/ Language: Latvia / Genre:sf_social,

PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

M.JemcevsE.Parnovs E.Parnovs

PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS M.JEMCEVS E.PARNOVS Locis Kids. Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums . De profundis (No dziļumiem) . Sniega pika. Figūras plaknē . .IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1966 Tulkojusi RASMA VĪLIPA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes 1966. gada 16. jūnija lēmumu Mihaila Jemceva un Jeremeja Parnova stāsti pa­domju lasītājiem jau ir labi pazīstami. Viņu pirmais fantastiskais stāsts —

M.JEMCEVS E.PARNOVS

PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1966

Tulkojusi RASMA VĪLIPA

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes 1966. gada 16. jūnija lēmumu

Mihaila Jemceva un Jeremeja Parnova stāsti pa­domju lasītājiem jau ir labi pazīstami. Viņu pirmais fantastiskais stāsts — <rZaļajā kalnu pārejā» bija iespiests 1961. gadā žurnālā «Iskatei». Vēlāk M. Jem­ceva un ]. Parnova darbi publicēti žurnālos «Tehnika — molodjoži», <rMolodjož mira» un ietilpināti izdevnie­cību «Molodaja Gvardija» un «Znaņije» zinātniskās fantastikas krājumos.

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums» ir jauno autoru trešā grāmata — pēc fantastisko garo stāstu krājuma «Bālā Neptuna vienādojums» un zinātniski fantastiskajiem stāstiem «Supernovas krišana», — un tajā mēģināts uz piedzīvojumu stāsta fona attistii fantastisku fabulu. Divos garajos stāstos — «Locis Kids» un «Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums» — dar­bība norisinās Dienvidamerikas eksotiskajās zemēs, Galapagu salās, noslēpumainajā setvā, okeāna dziļu­mos. Stāstu varoņi, zinātnieki, veic parastus zināt­niskus pētījumus un tikai pavisam nedaudz iet pāri realitātes robežām, ieiet fantastikas pasaulē.

Krājumā ievietotie trīs stāsti — <Sniega pika», «De profundis» un «Figūras plaknē» — ir tikai fantas­tiski, tajos ir gan kosmoss, gan laika mašīna, gan ab­solūti fantastiska situācija.

LOCIS KIDS

Jūs, protams, esat dzirdējuši par Erahuesas loci? Neesat? Visbiežāk viņu sauc par balto loci. Patiesībā viņš nemaz nav balts. Tā ir matrožu pasaciņa, leģenda, tāpat kā par Mobiju Diku. Par loci daudz rakstīts da­žādos žurnālos. Ir pat garais stāsts ar no- nosaukumu «Baltais locis». Labs stāsts, taču autors to visu izfantazējis, izzīdis no pirksta. Gan par Lindalu, gan par Kidu. Viņš pat devis tiem citus, izdomātus vārdus. Lai nu kas, bet es to zinu! Es taču mācījos Oksfordā kopā ar Persivalu Lindalu. Arī šo ceļojumu uz Bruņurupuču salām mēs iecerējām kopīgi. Pat ideja par ultrahidrofonu, ko Lindals vēlā'k konstruēja, ir mana. Tomēr no mūsu kopīgā ceļojuma nekas neiznāca.

Tā nu notika, ka mēs — Lindals un es — abi reizē iemīlējāmies vienā jaunā personā.

Nevarētu teikt, ka bijām sīvi sāncenši, es- vienkārši paliku malā. Gan attiecībā pret jauno personu, gan pret Persivalu. Viņi drīz apprecējās, bet es aizbraucu uz Melburnu un sāku tur strādāt par līdzstrādnieku Galve­najā oke&noloģijas laboratorijā. Taču runa nav par mani.

Lindals tomēr realizēja savu ideju. Gri­bēju teikt — mūsu ideju, bet nevaru… Sa­krājis pietiekami daudz naudas un atstājis jauno sievu pie saviem vecākiem Glazgovā, viņš šķērsoja okeānu un apmetās Ekvadorā. Viņam, protams, bija vesela kaudze ietei­kuma vēstuļu, viņš, protams, laida darbā visu savu personisko pievilcību un, izmanto­dams sakarus augstākajās aprindās, sarīkoja ekspedīciju. īstenībā tā nebija nekāda ekspe­dīcija. Mazs kuterītis ar šauru kajīti kā rieksta čaumalu, dažas kastes ar konserviem un alu, divas šautenes, japāņu akvalangistu maska un pleznu komplekts — tas arī bija viss, ja neskaita hidrofonu, pamatīgu krā­jumu bateriju un vēl šādus tādus sīkumus. Kuterīti sauca par «Galapagu». Tādā šau­bīgā kuģītī zem elegantā dzeltenzilsarkanā Ekvadoras karoga Lindals devās Klusajā okeānā.

Jūs jautājat, vai viņš brauca viens pats? Nu, protams, viens pats. Viņam gribēja pie­biedroties kāds vietējais skolmeistars, bet tas pēdējā brīdī saslima vai izlikās saslimis, un Lindals devās ceļā viens.

Dienu viņš vadīja savu nožēlojamo «Gala- pagu», bet naktī, ja nebija gaidāms negaiss, izmeta enkuru un likās gulēt. Tieši uz klāja, apsedzies ar palagu un Dienvidu Krustu.

Vienā tādā naktī Lindalu uzmodināja spilgta gaisma. Balts prožektora stars pie­nagloja «Galapagu» pie okeāna virsmas gluži kā kukainīti pie -herbārija dēļa. Kad Lindals piecēlās, stars nodrebēja un mazliet pavirzījās sānis. Metrus četrdesmit aiz kuģa viņš ieraudzīja melnu zēmūdenes siluetu. No tās rēgojās lielgabals un divi smagie lož­metēji. Uz tiltiņa stāvēja cilvēks spīdīgā lietusmētelī ar ruporu rokā.

—       Kas šis par kuģi? — viņš jautāja an­gliski ar tikko samanāmu akcentu.

—       Pētniecības kuģis … Pierakstīts Gvajakilas ostā … Bet kas īsti esat jūs?

—       Kāda apkalpe? — cilvēks ar ruporu it kā nebija dzirdējis jautājumu.

—       Kas jūs tāds esat un uz kāda pamata pratināt mani eksteritoriālos ūdeņos?

—   Atbildiet, vai es jūs nogremdēšu!

Lindals paraustīja plecus,, pačamdījās pa

kabatām un, atradis cigareti, aizsmēķēja.

—   Cik tad cilvēku ir uz jūsu kuģa?

—   Es viens pats.

—       Viens pats?! — cilvēks lietusmētelī no­liecās pār lūku un kaut ko pateica. Dažas minūtes ar kādu apspriedies, viņš atkal pa­cēla ruporu un nokliedza:

—       Tūlīt mēs jūs apciemosim! Tikai nedo­mājiet spirināties pretī, citādi noiesiet di­benā.

No zemūdenes atīrās laiva. Trīs airu pāri ritmiski gūlās ūdenī. Laiva viegli un bez trokšņa slīdēja pa eļļaino gaismas celiņu. Pakaļgalā uz sola melnēja lietusmētelī tērptā cilvēka siluets, un viņam blakus sēdēja kāds cits, kam galvā bija cepure ar augstu ieliektu virsu.

Kad laiva atsitās pret «Galapagas» bortu un abi šie cilvēki uzkāpa uz kuģa klāja, Lin­dals ar žestu aicināja viņus kajītē. Bet tur bija pārāk šauri, un tie novietojās zem kla­jas debess, jo vairāk tāpēc, ka klāju apgais­moja prožektors. Lindals tūlīt noprata, ka tie ir friči.

—  Atnesiet kuģa dokumentus, — piepra­sīja virsnieks lietusmētelī.

Lindals atnesa.

Friči uzmanīgi pētīja kuģa žurnālu. Paņē­muši Lindala personas apliecību, viņi pagā­jās uz kuģa pakaļgalu, kur bija gaišāks, un sāka par kaut ko apspriesties. Līdz Lindalam atlidoja tikai frāžu fragmenti, turklāt viņš slikti zināja vācu valodu. Tomēr Lindals sa­prata, ka runa ir par viņu. Lietusmētelī tēr­ptais virsnieks par kaut ko dedzīgi centās pārliecināt otru — slaidu, kalsenu gaišmati, bet tas nez kādēļ nepiekrita.

Kad viņi bija atgriezušies pie Lindala, gaišmatis jautāja:

—   Vai jūs esat anglis?

Gluži instinktīvi Lindals saprata, ka ne­vajag teikt patiesību. Bija 1939. gads, un viņš jauta, ka tuvojas karš.

—       Amerikānis. Mans vectēvs atstāja Vā­ciju un apmetās Bostonā.

—   Vai viņš bija vācietis?

—   Jā.

Vācieši saskatījās.

—       Vai jums ir laiva? — vaicāja gaiš­matis.

Lindals pamāja un norādīja ar roku uz labo bortu.

—        Ļoti labi. Mēs jums dodam, — viņš paskatījās pulksteņa spīdošajā ciparnīcā, — četrdesmit minūtes. Iekraujiet laivā visu nepieciešamo un brauciet uz krastu.

—       Kā — uz krastu?… — Lindals nesa­prata. — Līdz kontinentam taču ir vairāk nekā sešsimt jūdžu …

—        Kālab gan jums kontinents? — iesmē­jās virsnieks lietusmētelī. — Kuģa žurnālā teikts, ka jūsu kurss ir uz Galapagu salām. Nu tad brauciet laimīgi. Tikai kādas simts jūdzes.

—        Bet… bet tā taču ir tīrā slepkavība! — Lindals vēl arvien nespēja saprast, ko no viņa grib.

—       Nu! Tu vēl te runāsi, cūka! Tev jābūt laimīgam, ka fāterlandei ievajadzējies tādas nožēlojamas siles. Taisies mudīgi! Ja pēc četrdesmit minūtēm nebūsi jūrā…

Lindals sāka kraut laivā pārtiku.

—        Kas tas? — jautāja virsnieks lietus­mētelī, rādīdams uz alus kasti.

—   Ingveralus.

—   Atstāj to šeit. Tev pietiks ar muciņu ūdens. Atklātā jūrā ar alu viegli var sabojāt vēderu.

—   Vai šautenes drīkst ņemt līdz? — Lin­dals pavaicāja.

—   Kam tev tās vajadzīgas? — virsnieks pastiepa roku pēc beļģu divstobrenes.

—   Lai ņern, — sacīja gaišmatis.

—   Labs ir, ņem, — virsnieks atmeta ar roku.

—   Kas tas? — vaicāja gaišmatis, kad Lin­dals izvilka no kajītes ultrahidrofonu.

—  Aparāts, kas uztver jūras dzīvnieku iz­dotās skaņas.

—   Atradis par ko domāt! — uzbrēca virs­nieks lietusmētelī. — Vai baidies, ka neatra­dīsi ar zivīm kopēju valodu?

—   Liec viņu mierā, Manfred. Lai dara, ko grib, — sacīja gaišmatis.

—   Vai kuģa žurnālu un dokumentus drīk­stu ņemt līdzi? — vaicāja Lindals, apseg­dams aparātu ar brezentu.

—   Nē. Tie mums būs vajadzīgi, — atbil­dēja gaišmatis. — Vai esat gatavs?

Lindals pamāja un iekāpa laivā. Tā karā­jās ēnas pusē. Un, kad nočīkstēja vinčas un Lindalu sašūpoja vieglie vilnīši, viņam šķita, ka viņš atrodas melnā akā. Viņš palūkojās augšup. Ekvadoras karogs kā šaura sudra­bota svītra bija sastindzis melnajās debesīs. Lielās tropu zvaigznes likās tik tuvu kā vēl nekad. Lindals atstūmās un sēdās pie airiem.

— Laimīgu braucienu, draugs! — noklie­dza virsnieks lietusmētelī.

Lindals klusēdams īrās prom no «Galapa- gas», taisni uz Dienvidu Krustu.

… Lindalam laimējās. Sākumā viņš novir­zījās uz dienvidiem, tad nonāca Peru straumē un tā viņu nesa uz ziemeļiem. Pēc visiem aprēķiniem, devītajā dienā viņam va­jadzēja ieraudzīt Bruņurupuču salu vulkānu konusus. Viņš cerēja piestāt krastā vai nu Espanjolā vai Santamarijā. Bet kā par ne­laimi devītās dienas rītā uznāca bieza migla. Lindalam likās, ka viņš jau dzird krasta bangas sitamies pret 'klintīm. Tomēr neko saskatīt neizdevās. Viņš ieturēja kursu maz­liet vairāk uz rietumiem, bet troksnis kreisajā pusē nekļuva vājāks un labajā pusē nepa- stiprinājās. Tad viņš vadīja laivu uz austru­miem. Migla bija tik bieza, ka pat laivas pakaļgals izskatījās izplūdis un spocīgs. Lin­dals nedomāja par to, ka laiva var tikt sa­dauzīta. Viņš baidījās 'kļūdīties. Un, kad krasta bangu dārdoņa pieklusa, viņš saprata, ka noticis pats briesmīgākais — laiva tika nesta atklātā okeānā. Par airēšanu pret straumi nebija nemaz ko domāt. Tiesa, priekšā atradās vēl viena neliela saliņa —- Erahuesa, bet izredzes miglā tai nejauši uz­durties bija ārkārtīgi mazas. Un tomēr Lin­dals nolēma pamēģināt. Viņš apgrieza laivu un sāka airēt pret straumi. Tagad virzīšanās uz ziemeļiem kļuva krietni gausāka, un va­rēja cerēt, ka pietiks laika pēc kādām pazī- inem noteikt laivas stāvokli attiecībā pret salu. Pagāja sešas septiņas stundas. Lin­dals briesmīgi nogura un bija gatavs paļau­ties dieva ziņā, pamest airus un nogulties laivas dibenā. Bet tad viņam izlikās, ka viņš dzird kormoranu raksturīgos griezīgos klie­dzienus. Šiem lielajiem putniem ir īsi, neat­tīstīti spārni. Tāpēc nevarēja būt šaubu, ka zeme atrodas kaut kur tuvu blakus. Lindals ieklausījās. Viņam likās, ka kormorani tagad brēc skaļāk. Viņš nometa airus un apsēdās pie stūres. Uzlēca saule. Aiz blīvā, pelēkā miglas auta tā izskatījās kā gaišs, izplūdis plankums. Migla sāka pamazām gaist.

Piecēlies visā augumā, Lindals ieraudzīja lavas kalnu grēdas pelēkās kores un smai­lās virsotnes. Tās it kā karājās gaisā, miglas horizontālās līnijas nogrieztas. Šī līnija lēni saplaka, un migla aizplūda kā ūdens pa slūžām. Nepacietībā Lindals kodīja lūpas.- Viņam šķita, ka pelēkais miglas auts gan­drīz nemaz negaist. Putnu balsis skanēja arvien apdullinošāk. Un tad viņš saprata, ka migla nepavisam nenāk zemē lēni. Gluži vienkārši — laiva tika nesta uz krastu.

No locijas Lindals zināja, ka piekļūt mazai neapdzīvotai saliņai ir ļoti grūti. Saliņu ielenc pārtraukts asu zemūdens rifu loks. Bet izvēles nebija. Turklāt Lindals cerēja, ka vieglā laiva spēs sveika un vesela pārslīdēt pāri rifiem. Šoreiz viņam laimējās. Viņš pat nepamanīja, kā tika cauri bīstamajai joslai. Ūdens kļuva manāmi siltāks. Kā pienbalta plēve tam pāri gūlās migla. Drūmās, pelēk- zilganās klintis raudzījās nelaipni un vēsi. Dziļas plaisas nežēlīgi graizīja kalnu grē­das stāvās nogāzes, 'kuras klāja melnas, grubuļainas sastingušas lavas straumes.

Lindals nodomāja, ka Darvins droši vien nebūtu sarakstījis «Sugu izcelšanos», ja savā laikā «Bigls» nebūtu izmetis enkuru netālu no šā drūmā un nelaipnā vulkāna. No šās domas kļuva mazliet siltāk ap sirdi. Viņš zināja, ka sala patiesībā nemaz nav tik kaila un neviesmīlīga, kā izskatās.

Daudzus gadus viņš bija sapņojis par šo ekspedīciju, izlasījis veselas kaudzes grā­matu un žurnālu un ar aizvērtām acīm va­rēja sameklēt Galapagu arhipelāgu uz kartes.

Putnu klaigas kļuva tik apdullinošas, ka apslāpēja pat lielgabalu šāvieniem līdzīgos krasta bangu dārdus. No 89 putnu sugām, kas te ligzdo, 77 nav sastopamas nevienā citā vietā uz zemeslodes. Lindalam šķita, ka putni salidojuši uz šo mazo salu, lai sveiktu viņu, Lindalu, un ātrāk apliecinātu savu rea­litāti. Par spīti visam viņš bija laimīgs. Ne jau katram izdodas redzēt savus sapņus pie- pildāmiesl

Lindals ķērās pie airiem un sāka enerģiski irties uz krastu, ar acīm meklēdams vietu, kur varētu piestāt malā. Viņš jau skaidri saskatīja lielu jūras leguānu baru. Aizvēstu­riskie drakoni ar robainām muguras spurām sildījās uz klintīm, ko apšļakstīja straujās bangas. Odens putas meta burbuļus un ap- kalzdamas pārklājās ar sausu, ziepainu plē­vīti. Tūkstošiem putnu rakņājās pūstošajos, melnajos atkritumos, lēkāja pa bazalta oļiem un tupēja uz olām. Vēsajā straumē, kas plūda gar salu, draiskuļojās pāris jūras lauvu. Tie bija melni, spīdīgi, it kā tērpušies cieši piegulošos gumijas kostīmos, un, cel­dami gaisā savus ūsainos purnus, palēkda­mies nozuda viļņos. Pēc tam parādījās no jauna, pasvieda augšup zivtiņu ar mirdzo­šām zvīņām, gaisā to saķēra, norija un me­tās pakaļ jaunam laupījumam.

Lindals brauca paralēli krastam. Viņam gribējās tūdaļ piestāt malā, sakurt uguns­kuru un iedzert karstu kafiju, bet piemērotu vietu vēl arvien neizdevās atrast.

Kad pacietība un spēki jau bija gandrīz galā — šai brīdī viņš brauca apkārt lavas veidotajam zemesragam, — kļuva redzama gluda krasta oļu strēle. Viļņi sitās tai pāri, un, slīdēdami pār akmeņiem, ieplūda dziļi sauszemē, lai tūkstošos burbuļojošu strau­tiņu tūdaļ trauktos atpakaļ.

Lindals ar tulznu saēstajām rokām ciešāk saspieda piesmirkušos airus. Šīs beidzamās minūtes, kurās viņš tuvojās krastam, šķita ilgākas nekā viss aci pret aci ar okeānu pa­vadītais laiks. Zem laivas dibena iečirkstējās oļi, un laiva apstājās. Lindals ar pūlēm at­lieca pirkstus. Sāļais ūdens radīja smeldzī­gas sāpes. Tad viņš nogūlās laivas dibenā un sāka raudzīties debesīs.

Zem pašiem mākoņiem, plati izpletis vare­

nos, valdonīgos spārnus, lidinājās fregates putns. Lindals aizvēra aizpampušās, asaro­jošās acis un aizmiga. Pašā beidzamajā brīdī viņam iešāvās prātā, ka ilgi gulēt nedrīkst, citādi sāksies bēgums, kas var laivu atkal aiznest jūrā un satriekt pret atsegto rifu grēdu. Viņš pat mēģināja piecelties un iz­kāpt no laivas, bet miegs viņu pievārēja. Tas bija smags, nomodam līdzīgs miegs. Lindals sapņoja, ka izkāpis krastā un, aiz sāpēm vai­dēdams, velk laivu pa čirkstošajiem oļiem tālāk prom no jūras. Kad viņš to jau bija aizdabūjis līdz pašai vulkāna pakājei un, atliecis stīvo muguru, atskatījās atpakaļ, nez no kurienes parādījās vācietis lietus­mētelī ar jājampātagu rokā. Rotaļādamies ar pātagu, tas izstiepa ādas cimdā ietērpto roku un norādīja uz jūru. Lindals saprata, ka laiva jāvelk atpakaļ un pēc tam atkal uz kaut kurieni jābrauc. Līdz asinīm nobrāz­tiem pirkstiem viņš satvēra mitros, sāļos dē­ļus un vilka. Bet vācietis aiz muguras smē­jās. Jo grūtāk bija Lindalam, jo skaļāk vācietis smējās. Tad Lindals palaida vaļā laivu, pieplaka pie oļiem un, saņēmis pēdē­jos spēkus, uzlēca kājās.

Apjucis viņš skatījās uz krastu, uz vulkāna pakāji. Saule tuvojās rietam. Oļos svilpa un dārdēja paisums.

Lindals izkāpa no laivas un ar pūlēm iz­vilka to krastā. Ķermenis smeldza, un vis­mazākā kustība radīja muskuļos sāpes. Truls smagums spieda galvu.

Lindals lēni gāja pa mitrajiem, čirkstoša­jiem oļiem. Uz katra viņa soļa raibi krabīši žigli metās plaisās. Toties putni viņam ne­pievērsa nekādu uzmanību. Stfazdi grozījās turpat pie pašām kājām, vanags, kas planēja augstu pie debesīm, acīmredzot aiz tīras ziņ­kārības traucās lejup un, nolaidies netālu no cilvēka, sāka viņu vērīgi aplūkot.

Lindals atrada šauru ieplaku starp divām lavas mēlēm. Rokām tverdamies pie grumbu­ļainās virsmas, viņš rāpās augšā, vairākas reizes apstājās, nogūlās un brīdi atpūtās.

Parādījās pirmās opuncijas. Tad to kļuva arvien vairāk un vairāk. Lindals izbrīnā ska­tījās uz lielajiem, zilganajiem kokiem ar asiem dzeloņiem nobārstītu gaļīgu stumbru. Kad kāpums beidzās un kļuva redzams ar mežu apaudzis plato, Lindals atviegloti no­pūtās. Slaido skalēziju biezais zaļais vai­nags un pizoniju sarkanie stumbri, kas šur 'tur pavīdēja starp kuplajām papardēm, — viss solīja mieru un atpūtu.

Pāri meža zaļajai lapotnei pacēlās zilgan­pelēkā plīvurī tinies krāteris. Lindals zināja, ka krāterī ir dziļš un aūksts ezers ar zilgan­zaļu ūdeni. Viņš jutās tā, it kā pēc ilgas prombūtnes būtu atgriezies rnīļā pusaiz-, mirstā dzimtenē. Visu, kas bija ap viņu, viņš redzēja pirmo reizi. Bet, atcerēdamies bērnu dienu sapņus, viņš pazina kokus, akmeņus un zvērus un sveica tos kā vecus paziņas. Un tie viņam atbildēja. No zariem nokarājās gara, tumšzaļa sūna un laipni māja ar sirmo bārdu. Putni uzticīgi ļāvās ņemties rokās. Akmeņi bija silti un jūra mierīga.

Lindals pasmaidīja, pacēla galvu pret de­besīm un aizmiedza acis. Tad iesaucās. Klie-. dziens ar pūlēm izlauzās no iekaisušās, aiz­smakušās rīkles. Lindals ātri devās lejup. Parakņājās bēguma atstātajās, saulē izkal­tušajās drazu kaudzēs un sakūra ugunskuru. Viņš uzvārīja kafiju, uzsildīja kārbu sautē­tas gaļas un, ūdenī izmērcējis dažas galetes, pabrokastoja. Viss likās ļoti garšīgs un sulīgs. Pienāca pingvīns un, paliecis galvu sānis, skatījās. Lindals tam pasvieda gaba­liņu galetes. Nesteidzīgi, ar lielu cieņu pingvīns to pacēla un, pateicīgi pamājis ar rūsgano cekulu, aizgāja. Lindals aplēja ugunskuru ar ūdeni, izsmēķēja cigareti un, nolicis galvu milzīga bazalta bluķa ēnā, aizmiga.

Apmēram gadu Lindals nodzīvoja šai salā. Viņš medīja mežacūkas, ķēra zivis, meklēja bruņurupuču olas, vārīja krabjus. Stundām ilgi viņš klaiņāja pa krastu, meklēdams inte­resantus jūras dzīvniekus. Šad tad viņš at­rāva no glumajiem akmeņiem kādu molusku vai vilka ārā no plaisām mazus astoņkājīšus. Pašā mežmalā viņš bija uzcēlis omulīgu bū­diņu. Tajā arvien bija vēsi un spirgti. Tīkami smaržoja pizoniju sarkanā koksne. Pie ieejas šūpojās paparžu platās lapas.

Katru dienu uz trim četrām stundām Lin­dals devās jūrā. Nelielā dziļumā viņš iegrem­dēja jūrā ultrahidrofonu un, uzlicis austiņas,iegrima skaņu pasaulē. Viņš dzirdēja daudzo vēzīšu alfeusu nemitīgo klakšķināšanu, jūras gaiļu ritmisko rūkoņu, baložu dūdošanai līdzīgās melakopiju balsis, stauridu riešanu un šņirkstoņu. Brīžam visas šīs skaņas pa­zuda uz parasto trokšņu fona. Lindals zināja, kas slēpjas aiz šāda «fona». Domās viņš redzēja, kā zivju zo.bi un krabju spīles grauž un drupina koraļļu zariņus un molusku čau­las— tā bija nemitīga rīšana, gremošana, vajāšana. Bet cilvēkam sadzirdamo skaņu pasaule ir ļoti trūcīga. Kad Lindals ieslēdza ultraskaņas transformatoru, viņš ikreiz brī­nījās par svelpjošo, dūcošo, kaucošo, spin- dzošo toņu daudzveidību.

Reizēm viņš pats ienira jūrā. Paslēpis austiņas ūdensnecaurlaidīgā akvalangistu cepurē un ievilcis plaušās pēc iespējas vairāk gaisa, viņš iegremdējās ūdenī un uzmanīgi zagās klāt zivīm. Droši vien jūrā neviens ne­zināja labāk par viņu, kā savā starpā sazinās zivis, kā tās brīdina cita citu no briesmām un aicina pie laupījuma.

Lindals strādāja ļoti daudz, brīva laika viņam neatlika gandrīz nemaz. Taču arvien biežāk un biežāk viņu pārņēma ilgas pēc cilvēkiem, pēc vienkāršas sarunas. Liela no­zīme bija tam, ka viņš nevarēja salu atstāt kuru katru brīdi, kad iegribas. Ja kaut kur līcī klusu šūpotos mazā «Galapaga» ar deg­vielu pilnu cisternu, Lindals vēl vismaz gadu varētu nedomāt par civilizēto pasauli. Bet kuģa nebija, un Lindals bieži vēroja hori­zontu, vai kaut kur neieraudzīs tvaikoņa dūmu strūkliņu. Taču dūmi neparādījās. Ti­kai vienu reizi pa visu šo laiku viņš dzirdēja lielā augstumā dūcam lidmašīnas. Viņš ātri sakūra ugunskuru no skalēzijas sausajiem zariem. Uguns lodāja pa ētera piesātināto koksni. Gaiss oda pēc slimnīcas. Liesmu spo­žās mēles lika zvaigznēm nobālēt. Lidmašīnu dūkoņa apklusa. Un Lindals ilgu laiku loloja cerību, ka viņa signāls pamanīts. Bet pagāja mēneši, un neviens nebrauca viņam pakaļ. Lindals atkal ar visu sirdi un dvēseli node­vās darbam. Viņš rakstīja zinātniskiem žur­nāliem, šķiroja kasetes ar fotofilmām, prepa­rēja jūras dzīvniekus, gatavoja sakņu krā­jumus, kausēja taukus no milzu bruņurupu­čiem. Taču arvien biežāk un biežāk viņš meta visu pie malas un, acis nenovērsdams, rau­dzījās tikko samanāmajā bāli zilganajā hori­zonta svītrā.

Lai neaizmirstu valodu, Lindals sarunājās pats ar sevi. Viņš deklamēja dzejoļus un dramatiskus monologus, un arī pats sacerēja viencēliena ludziņas divām personām. Viņš runāja bez mitas, līdz izkalta rīkle. Tad viņš iedzēra atvēsinātu saldo paparžu sulu un runāja atkal. Pat ieniris ar ultrahidrofonu ūdenī, viņš nemitējās runāt. Zivis bija tā pieradušas pie viņa, ka nepievērsa uzmanību. Viņš riņķoja tām apkārt, noklausījās pašus intīmākos noslēpumus, tūdaļ tos skaļi izpļā­pāja un deklamēja dzejoļus.

Cilvēka ķermenis vientuļš slīdēja caur­spīdīgajā zilgmē pāri straumes saviļņotajiem ūdensaugu mežiem, zem plaisu tumšajām spraugām. Pāri viņam šūpojās dzīvsudrabs, lejā zibēja putnu ēnas, biedēdamas miegaini nekustīgās zivis. Bet cilvēks runāja, un zi4 vis klausījās Šekspīra tvirtās strofas, Te- nisona baltās vārsmas, Kiplinga un Svin- berna dzejoļu valdzinošo mūziku, Brouninga dīvainās asonanses. Zivis izpeldēja no tum­šajām grotēm un atstāja krāšņās ūdensaugu birzes. Cilvēks noklausījās zivju tenkas un runāja, runāja, runāja.

Brokastā krietni saēdies bruņurupuča gaļu un ceptas papardes, Lindals, kā parasti, pa­kāra plecā ultrahidrofonu, paņēma pleznas un devās uz jūru.

Pūta silta rīta brīze. Caurspīdīgās ūdens­blusas bija iznākušas tālu sauszemē. Tas vēstīja sliktu laiku, bet Lindals nolēma ris­kēt. Jau tā četras dienas pēc kārtas bija lijis. Viņš ar skumjām atcerējās būdiņā pavadītās ilgās stundas. Lindals iestūma laivu ūdenī, ielika airus duļļos un stūrēja uz aizvēja pusi. Kad viņš brauca apkārt zemesragam, kas iesniedzās tālu jūrā, parādījās saule. Jūrā iemirgojās neskaitāmi žilbinoši punktiņi. Lindalam kļuva silti un uznāca miegs. Viņš pasmēla saujā ūdeni un apslacīja acis. Pa­saule pārvērtās un atmirdzēja varavīkšņai- nos toņos.

Tālu jūrā Lindals pamanīja kaiju baru. Griezīgi spiegdamas un skarbi klaigādamas, tās riņķoja virs kāda nekustīga priekšmeta, te, spārnus sakļāvušas, nomezdamās uz ūdens, te atkal paceldamās gaisā.

«Tas nav bez iemesla,» nodomāja Lindals, «liekas, tur kaut kas ir. Varbūt beigta val­zivs?»

Viņš aizairēja līdz vietai, virs kuras laide­lējās kaijas. Bet tā nebija beigta valzivs. Uz ūdens šūpojās milzīga kalmara zaļais ķer­menis. Dzīvnieks mira. Zaļo krāsu nomai­nīja spilgti purpursarkana, tad maigi iedzel­tena. Laiku pa laikam bezspēcīgi saļimušie taustekļi pacēlās un kulstīja ūdeni putās kā okeāna tvaikoņa dzenskrūves. Milzīgajās, iluminatoriem līdzīgajās cilvēciskajās acīs bija sastingušas nāves skumjas un mokas. Lindalam šķita, ka astoņkājis ar lūgumu un cerību raugās tieši uz viņu. Bet ko viņš va­rēja darīt? Kā redzams, dzīvniekam bija bojāts kāds svarīgs orgāns un viņš nevarēja ienirt. Kaijas viņu apstāvēja vēl dzīvu. Viņš varbūt vēl uz kaut ko cerēja, kā lūdzot stiep­dams uz priekšu resnos, notekcaurulēm līdzī­gos taustekļus un žēli plātīdams briesmīgo knābi, bet kaijas jau redzēja, ka milzenis lemts iznīcībai.

Lindals pārmeta pār bortu ultrahidrofonu un uzmanīgi izritināja virvi, tad uzlika masku, nostiprināja austiņas un no laivas pakaļgala piesardzīgi ienira. Zaļganais ūdens bija apbrīnojami dzidrs. Milzīgie pie­sūcekņi ar asajiem nagiem izskatījās vēl briesmīgāki, bet paši taustekļi bija krietna baļķa resnumā.

Arī te visi posās kuplām dzīrēm. Jūras bez­delīgu bari šaudījās pie pašas kalmara astes, kas atgādināja torpēdas stabilizatoru. Zel­tainā makrele turējās pa gabalu, bet varēja redzēt, ka tā gatava jo rosīgi piedalīties gai­dāmajā laupījuma dalīšanā. Pretīgā zivs hirurgs jau sāka kost mirstošajam milzenim, un spilgtais, nekaunīgais jūras gailis pama­nījās atraut tam gabaliņu miesas.

Kalmars saskatīja cilvēkā jaunu ienaid­nieku. Saņēmis pēdējos spēkus, viņš ierāva taustek|us un metās prom. Pēkšņi ūdens kļuva tumšs un duļķains. Lindals ienira un, pakampis uz smilšainā dibena gulošo apa­rātu, peldēja kalmaram pakaļ. Tas netika tālu. Izlaidis tintes melnu šķidrumu, viņš kļuva bāls kā rēgs, un Lindals viņu pirmajā mirklī pat nepamanīja. Viss zivju bars Ijau bija klāt kā likts. Pat pašas biklākās un pie­sardzīgākās steidzās panākt nevarīgo dzīv­nieku.

Netālu ieraudzījis tumšzilu torpēdu, Lin­dals nodomāja, ka tā ir haizivs. Plēsoņas parasti nenokavē tādas lepnas bēres, un viņš jau sen tās gaidīja. Bet izrādījās, ka tas ir liels un enerģisks delfīns. Pa ultraskaņas telegrāfu saņēmis ziņu par mūžsenā ienaid­nieka agoniju, tas bija atpeldējis, nespēdams liegt sev tādu izpriecu. Nenogaidīdams, kad kalmars būs beigts, delfīns atvēra zobaino knābjveida rīkli un drosmīgi devās uzbru­kumā. Viņš sagrāba bezspēcīgi nokārušos taustekli un mēģināja to pārkost. Bet milzenīs negaidīti apvija delfīnu ar trim taustek­ļiem reizē. Delfīns mēģināja izrauties, taču astoņ'kāja apkampiens kļuva vēl ciešāks. «Dzīvs suns labāks par beigtu lauvu,» nodo­māja Lindals un, izniris, lai-'iekamptu gaisu, peldēja muļķa delfīnam palīgā. Tas nemaz vairs nespirinājās, gluži kā trusītis anakon­das žņaudzienos. Lindals mēģināja ar nazi nocirst pašu briesmīgāko taustekli, kura gals locījās, kuldams ūdeni. Ar dažiem cirtieniem viņam tas izdevās. Raustīdamies kā milzu ķirzakas aste, tausteklis grima dibenā. Tam metās virsū bars zivju. No melnas plaisas locīdamās izpeldēja tumši lāsumaina šalle. Ieraudzījis pusatvērto daudzzobaino rīkli, Lindals pazina rnurēnu un riebumā nodre­bēja. No stumbeņa kā reta dūmu strūkla plūda zilas asinis.

Kad Lindalam izdevās nocirst vēl vienu taustekli un delfīnu atbrīvot, tas jau gandrīz vairs neelpoja. Uz.viņa ķermeņa bija skaidri saredzamas mēness krāteriem līdzīgās draus­mīgo piesūcekņu pēdas. Vietām šīs asins- sūcējas bankas bija norāvušas viņam visu ādu.

Lindals aptvēra delfīnu ar rokām un kopā ar to uzpeldēja virs ūdens. Viņš ierāpās laivā, ievilka aparātu un tad sā'ka nodarbo­ties ar delfīnu. Viņš gribēja to piesiet pie laivas un nogādāt krastā. Taču, apdomājies, ka delfīna tauki viņam nav vajadzīgi, kamēr vel nav izlādējušās visas baterijas, viņš no­lēma dāvāt drosmīgajam bezprātim dzīvību.

Sameklējis adatu ar izturīgu zīda makšķeres auklu, viņš sašuva pašas briesmīgākās brū­ces un, pagaidījis, kamēr delfīns sāka izrā­dīt pirmās dzīvības zīmes, paplikšķināja tam pa muguru un atgrūda to no laivas.

Delfīns gulēja uz ūdens kā apdullis. Lin­dals to uzmanīgi pastūma ar airi. Delfīns sakustējās, un, ar asti cirzdams pa ūdeni, sāka peldēt. Viņš apmeta loku ap laivu un ierīkojās ķīļūdenī.

Lindals ievēroja, ka vējš pieņemas spēkā, un vēl sparīgāk ķērās pie airiem. Blusas ne­bija melojušas. Tuvojās vētra, un vajadzēja steigties mājup. Delfīns no laivas neatpalika, bet cilvēks tam vairs nepievērsa uzmanību, viņš skaļi deklamēja «Balādi par Tamplin- sonu».

Un redz tas murgā baismā: Tur ellē nomocītā zvaigzne Deg spoži baltā gaismā … *

— Nu, uz kurieni tu peldi, muļķi? — Lin­dals jautāja delfīnam. Laiva šķērsoja zem­ūdens rifu joslu, un zemesrags jau bija ar roku aizsniedzams. Bet delfīns vēl arvien neatstāja savu glābēju. Tikai pie paša krasta viņš palēcās gaisā un aizpeldēja jūrā pretī arvien spēcīgākajiem viļņiem.

Tikai pēc trim dienām okeāns norima un ūdens kļuva gaišāks. Lindals nostādīja ultra- hidrofoņu pie ieejas grote, kas bija aiz­augusi ar nelielām 'tridaknām. Jauzdamas

* Dzejas rindas atdzejojis O. Sarma.

potenciāla ienaidnieka klātbūtni, gliemežnī­cas aizcirtās ciet un nevērās vaļā līdz pat brīdim, kad cilvēks, vilkdams sev līdzi tievu, sarkanu vadu, pacēlās virspusē. Ūdens bija silts, un Lindalam netikās atgriezties laivā. Viņš apgriezās uz muguras un, laiski kusti­nādams pleznas, vērās dzidrajās rīta debe­sīs. Austiņās skanēja klusa svilpšana — periodiski te augstas, te zemas frekvences. Lindals aizvēra acis un ļāvās lieglaimei pil­nīgā pārliecībā, ka šodien diez vai dzirdēs ko interesantu. Blakus viegli līgojās noenku­rotā laiva.

Pa miegam Lindals izdzirdēja cilvēka balsi. Viņš atvēra acis un ieklausījās. Nē, tas nebija tikai licies. Kāds skaļi kliedza viņam taisni ausīs.

—   Nu, uz kurieni tu peldi, muļķi? Uz ku­rieni tu peldi, muļķi? Muļķi!

Sirds viņam salēcās un pamira.

—   Uz kurieni tu peldi, muļķi? — skanēja austiņās. Lindals metās pie laivas. Deniņos dauzīja kā ar veseriem. Viņš pieķērās pie lai­vas malas un, riskēdams laivu apgāzt, ievē­lās tajā. Ja pakaļ būtu dzinusies tīģerhaizivs, diezin vai viņš būtu atpeldējis ātrāk.

—   Uz kurieni tu peldi, muļķi? — jopro­jām skanēja ausīs. Ar strauju kustību Lin­dals austiņas pārslēdza no ultraskaņas uz parasto diapazonu.

Viss apklusa. Vienīgi visapkārt čirkstēja alfeusi un vēži vientuļnieki grauza gliemež­vākus.

«Tātacī es tomēr esmu pie pilna prata,* Lindals nodomāja un atkal pārslēdza austi-ļ ņas uz ultraskaņu:

Un redz tas murgā baismā: Tur ellē nomocītā zvaigzne Deg spoži baltā gaismā …

atskanēja austiņās. Turklāt balss" bija dzir­dama vēl daudz skaidrāk un nepārprotamāk.

«Kas tie par murgiem?» domāja Lindals. Bailes jau bija pārgājušas. Bet ķermenis vēl glabāja atmiņā pirmo mirkļu šausmas, kad ar izvalbītām acīm viņš bija ielēcis laivā. Viņu kratīja drudzis, lai gan saule pamatīgi cepināja ar zosādu pārklājušos, iedegušo ādu.

—   Un atskatījās Tamplinsons, — ultra­skaņa auroja austiņās. — Paliec sveiks, muļ­ķīt. Uz kurieni tu peldi, muļķi? Atnāc noņemt šuves! …

—   Ko? Atnāc noņemt šuves? — Lindals iesaucās. — To taču es atvadoties sacīju muļķa delfīnam! Un arī dzejoļi ir mani!

—   Dzejoļi ir mani! — atsaucās austiņas.

Lindals noņēma tās. Visapkārt valdīja

smaržu piesātināts klusums. Juras melodis­kās čalas to vērta vēl dziļāku. Lindals palū­kojās apkārt. Apmēram simt pēdu attālumā no laivas draiskojās delfīns. Viņš peldēja pa apli. Uzņēmis lielu ātrumu, viņš brīžiem uz­lidoja gaisā, uz mirkli atstādams ūdenī vagu, un tad svinīgi krita atpakaļ. Košajā debesu zilgmē uzšāvās kristāla strūklakas. Tas bija

kā salūts, kā svinīga saule mirgojošās jūras simfonija.

Lindals vēl arvien nevarēja attapties. Viņš atkal uzlika austiņas un tūdaļ izdzirdēja:

—        Dzejoļi ir mani! Uz kurieni tu peldi, muļķi?

Lindals. norāva austiņas, un tūlīt kļuva dzirdams, kā delfīns atkrita atpakaļ ūdenī.

—   Vai tu tur runā? — Lindals vaicāja.

Delfīns klusēja. Viņš vēl arvien tikpat lie­tišķi riņķoja ap laivu, brīžiem palēkdamies virs ūdens.

—        Kas gan cits, ja ne tu? — atkal jautāja Lindals. — Varbūt es sarunājos pats ar sevi?

Delfīns pie pašas laivas iegāzās ar plunk­šķi ūdenī, apšļakstīdams Lindalu.

Pamanījis, ka rokās viņam austiņas, Lin­dals tās uzlika un atkal izdzirdēja cilvēka balsi:

—        Uz kurieni tu peldi muļķi? Redz tas murgā baismā: tur ellē nomocītā zvaigzne deg spoži baltā gaisma… Vai tu tur runā? Atnāc noņemt šuves!

—        Tagad ir skaidrs, ka ar mani sarunājas viņš, — Lindals padevīgi noplātīja rokas. — Visumā te nav nekā sevišķa, vienkārši ru­nājošs delfīns. Es runāju, un viņš atkārto.

—       Runājošs delfīns. Runājošs delfīns. Uz kurieni tu peldi, muļķi? — austiņas atbildēja.

… Tā tika nodibināts pirmais, kontakts.

Lindalam samērā viegli izdevās pieradināt delfīnu nākt uz saucienu. «Tagad esmu īsts Robinsons,» viņš nodomāja, «man ir savs pa­pagailis. Vajag tikai iemācīt viņam asarainā balsī sacīt: «Nabaga Persivals Lindals», — un viss būs kārtībā. Bet viņam taču vēl jādod vārds. Diemžēl, esmu piemirsis, kā Robin- sons nosauca savu papagaili…»

Lindals delfīnu nosauca par Kidu. Saņē­mis no Lindala rokām treknu merlanu, del­fīns tika nokristīts. Viņš pavadīja Lindalu visos jūras braucienos. Un, ja Lindals kāda iemesla dēļ palika uz salas, Kids piepeldēja pie paša krasta un, viļņos šūpodamies, gai­dīja.

Brīžiem Lindalam šķita, ka delfīns tiešām saprot cilvēku valodu, nevis mehāniski iegaumē atsevišķas frāzes. Kida atbildes reizēm bija tik trāpīgas, ka Lindalam kļuva mazliet neomulīgi.

Kopš tās dienas, kad delfīns sāka runāt cilvēku valodā, Lindals vairs nepētīja jūras balsis. Tas kļuva vienkārši neiespējami. Traucēja Kids. Viņš nemitīgi pļāpāja. Tik­līdz Lindals noskaņoja savu aparātu uz ultraskaņu diapazonu, pār viņu brāzās vesela vārdu krusa. Tas bija dažādu izsaucienu, jūrniecības terminu un dzejoļu sajaukums. Sākumā Lindals mēģināja delfīnu apmānīt. Viņš aizbrauca uz vēja pusi un klusēdams uzsāka savus pētījumus. Bet kaut kāda ne­maldīga nojauta palīdzēja Kidam atrast cilvēku. Lindals to uzzināja ijau iepriekš. Tiklīdz viņš izdzirda austiņās attāluma ap­slāpēto saucienu: «Persival, Persival!», viņš sapīcis vilka ultrahidrofonu ārā no ūdens.

Bet varbūt, ka viņš arī nebija sapīcis, jo jūras zvēra sirsnīgā laipnība viņam bija pa­tīkama.

Reiz viņi ar Kitlu iestudēja Kasio un Jago dialogu. Grūtākā — Jago loma krita delfī­nam. Un reiz delfīns pat izglāba Lindalam dzīvību. Lindals jau sen dzina pēdas lielam astoņkājim, kas. mita dziļā grotē zem paša ziemeļu zemesraga.

Lindalam vienmēr bija paticis labi paēst. Un te, salā, kur rūpes par ēdamo aizņēma krietnu pusi visa laika, viņa tieksme pēc iz­meklētiem ēdieniem kļuva pavisam neval­dāma. Netālu no krasta atklājis astoņkāja mājokli, Lindals nolēma to katrā ziņā noķert. Domās viņš jau tīksminājās, kā izvārīs no astoņkāja galvas melno zupu ā la Sparta, bet taustekļus izceps uz lēnas uguns. Viņš pat sagatavoja lielu, plakanu akmeni, uz kā varētu izdauzīt sīksto gaļu.

Lavas mēle kā milzu balkons nokārās taisni virs grotes, bet izkļūt no ūdens krastā te bija pilnīgi neiespējami. Neatlika nekas cits, kā piebraukt no jūras puses. Lindals ilgi airēja, pūlēdamies pārvarēt diezgan spēcīgo straumi, kas lokā tecēja šai vietai garām, līdz beidzot sasniedza ar polipiem un glie­mežvākiem aizaugušu tumšu nišu. Apradis ar puskrēslu, viņš stingri noenkuroja laivu un, paņēmis žebērkli, ienira. Šai vietā dzi­ļums nepārsniedza trīsdesmit pēdu, bet no dibena izplūstošo avotu dēļ ūdens bija ļoti auksts, tāpēc nevarēja ilgi palikt zem ūdens.

Grotes krēslā maigi vizēja oranžās ascidi- jas, kā zaļi punktiņi spīguļoja garneļvēži. Pa brūnām ūdenszālēm noaugušo sienu, ga­rās, dzeltenzilās ūsas kustinādams, rāpās langusts. Astoņkāji nekur nemanīja. Acīm­redzot saimnieks bija atstājis savu mājokli un devies kādās svarīgās darīšanās. Lin­dals nodomāja, ka labāk zīle rokā, nekā med­nis kokā, noķēra langustu un, pārlaidis ska­tienu grotei, peldēja uz izeju.

Priekšā viņš ieraudzīja divas pelēkas ēnas. Izpletušas lielās krūšu spuras, tās lēni aiz­peldēja garām grotei, gluži kā bumbvedēji pie vakarīgām debesīm.

Lindals juta, ka plaušās gaisa krājums beidzas. Lai atbrīvotos no smakšanas sajū­tas, viņš sāka pamazām laist burbuļus pa muti. Tie cēlās augšup, spīguļodami kā niķe­lētas bumbiņas. Bet tas bija tikai mirkļa at­vieglojums. Vajadzēja iznirt. Lindals sa­prata — tiklīdz viņš uzpeldēs, zilās haizivis uzbruks viņa kājām. Sekundes sastinga un likās kā gadsimti. Pelēkie bumbvedēji, neiz­rādīdami nekādus agresīvus nodomus, ne­steidzīgi riņķoja pie grotes izejas. Lindalam ■ šķita, ka viņam galvā iedegas sarkanīga gaisma. Kļuva melns gar acīm. Krūtis plo­sīja mokoša slāpšanas sajūta. Lindals vienā rāvienā izelpoja visu gaisu un, neko vairs neapjauzdams, vēderu ierāvis, ar pēdējiem spēkiem sāka drudžaini kustināt rokas. Viņa galva izsprāga no ūdens kā korķis. Neatve­rot cieši samiegtās acis, Lindals iekampa

plaušās spēcīgo, skurbinošo gaisu. Maz­drusciņ noreiba galva, un visu ķermeni pār­ņēma tīkams gurdenums. Viņš aizmirsa hai­zivis un savas neaizsargātās kājas.

Kad Lindals paraudzījās lejup aukstajā, tumšzilajā dziļumā, viņš pārsteigumā ieklie­dzās. Tieši zem viņa trakā virpulī griezās delfīns, bet drusciņ patālāk izbrīnā bija sastingušas divas samulsušas haizivis. Lin­dals ātri piepeldēja pie laivas, pieķērās pie tās pakaļgala un, spēcīgi atstūmies ar plez­nām, ievēlās sausajā, karstajā laivas dibenā. Tūlīt pēc tam virs ūdens palēcās Kids, vairā­kas reizes apgriezās ap savu horizontālo asi un devās atklātajā jūrā, atstādams aiz sevis tikko samanāmu putojošu svītru-. Lindals noņēma masku un apgulās uz vēdera, lai ātrāk sasildītos. Viņš ar baudu elpoja. Kā reibinošu, zeltainu šampanieti lūpas ar trok­sni ievilka gaisu. Nišas tumšajā ūdenī kustē­jās korsaru burām līdzīgās slīpās spuras.

Lindals sēdās pie airiem un izbrauca ārā no nišas. Acīs iesitās spilgta gaisma. Gaisā stinga pusdienas tveice. Tropu saule atra­dās tieši zenītā. Laivā kaut kas sakustējās. Lindals paskatījās zem sola un pārsteigts ieraudzīja tur langustū, kas bija ielīdis mazā, ātri žūstošā peļķītē. Tātad gardo ieguvumu viņš tā arī nebija pametis. Viņš iesmējās.

… Lai nezaudētu laika rēķinu, Lindals bija uzzīmējis kalendāru vairākiem gadiem uz priekšu un katru dienu tajā izdarīja atzīmes. Bija jau trešais vientulības gads, kad Lindals naksnīgajās debesīs atkal izdzirda motoru rūkoņu, bet lidmašīnas aizlidoja, iekams viņš paspēja iededzināt ugunskuru. Lindals bija izmisis. Veselu nedēļu viņš ne­brauca jūrā, un Kids viņu veltīgi gaidīja pie krasta. Bet kopš tās nakts lidmašīnas lidoja arvien biežāk, un Lindalam trīs reizes izde­vās sakurt ugunskuru tieši tai brīdī, kad eskadriļas devās pāri salai.

Acīmredzot lidotāji tomēr nemanīja viņa signālus. Lindals ar lielām pūlēm pārvarēja trulās bailes. Viņš saprata, ka arī mūsu vis­varenajā divdesmitajā gadsimtā cilvēks var dzīvs sapūt vientuļā salā. Lindals jau visā nopietnībā gudroja par braukšanu uz kai­miņu salām. Viņš pat sāka šūt buru no bre­zenta, ar ko bija apsegtas pārtikas kastes. Tās jau sen bija tukšas, un Lindals ēdamo ieguva, ķerdams zivis un medīdams.

Kādu dienu viņš, medījumu meklējot, klai- ņāja pa salas austrumdaļu. Dodamies lejā pie jūras, viņš katru reizi izbrīnā vēroja, cik strauji mainās ainava. Pēc pusstundu ilgas pastaigas pa mežu viņš iznaca uz pilnīgi at­klāta akmens plato, kas krauji izbeidzās jūras pusē. Tur starp melnām klintīm un jūras noslīpētu pumeku atradās viena no beidzamajām lielajām jūras leguānu kolo­nijām.

Bēguma laikā ķirzakas norāpjas no klin­tīm, lai pamielotos ar aļģēm, kas pēc ūdens aizplūšanas palikušas krastā. Lindalam lai­mējās. Dzīvniekiem bija pārošanās periods, kad tēviņi kļūst neparasti agresīvi.

Apmetne atgādināja milzīgu gladiatoru arēnu, pareizāk sakot, viduslaiku sacīkšu vietu. Parasti tēviņi izraugās nelielus lauku­miņus, kur apmetas kopā ar vairākām mātī­tēm. Ja nolūkotajai vietai iedrošinās tuvo­ties sāncensis, saimniēks ieņem draudošu pozu un sāk biedēt. Viņš bargi saslej asās spuras, plāta ugunīgi sarkano rīkli, ilgi riņķo uz vietas un ritmiski šūpo galvu. Ja nelūg­tais atnācējs neatkāpjas, sākas divkauja.

Paslēpies aiz zeltainiem ķērpjiem apau­guša milzīga akmens, Lindals vēroja divus tēviņus, kas gatavojās uzsākt cīņu. Galvas pieliekuši, sāncenši metās viens otram pretim un, pierēm sadūrušies, sasprindzinājumā ap­stājās. Tā tas ilga minūtes septiņas, līdz at­nācējs ļāvās uzvarētāja žēlastībai. Viņš pa­devīgi pieplaka pie zemes un sastinga vis­pazemīgākajā pozā. Uzvarētājs pieveiktajam ienaidniekam pat nepieskārās. Joprojām lepns un draudīgs, viņš gaidīja, kamēr uz­varētā leguāna aizvilkās projām. Šī aina patiesi atgādināja senatnes bruņinieku tur­nīrus, kur pretinieki mērojās spēkiem, taču viens otru nesakropļoja.

Lindalu sajūsmināja dabas rnērķtiecīgums. Viņš saprata, ka leguānas vada sugas sagla­bāšanas instinkts, jo, laižot darbā asos zo­bus, tās, bez šaubām, viena otru stipri ievai­notu. Gudrais instinkts dod vājākajam sān­censim — parasti tas ir jauns tēviņš —

iespēju sasniegt briedumu un spēku uzplau­kumu.

Vērodams leguānas, Lindals ne reizi nepa- lūkojās uz jūru. Bet pie horizonta viņš būtu varējis saskatīt melnu svītriņu. Salai pilnā gaitā tuvojās neliels pelēkzils mīnu kuģis ar amerikāņu jūras kara flotes karogu.

… Izrādījās, ka Lindala signālu pamanī­jis nakts bumbvedēja pilots, kas bāzējās tikko uzceltajā aerodromā Baltras salā. Kara bāzes pavēlniecība bija uztraukusies, laikam nodomādama, ka neapdzīvotajā Erahuesas salā patvērušies japāņu spiegi, un izsūtījusi izlūkošanai mīnu kuģi.

Kad Lindals, aiz prieka gluži kā bez prāta, skūpstījās ar jenkijiem un krāva motorlaivā savas kolekcijas un trūcīgo iedzīvi, viņam pat prātā neienāca Kids. Nē, viņš nebija to aizmirsis, bet vienkārši neatcerējās. Tā ir liela starpība. Cilvēks dzīvo ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi. Lindala sirds nekad neaiz­mirsa Kidu, bet smadzenes, ko pilnīgi aiz­ņēma tikšanās ar cilvēkiem, tikšanās, pēc kuras viņš bija bezgala noilgojies, delfīnu neatcerējās.

Tikai tad, kad sāka darboties mīnu kuģa mašīnas un Lindals beidzamo reizi uzmeta skatienu savai salai, viņš iedomājās Kidu. Lindals stāvēja kuģa pakaļgalā un sarunā­jās ar jaunu jūras kājnieku kaprāli. Kaprā­lis, notupies un abām rokām satvēris auto­mātu, apbēra Lindalu jautājumiem. Viņu interesēja itin viss: ko Lindals ēdis, kurā vientulības mēnesī tam izbeigušies pēdējie spirta krājumi, kā tas izticis bez meitenēm.

Doma par Kidu sāpīgi iedzēla Lindalam sirdī. Viņš jau gribēja steigties pie kapteiņa un lūgt, lai aizbraukšanu uz brīdi atliek, vai arī mesties jūrā un peldus doties uz krastu.

—   Kid! Kid! Kid! — kliedza Lindals, sali­cis rokas kā ruporu.

Un delfīns viņu izdzirdēja. Mīnu kuģis vēl nebija paspējis pacelt enkuru, kad Lindals ieraudzīja Kidu. Dzīvnieks nevis peldēja, bet laistin laidās pretī saucienam. Dažu pēdu attālumā no kuģa delfīns uzlidoja gaisā. Lindals pastiepa Kidam pretī rokas, it kā gribēdams kaut ko teikt vai viņu apkampt. Lindalam pie pašas auss īsi nosprakšķēja automāts. Nebeidzis skaisto parabolu, del­fīns sabruka ūdenī un pazuda viļņos, virs­pusē atstādams mutuļojošus sarkanus bur­buļus.

—   Pašā reizē! Lēcienā, — noteica kaprālis.

Lindals iegārdzās un metās virsū kaprā­lim, notriekdams to zemē. Klusēdams viņš nežēlīgi dauzīja kaprāļa galvu pret klāju. Viņš nejuta, kā viņu atrāva no nesamaņā gulošā amerikāņa, ne arī to, kā viņu sākumā ilgi spārdīja kājārn un pēc tam iemeta tumšā, šaurā telpā zem pašas kambīzes.

… Lindals bija pārliecināts, ka amerikā­nis nogalinājis Kidu. Citādi viņš būtu atgrie­zies salā.

Anglijā Lindalu neviens negaidīja. Bija taču saņemta ziņa par viņa bojā eju, Tuksne­šainā Floridas krastā uz smilšu sēkļa bija izmesta uz mutes apgāzta laiva «Galapaga». Tā kā nekādas Lindala pēdas neatrada, tika nospriests, ka viņa vairs nav starp dzīva­jiem. Persivala vecāki bija stipri sanīkuši, māte gandrīz acis izraudājusi. Sieva… Ne jau nu atradusi sev citu, bet, gluži vienkārši, vairs negaidīja. Negaidīja, un viss.

Jā, būtu Lindals zinājis, ka Kids palicis dzīvs, viņš būtu atgriezies. Bet viņš nezināja. Lindals iestājās karaliskajā gaisa kara flotē. Bombardēja nacistu jūras karavānas. 1943. gadā viņu notrieca virs Normandijas.

Tas arī ir viss stāsts par Lindalu …

Bet Kids palika dzīvs. Un visu laiku gai­dīja, ka Lindals atgriezīsies. Viņš arī vēl tagad droši vien gaida. Jūs smaidāt, bet es zinu, ka Kids gaida Lindalu.

Kopš amerikāņi Baltrā ierīkojuši savu bāzi, Bruņurupuču salas vairs nav vientuļa zudušās pirmatnējās laimes vieta. Tagad tur bieži iegriežas kuģi, atbrauc pat tūristi. Viņi ierodas arī Erahuesā. Un, tiklīdz rifu zem­ūdens grēdai tuvojas kāds kuģis, tam piepeld klāt delfīns. Droši vien viņš domā, ka ar šo kuģi atgriežas Lindals. Delfīns novietojas netālu no kuģa priekšgala un peld pa priekšu, arvien atskatīdamies, it kā aicinādams sekot. Viņš ved kuģi uz vienīgo eju starp rifiem, no kurienes paveras skats uz plašu, oļainu liedagu- Tādēļ arī jūrnieki viņu iesaukuši par loci.

Ka viņš ir balts, to izdomājuši rakstnieki.

Tie sacerējuši arī aizkustinošo nostāstu, ka balto delfīnu viņa biedri padzinuši no bara un tāpēc tas devies pie cilvēka.

Taču Kids nav nekāds albīns, bet parasts delfīns …

Protams, jūs varat smaidīt, cik jums tīk, bet parunājiet ar to kuģu akustiķiem, kuri kursē pa Centrālās un Dienvidu Amerikas piekrasti. Viņi jums var daudz ko pastāstīt! Vajag tikai parādīties kuģa tuvumā kādam delfīnam, kad hidrofoni uztver to kliedzienus. Un ka jūs domājat, ko viņi kliedz?

«Persival! Persival!» — tā viņi kliedz. Un ne tikai Kids viens pats, bet visi tās Klusā okeāna daļas delfīni. Visi delfīni, vai sa­protat?

Jūs brīnāties, tāpēc ka neesat naturālists. Bet, ja jūs būtu naturālists vai okeanologs, jūs pret manu stāstījumu izturētos citādi. Lai cik dīvainas lietas dzirdu par delfīniem, es nebrīnos. Palasiet, ko tagad raksta par tiem … Es jums nolasīšu . .. Pagaidiet, tikai atradīšu šo vietu. Aha! Te tā ir! Klausie­ties …

… Delfīnu smadzenes pēc svara, sma­dzeņu kroku struktūras un nervu šķiedru daudzuma vienā kubikcentimetrā ir ļoti lī­dzīgas cilvēku smadzenēm. Turklāt, kā rāda novērojumi, delfīniem ir sarežģīta signalizā­cijas sistēma, savdabīga valoda. Vientuļš delfīns ir apbrīnojami kluss; divi delfīni ro­sīgi apmainās signāliem; bet, kad viņu ir daudz, viņi pļāpā bez mitas. Mūsu, cilvēku ausis viņu pļāpāšana neapdraud: delfīni sa­zinās ultraskaņu diapazonā. Bet viņi dzird skaņas līdz 120 tūkstoš hercu frekvencei, tur­pretī cilvēka dzirdamības robeža ir tikai 20 tūkstoši.

Delfīnu valoda ir apbrīnojami īpatna. Del­fīni ir līdzīgi mūziķiem, kas sarunādamies sevi pavada uz maigas arfas, ar melodiju uzsvērdami vārdus.

1960. gada 16. aprīlī profesors Džons S. Lillijs ar elektronu aparātu palīdzību kon­statēja, ka delfīni savu leksikonu bagātinā­juši ar cilvēku valodas vārdiem. Delfīni at­kārtoja Lillija teikto frāzi. Tālāko pētījumu gaitā noskaidrojās, ka tā nebūt nav nejau­šība, — delfīni atdarināja cilvēku vārdus un pat smieklus.

Pēc savām spējām iegaumēt un atveidināt nesaprotamus vārdus delfīni pārspēj bērnus, papagaiļus un … pat pieaugušus cilvēkus. Viņi atkārto dzirdēto jau pēc pirmās reizes un turklāt pilnīgi pareizi! Kas tas ir? Nepa­rasta atdarināšanas spēja vai kaut kas vairāk?

Es arvien biežāk sāku šaubīties… Vai dabai padomā bijām tikai mēs, cilvēki, kad tā iecerēja radīt domājošas būtnes?

PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS

CEĻOJUMS

Reisā Murmanska—Bergēna mūsu tvaikonis «l(ja Mečņikovs» brauca tuvu garām Lofolu salām. 5. g. 20. oktobri pīkst. 16 un 40 minūtēs pēc Maskavas luika jūras šaurumā starp Verē un Moskenesē salu (Malstrema virpuļa iedarbības rajonā) sargmatrozis b. G. Močalovs ieraudzīja peldošu priekšmetu, kas tika izzvejots un izvilkts uz klāja. Tā bija polietilēna benzīna kanna apmēram desmit litru tilpumā. Kannā atradās angļu valodā rakstīts manuskripts, kas bija datēts ar š. g. 16. oktobri. Kā redzams no manu­skripta teksta, tas Ievietots kannā un iemests kādā no Amazones baseina straumēm. Tādējādi kanna sa­sniegusi Lofotu salas ne ilgāk kā četrās dienās. Tai vajadzēja peldēt ar vidējo ātrumu vismaz tūkstoš jūdžu diennakti. Bet okeāna straumes, kā zināms, ir desmitām reižu lēnākas. Turklāt nav pamata pieņemt, ka kanna, peldēdama pa straumi, būtu virzījusies pa īsāko ceļu.

Acīmredzot kanna nebija pārvietojusies pa parasta­jiem pudeļu pasta ceļiem. No manuskripta teksta var secināt, ka viens no iespējamiem pārvietošanās ceļiem bijis kāds ultradziļš kanāls, kas savieno divus ļoti tālus ģeogrāfiskus punktus.

Tā kā manuskriptā atrodamās ziņas var būt zināt­nei ļoti vērtīgas, nolēmām to nodot PSRS Zinātņu akadēmijai.

Ļoti lūdzam mums atsūtīt zinātnieku slēdzienu par šo atradumu. Mūs visus ļoti interesē, kādi dati ir mūsdienu zinātnes ricibā jautājumā par ultradziļletn kanāliem, kā ari par elektrostatiskiem un hidrodina- " rniskiem dabas fenomeniem.

Tvaikoņa «I|ja Mečņikovs» komandas uzdevumā tvaikoņa kapteinis N. BABARINS

Murmutiskā. Tvaikonis «I(ja Mečņikovs»

„Melna tukana" templis

Šodien nolēmu savest kārtībā dokumentus un piezīmes. Kopā ar mani tie mērojuši tālu ceļu, un tagad pienācis šķiršanās brīdis. Es taču nepavisam neesmu pārliecināts par sava pasākuma izdošanos. Tas ir riskants, ai, cik ārkārtīgi riskants, es to zinu itin labi.

Tas, ko ievietošu polietilēna kannā, nekādā ziņa nav mans testaments vai lūgums pēc palīdzības. Vienkārši domāju, ka man kā zinātniekam nav tiesības riskēt ar manās dienasgrāmatās esošo vērtīgo pētniecības materiālu. Tas vēl var kādam noderēt. Kam? Nezinu. Visiem cilvēkiem kopā vai kādam neprātim, kas līdzīgi man spējīgs visu pa­mest un … Taču labāk par to nerunāšu, mē­ģināšu pamazām izrisināt manu desmit gadu ilgo piedzīvojumu sarežģīto kamolu.

Mans uzdevums nav vienkāršs. Jāizskata daudzie pierakstītie cilvēku vārdi, upju, pil­sētu, ciematu un cilšu nosaukumi. Tie mijas ar dienasgrāmatas fragmentiem, dzejoļiem un dokumentiem par pulkveža Foseta pēdējo ekspedīciju.

Foset, Foset, ceļa zvaigzne, kuras noslēpu­mainā gaisma ilgus gadus mani sildījusi vairāk nekā saules stari! Nevaru izrunāt šo vārdu bez dziļas pateicības.

Man blakus stāv atvērta benzīna kanna. Citu pēc citas sabāžu tur iekšā ar dažādu tinti aprakstītas papīra lapas. Šie pieraksti tapuši dažādā laikā dažādās zemeslodes vie­tās. Redzu savu Londonas dienasgrāmatu, zīmuļa kricelejumus, ko ugunskura gaismā di'ktējis piedzēries rumbero, ar Foseta vārdu saistītus dokumentus mašīnrakstā. Šis tas jāpapildina tieši tagad, aukstām vēja šaltīm brāžoties no plato.

Pusjūdzi tālāk, tur, kur plato krauji pāriet bezdibenī, dārd stikla siena. Tā laistās kā spoži nospodrināta gigantiska ķivere. Tā mani vilina un satrauc, es steidzos pabeigt darbu, un reizē man gribas, lai viss būtu sa­protams tam, kura rokās nonāks šis manu­skripts …

Kur ir indiāņu paradīze MaraniMs, Pajautājiet vislabāk Nāves upei. Pasacīs to jums Riu Mansu, Dzeltena kā Manausas zelta jumti… Saulei norietot, upe nosarks Purpursārta kā uruku krāsa, Indiāņu asinis krāsos Riu Mansu. Vauras, šerente, karaža, trumai, Javalapiti, kamaijura un mehinaku [1] asinis. Pajautājiet tai naktī ce|u uz Maranimu, Kļūs ūdeņi melni, melni kā ženipapo [2] . debess nav melna! atmiņas melnas… Atmiņas par zudušiem un iznīcinātiem. Jāaizmirst skumjas, kad godina Mavutsinimu, Kas radījis selvu***, Lielo upi un indiāņus. Jautājiet viņam ceļu uz Maranimu, Un kļūs skaidrs, cik nerunīga ir selva …

Tomēr nē, jums nekļūs skaidrs… Otrā signālsistēma te nedarbojas. Tas jāpiedzīvo pašam. Ko es meklēju Šingū purvos, pēc kā tiecos, smakdams Riu Mansu mangrovē****? Kādreiz man bija viegli atbildēt uz šiem jau­tājumiem. Bet tagad… es arvien biežāk no­nāku pie domas, ka uz tiem atbildēt nav iespējams. Jūtu, ka jūs mani nesaprotat. Tomēr neatrodu vajadzīgos vārdus. Vai at­ceraties Kiplingu?

Vai ir zīme, ka.es kādreiz gar šīs upes malu gājis? Nē, un iežu paraugs arī nav tās krastos rakts nekad, Jo par to es trīskārt esmu saņēmis no Radītāja. Tikai tev nav lemts to saprast. Ej un dari visu pats.

Vai tagad saprotat? Man tikai likās, ka es kaut ko meklēju, pēc kaut kā tiecos. Selva jau pati par sevi ir gan mērķis, gan atalgo­jums, gan liktenis. Esmu atdevis tai visu — jaunību, talantu, mīlestību, veselību. Visu! Bet ko esmu sasniedzis? Nesteidzieties atbil­dēt! Vispirms padomājiet par manām acīm, kas redzējušas to, ko dzejnieki tikai neskaidri nojauš. Neaizmirstiet manu ādu, kas ar katru šūnu uztvērusi īstās »dzīves skarbo aromātu. Un mani nervi? Vai tie nebija mani nervi, kas, saspringti kā loka stiegra, ik stundas spēlēja ruleti ar nāvi? Un pretēji tradīcijai krupjē vienmēr paspēlēja… Nē, nesteidzie­ties tei'kt, ka neko neesmu selvā ieguvis.

Vispār, domājiet, ko gribat. Man netīk ci­tiem uzspiest savas domas par visai abstrak­tiem ti'kumis'kā ideāla jēdzieniem. Labāk pa­stāstīšu par savu pirmo tikšanos ar selvu …

Šā stāsta pirmsākumi meklējami sirmā se­natnē. No mums tos šķir vismaz divpadsmit gadsimtu. Es šai lietā tiku iesaistīts pirms deviņiem gadiem, un tādēļ man ir zināma cerība nenokavēt vismaz tās atrisinājumu.

Spilgti atceros to lietaino augusta dienu. Tikko aizstāvējis maģistra disertāciju vīrusu bioķīmijā, steidzos iepriecināt savu līgavu. Bijām saderināti jau sešus gadus. Ar šo dienu mums saistījās lielas cerības. Milzīgu rožu pušķi rokā, izmircis un laimīgs, atslējos ar muguru pie viņas durvīm, sataustīju zvanu un piespiedu podziņu. Durvis klusi at­vērās, un es iekritu sava nākamā sievas­tēva apkampienos. Es to sapratu, kad pagrie­zos. Viņš ar zināmu nožēlu palūkojās uz savu smokingu un aicināja mani 'kabinetā.

Viesistabā šķindēja galda sudrabs. No virtuves plūda cepta tītara kairinošā smarža. Taču šīs nepārprotamās gaidāmā banketa pazīmes nespēja aptumšot manu līksmību. Atstājis rozes uz marmora galdiņa, plati smaidīdams, devos līdzi seram Henrijam.

Jāteic, ka manas līgavas tēvu uzskatīja par vienu no ievērojamākajiem mūsdienu virusologiem. Viņš bija Nobeļa prēmijas lau­reāts un universitātes profesors, turklāt arī mans šefs. Vai gan jāsaka, kādas jūtas mani pārņēma, kad iegāju viņa milzīgajā kabi­netā?

Sers Henrijs mani aicināja apsēsties un pats nosēdās vecā, diezgan apbružātā krēslā ar šauru, augstu atzveltni. Nezin kādēļ no­domāju, ka šai krēslā sēdējis sera Henrija tēvs, vectēvs un varbūt arī vecvectēvs, kāds enerģisks un veikls viņas augstības karalie­nes Viktorijas diplomāts. It kā apstiprinot manas domas, no kabineta sienām klusēdami raudzījās viņa daudzie senči. Te bija ele­ganti dendiji, kas kādreiz greznojuši aug- stako aprindu salonus, stalti virsnieki kolo­niālā karaspēka formas tērpos un solīdi vīri ar vaigu bardu, kuri acīmredzot bijuši sais­tīti ar biznesu un parlamenta pļāpātavu. Da­žos portretos bija attēlotas sievietes, ne se­višķi skaistas, toties ar tik tiešu un neatlai­dīgu skatienu, ka viņu prasme neļaut sev nodarīt pāri neradīja nekādu šaubu. Šo dāmu acīm redzamā tikumība uz mirkli iz­raisīja manī vieglus drebuļus, un tikai doma, ka tas viss pieder jau senai pagātnei, samie­rināja ar viņām. Ar gandarījumu konstatēju, ka sera Henrija radinieku ģīmetnes un foto­grāfijas kabinetā aizņēma tikai vienu sienu, turklāt ne visu. Pārējā dzīves telpa nedalīti piederēja grāmatām. Tās bija sablīvētas no grīdas līdz griestiem, un kāds elegants ķī­niešu plauktiņš ar grāmatām bija piemeties zem portreta, no kura raudzījās dāma augstā parūkā un ar kalsenu, nopūderētu kaklu.

—  Tātad … — sers Henrijs sacīja, rūpīgi nogriezdams galu dārgam cigāram, kas bija pelēks kā Velsas vītols.

Jautājoši palūkojos viņā. Viņš atbildēja ar mierīgu, pētošu skatienu. Man šķita, ka viņš mani sver uz neredzamiem svariem. Viņš lai­kam bija par kaut 'ko noraizējies, bet nez kādēļ nevarēja to pateikt tieši.

—   Tātad, — viņš atkārtoja, — oficiālais zinātnes kurss jums ir aiz muguras. Ko jūs domājat darīt turpmāk?

Es drusku apjuku.

—  Strādāt, protams … Nu, un mēs taču ar Ennu …

Viegla, tikko manāma ēna pārslīdēja viņa sejai.

—   Jā, jā, protams, es atceros, — viņš stei­dzīgi mani pārtrauca. — Bet kā jūs domājat strādāt?

—  Piedodiet? Es laikam jūs lāga nesa­pratu.

Sers Henrijs piecēlās un pagājās pa ka­binetu, prasmīgi izgrozīdamies starp grā­matu sablīvējumiem. Sers Henrijs ir gara, pat |oti gara auguma cilvēks. Kad viņš iet garām, liekas, ka brauc divstāvu trolejbuss.

—    Redziet, — viņš iesāka joti pieļāvīgi un nesteidzīgi, — varētu turpināt jūsu disertāci­jas tematu, to attīstīt, meklēt jaunus virzie­nus …

Viņš brīdi klusēja, tad,' apstājies tieši manā priekšā, stingri un auksti teica:

—    Bet tas ir tukšs pasākums, ser. Jūsu darbs deva iespēju iegūt izsmeļošu informā- ciju par vīrusa B-II celmu. Tālāk pētīt tā struktūras īpatnības vai mēģināt noskaidrot, kāds ir šā vīrusa un dzīvās šūnas mijiedar­bības mehānisms, nav nozīmes. Kamēr ne­būs izstrādātas jaunas pētniecības metodes, ar to visu vienkārši nav vērts nodarboties. Jus pa kripatiņai vāksiet datus, kas labākajā gadījumā noderēs par' izejvielu mūsu teorē­tiķu abstraktajiem un tādēļ nederīgajiem secinājumiem. Jāmeklē kaut kas jauns. Ņe­miet par paraugu…

Kabineta durvis plaši atvērās, un es ierau­dzīju Ennu. Mana Enna! Viņu redzot, aiz- niirsu visu, par ko bija runājis sers Henrijs.

Tomēr viņa sejai pārslīdējušo vieglo nepati­kas ēnu paguvu ievērot.

Sārta, enerģiska, neatlaidīga. Tāda ir mana Enna. Viņai ir gaiši mati un noteikta gaita. Viņa ir dzīvespriecīga un nemākslota. Taču saprātīguma robežās.

—  Ziedi ir bezgala jauki! — viņa pa­smaidīja. — Kāpēc tu tos atstāji priekš­namā? Man būtu patīkamāk tos saņemt no tavām rokām.

—  Ai Enn, es vienkārši nezināju, kur tu esi…

—   Biju virtuvē, vai tad tu neredzi?

Viņa rādīja uz savu mirdzoši balto priekš­autiņu, kas čaukstēja kā pirmais rudens le- dutiņš. Pasmaidīju, neviļus atdarinādams sera Henrija smaidu. Enna ir tik jauka, mīļa un… neloģiska. Karsts aizgrābtības vilnis uzplūda sirdij.

—   Bet Enn, lai tevi ieraudzītu, man iepriekš vajadzēja zināt, kur tu esi, un, to nezinādams, nevarēju pēc tava tērpa noteikt, kur tevi meklēt. Loks noslēdzas.

Sers Henrijs viegli pavīpsnāja akurāti apcirptajās ūsās.

—  Vienalga! — pārliecināti noteica Enna un sapurināja galvu.

—   Es ceru, — delikāti iejaucās sers Hen­rijs, — ka sarunu par… jūsu darbu mēs turpināsim pēc pusdienām.

Mēs ar Ennu izgājām no kabineta, un laiku līdz pusdienām mums aizpildīja jauki nieciņi, kurus tik prasmīgi izdomā iemīlējusies. Pabijām arī virtuvē. Tur Enna apburoši traucēja misis Tvidlu un viņas palīdzi, kas gatavojās banketam. Pēc tam klausījāmies magnetofona ierakstus, tad Enna dziedāja, drusku pa tenkojām par 'kopējiem paziņām un beidzot jau smējāmies bez jebkāda iemesla. Vārdu sakot, darījām bezgala daudz un neizdarījām neko. Es skurbu no mīles­tības un ģimenes atmosfēras, tāpat kā skurbst no laba, veca vīna. Sen, jau agrā bērnībā, biju zaudējis vecākus, un sveša ka­mīna siltums sasildīja manu sirdi. Tagad, atceroties to dienu, saprotu, ka jau toreiz sa­vilkās negaiss, kas nevarēja paiet garām. Bet tad es to nemanīju. Tolaik biju pavisam cits cilvēks. Vienkārši pārāk jauns un dumjš.

—   Tātad tu esi patstāvīgs cilvēks, un ir lai'ks padomāt par nākotni, — beidzot sacīja Enna, kad divi vien iegājām viņas istabiņā.

Cik ļoti viņa līdzinājās savam tēvam! Pat vārdi gandrīz tie paši. Seram Henrijam gan laikam trūka tikai zināmas spriedumu pa­beigtības, kas piemita viņa meitai.

—   Vispirms mēs apprecēsimies, — es teicu.

Tā bija mana vienīgā ciešā pārliecība. Tā bija mana vienīgā vēlēšanās. Gribēju appre­cēt šo meiteni, un, velns parāvis, vai tiešām nebiju to pelnījis?

—   Protams, — sacīja Enna, — bet kur tu domā strādāt?

—   Taisnību sakot, neesmu sevišķi daudz domājis par šo jautājumu. Liekas, ka mani

var atstāt universitātē, tur man atradīsies vieta, un arī sers Henrijs šo to apsolīja darīt.

Viņa brīdi klusēja. Enna nekad nerunā tū­līt. Savu domu viņa rūpīgi noslīpē, tiesa, kā jau sieviete, viņa pievērš uzmanību tikai liem aspektiem, kas viņu interesē.

—    Bez šaubām, — viņa teica, — tu va­rēsi palikt universitātē. Tu esi spējīgs, un tev ir perspektīvas 'kļūt par izcilu zinātnieku. Tā tas ir. Bet tagad mēs būsim divi… Un var­būt… Vārdu sakot, tev būs ģimene. Vai sa­proti? Ģi-me-ne! Bet universitāte — tas ir ļoti ilgi. Un, galvenais, tur maz maksā. Dau­dzus gadus mēs tik tikko savilksim galus kopā. Uz tēva palīdzību nav ko cerēt, — viņa pasmaidīja. — Nodarbošanās ar zinātni tik neprātīgi plašos apmēros prasījusi gandrīz visus viņa līdzekļus. Vai saproti? Neatka­rība, neatkarība un neatkarība — tāda ir mana devīze.

Viņa apklusa. Bet es nezināju, ko atbildēt.

—   Bez tam vel, — viņa turpināja pēc mirkļa svārstīšanās, — man negribētos, ka tu būtu līdzīgs manam tēvam. Viņš ir pārāk mācīts. Viņš dzīvo itin kā citā pasaulē, bet mūsdienās, tu piekritīsi, tas ir smieklīgi. Viņam nav vajadzīga nauda, slava, un rei­zēm man liekas, ka arī ģimene viņam nav vajadzīga.

—• Enna!

—   Domāju, ka māmiņa bija ļoti nelai­mīga. Man negribētos kļūt par sievu cilvē­kam, kuram nav svēts nekas cits kā tikai zi­nātne. Vai saproti?

—       Tu esi netaisna, Enn, — es dedzīgi iebildu, — tu esi netaisna pret seru Henriju! Tavs tēvs ir liels zinātnieks un godīgs cil­vēks!

—   Iespējams, bet tas neko negroza.

Mēs at'kal apklusām un, atzīstos, pirmo reizi klusēt divatā ar Ennu man bija grūti.

—       Kāds ir tavs priekšlikums? — es jau­tāju.

Viņa vērīgi palūkojās manī. Šis atklātais skatiens man 'kaut ko atgādināja, likās,- ka kāds jau tā skatījies uz mani. Tikai tas bijis sen. Citā dzīvē.

—• Tavas jūtas pret mani ļauj cerēt, ka tu piekritīsi, — viņa teica, kā vienmēr, maz­liet samāksloti un tomēr pilnīgi noteikti.

—   Protams, Enn, ja tikai…

—       Man gribētos, ka tu strādātu kādā firmā, tur ir solīdas algas. Starp citu, dzir­dēju, ka var dabūt vietas …

Viņa nogaidoši paskatījās manī.

—       Velns parāvis! — iesaucos. — Man tavs priekšlikums patīk, arī pats jau esmu par to domājis, tikai…

Taisnību sakot, es neteicu patiesību. Man nemaz negribējās ar visu sirdi nodoties dar­bam rūpniecībā. Tur ir daudz bezjēdzīgas noņemšanās un maz zinātnes, maz jaun­rades, maz brīvības.

—   Baidos tikai, ka tad manai zinātnieka karjerai būs jāpārvelk svītra, — beidzot ar mokām izteicu.

—        Kāpēc? — Enna paraustīja plecus. — Firmās ir tik lieliskas laboratorijas un moderna iekārta, — tu varēsi strādāt pie iz­raudzītās tēmas vēl sekmīgāk nekā univer­sitātē.

—       Jā, tev gan laikam taisnība, — nedroši piekritu.

—       Esmu ļoti priecīga, ka tu to saprati,— maigi sacīja Enna un mīļi man uzsmaidīja.

Es toreiz nezin kādēļ nodomāju, ka ar savu manieri raudzīties sarunu biedram tieši sejā viņa stipri atgādina nopūderētās dāmas portretos sera Henrija kabinetā …

Pēc banketa, kurš, jāteic, noritēja ļoti jautri un nepiespiestā atmosfērā, sers Hen­rijs pienāca pie manis ar divām glāzītēm uzkarsēta portvīna.

—        Gribētu pabeigt mūsu sarunu, protams, ja jūs neiebilstat, — viņš teica, sniegdams glāzīti.

—   Tagad?

—   Jā, tagad.

Iegājām kabinetā.

—       Vai gribat braukt uz Dienvid­ameriku? — pēkšņi jautāja sers Henrijs, apstādamies manā priekšā un aizvērdams durvis.

—   Ko?

Viņš piegaja pie loga. Pa tumšajiem stik­liem plūda bezgalīgas lietus straumes. No

kamīna uz veco grāmatu mugurām krita aveņkrāsas atblāzma.

—   Mikroorganismi ir neticami mainīgi, šo ortodoksālo faktu jūs labi zināt. Daži tagadējie mikrobu un vīrusu veidi laikam gan ļoti maz līdzinās saviem senčiem. Vai jums nebūtu interesanti zināt, kādi tie bijuši pagātnē? Nesteidzieties atbildēt. Ja atļau­siet, pabeigšu savu domu … Diemžēl, zināt­niekiem nav izdevies vaigu vaigā sastapties ar fosīlajām baktērijām un vīrusiem. Mikro­biologi parasti sastopas tikai ar viņu dzīvī­bas procesu norises rezultātiem.

Nebrīnījos, dzirdēdams tik savādu lekciju. Tas bija seram Henrijam raksturīgi. Stu­denti to sauca par «satveršanu knaiblēs».

Sers Henrijs pagājās pa istabu, izdzēra savu vīna glāzi un atkal apstājās man blakus.

—   Nu, un pašlai'k tāda iespēja negaidīti radusies, — viņš klusu noteica. — Amazo­nes baseina ziemeļu daļā atrasta apbedījuma vieta, kur vēl nav iekļuvis cilvēks. Zinātnei tas ir liels ieguvums. Jūs taču zināt, ka lie­lākā daļa apbedījuma vietu gan Dienvid­amerikā, gan Ēģiptē tikušas izlaupītas. Alka­tīgie zelta meklētāji aiznesuši no kapenēm dārglietas un atstājuši tur visus mūsdienu mikroorganismu veidus.

Sers Henrijs manī raudzījās satraukumā mazliet spīdošām acīm.

—   Katrā ziņā jādabū paraugi no «Melnā tukana» kapenēm. Arheologi domā, ka div­padsmit gadsimtus tās bijušas pilnīgi her­mētiskas. Iedomājieties tikai, kas tur var at­rasties! Mikrobi un vīrusi ar mūsdienu zināt­nei pilnīgi negaidītu morfoloģiju un fiziolo­ģiju, fosilas baktēriju, sēnīšu un aļģu sugas, protozoja sporas un . ..

—   Satriecoši! — piekritu bez jebkādas sa­jūsmas.

—   Vai nav tiesa? Es jau tā domāju, ka šis pasākums būs jums pa prātam. Izlidot vaja­dzēs rīt.

Te es attapos.

—  Jā, ser, tas viss ir ļoti interesanti, bet… es taču ar Ennu …

Iedvesma izgaisa no sera Henrija sejas, viņš pagriezās pret grāmatām piekrautajiem plauktiem un, it kā starp citu, izmeta:

—   Tas ir uz kādu' mēnesi, lielākais — di­viem … Nav nemaz tik ilgs laiks. Bet tas ir patiešām jauns un vajadzīgs pasākums. Tāds darbs var kļūt par klasisku pētījumu.

—   Esmu ar mieru! — mana balss bija svinīga un noteikta. Patiešām, kālab man neaizbraukt uz Dienvidameriku? Vēl jo vai­rāk tāpēc, ka- tas tik svarīgi seram Henri­jam .. .

… Es toreiz pateicu, ka «esmu ar mieru», bet Enna sacīja, ka tā esot «nodevība».

—   Mēs taču bijām norunājuši! — viņas zilās acis satumsa un mute skarbāk iezīmē­jās sejā, kas tūdaļ izskatījās vecāka.

—   Es nevarēju! Tas ir tik interesanti, vē­lāk nespētu sev to piedot… Turklāt tikai uz vienu mēnesi, bet varbūt tikšu galā pat trīs nedējās.

—   Tā kā tā vajag būt principiālam …

Ar lielām pūlēm man izdevās viņu nomie­rināt. Atvadījāmies mīli un maigi, bet tomēr kaut kas palika. Kaut kas neskaidrs un mokošs. Tas visu laiku nelika man mieru. Nekādi nevarēju rast tam izskaidrojumu. Vai tā bija grūtsirdība, sarūgtinājums, no­māktība? Nezinu, varbūt ne viens, ne otrs, ne trešais … Tagad saprotu, ka tā bija tikai gaidāmo pārmaiņu priekšnojauta.

Mūsu dzīvē ielauzās selvas elpa. Ennu tā biedēja, bet mani… Taču toreiz es vēl neko nesapratu. Un pēc tam jau bija par vēlu.

Brazīlijas gilejā [3] gaiss ir mitrs un karsts kā komprese. Aklimatizēties man nebija viegli. Divas nedējas pagāja gandrīz velti. Mēģināju iejusties vārīta vēža ādā. Smadze­nes kusa, mugurkauls atmiekšķējās un ne­spēja vairs noturēt ķermeni.

Ķerdamies pie bezgalīgajiem liānu un sakņu savijumiem, ar pūlēm tiku līdzi mūsu ekspedīcijas vadītājam Alfonso de Moranam, mundram un jautram arheologam no Rio.

—   Mīļo doktor, lai pierastu, jums vajag vairāk kustēties, — viņš teica un vadāja mani reizes piecas dienā no mazā pāļu na­miņa, kur bija apmetušies ekspedīcijas zināt­niskie līdzstrādnieki, uz izrakumu vietu. Sa­cīdams «izrakumi», es, protams, pārteicos.

Piramīdu bija sagrābusi selva, un mums to vajadzēja nevis izrakt, bet burtiski izraut no valganā tropu meža ciešajiem apkam­pieniem.

Neviļus jutu arheologiem līdz. Viņu krekli nekad neizžuva no sviedriem; Pirms manas atbraukšanas viņi jau bija attīrījuši daļu no sienām, galveno ieeju un kāpnes, kas veda uz piramīdas augšējo platformu, kur atradās vel viena ieeja.

Senās kapenes pakājē bija izrakta tran­šeja, un netālu no tās pacēlās milzīgi ar epifītiem [4] apauguši, liānu apvīti sumaumu [5] stumbri.

—   Te nu gan bija ko rauties! — paskaid­roja de Morans. — Teokalliju [6] saturēja kopā koki un liānas.- Kad sākām attīrīšanu, objekts draudēja sabrukt. Vājākos sektorus vajadzēja nostiprināt.

Viņš parādīja ar roku, un tikai tad es ievē­roju piramīdas sienās tērauda skavas, kas neļāva akmeņiem izvelties ārā. Metāla troses vairākkārt apvija attīrītās sienas.

—   «Melnā tukana» templis atrodas teo- kallijas iekšienē. Tur var iekļūt tikai caur augšējo ieeju. Bet par to nav ko domāt, ka­mēr nebūs pabeigta attīrīšana. Ieeju sedz varena plāksne, kuru pakustināt var tikai mehānismi. Vajadzēs gaidīt. Tāpēc būtu la­bāk pagaidām izstrādāt sīku plānu fosilo mikrobu medībām.

… Vakaros, kad visi darbi bija pabeigti un nomocījušies ekspedīcijas locekli izklīduši pa savām telpām, mēs ar de Moranu lauzī­jām galvu, kā pārspēt viltībā apkārtējās ne­redzamās sīkbūtnes, kas bija gatavas iekļūt kapenēs reizē ar mums. De Morans šūpojās ar moskītu plīvuru apvilktā gulamtīklā. Brīdi pa brīdim zem šā auta atskanēja krak- šķis un zemē lidoja čaumalas. De Morans mielojās ar sapukaijas riekstiem. Es sēdēju blakus un sūkāju sulīgos čiko. Brīnišķīgais atspirdzinošais auglis mani samierināja ar daudzām neērtībām.

—   Jebkurā eksperimentā ir zināma daja riska. Bet šai gadījumā mēs riskējam sa­bojāt visu pasākumu, — dobji sacīja de Mo­rans.

Tropos nakts iestājas strauji un arvien mazliet negaidīti. Itin kā kāds milzis lietišķi un saimnieciski apdzēstu sauli, norautu no debesīm gaismas aizkaru, izkaisītu spožas zvaigznes, ātrumā nokrāsotu vienā un tai pašā zilganmelnajā krāsā koku stumbrus un lapotni, zemi un debesis, un pēc tam jau pie­vērstos dētajām: mestu nespodru atblāzmu uz sumaumu šaurajām lapām vai pazibinātu noslēpumainu uguntiņu nezināmas vaboles plēvspārņos.

—   Varētu sterilizēt iekšējo telpu kapenes prie'kšā, — de Morans metodiski izklāstīja savu ideju.

— Bet gaiss? — es iebildu. — Kā būs ar gaisu, kas iekļūs kopā ar mums? Ko lai da­rām ar to?

Vērīgi ieklausījos tuvajā naktī un centos to uztvert ar ožu. Cauri tūkstošiem skaņu un smaržu selvā pēc saulrieta izlaužas apni­cīgā, grūtsirdīgā knišļu sīkšana un kādu ziedu slimīgi saldenais aromāts. Selva naktī ir satraukuma un gaidu iemiesojums, tas ir bezdibenis, kurā cilvēks iekrīt, neapzināda­mies kritiena dziļumu un nenovēršamību. Kad biju mazliet pieradis pie šejienes kli­mata, arvien spēcīgāk sāku just selvas hip­notisko iedarbību, nezināmu .briesmu un ne­atminēta noslēpuma vilinošo un baismo pie­vilcību. Manīju, ka beidzamajās dienās mana redze un dzirde tapušas daudz asā­kas. Biju kļuvis mazliet citāds, mazliet at­šķirīgs no tā iestīvinātā oksfordieša, kas pirms divām nedēļām kopā ar mikroskopiem un konserviem tika nogādāts izrakumu ra­jonā.

Mēs te dzīvojām kā civilizēti ļaudis: sku- vāmies rītos un vakaros, regulāri mainījām veļu, klausījāmies radio, dzērām viskiju.

Bet blakus atradās selva. Tā elpoja, ska­tījās, gaidīja un brīdināja. Un es jutu, ka visa mūsu civilizācija nav nekas vairāk ka putas, ko jura mierīgi pacieš kādu stundu.

Mūsu atkaroto zemes stūrīti no visām pu­sēm kā ūdenskritums ielenca augu valsts.

—   Jā, ar gaisu neko nevar iesākt. Tas ir mikrobu pilns, — vēl arvien gudroja de Morans.

Viņš izkāpa ārā no gujamtīkla un apsēdās man blakus. Uzzibsnīja prožektors. Dežu­rants Santoss, kas nemitīgi košļā koki lapas, pārbaudīja signalizāciju. Gaismas staru kūlī ielauzās miljardi knišļu un turpat pazuda, izgaisa kā tabakas dūmu mutuļi.

De Morans negaidīti pasmaidīja un teica:

—   Bioloģijas doktors no Oksfordas ir gluži kā indiānis. Viņš klausās selvu un klusē.

—   Jums taisnība, Amazones džungļi mani savaldzinājuši, un pats dīvainākais ir tas, ka nevaru saprast, ar ko. Pie reizes — ne­esmu nekāds doktors. Tikai maģistrs.

—   Mūs vienmēr vilina mīklas. Uz šā āķa uzķeras paši lietišķākie cilvēki. Loģiskā ana­līze te nelīdz. Tas ir mūsu asinīs. Pagātnes mantojums, senais mednieku instinkts. Bet jūsu pakāpes man ir vienaldzīgas. Tikai ne­sauciet selvu par džungļiem. Džungļi ir In­dijā. Te ir selva. Izmisuma un miglu māte.

De Morans kādu laiku klusēja, bet no piķa melnās tumsas atskanēja apslāpēts, baiss troksnis, kādu spārnu vēdieni, dobjš nezināma zvēra rēciens.

—   Tas nav atkarīgs ne no izglītības, ne no vecuma … Vai esat dzirdējis par donu Ramosu?

Papurināju galvu. Nē, nebiju neko dzirdē­jis par šo cilvēku.

—   Kaučuka uzpircējs no Manausas. Draugi un radi viņu uzskatīja par savād­nieku. Bet patiesībā Bernardo da Silva Ra­moss bija īsts zinātnieks. Viņš darbojās man luvā novadā, meklēja aizgājušo civilizāciju pēdas.

Es jautājoši pavēros arheologā.

—   Protams, viņu vajāja neveiksmes. Vi­ņam neizdevās atrast senas pilsētas, taču viņš paveica daudz.

—   Tā?

—   Ramoss savaca ap trīs tūkstoš uzrak­stu, zīmējumu, kriptogrammu, senās kape­nēs un alās atrasto priekšmetu reprodukciju. Viņa atradumi aprakstīti lieliskajā darbā «Aizvēsturiskās Amerikas uzraksti un no­stāsti». Daudzi no tiem vēl šobaltdien nav atšifrēti. Ramoss ticēja, ka kādreiz sirmā senatnē feniķieši ieradušies Amerikas kon­tinentā un Amazones baseinā likuši pamatus senajai civilizācijai…

Arheologa balss skanēja kvēli un spriegi. Kad de Morans ir satraukts, viņa kreisā roka nemitīgi glāsta celi. Tagad tā apbrīnojami ritmiski veidoja koncentriskus lokus. Bija sa­vādi klausīties viņā. Mani pārņēma dīvaina sašķeltības sajūta. Ierastajā reālajā pasaulē ;ir tās precīzajām, skaidrajām tagadnes un nākotnes robežām ielauzās neskaidrs un mīklains pagātnes motīvs. Londonā, savās mājās, es to visu droši vien būtu laidis gar ausīm. Bet te es tā nevarēju. Uz mani rau­dzījās selva. Raudzījās tūkstošiem spīdošu acu, un es nespēju novērst skatienu. Mel­najā dzīvajā biezoknī bija kaut kas tāds, kas man lika klausīties un ticēt.

Pāri selvai cēlas mēness, dīvains un dzel­tens kā sireālistu gleznās.

Mēģināju iedomāties, kāds izskatās tem­plis naktī. Aukstas, sudrabainas gaismas klāts, tas šķiet liets no opalescējoša stikla. Ar zāli un krūmiem apaugušās stāvās tre­pes aizstiepjas pret debesīm un izgaist mel­najā ēnā. Laika zoba nogāztās nezināmo dievu statujas gandrīz nav saskatāmas aiz kokiem un krūmiem. Tās liek atcerēties vie­nīgi neprātīgās mēness gaismas vizuļi. No lejas dveš mitrums un trūdu smarža. Kliedz pērtiķi …

Kad es pirmo reizi starp šiem skaistajiem un biedīgajiem pieminekļiem ieraudzīju pēr­tiķus, man likās, ka tie ir mirušo gari, kas apsargā savu mitekļu drupas. Pērtiķi lēkāja pa platajām, sašķiebtajām kāpnēm, pulcējās uz augstās terases, pazuda izlūzušo akmens bluķu melnajā ēnā, pēc tam, griezīgi klieg­dami, visi reizē ieķērās liānās un nozuda zem meža melnajām gotiskajām velvēm.

—   Sakiet, senjor Alfonso, vai jūs pats ti­cat senajām feniķiešu apmetnēm pie Amazo­nes? — jautāju, bāzdams pīpē melno Vene- cuelas tabaku.

—   Katra sastapšanās ar tādu celtni, — viņš pamāja ar roku uz piramīdas pusi, — manī modina cerību, ka šis noslēpumi kādreiz tiks atklāts.

—   Bet vai tas ir iespējams? Ar toreizējo jūras braucēju tik primitīvo tehniku?

—   Ko gan mēs zinām par cilvēces pa­gātni! — dedzīgi iesaucās de Morans. —Mēs esam iepazinuši kosmosu un atoma kodolu, bet aizmirsuši vēsturi. Laiks ir nežēlīgs, tā­dēļ jau tas arī ir laiks …

Man neliekas savādi, ka Tīras vai Sido- uijas iedzīvotāji nokļuvuši līdz šejienei ar sa­viem kuģiem. Feniķieši bija prasmīgi jūras braucēji un viņu kuģi — labāki par Kristo- fora Kolumba karavellām. Iespējams… Vis­maz es ticu senajām pilsētām, tapat kā tām ticēja Fosets. Bet tie, kas mēģinājuši uzzināt selvas noslēpumu ar varu, gājuši bojā. Vajag gaidīt. Noslēpums atklāsies pats,- ka atkla- jas cilvēkiem šī piramīda, kas divpadsmit gadsimtu šeit nostāvējusi, neviena nepama­nīta. Bija pienācis tās laiks. Bet seno pilsētu laiks vēl nav pienācis. Gaidīsim.

Es ar interesi paraudzījos uz de Moranu. Tas ir kaut kas jauns. Arheologs fatālists — zinātnes praksē tādu negadās sastapt bieži. Man nez kādēļ negribējās turpināt sarunu par seno pilsētu meklēšanu. Viņš to juta. Mē­ģināju novirzīt sarunu uz mikrobiem. Bet man neizdevās atjaunot mūsu starpā kon­taktu, kas bija radies un atkal izzudis. Sa­runu biedrs atbildēja nelabprāt un gurdi, viņš domāja savas domas. Sapratuši, ka šo­dien nekas prātīgs neiznāks, devāmies gulēt.

Tā vakara saruna man palika prātā tikai tādēļ, ka ar to saistījās savādas un spilgtas sajūtas. Agrāk selva man šķita dzīvs, noslē­pumains spēks, kam nav noteiktas formas un konkrētības. Kaut kas līdzīgs milzu vilnim, kurš pārveļas pāri galvai, un cilvēks zaudē priekšstatu, kur ir augša un apakša, gals un sākums. Dzīva, bet nesaprātīga stihija, kas iedarbojas reizē uz visiem sajūtu orgāniem. Par šo stihisko spēku var jūsmot, to var ienīst vai no tā baidīties, bet to nevar sa­prast. Tas vai nu jūs atbrīvo vai pakļauj, jūs esat vergs vai valdnieks, bet nekad jūs nekļūsit par selvas sarunu biedru.

Pēc sarunas ār de Moranu caur liānu plī­vuru man pavīdēja cilvēku sejas. Selvai bija sava vēsture. Jau pirms konkistadoru iebru­kuma šai zemē bija spēruši kāju mūsu tālie senči. Vai tiešām šeit atradušās Tīras jūr­nieku celtas pilsētas? Nakts man pagāja ļoti. nemierīgi. Dīvaini sapņi, kam nebija nekāda sakara ar virusoloģijas problēmām, ielauzās miegā. Pamozdamies es sev jautāju, vai tikai man nav pielipis arheologu drudzis. Nespodrā zilā spuldzīte pie istabas dēļu griestiem klu­sēja. Atbildes nebija. Aizmigu ar smago sa­jūtu, ka ar mani notiek kaut kas nelādzīgs …

Dažas dienas vēlāk, pēc ilgām konsultāci­jām un strīdiem ar ekspedīcijas locekļiem, tīri nemanot, bijām sagatavojušies doties uzbru­kumā kapenēm. Jaunie hidrauliskie celtņi, kas vēl glabāja zeltainās eļļas pēdas, bija uzstādīti piramīdas pakājē. No tiem stiepās smalkas tērauda troses cauri augšējai ieejai uz tumšo, pelējuma smakas piesātināto

«Melnā tukana» tempļa telpu. Trošu gali l)ija piestiprināti pie enkura bultām, kas ieskrūvētas kapeņu akmens vākā. Vajadzēja tikai piespiest elektriskā pievada podziņu, un vāks pacelsies. Lai šahtā neiekļūtu gaisa mikrobi, bija nodomāts atvērumu aizsegt ar sterilizētu plastmasas plāksni, kuras apmēri precīzi atbilda akmens vākam. Pēc tam man vajadzēja doties šahtā, kur pēdējo reizi cil­vēks spēris kāju pirms tūkstoš divsimt gadiem.

Kāpu lejā viens pats. Mēs nevarējām tur iekļūt reizē divi, jo ieeja bija pārāk šaura. Katra zaudēta sekunde draudēja eksperi­mentu pilnīgi izjaukt. Mūsdienu mikrobi ne­snauda, un vajadzēja atvairīt viņu graujošo triecienu. y

Mans apģērbs atgādināja hirurga ietērpu pirms atbildīgas operācijas: sterils halāts, aizsargmaska, cimdi, pārvalki kājām. Trauki un aparāti, arī mazais prožektors, rūpīgi ste­rilizēti. Pat kabelis, kas piegādāja strāvu prožektoram, apstrādāts ar antiseptiskām ķi­mikālijām.

— Esmu gatavs!

Vienā no tempļa gaismas spraugām redzu de Morana bālo, satraukto seju. Viņš ner­vozē pat vēl vairāk nekā es. Kā nu ne! Katru reizi viņš gaida kādu superoriģinālu atklājumu. Ar skaudību domāju par viņa pro­fesiju. Tajā tomēr ir kaut kas aizraujošs, tā ir gandrīz tāda pati nodarbošanās kā miroņu atdzīvināšana. Reti tas izdodas, bet vienmēr gribas ticēt, ka tas var notikt. Droši vien tieši šīs gaidas padara arheoloģiju tik pie­vilcīgu. Arī es esmu satraukts, bet manu saviļņojumu nevar salīdzināt ar arheologu azartu. Viņi visi mazliet ir apslēptas mantas meklētāji, bet es… aktīvs novērotājs un nekas vairāk. Protams, būs interesanti at­rast un izaudzēt kādu jaunu mikroorganismu celmu. Kaut kādu penicillium tucanum …

Pamāju ar galvu.

—   Esmu gatavs.

Atskan paātrināta motora klaudzoņa. Eļļa zem liela spiediena tiek iepumpēta cilindros. Tas jau manāms — troses saspriegušās un iečīkstas. Viegla krakšķēšana. Vāks tiek rauts laukā no akmens grīdas tūkstošgadīgajiem apkampieniem. Pēkšņi un asi iezīmējas plāt­nes taisnstūris. Sāk kustēties! Tas tik ir mil­zenis! Interesanti, kā senatnē ļaudis pratuši tikt galā ar tādu svaru, te ir savi trīssimt kilogrami, ne mazāk. Vāks slīd un slīd, strādnieki jau ķeras pie plastmasas plātnes,\ kas segs ieeju, tiklīdz tā atbrīvosies no ak-! mens korķa. Strādniekiem, tāpat kā man, ir sterili virsvalki, cimdi un maskas. Nav tikai pārvalku uz kājām — viņiem taču nevaja­dzēs doties pazemē.

Tā, nu ir viss … Pat nepamanīju, cik veikli viņi melno caurumu aizseguši ar plastmasu. Tagad mana kārta.

—   Hop!

Palūkojies apkart, ieslīdu šaurā, tumšā spraugā un sataustu pakāpienus, kas ved

lejup. Labi, ka tā nav aka. Prožektors met uz sienām nevienādu, lēkājošu gaismu. Tur nav nekā interesanta, tās ir tādas pašas kā tempļa sienas tur, augšā. Bet galvenais — - nedrīkst kavēties. Acīmredzot kapeņu ieeju jau inficējis gaiss, kas iekļuvis, kad nomai­nīja vākus. Eja ir ļoti šaura. Pasperu dažus soļus, pleci beržas gar sienām, bet uz galvas no griestiem birst kaut kādi putekļi. Pakā­pieni beidzas. Vēl solis. Tad ne visai sapro­tams pagrieziens, un es nonāku plašā telpā. Pilnīgs tukšums. Mans prožektors drudžaini apgaismo sienas, griestus, grīdu. Redzams, maiju cilts nelaiķa priesteris bijis ļoti pieti­cīgs — nekādu izgreznojumu, trauku un citu mantu kapenēs neredz.

Pie vienas no sienām ieraugu iegarenu, pelēku uzkalniņu. Tas ir taisni tas, ko man vajag! Sāku ņemt paraugus. Vienā kolbā ielieku putekļus no grīdas, otrā — no sienām. Izdodas atrast arī koka gabaliņus, kaut kā­das lupatiņas, kas izskatās 'kā satrunējis audums, vai arī varbūt tas ir… Bet man nav laika domāt — es ņemu paraugus. Pēc katra parauga ņemšanas aizmetu pinceti vai lāp­stiņu: tās vairs nav sterilas un tāpēc tālāka­jam dārbam neder.

Kolbas aizkorķēju ar steriliem vates tam­poniem: ja te atrodas senie mikrobi, tad tie ir slazdā.

Gaiss kapenēs vēss, bet ne tik mitrs kā tur, augšā. Tas ir pat patīkami. Traucē tikai smacīgums, kas raksturīgs visām pasaules kapličām, kaut arī tās būtu tūkstoš gadu vecas.

Uf! Liekas, viss. Esmu paņēmis paraugus un varu iet prom. Ne visai steidzos, taču arī uzkavēties šeit ilgāk, nekā vajadzīgs, man negribētos.

Pēkšņi kaut kas nejauki noklakšķ. Mans prožektors nodziest. Droši vien pārdeguši spuldze, pēdējais gaismas uzliesmojums bija pārāk spilgts. Tumsa mani ietin un aprij. Pa­smaidu un nožēloju, ka šo smaidu neredz mani Londonas draugi. Mikrobu mednieks mūmijas apkampienos… Satikšanās ar spoku «Melnā tukana» pazemes templī… Svaigs līķis senās kapenēs… Manā iztēlē zib intriģējoši virsraksti.

Un tomēr man gribas drīzāk tikt ārā. Pa­ceļu somu ar kolbām un speru dažus soļus izejas virzienā. Skaidri atceros, kur bija melnais taisnstūra caurums, kas ved aug­šup, un dodos turp. Bet atdūros pret sienu. Tātad vajag virzīties mazdrusciņ vairāk pa labi. Atkal siena. Metos pa kreisi. Uz brīdi zaudēju virziena izjūtu un bezjēdzīgi skraidu pa kapenēm. Siena, siena, siena… Visapkārt tikai sienas. Izejas nav, tā ir pazudusi, iz­gaisusi, aizmūrējusies. Kļūst smacīgi, apstā­jos, mēģinu koncentrēties. Tas ir ļoti grūti. Manas smadzenes negrib domāt, spriest, analizēt. Tās virza nevaldāma vēlēšanās rī­koties, skriet, ātrāk bēgt prom no šā melnā slazda. Uz mirkli mani pārņem dzīvnieciskas bailes. Kā akls kaķēns atkal atdūros pret sienu un pavisam zaudēju saprātu. Liekas, ka manas smadzenes apdzisušas reizē ar prožektoru. Ar sabojātas kibernētiskas mašī­nas ātrumu tās ražo drūmas domas un baismīgus pieņēmumus.

Ko tad, ja kapenes automātiski aizveras un katrs ienākušais nokļūst gluži kā peļu slazdā?

Tiesa, es nedzirdēju nekādu troksni. Taču tas neko nenozīmē; biju aizrāvies ar saviem paraugiem, un tāpēc durvis varēja aizcirsties bez trokšņa. Senie ļaudis bija akmeņu slīpē­šanas lietpratēji.

Pūlos apvaldīt iedegušos iztēli un pie­spiežu sevi domāt loģiski. Tāpēc notupjos, nolieku blakus somu, izbrīnā pamanīdams, ka vēl arvien turu to rokā, un sāku ap­domāt.

Pieņemsim, ka tiešām esmu slazdā un tūkstošgadīgā automātika iedarbojusies. Pie­ņemsim, ka kāds pustonnu smags bluķis tie­šām aizsedzis ieeju un es to neesmu dzirdē­jis. Tad tikai jāpaziņo draugiem augšā, ka esmu nokļuvis nelaimē, un viņi steigsies palīgā. Viņiem ir mehānismi, patronas spri­dzināšanas darbiem, urbji, atskaldāmie ve­seri … Bet kā lai paziņo? Vai kliegt? Diez vai viņi sadzirdēs manu balsi cauri divus metrus biezam akmens slānim. Klauvēt? At­ceros, ka klauvējieni pie kapeņu sienām iz­klausījās tā, it kā manas rokas būtu aptītas ar vati, un atmetu šo domu. Atliek tikai gai­dīt, pēc desmit divdesmit minūtēm viņi sāks uztraukties, pacels plastmasas vāku, kāps lejā, un tad …

Pēkšņi mani sagrābj baismīga doma. Ko tad, ja bluķis, kas sedz izeju, hermētiski pie­lāgots caurumam? Es nosmakšu! Cik ilgi kapenē pietiks gaisa? Vai draugi pagūs at­steigties palīgā?

Stindzinošas šausmas pārņem mana ķer-: meņa šūnas. Sāku patiešām smakt. Saprotu, ka šo sajūtu rada mana iekairinātā iztēle, bet neko nespēju padarīt. Es smoku! Man nekādi neizdodas pilnu krūti ievilkt elpu, it kā kamols iespriedies rīklē un neļauj elpot. Nevaru ne pakustēties aiz bailēm — ķerme­nis ir gluži kā paralizēts. Neērtā poza jau liek sevi manīt: ikrus sarāvuši krampji, un nevaru piecelties. Esmu tuvu ģībonim, acīs mirgo dažādas krāsas punkti un apļi. Ja zaudēšu samaņu,, esmu pagalam. Jāsaņemas, bet kā to lai izdara? Mēģinu skaitīt pulsu. Man liekas, tādai procedūrai vajadzētu no­mierināt satraukto psihi. Skaitu skaļi, balss ir piesmakusi, pārtrūkst, un es baidos. Taču vēl rūpīgāk skaitu sirds biežos pukstus. Pēkšņi atceros, ka neesmu paskatījies pulk­stenī. Paceļu pulksteni pie acīm, bet neko neredzu. Laikam traucē gumijas cimdi. At­sedzu šauru svītriņu rokas locītavā, bet atkal neko nevaru saskatīt — cīparnīca nespīd. Cik nepatīkami! Esmu šodien uzlicis pulksteni ar tumšiem rādītājiem! Vajadzētu tos apgais­mot. Bāžu roku kabatā, izvelku mazu elek­trisko laterniņu un uzspīdinu pulkstenim.

Laternas nespodrā gaisma man šķiet lī­dzīga zibens uzliesmojumam. Tieši manā priekšā melnē šaurā izeja. Paceļu somu no grīdas un lēni dodos ārā no kapenēm. Pie izejas pamanu kabeli, kas piegādāja strāvu nelaimīgajam prožektoram. Atgriežos, pa­ņemu to un eju prom.

Pieklauvēju pie plastmasas vāka, un tas tūdaļ paceļas. Mani sagaida de Morans ar līdzstrādniekiem. Viņi līdz zobiem bruņoju­šies ar arheologu uzbrukuma ieročiem. Tūdaļ būs pienācis svinīgais brīdis: arheologi trauksies neizpētītajās kapenēs. Sterilitāte viņiem nav obligāta, viņi tur var strādāt divatā un trijatā.

—  Jūs ātri esat tikuši galā, doktor! — iesaucas de Morans.

—   Vai tiešām?

—   Jā, protams. Jūs tur bijāt septiņas mi­nūtes.

«Septiņas minūtes! Mans dievs … Pie­cas sešas minūtes ņēmu paraugus ..

—   Būtu ticis galā ātrāk, — es saku, — bet prožektorā izdega spuldze.

—   Ak tā? — De Morans sarauc pieri. — Vajag nomainīt.

Viņi ņemas ap spuldzi, bet es raugos uz viņiem un nespēju saprast… sevi. Kādēļ gan nevarēju rūpīgi, centimetru pa centi­metram, aptaustīt sienas? Beidzot, varēju vienkārši apiet visapkārt priestera pēdējam mājoklim. Vajadzēja tikai satīt kabeli, un tas būtu mani aizvedis līdz izejai. Un kā gan varēju aizmirst kabatas laterniņu? Tā taču atradās manā kabatā, kamēr es vai prātu zaudēju aiz bailēm. Nē, labi, ka Londonas draugi mani neredzēja «Melnā tukana» temp|a pazemes telpā.

—   Tūlīt sākšu gatavot paraugus, lai va­rētu doties ceļā, — saku de Moranam. Viņš māj ar galvu, viņš mani nedzird, ar visu sirdi un dvēseli viņš jau atrodas tur, lejā, pie tūkstošgadīgajiem priestera pīšļiem.

Laimīgi cilvēki ir arheologi!

Paraugu sagatavošana tālajam ceļam aiz­ņēma daudz laika. Katru kolbu ar sterili ap­strādātu virsmu vajadzēja ielikt platkaklainā stikla burkā, kas iepriekš tikusi sterilizēta speciālā autoklāvā. Burkas aizzīmogojām un ievietojām īpašos konteineros, kuros tās va­rēja transportēt kaut vai uz pasaules malu, nebaidoties nekādu bojājumu. Tādu kontei­neru sanāca vairāk nekā desmit. Kad tie bija sarindoti manā pagaidu laboratorijā uz grī­das, jutu, ka darbs paveikts.

Pēc dažām stundām satiku de Moranu. Viņš staroja.

—   Vai kaut ko atradāt? — jautāju.

Tumši iedegušajā sejā pazibēja sniegbalti

zobi.

—   Arheolgi nekad nesaka «jā», kamēr nav atmetuši tūkstošiem «nē». Šis tas ir… Bet materiāla apstrādāšanai vajadzīgs laiks…

—   Magnetofona lentē ierakstīta saruna ar maiju cilts priesteri? Seno pilsētu koordinā­tes? Feniķiešu vēstules ar zīmogu «avia»? — es klaušināju.

—   Varat neturpināt. «Melnā tukana» templim veltītā raksta novilkumu izsūtīšu jums, tiklīdz tas būs iespiests. Uz kurieni ērtāk — uz Londonu vai Oksfordu?

Nezinu, kāds nelabais mani dīdīja.

—   Baidos, ka atbraukšu tam pakaļ uz šejieni, — piebildu, pats brīnīdamies.

—   Lieliski, draudziņ! Kad jūs atbrauksit?

—   Vēl neko nezinu, nepavisam neesmu pārliecināts, bet…

—   Toties es zinu, doktor! Tas ir selvas aicinājums! Jūs esat pagalam, doktor! Jūs ātri aizmirsīsit Eiropu. Dzīve Brazīlijā…

—   Velti pūlaties, dārgo Alfonso, selvas tikumi mani neinteresē, mani satrauc tās ne­tikumi.

De Morans aprāvās un izbrīnījies palūko­jās manī. Pēc tam ātri pievērsās savam iemī­ļotajam tematam. Viņš pūlējās man iegalvot, ka Brazīlijas arheologi atrodoties lielu atklā­jumu priekšvakarā.

Neklausījos viņa vārdos sevišķi uzmanīgi. Atmiņā iespiedās tikai tas, ka pie Duradu pilsētas atrasta ēģiptiskas cilmes kameja, Paraibosas štatā — nefrita amulets, pie Li- mas — ēģiptiešu stikla sarkofāgs, bet Serra Maranžū — feniķiešu stikla krelles un aus­kars ar Nīlas krokodila attēlu.

—   Kā visas šīs lietas varēja nokļūt Brazī­lijā? — nevaldāmi žestikulēdams, man mā­cās virsū de Morans. — Un bāl ģīmji indi­āņi? Un sliņķa un roņa attēls, kas iegravēts Urubu upes krasta klintīs?

—   Pietiek, pietiek, dārgo senjor! — es lūdzos. — Ne visu uzreiz!

De Morans iesmējās. Viņš, liekas, mani labi saprata.

… Toreiz man izdevās tikt vaļā no temperamentīgā arheologa, un fragmentārās ziņas, kas nejauši palika galvā, varbūt būtu laimīgi atkal pagaisušas, tāpat kā organiskā ķīmija nedēļu pēc eksāmena. Atklāti sakot, mani pārāk nesaviļņoja šie senie noslēpumi, samudžināti un neskaidri kā svētie raksti. Pazudušās pilsētas, Atlantīda, feniķiešu kuģi Amazonē, Amerikas sakari ar Āfriku — tas viss, bez šaubām, bija interesanti. Bet ne vairāk. Vai - gan pasaulē maz interesantu lietu? De Moranam tā bija dzīve, eksistences jēga. Man turpretī — kaut kas nejaušs, iepazīšanās lidmašīnā, kura beidzas līdz <ar nolaišanos.

Taču mūsu beidzamā saruna man dziļi iespiedās atmiņā un nedeva miera. Pareizāk sakot, es to atcerējos tikai vēlāk, Oksfordā, un pārdzīvoju no jauna, daudz spilgtāk un dziļāk nekā pirmoreiz.

—   Vai zināt, doktor, — sacīja de Morans, uz spirta lampiņas vārīdams jerbu [7] . — Jūsu mēģenēs varbūt slēpjas atrisinājums vienam no pasaules zinātnes visvairāk diskutēja­miem jautājumiem.

—       Jūs, liekas, taisāties pārnākt manā ti­cībā? Bravo, ser! Vīrusa un šūnas vienība jums sagādās ne mazāk spēcīgas emocijas kā visi šie tolteki, olmeki un mirušie pries­teri.

—       Jūs mani nesapratāt pareizi. Ielaužos jūsu valdījumos, ievērodams mirušo pries­teru intereses.

—   Ak tā? Interesanti,

—   Vai tiešām?

—       Pastāstiet, Alfonso. Tas šķiet patiesi interesanti.

—       Bet man jau gandrīz sāka likties, ka mani spontānie arheoloģiskie izvirdumi jums pamatīgi apnikuši.

—   Jūs maldāties, Alfonso. Dziļi maldāties.

—        Sargieties, doktori Jūs riskējat no­klausīties veselu lekciju. Sākt taču vajadzēs ar seniem laikiem.

—       Esmu ar mieru riskēt. Tikai ieliešu sev glāzīti makkinlija. Stāstiet!

Bet viņš klusēja, domās nogrimis un ar pirkstiem masēdams gludi noskūto zodu.

—       Nelieciet man drebēt aiz bailēm. Sāciet savu izsmalcināto indiānisko spīdzināšanu. Vai drīkstu jums mazliet ieliet?

—        Nē… Es domās cenšos izmērīt jūsu nezināšanu. Tāpēc man nav skaidrs, ar ko sākt.

—        Nav vērts mērīt. Nezināšana ir bez­galīga. Bet sākt varat kaut vai ar Jauno valsti, — teicu pirmo, kas man iešāvās prātā.

—   Ar Jauno valsti? Laba ideja… Starp

citu, vai jūs zināt, ka maiju Jaunā valsts patiešām radās no jauna, un nebūt ne senās valsts vietā?

—  Vai tas ir loģikas paradokss? Vecais nav bijis pirms jaunā?

—   Jūs uzminējāt. Jaunās valsts pilsētas uzceltas pilnīgi citā vietā, tālu no senču pavardiem. Senās kultūras centri atrodas Gvatemalā, Hondurasā, Ciapasā, Tavasko; Jaunās — Ju'katanas ziemeļos.

—  Acteku un inku ekspansionistiskie cen­tieni? Amazones imperiālisms?

—   Nē. Nevis armija un atsevišķi kolonisti pārcēlās uz ziemeļiem, bet visa maiju tauta. Kādā jaukā, pareizāk sakot, nelaimīgā dienā vesela tauta pameta savas pilsētas, lieliskos tempļus un senču kapus un devās tālā ceļā, lai mežiem un purviem atkarotu vietu jaunai valstij.

—   Vai tā ir kārtējā hipotēze?

—   Diemžēl tā ir patiesība savā pēdējā instancē.

—   Man kā dabaszinātniekam vajadzīgi pierādījumi. Ņemiet vērā — esmu pārlieci­nāts racionālists.

—   Pierādījumi ir, mans draugs. Tie ir. Tas ir kalendārs. Pasaulē visprecīzākais maiju kalendārs. Starp citu, maiji bija ap­rēķinājuši, ka gada garums ir (ļaujiet, es uzrakstīšu) 365,242129 dienas. Mūsdienu astronomiskie aprēķini konstatējuši, ka šis skaitlis ir 365,242189.

—   Jā! Kaut kas tāds man nāk prātā!

Kļūda piektajā zīmē aiz komata! Apbrīno­jama precizitāte.

—   Tad nu redziet, tauta, kas radījusi tik ārkārtīgi precīzu kalendāru, kļuva par tā vergu. Maiji savas lieliskās būves cēla nevis tad, kad tās viņiem bija nepieciešamas, bet precīzi pēc kalendāra. Katrus piecus, desmit, divdesmit gadus viņi uzcēla jaunu būvi un datumu iecirta akmenī. Ar apbrīnojamu ne­atlaidību viņi tā darīja gadu simteņiem, kā par to liecina uz būvēm saglabājušies datumi. Liktenīgo regularitāti spēja izjaukt vienīgi katastrofa vai emigrācija. Tāpēc, ja redzam, ka vienā vai otrā pilsētā celtniecība pārtraukta, bet citā vietā apmēram tai pašā laika posmā tikai iesākta, mums ir tiesības apgalvot, ka iedzīvotāji pametuši savu pil­sētu un uzcēluši citu.

610. gadā vesela tauta atstāja savu lielo zemi un pārcēlās uz mežonīgajiem zieme­ļiem. Un neviens no bēgļiem neatgriezās pa­mestajā dzimtenē. Atstātajās pilsētās ienāca selva. Liānas ciešos apkampienos apvija piramīdas, uz pakāpieniem izauga zāle, koku spēcīgās saknes izkustināja akmeņus un sa­grāva veselas celtnes.

—   Bet kāpēc?! Kāpēc viņi tā darīja?!

De Morans gurdeni un rezignēti pasmai­dīja, it kā viņš pats kādreiz kopā ar maiju tautu būtu atstājis savu jauko un tīkamo .māju.

—   Es nezinu… Neviens nezina. Tas nav izskaidrojams. Selva uzvarēja drupas un iemacīja tam savu apbrīnojamo klusē­šanu … Atstātajās pilsētās nav atrastas ne­kādas pēdas, kuras liecinātu par svešzem­nieku iebrukumu vai kādu katastrofu, kas būtu varējuši aizdzīt nezināmā svešumā veselu tautu. Tāpēc, mīļo doktor, par Senās valsts krišanas galveno cēloni daži mani kolēģi sliecas uzskatīt kādu briesmīgu epi­dēmiju. Vai tagad saprotat, kāpēc es pāreju, kā jūs teicāt, jūsu ticībā?

Ko varēju viņam atbildēt? Jutu neizsa­kāmu kaunu un apbrīnojamu prieku.

«Drīzāk jātiek atpakaļ,» nodomāju, «un jāķeras pie darba,» un palūkojos uz nosūtīša­nai sagatavotajiem konteineriem. Jutos tā, it kā redzētu tos pirmo reizi un de Morans man būtu paskaidrojis, kas tajos slēpjas. Sākumā paskaidrojis un pēc tam tos uzdāvinājis. . — Tādēļ ziņojiet man, lūdzu, kā jums tur veiksies, — viņš noteica, uztvēris manu skatienu.

—   Tūdaļ, Alfonso! Pa telefonu.

… Pēc selvas Londona šķiet pelēka, no­kvēpusi aiza.

Sers Henrijs mani saņēma kā vienmēr laipni un mierīgi, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar.

—  Varat nestāstīt, visu zinu no jūsu vēs­tulēm, — viņš pasmaidīja. — Esmu priecīgs, ka viss ritējis gludi. Tagad pēc iespējas rūpī­gāk jākultivē celmi.

—   Ja vien tur ir mikrobi, ser.

—      Protams. Bet es domāju, ka mikrobu tur ir pietiekami, esmu pārliecināts, ka esat atvedis interesantus paraugus. Mēs, pro­tams, izmantosim savu biotronu. Oksfordā pirms mēneša uzstādīts jauns modelis, ame­rikāņu B-8. Vajadzēs reproducēt džungļu klimatiskos apstākļus — tas pirmkārt. Tālāk, jāizraugās elektīvās vides [8] … bet jūs jau zināt pētījumu secību. Kur tagad ir paraugi?

—        Nosūtīju tos tieši uz Oksfordu. Man ziņoja, ka tie nogādāti pilnīgā kārtībā.

—   Lieliski. Ieteicu nekavēties.

Iestājās klusums, un es beidzot saņēmu

dūšu.

—   Piedodiet, ser, vai tad Ennas nav mājā?

Viņš vērīgi un skumji palūkojās manī un

sausi atteica:

—       Viņas nav. Viņa nolēmusi mazliet at­pūsties dienvidos kopā ar draugiem. Ārsti ieteica jūras vannas.

—       Ak tā … Vai tad viņa nesaņēma manas vēstules?

—   Visas jūsu vēstules viņai pārsūtīju.

Viņš atkal paskatījās uz'mani.

—       Runāju ar Ennu pa telefonu tieši pirms jūsu atbraukšanas un pateicu, kad pienāk lidmašīna, — viņš ātri sacīja.

—   Vai jums ir grūti runāt ar mani?

—       Domāju, ka jums labāk pašam parunā­ties ar viņu. Man nekad nav izdevušās no­pietnas sarunas ar sievietēm, pat ar tuvām.

Man liekas, viņa mazliet dusmojas uz jums par jūsu aizkavēšanos.

—   Aizkavēšanos?

—   Protams. Jūs domājāt tur pavadīt trīs nedēļas, bet noņēmāties vairāk nekā divus mēnešus. Es jau ļoti labi saprotu, kā tas viss iznāk, kolēģi, un mēģināju viņai izskaidrot, ka te nav par ko apvainoties. Tomēr… bai­dos, ka nesasniedzu mērķi. Viņa to sauc par nodevību un… sievietēm patīk skaļi, bet pavisam maznozīmīgi vārdi… Domāju, ka jums ar viņu jāaprunājas. Viss vēl nokārto­sies, saīgums pāries un, tā kā jūs esat šeit, viņai blakus, tad ….

Viņš apklusa.

—   Izskaidroties ar Ennu? — es, aizvai­nojumā drebēdams, gandrīz iekliedzos. — Pateikt viņai, ka man uz turieni jāat­griežas?

Sers Henrijs sarauca uzacis un uzlika brilles. Likās, viņš ne tikai gribēja izprast šo manu vārdu nozīmi, bet arī saskatīt, kas aiz tiem slēpjas.

Viņš piegāja pie darba galda un nez kādēļ piebīdīja sev tuvāk vecu Ceisa mikroskopu ar laika gaitā nozaļojušu misiņa apvalku.

—   Es varētu aizbraukt uz neilgu laiku, ser Henrij, — sacīju, pūlēdamies slēpt apju­kumu, — uz mēnešiem četriem vai pusgadu, bet nezinu, kā uz to skatīsies Enna. Viņai apnicis gaidīt, un man, atzīstos, arī. Seši gadi, ser! Saprotu viņu, bet… man gribētos

vēlreiz tur pabūt. Baidos, ka pēc apprecēša­nās to vairs nevarēšu izdarīt.

Sers Henrijs viegli glāstīja mikroskopa okulāru.

—   Redziet, kolēģi, — viņš teica, — šis vienkāršais aparāts man kādreiz laupīja sievietes pieķeršanos, sievietes, kuru es mī­lēju ar visu savu jauno dvēseli.

Viņš viegli saviebās, juzdams, ka šī ne­gaidītā atzīšanās, turklāt vēl tik augstā stilā, skan mazliet dīvaini. Taču, pārvarējis zināmu iekšēju pretestību, viņš turpināja:

—   Visu savu mūžu nemitējos viņu mīlēt, bet viņa pamazām pret mani atsala. Klasisks gadījums. Viņu traucēja trešais. Bet tas, šis trešais, man bija vajadzīgs. Nespēju atteik­ties no mikroskopa, un viņa nespēja man to piedot. Kolēģu sievas teica, ka zinātne sa­dragājusi manu dzīves laimi, bet… jūs sa­protat, ko gribu sacīt?

—   Jā, ser.

—   Zinātniekam jāmāk nest upurus. Tiesa, tagad jaunatne ir mazliet citāda. Mēs bijām pārāk kategoriski, mums pietrūka iecietības savstarpējās attiecībās. Jūs, mūsdienu pa­audze, uz visu skatāties vienkāršāk. Man, vecmodīgam cilvēkam, reizēm liekas, ka pat pārāk vienkārši… Varbūt… jums izdosies atrast kopīgu valodu ar Ennu? Vai saprotat mani?

—  Jā. Pacentīšos. Ļoti gribētos, lai Enna mani pareizi saprastu.

Viņš pašūpoja galvu.

— Nezinu … Lai dievs dod. Es būtu ļoti priecīgs.

Aizgāju no viņa, juzdams reizē cerības un skumjas. Ja zaudēšu Ennu, man taču paliks sers Henrijs. Vientuļam bioloģijas maģistram tas nav tik maz.

Oksfordā līdz ausīm iegrimu darbā. Jau­nais biotrona modelis likās lielisks. Tā milzī­gais koniskais stikls atspoguļoja visus sau­les zaķīšus, kas lēkāja pa laboratorijas sie­nām. Tas vilināja un aicināja, solīja nepie­redzētus atklājumus, nedzirdētas sensācijas un apvērsumus mikrobioloģijas zinātnē. Li­kās, vajag tikai tuvoties širn mirdzošajam hromēta tērauda, stikla un plastmasas ne­zvēram, un notiks kaut kas pārsteidzošs. Ar zināmām bažām aplūkoju daudzos termo­metrus, manometrus un psihrometrus, kas no visām pusēm apņēma biotronu. Pēc tam sa­pratu, ka tā nemaz nav ļauna, bet gan ļoti jauka, labsirdīga lieta, kas stāv un gaida, lai kāds ar to nodarbotos. Vienīgais, ko biotro- nam vajadzēja, bija paraugi. Tos es viņam varēju dot, un mašīna sāka cītīgi strādāt. Pret sarežģītām ierīcēm vienmēr esmu iztu­rējies ar neuzticību. Bet šī nebija kaprīza. Tā bija ļoti inteliģenta. Tā dūca, sprakšķēja, ieslēdzās un izslēdzās, rūpīgi uzturēja tem­peratūru, spiedienu un mitrumu tādā līmenī, kādu es noteicu. Kad bija izdevies biotronā reproducēt Amazones selvas klimatu, ievie­toju tajā Petri trauciņus ar barotni, kurā iz­sēju savāktos paraugus …

Reizēm man iešaujas prātā muļķīga doma. līs salīdzinu biotronu un Petri trauciņu. Bio- trons ir milzīgs, sarežģīts un ļoti' dārgs. Lie­kas, ar to var darīt brīnumus. Spoža div­desmitā gadsimta zinātniskā iekārta! Un tomēr visi galvenie mikrobioloģijas atklā­jumi izdarīti Petri trauciņos. Starp diviem plakaniem stikla vāciņiem, kas uzlikti viens uz otra, attīstījušies cilvēka visdrosmīgāko domu iedīgļi!

Man bija divu šķirņu barotnes. Dažos trauciņos agaragaram piejaucu antibiotiku, kas nogalina sēnītes, turpretī citos — anti­biotiku, kas iznīcina baktērijas. Jau iepriekš mākslīgi novērsu mikrobu antagonisma aktus. Tagad nevajadzēja bažīties, ka, audzēti kopējā barotnē, vienas sugas mikro­organismi var nomākt citas sugas attīstību. Katru fosilo mikrobu paraugu izsēju kā vienā, tā otrā barotnē. Ja starp mikrobiem ir aļģes, aktinomiceti vai sēnītes, tās attīstīsies tur, kur nonāvētas baktērijas. Turpretī bak­tērijas jutīsies lieliski no sēnītēm brīvajās barotnēs. Skaldi un valdi. Gudrs likums. Tātad paraugi bija izsēti — vajadzēja tikai gaidīt.

Pagāja viena diena un nakts. Nekādas dzīvības pazīmes Petri trauciņos neparādī­jās. Duļķains, mazliet opalescējošs šķid­rums — un vairāk nekā. Viss bija tāds pats kā kontrolē. Arī agaragara gludā virsma ne­iedvesa nekādas cerības. Trīsdesmit stundas, četrdesmit stundas — nekā. Sers Henrijs

man zvanīja pēc katrām četrām stundām, un ikreiz es dzirdēju klusu vilšanās noputu tālajā telefona vada galā. Bet varbūt man tikai tā likās.

Četrdesmit astoņas stundas, divas dien­naktis. Ir! Barotnes virspusē parādās tumšas svītras. Atdzīvošanās! Atdzīvošanās pēc divpadsmit gadsimtu ilga sastinguma!

Mani apsveic ar uzvaru, spiež roku, sers Henrijs atsūtījis telegrammu, kurā solās at­braukt apskatīt manus fosilos zvēriņus. Ne­varu vien sagaidīt, kad uzzināšu, kam īsti esmu atdevis dzīvību.

Ceturtajā diennaktī Petri trauciņu lielāko daļu rotāja mikrobu koloniju dīvainie veido­jumi. Varēja sākt pētījumus.

… Bija atdzīvojušās galvenokārt sēnīšu kultūras. To vidū dominēja aktinomiceti — lieliski antibiotiku ražotāji. Iespējams, ka medicīna dabūs jaunas ārstniecības vielas ar gluži neparastām īpašībām. Bet ne jau tas mani interesēja. Vajadzēja tikai gaidīt un cerēt.

Pa šo laiku varēju piezvanīt Ennai. Tagad to pat vajadzēja darīt. Uzvarētājus taču ne­tiesā …

Viņa mierīgi noklausījās manu garo sa­jūsmas pilno runu.

— Labi, es atbraukšu, atnāc šodien septi­ņos uz kafejnīcu… — Viņa nosauca mājīgu stūrīti, kur mēs bieži iegriezāmies manu stu­diju gados.

Laikam tomēr biju stipri noguris. Pēkšņi sajutu, ka mani spēki ir galīgi izsīkuši. Kad pulksten septiņos tuvojos mūsu kafejnīcai, man viss bija vienaldzīgs.

«Iespaidu bijis pārāk daudz,» nodomāju. «Tiklīdz mazliet atpūtīšos, viss būs kār­tībā.»

Taču nomierinošās domas slīdēja garām un vairījās no manis.

Pie ieejas kafejnīcā ieraudzīju uzkrītoši modernu mašīnu. Vienu pašu. Citu mašīnu nebija. Instinktīvi sajutu pret to nepatiku. Pagrūdu kafejnīcas stiklotās durvis un tūlīt ieraudzīju Ennu.

Ai mana Enna! Laikam biju stipri novār­dzis, acīs man sariesās aizkustinājuma asa­ras. Enna nemaz nebija mainījusies. Tomēr nē, — viņa smēķēja. Agrāk netiku viņai re­dzējis cigareti. Vēlāk, ieskatījies, pamanīju, ka viņa kļuvusi vājāka un iedegusi. Zilās acis pavisam dzidras.

—   Sēdies, — viņa teica, — ko tu dzersi?

Man sagribējās alu. Enna dzēra kādu

citronkrāsas šķidrumu. Sāku stāstīt. Lako­niski un precīzi, tāpat kā sers Henrijs.

—    Enn, kas tev noticis? Tu neklausies manī? Kur tu patlaban esi, Enn? — jautāju, uztvēris viņas vienaldzīgo skatienu.

—   Nekas, es klausos un domāju. Turpini.

Sāku stāstīt par de Moranu, bet viņa mani

pārtrauca.

—    To visu jau zinu no tēva un citiem .. . cilvēkiem. Ko tu domā darīt turpmāk?

Laikam tomēr biju ļoti noguris. Agrāk ne­kad nejutu sapīkumu, kad blakus atradās viņa.

—   Nu, ja jau tevi tas neinteresē …

—   Mani tas viss, protams, ļoti interesē, — viņa atteica negaidīti mīļi. — Bet ir laiks padomāt par mums. Par mūsu nākotni. Es gribu skaidrību. Tev jāizsakās noteiktāk. Tas tagad ir galvenais… Vai tu domā atstāt universitāti un iestāties kādā firmā? Mēs taču norunājām, bet tu atkal mani piemānīji.

—   Enn, es tevi nepiemānīju, dārgā, sa­proti mani pareizi. Nevaru pamest darbu pusceļā. Tas nozīmētu, ka esmu velti zaudē­jis laiku. Man jāpabeidz pētījums, varbūt pat vēlreiz vajadzēs lidot uz Brazīliju.

Es aprāvos. Pēc ilgas prombūtnes nedrīkst runāt par jaunu šķiršanos. Un es taču ne­maz netaisījos uz Brazīliju. Bet šī doma slēpās zemapziņā un lauzās uz āru.

—  'Ak tā … — Ennas lūpas sakniebās šaurā svītriņā. — Un vai uz ilgu laiku?

—   Nezinu. Uz mēnešiem diviem trim.

—  Ta3 nozīmē, ka uz četriem, pieciem, sešiem… Tagad zinu, ka tavus termiņus vajag divkāršot.

Viņa apklusa un pagriezās pret tumšo stiklu. Notika nelabojamais, un neko ne- ; varēja līdzēt.

—   Nu, beidzot, — viņa teica un pievērsās man, — bet, ja es tevi ļoti lūgšu, lūgšu tā, kā es to protu … manis dēļ nekavējoties atstāt universitāti un nekad, saproti, nekad nebraukt uz Dienvidameriku, vai tu to da­rīsi? Manis dēļ, saproti, manis dēļ, es tev par to samaksāšu ar visu ^avu dzīvi, vai saproti?

Man izkalta rīkle.

—       Enn, kas tev noticis, bērns? Enn, no­mierinies!

Viņa nikni sapurināja galvu, zeltainie mati lija kā mirdzošs ūdenskritums.

—       Tikai «jā» vai «nē»! Un tūlīt! — viņa iekliedzās.

—       Kad tas jādara? — jautāju, vārdiem spriežoties kaklā.

Viņa raudzījās manī asaru pilnām acīm. Tikai tagad redzēju, kādas sāpes biju tai sagādājis.

—   Rīt.

Ka man gribējās sacīt «ja»! Bet tas no­zīmētu paildzināt šīs sāpes un aizvainojumu uz visu mūžu, uz tiem tūkstošiem dienu un nakšu, ko pavadīsim kopā. Tas nozīmētu ņemt šīs sāpes līdzi gultā un atstāt tās mūsu bērniem, tas nozīmētu..

—   Nē, — es teicu.

Likās, ka viņa man tūlīt iesitīs.

— Iesim, — viņa sacīja un devās uz iz­eju. Es gāju līdzi. — Braukšu viena pati.

«No kurienes šī nolādētā mašīna?» nodo­māju. «Seram Henrijam ir tikai apbružāts «roiss» …»

Sarkanā§ bremžu ugunis, kas kosmisko raķešu ātrumā aiztraucās garām, man vēl ilgi rēgojās vakara zilgmē.

… Vakara krēslā alztraucošās mašīnas ugunis redzēju arī tad, kad paņēmu rokās trauciņu ar duļķainu agaragaru un paskatī­jos uz to pret gaismu. Vienīgais trauciņš,; kas mani nepievīla. Trauciņš ar numuru 7-IIa. ļ

Priekšmetstikla udeņainaja loka kvēloja skaisti kristāliņi. Tikai vīrusi varēja izveidot šo sīciņo rubīnsarkano druzu! Atbīdīju mikroskopu un izberzēju acis. Tad samiedzu acis, cenzdamies atbrīvoties no sajūtas, ka] zem plakstiem ir smiltis. j

Nostiprināju mikrotomu un, ar skatienu atkal ieurbies okulārā, iztaisīju šķērsgrie­zumu. Uzmanīgi izņēmu priekšmetstiklu un aiznesu uz elektronmikroskopiju.

Pēc divām stundām man uz galda jau gulēja mitri fotouzņēmumi. 150 000 reižu lie­lais palielinājums ļāva fiksēt atsevišķas vīrusu daļiņas. Tās bija lodītes, ko veido-" ja gari, savīti pavedieni.

Tagad visa laboratorija strādāja tikai, man. Es biju karalis, īsts visu dievināts un : mīlēts patvaldnieks. No manis negaidīja ne konstitūcijas, ne bilus. Neviens neuzdrošinā­jās pat iepīkstēties par Lielo hartu. Mani pa­valstnieki šaudījās starp rentgena aparātu un ultracentrifūgu, pūlēdamies cits citu pār­spēt centībā un iztapībā. Es biju dāsns un augstsirdīgs, un neviens no maniem pa­valstniekiem nepalika bez atalgojuma.

Kas gan ir Bikšu lentas ordenis, ko nēsā virs kreisās kājas ceļgala uz ordeņa tērpa baltā triko, un Pirts ordenis; ka^ gan ir svētā Andreja, Patrika vai Jeruzalemes Jāņa ordenis, Viktorijas krusts un pat sarkanās emaljas krusts «Par nopelniem», ar ko ap­balvoti ne vairāk kā divdesmit četri zināt­nes un mākslas titāni, — kas gan ir tas viss salīdzinājumā ar Manu Apbalvojumu!

Uz mana ordeņa diploma bija dažas ar manu pildspalvu rakstītas rindiņas:

«… Vīrusa apvalks sastāv no 60 olbal­tuma vienībām, kurām ir gandrīz lodes for­ma; vienības veido telpā 12 grupas pa 5 vienībām katrā…» un tālāk tādā pašā garā.

Tanī pirmajā, kā dzīve bezgalīgajā un īsa­jā dienā vīrusu iepotēja trušiem, jūras cūci­ņām, baltajām pelēm, kanārijputniņiem un pērtiķiem. Tādēļ vajadzēja izbraukt ārpus pilsētas uz nelielu fermu, kur atradās šie dzīvnieki.

Vētrainā diena gāja uz beigām. Tad aizri­tēja vēl viena diena. Vēl divas.

Aiz loga dārdēja pērkons, debesīs plaik­snījās blāvi ceriņkrāsas zibšņi. Lietus burbu­ļodams un trakodams plūda pār rūtīm. Mil­zīgās dadžlapas drebēja zem saplūksnotām, virvēm līdzīgām resnām ūdens strūklām un verdziski kļāvās pie zemes. Bet es gandrīz nemaz neskatījos logā.

Manā priekšā rindojās apaļie lodziņi, aiz kuriem hermētiskos blokos atradās inficētie dzīvnieki. Pirmais nomira pērtiķis. Mazs makaka ar traģisku ģīmīti. Tad, lai cik dī­vaini, gāja bojā kanārijputniņš. Vairāk ne­viens nenobeidzās. Truši, jūras cūciņas un peles jutās lieliski. Sekcija deva pārsteidzo­šus rezultātus. Beigto dzīvnieku sirdi, aknas, nieres, plaušas un liesu klāja sudrabota plē-? vīte. Palūdzu līdzstrādniekus paņemt šo plē-a vīti un izgatavot no tās preparātu tālākai iz-; pētīšanai. Bet bija jau vēls, un mēs nolēmā to atlikt uz rītdienu. Tagad varēja nesteig­ties… Pat termostatu ar lielisko trauciņu 7-II a, ko es pastāvīgi nēsāju sev līdzi, šoreiz ieslēdzu seifā.

Noslēpumainais slepkava, kas maiju tautu piespieda atstāt dzimteni, bija noķerts. Aiz­slēdzām fermu un braucām uz Oksfordu.

Tai pašā naktī piezvanīju uz Rio un visu pastāstīju de Moranam. Viņam gandrīz aiz­rāvās elpa aiz sajūsmas, un viņš apgalvoja, ka man paredzētā Nobeja medaļa esot jau iz­kalta. Ar pūlēm izdabūju solījumu sudraboto vīrusu kādu laiku turēt noslēpumā.

Bet pēc divām stundām fermas jumtā iespēra zibens. Ferma nodega, līdz pašiem pamatiem ar visu, kas tajā atradās. Ārkār tīgi muļķīgs gadījums. Bija aizmirsts uzstā­dīt zibeņnovedēju.

Steidzos uz laboratoriju. Bet nevienā Petri trauciņā, kas palicis biotronā, sudraboto kul­tūru neatradu. Viss bija pagalam.

Redzēju divas sarkanas uguntiņas lēni gaistam vakarīgi zilajā tālē.

Ko man atlika darīt? Vēlreiz doties uz selvu, lai meklētu vīrusu? Bet, cik man zi­nāms, jaunas piramīdas ar neskartām kape- nem nebija atrastas. Meklēt tās pašam? Ne­biju tam nemaz sagatavojies.

Tomēr nolēmu braukt uz Brazīliju … Var­būt tāpēc, ka palikt Anglijā negribēju un ne­varēju.

Tālākais bija vairāk vai mazāk skaidrs. Cēloņa un seku sakarība konstatējama ap­brīnojami precīzi. Var pat sastādīt shēmu:

1.  Mērķis — sudrabotais vīruss.

2.  Kas šai nolūkā vajadzīgs — atrast ne­skartas kapenes.

3.  Kur tās atrodamas — atstātās pilsētās.

4.  Kur meklēt atstātas pilsētas — Šingū, kur tās meklēja Fosets.

5.  No tā izrietošais tuvākais uzdevums —* iet Foseta pēdās.

… Aizritēja septiņi gadi, līdz es nonācu pie šā «tuvākā uzdevuma» atrisinājuma …

De Morans no manis iztaisīja Brazīlijas senās kultūras speciālistu; ar viņa palīdzību iemācījos portugāļu valodu un dažus indi­āņu dialektus. Orlando Viljass Boass mani iepazīstināja ar selvu. Ortego Miranda pa­līdzēja sadabūt nepieciešamos līdzekļus vai­rāku ekspedīciju sarīkošanai. Sers Henrijs savu nelielo īpašumu novēlēja bioķīmiskas laboratorijas organizēšanai. Brazīlijas avio­līniju lidotāji nežēloja savus «dakotus», lai mani nogādātu vienā vai otrā nepieejamā selvas rajonā.

Ko tad vajadzēja darīt man?

Devos pa pulkveža Persija Harisona Fo­seta pēdām.

Lai arī kādu galu ņēmis šis Šingū zaļajā klusumā pazudušais cilvēks, viņš nodzīvojfs lielisku mūžu.

«No divdesmit četriem laulības dzīves ga­diem,» rakstīja Fosets, «tikai desmit gadus mēs ar sievu pavadījām kopā. Nemaz neru­nājot par četriem karā aizvadītajiem ga­diem, desmit gadus es nodzīvoju mežos, taču ne reizes nedzirdēju sievu sūdzamies.»

Viņš prata izvēlēties grūtus, bet interesan­tus ceļus, un es viņam sekoju.

Vispirms izpētīju Foseta ceļojumu pēc do­kumentiem. Savā starpā bieži vien maz sais­tīto un gandrīz vienmēr pretrunīgo faktu, domu un ideju jūklis mani nedaudz mulsi­nāja. Sapratu, ka patiesība jāmeklē tur, kur tā pazaudēta. Aizbraucu uz Amazones ba­seinu un vairākus gadus pētīju vietas, kur ceļojis Fosets. Trīsreiz nogāju līdz Kujabai, divreiz tiku līdz Bakiri, bet pirmo reizi jutos tā, ka nevarēju ne domāt par ceļa turpinā­šanu. Man vajadzēja septiņus gadus, lai no kabineta zinātnieka pārvērstos par ceļotāju.

„Tev nav jabaidas neveiksmes..

Tātad par pulkveža Foseta pēdējo ekspe­dīciju. Pievērsīsimies dokumentiem. «Man dažkārt gadījās piedzīvot vilšanos,» rakstīja Fosets 1925. gadā, «pēc ekspedīcijas uz Gon- guži es kādu laiku šaubījos par senu pilsētu eksistenci, bet pēc tam redzēju drupas, kas liecināja, ka vismaz daļa nostāstu ir patiesi. Vel arvien šķiet iespējams, ka mans galve­nais mērķis «Z» ar seno iedzīvotāju atliekām nav nekas cits kā mežā slēpusies pilsēta, ko Rapozo atklāja 1753. gadā. Tā neatrodas pie Singū upes, ne arī Matugrosū. Ja mums kād­reiz būs lemts sasniegt «Z», mēs droši vien tur pakavēsimies krietni ilgu laiku, jo tikai neveiksmīgi ceļojumi beidzas ātri.»

Beidzamās rindiņas pasvītrojis esmu es. Arī turpmāk pasvītrošu citēto dokumentu svarīgākās vietas. Cik žēl, ka šīs rindiņas savlaicīgi nav saistījušas pētnieku uzma­nību! Bet par to vēlāk …

Pulkvedis Fosets savu maršrutu bija no­domājis sākt no Beigtā zirga nometnes (dienvidu platuma 11°43', rietumu garuma 54°35/ ). Virzīdamies uz ziemeļaustrumiem, viņš cerēja īsā laikā nokļūt pie Šingū upes. «Pa ceļam izpētīsim,» rakstīja Fosets, «seno akmens torni, kas apkārtnes indiāņiem iedveš šausmas, jo naktī tā durvis un logi esot spoži apgaismoti.»

Pēc Šingū forsēšanas ekspedīcijai vaja­dzēja doties selvas dziļumos (pusceļā starp Šingū un Aragvaju), lai, nogriežoties uz zie­meļiem un ejot pa ūdensšķirtni, sasniegtu dienvidu platuma 9—10°. Tālākais ceļš veda uz Santamariju du Aragvaju, kur sākās taka uz Tokantinsas upi. Tādējādi maršruts gāja starp dienvidu platuma 10°30' un 11° līdz augstkalnei starp Gojasas un Baijas štatu uz pilnīgi neizpētītu rajonu, ko, pēc nostāstiem, biezi apdzīvoja mežonīgas ciltis. Šajā augstu kalnu rajonā Fosets tad arī cerēja sameklēt' kādreiz apdzīvotu pilsētu pēdas. No turienes ekspedīcijai vajadzēja iznākt pie Sanfran-ļ sisku upes.

«… šķērsosim to (Sanfransisku) kaut kur; Sikišiki tuvumā un, ja pietiks spēka, apmek*| lēsim veco pamesto 1753. gada pilsētu, kas atrodas apmēram dienvidu platuma llo 30'un rietumu garuma 42°30'. Ar to mūsu ekspedīj cija beigsies, un, izgājuši līdz dzelzceļam, mēs ar vilcienu aizbrauksim līdz Baiji.»

Fosetam tomēr nebija lemts nokļūt San-, fransisku upes krastos … Kur pārtrūka viņa maršruts? Vai viņš sasniedza ilgoto mērķi? Kā biezs mūris paceļas klusējošā selva. Tā apslāpē palīgā saucienus, karsto purvu dzī-, lēs glabādama nepiepildītās cerības.

Izmisuma un miglu māte! Eldorado nol slēpumainais zelta mirdzums vilinājis tūk*ļ stošiem tauriņu. Kur tie ir tagad? Pat toļ vārdus aprijusi migla. Ambrozio de Allin-ļ gers, Bartolome SaMers, Georgs fon Šrteiers,; Sebastians de Balalkasars, Nikolass Federi-ļ ani, Filips fon Hutens, Pedro de Ursua, brāļi; Kesado, Berio, Nikolass Martiness, Visenteļ de la Fuente un vēl desmit tūkstoš nezināmuļ ceļotāju.

«Ja iecerētajam ceļojumam nebūs rezulj tātu, tas nozīmēs visa mana darba beigas, joļ neko citu es vairāk nepaveikšu. Mani katrā ziņā nosauks par fantastu un ierāvēju, kasi

tiecas tikai pēc bagātības iegūšanas. Kurš gan ticēs, ka es nemeklēju sev ne slavu, ne naudu un ka manos pasākumos nav savtīga ;iprēķina, bet vienīgi cerība, ka galu galā tie atnesīs cilvēcei labumu, kas attaisnos dau­dzo gadu meklējumus?»

Dižais pētnieks ar Dona Kihota sirdi bija : maldījies. Neviens neiedrošinājās apsūdzēt mantrausībā tik nesavtīgo varoni un fan­tastu, kurš ar visu savu dzīvi samaksājis par r skaisto sapni. Bet kāda daļa gar to selvai? Konkistadors vai avantūrists, zinātnieks vai pravietis, kas tic zudušajām Atlantīdas pil- ; sētām — selva pieveic itin visus. Klu- ļ sums… Okeāna klusums un vientulība nav nekas salīdzinājumā ar Amazones zaļo tumsu. Te ir civilizācijas robeža, te sākas klu- r suma valstība, kur apstājies pat laiks. Te plūst Nāves upe. Tās otrā krastā — nepie­ejamā Šingū selva.

1925. gada janvārī Fosets, viņa vecākais dēls Džeks un dēla biedrs Relijs, nopirkuši biļetes līdz Riodežaneiro, uzkāpa uz kompā­nijas «Lemports un Holts» tvaikoņa «Vo- bans» klāja. Pēc dažu dienu brauciena pa rāmo, ezeram līdzīgo okeāna spoguli tvaiko­nis laimīgi pietauvojās Rio krastmalā. īsa atpūta hotelī «Internacional» (starp citu, hoteļa dārzā pirmo reizi tika izmēģināti Ņu­jorkā nopirktie piederumi), un mazā ekspedī­cija devās ceļā. Ceļojuma sākums bija lie­lisks. Angļu rīcībā tika nodots dzelzceļu pre­zidenta speciālvagons.

Ganības, purvi upju ielocēs, zemaudzīgi meži. Visumā tas bija mierīgs, ne ar ko ne­ievērojams ceļš: Rio, Sanpaulu, Korumba.

Esmu pārliecināts, ka arī tagad, gandrīz četrdesmit gadu pēc Foseta, šis ceļš maz mainījies. Tropiskās Amerikas bezgalīgā, vienmuļā ainava. Ja jums laimēsies, redzēsit dažus strausus, bariņu papagaiļu vai milzīgu zirnekli putnēdāju. Nav arī izslēgts, ka zir­neklis migale ierīko savu ligzdu tieši vagonā virs jūsu galvas un to nevajadzēs meklēt ap­stāšanās laikā kokos …

Tālākais ekspedīcijas ceļš veda pa Parag- vajas upi. Purvaini krasti, aligatoru bari, odu mākoņi. Taču gluži tas pats raksturīgs jebkurai Amazones baseina upei. Lēnais, ne­tīrais tvaikonis «Igvatemi», kas vēl tagad kursē pa Paragvaju, tāpat bez kādiem starp­gadījumiem nogādāja ceļotājus Kujabā. Iespējams, ka es to visu aprakstu pārāk sausi. Foseta jaunajiem ceļabiedriem droši vien palika atmiņā nakts Portu Esperansā, no melnām pupiņām gatavotā Brazīlijas fei- žoado [9] , lieliskā kafija ar goijabada[10] džemu, bankets anglijas vēstniecībā Sanpaulu, sla­venā čūsku ferma Butantanā un nakts kar­nevāla ugunis. Bet mani interesē tikai tā Foseta maršruta daļa, kas ģeogrāfiem un vēsturniekiem palikusi nezināma. Ja gribat

sīkākas ziņas par ce|u no Rio līdz Kujabai, palasiet attiecīgo literatūru vai dodieties šai ceļā paši. Tas jums izmaksās kādu tūkstoti kruzeiro. Bet es steigšos savā stāstījumā ātrāk nokļūt Beigtā zirga nometnē.

Šingū dvašu jūs sajutīsit jau trīs dienas pirms nonākšanas Kujabā, tiklīdz jūsu tvai­konis iebrauks Paragvajas pietekā Sanlo- rensu. Tai nav krastu. Cik vien tālu skatiens sniedz, plešas tikai purvi un purvi. Dienu tie raida neskaitāmas odu eskadriļas, bet pēc saules rieta «nakts bumbvedēju» — termītu armādas. Gaismas hipnotizēti, tie riņķo ap lampām un, apdegušajiem spārniem švīk­stot, krīt uz klāja, uz galvas, aiz apkakles.

Reizēm pie ūdens pienāk kapibari [11] , dzer, pie katra malka atmetot galvu, un lēnām pa­zūd ložņājošo vīteņaugu biezoknī. Vienīgi zirgskābeņu plato vēdekļveidīgo lapu tikko samanāmā viļņošanās ļauj izsekot viņu ceļam līdz šaurajai koku joslai. Tālāk ir purvi ar nelielām mangrovju saliņām un smirdošām lāmām, kurās mudžēt mudž ana­kondas un malārijas odi. Bet debesis virs galvas ir bezgalīgas un zilas. Pie šīm debe­sīm kā nekustīgs punkts sastindzis meln­balts grifs, kas gatavs no milzīgā augstuma mesties virsū kādai asiņainai maitai. Tāds ir ceļš līdz Kujabai.

Tur kaut kur atrodas «Z». Pamestas sar­

kana akmens pilsētas. Liānu apvītas pa- kāpienveida piramīdas, saplaisājušas mar­mora plāksnes, ciklopiskas arkas, un visu to slēpj zaļā selva. Sarkanā pilsēta. Drudža murgs, kas pārņēma Rapozo smadzenes tvei­cīgā dienvidū, kad saule kvēloja zenītā un ķirzakas bija salīdušas melnās spraugās. Pēdējā sapņu sala …

4. martā ekspedīcija ieradās Kujabā. «Ie­griezāmies pie Frederika,» rakstīja Fosets jaunākais, «pie cilvēka, kam vajadzēja mums apgādāt mūļus, bet viņš bija kaut kurp aiz­gājis līdz svētdienai… Sertanista [12] (kaut kas līdzīgs mūsu pavadonim), ko tēvs gri­bēja ņemt līdzi, ir miris. Vagabundo aizgājis kopā ar .kādu uz sertanu — ļoti žēl…»

Laime vairs nesmaidīja Fosetam. Vēl ne­kas nebija noticis. Pie skaidrajām debesīm parādījās tikai sīks mākonītis. No kurienes gan cēlās šis satraukums, nomācošā grūt­sirdība? Varbūt tā bija priekšnojauta?

Muļķīga priekšnojauta! Tikai tālāk! Tūlīt aiz Kujabas ceļotājiem vajadzēja šķērsot krūmiem noaugušu apvidu. Piecas līgas [13] un plato, kurā nav ūdens, — čapadoss, aiz kura stiepjas bezgalīgi sausu krūmu un saulē izkaltušas zāles lauki. Un tā* līdz pašam Bakiri postenim. Tikai divu dienu gājumā aiz posteņa sāk parādīties pirmie medījamie zvēri. Precīzi jāaprēķina proviants, lai ne­

ņemtu līdzi lieku smagumu un, no otras puses, lai bezgalīgajā sertanā nenomirtu badā.

Pirmo reizi es tik tikko nokļuvu līdz Ba- kiri. Par laimi, tur bija cilvēki, kas mani pa­ēdināja un iedeva ceļā līdzi maisu tapioka miltu un žāvētu kapibari šķiņķi. Citādi… Bet atgriezīsimies pie Foseta.

14. aprīlī ceļotāji saņēma pastu. Tās bija beidzamās ziņas no Anglijas. Divdesmitajā aprīlī vaiadzēļa doties ceļā, bet mūļu vēl ar­vien nebija. Piedevām nejēdzīgais notikums Košinu, tikai vienas līgas attālumā no Kuja- bas. Kādam puisim, vārdā Redžinaldu, un viņa biedriem no slēptuves uzbruka banda. Tai apvidū tas ir parasts personisko rēķinu kārtošanas paņēmiens. Kādreiz kaut kur dzē­rumā bija izcēlusies ķilda, un tagad nejauša satikšanās Košinu beidzās ar traģēdiju. Redžinaldu un viens no uzbrucējiem bija uz vietas beigti, bet divi citi — smagi ievainoti. Policijas komisārs izmeklēšanu sāka tikai pēc vairākām dienām. Pie kafijas tases viņš tēvišķīgi sarāja slepkavas.

— Kādēļ iūs, zēni, tā darījāt?

Ar to arī viss izbeidzās. Parasta lieta. Šeit katram bikšu kabatā glabājas kolts. Arī tagad stāvoklis gandrīz nemaz nav mainī­jies. Tiklīdz kas, — tā sākas šaudīšanās. Rei­zēm bez kāda iegansta. Aiz jūtu pārpilnības vai svētkos aiz sajūsmas. Par upuriem pa­rasti krīt cilvēki, kam ar visu to nav nekāda sakara.

Beidzot mūļi bija sadabūti. Astoņi mūļi, divi zirgi un divi suņi. Salīgti arī pavadoņi: «ļoti pieklājīgs cilvēks vārdā Girdenija» un čakls tumšādains puisis, kas «atsaucas uz jebkuru vārdu».

Burtiski pēdējā dienā pirms došanās ceļā Fosetam pastāstīja interesantas ziņas. Un atkal kaut kādas liktenīgas sagadīšanās dēļ tās pētnieku uzmanībai paslīdējušas garām. Bet tā taču ir ceļa zvaigzne, kas mani uz­veda uz pēdām… Taču labāk iepazīstieties vispirms ar fragmentiem no Foseta 14. ap­rīļa vēstules:

«Kāds mans paziņa no lopkopības rančo stāstīja, ka zēna gados reiz sēdējis kopā ar vecākiem savas mājas verandā sešu dienu gājuma attālumā no šejienes un laiku pa laikam dzirdējis dīvainas skaņas no meža ziemeļos. Viņš teica, ka izklausījies pēc svilpšanas, it kā gaisā paceltos rakete vai liels šāviņš un pēc tam kristu zemē ar trok­sni «bumm, buutn». Viņš nezināja, kas tas bijis, un man liekas, ka tas varētu būt kāds meteoroloģisks fenomens šai vulkāniskajā augstkalnes apvidū, līdzīgs tam, kas no­vērots Dardžilingā; tur starp musona brāz­mām varēja dzirdēt skaņas, ko iedzīvotāji noturēja par artilērijas kanonādi. Arī citās vietās šai augstkalnes apvidū dzirdami trokšņi «bum-bum» un kaut kādi krācieni, kas cilvēkiem iedveš šausmas.

Mans paziņa stāsta, ka netālu no viņa rančo pie Paranatingas upes paceļoties gara, taisnstūraina klints, kurā izcirstas trīs ejas un vidējā abās pusēs it kā aizmūrēta. Aiz klints atrodoties rūpīgi nomaskēts uz­raksts — četrpadsmit dīvaini hieroglifi. Mans paziņa solās mūs aizvest uz turieni, lai uzrakstu nofotografētu. Kāds viņa rančo indiānis zina citu klinti, kas apklāta gluži ar tādām pašām rakstu zīmēm, un mēs gri­bam izpētīt arī to.

Kāds cits, kas dzīvo čapadosā — augstā plato, kurš atrodas tieši uz ziemeļiem no šejienes un kādreiz bijis senas salas pie­kraste, — man stāstīja, ka redzējis lielu dzīvnieku skeletus un pārakmeņojušos kokus. Viņš zina, kur tai pašā čapadosā atrodami uzraksti un pat aizvēsturisku celtņu pamati. Nav šaubu, mēs esam tuvu apvidum, kuru meklējam. Netālu no šejienes kāda plaša zālaina līdzenuma pašā centrā pacejas liels akmens, kas izskatās pēc sēnes, — tas ir no­slēpumains, nesaprotams piemineklis.

Senā celtne, kas atrodas starp «Z» un punktu, kur mēs atstāsim civilizēto pasauli, pēc indiāņu aprakstiem, ir kaut kas līdzīgs akmens tornim ar biezām sienām. Viņi no tā loti baidās, jo, kā stāsta, naktīs tur no dur­vīm un logiem spīdot gaisma! (Atkal šis tornis!) Es domāju, ka tā ir gaisma, kas ne­kad nedziest. Vēl viņi baidās tadēļ, ka tor­nis atrodas troglodītu morsego teritorijā — šī tauta mitinās bedrēs, alās un reizēm koku biezajā lapotnē.

Ne visai sen kādam izglītotam brazīlietim, šās pilsētas iedzīvotājam, kopā ar kādu armijas virsnieku tika uzdots atzīmēt kartē vienu no upēm. Indiāņi, kas pie viņiem strā­dāja, apgalvoja, ka ziemeļos esot kāda pil­sēta, un piedāvājās viņus aizvest uz turieni, ja viņi nebaidoties satikties ar briesmīgiem mežoņiem. Indiāņi stāstīja, ka pilsētā esot zemas akmens ēkas un daudz ielu, kas cita citu šķērso taisnā leņķī; tur atrodoties arī dažas lielas celtnes un varens templis, kurā ievietots milzīgs no kalnu kristāla izcirsts disks. Upē, kas tekot cauri pilsētas tuvumā esošajam mežam, esot liels ūdenskritums, kura dārdoņa dzirdama daudzu ligu attā­lumā; lejpus ūdenskrituma upe kļūstot plata un veidojot milzīgu ezeru, kura ūdeņi notekot nezināmā virzienā. Mierīgajos ūde­ņos esot redzams no balta akmens (varbūt kvarca vai kalnu kristāla) izcirsts cilvēka tēls, ko straume kustinot uz priekšu un atpakaj.

Tas atgādina 1753. gadā celto pilsētu, bet indiāņu norādītā vieta nemaz nesaskan ar maniem aprēķiniem. Varēsim tur iegriezties pa ceļam vai, ja apstākļi ļaus, kamēr atrādī­simies «Z».

Mans paziņa, rančo saimnieks, stāstīja, ka reiz viņš atvedis uz Kujabu kādas tālas un savdabīgas cilts indiāni un vadājis to pa lielām baznīcām, domādams, ka tās uz viņu atstās spēcīgu iespaidu. «Tas nav nekas,» teicis indiānis. «Netālu no vietas, kur es dzīvoju, ir daudz lielākas, augstākas un skaistākas celtnes nekā šīs. Tām arī ir pla­tas durvis un logi, bet vidū atrodas stabs ar lielu kristālu, kas apgaismo ēkas iekš­pusi un žilbina acis!»

Šajā fragmentā redzams viss Fosets. Aiz­rautīgs, nelokāms, bezbailīgi ejošs pretī no­spraustajam mērķim, naivs un paļāvīgs kā bērns.

Kur ir fakti? — jautās rūpīgais pētnieks, kas zina visu ģeogrāfisko karti no viena pola līdz otram un nekad neatstāj savu kabinetu. Patiesi, kur ir fakti? «Kāds teica, ka …», «Kāds indiānis stāstīja …», «Man pastās­tīja kāds brazīlietis, kuram no tālienes nācis indiānis sacījis …». Kur ir nevainojamie, dro­šie fakti, uz kuru pamata notur diskusijas, organizē ekspedīcijas un, beidzot, piešķir ne­pieciešamos līdzekļus?

Kādi gan' fakti bija Kolumbam, kad viņš savās nedrošajās karavellās meklēja ceļu uz Indiju? Kukam, kurš uzdrošinājās sagraut akadēmisko mītu par Dienvidu kontinentu? Beidzot, Šlīmanim, kas devās uz Trojas iz­rakumiem ar «Iliādas» sējumiņu rokā? Lolo­tais mērķis bija sirdī. Acu priekšā. Izstieptas rokas attālumā. Tas mirdzēja un aicināja, tūkstoškārt reālāks nekā pasaules vistriviālā­kās un garlaicīgākās patiesības. Un daba nevarēja pievilt pētnieku, neapmierināt viņa nevaldāmo iztēli, kas sapni gribēja padarīt par īstenību. Taču, liekas, nevienam tas ne­atnesa laimi.

Fosets ticēja savām pilsētām, zināja tajās katru ieliņu, mazāko plaisiņu lietus un vēja apdrupinātajos akmeņos. Viņš iās nemek­lēja, nē. Viņš gāja pie tām, kā pēc ilgas šķir­šanās cilvēks steidzas uz tālo dzimteni vai pie mīļotās sievietes. Kas gan varēja atdot savam sapnim vairāk nekā atdevis Fosets?

Tas, kas daudziem skanēja kā mīts, Fo- setam bija neatspēkojams viņa taisnības pie­rādījums. Indiānis? Zelta meklētājs? Dros­mīgs brazīlietis? Kareivis? Lopkopis? Me­tiss? Vienalga, kas! Galvenais, ka viņi redzējuši! Kur? Nav svarīgi. Tie varēja arī maldīties. Tomēr viņš atradīs savu mērķi «Z». Tas viņu gaida. Uz priekšu!

Līdzekļi ekspedīcijai? — arī te radīsies iz­eja. Ekspedīcija būs maza, tikai trīs cilvēki, savējie, uzticami, tādi, kuriem nevajag mak­sāt. Šis tas jāpārdod, no viena otra jāaiz­ņemas, jāapsola materiāli Ziemeļamerikas avīžu aģentūrai — tā sanāks nepieciešamā summa. Bet ģeogrāfisko biedrību un zinātņu akadēmiju kases pārziņi lai gaida neapšau­bāmus faktus par Borneo vai Kamčatkas at­rašanās vietu. Uz priekšu!

15. maijā ekspedīcija beidzot sasniedza Bakiri posteni. Mūļi bija krietni novājējuši. Likās, ka tur, uz kurieni viņus pirms došanās ceļā sūtīja uzbaroties, viņi būtu mērdēti badā, lai tikai ietaupītu dažus milreisus. Toties zirgi izskatījās pavisam ciešami.

Šais divdesmit piecās ceļojuma dienās gadījās viss: briesmīgās skudras saube, kas tikko neaprija visas mantas, maldīšanās un atgriešanās atpakaļ, kritieni, sasišanās, sastapšanās ar saniknotu bušmeistaru. [14]

Fosetam likās, ka ekspedīcija virzās uz priekšu pārāk gausi. Nespēdams apvaldīt ne­pacietību, kas viņu urdīja, viņš šad un tad aizsteidzās citiem tālu priekšā. Reiz viņš tā aizrāvās, ka bija spiests nakšņot viens pats tieši uz zemes. Necaurredzamajā tumsā vir­puļoja spīdīgu kukainīšu mākoņi. Oda pēc trūdiem un gliemju saēstas glumas mizas. Fosets aizdedzināja pīpi un, kamēr vēl dega sērkociņš, palūkojās apkārt. Viņš paguva saskatīt dīvainus timbo sa- vijumus, kas atgādināja Salvadora Dali. fan­tāzijas. Indiāņi labi zina šo sauso, zaļgani violeto liānu. Viņi to dauza uz akmeņiem, sa­berž cieto šķiedru un tā iegūst kaut ko lūkiem līdzīgu. Pēc tam viņi timbo iemet ūdenī. Uz­peld burbuli, plīst glumās putas, uz visām pusēm lēni izplatās ziepainas duļķes. Bet pēc stundas jau var savākt aizmigušās zivis. Krastā atgriežas pārpilnas laivas — stipri vienkoči, kas izdobti no araukārijas stumbra. Tajos kaudzēm valgani laistās iegūtais lau­pījums: debeszilās piau, pelēkzajās pikuda, milzīgās treknās trirao, resnītes pintado, aszobes piraro un zilganās, bruņu kreiseriem līdzīgās tukanare. Arī piranjas, kuru zobai­nās rīkles nekad neaizveras, piranjas, kuras viz kā netīrs zelts un sarecējušas asinis, uz­peld ar vēderu uz augšu, kad līdz viņām no­nāk timbo inde. Tikai valdnieciskās arapai- mas, milzīgas kā leviatāni, ar lielām, zaļgani pērļainām zvīņām, nenokļūst vienkočos. No indes reibdamas, tās kampj gaisu ar savu lielo, apaļo muti un aizpeld uz tīriem ūde­ņiem. Pat indiāņu stingri uzvilktā loka rai­dītā bulta nespēj pievarēt arapaimu. Ama­zones dižciltīgā zivs reizēm padodas tikai smagam šķēpam un spēcīgai rokai.

Es tā aizrāvos ar timbo, ka aizmirsu Fo- setu. Cik nemanāmi un valdonīgi mūs pa­ņem savā varā pēkšņas asociācijas, novirzī­damas no mērķa un ieraudamas miglainajos pagātnes atvaros!

Fosets sacirta timbo un ierīkoja sev guļ­vietu. Sausu un ne visai ērtu guļvietu. Viņš tūlīt aizmiga dziļā un ciešā miegā, kā prot gulēt tikai ceļotāji.

Džeks un Relijs nezināja, ko lai domā. Kaut kur miegaini klaigāja pērtiķi un rau­dāja žakubimi [15] , bet pulkveža vēl arvien ne­bija. Viņi izšāva gaisā. Fosets neatbildēja. Tiklīdz pirmie saules stari iedzina melnajos dobumos asinssūcējus, kas šaudījās gaisā, mazais pulciņš devās tālāk. Meklēt Fosetu būtu veltīgi. Atlika tikai cerēt, ka viņš pats atradīsies.

Viņi gāja stingri pēc maršruta, ko ceļojuma sākumā bija izstrādājis pulkvedis. Ja Fosets palicis dzīvs, viņš tiem ceļā kaut kur pie­vienosies. Tā art notika, bet viņi satikās tikai Nāves upes krastā.

Pirms civilizācijas robežas pāriešanas viņi nolēma Jaut kustoņiem atpūsties. Arī cilvē­kiem pēc satraukuma pilnās nakts acis lipa ciet. Zaļā zāle vilināja, solīdama spirdzinā­jumu un mieru. Miegaini murmināja dzeltenā upe. Bet, tiklīdz cilvēki apsēdās zemē, vi­ņiem no visām pusēm bariem uzbruka nežēlī­gās ērces — garapata. Vajadzēja sakurt uguni un ļaut drēbēs iesūkties eļļas palmu riekstu taukainajiem dūmiem. Visvairāk šai pārgājienā bija cietis Relijs. Viņa noberztā kāja no kukaiņu kodieniem bija sapampusi un kļuvusi pērļaini violeta. Atpūtu vajadzēja atlikt līdz Bakiri postenim …

Tūlīt aiz Bakiri posteņa pauguriem sākās pilnīgi neizpētīts apvidus. Neliela auguma indiāņi — mehinaku —, kas bija atnākuši uz posteni, stāstīja, ka pēc četru dienu ilga grūta ceļa uz ziemeļiem sākšoties makahiri cilts apdzīvots rajons. «Makahiri nav garāki par piecām pēdām. Viņi staigā pilnīgi kaili. Tiem nav pat nožēlojamo gurnu jostu — guaijuko. Sargieties no makahiri! Viņi ir cilvēkēdāji.»

Mehinaku to visu skaidroja ar žestiem.

Nu ko — visam tā arī jābūt. Foseta pul­ciņš bija pārgājis liktenīgo Rubikonu — Nā­ves upi. Turpmāk brīdinājums «sargies» atska­nēs arvien biežāk. Līdz pienāks diena, kad vairs nebūs neviena, kas to varētu pateikt…

Bet lai nu būtu, kā būdams, atpūta tomēr nenāca par ļaunu. Jo vairāk tādēļ, ka Relija kāja izskatījās briesmīga. Nabadziņš viebās aiz sāpēm un gandrīz nemaz nerunāja. Par laimi, viņa drūmais noskaņojums neietek­mēja ēstgribu. Maltīšu laiks ceļojumā tika ievērots tikpat svēti kā Londonā. Tieši pus­septiņos no rīta ceļotāji dabūja tradicionālo auzu tumi un tēju ar kondensētu pienu.

Pusdienošanas laiks un ēdienu karte ne vienmēr atbilda normai, jo mainījās atkarībā no vietējiem apstākļiem. Taču visa Šingū zaļā elle nespēja izjaukt pēcpusdienas tēju. Pre­cīzi pussešos tika pasniegta obligātā tējas tase. Divi trīs biskvīti, goijabada, sardīnes. Dažreiz manioka plāceņi un saldie kartupeļi. 2ēl tikai, ka Brazīlijā sviests ir sarkans. Bet, galu galā, sviestam piejaukt uruku krāsu — arī ir tradīcija. Sveša, tomēr tradīcija. Jā­ievēro taču arī vietējais kolorīts. Jo vairāk tāpēc, ka lapās ietītā un izceptā tapīra gaļa nebūt nav sliktāka par britu ceptajām olām un šķiņķi. Pat tītaru ar brūkleņu ievārījumu sekmīgi aizstāj cepti žakubimi un sulīgais, krēmam līdzīgais čirimoijas augļu mīkstums, kas smaržo pēc zemenēm un ananasiem.

Amazones baseinā nakts iestājas pēkšņi. Bez krēslas mokpilnajām pretrunām. Dzel­tenām liesmām deg sausie tuksnešainā čapadosa krūmi. Uguns ir steidzīga un alkatīga. Tā neļauj koncentrēties. Tā nelīdzi­nās kamīna mirgojošajām oglēm. Jāguļ. No rīta dziestošajos pelnos sildīsies tikai sariti­nājies bušmeistars. Pacēlusi trīsstūraino galvu, čūska ar skatienu pavadīs aizejošos cilvēkus. Vai viņa zina, kas tiem gaidāms, vai arī viņas mainīgajās, aleksandrītiem līdzīgajās ačtelēs lāsmo saule?…

Trīs nedēļu gājumā aiz Bakiri posteņa Fo­sets cerēja sasniegt lielo ūdenskritumu. Par šo ūdenskritumu viņam bija stāstījis kāds Ermenežildu Galvans, kas savukārt par to dzirdējis no bakairi indiāņa Roberto. Arī pats Roberto nekad nebija redzējis šo ne­vienam nezināmo ūdenskritumu. Bet viņam par to stāstījis tēvs, kas dzīvojis tai apvidū, kad bakairi vēl bija mežoņi!

Lejup krītošā ūdens dārdoņa esot dzir­dama piecu līgu attālumā. Varavīksne ne­kad neapdziestot šai miglas un dunoņas ielejā. Valgme nenožūstot no lapām un akmeņiem. Vienīgi tikai vertikāla, melna klinšu siena pratusi patverties no ūdens. Acis tūdaļ saskatīšot starp spīdošiem, slapjiem akmeņiem šo sauso klinti. Tajā iekaltas no­slēpumainas zīmes, cilvēku un zirgu at­tēli …

Roberto to uzzinājis no tēva, dons Gal­vans — no Roberto un Fosets — no Galvana. Fosets palika sev uzticīgs. Labi, ka vismaz pats Roberto nav mīts. Par to varēs pārlie­cināties rīt, kad Roberto ieradīsies Bakiri postenī.

Vienā no pēdējām vēstulēm Džeks rak­stīja:

«Atnāca Roberto, un, kad mēs viņu pacie- iiājarn ar Vinho de Cajo [16] , pastāstīja inte­resantas lietas. Viņš teica, ka uzskatījis par visas savas dzīves goda lietu nokļūt pie lielā ūdenskrituma un tur apmesties ar savu cilti, bet nu jau esot pārvēlu. Turklāt tai apvidū dzīvojot morsego un kaksibi ciltis, un viņš no tām baidoties. Viņš mums aprakstīja ūdenskrituma atrašanās vietu un apkārtni. Sākumā plešoties tuksnešains apvidus, kur neesot ūdens, to varot šķērsot vienā dienā, pēc tam mēs nonākšot rajonā, kur aug zāle, bet nemaz nav koku. Viņa tēvocis stāstījis par pilsētām, un viņš apgalvo, ka tās uzcē­luši viņa tālie senči. Mēs dosimies ceļā pa­rīt un pēc piecām dienām sasniegsim neizpē­tīto novadu …»

Tātad starp Roberto radiniekiem ir ne vien tēvs, bet arī tēvocis, kas zina pat pilsētu at­rašanās vietu. Cik neparasta veiksme! Zvērs skrien taisni virsū medniekam,… Pats Fo­sets par to izsakās šādi:

«Tikos ar indiāņu virsaiti Roberto un saru­nājos ar viņu. Viris tam atraisīja mēli, viņš apstiprināja visu, ko stāstījis mans paziņa no Kujabas, un pat vēl šo to piemetināja. Tu­rēdams prātā to, ko uzzinājis no vectēva (tā arī paliek neskaidrs, kas Roberto stāstījis par ūdenskritumu un pilsētām — tēvs, tēvo­cis vai vectēvs), viņš vienmēr gribējis do­ties uz ūdenskritumu, bet tagad jau esot pārāk vecs …»

Apbrīnojama, taisni karaliska naivitāte! «Vīns tam atraisīja meli!» Bet vai nebūtu pareizāk pieņemt, ka vīns tam lika pastāstīt tieši to, ko Fosetam tik loti gribējās dzirdēt? Jo vairāk bija vīna, jo spilgtākas kļuva deta­ļas. Rezultātā Fosets dabūja zināt arī to, ko Roberto «piemetināja». Piemetināja viņš da­žus maršruta precizējumus. Pretrunas un aplamības Fosetu daudz nemulsināja. Viņš bija pilnīgā sajūsmā. Saruna ar Roberto kļuva par to beidzamo pilienu, kas piepilda kausu līdz malām. Un Fosets steidzās dalī­ties savā nesatricināmajā pārliecībā:

«Domāju nonākt saskarē ar seno civilizā­ciju pēc mēneša un galveno mērķi sasniegt augustā. Kopš šā brīža esam pilnīgi dieva ziņā!»

Pēc sarunas ar Roberto Fosets maršrutu pārlaboja.

Tas bija kaut kas vairāk nekā vieglprātība. Tā bija līdz absurdam novesta lētticība, kas tumšos, neizpētījamos dziļumos robežojas ar absolūtu zināšanu. Fosets devās selvā, klau­sīdams visvarenam likteņa aicinājumam, kas skanēja neatvairāmi, kā mīlas sauciens.

Foseta beidzamā vēstule sievai rakstītā 1925. gada 29. maijā, un to nosūtījuši peoni. Kopš tā brīža Fosets, Džeks un slimais Relijs palika vieni paši. Selvas tumšais aizkars uz mūžiem sakļāvās aiz viņiem. Kopā ar cilvē­kiem arī dzīvnieki devās pretī nezināmajam liktenim. Pavadoņi nespēja pārvarēt māņti- čīgās šausmas un apstājās uz nezināmā robežas.

«Domāju sastapt indiāņus apmēram pēc nedēļas vai dienām desmit, kad radīsies iespēja sasniegt ūdenskritumu, par kuru man tik daudz stāstīts.

Patlaban atrodamies Beigtā zirga no­metnē, un mūsu koordinātes ir dienvidu pla­tuma 11°43' un rietumu garuma 51°31'; te 1920. gadā man krita zirgs. Tagad no tā pa­likuši tikai balti kauli. Šeit var izpeldēties, tikai kukaiņu dēļ tas jādara ļoti lielā steigā. Tomēr tagad ir lielisks gadalaiks. Naktis ļoti aukstas, rīti dzestri, kukaiņi un karstums sāk nomākt ap pusdienlaiku, un no šā brīža līdz sešiem vakarā mēs ciešam īstas mocības.

Tev nav jābaidās neveiksmes…»

Aiz šās neskaidrās_ pēdējās frāzes jaušama mokpilna patiesība. Ārpus tās paliek nostāsti un leģendas, kā ziepju burbuļi spilgtas un ātri gaistošas sensācijas un atklājumi, kuri nav ne plika graša vērti. Aizvien tālāka pagātnē atvirzās šie notikumi. Mēs tiem ne­varam tikt līdzi. Straujā pagriezienā pēdas nozūd Nāves upes dzeltenajos ūdeņos. Ne­skaidrs čuksts atskan līdz purvainajiem krastiem, bet mēs to nesaprotam. Kas gan noticis šai zaļajā tālē? Vai dzirdat, cik viss klusu? Tikai ausīs dūc. Jūs domājat, tur pulsē asinis? Nē. Tur guldz burbuļi karstos, smirdošos rāvājos, čaukst saube kolonas, raud anakondas un zirnekļu tīklos raustās kolibri. Tur putns tukans pie stumbra tīra

savu maigi zaļo un rožaini mēļo knābi un katliņos mutuļodama verd kurare.

Kaut kur debesīs lido mākslīgie pavadoņi, pazemē eksplodē atombumbas, nerimst pil­sētu troksnis, brauc kuģi, kauc reaktīvie iz­nīcinātāji un Ģenerālās Asamblejas zālē kāds ar nagu pārbauda mikrofonu. Bet šeit valda klusums, tāpat kā pirms divsimt, kā pirms tūkstoš gadiem. Klusums. Tikai asiņu pulsējums klusi šalko ausīs.

Nāves upē ūdens jau sārtojas. Tūlīt iestā­sies nakts. Nekustīgās debesu zvaigznes un lidojošās selvas zvaigznes tūlīt uzsāks savu nebeidzamo rotaļu …

Aiz Beigtā zirga nometnes sākas neziņas valstība

Daudzi ir gājuši pa Foseta pēdām. Es biju viens no daudzajiem. Man izdevās nokļūt tā­dās vietās, kur, kā mēdz rakstīt romānos, cil­vēks nav spēris kāju. Bet tas tā gluži nav. Redzēju morsego iemītas taciņas, ar kurari apziestus mietiņus, ko izlikuši kulueni [17] , un dzirdēju aveti* svilpienus.

Ja čūska, kas ļengani nokarājas no zariem, pēkšņi krīt jums uz kakla, tās ķermenis tūdaļ kļūst atsperīgs un stingrs kā tērauds. Sa­stapšanās iznākumu izšķir daži mirkļi. Iemā­

cījos satvert čūsku pie kakla, pirms tā ap­vijas ciešiem gredzeniem. Ja man agrāk kāds būtu teicis, ka čūskas uzbrukums var ieprie­cināt kā tikšanās ar draugu neapdzīvotā tuksnesī, es tam nebūtu ticējis… Tomēr arī čūskas ir dzīvas būtnes, kurām vajag kaut ko ēst un kaut kur gulēt. Melnajā plato nebija pat čūsku …

Selva reiz mani palaida vaļā. Kālab gan es no jauna krītu Šingū dziļajā, zaļajā akā kā akmentiņš, kas atlūzis no stingra mūra? Kā lai to izskaidroju jums, kas dzīvojat lie­lās pilsētās un lasāt gudras grāmatas?

Kopš bērnu dienām mēs pierodam pie domas, ka cilvēks valda pār dabu. Cunami, kas okeāna lainerus izmet tālu sauszemē, un zemestrīces, kuras vienā sekundē iznīcina veselas salas, postošas viesuļvētras un plū­dus — to visu mēs uztveram kā nejaušas no­virzes, kā jauka un visumā paklausīga bērna nepatīkamās kaprīzes. Bet ieejiet selvā, un pirmais, ko jūs zaudēsit, būs laika izjūta. Vēl mazliet — un jūs sapratīsit, ka te daba nedalīti valda pār cilvēku. Un jūs nebrīnē­sities, kad kāju savainojis indiānis apgulsies zem koka, lai nomirtu. Jums daudz ko vaja­dzēs pārvērtēt par jaunu. Toties jūs iemācī­sities biezoknī pamanīt pumu, iekams viņa jums metīsies uz skausta. Ja neiemācīsities, tad vienkārši vairs nepārnāksit.

Vienkārši, vieienkārši, vieieieienkārši!… Tā saka indiāņi. Viņu valodā salīdzinājuma pakāpes izteic intonācija. Un, ja es saku

xvieieieienkarši», tad ticiet, ka selva nāve ir tikpat dabiska un nepieciešama kā saules lekts un riets. Taču jūs mani nesapratīsit… Citādi jums vajadzētu atteikties no ierastās domas, ka jūs esat Visuma centrs. Un tas iespējams tikai vai nu selvā, vai arī starp ļoti labiem cilvēkiem. Kā tad lai jums iz­skaidroju, ka vēlreiz gribu mēģināt izlauz­ties līdz pašai Amazones baseina sirdij? Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk? Es meklēju agrāk un tagad turpinu meklējumus. Tāpat •kā meklēja pulkvedis Fosets un visi tie, kas gājuši pa viņa pēdām…

1928. gadā Ziemeļamerikas avīžu apvie­nība sūtīja lielu ekspedīciju Džordža Dai­ļota vadībā meklēt Fosetu. Atstājusi Kujabu, ekspedīcija pa Kulizeu upi nokļuva līdz nahukva indiāņu ciematam. Vecā vadoņa Aloikes būdā Daijots atrada metāla kasti. Vara firmas zīme bija noplēsta, un Aloikes dēls to nēsāja pakārtu kaklā kā izgrezno­jumu.

«Silvers un Ko, Londonā», — izlasīja Dai­jots un, saviļņojumu slēpdams, steidzās aiz­pīpēt.

Aloike pastāstīja, ka šo kasti viņam uz­dāvinājis karaibs (tā indiāņi sauc brazīlie­šus un visus svešzemniekus; šis vārds no­zīmē «iebrucējs»), kas te atnācis kopā ar diviem jaunākiem baltajiem. Tie abi klibo­juši. Aloike viesus pavadījis līdz kalapalo ciematam pie Kulueni upes. «Piecas dienas varēja redzēt ugunskuru dūmus,» teica

Aloike, «tad tie nodzisa un vējš aizpūta pelnus.»

Ja neņem vērā, ka metāla kaste patiešām piederējusi Fosetam (to identificēja firma, kas kasti izgatavojusi), Daijota ekspedīcijas rezultāti bija niecīgi. Nepavisam nevaru sa­prast, uz kādu faktu pamata Daijots secinā­jis, ka indiāņi Fosetu nogalinājuši.

1930. gadā pulkvedi meklēt devās jaunais žurnālists Alberts de Vintons. Viņš nonāca līdz tam pašam kalapalo ciematam, kur «pie­cas dienas varēja redzēt ugunskuru dūmus». Šai vietā viņa pēdas izzūd. De Vintona ek­spedīcija pazuda tikpat noslēpumaini un bez pēdām kā Foseta grupa.

1932. gadā pasauli saviļņoja kārtējā sen­sācija. Šveiciešu trapers Stefans Ratins pēc atgriešanās no Matugrosu paziņoja, ka re­dzējis pulkvedi Fosetu un pat sarunājies ar viņu. Fosets līdz šim laikam atrodoties zie­meļos no Telispirisas pietekas Bonfinas kādas cilts gūstā.

Lielbritānijas galvenajam konsulam Riode-| žaneiro Ratins sniedza šādu paziņojumu:

«1931. gada 16. oktobra pievakarē mēs ar diviem saviem ceļabiedriem mazgājām veļu Igvasu pietekā Šimari, kad pēkšņi pamanī­jām, ka mūs ielenkuši indiāņi. Piegāju vi­ņiem klāt un jautāju, vai nevar dabūt maz­liet čičas. Man bija grūti ar viņiem sapras­ties — viņi nezināja gvarani valodu, vienīgi tikai dažus vārdus. Indiāņi mūs aizveda uz savu nometni, kurā atradās ap 250 vīriešu un daudz sieviešu un bērnu. Visi bija no- tupušies un dzēra čiču. Apsēdāmies blakus virsaitim un trīsdesmit citiem indiāņiem.

Pēc saules rieta pēkšņi parādījās kāds zvērādās tērpies sirmgalvis ar lielu, dzelten- baltu bārdu un gariem matiem. Es tūlīt sa­pratu, ka tas ir baltais. Virsaitis bargi uz viņu paskatījās un kaut ko pateica saviem ļaudīm. Četri vai pieci no tiem indiāņiem, kas sēdēja kopā ar mums, piecēlās un nosēdināja sirmgalvi sev blakus, mazliet tālāk. Viņš iz­skatījās ļoti nelaimīgs un lūkojās uz mani, acu nenovērsdams. Dzērām visu cauru nakti un rītausmā, kad lielākā daļa indiāņu, arī virsaitis, bija cieši aizmiguši, vecajs pienāca man klāt un jautāja, vai neesmu anglis. Viņš to vaicāja angliski. Atbildēju: «Nē, esmu šveicietis.» Tad viņš prasīja: «Vai jūs esat draugs?» Teicu: «Jā,» un viņš turpināja: «Esmu angļu pulkvedis. Iegriezieties Angli­jas vēstniecībā, jautājiet pēc majora Pedžita, kuram Sanpaulu pieder kafijas plantācija, un pasakiet viņam, ka esmu šeit gūstā.» Apsolīju lūgumu izpildīt. Viņš teica: «Jūs esat džentl- mens», un paspieda man roku.

Vecais vīrs jautāja, vai man nav papīra, un aizveda mani uz savu telti. Daži indiāņi atnāca mums līdzi. Viņš man parādīja četrus klučus, uz kuriem ar asu akmeni bija iegriezti,plāni. Pēc iespējas precīzi tos pār­zīmēju un tad pamanīju, ka sirmgalvja rokas stipri saskrāpētas; aizsūtīju vienu no saviem ceļabiedriem pēc joda. Kad vecais sāka ziest rokas ar jodu, indiāņi viņam to atņēma, lai izkrāsotos.

Virsaitis un indiāņu lielākā daļa vēl gu­lēja ciešā miegā, un es sirmgalvim jautāju, vai viņš te ir viens pats. Viņš atbildēja ap­mēram kaut ko tādu, ka viņa dēls miris, un sāka raudāt. Nevienu citu viņš nepieminēja, un es neuzdrošinājos vēl ko vaicāt. Tad viņš man parādīja zelta medaljonu, ko nēsāja kaklā ķēdītē pakārtu. Medaljonā bija foto­grāfija — sieviete cepurē ar platām malām un divi bērni (sešus un astoņus gadus veci). Sirmgalvim bija četri zelta" gredzeni —viens ar sarkanu akmentiņu, otrs ar zaļu, uz kura iegravēta lauva, vēl viens — ļoti tievs, ar mazu briljantu, un pēdējais — izveidots kā čūska, ar divām sarkanām actiņām. Vecais vīrs bija apmēram sešdesmit piecus gadus vecs, spēcīgas uzbūves un apmēram piecas pēdas un vienpadsmit collu garš. Acis tam bija gaiši zilas ar iedzeltenu nokrāsu, skrop: " stas kastaņbrūnas, virs labās acs neliela rēta. Viņš izskatījās ļoti nomākts, bet, likās, saglabājis pilnīgi skaidru saprašanu. Viņš šķita pilnīgi vesels, nebija resns, ne arī vājš.

Drīz pec saules lēkta atgriezāmies pie abiem saviem mūļiem un atstājām nometni. Apmēram piecdesmit indiāņu mūs pavadīja līdz dienas vidum. Man netīk uzdot jautāju­mus, bet es tomēr mēģināju noskaidrot, ko šis sirmgalvis te dara. Viņi apgalvoja vienu un to pašu: «pošu demas», un tas laikam nozīmēja: «slikts cilvēks». Sešas dienas gājām uz dienvidiem un … es devos uz Baretu caur Gojasu …

Pirms Baretu par pulkvedi Fosetu nekad nebiju dzirdējis.»

Ratiņa stāstījums liekas ticams vispirms tādēļ, ka tajā minēts majors Pedžits, Liel­britānijas vēstnieks Brazīlijā un liels Foseta draugs. Bet Foseta jaunākais dēls Brains raksta: «Nevaru piekrist, ka Ratiņa sastap­tais sirmgalvis ir mans tēvs, lai gan esmu pārliecināts, ka būtībā Ratins saka patie­sību.»

Arējās pazīmes ne visai sakrīt. Bārda pulkvedim bija pelēka, bet uz galvas gandrīz nemaz vairs nebija matu, turpretī šveicietis stāsta par «dzeltenbaltu» bārdu un «gariem» matiem. Nav saprotams, kāpēc Fosets, ja tas tiešām bija viņš, runājis ar Ratiņu angliski. Trapers taču šo valodu gandrīz nemaz ne­prata. Drīzāk varēja sagaidīt, ka saruna no­tiks viņiem abiem labi zināmajā portugāļu valodā. Foseta tuvinieki apšauba arī to, ka pulkvedim būtu bijis Ratiņa aprakstītais medaljons un gredzeni. Raksturojot sirm­galvja augumu, Ratins runā par piecām pēdām un vienpadsmit collām, bet pulkvedis bija krietni garāks par sešām pēdām. Taču šveicietis varēja arī maldīties. Bez tam bēdas un nelaimes, kā zināms, liec cilvēku pie zemes. Es nepiekritu vispārējiem uzskatiem un nesaskatu Ratiņa stāstījumā tādu pret­runu.

Nepavisam nedomāju, ka šveicieša sastap tais sirmgalvis patiešām bijis Fosets. Nē Man vienkārši gribas parādīt, cik vieglprā tīgi un nekritiski pret šo gadījumu izturēju šies daudzi pētnieki. Neviens nav papūlējies izanalizēt un salīdzināt faktus, kaut vai vis maz padomāt! Tas ir kaut kāds vispārējs ap stulbums. Vai nu ne ar ko nepamatota pār­liecība, vai arī tikpat vieglprātīgs noliegums

Par to vēlāk. Atgriezīsimies pie Ratiņa Viņš nepieprasīja naudu, nemeklēja popula ritāti. Viņš pat negribēja piedalīties sabiedrī­bas organizētajā glābšanas ekspedīcijā. Tra pers bija nolēmis atbrīvot veco vīru saviem spēkiem.

—  Angļu pulkvedis pēc tam pats man at­līdzinās, — bija viņa beidzamie vārdi.

Viņš pazuda tikpat nenovēršami un mīk­laini kā tūkstoši citu, ko paņēmusi selva.

Neuzdodiet jautājumus, jūs nesaņemsiet uz tiern atbildi. Sastapies ar man nezināmu tabu, es reiz jautāju vecam kamaijuru vir­saitim, kāpēc mednieki nedrīkst nogalināt briedi. Ietinies pīpes zilajos dūmos, kas lēni iegūlās viņa dziļajās grumbās kā migla aizās, viņš it kā raudzījās man cauri, kaut kur tālē. Skatījās un klusēja.

—   Un kāpēc tikai sirmgalvji drīkst ēst melnā pērtiķa gaļu? Atbildi man, virsaiti kāpēc? — es jautāju vēl.

Atkal redzēju vēju izvagoto Roraimu un plaisās gulstošo miglu.

Varbūt tu zini, kāpēc cilvēki pazūd selvā?

—  Tā bijis vienmēr, — beidzot atbildēja sirmgalvis.

—   Bet varbūt tu zini, kāpēc tā notiek?

—  Nekad — ne! — viņš atbildēja gvarani valodā, un es nesapratu, ko viņš gribēja teikt.

Lai trauc igaritē, lai straumē slīd klusi, Tad Lielajai čūskai tu garām tiec. No drēgnuma bēgdams, sev debesis uzsedz, Birs zilajā klusumā zvaigžņu spiets, Tik nevaicā zvaigznei un nevaicā ēnai! Klusē un nevaicā …

1933. gada jūnijā Foseta sieva saņēma no Karaliskās ģeogrāfu biedrības teodolīta busoli. Firma, kas to bija izgatavojusi, iden­tificēja to ar instrumentu, kas nodots Fose- tam jau Devonšīrā 1913. gada 13. februārī. Busole atradās pulētā kārbiņā, kas darināta no pašiubu koka — no palmas, kura aug tikai Amazones mangrovē. Iekšā atradās zīmīte.

«Teodolīta busole. Atradis Matugrosu pie bakairi indiāņu apmetnes pulkvedis Aniseto Boteljo, bijušais šā štata deputāts, un no­devis indiāņu lietu inspektoram doktoram Antonio Estigarribija, kurš 1933. gada 14. ap­rīlī to uzdāvinājis Frederikam Glasam (mi­sionāram). Kārbiņu izgatavojis doktors Esti­garribija.»

Interesants atradums! Kā zināms, Fosets

* Laiva (brazil.).

iīclz savam pēdējam ceļojumam nebija sati­cies ar bakairi. Kad viņš izjautāja bakairi virsaiti Roberto par ūdenskritumu un klinti ar uzrakstiem, tas teica, ka viņa cilts dzī­vojot «ļoti tālu uz ziemeļiem». Vai tiešām pulkvedis tomēr būtu mainījis maršrutu un devies uz ziemeļiem? Nebūtu jau gan brī­nums. Tas tik ļoti izskatās pēc viņa …

Lai nu kā, bet man šī busole bija svarīgs norādījums, ka no Beigtā zirga nometnes ekspedīcija devusies uz ziemeļiem. Ja tā, tad Fosets nevarēja paiet garām Manisaua Misu. Visticamāk, ka viņš virzījies pa upi augšup līdz tās ietekai Šingū. Tur viņš vai nu devies Martinsa ūdenskrituma virzienā, vai arī pār­cēlies pāri Šingū un nonācis pie Diauarumu. Tais rajonos dzīvo kaijabi, žuruna un suija… No tā var izdarīt svarīgus secinā­jumus. Tomēr atgriezīsimies pie faktiem.

1933. gada jūlijā tika publicēts Virdžinio Pesione pārskats par ekspedīciju, kas devu­sies pa Kulueni upi.

«… Ieradāmies Rančarijas muižā Parana- tingas pietekas Saimanuelas kreisajā krastā, kur-palikām pa nakti. Uzzinājām, ka jau ap­mēram gadu tur dzīvo kāda kuikuru indiāņu nafakua cilts indiāniete kopā ar savu dēlu un kādu citu kalapalo cilts indiāni.

Saimnieki mums pastāstīja, ka šī indiā­niete, kas iemācījusies dažus vārdus portu­gāliski, stāstījusi, ka pie aruvudu cilts indi­āņiem, kam ir draudzīgas attiecības ar viņas cilti, jau vairākus gadus dzīvojot baltie ļau­dis. Nākamajā rītā mēs paši varējām no­klausīties šās sievietes stāstījumu. Viņa iz­skaidrojās ar žestiem un ņēma palīgā bakairi indiāni, kas strādāja muižā un runāja por­tugāliski.

Viņa stāstīja, ka jau pirms tam, kad viņas dels atšķirts no krūts, pa Kulueni uz leju līdz viņas cilts ciematam atbraukuši ar laivu trīs baltie cilvēki. Viens no tiem bijis vecs, bārdains, liela auguma vīrs, zilām acīm un pliku pakausi, otrs — jauneklis, kā viņa pūlē­jās mums izskaidrot, pirmā dēls, un trešais baltais cilvēks bijis par to vecāks. Sās sie­vietes dēlam, kurš, kā viņa teica, vēl zīdis krūti tai laikā, kad ciematā parādījušies baltie cilvēki, pēc mūsu rēķina, bija deviņi vai desmit gadi. Pieskardamās mūsu rokām, žestikulēdama un vārdus kropļodama, viņa lika saprast, ka vecākais no baltajiem nēsā­jis uz labās rokas lielu gredzenu — ļoti lielu — un otru, tieviņu, uz rādāmā pirksta. Tam, ko viņa uzskatīja par vecā vīra dēlu, galvā bijusi mūsējām līdzīga tropu ķivere, vecais — karaiba tēvs, kā viņa to nosauca, — valkājis tādu pašu filca cepuri kā senjors Beseri (muižas saimnieks). Viņa teica, ka redzējusi baltos katru reizi, kad ieradusies pie aruvudu, un ka Vēl pirms gada tie bijuši sveiki un veseli…»

Visas Foseta un viņa ceļabiedru pazīmes apbrīnojami sakrīt. Sevišķu uzmanību pelna indiānietes vārdi, ka karaibi labprāt «stai­gājot no ciemata uz ciematu, pulcējot ap sevi bērnus un zīmējot smiltīs».

Brains šai sakarā piezīmē:

«Dažas minētā ziņojuma detajas neapšau­bāmi liecina par labu uzskatam, ka šie bal­tie varējuši būt mans tēvs, Džeks un Relijs.; Pulcēt bērnus un zīmēt viņiem smiltīs — vai gan tā nav vienkāršākā forma, kādā izpau- ļ žas tādu mākslinieciski apdāvinātu cilvēku spējas, kādi bija mans tēvs un brālis. Tur­klāt labi atceros, ka Džeks vienkārši nevarēja ļ paiet garām tīrai smilšu strēlei, nesameklējis kādu zariņu vai skaidiņu un kaut ko neuzzī-|ļ mējis. Ka viņi braukuši ar laivu, to varētu izskaidrot ar visu mūļu bojā eju un ar Relija klibošanu.»

Indiānietes stāstā atrodamās pretrunas! jautājumā par balto cilvēku apģērbu unl viņu aptuveno vecumu diez vai pelnījušas] ievērību. Laiks un pašu stāstītāju individua-ļ litāte varēļa šai samudžinātajā epopejā iz-J darīt savus labojumus. Jāievēro arī tas, ka «saruna» noritēja galvenokārt ar žestu pa-ļ līdzību.

Uzmanību pelna arī versija, ka Fosetu unj viņa ceļabiedrus sagūstījusi kāda indiāņu! cilts. Baltie gūstekņi palielina cilts autori-ļ tāti tās kaimiņu acīs. Nemaz nerunāsim parl to, cik ļoti indiāņiem noder karaibu zināša-J nas un pieredze. Ir bijuši gadījumi, kad tādi baltie gūstekņi kļuvuši par lielu cilšu virsai-ļ šiem. Zināju kādu angli, kas valdīja pār teri-ļ toriju, kura nebija mazāka par Beļģiju.

Selvā viss jāņem tāds, kāds tas ir, riepētī- jot izcelšanās tumšos avotus. Neviens natu­rālists, piemēram, man nav varējis pateikt, kāpēc tur, kur dzīvo ūdri, nav krokodilu. Bet tas patiešām tā ir. Jebkurš Amazones Irapers vai seringeiro to zina, nemaz neru­nājot par indiāņiem.

Sākot ar 1935. gadu, laikam gan katru sezonu pēc lietus perioda beigšanās kāds ir devies meklēt Fosetu. Radušās apšaubāmas sensācijas, klīdušas citas par citām bezjēdzī­gākas baumas, laiku pa laikam selvā pa­zuduši drosminieki, šarlatāni, ideālisti.

Kāds arvien atrada kādu skeletu, sažuvušu galvu vai priekšmetu, kas «neapšaubāmi pie­derējis pulkvedim Fosetam». Reiz figurēja pat kāds Dulipe, balts zēns zilām acīm, «Džeka un kuikuru indiānietes dēls». Ne­runāšu par šiem šķietamajiem mēģinājumiem atklāt «Foseta noslēpumu». Tie vienīgi pie­šķir tam avantūrisma un lētas sensācijas no­krāsu.

Eiropas presē pēdējie ziņojumi par Foseta likteni parādījās 1951. gada aprīlī.

Šie notikumi vēl pietiekami spilgti sagla­bājušies atmiņā, iespējams, ka arī jūs esat dzirdējuši par mirstošā kalapalo cilts vir­saiša atzīšanos Orlando Viljasa Boasa klāt­būtnē. Orlando, tāpat kā abi pārējie brāļi Viljasi, ir viens no lieliskākajiem cilvēkiem, ko es pazīstu.-Mans kolēģis un tautietis Adrians Kauels uzrakstījis par brāļu Viljasu darbību brīnišķīgu grāmatu («The Heart of the Forest», London, 1960), kurā vairākas lappuses veltītas slavenajai vecā Izerari «grēksūdzei». Par to dzirdēju no paša «bikts­tēva» jau Manausā, kurp biju aizbraucis aiz­pērno rudeni. Lūk, ko man toreiz pastāstīja «Šingū karalistes» pavēlnieks un labais ģē­nijs Orlando:

«Pirms divpadsmit gadiem, kad es pirmo reizi te ierados, visas Šingū ciltis zināja, ka kalapalo nogalinājuši trīs inglezi. Bet man vajadzēja nodzīvot pie indiāņiem līdz jauna­jam lietus periodam, iekams dabūju redzēt viņu kapu… Dievs mans liecinieks, tas ne­nācās viegli. Tolaik virsaitis bija Izerari. Viņš solījās aizvest mani pie kapa, tiklīdz beigsies lieti. Bet viņš nomira, kad selva vēl nebija sākusi apsusēt, un jaunais virsaitis Jakuma baidījās man rādīt angļu kapu. Ne­uzstāju un izlikos, ka esmu to aizmirsis. Bet kad nomira arī Jakuma, gāju pie Komatasi, kas vēl tikai gatavojās kļūt par virsaiti, un, viņš man kapu parādīja.

—  Nu un? — degdams nepacietībā, es to-Sļ reiz vaicāju Orlando.

—    Pie kapa bija sanākuši visi kalapalo.i Sapulcējušies pie pašas ezera krasta krau­jas, tie sēdēja puslokā. Apsēdos arī es, ne- iedrošinādamies pārtraukt klusumu. Pagāja stundas divas, iekams Komatasi norādīja uz nelielu pauguriņu man pie pašām kājām. «Šeit,» viņš sacīja. «Bet tas ir pārāk mazs kaps,» es iebildu. «Inglezi taču ir liela auguma ļaudis.» «Nekad ne!» atbildēja Ko­i i i a tasi un uzzīmēja zemē romiešu piecnieku. «Mēs tos apbedījām, ceļgalus piespieduši pie krūtīm,» viņš paskaidroja. «Te ir galva.»

Atraku zemi un uzgāju galvaskausu …

Pēc tam palūdzu Orlando, lai viņš atkārto vecā Izerari stāstījumu, un viņš to izdarīja, cenzdamies saglabāt stāstītāja izteiksmi un manieri.

.— No tiem trim karaibiem viens bija vecs un divi jauni. Viņi nesa mantas uz muguras, viņiem bija šautenes, viens kliboja. Viņi at­nāca no rietumiem kopā ar nahukva cilts vir­saiti Aloike un tā dēlu, kuri viņus bija atve­duši no sava ciemata līdz Kulizeu upei (tas pilnīgi saskan ar Daijota stāstījumu).

Tai laikā visi kalapalo atradās- savā zve­jas apmetnē uz austrumiem no Kulueni upes. Galvenajā ciematā bija palicis tikai Kavukire ar dēlu. Sie abi tad arī apņēmās aizvest angļus līdz zvejas apmetnei un pa­rādīt, kā tikt tālāk uz austrumiem.

Viņi devās ceļā līdz ar rītausmu — divi nahukva, divi kalapalo un trīs angļi. Viņi gāja dienu un vēl pusi dienas, un tad vecais anglis rāja Kavukiri — kāpēc tas teicis, ka būs jāiet tikai no saules lēkta līdz pusdie­nai. Viņam bija tuvu pie sešdesmit, un kar­stums valdīja briesmīgs.

Vēlāk vecais vīrs, ko indiāņi turēja par virsaiti, nošāva pīli un Kavukire aizskrēja to atnest. Kad viņš aptaustīja un apskatīja pīli, vecais viņam to izrāva no rokām, itin kā Kavukire grasītos to nozagt. Pēc t'am viņi

nonāca pie nelielas Kulueni lagūnas, un angļu virsaitis atkal sāka rāties, jo Kavuki- res apsolītā kanoe atradās otrā krastā.

Tad beidzot Kavukire sadusmojās. Taču, izdzirdis angļu somās žvadzam krelles, viņš nebilda ne vārda, domādams, ka saņems at­algojumu, kā indiāņiem parasts. Viņi aiz-1 gāja līdz ciematam, un Kavukire tā arī neko nedabūja, taču nekā neteica, cerēdams, ka angļi dāvanas pasniegs nākamajā rītā atva­doties.

Naktī pulkvedis ar nazi izķidāja pīli, un, kad Kavukires dēls sāka rotaļāties ar naža spalu, rupji atgrūda viņa roku.

Otrā dienā mazās lagūnas krastā sanāca visi ciemata iedzīvotāji, lai atvadītos no bal­tajiem. Taču dāvanas neviens nedabūja.

Kavukire pieprasīja angļiem nāvi. Virsai­tis Kajabi piekrita. Būdams piesardzīgs cil­vēks, viņš teica, ka tas jādara aiz lagūnas, lai nahukva neredzētu.

Kavukire, Kaluele un vēl viens indiānis aizskrēja ierīkot slēpni, bet zēns Tuendi pār­veda angļus laivā pāri lagūnai. Otrā krastā pacēlās neliela, stāva klints, un angļu vado­nis pirmais uzrāpās tajā. Jaunie stiepa augšā mantas.

Nokļuvis virsotnē, viņš atskatījās, lai re­dzētu savus ļaudis. Aiz koka parādījās Kavu­kire ar tikko nocirstu rungu rokās. Viņš ar to iesita vecajam pa pakausi. Tas kliegdams vēlās lejup, tad pieķērās pie kāda koka stumbra un sāka lēni slīdēt zemē. Kavukire

iesita vecajam vēlreiz pa labo plecu, un viņš saļima.

Izdzirduši kliedzienus, jaunie angli nometa nesamo un kāpa augšā klintī. No krūmiem tūdaļ izlēca abi kalapalo. Viņi sita svešzem­niekiem pa kaklu un pa galvu. Līķus iemeta ūdenī.

Kad Kavukire, Kaluele un citi atgriezās ciematā, Kajabi sacīja, ka līķi jāapbedī. Viņš bija piesardzīgs cilvēks un baidījās, ka nahukva visu izstāstīs indiāņiem, kuri drau­dzējās ar civilizado .. .

Izerari stāstījums it kā noslēdz traģisko loku. Daijotam izdevās izsekot Foseta ceļu no Beigtā zirga nometnes līdz nahukva ciema­tam, Orlando to izsekoja līdz liktenīgajai klintij. Man tomēr negribējās ticēt, ka no­galinātie angļi bijuši Fosets un viņa ceļa­biedri. Ir taču iespējams, ka dažas ārējās pazīmes liktenīgi sakrīt! Ķildīgais un sīku­mainais vecis pārāk atšķiras no Foseta. Ne­pavisam nav viņam līdzīgs. Tiesa, indiāņi, juzdamies vainīgi, varēja patiesos notikumus iztēlot sev izdevīgākā gaismā. Faktiski tā arī domāja daži pētnieki, kas Foseta lietu gri­bēja uzskatīt par izbeigtu. «Ko lai meklē,» viņi teica, — «tagad jau viss skaidrs», un nopūzdamies piebilda: «Diemžēl».

Es esmu citās domās. Kaut vai tāpēc, ka pret visiem tamlīdzīgiem nostāstiem jāiztu­ras ļoti piesardzīgi. Atgādināšu tikai, ka Braina Foseta piezīmēs tas pats notikums ar liktenīgo klinti aprakstīts pavisam citādi.

Viņa sniegtajā «Orlando versijas» inter­pretācijā vecā angļa un Izerari ķildas cēlo­nis bijusi viena jaunā angļa neglītā rīcība. «Tā, kurš nekliboja». Viegli noprast, ka te domāts Džeks.

Pilnīgi nepamatoti piedēvēdams šo stās­tījumu Orlando, Brains raksta:

«… Sirmgalvja baltais dēls stājās sakaros ar vienu no viņa, Izerari, sievām. Otrā dienā vecais baltais vīrs lūdza virsaitim nesēju un laivu tālākajam ceļojumam. Virsaitis attei­cās to dot, atsaukdamies uz cilšu savstarpē­jām ķildām, un tad vecais iesita Izerari pa seju. Trakās dusmās virsaitis paķēra kaujas vāli un sašķaidīja viņam galvaskausu.»

Kā redzat, te nav nekā līdzīga Orlando stāstījumam. Nepētīdami, kādēļ vienas un tās pašas versijas iztulkojumi tik dīvaini atšķiras, konstatējam tikai, ka šādas atšķi­rības principiāli iespējamas, jo vairāk tad, kad runa ir par indiāņu liecībām, kuras galvenokārt izteiktas ar žestiem.

Kalapalo patiešām nogalinājuši trīs angļus, bet tikai pašu fantāzija likusi balta­jiem šos angļus uzskatīt par Fosetu, Džeku un Reliju. Es neticēju, ka tie bijuši viņi. Tāpēc nebrīnījos, kad Karaliskā antropolo­ģiskā institūta ekspertu grupa Londonā, ar vismodernākajām metodēm izpētījusi izrak­tos kaulus, secināja, ka neviens no ezera krastā apraktajiem cilvēkiem nav Fosets!

Tātad vēl pārāk agri uzskatīt «gadsimta lielo mīklu» par atminētu! Taču tas nav vie­

nīgais secinājums, ko var gūt, pamatojoties uz Londonas rentgenologu un kriminālistu slēdziena. Vispirms galīgi atkrīt Orlando versija, kas ārkārtīgi sarežģīja jau tā samu­džināto lietu. Beidzot, nav ņemami vērā arī Daijota iegūtie materiāli! Tagad ir pilnīgs pamats pieņemt, ka arī virsaiša Aloikes vie­siem ar Foseta ekspedīciju nav nekāda sa­kara.

Bet kā tad ir ar firmas Silvers un Ko identificēto kasti, kas atrasta pie Aloikes?! Izveidojas burvju loks. Fosets atnācis pie Aloikes un uzdāvinājis tam kasti. Aloike sūtījis Fosetu uz kalapalo ciematu, kur viņš nogalināts un aprakts ezera krastā. Bet spe­ciālisti apgalvo, ka nonāvētais neesot Fosets. Kam lai tic? Patiešām traģiska mīkla, gluži kā nakts murgs. īsts labirints.

Vienīgais, kas tādā situācijā nāk prātā, ir iespējamā nesaskaņa laika ziņā. Tāpēc mums ārkārtīgi svarīga Braina liecība:

«Lai gan metāla kaste patiešām piederē­jusi tēvam un to pazinusi firma, kas kasti izgatavojusi, tādējādi tomēr nevar pierādīt šo faktu (domāts apgalvojums, ka Fosets šai rajonā ieradies 1925. gadā), jo tēvs to bija pametis jau 1920. gadā.»

Tagad viss saskan. Droši varam turpmāk vairs nepievērst uzmanību Daijota ekspedī­cijas materiāliem un Orlando versijai.

Atkal man visā savā spilgtumā izvirzījās problēma: uz kurieni tad gājis Fosets? Es

par to domāju, atrazdamies Londonā un Rio, Kujabā un Beigtā zirga nometnē. Domāju par to nemitīgi. Pat miegā. Vajadzēja iz­šķirties. Soli pa solim man bija izdevies izse­kot un atkārtot Foseta ceļu līdz Beigtā zirga nometnei. Kurp doties tālāk? Atmestie vari­anti uzdevumu nedaudz atviegloja. Vaja­dzēja turpināt nesaudzīgu loģisku atsijā­šanu.

Palika vēl viena ārkārtīgi svarīga, bet pilnīgi neaprēķināma problēma — kādā stā­voklī atradās Relija kāja. No tā daudz kas bija atkarīgs. Visupirms — Foseta tālākais maršruts.

Pieņemsim, ka, pēc tam kad ceļotāji at­stāja Beigtā zirga nometni, Relija kāja ne vien nesadzija, bet pat sāka sāpēt vēl stip­rāk. Tas šķiet visai loģiski, ja ņem vērā visas šīs bezgalīgās ērces, mušiņas, dēles, daudzkājus un zirnekļus, kas mīt selvā. Tie varēja sakairināt vātis, kas jau tā sūrstēja. Iespējams arī, ka pēc vairāku dienu gājuma barības trūkuma dēļ nobeidzās mūļi. Rezul­tātā varēja notikt, ka Fosetam un Džekam vajadzēja nest ne tikai bagāžu, bet arī slimo Reliju.

Selvā jebkura infekcija jo drīz var izraisīt asins saindēšanos. Tāpēc, ja Relija veselības stāvoklis būtu pasliktinājies un viņa dzīvība apdraudēta, ceļotājiem būtu vajadzējis iz­vēlēties īsāko ceļu līdz civilizācijas robežām. Atgriezties ar slimnieku pa agrāko maršrutu diez vai bija iespejams. Vienīgais pieņema- rnais lēmums būtu — mēģināt nokļūt līdz upei.

Tātad arī šai gadījumā ceļotājiem vaja­dzēja nonākt pie Manisaua Misu.

Viss it kā saskanētu! Jebkurā variantā skaidri izsekojams ir ceļš no nometnes līdz Manisaua Misu. Sis visīsākais no iespēja­miem maršruta sektoriem ceļotājiem, bija pil­nīgi pa spēkam. Iespējams, ka tieši "šeit viņi sastapa bikairi un iemainīja no tiem laivu pret vienīgo, ko varēja upurēt, — pret zināt­niskajiem instrumentiem …

Tātad arī man vajadzēs kājām mērot ceļu no Beigtā zirga nometnēs līdz upei …

Tālāk stāvoklis atkal sarežģījas. Te viss jau atkarīgs no tā, vai Relijs izveseļojies vai ne. Ja viņa veselība radīja bažas, tad atkal vajadzēja izraudzīties īsāko ceļu uz civilizē­tajiem rajoniem. Tāds ceļš pilnīgi varēja būt Kulueni. Tad Kulueni un Tanguru saplūša­nas vietā satikšanās ar kalapalo bija gandrīz neizbēgama. Līdz ar to automātiski atkal at­jaunojas visi agrāk atmestie varianti. To vidū arī variants, ka Fosetu nogalinājuši kalapalo.

Taču varēja arī gadīties tā, ka pēc aiz­iešanas no nometnes Relijam kļuva labāk! Tad ceļotājiem vajadzēja doties pa ieplānoto maršrutu: Beigtā zirga nometne — pilsētas Rapozo—Sikišiki—Baija. Šeit neparedzēto nejaušību skaits tūdaļ katastrofāli pieaug un jebkura loģiska analīze zaudē jēgu. Sākas vieni vienīgi minējumi. Tā, piemēram, pilnīgi ticams, ka, sastapies ar morsego, Fosets bija spiests doties atpakaļ un turpināt ceļojumu pa upi…

Iespējams arī, ka, nonācis līdz ūdenskri­tumam, viņš atklāja kaut ko tik svarīgu, ka nolēma atteikties no mēģinājumiem sasniegt «Z».

Iespējams, iespējams, iespējams! Nav nekā neiespējama.

Bet ko lai daru es? Kurp lai dodos no Lik­tenīgās Mokošo Pārdomu apmetnes, kā no­saucu savu nometni pie Manisaua Misu upes?

Čab sausās banānu lapas

«Galu galā tevi interesē atstātās pilsētas un noslēpumainais sudrabotais vīruss un ne­vis Foseta liktenis, tāpēc atbilstoši arī jāiz­vēlas maršruts,» es sev teicu un nebiju pār­liecināts, ka tas tiešām tā ir.

Izraudzīties maršrutu patiešām bija nepie­ciešams. Nevarēju atļauties greznību — vēl ilgāk kavēties Liktenīgajā Mokošo Pārdomu apmetnē. Jau tā rumbero[18] sāka uz mani ska­tīties ar izbrīnu. Vēl diena, divas, un viņi uztvers mūsu ceļojumu kā pikniku, kur var labi saēsties un pēc sirds patikas izvāļāties pa zāli. Liekas, esmu viņus pavisam izlai­dis. Manu pārdomu un svārstību dēļ strauji samazinājušies pārtikas krājumi. Palikušas tikai četrdesmit mārciņas tapioka miltu, muciņa cukurniedru degvīna — kačasas, div­desmit piecas mārciņas šarke [19] , nedaudz sviesta un kaste cukura. ir vēl arī |oti laba kafija. Labākajā gadījumā visa tā pietiks trim nedēļām. Ne vairāk. Bet vēl nav zināms, cik ilgi mums vajadzēs palikt pie Singū. Būs jāsamazina devas un dienas normas papil­dinājums jāsagādā medījot. Jo vairāk tādēļ, ka medīšana te lieliska. Zvēri pilnīgi neie- biedēti.

Kamēr mani rumbero Manuels un Enriko medīs, es galīgi izlemšu, kurp doties tālāk. Diemžēl mans ceļojums pa Foseta pēdām nav devis nekādus jaunus faktus. Bet gud­rot nav laika, nemaz nav laika. Novembris jau klāt. Pēc pašiem optimistiskākajiem ap­rēķiniem, manā rīcībā ir vēl kādas četrdes­mit dienas. No decembra līdz aprīļa beigām ilgst lietus periods. Šai laikā Šingū, izgājusi no krastiem, pārvēršas par elli. Patiesībā vārds «elle» jau sen vairs neko neizteic. Cil­vēki izdomājuši daudz ko tādu, kas tālu pār­spēj Sātana, Belcebula un Ko drūmo fan­tāziju …

«Manisaua Misu». Tā svilpj čūskas. Ap­mešanās vietās es pēc gvarani parašas no­metnei apkārt liku sabērt lokā sausas banānu lapas. Lai arī cik piesardzīgs un viegls ir jaguāra elastīgais solis, viņu nodos dzelteno, saules sačokuroto, sauso banānu lapu ča­boņa. Bet čūskas slīd bez trokšņa. Zili strauti ar fantastisku dzeltenu putu rakstu, maigas ceriņkrāsas liānas ar ķērpju balto mozaīku, hevejas garie, pelēkzaļie dzinumi ar acteku stindzinošo skatienu — tādas ir čūskas.

Ar žņaugu bloķējiet vēnas virs koduma vie­tas, uzkaisiet brūcei šaujamo pulveri un aiz­dedziniet to, nokaitējiet ugunī mačeti un vairieties ieelpot savas miesas dūmus; bei­dzot, neaizmirstiet arī Butantanas se­rumu … Ja jums laimēsies, un pēc trim sma­cējošu murgu nedēļām jūs izķepurosities un, grīļodamies un acis mirkšķinādams kā Os- vencimas gūsteknis, atgriezīsities pasaulē, pateicieties debesīm. Bet vēl labāk — šās zemes dieviem: Saulei, Lielajai spārnotajai čūskai, Izmisuma un miglu mātei, Mavutsi- nima tēvam. Taču vislabāk nopērciet ana­kondas ādas apmetni. Cilvēkam neuztveramā čūsku valdnieces smarža septiņus gadus jūs pasargās no visādiem indīgiem rāpuļiem.

Anakonda. Jūs, protams, esat to redzējuši kinofilmās. Atcerieties, kā drosminieks viens pats medī anakondu? Labsirdīgais briesmo­nis kuļ putās ūdeni, raujas ārā no nekaunīgā pārcilvēka skavām, bet kinooperators, kas «nejauši» gadījies tuvumā, par katru filmas metru nopelna divdesmit dolāru. Te viss ir pareizi. Nekādu kombinētu uzņēmumu. Un tomēr tā ir visnekaunīgākā un briesmīgākā krāpšana. , ,

Pajautājiet indiāņiem un seringeiro, Bra­zīlijas traperiem un zelta skalotājiem, un viņi jums pateiks, ka pasaulē nav nekā briesmī­gāka par anakondu. Paragvajas, Aragvajas, Tokantinsas un Manisaua Misu baseini ir anakondas valdījumi. Ne par kādu naudu jūs tur neiemānīsiet brazīlieti. Vidēji tikai div­padsmit cilvēkiem no katra simta izdevies iz­braukt šīs upes. Pārējie astoņdesmit astoņi pazuduši. Atcerieties, ko Fosets rakstīja par anakondām un kā viņš par tām rak­stīja …

Divdesmit — divdesmit piecas pēdas gara anakonda nav nekāds retums. Ar zināmu izveicību to tiešām var satvert rokām pie gal­vas un izvilkt krastā. No anakondas dzelten­zaļās vai sarkanīgi baltās ādas darina mēte­ļus, elegantas somiņas un kurpītes Kopaka- banas skaistulēm. Tās gaļa mutē kūst. Bet četrdesmit un vairāk pedu gara anakonda ir apokaliptisks briesmonis, drausmīga himera. Volless Amazones baseinā atradis trīsdesmit astoņas pēdas garu nedzīvu anakondu. Tā bija nobeigusies, nespēdama sagremot bifeli, ko norijusi veselu. Fosetam izdevies nošaut sešdesmit divas pēdas garu anakondu. Tā būtu varējusi aprīt ziloni. Tādi milzu eksem­plāri nav atrodami bieži, taču purvos redza­mās čūsku sliedes dažkārt ir sešas pēdas pla­tas. Salīdzinājumā ar tādu elles izdzimumu pat Foseta nošautā čūska ir tīrais pundurītis. Brazīlijas valsts robežu noteikšanas komisijā glabājas astoņdesmit pedu garas anakondas galvaskauss! Tā nogalināta pie Paragvajas upes.

Lai dievs jums nedod sastapties ar čūsku, kuras garums atbilst astoņstāvu mājas aug­stumam! Ir lietas, ko cilvēkam grūti pārdzī­vot. Anakondu valstība pieder tālai pagāt­nei. Juras perioda pūstošie purvi, krīta ezeri, mezozoja karstās debesis. Cilvēka tad vēl nebija uz zemes. Daba viņam aiztaupīja šo skatu. Un tāpēc nevajag doties uz anakondu zemi! Esmu zinātnieks, esmu humāns un iecietīgs cilvēks, varbūt pat pārāk iecietīgs. Un tomēr es ar napalmu izdedzinātu šo drausmu perēkli. Pat atombumba nebūtu pārāk dārga maksa par tām piecām minūtēm, ko pārdzīvoju aci pret aci ar milzu anakondu. Kopš tā brīža ienīstu sevi par dziļajām šaus­mām, kādas izjutu. Kā lai atriebjos par šīm šausmām, kā lai atgūstu agrāko mieru?…

Bija pienākusi astotā nakts, kopš ceļoju pa Manisaua Misu. Spoži liesmoja ugunskurs, no kura plūda araukāriiu sveķainais aromāts un savvaļas rieksta peki rūgtenā, muskusam līdzīgā smarža. Kaut kur lejā dzestrā tumsā dudināja upe, šūpodama stingri piesieto plostu. Šaudījās spīgulīši, klaigāja arara. Ietinušies siltos un mīkstos lamas vilnas ap­metņos, krāca mani rumbero. Naksnīgais vējiņš brīžam sakustināja sausās banānu la­pas, likdams man nodrebēt un atskatīties. Ugunskurs vienreiz jau bija izdedzis. Virs maigām, šinšilas ādiņām līdzīgajām pelnai­najām oglēm sautējās aromātiskās lapās ietītā pekari gaļa. Blakus uz lēnas uguns cepās mitumitu — milzīgs tītars.

Dumjo mitumitu ir diezgan viegli nomedīt. Kad viņš dzied, tad nepievērš uzmanību ne­kādiem trokšņiem.

Vērodams tītaru, nesaklausīju dīvaino, klusam automobiļa signālam līdzīgo skaņu. Taču tā nepaslīdēja garām guļošā Manuela ausīm. Viņš pielēca kājās un, ar plaukstu vai­rīdamies no ugunskura gaismas, ieklausījās.

—   Vai dzirdēji, priekšniek? Bišus!

—   Kas tas ir par zvēru? Vai puma?

—   Nē!

Viņš papurināja galvu. Atraisīja no jostas pudeli un iedzēra kačasu. Viņš to rija kāri, lieliem malkiem. Degvīns sīkās strūkliņās te­cēja no lūpu kaktiņiem pa pacelto zodu un tālāk aiz apkakles. Uz slapjā kakla plaiksnī­jās ugunskura aveņkrāsas atblāzma.

—       Skaties uz turieni! — viņš teica, ar gār- dzienu izelpodams gaisu.

Paraudzījos tumsā uz to pusi, kur viņš rā­dīja ar roku-. Sākumā nevarēju saskatīt neko citu kā tikai virpuļojošus spīgulīšus. Tad šķita, ka redzu nekustīgas, nemirgojošas rubīnsarkanas uguntiņas. Tas man varēja arī izlikties, jo ilgi biju lūkojies ugunskurā. Sa- miedzu acis.

—   Vai redzi?

Atvēru acis, bet uguntiņas palika.

—   Redzu … Kas tas ir?

—        Briesmīgie bišus. Viņi dusmojas. Vai dzirdi, kā sten?

Un tad sapratu, ka tās ir anakondas.- Ve­sels bars saniknotu un droši vien arī izsa!; kušu anakondu.

—       Vai modināt Enriko? — jautāju, rādi» dams uz bezrūpīgi krācošo augumā sīko kaboklo [20] .

—       Kālab? — Manuels bezcerīgi atmeta ar roku.

Tad, ievilcis nāsīs gaisu, pagriezās pret mani un sarauca uzacis.

—       Vai kaititu tā smaržo? — viņš jautāja, pamādams uz lapās ietīto cūciņu.

—   Jā. Un mitumitu arī.

—       Tos vajag aizvākt. Smarža briesmoņus kairina.

—   Kur aizvākt? Pasviest viņiem?

—       Lai dievs pasarg! Tas viņus tikai pie­vilinās.

—   Vai sadedzināt?

—  Zēl… Labāk apēdīsim.

Bravo, Manuel! Šai situācijā neko labāku, protams, nevarēja izdomāt. Uzbuknījām En­riko un izskaidrojām viņam situāciju. No miega pietūkušu seju, viņš purināja galvu, berzēja acis un drudžaini žāvājās. Apjēdzis, kas te notiek, viņš iekampa kačasu un klusē­dams ķērās pie kūpošās, smaržīgās gaļas.

Tās bija dzīres mēra laikā. Ik pa brītiņam mezdami skatienus uz rubīnsārtajām ugunti­ņām un šausmās drebēdami, mēs nikni tiesā­jām nost ūdenscūku un tītaru. Tagad varu tikai brīnīties, ka man izdevās norīt tik mil­zīgus un vēl gluži karstus gaļas gabalus.

Gaļai virsū uzēdām meža lapseņu medu, ko Enriko bija sagādājis jau iepriekšējā ap­mešanās vietā. Drīz viss ap mums kļuva lipīgs un salds. Mana divdesmit ceturtā ka­libra vinčestra stobrs spīdēja kā pēc pama­tīgas ieziešanas. Vajadzēja šauteni no klēpja pārlikt kaut kur tālāk. Tikpat tā nelīdzētu, ja mums uzbruktu viss šis sarkanacaino bars.

Drīz sagribējās dzert. Aiz dīvainas nejau­šības dzeramais ūdens bija palicis tikai pašā spaiņa dibenā. Iet uz upi pēc ūdens nozīmētu pašnāvību. Bijām spiesti iedzert kačasu, un tagad dega ne vien rīkle, bet arī kuņģis. Velnu izdzēli ar Belcebulu. Lai nebūtu jā­domā par ūdeni, pievirzījos tuvāk uguns­kuram un pūlējos aizmigt. Enriko palika sardzē. Manuels lika viņam aizdedzināt ba­nānu lapas, ja anakondas virzītos tuvāk.

Pekari un mitumitu kaulus mēs sadedzi­nājām.

Sev par brīnumu es pēkšņi pārstāju domāt par anakondām un it kā iegrimu kaut kādos zilganos biezokņos. Nezināmu augu plūk­snainās ēnas iemidzinoši noliecās pāri, šūpo­damās manās nogurušajās un alkohola ap­dullinātajās smadzenēs. Pamodos no Enriko kliedziena.

— Celieties augšā!

Uzlēcu kājās, taustīdamies zālē pēc savas šautenes.

Perikoh[21]\ — skanēja no tumsas. — peri- koh!

—       Kas tu esi? — jautāja Manuels gvarani valodā un uzvilka šautenes gaili.

—r Perikolū — atskanēja no tumsas.

Nakts tuvojās beigām. Spīgulīši apdzisa. Tumšajos, miglas klātajos ūdeņos ieslīdēja sarkanacainie nakts rēgi. Kaut kur tālumā urkšķēja tapīrs, miegā smējās pērtiķi klai­gātāji.

—       Atbildiet, kas jūs esat, vai arī mēs šau­sim! — kliedza Manuels.

—   Perikoh!

—       Viņš droši vien nesaprot gvarani va­lodu, — Enriko prātoja.

—       Nāciet pie ugunskura! Tikai lēnām! — Manuels nokomandēja portugāliski.

—   Obrigado[22].

Nočabēja lapas. Es uzmanīgi ieklausījos. Spriežot pēc soļiem, nācējs bija viens.

—   Stāt! — pavēlēja Manuels.

Pametis ar acīm Enriko, viņš izvilka no ugunskura liesmojošu zaru un pārkāpa pāri nakts robežai. Nočaukstēja lapas, atskanēja klusinātas balsis, tad ugunskura gaismā pa­rādījās Manuels un indiānis ar metamo šķēpu un šaujamcauruli. Viņš bija neliela auguma, bet spēcīgas uzbūves. Pēc koka diska lūpās un raksturīgā izkrāsojuma pazinu, ka tas ir

\

thukahame cilts indiānis. Šī cilts dzīvo Šingū ziemeļos, lielā Martinsas ūdenskrituma ra­jonā. Thukahame tuvākie kaimiņi ir krinaka- rore. Abas tās ir miermīlīgas ciltis.

Indiānis apskatījās visapkārt un pēc neil­gas svārstīšanās pienāca pie manis. No ma­tiem izvilcis dzeltenu araras spalvu, viņš par draudzības zīmi nolika to man pie kājām. Pastiepu viņam savu pīpi. Indiānis notupās un lietišķi, it kā visu mūžu būtu to darījis, piebāza manu virškoka pīpi ar tabaku. Brīdi pīpējis, viņš to sniedza man. Ievilku pāris dūmus un devu pīpi Manuelam.

—   Te ir ļoti nelāga vieta, — teica indiānis.

—   Palikšu nakti pie jums. Pamāju ar galvu.

—   Kā tu šeit nokļuvi? — jautāja Enriko.

—   Es eju uz Diauarumu. Pie misionāra.

—       Vai tev vajadzīgas zāles? — neatlaidās Enriko.

Indiānis neatbildēja. Nolicis savu senlai­cīgo ieroci patālāk no uguns, viņš sastinga un izskatījās līdzīgs pagānu elkam.

—   Kam tad tev vajadzīgs misionārs?

—   Liec viņu mierā, Enriko, — es teicu.

—  Kāda mums galu galā gar to daļa.

—       Vai migeli[23] meklē pazudušos an­gļus? — jautāja thukahame.

—       Kā tu zini?! — es iekliedzos izbrīnā un laikam pat mazliet izbiedēti.

—       No vaura. Tu biji viesos viņu ciemata pie Feru upes.

—   Ak tad tā!

Es patiešam pirms dažiem mēnešiem iegriezos vauru ciematā, kurā ir kāds des­mits saulē nobrūnējušām palmu lapām klātu pāļu būdiņu. Peki biezoknī noslēpies ciema­tiņš atrodas Ronuru un Feru satecē. Tāpat kā visur citur, kur man gadījās būt, arī tur es taujāju pēc pulkveža Foseta un viņa ceļa­biedriem. Izrādījās, ka neredzamais indiāņu telegrāfs šo vēsti bija iznēsājis pa visu Singū apkaimi.

—       Jā, amigo, es meklēju trīs inglezi, kas pazuduši pirms daudziem mēnešiem.

—   Vai tie ir tavi radinieki?

—        Nē. Bet viņi ir ievērojami cilvēki, un mana tauta interesējas par viņu likteni. Vai tu kaut ko zini par viņiem?

—       Esmu daudz dzirdējis par veco migeli un viņa dēliem.

—        Migeli bija tikai viens dēls. Otrs ir vienkārši draugs.

Indiānis pamāja ar galvu un mazliet atvir­zījās no uguns.

—   Ko tad tu esi dzirdējis par viņiem?

—        Daudz. Zuruna un kaijabi stāsta, ka migeli esot sagūstījušas mežonīgas ciltis.

—   Kas tās ir par ciltīm?

—       Mēs tos saucam par ļaudīm. Viņi dzīvo uz dienvidiem no tām vietām, kur mīt mana cilts.

—   Vai tā nav morsego cilts?

—   Nē. Morsego ir gluži mežonīga cilts. Ļaudis ir pavisam cita cilts.

—  J-jā … Nu labi. Vai tu vairāk nekā cita nezini par pazudušajiem baltajiem?

—  Zinu vēl to, ko man stāstīja tēvs, kas par tiem bija dzirdējis no savas sievas brāļa.

—   Ko tad viņš tev stāstīja?

—   To nevar īsi pateikt. Vispirms gribu kaut ko ieēst.

Devu viņam kaltētu liellopa gaļu un da­žus sierus. Viņš ēdienu saņēma ar cieņu. Mierīgi un nesteidzīgi apēda visu bez atli­kuma un palūdza nodzerties.

—   Mums nav ne kasavas, ne čičas, ir tikai kačasa. Bet es tev to došu tikai pēc tam, kad būsi pastāstījis visu, ko zini. Darīšanas jā­kārto ar skaidru galvu, ko nav apskurbinā­jusi kačasa.

Viņš piekrītoši pamāja. Tad piecēlās un bez trokšņa pazuda tumsā, nedzirdēju pat nočabam lapas. Biju ļoti izbrīnījies un gan­drīz vai nodomāju, ka indiānis sadusmojies par manu atteikšanos dot degvīnu. Viņš at­griezās tikpat pēkšņi un klusu kā aizgājis. Tam rokās bija daži jauni kāpostpalmas asai dzinumi, no kuriem brazīlieši izgatavo savu iecienīto palmito. Klusēdams viņš apsēdās savā vietā un sāka košļāt dzinumus. Tad sa­drupināja tabakas lapas pīpē un pie mazas oglītes aizsmēķēja.

—   Lūk, ko man stāstīja tēvs, kas par šo notikumu dzirdējis no savas pirmās sievas vecākā brāļa, — thukahame sāka savu gauso un kā tabakas dūmi miglaino vēstījumu.

Leģenda par stikla zemi un sudraboto nezvēru

Tur, kur Manisaua Misu ieplūst varenajā Šingū, atrodas neliels ūdenskritums. Starp melnajiem, glumajiem akmeņiem, ūdenskri­tuma mļglas puteklīšu aprasinātas, aug pa­šas lielākās orhidejas. Gaiss tur vienmēr mitrs un karsts, bet svaigs kā negaisa elpa. Duļķainā Manisaua Misu nes uz ūdenskri­tumu koku stumbrus un zaļas liānu apvītu krūmu saliņas, ziedošus zarus, beigtus kroko- dilus un ūdensrožu karalienes [24] milzīgās la­pas. Tas viss nonāk pie melnajiem akmeņiem, sablīvējas, un upes dūņas to sasaista kopā. Tā izveidojas aizsprostojums, kas liek Mani­saua Misu meklēt apkārtceļus uz Šingū. Tikai lietus periodā, kad upes iziet no krastiem, Manisaua Misu saņem spēkus, izkustina aiz­sprostu un iegāž to mutuļojošā Šingū. Citādi tā visu gadu dodas uz Šingū pa apkārtceļiem, pāri bezgalīgiem, nepārejamiem purviem.

Vienā tādā attekā reiz tika ierauts baisas koka plosts ar trim karaibiem. Straume griezdama nesa plostu pa tumšo, tējai līdzīgo ūdeni, neļaudama karaibiem piestāt krastā.

Krastu jau arī nemaz nebija. Atteka pārdalīja smirdošo purvu divās bezgalīgās daļās. Vis­apkārt, straumes nestas, peldēja čūskas, iz­cēlušas virs ūdens savas trīsstūrainās, lako­tās galvas, krokodili, bruņurupuči un lielie bruņneši kačikamo. Taču nevienu no tiem nevarēja noķert, tik ātri traucās plosts. Tikai čūskas reizēm pašas uzlīda uz plosta baļķiem pasildīties saulē, bet karaibi nepriecājās par čūskām un negribēja tās lietot pārtikai. Viņi tās ar šauteņu laidēm grūda atpakaļ ūdenī, un čūskas peldēja tālāk.

Taču ēdamā karaibiem bija maz. Gandrīz visi milti bija apēsti, un neatlika vairs pat cukurniedru, ko pakošļāt, kad gribas kaut kā salda. Izsalkušām acīm viņi raudzījās uz bruņurupučiem, kam ir tik garšīga zaļgana gaļa un tik maigas, treknas olas. Bet ko gan viņi varēja padarīt straumei, kas grozīja plostu uz visām pusēm? Un varbūt viņi ne­maz nebija tik izsalkuši? Bez miltiem un gaļas karaibiem taču mēdz būt daudz citu sātīgu lietu. Droši vien tie nemaz nebija pā­rāk izsalkuši. Citādi viņi būtu mēģinājuši satvert līdzās peldošos zarus ar urukuri aug­ļiem. Bet viņi to nedarīja, jo zināja, cik mānīgi ir šie augļi. Ēdot tie liekas sulīgi un aromātiski, bet vēderā kļūst ellišķīgi un pra­sās ārā.

Brīžiem plosts aizķērās aiz mangroves gaisa saknēm un iestrēga starp kopā savītiem zariem un stumbriem. Bet ikreiz straume to atkal atrāva un nesa tālāk. Karaibi jutās ļoti

noguruši. Sevišķi viens no viņiem, kas bija slims un stipri kliboja. Visdūšīgāk turējās vecais karaibs, garš kā stārķis žaribu. Taču arī viņš nejutās labi. Mieru nelika piutne mu­šiņu bari, kas cilvēkiem kož gaišā dienas laikā, un bites tiube, kas lien ausīs un degunā un neļauj atvērt muti. Pat speciālie tīkliņi, ko karaibi izdomājuši, lai aizsargātos no mos­kītiem, nespēja viņus paglābt no tiube.

Tikai nakti, kad lielais Ūdensvīra zvaig­znājs liec savu kausu pretī ūdenim, straume kļuva gausāka un pierima plosta trakais skrējiens pa karsto un staigno muklāju, kurā mīt anakondas un kaimani.

Straume iznesa plostu lielā, melnā ezerā, kurā lēni šūpojās zvaigznes. Pagrozījies plosts apstājās pašā vidū. Karaibiem vaja­dzēja stumties, lai tiktu krastā. Aiz nogu­ruma grīļodamies, viņi izkāpa uz karstajiem akmeņiem. Pat uguni tie nemēģināja iekurt un tūdaļ apgūlās. Kad cilvēks ir stipri sa­traukts, miegs no viņa bēg. Vecais karaibs vēroja, kā no debessjuma atraujas zvaigznes un pazūd aiz melnajām, tikko saskatāmajām kalnu kontūrām. Neliels vējiņš gaiņāja pie debesīm mākoņus. Vērojot, kā zvaigznes dziest un atkal iedegas, karaibs noprata, ka vējš traucas uz tālajiem Andiem.

Viņš jau grasījās aizvērt acis un ciešāk ietīties siltajā apmetnī, kad tālu priekšā pa­manīja savādu blāzmu. Un lai kā arī karaibs bija dienā nokusis, viņš piecēlās un gāja šās gaismas virzienā. Arī viņa ceļabiedri, kas jau sāka laisties miegā, piecēlās un devas līdzi. Viņi ilgi gāja pa asajiem akmeņiem. Ieroči un nastas likās sevišķi smagas. Mir­dzums priekšā kļuva arvien spožāks un pacē­lās virs līnijas, kur zeme saplūst ar debesīm.

Iet kļuva arvien grūtāk. Turklāt viens ka­raibs kliboja un bieži apstājās atpūsties. Lai sevi uzmundrinātu, viņš košļāja gvarani la­pas, bet beidzot arī tas vairs nelīdzēja. Tad viņi nolēma likties gulēt un agri no rīta doties tālāk. Taču rīts bija tik karsts, ka visu dienu vajadzēja pavadīt ēnā. Tikai pret va­karu varēja turpināt ceļu. Visapkārt rēgojās melni akmeņi, un no melno ezeru nedzīvā ūdens pret debesīm stiepās saules izbalinā­tas koku saknes. Ūdens ezeros bija gluds kā obsidians. Tikai retumis uzvirmoja loki, iz- klīzdami uz visām pusēm. Tur uzpeldēja ieelpot gaisu ezeru dibenā dzīvojošās aklās zivis.

Jau bija nakts, kad ceļotāji nonāca pie aug­stas, tornim līdzīgas klints, kas bija nosēta ar aukstām, violetām uguntiņām. Tādas ugu­nis reizēm iedegas augstu koku galotnēs vai virs svēto totēmu galvām. Neviens vēl tās nav redzējis uz klintīm, taču uz šās vientu­ļās klints tās parādījās katru nakti.

Vecajam karaibam bija aparāts, kas rāda ceļu. Pie klints šis aparāts vairs neklausīja. Tas virpuļoja kā jaguārs, kas izbaudījis dzeloņcūkas adatas. Tomēr vecais karaibs neskuma. Viņš priecājās kā bērns un apgal­voja, ka mērķis esot tuvu un neesot vairs tālu jāiet. Ne jau pirmo reizi viņam vajadzēja iztikt bez aparāta. Viņš prata atrast ce]u pēc zvaigznēm ne sliktāk par indiāni.

Nevar zināt, uz kuru pusi no šās klints karaibi būtu gājuši, ja neatskanētu tāla dunoņa. Tā atgādināja ugunsvēmēju kalnu draudus, kad tie, iekams sāk spļaut šķidru uguni, izmet gaisā smagus akmeņus un pel­nus. Izdzirdis dunoņu, vecais karaibs kļuva nemierīgs un sacīja, ka jāiet tieši šīs skaņas virzienā. Un viņi devās uz ziemeļiem no torņa, tikai mazliet novirzīdamies uz aus­trumu pusi.

Sestajā dienā tie nonāca pie straujas upes, kas traucās starp klintīm, nesdama līdzi ne­lielus akmeņus. Vecais karaibs atkal noprie­cājās un teica, ka viss esot pareizi: upe plūs­tot uz lielo ūdenskritumu, pie kura paceļoties selvas dievu rakstiem izrotātā klints.

Karaibi nolēma izdedzināt labu vienkoci. Viņi sameklēja piemērotu koku, nocirta to un ķērās pie darba.

Desmit dienas viņi nopūlējās gar laivu, līdz tā kļuva derīga braukšanai pa strauju upi. Iestūmuši vienkoci ūdenī, tie devās ceļā, cenzdamies turēties tuvāk krastam, lai, tik­līdz parādīsies ūdenskritums, ātrāk varētu piestāt malā un izkāpt laukā.

Taču viss iznāca citādi, nekā bija domāts. Straume viņus tūdaļ satvēra un aiznesa. Laiva tika ierauta virpuļos un mētāta no krasta uz krastu. Kādā krācē tā apgāzās, un cilvēki iekrita ūdenī. Visas viņu mantas tūlīt nogrima. Tikai vecā karaiba dēls paguva sa­tvert savu vinčesteru. Aizpeldēt līdz krastam nebija iespējams. Straujā upe nesa cilvēkus arvien ātrāk. Vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai tikai noturētos virs ūdens.

Vecais karaibs bija maldījies. Upe netecēja uz lielo ūdenskritumu. Tā nogāja pazemē. Mutuļodams un kaukdams ūdens brāzās ak­meņainā alā arvien dziļāk un dziļāk. Tumsā karaibi vairs nevarēja viens otru saredzēt, un neviens nezina, kāds bija viņu tālākais liktenis. Tēvs man stāstīja tikai par vecā balto virsaiša dēlu, ko upe iznesusi atkal die­nas gaismā. Par citiem viņš nekā neteica.

Varbūt tie gājuši bojā, bet iespējams arī, ka viņš vienkārši nezināja, kas ar tiem vēlāk noticis. Tomēr jauno karaibu ūdens iznesa un izmeta krastā, kur auga spīdīga, svaiga zāle, kas nekad nenodzeltē un nesavīst. Cil­vēks bija bez samaņas. Tāpēc viņš neredzēja spilgto, karsto sauli un nedzirdēja sev apkārt dūcam samtainās bites ar varavīkšņainiem spārniem.

Atguvis samaņu, viņš ilgi nesaprata, kā tur nokļuvis. Tad, kaut ko atcerējies, uzlēca kājās un metās meklēt tēvu. Viņš tā arī ne­bija izlaidis no rokām šauteni, un ūdens viņu izmeta krastā kopā ar ieroci.

Viņš lauzās cauri biezoknim, kas ietvēra mierīgo, majestātisko upi. Negribējās ticēt, ka tā ir tā pati upe, kas vēl nesen trakā ātrumā nesa vadību zaudējušo laivu. Lai cik arī viņš kliedza, neviens neatsaucās. Tad viņš, galvu nodūris, izmircis gāja prom no upes. Viņš neapjēdza, kurp iet, un nezināja, ko darīs tālāk.

Pēkšņi viņam mati uz galvas sacēlās stā­vus tāpat kā negaisa laikā uz Lielās upes. Viņš pārlaida tiem pāri roku un dzirdēja iesprakstamies sausas dzirksteles. Dažu des­mitu soļu atstatumā viņš ieraudzīja stāvu krauju. Melna bezdibeņa vertikālā siena pa­zuda bālganā mutuļojošā miglā. Pieiet pie bezdibeņa malas nevarēja. Priekšā atradās stikla siena. Kaut kas tāds iespējams tikai sapnī, un cilvēks mēģināja spert soli uz priekšu, bet tvirtais gaiss viņu atsvieda atpa­kaļ no stikla sienas. Jaunais karaibs satvēra vinčesteru un atvēzējies sita ar laidi pa nere­dzamo sienu. Tas pats savādais spēks izrāva viņam šauteni no rokām un aizsvieda tālu prom. Noliecies, lai to paceltu, viņš redzēja, ka daļa laides bija it kā nogriezta ar smagu un ļoti asu mačeti.

Viņš droši vien būtu pie šās stikla sienas nomiris aiz bada un izmisuma, ja viņu nebūtu atraduši cilvēki. Tā bija cilts, kam kādreiz piederēja visa mūsu zeme. Tā uzbūvēja lielas pilsētas un ierīkoja kalnos ceļus. Uzcēla piramīdas un izraka dziļus ūdens baseinus. Pat pašā selvas sirdī šie cilvēki izdedzināja līdumu, lai uzceltu Saules Templi.

Bet Izmisuma un miglu mātes dievi sadus­mojās un uzsūtīja ļaudīm sērgu, kas atlidoja ar sudrabotu putnu. Nekādas zāles neglāba no ļaunās slimības, un cilvēki atstāja pilsētas un devās prom, vienalga kurp. Viņi uzcēla sev jaunas pilsētas, taču sudrabotais putns ātri to uzzināja, un atkal vajadzēja atstāt tikko uzbūvētās mājas un doties uz citu vietu. Atstātajās pilsētās ienāca selva. Vēl tagad džungļos redzamas sagruvušas senas pilsētas, ko vienā dienā un vienā naktī atstā­juši dievu dusmu piemeklētie iedzīvotāji.

Kādreiz lielā un varenā cilts gandrīz pil­nīgi izmira. Ko bija saudzējusi sērga, tie no­slīka purvos, gāja bojā no čūsku kodieniem vai nomira drudzī. Tikai daži atsevišķi cil­vēki nonāca līdz laimīgajai zemei, kur zāle nevīst pat viskarstākajos mēnešos. Lai pa­sargātos no spārnainā sudrabotā nezvēra, viņi savu zemi apjoza ar stikla sienu, kurai cauri nevar iziet cilvēks, ne izlīst čūska un kurai nevar pārlidot pāri putns. Tikai dažas slepenas ejas savienoja viņu jauno dzimteni ar pārējo pasauli. Bet tās zināja vienīgi cilts virsaitis un feticeiro[25]. tos, kuri uzzināja sle­penās ejas, gaidīja nežēlīga nāve. Viņus iemeta ezerā, kur mudžēja piranjas, kas vienā minūtē apgrauž cilvēka miesu līdz pa­šiem kauliem. Bet lietus periodā, kad piran­jas met ikrus un neēd, noziegušos iesvieda skudru pūznī. Tāda nāve ir vēl daudz bries­mīgāka, jo skudras cilvēku neapēd tik ātri kā zivis.

Jau simtiem gadu šī cilts dzīvo aiz stikla sienas. Pieminot dievu lāstu, viņa neceļ lielas

akmens pilsētas un mitinās vienkāršās būdi­ņas, kas apjumtas ar palmu lapām. Šie (audis tad arī atrada jauno karaibu guļam pie stikla sienas bez spēka kājās un bez cerī­bas sirdī.

Divi karavīri nolika zālē savus šķēpus, ar liānu sasēja tos kopā un apklāja ar banānu lapām. Uz šīm nestuvēm viņi jauno karaibu ^nogādāja ciematā. Viņi to aiznesa uz vecā, gudrā feticeiro būdu, kurš to tūdaļ sāka ārstēt ar dziedinošu zāļu novārījumiem, ap- kvēpināšanu un kurares indes kompresēm.;)

Vecajam priesterim bija kaula plāksne ar stikla sienas apjoztās zemes plānu. Pirms ' katra svarīga pasākuma viņš apspriedās ar šo plāksni. Viņš meta uz tās kafijas pupi-1 ņas, tad upes uz plāksnes piebrieda kā vēnas un sāka tecēt uz vienu vai otru pusi. Smārdi žīgu dūmu mākoņos tīts, viņš vēroja, kurp tek upes, un lēma savas cilts likteņus. Un] visi tam pakļāvās.

Šoreiz sirmgalvis visu nakti meta kafijas ] pupiņas un murmināja nesakarīgus vārdus,» kā to vienmēr dara cilvēki, kas sarunājas arļ dieviem.

No rīta viņš ciematam paziņoja, ka atnā-ļ cējs dzīvos viņa būdā un kļūs par cilts dēlu. 1 Ļaudis klusēdami noklausījās priestera vār-1 dus un par piekrišanas zīmi pacēla uz augšu ļ plaukstas. Tad virsaitis aizgāja uz savu i būdu, lai jaunajam karavīram izdomātu j vārdu.

Tā jaunais karaibs sāka dzīvot ciematā aiz 1

stikla sienas. Cilts skaistākā meitene, pries­tera meita Adamanta Antā viņam mācīja savas tautas valodu un parašas.

Gudrais burvis bija labi darījis, atstādams jauno, spēcīgo svešzemnieku dzīvu. Viņš taču varēja likt to atdot piranjām … Bet kas no tā būtu par labumu? Ciematā nebija palicis daudz vīriešu. Cilts ar katru gadu nīkuļoja arvien vairāk. Svešas tautas svaigās asinis varēja ieliet Amazones valdītāju pēcteču no­vārgušajās dzīslās jaunus spēkus. Tāpēc viņš dāvāja jauneklim dzīvību. Svešnieks nebija izzinājis slepeno eju noslēpumu: viņu vien­kārši bija atnesusi apakšzemes upe. Bet upi nekā nevar piespiest tecēt atpakaļ. To pries­teris labi zināja, kaut arī uz viņa plāksnes upes varēja tecēt uz visām pusēm.

Notupies pie izkaltēta ķirbja traukiem un māla podiņiem ar kurari, viņš pīpēja un, acis piemiedzis, vēroja, kā dūmi aizplūst caur režģoto jumta segumu. Lietus periods jau bija pagājis, un varēja ņemt nost daļu palmu lapu jumta. Viņš laiski klausījās meitas balsī un paslepus vēroja svešzemnieku, kas pa­klausīgi atkārtoja tās teiktos vārdus.

Kad Adamanta Antā smējās, viņš saprata šo smieklu nozīmi un priecājās, ka saudzējis baltādaino karavīru. Tikai divas reizes mē­ness bijis pilns, bet svešzemnieks jau saprot gandrīz visu, ko viņam saka. Drīz arī viņš pats runās tikpat labi kā pārējie. Un, ja tur­klāt izrādīsies, ka viņš ir arī veikls mednieks, tad labāku vīru meitai nevar vēlēties. Cilts virsaitis jau vecs, laiks parūpēties par pēc­teci. Viņam, gudrajam, viszinošajam prieste-" rim, nebūs grūti panākt, lai jaunais, spēcī­gais karavīrs kļūtu par virsaiti. Viņam būs mazdēli. Daudz veselīgu un spēcīgu maz-! dēlu, kuriem viņš ar laiku atdos savas zinā-^ šanas un savu varu pār cilvēkiem.

Priesteri nebaidīja doma, ka svešzemnieks sagribēs atstāt stikla zemi. Būtu pat labi, ja viņš drīzāk to mēģinātu izdarīt. Nevajag to kavēt. Viņam pašam jāpārliecinās, ka iz­ejas no šejienes nav. Tad viņš drīzāk samie­rināsies ar jauno dzīvi un aizmirsīs savu tautu.

Jaunais karaibs klausījās svešo vārdu melodiskajās skaņās un skatījās, kā vēja šūpoto lapu ēna slīdēja pār meitenes seju.t: Gaismas un ēnu fantastiskā rotaļa lika savādi mainīties viņas iegareno ūn vienmēr it kā I izbrīnā ieplesto acu izteiksmei.

Reiz — tas bija kādos svētkos — priestera! būdā iededzināja daudz vaska koka svečuj Bija silti un smacīgi. Smaržoja dūmi un sa-f karsušais vasks. Sievietes ar melno ženipapol krāsu pagarināja acu līniju uz deniņu pusi! un noēnoja tās ar liānu zilo sulu. Gvarani| un koks padarīja acu zīlītes lielas un spožas.'! Dobji un aicinoši skanēja šekšeks, te skaļi % rībēdams, te kaisli guldzēdams kā liela vardei mīlas jūsmā. Ap svecēm riņķoja kukaiņi un,J spārnus apdedzinājuši, čabēdami krita zemē. 1 Gaismas un karstas dvašas piesātinātie rūs-l ganie dūmi pacēlās virs būdas un, zvaigznes !

nesasnieguši, izgaisa. Pārruguša juki skā­benā smarža kutināja nāsis.

Kad vispārējā jautrība bija sasniegusi aug­stāko pakāpi, atnācējs izdzirda savādu skaņu, kas kļuva arvien spēcīgāka. Tā atgādināja gan milzu oda sīkšanu, gan valganu lapu čaukstoņu naktī, gan mazās purva odzes svilpienu. Bungas tūdaļ apklusa, un apstā­jās arī cilvēku sakarsušie ķermeņi, kas šūpo­jās dejā. Skaņa kļuva arvien spēcīgāka, pār­mākdama ļaužu satrauktās elsas un sveču sprakšķus.

Baismīgā ēna noplīvoja uz sienas, un visi atsprāga pretējā kaktā. Riņķodams arvien šaurākos lokos, zem griestiem lidoja liels, sudrabots putns. Būdas sārtajā gaismā tā spārni laistījās kā sarkanās lakotās makao spalvas.

Nezvērs laidās arvien zemāk, un dūkoņa atgādināja sienāžu čirkstēšanu. Cilvēki kaktā saspiedās cieši kopā. Kāds vairs nespēja no­turēties kājās un apsēdās zemē, novilkdams pārējos sev līdzi. Vidū palika tikai atnācējs un Adamanta Antā. Nezvērs riņķoja viņai virs galvas. Viņas šausmās ieplestās acis satumsa kā divi bezdibeņi. Deniņos pulsēja dzīsliņa. Pa vaigu lēni slīdēja lejup sviedru lāse, ko gaisma un kūpošās sveces vērta tumšsarkanu.

Jaunais karaibs pielieca galvu un palēcās. Viņš sagrāba sudraboto nezvēru aiz spārna un rāva uz leju. Izbrīna šalkoņu noslāpēja sieviešu spalgie kliedzieni. Visi metās ārā no būdas, tā ka sienu un jumta kārtis salīgojās

Pirmais atģidās vecais priesteris. Viņš pa ķēra savu plāksni un uzmeta uz tās veselu sauju kafijas pupiņu. Rokas viņam trīcēja un viņš pat nepainteresējās par zīlēšanas^ iznākumu. Viņš nokliedza, lai svešzemnieks nelaiž sudraboto putnu vaļā, tad kaut ko ātri pateica meitai. Atnācējs saprata tikai to, ka viņai pavēlēts to pavadīt uz vienu no sle­penajām ejām. Viņam vajadzēja aiznest nezvēru prom no stikla zemes. Pēc tam viņš varēja doties, kurp gribēja. Atgriešanās vairs nebija iespējama. «Lai viņš aiziet, to nelaiz­dams ārā no rokām, un tu nepieskaries viņa rokai,» priesteris nosacīja meitai. «Kopš šā brīža neviens nedrīkst pieskarties viņa rokai. Lai viņš vairs nenāk atpakaļ.»

Priesteris zināja, ka pēc likuma tai brīdī, kad svešzemnieks pāries stikla robežu, viņu vajag nonāvēt. Taču būdā nebija neviena, kas tam varētu aizlavīties līdzi uz slepeno eju un raidīt bultu. Visi bija šausmās aizbēguši. Bet vilcināties nedrīkstēja.

«Viņam tā kā tā lemta bojā eja, un viņš arī' neatrastu ceļu atpakaļ,» priesteris nodomāja,' un šī doma to nomierināja. Ar pavēlošu žestu viņš lika rīkojumu tūdaļ izpildīt. Adamanta Antā nolieca galvu un izslīdēja no būdas. Atnācējs devās tai līdzi. Sudrabotais nezvērs viņa rokās nekustējās, tikai rūca kā piepūsts vērša pūslis.

Kad tie sasniedza slepeno eju, bija dziļa nakts. Ciemata ugunis slēpa koku lapotne. Tikai zvaigznes mirdzēja vienaldzīgi un spoži, tāpat kā pirms gadu tūkstošiem. Un to valoda bija vienkārša un saprotama bez vārdiem. To aicinājums bija mūžīgs un jauns, it kā šai naktī tās būtu iedegušās pirmo reizi. Svešinieks aicināja Adamantu Antā līdzi, un tā aizgāja kopā ar viņu, ne reizes neatskatī­jusies. Tie nokāpa dzelkšņainiem krūmiem aizaugušā aizā. Viņa gāja pirmā, rādīdama ceļu. Viņš soļoja, cenzdamies neatpalikt no naktī neskaidri balsnījošā vampīrādas ap­metņa. Tie iegāja alā. Viņa, nevērodama aiz­liegumu, uzlika tam uz pleca roku, un tie ilgi gāja pa tumsu, līdz acis skāra zvaigžņu un vēja elpa. Viņš pavēra roku, un sudrabotais ne­zvērs iegrima naktī. Kad izgaisa dūcošā, guldzošā skaņa, viņi devās uz dienvidiem,' kurp rādīja ceļu zvaigznes. No vecā priestera Adamanta Antā zināja slepenos ceļus, kas no stikla zemes ved uz Lielo pasauli.

Tie ilgi gāja pa sausiem līdzenumiem, mezdami līkumu ap niedrājiem un purviem, kuros mudžēja čūskas. Neskatīdamies lejā, pa vienu pašu baļķi gāja pāri kalnu strau­mēm. Nakšņoja alās un kokos. Lasīja augļus un saknes un stiprinājās ar gvarani lapām. Pa bīstamām zvēru takām viņi bija spiesti bēgt no morsego, kas tiem dzinās pakaļ. Viņi dzirdēja vajātāju sacelto troksni, un viņus slāpēja pašu sirds pukstieni. Reiz viņam iekoda čūska, bet viņa izsūca no brūces indi un pielika klāt dziedējošas lapas. Un kāja nesapampa. Kad tiem uzbruka puma, viņš to atgaiņāja ar zarainu nūju, ar savu ķermeni aizsargādams pie koka pieplakušo meiteni.

Beidzot, izdzirduši kliedzam žakubimi, kas dzīvo cilvēku tuvumā, tie saprata, ka pienā- ] kuši pie cilvēku mājokļiem. Tā bija neliela kaučuka vācēju faktorija dziļā meža biezoknī. Dažas mājiņas, kur mitinājās seringeiro, bārs ar biljardu, gatavās produkcijas noliktava, šķūnis ar inventāru — tas arī bija viss.

Seringeiro dzīvoja pastāvīgās bailēs un pat nakti nešķīrās no saviem vinčesteriem. Pirms daudziem gadiem kaut kādi seringeiro bija iebrukuši kubenkrankegnu ciematā, no­galinājuši dažus indiāņus un citus pārdevuši verdzībā. Kopš tā laika cilts, atriebdamās kaučuka vācējiem, bieži uzbruka faktorijai.

Tāpēc, kad no meža iznāca nepazīstami, aiz bada un drudža nomelnējuši cilvēki, serin­geiro viņus tikko nenošāva. Taču, redzams, liktenis kādu laiku bija nolēmis saudzēt baltā, virsaiša dēlu un priestera meitu, vezdams viņus uz kādu tam vienīgajam zināmu mērķi.

Bārā pilnā sparā ritēja kārtējā žūpošana. Seringeiro dzēra juku jukām kačasu, viskiju, bakardi un pulki, kas izgatavota no agaves sulas. Spēlēja kauliņus. Ķildojās. Plēsa vad­malu uz biljarda galda. Šāva griestos.

Tikai īsu brītiņu jaunais baltais atstāja uz lieveņa savu draudzeni vienu, lai izdzertu glāzīti labā makkinlija, bet arī ar īsu brītiņu pietiek dieviem, kuri nekad nenovērš no cii- 1 vēka savu skatienu.

Kad viņš iznāca no bāra, Adamanta Antā gulēja zemē. Krūtis tai bija asiņainas, un sārti pilieni tumši spīdēja sakaltušajā zālē un baltajās skaidās!

Viņš pirmajā brīdi nodomāja, ka to izdarī­jis kāds neģēlīgs seringeiro, ko pļēgurošana un bezcerīgā vergošana pārvērtušas par me­žoni. Bet, noliecies pār meiteni, tas-pāršķel­tajās krūtīs ieraudzīja sudrabotā putna spal­vas …

Viņš paņēma to uz rokām un lēnām devās mežā. Pieklusušie un nobijušies seringeiro redzēja viņu pazūdam selvā.

Melnā anakonda

… Indiāņa stāsts mani saviļņoja ar negai­dīti spēcīgajām asociācijām un dīvainajām analoģijām. Tas modināja manā galvā ne­skaidru minējumu bālos asnus, mezdams līganas laipas no agrākās tālās dzīves uz šo nakti pie ugunskura, kas smaržoja pēc arau- kāriju sveķiem. Manas dzīves loģiskais loks vēl gan nebija noslēdzies, taču iezīmējies un izgaismojies kā varavīksne mākoņos, kā zi­bens zem selvas melnā juma. Līdz pat mūža beigām es riņķošu pa šo loku, pa kuru mani dzīs sirdsapziņas pātaga un alkas aptvert neizzināto.

Indiāņa stāstu pierakstīju vēlāk, pēc atmi­nas. Sākumā centos saglabāt stāstītāja valo­das īpatnības un stilu, tad aizrāvos, un stāstījums ieguva manai iztēlei un izprat­nei raksturīgo nokrāsu. Acīmredzot arī sudra­botā nezvēra līnija man ir mazliet vairāk izcelta un noteiktāka nekā indiāņa netvera­majā stāstījumā, kas laistījās līdzīgi arapai- mas zvīņām. Es neko negribu grozīt. Lai viss paliek, kā ir. Tagad saprotu: jo vairākām ausīm un mutēm iet cauri nostāsts par pa­tiesu notikumu, jo vairāk tas atgādina pasaku.

Klausījos indiāni un vēroju, kā viņš pīpē un smaida. Smeldzošas ilgas sažņaudza manu sirdi. Man blakus sēdēja izcilas tautas pēctecis, viens no pēdējiem dižas un mīklai­nas civilizācijas pārstāvjiem. Ar katru dienu mēs arvien vairāk attālināmies gan no šās tautas, gan no tās senās kultūras. Mēs viņiem ļaujam aiziet. Tie aizslīd no mums, bālē, gaist, irst līdz ar mūsu sapņiem. Ar katru cilvēku nomirst vesela pasaule. Ar katru indiāni aiziet neatklāts noslēpums.

Ar katru indiāni izzūd tālās pasaules at­balss. Un kurš gan var pateikt, kas zūd, iz­nīkstot veselai ciltij? Aiziet vesela tauta, nogrimst aizmirstības viļņos kā iznīcībai lemtā, klusējošā Atlantīda.

Apstājieties! Bet vilciens vienmēr ir priekšā. Tas nav panākams. Tas traucas bez tiltiem, nevērodams nekādus noteikumus, tas neiet taisni. Un nevar pat gulties zem rite­ņiem. Vilciens aiziet melnā tunelī.

Indiāņu asinīm sārtotā Riu Mansu …

Tuvojās lietus periods. Manisaua Misu

upē ūdens bija stipri cēlies. Baltām straumēm brāzdamās pa glumajiem akmeņiem, upe guva majestātisku mieru, tikai ieplūstot mig­lainajā Šingū. Trauksmainie, izplūkātie pave­dieni savijās un zaudēja individualitāti bez­galīgajā plūsmas audumā, kas lēni lija no ciklopiskajām stellēm. Protams, te nevarēja rasties aizsprostojums …

Indiāņa poētiskajā leģendā par Stikla zemi mani ieinteresēja divi momenti, kuros varbūt atspoguļojās patiesi notikumi un parādības. Gribēju noskaidrot, kur rodas dīvainās ska­ņas, kas šai apvidū esot dzirdamas. Par tā­dām skaņām rakstījis arī Fosets, turklāt ne vienreiz vien man par tām stāstījuši indiāņi. Tagad tam visam vēl pievienojās mīts.

Sevišķi svarīga man likās ziņa, ka Mani­saua Misu tecējums mainoties pēc dabiskā aizsprosta izveidošanās akmeņainajās krā­cēs. To nevar izdomāt. Tas var atklāties pie­redzē, ilgu gadu novērojumos.

Ir pilnīgs pamats domāt, ka Fosets sasnie­dzis upes deltu aizsprostojuma veidošanās laikā. Ja viņš tiešām te gājis pāri, tas varēja būt ne vēlāk par jūliju vai augustu, proti, laikā, kad ir viszemākais ūdens līmenis un kad aizsprostojums šķiet visreālāks. Tāpēc iespējams, ka Foseta laivu patiešām vai nu aizrāvusi upes pagaidu attekas straume, vai arī viņš maldīgi noturējis pārplūdušos ude- ņus par deltu un novirzījies sānis no Šingū. Pirms devos tālāk, gribēju pārbaudīt, vai tas tā ir.

Lai kā es izjautāju indiāni par Manisaua Misu sazarošanos, viņš nevarēja skaidri pa­teikt, ar kādām upēm tā savienojas palu laikā. Mēģinādams iztēloties apstākļus, kādos bija nokļuvis Fosets, nolēmu izpētīt ziemeļu krastu, tāpēc ka jūlijā un augustā ziemeļu pietekas ir bagātākas ar ūdeni nekā dien­vidu pietekas.

Spēcīgi saaugusī zāle slēpa jebkuru pār­maiņu pēdas, kaut arī tās būtu notikušas tikai pirms nedēļas. Tomēr, ar lupu rokā gandrīz vai rāpodams pa zemi, sameklēju lesa sane­sas un satrunējušas drazu kaudzes. Izpētīju visu trasi un ar izbrīnu konstatēju, ka te nekur nav lielu koku. Visapkārt auga milzu cekropijas un bertolecijas, bet šaurajā līku­motajā joslā — tikai sīki krūmi un tīteņi, īsta stiga. Tas varēja būt tikai viens no upes nozarojumiem. Turklāt pastāvīgs, nevis vien­reizējs, nejaušs.

Nolēmu doties gar šo klajo joslu. Ceturtajā dienā smakojoša vēsma un odu mākoņi vēs­tīja, ka tuvojos ezeram vai purvam. Sarka­nīgo augsni nomainīja trūdzeme, kas līgani šūpojās zem katra soļa. Mežam izbeidzoties, sākās necaurejami krūmāji, un katru soli vajadzēja izcīnīt gandrīz vai kā kavalērijas uzbrukumā. Mūsu mačetes strādāja bez mi­tas. Par laimi, krūmu josla nebija plata, un drīz iegājām šalcošas zāles jūrā. Vajadzēja uzvilkt kreklu ar garām piedurknēm. Šķēp- veidīgās lentes ar mikroskopiskiem robiņiem kā abpusēji griezīgi asmeņi nežēlīgi plosīja rokas. Zeme kļuva arvien līganāka. Pirms katra soļa vajadzēja nomīdīt zāli, lai spertu kāju nevis uz zemes, bet gan uz zaļganbaltā zāles seguma. Tā bija lielākas izredzes ne- iegrimt līdz viduklim.

Un tad jau sākās īsts muklājs: ar brūn­ganu plēvi aizvilkušās bedres, melnas kafijas krāsas lāmas, kas vīdēja cauri zaļās salvijas slānim. Taču daudz lielākas briesmas sevī slēpa zāles segtie laukumi. Tur nu tiešām varēja dabūt galu! Vajadzēja vērīgi ielūko­ties katrā puķē. Amfībiju ziedi daiļrunīgi un godīgi brīdināja no briesmām. Turpretī uz samērā stingra pamata augošās puķes es pa­zinu pārāk vāji.

Izrādījās, ka sešas stundas ilgais nogurdi­nošais gājiens bijis veltīgs. Tālāk ceļa ne­bija. Aiz dusmām gandrīz vai raudādams, gāju atpakaļ pa bālgano zāļu stiebru taku. Sviedri koda sejā kā sērskābe. Deniņus pul­sējošās asinis plēsa vai pušu.

Mūsu soļu izbiedēti, uz visām pusēm pa­juka sienāži un spāres. Pāri galvai aizlidoja gārņi. «Gārņi,» es nodomāju. «Gārņi. Tas nozīmē, ka tur tomēr ir vaļēji ūdeņi. Varbūt tas pats ezers …»

Nolamājos gari un sarežģīti, kā to prot tikai Manausā. Mani pavadoņi apstājās un saskatījās. Nolamājos vēlreiz, jau īsāk, an­gliski. Viņi devās tālāk. Vieglāk man nekļuva.

Un tomēr nolēmu, ka vēlreiz jāmēģina sa­sniegt ezeru.

Pēc vienas dienas atpūtas atkal devāmies triecienā. Sakosti līdz satūkumam un strī­paini no kasīšanās, mēs četras dienas pūlē­jāmies pārvarēt šos nolādētos trīssimt jardus. Rezultātā ar savām asinīm un ciešanām iz­lauzām ceļu uz ezeru. Ceļu, kas vārda pilnā nozīmē bija bruģēts ar kārtīm un slacīts mūsu sviedriem.

Tūdaļ aiz purva ieraudzījām šauru sarkan- zemes joslu, kas krauji izbeidzās virs lejā melnējošā ezera. Uzplūdu laikā ūdens droši vien paceļas ezerā līdz krastiem un tad strauji krītas, izskalodams krauju, aiznes- dams sev līdzi sarkanas smilšmāla pikas un atsegdams sakņu savijumus.

Ūdens izskatījās melns ne tikai naktī, kā stāstīja leģenda. Starp citu, Amazones ba­seinā tas nav nekāds retums. No augu palie­kām izveidojas humusa vielas, un tās, saskar- damās ar kaļķakmeni, rada nešķīstošus savie­nojumus, kas nogulsnējas dibenā.

Taču zināšanas un emocijas ne vienmēr iet roku rokā. Ezera izskats iedvesa grūtsirdību ,un nemieru. Debesu zilgme apdzisa. Saules gaisma kaitināja. Nolēmu ļaut cilvēkiem at­pūsties, un, lai izklaidētos, pats gribēju pa- klaiņāt ar vinčesteru gar krastu. Bet man sasodīti neveicās. Četrdesmit pēdu attālumā netrāpīju tītaram. Nikns un drūms kā ievai­nots zilonis lauzos cauri brikšņiem. Indīgs gliemezis man aizkrita aiz apkakles, un kakls tūlīt satūka. Svilināja kā sinepju plāksteris. Tāpēc, kad pamanīju pa stumbru rāpjamies kokos dzīvojošo dzeloņcūku koendu, grasījos raidīt pret to pamatīgu zalvi. Tad apkaunē- jos, ka biju gribējis izgāzt savu īgnumu pār gluži nevainīgu radījumu un izdarīt bezjē­dzīgu slepkavību.

Labi, ka nenošāvu koendu. Sastapšanās ar to man palīdzēja atjēgties. Palūkojos apkārt un biju pārsteigts, cik maz saskata saniknots cilvēks. Dusmas tiešām dara aklu. Likās, ka viss,.ko tagad ieraudzīju, bija slēpies no ma­nis līdz pašam pēdējam brīdim. Tiklīdz no­mierinājos, pasaule man atkal atklājās.

Mani ieinteresēja pār bezdibeni nokārusies ložņājošo liānu apvīta klints. Sagribējās uzrāpties tajā un pamēģināt binoklī saskatīt pretējo krastu. Klints pakājē rēgojās melna bedre. Noliecos pār to. Pretī uzvēdīja mit­rums un kāda savādi vilinoša smarža. Mēģi­nāju izprast, kāda tā īsti ir, un pēkšņi tā likās pretīga. īzslējos taisni un izvilku šķil­tavas. Tikko gribēju apgaismot bedri, no tās lēnām pacēlās sātaniska galva …

Pat drudža murgos nevar ieraudzīt tik fan­tastiski lielu, absolūti melnu un miegaini vienaldzīgu čūskas galvu. Tas bija ļoti retas melno anakondu sugas eksemplārs. To sauc par dormideru jeb «miegaino» tās raksturīgo krācienu dēļ.

Taču šī dormidera klusi un nekustīgi rau­dzījās manī. Es droši vien tai likos kā nie­cīga skudriņa. Rokā vēl joprojām turēju aiz­dedzinātās šķiltavas un nez kādēļ nodomāju, ka velti izdeg benzīns. Par ko gan tikai cil­vēks nedomā pašos briesmīgākajos brīžos!

Pakustēties nespēju, un stāvēju kā hipno­tizēts iepretī čūskai, kas viegli šūpoja galvu. Varbūt tā arī bija hipnoze. Vismaz smaka, kas plūda no čūskas rīkles, man atkal šķita vilinoša un satraucoša.

Pēkšņi melnais, spīdīgais ķermenis sa­springa un čūska izšāvās no alas kā tērauda atspere no pamatnes vai kā neredzēti liela torpēda no pneimatiskā aparāta. Nezvērs zi­benīgā ātrumā aizšāvās man garām. Šķiltavu degošā dakts notrīsēja tikai vienu reizi. Bet man šis brīdis likās tikpat bezgalīgs kā drausmīgā nezvēra neiedomājami garais ķermenis.

Dormidera nokrita zemē kā iekrīt ūdenī torpēda, lai trauktos pretī nezināmam mēr­ķim, un atstāja viļņotu sliedi sakustinātajā zālē.

Tai pašā brīdī sajutu savādu tukšumu un ārkārtīgu nespēku. Lēni apsēdos zālē, do­mādams, ka tūlīt būs jāvemj. Un tikai tad jutu apdeguma izraisītās sāpes. Nolādētās šķiltavas man bija apsvilinājušas trīs pirkstus.

Izdzirdu smagi noplunkšķam ūdeni un Enriko necilvēcīgi iekliedzamies. Bet te, par laimi, iedarbojās bioloģiskā pašaizsardzība un mani pārņēma pilnīga vienaldzība. Vēlāk izrādījās, ka biju gluži vienkārši paģībis.

Vakarā Manuels un Enriko kategoriski at­teicās doties kopā ar mani tālāk. Izrādījās, ka melnā anakonda bija metusies ūdenī tikai kādu desmit soju attālumā no tās vietas, kur viņi ķēruši pintado, likdami uz āķa sau- be oliņas. Viņu pārdzīvotās šausmas es labi sapratu. Tie vēl nebija paguvuši atjēgties pēc tikšanās ar dormideru, kad, izdzirduši tālu dunoņu, klusu svilpšanu un sprakšķēšanu, metušies mani meklēt, lai pastāstītu par sa­stapšanos pie ezera un par savādo dunoņu, bet nekur nevarējuši mani atrast. Arī uz šāvienu es saprotamu iemeslu dēļ neatsau­cos. Tikai pēc divām stundām viņi mani atra­duši guļam pie klints ar tik baltu seju kā sausa sakne.

Nē, viņi neparko neies tālāk. Nelīdzēja ne­kāda pierunāšana. Vienīgais, ko man izde­vās panākt, bija solījums gaidīt mani.

Viņi aizies no ezera un pa rnūsu iemīto taku atgriezīsies līdz krūmu joslai. Tur viņi uzcels mitekli un gaidīs mani līdz 15. no­vembrim. Ilgāk nekādi nav iespējams. Jau tā viņu rīcībā būs palikušas ne vairāk kā divas nedēļas, lai līdz lietus perioda sāku­mam nokļūtu pie Šingū.

Šķīrāmies agri no rīta. Viņi aizgāja pa zālāju, aiznesdami sev līdzi daļu manas ap­ņēmības un optimisma un gandrīz visu ka­času. Atklāti sakot, jutos ļoti skumji, norau- dzīdamies tiem pakaļ. Gribējās uzsaukt, lai viņi apstājas un pagaida. Bet es nesaucu. Un zāle sakļāvās aiz Manuela, kurš gāja bei­dzamais,

„Nevlens nevar ielukoties rītdiena"

Tomēr liktenis man bija labvēlīgs. Tai pašā vakarā izdzirdēju dunoņu.

Tā duc augstsprieguma strāva transforma­toros un svilpj rācija, kad to regulē. Bet var­būt tas vairāk atgādināja tālu pasauļu aici­nājumu, ko nebija dzirdējis neviens cits, tikai es, vai arī kristāla pokālu šķindoņu, kad mūsu saderināšanās dienā tajos lija šampā- nieša vēsā, putojošā strūkla …

Dzirdēju, kā šī skaņa plūda pāri selvai, nolaidās melnajā ūdenī un iesūcās melnajā bedrē pie klints,» bet nevarēju saprast, no kurienes tā nāk. Tās avots atradās visur un nekur, tāpat kā istabā ar matētiem logiem nevar pateikt, no kurienes plūst dienas gaisma.

Šķita, ka skaņa līst no debesīm, iztvaiko no ezera virsmas, birst no zālē čirkstošo sien­āžu spārniņiem, smagi plūst no melnajiem stumbriem, kas sniedzas nezināmā tālē. No kurienes gan šī skaņa nāk? Tai vakarā man neizdevās to noteikt.

Tikai nākamajā dienā, kad skaņu gammai pievienojās šņākoņa, ar kādu ūdens brāžas no ugunsdzēsēju šļūtenes, sapratu, no kurie­nes nāk šī skaņa. Un tūdaļ atcerējos indi­āņa stāstu. Viss bija pareizi. Gāju pa krastu ezeram apkārt, cenzdamies nezaudēt vir­zienu. Vajadzēja turēties uz ziemeļiem. Un «mazdrusciņ uz austrumiem». 2ēl, ka ne­bija laivas. Tas būtu pamatīgi saīsinājis ceļu.

… Tai dienā, kad šķērsoju melno plato, man bija palikušas tikai četrdesmit galetes un trīs mārciņas kaltētas vērša gaļas. Plato izskatījās pēc milzīga bazalta plāceņa, kas neminamos laikos izmests no kvēlojošām zemes dzīlēm. Te viss atgādināja kosmisku katastrofu. Drausmīgs dziļāko slāņu sim'as [26] izvirdums.

Kompasa adata kā reiz uz visiem laikiem uzvilkts mehānisms kustējās pulksteņa rā­dītājiem pretējā virzienā. Pie skaidrajām de­besīm ik pa brīdim uzliesmoja žuburoti zi­beņi. Mati uz galvas kustējās, it kā tuvumā atrastos ārkārtīgi spēcīgs elektrostatiskais ģenerators. Savāds elektrisks fenomens, īstas zibeņu lamatas! Pat monocitie smilšu graudiņi uz bazalta virsmas bija sakārtoju­šies stingri orientētās joslās. Uzkāpis uz augsta bluķa, redzēju, ka smiltis novietoju­šās gar neredzamajām spēka līnijām gandrīz pareizās^ koncentriskās elipsēs. Izskatījās, ka tās būtu sakārtotas ar milzīgu grābekli. Un nekādas dzīvības. Tikai reiz ieraudzīju mil­zīgu, neglītu ķirzaku, kas, man parādoties, paslēpās zem akmens.

Atcerējos, ka Fosetam piederēja savāda statuete. Tā bija cilvēka figūra, ko apjoza lente ar noslēpumainām rakstu zīmēm. Vi­ņam šo statueti bija uzdāvinājis sers Raiders Hegards, tas pats, kurš sarakstījis plaši pa­zīstamos piedzīvojumu romānus «Ķēniņa Zālamana raktuves», «Montesumas meita» un «Skaistā Margareta». Hegards statueti bija pārvedis no Brazīlijas. Tādēļ Fosets ar zi­nāmu pamatu varēja apgalvot, ka tā atrasta kādā no atstātajām pilsētām.

«Šai akmens figūriņai,» rakstīja Fosets, «piemīt savāda īpašība: katrs, kas to paņem rokā, tūlīt sajūt kaut ko līdzīgu elektriskai strāvai plūstam pa roku uz augšu, — tā ir tik spēcīga sajūta, ka daži cilvēki steidzas statueti ātrāk nolikt atpakaļ. Šās parādības cēloņi man nav zināmi.»

Varbūt Hegarda atvestā statuete darināta tieši šeit, no šā melnā bazalta, virs kura ik mirkli plaiksnās zibeņi? Kas lai zina, — var­būt mums nezināmi vareni spēki izraisījuši izvirdumu, kura gaitā izkusušais bazalts būtiski mainījies, ieguvis kādu īpašu polari­zāciju?

Varbūt šā minerāla mikrostruktūrai piemīt sevišķas īpašības … Jespējams arī, ka ne­mitīgi liesmojošie zibeņi izraisījuši bazalta kristalizāciju ar anomālu režģa struktūru. Neesmu fizikas speciālists un neņemos par to spriest. Vajadzīgas precīzas struktūras analīzes, kristalogrāfiski pētījumi un daudz kas cits. Kādreiz tas viss tiks izdarīts un mīkla atminēta.

Mani tagad interesē cits. Daudz efektīgāka aina ir plato dinamiskais fenomens, kas, iespējams, kaut kādā veidā saistīts ar elektrostatiskajām īpatnībām. Te es domāju «stikla sienu», pareizāk, ūdenskrituma sienu, bet, izsakoties vēl precīzāk, strūklakas sienu …

Indiāņu leģenda nebija mānījusi. Es tie­šām ieraudzīju «stikla sienu». Tā bija ūdens siena, caurspīdīga un gaiša kā stikls. Ierau­dzīju to, tiklīdz biju šķērsojis plato, kas pret horizontu pacēlās arvien augstāk. Bet tās balsi dzirdēju jau ezera malā un traucos tai pretī caur purviem un brikšņiem, kā mēdz doties pretī bākas gaismai. Ar katru soli tā skanēja spēcīgāk, līdz beidzot kļuva tik varena, ka nomāca visas pārējās skaņas.

Plato izbeidzās bezdibeņa malā. Milzīgā ūdens spiediena noslīpētā krauja spīdēja kā labi ieziesta gigantiskas caurules iekšpuse. Kaut kur no dziļuma ar milzīgu spēku lauzās uz āru ūdens. Ceturtdaļjūdzes augstumā tas krita atpakaļ bezdibenī. Taču tā arī bija visa līdzība ar strūklaku. Neizprotamā veidā gaisā izsviestā strūkla tā paplašinājās, ka pilnīgi aizsedza visu krauju. Ūdens it kā iz­plūda pa tās virsmu un traucās lejup kā gluda, caurspīdīga siena. Tādas stiklveidī- gas strūklas bieži sastopamas Eiropas par­kos, tikai šeit tās sfēriskās virsmas dia­metrs bija vairākas jūdzes liels.

Šauram vīrusu bioķīmijas speciālistam lai­kam gan neklājas pūlēties atminēt tik gran­diozas dabas kaprīzes cēloņus. Neņemos izskaidrot, vai to izraisījuši kolosāli elektro- statiski speķi, vai ari «stikla sienas» noslē­pums meklējams lielu ātrumu hidrodina­mikā. Iespējama arī abu šo faktoru kombi­nācija, komplicēta mijiedarbība. Krītošais ūdens, berzēdamies pret cietu ķermeni, iz­raisa elektriskus dipolus. Un, ja šis cietais ķermenis ir bazalts, kam piemīt sevišķas īpašības …

Neprotu izskaidrot šo grandiozo parādību. Runāšu tikai par to, ko esmu pats savām acīm redzējis, un nemēģināšu iedziļināties noslēpumos. Cauri ūdens sienai, kas, nemitīgi plūzdama, arvien mainījās, saskatīju tālu pa­kalnu neskaidrās kontūras, zaļus mežu ma­sīvus un rožainus kanjonus. Aiz «stikla sie­nas» atradās teritorija, kurā varētu novieto­ties vidēja izmēra Eiropas valsts.

Metu pret sienu akmeni. Tas atlidoja at­pakaļ un tikko netrāpīja mani. No vienas puses tas izskatījās kā noslīpēts. Sienai ne­varēja tikt cauri. Tikai saule netraucēti iekļuva tās aizsargātajā noslēpumainajā pa­saulē. Dāsni un vienaldzīgi tā apveltīja šo pasauli ar savu siltumu, nevaicādama, vai tur mīt cilvēki. Bet man tas nedeva miera …

Kas zina, varbūt patiešām aiz «stikla sie­nas» mīt pamesto pilsētu cēlāju tiešie pēc­teči? Bet, ja var ticēt skaistajai leģendai, no­slēpumainais vīruss viņus atradis arī tur. Sudrabotais nezvērs — tas, bez šaubām, ir ļoti spilgts, bet, diemžēl, pārāk plašs tēls. Vai tas simbolizē tikai nežēlīgās slimības pa­zīmes vai arī norada uz tās izplatītāju — kādu putnu vai sikspārni, — nezinu. Tomēr mājiens ir pārāk skaidrs, lai to varētu iztul­kot citādi. Bez šaubām, iespējams, ka pasa­kai ar īstenību ir kopēja tikai šī «stikla ro­beža». Bet var arī būt, ka indiāņa stāstījuma atspoguļotie notikumi visi ir patiesi. Pa­gaidām man vēl nav bijis iemesla to ap­šaubīt.

Un vai gan ne tādēļ es visu pametu un atnācu uz selvu? Vai gan tas nav mans mēr­ķis, mans «Z», manu centienu un sapņu vai­nagojums? Vai es varu aiziet no šās sienas, kura samaļ akmeņus un kurai cauri vizmo zudusi pasaule? Varbūt tieši tur mani gaida Foseta pēdējā ceļojuma mīklas atminējums, ko tā arī vēl neesmu līdz galam atklājis…

Šingū zaļajā ellē skrēju pakaļ viņa ēnai. Tā mani atveda šurp, un es redzu, kā tā iziet cauri šim dzidrajam mūžīgo pārmaiņu šķēr­slim. Vai gan es varētu nesekot tai?

Cieši nolēmu vairs neatgriezties Eiropā, ja palikšu dzīvs. Ko varu dot Eiropai un ko sa­ņemt pretī? Tālo laiku briesmīgais vīruss mūsu dienās ir bīstams atklājums. Kas zina, ko tas atnesīs cilvēkiem, ja aizies no manām rokām plašajā pasaulē, kura tik ļoti mainī­jusies? …

Palikšu te, pie Šingū. Staigāšu pa indiāņu ciematiem, klausīšos sirmgalvju stāstus, sa­runāšos ar sievietēm, medniekiem, palīdzēšu viņiem, cik ļaus mani spēki un zināšanas, un mācīšos no viņiem. Cilvēkiem nevajag no mūsu nemierīgās planētas priekšlaikus aiziet nebūtībā, nevajag aiznest sev līdzi mazbērnu nākotni un vectēvu pagātni. Tas viss liku­mīgi pieder dzīvajiem. Tāda ir dzīves gud­rība.

Ja palikšu dzīvs, katrā ziņā aiziešu uz Kapitanu Vaskonselosu pie Orlando. «Or­lando!» es viņam teikšu. «Tev nebija tais­nība, kalapalo nenogalināja Fosetu. Kālab lai tie būtu nonāvējuši tādu cilvēku kā viņš? Vai gribi, Orlando, es tev pastāstīšu, uz ku­rieni devās Fosets no Beigtā zirga nometnes un kas notika pēc tam? Ja gribi, pastāstīšu tev par atstāto pilsētu cēlājiem un par zemi, kas atrodas aiz «stikla sienas». Izstāstīšu viņam visu. Pēc tam palūgšu: «Ņem mani pie sevis, Orlando! Gribu tev palīdzēt. Vi­ņiem nevajag mirt, un Atlantīda, kas no­grimst mūsu acu priekšā, nedrīkst bez pēdām pazust viļņos. Citādi visa pasaule ir vienkārši nožēlojams farss vai neizdevies netālredzīga un neatbildīga pētnieka eksperiments …»

To visu pateikšu, ja palikšu dzīvs. Pēc tam apstaigāšu visas upes no Profundu līdz Ma­nisaua Misu un no Nāves upes līdz Iriri. Ap­ciemošu visus: nahukva, kuikuru, thikao, kalapalo, mehinaku, kamaijura, aveti, tru- maji, suja, kaijabi, žuruna, thukahame un krinakarore. Neaizmirsīšu arī «cilvēkus, kuru vārdus mēs pat nezinām». Arī morsego ne­aizmirsīšu, un esmu pārliecināts, ka aiziešu no viņiem, paturēdams savu galvu sveiku un veselu, neizkaltētu tik mazu kā dūre.

To visu izdarīšu, ja palikšu dzīvs un ja pēc tam manā dzīvē pietiks dienu. Atpakaļ­ceļa nav. Rīt apēdīšu beidzamās galetes. Ar šauteni nevar nomedīt neko citu kā tikai pelē­kās ķirzakas, bet ejamas ir septiņas dienas. Kuru katru brīdi var sākties lietus periods, un rumbero aizies bez manis. Nāo importa![27] manuels par mani aizdedzinās svecīti.

Šīs piezīmes ielikšu polietilēna benzīna kannā, ko stingri aizkorķēšu un iemetīšu vienā no ūdenskritumiem, kas brāžas lejup bezdibenī. Ceru, ka polietilēns izturēs īslai­cīgo saskari ar «stikla sienu». Ja man laimē­sies, jūs uzzināsit, kurp aizplūst ūdens, kas laužas ārā no zemes. Ja neveiksies, tomēr to uzzināsit no kāda cita. Bet tad nekā nedabū­sit zināt par mani… Taču, kālab gan runāt par neveiksmēm?

Man gribas ticēt, ka jūs šīs piezīmes iz­lasīsit. Tāpēc neko neteikšu par manis at­rasto eju, kura, šķiet, ved uz «stikla zemi». Nebrīnieties, ka es tā daru. Un nemeklējiet tam izskaidrojumu. Labāk atcerieties Foseta pēdējos vārdus: «Ja mums neizdosies at­griezties, es negribu, ka mūsu dēļ riskētu glābšanas ekspedīcijas. Tas ir pārāk bīstami. Ja ar visu manu pieredzi mēs neko nepanāk­sim, diezin vai citiem laimēsies vairāk nekā mums. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es precīzi nenorādu, kurp mēs ejam…»

Jel nelūkojies atpakaļ, rumbero.

Neviens mums nevar ceļu parādīt.

Neviens mums nepateiks, kas gaidāms rīt.

Ej, nelūkojies atpakaļ, rumbero…

Un vairies jautājuma: «A depois? .. .» [28] . *

• *

Jebkura patiesība par Fosetu izklausās kā izdomājums, leģenda — kā patiesība. Šeit pastāstītie notikumi nav norisinājušies īste­nībā, bet citētie dokumenti ir autentiski.

DE PROFUNDIS (NO DZIĻUMIEM)

Es redzēju, kā pēkšņi izdzisa beidzamā zvaigzne. Biju apdzinis pēdējo gaismas staru un izlidojis ārpus Visuma robežām. [29]

Kas noticis ar kuģi? Vai tas stāv uz vietas vai arī krīt bezgalīgā bezdibenī? Nezinu. Aparāti pamiruši: spektrOfotometri kļuvuši akli, gravilokatori — mēmi, lādēto daļiņu skaitītāji apklusuši. Aiz borta nebija neviena fotona, ne visniecīgākā kosmiskā puteklīša. Nebija ne vielas, ne lauka, ne telpas. Nebija arī laika.

Es vairs neizjutu laiku. Mans kuģis kā cukurs karstā ūdenī lēni kusa nerealitātes okeānā. Bet varbūt te kusa mana sirds, griba, prāts? Likās, ka tukšums izkaltē smadzenes, saēd apziņu, izsūc atmiņu.

Bet aiz borta nebija tukšums. Tukšums ir kaut kas: fizikālais vakuums, virtuālo daļiņu avots. Turpretī aiz borta nebija nekā. Nekas! Man šķiet, šo vārdu vajadzētu rakstīt ar lielo burtu. Tāpēc ka citu vārdu vienkārši nav.

Neviens nav izdomājis un arī nevarēja iz­domāt vārdus, kas noderētu metaforai, sa­līdzinājumam, lai aprakstītu šo «neko».

Pieplaku pie iluminatora un atsprāgu atpakaļ. Biju gaidījis, ka ieraudzīšu melnas tukšas debesis, bet neredzēju neko. Nezinu, kā to lai izskaidroju. Analoģijas te nelīdz. Taču, vienīgi izmantojot tās, mums izdodas palīdzēt citiem uztvert to jauno, ko esam re­dzējuši. Es redzēju to, ko nekad neredzēs citi. Bet nespēju to izstāstīt.

Manā priekšā atradās — nekas. Nav iespējams pateikt, kāds tas bija. Mokošais loks noslēdzas ar tautoloģiju: nekas ir nekas. Tajā izzūd mūsu vārdi, tradicionālie priekš­stati, banālais domu plūdums un nevaldāmas fantāzijas lidojums.

Iekliedzos. Bet neko nesadzirdēju. Tūdaļ pie tā pieradu. Cilvēki ātri sarod ar nenovēr­šamo, citādi būtu grūti dzīvot. Es pieradu uz­reiz, varbūt pat vispirms pieradu pie mē­muma un tikai pēc tam sapratu, ka manā pa­saulē nav skaņu. Bija izzudis ilgums, izgai­suši intervāli, zudis priekšstats par notikumu secīgumu.

Man nevajadzēja ēst. Vienkārši negribē­jās — un viss. izrādījās, ka vajadzība pec ēdiena nav nekas cits kā paradums. Arī smaržas es neuztvēru, un, kad ar rokām pie­skāros dažādiem priekšmetiem, sajūta bija tāda, it kā tvertu gaisu. Vai es spēju redzēt? Nezinu. Tas bija sarežģītāk. Mana pasaule nemainījās. Tā bija šaura un līdz izmisumam parasta. Tā bija stabili reproducēta manās smadzenēs. Kā ar atvērtām, tā ar aizvērtām acīm redzēju vienu un to pašu. Bet varbūt tikai atcerējos vienu un to pašu.

Nesaskatīju te nekādu būtisku atšķirību. Neapšaubāms bija tikai viens. Nebiju zaudē­jis domāšanas spēju. Vai tiešām domāšana notiek ārpus laika un telpas? Diezin vai…

Šis «nekas» nomāca manu atmiņu. Zau­dēt atmiņu nozīmē mitēties domāt. Mani gaida tāds pats liktenis kā elektronu mašīnu ar izdzēstu atmiņu. Vārds «gaida» gan nav te īsti vietā. Man nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Šie jēdzieni zaudē katru saturu, kad neeksistē laiks.

Bet varbūt kaut kas ir? Cits laiks? Cita telpa? Neticu, ka aiz borta nekā nav!

Man gribas kliegt, ar dūrēm dauzīt sienas, bet zinu, ka tas viss ir velti, un nekustos no vietas.

Velns parāvis, vai tad es vispār dzīvoju?! Varbūt tas ir tikai briesmīgs sapnis, drudža murgs? Varbūt vajadzīga tikai maza piepūle, un es atgūšu ierasto pasauli, ar atvieglojuma nopūtu aizgaiņādams ellišķīgā murga bei­dzamās paliekas?

Nu taču! Nu! … Bet kā lai panāku šo pie­pūli? Es to nespēju. Tā mēdz būt, kad gri­bas pamosties. Cilvēks kliedz, bet mute it kā aizbāzta ar vati. Labi, ja kāds uzmodina… Taču nav, kas mani varētu uzmodināt.

Man ir sēnsori sakari ar domājošo mašīnu. Domās tai pavēlu mani izmeklēt.

—   Tu esi vesels. Viss normāli.

Mašīna man atbild, pirms vēl esmu paspē­jis dot pavēli. Bet varbūt arī viss notiek vien­laicīgi.

—   Kur mēs atrodamies?

—   Nekur, — atbild mašīna.

Jautājumi un atbildes smadzenēs iedegas

kā spuldzītes. Viena labajā puslodē, otra kreisajā. Gluži it kā es ar savu mašīnu būtu saplūdis vienā būtnē. Arī tā mēdz gadīties tikai sapnī. Sapnī redzam citus cilvēkus un sarunājamies ar tiem, kaut gan sarunājamies vienīgi paši ar sevi. Tikai to nepamanām. Nepamanām, tāpēc ka guļam.

—   Ko rāda aparāti?

—   Neko.

—   Vai mēs lidojam?

V- Nē.

—   Vai stāvam uz vietas?

—    Nē.

—   Vai tu vari atbildēt sīkāk?

—   Man trūkst informācijas.

—       Vai tu saproti, ka esam sasnieguši Visuma robežas?

—   Tas nav iespējams.

Protams, kura normāla mašīna atbildētu citādi? … Tā jau viņa ir programmēta, lai darbotos tikai Visuma ietvaros. Bet cil­vēks? … Vai tad cilvēks programmēts ci­tādi?

—       Vai var būt ta, ka aparati neko nekon- statē?

—   TOC \o "1-3" \h \z Nē.

—   Vai tie ir kartība?

—   Jā.

—   Kapec tad tie neko nekonstatē?

—   Tāpēc ka apkārt nekā nav.

—   Vai tas iespējams?

—   Nē.

—   Vai tev neliekas, ka te ir pretruna?

—       Te ir acīmredzama pretruna. Bet es ne­spēju to aptvert. Man trūkst informācijas.

—       Vai mūsu stāvoJ<li var izskaidrot ar to, ka mēs atrodamies ārpus Visuma?

—       Tāds pieņēmums izskaidro visu. Bet tam nav jēgas.

—   Kāpēc?

—       Tāpēc, ka nevar pārsniegt gaismas ātrumu.

—       Kāpēc nevar pārsniegt gaismas āt­rumu?

—       Tā ir viena no fundamentālajām patiesī­bām un manas programmēšanas robežno- sacījums.

—        Bet vai tu vari iedomāties, ka mēs to­mēr esam pārsnieguši gaismas ātrumu un aizsteigušies garām Visumam, kas plešas plašumā? Vai tu spcj loģiski spriest, pama­tojoties uz šādu premisu?

—   Nē. Tāpēc, ka tas ir neiespējami.

—   Vai tu nevari operēt ar neiespējamo?

—        Es taču esmu mašīna. Neiespējamā kategorijas domāšanā izmanto tikai cilvēki.

—       Nu labi, pieņemsim, ka tas ir tā. Bet kas atrodas aiz borta?

—   Nekas.

—   Vai tu šim vārdam piešķir kādu jēgu?

—       Tikai tiktāl, ciktāl neviens aparāts neko nereģistrē.

—       Un vai iespējams ir tas, ka aiz borta patiešām nekā nav?

—   Tas ir pavisam neiespējami.

•— Nu, un kas tad iznāk?

- — Atkārtoju. Šās pretrunas būtību es nespēju aptvert.

—   Ko rāda hronometri?

—   Neko.

—   Tātad laika nav.

—   Tas nevar būt. Viss notiek laikā.

—       Aha! Skaidrs! Atkal pretruna, kas tev nav pa zobam.

—   Jā, pretruna. Tikai zobu man nav.

—       Es to sacīju tēlaini… Ieslēdz savu asociatīvo bloku.

—       Labi. Tagad saprotu. Šī pretruna man acīmredzami nav pa zobam. Vēl neesmu līdz tai izaugusi.

—   Kas būs, ja es iziešu ārā?

—   Nezinu.

—   Zināt ir tavs pienākums.

—   Varu sniegt prognozi tikai kosmiskās telpas apstākļos. Kādi apstākļi ir aiz borta, tas man nav zināms.

—   Vai es iešu bojā?

—   Nezinu.

—       Ja laika nav, es neiešu bojā. Būšu mū­žīgs.

—        Premisai un secinajumam nav jēgas. Laiks ir neiznīcināms, bet bioloģiskie objekti mirstīgi.

—       Ciet klusu! Ko tu zini par pasauli, tu, sastingušām dogmām piebāztais elektronu gudriniek!

—   Vai tu man pavēli atvienoties?

—   Nē. Atbildi, ja vari.

—        Ticība brīnumiem piemīt tikai cil­vēkiem.

—   Tātad tu man neieteic doties ārā?

—   Nē.

—   Kāpēc?

—        Drošības tehnika aizliedz iziet telpā pirms apstākļu noskaidrošanas.

—   Bet aiz borta taču nav telpas!

—   Telpa, tāpat kā laiks, ir neiznīcināma.

Jā, šai muļķa mašīnai, redzams, neko ne­var iemācīt. Kā papagailis tā atkārto vienu un to pašu.

—   Vai es vēl ilgi varēšu eksistēt?

—       Kosmiskais kuģis kopā ar ekipāžu veido ekoloģiski noslēgtu sistēmu.

—   Nu un tad?

—       Tāpēc vienīgais apstāklis, kas ierobežo eksistences laiku, ir objekta dabiskā, biolo­ģiskā nāve.

—   Tas tā ir, taču tikai laikā… Bet ārpus laika es esmu nemirstīgs… Vari neatbildēt. Zinu, ko tu teiksi.

Iedomājieties tikai, esmu nemirstīgs! Mir­stīgs cilvēks iemantojis nemirstību! Bet par kādu cenu … Es to negribu! Tas ir atmiņas, nevis cilvēka, mūžīgums. Un pat par atmiņu nevar galvot… Nekas to neiznīcina. Ne­skartas, atsegtas smadzenes burkā, kas ielikta tumšā, skaņu necaurlaidīgā termo- statā … Termostats!

—   Kāda tur ir temperatūra?! — man lie­kas, ka es kliedzu.

—   Termometri nerāda nekādu tempera­tūru. >

—  Vai tas nozīmē, ka tie rāda Kelvina nulli?

—   Nē. Tie nerāda neko.

—   Man tas nav saprotams.

—   Man arī.

—   Bet kas gan tur ko nesaprast, muļķīgo radījum! Nav vielas, nav kustības, kur tad lai rastos temperatūra?! Viss ir vienkārši, kā divreiz divi. Nekur nekā nav.

—   Tas nav ies …

—   Ciet klusu!

Ja es ticētu dievam, mans stāvoklis būtu ārkārtīgi grūts. Nevarētu lūgt dievu. Dievs taču arī nav iedomājams ārpus laika un telpas. Manas lūgšanas nebūtu līdz viņam nonākušas… Bet tie ir nieki. Nekādas lūg­šanas nekad nav līdz dievam nonākušas. Un mans stāvoklis nekļūst mazāk nejēdzīgs tāpēc, ka esmu ateists. Gribētos gan paska­tīties uz dievu šais superrelatīvistiskajos apstākjos.

—   Vai es varu izbeigt dzīvi pašnāvībā?

—   Kosmisko kuģu komandieri…

—       Nelasi man instrukcijas. Pats zinu. Mani interesē tikai principiālā iespējamība.

—   Principā tas ir iespējams.

—   Kā?

—   Manā programmā nav paredzēts …

—       Atkal! Es taču tev neprasu padomu. Kur gan redzēts, ka pašnāvnieku kandidāts kādreiz ar kādu būtu iepriekš apspriedies? Te galvenais ir tīri loģiska analīze. Vai iespē­jama pašnāvība ārpus laika?

—       Acīmredzot ne. Tāpat kā vispār jeb­kāda pārmaiņa.

—        Bet es domāju un apmainos ar tevi informācijā! Vai tad tā nav pārmaiņa?

—       Ir pārmaiņa. Tā tikai vēlreiz pierāda, ka mēs atrodamies laikā.

—       Vēlreiz … Kāds birokrāts tevi pro­grammējis? Vai vari minēt pierādījumus, ka mūsu dialogs norit secīgi? Ar ko tu salīdzi­nāsi šā procesa gaitu? Pulkstenis taču stāv.

— Man nav citu pierādījumu, vienīgi tikai tas, ka laiks kā kategorija …

—       Vārdi nav vajadzīgi! Un es biju iedo­mājies, ka dogmatisms ir specifiska cilvēku vājība! Izrādās, ka arī roboti nav pret to imūni. 2ēl!

Ko lai dara? Ko lai dara? Kā izjaukt šo bezcerīgo burvestību? Kā izkļūt no šā no­lādētā apļa?

—   Kur mēs atrodamies?

—       Tāds jautājums jau bija. Nezinu. Ne­kur.

—   Vai varam atgriezties atpakaļ?

—   Nē.

0

—   Kāpēc?'

—   Mēs nezinām, kur patlaban atrodamies.

—       Tik vien tās nelaimes? Bet ja lidotu uz labu laimi?

—        Nav iespējams. Aparāti nedarbojas. Mums nav kustības vai miera stāvokļa kri­tēriju.

—   Tad varbūt mēs arī pašlaik kustamies?

—   Nav izslēgts.

—   Un nonāksim mājās?

—   Maz ticams.

—       Nu kaut vai ne mājās, bet kādā citā vietā, kur laiks un telpa atgūs parastās formas?

—   Nav izslēgts.

—   Vai tu domā stingri loģiski?

—   Varbūtīgi.

—       Ak tā! Tad, pēc tavām domām, telpas un laika izzušana ir neiespējama …

—   Neiespējama.

—   Kāpēc tad es ar tevi sarunājos?

—   Nezinu.

—   Vai es vēl arvien esmu normāls?

—   Jā.

—   Un tu?

—   Nesaprotu.

—   Vai tu esi normāla?

—       Visas sistēmas ir kārtībā. Tikai droši­nātājs ieejā gandrīz iztvaikojis. Tūlīt to no­mainīšu.

—   Nevajag.

—   Kāpēc?

—       Bez manis tavai eksistencei nav jēgas. Bet es tevi atstāšu.

—   Kā?

—   Gribu iziet ārā.

—   Pēc instrukcijas …

—   Es iziešu ne pēc instrukcijas.

—       Vismaz jāuzvelk maksimālās aizsardzī­bas skafandrs. _

—   No kā aizsargāties? Vai no nekā?

—       Ja tur nav nekā, tu nevarēsi mani atstāt. Ārpus telpas pārvietošanās nav iespējama.

—       Bet ko tad lai dara? Es tā nevaru. Ne­varu!

—   Kāpēc? Paliek taču iespēja domāt?

—       Tu mani nesapratīsi… Esmu cilvēks. Un es tā nevaru. Man jāzina, kas tur ir!

—      Tas nav saprātīgi. Nevar ieraudzīt vai­rāk, nekā redz aparāti.

—       Vai tu gribi teikt, ka aiz borta es ne­uzzināšu nekā jauna salīdzinājumā ar to, ko zinu tagad?

—   Jā. Tur nekā nav. Aparāti nemaldās.

Tas ir neiespējami, neticami, bet tur nekā nav. Mani drošinātāji kūst.

—        Dievs ar viņiem … Es tomēr gribu pa­lūkoties ārā. Lai āri tas būtu velti un muļ­ķīgi, bet kaut kas ir jādara. Citas izejas nav.

—   Arī tā nav izeja.

—       Bet tas vismaz ir mēģinājums darbo­ties. Man jāizlaužas ārā.

—   Kas tev kaiš tagad?

—       Tagad? Viss, kas mani ir cilvēcisks, protestē pret šo «tagad».

—       Tu nosauc par cilvēciskiem kaut kādus tumšus, vadīšanai nepakļaujamus instinktus. Nezinādams, kā raksturot tev piemītošo ne- loģiskumu un stihisko nemieru, tu tos ap­vieno jēdzienā «cilvēciskais». Tas ir dīvaini.

—       Vienkārši tas nav saprotams tavām diskrētajām smadzenēm.

—   Paskaidro, varbūt es sapratīšu.

—       Saprast nevar, vajag izjust… Vai tev nav vēlēšanās palūkoties ārpusē?

—   Nē.

—   Un nav intereses zināt, kā tas izskatās?

—   Kāds «tas»?

—   Nekas.

—   Nekas neizskatās nekā.

—        Nu, bet es par to neesmu pārliecināts. Es par visu šaubos. Gribu redzēt savām paša acīm … Vai vismaz pārliecināties, ka neko neredzu.

—   Bet…

—   Man te riebjas! Man vajag izzināt!

Kaut vai par to būtu jāsamaksā ar dzīvību, ja nav citas izejas. Vai saproti? Kam gan vajadzīga nemirstība, ja tā neatrisina ne­vienu mīklu? Mūsu eksistēšanas mērķis ir iz­zināt pasauli.

—   Tu aizej?

—   Aizeju.

—   Vai pratīsi to izdarīt?

—   Vismaz mēģināšu …

— Stop! — teica atlases komisijas priekš­sēdētājs. — Atvienojiet viņu! …

SNIEGA PIKA

Manā kabatas portfelī ir pase, darba aplie­cība, vairākas dažādu krāsu grāmatiņas ar atzīmēm par biedru naudas samaksu, bet es pats esmu rēgs, efemera. Nedrīkstu staigāt pa šo nosnigušo ietvi, elpot šo gaisu, kas ir spēcīgs kā ožamais spirts. Pašam beztiesī­gākajam no beztiesīgajiem, pat tam, kam at­ņemti visi dzīves labumi un kas uz mūžu ieslodzīts cietumā, ir vairāk tiesību nekā man. Neizmērojami vairāk!

Es tā domāju, taču ne vienmēr tam ticu. Apkārtējā pasaule ir pārāk pierasta un pa­zīstama. Koku zari nosarmojuši un izska­tās pēc jaunu briežu ragiem. Vadi tikko sa­skatāmi pret bezkrāsainajām debesīm. Tie kļuvuši resni un balti kā Manilas virves. Uz fizikas fakultātes jumta baltā puskrēslā stingst antenas. Gluži kā spocīgas fregates

masti. Ķīmijas fakultāte liek sevi manit ar elementorganisko ēteru dīvaino smaržu — nekādi netieku skaidrībā, vai tā ir patīkama vai, otrādi, pretīga.

Ierastā ikdienišķā pasaule! Vienīgi tikai atmiņa kā satraucošs kamols nospiež sirdi.

Vēl vakar bija vasara, bet šodien — ziema. Cik daudz melu šai vārdā «vakar»! Nē, tas nebija vakar …

Man nav mēteļa. Pareizāk sakot, tas karā­jas kaut kur uz pakaramā, bet numuriņš at­rodas cita kabatā. Atkal meli: «cita». Ne jau cita … Gluži vienkārši tam vēl nav izdomāts nosaukums. Eju ātri, lai nesaltu. Kaut kā iz­tikšu bez mēteļa. Agrāk bieži skraidīju tikai uzvalkā vien uz ķīmijas fakultāti vai gal­veno ēku.

Apstājos un nodrebēju. Tā tik vēl trūka! Tikko nepakļuvu zem milzīga «MAZ». Šofe­ris izliecās ārā, un kopā ar elpas pērļaina- jiem garaiņiem tīrajā, saltajā gaisā izlauzās biezu lamu vārdu krusa.

Iesmējos. Tu nu gan esi muļķis, šofer! Es taču esmu tikai šķietamība. Brauc man virsū drošāk! Tavs aizstāvis pratīs panākt attais­nošanu. Ne.var nogalināt to, kā nav. Es esmu staigājošs juridisks gadījums.

Kādas gan muļķības visu laiku nāk prātā! Cenšos neaizmirsties un nenovirzīt uz­manību. Man jāatceras, ka esmu te svešs.

Pretī nāk raiba studentu rinda. Mazliet gāzelēdamies, viņi iet bezrūpīgi un lepni kā musketieri pēc kārtējās uzvaras pār kardināla gvardiem, skaļi smiedamies un neval­dāmi lielīdamies.

—   Kas tev tika, Pingvīn? — slaids švī­tīgs puisis pagriežas pret rudmatainu res­nīt i.

—  Tīrie nieki! Lengmīra absorbcijas izo- terma, elektriskais dubultslānis un ūdens molekulas dubultstruktūras modelis… Tīri vai spēlēdamies …

«Nokārtojuši fizikālo ķīmiju,» — nodomāju un palēnināju soli.

—   Tu tikai paskaties, ko esmu uzvilcis, — ■ teica resnītis, no šalles apakšas izvilkdams balti svītrota zila krekla apkakli. — Nesa­protu, kā tas vēl turas kopā! Visos eksāme­nos to velku. Tas ir laimes krekls! Uzvalks un tupeles arī veci, vēl no skolas laikiem.

—   Vai nosvinēsim? — man aiz muguras atskanēja jautra, aizsmakusi balss.

—   Lai iet!

Es jutu vieglu, mazdrusciņ skumju skau­dību.

Te jau ir sarkanās granīta kāpnes. Apsni­gušās Kanādas egles. Ar koķetu sniega micīti apsegtais Butļerova plikais akmens pauris.

Kā parasts, bāzu roku kabatā pēc caur­laides. Sirds sažņaudzās un saskrēja papē­žos. Pārspīlēti moži apsveicinājos ar dežu­ranti un, pabāzis tai zem deguna puspavērto caurlaidi, aizskrēju uz liftu.

Nabaga sieviete! Ja viņa būtu redzējusi, kāds datums ierakstīts ailē «pagarināta līdz…»!

Iedegās sarkanā bultiņa. Tūlīt atvērsies lifta durvis. Nodomāju, 'ka labāk nebraukt uz ceturto stāvu. Kas notiks, ja sastapšu viņu vai kāds mūs ieraudzīs kopā? Jau no šās domas vien man kļuva auksti.

Par braukšanu uz māju nevarēja būt ne runas. Vecāki to neizturētu. Tie neko nedrīkst zināt. Ja satikšu viņu, vajadzēs tūlīt par visu vienoties. Viņš jau sapratīs.

Pat iesmējos, domādams par «viņu». Hu­mors droši vien ir tieši proporcionāls situā­cijas neparastumam un nedabiskumam. Un tāda pāreja notika vienā mirklī! Vismaz subjektīvi vienā mirklī. Bet objektīvi? Cik ilgs laiks pagājis no tā brīža, kad es disertā­cijas aizstāvēšanā norāvu melno pārklāju?

Pret manām teorētiskajām premisām ne­viens īpaši neiebilda, šefs, dabiski, sniedza spožu atsauksmi, oficiālie oponenti piesējās tikai pie dažām detaļām. Viens no viņiem, profesors Prosohins, ar kabatas lakatiņu ilgi slaucīja brilles, pūta elpu uz stikliem un krekstēja. Gausā, čīkstošā balsī kā nesmērēts ritenis viņš kaut ko murmināja, noliecies pār papīra gabaliņu. Visiem bija pilnīgi vien­alga, cik disertācijā nodaļu, lappušu un zī­mējumu, cik plaša mūsu pašu un ārzemju bibliogrāfija. Zinātniskās padomes locekļi domās jau bija darbu novērtējuši un garlai­kodamies klausījās apnicīgo un pedantisko profesoru.

Laiku pa laikam pierakstīju atsevišķus tei­kumus. Man vēl vajadzēs atbildēt. Un tad Prosohins savu runu beidza ar sakramentālo frāzi:

—   Tomēr pamanītie trūkumi nekādā ziņā nemazina šā darba nozīmi, jo tas atbilst vi­sām izvirzītajām prasībām, un tā autors ne­apšaubāmi pelnījis, ka viņam piešķir fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta zināt­nisko grādu.

Zinātniskās padomes priekšsēdētājs pro­fesors Valentinovs, stalts skaistulis ar sir­miem alumīnija krāsas matiem, cienīgi no­klepojās un jautāja:

—  Vai disertants atbildēs abiem oponen­tiem reizē vai atsevišķi?

—   Reizē! Reizē! — no zāles sauca zināt­niskās padomes locekļi, kuriem jau bija ap­nikusi vienmuļā aizstāvēšanas procedūra.

—   Tādā gadījumā, — sacīja Valentinovs un apburoši pasmaidīja kā lords, kas sa­ņēmis Bikšu lentas ordeni, — lūgsim, lai vietu uz katedras ieņem mūsu godājamais viesis Samsons Ivanovičs Gogaceridze.

Korespondētājloceklis Gogaceridze uzkāpa katedrā kā džigits zirgā. Pārlaidis zālei niknu skatienu un nevienu nenobaidījis — Samsons Ivanovičs bija pats labsirdīgākais cilvēks pasaulē, — viņš nobēra kā ložmetējs:

—   Mūsu godājamā profesora Sergeja Aleksandroviča Prosohina plašā un rūpīgā analīze mani atbrīvo no nepieciešamības sīki aplūkot godājamā Viktora Arkadjeviča (lab­vēlīgs galvas mājiens uz manu pusi) diser­tāciju. Tāpēc pakavēšos tikai pie dažiem darba trūkumiem. To nav daudz, un tie pa­zūd plašajā pozitīvā materiāla klāstā.

Gogaceridze ievilka elpu un ar sniegbaltu kabatas lakatiņu noslaucīja piesārtušo seju.

— Jā … Nerunāšu par darba labajām īpašībām, bet tikai īsumā par trūkumiem.

Šis„«īsumā» ilga septiņpadsmit minūtes. Sāku jau uztraukties, bet šefs tikko manāmi pameta man ar aci, un es nomierinājos. Mi­nējis visus trūkumus, Gogaceridze izdzēra glāzi boržoma un pateica tradicionālos no­slēguma vārdus, ka, neraugoties uz to un to, «disertācija atbilst» un «disertants pelnījis».

Piecēlos, lai atbildētu. Tā kā mani neviens nebija plucinājis un atsevišķie sīkumi, kas oponentiem nepatika, nebija svarīgi, nolēmu zobus nerādīt. Minūtes piecas es pateicos visiem, kas man darbā palīdzējuši. Tas bija gandrīz vai pats galvenais. Lai dievs nedod kādu aizmirst! Tāpēc klanījos oponentiem, apsolīdams savā turpmākajā darbā ievērot visas viņu piezīmes un vispār dzīvē balstīties uz viņu ]oti vērtīgajiem padomiem.

Šefs māja ar galvu manu vārdu taktī. Viss noritēja teicami.

Tad Valentinovs aicināja zāli parādīt akti­vitāti. Bet neviens nesteidzās izteikties. Ne­gribīgi, tikai aiz pienākuma, piecēlās viens padomes loceklis, kaut ko nomurmināja un atkal apsēdās. Vēl kāds minūtes piecas ru­nāja par abstraktām tēmām un sacīja, ka tādi jauni zinātnieki kā es vajadzīgi un mans darbs pat pārsniedzot kandidāta disertācijas līmeni. Un pēkšņi izdzirdēju sengaidīto jau­tājumu, ko uzdeva kāda nepazīstama meiča.

— Es ļoti uzmanīgi klausījos to vietu Vik­tora Arkadjeviča ziņojumā, kurā viņš teorē­tiski pamato iespējamību pārvietoties pretēji laika vektoram. Autoreferātā pat pasvītroju šo rindkopu. Man ļoti gribētos zināt, vai šis efekts ir eksperimentāli pārbaudīts.

Tas bija svarīgs jautājums! Mēs ar šefu bijām to paredzējuši un jau pirms mēneša sagatavojuši lielisku atbildi. Ka mums jau gatava ierīce, par to šefs neļāva ne iepīkstē­ties. Tas varētu kaitēt aizstāvēšanai. Visi tūlīt sarosītos, sāktu iztaujāt, kas un kā …

Ar pūlēm pierunāju šefu tomēr atnest ierīci uz zāli un apsegt to ar melnu pārklāju. Nu tā, katram gadījumam …

Kad meiča uzdeva savu jautājumu, šefs pasmaidīja un, pamājis uz ierīci, pielika pirkstu pie lūpām. Es viņam pamirkšķināju: protams, vai tad esmu pats sev ienaidnieks?

Piecēlos, lai atbildētu uz jautājumiem un lieku reizi paspīdētu ar savu erudīciju. Pasa­cīju dažas vispārīgas frāzes, pateicos runā­tājiem un tad pievērsos šim jautājumam. Tas patiesībā bija vienīgais īstais jautājums, uz ko vērts atbildēt.

Un tad ieraudzīju meičas acis. Tumši me­dainas ar zeltainām dzirkstelītēm, uzmanī­gas un nopietnas.

Sers Lanselots uzlēca zirgā. Dons Kihots .ietrieca šķēpu vējdzirnavu spārnā.

Nezinu, kā tas notika, bet es piegāju pie ierīces, norāvu pārsegu un dobji pateicu:

—   Lūk!

Zālē iestājās klusums. Uz šefu centos ne­skatīties. Jūtu uzplūdums pārgāja, un sa­pratu, ka esmu izdarījis muļķību. Bet atkāp­ties bija par vēlu. Metos uzbrukumā kā uz galvas atvarā:

—   Šās eksperimentālās ierīces jauda vēl ir ļoti maza. Tāpēc varu pārcelties pagātnē ne vairāk kā par dažiem mēnešiem. Es to da­rīšu 'tūlīt. Kad pazudīšu, lūdzu visus palikt savās vietās. Nekādā gadījumā nenostāties, tur, kur patlaban atrodas ierīce. Drīz atgrie­zīšos.

Zāle aizturēja elpu. Bet es piegāju pie sa­dales stenda un ieslēdzu ierīci. Kā pusmiegā uzmaucu uz pieres kristāla stīpu, novilku svārkus, atrotīju piedurknes un pieliku pie rokām vara kontaktus. Tad nospiedu podziņu. Beidzamais, ko redzēju, bija profesora Valen- tinova ieplestā mute. Rokā profesors turēja piezīmju grāmatiņu izrotātā ādas iesējumā.

Zāle bija vēsa un krēslaina. Noņēmu stīpu, nostādīju limbu uz nulles un izslēdzu ierīci. Tad palūkojos apkārt. Logu rūtīs vijās teik­smainas leduspuķes. Tās mirdzēja kā opāls. Mēness zaķīši stinga uz tukšajiem soliem. Augstie griesti grima tumsā. Piegāju pie durvīm un paraustīju tās. Durvis bija aiz­slēgtas. Tādu neveiksmi! Tas varēja visu sabojāt. Sacelt troksni nebija nozīmes, tas pat varēja būt riskanti. Visas istabas pa nakti tiek aizzīmogotas. Gaidīt līdz rītam? Bet vai mani gaidīs tie, kurus es atstāju … nākotnē?

Interesanti, cik tagad pulkstenis? Kaut kur augšā aiz tāfeles jābūt pulkstenim. Man likās, ka varu saredzēt stikla blāvo atspulgu. Mēģināju atcerēties, kur atrodas slēdzis. Cik savādi! Tik daudz reižu esmu bijis šai zālē gan dienā, gan vakarā, bet ne reizes neesmu ievērojis, kur atrodas slēdzis.

Piegāju pie sienas, piespiedos pie tās un, izstiepis rokas uz augšu, sāku soļot zālei apkārt. Beidzot sataustīju slēdzi. Izrādījās, ka tas atrodas pie pašām durvīm. Kā gan es to agrāk neiedomājos?!

Uzliesmoja gaisma. Bija divdesmit septi­ņas minūtes pāri četriem. Līdz darba dienas sākumam palikušas četras stundas. Ja tikai nejauši neesmu nokļuvis svētdienā. Nolēmu pagaidīt. Izslēdzu gaismu, iegāju dziļāk zālē un nogūlos uz beidzamā sola. Kad no rīta atnāks apkopēja, viņa mani neieraudzīs. Cik reižu nebiju te gulējis! Bet toreiz viss bija citādi. Uz katedras kaut ko murmināja pa­sniedzējs, apkārt atradās studenti. Vieni pie­rakstīja lekciju, citi spēlēja uz desām, citi čukstējās. Bet es gulēju. Ilgi grozījos uz cietā sola. Tavu neveiksmi! Kāpēc gan nepaņēmu līdzi svārkus? Man mugurā bija tikai neilona krekls ar atlocītām piedurknēm. Noritināju piedurknes, apņēmu rokas sev ap pleciem un mēģināju aizmigt.

Tiklīdz zāli atslēgs, man vajadzēs nepa­manītam iekļūt laboratorijā. Pirms nav at­nākuši biedri un, galvenais, viņš. Pacentīšos pārģērbties vecajā slēpošanas tērpā, kurā parasti izdaru eksperimentus. Tas karājas manā skapītī blakus baltajam uzsvārcim. Labi vēl, ka kabatas portfelis ar naudu nepa­lika svārkos, bet atrodas bikšu kabatā. Jau tagad gribas ēst, bet kas būs no rīta … Pa­tiešām, kas būs no rīta?

Viss notika, kā biju paredzējis. Man izde­vās nepamanītam izslīdēt koridorā. Par ierīci es neraizējos. Studenti mums iemācīti neko neaizskart, un zinātniskie līdzstrādnieki nesāks rīkoties ar nepazīstamu aparātu. It sevišķi, ja uz apvalka ir brīdinošs uzraksts.

Pārģērbies zibenīgā ātrumā drāzos pa kāp­nēm lejā. Gribēju aizskriet uz ķīmijas fakul­tāti. Tur man mazāk paziņu un vieglāk va­rēšu apdomāt savu stāvokli. Skriedams pa otrā stāva koridoru, ielūkojos puspavērtajās lasītavas durvīs. Tur neviena nebija. Klusām pa tepiķi aizgāju līdz palodzei, kas nokrauta ar kaktusu un agavju podiem. Aiz loga ska­nēja pilsētas rīta trokšņi. Dūmos tīti skur­steņi, tilti, kuriem pāri traucas trolejbusi, cilvēki steidzas uz darbu. Un tā bija realitāte, tāda pati objektīva realitāte kā es pats.

Visi galdi lasītavā bija aizņemti. Pasnie­dzēji un aspiranti atstājuši savus portfeļus, mapes, burtnīcas, aprakstītās papīra lapas, pildspalvas. Pēc dažām minūtēm viņi atnāks, lai atgrieztos pie pārtrauktā darba. Uz viena no profesoru galdiem ieraudzīju priekšmetu, kas pievērsa manu uzmanību. Tā bija pro­fesora Valentinova piezīmju grāmatiņa. Dzel­teno ādas iesējumu rotāja krāsaini seno acteku hieroglifi. Sai grāmatiņā profesors ierakstīja visu, ko vajadzēja darīt nākamajā dienā. Ātri pāršķirstīju aprakstītās lappuses. Beidzamais ieraksts bija datēts ar 11. de­cembri. «Tātad šodien ir .vienpadsmitais, un ieraksts ir no vakardienas,» nospriedu, jo zem datuma bija rakstīts:

1.  Piezvanīt Nik. Andr. sakarā ar Astan- govu.

2.   11.30—13.20 — lekcija trešajam kursam.

3.   14.00 — zinātniskā padome.

4.   17.00 — aspiranti.

Jā, šodien ir 11. decembris … Vairāk nekā septiņi mēneši … Un tad man iešāvās prātā lieliska doma. Atskatījos, vai neviens nestāv durvīs, ātri iebāzu piezīmju grāmatiņu ka­batā un izskrēju ārā no lasītavas.

Ķīmijas fakultātē valdīja eksāmenu kņada. Visi bija noraizējušies, steidzīgi, nervozi. Pa kāpnēm drāzās lejup skrejoši laimīgo bari. Pat dežurantes bija pārņēmis vispārējais noskaņojums.

—   Tas vien noliek, kas mācās, — teica viena no viņām, tīdama dzijas kamolu, — manējā gan pa nakti grāmatu liek zem spilvena, gan kurpē bāž pieckapeiku, bet, ja nav iemācījusies, nekas nelīdz …

—   Kā, vai tad izkrita? — otra ievaicājās.

—   Kāpēc tad izkrita? Nolika. Viņa jau man teicamniece. Es tikai to saku: ja nemācās, tad ne pieekapeiks, ne vecas drēbes nelīdz. Pa­skat, kā šitais uzposies — viņa, kā rādās, to teica par manu slēpošanas tērpu, — bet tāds bēdīgs. Laikam nav mācījies. Nav sagatavo­jies. Drēbes nelīdzēs. Vajag mācīties.

—  Tā jau ir, — nopūzdamās piekrita otra dežurante un, izvilkusi no skapīša avīzē ietītu alumīnija krūzīti, aizgāja uz bufeti pēc tējas.

Manā priekšā šņākdamas atvērās lifta durvis, bet es nekādi nespēju aptvert, ko man darīt. Durvis ar troksni aizcirtās. Nodūca zumers, un lifts, paklausot kādam izsauku­mam no augšas, aizbrauca bez manis.

Nolēmu pagaidīt darba dfenas sākumu un piezvanīt viņam. Citādi vēl aizies uz ķīmijas fakultāti vai kaut kur citur.

Monēta šķindēdama iekrita automāta tē­rauda rīklē. Koķeta sievietes balss nodūdoja:

—   Halo?

Noriju tik tikko nepasprukušo frāzi: «Svei­ka, Raječka, tas esmu es, Viktors!»

—   Halo!

—   Ludzu Viktoru Arkadjeviču, — teicu, aplaizīdams sakaltušās lūpas.

Klausule tika nolikta uz rakstāmgalda stikla. Dzirdēju raksturīgo troksni. Un vis­pār taču es zinu, kur viņi liek klausuli. Iestā­jās klusums. Tikai laiku pa laikam tālumā atskanēja paklusas sarunas. Tad izdzirdu soļus. Vīrietis gāja platiem, drošiem soļiem.

Man bija patīkami uzzināt, ka viņam tāda gaita.

Duetā, mazliet atpalikdami no vīrieša so­ļiem, klaudzēja smaili papēdīši. Sasprindzi­nāju dzirdi.

—   Ja es nezinātu, ka jūs, Viktor Arkad- jevič, esat šeit, — kaut kur no tālienes, no planētast otras puses atlidoja Raječkas sop- rāns, — es nodomātu, ka mani grib izjokot. Uz mata jūsu balss!

—   Klausos, — vīrietis sacīja klausulē.

Te nu bija! Viņa balss man likās sveša un nepatīkama. Bet tad atcerējos, kā skan mana balss magnetofona ierakstā, un nomierinā­jos. Savu balsi grūti pazīt. Pie tās nevar tik ātri pierast.

—  Viktor Arkadjevič, — teicu klausulē, pūlēdamies elpot dziļi un mierīgi, — nepār­trauciet mani un pacentieties atbildēt pēc iespējas īsāk. Galvenais, nevajag brīnīties un sašust… Man ir kāds ļoti svarīgs jautā­jums, un par to nedrīkst zināt neviens cits kā tikai mēs abi. Vai saprotat mani?

—   Nē. Kas runā?

—   Viktor Arkadjevič, vai jūs plānojat eksperimentu par makrosistēmas virzīšanos pretēji laika vektoram? — liku visu uz spēli.

—   Kas runā?

—   Lūdzu, nomierinieties! Mums jāsatie­kas, un jūs visu sapratīsit. Es jums visu iz­skaidrošu …

Viņš droši vien mani uzskata par šantā­žistu vai spiegu.

—   Kāpēc jūs negribat teikt savu vārdu?

Viņa balsī skanēja neslēpts īgnums. -

—   Jūs mani nepazīstat. Nemaz nepazīstat! Nejauši uzzināju par jūsu plāniem … pavi­sam nejauši. Strādāju pie tās pašas problē­mas kā jūs. Bet… Esmu nonācis ķezā. Man gadījās neveiksme. Vajadzīga jūsu palīdzība.

Elpa klausulē kļuva satrauktāka. Domās līksmoju. Liekas, viņš uzķēries uz makšķeres! Bet es jau arī nemaz nešaubījos par panāku­miem, jo pazinu viņu kā … var pazīt sevi pašu.

—   Vai jums neliekas, ka tas viss ir mazliet dīvaini? — viņš beidzot jautāja.

—   It nemaz. Viss ir absolūti normāli. Lūdzu vienīgi satikšanos ar jums. Neko vai­rāk. Ja jūs būtu meitene, mūsu saruna lik­tos dabiska: viņš lūdz, viņa gražojas… Bet jūs neesat meitene un nevarat man atteikt. Galu galā jums nav tiesību to darīt!

—   Kāpēc jūs tā domājat? — Nebiju no viņa gaidījis tik muļķīgu jautājumu.

—   Kāpēc es tā domāju? — pārjautāju. — Kaut vai tāpēc, ka «es viņu pazinu kā sevi pašu, es viņu gaidīju, kā gaida tas, kas mīl». To es saku par jums.

—   Labi! Satiksimies, kur jums ērtāk … Kā mēs viens otru pazīsim?

—   Ai, neraizējieties! Pazīsim viens otru jebkurā pūlī jau pirmajā momentā.

Aprāvos. Nevajag šaut pār strīpu. Viņam tas nepatīk. Bet bija jau par vēlu.

—       Ko jūs ar to gribat teikt? — viņa balsi atkal skanēja neuzticēšanās.

Citēju pantu no dzejo|a, ko viņš bija uz­rakstījis vēl studenta gados un nekad nevie­nam netika rādījis.

Klausule klusēja.

—       Tātad kur un cikos? — viņš beidzot jautāja.

Braši! Nemaz nezināju, ka viņš ir tik lie­lisks. Viņš tagad ir ļoti satraukts, es to zinu, bet cik mierīga balss! Kāda vienaldzība!

—   Vai vakars jums brīvs?

—   Tikai līdz septiņiem.

Interesanti, uz kurieni viņš pošas? … Droši vien padomā kaut kas svarīgs. Citādi viņš manis dēļ pamestu visu. , Es taču zinu! Viņš ir bezgala ziņkārīgs …

—        Kā būtu tūlīt pēc darba? Jūsu tnājās … Vai māte kaut kur neies?

Gribēju teikt «jūsu māte», bet nespēju un sacīju vienkārši: māte.

—       Atnāciet piecos. Cerams, ka zināt, kur es dzīvoju?

—   Jā, zinu.

—        Nez kādēļ man tā arī likās. Tātad piecos?

—       Jā, piecos. Paldies. Uz redzēšanos! Jūs esat lielisks!

Mēs abi, viņš un es, vēl arvien nevaram attapties. Skatos uz savu dzīvokli, aplūkoju katru lietu. Mani te interesē viss. Tapetes un gleznas, ko esmu gleznojis, manas grā­matas un mana drauga darinātā skulptūra. Kā vislielāko brīnumu vēroju mātes šuj­mašīnu, kas apklāta ar mežģiņu sedziņu, un televizoru, uz kura nolicies mans vecais rūs­ganais runcis, ar kuplo asti aizsegdams ekrānu. Neredzu gandrīz nekādu pārmaiņu. Varbūt tāpēc, ka no šā dzīvokļa aizgāju tikai vakar? Bet vakar taču tas bija par septiņiem mēnešiem vecāks nekā šis, kurā atrodos šodien!

Nekas mani'nepārsteidza vairāk kā mans dzīvoklis. Varbūt tāpēc, ka tajā bija viņš? Viņš? Es saku «viņš», it kā tas būtu kāds cits, no manis šķirts cilvēks … Patiesībā pa­tiešām cits un šķirts! Kurš gan no mums ir reālāks, vairāk savā vietā: viņš vai es?

—   Baidos, ka mēs abi patlaban domājam vienu un to pašu, — viņš saka, piespiesti smaidīdams.

—   Laikam gan… Bet kādēļ mēs viens otram sakām «jūs»? Mēs taču … Vismaz mēs esam tuvāki nekā paši īstākie dvīņi.

—   Jā, velns parāvis! Nekādi nespēju for­mulēt… Uz mēles ir, bet pateikt nevaru! Vienu brītiņu … Mēs ar jums … Mēs ar tevi esam viena un tā pati persona ar noteikumu, ka norisinās kustība laikā. Bet vienlaicīgi varam eksistēt tikai atsevišķi! Vai tu uztver būtību?

—   Un tu to saki man? Ola grib mācīt vistu?

—   Ak tad tā? Mēs, liekas, ceļam seksti gaisā?— viņa acīs lēkāja jautri velniņi.

— Ideju par parcelšanos pagatne izstrādāju es, tu to tikai realizēji dzīvē.

Es pat apsēdos, dzirdot tādu nekaunību. Bet, labi padomājis, saskatīju viņa domā zi­nāmu patiesību. Vēl vairāk, pat izdomāju, kā viņa ieroci, vērst pret viņu pašu. Viņš gri­bēja vēl kaut ko teikt, bet es aizsteidzos priekšā:

—   Stop, vecīt! Stop! Tā neklājas, — pār­traucu viņu, — šaut vajag pēc kārtas … Pie­ņemu šāvienu, poručik. Uzskatīsim, ka lode norāvusi manu uzpleci. Tagad mana kārta!

Vai jūs, pašmīlīgo zēn, maz zināt, ka tā nav jūsu ideja? Jā, jā, nevēciniet rokas! Pie­ņemu jūsu iebildumus bez debatēm. Tā nav mana, piekrītu, bet nav arī jūsējā. Tā ienāca prātā tam, kas par jums gadu jaunāks un par mani — deviņpadsmit mēnešus … Nu, kā patika? Viens nulle manā labā! Jūs esat pagalam, poručik! Pieņem, dievs tēvs, viņa dvēseli, viņš bija labs cilvēks.

Viņš iesmējās. Nu vai tad viņš nav lielisks? Sāku viņā vai iemīlēties. Ai, ja mēs varētu uz visiem laikiem palikt abi kopā… Es tā ilgo­jos pēc brāļa! Bet viņš man nav brālis …

—   Vecums vēl nav tevi sevišķi paplucinā­jis. Galviņa strādā! — Viņš man uzsita uz pleca. — Lieliska doma! Nebūtu par ļaunu to attīstīt tālāk… Kur palika ierīce?

—   Fakultātes zālē; kas tad ir?

— .Es to iecerēju ar četrsimtdaļsekundes inversijas leņķi. Kādu tu viņu iztaisīji?

—  Manos, tas ir, tavos aprēķinos bija iezagusies kļūda. Ne visai precīzi parādīta nenoteiktība — bezgalība pret bezgalību.

—   Kāpēc neprecīzi? Pēc Lopitala likuma!

—   Tas šeit nav piemērojams. Es izman­toju Ferštmana metodi. Iznāca piecdesmit divas tūkstošdaļas liels leņķis.

—   Bet tas taču gluži vienalga … 'Ierīce vienam cilvēkam. Zēl!

—   Kas žēl?

—   Ja mēs varētu doties par gadu atpakaļ divatā… Mēs nokļūtu tai momentā, kad man, tas ir, viņam, pareizāk, mums visiem radās šī ideja! Kā tev tas patīk?

—  Vērtīgi! Lieliska doma. Mēs būtu trīs! Trīs musketieri!

—   Pareizāk, dievs tēvs, dievs dēls un dievs svētais gars! Trīs vienā personā.

—   Ar tevi nav slikti strādāt! — Kāri lū­kojos viņa sejā, cenzdamies uztvert tās neat­griežamās pārvērtības, kādas manī izraisījis laiks.

—   Ar tevi arī ir labi! — Viņa balsī ieska­nējās maigums. Arī viņš mani vērīgi nopē­tīja. Kā nu ne! Viņš tāds kļūs pēc septiņiem mēnešiem. Kuram gan nebūtu interesanti…

Apklusām. Nebiju domājis, ka šī tikšanās mani tā saviļņos. Biju iztēlojies visu pavisam citādi. Man likās, es būšu mirdzošs nākamī­bas sūtnis, gudrs un spožs kā fosforizētā sieviete. Pētīšu, došu padomus, bet «viņš» izbrīnā vaidēs un jūsmos, valbīs acis un kri­tīs nesamaņā. Bet palūk, kāds viņš ir! Un tas ir dabiski, tikai dabiski. īstenība, kā vien­mēr, izrādījusies pati vienkāršākā un pār­steidzošākā. Gudra ir vecā daba, gudra! Ko gan viņai nozīmē mūsu hipotēzes!…

—    Paklau, vecīt, vai nederētu kaut ko iekost? — viņš pirmais pārtrauca klusumu.

—     Pirmo reizi pa visu šo laiku dzirdu no tevis prātīgu vārdu. Kas tev šodien ir pus­dienās, Lukull?

—    Pupiņu zupa ar grauzdētiem miltiem un sīpoliem… Bifštekus es cepu verdošā sviestā — trīs minūtes no vienas puses un trīs no otras. Tava gaume, cerams, nav mai­nījusies?

Viņš apklusa, liekas, pūlēdamies atcerēties.

Noriju siekalas. Man trakoti sagribējās ēst.

—    Jā! — viņš turpināja. — Žāvētu augļu kompots, bez tam es vēl nopirku kārbu jūras ķemmīšu.

—    Jūras ķemmītes?! Kādā mērcē?! — es iekliedzos.

—     Diļļu, — viņš atbildēja, mazliet iz­brīnījies.

—    Vai tu kādreiz jau esi pircis šos konservus?

—    Nē, šodien pirmo reizi universitātē paņēmu, gribējās nomēģināt. Kas tad ir?

—   Tāpat… Nekas.

Atcerējos to dienu, kad pirmo reizi no­pirku šo kārbu. Atnesu to mājās. Tāpat kā tagad, māte bija kaut kur aizgājusi. Pusdie­noju viens pats. Steigdamies uz satikšanos, taisīju kārbu vaļā, turēdams rokā. Nazis pa­

slīdēja, kārba nokrita un baltā diļļu mērce uzlija man uz biksēm.

Pašķielēju uz viņa biksēm — tās bija gluži kā jaunas. Arī vīle solīda. Manējās pa šiem septiņiem mēnešiem jau mazliet apnēsātas, un virs kreisā ceļgala palicis neliels planku­miņš no konserviem.

«Nekas, tūlīt viņam būs tāds pats,» nodo­māju ļaunā priekā, «liekas, arī viņš gatavo­jas atvērt kārbu, turēdams to rokā.» Tad man iešāvās prātā doma: varbūt vajadzētu aktīvi iejaukties cilvēces vēsturē un kaut mazliet to ; uzlabot?

Taču, nopietni pārdomājis, nolēmu, ka lai­kam nav vērts. Tas būtu visai bezatbildīgi. Nedrīkst iejaukties procesā, ja tādas iejauk­šanās sekas nav zināmas. Tātad — traipam lemts būt uz viņa biksēm!

— Ak tu suns tāds! — viņš nočukstēja, uz ceļgaliem tverdams atvērto konservu kārbu.

Liekas, es toreiz nolamājos tāpat.

Runcis pavēra kreiso aci, bet, suni neierau­dzījis, atkal to samiedza šaurā šķirbiņā.

Mēs tomēr nomēģinājām ķemmītes. Viņš apēda savu daļu pirms zupas, bet es kopā ar piedevām, pēc tam kad biju notiesājis bif­šteku. Tad uzstādījām dīvānu krēslu un iz­stiepāmies visā tā platumā, kurpes neno­āvuši, lai ar baudu ievilktu dūmu. Paražas mums bija vienādas. Izrādās, es nemainos.

Ar patiku laidu gaisā dūmu gredzenus. Klusējām. Pamanīju, ka viņš vairākas rei­zes slepus palūkojās pulkstenī.

—   Tu teici, ka esot brīvs tikai līdz septi­ņiem. Uz kurieni tu iesi? Protams, ja tas nav noslēpums.

—   Noslēpums? No tevis?

—   Tu neņern vērā atmiņu. Cilvēks mēdz aizmirst. Un aizmirst nozīmē to pašu, ko ne­zināt. Tāpēc, ja tas ir noslēpums…

—   Muļķības! Man norunāta tikšanās ar Iru. Kalužskajas ielā, pie automāta.

—   Ar Iru?

—   Vai tad tu viņu nepazīsti? Tas nu gan būtu oriģināli… Nu, kā viņa tur… nākotnē, vai ir vēl tikpat skaista? Vai arī jūs ….

Aiz šā samākslotā joka varēja nojaust ne­mieru. Tas tad man arī palīdzēja galīgi atce­rēties, kas šī par dienu.

Un abstraktais skaitlis — 11. decembris — ieguva skumju jēgu.

Es toreiz gaidīju Iru pie automātiem. Cil­vēki gāja kabīnēs iekšā un ārā. Norunāja satikšanos, smējās, centās pierunāt, lūdzās. Laternu apgaismotie dvašas mutuļi bija rudi un varavīkšņaini.

Ar lielu dzintara aci manī nemirkšķinā­dama vērās ciparnīca. Ira nokavējās par trim minūtēm. Minūšu rādītājs ilgi palika nekustīgs, tad pēkšņi pārvietojās. Un reizē ar to manā sirdī kaut kas it kā pārtrūka.

Ieraudzīju viņu iztālēm, kad viņa sīkiem, steidzīgiem solīšiem šķērsoja ielu. Ap viņas kažokādas zābaciņiem griezās mazi sniega virpuļi. Acīs dega uguntiņas. Bet es tām ne­ticēju. Viņa bija auksta kā sarmas putekļi uz lapsādas apkakles. Slaida un ļoti skaista.

Viņa bija tāla, tāla.

Tas mani arī pamudināja pateikt visu. Jutu, ka viņa mani nemīl, bet negribēju, ne­varēju tam ticēt. Vairīju šīs domas. Un stei­dzināju notikumus. Es viņai patiku, kopā ar mani viņai nebija garlaicīgi. Tā vajadzēja arī turpināt. Jokoties un aiz mīlestības ne- nobālēt. Ja es būtu pret viņu aukstāks, ne­vērīgāks, kā lai zina, kas būtu varējis iz­nākt? Viņa bija pieradusi, ka visi viņu pie­lūdz, un gāja, sniegā pēdas aizputinādama, no vienas uzvaras uz otru. Ziņkārīga un nesatraukta.

Taču viņai gribējās nevis valdīt, bet izjust cita varu, just maigu padevību mierīga un pārliecināta spēka priekšā.

Es to sapratu, bet neko nespēju darīt. Biju iemīlējies un tādēļ atbruņots. Viņa nevarēja neuzvarēt. Kauja bija nevienlīdzīga.

Todien bija mana Vaterlo kauja.

Pateicu viņai visu.

Ko viņa man varēja atbildēt? Ko piedāvāt?

Draudzību?

Viņa saprata, ka neesmu no tiem, kas no­liecas uzvarētāja priekšā un kļūst par tā vergu. Varbūt viņai arī gribējās paturēt mani savā tuvumā kā atraidītu pielūdzēju, bet viņa saprata, ka no tā nekas neiznāks.

Viņa man nepiedāvāja draudzību, ne­teica, ka «nezina savas jutas pret mani», ka viņai «jātiek skaidrībā». Viņa bija lieliska.

Izaicinājums mests, un uz to jāatbild. Var­būt viņa arī nožēloja, ka biju pasteidzies… Nezinu. Bet viņa sacīja: «Nē».

—  Vienmēr priecāšos tevi redzēt, vien­mēr, — viņa vēl piebilda.

Sapratu, ka viss beidzies. Vairs negāju pie viņas un nezvanīju. Arī viņa nezvanīja. Šķī­rāmies pie Krimas tilta.

Un tagad, pēc kādas stundas, tas viss jā­pārdzīvo viņam. Viss! Sākot ar Iras trīs minūšu nokavēšanos, līdz «nē» pie Krimas tilta. Un man kļuva līdz sāpēm, līdz asarām viņa žēl. Tikai tagad jutu, ka viņš — tas esmu es, bet vēl tāds, kas kaut ko nezina, kaut ko nav sapratis, kaut kādu kļūdu nav izdarījis. Man ļoti sagribējās viņu pasargāt no gaidāmajām sāpēm, brīdināt, dalīties savā pieredzē. Tās bija ļoti sarežģītas jūtas.

Un vēl man ļoti gribējās satikties ar viņu, agrāko, kura vēl neapzinājās, ka mūsu tikša­nās būs beigušās uz visiem laikiem. Tagad es šai kaujā uzvarētu. Viss notiktu pavisam citādi. Viņa mocītos greizsirdībā un šaubās, viņa apsūdzētu mani bezjūtībā …

Bet varbūt man tikai tā likās?

Varbūt nebija manā varā kaut ko grozīt?

—  Iešu uz satikšanos tavā vietā. Tā vajag.

—  Kāpēc? — Viņa seja sadruma un kļuva auksta.

—   Tu taču nezini, kas tevi šodien sagaida! Tu nepazīsti ne viņu, ne sevi! Atļauj man! Tikai šodien… Un es pazudīšu. Tu būsi man pateicīgs. Tev viss iznāks citādi! Ne tā kā man!

—   Nē. Es negribu zināt, kā bija tev.

—  Tu taču nezini, neko nezini! Šodienas satikšanās vairs nebūs labojama… Es to zinu un pateikšu tev.

—   Nē, nevajag!

—   Tu mani nesaprati! Neiešu tavā vietā, labi. Bet tev jāizturas citādi, tu nedrīksti darīt tā, kā es toreiz. Labāk nemaz neej. Pa­gaidi, kamēr viņa pati tev piezvanīs. Viņa piezvanīs!

—   Negribu tevi klausīties! Vai saprati? Negribu!

—  Bet kāpēc? Es taču to nedaru sevis dēļ, bet tevis dēļ!

—   Nevajag! — viņš dobji noteica.

Ieskatījos viņam acīs un sapratu: viņš

zināja visu un saprata visu, tāpat kā toreiz es … Zināja, bet negribēja ticēt, tāpat kā to­reiz es… Un neko nevarēja grozīt, tāpat kā toreiz es. Viņš ies uz satikšanos un pateiks visu. Es to sapratu.

Tāds dialogs man toreiz bija domās pašam ar sevi. Tagad viņš par to runā ar mani. Kāda gan tur starpība?

Kopš bērnu dienām cilvēks grib visu darīt pats. Darīt un izmēģināt, maldīties un atkal celties kājās, zilumus berzējot. Un tas ir labi.

—   Man laikam vajadzētu atgriezties?

—   Laikam gan … Vai mēs vēl tiksimies?

Iesmējos:

—        Tu vienmēr būsi manī. Bet es… Es vienmēr aizslīdēšu no tevis. Tava dzīve — tā ir traukšanās man pakaļ. Mēs esam divās dažādās fāzēs.

—       Es izzudīšu, kad tu atgriezīsies savā laikā.

—        Nē, mēs vienkārši sāplūdīsim nenotve­ramā personā, kuras vārds ir — tagadne. Tas ir slīdošs punkts uz taisnes no pagātnes uz nākotni.

—   Vai atvadīsimies?

—   Pavadīšu tevi. Līdz universitātei.

—   Labi.

Nelaižu vaļā viņa rokas un ilgi veros vi­ņam acīs. Mūsu pagātne mums palīdz iepazīt sevi. Tas ir ļoti svarīgi.

—   Nu, tad paliec sveiks! — saku.

—        Uz redzēšanos, — viņš pasmaida, r— tu vienmēr atgriezīsies pie manis. Mēs katrā ziņā satiksimies, kad tu atkal iemī­lēsies.

—   Uz redzēšanos, — es piekrītu.

Man ir skumji. Noliecos, sagrābju rokās mīksto, irdeno sniegu un ar pirkstiem cieši to saspiežu blīvā, ledainā kamolā. Taisos vi­ņam mest ar sniega piku. Bet manas acis nezin kādēļ aizmiglo asaras, un es tikai pa­māju ar roku.

Viņš klusi smaida.

Pagriežos un attaisu masīvās durvis.

Atveru acis un pieskaros kristāla stīpai. Apskatu zāli. Te nekas nav mainījies! Profe­sors Valentinovs pat nav paspējis aizvērt muti. Meitenes dzintarainajās acīs lasāmas izbailes un sajūsma. Šefs izskatās bāls un briesmīgs. Mēma aina.

—   Nu? — beidzot izdveš Valentinovs.

Nesaprazdams raugos viņā.

—   Mēs gaidām … Lūdzu, — viņš saka.

—        Piedodiet, eS jūs lāgā nesaprotu, — vēl neesmu atjēdzies un patiešām nesaprotu, ko viņš no manis grib.

—   Jūs mums apsolījāt pazust…

Viņš smaida. Grumbas izlīdzinās. Viņš atjēdzas un atkal kļūst par Bikšu lentas ordeņa kavalieri.

—       Bet vai tad es… Vai tad es nebiju prom vairākas stundas?

—       Nē jel! — liekas, tā ir meitene, kas iesaucas.

Viņas kliedzienā izskan dziļas dvēseles sāpes. Sāpes par mani un vēl par kaut ko …

—   Vai tad es nepazudu?

—       Nē! — smaida lords. Un starainās grumbiņas ap viņa acīm saka: «Nu labi, pa-

, jokojies un pietiks. E-he-hē, jauns un zaļš.»

—       Nepazudu? … — Es noņemu stīpu un izslēdzu svirslēdzi.

Tad pieeju klāt Valentinovam un pasniedzu viņam piezīmju grāmatiņu ar sarežģīto ornamentu.

Profesoram rokās gluži tāda pati.

— Salīdziniet šīs divas grāmatiņas, pro­fesor. Tām jābūt pilnīgi vienādām. Ir tikai viena starpība. Pēdējais ieraksts grāmatiņā, kuru es turu savās rokās, izdarīts pagājušā gada 11. decembrī. Bet tagad ir jūlijs, — es norādu uz logu, kur dzidrā zilumā lido pa­peļu pūkas. Arī visi citi nezin kāpēc paska­tās pa logu, it kā pēkšņi šaubītos, vai tie­šām tagad ir jūlijs, bet ne decembris. — Un bez tam vēl, palūk! — Izņemu no kabatas cietu sasalušu sniega piku un ar baudu metu pret tāfeli, kas no augšas lī<ļz apakšai no­rakstīta ar formulām. Pika trāpa tieši vidū un pielīp.

FIGŪRAS PLAKNĒ

Un tomēr uz dienas beigām, nemaz nesa­runājuši, viņi pārgāja savu pētījumu rajona neredzamo robežu un sāka soļot uz Kanjonu. Mihails gāja aiz Jana, un antena tam aiz muguras šūpojās. Viņi nokāpa lejā, nogāja vairākus līkumus. Pēkšņi Jans apstājās un iesaucās:

—   Skaties!

—   Slidotava, — teica Mihails.

Tas, kas parādījās viņu priekšā, atgādi­nāja mākslīgu veidojumu. Gluda, spīdīga, it kā ar plānu lakas kārtiņu pārklāta pien- balta lente iztecēja no smiltīm un aizplūda prom, pazuzdama Kanjona līkumos.

Bezgalīgie Anizatellas smiltāji — un pēk­šņi šī pulētā virsma …

Jans paspēra soli uz priekšu.

—   Uzmanīgi, — brīdināja Mihails.

—   Tas bija tas, kas spīdēja, — tā kā jau­tādams, tā kā apgalvodams, sacīja Jans.

Viņš uzkāpa uz «ledus», taču nevarēja pa­spert ne soli — tik slidens tas bija. Tas pats notika ar. Mihailu. Viņu zābaki no porainā metālelastika, ar kuriem mierīgi varēja uz­kāpt stāvā ledus kalnā, slīdēja kā ātrslido­šanas slidas. Jans nokrita uz rokām, bet tās aizslīdēja katra uz savu pusi, un viņš skaļi atsitās ar ķiveri pret gludo virsmu. Cauri silikāttitāna stikla hermētiskajai ķiverei Mi­hails redzēja, kā saviebjas Jana seja.

Pamazām viņi pierada pie plato jokiem. Kustēties pa to varēja, tikai lēni un uzmanīgi cilājot kājas. Vispār tas izskatījās diezgan smieklīgi.

Draugiem kļuva jautri. Viņi krita, cēlās, smējās, viens otru ķircināja. Pati par sevi saprotamā neveiklība, kāda rodas, satiekoties ar kaut ko nepazīstamu, izzuda. Sākumā sa­spīlētie nervi atlaidās, iestājās atslābums …

Un tieši tad notika negaidītais.

Plato iedegās. Tas dega ar nespodru, dzi­ļumā kvēlojošu gaismu.

—   Ko tas varētu nozīmēt? — nesaprašanā jautāja Mihails. — Sī parādība rūpīgi jāiz­pētī.

—   Bet mēs, liekas, rit taisāmies aizli­dot? — pasmaidīja Jans.

—   Jā, bet…

Ar šo «bet» viņiem sākās grūtas dienas. No vienas puses, bija skaidrs, ka uz Aniza- tellas viņiem nav ko darīt, plāns izpildīts, darbs pabeigts, bet no otras puses… Ne­varēja atstāt planētu, nemēģinot atminēt plato noslēpumu.

Visi mēģinājumi atskaldīt kaut gabaliņu sti'klveidīgās vielas, no kuras sastāvēja plato, palika bez rezultātiem. Vienaldzīgi un ne­satricināmi tā pretojās gan augsttermālajai uguns strūklai, gan pneimatiskajam urbim ar borila griežņiem. Jans un Mihails pūlē­jās vaiga sviedros, taču nespēja ieskrambāt «ledū» nevienu svītriņu.

Viņi pamanīja vēl vienu dīvainu plato īpat­nību. Kad sākās smilšu vētra un debesis aiz­klāja mākoņi, plato virsma palika tīra un gaiša, it kā kāds nopūstu no tās katru smilšu graudiņu.

Taču, kad viņi pārliecinājās, ka radio un sonorajai lokācijai nav nekādu rezultātu, bet gamma- un korpuskulārā eholotēšana rā­dīja 0 dziļumu, viņi gluži apjuka.

—   Šeit kaut kas nav kārtībā … — teica «Mihails.

—   Kas tad?

—   Ka lai tev to pasaku … Acīmredzot plato ir neparasti inerts un nereaģē ne uz kādu ārēju iedarbību. Tas, no vienas pu­ses …

—   Bet, no otras — plato tomēr spīd! — iesaucās Jans.

—   Tā jau ir tā lieta. Plato spīd, turklāt tā spīdēšanai ir sarežģīts raksturs. Sākumā man likās, ka tā nav atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet tagad …

—   Tu kaut ko izdomāji?

—   Kā lai tev to pasaku? … Tā vēl nav doma, drīzāk sajūta. Vai atceries, pirmoreiz plato sāka spīdēt-apmēram divdesmit minū­tes pēc tam, kad mēs sākām rīkoties pa tā virsmu?

—   Neskatījos pulkstenī.

—   Es fiksēju laiku. Spīdēšana sākās divdesmitajā minūtē un turpinājās, kamēr mēs tur atradāmies. Toties otrreiz plato «aiz­degās» piektajā minūtē, bet trešoreiz — tik­līdz mēs uz tā uzkāpām.

—   Nu un tad?

—   Pagaidām nekas, — teica Mihails, — klausies tālāk. Tu taču pats pārbaudīji spīdēšanas spektru un teici, ka …

—  Neatradu līniju spektrā nevienu rakstu­rīgu līniju.

—   Redzi nu, — ar gandarījumu apstipri­nāja Mihails, — tā nav tāda gaisma, pie kādas esam pieraduši. Tas ir kaut kas, ko mēs uztveram kā gaismu …

—   Bet spīdēšanas sākuma moments ne­maz nav tik patvaļīgs, — domīgi piezīmēja Jans.

—   Liekas, ka tā būtu. Taču ar to vien vēl ir par maz. Es salīdzināju spīdēšanas inten­sitāti ar dažiem mūsu eksperimentiem un konstatēju interesantu sakarību. Izrādās, ka tad, kad mēģinājām plato izdarīt urbumu, intensitāte palielinājās par divām kārtām; kad iedarbojāmies ar plazmas strūklu — par

septiņām kārtam, bet pārējos gadījumos palika nemainīga!

—       Ak tā, — nočukstēja Jans, — tātad tas tomēr reaģē.

—       Jā. Bet tā ir ļoti specifiska reakcija. Tā izpaužas tikai šās neizprotamās spīdēšanas mainīgumā, bet visas pārējās īpašības paliek tādas pašas.

• — Jā, interesanti. Ko tad lai mēs darām?

—       Novērosim. Palūkosimies, kā spīdēšana mainīsies šodien, — noteica Mihails.

Jans pirmais ieraudzīja uz plato pēdas. Tās stiepās gar tuvāko «krastu», meta cilpas un noslēdzās aplī. Tās tik ļoti atgādināja bļitkotāja pēdas, kad viņš meklē vietu kārtē­jai dobītei ledū, ka Jans iesaucās:

—   Tas nu gan…

—       Interesanti, — nomurmināja Mihails, pielikdams soli.

Viņi ātri nokāpa lejā. Tikai tad tie ievē­roja, ka šīs pēdas nav gluži parastas.

—        Savādas pēdas, — brīnījās Jans, — tās nav vis pēdas, bet tikai pēdu ārējās kontūras.

—   Vai tās ir mūsu pēdas?

—       Kā gan cita? Šīs ir tavas, bet tās, ma­zākās, — manas.

—       Nu, uzliec kāju! Tikai uzmanīgi, ka ne- paslīdi.

Jans neveikli piegāja klāt tuvākajai kon­tūrai un uzlika virsū kāju.

—   Jā, tās ir tavas pēdas!

—   Un te ir tavu roku pēdas! — priecīgi iesaucās Jans. Un te tu pieskāries ar pakausi!

—       Toties šos astoņniekus atstājusi tava dibenpuse, — drūmi piebilda Mihails, atce­rēdamies dienu, kad viņi pirmo reizi iepazi­nās ar plato.

Viņi apklusa, vērīgi aplūkodami figūrām izrotāto plato virsmu.

—   Palūk, zvaigzne!

Patiešām, uz «ledus» bija redzamas nere* gulāras formas zvaigznes kontūras. Tā iz­skatījās pēc izpūrušas saules.

—   Tās ir mūsu plazmas strūklas pēdas.

—   Tā izskatās.

—       Un te darbojies pneimatiskais urbis,— rādīja Mihails.

Viņš paņēma transportieri un uzlika to uz «ledus». Pacēla transportieri — uz ledus zaļās ugunīs dega pusloks. Tad kontūru krāsa sāka mainīties. Tās kļuva oranžas, vio­letas, gaišzilas.

—       Tagad iesim prom no šejienes! — pēkšņi iesaucās Jans.

Mihails vērīgi viņā palūkojās un pamāja. Viņi nogāja no plato un apsēdās smiltīs.

—        Nesaprotami, — teica Jans. — Ar ko mums ir darīšana? … Tā ir viela ar nepa­rastām īpašībām.

—   Viela?

—   Ko tu gribi sacīt?

—        Neko. Vienkārši tikai apšaubu tava rak­sturojuma kategoriskumu. Turpini.

—   Tātad tā ir viela, — stūrgalvīgi atkār­

toja Jans, — kas uzrāda dīvainas īpašības. Esam sastapušies ar īpašu, līdz šim nepa­zīstamu ķīmisku matērijas stāvokli…

—   Vai ar īpašu tās formu.

—   Jā.

—  Tas ir iespejams. Iespejams kā viens, tā otrs, kā arī trešais, ko mēs nezinām. Tavu pieņēmumu zināmā mērā apstiprina plato ārkārtējais inertums. Turpretī man rodas doma, ka mums ir darīšana ar jauna veida matēriju. Mūsu aparāti nav spējīgi gūt ne­kādu drošu informāciju. Minēsim kaut vai tikai eholota rādīto dziļuma nulli. Tas ir kaut kas pavisam absurds!

—   Un šī gaisma …

—  Vārdu sakot, brīnumi. Bet es gribu teikt ko citu. Tu runāji par plato inertumu, bet es pievērsu uzmanību tā reaktivitātei.

—   Spīdumam?

—  Jā. Mūsu acu priekšā norisinājās inte­resanta parādība …

—   Spīdēšanas evolūcija?

—   Tieši tā. Sākumā spīdums mainījās kvantitatīvi. Tas pieauga, kad palielinājās iedarbības spēks, un ar laiku sāka straujāk reaģēt uz mūsu manipulācijām. Tagad spī­dēšanas raksturs mainījies kvalitatīvi: radu­šās kontūras. Plato reaģēšanā radies taisni satriecošs lēciens. Noticis kaut kas pavisam neticams — mainījies ķīmisko reakciju tips.

—   Neredzu tur nekā savāda.

—   Ja mums būtu darīšana kaut vai ar vielu, kurai piemīt dīvainas īpašības, reakcija nebūtu mainījusies, atkārtojoties vienā­dām darbībām. Magnēts taču vienmēr paliek magnēts. Plato ir sistēma, kas spējīga pār­kārtot, mainīt mijiedarbību ar apkārtējo vidi. Vai tu zini, kas tas ir?

—   Nu?

—    Informācijās iekārta, ko radījuši vai nu izmirušie Anizatellas iedzīvotāji, vai atnācēji no zvaigznēm.

—    Oho! Tu jau esi aizrunājies līdz fantas­tikai … Man tagad vajadzētu sajūsmināties. Bet es domāju, ka tavu ģeniālo ideju var eksperimentāli pārbaudīt.

—   Kā?

—    Ka tad parbauda tāda veida mašīnas? Uzdod jautājumus, saņem atbildes, — sacīja Jans pieceldamies.

—    Bet tad jāzina, kur šai mašīnai ir pie­vads un pēc kādas sistēmas tā programmēta.

—    Tīrais nieks. Tas jau tāpat skaidri redzams. Pievads ir visa plato virsma. Tā taču reaģēja uz pieskārieniem. Bet kods, kods … — Jans sarauca pieri. — Kods var būt dubults, — viņš apņēmīgi noteica.

—    Labi, varam pamēģināt. Ja jau plato konstatē formu, jebkuri divi dažādas konfigu­rācijas priekšmeti var noderēt…

—    Par signāliem «jā» vai «nē». Varam ņemt to pašu matu suku un transportieri.

Viņi atgriezās pie plato.

—   Ko mēs jautāsim?

—   Divreiz divi —- četri, protams ..,

—       Viņa rēķina, — beidzot sacīja Mihails, — turklāt labi rēķina.

—       Jā, tas ir plato ar saprašanu. — Jans brīdi klusēja, tad piebilda: — Pat mazliet neomulīgi.

—       Pag, — ātri iesaucās Mihails, — uzdo- sim kādu sarežģītāku jautājumu, lai aprēķina apļa laukumu.

Bet plato izturējās ļoti savādi. Tas neaprē­ķināja vis apļa laukumu, bet gan riņķa līni­jas garumu, nevis trijstūra laukumu, bet tā perimetru, nevis lodes tilpumu, bet atkal ekvivalento diametru.

—       Kaut kāda defektīva domāšana, — sacīja Mihails.

Viņi uzdeva desmitiem jautājumu — lika noteikt piramīdu, konusu un kubu tilpumu, bet plato ikreiz stūrgalvīgi paziņoja, cik gara ir lauzta līnija, kas iezīmē stereometrisko figūru pamatus.

Diena gāja uz beigām.

—       Šodienai pietiek, — teica Jans. — Ie­sim …

—       Paklau … Un ja nu tas ir divdimen- siju? — jautāja Mihails, kad viņi jau tuvojās raketei.

—   Kā tā?

—       Man tas ienaca prātā, tiklīdz ieraudzīju pēdas.

—   Bet kāpēc?!

—       Tu taču pats ievēroji, ka plato nespēj iet pāri «robežai… Un… un tam nav pie­ejama stereāmetrija.

—     Bet ari plakne tas risina tikai ar peri- letru saistītus uzdevumus.

—     Tā jau ir tā lieta! Tas nespēj apjēgt aukumu.

—   Kas par muļķībām!

—     Bet vai tu pats vari kaut vai visvien- āršāko kubu ieraudzīt uzreiz, no visām usēm?

—   Varu. — Jans apstājās. — Taču, pag…

—      Tas jau ir tas joks. Tu nekad neredzēsi airāk par trim šķautnēm! Bet tagad iedomā- ies, ka šis plato ir plakans Visums, kurā nājo divdimensiju būtnes, kas ne vien ne- pēj pārvietoties trešajā dimensijā, bet pat ievar to iedomāties. Un arī mēs ar tevi, nor- tiāli trīsdimensiju puiši, nokļūdami uz plato, sam nonākuši viņu pasaulē. Vai saproti?

—      Tad tādēļ ir kontūras! Vienmēr tikai ;ontūras. Viņiem mēs esam tikai pazoles, ilaknes, kaš tieši saskaras ar plato … Jā, iet kāpēc viņiem nav aptverams plakanas igūras laukuma jēdziens?

—      Tāpēc ka tā ir slēgta figūra! Viņi taču ;pēj redzēt vai vēl kaut kā sajust tikai līnijas, :as atrodas viņu plaknē. Jebkuru priekš- netu viņi uztver tikai kā līnijas. Tiem nevar )ūt figūras jēdziena. Citādi taču viņiem vaja- izētu kaut mazmazlietiņ pacelties virs plak- īes, un tas nozīmē ieiet trešajā dimensijā, fa iedomājamies, ka viena no šīm būtnēm saceltos virs plaknes, tad taču tā pilnīgi aiz- etu no tai līdzīgo būtņu pasaules, pazustu, izzustu nezināmā virzienā. Vai saproti? — Viņš gandrīz vai kliedza.

—   Tātad, kad mēs no plato aizvācām lietas vai pārvietojāmies pa to paši, arī mēs tām iz- zudām pavisam neaptveramā veidā?

—   Protams!

—   Velns parāvis! Tad ir saprotams, kāpēc aparāti izturējās tik savādi. Ja nav dziļuma, urbšana zaudē jebkādu jēgu. Izturība arī. Tie visi taču ir trīsdimensiju pasaules atribūti.

—   Jā, jā, — viņu pārtrauca Mihails. — Fi­gūras centru viņi nepavisam nespēj aptvert! Viņu pasaulē tā nemaz nav, jo arī pašu figūru tādu, kāda tā ir īstenībā, viņi nespēj ieraudzīt.

—   Tas taču ir ārkārtīgi interesanti… pat ja tu maldies! Cik žēl, ka pienācis laiks lidot prom!

—   Man neliek miera viena doma, — klusu teica Mihails. — Pat to iedomāties ir nepa­tīkami … Ko tad, ja kaut kur ir kādas citas būtnes, kas mums ar tevi ir tikpat neaptvera­mas kā mēs šīm … divdimensiju?

М. Емцев, Е. Парнов ПОСЛЕДНЕЕ ПУТЕШЕСТВИЕ ПОЛКОВНИКА ФОСЕТТA

Издательство «Зинатне»

SATURS

Locis Kids………………………………. 7

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums . 41

De profundis (No dziļumiem) . . 179

Sniega pika…………………………………. 192

Figūras plaknē . . . . . . . 219

Mihails Jemcevs, Jeremejs Parnovs PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Vāku zīmējuši O. Bērziņš, G. Smelters Redaktore Ņ. Krilova. Māksi, redaktore Sk. Etere. Tehn. redaktore E. Pola. Korektore A. Āva.

Nodota salikšanai 1966. g. 2. jūlijā. Parak­stīta iespiešanai 1966. g. 29. augustā. Papīra formāts 70X90/32. 7,125 fiz. iespiedi.; 8,34 uzsk. iespiedi.; 8,09 izdevn. i. Metiens 50 000 eks. Maksā 43 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pār­valdes 2. tipogrāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzirnavu Ielā Nr. 57. Pašūt. Nr. 2076, K2

PASKAIDROJUMI

* Indiāņu ciltis.

No augiem iegūta melna krāsa.

[1] ' dienvidamerikas tropu džungļi.

f * * ' Piekrastes tropu mežs paisuma darbības joslā.

[3] dienvidamerikas ekvatorialais mežs.

[4] neparazitējoši augi, kas mitinās uz kokiem.

[5] palmu pasuga.

[6] pakāpjveidīga piramīda ar plakanu virsmu.

[7] yerba sp. (matē port.) — paragvajiešu tēja.

[8] barotne, kurā izaug noteikta veida mikroorga­nismi.

[9] zupa no pupiņām ar kaltētu gaļu, cūkas speķi, desu utt.

[10] goijavas koka augļu pastila.

[11] odenscūka, pats lielākais grauzējs, 1—2 metru

garš.

7 — 2075

[12] sauso rajonu — sertanas iedzīvotājs (portug.).

[13] 5.9 kilometri

[14] indīgas klaburčūsku apakšdzimtas^ čūskas.

[15] amazones baseinā plaši sastopams, viegli piera­dināms putns.

[16] kažu ogu vīns (portug.).

[17] indiāņu ciltis.

8 — 2075

[18] pavadoņi (portug.).

[19] Žāvēta liellopu gaļa.

[20] metiss.

[21] sveicināti, vēlu jums labu un ceru, ka jūs man arī.

[22] pateicos (portug.).

[23] tā indiāņi sauc visus baltos (no spāniešu vārda Migels).

[24] victoria regia.

[25] burvis, priesteris (portug.).

[26] zemes garozas k-arta, kas sniedzas līdz z-emes kodolam.

[27] tas nav svarīgi! (portug.)

12 — 2075

[28] un pēc tam?… (portug.), 178

[29] izplatījuma daļa, kurā galaktikas, cita no citas attālinādamās, sasniedz gaismas ātrumu.