/ Language: Latvia / Genre:child_adv,

HAKLBERIJA FINA PIEDZĪVOJUMI

Marks Tvens

MARKS TVENS TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI HAKLBERIJA FINA PIEDZĪVOJUMI

MARKS TVENS

TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

HAKLBERI JA FINA PIEDZĪVOJUMI

MARKS TVENS

HAKLBERIJA FINA PIEDZĪVOJUMI

Pirmā nodaļa

Kaut jūs arī nebūtu lasījuši grāmatu, kas saucas «Toma Sojera piedzīvojumi», un par mani neko nezinātu, tas nebūtu svarīgi. To grāmatu sarakstījis misters Marks Tvens, un tajā ir diezgan daudz patiesības. Dažus notikumus viņš pārspīlējis, bet citādi visnotaļ stāstījis patiesību. Arī tas nav nekas. Neesmu vēl nevienu redzējis, kas šad tad nemelotu, atskaitot krustmāti Polliju, atraitni un varbūt Mēriju. Par krustmāti Polliju — viņa ir Toma krustmāte — un Mēriju, un Duglasa atraitni ir pastāstīts pieminētajā grāmatā, kas visumā ir patiesa, ar nedaudz piepušķojumiem, kā jau sacīju.

Grāmatas noslēgumā stāstīts, kā Toms un es atradām naudu, kuru laupītāji bija noslēpuši alā, un kļuvām bagāti. Mēs katrs dabūjām seši tūkstoši dolāru zelta monētās. Tas bija nāvīgs skats, kad ieraudzījām kaudzēs salikto naudu. Tiesnesis Tečers to paņēma un noguldīja bankā uz procentiem, un nauda mums katru gadu ienesa vienu dolāru dienā — vairāk, nekā spējām notērēt. Duglasa atraitne pieņēma mani par savu dēlu un teicās iztaisīt mani par cilvēku, bet man bija grūti dzīvot visu laiku mājās, ja ņem vērā, cik briesmīgi kārtīga un godīga bija atraitne visās savās izdarībās; un, kad to ilgāk nespēju izturēt, tad aizlaidos. Ieģērbos savās vecajās skrandās, ielīdu savā cukura mucā un jutos brīvs un apmierināts. Bet Toms Sojers mani tur sameklēja un teica — viņš gribot dibināt laupītāju bandu un tajā mani uzņemšot tikai tad, ja es iešot atpakaļ pie atraitnes un dzīvošot godīgi. Tāpēc es aizgāju atpakaļ.

Atraitne apraudājās, sauca mani par nabaga pazudušo jēriņu un vēl daudz citos vārdos, bet neko ļaunu viņa nedomāja. Mani atkal ieģērba jaunajās drēbēs, un es atkal svīdu un jutos kā spīlēs iežņaugts. Nu, un tad sākās vecā dziesma. Atkal atraitne zvanīja vakariņu zvanu, un pamēģini neierasties laikā! Piesēžoties pie galda,nevarēja tūlīt sākt ēst, bet bija jāgaida, līdz ieradīsies atraitne, nolieks galvu pār ēdienu un kaut ko nomurminās, lai gan viss bija kārtībā, nu vienīgi katrs ēdiens izvārīts atsevišķi.

Vecajā mucā viss ir citādi, tur šādus tādus atlikumus samaisa kopā, tad viss ir sulīgāks un labi iet iekšā.

Pēc vakariņām viņa izvilka savu grāmatu un lasīja man par Mozu un praviešiem, un es nepacietīgi gaidīju, kā tur viss beigsies, bet tad viņa nejauši izteicās, ka Mozus jau labi sen esot miris, tāpēc vairs neinteresējos par šo vīru, jo no mirušiem man nav nekāda labuma.

Drīz man iegribējās smēķēt, un es lūdzu, lai atraitne man to atļauj. Bet viņa neatļāva, teica — tas esot ļauns ieradums un lai es mēģinot to atmest. Tā jau daži cilvēki mēdz! Viņi nosoda kaut ko, neko no tā nesaprazdami. Viņa te noņemas ar Mozu, kas viņai nav nekāds radinieks un nevienam nav vajadzīgs, jo ir beigts, bet manī meklē vainas tālab, ka nodarbojos ar kaut ko patīkamu. Turklāt pati šņauc tabaku, bet tas, protams, ir labi, tāpēc ka to dara viņa.

Viņas māsa mis Votsona, tāda diezgan kalsena vecmeita ar brillēm, bija ieradusies, lai dzīvotu pie atraitnes, un piesēdināja mani pie grāmatas. Tā viņa mani apstrādāja kādu stundu, tad atraitne lika mest mieru. Es to arī vairs nevarēju izturēt. Un tad vesela stunda bija bezgala garlaicīga, un es sēdēju kā uz adatām. Mis Votsona pa brīžam ierunājās: «Haklberij, necel kājas augšā!» Vai arī: «Nedīdies tā, Haklberij! Sēdi taisni!»

Un drīz pēc tam:

«Nežāvājies un nestaipies tā, Haklberij,— kāpēc tu neproti uzves­ties?» Tad viņa man visu pastāstīja par elli, un es teicu, ka vēlētos būt tur. Viņa bija ļoti sašutusi, bet es jau neko ļaunu negribēju teikt. Es tikai vēlējos kaut kur aiziet prom, ilgojos pēc kādas pārmaiņas un nebiju izvēlīgs. Viņa sacīja, ka mani vārdi bijuši ļauni, ka viņa tā nekad nerunātu; viņa dzīvošot tā, lai nokļūtu paradīzē. Bet man gan nebija nekāda prieka nokļūt tur, kur būs viņa, un tāpēc nolēmu to nemaz nemēģināt. Taču savas domas skaļi neizteicu, jo tad būtu atkal sacēlies tracis, kas nevienam nedotu labumu.

Nu jau viņa bija tikusi pie vārda un sāka man gari un plaši stāstīt par paradīzi. Viņa teica — tur vajadzēšot visu dienu staigāt ar kokli rokā un dziedāt visu garo mūžību. Man tas nelikās sevišķi patīkami. Bet es neko neteicu. Vaicāju tikai, vai, pēc viņas domām, Toms Sojers arī būs paradīzē, un viņa nopūzdamās atbildēja, ka viņš tur acīm­redzot nenokļūšot. Es par to priecājos, jo gribēju būt ar viņu kopā.

Tā mis Votsona mani knābāja, un es garlaikojos un jutos vientuļš. Pēc tam viņa iesauca nēģerus un noskaitīja lūgšanas, tad visi gāja gulēt.

Uzgāju augšā savā istabā, nesdams rokā sveces galiņu, un noliku to uz galda. Tad atsēdos krēslā pie loga un centos domāt par kaut ko patīkamu, bet veltīgi. Jutos tik vientuļš, ka vēlējos būt miris. Zvaig­znes spulgoja, mežā lapas šalca tik sēri, un es dzirdēju, ka tālumā skumji iebrēcās pūce, apraudādama kādu mirušo, iekliedzās vakarlē­pis un iegaudojās suns, pavēstot kādam drīzu nāvi; vējš mēģināja man kaut ko iečukstēt, bet es viņa čukstus nesapratu, un mani kratīja auksti drebuļi. Tad sadzirdēju tālu mežos skaņas, ar kādām spoki mēdz pieteikties, kad grib pastāstīt kaut ko, kas viņus nomāc, tomēr nespēj to pateikt un neatrod miera kapā, bet savās bēdās klīst apkārt caurām naktīm. Kļuvu tik grūtsirdīgs un baiļu pilns, ka vēlējos, kaut jel pie manis būtu kāds cilvēks. Drīz pār manu plecu aizrāpoja zirneklis, es viņu ar knipi aizspēru projām, un zirneklis iekrita sveces liesmā, bet, iekams paguva pakustēties, tas sačokurojās un sadega. Nav nevienam jāsaka, ka tā bija briesmīgi ļauna zīme, kas var atnest nelaimi. Tā izbijos, ka norāvu sev drēbes, piecēlos, trīs reizes apgrie­zos ap sevi un katru reizi pārmetu krustu, tad sasēju ar diegu vienu savu matu cirtu, lai atvairītu raganas. Bet īsti drošs tomēr nebiju. To mēdz darīt, kad atrastu pakavu atkal pazaudē un nevar to pienaglot virs durvīm, bet nekad nebiju dzirdējis, ka šis paņēmiens der, lai novērstu ļaunu, kad esi nonāvējis zirnekli.

Es atkal apsēdos, viss drebēdams, un izvilku savu pīpi, lai uzvilktu dūmu, jo māja tagad bija tik klusa kā izmirusi un atraitne mani nevarēja novērot. Pēc ilgāka laika dzirdēju, ka pilsētas torņa pulkste­nis nozvanīja — dun-dun-dun — divpadsmit reizes, tad atkal viss bija kluss. Klusāks nekā jebkad. Drīz dzirdēju, ka kaut kur lūst kāds zariņš, apakšā starp tumšajiem kokiem kaut kas kustējās. Es sēdēju nekustēdamies un klausījos. Pēkšņi izdzirdēju apakšā klusu ņaudienu. Tas tik bija lieliski! Es arī, cik klusi vien spēdams, atņaudēju pretim, nodzēsu uguni un izrāpos pa logu uz šķūņa jumta. Tad nošļūcu zemē, ielavījos starp kokiem, un, protams, tur mani gaidīja Toms Sojers.

Otra nodaļa

Uz pirkstgaliem mēs gājām pa taku starp kokiem turp, kur beidzās atraitnes dārzs, pieliekdamies, lai zari nesķrāpētu mūsu galvas. Ejot gar virtuvi, es paklupu pret kādu sakni un sacēlu troksni. Mēs nogūlāmies pie zemes un nekustējāmies. Mis Votsonas lielais nēģeris, vārdā Džims, sēdēja virtuves durvīs, varējām viņu skaidri saskatīt, jo viņam aiz muguras dega svece. Viņš piecēlās, izstiepa kaklu un kādu mirkli klausījās. Tad viņš jautāja:

—  Kas tur ir?

Nēģeris klausījās, tad uz pirkstgaliem ienāca dārzā un nostājās tieši starp mums, mēs varējām viņam gandrīz vai pieskarties. Pagāja vairākas minūtes, nebija dzirdama neviena skaņa, un mēs bijām viens otram tik tuvu. Man ieniezējās kājas stilbs, bet es nekasījos, tad sāka niezēt auss, tad mugura tieši starp pleciem. Šķita, ka nomiršu, ja nepakasīšos. Es to pēc tam esmu vairākkārt piedzīvojis. Ja esi smalkā sabiedrībā vai bērēs vai gribi iemigt, kad nenāk miegs,— īsi sakot, ja esi kaut kur, kur nedrīkst kasīties, miesa sāk niezēt tūkstoš vietās. Tad Džims sacīja:

—  Klau, kas jūs esat? Kur jūs esat? Lai es izputu, ja kaut ko nesadzirdēju! Es zinu, ko darīšu: apsēdīšos šepat un klausīšos, līdz dzirdēšu atkal to troksni.

Tad viņš nosēdās zemē starp mani un Tomu. Viņš atslēja muguru pret kādu koku un izstiepa kājas, līdz viena viņa kāja gandrīz pieskārās manējai. Man sāka niezēt deguns. Tas tā niezēja, ka man acīs sasprāga asaras. Bet es nekasījos. Tad deguns sāka niezēt iekšpusē. Tad ieniezējās kaut kas zem deguna. Es nesapratu, kā lai noguļu nekustēdamies. Sis sasodītais stāvoklis turpinājās sešas vai septiņas minūtes, bet laiks šķita daudz ilgāks. Tagad man niezēja kādās vienpadsmit vietās. Es jau domāju, ka nevarēšu vairs ne mirkli ilgāk izturēt, bet sakodu zobus un mēģināju paciesties. Tieši tad Džims sāka dziļi elpot, pēc tam krākt, un es tūlīt jutos ļoti labi.

Toms man deva zīmi — mazliet paklakšķināja ar mēli —, un mēs četrrāpus līdām projām. Kad bijām tā aizlīduši kādas desmit pēdas, Toms pačukstēja, ka gribot joka pēc piesiet Džimu pie koka. Bet es teicu:— Nē!— jo viņš varēja atmosties, sacelt traci, un tad mājinieki pamanītu, ka neesmu savā istabā. Tad Toms sacīja, ka viņam neesot pietiekami daudz sveču, viņš ielīdīšot virtuvē un paņemšot vēl dažas. Es gan nevēlējos, lai viņš to darītu, un teicu, ka Džims var atmosties un atkal mums sekot. Bet Toms tomēr gribēja pamēģināt, tā mēs ielavījāmies virtuvē, paņēmām trīs sveces, un Toms nolika uz galda piecus centus samaksai. Tad mēs atkal izgājām ārā, un es gandrīz vai svīdu aiz bailēm, lai tikai tiktu projām.

Bet nekas nelīdzēja, Toms pielīda četrrāpus pie Džima, lai viņu izjokotu. Es gaidīju, manuprāt, diezgan ilgu laiku, apkārtne bija tik klusa un vientulīga.

Kad Toms atnāca, mēs devāmies pa taku gar dārza žogu un beidzot nonācām līdz stāvai kraujai mājas otrajā pusē. Toms pastās­tīja, ka viņš noņēmis Džima cepuri un pakāris to zarā, tieši viņam virs galvas. Džims mazliet sakustējies, bet neatmodies.

Vēlāk Džims stāstīja, ka raganas esot viņu apbūrušas un iemidzi­nājušas, tad jājušas uz viņa cauri visam štatam un vēlāk atkal nolikušas viņu atpakaļ zem koka, tikai cepuri pakārušas zarā, lai parādītu, kas to darījis. Citreiz Džims stāstīja, ka tās uz viņa aizjājušas līdz Jaunorleānai, un ikreiz stāstot viņš attēloja jājienu aizvien plašāk, līdz beidzot apgalvoja, ka raganas uz viņa jājušas apkārt visai pasaulei un nodzinušas gandrīz vai līdz nāvei, viņa mugura bijusi noberzta vienās tulznās. Džims kļuva par šo atgadī­jumu tik lepns, ka gandrīz vairs neievēroja citus nēģerus. Bet nēģeri nāca no jūdzēm attāliem novadiem, lai dzirdētu Džimu stāstām, un viņš kļuva ievērojamākais nēģeris savā apvidū. Svešie nēģeri stāvēja ar vaļējām mutēm un skatījās viņā kā brīnumā. Nēģeri vienmēr stāsta par raganām, sēdēdami vakaros pie degoša pavarda virtuvē, bet, ja par tām stāstīja kāds cits nēģeris un šķitās kaut ko no raganām saprotam, Džims mēdza pārtraukt viņa stāstu un iesaukties:

— Hm! Ko gan tu zini par raganām?

Tad nēģerim bija mute ciet un neviens viņam vairs nepievērsa uzmanību. Džims vienmēr valkāja to piecu centu gabalu auklā sev ap kaklu un teica, ka tas esot amulets, ko velns viņam iedevis pats ar savu roku un sacījis, ka viņš ar to varot izdziedināt jebkuru slimnieku un atsaukt raganas, kad vien vēloties, vajagot tikai pačukstēt burvja vārdus, bet Džims nekad neatklāja, ko viņš tur čukst. Nēģeri nāca no malu malām un deva Džimam visu, kas viņiem bija, lai tikai paskatītos uz šo piecu centu monētu, bet nepieskārās tai tāpēc, ka to bija turējis rokā pats velns. Džims kļuva nolaidīgs darbā, tik ļoti viņš uzpūtās, tālab ka bija redzējis velnu un uz savas muguras izjādinājis raganas.

Nu tad tā. Kad Toms un es nonācām pie kraujas, mēs noskatījā­mies lejup uz pilsētiņu un redzējām, ka trīs vai četrās vietās mirgo uguntiņas, tur varbūt kāds bija slims, bet pāri mums brīnišķīgi dzirkstīja zvaigznes, un lejā, netālu no pilsētiņas, plūda upe — veselu jūdzi plata, briesmīgi klusa un varena. Mēs nogājām lejā un atradām Džo Hārperu, Benu Rodžersu un vēl kādus divus vai trīs zēnus, paslēpušos vecās ādu ģērētavas sētā. Atraisījām laivu un nobraucām lejup pa upi kādas divarpus jūdzes, līdz lielajai alai pakalnā, un tad izkāpām krastā. Iegājām biezos krūmos, un Toms lika ikvienam zvērēt, ka tas neizpaudīs noslēpumu, tad parādīja visiem spraugu pakalnā tieši tur, kur krūmāji bija īsts biezoknis. Mēs aizdedzinājām sveces un četrrāpus ielīdām spraugā. Tā norāpojām kādus divsimt jardus, un ala kļuva plašāka. Toms meklēja īsto gaiteni un drīz palīda zem kādas klints sienas, kur neviens cits nebūtu saskatījis spraugu. Mēs gājām pa šauru eju un iekļuvām kādā telpā, kas bija mikla, aprasojusi un auksta. Tur apstājāmies. Toms sacīja:

—  Tagad nodibināsim laupītāju bandu un sauksim to par Toma Sojera bandu. Katram, kas vēlas tai pievienoties, jādod zvērests un jāparakstās ar asinīm.

Visi to vēlējās. Tad Toms izņēma no kabatas papīra lapu, uz kuras bija uzrakstīts zvērests. To viņš nolasīja. Katram zēnam jāzvēr, ka viņš būs uzticīgs bandai un nekad neizpaudīs tās noslēpumus. Ja kāds nodarīs kaut ko ļaunu bandas loceklim, tad, vienalga, kuram zēnam to uzdos, tam būs jānogalina šis cilvēks un viņa ģimene — un šis zēns nedrīkstēja ne ēst, ne gulēt, iekams nebija tos nogalinājis un iecirtīs krustu viņu krūtīs, jo krusts ir bandas zīme. Un neviens, kas nepiederēja pie bandas, nedrīkstēja šo zīmi lietot, un, ja to darīja, tad viņu vajadzēja vajāt, ja viņš atkārtoja to vēlreiz, tad viņš bija jānogalina. Un, ja kāds bandas loceklis izpaudīs bandas noslēpumu, tam jāpārgriež rīkle, viņa līķis jāsadedzina un pelni jāizkaisa vējos, viņa vārds ar asinīm jāizsvītro no saraksta, un neviens bandas loceklis nedrīkstēja viņu vairs pieminēt, viņš bija jānolād un uz mūžiem jāaizmirst.

Visi atzina, ka tas tiešām esot ļoti skaists zvērests, un jautāja, vai Toms to pats sacerējis. Viņš teica, ka sacerējis tikai kādu daļu, pārējo norakstījis no pirātu un laupītāju romāniem un šāds zvērests va­jadzīgs katrai pieklājīgai bandai.

Daži ieminējās, ka vajadzētu nogalināt arī to zēnu ģimenes, kuri izpauduši bandas noslēpumus. Toms piekrita, ka tā esot laba doma, paņēma zīmuli un ierakstīja to zvērestā. Tad Bens Rodžerss sacīja:

—  Bet te ir Haks Fins, viņam nav ģimenes. Ko darīsim ar viņu?

—  Vai tad viņam nav tēva?— Toms Sojers jautāja.

—  Jā, viņam ir tēvs, bet to tagad neviens nevar atrast. Viņš mēdza gulēt piedzēries kopā ar cūkām ģērētavas sētā, bet jau kādu gadu nav vairs šeit redzēts.

Zēni vēl pārrunāja šo jautājumu un gribēja mani izslēgt, jo teica, ka katram zēnam vajadzīga ģimene vai kāds piederīgais, ko var nogalināt, citādi tas nebūšot godīgi pret pārējiem. Neviens neko prātīgu nevarēja izdomāt — visi apjuka un sēdēja klusēdami. Es gandrīz vai sāku raudāt, bet pēkšņi atradu izeju un piedāvāju viņiem mis Votsonu — lai tad nogalina viņu.

Visi iesaucās:

—  Jā, viņa noderēs! Tas ir labi. Haku var pieņemt bandā.

Tad visi iedūra sev pirkstā ar adatu, lai iegūtu asinis parakstam,

arī es uzvilku savu kāsi uz papīra.

— Tagad saki — kas bandai būs īsti jādara?— jautāja Bens Rodžerss.

—  Nekas. Tikai jālaupa un jāslepkavo!— Toms atbildēja.

—  Bet ko tad mēs aplaupīsim — mājas, ganāmpulkus vai . . .

—  Nieki! Ņemt lopus un citu ko tamlīdzīgu—tā nav laupīšana, bet zādzība,— sacīja Toms Sojers.— Mēs neesam zagļi. Tas mums nepiestāv. Mēs esam lielceļu laupītāji. Maskējušies aizturēsim pasta ratus un ceļotāju karietes uz lielceļa, nogalināsim šos ļaudis un atņemsim viņiem pulksteņus un naudu.

—  Vai mums šie cilvēki vienmēr jānogalina?

—  Protams. Tas ir vislabākais. Daži speciālisti domā citādi, bet vairums atzīst, ka labāk ir viņus nogalināt, atskaitot dažus, kurus atvedīsim šeit, uz alu, un turēsim gūstā, līdz viņi izpirksies.

—  Izpirksies? Kas tas ir?

—  Es nezinu. Bet tā mēdz darīt. Esmu to lasījis grāmatās, un tāpēc arī mums tā jādara.

—  Bet kā lai to darām, ja nezinām, kas tas ir?

—  Vienalga, mums tas jādara. Es taču jums saku, ka par to rakstīts grāmatās. Vai jūs gribat rīkoties citādi, nekā stāstīts grāma­tās, un visu sajaukt?

—  Jā, tas jau skan varen smalki, Tom Sojer, bet kā, pie joda, mēs piespiedīsim šos ļaudis izpirkties, ja nezinām, kā viņi to var izdarīt? To es gribēju izprast. Kā tu to saproti?

—  Es nezinu. Bet varbūt paturēt viņus gūstā līdz izpirkšanai nozīmē turēt viņus šeit tik ilgi, līdz viņi nomirst?

—  Jā, varbūt gan. Tā ir atbilde. Kāpēc tad to neteici tūlīt? Mēs viņus turēsim gūstā, līdz viņi nomirs, ja neizpirksies. Bet tad gan tie būs mums uz kakla — aprīs mums visu ēdienu un ik brīdi mēģinās aizbēgt.

—  Ko tu runā, Ben Rodžers! Kā viņi var aizbēgt, ja pie viņiem stāvēs sardze, kas tūlīt viņus nošaus, tiklīdz viņi pakustēsies?

—  Sardze? Jā, tas tik ir jauki! Tad kādam jāsēž visu nakti klāt bez miega, lai tikai viņus apsargātu. Manuprāt, tā ir muļķība! Kāpēc kāds nevar paņemt rungu un piespiest viņus izpirkties, tiklīdz atvedam viņus šurp?

—  Tāpēc, ka grāmatās tā nav rakstīts. Ben Rodžers, vai tu gribi rīkoties, kā pienākas, vai negribi? Saprati? Vai tu domā, ka cilvēki, kas raksta grāmatas, nezina, kā vajag rīkoties? Vai tu domā, ka vari viņus pamācīt? Nebūt ne! Nē, ser, mēs liksim viņiem izpirkties parastā veidā.

—  Labi, man nav nekas pretim, tomēr es saku, ka tas ir muļķīgs paņēmiens. Saki — vai mēs nogalināsim arī sievietes?

—  Zini, Ben Rodžers, ja es būtu tāds muļķis kā tu, tad vismaz nerunātu. Nogalināt sievietes! Nē, nekad nevienā grāmatā tas nav rakstīts. Sievietes jāaizved uz alu, pret viņām jāizturas vienmēr pieklājīgi, mazpamazām viņas tevī iemīlas un vairs negrib atgriezties mājās.

—  Ja tā, tad piekrītu, bet neredzu arī te nekādas jēgas. Drīz vien mūsu ala būs pilna kā piebāzta ar sievietēm un gūstekņiem, kas gaida izpirkšanu, un te vairs nebūs vietas laupītājiem. Bet turpini vien, es neko vairs neteikšu.

Mazais Tomijs Bārns bija iesnaudies, un, kad zēni viņu uzmodi­nāja, viņš ļoti sabijās, raudāja un brēca, ka gribot iet mājās pie mātes un negribot vairs kļūt par laupītāju. Visi viņu izsmēja un sauca par brēkuli un zīdaini, tas viņu tā sadusmoja, ka viņš solījās tūlīt aiziet un izstāstīt visus noslēpumus. Bet Toms iedeva viņam piecus centus, lai viņš klusētu, un sacīja, ka visiem jāiet mājās un jāsatiekas nākamajā nedēļā, un tad varēs kādu aplaupīt un nogalināt. Bens Rodžerss teica, ka viņš varot iziet no mājām tikai svētdienās, tāpēc vēlētos sākt laupītāja gaitas nākošajā svētdienā, bet visi zēni iebilda, ka būtu bezdievīgi to darīt svētdienā, un Bena priekšlikumu noraidīja. Visi nolēma sanākt kopā pēc iespējas ātrāk un nosacīt pirmo darbības dienu. Tad ievēlēja Tomu Sojeru par pirmo bandas vadoni un Džo Hārperu par viņa palīgu, un pēc tam visi gājām mājās.

Uzrāpos uz šķūņa jumta un ielīdu pa logu īsi pirms ausmas. Mans jaunais apģērbs bija nopilināts ar sveču taukiem un smiltīs apvārtīts, un es pats biju piekusis kā suns.

Treša nodaļa

Otrā rītā dabūju krietnu brāzienu no vecās mis Votsonas par savu apģērbu, bet atraitne nerājās, tikai notīrīja sveču taukus un mālzemes pikas un izskatījās tik bēdīga, ka nolēmu kādu laiku būt rātns, ja vien to spēšu. Tad mis Votsona ievilka mani nomaļā istabā un lūdza Dievu, bet no tā nebija nekāda labuma. Reiz viņa man ieteica lūgt Dievu katru dienu, tad es dabūšot visu, ko lūgšot. Bet tā nebija. Es jau mēģināju. Kādreiz dabūju makšķeres auklu, bet bez āķiem. Un bez āķiem tā man nederēja. Mēģināju trīs vai četras reizes izlūgties āķus, bet manas lūgšanas neiedarbojās. Beidzot lūdzu mis Votsonu, lai viņa palūdz manā vietā, bet viņa nosauca mani par muļķi. Viņa tomēr nepaskaidroja, kālab esmu muļķis, un es to nekādi nevarēju izdibināt.

Vienreiz apsēdos mežā un ilgi domāju par tām lietām. Ja cilvēks var iegūt visu, ko viņš no Dieva lūdz, kāpēc tad mācītājs Uinns nevar atgūt naudu, ko pazaudējis uz cūkām? Kāpēc atraitne nevar atgūt savu nozagto sudraba šņaucamās tabakas dozi? Kāpēc mis Votsona nespēj uzbaroties? Nē — es teicu pats sev — no tā nekas nevar iznākt. Pastāstīju savas domas atraitnei, un viņa atbildēja, ka cilvēks ar lūg­šanām varot iegūt tikai «garīgus labumus». To es nespēju saprast, bet viņa man paskaidroja savu vārdu nozīmi — man esot jāpalīdz citiem cilvēkiem un jādara viss citu cilvēku labā, un jādomā vienmēr par citiem, nevis par sevi. Tad jau man savās domās jāpiemin arī mis Votsona!

Aizgāju mežā un ilgi pārdomāju, taču neatradu viņas uzskatos neko labu — tas bija izdevīgi tikai citiem cilvēkiem, tāpēc beigās nolēmu, ka vairs par to neraizēšos, bet izmetīšu šīs domas no galvas.

Dažreiz atraitne noveda mani savrup un sāka stāstīt par Dieva žēl sirdību tā, ka man vai siekalas sāka tecēt, bet tad atkal nākamajā die­nā mani sagrāba mis Votsona un visu apgrieza otrādi. Es nopratu, ka ir divējādas Dieva žēlastības, man, nabaga zēnam, ļoti patika atrait­nes Dieva žēlastība, bet, ja nācās izbaudīt mis Votsonas Dieva žē­lastību, tad nebija nekāda glābiņa. Es visu atkal pārdomāju un nolēmu, ka paļaušos uz atraitnes Dieva žēlastību, ja vien viņš mani pieņems, lai gan netiku gudrs, kāpēc gan lai viņš izturētos pret mani labāk nekā agrāk, jo es taču biju tāds muļķis un negodīgs, un zemu ļaužu.

Mans tēvs nebija redzēts vairāk nekā gadu, un man tas bija tīri pa prātam, es nevēlējos viņu vairs satikt. Viņš mani vienmēr mēdza pērt, kad bija skaidrā un varēja mani nogrābt; tāpēc tai laikā, kad viņš parādījās šeit, es slapstījos mežā. Nesen viņu atrada noslīkušu, divpadsmit jūdžu attālumā no pilsētiņas, upes augštecē,— tā ļaudis stāstīja. Viņi vismaz domāja, ka slīkonis esot bijis viņš — viņa augumā, noskrandis, ar neparasti gariem matiem, tieši kā mans tēvs, bet seju nebija varējuši pazīt, tā tik ilgi gulējusi ūdenī, ka tai vairs nav bijis cilvēka līdzības. Ļaudis stāstīja — viņš esot peldējis ūdenī uz muguras. Viņu izvilka krastā un tur apbedīja. Bet es biju priecājies par agru, jo nejauši kaut ko atcerējos. Es labi zināju, ka noslīcis vīrietis ūdenī nepeld uz muguras, bet uz mutes. Tālab zināju, ka slīkonis nebija mans tēvs, bet sieviete vīrieša drēbēs. Man atkal kļuva baigi, jo domāju, ka vecais atkal pārradīsies, un to es nevēlējos.

Veselu mēnesi mēs šad tad spēlējām laupītājus, bet beidzot es atteicos. Tāpat darīja visi zēni. Mēs nevienu nebijām ne aplaupījuši, ne nogalinājuši, tikai ākstījāmies. Izbrāzāmies no meža un uzklupām cūku dzinējiem un sievām, kas ratiņos veda dārzeņus uz tirgu, bet nevienam nenovilkām ādu. Toms Sojers dēvēja cūkas par «zelta stieņiem», kāļus un citas saknes par «dārgakmeņiem», tad atgriezā­mies alā un lielījāmies ar saviem darbiem, un stāstījām, cik daudz ļaužu bijām nogalinājuši un ievainojuši. Bet es tur neredzēju nekādas jēgas.

Reiz Toms aizsūtīja kadu zenu pa pilsētu ar degošu nuju, ko nosauca par paroli (zīmi, ka bandai jāsapulcējas), un pavēstīja: viņš esot saņēmis slepenas ziņas no saviem spiegiem, ka nākamajā dienā liels pulks spāniešu tirgotāju un bagātu arābu apmetīšoties Holova alā ar divsimt ziloņiem un sešsimt kamieļiem, un tūkstoš nastu mūļiem, un visiem tiem būšot smagas dimanta kravas, un tos apsargā­šot tikai četri simti kareivju, bet mēs uzglūnēsim no paslēptuves, visus nogalināsim un dārgumus pievāksim. Toms teica, lai mēs uztrinot savus zobenus un sakārtojot šautenes, un esot gatavi. Viņš

jau pat kāļu ratiņiem uzbruka ar zobeniem un šautenēm, lai gan tās bija tikai nūjas un slotas kāti, mēs tos varējām spodrināt un asināt, līdz tie satrunēja, un arī tad tie bija un palika tikpat nevērtīgi kā bijuši. Es neticēju, ka mēs spētu pieveikt tik daudz spāniešu un arābu, bet man ļoti gribējās redzēt kamieļus un ziloņus, tālab nākošajā dienā, sestdienā, ierados paslēptuvē. Kad atskanēja pavēle, mēs izskrējām no meža un drāzāmies lejup pa pakalnu. Bet tur nebija ne spāniešu, ne arābu, ne kamieļu, ne ziloņu. Tur bija tikai svētdienas skolas pikniks, turklāt ābečnieki. Mēs viņus iztrenkājām un dzenājām pa visu ieleju, bet ieguvām tikai dažus cepumus un marmelādi; Bens Rodžerss pacēla no lupatām darinātu lelli un Džo Hārpers dziesmu grāmatu un kādu garīgu apcerējumu. Tad parādījās skolotāja, un mēs visu nosviedām un aizlaidāmies. Es netiku redzējis nekādus dimantus un to pateicu Tomam Sojeram. Viņš atbildēja, ka te esot lielas dimantu kravas, arī arābi, ziloņi un viss pārējais. Es vaicāju — kāpēc tad mēs to nevaram redzēt? Viņš atbildēja — ja es nebūtu tāds nepraša un izlasītu grāmatu «Dons Kihots», tad saprastu un nejautātu. Viņš teica, ka te iejaukusies ļauna burvība. Seit esot simtiem kareivju, ziloņu un dārgu kravu un tā tālāk, bet mums esot ienaidnieki, kurus viņš dēvēja par burvjiem, un tie visus pārvērtuši par svētdienas skolniekiem, mums par spīti. Atbildēju, ka tad mums jāuzbrūk burvjiem. Toms Sojers mani nosauca par ēzeli.

—  Redzi,— viņš sacīja,— burvji var sasaukt garus, un tie mūs piekautu, iekams mēs paspētu izteikt vienu vārdu. Gari ir tik lieli kā koki un tik plati kā baznīca.

—  Labi,— es atbildēju,— bet, ja nu mēs arī iegādājamies tādus garus, kas palīdz,— vai tad mēs pretiniekus nesakautu?

—  Kā tad tu domā garus atsaukt?

—  Nezinu. Bet kā tad burvji to dara?

—  Viņi paberzē vecu skārda lampu vai dzelzs gredzenu, un tad gari ierodas ar pērkona spērienu, zibeņiem un bieziem dūmiem un dara visu, ko viņiem pavēl. Viņiem ir nieks sagrābt skrošu lietuves torni un iegāzt ar to pa galvu svētdienas skolas pārzinim vai jebkuram citam cilvēkam.

—  Kas tad viņiem pavēl tā trakot?

—  Tas, kas berzē lampu un gredzenu. Viņi pieder tam, kas berzē lampu un gredzenu, un viņiem jādara, ko pavēlnieks liek. Ja viņš pavēl uzcelt pili četrdesmit jūdžu garumā no tīriem dimantiem un piebāzt to ar košļājamo gumiju vai ar ko citu, atvest Ķīnas ķeizara meitu, lai pavēlnieks to apprecētu,— viņiem tas jāizdara līdz otrās dienas saullēktam. Turklāt pils jānēsā pa visu zemi, kur vien pavēl­nieks liek,— vai saproti?

—  Manuprāt, tie ir nelgas, kas neprot pili paturēt sev un atdod to citiem kā muļķi,— es atbildēju un piebildu:— Ja es būtu viens no

viņiem, tad lai kāds pūš man Jērikas tauri, arī tad es nepakustē­tos un nenāktu pie viņa, lai viņš berž, cik grib, savu veco skārda lampu.

—  Ko tu runā, Hak Fin! Tev vajadzētu nākt, kad viņš to berztu, vai tu gribētu vai negribētu.

—  Ko! Pat ja es esmu tik garš kā koks un tik plats kā baznīca? Labi, es atnāktu, bet liktu saucējam uzkāpt visaugstākajā kokā, kāds aug mūsu zemē.

—  Nav vērts ar tevi runāt, Hak Fin! Tu neko nesaproti'—tev ir stulba galva.

Es visu to pāris dienu pārdomāju, tad nolēmu pats dzirdēto pārbaudīt. Sadabūju vecu skārda lampu un dzelzs gredzenu, iegāju mežā un berzu, un berzu, līdz nosvīdu kā indiānis. Gribēju, lai man uzceļ pili, ko es varētu pārdot, bet viss bija velti, neviens gars nerādījās. Tāpēc nolēmu, ka Toms Sojers ir visu sapūtis. Varbūt viņš ticēja, ka tur bija arābi un ziloņi, bet es domāju citādi. Skaidri saskatīju svētdienas skolas audzēkņus.

Ceturta nodaļa

Pagāja trīs vai četri mēneši, un bija jau pienākusi ziema. Visu laiku gāju skolā, pratu burtot un lasīt, un mazliet rakstīt, arī vienreizvienu zināju līdz sešreiz septiņi ir trīsdesmit pieci un domāju, ka vairāk neko neiemācīšos, pat ja dzīvošu mūžīgi. Man matemātika nepatika.

Sākumā skolu ienīdu, bet pamazām manīju, ka sāku pierast. Kad pārlieku noguru, tad skolā neierados, bet pēriens, ko nākošajā dienā saņēmu, darīja man labu un sasparoja. Jo ilgāk gāju skolā, jo vieglāk man tas kļuva. Es sāku pierast arī pie atraitnes izdarībām, un tās man vairs nekrita uz nerviem. Tikai jutos kā iežņaugts, kad bija jādzīvo mājās un jāguļ gultā, bet pirms sala uznākšanas mēdzu izlavīties no mājas un pārgulēt mežā, un tā bija man tīrā atpūta. Vecais dzīves veids man patika labāk, bet pamazām iepatikās arī jaunais. Atraitne teica, ka es attīstoties lēni, bet labi un uzvedoties visai apmierinoši. Viņa piebilda, ka manis dēļ viņai neesot jākaunas.

Kādu rītu es brokastīs apgāzu sāls trauku. Atri sagrābu mazliet sāls, lai to pārsviestu pār kreiso plecu un atvairītu nelaimi, bet mis Votsona pasteidzās mani apsaukt. Viņa iebrēcās:

— Haklberij, rokas nost! Kādus niekus tu vienmēr dari!

Atraitne iebilda par mani labu vārdu, bet tas nevarēja novērst nelaimi, to es labi sapratu. Izgāju pēc brokastīm pavisam bēdīgs un noraizējies un mēģināju izdomāt, kas gan man atgadīsies un kā tas viss beigsies. Ir zināmi paņēmieni, kā atvairīt dažas nelaimes, bet tie šim gadījumam nebija piemēroti, tāpēc neko nemēģināju darīt, tikai klaiņoju nomākts un gaidīju, kas notiks.

Iegāju dārzā un pa kāpnītēm pārrāpos pāri augstajai dēļu sētai. Uz zemes bija sasnidzis sniegs, apmēram collu biezumā, un es tajā ieraudzīju cilvēka pēdas. Kāds bija nācis no akmens lauztuvēm, brīdi pakavējies pie žoga, tad apgājis apkārt visam dārzam. Šķita dīvaini, kāpēc šis cilvēks nebija ienācis dārzā, bet staigājis un stāvējis ārpusē. Nespēju to nekādi izskaidrot. Tas tiešām bija ļoti savādi. Gribēju pēdām sekot, bet vispirms noliecos un tās aplūkoju. Sākumā neko nepamanīju, bet tad redzēju, ka kreisā zābaka papēdī bija no lielām naglām izveidots krusts, lai aizbaidītu velnu.

Nākamajā mirklī es jau auļoju lejup pa nogāzi. Ik brīdi atskatījos sev pār plecu, bet neviena neredzēju. Vislielākajā ātrumā ieskrēju pie tiesneša Tečera. Viņš iesrfucās:

—  Ei, tu jau esi pavisam aizelsies, manu zēn! Vai esi atnācis pēc savas naudas?

—  Nē, ser,— es atbildēju,— vai tad ir atsūtīta?

—  Jā, vakar vakarā pienāca procenti par pusgadu — vairāk nekā simtpiecdesmit dolāru. Tā tev ir vesela bagātība. Labāk atļauj man to noguldīt pie taviem sešiem tūkstošiem, jo, tiklīdz naudu paņemsi, tūlīt to izdosi.

—  Nē, ser,— es atbildēju.— Negribu to izdot. Man tā nav va­jadzīga, arī tie seši tūkstoši ne. Es vēlētos, lai tos paņemtu jūs; atdodu jums tos sešus tūkstošus un visu pārējo.

Viņš neizpratnē mani uzlūkoja. Tad jautāja:

—  Ko tu ar to gribi sacīt, zēn?

Es atbildēju:

—  Lūdzu, nejautājiet man. Tikai paņemiet — jūs to darīsiet, vai

ne?

Viņš sacīja:

—  Patiesi esmu pārsteigts. Vai kaut kas noticis?

—  Lūdzu, ņemiet naudu,— es atbildēju,— un neko nejautājiet — tad man nevajadzēs melot.

Viņš kādu brīdi pārdomāja, tad sacīja:

—  Man šķiet, ka es saprotu. Tu gribi man uzticēt savu mantu — nevis atdot. Tā ir pareiza doma.

Tad viņš kaut ko uzrakstīja uz papīra, pārlasīja un sacīja:

—  Redzi —te stāv rakstīts: nododu pārziņā. Tas nozīmē, ka man tavs īpašums it kā jāpērk un par to tev jāmaksā. Te tev būs viens dolārs. Paraksties.

Es parakstījos un aizgāju.

Mis Votsonas nēģerim Džimam piederēja savelts spalvu kamols dūres lielumā, ko viņš bija izņēmis no vērša vēdera, un ar to viņš mēdza burties. Džims teica, ka šajā kamolā sēžot kāds gars, kas visu zinot. Tāpēc vakarā aizgāju pie viņa un pastāstīju, ka mans vecais atkal ieradies, ka esmu redzējis viņa pēdas sniegā. Gribēju zināt, ko viņš nolēmis darīt un vai viņš paliks šeit. Džims izvilka spalvu kamolu, kaut ko nomurmināja, tad pacēla to gaisā un nosvieda uz grīdas. Tas nokrita diezgan stingri, aizripoja tikai nelielu sprīdi. Džims pamēģi­nāja vēl, tad vēl vienu reizi, iznākums bija tas pats. Džims nometās uz ceļiem, piespieda savu ausi pie spalvu kamola un klausījās. Bet nekas nelīdzēja, viņš teica, ka gars negribot runāt. Dažreiz viņš negribot runāt bez naudas. Teicu, ka man ir vecs viltots ceturtdaļdolārs, bet nederīgs, jo misiņš mazliet spW cauri sudrabam, un, kaut arī misiņš nebūtu redzams, neviens to neņemtu pretī, jo tas ir pārāk netīrs — gluži taukains. (Nolēmu neko neteikt par dolāru, ko dabūju no tiesneša.) Piebildu, ka tas ir slikts naudas gabals, bet varbūt spalvu kamols to pieņems un nepamanīs starpību.

Džims naudas gabalu paostīja, tad iekoda tajā, paberzēja un teica, ka iedošot to spalvu kamolam par īstu naudu. Viņš pārgriezīšot nevārītu kartupeli, ielikšot tajā naudu un paturēšot tur visu nakti, tad nākošajā rītā misiņš nebūšot redzams, arī taukainie netīrumi pazudīšot, un ikviens cilvēks pilsētiņā šādu naudu pieņemšot, nerunā­jot jau par spalvu kamolu. Es jau agrāk zināju, ka kartupelis tā iedarbojas, bet biju to aizmirsis.

Džims palika ceturtdaļdolāru zem kamola, nometās zemē un atkal klausījās. Šoreiz kamols gribēja atbildēt. Tas varot man atklāt visu manu likteni, ja es vēloties. Es teicu — lai tik klāj vaļā. Tad spalvu kamols stāstīja kaut ko Džimam, un Džims stāstīto pateica man. Viņš sacīja:

— Tavs vecais vēl nezina, ko viņš darīs. Dažbrīd viņš domā, ka ies projām, tad atkal domā, ka paliks šeit. Vislabākais ir nelikties ne zinis un ļaut, lai vecais iet savu ceļu. Ap viņu lido divi eņģeļi. Viens ir balts un mirdzošs, otrs melns. Baltais liek viņam īsu brīdi rīkoties pareizi — tad iejaucas melnais un visu sagandē. Neviens cilvēks nevar pateikt, kurš viņu beidzot pievāks. Bet tev veiksies labi. Tev dzīvē būs lielas raizes un arī liels prieks. Dažreiz tevi ievainos, tu būsi slims, bet ikreiz atkal kļūsi vesels. Tavā dzīvē ielidināsies divas meitenes—viena gaišmate, otra tumšmate. Viena bagāta, otra na­baga. Tu sākumā precēsi nabago, pēc tam bagāto. Izvairies cik spēdams no ūdens, uzvedies godīgi, jo ir teikts, ka citādi tu tiksi pakārts.

Kad šai vakarā aizdedzināju sveci un uzkāpu augšā savā istabā, tur visā godībā sēdēja mans vecais!

Piektā nodaļa

Es aiz sevis aizvēru durvis. Tad pagriezos — un tur viņš sēdēja. Man parasti bija no viņa bailes, viņš man tik bieži ģērēja ādu. Manuprāt, es ari tagad biju izbijies, bet pēc pirmā satraukuma sapratu, ka esmu maldījies, elpa man aizrāvās tāpēc, ka viņš te bija ieradies tik negaidīti. Vēlāk sajutu, ka manas bailes nav tik lielas, lai par tām galvu lauzītu.

Tēvam bija gandrīz piecdesmit gadu, un tā arī viņš izskatījās. Viņa garie mati nokarājās sapinkājušies un taukaini, varēja redzēt, kā caur tiem spīdēja acis, it kā viņš sēdētu aiz vīnogulāju stīgām. Mati bija melni, bez sirmuma, tāda pati arī garā, izspūrusī vaigu- bārda. Viņa seja, cik tā bija redzama, šķita bez krāsas, gluži balta, ne tāda kā citiem cilvēkiem, bet tik balta, ka uzskatot kļuva nelabi un piemetās zosāda,— balta kā koku krupis vai zivs vēders. Un drēbes — tās bija vienkārši skrandas, cits nekas. Tēvs sēdēja, pārlicis kāju pār kāju, vienai kājai zābaks bija saplīsis un caurumā rēgojās divi pirksti, kurus viņš šad tad pakustināja. Viņa cepure gulēja uz grīdas — veca, melna platmale ar noļukušām malām un iebuksnītu dibenu.

Es stāvēju un skatījos uz viņu, viņš sēdēja un skatījās uz mani, mazliet atgāzies ar visu krēslu.

Es noliku sveci. Ievēroju, ka logs ir vaļā, tātad viņš bija ielīdis, uzkāpjot uz šķūņa jumta.

Viņš mani apskatīja no galvas līdz kājām. Tad teica:

—  Ļoti smalks apģērbs. Tu laikam domā, ka esi varen liels kukainis, ko?

—  Varbūt jā, varbūt ne,— es atbildēju.

—  Tā tu ar mani nerunā,.— viņš teica.— Esi ieņēmis sev galvā visādus niķus, kamēr es biju projām. Būs tevi jānoceļ no tā augstā stāvokļa, lai ar tevi tiktu galā. Esi izglītots — stāsta — tu protot lasīt un rakstīt. Tu domā, ka tagad esi labāks par savu tēvu, tāpēc ka viņš to nevar? Es tev šīs domas izdzīšu. Kas tev iestāstīja, ka tu vari noņemties ar šādām muļķībām, ko? Kas to darīja?

—  Atraitne. Viņa man to lika.

—  Atraitne? Un kas iestāstīja atraitnei, ka viņa var bāzt savu degunu tur, kur viņai nav nekādas teikšanas?

—  Neviens nekad nav viņai neko iestāstījis.

—  Labi, tad es mācīšu viņai, kā jāiejaucas citu dzīvē! Un dzirdi — tu aiziesi no skolas, saprati? Es parādīšu cilvēkiem, ko no­zīmē sakūdīt puiku, lai viņš uzpūstos pret tēvu un iztaisītos labāks par viņu. Ja es tevi noķeršu, ka tu muļķojies tajā skolā, tad tu redzēsi! Tava māte neprata ne lasīt, ne rakstīt līdz savai nāvei. Neviens ģimenē to neprata līdz pašai nāvei. Es arī neprotu, un te tu stāvi,

uzpūties kā tītars. Es neesmu tas vīrs, kas tādas lietas pacieš. Tagad gribu dzirdēt, kā tu lasi.

Paņēmu grāmatu un sāku kaut ko lasīt par ģenerāli Vašingtonu un kariem. Kad biju skalā balsī lasījis pusi minūtes, viņš izrāva man grāmatu no rokām un izsvieda to pa logu.?

—  Tā ir!— viņš iesaucās.— Proti gan. Es vēl šaubījos, kad tu man stāstīji. Bet tagad klausies: izbeidz šos niķus! Es to necietīšu. Es tevi uzmanīšu, kundziņ! Un, kad noķeršu tevi skolā, krietni noģērēšu ādu. Tā es tevī iedzīšu dievticību. Ko tu neteiksi par tādu dēlu!

Viņš paņēma mazu bildīti zili dzeltenās krāsās, kurā bija redzamas dažas govis un zēns, un jautāja:

—  Kas tas tāds?

—  To man iedeva par labu mācīšanos.

Tēvs saplēsa bildīti un teica:

—  Es tev došu kaut ko labāku — krietni pa ādu.

Viņš sēdēja rūkdams un ņurdēdams kādu minūti, tad sacīja:

—  Vai tu esi iesmaržinājies frantiņš, ko? Viņam ir gulta, gultas drēbes, spogulis un paklājs uz grīdas — un tēvam jāguļ pie cūkām ģērētavas sētā. Ko tu neteiksi par tādu dēlu! Bet varu saderēt, ka galu galā tev izdzīšu šos niķus. Tavai lielmanībai nav gala — stāsta — tu esot bagāts. Ko? Kā tad ir?

—  Ļaudis melo, tas ir viss.

—  Paklau — kā tu runā ar mani? Manai pacietībai ir mērs — nepārbaudi to. Esmu pilsētā jau divas dienas, un neko citu ļaudis nerunā kā vien to — tu esot bagāts. Es to dzirdēju arī lejāk pie upes. Tāpēc atnācu. To naudu tu man salūko uz rītu — man tā vajadzīga.

—  Man nav naudas.

—  Nemels! Tā ir pie tiesneša Tečera. To tu atnes. Man tā vajadzīga.

—  Man nav naudas, es tev saku. Pavaicā tiesnesim Tečeram, viņš tev teiks to pašu.

—  Labs ir, es pavaicāšu un likšu arī viņam bleķot — gan jau zinu, kāpēc. Saki — cik daudz tev ir kabatā? Dod šu!

—  Man ir tikai viens dolārs, un tas man vajadzīgs!

—  Man vienalga, kam tas tev vajadzīgs,— padod tikai šurp!

Viņš paņēma dolāru un iekoda tajā, lai pārliecinātos, vai tas ir īsts,

tad teica, ka iešot pilsētā nopirkt viskiju, neesot dzēris visu dienu.

Kad vecais jau bija uz šķūņa jumta, viņš vēl iebāza pa logu galvu un ņēmās zākāt mani par to, ka es esot lielmanīgs un gribot būt labāks nekā viņš, un, kad jau domāju, ka viņš aizgājis, viņa galva vēlreiz parādījās logā un viņš man ieteica paturēt prātā tos vārdus par skolu, jo viņš mani novērošot un krietni piekaušot, ja es skolu neatstāšot.

Nākamajā dienā viņš bija piedzēries un aizgāja pie tiesneša Tečera, visādi centās viņu iebiedēt un izspiest no viņa naudu, bet tas viņam neizdevās, un viņš zvērēja, ka iesūdzēšot Tečeru tiesā.

Tiesnesis un atraitne devās uz tiesu, lai tā mani atņemtu vecajam un ieceltu vienu no viņiem man par aizbildni, bet tur bija ieradies jauns tiesnesis, kas manu tēvu nepazina, un tas atbildēja, ka tiesai nav jāiejaucas un jāizšķir ģimenes, ja var atrast citas iespējas,— viņš nevēloties atņemt tēvam bērnu. Tā tiesnesim Tečeram un atraitnei vajadzēja no sava nodoma atteikties.

Tas manu veco tā iepriecināja, ka viņš nekur vairs nevarēja rimties. Viņš solījās mani samizot zili melnu, ja es viņam nesagādāšot naudu. Aizņēmos trīs dolārus no tiesneša Tečera, tēvs tos sagrāba un nodzēra, staigāja apkārt bļaustīdamies, lādēdamies un draudēdams griezīgā balsī pa visu pilsētu līdz pašai pusnaktij. Tad viņu apcieti nāja, nākamajā dienā tiesāja un atkal ietupināja cietumā uz nedēļu. Bet viņš teica, ka esot apmierināts; nu viņš kļuvis noteicējs par savu dēlu un tam sakurināšot pirti.

Kad viņš iznāca no cietuma, jaunais tiesnesis sacīja, ka mēģināšot viņu padarīt par cilvēku. Viņš aizveda tēvu uz savu māju, apģērba tīrās un glītās drēbēs, aicināja viņu brokastīs, pusdienās un vakariņās kopā ar savu ģimeni un izturējās pret viņu ļoti tēvišķīgi. Pēc vakariņām tiesnesis runāja ar tēvu par atturību un citām tādām lietām, līdz vecais apraudājās un teica, ka bijis nelga un izniekojis savu dzīvi, bet tagad gan uzšķiršot jaunu lappusi savas dzīves grāmatā, kļūšot cilvēks, par kuru nevienam nebūšot jākaunas, un cerot, ka tiesnesis nebūšot lepns, nenicināšot viņu, bet viņam palīdzē­šot. Tiesnesis sacīja, ka viņš par šiem vārdiem gatavs viņu apskaut, un arī viņš raudāja, tāpat viņa sieva raudāja. Vecais teica, ka viņš esot cilvēks, ko vēl neviens neesot sapratis, un tiesnesis atbildēja, ka viņš tam ticot. Vecais sacīja, ka pagrimušam cilvēkam vajadzīga līdzjūtība, tiesnesis viņam piekrita, un viņi visi atkal raudāja. Un, kad bija jāiet gulēt, vecais piecēlās, izstiepa rokas un sacīja:

— Redziet manu roku, džentlmeņi un lēdijas, satveriet to un cieši paspiediet! Sī roka līdz šim bijusi cūkas roka, bet tā tas vairs nebūs, tagad šī roka pieder vīram, kurš sācis jaunu dzīvi un drīzāk nomirs nekā atgriezīsies vecajā dzīvē. Iegaumējiet un neaizmirstiet šos vārdus. Tā tagad ir tīra roka — satveriet to un nebaidieties.

Viņi spieda tam roku cits pēc cita, un visi raudāja. Tiesneša sieva šo roku pat noskūpstīja. Tad mans vecais parakstīja solījumu — pavilka apakšā ķeksi. Tiesnesis teica, ka tas esot svēts brīdis, ko vajagot atcerēties, vai ko tamlīdzīgu. Tad viņi ieveda manu tēvu skaistā istabā, kas bija domāta viesiem. Naktī manam vecajam uznāca briesmīgas slāpes, viņš izkāpa uz durvju portāla jumta, nolaidās pa pīlāru lejā un pārdeva savus jaunos svārkus par krūzi četrdesmitgrādīga degvīna, tad uzrāpās atpakaļ un jutās lieliski. Rīta pusē viņš atkal izlīda ārā, pietempies kā zeķe, nokrita no artā1 divās vietās salaužot sev kreiso roku, un gandrīz nosala, līdz sau1 uzlecot, kāds viņu atrada. Un, kad apskatīja skaisto istabu, k ir vii bija gulējis, tur vajadzēja ar loti izmērīt dziļumu un tad varēj braul ar laivu.

Tiesnesis bija dziļi sarūgtināts. Viņš teica, ka manu tēvu, tiekas,

varētu izlabot tikai pamatīgs bises lādiņš, cita ceļa viņš nezir'ot.

jt

ej

jf

Sestā nodaļa

Drīz mans vecais bija atkal uz kājām un skraidīja apkārJ viņš, iesūdzēja tiesnesi Tečeru tiesā, lai tā piespriestu tēvam manu r .iudu;., viņš uzbruka arī man tāpēc, ka eju skolā. Pāris reižu viņš mani nogrāba un piekāva, bet es tomēr gāju skolā, paslēpos vai aizbēgu no viņa. Agrāk es nemaz tā nevēlējos iet skolā, bet tagad nolēmu iet, vecajam par spīti. Tiesas izmeklēšana vilkās ļoti ilgi — šķita, ka viņi prāvu nemaz nesāks, tāpēc šad tad aizņēmos divus trīs dolārus no tiesneša, ko iedot vecajam, lai atpirktos no pēriena. Katru reizi, saņēmis naudu, viņš piedzērās un piedzēries briesmīgi trokšņoja pilsētā, un pēc šiem tračiem viņu vienmēr ielika cietumā. Viņam tur tīri labi patika — tāda dzīve viņām bija īsti pa prātam.

Atraitnei apnika, ka viņš pārāk bieži slaistījās ap viņas māju, tāpēc viņa beidzot pateica, ka necietīs šo apkārt ložņāšanu un sagādās viņam nepatikšanas. Vai viņš tiešām bija traks!? Viņš atbildēja, ka parādīšot, kas ir Haka Fina saimnieks. Kādā pavasara dienā viņš man uzglūnēja, notvēra mani un aizveda lafoā trīs jūdzes augšup pa upi, piestāja Ilinoisas krastā, ko klāja biezs mežs un kur nebija nekādu māju, tikai viena baļķu būda tik dziļā biezoknī, ka būdu pat nevarēja atrast, ja nezināja, kur tā atrodas.

Visu laiku viņš turēja mani pie sevis, un man neradās izdevība aizbēgt. Mēs dzīvojām šajā vecajā būdā, un viņš vienmēr aizslēdza durvis, bet atslēgu naktīs nolika sev pagalvī. Viņam bija bise, ko viņš laikam bija nozadzis; mēs zvejojām un medījām, un tā pārtikām. Sad un tad viņš mani ieslēdza un devās uz trīs jūdzes attālo bodīti pie kuģa piestātnes, iemainīja tur zivis un medījumus pret viskiju, atnesa to mājās, piedzērās, jutās lieliski un pēra mani. Beidzot atraitne uzzināja, kur es atrodos, un atsūtīja kādu cilvēku, lai tas pamēģinātu mani aizvest, bet vecais viņu aizbiedēja ar savu bisi. Es jau biju pie šīs dzīves pieradis, un man tā pat iepatikās, atskaitot pērienu.

Es biju laisks un jautrs, omulīgi slaistījos, visu dienu smēķēdams < vējo ns, man nebija grāmatu, nevajadzēja mācīties. Pagāja >.k nekā divi mēneši, manas drēbes savalkā jās un noplīsa, un es . prat , kā man varēja patikt dzīve pie atraitnes: tur vajadzēja ii jātie ēst no šķīvja, sasukāt matus, gulēt gultā, kārtīgi celties un vienmēr vernēt pie grāmatām un vēl paciest, ka vecā mis Votsona mani pa;tāvīgi knābāja. Es vairs nevēlējos atgriezties. Biju atmetis lamāšani s, jo atraitnei tā nepatika, bet tagad atkal atsāku lamāties, jo tēvs r°ko neiebilda. Mežā vispār bija tīri jauka dzīve.

Taču \r laiku vecais sāka pārāk bieži cilāt riekstkoka nūju, un es nespēj i izturēt. Es biju viss vienos zilumos. Viņš arī pārāk bieži izgāja un mani ieslēdza. Reiz viņš mani ieslēdza un pazuda trīs nas. Tā bija drausmīga vientulība. Domāju, ka tēvs noslīcis un ka js vairs no šejienes neizkļūšu. Mani mocīja bailes, un nolēmu katrā 'iņā izk'ūt no būdas. Biju to mēģinājis jau vairākkārt, bet veltīgi. e;s bi.i tik mazs, ka pat suns pa to nebūtu varējis izspraukties, i varēj. arī izlīst pa kamīnu, tas bija pārāk šaurs. Durvis bija .azas — smagas ozola plankas. Tēvs sargājās atstāt nazi vai kādu citu priekšmetu būdā, kad aizgāja. Es biju būdu pārmeklējis vairāk nekā simtreiz, darīju to nepārtraukti, jo tas bija vienīgais veids, kā .'osist laiku. Bet šoreiz es beidzot kaut ko atradu: vecu, sarūsējušu roKas zāģi bez roktura — tas bija aizbāzts starp jumta spāri un J!,.ērsbaļķiem. Es to ieeļļoju un ķēros pie darba. Būdas galā, aiz galda, pie sieras baļķiem bija pienaglota veca zirgsega, lai vējš nepūstu cauri spraugām un neapdzēstu sveci. Es palīdu zem galda un sāku izzāģēt daļu no apakšējā baļķa — tik lielu, lai varētu izlīst. Noņēmos diezgan ilgi, bet, kad gandrīz jau ar darbu biju galā, izdzirdēju mana vecā bisi šaujam mežā. Noslēpu visas sava darba pēdas, nolaidu segu, paglabāju zāģi, un drīz jau vecais bija arī klāt.

Tēvs nebija labā omā —kā jau parasti. Viņš teica, ka bijis pilsētā un tur viss gājis greizi'. Viņa advokāts teicis, ka domājot vinnēt prāvu un dabūt naudu, ja vien tiesa sāktu šo lietu izskatīt, bet esot visādi paņēmieni, kā prāvu uz ilgāku laiku atlikt, un tiesnesis Tečers tos labi .inot. Un ļaudis runājot, ka esot ierosināta vēl viena prāva, lai mani itņemtu viņam un nodotu atraitnes gādībā, un viņam liekoties, ka šai irāvā viņi uzvarēšot. Tas mani stipri satrieca, jo nevēlējos iet atpakaļ ->ie atraitnes un atkal dzīvot tur žņaugos, tikt «civilizēts», kā viņi nēdza izteikties. Tad vecais sāka lādēties, viņš lādēja visus un visu, as vien viņam ienāca prātā, tad nolādēja tos vēlreiz, lai būtu drošs, K.a nevienu nav aizmirsis, un pabeidza ar vispārēju lāstu, ietverdams tajā arī daudzus cilvēkus, kuriem viņš pat nezināja vārdu, un nosauca tos izdomātos vārdos, un lādējās nepiekusis.

Viņš teica, ka to tikai gribot redzēt, kā atraitne mani dabūšot, "'iņš mani turēšot acīs, un, ja viņi taisītos izspēlēt šādu joku pret viņu,

viņam esot zināma kāda vieta sešu vai septiņu jūdžu tālu, tur viņš mani nobēdzināšot — tad viņi varēšot mani meklēt, vai no kājām krizdami, bet tikpat neatradīšot. Tas manī atkal iedvesa šausmas, bet tikai uz mirkli — apsvēru, ka es jau nu negaidīšu, kamēr viņš to sataisīsies darīt.

Tēvs pavēlēja man aiziet līdz laivai un atnest visu, ko bija atvedis. Tur bija maiss ar piecdesmit mārciņām kukurūzas miltu, cūkas šķiņķis, pulveris un skrotis, četru galonu liela pudele ar viskiju, veca grāmata un divas avīzes prapjiem, un gabals tauvas. Es uzkrāvu sev lielu nastu, atstiepu to, tad aizgāju atpakaļ un apsēdos laivas priekšgalā, lai atpūstos. Visu pārdomāju un nolēmu, ka aizbēgšu mežā ar bisi un dažām makšķerēm. Neapmetīšos nevienā vietā, bet klaiņošu pa visu novadu, visvairāk naktīs, pārtikšu no zivīm un medījumiem un aiziešu tik tālu, ka ne tēvs, ne atraitne nekad vairs nevarēs mani atrast. Apņēmos vēl šonakt izzāģēt baļķi un aizbēgt, ja tēvs būs pamatīgi piedzēries, par to nešaubījos. Biju tā iegrimis domās, ka neapjautu, cik ilgi sēžu, līdz vecais sāka aurot un saukt, vai es esot aizmidzis vai noslīcis.

Sanesu būdā visas mantas, un tad jau bija krietni satumsis. Kamēr vārīju vakariņas, vecais iekampa pāris malku un no tiem iesila, un sāka atkal ārdīties. Viņš jau bija sameties pilsētā, visu nakti vāļājies grāvī, un viņa izskats bija atbaidošs. Iedzēris viņš vienmēr sāka lamāt valdību. Šoreiz viņš teica:

— Va' tā ir valdība! Nu raugi, pēc kā tas izskatās! Tā izdod likumu, kas atļauj atņemt cilvēkam viņa dēlu — viņa paša dēlu, kura dēļ viņš izcietis tik daudz rūpju un baiļu, līdz to uzaudzinājis — ar lieliem izdevumiem. Jā, tieši tad, kad cilvēks beidzot uzaudzinājis savu dēlu, kas tagad varētu sākt strādāt, lai rūpētos par tēvu un dotu viņam atpūtu, tad likums grib dēlu atņemt, un to viņi sauc par valdību! Bet tas jau nav viss. Likums ir vecā tiesneša Tečera pusē un palīdz viņam nobēdzināt manu īpašumu. To dara likums. Likums atņem cilvēkam vairāk nekā seštūkstoš dolāru un pašu iespundē tādā vecā suņu būdā kā šī, ļauj viņam staigāt drēbēs, kuras nederētu pat cūkai. To viņi sauc par valdību! No tādas valdības cilvēks nevar sev dabūt nekādas tiesības. Dažbrīd man uznāk milzīga vēlēšanās atstāt šo zemi uz visiem laikiem. Jā, un es viņiem to visu pateicu — tieši sejā vecajam Tečeram. Daudzi to dzirdēja un var apliecināt. Es teicu — ja man kāds iedotu pāris centu, es atstātu šo sasodīto zemi. Un nekad vairs neatgrieztos. Tieši ar tādiem vārdiem. Un vēl es teicu: paskatie­ties uz manu cepuri — ja to var saukt par cepuri, jo virsa tai pār­plīsusi un malas nokarājas man līdz zodam,— tā jau nav cepure — mana galva ir it kā izbāzta cauri krāsns dūmvadam. Paskatieties, es saku, uz šo cepuri, vai tāda jāvalkā man, cilvēkam, kas varētu būt bagātnieks, ja vien man atdotu to, kas man pienākas.

Jā, tik tiešām varena valdība, brīnišķīga! Paklausieties! Te bija ieradies brīvlaists nēģeris no Ohaio — mulats, gandrīz tikpat balts kā īsts baltais. Viņš valkāja visbaltākos kreklus un spožu cilindru, un neviens cilvēks šajā pilsētā nebija tik smalki ģērbies kā viņš, viņam bija zelta pulkstenis ar zelta ķēdi un spieķis ar sudraba rokturi — viņš bija vecs, sirms bagātnieks šajā štatā. Un ko tu domā? Stāstīja, ka viņš esot profesors kādā koledžā un protot runāt visādās valodās, un zinot visu. Un tas vēl nebija viss. Viņam savā štatā esot tiesības vēlēt. Nu, tas man bija par daudz. Cik tālu mūsu zeme nonākusi! Bija tieši vēlēšanu diena, un es jau gribēju iet balsot, ja vien nebūtu bijis tik piesūcies. Bet, kad man pastāstīja, ka mūsu valstī esot štats, kur šim nēģerim tiesības vēlēt, tad es izgāju un teicu, ka nekad vairs nebalsošu! Tieši tādiem vārdiem es teicu, un tos dzirdēja visi — manis dēļ Amerika var sapūt — es nekad vairs savā mūžā nebalsošu. Un cik šis nēģeris bija aukstasinīgs — viņš man nebūtu devis ceļu, ja es viņu nepagrūstu. Jautāju ļaudīm, kāpēc nevar šo nēģeri pārdot vairāksolī­šanā. To es gribēju zināt. Un vai zini, ko viņi man atbildēja? Viņu nevarot pārdot, iekams viņš šai štatā neesot nodzīvojis sešus mēnešus, un tik ilgi viņš šeit vēl nebija uzturējies. Tas ir tikai viens piemērs! Un tā esot valdība, kas nevar pārdot atbrīvotu nēģeri, iekams viņš štatā nav nodzīvojis sešus mēnešus! Te nu ir valdība, kas saucas valdība un izliekas esam valdība, un domā, ka ir valdība, un nevar pakustināt ne pirkstu sešus mēnešus, lai sagrābtu nolādētu glūņu, zaglīgu brīvlaistu nēģeri baltā kreklā … un . . .

Tēvs nemaz nepamanīja, kurp aizgrīļojas viņa vecās kājas, pārten- terēja pār mucu, kurā bija iesālīta cūkgaļa, un viņš sāpīgi sasita sev abus stilbus, un viņa runa beidzās ar lāstiem par nēģeri un valdību, un arī par mucu. Viņš lēkāja labu laiku pa būdu pārmaiņus uz vienas, tad uz otras kājas, sakampis pa kārtai katru stilbu, un beidzot pēkšņi izstiepa kreiso kāju un no visa spēka iespēra mucai. Bet tas nebija prātīgi darīts, jo viņš spēra ar kurpi, no kuras pa plīsumu purngalā rēgojās viņa kājas pirksti, un tagad viņš izgrūda tādu kaucienu, no kura cilvēkam varēja mati sacelties stāvus, pakrita uz netīrās grīdas, vārtījās, turēdams savus kājas pirkstus, un atkal lādējās tā, ka viņa lāsti pārspēja visu līdz šim dzirdēto. Viņš pats vēlāk ar to lielījās. Viņš bija dzirdējis veco Sanberiju Hegenu lādamies tā labākajās dienās un apgalvoja, ka esot arī to pārspējis, bet, manuprāt, viņš tikai lielījās.

Pēc vakariņām tēvs atkal atvēra pudeli un sacīja, ka tur vēl esot diezgan, lai divreiz piedzertos un vienreiz dabūtu delīriju. Tā viņš vienmēr mēdza sacīt. Es secināju, ka viņš pēc kādas stundas būs līdz nemaņai piedzēries, tad vai nu nozagšu atslēgu, vai arī izzāģēšu caurumu. Viņš dzēra un dzēra, un beidzot nogāzās uz savām segām, bet man nelaimējās. Viņš dziļi neiemiga, bet vārtījās, rūca un vaidēja ilgāku laiku. Beidzot es pats kļuvu tik miegains, ka nespēju acis turēt vaļā, un, iekams to apzinājos, biju cieši aizmidzis, atstājot sveci degam.

Nezinu, cik ilgi gulēju, bet pēkšņi pamodos no drausma kliedziena. Vecais stāvēja kājās ar mežonīgu skatienu, lēkāja šurp un turp un brēca, ka te esot čūskas. Viņš kliedza, ka tās lienot viņam augšup pa kājām, tad atkal salēcās un ieķērcās, ka viena ie­dzēlusi vaigā, bet es nekādas čūskas neredzēju. Viņš skraidīja apkārt pa būdu, kliegdams:

—  Noņem tās! Noņem tās! Tās kož man kaklā!

Nekad nebiju redzējis cilvēkam tik neprātīgu skatienu. Drīz vien viņš pagura un elsdams nokrita zemē, tad apbrīnojami strauji sāka vārtīties, spārdīdams visu, kas gadījās priekšā, vicinādams rokas un ķerstīdams gaisu, nepārtraukti kliegdams, ka viņu sagrābuši velni. Mazpamazām viņš pagura un gulēja klusu, šad tad ievaidēdamies. Tad apklusa pavisam. Dzirdēju, ka mežos tālumā brēca pūces un kauca vilki, bet te viss bija briesmīgi kluss. Tēvs gulēja kaktā. Palēnām viņš uzslējās, pieliecis galvu. Tad sacīja ļoti klusi:

—  Tap-tap-tap — tie ir miroņi, tap-tap-tap — viņi nāk man pakaļ, bet es neiešu. Viņi ir jau klāt! Nepieskarieties man! Rokas nost — tās ir aukstas! Laidiet — lieciet mani, nabadziņu, mierā!

Tad viņš nometās uz visām četrām un rāpoja, lūgdamies, lai tie viņu atstāj vienu, ietinās segā, pavēlās zem vecā priežukoka galda, joprojām lūgdamies, un tad sāka raudāt. Es to dzirdēju cauri segai.

Tad viņš atkal nometa segu un uzlēca kājās, mežonīgi skatīdamies visapkārt, ieraudzīja mani un nāca man virsū. Viņš mani dzenāja pa visu istabu, turēdams rokā saliecamo nazi, dēvēdams mani par Nāves eņģeli, un solījās nogalināt, tad es vairs nenākšot viņam pakaļ. Es lūdzos un teicu, ka esmu tikai Haks, bet'viņš griezīgi smējās un rēca, un lādējās, un turpināja mani vajāt. Kad strauji apgriezos un gribēju izspraukties zem viņa rokas, viņš mani satvēra aiz svārku apkakles, un man šķita, ka nupat ir beigas, bet es zibens ātrumā nometu svārkus un izglābos. Necik ilgi viņš bija galīgi nokusis: atkrita ar muguru pret durvīm un teica, ka mirkli atpūtīšoties, tad mani nogalināšot. Viņš nolika nazi sev apakšā un piebilda, ka tagad gribot gulēt un atgūt spēkus, un tad jau redzēšot, kurš kuru pieveikšot.

Drīz viņš iemiga. Es paņēmu veco krēslu ar saplaisājušo sēdekli un uzkāpu uz tā tik klusi, cik vien varēju, noņēmu bisi no sienas, iegrūdu tajā slauķi, lai pārbaudītu, vai tā pielādēta, un noliku ieroci uz mucas ar stobru pret tēvu, pats nosēdos aiz tās, lai gaidītu, līdz viņš pakustēsies. Cik lēni un klusi vilkās laiks!

Septītā noda(a

—  Celies! Ko tu te esi sadomājis?

Es atvēru acis un paskatījos visapkārt, lai saprastu, kur atrodos. Saule jau bija uzlēkusi, un es biju cieti gulējis. Tēvs stāvēja man blakus un izskatījās saīdzis un arī tāds kā sasirdzis. Viņš jautāja:

—  Ko tu dari ar bisi?

Manuprāt, viņš neatcerējās neko no savām izdarībām, tāpēc atbildēju:

—  Kāds lauzās iekšā, tālab es stāvēju sardzē.

—  Kādēļ tu mani nepamodināji?

—  Mēģināju, bet nevarēju. Tu nepamodies.

—  Labi. Nestāvi te pļāpādams visu dienu, bet lasies ārā un palūko, vai nav kāda zivs pie āķiem mums brokastīs. Es arī tūliņ iešu tev pakaļ.

Viņš atslēdza durvis, un es aizgāju uz upes krastu. Ievēroju, ka upē peld aplauzīti zari, paspīd koka mizas,— no tā secināju, ka ūdens sācis kāpt. Apsvēru, ka tagad man pilsētā klātos zaļi. Jūnijā,- kad ūdens cēlās, man vienmēr laimējās, tas atnesa malkas pagales, garu plostu baļķus — dažreiz pat duci uzreiz, tos tikai vajadzēja izzvejot un pārdot malkas sētās un zāģētavās.

Staigāju gar krastu, ar vienu aci vērodams, vai nenāk vecais, ar otru — vai uzplūdi neatnesīs kaut ko noderīgu. Pēkšņi man tuvojās laiva — varen skaista, trīspadsmit vai četrpadsmit pēdu gara, līgana kā pīle. Es kā varde uz galvas ielēcu no krasta upē ar visām drēbēm un aizpeldēju pie laivas. Domāju, ka tajā kāds nogūlies, jo dažreiz cilvēki tā mēdz darīt, lai citus izmuļķotu, un, kad jau laivu esi izvilcis krastā, tie pieceļas un smejas. Bet šoreiz tā nebija. Laiva bija tukša,\ es iekāpu tajā un pieairēju to pie krasta. Domāju — vecais būs priecīgs, to ieraugot,— laiva bija savus desmit dolārus vērta. Bet, kad izkāpu krastā, tēvs vēl nekur nebija redzams, un, kamēr iestūrēju laivu mazas upītes grīvā, kas bija aizaugusi vīnogulāju stīgām un kārkliem, man ienāca prātā cita doma — noslēpšu laivu šeit un aizbēgšu nevis mežā, bet aizbraukšu kādas piecdesmit jūdzes lejup pa upi un apmetīšos labā vietā, tad man nebūs tik grūti jāstaigā kājām.

Es biju diezgan tuvu būdai, un šķita, ka jau dzirdētu veco nākam, taču paguvu noslēpt laivu, tad iznācu un skatījos no kārklu krūma — tur jau vecais stāvēja uz takas un tēmēja ar bisi uz kādu putnu. Viņš neko nebija manījis.

Kad viņš pienāca man klāt, es izlikos, ka uzmanīgi pārbaudu savus makšķeru āķus. Viņš pārmeta man, ka es strādājot lēni, bet es viņam pastāstīju, ka iekritu upē un tāpēc nokavējos. Zināju, ka viņš ieraudzīs manas slapjās drēbes un iztaujās mani. Mēs noņēmām no āķiem piecus samus un gājām mājās.

Kad pēc brokastīm nolikāmies gulēt, jo abi bijām noguruši, es visādi izdomājos, kā rīkoties, lai tēvs un atraitne mani nemeklētu. Tas būtu labāk nekā paļauties uz laimi, ka man veiksies aizbēgt tālu, iekams pamanīs manu nozušanu. Viss taču var gadīties. Es tomēr neko nespēju izdomāt, bet pēc kāda laika tēvs piecēlās un padzērās vēl no mucas ūdeni. Viņš sacīja:

— Ja te vēlreiz kāds blandās apkārt, tad pamodini mani — dzirdi? Tam vīram nav bijis prātā nekas labs. Es viņu būtu nošāvis. Nākam­reiz tu mani pamodini — vai dzirdi?

Tad viņš atkal nolikās garšļaukus un aizmiga, bet viņa vārdi manī izraisīja vajadzīgo domu. Es sev sacīju: «Tagad tu vari visu izrīkot tā, ka neviens tev nedzīsies pakaļ.»

Ap pulksten divpadsmitiem mēs izgājām un soļojām uz upes krastu. Ūdens upē sāka strauji kāpt, nesdams sev līdzi dažādus kokus. Garām peldēja deviņi baļķi no liela plosta, kas vēl bija sasaistīti kopā. Iebraucām ar laivu tālāk upē un izvilkām plosta atliekas krastā. Tad ēdām pusdienas. Cits tēva vietā būtu gaidījis visu dienu krastā, vai nevarēs vēl ko izvilkt no ūdens, bet tas nebija viņa garā. Deviņi baļķi uzreiz — ar to jau pietika, viņam tie bija jāaizgādā pilsētā un tur jāpārdod. Viņš ieslēdza mani būdā, piesēja baļķus savas laivas pakaļgalā un aizbrauca ap pusčetriem. Man šķita, ka šonakt viņš neatgriezīsies. Nogaidīju, līdz viņš bija aizbraucis pietiekami tālu, tad paņēmu savu zāģi un turpināju apstrādāt baļķi. Tēvs vēl nebija aizsniedzis otro upes krastu, kad es jau izlīdu no būdas. Viņš un plosts rēgojās tālumā uz ūdens tikai kā neliels melns punkts.

Paņēmu maisu ar kukurūzas miltiem un aiznesu to tur, kur biju noslēpis laivu. Pašķīru krūmāju zarus un ieliku maisu laivā. Tad aiznesu speķa gabalu un viskija pudeli. Pievācu ari visu kafiju, cukuru, pulveri un skrotis; paņēmu prapjus, spaini un ķirbja blašķi, smeļamo kausiņu un skārda krūzīti, veco zāģi, divas segas, pannu un kafijas kannu. Paņēmu arī makšķeres, sērkociņus un citas lietas — visu, kam bija kaut centa vērtība. Aptīrīju, kā nākasl Gribēju paņemt arī cirvi, bet būdā cirvja nebija, vienīgais cirvis bija palicis pie malkas grēdas, un to es ar nodomu negribēju ņemt sev līdzi. Tad vēl paķēru bisi — un mans darbs bija veikts.

Biju stipri nomīdījis zemi, vairākkārt izlīzdams pa caurumu un aiznesdams tik daudzas lietas. Tāpēc šo vietu nokaisīju ārpusē ar svaigu zemi, cik labi varēdams, lai nosegtu zāģu skaidas un savas pēdas. Tad iestiprināju izzāģētā baļķa gabalu atpakaļ vecajā vietā, paliku zem tā divus akmeņus un vienu akmeni atbalstīju pret izzāģētā baļķa sāniem, jo tas bija mazliet izliecies un neskāra zemi. Stāvot četru vai piecu pēdu atstatumā, nezinātājs nevarēja pamanīt, ka

baļķis iezāģēts, turklāt caurums bija būdas mugurpusē, diezin vai kāds te staigātu un skatītos!

Līdz laivai zeme bija apaugusi ar zāli un nekādas pēdas nepalika. Aizgāju apskatīties upi, nostājos krastā un raudzījos pāri straumei. Nekas nebija redzams. Paņēmu bisi un iegāju mazliet dziļāk mežā, jo gribēju nomedīt kādu putnu, bet ieraudzīju mežacūku. Cūkas, kas aizbēg no prērijas fermām, drīz vien kļūst par mežacūkām. Nošāvu šo dzīvnieku un aizvilku līdz būdai.

Paņēmu cirvi un saskaldīju durvis — cirtu un kapāju no visa spēka, tad ievilku būdā cūku un pie paša galda pāršķēlu ar cirvi tai kaklu. Ļāvu, lai asinis notek uz zemes, es saku — uz zemes, jo būdā bija cieti nomīdīts klons, nevis dēļu grīda. Tad paņēmu vecu maisu, saliku tajā vairākus lielus akmeņus, cik vien spēju sanest, tad vilku maisu pa cūkas asinīm līdz durvīm un caur mežu līdz upei, kur to iesviedu ūdenī. Maiss tūlīt nogrima un nebija vairs redzams. Bet varēja skaidri saskatīt: kaut kas bija vilkts pa zemi. Vēlējos, kaut Toms Sojers būtu šeit, zināju, ka viņu šāds pasākums ļoti ieinteresētu un viņš to papildinātu ar savām izdomām. Nevienam citam nebija tāda vēriena kā Tomam Sojeram.

Beigās es sev izrāvu matu kušķi, notraipīju cirvi bagātīgi ar asinīm, pielipināju matus pie cirvja asmeņa, tad iesviedu šo rīku kaktā. Pacēlu cūku, piespiedu to sev pie krūtīm, ietinis svārkos (lai asinis nepilētu), aizgāju labu gabalu pa krastu un upes lejastecē iesviedu cūku ūdenī. Tad man prātā ienāca kaut kas cits. Aizgāju līdz laivai, izcēlu no tās miltu maisu un veco zāģi un aiznesu atpakaļ būdā. Noliku maisu tur, kur tas parasti stāvēja, un ar zāģi ieplēsu tam apakšā caurumu, jo mājā nebija ne nažu, ne dakšiņu šādam nolū­kam — tēvs visus ēdienus pagatavoja un ēda ar savu saliecamo nazi. Tad aiznesu maisu kādus simt jardus pāri zālienam un cauri kārklu krūmiem mājas austrumpusē līdz seklam ezeram, kas bija kādas piecas jūdzes plats un aizaudzis ar meldriem,— tur mitinājās arī pīles šai gadalaikā. Otrā pusē no ezera iztecēja rāvains strauts, vairāku jūdžu garš,— es nezinu, kur tas ietecēja, bet tikai ne upē. Milti pa caurumu bira laukā un izveidoja nelielu taciņu līdz ezeram. Izšviedu arī tēva galodu, it kā tā būtu nejauši pazaudēta. Tad aizsēju caurumu maisā ar auklas gabalu, lai milti vairs nebirtu ārā, un aiznesu maisu atpakaļ laivā.

Tagad jau bija satumsis, iestūmu laivu ūdenī zem kāda vītola, kura zari nokārās no krasta, un gaidīju, līdz-uzlēks mēness, tad piesēju laivu pie vītola, mazliet iekodu, izstiepos laivā, aizsmēķēju pīpi un pārdomāju savu plānu.

Man šķita, ka viņi sekos pēdām, kuras atstāju, nesdams ar akmeņiem piekrauto maisu līdz krastam, un tad meklēs upē manu līķi. Tad viņi ies pa miltu taciņu līdz ezeram, otrā pusē ies gar strautu, kas iztek no ezera, meklēt laupītājus, kas mani nogalinājuši un paņēmuši mantas. Upē viņi meklēs tikai manu līķi. Drīz viņi nogurs un par mani vairs nedomās. Lai jau; bet es varu piestāt jebkurā vietā, pēc savas izvēles. Man šķita piemērota Džeksona sala, jo es to labi pazinu un tur nekad neviens neiegriezās. Naktīs es varētu aizirties līdz pilsētiņai, pablandīties un nočiept visu, kas man vajadzīgs. Džeksona sala bija īstā vieta.

Biju ļoti noguris un drīz vien aizmigu. Kad pamodos, pirmajā mirklī nezināju, kur atrodos. Piecēlos sēdus un, mazliet izbijies, apskatījos apkārt. Tad atcerējos. Upe izskatījās daudz jūdžu plata. Mēness spīdēja tik spoži, ka varēju saskatīt, cik baļķu aizpeld garām, melni un klusi, simtiem jardu attālumā no krasta. Visur valdīja nāves klusums, un šķita, ka ir ļoti vēls — to sajutu pēc gaisa smaržas. Jūs jau saprotat — es nespēju to vārdos īsti izteikt.

Es gardi nožāvājos, izstaipījos un gribēju jau atirties no krasta, kad pēkšņi uz ūdens sadzirdēju kādu skaņu. Klausījos. Drīz es sapratu. Tas bija airu troksnis, tiem kulstoties dzelzs duļļos klusajā naktī. Palūrēju caur vītola zariem — un kā tad: krietnu gabalu tālāk ieraudzīju laivu uz ūdens. Nevarēju saskatīt, cik cilvēku tajā sēdēja. Laiva tuvojās, un, kad tā nonāca man pretī, redzēju, ka tajā sēž viens cilvēks. Domāju, varbūt tas ir tēvs, lai gan tik ātri negaidīju viņu atgriežamies. Straume viņa laivu bija aiznesusi pa upi lejāk, un viņš airējās uz krastu pa rāmu ūdeni. Viņš pabrauca man tik tuvu garām, ka, izstiepis bisi, es būtu varējis viņu aizsniegt. Tas tiešām bija tēvs — un turklāt skaidrā, varēju to noteikt pēc tā, kā viņš airēja.

Es nezaudēju laiku. Nākamajā mirklī jau strauji slīdēju lejup pa straumi krasta ēnā. Nobraucu divarpus jūdžu, tad ceturtdaļjūdzes vai mazliet vairāk nostūrēju uz upes vidu, jo drīz bija jābrauc garām piestātnei un ļaudis tur varēja mani ieraudzīt un uzrunāt. Iekļuvu starp peldošiem baļķiem, izstiepos laivas dibenā un ļāvos straumei. Tā es gulēju, atpūtos, smēķēju savu pīpi un skatījos debesīs — nebija redzams ne mākonītis. Debess izskatās tik dziļa, ja guļ uz muguras mēness naktī, agrāk es to nebiju ievērojis.

Un cik tālu var dzirdēt šādā naktī! Dzirdēju, kā ļaudis sarunājās kuģīšu piestātnē. Varēju saprast katru vārdu. Viens vīrs sacīja, ka tagad dienas kļūstot garas, bet naktis īsas. Kāds cits piebilda, ka šī nakts gan neesot īsa,— tad viņi iesmējās, runātājs savus vārdus atkārtoja, un viņi atkal iesmējās, tad viņi pamodināja kādu savu biedru, pateica to arī viņam un atkal smējās, bet viņš nesmējās; viņš izgrūda dažus īgnus vārdus un teica, ka viņš to labprāt pastāstīšot savai vecajai — viņai tas tīri labi patikšot, tomēr šis joks nevarot līdzināties viņa paša agrāk stāstītajiem jokiem. Dzirdēju, ka viens no vīriem sacīja — pulkstenis drīz būšot trīs un pēc kādas nedēļas šai laikā jau būšot gaišs. Pēc tam viņu balsu skaņas attālinājās, un es vairs vārdus nesapratu, dzirdēju tikai sarunu kā neskaidru murdoņu, šad tad smieklus, bet tie skanēja ļoti tālu.

Tagad biju jau aizbraucis visai tālu no piestātnes. Piecēlos un ieraudzīju Džeksona salu — divarpus jūdžu attālumā pa upi uz leju, apaugušu bieziem mežiem un izslējušos straumes vidū lielu, tumšu, blīvu kā tvaikoni bez ugunīm. Smilšu sēre augšgalā nebija redzama, tā tagad atradās zem ūdens.

Pēc neilga laika sasniedzu salu — spēji aizšāvos garām tās augšga­lam, jo straume bija ļoti strauja, tad iekļuvu rāmā ūdenī un piestājos krastā Ilinoisas pusē. Ievirzīju laivu dziļā līcī, kuru jau pazinu. Man bija jāpašķir vītolu zari, lai tur iekļūtu, un, kad piesēju laivu, to neviens no ārpuses nevarēja saredzēt.

Izkāpu krastā un atsēdos uz kāda koka stumbra salas augšgalā, skatījos uz lielo upi, peldošajiem melnajiem baļķiem un uz pilsētu trīs jūdžu attālumā, kurā mirgoja trīs vai četras uguntiņas. No upes augšteces tuvojās milzīgs baļķu plosts ar laternu vidū. Skatījos, kā tas lēnām peldēja šurp, un, kad plosts bija jau pavisam tuvu, dzirdēju kādu vīru sakām:

— Airējiet pakaļgalā — lai priekšgals pagriežas pa labi!

Vārdi skanēja tik skaidri, it kā vīrs stāvētu man blakus. Debesis jau bija kļuvušas pelēkas. Iegāju mežā un nolikos nosnausties pirms brokastīm.

Astotā nodaļa

Kad pamodos, saule jau bija tik augstu, it kā pulkstenis būtu astoņi. Gulēju zālē vēsajā paēnā, visu pārdomādams, jutos atpūties, labā omā un apmierināts. Varēju saskatīt sauli pa dažām spraugām lapotnē, bet visapkārt auga lieli koki, kas meta tumšas ēnas. Sur tur, kur gaisma spiedās starp lapām, zeme bija raiba, un šie raibumi šūpojās, tas liecināja, ka pūta neliels vējš. Uz kāda zara sēdēja divas vāverītes un, manī lūkodamās, draudzīgi čakstināja.

Jutos ļoti laisks — negribējās celties un vārīt brokastis. Atkal biju iesnaudies, kad šķita — saklausīju dobju «bum!» pāri upei. Uztrūkos no miega, atspiedos uz elkoņa un klausījos — atkal dzirdēju dobju dunoņu. Pielēcu kājās, paskatījos pa spraugu krūmājos un ieraudzīju lielus mutuļus virs ūdens iepretim piestātnei. Un arī pats tvaikonītis brauca lejup pa upi, pilns ar pasažieriem. Es tagad visu sapratu.

Bum-bum!

Redzēju, ka balti dūmi novērpjas gar tvaikonīša sāniem. Viņi šāva ar lielgabalu pāri ūdenim, lai mans līķis uzpeldētu.

Es biju stipri izsalcis, bet neuzdrošinājos iekurt uguni, jo viņi varēja ieraudzīt dūmus. Tā es sēdēju, vēroju šāviņu dūmus un klausījos lielgabala dunā. Upe šeit bija vienu jūdzi plata un allaž izskatījās skaista vasaras rītā — man būtu ļoti paticis noskatīties, kā viņi meklē manas mirstīgās atliekas, ja vien netrūktu, ko likt uz zoba. Tad atcerējos, ka ļaudis mēdz ielikt dzīvsudrabu maizes klaipos un iesviest tos ūdenī, tie allaž aizpeldot līdz slīkonim un apstājoties. Nolēmu pavērot, vai kāds klaips neatpeldēs līdz manim. Aizgāju uz to salas krastu, kas atradās iepretim Ilinoisai, skatījos, vai ne­laimēsies,— un nebiju vīlies. Milzīgs klaips peldēja šurp — es jau gandrīz biju aizsniedzis to ar garu nūju, bet man paslīdēja kāja, un klaips aizpeldēja tālāk. Protams, šai vietā straume pienāca vistuvāk krastam — es to jau zināju. Bet vēlāk atpeldēja otrs klaips, un to es ieguvu. Izņēmu tapu, izkratīju ārā dzīvsudrabu un laidu zobus darbā. Tā bija ceptuves maize, ko ēd smalkāki ļaudis, nevis vienkāršo ļaužu kukurūzas plācenis.

Iekārtojos ērti uz kāda koka stumbra starp lapām, ēdu maizi, vēroju tvaikonīti un jutos lieliski. Tad man ienāca prātā kāda doma: laikam atraitne vai mācītājs, vai kāds cits būs lūguši Dievu, lai šī maize nokļūtu pie manis, un tas bija noticisl Tad taču ir kāda nozīme, ja cilvēks — atraitne vai mācītājs — lūdz Dievu, tikai manas lūgša­nas nepiepildās, jo vienīgi labie lūdzēji tiek uzklausīti.

Uzsmēķēju pīpi, kūpināju to labu laiku un turpināju vērot. Tvaiko- nītis ļāvās straumei", un es apsvēru, ka man būs izdevība redzēt ļaudis uz klāja, kad tvaikonītis brauks garām. Un tas piebrauks tuvu, tāpat kā maizes klaips. Kad tvaikonītis jau bija gandrīz klāt, nodzēsu pīpi, aizgāju turp, kur izmakšķerēju klaipu, un nolikos garšļaukus krastā aiz kāda nokrituša koka stumbra. Pa zaru žākli varēju labi skatīties..

Beidzot kuģītis aizsniedza salu un pienāca tik tuvu, ka ļaudis būtu varējuši izkāpt krastā, ja vien izmestu laipu. Gandrīz visi bija uz klāja. Mans tēvs, tiesnesis Tečers, Bekija Tečera, Džo Hārpers un Toms Sojets, un viņa vecā krustmāte Pollija, arī Sids un Mērija, un vēl daudzi citi. Visi runāja par slepkavību, bet kapteinis iejaucās un teica:

—  Tagad vērojiet uzmanīgi! Seit straume pienāk tuvu salai, un varbūt viņš ir izskalots malā vai kaut kur aizķēries krūmos pie ūdens. Es vismaz to ceru.

Bet es to necerēju.

Visi sapulcējās un noliecās pār margām, gandrīz lūkodamies man sejā, tik uzmanīgi, cik vien spēdami. Es viņus visus varēju labi saskatīt, bet viņi mani neredzēja. Tad kapteinis iesaucās:

—  Atkāpties!

Lielgabals tā nodārdēja, ka gandrīz kļuvu kurls no trokšņa un akls no dūmiem, un man šķita, ka esmu pagalam. Ja viņi būtu izšāvuši īstus lādiņus, tad tiešām atrastu līķi, kuru meklēja. Bet, paldies Dievam, nebiju ievainots. Tvaikonītis aizpeldēja tālāk un pazuda no mana redzes loka, aizgriezdamies gar salas izliekumu. Vēl pāris reižu dzirdēju lielgabalu dunu aizvien tālāk un tālāk, un tā atkārtojās vēl kādu stundu, tad es to vairs nedzirdēju. Sala bija trīs jūdzes gara. Manuprāt, tagad viņi bija aizbraukuši līdz pašam salas galam un nu meklēšanai meta mieru. Bet tā nebija. Tvaikonītis apbrauca salas galu un devās ar tvaiku augšup pa kanālu Misūri pusē, un šad tad atkal izšāva no lielgabala. Pārgāju salas otrajā pusē un vēroju viņus. Kad viņi nokļuva līdz salas augšgalam, tad beidza šaut, virzījās uz Misūri pusi un aizbrauca mājās — uz pilsētiņu.

Tagad zināju, ka esmu drošībā. Neviens vairs nenāks mani meklēt. Izņēmu no laivas savas mantas un uzslēju jauku telti meža biezoknī. So telti veidoju no segām, zem tām noliku savus piederumus, lai tie būtu nosargāti pret lietu.

Izmakšķerēju samu un uzšķērdu to ar zāģi. Kad saule norietēja, iekūru ugunskuru un gatavoju vakariņas. Tad izliku makšķeres, lai noķertu kādu zivi brokastim.

Kad satumsa, atsēdos pie ugunskura, uzsmēķēju un būtu bijis ļoti apmierināts, ja pamazām nesāktu mocīt vientulība, es aizgāju krastā un klausījos straumes čalā, skaitīju zvaigznes, garām peldošos baļķus un plostus, tad aizgāju gulēt, jo tas ir pats labāķais, kā aizvadīt laiku, ja esi vientuļš; tad skumjas drīz pāriet.

Tā nodzīvoju trīs dienas un trīs naktis. Nekādas pārmaiņas — vienmēr tas pats. Staigāju, izpētīdams salu. Es biju tās saimnieks, tā sakot, viss te piederēja man, un es vēlējos to iepazīt, bet galvenokārt gribēju nosist laiku.

Atradu daudz zemeņu — lielas un nobriedušas, atradu zaļas vasa­ras vīnogas, vēl neienākušās ērkšķogas, jau sāka parādīties zaļas melleņu ogas. Nospriedu, ka tās visas man noderēs.

Tā klaiņoju pa biezo mežu, līdz šķita, ka neesmu tālu no salas lejasgala. Man līdzi bija bise, bet vēl neko netiku nošāvis — bise man bija vairāk aizsardzībai, lai gan domāju, ka nošaušu kādu meža zvēru savas mītnes tuvumā.

Gandrīz uzkāpu kādai pamatīgai čūskai, tā aizlocījās zālē starp puķēm, es devos tai pakaļ, cerēdams to nošaut. Tā skriedams, pēkšņi gandrīz vai ielēcu kāda ugunskura pelnos, kas vēl dūmoja.

Mana sirds krūtīs sāka smagi dunēt. Es vairs nekavējos ne mirkli, nolaidu bises gaili un uz pirkstgaliem žagos atpakaļ, cik ātri vien varēdams. Sad tad apstājos biezoknī un klausījos, bet tik smagi elsu, ka neko nespēju sadzirdēt. Nogāju vēl kādu gabalu, tad atkal klausījos, un tā vairākkārt. Kad ieraudzīju celmu, tas man šķita cilvēks, kad uzminu zariņam un tas salūza, šķita, it kā kāds pārlauztu man elpu, atstādams man īsāko daļu.

Atgriezos savā nometnē visai sašļucis, mana guzna bija bez gremokļa, bet teicu sev, ka patlaban nav īstais laiks noņemties ar niekiem. Sakravāju visas savas mantas laivā, lai tās nedurtos acīs, izdzēsu uguni, izkaisīju pelnus tā, lai tie izskatītos pēc pērnā gada ugunskura vietas, un tad uzkāpu kokā.

Manuprāt, nosēdēju kokā divas stundas, bet neko neredzēju, neko nedzirdēju — tikai iedomājos, ka redzu un dzirdu nezin ko. Nevarēju augšā sēdēt mūžīgi, tāpēc beidzot nokāpu zemē un, ieslēpies visbiezā­kajā mežā, visu laiku turēju acis vaļā. Ēdu tikai ogas un savu brokastu atliekas.

Vakarā biju ļoti izsalcis. Kad kļuva ļoti tumšs, iekāpu laivā un, iekams uzlēca mēness, aizbraucu pāri uz Ilinoisas krastu — kādu ceturtdaļjūdzi. Iegāju mežā, izvārīju sev vakariņas un biju jau nolēmis pavadīt nakti šeit, kad dzirdēju troksni — klipata-klap, kli- pata klap, klipata-klap— un sacīju sev: auļo zirgi! Tūlīt sadzirdēju arī cilvēku balsis. Cik ātri varēdams, saliku visu laivā un tad ielīdu mežā, lai novērotu. Nebiju vēl tālu aizgājis, pēkšņi dzirdu — kāds vīrietis saka:

— Labāk apmetīsimies šeit, ja atradīsim labu vietu. Zirgi ir līdz nāvei nodzīti. Apskatīsimies.

Es vairs negaidīju, atstūmos no krasta un ātri aizbraucu. Piesēju laivu vecajā vietā un nolēmu tajā pārgulēt.

Taču nekāda lielā gulēšana neiznāca. Man bija jādomā. Un katru reizi, tiklīdz atmodos, šķita, ka mani kāds sagrābj aiz rīkles. Miegs mani neatspirdzināja. Beidzot atzinu: tā nevar dzīvot — jāuzzina, kas te bez manis atrodas uz salas, man viņš jāatrod, kaut vai es pārplīstu. Un tūlīt sajutos labāk.

Ķēros pie airiem un atīros no krasta pāris soļu, tad ļāvu laivai slīdēt krasta ēnā. Spīdēja mēness, un ārpus ēnas bija tik gaišs kā dienā. Braucu kādu stundu. Viss bija kluss, nekustīgs, iegrimis dziļā snaudā. Biju gandrīz jau aizsniedzis salas galu. Sāka pūst neliels, dzestrs vējš, tā bija zīme, ka nakts beigusies. Pagriezu laivu krastā, paņēmu bisi un ielavījos mežā. Nosēdos uz kāda stumbra un skatījos caur lapām. Redzēju, ka mēness atstāj savu sargvietu un krēsla apklāj upi. Bet pēc neilga laika ieraudzīju bālu svītru pāri koku galotnēm un sapratu, ka aust diena. Tad paņēmu bisi un devos turp, kur biju nejauši ieraudzījis ugunskuru. Ik mirkli apstājos, lai klausītos. Bet man nelaimējās — nevarēju atrast ugunskura vietu.

Taču pēc brītiņa koku biezoknī ieraudzīju uguns spīdumu. Lēni un piesardzīgi tam tuvojos. Drīz biju pienācis pietiekami tuvu, lai visu saredzētu. Uz zemes gulēja cilvēks! Es gandrīz vai noģību. Viņš bija pārvilcis segu pāri galvai un gulēja ļoti tuvu ugunij. Apsēdos aiz kāda krūma sešu pēdu atstatumā un nenovērsu no viņa acis. Tagad apkārt bija jau pelēka krēsla. Drīz vīrs nožāvājās, izstaipījās un nometa segu.

Tas bija mis Votsonas Džims! Es kļuvu priecīgs, viņu ieraugot. Iesaucos:

—  Hello, Džim!— un izlēcu no krūma.

Viņš pielēca kājās un lūkojās manī ar tramīgu skatienu. Tad viņš nokrita uz ceļiem, salika rokas un lūdzās:

—  Nemoki mani, es nekad neesmu darījis ļaunu mirušo gariem. Man miroņi vienmēr patikuši, esmu tos visādi apkopis. Ej atpakaļ upē, kur tu mājo, un nedari neko vecajam Džimam, kas vienmēr bijis tavs draugs.

Es drīz vien liku viņam saprast, ka neesmu miris. Tik ļoti priecājos, ieraugot Džimu! Tagad vairs nebiju vientuļš. Teicu viņam, ka nebai­dos no viņa, ja vien viņš nenodos mani ļaudīm. Es stāstīju, bet viņš sēdēja, skatījās uz mani un neatbildēja neko. Beidzot es piebildu:

—  Ir jau pavisam gaišs. Gatavosim brokastis. Piesvied malku ugunij.

—  Kāda jēga uzkurt uguni, lai vārītu zemenes un citus niekus? Bet tev taču ir bise. Ar to mēs varam palūkot kaut ko labāku nekā zemenes.

—  Zemenes un citi nieki?— es sacīju.— Vai no tā tu pārtiec?

—  Es neko citu nevarēju atrast,— viņš atbildēja.

—  Cik ilgi tu esi uz salas, Džim?

—  Atnācu pēc tās nakts, kad tevi nokāva.

—  Ko? Visu šo laiku?

—  Jā, patiesi.

—  Un tu ēdi tikai šitādus draņķus?

—  Jā, neko citu.

—  Tad tu esi nāvīgi izbadējies?

—  Man liekas, es varētu apēst zirgu. Varētu gan! Un cik ilgi tu esi uz salas?

—  Kopš tās nakts, kad mani nokāva.

—  Ko tu saki! Bet no kā tu pārtiec? Tev gan ir bise. Jā, patiesi tev ir bise. Tas ir labi. Tagad nošauj kaut ko, es uzkuršu uguni.

Mēs aizgājām līdz laivai, un, kamēr Džims sakūra ugunskuru zālainā vietā starp kokiem, es atnesu miltus, speķi un kafiju, kafijas kannu un pannu, cukuru un skārda krūzītes. Nēģeris bija mēms aiz brīnumiem, jo domāja, ka esmu visu ieguvis ar burvestības spēku. Es noķēru arī lielu zivi, Džims ar savu nazi to iztīrīja un izcepa.

Kad brokastis bija gatavas, izstiepāmies zālē un ēdām visu pavisam karstu. Džims pieēdās līdz acīm, jo bija ļoti izbadējies. Labi paēduši, atlaidāmies garšļaukus un atpūtāmies. Pēc kāda brīža Džims jautāja:

_— Bet klausies, Hak, ko tad nokāva tajā būdā, ja ne tevi?

Tad es viņam visu izstāstīju, un viņš teica, ka tas esot lieliski. Pat Toms Sojers nebūtu varējis izdomāt labāku plānu par manējo. Tad es jautāju:

—  Kā tu te gadījies un kā šeit nokļuvi, Džim?

Viņš izskatījās apjucis un kādu mirkli neatbildēja. Tad sacīja:

—  Varbūt es labāk neteikšu.

—  Kāpēc, Džim?

—  Man ir iemesli. Bet tu nevienam neteiksi, ja tev pastāstīšu, Hak?

—  Lai mani sasper zibens, ja to daru, Džim.

—  Nu labi. Es ticu tev, Hak. Es . . . es aizbēgu.

—  Džim!

—  Bet tu taču teici, ka nevienam nestāstīsi,— tu man to apsolīji, Hak.

—  Jā, apsolīju. Teicu, ka nestāstīšu, un savu vārdu turēšu. In­diāņa godavārds. Lai mani sauc par negodīgu abolicionistu* un nicina mani par klusēšanu — man vienalga. Es nevienam neko neteikšu un tikpat tur vairs neatgriezīšos. Tā, un tagad pastāsti man visu.

—  Redzi, tas bija tā. Vecā mis Votsona mani knābāja visu laiku un izturējās pret mani ļoti bargi, bet to viņa vienmēr solījās, ka nepārdošot mani Orleānā*. Bet tad es ievēroju, ka pēdējā laikā pie

mums vienmēr grozās kāds nēģeru tirgotājs, un mani sagrāba bailes. Tā es vienu vakaru vēlā stundā pielavījos pie durvīm, tās nebija gluži ciet, un dzirdēju, ka vecā mis teica atraitnei — šī pārdošot mani Orleānā. Atraitne to negribēja, bet vecā mis teica, ka dabūšot astoņ­simt dolāru par mani un tā taču esot liela nauda, kuru būtu žēl aizlaist vējā. Atraitne lūkoja viņu atrunāt, lai tā nedarot, bet es tālāk vairs neklausījos . . . Devu kājām vaļu.

Noskrēju lejup pa kalnu un gribēju nospert kādu laivu augšpus pilsētas, bet visapkārt vēl bija ļaudis. Tad paslēpos kādā vecā mucinieku darbnīcā krastā, lai nogaidītu, līdz visi aizies. Tur es pavadīju nakti. Jo visu laiku kāds slaistījās tuvumā. Apmēram sešos garām sāka braukt daudz laivu; ap astoņiem vai deviņiem katrā laivā braucēji runāja, ka tavs tēvs atnācis pilsētā un stāstījis — tu esot nokauts. Pēdējās laivās brauca daudz lēdiju un džentlmeņu, lai redzētu vietu, kur tas noticis. Daži piestāja krastā un mazliet atpūtās, iekams brauca pāri upei, un no viņu runām uzzināju visu par tavu nogalēšanu. Es biju ļoti noskumis par to, ka esi nokauts, Hak, bet tagad vairs tāds neesmu.

Es tur gulēju skaidās visu dienu. Biju izsalcis, bet nebaidījos, jo zināju, ka mis un atraitne pēc brokastīm aizbrauks līdzi visiem un domās, ka es mazā gaismiņā esmu izdzinis lopus, tāpēc ievēros manu nozušanu tikai vakarā. Tāpat citi vergi nepamanīs manu nozušanu, jo tie arī izies savā vaļā, tiklīdz abas vecās nemaisīsies pa kājām.

Kad satumsa, sāku iet gar upes krastu un nogāju apmēram divas jūdzes, varbūt pat vairāk, līdz apkārtnē vairs nebija māju. Es jau biju izdomājis, ko darīt. Redzi, ja es sukātu prom kājām, manas pēdas uzostu suņi, ja es nozagtu laivu un pārceltos pāri, to sāktu meklēt un zinātu, ka esmu otrā krastā, un arī tur sadzītu manas pēdas. Tāpēc nolēmu, ka jāsameklē plosts, jo tas neatstāj pēdas.

Te ieraudzīju uguntiņu izpeldam aiz pagrieziena, iebridu ūdenī un, stumdams pa priekšu garu baļķi, nopeldēju līdz upes vidum; tur ieslēpos starp peldošajiem kokiem un, galvu pieliecis, peldēju pret straumi turp, kur tuvojās plosts. Piepeldēju tam klāt un pieķēros plosta pakaļgalam. Mēnesi aizklāja mākoņi, un kļuva tumšs. Es uzrāpos uz plosta un izstiepos uz baļķiem. Vīri bija plosta vidū, un tur dega laterna. Upē ūdens cēlās, straume bija spēcīga, un es rēķināju, ka ap četriem rītā būšu jau aizbraucis divdesmit piecas jūdzes lejup pa upi, tur varēšu ienirt un pirms ausmas izpeldēt krastā — Ilinoisas mežos.

Bet man nelaimējās. Kad plosts tuvojās salai, kāds vīrs nāca uz pakaļgalu ar laternu. Man vairs nebija nozīmes gaidīt, ielaidos ūdenī un peldēju uz salu. Domāju, ka viegli varēšu izkāpt krastā, bet nekā — tur bija pārāk stāvs. Vajadzēja aizpeldēt līdz salas otram galam, tur atradu labu vietu. Iegāju mežos un nosolījos vairs neielais­ties ar plostiem, kur staigā ar laternām. Man cepurē bija paslēpta pīpe, tabakas vīkšķis un daži sērkociņi. Tie nebija samirkuši, un tad es kļuvu priecīgs.

—  Un tev nebija ne gaļas, ne maizes, ko ēst, visu šo laiku? Kāpēc tu nenoķēri ūdens bruņurupučus?

—  Kā lai es tos būtu noķēris? Tos nevar sagrābt ar plikām rokām, tie jānosit ar akmeni. Bet kā es to varēju izdarīt naktī? Un dienā es nedrīkstēju rādīties krastā.

—  Tā gan. Tev, protams, visu laiku bija jāslēpjas mežā. Vai tu dzirdēji, kā viņi šāva ar lielgabalu?

—  Jā, es zināju, ka tas ir tevis dēļ. Redzēju, kā viņi te brauca garām, es vēroju caur krūmiem.

Garām aizlidoja daži jauni putnēni, palidoja vienu divus jardus un atkal nometās zemē. Džims teica — tas uz lietu. Tā lidinājoties ari cālēni, un tikpat zīmīgs viņam šķita jauno putnu lidojums. Gribēju dažus no putniem saķert, bet Džims neļāva. Viņš teica — tas nozīmē­jot nāvi. Viņa tēvs reiz gulējis smagi slims, un viens no bērniem noķēris jaunu putnu, tad viņa vecāmāte teikusi, ka tēvs miršot,— un viņš tik tiešām nomiris.

Džims vēl piebilda, ka nekad nevajagot skaitīt ēdamvielas, no kurām jāgatavo pusdienas, tas arī nesot nelaimi. Tāpat arī nelaba zīme esot, ja kāds izpurinot galddrānu pēc saulrieta. Un, ja kādam cilvēkam piederot bišu strops un šis cilvēks nomirstot, tas jāpasakot bitēm, iekams saule uzlec nākamajā rītā, citādi visas bites kļūstot gurdenas, nevācot medu un nobeidzoties. Džims apgalvoja, ka bites nedzeļot plānprātiņiem, bet es tam neticēju, jo vairākkārt biju izmēģinājis pie sevis un tās man nedzēla.

Dažus nostāstus par šīm pazīmēm es biju jau dzirdējis agrāk, bet ne visu. Džims zināja katru pazīmi. Viņš teica, ka zinot gandrīz visu. Atbildēju, ka, manuprāt, visas pazīmes rāda tikai uz nelaimi, un jautāju, vai nav arī pazīmju, kas vēsta laimi. Viņš atbildēja:

—  Visai maz — un tās nevienam nepalīdz. Kāpēc tu gribi zināt, vai nāks laime? Lai to atvairītu?

Un viņš piebilda:

—  Ja tev rokas un krūtis apaugušas matiem, tas nozīmē, ka būsi bagāts. Nu šāda pazīme ir noderīga, jo tā vēsta tālu nākotni. Redzi, tu vari kādu laiku būt trūcīgs, zaudēt dūšu un sev padarīt galu, ja tev ši pazīme nevēstītu, ka būsi kādreiz bagāts.

—  Vai tev rokas un krūtis ir apaugušas matiem, Džim?

—  Kāpēc tu tā jautā? Vai neredzi pats, ka esmu Spalvains?

—  Vai tad tu esi bagāts?

—  Nē, bet es reiz biju bagāts un atkal būšu bagāts. Man reiz bija četrpadsmit dolāru, bet es sāku tirgoties un visu pazaudēju.

—  Kā tad tu tirgojies, Džim?

—  Es vispirms iegādājos lopus.

—  Kādus lopus?

—  Mājlopus. Zini. Desmit dolārus ieguldīju govī. Bet vairāk gan neizsviedīšu naudu par lopiem. Tā govs nosprāga manās rokās.

—  Tā tu pazaudēji desmit dolāru?

—  Nē, ne visus. Pazaudēju tikai deviņus. Pārdevu govs ādu ģērētājam par vienu dolāru un desmit centiem.

—  Tad tev palika pieci dolāri un desmit centi. Vai tu vēl spekulēji?

—  Nuka. Tu pazīsti to vienkāji nēģeri, kas pieder vecajam Bredijam? Viņš nodibināja banku un teica: kas tajā ieguldīšot vienu dolāru, gada beigās dabūšot četrus dolārus. Un tā saskrēja visi nēģeri, bet tiem nebija daudz naudas, ko ieguldīt. Es biju vienīgais, kam tik liela nauda. Teicu, ka ieguldīšu vairāk nekā četrus dolārus un, ja nesaņemšu atpakaļ vairāk, tad pats nodibināšu banku. Protams, šis nēģeris negribēja mani ņemt savā biznesā, teica, ka neesot pietiekami daudz apgrozījumu divām bankām, lai es ieguldot piecus dolārus, viņš man gada beigās izmaksāšot trīsdesmit piecus.

Tā es darīju. Nolēmu, ka trīsdesmit piecus dolārus ieguldīšu citur, lai mana bagātība pieaug. Bet bija kāds nēģeris, vārdā Bols, tas bija izvilcis malā plakandibena laivu, un viņa kungs to nezināja. Es nopirku no Bola šo laivu un teicu, ka atdošu viņam trīsdesmit piecus dolārus gada beigās, bet kāds naktī laivu nozaga, un otrā dienā vienkājis nēģeris paziņoja, ka banka izputējusi. Tā neviens no mums neko nedabūja.

—  Ko tu darīji ar desmit centiem, Džim?

—  Gribēju tos izdot, bet sapnī man kāda balss teica, lai atdodot tos nēģerim Bileāmam, ko mēdza saukt par Bileāma ēzeli*, jo viņš tiešām bija tāds paviegls galvā. Visi apgalvoja, ka viņam esot laimīga roka, bet man, es redzēju, pavisam neveicās. Sapnī man teica, lai Bileāms ieguldot šos desmit centus un man viņš atdošot peļņu. Bileāms paņēma naudu, un, kad viņš bija baznīcā, mācītājs sprediķī teica, ka to, ko dodam nabagajiem, mēs dodam Tam Kungam, kas mums atmaksāšot simtkārtīgi. Tad Bileāms iedeva desmit centus nabagajiem un pats gaidīja, kas no tā iznāks.

—  Bet kas tad iznāca, Džim?

—  Nekas neiznāca. Es nekādi vairs nevarēju sakrāt naudu, un arī Bileāms to nevarēja. Nekad vairs nedošu nevienam naudu, ja nebūs nodrošinājuma. Tas Kungs atdošot šo naudu simtkārtīgi, teica mācī­tājs! Es būtu laimīgs, ja varētu atdabūt tikai savus desmit centus.

—  Gan jau būs labi, Džim, kādreiz jau tu būsi bagāts.

—  Jā. Arī tagad esmu bagāts, ja tā paskatās. Es piederu pats sev un esmu astoņsimt dolāru vērts. Kaut man būtu šī nauda, vairāk es ar negribētu.

Devītā nodaļa

Es gribēju aiziet līdz kādai vietai salas vidienē, kuru biju atradis, kad salu izpētīju,— un tāpēc devāmies ceļā. Drīz mēs tur nonācām — sala bija tikai trīs jūdzes gara un ceturtdaļjūdzes plata.

Tai vietā bija diezgan garš, stāvs pakalns jeb krauja, četrdesmit pēdu augsta. Mēs pamatīgi nopūlējāmies, līdz uzrāpāmies virsotnē, jo nogāze bija stāva un krūmi biezi. Izstaigājām un izkāpelējām visu šo pakalnu un beidzot atradām ērtu, lielu alu klintī, gandrīz pašā virsotnē uz Ilinoisas pusi. Ala bija tik liela kā divas vai trīs istabas kopā savienotas, un Džims tajā varēja stāvēt, izslējies visā augumā. Alā bija vēss. Džims ieteica tūlīt atnest šurp visas mūsu mantas, bet es iebildu, ka mums nepatiks pastāvīgi kāpelēt augšā un lejā.

Džims teica — ja mēs kādā labā vietā noslēptu laivu un visas mantas sanestu alā, tad varētu šeit paslēpties, ja kāds ierastos salā, un bez suņiem mūs te neviens neatrastu. Viņš piebilda, ka mazie putniņi viņam pavēstījuši drīzu lietu un vai es gribētu, ka mūsu mantas salīst.

Aizgājām atpakaļ, laivā piebraucām tuvāk salai un uzstiepām augšā visas mūsu mantas. Tad atradām tuvumā kādu vietu, kur no­slēpt laivu starp kuplajiem vītoliem. Noņēmām no makšķerēm dažas zivis un atkal ielaidām auklas ūdenī, tad sākām gatavot pusdienas.

Alas ieeja bija tik plaša, ka pa to varēja ievelt mucu, un vienā pusē pie durvīm klonā bija neliels, gluds izcilnis — piemērots ugunsku­ram. Iekūrām tur uguni un vārījām pusdienas.

Izklājām savas segas zemē un ēdām pusdienas alā. Pārējās mantas novietojām pie alas dibensienas.

Drīz kļuva tumšs, nodunēja pērkons, un uzliesmoja zibeņi — putni bija pareizi vēstījuši. Tad sāka līt, lietus gāzās straumēm, un nekad nebiju redzējis tik briesmīgu vēju. Tas bija viens no mūsu parastajiem vasaras negaisiem. Kļuva tik tumšs, ka ārpusē viss izskatījās zili melns, un bija ļoti skaisti, un lietus gāzās tik bagātīgi, ka netālie koki rēgojās it kā caur miglu, līdzīgi trauslajiem zirnekļu tīkliem. Pēkšņa vēja brāzma zemu nolieca kokus un pavērsa augšup lapu bālo apakšpusi, tad atkal cita brāzma lika kokiem mežonīgi vēcināt zarus. Un pēkšņi, kad visapkārt bija dziļa zili melna tumsa — žvīkt!— viss iegaismojās lieliskā spožumā, un varēja saskatīt koku galotnes, kas simtiem jardu tālumā locījās vētrā — daudz tālāk, nekā spēju iepriekš saredzēt, un atkal pēc mirkļa tās kļuva tumšas kā noziegums, tad ar briesmīgu dārdoņu nogrāva pērkons un, draudīgi ducinādams un rībinādams, aizvēlās pa debesīm lejup pasaules otrā pusē, it kā tukšas mucas ripotu lejup pa kāpnēm, kad pakāpieni ir ar lielām atstarpēm un mucas stipri lēkā.

—  Džim, tas ir jauki,— es teicu,— es nevēlētos būt nekur citur kā vien šeit. Iedod man vēl vienu gabalu zivs un karstu kukurūzas plāceni.

—  Are, tu nemaz šeit nebūtu, ja nesastaptu Džimu. Tu būtu tagad tur apakšā, mežos, bez pusdienām, gandrīz vai noslīcis — tā gan, mīļais. Cāļi zina, kad būs lietus, un to zina arī citi mazie putneļi.

Desmit vai divpadsmit dienas upē kāpa ūdens, līdz tā izgāja no krastiem. Salas zemākajās vietās ūdens bija trīs vai četras pēdas dziļš, tāpat Ilinoisas krastā. Sai pusē upe bija kļuvusi platāka par vairākām jūdzēm, bet Misūri pusē platums nebija mainījies — pusotras jūdzes, jo tur krasts bija stāvs kā klints siena.

Dienā braukājām pa salu laiviņā. Meža biezoknī bija vēss un tumšs, pat kad ārpusē spīdēja saule. Mēs līkumojām starp kokiem, dažreiz vīnogulāju vītnes bija savijušās tik biezi, ka vajadzēja braukt atpakaļ un atrast citu ceļu. Uz katra nolūzuša koka stumbra varēja redzēt trusīšus, čūskas un citus dzīvniekus, un, kad sala jau divas dienas bija applūdināta, dzīvnieki aiz bada kļuva tik rāmi, ka, garām braucot, varējām paņemt tos rokā, ja vēlējāmies; tikai čūskas un bruņurupuči ieslīdēja ūdenī. Mūsu alas pakalns mudžēja no dzīvnie­kiem. Ja būtu patika, mēs varējām daudzus no tiem pieradināt.

Kādā naktī izvilkām plosta daļu — skaistas priežu plankas. Plosts bija divpadsmit pēdu plats un piecpadsmit vai sešpadsmit pēdu garš, un virs ūdens rēgojās sešas vai septiņas collas — stingra, vienāda grīda. Dienā dažreiz redzējām garām aizpeldam zāģētavas baļķus, bet ļāvām tiem aizpeldēt, jo negribējām rādīties dienas gaismā.

Kādu nakti, kad bijām aizbraukuši uz salas augšdaļu, īsi pirms ausmas skatāmies — no rietumpuses peld šurp īsta māja. Tai bija divi stāvi, pati krietni sašķobījusies. Mēs pieairējāmies klāt un uzrāpāmies līdz otrā stāva logam. Bet bija pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu, tāpēc piesējām laivu un gaidījām dienas gaismu. Uzaustot gaismai, bijām sasnieguši salas lejasgalu, ieskatījāmies pa logu — ieraudzī­jām iekšā gultu, galdu, divus vecus krēslus un visādas mantas izkaisītas uz grīdas, pie sienas karājās drēbes. Attālākajā kaktā kāds gulēja, kas izskatījās kā cilvēks. Džims iesaucās:

—  Hello, klausies!

Bet cilvēks nepakustējās. Es saucu vēlreiz, tad Džims teica: - — Cilvēks nav iemidzis, viņš ir miris. Pagaidi, es iešu apskatīties.

Viņš iegāja, noliecās, apsķatījās un sacīja:

—  Viņš ir miris. Un pavisam kails. Kāds viņam iešāvis mugurā. Manuprāt, viņš ir jau divas vai trīs dienas beigts. Ienāc, Hak, bet neskaties viņam sejā, tā ir pavisam briesmīga.

Es neskatījos uz mirušo. Džims uzsvieda viņam virsū dažas vecas skrandas, bet tas nebija vajadzīgs — es nevēlējos uz viņu skatīties. Uz grīdas bija izmētātas vecas, nosmulētas spēļu kārtis, tukšas viskija pudeles un vairākas maskas, izgatavotas no melnas vadmalas. Uz sienām bija ar ogli uzrakstīti visādi muļķīgi izteicieni un uzšvīkāti tikpat muļķīgi zīmējumi. Pie vienas sienas karājās arī divi veci katūna tērpi, salmu cepure un sieviešu apakšveļa, arī vīrieša apģērba gabali. Ielikām visu laivā — varbūt kādreiz noderēs. Uz grīdas atradu vecu, netīru zēna salmu cepuri, arī to paņēmu. Kādā pudelē bija ieliets piens un pudele aizbāzta ar lupatu knupi. Gribējām paņemt arī pudeli, bet tā bija iesprāgusi. Telpā stāvēja arī veca, ķirmju sagrauzta lāde un no zirgu sariem izgatavots noplucis čemodāns ar salauztām slēdzenēm. Čemodāns bija atvērts, bet tajā neatradām neko vērtīgu. Izsvaidītās lietas liecināja, ka ļaudis bija šo mītni atstājuši lielā steigā un nepaguvuši paņemt līdzi savas mantas. Dabūjām vecu skārda laternu un miesnieka nazi bez spala, gluži jaunu Barlova nazi (tāds kurā katrā veikalā maksā 20 feniņu), daudz tauku sveču un skārda svečturi, blašķi, skārda krūzīti un apdriskātu, vecu gultas segu, sieviešu rokassomiņu ar šujamajām un spraužamajām adatām, bišu vaska gabalu, diegiem un citiem piederumiem, arī cirvi, dažas naglas, makšķeres auklu mana mazā pirkstiņa resnumā ar milzīgiem āķiem, arī saritinātu, izģērētu meža dzīvnieka ādu, suņa kaklasaiti no ādas, vienu pakavu un dažas zāļu pudelītes bez uzrak­stiem; un tieši tad, kad jau gribējām aiziet, es atradu diezgan labu zirgu suku, bet Džims sagrabējušu vijoles lociņu un koka kāju. Koka kājai siksnas bija noplēstas, bet tā vēl bija diezgan laba, lai gan manam augumam pārāk gara un Džimam pārāk īsa. Otru kāju nevarējām atrast, lai gan pārmeklējām visas malas.

Bet, visu kopā ņemot, mums bija gadījies labs loms. Kad gribējām braukt projām, bijām jau aizpeldējuši kādu jūdzi lejpus salas un bija jau gaiša diena. Tāpēc liku Džimam nogulties laivā un uzklāt sev veco gultas segu — ja viņš sēdētu, cilvēki jau iztālēm redzētu, ka brauc nēģeris. Aizīros uz Ilinoisas krastu, un straume mani aiznesa vēl kādu pus jūdzi pa upi lejup. Tad ieslīdēju krasta rāmajā ūdenī, nekas ļauns neatgadījās, un neviens mūs neredzēja. Laimīgi nokļuvām mājās.

Desmita nodaļa

Pēc brokastīm gribēju runāt par nomirušo vīru un izdibināt, kas būtu varējis viņu nogalināt, bet Džims to nevēlējās. Viņš teica — tas atnesīšot nelaimi, turklāt mirušais varētu atnākt pie mums kā spoks, jo neaprakts cilvēks vairāk spokojoties nekā tāds, kas mierīgi un ērti apguldīts kapā. Sie vārdi man šķita visai prātīgi, un es neko neiebildu, bet nevarēju atturēties no domām par to, kas nošāvis šo cilvēku un kāpēc. Mēs pārmeklējām atnestās drēbes un atradām kāda veca mēteļa oderē iešūtus astoņus sudraba dolārus. Džims izteicās: viņam liekoties — tās mājas īpašnieki nozaguši šo mēteli, jo nekad nebūtu tajā naudu atstājuši, ja zinātu, ka tā tur iešūta. Es piebildu, ka, manuprāt, tie arī šo cilvēku nogalinājuši, bet Džims negribēja par to runāt. Es sacīju:

—  Tagad tev liekas, ka tas atnestu nelaimi, bet ko tu sacīji, kad aizvakar atradu pakalna virsotnē čūskas ādu? Tu teici, ka tā esot vislielākā nelaime pasaulē pieskarties čūskas ādai ar savām rokām. Te nu tu redzi to nelaimi! Esam savākuši visas šīs mantas un vēl astoņus dolārus. Es tādu nelaimi vēlētos katru dienu, Džim.

—  Pacieties, mīļais, pacieties — gan jau tā atnāks. Piemini, ko tev teicu,— tā atnāks.

Un tā tiešām atnāca. Mūsu sahina notika otrdien. Bet piektdien mēs pēc pusdienām gulējām zālītē uz pakalna kraujas un mums aptrūka tabakas. Es iegāju alā paņemt tabaku un ieraudzīju tur klaburčūsku. Nositu to un saritinājis noliku uz Džima segas, it kā tā būtu dzīva, un domāju — tie tik būs joki, kad Džims to atradīs. Vakarā es čūsku biju aizmirsis, un, kad Džims izstiepās uz segas, kamēr es iededzināju uguni, te bija ielīdis čūsku tēvs un sadzēla Džimu.

Džims kliegdams pielēca kājās, un uguns gaismā mēs ieraudzījām, ka čūska gatavojas otram dzēlienam. Es to mūdzi vienā mirklī nositu ar nūju, bet Džims sagrāba tēva viskija pudeli un sāka nevaldāmi dzert.

Viņš bija basām kājām, un čūska bija viņam iedzēlusi tieši papēdī. Un tā notika tikai tāpēc, ka es savā muļķībā biju aizmirsis čūsku paradumu — katrreiz, ja kaut kur atstāj nosistu čūsku, tad čūsku tēvs vai māte ierodas un apvijas ap nosisto. Džims lika man nocirst čūskai galvu un aizsviest to prom, tad novilkt čūskai ādu un kādu gabalu gaļas izcept. Es to darīju, Džims izcepto apēda un teica, ka tas palīdzēšot viņu izārstēt. Viņš lika man arī noņemt čūskai klaburus un apsiet viņam ap delnas locītavu. Viņš apgalvoja, ka arī tas palīdzēšot. Tad es klusi izslīdēju ārā un aizsviedu čūsku tālu projām, jo nevēlējos, lai Džims uzzinātu, ka es pie visa esmu vainīgs.

Džims sūca un sūca no pudeles un šad tad it kā pazaudēja galvu, skraidīja apkārt un kliedza, bet, tiklīdz atģidās, atkal sūca degvīnu no pudeles. Viņa kāja pamatīgi uztūka, pamazām viņš pierima, un man šķita, ka viss būs labi, bet pats es labāk būtu ļāvis sevi sadzelt čūskai nekā dzēris mana vecā viskiju.

Džims nogulēja četras dienas un četras naktis. Tad satūkums pazuda, un viņš atkal bija vesels. Nolēmu, ka nekad vairs nepieskar- šos čūskas ādai, jo tagad redzēju, kas no tā iznāk. Džims teica, ka nākamo reizi es viņam ticēšot. Un piebilda: pieskaroties čūskas ādai, mēs esam piesaukuši tik briesmīgu nelaimi, ka varbūt vēl visas briesmas neesot garām. Viņš teica, ka tūkstoškārt labāk skatīšoties jaunā mēnesī pāri kreisajam plecam nekā pieskaršoties čūskas ādai. Arī es tā domāju, lai gan man vienmēr šķitis, ka skatīties uz jaunu mēnesi pār kreiso plecu ir vismuļķīgākais, ko cilvēks var darīt. Vecais Henks Bankers esot vienreiz tā izdarījis un izpļāpājies, un pēc nepilniem diviem gadiem viņš dzērumā nokrita no lietuves torņa un sasitās plakans kā plācenis. Ļaudis viņu sāniski iebāzuši starp divām šķūņa durvīm — šķirsta vietā — un tā arī aprakuši, bet es pats to nētiku redzējis. Mans vecais to pastāstīja. Un viss noticis tāpēc, ka viņš tik muļķīgi skatījies uz mēnesi.

Dienas ritēja, un upe atkal atgriezās savā vecajā gultnē. Pirmais, ko darījām, nodīrājām trusīti un uzdūrām uz lielā āķa, iemetām to upē un izvilkām samu cilvēka augumā, sešas pēdas un divas collas garu, kas svēra vairāk nekā divsimt mārciņu. Mēs, protams, nespējām šo zivi savaldīt, tā mūs būtu aizrāvusi līdz Ilinoisai. Sēdējām un skatījāmies, kā tā raustījās un plosījās, līdz nobeigusies nogrima. Zivs vēderā atradām misiņa pogu, apaļu bumbiņu un citus krāmus. Pāršķē­lām bumbiņu ar cirvi un atradām tajā diegu spoli. Džims teica, ka spole ilgi gulējusi zivs vēderā, kamēr apvēlusies apaļa. Manuprāt, tā bija vislielākā zivs, ko jebkad kāds izvilcis no Misisipi. Džims teica, ka lielāku viņš nekad neesot redzējis. Mēs par šo zivi būtu ieguvuši labu naudu pilsētiņā. Tādas zivis mēdz pa mārciņām pārdot tirgū, visi tās labprāt pērk — tām gaļa ir balta kā sniegs un sacepta ir ļoti garda.

Nākamajā rītā man viss šķita neizturami garlaicīgs, un es vēlējos piedzīvot kaut ko satraucošu. Teicu, ka aizbraukšu pāri upei un paskatīšos, kas notiek otrā pusē. Džimam mans nodoms patiķa, bet viņš teica, ka jābraucot tumsā un esot jābūt ļoti piesardzīgam. Tad viņš vēlreiz pārdomāja un sacīja, vai es nevarētu uzģērbt vecās sieviešu drēbes, kuras atradām būdā? Tas bija lielisks priekšlikums. Nogriezām īsāku vienu no katūna kleitām, es atrotīju bikses līdz ceļiem un uzvilku kleitu. Džims to no mugurpuses aizāķēja, un tā man bija pašā laikā. Uzlikū galvā sieviešu salmu cepuri un sasēju to zem zoda. Ja kāds cilvēks tagad gribētu saskatīt manu seju, tas būtu tikpat grūti kā ieskatīties saliektā krāsns dūmvadā. Džims sacīja, ka pat gaišā dienas laikā neviens mani nepazītu. Visu dienu staigāju sievietes apģērbā, lai pierastu un man būtu attiecīga gaita. Mazpamazām sāku iejusties šajā tērpā, bet Džims teica, ka man neesot meitenes gaita, viņš teica arī, lai es pastāvīgi neceļot kleitu augšā un nebāžot roku bikšu kabatā. Es to ņēmu vērā, un tad jau bija labāk.

Tiklīdz satumsa, devos ceļā uz augšu gar Ilinoisas krastu.

Pārcēlos pāri uz pilsētu netālu no kuģa piestātnes, bet straume mani aiznesa līdz pilsētiņas pēdējām mājām. Piesēju laivu un sāku iet gar krastu. Kādā vecā, sen neapdzīvotā būdā dega svece. Brīnījos, kas tur varēja būt apmeties. Pielavījos pie būdas un ieskatījos logā. Redzēju gadus četrdesmit vecu sievieti, kas adīja pie priežkoka galda, svecei degot. Nepazinu viņas seju, viņa bija svešiniece, jo šajā pilsētiņā nebija nevienas sejas, kuru es nepazītu. Tātad man bija laimējies, jo es jau baidījos, ka esmu te nevietā ieradies — cilvēki varēja mani pazīt pēc balss. Bet, ja šī sieviete dzīvojusi šai mazajā pilsētiņā kaut vai dažas dienas, viņa man varētu pastāstīt visu, ko vēlējos zināt, tāpēc pieklauvēju pie durvīm un apņēmos neaizmirst, ka esmu meitene.

Vienpadsmitā nodaļa

—  Ienāciet,— sacīja sieviete, un es iegāju.

Viņa sacīja:

—  Apsēdies!

Es apsēdos.

Viņa mani vērīgi uzlūkoja ar savām spīdošajām ačelēm un turpi­nāja:

—  Kā tevi sauc?

—  Sāra Viljamsa.

—  Kur tu dzīvo? Man kaimiņos?

—  Nē, kundze. Hukervilā, septiņas jūdzes no šejienes. Esmu tālu gājusi un ļoti nogurusi.

—  Manuprāt, arī izsalkusi. Es tev kaut ko sameklēšu.

—  Nē, kundze, neesmu izsalkusi. Biju gan izsalkusi, bet divu jūdžu attālumā no pilsētas iegāju kādā fermā un palūdzu ēst, tagad nejūtu vairs izsalkumu. Tāpēc arī tik vēlu ierados pilsētā. Mana māte guļ slima un bez naudas, un mums nav ko ēst, atnācu to pateikt savam tēvocim Ebneram Mūram. Viņš dzīvo pilsētas otrā galā — tā man teica māte. Es viņu nekad vēl neesmu redzējusi. Vai jūs viņu pazīstat?

—  Nē, bet es vēl šeit visus nepazīstu. Esmu šeit tikai divas nedēļas. Līdz pilsētas otram galam ir tāls ceļš. Labāk paliec šeit pa nakti. Noņem savu cepuri.

—  Nē,— es atbildēju.— Tikai kādu brīdi atpūtīšos, tad iešu tālāk. Es no tumsas nebaidos.

Sieviete atbildēja, ka neļaušot man iet vienai, bet drīz atnākšot viņas vīrs, pēc pusotras stundas, un tam viņa likšot mani pavadīt. Tad viņa turpināja stāstīt par savu vīru un radiem upes augštecē un par tiem, kas lejastecē, un ka šiem agrāk klājies daudz labāk, un ka tie neapzinoties, cik ļoti kļūdījušies, pārnākot uz dzīvi mūsu pilsētiņā, tiem agrākajā vietā būtu bijusi daudz lielāka labklājība — un tā tālāk, un tā tālāk, līdz es jau sāku baidīties, ka esmu kļūdījies, ienākdams pie viņas, lai uzzinātu, kas notiek pilsētā. Bet pamazām viņas valoda novirzījās uz manu tēvu un slepkavību, un es labprāt klausījos, kā viņa tarkšķēja tālāk. Viņa pastāstīja, kā es un Toms Sojers atradām divpadsmit tūkstošus dolāru (viņa gan teica divdesmit tūkstošus), un izteicās, cik nejauks esot mans vecais un ka arī es esot bijis nejauks. Kad viņa sāka stāstīt par manu nogalināšanu, es iejaucos:

—  Kas to būtu varējis izdarīt? Esam daudz dzirdējuši par notiku­miem Hukervilā, bet nezinām, kas nogalināja Haku Finu.

—  Manuprāt, šeit dažs labs gribētu uzzināt, kas viņu nogalinājis. Daži domā, ka to izdarījis pats vecais Fins.

—  Vai tiešām?

—  Gandrīz visi sākumā tā domāja. Viņš nekad neuzzinās, ka viņu gandrīz vai gribēja nolinčot. Bet vakarā Visi bija citādās domās un nolēma, ka slepkavību izdarījis kāds aizbēdzis nēģeris Džims.

—  Kā tad viņš . . .

Es apklusu. Nolēmu, ka labāk būs nerunāt. Viņa turpināja, manu piebildi neievērodama:

—  Nēģeris aizbēga tieši tajā naktī, kad nogalināja Haku Finu. Par viņa uzrādīšanu izsludināta godalga — trīssimt dolāru. Arī par veco Finu izsludināta godalga — divsimt dolāru. Viņš pēc slepkavī­bas otrā rītā ieradās pilsētā un visu pastāstīja, palīdzēja meklēt uz tvaikonīša Haka līķi, bet tad tūlīt aizgāja un pazuda. Vakara pusē visi gribēja viņu nolinčot, bet viņš nebija atrodams. Un tad otrā dienā noskaidrojās, ka nēģeris ir prom, viņš nebija redzēts kopš desmitiem vakarā slepkavības naktī. Tad viņi slepkavību piedēvēja šim. Nāka­majā dienā atgriezās vecais Fins un aizgāja bļaustīdamies pie tiesneša Tečera prasīt naudu, lai varētu dzīt pēdas nēģerim visā Ilinoisā. Tiesnesis viņam iedeva nelielu summu, tai pašā vakarā vecais piedzē­rās un līdz pusnaktij klaiņoja ar diviem svešiniekiem, kas izskatījās kā rūdīti blēži, un vēlāk kopā ar viņiem pazuda. Kopš tā laika viņš nav atgriezies, un neviens vēl viņu nemeklē, līdz apstākļi mazliet noskaidrosies, bet ļaudis tomēr domā, ka viņš pats nogalinājis zēnu un tikai izrīkojis visu tā, it kā viņu būtu nobeiguši laupītāji, lai tad pats bez ilgas tiesāšanās dabūtu Haka naudu. Ļaudis saka — no viņa to varot sagaidīt. Manuprāt, viņš ir ļoti viltīgs. Ja viņš atgrieztos tikai pēc gada, viss būtu kārtībā. Viņam neko nevarētu pierādīt, viss noklustu, un viņš mierīgi paņemtu Haka naudu.

—  Jā, man arī tā šķiet. Tad viņam nekas vairs nestātos ceļā. Bet nēģeri tagad neviens netur aizdomās?

—  Kā nu ne, tikpat jau. Daudzi domā, ka viņš ir slepkava. Taču nēģeri viņi drīz noķers un izspiedīs no viņa patiesību.

—  Vai tad viņu tagad meklē?

—  Protams, mazā vientiesīte! Vai trīssimt dolāru katru dienu pa zemi mētājas? Daži domā, ka nēģeris neesot nekur tālu aizgājis. Es arī tā domāju — bet nekur neesmu par to runājusi. Pirms dažām dienām sarunājos ar diviem vecīšiem, kas dzīvo blakus baļķu būdā, un viņi ieminējās, ka gandrīz neviens neaizbraucot uz Džeksona salu. Vai tad tur neviens nedzīvo?— tā es jautāju. Nē, neviens,— viņi atbildēja. Es vairs neko nesacīju, bet ilgi domāju. Man šķita, ka būtu redzējusi dūmus kūpam salas augšgalā apmēram pirms divām dienām. Es tad nu spriežu, ka nēģeris slēpjas tur un, pat ja viņa tur nebūtu, salu vajadzētu pārmeklēt. Pēc tam vairs neesmu tur dūmus redzējusi, varbūt nēģeris jau aizvācies, ja viņš tur bijis, bet mans vīrs un vēl viens cilvēks aizbrauks apskatīties. Mans vīrs bija izbraucis augšup pa upi, bet pirms divām stundām šodien atgriezās, un es viņam visu izstāstīju, tiklīdz viņš te ienāca.

Biju tik satraukts, ka nespēju mierīgi nosēdēt. Kaut kas bija jādara, tāpēc paņēmu no galda adatu un mēģināju tajā ievērt diegu. Manas rokas drebēja, un es nespēju diegu ievērt. Kad sieviete apklusa, es paskatījos uz viņu — viņa raudzījās manī dīvainu skatienu un mazliet smaidīja. Noliku adatu un diegu un izlikos, ka mani viņas stāsts ļoti ieinteresējis,— un tā arī bija. Es sacīju:

—  Trīssimt dolāru ir branga nauda. Kaut mana māte tos dabūtu! Vai jūsu vīrs brauks uz salu šonakt?

—  Kā tad. Viņš aizgāja uz pilsētu ar to vīru, par kuru tev stāstīju, lai sadabūtu laivu un aizņemtos vēl otru bisi. Viņi aizbrauks uz salu pēc pusnakts.

—  Vai viņi nevarētu pagaidīt līdz rītam, tad viņi labāk spētu salu pārskatīt.

—  Tiesa gan, bet arī nēģeris tad varētu viņus ieraudzīt. Pēc pus­nakts viņš droši vien būs aizmidzis, tad viņi piezagsies tam klāt mežā, kur tumsā varēs labāk saskatīt ugunskuru, ja viņš tādu būs iededzis.

—  Par to es nemaz nepadomāju.

Sieviete turpināja mani ziņkārīgi novērot, un es jutos ļoti neērti. Tad viņa jautāja:

—  Saki — kāds bija tavs vārds, mīlīt? '

—  M-mērija Viljamsa.

Pēkšņi atcerējos, ka nebiju sevi nosaucis par Mēriju, nevarēju ne acu pacelt, jo es taču sevi nosaucu par Sāru. Jutos piespiests pie sienas un baidījos, ka tāds arī izskatījos. Vēlējos, lai sieviete vēl kaut ko teiktu, un, jo ilgāk viņa klusēja, jo nelāgāk es jutos. Tad viņa sacīja:

—  Mīlīt, man šķita, ka tu sevi nosauci par Sāru, kad ienāci.

—  Jā, kundze, Sāra Mērija Viljamsa. Sāra ir mans pirmais vārds, daži mani sauc par Sāru, daži par Mēriju.

—  Ak tā!

—  Jā, kundze.

Tagad es jutos labāk, bet vēlējos, kaut būtu jau laukā. Vēl joprojām nespēju viņai skatīties acis.

Sieviete sāka runāt, cik tagad esot grūti laiki un cik trūcīgi viņi dzīvojot, ka žurkas šeit esot tik nekaunīgas, it kā tās būtu īstie saimnieki, un tā tālāk, un tamlīdzīgi, un tad es atkal nomierinājos. Par žurkām viņai bija taisnība. Ik mirkli kāda pabāza purnu no cauruma kaktā. Sieviete teica, ka viņai vienmēr kāds priekšmets jānoliekot pie rokas, kad viņa tā sēžot viena, lai varētu to sviest uz žurkām, citādi tās nedodot miera. Viņa parādīja man cilpā salocītu svina stienīti un teica, ka parasti metot labi, bet pirms pāris stundām izgriezusi roku un nezinot, vai tagad spēšot trāpīt. Kad atkal parādījās žurka, viņa svieda svina gabalu, bet netrāpīja un iesaucās «Vai!»-—tik ļoti viņai iesāpējās roka. Tad viņa sacīja, lai nākamajā reizē sviežot es. Gribēju aiziet, iekams atgriežas viņas vīrs, bet nedrīkstēju to izdarīt. Paņēmu metamo un, tiklīdz žurka pabāza degunu, laidu ar metamo, un žurkai būtu gājis plāni, ja tā neatrautos atpakaļ. Sieviete teica — tas esot bijis pirmās šķiras metiens un viņa cerot — es sviedīšot vēlreiz. Viņa piecēlās, paņēma svina gabalu un atnesa to atpakaļ, tad paņēma vilnas dzijas šķeteri, teikdama, lai es palīdzot viņai to notīt. Es izstiepu rokas, viņa tām aplika dziju un turpināja stāstīt par sevi un savu vīru. Tad viņa pēkšņi iesaucās:

—  Uzmani žurkas! Labāk turi klēpī svina gabalu.

Sai pašā mirklī viņa iesvieda man klēpī svina gabalu, un es savilku kājas cieši kopā, bet viņa turpināja stāstīt. Taču pēc minūtes viņa noņēma šķeteri no manām rokām un noprasīja:

—  Nu tad saki — kāds ir tavs īstais vārds?

—  Ko — ko, kundze?

—  Kāds ir tavs īstais vārds? Vai Bils, vai Toms, vai Bobs — vai arī kāds cits?

Man šķita — es drebēju kā apšu lapa, un nezināju, ko darīt. Bet es atbildēju:

—  Lūdzu, neizsmejiet nabaga meiteni, kundze. Ja es jūs traucēju, tad . . .

:—Nē, tu neaiziesi. Apsēdies savā vietā. Es tev nedarīšu pāri un nevienam tevi nenodošu. Tikai atklāj man savu noslēpumu un uzticies man. Es šo noslēpumu neizpaudīšu — vēl vairāk: palīdzēšu tev. To pašu darīs mans vīrs, ja tu vēlēsies. Tu esi vienkārši aizbēdzis māceklis. Tas ir nieks un nav nekas briesmīgs. Pret tevi izturējās nejauki, un tu nolēmi aizbēgt. Nebaidies, bērns, es tevi nenodošu. Esi labs zēns un izstāsti man visu.

Es teicu, ka nav nozīmes ilgāk spēlēt teātri un ka izstāstīšu viņai visu no tīras sirds, bet lai viņa izpilda savu solījumu. Tad stāstīju viņai, ka man tēvs un māte miruši un ka tiesa mani nodevusi skopa, veca fermera aizbildniecībā —trīsdesmit jūdžu attālumā no upes, un ka vecais izturējies pret mani tik ļauni, ka ilgāk to vairs nespēju paciest; viņš uz dažām dienām aizbrauca, un es, izmantojot iespēju, nozagu dažus viņa meitas vecos apģērba gabalus un aizbēgu, trijās naktīs noiedams šīs trīsdesmit verstis. Gāju tikai naktīs, dienās noslēpos un gulēju, visu ceļu pārtiku no maizes un gaļas, ko nesu somā, un biju paēdis. Es ceru, ka tēvocis Ebners Mūrs mani pieņems, un tāpēc esmu ieradies šeit, Gošenā, kur viņš dzīvo.

—  Gošenā, bērns? Seit nav Gošena. Seit ir Sentpītersberga. Go- šena ir vēl desmit jūdžu tālāk upes augštecē. Kas tev teica, ka te ir Gošena?

—  Kāds vīrs, kuru sastapu šorīt ausmā, tieši, kad gribēju iegriez­ties mežā, lai, kā parasts, pagulētu. Viņš teica, ka tur, kur ceļi sazarojas, man jādodoties pa labi un pēc piecām jūdzēm es sasniegšot Gošenu.

—  Manuprāt, viņš bija piedzēries. Viņš tev visu iestāstījis tieši otrādi.

—  Viņš arī izturējās kā piedzēries, bet tas tagad nav svarīgi. Es iešu tālāk un pirms ausmas būšu Gošenā.

—  Pagaidi mirkli. Iedošu tev kaut ko ieēst. Tev tas būs vajadzīgs.

Viņa man nolika ēdienu un jautāja:

—  Saki — ar kuru galu pieceļas govs? Atbildi uzreiz — nepār­domā. Ar kuru galu tā pieceļas?

—  Ar pakaļējo galu, kundze.

—  Labi, bet zirgs?

—  Ar priekšējo galu, kundze.

—  Kurā pusē kokam uzaug sūna?

—  Ziemeļpusē.

—  Ja piecpadsmit govis ganās pakalnā, cik daudzas no tām ēd, pavērsušas galvu vienā virzienā?

—  Visas piecpadsmit, kundze.

—  Labi, šķiet, tu esi dzīvojis laukos. Domāju, ka tu atkal gribi mani izjokot. Kāds ir tavs īstais vārds?

—  Džordžs Pīters, kundze.

—  Labi, centies to atcerēties, Džordž. Neaizmirsti un promiedams neteic, ka saucies Eliksenders un, kad tevi pieķeru,— Džordžs Eliksen- ders. Un nerādies sievietēm šais vecajās katūna drēbēs. Tu nemaz neizskaties pēc meitenes, varbūt vari apmuļķot tikai vīriešus. Un, bērns, kad gribi ievērt diegu adatā, tad neturi diegu nekustīgi un neliec tam klāt adatu, bet turi nekustīgi adatu un ver iekšā diegu — tā parasti mēdz rīkoties sievietes, bet vīrieši gluži pretēji. Un, kad tu svied kaut ko žurkai vai kam citam, tad saslejies uz pirkstgaliem un pacel pēc iespējas neveikli roku pār galvu, un aizsvied metamo žurkai sešas vai septiņas pēdas sānis; svied ar stīvi izstieptu roku, kā to dara meitenes, nevis saliecot dilbu vai elkoni kā puika, atvēzējot roku sānis. Un, kad meitene grib kaut ko satvert klēpī, viņa atpleš ceļgalus, nevis saspiež tos kopā, kā tu to darīji, kad ķēri svina gabalu. Tūlīt nopratu, ka esi puika, kad tu vēri diegu adatā. Un visu pārējo arī izgudroju, lai pārliecinātos. Tagad ej pie sava tēvoča, Sāra Mērija Viljamsa, Džordž Eliksender Pīter, un, ja iekulsies nepatikšanās, tad paziņo man, misis Džūditai Loftēsai, un es darīšu visu, lai tev palīdzētu. Ej pa ceļu gar upi un nākamo reizi klejodams paņem līdzi kurpes un zeķes. Ceļš ir akmeņains, un tavas kājas būs bēdīgā stāvoklī, kad nokļūsi Gošenā.

Nogāju pa krastu kādus piecdesmit jardus, tad pagriezos atpakaļ un aizlavījos līdz savai laivai, kas bija labu gabalu lejpus mājas. Ielēcu laivā un steidzīgi sāku airēt. Nobraucu augšup pa upi līdz salas augšgalam, tad šķērsoju upi, noņēmu cepuri, jo negribēju, lai man kaut kas aizsegtu acis. Kad biju upes vidū, sadzirdēju pulksteni sitam, apstājos un klausījos, skaņas atplūda pāri ūdenim vāji, bet skaid­ri — vienpadsmit. Kad piebraucu pie salas smailes, es pat neatvilku elpu, lai gan biju ļoti aizkusis, bet likos tieši mežā, kur agrāk mēdza degt mans ugunskurs. Iededzināju tur spēcīgu uguni augstā un sausā vietā.

Tad ielēcu laivā un, cik ātri vien varēju, aizīros līdz mūsu jaunajai apmetnei kādas pusotras jūdzes lejup pa upi. Izkāpu malā, uzskrēju pa krūmiem pakalnā un iegāju mūsu alā. Tur uz zemes gulēja Džims, dziļi aizmidzis. Atmodināju viņu un teicu:

— Celies un sataisies, Džim! Ne minūti nevaram zaudēt. Viņi dzenas mums pakaļ!

Džims neko nejautāja, viņš nesacīja ne vārda, bet visas viņa rīcības nākošajā pusstundā rādīja, cik iztrūcies viņš bija. Sai laikā salikām visus savus piederumus uz plosta un varējām to izstumt no vītolu paslēptuves. Vispirms nodzēsām ugunskuru alā un ārpusē neiededzām nevienu sveci.

Atīros ar laivu mazliet no krasta un apskatījos visapkārt, bet nevarēju ieraudzīt tuvumā nevienu laivu, jo bija krēsla un zvaigznes nedod pietiekamu gaismu. Tad ievirzījām plostu pilnīgi upē un airējāmies pa piekrastes ēnu, garām salas lejasgalam — nāves klu­sumā, nerunādami ne vārda.

Divpadsmita nodaļa

Pulkstenis varēja būt apmēram viens naktī, kad beidzot atstājām salu aiz sevis, bet šķita, ka straume dzen plostu pārāk lēni. Ja mums tuvotos laiva, nolēmām iekāpt savā laiviņā un airēties prom uz

Ilinoisas krastu; un bija labi, ka neviena laiva neparādījās, jo mums nebija ienācis prātā ielikt laivā bisi, makšķeri vai kaut ko ēdamu. Mēs bijām pārāk satraukti, lai domātu par tik daudzām lietām. Nebija diez cik saprātīgi visu mūsu mantu salikt uz plosta.

Ja tie vīri bija izkāpuši salā, manuprāt, viņi atrada manis sakurto ugunskuru un gaidīja visu nakti, līdz atgriezīsies Džims. Viņi mitms nesekoja, un, ja mans ugunskurs viņus nepiemānīja, tad tā nav māna vaina. Es biju darījis visu, ko spēju.

Kad parādījās pirmais ausmas svīdums, piesējām laivu kādā līcī Ilinoisas krastā, sacirtām ar cirvīti kārklu zarus un apklājām ar tiem plostu, un tas izskatījās it kā aizaugusi bedre smiltīs. Sēres smiltis bija tik biezi aizaugušas ar kārkliem kā ar ecēšu zobiem.

Misūri krastā slējās kalni, bet Ilinoisas krastā auga biezs mežs. Braucamā josla šai vietā bija gar Misūri krastu, tāpēc nebija jābīstas, ka mums kāds nejauši piebrauktu klāt. Nogulšņājām visu dienu, vērojām plostus, mazos tvaikonīšus slīdam gar Misūri krastu un lielos tālbraucējus tvaikoņus upes vidū šķeļam varenos ūdeņus. Izstāstīju Džimam visu savu sarunu ar sievieti būdā, un Džims sacīja, ka tā bijusi slīpēta vecene, ja viņa mūs vajātu, tad nesēdētu visu nakti pie ugunskura — nē, viņa sadzenātu mūsu pēdas ar suni. Es tad pajautāju, kāpēc viņa neieteica savam vīram paņemt līdzi suni. Džims atbildēja, ka viņa droši vien to neesot iedomājusies agrāk kā vien tad, kad vīri jau bija saģērbušies ceļam, un viņam šķietot, ka viņi pēc tam vēl aizgājuši uz pilsētu salūkot kādu suni un veltīgi izšķieduši laiku, citādi gan mēs te nesēdētu uz sēres sešpadsmit septiņpadsmit jūdžu attālumā no pilsētas — nē, nē, mēs būtu atkal mūsu vecajā pilsētiņā. Atbildēju, ka man vienalga, kāpēc viņi mūs nenotvēra, un ka es par to tikai priecājos.

Kad nolaidās tumsa, izbāzām galvas no krūmāju biezokņa, paskatī­jāmies augšup, lejup un visapkārt — neko neredzējām. Tad Džims paņēma dažas stiprākas plankas no plosta un uzcēla mums ērtu būdu, kur paslēpties vējā un lietū, kā arī saglabāt sausas mūsu mantas. Džims sanagloja būdai grīdu kādu pēdu augstāk par plosta baļķiem — tagad mūsu segas un visi krāmi bija pasargāti no viļņiem, kurus sacēla tvaikoņi, braukdami garām.

Būdas vidū izveidojām no māliem kādas piecas vai sešas collas augstu pavardu, aplikām tam apkārt apmali un te varējām sakurt uguni aukstā vai mitrā laikā; būdas sienas apslēptu uguni. Pagatavo­jām ari papildu airi, ja kāds no airiem salūztu pret siekstu. Plosta galā piestiprinājām dakšveida zaru, kurā iekarināt veco laternu; laterna bija jāaizdedzina, ieraugot lejup pa straumi braucam tvaikoni, citādi tas mums uzskrietu virsū. Redzot kādu tvaikoni braucam augšup, pret straumi, laternu neaizdedzinājām, ja vien nepamanījām, ka tvaikonis šķērso upi, jo tā bija tagad ļoti uzplūduši un zemie krasti ari bija applūdināti, tāpēc pret straumi braucošie tvaikoņi nevirzījās pa upes vidu, bet meklēja vieglāku ūdens ceļu.

Sai otrajā naktī braucām kādas septiņas vai astoņas stundas, un straume mūs dzina četras jūdzes stundā. Ķērām zivis un sarunājāmies, šad un tad arī peldējāmies, lai aizdzītu miegu. Bija ļoti svētsvinīga sajūta, kad tā braucām pa lielo, kluso upi, lūkodamies uz zvaigznēm, un mums pat negribējās skaļi runāt, mēs reti smējāmies — un arī tad tikai paklusām. Laiks bija ļoti jauks, un nekas ļauns mums neatgadī­jās ne šai naktī, ne arī nākamajā, ne aiznākamajā. '

Katru nakti braucām garām pilsētām, dažas no tām bija uz tumšām kalnu nogāzēm, tikai mirgojošu uguntiņu joslas, pat nevienu māju nevarējām saskatīt. Piektajā naktī aizbraucām gar Sentluisu, un tā izskatījās kā pasaule liesmās. Sentpītersbergā mēdza teikt, ka Sentluisā esot divdesmit vai trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāju, bet es tam nekad neticēju, iekams ieraudzīju brīnišķīgo gaismas jūru ap pulksten diviem viņā rāmajā naktī. Bet nedzirdējām nevienu skaņu; visi bija aizmiguši.

Katru vakaru mēdzu ap desmitiem piestāt krastā un ieiet kādā mazā sādžā, lai nopirktu par desmit vai piecpadsmit centiem miltus vai speķi, vai citas ēdamvielas. Dažreiz paķēru līdzi arī kādu vistu, kas vēl nesēdēja laktā. Man tēvs allaž mani mācīja, lai izdevīgā brīdī paķeru cāli, pat ja man pašam tas neesot vajadzīgs, varot viegli atrast kādu, kas to gribētu, un labu darbu nevajagot pamest novārtā. Nekad gan netiku redzējis, ka mans vecais pats negribētu vistu, bet viņš tā mēdza sacīt.

Rītos pirms ausmas ielavījos laukos un aizņēmos kādu arbūzu, meloni vai ķirbi, vai dažas saujas kukurūzas, vai kaut ko citu. Tēvs allaž teica, ka neesot nekāds ļaunums kaut ko aizņemties, ko esi nolēmis kādreiz atdot atpakaļ, bet atraitne sacīja, ka tas esot tikai cits apzīmējums zagšanai un ka neviens godīgs cilvēks tā nedarītu. Džims sacīja, ka sava taisnība esot atraitnei, sava vecajam. Ja mēs no aizņemamo lietu saraksta dažas izsvītrotu un teiktu, ka tās vairs neaizņemsimies,— tad nebūtu nekāds ļaunums aizņemties pārējās. Tā mēs sarunājāmies kādā naktī, slīdēdami pa upi, cenzdamies izšķirties, vai atteikties no melonēm vai no arbūziem, vai ķirbjiem, vai no kā cita. Bet līdz rītam mēs jau visu bijām izlēmuši un nospriedām atmest mežābolus un vīģu plūmes. Līdz tam jutāmies neveikli, bet tagad viss bija kārtībā.

Es biju priecīgs par- šādu lēmumu, jo mežāboli nekad negaršoja labi un vīģu plūmes ienāksies tikai pēc diviem vai trim mēnešiem.

Sad tad nošāvām kādu ūdensputnu, kas bija pārāk agri piecēlies rītā vai nebija pietiekami agri aizmidzis vakarā. Galu galā dzīvojām lieliski.

Piektajā naktī aiz Sentluisas pēc pusnakts mūs pārsteidza liela vētra ar pērkonu un zibeņiem un lietus gāza kā ar spaiņiem. Palikām, būdā un ļāvām plostam peldēt savā vaļā.

Kad uzšķīlās zibeņi, varējām saskatīt lielo upi un abus krastus — augstus un klinšainus. Es pēkšņi iesaucos:

—  Hello, Džim, paskaties turp!

Ieraudzījām tvaikoni, kas bija uztriecies klintij. Straume mūs dzina tieši tam klāt. Zibens parādīja: tvaikonis gulēja ūdenī greizi, tikai daļa augšklāja bija virs ūdens, un zibeņu gaismā katrs sīkums bija saskatāms, pat krēsls blakus zvanam, un uz atzveltnes tam karājās veca, sašļukusi cepure.

Tvaikonis, kas tur gulēja vētrainajā naktī, šķita noslēpumains, un, tāpat kā jebkurš cits zēns, es jutu, cik skumjš un vientuļš izskatījās kuģa vraks upes vidū. Vēlējos uzkāpt uz klāja un mazliet apskatīties, kas tur atrodas. Es sacīju:

—  Džim, piebrauksim pie tvaikoņa.

Bet Džims tam neparko nepiekrita. Viņš sacīja:

—  Es te neiešu dauzīties pa tādiem vrakiem. Mums klājas labi, un dzīvosim vien tāpat tālāk, kā rakstīts svētajā grāmatā. Varbūt uz vraka ir sargs.

—  Ko tad viņš tur sargās? Tavu vecomāti?— es jautāju.— Tur nav ko sargāt, tikai kajītes un loča būda; un vai tev liekas — kāds liks uz spēles savu dzīvību par loča būdu un kajītēm tādā naktī, kad vraks var izjukt gabalos un jebkuru mirkli iegāzties upē?

Džims uz to neko nevarēja atbildēt un to nemaz arī nemēģināja.

—  Turklāt,— es turpināju,— varbūt varam tur aizņemties kaut ko vērtīgu kapteiņa kajītē. Varu saderēt, ka tur ir cigāri, kas maksā piecus centus gabalā. Tvaikoņu kapteiņi vienmēr ir bagāti, viņi saņem sešdesmit dolārus mēnesī un, ja kaut kas iekrīt acīs, par naudu nebēdā. Džim, ieliec sveci kabatā. Man nebūs miera, Džim, iekams nepārmeklēšu kuģi. Vai tu domā, ka Toms Sojers palaistu garām šādu izdevību? Nekādā ziņā ne, viņš neatkāptos. Viņš to nosauktu par dēku — tā gan! Un uzkāptu uz šā vraka, pat ja tas maksātu viņam dzīvību. Un kā viņš tad uzpūstos — varētu domāt, ka pats Kristofors Kolumbs atklājis Jauno pasauli. Ek, kaut Toms Sojers būtu šeit!

Džims mazliet vēl parūca, bet padevās. Tikai piebilda, ka nevaja­got sarunāties, ne arī sačukstēties. Zibens atkal parādīja mums vraku, un mēs piesējām savu plostu pie labā borta kravas tiltiņa.

Klājs bija augstu pāri mums, mēs nolīdām pa slīpumu uz kreiso bortu un lēnām, tumsā ar kājām taustīdamies, meklējām loča būdu, iedami izplestām rokām, lai atvairītu jebkuru, kas stātos ceļā, jo bija tik tumšs, ka neko nevarējām saredzēt.

Drīz uzdūrāmies priekšgala gaismas lūkai un ielīdām iekšā, bet ar nākamo soli stāvējām pretim kapteiņa kajītes durvīm, kuras bija vaļā, un, pie velna, redzējām arī gaismu salonā un sadzirdējām klusus čukstus!

Džims pačukstēja man, ka jūtoties ļoti nelāgi, un aicināja mani iet atpakaļ.

—  Labi,— es atbildēju un jau gribēju doties uz plostu, bet tieši tad kāda balss iegaudojās:

—  Lūdzu, nedariet to, zēni! Es zvēru, ka nekad nevienu nenodošu!

Kāda cita balss teica diezgan skaļi:

—  Tu melo, Džim Terner! Tu tā dari vienmēr. Vienmēr tu gribi dabūt vairāk, nekā tev pienākas, un tu arī vienmēr esi vairāk dabūjis, jo tu draudēji, ka mūs nodošot, bet šoreiz pietiek. Sos vārdus tu esi runājis pārāk bieži. Tu esi visriebīgākais nodevējs un suns šai zemē!

Džims jau bija aizgājis uz plostu. Es vēl paliku aiz ziņkāres. Teicu sev, ka Toms Sojers šādā mirklī nekad neaizbēgtu un arī es to nedarīšu. Gribu redzēt, kas te notiks. Tāpēc ievilkos četrrāpus kādā mazākā ejā, un tikai viena kajīte atradās starp mani un ieeju lielajā kajītē. Tad ieraudzīju tur kādu vīru guļam uz grīdas ar sasietām rokām un kājām. Viņam blakus stāvēja divi vīri. Vienam rokā vāji blāzmoja laterna, otram pistole. Pēdējais tēmēja ar pistoli pret guļošā vīra galvu un teica:

—  Es to darītu labprāt! Un vajadzētu ar — šitāds zemisks node­vējs!

Guļošais sarāvās un sauca:

—  Lūdzu, nešauj, Bil! Es patiesi nekad vairs tā nedarīšu!

Un ik reizes, kad viņš to sacīja, vīrs ar laternu iesmējās un teica:

—  Tu nedarīsi? Nekad tu vēl neesi tik patiesi runājis.— Un tad viņš iesaucās:— Dzirdat, kā viņš lūdzas, bet, ja mēs nebūtu viņu sagrābuši un sasējuši, viņš mūs abus nožmiegtu. Un kāpēc? Bez jebkāda iemesla! Tikai tāpēc, ka prasām to, kas mums pienākas,— ti­kai tāpēc! Bet tu nevienam vairs nedraudēsi, Džim Terner! Liec nost savu pistoli, Bil!

Bils atbildēja:

—  Nekā nebija, Džek Pakerd! Es gribu viņu nogalināt — vai tad viņš tāpat nenogalināja veco Hetfīldu un vai tāpēc nav pelnījis nāvi?

—  Bet es nevēlos, ka viņu nogalina,— un man ir savi iemesli.

—  Esi svētīts par šiem vārdiem, Džek Pakerd! Es tos nekad savā mūžā neaizmirsīšu,— šļupstēja vīrs, kas gulēja uz grīdas.

Pakerds nemaz neklausījās viņa vārdos, pakāra laternu pie naglas, tuvojās tai vietai, kur es biju noslēpies, un pamāja Bilam, lai viņš tam sekotu. Es kā vēzis rāpos, cik ātri vien spēdams, atmuguriski, bet grīda bija ļoti slīpa, un necik tālu netiku. Lai mani neieraudzītu un nesagūstītu, ielīdu kādā kajītē. Taustīdamies Pakerds nāca pa gaiteni un, apstājies pie kajītes, kurā atrados es, sacīja:

—  Ienāc šeit!

Un tad viņš ienāca pirmais, Bils viņam sekoja. Bet, iekams viņi bija ienākuši, es uzlēcu uz augšējās kojas, ierāvos visattālākajā kaktā un nožēloju, ka biju šeit ienācis. Viņi stāvēja, atspiedušies ar rokām pret kojas malu, un sarunājās. Es nevarēju viņus saskatīt, bet varēju sajust, kur viņi stāvēja, pēc viskija izgarojumiem. Biju pārāk nobijies. Un, teikšu, neviens cilvēks nebūtu varējis elpot, klausīdamies šo vīru sarunā. Viņi runāja klusi un nopietni. Bils vēlējās nogalināt Terneru. Viņš sacīja:

—  Viņš vienmēr draud mūs nodot, un to viņš izdarīs. Pat ja mēs atdotu viņam abas mūsu daļas, tas neko vairs nelīdzētu pēc mūsu strīdiņa un kad esam viņu piekāvuši. Tik tiešām, ka esi dzīvs, viņš tevi nodos valsts prokuroram. Paklausi mani, viņš jānogādā pie malas.

—  Gluži manas domas,— Pakerds sacīja ļoti klusi.

—  Sasodīts, man šķita, ka tev ir cits nodoms. Tad ir labi. Iesim un darīsim, kas jādara.

—  Pagaidi mirkli, es vēl neesmu visu izteicis. Uzklausi! Nošaut ir labi, bet viņu var nobeigt arī klusāk. Es teikšu tā: nav nekādas jēgas tīšām uzprasīties pēc valga, ja varam mūsu nodomu veikt tikpat labi, bet neapdraudot mūs pašus. Vai tā nav?

—  Tā ir! Bet kā tu to izdarīsi?

—  Redzi, man ir tāds nodoms. Pārmeklēsim kuģi un pievāksim visu, ko vēl neesam pamanījuši, pārmeklēdami tikai virsnieku kajītes, tad šausim prom uz krastu un noslēpsim mūsu ieguvumu. Tur nogaidīsim. Nebūs pagājušas ne divas stundas, kad šis vraks salūzīs un iegāzīsies upē. Saproti? Viņš noslīks un varēs vainot tikai pats sevi. Manuprāt, tāds veids būs labāks nekā viņu tieši nobeigt. Man nepatīk nogalināt cilvēku, ja vien no tā var izvairīties. Tas nav necik saprātīgi, turklāt grēks. Vai man nav taisnība?

—  Jā, man tā šķiet. Bet ja nu kuģis nesalūst un nenogrimst?

—  Bet mēs taču varam nogaidīt divas stundas un novērot, vai ne?

—  Labs ir. Ejam!

Abi aizgāja. Arī es izlavījos ārā, viss aukstos sviedros, un meimu­roju uz priekšgalu. Arā bija piķa melna nakts, es aizsmacis nočukstēju:

—  Džim!

Un viņš atsaucās, ievaidēdamies gandrīz pie manas labās rokas elkoņa. Es sacīju:

—  Atri, Džim, mums nav laika blēņoties un vaimanāt, uz šā kuģa ir slepkavu banda! Ja neatradīsim viņu laivu un nepalaidīsim to pa straumei tā, ka šie nelieši nevar nokāpt no kuģa, tad vienam no viņiem draud liela nelaime. Bet, ja atradīsim viņu laivu, tad viņi visi būs ķezā — jo es viņus nodošu šerifam. Nāc, pasteidzies, es pārmek-

lēšu gar kreiso bortu, tu meklē gar labo bortu. Sāc meklēt pie plosta un . . .

— Dieviņ žēlīgais, te vairs nav mūsu plosta, tas ir atrāvies un aizpeldējis! Un mēs tagad esam šeit!

Tnspadsmita nodaļa

Man elpa aizrāvās, un es gandrīz paģību. Ieslēgti kuģa vrakā kopā ar slepkavu bandu! Bet mums nebija laika gausties. Tagad bija jāatrod viņu laiva — lai tā kļūtu mūsējā. Trīcēdami un drebēdami lēnām pārmeklējām labo bortu. Likās, ka bija pagājusi vesela nedēļa, līdz nokļuvām kuģa pakaļējā galā. No laivas ne vēsts! Džims teica, ka nespējot tālāk iet — viņam esot tādas bailes, ka nav spēka pakustē­ties. Bet es teicu:

—  Iesim tālāk. Ja paliksim uz vraka, tad būsim pagalam.

Līdām tālāk. Virzījāmies uz stūres mājas pakaļējo galu, atradām

to un līdām tālāk, sniegdamies no vienas palodzes uz otru, jo loča būdas mala bija zem ūdens. Kad nokļuvām līdz šķērsgaiteņa durvīm, skatos — laiva! Tik tikko saskatāma. Jutos tik pateicīgs! Nākamajā sekundē es būtu ielēcis laivā, bet tieši tad atvērās durvis. Apmēram divu pēdu atstatumā viens no vīriem izgrūda laukā galvu, un man likās, ka būšu beigts. Bet viņš ierāva galvu atpakaļ un nošņāca:

—  Noliec to sasodīto laternu, Bil!

Viņš iesvieda laivā maisu vai kaut ko tamlīdzīgu, tad iekāpa pats un apsēdās. Tas bija Pakerds. Tad iznāca arī Bils un iekāpa laivā. Pakerds sacīja klusā balsī:

—  Viss kārtībā — atiries!

Es gandrīz vairs nespēju turēties pie loga, tāds vājums uznāca. Bet Bils turpināja:

—  Pagaidi! Vai tu viņu pārmeklēji?

—  Nē! Un tu?

—  Nē. Tad viņa daļa vēl ir pie viņa.

—  Ejam. Nav vērts paņemt mantas un atstāt naudu.

—  Vai viņš nenojautīs, kas mums padomā?

—  Varbūt ne. Bet nauda mums jāpaņem. Ejam!

Viņi izkāpa no laivas un iegāja vēlreiz kajītē. Durvis ar skaļu troksni aizcirtās, jo kuģis bija sasvēries uz to pusi.

Pussekundē es jau atrados laivā. Džims ietenterēja man pakaļ. Izrāva nazi un pārgrieza tauvu. Un mēs jau slīdējām lejā pa straumi.

Nepakustinājām airus, neizrunājām nevienu vārdu, gandrīz ne­drīkstējām elpot. Mēs slīdējām ātri, garām dzenrata apvalkam, garām

kuģa pakaļgalam. Visapkārt bija klusums. Vēl pēc pāris sekundēm bijām simt metru attālumā no kuģa.

Vraku aprija tumsa. Mēs bijām drošībā un to zinājām. Kad bijām aizbraukuši jau trīs vai četri simti metru, ieraudzījām pie stūres mājas durvīm paplaiksnāmies gaismu. Zinājām, ka tagad nelieši meklē savu laivu un sāk apjēgt, ka ir tādā pašā postā kā Terners.

Tad Džims sagrāba airus, un mēs sākām meklēt mūsu plostu. Tagad man pirmo reizi uznāca raizes par vīriem uz kuģa — pirms tam nebija laika. Es sāku domāt, cik drausmīgi ir pat slepkavām būt tādās sprukās. Sacīju sev — ko var zināt, varbūt arī es kādreiz kļūstu slepkava, un kā tad tas man patiktu? Tāpēc sacīju Džimam:

— Tiklīdz ieraudzīsim pirmo uguni, piestāsim krastā simt jardu augšup vai lejpus tās, tādā vietā, kur tu vari ar laivu labi noslēpties. Tad es aiziešu un izdomāšu kādu pasaciņu, lai ļaudis iet un izved malā to bandu, gan jau viņi no cilpas neizbēgs, kad viņu laiks būs pienācis.

Bet šis nodoms neizdevās, jo drīz sāka trakot vētra, vēl stiprāka nekā iepriekš. Lietus gāzās straumēm, nekur nebija redzama nekāda uguns, manuprāt, visi jau gulēja. Mēs slīdējām tālāk, meklēdami savu

plostu un kādu uguni. Pēc ilgāka laika lietus norima, bet mākoņi neizklīda, šad tad uzliesmoja zibens, un beidzot tāds uzplaiksnījums mums parādīja priekšā peldošu melnu priekšmetu, un mēs airējāmies tam klāt.

Tas bija plosts, un mēs jutāmies ļoti priecīgi, kad atkal uzkāpām uz tā. Tagad ieraudzījām lejāk, labajā krastā, uguni. Teicu, ka braukšu turp. Laiva bija pa pusei pilna ar krāmiem, ko laupītāji bija sazaguši uz pamestā kuģa. Salikām krāmus uz plosta vienā kaudzē, pieteicu, lai Džims ļauj plostam peldēt tālāk un pēc apmēram divām jūdzēm aizdedzina laternu, kamēr ieradīšos, tad satvēru airus un traucos uguns virzienā. Kad tuvojos tai, krastā iemirgojās vēl trīs vai četras uguntiņas piekalnē. Tur bija kāda pilsētiņa. Tuvojos krasta uguntiņai, ievilku airus un ļāvu, lai straume mani nes.

Piebraucis tuvāk, ieraudzīju lielu divstāvu prāmi, uz kura, pakārta garā kārtī, dega laterna. Meklēju pārcēlāju, brīnīdamies, kur gan viņš varētu gulēt, beidzot atradu viņu snaužam uz tauvas stabiņa, galvu viņš bija iespiedis starp ceļiem. Es dažas reizes viņam mazliet uzsitu uz pleca un sāku raudāt.

Viņš strauji pamodās, bet, ieraudzījis mani, plati nožāvājās, izstaipījās un tad sacīja:

—  Kas tad noticis? Nebrēc, bērns. Kas tev par bēdām?

Es atbildēju:

—  Tētis un māte, un māsa, un . . .

Tad man aizrāvās valoda. Viņš sacīja:

—  Nu jau, nu jau, neņem pie sirds! Mums katram ir savas bēdas, un arī tev viss beigsies labi. Kas tad viņiem lēcies?

—  Viņi . . . viņi . . . vai jūs esat prāmja sargs?

—  Jā,— viņš atbildēja pašapmierināti,— es esmu arī prāmja kap­teinis, stūrmanis un locis, sargs un matrozis, dažreiz esmu arī krava un pasažieri. Neesmu tik bagāts kā vecais Džims Hornbeks un nevaru būt tik sasodīti devīgs pret visvisādiem Tomiem, Dikiem un Harijiem un bārstīties ar naudu kā viņš, bet jau allažiņ esmu teicis, ka ar viņu nemainītos, un es saku — jūrnieka dzīve ir man pa prātam un lai mani sasper jods, ja es dzīvotu divu jūdžu attālumā no pilsētas, kur nekad nekas nenotiek, pat ja viņš man atdotu visu savu bagātību un vēl vairāk. Es saku . . .

—  Viņi ir lielā nelaimē!—es iesaucos.

—  Kas tie viņi?

—  Tētis, māte un māšele, un mis Hūkera. Un ja jūs tūlīt ar savu prāmi turp neaizbrauksiet . . .

—  Kur? Kur tad viņi ir?

—  Uz vraka.

—  Uz kāda vraka?

—  Ir taču tikai viens vraks.

—  Ko—tu doma «Valteru Skotu»?

-Jā.

—  Žēlīgais Dievs, ko viņi tur dara?

—  Viņi paši tur nemaz nevēlējās nokjūt.

—  To es ticu! Apžēlojies, viņi būs pagalam, ja nepasteigsies nokāpt no šī vraka! Sasodīts, kā viņi varēja nokļūt tādā ķezā?

—  Pavisam vienkārši. Mis Hūkera ieradās pilsētā apciemot savus paziņas . . .

—  Kā tad, Būtlendingā — un tālāk?

—  Viņa apciemoja savus paziņas Būtlendingā un vakara pusē gribēja pārcelties ar zirgu prāmi kopā ar savu kalponi nēģerieti, lai pavadītu nakti savas draudzenes mājā. Mis, nu, kā viņu sauca, vienmēr aizmirstu viņas vārdu,— viņām salūza stūres airis, un prāmis sagriezās, aizpeldēja ar pakaļgalu pa priekšu apmēram divas jūdzes un uzgrūdās vrakam. Prāmnieks, nēģeriete un zirgi visi iekrita upē, bet mis Hūkera kaut kur paguva pieķerties un uzkāpa uz vraka klāja. Kad satumsa, mēs pēc vienas stundas braucām garām savā laivā, bija tik tumšs, ka nemaz nepamanījām vraku, līdz uzgrūdāmies tam tieši virsū — un arī uzrāpāmies uz klāja. Visi mūsējie izglābās, atskaitot Bilu Vīplu — kas tas bija par lielisku cilvēku!— es gandrīz labāk pats būtu noslīcis viņa vietā.

—  Ak tu brīnums! Tik neparastu notikumu nekad neesmu dzirdējis. Un ko tad jūs visi darījāt?

—  Nu, mēs kliedzām un saucām, bet tur upe ir tik plata, ka neviens mūs nesadzirdēja. Tad tēvs teica, ka vienam jāizkļūstot krastā un jāatsaucot palīgi. Es biju vienīgais, kas prot peldēt, tā ari ielēcu ūdenī. Mis Hūkera sacīja — ja es nevarot nekādu palīdzību sadabūt, lai aizejot pie viņas tēvoča, viņš jau izpalīdzēšot. Izpeldēju krastā vienu jūdzi no šejienes, lejastecē, un visu laiku maldījos apkārt, mēģinādams sadabūt kādus cilvēkus, kas varētu kaut cik palīdzēt. Bet visi man atbildēja: «Ko, tādā naktī, kad straume ir tik stipra? Nav nekādas nozīmes! Aizej līdz tvaika prāmim.» Varbūt jūs būtu ar mieru . . .

—  Dieva vārds, es labprāt to darītu, un jābrauc vien būs, bet kas tad, vilkos, par to visu maksās? Vai tu domā, ka tavs tēvs . . .

—  Par to nebēdājiet — viss būs kārtībā! Mis Hūkera man vēl pateica, ka viņas tēvocis Hornbeks , . .

—  Lai mani sasper lielgabals! Vai viņš ir viņas tēvocis? Paskaties, dodies uz to uguntiņu, tad pagriezies pa kreisi, un pēc ceturtdaļjūdzes tu nokļūsi līdz krogam. Pavaicā šiem, kur dzīvo Džims Hornbeks, un tad jau viņš samaksās rēķinu. Un nemaisies apkārt, jo viņam šī ziņa ir svarīga. Saki, ka viņa radiniece būs izglābta, iekams viņš ieradīsies pilsētā. Nu, kusties tagad, es tūlīt došos ap stūri, lai uzmodinātu mašīnistu.

Devos uguntiņas virzienā, bet, tiklīdz viņš pazuda aiz stūra, gāju atpakaļ, iesēdos savā laivā, atsēju to un pabraucu gar krastu kādus sešsimt jardus uz augšu, un paslēpos starp koku liellaivām, jo man nebija miera, iekams ieraudzīju, ka prāmis aizbrauc. Bet vispār biju ar sevi diezgan apmierināts, ka šādi rūpējos par bandu, jo to tikai retais būtu darījis. Vēlējos, kaut to uzzinātu atraitne. Domāju — viņa lepotos ar mani, ka esmu palīdzējis šiem neģēļiem, jo tieši par neliešiem un slepkavniekiem atraitne un labi cilvēki sevišķi raizējas.

Pēc neilga laika neskaidri saskatāms pa upi šurp peldēja kuģa vraks. Man pārskrēja auksti drebuļi, un es pieairējos tam klāt. Vraks bija dziļi iegrimis, un es tūlīt nopratu, ka uz tā laikam neviens nebija palicis dzīvs. Braukāju tam apkārt un klusi saucu, bet atbildes nebija. Valdīja nāves klusums. Mana sirds kļuva smaga, kad iedomājos par bandu, bet šis smagums nebija pārāk liels, jo, manuprāt, viņi to bija pelnījuši.

Tad tuvojās prāmis, es pa straumi aizvirzījos uz upes vidu un, kad man šķita, ķa mani no prāmja vairs nevar saredzēt, izcēlu airus, atskatījos un redzēju, ka prāmis braukāja apkārt vrakam, meklēdams mis Hūkeras mirstīgās atliekas, jo kapteinis zināja, ka viņas tēvocis Hornbeks tās vēlēsies saņemt; tomēr prāmis diezgan ātri pārtrauca meklēšanu un atgriezās krastā. Ķēros pie airiem un strauji laidos pa upi uz leju.

Šķita, ka pagāja briesmīgi ilgs laiks, iekams pazibēja Dzima uguntiņa; un, kad to ieraudzīju, izskatījās, it kā tā būtu tūkstoš jūdžu attālumā. Kamēr turp aizbraucu, debess austrumos jau metās pelē­cīga. Mēs piestājām pie kādas salas, noglabājām plostu, nogremdējām laivu un tad nolikāmies gar zemi un gulējām kā nosisti.

Četrpadsmita nodaļa

Kad pamodāmies, pārmeklējām bandas salaupītās mantas, kas bija paņemtas no vraka. Atradām zābakus, gultas segas un apģērbus, visvisādas lietas, daudz grāmatu, kādu tālskati un trīs kārbas cigāru. Nekad savā mūžā nebijām bijuši tik bagāti. Cigāri bija augstākā labuma. Visu pēcpusdienu nogulējām mežā pļāpādami, es lasīju arī grāmatas, un tā ļoti labi pavadījām laiku. Pastāstīju Džimam visu, kas bija noticis uz vraka un uz prāmja, un nosaucu šos notikumus par dēkām, bet viņš atbildēja, ka nekādas dēkas vairs nevēloties. Džims stāstīja — kad es iegājis kapteiņa kajītē un viņš aizlīdis atpakaļ līdz plostam un ieraudzījis, ka tas pazudis, viņu gandrīz ķērusi trieka, šķitis — nupat viņš būs pagalam; ja viņu neviens neizglābtu, viņš noslīktu, ja izglābtu, tad aizsūtītu atpakaļ uz mājām, lai saņemtu godalgu, un mis Votsona tad noteikti pārdotu viņu Dienvidu štatos.

Džimam bija taisnība, viņam gandrīz vienmēr bija taisnība — lai gan viņš bija nēģeris, bet neparasti gudru galvu gan.

Lasīju Džimam daudz priekšā par karaļiem, hercogiem un grāfiem, un tamlīdzīgām personām, cik lepni viņi ģērbjas un cik smalka viņu uzvedība, kā viņi viens otru uzrunā «jūsu majestāte», «jūsu žēlastība», «jūsu augstība» un tamlīdzīgi, nevis «mister», un Džims no brīnu­miem acis vien iepleta. Viņš sacīja:

—  Es nedomāju, ka viņu ir tik daudz. Nekad nebiju par tādiem dzirdējis, tikai par veco ķēniņu Zālamanu, ja vien neskaita tos karaļus, kas ir kāršu spēlēs. Cik daudz tāds karalis nopelna?

—  Nopelna?—es atvaicāju.— Tie saņem mēnesī tūkstoš dolāru, ja vēlas. Karaļi var dabūt tik daudz naudas, cik viņi grib. Viss pieder viņiem.

—  Tas tik ir numurs! Un kas viņiem jādara, Hak?

—  Viņiem nekas nav jādara. Kā tu runā! Viņi tikai sēž.

—  Nē, tas nevar būt!

—  Tā tas ir. Viņi sēž — izņemot varbūt tās reizes, kad ir karš — tad viņi iet karā. Bet citādi tikai slinko, jāj medībās ar piekūniem. Sš! Vai nedzirdēji troksni, Džim?

Mēs pielēcām kājās un skatījāmies visapkārt, bet dzirdējām tikai tvaikoņa ratu plikšķinām pa ūdeni — tvaikonis brauca mums garām lejup pa straumi. Tāpēc atkal atnācām atpakaļ.

—  Jā,— es sacīju,— un, kad sametas garš laiks, tad viņi strīdas ar parlamentu. Un, ja kāds viņiem nepaklausa, viņi tam nocērt galvu. Bet visvairāk viņi slaistās savā harēmā.

—  Kur viņi slaistās?

—  Harēmā!

—  Kas tas tāds — harēms?

—  Tā ir vieta, kur dzīvo karaļa sievas. Vai tad tu neko neesi dzirdējis par harēmu? Arī Zālamanam tāds bija — tur dzīvoja kāds miljons sievu.

—  Jā, tā ir gan — to es biju aizmirsis. Harēms, manuprāt, ir tāda kā īres māja. Nu, tur ir gan pamatīgs jampadracis bērnistabā. Sievas jau droši vien briesmīgi ecējas, un tad ir vēl trakāks troksnis. Un taču mēdz teikt, ka Zālamans bijis visgudrākais cilvēks pasaulē. Es gan tam neticu. Vai tad gudrs cilvēks gribēs visu laiku dzīvot tādos jandāliņos? Nekad! Gudrs cilvēks uzbūvētu tvaika katlu fabriku un, kad gribētu atpūsties, tad šo fabriku aiztaisītu ciet.

—  Bet viņš bija gudrākais cilvēks, pati atraitne man to stāstīja.

—  Man vienalga, ko atraitne tev sapļāpājusi! Viņš nav bijis nekāds gudrais. Viņš bijis neredzēti liels aplamnieks. Vai tu zini, ka viņš gribējis bērnu cirst pušu?

—  Jā, atraitne man visu izstāstīja.

—  Nu, padomā! Vai tā nav lielākā muļķība pasaulē? Tikai brīdi padomā. Te ir viens celms — tā ir viena sieva, tur stāvi tu—otra sieva. Es esmu Zālamans. Bet šis te dolārs ir bērns. Viņa un tu man pieprasāt šo bērnu. Ko es daru? Vai es apstaigāju kaimiņus, lai izjautātu, kurai šis dolārs īsti pieder, un atdodu to īpašniecei veselu, kā to darītu katrs saprātīgs cilvēks? Nē, es paņemu dolāru un pārplēšu uz divi daļām. Vienu pusi atdodu tev, otru pusi otrai sievai. Tā Zālamans gribēja izdarīties ar bērnu. Tagad es tev jau­tāju: kāda jēga ir atdot pusi dolāra — par to neko nenopirksi. Un kāds labums ir no pusbērna? Es nedotu ne grasi pat par miljoniem pusbērnu.

—  Bet, sasper jods, Džim, tu neesi izpratis šā stāsta jēgu — tu esi aizmaldījies tūkstoš jūdžu no patiesības.

—  Kas? Es? Vācies! Nestāsti man par savām jēgām. Es taču saprotu, kur ir jēga, ja to redzu,— bet tādā būšanā nav nekāda saprāta. Strīds nebija par pusbērnu, bet par visu bērnu, un, ja cilvēks domā, ka viņš var izbeigt strīdu par veselu bērnu, iedodams pusbērnu, tad viņš nekā nesajēdz. Tu te nestāsti man par Zālamanu,' Hak, es viņu labi pazīstu.

—  Bet es tev saku — tu nesaproti stāsta jēgu!

—  Pie velna jēgu! Es zinu, ko es zinu! Un liec aiz auss — īsta jēga ir daudz dziļāka. Tā slēpjas Zālamana ģimenes dzīvē. Ņemsim ķādu vīru, kam tikai viens vai divi bērni,— vai tāds izšķērdīgi svaidīsies ar bērniem? Nē, viņš to nevar atļauties. Viņš prot tos novērtēt. Bet, ja viņam mājās skraida pieci miljoni bērnu, tad ir pavisam kas cits. Viņš pārcirtīs bērnu uz pusēm gluži kā kaķi. Vēl jau paliek daudzi. Bērns vairāk vai mazāk, par to Zālamanam maza bēda.

Es nekad nebiju redzējis tādu nēģeri! Ja viņš kādu domu ieņēma galvā, to nevarēja ne ar mietu izsist laukā. Neviens nēģeris tā neienīda Zālamanu kā viņš.

Tad sāku runāt par citiem karaļiem un atmetu Zālamanam ar roku. Stāstīju par Luiju Sešpadsmito, kuram senos laikos Francijā nocirta galvu, par viņa mazo dēlu dofinu, kas būtu kļuvis karalis, bet viņu ieslodzīja cietumā, un daži stāsta, ka viņš tur nomiris.

—  Nabaga mazais puišelis!

—  Bet daži stāsta, ķa viņš aizbēdzis un aizbraucis uz Ameriku.

—  Tas ir labi! Bet tur viņš bija vientuļš — jo tur nav neviena karaļa, vai ne, Hak?

—  Nav gan.

—  Tad jau viņš nevarēja dabūt sev nekādu vietu. Ko viņš tur darīja?

—  Es nezinu. Daži tur iestājas policijā, daži māca ļaudis runāt franciski.

—  Vai tad franči nerunā tāpat kā mēs, Haķ?

—  Nē, Džim. Tu nesaprastu nevienu vārdu, ko viņi saka,— nevienu!

—  Tas jau nu ir brīnums! Kā tad tas var būt?

—  Es nezinu, bet tā ir. Izlasīju dažas viņu muldēšanas kādā grāmatā. Ja kāds cilvēks tev pienāktu klāt un jautātu: «Parlē vū fransē?»— ko tad tu domātu?

—  Neko es nedomātu. Es viņam iekrautu pa galvu, tas ir, ja viņš nebūtu baltais. Es vis neatļautu tā ar mani runāt.

—Bet viņš taču nerunā neko sliktu. Viņš jautā, vai tu proti runāt franciski?

—  Kāpēc tad viņš to nepasaka skaidri?

—  Viņš saka, bet tikai franču valodā.

—  Tas ir traki smieklīgi, un es to vairs negribu dzirdēt. Tur nav nekādas jēgas.

—  Paklau, Džim, vai kaķis runā tā kā mēs?

—  Nē, nerunā.

—  Bet govs?

—  Arī govs nerunā.

—  Vai kaķis runā kā govs un govs kā kaķis?

—  Nē, nerunā.

—  Tas ir dabiski un pareizi, ja viņi katrs runā citādi, vai ne?

—  Saprotams.

—  Un vai nav dabiski un pareizi, ka govs un kaķis nerunā tā kā mēs?

—  Pareizi gan.

—  Bet kāpēc tad nav dabiski un pareizi, ja francūzis runā citādi nekā mēs? Atbildi!

—  Vai kaķis ir cilvēks, Hak? —Nē.

—  Tad arī kaķim nav jārunā kā cilvēkam. Vai govs ir cilvēks, vai govs ir kaķis?

—  Nē, ne viens, ne otrs.

—  Tāpēc viņai nav jārunā ne kā kaķim, ne kā cilvēkam. Vai francūzis ir cilvēks?

-Jā.

—  Nu tad, pie joda, kapec viņš neruna ka cilvēks? Atbildi tu!

Redzēju, ka velti tērēt vārdus — ar nēģeri nevar strīdēties. Tāpēc

apklusu.

Piecpadsmita noda}a

Nospriedām, ka trijās naktīs aizbrauksim līdz Kairai, pie Ilinoisas robežām, kur ieplūst Ohaio upe, un tas bija mūsu ceļa mērķis. Pārdosim plostu un tad ar tvaikoni aizbrauksim pa Ohaio līdz brīvajiem štatiem, kur mums vairs nedraudēs briesmas.

Taču otrā naktī sacēlās migla, un mēs stūrējām uz kādu salu, lai tur piesietu plostu, jo nebija nekādas jēgas braukt miglā. Bet, kad es piebraucu ar laiviņu, lai pietauvotu plostu, atradu tikai sīkus kociņus. Apsēju tauvu vienam kociņam tieši salas malā, bet straume bija tik spēcīga un tā dzina plostu, ka tas izrāva kociņu ar visām saknēm un aizpeldēja tālāk. Migla visu apklāja, un man kļuva tik nelabi, un es tā nobijos, ka pusminūti nevarēju ne pakustēties,— un tad plosts vairs nebija redzams — tālāk par divdesmit jardiem neko nevarēja saskatīt. Ielēcu atpakaļ laivā, aizskrēju līdz stūresgalam, sagrābu airus un gribēju atgrūsties, bet laiva nekustējās. Lielajā steigā nebiju to atraisījis. Mēģināju tagad atraisīt virvi, bet biju tik uztraukts, ka man drebēja rokas un es neko nespēju izdarīt. Tiklīdz atraisīju mezglu, laidos pakaļ plostam līdztekus salai. Bet pēc sešdesmit jardiem sala izbeidzās, un, kad biju sasniedzis tās galu, iedrāžos biezajā, baltajā miglā. Nezināju vairs, kurp doties, likās, ka esmu pagalam. Nodo­māju, ka labāk būtu neairēt, jo varēju uzskriet atkal kādai salai vai krastam.

Vajadzēja sēdēt mierīgi un ļauties straumei, bet ir ļoti grūti tādā brīdī nepakustināt rokas. Es iesaucos un klausījos. Kaut kur tālumā dzirdēju paklusu atsaucienu, un mana oma -uzlabojās.

Devos tieši tajā virzienā, kur atskanēja balss, un saspringti klausījos, vai to atkal sadzirdēšu. Kad sauciens atkārtojās, sapratu, ka nebraucu pareizi, bet novirzos pa labi. Kad atkal atskanēja sauciens, es biju novirzījies pa kreisi un nebiju tam tuvojies, jo šaudījos uz vietas šurp un turp, bet balss skanēja kaut kur tieši pretim.

Domāju, ka muļķa Džims taču varēja bez apstājas dauzīt skārda pannu, bet tas viņam neienāca prātā, un starp viņa saucieniem bija klusuma brīži, kas mani ļoti mulsināja. Tomēr cīnījos uz priekšu un pēkšņi sadzirdēju saucienu aiz sevis. Tagad biju galīgā apjukumā. Vai nu saucējs bija cits, vai arī es biju apgriezis laivu apkārt.

Nosviedu airi. Dzirdēju atkal saucienu; tas joprojām skanēja aiz manis, bet citā vietā; saucieni nenorima, bet pastāvīgi mainīja vietu. Es nemitīgi atsaucos, līdz pamazām balss atkal skanēja man priekšā, un sapratu, ka straume pagriezusi manu laivu ar priekšgalu pret lejteci, ka braucu pareizi, ja vien saucējs ir Džims, nevis ķāds klaigājošs plostnieks. Neko nesajēdzu no balsīm, kas skanēja miglā, jo miglā nekas nebija saskatāms vai sadzirdams pareizi.

Saucieni nerimās, un pēc mirkļa atsitos ar visu spēku pret krauju krastu, apaugušu ar lieliem kokiem, kas līdzinājās miglainiem rēgiem, straume mani aizsvieda pa kreisi un aizrāva starp siekstām, kas skaļi urkstēja — tik stipri tās plosīja straume. Pēc pāris sekundēm viss ap mani bija nekustīgi balts un kluss. Sēdēju kā sastindzis, klausīdamies savas sirds pukstos, un neiedrošinājos pat vienrejz ievilkt elpu, kamēr sirds jau nopukstēja simtreiz.

Tagad atmetu visam ar roku. Man nu bija viss skaidrs. Sapratu, ka kraujas krasts patiesībā bija sala un ka Džims aizbraucis gar otru pusi. Tā nevarēja būt kāda saliņa, kurai var aizbraukt garām desmit minūtēs. Seit auga milzu koki kā uz īstas salas. Tā varēja būt piecas vai sešas jūdzes gara un vairāk kā pus jūdzi plata. Sēdēju, klusi ausīdamies, laikam kādas piecpadsmit minūtes. Straume mani nesa tālāk četras vai piecas jūdzes stundā, taču es par to nedomāju. Likās, it kā laiva stāvētu uz vietas, un, kad garām aizslīdēja koku zari, nemaz nejutu, cik ātri traucos, bet aizrautu elpu domāju: kādā trakā ātrumā aizdrāzās šis koks! Jūs nevarat iedomāties, cik skumji un vientulīgi ir miglainā naktī uz upes,— pamēģiniet kādreiz — un jūs sapratīsiet!

Nākamajā pusstundā es pa brīžam ieaurojos, beidzot saklausīju atbildi lielā attālumā, mēģināju airēties tajā virzienā, bet nespēju un iekūlos daudzu saliņu mudžeklī — redzēju tās neskaidri sev abās pusēs —,dažreiz braucu tikai pa šauru kanālu starp tām. Dažas nesaredzēju, bet tikai sajutu, jo dzirdēju, kā straume skalojās pret veciem, nokaltušiem krūmiem un žagariem, kas blīvējās gar krastiem. Seit, starp saliņām, es drīz vien pazaudēju atbildes saucienus; sākumā vēl mēģināju dzīties tiem pakaļ, bet tas bija tāpat kā ķerstīt maldugunis. Nekad nebūtu domājis, ka skaņa var tā šaudīties no vienas vietas uz otru.

Kādas četras vai piecas reizes man bija ar visiem spēkiem jāatgrū- žas no krasta, likās, ka izsperšu visas salas no šīs upes. Manuprāt, arī plostam vajadzēja pa reizei uzgrūsties krastam, jo citādi tas būtu aizpeldējis tālāk un es nedzirdētu balsi. Plosts taču brauca mazliet ātrāk nekā mana laiva.

Beidzot šķita, ka atkal esmu brīvā straumē, bet nekur vairs nedzirdēju neviena sauciena. Varbūt Džims bija uzdrāzies kādam kokam un gājis bojā ar visu plostu. Biju pamatīgi noguris, tāpēc atlaidos laivas dibenā un nolēmu, ka vairs ne par ko nerūpēšos. Protams, iemigt negribēju, bet biju tik nokusis, ka miegs uzmācās pret paša gribu, tālab nolēmu, ka mazliet nosnaudīšos.

Bet laikam mans snaudiens bija krietni garš, jo, kad atmodos, spoži spīdēja zvaigznes, migla bija izklīdusi un es traucos strauji lejup pa upi ar stūresgalu pa priekšu. Sākumā nesapratu, kur esmu. Šķita, ka sapņoju, un, kad sāku atcerēties visus notikumus, tad it kā miglaini, it kā no pagājušās nedēļas. Seit upe bija baismi plata, abos krastos cieši kopā auga gari un resni koki, tie slējās kā blīva siena — to redzēju zvaigžņu gaismā. Paskatījos tālumā uz upes lejasteci un ieraudzīju uz upes melnu plankumu. Braucu klāt, bet, kad nokļuvu pie tā, ieraudzīju divus cieši sasietus nozāģētu koku stumbrus. Tad saskatīju otru plankumu un devos medīt to, tad vēl vienu — un šoreiz man laimējās. Tas bija plosts.

Kad piebraucu klāt, Džims sēdēja, galvu noliecis uz ceļgaliem, dziļi aizmidzis, viņa labā roka nokarājās pāri airim. Otrs airis bija sadragāts un viss plosts nobārstīts ar lapām, zariem un dūņām. Varēja redzēt, cik grūtu braucienu tas bija izturējis.

Es piesēju laivu, nogūlos uz plosta Džimam zem deguna, sāku žāvāties, staipīju dūres pret Džimu un teicu:

—  Hello, Džim, vai es ilgi gulēju? Kāpēc tu mani nepamodināji?

—  Žēlīgais Dievs! Vai tas esi tu, Hak? Vai tu neesi miris un noslīcis, bet patiesi atgriezies? Tas ir pārāk labi, lai būtu patiesība, mīlulīt, pārāk, pārāk labi, lai būtu patiesība. Ļauj man paskatīties uz tevi, bērns, ļauj man tevi aptaustīt. Nē, tu neesi miris, tu esi atgriezies, dzīvs un vesels, tas pats vecais Haks — tas pats vecais Haks, paldies Dievam!

—  Kas tev noticis, Džim? Vai tu esi piedzēries?

—  Piedzēries? Es — piedzēries? Kur tad es būtu varējis piedzer­ties?

—  Kāpēc tad tu runā kā sajucis?

—  Ko tad es tik sajukušu teicu?

—  Ko? Vai tad tu neteici, ka esmu atgriezies un vēl ko tamlīdzīgu, it kā es būtu bijis aizgājis?

—  Hak, Hak Fin, paskaties man tieši acīs, paskaties! Vai tu nebiji aizgājis?

—  Aizgājis? Ko tu ar to gribi teikt? Es neesmu nekur citur bijis. Kur tad lai es aizietu?

—  Paga, paga, te kaut kas ir sagājis grīstē. Vai es esmu es vai kāds cits? Vai esmu šeit vai kur citur? To es gribētu zināt.

—  Man šķiet, ka tu esi šeit, skaidri redzams, bet man liekas, ka tu esi vecs muļķagalva, Džim.

—  Vai es tāds esmu? Bet atbildi man: vai tu nepaņēmi tauvu no plosta un neaizbrauci vēlāk līdz salai, kur piesēji laivu pie koka?

—  Nē, nepaņēmu. Kas par salu? Es tādu neesmu redzējis!

—  Tu neesi redzējis salu! Paga, paga, vai tauva neatraisījās un plosts neaizdrāzās lejup pa upi un neatstāja miglā tevi vienu laivā?

—  Kādā miglā?

—  Tajā miglā, kurā tu maldījies visu nakti. Un vai tu neauroji, un vai es neauroju, un vai mēs neapmaldījāmies starp salām, un viens no mums pazuda, un arī otrs bija tikpat pazudis, jo pats nezināja, kur atrodas? Un vai es neuzgrūdos vairākām salām un vai nebiju lielās briesmās un gandrīz nenoslīku? Vai tā nebija, Hak,— vai tā nebija? Atbildi man!

—  Tas man ir par daudz, Džim! Neesmu redzējis ne miglu, ne salas, ne briesmas, neko! Es sēdēju te, sarunādamies ar tevi visu nakti, lidz tu pirms desmit minūtēm iemigi un, manuprāt, arī es iemigu. Tu nevarēji šai laikā piedzerties, tāpēc visu to esi redzējis sapnī.

—  Parauj jods, kā es visu to varēju sasapņot desmit minūtēs?

—  Lai mani pakar, tu to esi redzējis sapnī, jo nekas tāds nenotika.

—  Bet, Hak, es to redzēju tik skaidri kā . . .

—  Vienalga, cik skaidri tu to redzēji, bet tās ir blēņas. Es to zinu, jo biju šeit visu laiku.

Kādas piecas minūtes Džims neteica neko, bet sēdēja dziļās pārdomās. Tad viņš sacīja:

—  Labi, man šķiet, ka es to esmu redzējis sapnī, Hak, bet lai es izčibētu, ja tas nav bijis visbriesmīgākais sapnis manā mūžā . . . Un nekad neviens sapnis nav mani tā nokausējis kā šis.

—  Jā, tā var būt, jo sapnis var dažreiz cilvēku galīgi nokausēt. Bet šis tiešām ir bijis viedīgs sapnis — izstāsti man to no viena gala līdz otram, Džim.

Džims sāka stāstīt un attēloja visu, kas bija noticis, krietni sabiezinādams krāsas. Tad viņš piebilda, ka šis sapnis viņam esot «jāiztulko», tas esot bijis brīdinājums.

Viņš teica — pirmā sala, kur gribējām piestāt, esot vīrs, kas vēlējies mums darīt labu, bet straume esot cits vīrs, kas mūs no labā aizrāvis projām. Saucieni esot brīdinājumi, kas mums šad un tad tikšot sūtīti, un, ja mēs no visas sirds necentīsimies tos izprast, tie mūs novedīšot nelaimē. Daudzās salas nozīmējot — mēs satiķšoties ar dažādiem strādīgiem un zemiskiem ļaudīm, bet, ja darīsim vien, kas darāms, neķildosimies un neapvainosim viņus, tad izkļūsim sveikā no miglas brīvajā skaidrajā upē, kas nozīmē brīvos štatus,— un tur mums vairs nedraudēs briesmas.

Kad uzrāpos uz plosta, debesis aptumšoja mākoņi, bet tagad tās atkal noskaidrojās.

—  Tas ir labs iztulkojums, Džim,— es atbildēju,— bet ko nozīmē tas tur?

Es norādīju uz lapām, dūņām un salauzto airi, kas gulēja uz plosta. Tie bija tagad skaidri saskatāmi.

Džims paskatījās uz tiem, tad uz mani un atkal uz netīro plostu. Doma par sapni bija tik cieši iesēdusies viņa galvā, ka viņš nespēja no tās atbrīvoties un atkal saprast īstenību. Bet, visu apsvēris, Džims bez smaida cieši ieskatījās man acīs un sacīja:

— Ko tas nozīmē? Es tev pateikšu. Kad Džims bija pavisam noguris no darba un no airēšanas, viņš iemiga, un viņa sirds bija kā salauzta, tāpēc ka tu biji pazudis, un Džimam bija vienalga, kas notiks ar viņu un plostu. Kad viņš pamodās un ieraudzīja, ka esi atgriezies sveiks un vesels, viņam bira asaras un viņš būtu varējis nomesties uz ceļiem un skūpstīt tavas kājās, tik pateicīgs viņš bija. Bet tu tikai domāji, kā varētu ar meliem izmuļķot veco Džimu uz plosta. Tur guļ drazas un mēsli, un tādi paši ir cilvēki, kas apmētā ar dubļiem savu draugu galvas un viņus apkauno.

Tad viņš lēni piecēlās, aizsoļoja līdz būdai un iegāja tajā, vairs neteikdams ne vārda. Bet ar šiem vārdiem jau pietika. Es jutos tik zemisks, ka būtu varējis noskūpstīt viņa kājas, lai izdzēstu notikušo.

Kādas piecpadsmit minūtes bija jāsaņemas, lai varētu lūgt piedo­šanu nēģerim, ko arī darīju, un nekad vēlāk neesmu to nožēlojis. Es nekad vairs viņu tik zemiski neizjokoju un nebūtu to arī pirmīt darījis, ja zinātu, ka tas viņu tā aizskars.

Sešpadsmita nodaļa

Mēs visu dienu gulējām un braucām tālāk tikai naktī, tuvu nopakaļ milzīgam, garam plostam, kas aizslīdēja mums garām kā procesija. Katrā galā tam bija četri gari airi, un mēs spriedām, ka uz tā atrodas vismaz trīsdesmit plostnieku. Uz plosta stāvēja piecas lielas būdas, labu gabalu cita no citas, vidū gailēja ugunskurs, katrā galā bija ari augsts karodziņa masts. Tas bija varens plosts! Uz tāda plosta bija vērts strādāt par plostnieku.

Straume mūs ievirzīja upes līkumā, debesis naksnīgi apmācās, un gaiss kļuva spiedīgs. Upe bija ļoti plata, abos krastos to ietvēra biezi meži: tajos nevarēja saskatīt neviena izcirtuma, ne uguntiņas. Mēs runājām par Kairu un šaubījāmies, vai pazīsim šo pilsētu, kad tā parādīsies. Teicu, ka droši vien nepazīsim, jo tur esot tikai kāds ducis māju, un, jā tās nebūs apgaismotas, kā tad mēs zināsim, ka braucam garām pilsētai? Džims teica, ka tur saplūstot divas lielas upes un to jau mēs redzēšot. Bet es atbildēju: varbūt mums liksies, ka braucam garām kādas salas galam un turpinām virzīties pa to pašu veco upi. Tas satrauca Džimu un arī mani pašu. Jautājums bija: ko darīt? Es ieteicu, ka jāpiestāj krastā, tiklīdz parādīsies pirmā uguntiņa, un jāsaka, ka mans tēvs brauc mums nopakaļ ar plaķandibena barku un, ceļojot šeit pirmoreiz, grib zināt, cik tālu vēl ir līdz Kairai. Džimam tā šķita laba doma, tāpēc mēs sasmēķējām un gaidījām. Mūsu vienīgais darbs bija vērīgi skatīties, vai neparādīsies pilsēta, lai nepabrauktu tai garām, to neieraudzījuši. Džims bija pārliecināts, ka noteikti to ieraudzīšot, jo tai pašā mirklī viņš kļūšot brīvs cilvēks, bet, ja palaidīšot garām, tad atkal nokļūšot vergturu zemē un pagalam visa brīvība! Ik pa brīdim viņš pielēca kājās un iesaucās:

— Tur tā ir!

Bet pilsētas nebija. Krastā spīdēja maldugunis vai jāņtārpiņi, tāpēc viņš atsēdās un turpināja vērot apkārtni. Džims teica, ka viņš drebot kā drudzī, būdams tik tuvu brīvībai. Varu teikt — arī es drebēju kā drudzī, klausoties viņā, jo nupat man ienāca prātā, ka Džims jau ir gandrīz brīvs,— un kas pie tā vainīgs? Tikai es. Nekādi nevarēju apklusināt savu sirdsapziņu. Biju tā satraukts, ka nevarēju nomierināties, nevarēju nosēdēt uz vietas. Sī doma man nekad nebija uzmākusies — ko es īsti biju izdarījis. Bet tagad tā neatkāpās un dedzināja mani aizvien stiprāk. Centos sev iestāstīt, ka neesmu vainīgs, jo neaizvedu Džimu pie viņa likumīgās īpašnieces, taču veltīgi — sirdsapziņa ikreiz ierunājās: «Bet tu zināji, ka viņš aiz­bēdzis, lai atgūtu savu brīvību, tu varēji piestāt krastā un kādam to pateikt.»

Tā tas bija, to es nekādi nevarēju noliegt. Manī viss smeldza. Sirdsapziņa runāja: «Ko tev nodarījusi nabaga mis Votsona, ka tu varēji pieļaut tavu acu priekšā aizbēgt Viņas nēģerim un neteici ne vārda? Ko šī nabaga vecā sieviete tev nodarījusi, ķa izturies pret viņu tik zemiski? Viņa taču centās tev iemācīt lasīt, mācīja, kā uzvesties, viņa bija pret tevi tik laba, cik vien spēja. To visu viņa darīja tavā labā.»

Es jutos tik zemisks un nožēlojams, ka vēlējos būt miris. Skraidīju šurp un turp pa plostu, nosodīdams sevi, un Džims skraidīja man nopakaļ. Mēs abi nespējām nekādi rimties. Ik brīdi, kad Džims salēcās un iesaucās: «Tā ir Kaira!»— viņa vārdi mani trāpīja kā šāviens, un es domāju — ja tā ir Kaira, tad es nomiršu aiz bēdām.

Džims visu laiku skaļi runāja, bet es sarunājos ar sevi domās. Viņš stāstīja, ka, nokļuvis brīvajā štatā, vispirms iekrāšot naudu un neizdošot nevienu centu un, kad būšot pietiekami iekrājis, atpirkšot savu sievu, kas piederēja kādam fermeram — mis Votsonas kaimiņam. Tad viņi abi strādāšot, lai atpirktu savus divus bērnus, un, ja bērnu kungs tos nepārdošot, tad viņi lūgšot kādu abolicionistu bērnus nozagt.

Klausoties viņa valodā, es sastingu. Viņš nekad savā mūžā nebūtu iedrošinājies agrāk tā runāt. Varēja redzēt, cik ļoti viņš pārmainījies kopš tā mirkļa, kad viņam radās izredzes kļūt brīvam. Bija taisnība vecajai parunai: «Dod nēģerim pirkstu, un viņš paņems visu roku.» Domās nosodīju savu vieglprātību. Es šim nēģerim biju palīdzējis aizbēgt, un tagad viņš droši apgalvo, ka nozagšot savus bērnus, kas piederēja cilvēkam, kuru pat nepazinu,— cilvēkam, kas man nekad nebija darījis neko ļaunu.

Man kļuva skumji, klausoties Džima pļāpās, un mana cienība pret viņu stipri saruka. Sirdsapziņa dedzināja mani kā uguns, un es tai sacīju: «Rimsties — vēl nav par vēlu—piebraukšu krastā, kad ieraudzīšu pirmo uguntiņu, un visu izstāstīšu.» Jutos atvieglots un laimīgs — tik viegls kā spalviņa. Visas manas bēdas bija izgaisušas. Nemitīgi vēroju, vai kaut kur neparādīsies uguns, klusi dungodams. Beidzot parādījās viena uguntiņa. Džims iegavilējās:

—  Mēs esam glābti, Hak, mēs esam glābti! Lec un dejo, papēžus sizdams! Tā beidzot ir vecā, labā Kaira, es to sajūtu!

Es atbildēju:

—  Paņemšu laivu un aizbraukšu paskatīties, Džim. Var būt, ka tomēr maldāmies, saproti pats.

Viņš pielēca kājās, sakārtoja laivu, izklāja tās dibenā savu veco mēteli, lai man būtu kur sēdēt, iedeva man airi un, kad atīros, sacīja:

—  Drīz vien es gavilēšu priekā un teikšu: tas viss ir Haka darbs! Esmu brīvs cilvēks, bet nekad nebūtu kļuvis brīvs bez Haka, Haks to ir paveicis! Džims tevi nekad neaizmirsīs, Hak, tu biji Džima labākais draugs, un tagad tu esi vecā Džima vienīgais draugs!

Es tiecos aizbraukt, degdams nepacietībā viņu nodot; bet, kad viņš tā runāja, viss mans spars izzuda. Es airēju lēni un nebiju pār­liecināts, vai priecājos, ka braucu, vai ne. Kad biju aizbraucis jau piecdesmit jardu, Džims sauca nopakaļ:

—  Tur tu aizbrauc, uzticamais Hak, vienīgais baltais džentlmenis, kas turējis savu solījumu vecajam Džimam!

Man kļuva nelāgi ap dūšu. Bet es sacīju sev, ka man tas jādara — nevaru no tā izvairīties. Tieši tad man tuvojās laiva, kurā sēdēja divi vīri ar šautenēm. Laiva apstājās, un arī es pārtraucu airēt. Viens no vīriem jautāja:

—  Kas tur ir?

—  Plosts,— es atbildēju.

—  Vai tu esi no plosta?

—  Jā, ser.

—  Vai uz tā ir vēl citi vīri?

—  Tikai viens, ser.

—  Redzi, šonakt izbēguši pieci nēģeri tur pāri — viņpus upes līkuma. Vai vīrs uz tava plosta ir baltais vai melnais?

Es nespēju tūlīt atbildēt. Mēģināju runāt, bet mēle neklausīja. Pāris mirkļu centos saņemties un izteikt patiesību, bet nebiju tik vīrišķīgs — kļuvu gļēvāks par trusīti. Juzdams savu vājumu, nemēģi­nāju vairs saņemties un atbildēju:

—  Viņš ir baltais.

—  Šķiet, būs mums pašiem jāpaskatās.

—  Es arī to vēlētos,— es atbildēju,— jo tur guļ mans tēvs, un varbūt jūs man palīdzētu pietauvot plostu krastā, kur spīd uguns. Viņš ir slims — arī māte un Mērija Ena ir slimas.

—  Pie velna, mēs steidzamies, zēn! Bet mums tomēr jāpaskatās. Ņem savus airus, un brauksim!

Satvēru savus airus un viņi savējos.

Kad bijām dažus mirkļus braukuši, es sacīju:

—  Tēvs būs jums pārlieku pateicīgs, to gan varu teikt. Katrs cilvēks, kam lūdzu palīdzēt un pietauvot plostu krastā, atsakās, un viens es to nespēju izdarīt.

—  Tas taču ir velnišķīgi zemiski! Bet kaut kā savādi! Saki, puika,— kāda slimība ir tavam tēvam?

—  Viņam ir — nu nekas sevišķs.

Vīri apstājās airēt. Līdz plostam vairs nebija tālu. Viens no viņiem teica:

—  Puika, tu melo. Ar ko slimo tavs tēvs? Atbildi skaidri, tā tev būs labāk!

—  Atbildēšu, ser, godīgi, bet neatstājiet mūs, lūdzu. Viņš slimo — džentlmeņi, piebrauciet vēl tuvāk, es jums piesviedīšu tauvu, tad jums nebūs nemaz jāuznāk uz plosta — lūdzu!

—  Džon, airē atpakaļ, airē atpakaļ!— iesaucās viens. Laiva apstā­jās.— Netuvojies mums, puika! Sasodīts, laikam vējš būs atnesis pie mums šo sērgu. Tavam tēvam ir bakas, un tu to labi zini. Kāpēc tu mums atklāti nepateici? Vai gribi, lai sērga izplatās visur?

—  Lūdzu,— es stostījos,— visi, kam to teicu, tūlīt aizbrauca projām un atstāja mūs.

—  Nabaga zēns, tā jau jārīkojas. Mums ir tevis žēl, bet, pie joda, negribam saķert bakas, saproti? Es tev pateikšu, kas jādara. Nemē­ģini pats piestāt krastā, sadauzīsi plostu. Brauc vēl divdesmit jūdzes lejup pa upi, un tu nokļūsi līdz pilsētai upes kreisajā krastā. Tad jau saule būs sen uzlēkusi, un, kad aicināsi palīgus, tad saki, ka visa tava ģimene saaukstējusies un guļ drudža karsoņos. Neesi atkal tāds muļķis, lai viņi paši noskaidro, kas tā par slimību. Mēs tagad tev dodam laipnu padomu — esi labs zēns un brauc vēl divdesmit jūdzes. Nebūtu nozīmes izkāpt pie šīs uguns — tur ir tikai malkas sēta. Manuprāt, tavs tēvs ir trūcīgs un tagad nonācis lielā postā. Es nolieku uz šī dēļa gabala divdesmit zelta dolārus, un tos tu paņem, kad dēlis peldēs garām. Ir jau nejēdzīgi, ka tevi tā pametu, bet, Dieva vārds, bakas nav bērnu spēle, saproti!

—  Pagaidi, Pārķer,— ierunājās otrs vīrs,— uzliec uz dēļa vēl vienu divdesmitnieku no manis. Ardievu, zēn! Un, ja tu darīsi tā, kā misters Pārķers tev ieteica, viss būs labi.

—  Tā gan, manu zēn, ardievu. Ja ieraugi kādu aizbēgušu nēģeri, pasauc palīgus un notver viņu, ar to nopelnīsi labu naudu.

—  Ardievu, ser,— nejaušu nevienam izbēgušam nēģerim iziet sveikā, ja pienāks reize.

Viņi aizbrauca, un es uzkāpu uz plosta, juzdamies jauns un zemisks, jo labi sapratu, ka biju rīkojies nepareizi, bet nojautu, ka nebija nozīmes censties rīkoties pareizi. Ja cilvēks nav sācis labi rīkoties, mazs būdams, tad tur neko nevar līdzēt — grūtā brīdī viņš nespēj saņemties, lai pareizi darbotos, un tad ir cauri. Kādu mirkli pārdomāju un pats sev sacīju: «Bet pagaid', vai tad būtu bijis pareizi nodot Džimu, vai tad tu tagad justos labāk?»—«Nē,» atbildēju, «es justos nelāgi — tieši tāpat kā tagad. Kāda nozīme tad ir rīkoties pareizi, ja tas ir tik grūti un ja ir tik viegli rīkoties nepareizi,— at­maksa ir viena un tā pati.»

Biju pārsteigts. Nespēju uz šo jautājumu atbildēt. Tāpēc nolēmu par to vairs nedomāt, bet turpmāk vienmēr rīkoties tā, kā katrā acumirklī būs izdevīgāk.

Iegāju būdā. Džima tur nebija. Apskatījos visapkārt, viņš nekur nebija redzams. Iesaucos:

—  Džim!

—  Te es esmu, Hak. Vai viņi ir prom? Nerunā tik skaļi!

Viņš bija ieniris upē pie pakaļējā aira un tikai degunu izbāzis no ūdens. Es atbildēju, ka vīri aizbraukuši, tad Džims uzrāpās uz klāja. Viņš sacīja:

—  Es noklausījos, ko jūs runājāt, ieniru upē un nolēmu aizpeldēt, ja viņi uznāktu uz plosta, un, kad viņi būtu aizgājuši, atpeldēt atpakaļ. Bet vareni, kā tu izmuļķoji viņus, Hak! Tā bija smalka izdoma! Es tev saku, bērns, tu izglābi veco Džimu — un vecais Džims to nekad neaizmirsīs, mīlulīt!

Tad mēs runājām par naudu. Divi divdesmitdolārnieki bija labs ķēriens. Džims sacīja, ka mēs varētu braukt tagad kā klāja pasažieri uz kāda tvaikoņa un naudas pietiktu, kamēr mēs iebrauktu brīvajos štatos. Viņš gan piebilda, ka divdesmit jūdzes neesot plostam liels attālums, bet viņš vēlētos jau būt pilsētā.

Uz rīta pusi piestājām krastā, un Džims ļoti pūlējās plostu labi noslēpt. Tad viņš visu dienu strādāja, iesaiņodams mūsu mantas un visu sagatavodams, lai mēs varētu atstāt plostu.

Nākamajā naktī ap pulksten desmitiem ieraudzījām kādā līkumā, upes lejasteces kreisajā krastā, pilsētas ugunis. Es izbraucu laivā, lai apvaicātos, kas ir šī pilsēta. Drīz ieraudzīju kādu vīru sēžam laivā un makšķerējam. Piebraucu viņam klāt un jautāju:

—  Mister, vai šī pilsēta ir Kaira?

—  Kaira? Nē. Tu tiešām esi sasodīts muļķis!

—  Kas tad ir šī pilsēta?

—  Ej pats un paskaties, ja gribi zināt. Bet, ja tu vēl vienu pusminūti mani te traucēsi, dabūsi pa krietnam.

Atgriezos uz plosta. Džims bija briesmīgi vīlies, bet es viņu mierināju, ka Kaira būs nākamā pilsēta.

Pirms ausmas pabraucām garām vēl vienai pilsētai, un es atkal gribēju aizbraukt līdz krastam, bet pilsēta stāvēja augstu kalnā, tāpēc nebraucu. Džims teica, ka ap Kairu neesot kalnu. Es to biju aizmirsis. Dienu pavadījām uz kādas smilšainas salas tuvu kreisajam krastam. Manī modās nelāga nojauta. Arī Džims bija līdzīgā noskaņā. Teicu:

—  Varbūt mēs toreiz nakts miglā aizbraucām garām Kairai?

Viņš atbildēja:

—  Nerunāsim par to, Hak. Nabaga nēģeriem nav laimes. Es jau tā domāju, ka klaburčūskas āda vēl nav beigusi darboties.

—  Kaut es nekad nebūtu redzējis šo čūskas ādu, Džim,— patiesi, es vēlētos, lai manas acis nebūtu uz to paskatījušās.

—  Tā nav tava vaina, Hak. Tu jau neko nezināji. Nepārmet nu sev!

Kad atausa gaisma, ieraudzījām pie krastiem Ohaio skaidros

ūdeņus, tikai vidū vēl bija Misisipi duļķainā straume! Tātad Kaira mums bija zudusi!

Mēs visu pārrunājām. Izkāpt krastā nebija nozīmes, ar plostu nevarējām braukt pretim straumei. Atlika tikai gaidīt līdz tumsai un braukt atpakaļ laivā uz labu laimi. Visu dienu nogulējām krūmos, lai atspirguši ķertos pie darba, bet, kad atnācām atpakaļ pie plosta, laiva bija pazudusi.

Ilgu laiku neteicām ne vārda. Nebija jau ko teikt. Mēs abi sapratām, ka atkal bija iedarbojusies klaburčūskas āda, kāda nozīme bija par to vēl runāt. Tas izskatītos, it kā mēs meklētu vainīgo un piesauktu tikai jaunu nelaimi — un pēc tās atkal citas nelaimes, līdz saprastu, ka jāklusē.

Mēs tikai pārrunājām, ko tagad varētu darīt, un atradām, ka vienīgā izeja ir braukt lejup pa upi ar plostu, līdz rodas izdevība nopirkt kādu laivu, lai tajā atgrieztos atpakaļ. Nevarējām «aizņem­ties» šo laivu, kā mēdza darīt mans vecais, jo tad ļaudis mūs sāktu vajāt.

Tāpēc, kad satumsa, turpinājām braucienu ar plostu.

Ikviens, kas vēl netic, kāda aplamība ir pieskarties čūskas ādai, pēc tam kad šī āda mums nodarījusi tik daudz ļauna, tam noticēs, kad lasīs tālāk un redzēs, ko tā mums vēl nodarīja.

Vietas, kur pārdod laivas, parasti ir krastmalā, kur noenkuroti plosti. Bet mēs nekur tādu vietu neredzējām — tāpēc braucām tālāk vairāk nekā trīs stundas. Nakts bija pelēcīga un necaurredzama, gandrīz tikpat nejēdzīga kā toreizējā migla. Nevarēja saskatīt ne upes apveidus, ne novērtēt attālumu. Bija jau diezgan vēls un kluss, un pēkšņi augšup pa upi mums tuvojās tvaikonis. Mēs aizdedzinājām laternu un domājām, ka uz tvaikoņa to saskatīs. Parasti tie tvaikoņi, kas brauca augšup pa upi, turējās līdztekus sēkļiem un meklēja pie augstā krasta rāmāku ūdens ceļu, bet šādā miglainā naktī tie šķeļ straumi tieši pašā upes vidū.

Mēs dzirdējām tvaikoņa mašīnu dunu, bet ieraudzījām to tikai tad, kad tas bija pavisam tuvu. Tas virzījās tieši uz mums. Tvaikoņi tā dara bieži, lai parādītu, cik tuvu tie var aizbraukt garām, plostu neskarot. Dažreiz tvaikoņa ritenis norauj kādu airi, tad stūrmanis izbāž no kabīnes galvu un zviedz, un domā, ka izdarījis kādu varoņdarbu. Tvaikonis tuvojās, un mēs domājām, ka tas grib braukt mums ļoti tuvu garām. Bet likās, ka tas nemaz nevēlas pagriezt ceļu. Tvaikonis bija liels, brauca ar pilnu tvaiku un izskatījās kā melns mākonis, kam visapkārt gailēja jāņtārpiņu virknes, un pēkšņi tas iznira pāri mums kā baisms milzenis ar plaši atvērtām katlu telpu lūkām, kas zvēroja kā sarkani zobi, pār mūsu galvām slējās tā milzīgais priekšgals un treliņi. Kāds mums uzbļāva, noskanēja signāl- zvans, lai aptur mašīnas, dzirdējām drausmīgus lāstus un tvaika šņākoņu. Džims iemetās ūdenī plosta vienā pusē, es otrā, un tvaikonis krakšķēdams uzbrauca plostam virsū.

Es ieniru, lai nolaistos līdz upes dibenam, jo trīsdesmit pēdu augstajam tvaikoņa ratam bija jāpāriet man pāri un vajadzēja tam dot plašu vietu. Es allaž spēju izturēt zem ūdens vienu minūti, bet šoreiz paliku zem ūdens laikam pusotras minūtes. Tad drāzos steidzīgi augšup, jo šķita, ka pārplīsīšu. Izniru no straumes līdz padusēm, izpūtu ūdeni no nāsīm, spļaudījos un elsoju. Straume šeit bija ļoti strauja, tvaikonis, apturējis mašīnas uz desmit sekundēm, protams, atkal brauca tālāk, nerūpēdamies par plostniekiem, un tagad tas, ūdeni kuldams, turpināja savu ceļu nesaredzams biezajā tumsā, bet es dzirdēju tā gaitu.

Kādas divdesmit reizes saucu Džimu, bet nesaņēmu atbildi. Tad sagrābu kādu dēli, kas man pieskārās, kamēr plunčājos ūdpnī, un peldēju uz krastu, stumdams dēli sev pa priekšu. Drīz sajutu, ka straume plūst uz kreiso krastu, es to vairs nešķērsoju, bet ļāvos, lai tā mani nes.

Tā bija gara, slīpa, divu jūdžu šķērsstraume, tāpēc pagāja ilgs laiks, līdz nokļuvu krastā. Izkāpu laimīgi malā. Neko daudz nevarēju saredzēt, bet kādu ceturtdaļjūdzi taustījos pa nelīdzenu zemi, līdz nejauši nokļuvu pie vecmodīgas, lielas divspārnu baļķu mājas. Gri­bēju pašauties tai garām un lasīties projām, bet izdrāzās suņu bars, riedams un gaudodams ielenca mani, un es domāju, ka labāk būs, ja nekustēšos.

Septiņpadsmitā nodala

Pēc minūtes kāds sauca no loga, neizbāzdams galvu:

—  Mierā! Kas tur ir?

Atbildēju:

—  Es.

—  Kas tas ir — es?

—  Džordžs Džeksons, ser.

—  Ko tu vēlies?

—  Neko, ser. Es tikai gribu aiziet garām, bet suņi man neļauj.

—  Ko tu te ložņā nakts laikā?

—  Es neložņāju, ser. Es nokritu no tvaikoņa klāja.

—  Vai patiesi? Aizdedziet te kāds uguni. Kā bija tavs vārds?

—  Džordžs Džeksons, ser. Esmu tikai zēns.

—  Paklausies, ja tu saki patiesību, tad tev nav jābaidās, neviens tevi neaizskars. Bet nekusties, stāvi turpat uz vietas. Pieceliet kāds Bobu un Tomu un paņemiet šautenes. Džordž Džekson, vai tev vēl kāds ir līdzi?

—  Nē, ser. Neviens.

Dzirdēju mājā rosāmies cilvēkus. Ieraudzīju uguns gaismu. Vīrie­tis iesaucās:

—  Nes projām sveci, Betsij, vecā muļķe, vai tev nemaz nav prāta? Noliec to uz grīdas aiz ārdurvīm. Bob, ja tu un Toms esat gatavi, nostājieties savās vietās.

—  Esam gatavi.

—  Nu, Džordž Džekson, vai tu pazīsti Seperdsenus?,

—  Nē, ser. Neesmu nekad par viņiem dzirdējis.

—  Labi, varbūt tas tā ir, varbūt arī nav. Nu, tagad visi ir gatavi. Nāc uz priekšu, Džordž Džekson. Un liec aiz auss — nesteidzies, nāc lēnām. Ja kāds ir tev līdzi, lai tas paliek turpat, ja viņš parādīsies — mēs viņu nošausim. Tagad nāc. Nāc lēni, atver durvis pats tik daudz, lai vari izspraukties cauri, vai dzirdi?

Es nesteidzos, es to nebūtu spējis, pat ja gribētu. Lēnām spēru vienu soli, nedzirdēju nevienu skaņu, tikai savas sirds pukstus. Suņi bija tikpat klusi kā mājas iemītnieki, bet sekoja man pa pēdām. Kad aizgāju līdz trim baļķu pakāpieniem, dzirdēju, ka atslēdz un atbultē durvis. Es pieskāros durvīm, pagrūdu mazliet, tad vēl, līdz kāds teica:

—  Tā, pietiek, iebāz savu galvu.

Es to darīju, bet man šķita, ka manu galvu tūlīt nocirtīs.

Svece stāvēja uz grīdas, un apkārt tai bija sapulcējušies visi — mēs raudzījāmies cits citā kādu ceturtdaļminūti. Trīs lieli vīri tēmēja uz mani ar šautenēm, es sarāvos — to gan varu teikt. Vecākais bija sirms, ap sešdesmit gadu vecs, pārējie divi ap trīsdesmit vai mazliet vecāki — visi stalti un skaisti; ieraudzīju arī pievilcīgu sirmu lēdiju un viņai aiz muguras divas jaunas sievietes, kuras nespēju labi saskatīt. Vecais džentlmenis sacīja:

—  Tā . . . Viss kārtībā. Ienāc!

Tiklīdz ienācu, vecais džentlmenis aizvēra, aizslēdza un aizbultēja durvis, pavēlēja jaunajiem vīriešiem iet iekšā ar savām šautenēm, un visi iegāja lielā dzīvojamā istabā, kur uz grīdas bija izklāts jauns lupatu paklājs. Visi sagāja kādā kaktā, kuru nevarēja saskatīt no logiem — jo logu pusē kaktu nebija. Vecais vīrs pacēla sveci, visi mani uzmanīgi aplūkoja un iesaucās:

—  Viņš nav Seperdsens. Viņš nemaz neizskatās pēc Seperdseniem.

Tad vecais vīrs sacīja — viņš cerot, ka es neapvainošoties, ja mani

pārmeklēšot, vai man neesot ieroči, jo viņi nedomājot neko ļaunu, tikai gribot pārliecināties. Viņš neiztaustīja man kabatas, bet nobrauca ar rokām gar sāniem un teica, ka viss esot kārtībā. Lai es jūtoties ērti un kā mājās un pastāstot visu par sevi, bet vecā lēdija sacīja:

—  Dieva dēļ, Saul, nabaga zēns ir gluži slapjš un varbūt arī izsalcis.

—  Tev taisnība, Rečela, es aizmirsu.

Tad vecā lēdija iesaucās:

—  Betsij (tāds bija nēģerietes vārds), aiztec un atnes labi ātri nabadziņam ko paēst. Bet viena no jums, meitenēm, lai iet un pamodina Baku un pasaka — ā, te jau viņš nāk. Bak, ņem šo mazo svešinieku sev līdzi, noģērb viņam slapjās drēbes un iedod kādu no saviem sausajiem uzvalkiem.

Baks izskatījās tikpat vecs kā es — apmēram trīspadsmit vai četrpadsmit gadu, lai gan bija mazliet garāks par mani. Viņš bija ģērbies tikai kreklā un izspūris. Viņš ienāca žāvādamies un ar vienu dūri berzēja acis, ar otru roku vilka līdzi šauteni. Viņš jautāja:

—  Vai tuvumā nav Seperdseni?

Viņam atbildēja, ka neesot, trauksme bijusi veltīga.

—  Labi,— viņš atbildēja,— ja arī viņi šeit būtu, vienu es būtu nokniebis.

Visi iesmējās, un Bobs sacīja:

—  Bak, viņi mūs visus būtu noskalpējuši, kamēr tu tur tik gausi izgorījies no gultas.

—  Tāpēc, ka neviens mani nepasauca, un tas nav krietni. Mani vienmēr atstāj malā, es nekad nedabūju parādīt, ko varu.

—  Nesirdies, Bak, manu zēn,— vecais vīrs atbildēja,— gan tu vēl sevi parādīsi, visam ir savs laiks, nebēdā. Bet tagad ej un dari tā, kā māte teica.

Kad mēs pa kāpnēm uzgājām zēna istabā, viņš man iedeva rupju kreklu, savus svārkus un bikses, un es tos apģērbu. Kamēr tā darbojos, viņš jautāja, kā mani sauc, bet, iekams paguvu atbildēt, sāka stāstīt par zilu vanagu un jaunu trusīti, ko pats noķēris mežā aizvakar, un jautāja, kur bijis Mozus, kad svece apdzisusi. Atbildēju, ka nezinu. Es arī nekad par viņu nebiju dzirdējis.

—  Tad uzmini,— viņš sacīja.

—   Kā es varu uzminēt,— atbildēju,— ja nekad neesmu dzirdējis par to runājam?

—  Bet tu tomēr vari uzminēt. Tas ir tik viegli.

—  Kāda svece?— es jautāju.

—  Vienalga, jebkura,—viņš atbildēja.

—  Es nezinu, kur viņš bija,— teicu,—kur tad viņš bija?

—  Viņš bija tumsā! Tieši tur!

—  Ja tu zināji, kur viņš bija, kāpēc tad man jautāji?

—  Sasodīts, tā taču ir mīkla, vai tad tu nesaproti? Saki cik ilgi tu pie mums paliksi? Paliec šeit vienmēr. Mēs lieliski padzīvosim — šeit nav skolu. Vai tev ir suns? Man ir suns — viņš lec upē un iznes skaidas, ko tur iesviež. Vai tev patīk sasukāt matus svētdienās un visādi ākstīties? Man gan nepatīk, bet māte mani piespiež to darīt. Sīs sasodītās vecās bikses! Būs jāapģērbj, lai gan man nepatīk — ir tik silts. Vai esi jau gatavs? Labi, iesim, veco zēn!

Aukstu kukurūzas pudiņu, aukstu ceptu vēršgaļu, sviestu un paniņas — to viņi man pasniedza apakšstāvā, un neko labāku nebiju savā mūžā ēdis. Baks un viņa māte, un visi pārējie smēķēja kukurūzas stiebru pīpes, atskaitot nēģerieti, kas bija aizgājusi, un abas jaunās sievietes. Visi smēķēja un runāja, bet es ēdu un arī runāju. Jaunās sievietes sēdēja, ievīstījušās segās, vaļējie mati viņām bija izlaisti pār muguru. Visi mani iztaujāja, un es stāstīju, ka tēvs un es, un visa mūsu ģimene dzīvojām mazā fermā tālu prom Arkanzasā, tad mana māsa Mērija Ena aizbēga un apprecējās, un mēs par viņu neko vairs nedzirdējām, tad Bils devās šos meklēt, un arī par viņu vairs neko nedzirdējām, Toms un Morts nomira, un palikām tikai es un tēvs, bet viņš no lielajām bēdām bija galīgi salauzts, un, kad tēvs nomira, es savācu visu, kas bija palicis, jo ferma nepiederēja mums, un braucu augšup pa upi kā klāja pasažieris, bet nokritu pār bortu un tā nokļuvu šeit.

Viņi atbildēja, ka te varot būt manas mājas, cik ilgi vien es vēloties. Tad jau gandrīz ausa diena, un visi devās pie miera, es aizgāju gulēt kopā ar Baku. Kad otrā rītā pamodos — sasodīts —, biju aizmirsis savu vārdu. Valstījos kādu stundu un centos to at­cerēties, un, kad Baks pamodās, es teicu:

—  Vai tu proti burtot, Bak?

—  Jā,— viņš atbildēja.

—  Bet saderam, ka nevari izburtot manu vārdu,— es sacīju.

—  Saderam, ka varu,— viņš atbildēja.

—  Lai iet,— es teicu,— rādi, ko māki!

—  Dž-o-r-dž-s Dž-e-k-s-o-n-s — nu tu redzi!— viņš teica.

—  Labi,— es atbildēju,— tu tiešām proti, es to nemaz necerēju. Tas jau gan nav grūts vārds, to var izburtot bez mācīšanās.

Bet slepenībā es šo vārdu pierakstīju, jo varbūt kāds cits prasīs, lai es to izburtoju, gribēju to iemācīties un nobērt kā pupas, it kā tas būtu pierasts.

Tā bija varen jauka ģimene un arī varen jauka māja. Es šajā novadā nekad nebiju vēl redzējis tik smalku un modīgi iekārtotu māju. Pie ārdurvīm nebija dzelzs aizšaujamā, arī koka bultas ar briež­ādas siksniņu ne, bet grozāms misiņa kloķis, gluži kā pilsētas mājām. Dzīvojamā istabā nebija nevienas gultas, ne kāds cits guļamais, bet pilsētas namos ļoti daudzās dzīvojamās istabās stāv gultas. Istabā bija arī kamīns no ķieģeļiem, un ķieģeļi visi bija tīri un sarkani, jo tos mazgāja ar ūdeni un berza ar citiem ķieģeļiem. Dažreiz kamīnu nokrāsoja ar sarkanu ūdenskrāsu, ko sauca par «spāņu brūno»,— tieši tā kā pilsētā. Viņiem kamīnā bija arī lielas misiņa restes, uz kurām varēja uzlikt veselu bluķi. Uz kamīna apmales vidū stāvēja pulkstenis, kuram uz priekšējā stikla apakšā bija uzgleznota pilsēta un attēla vidū izgriezts apaļš caurums — saule, un varēja redzēt, kā aiz tās šūpojas vēzēklis. Bija brīnišķīgi klausīties šā pulksteņa tikšķienos. Dažreiz, kad pulksteņtaisītājs atnāca un iztīrīja pulksteni, uzvilka un salaboja, tas sāka savu gājienu ar to, ka sita savas simtpiecdesmit reizes, līdz nokusa. Saimnieki nepārdotu šo pulksteni ne par kādu naudu.

Pulkstenim pa kreisi un pa labi sēdēja lieli ārzemju papagaiļi, darināti no tāda kā krīta un spilgti izkrāsoti. Blakus vienam papagai­lim tupēja fajansa kaķis, pie otra papagaiļa — suns, arī no tā paša materiāla. Kad dzīvniekus paspieda uz leju, tie pīkstēja, bet neat­vēra mutes un purns palika tikpat vienaldzīgs. Pīkstiens nāca no viņu pavēderes. Aiz figūrām bija uzsprausti divi lieli vēdekļveidīgi tītara spārni. Istabas vidū stāvēja galds, uz kura bija nolikts skaists fajansa grozs, pārpilns ar āboliem, apelsīniem, firziķiem un vīnogu ķekariem, kas izskatījās daudz sarkanāki, dzeltenāki un skaistāki nekā īstenie augļi; bet tie bija tikai atdarinājumi, un varēja redzēt, ka daži augļi bija apdrupuši — tur spīdēja balts kaļķis vai ari kāda cita viela.

Galdu sedza skaista vaskadrāna, uz kuras bija uzgleznots sarkani zils ērglis ar izplestiem spārniem un krāsaina apmale. Baks teica, ka šī galdsega atvesta no Filadelfijas. Uz galda stūriem bija stingrā kārtībā sakrautas grāmatas. Viena bija ģimenes Bībele ar daudzām bildēm, otra saucās «Svētceļnieka gājums»*— par kādu vīru, kas nezin kāpēc pametis savu ģimeni. Es šad un tad šo grāmatu palasīju. Apraksti bija interesanti, bet grūti saprotami. Vēl kāda grāmata saucās «Draudzības veltes», tajā bija skaisti stāsti un dzejas, bet dzejas es nelasīju. Kāda cita grāmata saucās «Henrija Kleja runas»* un vēl viena —«Doktora Ganna Mājas dakteris», kurā bija izklāstīts viss, kas jādara, ja cilvēks sasirgst vai nomirst. Vēl tur bija korāļu grāmata un daudz citu grāmatu. Ap galdu stāvēja glīti krēsli ar pītiem sēdekļiem, visi gluži veseli, nevis vidū izsēdēti un ieliekušies kā veci grozi.

Pie sienām karājās gleznas—galvenokārt Vašingtoni un Lafa- jeti*, un kaujas, un Skotijas Mērijas, un kāda glezna, kas saucās «Deklarācijas parakstīšana». Dažas bildes viņi sauca par pasteļiem*, tās bija gleznojusi kāda viņu mirusī meita piecpadsmit gadu vecumā. Sīs bildes atšķīrās no visām citām, kādas jebkad esmu redzējis,— tās bija melnākas, nekā parasts. Uz vienas bija sieviete šaurā, melnā tērpā, sajoztā zem padusēm, piedurknes vidus posmā bija plati izspiedušās kā kāpostgalvas, galvā šai sievietei bija gara, liekšķerei līdzīga cepure ar melnu plīvuru, viņas baltās, tievās potītes apņēma melna lente, un kājās tai bija ļoti mīkstas, melnas, šauras tupelītes; viņa bija domīga, ar labās rokas elkoni atspiedusies pret kapakmeni zem sēru vītola, kamēr otra roka nokarājās gar sāniem, turēdama baltu mutautiņu un tamborētu tīkliņu, un zem šīs bildes bija paraksts: «Vai nekad vairs tevi neredzēšu, ak vai?» Otrā gleznā ieraudzīju jaunu lēdiju, kuras mati bija uzsukāti uz augšu un tur savīti mezglā, un sasprausti ar ķemmi, kas izskatījās pēc krēsla atzveltnes, un lēdija raudāja savā mutautiņā, viņas otrajā rokā augšpēdu gulēja nomiris putniņš, izslējis kājiņas gaisā, un zem šīs bildes bija paraksts: «Nekad vairs nedzirdēšu tavu jauko čivināšanu, ak vai!» Vēl kāda jauna lēdija pie loga raudzījās augšup uz mēnesi, un asaras plūda viņai pār vaigiem; rokā viņa turēja atplēstu vēstuli, un vēstules vienā pusē bija redzams melns zīmogs, viņa spieda pie lūpām važiņā pakārtu medal­jonu, un zem bildes bija paraksts: «Tu esi aizgājis, jā, tu esi aizgājis, ak vai!» Man šķita, ka tās visas ir jaukas bildes, bet mani tās sevišķi nevaldzināja, jo, kad bija drūms garastāvoklis, sametās vēl gaužāk. Visi bija noskumuši par to, ka jaunā gleznotāja nomirusi, jo viņa bija iecerējusi vēl daudz šādu gleznu, un no jau paveiktajiem darbiem varēja redzēt, ko skatītāji bija zaudējuši. Bet man šķita, ka ar savu dvēseles noskaņu viņa jutās daudz labāk kapsētā. Stāstīja, ka viņa strādājusi pie savas lielākās bildes, kad saslimusi, un katru dienu un katru nakti lūgusi Dievu, lai viņai atļautu dzīvot tik ilgi, līdz glezna būs pabeigta, bet šī lūgšana netika uzklausīta. Gleznā bija attēlota jauna sieviete garā, baltā tērpā; viņa stāvēja uz tilta margām, ik brīdi gatava nolēkt, mati plīvoja viņai pār muguru, viņa skatījās uz mēnesi asarām noplūdušu seju, divas rokas sakrustojusi pār krūtīm, vēl divas bija izstieptas taisni uz priekšu, un vēl divas slējās pret mēnesi — gleznotājas nodoms bija izvēlēties tās rokas, kas izskatīsies labāk, un tad izdzēst pārējās, bet, kā jau teicu, viņa nomira, iekams izvēlējās labākās rokas, un tagad viņi glabāja šo bildi pāri meitenes gultas galvgalim viņas istabā un katrreiz, kad pienāca viņas dzimšanas diena, bildi izgreznoja ar puķēm. Pārējās dienās to aiz­klāja ar mazu priekškariņu. Jaunajai sievietei gleznā bija glīta, piemīlīga seja, bet pārāk daudzās rokas, manuprāt, darīja viņu līdzīgu zirneklim.

Kad jaunā meitene vēl bija dzīva, viņai piederēja albums, kurā viņa ielīmēja bēru un negadījumu aprakstus un nostāstus par pacietī­giem cietējiem, izgrieztus no «Prezbiteriešu Novērotāja»*, un tiem viņa pievienoja dzejoļus, ko pati sacerēja. Dzejoji bija ļoti labi. Lūk, kādu dzejoli viņa bija rakstījusi par zēnu Stīvenu Daulingu Botsu, kas iekritis akā un noslīcis.

Oda nelaiķim Stlvenam Daulingam Botsam

Vai jaunais Stīvens sirga, ,

Līdz tika nāvē rauts? Bij smaga sāpju birga Un sērotāju daudz?

Nē, citāds liktens bija Tev, Stīven Dauling Bots, Kaut daudziem as'ras lija, Ne sērga bij' tavs sods!

Ne garā klepus mocīts, Ne masalām tu klāts, Ne vēdersāpju locīts — Ne tāpēc apraudāts.

Ne mīlas sāpes māca Tev galvu cirtaino, Ne baku sērga nāca Lauzt jauno dzīvi šo.

Tad dzirdiet raudādami, Kāds viņa liktens stāsts. No mums viņš projām gāja, Jo akā iegāzās.

To izvilka, bet vēlu, Cik viņa mūžs bij īss! So garu lielu, cēlu Var sastapt debesīs!

Ja Emelaina Grendžerforda varēja rakstīt tādus dzejoļus, iekams viņai bija četrpadsmit gadu, tad nemaz nav jāstāsta, ko viņa sacerētu vēlākajos gados.

Baks teica, ka viņa varējusi klabināt dzejoļus bez gala — tas viņai bijis tīrais nieks. Viņai nemaz nebijis jāapstājas, lai padomātu. Viņš teica, ka viņa uzskribelējusi dzejas rindu un, ja neatradusi tai atskaņu, vienkārši to nosvītrojusi un uzskribelējusi citu rindu, un turpinājusi dzejoli bez jebkādām grūtībām. Viņa nebijusi izvēlīga, varējusi rakstīt par jebkuru uzdoto tematu, bet tikai par skumīgu. Ja nomiris kāds vīrietis, kāda sieviete vai bērns, viņa atnesusi savu «veltījumu», iekams nomirušais vēl nebija atdzisis. Savus dzejoļus viņa saukusi par veltījumiem. Kaimiņi teikuši — vispirms nākot ārsti, tad Emelaina, tad zārku taisītājs, kurš nekad nespējis atnākt ātrāk kā Emelaina, tas noticis tikai vienreiz, kad viņa pielikusi nepareizu atskaņu «sper» kādam mirušajam vīram, kura vārds bijis Vistlers. Kopš tā notikuma viņa nekad vairs neatguvusies, viņa gan nesūdzējusies, bet piemīlīgi nīkuļojusi un vairs ilgi nedzīvojusi. Nabaga bērns, es vairākkārt uzgāju augšā viņas mazajā istabiņā, izņēmu veco albumu un pārlasīju to, kad viņas gleznas mani nomāca un mazliet sarūgtināja manu prātu pret viņu. Man patika visa šī ģimene, mirušie un dzīvie, un es nevēlējos, lai kaut kas nostātos starp mums. Nabaga Emelaina rakstīja dzejoļus par visiem mirušajiem, kad viņa bija dzīva, un man šķita nepareizi, ka īļeviens neuzrakstīja viņai dzejoli tagad, kad viņa bija aizgājusi, tāpēc mēģināju svīzdams pats sadzejot pāris pantiņu, bet nekas labs man neiznāca.

Ģimene turēja Emelainas telpu tīru un glītu, visas lietas bija novietotas tāpat, kā viņa tās mēdza novietot, kad bija vēl dzīva, un neviens cits šai telpā negulēja. Vecā lēdija pati sakārtoja šo istabu, lai gan mājā bija daudz nēģeru, un viņa tur mēdza šūt vai arī lasīt savu Bībeli.

Kā jau stāstīju par dzīvojamo istabu, tur pie logiem bija skaisti aizkari — balti, bet apgleznoti, tur varēja redzēt pilis, kuru sienas apaugušas ar vīnogulāju stīgām, un ganāmpulkus, kas no pakalniem nāca dzert pie ezeriem. Istabā stāvēja ari nelielas vecas klavieres, kurās laikam bija ieliktas skārda plāksnes. Man ļoti patika, kad dzirdēju jaunās lēdijas dziedam: «Jau pārtrūkst pēdējā saite» vai «Kauja pie Prāgas». Visu istabu sienas bija izkrāsotas un grīdas sedza paklāji, visa māja no ārpuses bija balsināta. Tā bija dubult- māja, un brīvais laukums starp abām mājām bija nosegts ar jumtu un zeme pārklāta ar grīdu. Dažreiz dienvidū tur iznesa galdu un bija vēsi un patīkami. Neko skaistāku nespēju pat iedomā­ties! Arī ēdiens bija varen gardi pagatavots, turklāt vai veseliem kalniem.

Astoņpadsmitā nodaļa

Pulkvedis Grendžerfords bija džentlmenis. Viņš bija džentlmenis no galvas līdz kājām, un cēla bija arī viņa ģimene. Viņš bija dižciltīgs, kā mēdz teikt, un tas, kā atraitne Duglasa paskaidroja, ir tikpat svarīgi cilvēkam, kā zirgam. Neviens nav noliedzis, ka viņa pati piederēja pie mūsu pilsētiņas aristokrātijas, arī mans tēvs to allaž apgalvoja, lai gan viņš bija tīrais plušķis.

Pulkvedis Grendžerfords bija ļoti liela un slaida auguma, viņa sejas krāsa bija melnīgsnēji bāla, tajā nebija ne zīmes no sārtuma, un katru rītu viņš skuva savu kalsno seju. Viņam bija ļoti plānas lūpas, smalkas nāsis, spēcīgs deguns, biezas uzacis, melnum melnas acis, tik dziļi iegrimušas, ka šķita, it kā viņš raudzītos no alām. Piere bija augsta, mati sirmi un gludi nokarājās viņam līdz pleciem. Pulkveža rokas bija garas un kalsnas, katru dienu viņš uzģērba tīru virskreklu un linu uzvalku, kas no apkakles līdz bikšu galiem bija tik balts, ka acis žilba, tajā raugoties. Svētdienās viņš ietērpās zilā frakā ar misiņa pogām. Pulkvedis vienmēr nesa sev līdzi magoņkoka spieķi ar sudraba rokturi. Viņš nekad nerunāja kaut ko vieglprātīgu, un viņa balss bija klusa. Viņš bija bezgala laipns — un ziniet, to varēja just — uz viņu cilvēks drīkstēja paļauties. Dažreiz Grendžerfords smaidīja, un to bija patīkami redzēt, bet, ja viņš izslējās taisns kā karoga kāts un zem viņa uzacīm šķīlās zibeņi, tad pirmā doma bija — steigšus uzrāpties kokā un tad no augšas vērot, kāpēc viņš ir tik sirdīgs.

Viņam nekad nevajadzēja kādam aizrādīt, lai tas uzvedas pieklā­jīgi, jo viņa klātienē visi vienmēr uzvedās pieklājīgi. Ļaudis labprāt uzkavējās viņa sabiedrībā, jo viņš gandrīz vienmēr bija saulainā omā. Dažreiz viņš satumsa kā mākonis, bet šī briesmīgā tumsa ilga tikai pusminūti, un ar to jau pietika — pēc tam veselu nedēļu viss bija kārtībā.

Kad viņš un vecā lēdija rītos nonāca lejā, visi ģimenes locekļi piecēlās no saviem krēsliem un novēlēja viņiem labu rītu, un apsēdās tikai tad, kad abi vecie ļaudis bija apsēdušies. Tad Toms un Bobs piegāja pie bufetes, kur stāvēja pudeles, ielēja rūgto šņabi un pasniedza glāzi tēvam, viņš to turēja rokā un gaidīja, līdz Toms un Bobs ielēja arī sev glāzēs rūgto. Tad viņi paklanījās un teica:— Uz jūsu veselību, ser un milēdija!— Vecāki mazliet paklanījās, pateicās, un tad viņi visi trīs iedzēra. Bobs un Toms beidzot uzlēja karoti ūdens uz cukura un viskija vai ābolu brendija paliekām savās glāzēs, pasniedza tās man un Bakam, un arī mēs iedzērām par mājastēva un mājasmātes veselību.

Bobs bija vecākais dēls, pēc tam nāca Toms — stalti, skaisti vīrieši ar ļoti platiem pleciem, brūnganām sejām, gariem, melniem matiem un melnām acīm. Arī viņi valkāja baltus linu uzvalkus kā vecais džentlmenis, un galvās viņiem bija platas Panamas cepures.

Nākamā bija mis Šarlote — viņai bija divdesmit pieci gadi, slaida, lepna un stalta, un tomēr laba, ja vien kāds viņu nesakaitināja. Bet dusmās viņa līdzinājās savam tēvam, no viņas skatiena dūša saskrēja papēžos. Viņa bija skaista.

Arī viņas māsa Sofija bija skaista, bet savādākā veidā — piemī­līga un maiga kā dūja un tikai divdesmit gadu veca.

Katram ģimenes loceklim bija savs kalpotājs — nēģeris, arī Ba­kam. Manam nēģerim bija traki laba dzīve, jo es nebiju pieradis, ka cits mani apkalpo. Bet Baka nēģeris tika trenkāts visu dienu.

Tik vien bija palicis no šīs ģimenes, bet kādreiz tā bijusi kuplāka — trīs dēli bija krituši un Emelaina mirusi.

Vecajam džentlmenim piederēja daudz fermu un vairāk nekā simt nēģeru. Dažreiz atjāja viesi no desmit vai piecpadsmit jūdžu tālās apkaimes un palika pie mums piecas vai sešas dienas, un tad mums bija mielasti gan brīvā dabā mājas tuvumā, gan uz upes, dejas un pikniki mežos dienā, balles mājā naktī. Viesu vairākums bija Gren- džerfordu ģimenes radinieki. Vīriem bija līdzi bises. Visi viņi bija ievērojami ļaudis, tas gan jāsaka.

Sajā novadā dzīvoja vēl viena aristokrātu ģints — piecas vai sešas ģimenes —,tie visi saucās Seperdseni. Viņi bija tikpat dižciltīgi, augstdzimuši, bagāti un ievērojami kā Grendžerfordi. Seperdseni un Grendžerfordi lietoja to pašu tvaikonīšu piestātni, kas atradās apmē­ram divas jūdzes no mūsu mājas, upes augštecē* Dažreiz aizbraucu turp ar Grendžerfordiem un redzēju daudzus Seperdsenus jājam uz saviem skaistajiem zirgiem.

Kādu dienu mēs ar Baku medījām mežā un dzirdējām, ka tuvojas jātnieks. Mēs pārskrējām pāri ceļam. Baks iesaucās:

— Atri! Paslēpies krūmos!

To mēs darījām un skatījāmies caur krūmāju lapotni. Drīz pa ceļu šurp auļoja skaists jauneklis, kas viegli vadīja zirgu un izskatījās kā karavīrs. Viņa bise gulēja pār segliem. Es viņu jau kādreiz biju redzējis. Tas bija jaunākais Hārnijs Seperdsens.

Dzirdēju, ka Baks izšāva tieši blakus manai ausij, un redzēju, ka Hārnijam cepure nokrita no galvas.

Viņš sagrāba bisi un jāja tieši uz to vietu, kur bijām paslēpušies. Bet mēs negaidījām. Skriešus metāmies prom pa krūmiem. Taču meža krūmāji nebija pārāk biezi, es atskatījos pār plecu, lai izvairītos no lodes, un divreiz redzēju, ka Hārnijs tēmēja ar bisi uz Baku, bet tad aizjāja atpakaļ, manuprāt, lai paceltu cepuri, taču nevarēju vairs viņu saredzēt.

Mēs skrējām līdz pašām mājām. Vecā džentlmeņa acis mirkli uzliesmoja, kā man šķita, aiz prieka, tad viņa seja kļuva nopietna, un viņš sacīja rāmā balsī:

—  Man nepatīk, ja uz kādu šauj no krūma. Kāpēc tu neizgāji uz lielceļa, manu zēn?

—  Seperdseni arī tā nedara, tēt. Viņi vienmēr izmanto katru iespēju.

Mis Šarlote izslēja galvu kā karaliene. Kamēr Baks stāstīja, viņas nāsis drebēja un acis kvēloja. Abi jaunie vīrieši raudzījās drūmi, bet neteica ne vārda. Mis Sofija kļuva bāla, bet viņas vaigos atgriezās sārtums, kad viņa dzirdēja, ka jātnieks aizjājis neievainots.

Tiklīdz mēs ar Baku aizgājām līdz graudu silei zem kokiem, es jautāju:

—  Vai tu gribēji viņu nogalinat, Bak?

—  Protams, gribēju.

—  Ko viņš tev ir nodarījis?

—  Viņš? Neko un nekad.

—  Kāpēc tad tu gribi viņu nogalināt?

—  Nu tāpat vien — asinsatriebes dēļ.

—  Ko tas nozīmē — asinsatriebe?

—  Kur tad tu esi uzaudzis? Vai tu nezini, kas ir asinsatriebe?

—  Nekad par to neesmu dzirdējis. Pastāsti!

—  Labi,— Baks atbildēja,— asinsatriebe rodas tā: kāds vīrs sastrī­das ar citu vīru un to nogalina. Tad kāds no nogalinātā vīra brāļiem nogalina slepkavu, tad visi brāļi abās dzimtās sāk uzbrukt cits citam, pievienojas ari brālēni — un mazpamazām visi tiek nogalināti — un asinsatriebe izbeidzas. Bet tas viss velkas ļoti ilgi.

—  Vai jūsu asinsatriebe turpinās jau ilgi, Bak?

—  Es domāju gan! Tā sākās apmēram pirms trīsdesmit gadiem. Izcēlās kāds strīds, to vajadzēja nokārtot tiesas prāvā. Viens prāvā zaudēja un nošāva otru, kas prāvā uzvarēja. Tas taču ir saprotami. To darītu katrs.

—  Bet par ko viņi strīdējās, Bak? Par zemi?

—  Varbūt. Nezinu.

—  Bet kurš bija šāvējs? Grendžerfords vai Seperdsens?

—  Apžēlojies, kā lai es to zinu? Tas notika tik sen.

—  Vai tad neviens to nezina?

—  Manuprāt, to zina tēvs un vēl kāds no vecajiem ļaudīm, bet neviens vairs nezina, par ko viņi toreiz sastrīdējās.

—  Vai daudzi ir jau nogalināti, Bak?

—  Jā. Daudzi ir jau lieliski apbedīti. Bet katrreiz jau neizdodas nogalināt. Tētim ir vesels ložu birums kaulos, bet tās viņu netraucē, un viņš neliekas zinis. Bobam viņi reiz iegrūda ar dunci, un arī Tomu vienreiz vai divreiz ievainoja.

—  Vai šogad arī ir kāds nogalināts, Bak?

—  Jā, viens no mums un viens no viņiem. Pirms trim mēnešiem mans brālēns Bads, četrpadsmit gadus vecs, jāja viņpus upes pa mežū un aiz tīrās muļķības nebija paņēmis līdzi ieroci. Kādā vientuļā vietā viņš dzird, ka aizmugurē auļo zirgs, un ierauga veco Boldiju Seperd- senu drāžamies viņam nopakaļ ar bisi rokā, sirmie mati vien plīvoja vējā. Bads nenolēca no zirga un neieskrēja mežā, bet domāja, ka varēs aizjāt ātrāk nekā vecais, un tā viņi auļoja vairāk nekā piecas jūdzes, bet vecais aizvien vairāk tuvojās Badam. Beidzot, redzēdams, ka nav nozīmes tālāk jāt, mans brālēns apstājās un pagriezās pret veco ar seju, lai saņemtu lodes krūtīs, un vecais tad arī piejāja zēnam klāt un nošāva viņu. Bet ilgi viņš nedabūja priecāties, jo pēc vienas nedēļas mūsējie nolaida viņu no kājām.

—  Sis vecais laikam bija liels gļēvulis, Bak?

—  Viņš nebija gļēvulis. Tā neizskatījās. Seperdsenu dzimtā nav gļēvuļu— neviena. Tāpat kā nav gļēvuļu Grendžerfordu dzimtā. Sis vecais vīrs reiz pusstundu cīnījās ar trim Grendžerfordiem un palika uzvarētājs. Sie visi sēdēja zirgos, bet viņš nokāpa no zirga un nostājās aiz malkas kaudzes, turēja arī zirgu sev priekšā, lai aizsargātos no lodēm. Grendžerfordi, sēdēdami seglos, jādelēja apkārt vecajam un sadeva viņam krietnus piparus, bet viņš tikpat pamatīgi sapiparoja arī viņus. Viņš ar savu zirgu pārkūlās mājās asinīm noplūdis, ievai­nots, bet Grendžerfordi bija mājās jāaiznes nēšus — viens bija beigts, otrs nomira dienu vēlāk. Nē, ser, ja kāds meklē gļēvuļus, tad viņš tos neatradīs pie Seperdseniem, jo viņiem tādi nepiedzimst.

Nākamajā svētdienā visi jājām trīs jūdzes līdz baznīcai. Vīriem bija līdzi bises, arī Bakam, tās viņi turēja starp ceļiem vai atslēja tuvumā pret sienu. Seperdseni bija tāpat apbruņojušies. Mācītājs runāja, kā parasts, par brāļa mīlestību un vēl par citām garlaicīgām lietām; bet visi sacīja, ka sprediķis esot bijis labs, un pārrunāja to, jādami mājās, un vēl ļoti daudz spriedelēja par ticību, labiem darbiem, žēlsirdību un izteicās, ka Dievs jau visu iepriekš nolēmis. Es to visu nesapratu, un man šī svētdiena šķita visgrūtākā, kādu jebkad biju piedzīvojis.

Pēc pusdienām visi iesnaudās, daži savos krēslos, daži istabās, un atkal kļuva ļoti garlaicīgi. Baks ar savu suni gulēja izstiepušies zālē saulgozī, dziļi iemiguši. Uzgāju augšā, mūsu abu istabā, un nolēmu, ka arī pats mazliet nosnaudīšos. Piemīlīgā mis Sofija stāvēja savas istabas durvīs — viņas istaba bija blakus manējai. Viņa ieveda mani savā istabā, ļoti klusi pievēra durvis un jautāja, vai viņa man patīkot,— atbildēju, ka patīk gan. Tad viņa jautāja, vai es varētu viņas labā kaut ko izdarīt un nevienam to neteikt,— atbildēju, ka es to varētu. Viņa teica, ka aizmirsusi savu Jauno derību, atstājusi to uz sola baznīcā blakus divām citām grāmatām, vai es nevarētu klusi izzagties, aiziet uz baznīcu un atnest viņai šo grāmatu, nevienam neko nesakot. Atbildēju, ka es to darīšu. Tā arī izlavījos un devos tālāk pa lielceļu — baznīcā vairs nebija neviena cilvēka, tikai pāris cūku — durvis nebija aizslēgtas, un cūkām patika karstajā vasaras laikā valstīties uz baznīcas grīdas flīzēm, jo tās bija vēsas. Ņemiet vērā — vairums cilvēku iet uz baznīcu tikai tad, kad sabiedrība to prasa, bet ar cūkām ir citādi.

Domāju, ka te kaut kas nav kārtībā,— šķita nedabiski, ka jauna meitene tā baiļojas par Jauno derību. Tāpēc šo grāmatu krietni sapurināju, un no tās izkrita maza papīra strēmelīte, uz kuras ar zīmuli bija rakstīts: «Pustrijos.» Pārlapoju visu grāmatu, bet neko citu neatradu. Neko nevarēju saprast, tāpēc ieliku papīru atpakaļ grāmatā. Kad pārnācu mājās un uzgāju augšā, mis Sofija pie savām durvīm gaidīja mani. Viņa atkal ievilka mani istabā un aizslēdza durvis. Tad viņa pārlapoja Jauno derību, līdz atrada papīru. To iz­lasījusi, viņa izskatījās laimīga, un es pat nepaguvu atjēgties, kad viņa satvēra mani un cieši piespieda sev klāt, un teica, ka es esot labākais zēns pasaulē, bet tikai lai nevienam neko nestāstot.

Kādu mirkli viņas seja bija stipri pietvīkusi, acis mirdzēja, urtviņa izskatījās briesmīgi skaista.

Biju visai izbrīnījies, bet, kad atguvu elpu, jautāju viņai, ko nozīmē šis raksts uz papīra, viņa atjautāja, vai es esot to izlasījis, atbildēju, ka ne, viņa vēl jautāja, vai es protot vispār lasīt rakstītus burtus, atbildēju, ka tikai drukātus. Tad viņa sacīja, ka papīrs bijis tikai ielikts, lai varētu uzšķirt vajadzīgo vietu grāmatā, un lai es tagad ejot parotaļāties.

Aizgāju līdz upei, pārdomādams šo notikumu, un drīz vien pama­nīju, ka man seko mans nēģeris. Kad māja vairs nebija redzama, viņš atskatījās atpakaļ un kādu brīdi vēroja apkārtni, tad pieskrēja man klāt un teica:

—  Māster Džordž, vai nevēlaties nākt man līdzi uz purvu — tur parādīšu jums veselu mudžekli ūdensčūsku.

Tas man likās ļoti savādi — kaut vakar viņš to man teica. Viņam taču vajadzēja saprast, ka ne visiem cilvēkiem patīk ķert ūdens čūskas. Kas viņam bija prātā? Bet tad sacīju:

—  Labi, rādi ceļu.

Sekoju viņam kādu pusjūdzi, tad viņš iegāja purvā un brida līdz potītēm ūdenī vēl kādu pusjūdzi. Nonācām pie maza, lēzena lauku­miņa, kas bija sauss un biezi apaudzis ar kokiem, krūmājiem un meža vīnstīgām. Tad viņš teica: '

—  Jums jāiet vēl pāris soļu, māster Džordž, tur tās mīt. Esmu tās jau redzējis un vairs redzēt negribu.

Tad viņš pagriezās un aizgāja projām, nozuzdams koku biezoknī. Es pārmeklēju apkārtni un drīz nokļuvu līdz mazam klajumiņam — gu­ļamistabas lielumā, visapkārt apvītu ar vīnstīgām,— skatos: uz zemes guļ kāds vīrs — un, goda vārds, tas bija mans vecais Džims!

Es viņu pamodināju un domāju, ka viņš būs gaužām pārsteigts, mani ieraugot, bet tā nebija. Viņš kļuva tik laimīgs, ka gandrīz vai apraudājās, bet neizrādīja nekādu pārsteigumu. Džims stāstīja, ka tai naktī visu laiku peldējis man nopakaļ un dzirdējis manu saucienu, bet neatsaucies, jo negribējis, lai viņu notvertu un atkal nodotu verdzībā. Viņš sacīja:

—  Biju mazliet sasities un nespēju peldēt ātri, tālab beidzots krietni no tevis atpaliku. Kad tu uzrāpies krastā, domāju, ka turi panākšu tevi arī bez aurošanas, bet, kad ieraudzīju māju, sāku iet lēnāk. Biju pārāk tālu, lai dzirdētu, ko viņi tev teica,— man bija'bail no suņiem, bet, kad viss noklusa, es sapratu, ka esi iegājis mājā, tālab gāju prom uz mežu — tur sagaidīt ausmu. Agrā rītā nēģeri gāja man garām strādāt laukos, viņi paņēma mani sev līdzi un parādīja vietu, kur suņi nevar sadzīt man pēdas, jo šeit apkārt ir ūdens. Katru vakaru nēģeri atnes man ēdienu un pastāsta, kā tu tur dzīvo.

—  Kāpēc tu jau agrāk nepateici Džekam, lai viņš mani atved šurp, Džim?

—  Negribēju tevi pāragri traucēt, Hak, kamēr nespējām neko pasākt. Bet tagad viss ir kārtībā. Es sapirkos kastroļus un pannas un pie reizes ēdamo un naktīs lāpīju plostu.

—  Kādu plostu, Džim?

—  Mūsu veco plostu.

—  Tu gribi teikt, ka tas nav galīgi sadragāts?

—  Nē, nav! Tas gan bija diezgan izārdīts, vismaz viens gals, bet bojājumi nebija pārāk smagi, tikai visas mūsu mantas ir pagalam. Ja mēs tajā naktī nebūtu tik dziļi ieniruši un peldējuši tik ilgi zem ūdens un ja nakts nebūtu bijusi tik tumša, mēs paši tik pārbiedēti, kā saka, palikuši bez galvām, tad būtu ieraudzījuši plostu. Bet ir jau labi tāpat, jo tagad tas ir salabots, tikpat kā jauns, un nogrimušo mantu vietā muins ir daudz citu — jaunu.

—  Bet kur tu atkal ieraudzīji plostu, Džim? Vai tu to notvēri?

—  Kā es būtu varējis to notvert mežā? Nē, daži nēģeri to atrada ieķērušos siekstā netālu no šejienes, upes līkumā, viņi to noslēpa upītē zem vītoliem un pēc tam sacēla tādu jezgu, strīdēdamies par to, kam plosts piederēs, ka es drīz vien uzzināju visu un viņus nomierināju, teikdams, ka plosts pieder nevienam citam kā tev un man. Vaicāju viņiem, vai viņi grib sagrābt jaunā baltā džentlmeņa īpašumu un dabūt par to pērienu? Tad iedevu katram desmit centu, un viņi bija varen apmierināti un vēlējās tikai, lai vēl atpeldētu plosti, tad šie iedzīvotos bagātībā. Nēģeri ir pret Džimu pārlieku labi un dara visu, ko es vēlos. Divreiz nav jāprasa, mīļais. Tas Džeks ir labs nēģeris, varen gudrs!

—  Jā, tāds viņš ir. Viņš nepateica man, ka tu esi šeit, bet aicināja sev līdzi, lai parādītu ūdensčūskas. Ja kaut kas atgadās, viņš nebūs iejaukts. Viņš varēs teikt, ka nekad nav mūs kopā redzējis, un tā būs patiesība.

Negribu daudz stāstīt par nākamo dienu. Izteikšos īsi. Pamodos rītausmā, gribēju apgriezties uz otriem sāniem un atkal aizmigt, kad ievēroju, ka mājā valda klusums, nedzirdēju nevienu troksnīti, nevie­nas skaņas. Tas bija neparasti. Tad ievēroju, ka Baks bija piecēlies un aizgājis. Arī es brīnīdamies piecēlos, nogāju lejā pa kāpnēm — neviena cilvēka, visur tik kluss kā peļu alā. Tikpat liels klusums valdīja sētā. Domāju: ko tas nozīmē? Pie malkas grēdas sastapu savu Džeku un jautāju: Kas noticis?

Viņš atjautāja:

—Vai tad jūs neko nezināt, māster Džordž?

—  Nē,— atbildēju,— nezinu!

—  Mis Sofija aizbēgusi, patiešām. Aizbēgusi naktī, neviens nezina, kādā stundā,— aizbēgusi, lai apprecētos ar jauno Hārniju Seperd senu,— visi tā runā. Ģimene to uzzināja pirms pusstundas — varbūt arī mazliet agrāk —, un es saku jums — viņi nezaudēja laiku. Nekad nebiju redzējis, ka tādā steigā sagrābj bises un lec zirgiem mugurā! Sievieši aizskrēja modināt radiniekus, vecais saimnieks Sauls kopā ar dēliem paķēra šaujamos un aizjāja pa lielceļu uz upi, lai notvertu jauno cilvēku un nogalinātu, kamēr viņš ar mis Sofiju vēl nav pārcēlies pāri upei. Man liekas, nu būs liels slaktiņš!

—  Baks aizgāja, mani neuzmodinājis!

—  Jā, to viņš darīja! Viņi negribēja jūs iejaukt šajā notikumā. Māsters Baks pielādēja savu bisi un teica, lai tad viņš uz vietas pārsprāgstot, ja neaizraidot uz viņpasauli vienu Seperdsenu. Nu, domāju, ka viņu tur būs daudz, un varu salīgt, ka viņam izdosies kādu nošaut.

Cik ātri spēdams, aizskrēju pa lielceļu pie upes. Drīz sadzirdēju tālumā šāvienus. Kad ieraudzīju baļķu noliktavu pie upes un malkas grēdas, kur piestājās tvaikonītis, ieskrēju biezoknī un turpināju savu ceļu cauri krūmājiem, līdz nokļuvu labā vietiņā, un tad uzrāpos papeles zaru žāklē, kur mani nevarēja aizsniegt lodes, un sāku vērot apkārtni. Zem papeles — pavisam tuvu — bija otra malkas grēda. Sākumā gribēju paslēpties aiz tās, bet varbūt bija labi, ka to ne­darīju.

Četri vai pieci vīri jādelēja laukumiņā pie malkas noliktavas lādēdamies un klaigādami un mēģināja uzbrukt diviem jauniem zēniem, kas bija noslēpušies aiz malkas grēdas pie tvaikoņa piestātnes, bet viņu nodoms neizdevās. Ikreiz, kad viens no jātniekiem parādījās upes pusē aiz malkas grēdas, uz viņu šāva. Abi zēni bija notupušies aiz grēdas muguru pie muguras, tā viņi varēja novērot abas puses.

Drīz jātnieki pārstāja jādelēt un klaigāt. Viņi aizauļoja nolikta­vas virzienā, tad viens no zēniem piecēlās un, notēmējis pāri malkas grēdai, izsita vienu jātnieku no segliem. Visi vīri nolēca no zirgiem, satvēra ievainoto un ienesa viņu noliktavā, tanī pašā mirklī abi zēni metās bēgt. Viņi jau bija noskrējuši pusi attāluma līdz kokam, kurā es sēdēju, kad vīri viņus pamanīja. Ieraudzījuši zēnus, vīri uzlēca seglos un sāka dzīties bēgļiem pakaļ. Viņi gandrīz jau panāca tos, tomēr viņu nodoms neizdevās, jo zēni bija izskrējuši ātrāk un jau atradās pie malkas grēdas, kas stāvēja pie mana koka, un aizslēpās aiz tās, tā ka atkal bija guvuši priekšrocību. Viens no zēniem bija Baks, bet otrs — kāds slaids jauneklis, gadus deviņpadsmit vecs.

Kādu brīdi jātnieki pagrozījās viņu priekšā, tad aizjāja. Tiklīdz viņi pazuda no redzes loka, es pasaucu Baku un viņam to pateicu. Viņš sākumā nekā nesaprata, kad sadzirdēja manu balsi kokā, un bija traki pārsteigts. Viņš ieteica man vērot apkārtni un ziņot viņam, tiklīdz vīri atkal parādīsies, jo tie droši vien gudroja kādu velnišķīgu viltību un drīz atkal atgriezīšoties. Ļoti vēlējos nokāpt no koka, tomēr to nedarīju. Baks sāka raudāt un lādēties un teica, ka viņš un brālēns Džo (tas bija otrs jauneklis) atmaksāšot par šo dienu. Tēvs un abi brāļi esot nošauti, bet arī divi vai trīs ienaidnieki krituši. Baks sacīja, ka Seperdseni esot ievilinājuši viņus lamatās. Baka tēvam un brāļiem vajadzējis nogaidīt, līdz ieradīsies radi,— Seperdseni bijuši stiprāki nekā viņi. Jautāju, kas noticis ar jauno Hārniju un mis Sofiju. Viņš atbildēja, ka tie paguvuši nokļūt pāri upei drošībā. Es biju par to priecīgs, bet cik briesmīgi Baks pārmeta sev, ka nebija nogalinājis Hārniju tajā dienā, kad šāva uz viņu,— tā kaut ko nekad nebiju dzirdējis! Pēkšņi — blīkš, blīkš, blīkš!—atskanēja trīs vai četri šā­vieni vīri cauri mežam bija apjājuši mums apkārt un tagad tuvojās no aizmugures bez zirgiem. Zēni skrēja uz upes pusi — abi ievainoti —, un, kad viņi aizpeldēja lejup pa straumi, vīri skrēja līdzi pa krastu, šaudami uz viņiem un bļaustīdamies:

—  Nobeidziet viņus, nobeidziet!

Man tā sagriezās dūša, ka gandrīz nogāzos 110 koka. Negribu atstāstīt visu, kas notika,— tad man atkal kļūtu nelabi. Vēlējos, kaut labāk nebūtu tajā vakarā atnācis šurp, krastā, tad man nebūtu tas viss jāredz. Es nekad to nevaru aizmirst, daudzreiz tas man rādās sapnī.

Sēdēju kokā, līdz satumsa, jo baidījos kāpt lejā. Dažbrīd dzirdēju šāvienus tālu mežā un divreiz redzēju, ka nelieli apbruņotu jātnieku pulciņi aizlēkšoja gar malkas noliktavu, tāpēc nolēmu, ka cīņa vēl turpinās. Biju ļoti nomākts, jo man kaut kā šķita, ka esmu pie visa vainīgs. Sapratu, ka zīmīte bija aicinājums mis Sofijai sastapties ar Hārniju kaut kur ap pustrim un aizbēgt kopā ar viņu; man vajadzēja pastāstīt viņas tēvam par atrasto zīmīti un viņas savādo uzvedību, varbūt tad viņš būtu meitu ieslēdzis un šī briesmīgā nelaime nekad nenotiktu.

Nokāpu no koka, lēnām lavījos gar upes krastu un atradu abus miroņus gandrīz vai ūdenī, izvilku tos krastā, tad apsedzu viņu sejas un manījos prom, cik ātri spēdams. Es mazliet raudāju, apsegdams Baka seju, jo viņš bija bijis pret mani ļoti labs.

Tagad bija pavisam satumsis. Mājai es netuvojos, bet cauri mežam devos uz purvu. Džimu uz salas neredzēju, tāpēc steidzīgi aizgāju uz upīti, izlauzos cauri vītoliem, degdams nepacietībā ātrāk nokļūt uz plosta un atstāt šo briesmīgo vietu. Plosts bija pazudis! Ak debestiņ, kā es nobijos! Kādu minūti man pat aizrāvās elpa. Tad sāku briesmīgi kliegt. Divdesmit piecu pēdu attālumā no manis kāda balss sacīja:

—  Žēlīgais Dievs, tas esi tu, mīļais? Nebļauj tik briesmīgi.

Tā bija Džima balss — nekad savā mūžā neesmu dzirdējis jaukāku balsi. Paskrēju gabaliņu gar upites krastu un uzlēcu uz plosta. Džims mani satvēra un apskāva, un glaudīja, tik laimigs viņš bija, mani redzot. Viņš sacīja:

—  Lai Dievs tevi svētī, bērns, es jau domāju, ka esi beigts. Seit atnāca Džeks un stāstīja, ka laikam esi nošauts, jo tu neesot vairs mājā atgriezies. Gribēju jau aizvadīt plostu līdz upes grīvai, lai būtu gatavs aizbraukšanai, tiklīdz Džeks atkal atnāks un noteikti pa teiks, ka tu esi miris. Dievs tēvs, es traki priecājos, ka esi atgriezies, dēliņ!

Es atbildēju:

—     Viss kārtībā, tiešām varen labi. Viņi mani neatradīs un domās, a esmu nošauts un mans līķis aizdzīts lejup pa upi — tur vēl kaut kas

palika krastā, kas viņiem liks' tā domāt. Nezaudē laiku, Džim, bet tūlīt labi ātri ievirzi plostu lielajos ūdeņos.

Es nomierinājos tikai tad, kad plosts aizpeldēja divas jūdzes tālāk un atradās Misisipi upes vidū. Tad mēs pacēlām savu signāllaternu un nolēmām, ka tagad esam atkal brīvībā un drošībā. Kopš vakardienas nebiju ne kumosa ēdis. Džims pasniedza man kukurūzas plāceņus un paniņas, cūkgaļu ar kāpostiem un dārzeņus — nekas nav garšīgāks par šiem ēdieniem, ja tie labi sagatavoti. Kamēr ēdu vakariņas, mēs sarunājāmies un jutāmies ļoti labi. Es biju ļoti priecīgs, ka aizbēgu no asinsatriebes un Džims — no purva. Mēs tā arī runājām, ka nav labāku māju par plostu. Visas citas vietas ir šauras un smacīgas, bet uz plosta ir pavisam citādi: uz plosta vari justies pilnīgi brīvi, ērti un viegli.

Deviņpadsmitā nodaļa

Pagāja divas vai trīs dienas un naktis, man pat likās, ka šis laiks aizpeldēja — tik gludi, klusi un jauki. Kā mēs pavadījām laiku? Upe šai vietā ir milzīgi plata — dažreiz pat pusotras jūdzes; naktīs mēs braucām, dienā stāvējām; kad pagāja nakts, tūlīt kaut kur piestājā­mies — gandrīz vienmēr rāmā ūdenī pie kādas saliņas, piesējām plostu, sagriezām jaunu papeļu un vītolu zarus un apklājām ar tiem plostu. Tad izlikām makšķeres. Pēc tam nopeldējāmies upē, lai atsvaidzinā­tos un atvēsinātos, apsēdāmies uz upes smilšainā dibena, kur ūdens sniedzās tikai līdz ceļgaliem, un skatījāmies, kā aust diena. Nebija dzirdama ne skaņa — pilnīgs klusums—, it kā visa pasaule būtu aizmigusi, tikai kaut kur iekurkstējās varde. Skatoties pāri upei, vispirms varēja samanīt tumšu svītru — mežus otrajā pusē—,neko citu nevarēja atšķirt. Tad debesīs parādījās blāvums, kas kļuva aizvien plašāks, un upes ūdeņi vērtās liegāki — tālumā ne vairs melni, bet pelēki. Varēja redzēt, ka pa ūdeni aizslīd nelieli melni plankumi arī ļoti tālu — tirgotāju barkas un citas laivas, arī garas, melnas joslas — plosti. Dažreiz varēja saklausīt airus čīkstam vai neskaidras balsis, tādā klusumā skaņas dzirdamas tālu; pamazām varēja saskatīt ūdens virpuļus un no tā secināt, ka ātrā straume te atsitas pret kādu iestrēgušu siekstu un tāpēc virpuļo. Tad varēja redzēt, ka migla viļņojas pār ūdeni, ka austrumi un upe sārtojas, un saskatīt baļķu būdu mežmalā pāri upei, laikam jau sarga māju koku noliktava. Mājiņa celta tik nevērīgi, ka pa visām spraugām varēja suns ielīst. Tad uzpūš jauka vēsma, tik veldzējoša un spirgta, tik saldi smaržīga, apkārt taču ir meži un puķes, bet dažreiz tā ir pretīga, jo krastā pamestās zivis nostāvējušās smako, un tad jau ir klāt gaiša diena. Viss smaida saulē, un putni dzied pilnā spēkā!

Vieglus dūmus šādā rītā bija grūti pamanīt, tāpēc mēs no makšķerēm noņēmām zivis un izvārījām sev siltas brokastis. Pēc tam vērojām vientuļo upi, laiski atpūtāmies, līdz iegrimām miegā. Tad atmodāmies un skatījāmies, kas mūs pamodinājis. Dažreiz ieraudzī­jām tvaikoni, kas sprauslādams devās pret straumi, tik tālu pie otrā krasta, ka tikai to vien saskatījām, vai tam bija rats pie sānu borta vai pie pakaļējā gala. Tad kādu stundu nebija nekas ne redzams, ne dzirdams — tikai sastingusi vientulība. Pēc kāda laika pa lielu gabalu garām aizslīdēja plosts, un kāds lempis skaldīja uz tā malku, jo tie parasti to dara uz plosta,— redzam, ka cirvis nozib gaisā un brāžas lejup, nekas nav dzirdams, atkal paceļas cirvis, un tikai tad, kad tas paceļas pār vīra galvu, izdzirdam blīkšķi — tik daudz laika paiet, līdz skaņa atlido pār ūdeni. Tā aizvadījām dienu, valstīdamies zālē un klausīdamies klusumā. Reiz visapkārt bija dziļa migla, un uz plostiem un laivām, kas brauca garām, sita skārda pannas, lai tiem neuz­brauktu tvaikoņi. Kāda laiva vai plosts aizbrauca mums garām tik tuvu, ka dzirdējām ļaudis runājam, lamājamies un smejamies — dzir­dējām pavisam skaidri, bet nevarējām tos saredzēt, un kļuva baigi, jo likās, ka gari lido gaisā. Džims teica — viņš domājot — tie esot gari, bet es sacīju:

— Nē, gari vis neteiks: «Lai velns parautu šo velnišķīgo miglu!»

Drīz pienāca nakts, un mēs devāmies ceļā; kad nokļuvām upes vidū, neairēdami ļāvām plostam peldēt pa straumi, tad kūpinājām pīpes un kūļājām kājas ūdenī, un sarunājāmies par visu, kas ienāca prātā,— mēs vienmēr bijām kaili, dienu un nakti, ja vien moskīti nedzēla,— jaunās drēbes, ko man iedeva Baka radinieki, bija pārāk labas, lai būtu ērtas, un es vispār nemēdzu staigāt apģērbies.

Dažreiz visa lielā upe bija mūsu ziņā ilgu laiku. Tālumā pie krastiem redzējām sēres un salas, dažreiz arī uguntiņu — sveci būdi ņas logā, dažreiz arī uz ūdens pamirgoja ugunis — uz plosta vai liellaivas, varēja dzirdēt, ka tur kāds spēlē vijoli vai dzied. Skaisti ir dzīvot uz plosta! Mums pāri bija zvaigžņota debess, mēs gulējām uz muguras un skatījāmies uz spīdekļiem, un strīdējāmies, vai tie ir radīti vai paši radušies. Džims domāja, ka tie ir radīti, bet es domāju, ka tie paši radušies. Man šķita, ka tik daudz radīt būtu prasījis pārāk ilgu laiku. Džims sacīja — varbūt zvaigznes izdējis mēness,— gluži prātīga doma, pret to nebija ko iebilst, jo es reiz redzēju vardi, kas izlaida no sevis daudzas oliņas,— iespējams tas bija. Mēs vērojām arī krītošās zvaigznes, kā tās aizlidoja lejup. Džims domāja, ka šīs zvaigznes sabojājušās un tās izsviežot no ligzdas.

Vienu vai divas reizes naktī redzējām tvaikoni aizbraucam tumsā, šad tad tas izgrūda no dūmeņiem dzirksteļu kūļus, tie sabira upē, un tas izskatījās briesmīgi skaisti, tad tvaikonis pazuda upes līkumā, uguņiem mirgojot; troksnis norima, un upe kļuva atkal klusa. Pama­zām līdz mums atlīgoja tvaikoņa saceltie viļņi un mazliet sašūpoja plostu, un pēc tam neaprēķināmi ilgu laiku vairs nebija dzirdams nekas, varbūt tikai varžu kurkstieni.

Pēc pusnakts ļaudis krastā savās mājās aizgāja gulēt, tad divas vai trīs stundas krasti bija tumši — vairs nezibsnīja uguntiņas būdu logos. Sīs uguntiņas bija mūsu pulksteņi—pirmā, kas parādījās, nozīmēja, ka tuvojas rīts, tad meklējām vietu, kur piestāties un pietauvot mūsu plostu.

Kādu rītu atradu tukšu koka laivu un tajā pārcēlos pār sēkli uz cietzemi — tikai divi simti jardu — un kādu jūdzi nobraucu pa mazu upīti uz augšu caur ciprešu mežu, meklēdams ogas. Tieši tai vietā, kur upīte bija tik sekla, ka to varēja pārbrist govis, ieraudzīju divus vīrus lielā ātrumā skrējām pa taku. Domāju, ,ka esmu pagalam; vien­mēr, ja kādam dzenas pakaļ, tūlīt nodomāju, ka vajā mani vai Džimu. Gribēju laisties lapās, cik ātri vien var, bet viņi bija ļoti tuvu, sauca un lūdza mani, lai glābjot viņu dzīvības — viņi neko neesot nodarījuši, bet viņiem dzenoties pakaļ ar suņiem. Viņi gribēja ielēkt laivā, bet es teicu:

— Nedariet tā! Es vēl nedzirdu ne suņus, ne zirgus tuvojamies, jums vēl diezgan laika izlīst caur krūmiem, paiet gar upīti mazliet tālāk, tad nāciet dziļāk, brieniet man klāt un kāpiet laivā — tā nojauksiet suņiem pēdas.

Tā viņi darīja, un, tiklīdz iekāpa manā laivā, es airējos atpakaļ uz mūsu s^lu un pēc piecām minūtēm dzirdēju suņus tālumā rejam un vīrus saucam. Dzirdējām, ka viņi pienāca pie upītes, bet neredzējām viņus, viņi apstājās un mīņājās uz vietas — mēs braucām aizvien tālāk un tālāk un viņus vairs nedzirdējām. Kad bijām nobraukuši kādu jūdzi garām mežam un ievirzījāmies lielajā upē, viss bija kluss,

'mēs piebraucam pie salas, paslepamies jauno papeļu audzes un bijām glābti!

Viens no izglābtajiem bija vairāk nekā septiņdesmit gadu vecs plikgalvis ar sirmu vaigubārdu. Galvā viņam bija veca, skrandaina cepure, apģērbs — netīri zils vilnas krekls, saplīsušas, vecas zilas kokvilnas bikses, sabāztas augstos zābakos, paštamborēti bikšturi — nē, tikai viens. Pār koku pārmestus viņš nesa vecus, garus, zilus kokvilnas svārkus ar spožām vara pogām, un viņi abi stiepa lielas, piebāztas, nobružātas somas. Otrs bēglis bija ap trīsdesmit gadu vecs, arī viņa apģērbs šķita trūcīgs.

Paēduši brokastis, mēs atlaidāmies zālē un sarunājāmies, un pirmais, ko ievērojām, bija tas apstāklis, ka šie abi cilvēki viens otru nepazina.

—  Par ko tev iznāca nepatikšanas?— jautāja plikgalvis otram cilvēkam.

—  Es pārdevu kādas zāles, kas noņem zobakmeni,— un tās tiešām noņem šo akmeni, bet līdz ar to emalju,— uzkavējos vienu nakti ilgāk, nekā vajadzēja, un tieši tad, kad gribēju aizlavīties, saskrējos ar jums šai priekšpilsētā, un jūs teicāt, ka jūs vajā, un lūdzāt, lai palīdzu jums aizbēgt. Tad teicu jums, ka ari mani gaida nepatikšanas un ka laidīšos prom kopā ar jums. Tas ir viss mans stāsts. Bet jūsējais?

—  Es te kādu nedēļu uzstājos pret dzeršanu un biju visu sieviešu mīluli^— mani mīlēja vecās un jaunās, jo es krietni sadevu dzērā­jiem— to gan varu jums teikt—, un katru vakaru nopelnīju piecus vai sešus dolārus — desmit centus no galviņas, bērniem un nēģeriem par brīvu, un veikals gāja no rokas, bet tad kāds palaida baumas, ka es pats slepenībā sūcot no pudeles. Šorīt mani pamodināja, kāds nēģeris un teiCa, ka ļaudis pulcējoties ar suņiem un zirgiem, ļaušot man kādu pusstundu iet savu ceļu, bet tād dzīšoties pakaļ un, ja saķeršot, tad izvārtīšot darvā un izjādelēšot uz stieņa. Es vairs negaidīju brokastis, nebiju izsalcis.

—  Vecais, — sacīja jaunākais,— mēs varētu apvienoties un darbo­ties kopīgi, kā jūs domājat?

—  Es neiebilstu. Bet ar ko jūs nodarbojaties?

—  Mans amats ir burtlicis, mazliet pieprotu gatavot patentētas zāles, esmu aktieris, tēloju traģēdijās, ziniet. Ja ir izdevība, nodarbo­jos ar hipnozi un frenoloģiju, pasniedzu dziedāšanas un ģeogrāfijas stundas, dažreiz lasu kādu lekciju — es protu daudz ko! Daru visu, lai tikai nevajadzētu strādāt. Un ar ko jūs raujaties?

—  Savā laikā esmu daudz nodarbojies ar dakterēšanu, dziedināju, uzlikdams rokas, vēzi un paralīzi, un līdzīgas kaites. Protu arī labi zīlēt, ja gadās kāds, kas man par attiecīgo personu pastāsta vajadzī­gos faktus. Bet galvenais — sprediķoju sapulcēs, darbojos, kā misio­nārs.

Kādu bridi visi klusēja, tad jaunais vīrietis nopūtās un teica:

—  Ak vai!

—  Par ko vaidat?— jautāja plikgalvis.

—  Kad iedomājos, ciktāl esmu nodzīvojies un nokļuvis tik pagri­mušā sabiedrībā!

Un viņš ar kādu lupatu paberzēja sev acu kaktiņus.

—  Piķis un zēvele, vai šī sabiedrība nav jums pietiekami laba?— plikgalvis jautāja asi un uzpūtīgi.

Jā, tā man ir diezgan laba, jo es tādu esmu pelnījis. Jo kas mani novilka tik zemu, kad biju tik augstu? Es pats. Es nevainoju jūs, džentlmeņi, nemaz ne. Nevainoju nevienu. Es to visu esmu pelnījis. Lai cietsirdīgā pasaule dara visļaunāko — es tomēr zinu — kaut kur sev atradīšu kapu. Lai pasaule izdarās kā vienmēr — atņem man visu — manus mīļotos, manu īpašumu, it visu, bet to vienu man nevar atņemt. Kādu dienu nogulšos savā kapā un aizmirsīšu visu, un mana nabaga salauztā sirds gūs mieru.

Viņš turpināja berzēt acis.

—  Lai jods parauj jūsu salauzto sirdi!— plikgalvis sacīja.— Kāpēc jūs uzbāžaties mums ar savu salauzto sirdi? Kāda mums tur daļa!

—  Nē. Es to zinu, es nevainoju jūs, džentlmeņi. Tā mana vaina, ka tik zemu esmu kritis,— jā, mana paša vaina. Un tāpēc ir pareizi, ka ciešu, pavisam pareizi,— es vairs nesūdzos.

—  Zemu kritis? No kādiem augstumiem?

—  Ak, jūs nekad man neticēsiet, pasaule nekad netic cilvēkam — lai paliek — tam nav nozīmes. Manas dzimšanas noslēpums . . .

—  Jūsu dzimšanas noslēpums? Ko jūs ar to gribat teikt?

—  Džentlmeņi,— jaunais cilvēks sacīja ļoti svinīgā balsī,— es jums atklāšos, jo uzticos jums. Esmu dzimis hercogs!

Džims izbolīja acis, to dzirdēdams, un, manuprāt, es arī. Tad plikgalvis iesaucās:

—  Nē! Jūs runājat niekus!

—  Jā. Mans vecvectēvs, hercoga Bridžuotera vecākais dēls, at­bēga uz Ameriku pagājušā gadsimta beigās, lai elpotu brīvības skaidro gaisu, apprecējās šeit un nomira, atstādams savu vienīgo dēlu, tai pašā laikā nomira arī viņa tēvs. Mirušā hercoga otrais dēls piesavinājās titulu un īpašumus, bet mazākais zēns — īstais manti­nieks un hercogs — tika aizmirsts. Esmu tiešs šī bērna pēcnācējs, likumīgais Bridžuoteras hercogs, un te nu esmu — vientulis, zaudējis savu augsto kārtu, ļaužu vajāts, saltās pasaules nicināts, skrandās nonīcis, lauztu sirdi — un spiests paciest blēžu sabiedrību uz plosta!

Džimam kļuva viņa ļoti žēl un man arī. Mēģinājām viņu mierināt, bet viņš sacīja, ka tas esot veltīgi, neviens nespējot viņu mierināt; bet, ja mēs atzītu viņu par hercogu, tas viņam līdzētu vairāk nekā jebkas cits. Apsolījāmies, ka to darīsim, ja viņš mūs iemācītu, kā uzvesties.

Viņš atbildēja, ka mums jāpaklanoties, viņu uzrunājot, jādēvējot par •«jūsu gaišību», «milordu» un «augstdzimtību»— un viņš ari neapvai­nošoties, ja mēs viņu saukšot vienkārši par Bridžuoteru, jo arī tas esot tituls, nevis vārds, vienam no mums viņš jāapkalpojot pie pusdienām un jāizdarot viņam visādi sīki pakalpojumi, ko viņš vēlētos.

Tas nebija grūti, un mēs centāmies to darīt.

Pusdienojot Džims stāvus apkalpoja hercogu un bieži jautāja:

—  Vai jūsu gaišība nevēlētos šo vai to?— un tā tālāk, un katrs cilvēks varēja redzēt, ka hercogam tas ļoti patika.

Bet vecais vīrs kļuva ļoti kluss — neko nerunāja un nemaz neprie­cājās par hercoga lutināšanu. Likās, ka viņam ir kaut kas prātā. Pēcpusdienā viņš sacīja:

—  Paklau, Bildžuoter*, man jūsu ļoti žēl, bet jūs neesat vienīgais, kas pārcietis tādu nelaimi.

—  Vai tiešām?

—  Jā, neesat vienīgais. Ne jūs vienu ļaunprātīgi nogrūda no augstas vietas.

—  Diemžēl!

—  Jūs neesat vienīgā persona, kuras dzimšanu klāj noslēpums.

Un, goda vārds, vecais sāka raudāt.

—  Rimstiet! Ko jūs gribat teikt?

—  Bildžuoter, vai varu jums uzticēties?— jautāja vecais vīrs, joprojām šņukstēdams.

—  Līdz pašai nāvei!— Hercogs satvēra vecā vīra roku, saspieda to un sacīja:— Klājiet laukā savu dzīves noslēpumu.

—  Bildžuoter, esmu mirušais dofins — troņa mantinieks.

Tad nu gan mēs abi ar Džimu blenzām kā sastinguši. Hercogs pārprasīja:

—  Kas jūs esat?

—  Jā, mans draugs, tas ir pārāk patiesi — šai brīdī jūsu acis skata nabaga pazudušo dofinu, Luiju Septiņpadsmito*— Luija Sešpadsmitā un Marijas Antuanetes dēlu!

—  Jūs? Jūsu vecumā? Nē! Varbūt jūs gribat teikt, ka esat nelaiķis Kārlis Lielais*, jums droši vien ir seši vai septiņi simti gadu — vismazākais.

—  Tas viss no bēdām, Bildžuoter, no bēdām! Bēdu dēļ man ir sirmi mati un pāragrā plikgalvība. Jā, džentlmeņi, jūs redzat savā priekšā zilās nātna drēbēs tērpušos, dziļā nelaimē iestigušu apkārtklīstošo, izdzīto cietēju, īsteno Francijas karali!

Viņš raudāja tik ļoti, ka mēs ar Džimu nezinājām īsti, ko pasākt, bijām tik noskumuši, tik nelaimīgi un lepni, ka viņš ir pie mums. Tāpēc sākām viņu mierināt, kā pirms tam hercogu. Bet viņš sacīja, ka tam neesot nozīmes, labāk būt nomirušam, jo tikai nāve varot viņam darīt labu, lai gan bieži viņš jūtoties labāk un vieglāk, ja- cilvēki izturoties pret viņu, kā pienākas viņa augstajam stāvoklim, nometas uz viena ceļa un uzrunā viņu «jūsu majestāte», pirms apkalpo pie edienu galda,un neapsēžas viņa klātienē, iekams viņš nav atļāvis. Tad Džims un es sākām viņu dēvēt par majestāti, visādi viņu apkalpojām un stāvējām kājās, līdz viņš atļāva mums apsēsties. Tas viņu ļoti iepriecināja, viņš kļuva jautrs un omulīgs. Bet hercogs pret viņu sabozās un izskatījās visai neapmierināts ar notikumu gaitu. Karalis tomēr izturējās pret viņu draudzīgi, sacīja, ka viņa tēvs hercoga vecvectēvu un citus Bildžuoteru hercogus visai ieredzējis, atļāvis tiem bieži viņu apmeklēt pilī, bet hercogs ilgi staigāja uzpūties, līdz beidzot karalis sacīja:

— Liekas, ka nāksies sasodīti ilgu laiku sēdēt kopā uz šā nejēdzīgā plosta, Bildžuoter, un kāda jēga jums tā uzpūsties? No tā mūsu stāvoklis kļūs ļaunāks. Nav mana vaina, ka neesmu dzimis hercogs, nav jūsu vaina, ka neesat dzimis karalis,— kāpēc tad uztraukties? Jāmēģina katrai lietai pieiet no labākās puses — tas ir mans vadmo tīvs. Nav nemaz tik ļauni, ka uzkūlāmies uz šī plosta — ko ēst ir daudz un viegla dzīve —, nāciet, še roka, hercog, un būsim draugi.

Hercogs pasniedza viņam roku, un Džims un es par to nopriecājā­mies. Viss saspīlējums zuda, un mēs jutāmies lieliski, jo nav nekā ļaunāka, ja uz plosta kāds naidojas,— te visiem jābūt apmierinātiem un laipniem citam pret citu.

Es diezgan drīz sapratu, ka šie meļi nebija ne karaļi, ne hercogi, bet pēdējie blēži un viltnieki. Tomēr es nekad neko neteicu, nekādi to neizpaudu, bet glabāju sevī — tas bija labākais, tad neradās nekādi strīdi, ne grūtības. Ja viņi vēlas, lai saucam viņus par karaļiem un hercogiem, es neko nesaku, lai tikai būtu miers mūsu saimē. Nebija arī nekādas nozīmes to pateikt Džimam, tāpēc klusēju. Ja arī nebiju iemācījies no sava tēva neko citu, tad vismaz zināju, kā apieties ar šādiem cilvēkiem — nestrīdēties pretī, lai viņi dara, ko grib.

Divdesmita nodaļa

Viņi uzdeva mums diezgan daudz jautājumu; gribēja zināt, kāpēc mēs tā esam noslēpuši plostu, kāpēc apstājamies un nebraucam dienas laikā. Vai Džims esot izbēdzis nēģeris? Es atbildēju:

—  Dieva dēļ! Vai tad izbēdzis nēģeris dotos uz Dienvidiem? Viņi piekrita, ka nēģeris tā vis nedarītu, bet man vajadzēja kaut

kā izlocīties, tāpēc sāku stāstīt:

—  Mani tuvinieki dzīvoja Paika novadā, Misūri štatā, kur esmu dzimis. Viņi visi nomira, palikām tikai es, mans tētis un brālis Aiks.

Tētis nolēma visu atstāt un aiziet dzīvot pie tēvoča Bena, kam ir maza ferma un viens zirgs — pie upes, četrdesmit četras'jūdzes lejup aiz Orleānas. Tētis bija nabags, iekritis parādos, tāpēc, kad viņš ar visiem norēķinājās, viņam palika tikai sešpadsmit dolāru un mūsu nēģeris Džims. Ar to naudu nevarējām nobraukt tūkstoš četri simti jūdžu, pat ne uz tvaikoņa klāja vai kā citādi. Kad upē ūdens pacēlās, tētim kādu dienu laimējās: viņš notvēra šo garām slīdošo plosta daļu, un mēs nolēmām ar to aizbraukt līdz Jaunorleānai. Bet tētim atkal neveicās, kāds tvaikonis naktī uzgrūdās mūsu plosta priekšgalam, visi mēs iekritām ūdenī un panirām zem tvaikoņa rata. Džims un es iznirām sveikā, bet tētim bija pilna dūša un Aikam tikai četri gadi, tālab viņi nogāja dibenā. Nākamajās divās dienās mums klājās grūti: visādi ļaudis mums brauca klāt ar laivām un gribēja man atņemt Džimu, jo tiem šķita, ka viņš esot izbēdzis nēģeris. Tad-vairs dienas laikā nebraucām, naktīs mums bija miers no tiem.

Hercogs sacīja:

—  Atļauj man palauzīt galvu, kā mēs varētu braukt arī dienas laikā, ja tas būtu vajadzīgs. Es visu pārdomāšu un izgudrbšu labu plānu. Šodien lai paliek viss pa vecam, jo, protams, negribam braukt dienas gaismā garām pilsētai, tas nebūtu veselīgi.

Pievakarē laiks apmācās. Likās, ka būs lietus — visapkārt tālu­mos plaiksnījās rūsa, diezgan zemu pie apvāršņa, un lapas sāka trīsēt —,varēja skaidri redzēt, ka būs nejauks laiks. Tāpēc hercogs un karalis iegāja mūsu būdā apskatīt, kādas tur guļvietas.

Mana guļvieta bija salmu maiss — labāka nekā Džimam, kurš gulēja uz kukurūzas salmiem, kas mēdz sāpīgi durstīt miesu, ja cilvēks griežas uz otriem sāniem, turklāt izkaltušie stiebri tā čab kā sausu lapu kaudze un no šādas švīkstēšanas bieži jāatmostas. Hercogs nolēma, ka viņš ņemšot manu guļammaisu, bet karalis viņam to neatļāva. Viņš teica:

—  Manuprāt, jums pašam vajadzēja saprast, ka manam augsta­jam stāvoklim kukurūzas salmu maiss ir nepiemērota guļamvieta. Jūsu gaišība var šo kukurūzas maisu ņemt sev.

Kādu mirkli Džims un es svīdām baiļu sviedrus, jo domājām, ka starp viņiem atkal sāksies ecēšanās. Tālab bijām priecīgi, kad hercogs atbildēja:

—  Mans liktenis ir lēmis, ka varmācības dzelzs papēdis mani allaž iemin dubļos. Nelaime ir salauzusi manu kādreiz augstprātīgo garu, es atkāpjos, es padodos. Tāds ir mans liktenis. Esmu viens pasaulē — ļau­jiet man ciest, jo es ciešanas varu panest.

Tiklīdz labi satumsa, devāmies ceļā. Karalis pavēlēja mums- virzīties pa upes vidu un neiedegt ugunis, iekams neaizbrauksim tālu aiz pilsētas. Drīz ieraudzījām nelielu skupsnu uguntiņu — tā bija pilsēta, un mēs tai laimīgi pabraucām garām ar pusjūdzes ātrumu

stundā. Kad bijām nobraukuši trīsceturtdaļjūdzes lejup pa straumi, pacēlām savu signāllaternu. Ap pulksten desmitiem sāka līt, sacēlās vējš, pērkons spēra un zibeņi šaudījās. Karalis pavēlēja mums abiem stāvēt sardzē, kamēr negaiss pārskrien. Tad viņi ar hercogu ielīda būdā un nolikās gulēt. Man vajadzēja stāvēt sardzē pusnaktī, bet es tomēr neietu gulēt, pat ja man būtu gulta, jo cilvēks ne jau katru dienu piedzīvo tādu vētru un to reti gadās novērot. Manu dvēselīt, kā vējš trakodams kauca! Ik pēc pāris sekundēm šķīda tādi zibeņi, ka varēja saskatīt viļņu baltās muguras pusjūdzes apkārtnē, lietus gāzmās salas šķita pelēkas, koki locījās vējā, un tad nodārdēja — brīkš-brākš-bladāc! brīkš-brākš-bladāc!— un pērkons, nikni rūkdams un dārdēdams, aizvēlās tālāk, bet tūlīt atkal nozibeņoja un sekoja jauns grāviens. Viļņi mani brīžiem gandrīz vai noskaloja no plosta, bet es izģērbos, un man nekas nekaitēja. Man nebija jāraizējas arī par siekstām, jo zibeņi šaudījās un liesmoja tik nemitīgi, ka varējām tās vienmēr laikā ieraudzīt, lai pagrieztu plostu uz vienu vai otru pusi un aizpeldētu tām garām.

Man bija jāstājas pusnakts sardzē, kā zināt, bet es tai laikā biju jau kļuvis miegains, tālab Džims teica, ka pusi sardzes nostāvēšot manā vietā. Viņš jau vienmēr bija varen labs pret mani. Ielīdu būdā, bet karalis un hercogs bija tā izpletuši kājas, ka man nebija vietas, kur piemesties, tāpēc nogūlos ārpusē — neko nebēdāju par lietu, jo tas bija silts, un tagad arī viļņi vairs nebija tik lieli. Bet ap pulksten diviem viļņi atkal pieauga, un Džims gribēja mani modināt, bet padomāja, un viņam šķita, ka viļņi tomēr nav tik vareni, lai mūs apdraudētu. Taču viņš maldījās, jo pēkšņi uzlēca milzīgs vilnis un noskaloja mani no plosta. Džims aiz smiekliem gandrīz vai nobeidzās. Viņš bija viegli sasmīdināms nēģeris, otru tādu neesmu redzējis.

Nostājos sardzē, Džims nogūlās un sāka krākt. Drīz vētra pavisam norima, un krasta mājiņās iedegās pirmās uguntiņas. Tad pamodināju Džimu, un mēs ievirzījām plostu kādā slēptuvē, kur pavadīt dienu.

Pēc brokastīm karalis izvilka vecas, nobružātas spēļu kārtis un kādu laiku spēlēja ar hercogu pokeru, piecus centus par partiju. Tad viņiem spēle apnika un viņi nolēma sastādīt «kara plānu», kā mēdza to saukt.

Hercogs iegrūda roku savā somā, izvilka veselu kaudzi afišu un tās skaļi nolasīja. Viena afiša vēstīja, ka «Slavenais doktors Armands de Montalbans no Parīzes lasīs lekciju par frenoloģijas zinātni» tādā un tādā vietā, tādā un tādā dienā un laikā, ieejas maksa desmit centu, par divdesmit pieciem centiem izsniegšot cilvēka raksturojumu ar zīmējumu. Hercogs teica, ka viņš pats esot šis doktors. Kādā citā afišā viņš saucās «pasaulslavenais traģiķis, Šekspīra lomu tēlotājs Gariks Jaunākais* no Drurīleinas teātra Londonā». Pārējās afišās viņš bija dēvēts vēl citos vārdos un bija attēlotas viņa brīnumspējas, kā, piemēram: ar burvju rīksti viņš atrodot zemē ūdeni un zeltu, izkliedējot raganas burvestības u. tml. Beidzot viņš sacīja:

—  Tomēr teātra mūza man ir visdārgākā. Vai esat kādreiz bijis uz skatuves, augstība?

—  Nē,— karalis atbildēja.

—  Jums tas būs jādara, iekams paies trīs dienas, Nogāztais Augstmani,— hercogs sacīja,— pirmajā pilsētā, kur nokļūsim, noīrē­sim zāli un izrādīsim zobenu divkauju no «Ričarda Trešā» un balkona skatu no lugas «Romeo un Džuljeta». Kā jums tas patīk?

—  Es darīšu visu, kas būs ienesīgs, Bildžuoter, bet redziet, es neko nejēdzu no teātra mākslas un pat neesmu aktierus redzējis. Kad mans tēvs viņus ielūdza pilī, es vēl biju pārāk mazs. Vai jūs varētu mani apmācīt?

—  Pavisam viegli!

—  Labi. Man jau sen rokas kņud uzsākt kaut ko jaunu. Sāksim tūlīt!

Tad hercogs viņam pastāstīja, kas ir Romeo un Džuljeta, un piebilda, ka esot pieradis tēlot Romeo, tāpēc karalim būšot jātēlo Džuljeta.

—  Bet, ja Džuljeta ir tik jauniņa, tad taču būs visai savādi, ja tai būs kails galvvidus un sirma vaigubārda.

—  Nebēdājiet, šie lauku stulbeņi par to pat nepadomās. Turklāt jūs būsiet skatuves tērpā un izskatīsieties pavisam citāds. Džuljeta stāv uz balkona, jūsmodama par mēnesnīcu, iekams dodas pie miera. Viņa apģērbusi naktskreklu, galvā viņai ir kruzuļaina aubīte. Seit ir tēlotāju tērpi.

Viņš izvilka pāris katūna tērpu, šūtus no priekškara drēbes, teikdams, ka tie esot Ričarda III un viņa pretinieka viduslaiku bruņutērpi, pēc tam izvilka baltu katūna naktskreklu un no tā paša auduma darinātu aubi.

Karalis bija apmierināts; hercogs paņēma grāmatu un sāka lasīt lomas ļoti pacilātā un svinīgā balsī, reizē lēkādams un tēlodams, lai parādītu, kā jāspēlē. Tad viņš iedeva grāmatu karalim un pavēlēja viņam iemācīties savu lomu no galvas.

Pēc trim jūdzēm upes līkumā parādījās maza pilsētiņa, un pēc pusdienām hercogs teica, ka esot izdomājis veidu, kā braukt ar plostu dienas laikā, neapdraudot Džimu. Viņš apgalvoja, ka aizbraukšot uz pilsētiņu un visu4 nokārtošot. Arī karalis vēlējās turp aizbraukt un paskatīties, vai kaut kas nepalaimējas. Mums bija izsīkuši kafijas krājumi, un Džims piebilda, lai arī es aizbraucot ar laivu abiem līdzi iegādāties kafiju.

Kad iegājām pilsētiņā, tā šķita izmirusi, ielas bija tukšas, bez kustības un klusas kā svētdienā. Ieraudzījām slimu nēģeri, kas sauļojās pagalmā. Viņš teica, ka visi, atskaitot bērnus, slimniekus un loti vecus cilvēkus, esot aizgājuši uz lūgšanas sapulci mežā, divu jūdžu attālumā no pilsētas. Karalis izvaicāja nēģeri, kā turp var nok}ūt, un sacīja, ka ari viņš došoties turp un uz labāko apstrādāšot sapulces dalībniekus; viņš atļāva arī man viņu pavadīt. Hercogs sacīja, ka viņam jāejot uz tipogrāfiju. Mēs to drīz atradām, nelielu uzņēmumu virs namdara darbnīcas,— visi namdari un burtliči bija aizgājuši uz sanāksmi, bet durvis atstājuši neaizslēgtas. Telpa bija netīra, drazām piemētāta, visur varēja redzēt tintes traipus, pie sienām karājās paziņojumi par pārdodamiem zirgiem un izbēgušiem nēģeriem. Hercogs novilka svārkus un teica, ka vairāk viņam arī neko nevajagot. Tad es un karalis devāmies uz lūgšanas sapulci.

Mēs tur nokļuvām pēc pusstundas, nosvīduši gluži slapji, jo bija briesmīgi karsta diena. Bija sapulcējušies vairāk nekā tūkstoš cilvēku no divdesmit jūdžu apkaimes. Meži bija pilni zirgu pajūgiem un furgoniem, kas bija novietoti kur kurais. Zirgi ēda auzas no silēm, vēcināja astes un mīdījās, atgaiņādami mušas. Bija izveidotas noju­mes no pāļiem, pārsegtas ar zaļojošiem zariem; tur pārdeva limonādi un piparkūkas, kaudzēs nogrūstus arbūzus, svaigu kukurūzu un citus zaļumus.

Sprediķi noturēja tādās pašās nojumēs, tikai plašākās, tur sēdēja lieli ļaužu bari. Soli bija izgatavoti no dēļu nomaļiem, to apaļajā pusē izurbtajos caurumos bija iespraustas nūjas kāju vietā. Soliem nebija atzveltņu. Sprediķotāji stāvēja uz augstas tribīnes nojumes vienā galā. Sievietēm bija galvā salmu cepures, dažas bija pusvilnas tērpos, citas kokvilnas, dažas jaunākās — katūna kleitās. Daži jaunekļi stāvēja basām kājām, un dažam bērnam nebija cita apģērba kā vien pakulu krekls. Dažas vecākas sievas adīja, un jaunieši slepeni zīmīgi samirkšķinājās.

Pirmajā nojumē, kurā iegājām, sludinātājs lasīja priekšā garīgu dziesmu. Viņš nolasīja divas rindas, visi tās nodziedāja, dziesma skanēja ļoti svinīgi, bija daudz ļaužu, un tie dziedāja pacilātībā. Sludinātājs nolasīja atkal divas vārsmas, ļaudis dziedāja, un tā tas turpinājās. Ļaudis aizvien vairāk iejūsminājās, dziedāja skaļāk un skaļāk, dziesmas beigās daži sāka vaidēt, daži kliegt. Tad sludinātājs sāka svētrunu lielā nopietnībā, paliecās uz tribīnes vienu pusi, tad uz otru, tad pārliecās tribīnei tieši pāri, viņa rokas un augums nemitīgi kustējās, un viņš izkliedza vārdus ar visu spēku. Sad un tad sludinā­tājs atvēra un pacēla savu Bībeli, vicinādams to uz visām pusēm un saukdams:

—  Te ir vara čūska tuksnesīl Paceliet acis uz to un iemantojiet dzīvību!

Un ļaudis sauca:

—  Slava! A-a-men!

Tā viņš turpināja, un ļaudis vaidēdami atsaucās:

—  Amen!

—  Ak, nāciet pie nožēlu sola, nāciet ārā no grēku tumsas! (Amen!) Nāciet, slimie un cietēji (Amen!), nāciet, klibie, kroplie un aklie (Amen!), nāciet, nabadzīgie un trūcīgie, kaunā iegrimušie (Amen!), nāciet visi, kas esat noguruši, aptraipīti un izmocīti! Nāciet visi, kam gars salauzts, kam sirds noskumusi! Nāciet savās skrandās un grēkos, un netikumos! Brīvi plūst ūdeņi, kas jūs šķīstīs, debesu vārti ir atvērti — ak, ienāciet un gūstiet mieru! (A-men, slava, alelujā!)

Un tā tālāk. Sludinātāja vārdus vairs nevarēja sadzirdēt, tā visi kliedza un raudāja. Cilvēki šur tur barā piecēlās un ar pūlēm sev izlauza ceļu līdz nožēlu solam, asaras plūda pār viņu vaigiem. Kad visi nožēlnieki bija nokļuvuši līdz pirmajiem soliem, viņi dziedāja un kliedza, un nokrita uz salmiem kā ārprātīgi un jukuši.

Iekams attapos, arī karalis bija turp aizgājis, varēja dzirdēt viņa skaļo balsi, tad viņš uzrāpās uz tribīnes. Sludinātājs viņu lūdza runāt uz ļaudīm, un viņš to darīja. Viņš stāstīja, ka bijis jūras laupītājs trīsdesmit gadu, braucis pa Indijas okeānu, pēdējā pavasarī daudz viņa bandas locekļu kritūši kautiņā un viņš atgriezies dzimtenē savākt jaunu laupītāju baru, bet, paldies Dievam, viņu pagājušajā naktī uz tvaikoņa apzaguši un izsvieduši krastā bez viena centa, un viņš par to priecājoties, tas esot vissvētīgākais notikums viņa mūžā, jo viņš tagad esot kļuvis pavisam cits cilvēks un pirmo reizi savā dzīvē laimīgs. Kaut gan nabags, viņš došoties atpakaļ Indijas okeānā un savu atlikušo mūža daļu ziedošot, lai atgrieztu jūras laupītājus uz patiesības ceļa. Viņš to spēšot labāk nekā jebkurš eits, jo pazīstot visas jūras laupītāju bandas Indijas okeānā. Viņš gan nenokļūšot tur ātri, jo viņam neesot naudas, bet tomēr nokļūšot! Ik reizes, kad atgriezīšot kādu jūras laupītāju, viņš tam teikšot: «Nepateicies man, es to nepelnu, visi nopelni pieder Pokvilas iedzīvotājiem, kas sapulcē­jās, lai pielūgtu Dievu, viņi ir brāļi un labdari, un viņu labais sludinātājs ir katra laupītāja visuzticamākais draugs!» Tad viņš sāka raudāt, un līdz ar viņu raudāja visi klātesošie. Tad kāds iesaucās:

—  Saziedosim viņam naudu, saziedosim!

Kāds pusducis ļaužu pielēca kājās, lai to darītu, bet kāda balss iesaucās:

—  Lai viņš pats apstaigā mūs ar cepuri!

Visi un arī sludinātājs viņam piekrita.

Karalis apstaigāja ļaužu baru, turēdams rokā cepuri, slaucīdams asaras, svētīdams un slavēdams ļaudis, pateikdamies par viņu labsir­dību pret nabaga jūras laupītājiem tālajās jūrās. Cita pēc citas piecēlās visskaistākās meitenes, kurām asaras lija pār vaigiem, un lūdza atļauju viņu noskūpstīt piemiņai; un viņš vienmēr šo atļauju deva, dažas meitenes viņu apskāva un skūpstīja piecas vai sešas reizes.

Viņu uzlūdza paviesoties pilsētā kādu nedēļu, katrs aicināja viņu padzīvot savā mājā un teica, ka viņš tos ļoti pagodinot, bet viņš atbildēja — tā kā lūgšanu sapulce šodien beidzoties, viņš te esot lieks un ļoti steidzoties nokļūt Indijas okeānā un sākt savu atgriešanas darbu pie jūras laupītājiem.

Kad nokļuvām atpakaļ uz plosta un karalis saskaitīja ziedojumus, izrādījās, ka viņš ir savācis astoņdesmit septiņus dolārus un septiņdes­mit centus. Viņš bija paķēris arī trīsgalonu viskija pudeli, ko bija atradis mežā zem kāda pajūga. Karalis teica: visu saskaitot, var teikt, ka viņš nekad neesot tik daudz ieguvis savā misionāra darbā. Viņš piebilda, ka pagāni nekad nevarot radīt tādu iespaidu kā jūras laupītāji, kad jāapstrādā lūgšanu sapulce.

Hercogam arī šķita, ka viņš diezgan labi nopelnījis, iekams parādījās karalis, pēc tam viņš domāja citādi. Hercogs tipogrāfijā bija salicis un iespiedis divus sludinājumus — par zirga pārdošanu — un saņēmis naudu: četrus dolārus. Bez tam viņš bija par desmit dolāriem pieņēmis citus sludinājumus avīzei un teicis, ka tos iespiedī­šot par četriem dolāriem, ja samaksāšot uz priekšu, un pasūtītāji to izdarījuši. Pasūtīt avīzi varēja par diviem dolāriem gadā, bet viņš pieņēmis trīs pasūtījumus par pusdolāru ar noteikumu, ka pasūtītāji samaksās iepriekš,— un tie gribējuši viņam samaksāt, kā parasts, ar malku un sīpoliem, bet viņš sacījis, ka nupat esot nopircis tipogrāfiju un pazeminājis avīzes cenu, cik vien iespējis, un tāpēc maksa esot jādabū skaidrā naudā. Viņš salicis arī nelielu dzejoli, kuru bija pats no galvas sacerējis,— trīs pantus — ļoti maigus un skumjus, kas sākās tā: «Lauz, aukstā pasaule, šo slimo sirdi!» To viņš atstājis saliktu un gatavu iespiešanai avīzē bez maksas. Tātad viņš bija nopelnījis deviņarpus dolārus un teica, ka esot smagi nostrādājies visu dienu.

Viņš parādīja vēl vienu mazu sludinājumu, ko bija iespiedis bez maksas, jo tas bija domāts mums. Tam klāt bija uzzīmēts izbēdzis nēģeris ar nūjas galā uzkārtu saini pār plecu, apakšā bija paraksts «200 dolāru atalgojums». Sludinājumā bija stāstīts par Džimu un dots viņa sīks apraksts. Viņš esot izbēdzis no Sentžaka plantācijas, četrdesmit jūdžu attālumā no Jaunorleānas, pagājušajā ziemā, laikam devies uz ziemeļiem, un kas viņu noķers vai atsūtīs atpakaļ, saņems atalgojumu un samaksu par izdevumiem.

— Tagad,— sacīja hercogs,— varam braukt uz plosta arī dienā, ja gribam. Tiklīdz ieraudzīsim kādu pretimbraucēju, varam Džimam ar virvi sasiet rokas un kājas, nolikt viņu būdā, parādīt šo sludinājumu un teikt, ka esam viņu notvēruši upes augštecē, ka esam pārāk nabagi, lai brauktu ar. tvaikoni, tāpēc aizņēmāmies šo mazo plostu no draugiem un braucam saņemt atalgojumu. Roku un kāju važās Džims izskatītos vēl labāk, bet tās nesaskanētu ar stāstu par mūsu

nabadzību. Tās varētu jau likties greznība. Virves ir piedienīgākas —• mums jāievēro stila vienība, kā mēdzam sacīt uz skatuves.

Mēs visi sacījām, ka hercogs to gudri izdomājis, un nu mūs nekas vairs nekavēja braukt dienas gaismā. Šķita, ka šonakt paspēsim nobraukt pietiekami daudz jūdžu, lai attālinātos no trokšņa, kas sacelsies pilsētiņā pēc hercoga darbības tipogrāfijā,— pēc tam varē­jām braukt atklāti — ja vēlējāmies.

Mēs paslēpāmies un sēdējām klusi, izbraucām tikai ap pulksten desmitiem, aizslīdējām labi tālu garām pilsētai un pacēlām laternu tikai tad, kad pilsētu vairs nevarēja saskatīt.

Kad Džims mani četros aicināja stāties sardzē, viņš jautāja:

—  Hak, kā tu domā, vai mēs vēl daudz karaļu sastapsim mūsu ceļojumā?

—  Nē,— atbildēju,— nedpmāju vis.

—  Tas ir labi,— viņš atbildēja,—vienu vai divus es vēl varētu paciest, bet ar tiem būtu diezgan. Karalis ir traki piedzēries, un arī hercogs nav labāks.

Izrādījās, ka Džims bija lūdzis karali kaut ko pateikt franču valodā, lai dzirdētu, kā šī valoda skan, bet karalis atbildējis, ka ir tik ilgi dzīvojis šai zemē, tik daudz pārcietis, ka aizmirsis savu valodu.

Divdesmit pirmā nodaļa

Saule jau bija uzlēkusi, bet mēs turpinājām savu braucienu un nekur plostu nepiesējām.

Karalis un hercogs arī piecēlās un izskatījās stipri saguruši, bet, kad viņi ielēca ūdenī un izpeldējās, tad kļuva daudz mundrāki. Pēc brokastīm karalis apsēdās uz plosta malas, novilka zābakus, atrotīja bikses un ielaida kājas ūdenī, lai atsvaidzinātos. Tad aizsmēķēja pīpi un sāka skaitīt no galvas savu «Romeo un Džuljetu». Pārliecinājies, ka zina savu lomu, viņš ar hercogu sāka lugu mēģināt kopā. Hercogs apmācīja karali, lika viņam vairākas reizes atkārtot tekstu, nopūsties, piespiest roku pie sirds un pēc kāda laika sacīja, ka iznākot tīri labi. Viņš tikai piebilda:

— Jums nevajag «Romeo» norēkt kā bullim, šis vārds jāizrunā maigi, gurdeni un smeldzoši, tā! Ro-o-meo! Džuljeta ir maiga, jauna meitene, ziniet, un viņa nebrēc ēzeļa balsī.

Tad viņi paņēma rokās divus garus zobenus, ko hercogs bija izdrāzis no ozola latām, un sāka mēģināt zobenu divkauju: hercogs saucās Ričards III, un tas bija lielisks skats, kad viņi uzbruka viens otram un lēkāja pa plostu.

Bet pēkšņi karalim sametās kāja, un viņš ievēlās pāri plosta malai ūdenī, pēc tam viņi mazliet atpūtās un pārrunāja visvisādas dēkas, kādas bija piedzīvojuši uz šīs upes.

Pēc pusdienām hercogs sacīja:

—  Nu, Kapet*, mums jādod pirmās šķiras izrāde, tāpēc program , ma vēl jāpapildina. Mums kaut kas jāsagatavo uz bis.

—  Ko nozīmē «bis», Bildžuoter?

Hercogs paskaidroja un tad piebilda:

—  Es izpildīšu uz bis skotu vai jūrnieku deju, bet jūs — ļaujiet man padomāt—, jā, kā tad, jūs lasīsiet Hamleta monologu.

—  Kas tas ir — Hamleta monologs?

—  Hamleta monologs ir visslavenākā vieta kādā Šekspīra lugā. Tā ir dievišķīga! Vienmēr aizrauj skatītājus! Man gan nav tās grāma­tas — man ir tikai viens Šekspīra sējums —, bet šķiet, ka atcerēšos to no galvas. Kādu brīdi pastaigāšu pa plostu un pamēģināšu, vai varēšu šīs rindas izvilkt gaismā no atmiņas tumšajiem pagrabiem.

Tā viņš staigāja šurp un turp domādams, šad tad drausmīgi saviebdams seju, paceldams uzacis, tad piespieda roku pie pieres,

streipuļodams atkāpās un it kā vaidēja. Pēc tam nopūtās un pat izspieda asaru. Tas bija lielisks skats. Beidzot viņš visu atcerējās un pavēlēja mums uzmanīgi klausīties. Viņš nostājās ļoti cēlā pozā, vienu kāju izspēra uz priekšu, rokas pacēla augšup, atlieca galvu, skatīdamies debesīs. Tad viņš sāka plosīties, griezt zobus un vaidēt. Arī deklamēdams viņš gaudoja, plātījās un staipījās, izvērsa krūtis un pārspēja visus aktierus, kādus es jebkad biju redzējis. Lūk — mono­logs. Es arī to iemācījos, kamēr viņš to mācīja karalim.

Jā, būt vai nebūt, tur tas āķis,

Kas ilgu mūžu dara pārāk grūtu.

Kam nastas nest, līdz mežs no Birnamas

Uz Danzinānu apdraudēdams nāks?

No pēcnāves mums tomēr jābīstas,

Sis bailes nokauj nevainīgo miegu,

Kas lielās dabas otrais ritējūms.

Mums vieglāk ciest ir jaunā liktens bultas,

Ne aiziet nezināmā pasaulē.

Ar cieņu tāpēc jāapdomā viss:

Kā Makbets modināms? Kaut mēs to spētu!

Kāpēc mums jānes laika lāsts un zaimi,

Un varmācības slogs, un lepnā naids,

Un netaisnība, laiskie likumi

Sai tuksnesī un naktī, kur vien kaps

Ver savu ierasto un melno rīkli?

Kas atgriezies pie tevis, svešais krasts?

Vien postu izelpo tu pasaulei!

Top kaķis pārāk slinks un miermīlīgs,

Kad pārbarots,— kā saka paruna.

Kad mākoņi pār mūsu jumtiem gulst,

Tiem apdziest zibens strāvas, spēka nava —

Vai tādus sasniegumus karsti alkstam?

Bet klusē, maigā, skaistā Ofēlija!

Vairs smagos marmoržokļus neatver,

Ej labāk klosterī!*

Vecajam šī runa patika, viņš ļoti ātri to iemācījās no galvas un deklamēja lieliski. Likās, it kā viņš būtu šādai mākslai dzimis, un, kad viņš monologu bija iemācījies pavisam un to satraukti lasīja, tad gan bija nenoskatīties, kā viņš plosījās, trakoja un līda vai no ādas laukā, šos vārdus runādams.

Pie pirmās izdevības hercogs iespieda dažas afišas, pēc tam divas vai trīs dienas mūsu plosts bija it kā kaujas lauks — uz tā cīnījās ar zobeniem un mēģināja izrādāmo lugu ainas, hercogs to visu dēvēja par repetīcijām.

Kādu ritu, kad braucām gar Arkanzasas štatu, ieraudzījām upes plašajā līkumā nelielu pilsētiņu. Mēs piestājāmies trīs ceturtdaļjūdzes augšpus tās, kādas upītes grīvā, kas vairāk līdzinājās tunelim, tik biezi tā bija aizaugusi ar cipresēm. Visi mēs, atskaitot Džimu, iesēdāmies laivā un aizbraucām uz pilsētiņu, lai pārbaudītu, vai varam rīkot izrādi.

Mums varen laimējās, jo pēcpusdienā bija paredzama cirka izrāde un laucinieki jau sāka ierasties dažādos klabošos ratos un jāšus. Cirka mākslinieki taisījās aizbraukt jau pirms vakara, un mums bija laba izdevība rīkot savu izrādi. Hercogs noīrēja tiesas zāli, un mēs gājām visur izlīmēt afišas. Uzraksti bija šādi:

Šekspīra atdzimšanai!! Brīnišķīga atrakcija!

Tikai šovakar!

Pasaulslaveni traģiķi

Deivids Gariks Jaunākais no Drurīleinas teātra Londonā

un

Edmunds Kīns Vecākais* no Karaliskā Heimārketa teātra Vaitčeplā, Pudingleinā, Pikadilī Londonā un Karaliskajiem Eiropas teātriem savā lieliskajā" Šekspīra izrādē, kas saucas Balkona aina no

Romeo un Džuljetas!!!

Romeo …………………………… Misters Gariks

Džuljeta ………………………… Misters Kīns

Piedalās trupas labākie spēki! Jauni kostīmi, jaunas dekorācijas, jauns uzvedums! Bez tam: satricinošā, meistarīgā, baismā Zobenu divkauja no

Ričarda III !!!

Ričards III … .Misters Gariks

Ričmonds ………………………. Misters Kīns

Piedevām (uz publikas vēlēšanos) Nemirstīgais Hamleta monologs! Lasīs slavenais Kīns! Izpildīts 300 reižu pēc kārtas Parīzē! Tikai šovakar! Māksliniekiem neatliekami jāizbrauc uz viesizrādēm Eiropā. Ieejas cena: 25 centi, bērniem un kalpotājiem —10 centi.

Tā mēs klaiņojām pa pilsētu. Visi veikali un mājas šeit bija vecas, sagrabējušas, izkaltušas un nekad nekrāsotas celtnes. Tās bija celtas trīs vai četru pēdu augstumā uz pāļiem, lai upe palu laikā tās neapplūdinātu. Ap mājām bija mazi dārziņi, bet tur gan neauga nekas cits kā tikai velnābols un saulespuķes, uz pelnu kaudzēm vāļājās sačokurojušies zābaki, pudeļu lauskas, skrandas un sarūsējušas skārda bundžas. Zogi bija sanagloti no dažāda lieluma un dažāda vecuma dēļiem, kas gāzelējās uz visām pusēm, un vārtiem bijā tikai viena vira — darināta no ādas. Daži logi bija balsināti, acīm redzami agrāk — hercogs sacīja, ka tas, domājams, bijis Kolumba laikos. Gandrīz visos dārzos rakņājās cūkas, un ļaudis tās dzina ārā.

Visi veikali atradās vienā ielā. Pie tiem bija baltas audekla nojumes uz stabiem, kur laucinieki piesēja savus zirgus. Zem noju­mēm bija sakrautas tukšas preču kastes, un uz tām visu dienu sēdēja dīkdieņi, graizīdami kastes ar saviem Barlova nažiem; košļādami tabaku, viņi skatījās apkārt, žāvājās un staipījās — tādi nekur nede­rīgi salašņas. Viņiem visiem bija galvā dzeltenas salmu cepures atvērta lietussarga platumā, bet viņi nevalkāja ne svārkus, ne vestes, sauca cits citu par Bilu, Baku, Henku, Džo un Endiju, runāja, laiski vilkdami vārdus, un ļoti bieži lamājās. Gandrīz pie katra staba slaistījās kāds dīkdienis, iebāzis rokas bikšu kabatās, un izvilka tās, tikai lai aizņemtos šķipsnu tabakas vai pakasītos. Katru brīdi varēja dzirdēt šādus izsaucienus:

—  Aizpumpē kādu šķipsnu tabakas, Henk.

—  Nevaru, pašam palicis tikai viens gremoklis. Paprasi Bilam.

Dažreiz Bils aizdeva tabaku, bet dažreiz meloja un sacīja, ka

viņam neesot. Dažiem slaistiem nekad nebija ne centa pie dvē­seles, ne savas tabakas. Visu savu zelēkli viņi aizņēmās, uzrunādami paziņas:

—  Vai neiedosi man kādu žūksnīti, Džek? Nupat aizdevu Benam Tompsonam pēdējo.

Un katrreiz viņš melo, lai tikai svešinieks viņam noticētu, bet Džeks nav svešinieks, tāpēc viņš atbild:

—  Tu viņam aizdevi tabaku? To būs aizdevusi tava kaķa vecā­māte. Atdod man atpakaļ to tabaku, ko esi līdz šim no manis aizņēmies, Leif Bakner, tad aizdošu tev vienu vai divas tonnas no tās un pat kvīti neņemšu.

—  Vai tad es tev kādreiz neesmu tabaku atdevis?

—  Jā, kādus sešus žūksnīšus. Tu aizņēmies labu, veikalā pirktu tabaku, bet atdevi atpakaļ nēģera sādžā audzētu.

Veikala tabaka ir melna, saspiesta plāksnītēs, bet šie klaidoņi košļā salocītas tabakas lapas. Kad viņi aizņemas tabaku, tad neno­griež to ar nazi, bet ieliek plāksnīti starp zobiem, nokož vai lauž to ar rokām, un dažreiz tabakas īpašnieks, saņemdams to atpakaļ, skumīgs skatās uz atlikumu un ironiski saka:

—  Labāk dod man nokosto gabalu, bet pats paņem visu plāksnīti.

Visas ielas un gatves bija dubļainas, tur nebija nekā cita kā

dubļi — melni kā piķis, dažās vietās pēdu dziļi, bet pārējās visur divu vai trīs collu biezumā. Malu malās valstījās un rukšķēja cūkas. Varēja redzēt netīru cūku māti ar sivēniem laiski brienam pa ielu un nogāžamies tieši ceļā, kur cilvēkiemjāstaigā un jāiet tai apkārt. Cūka izstiepās, aizvēra acis., kustināja ausis, kamēr sivēni viņu zīda, un māte izskatījās tik laimīga, it kā viņai par to maksātu algu. Bet drīz jau varēja dzirdēt kādu slaistu iesaucamies:

—  Sē, puči, ķer viņu, ķer!

Un cūka aizdrāzās, briesmīgi kviekdama, kamēr divi suņi bija iekodušies tai ausīs un vēl kādi trīs vai četri duči suņu dzinās tai pakaļ. Tad visi slaisti piecēlās un vēroja šo ainu, līdz cūka un suņi nozuda; slaisti smējās par joku uņ priecājās par sacelto kņadu. Tad viņi atkal atsēdās, līdz suņi sāka savā starpā plēsties. Nekas cits šos zeļļus nevarēja tā aizraut un iepriecināt kā suņu cīniņi, vai ari dažreiz viņi aplaistīja kādu noklīdušu suni ar terpentīnu un to aizdedzināja, vai piesēja skārda bundžu sunim pie astes un skatījās, kā tas noskrējās līdz nāvei.

Upes pusē dažas mājas bija noslīdējušas pāri kraujai tik līkas un greizas, ka tās jebkuru mirkli varēja iegāzties upē. Cilvēki tās bija atstājuši. Dažiem namiem zem viena pakšķa krasts bija iebrucis un nama stūris karājās gaisā. Ļaudis vēl tur dzīvoja, bet tiem draudēja briesmas, jo nereti kāda zemes josla veselas mājas platumā sabruka. Gadījās arī tā, ka ceturtdaļjūdzes gara krasta joma sāka palēnām šļūkt lejā, līdz kādu vasaru iegāzās upē. Šādai pilsētiņai bija pastā­vīgi jāatkāpjas, jo krastu nemitīgi grauza upe.

Jo vairāk tuvojās dienasvidus, jo lielāks kļuva ratu un zirgu skaits ielās, bez apstājas pieaugdams. Ģimenes bija paņēmušas sev līdzi pusdienas no laukiem un ēda, sēdēdamas ratos. Visi diezgan daudz dzēra viskiju, trijās vietās es redzēju kautiņus. Sad tad kāds iesaucās:

—  Skat, kur jāj vecais Bogss — atkal ieradies no laukiem, lai vienreiz mēnesī kārtīgi piedzertos. Tur viņš jāj, zēni!

Visi slaisti kļuva priecīgi, manuprāt, viņi bija pieraduši izjokot Bogsu. Viens no viņiem ieteicās:

—  Diezin kuru nu viņš nolēmis šodien samalt miltos. Ja viņš būtu piekāvis visus tos, kuriem pēdējos divdesmit gados piedraudējis, viņš tagad būtu slavens vīrs.

Otrs piebilda:

—  Es gribētu, lai vecais Bogss piedraudētu man, tad zinātu, ka dzīvošu vēl tūkstoš gadu.

Bogss aizau[oja mums garām uz zirga, kliegdams un aurodams kā indiānis:

—  Prom no ceļa, jūs tur! Es esmu uz kara takas, drīz zārku cenas celsies!

Viņš bija piedzēries un grīļojās seglos. Bogss bija jau vecāks par piecdesmit gadiem — seja viņam kvēloja tumši sarkana. Visi par viņu ņirgājās un smējās, un lamājās, viņš lamājās pretim, kliegdams, ka pienākšot arī šo kārta, bet patlaban viņš nevarot gaidīt, esot ieradies pilsētā, lai nolaistu no kājām veco pulkvedi Serbernu, un viņa paruna esot: «Vispirms ēd gaļu, tad tikai saknes!»

Viņš ieraudzīja mani, piejāja man klāt un jautāja:

—  No kurienes tu te ieradies, puika? Vai esi gatavs mirt?

Tad viņš jāja tālāk. Es izbijos, bet kāds vīrs sacīja:

—  Viņš nedomā neko ļaunu, tā viņš runā vienmēr, kad ir pilnā. Sis vecis ir vislabsirdīgākais muļķis Arkanzasā — nevienu neaizskar ne piedzēries, ne skaidrā prātā.

Bogss piejāja pie pilsētas lielākā veikala, pielieca galvu, lai ieskatītos zem lieveņa priekškara, un iebrēcās:

—  Nāc ārā, Serbern! Nāc un paskaties acīs cilvēkam, kuru esi piekrāpis. Gribu ar tevi norēķināties, suns, un man tevi jāsatiek!

Viņš turpināja lamāt Serbernu visādos lamu vārdos, kādi vien viņam pagadījās uz mēles, visa iela bija ļaužu pilna — tie klausījās un smējās; un uzmudināja Bogsu.

Pēc kāda laika iznāca lepna izskata vīrs, gadus piecdesmit vecs, viņam bija vislabākais uzvalks šajā pilsētā, viņš iznāca no veikala, un pūlis atkāpdamies pašķīrās, lai viņš varētu iziet uz ielas. Sis cilvēks ļoti mierīgi un lēni sacīja Bogsam:

—  Man tas ir apnicis, bet es vēl pacietīšu līdz pulksten vieniem. Līdz vieniem — ne ilgāk. Ja tu pēc šīs stundas vēlreiz atvērsi savu muti pret mani, tad vari aizceļot, cik tālu vien gribi, es tevi visur atradīšu.

Tad viņš pagriezās un iegāja atpakaļ namā. Pūlis stāvēja kā ar ūdeni apliets, neviens nekustējās, arī smiekli nekur nebija dzirdami. Bogss aizjāja, izkliegdams pilnā rīklē apvainojumus pret Serbernu, ka visa iela skanēja. Drīz viņš atauļoja atpakaļ un apstājās pie veikala, turpinādams lamāties. Daži vīri sapulcējās ap viņu un mēģināja viņu noklusināt, bet vecais neklausījās. Vīri sacīja, ka pēc piecpadsmit minūtēm pulkstenis būšot viens un viņam jābūt mājās, lai jājot prom tūlīt. Bet nekas nelīdzēja. Bogss lādējās visā spēkā, nosvieda savu cepuri ielas putekļos un jāja tai pāri, un drīz atkal tik strauji aizauļoja lejup pa ceļu, ka sirmie mati vien plīvoja. Katrs centās viņu pierunāt, lai nokāpj no zirga, jo tad varētu viņu ieslēgt, līdz viņam pāriet dzērums, bet nekas nelīdzēja — atkal viņš drāzās atpakaļ pa ielu, lādēdams Serbernu.

Kāds iesaucās:

—  Atvediet viņa meitu! Atri — atvediet viņa meitu, dažreiz viņš tai klausa. Viņa vienīgā spēj to pierunāt.

Kāds aizskrēja pēc meitas. Es pastaigājos mazliet pa ielu un apstājos. Pēc piecām vai desmit minūtēm atkal parādījās Bogss, bet ne vairs zirgā. Viņš streipuļoja pa ielu kailu galvu, divi viņa draugi turēja viņu zem rokas un steidzināja. Vecais bija norimis, bet izskatījās satraukts, viņš vairs nepretojās, bet pats centās iet ātrāk. Kāda balss iesaucās:

—  Bogs!

Es atskatījos, lai redzētu, kas sauc,— tas bija pulkvedis Serberns. Viņš nekustīgi stāvēja ielas vidū un labajā rokā turēja pistoli — viņš ar to netēmēja, bet bija pavērsis stobru pret debesīm.

Sai pašā sekundē ieraudzīju šurp skrējām jaunu meiteni. Tai līdzi skrēja divi vīri. Bogss un viņa draugi pagriezās, lai redzētu, kas viņu sauc. Ieraudzījuši pistoli, vīri atlēca sāņus, pistoles abi pielādētie stobri lēni nolaidās zināmā līmenī. Bogss pacēla abas rokas un iesaucās:

—  Kungs, kungs, nešaujiet!

Bang!— noskanēja pirmais šāviens, un Bogss grīļodamies atkāpās, ar rokām tvarstīdams gaisu.

Bang!— noskanēja otrais šāviens, un Bogss atmuguriski smagi nokrita gar zemi, plaši atmetis abas rokas. Jaunā meitene spalgi iekliedzās, pieskrēja klāt savam tēvam un nokrita pie viņa raudādama.

—  Ai, viņš to nogalinājis, viņš to nogalinājis!

Ļaudis sapulcējās ap viņiem, cits citu grūzdami un stumdami, kaklus staipīdami, lai kaut ko saskatītu, bet tuvāk stāvošie grūda tos atpakaļ, kliegdami:

—  Atpakaļ! Atpakaļ! Viņam trūkst gaisa, ko elpot.

Pulkvedis Serberns nosvieda pistoli zemē, pagriezās apkārt un

aizgāja.

Bogsu ienesa mazaja aptieciņa, pūlis joprojām drūzmējas ap viņu, te sapulcējās visa pilsēta, arī es pieskrēju un dabūju labu vietu pie loga, kur stāvēju tuvu Bogsam un varēju viņu redzēt. Nelaimīgo noguldīja uz grīdas, palika viņam zem galvas biezu Bībeli, atvēra otru Bībeli un apklāja ar to viņa krūtis, bet vispirms viņi atrāva vaļā Bogsa kreklu, lai redzētu, kur bija trāpījusi lode. Viņš kādas desmit reizes dziļi ievilka elpu, ieelpojot viņa krūtis pacēla Bībeli un atkal to nolaida lejup izelpojot — pēc tam Bogss vairs nekustējās; viņš bija miris. Ļaudis atrāva no mirušā viņa meitu — viņa kliedza un raudāja. Meitai bija apmēram sešpadsmit gadu, viņa izskatījās maiga un lēnīga, bet briesmīgi bāla un izbijusies.

Drīz vien pilsētiņas iedzīvotāji saskrēja šeit, stumdīdamies un grūstīdamies viņi mēģināja piekļūt pie loga, lai paskatītos uz mirušo, bet tie, kas te bija agrāk nostājušies, negribēja atdot savas vietas, un ļaudis aizmugurē nemitīgi sauca:

—  Paklau, jūs jau esat diezgan redzējuši! Tas nav godīgi! Ko domā—jūs te skatīsieties visu laiku un citus nelaidīsiet klāt! Citiem arī ir tiesības, tāpat kā jums.

Viņiem lamājās pretī, un es aizlavījos projām, domādams, ka var iznākt nepatikšanas. Ielas bija ļaužu pilnas, visi bija satraukti. Katrs, kas bija redzējis pulkvedi šaujam, stāstīja, kā tas noticis, un ap stāstī­tājiem pulcējās lieli ļaužu bari, kas staipīja kaklus un klausījās. Kāds liela auguma kalsns vīrietis ar gariem matiem un augstu, baltu kažok­ādas cepuri uz pakauša, rokā turēdams spieķi ar līku rokturi, atzīmēja uz zemes tās vietas, kur bija stāvējis Bogss, kur Serberns, un ļaudis, sekodami viņam no vienas vietas uz otru, vēroja visu, ko viņš darīja, pamādami ar galvu par zīmi, ka saprot; mazliet pieliekušies un iespie­duši rokas sānos, viņi skatījās, kā viņš atzīmēja vietas ar savu spieķi. Garā auguma vīrs izslējās un nostājās nekustīgs savā vietā, kur bija stāvējis Serberns, sarauca pieri, novilka cepuri līdz acīm un iesaucās:

—  Bogs!

Tad tēmēja ar spieķi un iesaucās:— Bang!— Atgrīļojās atpakaļ, vēlreiz iesaucās:— Bang!— un atkrita uz muguras. Visi, kas bija notikumu redzējuši, teica — tas noticis tieši tā. Tad kādi desmit vīri izvilka savas viskija pudeles un viņu pamieloja.

Kāds iesaucās, ka Serbernu vajadzētu nolinčot. Pēc mirkļa to jau sauca visi un rēkdami, satrakoti drāzās turp, pa ceļam noraudami visas veļas virves, lai varētu pakārt pulkvedi.

Divdesmit otra nodaļa

Pūlis ielenca Serberna māju, aurodams un trakodams kā indiāņu bars. Katrs, kas tam stātos ceļā, tiktu notriekts un samīts — ta$ bija briesmīgs skats. Bērni spiegdami skrēja pūlim pa priekšu un pie laika pamuka no ceļa, katrā logā kārstījās sieviešu galvas, katrā kokā tupēja nēģeru puikas, pāri katram žogam skatījās jauni zēni un meite­nes, bet, tiklīdz pūlis tuvojās, viņi pazuda un aizbēga drošā attālumā. Daudzas sievietes un meitenes raudāja, pārbijušās līdz nāvei.

Visi nostājās pie Serberna mājas sētas ciešā barā, un troksnis bija tik liels, ka pats savu balsi nevarēja sadzirdēt. Serberna pagalms bija neliels — tikai divdesmit pēdu. Daži iebrēcās:

— Noplēsiet žogu, noplēsiet žogu!

Tad visi sāka plēst un lauzt, līdz žogs nozuda, un pūļa priekšējās rindas kā vilnis ieplūda pagalmā.

Tieši tobrīd Serberns iznāca uz sava mazā lieveņa jumta ar divstobru pistoli rokā un nostājās pavisam mierīgs un stingrs, neteik­dams ne vārda. Troksnis pieklusa, pūlis atplūda atpakaļ.

Serberns joprojām nerunāja ne vārda — tikai stāvēja, raudzīda­mies lejup. Klusums bija drausms un nepatīkams. Serberns lēni pārlaida skatienu pūlim, un, kolīdz viņa acis apstājās, daži mēģināja skatīties pretī, bet nespēja un gļēvi nolaida acis. Tad Sērberns iesmējās ne visai patīkamus smieklus, kas lika sajust, ka maizei, kuru kāds ēd, ir piejauktas smiltis.

Tad viņš sacīja lēni un nicīgi:

— Jūs taisoties kādu nolinčot. Tas ir smieklīgi. Vai tiešām jums pietiktu drosmes linčot vīru! Jūs esat pietiekami drosmīgi apziest ar piķi un izvārtīt spalvās nabaga neaizsargātu, sabiedrības atstumtu sievieti, kas te iemaldās, bet vai jūs tiešām iedomājaties, ka varat uzbrukt vīrietim? īsts vīrietis nebaidītos pat desmittūkstoš jūsu sugas pārstāvju — ja ir gaiša diena un jūs nestāvat viņam aizmugurē.

Vai es jūs pazīstu? Caurcaurēm! Esmu piedzimis un uzaudzis Dienvidos, dzīvojis Ziemeļos, tāpēc pazīstu vidusmēra cilvēku visās vietās. Vidusmēra cilvēks ir gļēvulis. Ziemeļos viņš ļauj katram sevi mīdīt pēc patikas, tad aiziet mājās un izlūdzas no Dieva pazemības garu, kas viņam palīdzētu to panest. Dienvidos kāds vīrs viens pats dienas laikā apturēja diližansu, pilnu ar pasažieriem, un to aplaupīja. Jūsu avīzes jūs dēvē par drosmīgiem cilvēkiem tik bieži, ka jūs sev šķietat drosmīgāki par visiem citiem, bet drosmes jums ir tieši tik daudz, cik šiem gļēvuļiem. Kāpēc jūsu tiesneši nepakar slepkavas? Viņi baidās, ka notiesātā draugi iešaus viņiem lodi mugurā, kad apkārt būs tumsa,— un tā tiešām mēdz notikt.

Tāpēc slepkavas vienmēr attaisno; un tad īsts vīrs iziet naktī kopā ar simt maskētiem gļēvuļiem aizmugurē un nolinčo nelieti. Jūsu kļūda ir tā, ka nepaņēmāt sev līdzi kādu īstu vīru, otrā kļūda — jūs neatnācāt tumsā un maskējušies. Jūs atvedāt sev līdzi tikai puscil- vēku—Baku Hārknesu—, un, ja viņš jūs nesamulsinātu, jūs būtu tikai bļaustījušies.

Jūs nemaz negribējāt nākt šurp. Vidusmēra cilvēkam nepatīk satraukums un briesmas. Jums arī nepatīk satraukums un briesmas. Bet, ja puscilvēks, tāds kā Baks Hārkness, kliedz: «Linčojiet viņu! Linčojiet viņu!»— jums ir bailes atkāpties, lai neparādītu, ka esat gļēvuli, tāpēc jūs tā rēcat un turaties pie puscilvēka svārku stērbelēm, nākat šurp un zvērat, ka veiksiet lielus darbus. Visnožēlojamākais pasaulē ir pūlis, arī armija ir pūlis, tā iet kaujā ne tāpēc, ka pati ir drosmīga, bet drosmi tai dod apziņa, ka tā ir liela ļaužu masa, un virsnieku pavēles. Taču pūlis, kuru nevada īsts vīrs, ir visnožēlojamā­kais. Tagad ievelciet savas astes, ejiet mājās un nolieniet kaktos. Ja kādu patiesi nolinčos, tas notiks tumsā pēc Dienvidu paražām, linčo- tāji ieradīsies maskās, un viņiem līdzi būs kāds īsts vīrs. Tad nu ejiet un paņemiet līdzi savu puscilvēku!— ar šiem vārdiem viņš atbalstīja pistoli pret kreiso roku un uzvilka gaili.

Pūlis pēkšņi atplūda atpakaļ, izšķīda uz visām pusēm, katrs aizbēga kā spēdams, un Baks Hārkness aizcilpoja viņiem nopakaļ diezgan nožēlojamā izskatā. Es būtu varējis palikt, ja gribētu, bet negribēju.

Aizgāju uz cirku un slaistījos tur aiz teltīm, kamēr sargs aizsoļoja garām, tad ielīdu iekšā. Man bija divdesmitdolāru zelta gabals un vēl cita nauda, bet nolēmu to pataupīt, jo nekad nevar zināt, kad cilvēkam var ievajadzēties naudu tik tālu prom no mājām, svešos ļaudīs. Vajadzēja būt piesardzīgam! Man nav nekas pretim izdot naudu par cirku, ja tajā nevar iekļūt citādi, bet nav vajadzības tāpēc naudu velti izšķiest.

Cirks tiešām bija nāvīgi elegants!

Sito lielisko skatu, kad viņi visi iejāja pāris pēc pāra, džentlmeņi un lēdijas cits citam blakus, vīrieši biksēs un kreklos, bez zābakiem un bez piešiem, viegli atbalstījuši rokas uz gurniem,— skaitā apmēram divdesmit,— katrai lēdijai koša sejas krāsa, visas nevainojami skais­tas un izskatījās kā lepnas karalienes, kuru tērpi maksājuši miljonus, un viss mirgoja dimantos! Tas bija varens un smalks skats, nekad es vēl nebiju redzējis neko tik skaistu. Tad jātnieki un jātnieces piecēlās seglos stāvus visā augumā un auļoja apkārt visai arēnai tik viegli, līgani un daiļi — vīrieši stalti, slaidi un stipri, un viņu galvas šūpojās augšup un lejup gandrīz zem paša telts jumta, un katras lēdijas rožlapām līdzīgais tērps viegli un zīžaini viļņojās ap viņu gurniem, un viņas pašas izskatījās kā visskaistākie saulessargi.

Tad viņi jāja arvien ātrāk un sāka seglos dejot, vispirms izslejot gaisā vienu kāju, tad otru, zirgi sagāzās arvien vairāk uz sāniem, un vadītājs staigāja apkārt vidusstabam, švīkstināja pātagu un sauca: — Hi, ho!— bet klauns aiz viņa muguras izmeta jokus. Beidzot visi jātnieki izlaida no rokām pavadas, lēdijas iespieda rokas sānos, visi džentlmeņi sakrustoja rokas uz krūtīm, bet zirgi pieliecās un nostājās uz ceļiem!

Un tad cits pēc cita viņi aizauļoja no arēnas, jauki paklanījās, tad pazuda, un skatītāji neprātīgi sita plaukstas. Sajā cirka izrādē mākslinieki darīja brīnumu lietas, un visu laiku klauns tā jokojās, ka cilvēki no smiekliem vai nobeidzās. Tiklīdz vadītājs izteica kādu vārdu, klauns zibens ātrumā viņam atbildēja vissmieklīgākajā veidā, un es nekādi nevarēju izprast, kā viņam uzreiz ienāca prātā tik daudzi asprātīgi vārdi. Es tādus nevarētu izdomāt pat gada laikā.

Pēc tam kāds piedzēries vīrs gribēja ar varu iekļūt arēnā — viņš teica, ka vēloties jāt, jo protot jāt labāk par visiem citiem. Viņu noraidīja, mēģināja atrunāt un atturēt, bet viņš negribēja klausīties, un visa izrāde bija jāpārtrauc. Tad publika sāka uz piedzērušo brēkt un viņu izsmiet, tas viņu saniknoja, un viņš traki plosījās; ļaudis satraucās, vairāki vīrieši piecēlās no soliem un steidzās uz arēnu, kliegdami:

— Piekaujiet viņu! Sviediet viņu ārā!

Dažas sievietes iespiedzās. Tad cirka vadītājs teica mazu uzrunu: viņš cerot, ka nebūšot vairs traucējumu, un, ja šis cilvēks apsolīšoties vairs neārdīties, viņam pat atļaušot jāt, ja vien viņš esot pārliecināts, ka spēšot noturēties zirga mugurā. Visi smējās un sauca, ka piekrītot, un dzērājs uzrāpās zirgā. Tiklīdz viņš tam uzsēdās mugurā, zirgs sāka spārdīties, lēkāt un slieties uz pakaļkājām, divi cirka kalpotāji, ieķērušies pavadās, mēģināja to savaldīt, dzērājs kratījās, aptvēris zirga kaklu, un pie katra lēciena viņa kājas lidoja pa gaisu, ļaužu pūlis piecēlās kājās, klaigāja un smējās līdz asarām. Bet beidzot, par spīti cirka kalpotāju pūlēm, zirgs izrāvās no viņu rokām un aizauļoja kā vējš vairākkārt apkārt arēnai, bet pļēgurs joprojām karājās dzīvnieka kaklā, un viņa kājas, v te viena, te otra, vilkās gandrīz pa zemi, un publika sajūsmā trakoja.

Bet man tas nelikās jocīgi, es drebēju, redzēdams vīru tādās briesmās. Taču drīz viņš ar pūlēm uzsvempās seglos, satvēra pavadas, ļodzīdamies gan uz vienu, gan uz otru pusi, nākamajā mirklī jau pielēca kājās, palaida pavadas un stāvēja seglos, kamēr zirgs drāzās kā sadedzis. Vīrs stāvēja seglos tik viegli un brīvi, it kā nekad nebūtu savā mūžā dzēris,— tad sāka vilkt nost savas drēbes un sviest tās smiltīs. Viņš svieda gaisā citu pēc cita savus apģērba gabalus, ka zibēja vien,— pavisam septiņpadsmit. Un tad viņš stāvēja slaids un skaists, spilgtā un krāšņā triko, uzmudinādams zirgu ar pātagu, līdz tas jauki rikšoja,— beidzot nolēca no segliem, paklanījās un aizskrēja aiz kulisēm, un visi skatītāji vai kauca aiz prieka un izbrīna.

Tad cirka vadītājs saprata, ka ir izmuļķots, un kļuva dusmīgs. Piedzērušo bija tēlojis viens no viņa māksliniekiem! Tas pats bija šo joku izdomājis un nevienam neko neteicis. Arī man nebija visai patīkami, ka biju tā apmānīts, bet cirka vadītāja vietā es gan nevēlētos būt, pat ja man dotu tūkstoš dolāru.

Nezinu, varbūt kaut kur ir vēl labāki cirki nekā šis, bet labāku vēl neesmu redzējis. Vismaz man tas šķita ļoti labs, un, ja vien to kādreiz sastapšu, allaž iešu skatīties.

Sai vakarā notika arī mūsu izrāde, bet to noskatījās tikai divpa­dsmit cilvēku — ar pūlēm sedzām izdevumus. Skatītāji visu laiku smējās, kas ļoti saniknoja hercogu, un visi aizgāja, iekams izrāde bija beigusies, palika tikai viens aizmidzis puika. Hercogs teica, ka šie Arkanzasas stulbeņi vēl neesot izauguši līdz Šekspīra izpratnei, tiem esot vajadzīga kāda muļķīga komēdija — un varbūt kaut kas vēl sliktāks. Viņš jau pazīstot viņu gaumi. Nākamajā rītā viņš sadabūja

lielas ietinamā papīra loksnes un melnu krāsu, uzzīmēja afišas un izlīmēja tās visā pilsētiņā. Afišas vēstīja:

Tiesas zālēl

Tikai trīs vakarus pasaulslavenie traģiķi Deivids Gariks Jaunākais un

Edmunds Kīns Vecākais

no Londonas un Eiropas teātriem aizraujošā traģēdijā Karaļa Žirafe

vai

- Nesalīdzināmais Karaliskums 1!!

Ieejas cena: piecdesmit centu.

Pašā apakšā bija vislielākais uzraksts:

' Sievietēm un bērniem ieeja aizliegta.

— Ziniet,— teica hercogs,— ja šī uzraksta rinda viņus nepievilks, tad es Arkanzasu nepazīstu.

Divdesmit trešā nodala

Visu dienu hercogs un karalis cītīgi strādāja: sameistaroja skatuvi, piekāra priekškaru un rampā sasprauda sveces, un šai vakarā jau ļoti agri telpa bija pilna ar vīriešiem. Kad tā bija bāztin piebāzta, hercogs atstāja savu vietu pie ieejas durvīm, apgāja celtnei apkārt, uzkāpa uz skatuves, nostājās pie priekškara un teica nelielu uzrunu, slavēdams savu traģēdiju, kas esot vissatricinošākā, kāda jebkad redzēta. Ilgi viņš runāja par traģēdiju un Edmundu Ķīnu Vecāko, kas tajā tēlojot galveno lomu, un, kad visu gaidas bija sakāpinājis, pacēla priekškaru. Nākamajā mirklī uz skatuves četrrāpus izlīda karalis, gluži kails, krustu šķērsu notriepts dažādām krāsām — raibs kā varavīksne.

Par pārējo nav vērts runāt, viņš izskatījās mežonīgs, bet ārkārtīgi jocīgs. Skatītāji aiz smiekliem vai nobeidzās, kad karalis izlēkājies nozuda aiz kulisēm, viņi bļaustījās, aplaudēja, smējās un izsauca viņu, līdz viņš atgriezās un atkārtoja savu numuru, pēc tam publika viņu piespieda to atkārtot trešo reizi. Pat govs būtu smējusies, redzot, kā lēkāja vecais nelga.

Tad hercogs nolaida priekškaru, paklanījās skatītājiem un teica, ka šo lielo traģēdiju atkārtošot vēl divus vakarus, jo viņiem esot steidzīgi jāaizbrauc uz viesizrādēm Londonā, kur Drurīleinā jau visas biļetes pārdotas, vēlreiz paklanījās un teica — ja šī izrāde publikai patikusi un tā guvusi zināmu pamācību, tad lai ieteicot saviem draugiem atnākt to paskatīties.

Divdesmit cilvēku iesaucās:

—  Vai tad jau beigas? Un tas ir viss?

Hercogs atbildēja, ka izrāde beigusies. Tad sākās varens tracis. Visi sauca:— Krāpnieki!

Publika piecēlās saniknota un jau grasījās uzbrukt skatuvei un traģēdijas tēlotājiem. Bet kāds liela auguma skaists vīrietis uzlēca uz sola un iesaucās:

—  Pagaidiet! Lūdzu vārdu, džentlmeņi!

Visi apstājās, lai klausītos.

—  Mēs esam piekrāpti — pamatīgi piekrāpti. Bet neļausim, lai visa pilsēta par mums smejas visu mūžu. Nē, iziesim no šejienes mierīgi, slavēsim izrādi un piekrāpsim visus pārējos pilsētā. Tad visi sēdēsim vienā peļķē. Vai tas nebūtu prātīgi?

—  Patiešām! Tiesnesim taisnība!— visi atsaucās.

.— Labi, tad ne vārda par krāpšanu. Iesim mājās un ieteiksim visiem atnākt un noskatīties traģēdiju.

Otrā dienā visa pilsēta runāja par to, cik lieliska bijusi mūsu izrāde. Vakarā zāle bija pilna, ka lūst, un mēs atkal piekrāpām skatītājus. Kad kopā ar hercogu un karali atgriezāmies uz plosta, visi paēdām vakariņas, pēc tam ap pusnakti viņi pavēlēja Džimam un man ievirzīt plostu upes vidū, aizbraukt divas jūdzes lejup pa upi un to noslēpt.

Trešajā vakarā zāle bija atkal pilna — un šoreiz nenāca jauni skatītāji, bet tie, kas jau bija skatījušies izrādi iepriekšējos divos vakaros. Es stāvēju blakus hercogam pie durvīm un ievēroju, ka ikvienam ienācējam kabatas bija piebāztas vai kaut kas noslēpts zem svārkiem — tās nebija smaržu pudelītes, bet kaut kas cits. Varēja saost vecu olu un sapuvušu kāpostu smaku, un, ja es varu pateikt, kā smird sprāguši kaķi, varu saderēt, ka skatītāji ienesa zālē sešdesmit četrus tādus sprāgoņas. Kādu brīdi stāvēju, bet neizturēju drausmīgo smirdoņu. Kad zāle bija pavisam pilna, hercogs iedeva kādam jaunek­lim divdesmit piecus centus un lūdza viņu kādu mirkli pastāvēt pie durvīm, tad viņš devās apkārt celtnei it kā uz skatuves durvīm, un es viņam sekoju. Tiklīdz aizgājām aiz stūra tumsā, viņš sacīja:

—  Ej ātri projām un, kad būsi ticis tālāk no mājām, tad skrej līdz plostam, cik spēka, it kā tev pakaļ dzītos nelabais!

Es to darīju, un viņš arī. Mēs reizē nokļuvām līdz plostam, un pēc divām sekundēm tas slīdēja lejup pa straumi, tumsā un klusumā virzīdamies uz upes vidu. Es jau domāju, ka nu karalim klājas plāni, bet gluži otrādi: drīz viņš izlīda no būdas un jautāja:

—  Nu, cik mēs šoreiz nopelnījām ar šo veco triku, hercog?

Viņš nemaz nebija bijis pilsētā.

Mēs aizdedzinājām laternu tikai tad, kad bijām jau desmit jūdžu viņpus pilsētas. Tad iededzam gaismu, paēdām vakariņas, un karalis un hercogs smējās locīdamies par to, kā bija piekrāpuši publiku. Hercogs iesaucās:

—  Zaļknābji, stulbās galvas! Es zināju, ka pirmās izrādes publika klusēs, lai arī pārējie pilsētnieki tiktu apmuļķoti. Zināju, ka viņi mums uzbruks trešajā vakarā un domās, ka nu ir pienākusi viņu reize. Tagad nu tiešām ir viņu reize, un es labprāt gribētu zināt, ko viņi gūst no savas izrādes. Kā viņi izmantos šo izdevību? Viņi var sarīkot pikniku, ja vēlas, jo ēdamā tur sanests vesels lērums.

Blēži trijos vakaros bija nopelnījuši četri simti sešdesmit piecus dolārus. Es vēl nekad nebiju redzējis, ka naudu grābj tik lielām kaudzēm.

Pēc kāda laika, kad abi bija aizmiguši un krāca, Džims sacīja:

—  Hak, vai tevi nepārsteidz karaļa uzvedība?

—  Nē,— atbildēju,— nemaz!

—  Kāpēc ne, Hak?

—  Tā ir tāda suga. Man šķiet, viņi visi ir vienādi.

—  Bet, Hak, šie mūsu karaļi ir īsti nelieši, tik tiešām īsti nelieši!

—  Jā, arī es to saku. Gandrīz visi karaļi ir nelieši! To esmu noskaidrojis.

—  Vai patiesi?

—  Palasi par viņiem grāmatās — tad tu redzēsi! Piemēram — Hen­rijs Astotais, salīdzinājumā ar viņu mūsējais ir svētdienskolas pārzi­nis. Tad Čārlzs Otrais, Luijs Četrpadsmitais, Luijs Piecpadsmitais, Džeimss Otrais, Eduards Otrais, Ričards Trešais un vēl kādi četrdes­mit, visi sakšu valdnieki, kas vecos laikos siroja apkārt un slepkavoja. Ja tu būtu redzējis Henriju Astoto viņa ziedu laikos! Tas tikai bija ziediņš! Katru dienu viņš ņēma jaunu sievu un otrā rītā nocirta viņai galvu. Tikpat vienaldzīgi, it kā pasūtītu sev vārītas olas. «Atvediet man Nellu Gvinu!» viņš pavēlēja. Viņu atveda. Bet otrā rītā viņš kliedza: «Nocērtiet viņai galvu.» Un viņai to nocirta. «Atvediet man Džeinu Soru!»— tā viņš sacīja, un Džeinu atveda. Otrā rītā: «Nocēr­tiet viņai galvu!»— un galva noripoja. «Aiciniet man skaisto Roza- mundi!» Skaistā Rozamunde ierodas. Otrā rītā: «Nocērtiet viņai galvu!» Un viņš pavēlēja savām sievām, lai viņas tam katru nakti stāsta pasakas, un, kad viņas bija izstāstījušas tūkstoš un vienu pasaku, tad viņš tās sakopoja grāmatā un nosauca to par «Pastarās tiesas grāmatu»*— ļoti piemērots nosaukums. Tu nepazīsti karaļus, Džim! Bet es viņus pazīstu, un mūsu vecais blēdis ir viens no labākajiem, kas minēti vēsturē. Un tad Henrijam ienāca prātā saplēsties ar Ameriku. Kā viņš to darīja — vai pieteica mūsu zemei karu, lai tā sagatavojas? Nekā! Viņš pēkšņi izbēra visu tējas kravu pār bortu Bostonas ostā, uzskribelēja Neatkarības deklarāciju un izaicināja mūs uz karu. Tādi bija viņa paņēmieni — visiem negaidot uzbrukt. Viņam pat paša tēvs hercogs Velingtons likās aizdomīgs. Ko viņš darīja? Vai aprunājās ar viņu? Nē, noslīcināja Malvāzijas vīna mucā kā kaķi. Ja kāds cilvēks viņa tuvumā nejauši atstāja savu naudu — ko viņš? Tūlīt iegrūda savā kabatā. Ja parakstīja kādu līgumu un viņam iemaksāja naudu, vai tu domā — viņš izdarīja apsolīto? Ja viņam neskatījās uz pirkstiem — visu izdarīja otrādi. Tiklīdz atvēra muti — un ja tūlīt neaizvēra —, katrreiz izgrūda melus! Tāds nejēdzīgs kukainis bija Henrijs un, ja viņš te būtu mūsu karaļu vietā, tad piekrāptu pilsētniekus vēl trakāk nekā mūsējie. Es jau nesaku, ka mūsējie ir kādi jēriņi, tādi viņi nav, ja aukstasinīgi vērojam notikumus, tomēr viņi ir nieks salīdzinājumā ar šo veco grēkāzi! Es varu teikt — karaļi paliek karaļi un no viņiem neko nevar prasīt. Visi kopā viņi ir viena negodīga banda! Tā viņi ir auguši.

—  Bet mūsējais briesmīgi smird pēc sīvā, Hak.

—  Viņi visi smird, Džim. Tur mēs neko nevaram darīt — tā teikts vēsturē.

—  Bet hercogs ir dažā ziņā diezgan lādzīgs cilvēks.

—  Jā, hercogs ir citāds. Bet starpība nav liela. Sis arī nav pirmās šķiras hercogs. Kad viņš piedzeras, tad, ja neesi tuvredzīgs, neatšķirsi viņu no karaļa.

—  Man viņi nav vajadzīgi, Hak! Es tikai ar pūlēm viņus paciešu!

—  Arī man tāpat, Džim. Bet, ja nu viņi uzsēdušies mums uz kakla, tad mums jāatceras, kas viņi ir, un jāpacieš. Dažreiz gribētos atrast tādu zemi, kur karaļu vairs nav.

Kāda nozīme būtu pastāstīt Džimam, ka viņi nebija ne karaļi, ne hercogi. Tur nebūtu nekāda labuma, un man jau bija taisnība— viņus nevarēja atšķirt no īstajiem.

Nolikos gulēt, un Džims mani nemodināja, kad pienāca mana kārta stāvēt sardzē. Viņš bieži tā darīja. Kad atmodos ausmā, viņš sēdēja, galvu noliecis uz ceļiem, skumji vaidēdams. Parasti es viņam tad nepievērsu uzmanību, neko neteicu. Zināju, ka viņš domāja par savu sievu un bērniem tālumā, ka viņš bija nomākts un ilgojās pēc mājām, jo nekad vēl savā mūžā nebija mājas atstājis. Šķiet, viņš mīlēja savus tuviniekus tāpat kā baltie savējos. Varbūt tas liekas savādi, bet tomēr tā ir! Viņš naktīs bieži vaidēja un elsoja, kad domāja, ka esmu aizmidzis, un sauca:

—  Nabaga mazā Lizabeta, nabaga mazais Džonnij! Cik man ir grūti! Varbūt jūs nekad, nekad, nekad vairs neredzēšu!

Džims ir varen labs nēģeris.

Bet šoreiz sāku ar viņu runāt par viņa sievu un bērneļiem, un, starp citu, viņš man teica:

— Šoreiz man ir sevišķi grūti tālab, ka, dzirdot krastmalā kaut kur aizcērtamies durvis vai kādu līdzīgu troksni, atcerējos, cik nejauki apgājos ar savu mazo Lizabetu. Viņai bija nepilni četri gadiņi, kad viņa sasirga ar šarlaku, smagi slimoja, bet atveseļojās, un kādu dienu, kad viņa stāvēja man blakus, es viņai teicu: «Aizver durvis.» Viņa nepakustējās, tikai stāvēja un laipni man uzsmaidīja. Es saniknojos un vairākkārt skaļā balsī viņai uzbrēcu: «Vai tu nedzirdi? Aizver durvis!»

Bet viņa tikai stāvēja un vēl mīlīgāk smaidīja. Tad es kļuvu vai traks aiz dusmām un saucu: «Nu tad es tevi piespiedīšu mani klausīt!»

Un iesitu viņai tā pa galvu, ka viņa nokrita uz grīdas. Tad iegāju otrā istabā un pakavējos tur desmit minūtes. Kad atnācu atpakaļ, durvis vēl joprojām bija vaļā, bet meitenīte stāvēja tieši pie durvīm un žēli raudāja. Es atkal sadusmojos un gribēju sagrābt bērnu, tieši tad — durvis bija veramas uz iekšpusi — uzbrāzās vējš un aizcirta tās — blidīc!— tieši viņai aiz muguras, taču viņa pat nepakustējās. Man aizrāvās elpa, es pat nevaru izteikt, kā jutos tai brīdī, sāku trīcēt, atvēru lēnām un klusi durvis, iebāzu piesardzīgi galvu pa spraugu bērnam aiz muguras un visā balsī iebrēcos:«Vau!» Bet viņa nepakustē­jās! Vai, Hak! Tad es raudādams satvēru viņu savās rokās un iesaucos: «Ai, tu mazā nabadzīte! Lai visvarenais Dievs piedod vecajam Džimam, jo viņš pats to sev visu mūžu nepiedos!» Viņa bija pēc šarlaka kļuvusi kurlmēma, Hak. Kurlmēma! Un es tik ļauni pret viņu izturējos!

Divdesmit ceturta nodaļa

Nākamās dienas vakarā piestājām pie kādas vītoliem aizaugušas salas upes vidū, abās pusēs upei bija pilsētiņa; hercogs un karalis sāka kalt plānu, kā tur apstrādāt iedzīvotājus. Džims sacīja hercogam — viņš cerot, ka mēs te neuzkavēšoties ilgi, jo viņam esot pārlieku smagi un garlaicīgi gulēt caurām dienām būdā ar virvi sasietam. Katrreiz, kad atstājām viņu vienu, mums viņš bija jāsasien, jo katrs, kas viņu nejauši ieraudzītu nesasietu, domātu, ka viņš ir izbēdzis nēģeris. Hercogs atbildēja, ka, protams, grūti gulēt visu dienu sasietam un viņš izdomāšot, kā varētu iztikt bez šā paņēmiena.

Hercogs bija neparasti gudrs un drīz arī atrada izeju. Viņš ieģērba Džimu karaļa Līra tērpā — garā katūna apmetnī, uzlika viņam galvā baltu zirga astru parūku un pielīmēja tādu pašu vaigubārdu. Tad nozieda Džima seju un rokas, ausis un kaklu ar biezu, blāvu tumšzilu krāsu, un viņš izskatījās kā slīkonis, kas gulējis ūdenī deviņas dienas. Tādu briesmoni nekad vēl nebiju redzējis! Tad hercogs paņēma dēlīti un uz tā uzrakstīja:

«Sajucis arābs, bet skaidrā prātā cilvēkus neapdraud.»

Viņš pienagloja dēlīti pie kārts un to uzstatīja četru vai piecu pēdu attālumā no būdas.

Džims bija apmierināts. Viņš teica, ka tas esot daudz labāk nekā gulēt vairākus gadus katru dienu sasietam un drebēt pie mazākā troksnīša. Hercogs teica, lai viņš jūtoties brīvi un ērti un, tiklīdz kāds parādot savu degunu, lai viņš uzlecot uz būdas, mazliet patrakojot un iekaucoties kā plēsīgs zvērs, tad jau visi laidīšot ļekas vaļā un likšot viņu mierā. Tas bija prātīgi teikts, un vidusmēra cilvēks pat negaidītu, lai Džims sāktu kaukt. Džims izskatījās kā līķis, tikai vēl daudz briesmīgāks.

Blēži atkal gribēja izmēģināt «Žirafi», jo tā ienesa tik daudz naudas, bet baidījās, vai tikai ziņas par šo izrādi nav atklīdušas līdz šejienei. Viņi neko citu nevarēja izdomāt, beidzot hercogs sacīja, ka viņš atgulšoties un pāris stundu padomašot, kā varētu apmuļķot šo Arkanzasas pilsētiņu, bet karalis solījās aizsoļot uz otru pilsētiņu bez jebkāda plāna, tikai uzticēdamies augstākajai varai — manuprāt, velnam—, ka tā viņu vedīšot pa ienesīgu ceļu.

Mēs visi bijām sev nopirkuši pēdējā pilsētiņā jaunus tērpus. Karalis uzvilka savu jauno uzvalku un pavēlēja ari man ģērbties. Es to darīju. Karaļa uzvalks bija melns, un viņš tajā izskatījās ļoti smalks un svinīgs. Es nemaz nezināju, ka drēbes var tā pārmainīt cilvēka izskatu. Agrāk viņš izskatījās kā visnegodīgākais blēdis, bet tagad, kad noņēma savu jauno balto cepuri, paklanījās un pasmaidīja, izskatījās cēls, labs un tikumisks, it kā būtu nupat izkāpis no Noasa šķirsta, un varbūt pats bija kāds Mozus priesteris. Džims iztīrīja laivu, un es sakārtoju airi. Pie krasta, trīs jūdžu attālumā no pilsētas, zemesraga tuvumā, stāvēja liels tvaikonis, kas jau vairākas stundas uzņēma kravu.

Karalis sacīja:

—  Ja esmu šādā tērpā, tad man būtu labāk ierasties pilsētiņā no Sentluisas vai Cincinati, vai kādas citas lielpilsētas. Brauc līdz tvaikonim, Haklberij, mēs ar to ieradīsimies pilsētiņā.

Man nebija divreiz jāsaka, lai pabraukājos ar tvaikoni. Es pietuvo­jos krastam pusjūdzes attālumā no pilsētas un airējos tālāk — gar stāvo krauju rāmajā ūdeni. Drīz uzdūrāmies kādam patīkama izskata zemnieku puisim, kas izskatījās gluži vientiesīgs. Viņš sēdēja uz baļķa, slaucīdams sviedrus no sejas, jo bija ļoti karsts, un viņam blakus stāvēja divas lielas ceļa somas, gatavotas no paklāju auduma.

—  Piestājies krastā,— karalis teica. Es paklausīju.

—  Kurp ceļojat, jaunais cilvēk?

—  Uz Orleānu, gaidu tvaikoni.

—  Sēdieties laivā,— karalis sacīja.— Pagaidiet vienu mirkli, mans sulainis jums palīdzēs iecelt somas. Izkāp un palīdzi džentlme nim, Ādolfus!— tā viņš uzsauca man.

Es palīdzēju, un tad trijatā braucām tālāk. Jauneklis bija ļoti pateicīgs un sacīja, ka bijis grūti stiept bagāžu tādā tveicē. Viņš jautāja karalim, kurp tas braucot. Karalis atbildēja, ka esot braucis lejup pa upi, izkāpis šorīt otrajā pilsētiņā un tagad aizbraukšot dažas jūdzes, lai apmeklētu kādu draugu, kam tur augštecē esot ferma.

Jauneklis atbildēja:

—  Tiklīdz jūs ieraudzīju, teicu sev: tas noteikti ir misters Uilkss, viņš tikai mazliet novēlojies. «Nē, tas nav viņš, jo kāpēc lai viņš brauktu pa upi?» Jūs taču neesat viņš, vai ne?

—  Nē, saucos Blodžets — Eliksanders Blodžets — jāsaka būtu: ga rīdznieks Eliksanders Blodžets, jo esmu viens no Tā Kunga pazemīga­jiem kalpiem. Tomēr man žēl, ka misters Uilkss nav ieradies laikā,— vai viņš kaut ko zaudējis ar to — ceru, ka ne?

—  Viņš nav zaudējis nekādu īpašumu — to jau viņš dabūs, bet viņš neredzēja savu brāli Pīteru mirstam — varbūt arī tas viņam neko nenozīmē, bet viņa brālis būtu visu atdevis, lai tikai pirms nāves viņu redzētu, trīs nedējas viņš par to vien runāja: nebija viņu kopš bērnības redzējis, arī savu brāli Viljamu nebija redzējis — to kurl­mēmo. Viljamam ir gadu trīsdesmit vai trīsdesmit pieci. Uz šejieni atbrauca tikai Pīters un Džordžs. Džordžs bija precējies, viņš un viņa sieva abi nomira pagājušajā gada. Tagad palikuši tikai Hārvejs un Viljams, un, kā jau teicu, viņi neatbrauca.

—  Vai viņiem kāds aizrakstīja vēstuli?

—  Jā gan, pirms apmēram diviem mēnešiem, kad Pīters pirmoreiz saslima, tad viņš teica: viņam esot tāda nojauta, ka vairs necelšoties. Ziniet, viņš bija diezgan vecs, un Džordža meitas ir pārāk jaunas, lai ar viņu saprastos, atskaitot sarkanmati Mēriju Džeinu, un viņš pēc Džordža un viņa sievas nāves jutās vientuļš, un likās, ka pats vairs nevēlējās dzīvot. Viņš izmisīgi vēlējās redzēt Hārveju un arī Viljamu, bet testamentu negribēja rakstīt — ir tādi cilvēki. Viņš atstāja vēstuli Hārvejam, kurā pastāstīja, kur noglabāta nauda un ka viņš vēloties atlikušo mantu sadalīt starp Džordža meitām, lai viņas neciestu trūkumu, jo Džordžs viņām nebija neko atstājis. Tikai šo vēstuli vien viņu pierunāja uzrakstīt — vairāk neko.

—  Kāpēc jūs domājat, ka Hārvejs nav atbraucis? Kur viņš dzīvo?

—  Anglijā, Sefīldā.— viņš tur ir mācītājs, nekad nav bijis Ame­rikā. Viņam nekad nav bijis laika, un varbūt viņš vēstuli nemaz nav saņēmis.

—  Cik žēl, cik žēl, ka viņš nepaguva sastapties ar saviem brāļiem, nabaga cilvēks! Jūs sakāt, ka braucat uz Orleānu?

— Jā, bet tur jau es nepalikšu. Es nākamnedēļ braukšu ar kuģi uz Riodežaneiro, kur dzīvo mans tēvocis.

—  Tas ir garš ceļojums, bet ļoti skaists. Labprāt brauktu jūsu vietā. Vai Mērija Džeina ir vecākā meita? Cik gadu pārējām?

—  Mērijai Džeinai ir deviņpadsmit, Sjūzenai piecpadsmit un Džoanai četrpadsmit gadu. Tai ir tā zaķalūpa, un viņa grib savu dzīvi veltīt labiem darbiem.

—  Nabadzītes! Atstātas vienas šajā saltajā pasaulē.

—  Viņām varēja klāties vēl ļaunāk. Vecajam Pīteram bija daudz draugu, un tie viņas nepametīs nelaimē. Baptistu sludinātājs Hopsens, diakons Lots Hovijs, Bens Rakers, Ebners Seklfords un jurists Levijs Bels, ārsts Robinsons un viņu sievas, atraitne Bārtlija un vēl daudzi citi. Tie bija Pītera tuvākie draugi, un par viņiem viņš rakstīja savās vēstulēs, kuras sūtīja uz dzimteni, Hārvejs jau zinās, kur šos draugus atrast, kad viņš atbrauks.

Vecais turpināja jaunekli izprašņāt, līdz tas izstāstīja visu, ko zināja. Lai mani sasper jods, ja viņš neuzzinātu visu par šīs sasodītās pilsētiņas iedzīvotājiem, par Uilksiem, par Pītera amatu — viņš bijis ādu ģērētājs, un par Džordžu — tas bijis namdaris, un par Hārveju — viņš esot kādas sektas mācītājs, un tā tālāk, un tā tālāk. Tad vecais sacīja:

—  Kāpēc jūs gribējāt iet kājām līdz tvaikonim?

—  Tas ir liels kuģis no Orleānas, un es baidījos, ka tāds šeit nepiestās. Ja tvaikonis smagi piekrauts, tas neapstājas uz saucieniem. Piestājas tvaikonīši no Cincinati, bet šis tvaikonis ir no Sentluisas.

—  Vai Pīters Uilkss bija turīgs?

—  Kā tad, diezgan turīgs. Viņam bija māja un zeme. Stāsta, ka viņš atstājis kaut kur noglabātus trīs vai četrus tūkstošus skaidrā.

—  Kad, jūs teicāt, viņš nomira?

—  Es neko neteicu, bet nomira viņš pagājušajā naktī.

—  Tad jau bēres būs rītdien.

—  Jā, ap pusdienas laiku.

—  Tas ir ļoti bēdīgi, bet mums visiem kādreiz jāaiziet. Tāpēc mums visiem jābūt gataviem, jāsaglabā sirds miers.

—  Jā, ser, tas ir pareizi. Mana māte arī vienmēr tā saka.

Kad piebraucām pie tvaikoņa, tas bija uzņēmis kravu un drīz aizbrauca. Karalis vairs neko neteica, ka arī mums jāuzkāpj uz kuģa, un tā es nepaguvu pabraukāties ar tvaikoni. Kad kuģis aizbrauca, karalis lika man aizbraukt vēl vienu jūdzi līdz kādai vientuļai vietai, tad viņš izkāpa krastā un sacīja:

—  Tagad brauc ātri atpakaļ un atved šurp hercogu ar jaunajām ceļasomām. Ja viņš aizbraucis uz upes otro krastu, dodies turp un atved viņu pie manis. Un saki, lai viņš labi saģērbjas. Bet tagad staigā!

Es jau sapratu, kāds ir viņa nodoms, bet, protams, neko neteicu. Kad atgriezos kopā ar hercogu, mēs noslēpām laivu, tad viņš nosēdās uz baļķa, un karalis visu izstāstīja, ko bija teicis jaunais cilvēks,— vārds vārdā. Un stāstīdams viņš centās runāt kā anglis, un tādam lempim kā viņš tas izdevās diezgan labi. Tad viņš jautāja:

—  Bet vai varēsiet tēlot kurlmēmo, Bildžuoter?

Hercogs atbildēja, ka uz viņu varot paļauties. Viņš esot tēlojis kurlmēmos uz skatuves. Tad viņi nolēma gaidīt tvaikoni.

Pēcpusdienā parādījās divi mazi kuģīši, bet tie nenāca no upes augšgala, pēc tam tuvojās liels tvaikonis, ko karalis un hercogs ar saucieniem apstādināja. Tvaikonis izsūtīja malā laivu, un tad mēs uzkāpām uz klāja. Tvaikonis brauca no Cincinati, un, kad kuģa ļaudis uzzināja, ka gribam braukt tikai četras vai piecas jūdzes, viņi traki sašuta un sāka lamāties, un piedraudēja mūs izsēdināt krastā. Bet karalis bija mierīgs. Viņš atbildēja:

—  Ja džentlmeņi var atļauties samaksāt dolāru par katru jūdzi, lai tos uzņemtu kuģī un tad ar laivu izsēdinātu malā, kāpēc tad tvaikonis to nevar atļauties?

Tad kuģa ļaudis nomierinājās un teica, ka viss būšot kārtībā. Kad nokļuvām līdz pilsētiņai, mūs ar laivu atkal aizveda krastā. Ieraugot laivu, kādi pārdesmit cilvēki saskrēja krastā. Tad karalis jautāja:

—  Vai kāds no jums, džentlmeņi, man var pasacīt, kur dzīvo Pīters Uilkss?

Ļaudis saskatījās, pakratīja galvas, it kā cits citam gribētu sacīt: «Nu, ko es jums teicu?»

Tad viens no viņiem laipni un klusi atbildēja:

—  Man ļoti žēl, ser, bet mēs varam jums vienīgi parādīt vietu, kur viņš dzīvoja vēl vakardienas vakarā.

Sai pašā mirklī nekrietnais vecis it kā sabruka, uzgāzās šim vī­ram, atspieda zodu pret viņa plecu un apslacīja viņa muguru asarām, saukdams:

—  Ak vai, ak vai, mūsu nabaga brālis ir miris, un mēs nepaguvām ar viņu tikties, tas ir pārāk, pārāk smagi!

Tad viņš šņukstēdams pagriezās un sāka ar rokām rādīt muļķīgas zīmes hercogam, un, sasodīts, tas arī nosvieda ceļasomu un sāka raudāt. Sie divi blēži bija visrūdītākie nelieši, kādus šai pasaulē esmu redzējis.

Visi sapulcējās ap viņiem, izteica līdzjūtību, mierināja laipniem vārdiem, uznesa viņu ceļasomas pakalnā, bet blēži balstījās uz viņiem un raudāja. Ļaudis stāstīja karalim par viņa brāļa pēdējiem brīžiem, un karalis to ar rokām parādīja hercogam, un abi bēdājās par nabaga ģērētāju, it kā būtu zaudējuši visu pasaulē. Lai es kļūstu par nēģeri, ja esmu kaut ko tādu redzējis! Cilvēkam sametas kauns par visu cilvēku dzimumu.

Divdesmit piektā nodaļa

Divās minūtēs ziņa izplatījās visā pilsētā, un no visām pusēm saskrēja ļaudis, daži vēl pa ceļam vilkdami virssvārkus. Drīz bijām liela pūļa ielenkti, un soļu troksnis bija tāds, it kā maršētu karavīri. Pa logiem un durvīm snaikstījās galvas, un ik mirkli kāds pāri žogam iesaucās:

— Vai tie ir viņi?

Un kāds, soļodams līdzi baram, atsaucās: Patiešām — viņi!

Kad nokļuvām līdz Uilksa mājai, iela tur bija ļaužu pilna, bet trīs meitenes stāvēja durvīs. Mērija Džeina tiešām bija sarkanmate, bet tas neko nekaitēja, viņa izskatījās aplam skaista, viņas seja un acis mirdzēja laimē, tik ļoti viņa priecājās, ka atbraukuši tēvoči. Karalis atpleta rokas, un Mērija Džeina metās viņa skavās, un meitene ar zaķalūpu krita ap kaklu hercogam. Visi—galvenokārt sievietes — apraudājās aiz prieka, redzēdami, ka viņi beidzot laimīgi satikušies.

Tad karalis slepus piebukņīja hercogam — es to ievēroju—, ap­skatījās apkārt un ieraudzīja kaktā šķirstu, noliktu uz diviem krēs­liem: karalis un hercogs, ar vienu roku apskaudami viens otra plecus, ar otru slaucīdami acis, lēni un svinīgi soļoja turp, un pūlis pašķīrās, lai dotu viņiem ceļu, visas sarunas un trokšņi apklusa, ļaudis sauca: «Sš!»—visi vīrieši noņēma cepures un nolieca galvas, šādā klusumā varētu sadzirdēt pat kniepadatu krītam. Iegājuši kaktā, viņi pieliecās un ielūkojās šķirstā, paskatījās viens otram acīs, tad sāka tik skaļi raudāt, ka viņu kaukšanu laikam varēja sadzirdēt Orleānā, aplika rokas viens otram ap kaklu un atbalstīja zodus pret otra plecu, un trīs vai četras minūtes tā pinkšķēja, kā nekad vēl savā mūžā neesmu dzirdējis vīriešus raudam. Visi pārējie ari raudāja, uri telpa kļuva tik mikla, ka es pabrīnījos. Tad karalis un hercogs nostājās šķirsta abās pusēs, nometās uz ceļiem, atslēja pieres pret šķirstu un klusu lūdza Dievu. Tas tā aizkustināja pūli—vairāk nekā viss cits—, ka visi sabruka skaļās raudās, arī nabaga meitenes. Gandrīz katra sieviete piegāja klāt meitenēm, nerunājot ne vārda, noskūpstīja tās svinīgi uz pieres, uzlika roku uz viņu galvām un, asarām plūstot, paskatījās augšup uz debesīm, tad izgāja, šņukstēdamas un slaucīdamās ar mut­autiņiem, lai nākamā sieviete varētu sevi parādīt. Neko tik pretīgu nekad neesmu redzējis.

Pēc kāda laika karalis piecēlās, mazliet panāca uz priekšu, saņē­mās un nošļupstēja runu, kura bija atmiekšķēta gļēvām asaram, teikdams, ka viņam un viņa nabaga brālim uzlikts smags pārbaudī­jums — zaudēt tuvinieku un neatrast viņu starp dzīvajiem pēc četri tūkstoši jūdžu gara brauciena, bet šo pārbaudījumu atvieglojot

līdzjūtība un svētās asaras, viņš pateicoties no visas sirds savā un brāļa vārdā, lai gan mutes vārdiem to nespējot izteikt, tie esot pārāk bāli un auksti, un turpināja runāt tādas sasodītas blēņas, līdz man kļuva nelabi. Tad viņš izšļupstēja godbijīgu «Amen» un sāka tā raudāt, it kā plīstu pušu aiz žēlabām.

Tiklīdz viņš bija «Āmen» izteicis, kāds pūlī sāka dziedāt psalmu, visi pilnā spēkā dziedāja līdzi, tas sasildīja sirdis, un varēja justies tik viegli, kā izejot no baznīcas. Mūzika ir ko vērta! Un pēc visas tās lišķēšanas un muldēšanas man likās, ka dziesma vēl nekad nav ta atsvaidzinājusi, skanējusi tik patiesi un spēcīgi.

Tad karalis atkal sāka kustināt žokļus, teica, ka viņam un brāļa­meitām būšot patīkami, ja daži no ģimenes labākajiem draugiem paēstu ar viņiem kopā vakariņas un palīdzētu izvadīt nelaiķa pīšļus. Karalis piebilda — ja viņa nabaga brālis, kas tagad guļ šķirstā, va­rētu runāt, viņš gan zinot, kādus vārdus tad nelaiķis nosauktu — tos, kas viņam bijuši sevišķi dārgi, kurus bieži pieminējis savās vēstulēs, un tagad viņš tos nosaukšot citu pēc cita, proti: mācītājs misters Hobsons, diakons Lots Hovijs, misters Bens Rakers, Ebners Sekl fords, Levijs Bels un doktors Robinsons, viņu sievas un atraitne Bārtlija.

Mācītājs Hobsons un ārsts Robinsons patlaban bija kopīgās medī­bās pilsētas otrā galā — ar to gribu teikt, ka ārsts aizvadīja kādu slimnieku uz viņpasauli un mācītājs viņam rādīja ceļu. Advokāts Bels bija aizbraucis darīšanās uz Luisvilu. Bet pārējie visi bija šeit, visi viņi pēc kārtas pienāca pie karaļa un spieda viņam roku, pateicās un sarunājās ar viņu, tad paspieda roku arī hercogam, bet neko nesacīja, tikai smaidīja un šūpoja galvas kā muļķu bars, kamēr viņš ar rokām rādīja visādas zīmes un visu laiku gurguļoja «gū-gū-gū-gū» kā zīdai­nis, kas neprot runāt.

Bet karalis mēļoja tālāk un apvaicājās gandrīz par visiem pilsētas iedzīvotājiem, nosaukdams viņu uzvārdus, pat suņu vārdus, piemi­nēja dažādus notikumus, kas atgadījušies pilsētā vai Džordža un Pītera ģimenēs. Viņš izteicās, ka Pīters viņam par to visu rakstījis, bet tie bija meli, katru vārdu viņš bija izvilcis no jaunā stulbeņa, kuru aizvedām savā laivā līdz tvaikonim.

Tad Mērija Džeina atnesa tēvabrāļa atstāto vēstuli, karalis to nolasīja skaļā balsī un apraudājās. Vēstulē dzīvojamā māja un trīs tūkstoši dolāru zelta bija novēlēti meitenēm, bet ādu ģērētava (kas ienesa labu peļņu) ar citām mājām un zemi (septiņi tūkstoši dolāru vērtībā) un trīs tūkstoši dolāru zelta bija novēlēti Hārvejam un Viljamam, un norādīts, ka seši tūkstoši skaidrā naudā esot noslēpti pagrabā. Abi blēži sacīja, ka iešot un tūlīt tos atnesīšot, un visu godīgi sadalīšot. Man pavēlēja nest sveci. Mēs aizslēdzām pagraba durvis aiz mums, un, atraduši maisu, viņi izbēra naudu uz grīdas. Skaisti izskatījās šie zelta spīguļi! Karalim acis iedegās! Viņš uzsita hercogam uz pleca un iesaucās:

—  Tas tik bija lieliski, vai ne? Tie nav nekādi maldi! Bildži, tas pārspēj visu, ko esam līdz šim veikuši! Vai ne?

Hercogs viņam piekrita. Viņš grābstīja naudu, ļāva tai slīdēt caur pirkstiem, šķindināja pret grīdu. Beidzot karalis sacīja:

—  Nav vērts runāt; esam bagāta nelaiķa brāļi un viņa mantinieku pārstāvji — tā ir mūsu līnija, Bildž. To dod paļāvība uz Visaugstāko. Galu galā tas ir labākais ceļš. Esmu visus izmēģinājis, bet nav labāka ceļa!

Jebkurš cits viņu vietā būtu bijis apmierināts ar tādu kaudzi naudas, bet nē — viņiem vajadzēja naudu pārskaitīt. Abi skaitīja — izrādījās, ka trūkst četri simti piecpadsmit dolāru. Karalis iesaucās:

—  Pie velna! Es brīnos, kur viņš nobāzis četri simti piecpadsmit dolārus?

Abi kādu laiku par to bija noraizējušies un pārmeklēja visu apkār­tni. Tad hercogs sacīja:

—  Viņš bija ļoti slims cilvēks — varbūt pārskaitījās —, manuprāt, tā tas būs bijis! Labāk lai paliek, nerunāsim par to! Mēs to varam pieciest!

—  Blēņas! Protams, varam pieciest! Man uz to nospļauties — bet es domāju, kā mēs atskaitīsim ļaužu priekšā. Mums šeit jābūt briesmīgi godīgiem, atklātiem un cildeniem. Nauda jāuznes augšā un jāizskaita visu klātienē — tad nebūs nekādu aizdomu. Bet, ja nelaiķis teicis, ka te ir seši tūkstoši, tad mēs taču nevaram . . .

—  Pagaidiet, — hercogs viņu pārtrauca, — papildināsim iztrū­kumu. — Un viņš izvilka no kabatas zelta dolārus.

—  Tā ir apbrīnojami lieliska doma, hercog! Jums tiešām varen gudra galva!—karalis atbildēja. — Nudien «Žirafe» mums atkal palīdzēs. — Un viņš arī vilka ārā no savas žaketes zelta naudu un salika to kaudzītēs.

Tā bija viņu pēdējā nauda, bet seši tūkstoši dolāru tagad bija pilnā skaitā viņu rokās.

—  Paklau,— hercogs ierunājās,— man ienāca prātā vēl viena doma. Uziesim augšā, izskaitīsim naudu un atdosim to meitenēm.

—  Labais hercog, ļaujiet man jūs apskaut! Tā ir visžilbinošākā doma, kāda jebkad ienākusi prātā cilvēkam. Jūsu galva ir patiešām apbrīnojamākā pasaulē! Sis gājiens pārspēj visu, tur nu nav ko teikt. Lai tikai viņi tagad pamēģina vērst pret mums kādas aizdomas, ja grib,— nekas neiznāks.

Kad uzkāpām augšā, visi sapulcējās ap galdu, karalis izskaitīja naudu un salika to kaudzītēs — pa trīssimt dolāriem katrā —, divdes­mit glītas, mazas kaudzītes. Visi raudzījās uz to kārām acīm un laizījās vien, tad karalis naudu atlika atpakaļ maisiņā. Redzēju, ka viņš atkal piepūšas, lai teiktu jaunu runu. Viņš sacīja:

—  Draugi, mans nabaga brālis, kas tur guļ, bija augstsirdīgs pret tiem, kas atstāti šai bēdu ielejā. Viņš bija augstsirdīgs pret šiem nabaga jēriņiem, mīlēja tos un deva tiem pajumti, un tagad tiem nav ne tēva, ne mātes. Un mēs, pazīdami viņu, zinām, ka viņš pret šīm meitenēm būtu bijis vēl augstsirdīgāks, ja vien nebaidītos apvainot savu dārgo Viljamu un mani. Vai nav taisnība? Es par to ne­šaubos. Kas mēs būtu par brāļiem, ja šādā brīdī stātos viņam ceļā? Kas mēs būtu par tēvočiem, ja aplaupītu — patiesi aplaupītu šos nabaga maigos jēriņus, kurus viņš tā mīlēja! Cik es pazīstu Viljamu — un, manuprāt, pazīstu viņu patiešām labi —,es tūlīt viņam pajautāšu.

Viņš pagriezās pret hercogu un sāka ar rokām rādīt dažādas zīmes, kādu brīdi hercogs uz viņu raudzījās stulbi un truli, tad pēkšņi šķita, ka viņš saprot, ko karalis grib teikt. Viņš metās karalim ap kaklu, no prieka gūgodams, cik spēka, un apskāva viņu kādas piecpadsmit reizes. Tad karalis sacīja:

—  Es to zināju. Man šķiet, katrs var saprast viņa jūtas. Lūdzu, Mērija Džeina, Sjūzena, Džoana, ņemiet šo naudu, ņemiet visu! So jums dāvina viņš, kas tur guļ, sastindzis, bet priecīgs.

/

Mērija Džeina piesteidzās pie viņa, Sjūzena un Zaķalūpa pie hercoga, un tad visi apkampās un skūpstījās tik daudz reižu, kā to nekad vēl neesmu redzējis.

Visi pārējie drūzmējās apkārt asaru pilnām acīm, spieda rokas šiem blēžiem, gandrīz vai atraudami tās no pleciem, nemitīgi iz­saukdamies:

—  Ak jūs, labās, mīļās dvēseles! Cik skaisti! Kā jūs to spējat?

Drīz vien atkal runāja par nelaiķi, cik labs viņš bijis, cik liels

zaudējums esot viņa nāve un tamlīdzīgi, bet pēc kāda laika no ielas istabā caur drūzmu ielauzās liela auguma vīrs ar cietiem, stingriem žokļiem un stāvēja klausīdamies un vērodams; pats viņš neko neteica, un neviens viņu neuzrunāja, jo tobrīd runāja karalis un visi uzmanīgi klausījās. Karalis teica — savas runas vidus posmā, jo sākumu es nedzirdēju:

—. . . jo viņi ir nelaiķa labākie draugi. Tāpēc viņus ielūdzu šova­kar, bet mēs vēlamies, lai rītdien nāktu visi — ikviens, jo viņš mīlēja un cienīja visus, tālab viņa bēru orģijām jābūt publiskām.

Viņš turpināja tā pļāpāt, jo viņam patika sevī klausīties, un ik pa brīdim atkal pieminēja bēru orģijas, līdz hercogs to vairs nevarēja izturēt un uzrakstīja uz mazas zīmītes «bēru mielasts, vecais muļķi», salocīja to un pasniedza pāri galvām karalim. Karalis izlasīja zīmīti, ielika to kabatā un sacīja:

—  Nabaga Viljams, ari bēdās viņa sirds ir vienmēr nomodā par citiem. Viņš lūdz mani visus aicināt uz bērēm un teikt, ka mēs visus gaidīsim: Bet viņam nav jārūpējas — es jau pats to gribēju sacīt.

Un viņš pavisam mierīgi muldēja tālāk, šad tad atkal pieminē­dams orģijas, kā līdz šim. Izteicis šo vārdu jau trešo reizi, viņš piebilda:

—  Es saku «orģijas» ne tāpēc, ka tas ir parastais apzīmējums, bet tāpēc, ka šis vārds ir pareizāks nekā parastais apzīmējums «bēru mielasts». So apzīmējumu Anglijā vairs nelieto — tas ir novecojis. Anglijā saka—«bēru orģijas», jo tas pareizāk izteic jēdzienu. Sis vārds atvasināts no grieķu vārda orgo — atklāti, ārēji — un sen­ebreju vārda jeesum — iedēstīt, apklāt; tātad: «bēru orģijas» izteic apbedīšanas publisko un plašo raksturu.

Tas bija trakākais, ko viņš varēja pateikt. Vīrs ar spēcīgajiem žokļiem iesmējās viņam tieši sejā. Ļaudis apmulsa. Visi iesaucās:

—  Kāpēc, dakter?

Ebners Seklfords jautāja:

—  Robinson, vai neesi dzirdējis par to notikumu? Runātājs ir Hārvejs Uilkss.

Karalis priecīgi pasmaidīja, izstiepa savu ķepu un sacīja:

—  Jūs esat mana nabaga brāļa mīļais, labais draugs un ārsts. Es . . .

—  Rokas nost no manis!— ārsts iesaucās.— Jūs runājot kā anglis? Vissliktākais atdarinājums, kādu jebkad esmu dzirdējis! Jūs esot Pītera Uilksa brālis? Blēdis jūs esat, cits nekas!

Kā visi satraucās! Sadrūzmējās ap ārstu, mēģināja viņu nomieri­nāt, ieskaidrot, ka Hārvejs neskaitāmas reizes pierādījis, ka viņš patiesi ir Hārvejs, viņš zinot visu vārdus, pat suņu vārdus pilsētā. Visi lūgtin lūdza neaizvainot Hārveju, neapbēdināt nabaga meitenes un tā tālāk. Bet nekas nelīdzēja, ārsts "nerimās un teica — ja kāds cilvēks izliekoties par angli un nespējot labāk runāt angļu izloksnē, tad tas esot viltnieks un melis. Nabaga meitenes apskāva karali un raudāja. Pēkšņi ārsts pagriezās pret viņām un teica:

—  Es biju jūsu tēvabrāļa draugs un esmu jūsu draugs, un es jūs brīdinu kā godīgs draugs, kas vēlas jūs pasargāt no nelaimes un rai­zēm. Novērsieties no šī nelieša un neklausieties, ko šis nejēga klaido­nis idiotiski muld par grieķu un senebreju valodu. Viņš ir viltnieks, sagrābstījis kaut kur tukšus vārdus un faktus, un jūs tos uzskatāt par pierādījumiem, un jūsu lētticīgie draugi palīdz jūs apmuļķot, lai gan viņiem vajadzēja būt gudrākiem. Mērija Džeina Uilksa, jūs zināt, ka esmu jūsu draugs, turklāt nesavtīgs draugs. Uzklausiet mani — padzeniet šo nožēlojamo blēdi — es jūs lūdzu! Vai jūs to darīsiet?

Mērija Džeina izslējās — cik skaista viņa izskatījās!— un sacīja:

—  Lūk, mana atbilde!— Viņa pacēla naudas maisu un ielika to karaļa rokās, sacīdama:— Ņemiet šos seši tūkstoši dolārus, noguldiet tos uz mana un māsu vārda tā, kā jums tas šķiet vēlami, un nedodiet man kvīti!

Tad viņa ar vienu roku apskāva karali, Sjūzena un Zaķa lūpa apskāva viņu no otras puses. Visi aplaudēja un sita kājas pret grīdu — sacēlās īsta vētra, bet karalis izslēja galvu un lepni smaidīja. Ārsts sacīja:

—  Labi, es mazgāju savas rokas. Bet brīdinu jūs: pienāks diena, kad jums kļūs nelabi, atceroties šo dienu.

Un viņš aizgāja.

—  Labi, dakter,— karalis, viņu izzobodams, sacīja,— tad pamēģi­nāsim viņas pierunāt, lai ataicina jūs!

Un visi iesmējās un teica, ka viņš trāpījis naglai uz galvas.

Divdesmit sestā nodala

Kad visi bija aizgājuši, karalis apvaicājās, vai Mērijai Džeinai esot brīvas istabas, un viņa atbildēja, ka esot viena brīva istaba, kuru došot tēvocim Viljamam, bet tēvocim Hārvejam viņa varot pie­dāvāt savu istabu, kas esot nedaudz lielāka,— pati viņa pāriešot māsu istabās un gulēšot saliekamajā gultiņā; bēniņos esot vēl viens kambarītis ar salmu matraci. Karalis atbildēja: kambarītis būtu piemērots viņa sulainim — šādi apzīmēdams mani.

Mērija Džeina uzveda mūs augšā un parādīja viņiem viņu istabas, kas bija vienkāršas, bet patīkamas. Viņa teica, ka iznesīšot no savas istabas visus savus tērpus un citas mantas, kas varētu traucēt tēvoci Hārveju, taču viņš atbildēja, ka nekas viņu netraucēšot. Tērpi karājās pie sienas, tos sedza katūna aizkars, kas sniedzās līdz pašai grīdai. Vienā stūrī bija veca lāde, otrā futrālis ar ģitāru, visur bija redzami dažādi sīki nieciņi un krāmi, kā jau tas mēdz būt jaunu meiteņu istabās. Karalis teica, ka šīs lietiņas padarot telpu mājīgāku un piemīlīgāku, un lūdza tās neaizskart. Hercoga istaba bija zema, bet pietiekami ērta, tāpat mans kambarītis.

Vakarā bija goda mielasts, atnāca visi jau pazīstamie vīrieši un sievietes, es stāvēju aiz karaļa un hercoga krēsliem un viņus apkal­poju, pārējos apkalpoja nēģeri.

Mērija Džeina sēdēja galda galā, blakus viņai sēdēja Sjūzena. Mērija Džeina nopēla cepumus, žāvētā gaļa tai šķita slikta, ceptās vistas — negaršīgas un sīkstas —,kā jau sievietes mēdz runāt, kac gaida komplimentus. Viesi redzēja un pārliecinājās, ka visi ēdieni bij; nevainojami, un jautāja:

—  Kā jums cepumi padodas tik brūni?

Vai arī:

—  Sakiet — kā jūs protat tik apbrīnojami iemarinēt saknes?

Un tā joprojām — tukši pļāpāja, kā jau cilvēki mēdz pie vakariņu

galda.

Kad viss beidzās, mēs ar Zaķalūpu vakariņojām virtuvē, ēzdami atliekas, kamēr pārējie palīdzēja nēģeriem novākt galdu un nomazgāt traukus. Zaķalūpa mani iztaujāja par Angliju, un, Dieva vārds, man bieži šķita, ka nupat, nupat iekritīšu.

Viņa jautāja:

—  Vai tu kādreiz esi redzējis karali?

—  Kuru? Viljamu Ceturto*? Protams, viņš nāk mūsu baznīcā.

Es zināju, ka karalis ir sen miris, bet to viņai neteicu. Kad pateicu,

ka viņš nāk mūsu baznīcā, viņa jautāja:

—  Patiešām? Pastāvīgi?

—  Jā, pastāvīgi. Viņa sols ir tieši iepretim mūsējam — kanceles otrajā pusē.

—  Es domāju, ka viņš dzīvo Londonā?

—  Protams, ka viņš tur dzīvo. Kur tad citur viņš lai dzīvotu?

—  Bet, manuprāt, jūs taču dzīvojat Sefīldā?

Sapratu, ka esmu iekritis. Sākumā izlikos, ka esmu aizrijies ar vistas kaulu, lai iegūtu laiku kaut ko izdomāt. Tad sacīju:

—  Es gribēju teikt, ka viņš pastāvīgi nāk mūsu baznīcā, kad ierodas Sefīldā. Tas ir tikai vasarā, kad viņš ņem jūras peldes.

—  Ko tu runā — Sefīlda taču nav pie jūras.

—  Kas tad to apgalvo?

—  Tu tā teici.

—  Nekad neesmu to teicis.

—  Teici gan!

—  Neteicu!

—  Teici gan!

—  Nekad neko tamlīdzīgu neesmu teicis.

—  Bet ko tad tu īsti teici?

—  Es teicu, ka viņš atbrauc uz jūras peldēm, to es teicu.

—  Nu kā tad viņš var braukt uz jūras peldēm, ja tur nav jūras?

—  Paklausieties,— es sacīju,— vai esat kādreiz redzējusi Kon­gresa ūdeni?*

-Jā.

—  Vai jums jabrauc uz Kongresu, lai to dabutu?

—  Nē! '

— Arī Viljamam Ceturtajam nav jābrauc pie jūras, lai peldētos jūras ūdenī.

—  Kur tad viņš ņem jūras ūdeni?

—  Turpat, kur ļaudis ņem Kongresa ūdeni,— no mucām. Sefīldas pilī viņiem ir krāsnis, un viņš grib jūras ūdeni karstu. Jūrā šādu daudzumu ūdens nevar sakarsēt. Tur nav tādu ierīču!

j — Tagad saprotu. Tu to varēji teikt tūlīt, lai netērētu velti laiku, i Kad viņa to sacīja, sapratu, ka esmu laukā no ķezas, tāpēc jutos 'viegli un priecīgi.

Tad viņa jautāja:

—  Vai arī tu ej baznīcā?

—  Jā — vienmēr.

—  Kur tu sēdi?

—  Mūsu solā.

—  Kam tas sols pieder?

—  Mums — tēvocim Hārvejam.

—  Viņam? Ko tad viņš dara solā?

—  Apsēžas. Ko tad, jūs domājat, viņš tur citu dara?

—  Es domāju, ka viņš stāv kancelē.

Sasodīts, aizmirsu, ka viņš ir mācītājs! Sapratu, ka atkal esmu iekritis, atkal aizrijos ar vistas kaulu un atkal domāju. Tad sacīju:

—  Vai tad jūs domājat, ka baznīcā ir tikai viens mācītājs?

—  Kāpēc tad viņiem vajadzīgi vairāki?

—  Kāpēc! Lai sprediķotu karalim! Nekad vēl neesmu redzējis tādu meiteni kā jūs! Viņiem ir ne mazāk kā septiņpadsmit mācītāju.

—  Septiņpadsmit! Brīnums! Es nekad nevarētu nosēdēt, kamēr tāda virkne sprediķotu, pat ja mana dvēsele nenokļūtu paradīzē! Viņi laikam sprediķo veselu nedēļu?

—  Nieki, viņi taču visi nerunā vienā dienā — runā tikai viens.

—  Bet ko tad dara pārējie?

—  Neko daudz. Sēž, staigā, pastiepj naudas ķeseli — šo un to. Bet lielāko tiesu nedara neko.

—  Kam tad viņi vajadzīgi?

—  Lai izskatītos lepnāk. Vai tad jūs neko nezināt?

—  Es tādas muļķības negribu zināt. Kā izturas pret kalpotājiem Anglijā? Labāk nekā mēs pret nēģeriem?

—  Nē! Apkalpotāji nav nekas. Ar tiem apietas sliktāk kā ar suņiem.

—  Vai viņiem nedod brīvdienas kā pie mums Ziemassvētkos un Jaungada nedēļā, un Ceturtajā jūlijā?

—  Ko jūs runājat? No šiem vārdiem katrs cilvēks varētu pateikt, ka jūs nekad neesat bijusi Anglijā. Ziniet, Zaķa . . . ziniet, Džoana, es nekad neesmu dabūjis nevienu brīvdienu no gada sākuma līdz beigām, nekad neesmu bijis ne cirkā, ne teātrī, ne nēģeru vakaros, nekur!

—  Arī ne baznīcā?

—  Arī ne baznīcā!

—  Bet tu taču vienmēr ejot baznīcā?

Atkal nošāvu greizi. Aizmirsu, ka esmu vecā vīra apkalpotājs. Bet nākamajā mirklī es plaši izskaidroju, ka sulainis ir kaut kas cits nekā vienkāršs kalps un ka viņam jāiet uz baznīcu — vai viņš grib vai negrib —, jāsēž blakus ģimenei, jo tāds ir likums. Bet mans paskaidro­jums nebija diez cik labs, un es redzēju, ka viņa man netic.

Viņa jautāja:

—  Indiāņa godavārds — vai tu man nemels niekus?

—  Indiāņa godavārds,— es atbildēju.

—  Nemaz nemelo?

—  Nemaz. Nevienu reizi,— es atbildēju.

—  Uzliec roku uz šīs grāmatas un atkārto!

Es redzēju, ka šī grāmata ir vārdnīca, tāpēc uzliku uz tās roku un atkārtoju sacīto. Tad viņa man it kā mazliet vairāk noticēja un teica:

—  So to es ticu, bet lai Dievs man ir žēlīgs, lai ticētu visam.

—  Ko tad tu netici, Džo?—jautāja Mērija Džeina, ienākdama kopā ar Sjūzenu.— Nav jauki un nav pieklājīgi tā runāt ar viņu, jo viņš ir svešinieks un tālu no saviem tuviniekiem. Kā tev patiktu, ja pret tevi tā izturētos?

—  Tā tu vienmēr dari, Mērij,— aizstāvi visus, pirms tiem kāds uzbrūk. Es viņam neko neesmu nodarījusi. Viņš, manuprāt, man samelojās, un es teicu, ka visam tam nevaru ticēt,— tas ir viss, ko teicu. Man liekas, tādu nieku viņš taču var paciest?

—  Man vienalga, vai tu runāji niekus vai dziļu patiesību! Viņš mūsu mājās ir viesis, tāpēc nav labi, ka tu to teici. Ja tu būtu viņa vietā, tu nokaunētos, un nevienam nav jāsaka kaut kas tāds, kas liek cilvēkam kaunēties.

—  Bet, Mērij, viņš teica . . .

—  Nav svarīgi, ko viņš teica,— par to es nerunāju. Svarīgi ir, lai tu izturētos pret viņu laipni, lai tu neteiktu neko tādu, kas liktu viņam atcerēties, ka viņš nav savā zemē un starp savējiem.

Bet es nodomāju: «Un es pieļauju, ka vecais krokodils nolaupa naudu tādai meitenei!»

Tad arī Sjūzena iejaucās, un, ticiet man, viņa Zaķalūpu padarīja klusu kā kapu!

Es atkal nodomāju sevī: «Sī ir otrā meitene, kuru atļauju aplau­pīt!»

Tad Mērija Džeina runāja ar savu māsu maigā un mīlīgā balsī, kā vienmēr, un, kad viņa beidza, nabaga Zaķalūpai vairs nebija ko teikt. Viņa sāka raudāt.

—  Labi,— abas meitenes teica,— un tagad lūdz viņam piedošanu.

Viņa to arī darīja un ļoti skaisti. Bija prieks klausīties. Es vēlējos

viņai samelot vēl tūkstoškārt, lai viņa atkal varētu lūgt piedošanu. Es vēlreiz domāju: «Arī šo meiteni atļauju aplaupīt!» Un, kad viņa bija atvainojusies, viņas visas trīs centās, lai es justos kā mājās un starp draugiem. Jutos tik negodīgs, pagrimis un zemisks, ka apņēmos — nozagšu šo naudu un atdošu viņām, lai notiktu kas notikdams.

Tātad aizgāju — it kā gulēt, bet nolēmu, ka miegs nekur neaiz­bēgs. Palicis viens, visu pārdomāju. Pats sev jautāju, vai lai aizeju viens pie ārsta un nododu šos blēžus? Nē — tas nebūtu labi. Viņš var atklāt, ka <^s viņam to pateicu,— tad karalis un hercogs man gan sa­kurtu pirti. Vai lai aizeju viens pie Mērijas Džeinas? Nē, arī tas ne­der. Meitenes seja liktu viņiem visu nojaust, nauda ir pie viņiem, lai izlavītos un ar to aizbēgtu. Un, ja viņa pieaicinātu kādu palīgu, tad mani iejauktu visā šajā lietā, iekams tā būtu noskaidrota,— tā man šķita. Nē, bija tikai viena izeja. Man šī nauda bija kaut kā jānozog un jānozog tā, lai viņiem nerastos pret mani aizdomas. Te abiem blē­žiem ir izdevīgs ķēriens, un viņi nekustēs no vietas, iekams nebūs ap­tīrījuši līdz galam šo ģimeni un visu pilsētiņu,— man vēl būs iespēja atrast piemērotu brīdi. Es naudu nozagšu un paslēpšu — un, pēc tam kad būšu jau uz upes, atrakstīšu Mērijai Džeinai vēstuli un pateikšu, kur tā noslēpta. Bet zagt vislabāk vajadzētu šonakt, ja vien varēšu, jo varbūt dakteris neizteica visu, ko zināja, un var vēl viņus no šejienes aizbiedēt.

Nodomāju iet un pārmeklēt viņu istabas. Augšā priekštelpa bija tumša, bet es atradu hercoga istabu un sāku visu aptaustīt, taču atcerējos, ka karaļa dabā gan nebija uzticēt naudu citam kā vien sev pašam, tāpēc ielavījos viņa istabā un arī tur sāku grābstīties. Tomēr sapratu, ka neko nevaru izdarīt bez sveces, un to aizdegt, protams, neiedrošinājos. Tad nolēmu paslēpties un noklausīties viņu sarunu. Sai laikā dzirdēju, ka tuvojas viņu soļi, gribēju palīst zem gultas, bet tā nestāvēja tanī vietā, kur domāju, toties pieskāros priekškaram, kas sedza Mērijas Džeinas tērpus, tāpēc aizlēcu aiz tā, ierakos tērpos un stāvēju tur pavisam kluss.

Viņi ienāca un aizvēra durvis, un hercogs vispirms pieliecās, lai paskatītos zem gultas. Tad gan es nopriecājos, ka neatradu gultu, kad to meklēju! Tomēr tas taču ir dabiski—palīst zem gultas, kad kārtojamas slepenas darīšanas. Abi apsēdās, un karalis sacīja:

—  Nu, kas ir? Tikai runājiet īsi, jo mums ir labāk iet lejā un raudāt ar bēriniekiem nekā sēdēt šeit augšā, lai viņi varētu trīt mēles gar mums.

—  Redziet, Kapet, esmu nemierīgs. Manu prātu nomāc dakteris — es gribēju uzzināt jūsu plānus. Man ienāca prātā kāda laba doma.

—  Nu, kas tad, hercog?

—  Labāk būtu aizlaisties projām pirms trim rītā un aizstūrēt lejup pa upi mūsu ieguvumu. Un jo sevišķi, ja esam to ieguvuši tik viegli, mums to atdeva atpakaļ, tā sakot, iesvieda rokās, kad domājām, ka mums nauda būs jānozog. Domāju, ka mums jālaižas prom un jāpazūd.

Jutos ļoti nelāgi. Pirms divām stundām viss būtu bijis citādi, bet tagad jutos nelāgi un vīlies. Karalis nolamājās un teica:

—  Ko? Un nepārdot atlikušo īpašumu? Aizbēgt kā muļķiem un atstāt īpašumu astoņu vai deviņu tūkstošu vērtībā, kas tikai gaida, lai to pievāktu? Un patlaban tas viegli pārdodams.

Hercogs rūca un teica, ka pietiekot ar zelta maisu, viņš negribot plēst vēl vairāk — negribot nolaupīt sērdieņiem visu, kas tiem pieder.

—  Kā jūs runājat?— karalis iesaucās.— Mēs viņām nenolaupīsim neko citu kā vien šo naudu. Cietīs tikai īpašuma pircēji, jo, tiklīdz izrādīsies, ka īpašums mums nav piederējis — un tas noskaidrosies, tiklīdz būsim aizlaidušies,— pirkums vairs nebūs spēkā un īpašumu atdos īpašniekiem. Sie sērdieņi dabūs savu māju atkal atpakaļ, un ar to viņiem pietiks, meitenes ir jaunas, žirgtas, var viegli nopelnīt sev iztiku. Viņas necietīs. Padomā — ir tūkstošiem cilvēku, kam neklājas tik labi. Ak tu tētīt, viņām jau nu nebūs par ko žēloties!

Karalis tā apvārdoja hercogu, ka tas beidzot padevās un piekrita, bet piebilda, ka viņam šķietot sasodīti muļķīgi šeit palikt, ka dakteris draudot viņiem kā negaisa mākonis. Bet karalis iesaucās:

—  Pie velna dakteri! Kāda rūpe par viņu? Vai visi pilsētiņas muļķi nav mūsu pusē? Un vai muļķi visās pilsētās nav vairākumā?

Viņi gatavojās atkal iet lejā. Hercogs ieteicās:

—  Manuprāt, nauda nav noglabāta labā vietā.

Es kļuvu priecīgs. Saku domāt, ka dzirdēšu kadu norādījumu, kas man palīdzēs. Karalis jautāja:

—  Kā tā?

—  Mērija Džeina tagad valkās sēru tērpu un var pavēlēt apkalpo­tājai nēģerietei, kas uzpoš istabas, novākt visas šīs lupatas. Vai jūs domājat, ka nēģeriete, ieraudzījusi naudu, mazliet no tās nepagrābs?

—  Hercog, jūsu galva atkal ir pienācīgā augstumā,— karalis atbildēja un sāka grābstīties aiz priekškara divas vai trīs pēdas atstatumā no manas paslēptuves. Piespiedos cieši pie sienas un stāvēju ļoti klusi, tikai viss trīcēju. Domāju, ko šie vīri teiks, kad noķers mani,— ko tādā gadījumā darīšu? Bet karalis jau izvilka maisiņu, pat nepaspēju izdomāt savu domu līdz pusei, un viņš nenojauta, ka šeit esmu. Abi iegrūda maisu pa caurumu salmu matracī, kas bija zem spalvu pēļa, ievīstīja to divas pēdas dziļi salmos un noteica, ka tā būšot labi, jo nēģeriete sakārtojot tikai pēli, bet salmu maisu sačubinot tikai divreiz gadā, un tagad nauda esot drošībā, neviens to nenozagšot. Taču es zināju labāk. Izņēmu naudu, kad viņi vēl nebija nogājuši pa kāpnēm lejā. Pa tumsu aizgrābstījos līdz savam kambarītim un naudu noslēpu tur, līdz radīsies izdevība atrast labāku vietu. Nolēmu, ka labāk to noslēpšu kaut kur ārpus mājas, jo, kad blēži pamanīs, ka naudas nav, tie pārmeklēs visu māju. To zināju labi. Nolikos gulēt neizģērbies, bet nespēju iemigt, tik ļoti mani dega nepacietība nokārtot šo lietu.

Vēlāk dzirdēju, ka uznāca karalis un hercogs, noritinājos no matrača un gulēju, atspiedies ar zodu pret bēniņu kāpnēm, gaidīdams, vai kaut kas nenotiks. Bet nekas nenotika. Nogaidīju, līdz visi nakts trokšņi apklusa un rīta trokšņi vēl nebija sākušies, tad klusām nokāpu lejā.

Divdesmit septītā nodaļa

Pielavījos pie durvīm un klausījos: viņi krāca. Tad uz pirkstgaliem gāju tālāk un laimīgi nokļuvu apakšējā stāvā. Nekur nebija dzirdama ne skaņa. Paskatījos pa ēdamistabas durvju spraugu un redzēju, ka vīri, kas vāķēja mironi, bija aizmiguši savos krēslos. Mironis gulēja viesistabā, kuras durvis bija vaļā, abās istabās dega svece. Gāju gar atvērtajām viesistabas durvīm un redzēju, ka tur ir tikai Pītera mirstīgās atliekas, gāju tālāk, bet ārdurvis bija aizslēgtas un atslēga no tām izņemta.

Tieši šai mirklī izdzirdēju kādu nākam lejā pa kāpnēm aiz manis. Ieskrēju viesistabā, ātri apskatījos visapkārt — vienīgā vieta, kur

varēju noslēpt maisiņu, bija šķirsts. Vāks bija kādu pēdu atvilkts vaļā, varēja redzēt miroņa seju, apklātu ar mitru drānu, pats viņš bija viscaur ietīts līķautā. Iegrūdu naudas maisiņu zem vāka, tieši tur, kur bija sakrustotas viņa rokas,— nodrebinajos, jo tās bija tik aukstas, tad izskrēju no istabas un paslēpos aiz durvīm.

Ienāca Mērija Džeina. Viņa piegāja pie šķirsta ļoti klusiem soļiem un ieskatījās šķirstā, tad piespieda pie acīm mutautiņu, un es sapratu, ka viņa sākusi raudāt, lai gan nedzirdēju elsas, jo viņa bija man pievērsusi muguru. Izslīdēju no aizdurves un, iekams gāju caur ēdamistabu, gribēju pārbaudīt, vai mani nav redzējis kāds no vāķētā- jiem; tāpēc paskatījos pa spraugu — viss kārtībā. Viņi nebija pakustē­jušies.

Uzskrēju augšā, ielīdu gultā, juzdamies diezgan nelāgi, jo pēc visām manām pūlēm, kad liku visu uz spēles, iznākums nebija visai spožs. Domāju, ja nauda varētu palikt tur, kur tā tagad bija, tad viss būtu kārtībā, jo, kad mēs pa upi aizbrauktu kādas pāris simt jūdzes, es varētu atrakstīt Merijai Džeinai, viņa nelaiķi izraktu un naudu atgūtu, bet tas nevarēja notikt, jo naudu atradīs tad, kad šķirstam uzliks vāku. Tad to atkal pievāks karalis, un paies ilgs laiks, iekams viņš ļaus kādam to atkal nočiept. Protams, man ļoti gribējās nolavī- ties lejā un izņemt naudu, bet neiedrošinājos to darīt. Ar katru mirkli kļuva gaišāks, drīz kads no vāķētājiem sāks kustēties — tie mani notvertu — notvertu ar seštūkstoš dolāriem rokā, kurus neviens man nebija uzticējis sargāt. Negribu, lai mani iejauc tādā lietā,— teicu pats sev.

Kad nogāju lejā otrā rīta, viesistaba bija aizslēgta un vāķētāji aizgājuši. Mājās bija tikai ģimene, atraitne Bārtlija un mūsu blēžu saime. Vēroju viņu sejas, vai kaut kas noticis, bet neko nevarēju izprast.

Ap pusdienas laiku ieradās bēru vaditajs ar savu palīgu, un viņi nolika šķirstu istabas vidū uz diviem krēsliem, sastādīja pārējos krēslus rindā, vēl aizņēmās krēslus no kaimiņiem, līdz priekštelpa, viesistaba un ēdamistaba bija pilna. Redzēju, ka šķirsta vāks atrodas agrākajā stāvoklī, bet nevarēju pieiet paskatīties zem tā, jo apkārt bija cilvēki.

Tad sāka pulcēties berinieki; qbi blēži un meitenes apsēdās priekšējā rindā šķirsta galvgalī, kādu pusstundu ļaudis lēni gāja virknē garām šķirstam un mirkli ieskatījās nelaiķa sejā, dažs nobirdi­nāja asaru, viss notika klusi un svinīgi, vienīgi meitenes un blēži turēja mutautiņus pie acīm, sēdēja noliektām galvām un klusi šņuk stēja. Varēja dzirdēt tikai kāju švīkoņu pa grīdu un šņaukāšanos — bērēs vienmer šņauc degunus biežāk nekā citur, atskaitot baznīcu.

Kad māja bija ļaužu pilna, bēru vadītājs ar melniem cimdiem rokā, mīksti, saudzīgi un nedzirdami kustēdamies kā kaķis, visu vēl pēdējo

reizi glīti un izskatīgi sakārtoja, ari ļaudis ievirzīja katru savā vietā. Viņš nerunāja ne vārda, bīdīja bēriniekus, iestūma kaut kur vēlīnos atnācējus, pašķirdams pūli tikai ar galvas un roku mājieniem. Tad viņš atkal nostājās savā vietā pie sienas. Viņš bija visklusākais, vislunkanākais un visizmanīgākais cilvēks, kādu esmu redzējis, un nekad nesmaidīja, kā jau tas piederējās viņa lomai.

Ģimene bija aizņēmusies noskaņojušos harmoniju, un, kad viss bija kārtībā, kāda jauna sieviete nosēdās un sāka spēlēt, harmonijs čīkstēja un pīkstēja, bet visi dziedāja, un man šķita, ka vienīgi Pīters jutās labi.

Tad mācītājs Hobsons sāka lēni un svinīgi runāt, bet tieši šai mirklī pagrabā sacēlās nedzirdēts troksnis — tur nenorimdams draus­mīgi kauca un rēja suns. Mācītājam pie zārka bija jāapklust un jāgaida — nevarēja ne dzirdēt, ne ko domāt. Stāvoklis bija muļķīgs, un neviens nezināja, ko darīt. Tomēr drīz garais bēru meistars deva mācītājam zīmi, it kā teikdams: «Nerūpējieties, paļaujieties uz mani!» Tad viņš pieliecās un līšus aizslīdēja gar sienu, pār ļaužu galvām bija redzami tikai viņa pleci. Viņam tā virzoties, kaucieni un kņada kļuva aizvien skaļāki, līdz beidzot, apgājis gar divām sienām, viņš nozuda pagrabā. Pēc divām sekundēm atskanēja skaļš sitiens, suns vēl divreiz drausmīgi iekaucās, un tad iestājās klusums. Mācītājs turpināja savu svinīgo runu no tās vietas, kur bija pārtraucis. Pēc pāris minūtēm atgriezāš bēru vadītājs, atkal viņa pleci slīdēja gar sienām, un, tā aizvirzījies gar trim sienām, viņš izslējās, ietvēra muti starp plauk­stām, izstiepa kaklu uz mācītāja pusi un pāri ļaužu galvām aizsma­kušā balsī nočukstēja:

— Viņš bija noķēris žurku!

Tad šis vīrs atkal pieliecās un aizvirzījās gar sienu atpakaļ savā vietā. Varēja redzēt, ka ļaudīm tas ļoti patika, jo visi gribēja zināt, kas noticis. Tādi nieki cilvēkam neprasa daudz pūļu, bet viņš ar tiem izpelnās cieņu un mīlestību. Sai pilsētā nebija neviens tā iemīļots kā šis bēru vadītājs.

Bēru runa bija ļoti laba, bet pārāk ilga un garlaicīga, tad ari karalis ņēma vārdu un sarunāja savas parastās muļķības. Beidzot viss bija galā, un bēru vadītājs zagšus tuvojās šķirstam ar skrūvgriezi. Es viss nosvīdu un sāku viņu uzmanīgi vērot. Bet viņš neko sevišķu nedarīja, tikai klusi aizbīdīja vāku vietā un to pieskrūvēja ātri un cieši. Te tev nu bija! Es nezināju, vai nauda palika vai nepalika šķirstā. Un ja nu kāds viltnieks izmakšķerējis maisiņu — kā lai tagad zinu, vai rakstīt vai nerakstīt Mērijai Džeinai? Ja nu viņa izrok tēvoci, bet neko neatrod — ko tad viņa domās par mani? Sasodīts, mani varēja sameklēt un ietupināt cietumā! Labāk turēšu muti un nerak stīšu, tagad visa būšana bija briesmīgi sarežģījusies; gribēdams to izlabot, biju to padarījis simtkārt ļaunāku un vēlējos, kaut nebūtu bāzis tur savus nagus, lai velns parautu visu naudu!

Pīteru apbedīja, mēs atgriezāmies mājās, un atkal sāku vērot sejas — nekādi nevarēju nomierināties. Bet nekas neiznāca — sejas neko nepauda.

Karalis vakarā visus apciemoja, mierināja un izlikās ļoti draudzīgs, viņš lika saprast, ka draudze Anglijā viņu nepacietīgi gaidot, ka viņam jāsteidzoties, jānokārtojot īpašuma jautājumi un jāsteidzoties uz mājām. Viņš ļoti nožēlojot, ka tā jāsteidzas, arī citi to nožēloja, vēlējās, lai viņš paliktu ilgāk, bet teica, ka saprotot, cik tas esot neiespējami. Karalis vēl piebilda, ka viņi abi ar Viljamu paņem­šot meitenes sev līdzi uz mājām; tas arī visiem patika, jo tad meitenes būšot labi apgādātas un pie saviem tuviniekiem. Arī meitenēm tas patika — viņas tā priecājās, ka aizmirsa visas savas bēdas. Meitenes sacīja, lai karalis visu ātri pārdodot, viņas esot gatavas ceļam. Nabadzītes bija tik priecīgas un laimīgas, ka man sirds sāpēja, redzot, kā viņas piekrāpj un apmuļķo, bet neredzēju nekādu iespēju iejauk­ties un mainīt vispārējo noskaņu.

Lai mani sasper jods, bet karalis tiešām nolēma pārdot māju un nēģerus vairāksolīšanā divas dienas pēc bērēm! Taču, ja kāds vēlējās, tas varēja jau iepriekš nopirkt visu klusībā.

Nākamajā dienā pēc bērēm, ap pusdienas laiku, meiteņu bars saņēma pirmo triecienu. Ieradās divi nēģeru tirgotāji, un karalis pārdeva viņiem nēģerus par labu cenu, par čeku, iekasējamu trīs dienu laikā, un viņi aizbrauca — divus dēlus aizveda pa upi augšup uz Memfisu, bet viņu māti lejup pa upi uz Orleānu. Likās, ka nabaga meitenēm un nēģeriem sirds salūzīs no bēdām, viņi tā raudāja un apkampās, ka man sirds sažņaudzās, to redzot. Meitenes teica — tās neesot ne sapnī iedomājušās, ka nēģeru ģimeni šķirs vai pārdos kaut kur ārpus pilsētas. Es nevaru nekādi izdzēst savā atmiņā šo skatu, kā nabaga nelaimīgās meitenes un nēģeri krita cits citam ap kaklu raudādami, un laikam nebūtu to izturējis un pastāstījis visu par mūsu bandu, ja nezinātu, ka pārdošana ir nelikumīga un pēc pāris nedēļām nēģeri būs atkal mājās.

Sis notikums ļoti satrauca arī pilsētu, daudzi atklāti runāja, ka tas esot skandāls — tā šķirt māti no bērniem. Tas kaitēja blēžu reputāci­jai, bet vecais muļķis ietiepās un darīja savu, par spīti visam,'ko teica un darīja hercogs, un man jāsaka, ka hercogs jutās ārkārtīgi neveikli. Nākamajā dienā bija ūtrupe. Kad uzausa rīts, karalis un hercogs uznāca bēniņos un mani pamodināja, un es redzēju no viņu izskata, ka nebūs labi. Karalis jautāja:

— Vai tu biji manā istabā aizvakar vakarā?

' — Nē, jūsu majestāte,— šādi es viņu vienmēr godāju, kad tuvumā bija tikai pašu ļaudis.

—  Vai tu tur biji vakarvakarā?

—  Nē, jūsu majestāte!

—  Tikai runā godīgi — nemelo!

—  Runāju godīgi, jūsu majestāte, saku jums patiesību. Neesmu bijis jūsu istabas tuvumā, kopš Mērija Džeina to parādīja jums un hercogam.

Hercogs jautāja:

—  Vai neredzēji tur ieejam kādu citu?

—  Nē, jūsu žēlastība, neatceros.

—  Padomā, atceries!

Kādu brīdi domāju un nolēmu nepalaist garām izdevību, tad sacīju:

—  Jā, es vairākkārt tur redzēju ieejam nēģerus.

Abi salēcās, un šķita, to viņi nebija gaidījuši, bet vēlāk šķita — to­mēr gaidījuši tieši šo atbildi. Tad hercogs jautāja:

—  Kā? Visus nēģerus?

—  Nē — vismaz ne visus uzreiz, tas ir, man neliekas, ka būtu viņus redzējis iznākam visus kopā, bet tikai vienreiz . . .

—  Hello! Kad tas bija?

—  Bēru dienā. Rita pusē. Nebija vairs agrs, jo es aizgulējos. Es tieši gāju lejā pa kāpnēm, kad viņus ieraudzīju.

—  Nu, nu. Turpini, turpini! Ko viņi darīja? Kā viņi izturējās?

—  Viņi nedarīja neko. Viņi arī nekā sevišķi neizturējās, cik varēja manīt. Viņi aizgāja uz pirkstgaliem. Viegli saprotams — viņi bija iegājuši sakārtot jūsu majestātes istabu vai pēc kā cita, domādami, ka esat piecēlies. Redzēdami jūs vēl guļam, viņi gribēja izvairīties no nepatikšanām un jūs nemodināt, ja vien viņi jūs jau nebija pamodinā­juši.

—  Piķis un zēvele, tas tik ir numurs!— karalis iesaucās, un abi viņi izskatījās apjukuši un muļķīgi. Tā viņi stāvēja kādu mirkli domādami un kasīja pakaušus, tad hercogs sausi iesmējās un teica:

—  Tiešām neticami, cik veikli šie nēģeri notēloja savu komēdiju. Izlikās, ka skumst tāpēc, ka viņiem no šejienes jāaiziet! Un es ticēju, ka viņi tiešām skumst, ticējāt arī jūs un visi citi. Nekad nestāstiet man, ka nēģeriem nav aktieru talanta. Viņi tā nospēlēja šo komēdiju, ka būtu jebkuru apmuļķojuši! Man šķiet, ka viņi bija vērti veselu kapitālu. Ja man būtu nauda un teātris, labākus aktierus nevar vēlēties — un mēs viņus pārdevām par grašiem. Un mums vēl nav tiesību pat saņemt šos grašus. Sakiet: kur ir šie graši — tas čeks?

—    Bankā, lai mēs izņemtu naudu. Kur tad lai tas citur būtu? t — Labi, tad, paldies Dievam, viss kārtībā.

Es bikli ierunājos;

—  Vai kaut kas noticis?

Karalis pasviedās pret mani un uzbrēca:

—  Nav tava daļa! Turi muti ciet un rūpējies par saviem darbiem — ja tev tādi ir. Kamēr esi' šai pilsētā — to neaizmirsti!

Tad viņš sacīja hercogam:

—  Mums tas vienkārši jānorij un jāklusē. Būsim mēmi! Tas ir īstais vārds!

Kad viņi devās lejup pa kāpnēm, hercogs atkal iesmējās un sacīja:

—  Atri pārdevām, maz nopelnījām! Labs darījums — jā!

Karalis atņirdza pretī:

—  Es centos darīt to labāko, viņus tik ātri pārdodams. Ja nav nekādas pelņas, zaudējumi lieli un neko neiegūstām, vai tad jūs neesat tikpat vainīgs kā es?

—  Viņi būtu vēl šai mājā, bet mēs šeit vairs neatrastos, ja mans padoms būtu ticis uzklausīts.

Karalis izlamājās, bet piesardzīgi, pēc tam atkal uzklupa man. Viņš mani kārtīgi nosunīja par to, ka neesmu atnācis un pateicis viņam, ka redzēju nēģerus iznākam no viņa istabas uz pirkstgaliem — katrs muļķis būtu sapratis, ka viņiem kaut kas nelabs padomā. Tad viņš atkal kādu laiku lamāja sevi par to, ka nebija ilgāk gulējis un atpūties tajā rītā, un jods lai viņu paraujot, ja vēl kādreiz celšoties agri. Tā viņi aizgāja spriedelēdami, bet es biju traki priecīgs, ka visu esmu uzgrūdis nēģeriem, tomēr nenodarīdams viņiem nekādu ļaunumu.

Divdesmit astota nodaļa

Bija jau laiks celties. Nonācu no bēniņiem un gribēju iet lejā, bet, iedams garām meiteņu istabai, kuras durvis bija pavērtas, ieraudzīju Mēriju Džeinu sēžam pie viņas vecās atvērtās ceļasomas un kravājam tajā dažādas mantas — viņa gatavojās braukt uz Angliju. Taču šai brīdī viņa nekravājās, bet, salikusi tērpus sev klēpī, raudāja, aizklā­jusi seju ar rokām. Jutos ļoti nejauki, to redzot, protams, tā būtu juties katrs. Iegāju pie viņas istabā un teicu:

—  Mis Mērija Džeina, jūs nespējat redzēt cilvēkus nelaimē — arī es to nespēju — gandrīz nekad. Pastāstiet, kas noticis.

Viņa pastāstīja. Kā jau domāju — viņa bēdājās par nēģeriem. Viņa sacīja — skaistais brauciens uz Angliju viņai esot tikpat kā sabojāts, viņa pat nevarot pateikt, vai tur būšot laimīga, zinot, ka māte un bērni nekad vairs cits citu neredzēšot. Tad viņa sāka raudāt vēl rūgtāk-, izpleta rokas un iesaucās:

—  Ai, mīļais Dievs, padomā tikai, viņi nekad vairs neredzēsies!

—  Redzēsies, un jau pēc divām nedēļām — un es to zinu!— es sacīju.

Se tev, šie vārdi man izspruka, iekams paspēju apdomāties! Bet nepaguvu pakustēties, kad viņa apskāva manu kaklu un lūdza šos vārdus atkal, atkal, atkal. Sapratu, ka esmu izrunājies pārsteidzīgi un atklājis jau par daudz un ka nu esmu iedzīts strupceļā. Lūdzu, lai viņa man atļauj apdomāties kādu minūti, un viņa apsēdās nepacietīga, satraukta un skaista, bet šķita laimīga un atvieglota, it kā viņai nupat būtu izrauts zobs. Bet es visu pārdomāju. Sacīju pats sev — cil­vēks, kas iedzīts sprukās, pastāstot patiesību, daudz riskē, lai gan man vēl nebija nekādas pieredzes un es nevarēju to noteikti apgalvot, taču šķita, ka šoreiz runāt patiesību būtu labāk un drošāk nekā stāstīt melus. Tas viss vēlāk jāpārdomā, jo šķita tik neparasts un sarežģīts. Nekad nebiju tā kaut ko pieredzējis. Labi,— sacīju sev beidzot, — pamēģināšu šoreiz teikt patiesību, lai gan tas bija tikpat kā no­sēsties uz pulvermucas un uzspridzināt to aiz ziņkāres, gaidīt, kas tur iznāks. Tad sacīju:

—  Mis Mērija Džeina, vai jums ir kādi paziņas ārpus pilsētas, kur jūs varētu aizbraukt un palikt kādas trīs vai četras dienas?

—  Jā. Misters Lotrops. Kāpēc?

—  Nav svarīgi, kāpēc. Ja es jums pateikšu, kā nēģeri atkal ieraudzīs cits citu pēc divām nedēļām šai mājā, un varēšu pierādīt, kā es to zinu,— vai tad jūs aizbrauksiet pie mistera Lotropa un paliksiet pie viņa četras dienas?

—  Četras dienas?— viņa iesaucās.— Es tur palikšu veselu gadu!

—  Labi,— es atbildēju,— man vajadzīgs tikai jūsu solījums — un es noticēšu tam vairāk, nekā ja cits zvērēdams skūpstītu Bībeli.

Viņa pasmaidīja un maigi pietvīka, un es turpināju:

—  Ja jūs neiebilstat, es aizvēršu un aizbultēšu durvis.— Tad atgriezos, apsēdos un sacīju:

—  Tikai nekliedziet. Sēdiet klusu un uzklausiet mani kā vīrs. Man jums jāsaka patiesība, un jums jāsaņemas, mis Mērija, jo šī patiesība būs nepatīkama un smaga, bet tur neko nevar darīt. Jūsu tēvoči nav nekādi tēvoči, tie ir divi blēži — īsti un rūdīti. Tagad esmu ļaunāko pateicis, un pārējo jūs izturēsiet viegli.

Tas viņu, protams, ļoti satricināja, bet es jau biju pāri sēkļiem un turpināju savu stāstu — viņas acis ar katru brīdi zvēroja spožāk, un es viņai visu pateicu, sākot ar to, kā mēs sastapām jauno vientiesi gaidām tvaikoni, līdz tai vietai, kad viņa pati krita karalim pie krūtīm uz savu durvju sliekšņa un kad viņš viņu noskūpstīja sešpa­dsmit vai septiņpadsmit reizes,— tad viņa pielēca kājās, viņas seja kvēloja kā saulriets, un viņa iesaucās:

—  Nekrietnais! Nāc, nezaudēsim ne mirkli — ne sekundi —, izvār- tīsim viņus piķī un spalvās un iesviedīsim upē!

Es atbildēju:

—  Protams. Bet vai jūs to gribat darīt, pirms aizbraucat pie mistera Lotropa, vai . . .

—  Ai!— viņa iesaucās.— Par ko es domāju!— Un viņa atkal apsē­dās.— Neņem vērā, lūdzu, ko es saku, lūdzu, lūdzu!

Un viņa uzlika savu maigo roku uz manējās tik jauki, ka biju gatavs viņas labā mirt.

—  Es pat nedomāju, ka esmu tik satraukta,— viņa piebilda,— tur­pini, es vairs tā nedarīšu. Pasaki, ko man darīt, un, ko tu sacīsi, to es darīšu.

—  Labi,— es atbildēju,— šie divi blēži, protams, ir rūdīti, un es esmu pret savu gribu spiests ceļot kopā ar viņiem, vai patīk, vai nepatīk,— nevaru jums pateikt, kāpēc; un, ja jūs par viņiem visu pastāstītu šai pilsētā, tad izrautu mani no viņu ķetnām un man būtu labi. Bet ir vēl kāds cilvēks, kuru jūs nepazīstat, un tas nonāktu lielā postā. Mums viņš jāglābj, vai ne? Protams. Tāpēc neko par viņiem nestāstīsim.

Runājot šos vārdus, man ienāca prātā laba doma. Es izdomāju, kā varētu sevi un Džimu atbrīvot no šiem blēžiem, iesēdināt viņus šeit cietumā un pēc tam abi aizbēgt. Negribēju viens dienas laikā vadīt plostu, rādīties cilvēkiem un atbildēt uz jautājumiem. Tāpēc nolēmu savu nodomu izteikt tikai vēlu vakarā. Es sacīju:

—  Mis Mērija Džeina, es jums pateikšu, ko mēs darīsim, un jums nevajadzēs tik ilgi palikt pie mistera Lotropa. Cik tālu viņš dzīvo?

—  Nepilnas četras jūdzes — tepat laukos, šai pusē.

—  Tas ir labi. Aizbrauciet turp un noliecieties atpūsties līdz deviņiem vai pusdesmitiem vakarā, tad lūdziet, lai viņš jūs atkal aizved mājās,— sakiet, ka esat kaut ko aizmirsusi. Ja ierodaties pirms vienpadsmitiem, ielieciet logā sveci un, ja es neparādos, gaidiet līdz vienpadsmitiem, un, ja tad es neatnāktu, tas nozīmē, ka esmu aiz­braucis un atrodos drošībā. Tad ejiet un pastāstiet visu, un lai šos neliešus iebāž cietumā.

—  Labi!—viņa sacīja.—Es tā darīšu.

—  Bet, ja nu atgadās, ka neesmu aizbraucis un mani apcietina kopā ar viņiem, tad jums ,jāsaka, ka es jums visu esmu iepriekš pastāstījis, un jāpalīdz man.

—  Es tev palīdzēšu! Patiesi to gribu darīt! Viņi neskars ne matiņu uz tavas galvas!— viņa sacīja, un es redzēju, ka viņas nāsis iepletās un acis nozibēja.

—  Ja es aizbraukšu un nebūšu šeit,— es turpināju,— tad nevarēšu apliecināt, ka šie krāpnieki nav jūsu tēvoči, un es to nevarētu arī tad, ja būtu šeit. Es varētu tikai apzvērēt, ka viņi ir klaidoņi un nelieši, tas ir viss, bet arī tas būtu kaut ko vērts. Bet ir citi cilvēki, kas to spētu labāk nekā es, par kuriem neviens nešaubītos kā par mani. Pateikšu, kur jūs tos varat atrast. Dodiet man zīmuli un gabaliņu papīra. Lūk: «Karaļa Žirafe — Briksvilā.» Noglabājiet un nepazaudējiet. Ja tiesa grib kaut ko uzzināt par šiem abiem, lai aizsūta kādu cilvēku uz Briksvilu ar ziņu, ka ir noķerti tie vīri, kas tēloja «Karaļa Žirafi», un lai palūdz atsūtīt lieciniekus,— tad šeit vienā mirklī ieradīsies visa pilsēta, mis Mērija! Un viņiem žults vārīsies!

Man šķita, ka esam visu norunājuši, tāpēc sacīju:

—  Ļaujiet, lai ūtrupe notiek, un nebēdājieties. Neviens nemaksās par nopirktajām mantām tai pašā dienā, bet dienu vēlāk, jo ūtrupe ir tikai nupat izsludināta, un blēži neaizbrauks, līdz saņems naudu: mēs visu būsim tā iekārtojuši, ka ūtrupe skaitīsies nelikumīga un naudu viņi, nesaņems. Tāpat arī ar nēģeriem — tas nebija likumīgs darījums, un nēģeri drīz ieradīsies atpakaļ. Jā, viņi nevar saņemt naudu ari par nēģeriem. Tagad viņi ir pavisam dimbā, mis Mērija.

—  Labi,— viņa atbildēja,— tagad aiziešu paēst brokastis, tad tūlīt braukšu pie mistera Lotropa.

—  Tā nedariet, mis Mērija Džeina,— es sacīju,— nekādā ziņā; aizbrauciet pirms brokastīm.

—  Kāpēc?

—  Kā jūs domājat — kāpēc es gribu, lai jūs aizbrauktu, mis Mērija?

—  Neesmu par to domājusi, un, ja man jāatbild, tad tiešām nezinu. Kāpēc?

—  Tāpēc, ka jums nav bieza āda. Jūsu sejā var visu lasīt kā grāmatā. Ikviens tajā var lasīt, it kā tur viss būtu drukāts ar lieliem burtiem. Vai jums liekas, ka varēsiet ieskatīties sejā saviem tēvočiem, kad viņi nonāks lejā teikt jums labrītu un jūs noskūpstīt, un jūs ne . . .

—  Pietiek, pietiek! Jā, aizbraukšu pirms brokastīm — būšu prie­cīga. Atstāšu pie viņiem savas māsas.

—  Jā, par viņām nerūpējieties. Viņām vēl mazliet jāpaciešas. Ja jūs visas aizbrauktu, tad blēžiem rastos aizdomas. Es vēlos, lai jūs neredzētu ne viņus, ne savas māsas, ne kādu šīs pilsētas iedzīvotāju. Ja kāds kaimiņš jums jautātu, kā jūsu tēvoči šorīt jūtas, jūsu seja viņiem pateiktu visu. Nē, tikai aizbrauciet, mis Mērija Džeina, un es visu nokārtošu. Es pateikšu mis Sjūzenai, lai viņa pasveicina jūsu tēvočus un saka, ka jūs esat uz dažām stundām aizbraukusi mazliet atpūsties un rast pārmaiņu vai sastapt kādu draudzeni un ka jūs būsiet atpakaļ šovakar vai rīt agri.

—  Sastapt draudzeni — to var, bet es negribu viņus pasveicināt.

—  Labi, tad nedariet to!

Es tā varēju viņai viegli atbildēt — tur nebija nekā ļauna. Tas bija tīrais nieks un neradīja nekādas nepatikšanas, un šādi sīkumi bieži cilvēka dzīvē visvairāk palīdz zem šīs saules; Mērijai Džeinai būs mierīgs prāts, un tas viss neko nemaksās. Tad es piebildu:

—  Bet vēl ir kaut kas — maisiņš ar naudu.

—  Tas ir viņu rokās, un es jūtos kā muļķīte, domājot par to, kā viņi šo naudu dabūja.

—  Jūs maldāties. Naudu viņi nedabūja.

—  Kā? Kam tad tā ir?

—  Es vēlētos, kaut to zinātu, bet nezinu. Nauda bija pie manis, jo es to viņiem nozagu, lai atdotu jums, un zinu, kur to paslēpu, bet baidos, ka tās tur vairs nav. Man briesmīgi žēl, mis Mērija Džeina, pat nevaru izteikt, cik žēl,— bet darīju visu, ko varēju, goda vārds! Mani gandrīz noķēra, un man bija nauda jānoslēpj pirmajā piemērotā­kajā vietā un tad jāaizbēg — bet šī vieta nebija sevišķi laba.

—  Nevaino sevi—tas ir ļauni, es to nepieļaušu, jo tu citādi nevarēji, tā nebija tava vaina. Kur tu naudu noslēpi?

Negribēju, lai viņa atkal domātu par savām nelaimēm; un nespēju atvērt muti, lai pateiktu patiesību, jo tad viņa garā redzētu mironi guļam ar naudas maisu uz vēdera. Kādu mirkli neteicu neko, tad sacīju:

—  Es labāk neteikšu, kur to noliku, mis Mērija Džeina, ja jūs to atļaujat. Uzrakstīšu uz papīra, un jūs visu varēsiet izlasīt, braukdama pie mistera Lotropa, ja vēlaties. Vai tā būs labi?

-Jā.

Tad uzrakstīju: «Ieliku naudu šķirsta. Ta jau tur bija, kad jus raudājāt naktī. Es stāvēju aiz durvīm, un man bija jūsu ļoti žēl, mis Mērija Džeina.»

Man acis kļuva mazliet miklas, kad atcerējos, kā viņa tur viena naktī raudāja un ka šie velni gulēja zem viņas jumta, viņu apkrāpuši un aplaupījuši; kad salocīju papīru un to viņai iedevu, redzēju, ka arī viņai acīs sakāpa asaras, viņa paspieda cieši man roku un teica:

—  Ardievu. Darīšu visu tieši tā, kā tu man sacīji, un, ja tevi nekad vairs neredzēšu, tomēr neaizmirsīšu, domāšu par tevi bieži un lūgšu par tevi Dievu.

Un viņa aizgāja. Viņa lūgšot Dievu par mani! Ja viņa būtu mani labāk pazinusi, viņa-uzņemtos kaut ko vieglāku. Bet varu salīgt, ka viņa tomēr par mani lūdza — tāda jau bija viņas daba. Viņa būtu lūgusi arī par Jūdasu, ja to apņemtos,— jo, manuprāt, nespēja lauzt solījumu. Jūs varat teikt, ko gribat, bet man šķiet, ka rakstura viņai bija vairāk nekā visām citām meitenēm, ko esmu redzējis; viņa varēja būt cieta kā krams. Tas skan kā glaimi, bet tie nav glaimi. Un, ja runājam par skaistumu un labsirdību, tad viņa pārspēja visas. Neesmu viņu vairs redzējis, kopš viņa izgāja pa durvīm, nē, nekad vairs neesmu redzējis, bet esmu domājis par viņu laikam miljons reižu un arī par viņas vārdiem, ka viņa lūgšot par mani, un, ja es domātu, ka varu viņai darīt labu, lūgdams Dievu par viņu, tad lai pārplīstu uz vietas, ja nebūtu to darījis.

Mērija Džeina izgāja laikam pa sētas durvīm, jo neviens nebija redzējis viņu aizejam. Kad ieraudzīju Sjūzenu un Zaķalūpu, teicu:

—  Kā sauc jūsu paziņas viņpus upes, kurus jūs dažreiz apciemojat?

Viņas atbildēja:

. — Tur dzīvo vairāki. Bet parasti apciemojam Proktorus.

—  Jā, jā, tā viņus sauc,— es atbildēju,— gandrīz aizmirsu šo uzvārdu. Mis Mērija Džeina man lika jums pateikt, ka aizbraukusi pie viņiem lielā steigā — viens no viņiem saslimis.

—  Kurš tad?

—  Nezinu. Esmu aizmirsis, bet man šķiet, ka . . .

—  Dieva dēļ, vai tā nav Henna?

—  Negribu jūs apbēdināt,— atbildēju,— bet tieši Henna.

—  Žēlīgais Dievs, un pagājušajā nedēļā viņa bija pavisam vesela! Vai viņa smagi saslimusi?

—  Nevaru nosaukt viņas kaiti. Sie sēdējuši pie viņas visu nakti. Mis Mērija Džeina tā teica, un viņi domājot, ka nabadzītei atlicis dzīvot tikai nedaudz stundu.

—  Vai to varēja domāt? Ar ko viņa saslimusi?

Nevarēju neko prātīgu izdomāt, tālab sacīju:

—  Viņai ir cūciņa!

—  Tu pats esi cūciņa! Ja cilvēks slimo ar cūciņu, tad tam nesēž klāt visu nakti.

—  Nesēž! Ko jūs runājat! Ar tādu cūciņu sēž gan. Tā ir pavisam citāda cūciņa. Jauna paveida — tā teica mis Mērija Džeina.

—  Kas par jaunu paveidu?

—  Tai piemetušās klāt vēl citas kaites.

—  Kādas citas kaites?

—  Masalas, garais klepus, roze un dilonis, dzeltenā kaite un smadzeņu karsonis, es pat nevaru visu uzskaitīt.

—  Apžēliņ! Un to viņi sauc par cūciņu!

—  Tā sacīja mis Mērija Džeina.

—  Bet kāpēc tad viņi to īsti sauc par cūciņu?

—  Jo tā ir cūciņa. Ar to viss iesākās.

—  Tur nav nekādas jēgas. Ja cilvēks sasit sev kājas pirkstu, viņam rodas asinssaindēšanās, viņš iekrīt akā, pārlauž sev sprandu un sašķaida smadzenes, tad, ja kāds garāmgājējs vaicās, kāpēc viņš nomiris, tikai stulbenis atbildēs: tāpēc, ka sasita kājas pirkstu. Vai tur būtu kāda jēga? Nē. Un arī tavā runā nav jēgas. Vai cūciņa ir lipīga?

—  Vai lipīga? Ko jūs runājat? Ar to ir tāpat kā ar ecēšām tumsā. Ja iesi garām un neaizķersies aiz pirmā zoba, tad uzķersies uz citiem zobiem. Un neaiziesi ar šo vienu zobu vien, bet vilksi sev līdzi visas ecēšas, vai ne tā? Nu, šāda cūciņa savā ziņā līdzinās ecēšām, tā sakot,— un ir pat ļaunāka par tām; kad uzķersies, tad nebūs labi!

—  Man liekas, tas ir briesmīgi,— Zaķalūpa sacīja.— Iešu pie tēvoča Hārveja un . . .

—  Jā gan!— es iesaucos.— Es arī tā darītu, ietu tūlīt uz karstām pēdām.

—  Bet kāpēc gan ne?

—  Mirkli padomājiet, varbūt sapratīsiet. Vai jūsu tēvočiem nav jāatgriežas Anglijā, cik ātri vien iespējams? Un kā jūs domājat: vai viņi būtu tik zemiski — aizbrauktu bez jums, lai jūs tad vienas viņiem braucat pakaj? Jūs zināt, ka viņi gaidītu jūs. Tiktāl ir labi. Jūsu tēvocis Hārvejs ir mācītājs, vai ne? Vai mācītājs var piekrāpt tvaikoņu sabiedrības rakstvedi? Vai var piekrāpt kuģa aģentu — lai viņi atļautu mis Mērijai Džeinai iekāpt kuģī? Nē, jūs zināt, ka to viņš nedarīs. Bet ko tad viņš darīs? Viņš teiks: «Ļoti žēl, bet manas baznīcas lietas būs kārtojamas bez manis, jo manai brāļameitai var pielipt briesmīgā, plaši izplatītā cūciņa un mans pienākums ir sēdēt šeit un gaidīt noliktos trīs mēnešus, līdz noskaidrosies, vai viņa tiešām saslimusi. Bet ja jūs domājat, ka labāk ir pateikt tēvocim Hārve- jam … .

—  Neruna! Un mes te sēdēsim ka muļķes un gaidīsim, vai Merijai Džeinai pielipusi cūciņa, ja varam jautri pavadīt laiku Anglijā. Tu runā kā nejēga.

—  Nu, bet varbūt jūs pateiksiet to kādam kaimiņam?

—  Paklausies, tava iedzimtā muļķība pārspēj visu. Vai tad nesa­proti, ka kaimiņš to pastāstīs tālāk! Vienīgā izeja — neteikt to nevienam.

—  Varbūt jums taisnība — jā gan. Manuprāt, jums taisnība.

—  Bet man šķiet — tēvocim Hārvejam vajag pastāstīt, ka viņa mazliet izbraukusi, lai viņš neraizējas.

—  Jā, mis Mērija Džeina vēlējās, lai jūs darītu tieši to. Viņa sacīja: «Pasaki, lai viņas nodod tēvočiem Hārvejam un Viljamam manus sveicienus un noskūpsta viņus manā vietā, un pastāsta, ka esmu aizbraukusi pāri upei pie mistera — nu, kā sauca to bagāto ģimeni, par kuru tēvocis Pīters tik bieži domāja? Es domāju to . . .

—  Tu laikam domā Aptorpus?

—  Protams. Ir gan tos uzvārdus grūti atcerēties tieši tad, kad vajadzīgs. Jā, viņa sacīja, ka aizbraukšot pāri pie Aptorpiem, lai palūgtu viņus atbraukt uz ūtrupi un nopirkt šo māju, jo tēvocim Pīteram gribētos, lai to labāk nopērk viņi nekā citi. Un viņa neatkāpšoties, līdz viņi apsolīšoties braukt, un tad, ja nebūšot nogurusi, braukšot atpakaļ mājās. Bet katrā ziņā būšot mājās nāka­mās dienas rītā. Viņa sacīja vēl, lai jūs neko neizpaužot par Prokto- riem, bet tikai par Aptorpiem — tā būs skaidra patiesība, jo viņa piebrauks pie viņiem runāt par mājas pirkšanu. Es to zinu, jo viņa pati man visu pastāstīja.

—  Labi, labi,— abas atbildēja un aizskrēja visu pastāstīt tēvo­čiem, nodot viņiem sveicienu un viņus noskūpstīt.

Tagad viss bija kārtībā. Meitenes neko neizpaudīs, jo gribēja nokļūt Anglijā; karalim un hercogam būs vēlamāk, ja Mērija Džeina aizbraukusi rūpēties par ūtrupi, nevis palikusi ārsta Robinsona tuvumā. Jutos ļoti labi, un man šķita, ka esmu visu veikli nokārtojis — pats Toms Sojers nebūtu varējis to gudrāk izdarīt. Varbūt viņš būtu to veicis smalkāk, bet es neesmu pārāk veikls, jo man nav bijis tādas audzināšanas.

Ūtrupe notika pilsētas laukumā pievakarē, tā vilkās ilgi, ilgi, un mūsu vecais visu laiku grozījās ūtrupnieka tuvumā, izskatījās šeit nepiederīgs, šad tad iesprauda pa vidu teicienus no Svētajiem rak­stiem vai kādu citu īsu labu sakāmo, bet hercogs gūgināja kā varēdams it kā piekrītot un centās visiem izpatikt.

Galu galā ūtrupe beidzās — viss bija pārdots, atskaitot nelielu zemes gabaliņu kapsētā. Un arī to viņi gribēja iztirgot — savu mūžu neesmu redzējis tādu mantrausi kā karalis, kas alka aprīt visu. Kamēr viņi tā rāvās, krastā piestājās tvaikonis, un pēc divām minūtēm tuvojās ļaužu bars aurodams, rēkdams, bez apstājas smiedamies un skandēdams šādus vārdus:

—  Te nāk jūsu konkurenti! Te vēl divi vecā Pītera Uilksa manti­nieki! Maksājiet ragā pēc izvēles, kā patīk.

Divdesmit devītā nodaļa

Viņi veda kādu ļoti patīkama izskata vecu džentlmeni un otru tikpat patīkamu jaunāku cilvēku, kas nesa labo roku saitē. Ak kungs, kā visi klaigāja un smējās! Bet man nemaz negribējās smieties, manuprāt, arī karalim un hercogam nemaz nenāca smiekli. Domāju, ka viņu sejas kļūs bālas. Bet nekā, viņi nenobālēja. Hercogs izlikās, ka viņš nemaz nesaprot, kas notiek, bet staigāja mierīgs un laimīgs, gurguļodams kā krūze, kurā skalojas paniņas. Bet karalis tikai, apbēdināts skatījās un skatījās uz atnācējiem, it kā viņa sirds sarautos sāpēs, domājot par to, ka pasaulē var būt tādi nelieši un blēži. Viņš to notēloja lieliski. Vairums ietekmīgāko ļaužu sapulcējās ap karali, lai pierādītu, ka ir viņa pusē. Nupat atnākušais vecais džentlmenis izskatījās līdz nāvei pārsteigts. Drīz viņš sāka runāt, un es tūlīt dzirdēju, ka viņam ir angļu izruna, ne tāda kā karalim, lai gan arī karalis šo izrunu atdarināja diezgan labi. Nevaru atstāstīt vecā džentlmeņa vārdus, ne arī atdarināt viņa izrunu. Viņš pagriezās pret ļaužu baru un runāja apmēram šādi:

—  Tas man ir negaidīts pārsteigums, un atzīšos tieši un atklāti, ka neesmu tam sagatavots, jo manam brālim un man ceļā gadījās dažādas likstas — viņš salauza roku, un mūsu bagāžu pagājušajā naktī aiz pārskatīšanās izkrāva citā pilsētā. Esmu Pītera Uilksa brālis Hārvejs, un tas te ir mans brālis Viljams. Viljams, viņš ir kurlmēms — un tagad pat nevar sarunāties ar zīmēm, jo spēj kustināt tikai vienu roku. Mēs patiesi tie esam, un pēc pāris dienām, kad pienāks mūsu bagāža, es to varēšu pierādīt. Bet līdz tam es neteikšu neko, apmetī­šos viesnīcā un gaidīšu

Viņš un jaunais kurlmēmais aizgāja, bet karalis iesmējās un blēja:

—  Salauzis roku — ļoti iespējams, ļoti ērti blēdim, kg.m jāsarunā­jas kurlmēmo valodā, kuru viņš nav mācījies. Pazaudējuši bagāžu! Tas ir lieliski — ļoti atjautīgi šādos apstākļos!

Viņš atkal iesmējās, arī visi pārējie smējās, atskaitot kādus trīs vai četrus, varbūt pat sešus. Viens no tiem bija ārsts, otrs — kāds džentlmenis ar asu skatienu, rokā viņam bija vecmodīga ceļasoma, darināta no paklāju auduma,— viņš nupat bija nokāpis no tvaikoņa un klusi sarunājās ar ārstu, šad tad paskatīdamies uz karali un pamādams ar galvu,— tas bija advokāts Levijs Bels, nupat atbraucis no Luisvilas. Trešais bija spēcīgs, liels vīrs, kas, pienācis klāt, noklausījās visu, ko sacīja vecais džentlmenis. Tagad viņš klausījās karaļa vārdus. Kad karalis apklusa, spēcīgais vīrs ierunājās:

—  Paklau, ja jūs esat Hārvejs Uilkss, kad tad jūs atbraucāt šai pilsētā?

—  Dienu pirms bērēm, draugs,— atbildēja karalis.

—  Kādā dienas laikā?

—  Vakarā — apmēram pāris stundu pirms saulrieta.

—  Ar ko atbraucāt?

—  Ar «Sjūzenu Pauelu» no Cincinati.

—  Labi, bet kā tad jūs varējāt būt tās dienas rītā pie zemesraga — laivā?

—  Neesmu tur rīta pusē bijis.

—  Tie ir meli.

Daži ļaudis pieskrēja viņam klāt un lūdzās, lai viņš tā nerunājot ar vecu vīru un mācītāju.

—  Pie joda, kas viņš par mācītāju — viņš ir krāpnieks un melis! Viņš bija tās dienas rītā pie zemesraga. Es tur dzīvoju. Biju tur, un arī viņš tur bija. Viņš atbrauca laivā ar Timu Kolinzu un vēl kādu zēnu.

Ārsts pēkšņi jautāja:

—  Vai jūs pazītu zēnu, ja viņu ieraudzītu, Hains?

—  Domāju gan, bet nezinu. Rau, tur jau viņš stāv. Es viņu labi atceros.

Viņš norādīja uz mani. Ārsts sacīja:

—  Kaimiņi, es nezinu, vai abi jaunie atbraucēji ir blēži, bet, ja šie divi nav blēži, tad esmu idiots — tas ir viss! Man šķiet, ka mūsu pienākums ir rūpēties par to, lai viņi neaizbrauktu no šejienes, iekams neesam visu noskaidrojuši. Iesim, Hains, iesim visi! Aizvedīsim šos vīrus uz viesnīcu un konfrontēsim ar abiem atbraucējiem, un man šķiet, mēs drīz gūsim skaidrību.

Pūlim tas bija patiess baudījums, lai gan ne visai patika karaļa draugiem, un tā mēs visi devāmies ceļā. Saule jau tuvojās rietam. Ārsts mani veda pie rokas un bija diezgan laipns, bet ne mirkli nepalaida manu roku. v

Iegājām viesnīcā kādā lielā istabā, aizdedzinājām sveces un pasaucām abus jaunatnācējus.

Vispirms ārsts sacīja:

—  Es negribētu būt pārāk skarbs pret šiem diviem cilvēkiem, bet domāju, ka viņi ir krāpnieki un ka varbūt viņiem ir palīgi, kurus mēs nemaz nepazīstam. Un, ja viņiem tādi palīgi ir, vai tie nevarēja aizbēgt ar zelta maisu, ko atstāja Pīters Uilkss? Pilnīgi iespējams. Ja šie vīri nav krāpnieki, tad lai viņi liek atnest šo naudu un nodod to mūsu glabāšanā, līdz pierādīsies, ka viņi ir īstie radi­nieki, — vai ne tā?

Visi piekrita. Nodomāju, ka nu viņi mūsu blēžus iedzinuši sprukās jau pašā sākumā. Bet karalis tikai skumīgi paskatījās un atbildēja:

—  Džentlmeņi, es ļoti priecātos, ja nauda būtu šeit, jo nemaz nerunāju pret to, lai šo nožēlojamo atgadījumu godīgi, atklāti un pamatīgi izmeklētu. Bet diemžēl naudas vairs nav. Jūs varat aizsūtīt kādu, lai tas pārliecinās, ja vēlaties.

—  Kur tad nauda ir?

—  Kad mana brāļameita iedeva man zeltu glabāšanā, es to pa­ņēmu un noslēpu savas gultas salmu maisā, jo negribēju naudu noguldīt bankā tais nedaudzajās dienās, kuras vēl pavadīsim šeit. Uzskatīju, ka gulta ir droša vieta, jo neesam pieraduši pie nēģeriem, domājām, ka viņi ir godīgi, tāpat kā kalpotāji Anglijā. Otrā rītā, kamēr biju nogājis lejā, nēģeri naudu nozaga; un, kad es viņus pašus pārdevu, vēl nebiju pamanījis zudumu, tādēļ viņi aizgāja at visu naudu. Mans sulainis var jums to pastāstīt, džentlmeņi.

Ārsts un vairāki citi iesaucās:— Blēņas!

Redzēju, ka neviens viņiem pilnīgi netic. Kāds vīrs man jautāja, vai es esot redzējis, kā nēģeri nozog naudu. Atbildēju, ka neesmu, vienīgi redzēju viņus izzogamies no telpas un steidzīgi aizejam, taču tobrīd neko ļaunu nedomāju, jo šķita, ka viņiem bailes atmodināt manu kungu un tāpēc viņi ātri aizskrēja, lai viņš tos nebārtu. Neko vairāk viņi man nejautāja. Tad ārsts strauji pagriezās pret mani un jautāja:

1 Vai tu arī esi anglis?

Atbildēju, ka esmu, tad viņš un vel citi iesmejas un izteicas:

—  Meli!

Tad viņi sāka vispārējo pārbaudi, un nu tik gāja vaļā — krustām šķērsām, stundu pēc stundas, neviens pat neieminējās par vakariņām, pat nedomāja par tām — un tā viņi skaidroja — un iznāca tikai briesmīgs juceklis. Viņi ļāva karalim stāstīt savu stāstāmo un veca­jam džentlmenim savu, un ikviens, kam nebija aizspriedumu pilna un stulba galva, varēja redzēt, ka vecais džentlmenis runā patiesību, bet otrs melo. Un pēc tam lika man pastāstīt, ko es zinot. Karalis paslepen man bargi pamirkšķināja, un tad es sapratu, kā man jārīkojas. Sāku stāstīt par Sefīldu un kā mēs tur dzīvojām, un par angļu Uilksiem, un tā tālāk, bet nepaspēju neko daudz pateikt, jo ārsts sāka skaļi smieties un advokāts Levijs Bels mani apsauca:

—   Apsēdies, zēn. Es tavā vietā tā nepūlētos. Šķiet, tu neesi pieradis melot — tu to dari bez mākas, jo tev. trūkst prakses. Tu melo briesmīgi neveikli.

Man šāds kompliments bijis nebijis, tomēr es priecājos, ka mani liek mierā.

Ārsts gribēja kaut ko sacīt, bet tad pagriezās un teica:

—  Ja jūs, Levij Bel, būtu bijis pilsētā jau pašā sākumā . . .

Karalis viņu pārtrauca, izstiepa roku un iesaucās:

—  Tad tas ir mana nabaga brāļa vecais draugs, par ko viņš tik bieži rakstīja?

Advokāts viņam pasniedza roku, pasmaidīja, it kā būtu ieprieci­nāts, un viņi kādu brīdi sarunājās, tad aizgāja sānis un runāja klusā balsī, līdz beidzot advokāts skaļi sacīja:

—  To mēs nokārtosim. Es paņemšu jūsu un jūsu brāļa pieprasīju­mus un aizsūtīšu tos, tad viņi zinās, ka viss kārtībā.

Viņiem atnesa papīru un spalvaskātu, karalis apsēdās, piešķieba galvu uz sāniem, pačāpstināja ar mēli un kaut ko uzskribelēja, tad pasniedza hercogam spalvaskātu — un šoreiz hercogs izskatījās nelāgi samulsis. Tomēr viņš paņēma spalvaskātu un rakstīja.*

Pēc tam advokāts pagriezās pret veco džentlmeni un sacīja:

—  Lūdzu jūs un jūsu brāli uzrakstīt pāris rindiņu un parakstīties.

Vecais džentlmenis kaut ko uzrakstīja, ko neviens nevarēja izlasīt.

Advokāts izskatījās ļoti izbrīnījies un sacīja:

—  Esmu pārsteigts!

Tad viņš izvilka žūksni vecu vēstuļu no savas kabatas, ieskatījās tajās, pēc tam pārbaudīja vecā vīra uzrakstīto zīmīti, vēlreiz ieskatī­jās vēstulēs un tad sacīja:

— Sīs vecās vēstules rakstījis Hārvejs Uilkss, un šīs abas zīmītes rakstītas tādos rokrakstos, ka ikvienam skaidrs — tie nav šo vēstuļu rakstītāji (karalis un hercogs izskatījās apjukuši un muļķīgi, jo saprata, ka advokāts viņus pieķēris). Seit ir vecā džentlmeņa rok raksts, un katrs var viegli pārliecināties, ka arī viņš nav šīs vēstules rakstījis, īstenībā viņa skribelējums nav nekāds rokraksts. Bez tam te ir dažaš vēstules no . . .

Vecais džentlmenis ierunājās:

—  Lūdzu, ļaujiet man paskaidrot. Neviens nevar salasīt manu rokrakstu, tikai mans brālis, un viņš manas vēstules vienmēr pārrak­stīja. Vēstules ir viņa rokrakstā, ne manējā!

—  Jā!— advokāts iesaucās.— Tas tik ir sarežģīts stāvoklis. Man te ir arī dažas Viljama vēstules, ja viņš varētu uzrakstīt dažas rindiņas, lai mēs spētu sal . . .

—  Viņš nevar rakstīt ar kreiso roku,— vecais džentlmenis sacīja.— Ja viņš varētu lietot labo roku, jūs redzētu, ka viņš rakstījis savas vēstules un arī manējās. Pārbaudiet, tās rakstītas vienā rokrak­stā.

Advokāts salīdzināja un sacīja:

—  Domāju, ka runājat patiesību,— un, ja ne, tad tomēr līdzības te ir vairāk, nekā man šķita sākumā. Labi, labi, labi! Likās, ka esam jau uz pareiza ceļa, bet daļēji atkal esam maldījušies. Tomēr viens ir pierādīts — šie abi neviens nav Uilkss,— un viņš pamāja ar galvu pret karali un hercogu.

Bet ko jūs domājat? Vecais tiepša negribēja arī tagad padoties! Negribēja — un cauri! Viņš teica, ka tāda pārbaude esot negodīga. Viņš apgalvoja, ka viņa brālis Viljams esot vislielākais jokupēteris pasaulē un nemaz neesot mēģinājis tā īsti rakstīt — viņš jau redzējis, ka Viljams izspēlēšot vienu no saviem jokiem, tiklīdz vilcis ar spalvu pa papīru. Un viņš iesila un sāka mēļot, ka pats noticēja saviem vārdiem, bet drīz viņu pārtrauca atbraucējs — vecais džentlmenis, teikdams:

—  Man vēl kaut kas ienāca prātā. Vai te ir kāds, kas palīdzēja apģērbt manu br . . . apģērbt Pīteru Uilksu bēru tērpā?

—  Jā,— kāds atsaucās,— to darīju es un Ebs Terners. Mēs abi esam šeit.

Tad vecais vīrs pagriezās pret karali un jautāja:

—  Varbūt šis džentlmenis var pasacīt, kas bija ietetovēts uz mana brāļa krūtīm?

Karalim vajadzēja ātri kaut ko izdomāt, lai viņš nesabruktu kā upes izskalots krasts, jo jautājums bija negaidīts. Ticiet man, tas būtu katru notriecis no kājām — tik pamatīgs, negaidīts jautājums, jo kā gan viņš varēja zināt, kas bija ietetovēts uz Pītera krūtīm? Karalis mazliet nobālēja, par spīti savai drosmei. Telpā visi apklusa, paliecās mazliet uz priekšu un skatījās uz viņu. Es sevī domāju: nu viņš padosies, jo nav vairs vērts izlikties. Bet vai viņš to darīja? Grūti ticēt, bet nekā nebija! Man šķita, viņš bija nodomājis turēties tik ilgi, līdz visi nogurs, tad izklīdīs un viņš ar hercogu varēs aizlaisties. Bet viņš te sēdēja, drīz sāka smaidīt un sacīja:

—  Hm, tas ir grūts jautājums. Jā, ser, es varu pateikt, kāds tetovējums ir viņam uz krūtīm. Maza, šaura, zila bulta — tieši tā, un, ja labi neieskatās, to nemaz nevar ieraudzīt. Nu, ko jūs tagad teiksiet?

Nē, nekad neesmu redzējis tādu nekaunību kā šim vecajam blēdim!

Vecais džentlmenis strauji pagriezās pret Ebu Terneru un viņa biedru, un viņa acis tā iezibējās, it kā viņš šoreiz būtu pieķēris karali. Viņš sacīja:

—  Jūs dzirdējāt, ko viņš teica? Vai tāda zīme bija uz Pītera Uilksa krūtīm?

Abi reizē iesaucās:

—  Tādu zīmi mēs neredzējām!

—  Labi,— sacīja vecais džentlmenis,— bet jūs redzējāt uz viņa krūtīm mazus, neskaidrus burtus P un B (šo pēdējo iniciāli viņš atmeta, kad bija jauns), un U un starp tiem svītras, lūk, tā: P —B—U.

Viņš uzzīmēja burtus uz papīra.

—  Sakiet — vai jūs šādu zīmi redzējāt?

Abi atkal atsaucās kā vienā balsī:

—  Nē, neredzējām, mēs vispār neredzējām nekādu zīmi.

Tad nu ļaudis vairs nenocietās un sāka saukt:

—  Viņi visi ir viena blēžu banda! Sviedīsim viņus upē, noslīcinā­sim! Izjādināsim uz kārts!— un visi kliedza reizē, ka gandrīz vai ausis aizkrita no trokšņa. Bet advokāts uzlēca uz galda un brēca pilnā balsī:

—  Džentlmeņi, džentlmeņi! Ļaujiet man teikt vienu vārdu — vienu vienīgu vārdu — lūdzu! Ir vēl viena izejā—izraksim līķi un paskatīsimies.

Tas visiem patika.

—  Urā!— visi iekliedzās un devās prom, bet ārsts un advokāts sauca:

—  Pagaidiet, pagaidiet! Aizturiet šos četrus vīrus un zēnu un vediet arī viņus sev līdzi!

—  Tā darīsim!— visi atsaucās.— Un, ja neatradīsim zīmes, nolin- čosim visu bandu!

Tagad man gan jāsaka — es pārbijos! Tomēr es nekādi nevarēju aizbēgt. Viņi sagrāba mūs visus un veda sev līdzi tieši uz kapsētu, kas bija pusotras jūdzes lejāk pa upi. Visa pilsēta gāja mums pa pēdām, troksnis bija liels, un pulkstenis rādīja tikai deviņi vakarā.

Kad gājām garām Pītera mājai, nožēloju, ka biju izsūtījis Mēriju Džeinu ārpus pilsētas. Tagad es viņai būtu devis ziņu, un viņa izskrietu, lai mani glābtu un atmaskotu krāpniekus.

Tā nu ļaudis barā devās pa ceļu gar upes krastu, brēkdami kā meža kaķi; un, lai skats kļūtu vēl baigāks, debesis apmācās, sāka blāzmot un liesmot zibeņi, lapas iešalcās vējā. Tik lielās briesmās un tādā postā vēl nekad nebiju bijis, 'jutos kā apdullis, viss iznāca gluži citādi, nekā biju cerējis. Nevarēju noskatīties notikumos no malas kā jokā, nebija man blakus Mērijas Džeinas, kas varētu mani glābt un atbrīvot izšķirīgajā brīdī, no pēkšņas nāves mani šķīra tikai viens tetovējums. Ja viņi to neatradīs . . .

Nespēju par to domāt, tomēr arī nekas cits man neienāca galvā. Metās aizvien tumšāks un tumšāks, tagad bija piemērots brīdis laisties lapās, bet lielais vīrs Hainss mani bija sagrābis f>ie rokas — un pamēģini aizmukt no tāda Goliāta! Viņš satraukts rāva mani sev līdzi, un man bija jāskrien, lai noturētos viņam blakus.

Pūlis pārplūdināja kapsētu kā varenas bangas. Nonākuši pie kapa, viņi redzēja, ka ir paņēmuši līdzi simtkārt vairāk lāpstu, nekā vajadzīgs, bet neviens nebija iedomājies paņemt laternu. Tomēr viņi sāka rakt zibeņu gaismā un aizsūtīja kādu vīru uz tuvāko māju pus jūdzes attālumā no šejienes, lai viņš aizņemtos laternu.

Tā viņi raka un raka, cik vien bija jaudas, un kļuva baismīgi tumšs, sāka līt, vējš apkārt šņāca un krāca, zibeņi šaudījās cits aiz cita, pērkons spēra, bet ļaudis to nemaz neievēroja, tik ļoti viņi bija aizrāvušies. Kādu mirkli varēja saskatīt visus, katru seju pūlī un lāpstas, kas šļāca smilšu kaudzes no kapa, nākamajā mirklī visu izdzēsa tumsa un nekas nebija redzams.

Beidzot viņi izcēla šķirstu un sāka atskrūvēt vāku, bet tad visi tā sadrūzmējās un grūstījās, un spiedās, lai piekļūtu tuvāk un paskatī­tos,— kaut kas neiedomājams! Sai tumsā un drūzmā tas bija draus­mīgi. Hainss sāpīgi vilka un lauzīja manu roku, viņš laikam bija aizmirsis, ka esmu pasaulē, tik satraukti un skaļi viņš elsa.

Pēkšņi zibens it kā atrāva baltas, žilbinošas gaismas slūžas, un kāds iesaucās:

—  Zvēru pie dzīvā Dieva — viņam uz krūtīm ir maisiņš ar zeltu!

Hainss, tāpat kā visi, ieaurojās, palaida vaļā manu roku, lai

varētu izlauzties cauri pūlim un paskatīties, un es pat izprast nespēju, cik ātri izrāvos un tumsā drāzos uz ceļu.

Es biju viens uz ceļa un gandrīz vai lidoju — blakus bija tikai bieza tumsa, šad tad uzliesmoja zibeņi, šalca lietus, gaudoja vējš un ducināja pērkons — un, varat man ticēt, es skrēju, cik jaudas!

Ieskrējis pilsētā, redzēju, ka ielās neviena nav — negaisa dēļ, tāpēc nemeklēju sānielas, bet tieši drāzos pa galveno ielu; kad pie- skrēju pie mūsu mājas, nenolaidu no tās acis. Māja bija tumša, nekur nemirgoja uguns — jutos apbēdināts un vīlies, nezinu pats, kāpēc. Bet, tieši kad skrēju garām, Mērijas Džeinas logā uzplaiksnīja uguns! Mana sirds tā salēcās, it kā gribētu izlēkt no krūtīm, bet tai pašā mirklī māja un viss palika aiz manis tumsā, un es zināju, ka to nekad vairs neredzēšu šajā pasaulē. Viņa bija labākā meitene, kādu esmu redzējis, un viņai bija vairāk rakstura nekā jebkurai citai.

Kad biju jau pietiekami tālu aizskrējis no pilsētas un varēju sākt domāt, kā nokļūt uz salas, vērīgi skatījos visapkārt, kur varētu aizņemties laivu, un, tiklīdz zibens man parādīja laivu, kas nebija piestiprināta ar važu, es ielēcu tajā un atgrūdos no krasta. Tā bija neliela laiviņa, piesieta pie krasta ar virvi. Sala vēl bija diezgan tālu, upes vidū, bet es nezaudēju laiku un, kad beidzot apstājos pie plosta, biju pagalam nokusis, ja vien varētu, nogāztos pie zemes un atelstos. Bet kur nu! Uzlēkdams uz plosta, iesaucos:

—  Atri, Džim, nāc un atraisi plostu! Lai slavēts Dievs, mēs esam no viņiem vaļā!

Džims izskrēja no būdas ar atplestām rokām, tik priecīgs viņš bija, bet, kad zibens gaismā paskatījos uz viņu, man dūša saskrēja papēžos un es atmuguriski iegāzos ūdenī, jo biju aizmirsis, ka viņš reizē bija karalis Līrs un noslīcis arābs, un tā sabijos, ka gandrīz vai garu izlaidu. Džims mani izzvejoja un ņēmās glaudīt un svētīt, laimīgs, ka esmu atgriezies un ka esam atbrīvojušies no karaļa un hercoga, bet es iesaucos:

— Ne tagad, atliec līdz brokastīm, līdz brokastīm! Raisi vajā plostu, un brauksim projām!

Pēc divām sekundēm slīdējām lejup pa upi, un šķita tik labi, ka esam atkal brīvi un divatā uz lielās upes, kur neviens mūs nevar apgrūtināt. Es pat mazliet palēkāju, padejoju, sizdams papēdi pret papēdi,— nevarēju novaldīties; bet, trešo reizi sasizdams papēžus, pēkšņi sadzirdēju ļoti pazīstamu skaņu. Aizturētu elpu klausījos un gaidīju, un patiesi — kad nākošais zibens noblāzmoja pār ūdeni, tur viņi brauca! Abi airēja tā, ka laiva krakšķēja! Laivā sēdēja karalis un hercogs.

Es nokritu uz dēļiem padodamies un ar pūlēm valdīju raudas.

Trīsdesmitā nodaļa

Kad viņi uznāca uz plosta, karalis metās man klāt, sapurināja aiz apkakles un iesaucās:

—  Gribēji aizbēgt no mums, kucēns tāds! Mūsu sabiedrība tev apnikusi, ko?

Es. atbildēju:

—  Nē, jūsu majestāte, es negribēju — lūdzu, atlaidiet, jūsu majes­tātei

—  Tūlīt pastāsti, kas tev ienāca prātā, vai arī es tev izkratīšu iekšas!

—  Goda vārds, pastāstīšu jums visu, kā tas notika, jūsu majestāte. Vīrs, kas mani sagrāba, bija pret mani ļoti labs, teica — viņam bijis tikpat liels dēls kā es un tas nomiris pagājušajā gadā, un viņam esot žēl redzēt zēnu tādās briesmās; un, kad visi bija pārsteigti, atrodot zeltu, un metās pie šķirsta, viņš mani palaida vaļā un čukstēja: «Dod kājām vaļu, vai arī viņi tevi pakārs!»— un es aizbēgu. Man likās, ka nav jēgas tur palikt — es neko nevarēju palīdzēt un negribēju, lai mani pakar, ja bija iespējams aizbēgt. Tā es skrēju bez elpas, līdz atradu laivu, un, kad ierados šeit, teicu, lai Džims steidzas aizbraukt, vai arī viņi mani tagad noķers un pakārs, un piebildu, ka baidos, vai tikai jūs un hercogs jau neesat pagalam, un es biju traki noskumis, tāpat Džims. Un mēs bijām briesmīgi priecīgi, kad ieraudzījām jūs braucam. Jūs varat paprasīt Džimam, vai es nepriecājos?

Džims apstiprināja, ka tā bijis, karalis pavēlēja viņam turēt muti un piebilda:

—  Jā, patiešām, tas skan pārlieku ticami!— un viņš atkal mani kratīja un teica, ka mani noslīcināšot. Bet hercogs iebilda:

—  Laidiet puiku vajā, vecais idiot! Vai tad jūs rīkojāties citādi? Vai apvaicājāties, kur viņš palicis, kad izrāvāties brīvībā? Es tā kā neatceros.

Karalis mani palaida un sāka lādēt visu pilsētu ar visiem tās iedzīvotājiem. Bet hercogs sacīja:

—  Labāk lādiet pats sevi — jūs to esat visvairāk pelnījis. Jau no paša sākuma jūs neko saprātīgu neesat darījis, atskaitot to, ka tik aukstasinīgi un nekaunīgi izteicāties par šo izdomāto zilo bultas tetovējumu. Tas bija lieliski — nekautrīga doma, bet tā mūs glāba. Citādi viņi būtu mūs ietupinājuši cietumā, līdz pienāktu angļa bagāža, un tad— droši vien pārmācības nams! Bet šis triks aizveda viņus uz kapsētu, un vēl vairāk mums palīdzēja zelts, jo šie muļķi savā trakumā zaudēja katru jēgu un metās klāt to apskatīt, tikai tā­pēc mēs šonakt neguļam kaklasaitēs, kuras paredzētas ilgai valkāša­nai — daudz ilgākai, nekā mums patiktos.

Kādu mirkli viņi klusēja, tad karalis izklaidīgi teica:

—  Hm, un mēs domājām, ka to nozaguši nēģeri.

Es sarāvos.

—  Jā,— hercogs atbildēja lēni, valšķīgi un ar izsmieklu,— mēs domājām.

Pēc kādas minūtes karalis novilka:

—  Vismaz es tā domāju.

Hercogs atbildēja līdzīgā balsī:

—  Gluži otrādi — es tā domāju.

Karalis it kā saskaitās un jautāja:

—  Paklau, Bildžuoter,—ko jūs ar to gribat sacīt?

Hercogs strauji atsvieda:

—  Ja nu mēs tā runājām, tad atļaujiet jautāt — ko jūs gribējāt ar to teikt?

—  Blēņas!— dzēlīgi atcirta karalis.— Bet varbūt jūs bijāt aiz­midzis un nezinājāt, ko darījāt?

Hercogs sacēla spuras un iesaucās:

—  Nerunājiet šīs sasodītās muļķības! Vai domājat, ka esmu pēdējais nelga? Vai jums šķiet — es nezinu, kas paslēpa naudu šķirstā?

—  Jā, ser! Es zinu, ka jūs zināt, tāpēc, ka to izdarījāt jūs pats!

—  Tie ir meli!— Un hercogs metās uz viņu, bet karalis iebrēcās:

—  Rokas nost! Nežņaudziet rīkli! Es atsaucu savus vārdus!

Hercogs atbildēja:

—  Labi, tad atzīstieties vispirms, ka jūs tur noslēpāt naudu, jo gribējāt no manis šajās dienās aizbēgt, atgriezties, izrakt zeltu un paņemt visu viens pats.

—  Pagaidiet mirkli, hercog, atbildiet man skaidri un godīgi uz vienu jautājumu: ja jūs tur neesat naudu nolicis, sakiet man to, un es jums ticēšu un atsaukšu visus vārdus, ko jums sacīju.

—  Vecais blēdi, es to neesmu darījis, un jūs to zināt. Un tagad?

—  Labi, es jums ticu. Bet atbildiet man vēl uz vienu jautājumu, tikai nekļūstiet nikns,— vai jums nebija prātā doma paņemt naudu un to noslēpt?

Kādu īsu mirkli hercogs neatbildēja, tad sacīja:

—  Pat ja es to būtu domājis, tomēr neesmu to izdarījis. Bet jūs tā bijāt nodomājis un arī izdarījāt.

—  Lai tad uz vietas mani ķer nāve, ja esmu to darījis, hercog,— es to saku godīgi. Neteikšu, ka man nebija šāda nodoma, bet, kas bijis, bijis, taču jūs, es gribu sacīt — citi aizsteidzās man priekšā.

—  Tie ir meli! Jūs to izdarījāt, un jums jāatzīstas, vai es . . .

Karalim pietrūka elpas, tad viņš izdvesa:

—  Pietiek — es atzīstos!

Biju priecīgs, izdzirdot šos vārdus, jo tagad jutos daudz vieglāk. Tad hercogs atrāva rokas no karaļa kakla un sacīja:

'— Ja jūs vēl kādreiz to noliegsiet, es jūs noslīcināšu. Jūs esat pelnījis, ka sēžat te un pinkšķat kā zīdainis,— tas jums pienākas par jūsu rīcību. Kā tāds vecs strauss — grib visu ierīt —, un es jums visu laiku uzticējos kā pats savam tēvam. Kaunēties jums vajadzētu — stāv un klausās, ka visu vainu uzveļ nabaga nēģeriem, un nevienu vārdu par viņiem neaizbilst. Es liekos sev smieklīgs, kad iedomājos, ka noticēju tādām blēņām. Lai velns jūs parauj, tagad saprotu, kāpēc jums ievajadzējās tā papildināt deficītu — jūs gribējāt sagrābt visu naudu, ko biju saņēmis par «Žirafi» un citu ko, un visu pievākt!

Karalis atbildēja iebiedēts un elsodams:

—  Bet, hercog, jūs pats taču ieteicāt papildināt deficītu, ne­vis es.

—  Apklustiet! Es negribu vairs nejco dzirdēt no jums!—hercogs iesaucās.— Tagad nu jūs esat dabūjis. Visi saņēma atpakaļ visu savu naudu un arī mūsējo, atskaitot pāris dolāru. Ejiet gulēt, un lai es vairs nedzirdētu ne par kādiem deficītiem, to lieciet aiz auss!

Karalis ievilkās būdā un padzērās no pudeles, lai gūtu mierinā­jumu. Arī hercogs drīz ķērās pie savas pudeles — un pēc pusstundas viņi atkal bija labākie draugi un, jo vairāk dzēra, jo sirsnīgāki kļuva, līdz beidzot apskāvušies sāka krākt. Abi bija varen piesūkušies, bet es ievēroju, ka arī dzērumā karalis ne reizes neaizmirsās un nenoliedza, ka viņš paņēmis naudas maisu. Jutos ļoti priecīgs un apmierināts. Kad viņi sāka krākt, mums ar Džimu bija ilga saruna un es viņam visu izstāstīju.

Trīsdesmit pirmā nodaļa

Vairākas dienas mēs nepiestājām nevienā pilsētā, bet braucām lejup pa upi. Tagad bijām jau nokļuvuši dienvidos, kur bija silts laiks, un milzīgs attālums mūs šķīra no mājām. Ceļā mums gadījās koki, apauguši ar spāniešu sūnu, kas nokarājās no zariem kā garas, sirmas bārdas. Es to redzēju pirmo reizi, un apsūnotie meži izskatījās drūmi un cienīgi. Blēžiem šķita, ka viņiem vairs nedraud briesmas, un viņi sāka atkal apstrādāt pilsētiņas.

Vispirms viņi nolasīja lekciju par atturību, bet tā neienesa tik daudz, lai viņi abi varētu piedzerties. Kādā citā pilsētiņā viņi atvēra deju skolu, bet paši nedejoja labāk par ķenguriem, un, tiklīdz parādīja pirmos deju soļus, publika uzklupa viņiem un izdancināja no pilsētas ārā. Kādā citā vietā viņi mēģināja mācīt daiļrunu, bet paši nepaguva ilgi daiļrunāt, klausītāji piecēlās, krietni viņus nolamāja un lika lasīties projām no pilsētas. Viņi pamēģināja rīkot misionāru sapulces, nodarbojās ar hipnozi, ārstniecību un pareģošanu — no visa pa druskai, bet šķita, ka viņiem nav laimes. Pēdīgi viņi bija galīgi tukšā un vāļājās uz plosta, domādami bez gala, bet nerunājot ne vārda,— un tā reizēm pusi dienas aizvadīja drūmā izmisumā.

Beidzot viņi saņēmās un sāka par kaut ko apspriesties būdā — klusā balsī sačukstēdamies kādas divas vai trīs stundas. Džims un es nojautām kaut ko nelabu. Mums tas viss nepatika. Likās, ka viņi gudro kādu sevišķi velnišķīgu pasākumu. Mēs visādi minējām, kas tas varētu būt, un beidzot nolēmām, ka viņi grib aplaupīt kādu māju vai veikalu, drukāt viltotu naudu vai kaut ko tamlīdzīgu. Bijām lielās bailēs un vienojāmies, ka mēs neparko nepiedalīsimies tādos darbos un, ja tikai kaut ko manīsim,— aizbēgsim un viņus pametīsim. Kādā agrā rītā paslēpām plostu labā, apsargātā vietā, apmēram divas jūdzes lejup pie kādas noplukušas pilsētiņas Paiksvilas. Karalis devās krastā un pavēlēja mums sēdēt slēptuvē, kamēr viņš aizies uz pilsētu, lai uzzinātu, vai kāds ir jau kaut ko dzirdējis par «Karaļa Žirafi». («Tu laikam gribi aplaupīt kādu māju,»— tā es sacīju sev, «un, kad būsi aplaupījis un atnāksi šurp, tad varēsi ilgi brīnīties, kur esam pazuduši — Džims, es un plosts.») Karalis vēl piebilda—ja viņš neatgriežoties līdz pusdienām, tad hercogs un es varam uzskatīt, ka viss ir kārtībā, un arī iet uz pilsētiņu.

Tā palikām uz plosta. Hercogs visu laiku dusmojās un rūca, un bija ļoti sliktā omā. Viņš rāja mūs par visu, neko nevarējām izdarīt viņam pa prātam — viņš pieķērās katram sīkumam. Laikam jau kaut ko bija ievārījuši. Biju priecīgs, ka dienas vidū karalis neparādījās, mums tā bija pārmaiņa — un var būt, ka varēja viss pilnīgi mainīties. Es un hercogs aizgājām uz pilsētu un meklējām tur karali, drīz ari atradām viņu mazas dzertuves dibenistabā smagi piesūkušos, apkārt bija sapulcējušies dīkdieņi, kas dažādi viņu kaitināja, lai izpriecātos, jo viņš lādējās un draudēja, kā mācēja, bet, nevarēdams noturēties kājās, neko viņiem nespēja padarīt. Hercogs viņu nolamāja par vecu muļķi, karalis asi atcirta pretim, un, kad viņi ieklupa viens otram matos, es izmetos uz ielas un ņēmu kājas pār pleciem — skrēju uz upes pusi tik ātri kā stirna, jo sapratu, ka tagad bija izdevīgs brīdis, un nolēmu, ka viņi mani un Džimu tik drīz vairs neredzēs. Aizskrēju līdz upei aizelsies, bet pilns prieka un iesaucos:

—  Atraisi plostu, Džim, tagad viss būs kārtībā!

Bet neviens neatsaucās, neviens neiznāca no būdas. Džims bija pazudis! Es saucu — vienreiz, otrreiz, trešoreiz, skraidīju šurp un turp pa mežu aurodams un meklēdams, bet veltīgi — vecais Džims bija pazudis. Tad apsēdos un raudāju—nevarēju novaldīties. Ilgi es tā nespēju nosēdēt. Drīz izgāju uz ceļa, pārdomādams, ko lai daru, un sastapu kādu zēnu. Vaicāju viņam, vai viņš nav sastapis svešu nēģeri tā un tā ģērbtu, un viņš man atbildēja:

-Jā.

—  Kur?— es jautaju.

—  Pie Sailasa Felpsa mājas, divas jūdzes uz leju no šejienes. Viņš ir izbēdzis nēģeris, un tagad viņu notvēra. Vai tu meklē viņu?

—  Nenāk ne prātā! Sastapu viņu mežā pirms pāris stundām, un viņš piedraudēja,, ka izgriezīšot man aknas, ja es kliegšot, lika man gulties zemē un nekustēties no vietas. To es darīju. Tur es nosēdēju visu laiku, baidījos nākt laukā.

—  Labi,— viņš atbildēja,— tev nav vairs jābaidās, jo viņš ir notverts. Viņš ir izbēdzis kaut kur no Dienvidiem.

—  Labi, ka viņu notvēra.

—  Domāju gan! Par Viņu izsludināta divsimt dolāru liela godalga. Tas ir tikpat kā uz ceļa pacelta nauda.

—  Jā, tā ir — un es arī to varēju iegūt, ja būtu pietiekami liels. Es pirmais viņu ieraudzīju. Kas viņu noķēra?

—  Kāds vecs vīrs — svešinieks — viņš atdeva nēģeri par četrdes­mit dolāriem, jo viņam esot jābrauc augšup pa upi un viņš nevarot gaidīt. Padomā! Es nu gan būtu gaidījis kaut vai septiņus gadus.

—  Arī es tāpat,— es atbildēju.— Bet varbūt viņa atlīdzības daļa nav lielāka, ja jau viņš to pārdeva tik lēti. Varbūt tur kaut kas nav kārtībā.

—  Viss tur ir kārtībā — es pats redzēju sludinājumu. Tur viss par viņu sakrīt uz mata — gluži kā bildē uzmālēts —>viņš nāk no kādas plantācijas aiz Jaunorleānas. Nē, te nav ko degunu kasīt — šī lieta ir skaidra, varu saderēt. Vai tu man neiedosi mazliet tabakas, ko pazelēt?

Man tabakas nebija, un viņš gāja tālāk. Aizgāju pie plosta un apsēdos būdā, lai pārdomātu. Tomēr neko nevarēju izdomāt. Man vai galva plīsa pušu domājot, bet neredzēju izeju no šīs nelaimes. Pēc garā ceļojuma, pēc visa, ko bijām darījuši šo blēžu labā, viss izputēja, viss beidzās ar pilnīgu neveiksmi. Viņiem pietika neģēlības tā iegāzt Džimu, padarīt viņu atkal par vergu uz mūžu un pie svešiniekiem — un visu to par draņķa četrdesmit dolāriem.

Man šķita, ka Džimam tūkstoškārt labāk būtu dzīvot verdzībā tanī vietā, kur dzīvo viņa ģimene, ja jau viņam lemts būt vergam. Tālab nolēmu rakstīt vēstuli Tomam Sojeram un lūgt viņu, lai viņš pateic mis Votsonai, kur Džims atrodas. Taču es drīz atteicos no šā nodoma divu iemeslu dēļ: viņa būs nikna par Džima blēdīgumu un nepateicību un atkal viņu pārdos upes lejastecē, un, ja arī viņa to nedarītu, ikviens, dabiski, nicina nepateicīgu nēģeri, un tā visi liktu Džimam sajust, kāds viņš ir nožēlojams nelietis. Un tad vēl es padomāju par sevi! Visi uzzinās, ka Haks Fins palīdzējis nēģerim atgūt brīvību, un, kad ieraudzīšu kādu mūsu pilsētiņas iedzīvotāju, būšu gatavs aiz kauna nokrist ceļos un laizīt viņa zābakus. Tā jau mēdz būt: cilvēks izdara nelietību, bet sekas negrib izjust. Viņš domā —ja šādu rīcību var noslēpt, tad tā nav negodīga. Tieši tā tas bija ar rAani šinī gadījumā. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk sirdsapziņa mani krimta, jo ļaunāks, pagrimušāks un negodīgāks es jutos. Un beidzot mani apskaidroja doma, ka Debesu tēva roka man cērt pliķi un liek sajust manu ļaunumu, tālab ka visu laiku no debesīm esmu vērots, kad nozagu nēģeri vecai sievietei, kas man nav darījusi neko ļaunu. Tagad pierādījies, ka ir viens, kas pastāvīgi visu redz un neatļaus tādām negantībām turpināties. Kad to sapratu, man kājas sagrīļojās aiz bailēm. Darīju visu, lai sevi kaut kā attaisnotu. Teicu, ka esmu tāds ļauns izaudzināts un ka mani nevar tik stingri tiesāt, bet kāda balss manī nerimdamās atkārtoja: «Tur bija svētdienas skola, tu varēji to apmeklēt, un, ja tu tur būtu gājis, tevi pamācītu, ka cilvēki, kas tā palīdz nēģerim, degs mūžīgās elles ugunīs.»

Es nodrebēju. Gribēju lūgt Dievu un mēģināt kļūt citāds zēns, nekā esmu, laboties. Tāpēc nometos uz ceļiem. Bet vārdi nenāca man pār lūpām. Un vai gan varēja būt citādi? Nebija vērts mēģināt to noslēpt ne no Dieva, ne sevis paša. Es labi zināju, kāpēc nespēju lūgt. Tāpēc, ka mana sirds nebija patiesa, es nebiju godīgs, es rīkojos divkosīgi. Gribēju pierādīt, ka atmetu grēku, bet dvēselē turpināju lolot vislielāko grēku. Mēģināju ar muti teikt, ka darīšu patiesus un skaidrus darbus, tūlīt rakstīšu nēģera īpašniecei, pateikšu, kur viņš atrodas, bet savā sirdī apzinājos, ka tie ir meli un ka Dievs to zina. Sapratu, ka nevar reizē lūgt Dievu un melot.

Tā nu es stāvēju noraizējies, bēdu pilns un nezināju, ko darīt. Beidzot man ienāca prātā laba doma, sacīju sev: iešu un uzrakstīšu vēstuli un tad jutīšu, vai varu lūgt Dievu. Brīnums, tūlīt jutos tik viegls kā spalviņa, visas raizes izgaisa. Paņēmu papīru un zīmuli, •laimīgi satraukts, apsēdos un rakstīju:

«Mis Votsona, Jūsu izbēgušais nēģeris Džims ir šeit, divas jūdzes lejpus Paiksvilas, pie mistera Felpsa, un tas atdos viņu, ja atsūtīsiet atalgojumu.

Ilaks Fins

Pirmo reizi mūžā jutos labs un no grēkiem šķīsts, un šķita, ka tagad varu lūgties. Es tomēr to nedarīju tūlīt, noliku vēstuli un sēdēju, domādams, cik labi, ka viss tā noticis, un cik tuvu esmu bijis pazušanai un ellei! Tā es sēdēju un domāju. Domāju par mūsu braucienu pa upi; visu laiku redzēju Džimu savā priekšā — dienā un naktī, dažreiz mēnesnīcā, dažreiz vētrā, kā mēs tur braucam uz plosta, tērzējam, dziedam un smejamies. Un nekādi nespēju atcerēties kaut ko, kas mani nocietinātu pret viņu, bet gluži otrādi. Redzēju, kā viņš stāv sardzē manā vietā, nemodina mani, lai es varētu izgulēties; redzēju, cik viņš laimīgs, kad izniru no miglas, kad atnācu pie viņa purvā, kur bija asinsatriebe, un tamlīdzīgus notikumus; viņš mani allaž dēvēja par mīļo, lutināja mani, darīja visu, ko spēja, manis labā, ■vienmēr bija tik sirsnīgs, un tad atcerējos to gadījumu, kad viņu izglābu, stāstīdams vīriem, ka mums uz plosta ir baku sērga, un cik viņš bija pateicīgs un sacīja, ka esmu labākais draugs, kāds vecajam Džimam jebkad bijis pasaulē, un arī vienīgais draugs, kas viņam tagad palicis. Tad atskatījos un ieraudzīju savu vēstuli. Tā atradās tepat līdzās. Paņēmu to un turēju rokā. Man karsts pārskrēja pār kauliem, jo nupat bija jāizšķiras starp divām iespējām, to es sapratu. Kādu mirkli domāju, aizturēdams elpu, un tad sacīju pats sev:

— Lai notiek, iešu uz elli!—un saplēsu, vēstuli.

Briesmīga doma un briesmīgi vārdi, bet tie nu bija izteikti. Un, kas teikts, tas teikts, nedomāju vairs no saviem vārdiem atkāpties. Izmetu visas šīs domas no galvas un sacīju sev, ka atkal atgriezīšos pie ļaunuma, jo tāds bija mans liktenis, tā es biju audzināts, labos tikumus man neiemācīja. Un tūlīt sākšu darboties: atkal nozagšu Džimu un atbrīvošu no verdzības un, ja varēšu izdomāt ko ļaunāku, arī to paveikšu — kad jau, tad jau!

Tad sāku domāt, kā ķerties pie darba, pārcilāju galvā dažādus rīcības veidus un beidzot paliku pie viena, kas man šķita piemērots. Ievēroju, ka mazliet tālāk upes lejastecē ir kāda sala, apaugusi ar mežu, un, tikko sametās tumšs, izvirzīju plostu no slēptuves, aiz­braucu līdz salai un atkal noslēpos tur, tad nolikos gulēt. Nogulēju visu nakti un pamodos pirms ausmas, paēdu brokastis, apģērbu savu jauno veikalā pirkto uzvalku, dažas citas drēbes un mantas sasēju sainītī, iesēdos laivā un braucu uz krastu. Izkāpu malā aiz tās vietas, kur varēja būt Felpsa plantācija, noslēpu sainīti mežā, pielēju laivu ar ūdeni, sakrāvu tajā akmeņus un nogremdēju tādā vietā, kur varēšu to vajadzīgajā brīdī atrast,— kādu ceturtdaļjūdzi aiz zāģētavas, kas stāvēja mazas upītes krastā.

Tad izgāju uz ceļa. Iedams garām zāģētavai, redzēju uz tās izkārtni «Felpsa zāģētava»'un, kad nonācu līdz fermas ēkām, kas atradās divi vai trīssimt jardu tālāk, vēroju uzmanīgi visu apkārtni, bet nevienu neredzēju, lai gan tagad jau bija gaiša diena. Tomēr es par to nebēdāju, jo patlaban negribēju nevienu satikt — gribēju tikai paskatīties, kā te viss ir izvietots. Biju cerējis, ka ieradīšos šeit nevis no upes, bet gan no pilsētiņas puses. Tāpēc, uzmetis fermai skatienu, devos tālāk, tieši uz pilsētiņu. Pirmais cilvēks, ko tur ieraudzīju, bija hercogs. Viņš izlīmēja afišu ««Karaļa Žirafe»—tikai trīs vakarus!»— kā toreiz. Siem blēžiem nekaunības netrūka! Es tieši uzgrūdos viņam un nepaguvu noslēpties. Viņš šķita izbrīnījies un jautāja:

—  Hello! No kurienes tad tu esi ieradies?— Tad viņš piemetināja, priecīgi satraukts:—Kur tad plosts? Vai esi to labi noslēpis?

Atbildēju:

—  Tieši to gribēju jautāt jūsu gaišībai.

Tad viņš vairs neizskatījās tik priecīgs un sacīja:

—  Kā tad tev var ienākt prātā to teikt man?

—  Redziet,— es atbildēju,— kad vakar ieraudzīju karali dzertuvē, tad nospriedu, ka varēsim viņu aizvilkt līdz plostam tikai pēc vairākām stundām, kad viņam mazliet pāries dzērums, tālab klaiņoju pa pilsētu, lai nosistu laiku un gaidītu. Kāds vīrs man piedāvāja desmit centus, ja palīdzēšu viņam pārbraukt pāri upei un atpakaļ, lai atvestu aunu, un es aizbraucu viņam līdzi. Kad vilkām aunu uz laivas pusi, viņš man iedeva virvi, bet pats stūma dzīvnieku no mugurpuses, taču tas bija pārāk spēcīgs, izrāvās un aizskrēja projām — mēs dzināmies tam pakaļ. Mums nebija suņa, tāpēc vajadzēja trenkāt lopiņu pa visu krastmalu, līdz to nokausējām. Noķēru to tikai tumsā, tad aizvedām uz pilsētu, un pēc tam gāju uz plostu. Bet, kad nokļuvu tur, redzu — plosta vairs nav! Sacīju pats sev: «Viņi iekrita kādā ķezā, un viņiem vajadzēja aizbraukt, un tā viņi paņēmuši līdzi manu nēģeri, kas ir mans vienīgais nēģeris, un tagad esmu svešā pusē bez kāda īpašuma, bez nekā un arī maizi sev nevaru nopelnīt.» Tad apsēdos zemē un raudāju. Nakti pavadīju mežā. Bet kas tad noticis ar plostu un ar Džimu, nabaga Džimu?

—  Kā lai es zinu — kas noticis ar plostu? Vecais muļķis bija kaut ko pārdevis un saņēmis četrdesmit dolārus, un, kad atradām viņu dzertuvē, pārējie dzērāji bija jau viņam izvilkuši visus dolārus, atskaitot tos, kurus vecais izdevis par viskiju; un, kad viņu vēlā naktī aizvedu līdz plostam un mēs redzējām, ka tas pazudis, tad nodomājām: mazais blēdis nozadzis mūsu plostu, atstājis mūs uz sēkļa un aizlaidies lejup pa upi.

—  Es taču neatstāšu savu nēģeri! Vienīgo nēģeri, kas man pieder šai pasaulē, savu pēdējo īpašumu.

—  Mēs par to neiedomājāmies. Bijām pieraduši uzskatīt, ka tas ir mūsu nēģeris. Jā, tā mums šķita, jo patiesi mums ar viņu ir bijis daudz grūtību. Kad redzējām, ka plosts ir prom un mēs paši bankrotējuši, nekas cits neatlika kā vēlreiz pamēģināt ar «Karaļa Žirafi». Un es visu šo laiku te klīstu apkārt sauss kā pulvera rags. Kur tavi desmit centi? Dod tos man!

Man naudas bija diezgan, tālab atdevu viņam desmit centus un lūdzu, lai viņš par tiem nopērk kaut ko ēdamu un iedod arī man, jo tā ir mana pēdējā nauda un neesmu neko ēdis kopš vakardienas. Viņš neteica neko. Nākamajā mirklī viņš strauji pagriezās pret mani un jautāja:

—  Kā tev šķiet, vai nēģeris mūs nodos? Tad mēs novilksim viņam ādu!

—  Kā tad viņš var jūs nodot? Viņš taču aizbēdzis!

—  Nē! Vecais muļķis viņu pārdeva un naudu pat nesadalīja, tagad tā visa pagalam.

—  Pārdeva viņu?—es iesaucos un sāku raudāt.— Viņš taču bija mans nēģeris, un nauda arī pienācās man. -Kur viņš tagad ir — atdo­diet man manu nēģeri!

—  Savu nēģeri tu vairs nevari atdabūt! Beidz pinkšķēt! Paklau — vai tikai tev arī nav ienācis prātā mūs nodot? Sasodīts, es nemaz tev neuzticos! Bet ja tu mūs nodosi j . .

Viņš apklusa, bet vēl nekad nebiju redzējis hercogam tik ļaunu skatienu. Turpināju šņukstēt un sacīju:

—  Negribu nevienu nodot, man arī nav laika to darīt. Iešu meklēt savu nēģeri.

Viņš izskatījās norūpējies, stāvēja domīgs, afišas plivinājās viņam rokā, viņš sarauca pieri un beidzot sacīja:

—  Es tev kaut ko teikšu. Mums te jāpaliek trīs dienas. Ja tu apsolies mūs nenodot un arī nepieļaut, ka nēģeris mūs nodod, es tev pasacīšu, kur vari viņu atrast.

Apsolījos, un viņš turpināja:

—  Pie fermera, kura vārds ir Sailass F…— un aprāvās. Viņš sākumā gribēja man teikt patiesību, bet, kad apklusa, atkal sāka domāt, un es sapratu, ka viņš izlēmis citādi. Tā arī bija. Viņš tomēr man neuzticējās un gribēja būt drošs, ka es trīs dienas šeit nerādīšos. Tālab drīz viņš atkal ierunājās: 1

—  Vīrs, kas viņu nopirka, ir Ābrams Fosters, Ābrams Dž. Fos- ters — un viņš dzīvo uz laukiem četrdesmit jūdžu attālumā no šejie­nes — pie ceļa uz Lafajetu.

—  Labi,— es atbildēju,— varu turp aiziet trijās dienās. Došos ceļā šo pašu dienu pēc pusdienas.

—  Nē, tu dosies ceļā tūlīt, nezaudē laiku un nepļāpā pa ceļam. Turi mēli aiz zobiem un ej tiešā virzienā, tad tev no mums nedraudēs nekādas nepatikšanas — vai dzirdi?

Tādu pavēli es gribēju dzirdēt, un tāda man bija vajadzīga. Gribēju iegūt sev rīcības brīvību.

—  Pagaidi!— viņš iesaucās.— Vari stāstīt misteram Fosteram visu, ko vēlies. Varbūt tu pārliecināsi viņu, ka Džims ir tavs nēģeris, daži idioti neprasa dokumentus — vismaz neesmu dzirdējis, ka šeit Dienvidos tādus varētu sastapt. Kad pastāstīsi viņam par viltoto paziņojumu un izsolīto atlīdzību, varbūt viņš tev ticēs, ja ieskaidrosi, kāpēc tas viss bija vajadzīgs. Tagad ej un stāsti viņam, ko vēlies, tikai pielūko — ceļā nepalaid muti!

Aizgāju virzienā, kas veda projām no upes. Neatskatījos, bet jutu, ka viņš mani vēro. Zināju, ka viņam tas drīz apniks. Nogāju kādu jūdzi, iekams apstājos, tad pa mežiem atgriezos līdz Felpsa plantāci­jai. Nolēmu, ka rīkošos tūlīt, bez aplinkiem, jo gribēju, lai Džims neizrunātos, kamēr šie blēži aizies projām. Nevēlējos p'iedzīvot nepa­tikšanas ar tādiem brāļiem. Biju pietiekami viņus vērojis un negribēju vairs ar viņiem sastapties.

Trīsdesmit otrā nodaļa

Kad nonācu līdz plantācijaiļ tur viss bija kluss kā svētdienā, saulains ūn tveicīgs. Visi bija aizgājuši strādāt laukos, gaisā varēja dzirdēt dunduru un mušu vieglo sanoņu, kas rada tādu vientulības sajūtu, it kā visi būtu miruši un aizgājuši, un, kad nošalc vēsma, sadrebinot lapas, tad kļūsti vēl skumjāks, jo liekas, ka čukst sen mirušo gari,— vienmēr jādomā, ka tie runā ar tevi. Un vispār — tad cilvēkam rodas vēlme arī pašam mirt, lai viss ātrāk beigtos.

Felpsam piederēja maza " kokvilnas plantācija — šīs plantācijas visas izskatās vienādas. Divu akru liels pagalms, apjozts ar sklandu žogu, pie kura pieslietas kāpnītes no klučiem — kā cits par citu augstākas mučeles —kur pakāpties, ja grib tikt pāri žogam un lai sievietēm vieglāk uzsēsties zirgam mugurā. Plašajā pagalmā šur tur vārgas zāles kušķi, bet pārējā zeme kaila un nomīdīta kā veca cepure, kurai nodilušas plūksnas. Baltajiem uzcelta liela divspārnu māja no tēstiem baļķiem, spraugas sienās aizmūrētas ar māliem vai kaļķiem — tās pirms kāda laika balsinātas; virtuve celta no apaļiem baļķiem — liela, plata nojume bez sienām to savieno ar dzīvojamo māju. Aiz

virtuves gaļas žāvētava — ari no baļķiem. Žāvētavas otrā pusē trīs zemas, garas nēģeru būdas vienā rindā. Pagalma dziļumā, pie žoga, nomaļus stāvēja maza būdiņa, otrā pusē redzamas dažādas citas saimniecības ēkas; pie mazās būdas rēgojās pelnu kaudze un liels katls ziepju vārīšanai, pie virtuves durvīm sols — uz tā ūdens spainis un ķirbja blašķe; turpat piesaulē gulēja aizmidzis suns, tālāk visapkārt citi aizmiguši suņi; pagalma vienā stūrī auga trīs kupli koki, pie žoga daži jāņogu un ērkšķogu krūmi, ārpus žoga bija dārzs un arbūzu lauks, tālāk sākās kokvilnas lauki, aiz tiem — mežs.

Apgāju pagalmam apkārt, pie pelnu kaudzes pārlīdu pa pakāpie­niem pāri žogam un devos uz virtuvi. Nogājis dažus soļus, izdzirdu ratiņa kluso dūkoņu, kas žēlabaini gan pieauga, gan noklusa, un tad man patiesi gribējās mirt, jo tā ir vientuļākā skaņa pasaulē.

Gāju tieši uz priekšu, neko sevišķu iepriekš nedomādams, bet paļaudamies uz augstāko varu, ka tā man grūtā brīdī dos īstos vārdus, jo esmu ievērojis, ka augstākā vara man allaž dod īstos vārdus, ja ļauju tai pašai darboties.

Kad biju nokļuvis līdz pagalma vidum, piecēlās viens suns, pēc tam pārējie un apstāja mani. Stāvēju, skatījos uz tiem un nekustējos. Cik briesmīgi viņi rēja! Ceturtdaļminūtē es kļuvu par riteņa rumbu, kuras spieķi bija suņi — sastājušies kādi piecpadsmit ap mani, kaklus un purnus izstiepuši, tie rēja un kauca, un no visām pusēm, lēkdami pār žogiem, auļodami ap stūriem, iznira vēl citi suņi.

No virtuves izskrēja nēģeriete ar mīklas rulli rokā, kliegdama:

—  Prom, Tīģeri! Prom, Raibais! Prom, se'!

Un viņa iezvēla ar mīklas rulli pirmajam sunim un vēl vienam, abi kaukdami aizskrēja, pārējie tiem sekoja, bet nākamajā mirklī atkal puse atskrēja atpakaļ, vēdinādami ap mani astes un draudzīgi luncinā- damies. Patiešām, nav ļaunuma suņos!

Nopakaļ nēģerietei izskrēja maza nēģeru meitenīte un divi nēģeru knēveļi pakulu krekliņos, viņi ieķērās savai mātei brunčos un, slēpda­mies aiz viņas, bikli skatījās uz mani, kā nēģeru bērni parasti mēdz darīt. No lielās mājas izskrēja arī baltā sieviete, četrdesmit piecus vai piecdesmit gadus veca, kailu galvu, ar vārpstiņu rokā, viņai pakaļ tipināja viņas baltie bērni, kas izturējās tāpat kā mazie nēģerēni. Sieviete plati un vēlīgi smaidīja un jautāja:

—  Tad tu beidzot esi klāt — ko?

Neapdomādamies atbildēju:

—  Jā.

Viņa satvēra manus plecus un cieši, cieši apskava, tad spieda man abas rokas, acīs viņai saskrēja asaras un ritēja pār vaigiem, bet viņa nebeidza mani glaudīt, apskaut un nerimdamās atkārtoja:

—  Tu nemaz tik ļoti nelīdzinies savai mātei, kā es cerēju, bet vienalga — priecājos tevi redzēt! Mīļais, mīļais, man liekas — es

varētu tevi apēst! Bērni, tas ir jūsu brālēns Toms — sasveicinieties ar viņu.

Bet bērni nodūra galvas, iebāza pirkstus mutē un paslēpās aiz mātes. Viņa trieca tālāk:

—  Liza, steidzies, padod viņam siltas brokastis. Bet varbūt tu jau pabrokastoji už tvaikoņa?

Teicu, ka brokastoju uz kuģa. Tad viņa steidzās uz mājas pusi, vilkdama mani aiz rokas, bet bērni skrēja mums nopakaļ. Kad iegājām mājā, viņa mani nosēdināja pītā krēslā, bet pati apsēdās uz zema soliņa man priekšā, satvēra abas manas rokas un sacīja:

—  Tagad varu tevi labi aplūkot! Ak kungs, cik daudz gadu esmu pēc tā ilgojusies — visus šos garos gadus, un beidzot tas ir piepildījies! Mēs tevi gaidījām jau vairākas dienas. Kāpēc tā aizkavējies? Vai tvaikonis uzsēdās uz sēkļa?

—  Jā, kundze, tas.. .

—  Nesaki — kundze, saki — krustmāte Sallija. Kur tad tas uzsē­dās?

Nezināju, ko īsti atbildēt, jo nevarēju uzminēt, vai gaidītais tvaikonis braucis augšup vai lejup pa upi. Bet man vienmēr ir laba nojauta; un šoreiz tā man teica, ka kuģis braucis augšup pa upi uz Orleānu. Tomēr daudz tas man nelīdzēja, nezināju lejasteces sēkļu nosaukumus. Sapratu, ka man vai nu jāizdomā nosaukums, vai jāizliekas, ka esmu aizmirsis liktenīgā sēkļa vārdu. Tad manu prātu apgaismoja kāda doma un es iesaucos:

—  Sēklis neko daudz nekaitēja — tas aizkavēja mūs tikai mazliet. Bet mums pārsprāga cilindra galva.

—  Žēlīgais Dievs! Vai kādu ievainoja?

—  Nē, nevienu! Tikai viens nēģeris nogalināts!

—  Tad jums laimējies, dažreiz tādos gadījumos cilvēkus ievaino. Pirms diviem gadiem Ziemassvētkos tavs tēvocis Sailass brauca no Jaunorleānas uz tvaikoņa «Lalli Rūk», tam pārsprāga cilindrs un sakropļoja kādu cilvēku. Liekas, viņš pēc tam nomira. Viņš bija baptists. Tavam tēvocim Sailasam pazīstama kāda ģimene Batonrūžā, tā ļoti, labi pazina šā cilvēka tuviniekus. Jā, tagad atceros — viņš nomira. Sākās gangrēna, un viņam bija jāamputē kāja. Bet tas viņu neglāba. Jā, viņam sākās gangrēna — atmira kāja. Viņš viss kļuva zils,un mira, cerēdams uz laimīgu augšāmcelšanos. Runāja, ka esot bijis baismīgi uz viņu skatīties. Tavs tēvocis katru dienu brauca uz pilsētu tevi sagaidīt. Viņš aizbrauca arī šodien, pirms nepilnas stundas, un kuru katru mirkli atgriezīsies. Tev vajadzēja viņu uz ceļa satikt — vai tu neredzēji?— tāds vecāks vīrs ar . . .

—  Nē, es neko neredzēju, krustmāte Sallija. Tvaikonis piestāja pavisam agri tumsā, es atstāju savu bagāžu piestātnē, tad izgāju

apskatīt pilsētu un apkārtni, lai nosistu laiku un neierastos pie jums pārāk agri, un atnācu pa citu ceļu.

—  Kam tu atdevi savu bagāžu?

—  Nevienam.

—  Bērns, to taču nozags!

—  Nē, es to labi noslēpu,— atbildēju.

—  Bet kā tu uz tvaikoņa tik agri paēdi brokastis?

Atkal biju uz plāna ledus, bet sacīju:

—  Kapteinis ieraudzīja mani uz klāja un teica, lai es labāk kaut ko ieēdot, iekams izkāpjot krastā. Viņš aizveda mani salonā, kur bro­kasto virsnieki, un krietni mani paēdināja.

Jutos tik neveikli, ka nespēju viņas vārdos klausīties. Visu laiku domāju, kā varētu aizvest bērnus sānis un no viņiem izzināt, kas es tāds esmu. Bet nekādi nevarēju pakustēties, misis Felpsa runāja bez apstājas. Man pārskrēja auksti drebuļi, jo viņa pēkšņi sacīja:

—  Es te pļāpāju, un tu neesi man pastāstījis nevienu vārdu par māsu un pārējiem. Tagad es mazliet paklusēšu, bet runā tu, pastāsti man visu par viņiem, par ikvienu — kā viņiem klājas, ko viņi dara un ko viņi lika man pateikt, un visu pārējo, kas tev vien ienāk prātā.

Redzēju, ka nu esmu sprukās un pamatīgās turklāt. Līdz šim augstākā vara bija man palīdzējusi, bet tagad tiešām stingri uzskrēju uz sēkļa. Redzēju, ka nav nozīmes turpināt—jāpadodas un jāpaceļ rokas; Sacīju pats sev — te nu atkal jārunā patiesība. Atyēru muti, lai sāktu, bet viņa satvēra mani, aizgrūda aiz gultas gala un iesaucās: <;

—  Tur viņš nāk! Noliec galvu zemāk — tā būs labi, tagad tevi nevar redzēt. Sēdi klusi, it kā tevis te nebūtu. Izjokošu viņu. Bērni, nesakiet ne vārda!

Redzēju, ka nav izejas. Bet nebija nozīmes bēdāties: viss, ko varēju darīt, bija klusēt un gaidīt zibens spērienu.

Es tikai pa acu galam paskatījos uz veco džentlmeni, kad viņš nāca iekšā, tad viņu aizklāja gulta.

Misis Felpsa piesteidzās viņam klāt un vaicāja:

—  Vai viņš atbrauca?

—  Nē,— atbildēja viņas vīrs.

—  Žēlīgais Dievs!— viņa iesaucās.— Kas gan viņam varēja notikt?

—  Nevaru iedomāties,— vecais džentlmenis sacīja,— un jāsaka — esmu drausmīgi satraukts!

—  Satraukts?—viņa atjautāja.— Es, liekas, sajukšu prātā. Viņš laikam ir atbraucis, un tu viņu uz ceļa nepamanīji. Es zinu, ka tā ir noticis — kaut kas man to it kā saka.

—  Bet, Sallij, es taču nevarēju viņu nepamanīt uz ceļa — tu taču to zini.

—  Vai manu dieniņ, ko tagad teiks māsa! Viņš taču ir atbraucis, un tu viņu esi palaidis garām. Viņš . . .

—  Neuztrauc mani vēl vairāk, es jau tā esmu uztraucies. Nezinu, kā to izskaidrot. Mans prāts to neaptver, un es klaji atzīstos, ka esmu izbijies. Nav nekādu cerību, ka viņš atbraucis; ja būtu nācis pa ceju, es nekad viņam nebūtu pabraucis garām. Sallij, tas ir briesmīgi, briesmīgi — kaut kas noticis tvaikonim!

—  Sailas! Paskaties uz ceļu — tur —,vai kāds nenāk?

Viņš pieskrēja pie loga — gultas galvgalī — un deva iespēju misis Felpsai izmantot šo gaidīto brīdi. Viņa ātri noliecās gultas kājgalī, pagrūda mani, un es izvēlos priekšā. Kad viņš atkal novērsās no loga, viņa stāvēja, smaidīdama un starodama kā saule, bet es viņai blakus — sašļucis un vienos sviedros. Vecais džentlmenis iepleta acis un jautāja:

—  Kas tad tas tāds?

—  Kā tu domā, kas viņš varētu būt?

—  Nav ne jausmas. Kas viņš tāds ir?

—  Toms Sojers!

Dieva vārds, es gandrīz vai stāvus iegrimu zemē! Bet nebija laika atjēgties, vecais vīrs sagrāba manu roku un kratīja bez gala, un viņa sieva nemitīgi lēkāja ap mums smiedamās un raudādama, un tad abi sāka mani iztaujāt par Sidu un Mēriju, un pārējiem dzimtas locekļiem.

Taču viņu prieks bija niecīgs, salīdzinot ar manējo, jo jutos kā no jauna piedzimis, tik laimīgā kārtā uzzinājis,, kas es esmu.

Viņi neatlaidās no manis veselas divas stundas, un beidzot, kad mani žokļi bija tik noguruši, ka vairs nespēju kustēties, es biju viņiem izstāstījis par savu ģimeni, gribu teikt — par Sojeru ģimeni, vairāk nekā par sešām Sojeru ģimenēm kopā. Un pastāstīju, kā mums pārsprāga cilindra galva Vaita upes grīvā un ka mums tā bija trīs dienas jālabo. Viss mans stāsts iedarbojās ticami un pirmšķirīgi, viņi no tā saprata tikai, ka kuģa remontam bija vajadzīgas trīs dienas. Ja es cilindra vietā būtu nosaucis skrūves galvu, viņi ari tam noticētu.

Vienā ziņā jutos tīri labi, bet otrā atkal diezgan nelāgi. Tēlot Tomu Sojeru bija viegli un ērti, bet vienīgi tik ilgi, līdz izdzirdēju tvaikoni pukšķam pa upi. Sacīju sev: ja nu Toms Sojers brauc ar šo tvaikoni? Un ja nu viņš pēkšņi ienāk šai istabā un nosauc manu vārdu, iekams pagūstu dot mājienu, lai viņš klusē? To es nekādi nedrīkstēju pieļaut, tas nekur nederēja. Man jāiet pa ceļu un jāgaida viņš. Tad nu teicu radiniekiem, ka man jābrauc uz pilsētu un jāpievāc sava bagāža. Vecais džentlmenis gribēja nākt man līdzi, bet es atbildēju, ka protu pats vadīt zirgu un ka negribu viņu apgrūtināt.

Trīsdesmit treša nodaļa

Tā es braucu uz pilsētu ratos un, pusceļu nobraucis, redzu — kāds brauc,man pretim. Patiesi, tas bija Toms Sojers. Apstādināju zirgu un gaidīju, līdz viņa rati piebrauca man klāt. Iesaucos: Apstājies!

Rati apstājās, Toma mute aiz pārsteiguma pavērās, viņš divas trīs reizes norīstījās kā cilvēks, kam sausa rīkle, un tad teica:

—  Neesmu nekad tev darījis ļaunu. To tu zini. Kāpēc tad tu atnāci no viņpasaules un man spokojies?

Atbildēju:

—  Neesmu atnācis no viņpasaules — nekad neesmu bijis miris.

Dzirdēdams manu balsi, viņš mazliet atģidās, bet tomēr vēl nebija

gluži apmierināts. Viņš sacīja:

—  Nedari man neko ļaunu, tāpat kā es negribu ļaunu tev. Indiāņa godavārds — tātad tu neesi gars?

—  Indiāņa godavārds, tāds neesmu,— es atbildēju.

—  Labi, es — es — protams, tad viss kārtībā. Bet es nekādi to nevaru izprast. Vai tad tevi neviens nenogalināja?

Nē. Neviens mani nav nogalinājis, es pats to visu izstrādāju, lai piekrāptu viņus. Pienāc man klāt un aptausti mani, ja netici.

Toms mani aptaustīja un nomierinājās, un viņš bija tik priecīgs, mani redzot, ka nezināja, ko darīt. Viņš vēlējās uzzināt visu, kas man bija atgadījies, jo tas bija liels un noslēpumains piedzīvojums, un tādiem viņš veltīja savu dzīvi. Bet es teicu, ka pastāstīšu visu vēlāk pamazām, liku viņa važonim mazliet pagaidīt, bet ar Tomu kopā aizbraucu nelielu gabalu attālāk, izstāstīju viņam, kādā ķezā esmu iekļuvis, un vaicāju, ko viņš ieteiktu mums darīt. Viņš lūdza, lai viņu netraucējot un ļaujot kādu mirkli padomāt vienatnē. Viņš domāja un domāja, tad diezgan drīz iesaucās:

—  Labi, es zinu! Paņem manu somu savos ratos un saki, ka tā ir tavējā, griezies atpakaļ un brauc lēnām, lai vari nokļūt mājās attiecīgajā laikā, bet es braukšu kādu gabalu atpakaļ uz pilsētu un atsākšu savu braucienu, ieradīšos kādu pusstundu vai stundas ceturk­sni pēc tevis, tu sākumā izturies, it kā mani nepazītu.

Atbildēju:

—  Labi, bet pagaidi vienu mirkli. Ir vēl kaut kas, ko neviens cits nezina kā tikai es. Man jānozog viens nēģeris, lai atbrīvotu viņu no verdzības,— viņa vārds ir Džims — vecās mis Votsonas Džims.

Toms iesaucās:

—  Ko! Džims taču . . .

Viņš apklusa un kļuva domīgs. Es sacīju:

—  Zinu, ko tu gribi teikt. Tu teiksi, ka tas ir zemiski un nelietīgi, bet kas par to? Esmu nelietis un gribu viņu nozagt, bet tev jāklusē un nav mani jānodod. Vai esi ar mieru?

Viņa acis iedegās, un viņš iesaucās:

—  Es palīdzēšu tev viņu nozagt!

Es biju kā nopļauts. Biju pārsteigts kā nekad par šiem vārdiem — jāsaka, Toms Sojers manās acīs daudz zaudēja no savas cieņas. Es pat nevarēju tam ticēt: Toms Sojers zags nēģerus!

—  Blēņas!— es iesaucos.— Tu joko!

■*— Es nejokoju, nemaz!

—  Labi,— sacīju,— joko vai nejoko, bet, ja dzirdi pieminam kādu izbēgušu nēģeri, neaizmirsti, ka tu par viņu neko nezini un k^ arī es par viņu neko nezinu.

Tad paņēmām ceļasomu un ielikām to manos ratos, viņš aizbrauca uz vienu pusi, es uz otru. Bet aizmirsu, ka man jābrauc lēni, jo biju tik priecīgs un visādu domu varā, ka atbraucu mājās pārāk ātri tādam ceļa gabalam. Vecais džentlmenis stāvēja durvīs un iesaucās:

—  Tas ir brīnišķīgi! Kas to būtu domājis, ka mana vecā ķēve spēj tik ātri rikšot! Kaut mēs būtu atzīmējuši laiku! Un ne spalviņa tai nav nosvīdusi — ne spalviņa! Tas ir brīnišķīgi! Tagad es to nepārdotu par simt dolāriem, nudien ne, bet nesert vēl gribēju pārdot par piecpa­dsmit, jo domāju, ka vairāk tā nav vērta.

Vairāk viņš neko nepiebilda. Sis vecais vīrs bija visskaidrākā, vislabākā dvēsele pasaulē. Tur nebija ko brīnīties, jo viņš darbojās ne vien kā fermeris, bet arī kā mācītājs, plantācijas viņā galā slējās maza baļķu baznīciņa, ko viņš bija uzcēlis pats par saviem līdzek­ļiem,— reizē baznīca un skola, un viņš nekad neņēma maksu par saviem sprediķiem — un tiešām, tie bija nesamaksājami. Dienvidos bija daudz tādu fermeru — mācītāju, un visi tie sprediķoja par velti.

Pēc pusstundas Toma rati apstājās pie priekšējām kāpnītēm žogā, krustmāte Sallija to ieraudzīja pa logu, jo žogs bija tikai piecdesmit jardu atstatumā. Viņa iesaucās:

—  Kāds atbraucis! Kas tas gan varētu būt? Laikam kāds sveši­nieks. Džimij (tā sauca vienu no viņas bērniem), skrej un pasaki Lizai, lai uzliek galdā vēl vienu šķīvi pusdienām.

Visi skrēja uz parādes durvīm, jo svešinieks jau neatbrauc katru gadu un, ja ierodas, tad rada lielāku satraukumu nekā dzeltenais drudzis. Toms pārkāpa pār žogu un nāca uz mājas pusi, rati aizripoja pa ceļu atpakaļ uz pilsētu, mēs visi stāvējām sadrūzmējušies pie galvenajām durvīm. Toms bija tērpies, jaunā uzvalkā un redzēja, ka viņam ir skatītāji — tas viņam allaž sagādāja prieku. Šādos apstākļos viņš prata piemēroti un smalki uzvesties. Viņš nebija tāds zēns, kas pagalmā bikli mīdīsies kā aita, ne, viņš nāca mierīgs, pašapziņas pilns kā auns. Pienācis mums klāt, viņš glīti un smalki pacēla cepuri, it kā tā būtu vāks kārbai, kurā sagūstīti taureņi, un viņš baidītos, vai tie neaizlidos. Tad viņš jautāja:

—  Misters Arčibalds Nikolss, ja nemaldos?

—  Nē, manu zēn,— vecais džentlmenis atbildēja, diemžēl tavs važonis tevi piekrāpis. Nikolsa māja ir trīs jūdžu attālumā no šejienes. Nāc vien iekšā, nāc!

Toms atskatījās pār plecu un iesaucās:

—  Par vēlu! Viņš nav vairs redzams!

—  Jā, viņš aizbraucis, mans dēls, bet tev jāienāk pie mums un jāpaēd ar mums kopā pusdienas. Tad aizjūgsim zirgu un aizvedīsim tevi pie Nikolsa.

—  Es taču nevaru jūs tā apgrūtināt, es labāk iešu — attālums mani nebiedē.

—  Bet mēs neļausim tev iet kājām — to nepieļauj dienvidnieku viesmīlība. Ienāc vien!

—  Jā, lūdzu,-i- iesaucās krustmāte Sallija,— tas mūs nemaz neap­grūtinās, nemaz! Tev jāpaliek. Sīs trīs jūdzes ir garas, un ceļš putekļains, nevaram ļaut tev iet kājām. Turklāt es jau pateicu, lai uzliek vēl vienu šķīvi, kad redzēju tevi piebraucam. Nevajag mūs tā apbēdināt. Ienāc un jūties kā mājās.

Toms sirsnīgi un jauki pateicās, ļāva sevi pierunāt un ienāca iekšā. Tad viņš teica, ka esot atbraucējs no Hiksvilas Ohaio štatā, viņa vārds esot Viljams Tompsons,— un viņš vēlreiz paklanījās.

Viņš turpināja pļāpāt par Hiksvilu un tās iedzīvotājiem, es jau kļuvu mazliet nervozs un domāju, kā viņš man palīdzēs manā stāvoklī, bet beidzot, joprojām pļāpādams, viņš piecēlās un noskūpstīja krust­māti Salliju tieši uz lūpām, tad atkal ērti atsēdās krēslā un turpināja savu stāstu, bet viņa pielēca kājās, noslaucīja muti ar delnu un iesaucās:

—  Tu — nekaunīgais kucēn!

Viņš izskatījās aizvainots un iebilda:

—  Es brīnos par jums, kundze.

—  Tu brīnies? Par ko tu mani uzskati? Es tūlīt tev parādīšu! Saki — kāpēc tu mani noskūpstīji?

Viņš it kā samulsa un bikli atbildēja:

—  Es neko ļaunu nedomāju, kundze. Negribēju jūs apvainot. Es — es — domāju, ka jums tas patiks.

—  Kāpēc tad tā — tu nelga!— Viņa sagrāba vārpstiņu, likās, ka tūlīt iesitīs Tomam.— Kāpēc tu domāji, ka man tas patiks?

—  Nezinu. Man teica, ka jums tas patikšot.

—  Kas tev to teica? Laikam kāds cits prātā jukušais. Neko tamlīdzīgu vēl neesmu dzirdējusi. Kas to teica?

—  Visi. Viņi man tā teica, kundze.

Krustmāte tikko valdījās, viņas acis zvēroja, pirksti kustējās, it kā viņa gribētu saskrāpēt zēnam seju. Tad viņa iebrēcās:

—  Kas ir šie visi? Nosauc man viņu vārdus, vai arī pasaulē viens idiots būs pagalam.

Viņš piecēlās, izskatījās nelaimīgs, ņurcīja savu cepuri un sacīja:

—  Piedodiet, to es negribēju. Viņi man to lika darīt. Viņi visi man teica: noskūpsti viņu, tas viņai patiks. Viņi visi to sacīja. Bet atvainojiet, kundze, es vairs tā nedarīšu — goda vārds!

—  Tu nedarīsi? Patiesi nedarīsi?

—  Nē, kundze, goda vārds. Nedarīšu, līdz kamēr pati mani lūgsiet.

—  Līdz es tevi lūgšu! Neko tādu neesmu savā mūžā dzirdējusi! Pat ja tu nodzīvotu līdz Metuzāla vecumam* un kļūtu muļķis, es nekad nelūgtu to ne tev, ne tev līdzīgiem!

—  Ziniet,— atbildēja Toms,— tas mani pārsteidz. Nekādi to nevaru saprast. Viņi teica, ka jums tas patikšot, arī es tā domāju. Bet . . .— Viņš apklusa un uzlūkoja visus, it kā cerēdams sastapt draudzīgu skatienu, tad viņa acis pakavējās pie vecā džentlmeņa, un viņš jautāja:

—  Vai jūs nedomājat, ka viņai patiks, ja es viņu noskūpstīšu, ser?

—  Nē, es . . . es — nē — man šķiet, ka tā nedomāju.

Toms atkal apskatījās visapkārt, viņa acis apstājās pie manis, un viņš jautāja:

—  Tom, vai tu nedomāji, ka krustmāte Sallija atvērs savus apskāvienus un iesauksies:*Sids Sojers!?»

—  Mans Dievs,— viņa iesaucās, neļāva Tomam turpināt, bet pieskrēja viņam klāt,— tu nekaunīgais resgali, tā piemuļķot cii vēku,— un gribēja viņu apskaut, bet viņš viņu atvairīja un sacīja:

—  Nē, nē, vispirms palūdziet mani!

Viņa nezaudēja laiku un lūdza viņu, tad apskāva un nomutēja atkal un atkal, pievirzīja viņu klāt savam vīram, un viņš pabeidza šo mīļo apsveicināšanos. Kad visi bija mazliet norimuši, viņa sacīja:

—  Patiesi, mīļie, nekad nebūtu gaidījusi tādu pārsteigumu. Mēs negaidījām tevi, bet tikai Tomu. Māsa man rakstīja, ka atbraukšot tikai viņš.

—  Bija nolemts, ka brauks tikai Toms,— viņš atbildēja,— bet es lūdzos un lūdzos, un pēdējā brīdī viņa arī man atļāva braukt, tā braucot pa upi, mēs ar Tomu izdomājām, ka būs lielisks pārsteigums, ja viņš atbrauks pirmais, bet es ieradīšos vēlāk un izlikšos, ka esmu svešinieks. Bet tā bija kļūda, krustmāte Sallija. Sī vieta svešiniekam nav veselīga.

—  Neesi tik nekaunīgs, kucēn Sid. Vajadzētu tevi krietni sapļau­kāt, neatceros, kad esmu bijusi tik saniknota kā šodien. Bet, vienalga, esmu ar mieru panest visus blēņu vārdus un tūkstoš tādu joku, ja vien jūs abi esat šeit. Tā jau bija vesela izrāde! Nenoliegšu — es gandrīz vai pārvērtos akmens stabā aiz pārsteiguma, kad tu mani nošmauksti nāji uz lūpām.

Edām pusdienas plašajā, vaļējā nojumē starp māju un virtuvi, un uz galda bija tik daudz ēdamā, ka tur varēja paēst septiņas ģimenes, un visi ēdieni tika pasniegti karsti, nevis kā kāda sīksta, negaršīga vakardienas gaļa, kas gulējusi mitrā pagraba skapī visu nakti un otrā rītā var garšot vienīgi kādam vecam cilvēkēdājam. Tēvocis Sailass skaitīja garu lūgšanu pirms pusdienām, bet tā bija ko vērts un ari ēstgribu nemazināja, kā daudzreiz notiek, kad ievelkas gari pārtrau kumi,— pats esmu to piedzīvojis.

Pēcpusdienā daudz runājām, es un Toms vērīgi klausījāmies, bet veltīgi — viņi ne ar vienu vārdu nepieminēja aizbēgušo nēģeri, un mēs baidījāmies par to ierunāties. Bet pie vakariņu galda viens no mazajiem zēniem vaicāja:

—  Tēt, vai Toms un Sids, un es iesim skatīties izrādi?

—  Nē,— vecais vīrs atbildēja,— manuprāt, nekādas izrādes nebūs, un, ja arī būtu, jūs tur nevarētu iet, jo aizbēgušais nēģeris izstāstīja Bertonam un man visu par šo nejēdzīgo izrādi un Bertons apsolījās visu izstāstīt pilsētniekiem; man šķiet, viņi šos nekaunīgos klaidoņus būs jau padzinuši no pilsētas.

Tad lūk, kāds bija stāvoklis — es tur neko nevarēju līdzēt. Bija nolemts, ka Toms un es gulēsim vienā istabā, un pēc vakariņām, uzgājuši augšā gulēt, izlīdām pa logu, nolaidāmies lejā pa zibens­novedēju un jozām uz pilsētu, jo es neticēju, ka hercogu un karali būs kāds brīdinājis. Ja nepasteigšos viņus brīdināt, viņi droši iekļūs nelaimē.

Ejot Toms man stāstīja, ka visi uzskatījuši mani par nogalinātu, ka mans tēvs drīz pēc tam nozudis un vairs nav atgriezies un ka Džima aizbēgšana radījusi lielu satraukumu; es izstāstīju Tomam par «Ka­raļa Žirafi» un mūsu blēžiem, un, cik paguvu, pār savu braucienu uz plosta; bet, kad nokļuvām pilsētā, aizgājām līdz centram — pulkste­nis bija apmēram pusdeviņi —, ieraudzījām, ka nāk trakojošs pūlis ar lāpām, briesmīgi aurodams un rēkdams, ļaudis dauzīja skārda pannas un pūta ragus; atlēcām sānis, lai palaistu viņus garām, un, kad viņi nāca mums garām, ieraudzīju karali un hercogu sēdam jāšus uz stieņa — tas ir — es zināju, ka tie ir karalis un hercogs, lai gan viņi bija apvārtīti ar piķi un spalvām un nemaz neizskatījās pēc cilvēkiem, bet pēc diviem milzīgiem spalvu kušķiem. Man kļuva nelabi, to redzot, un es nožēloju abus šos nabaga nelaimīgos blēžus — šķita, ka nekad vairs viņus nepieminēšu ar ļaunu. Tas bija drausmīgs skats. Cilvēki var būt briesmīgi nežēlīgi cits pret citu.

Redzējām, ka esam atnākuši par vēlu un neko nevaram palīdzēt. Iztaujājām dažus, kas atpalika no gājiena, un tie stāstīja, ka visi aizgājuši uz izrādi, it kā neko nezinātu, sēdējuši tumsā klusēdami, līdz

nabaga vecais karalis sācis lēkāt pa skatuvi, tad kāds devis signālu, visa publika piecēlusies un sagrābusi viņu.

Mēs gājām atpakaļ uz mājām, un es nejutos tik brašs kā agrāk, bet apkaunots, bikls un it kā vainīgs, lai gan neko ļaunu nebiju nodarījis. Bet tā .jau mēdz būt — vienalga, vai esi vainīgs vai nevainīgs, sirdsapziņa to neņem vērā un tomēr tevi nomoka. Ja man būtu suns, tikpat uzmācīgs kā sirdsapziņa, es viņu noindētu. Sirdsapziņa ieplešas cilvēkā vairāk nekā visas viņa iekšas, un no tās nav nekāda labuma. Toms Sojers saka to pašu.

Trīsdesmit ceturta nodala

Pārtraucām sarunu un iegrimām domās. Pēkšņi Toms ierunājās:

—  Paklau, Hak, kādi muļķi mēs esam, ka agrāk to neiedomājā­mies! Varu saderēt, ka zinu, kur ir Džims.

—  Tiešām? Kur?

—  Buda pie pelnu kaudzes. Atceries — kad ēdām pusdienas, vai tu redzēji, ka tur iegāja kāds nēģeris ar ēdienu?

-Jā.

—  Kam tad viņš nesa šo edienu?

—  Sunim.

—  Tā arī es domāju. Bet tas nebija sunim.

—  Kāpēc?

—  Tāpēc, ka tur ienesa arī arbūzu.

—  Jā, to es ievēroju. Kā gan neaptvēru, ka suns neēd arbūzu. Tas pierāda, ka cilvēks reizē redz un neredz.

—  Nēģeris atslēdza piekaramo slēdzeni, kad iegāja, un atkal aizslēdza, kad iznāca. Viņš atnesa tēvocim atslēgu, kad piecēlāmies no galda, varu saderēt — to pašu atslēgu. Arbūzs nozīmē — ēdājs ir cilvēks, atslēga nozīmē — cilvēks ir gūsteknis. Nevar būt divu gūs­tekņu tik mazā plantācijā, kur ļaudis ir tik laipni un labi. Gūsteknis ir Džims. Labi, ka atrisinājām šo jautājumu kā slepenpolicisti — citi paņēmieni nekur neder. Tagad iedarbini smadzenes un pagudro plānu, kā nozagt Džimu, es savukārt arī gudrošu, izvēlēsimies labāko veidu.

Kas tam zēnam par galvu! Ja man būtu Toma Sojera galva, es negribētu būt ne hercogs, ne bocmanis uz tvaikoņa, ne cirka klauns un nekāds cits ievērojams vīrs. Es mēģināju izdomāt kādu plānu, bet tikai tāpēc, lai kaut ko darītu, jo zināju labi, kas iecerēs īsto plānu. Drīz Toms jautāja:

—  Vai tavs plāns gatavs?

—  Jā,— es atbildēju.

—  Labi, pastāsti!

—  Mans plāns ir šāds,— es sacīju,— mēs varam viegli uzzināt, vai Džims sēž tanī būdā. Rītu naktī uzmeklēsim manu laivu un atvedīsim no salas plostu. Pirmajā tumšajā nakti ižzagsim atslēgas no vecā vīra bikšu kabatas, kad viņš aizies gulēt, tad aizbēgsim ar Džimu uz plosta, dienas laikā paslēpsimies un brauksim tikai naktīs, kā mēdzām agrāk darīt kopā ar Džimu. Vai šāds plāns der?

—  Vai der? Protams, der — ļaunākajā gadījumā. Bet tas ir saso­dīti vienkāršs, tajā nav nekā īpatnēja. Kur der plāns, kas neprasa nekādu pūļu? Pat zīdainis var to visu izdarīt. Hak, par to neviens nerunās — gluži kā par zādzību ziepju fabrikā.

Es neko citu neatbildēju, jo neko citu jau nebiju gaidījis, lai gan zināju ļoti labi — kad Toma plāns būs gatavs, jebkuri iebildumi būs lieki.

Un tā arī bija. Viņš izstāstīja man savu plānu, un es acumirklī sapratu, ka tas ir piecdesmit reižu labāks par manējo un smalki izdomāts. Pēc tā rīkojoties, mēs noteikti atbrīvotu Džimu un varbūt paši dabūtu lodi ribās. Biju apmierināts un sacīju, ka varam sākt šo danci. Negribas stāstīt, kāds bija viņa plāns, jo zināju, ka Toms to dažādi mainīs, kad sāksim rīkoties, un paplašinās ar jauniem stiķiem un izdomām, tiklīdz radīsies izdevība. Un tā tas arī bija.

Bet par vienu biju stingri pārliecināts: Toms Sojers runāja nopietni un patiesi gribēja palīdzēt man nozagt nēģeri, lai atbrīvotu no verdzības. To es nekādi nevarēju izprast! Zēns no cienījamas ģimenes, labi audzināts, rūpējas par savu spožo slavu, arī viņa mājinieki ir ar labu reputāciju, viņš pats ar gudru galvu, ne jau stulbenis, izglītots, nevis lasītnepratējs, turklāt labsirdīgs, bez zemis­kiem nolūkiem, un tomēr viņš, aizmirsis lepnumu, pareizu uzvedību, jūtas, ķeras pie šāda darba, kas viņu un viņa ģimeni apkaunos visu cilvēku acīs. To es nekādi nespēju saprast. Tas bija kaut kas nedzirdēts, un es zināju, ka vajadzēja visu to viņam atklāti pateikt, ja esmu viņam patiess draugs, lai viņš tūlīt atmet šo nodomu un glābj sevi. Gribēju jau sākt runāt, bet viņš mani pārtrauca un sacīja:

—  Vai tu domā, ka es nezinu, ko daru? Vai tad es vienmēr neesmu rīkojies apzināti?

—  Jā.

—  Vai es neteicu, ka palīdzēšu tev nozagt neģeri? *

—  Jā.

—  Nu tad labi!

Vairāk viņš neko neteica, un arī es neko nepiebildu. Nebija nozīmes vairāk runāt, jo, kad viņš kaut ko apsolīja, tad to ari izdarīja.

Es tikai nevarēju aptvert, kāpēc viņš vispār gribēja iejaukties šinī lietā, tomēr ļāvu visam iet savu gaitu un vairs par to nedomāju. Ja jau viņš tā gribēja, tur es neko nevarēju darīt.

Kad atgriezāmies, māja bija tumša un klusa; aizgājām pie būdas blakus pelnu kaudzei, lai to izpētītu. Izstaigājām sētu, pārbaudot, ko darīs suņi. Tie mūs jau pazina un vairs nerēja, kā lauku suņi mēdz, ja kāds svešs naktī iet garām. Nonākuši pie būdas, apskatījām to no priekšas un abiem sāniem, un ziemeļpusē, kuru nebiju redzējis, atra­dām četrstūrainu lodziņu diezgan augstu virs zemes; lodziņam šķēr­sām pāri bija pienaglots viens pats biezs dēlis. Es sacīju:

—  Lūk, izeja. Sis caurums ir pietiekami liels, lai Džims pa to izlīstu, ja atrausim dēli.

Toms atbildēja:

—   Tas ir tik vienkārši kā: viens, divi, trīs, rindā stāt un vēl spēlēt \urklāt! Es ceru, ka atradīsim mazliet sarežģītāku ceļu, Hak Fin!

—  Labi,— atbildēju,— varbūt izzāģēsim sienā caurumu, kā es darīju toreiz, kad mani nogalināja?

—  Tas man patīk,— viņš atbildēja,— patiešām noslēpumaini, sarežģīti un labi, bet es varu saderēt, ka ir vēl kāds glābšanas veids — divkārt sarežģītāks. Nav jāsteidzas — apskatīsimies!

Starp būdu un žogu, aizmugurē, vēl bija dēļu piebūve, kas sniedzās būdai līdz jumtam. Tā bija tikpat gara kā būda, bet šaura — tikai sešas pēdas platumā. Durvis atradās dienvidu pusē un bija aizslēgtas ar piekaramo slēdzeni. Toms piegāja pie ziepju vārāmā katla, pameklēja un atrada dzelzs stieni, ar kuru noceļ vāku. Ar to viņš izlauza durvīm vienu skavu. Važa nokrita, mēs atvērām durvis un iegājām iekšā, atkal aizvērām durvis un uzrāvām sērkociņu — tad redzējām, ka šķūnītis bija tikai piebūvēts pie būdas, ieejas būdā no šejienes nebija; šķūnītim nebija ari grīdas, tur stāvēja tikai daži sarūsējuši, nolietoti rīki: kapļi, lāpstas, cērtes un kāds salauzts arkls.

Sērkociņš apdzisa, un mēs gājām prom, iesprauduši skavu vecajā vietā, durvis šķita atkal aizslēgtas.

Toms bija priecīgs. Viņš sacīja:

—  Tagad viss ir kārtībā. Mēs viņu izraksim. Tas prasīs apmēram nedēļu.

Tad devāmies uz māju, es iegāju pa sētas durvīm — vajadzēja tikai pavilkt aizšaujamās bultas ādas siksniņu, jo šeit durvis nemēdza aizslēgt. Bet šāda durvju atvēršana Tomam Sojēram nelikās pietie­kami romantiska, viņš gribēja uzrāpties pa zibensnovedēju. Trīs reizes viņš nokļuva līdz pusei, bet arvien nogāzās un pēdējo reizi gandrīz sadragāja galvu. Pēc tam viņam šķita, ka vajadzēs no šāda ceļa atteikties, taču atpūties viņš nolēma vēlreiz izmēģināt laimi un šoreiz uzrāpās līdz galam.

Otrajā rītā mēs atmodāmies mazā gaismiņā un aizgājām pie nēģeru būdām, lai apmīļotu suņus un sadraudzētos ar nēģeriem, kas ēdināja Džimu—ja vispār tas bija Džims, kam nesa ēdienu. Nēģeri bija nupat paēduši brokastis un grasījās iet strādāt uz lauka. Džima nēģeris kādā skārda traukā sakrāva maizi, gaļu un citas piedevas; kad pārējie aizgāja, viņam no lielās mājas atsūtīja atslēgu.

Sim nēģerim bija labsirdīga, stulba seja, viņa viļņainie mati bija sasieti ar diegiem mazos kušķīšos — lai aizbiedētu raganas. Viņš sūdzējās, ka naktīs viņu briesmīgi nomokot raganas un tad viņš redzot dīvainas parādības, dzirdot visvisādus vārdus un trokšņus, nekad savā mūžā viņš neesot bijis tā apsēsts ar pesteļiem. Viņš tik plaši stāstīja par savu nelaimi, tā satraucās, ka aizmirsa, kas viņam bija jādara.

Toms jautāja:

—  Kam tad nesīsi šo ēdamo? Vai barosi suņus?

Nēģeris pasmaidīja, un smaids pakāpeniski izpletās pār visu viņa seju — kā tad, kad iesviež ķieģeli peļķē. Tad viņš atbildēja:

—  Jā, māster Sid, suni. Mums ir īpašs suns. Vai gribat uz to paskatīties?

-Jā.

Piebikstīju Tomam un pačukstēju:

—  Tu tur iesi gaišā dienā? Tas nav pēc plāna.

—  Nē, nav, bet tagad ir.

Sasodīts, mēs tur iegājām, bet man tas sevišķi nepatika. Iegājuši gandrīz neko neredzējām, bija visai tumšs, bet tur tiešām bija Džims, un viņš mūs saskatīja. Viņš iesaucās:

—  Tu, Hak! Žēlīgais Dievs, vai tas nav misters Toms?

Es jau zināju, ka tā būs, to tikai gaidīju. Nezināju, ko darīt. Un, ja arī būtu ko izdomājis, neko nepaspētu, jo iejaucās nēģeris, iesauk­damies:

—  Apžēlojieties, vai tad viņš pazīst jūs, džentlmeņi?

Tagad varējām jau visu būdā saskatīt. Toms stingri un it kā brīnīdamies uzlūkoja nēģeri un jautāja:

—  Kas mūs pazīst?

—  Sis aizbēgušais nēģeris.

—  Man šķiet, ka nepazīst,— kāpēc tu tā domā?

—  Kāpēc domāju? Viņš nupat iesaucās, ka jūs pazīstot.

Toms pārsteigts jautāja:

—  Tas ir savādi! Kas iesaucās? Kad iesaucās? Ko iesaucās?

Pagriezies pret mani pavisam mierīgi, viņš jautāja:

—  Vai tu dzirdēji kādu iesaucamies?

Saprotams, varēju atbildēt tikai vienu:

—  Nē, neko nedzirdēju.

Tad Toms pagriezās pret Džimu, skatījās uz viņu, it kā nebūtu nekad iepriekš redzējis, un jautāja:

—  Vai tu iesaucies?

—  Nē, ser,— Džims atbildēja,— es neko neteicu, ser.

—  Ne vārda?

—  Nē, ser, ne vārda!

—  Vai esi mūs kādreiz redzējis?

—  Nē, ser, cik atceros — nekad.

Toms pagriezās pret nēģeri, kas raudzījās ar mulsu un izmisušu skatienu, un stingri jautāja:

—  Kas ar tevi notiek? Kāpēc tu domā, ka te kāds iesaucās?

—  Ak, tās ir nolādētās raganas, ser! Es labāk gribētu būt miris, patiesi! Tā viņas dara vienmēr, ser, viņas mani iedzīs kapā, tik briesmīgi viņas mani biedē. Lūdzu, nestāstiet nevienam par to, ser, citādi vecais misters Sailass mani bārs, jo viņš saka, ka neesot raganu. Zēl, ka viņa nav šeit,— ko tad viņš teiktu! Šoreiz viņš nevarētu to noliegt. Bet tā jau ir vienmēr: cilvēki ir kā akli, negrib neko paši uzzināt, un, kad tu kaut ko zini un stāsti viņiem par to, viņi negrib ticēt.

Toms iedeva viņam desmit centus un apsolīja, ka nevienam neko neteiksim. Viņš ieteica nēģerim nopirkt vēl diegus, ar kuriem sasiet savus matus. Tad viņš paskatījās uz Džimu un sacīja:

—  Diezin vai tēvocis Sailass pakārs šo nēģeri? Ja es notvertu nēģeri, kas bijis tik nepateicīgs un aizbēdzis, es to neatdotu, bet pakārtu.

Kamēr otrais nēģeris piegāja pie durvīm, lai apskatītu monētu un ar zobiem pārbaudītu, vai tā īsta, Toms pačukstēja Džimam:

—  Neliecies mūs pazīstam. Ja dzirdi kādu te šonakt rokam — tie būsim mēs. Mēs tevi atbrīvosim.

Džims paguva satvert mūsu rokas un tās cieši paspiest, tad nēģeris atgriezās, un mēs teicām, ka varam atkal kādreiz šurp atnākt, ja nēģeris to gribētu. Viņš atbildēja, ka gribot gan, sevišķi tumsā, jo raganas visvairāk viņam uzklūpot tumsā un tad esot labāk būt cilvēkos.

Trīsdesmit piektā nodaļa

Līdz brokastīm bija vēl stunda, tāpēc iegājām mežā. Toms sacīja, ka jārūpējas par gaismu, ja gribam rakt, laternas uguns pārāk spoža, un varam ar to nokļūt nepatikšanās, mums jāsameklē vairāki satrunē­juši celmi, kas, tumsā nolikti, viegli spīd. Atradām satrunējušu celmu praulus un paslēpām tos nezālēs, tad apsēdāmies atpūsties, un Toms diezgan īgni sacīja:

—  Sasodīts, visa šī būšana ir tik viegla, ka tiešām kļūst garlaicīgi. Tāpēc ir tik grūti izdomāt grūtāku plānu. Nav pat sarga, kam iedot miegazāles,— un taču vajadzētu būt sargam. Nav arī suņa, ko iemidzināt, un Džimam viena kāja piesieta ar desmit pēdu garu važu pie gultas kājas: vajag tikai pacelt gultu un nomaukt važu. Un tēvocis Sailass uzticas ikvienam, sūta atslēgu apdauzītam nēģerim, bet pie ieslodzītā nēģera nav nolicis sargu. Džims jau sen būtu varējis izlīst pa šo logu, bet viņš nekur nevar iet ar desmit pēdu garu važu pie kājas. Patiesi, Hak, tik muļķīgu būšanu neesmu neķad redzējis. Pašam jāizdomā visādas grūtības. Ko lai iesāk, jādara labākais, ko spējam šādos apstākļos. Tomēr jāsaka — ir lielāks gods, ja izglābjam viņu,par spīti visādām grūtībām un briesmām, ko viņam gan nesagā­dāja cilvēki, kuru pienākums bija to darīt, bet kas bija mums pašiem jāsagudro. Pat runājot par laternu. Tas ir fakts: mums vienkārši jāizliekas, ka laternu lietot ir bīstami. Mēs taču varētu strādāt pie lāpu gaismas, varētu sarīkot lāpu gājienu, ja vēlētos,— tā man šķiet. Pagaidi, man ienāca prātā, ka mums jāatrod kaut kas, no kā var pagatavot zāģi.

—  Kāpēc mums vajadzīgs zāģis?

—  Kāpēc vajadzīgs zāģis? Vai tad nav jānozāģē Džima gultai kāja, lai noņemtu važu?

—  Tu pats teici: katrs cilvēks var pacelt gultu un nomaukt važu no kājas.

—  Tāds tu esi, Hak Fin. Tu vienmēr izvēlies bērnišķīgu pieeju jautājumam. Vai tad tu nekad neesi lasījis nevienu grāmatu? Ne par baronu Trenku*, ne Kazanovu*, ne Benvenuto Cellīni*, ne Anrī Ceturto — ne par vienu no šiem varoņiem? Kur jebkad dzirdēts, ka ieslodzītos atsvabina ar šādiem vecmeitu paņēmieniem? Nē, labākie speciālisti parasti pārzāģē pušu gultas kāju, atstāj to tāpat, norij zāģu skaidas, lai tās nevar atrast, iezāģēto vietu apziež ar zemi un taukvielām tā, lai pats vērīgākais cietumsargs nepamanītu, ka gultas kāja iezāģēta, bet domātu, ka tā ir vesela. Tad naktī, kad esi gatavs, iesper gultas kājai, tā sabrūk, tu noņem važu, un tas ir viss. Tagad atliek tikai piestiprināt virvju kāpnes pie cietokšņa sienas, nolaisties lejā grāvī un salauzt sev kāju, jo virvju kāpnes ir par deviņpadsmit pēdām īsākas, nekā vajadzētu būt, zini,— un tad tur gaida zirgi un tavi uzticamie vasaļi, tie tevi paceļ, uzsviež seglos, un tu traucies uz savu dzimto Langedoku vai Navaru, vai citu vietu. Lieliski, Hak! Es vēlētos, kaut ap šo būdu būtu dziļš grāvis. Ja būs laiks, tad aizbēgšanas naktī izraksim grāvi.

Es atbildēju:

— .Kāpēc mums vajadzīgs grāvis, ja gribam Džimu izrakt no būdas?

Bet viņš neklausījās manī. Viņš bija aizmirsis mani un visu pasauli. Toms sēdēja, atbalstījis galvu rokās, domādams. Drīz viņš nopūtās un pakratīja galvu, tad vēlreiz nopūtās un sacīja:

—  Nē, tas nederēs, nav vajadzības!

—  Par ko tu runā?— es jautāju.

—  Par to, ka Džimam jānozāģē kāja,— viņš atbildēja.

—  Žēlīgais Dievsl— es iesaucos.— Tas taču nav vajadzīgs. Kāpēc tu gribi viņam nozāģēt kāju?

—  Daži izcilākie varoņi tā darīja. Nevarēdami noņemt važu, viņi vienkārši nocirta sev roku un aizbēga. Nozāģēt kāju būtu vēl labāk. Bet mums tas jāatmet, jo šai gadījumā nav vajadzības. Džims ir nēģeris un nesaprastu, kāpēc tas vajadzīgs un ka Eiropā ir tāds paradums. Tātad to nedarīsim. Bet viņš var lietot virvju kāpnes; varam saplēst savus palagus un viegli izgatavot viņam virvju kāpnes. Iesūtīsim tās viņam ieceptas pīrāgā. Tā mēdz darīt. Esmu ēdis vēl sliktākus pīrāgus.

—  Tom Sojer, ko tu runā!—es iebildu.—Džimam nav vajadzīgas virvju kāpnes.

—  Ir gan vajadzīgas. Labāk padomā, ko tu runā, neko nezinādams. Viņam vajadzīgas tādas kāpnes, tās ir visiem.

—  Bet ko tad viņš ar tām darīs?

—  Ko darīs? Viņš tās var noslēpt savā gultā, vai ne? Tā viņi visi dara, un arī viņam tā jādara. Tu negribi nemaz rīkoties pēc noteiku­miem, Hak, bet katru brīdi izdomā kaut ko jaunu. Pieņemsim, ka viņš šīs kāpnes neizmantos, bet vai tās nepaliks viņa gultā kā pierādījums, kad viņš būs aizbēdzis? Un vai tev šķiet, ka viņiem nevajadzēs pierādījumu? Protams, vajadzēs, un tu negribi tiem atstāt nevienu pierādījumu. Tā gan būtu smuka izdarība. Nekad par tādu neesmu dzirdējis.

—  Labi,— sacīju,—ja jau tādi ir noteikumi, tad dosim viņam kāpnes, jo negribu pārkāpt noteikumus. Bet redzi, Tom Sojer, ja saplēsīsim palagus un no tiem pagatavosim Džimam virvju kāpnes, tad mums būs nepatikšanas ar krustmāti Salliju, par to vari būt drošs. Man šķiet, ka varam darināt kāpnes no riekstkoka mizas, tas neko nemaksās, nekas netiks sabojāts, tās varēsim iecept pīrāgā un paslēpt salmu maisā. Tāpat kā virvju kāpnes. Un Džimam nav nekādas pieredzes, viņam būs vienalga, kāda . . .

—  Blēņas, Hak Fin. Ja es būtu tāds nejēga kā tu, tad klusētu. Kas jebkad dzirdējis, ka valsts noziedznieks aizbēg no cietuma pa riekst koka mizas kāpnēm? Tas taču ir smieklīgi!

—  Labi, Tom, dari, kā gribi, bet, ja gribi manu padomu, Jauj, lai es aizņemos kādu palagu, kas izkārts uz virves.

Viņš teica, ka to varot. Un Tomam radās jauna doma, viņš sacīja:

—  Aizņemies arī kreklu.

—  Kāpēc vajadzīgs krekls, Tom?

—  Džimam, lai viņš uz tā var rakstīt dienasgrāmatu.

—  Kādu dienasgrāmatu? Džims neprot rakstīt!

—  Ja viņš neprot rakstīt, tad lai ievelk kreklā zīmes, jo mēs viņam pagatavosim spalvu no alvas karotes vai no kādas mucas nolietotas dzelzs stīpas.

—  Tom, mēs taču varam izplūkt zosij spalvu, tad labāk un ātrāk pagatavosim viņam rakstāmo.

—  Cietumniekiem apkārt nestaigā zosis, kurām varētu izplūkt spalvas,— vientiesi! Viņi vienmēr pagatavo spalvas no cietāka, grū­tāk pielietojama materiāla — vai nu no veca bronzas svečtura, vai tamlīdzīga priekšmeta, kas viņiem pie rokas. Viņi spalvas izvīlē nedēļām un mēnešiem ilgi, jo priekšmeti jāberzē pret sienu. Viņi ne­lietotu zoss spalvu, pat ja tā viņiem būtu. Tas ir pret noteikumiem.

—  Bet no kā tad mēs pagatavosim tinti?

—  Daudzi to pagatavo no dzelzs rūsas un asarām, bet tā dara vienkārši ļaudis un sievietes, slaveni vīri raksta ar savām asinīm. Tā var rakstīt arī Džims, un, ja viņš grib paziņot visai pasaulei, ka ir ieslodzīts, tad var sūtīt parasto noslēpumaino vēsti — ar dakšiņu ieskrāpē skārda šķīvja dibenā un šķīvi izsviež pa logu. Dzelzs Maska* vienreiz tā rīkojās, un tas ir velnišķīgi labs paņēmiens.

—  Džimam nav skārda šķīvju. Viņam nes ēdienu bļodā.

—  Tas nekas — mēs varam viņam kādu pagādāt.

—  Neviens nepratīs šķīvja rakstu izlasīt.

—  Tas arī nav svarīgi, Hak Fin. Viņam tikai jāieskrāpē raksts un jāizsviež šķīvis. Nav vajadzīgs salasīt rakstu. Tik un tā pusi nevar saprast no tā, ko cietumnieks raksta uz skārdā šķīvja vai citur.

— Tad kāda nozīme ir šķiest šķīvjus?

—  Tie taču nav cietumnieka šķīvji!

—  Bet kādam tie taču pieder!

—  Un tad? Kāda daļa cietumniekam, kam tie pieder . . .

Toms apklusa, jo skanēja raga pūtiens, kas aicināja brokastīs. Devāmies mājup.

Sai rītā aizņēmos palagu un baltu kreklu, kas bija izkārti uz virves. Atradu vecu maisu, ieliku tajā šo veļu, tad aizgājām un sabērām maisā arī celmu praulus. Es šādu rīcību saucu par aizņemšanos, jo tā to vienmēr dēvēja mans tēvs, taču Toms sacīja, ka tā neesot aizņemšanās, bet zādzība. Viņš sacīja, ka mēs pārstāvam cietumnieku un cietumniekam vienalga, kā viņš iegūst kādu lietu, ja tikai tā ir rokā, un neviens viņu par to nenosodīs. Nav noziegums, ja cietum­nieks nozog lietu, kas tam nepieciešama, lai aizbēgtu. Toms sacīja — tā esot viņa tiesība un, ja mēs pārstāvot cietumnieku, mums esot pilnīgas tiesības zagt viņa vietā visu, kas kaut kā varētu viņam palīdzēt izkļūt no cietuma. Ja mēs nebūtu cietumnieki, tad būtu citādi, un tikai zemisks, negodīgs cilvēks varot zagt, nebūdams cietumnieks. Nolēmām zagt visu, kas gadīsies pie rokas.

Tomēr Toms dienu pēc šīs sarunas mani stipri sabāra, kad nozagu nēģeru dārzā arbūzu un to apēdu. Viņš pavēlēja man iet un atdot nēģeriem desmit centus, nepasakot, par ko. Toms paskaidroja, ka zagt varot tikai to, kas mums ļoti nepieciešams. Atbildēju, ka arbūzs man bija vajadzīgs. Toms sacīja — tas neesot man bijis vajadzīgs, lai izkļūtu no cietuma,— tā esot liela starpība. Viņš piebilda — ja es būtu gribējis paslēpt arbūzā nazi, lai to slepus ienestu Džimam, kas ar to varētu nogalināt sargu, tad viss būtu kārtībā. Es neko neiebildu, kaut gan man nemaz nelikās izdevīgi katru reizi darboties cietum­nieka labā, apsēsties un domāt par varoņdarbiem vienmēr, kad man bija iespēja nospert arbūzu.

Kā jau teicu, tanī rītā nogaidījām, līdz visi aizgāja savos darbos un sētā neviens nebija redzams. Tad Toms ienesa maisu piebūvē, kamēr es stāvēju attālāk sardzē.

Drīz viņš iznāca, un mēs atsēdāmies uz malkas grēdas, lai aprunātos. Toms sacīja:

—  Tagad viss kārtībā, atskaitot darba rīkus, bet tos var viegli sagādāt.

—  Darba rīkus?— es atjautāju. -Jā.

—  Bet kadam nolūkam?

—  Ar ko rakt. Mēs taču ar zobiem viņu no zemes neizgrauzīsim.

—  Vai tad tur nav diezgan vecu kapļu un lāpstu, lai izraktu nēģeri?—es jautāju.

Viņš pagriezās un uzskatīja mani tik līdzjūtīgi, ka es būtu varējis vai raudāt, un sacīja:

—  Hak Fin, vai tu esi jebkad dzirdējis, ka ieslodzītajiem ir kapļi un lāpstas, un visi jaunākie tehnikas līdzekļi, lai varētu izrakties no cietuma? Tagad es jautāju tev — ja tevī ir kaut mazliet sajēgas — vai tad viņš šādā gadījumā varētu kļūt varonis? Tad jau labāk iedot viņam cietuma atslēgu— un darīts! Kapļi un lāpstas — tādus nedod pat karaļiem!

—  Nu labi,— es atbildēju,— ja kapļi un lāpstas neder, kas tad mums vajadzīgs?

—  Pāris kabatas nažu.

—  Lai ar tiem izkašņātu šai būdai pamatus? -Jā.

—  Zini, tas ir muļķīgi, Tom.

—  Man vienalga, vai tas ir vai nav muļķīgi, bet tas ir pareizais paņēmiens. Cita nav — neesmu par to dzirdējis, un esmu taču izlasījis visas grāmatas par šo jautājumu. Tie vienmēr izrokas ar kabatas nazi — un rok ne jau zemi —,parasti tie pāršķeļ stipras klintis. Bet tas prasa nedēļas un nedēļas — ļoti ilgu laiku. Piemēram, ieslodzītais Marseļas apakšzemes cietumā Ifas pilī* tā izrakās, un kā tu domā — cik ilgā laikā?

—  Nezinu.

—  Uzmini!

—  Nezinu. Pusotra mēneša.

—  Trīsdesmit septiņos gados — un iznāca virs zemes Ķīnā. Tā, lūk, jāstrādā. Es vēlētos, kaut šī cietokšņa pamats būtu cieta klints!

—  Džims nevienu Ķīnā nepazīst.

—  Kāda tam nozīme? Arī tas cilvēks tur nevienu nepazina. Bet tu vienmēr novirzies sāņus. Kāpēc tu nedomā par galveno?

—  Labi, man vienalga, kur viņš iznāca ārā, labi, ka vispār iznāca, un Džims, šķiet, domātu tāpat. Bet Džims ir pārāk vecs, lai viņu izraktu ar kabatas nazi. Viņš tik ilgi nedzīvos.

—  Gan jau dzīvos! Tu taču nedomā, ka mums būs jārok būdas pamata mīkstā zeme trīsdesmit septiņus gadus?

—  Cik ilgs laiks būs vajadzīgs, Tom?

—  Mums ir bīstami palikt šeit pārāk ilgi, jo tēvocis Sailass var drīz saņemt ziņas no Jaunorleānas. Tad viņš uzzinās, ka Džims nav no turienes. Viņš var uzrakstīt kādu paziņojumu par Džimu. Tāpēc nevaram rakt tik ilgi, cik vajadzētu. Pēc noteikumiem būtu jārok vairāki gadi, bet to nevaram atļauties. Stāvoklis ir tik nenoteikts, ka mans padoms skan: raksim, cik ātri vien varam, un paši iedomāsimies, ka esam rakuši trīsdesmit septiņus gadus. Tad varam viņu izvest un aizbraukt, tiklīdz saceļas trauksme. Manuprāt, tas būtu pats labākais veids.

—  Tas ir saprātīgi,— es atbildēju.— Kaut ko iedomāties nav grūti, un es varu pat domāt, ka rokam simt piecdesmit gadu. Tas mani nemaz neapgrūtinās — vajag tikai pierast. Tagad iešu kaut kur nočiept divus nažus.

—  Nočiep trīs,— viņš sacīja,— no viena iztaisīsim zāģi.

—  Tom, ja mans priekšlikums ierunā pretim noteikumiem un ticībai,— es sacīju,— tad redzi, tur zem gaļas žāvētavas nojumes rēgojas vecs, sarūsējis zāģis.

Toms paskatījās manī nogurušu un īgnu skatienu un sacīja:

—  Nav vērts tev kaut ko mācīt, Hak. Ej un nočiep trīs nažus!

Un tā es darīju.

Trīsdesmit sestā nodaļa

Sai naktī, kad šķita, ka visi ir iemiguši, mēs atkal nolaidāmies pa zibensnovedēju un ieslēdzāmies piebūvē, izbērām spīdīgos praulus un sākām darbu. Attīrījām sev vietu četras vai piecas pēdas apakšējā baļķa vidū. Toms teica — tas esot tieši aiz Džima gultas un zem šī baļķa mums jāsākot rakt; kad būsim izrakušies līdz Džima būdas iekšienei, neviens pat nepamanīšot, ka tur ir bedre, jo Džima sega nokarājas līdz zemei; tā būtu jāpaceļ, lai ieraudzītu caurumu. Tā mēs rakām ar nažiem līdz pusnaktij, nogurām kā suņi, mūsu rokas bija tulznās, tomēr nekas liels no mūsu darba nebija redzams. Beidzot es sacīju:

—  Tom Sojer, šis darbs ir veicams nevis trīsdesmit septiņos, bet trīsdesmit astoņos gados.

Viņš neko neatbildēja, bet nopūtās, drīz vien beidza rakt, un es jutu, ka viņš ilgi domā. Tad viņš sacīja:

—  Nav vērts, Hak, nekas neiznāks. Ja mēs būtu ieslodzīti, tad gan šis darbs veiktos, jo mums būtu laika diezgan, mēs varētu rakt katru dienu tikai dažas minūtes, kamēr sardze mainās, tad uz mūsu rokām nebūtu tulznu, un mēs tā varētu darboties gadu pēc gada un paveikt visu, kā nākas. Bet tagad nevaram tā muļķoties, mums jāsteidzas, mums nav laika Ja mēs vēl vienu nakti tā strādāsim, tad mums uz nedēļu darbs būs jāpārtrauc, lai sadziedinātu rokas,— citādi nevarē­sim nazi noturēt.

—  Ko tad darīsim, Tom?

—  Es tev pateikšu. Tas gan nebūs pareizi un tikumiski, un es nevēlos, lai tas kļūtu zināms, bet ir tikai viens veids — mums viņš jāizrok ar kapļiem, bet iedomāsimies, ka tie ir naži.

—  Tā ir valoda!— es iesaucos.— Tava galva strādā aizvien labāk, Tom Sojer. Kaplis ir īstais rīks, tikumisks vai netikumisks, bet es par tikumību nedodu ne grasi. Kad gribu nozagt nēģeri, arbūzu vai svētdienas skolas lasāmgrāmatu, tad man ir vienalga, kā es to izdarītu, lai tikai šis darbs veiktos. Es vēlos tikai nēģeri, arbūzu vai svētdienas skolas grāmatu. Un, ja kaplis ir piemērots rīks, tad es ar to izrakšu nēģeri, arbūzu vai svētdienas skolas grāmatu. Un, lai speciālisti domā, ko grib, es par viņu domām nedodu pat nosprāgušu žurku.

—  Labi,—viņš sacīja,— šai gadījumā var attaisnot mūs, ja lieto­jam kapļus un iedomājamies, ka tie ir naži. Ja tā nebūtu, es to nepieļautu un pats nekad nepārkāptu noteikumus — jo, kas ir pareizs, tas ir pareizs un, kas nepareizs, tas nepareizs, un nevienam cilvēkam nav tiesību nepareizi rīkoties, ja viņš nav muļķis un zina, kas jādara. Tu varētu izrakt Džimu ar kapli, neiedomājot neko citu, jo tu neko labāku nezini, bet man tas neder, jo es zinu. Dod man nazi.

Viņam pašam bija kabatas nazis, bet es viņam iedevu savējo. Viņš to nosvieda zemē un iesaucās:

—  Dod lielāku nazi!

Nezināju, ko darīt, tad sapratu. Pagrābstījos starp vecajiem rīkiem, izvilku kapli, pasniedzu to Tomam, viņš to paņēma un sāka strādāt, neteikdams ne vārda.

Viņš vienmēr bija tāds, ievēroja principus. Es paņēmu lāpstu, un mēs kaplējām un rakām tā, ka smiltis lidoja. Strādājām tā pusstundu, bet vairāk nespējām — tomēr bijām jau izrakuši pamatīgu caurumu. Uznācis augšā, savā istabā, paskatījos pa logu un ieraudzīju, ka Toms visiem spēkiem pūlējās uzlīst pa zibensnovedēju, bet nespēja, jo viņam sāpēja roku čūlas. Beidzot viņš sacīja:

—  Nav vērts, es to nespēju. Kā tu domā, ko lai tagad daru? Vai tu nevari kaut ko sagudrot?

—  Jā,— atbildēju,— bet man šķiet — tas būs pret noteikumiem. Uznāc pa kāpnēm un iedomājies, ka tās ir zibensnovedējs.

Tā viņš darīja.

Nākošajā dienā Toms nozaga alvas karoti un kapara svečturi, lai pagatavotu Džimam dažas spalvas, viņš paņēma arī sešas tauku sveces. Es slaistījos ap nēģeru būdām, gaidīdams izdevīgu brīdi, un nozagu trīs skārda šķīvjus. Toms teica, ka ar tiem nepietiekot, bet es atbildēju, ka neviens neredzēs šķīvjus, kurus Džims izsviedīs, jo tie iekritīs nezālēs pie loga,— mēs varētu tos viņam iesviest atpakaļ, un viņš rakstītu uz tiem vēlreiz. Toms bija apmierināts. Tad viņš sacīja:

—  Tagad jāpadomā, kā mēs piegādāsim Džimam šīs lietas.

—  Iebāzīsim pa caurumu, kad to izraksim,— es atbildēju.

Toms tikai nicīgi paskatījā