/ Language: Latvia / Genre:child_prose,

Dzīvnieku pulkā

Manfrēds Kibers

Dzīvniekiem ir sava komika un traģika tāpat kā mums. Tās ir visai līdzīgas un radniecīgas. Cilvēki parasti iedomājas esam bezdibeni starp sevi un dzīvniekiem. Bet tā ir tikai dzīves rata viena pakāpe. Jo visi mēs esam vienas vienības bērni. Lai dabu iepazītu, jāsaprot tās radījumi. Un, lai kādu radījumu saprastu, tad viņā jāsaredz brālis.

DZĪVNIEKU PULKĀ

Manfrēds Kibers

Bazīlijs Kažoklācis un Hironīms Baltkaklis

Bazīlijs Kažoklācis stāvēja sava brālēna, Tibetas lāča, dzīvokļa priekšā. "Hironīm Baltkakli, vai tu esi mājā?" viņš jautāja, ar ķepu pieklauvēdams alas sienai.

Iekšā nekas nekustējās. Bija dzirdama tikai klusa rūkoņa. Bazīlijs Kažoklācis klauvēja sparīgāk.

"Nē, es neesmu mājās, " sauca Hironīms Baltkaklis no alas dibena un saīdzis rūca, "tu taču zini, ka es pēc pusdienām mēdzu atgulties."

"Hironīm," sacīja Bazīlijs Kažoklācis, "kad es tev pateikšu, kādēļ esmu nācis, tad tu tūlīt būsi mājās."

Hironīms Baltkaklis parādījās pie alas ieejas un daudz reižu paklanījās. Tā Tibetas lāči dara, un tas izskatījās ļoti pieklājīgi. Bet nemaz nebija pieklājīgs, jo viņš nomurmināja kaut ko par traucējumu un ar ķepām berza miegu no acīm.

"Dzi, Hironīm, esmu atklājis medus paslēptuvi, saldu slepenu medus paslēptuvi."

"Kur?" jautāja Hironīms Baltkaklis un uz visām četrām izčāpoja laukā.

"Pag, pag, es tev parādīšu," sacīja Bazīlijs Kažoklācis un pasteidzās, lai tiktu līdzi. "Tu jau skrien nepareizā virzienā. Uz citu pusi jāskrien!"

"Kur?" jautāja Hironīms Baltkaklis un steidzīgi atkal atgriezās atpakaļ.

"Reiz tu varētu arī kur vietā sacīt paldies," ieminējās Bazīlijs Kažoklācis. "Redzi nu, ka tu esi mājās bijis!"

Bazīlijs Kažoklācis un Hironīms Baltkaklis čāpoja viens otram līdzās, uz iekšu savērstām kājām, kā tukli kungi, kuri labprāt dodas pie galda.

Medus paslēptuve bija izdobtā kokā, kurā bija divi maziņi zaru caurumi. Iekšpusē neizsakāmi jauki smaržoja. Bazīlijs Kažoklācis aiz sajūsmas rūca. Hironīms Baltkaklis aiz baudas rija siekalas.

"Šeit ir abi caurumi. Šis te liekas esam lielāks," sacīja Bazīlijs Kažoklācis.

"Kur?" jautāja Hironīms Baltkaklis un mēģināja iebāzt galvu. "Neiet. Caurums par mazu. Manas apkakles platums ir 113. Bazīlij, mēģini tu. Bet neapēd medu viens pats."

Bazīlijs Kažoklācis kratīja galvu un rūca.

"Manas apkakles platums ir 119," sacīja viņš padevīgi.

Hironīms Baltkaklis ar ķepu grābstījās pa caurumu. "Arī tā neiet," sacīja viņš vīlies. Manas ķepas lielums ir 14. Bazīlij, mēģini tu."

"Manas ķepas lielums ir 16," sacīja Bazīlijs Kažoklācis un saniknots paskatījās uz savām ķepām.

"Bazīlij, vajadzēs bāzt iekšā degunu," sacīja Hironīms Baltkaklis. "Bet tev tas jāmēģina pirmajam. Tu esi vecākais."  Bazīlijs Kažoklācis dziļi iebāza degunu zara caurumā. Tur smaržoja neizsakāmi jauki.

"Bazīlij," sacīja Hironīms Baltkaklis, "kādu tu rādi seju? Tu neizskaties pēc tāda, kas laizītu medu."

Atbildi viņš nesaņēma. Bazīlija deguns kā lode izšāvās no zara cauruma. Niknu bišu saime salaidās abiem brālēniem apkārt.

"Mana skaistā apkakle!" vaimanāja Hironīms Baltkaklis un izmisumā sita ar ķepām ap sevi.

Bazīlijs Kažoklācis burtiski izšķaudīja bites. Tas bija ārkārtīgi traucējoši. Jo bite degunā nav nekas nomierinošs.

Mājās Hironīms Baltkaklis laizīja savu apkakli un sukāja to ar nagiem. "Nu es šovakar nevaru iet uz satikšanos," viņš sacīja. "Saulei vispirms jānogludina mana apkakle. Mana mazā piegriež lielu vērību labam apģērbam."

Bazīlijs Kažoklācis nemitīgi vēsināja degunu ūdens peļķē. Šādai rīcībai viņu mudināja spaidīgi iekšēji apstākļi.

"Es gribēju šodien iet uz Bioloģijas biedrību un spriest par alu lāču pētīšanu," viņš nikni teica.

Abi ļoti dusmojās. Viens dusmojās uz otru.

"Zaru caurumi nav domāti tukliem kungiem," sacīja Bazīlijs Kažoklācis un nicīgi uzskatīja Hironīmu Baltkakli. "Saldām slepenām medus paslēptuvēm nedrīkst pieiet ar lempīgām ķepām. Citādi tas ķeras tev pie kakla. Vai tu arī tāpat nedomā, Hironīm?"

"Citiem klājas vēl daudz ļaunāk," atcirta Hironīm Baltkaklis. "Dažam pietiek tikai degunu iebāzt medū, un jau viņš izpūš bites!"

Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs

Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs bija jau vecs kraukļu tēvainis. Bet - lai debesis žēlīgas, viņš vēl joprojām taisīja sāņlidojumus. Jo bieži viņš sastapās kādā klinšu galerijā ar savu brāļameitu - vārnu. Viņš ļoti jūsmoja par gaišajām pelnu krāsas spalvām. Tad viņš sēdēja un mīlinājās, nevis apskatīja klinšu gleznas, kā godājami ļaudis to dara. Jo, kā tas katram zināms, tam nolūkam taču klinšu galerijas domātas. Klintis tas, protams, neuztrauca, bet citādi tas bija ļoti nožēlojami.

"Krā," sacīja Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs un eleganti noslīdēja uz savas ligzdas malas.

"Jēkab!" mājīgi uz savām olām tupot, vaicāja Ķērcēja-Kārcēja kundze. "Jēkab, kur ir pasūtītās sliekas?"

"Sliekas šogad ļoti grūti sagādājamas. Neatradu nekā cita, kā tikai vienu cirmeli, ko aiz pārskatīšanās noriju."

Jēkabam Ķērcējam-Kārcējam bija prakse tādās lietas. "Jēkab, kur tu biji?" jautāja Ķērcēja-Kārcēja kundze. "Es taču tev jau teicu," sacīja Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs, "es visus laukus pārmeklēju. Esmu noguris. Turklāt vēl esmu saaukstējies."

"Tu drīzāk esi sakarsis," sacīja Ķērcēja-Kārcēja kundze. "Jēkab, vai tavai brāļameitai - vārnai nav uz krūtīm gaišas pelnu krāsas spalvas?"

"Kādas gan viņai var būt spalvas?" sacīja Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs. "Droši vien viņai tās būs gaišā pelnu krāsā."

"Jēkab," teica Ķērcēja-Kārcēja kundze, "tev uz svārka ir gaišas pelnu krāsas spalva."

"Es kļūstu sirms," sacīja Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs. "Kas tas par brīnumu?"

Viņš noņēma spalvu.

"Jēkab, ķērc taisnību! Phī!"

Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs vainas apziņā nokāra lielo knābi. Savas kraukļa dvēseles dzīlēs viņš bija saniknots un nolēma atriebties — ar kraukļa atriebību!

"Krā," sacīja Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs un aizlaidās. Viņš laidās pie dzeguzes.

"Esmu dzirdējis, ka jūs pārdodat savas olas. Es vienu gribētu." "Labprāt," sacīja dzeguze.

"Vairāk par vienu vai augstākais divām sliekām es nevarētu piesolīt," teica Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs. "Esmu precējies un nekādas ekstravagances nevaru sev atļauties."

"Bet, lūdzu, tas pilnīgi pietiekami. Es to vispār daru tikai aiz tīras putnu pieklājības," sacīja dzeguze.

"Es olu gribētu paņemt tūlīt līdz," sacīja Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs.

"Tas neiet," sacīja dzeguze viltīgi. "Olu dēšana ir radošs darbs. Kaut kas tāds taču nekad nav krājumā. Tam vajag noskaņojumu. To tik vecam putnam pašam vajadzētu zināt."

Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs izlikās, it kā viņam tas nebūtu zināms. Kad es varu pēc tās pienākt?" viņš jautāja.

"Es piegādāšu to jums mājās — kraukļu perēklī," dzeguze iztapīgi sacīja.

"To gan labāk nedariet," teica Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs, "jums varētu rasties neparedzētas grūtības. Es labāk pats pēc tās pienākšu."

Pēc dažam dienām J.Ķērcējs-Kārcējs pielaidās savai sievai no mugurpuses. Viņam knābī bija ola, to viņš uzmanīgi iebīdīja viņas apakšsvārku spalvās. Tad viņš, nejauki ķērkdams, nozuda.

Pēc īsa brīža viņš atkal atgriezās un nosēdās uz perēkļa malas. Viņš pat neapsveicinājās ar ķērcienu un pagrieza savai sievai muguru. Tad viņš pagrieza knābi pāri plecam un sāka runāt.

"Lea," viņš sacīja, "kas tā par olu?"

"Kas gan tās var būt par olām?" vaicāja Ķērcēja-Kārcēja kundze. "Mūsu olas - kraukļu olas."

"Lea, ķērc taisnību! Tev ir ligzdā sveša ola!"

"Ak, tu domā to mazo, ko tu man šodien paslepšus iedevi?" jautāja Ķērcēja-Kārcēja kundze. "To es izdzēru. Tā taču bija uzmanība par pasūtītajām sliekām, kuras tu piemirsi? Vai ne?"

Jēkabam Ķērcējam-Kārcējam bija tāda sajūta, it kā viņam pašam būtu olas dējamas.

"Protams," viņš sacīja un uzskatīja savu sievu ar kraukļa acīm. Ilgi viņš to nedarīja. Leai Ķērcēja-Kārcēja kundzei knābja apkaimē bija tāds vaibsts, kuru neviens, kas to pats nav redzējis, nevar aprakstīt.

Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs kļuva simts gadus vecs. Šo vaibstu viņš nekad neaizmirsa. Nekad vairs arī viņam uz nevainojami melnā svārka neredzēja gaišās pelnu krāsas spalvas.

Tas ir — viņš vienmēr pirms mājās nākšanas rūpīgi nosukājās.

SK

Sliekas bija sasaukušas kongresu.

Tas bija laika garam atbilstošs kongress. Tāpēc arī viņš nesaucās slieku kongress, bet SK.

SK sanāca dārzā kādā krietni putekļainā vietā.

Kongresā pārsprieda vienīgi augsnes kultivēšanas jautājumus. Tālāk slieku redzesloks nesniedzās, jo tās lien pa zemi un ēd zemi. Tie ir nabadzīgi un pieticīgi, bet derīgi un vajadzīgi ļaudis. Zemes attīstībai tie nepieciešami, un viņu darbs ir padarāms.

Bija vakars. Krēsla gulēja uz ceļa, kurā bija salīdis SK.

Kāda veca, gara slieka bija uzņēmusies vadību.

Viņa apskatīja vietēja rakstura jautājumus, apstrādājamā dārza augsnes apstākļus. Rezultāti bija iepriecinoši.

"Mēs jau itin dziļi esam ielauzušies zemes iekšienē," sacīja SK prezidents. "Daudz zemes slāņu, par kuru esamību līdz šim neviens nekā nezināja, esam nogādājuši virspusē. Mēs tos esam sadalījuši un sasmalcinājuši. Bet zeme liekas esam vēl dziļāka, nekā mēs to iedomājamies. Tā liekas slēpjam vēl vairāk par to, ko esam piecēluši virspusē. Mums jālien joprojām rosīgi visur kur apkārt un jāēd zeme. Tas ir liels uzdevums. Ar to es noslēdzu SK.

Ar izsmalcinātu pieklājību viņš salocījās. SK oficiālā daļa bija beigusies.

Kaimiņi un, draugi pulcējās brīvās grupās un pārrunāja jaunākos pieredzējumus locekļu attīstīšanas praksē. Visi tiecās pēc garuma visādos veidos. Šai apstāklī saskatīja attīstību. Jaunas metodes šajā virzienā vienmēr radīja interesi.

"Visjaunākā metode garuma iegūšanai," sacīja kāda jauna slieka, "saucas: "Ritinies ar salmu." Tā stiprina muskuļus un izstaipa locekļus. Redziet - tā!"

Viņa sataustīja salmu un demonstrēja jauno metodi ar pārliecību un enerģiju. Šai darbībā viņa kaut kam piedūrās. Viņa juta, ka tas bija kaut kas grumbuļains un spalvains.

"Nu bet kas tad tas? Tam jau mati un tas kustas!" Viņa bailīgi noritinājās no salma.

"Piedodiet, es biju ļoti noguris. Tāpēc es mazliet apsēdos uz salma," sacīja spalvainais kaut kas.

"Kas tad jūs tāds esat?" vaicāja slieka un uzmanīgi līda atkal tuvāk.

"Pēc aroda esmu kāpurs. Nekādā ziņā nebūtu uz salma apsēdies, ja vien nebūtu tik ļoti noguris. Man ir garš ceļš aiz muguras. Esmu visu laiku līdis pa putekļiem. Tikai retumis atradu kādu zaļumu. Esmu jau kopš bērnības mazliet vārgs. Ir jau arī ļoti nogurdinoši pie katra soļa saliekt muguru. Tagad es vairs to nespēju. Esmu pārāk noguris. Līdz nāvei noguris."

Kāpurs bija pilnīgi apputējis un novārdzis. Viņa kāju izaugumi trīcēja.

Viss SK pilnā sastāvā līdzjūtīgi pielīda klāt. "Jums jāstiprinās," laipnīgi sacīja kāda slieka. "Ieņemiet mazliet zemes."

"Ņē, pateicos," sacīja kāpurs. "Esmu pārāk noguris ēšanai. Es vairs negribu pa zemi līst."

"Bet es jūs lūdzu!" sacīja SK prezidents. "Līst pa zemi un ēst zemi — tas nozīmē dzīvot. Ja to vairs nevar, tad jāmirst. Bet vajag dzīvot — un kļūt krietni garam. Varu jums ieteikt dažas metodes. Tā ir makrobiotika."

"Es domāju, ka tādā gadījumā nav jāmirst," sacīja kāpurs. "Ja jūtas pārāk noguris un pa zemi vairs nevar līst, tad vajag iekūņoties, un pēc tam top par raibu tauriņu. Tad lido saulē un dzird pulkstenītes zvanām. Es tikai nezinu, kā tas darāms. Jūtos arī pārāk noguris, lai par to pārdomātu."

Sliekas uztrauktas un bezpalīdzīgas locījās juku jukām. "Lidot? Saule? Ko tas nozīmē? Kaut kas tāds taču neeksistē! Jūs gan laikam būsiet slims?"

"Jūs lietojat tādus īpatnējus svešvārdus," sacīja SK prezidents. "Jūs vienkārši nejūtaties labi!"

Kāpurs vairs neatbildēja. Viņš jutās pārāk noguris. Līdz nāvei noguris. Viņš pieķērās salmam. Tad ap viņu viss satumsa.

Bet viņam sāka izaugt smalki pavedieni un ietīt apputējušo, līdz nāvei nogurušo ķermeni.

"Tā jau ir drausmīga slimība," sacīja sliekas. "Tas ir fenomens," sacīja SK prezidents. "Mums tas jānovēro." Daži lietpratēji piekrītot pamāja.

Pagāja daudz nedēļu. SK prezidents un lietpratēji ik dienas līda pie fenomena un to aptaustīja. Fenomens izskatījās balts. Tas bija pilnīgi ietīts un gulēja zemē nekustēdamies.

Beidzot kādā rītausmā ietītais ķermenis sakustējās. Izlīda raibs taurenītis un izbrīnas pilnām acīm raudzījās apkārt. Spārniņus viņš bija sakļāvis un nezināja, ko ar tiem iesākt. Jo viņš bija aizmirsis savu kāpura stāvokli un to, ko šai stāvoklī bija ticējis un cerējis, un savu nogurumu, nāves nogurumu...

Bet spārni saules gaismā auga. Tie kļuva spēcīgi un krāsojās spožām krāsām.

Tad taurenītis izpleta spārniņus un laidās tālu pāri zemei, pašā saulē iekšā.

Un pulkstenītes zvanīja. Lejā, putekļos, sanāca SK.

Bija atrasts tukšais apvalks, un kopā bija salīduši visi lietpratēji. "Tas ir tikai apvalks," sacīja pirmais lietpratējs vīlies. "Pāri palikusi tikai slimība," sacīja otrs lietpratējs. "Pārvalks, proti, bija pati tā slimība," sacīja trešais lietpratējs. Augstu virs viņu neredzīgajām galvām saules staru pielietajā zilajā gaisā laidelējās taurenītis.

"Tagad viņš ir galīgi miris," sacīja sliekas. "Viņš ir augšāmcēlies!" gaismā lidoja tūkstošbalsīga dziesma.

Krusttēvs

Krusttēvs Ļipainis bija trusis. Tādēļ arī stāsts par krusttēvu Ļipaini norisinās trušu aprindās, un proti - pašās labākajās, ar labu stāvokli. Mēs šeit sastopam vienīgi ļaudis, kuri ir paēduši, kuriem ir kopts kažoks un kuri dzīvo ar visām ērtībām ierīkotās alās. Tāds bija krusttēvs Ļipainis, tādi bija viņa tuvākie radi un visa kolonija bija tāda. Un tas viss bija viņa ķepu darbs. Jo ne vienmēr tā bija bijis - ak, nē! Krusttēvs Ļipainis bija sācis ar mazumu, katru lēcienu dzīvē viņš bija ar grūtībām nocilpojis; viņš bija pazinis slāpes, badu un aukstumu un bieži vien norūpējies, trīcošiem zobiem bija aprijis pēdējo redīsu lapu. Un bez tam vēl neskaitāmais bērnu pulks — krustmāte Ļipaine bija tik auglīga! Bija grūti, ļoti grūti. Bet krusttēvam Ļipainim bija raksturs, viņš bija dziļi cienījams trusis. Viņš nenokāra ausis, bet katrā laikā nostājās liktenim pretim uz pakaļkājām, un ar tulznainu ķepu viņš to veidoja!

Krusttēvs Ļipainis ir paraugs, kuram derētu sekot, un tādēļ es atstāstu šo notikumu. Krusttēvs Ļipainis bija mazu nabadzīgu trušu ļaužu bērns un viņa jaunība bija mīlas bagāta, bet salātiem nabaga. Arī precoties viņam par salātiem svarīgāka bija mīla. Tas bija diženi un cēli, jo arī mīla ir dižena un cēla, bet salāti tādi nav. Krusttēvs Ļipainis apprecēja trusīti no ļoti vecas, bet galīgi trūcīgas ģimenes. Tā bija krustmāte Ļipaine, dzimusi Snaudule. Viņai bija jūtām bagāta, pat ļoti bagāta dvēsele, un viņa krusttēvu Ļipaini mīlēja dziļi un sirsnīgi, bet pūrā viņai bija viens vienīgs lazdu rieksts. Tas bija sens ģimenes mantojums, trušu ģimene ar to ļoti lepojās un to rūpīgi glabāja un, proti, tieši tādēļ, ka tas bija sens ģimenes mantojums. Ar to saistījās kaut kāds noslēpums, — kāds, to gan neviens nezināja, bet noslēpums ir ļoti no svara, ja nav nekā kārtīga, ko ēst, un ar noslēpumu sena dzimta tomēr vienmēr vēl var reprezentēties. Kāzu dienā noslēpumu nolēma pārkost, un krustmātes Ļipaines piederīgie šajā gadījumā murmināja kaut ko par senām dižciltīgām tradīcijām. Krusttēvam Ļipainim visa šī lieta bija nepatīkama, jo no tradīcijām pat trusis nav paēdis, un bez tam neviens nevarēja riekstu pārkost.

"Tas ir vecums; tā ir dižciltība," sacīja krustmātes Ļipaines piederīgie.

Beidzot palūdza vāveri, ar kūru tiem bija kaimiņu attiecības, bet kuru kāzās tomēr nelūdza, jo viņa pārmērīgi koķetēja ar asti un arī savu grezno tualeti uztraucoši rādīja. Viņa saņēma riekstu ķepiņās un tūlīt pārkoda ar to rutinēto rosību, kādu attīsta vienīgi arods. Bet rieksts bija tukšs. Noslēpumi parasti ir tukši. Visi bija šokēti un samulsusi kustināja ausis.

"Tas ir vecums; tā ir dižciltība," sacīja krustmātes Ļipaines piederīgie.

Krustmātei Ļipainei pašai tas bija ārkārtīgi nepatīkami, un viņa dziļi nosarka, protams, purniņa galā, jo kaut kur citur trusis nevar nosarkt. "Tas maksā čiekuru," sacīja vāvere nevērīgi.

Krustmātes Ļipaines tēvs viņu paveda sānis un lūdza čiekuru pagaidām kreditēt. Ievērojot ģimenes dižciltību, viņa var būt droša, ka čiekuru patiešām saņems.

"Ak ko, ģimenes dižciltība," ņurdēja vāvere. "Es šinīs dienās nākšu pēc čiekura, un, ja čiekura vietā sastapšu tikai dižciltīgo ģimeni, tad garās ausis kaut ko pieredzēs!"

Viņa parādīja savus nadziņus.

Trusis aizvainots klusēja. Ko tu par šādu uzvešanos vari teikt, ja pats esi dižciltīgs trusis un tev uz galvas — tieši virs smadzenēm, ir tumšs plankums! Šis plankums bija visiem krustmātes Ļipaines radiem un krustmātei Ļipainei arī. Tas nozīmēja dižciltību. Šo tumšo plankumu galvas vidū ļoti kopa, jo tā bija Snauduļu dzimtas pazīme. Tāpēc arī visi Snauduļu dzimtas piederīgie aiz bailēm, kā tumšais plankums uz galvas varētu nozust, nekā nemācījās. Reiz šāds bēdīgs gadījums tiešām bija noticis, un, proti, pateicoties šai jau tā visādi kaitīgajai izglītībai. Toreiz attiecīgais Snauduļu dzimtas trusis pat neko daudz nebija mācījies, vienīgi pašu bīstamās izglītības iesākumu — atziņu, ka pasaule ir lielāka par trušu aploku. Bet šī samaitātāja gudrība bija bijusi pietiekama, lai tumšais plankums nozustu, un, neraugoties uz visiem izmisušās ģimenes pūliņiem un ķepu masāžas pielietošanu, tas vairs neparādījās. Uzskats, ka trušu pašu aploks ir visa pasaule, ir nepieciešamais priekšnoteikums tumšajam plankumam galvas vidū, tas man sakāms visiem Snauduļu dzimtas locekļiem par brīdinājumu, arī, ja tie nebūtu truši. Kopš tā laika tik nejauks ģimenes notikums vairs nebija atkārtojies, jo bija jau zināms, kādas briesmas izglītība var sagādāt tumšajam plankumam galvas vidū, un tādēļ no tās galīgi izvairījās.

Vāvere pa to laiku atbildi nemaz nenogaidīja un rāpās augšup kādā kokā, to darot, viņa smēja savus īpatnējos skanošos smieklus, kuri, ja būsim taisnīgi, patiešām izklausās mazliet vieglprātīgi. Viņas kažociņš saulē laistījās, un viņas astes spalvas cēlās stāvus tik koķeti, ak, cik neizsakāmi koķeti...

Snauduļu trusim senioram reiba. Demimonde, viņš murmināja un rīvēja tumšo plankumu galvas vidū.

Tādas bija krusttēva un krustmātes Ļipaines kāzas.

Krusttēvs Ļipainis un krustmāte Ļipaine devās ceļojumā.

"Dosimies uz Ameriku," sacīja krusttēvs Ļipainis. "Pa ceļam gan esot ūdens un vēl šis tas, bet bebrs Nirēja kungs man iedeva ieteikšanas rakstu. Kur pa ceļam ir ūdens, tur tā lieta bez ieteikšanas raksta neiet. To es nodošu kādam bebram, kurš tur ūdens malā dzīvo. Viņš mums uzbūvēs laivu, un divus redīsus arī ņemsim līdzi. Nirēja kungs pats būtu devies uz Ameriku, ja kāds sīkums to nebūtu aizkavējis."

Krustmāte Ļipaine nopūtās. Tumšā plankuma dēļ viņa vispār nezina, kas Amerika ir, un bez tam ceļošana viņai nenāca par labu. Bet cītīgi viņa turējās dienas un nedēļas, četras garas nedēļas, kaut arī slepus vēlēdamās, lai kāds sīkums tos aizkavētu tāpat kā Nirēja kungu. Tā arī notika, un tie bija veseli astoņi sīkumi. Krustmāte Ļipaine nolikās un dabūja astoņus bērnus.

Krusttēvs Ļipainis, protams, nenolikās, bet viņš apsēdās. Jo tēvam šādā gadījumā ir iespējams vienīgi kārtīgi nosēsties. Viņš tātad nosēdās, atglauda ausis un pārdomāja.

"Ar astoņiem bērniem es nevaru uz Ameriku doties," viņš ļoti prātīgi domāja, "tātad man jāpaliek šeit uz ilgāku laiku, jo krustmātei Ļipainei atkal būs bērni un šiem bērniem būs bērni, un tiem bērniem būs atkal bērni... un, proti, drīz, ļoti drīz..."

Ak, krusttēvs Ļipainis to zināja. Viņam acu priekšā viss apmiglojās un viņš redzēja vienīgi mazas ausis šurpu turpu kustamies, vienmēr vienu taisni, un otru slīpi, līdzīgi viņa paša ausīm; ak, tieši tāpat... veselu ausu lauku — bet ne tādu lauku, no kura var ražu ievākt. Tomēr tās bija tikai tādas iedomas, kādas daudziem nāksies izjust. Krusttēvs Ļipainis nebija tāds trusis, kas bezdarbībā saliek ķepas. Viņš strauji uzlēca uņ sāka rakt alu, smiltis viņam tā vien šķīda ap ausīm. Vēl līdz vakaram viņš to izlika ar mīkstām sūnām un līdzīgām pirmās nepieciešamības lietām, tā ka pavairojusies ģimene nakti jau mierīgi varēja likties uz auss, kas trušiem šī locekļa īpatnību dēļ liekas jo sevišķi mīksti un patīkami. Vienīgi krusttēvs Ļipainis negulēja. Šādos gadījumos tēvi reti kad guļ.

No rīta viņš jau ļoti agri piecēlās un naksnīgām acīm un nervozi karstu purniņu meklēja dienišķo iztiku. Tas bija grūts, rūpju pilns gājiens, turklāt vēl svešā apkārtnē, kuras briesmas nav zināmas. Krusttēva Ļipaiņa sirsniņa bailīgi pukstēja, viņš lūkojās uz visām pusēm un kustināja ausis. Bieži vien viņš apstājās un bēdīgi kaut ko pie sevis murmināja.

Bet viņa ķepas bija cilpojušas jau dažu labu smagu gājienu, un krusttēvs Ļipainis nebūtu nekāds drošsirdīgs self-made-rabbit bijis, ja trušu tēva apziņa viņā nebūtu guvusi pārsvaru.

Tādēļ viņš lēca dažus lēcienus nezināmajā un pēkšņi atradās liela mūra priekšā. Viņš čakli apošņāja drupanos akmeņus un drīz vien atklāja caurumu apmēram trīs ausu garumā, pa kuru viņš ērti varēja izlīst. Tas, ko krusttēvs Ļipainis tagad ieraudzīja, lika viņā iestrāvoties dziļai laimes sajūtai no deguna līdz pat astītei, un nervozi karstais purniņš atguva agrāko vēso temperatūru, uz kādu tam kā sūkļa veidojumam ir tiesības.

Tas, ko krusttēvs Ļipainis redzēja, bija kaut kas brīnišķīgs: salāti, salāti un atkal salāti, pa starpām tikai vēl dažas redīsu dobes. Barība, bagātīga ēsma pašam, krustmātei Ļipainei un viņa astoņiem bērniem un vēl daudz, daudz vairāk bērniem, veselai trusīšu ļaužu kolonijai - ak, krusttēvam Ļipainim asaras sakāpa acīs un viņš aizkustinājumā ar tulznaino darbā cietināto ķepu noslaucīja degunu, kurā jau bija ievilkušās rūpju rievas, lai gan krusttēvs Ļipainis bija pašos labākajos spēka gados. Bet nu viss būs labi. Krustmātes Ļipaines dzemdības norisināsies spīdoši, un tām sekos vēl daudz citas dzemdībās, un viņu bērniem būs bērni, un viss tas būs nepārredzams spalvains pavairojums!... Un viss tas būs paēdis, paēdis un pateicīgs. Tikpat pateicīgs, kā krusttēvs Ļipainis pats tagad bija.

Radījuma pateicība ir skaistākā lūgsna, un šīs lūgsnas ir īstā ticība, jo viņu svētnīca ir daba, un altāris ir Dieva debesis un Dieva saule. Un Dieva saule, kura ir visas radības saule, apspīdēja šo salātu daudzumu un trusīša pateicību.

Krusttēvs Ļipainis mazliet stiprinājās un ieēda vieglas brokastis. Lapas bija izmeklētas un tomēr aromāta ziņā ļoti dažādas. Galveno ēdamo viņš gribēja notiesāt ģimenes vidū, jo krusttēvam Ļipainim bija ļoti pieklājīgi uzskati, kā tas visiem jau zināms.

Tad viņš pārbaudīja apvidus arhitektonisko piemērotību dziļbūvei. Bet pamats izrādījās pārāk čaugans. Pastāvīgam mājoklim smilšu daudzums vienmēr ir par čauganu. Pa lielākai daļai tur arī ir mēslu dobes un tās katra gaumei neatbilst. Tikai stingrs pamats sagādā drošu dzimteni.

"Nē, šeit dziļbūve nav iespējama," sacīja krusttēvs Ļipainis domīgi, "bet tas nav nekas ļauns. Šeit ir barība, un, ja cītīgi pārnēsāšu, tad es varu atvērt veikalu un pret salātiem iemainīt zemi. Šeit droši vien ir daudz trušu, kuriem pieder īpašumi." Krusttēvs Ļipainis bija reāls līdz pat nagu galiem. Viņš nekad nebūtu piesavinājies zemi nelikumīgi, un savas jaunības rūgto pieredzējumu ietekmē viņš iedomājās, ka viss ir aizņemts. Jo krusttēvs Ļipainis bija cēlies no ļoti apdzīvotas vietas, kur viss ir aizņemts, kur gribētu vietu ieņemt. Ar cilvēku īpašumu, kā ar salātiem, tas ir kas cits, tas dzīvnieku pasaulē skaitās nevienam nepiederīgs, jo šajā ziņā bija bijis nepieciešami pieņemt cilvēku tikumus.

Krusttēvs Ļipainis saņēma mutē tik daudz salātu un redīsu lapu, cik varēja panest, un aplaimots cilpoja uz māju, kur astoņi akli bērni zīda krustmātes Ļipaines pavēderi.

"Kad viņiem būs acis," krusttēvs Ļipainis laimīgi murmināja, "un kad viņi varēs redzēt sauli, tādu, kādu es to šodien pār salātiem redzēju".. ak!"

Krusttēvs Ļipainis aizgrābts nolaizīja krustmātei Ļipainei pieri. Tā viņš ievēroja, ka tumšais plankums bija nozudis. Dzīves rūpes bija to nodzēsušas, un arī atziņa, ka trušu Snauduļu dzimtas aploks nav visa pasaule. Tagad krustmātes Ļipaines piere bfja tīra un skaidra, kad viņa uzskatīja krusttēvu Ļipaini, dzirdēja par salātu svētību un ar mīlošu mātes ķepu noglauda astoņus mazos radījumus, kuri kustināja trīsdesmit divas kājeles. Trušu māmiņas stāvoklī mācās skaitīt. Krusttēvs Ļipainis ļoti priecājās, ka tumšais plankums bija nozudis. Viņš to diezcik augstu nevērtēja.

"Ir taču labāk, ja nav tumša plankuma, bet zina, kas ir Amerika," viņš domāja, "citādi es šeit nemaz nebūtu atkļuvis."

Tad Ļipaiņi ēda ar veselīgu ēstgribu, kāda piemīt trušiem, un, jo sevišķi tādiem trušiem, kuriem grūti klājies.

"Paliec tikai sūnu gultā," sacīja vēlāk krusttēvs Ļipainis un noslaucīja bārdu," viena salātu lapa vēl ir atlikusi, ar to es atvēršu veikalu, un vakarā es atnesīšu jaunus."

"Kādēļ tad tu gribi atvērt veikalu?" jautāja krustmāte Ļipaine un neviļus paberza to vietu, kur agrāk bija tumšais plankums. Snauduļu dzimta nekad netirgojās, labāk viņi gulēja uz citu ādas. Tas ir smalki, un ne tikai pie trušiem vien.

"Es gribu iegūt zemi mūsu alām," sacīja krusttēvi Ļipainis. "Šeit  droši vien būs arī vēl citi trušu kungi, un katrā ziņā arī zemes īpašnieki. Es iemainīšu zemi pret salātiem. To es tev tā nevaru izskaidrot. Tas ir tautsaimnieciski. Bez tam tas tevi nogurdina," sacīja viņš lepni un ar maigumu.           

"Tautsaimniecisko" krustmāte Ļipaine nesaprata. Viņa domāja, ka tas ir kaut kas ēdams, un iemiga. Bet krusttēvs Ļipainis žigli izraka vēl otru alu, mazu un ar atklātu ieeju, tur viņš ievietoja salātu lapu un ar drošu un enerģisku nagu ierakstīja smiltīs:

Krusttēvs Ļipainis

Saknes un salāti.

Tad viņš pats nosēdās priekšā un gaidīja. Viņš neaiztika salātu lapu, kaut gan tā smaržoja, ēstgribu ierosinādama, un viņš vēl nebija pilnīgi paēdis. Beidzot viņš tai uzsēdās virsū, lai tā viņam nebūtu redzama. Krusttēvam Ļipainim bija raksturs!

Pagāja labs laiciņš, bet neviens nenāca. "Vai šeit tiešām nebūtu neviena truša," domāja krusttēvs Ļipainis, "tad es varētu gandrīz būvi rakt un pats apēst salātu lapu."

Viņš to bailīgi pavilka mazliet no pakaļkāju apakšas. Bet viņš izturēja. Krusttēvs Ļipainis, proti, bija cēls! Ak, cik maz ir tādu!

Beidzot krūmos parādījās kaut kas balts. Krusttēvs Ļipainis bailīgi pašķielēja. Jā, tas bija trusis, bet gluži balts. Kaut ko tādu krusttēvs Ļipainis nebija vēl redzējis. Tam gan vajadzēja būt smalku ļaužu. Viņš gluži nomākts paskatījās uz saviem pelēki brūnajiem svārciņiem un neviļus tos ar priekšķepu noglaudīja. Galu galā tā šeit varbūt bija pavisam sveša valsts.

Baltais trusis bija pamanījis salātu lapu zem krusttēva Ļipaiņa pakaļkājām un steigšus devās pie viņa. Tad viņš apsēdās un notupās uz pakaļkājām, pie kam viņš koķeti ar ķepu noglauda gaišās ūsas.

"Ē - atļaujiet," beidzot sacīja baltais trusis, "mans vārds ir M-m-m."

"Valoda gandrīz līdzīga mūsējai," domāja krusttēvs Ļipainis",tikai mazliet tarkšķ, un viņš saka ē." Tad viņš sacīja: "Ļipainis," - un ļoti pieklājīgi sacēla ausis uz priekšu.

"Ak, cik skaista salātu lapa," stabulēja M-m-m kungs un, nekā vairāk nesacījis, to paņēma.

Krusttēvs Ļipainis neviļus piecēlās un žēli noskatījās, kā vērtīgā manta, kurai vajadzēja tautsaimnieciski ietekmēt, pamazām nozuda. Tagad viņam vajadzēja garo ceļu vēlreiz mērot, un arī pašsavaldīšanās bija bijusi lieka. Prom tā bija. Tā būtu varējusi atrasties arī viņa vēderā.

"Patiesību sakot, es to gribēju pārdot," viņš beidzot kautrīgi ierunājās un parādīja ar ķepu uz sludinājumu smiltīs.

"Ļoti labi," sacīja M-m-m kungs, "tie ir laitue."

M-m-m kungs bija dzimis kā piejaucēts trusis, un viņam bija cilvēcīga dekadence, kā viņš pats mēdza izteikties. Tādēļ viņš šķiroja salātus pēc franču nosaukumiem. Pareiziem tiem nebija jābūt.

"Kad kaut kas ir nozudis, tad ir vienalga, vai tas saucās par laitue vai citādi," nodomāja krusttēvs Ļipainis. "Es pret to gribēju iemantot zemi," sacīja viņš tagad noteikti un droši, jo baltais kažoks viņam pēc šī atzinuma vairs neimponēja. "Tādēļ lūdzu papūlieties, kad būsit apēduši. Jūs droši vien varēsit man sniegt izziņu."

M-m-m kungs kļuva laipnāks un ātri aprija atlikumu. Ja citi bungo ar pakaļkājām, tad atlikumu vienmēr vajag steidzīgi aprīt.

"Mans mīļais Ļipaiņa kungs," viņš sacīja un ar ķepu izdarīja vieglu kustību, "iemainīt zemi? Šeit viss ir par brīvu. Vai jūs domājat, es izietu savā full dress, ja šeit būtu bieži apdzīvota vieta? Nē, nepūt ķepā! Šis te ir vecs tā saucamo cilvēku īpašums. Savā ziņā liela apmēra laupījums — bet tas ir gluži brīvs, vienīgi plēsoņa, kas audzē salātus, šeit dzīvo. Tādēļ es ne labprāt esmu un eju dārzā. Viss jau ir ļoti eleganti, bet tomēr tā ir, kā lai to izsaka, savā ziņā aizbildniecība. Tas man netīk. Bez tam tie plēsoņas, kas audzē salātus, ir tikai pusē piejaucēti. Nekad nevar zināt, vai viņi tevi pēkšņi nenosit. Ak, es zinu gadījumus."

Krusttēvs Ļipainis nodrebēja. "Tas jau ir šausmīgi," viņš vaimanāja, "es tā priecājos, ka atradu šo salātiem bagāto vietu. Man ir sieva un bērni!" M-m-m kungs iecietīgi paplīkšķināja krusttēvam Ļipainim pa plecu. "Drosmi, jauno cilvēk, drosmi," viņš sacīja ar cieņu, "es jums parādīšu drošas vietas un pareizos ceļus, tur nedraudēs briesmas ne par astes platumu. Par to dodiet man alu un ēdienu pienesiet istabā. Esmu nervozs un nevaru strādāt. Arī baltais uzvalks to nepanes — ē. Patiesību sakot, es šeit neiederos, bet šo pakalpojumu jums izdarīšu."

Krusttēva Ļipaiņa labā sirds aiz pateicības sila. "Ak, cik labprāt. Un — vai šeit var rakt?"

"Bez bēdām. Ziniet ko? Nodibināsim zemes īpašumu biedrību. Tas ir — jūs rociet un es dibināšu."

Krustēvs Ļipainis vērīgi klausījās. "Kas tad tā ir — zemes īpašumu biedrība?" M-m-m kungs pārākuma apziņā šūpojās uz pakaļkājām. "Tasir cilvēku iekārtojums. Zemes īpašumu biedrība ir tad, ja izrok daudz alu un nevienu nelaiž iekšā." "Jā, bet ko tad?"

"Tad kādu ielaž, bet vienīgi pret salātiem."

"Ā," nodomāja krusttēvs Ļipainis, "tas ir tautsaimnieciski, un pie tam vēl lielā stilā, lēcienu tempā."

"Beidzot," turpināja M-m-m kungs un klakšķināja ar mēli, "jūs tā varēsit sēdēt vienmēr un ar pakaļkāju bungot vieglu meldiju, un ēst salātus, kurus citi atnesīs. Galviņu salātus vai kādus tikai jūs vien gribēsit. Tas ir smalki. Tā ir dekadence — ē..."

"Nē, tas man neder, man vajag ķepas nodarbināt," sacīja krusttēvs Ļipainis, "bet citādi jau viss ir ļoti skaisti."

"Nu, jūs varēsit rīkoties, kā jums patiks. Jūs, zemnieki, jau nu reiz esat tādi. Es to nevaru atļauties baltā kažoka dēļ un sakarā ar dekadenci vispār."

M-m-m kungs smalki dvesa caur degunu. "Bet tagad pie darba. Rociet un es dibināšu, un vakaros, lūdzu, nepiemirstiet, tad es mēdzu ēst galviņsalātūs, bet vienīgi maigās iekšējās lapas un manā istabā, vai ne..."

Un M-m-m kungs omulīgi ierīkojās alā, kuru krusttēvs Ļipainis bija paredzējis veikalam.

Bet krusttēvs Ļipainis steidzīgi aizcilpoja uz salātu vietu pēc tam, kad bija licis aprakstīt drošo pieeju. Jo tagad bija vēl vairāk jāskrien, vēl kāds bija jāapgādā, un pie tam tāds, kas bija nervozs un ēda tikai iekšējās lapas. Bet par to viņš dibināja. Krusttēvam Ļipainim vajadzēja tikai rakt un barību stiept. Ak, bet krusttēvs Ļipainis bija tik pateicīgs! Vakaros viņš jau raka un mēnessgaismā viņš vēl turpināja rakt.

Krusttēvs Ļipainis vienmēr visam, ko ņēma ķepās, nopietni ķērās klāt.

Tā krusttēvs Ļipainis raka, un tā pagāja laiks.

Tas bija smags darbs, un celtne pēc celtnes tika ierīkota, ar mākslīgām caurulēm, viss skaisti un ģimenes sajūtai atbilstoši savienots ar gaiteņiem un klubu telpām. Arī neskaitāmas pieliekamās telpas radās, viss atbilstoši un pēc asprātīga plāna, jo krusttēvs Ļipainis dziļbūvju jautājumos bija lietpratējs. Sevišķu rūpību viņš pievērsa iekšējai arhitektūrai, un atzveltņu krēsli ziemas miegam atbilda visām jaunlaiku prasībām.

Krusttēvs Ļipainis raka visam pamatus viens pats un paša ķepām. Pēc tam raka bērni un bērnu bērni. Raka vai vāca krājumus ziemai. Tikai M-m-m kungs neraka un nekrāja.

Viņš vienīgi pārstaigāja gatavās telpas, runāja par dekadenci un laitue un lakstodamies knieba jaunajām trušu meitenēm ausīs. M-m-m kungs, proti, bija pasaules cilvēks. Šo īpašību raksturo tas apstāklis, ka tad klaiņo pa gatavām telpām un runā par kāpostiem, ja tiem ir franču nosaukums. Pareizam tam nav jābūt.

Bet M-m-m kungam vajadzēja vēl drūmas lietas piedzīvot, jo strādātāji gatavās telpas arvien retāk nodod klaiņošanai. Tā ir šausmīga  laikmeta parādība! Cik viegli tā var izmirt sabiedrisko cilvēku suga ar visu savu klaiņošanu un runām par kāpostiem! Bet tik tālu mēs vēl neesam — es domāju, šai stāstā par trušiem.

Vēl nāks kaut kas pavisam cits, un krusttēvam Ļipainim nāksies piedzīvot drausmīgu likteņa sitienu, iekams viņš pilnīgi nokļūs virsotnē un līdz ar viņu tā pavairojumu ģimene.

Dziļbūve bija tieši tiktāl paveikta, ka daļa alu bija lieka un tās varēja izīrēt. Alas izklāja ar sūnām, tas bija elegantas un komfortablas, vispār visām telpām tagad piemita īstas labklājības raksturs, tādas labklājības, kura balstās uz drošām ķepām. M-m-m kungs sastādīja iesvētīšanas runu, kura sākās ar laitue, un patlaban iemēģināja cēzarisku ķepas kustību, kad atskanēja briesmu sauciens, ka telpās redzētās čūskas. Visi sabruka mežonīgā jūklī un ziņu aiznesa krusttēvam Ļipainim uz viņa privātkantori.

Krusttēva Ļipaiņa degungals aiz šausmām nobāla. Enerģiskā trušu tēva balsī viņš pavēlēja slēgt pieejas jaunceltnēm. Tad viņš galīgi sabruka — pirmo reizi savā mūžā. Sastrādātās ķepas saliecās kā kabatas nazis, krustmāte Ļipaine savilka ausis pār acīm un elsoja, un visi visapkārt murmināja rūpju pārņemti, bez padoma palikuši.

"Tagad viss ir veltīgi," vaimanāja krusttēvs Ļipainis, "nevajag celt alas, lai nelaistu citus iekšā. Tā ir zemes īpašumu biedrība. Ak, cik labprāt es tagad no tā atteiktos. Bet tagad mums visiem jāatstāj sūri grūti iegūtās alas un savāktie salāti. Čūskas nokļūs arī šeit. Ļaudis, kas tā prot līst, visur tiek klāt."

Bieži vien tādi vienkārši radījumi kā krusttēvs Ļipainis savās sirds izbailēs pasaka lielas patiesības.

Pat to laiku bija pienācis M-m-m kungs. Pēc tam kad viņš bija pārliecinājies, ka pieejas čūsku telpām visas bija cieši noslēgtas, viņš parādīja iestudēto ķepas kustību un teica:

"Ak ko, tieši tagad es dibināšu. Kādēļ lai mēs neizīrētu? Tagad tieši. Vai mēs tāpēc tik ilgi strādājam? Kad čūskas dabūs mēbelētos kungus, viņas mūs atstās mierā. Mēs paliksim sāņus. Visos darījumos vajag palikt sāņus. Tas ir cilvēcīgi.

Tad krusttēvs Ļipainis saslējās visā savā augumā. "Vai tas ir cilvēcīgi vai laitue, man vienalga," viņš teica, "tas ir pret manu truša godu, un tam es savu ķepu nesniegšu!" Visi piekrītoši nomurmināja.

Bet M-m-m kungs, kurš redzēja, ka viņa sūnu atzveltnes krēsls un salātu iekšējās lapas ir apdraudētas, slepus izlīda laukā un pie visām ieejām izlika sekojošus smilšu paziņojumus:

Mēbelētas alas,

izīrējamas vienīgi tādiem, kas nereflektē uz trušiem pusdienās, jo izīrētāji paši ir truši.

Krusttēvs Ļipainis.

Viņš apakšā parakstīja — krusttēvs Ļipainis, nevis M-m-m, jo viņam no cilvēkiem bija zināms, ka zemes īpašumu biedrībā, ja tanī atklātas kaut kāda veida čūskas, vienmēr jāparakstās ar svešu vārdu. Tad viņš sludinājumam apvilka vēl dažus kāšus apkārt, labpatikā paklaiņoja un gaidīja reflektantus.

Ļoti drīz arī kāds nāca. Tas bija ezis, kurš ar šiem kungiem īpatnējo steigu bija apskrējis visas ieejas un izlasījis visus smilšu uzrakstus.

"Esmu Starptautiskās Ļodzīgo dzēlēju transporta savienības priekšnieks," viņš lietišķi sacīja. "Es gribu šeit noīrēt."

"Laipni lūdzu," sacīja M-m-m kungs un vairākas reizes ar sabiedriska cilvēka iznesību notupās uz pakaļkājām.

"Es gribu ar krusttēvu Ļipaini pašu runāt," šņāca direktors, "jūs neesat nekāds darba trusis. Jūs esat balts ķēms!"

"Laitue" murmināja M-m-m kungs, bet tālāk viņš netika. Vārds apklusa viņam mutē.

Cik dažādi tevi novērtē! Tas vienmēr atkarīgs no mērauklas, un vienmēr tu esi mērauklas trusis. To M-m-m kungs šai šausmīgajā acumirklī atzina, un viņš apsēdās un mainīja krāsu. To iespēj truši un citi dzīvnieki, un to sauc par asimilāciju. Cilvēki maina krāsu gandrīz ik dienas, bet ne tad, kad viņi dzird patiesību, bet jau ātrāk, lai tā viņiem nebūtu jādzird. Tādēļ arī to nesauc par asimilāciju, bet dēvē citādi. Bet tas šeit neiederas. Jo šis ir nevainīgs stāsts par trušiem, un tas nav nekāds apvainojumu leksikons.

Pa to laiku ezis savā veikalnieka steigā bija pārstaigājis veselu virkni alu un tuneļu, un bija nokļuvis pie paša krusttēva Ļipaiņa.

Krusttēvu Ļipaini pārņēma šausmas, kad viņš uzzināja par nekaunīgo smilšu sludinājumu.

"Es laizu savas ķepas nevainībā," viņš sacīja, "tam nav sakara ar šo sludinājumu. Tas ir bijis M-m-m."

"Būs jau labi," sacīja ezis. "M-m-m sēž augšā pārkrāsojies par pieklājīgu darba trusi. Bet es šeit gribu noīrēt un, proti, ātri — man maz laika."

"Ak," sacīja krusttēvs Ļipainis, "ja jūs šeit gribat īrēt, tad jums drīz vien vairs nebūs laika. Jūs tad būsiet miris. Jo šeit ir čūskas. Ū!..."

"Tātad — ar pilnu uzturu," sacīja Ļodzīgo dzēlēju transporta savienības direktors. Viņš bija veikalnieks līdz pat pēdējai adatai un savu vēso degunu paturēja vienmēr tādu.

"Kā?" iesaucās krusttēvs Ļipainis. "Uzturs gan, bet otrādi. Jūs tad būsit uzturs! Ak, cik drausmīgi!"

Par otrādu barību dzīvē izrādās daudz kas.

"Mīļo cilvēk, vai jums maz ir jēga!" sacīja ezis. "Tās taču ir delikateses. Jūs domājat indes zobu dēļ? Delikatesēm bieži vien piemīt indes zobi. Tas nav nekas. Mēs pret to esam imūni, Imūns ir tad, ja spēj to, ko grib. Mēs to izdarām gluži vienkārši: knaks - indes zobi prom. Un, kas pēc tam nāk, tas tik taukaini un glumi noslīd lejā, ak — burvīgi!" Direktors aplaizīja smailo cūkas purnu. "Tātad mēs paliekam pie tā. Uzturs un telpas. Jums piegādās salātus, cik vien jūs gribēsit. Es esmu Starptautiskās Ļodzīgo dzēlēju transporta savienības direktors. Viss norisinās ļoti ātri," viņš parādīja savas ķepas, "tās ir ļodzīgas. Viņas tikai tā plikšķina, bet kā tās rok! Tas ir praktiski. "American Paw Society" modelis.

"Amerikāņu savienības ķepas tiešām ļoti skaistas," sacīja krusttēvs Ļipainis pieklājīgi, klusībā atzīdams savas ķepas esam skaistākas. "Es gan arī domāju, ka tās ļoti labi rok. Bet daudz salātu gan jūs nevarat aiznest. Es zinu, cik tas grūti. Es to zinu no pieredzes! Es jums jau tā pateicos, ka jūs ar saviem godātajiem piederīgiem ēdat delikateses un nevienu nelaižat pie mums iekšā. To es arī turpmāk ļoti gribētu lūgt. Tās jau varbūt ļoti labi garšo, bet mēs esam vienkārši trušu ļaudis."

"Jūs dabūsit savus salātus," sacīja ezis, "ķepa ķepu mazgā. Kādam nolūkam tad mums būtu transporta savienība?! Mēs vienkārši liekamies uz muguras un visus salātus uzduram. Tas ir praktiski, ziniet..."

"Es jau zinu," sacīja krusttēvs Ļipainis. "American Society jeb tamlīdzīgi..."

"Nē, šoreiz nav līdzīgi. Bet man nemaz nav laika," sacīja direktors. "Tātad uz redzēšanos! Es noiešu pēc savējiem, to ir vairākas ģimenes. Mēs ņemsim visas rīcībā esošās telpas."

Vakarā transporta savienības locekļi jau iebaudīja ļoti nepatīkami pārsteigtās delikateses, bet trušu ļaudis ēda noteiktā laikā piegādātos salātus. M-m-m kungs turpināja mainīt krāsu, un krusttēvs Ļipainis dziļi, dziļi atvilka elpu.

"Nu es tomēr vēl esmu nodibinājis," domāja viņš pateicībā un aizkustināts, un viņu pārņēma tāda pati saulaina un salātiem bagāta sajūta kā tai dienā pēc krustmātes Ļipaines pirmajām radībām.

"Tagad es arī esmu — kā taču tas saucās — imūns, jo tagad es varu, ko es gribētu."

Krusttēvs Ļipainis bija lepns un pateicīgs par savu imunitāti un vērsa skatu pagātnē, ko patiešām vajadzētu darīt tikai tad, kad jau ir imūns. Kas viss šais gados nebija sasniegts! Lielais daudzums alu, lielais daudzums ērtību, un lielais daudzums trušu.

Krusttēvam Ļipainim ņirbēja gar acīm. Tagad mazo ausu lauks, kuru viņš toreiz bija skatījis kā vīziju, un nekādā ziņā ne ar patiku, kad viņš pirmo reizi bija nosēdies kā tēvs, bija kļuvis par īstenību.

Tagad viņš bija tik tālu, ka viņa ģimenes locekļu skaits labākajā gadījumā varēja būt paticamības aplēsums - un tas bija aiz mīlas, un nevis salātu dēļ, cik ļoti nepieciešami tie arī nebūtu. Jo mīla ir dižena un cēla, bet salāti tādi nav. Tas bija krusttēva Ļipaiņa vadmotīvs bijis, un cik jauki tas viņu bija vadījis!

Vienīgi paša bērnus viņš vēl varēja saskaitīt. To krusttēvs Ļipainis arī darīja, un beidzot krustmāte Ļipaine atkal kļuva vārga un līdz ar dažiem citiem dabūja savu simto bērnu. Viņu sauca par Murmulīti.

Tad krusttēvs Ļipainis svinēja jubileju, un visi svinēja līdzi. Pat kaimiņi — delikatešu lietotāji, atsūtīja deputātus, kuri bija ietinušies gratis salātos.

Bet krusttēvs Ļipainis tupēja savas statistiski vairs neskaitāmās ģimenes vidū kā patriarhs! Tāds bija krusttēvs Ļipainis. Cilpojiet viņa pēdās!

Lielais mirklis

Kāds mazs putniņš tupēja savā sprostā un ilgu pilnām acīm lūkojās saulītē. Tas bija dziedātājputns, un tas notika kādā kultūras valstī — katrā ziņā tādā, kas sevi par tādu apzīmēja.

Zilā tālē aizstiepās zili kalni.

"Aiz kalniem atrodas dienvidi," nodomāja putniņš. "Es tikai reizi esmu turpu laidies. Pēc tam nekad vairs."

Tālie kalni viņam šķita esam pavisam tuvu. Ilgas pievirzīja viņu tik tuvu sprosta režģiem.

"Viņi ir pavisam tuvu," sacīja putniņš. "Kaut tikai sprosta režģu nebūtu. Kaut durvis tikai reizi atvērtos — vienu vienīgu reizi. Tad lielais mirklis būtu klāt, un ar pāris spārnu vēzieniem es būtu aiz zilajiem kalniem."

Laidās dzērves. Viņu žēlabainais sauciens skanēja rudens gaisā - sērīgs un aicinošs. Tas pauda ilgas pēc dienvidiem.

Tās nozuda aiz zilajiem kalniem. Putniņš sitās pret sprosta režģiem.

Atnāca ziema, un putniņš apklusa. Sniga sniegs, un zilie kalni kļuva pelēki. Ceļš uz dienvidiem bija tīts aukstumā un miglā.

Pagāja daudz ziemu un daudz vasaru. Pagāja daudz gadu. Kalni kļuva zili un kļuva atkal pelēki. Gājputni atlaidās no dienvidiem un aizlaidās uz turieni. Putniņš aiz režģiem gaidīja lielo mirkli. Tad pienāca skaidra, saulaina rudens diena. Sprosta durtiņas atvērās. Tās bija atstātas vaļā aiz pārskatīšanās. Cilvēki ar nolūku tā nedara.

Lielais mirklis bija klāt! Putniņš drebēja aiz prieka un uztraukuma. Uzmanīgi un bikli viņš izmanījās laukā un nolaidās tuvējā kokā. Viss apkārtējais viņu mulsināja. Tas viņam tagad likās neparasts.

Zilā tālē aizstiepās zili kalni.

Bet tagad tie likās ļoti tālu esam. Par daudz tālu spārniem, kas aiz sprosta režģiem gadiem ilgi nebija kustējušies. Tomēr tam bija jānotiek. Lielais mirklis bija klāt!

Putniņš saņēma drosmi un spēkus un izpleta spārnus plaši jo plaši — lidojumam uz dienvidiem, aiz zilajiem kalniem.

Bet viņš netika tālāk kā līdz nākamajam zaram. Vai spārni garajos gados bija panīkuši, kas cits viņā bija nonīcis? Viņš pats tā nezināja. Zilie kalni bija tālu, viņam — pārāk tālu.

Lēni viņš ielaidās atpakaļ sprostā.

Laidās dzērves. Viņu žēlabainais sauciens skanēja rudens gaisā — sērīgs un aicinošs. Tas pauda ilgas pēc dienvidiem.

Tās nozuda aiz zilajiem kalniem.

Putniņš nokāra galvu un paslēpa to zem spārna.

Lielais mirklis bija garām.

Profesors urbējs

Profesors Dr. Urbējs, god. bruņinieks, stāvēja ar savu asistentu pērtiķu krātiņa priekšā. Bija vēl agrs rīts, un zooloģiskajā dārzā bija tikai daži apmeklētāji.

Profesors Urbējs bija to tā iekārtojis pēc pamatīgām pārdomām. Viņš gribēja būt pēc iespējas netraucēts, sevišķi viņš nevēlējās, ka viņu traucētu tādi ļaudis, kuriem nebija akadēmiskās izglītības.

Odi profanum vulgus!

Jo agrajā rīta stundā vajadzēja izdarīt vienu no visneredzētākajiem mēģinājumiem zinātniskajā pētniecībā.

"Pateicoties bagātīgajiem vivisekcijas materiāliem," sacīja profesors Urbējs, "no kuriem izaugusi mūsu lieliskā šolaiku mācība par smadzenēm, man ir radusies tā izcilā doma šos divus cynocephalus babuin eksemplārus pēc rūpīgas galvaskausu pārbaudes izolēt no pārējiem. Pēc tam kad viņi būs pamatīgi baroti ar smadzeņu veidotājiem barības līdzekļiem, man būs iespējams pierādīt, ka cynocephalus babuin smadzenes attiecīgā kopšanā var ne tikai pareizi saprast cilvēcīgus izteicienus to īstajā nozīmē, bet ir arī spējīgas saprātīgi atdarināt pietiekamas rīkles skaņas."

Asistents mēmi klausījās. Viņš bija svētsvinības pārņemts.

"Jūs taču tos rūpīgi barojāt ar banāniem?" profesors Urbējs uzrunāja sargu. "Vai jūs manījāt intelektuālo spēju pieaugumu?" "Nekā tada neesmu manījis," sacīja sargs.

"Tam cilvēkam trūkst inteliģenta skata," sacīja profesors Urbējs. Paviāni pienāca pie restēm.

"Kas tad tas tāds?" jautāja viens no viņiem, un spalvas viņam sacēlās stāvus.

"Man viņš liekas gluži patīkams," sacīja otrs, "un atgādina manu mirušo krusttēvu."

Paviānam bija ļoti izkopta radniecības izjūta.

Profesors uztraukti rakņājās kabatās, meklēdams savu piezīmju grāmatiņu.

"Viņš utojas," sacīja pirmais paviāns.

"Mums, protams, jāaprobežojas ar spēcīgi uztvertām rīkles skaņām," sacīja profesors, "sāksim ar vienkāršajiem patskaņiem." Profesors Urbējs notupās zemē pie restēm.

"Ē-ē-ē-ēst," viņš sacīja un ar žokļiem izdarīja rīšanas kustības, "He - he," ņirgājās pērtiķi.

"Tas ir apbrīnojami," sacīja profesors Urbējs savam asistentam. "Paskatieties, lūdzu, galvaskausa veidojumu." "Apskaties, kāda tam galva!" sacīja viens no paviāniem.

Profesors Urbējs uzmanīgi noklausījās patlaban dzirdētās rīkles skaņās un čakli kaut ko piezīmēja.

"Tagad kādu sarežģītāku jēdzienu, kurā būtu jāpāriet no tīrā instinkta uz priekšstata jēdzienu. U-u-u-put-niņš-put-niņš-put-niņš!"

Profesors pacēla vadmalas mēteli un krātiņa priekšā savādi pastaigājās, it kā uz koka kājām. Viņš plivināja ar piedurknēm un klaigāja pie tam līdz šim nedzirdētā veidā.

Sargs pienāca tuvāk. Viņam tas likās nepieciešami. "Hu - hu," zviedza pērtiķi un svieda ar banānu mizām.

"Apbrīnojami," sacīja profesors Urbējs. "Pāriesim uz plato patskani. Ē-ē-ē - diženais - cilvēks."

Profesors Urbējs izslējās savā vadmalas mētelī visā augumā.

Pērtiķiem pietika. Putniņš viņus vēl bija smīdinājis. Bet tas te jau vairs ne. Viņi pagriezās un parādīja profesoram savu mugurpusi.

Tās biji prāvas, nepārprotamas ķermeņa daļas.

"Tas ir apbrīnojami," sacīja profesors Urbējs. "Dzīvnieks slēpjas cilvēka diženuma priekšā. Tas ir jau vairāk nekā izpratne vien. Šeit jau redzama psihiska reakcija. Savu fenomenālo pētījumu noslēgsim ar divskani," viņš sacīja savam asistentam. "Apskatieties, lūdzu, visus tos mazos oļus krātiņā. Es tos pētīšanas nolūkos esmu licis it kā neviļus izsvaidīt..."

Profesors Urbējs paņēma vienu akmeni un piespieda aceņu stiklus pavisam tuvu pie restēm.

"0-o-o-oļi-oļi-oļi," viņš sacīja.

Pērtiķi krātiņā bija apgūlušies un nekustējās.

"Oļi-oļi-oļi," sacīja profesors Urbējs blējot.

Viņš to atkārtoja simts trīsdesmit trīs reizes.

Tad viņam sejā sabira oļu krusa!

"Tas ir apbrīnojami," sacīja profesors Urbējs.

Otrajā rītā profesors Urbējs stāvēja katedrā.

"Mēs tuvojamies mūsu interesanto mēģinājumu beigām," viņš runāja, "un mēs ar lepnumu varam konstatēt, ka cilvēcīgajai zinātnei ir izdevies savas ugunīgās dzirksteles nosūtīt pat līdz dzīvnieku trulajai pasaulei!"

Pērtiķi krātiņā tēloja "Profesoru Urbēju". Viņi pastaigājās it kā uz koka kājām un kladzināja vēl līdz šim nedzirdētā kārtā.

Susuriņu kāzas

Kādu vecu drupu tuvumā atradās ligzda. Smalkas zirnekļa tīkla stīdziņas vērpās no mūra pāri uz lazdas zariem. Pie debesīm karājās mēness, liels un sidrabains. Tas apspīdēja mazu, spalvainu un aizkustinātu sabiedrību. Susuriņi svinēja kāzas.

"Mana lazda ir arī tava lazda, un mani rieksti ir arī tavējie," sacīja kāds vecs susuriņš.

Visi bija ļoti aizkustināti un salika ķepas. Susuriņu līgavainim uznāca raudiens, un viņš noslaucīja degunu. Susuriņu līgava šņukstēja lazdu lapas lakatiņā.

Tad visi sēdās uz kāda dārza sola pie galda, un katram pienesa vienu lazdas riekstu. Visi grauza un laipni savā starpā pīkstēja. Tas izskatījās pārsteidzoši smalki. Susuriņi ir ļoti vienkārši un pieklājīgi.

Pēc dinejas susuriņu jaunatne dejoja lazdu lēcienu. To pavadīja divbalsīgi svilpjot.

"Tā arī mēs kādreiz svilpojām," sacīja susuriņu vecā māte susuriņu vecajam tēvam un ar seno laiku koķetēriju noglauda savu šī gada spalvu tērpu. Susuriņu vecaistēvs omulīgi kasīja balto kaklasaiti un sita ar pakaļkāju takti lazdu lēcienam.

"Jā, kad tā iedomājas..." viņš sacīja.

Bet viņš domāja vienīgi par riekstiem.

Susuriņu jaunais pāris bija nolīdis uz kāda vientuļa zara. Šeit bija jaunais dzīvoklis, maza ligzdiņa. Piederīgie bija ziedojuši sūnas un lapas un pat mīkstas pavēderes pūkas, kuras tie bija sev izplūkuši. Kad bija kāzas, tad jau darīja, ko varēja.

Susuriņu līgava ķepā turēja lazdas lapas lakatiņu. Tas bija mitrs no asarām. Susuriņu līgavainis sēdēja viņai blakus un bija to apskāvis. Viņš skūpstīja viņu uz purniņa un aiz ausīm. Ausis bija tik maziņas. Viņa bija skaista susuriņu meitene. Mēness spīdēja spoži. Zirnekļu tīkla audi vērpās sidrabaini no vecā mūra pāri uz lazdas zariem. Tālumā dzirdēja svilpojam lazdu lēcienu.

Jaunie susuriņi graciozi slīdēja viens otram garām, asti pār ķepu pārlikuši. Tas izskatījās ļoti daiļi.

Bet susuriņu jaunais pāris to neievēroja. Viņi tupēja sevī iegrimuši - ķepu ķepā. Neviens nepīkstēja ne vārda.

Pēkšņi notika kaut kas šausmīgs. Susuriņu līgavainis bija tik intensīvi noskūpstījis līgavu aiz auss, ka bija pazaudējis līdzsvaru un nokritis augšpēdu. Mīlot tik viegli var pazaudēt līdzsvaru! Spalgs, pīkstošs kliedziens - un viņš nozuda dziļumā. Susuriņu līgava aizklāja acis ar lazdu lapas lakatiņu.

"Kur tu esi?" viņa pīkstēja. "Rāpies augšā! Tu taču nebūsi sasities?" Apakšā bailīgi čabēja.

"Esmu iekritis bedrē," apslāpēti no apakšas pīkstēja. "Tā ir pilnīgi gluda. Es vairs netieku augšā. Dzīvo sveika!" Bija dzirdams, kā ķepiņas izmisušas dauzījās pret bedrēs sienām. "Vai tad nav nekādas uzejas?" susuriņu līgava nesavaldīgi sauca. "Pamēģini tomēr. Tu taču nesen sacīkstēs pār kāpšanu dabūji zaļo riekstu!"

"Bedre uz leju paplašinās. Tai vajag būt sava veida slazdam. Viss ir gluži veltīgi. Neaizmirsti mani. Dzīvo mūžam sveika. Man šeit jāmirst. Tas ir šausmīgi. Nomet man savu lazdu lapas lakatiņu. Es tajā ietīšos, kad mana stundiņa būs pienākusi. Ak!" Lazdas lapas lakatiņš nolidoja dziļumā. "Tava lazda ir arī mana lazda," domāja susuriņu līgava. "Vai tava bedre nav arī mana bedre?" Mazajā radījumā norisinājās liela cīņa.

Tas nevilkās ilgi. Tad mazā susuriņu meitene saņēma savu sirdi pavisam cieši abās ķepās un ielēca bedrē.

Tagad abi susuriņi sēdēja bedrē un abi raudāja lazdu lapas lakatiņā. Kad lapa bija gluži mitra un raudat vairs nebija nozīmes, viņi pārstāja to darīt un apskatīja savu kopējās nāvcs cictumu. Tad viņi ieraudzīja lielu zaru, kurš bija bedrē iekāries šķērsām, no augšas uz leju. Susuriņu līgava, lecot dziļumā, laikam bija to parāvusi līdzi, kaut gan zars bija par lielu, lai susuriņš to varētu izdarīt. Tas laikam jau pirms tam bija atkāries. Bet arī tad tas tomēr bija tīrais brīnums.

Ja tu būtu susuriņš, tad tu varētu pa to uzrāpties augšā kā pa kāpnēm. Tā arī abi susuriņi darīja un aiz pateicības pīkstēja no visas sirds. Tikai lazdu lapas lakatiņš palika bedrē - kā mitra mīlas zīme.

Klusiem soļiem abi devās savā lapu, sūnu un pavēderes pūku  mājoklī.

"Tas patiesībā ir brīnums," sacīja susuriņu līgava, "es nekādā ziņā viena pati zaru nolauzt nevarēju. Liekas it kā neredzamas ķepas mums būtu palīdzējušas."

No vecajām drupām stiepās šurpu smalki pavedieni, tur kādreiz bija dzīvojis Asīzes Francisks.

Čiepstulis

Čiepstuļa kungs bija zvirbulis. Viņa sieva saucās Čiepstuļa kundze. Jo uzvārda ziņā sievas vadās no saviem vīriem.

Bija pavasaris, un Čiepstuļa kundze tupēja uz savām olām. Čiepstuļa kungs bija atnesis pārtiku. Tagad viņš tupēja uz ligzdas malas un blenza saulē.

"Cilvēki parasti saka, ka zvirbuļi esot nekaunīgi un labprāt strīdoties," domāja Čiepstuļa kundze, "protams, viņi ar to domā vienīgi tēviņus. Bet es par savu vīru to tā īsti nevarētu teikt. Ideāls laulāts draugs viņš jau nu gluži vēl nav, bet viņš veidojas par tādu."

Čiepstuļa kungam kļuva garlaicīgi.

"Es arī gribētu reiz pasēdēt uz olām."

"Nē," sacīja Čiepstuļa kundze — ne jau aiz ietiepības, bet gan aiz pedagoģiskiem iemesliem.

"Pīp!" sacīja Čiepstuļa kungs sašutis. "Tās ir manas olas."

"Nē," sacīja Čiepstuļa kundze, atkal aiz tīri pedagoģiskas dabas iemesliem.

Čiepstuļa kungs uztraukts mētājās ar spārniem. "Man ir tiesības sēdēt uz olām, es esmu tēvs!" viņš kliedza. "Nemētājies tā ar spārniem," sacīja Čiepstuļa kundze, "tas neklājas, vismaz šeit ligzdā ne. Bez tam tas mani padara nervozu. Jums, vīriešiem, arī vienmēr vajag ar spārniem mētāties. Skaties uz mani. Es vienmēr esmu mierīga. Bet tās ir vairāk manas nekā tavas olas. To es jau tūlīt teicu. Apdomā, ka tu esi precējies."

"Par to es domāju bez apstājas," sacīja Čiepstuļa kungs. "Bet tu pirms tam to teici savādāk. Tas nav loģiski."

"Netraucē mani ar savu loģiku," teica Čiepstuļa kundze, "mēs esam precējušies, nevis loģiski."

"Tā," sacīja Čiepstuļa kungs un uzpūtīgi pakšķināja knābi.

"Tu tā nedomā???"

Čiepstuļa kungs beidza pakšķināt.

"Jā, jā, mana mīļā," viņš sacīja.

"Viņš veidojas," nodomāja Čiepstuļa kundze.

"Es iešu uz klubu," sacīja Čiepstuļa kungs un spodrināja spārnus.

"Tu taču arī reiz varētu pasēdēt uz olām," pārmezdama sacīja Čiepstuļa kundze. "Es jau visu priekšpusdienu uz tām sēžu. Vai tu domā, ka tā ir izprieca? Pie tam tās ir tavas olas."

Čiepstuļa kungam likās, kā saulei būtu jānoriet, bet tā turpināja spīdēt.

"Mans knābis ir mēms!" viņš kliedza. "Tikko es gribēju pasēdēt uz olām, tad tās bija tavas olas. Tagad, kad es gribu iet uz klubu, tās ir manas olas. Kam tad viņas beidzot pieder?!"

"Nekliedz tā," sacīja Čiepstuļa kundze, "protams, ka tās ir tavas olas. Es taču tev to pirmīt arī jau teicu."

Čiepstuļa kungam sāka reibt.

"Tu maldies," viņš noguris sacīja.

"Sievietes nekad nemaldās," sacīja Čiepstuļa kundze.

"Jā, jā, mana mīļā," sacīja Čiepstuļa kungs un apsēdās uz olām, kuras nebija viņa un tomēr bija viņa olas.

"Vīrieši tik reti ir uzmanīgi," sacīja Čiepstuļa kundze ar maigu pārmetumu balsī. "Tu jau arī maz esi jutis sievietes roku savā dzīvē."

"Tomēr, tomēr," sacīja Čiepstuļa kungs un palūkojās uz savas laulātās draudzenes nadziņiem.

Čiepstuļa kundze uzmanīgi klausījās pie olām.

"Kāds jau olā pīkst," viņa laimīgi sacīja.

"Tā būs mātīte," sacīja Čiepstuļa kungs. Čiepstuļa kundze asi uzlūkoja vīru.

"Protams," viņa sacīja, "tā būs mātīte. Inteliģence pamostas pirmā." Čiepstuļa kungs perēdams ļoti dusmojās. "Bet pirmais, kas iznāks, būs tēviņš!" sacīja viņš  uzpūtīgi. Čiepstuļa kundze bija gluži mierīga. "Tas, kas pirmais pīkst, arī pirmais līdīs laukā," viņa sacīja, "tātad tā būs mātīte. Bez tam laid tagad mani uz olām. Stāvoklis kļūst kritisks. To sievietes labāk izprot. Bez tam tās ir manas olas." "Jā, jā, mana mīļā," sacīja Čiepstuļa kungs. Pēc brīža izlīda pirmais no olas. Tas bija tēviņš. Čiepstuļa kungs uzpūtās un aiz ļauna prieka čivināja. "Vai redzi," sacīja Čiepstuļa kundze, "es tev jau tūlīt sacīju. Tas būs viņš. Bet jums jau vajag visu labāk zināt."

Čiepstuļa kungs atplēta knābi kā vēl nekad. Kāpinājums bija anatomiski neiespējams. Bet viņš nevarēja izdabūt ne skaņas. Tad viņš aizvēra knābi.

Galīgi.

"Tagad viņš ir pilnīgi attīstījies, tā būs laimīga laulība," nodomāja Čiepstuļa kundze un uzmanīgi palīdzēja pārējiem mazuļiem izkļūt no čaulas. "Tagad tev jāiet uz klubu, mīļo vīriņ," viņa dūdoja, "tev mazliet jāizklaidējas. Es tev to jau tik sen lūdzu. Atpakaļ nākot, paņem mazliet barības līdzi."

"Jā, jā, mana mīļā," sacīja Čiepstuļa kungs.

Čiepstuļa kungs klubā turēja runu.

"Mēs esam vīri! Darbi mums jāredz, darbi!!!" viņš kliedza un mētājās spārniem.

Čiepstuļa kundze ligzdā sildīja mazuļus.

"Jums būs viņa vārds, visi jūs sauksieties Čiepstuļi," viņa maigi čivināja.

Jo uzvārda ziņā sievas vadās no saviem vīriem.

Patentētais krokodils

Bija kāds tuksnesis, šajā tuksnesī bija kāda upe un šajā upē bija kāds krokodils. Man ļoti žēl, ka man tas jāsaka, bet - krokodili nu reiz nav iemīļoti. Tas nav tāpēc, ka viņu ģērbs parasti ir dubļains un nekārtībā, vai arī tāpēc, ka tiem nenoliedzami ir mazliet nesimpātisks vaibsts mutes apkaimē, jo tās taču galu galā ir ārišķības. Viņu nepopularitāte rodas no ēstgribas. Tā tās ir visur pasaulē: jo lielāka ēstgriba, jo mazāka popularitāte. Mīla un draudzība plaukst tikai tur, kur iznīkst ēstgriba; un lieta var nonākt pat tik tālu, ka visnevainīgākajās sarunās mēdz ielaisties tikai ar šaursirdīgo nosacījumu, ka aprīšana vai arī tikai apgraušana nenotiks. Tas, protams, ir vienpusīgi, bet arī saprotami, jo neviens negrib pēc pāris laipniem vārdiem palikt bez rokām un kājām; tās taču citām vajadzībām domātas un galu galā tev pašam arī pieder. Un tā nu katrs, kurš kādu grib aprīt, kļūst nemīlams. Tā kā krokodilam ir ēstgriba uz visu ko un viņš visu grib aprīt, tad arī neviens viņu neieredz. Viņš rij misionārus, vardes, nēģerus, pērtiķus un pat savus ģimenes locekļus - visu aiz ēstgribas. Un viņam arī viss iet labumā - un viņš visu arī var sagremot, pat savus piederīgos.

Tātad krokodils gulēja upē, kas atradās tuksnesī, viņam gribējās ēst un viņš bija dusmīgs. Ne jau tāpēc viņš bija dusmīgs, ka viņam gribējās ēst, bet tāpēc, ka nebija nekā, ar ko apmierināt izsalkumu un tādos gadījumos katrs ir dusmīgs - ne vien krokodils, bet pat vistrauslākā dāma.

"Cik tīkams tagad būtu kāds baltais," sacīja krokodils un blenza rīta saulē. "Balties vislabāk noder brokastīm, nēģerus labāk ēst pusdienās, viņi ir taukāki un tie ilgāk turas. Tā ir tāda pat atšķirība kā starp vistu un pīli. Kairinoši ir vīna tirgotāji. Pateicoties alkohola lietošanai, tiem ir medījuma garša un tie parasti ir labi saglabājušies."

Krokodils skumīgi smaidīja, tāpēc nepatīkamais vaibsts mutes apkaimē vēl paasinājās, lai cik sāpīgi man arī nebūtu to teikt.

"Pat vietējos ēdienus nevar dabūt," krokodils turpināja un rīstījās aiz liela izsalkuma. "Es jau apmierinātos arī ar vienkāršu ēdienu — ar kādu brāļadēlu vai māsasmeitu. Bet daļu no tiem esmu apēdis, pārējie ir aizpeldējuš pa upi lejup. Šajos laikos vairs nav nekādas radniecības izjūtas. Ko tur līdz ēstgriba?"

Un krokodils ieguldīja savu izsalkušo vēderu dziļāk slapjajās dūņās, rezignēti aizvēra acis un sāka žāvāties. To darot, viņš pat priekšķepu neturēja mutei priekšā, jo mute tikpat bija par lielu un bez tam krokodili smalku uzvešanos nevērtē augstu. "Es nosnaudīšos," viņš nodomāja un sāka snaust.

Bet augšā - dateļu palmā, viegli dudinot, čakli botanizēja mazs makaks. Tas biji ļoti jautrs pērtiķītis; viņš nepārtraukti priecājās par to, ka ir pērtiķītis un ka viņš vispār eksistē. Laiku pa laikam viņš mazliet vingroja pēc metodes "Mana sistēma" jeb "Kā man iegūt skaistāko asti, garākās rokas un īsākās kājas?". Tad viņš nosēdās uz kāda zara un ar lielāko rūpību sāka meklēt savā kažokā uzbāzīgos ārzemniekus, kurus visus bez izšķirības izsūtīja - vīrus, sievas un pat maigus bērnus. Tas bija grūts, bet ienesīgs un pateicīgs darbs.

"Es vienlaikus varu trīs vietās kasīties," sacīja mazais makaks un pašapmierināti smīnēja. "Ar asti un vienu kāju es pieturos, un, kas paliek pāri, tas kasās. Cik taču daba gudra!" Makakam bija saulains un pieticīgs raksturs. Tomēr šajā ģērba pārbaudē viņu iztraucēja krokodila mazliet aizsmakusī balss. Krokodils bija paskatījies augšup un pamanījis pērtiķīti. "Pst, jūs tur," viņš sauca, "nāciet lejā, es jūs gribu aprīt."

Viņš sacīja "aprīt", jo krokodili nemēdz smalki izteikties.

Makaks briesmīgi nobijās.

"Nē, nekādā gadījumā!" viņš raudulīgi sacīja, un aiz bailēm tā kažoka spalvas sacēlās stāvus, tā ka uzbāzīgie ārzemnieki skraidīja apkārt pavisam samulsuši.

"Tātad jūs negribat," krokodils nicīgi šņāca un nikni pūta pa nāsīm.

"Labi, es gaidīšu, līdz izsalkums jūs nodzīs no koka, kad tur nekā vairs nebūs. Viss dzīvē ir ēstgriba. Es to zinu."

Makaks nesacīja vairs nekā, viņš paņēma dateļpalmas lapu un sāka nesavaldīgi liet tajā asaras. Kur nu bija dabas gudrība, ko nu līdzēja garās rokas un īsās kājas, kuras ar "Manu sistēmu" varēja iegūt, ja viņu gribēja aprīt?

"Nekaunīgs radījums," Krokodils ņurdēja un naidīgi nokrekšķinājās, "ākstās, it kā viņš būtu kāds sevišķs gardums, pie tam pērtiķu gaļa ir kaut kas pavisam parasts."

Bet mazais makaks nemaz nebija nekaunīgs, viņam tikai bija briesmīgas bailes, jo viņu gribēja aprīt un viņš domāja par tēvu, māti un kaimiņu makaka vecāko meitu, kuras smaidošais purniņš viņam bija sniedzis pirmo skūpstu par galantu un bruņniecisku gleznā kažoka pārmeklēšanu. Šādi domājot, ir gluži vienalga, vai tu esi liels cilvēks vai maza, dreboša pērtiķa dvēselīte, un tā tas ir arī ar daudzām citām lietām. Bet ir kāds pasaulē, kas pa to laiku iežēlojas par nabaga nobiedētiem radījumiem, un tas iežēlojās arī par mazo pertiķīti. Tieši tajā brīdī, kad makaks tvēra otro dateļpalmas lapu un sāka tajā liet asaras, viņam šķita, it kā viņu apskautu pērtiķa aste un kāda balss viņam pačukstētu kādu domu - tā varēja būt mātes, tēva vai kaimiņu vecākās meitas balss.

Šī doma bija tik skaista, ka makaks tūlīt pārstāja kaukt, Viņa kažoks atkal izgludinājās un viņa purniņš iemantoja neizsakāmas jautrības izteiksmi; tādas jautrības, kura ir sevišķi jauka, ja tā apskaidro neglītu seju. "Pst, jūs," mazais makaks ķēmojās krokodilam pakaļ un svieda tam ar dateļu kodoliem pa galvu. "Vai tad jūs vispār esat patentēts?"

Cik daudz nav tādu! Tiklīdz tiem klājas labi, tie mētājas dateļu kodoliem. Tas ir cilvēcīgi, un pērtiķiem jau piemīt arī kaut kas cilvēcīgs.

"Kā tā — patentēts?" vaicāja krokodils neuzticīgi. "Es jūs gribētu aprīt, un to es arī darīšu."

Pērtiķītis sakrustoja garās rokas pār krūtīm un noskatījās krokodilā ar pārākuma apziņu. "Visus pieklājīgus ļaudis tuksnesī tagad patentē, jo citādi tie neskaitās godājami. Bet tādā gadījumā nepieciešams izcelties ar kaut ko tādu, kā citiem trūkst."

"Gan es tevi drīz dabūšu," aizkaitināts nodomāja krokodils; bet šī lieta viņam tomēr nedeva miera, jo viņš labprāt gribēja būt godājams.

Tā kā krokodilam smadzeņu nav daudz - jo lielāka mute, jo mazāk smadzeņu - tad viņa domāšanas spējas drīz vien bija izsīkušas. "Kur tad var dabūt patentu?" viņš jautāja.

"Tuksneša patentu komitejā. Tas ir birojs." Krokodils apdomājās. "Kā visērtāk varu turp nokļūt?" viņš apvaicājās. "Pieņemot, ka tas nav tālu un ka jūs  šeit gaidāt. Uz to man katrā ziņa jāpaļaujas."

"Droši," sacīja pērtiķītis un aiz prieka berzēja rokas, "birojs, kā jau visi biroji, atrodas tuksnesī. Labas sekmes. Cerams, ka jums laimēsies."

Krokodils izrāpās krastā un lēnām čāpoja tuksnesī. Pēc kāda laika viņš nonāca pie kādas dēļu būdas un nodomāja: "Ā!" Cik daudzi gan jau nodomājuši "Ā!", bet aiz tā nekas nav slēpies. Šoreiz tomēr tas izrādījās pareizi, jo  virs būdas lieliem burtiem lepojās uzraksts: "Tuksneša patentu komiteja S.A.I.A.-" (sabiedrība ar īpatnēju asti). Patlaban degunradzis ar laipnu galvas mājienu atstāja telpas, un krokodils ienāca un nostājās komitejas priekšā.

Komitejā ietilpa kamielis, marabū un pantera. Kā likās, tad kamielim bija uzticēti darbveža pienākumi un rakstu darbi; viņam bija padevīga darbinieka sejas izteiksme un tas bija nokāris apakšējo lūpu; ap kaklu viņam bija vispārīga tuksneša goda zīme - kāpšļu dzirnaviņas valsts krāsās. Marabū bija bez matiem, viņš bija juridiskais padomnieks; pantera kā izstādes pārstāve sēdēja pie galda un apkopa savas ķepas.

Kad krokodils redzēja, ka visa komiteja ir ēdama, viņš aiz izsalkuma klabināja žokļus.

"Beidziet taču klabināt!" pantera sirdīgi kliedza. "Tas taču trakoti satrauc!"

Krokodils dusmojās, bet viņš labprāt gribēja iegūt patentu, un tāpēc viņš pazemīgi un klusām novietoja augšējo žokli uz apakšējā.

"Ko jūs vēlaties?" prasīja kamielis un padevīgo apakšlūpu pavilka uz augšu.

"Es gribu iegūt patentu." "Kam?"

"Tas man gluži vienalga. Savai ēstgribai." ,Smieklīgi," murmināja pantera, "tāda mums ir visiem." "Tad savai lielajai mutei," krokodils iebiedēti sacīja un ieteikdams plaši atpleta muti.

"Jūsu cienījamā mute ir ļoti liela, kā mēs to šeit dabā redzējām," izteicās marabū kā juridiskais padomnieks, "bet tāda nav jums vienam vien. Lielākai daļai cilvēku tā ir vēl lielāka."

Krokodils noraudāja divas no pazīstamajām krokodilasarām un bezpalīdzīgi un miegaini blenza ēdamajā komitejā. Beidzot viņš sadusmojās un uztraukti sāka mētāt savu zvīņaino asti šurpu turpu. "Bet es vēlos patentu," viņš aiz dusmām astmātiski tvēra pēc gaisa.

"Mieru! Citādi jūs izmetīs laukā!" rēca pantera un ar ķetnu uzsita uz galda.

"Jā gan, mieru!" blēja kamielis un padevīgi nokāra apakšlūpu, vienlaikus pakalpīgi šķielēdams uz panteru.

"Ja es drīkstētu jums dot padomu," marabū laipni un nomierinoši kladzināja, "tad lieciet patentēt savus žokļus. Ciktāl man bija pārredzams, kad jūs atvērāt savu godājamo muti, tad to apmēri patiešām ir ievērojami un katrā ziņā savā veidā vienīgie tādi. Tos varētu reģistrēt kā gaļas kapājamo mašīnu."

"Tātad," sacīja pantera, pagriezusies pret kamieli un glaudīdama purnu, "ātri nolasiet sarakstu."

Kamielis lasīja vienmuļā blējošā balsī, jo viņš bija tajās domās, ka zemākam ierēdnim neklājas patvarīgi kādu vārdu sevišķi uzsvērt. «Patents Nr. 1. Briļļu čūskai par briļļu zīmējumu uz galvas. Optisko piederumu nodaļa. Patents Nr. 2. Ķenguram par somu uz vēdera. Galantērijas preču nodaļa. Patents Nr. 3. Degunradzim pae ragu uz deguna. Rotaslietu nodaļa."

"Jūs varat izvēlēties vai nu angļu,vai vācu patentu," marabū griezās pie krokodila, "angļu patentam ir uzraksts "Made in Germany", vācu - Facon de Paris". "Kura tad labāka?" krokodils neuzticīgi jautāja.

"Tā ir vienīgi gaumes lieta," sacīja marabū, "ķengurs, piemēram, izvēlējās angļu patentu, ņemot vērā Austrālijas politiskās un sabiedriskās attiecības, bet degunradzis, kas tikai gaumei piešķir nozīmi, bez apdomāšanās izvēlējās ,Facon de Paris".

"Es gribu abus divus," sacīja krokodiļs.

"Tas neiet," izteicās marabū un nožēlojot raustīja spārnus, "bet, tā kā lieta grozās ap gaļas kapājamo mašīnu, es jums ieteiktu angļu patentu..."

"Tātad pietiek!" rēca pantera. "Rakstiet: Patents. Nr. 4. Krokodilam par gaļas kapājamo mašīnu - mutē - ē - virtuves piederumu nodaļa. Sveiki!"

Ar šiem vārdiem pantera piecēlās, saskaņā ar priekšrakstiem uzlika asti pār ķepu un ņurdot atstāja telpu, jo biroja darba laiks bija beidzies.

Kamielis pagatavoja diplomu un marabū izsniedza to krokodilam ar dažiem pamācītājiem vārdiem. "Esiet ļoti uzmanīgs," viņš teica, "diplomam ir tikai rotātāja nozīme; tie veidoti tā saucamajā autosuģestijas ceļā no ārkārtīgi sīksta un galīgi nesagremojama tradīciju materiāla - bez tam tas ir starptautisks paradums — tātad nenorijiet to. Atļaujiet atvadīties." Un juridiskais padomnieks apēda garu tārpu, kuru viņa sieva tā vajadzībām bija ietinusi sviestmaižu papīrā.

Marabū dzīvoja eiropiešu nometnes tuvumā un bija ļoti izglītoti. Tāpēc viņi lietoja sviestmaižu papīru, un viņiem bija juridiskās zināšanas.

Kad krokodils redzēja juridisko padomnieku brokastojam, viņam kļuva pavisam pliekani. Viņš uzmanīgi saņēma diplomu zobos un steidzīgi traucās prom — upes krasta virzienā, lai aprītu mazo makaku. Bet pērtiķīša tur vairs nebija.

"Cik taču mūsu dienās maz var uz ļaudīm paļauties!" nodomāja krokodils, "nav nekāds brīnums, ka veco un labo patentē." Aiz lepnuma viņš piepūtās pavisam resns un ielīda labi dziļi dubļos. Tā viņš gulēja stundām. Pa to laiku bija pienācis vakars, un ļoti daudz publikas salasījās upē un piekrastē, lai saķertu vakariņas.

"Kolēģa kungs, kāpēc jūs nekā neēdat?" prasīja krokodilam garāmpeldot kāds mazs aligators. Viņš izskatījās paēdis un apmierināts un ar priecīgu seju aprija kāda piederīgā atliekas.

Krokodils tikko varēja parunāt. "Man ir patents," viņš augstprātīgi svepstēja, "es nevaru ēst, jo man ir diploms mutē. Toties es tagad esmu godājams."

"Kas uz mani attiecas, tad es labāk esmu paēdis," teica aligatoriņš, "bet jūs jau izskatāties, it kā kopš šī rīta nekā nebūtu iebaudījis. Jūsu sejas krāsas veselīgais zaļums ir kļuvis pilnīgi pelēks. Nolieciet taču savu diplomu krastā un ēdiet vakariņas."

Krokodils iekšēji cīnījās — izsalkums bija milzīgs. "Nē," viņš beidzot ar pūlēm čukstēja, "krastā man to nozags pērtiķi."

"Nu, tad vienkārši izspļaujiet to!" sacīja aligatoriņš nekaunīgi, "kādām vajadzībām jums diploms? Ja diploms vienmēr turams mutē, tad labāk to pieciest, citādi neko vairs nevar rīt un beigās tevi pašu aprij, un pie tam vēl izsmej." Tā ir liela dzīves gudrība, bet, protams, tikai attiecībā uz krokodiliem.

Krokodils nekustējās. Viņš paturēja diplomu mutē un, būdams izsalcis, ar dusmām blenza brālēnā.

"Ja jau jūs savu diplomu paturat mutē," aligatoriņš turpināja, "tad varbūt atļausit, ka noēdu desertam jūsu pakaļējo ķepu?"

Krokodils aiz bailēm un niknuma sāka griezties pats ap savu asi, un šajās bailēs un niknumā viņš norija savu diplomu.

Tad viņam kļuva tik nelabi, kā tam nekad vēl nebija gadījies; un viņš peldēja pa upi lejup dziļā nesamaņā. Tad arī aligators un citi līdzjūtīgie radinieki viņu apēda.

Ar to beidzas šis bēdīgais stāsts.

Tikai kāds ģimenes paziņojums man vēl piebilstams. Mazais makaks pa to laiku bija saderinājies ar kaimiņa vecāko meitu. Viņi bija laimīgs pāris un nākamajā dienā piederīgo vidū rīkoja dārza svētkus; protams, ar goda pērtiķienes klātbūtni, jo pērtiķiem, kā tas katram zināms, piemīt kaut kas ļoti cilvēcīgs. Tur viņi dabūja zināt par patentētā ķrokodila nāvi. Kāds pavisam vecs pērtiķis to paziņoja un pastāvīgi pie tam teica: "Jā, jā." To viņš sacīja vienmēr, un tādēļ viņu uzskatīja par ļoti gudru. Mazais makaks, protams, par to zināja kaut ko vairāk, jo viņš bija nelaiķi krokodilu personīgi pazinis; tik personīgi, ka nelaiķis bija viņu gandrīz aprijis. Un tā ir vispersoniskākā pazīšanās, kāda vien iespējama. Tā kā goda dāma bija uzkāpusi dateļu palmā un rija - viņa vairs nebija spējīga izjust mīlestību, tādēļ bija divkārt rijīga, tad mazais makaks šo briesmīgo notikumu atstāstīja savai mīļajai. "Nekad neļaujies patentēties, makaciņ," sacīja mazā un apvija viņu ar savu asti.

"Nē, nekad," sacīja mērkaķītis un mīlīgi un rūpīgi knosīja savas līgavas kažociņu.

Mēmie lūgumi

Aitas satrauktas spiedās visas vienā barā.

Kāda veca aita stāstīja.

"Mana vecāmāte pati to bija redzējusi," viņa sacīja, "tas ir kaut kas šausmīgs, kaut kas tā kā teika. Nav zināms, kas tas īsti ir. Viņa jau arī visu nebija redzējusi. Ejot uz ganībām, viņa tur bija garām gājusi. Tie bijuši vārti uz kādu tumšu telpu. Pie tumšās telpas vārtiem bijusi asiņu smaka. Redzams nekas nebijis. Bet iekšpusē viņa dzirdējusi auna brēcienu, šausmīgu brēcienu. Tad viņa trīcot atskrējusi atpakaļ pie pārējiem." Visi nodrebēja.

"Nekas noteikts nav zināms," sacīja aita, "bet kaut kam patiesam tur jābūt. Katrā ziņā tas ir briesmīgi."

"Tava vecāmāte vairs nav dzīva?" jautāja kāds jauns auns. "Es nezinu," sacīja aita, "tas jau ir krietni sen, kad viņu aizveda." "Tas esot sākums, pēc tā vairs nekad neatgriežoties," sacīja daži. Aitu suns rēja vaukšķēdams un dzina baru uz ganību otru malu. Tur stāvēja gans un runājās ar kādu svešu cilvēku, kurš neizskatījās pēc gana. Viņi kaulējās savā starpā. Tad svešais vīrs stingriem soļiem devās barā iekšā un ar zinātāja acīm pārskatīja atsevišķās aitas. Tās nebija gana acis! Tad viņa roka tvēra pēc jaunā auna, kurš pirmīt bija jautājis. Kustonim pārskrēja pār muguru saltas tirpas. Šī roka bija savādāk sajūtama nekā gana roka. Aunam apmeta valgu ap kaklu.

"Šo es ņemšu," sacīja svešais vīrs un izvilka no kabatas netīru maku ar naudu. Viņš samaksāja. Dzīvība tagad piederēja viņam. Viņš to bija nopircis.

Viņš satvēra valgu stiepa aunu no ganībām prom uz lielceļu. Ganāmpulks izbiedēts neizpratnē noskatījās pakaļ.

Auns pagrieza galvu. Viņš acīm meklēja piederīgos un rotaļu biedrus. Kaut kas viņā sažņaudzās, kaut kas viņā mudināja izrauties un skriet atpakaļ.

"Tas ir sākums, ka tevi aizved," viņš nodomāja.

Bet viņš nepretojās. Viņš bija nevarīgs. Ko tas būtu līdzējis? "Tam jau nemaz nevajag būt tam šausmīgajam," viņš sevi mierināja. "Vēl jau ir citas ganības. Varbūt ka mani ved uz tām."

Tā bija paļāvība, kāda piemīt piejaucētiem dzīvniekiem.

Tagad viņi pagriezās ap stūri. Ganāmpulks vairs nebija saredzams. Ganības nozuda. Tikai no tālienes varēja dzirdēt aitu suņa riešanu un gana stabules skaņas. Vējš tās aiznesa.

Tas bija tāls ceļš. Svešais vīrs gāja ātri. Viņš steidzās.

"Esmu noguris, es gribētu mazliet atpūsties," lūdzās auns.

Tas bija mēms lūgums.

Viņi gāja tālāk. Bija karsts un putekļains.

"Lūdzu mazliet ūdens," lūdzās auns.

Tas bija mēms lūgums.

Beidzot viņi nonāca mazā pilsētiņā. Viņi gāja pa šaurām, līkumotām ielām, kurās nebija nekādu ganību. Šī cerība tātad nebija piepildījusies.

Viņi apstājās pie kādiem vārtiem, kuri veda uz tumšu telpu. Riebīgi izgarojumi sitās kustonim pretim. Auns pagrieza galvu un vaimanājot blēja. Viņu atbaidīja izgarojumi un tumšā ieeja.

Viņā modās bailes, zemapziņas izjūta, ārkārtīgas bailes.

"Es gribētu uz mājām," sacīja auns un uzlūkoja svešo vīru.

Tas bija mēms lūgums.

Mēmos lūgumus nedzird.

Vīri ar veiklu tvērienu apmeta valgu ap dzīvnieka pakaļkājām un vilka to uz priekšu. Virve griezās miesā.

"Jā, jā, es jau nāku," izbijies sacīja auns. Stīvās nogurušās kājas pasteidzās.

Tie bija tikai daži acumirkļi, bet tie šķita ļoti gari. Tad viņš bija kādā tumšā telpā. Tur smacējoši oda pēc asinīm un atkritumiem - pēc viņam līdzīgo līķiem.

Tos papriekšu novākt netur par vajadzīgu. Jo tie jau ir tikai lopi -kaujamie lopi.

Tad aunu sagrāba nevarīgas stindzinātājas šausmas. Šausmas, kuras lika aizmirst visus mēmos lūgumus pirms tam. Palika vienīgi šausmas. Viss auna ķermenis trīcēja.

"Tagad nāks tas šausmīgais, kaut kas tā kā teikās," viņš nodomāja.

Un tas nāca.

Pasaule ir pilna mēmiem lūgumiem, kurus nedzird. Tie ir cilvēki, kas tos neuzklausa. Šos mēmos lūgumus saskaitīt liekas neiespējami. Tik daudz to ir. Bet visi tie top skaitīti. Visus tos ieraksta dzīves grāmatā.

Lielas un jautājošas noraugās Gautama Budas acis uz Eiropas kultūru.

Klajumā

Klajums bija apklāts ar saltu un aukstu sniegu.

Kāds zaķis un viņa sieva meklēja barību uz lauka. Ķepas sala. Ceļš bija grūtību pilns, un vējš svilpoja pār klajumu. Ieguvums bija nabadzīgs. Vispirms bija jānokasa sniegs; tikai tad varēja atrast kaut ko ēdamu. Ķepas pie tam ļoti ātri kļuva jēlas. Tās bija atkal un atkal jānolaiza. Bez tam zaķene nebija vesela. Viena kāja viņai bija aizšauta. Viņa kliboja pa sniegu bezpalīdzīgi un vārgi.

"Cik tas ir grūti, kad tā jākavējas," viņa sūdzējās. "Un kā tas vēl būs pavasarī! Es taču ar slimo kāju nevarēšu apkopt bērnus."

Zaķis viņu mierināja.

"Gan jau būs labi," viņš sacīja un nomierinot laizīja viņai ausis. "Tev vispirms nepieciešama ārstēšanās pie avota. Tanī liels kaļķu daudzums, un tas jau daudziem ir palīdzējis."

"Ак, šīs šausmīgās medības!" sūrojās zaķene. "Ja viņi vismaz tūlīt nonāvētu! Bet katrs drīkst medīt, un tā viņi tevi sašauj slimu. Cilvēki acīmredzot vienmēr ir izsalkuši, ja viņi tev tā seko."

"Tas bija senāk. Agrāk tā bija cīņa pret plēsīgiem zvēriem," sacīja zaķis. "Tagad tas ir bez briesmām, un tādēļ tā ir izprieca. Tā pat ir smalka izprieca. Tā vismaz to nosaukuši tie, kas paši saucas par smalkiem.

Jādomā, ka citi viņus par smalkiem vis nesauktu, tādēļ viņi to izdara paši.

Zaķene bija sašutusi: "Nonāvēt taču nav nekāda izprieca! Pat vilki plosa aiz bada, nevis aiz nonāvēšanas prieka."

"Tie jau arī nav vilki, bet cilvēki, kuri saucas par smalkiem," sacīja zaķis. "Viņi bauda dabu, vienīgi skatoties tās lūstošajās acīs. Tas ir viņu prieks par radību. Bet ārstēdamās tu kļūsi atkal vesela. Avots ir ļoti slavens."

"Tas ir neaptverami," sacīja zaķene un domīgi notiesāja mazliet sakaltušās sūnas.

"Pie smalkajiem ļaudīm notiek vēl smalkākas lietas," zaķis turpināja. "Viņi vispirms dzīvniekus piejaucē, lai pēc tam viņus vajātu līdz nāvei. Tas ir tas vissmalkākais!"

"Bet tie jau viduslaiki! Mēs taču dzīvojam jaunajos laikos?" zaķene sašutusi iesaucās.

Attiecībā uz vēsturi viņa bija ļoti izglītota. Zaķiem ir gara un drūma vēsture, kuru rūpīgi atstāj mantojumā pēcnācējiem.

"Mums vēl ļoti daudz kas palicis pāri no viduslaikiem," sacīja zaķis nomākts un rūpju pilns. "Bet jaunais laiks drīz nāks. Spēcīgi gari mostas, kuri nebaidās viduslaiku. Tie nav nekādi nabaga zaķi, jo tiem ir asi ieroči. Radības Dievs tos viņiem piešķīris, lai tie palīdzētu vājajiem. Par to runā gan mežā, gan uz klaja lauka."

"Ir tiešām laiks," sacīja zaķene nopūzdamās, "bet vispirms man jāārstējas."

Augstu gaisā riņķoja divi laupītāji putni.

"Paklau," sacīja vanags savai sievai, "tur apakšā ir slims zaķis. To mēs aprīsim. Es jutu izsalkumu. Otrs ir vesels. Tas mums izmuktu."

Kā bulta viņš šāvās lejā uz zaķeni. Zaķis izbailēs aizlēca aiz kāda krūma. Bet vanags nepaguva laupījumu aiznest. Viņu ķēra šāviens. Viņš izpleta spārnus. Viņa asinis krāsoja sniegu.

"Tagad mana sieva ir glābta!" gavilēja zaķis. "Tas katrā ziņā ir kāds no spēcīgajiem gariem, kuri dodas palīgā."

Bet tas nebija nekāds spēcīgais gars.

Zaķene saslējās, lai steigtos prom. Bet viņa saņēma ar šautenes resgali sitienu pa galvu. Viņa izstiepa sakropļoto ķermeni. Acis pārklājās ar vāju mirdzumu un izdzisa. Smalkais cilvēks izjuta prieku par dabu.

Apsnigušajos krūmos salstot un vaimanājot tupēja mazs radījums ar izspūrušu kažoku.

Augstu gaisā riņķoja vientuļš putns.

Asinis sniegā veidoja savādas zīmes. Laiks, kad viņas mācīsies lasīt, ir ļoti tuvu.

Un atpestī mūs no visa ļaunā.

Vieglprātīgā pelīte

Reiz bija kāda pele, un tā bija vieglprātīga! Viņa valsēja pa šķiņķiem, un, ja redzēja slazdu, tad caur zobiem svilpoja kupleju. Speķis viņai likās kaut kas ikdienišķs, ar kartupeļiem viņa bumboja, virumā mazgāja ķepiņas un ar sviestu spodrināja nadziņus. Tas bija nožēlojami, ļoti nožēlojami!

Bieži vien viņas krustmāte, dzimusi Laukupele, kura visu mūžu pārtika no aukstiem labības ēdieniem, rūpju pilna salika ķepiņas un viņu brīdināja. "Bērns," viņa sacīja, "tu esi vieglprātīga! Tu dejo pa barības līdzekļiem, svilpo par bīstamo, labo turi ikdienišķu, ar derīgo bumbo, ķepiņas mazgā ģimenes tekošajā pamatā un nagus spodrini ar delikatesēm! Kur te ir morāle? Slidena ir maize, kas ar sviestu klāta, glumi ir ceļi, pa kuriem speķis slīd. Tici man, labāk dzīvot ar dažiem graudiem ķepā nekā mirt cepešu mērcē," Un tad viņa ar ķepiņu noslaucīja asaru. Tā bija krustmātes asara. Arī peles tādu spēj izliet.

Bet pele, kura nu reiz bija vieglprātīga, koķeti ar priekšķepiņu saņēma savu asti un sacīja: "Mīļā krustmāt, dzimusi Laukupele, es pīkstu par visu un esmu nodomājusi kaut ko pavisam citu vēl darīt. Es šonakt gulēšu samtā!"

Dzirdot šādus vārdus, peļu krustmāte aptupās uz sīvā rutka un degunu paslēpa ķepās. Cik šausmīgi, ja tev ir izlaidīga māsasmeita un tu pati esi dzimusi Laukupele!"

Pelīte zīmīgi svilpoja.

"Krustmāt Laukupele," viņa sacīja, "vai tu jaunāko pieliekamajā kambarī jau redzēji?"

Krustmātei deguna apkaimē ievilkās asa sašutuma rieva.

"Kā es to būtu varējusi? Es pieticīgi dzīvoju pagrabā un pārtieku no burkāniem un kartupeļiem, kā jau mani nelaiķa vecāki to darīja. Pieliekamais ir grēcīgs. Viss, kas ir bīstams, ir grēcīgs. Tā ir morāle! Bet jaunā paaudze prasa sviestu, nevis morāli! Ak!"

"Sviests arī ir labāks," nekaunīgi sacīja vieglprātīgā pele, "bet pieliekamajā atrodas kaut kas pavisam sevišķs. Es to vakar ēdu vakariņās, proti, aspiku. Tas ir pēdējais sezonas jaunums, le dernier cri, kā mana māsīca saka. Mana māsīca piedzima kārbā, kurai bija uzraksts Parīze. Tu taču zini."

"Zinu," sacīja krustmāte Laukupule, "tā ir nosodāma vieglprātība -un jau šūpulī."

"Aspiks ir ļoti jauks," sacīja māsasmeita stabulējot, "to tev vajadzētu iebaudīt, krustmāt Laukupele."

"Aspiks ir katrā ziņā kaut kas nemorālisks!" "Aspiks ir kaut kas ļumīgs."

"Redzi nu!" sacīja krustmāte Laukupele.

Ja ļaudis kaut ko nesaprot, viņi saka - redzi nu! - un uzskata nesaprotamo par nemorālisku. Es to zinu no paša piedzīvojumiem.

Pelīte nodziedāja kupleju, kuru nevaru atkārtot, jo tajā tika runāts par aspiku un izsacītie uzskati bija palaidnīgi.

"Lūk, cik pasaule ir samaitāta!" sacīja krustmāte Laukupele un aiz sašutuma klepoja.

Bet vieglprātīgā pele iesaucās: "Tagad es gulēšu samtā!" - un diedama devās pa kāpnēm augšup.

Viņa dejoja tik nepieredzētā veidā, ka to katrā ziņā aizliegtu, ja tas būtu noticis atklātā sarīkojumā, jo vieglprātīgā pele dzīvoja divdesmitajā gadsimtā. To mēs pazīstam kā tikumīgu gadsimtu, un ļoti jābrīnās, ka vispār vēl eksistē vieglprātīgas peles un tās visas jau nav no zemes virsas pazudušas. Bet uzticēsimies divdesmitajam gadsimtam un cerēsim to labāko!

Vieglprātīgā pele iedejoja istabā un ielēca tieši kādā samta apģērbā, iegrimdama tajā ar visām ķepiņām. Tas bija neizsakāmi mīksts samts!

Samts, proti, var būt ļoti dažāds, kā tas katram zināms, kas par to mazliet interesējies.

"Tātad tagad es gulēšu samtā. Ai, cik tas maiga!" izsaucās pelīte, nolikās uz sārtajām austiņām un tīksmīgi nopūtās. Tā nopūšas vienīgi samtā. Pie tam pelīte iedomīgi smaidīja un domāja par krustmāti Laukupeli, kura tupēja pagrabā uz sava sīvā rutka un iebaudīja kartupeļus ar morāli. Pelīte, proti, bija vieglprātīga! Diemžēl - diemžēl! Pēkšņi viņu sagrāba asi nagi un cieši saturēja. Pele izbijās. "Nu, kas tad tas? Samtam taču nav nagu," viņa nodomāja. Viņa, proti, bija vēl ļoti jauniņa un nepiedzīvojusi. Citādi viņa zinātu, ka samtam bieži vien ir nagi.

Nagi mazliet atlaidās, bet tūlīt pēc tam tie atkal sagrāba ciešāk, tā ka tas kļuva pelītei sāpīgi. Tajā pašā laikā tumsā parādījās divas ugunīgas acis, apaļas un šausmīgas.

"Tās ir auto laternas," nodomāja pele, jo viņa bieži apgrauza sporta žurnālus. Bez tam viņa bija materiālistiski noskaņota un visam izskaidrojumu meklēja tehnikā un zinātnē. Tā tagad ļoti daudzi dara, pat tad vēl, kad kaķis tiem jau pie apkakles. Bet, neskatoties uz visu zinātni, kaķis paliek kaķis, un nagi - nagi arī divdesmitajā gadsimtā.

"Jums, Samta kungs," nekaunīgi sacīja pele, "nav ne mazāko tehnisko tiesību kustēties un lietot nagus. Tas ir pret zinātnes likumiem. Vai nezināt? Pēdējā laika pētījumi to nepārprotami pierādījuši. Rīkojieties taču saskaņā ar dabas zinātni!"

Acu zaļganais spīdums kļuva dzeltens. Tās nebija simpātiskas, un pelei kļuva baigi.

Samtam radās balss. Viņš runāja skaļi un skaidri, ņaudošos toņos. "Vērojot manis gūtos pieredzējumus, daba nekad nav rīkojusies saskaņā ar zinātni par dabu. Ja es kaut ko apriju, man gluži vienalga, vai tas zinātniski pierādīts vai nē. Galvenais, ka tas man labi garšo. Bet jūs droši vien negaršojat labi." Acis pavirzījās tuvāk un varenās ūsas taustīdamās slīdēja pār izbiedētās peles ķermeni.

Tagad viņa noprata, ka dzīvībai draudēja briesmas. Šajā samtā bija kaut kas briesmīgs, neapjausts, jo tas runāja par aprīšanu; tas nozīmēja, ka viņa tam bija tas pats, kas viņai aspiks. Ja tu kādam kļūsti par aspiku, tad tas nevelkas - un tu esi pagalam. Tā ir īstā zinātne par dabu, bet tā nav patīkama. Ak, tas bija šausmīgi - šausmīgi! Vieglprātīgā pelīte salika ķepiņas un raudāja rūgtas asaras, nevis krustmātes asaras, bet baiļu un nožēlas asaras, un apsolījās laboties ar visu savu peles sirdi, ja tai izdotos izsprukt no šī ņaudētāja samta ķepām.

Ak, krustmāt Laukupele, cik patiesi tavi vārdi un cik nekrietna esmu bijusi, un tāpat mana māsīca no kārbas ar uzrakstu: Parīze!

"Nē, jūs negaršojat labi," samts turpināja. "Es jau varētu jūs nokost," viņš laipni paskaidroja, "bet tā ir tāda zēnu rotaļa. Es pietiekami labi pazīstu peles. Esmu peļu slepenpadomnieks, ekselence, un bērnišķības esmu pāraudzis. Ja nu jūs tikko būtu piedzimusi, tad jau vajadzības gadījumā es jūs varētu aprīt, bet tad arī tikai kopā ar rīta pienu. Bet tā - ne. Esmu no pasaules atsvešinājies un kļuvis morālisks. Tātad ejiet un nodziļinieties sevī!"

Pele skrēja, cik ātri jaudāja, priekšējo ķepiņu pie mazās trīcošās sirds piespiedusi. Jau virtuvē viņa iedziļinājās sevī, pagraba kāpnēs vēl vairāk un pie sīvā rutka, uz kura tupēja viņas krustmāte, tā bija jau pilnīgi sevī iedziļinājusies. Ja pats sevī iedziļinās, tad parasti maz kas paliek pāri. Un tā tas notika arī ar peli.

"Ak, krustmāt Laukupele!" viņa šņukstēdama sauca, "esmu piedzīvojusi kaut ko šausmīgu! Es gulēju samtā, un samtam bija acis un nagi, un tas runāja ņaudošos toņos. Samts varēja mani aprīt, bet tas to nedarīja, jo viņš bija ekselence un turklāt morālisks; un tad es iedziļinājos sevī un arī kļuvu morāliska!"

Krustmāte Laukupele nesaprata nekā, bet tieši tādēļ viņa bija divkārši aizkustināta. Viņa piecēlās no sava sīvā rutka un apkampa savu nožēlas pārņemto māsasmeitu visdziļākajā aizkustinājumā. Tas bija krustmātes aizkustinājums. Arī peles tādu izjūt. Un, tā kā tas viss patiesībā bija muļķības, tad viņa sacīja, ka tas esot brīnums, un nodibināja biedrību vieglprātīgo peļu glābšanai. Bet vieglprātīgā pele un viņas māsīca no kārbas ar uzrakstu Parīze ietinās zirnekļa tīkla plīvuros un deva kartupeļu zvērestu. Un visi dziedāja slavas dziesmas morāliskajam samtam, kurš dzīvoja nošķīries no pasaules.

Bet tie bija maldi. Samts nekad nav morālisks. Tam ir nagi un arī acis, un bieži pat ļoti skaistas acis. Bet morālisks tas nav. Tas ir kaut kas tāds, ko es gluži labi zinu.

Peļu slepenpadomnieks nedzīvoja pavisam no pasaules šķirts. Ekselence tūlīt pēc tam klusiem soļiem ielavījās pieliekamajā kambarī. Ievingrinātu ķepu pabīdīja sāņus dažus šķīvjus un dziļā un izkoptā izpratnē izēda veselu bļodu jaunu jūras vēžu.

Šādā veidā daudzi nošķiras no pasaules, lai slepenībā ēstu vistrauslākos jūras vēžus. Un šādi ļaudis radījuši to, ko apzīmē par pagraba morāli.

Piektā, tā saucamā valganā simfonija

Dīķī peldēja vienpadsmit mazas pīlītes ar savu pīļu māti. Tātad kopā sanāca ducis, īsts ducis. Tā bija ģimenes flote. Un ne tikai tāda vien. Tā bija arī rijības flote.

"Dzīve sastāv no ģimenes un rīšanas," sacīja pīļu māte. "Jā, māt," piekrita mazie pīlēni un rija cauru dienu. Kādā klusā dīķa stūrītī bija sapulcējušās vardes. Tas bija filharmonijas koris, kas bija saradies kopā ģenerālmēģinājumā. Iestudēja piekto, tā saucamo valgano simfoniju. Milzīgā kora darba uzvedumam vajadzēja notikt kādā no nākamajiem vakariem.

Dāmu koris un kungu koris bija novietojušies abās pusēs diriģentam, kādam resnam, uztrauktam vardes kungam. Vidū neatradās nekas, jo diriģents gan varēja teicami skatīties reizē uz abām pusēm, bet ne taisni uz priekšu. Viņa acis nu reiz bija tā iekārtotas, un to ņēma vērā, jo viņš bija ļoti slavens diriģents. Ūdens tā vien viļņoja, kad viņš diriģēja. Tik slavens viņš bija.

Piektā, tā saucamā valganā simfonija iesākās. Diriģents uzsita ar zaļo pirkstu pa kādu lapu.

"Vispims andante," viņš sacīja. "Dāmām un kungiem kopā. Lūdzu piano, pianissimo, pusbalsī."

"Ūdens liegi rozes glauž,
Mani prāti mulst.
Līgavain's mans mitrais snauž,
Klusu sevī kurkst."

"Ļoti labi," sacīja diriģents, "tikai "mulsti", lūdzu, pavisam amoroso. Padomājiet, ka lieta grozās ap meitenes ilgām. Tagad scherco. Es lūdzu dāmas ar kājām mazliet pasist ūdeni, staccato tādos nevarīgos toņos. Dāmas dzied vienas pašas. Kungus sirsnīgi lūdzu pa to laiku neķerstīt mušas. Strauji tvertie toņi ļoti traucē simfonijas daiļskanīgumu."

"Jau viņš plunčojas, jau rāpjas
Un naski krastā izsteidzas.
Mans līgavain's, mans slapjais,
Ar rokām zaļām plivinās."

"Lūdzu," ar rokām zaļām plivinās," mazliet kā ķircinot, sacīja diriģents. "Viņš, mājot ar zaļo roku, laistās ar ūdeni. Tas ir zināmā mērā simboliski, pirmās lāses, jūs saprotat. Tagad kungi vieni paši allegro. Es lūdzu dāmas pa to laiku neķerstīt mušas. Kungus lūdzu uzpūst crescendo."

"Par visiem viņš visdrošākais,
Mans sirdsmiers sen jau zudis;
Mans līgavainis zaļganais
Jau steidzas šurp pie manis."

"Ļoti labi," sacīja diriģents, "tikai "jau steidzas šurp pie manis" mazliet vairāk passionato. Tagad lūdzu dāmas un kungus kopā finālu. Forte, fortissimo. Pilnā balsi."

"Vilnis straujais rozes glauž,
Sirds aiz laimes gurst.
Līgavain's kad mīlu pauž,
Manā klēpī kurkst."

Nežēlīgi brēcot, rijības flote izjauca piektās, tā saucamās valganās simfonijas finālu. Rijīgi tā centās satvert mūziķu stilbus.

"Ģimene un rīšana!" triumfējot kliedza pīļu māte.

"Jā, māt!" sauca mazie pīlēni un pārmeklēja visu niedrāju.

Bet viņi nekā vairs neatrada, koristi bija izglābušies. Tie, dziļi elpojot, sēdēja drošā vietā un rija mušas.

"Tā tiešām ir laime," sacīja diriģents, "ka rijības flotes vienmēr pirms ierašanās saceļ tik lielu troksni. Tad var laikus nodrošināties. Citādi tie vienkārši aprītu mūs, un kas tad notiktu ar piekto, tā saucamo valgano simfoniju?"

Vīrs ar melno seju

Vīrs ar melno seju ir bokseris. Esmu ar ar to ļoti iedraudzējies, un tādēļ nolēmu kādu dienu tam izlūgties interviju. Tādā kārtā taču daudz var mācīties, es domāju; skats dabas dažādībā vienmēr ir vērtīgs, un varbūt vīrs ar melno seju man paver interesantus skatus suņu pasaulē, protams, īstā, ne tādā, kādu cilvēki to redz.

Vīrs ar melno seju patlaban grauza ievērojama apmēra kaulu, kuru tas bija iemantojis virtuvē. Tas ir tāpat, kā kad mēs pēc pusdienām smēķējam cigāru.

"Paņem sev arī kādu kaulu virtuvē," viņš vēlīgi sacīja. Mēs, proti, esam uz tu.

Es ar pateicību atsacījos. "Es tev šodien gribēju šo to pajautāt. Es rakstu kādu grāmatu. Tāpēc man nepieciešams zināt tavus ieskatus. Piemēram, par cilvēkiem."

Kauls salūza.

"Tātad - par kailajiem divkājiem. Tas ir ļoti krimšļīgs temats." Viņš klusu ņurdēja.

Es zināmā mērā jutos pārsteigts: "Kā tu teici? Kailie divkāji? Es domāju - par mums."

"Jā, tā jūs saucaties," mierīgi sacīja vīrs ar melno seju. "Nosaukums ir ļoti zīmīgs. Vai tev arī tā neliekas?"

Man tiešām tā likās.

"Par to es patiesībā ne labprāt izsakos," viņš teica. "Šis temats līdzinās gaļas gabalam. Vienā vietā tas ir labs, un otrā - var izlauzt zobus, tik cīpslains tas ir."

"Bet kaut ko tu man tomēr varētu pateikt. Kaut dažus vispārējus norādījumus. Pašam taču grūti nākas spriest par sevi."

Vīrs ar melno seju ķērās kaulam pie otras puses. "Labi," viņš vēlīgi sacīja. "Bet vairāk par to mazumiņu, ko mēs kā jauni suņi mācāmies, tev nevarēšu pateikt. Tas neiet. Bez tam es varu vienīgi tikai pilnīgi objektīvi izteikties - un arī tad tikai pārrunu veidā. Tu zini, man pašreiz tieši pēcpusdienas atpūtas laiks." Viņš ar ķepu norādīja uz kaulu.

"Protams. Tā jau vienīgi intervija. Tāpat vien tikai. Nemaz neliecies traucēties. Tātad jūs no pedagoģiskā viedokļa mācāties par kailajiem divkājiem?"

"Vienīgi visnepieciešamāko. Pārējais nāk pats no sevis un ir ļoti dažāds. Pirmām kārtām kailo divkāju nozīme ir tīri saimnieciska. Jo tuvāk virtuvei, jo labāk. Protams, ir arī izņēmumi. No dabas zinātniskā viedokļa būtu sakāms sekojošais. Kailos divkājus aizvēsturē acīmredzot piemeklējis kaut kas līdzīgs kašķim, jo tiem nozudusi spalva, atskaitot niecīgo un tieši smieklīgo spalvojumu uz galvas. Sieviešu kārtai tas spēcīgāks, bet vīriešu kārtas kailie divkāji audzē dažus matus purna apkārtnē, kurus tie ļoti kopj, kaut gan tur nav nekādas jēgas. Par īstu kažoku nevar būt ne runas. Viņu gaita ļoti īpatnēja un atgādina stārķa soļošanu. Viņi nostājas uz pakaļkājām un neparasti dīvaini, jokainiem svarīgiem soļiem samērā lēni pārvietojas, priekškājas lejup nokāruši, vai svaidot tās pa gaisu. Tas viss sevišķi no tālienes, ja vēl tie lielākos baros staigā, izskatās ļoti dīvaini. Pa laikam tie palokās un māj ar galvu vai izgrūž savādus zirga zviedzieniem līdzīgus smieklus. Bet es negribētu kļūt piedauzīgs. Vai tas tevi aizskar?"

"Nē, nemaz, es jau pats tevi lūdzu." Klusībā tomēr jutos mazliet neveikli.

Vīrs ar melno seju bija manu noskaņojumu pamanījis. "Kailie divkāji," viņš labsirdīgi ievadīja, "jau nemaz tik neizsakāmi smieklīgu iespaidu neatstātu, ja tie neizliktos tik svarīgi. Viņi skraida apkārt ar tādu seju, it kā tie visu spētu saost. Turklāt tiem ir ļoti slikts deguns un tie gandrīz nekad neatrod pēdas, pat ne visvienkāršākās."

"Jā, par šo svarīgo izteiksmi tev taisnība," es nopūzdamies teicu, iedomājoties ļoti daudzus cilvēkus.

"Pārējais man katrā ziņā ir kaut kas jauns un pārsteidzošs. Tu sapratīsi."

Viņš diskrēti skatījās sāņus un košļāja kaulu.

"Kailajiem divkājiem," viņš turpināja, "tātad nav kažoka, atskaitot nedaudzos matus, kuri bez tam vecākajiem eksemplāriem izkrīt jeb nosirmo. Jaunie nāk pasaulē kaili, reti kad vairāk par vienu reizē, un ilgu laiku tie ir ļoti neveikli. Lai nesaltu, kailie divkāji tērpjas dažādu krāsu lupatās. Tas ļoti riebīgi izskatās, bet bezpalīdzīgie radījumi galu galā citādi nevar, jo tad jau tie nosaltu."

Es klusēju. Man nebija nekādas patikas izskaidrot viņam mūsu tikumiskos uzskatus, kas ķermeni atzīst par kaut ko nepieklājīgu.

"Seju un priekškājas tie atstāj atsegtas," sacīja vīrs ar melno seju. "Vienīgi lielu sanāksmju gadījumos, kad kailie divkāji klanās un māj ar galvu, tie parasti apsedz arī priekškājas. Kādēļ, es nezinu,"

Es arī to nezināju.

"Viņu zobi ir vāji, kaut gan tie daudz un labprāt ēd. Bet īstu košanu neesmu redzējis. Taisni otrādi, bieži esmu manījis, ka gadījumos, kad divi kailie divkāji sevišķi bija viens pret otru nikni, tie divkārt bieži klanījās un sacīja viens otram tīkamas lietas. Priekškājas tiem neparasti attīstītas, un viņi to lietošanā ļoti veikli - tāpat kā pērtiķi, kuriem tie vispār ļoti līdzīgi. Visiem eksemplāriem trūkst astes, tādēļ tie nevar vēdināt. Viņi rāda mums zobus, ja tie ir priecīgi. Viņi rausta viens otru arī aiz priekškājām, kad tie sasveicinās un atvadās. Blusoties viņi neprot. Vai tu proti blusoties?"

"Nē," es apmulsis teicu, "diemžēl ne. Man nav bijis izdevības."

Vīrs ar melno seju nicīgi norīstījās. "Arī citās lietās kailie divkāji ļoti savādi," viņš turpināja, "viņi, piemēram, uzskata baltas, gludas sejas par skaistām. Ko mēs teiktu, ja bokseru dāmām nebūtu to samtainās melnās sejas krāsas un daudzo pikanto rievu? Pavisam savāda ir arī kailo divkāju pieķeršanās zināmam netīram metālam. Viņi visu dienu skraida apkārt un strādā, lai to iegūtu. Viņi to arī nelabprāt atdod. Par netīro metālu var dabūt visskaistākās lietas, un, kam tā visvairāk, tā priekšā visi pārējie luncinās, ja par luncināšanos vispār var runāt, ievērojot bēdīgo faktu, ka tiem trūkst astes."

Vīrs ar melno seju bija kaulu notiesājis.

"Vairāk es tev nekā nevaru pateikt. Es vēl daudz ko zinu, bet tas pārsniedz to, ko varu tev teikt. Tās ir personīgas lietas, par kurām esmu pārdomājis, un es esmu filozofs. Filozofi nekad nesaka visu. Jau tāpēc vien ne, lai tiem neuzsietu uzpurni." "Tas tā ir arī pie mums," es teicu.

"Redzi nu. Bet to mazumu tu droši vari tālāk stāstīt. Tā ir tikai tāda kucēna gudrība. Daudzi arī to pašu nesapratīs."

"Par to esmu pārliecināts," es sacīju. "Bez tam," viņš beidza, "nenokar ausis, kaut arī tu esi kailais divkājis. Dvēsele var būt katram, kā kailajiem divkājiem, tā arī spalvainajiem četrkājiem. Uz redzēšanos."

Vīrs ar melno seju pasniedza ķepu. Es atvadījos. Es jutos tikpat kā nopērts suns. "Tātad tu negribētu būt kailais divkājis?" Vīrs ar melno seju atņirdza zobus: "Rrrrrrrrrrrr!"

Sliņķis

Sliņķis karājās pie kāda zara un snauda. "A - i," sacīja sliņķis un nopūtās.

Viņš nopūtās sirdi aizgrābjoši. Viņš uzskatīja nopūtas par miega līdzekli.

Apakšā pie koka stumbra sēdēja mazs krampļu pērtiķītis un lasīja kādu grāmatu. Grāmata bija rakstīta uz koka mizas un iesieta liānu pinumā. Uzmetumu sējumam bija zīmējis indes zirneklis - pats ar savām kājām. Tādēļ iesējums bija iznācis indīgi zaļš. Grāmata saucās "Kā kļūt enerģiskam". Tāda pētiķītim bija ļoti nepieciešama. Jo krampļu pērtiķīši ir ļoti maigi un kautrīgi radījumi.

Sliņķis nopūtās sirdi aizgrābjoši.

"Kas jums īsti kaiš?" līdzjūtīgi jautāja pērtiķītis, skatu augšup pavēris.

"Vai jūs nejūtaties labi?"

"A - i," sacīja sliņķis un nopūtās.

"Jūs droši vien esat slims," sacīja pērtiķītis un izpalīdzīgi kāpa augšup.  Sliņķis nekustējās.

"Esmu izsalcis," viņš sacīja un nopūtās.

"Bet jums tieši virs galvas taču karājas visskaistākie augļi un lapas," pērtiķītis pārsteigts sacīja. Sliņķis pašķielēja augšup.

"Esmu par slinku," viņš sacīja un nopūtās.

"Jums vajag izlasīt grāmatu "Kā kļūt enerģiskam"," sacīja pērtiķītis dedzīgi un norādīja uz indīgo zaļo iesējumu. "Mana krustmāte šo grāmatu lasīja un kļuva tik enerģiska, ka neviens pērtiķis ar viņu vairs nevar sadzīvot. Mana krustmāte atņirdz zobus un svaidās ar akmeņiem. Tik enerģiska viņa kļuvusi."

"Es lai lasītu grāmatu? Tas ir pilnīgi izslēgts," sacīja sliņķis. "Jā, ko tad varētu darīt?" jautāja pērtiķītis, būdams bez padoma. "Jūs taču nevarat gatavo augļu priekšā vienkārši nomirt badā!" "A - i," sacīja sliņķis un nopūtās. Krampļa pērtiķītim bija ļoti mīksta sirds. Viņš nespēja vairs nopūtās ilgāk klausīties. Viņš paņēma veselu saišķi lapu un bāza sliņķim mutē. Acis aizvēris, sliņķis smagi un ar pūlēm gremoja. Pērtiķītis stūma un ar kājām palīdzēja.

"Tā tas ilgāk nevar turpināties," sacīja krampļu pērtiķītis pēc iestumtajām pusdienām. "Jums jākļūst enerģiskam. Es jums lasīšu priekšā grāmatu "Kā kļūt enerģiskam", ja jau jūs pats esat par slinku to lasīt. Bet jums uzmanīgi jāklausās."

"Es lai klausītos, kad lasa grāmatu? Tas ir pilnīgi izslēgts," nodomāja sliņķis. Bet viņš to vairs neizrunāja. Viņš bija par slinku.

Krampļu pērtiķītis apsēdās sliņķim blakus un paņēma indīgi zaļo sējumu. Viņš skaļā balsī nolasīja visu grāmatu no sākuma līdz beigām.

"Vai nu jūs esat kļuvis enerģisks?" jautāja pērtiķītis un cerību pilns uzlūkoja sliņķi.

Sliņķis nekustējās. Viņš bija iemidzis.

Tad trauslais krampļu pērtiķītis satvēra grāmatu "Kā kļūt eerģiskam" un niknumā svieda ar to sliņķim pa galvu. Tik enerģisks viņš bija kļuvis, gandrīz tikpat enerģisks kā viņa krustmāte, kura svaidījās ar akmeņiem un grieza zobus.

"A - i," sacīja sliņķis un nopūtās.

Stāsta, ka sliņķi izmirstot. Es tam neticu. Bet, ja viņi tiešām izmirst, tad tas ir drošākais pierādījums dvēseļu staigāšanai.

Mūdži savā starpā

Kāda resna blakts, gultas virspadomnieka Līdēja kundze, dzimusi Sūcēja, bija sarīkojusi rautu savā vasarnīcā - kādā matracī. Viņa bija lūgusi vienīgi mūdžus vistiešākajā nozīmē. Jo valdīja vēlēšanās pabūt tikai pašiem savā starpā. Nevienu, kurš nepiederēja pie matrača, nepielaida. Kambarblaktij bija dots stingrs rīkojums.

Gultas virspadomnieka Līdēja kundze augstu vērtēja kārtas izpratni. Bez tam rautam bija politisks raksturs. Jo tajā gribēja pieņemt rezolūciju, kurai vajadzēja palikt stingrā slepenībā. Un kas vel var būt slepenāks par vecu matraci?

Vispirms ieradās šaurākā ģimenes loka blaktis. Daži veci krusttēvi un krustmātes, ar caurcaurēm sagremotiem uzskatiem un spīdošām mugurām. Tie līda lēni un cienīgi un intensīvi smaržoja pēc peau de punaises1 — vārdu sakot, īstā veca dzimta. Arī kājas viņi joprojām spēra tai greizajā vecmodīgajā solī, kā to pirmajā lēkšanas stundā bija mācījušies. Jo blakts ir konservatīva. Tādēļ arī tā, cik ilgi vien iespējams, paliek vecajā matracī, t.i., kamēr viņu neizdauza ārā.

Ļoti pieklājīgi pakustinājuši taustekļus, visi pulcējās ap mājasmāti. Drīz vien saradās arī jaunatne. Dažas blusas no vislabākajām aprindām. To starpā čempions augstlēkšanā un čempions tāllēkšanā. Vispār ļaudis, jeunesse doree2. Sanāksmes vadītājs bija daudz ceļojis blusas kungs, elegantu augumu un nevīžīgām kāju kustībām. Viņa moto bija tojours en dessous3, un par viņu runāja, ka tas esot frivols un blazēts. Bet, tā kā viņš savas mūdža asinis nekad nebija noliedzis, tad uz šo apstākli raudzījās caur pirkstiem un izskaidroja to ar tālajiem ceļojumu iespaidiem, jo tie, kā zināms, samaitā prātus, novērš no dzimtas matrača un pievērš apakšveļai un līdzīgām nesolīdām lietām.

Arī utis, galvas utis, atnāca. Viņas bija savus rokdarbus paņēmušas līdzi, dažus matus, kurus tās cītīgi aptamborēja. Utis ir tik darbīgas.

Visi nolīda garām mājasmātei, kura savu labo taustekli bija graciozi pasniegusi skūpstam. Valdīja stingra matrača etiķete. Oda pilnīgi pēc tradīcijām un peau de punaises.

Vēlāk visi brīvi novietojās, jo bija jau paši savā starpā. Vienīgi prusaki nedrīkstēja defilēt, un tie nedrīkstēja arī gultas virspadomnieka Līdēja kundzes taustekli skūpstīt. Viņi skaitījās virtuves personāls un tādēļ tiem īstu mūdžu vidū nācās nostāties nomaļus. Jo citādi tas neatbilstu to stāvoklim. Tā nu virtuves prusaki pieticīgi sēdēja matrača galā. Aiz tiem kā vēl mazvērtīgāki radījumi bija novietojušās grāmatu kodes; tās bija pelēkas un neievērojamas. Gultas virspadomnieka Līdēja kundze salika taustekļus un sacīja: "Mīļie domubiedri! Es jūs no visas savas blakts sirds apsveicu ar abiem taustekļiem. Nopietns uzdevums mūs visus šeit kopā savedis. Tātad tagad sāksim. Vārds baronam Plakanvēderam."

Barons Plakanvēders, aiz vecuma jau gluži nobrūnējis blakts kungs, piecēlās.

"Manas dāmas un kungi, arī virtuves prusaki un grāmatu kodes," viņš sadalīja uzrunu, "mūsu augsti godātā gultas virspadomnieka Līdēja kundze pareizi sacīja. Tas ir nopietns uzdevums, kas mūs šeit kopā savedis. Lieta grozās ap mūsu visvitālākajām interesēm. Godājamais pamats, uz kā mēs balstāmies, sāk ļodzīties. Laiki ir nopietni. Tie ir laiki, kuros vecus matračus mēdz izdauzīt."

Barons Plakanvēders aizgrābti kustināja kājas. Gultas virspadomnieka Līdēja kundze asarām acīs aplūkoja kādu caurumu savā vasarnīcā. Visa sabiedrība izdarīja piekrišanas lēcienus.

"Pateicos par jūsu atbalstu," sacīja barons Plakanvēders, "tas mani pamudina runu turpināt. Ja mēs aizstāvam savas intereses, tad reizē ar to mēs aizstāvam diženu pagātni. Ko visu mēs neesam sasnieguši! Cik vien tālu pagātnē lūkojamies, vienmēr blaktis un blusas izsūkušas cilvēkus un kustoņus. Arī citādi mēs kultūrai esam ļoti daudz snieguši. Jā, arī šodien vēl mēs to turpinām darīt. Paraugieties savā apkārtnē! Kur atrodams čempions augstlēkšanā? Kur atrodams čempions tāllēkšanā? Tie atrodami starp mums, labākajiem mūsu vidū. Nerunāsim par vēsturi. Kāda uzcītība piemīt mūsu maigajām, klusajām radiniecēm - utīm! Nerunāsim par kārtu starpību. Pat vienkāršākie mūsu vidū - virtuves prusaki parādījuši uzcītību un iztutību uzticīgi sekojot mūsu spožajam paraugam! Iesim vēl tālāk. Aplūkosim grāmatu kodes. Tās posta literatūru, cik vien tām iespējams. Diemžēl vienmēr vēl par maz un nepareizajā vietā. Viņas rij visu bez izvēles. Es negribu netaisnā kārtā atraut viņu darbam mūsu labvēlību. Bet īsti mērķtiecīgs viņu darbs būs vienīgi tad, ja tas noritēs mūsu vadībā, ja to izpildīs stingri mūsu uzskatu virzienā, tiešā saskaņā ar mūsu sūtību."

Grāmatu kodes nomākti klusēja un padevīgi raudzījās baronā Plakanvēderā. Tās tiešām bija darījušas, ko spējušas. Viņu galvas jau bija gluži tukšas kļuvušas no pārmērīgas grāmatu rīšanas, jo sagremošanai tām vairs neatlika laika.

"Vērsiet savus skatus vispirms uz dienas laikrakstiem!" sauca barons Plakanvēders. "No šīs puses mums draud briesmas. Grāmatās ir māksla un visādi nieki, tāpēc tās neviens cilvēks nelasa. Bet laikrakstu lasa katrs, jo ikkatrs grib zināt, kā tam jādomā. Prese ir mūsu niknākais ienaidnieks. Katru dienu avīzē lasām vistrakākos musinātājus sludinājumus par to, kā mūdžus iznīdēt. Tas samaitā lasītājus. Grauziet presi, ja jums mūsu intereses svētas un ja jūs gribat izrādīties cienīgi arī turpmāk palikt mūsu rindās. Bet mēs visi, godātās dāmas un kungi, virtuves prusaki un grāmatu kodes, mēs visi vērsīsimies pret šo kūdīšanu, šo nekrietno," runātājs apklusa, "šo nekrietno - konversācijas vārdnīcā to atrodam zem burta I - - -."

"Inteliģenci," pazemīgi un izpalīdzīgi iesaucās kāda grāmatu kode.

"Ko nu, turiet savas knaibles!" iekaisis kliedza barons Plakanvēders", nekrietno infāmiju, es gribēju teikt."

"Mūsu - mūdžu starpā tas taču gluži vienalga," sacīja elegantais blusu kungs ar moto toujours en dessous.

Visi taktiski klusēja. Tas jau bija vispār zināms, ka viņš frivols. Tas bija tālo ceļojumu iespaids, jo tie samaitā raksturu.

Barons Plakanvēders sacēla abus taustekļus. "Lai saņemam," viņš sauca, "lai saņemam visu kopā, kas mums dārgs. Lai pieņemam rezolūciju un ietveram to vārdos "Sargājiet savus vecos matračus!""

Nebeidzami bravo saucieni un kāju švīkoņa sekoja runas noslēgumam.

Sargājiet savus vecos matračus!

Bija izjūtams, ka šais vārdos tiešām bija ietverts viss, kas mūdžiem svēts.

Gultas virspadomnieka Līdēja kundzes, dzimušas Sūcējas, rauts bija galā.

Man tiešām sāk niezēt.

1 - blakšādas (franču vai.)

2 - zelta jaunatne (franču val.)

3 - vienmēr apakšā (franču val.)

Svētceļnieks ar stīvo kāju

Mazs kukainītis ar pūlēm rāpoja pa akmeņaino ceļu. Uz ceļa atradās ļoti daudz šķēršļu, salmi un līdzīgi ar grūtībām pārvarami priekšmeti. Tas bija ļoti nogurdinoši. Laisties kukainītis nevarēja, jo bija no rāpotāju vabolīšu dzimtas. Bez tam viņa kreisā pakaļkāja bija panīkusi jau no pašas dzimšanas. Viņš to vilka aiz sevis. Tas bija bēdīgi. Bet viņš turpināja savu svētceļojumu. Rāpotāju vaboles neiet un nestaigā. Tās dodas svētceļojumā. Tā ir liela starpība.

"Ejiet taču nost no ceļa!" svētceļotājam nikni uzkliedz kāda kamene, Dūcēja vārdā, ļauni viņu uzlūkodama. "Tāds slaistās pa ceļu un traucē godājamas dāmas, kurām jādodas uz puķu tirgu!"

"Atvainojiet," sacīja svētceļotājs ar atstiepto pakaļkāju, "man jādodas svētceļojumā, jo esmu kropls."

Viņš ar taustekli norādīja uz panīkušo pakaļkāju.

"Ak tā," Dūcējas kundze līdzjūtīgi noteica, "tad tas ir kaut kas cits. To es neredzēju. Es tā steidzos. Ja šajos laikos jau laikus neiegādājas puķes, tad vēlāk jau visas ir izķertas. Konkurence ļoti liela. Bet kāpēc tad jums jādodas svētceļojumā? Vai jums ar jūsu slimo kāju labāk  nepalikt mājās? Jums vajadzētu precēties. Tad jūs, mazākais, tiktu pie kārtīgām pusdienām."

"Nē, man jādodas svētceļojumā," sacīja svētceļotājs ar atstiepto pakaļkāju. . "Kāds vecs vaboļu vīrs, pie kura es savas kaites dēļ griezos, man tā sacīja. Viņš stāstīja par Ēģiptes svētā Skarabeja dzīvi un sacīja, ka man vajagot dzīves ratu uzmeklēt. Tā ir ļoti sena ticība un vienīgais apmierinājums nabaga rāpotāju vabolēm."

"Un kas no tā tiek?" jautāja Dūcējas kundze. "Katrā ziņā taču saprātīgāk laikus nonākt tirgū."

Mazais kukainītis sakropļoto kāju krampjainā kustībā pavilka zem sevis, tā ka tā vairs nebija redzama.

"Jā, tā iespējams kļūt par rožu vaboli," viņš noslēpumaini sacīja. "Vai tas ienesīgs amats?" jautāja Dūcējas kundze. Viņa bija ļoti praktiski noskaņota namamāte. Viņas medus podi bija nepārspējami un pazīstami visā kukaiņu lidojuma apvidū.

"Tad tu mirdzi un laisties kā plūstošs zelts un spēj lidot. Tu dusi rozēs un ieelpo to smaržu."

To dzirdot, Dūcējas kundze atcerējās savu tirgu. "Nu man tiešām jāsteidzas, jo konkurence šajos laikos pārāk liela. Novēlu jums  visu to labāko."

Svētceļotājs ar stīvo pakaļkāju turpināja savu ceļojumu. Ceļam pārbrauca rati.

"Tas ir dzīves rats," nodomāja svētceļotājs ar atstiepto pakaļkāju un traucās tam pretim. Rats pārgāja tam pāri.

Uz ceļa neatlika nekas vairāk kā bezveida masa.

Tajā acumirklī saulainajos dienvidos no olas izlīda maziņa rožu vabolīte. Vispirms tā ar savu taustekli aptaustīja savu kreiso pakaļkāju. Viņa pati nezināja, kāpēc tā dara. Kreisā pakaļkāja bija vesela un spēcīga un mirdzēja un laistījās kā plūstošs zelts. Tā bija gandrīz vēl skaistāka par pārējām kājām.

Rozes smaržoja.

Dzīves rats turpināja griezties.

Jeremijs Apaļgalvis

Jeremijs Apaļgalvis bija ronis. Viņš bija lēnīgs, saticīgs radījums. Iekšēji viņš bija tāds pats kā ārēji: apaļš kā lode un bez asām šķautnēm. Tāds bija Jeremijs Apaļgalvis.

Viņš dzīvoja tālu prom Pasaules jūrā, un Pasaules jūras viļņi viņu aijāja kā šūpulis. Viņš zināja, ka Pasaules jūra var būt ļoti mežonīga, un viņš zināja arī, ka tā var ļoti rāma būt. Tāpat viņš zināja, ka Pasaules jūra ir ļoti liela un ka viņš pats ir ļoti mazs. Tāpēc Jeremijs Apaļgalvis bija kluss un pieticīgs.

Pusdienās viņš ēda zivis. Bet ar to nebūt nebija izsmeltas visas viņa intereses.

Viņam bija arī cēlākas intereses. Kad Ugunszemes piekrastē skanēja zvani, viņš izcēla galvu no ūdens, plaši atvēra ausis un svētsvinīgi klausījās. Tad no viņa acīm ritēja asaras, patiešām asaras.

"Patiesībā būtu bijis ļoti skaisti - dzīvot pašā Ugunszemes piekrastē," nodomāja Jeremijs Apaļgalvis, "tad es dzirdētu zvanus pavisam tuvu un ausis nebūtu tik plaši jāatver. Tajās tik viegli kaut kas var iekļūt. Ar ausīm ļoti jāuzmanās."

Jeremijs Apaļgalvis rūpīgi aizvēra ausis, ar spuru izsukāja ūsas un peldēja uz Ugunszemes piekrasti.

Vakarblāzma nolaidās pār Pasaules jūru. Viļņos kļuva vēsi. Jeremiju Apaļgalvi tas nebūt netraucēja. Viņam bija tauku kārta. Viņa apģērbs bija tā iekārtots. Tas bija visādā ziņā jūrai piemērots.

Krastā Jeremijs Apalgalvis taisīja varenu lēcienu un uzsviedās augšā. Tad viņš šļūca tālāk un skatījās ar lielajām, gudrajām acīm visapkārt, līdzīgi tādam, kas meklē dzīvokli un deg ziņkārē, ko gan viņš atradīs.

Tas, ko Jeremijs Apalgalvis ieraudzīja, bija ļoti dīvains skats.

Krastā tupēja pingvīnu bari. Tie vēdināja spārniem, kas izskatījās līdzīgi talāriem virs baltiem virskrekliem.

"Tie gan ir ļoti jokaini putni," nodomāja Jeremijs Apalgalvis, "tādus putnus es vēl neesmu redzējis. Viņu jau arī ir tik daudz, un tie visi runā juku jukām. Tas ir tik trokšņaini. Es domāju, tas nav priekš manis."

Dīvainie putni klaigāja un pie tam vienā laidā klanījās. Tas izskatījās ļoti jocīgi.

"Viņi liekas esam pieklājīgi ļaudis," nodomāja Jeremijs Apalgalvis un pašļūca tuvāk.

Kāds putns gāzelēdamies virzījās viņam pretim. Tas bija liels un resns konusveidīgs ķermenis.

"Jūs droši vien vēlaties aplūkot mūsu olas?" viņš iztapīgi vaicāja. "Mēs dējam ļoti daudz olu. Daudz Pasaules jūras tūristu ierodas apskatīt tās. Tās ir retums. Bet jūs nedrīkstat viņas tuvāk pārmeklēt. To mēs nepieļaujam."

"Nē," sacīja Jeremijs Apalgalvis bijīgi, "jūsu dētās olas es patiesībā negribēju redzēt. Es gribēju dzirdēt skanam Ugunszemes zvanus. Zvani taču skan šeit katru vakaru? Jeb es būtu maldījies?"

Resnais putns aizvainoti raustīja panīkušos spārnus. "Protams, ka zvani zvana," viņš dusmīgi sacīja, "bet galvenais taču ir olas, kuras mēs dējam."

Jeremijs Apalgalvis tūliņ vis nesaprata. Tad ieskanējās Ugunszemes zvani, un Jeremijs Apalgalvis priecājās.

Bet tanī pašā acumirklī savādie putni metās viens otram virsū. Viņi vairs neklanījās. Viņi nikni vēdināja talāriem, šausmīgi ķērca un plēsās ap savām olām. Nedzirdēja vairs dziļo Pasaules jūru pret krastu bangojam, un Ugunszemes zvani noslāpa kliedzienu troksnī.

Izbaiļu pārņemts, Jeremijs Apalgalvis aizvēra ausis un vienā rāvienā ielēca atpakaļ dziļajā Pasaules jūrā.

Gluži samulsis viņš airējās ar spurām un peldēja tālu prom no krasta.

Kādā mazā, vientuļā saliņā viņš atpūtās. Līdz šejienei nesniedzās savādo putnu brēka un troksnis olu dēļ, kuras tie bija izdējuši. Bet pa dzidro, tīro gaisu vējš nesa pāri dziļajai Pasaules jūrai Ugunszemes zvanu skaņas.

Tad Jeremijs Apalgalvis jutās pateicīgs un priecīgs un palika vienmēr savā vientuļajā salā.

Katru vakaru viņš dzirdēja zvanus skanam.

Tad Jeremijs Apalgalvis jutās aizgrābts un raudāja.

Asaras ritēja Pasaules jūrā.

Alraunīša piedzimšana

Tā bija drūma rudens diena, kad Alraunītis piedzima.

Tas nebija nekāds audzelīgs lietus, kas labu dara. Tā bija mitra un salta migla, kura nodzēš krāsas un sajauc kontūras. Tas notika februārī - karnevāla laikā, kad maskas virpuļoja pa miglu.

Alraunītis gulēja spilvenos, kunkstēja un izskatījās gaužām pretīgs. Trīs ārsti stāvēja pie viņa gultas un runāja latīņu valodā. Beigās viņi vienbalsīgi nosprieda, ka šis bērns esot sevišķs gadījums un par viņa dzīvotspēju tie nevarot galvot.

Vecāki bija ļoti noskumuši. Nav patīkami, ja tavs bērns ir sevišķs gadījums. Bērniem jābūt normāliem. Bet pa lielākai daļai gandrīz nekas netiek darīts, lai tas tā būtu. Laulības slēdz saskaņā ar mantu un stāvokli un nosauc to par Dieva gribu. Un dabai jārīkojas saskaņā ar šiem apstākļiem. Bet tā to nedara. Tādēļ arī daba neskaitās pieklājīga. Tas ir ļoti skaisti, ja viss norit normāli. Bet, ja parādās nepieklājīgā daba, vadzis lūst.

Tātad Alraunītis nebija normāls, un tādēļ arī neviens īsti nezināja, kā viņš nokristāms (es saku viņš, jo Alraunītis bija zēns), t.i., tam  gadījumam, ja viņš dzīvotu, ko ārsti, lietojot latīņu nosaukumus, stipri apšaubīja.

Piederīgie arī stāvēja turpat un mierināja ar zināmo lielo un sirsnīgo radinieku mīlestību, kura ceļoties no kopējā uzvārda, un sacīja, ka vēl jau kaut kas varot no tā iznākt. Nekad nevarot zināt, un bijuši gadījumi, kad... Viņi atstāstīja šos gadījumus.

Tas bija ļoti mīļi no viņu puses, bet klusībā tie priecājās, ka "sevišķais gadījums" nav noticis viņu ģimenē.

Beidzot visi saņēmās un Alraunītim deva arī vārdu. Bet mūs tas neskar. Mēs viņu apzīmēsim tā, kā viņš ļaudīm rādījās, - par Alraunīti.

Tad smalkjūtīgie piederīgie aizvilka šūpuļa aizkarus, un Alraunītis tā ir palika savas pirmās dzīves stundās mijkrēslī.

Ārā lija un maskas virpuļoja lietū. Iekšā valdīja klusums. Pulkstenis klusi tikšķēja, un pie krāsns mala liels runcis.

Beidzot runcis piecēlās, pielīda pie šūpuļa un ar ķepu uzmanīgi nobīdīja aizkaru sānis. Viņa ūsas taustīdamās slīdēja uz priekšu, un viņš aplūkoja un apošņāja to mazo "kaut ko" spilvenos ar vislielāko lietpratību.

"Nē, tas nav nekāds cilvēks," viņš atzinīgi sacīja, "tas ir kaut kas no mūsu vidus, bet tomēr ne gluži. Tas ir ļoti savādi. Es nogaidīšu, kas tur iznāks."

Bērna rociņa satvēra runča ķepu un to cieši turēja. Tā bija Alraunīša pirmā draudzība.

Riekstkoža ieskati

"Galvenais dzīvē ir visu pārkost un vienmēr divas mizas un vienu kodolu izspļaut," sacīja Riekstkodis, izaicinoši uzlūkodams Alraunīti ar savām zilajām kā ūdens acīm.

Alraunītis nebija vairs nekāds zīdainis, bet jau mazs zēns, un Ziemsvētkos viņam bija uzdāvājuši Riekstkodi. Tas bija atradies eglītes spožumā, pašā vidū, viņam bija bijusi bize un mugurā raibs formas tērps un viņš bija izskatījies jo sevišķi nikns. Formas tērps, garā bize un niknums neatlaidīgi nodarbināja visu Alraunīša mazo būtni.

Alraunītis viņu mīlēja savā īpatnējā veidā, kā visu, kas bija nodots viņa gādībā. Bet formas tērps un bize viņam nepatika, un kokainā cienība viņam likās jocīga. Alraunītis nebija normāls bērns. Vēl arvienu ne, kā piederīgie sacīja.

"Jā gan," sacīja Riekstkodis un pamatīgi klabināja žokli, "vienmēr pārkost un izspļaut. Tad var zināt, kas par lietu. Tu, protams, esi atkal citos ieskatos," Riekstkodis pārmezdams sacīja.

"Visu nevar pārkost," Alraunītis domīgi sacīja. "Protams, ka var," Riekstkodis kliedza. "Es vismaz to varu, un tāpat visi pārējie, kuriem ir formas tērps, bize un tāda mute kā man!"

Alraunītis purināja galvu. Viņš domāja par naktīm, kurās viņš bija gulējis vaļējām acīm un skatījis lietas, kuras nebija tveramas. Jo Alraunītis varēja redzēt lietu dvēseli un sadzirdēt balsis bez skaņas. Ak, kumode nesen bija stāstījusi tik jaukas lietas par vecmāmiņas laikiem; un stāstot viņa bija ar graciozajām rokoko kājiņām tik jocīgas kustības izdarījusi; un tējas katls bija vienā laidā savu lielo knābi ciet un vaļā vēris un kumodes runā maisījies, līdz tā aizkaitināta bija apklususi.

Vēlāk istabā bija apsēdušās ēnas - trauslas, tikko manāmas būtnes ar drānām kā zirnekļa tīkliem; tās bija izskatījušās gluži tādas, kā kumode tās bija aprakstījusi. Viņas bija norādījušas uz veco franču pulksteni un bija mājušas viena otrai... Ak, Alraunītis bija tik daudz redzējis, kaut arī viss redzētais viņam vēl nebija saprotams.

Tās ir skumjas acis, kas visu to redz. Tās ir Alraunīša acis. Tās ir reti sastopamas, tāpat kā Alraunīši ir reti.

"Nē, viss nav tverams," sacīja Alraunītis, "ir daudz, daudz kas vēl vairāk par to, ko var satvert. Tveramais ir tikai blakus lieta. Tas nav tas īstais."

"Tās ir muļķības!" kliedza Riekstkodis un kļuva vēl sarkanāks, nekā jau bija. "Kas nav tverams, to nevar pārkost un izspļaut, tātad tas nemaz neeksistē. Tā ir vienīgā īstā patiesība. Tas noteikti ir tā."

Viņš izspļāva divas riekstu mizas un vienu kodolu tieši Alraunītim pie kājām. Tas bija it kā izspļauts pierādījums.

Akaunītis mizas pagrūda sānis un apēda kodolu.

"Kas tad bija kodolā?" viņš jautāja.

"Kā es to lai zinu, ja tu to esi aprijis," Riekstkodis nikni rēca. "Tu esi muļķa zēns!"

Tas arī bija pierādījums, un gandrīz ļoti parasts un iemīļots. Alraunītis to bieži bija dzirdējis no citiem gan skolā, gan mājās, kad viņš tādas lietas jautāja.

Riekstkodis redzēja, ka bija gājis par tālu. Viņš saņēma no Alraunīša tik daudz riekstu, un tas vakarā viņu vienmēr rūpīgi ielika gultiņā, kurā tik patīkami varēja izstiept koka kājas. Tas bija nepieciešami, jo uz koka kājām nostāvēt ir daudz grūtāk nekā uz kustīgām.

Viņš tātad nolēma ievadīt sarunas.

"Tev klātos daudz labāk," viņš sacīja, "un tu visur nepiegrūstos un nedabūtu punus, ja tu tikpat jauki un kokaini kā es paliktu vienā vietā, nevis slaistītos visur apkārt. Vienmēr vajag vienā vietā stāvēt. Tad nekas nevar notikt. Tu pats netraucē un tevi netraucē, jo visi zina: šajā vietā stāv Riekstkodis, tur es neeju, jo citādi es viņam uzkāpšu un viņš man uzspļaus. Tas ir pavisam vienkārši."

"Bet ja es tomēr tur eju? Tur, kur tu, protams, ne, bet visur citur, kur parasti atrodas riekstkoži?"

"Tā neviens saprātīgs radījums nedara. Jo tas, kam ir prāts, sēž vienā vietā un nekustas."

"Bet es to darīšu," Alraunītis tiepīgi sacīja, "un ko tad?"

"Tad visi ŗiekstkoži tev uzbruks,"

Alraunītis laimīgi smējās.

"Ū - tam vajag jocīgi izskatīties!"

"Neesi nekaunīgs," sacīja Riekstkodis. "Tas iet pār bizi, saproti, tā ir revolūcija."

Alraunītis nezināja, kas revolūcija tāda bija. Viņš nodomāja, ka tas nevarēja vēl tik ļauni būt, ja tikai pie bizes vien tas ķērās. Alraunītis bija bērns un nezināja, cik stipri galvas pieķērušās bizēm.

"Nē, tas nav nekas labs," Riekstkodis turpināja, "paliec vienmēr tajā pašā vietā, kur tu esi nostādīts. Tā ir vienīgā īstā patiesība."

"Es gribētu nokļūt tālumā," sacīja Alraunītis un ar skumjajām Alraunīša acīm raudzījās vakara krēslā.

"Kas tas ir - tālums?" neatzinīgi vaicāja Riekstkodis."Vai tu vari tālumu satvert? Nē. Tātad tāda nemaz nav. Vienīgi tā vieta, kur tu ar savām koka kājām stāvi, patiešām ir."

"Es redzu tālumu," sacīja Alraunītis, "es redzu tālas, tālas tāles -es tās visas gribētu sasniegt. Tam jābūt skaisti. Es gribētu zināt, kas aiz tām slēpjas..."

"Ko tas līdz?" jautāja Riekstkodis, "vai tu to vari pārkost un izskaut?"

"Nē," sacīja Alraunītis mazliet bailīgi.

Jo viņam likās, ka tāles bija ļoti, ļoti tālu. Tas katrā ziņā bija tāls ceļš, daudz tālāks, piemēram, par ceļu līdz pilsētai, kur Jāņu naktī bija gadatirgus. Un arī līdz turienei nevarēja kājām aiziet. Tas vismaz bija neticami. Bet tāles atradās vēl daudz, daudz tālāk...

"Redzi nu," sacīja Riekstkodis apmierināts, "paliec vienmēr vienā un tanī pašā vietā. Tev vajadzīgs arī formas tērps un bizes, tad tu izskatīsies kā visi pārējie ļaudis un neviens tevi nesamīs. Tā ir vienīgā īstā patiesība."

"Bet vai tad pasaulē visi ir tikai riekstkoži?" jautāja Alraunītis.

"Protams. Kas gan cits?" sacīja Riekstkodis un ar sevišķu svarīgumu nostājās uz stīvajām koka kājām. "Protams. Vismaz saprātīgie. Par citiem nav vērts runāt. Tā ir liela laime. Citādi jau tev vajadzētu vienmēr iet uz priekšu un vienmēr tu tiktu grūstīts. Pateicos! Tad vajadzētu savu vietu atstāt, un vieta ir tik silta, ja tu tur vienmēr uzturies."

Viņš tā vien mētājās ar riekstu mizām.

"Bet es negribu," domāja Alraunītis un lūkojās vakara krēslā uz turieni, kur tā neskaidri izgaisa tālumā.

Uzrocītis

Alraunītis sēdēja saulītē blakus runcim.

Viņi abi viens otru ļoti mīlēja un vienmēr bija kopā, ja runcis nebija izgājis peļu medībās vai kādas citas dienesta darīšanas to nebija aizkavējušas.

Viņš bija Alraunīti ievadījis visos dzīvnieku pasaules noslēpumos, cik daudz viņš no tiem tikai zināja un ciktāl viņš atzina par derīgu Alraunīti šajā ziņā pamācīt. Kaut arī Alraunītis bija pa pusei dzīvnieks, viņš tomēr bija arī cilvēks un attīstījās ar cilvēkam īpatnējo gausumu. Visu tātad vajadzēja nokārtot ar uzmanīgu ķepu, un runcim tieši tāda tā bija. Viņš bija ļoti gudrs un pat šo domātāju dzīvnieku vidū filozofs. Bez tam viņš Alraunīti mīlēja, un mīlestība ir vēl drošāka un labāka vadītāja nekā filozofija.

"Es šeit jūtos svešs," sacīja Alraunītis un noglāstīja runci aiz auss. Runcis piemiegtām acīm blisināja saulītē.

"Tu vienmēr jutīsies svešs," viņš līdzjūtīgi sacīja, "tu redzi dabu savādāk nekā cilvēki. Tu jūties vienots ar to, bet cilvēki domā esam pārāki. Bet tiem tomēr pie tās jāatgriežas. Kaut kur visas peļu alas izved brīvībā, lai cik mākslīgas un sazarotas tās arī būtu. Tā tāda sporta valoda, piedod. Bet apmēram tā tas ir."

Alraunītis izskatījās ļoti bēdīgs.

"Tev tādēļ nav jābēdājas," runcis turpināja un nomierinoši mala, "tu jau neesi īsts cilvēks."

"Kas tad es esmu?" jautāja Alraunītis.

"To es nezinu," sacīja runcis, "tu laikam esi Alraunītis. Es jau arī visu nezinu. Vienīgi cilvēki domā visu zinām."

"Es gribētu doties tālumā," sacīja Alraunītis, "tur es to droši vien uzzinātu. Bet Riekstkodis saka, ka tāda tāluma nemaz neesot."

"Riekstkodis ir koka gabals," sacīja runcis.

"Bet viņš taču runā un pat baras. Viņš saka - muļķa puika. Viņš pārkož riekstus un tos izspļauj. Ar to viņš ļoti lepojas. Viņam ir formas tērps," iebilda Alraunītis.

"Daudziem koka gabaliem ir formas tērpi," sacīja runcis.

Alraunītis turpināja paskaidrot sīkāk.

"Viņš izstiepj kājas, kad to ielieku gultā. Tad tas noknakšķ. Es to skaidri dzirdu. Pavisam noteikti. Viņš tātad ir dzīvs. Vai ne?"

"Jā, tāds, ko par dzīvu sauc," sacīja runcis, "bet viņš, proti, ir Riekstkodis, nekas vairāk. Malkas gabals, no kura izgriezta figūra."

"Skolotājs skolā dara gluži tāpat," sacīja Alraunītis, "viņš arī saka: tas ir un tā nav. Ja prasa ko vairāk, tad arī viņš saka - muļķa puika! Bet viņš taču nav Riekstkodis. Viņš nav arī no koka."

Runcis savilka augstprātīgu seju, tik augstprātīgu, kā vienīgi kaķi to spēj izdarīt.

"Nemaz nav jābūt no koka, lai būtu Riekstkodis."

Alraunītis pārdomāja.

Viņa skumjās acis bija plaši un it kā ilgās atvērtas. Viņš satvēra runča priekšējās ķepas un lūkojās tam tieši sejā.

"Tu man vienmēr esi ļoti mīļš bijis, cik sen vien varu atcerēties," viņš sacīja. "Vai tu esi bijis tālumā? Tad pasaki, kā varu turp nokļūt."

Zālei līdzīgais zaļums runča acīs apdzisa. Maza acs sprauga pavērās un redzokļi kļuva tumši un dziļi, it kā tie slēptu vienīgi mīklas. Viņš notupās liels un resns Alraunīša priekšā un svinīgi ņaudošā balsī sacīja:

"Es zināju, ka tu man to jautāsi. Es tev to sacīšu. Tev jādodas tālumā, jo tavas acis to meklē. Tas vienmēr acīs saskatāms, protams, ievērojot manu pieredzi. Līdz šim tev to nedrīkstēju teikt. Tu vēl nebiji pietiekami nobriedis."

"Es jau arī vēl tagad esmu bērns," Alraunītis šaubīdamies teica.

"Bērni tālumu bieži vien atrod ātrāk nekā pieaugušie," sacīja runcis. "To atrod, ja meklē. Un nobriedis meklēšanai ir tad, kad par to jautā,"

Apskaidrots smaids pārlidoja Alraunīša sejai, kura aiz pārdomām bija gluži bāla.

"Tālumā es tevi nevaru vest, tas tev pašam jāmeklē," runcis turpināja, "vienīgi ieeja mums zināma. Tas ir liels noslēpums. Cilvēki to senāk zināja. Tagad viņi to piemirsuši. Bet senatnē, Izīdas tempļos, kad viņi uzskatīja mūs par svētiem un katrā dzīvā radījumā redzēja brāli - tur, kur piramīdas celtas dzeltenajās smiltīs un palmas elpo saules svelmē -svētajā zemē, viņi zināja noslēpumu."

"Par šo zemi tu man esi stāstījis," Alraunītis piekrita.

"Tagad to zina vienīgi daži. Cilvēki tagad saka, ka viņi tam stāvot pāri. Viņi ir riekstkoži. Bet es to zinu. Es arī biju tanī zemē, kur iekļuvu pa ieeju, saproti. Šī zeme tagad izskatās savādāka. Bet pēdas vēl palikušas, tās bronzas cilvēki ieminuši tuksneša smiltīs, tie - kuri mīlēja kaķus un zināja noslēpumu."

Alraunītis nodrebēja.

"Tad atklāj man noslēpumu," viņš lūdzās un lūkojās gudrajās dzīvnieka acīs kā templī.

"Neuztraucies tā," runcis laipni sacīja, "tas ir pavisam dabīgi. Mīklas nav lietu būtībā, bet aiz tām. Mēs tās nezinām. Tas ir cilvēks tevī, kas uztraucas. Tas pāries. Cilvēki atradinājušies no dabas. Viņi to atstājuši un pieķērušies savām iedomām. Viņi vairs nedzird savu sirdsbalsi."

"Es to zinu," sacīja Alraunītis, "bet, lūdzu, saki man noslēpumu."

"Neesi nepacietīgs. Ja tu to zināsi, tev vajadzēs vēl vairāk pacietības. Tu taču zini, kas ir uzrocītis?"

"Jā," sacīja Alraunītis mazliet vīlies, "jūs tā noguļaties, ka līdzināties mazgājamai vannai, un ķepas saliekat tā, ka izskatāties kā uzrocis. Tas ir kaķa paradums, to esmu no tevis iemācījies. Bet ko tas dod? Tas ļoti mīlīgi izskatās. Bet tas taču nav nekāds noslēpums. To es redzu katru dienu."

"Visi noslēpumi ir ikdienišķi. To tikai neviens nezina. Noslēpums ir uzrocītis. Cilvēki svētajā zemē to sauc par meditāciju. Tev tātad jāveido uzrocītis."

Runcis parādīja uzrocīša stāvokli, kaut gan Alraunītis to jau zināja.

"Pārējais nāk pats no sevis," viņš paskaidroja.

"Bet es nevaru īsti pareizi uzrocīti atveidot," sacīja Alraunītis un veltīgi pūlējās to izdarīt.

"Vajag vienīgi atdarināt," runcis mierināja. "Saliec tikai ķepas, kā tu to dari vakarā, lūgsnu skaitot.

"Jā, to es varu," sacīja Alraunītis, "un pārējais nāk pats no sevis? Es tātad nokļūšu tālumā?"

" Vienīgi līdz ieejai," pamācīja runcis. "Šovakar pamēģināsim abi - tad, kad tu būsi gultā. Bet Riekstkodi ieslēdz skapī." Alraunītis bija ļoti priecīgs.

"Uz kurieni mēs vispirms dosimies? Uz svēto zemi ar Izīdas tempļiem?"

"Nē," sacīja runcis, "es nevaru uzņemties atbildību. Vispirms uzmeklēsim ieeju. Pārējo pateiks Abakuks."

"Kas ir Abakuks?"

"Kāds ūpis, kurš ir mans draugs, bet tikai tā — uzrocīša veidā."

"Tātad iesim pie Abakuka," sacīja Alraunītis, "vai viņam arī tādas spulgai līdzīgas acis kā pūcei dzīvnieku bilžu grāmatā?"

"Jā, tādas tam ir,"

"Es tā priecājos un tev pateicos," sacīja Alraunītis.

"Tev nevajag man pateikties. Tu mani mīlēji. Uz redzēšanos vakarā. Man jāiet vēl dienesta darīšanās."

Un runcis nolīda kādā kaktā, kur viņš dzirdēja kaut ko čabam.

Alraunīša guļamistabā šī bija pavisam klusa nakts. Bija dzirdami vienīgi cilvēkbērna, kurš nebija īsts cilvēkbērns, un dzīvnieka elpas vilcieni. Abiem tie bija vāji un klusi. Likās, it kā augi elpotu nakts tveicē. Viņu dvēseles bija tālu prom.

Mēness ar bālo vaigu lūkojās pa logu istabā.

Viņš redzēja to, ko tas jau tūkstošiem gadu atpakaļ bija skatījis: meditāciju - uzrocīti...

Abakuks

Alraunītis negulēja. Bet viņam bija apmēram tāda sajūta, it kā viņš taisītos iemigt. Viņam šķita, ka ap viņu grieztos rats, liels rats, ar daudziem spieķiem. Tas griezās arvienu ātrāk, varēja gluži vai apreibt.

Tad tas apstājās.

Alraunītim likās, it kā kaut kas no viņa atdalītos, kaut kas, kas bija brīvs, un it kā kaut kas paliktu pāri, kas nebija brīvs. Bet tas brīvais bija īstais.

Alraunītis soļoja pa zaļām meža sūnām. Viņš skaidri juta mīkstās sūnas zem kājām. Paparžu lapas čaukstēja. To savādās ēnās šūpojās vējā. Mežā bija tumšs un tomēr gaišs. Bija tā, it kā katra lieta pati spīdētu un katrai būtu sava gaisma. Tā bija maiga un vāja, bet tumsā viss bija skaidrāk saredzams nekā gaismā, kas vienīgi no ārpuses apgaismoja.

Alraunītis palūkojās apkārt. Viņam līdzās gāja runcis.

Viņi pagāja garām kādai ligzdai. Mazi putniņi nekustīgi gulēja miegā zem mātes spārniem.

"Tūlīt būsim pie Abakuka," runcis sacīja un apstājās pie kāda izdobta stumbra.

"Vai Abakuks mājās?" viņš jautāja kādai vardei, kas tupēja koka pakājē.

"Jā gan," sacīja varde, ar acīm koķetēdama. Vardēm ir neskaitāmas kārpas, bet acis viņām ļoti skaistas.

"Lūdzu, piesakiet mūs," runcis augstprātīgi sacīja. Viņš uz ļumīgiem ļaudīm raudzījās tā no augšas.

Varde, kura savukārt par veciem runčiem daudz neinteresējās, koķetēja ar Alraunīti. Tad viņa kaut ko nokvarkstēja izdobtajā celmā.

Tas bija sava veida mājas tālrunis, jo tūlīt arī augšā kādā caurumā parādījās Abakuks.

Viņš izskatījās kā spalvu kušķis, kurā ievietotas acis. Acis kvēloja.

"Labvakar," sacīja runcis. "Atļauj iepazīstināt: Alraunītis, Abakuks." Viņš izdarīja izcilu kustību ar ķepu. Kušķis palocījās.

"Alraunītis gribētu doties tālumā," sacīja runcis, "un viņš grib tev vaicāt, kā to vislabāk izdarīt, jo tu esi tik ļoti gudrs."

Kušķis rīstījās ķērcot.

"Jā, es gribētu doties tālumā," sacīja Alraunītis, "es labprāt arī tālu iešu, ja tikai zināšu, uz kurieni man jāiet."

Abakuks ar savām lielajām acīm viņu ilgi uzlūkoja.

"Tik tālu, kā tu gribi iet, es nekad neesmu bijis. Un tik tālu, kā tu vēlies, tu arī nevarēsi aiziet," viņš sacīja.

"Neņem ļaunā, mīļais Abakuk," sacīja runcis, "tie ir tikai tādi pūču brēcieni. Mēs arī nemaz neticam, ka tu ar saviem reimatisma slimiem nagiem būtu varējis kaut kur tālu aizskriet. Mēs gribam pieturas punktus, kur pieķerties. Vai tu mani saproti?"

Abakuks nometa Alraunītim pie kājām zaļu lapu.

"Tas, ko jūs gribat zināt, lasāms uz katras lapas - gan zaļas, gan savītušas."

"Ak, lūdzu, lasi man priekšā," lūdza Alraunītis.

Abakuks piemiedza acis. "To tā īsti nemaz nevar priekšā lasīt. Ceļš ved vispirms pie gulošajiem, tur tā rakstīts."

"Ceļš ved pie gulošajiem," atkārtoja Alraunītis, "ko tas nozīmē?"

"To es nezinu," sacīja Abakuks, "pēc tam tas ved pie nomodā esošajiem un no pēdējiem tālumā." "To es nesaprotu," sacīja Alraunītis.

"Vai tu domā, ka es saprotu?" sašutis kliedza Abakuks. "Citādi tas taču nebūtu noslēpums. Esi priecīgs, ka tu jau to zini. Vai tev jāzina vairāk nekā ūpim? Ūpim taču jātic! Tu esi muļķa puika!"

Saniknotais kušķis nozuda.

"Redzi nu, viņš arī saka to pašu, ko parasti vienmēr saka," Alraunītis nomākts sacīja.

"Viņš ir gan nepieklājīgs kungs," sacīja runcis, "bet viņš to tā nedomā. Viņam ir reimatisms."

"Nu es nekad neatradīšu tāles," bēdīgi sacīja Alraunītis.

"Jā, tur nu nekā nevar līdzēt," mierināja runcis, "gan jau kaut kā tā lieta ies. Mums tikai jāmeklē."

"Jā, meklēsim," sacīja Alraunītis.

Rīta krēsla jau vērpa tumsā pirmos pavedienus.

Varde bija kaut kur nolīdusi. Putnu ligzdā mazie zem mātes spārniem cilāja savus spārniņus.

"Meklējiet, tad jūs atradīsit," sacīja Alraunītis klusu pie sevis. Viņš to bija skolā mācījies, bet nekad nebija sapratis. Tas droši vien arī bija noslēpums.

Tas bija savādi, ka viņam tas tieši tagad ienāca prātā. Vai tas galu galā bija tas noslēpums, kas veda tālumā?...

Vai vispār viņš pats to bija sacījis? Viņam šķita, it kā tā nebūtu bijusi viņa paša balss. Viņš bikli palūkojās uz visām pusēm, bet nekur neviena neredzēja. Vienīgi runcis čāpoja viņam līdzās pa rasu, uzmanīgi cilādams ķepas. Tas izskatījās ļoti jocīgi, un Alraunītim bija jāsmejas.

Tā Alraunītis nokļuva atkal atpakaļ dzīvē. Viņš atmodās savā gultā.

Saule spīdēja istabā.

Runcis sēdēja un laizīja ķepas.

Alraunīša ceļojums pie gulošajiem

Rats atkal griezās. Tad tas apstājās.

Alraunītis bija pavisam maziņš kļuvis. Viņš atradās pašā zemes vidū. Lai tur nokļūtu, tad bija jāsaraujas pavisam sīciņam. Kaut gan tas notika pazemē, tomēr visu skaidri varēja redzēt. Tas bija tāpat kā naktī pie Abakuka. Lietas mirdzēja pašas no sevis. Šķita, it kā tās būtu no raiba stikla un no iekšpuses apgaismotas.

Alraunītis stāvēja pie kāda akmens. Tas bija caurspīdīgs kristāls zilganā krāsā.

"Man šķiet še par dziļu," sacīja runcis ošņādams, "es gribētu tikt virspusē. Tur tagad vajadzētu būt lauku pelēm." Ūsas viņam cēlās stāvus.

Alraunītis nedzirdēja. Viņš redzēja kaut ko, ko tas vēl nekad nebija redzējis. Akmens kustējās. Sākumā tikko manāmi. Vēlāk ātrāk. Akmens auga. Tas apauga vienīgi caurspīdīgiem kristāliem. Tie viens otram tā līdzinājās, ka šķita vienā veidnē izauguši, bet tādas tur nebija. Alraunītis gribēja tādu sameklēt, bet neatrada. Jaunie kristāli arī kustējās. Likās, ka tie elpotu.

Alraunītis pa tiem uzrāpās augšup. Runcis sekoja. Pagāja labs laiks, līdz viņi nonāca augšā. Viņi jau bija tik niecīgi kļuvuši. Pie tam viss tas nebija lielāks par akmeni gredzenā.

Kristāli bija apsegti ar zemi. Tā bija mīksta un silta. Runcis ar ķepām to parušināja. Viņš neatrada nekā cita kā tikai vienu sēklas graudu.

"Es tagad došos augšup," viņš sacīja. "Lieta ar akmeni jau ļoti interesanta. Bet man šķiet, ka augšā ir lauku peles. Es dzirdu viegli dimdošus soļus. Žēl, ka esmu šeit vienīgi meditācijā." Runcis nozuda.

Bet dimdoņa nenāca no augšas. Tā bija šeit lejā - sēklas graudā. Alraunītis to skaidri dzirdēja. Pie apvalka lēni klauvēja no iekšpuses. Apvalks pāršķēlās un parādījās sīka liesmiņa. Alraunītis sasparojās un ielēca tajā. Viņam bija pietiekami vietas. Viņš taču bija tik maziņš kļuvis. Liesmiņai bija dīvainas formas. Tajās bija saskatāms īsts zīmējums.

Tad no turienes izlīda sīkas saknītes un pieķērās kristālam kā vājas rociņas. Tagad tās to bija aptvērušas un cieši pie tā turējās. Alraunītis priecājās. Viņam tas likās ļoti praktiski esam.

Pēkšņi viņu kaut kas vilka augšup. Viņš sēdēja it kā tukšā caurulē, kurā atradās tūkstošiem mazu caurulīšu. Tajās nemitīgi darbojās kā ūdensvadā. Alraunītis juta, ka viņš pats kļūst arvien spēcīgāks un resnāks un ceļas arvien vairāk uz augšu. Tas bija ļoti skaisti — it kā tu pavisam dziļi uzelpotu un spiediens ap tevi kļūtu arvien vājāks. Tikai locekļos tā savādi kņudēja.

Tad viņu ietina it kā smalkos lakatos, tie bija vēsi un smaržoja pēc rozēm. Alraunītis brīnījās, bet viņam neradās neviena skaidra doma. Viņš dzīvoja un tomēr nedzīvoja. Viņš nekā arī vairs neredzēja. Viņš tikai jutā, ka eksistēja un ka tā bija mierīgi un patīkami.

Tad vēsie, smalkie lakati atvērās. Iespīdēja saulīte, un Alraunītis berzēja acis.

"Esmu gulējis un sapņojis," viņš domāja.

Alraunītis gulēja kādā rozē, kura šūpojās.

Lejā pie stumbra tupēja runcis un mala.

"Es nevienas lauku peles neatradu," viņš sacīja. "Es būšu pārklausījies. Vieglo soļu troksnis nebija vis augšā, bet apakšā." Alraunītis uzmanīgi nokāpa lejā.

"Tas viss bija tik savādi," viņš sacīja, "iesim mājās. Bet īstenībā tā bija ļoti īsa pastaiga."

"Tas ir ļoti tāls ceļš," sacīja kāda balss viņam blakus, "tas tev liekas tikai tādēļ tik īss, ka tu raugies tālumā."

Tā bija tā pati balss, kas runāja tad, kad viņi krēslā aizgāja no Abakuka.

Vai tā bija viņa paša vai tā bija kāda cita balss? Alraunītis to nezināja.

Tad viņš redzēja kādu sev līdzās ejam. Tais bija kluss, nopietns vīrs, labām, skumjām acīm, kuras lūkojās tālumā. Viņš bija ļoti vienkārši ģērbies. Viņa galvu apmirdzēja gaisma. Alraunītis nemaz nenobijās. Viņam viss likās pats par sevi saprotams. Viņš pazina kluso pavadoni. Viņš tikai neatcerējās, kad to jau bija redzējis. Laikam kādreiz, kad bija tālumā skatījies...

"Tas bija ceļojums pie gulošajiem," laipni sacīja klusais pavadonis. " Viņi dus. Bet viņi jau sapņo."

Alraunītis pamāja ar galvu un palūkojās klusajā pavadonī. Tas bija dīvaini. Vīrs runājot nekustināja lūpas. Un tomēr viņš runāja. To Alraunītis vēl nekad nebija dzirdējis. Tagad viņš zināja, ka arī tā var būt.

Viņš to neprata izskaidrot. Bet tas viņu aplaimoja.

Alraunīša ceļojums pie nomoda ļaudīm

Rats atkal griezās. Tad tas apstājās.

"Tas ir dzīves rats," sacīja klusais pavadonis. Alraunītis ieraudzīja viņu pie savas gultas un priecājās.

"Cik jauki, ka tu atnāci," viņš sacīja, "es to pateikšu runcim."

"Atstāsim šodien runci mierā," sacīja klusais pavadonis un uzmanīgi noglaudīja aizmigušā dzīvnieka smalko kažoku. "Šodien jāiet mums vieniem pašiem. Tavam runcim šis gājiens par tālu."

"Tas droši vien būs ceļojums pie nomoda ļaudīm, par kuriem Abakuks pirms sadusmošanās stāstīja," sacīja Alraunītis un kļuva ļoti ziņkārīgs. "Man tas nebūs par tālu," viņš dedzīgi nobeidza, "jo es jau gribu doties tālumā."

Klusais pavadonis smaidīja. Tas bija skumjš smaids.

"Arī tev šis ceļš būs par tālu," viņš sacīja, "vismaz šodien. Es tevi novedīšu tikai līdz ceļa sākumam. Tālāk tev būs jāiet vienam pašam. Tas ir ļoti grūti. Pakāpienu pēc pakāpiena. Ceļa galā būs tāles. Nāc."

Viņš paņēma Alraunīti aiz rokas.

"Tad tomēr es reiz skatīšu tāles?" laimīgs vaicāja Alraunītis.

Klusais pavadonis pamāja ar galvu. Ap viņu bija gaisma.

"Reiz tu tās redzēsi," viņš sacīja. Viņi gāja līdzās. Viņiem apkārt bija mežs. Mežā bija asiņu pēdas. Alraunītis vairs nepriecājās, ka bija nācis līdzi.

Kāds plēsīgs zvērs palīda garām. Alraunītis nevarēja viņu pazīt. Tas bija liels un spēcīgs un aiz izsalkuma laizīja savu purnu. Viņa acis kvēloja. Atsperīgiem soļiem viņš lavījās pēc laupījuma. Tad kaut kas iekliedzās. Spalgi un šausmīgi. Plēsīgais zvērs biezoknī kauca uzvaras priekā.

Alraunītis nodrebēja un satvēra tā roku, kas nāca viņam līdzi. "Vai tam tā jābūt?" viņš bailēs jautāja. Klusais pavadonis skatījās sānis.

"Viņš seko pa tām asiņu pēdām, kuras citi pirms viņa ieminuši. Tas ir viens pakāpiens. Ceļam, pa kuru ejam, ir vienīgi pakāpieni. Tādēļ tas tik grūti ejams."

"Es domāju, ka ceļš man ir par tālu," mazdūšīgi sacīja Alraunītis.

Klusais pavadonis satvēra bērna roku pavisam cieši.

"Tev tomēr tas jāiet, ja tu gribi nokļūt tālumā," viņš sacīja. "Bet šodien es tevi vairs tālu nevedīšu. Citādi tu nogursi. Un, šo ceļu ejot, nedrīkst nogurt."

Mežs kļuva retāks. Viņi nonāca pie kāda ceļa. To šķērsoja daudz citu ceļu. Ceļa malā auga dažas puķes. Bet sliedes ceļos bija ļoti dziļas.

Pa sliedēm vilkās smagi rati. Rati smiltīs čīkstēja. Patlaban rati apstājās. Vedējs dzina nogurušos zirdziņus. Viņi elsa un no jauna sāka vilkt vezumu. No pretējās puses dzina govi uz kautuvi. Tā vaimanāja pēc sava teļa. Bet teļš to vairs nedzirdēja. Tas bija tālu. Kautuve izskatījās biezajā miglā liela un pelēka.

Alraunītis bija noguris un raudāja.

"Es gribu uz mājām," viņš sacīja.

"Viņi vienmēr brauc tajās pašās sliedēs," sacīja klusais pavadonis, "viņi brauc pa tām pašām sliedēm, pa kurām citi jau pirms tiem braukuši. Sliedes kļuvušas jau pārāk dziļas. Tā ir viena pakāpe."

Viņi gāja tālāk. Grāvmalā sēdēja vecs vīrs. Viņam bija gluži salīkusi mugura. To skaidri varēja redzēt, jo viņš bija nocēlis nastu, kuru tas parasti nēsāja uz līkās muguras. Nastā bija dažādi nieki. Vecais vīrs ar tiem tirgojās. Viņš pārskaitīja naudu, ko bija ieņēmis. Tās bija maz. Bet šodien viņš vairs tālāk nevarēja panest savu nesamo. Tas bija par grūtu. Viņš salieca vēl vairāk muguru un klepoja. Kā jau veci ļaudis mēdz klepot - stiepti un ar mokām.

"Tik maz ir puķu ceļmalā, kur vecais vīrs sēž," sacīja Alraunītis.

"Tur ir daudz vairāk puķu," sacīja klusais pavadonis laipni, "tikai tu tās vēl neredzi. Bet tu mācīsies tās saredzēt."

"Vai vecais vīrs arī tās neredz?"

" Viņš drīz tās redzēs," sacīja klusais pavadonis.

"Ceļi savā starpā tā savijušies," sacīja Alraunītis, "es nezinātu, kuru iet. Skaistāk bija pie gulošajiem nekā pie nomoda ļaudīm."

"Tie mostas. Bet viņi vēl neredz. Tādēļ viņu ceļi tā savijušies. Tie ir maldu ceļi. Viņi vecajās sliedēs griežas paši ap sevi. Ceļi visi noved pie lielā ceļa. Maz tādu, kas to atrod."

"Ir arī par tumšu," sacīja Alraunītis.

"Lai redzētu zvaigznes, jāiet pa tumsu," sacīja klusais pavadonis.

"Es gribu šo ceļu atrast," sacīja Alraunītis.

Gaisma ap klusā pavadoņa galvu kļuva pavisam spoža un gaiša.

"Tu to atradīsi," viņš sacīja, "šis ir tikai sākums. Tālāk tev būs jāiet vienam."

Alraunītim reiba.

Dzīves rats griezās juku jukām un mežonīgi.

Kad Alraunītis rītā pamodās, viņš bija noguris. Tik noguris kā vēl nekad.

Beigas, kuras ir tikai sākums

Alraunītis bija no laukiem pārnācis pilsētā. Viņam vajadzēja apmeklēt kādu augstāku skolu. Tā bija tā pilsēta, kur pa Jāņiem bija gadatirgus. Alraunītim šķita, it kā pilsētā vienmēr būtu gadatirgus -raibs, skaļš un trokšņains. Viņš ilgojās pēc runča.

Kādu dienu viņam paziņoja, ka runcis esot nomiris. To pasacīja ļoti saudzīgi un uzmanīgi. Alraunītis aizgāja savā istabā un raudāja. Viņš rūgti raudāja, jo tās bija pirmās lielās sāpes viņa mūžā, un Alraunītis bija bērns. Alraunītis toreiz vēl nezināja, ka viņš vienmēr paliks bērns. Citādi viņš būtu vēl rūgtāk raudājis.

Alraunītis raudāja. Dzīves gadatirgus viņa priekšā izzuda, un bija tikpat kluss kā agrāk, kad viņš atdarināja uzrocīti kopā ar to radījumu, par kuru tagad raudāja. Viņš bija gluži kluss. Vienīgi viņa sirds dzirdami pukstēja.

"Es vēl reizi gribētu savu runci redzēt," sacīja Alraunītis. Bet viņš to sacīja bez skaņām. Tie bija klusuma vārdi. Tos viņš tagad prata. Tas ir ļoti daudz, ja to prot.

Tad klusais pavadonis nostājās viņam blakus un uzlika roku viņa acīm.

Alraunītim likās, it kā viņš redzētu visu zemi apvilktu ar veselu tīklu ceļu. Tie bija maldu ceļi. Viņš tos skaidri pazina. Tik daudzi maldījās tīklā, ka tas nemaz nebija pārskatāms. Bet vidū stiepās plats ceļš, tik skaidrs un noteikts, ka bija jābrīnās, ka neviens tā neredzēja. Vienīgi daži atradās uz šī ceļa.

"Tas ir līdzjūtības ceļš," sacīja klusais pavadonis, "tagad tu redzi tālumā, jo tu esi caur asarām lūkojies."

Tad Alraunītis ieraudzīja runci ejam lielo ceļu. Viņš to skaidri pazina. Vienīgi viņa kažoks bija spožāks un svešāda gaisma to apmirdzēja.

Ceļa galā bija tilts. Tas bija skaistākais, ko Alraunītis jebkad bija redzējis. Bet nevarēja saprast, uz kurieni tas veda, jo izzuda gaismā.

Alraunītis redzēja runci uz tilta. Tad viņš pēkšņi to vairs neredzēja. Runci bija uzņēmusi gaisma.

Tad Alraunītis saprata, ko līdz šim bija vienīgi nojautis, - proti, radījuma svētumu. Un viņš zināja, kuru ceļu viņš ies.

Un viņš zināja arī, ka šajā ceļā būs ļoti vientuļš.

Alraunītis paslēpa galvu rokās. Viņš baidījās no savas dzīves.

"Tu tomēr nekad nebūsi gluži viens," sacīja klusais pavadonis.

Tās nav beigas.

Tas ir tikai sākums.

Tas ir niecīgs sākums.

Bet tas ir ceļš uz augšu.

Tilts ceļa galā izgaist spožumā.

Rīga "Avots" 1994

Manfred Kyber

UNTER TIEREN

Copyright by Hesse & Becker Verlag, Leipzig

Šis darbs 1930. gadā godalgots ar Bureau Humanitaire Zoophile godalgu

Darbs sagatavots pēc 1943. gada izdevuma

Tulkojusi Lūcija Krūmiņa