz­slāpis pēc miera, prieka, rotaļām un medībām, Harka uz­ņēma sevī jaunās dzimtenes ainavu.

Upei bija divas dziļākas vietas — augšpus un lejpus līča. Sievietes un meitenes jau devās pēc ūdens, ko atnest teltīs. Dziļo vietu augšpus līča ierādīja par sieviešu peldvietu un lejpus līča par vīriešu peldvietu. Harka steigšus metās turp kopā ar Jaunajiem Suņiem, lai atkal reiz pēc sirds patikas peldētu, nirtu, šļakstinātos un drais- kotos kopā ar citiem zēniem virs un zem ūdens. Sprauslā­dami, smiedamies zēni beidzot krastmalā ieziedās ar lāču taukiem un, iedegoties pirmām zvaigznēm, sagāja teltis, kur jau smaržoja cepetis. Zēni ēda un klausījās stabuļu klusajā melodijā, ko spēlēja jaunie puiši.

Tā pagāja divas un arī vēl trešā diena. Harkam un pārējiem zēniem bija darba pilnas rokas. Viņi gariem ga­baliem pārstaigāja jauno apkārtni, aizgāja līdz izlūkiem un kopā ar tiem vēroja tālos apvāršņus. Draiskojās ar prē­riju suņiem, mazajiem, viltīgajiem, tukļajiem grauzējiem, kuriem bija alas zemē un kuri, tiklīdz draudēja briesmas, svilpdami pazuda.

Harku vairs rūpes nemāca, viņu spārnoja cerība un pa­ļāvība, un tā tas bija visiem apmetnes iedzīvotājiem. Harka gan bieži iedomāja par māti, par to, ka viņai vairs nebija lemts piedzīvot šo lielo prieku. Tomēr viņa domas un jūtas nebija smagas un rūgtas, tās vērtās arvien liegā­kas, smeldzīgākas, dziedinātājs laiks remdināja sāpes vi­sām saņemtajām brūcēm. Šonkas teltī nebija, viņš bija tālu prom. Šešoka, kā bija, tā palika atturīga un bikla. Bērni viņas tuvumu tikpat kā nemanīja un saņēma kop­šanu, pie kādas bija pieraduši.

Dzīve bija skaista, un burvestība, kas visu pavērsusi tik brīnum jauki, bija liela — ja nu beidzot nāktu bizoņi! Ar antilopēm un sīkākiem meža zvēriem Lāču cilts ļaudis va­rēja kādu laiku izdzīvot, bet ne iztikt ziemu. Pavasarim, vasarai un rudenim vajadzēja nodrošināt daudz medī­juma, no kā varētu ilgi pārtikt.

Bet viss bija tik laimīgi pagriezies, pagaidām izsalkums nedraudēja, pani nerādījās. Kāpēc lai arī bizoņi nenāktu?

Tāpēc neviens nejutās pārsteigts, kad astotajā dienā pēc apmešanās pie Zirgu strauta izlūki, kas bija izsūtīti tālu uz dienvidiem, vāren satraukti iebrāzās apmetnē un ziņoja, ka no dienvidiem tuvojas bizoņu bars.

Karavīri un jaunie puiši saskrēja vienkop no teltīm un upes. Visiem, kas bija vecāki par četrpadsmit gadiem, vajadzēja piedalīties medībās, tātad arī Četānam.

Pat Četāna tēvs — Saulrasa, kurš vēl nespēja lāgā pa­kustināt plecu un kuru visi atrunāja no piedalīšanās me­dībās, klusībā noraidīdams visus iebildumus, uzkāpa zirgā un sakārtoja bultas makā.

Mednieki izvēlējās sev «bizoņzirgus», tos mustangus,

kas bija apmācīti dzīvību apdraudošajām medībām, — drosmīgus, tādus, uz kuriem varēja paļauties. Bija parasts bizoņu medībās drēbes noģērbt, lai nekas netraucētu kus­tību brīvību. Bultu maki tika piebāzti pilni ar bultām. Loku un pirmo lietojamo bultu katrs turēja jau rokā. Zirgi bija tramīgi, un, tiklīdz jātnieki uzsēdās tiem mu­gurā, tā arī garā rinda Matotaupas vadībā aulekšiem aiz- dipināja dienvidu virzienā.

Harka bija visu redzējis, viņa sirds trauksmaini dauzī­jās. Tagad viņš gulēja uz pakalna un nolūkojās mednie­kiem nopakaļ. Viss Jauno Suņu bars salasījās ap viņu.

Gandrīz veselu stundu zēni nogulēja zālē, saspringti vērdamies uz priekšu, bet nenotika gluži nekas. Un tad satraukums vairs bija tikko valdāms, jo no tāluma bija dzirdams, ka zemi trīcina varena dārdoņa! Zēni piespieda ausi pie zemes, viņi drebēja, acis viņiem staroja. Cik daudz bizoņiem tur vajadzēja būt, bizoņiem, bizoņiem! Daudziem simtiem bizoņu! Un nu jau dārdoņa pieauga spēkā, zēni ieraudzīja dienvidos putekļu mākoni, kas pa­cēlās virs joņojošā bara … un, lai gan tas nebija iespē­jams, viņiem šķita, ka dzird mednieku saucienus, mežonī­gos, dobjos bizoņu dzīšanas saucienus, kā arī vēršu va­reno maurošanu. Harka atguvās — viņš bija Jauno Suņu vadonis un apzinājās savu atbildību.

—    Prom! — viņš iekliedzās! — Prom! Tie drāžas šurp, tie samīs mūs un teltis! Pie zirgiem, zirgos!

Zēni paklausīja. Visi kopā metās no pakalna lejā, pāri uz mežiņu, pie zirgu ganāmpulka.

Kamēr zēni lēca zirgos, viņi jau redzēja, kas noris pie teltīm. Trauksmainā ātrumā sievietes, meitenes, bērni un vecie ļaudis jauca nost teltis, pretēji paradumam šo darbu neatstāja tikai sievietēm vien, bet palīdzēja visi, kas vien bija spējīgi kustināt rokas. Pārsegus, balstus, trofejas, bļo­das un podus, vismazākos bērnus, kas vēl neprata kājām iet, gan nēšus uz rokām, gan uz muguras vai ar nastu ne­sējiem zirgiem aizgādāja pāri strautam, rietumu krastā.

—    Paņemiet līdzi mustangus! — Untšida uzsauca Har­kam un pārējiem Jaunajiem Suņiem. Zēni tūlīt paklausīja. Viņi nekavējās un neraisīja vaļā zirgiem pinekļus, bet ar nažiem pārgrieza siksnas. Tad zēni uzlēca zirgos. Harka neņēma vis savu paša sirmi, bet tēva otro labāko bizoņ- zirgu, kas bija palicis te. Katrs no zēniem paņēma pie pa­vadas trīs, četrus brīvos zirgus, un tad sākās jājiens ar satrauktajiem dzīvniekiem, kas atteicās klausīt, pāri strau­tam. Pūta vējš, zirgu krēpes plīvoja, ūdens šļācās augstu gaisā ap ietiepīgajiem mustangiem, bet arvien vairāk tuvojās lielais putekļu mākonis un dobjā, drausmīgā du­noņa. Sievietes un vecīši ar bērniem un mantām nekur neapstājās, bet lielā steigā traucās tālāk uz priekšu, uz rietumiem, cenzdamies izbēgt no draudošajām bries­mām — netrāpīties ceļā bizoņiem. Jaunie Suņi gājienu noslēdza, reizē aizsargādami aizmuguri. Pēdējais jāja Harka Modrā Acs Kramakmens Vilku Nāve. Viņš bija apsvēris, ko darīt, ja bizoņi apdraudēs sievietes un bēr­nus — tādā gadījumā viņš bija apņēmies griezties apkārt un kopīgi ar Jaunajiem Suņiem kliedzot aizbaidīt mednie­kiem pa priekšu skrejošos bizoņus uz citu pusi. Vai tas izdotos, nevarēja zināt. Jaunie Suņi tika katram gadīju­mam brīdināti un bija gatavi kopā ar savu vadoni darīt visu iespējamo.

Bizoņi joņoja šurp. Ne Harka, ne citi zēni nespēja īsti saskatīt kaut vienu vienīgu dzīvnieku, tikai putekļu mā­koņus un tiem pa priekšu kādus tumšus trakā skrējienā zibošus stāvus. Bija dzirdami medību saucieni — drosmī­gie mednieki laikam iejukuši bizoņu barā! Bizoņzirgs, uz kura jāja Harka, bija pieradis, izdzirdot bizoņu medību saucienu, tūlīt pat drāzties vislielākā ātrumā. Zirgs tikko bija valdāms. Harka neturēja pavadu rokā, jo pa kreisi un pa labi veda divus brivus zirgus. Tas, uz kura viņš jāja, pretojās un slējās pakaļkājās. Zēns bija ļoti labs jātnieks, un tik viegli viņu nomest nevarēja. Viņš pie­spiedās ar kājām cieši klāt un palika zirga mugurā. Taču viņam nepietika spēka zirgu noturēt, iespējams arī, ka viņš to par visu vari nemaz negribēja. Un pēkšņi, kad bizoņu bars virmojošos putekļos iebruka mežiņā un aiz- brāzās pa līča ziemeļu galu, kad koku stumbri brīkšķē­dami lūza kā skali, kad zēns putekļu mākonī ieraudzīja uzpeldam un pazūdam melnbrūni pinkainās muguras un kad līdzīgi spokam acu priekšā iznira mežonīgs ragainis spurainā bizoņa ādā … tad viņa rokas pašas palaida čet­rus brīvos zirgus un ar atlaistu pavadu, aurodams cik spēka, viņš ļāva pieredzējušam bizoņzirgam pilnu vaļu.

Viņš vairs nedzirdēja Jauno Suņu kliedzienus, viņš nekā nedomāja, nekā nejuta kā vien aulekšus, putekļus un bizoņus, bizoņus, bizoņus sev visapkārt! Viņš vairs nesaprata, kādā virzienā traucas; viņam trūka pieredzes

noprast, cik gudri un veikli zirgs izturas, arvien tuvoda­mies kādam bizonim, lai dotu iespēju jātniekam šaut, Taču Harkam šaušana nebija prātā, kaut arī loku viņš tālredzīgi bija paņēmis rokā. Harka bija priecīgs, ka var nosēdēt zirgam mugurā, jo, ja tagad viņš gāztos, tad būtu pazudis, viņu samītu asiņainā pikā. Kāju dimdoņa, mednieku rēcieni un paša kliegšana brāzmoja ausīs un jauca prātus.

Pagāja krietns laika sprīdis, iekams viņš vispār bija spējīgs kaut ko domāt. Putekļu mākonis tā kā pašķīrās. Harka pēkšņi atguvās, ka viņam ir medību ierocis, un, tā kā zirgs patlaban likās skrienam brīvāk, jo viņu no visām pusēm neapdraudēja brūnās muguras, Harka paņēma loku, ielika bultu un savilka stiegru. Te — tuvumā brūns pinkains zvērs — Harka palaida bultu! Viņš paķēra nā­košo — putekļi tomēr vēl virmoja kā biezs mākonis, un plaksti zēnam bija salipuši — izšāva vēlreiz, un mustangs nesa viņu bez vadības arvien uz priekšu, un Harka šāva un šāva — zēnu bija sagrābis tāds kā šaušanas trakums — vēl un vēl vienu bultu, viņš rēca, kamēr aizsmaka un pu­tekļi nosmacēja balsi, viņš auļoja un auļoja … un šāva . .. līdz bija izšauta pēdējā bulta un bultu maks tukšs. Zirgs pārgāja vieglos auļos …

Pēkšņi ap Harku kļuva gaišs. Putekļu mākonis aizvēlās uz ziemeļiem. Bet ap Harku bija gaišs, debesis liecās zilā lokā, spīdēja saule. Tā apspīdēja izdangātu, izmīdītu, pu­tekļiem klātu zemi, mustangu ar putainām slienām, kas krita no lūpām, mustangu ar trīsošiem gurniem, ar sasvī­dušu spalvu, kas bija viena vienīga putekļu garoza. Tā apspīdēja zēnu, kam pieputējušie mati juku jukām lipa pie miklajiem deniņiem un kas aizgūtnēm kampa elpu ar plati ieplestu muti… un tā apspīdēja bizoni, kas asinīm pielijušām acīm blenza uz jauno jātnieku. Zirgs vienu mirkli palika uz vietas kā no akmens izcirsts, un arī bi- zonis nekustējās. Harka kā sastindzis raudzījās uz meln- brūno blāķi. Pirmo reizi mūžā viņš stāvēja pretī dzīvnie­kam, kas viņam un viņa tautas brāļiem nozīmēja telti, pārtiku, dzīvību — ja tas tika nonāvēts. Bizoņa muguras ādā bija sašautas daudzas bultas . .. viņš izskatījās tā, it kā viņā kāds būtu šīs bultas rūpīgi sabakstījis, un, lai gan Harka tikko bija spējīgs domāt, jau pametis acis, viņš zināja, ka tās bija viņa — Harkas bultas, visas tikai viņa bultas! Viņa bultas bija iestrēgušas bizoņa muguras ādā, bet bizonis bija dzīvs un ņirdzīgi blenza uz mednieku.

Kas tagad notiks?

Ja Harka pagriezīsies, bizonis varēja tūlīt pat mesties pakaļ un uzbrukt, un varbūt viņš ar visām bultām biezajā ādā būs ātrāks par pārgurušo zirgu? Ja Harka paraustīs pavadu un rēkdams trieks zirgu uz priekšu, varbūt bizo­nis nobīsies un bēgs. Varbūt.. .

Bizoni padzīt nav tik vienkārši.

Harka viegli piespieda kājas pie zirga sāniem — tikai mazs norādījums, ka ir kaut kas jādara: mustangam pa­šam vajadzēja zināt, kas te darāms!

Un mustangs to zināja.

Tas pēkšņi pasitās sānis, ar iepriekš nepasakāmu veik­lību un ātrumu pāris reizes šurpu turpu palēcās, kamēr bizonis aizdomu pilns gausi pagrieza galvu un pakustināja izstieptās astes pušķi. Harka ļāva zirgam pilnu vaļu. Viņš cieši piekļāvās pie zirga kakla, lai katrā gadījumā notu­rētos tā mugurā, un tas bija pareizi — jo tagad mustangs atspērās pārsteidzoši drosmīgam lēcienam un šķērsām pārlidoja pār bultu sabakstīto bizoņa muguru . .. bet tad lieliskos brāzmainos auļos aiznesās prom pa plašo līdze­numu.

Harkam gribot negribot vajadzēja pasmaidīt. Viņš ne­redzēja, kas tas bija par sastingušu, krampjainu smaidu. Bet viņš smaidīja — par zirga gudrību, par izglābšanos no briesmām, par savu paša bezjēdzīgo šaudīšanos un duci bultu viena paša bizoņa mugurā!

Tagad, viegli un bez briesmām joņojot un putekļu mā­konim pagaistot, viņš vēlreiz ieraudzīja bizoni, kuru bija medījis. Dzīvnieks arī gluži omulīgi rikšoja pakaļ baram, lai to panāktu.

Harka turpretī tiecās uz teltīm, un tā nu katrs devās turp, kur tam piederējās būt. Zēnam arī tagad nevaja­dzēja mustangu vadīt. Ar pilnīgi nešaubīgu instinktu dzīvnieks atrada savu ganāmpulku, zirgus, kas, paceltām galvām ošņādami, stāvēja strauta malā.

Harku saņēma Jauno Suņu daudzbalsīgas gaviles. Zēna smaids izplūda atvieglojuma smieklos, bet smejoties nā­cās vēl krietni daudz putekļu izspļaut. Tad viņš nolēca no zirga un ienira ūdenī, kas gan nebija necik skaidrs, bet ādu tomēr noskalot varēja. Un visu laiku — jo zēni viņu apstāja arī ūdenī — vajadzēja stāstīt notikumu par bultu sabakstīto bizoņa muguru, par pirmajām bizoņu medībām un laimīgajām beigām. Jaunie Suņi smējās un priecājās līdz ar viņu.

Bet mierā vēl nevarēja likties. Kamēr sievietes, mazie bērni un vecie cilvēki palika sēžam pie nojauktajām tel­tīm, Jaunie Suņi atkal sakāpa zirgos, Harka šoreiz paņēma savu ābolaino. Viņi jāja kopā, garā rindā kā ka­rotāji, un Harka jāja pa priekšu. Zēni grasījās palūkoties, kā atgriežas mednieki, un tos apsveikt.

Medības bija norisinājušās daudzu kilometru garumā, mednieki izkliedēti, jo putekļu un smilšu mākonī, kā arī auļojošā mežonīgā bara vidū neviens mednieks nekā ne­zināja par citiem. Pēdas norādīja, ka caur mežiņu pie Zirgu strauta bija izlauzusies tikai neliela bara daļa. Gal­venais dzīvnieku pulks bija novirzījies uz ziemeļaustru­miem. Jājot vieglos rikšos, zēni jau šur tur pamanīja gu­ļam beigtus bizoņus un pēc bultām tūlīt pazina, kurš bijis laimīgais mednieks. Kādu ceturtdaļstundu jājuši, viņi at­rada tos jaunos bizoņus, kurus bija ķērušas Saulrasas bul­tas. Ar skaļiem gaviļu kliedzieniem zēni ikreiz apsveica drosmīgā mednieka veiksmi, jo, par spīti ievainojumam, viņš bija uzvilcis stopu un guvis tik varenus panākumus. Bizoņu medībās dažkārt kļuva iespējams tas, kas citkārt likās neiedomājams. Harka veda draugus tālāk. Viņš deg- tin dega nepacietībā ātrāk atrast tēva nomedītos bizoņus. Šur tur bija dzirdama karavīru sasaukšanās, starp pakal­niem pavīdēja melnie pakauši, nodimdēja atsevišķu zirgu vai arī neliela pulciņa auļi, un beidzot atskanēja arī vir­saiša svilpe, kas aicināja pulcēties. Harka veda zēnus tai virzienā. Te — viņš parāva zirgu atpakaļ — te gulēja bi­zonis, ko Matotaupas bulta zem pleca bija trāpījusi tieši sirdī! Tas tik bija trāpījums! Harka jutās ļoti lepns.

Jaunie Suņi jāja tālāk.

Taču pēkšņi Harka iztrūkās un savilka pavadu tā, ka zirgs saslējās pakaļkājās un arī jātniekiem aizmugurē vajadzēja līdzīgā veidā negaidot apstāties.

Zēni bija patlaban iegriezušies pļavas nolejā, kad tas notika. Kas bija Harku sabiedējis? Visi raudzījās uz priekšu.

Ieplakā gulēja beigts karavīrs. Viņa zirgs skumji stā­vēja līdzās. Zēni pazina dzīvnieku. Tas bija brūnais bizoņ- zirgs, ar kuru jāja Saulrasa. Pats karavīrs gulēja zālē, sa­kropļots līdz nepazīšanai un vienās asinīs. Bizoņi bija traukušies mirušajam pāri. Līdzās sašķaidītajai labai ro­kai gulēja salauztais loks, abas pēdējās bultas bija izkri­tušas no bultu maka.

Zēni klusi sēdēja zirgos pie šī lielo medību upura. Bi­zoņu medībās nelaimes gadījumi notika bieži, īstenībā tas bija pasākums uz dzīvību un nāvi.

Harka paskubināja savu ābolaino sirmi pieiet pie vien­tuļi skumstošā zirga, maigi to pa glāstīja un paņēma pa­vadu. Kāds no zēniem bija nokāpis un sameklēja pie Saulrasas ielauztā galvaskausa ērgļa spalvu, kas bija no- trašķīta ar asinīm. Pametis ar galvu Harkam, viņš aizjāja tai virzienā, no kurienes vēlreiz atskanēja virsaiša signāl- svilpiens un kur ar gavilēm pulcējās visi mednieki, bet pie mirušā karavīra palikušie zēni pacēla balsis pirmajām dobjajām vaimanām.

Drīz vien zēns, kurš bija aizjājis ar asiņaino ērgļa spalvu pie virsaiša, atveda viņu un pārējos karavīrus, kas jau bija paguvuši sapulcēties, pie mirušā Saulrasas. Mato- taupa nemaz necentās slēpt savu satraukumu un bēdas. Saulrasa bija Matotaupas draugs, labākais cīņas biedrs un padomdevējs bijis. Nu viņš vairs nekad neizkliegs kopā ar pārējiem kara vai medību saucienu, nepacels, kā bija paradis, apdomīgi savu balsi apspriedēs.

Matotaupa nolika par sargiem divus karavīrus un Harku nosūtīja ar brīvo zirgu atpakaļ uz apmetni. Viņam vajadzēja darīt zināmu, kas noticis, lai aizvestu mirušo. Sievietēm tika uzdots rūpēties, lai ar nastu nesējiem zir­giem un pat suņiem cik iespējams aizgādātu prom bagā­tīgo medījumu, vēl iekams naktī ierodas vilki un koijoti.

Kad Harka ieradās apmetnē pie Zirgu strauta, tur juku jukām jaucās vaimanas un gaviles, prieks un bēdas. Lāču cilts ļaudis bija tagad bagātīgi uz visu nākošo ziemu no­drošināti ar gaļu, jaunām loku stiegrām, jauniem telts pārsegiem un ādas segām, ar kažokādas jakām ziemai. Bet viņi bija arī zaudējuši otru pēc virsaiša labāko un pieredzes bagātāko karavīru; Cetānam nebija vairs tēva.

Vai arī tas piederēja pie lielās burvestības? Jau atkal zēnu sāka urdīt neskaidras šaubas.

Kad iestājās vakars, Harka kopā ar Četānu sēdēja uz viena no izdangātiem, izbradātiem pakalniem netālu no apmetnes, kas atkal bija atjaunota vecajā vietā. Abi sē­dēja pie mirušā, kurš bija ievīstīts bizoņu segās un ap kuru vēdīja vējš, tāpat kā tālu prērijā tas vēdīja arī ap Harkas mātes pēdējo atdusas vietu. Cetāns jau zināja, ka pāries uz dzīvi pie Matotaupas brāļa, kuram pašam dēla nebija, tikai divas mazas meitas. Četāns sēdēja, atbalstī­jis pieri plaukstā, un Harka palika pie viņa ilgu laiku. Saule bija jau sen norietējusi, zvaigznes mirgoja bezga­lībā, vējš pūta nepārstādams. Paugura piekājē glāsaini čaloja ūdens, tur spoguļojās mēness stars. Vilku naksnīgā gaudošana jau bija rimusi. Plēsoņiem bija bagātīga mal­tīte.

Tuvojās pusnakts, un vēl joprojām no nelaiķa Saulra­sas vigvama atskanēja vaimanas. Tad Četāns pamodās no savas nekustības un pievirzījās tuvāk Harkam.

—    Man ir kāds jautājums, — viņš klusi sacīja zēnam.

—    Runā, mans lielais brāli.

—          Tu dzirdēji vīrus runājam, ka bizoņu bari dienvidos nebija vis mierīgi ganījušies, bet jau bijuši iztraucēti un pilnā sparā bēguši.

—    Hau, tā sacīja Matotaupa un visi citi mednieki.

—    Kā tik lielu baru var piespiest bēgt?

—    Ar lielu vilku baru, ugunsgrēku vai medniekiem.

—          Vai mūsu vīri bija saoduši prērijas ugunsgrēka dūmus?

—     Nē.

—    Vai bija redzējuši vilkus?

—    Nē.

—    Vai bija pamanījuši medniekus?

—    Nē.

—    Kāpēc tad bizoņu simti glābās bēgot?

—    Es to nezinu.

—    Vai to zina kāds no karavīriem?

—    Nedomāju vis.

—    Ko tu domā?

Harka klusēja.

—    Ko domā mūsu karavīri?

Harka klusēja.

—    Kāpēc tu nerunā?

—   Tu arī ne katrreiz ar mani runāji.

—   Tev taisnība. Tātad tu negribi?

—          Kāpēc tu man arī šodien nepasaki savas domas, Četān?

—    Tāpēc, ka es no tā baidos.

—    Vai tā ir taisnība?

—    Tā ir taisnība. Lai es tūlīt nomirstu, ja meloju.

—           Kas tas ir, no kā Četāns, Saulrasas dēls un Sarkano Spalvu vadonis, tik ļoti bīstas, ka viņa mēle negrib atrai­sīties?

—    Vakans. Burvestības noslēpums.

—    Tā tas ir.

—    Tātad klusēsim?

—          Harka, mēs domājam vienu un to pašu, tāpēc runā­sim. Divatā mūs tik ļoti nemāks bailes.

— Nē, kopā mēs nebaidīsimies.

—          Harka, vai tas būtu bijis balto cilvēku drausmīgais noslēpums, kas atdzina bizoņus pie mums?

—    Iespējams. Tā tas laikam ir.

—          Tāpēc arī mūsu mednieki nespēja novirzīt bizoņu skrējienu, un bizoņi gandrīz samina mūsu teltis, sievietes un bērnus.

—    Gandrīz.

—           Tie nogalināja Saulrasu, manu tēvu. Man liekas, viņš bija gribējis bizoņus pagriezt prom no mūsu ap­metnes.

—          To neviens cilvēks viens pats nespēj. Ja bizoņi jau brāžas, tad to nespēj pat vesels mednieku pūlis. Bizoņi tad ir akli, kurli un traki.

— Es zinu.

—          Bet kā var balto cilvēku drausmīgais noslēpums mums uzsūtīt bizoņus un reizē būt arī sarkanādainā vīra burvestība? Vai tas gribēja mums sagādāt barību vai iz­postīt mūsu teltis?

—    Es nezinu.

—          Tad tu tāpat kā citi nevari atbildēt uz manu jautā­jumu.

—    To es nevaru, tas tiesa.

Saruna beigusies. Bet Harka palika visu nakti pie Če- tāna un mirušā, un, tikai kad ausa rīts, viņš noguris iegāja savā teltī, ietinās segā un aizmiga. Kad zēns pēc dažām stundām pamodās, viņš izkrāsoja seju ar krāsām un svītrām, kas nozīmēja, ka viņš negrib, lai viņu uzrunā. Jaunie Suņi turējās pa gabalu. Bet Harka atkal uzkāpa pakalnā pie mirušā, un, kamēr vigvama priekšā joprojām skanēja vaimanas, viņš raudzījās tālē, it kā kaut ko mek­lētu.

Lielā burvestība, kas tu īstenībā esi un kur tu rodies?

ZIRGU SKRIEŠANAS SACĪKSTES

Burvis Havandšita bija piekodinājis piederīgajiem un Lāču cilts ļaudīm, lai viņu nemeklē. Gluži vienalga, vai viņš sekošot viņiem laikus vai arī palikšot prom dienām, nedēļām, mēnešiem ilgi, neviens lai pēc viņa nemeklē­jot — tā viņš bija noteicis. Lāču cilts ļaudis paklausīja burvja gribai. Pat izlūki tikko uzdrīkstējās pavērties uz to pusi, no kurienes varēja sagaidīt atgriežamies Havand- šitu. Neviens arī nebija par viņu nopietni noraizējies. Lai saka vai domā, ko grib, bet Lāču cilts ļaudis bija sasta­puši antilopes un bizoņus, teltis bija bagātīgi apgādātas, un ienaidnieki netraucēja. Kā izlūki ziņoja, pani lielā kara nometne esot nojaukta un atsevišķas vienības at­griezušās savās telšu apmetnēs.

Vigvamos pie Zirgu strauta arī bez karošanas un lie­lām medībām bija pilnas rokas darba. Meitenes un sievie­tes, vecas un jaunas, šķiroja bizoņu gaļu un sagrieza pie­mērotos gabalos. Lielus, ādas pārvalkos ietītus saiņus viņas apraka zemē, lai saglabātu gaļu vēsu un svaigu. Sa­grieza gaļu strēmelēs un pakāra žāvēt uz kaltētām bizoņu zarnām, kas bija izvilktas kā veļas virves. Viņas izplāja svaigās zvēru ādas, kasīja nost no tām gaļas paliekas un sagatavoja ģērēšanai.

Vecie vīri un zēni greba no kauliem uzgaļus bultām un šķēpiem, no ragiem pagatavoja karotes. Daži karavīri at- ļ jaunoja no jauniegūtajām dzīslām savu loku stiegras. Matotaupas telts priekšā Untšida, Šešoka, Uinona, Harka un Harpstenā bija nodarbināti ar to pašu. Strādājot viņi klausījās jauno karavīru dziesmās un noskatījās, kā tie dejoja lielā apspriedes vigvama priekšā, laukumā, ko de­jotāju kājas bija nomīdījušas cietu.

Putekļi un smiltis, ko bija sacēluši bizoņi un mednieki, sen jau nogūlušies. Papostītais mežiņš sāka atžirgt. Sa­liektie, bet nenolauztie kociņi atkal iztaisnojās, krūmi at­liecās, un pļavā izdīga jauna zāle, jaunas puķes. Dzīve ritēja tālāk. Vakaros teltīs smaržoja bizoņu gaļas zupa un cepeši. Vīri, sievietes un bērni ik dienas pieēda pilnu vēderu un vairs neizskatījās novārguši. Tukls gan neviens dakots nebija, jo bizoņu gaļa pavasarī nav trekna un no vienas maltītes dienā, kā vīri ēda, vai divām maltītēm, kā ēda sievietes un bērni, taukus uzaudzēt nevarēja, un cilvēki saglabāja lielus, slaikus, labi veidotus augumus.

Pēc tam kad pats svarīgākais darbs lielā medījuma iz­vērtēšanā bija padarīts, zēniem atlika tiku tikām laika sportam, spēlēm un mazu dzīvnieku medībām. Harka pa­aicināja Jaunos Suņus sacensties skriešanā, jāšanā, vin­grināties šaušanā ar loku un bultu, kaulu mešanā un nažu sviešanā. Zēni sacensībās cits citu pārspēja un pārsteidza. Vakaros viņi sēdēja teltīs un klausījās tēvu un lielo brāļu medību un kara stāstos, kuri bija gaužām saistoši un no kuriem varēja mācīties. Viņi klausījās arī mūžsenās teik­smas par Lāču cilts senmāti — Lielo Lāceni, kuras dēls esot bijis cilvēks. Reizēm, kad teltī jau metās tumšs un uguns pavardā izdzisa, Untšida sacīja bērniem, ka Lielā Lācene vēl esot dzīva … kaut kur dzīvojot. .. Lāču cilts karavīriem tā esot svēta un to nedrīkstot nogalināt.

Harka un pārējie Jaunie Suņi vakaros mēdza arī sapul­cēties un smagās pārbaudēs pārliecināties par savām sa­valdības spējām, kas nepieciešamas ikvienam karavīram. Viņi apsēdās Matotaupas vigvamā ap ugunskuru un paši lika sev uz rokām kvēlojošas skaidas, izmēģinādami, kurš spēj ilgāk un vienaldzīgāk paciest deguma sāpes. Harka spēja izturēt jebkuru vēlamo laika sprīdi.

—   Šonka tik ilgi nespēj, — pēkšņi ieminējās kāds no zēniem.

Atkal jau šis vārds — Šonka! Harka tikai vienaldzīgi un aukstasinīgi paraustīja, mutes kaktiņus un ļāva skaidai degt līdz pat miesai.

Šī bija Harkas divpadsmitā vasara. Vienā no šīm sau­lainajām dienām Matotaupa kādu rītu sastapa abus savus dēlus pie zirgiem. Harka bija dienu iepriekš zirgu skrie­šanās sacīkstēs zaudējis. Viņš bija ar savu iemīļoto ābo­laino zirgu palicis tikai otrā vietā. Ne jau tāpēc, ka būtu neveikli jājis vai bijis paviršs, bet otrs zirgs bija labāks. Uzvarētājs zirgs piederēja arī vienam no Jaunajiem Su­ņiem, Čotankas — izcila karavīra dēlam. Zirgs bija jauns, nedaudz vecāks par vienu gadu, spēcīgs un straujš. Har­kas ābolainais bija desmit gadus vecs, mierīgs, drošs un ātrs. Bet ātrākais tas vairs nebija. Harka sarauktu pieri noraudzījās uz zirgiem, kas piederēja virsaiša vigvamam. Matotaupa, kādu brīdi vērojis bērnus, piegāja pie abiem.

—   Harpstenā, — viņš sacīja jaunākajam, — kuru zirgu tu gribētu, ja varētu no mūsu ganāmpulka izvēlēties?

Harpstenā mulsi smaidīja un neizpratnē paraudzījās uz tēvu. Harpstenā bija paradis, ka tēvs allaž un visos jautājumos vispirms jautā Harkam un viņa teikto ņem vērā, un, tā kā Harka neapšaubāmi bija visdrosmīgākais un izveicīgākais no visiem apmetnes zēniem, tad tas arī likās pats par sevi saprotams. It īpaši pēc savas slimošanas Harpstenā bija radis piekāpties. Tāpēc viņš tagad jutās par tēva jautājumu pārsteigts un lāgā nesaprata, ko at­bildēt.

—    Es domāju tā, kā teicu, — tēvs viņu uzmundrināja.

Harpstenā joprojām vilcinājās.

—    Vai teikt taisnību? — viņš klusiņām jautāja.

—    Dakots nemelo nekad. To tu, zēn, zini.

—    Tad es teikšu — vismīļāk no visiem zirgiem es gri­bētu sava lielākā brāļa Harkas Vilku Nāves ābolaino.

—    Kaut arī tas vakar pienāca tikai kā otrais? — vai­cāja tēvs.

—    Jā, tieši tāpēc, — Harpstenā apņēmīgi noteica.

—    Vai tu man varbūt paskaidrosi?

—    Jā, tēvs, to es darīšu. Ābolainais ir labs un gudrs dzīvnieks, es to ļoti mīlu.

Harpstenā piegāja pie mustanga un pārlaida plaukstu tam pār nāsīm, un Matotaupa un Harka ar izbrīnu redzēja, ka zirgs pielieca galvu uz Harpstenā pusi, kā atbildēdams uz glāstu.

—     Harka ir labs un veikls jātnieks, — Harpstenā ru­nāja, tagad jau drošāk. — Bet ābolainais noveco un ļoti bēdājas, ka vakar sacensībās zaudējis. Harka sacīkšu laikā tam iesita ar pātagu, lai gan viņam vajadzēja zināt, ka zirgs skrēja tik ātri, cik spēja. Ābolainais bija nosku­mis, kad atgriezās ganāmpulkā.

Harka klausījās nodurtām acīm. Viņš kaunējās, jo ap­zinājās, ka godkāre bija viņā nomākusi saprātu.

— Es zirgu mierināju, un viņš mani mīl, — Harp­stenā runāja. — Es viņu gribētu par savu. Ko Harka darīs ar mustangu, kurš nespēj uzvarēt?

Harkam pamazām sakāpa asinis vaigos. Harpstenā vārdi skanēja tā, it kā viņš teiktu: un ko Harka darīs ar jau­nāko brāli, kas ir vārgs?

-— Nē, — iebilda Harka Kramakmens Vilku Nāve, kaut arī netika jautāts. — Harpstenā nevajag šī zirga tāpēc vien, ka tas nav man pietiekami labs. Pasaki, tēvs, lai viņš izvēlas kādu citu.

—   Esmu devis vārdu, — Matotaupa nopietni sacīja. — Kā Harpstenā teiks, tā būs.

Harka lūkojās sānis, cīnīdamies pats ar sevi.

—    Es gribētu ābolaino, — jaunākais zēns atkārtoja.

—    Tad tas pieder tev, mans jaunākais dēls.

Harpstenā šaurā sejiņa sāka starot. Viņš glāstīja ābo­lainajam kaklu.

—          Un tagad nu, Harka, — sacīja Matotaupa, — tev vajadzīgs cits zirgs. Kuru tu gribētu?

—           Man bija trīs zirgi, tēvs, tagad man ir vēl divi. Ar to pietiek, — Harka īsi noteica un saknieba lūpas,, jo visu, ko domāja, negribēja teikt.

—           Harka, ar tiem abiem mustangiem, kas tev vēl ir, tu nākošajās sacīkstēs paliksi trešais vai ceturtais.

— Var būt. Es turpmāk pratīšu savaldīties, kaut ari ne­uzvarēšu. — Harkam bija neizsakāmi grūti izteikt šos vārdus, Harpstenā dzirdot. Viņš tos pateica. Tie izskanēja skarbi.

Tēvs viņu domīgi uzlūkoja.

—           Tev atkal piederēs trīs zirgi, — viņš beidzot teica. •— Tā es gribu.

—    Tad nosaki tu, tēvs, kurš turpmāk būs trešais.

—    Labi. Nāc!

Abi zēni gāja tēvam līdzi cauri ganāmpulkam. Mato­taupa palika stāvam pie saiņa, kurš Harku bija nesis cauri joņojošam bizoņu baram.

—          Palūk, Harka Vilku Nāve Bizoņbultu Šāvēj! Šis mus­tangs būs tavs trešais. Ar šo tu labi jāji.

—    Tēvs!

—    Kas ir?

—    Tas ir tavs otrais labākais zirgs! Kā tu iztiksi bez tā?

—    Tu esi mans dēls. Ņem to!

Harka piegāja pie zirga un uzlika roku tam uz skausta.

—          Nepaies vairs ilgi, Harka, un tu piedalīsies bizoņu medībās.

—           Jā, tēvs. — Kaut arī saņēmis atzinību, viņš runāja nomākti, vārdi izskanēja tā, it kā tiem būtu šķautnainas malas.

Bet tēvs nelikās ne zinis, ka būtu to pamanījis. Viņš tikai noteica:

—    Izmantojiet šo dienu un iejājiet savus jaunos zirgus.

Tad viņš aizgāja.

Zēni paklausīja. Katrs atraisīja savu zirgu un izjāja prērijā.

Tikai brāļi jāja katrs savā virzienā.

Kad pēc šīs dienas iestājās tumša nakts un Matotaupas vigvamā visi gulēja dziļā miegā, Harka sagrozījās savās segās. Piesardzīgi kā gūsteknis, kurš grasās izbēgt, viņš izlīda no savas guļvietas un izzagās laukā no telts. Tēva piesietais mustangs drusku sakustējās, divi suņi gan pamodās, bet nerēja. Harka basām kājām nostaigāja gar miegā iegrimušajām teltīm, paklaiņoja pa upmalu un beidzot devās uz savu mērķi, mustangu ganāmpulku. Ap šo laiku zirgus uzraudzīja Četāns, to zēns zināja. Taču viņš negāja pie sava vecākā drauga. Viņš gāja no mus­tanga pie mustanga, līdz atrada savu veco ābolaino. Viņš to atraisīja, uzlēca tam mugurā un tad jāja soļos, vēlāk rikšos prom naksnīgajā prērijā. Viņš jāja, līdz nonāca pie ieplakas, kur viņu diezin vai kāds no izlūkiem varēja pamanīt.

Tur viņš nolēca no zirga, lika tam nogulties un atgūlās pats līdzās tā, ka varēja mustangam runāt pie auss.

Un Harka runāja klusā balsī, tik maigi kā viņu neviens cilvēks nebija dzirdējis runājam:

— Manu zirdziņ, mēs tagad atvadāmies. Vai tu vēl at­ceries, kā es biju mazs puišelis, tikai četras vasaras vecs, un Četāns, mans draugs, pacēla mani tev uz muguras? Toreiz tu biji vēl jauns un straujš un tu četrpadsmit reižu nometi mani zālē, līdz es beidzot stingri sēdēju tev mu­gurā. Tu man uzmini tā, ka es nakti nezināju, kur likties, kā gulēt, tik ļoti man sāpēja. Bet es biju apņēmies, ka tu būsi mans zirgs, un tas tu kļuvi. Tu esi mani nesis pa prēriju un mežu, esi bridis pa ūdeņiem un rāpies pa stā­vām nogāzēm. Tu biji liels karotājs mustangu vidū, un, ja koijoti uzdrīkstējās pienākt par tuvu, tu cīnījies ar tiem gan ar nagiem, gan zobiem. Es tevi, manu ābolaini, ļoti mīlu, bet tu dusmojies, ka esmu bijis netaisns, kad tu nu esi vecs, un es esmu tevi zaudējis. Tagad tu mīli Harp­stenā.

Harka pieglauda galvu pie zirga kakla, un zēna acis bija asaru pilnas. Bet to neviens cilvēks nedrīkstēja zināt.

Zēns atkal pielēca kājās, un tūdaļ piecēlās arī zirgs. Harka jāja atpakaļ uz ganāmpulku. Četāns vēl arvien stā­vēja sardzē, bet Četāns klusēs par to, ko bija ievērojis. Arī tagad viņš neskatījās uz Harkas pusi.

Zēns ieslīdēja teltī un ietinās segās. Viņam šķita, it kā Matotaupa būtu savā guļvietā sakustējies, bet varbūt arī ne.

Pēc ilgām pārdomām zēns beidzot aizmiga.

Nākošajā rītā izplatījās ziņa, ka Harka un Harpstenā dabūjuši jaunus zirgus, un Jaunie Suņi klaigāja un uz­stāja, ka vēlreiz jāsarīko zirgu skriešanās. Harka nespēja neko iebilst, zēni varētu iedomāties, ka viņš baidās atkal nedabūt pirmo vietu. Tāpēc viņš tūdaļ piekrita. Arī Harp­stenā, kā Jaunajam Sunim, vajadzēja piedalīties. Iepriek­šējās reizes uzvarētājs Čotankas dēls atteicās pievienoties. Viņš apgalvoja, ka viņa mustangs savainojis kāju. Tā tas laikam bija. Cetāns apstiprināja, ka redzējis zirgu kli­bojam.

Harkam tas nepatika. Viņš prasīja, lai zēni pagaida da­žas dienas, kamēr līdzšinējais uzvarētājs būs atkal vesels, bet zēni nebija ar mieru. Viņi dega nepacietībā redzēt Harku jājam uz virsaiša bizoņzirga, uz zirga, kas pārlēcis pāri ar bultām sašautam bizonim! Harkam Bizoņbultu Šā­vējam vajadzēja jāt sacīkstēs, un viņš piekāpās, kaut arī nelabprāt.

Jaunie jātnieki sapulcējās pie upes. Krastmala node­rēja par starta laukumu. Par mērķi bija izraudzīts lēzens pakalns, un tur gaidīja Cetāns ar vēl dažiem puišiem no Sarkanās Spalvas pulciņa, lai izšķirtu, kas uzvarēs.

Četānam spalgi iekliedzoties, zēni palaida zirgus auļos. Matotaupa pats noskatījās, stāvēdams krūmāju malā, un priecājās par zēnu baru, kas bez segliem, sagūluši uz zirgu mugurām, aulekšoja pa zālāju. Ļoti drīz bija skaidrs, ka īstenībā sacentās divi zirgi: ābolainais, ar kuru jāja Harpstenā, un sainis, ar kuru jāja Harka. Matotaupa zināja, ka jāuzvar viņa bizoņzirgam, ja vien tam ļaus vaļu. Bet viņš labi redzēja un laikam bija vienīgais, kas to redzēja un varēja pareizi novērtēt, ka Harka tīšuprāt neļāva zirgam auļot pilnā sparā.

Ar skaļu uzvaras saucienu Harpstenā nonāca pirmais pakalnā pie Četāna; viņš uzrāva ābolaino pakaļkājās tā, ka zirgu varēja tālu redzēt, un Jaunie Suņi skaļiem kliedzieniem pauda savu.atzinību… ari Harka, kurš pie­nāca otrais.

Rāmos rikšos viss bars atgriezās atkal pie upes, kur zēni vēl grasījās parotaļāties un nopeldēties. Zirgus aši aizveda atpakaļ pie ganāmpulka.

Harpstenā, kurš pirmo reizi kādās sacensībās bija uz­varējis, zēni ielenca un nemitējās cildināt. Arī pie Harkas daži piegāja aprunāties par sacensību norisi.

—    Vainīgs būsi bijis tur Harka, nevis zirgs, — viņi no­pietni sprieda. — Tavs zirgs ir visātrākais, par to nevar būt šaubu.

—    Protams, ka vaina ir mana, to es zinu, — Harka strupi atteica un sarunu pārtrauca; zēni devās peldēties.

Pievakarē Harka un Harpstenā satikās pie telts. Harp­stenā aizturēja vecāko brāli, kurš grasījās no sarunas iz­vairīties.

—   Harka, — viņš sarūgtināts sacīja, — kāpēc tu tā darīji? Es nevēlos, ka tu man dāvā uzvaru.

Harka sākumā nemaz negribēja atbildēt, bet tad tomēr atbildējā.

—   Es nedāvāju uzvaru tev, bet ābolainajam. Tev jā­zina, ka es protu ne vien uzvarēt, bet arī zaudēt.

Un viņš iegāja teltī.

Harpstenā vēl palika viens stāvam telts priekšā. Viņš ļoti vēlējās iegūt vecākā brāļa atzinību un draudzību. Bet katrreiz kaut kas atgadījās vai arī iznāca citādi, nekā bija domāts.

Harpstenā negāja teltī. Viņš aizskrēja atpakaļ pie zir­giem un paglāstīja ābolaino sirmi, kam bija lemts piedzī­vot vēl vienu uzvaru.

Kādu dienu pēc visiem šiem notikumiem Havandšita at­griezās apmetnē. Kalsnais sirmgalvis ar asi izliekto de­gunu, izvelbto pieri un krunkaino lijas kaklu sēdēja uz labākā no saviem pieciem zirgiem gājiena priekšgalā. Viņš jāja soļiem, viņam nebija jāsteidzas. Izlūki, kas jau no tālienes redzēja viņu tuvojamies, nemaz apmetnei par to neziņoja. Gan jau pie teltīm pamanīs, kas nāk.

Bērni pie strauta pārtrauca rotaļas, tiklīdz pamanīja atbraucējus, un vērīgi nopētīja burvi, kurš bija pratis pa­veikt lielo burvestību un gādāt par pārtiku un mieru un tagad atgriezās no vientulības apmetnē. Havandšita ne­nāca viens. Uz otra zirga sēdēja Šonka, uz trešā Melnais Sproggalvis Harkas svētku drānās, uz ceturtā kāds liela auguma vīrs, ļoti līdzīgs Melnajam Sproggalvim, tikpat skrandainā apģērbā kā Sproggalvis, kad tas ieradās ap­metnē. Piekto zirgu Šonka veda aiz pavadas.

Mazais gājiens bez pūlēm šķērsoja strautu un izjāja laukumā pie apspriežu telts. Tur Havandšita nokāpa no zirga. Matotaupa jau viņu sagaidīja. Arī Šonka, Sproggal­vis un viņa tēvs nokāpa no zirgiem. Zirgus atbrīvoja no šļū- cēm, un Untšida ar Šešoku un Uinonu jau nāca celt telti.

Harka piesteidzās un saņēma Havandšitas zirgu, grasī­damies to aizvest uz ganāmpulku. Šonka sašuta, bet pa­vērsa radušos stāvokli savā labā, pamezdams Harkam ari sava un brīvā zirga pavadas, it kā zēna pienākums būtu parūpēties par šiem zirgiem. Harka pārvarēja īgnumu par Šonkas izturēšanos un izmantoja gadījumu, lai tiktos ar Melno Sproggalvi un viņa tēvu, kuri arī veda savus jā- jamzirgus uz ganāmpulku.

Melnais Sproggalvis bija pārvērties. Jādomā, viņš bija dabūjis labi paēst, jo vaigi viņam bija apaļāki un augums neizskatījās vairs pēc kaulu kambara; Sproggalvis bija izveidojies par brašu puisi. Lielās melnās acis grozījās uz visām pusēm, un viņš smējās, plati atsedzis baltos zobus. Sproggalvis bija arī jau paguvis iemācīties daudzus vār­dus dakotu valodā un tūlīt pat sāka tērgāt:

—   Jums gan ir skaista apmetne! Laba vieta, strauta ūdens, un no jūsu teltīm nāk ceptas gaļas smarža.

—    Jā, — Harka smaidīja, — bet tev nav tikai jāēd vien, Melnais, tev jāiemācās arī jāt. Tu vēl karājies pie zirga, pieplacis kā māla pika pie bizoņa muguras, nekad nevar zināt, vai tā tur paliks vai arī nokritīs nelaikā!

—    Harka Kramakmen, es nekrītu zemē. Es sēžu uz zirga šķībi, kā muša, kas nezina, kur zirgam uz muguras vidus vieta. Es slīdu šurp un turp, un kājas man sāp un tur, kur sēž, arī sāp. Bet man jāt patikt un es iemācīšos visu, ko tu prast: jājot šaut un karāties pie zirga sāna un izlīst cauri zem zirga vēdera . .. visu.

—    Tad tev jāsāk drīz mācīties, citādi tu būsi tik vecs kā Havandšita, līdz visu iemācīsies! Un es tev saku, tu vēl tiksi pie daža laba ziluma!

—    Harka Vilku Nāve, lai arī es būtu visapkārt zils kā debesis pusdienlaikā un saspiests un vecs kā lija ar tievo kaklu, bet es karāšos pie zirga sāniem un izlīdīšu zem vēdera kā liels karotājs.

Harka smējās no visas sirds.

—    Sproggalvi, tu esi kā zaļa zālīte, kas nepazīst va­saru. Iekams tu pratīsi izlocīties zem zirga vēdera un ne­nokrist, tev būs vēl daudz kas cits jāiemācās. Bet es tevi apmācīšu.

—    Katru dienu apmācīt, Harka. Bet tagad nāc — mans tēvs saņem telti ar daudz sievām — tas ir labi, ļoti labi, tās visas aprūpēs tēvu un mani!

Harka izbrīnījies nogrozīja galvu. Vai Havandšita jau būtu izlēmis, kura Sproggalvja tēvam jāņem par sievu? Apmetnē bija viena telts ar daudz sievietēm, piecām sie­vietēm bez vīra galvas — tur dzīvoja atraitne vecāmāte, atraitne māte un tās trīs meitas. Pēdējais šīs telts vīrietis bija kritis cīņā ar pani. No šīs telts baidījās, jo par veco- māti domāja, ka to apsēduši ļaunie gari. Tāpēc arī pēc pēdējā karotāja nāves sievietes netika izdalītas pa citām teltīm, bet pārējās ģimenes deva no saviem medījumiem šīm piecām sievietēm iztikai.

—    Vai tavam tēvam ir pieredze dzīvot ar daudzām sievām? — jautāja Harka, rādīdams Sproggalvim, kā zir­giem uzliek pinekļus ap priekškājām, lai tie varētu ne­traucēti ganīties, bet nevarētu aizklīst.

—    Manam tēvam ļoti pieredze! Visiem melniem vīriem ļoti pieredze. Daudz sievas, daudz runāt, bet arī labi klausīt.

—    Tad jūs šai teltī ievedīsiet kārtību, hau!

Melnais Sproggalvis šķelmīgi smējās:

—    Jā, kārtību un katru dienu labi vārīt, ļoti labi!

—    To es tev novēlu un ceru, ka tā būs, — nomurmināja Harka. Jukusī vecāmāte bija izdaudzināta par ļoti skopu.

Harka aizveda savu atgūto biedru, kurš nu bija kļuvis tik možs, un viņa klusējošo tēvu vispirms Matotaupas teltī. Pa ceļam Sproggalvis viņam vēl apgalvoja:

—   Pani slikti cilvēki, baltie vīri pavisam slikti cilvēki. Dakoti labi, dakoti brāļi, pie dakotiem palikt!

—   Jā, paliec pie mums, Sproggalvi, tu mums vari būt noderīgs!

Kopš šīs dienas apmetne ik dienas uzzināja no šiem abiem jaunajiem iedzīvotājiem kaut ko jaunu. Sprog­galvja tēvs, kurš tūlīt bija ieguvis vārdu «Svešais Glie­mežvāks» daudzo sievu teltī ieveda kārtību. Šķiet, arī viņš šo to zināja no ļauno garu apvārdošanas, jo ļaunuma ap­sēstā vecāmāte bija pret viņu tik lēnīga kā stirna.

Visa apmetne atviegloti uzelpoja, jo nu šī telts bija atkal labi aprūpēta un pārzināta. Svešais Gliemežvāks bija liela auguma, spēcīgs un ļoti nopietns vīrs. Tiklīdz arī viņš bija drusku apguvis dakotu valodu,_viņš pastāstīja par savu dzimteni un dzīvi viņpus Lielā Ūdens, pāri ku­ram viņu bija atveduši baltie vīri.

Viņš aprakstīja vareno mūžamežu, kurā bija dzīvojuši viņa senči, stāstīja par ziloņu un leopardu medībām, par krokodiliem un degunradžiem, — vienā teltī tikko satilpa

visi zinātkārie klausītāji. Viņš stāstīja arī par baltajiem vīriem, par to, cik viņu daudz, par viņu mājām no ak­mens, viņu pērkondzelzīm — mazajām, ko var panest viens cilvēks, un lielajām, ko velk zirgi un kuru stobra caurums ir tik liels kā melna apaļa pūķa rīkle, no kurie­nes viņi raida graujošas lodes. Viņš bija arī jau redzējis nezvēru, 110 kura bēga bizoņi, un zināja, kā būvē tam ceļu. Vīriem neapnika viņu vienā laidā izprašņāt. Bet bija kaut kas, par ko viņš nekad nerunāja un ko tāpēc arī vīri viņam nekad netaujāja — par to, kādā veidā Ha­vandšita viņu izpestījis no pani nagiem.

Par to arī Melnais Sproggalvis neminēja ne vārda.

Harka bija augu dienu ar savu jauno biedru kopā, mā­cīja viņam visu, kas dakotu zēnam jāprot, un Sproggal­vis bija vērīgs skolnieks.

Viņiem piebiedrojās arī Harpstenā. Kad Melnais Sprog­galvis uzlūkoja abus brāļus ar savām līksmajām un uzticīga­jām acīm, pazuda viss sasprindzinājums un stīvums brāļu attiecībās, vismaz tai laikā, kamēr visi trīs bija kopā.

Bieži jāšanas starplaikos zēni, šo to pārrunādami, sēdēja vienkop. Tad Harka ar noteiktu nodomu krustām šķērsām izjautāja Sproggalvi, taču viņš, kaut arī bija ļoti attapīgs, šo jautājumu īsto nolūku nesaprata.

—   Kāpēc pani; šie koijoti, nemedīja antilopes, ja jau zināja, ka ziemeļrietumos ir tik lieli ganāmpulki?

—    Kā tā zināja? — jautāja Sproggalvis.

—    Kāpēc viņi nemedīja?

—   Viņiem gaļa nebija vajadzīga. Viņi dabūja no balta­jiem vīriem bizoņu gaļu.

Ak tā, nodomāja Harka, tātad pani zināja par antilo­pēm. Tad jaū zināja arī Sproggalvis, un Havandšita bija varējis viņu iztaujāt. Viena burvju mīkla bija atrisināta.

—   Tā tas ir, Melnais Sproggalvi. Bizoņu gaļu pani da­būja no baltajiem vīriem. Tātad baltie vīri, kas grib ne­zvēram būvēt ceļu, bizoņus nogalināja. Vai man ir tais­nība?

—    Tev ir taisnība, Harka Bizoņbultu Šāvēj.

Otrs noslēpums atrisināts. Tomēr Harkam tāpēc ne­kļuva vieglāk, drīzāk vēl grūtāk ap sirdi. Jo līdz ar prieku, ka apmierinājis savu zinātkāri, viņš dziļi sevī sa­juta mostamies bailes, ka varētu tikt uz pēdām lieliem meliem un vēl nezināmām draudošām briesmām, kas slēp­jas aiz lielās burvestības.

No agra rīta līdz vēlam vakaram viņš staigāja modrām acīm, saspringtu prātu un gudroja piesardzīgus jautāju­mus. Ar šiem jautājumiem viņš lenca to, ko tiecās uzzināt, tāpat kā mednieks lenc medījumu. Viņš savilka lokus arvien ciešāk.

Beidzot kādā bezmiega naktī viņš bija visus notikumus saskaņojis šādi. Uz dienvidiem no Lāču cilts medību lau­kiem ziemeļzemes baltie vīri sagatavoja ceļu nezvēram, ar kuru baltie vīri grasījās traukties pa zemi vētras brā­zienu ātrumā, tad viņiem vairs nevajadzēs jāt. Vīri, kas dzīrās taisīt ceļu, bija nošāvuši bizoņus un šo gaļu pada­lījuši sabiedrotajiem — pani, lai tie netraucētu priekšdar­bus ceļa būvei. Balto vīru pūlis un viņu pērkondzelzis sa­baidīja bizoņus. Dzīvnieku bari palika dienvidos un neuz­drīkstējās turpināt ceļojumu uz ziemeļiem. Tāds bija stāvoklis, kad Lāču cilts ļaudis Ziemeļplates upes lejtecē cieta badu un Svešais Gliemežvāks atradās gūstā pie pani. Tad Havandšita devās ar zelta burvestības akmeni pie pani — tā sev iztēlojās Harka — un pieprasīja par to augstu cenu. Svešo Gliemežvāku vajadzēja atbrīvot un pani vīriem vajadzēja pierunāt baltos cilvēkus, kam bija pietiekami sagādāts gaļas, lai tie ar kliegšanu un sprak­šķošām pērkondzelzīm dzen bizoņu barus uz ziemeļiem. Kad tas bija izdevies, Havandšita atgriezās kā izcils bur­vis atpakaļ. Bet ļaunais burvestības akmens tagad bija aizlaists prom!

Tā viss likās saskanam, un Harku sagrāba spējš satrau­kums par tik lielu krāpšanu un arī bailes no Havandšitas, kurš bija rīkojies ar labi apsvērtu viltību.

Kad Harka no rīta piecēlās, viņš paklaiņoja gar burvja telti un ar pieaugošu sarūgtinājumu aplūkoja pērkon- dzelzi, ko viņam bija vajadzējis upurēt. Vecais plēsoņ- putns visu sagrāba savā varā, visu, un tagad viņu ap­metnē godāja kā pašu Lielo Noslēpumaino.

Harka iztrūkās. Augšpus pērkondzelzs pie burvja tro­feju kārts smalkā tīkliņā šūpojās zelta akmens. Tātad Harka būtu aplam izdomājis? Bet kā tad viss bija norisi­nājies? Un kāpēc vecais Havandšita pakarinājis zelta ak­meni pie kārts — visiem redzamu, redzamu arī Matotau- pam, kurš to bija nikni iemetis upē?

Harka aizskrēja uz savu telti, lai tūlīt to pateiktu vir­saitim.

— Tas nav iespējams, — sacīja Matotaupa, tik ļoti nobā-

Iedams, ka to nespēja apslēpt pat viņa bronzas krāsas ada.

—    Tā tas ir, tēvs.

—    Iesim paskatīties.

Kad Harka ar tēvu pienāca pie burvja telts, pie trofeju staba ne vairs karājās burvjakmens, ne arī bija redzams kāds tīkliņš.

—   Tu esi sapņojis, — Matotaupa sacīja, atviegloti uz­elpodams. — Burvestība tevi maldina.

Harka pārvilka ar plaukstu pār acīm. Viņš taču re­dzēja! Viņš taču nesapņoja gaišā rītā. Vai tad viņš būtu ļaunu garu apsēsts? Vai ari vecais burvis būtu ticis uz pēdām viņam un viņa bīstamajai zinātkārei un izjokojis viņu? Harkam bija tāda sajūta, it kā būtu iekļuvis purva slīkšņā un kuru katru brīdi taisītos grimt. Tagad vaja­dzēja piesardzīgi taustīties, uzmanīties pie katra soļa.

Zēns nezināja, vai Melnais Sproggalvis bija varbūt kaut ko dzirdējis no īsās sarunas ar Matotaupu par burvestī­bas akmeni. Sproggalvis bija šai rītā ļoti agri atnācis vir­saiša teltī pēc Harpstenā un Harkas. Harpstenā tobrīd vēl gulēja, tāpat arī sievietes un Šonka, un Sproggalvis tātad bija vienīgais, kurš varēja kaut ko dzirdēt.

Lai vai kā, bet pievakarē Sproggalvis aicināja Harku tāpat vien aizauļot kaut kur prom prērijā un tad pa paša pēdām atgriezties, tā vingrinoties pēdu lasīšanā. Harka bija ar mieru, un, tā kā jāšana pa plašo tāli un vējš, kas tīkami glaudās ap galvu, iepriecēja, viņš jāja arvien tikai uz priekšu. Sproggalvim, protams, būtu grūti, atpakaļ jā­jot, sameklēt pēdas, vēl jo vairāk tāpēc, ka sāka tumst, bet Harkam Modrajai Acij tā bija nieka lieta, un viņš gri­bēja Sproggalvim parādīt, ko visu dakotu zēns prot.

Šķita, ka Sproggalvis par nakts tuvumu daudz neraizē­jas. Kad Harka beidzot pieturēja, vilki jau gaudoja uz mēnesi un pusmežonīgie apmetnes suņi tiem piebalsoja ar tādām pašām skumjām un žēlabām.

Sproggalvis nolēca no zirga, lietpratīgi noberza tam muguru un apsēdās uz paugura zālē.

—   Paskat tik, — sacīja Harka. — Slinks kā lācis saulē. Bet ir jau nakts.

—   To es arī pamanīju, Bizoņbultu Šāvēj! Ir nakts. Vai tad tev bail?

—    Nejautā tik muļķīgi. Kas tev padomā?

—    Man par kaut ko ar tevi jāaprunājas.

—    Runā vieni — Harka bija pati uzmanība.

—    Tātad iedomājies … kāda burvestība, noslēpums.

— Kāda? To ir daudz.

—   Tāda, ko tu vēl neesi atklājis. Baltajiem cilvēkiem tas ir.

—    Nu labi, baltajiem cilvēkiem tas ir. — Harka paraus­tīja kādu zāles stiebriņu, noplūca un iekoda starp zobiem.

—   Baltajiem cilvēkiem tas ir. Ko nu tu darīsi?

—    Baltie cilvēki ir mūsu ienaidnieki. Ja viņiem ir kāda burvestība, tad šo burvestību vajag atņemt. Vai arī jā­atrod cita, spēcīgāka.

—    Kurš var otram atņemt burvestību?

— Tikai tas, kurš burvestību zina.

—    Kā cilvēks var iepazīt burvestību?

—    Tas vienmēr ir bīstami. To vajag izmēģināt.

—   Tā ir. Un nu es tev kaut ko teikšu — bet es teikšu tikai to, ko gribu teikt, — un vairāk es neteikšu.

—    Tu runā kā vīrs.

—    Hau! — Melnais Sproggalvis vēlreiz apstiprināja pats savu apņemšanos. — Es tātad gribu tev kaut ko pa­teikt, Modrā Acs Vilku Nāve! Tu ložņā ap noslēpumu ar jautājumiem un vērošanu. Tu to nekad neuzzināsi, nekad, tā es domāju. Atmet to! Havandšita, mūsu burvis, zina vairāk un ir gudrāks par visiem citiem apmetnes vīriem, arī par tavu tēvu Matotaupu.

Harka izspļāva zāles stiebriņu.

—    Tādas runas, ko tu pats sagudro, tev nav man jā^ stāsta, Melnais Sproggalvi. Tu biji ļoti nikns, jā, pār­skaities uz manu tēvu, kad viņš iemeta nejauko burves­tības akmentiņu ūdenī. Jā, es saku to, ko saku, es neme­loju, es redzēju toreiz tavas acis. Bet tad Havandšita atbrīvoja tavu tēvu, un tāpēc tu apbrīno veco burvi.

—    Harka, vai tad tas nav pareizi un labi, ka es viņu tāpēc apbrīnoju? Bet es gribēju tev pavisam ko citu stās­tīt. Nerunā man vienmēr pa vidu, citādi es apklusīšu un tu neko nedabūsi zināt. Tātad klausies: dzeltenais olis ir burvjakmens. Bet tikai baltie cilvēki prot ar to burt, sar- kanādainie neprot. Tā tas ir — un tā ir patiesība! Mans tēvs ir ilgi dzīvojis starp baltajiem, un viņš to zina. Ja baltajiem cilvēkiem kabatā ir šādi burvjakmeņi, tad viņi tikai pavēl — zirgus, pārtiku, dzērienu, apģērbu, ro­tas! — un jau viņiem kā no zila gaisa tiek viss, ko vien viņi vēlas. Ne viņiem vajag medīt, ne vārīt, ne aust drē­bes, ne ģērēt ādas, arī ne zirgus ķert. Par burvjakmenti- ņiein viņiem tiek viss pasniegts, atliek tikai paņemt. Vai tā nav liela burvestība?

—    Jā.

—    Tad nu es tev saku, ka baltajiem cilvekiem te pie­der kaut kas, ko vajag viņiem atņemt, vai arī mums va­jag atrast spēcīgāku burvestību. Bet to mēs nevaram, ja metam burvj akmeņus ūdenī. Havandšita ir liels burvis. Viņš izdibina balto cilvēku burvestības un pratīs ar tām apieties. Viņš zina, ka nav labi tupēt uz vecām burvestī­bām kā strazdam uz olām. Vajag jaunos garus apvārdot. Tā. Nu es esmu galā.

Harka klusēja ilgi.

—    Daudz kas ir pareizi no tā, ko tu saki, — viņš bei­dzot teica, — bet kaut kas ir arī pavisam aplam. Tavu vārdu virtenē ir daudz skaistu gliemežvāku, bet viens nav labs. Es tikai vēl nezinu, kurš.

—    Tiklīdz tu zināsi, pasaki.

—    Ja es tad vēl gribēšu teikt — labi, pateikšu.

Harka bija no Melnā Sproggalvja saņēmis pietiekami vielas pārdomām, bet kaut kas viņu nomāca. Varbūt tas, ka viņš tagad skaidri zināja, lai arī cik mīļš un jautrs Sproggalvis, tas nekad nenostāsies viņam līdzās pret burvi. Pret burvi. Kad Harka šo domu izdomāja līdz ga­lam, viņš iztrūkās pats no sevis. Vai tad viņš jau būtu tiktāl nonācis? Vai Havandšita to zināja un kūdīja vi­ņam savus garus virsū?

Harka piecēlās, un piecēlās arī Sproggalvis. Zēni jāja mājup. Par pēdu meklēšanu neviens vairs neieminējās. Harka bija šo kopīgi nojāto ceļu labi iegaumējis un aiz­veda atpakaļ apmetnē. Melnais Sproggalvis viņam sekoja.

Uz āru nekāda plaisa abu draudzībā nebija manāma.

Visi trīs — Harka, Harpstenā un Sproggalvis, tāpat kā agrāk, ik dienas bija redzami kopā, arī Jauno Suņu rota­ļās visi trīs turējās vienkop.

Tas, liekas, kaitināja Šonku, lai gan viņam gar to ne­būtu nekādas daļas. Puisis nebija palicis Havandšitam par palīgu, bet atgriezies Matotaupas teltī. Taču kaut kas no lielās ievērības tika arī viņam, un viņš staigāja ar tādu izskatu, it kā viņu apstarotu kāda īpaša gaisma. Tas sa­vukārt kaitināja Harku. Un tā abi divi gaidīja tikai iz­devību mēroties spēkiem.

Šī izdevība radās nākošajās zirgu sacīkstēs. Sacensības nerīkoja Jaunie Suņi, bet Sarkanās Spalvas. Tāpēc

Harkam tur nebūtu nekā ko meklēt, viņš vēl bija par jaunu. Šonka nepiederēja pie šīs kopas, kaut gan bija tai pašā vecumā kā Četāns un pārējie puiši. Sarkanās Spalvas aicināja piedalīties katru puisi apmetnē. Šonka bija ar mieru. Viņš bija no tēva mantojis lieliskus zirgus.

Kad ausa skriešanās sacīkšu dienas rīts, Šonka ieradās pie Četāna. Harka stāvēja netālu, vēroja un redzēja visu.

—           Četān, — sacīja Šonka, — tu vienmēr esi bijis labs draugs Harkam, tam Bizoņbultu Šāvējam. Kāpēc tu ne­maz vairs neliecies par viņu zinis? Vai tas ir pareizi, ka tu viņu pamet pilnīgi Sproggalvja ziņā, no kura Harka neko citu kā vien muļķības nevar iemācīties?

Četāns nopētīja Šonku no galvas līdz kājām ar ne visai draudzīgu skatienu.

—          Man liekas, tu nerunā prātīgi, Šonka, — viņš atbil­dēja samērā pieklājīgi. — Protams, tā sagadījies, ka Harka pēdējā laikā ir stipri mazāk kopā ar savu lielo draugu nekā agrāk. Bet tam ir saprotams iemesls, jo Harka ir kļuvis par Sproggalvja skolotāju.

—          Lai nu tā būtu, — Šonka zobgalīgi sacīja. — Bet šodien Harkam būtu izdevība reiz parādīties arī pie liela­jiem puišiem. Kāpēc viņš nevarētu piedalīties sacensībās?

—    Viņš iegājis tikai divpadsmitajā vasarā.

—    Viņam ir ļoti labs zirgs.

—          Jā, zirgs ir labs. Vai Harka lūdza, lai tu nāc ar šādu priekšlikumu?

—           Nē. Harka vispār nerunā ar mani, viņš mani necieš, šis cietpauris. Bet es domāju, ka būtu pareizi ļaut arī vi­ņam mēroties spēkiem. Esmu dzirdējis, ka viņam vēlāk būšot jāuzņemas Sarkano Spalvu vadība.

—          Tā tas ir. Par sacīkstēm es parunāšu ar pārējiem. — Četāns gāja, lai to darītu.

Tagad Šonka ieraudzīja Harku, kurš nebija izkustējies no vietas.

—    Te tu esi! Vai tu noklausījies?

—          Noklausījies? Tam jābūt aklam, kas neredz mani te stāvam!

—    Var būt, ka esmu akls un neredzu.

—    Dažu labu gan, tas var būt, — Harka aizgāja.

Četāns sameklēja Harku un sacīja, ka Sarkanās Spalvas

ļaujot arī viņam piedalīties jāšanā. Cik ļoti citā reizē Harka būtu priecājies par šādu pagodinājumu, tagad viņš negribēja par to ne dzirdēt.

—    Ko jūs gribat, — viņš sacīja Četānam. — Vai es ne­esmu jau divas reizes zirgu skriešanās sacīkstēs palicis otrā vietā? Kas man meklējams pie Sarkanajām Spalvām? Labāk uzaiciniet tos, kas uzvarēja zēnu jāšanas sacīkstēs!

—    Ļauj to izlemt Sarkanajām Spalvām, Harka. Nāc un paņem savu zirgu!

—    Sarkanās Spalvas nav neko izlēmušas, tās ļāvušas sevi Šonkam pierunāt kā pilna telts sieviešu.

—    Tad izmēģini spēkus sacensībā ar šo pilno telti sie­viešu! — Četāns piesardzīgi pasmaidīja; zēns nedrīkstēja domāt, ka tiek izzobots.

Harka pārdomāja.

—    Lai iet, — viņš beidzot pikti piekrita, — es nākšu.

—    Labi.

Zirgu skriešanās sacīkstēm paredzētais ceļa gabals bija divtik garāks un grūtāk pārvarams nekā tas, pa kādu bija jājuši Jaunie Suņi. Pēdējā trešdaļā tas sniedzās augšā pa smilšainu pakalnu un tad stāvus aprāvās. Tālāk, vēl pirms mērķa, stiepās garš, labi pārredzams līdzens skrejceļš. Sacīkšu tiesneši šoreiz bija divi karavīri, viens no tiem — Vecais Antilope.

Harka aizgāja pēc sava bizoņzirga, saļņa. Viņš to veda no ganāmpulka uz sacensību laukumu tā, ka varēja vēl­reiz labi pārskatīt visu skrejceļu. Smilšaino pakalnu viņš pazina labi.

Strautmalā visi satikās. Pēdējais atnāca Šonka. Viņa starta vieta nebija tālu no Harkas. Šonka jāja ar trīsga­dīgu sarķi, spēcīgu dzīvnieku. Jātniekiem bija rokās ādas pātagas. Vienīgais apģērba gabals, tāpat kā bizoņu medī­bās, viņiem bija tikai gurnu josta.

Zirgi jau dīžojās un mīdījās. Vecais Antilope uzsvilpa, un tai pašā mirklī visi zirgi laidās skriet.

Harka bija labi apsvēris, kā rīkoties. Sacīkstēs piedalī­jās piecpadsmit jātnieku. Katrs centīsies pirmajās divās ceļa trešdaļās tikt priekšgalā, lai tad stāvajā smilšu pa­kalnā uzjātu pirmais zirgam izdevīgākajā vietā. Šāda iz­devīgākā vieta bija tikai dažus metrus plata. Varēja ga­dīties, ka tur jātnieki un zirgi saduras, un kas lai zina, kā šādas sadursmes reizēm var beigties. Tāpēc Harka no­lēma vispār atteikties no izdevīgākās pakalna vietas un doties pa grūtāku pāreju, kuru, pēc viņa domām, ar šo pieredzējušo zirgu varēs veikt. Šādi zaudētais laiks tiks atgūts ar to, ka viņu neaizkavēs jātnieku bars.

Sainis skrēja ātri un viegli. Harka bija pieglaudies zir­gam pie kakla, tā atvieglodams dzīvniekam nastu un iespējami samazinādams vēja pretestību. Harka lidoja ar savu kumeļu tik spēja prieka uzplūdu sagrābts, kādu labs jātnieks šādā brīdī pārdzīvo arvien no jauna. Tomēr viņš nepalika viens, kā bija cerējis, vēl otrs jātnieks bija izvēlējies to pašu ceļu. Tas bija Šonka. Galva pie gal­vas tagad rikšoja sainis un Šonkas sarķis, abi jauni, abi ēr­zeļi, abi godkāres mudināti. Skatītāji visapkārt auroja, pa­skubinādami jātniekus un dodami vaļu paši savam satrau­kumam. Arī viens otrs jātnieks skaļi rēca, bet Harka un Šonka klusēja, visu uzmanību pievērsdami zirgam un ce­ļam. Zirgi aulekšoja tikai jātnieku kāju vadīti, galva pie galvas, drīz viens, drīz otrs pasniegdamies par purna tiesu uz priekšu, plīvoja krēpes, plīvoja astes, galvas bija tālu uz priekšu izstieptas, nāsis ieplestas, pavadas atlaistas vaļā.

— Hi-jē-hi-jē! … — sauca skatītāji arvien skaļāk un nevaldāmāk.

Abi jātnieki bija nonākuši pie smilšu pakalna. Ne mir­kli nevilcinādamies, neslīdēdami, mustangi veikli rāpās augšā. Pārējie zirgi tikai tagad bija tikuši pie pakalna pa­kājes. Vienīgi Četāns nebija neko daudz atpalicis no Har- kas un Šonkas, viņš bija atšķīries no lielās grupas un reizē ar šiem abiem traucās augšā pakalnā. Bet tūlīt jau arī viņu panāca trīs nākošie jātnieki.

Harkam nebija vairs laika atskatīties uz Četānu un pārējiem. Viņš gribēja pirmais tikt augšā pakalnā, lai tad neprātīgi drosmīgā lēcienā no kraujas laistos lejā smil­šainajā nogāzē.

Šonka vēl joprojām atradās viņam līdzās. Bet tagad pie kraujas Harka bija visai veikli izmantojis dažas nelielas priekšrocības, tāpēc sirmis tika mazliet priekšā. Pusgal- vas tiesu priekšā. Vēl divi metri līdz pakalna mugurai, vēl viens metrs — vēl.

Harkas sirmis jau ticis veselu galvastiesu priekšā, un sacīkšu tiesnešiem otrā pusē nupat vajadzēja ieraudzīt virs pakalna uznirstam zirga purnu.

Šonka bija sācis savu zirgu apstrādāt ar pātagu, Tieši tai brīdī, kad Harka ar savu saini sagatavojās nodomāta­jam, pārgalvīgajam lēcienam lejup, viņš izdzirda nošvīk- stam pātagu pār sava zirga krustiem. Mustangs uz kādu mazu sekundes daļu iztrūkās un samulsa — viņš lēca, bet

ne tik droši kā mierīgā gaitā — viņš lidoja ar jātnieku pa gaisu, neveikli skāra zemir paklupa un pārmeta kūleni. Harka bija ar kājām un rokām iekrampējies zirgā, nepie- skardamies pavadai. Pusmežonīgie zirgi ir apbrīnojami veikli un izturīgi. Sainis ar visu jātnieku bija atkal kājās un joņoja tālāk tā, it kā viņam pakaļ dzītos prērijas ugunsgrēks. Arī Šonka bija ticis pāri pakalna korei. Bet Harkas kritiens norisinājās ātrāk, nekā jebkurš jātnieks spēja pārvarēt šo grūtāko ceļa posmu, kur zirgam stāvajā smilšu kraujā vajadzēja atsperties. Četāns, kurš virsotni bija sasniedzis ērtākā vietā, — arī drusku aizkavējās uz kraujas.

Tā nu gadījās, ka Harka, skatītāju gavilēm uzbrāzmo- jot, pieauļoja uz tramīgā saļņa pie mērķa pirmais. Otrais pienāca Cetāns, trešais Šonka.

Tūlīt pēc mērķa sasniegšanas visi pagrieza zirgus ap­kārt un soļos pienāca pie abiem tiesnešiem, kas paziņoja iznākumu.

Šonka, noputējis un nosvīdis, pieteicās pie vārda.

—   Šis te, — viņš norādīja uz Harku, — nav uzvarētājs. Viņš nejāja, bet spēlēja ar sevi un zirgu bumbu un nori­poja no pakalna lejā.

—    Nu, nū. .. — novilka Antilope, un tas nozīmēja tik daudz kā: muļķības, nieki, nekaunība. Līdz ar to Šonkas iebildums tika noraidīts.

Bet pie viņa piejāja Harka.

—      Tu krāpniek, — viņš sacīja, — tu smirdīgais koijot ar kašķaino spalvu, pretīgais krupja ģīmi. Ko tu darīji? Siti manu zirgu! Nolien kaut kur, lai tevi neviens neredz, lai tev nevar visi tavu kaunu sejā iespļaut!

Apkārt stāvošie, bet it īpaši karavīri sāka ausīties. Pār saļņa krustiem pletās svītra, ko varēja atstāt tikai otra rokas celta pātaga.

Atskanēja vispārīgi zobgalību un dusmu kliedzieni.

Harka nolēca no zirga un piegāja pie Šonkas zirga.

— Kāp nost, nāc izkauties!

—    Sīkais šuneli! — Šonka nicīgi un mulsi izgrūda.

—      Kāp nost, kad es tev saku, vai arī es tevi noraušu no zirga muguras. Par sitienu bizoņzirgam tu man atbildēsi!

—      Mazais prēriju kucēn, tu… — Šonka dzīrās ar zirgu izlauzties cauri apkārtstāvētāju lokam.

Tad Harka pacēla ādas pletni un ievilka Šonkam pa di­benu tā, ka noplīkšķēja vien. Un tai pašā mirklī bija ari saķēris viņu aiz kājas un norāvis no zirga zemē. Šonka arī šai reizē nebija uz to sagatavojies. Viņš sagrīļojās, Harka viņu nogāza zemē un tūdaļ uzmetās ar ceļgaliem virsū, iespieda viņam kreiso roku mugurā, bet ar labo pa­rāva galvu aiz matu cekula atpakaļ.

—    Vai padodies?

Šonka elsa.

—      Viņš būtu pagalam, viņš ir uzvarēts, — izlēma Ve­cais Antilope. Harka palaida puisi vaļā. Neveltījis savam pretiniekam vairs ne skatiena, Harka aizveda saini, kura tukšumi joprojām spēji cilājās, uz ganībām. Pa ceļam viņš glāstīja un slavēja zirgu vienā laidā.

Pie Harkas pienāca Četāns.

—      Šonka ir zemisks rāpulis, — viņš sacīja. — Kad vēl kaut kas tamlīdzīgs ir Lāču ciltī atgadījies! Viņa tēvam Baltajam Bizonim vajadzēs vēl mūžīgajos medību laukos kaunēties par savu dēlu.

—      Arī zaudēt jāprot, un to Šonka nav vēl iemācī­jies, — Harka domīgi atbildēja, kaut ari Četāns nevarēja saprast, kāpēc tas ir teikts, jo nezināja, kas nesen bija at­gadījies starp ābolaino, Harku un Harpstenā, bet Harka tālāk nerisināja šo domu.

Kas viņam arī būtu vēl ko teikt? Ar Šonku vajadzēja runāt Matotaupam. Tēvs bija atbildīgs par puiša audzi­nāšanu.

Kaut Sonka nebūtu nekad ienācis virsaiša vigvamā!

Vakarā vigvamā Šonka sēdēja sadrūmis, ēda maz un ātri nolikās gulēt. Godības saulīte, kādā viņš īsu laiku da­būja gozēties, bija norietējusi.

Visu to redzot, Harka pamazām nomierinājās. Varbūt, sprieda zēns, arī no Šonkas vēl iznāks derīgs cilvēks, ja viņam diendienā acu priekšā ir tāds paraugs kā lielais virsaitis Matotaupa.

GLEZNOTĀJS UN LĀČA PĒDAS

Harka tomēr arī nākošajās dienās vairījās no sastapša­nās ar Šonku. Viņš arī retāk tikās ar Harpstenā un Sprog­galvi kopīgajos vingrinājumos un spēlēs. Tāpat kā agrāk, viņš sevišķi bieži bija kopā ar Četānu. Viņš pats nezināja, kāpēc tā. Tā sagadījās pats no sevis.

Tāpēc vēl jo vairāk pārsteigts un satriekts Harka jutās, kad Četānu kādu dienu aicināja pie burvja Havandšitas. Puisis palika pie viņa vigvamā pāri par trim stundām un, kad pievakarē atkal iznāca, bija kluss un atturīgs. Bei­dzot Harka viņu tomēr sameklēja, un tad Četāns pastās­tīja, ka viņam jāpavadot burvis jāšus tālā ceļā.

—   Tātad viņš šoreiz s neņem Šonku līdz? — jautāja zēns.

—    Nē, nevis Šonku, bet mani! — Četāns ar to lepojās. Harka priecājās par vecākā drauga veiksmi un apslēpa bažas, kas tagad viņu allaž nomāca, tiklīdz Havandšita kaut ko uzsāka.

—    Es tev pateikšu, par ko ir runa, — Četāns piebilda. — Havandšita dodas uz ziemeļu pusi, lai aprunātos ar vareno burvi Tatanku Jotanku par bīstamajām burvestī­bām, kas atgadās mūsu prērijās.

Harku sajūsmināja šis svarīgais pasākums.

—    Ar Tatanku Jotanku?!

—    Hau, tā es teicu. Tātad runa ir par kaut ko svarīgu.

—    Tas tiesa.

Bija jau vēls, kad draugi šķīrās. Divas dienas vēlāk Ha­vandšita Četāna pavadībā ar telti un zirgiem devās uz ziemeļu pusi.

Burvja vigvams bija nojaukts, tāpēc apmetnes laukums palielinājās un Jaunajiem Suņiem atlika vairāk vietas, kur spēlēt sitamo bumbu. Viņi sanāca gandrīz katru rītu kopā un dzenāja ar saviem oša koka spieķiem mazu cietu ādas bumbiņu, līdz vienai no pusēm izdevās to iedzīt par «vārtiem» nosauktā telts ieejā.

Tā viņi spēlēja arī septītajā dienā pēc Havandšitas aiz­ceļošanas; bija gaišs rīts, zilas debesis un spoža saule, un zēni spēlēja sevišķi aizrautīgi, jo viņu spēlē noskatīties bija pienācis Matotaupa.

Pēkšņi virsaiša uzmanība tika tomēr novērsta, jo ap­metnē atgriezās viens no izlūkiem un meklēja Matotaupu, lai tam kaut ko ziņotu. Tas bija Vecā Antilopes vecākais dēls, kas jau prata uzvesties ar karavīram pienācīgu cieņu.

Jaunie Suņi tūlīt pat pārtrauca spēli un klausījās. Tas, ko izlūks ziņoja, bija tik neparasts un satraucošs, ka aiz­mirsās gan bumba, gan uzvara vai zaudējums spēlē.

No rietumiem uz Zirgu strautu šurp jāja baltais cilvēks un sarkanādainais! Viņi veda līdzi divus nastu nesējus mūļus. Sarkanādainais jāja pa priekšu un turēja kārtsgalā piesietu tālu saskatāmu baltu vilka ādu par zīmi, ka viņu nolūki ir miermīlīgi. Pie kādas cilts pieder sarkanādainais, izlūks vēl nebija varējis noteikt.

Tā kā abi svešinieki jāja atklāti un miermīlīgi un bija tikai divi, tad virsaitis un pārējie neredzēja iemeslā, ka būtu jāizturas pret viņiem naidīgi.

Veco Antilopi kopā ar Svešo Gliemežvāku un vēl čet­riem karavīriem aizsūtīja pretī, lai dabūtu zināt, kas abiem jātniekiem ir padomā. Ja tie abi nesaprastu dakotu valodu, tad Svešais Gliemežvāks varētu tulkot. Tas bija ļoti lietderīgi.

Tikmēr Jaunie Suņi, lielākie zēni un daudzi karavīri bija sanākuši apmetnes laukumā mazos pūlīšos un saru­nājās. Daži pārsprieda, cik nelāgi sagadījies, ka tagad pietrūks Havandšitas padoma. Jo šī bija pirmā reize, kad Lāču cilts apmetnē ierodas baltais cilvēks.

Harka jau bija izlūku izjautājis un zināja pastāstīt Jau­najiem Suņiem:

—    Baltajam cilvēkam ir pērkondzelzs un sarkanādaina- jam arī! Vai esat dzirdējuši? Viņi ierodas pie mums ar pērkondzelzīm. Mums šie noslēpumainie ieroči ļoti labi jā­apskata!

—    Hau, hau! — zēni sparīgi atsaucās.

Harka bija priecīgs, ka Havandšitas pašreiz nav, jo nu nebija nekādu šaubu, ka baltais cilvēks un viņa pavadonis būs virsaiša telts ciemiņi.

Paklausot Sproggalvja ieteikumam, viss zēnu bars joza prom, lai apmetnes tuvumā ieņemtu izdevīgas novēroša­nas vietas un laikus varētu aplūkot svešiniekus, kas nāca tuvāk. Harka kopā ar Harpstenā un Sproggalvi izvēlējās to pakalnu, kur bija notikušas zirgu skriešanās sacīkstes.

Vērojot nācējus no šejienes, tos varēja jau pa lielu ga­balu ieraudzīt, protams, tikai ļoti neskaidri, jo viņiem bija piebiedrojušies pretī aizsūtītie seši karavīri, kas tagad jāja līdzās abās pusēs.

Bet, jo vairāk pūlītis tuvojās, jo vieglāk varēja atšķirt katru atsevišķi. Harka galveno uzmanību pievērsa balta­jam cilvēkam. Zēns vispirms ievēroja, ka viņam bija ap­segta galva. Uz tās bija uzlikts apgāzts pods. Tā Sproggal­vis jau bija dakotu zēniem izskaidrojis balto cilvēku plat­males. Šis «pods» bija no ādas, un tam bija plata mala. Jātniekam nebija kājās garas bikses, mokasīni sniedzās vi­ņam virspus ceļgaliem, un mugurā bija priekšā aizpogāta ādas jaka; Harka pirmo reizi redzēja pogas un pogcauru­mus. Pāri plecam siksnā svešajam karājās pērkondzelzs. Harka raudzījās uz to kā sastindzis. Baltā cilvēka pavado­nis bija indiānis. Tas likās vēl jauns, viņam, tāpat kā da- kotiem, mati bija galvvidū pāršķirti un kājās tikai ādas bikses un mokasīni. Seja viņam nebija izkrāsota. Baltā cil­vēka un indiāņa zirgi atšķīrās no dakotu mustangiem, tie bija lielāki un ne tik pinkaini kā savvaļas zirgi.

Zēni nepakustējās. Arī tad ne, kad baltais svešinieks un viņa indiāņu pavadonis pajāja tuvu garām un viņi varēja tos labi apskatīt, neviens zēns nebilda ne vārda, pat tuvāk- stāvošajam draugam ne. Harka vēroja baltā cilvēka seju zem cepures ar platajām malām. Seja bija saulē iedegusi, tāpēc daudz neatšķīrās no indiāņa sejas krāsas. Bet kas Harku sevišķi pārsteidza — tās bija zilās acis un bārda. Zēns vēl nekad nebija redzējis kādu cilvēku ar zilām acīm. Bārdas rugāji auga arī indiāņu karavīriem, kaut gan maz. Viņi mēdza tos ar gliemežvāciņu asajām malām kā ar pinceti satvert un izraut.

Kāpēc baltais cilvēks arī tā nedarīja? Varbūt, tāpēc, ka viņam bija pārāk daudz matu ap muti un uz zoda un viņš baidījās no sāpēm, ārā raujot?

Bet tāda bārda gan neizskatījās ne pēc kā. Turklāt mati nebija vis melni, bet dzelteni. Sproggalvis gan bija jau Harkam stāstījis, ka baltajiem cilvēkiem mati esot dažā­dās krāsās: melni, dzelteni, brūni, balti. Dzeltenus tie sauca par «blondiem». Dzelteni mati! Kā tas izskatījās. Ja svešinieks noņemtu vigvamā no galvas to podu, tad droši vien atklātos, ka visa galva apaugusi ar dzelteniem matiem. Var būt, ka viņš valkāja šo podu tāpēc, ka kau­nējās. Kam gan citādi tas būtu vajadzīgs? Platā mala pa pusei karājās pāri acīm un droši vien nosedza skatu.

Acīm redzot, baltajiem cilvēkiem bija muļķīgi para­dumi. Par jāšanu viņiem arī nebija nekādas saprašanas. Kā varēja bāzt kājas gredzenos, ja sēdēja zirgam mugurā! Tas tikai traucēja uzlecot un nolecot. Pie savu garo mo­kasīnu papēžiem baltais bija piestiprinājis asus, spožus ritentiņus. Vai viņš ar tiem kutināja mustangu? Ja vaja­dzēja zirgu padzīt, tad iespieda papēžus sānos, bet ne jau šādas rotaļlietiņas!

Kamēr Harka izdomājās vienādi un otrādi, abi jātnieki ar pavadoņiem virzījās garām pakalnam. Tagad Harka pievērsa uzmanību indiānim. Tas likās ievērojami jaunāks par balto, kuram Harka deva gadus četrdesmit. Indiānis, pēc Harkas vērtējuma, jāja, kā nākas, bez segliem, bez kāpšļiem, bez piešiem. Viņam bija melni mati un nebija bārdas, kā jau tas īstam cilvēkam pienākas. Ap kaklu viņš valkāja rotu, kas Harkam ļoti patika. Tie bija savērti spoži, daļēji caurspīdīgi, mazi dažādas krāsas akmentiņi. Harkam jau tūlīt bija prātā tiem nosaukumi: Rītausma, Ūdens Zilgme, Zaļumzaļš, Saulstars. Indiānis zēnam pa­tika. Tam bija šaura, nopietna seja. Arī viņam bija pēr- kondzelzs.

Var būt, ka zēniem izdotos ar šo karotāju parunāties!

Jātnieki tagad bija pajājuši pakalnam garām. Harka padeva Jaunajiem Suņiem zīmi, un visi kopā devās prom. Bez lieka trokšņa zēni noskrēja pa to nokalnes pusi, kas nācējiem nebija redzama, lejā un bija pie teltīm jau tad, kad svešinieki un pavadoņi tikko ieradās apmetnē.

Visa apmetne klusēja, visu sejas pauda mieru un attu­rību, kā tas, saņemot svešiniekus, pienākas.

Mazais pūlītis apstājās apmetnes laukumā. Matotaupa stāvēja pie savas telts. Jātnieki nokāpa no zirgiem, un Svešais Gliemežvāks pavadīja balto cilvēku un indiāni pie virsaiša. Matotaupa pamāja, lai Svešais Gliemežvāks runā.

— Baltā karavīra vārds ir Tāllidojuma Putns, Veiklā Roka, Brīnumkociņš, — teica Svešais Gliemežvāks. — Bet viņa baltie brāļi sauc viņu par Danu Morisu. Kā viņa vārds — Tāllidojuma Putns to izsaka, viņš ir tālu ceļu

nācis.Viņš ir redzējis daudzas balto cilvēku pilsētas uņ daudzas sarkanādaino ciltis un bijis viesis daudzu virsaišu vigvamos. Viņam ir pērkondzelzs, ar kuru viņš var noga­lināt jebkuru ienaidnieku, bet viņš mīl mieru. Viņš atnā­cis šurp tāpēc, ka dzirdējis — Lāču ciltī esot visdrosmī­gākie mednieki un izcilākie karotāji. Ceļu viņam parādī­jis šis jaunais karavīrs un virsaitis, kurš jau kopš pieciem gadiem ir tā brālis.

Matotaupa uzmanīgi vēroja svešo.

— Hau … labi, — viņš tad teica. — Tāllidojuma Putns var apmesties mūsu teltī un darīt mums zināmu, kura mēle viņam stāstījusi par Lāču cilts vīriem.

Līdz ar to svešie bija ieaicināti virsaiša teltī. Harka tūdaļ izmantoja gadījumu un piegāja pie indiāņa mus­tanga, lai to aizvestu uz ganībām, kamēr Svešais Gliemež­vāks piedāvājās to pašu izdarīt ar baltā cilvēka zirgu. Taču atklājās, ka atnācēji zināja prērijā valdošos para­dumus un, lai gan pakalpojumu nenoraidīja, gāja paši līdz un apskatījās, kur viņu zirgi ganīsies un pavadīs nakti. Svešais indiānis sapina abiem zirgiem kājas.

Tad viesi iegāja teltī. Ejot uz zirgu ganībām un atgrie­žoties uz virsaiša telti, svešinieki nebija sarunājušies ar Harku un Svešo Gliemežvāku, bet Tāllidojuma Putns Brī- numkociņš, vīrs ar dzelteno bārdu, bija Harkam laipni uz­smaidījis, turpretī indiānis ar skaisto kaklarotu bija tik­pat nopietns un atturīgs kā paši dakoti.

Ja arī Matotaupa bija licis manīt, ka vēlas zināt, no kurienes svešie ieguvuši ziņas par viņu, tomēr viņam ne prātā nenāca viesus tūdaļ izprašņāt. Tas būtu bijis pret­runā ar jebkuru viesmīlības likumu. Untšida un Šešoka, Uinonai veikli palīdzot, lika apkārt ugunskuram viesu cienasta traukus — katram atsevišķi vairākas bļodas — un uzdūra uz iesma gaļu. Kad klusējot sagaidītā maltīte varēja sākties, Matotaupa aizkūpināja sarkanu kārklu pīpi un laida to apkārt, pēc tam izdalīja viesiem gaļu; pie viesiem tika pieskaitīts arī Svešais Gliemežvāks. Mato­taupa pats vēl neēda nekā, viņš bija tikai uzmanīgs nama­tēvs. Tikai tad, kad viesi bija paēduši, arī Matotaupa iebaudīja kādu kumosu. Telts attālākajā stūrī bija apsē­dušies Harka un Harpstenā, mazliet sānis arī Šonka.

Pēc ēšanas baltais cilvēks izvilka no kabatas tādu kā brūnu kātiņu un sāka to kūpināt. Indiāņi sameklēja paši savas pīpes, bet Svešais Gliemežvāks labprāt paņēma kā dāvanu no Tāllidojuma Putna rokas vienu kvēlojošu stiebru.

—           Baltais cilvēks Tāllidojuma Putns Veiklā Roka Brī- numkociņš ir tālu ceļu jājis, — Matotaupa atklāja vaka­rīgo sarunu.

—          Tā tas ir, virsaiti, — baltā cilvēka vietā atbildēja indiānis dakotu valodā, bet ar svešādu izrunu. — Mēs jājām šurp no Klinšu kalniem.

Matotaupa uzlūkoja runātāju ne gluži paļāvīgi, bet arī ne naidīgi.

—    Kādi karotāji medī kalnos? — viņš jautāja.

—    Šošonu cilts karotāji.

Matotaupa piekrītoši pamāja:

—    Vai kalnos ir medījums?

—          Pamaz. Bet mēs redzam, ka Lāču cilts teltis ir labi apgādātas.

—    Hau. Kāds ir mana jaunākā brāļa vārds?

Šī uzruna liecināja, ka Matotaupa uzskata par iespēja­mām draudzīgas attiecības.

—    Mani sauc par Garo Šķēpu.

—          Kas ir Garā Šķēpa tēvi un brāļi, un kur viņi uzcē­luši teltis?

—    Mani tēvi un brāļi pieder pie čejenu cilts.

Matotaupas seja sadrūma. Taču viņš vairījās atbildēt

aizvainojoši.

Baltais cilvēks, liekas, nojauta, ka saruna draud ieiet nevēlamā gultnē, un pateica savam indiāņu pavadonim dažus vārdus, pēc tam tas paskaidroja:

—          Virsaitim Matotaupam jāzina, ka es, Garais Šķēps, nepiederu pie tiem čejeniem, kas klaiņo apkārt, meklē­dami strīdu, un ielaužas dakotu un citu cilšu medību iecirkņos. Mans tēvs un mani brāļi dzīvo miermīlīgi sa­vos vigvamos ļoti tālu no šejienes Oklahomā un netur naidu ne uz dakotiem, ne citām ciltīm, ne arī uz baltajiem cilvēkiem. Esmu pametis savu tēvu vigvamus kopš pie­ciem gadiem un pavadu savu vecāko balto brāli Tāllido­juma Putnu. Hau.

Arī šī ziņa, liekas, ne visai apmierināja Matotaupu, un Harka klusībā domāja: kas šie čejeni par vīriem? Ar visiem pa draugam un nevienam nav naidīgi. Viņi nezina, kur pieder, un, kad būs jācīnās, tad grozīs galvas un šķē­pus tikmēr, kamēr bultas tos ķers no visām pusēm. Bet, ja Garajam Šķēpam patīk vigvamu miers, tad kāpēc viņš

pameta savus tēvus un brāļus un jāja pa pasauli ar Tālli­dojuma Putnu Dzeltenbārdi? Te kaut kas nebija tār kā vajag, un Harka nolēma to vēl izpētīt.

Matotaupa mainīja sarunu:

—           Vai Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps savā ceļā no Klinšu grēdas uz mūsu apmetni nav redzējuši pēdas, nav sastapuši karavīrus vai kādu lielāku medījumu?

Izdzirduši šo jautājumu, viesi atdzīvojās. Viņi sāka runāt reizē, bet tad baltais cilvēks, ap jautis, ka dakoti viņu nesaprot, atkal ļāva indiānim runāt vienam pašam,

—    Mēs redzējām pelēkā lāča pēdas!

Daudz netrūka, ka Matotaupa būtu pielēcis kājās.

—    Pelēkā lāča! Tad nu gan! Kur jūs redzējāt šīs pēdas?

—          Divu dienu jājiena attālumā no šejienes, uz kalnāja pusi.

—    Cik vecas tās bija?

—    Pavisam svaigas.

—    Vai jūs tām sekojāt?

—    To mēs darījām.

Matotaupa tālāk vairs netaujāja, viņš tikai saspringti uzlūkoja savus viesus.

Garais Šķēps pasmaidīja.

—           Tas ir tāds notikums, kam es neticētu, ja nebūtu pats to piedzīvojis, — viņš teica. — Mēs vispirms seko­jām lācim pa pēdām jāšus, jo pēdas, skaidri saskatāmas, veda pa kalnu pļavām! Tās aizveda mūs līdz kādai klintij un tur pazuda. Mans baltais brālis lūdza mani pagaidīt pie zirgiem, viņš dzīrās pakāpties klintīs un paraudzīties tur. Viņam nebija padomā pelēko lāci nogalināt, viņš-gri­bēja to redzēt.

—          Tas arī ir bīstami. Kāpēc viņš negribēja to noga­lināt? Vai lācis ir Tāllidojuma Putna neaizskaramais dzīv­nieks?

—          Nē, virsaiti, bet mans baltais brālis saka — visi dzīvnieki ir mūsu brāļi.

—    Hau, tur ir zināma taisnība. Bet stāsti tālāk!

—          Labi. Tāllidojuma Putns dzīrās rāpties klintīs, bet es pretojos, jo pēdas bija svaigas un pelēkais lācis ir liels, viltīgs, spēcīgs zvērs, un, kā jau tu teici, ļoti bīstams.

—    Hau, tāds viņš ir! — apstiprināja Matotaupa.

—           Mēs spriedām un ķildojāmies. Beidzot mans vecā­kais baltais brālis piekāpās, lai es rāptos klintīs, un viņš paliks pie zirgiem. Mēs abi nokāpām no zirgiem.

—           Hau, un kas tad notika? — jautāja Matotaupa, jo Garais Šķēps uz brīdi apklusa. -— Kur jūs atstājāt savas pfrkondzelzis?

—           Es atdevu savu baltajam brālim, lai varētu netrau­cēti rāpties. Atdevu arī pavadas, un tā nu viņš turēja abus zirgus, bet es dzīros rāpties klintī…

—    Stāsti tālāk!

—           Un pagriezos atpakaļ, bet mans baltais brālis, pa­skatījies man sejā, kas pēkšņi šausmās sastinga, arī pa­griezās atpakaļ… un … mēs abi ieraudzījām grizli lāci, kas stāvēja mums aizmugurē, augstu pacēlies pakaļkā­jās… sagatavojies kraut ar ķepām!

—          Ha, ha, ha! Viņš bija jums viltīgi pielavījies, tas pelēkais lācis!

—    Viltīgi gan. Tas bija varens, lielisks dzīvnieks.

—    Jūs esat vēl dzīvi. Kā jūs izglābāties?

—           Mans vecākais baltais brālis vēl paguva uzlēkt zirgā. Ar abiem zirgiem un pērkondzelzīm viņš aulekšoja prom. Vai arī zirgi aulekšoja ar viņu. Es paslēpos klints plaisā.

Matotaupa labsirdīgi smējās, un abi viesi smējās līdz.

—    Lācis mūs piespieda bēgt, virsaiti.

—    Vai jūs viņam neatmaksājāt?

—          Mēs meklējām viens otru un bijām priecīgi, kacl at­radām.

Matotaupa vēl smējās.

—          Tad tik tālu Tāllidojuma Putns bija aizskrējis ar abiem zirgiem, ka tev vajadzēja viņu meklēt?

—    Tik tālu aizskrēja zirgi ar viņu, virsaiti!

Matotaupa nespēja to saprast.

—          Tik tālu aizjājis, tik tālu! Ar divām pērkondzelzīm! Jājis prom.

Baltais vīrs smaidīja bārdā.

—           Protams, — viņš lika indiānim pārtulkot. — Es ne­esmu nācis, lai medītu lāčus, bet lai ar brīnumkociņu gleznotu lielos virsaišus.

Matotaupas smiekli aprāvās.

—    Tu esi burvis?

—           Viņš ir neparasts burvis, virsaiti, — paskaidroja in­diānis. — Vai lai viņš parāda tev pani un šošonu virsaišu attēlus?

—    Hau! Lai viņš to dara!

Abi viesi piecēlās, arī Matotaupa. Svešinieki pakravā­jās savās mantās un tad pienesa pie uguns dažus audekla vīstokļus. Baltais vīrs atritināja pirmo un ļāva, lai uguns gaisma to apspīd.

Matotaupa kā apburts stāvēja nekustēdamies, un sie­vietes un bērni aizmugurē jutās tikpat samulsusi, pār­steigti un ziņkāres pieveikti. Šešoka aizklāja ar abām ro­kām acis, lai nevajadzētu raudzīties burvestībā.

Uz audekla bija eļļas krāsām uzgleznots šošonu cilts indiāņu virsaitis — gandrīz dabiskā lielumā un ļoti līdzīgs. Indiānis atritināja otru rulli, un uguns gaismā pa­rādījās kāda pani virsaiša attēls.

Matotaupa un bērni neviļus piespieda pie mutes plauk­stu, kā bija paraduši darīt, izsaucot garus.

—    Un šie vīri tagad ir miruši? — jautāja Matotaupa.

—    Nē, nē, — apgalvoja indiānis, — viņi ir dzīvi.

—    Šeit, uz šīs neparastās ādas?

—    Nē, nē, savā ciltī.

Matotaupa šaubījās. — Te ir viņu gari! Vai viņi dzīvo divkārši? Tā ir burvestība.

—          Viņi dzīvo divkārši. Šeit, šinī attēlā, viņi nekad ne­mirst.

—    Ho … tā ir burvestība … prom, nost, prom!

Viesi paklausīgi atkal saritināja audeklus un nolika nost. Virsaitis neuzticīgi viņos nolūkojās. Kad atkal visi bija apsēdušies pie uguns, viņš teica:

—          Būtu labāk, ja jūs medītu lāčus, nevis apburtu sar- kanādainos vīrus.

—    Katrs dzīvo pēc savas saprašanas, virsaiti.

—          Hau. Vai jūs man dusmosiet, ja es izsekošu pēdas šim lācim, kurš piespieda jūs bēgt?

—          Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps tev nedusmo. Viņi ir pat ar mieru tevi aizvest pie pēdām. Laba acs tās saskatīs vēl tagad. Mēs dāvājam tev šo lāci medībām!

—           Hau, hau, labi, labi. Par to arī Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps var no manis — Matotaupas, Lāču cilts vir­saiša vēlēties, ko vien es varu dot.

—          Labi, virsaiti. Mēs vēlamies tikai vienu — tavu at­tēlu.

—           Ho — nē! — Matotaupa pacēla atvairīdams rokas, un arī Harka ļoti iztrūkās, izdzirdis šo prasību. Taču Ma­totaupa drīz atguvās. Viņš piecēlās un cienīgi sacīja:

—           Es esmu runājis — baltais cilvēks izteica savu vēlē­šanos. Viņš prasa manu attēlu, tā ir mana dzīvība, ko viņš savā burvestībā ievārdos. Lai tā notiek. Dakots nav

mazdūšīgāks par pani vai šošonu. Bet man ir viens notei­kums — baltais cilvēks dabūs manu attēlu tikai tad, kad es būšu dabūjis lāci!

Vīrs ar dzelteno bārdu pamāja, un čejenu cilts indiānis paskaidroja:

—   Mēs esam ar tādu noteikumu mierā! Matotaupa ir dižens mednieks un tiks galā arī ar šo briesmīgo un gudro lāci!

Matotaupas mutes kaktiņos pavīdēja šķelmīgs smaids.

—   Es esmu dižens mednieks? No kurienes maniem sve­šajiem brāļiem tādas ziņas?

Indiānis vilcinājās, bet baltais vīrs pamāja viņam, un tad viņš sacīja:

—    Mēs to zinām no baltajiem vīriem, kas sagatavo ceļu ugunīgajam kumeļam. Mēs bijām pie tiem, iekams jājām uz Klinšu kalnāju.

—   Kas tur mani pazina un varēja par mani kaut ko teikt?

—    Visi, ar ko vien mēs runājām. Lāču cilts karavīri — tā viņi sacīja — gūst lielus medījumus un zina lielus no­slēpumus.

Tiklīdz indiānis bija izteicis šos vārdus, notika kaut kas, šķiet, neiedomājams, uz ko neviens nebija sagatavojies.

Harka, tāpat kā pārējie bērni un sievietes, bija uzma­nīgi sekojis sarunai. Lai arī viņu ļoti aizrāva stāsts par tikšanos ar pelēko lāci, viņš' ne mirkli neaizmirsa pirmo jautājumu, ar kuru Matotaupa bija apsveicis svešiniekus. No kurienes viņi zināja, ka Lāču ciltij ir drosmīgi med­nieki un karotāji?

Kad virsaitis tagad sarunā pats pārsteidzošā veidā bija atgriezies pie šī jautājuma, Harka saspringa kā uzvilkta bulta. Varbūt, izejot no šī jautājuma, Matotaupam izdo­sies atklāt kaut ko vairāk no lielās burvestības noslē­puma, kuras atrisinājums uzmācīgi, kaut arī citiem nema­nāmi nedeva Harkam miera. Kacl svešais indiānis izteica vārdus: «Lāču cilts karavīri zina lielus noslēpumus,» — Harku neatturami kaut kas urdīja piecelties un pieiet pie viesiem pavarda tuvumā. Bērnam tā neklājās, tas bija pretrunā ar labiem tikumiem. Vīri šādu soli uzskatītu ne­vis par drosmīgu, bet gan kā nepiedienīgu un Harku atkal ar kaunu aizdzītu. Zēns trīsēja aiz bailēm, ka Šonka telts viņā galā varētu šādu apkaunojumu redzēt, un tomēr, it kā paklausot kādai augstākai varai, viņš piegāja pie ugunskura.

Matotaupa pārsteigts uzlūkoja dēlu, bet pagaidām nekā neteica. Harka apstājās pie svešā indiāņa. Viņš norādīja uz akmeni tā kaklarotā, kurš vizuļoja kā saules stars, un spēji, ar ciešu skatienu, kas, notvēris svešā indiāņa ska­tienu, nelaida to vairs vaļā, jautāja:

—    Noslēpumi? Kādi? Šie?

—    A, tu runā par šo akmentiņu, — svešais indiānis ap­jucis klusi atbildēja, — šis … jā, zelts …

—    Vai baltie vīri to grib? Vai jūs to gribat mūsu me­dību laukos laupīt?

Vēl iekams Matotaupa paguva zēnu aizraidīt, sarunā iejaucās baltais cilvēks un lika pārtulkot, kas tiek runāts.

—    Zēn, — viņš atbildēja dziļā nopietnībā, un svešais indiānis tulkoja vārds vārdā. — Mēs negribam jums nekā nolaupīt. Skaties šurp, — viņš paņēma divus maisiņus, at­vēra tos un pabārstīja caur pirkstiem spožas monētas, kā­das Lāču cilts ļaudis vēl nekad nebija redzējuši. — Pa­skaties, zelts un sidrabs! Saskaņā ar tām vēlēšanām, kādas loloju, es esmu bagāts cilvēks, man ir zelta diezgan un nav vajadzības nevienu ne apzagt, ne apdraudēt. Es gribu gleznot — vairāk neko, tāpēc jūtos pats kā noburts. Bet tev, bērns, ir taisnība, ja esi norūpējies — nekad nav labi, ja glabā šādus noslēpumus. Pārāk daudz ir laupītāju un zagļu! Vislabāk ir par šādām lietām klusēt un turēt slepenībā!

Harka pateicās runātājam un aizgāja atpakaļ.

—    Hau! — sacīja Matotaupa. — Tā tas ir, un es redzu, ka tu, baltais vīrs, esi atklāts cilvēks. Es medīšu lāci, un tu mani gleznosi. Rīt mēs sāksim.

Kad pienāca nākošā diena, virsaiša teltī, jau gaismai austot, visi bija nomodā. Tā kā mednieki negribēja ņemt ceļā vairāk pārtikas līdz kā tikai nepieciešamo, virsaitis pacienāja savus viesus ar bagātīgu rīta maltīti. Tāllido­juma Putns Dzeltenbārdis domāja, ka paēduši tad arī do­sies ceļā, bet viņš bija maldījies. Virsaitis lika vispirms Vecajam Antilopēm sasaukt karavīrus, lai kopā ar viņiem nodejotu lāču deju, kas apvārdotu lāča garu. Vecais An­tilope izteica šaubas, vai tā būšot labi, jo apmetnē nebija burvja Havandšitas, un tas nevarēja pats pirms tik bīsta­mām medībām aprunāties ar lāča garu. Taču Matotaupa dega nepacietībā un nemaz viņā neklausījās. Viņš paņēma brūnā lāča ādu, kas glabājās viņa teltī, uzmauca sev lāča galvu, tā ka āda nokarājās pār muguru, un, tā saposies, satikās ar divdesmit citiem karavīriem, kas arī uzstājās lāču lomā. Vīri stampāja apmetnes laukumā kā lāči lokā apkārt, lempīgi un tai pašā laikā manīgi, un reizē atdari­nāja lāču rūkoņu un sēkšanu. Visi apmetnes iedzīvotāji sanāca noraudzīties lāču dejā.

Harka turējās mazliet nomaļus un vēroja Dzeltenbārdi. Tas bija kaut ko izvilcis no kabatas — tādu kā baltu ādu un vilka uz tās ar savu brīnumkociņu svītras. Kad viņš pamanīja, ka zēns viņu novēro, viņš pamāja tam un arī Garajam Šķēpam, lai pienāk klāt, parādīja Harkam lāču dejas uzmetumu un lika viņam pateikt:

—    Redzi, zēn, tā top zīmējums. Tas nav nekas cits kā tie paši zīmējumi, ko jūs ar zilu, dzeltenu un sarkanu krāsu zīmējat uz bizoņu ādām.

Harka rūpīgi aplūkoja uzmetumu.

—    Tas var gan būt, — viņš tad noteica.

Daži karavīri bija notiekošo ievērojuši. Viņu sejas sa- drūma, bet viņi neteica neko.

Lāču deja aizņēma visu priekšpusdienu. Ap pusdienas laiku mazais mednieku pūlītis beidzot devās ceļā. Tie bija Matotaupa, Garais Šķēps, Vecais Antilope un vēl viens karavīrs. Virsaiša pienākumus apmetnē, Matotaupam promesot, vajadzēja uzņemties viņa brālim, vārdā Ašā Bulta.

Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis negāja līdzi. Lāču cilts vīri, sievas un bērni esot viņam daudz svarīgāki nekā lā­cis — tā viņš, medniekiem aizejot, smiedamies paskaid­roja.

Četri mednieki, Garā Šķēpa vadīti, izjāja prērijā rie­tumu virzienā. Zēni vēl kādu ceļa gabaliņu medniekus pavadīja. Kad. viņi atgriezās apmetnē, Harka ievēroja, ka Tāllidojuma Putns vēlas viņam ko teikt. Zēns piegāja pie gleznotāja, kurš pieaicināja Svešo Gliemežvāku par tulku. Dzeltenbārdis lūdza Harku kopā ar zēniem parādīt in­diāņu spēles. Harkam tas gluži labi patika, jo vajadzēja ar Jaunajiem Suņiem kaut kā divas trīs dienas nosist laiku, kamēr atgriezīsies mednieki un apmetne zinās, vai medības uz lielo pelēko bijušas veiksmīgas.

Tāpēc Harka pasauca Jaunos Suņus vēlreiz uz bumbas spēli. Tika atnesta mazā, cietā ādas bumbiņa un izraudzī­tas telšu ieejas par vārtiem. Atnāca zēni ar oškoka nū­jām, kam gali bija izliekti, spēlētāji sadalījās divās daļās, un tad apmetnes laukumu, kas vēl nupat bija kalpojis lāča apvārdošanai, piepildīja līksmas un satrauktas klai­gas. Daudz smieklu un sajūsmas izraisīja Vecā Antilo­pes jaunākais dēls, kurš ar apskaužamu veiklību dzinās pakaļ bumbai un bieži pasita to lielākajiem zēniem tur­pat no deguna priekšas nost.

Pēc tam Harka, apspriedies ar Jaunajiem Suņiem, no­lēma parādīt svešiniekam, kurš negribēja medīt, kā da­kotu zēni prot apieties ar loku un bultām. Kad Sarkanās Spalvas ievēroja, kam zēni gatavojas, arī viņi lūdza atļauju piedalīties. Jaunie Suņi ar prieku tam piekrita. Harka palūdza gleznotāju uzzīmēt par mērķi pelēku lāci.

Svešinieks labprāt izpildīja lūgumu. Viņš ziedoja ga­balu audekla un ar dažiem otas vilcieniem uzgleznoja pelēko lāci, kas piecēlies pakaļkājās; tas bija uz pusi mazāks par dabisko lielumu. Kad attēls bija novietots ār­pus telts plašā līdzenā zālainē, zēnu klaigas visapkārt ap­rima. Zēni stāvēja plaši ieplestām acīm, un arī karavīri neizpratnē klusēja.

—    Lāča gars, — viņi sačukstējās, — tas ir lāča gars!

Arī Harka tagad jutās samulsis.

—    Kas noticis? — baltais cilvēks jautāja ar Svešā Glie­mežvāka starpniecību. — Vai attēls nav labi izdevies?

—   Pārāk labi, — Svešais Gliemežvāks pārtulkoja kara­vīru atbildi. — Vīri baidās no burvestības.

—    Tad es pats salauzīšu šo burvestību, — aši izlēmis, sacīja Tāllidojuma Putns. — Lai dakotu vīri redz, ka ne­vienam nav jābaidās no zīmējuma!

Viņš iegāja virsaiša teltī, paņēma savu šauteni un no­stājās apmēram simts metru attālumā no zīmējuma. Harka tūlīt pat bija viņam līdzās un vēroja, kā pērkondzelzs tiek pielādēta un kā tā jātur, gatavojoties šaušanai. Viņš dzir- / dēja noplīkšķam šāvienu un ievēroja arī atsitienu, kas šāvējam nenieka nenodarīja.

Lācim zīmējumā lode bija izgājusi cauri plecam, audeklā palika caurums.

Harka sarauca lūpas.

—   Vai tu neesi apmierināts? — jautāja baltais vīrs ar Svešā Gliemežvāka starpniecību.

—    Nē, —- Harka atklāti atbildēja.— Tu lāci ar šo šā­vienu tikai sakaitināji, bet nenonāvēji. Vai ir tik grūti ar tavu pērkondzelzi pareizi trāpīt mērķī?

—    Tu gan esi varens puisis! Nē, ierocis nav vainojams, vainīga mana nemierīgā roka! Bet nu parādiet man, kā jaunie dakoti prot mērķēt!

Atturības ledus bija lauzts. Vispirms savu māku rādīja Sarkanās Spalvas. Jaunieši nostājās metru simt piecdes­mit attālu no mērķa un raidīja bultas droši un spēcīgi. Ne viena vien bulta palika karājamies lāča augumā. Savu reizi šāva arī Šonka un trāpīja labi. Tāllidojuma Putns vairākkārt izteica apbrīnu.

Tad pienāca Jauno Suņu kārta šaut. Zēni raidīja bul­tas no astoņdesmit metru attāluma. Gleznotājs bija pār­steigts, kad trauslais zēns, kuru viņš virsaiša teltī līdzās Harkam tikko bija ievērojis, trāpīja vislabāk, viņa bulta ielidoja lācim tieši «sirdī». Vispārējas gaviles apsveica Harpstenā.

Pēdējam šaut iznāca Harkam. Kad Harka nostājās, vi­ņam nebija rokā ne bultas, ne loka.

—    Šis lācis ir beigts, to trāpījusi Harpstenā roka, — viņš teica. — Lai būtu tā, ka uz šī zīmējuma parādījies jauns lācis. Es to nogalināšu ar šķēpu! — Un zēns pacēla no zāles vienu no sava tēva medību šķēpiem, ko bija ne-

manāmi atnesis līdzi. Viņš paspēra dažus šķēpa metēja soļus, pašūpoja šķēpu rokā un svieda. Klātesošo acis se­koja lidojumam.

Vieglais medību šķēps ar smailo, aso krama uzgali trā­pīja «lācim» starp acīm. Šķēps izurbās cauri audeklam un labu gabalu tālāk nokrita zemē. Jauns gaviļu uzbrāzmo- jums apsveica šo metienu.

Harka aizgāja pakaļ savam ierocim.

Lāča attēls vairs nebija lietojams, caururbts un sa­šauts — tas izskatījās nožēlojams, Sproggalvis un Svešais Gliemežvāks to aiznesa prom.

Šāvēji vēl kādu brīdi neizklīda, apspriezdami sacīkšu iznākumu. Varēja manīt, ka pēc tam, kad bija aprimis vispārējais sacīkšu satraukums, atkal sāka mosties vecās šaubas, un gleznotājs, kurš nu jau drusku saprata atse­višķus dakotu vārdus, izdzirda atskanam vārdu «va- kān» — noslēpums, burvestība — un no. jauna ievēroja norūpējušās sejas.

Vakarā Ašā Bulta, Matotaupas brālis, ielūdza svešos ciemiņus un dažus karavīrus savā teltī un neiebilda, ka atnāk arī Harka un Harpstenā — izveicīgākie «mednieki».

Uguns lāktīja, ēdiens smaržoja, un mēles atraisījās no jauna. Sarunas ritēja, protams, ap lāčiem un lāču medī­bām. Visu domas un minējumi apmetnē tagad rosījās tikai šai virzienā. Baltais cilvēks lika Svešajam Gliemežvākam, kurš prata angliski un drusku runāja dakotu valodā, pie­sardzīgi izjautāt par dakotu ticējumiem, teikām un le­ģendām, kas attiecas uz lāčiem, un Matotaupas brālis ar gariem pārtraukumiem šo to pastāstīja. «Lielā Lācene» tika uzskatīta par Lāču cilts senmāti. Matotaupa — kas nozīmē «Četri Lāči» — kādā pavasarī bija nomedījis čet­rus lāčus, izcēlis tos no ziemas miega, tāpat arī sapnī, ko bija redzējis vientulībā, pēc garā gavēņa, pārejot pie­augušo vīru un karavīru kārtā, viņam parādījušies vai­rāki lāči. Lāči nav tādi kā citi dzīvnieki, skaidroja vig­vama saimnieks. Pelēkajiem lāčiem esot cilvēka dvēsele, viņos iemājojot karotājs, šie lāči esot Vakāni, svēti no­slēpumi.

Šis vārds kopā ar pīpju un cigāru dūmiem lidinājās krēslainajā telpā. «Noslēpums». It visur, kur vien dakotiem savās mednieku gaitās gadījās klaiņot pa mežonīgajiem apvidiem, Viņiem iznāca sastapties ar «Noslēpumu». Noslēpums bija arī bērniem labi zināms un vienlaikus šausminošs jēdziens.

Nākošās dienas vakarā Tāllidojuma Putns Dzeltenbār­dis bija ciemiņš Svešā Gliemežvāka teltī, un Harka pa­steidzās piemesties līdzās Melnajam Sproggalvim telts dziļumā. Uz viesa īpašu vēlēšanos Sproggalvi un Harku pēc maltītes aicināja pie ugunskura. Tāllidojuma Putns klausījās indiāņu zēna stāstījumā par Jaunajiem Suņiem, par spēlēm un bērnu priekšstatu par savu pasauli un gau­žām priecājās, saņemdams saprātīgas atbildes. Svešais Gliemežvāks vēl neprata tik veikli tulkot, kā to prata Garais Šķēps, bet baltais cilvēks un zēni sapratās gluži labi. Harka bija jau arī apradis ar viesa gaišajiem ma­tiem un bārdu. Viņš tagad domāja, ka baltajiem cilvē­kiem tā jāizskatās. Tā laikam būs gribējis Lielais Noslē­pumainais.

Kad gleznotājs bija beidzis izjautāt, viņš lūdza abiem zēniem, lai tie izjautā arī viņu. Abiem bija liela vēlēša­nās dabūt zināt, kas tā par skaistu rotu, ko Garais Šķēps valkā pakārtu kaklā.

—    Jā, šo ķēdi… bērni… es uzdāvināju savam drau­gam Garajam Šķēpam, kad tas man reiz izglāba dzīvību. Mani vajāja daži baltie bandīti, un viņš šos laupītājus un slepkavas dabūja nost no mana ceļa. Tie visi ir īsti dārg­akmeņi, ko viņš valkā, un divi zelta akmentiņi. Šeit, jūsu apmetnē, es to varu mierīgi teikt, jo zinu, ka neviens manu draugu neaplaupīs. Bet, kad mēs tiekamies ar balta­jiem cilvēkiem, tad mēdzam teikt, ka ķēde ir nevērtīga, ar stikla pērlēm un misiņa lodītēm. Tad esam pasargāti arī no zagļiem un laupītājiem. Ko jūs vēl gribētu zināt?

Harka kautrējās nodomāto jautāt, bet Dzeltenbārdis pa­mudināja viņu, un, pārvarējis biklumu, zēns apvaicājās, kāpēc Garais Šķēps, par kuru teica, ka viņš bijis vir­saitis, pametis savu cilti, lai ar Dzeltenbārdi jādelētu pa prēriju. Kurš tad tagad ved čejenu cilts vīrus medībās, kurš aizsargā vigvamus no ienaidnieka uzbrukumiem, un kurš vada karavīru apspriedes pie ugunskura?

Baltajam cilvēkam nebija viegli atbildēt uz šiem jau­tājumiem ne tikai tāpēc, ka Svešā Gliemežvāka un Sprog­galvja vārdu krājums dakotu valodā bija ierobežots, bet vajadzēja pateikt daudz ko tādu, kas Harkā izraisītu sma­gas pārdomas.

—          Mans draugs Garais Šķēps un daļa no viņa cilts brā­ļiem dzīvoja rezervātā, — viņš runāja, apsvērdams katru vārdu. — Tā ir zeme, kur drīkst dzīvot tikai indiāņi. To viņiem ierādījuši baltie cilvēki. Neviens baltais nedrīkst šai apvidū rādīties, ja tam nav balto cilvēku Lielā Tēva, kas dzīvo Vašingtonā, atļaujas, bet arī neviens indiānis nedrīkst bez atļaujas šo apvidu pamest. Indiāņi, kas tur dzīvo, nemedī, bet saņem pārtiku no Lielā Tēva, audzē arī pieradinātus bizoņus un dārzeņus. Viņi nekaro, un viņiem nav nekā daudz ko apspriest, jo viss par viņu dzīvi jau izlemts.

—    Un Garais Šķēps negribēja tur palikt?

—    Viņam bija ilgas pēc mežonīgajiem apvidiem. Es drīkstēju apmeklēt rezervātu, un Lielais Tēvs, kad es lūdzu, iedeva man atļauju paņemt Garo Šķēpu līdzi.

—    Jā,.. — novilka Harka, atceroties nopietnos, skum­jos vaibstus ap Garā Šķēpa lūpām. Viņš bija jauns vir­saitis, kurš pametis savas tautas vigvamus, tāpēc ka ne­gribēja vairs dzīvot tur, kur vīri nedrīkstēja medīt, ka­rot, nedrīkstēja apspriesties. Tā kaut kas pastāvēja — šāda sarkanādaino gūstniecība. Havandšita bija kādreiz zēniem kaut ko tamlīdzīgu stāstījis, bet ne pietiekami skaidri, un Harka bija šai stāstā noklausījies kā teiksmā. Bet tagad viņš bija sastapis sarkanādaino, kurš iznācis no tādas gūstniecības.

Gleznotājs redzēja, cik ļoti puisēnu šīs ziņas nomāca, un viņš mēģināja to atkal uzmundrināt.

—    Harka, tev nav jābaidās, ka šāds liktenis varētu ķert arī dakotus. Jūsu lielajiem virsaišiem ir līgums, kas no­slēgts ar balto cilvēku Lielo Tēvu Vašingtonā, ka zeme visapkārt Melnajiem Kalniem un vēl tālāk līdz Plates un Misuri upēm paliks septiņu dakotu cilšu īpašumā.

Harka atviegloti uzelpoja. Viņš klusēdams pateicās un kopā ar Sproggalvi aizgāja atpakaļ telts dibenā. Sprog- galvim vajadzēja apsolīt, ka iemācīs Harkam balto cil­vēku valodu. Tūlīt pat nākošajā rītā viņi bija nodomājuši sākt mācīties. Harkam nepatika, ka sarunā ar Dzelten- bārdi viņš nevar iztikt bez tulka.

GRIZLI LĀCIS

Nākošajā dienā pēc tam, kad mednieki bija jau devu­šies ceļā, Šonka ap pusdienas laiku skriešus atgriezās no izlūkošanas. Harka, Harpstenā un Sproggālvis redzēja, ka viņš, atsteidzies apmetnē, jautāja pēc virsaiša vietnieka — Matotaupas brāļa. Sproggalvis aizgāja un pateica Šon- kam, ka meklētais atrodams Svešā Gliemežvāka vigvamā. Šonka devās turp, un zēni minēja, kādu ziņu viņš būtu atnesis.

Nepagāja necik ilgi, kad viņi to jau dabūja zināt. Šonka, Svešais Gliemežvāks un Matotaupas brālis pēc īsa brīža iznāca no vigvama un sasauca karavīrus. Runāts tika pietiekami skaļi, tā, ka arī zēni varēja saprast, ka Šonka atklājis lāča pēdas apmēram trīs bultu šāviena at­tālumā [4] uz ziemeļiem no Zirgu strauta. Tās neesot vairs svaigas, bet kā milzīga zvēra ķepu nospiedums, neapšau­bāmi tās esot grizli lāča pēdas — tas bijis skaidri saska­tāms kādā mālainā vietā.

Apmetnē sākās tāda rosība kā skudru pūznī, ja tur iemet sprunguli.

Harka ar svilpienu saaicināja kopā Jaunos Suņus, kāds puisis — Sarkanās Spalvas. Karavīri pulcējās ap Mato­taupas brāli un Svešo Gliemežvāku. Pie tiem pienāca arī baltais cilvēks ar savu šauteni.

Harka, Sproggalvis un Harpstenā turējās pēc iespējas tuvāk vīriem, kas apspriedās.

—    Vai tava pērkondzelzs var nogalināt lāci? — jautāja Matotaupas brālis Dzeltenbārdim. Svešais Gliemežvāks tulkoja.

—   Ja es trāpu sirdī vai tieši smadzenēs, tad jā, — bet šī ir tikai šautene, un grizli pakausis ir ciets.

—   Tātad tavs ierocis nav vairāk vērts par loku un bultu, un tu varētu palikt pie mūsu teltīm.

—    Kā vēlies. —

Ašā Bulta izraudzījās septiņus karavīrus, ar kuriem kopā, apbruņojies ar loku un bultām, viņš grasījās vis­pirms izlūkot lāča pēdas. Lai pēdas nesabojātu, vīri ne­jāja, bet gāja kājām.

Kad viņi bija pagaisuši no redzes loka un zinātkārie ap­metnē atkal izklīduši, Harka, Harpstenā un Sproggalvis satikās smilšu paugura virsotnē.

—   Mums jāapspriežas, — sacīja Harka. — Ko jūs do­mājat?

—   Pēdas esot apmēram divas dienas vecas, — teica Sproggalvis.

—    Jā, to es arī dzirdēju, — apstiprināja Harpstenā.

—    Ko tas varētu nozīmēt? — jautāja Harka zēniem.

—    Vai nu tas ir tas pats lācis, vai arī cits, — sprieda Sproggalvis. — Ja tas ir tas pats, kuru sastapuši Garais Šķēps un Dzeltenbārdis, tad tas, tāpat kā šie abi, aizbēdzis no kalniem un atnācis mūsu telšu tuvumā. Vai nu Mato­taupa un pārējie trīs karavīri to pamanījuši un pa pēdām atgriezušies pie mūsu apmetnes, vai arī nav to pamanī­juši un meklē lāci kalnos. Varbūt arī, ka tas ir cits lācis.

—    Nekad pelēkie lāči neuzturas pa vairākiem kopā vienā un tai pašā apvidū. Bet divi vienuviet — tas ir iespējams, — sacīja Sproggalvis.

—    Hau, tas ir iespējams. Ko lai mēs tagad darām?

—    Pārmeklēsim visapkārt apmetnei, vai nav vēl lāča pēdu. To mums neviens nevar liegt, — ieteica Harpstenā.

—   Tas nav slikts padoms. — Harka un Sproggalvis bija ar mieru.

—    Kā mēs sāksim? — jautāja Harka.

—    Es domāju tā, — ieminējās Sproggalvis, — vai nu lā­cis ir trīs bultu šāviena attālumā aizskrējis mūsu apmet­nei garām, vai arī viņš varbūt ir kādā vietā mūsu ap­metnei vēl vairāk tuvojies. Tas mums jāpārbauda. Mēs pārmeklēsim pamatīgi visapkārt apmetnei.

•— Jā, tā gan.

Harkas vadībā, kurš pēdu lasīšanā bija jau visvairāk iemanījies, trīs zēni visu pēcpusdienu ložņāja ap apmetni. Viņi pētīja katru aizdomīgāko pēdu, un, tā kā vigvamos iedzīvotāju nebija mazums, tad pēdu arī bija krietni daudz. Taču diemžēl viņi neatrada neko tādu, kas norā­dītu uz pelēkā lāča klātbūtni.

Iestājoties tumsai, Ašā Bulta un četri no viņa septiņiem karavīriem atgriezās atpakaļ. Arī viņiem nebija daudz ko teikt. Viņi bija atklājuši vēl dažas pēdas, kas, likās, piede­rēja tam pašam zvēram. Tās norādīja, ka lācis devies austrumu virzienā. Pa šīm pēdām tagad devās pārējie trīs karavīri. Kad Ašā Bulta to stāstīja Svešā Gliemežvāka teltī, bērniem, kas arī bija klāt, šķita, ka virsaiša viet­nieks nav apmierināts ar notikumu norisi. To viņš arī beigās lika saprast:

—    Mūsu karavīri klaiņo gan šurp, gan turp — četri uz rietumiem, trīs uz austrumiem, un tie ir labi karotāji, kuru mums tagad pietrūkst.

Notikums ar lāci ļoti nodarbināja bērnu prātus. Mūsu trīs zēni visu vakaru pavadīja kopā, un beidzot Harka un Harpstenā palika Svešā Gliemežvāka teltī pārgulēt pie Sproggalvja. Nebija nekas neparasts, ja bērni reizēm pār­nakšņoja pie kaimiņiem, draugiem vai radiem.

Uguns tika aprušināta, un visi trīs zēni, ietinušies se­gās, apgūlās līdzās. Svešā Gliemežvāka teltī nebija. Nak­tij iestājoties, viņš pārņēma zirgu uzraudzīšanu.

Tā nu bērni palika teltī vieni paši ar piecām sievietēm.

Harka vēl bija nomodā, kad abi draugi jau gulēja ciešā miegā. Viņš dzirdēja sievietes sačukstamies un sāka ieklausīties.

Viņš skaidri atšķīra vecāsmātes Raibās Bizoņmātes balsi.

—    Būs nelaime, — viņa čukstēja.

—          Kuš, kuš … — četras pārējās saspiedās ciešāk kopā kā briesmu apdraudēti putni ligzdā.

—    Lācis mūs sodīs.

—    Kuš, kuš, — dvesa nobijušās sievietes.

—    Viņa gars ir apvainojies!

—    Kuš … kuš …

—   Viņš vajās visus, kas šāva uz garu. Ticiet man!

—           Kuš. .. kuš … — Sievietes spiedās vēl ciešāk kopā. — Dzeltenbārdis … Šonka … Harka … Harpstenā … visa virsaiša telts!

—    Kuš . . . kuš … kuš!

—          Bet tagad nu rimstieties! — Harka noteica skaļi un noteikti.

Sievietes apklusa. Viņas ievīstījās segās un, liekas, aiz­miga. Vienīgi vecāmāte vienā laidā murmināja kaut ko nesakarīgu.

Harka neapskauda Svešo Gliemežvāku un Sproggalvi šo daudzo sieviešu dēļ, kas viņus aprūpēja. Viņš priecājās, ka nākošo nakti atkal gulēs tēva teltī. Patlaban viņš jutās jau priecīgāks, kad pēc pirmajām nakts stundām vigvamā atgriezās Svešais Gliemežvāks. Vecāsmātes murmināšana beidzot apklusa.

Arī Harka tagad aizmiga. Aizmiegot viņš vēl dzirdēja vēju un lietu bungojam pa vigvama pārsegu.

Kad viņš no jauna pamodās, vēl bija tumšs. Viņš atmeta segu, pielēca kājās, jo, kaut arī vēl pusmiegā, sa­prata, ka ticis pamodināts. Kāpēc? Vai kāds nekliedza? Jā — tagad kliedziens atkārtojās, un arī visi pārējie bija no savām segām laukā. Arā vēl arvien brāzmoja un lija.

Svešais Gliemežvāks izsteidzās laukā un visi trīs zēni viņam pakaļ. Lietus lielām lāsēm tecēja pār kailajiem augumiem. Redzēt nekā lāgā nevarēja, jo mākoņi aizse­dza mēnesi un zvaigznes. Taču kliedzieni bija dzirdami no jauna:

—    Lācis! Lācis!

No virsaiša telts atskanēja skaļš sauciens:

—    Visi bērni atpakaļ teltīs!

Nelabprāt, bet, saprazdami, ka šādam rīkojumam ir pie­tiekams pamats, Sproggalvis, Harpstenā un Harka paklau­sīja. Taču viņi palika pie ieejas spraugas, lai dzirdētu, kas laukā notiek.

No rosības un saucieniem bija noprotams, ka plēsoņu meklē pie zirgu bara.

Aizmugurē, teltī, atskanēja daudzbalsīga murmināšana:

•— Lācis, lāča gars! Nu nāk lāča gars, lai atriebtos!

Harka neviļus atskatījās. Viņš ieraudzīja, ka viena no trim meitām uzkūra uguni telts vidū, liesmas uzšāvās augstu. Līdzās stāvēja vecāmāte. Viņa bija paņēmusi lo­des, bultu un šķēpa caururbto audeklu ar lāča attēlu un turēja to paceltu augstu gaisā, tā ka saplosīto attēlu ap­gaismoja šaudīgā liesmu gaisma. Vecās sievietes seja bija šausmu un triumfa izķēmota. Pustumsā no jauna atska­nēja pārējo četru izbaiļu pārņemto sieviešu murmināšana. Vētra raustīja telts pārsegu. Pa telts spraugu, pie kuras stāvēja zēni, ielauzās vēja brāzma, liesmas sāka raustī­ties, un audekls sašūpojās tā, ka likās — it kā lāča attēls kustētos. Laukā klaigāja vīri. Trīs reizes norībēja pērkon- dzelzs.

Tas viss atstāja uz teltī sēdētājiem nomācošu iespaidu. Sproggalvis sāka savā Harkam nesaprotamā valodā bērt vārdus un plātīties ar rokām kā burdamies vai apvārdo­dams.

Kādu brīdi arī Harka bija neizpratnē. Tad sapurinājās.

—    Klusu! — viņš uzsauca Sproggalvim un aizlika vi­ņam mutei priekšā plaukstu. Taču Sproggalvis atgrūda Harkas roku un skandēja tik tālāk buramos vārdus pret ļauno apsēstību.

Tad Harka izgāja no nemierīgās un šausmu pārņemtās telts laukā, lietū. Nu viņš varēja atkal klausīties, te trau­cēja tikai lietus šalkoņa un vēja svilpšana, ne vairs cil­vēku gaušanās.

No sasaukšanās varēja saprast, ka plēsoņa redzēts pie zirgiem, bet patlaban, liekas, pazudis. Harka vismīļāk mestos tagad turp, lai aizsargātu zirgus, bet neuzdrīkstē­jās rīkoties pretēji virsaiša vietnieka stingrajai pavēlei. Viņam tomēr iešāvās prātā, ka varētu iespruKt savā teltī. To viņš arī izdarīja —? aši pārmetās turp.

Arī te jau kūrās uguns. Vēja vārstulis telts smailē pa­vēra dūmiem ceļu. Šonkas teltī nebija. Ap šo laiku viņam vajadzēja uzmanīt zirgus. Telts dibenā vienkopus sēdēja Untšida, Šešoka un Uinona. Untšidas nesatricināmais miers nomierinoši ietekmēja visas.

Tikko Harka bija iekšā, telts sprauga pavērās vēlreiz, un ienāca Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis. Viņam bija rokā šautene, viņš paņēma munīciju un atkal izsteidzās ārā. Varēja dzirdēt norībam vairākus šāvienus.

No zirgu ganāmpulka puses atskanēja daudzbalsīgs sa­šutuma kliedziens. Tūlīt arī vigvamā atgriezās Tāllido­juma Putns. Viņš apsēdās pie uguns, tīrīja šauteni, bet Harka uzmanīgi visu to vēroja.

Laukā troksnis aprima.

Gleznotājs ar galvas mājienu paaicināja Harku tuvāk. Patlaban tulka nebija, tāpēc sarunāties ar zēnu un pa­stāstīt par notikumiem nebija iespējams, un gleznotājs kavēja laiku, rādīdams zēnam, kā ieroci pielādē un kā izlādē. Izlādētu viņš iedeva paturēt un parādīja, kā jā­mērķē; atklājās, ka Harka jau bija ievērojis, kā to dara. Zēna seja pauda sasprindzinājumu, apņēmību, apvaldītu satraukumu. Šķita, ka, darbojoties ar pērkondzelzi, viņš aizmirsis pat lāci. Baltais cilvēks kaut ko sacīja, ko Harka tikai^ daļēji saprata, bet, pēc sejas izteiksmes spriežot, tai vajadzēja būt uzslavai. Ja baltais cilvēks būtu varējis ielūkoties zēna sirdī, tad redzētu, cik ļoti tas jau bija viņam pieķēries.

Harkas noslēpumainā ieroča pētīšanu pārtrauca Svešais Gliemežvāks, ienākdams teltī. Lielais tumšacainais afrikā­nis bija izmircis līdz ādai, bet bez mazākā ievainojuma. Pēc tam kad viņš bija apsēdies pie pavarda un saņēmis no gleznotāja cigāru, viņš sāka stāstīt to, ko visi vēlējās dzirdēt. Harka klusiņām nolika pērkondzelzi sānis.

— Tas notika tad, kad Šonka uzraudzīja zirgus, — stās­tīja Svešais Gliemežvāks. — Suņi bija kļuvuši nemierīgi un arī zirgi tramīgi. Gāza lietus, un Šonka nevarējis nekā redzēt. Viņš aizskrējis uz to pusi, no kurienes zirgi tie­kušies prom, tur vajadzējis būt briesmām. Pēkšņi viņš

naktī, lietū un vējā stāvējis pretī briesmīgam lācim, kurš, saslējies pakaļkājās, izsitis viņam no rokām šķēpu. Šonka skaļi iekliedzies un tupus paslēpies starp zirgiem, jo nakts laikā nav bijis iespējams pievārēt lāci ar nazi. Tas nav pat pieaugušam vīram pa spēkam. Šonka vēl ir jauns zēns. Izdzirduši viņu kliedzam, piesteigušies daudzi karavīri. Lācis bija nogāzis gar zemi kādu kumeļu un gra­sījies to uz vietas saplosīt vai arī aizstiept prom. Taču saceltā trauksme sabiedējusi plēsoņu, un tas aizbēdzis. Naktī nav iespējams saskatīt pēdas. Rītu tām izsekos, ja vien pēc lietus tās būs atrodamas.

—    Un tagad? — gleznotājs gribēja zināt. — Kur atro­das vīri?

—    Viņi visi stāv ar šķēpiem sardzē, ja gadījumā zvērs vēlreiz uzbruktu. Jādomā, ka lācis neatgriezīsies, tā viņi saka, bet neiespējams tas nav.

Svešais Gliemežvāks ātri pabeidza smēķēt cigāru un labprāt paņēma otru. Patlaban nekas nebija darāms, bet arī miegs nevienam nebija prātā. Naksnīgās stundas vaja­dzēja kaut kā pavadīt.

Harka sāka atkal darboties ap šauteni.

Baltais cilvēks vēroja viņu.

—    Vai tev kaut kas nav skaidrs? — viņš pēc laiciņa jautāja. Harka jautājumu bija sapratis, vēl iekams Sve­šais Gliemežvāks paguva to pārtulkot.

—    Yes, — viņš atbildēja un piebilda dakotu valodā: — Kā iespējams tikt pie tāda ieroča?

Dzeltenbārdis smējās:

—    Tas jānopērk. Es gribu teikt, pret kaut ko jāiemaina.

—   Tik viegli šāds ierocis dabūjams? — Harkas acis iemirdzējās.

—   Jā un nē. Tas ir dārgs. Indiānim vajadzētu daudz ādu par to dot vai arī.. . — Baltais cilvēks sastomījās.

Harka rāmi gaidīja, vai viņš vēl ko teiks. Taču, liekas, gleznotājs to nedomāja darīt.

Bet Svešais Gliemežvāks pēc tam, kad bija ievilcis smaržīgā cigāra dūmu, pateica to, ko Dzeltenbārdis no­klusēja:

—    Vai arī naudu vai zeltu.

Harka nolaida acis. Viņam iešāvās prātā, ka par zelta akmentiņu, ko bija atradis pie upes, būtu varējis nopirkt pērkondzelzi! Bet nu šis burvestības akmens piederēja Havandšitam. Kā Sproggalvis bija teicis? Vajag balto

cilvēku noslēpumus iepazīt un pār tiem valdīt. Varbūt Sproggalvim tomēr bija taisnība? Vai arī ne?

Tik daudz neatrisināmu jautājumu.

Harka tikai ar grūtībām spēja šķirties no šautenes. Dzeltenbārdis atļāva, tāpēc viņš palika ar ieroci rokās sēžam pie uguns un, liesmu atspīdumā to grozīdams, atkal un atkal ļāva spīguļot stobram un aizslēgam. Nezin vai Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis nākošajā dienā ļaus vi­ņam reizi — vismaz vienu pašu reizīti! — ar šo ieroci izšaut?

—          Tāllidojuma Putn Veiklā Roka, — pēc gara pārdomu brīža Harka svinīgi uzrunāja balto cilvēku. — Ko tu domā par burvestībām?

Gleznotāju jautājums pārsteidza, un viņš rūpīgi pārdo­māja atbildi. Ja viņš teiktu — «tās ir blēņas», tad apvai­notu viesmīlīgos saimniekus, kam buršanās bija reliģija. Ja apgalvotu, ka viņš tic tām, tad melotu.

—          Burvestības ir noslēpums, — viņš beidzot teica. — Bet noslēpums ir tikai tas, kas vēl nav zināms.

—    Vai šis ierocis ir burvestība?

—          Baltajiem cilvēkiem — nē. Tie ļoti labi zina, kā tas tiek taisīts un kā darbojas.

—          Tad baltajiem cilvēkiem šādi ieroči nav jāiemaina, katrs pats var tādus pagatavot?

—    Ne jau katrs. Es, piemēram, nevaru.

—    Tātad tā tomēr ir burvestība?

—          Ak nē, manu zēn, ir vajadzīga tikai īpaša veiklība, kas nepiemīt katram, bet kuru katrs var apgūt.

—    Arī dakoti?

—          Arī dakoti. Bet vīri, kas šādus ieročus izgatavo, neko citu visā savā mūžā nedara.

—   Viņiem taču vajag medīt, lai būtu ko ēst.

—          Tas viņiem nav vajadzīgs. Viņi izgatavo ieročus un par to saņem pārtiku no tiem, kam vajadzīgi ieroči.

—          Tātad vīriem, kas izgatavo ieročus, vajag tos iemai­nīt?

—    Jā.

Harka vēlreiz ilgi, klusēdams aplūkoja ieroci. Tad viņa domas, liekas, aizsteidzās tālāk.

—          Un ko tu, Tāllidojuma Putn, domā par lāču burves­tību?

—          Par to es nekā nevaru tev, zēn, pateikt. Es ticu citā­dam garam nekā jūs.

—    Vai tavs Gars ir labs?

—    Jā.

—    Vai viņš ir liels?

—    Jā.

— Vai viņš ir Noslēpums?

—    Jā.

—          Tad tam jābūt tam pašam Garam, jo divu lielu No­slēpumu nav.

—    Tu runā gudri, bērns.

—    Vai tavs Gars prot burt?

— Es viņu tik labi nepazīstu. Viņš ir man par lielu.

— Ko saka jūsu burvji?

—    Viņu mēles runā dažādu valodu.

—    Kā tad var runāt dažādi?

—           Ar tevi, Harka, nevar tik viegli tikt galā! Vieni saka: burvestības vai brīnumi — kā mēs tos saucam — no­tikuši tikai senos laikos. Citi saka: tie esot iespējami arī vēl mūsu dienās. Vēl citi domā, ka nekad nekādu burves­tību nav bijis, bet viss ir vienkārši izskaidrojams.

—          Tu esi vīrs, Dzeltenbārdi, tev vajag būt pašam sa­vām domām un pašam zināt, kas ir pareizi!

—          Tu, Harka, gan neesi vēl vīrs, tikai zēns, bet pasaki man — kādas ir tavas domas?

Harka pietvīka, bet ar atbildi nevilcinājās:

—           Ir Lielais Noslēpums un daudzi mazi noslēpumi, ir Lielais Gars un daudzi mazāki, un tāpat arī ir Lielā Bur­vestība un mazākas. Daži burvji ir spēcīgi un pārzina lie­lākus noslēpumus nekā citi. Daži burvji neprot tik labi ar gariem sarunāties. Tad viņi maldina sevi un citus un karavīri ir ar viņiem nemierā.

—           Tas ir interesanti. Tu man atklāti atbildēji, Harka. Es tev labprāt vēl atbildēšu, ja tu kaut ko gribēsi zināt!

—           Man ir vēl viens jautājums. Vai tu tici, ka lāča gars mūs izseko, tāpēc ka mēs sašāvām viņa attēlu?

—    Tās nu gan ir tīrās muļķības, zēn. Kas tad to saka?

—    Sievietes Svešā Gliemežvāka teltī.

—    Viņām jāliek klusēt!

—           Hau! — apstiprināja Svešais Gliemežvāks un piecē­lās, lai pārietu uz savu telti un atkal reiz nodibinātu tur kārtību.

Baltais vīrs un Harka tagad tikai ar grūtībām varēja saprasties. Viņi sēdēja līdzās pie uguns un gaidīja. Harku nebija tik viegli nogurdināt.

Laukā' lietus gāza kā ar spaiņiem. Ari ap rītausmas laiku nemaz nekļuva gaišāks, jo mākoņi vēl arvien aiz­sedza debesis.

Beidzot vigvamā ienāca Matotaupas brālis. Viņš nezi­nāja nekā jauna. Lācis vairs nebija rādījies. Pēc ilgstoša­jām un spēcīgajām lietus gāzēm nebija arī iespējams at­rast zvēra pēdas un tām izsekot. Neatlika nekas cits kā būt sevišķi modriem. Tie trīs karavīri, kas bija devušies meklēt uz austrumu pusi, atgriezās bez jebkādiem panā­kumiem.

Priekšpusdienā lietus mitējās. Dažādas vēja brāzmas dzina mākoņus dažādā ātrumā un dažādos virzienos juku jukām pa debess klaidu. Laiku pa laikam pavīdēja zils debesu jums, un uz brīdi vaļā palaistie saules stari pārslī­dēja pār pļavu un krūmājiem, kur, lietū nomazgātas, lais­tījās zāle un lapas. Daļa vīru bija sanākuši, lai atkal uz­sāktu lāču deju un tā nomierinātu lāča garu. Tā kā zvērs atradās tepat tuvumā, par lāčiem pārģērbušies vīri, to rē­koņa un ņurdēšana atstāja nomācošu iespaidu un plosīja jau tā satraukto cilvēku nervus. Bērniem rotaļas nebija prātā. Puiši vingrinājās šķēpa mešanā. Gleznotājs norau­dzījās lāču dejā, bet neuzdrīkstējās vairs skicēt, jo baidī­jās vēl vairāk sakarsēt satrauktos prātus.

Harka turējās baltā cilvēka tuvumā. Sproggalvis un Harpstenā stāvēja līdzās un reizēm raudzījās uz Harku, reizēm uz gleznotāju. Ap dienas vidu, kad laiks apmetās patīkami silts un vējš jau bija paguvis nosusināt garo zāli, gleznotājs aizgāja pie zirgiem. Beigtais kumeļš jau bija aizgādāts prom, bet lielās asins lāmas vieta vēl bija skaidri saskatāma. Harka nolēma nākošajā naktī tēva ga­nāmpulka labākos zirgus piesiet pie telts ieejas. Viņš gra­sījās prasīt tēvocim atļauju to darīt.

Bērni nebija ne ar ko nodarbināti, tāpēc pārstaigāja no jauna krūmājus, meklēdami lāča pēdas. Var taču gadī­ties, ka tomēr kaut kas atklājas, kas vīriem pagājis se­cen. Gleznotājs ar interesi novēroja, kā zēni pārbaudīja katru stiebriņu, katru lapiņu, katru zāles kumšķīti. Bija vēl iespējams noprast, pa kādu ceļu lācis atnācis uz zirgu ganībām un kā bija atkal aizbēdzis, strautā smiltīs vēl bija saglabājušās lāča ķepas nospieduma pazīmes. Bet tas arī bija viss. Laukā prērijā pēdas izzuda pavisam. Lietus gāze bija noskalojusi visu, kas vēl būtu bijis pamanāms.

Zēni, velti izmeklējušies, pastāvēja kādu laiciņu kopā ar gleznotāju. Harka izmantoja izdevīgu brīdi un palūdza, vai nedrīkstētu vienu reizi izšaut.

—   Man nebūtu nekādu iebildumu, puisīt, bet man sāk pietrūkt munīcijas. Man jāpagaida, līdz tikšos ar balta­jiem cilvēkiem un varēšu savu krājumu papildināt.

Harka jutās vīlies, bet to neizrādīja. Viņš nebija tikai tādēļ vien vīlies, ka nevarēja vienu vienīgu reizi izšaut, bet ar šausmām saprata, ka šautenes īpašniekam nav par to tikai jāsamaksā maiņas vērtība vien, bet viņš joprojām palika atkarīgs no baltajiem cilvēkiem, jo vajadzēja no tiem iegādāties munīciju. Lodes nevarēja tā kā bultas izdrāzt pats.

Diena sliecās pret vakaru, saule paslēpās aiz Klinšu kalnu kores.

No Matotaupas ļaudīm, kas bija aizgājuši lāča medībās, vēl neviens nebija atgriezies. Kad, krēslai izzūdot, nolai­dās tumsa, atgriezās izlūki, kas jāšus bija devušies meklēt lāci. Viņi to nebija redzējuši. Tas likās dīvaini. Tam va­jadzēja būt viltīgam un pieredzējušam dzīvniekam, ja viņš prata tik labi noslēpties. Lāči ir spējīgi arī lielus at­tālumus ātri pārvarēt.

Vīri atdzina zirgus no strauta apmetnes laukumā, kur starp teltīm pa nakti bija iespējams tos vieglāk uzmanīt. Suņi ošņādami skraidīja visapkārt, bet arī bez redzamiem panākumiem. Harka piesēja bizoņzirgu un ābolaino telts priekšā. Vīri apspriedās un sadalījās pa pūlīšiem nakts sardzei. Puišiem vajadzēja tikai piedalīties sargāšanā, bet ne vairs vieniem pašiem uzņemties atbildību.

Vēji aizdzina mākoņu gabanas, un iestājās zvaigžņoti skaidra nakts. Tikai austrumos vēl tūka tumšu mākoņu blīva.

Harka, tikko paēdis, tūlīt devās pie miera un pierunāja arī Harpstenā un Sproggalvi darīt to pašu. Jāejot laikus gulēt, lai, gadījumā, ja nakts vidū kaut kas atgadītos, būtu spirgts un sagatavojies, tā viņš sacīja. Aizmiegot Harka vēl dzirdēja, ka Dzeltenbārdis un Svešais Gliemež­vāks pie aprušinātas uguns sarunājās, bet viņš saprata tikai atsevišķus vārdus.

Nakts pagāja bez kādiem īpašiem notikumiem.

No rīta Matotaupas brālis Ašā Bulta sasauca karavīrus uz apspriedi.

—    Lāču cilts karavīri no Oglalas dzimtas, kas pieder pie lielajām dakotu dzimtām! — viņš sacīja. — Esmu domājis, kur šis lācis klaiņo un vai viņš vēl nodarīs postu mūsu zirgiem un teltīm. Tā es sev jautāju vakarā. Bet naktī es redzēju garu un skaidru sapni. Es pats biju šis lācis. Es skrēju uz dienvidiem, turp, kur sajutu bizoņu maitu. Jūs zināt, ka dažus vecus, sīkstus bizoņus, kurus bi­jām nogalinājuši, pametām mūsu suņiem un vilkiem. Es nu biju lācis un steigšus skrēju turp ēst. Un, būdams lācis, atradu vēl trīs bizoņu telēnus, kurus varēju no­beigt. Vilki no manis baidījās un aizbēga. Teļiem bija maiga gaļa, un tie garšoja labi. Mani neviens netraucēja. Kad biju paēdis, es atkal pagriezos pret ziemeļiem, lai no jauna iebruktu zirgu un kumeļu barā. Te man trāpījās ceļā varens karotājs, kas mani ar šķēpu nogalināja. Ko šāds sapnis varētu mums vēstīt?

Karavīri, kas sēdēja visapkārt lokā, bija klausījušies uzmanīgi. Tagad cits pēc cita piecēlās un apdomīgi izvē­lētiem vārdiem pateica savas domas.

—    Sapņus var iztulkot vienīgi burvis Havandšita, — pirmais ierunājās Vecais Krauklis, — pagaidīsim, kamēr viņš atgriežas.

—    Nē, — iebilda Čotanka Stabule. — Šāds padoms neder. Gari mums sūtījuši sapni, lai mēs nebūtu bez pa­doma, kamēr Havandšita ir prom. Apspriedīsim, ko šis sapnis varētu nozīmēt!

—   Tā jau var būt, — sacīja trešais, — ka lācis aiz­skrējis pie bizoņu maitas. Jā, droši vien.

—    Tā tas ir, — piekrita ceturtais. — Pie bizoņu mai­tas, kur viņu neviens no mūsu karavīriem nav meklējis. Vai mēs nebijām ar aklumu sisti? Nu sapnis mums atvē­ris acis.

—    Hau, hau! — atskanēja visapkārt.

Ierunājās atkal Matotaupas brālis.

—    Bet tagad es jautāju jums, vīri, kurš mūsu vidū ir tas lielais karotājs, kas nogalinās lāci, iekams tas no jauna uzbrūk mūsu zirgiem un varbūt kādu dienu saplosa mūsu bērnus.

Jautājums atdūrās pret ilgu, mulsu klusumu.

—   Matotaupa ir prom, — beidzot ieminējās Vecais Krauklis, viscienījamākais no apspriedes dalībniekiem.

—    Dienvidu pusē mēs varētu uzskriet virsū pani karo­tājiem un naidīgajiem baltajiem cilvēkiem, — prātoja Čotanka.

—          Kurš tad būtu tas vīrs, kas viens pats ietu pretī lā­cim? — jautāja trešais. — Var būt, ka tas bija tikai tads maldu sapnis.

Virsaiša vietnieks klausījās šajās runās ar nepatiku.

— Kur mūsu vidū ir tāds virs, kas var cīnīties ar lāci, kamēr Matotaupa ir prom? — viņš skarbi noprasīja. — Nu, to var tas, karavīri, kuram gari sūtījuši šādu sapni! Es, Matotaupas brālis, došos dienvidu virzienā, lai pievārētu briesmoni! Es esmu runājis, hau! Ja kāds vēlas man piebiedroties, lai piesakās!

Vīri vērās apspriežu ugunskurā, sūca savas pīpes, gudroja un pieaicināja arī jaunākos klāt. Beidzot pietei­cās divi karavīri — Vecais Krauklis un Antilopes vecākais dēls, ko parasti mēdza saukt par Antilopes Dēlu. Pārējie klusēdami piekrita, ka šie abi kopā ar Ašo Bultu, Mato­taupas brāli, dodas ceļā, lai sameklētu lielo pelēci, iekams tas no jauna apdraud apmetni.

Tā nu teltī tika sagatavota pēdējā maltīte, sasaiņota pārtika, un Matotaupas brālis aizgāja kopā ar saviem pa­vadoņiem, labi apbruņojušies ar šķēpu, pilnu bultu maku, ar pamatīgu akmens vāli un garu, smailu divasmeņu nazi.

Zēni kādu gabaliņu pavadīja jātniekus un tad rikšoja atpakaļ uz apmetni. Ikvienu urdīja kluss nemiers. Vai sapnis ir pareizi iztulkots? Vai mednieki atgriezīsies dzīvi?

Kad Harka atveda savu zirgu apmetnē, viņš redzēja, ka gleznotājs zīmēja virsaiša vigvamu. Pērkondzelzs mierīgi gulēja teltī. Harka paņēma to rokā, pārliecinājās, ka nav pielādēta, un piemeta pie pleca. Zēnam likās skaidrāks par skaidru — būtu viņam pērkondzelzs, viņš nemūžam nepaliktu mājās. Ierocis bija vienmēr tik daudz vērts, cik tā īpašnieks prata to Izmantot!

Izgājis no telts, Harka devās ar Jaunajiem Suņiem uz savu roku izlūkos. Viņi dzīrās papētīt, vai Matotaupa ar saviem medību biedriem vēl arvien nav redzami atgrie­žamies.

Ap pusdienas laiku zēni pamanīja prērijā nelielu nā­cēju rindu. Tie tuvojās no ziemeļiem, un tas vis nebija Matotaupa. Havandšita atgriezās mājās! Kopā ar viņu arī Četāns. Burvim šoreiz līdzi bija tikai trīs zirgi, brīvo pie pavadas veda Četāns.

Harka raudzījās nācējiem pretī ar dalītām jūtām. Viņš priecājās no visas sirds, ka Četāns atgriežas, bet bija jau pieradis, ka apmetnē nav Havandšitas, un nemaz nevēlējās vairs redzēt veco burvi. Un nu viņš atkal bija klāt. Nezin ko viņš teiks par svešo, balto ciemiņu, par attēliem un lāča medībām, uz kurām abi virsaiši bija de­vušies dažādos virzienos?

Tiklīdz Havandšita un Četāns bija sasnieguši apmetni, vļspirms pienāca Untšida, Šešoka un Uinona, lai uzslietu burvja telti. Visas piecas sievietes no Svešā Gliemežvāka vigvama noraudzījās pa gabalu. Arī viņas būtu labprāt palīdzējušas, bet burvja telti celt bija Untšidas priekšro­cība, viņa bija viscienījamākā zintniece, kas prata dziedi­nāt brūces.

Četāns, Harkam piepalīdzot, apkopa zirgus, nopeldējās, ieziedās un apsolīja zinātkārajiem zēniem vakarā ieiet virsaiša vigvamā un pastāstīt. Pastāstīt tik … cik stāstīt drīkstēja!

Svešo Gliemežvāku, tiklīdz būšot uzcelta telts, aicināja ieiet pie Havandšitas. Burvis gribēja no viņa droši vien dzirdēt par notikumiem apmetnē.

Havandšita, pēc tam kad bija visu uzklausījis un stip­rinājis arī miesu, pastaigājās starp teltīm, pa ganībām un krūmājiem. Viņš pavēroja prēriju, apciemoja Svešā Glie­mežvāka telti un — kā Harkam pastāstīja Sproggalvis — lika parādīt sašauto lāča attēlu. Svešā Gliemežvāka pava­dīts, viņš iegāja arī virsaiša teltī. Harkam nebija grūti iedomāties, kas viņam tur meklējams. Havandšita vēlējās iepazīties ar baltādaino burvi. Šo tikšanos Harka būtu labprāt gribējis redzēt. Tā kā tas nebija iespējams, tad viņš nolēma vēlāk iztaujāt Uinonu, kā abu sastapšanās noritējusi.

Pievakarē vecais vairs neiznāca no savas burvja telts. Vīri bija saņēmuši norādījumu sakurt ārā lielus uguns­kurus un vēlreiz nodejot lāču deju, jo lāča gars esot ļoti sakaitināts. Tā nu no jauna atskanēja piesmakusī rēkoņa un rūkoņa, un vīri, apņēmuši ap pleciem lāču ādas, mīdī­jās ap šaudīgajām liesmām, kas meta gaismu uz apmetni un krūmāju malu.

Harka, kādu laiku skatījies, iegāja teltī, kur sastapa Četānu un Tāllidojuma Putnu.

Vispirms zēns pastāstīja draugam, ko dabūjis no baltā cilvēka zināt par dakotu vecāko virsaišu līgumu ar Lielo Tēvu Vašingtonā. Vai Četānam esot par to kaut kas zināms?

Jā, esot gan. Par šādu līgumu Havandšita esot runājis ar lielajiem dakotu burvjiem, arī ar dakotu cilšu ietek­mīgo burvi un virsaiti Tatanku Jotanku. Dakotu zemju dienvidu apgabalos, kur savas apmetnes uzcēlusi Lāču cilts, stāvoklis esot kļuvis draudīgs un noslēpumā tīts, tā­pēc Tatanka Jotanka pat apsolījis apmeklēt Lāču cilts apmetni un tad izlemt, ko darīt. Izredzes sagaidīt tik ievē­rojamu viesi ļoti iepriecēja un nomierināja Harku un Četānu.

—- Un kādas ir Tatankas Jotankas domas par balto cil­vēku noslēpumiem? — jautāja Harka. — Vai mums turē­ties no tiem pa gabalu jeb vai izpētīt viņu noslēpumus un tos izmantot pašiem?

— Pērkondzelzis vajagot iegādāties, bet par zelta bur­vestības akmentiņiem lai klusējot.

•— Labi! — Šīs ziņas Harku apmierināja. Tēva rīcība, tas, ka viņš iemeta zelta akmeni ūdenī, līdz ar to bija at­taisnota un tai pašā reizē Harkas vēlēšanās iegūt pērkon- dzelzi atzīta par pareizu. Droši vien Tatanka Jotanka bija labs, liels un gudrs burvis. Tikai viens jautājums palika neatrisināts: kā lai sarkanādainie tiek pie pērkondzelzīm, ja viņiem savs zelts jāpatur slepenībā un to tātad nedrīkst izdot apmaiņai? Tik daudz zvērādu, cik nepieciešams, lai iemainītu pret pērkondzelzi, sarkanādainajiem nemaz ne­bija. Tās, ko tie ieguva medībās, bija vajadzīgas teltīm, apģērbam un segām. Dažas, jā, dažas varētu atlicināt arī maiņai. Bet tik daudz? Tad jau vajadzētu izkaut veselus bizoņu barus. Vai tas būtu labi? Jautājumi drūzmējās cits caur citu. Tiklīdz viens bija atrisināts, jau uzmācās nā­košais.

No apmetnes laukuma atskanēja lāču dejas dejotāju ņurdoņa un rēkoņa un neļāva aizmirst, ka virsaiši izgā­juši medībās un Havandšita paziņojis, ka lāča gars dus­mojoties uz Lāču cilti. Kaut arī, no malas raugoties, dzīve teltīs it kā ritēja ierasto gaitu, šo atturīgo cilvēku vidū gluži kā sērga izplatījās arvien pieaugošs iekšējs nemiers.

Nākošajā dienā ap pusdienas laiku apmetnē izcēlās sa­traukums. Vecais Krauklis, kurš bija aizjājis līdz Mato­taupas brālim, atauļoja ar sviedros saskrietu zirgu. Viņa kliedzieni un auļu dipoņa izrāva visus no teltīm, atsauca ļaudis no strautmales, no apmetnes laukuma un prērijas apkaimes.

Kad jātnieks bija nonācis pie krūmājiem un nolēca no zirga, viņa seja nepauda neko labu.

—          Ašā Bulta ir beigts! — viņš sauca. — Viņu saplosījis baismīgais lācis! Ak vai, ak vai!

Pirmajā brīdī klausītāji palika stāvam kā sastinguši, it kā šī ziņa būtu viņiem atņēmusi iespēju kustēties.

Tad pirmais no pūļa panāca uz priekšu Svešais Glie­mežvāks, lielā auguma afrikānis.

—    Kā tas notika? Runā!

Karavīrs paraudzījās visapkārt.

—    Kur ir Havandšita?

—    Burvja vigvamā, — atteica Svešais Gliemežvāks.

—    Es gribu vispirms ar viņu runāt!

Četāns, izpildīdams viņa vēlēšanos, aizgāja aprunāties ar Havandšitu. Viņš atgriezās jau pēc maza brīža.

—          Burvis nevēlas nevienu uzklausīt, — viņš paziņoja. — Lāča gars dusmojoties, viņš teica.

Ļaudis no jauna sagrāba izbailes un apjukums. Arī Harka nespēja atbrīvoties no stinguma.

Beidzot Svešais Gliemežvāks atkal saņēmās.

—          Kur ir tavs pavadonis? — viņš jautāja Vecajam Krauklim.

—          To, kas no mirušā atlicis, viņš ietina savā segā un atgriežas atpakaļ pa to pašu ceļu kā es, tikai lēnāk.

—    Tad jāsim viņam pretī!

—    Hau, jāsim viņam pretī!

Visi vīri, puiši un zēni, kas vien bija apmetnē, skriešus metās pēc saviem zirgiem, atraisīja tos un tad, izstiepu- šies garā rindā, rikšoja cits aiz cita, aiz Vecā Kraukļa, kurš bija nogurušā zirga vietā paņēmis sev citu. Nepa­gāja necik ilgi, kad viņi sastapa jauno karavīru, Antilopes Dēlu, kurš veda mirušo uz sava zirga.

Viņu sagaidīja ar vaimanām, ar saucieniem atriebties rijīgajam zvēram. Vīri, puiši un zēni zirgos ielenca jauno karavīru, un tas skaļā balsī pavēstīja:

—           Klausieties, Lāču saimes karavīri, kas esat piederīgi dižās dakotu cilts Oglalas ģintij! Ašā Bulta, Matotaupas brālis, ir miris! Tas notika šādi: mēs bijām aizjājuši tālu uz dienvidiem, uz tiem apvidiem, kur sastapām lielos bi­zoņu barus. Jūs zināt, ka dažu ļoti vecu bizoņu gaļu mēs pametām turpat. Arī teļi bija palikuši. Plēsoņas svinēja svētkus. Mēs redzējām arī lāča pēdas, lielu ķetnu pēdas. Jā, tam vajadzēja būt meklētajam — lielajam Pelēkajam! Mūs sagrāba satraukums. Pēdas bija ne vecākas par pusi dienas. Taču līdz pat tumsai mums neizdevās zvēru atrast.

Tad mēs apmetāmies uz kāda pakalna un iekūrām lielu ugunskuru. Uguns atbaida plēsoņas, un no pani mēs varē­jām būt droši, jo nebijām atraduši ne mazākās pazīmes no viņiem, ne arī matījuši viņu telšu dūmus. Mēs nolē­mām pārmaiņus nakti stāvēt sardzē. Visu laiku viens no mums paliks nomodā. Pusnaktī sardzē stāvēt vajadzēja Ašajai Bultai. Mēs abi, ko jūs redzat šeit dzīvus, šai stundā gulējām ciešā miegā. Pēkšņi mūs uzrāva kājās drausmīgs kliedziens un zirgu kņada. Biedrs palika pie zirgiem, bet es ar šķēpu rokā skrēju uz līdzenumu, no ku­rienes bija atskanējis kliedziens. Es kliedzu, cik spēka, un, kad pienācu tuvāk, redzēju lāci skrienam prom. ,Es metu tam nopakaļ šķēpu, bet netrāpīju. Es izšāvu tam no­pakaļ visas bultas, bet trāpīju tikai kreisajā pakaļējā ciskā. Lācis aizmuka. Kad redzēju, ka nav vairs nozīmes tam dzīties pakaļ, es palūkojos pēc Ašās Bultas. Viņš gu­lēja saplosīts zālē. Droši vien, stāvēdams sardzē, viņš bija pamanījis lāci tuvojamies. Un, domādams par sapņa pare­ģojumu, cerēja gūt slavu un viens pats tikt ar zvēru galā, tāpēc mūs nemodināja. Bet viņš nespēja lāci nogalināt, lācis nogalināja viņu pašu!

Šim stāstam par atbalsi atskanēja jaunas vaimanas. Tad visi pagrieza zirgus un skumjais gājiens devās atpakaļ uz teltīm. Un no jauna pie dakotu vigvamiem cauru nakti nerimās vaimanas. Bet Havandšita no savas telts laukā neiznāca.

Karavīri pakāpās smilšu pakalnā, no kurienes varēja vistālāk pārredzēt. Tur viņi stundām ilgi rībināja bungas, dodami ziņu virsaitim Matotaupam, lai viņš atgriežas ap­metnē.

Dienu vēlāk viņš beidzot atgriezās.

Harka, Harpstenā un Sproggalvis, kas uzmanīja no agra rīta līdz vēlai naktij, ieraudzīja jātniekus reizē ar kara­vīriem. Zēni metās pie saviem zirgiem un aulekšoja pretī virsaitim un viņa pavadoņiem. Harka uz sava bizoņzirga jāja pa priekšu, viņam pa pēdām sekoja Harpstenā uz ābolainā, un pēdējais jāja Sproggalvis. Harka, būdams tālu citiem priekšā, pirmais piesteidzās pie tēva un pārē­jiem medniekiem.

— Hi-jē-hē! Hi-jē-hē! — zēni apsveikdami sauca. Vir­saitis nebija ievainots. Lepns, starojošs — viņš sēdēja savā zirgā, kam pāri krustiem bija pārmestas divas brūno lāču ādas un trīs sermuļādas. Viņam bija medībās labi paveicies, kaut ari nebija laimējies tikt uz pēdām grizli lācim. Arī viņa pavadoņi — Garais Šķēps, Vecais Anti­lope un vēl ceturtais karavīrs nebija palikuši tukšā. Ga­rajam Šķēpam bija izdevies nošaut ērgli, un tā astes spal­vas viņš bija nolēmis dāvāt Matotaupam kā pateicību par viesmīlību.

Tā zēnu skumjas remdināja prieks un paļāvība. Mato­taupa, lielais mednieks, laimīgi atgriezies ar pārējiem medniekiem mājās.

Šī ziņa izplatījās ar vēja spārniem visās teltīs, visi skrie­šus metās pretī apsveikt virsaiti. Vienīgi Havandšita arī tagad vēl nenāca no savas telts laukā.

Piejājot tuvāk, Matotaupa jau bija ievērojis uz kāda pakalna apmetnes dienvidos ādas segās ievīstīto mirušo, kurš vairs nedrīkstēja pieskarties zemei. Nonācis ap­metnē, viņš jautāja sagaidītājiem, kas ir mirušais. Un tad viņš dabūja zināt, ka lācis, kuru viņš nebija atradis, no­galinājis viņa brāli.

Gandrīz veselu minūti valdīja pilnīgs klusums. Prieks no virsaiša sejas pagaisa, un tajā atspoguļojās dziļas skumjas. Lēnām, soļos viņš vadīja zirgu pakalnā. Tur viņš palika stāvam, un līdzās palika stāvam arī Harka — no visiem apkārt stāvošajiem tēvam vistuvāk. Pār prēriju pletās blāvi zilas debesis, vējā plīvoja zirgu krēpes un cilvēku mati. Kvēlojošā saules ripa grimdama vēl raidīja staru kūļus pār visu zemi līdz tālajam austrumu apvār­snim. Kā savas zemes valdnieks — izcilais mednieks, sēdēdams zirga mugurā, noraudzījās no pakalna uz bez­galīgo pļavu klajotni, uz strautiem un pauguru viļņiem, cik tālu vien sniedz acs.

— Brāli! — viņš svinīgi runāja. — Lielais Pelēkais tevi nogalinājis, bet mana roka tevi atriebs! Šī mana roka tevi atriebs un šis mans nazis, — Matotaupa pacēla gaisā garo, smailo asmeni, — šim nazim jātrāpa Pelēkajam sirdī, lai tu, mans brāli, tiktu atriebts! Neviens cits lai nedodas briesmās, neviens cits kā vien tas, kurš nāk no Matotaupas vigvama! Es esmu runājis, hau!

Pēc šī pēdējā vārda, kas izskanēja kā zvērests, vīri ilgi klusēja. Matotaupa raudzījās uz segās ievīstīto mirušo brāli, raudzījās prērijā. Visi zināja, ka viņa lēmums ir ne­grozāms.

Soļos, lēnām, kā jājuši šurp, tā arī visi kopā ar virsaiti atkal jāja pa nokalni lejup uz apmetni. Matotaupa, Garā Šķēpa pavadīts, iegāja savā teltī.

Sievietes pie pavarda sagatavoja maltīti, tika aizkūpi­nātas pīpes un cigāri. Sarunas nevedās. Tikai šad tad iz­metot pa vārdam, Matotaupa ar viesiem pārrunāja no­tikušo.

Kad bija laiks doties pie miera, Matotaupa piesauca klāt Harku.

—    Harka Kramakmen Modrā Acs Vilku Nāve! Uz­klausi mani! Tev nevajag maniem vārdiem, kurus tagad teikšu, sekot. Tas, ko es teikšu, tev pašam jāapsver, un tad tu vari brīvi atbildēt pēc sava prāta! Tiklīdz ausīs rīts, es došos pretī lācim, kas saplosīja manu brāli. Ar šo nazi es to nogalināšu! Neviens, kas nepieder pie Mato­taupas telts, nedrīkst šai atriebībā ņemt dalību. Tagad nu es tev vaicāju, kaut arī tu skaiti tikai savu divpa­dsmito vasaru: vai gribi doties man līdzi? — Virsaitis pār­baudoši uzlūkoja dēlu. Viņš nepaskatījās uz Šonkas pusi, kurš sēdēja līdzās Harpstenā telts dibenā.

—    Es iešu tev līdzi, tēv, — Harka nešaubīdamies cieši noteica.

—    Vai tu nebaidies no lāča ķetnām?

—   Nē, tēvs, — atbildēja Harka, — kopā ar tevi es ne­baidos.

—    Vai tu nebaidies no lāča gara?

—    Nē, tēvs, — Harka arī šoreiz cieši noteica. Bet viņš kļuva bāls.

—    Tad tu rīt nāksi man līdzi, Harka Kramakmen.

—    Es iešu tev līdzi, — Harka atkārtoja.

Tad zēns aizgāja uz savu guļvietu pie telts ieejas. Viņš atgūlās un tūdaļ arī cieši aizmiga. Viss likās tik vien­kāršs un skaidrs, kopš bija atgriezies tēvs. Matotaupa bija guvis labu medījumu, viņš uzvarēs lāci un atriebs brāli. Un Harka drīkstēja palīdzēt. Viss tiktāl bija labi, hau.

Kad.nakts tumsa sāka klīdināties un saules gaisma at­kal iedzīvināja visas krāsas, arī Lāču cilts ciems atdzīvo­jās. Neviens negribēja atpalikt no pavadītājiem, kas gāja virsaitim Matotaupam un viņa dēlam Harkam līdzi kādu ceļa gabaliņu prērijā vai arī līdz krūmājiem. Ar skaļiem uzmundrinošiem saucieniem puiši un zēni ielenca abus aizejošos.

Matotaupa bija ģērbies, kā paradis šādās reizēs — kājās ādas bikses un mokasīni. Auguma augšdaļa bija kaila, gluda, ietaukota. Seja izkrāsota ar sarkanu krāsu — asins krāsu, dzīvības un cīņas krāsu. Viņš nebija apbruņo­jies ne ar šķēpu, ne stopu un bultām, tikai ar nazi. Har­kam bija līdzi paša nazis un atsperīgā vāle. Viņš sekoja ar bizoņzirgu pa tēva zirga pēdām.

Abi uzsāka vieglu riksi. Bija patīkami jāt rītausmā pa svaigas elpas pilno prēriju, ko gaiši apspīdēja saule un kur vēdīja viegla vēja pūsma, skatienam sniedzoties tālu zālainē, kas pletās līdz viņējo kalnu pakājei.

Matotaupa uzņēma ceļu uz dienvidiem. Pēcpusdienā bija sasniegts pakalns, uz kura Matotaupas brālis liktenī­gajā naktī bija apmeties kopā ar abiem karavīriem. Tēvs un dēls nokāpa no zirgiem pie vecās ugunskura vietas, piesēja zirgus, tā ka tie varēja ganīties, bet nevarēja nekur aizklīst, un mazliet ieēda no līdzpaņemtās ceļamai- zes. Tad piesardzīgi nokāpa no pakalna, meklēja, kamēr atrada pēc pēdām vietu, kur Matotaupas brāli bija saplo­sījis lācis.

Tūlīt pēc tam abi atgriezās pakalnā pie mustangiem. Matotaupa uzmanīgi vēroja dzīvnieku izturēšanos. Tie bija pilnīgi mierīgi un bezrūpīgi. Liekas, pat vilki nebija tuvumā manāmi. Gaudošana, ar kādu daži no šiem plēso­ņām mēdza apsveikt nakts iestāšanos, atskanēja kaut kur no tālienes tikko dzirdami.

Uzlēca mēness. Tas pagrieza pret zemi pilno, apaļo seju un apgaismoja apkārtni, mēness gaismā visas kontū­ras bija labi saskatāmas, kaut arī nereāli bezkrāsainas.

—   Paliec pagaidām šeit, bet neaizmiedz, — Matotaupa sacīja Harkam. — Es vēl pajāšos tepat apkārt. Mēness spīd tik gaiši, ka es varbūt vēl kaut ko atradīšu. Gadī­jumā, ja tev pašam draud kādas briesmas, tad laidies tū­līt uz sava ātrā bizoņzirga prom.

—    Vai es nedrīkstu jāt tev līdzi?

—    Var arī, ja tu pārāk nenogursi.

—    Es nenoguršu.

— Norunāts.

Abi pēc īsā atpūtas brīža jādelēja visapkārt.

Pēkšņi Matotaupa, pārsteigumā iekliegdamies, apturēja zirgu. Arī Harka satvēra pavadu un apstādināja savu zirgu.

—    Harka, — šurp! Ko tu tur redzi?

—    Lāča pēdas, tēvs!

—- Jā, lāča pēdas. Vecas vai svaigas?

—   Samērā svaigas, tēvs. Varbūt tikai pāris stundu vecas.

—    Tā tas ir. Un kādā virzienā lācis skrējis?

—    Uz to pusi, no kurienes mēs nācām!

—    Jā. Un kas mums būtu darāms?

—    Sekosim šīm pēdām, tēvs!

—    Hau. Iesim!

Matotaupa pagrieza zirgu, jāja soļos un, zemu nolie­cies no zirga muguras, nenovērsa acu no zemes, uzmanī­dams pēdas. Tur, kur viņš tās bija atradis, tās varēja ļoti skaidri saskatīt, garā zāle bija nomīdīta. Bet tad nāca smilšains ceļa gabals, kur kumšķiem auga grīslis, un te vajadzēja stipri piepūlēties, lai pēdas nenozaudētu. Ma­totaupa un Harka nokāpa no zirgiem. Bieži tikai ar grū­tībām viņiem izdevās no vienas pēdas iespieduma tikt pie nākošā. Pagāja ilgs laiks, iekams viņi nogāja tikai nelielu ceļa gabaliņu. Bet pēdu virziens palika nemainīgs. Tās veda tieši uz Zirgu strautu, apvidu, kur atradās vigvami.

Matotaupa un Harka netērēja liekus vārdus. Bet abus urdīja viens un tas pats jautājums — vai lācis vēlreiz būs devies uz apmetni, lai tur saplosītu kādu kumeļu? Ko tur uzsāks vīri?

Nakts stundas gausi ritēja. Matotaupa nolēma kādu brīdi atpūsties un ļāva zēnam pagulēt. Viņš pats nelikās zinis par vienu negulētu nakti. Viņš nekad nebūtu varē­jis kļūt par dakotu karavīru, ja nemācētu bez miega un ēdiena izturēt divdesmit četras stundas.

Saule bija jau sen uzlēkusi un ataususi gaiša diena, kad Matotaupa un Harka, sekodami pa pēdām, atkal atgriezās pie Lāču cilts vigvamiem. Svešais Gliemežvāks, Garais Šķēps un Četāns sagaidīja viņus jau labu gabalu pirms krūmājiem.

No pļavas krūmāju vidū, no apmetnes puses, atskanēja burvja dobjā rībināšana un vīru skaļā rūkoņa, dejojot lāču deju.

Matotaupa sasveicinājās ar abiem karavīriem, kas bija viņam atnākuši pretī, Harka savukārt apsveicinājās ar Četānu.

Tiklab vīru, kā zēnu runas saistījās ap to pašu tematu. Četāns sacīja Harkam:

—    Te nu jūs atkal esat. Mēs redzam, ka jūs esat uzgājuši lāča pēdas un pareizi tām sekpjuši. Tikai lācis bija mazliet ātrāks par jums!

—    Četān, kur viņš tagad ir? Kas te pie jums atgadījies?

—    Ļoti daudz, Harka. Mums ir svarīgi un neparasti viesi. Atnācis Tatanka Jotanka, viņš sēž Havandšitas vig­vamā, un vēl atnācis viens baltais cilvēks, arī burvis, un man liekas, viņš prot ar pērkondzelzi labāk apieties nekā Dzeltenbārdis. Bet gan jau jūs to visu redzēsiet paši ar savām acīm. Un lācis — tas mūs apciemoja viņnakt. Jums nebija vajadzības tik tālu jāt. Viņš atkal saplosīja un aizstiepa vienu kumeļu, neviens no mūsu vīriem neuz­drīkstējās stāties lielajam Pelēcim pretī.

—   Četān! Uz kurieni viņš aizstiepa savu laupījumu? Viņš nevarēja tālu ar to tikt.

—    Tu allaž visu ko zini. Viņš tomēr ir tālu aizskrē­jis — rietumu-ziemeļrietumu virzienā, pie kādas urgas, kas ietek Zirgu strautā; tur viņš omulīgi sēž un jūtas lie­liski.

—   Lācis, kas saplosījis medījumu un savu tiesu gaļas stiepj līdzi, atstāj labi redzamas pēdas!

—    Pēdas, kurām spēj izsekot pat bērns!

—   Mēs viņu atradīsim un nogalināsim!

Tai pašā brīdī, kad šos vārdus teica Harka, tos sacīja arī viņa tēvs, kad bija dzirdējis Garā Šķēpa un Svešā Gliemežvāka ziņojumu.

Harka tikai tagad ievēroja, ka nav parādījies neviens no pārējiem karavīriem un zēniem. Daudzi bija aizņemti lāču dejā, citus, jādomā, nodarbināja tikai vienas domas: Tatanka Jotanka ir še. Bet vai tas vien būtu par iemeslu tam, ka neviens vairs nerādījās?

Vai varbūt Havandšita būtu kaut ko pasācis, lai ma­zinātu virsaiša cieņu? Tad vēl jo vairāk vajadzēja beidzot tikt galā ar pelēko lāci!

Matotaupa un Harka atrada plato sliedi, ko lācis bija atstājis, šļūkus vilkdams savu laupījumu, un bez pūlēm tam sekoja. Viņiem nebija vairs citu domu kā vien: «Lā­cis, lācis! . ..»

Pēdas veda tā, kā Četāns bija teicis, uz rietumiem, uz mazu urdziņu, ko krastmalā iežogoja kārklu krūmi un nelieli kociņi. Zirgus jau sāka pārņemt nemiers. Mato­taupa nokāpa, un Harka arī noslīdēja no zirga muguras. Mustangus piesēja.

Matotaupa pavilka Harku uz savu pusi.

—    Parādi nu, vai tev ir labas acis! Tur, krastmalas krū­mos, tur, pie tā kociņa, kas mazliet garāks par citiem, — tur no zāles un lapām rēgojas laukā gabaliņš kumeļa ādas — vai vari saskatīt?

—    Nē, tēvs. Tomēr gan — jā, redzu, tēvs, es redzu to!

—    Turp mūs ved pēdas. Un tālāk tās neved nekur.

—    Tā tas ir, tēvs.

—    Tātad tur, krastmalas krūmos, vēl slēpjas lācis un mielojas ap sava laupījuma atliekām.

—    Hau.

—    Harka Kramakmen Modra Acs Vilku Nave! Es tev tagad izskaidrošu mūsu kara plānu, kurā tev piekrīt sva­rīgs uzdevums, kas citkārt jāveic tikai vīra cilvēkam. Tev vajadzēs lāci kaitināt tā, lai viņš iznāk no krūmiem laukā un visu uzmanību pievērš vienīgi tev, taisīdamies tev uzbrukt. Mani tas pamanīs, kad jau būs par vēlu, es pie- lēkšu klāt un iegrūdīšu tam dunci sirdī!

—    Labi, tēvs. — Kaut arī Harka to teica mierīgi, viņam sametās karsti.

—    Nu, aizskrien vispirms tur, uz to mazo pakalnu. Tur, tai vietā, kur velēna iebrukuši, vai redzi dažus akmeņus rēgojamies no zemes laukā? Paņem tos, ar ko lāci ap­mētāt.

—    Jā. — Harka aši aizsteidzās turp, kur tēvs bija no­rādījis, un izrušināja no smiltīm vairākus sviešanai paro­cīgus akmeņus.

Kad viņš atgriezās pie tēva, zirgus jau bija pārņēmis spējš nemiers. Pie strauta kaut kas bija sakustējies. Ku­meļa liemenis tika ievilkts krūmos. Harkam likās, ka viņš dzird čāpstinām un maļam spēcīgos zobus.

Matotaupa paslēpās zālē iespējami tālāk no zirgiem, viņš vēl pamācīja dēlu, kas bija pienācis klāt:

—    Pēc tam kad lācis būs iznācis no krūmiem, lai mes­tos tev virsū, vajag viņu atvilināt šurp, uz šo vietu, kur es guļu. Tev jāmēģina viņu tā ērcināt, lai viņš pieceļas pakaļkājās. Tad es varēšu vislabāk iedurt sirdī!

—    Jā, tēvs! ' ,

Harka dziļi ievilka elpu, tad vēlreiz saņēma ērtāk sau­jās akmeņus un sagatavojās bīstamajam uzbrukumam.

Viņš gāja, taisni izslējies, pa zāli, kas šeit viņam snie­dzās līdz ceļgaliem, uz strautmalu, kur gulēja lielais Pelēkais. Piegājis pa sviedienam, viņš aizmeta pirmo akmeni.

Tam vispār nebija nekāda panākuma.

Harka tikai dzirdēja šmakšķināšanu un krakšķināšanu, lācim notiesājot savu laupījumu.

Harka meta otro akmeni un tūlīt pat arī trešo. Tad šmakšķi un krakšķi apklusa. Zari sakustējās, parādījās smails purns un ķepa, kas ar nagiem saturēja kumeļa kāju.

Harka mērķēja ar ceturto akmeni uz zvēra purnu, bet trāpīja līdzās. Iespējams, ka viņš trāpīja pa pieri vai arī akmens noslīdēja gar pieri. Plēsoņa izgrūda niknu rēcienu, tik draudīgu rēcienu, ka tam, kuram tas bija domāts, pārskrēja auksti šermuļi pār kauliem.

Harka meta pēdējo akmeni.

Iedarbība bija niecīga. Lācis tikai mazliet vairāk panāca uz priekšu, rūca un gaidīja.

Grizli lāča neiedragājamais miers vērta Harkas stāvokli ļoti bīstamu. Zēns neuzdrīkstējās, pēc tam kad bija plē­soņu kaitinājis, iet vēl pēc akmeņiem. Tiklīdz viņš pa­spers soli uz to pusi, lācis ar dažiem lēcieniem būs atšķī­ris viņu no tēva. Bet Harka negribēja arī atteikties no nodomātā. Viņš uzkliedza lācim. Arī tas neietekmēja lielo Pelēko. Zvērs atbildēja tikai ar aprautu, aizkaitinātu ierūkšanos. Harka sadūšojās likt visu uz spēles. Viņš pie­lēca tuvu krastmalai!

Tagad Harka ieraudzīja starp kārklu krūmiem visu ne­zvēra milzīgo stāvu, kas bija pārliecies pār kumeļa gaļas asiņainajām paliekām un nu, arvien tuvāk līzdams, reizi pa reizei ierūkdamies, ķepas uz priekšu pastiepis, mazās ačeles uzbrucējam pievērsis, sagatavojās pretuzbru­kumam.

Harka bija izrāvis no maksts nazi un, kaut arī ārkārtīgi satraucies, tomēr, vēl apdomīgi nomērķējis, pilnā sparā trieca to lācim virsū.

Rūkoņa apklusa. Pēc baismīga klusuma mirkļa milzīgais zvērs izsvempās no krūmiem. Ķepas un purns tam bija vēl asiņaini no nule ieturētās maltītes. Kā uzbāzīgu mušu viņš nopurināja nazi, kas bija iesprūdis galvas ādā, un ar gluži negaidītu drausmīgu ātrumu metās virsū Harkam. Zēns bija pārāk tālu no tēva .. . Viņš apcirtās un, dzī­vību glābdams, trakā skrējienā cilpu cilpām šāvās prom turp, kur zināja slēpjamies tēvu.

Jau lācis bija viņu panācis!

Harka pēkšņi skrējienā apstājās. Sirds draudēja izlēkt no krūtīm. Viņš apsviedās pret lāci, kuru bija pārsteigusi

zēna zibenīgā apstāšanās. Ar spalgu kara saucienu, kas neviļus izlauzās cīņā uz dzīvību un nāvi, zēns sagaidīja plēsoņu. Viņš zināja, ka tēvs vēl arvien bija pārāk tālu, pārāk tālu!

Bet nu kaut kas notika. Kaut kas aizlidoja Harkam ga­rām, bet palika iestrēdzis zālē …

Tēva nazis!

Viņš nebija trāpījis zvēram.

Tagad lācis, divu uzbrucēju saniknots, pacēlās pakaļ­kājās, lai vispirms ar ķetnām nogāztu zēnu. Harka, kurš stājās viņam pretī, ar saviem divpadsmit gadiem bija jau vienu metru sešdesmit astoņus centimetrus garš, un to­mēr visā augumā izslējies zvērs tālu pārsniedza viņa ga­rumu. Zēns nesniedzās lācim pat ne līdz pleciem un bija pilnīgi pakļauts varenās ķetnas cirtienam. Vēl Harkam bija atlicis viens vienīgs ierocis — atsperīgā vāle^ un iz­misuma pilnajā brīdī viņš vēl attapās to izlietot. Zibenīgi atvēzējies, viņš trāpīja ar šo akmeni zvēram pa ķetnu.

Uzbrukums uz mirkli aizkavējās. Šo brīdi izmantoja Matotaupa. Ar pāris milzu lēcieniem viņš bija klāt. Bez kāda ieroča viņš pieklupa lācim no mugurpuses un ar rokām aptvēra zvēra kaklu.

Uzbrukums no mugurpuses plēsoņu samulsināja, jo viss viņa niknums un uzmanība bija pievērsta Harkam. Viņš neatvairījās visā spēkā, bet sita ar ķetnām ap sevi pa tukšo, turklāt viena ķetna, kuru bija trāpījusi Harkas vāle, īsti vairs neklausīja.

Ar varenu, pārcilvēcisku piepūli, cīnīdamies par savu un sava dēla dzīvību, Matotaupa turēja lāča kaklu dzelzs žņaugos. Kājas kā ieaugušas atspērās zālainē, muskuļi pie- brieda, dzīslas pietūka zilas, pār pieri un deniņiem plūda sviedri. Ar plati ieplestu rīkli zvērs vairījās, viņš bija iz­kāris mēli, bija redzami visi viņa zobi. Viņš mēģināja ienaidnieku nokratīt.

— Tēv! — iekliedzās Harka un atvēzējās ar vāli, šoreiz trāpīdams pa pakaļējo ķetnu, ar kuru zvērs balstījās pret zemi.

Kaut arī zvērs gārdza, šķita, ka viņa spēki neiet ma­zumā. Matotaupa plaši ieplestām acīm smagi elsa.

Harka pamanīja starp zāļu stiebriem Matotaupas dunča rokturi. Pielecis klāt, viņš to paķēra. Kad viņš piesteidzās pie tēva, lācis, kam trūka elpas, jau grīļojās, bet arī vir­saiša spēki bija galā. Plēsoņa rāva Matotaupu sev līdzi.

Harka dzļrās iespiest dunci tēvam rokā, taču Mato­taupa vēl viņu neievēroja. Pats cīnīdamies pēc elpas, viņš izlocījās zem lāča … un tagad satvēra nazi.

Plēsoņa svaidīdamies sita ap sevi ar veselo ķepu. Bez­bailīgi iemeties Starp zvēra ķetnām, virsaitis iegrūda tam dunci sirdī.

Lāča galva atkrita atpakaļ, ķetnas ļengani nokarājās. Dzīvnieks apmetās vēlreiz uz otru pusi. Tad palika ne­kustīgi guļam.

Lielais pelēkais lācis bija beigts.

Skaļš abu indiāņu gaviļu un uzvaras sauciens pārlīgoja pār prēriju.

Atvilkuši kaut cik elpu, viņi sāka tuvāk aplūkot lāci. Tas bija sevišķi liels un spēcīgs vidēja vecuma zvērs. Ta­gad, kad tas gulēja zālē, Harka no jauna pārsteigts vēroja tā varenos zobus, milzīgo stāvu, ķetnas, kas vēl pirms dažiem mirkļiem bija apdraudējušas viņa dzīvību.

—          Tu viņu uzvarēji, tēvs! — Harka sacīja jūsmīgā ap­brīnā. — Nožņaudzi lāci! Tā vēl nekad nav bijis!

—    Mēs viņu kopīgi uzvarējām, Harka.

Zēns vairākkārt apgāja zvēram apkārt. Viņš bija daudz dzirdējis stāstām par pelēko lāci, bet redzēt redzēja pirmo reizi mūžā. Tēvs to bija pieveicis! Kā līksmos visa apmetne! Ašā Bulta bija atriebts.

—    Šī āda būs mūsu vigvamā, — sacīja Matotaupa.

—           Un no nagiem, tēvs, tu uztaisīsi sev krelles! Tās būs vēl skaistākas nekā Garā Šķēpa kaklarota no zelta un dārgakmeņiem!

—           Jā, kaklarota. Un kur tad garšīgā gaļa, nu būs ar ko pamieloties, Harka. Ēdīsim lāča ķetnas! Tu jau zini, dažas es jau atnesu. Pacienāsim mūsu ciemiņus!

Harka smējās, satraukums sāka pamazām norimt.

—          Jā, lāča ķetnas, tēvs! Tās garšos mums visiem."Vai tūlīt dīrāsim lielo Pelēko?

Matotaupa pavērās saulē.

—          Jā, ir laiks. Nodīrāsim un ādu un ķetnas tūlīt pa­ņemsim līdzi. Pārējo gaļu tad varēs aiznest sievietes.

Abi ķērās pie darba, Harka lietpratīgi palīdzēja. Ja viņš arī nebija dīrājis nevienu grizli lāci, toties pietie­kami daudz citu medījumu.

—          Ko teiks Tatanka Jotanka un Havandšita, tēvs? Lāča gars nav mūs pieveicis.

—   Nav mūs pieveicis, un mēs dejosim, lai es ar to izlīgtu.

—   Ir ieradies vēl viens baltais. Četāns saka, tas protot labi šaut.

—    To mēs redzēsim, Harka!

—    Vai Dzeltenbārdis varēs tagad taisīt tavu attēlu?

—    Jā, to viņš varēs, hau!

Āda bija nodīrāta. Matotaupa uzkrāva to savam drebo­šajam zirgam.

Tad sākas atgriešanās mājup — vieglos rikšos, kā lido­jot pār prēriju, pār kuru plūsmoja zelta saule.

PĒRKONDZELZS

Pēcpusdienā jājot mājup, abi mednieki īpaši nesteidzās, bet arī nevilcinājās lieki. Viņi izbaudīja apziņu, ka pa­veikuši kaut ko lielu, pārvarējuši briesmas un tagad kā uzvarētāji atgriežas dzimtajā apmetnē. Tur viņiem zēni un puiši gavilēdami skries pretī un karavīri un vecajie sa­ņems ar apbrīnu. Kāda zīmīga sagadīšanās, ka Matotaupa nesa mājā visspēcīgākā, kādu vien karavīri jebkad redzē­juši, pelēkā lāča ādu tieši tai dienā, kad Tatanka Jotanka, viens no ievērojamākajiem burvjiem un septiņu dakotu cilšu vadonis, ir ieradies Lāču cilts apmetnē.

Harka, jādams tēvam aizmugurē, redzēja sev priekšā uz tēva zirga krustiem lāča ādu; viņš nespēja no tās acu atraut, tīksminājās par to, cik tā liela, un jau iepriekš priecājās par sajūsmu, ar kādu Matotaupa tiks saņemts apmetnē. Tagad apmetnei vairs nedraudēja briesmas no plēsoņa uzbrukuma.

Zēns savā priecīgajā jūtoņā redzēja arī vējā vilnījam zāli, redzēja debesu zilgmi, pa kuru aši burāja balti mā­konīši, dzirdēja Zirgu strauta kluso čaloņu un, sasprindzi­nājis redzi, saskatīja jau tālu, pavisam tālu mazliet tum­šāku plankumu — krūmāju, aiz kura slēpās vigvami.

Te .. . kas tad tas? Prērijā kaut kas kustējās! Harka vē­roja un manīja, ka Matotaupa bija to pašu saskatījis, jo arī viņš pagrieza galvu, tad satvēra pavadu un apturēja mustangu.

—    Harka, ko tu tur redzi? — viņš vaicāja.

—         Četrus dzīvniekus, tēv. Četrus zirgus. Tie skrien pa divi. Ar jātniekiem. Bet es nezinu… liekas, tur ir tikai divi jātnieki.

Matotaupa vērīgi raudzījās un pagaidām neteica nekā.

—    Viņi jāj soļiem, — viņš beidzot sacīja.

—    Jā, pavisam lēni. Uz austrumiem.

—    Nāc, panāksim viņus. Man jāzina, kas tie ir.

Matotaupa un Harka atkal laida zirgus aulekšiem. In­diāņi jāj bez segliem un kāpšļiem, tāpēc nemēdz jāt rik­šiem, jo bez segliem šādi jāt ir neērti. Viņi mēdza jāt vai nu soļos, vai aulekšiem.

Jātnieki tālumā turpināja ceļu tikpat lēnā garā, tāpēc virsaitis un viņa dēls tos drīz vien panāca. Piejājot tuvāk, Harka arī atskārta, kas tie ir. Tie bija Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis un Garais Šķēps, viņiem līdzi abi mūļi un saiņi. Jātnieki apturēja zirgus, pagriezās un raudzījās Ma- totaupam un Harkam pretī. Šie pieaulekšoja strauji klāt, kā indiāņi paraduši, un spēji parāva zirgus atpakaļ. T— Hā, Matotaupa! — priecīgi uzsauca gleznotājs, un reizē ar viņu ierunājās Garais Šķēps.

—    Ko mēs redzam! Tev ir lāča āda! Kāda āda! Jā, tā ir tā paša zvēra āda, kurš mūs nobaidīja kalnos! Dižais medniek Matotaupa! Šito vareno lāci tu esi pievārējis!

Virsaitis to apstiprināja un, priekā starodams, smējās. Arī Harka smaidīja. Bet pa to laiku viņš domīgi vēroja gleznotāju, mūļus un saiņus. Kas tad Tāllidojuma Putnam padomā? Vai viņš grasītos doties prom no apmetnes, vēl iekams nav uzgleznojis lielā mednieka attēlu un nav pie­dalījies medību svētkos? Harka bija paguvis Garo Šķēpu un dīvaino gleznotāju iemīļot, kaut arī tas neprata lāgā šaut. Tomēr, pēc Harkas domām, viņam bija daudzējādā ziņā skaidrs saprāts, un viņš bija arī zēnam atļāvis izpētīt savu pērkondzelzi. Iedomājoties tagad, ar kādām jūtām un aizspriedumiem viņš pirmo reizi sagaidīja gleznotāju un Garo Šķēpu, vērodams tos no smilšu paugura, viņam sanāca smiekli. Tagad zēns jau zināja, ka baltais cilvēks valkā platmali, lai paglābtos no saules un aukstuma, pret kuriem viņš balto cilvēku akmens mājās nebija iemācī­jies norūdīties, zināja, ka garie mokasīni labi noder, brie- not pa upēm, un ka pērkondzelzs nav nekāda burvestība, bet veiklu roku darinājums. Zēns zināja tagad arī, ka ve­selas sarkanādaino ciltis dzīvo gūstniecībā un ka Garais Šķēps saņēmis no Lielā Tēva Vašingtonā atļauju pavadīt gleznotāju ceļojumā. Par Lielo Tēvu Vašingtonā Harkam bija tikai neskaidrs priekšstats. Droši vien — tā domāja zēns —Viņam arī ir dzelteni mati un galvā platmale. Vi­ņam ir vara pavēlēt daudziem karavīriem, kam ir pēr- kondzelzis.

Bet pašreiz tam nebija nozīmes. Pašreiz bija svarīgi zi­nāt, kāpēc Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps ar saviem mūļiem un saiņiem atrodas ceļā. Radās iespaids, ka tas ir uz neatgriešanos. Bet tā taču nevarēja būt!

Iespējams, ka Matotaupam bija līdzīgas domas, bet arī viņš tās nepateica skaļi. Viņš tikai laipni apjautājās:

—    Vai neapsēdīsimies mazliet visi vienkop?

Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps likās pārsteigti, bet

labprāt piekrita. Visi nolēca no zirgiem un ļāva tiem brīvi ganīties. Nekādas briesmas te nedraudēja, un vīri netu­rēja par vajadzīgu zirgus un mūļus sapīt vai piesiet.

Matotaupa un Garais Šķēps sameklēja pīpes un glezno­tājs savu neiztrūkstošo cigāru.

—           Kā tev, virsaiti, izdevās pieveikt lielo Pelēko? — jautāja Dzeltenbārdis un Garais Šķēps. — Stāsti! Stāsti!

Matotaupa nelika sevi lūgties un tēlaini pastāstīja visu medību norisi, pavadīdams vārdus ar kustībām; viņš pie­lēca kājās un kopā ar Harku notēloja visu notikumu, kas vēl bija svaigā atmiņā. Abi klausītāji pārdzīvoja stāstīto lielā satraukumā.

—          Ha, Matotaupa, lielākais prēriju un Klinšu kalnāja lāču mednieks!

Garais Šķēps piecēlās un izņēma no saiņa klinšu ērgļa astes spalvas, kuru kalnos bija nošāvis.

—           Tā lai būtu dāvana tev, Lāču cilts virsaiti! Ja uz­skati tās par cienīgām pušķot tavu galvas rotu, tad pie­vieno pie citām!

Matotaupa pieņēma dāvanu.

—          Mana mēle allaž slavēs jauno virsaiti Garo Šķēpu un viņa devīgo roku!

Matotaupa sadalīja katram pa druskai no ēdamā, ko bija paņēmis līdzi. Visi ēda nevis tāpēc, ka bija izsalkuši, bet par draudzības un saprašanās zīmi.

Tad tikai Matotaupa izteica jautājumu, kas viņam un ari Harkam no pirmā tikšanās brīža gulēja uz sirds:

—           Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps ved līdzi mūļus un visu savu mantību? Vai esat nodomājuši doties tālā ceļā?

No uzrunāto sejām nozuda smaids.

—          Mēs pametām tavu viesmīlīgo vigvamu, dižais vir­saiti Matotaupa, lai dotos tālāk! Piedod, ka izlēmām to tad, kad tu atradies prom, medībās, un ka aizgājām, neat­vadījušies no tevis tavā vigvamā, jā, pat nezinot, kā bei­gusies tava cīņa ar lāci. Tas mums pašiem nebija viegli, jo esam tavi draugi. Bet mums abiem šķita, ka aiz drau­dzības pret tevi mums tieši tā jādara.

—          Kāpēc tā? — virsaitis jautāja, nepatīkami pārsteigts un stipri sadrūmis. — Kas jūs dzen projām?

—          Piesardzība, virsaiti'. Mēs nevēlamies tev sagādāt nepatikšanas.

—          No kā Matotaupam būtu jābaidās? Jūsu vārdi lāgā negaršo.

—          Tu nebaidies ne no viena, to mēs zinām. Bet sargi sava vigvama mieru! Tu atgriezies kā uzvarētājs no me­dībām! Vai tu gribētu saķildoties ar jūsu burvi un līdz ar to satraukt savus karavīrus? Havandšita mūs abus ne­cieš!

Matotaupa vairākas reizes ievilka dūmu no savas pīpes.

—    Tad tu mani nezīmēsi?

Gleznotājs, arvien vairāk samulsdams, piesarka.

—          Atļauj man, virsaiti, tūlīt uzmest zīmējumu! Vai tev ir viena stunda laika?

—           Lai Havandšita gaida, kamēr es atgriežos! Bet tu paņem savu brīnumaino kociņu un taisi zīmējumu, kā vien tev patīk!

Gleznotājs vairs lieki nekavējās. Sameklējis skiču bloku, viņš uzcītīgi zīmēja. Matotaupa palika nekustīgi sēžam un raudzījās taisni uz priekšu, kaut kur pļavu zaļumā, saules pielijušā tālē, sava paša domās un nodo­mos, cerībās un bažās.

Gleznotājs zīmēja gandrīz veselu stundu.

Tad viņš noslēpa atkal savu «brīnumaino kociņu» un bloku iedeva Garajam Šķēpam, kurš to iesaiņoja.

Tāllidojuma Putns paņēma mutē vēl vienu cigāru un, ievilcis pirmo dūmu, sacīja:

—          Virsaiti, tevi sagaida apmetnē liela godināšana, bet draud arī lielas briesmas. Vai es drīkstu runāt pavisam atklāti? Vai tu neņemsi man ļaunā?

—          Es nedusmojos uz jums, Tāllidojuma Putns un Ga­rais Šķēps.

—    Lai tad Garais Šķēps pasaka mūsu domas!

—    Lai viņš runā, hau.

Garais Šķēps bridi domāja.

—    Virsaiti Matotaupa, — viņš beidzot uzsāka. — Tāl­lidojuma Putns Brīnumkociņš un es, mēs pametām tavu viesmīlīgo telti un Lāču cilts medību laukus. Mēs allaž ar pateicību pieminēsim tavu viesmīlību, ar kādu tu mūs uzņēmi. Ja mēs tagad aizejam, tad lai pēdējā dāvana tev būtu tīra patiesība, ko mēs tev sakām, kā tas brāļu starpā piedien.

—    Hau.

Harka klausījās uzmanīgi. Ja kāds vīrs lieto tik daudz vārdu un apliecinājumu, iekams saka to, kas viņam sa­kāms, tad var secināt, ka tas ir kaut kas sevišķi svarīgs. Gandiīz tā kā bailes sametās no šāda paziņojuma. Bet Harka bija nupat kopā ar savu tēvu pievārējis prērijas un Klinšu kalnu visbīstamāko plēsoņu. Diezin vai ir vēl kas grūtāks par šādām medībām, tāpēc viņš kopā ar tēvu rāmi uzklausīs, kas Dzeltenbārdim sakāms. Matotaupa paliks vienmēr uzvarētājs, vienalga, kādas briesmas vi­ņam uzbruktu. Tā Harka domāja un klausījās.

—    Matotaupa, tu un visi Lāču cilts karavīri, tiklab Og- lalas, Dakotas, jā, visas Siu tautas zina, ka reiz visa zeme, sākot ar Lielo Ūdeni, no kura saule uzlec, un beidzot ar Lielo Ūdeni, kur saule vakaros nogrimst, pie­derēja sarkanādainajiem. Viņi medīja bizoņus, aļņus, an­tilopes, lāčus, meža cūkas, viņi audzēja maisu un tabaku, viņi uzcēla lielas apbrīnojamas un noslēpumainas celtnes kalnu vai čūsku izskatā. Viņi bijībā godināja Vakan- tanku, Lielo Burvi, bailēs drebēja tā putna priekšā, kam Zibens bultu acis un pērkonbalss, un nekad neskāra pa­kalnu Svēto Mālzemi ar ieročiem rokās. Viņi daudz dzie­dāja un daudz dejoja. Viņi runāja taisnību un bija dros­mīgi. Tā tas bija kopš senseniem laikiem. Tad ieradās bal­tie cilvēki, tie visi gribēja iegūt zemi. Viņi sagrāba zemi, arvien vairāk zemes. Sarkanādainajiem vajadzēja vai nu mirt, vai piekāpties. Tagad baltie cilvēki atnākuši līdz tai robežai, aiz kuras prērijas un meži pieder pie dakotu medību laukiem. Viņi grasās izlauzt ceļu Uguns Zirgam cauri pani prērijām, dakotu zemju dienvidrobežā.

Nu ir tuvu laiks, kad dakotu karavīri vairs nedrīkst snaust. Viņiem jātur acis vaļā, ausīm jāieklausās katrā troksnī, un stopam, bultām un duncim jābūt pastāvīgi pie rokas. Jūsu Galvenie virsaiši un Lielie Burvji ir runājuši ar balto karavīru virsaišiem un ar svētiem zvērestiem apzvērējuši kādu līgumu. Balto cilvēku virsaiši ir jau daudzus zvērestus lauzuši, tāpēc es jums saku: neguliet, bet esiet modri!

Jums ir gudrs un nelokāms burvis un Galvenais vir­saitis Tatanka Jotanka. Viņš nav nekāds draugs baltajiem cilvēkiem, bet viņš domā taisnīgi. Jums ir jūsu' apmetnē burvis Havandšita. Viņš ir ļoti vecs, gandrīz divtik vecs kā Tatanka Jotanka. Mēs runājām ar Havandšitu tavā vigvamā, virsaiti. Kad viņš bijis jauns, viņš redzējis me­žus un pļavas, ko neviens cits no jums vairs nav redzējis. Viņš ir vēl karojis Tekumzē Kalnu Lauvas vadībā, kad visi sarkanādainie apvienojās pret baltajiem cilvēkiem un tomēr tika uzvarēti. To viņš nespēj aizmirst. Viņš ir bijis un palicis balto cilvēku nesamierināms ienaidnieks. Bet viņš bijis spiests arī atzīt, ka baltajiem cilvēkiem ir lie­lāki un iedarbīgāki noslēpumi nekā viņam. Šos noslēpu­mus viņš grib izdibināt, lai varētu arī tos savaldīt. Viņš grib tos viens pats iepazīt, gluži viens, nevienam citam no jums neļaut ieskatīties šajās zināšanās, tāpat kā viņš pa­stāvīgi mēdz arī viens pats savā teltī izrīkoties ar gariem. Viņš nespēj ielauzties balto cilvēku noslēpumos, nesa­runājies ar baltajiem cilvēkiem. Bet viņš grib slepeni ar tiem sarunāties. Virsaiti, visos šajos pasākumos slēpjas lielas briesmas. Mēs Havandšitam teicām, ka Tāllidojuma Putnam nav nekādu īpašu noslēpumu, ka viņa acs tikai prot dziļāk ielūkoties cilvēkos, ka viņa rokas ir veiklākas nekā citu cilvēku rokas. Tam Havandšita netic. Havan­dšita domā, ka Tāllidojuma Putns ir baltais cilvēks, tātad ienaidnieks, kas negrib savu noslēpumu atklāt, — tāpēc viņš ir Havandšitam ne vien ienaidnieks, bet arī netīkams. Tātad mums vajadzēja iet, citādi teltīs būtu vēl izcēlies liels strīds. Hau.

Kad Garais Šķēps bija beidzis, Harka gaidīja, ko Mato­taupa atbildēs. Zēns raudzījās zemē uz pāris smilšu grau­diņiem un maziem akmentiņiem, viņš vēroja kādu zāles stiebriņu, kā tas kustējās, un dzirdēja sava zirga spraus- lošanu. Bet domāt nedomāja neko. Viņš deva pavēli visām domām norimt, līdz Matotaupa būs teicis savu vārdu.

Bet arī virsaitim vajadzēja laiku, lai dzirdēto apsvērtu. Tikai tad viņš ņēma vārdu.

— Vai Havandšita nebūtu uz pareizā ceļa? Viņš ienīst baltos cilvēkus, kas sarkanādainajiem nolaupa zemi. Lau­pītājus ienīstu arī es. Viņš vēlas izzināt balto cilvēku noslēpumus. Tas ir labi. Bet viņš ir maldījies, domādams, ka Tāllidojuma Putnam ir šādi noslēpumi. Mēs viņam pa­skaidrosim, ka viņš ir maldījies. Viņš maldās arī, domā­dams, ka Tāllidojuma Putns jānīst. Tāllidojuma Putns ir taisnīgs un gudrs cilvēks, un viņam jābūt mūsu brālim.

— Es esmu un būšu jūsu brālis, virsaiti. Bet reizēm arī brāļiem jāiet pa dažādiem ceļiem. Mēs esam pateikuši, ko uzskatījām par vajadzīgu pateikt. Tagad nu atvadīsimies. Lāču cilts vigvamos tevi gaida! Tu būsi ievērojis, ka pēc tavas atgriešanās no pirmiem neveiksmīgiem lāča meklē­jumiem tikpat kā neviens vīrs apmetnē tevi neapsveica. Toreiz pār tevi vēl klājās Havandšitas drūmo pareģojumu ēna un tava draudzība ar mums tika uzskatīta par nevē­lamu. Tagad tu esi pieveicis lāci un līdz ar to atvairījis vecā burvja nelaimes pareģojumus. Bet mēs iesim bez strīdiem, mierā un labā sadraudzībā ar tevi. Gaiss ir atkal tīrs, un tu piedzīvosi apmetnē lepnu saņemšanu.

Matotaupa nebija laimīgs par savu viesu apņemšanos un arī nebija apmierināts, ka Havandšitas naids varējis aizdzīt Matotaupas draugus. Taču viņš nejutās pietiekami spēcīgs, lai te kaut ko grozītu. Kad viņš bija ievilcis no pīpes pēdējo dūmu, visi piecēlās un atvadījās. Dzelten­bārdis un Garais Šķēps sevišķi ilgi kratīja - roku Har­kam.

Tad visi četri sēdās zirgiem mugurā. Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps vienmērīgā gaitā jāja tālāk uz austru­miem.

Matotaupa un Harka dzina zirgus straujākos aulekšos nekā iepriekš. Nebija jau nekādas nozīmes, vai viņi ap­metnē ierastos stundu agrāk vai vēlāk, bet abiem bija ra­dusies sajūta, ka pēc iespējas ātrāk vajag tikt tālāk prom no kaut kā, kas tikpat kā ļauns gars bija neredzams uzra­dies šajā atpūtas vietā.

Krūmu skupsna, ko līdz šim-jātnieku acis prērijā bija saskatījušas tikai kā ēnas plankumu, tagad ātri pieauga un kļuva skaidrāk redzama un pazīstama. Jau bija sa­manāmi sīkalīši, kas atšķīrās no krūmājiem un pāri pļavai kustējās virzienā uz jātniekiem. Tur bija vesels bars šādu kustīgu sīkalīšu, kas ātri tapa lielāki, jo abas grupas tu­vojās viena, otrai, un atstarpe zuda vēja ātrumā. Jau abu indiāņu asā dzirde uztvēra zirgu kāju dipoņu un tālu kliedzienu atbalsis. Abi zirgi bez pamudinājuma pārgāja straujos aulekšos, jo sajuta ganāmpulku un pazina krū­mus.

— Hi-jē-hē! Hi-jē-hē!

Nu jau saucieni bija saprotami, un Harka pazina Če­tānu un Veco Antilopi, kuri visiem citiem pa priekšu aulekšoja pretī. Viņiem pa pēdām sekoja Jaunie Suņi, Sarkano Spalvu lielie puiši un gandrīz visi karavīri, šķiet, ka netrūka neviena. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tos pacēla un nesa vieglās šūpās tikko manāma vēja dvesma. Beidzot Matotaupam un Harkam vajadzēja skrējienu pa­lēnināt, jo auļojot, ieročus vicinot un gavilējot, viņus no visām pusēm ielenca zēni, puiši un vīri.

Kad Matotaupa un Harka, vispārēja prieka aizrauti, atkal paskubināja savus mustangus, visi kopā joņoja uz ap­metni tā, ka starp zāļu puduriem smiltis vien pajuka gaisā.

Krūmu tuvumā zirgus apturēja. Izveidoja garu rindu, kuras priekšgalā jāja Matotaupa, otrais bija Harka. Vir­saitis iegriezās taciņā, kas bija radusies, pastāvīgi šķērso­jot krūmājus. Saule jau sliecās uz rietumu pusi, tās stari rotādamies slīdēja pār lokano kociņu lapotnēm un spoži stīgoja krūmos. Tie gaiši staroja pār jātnieku rindas priekšgalu. Harka redzēja acu priekšā lāča ādu un tikai tagad ievēroja, ka tēvam uz pleciem bija nagu skrāpē- jumu brūces. Asinis jau bija sarecējušas.

Atklājās skats uz apmetni. Matotaupa iejāja apmetnes laukumā un tūlīt deva norādījumus sievietēm vēl pirms nakts iestāšanās savākt lāča gaļu. Jātnieku rinda pajuka. Daži jāja starp teltīm uz apmetnes laukumu pa labi, daži pa kreisi. Citi jau nolēca no zirgiem, pameta pavadu zē­niem un kājām steidzās uz lielo ļaužu apli, kas bija izvei­dojies svētku un deju laukumā. Te bija sapulcējušās ap­metnes izcilās personas, Havandšita un gados vecākie vīri, kā arī pieredzē bagātākie karavīri. To vidū Harka ievēroja divus svešus cilvēkus, vienu indiāni un vienu balto.

Par indiāņa personību nebija nekādu šaubu. Šī cilvēka nopietnā, stipras gribas izteiksme sejā, lepnā, valdonīgā stāja un ērgļu spalvas norādīja uz cieņas pilno izcelsmi, bet prasmīgi un bagātīgi izrakstītais ādas apģērbs savu­kārt liecināja, ka tas nav nekāds parastais karavīrs. Viņš stāvēja līdzās Havandšitam, visievērojamāko Lāču cilts karavīru vidū, stāvēja, klusu nogaidot, kamēr gados jaunākajiem vīriem un puišiem vēlreiz izlauzās skaļas ga­viles. Svešais indiānis nevarēja būt neviens cits kā Ta­tanka. Jotanka.

Matotaupa nokāpa no zirga un pamāja, lai zēns dara tāpat. Četāns paņēma zirgu pavadas, tikmēr Harka palī­dzēja tēvam noņemt lielo lāča ādu. Virsaitis, pats divus metrus garš, iebāza roku ādas galvas daļā un turēja to izstieptā rokā paceltu gaisā. Lāča pakaļkājas vilkās pa zemi. No jauna visapkārt atskanēja izbrīnās pilni sau­cieni. Matotaupa piegāja pie Tatankas Jotankas un Ha­vandšitas un izplāja ādu viņu priekšā zemē,

—    Tas tik ir lācis! Tad nu gan! — sauca visapkārt vīri.

—    Tas ir pievārēts, — runāja Matotaupa. — Nekad tas vairs neplosīs mūsu kumeļus un neuzbruks mūsu vīriem. Tas ir beigts. Es to nožņaudzu ar savām rokām un iegrūdu tam nazi sirdī. Bet mans dēls Harka Vilku Nāve Bizoņ- bultu Šāvējs Lāča Mednieks šo lielo Pelēko izaicināja un stājās tam pretī ar vāli, kamēr es paguvu uzbrukt!

Notikuma atstāstījums saviļņoja visus, kas to dzirdēja. Svešais indiānis panāca uz priekšu un, visiem godbijīgi apklustot, aplūkoja lāčādu un tad sacīja:

—    Virsaiti Matotaupa! Tu esi izcils mednieks, vēl ne­kad es, Tatanka Jotanka, neesmu redzējis nevienu dros­mīgāku un spēcīgāku par tevi. Bet arī tavam dēlam ne­trūkst drosmes un izveicības. Ja dakotu ciltī dzīvo un aug šādi vīri, tad mūsu medību lauki un mūsu vigvami būs allaž labi pasargāti!

Lielā burvja atzinīgajiem vārdiem, kas sadzina prieka sārtumu Matotaupas un Harkas vaigos, sekoja Havandši­tas uzslava un no jauna pārējo karavīru apbrīnas pilnie izsaucieni.

Tad visu uzmanību saistīja cits atgadījums. Ļaužu loka vidū izskrēja svešais baltais cilvēks, kurš arī tepat bija stāvējis un kuram Harka jau šad tad bija uzmetis pa skatienam. Tas bija liela auguma, spēcīgi noaudzis un droši vien ne vecāks par divdesmit diviem vai divdesmit trim gadiem. Viņa apģērbs bija vienkāršs, bet no vis­labākās aļņa ādas. Viņam kājās bija gari zābaki. Jostai apmale no sarkanas un melnas ādas. No maksts rēgojās dunča spals, līdzās bija aizbāzts tomahauks, balto cilvēku izgatavots kaujas un metamais cirvītis ar spožu tērauda asmeni. Harka bija par šo ieroci jau daudz dzirdējis un arī redzējis pani karavīriem. Baltajam galvā platmales ne-

bija. Viņa saulē iedegušo, vējā un lietū aprauto seju ap­ņēma sarkanīgi gaiši mati, kas auga visapkārt ausīm; ausis viņam bija dīvainas, jo ausu ļipiņas bija pieaugušas klāt pie galvas. Seja bez bārdas, mute plata, bet lūpas plā­nas, deguns izliekts. Viņam bija zilas acis, tās zem kup­lajām uzacīm zalgoja, gandrīz vai durstīja.

Katrā rokā baltais cilvēks turēja pa pērkondzelzij. Viņš turēja divstobru šautenes paceltas gaisā tā, ka rieta saule atspoguļojās stobros.

— Dakotu karavīri, virsaiti Matotaupa, lielais virsaiti Tatanka Jotanka! — viņš sauca skaļā, pilnskanīgā balsī, valodā, kādā runāja dakoti, kaut arī ar ļoti svešatnīgu ak­centu, tāpēc Harka tikai ar grūtībām spēja viņu saprast. — Šos te šaujamos, jaunus, lieliskus ieročus, kas grizli lāci nogalina ar vienu šāvienu — ieročus, kādus jūs Lāču cilts teltīs vēl nekad nebūsiet redzējuši, — šīs divstobru šautenes, lādējamas no pakaļpuses, viss pēc labākās konstrukcijas — tās es dāvinu tev, virsaiti Matotaupa, tev, lielais lāču medniek, un tavam dēlam Harkam! Es esmu runājis, hau!

Harkam uz bridi šķita, ka viņš zaudējis spēju redzēt, dzirdēt, domāt. Pērkondzelzs — viņam rokās, vienam pa­šam, dāvana — vai tā būtu patiesība, vai tā ir īstenība? Viņš tikko pats samanīja, kā bija piegājis klāt, kā baltais cilvēks pasniedza vienu no abām šautenēm, kā viņš to paņēma, turēja cieši sažņaugtu rokā. Ārpasaule, viss vis­apkārt kaut kur pagaisa. Viņš juta vienīgi rokā šauteni, acis skatīja tikai viņam redzamo: pani virsaiti, kas šauj uz māti, — redzēja pats sevi, kā pakampj cīņas laikā pani pērkondzelzi, redzēja Havandšitas trofeju kārti, pie kuras starp dzīvnieku ādām karājās ziedotā pērkondzelzs.. .

Pērkondzelzs, pērkondzelzs! Tas, ko Harka patlaban tu­rēja rokā, bija «šautene» — tā teica baltais cilvēks. Tā bija spēcīgāka nekā Tāllidojuma Putna šautene, ar to va­rēja nogalināt lāci. Jaunāka un daudz skaistāka par veco noslēpumaino pērkondzelzi, kas šūpojās pie Havandšitas trofeju kārts. Harkam nu piederēja šāds ierocis, un ne­mūžam viņš to vairs nedos prom.

Neviļus rokas pašas pārbaudīja aizslēgu un mēlīti. Kā iznirdams no sapņu miglas, Harka izdzirda svirkstošus un nezin kāpēc satraucošus, pat atbaidošus smieklus.

— Paskatieties taču uz šo zēnu! Nupat tikai dabūjis rokā šauteni un jau zina, kas ar to jādara! Panāc šurp, jaunais lāču medniek, velna puika, saņem munīciju, un tad pirmais šāviens pieder tev. Pirmais šausi tu!

Likās, it kā karavīri visapkārt būtu gabaliņu atkāpu­šies. Harka uztvēra klusiņām teiktus izbrīnās vārdus. Viņš baidījās pacelt acis uz tēvu vai abiem burvjiem.

Varbūt tas nebija īsti pareizi, ka viņš, Harka, vēl bērns, izšaus pirmais. Varbūt baltajam cilvēkam vis­pār nevajadzēja to izlemt. Taču Harkā svila nepārvarama vēlēšanās šaut. Viņš gribēja dzirdēt šāviena troksni un redzēt trāpījumu. Un pēc šī pirmā šāviena viņš gribēja vēl tūkstošiem reižu šaut, un katram šāvienam vaja­dzēja trāpīt.

Baltais cilvēks nelikās zinis par šejienes slavenībām. Viņš satvēra zēnu aiz pleciem un tā, netērēdams daudz vārdu, aizvilka sev līdz cauri krūmu skupsnai uz prēriju. Harka dzirdēja sev līdzās un aizmugurē daudzu kāju dipoņu. Viņam radās sajūta, ka visa apmetne bija kājās,

lai būtu klāt, kad Lāču cilts loceklis pirmo reizi izšaus no burvju dzelzs. Bet pirmais šāviens pienācās Harkam, tas bija izlemts.

Visus bija pārņēmis satraukums. Suņi skraidīja apkārt un vankšķēja, zirgi kļuva tramīgi, vīri, puiši un zēni iedami čukstus izmeta pa vārdam. Pa starpām atskanēja aprauti saucieni.

Harka tagad apskatījās, meklēdams ar acīm tēvu, un ieraudzīja to sev līdzās pa labi. Kreisajā pusē gāja lielais baltais cilvēks ar sarkanīgajiem matiem. Zēns sajuta pa­kausī kāda skatienu un aši pagrieza galvu. Viņš sastapās ar Havandšitas un Tatankas Jotankas acīm. Arī tie bija piebiedrojušies. Tik liela vara bija baltajam cilvēkam un viņa pērkondzelzij.

Gājēji cauri krūmājiem sasniedza prēriju. Debesis bija apsarkušas koši sarkanas, un tas nevēstīja neko labu. Klinšu kalnājs izskatījās kā varenā debesu ugunsgrēkā izdedzis mūris. Saules ripa peldēja no mākoņu sēkļa uz mākoņu sēkli, te iznirdama, te iegrimdama. Spēja laika maiņa prērijā nebija nekas neparasts. Taču vīri, aizrāvu­šies ar notikumu norisi, nebija pievērsuši uzmanību mā­koņiem un vējam. Tagad viņi jutās pārsteigti, ka skaidrā, starojošā diena ienira negaisu1 vēstošā krēslā.

—    Hallo! — iesaucās lielais sarkanmatainais puisis. Viņš palika stāvam un pacēla gaisā šauteni par zīmi, ka vēlas runāt, un piespieda visus apstāties. — Hallo! Lāču cilts karavīri! Tagad jūs dzirdēsiet pirmo šāvienu no savējo vidus un pieredzēsiet labāko šāvēju prērijā, sākot no Kanādas līdz Meksikai! Uzmanību! Pavirzieties!

Sperdams platus soļus savos garajos zābakos, baltais cilvēks izbrīvoja eju starp sanākušajiem un nomērīja di- >l5s attāluma posmus — vienu divsimt metru garu un otru piecdesmit metru garu. Tad viņš atgriezās savā vietā.

—    Ei, puisi! — viņš uzsauca Šonkam. — Uzliec mērķus! Kā pirmo uzkar bizoņādas svārkus, kā otro bizoņādas vai­rogu. Bet labi veicīgi, iekams vēl saule nav pavisam pa­zudusi!

Šonka'aizskrēja, lai atnestu, kas pavēlēts. Savādi gan, domāja Harka, es šaušu, un Šonkam mani jāapkalpo un jānoliek man mērķis, tāpēc ka tā licis baltais cilvēks. Sve­šinieks ir liels virsaitis.

Šonka drīz vien atgriezās, nesdams līdzi kāda zēna

bizoņādas svārkus, un uzkāra uz mieta, ko iedzina zemē piecdesmit metru attālumā no baltā cilvēka. Divsimt metru attālumā viņš pie mieta uzkāra vairogu, ap kuru pamazām sastājās karavīri. Tas bija viens no tiem apa­ļiem izkrāsotiem vairogiem, ko darina no vairākkārt citas virs citas uzlīmētām bizoņa kumbra ādām.

—    Dakotas vīri! — atkal skaļi iesaucās baltais cilvēks. — Es šaušu pirmais. Es trāpīšu ādas jakai tai vietā, kur būtu jāpukst valkātāja sirdij, un vairogam es trāpīšu vidū — es to caururbšu. Es esmu runājis, hau!

Baltais cilvēks pasvārstīja šauteni rokā, nostājās uz kreisā ceļgala un ieroci atspieda pret labo gūžu, tad iz­šāva. Šāviena plīkšķis pārrāva vakara klusumu. Adas jaka mazliet sakustējās. Baltais cilvēks piecēlās, bet ne­kustējās no vietas. Karavīri aizskrēja turp.

—    Trāpīts! Trāpīts! — viņi sauca pārsteigti un apju­kuši, ka baltais cilvēks varējis nomērķēt šādā stājā. Šā­vēja mute savilkās smaidā, kas liecināja par pārākuma apziņu un allaž pauda tādu kā izsmieklu. Tagad viņš pie­lika šauteni pie vaiga, lai šautu otrreiz. Atkal norībēja. Atkal karavīri steidzās pie mērķa, stiprā bizoņādas vai­roga. Lode bija izgājusi cauri tieši vidū.

Atskanēja daži skaļāki saucieni, bet arī čuksti:

—    Vakān, vakān! Noslēpums.

Sarkanmatainais puisis izmeta aprautu «he!» un pievēr­sās Harkam.

—    Tā arī tu iemācīsies šaut, manu zēn! Tev ir dotības. Nāc, mēs pielādēsim kopīgi — tā, un tagad mērķē!

Harka labprāt paklausīja, bet bija ļoti satraukts. Ar grūtībām savaldījies, viņš atguva mieru, kas labam šā­vienam ir nepieciešams. Ierocis bija viņam pārāk liels un smags, un viņš baidījās, ka neveiksies.

Norībēja šāviens. Harka bija sagaidījis atsitienu un no­turējās.

Šonka — jā, tieši Šonka! — aizskrēja pie bizoņādas svārkiem, kurp Harka bija mērķējis. Svārkos bija trāpīts. Šāviens nebūtu gan ticis valkātāja sirdī, bet sirds apvidū gan. Šonkam vajadzēja to atzīt.

—    Nav slikti! — noteica baltais cilvēks. — Tu saņemsi no manis munīciju, jaunais lāču medniek, pietiekamā daudzumā, ar to tu varēsi rīt atkal vingrināties!

Harkam svila vaigi. Viņš pamazām atgriezās no sava svētlaimības stāvokļa pilnīgi reālajā pasaulē un apzinājās, ka viņš, Harka, Jauno Suņu vadonis, turpmāk vēl gluži citādā nozīmē nekā līdz šim būs visievērojamākais zēns visā apmetnē. Viņa priekšstats par to bija tik skaidrs kā rīta debesis un avota ūdens,. Harka smējās, jo ievēroja, ka četrkājainie suņi, nepierasto rībošo šāvienu izbiedēti, aizbēga pļavās un zirgi, kļuvuši tramīgi, grasījās no­rauties.

Baltais cilvēks sacīja Matotaupam:

—    Ko tu, virsaiti, vari vēl vairāk vēlēties, ja tev ir šāds dēls? Es tev vēl šonakt sīki izskaidrošu, kā lietot ieroci, tad rīt arī tu varēsi sākt vingrināties šaušanā. Esmu runājis, hau!

Svešinieks atkāpās soli atpakaļ un sveicinādams dziļi palocījās Havandšitam un Tatankam Jotankam, grūti bija pateikt, vai tas bija izsmiekls vai nopietnība.

—    Piedodiet, lielo noslēpumu zinātāji, ja es savas dā­vanas nododu vienkārša virsaiša un viņa divpadsmit gadus vecā dēla rokās, bet es ļoti labi apzinos, ka esmu neievē­rojams karavīrs, lai spētu jūs apdāvināt. Ja varu jums būt kaut kādi noderīgs, laipni lūdzu, esmu gatavs pa­kalpot!

Tatanka Jotanka nelikās ne zinis par balto cilvēku un viņa savādo uzvedību. Pār Havandšitas seju pārlaidās ēna.

—   Gan jau redzēsim! — viņš atteica aprauti, bet ne noraidoši.

Tumsa nomainīja krēslu, un mākoņi pamazām aizsedza visu debesu jumu, tāpēc zvaigžņu gaisma vairs nesasnie­dza zemi. Tumsa sabiezēja arvien vairāk. Vīri, puiši un zēni devās atpakaļ uz teltīm. Piesardzīgi atpakaļ pie cil­vēkiem tuvojās arī suņi.

Tatanka Jotanka bija Havandšitas viesis. Tāpēc vecais burvis paņēma ievērojamo ciemiņu pie sevis teltī. Svešo balto Matotaupa aicināja sev līdzi.

Virsaitis un viesis apsēdās pie ugunskura, bērni un sievietes, kā parasti, uzturējās telts tālākajā nostūrī. Arī Harka pamazām atgriezās savā agrākajā pieticīgajā vietā, kāda viņam piederējās apmetnes dzīvē. Untšida jau bija pasteigusies sagatavot un uzdurt uz iesma lāča ķepas, kuru Matotaupa bija nomedījis gājienā ar Garo Šķēpu, un Matotaupa tagad grozīja iesmu ar brūni apcepto gaļu.

Baltais cilvēks, sevī nosmiedamies, sameklēja medību svārkos īsu pīpi.

—          Lielais virsaiti Matotaupa, — viņš sacīja, — cepeša smarža šai teltī man patīk. Tu esi labs saimnieks! Labs saimnieks un labs mednieks! Būsim draugi. Paklau, mani sauc par Sarkanmati.

—    Tu šauj labi, un tava roka ir devīga, — rāmi atbild- dēja Matotaupa, un Harka uzmanīgi klausījās. — Jā, bū­sim brāļi.

Matotaupa vēlreiz apgrozīja ķepu uz iesma. Kad tā bija izcepusies, viņš ielika to savam viesim māla šķīvī, bet Untšida uzdūra uz iesma nākošo — virsaitim pašam. Sar- kanmatis, liekas, bija izsalcis. Viņš tūdaļ izvilka savu nazi, sagrieza gaļu un, lieki nekavējoties, to notiesāja.

Ēdot runāts netika. Tikai tad, kad arī Matotaupa bija paēdis, baltais cilvēks sacīja:

—    Lielais virsaiti! Abi mazzawaki nav vienīgā dāvana, ko esmu atnesis tavā teltī. Šeit, — viņš norādīja uz ādas maisiņu, — man tup droši iesēdināts kāds traks noslē­pums. Šai ādas maisiņā sēž ugunsgars. Vārguļus tas pa­ņem savā varā. Stipri vīri top vēl stiprāki, jā, tie tad nav vairs uzvarami.

—- Baltajiem cilvēkiem pieder daudz noslēpumu, — pie­sardzīgi un atturīgi atbildēja Matotaupa. — Kur gan bal­tais cilvēks, saukts Sarkanmatis, ticis pie tik liela noslē­puma?

—    Kur? Ak, drošsirdīgais karavīr, cildenais virsaiti, tālu, tālu prom no šejienes! Tādu apvidu tu savu mūžu neesi redzējis! Mazā tumšā burvestību istabiņā, kas at­rodas lielā, lielā pilsētā. Kas ir pilsēta, to jau tu zini? Vai Tāllidojuma Putns nav jums par to stāstījis? No tu­rienes es paņēmu noslēpumu līdzi. Vispirms biju pie vī­riem, kas grasās taisīt ceļu dzelzs kumeļam .. . Kas tev kait? Ak tu nevari tos ciest? Saprotu, saprotu. Man arī nebija patikas pie tiem uzkavēties. Esmu liels draugs sar­kanādainajiem. Kad es dzirdēju par tevi, virsaiti Mato­taupa .. .

—    Kurš baltajam cilvēkam stāstījis par mani?

—    Kurš? Visi, ar ko iznāca sastapties! Prērija ir ar tavu vārdu un tavu slavu pilna pieskandināta. Jā, nu tu brīnies! Pani baidās no tevis. Kad šie kladzināja par tevi, taviem panākumiem, tavu dēlu, es nolēmu tevi uzmeklēt un ar tevi iepazīties. Tā es atnācu šurp. Un te nu es esmu. Un tu esi pirmais indiānis, kam es parādīšu uguns- garu ādas maišelī.

—    A, — Matotaupa tikai noteica.

—   Vai ari tev bail no noslepumiem? Tas ir burvju dzēriens, kas stipros padara vēl stiprākus.

—    O!

—    A un o! Laikam tu tomēr baidies. Tad labak nevajag. Jo vārguļus ugunsgars pakļauj sev, un to es negribētu tev nodarīt. — Baltais cilvēks izstiepa kājas visā garumā uz segām, ar kurām bija noklāta zeme, un atbalstījās uz elkoņiem, nemitīgi šūpodams mutes kaktiņā iežmiegto pīpi. Matotaupa cienīgi un rāmi sēdēja viņam iepretī, kājas pavilcis zem sevis. Sarkanmatis sameklēja vienā no savām neskaitāmajām kabatām mazu kausiņu.

—    Redzi, no šāda maza kausiņa dzer ugunīgo dzērienu pa malciņam.

—    Burvestības ūdens, — sacīja Matotaupa. — Vecie un viedīgie karavīri brīdina mūs no tā, jo tas jau dau­dzus mūsu vīrus pataisījis slimus.

—    Šis te? Tas nav tas burvestības ūdens, Matotaupa, par kuru tu esi dzirdējis. Bet lai nu tas paliek. Pastāsti vēlreiz par tām burvīgajām medībām!

To virsaitis nelika sev "divreiz lūgt, viņš stāstīja aiz­rautīgi. Baltais cilvēks klausījās ar saspringtu līdzdalību. Tā varētu būt īsta un varētu arī būt labi notēlota. Kad Matotaupa bija beidzis, baltais jautāja:

—    Vai es esmu šodien tavs vienīgais viesis?

—    Atnāks vēl daži karavīri pasēdēt kopā ar mums pie uguns. Rit, kad sievietes būs atnesušas un sagatavojušas lāča gaļu, mēs noturēsim lielo maltīti, tad arī Tatanka Jotanka un Havandšita būs viesi manā vigvamā.

—    Lieliski.

Baltais cilvēks bija tikko izteicis savu piekrišanu, kad teltī ienāca pieci karavīri, to vidū Vecais Antilope, Krauk­lis un viņa vecākais dēls. Visi bija labā, jautrā noskaņā un zinātkāri. Ienācēji aši sasēdās ap pavardu.

Sarunas ritēja par medībām, par pērkondzelzīm, par baltā cilvēka prasmi un izveicīgo mērķī šaušanu. Beidzot baltais cilvēks atkal ņēma vārdu:

—    Paklausieties, karavīri, es gribētu jums parādīt vienu no vērtīgākajiem balto cilvēku noslēpumiem, tā ir prasme padarīt pašiem sevi stiprākus. Bet jūsu virsaitim ir bail!

Vīri sāka skaļi smieties.

—   Bail? Kad Matotaupa ir baidījies?

—    Izmēģināsim. Skatieties! Es atvēršu šo ādas mai- šeli! Es dzeršu pats no šī burvestības dzēriena, kas stiprus vīrus padara vēl stiprākus, bet vārgus vēl vārgākus. Jūs redzēsiet, kā dzēriens iedarbojas uz mani! Pēc tā jūs va­rēsiet tad paši spriest. Labi?

—    Labi, labi! — sauca visi cits caur citu, arī virsaitis.

—           Bet pagaidiet, kaut ko es tomēr neesmu vēl apdomā­jis. Sievietes un bērni nedrīkst būt klāt. Vai varbūt jūs domājat citādi?

—    Nē, tāds ir arī sarkanādaino paradums.

Matotaupa ar tikko manāmu galvas mājienu norādīja

sievietēm un bērniem, ka viņiem jāiziet no telts.

Harka nekavējoties kopā ar brāli un māsu, ar Šonku un sievietēm izgāja laukā. Šķita, ka Untšida, garām ejot, dzīrās Matotaupam kaut ko vēl teikt, bet viņš nelikās zinis. Viņa nolaida acis, sarauca lūpas un pēdējā izgāja no telts.

Laukā bērni un sievietes ievēroja, ka drīz sacelsies ne­gaiss. Pāri Klinšu kalnāja virsotnēm zibšņoja, un tālumā bija dzirdama Pērkonputna dārdošā balss.

Harka bija paņēmis līdzi savu šauteni. Viņš nespēja no tās šķirties.

Kur nu?

Untšida un Šešoka pārmija dažus vārdus, no kuriem bija noprotams, ka viņas dosies uz Svešā Gliemežvāka telti.

Šonka gāja viens pats savu ceļu.

Kur lai piemetas Harka?-

Pie Melnā Sproggalvja viņu biedēja vecāmāte. Tātad Četāns! Četāns zaudējis tēvu un pēc tam arī audžutēvu. Būtu pat nepieciešami viņu apmeklēt. Nezin vai Sprog­galvis nāktu līdzi? Jā, viņam vajadzētu gan nākt, tas būtu īsti labi.

—          Dabū Sproggalvi! — Harka palūdza Harpstenā. — Mēs iesim visi pie Četāna.

Harpstenā aizskrēja tūlīt pat uz Sproggalvja telti, bet tas jau stāvēja pie ieejas. Sproggalvis piebiedrojās pārē­jiem, un tad ,visi trīs zēni un Uinona sēdēja Četāna vig­vamā. Tā kā šeit vairs nebija neviena karavīra, tad zēni varēja sasēsties ap ugunskuru. Uinona piebiedrojās Če­tāna mātei un abām mazajām meitenēm telts dziļumā.

Laukā pērkons dārdināja arvien spēcīgāk, un pa telts spraugu bija redzams, ka arvien žilbīgāk šaustīja un šķēla gaisu zibens šautras. Lietus vēl nelija.

Zēni neuzsāka sarunas tūlīt pat. Kopā sanākušiem, vi­ņiem pēc šīs dienas notikumiem vajadzēja katram atse­višķi vispirms tikt galā ar savām domām un tikai tad kopīgi aprunāties par visu. Bija pārāk daudz kas izmainī­jies, kopš saule uzlēkusi un atkal norietējusi.

Viesi apmetnē bija mainījušies. Laipnais gleznotājs un klusais Garais Šķēps aizgājuši, ieradušies visu ļaužu bijībā cienītais Tatanka Jotanka un Sarkanmatis, kam paklausīja kā virsaitim, kaut arī viņš tas nebija. Bija rībējuši šāvieni. Vienam zēnam piederēja pērkondzelzs. Virsaiša vigvamā gulēja lielā pelēkā lāča āda. Apmetnes bieds nu bija pa­galam. Tagad varētu priecāties, bet prieku aptumšoja kāda jauna nemiera nojausma, ko sajuta katrs, taču neviens ne­gribēja to atzīt. Varbūt notiks kas labs, varbūt notiks kas ļauns. Nevienam nebija patikas par to domāt. Prieks par vareno medību veiksmi klājās kā skaista sega pāri visiem drūmajiem jautājumiem, kurus bija izteikuši Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps.

Harka raudzījās raustīgajās liesmiņās, kas lodāja ap za­riem, līdz tie cits pēc cita sabira pelnos.

Četāns pamodināja draugu no pārdomām.

— Pastāsti mums, Harka Bizoņbultu Šāvēj Lāču Med­niek, par lāča medībām!

Visu zēnu acis apkārt ugunskuram spoži iemirdzējās.

Harka pats jutās pārsteigts, ka ir pagrūti lielo piedzīvo­jumu vēlreiz atstāstīt. Bet, kad viņš jau bija sācis, tad notikušais atdzīvojās tik spēcīgi, ka zēns redzēja lielo Pelēko no jauna, atkal dzirdēja tā piesmakušo, nikno rū­koņu. Viņš atkal redzēja tēvu, kam rokas bija sakrampē­jušās ap baismīgā plēsoņa kaklu, tēvu, kam plūda sviedri un asinis, kam pietūka muskuļi un dzīslas. Harkam šķita, ka viņš atkal zveļ pa drausmīgo lāča ķepu. Zēna stāstī­jums bija tik dzīvs, ka draugiem, sēžot pie ugunskura, šķita, ka paši piedalās šais medībās, paši pārdzīvo satrau­kumu, uzvaras gaviles. Kad Harka bija beidzis, draugi, saukdami: «Lāču Medniek! Lāču Medniek!» — priecājās un līksmoja.

Vēlāk zēni, apmēram tāpat kā vīri virsaiša teltī, saru­nājās par medību piedzīvojumiem, par jaunajiem un ap­brīnojamiem ugunsspļāvēju ieročiem, par šaušanas vin­grinājumiem, kas bija paredzēti nākošajā rītā. Harka ap­solīja Četānam un Sproggalvim, ka tie drīkstēs kopā ar viņu mācīties, kā jāapietas ar pērkondzelzi. Arī Harp­stenā, kad būs divas vasaras vecāks, vajadzēs prast apieties ar pērkondzelzi. Zēni jūsmīgi kala plānus, kā nā­kotnē daudz vieglāk varēs medīt lāčus un bizoņus un uzveikt pani.

Vēl sarunas ritēja dedzīgi, kad vigvamā ienāca Šonka. Viņš apsēdās pie zēniem. Pret to neviens nevarēja iebilst. Viņš dzīvoja Matotaupas teltī un piederēja pie viņa saimes. Taču, Šonkam ienākot, sarunas apsīka un tad tika turpinātas vienaldzīgā noskaņā. Pie tā nebija pat tik ļoti vainojams apstāklis, ka te ieradies' Šonka, bet traucēja viņa dīvainā sejas izteiksme, kas pauda tādu kā pārākuma apziņu, tādu kā augstprātību, ar kuru viņš pats sevi iz­slēdza no kopējās priecīgās saprašanās jūtoņas. Lie­kas, viņš īsti apzinīgi centās radīt iespaidu, ka viņam ir daudz kas svarīgāks sakāms nekā tas, kas zināms pārē­jiem.

—          Ko tu vienā laidā rīsties? — beidzot aizrādīja viņam Četāns. — Spļauj laukā!

—    Es tavā teltī nemēdzu spļaut.

—           Tad tik daudz tu jau esi gan iemācījies. — Četānam nemaz nebija nodoma Šonku kaitināt. Drīzāk viņš bija vēlējies tam mazliet puiciskā veidā atraisīt mēli. Taču Šonkas atbilde aizvainoja viņu pašu, tāpēc arī viņa runas veids izskanēja ērcīgi.

—           Iespējams, ka vēl dažam labam būtu šis tas jāmā­cās, — Šonka atbildēja ne tik zobgalīgi, cik pašpārlieci­nāti.

—    Slikti vienīgi tad, ja kāds vairs nevēlas mācīties,

—    … vai arī nevar.

—    Tik veca mūsu vidū neviena nav.

—    Kas tev teicis, ka es runāju par mums te?

—   Neviens. Bet tu vari pateikt, kuru tu īsti domā.

—    Ja es to gribēšu.

—          Gribi vai negribi, man tas vienalga. Gremo vien sa­vas pārdomas pats, ja tev tā labāk patīk.

—          Un, ja es tagad arī viens pats tās gremoju, tad rītu jau par to runās padomes sanāksmē.

—          Ak tad tik svarīgas gan ir tavas pārdomas! Tās zi­nāmas gan tikai tev vienam pašam. ^

— Rīt tu vairs, Četān, nezobosies.

—    Kā nu man patiks.

—          To mēs redzēsim. Es katrā ziņā esmu pietiekami redzējis — šodien.

—           Vai tikai tu neesi nodomājis kļūt par burvi? Ne­skaidrus, tumšus vārdus purpināt tu jau esi labi iemācī­jies.

—          Tik tumšus vārdus, cik tumši darbi tam, uz ko tie attiecas.

Sproggalvim jau paspruka smiekli par šādu strīdu, bet, tā kā viņa jautrībai neviens negrasījās piebiedroties, arī viņš pierima un vērās tikpat pētoši kā Harka uz abiem lielajiem puišiem, kas, neuzticīgi raudzīdamies viens otrā, izmēģināja spēkus ne jau gluži draudzīgu vārdu divkaujā.

—    Tu ņemies pa miglu, — Četāns atkal uzsāka kauju.

—    Es varu pagaidīt, līdz tā izklīdīs.

—           Gaidi vien, ja gribi, bet, ja tev prāts pēc tā nesas, vari tūlīt to izklīdināt. Aizej tikai pāri pretī uz virsaiša Matotaupas vigvamu.

—    To es nedarīšu.

—           Nē, to tu nedarīsi, jo viņš mūs visus izsūtīja laukā. Gan viņš zināja, kāpēc mēs neesam viņam noderīgi.

—           Šonka, — Sproggalvis sašutis iemeta starpā, — kā­pēc tu tā runā par mūsu virsaiti? Tas tev nepiederas.

—    Turi muti, mazais čirka!

—           Sproggalvim taisnība! — Četāns piebalsoja. — Tu esi pārāk daudz sarunājis, Šonka. Tagad tev jāpasaka viss!

—           Es neteikšu vairāk nekā esmu jau teicis. Hau. Ja gribat kaut ko dabūt zināt, ejiet turp un paklau­sieties.

—           Mēs nemēdzam pārkāpt virsaiša pavēles, un mēs ne­noklausāmies mūsu brāļu un tēvu sarunas. Ņem to, Šonka, vērā! Citādi tu nekad nebūsi mūsu karavīrs!

—    Phē!

Četāns pielēca kājās.

Šonka atvairīdams pacēla rokas, it kā vēlēdamies otru nomierināt. Kad Četāns joprojām viņu draudīgi uzlūkoja, viņš klusiņām sacīja:

—           Runāsim par kaut ko citu. Ko jūs domājat par balto cilvēku?

Sproggalvis visus pārsteidza ar savu atbildi.

•— Viņam ir ļaunas acis, — viņš izvairīgi sacīja.

—    Tas tiesa, — Šonka piekrita.

—    Bet viņam ir laba roka! — iemeta starpā Harka.

—    Viņš ir devīgs, un viņa šāviņi trāpa mērķī! Mēs zinām, ka tu esi baltcrcilvēku dēļ pieredzējis daudz ļauna, Sprog- galvi. Taču ne jau visi baltie cilvēki ir slikti.

—          Baltais cilvēks zina daudz noslēpumu! — Sproggal­vis ietiepīgi un norūpējies nepiekāpās.

—          Balto cilvēku noslēpumi var būt indīgi. — Tā sacīja Cetāns. Harku tas pārsteidza.

—    Bet ne jau pērkondzelzis, — viņš sacīja draugam.

—          Virsaiša teltī viņš neizdāļā vis pērkondzelzis, bet… — Šonka lika kaut ko noprast.

—    Kas tas par «bet»? — Četāns jautāja.

—    Bet minmaken, burvestības dzērienu.

Sproggalvis satrūkās.

—         -Balto cilvēku burvestības dzēriens ir bīstams. Kad baltie cilvēki ir šo dzērienu baudījuši, viņi uzvedas kā muļķi vai lopi. Viņi sit sievietes, bērnus un vergus!

—           Ko tas nozīmē «šo dzērienu», — sašutis iesaucās Harka. — Vai tu esi Sarkanmata dzērienu nogaršojis, Sproggalvi? Nē? Tad nerunā un nesaki, ka tas iedarbojas kā burvestības dzēriens. Vai tad cilvēks, kurš dāvina pēr­kondzelzis, var vispār mums vēlēt kaut ko ļaunu?

Četāns un Sproggalvis nodūra acis. Ko lai atbild uz Har- kas jautājumu? Iestājās klusuma brīdis. Beidzot Šonka sacīja:

—          Ja grib tikt pie zivīm, tad uz makšķeres jāuzliek ēsma.

Harka pabīdīja kādu zaru dziļāk ugunī.

—          Tā vien šķiet, ka tu nerunātu ar savu paša mēli, Šonka.

—          Var jau būt. Bet aizej vien un paskaties, kas notiek Matotaupas teltī!

—          Es neiešu! — Harka noteikti pateica. — Vai tu aiz­mirsi, ko teica Četāns?

—          Neesmu aizmirsis. Aizbāziet tik sev ausis! Ja vēla­ties, es turēšu arī savas ciet. Es esmu runājis, hau!

Šonka piecēlās un izgāja laukā no telts.

Četāns un zēni palika satraukti un sarūgtināti sēžam. Harka jutās galvenokārt sašutis par to, ka viņam nebija izdevies Šonku, kā nākas, sakaut un pierādīt pretējo. Šonkas izmestie vārdi bija tikpat kā indes pilieni, ko zē­niem vajadzēja norīt. Tomēr viņi par to vairs nerunāja un nolēma likties gulēt.

—   Palieciet visi tepat! — Četāns aicināja. — Gulēsim visi kopā!

—   Ar Lāču Mednieku Harku! — iesaucās Sproggalvis, kam bija žēl, ka apbēdinājis draugu.

Bērni ievīstījās segās.

Laukā plosījās negaiss, bet teltīm tas nenodarīja ne­kādu postu.

Harka jutās noguris kā nodzīts zirgs. Viņš drīz vien aizmiga. Bet vēl aizmiegot apņēmās pusnaktī pamosties un pārbaudīt, ko dara Šonka. Iespējams, ka tas maita neguļ, bet ložņā atkal ap virsaiša vigvamu un perina kaut ko ļaunu. Par to Harkam jāpārliecinās, un, ja tā būtu, tad par to jāuzzina arī Matotaupam. Harka negribēja darīt pretēji tēva pavēlei, bet vēlējās pasargāt tēvu no ļaundariem, kas auž ap viņu neredzamus tīklus.

Harka pamodās īsi pirms pusnakts, kā bija apņēmies aizmiegot. Viņš izmanījās laukā no vigvama. Vienīgi Ui­nona to ievēroja, bet Harka varēja būt drošs, ka māsa klusēs. Ja vien viņa gribēja, viņa varēja būt rāma un klusa, bez kādām dzīvības zīmēm kā prērija salā un sniegā.

Zēns izlīda pa telts pārsega apakšu laukā un atradās tagad starp daudzo vigvamu naksnīgi melnajām ēnām. Lēnām, sperdams nedzirdamus, indiāņiem pierastus soļus, viņš tuvojās apmetnes laukumam un Havandšitas un Ma­totaupas teltīm. Pa virsaiša telts ieejas spraugu krita gaišs gaismas stars, tur iekšā vēl dega uguns. Bija dzirdams ne­parasts troksnis. Havandšitas teltī turpretī valdīja tumsa un klusums .. .

Zēns zagās uz priekšu, lūkodamies pēc Šonkas. Bet tas nebija redzams.

Beidzot Harka tuvojās tēva vigvamam.

Viņš izcīnīja sevī smagu cīņu. Šonka bija nepaklausīgs bijis. Harka negribēja tāds būt. Bet likās, it kā tas ļau­nums, ko Šonka bija izdarījis, mudināja arī Harku uz ļaunu. Harkam vajadzēja zināt patiesību. Katrā ziņā vaja­dzēja tikt pie skaidrības, kas Šonkam, liekas, ir zināma un ko viņš nepateica. Ja Harka gribēja tēvu apsargāt, tad nedrīkstēja palikt neziņā.

Harka vēl joprojām cīnījās ar sevi, bet tad pēkšņi tas bija jau noticis. Viņš nogūlās pie telts garšļaukus zemē un kādā zināmā vietā telts aizmugurē zem pārsega glū­nēja iekšā un klausījās.

BARGS SPRIEDUMS

Ielūkojies teltī, Harka redzēja un dzirdēja vīrus darām kaut ko tādu, ko zēns vēl nekad nebija ne redzējis, ne dzirdējis. No pieciem, apmetnes vīriem, kas ciemojās pie Matotaupas, visdīvaināk uzvedās Vecais Antilope. Viņš stāvēja ieplestām kājām starp ugunskuru un telts sienu un, salīcis uz priekšu, grīļojās. Kuru katru brīdi šķita, ka viņš nupat kritīs. Te viņš pārnesa smagumu uz pirkstga­liem, te uz papēžiem. Turklāt viņš vienā laidā smējās. Viņa smiekli pieskandināja visu telti, un mutes kaktiņos viņam krājās siekalas. Likās, it kā viņš redzētu zemē kaut ko tādu, ko neviens cits neredzēja, viņš rādīja ar pirkstu uz ugunskuru un, smieklos rīstīdamies, atkal un atkal sauca:

—    Lācis! Lācis! Tur viņš tup ugunī un silda savas ķepas! Silda ķepas! Vai tad neredzat? — Un tad pēkšņi Vecā Antilopes smiekli apklusa. Balss metās žēlabaina, un beidzot viņš ievaimanājās:

—    Silda ķepas, lāčukiņš silda, un jūs gribat tās aprīt, kauna nav, aprīt ķepas lielajam, labajam lācim — vai tad neredzat viņu?

Līdzās Vecajam Antilopēm zemē gulēja vecākais Kraukļa dēls. Viņš gulēja aizvērtām acīm un skaļi krāca. Viņa tēvs — Krauklis patlaban vēma, teltī sāka nelāgi smakot. Viņš pat nekaunējās to darīt uz bizoņādas un negāja laukā, pie strauta! Karavīri šonakt, liekas, bija sa­jēgu zaudējuši!

—    Lācis … labais lācis! — vēl arvien vāvuļoja Vecais Antilope, un pēkšņi sāka, apkārt griezdamies, atmuguriski grīļoties. Viņš zaudēja līdzsvaru, vicināja ar rokām pa gaisu, tad ar lielu blīkšķi krišus iekrita pašā ugunskurā.

Teltī satumsa. Harka dzirdēja, ka tēvs un baltais cil­vēks smējās. Vecais Antilope pirmajā brīdī palika ap­stulbis sēžam mazliet iedubušajā ugunskura vietā. Bet pa­mazām laikam svelme cauri ādas biksēm un gurnu jostai tika pie ādas, un Vecais Antilope sāka no jauna gaus­ties.

—    Es … lācis, labais lācis, ķepas … o! .. . ā! … — un viņš četrrāpus steidzās pamest ugunskura vietu. Tieši tobrīd Krauklim atkal uznāca nelabuma reize un viss šļāciens trāpīja Vecajam Antilopēm pa pakausi.

—    Ā-ā! Oi! — iekliedzās Antilope, purinādamies kā suns. — Ko jūs darāt! Smerdeļi gatavie! Seski tādi!

Harka varēja to visu labi redzēt, jo baltais cilvēks no jauna uzpūta uguni. Viss, kas te notika, bija atbaidoši pretīgs un jocīgs, bet Matotaupa un Sarkanmatis par to uzjautrinājās, un tāpēc Harkam novēlās no sirds sma­gums. Arī viņš savā novērošanas postenī pasmaidīja, no­raugoties, kā Vecais Antilope ar noļukušu bikšdibenu un pieķepušiem matiem rāpoja un vienā laidā tērgāja:

—   Es lācis . .. lācis . .. labais lācis! Neēdiet labajam lācim nost ķepas. A, jūs smerdeļi, ko jūs man ieķepējāt matos! Aiz manis uguns! Prērija deg! Uguns aprija manas bikses!

Sarkanmatis iepildīja sev no ādas maišeļa, ko turēja līdzās, dzērienu kausā, izdzēra to vienā paņēmienā un sauca:

—    Tālāk, turpinām sacensības! Līdz šim es esmu uzvarē­tājs! Trīs jūsu karavīrus es esmu pievārējis dzeršanā ar vienu pašu kausu burvju dzēriena tā, ka tie guļ gar zemi! Bet es esmu tikai trīs kausus no tā dzēris un neesmu vis vājāks, bet vēl spēcīgāks! Kurš vēl uzdrīkstas ar mani sacensties?

Pieteicās ceturtais un piektais Matotaupas viesis.

—   Halloo! — iesaucās Sarkanmatis. — Visi reizē? Lai top!

Viņš ātri trīs reizes pēc kārtas piepildīja kausu, sniedza to abiem karavīriem un pēdējo reizi piepildīja un izdzēra pats.

—    Nu? … Vēl vienu? — viņš tad jautāja saviem par­tneriem. Abi atkal pienāca klāt, bet Harka manīja, ka viņi jau jutās nedroši uz kājām. Viņi dzēra vēlreiz, bet turēja kausu šķībi un dzēra šļakstīdamies un aplieda- mies. Viens no viņiem aizrijās un spļaudījās, otrs klepoja, un Sarkanmatis, kā ari Matotaupa sāka no jauna smieties, kā bija smējušies par Veco Antilopi. Tagad gan Harka ievēroja, ka tēvs un baltais cilvēks smējās katrs citādi. Matotaupas smiekli skanēja jautri, labsirdīgi, kā mēdza smieties labā omā vīri, stāstot jautrus medību piedzīvoju­mus, vai arī smējās par zaudētājiem sacensībās. Sarkan­matis smējās skaļāk. Viņa smieklos bija dzirdams ari tāds kā nicinājums. Šī nicinājuma pieskaņa aizskāra Harku, jo tas bija baltais cilvēks, kurš uzjautrinājās par

Lāču cilts karavīriem. Taču zēnam nebija laika savas iz­jūtas pārdomāt un apsvērt, jo abi karavīri, kas pēdējie bija dzēruši, sāka strīdēties, un līdz ar to visa zēna uzma­nība bija piesaistīta tiem.

—          Draņķa krupis! — klepodams sauca viens. — Tu man uzspļāvi!-

—          Turi muti! — kliedza otrs. — Nemelo! Vai dakotu karavīram pieklājas melot?

—    Ka tevi maitas putni saknābātu!

—          Ko tu rausties un kraties! Aizej uz strautu un pa­skalo savu miegaino pauri!

—    Beidz ķēpt, aizveries!

Tobrīd Vecais Antilope uz visām četrām pierāpoja klāt un sāka berzēt savus pieķepinātos matus gar klepus sa­grābtā karotāja bikšu stilbu.

—    Ko tu dari! Lai tevi trāpa Pērkonputna bulta!

Tas, kurš bija spļāvis, sāka nevaldāmi smieties.

—           Vai tu būsi rāms, ķērcošais maitas purns! — Kara­vīrs, kuru Vecais Antilope bija notraipījis, iesita smējē­jam sejā.

Abi sāka kauties. Viņi pārmeta kūleņus un beigās abi palika guļam zemē. Viens apklusa pavisam, otrs vēl kaut ko neskaidru purpināja.

Matotaupa un Sarkanmatis joprojām smējās — un smē­jās katrs citādi.

—           Tā, un nu mēs abi! — sacīja Sarkanmatis virsaitim. — Varu saderēt, Matotaupa, ka tevi šis dzēriens nepie- veiks, tu paliksi tikpat stiprs kā es!

Harku sagrāba bailes. Ja nu tēvs pieņem derības un ar burvja dzērienu iekšās uzvedas tikpat smieklīgi kā šie pieci, kurus burvestības dzēriens no ādas maisa pievārē­jis… nē, Harka nespēja tālāk domāt. Viņš nespēja vairs tālāk domāt, jo tas, ko tagad vajadzētu iztēloties, bija ne­iespējams. Tas nevarēja notikt. Nekad nedrīkstēja notikt. Nekad, nemūžam virsaitis Matotaupa nevarēja tā tikt pa­zemots un kļūt citiem par apsmieklu. Tas nevarētu būt.

—    Vai tev ir drosme? — jautāja baltais cilvēks.

Virsaitis iecietīgi pasmaidīja.

—    Vai tu par to šaubies?

—    Vai tu sacentīsies ar mani?

—           Hau, to es darīšu. Es redzēju, ka tu četras reizes izdzēri kausu un esi labā omā. Tu dzersi piekto reizi, es dzeršu pirmo reizi. Tu esi pieradis pie burvestības dzē­riena, es neesmu pie tā pieradis. Tas izlīdzinās. Tatad ielej!

Harka varēja no savas paslēptuves daudz, bet ne visu redzēt, kas notiek teltī. Viņam šķita, ka Sarkanmatis nelej kausā no tā paša ādas maišeļa kā līdz šim, bet no cita, taču iespējams arī, ka tā bija vienīgi maldīšanās, un Harkas domas pārāk ilgi nekavējās pie šī jautājuma. Viņš drīz vien atkal aizmirsa paviršo vērojumu, jo viņa uzmanību saistīja citi notikumi. Sarkanmatis nupat snie­dza virsaitim pilnu kausu, un Matotaupa izdzēra to vienā paņēmienā sausu, nepamirkšķinot ne aci.

Iztukšojis kausu, Matotaupa sniedza to Sarkanmatim atpakaļ, tas piepildīja kausu no jauna un tāpat iztukšoja vienā paņēmienā. Tad abi, saprātīgi un lēnīgi pasmaidī­dami, saskatījās.

—    Vēl vienu? — vaicāja Sarkanmatis.

—    Vēl vienu! — pieprasīja virsaitis. — Tavs miniwa- ken garšo neparasti, bet tas ir vēss un atspirdzinošs, it kā nupat pasmelts no avota.

—    Tu esi spēcīgs vīrs, Matotaupa. Tas, ko tavi kara­vīri un tu esat dzēruši, ir kaut kas vairāk nekā avota ūdens. Šos tavus karavīrus, kas te gulšņā, spļauj, krek­šķina un krāc, jūsu avota ūdens nebūtu pievārējis!

—    Protams, ka ne. Tava ūdens noslēpums, šķiet, ir pa­visam mīklains noslēpums!

—    Tā tas ir, virsaiti!

Matotaupa un Sarkanmatis dzēra otrreiz, un tad abi smējās — virsaitis kā parasti savā laipni valdzinošā veidā un viņa pretimsēdētājs dziļi apmierinātiem, dobjiem smiekliem.

—    Mēs esam uzvarētāji! — sacīja Sarkanmatis. — Gan tu redzēsi, virsaiti, ka dzēriens tev ne vien neko nekaitēs, bet rīt tu jutīsies divtik spēcīgs!

—    Hau, labi. Es mācīšos šaut ar pērkondzelzi, un rīt medību svētkos mēs visi izmēģināsim mūsu spēkus pie tava mirimakenl

Matotaupa sameklēja šauteni, un baltais cilvēks viņam rūpīgi vēl un vēlreiz izskaidroja, kā tā lietojama,

Harka jutās laimīgs.

Cetāna un Sproggalvja aizdomas nu izrādījās pilnīgi ne­pamatotas. Sarkanmatainā vīra minmaken nebija nekāda inde. Sarkanmatis bija runājis taisnību. Šis ūdens atšķīra vārgos no spēcīgajiem. Sarkanmatis, meistaršāvējs, un Matotaupa, lielais lāču mednieks, piederēja pie spēcīga­jiem, kas spēja noslēpumaino dzērienu lietot pēc patikas. Viņi ar to vēl tikai pieņēmās spēkā.

Vecais Antilope un pārējie karavīri turpretī bija no­žēlojami vārguļi, un Harkam bija žēl Untšidas un Uino- nas, kam nākošajā rītā vajadzēs uzkopt telti.

Zēns pameta savu paslēptuvi. Viņš piecēlās un jutās pavisam brīvi. Nepaklausība tēva rīkojumam nešķita kaut kas ļauns, jo viņš bija šādi dabūjis zināt kaut ko labu un varēja tagad Šonkas apmelojumus droši un pārlieci­noši atspēkot. Viņš bija slepus bijis klāt un redzējis tēva uzvaru, kā arī dzirdējis atklāto sarkanmatainā meistar- šāvēja valodu, un tagad, atceroties, kā Vecais Antilope bija iesēdies ugunskurā un pēc tam noberzējis pieķepinā- tos matus pie otra karavīra biksēm, Harkam atkal sa­nāca smiekli.

Pie debesīm vēl mirgoja zvaigznes, naksnīgais vējš ro­tājās arī ap trofeju kārti pie burvja vigvama, kur bija pakārta pani pērkondzelzs. Harka aplūkoja veco ieroci bez nožēlas. Viņam tagad piederēja labāks, un nākošajā rītā viņš sāks ar to vingrināties šaušanā.

Matotaupa un Tatanka Jotanka dabūs redzēt, kā dakotu zēns prot ar burvju ieroci ne vien šaut, bet arī trāpīt mērķī.

Harka aizgāja pie zirgiem, apsveicinājās ar savu bizoņ- zirgu un tad lēnā solī devās atpakaļ uz Četāna telti. Zēns jutās mierīgs un apmierināts, tas, ko viņš bija darījis, viņam likās tagad tik ļoti pats par sevi saprotams, ka nenāca pat prātā slepus zagties atpakaļ. Viņš iespraucās pa spraugu teltī, kā to bija darījis ik dienas, devās uz savu guļvietu un, pagalam noguris, bet vēl joprojām smaidīdams, ievīstījās segā. Saīgums pret Četānu un Sproggalvi bija pagaisis bez miņas.

Viņš tikai priecājās, ka, draugiem redzot, varēs kopā ar tēvu darboties ar savu pērkondzelzi. Arī Četānam un Sproggalvim viņš iedos pāris reižu izšaut, kā to bija apsolījis. Viņiem būs kauns par savām nepamatotajām aizdomām, bet Harka neliks viņiem to manīt. Šonka, pro­tams, nedabūs ieroci ne pataustīt.

Zēns aizmiga un gulēja neparasti ciešā miegā. Arī tad, kad viņa apziņa sāka pamazām mosties, viņš vēl nevēra acis vaļā. Palēnām doma pēc domas audās atmiņā -— lāču medības, pērkondzelzs, Vecais Antilope, iesēdies ar

dibenu ugunskurā, sarkanmatainais meistaršāvējs, gaidā­mie medību svētki — tad Harkam radās sajūta, it kā viņu kāds cieši uzlūkotu.

Viņš atvēra acis.

Līdzās guļvietai stāvēja Tatanka Jotanka.

Harka apmulsa. Bet neatlaidīgie vingrinājumi lika tre­nētajam augumam gandrīz neapzinīgi reaģēt uz katru pārsteigumu, vienalga, miegā vai nomodā. Atmetis segu, zēns pielēca kājās, turēdams rokā šauteni, kas bija gulē­jusi līdzās.

Tā klusēdams viņš stāvēja pretī dižajam zintniekam un virsaitim. Zēns viņā uzmanīgi pavērās un mēģināja valdo­nīgā vīra acīs izlasīt, kas noticis. Taču Tatankas Jotankas sejas izteiksme palika nemainīga un nepieejama kā maska. Viņš ilgi nebilda ne vārda.

Viņš vispār nekā neteica. Viņš tikai uzlūkoja zēnu, tā­pat kā zēns lūkojās viņā. Harka nespēja pats sevi redzēt, bet Tatanka Jotanka redzēja viņu. Zēns bija savam vecu­mam liels, slaiks, spēcīgs. Šai ziņā viņš gandrīz nemaz neatšķīrās 110 citiem sava vecuma zēniem. Uzmanību sais­tīja piere, acis un mute, saistīja drosmīgā, apņēmīgā iz­teiksme un veselais saprāts, nojaušams ik sejas vaibstā.

Tatanka Jotanka bija pusē pievēris acis. Viņš tiecās iepazīt zēnu, bet nevēlējās atklāt sevi. Taču, jo vairāk ieilga klusums, jo skaidrāk Harka noprata, ka Tatankas Jotankas acis cenšas viņā slepus iespiesties, un tad arī Harka ierāvās sevī un vairs nelūkojās Tatankam Jotan- kam acīs, bet uz viņa muti, uz plānajām, sakniebtajām lūpām; pamanījis noraustāmies mazliet nokarenos lūpu kaktiņus, Harka noprata, ka dižais zintnieks nav at­nācis, lai pavēstītu zēnam kaut ko iepriecinošu vai ari lai parādītu jaunajam lāču medniekam godu.

Un tomēr Tatankam Jotankam bija mugurā svētku drā­nas. Bagātīgi un krāšņi izšuvumi greznoja svārku plecus un krūtis. Indiāņi mēdza dzeloņcūku garos sarus krāsot ar dabā iegūtām krāsām un tad tos uzšūt apģērbam. Uz kreisā pleca lielajam burvim bija uzmesta ādas sega, izro­tāta ar viņa varoņdarbu attēlojumiem. Galvā viņam bija ērgļu spalvu vainags, izrotāts ar baltu sermuļādu.

Smagajā, ilgstošajā klusumā Harkas satraukums auga augumā. Viņš jau noprata, ka teltī bez Tatankas Jotankas un viņa paša vairs neviena nav. Nebija ne Četāna, ne Sproggalvja, acīm redzot, arī Četāna māte un vecmāmiņa

bija no vigvama izgājušas laukā. Nekur nebija manāma Uinona.

Sieviešu un bērnu guļamsegas bija saliktas kopā, guļ­vietas nobīdītas pie malas.

Kad tas bija noticis? Kāpēc Harka nebija nekā ma­nījis?

Vai viņš būtu tik ilgi un cieši gulējis?

Un kas tagad dižajam zintniekam bija vajadzīgs? Jo il­gāk Totanka Jotanka klusēja, jo nemierīgāks un nedrošāks kļuva Harka. Vienīgais, kas šinī neizprotamajā situācijā piešķīra drošības sajūtu, bija viņa divstobrene, ko, piele- cot kājās, viņš bija pakampis kopā ar nedaudz munīcijas.

Teltī valdīja krēsla, jo ieeja bija aizvērta un tikai telts vidū zem pelniem kvēloja ogles. Laukā bija sadzirdams troksnis. Harka to tikai tagad uztvēra, jo visu laiku viņa domas saistīja vienīgi lielā burvja neparastā ierašanās un klusu ciešana. Bet nu viņš sadzirdēja skaļus saucienus, līksmu sasaukšanos, smieklus, daudzu kāju dipoņu, skrie­not pa zālāju. Tie bija apmetnes ļaudis, kas gatavojās lielajiem medību svētkiem, priecājās par gaidāmajām ne­pieredzētām šaušanas sacensībām, par cepeti, dziesmām un dejām. Harka dzirdēja dzidrās Jauno Suņu un spēcīgās Sarkano Spalvu balsis, viņam šķita, ka sadzird Četāna un Sproggalvja sasaukšanos, un viņš nejutās vairs gluži viens ar Tatanku Jotanku šai dīvainajā un nomācošajā vientulībā, visa apmetne bija ap viņu, telts sienas bija šķērslis vienīgi acīm, nevis ausīm, nevis visu kopīgajam priekam par gaidāmajiem svētkiem. Kaut arī Harka ne­varēja redzēt tēvu, karavīrus, balto cilvēku, savus drau­gus un rotaļu biedrus, taču iztēlē viņi bija tepat, acu priekšā; visiem bija mugurā svētku drānas, visi bija jau nomazgājušies, ieziedušies, sasukājušies, matus sapinuši no jauna, pieres saitē sasprauduši spalvas tā, kā tas ik­vienam pienācās. Vīri, puiši un zēni pārbaudīja lokus un bultas, ar kuriem grasījās piedalīties šaušanas sacensībās; sievietes un meitenes, nostājušās telšu priekšā, nepalaidīs garām, krietni nepazobojušas, nevienu sliktu šāvēju.

Bet Harka bija aizgulējies, un, to iedomājoties, zēns tumši piesarka. Viņš nebija pat pamodies, kad visi citi jau izgājuši laukā no telts. Četānam un Sproggalvim būs par ko smieties, varbūt pat viņš dabūs jaunu iesauku; «Miega pūznis». Visa apmetne jau bija kājās. Cienījamais vigvamu viesis, ievērojamākais dakotu cilšu zintnieks jau bija paguvis ietērpties svētku drānās. Harka turpretim stāvēja te — līdzās savai guļvietai nemazgājies, nesukājies, pat neapģērbies, vienīgi vēl bija paguvis paķert savu šauteni.

Uri pēkšņi zēns attapās, ka viņam taču nav tīra sirds­apziņa. Viņš bija naktī izzadzies laukā, lai slepus noska­tītos to, ko skatīties bija aizliegts. Viņš bija redzējis karavīrus dzeram burvju dzērienu un uzvedamies kā nel­gas. Tatanka Jotanka bija izcils zintnieks! Ja viņš bija liels zintnieks, noslēpumu zinātājs, tad viņam vajadzēja arī naktī cauri telšu sienām saredzēt, ka Harka nav bijis paklausīgs.

Zēns viegli nodrebēja. Varbūt nu viņš vairs nedrīkstēs piedalīties medību svētkos.' Varbūt sagaidāms vēl kaut kas ļaunāks, kaut kas briesmīgs. Bija jau piedzīvots, ka cilvēki, kas pretēji aizliegumam noskatījušies kādu noslē­pumu, tikuši nogalināti.

Tatanka Jotanka joprojām klusēja. Kā tas bija iespē­jams, ka tik ievērojams zintnieks veltīja tik daudz laika zēnam? Kas varēja būt tik nozīmīgs, kas Tatanku Jotanku joprojām turēja kā sasaistītu tai pašā vietā?

Harka nekustējās. Viņš nepakustināja vairs pat ne acu plakstiņus. Bet uz deniņiem izspiedās pirmās sviedru lā­sītes.

Tatanka Jotanka pamāja, pamāja viegli, it kā nejauši, ar vienu pirkstu, tās pašas labās rokas pirkstu, kura sa­turēja ap pleciem apņemto ādas segu. Mājiens nozī­mēja — nāc!

Zēns paklausīja. Tāds, kā bija stāvējis, ar šauteni rokā, miegā sajauktiem matiem, neapģērbies, viņš izgāja no telts un gāja tālāk līdzās Tatankam Jotankam. Viņš ne­skatījās apkārt, negribēja nevienu redzēt, un tie, kas viņu redzēja, apklusa arī tad, ja vēl nupat bija skaļi tērzējuši un smējušies.

Tatanka Jotanka veda zēnu pāri apmetnes laukumam. Harka pazina ceļu, pa kuru viņi gāja, pēc zemes, pēc ta­ciņas zālē, pēc cieši nomīdītajām smiltīm un māliem, pēc pēdām.

Lielais zintnieks pavēra spraugu kādā vigvamā. Tas bija Havandšitas vigvams, kur pie ieejas uz trofeju mieta karājās pani pērkondzelzs. Zēns iegāja līdzi teltī. Viņš negribēja lūkoties apkārt, tomēr to darīja, it kā viņu kāds uz to piespiestu.

Ari šī telts bija tukša. Havandšitas te nebija.

Tatanka Jotanka norādīja zēnam apsēsties, un Harka paklausīja. Tad lielais burvis parādīja ar zīmēm, lai Harka paliek sēžam, lai nekustas un nerunā.

Zēns pārvērtās par akmens tēlu.

Tatanka Jotanka pagriezās un izgāja no telts.

Harka palika viens.

Viņš nekustējās. Viņš sēdēja, pavilcis zem sevis kājas, tuvu pie ugunskura vietas, kur vēl tikai bija manāmi pelni. Šauteni viņš bija pārlicis šķērsām pāri ceļgaliem.

Vigvamā iespīdēja tik daudz gaismas, ka Harka spēja saskatīt, kas atrodas visapkārt. Zeme bija noklāta ar se­gām. No telts kārtīm nokarājās dīvaini priekšmeti: čūsku un zvēru ādas, kaltēti krupji, bungas, maskas un ka­puces. Harka bija veco burvi ne vienreiz vien redzējis šādi ietērpušos dejojam savas garu saucēju dejas. Jau agrā bērnībā zēni un meitenes tika biedēti ar burvi un viņa varu. Harkam pastiprinājās sajūta, ka viņam draud briesmas.

Līksmā kņada laukā bija aprimusi, bet līdz burvja tel­tij no apmetnes laukuma vēl atskanēja daudzi apslāpēti trokšņi. Viņš dzirdēja balsis, bet vārdus nespēja saprast. Viņš sasprindzināja dzirdi, vai nesaklausīs tēva balsi, kāda karavīra vai tā baltā cilvēka balsi, kurš bija dāvājis pērkondzelzis un brīnUmdzērienu. Bet nebija dzirdams vairs neviens skaļāk izrunāts vārds, ne kāda saprotama izsaukšanās. Tikai neskaidra balsu murdoņa uzplūda un atplūda kā ūdens, ko vējš dzenā šurp un turp.

Harka lauzīja galvu, kas gan vīriem, puišiem un zē­niem būtu klusiņām apspriežams. Ar rīta gaismu bija lai­kam atklājies Vecā Antilopes, Kraukļa un pārējo virsaiša viesu kauns. Tas, kas naktī bija norisinājies tēva vig­vamā, Harkam nu vairs nelikās jocīgs. Viņš pats patla­ban jutās nelāgi un saspringts, tāpēc uzskatīja burvestības ūdens pieveikto karavīru uzvedību tikai par nožēlojamu un nicināmu. Droši vien ļaudis sačukstējās patlaban par to un Harku tāpēc tur burvja teltī sagūstītu, ka viņš visu redzējis. Harka pēkšņi jutās pārliecināts, ka Tčitanka Jo­tanka zina par zēna naksnīgo izlūkgājienu.

Jo ilgāk Harka palika nekustīgi viens sēžam burvja teltī, jo spēcīgāk viņā modās bažas, ka abi zintnieki noso­dīs virsaiti Matotaupu un sarkanmataino balto, jo tie ļā­vuši apsmieklam piecus Lāču cilts karavīrus. Šīs bažas sākumā uzradās Harkas apziņā nemanāmi, kā apslēpta baiļu sajūta, kā pazemē lodājošs kurmis, tad pamazām bailes iezagās viņa pārdomās, tāpat kā pēc ilgas rakšanās kurmis paceļ zemi un parādās augšpusē. Pēc pagājušo mēnešu notikumiem Harkam bija pret Havandšitu radu­sies neuzticība, kas biedēja zēnu pašu. Tagad vēl pievie­nojās neskaidrs priekšstats, ka vecajam burvim ir kaut kas nelāgs padomā, un viss, ko bija teikuši Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis un Garais Šķēps, saplūda priekšstatā par veco burvi kā par ļaunu un bīstamu garu pretstatā gaišajam un diženajam Matotaupas karotāja tēlam.

Tatankam Jotankam šai redzējumā nebija vietas. Par viņu Harka bija spējīgs domāt vienīgi ar cieņu. Arī Sar- kanmatim šai ainā, kas šķita līdzīga nomodā redzētam sapnim, nebija vietas. Var būt, ka baltais cilvēks stāvēja līdzās Harkam, lai kopā vērotu …

Zēns satvēra cieši ar abām rokām šauteni. Tas bija iero­cis. Lielisks ierocis. Tas nebija ne burvestība, ne gars — ne ļauns, ne labvēlīgs. Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis bija viņam paskaidrojis, ka veiklam baltam cilvēkam ir pa spēkam izgatavot šādu ieroci.

Harka sarunājās pats ar sevi.

— Tev tagad jābūt mierīgam un jāredz un jādzird viss, ko tev kā gūsteknim burvja teltī iespējams dzirdēt un redzēt. Viss, ko tu būsi novērojis, tev labi un skaidru galvu jāapdomā. Hau.

Kopš šī brīža Harka atmeta visas iedomas un nojaus­mas kā nebijušas. Viņš iegāja sevī, iegāja nogaidošajā rā­majā mierā, kādā mednieks mēdz uzglūnēt medījumam. Harkas medījums šobrīd bija viss, kas norisinājās viņa apziņas lokā. To viņš nedrīkstēja palaist garām, uz to, ja būs nepieciešams, vajadzēs ātri atsaukties.

Harka pielādēja šauteni.

Trokšņi laukā noslāpa. Šķita, ka tā. pati klusēšana, ar kādu Tatanka Jotanka bija iegājis pie zēna, tagad pārņē­musi visu apmetni. Harka sasprindzināja dzirdi, viņš ieklausījās jebkurā visniecīgākajā gaisa virmojumā un uztvēra kaut ko nenosakāmu … Tā nebija cilvēka balss, kas ielauzās līdz šejienei. Iespējams, ka tās bija bungas, viegla bungošana, skaņa bija tikko sadzirdama. Harkam radās iespaids, ka apmetnes ļaudis staigāja šurp un turp, ka viņi sakārtojās un pārkārtojās vai arī pēc kārtas devās kaut kur un tad atkal no turienes prom, taču pārliecināties par to viņam nebija iespējams. Mokasīnos apautās kājas spēra vieglus, tikko dzirdamus soļus.

Zēns pētīja gaismas starus, kas, iespraukušies pa dūmu atveri un pa spraugu telts ieejā, gūlās uz zemes. Bija rīts, un līdz pusdienlaikam droši vien vēl atlika vairākas stundas.

Zēns izvēlējās novērojumam kādu gaismas plankumu. Pēc tā, kā šis plankums pārvietotos, viņš bija nodomājis noteikt notecējušo stundu skaitu. Vieglā skaņa, ko, liekas, bija izraisījušas bungas, apklusa. Klusums tagad laukā bija pilnīgs. Pagāja stundas divas, bet, šķiet, nenotika gluži nekas.

Bet tad pacēlās kāda balss. Tā sasniedza Harkas ausis, taču telts segas uztvēra un noslāpēja skaņu viļņus, tāpēc Harka nespēja izteiktos vārdus saprast. Tā bija svešāda balss. Var būt, ka runātājs bija Tatanka Jotanka. Neva­rēja būt, ka viņš stāvētu apmetnes laukumā, jo tad zēns būtu balsi skaidrāk uztvēris. Balss skanēja apslāpēti, tik ļoti apslāpēti, ka Harka nodomāja — runātājam vajadzētu stāvēt kādā teltī. Taču runātājs, jādomā, runāja skaļi un skaidri, citādi Harka vispār nebūtu nekā dzirdējis.

Zēns iedomājās, ka Tatanka Jotanka stāvēja un runāja virsaiša Matotaupas teltī. Kad balss apklusa, no jauna iestājās klusums, bet tas ilga tikai vienu īsu mirkli. Tad sasprindzināto klusumu pāršķēla kliedziens. Harka sa­rāvās un satvēra ieroci ciešāk, jo kliedzējs bija Mato­taupa, to virsaiša dēls pazina.

Atskanēja vēl viens kliedziens, tik spalgs un satraukts, ka zēns pat saprata kādu vārdu: «… nav tiesa! Nav tiesa!»

Nav tiesa! Šis vienīgais vārds un veids, kādā tas tika izkliegts, pateica Harkam pietiekami daudz. Tas bija tēvs, kurš tika šai runā apvainots. Apvainojums laikam bija drausmīgs. Bet tas, ko runātājs sacīja, nebija taisnība. Tie bija meli. Meli.

Harka noprata vēl vairāk. Vienā rāvienā viņam viss kļuva skaidrs. Tatanka Jotanka, paņemdams zēnu no Če­tāna telts un atvezdams uz burvja vigvamu, jau zināja, kas gaidāms, viņam jau vajadzēja zināt, ka apvainos Ma­totaupu, viņam jau vajadzēja zināt, ka Harka naktī bijis pie tēva telts un redzējis, ka Matotaupam bijis pietiekami spēka noturēties pretī apvārdotajam ūdenim, — un tāpēc, ka Harka to visu zināja, viņš bija Harku atvedis Havan- dšitas vigvamā, Harku — vienīgo, kurš varēja liecināt tēvam par labu.

Zēns atkal tikpat kā redzēja sev līdzās stāvam Tatanku Jotanku. Vai lielais zintnieks pats būtu melis?

Tas nevarēja būt.

Nē, tas nevarēja būt.

Bet kurš būtu Tatankam Jotankam samelojis? .

Havandšita?

Havandšita?!

Tas noskaidrosies, tam jānoskaidrojas.

Harka pēc pirmā izsauciena un tam sekojošās ieklieg­šanās vairs tēva balsi nedzirdēja. Bet viņš no jauna dzir­dēja apslāpēto balsi,, ko uzskatīja par Tatankas Jotankas balsi. Laukā, telts priekšā, sacēlās murdoņa, kas, likās, pauda izbailes un dusmas, biedēja un draudēja. Murdoņa te uzplūda, te atplūda. Atsevišķas balsis zēns vairs ne­spēja atšķirt.

Ko lai dara? Pielēkt kājās, izmesties ar pielādēto šau­teni laukā, izšaut gaisā, lai pievērstu sev visu ļaužu uz­manību, un tad skaļi izkliegt, ko naktī redzējis? Lai visi zina, ka tēvs ir bez vainas, lai tēvs zina, ka Harka ne­mūžam neticēs meliem, neticēs tiem, kas nomelno tēvu?

Tas bija brīdis, kad Harkas smadzenes, drudžaini strā­dādamas,. deva pavēli kustību nerviem darboties, brīdis, kad kāju muskuļi dzirās traukties… te pavērās telts, ieejas sprauga un, Šonkas pavadīts, ienāca Havandšita.

Nebija vairs Harkas varā, ja viņš to arī gribētu, at­saukt saviem nerviem, muskuļiem un dzīslām doto pavēli. Viņš nesēdēja vairs rāmi, kā tas viņam bija pavēlēts, viņš stāvēja ienācējiem taisni izslējies pretī ar pielādēto šauteni rokā.

Havandšita un Šonka sastomījās, arī viņi palika stāvam. Aiz abiem aizkrita telts sega.

Havandšita nenolaida acis no zēna.

Harka neskatījās uz Havandšitu. Viņš vēroja Šonku, Visa puiša stāja pauda izsmieklu. Viņš stāvēja, nedaudz iepletis kājas, mute, kaut cieši sakniebtām lūpām, pletās plata, acis, glūnīgi samiegtas, dzalkstīja. Galva bija pie­liekta kā vērsim pirms uzbrukuma.

— Atdod pērkondzelzi Šonkam! — pavēlēja vecais bur­vis Matotaupas dēlam. Harka nepakustējās. Viņš cieši lūkojās uz Šonku un, notvēris tā skatienu, vairs nelaida vaļā.

— Panāc šurp! — teica Harka savam vecajam pretinie­kam tik mierīgā balsī, ka tā pauda daudz vairāk nekā jeb­kura nemiera izpausme.

Šonka vilcinājās, viņš, liekas, gaidīja turpmākos Ha­vandšitas norādījumus, bet tad uzvarēja kauns — varētu vēl nodomāt, ka viņš nobijies no puišeļa. Viņš pēkšņi pie­lēca klāt, lai izrautu Harkam šauteni no rokām.

Harka, šķietami paklausot burvja pavēlei, grasījās to Šonkam sniegt, bet tai pašā brīdī viņš nospieda gaili, un teltī norībēja divi šāvieni, tā ka Šonka, tikpat kā sitiena trāpīts, atsprāga atpakaļ. Harka iekliegdamies, cieši sa­tvēris ieroci un munīciju, izmetās no telts laukā.

Te, pēdējo stundu notikumu satraukts, stāvēja pūlis cilvēku, kaut arī ārēji tie likās mierīgi un daudz nerunāja. Viņu sejās atspoguļojās neizpratne, izbailes, šausmas par šāvieniem burvja vigvamā. Šai brīdī viņi likās visi kā triekas ķerti, un Harka, neviena neaizkavēts, izskrēja viņu vidū cauri uz sava tēva vigvamu.

Kas gan nebija viss noticis kopš iepriekšējā vakara, kad viņš, paklausot tēvam, bija no turienes izgājis?

Harka iebrāzās vigvamā, bet, tiklīdz segas malas aiz viņa atkal sakļāvās, palika stāvam uz vietas. Tikko uzme­tis acis, viņš aptvēra, kas te atklājas.

Uguns lāktījās, bet liesmas nesnaigstījās ne ap katlu, ne iesmu. Nebija redzama neviena sieviete, ne meitene.

Līdzās ugunskuram stāvēja Matotaupa. Viņam bija mu­gurā tas pats apģērbs kā naktī, kad Harka bija viņu-vilto­jis. Viņa seja bija nāves bālumā. Brūnā āda likās pelēka. Ieplestajās acīs dega neatbildēti jautājumi un vārdos ne­izsakāms sašutums. Uz grīdas pie viņa kājām gulēja sa­griezti mašas saišķi. Virsaiša roku locītavās vēl bija re­dzamas satūkuma un iespieduma pēdas, ko bija atstājušas saites.

Virsaiša krūtis cilāja dziļa un aprauta elpa.

Iepretī Matotaupam stāvēja Tatanka Jotanka un vēl daži karavīri. Gausi, pavisam gausi lielais burvju zint­nieks pagrieza galvu un uzlūkoja Harku. Tas bija tas brī­dis, kad Harka, tikko spēris kāju vigvamā, jau sastinga uz vietas. Tēvs, liekas, vēl nemaz nebija viņu redzējis un pazinis. Viņš vēl joprojām atradās pilnīgi tā notikuma varā, kas šobrīd bija teltī norisinājies.

Bet, kad Tatanka Jotanka vēl arvien raudzījās uz telts ieeju, arī Lāču cilts virsaitis beidzot atskatījās un

ieraudzīja savu dēlu ar pērkondzelzi rokā. Nevienam teltī nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka Harka bija tas, kurš burvja vigvamā šāvis.

Tatanka Jotanka tuvojās zēnam. Harka centās vienlai­kus novērot lielo burvi un savu tēvu. Nedaudzajos mir­kļos, kas pagāja, Tatankam Jotankam pasperot piecus soļus, Harka centās izprast, kas tagad sagaidāms vai arī kas viņam būtu darāms, lai tēvs palīdzētu viņam vai arī viņš varētu palīdzēt tēvam. Matotaupa klusēdams uzlū­koja dēlu, bet tik izjusti, ka šis skatiens Harku aizgrāba līdz sirds dziļumiem. Neko Harka nedarīs un neteiks, kas būtu vērsts pret tēvu, neko nedarīs, kas viņam nāktu par ļaunu. Nemūžam viņš nedarītu tādu kauna darbu un ne­ļautu sevi piespiest pamest tēvu.

Tatanka Jotanka palika stāvam iepretī Harkam.

—    Es liku tevi pasaukt, Harka Kramakmen Lāču Med­niek, — viņš sacīja. —•. Kāpēc tu šāvi, iekams nāci?

Harka mazliet atelpoja.

—    Tatanka Jotanka! Neviena mēle nav man nodevusi tavus vārdus. Es nezināju, ka tu esi licis mani saukt. Havandšita tikai pavēlēja man atdot manu pērkondzelzi Šonkam.

Pār lielā burvju zintnieka seju pārlaidās ēna, tās nozīme nebija izprotama. No Harkas vārdiem viņam vajadzēja nojaust, ka zēns nav vis te ieradies, paklausot tagad iz­teiktajam norādījumam, bet pretēji iepriekš dotajam rīko­jumam. Bet viņš laikam bija arī sapratis, ka Havandšita un Šonka nebija zēnam pateikuši to, ko viņš bija licis pateikt.

—    Tu nu esi te, — sacīja Tatanka. — Savu pērkon­dzelzi vari paturēt. Tavs tēvs tev pats pateiks, ka tas nav jāvērš ne pret vienu Lāču cilts vīru. Sanāks padome un iz­lems tava tēva likteni. Kamēr tas nav noticis, tu atgriezī­sies Havandšitas vigvamā. Pēc tam kad karavīri un ve­cajie būs savu vārdu teikuši, tu dabūsi zināt lēmumu.

Harka uzlūkoja tēvu.

—    Ej un dari, kā tev lika, — sacīja Matotaupa, ar grū­tībām veldams katru vārdu. — Es neesmu vainīgs, vai sa­proti? Vecajie un karavīri man ticēs …

—    Jā, tēvs.

Harkam bija grūti iziet no telts laukā. Ar visu savas sirdsdegsmes mīlestību, dziļāko cieņu, ar savu uzticēšanos, ar visu savu sašutumu par pretiniekiem un apmelotājiem viņš vēl vienu mirkli krampjaini pietvērās tēva tēlam. Tēvam, kas bijis sasaistīts un nu te stāvēja bāls kā nāve.

Spēji izšķīries, Harka, kaklam aizžņaudzoties, pagrie­zās un, joprojām turēdams rokā divstobreni, izgāja no telts.

Izgājis ārā, Harka neatskatījās, viņš gāja taisni, nepa- gausinot soli, uz Havandšitas telti. Tur viņš apsēdās līdzās ugunskuram, tieši tai pašā vietā, kur bija sēdējis iepriekš, un atkal nolika ieroci pāri ceļgaliem, bet munīciju turpat pa tvērienam. Havandšitam redzot, viņš pielādēja abus stobrus. Šonkas teltī nebija.

Harka gaidīja. Viņu tagad nodarbināja tikai vienas do­mas — kā palīdzēt tēvam. Viņš bija gatavs tēva labā darīt visu, kas vien būtu viņa spēkos.

No āra neatskanēja nekas tāds, kas liecinātu, ka norisi­nās kaut kas īpašs vai arī kāds satraucošs notikums. Harka dzirdēja saucēju ziņojam, ka notikšot apspriede.

Apmēram pēc vienas stundas, kuras laikā Havandšita nebija ne vārda bildis zēnam, viņš izgāja no telts.

Harka atkal palika viens. Viņš šodien nebija vēl nekā ne ēdis, ne dzēris, bet tas viņam nebija ne prātā. Viņš ieklausījās tikko sadzirdamajos trokšņos, ieklausījās, kā soļo vīri, kas dodas uz lielo apspriežu telti, kas atradās līdzās burvja teltij. Viņš ieklausījās runātāju balsīs, kas brīžam pacēlās un apslāpēti atlidoja šurp, taču vārdus, ko teica karavīri, vecajie un burvji, viņš nespēja saprast. Zēnam klausoties, pagāja stunda pēc stundas, jo sapulce ieilga.

Likās, ka tai nekad nebūs gala.

Gaismas plankums, ko Harka bija izvēlējies saviem novērojumiem, bija jau sen pārvietojies un zaudējis arī savu spožo gaismu. Jau krēšļoja.

Krēslainajā vigvamā metās arvien tumšāks, un Harka bija pamests viens un vientuļš ar savu pērkondzelzi, kas tagad viņam likās pats labākais, vienīgais draugs, uz ko var paļauties.

Beidzot runātāju balsis sapulcēšanās teltī apklusa. Harka dzirdēja, ka vīri izgāja no telts laukā. Telts priekšā viņi nepalika stāvam, nesapulcējās bariņos un neko ne­pārrunāja. Katrs, liekas, gāja savu ceļu uz vigvamu.

Apmetnē iestājās klusums. Zēni nedraiskuļojās. Kaut kur ļoti tālu atskanēja gaudošana. Iespējams, ka tas bija atkal viens no tiem suņiem, kuri badošanās laikā bija aiz­bēguši un tagad tiecās atpakaļ pie pārējiem suņiem.

Pirmās ilgās gaidīšanas stundas nebija Harkam pašas grūtākās. Viņš bija domājis tikai par tēvu, nevis par tēvu, kāds tas pēdējā tikšanās reizē bija stāvējis zēnam pretī, bet par tēvu, kas visā viņa īsajā mūžā bija viņa sargs un aizstāvis bijis, viņa skolotājs un paraugs kopš tā laika, kad vien viņš sevi atcerējās. Tad iztēlē viņš bija nostājies padomes apspriedē un runājis, aizstāvēdams tēvu. Cik daudz laba viņš varētu jebkurā sakarībā pateikt par tēvu, pierādot, ka tēvs nav vainojams, un zēns iztēlojās, ka sa­pulce viņam piekristu. Bet, jo vairāk īstā apspriede ieilga un jo vairāk tuvojās īstais lēmums, jo vairāk izbalēja iedomu tēli.

Vissmagākās bija apspriedes pēdējās stundas un nupat, pašreizējais brīdis, kad spriedums jau pieņemts, bet Harka vēl nezina, kāds. Viņš īsti nesaprata, kāpēc tēvu par kaut ko vainoja un vai vispār viņu varēja vainot. Harka tikai zināja, ka tēvs bija teicis: «Es neesmu vai­nīgs!» Un Harkam ar to pietika. Ar to vajadzētu pietikt arī karavīriem un padomes vecajiem, vajadzētu! Bet ja nu… Šis «Ja nu…» žņaudzīja kā valgs Harkam kaklu. Viņš tikko spēja paelpot un sakarīgi domāt nespēja ne tik. Visas domas bija pārtrūkušas. Pastāvēja tikai viena vienīga iespēja — gaidīt, nebija atlicis vairāk nekas kā vien pārmērīga satraukuma vajāts, šaustīts zēns. Atteicās klausīt pat dzirde. Viņš baidījās, ka varētu vēl kaut ko dabūt zināt.

Tā Harka joprojām sēdēja, kur sēdējis, kad ienāca Ta­tanka Jotanka.

Zēns dziļi atelpoja, jo tas nebija Havandšita, kas tu­vojās.

Tatanka Jotanka apsēdās iepretī Harkam, it kā tas būtu karavīrs, ar kuru virsaitim kas pārrunājams. Tagad Harka uzdrīkstējās pats no sevis atkal pacelt acis un pavērt ausis. Viņš rāmi un nopietni uzlūkoja Tatanku Jotanku un pats jutās pārsteigts par savu ārējo aukstasinību.

-— Tev viss jāzina, Harka Kramakmen Lāču Medniek,— ierunājās dižais zintnieks. — Tu jau zini vairāk nekā drīkstētu zināt, jo naktī biji ložņājis un klausījies ap vir­saiša telti.

Harka nenodūra acis. Viņš apņēmās nenoliegt neko no tā, ko bija darījis.

—    Tu tātad zini, — Tatanka Jotanka runāja, — ka baltā cilvēka burvestības dzēriens padarīja piecus Lāču cilts karavīrus par stulbeņiem. Par to varētu pasmieties. Tad baltais cilvēks piekrāpa tavu tēvu un pacienāja viņu ar vājāku burvja dzērienu — no cita maisa, sacīdams, ka tas esot tas pats, kas pieveicis karavīrus, tavs tēvs noti­cēja baltajam cilvēkam un, nekā nedomādams, dzēra vēl. Kad nu viņam paslepen ielēja stipro dzērienu, tad viņš beidzot pats kļuva par stulbeni. Par to nevienam smiekli vairs nenāca. Vai tu mani saproti?

Pagāja ilgs laiks, līdz Harka atbildēja.

—   Es tevi saprotu, — viņš beidzot negribīgi izmeta. Vairāk arī neteica nekā.

—    Havandšita, jūsu telšu burvis, šorīt izteica draus­mīgu apsūdzību tavam tēvam. Viņš teica, ka tavs tēvs esot baltajam cilvēkam atklājis noslēpumu, kur dakotu zemē atrodams zelts. Baltie cilvēki ir uz zeltu tikpat kāri kā lācis uz medu. Tagad viņi centīsies lauzt līgumus un izlaupīt mūsu zemi.

Tatanka Jotanka uz mirkli pieklusa, pagaidīja, vai Harka kaut ko iebildīs, taču Harka klusēja un pat nepa­kustējās.

—    Baltais cilvēks, saukts Sarkanmatis, ir aizbēdzis. Viņš paņēmis noslēpumu līdzi.

Harka joprojām klusēja.

—    Tavs tēvs nezina, ko darījis, kad bijis kā ar stul­bumu sists. Viņš nespēj arī ticēt, ka viņa apmātā mēle mūs nodevusi. Mēs viņu sasaistījām, jo viņš zākāja Ha- vandšitu un pretojās mums, bet viņš zvērēja pakļauties padomes lēmumam. Tad es atraisīju saites. Tagad nu pa­dome teikusi savu vārdu.

Harka nepa vēra lūpas, viņš nekā nejautāja.

—   Padome uzskata Havandšitas apsūdzību par patiesu un tavu tēvu par vainīgu.

Zēns grasījās kaut ko iebilst, bet aprāva jau pirmo vārdu, iekams tas bija pārsprucis pār lūpām, tāpēc viņa mute, kas pavērās un atkal aizcirtās, atgādināja skatu, kad zivs vārsta muti, ja tai tiek laupīts ūdens un dzīvība.

—    Vai tev, Harka, ir kas jautājams?

—    Un tu? — izdvesa zēns.

—    Arī es. Arī es domāju, ka Havandšita runājis tais­nību. Es nespēju šaubīties. Esmu atradis abus maisus, par kuriem viņš runāja.

Harka neraudzījās vairs Tatankam Jotankam acīs, viņš raudzījās uz Tatankas Jotankas rokām. Domās viņš vēl­reiz pārcilāja visu, ko iztēlē bija padomei klāstījis, lai pierādītu, ka tēvs nav vainīgs. Tagad nevarēja lielajam burvju zintniekam noturēt garas runas. Vajadzēja izteik­ties īsi, bet tai pašā laikā vārdiem vajadzēja apliecināt visu, kas spēja pierādīt taisnību. Kā lai iesāk? Ar noslēpu­mainajām un nekad neatminētām pēdām mežā, alas tu­vumā? Vai lai viņš runā par to un tā pārliecina Tatanku Jotanku, ka baltie cilvēki jau sen ir uz pēdām kalnu no­slēpumam? Bet tad Tatanka jautās, kāpēc virsaitis Mato­taupa nav pamatīgāk izsekojis šīm pēdām. Nē, ar to ne­bija iespējams sākt. Vajadzēja pateikt, ka Havandšita, kas apvainoja Matotaupu, ir melis. Un tāpēc zēns runā­dams uzsvēra katru vārdu, viņa balss skanēja noteikti:

—    Havandšita melo. Viņš pats ir bijis pie pani un bal­tajiem cilvēkiem, kas grasās taisīt ceļu Uguns Kumeļam, un viņš pateicis tiem, ka es esmu atradis krastmalā pie upes, kas plūst ap Melnā Pakalna pakāji, zelta oli un ka Lāču cilts zina par zelta noslēpumu. Par to, ka viņš balta­jiem cilvēkiem atklājis šo noslēpumu, baltie cilvēki iedeva viņam savu lielo burvestību — bizoņus un mieru mums. Līdz šim Lāču cilts ļaudis un baltie cilvēki tikpat kā nekā viens par otru nezināja. Bet nu visas mēles gvelž par to, ko Havandšita par mums ziņojis, un baltie cilvēki nāk cits pēc cita, vispirms Dzeltenbārdis, tagad Sarkan­matis. Tā ir Havandšitas vaina. Mans tēvs Matotaupa ļoti labi zināja, ka mums jāsargā zelta noslēpums un ka mums draud bojā eja, tiklīdz tas tiks zināms baltajiem cilvē­kiem. Mans tēvs iemeta zelta oli upē, Havandšita to no jauna paņēma sev. Mans tēvs lika man zvērēt, ka es klu­sēšu. Bet Havandšita kopā ar Šonku un zelta, oli devās pie pani.

— Harka Kramakmen!

—    Esmu runājis, hau!

—    Kā tu vari savus vārdus pierādīt?

—    Šonka pavadīja Havandšitu. Bet viņš nekad neteiks taisnību. Arī viņš melos. Sproggalvis iedeva Havandšitam zelta oli, ko bija izvilcis no ūdens. Viņš neteiks, jo Sprog- galvja tēvs — Svešais Gliemežvāks tika atbrīvots ar Ha­vandšitas nodevības palīdzību. Arī Sproggalvja mēle ir saistīta. Bet Havandšita melo.

—         Zēn, Havandšita nemelo! Viņš ir nesamierināms

balto cilvēku ienaidnieks, to es zinu. Pievaldi savu mēli! Citādi mums būs tevi jāsasaista, kā sasaistījām tavu tēvu.

Harka pacēla galvu un palūkojās Tatankam Jotankam atkal acīs un, kad aptvēra, ka tās paliek viņam slēgtas, atbildēja:

—   Es pievaldīšu savu mēli.

Viņa balss skanēja salti kā ledus, kas ikvienam, kurš tam ilgāk pieskaras, nodara sāpes.

Tatankas seja joprojām pauda neuzticēšanos, jā, tā kļuva skumja. Viņš ilgi, ne vārda neteikdams, vēroja zēnu, it kā vēlēdamies iespiesties domās, kas tagad rosījās šai galvā, un, liekas, viņš pārlika un apsvēra.

—   Tavs tēvs, — viņš tad sacīja, — mums zvērēja, ka pakļausies karavīru un vecajo padomei. Sapulce nolēma, ka Matotaupa jāizslēdz no Lāču saimes, no Oglalas dzim­tas un Dakotas septiņām ciltīm. Viņš pametīs mūsu ap­metni šonakt bez ieročiem un nekad vairs neatgriezī­sies. Bet tu, Harka Lāču Medniek, paliksi pie mums un kādu dienu būsi dižens karavīrs un virsaitis.

—   Kādu dienu es būšu dižens karavīrs un virsaitis, — Harka stīvi atkārtoja, un neviens bez viņa paša nespētu uzminēt, ko viņš domāja un juta, to teikdams.

—    Tāpēc es tev atstāju pērkondzelzi.

—   Pērkondzelzs būs dižena karavīra un virsaiša rokās, no viņa bīsies ienaidnieki.

—    Hau, būs tā, kā tu saki. Tagad nāc. •

Harka piecēlās. Tā, kā stāvējis, viņš sekoja Tatankam Jotankam, vēl arvien kails, sajauktiem matiem, izkaltušu rīkli, šķita, ka mēle pielips pie aukslējām.

Dižais dakotu zintnieks veda zēnu uz dzimto — uz tēva vigvamu. Harka redzēja smuidrās priežu maikstis, kas ar galotnītēm sakļāvās kopā, dažas medību trofejas, kas pie tām karājās — bizoņu ragi ar daļu no pieres kaula, lāču nagi, uzvarēto ienaidnieku ieroči, loki, vāles — redzēja ādas un segas, kas klāja zemi, pavarda vietu. Viss bija gluži tāpat, kā bijis vienmēr, un tomēr arī citādi. Telts tālākajā galā sēdēja Untšida — tik sastingusi, it kā būtu mirusi. Viņai blakus klusi piemetusies Uinona — bāla, bez asarām acīs. Viņai līdzās sēdēja arī Harpstenā. Ap­spiezdams raudas, viņš bija cieši sakniebis lūpas. Šešoka sagumusi, droši vien viņu nomāca jautājums, kurš tagad gādās par šī vigvama iemītniekiem. Nelaime sekoja ne­laimei, un Lāču cilts karavīru skaits arvien vairāk saruka.

Drusku tuvāk ugunij nekā pārējie sēdēja Šonka. Viņš smīkņādams uzlūkoja Harku. Tatanka Jotanka aizsūtīja viņu pie sievietēm un bērniem telts dibenā.

Harka vēl stāvēja līdzās Tatankam Jotankam.

—   Es gribētu nomazgāties un sasukāties. Aiziešu uz upi, — viņš sacīja tik mierīgi, it kā runātu kaut kurā pa­rastā rīta stundā.

—    Vai tu atgriezīsies?

—    Es atgriezīšos. Tā ir taisnība, jā!

—    Tad ej! Es ticu tavam vārdam.

Harka, saņemdams no Untšidas mazu podiņu ar lāču taukiem, pieskārās viņas rokai un juta, cik tā vēsa. Tad viņš izskrēja laukā, vēl arvien paturēdams rokā šauteni. Viņš bija apņēmies no tās nešķirties nekad.

Virs prērijas pacēlās mēness, ēnas bija skaidri saska­tāmas.

Harka pārāk nesteidzās, viņš gāja mazliet gausāk, nekā citkārt mēdza rīta agrumā iet uz strautu. Viņš redzēja, dzirdēja un uztvēra visu savā apkārtnē, visu, ko vien cil­vēks ar saviem pieciem prātiem spējīgs šai vēlā vakara stundā vispār uztvert: vēja maigo vēsmu, krūmāja un vig­vamu ēnu rotaļu, uguns sprakšķēšanu vigvamos, pēkšņu gaismas plūsmu, kādam ienākot vai izejot no telts, klusas sarunas, zirgu mīdīšanos, suņu vaukšķēšanu, ūdens čalo­jošo dziesmu.

Kad zēns pienāca pie strauta, viņš ielēca ūdenī, ienira, iznira, noberzējās ar smiltīm, sasukājās un pamatīgi iezieda ādu.

Tad viņš paņēma šauteni un, nomezdamies guļus, aši paslēpas zālē. Viņš bija izdzirdis kādu jātnieku tuvoja­mies no apmetnes puses. Harkam šķita, ka sirds krūtīs draud apstāties.

Jātnieks parādījās no krūmājiem. Tas bija Matotaupa. Viņš jāja uz sava labākā zirga. Viņš jāja soļos pāri strau­tam uz rietumu pusi, turp, kur pāri tumši violeto klinšu grēdai blāzmoja pēdējais zaļganais gaismas starojums.

Matotaupa jāja kailu galvu, to vairs nerotāja ērgļu spalvas. Auguma augšdaļa, pleci ar lāča nagu cirstajām rētām bija kaili.

Harka redzēja ēnā vienīgi sejas aprises. Seja bija iekri­tusi, novājējusi, stūraina. Vienas pašas dienas laikā tēvs bija neticami pārvērties.

Matotaupa nepamanīja Harku. Nepavērdamies ne uz kādu citu pusi, viņš jāja rietumu virzienā, pretī vēl drū­mākajai plakankalnei un kalnājam.

Harka palika nekustīgi uz vietas, līdz jātnieks izzuda skatienam. Tad viņš mierīgi, tāpat kā nācis, atgriezās pie zirgiem, kur sardzē stāvēja Vecais Antilope. Zēns aizveda savu bizoņzirgu citā vietā un tad palaida vaļīgāk tā priekškāju pinekļus. Kad tas bija padarīts, viņš atgriezās atpakaļ vigvamā, kas nu vairs nebija virsaiša vigvams. Tā bija tagad izstumtā un izraidītā ģimenes pajumte.

Zēns redzēja, ka sievietes un bērni, tāpat arī Šonka bija jau nolikušies gulēt. Viņa paša guļvieta stāvēja paras­tajā vietā, tuvu pie ieejas. Viņš satvēra to un atvilka dziļāk teltī pie pārējām, starp Untšidas un Uinonas guļ­vietām. Viņš nolika Uinonas svētku tērpu, ko viņa bija apģērbusi iepriekšējā rītā, gatavodamās paredzētajām me­dību svinībām, tuvāk māsas guļvietai.

— Harka iet pie sieviešiem, — čukstēja Šonka. Zēns izlikās to nedzirdam.

Tuvu pie ieejas vigvamā atradās Tatankas Jotankas guļvieta, kurš šo nakti pavadīja nevis pie Havandšitas, bet Matotaupas ģimenē. Iespējams, ka tas notika Harkas dēļ. Matotaupas ieroči gulēja sasieti vienkop pie Tatan­kas labās rokas, turpat atradās arī divstobru šautene, ko Sarkanmatis bija dāvinājis virsaitim Matotaupam.

Harka pievēra acis. Viņš klausījās un atkal gaidīja, kā bija gaidījis visu garo dienu. Un tomēr šī pati gaidīšana, kopš ticis paziņots padomes spriedums, bija gluži un pil­nīgi izmainījusies. Tagad Harka vairs negaidīja, ko darīs citi. Viņš gaidīja vienīgi, līdz pienāks laiks darboties pašam.

Pagāja stunda pēc stundas, klausoties elpas vilcienos teltī un katrā visniecīgākajā gulētāju kustībā.

Paši pirmie aizmiga Šonka un Harpstenā, tad Šešoka, beidzot ap pusnakti arī Tatanka Jotanka. Bet Untšida, Matotaupas māte, kas šajā dienā bija zaudējusi savu pēdējo dēlu, negulēja. Viņas plaši atvērtās acis tumsā mirguļoja.

Harka uzlika plaukstu viņai uz lūpām, un viņas acis pievērsās zēnam. Viņa piespieda savu vēl arvien vēso roku pie zēna rokas un ar to izteica visu.

Harka pavērās Uinonā. Viņa gulēja aizvērtām acīm, taču meitenes elpa liecināja, ka viņa nav aizmigusi. Harka pārvilka viegli ar plaukstu māsai pār pieri, tad viņa atvēra

acis, bet galvu nepagrieza. Zēns pavilka māsas svētku drānas sev tuvāk un, tāpat gulēdams, uzvilka tās. Nazi viņš iebāza makstī, ko valkāja ap kaklu apmestajā dzīslu saitē, vakarā viņš nebija to noņēmis. Šautene karājās vi­ņam pie krūtīm, zem nepierastā apģērba. Viņš satvēra ieroci un iebāza munīciju jostas kabatā, kas ir katram sie­viešu apģērbam. Beigās viņš vēl paņēma vienu ādas segu. Tad nedzirdāmi piecēlās ar agrā bērnībā apgūto veiklību un paradumu. Viņš izlīda tieši tai pašā vietā zem telts pār­sega, kur iepriekšējā naktī bija klausījies un visu noska­tījies. Kad Harka pameta vēl pēdējo mirkli vigvamā, viņš pamanīja, ka Uinona pavilkuši augstāk segu un pa­slēpusi tanī arī seju. Viņš nojauta, ka meitene raud. Ne­viens to nevarēja dzirdēt, un nevienam to nevajadzēja arī redzēt. Izraidītā virsaiša meita un aizbēgušā zēna māsa jutīsies ļoti vientuļa citu bērnu vidū.

Zēns atradās laukā. Viņš gāja nesteidzīgi starp teltīm, kā mēdz iet meitene, kas piecēlusies sevišķi agri. Vaja­dzēja uzmanīties, lai neviens nepamanītu šauteni zem se­gas, kas bija uzmesta uz pleciem. Zirgu sardze nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību, viņš atrada bizoņzirgu tieši tai pašā vietā krūmos, kur bija to atstājis. Tur tuvumā auga sulīga zāle, un turp vaļīgi sapītais zirgs bija tiecies. Harka pārgrieza viņam pinekļus, darīja to aši, jo dzirdēja tuvojamies sargu. Taču karavīrs nebija nācis pietiekami ātri, un, iekams tas varēja kaut ko uzsākt, Harka bija zirgam mugurā un jau joņoja prom p